Nora Robertsa

Apslēptās vērtības

Viņ� negribēja �eit atrasties. Nē, viņ� necieta, ka vecā, elegantā māja ar saviem rēgiem, kuri, mieru nelikdami, kutināja un bikstīja, tur viņu savā varā. Vairs nepietika, ka mēbeles apklāja ar pārvalkiem, aizslēdza durvis un aizgāja. Viņam vajadzēja tn iztuk�ot un iztuk�ojot �ķīstīt sevi no da�iem murgiem.

- Kapteini Skimerhorn?

D�eds nedaudz saspringa. Vismaz nedēļu viņ� vairs nebija kapteinis. Viņ� bija atvaļinājies no policijas, atdevis savu zīmotni un jau piekusis paskaidrojot. Viņ� parāvās sānis, palai�ot garām divus krāvējus, kas stiepa pa kāpnēm ro�koka atzveltnes krēslu, lai, iznesu�i to cauri pla�ajam vestibilam, nogādātu lejā rīta dzestrumā.

-Jā?

- Varbūt jūs vēlaties pārbaudīt aug�stāvu, pārliecināties, ka esam atstāju�i visu, ko vēlējāties. Izskatās, ka esam pabeigu�i.

- Labi.

Ta�u viņam negribējās doties aug�ā pa tām kāpnēm, iet cauri tām istabām. Viņ� zināja, ka pat tuk�as tās būs pilnas. Atbildība, prātoja D�eds, negribīgi sākdams iet aug�ā. Viņa dzīvē bijis pārāk daudz atbildības, lai tagad neliktos par to ne zinis.

Kaut kas skubināja viņu doties tālāk pa gaiteni uz savu veco istabu. Uz istabu, kurā viņ� bija uzaudzis un mitinājies vēl ilgi, pirms bija sācis dzīvot �eit viens pats. Ta�u, nonācis līdz slieksnim, D�eds apstājās. Cie�i jo cie�i kabatās sa�ņaugtām dūrēm viņ� nogaidīja, kad atmiņas uzbruks kā snaipera �āvieni.

Viņ� �ajā istabā bija raudājis - slepeni, protams, kauna pārņemts. Neviens Skimerhorns nekad nebija izrādījis vājumu publiski. Pēc tam kad asaras bija no�uvu�as, viņ� �ajā istabā bija kalis plānus. Sīkas, bezspēcīgi bērni�ķīgas atriebības, ko vienmēr kā bumerangu bija saņēmis atpakaļ.

Sājā istabā viņ� iemācījās nīst.

Tomēr tā bija tikai istaba. Tā bija tikai māja. D�eds sevi bija pārliecinājis par to pirms daudziem gadiem, kad atgriezās �eit dzīvot - jau pieaudzis vīrs. Un vai viņ� nebija apmierināts, viņ� sev tagad vaicāja. Vai tas nebija vienkār�i?

Līdz Eleinai.

- D�edidij!

D�eds nodrebēja. Viņ� bija izvilcis labo roku no kabatas, lai pieskartos ierocim, kura tur vairs nebija, un tikai tad aprāvies. Sī kustība un izklaidība, kas bija ļāvusi D�edam tik dziļi iegrimt savās drūmajās domās, ka nemanīts kāds varēja pienākt no mugurpuses, atgādināja viņam, kāpēc ierocis vairs nekarājas pie sāniem.

Nomierinājies viņ� atskatījās uz savu vecomāti. Honorija Skimerhorna-Rod�ersa bija akurāti ietinusies ūdeļādās, viņas ausīs mirdzēja briljanti - neuzkrīto�i, kā jau dienā -, sniegbaltie mati bija skaisti safrizēti. Viņa atgādināja pārtiku�u atraitni, kas dodas len�ā uz savu iemīļoto klubu. Ta�u viņas acis, tikpat spilgti zilas kā D�edam, liecināja par ba�ām.

- Es cerēju, ka bū�u pārliecinājusi tevi, lai tu nesteidzies, -viņa klusi sacīja un pasniedzās, lai pieskartos mazdēla piedurknei.

Viņ� instinktīvi atrāva roku. Skimerhorni necieta, ka viņiem pieskaras.

- Nebija nekāda iemesla gaidīt.

- Bet vai tā rīkoties ir iemesls? - Viņa ar �estu norādīja uz tuk�o istabu. - Vai ir iemesls iztuk�ot savas mājas, aizvākt projām visu, kas tev pieder?

- Man �ajā mājā nekas nepieder.

- Tas ir absurds. - Viņas balsī ievijās tikko sadzirdams dzimtās Bostonas akcents.

- Vai tas ir mans pienākums? - Uzgriezis muguru istabai, viņ� pagriezās pret vecomāti. - Tāpēc ka es netī�ām esmu palicis dzīvs? Nē, paldies!

la viņa tik ļoti neraizētos par D�edu, strupā atbilde būtu izpelnījusies skanīgu pārmetumu.

- Mans mīļais, te nav runa par pienākumu. Vai kaut ko tamlīdzīgu. - Viņa redzēja, ka D�cds ieraujas sevī, noslēdzas, un būtu viņu sapurinājusi, ja vien tas līdzētu. Viņa vienīgi noglāstīja mazdēla vaigu. - Tev vajadzīgs laiks.

Pieskāriens lika viņa muskuļiem saspringt. Bija vajadzīgs viss gribasspēks, lai neaizgrieztu seju prom no maigajiem pirkstiem.

- Un es to izmantoju.

- Izvācoties no ģimenes mājas?

- Ģimenes? - Viņam bija jāsmejas, un smiekli nejauki atbalsojās gaitenī. - Mēs neesam biju�i ģimene ne �eit, ne kur citur.

Viņas skatiens, kas iepriek� bija raudzījies ar līdzjūtību, pārvērtās.

- Izlikties, ka pagātne neeksistē, ir tikpat slikti kā dzīvot tajā. Ko tu �eit dari? Met projām visu, ko esi nopelnījis, visu, ko esi no sevis izveidojis? Varbūt es ne tuvu nebiju sajūsmā par tavu profesijas izvēli, bet tā bija tava izvēle, un tu guvi panākumus. Kad tevi paaugstināja par kapteini, tu pacēli Skimerhor-nu vārdu augstāk nekā visi tavi priek�te�i ar savu naudu un sociālo ietekmi.

- Es nekļuvu par policistu, lai spodrinātu savu draņķa vārdu.

- Nē, - viņa klusi teica. - Tu to izdarīji pats sev, par spīti milzīgam ģimenes spiedienam - arī manējam. - Viņa atkāpās no D�eda, gribēdama doties projām. Kādreiz, pirms daudziem gadiem, viņa �eit bija dzīvojusi un bijusi līgava. Nelaimīga līgava. - Es redzēju, kā tu apvērs savu dzīvi ar kājām gaisā, un jutu bijību, jo zināju, ka tu to dari tikai un vienīgi sevis dēļ. Es bie�i brīnījos, kā tev pietika spēka.

No jauna pagriezusies, viņa nopētīja savu dēladēlu. D�eds bija mantojis Skimerhornu bra�o, izskatīgo āriem* Sarkanbrūni, izspūru�i mati vijās ap kalsnu, kaulainu seju, kurā �obrīd atspoguļojās nervu sasprindzinājums. Honorija Skimerhorna-Ro-d�ersa sievi�ķīgi raizējās, jo mazdēls bija nokrities svarā, kaut gan viņa vaibsti tāpēc bija kļuvu�i vēl izteiksmīgāki. Garajā augumā ar platajiem pleciem, kas gan uzsvēra, gan bija pretrunā ar zeltainās ādas un jutekliskās mutes romantiski vīri�ķīgo skaistumu, jautās spēks. Acis, izteikti zilas un tum�as, bija mantotas no viņas. Pa�laik tās bija tikpat nemierīgas un protesta pilnas kā tam jaunajam, nervozajam zēnam, ko viņa tik labi atcerējās.

Ta�u viņ� vairs nebija zēns, un viņa �aubījās, vai maz spēj ko darīt, lai palīdzētu pieaugu�am vīrietim.

- Es negribu redzēt, kā tu no jauna - pavisam nevajadzīgi -apgriez otrādi savu dzīvi. - Panākdamās atpakaļ, viņa pakratīja galvu, pirms D�eds paspēja iebilst. - Iespējams, man bija iebildumi, kad pēc vecāku nāves tu �eit ievācies dzīvot viens pats, bet arī tā bija tava izvēle. Kādu laiku pat �ķita, ka tava izvēle atkal bijusi pareiza. Bet vai �oreiz vienīgais risinājums, kā pārdzīvot traģēdiju, ir pārdot savas mājas, aizmest prom savu karjeru?

Viņ� sekundi nogaidīja.

-Jā.

- Tu man sagādā vil�anos, D�edidij.

Tas sāpēja, �o frāzi viņa lietoja reti, un tā bija iedarbīgāka par tēva daudzajiem dusmās izteiktajiem apvainojumiem.

- Es labāk sagādāju vil�anos tev nekā atbildu kaut vai par viena policista nāvi. Es pa�laik nespēju komandēt. - Viņ� palūkojās lejup uz savām plaukstām, sa�ņaudza tās dūrēs, atkal iztaisnoja pirkstus. - Varbūt nekad vairs nespē�u. Un māja... to iau sen vajadzēja pārdot. Pēc nelaimes gadījuma. Tā būtu pārdota, ja vien Eleina būtu piekritusi. - Kaut kas sakāpa viņam kaklā. Vainas apziņa bija rūgta kā �ults. - Tagad arī viņas vairs nav, un tas ir mans lēmums.

- Jā, tavs, - viņa piekrita. - Ta�u tas nav pareizs.

Niknums uzbangoja asinīs. Viņam gribējās iesist kaut kam,

kādam, ietriekt dūres miesā. $ī sajūta pārņēma pārāk bie�i. Tie�i tāpēc viņ� vairs nebija Filadelfijas policijas departamenta kapteinis D�. T. Skimerhorns, bet gan civilists.

- Vai tu nevari saprast? Es �eit nespēju dzīvot. Es nespēju eit gulēt. Man jātiek no �ejienes laukā. Es �eit smoku nost.

- Tad atbrauc pie manis. Brīvdienās. Vismaz līdz pirma-. m datumam. Dod sev mazliet vairāk laika, pirms izdari kaut k > nelabojamu. - Vecāsmātes balss, viņai purinot D�eda stingās rokas, atkal bija atmaigusi. - D�edidij, pagāju�i mēne�i, kop� Kleinu... kop� Eleinu nogalināja.

Es zinu, cik pagājis. - Jā, viņ� precīzi zināja savas mā-

- s nāves dienu. Galu galā viņ� bija tas, kur� Eleinu nogalināja.

- Paldies par uzaicinājumu, bet man ir savi plāni. Jau �odien a �u apskatīt dzīvokli. Dienvidu ielā.

- Dzīvokli. - Honorijas nopūta skaidri liecināja par aizkai-nājumu. - Tie�ām, D�edidij, nav nekādas vajadzības darīt tādas muļķības. Nopērc sev citu māju, ja jau tā vajag, paņem garu atvaļinājumu, bet neaproc sevi kaut kādā no�ēlojamā istabā.

Viņ� brīnījās, ka spēj pasmaidīt.

- Sludinājumā teikts, ka dzīvoklis ir kluss, pievilcīgs un labā vietā. Tas neizklausās no�ēlojami. Vecomāt, - D�eds saspieda sirmgalves plaukstas, pirms viņa paspēja iebilst, - ļauj, lai notiek pēc mana prāta.

Juzdama sakāvi, viņa vēlreiz nopūtās.

- Es tikai vēlos, lai tev ir labi.

- Es zinu. - Viņ� apspieda trīsas, jūtot, ka sienas ap viņu savelkas. - Iesim laukā no �ejienes.

Teātrim bez skatītājiem piemīt īpa�a burvība. Iespēju burvība. Tuk�o zāli piepilda skanīgas aktieru balsis, klusi sufliera �uksti, kostīmi, spraiga enerģija un ego izpausmes, kas no skatuves staro līdz pat pēdējai rindai skatītāju zālē.

Stāvot teātra ^uUberty" aizkulisēs un vērojot �Ziemassvētku dziesmas� ģenerālmēģinājumu, Izidora Konroja uzsūca �o burvību sevī. Viņai, kā vienmēr, patika drāma, ne tikai Dikensa drāma, bet arī saspriegtu nervu, rado�as dzirksteles, labi izteiktas replikas drāma. Galu galā teātris bija viņai asinīs.

Ik mirkli viņā pulsēja vibrējo�a enerģija. Lielās, brūnās acis satraukti mirdzēja un �ķita valdām pār seju, ko ieskāva zeltain-brūnu matu vilnis. Satraukums lika pietvīkt ziloņkaula baltajai ādai, izraisīja smaidu pilnīgajās lūpās. Tā bija smalku vaibstu un noapaļotu līniju seja, harmoniska un piemīlīga. Viņas mazajā, glīti veidotajā augumā slēptā enerģija tā vien virmoja, lai izlauztos ārā.

Dora bija sieviete, ko interesēja itin viss viņas tuvumā, sieviete, kas ticēja ilūzijām. Vērojot, kā viņas tēvs �vadzina Mārle-ja va�as un bargā balsī izsaka paredzējumus baiļu pārņemtajam Skrūd�am, viņa ticēja rēgiem. Un tāpēc, ka viņa ticēja, tas vairs nebija tēvs, bet gan sīkstulis, kur� uz mū�īgiem laikiem ieslēgts pa�a alkatības smagajās va�ās.

Tad Mārlijs kļuva atkal par Kventinu Konroju, aktieri veterānu, re�isoru un teātra entuziastu, kas pieprasa niecīgus grozījumus tekstā.

- Dora! - piesteigdamās no mugurpuses, iesaucās Ofēlija, Doras māsa. - Mēs jau divdesmit minūtes kavējam grafiku.

- Mums nav nekāda grafika, - nomurmināja Dora, apmierināta pamājot ar galvu, jo tēva ieteikums bija ļoti trāpīgs. - Es neievēroju nekādu grafiku, kad braucu iepirkties. Vai tas nav brīni�ķīgi, Lī?

Kaut arī Lī organizētības sajūta bija cietusi, viņa pameta acis uz skatuvi un nopētīja tēvu.

- Iā. Lai gan Dievs vien zina, kā viņ� spēj izturēt, gadu pēc gada uzvedot vienu un to pa�u lugu.

- Tradīcija. - Dora staroja. - Teātris sakņojas tradīcijās. -Aizie�ana no skatuves nebija mazinājusi nedz Doras mīlestību uz to, nedz arī apbrīnu, ko viņa juta pret cilvēku, kur� viņai bija mācījis, kā strādāt ar tekstu. Viņa bija vērojusi, kā tēvs uz skatuves iemieso simtiem veidolu. Makbets, Villijs Lomens, Nā-tans Detruā. Viņa bija piedzīvojusi tēva triumfu un redzējusi viņa niknumu. Viņ� nekad nekļuva garlaicīgs.

-Vai atceries māmiņu un tēti litānijas un Oberona lomā?

Lī pārgrieza acis, ta�u smaidīja.

- Kas gan to spētu aizmirst? Mamma nedēļām ilgi dzīvoja tēlā. Nebija viegli katru dienu būt kopā ar feju karalieni. Un, ja mēs ātri no �ejienes nepazudīsim, karaliene uzradīsies un noskaitīs, kas var notikt ar divām vientuļām sievietēm, ceļojot uz Vird�īniju.

Juzdama māsas sasprindzinājumu un nepacietību, Dora apskāva viņas plecus.

- Nomierinies, mīļā, esmu par viņu parūpējusies, bet tētis pēc piecām minūtēm ņems pārtraukumu.

To viņ� arī darīja - precīzi pēc signāla. Kad aktieri izklīda uz visām pusēm, Dora uzkāpa uz galvenās skatuves.

- Tēt! - Viņa veltīja tēvam ilgu skatienu, nopētot viņu no galvas līdz kājām. - Tu biji lielisks.

- Paldies tev, mīļā! - Viņ� pacēla roku, saplivinot noskran-du�o līķautu. - Manuprāt, grims ir labāks nekā pagāju�ajā gadā.

- Neap�aubāmi. - Patiesībā grims un ogle izskatījās satrieco�i reālistiski. �ķita, ka daudz netrūkst, lai viņa glitā seja pārvērstos trūdos. - Tas ir atbaido�s. -Viņa uzmanīgi noskūpstīja tēvu uz lūpām, piesargādamās, lai nesabojātu grimu. - �ēl, ka mēs netiksim uz pirmizrādi.

- Tur neko nevar darīt. - Viņ� tomēr bija mazliet uzmetis lūpu. I.ai gan Kventinam bija dēls, kas varēja turpināt Konroju tradīciju, viņ� bija zaudējis abas meitas - vienu laulībā, otru brīvajā uzņēmējdarbībā. Ta�u laiku pa laikam Kventins iesaistīja viņas kādā nelielā lomā. - Tātad abas manas meitenītes dodas meklēt piedzīvojumus.

- Tas ir iepirk�anās brauciens, tēt, nevis ceļojums uz Amazoni.

- Tas ir viens un tas pats. - Viņ� piemiedza ar aci un noskūpstīja Lī. - Sargieties no �ūskām!

- Ak, Lī! - Uz skatuves steig�us iznāca Triksija Konroja, �ilbino�a savā kostīmā, ko papildināja turnīra un cepure ar spalvu. �Liberty" lieliskā akustika aiznesa viņas skanīgo rīkles balsi līdz aug�ējam balkonam. - Zvana D�ons, mīļā. Viņ� nevar atcerēties, vai Misijai �odien piecos ir skautu sanāksme vai se�os klavierstunda.

- Es atstāju sarakstu, - nomurmināja Lī. - Kā viņ� domā trīs dienas tikt galā ar bērniem, ja nespēj izlasīt sarakstu?

- Tāds jauks cilvēks, - piezīmēja Triksija, kad Lī bija aizsteigusies. - Ideāls znots. Klau, Dora, tu ta�u brauksi uzmanīgi, vai ne?

- Jā, mammu.

- Protams, tu būsi uzmanīga. Tu vienmēr esi uzmanīga. Tu ta�u neņemsi ma�īnā nevienu autostopistu, vai ne?

- Nē, pat ja viņi lūgsies.

- Un tu apstāsies ik pa divām stundām, lai atpūtinātu acis, vai ne?

- Kā pulkstenis.

Būdama ba�īga pēc dabas, 'Ir iksi ja kodīja apak�lūpu.

- Tomēr līdz Vird�īnijai ir tāls ceļ�. Turklāt var snigt.

- Man ir ziemas riepas. - Lai apturētu turpmākas pārdomas, Dora vēlreiz noskūpstīja māti. - Ma�īnā ir telefons, mammu. Es zvanī�u ik reizes, kad �ķērsosim kādu robe�u.

- Vai tas nebūs jauki? - Ideja Triksiju bezgala iepriecināja.

- Jā, un - Kventin, dārgais! Es tikko nāku no kases. - Viņa iztaisīja reveransu vīram priek�ā. - Biļetes ir izpirktas nedēļu uz priek�u!

- Dabiski. - Kventins piecēla sievu kājās un graciozi sagrieza, beigās dziļi pietupdamies. - Konrojs var pieļaut, ka pāri paliek tikai stāvvietas. Ar kaut ko citu viņ� nesamierinās.

- Lai tev veicas! - Dora vēl pēdējo reizi noskūpstīja māti.

- Tev arī, - viņa sacīja Kventinam. - Un, tēt, neaizmirsti, ka �odien vēl jāizrāda dzīvoklis.

- Es nekad neaizmirstu savus pienākumus. Pa vietām! -viņ� uzsauca un piemiedza ar aci meitai. - Laimīgu ceļu, mīļā!

Nonākusi aizkulisēs, Dora dzirdēja viņa ķē�u �vadzē�anu. Viņa nespēja iedomāties labāku atvadu mūziku.

Pēc Doras domām, izsoļu nams bija ļoti līdzīgs teātrim. Tur bija gan skatuve, gan rekvizīti, gan varoņi. Pirms gadiem Dora bija paskaidrojusi apjuku�ajiem vecākiem, ka patiesībā viņa nemaz neaiziet no skatuves. Viņa tikai izzināja citu skatuvisko vidi. Katrā ziņā Dora lika lietā savas aktrises asinis ik reizes, kad pienāca laiks pirkt vai pārdot.

Viņa jau bija izpētījusi arēnu �odienas izrādei. Savām izsolēm un ikdienas krāmu tirdzniecībai Sērmens Porters izmantoja biju�o kautuvi, kurā vēl aizvien vilka caurvēj� kā kūtī. Preces bija izvietotas uz ledainas cementa grīdas, kur kādreiz ceļā uz pārtap�anu par sautētu liellopu gaļu un karbonādi bija māvu�as govis un ruk�ķēju�as cūkas. Tagad �eit klīda mēteļos un �allēs ievīstīju�ies cilvēki, rādot ar pirkstiem uz stikla izstrādājumiem, novaidoties par gleznām, apsprie�ot porcelāna servīzes un riekstkoka kokgriezumus.

Atmosfēra bija mazliet pliekana, ta�u Dora bija spēlējusi gana trūcīgākā vidē. Protams, bija jārēķinās arī ar izdevumiem un ienākumiem.

Izidora Konroja mīlēja kaulēties. Vārds �pārdod� lika dzidri ieguldzēties viņas asinīm. Viņai vienmēr bija paticis pirkt un naudas apmaiņa pret preci ikreiz sagādāja dziļu gandarījumu. I'ik dziļu gandarījumu, ka bie�i vien viņa apmainīja naudu pret priek�metiem, kuri nebija nekur liekami. Tie�i kaulē�anās bija tā, kas Doru pamudināja atvērt pa�ai savu veikalu un pēc tam atklāt, ka pārdo�ana ir tikpat patīkama, cik pirk�ana.

- Paskaties, Lī! - Dora pagriezās pret māsu, sniedzot tai apzeltītu krējumtrauku sievietes vakarkurpes formā. - Vai tas nav pasakains?

Uzmetusi vienu vienīgu skatienu krējumtraukam, Ofēlija Konroja-Bred�ova sarauca medaini brūno uzaci. Par spīti sapņainajam vārdam, �ī sieviete cie�i stāvēja uz zemes.

- Dro�i vien tu gribēji sacīt �bezgaumīgs�, vai ne?

- Paklau, paskaties vienreiz pāri vispārpieņemtajām normām. - Dora starojot pārvilka ar pirkstu kurpes izliekumam. - Arī smieklīgajam ir sava vieta pasaulē.

- Es zinu. Tavā veikalā.

Dora neapvainodamās pasmējās. Lai gan viņa nolika krējumtrauku atpakaļ savā vietā, viņa jau bija nolēmusi par to solīt. Paņēmusi piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, kuras lepnums bija blvisa tēls ar ģitāru rokās, Dora pierakstīja numuru.

- Es no sirds priecājos, ka tu �oreiz atbrauci man līdzi, Lī. Tu man palīdzi koncentrēties.

- Kādam jau tas jādara. - Lī uzmanību bija piesaistīju�i krāsaini depresijas laika stikla izstrādājumi. Starp tiem bija divas vai trīs dzintara lietiņas, kas jauki papildinātu viņas pa�as kolekciju. - Tomēr es jūtos vainīga, ka, tuvojoties Ziemassvēt-

kiem, neesmu mājās. Ka esmu atstājusi D�onu vienu pa�u ar mazajiem.

- Tu nevarēji vien sagaidīt, kad tiksi projām no bērniem, -pētot dāmu ķir�koka lādīti tualetes piederumiem, atgādināja Dora.

- Es zinu. Tāpēc jau jūtos vainīga.

- Vainas apziņa ir laba lieta. - Pārmetusi sarkanās �alles vienu galu pār plecu, Dora notupās, lai nopētītu lādītes misiņa rokturus. - Mīļā, mēs bijām projām tikai trīs dienas. Var teikt, ka esam jau atpakaļceļā, �ovakar tu būsi mājās, dāsni jo dāsni apveltīsi bērnus ar uzmanību, pavedināsi D�onu, un visi būs neizsakāmi laimīgi.

Lī pārgrieza acis un vāri uzsmaidīja blakus stāvo�ajam pārim.

- Tā jau nebūsi tu, ja visam neatradīsi zemāko kopsaucēju.

Apmierināti nostenēdamās, Dora atlieca muguru, sapurinot matus, kas ieskāva seju līdz zodam, atmeta tos no acīm un pamāja.

- Es domāju, ka esmu redzējusi diezgan.

Ieskatījusies pulkstenī, viņa atskārta, ka mājās pienācis laiks pacelt priek�karu vakara izrādei. Nūja, viņa nodomāja, izklaides bizness gan �eit, gan tur. Viņa paberzēja rokas, nepacietīgi gaidot, kad sāksies izsole.

- Labāk sameklēsim sēdvietas, iekams... nē, pagaidi! - Viņas brūnās acis iemirdzējās. - Paskaties uz to!

Lī vēl nebija pagriezusies, kad Dora jau �ķērsoja telpu.

Viņas uzmanību bija piesaistījusi glezna. Tā nebija liela, tikai kādas astoņpadsmit reiz divdesmit �etras collas, vienkār�ā melnkoka rāmī plūdlīniju formā. Audekls dzirkstīja krāsu laukumos, tum�sarkanās un safīrzilās �vīkās un �ļakatās, citrondzeltenos pilienos, drosmīgi smaragdzaļos otas vilcienos. Dora tur saskatīja enerģiju un dzīvesprieku, kas viņai �ķita tikpat neatvairāms kā vērsim sarkana lupata.

Viņa uzsmaidīja puisim, kas tobrīd slēja gleznu pie sienas.

- Tu to noliki ar kājām gaisā.

- ļā? - Palīgstrādnieks pagriezās un nosarka. Viņ� bija septiņpadsmit gadus vecs un, redzot, ka Dora viņam uzsmaida, pavisam sakautrējās. - Ak nē, kundze. - Zēna ādamābols drud�aini noraustījās, pagrie�ot audeklu otrādi, lai parādītu Dorai āķīti tā aizmugurē.

- Hmm... - Kad tas piederēs viņai - un vakarpusē tas noteikti piederēs viņai - , kļūdu vajadzēs izlabot.

- Jā, krava tikko pienāca.

- Skaidrs. - Dora pienāca tuvāk. - Te ir �is tas interesants, -viņa sacīja, paņemot rokās statuju - guļo�u basetu, āp�u suni, ar skumjām acīm. Statuja bija smagāka, nekā gaidīts, un, savilkusi lūpas, Dora pagrozīja to rokās, lai papētītu tuvāk. Ne ra�otāja zīmes, ne gadskaitļa, viņa prātoja. Tomēr amatnieka darbs bija lielisks.

- Vai tavai gaumei tas ir pietiekami banāls? - apvaicājās Lī.

- Pa�ā laikā. Būs satrieco�s durvju balsts. - Nolikusi statuju vietā, viņa pasniedzās pēc garas statuetes, kurā abas figūras -pirmskara stilā ģērbies vīrietis un sieviete - dejoja valsi. Doras plauksta negaidot satvēra resnus, mezglainus pirkstus. - Atvainojiet! - Pacēlusi skatienu, viņa ieraudzīja vecāku briļļainu vīru, kas stīvi pamāja.

- Skaista, vai ne? - viņ� noprasīja. - Manai sievai arī bija viena tie�i tāda pati. Saplīsa, kad bērni viesistabā cīkstējās. -Viņ� pasmaidīja, atsedzot zobus, kas bija pārāk balti un taisni, lai būtu Dieva doti. Vīram bija sarkans tauriņ�, un viņ� smar�oja kā piparmētru konfekte. Dora pasmaidīja pretī.

- Vai jūs kolekcionējat?

- Savā ziņā. - Viņ� nolika statueti atpakaļ, un viņa vecās, gudrās acis pārslīdēja izstādei, vērojot, klasificējot, atmetot. - Mani sauc 'loms E�vorts. Man �eit, Frontrojālā, pieder veikals. - Viņ� izņēma no krū�kabatas vizītkarti un pasniedza Dorai. - Gadu gaitā bija sakrājies tik daudz lietu, ka vajadzēja vai nu atvērt veikalu, vai pirkt lielāku māju.

- Es saprotu, ko jūs domājat. Mani sauc Dora Konroja. -Viņa pasniedza plaukstu, ļaudama to īsam, artrītiskam tvērienam. - Man ir veikals Filadelfijā.

- Es jau domāju, ka esat profesionāle. - Vīrietis apmierināts piemiedza ar aci. - Ievēroju jūs pa�ā sākumā. Domāju, ka neesmu jūs agrāk redzējis kādā no Portera izsolēm.

- Nē, man nav bijusi tāda izdevība. Patiesībā arī doma par �o ceļojumu radās pēdējā brīdī. Atvilku līdzi arī māsu. Lī -Toms E�vorts.

- Priecājos jūs sastapt.

- Es tāpat. - E�vorts papliķēja pa Lī nosalu�ajām rokām.

- Sājā gada laikā te nekad nekurina. Laikam Porters domā, ka solī�anas kaislības nedaudz uzkarsēs gaisotni.

- Ceru, ka viņam taisnība. - Lī pirkstu gali zam�a zābaciņos �ķita sasalu�i. - Vai jūs sen jau ar to nodarbojaties, mister E�vort?

- Tūlīt būs �etrdesmit gadi. Sieva bija tā, kas aizsāka biznesu, tamborējot sedziņas, �alles, vēl �o to un pārdodot. Klāt nāca da�ādi nieciņi, tirgojāmies no garā�as. - Izņēmis no kabatas kukurūzas pīpi, vīrs iesprauda to starp zobiem. - Tūksto� deviņsimt se�desmit tre�ajā mums bija vairāk pre�u, nekā spējām iztirgot, tāpēc noīrējām pilsētā veikalu. Strādājām plecu pie pleca, kamēr astoņdesmit sestā gada pavasarī viņa mūs pameta. Tagad man blakus strādā mazdēls. Viņam ir neskaitāmas fantastiskas idejas, un viņ� ir labs zēns.

- Ģimenes bizness ir vislabākais, - sacīja Dora. - Arī Lī tikko sāka strādāt veikalā nepilnu darbadienu.

- Dievs vien zina, kāpēc. - Lī iegremdēja pārsalu�ās rokas mēteļa kabatās. - Es neko nezinu ne par antikvāriem priek�metiem, ne kolekcijām.

- Vienkār�i jātiek skaidrībā, ko cilvēki vēlas, - viņai sacīja E�vorts, ar īk�ķa nagu aizdedzinot sērkociņu. - Un cik daudz viņi gatavi par to maksāt, - viņ� piebilda, pirms ievilka dūmu.

- Tie�i tā. - Dora sajūsmināta paņēma viņu zem rokas.

- Izskatās, ka tūlīt sāksies. Varbūt iesim un sameklēsim vietas?

Piedāvājis Lī otru roku un juzdamies kā pirmais zēns ciematā, E�vorts aizvadīja abas sievietes līdz krēsliem priek�ējās rindās.

Dora izvilka piezīmju grāmatiņu un sagatavojās savai mīļākajai lomai.

Likmes nebija augstas, ta�u solī�ana risinājās sparīgi. Dalībniekiem nosaucot cenas, balsis atlēca no augstajiem griestiem. Pūļa murminā�ana iekarsēja Doras asinis. �eit solījās būt izdevīgi pirkumi, un viņa bija apņēmusies iegūt savu daļu.

Viņa pārsolīja kalsnu, maikstij līdzīgu sievieti ar sakniebtām lūpām un ieguva savā īpa�umā ķir�koka tualetes piederumu lādīti, nosauca augstāko cenu komplektam, kurā ietilpa krējumtrauks kurpe, iegūstot kāroto par nieka naudu, un mo�i sacentās ar E�vortu par kristāla sālstrauciņu komplektu.

- Pārspējāt, - viņ� noteica, kad Dora kārtējo reizi pārsauca viņa solījumu. - Jums savos ziemeļos jādabū par to mazliet vairāk.

- Man ir klients, kas kolekcionē, - sacīja Dora. Turklāt klients, kas maksās divreiz vairāk par pirkuma cenu, viņa nodomāja.

- Vai taisnība? - Kad solī�ana atsākās par nākamo priek�metu, E�vorts pieliecās tuvāk. - Man veikalā ir vēl se�i tādi. Kobalts un sudrabs.

- Tie�ām?

- Ja iznāk laiks, vēlāk iegriezieties un paskatieties.

- Var gadīties, ka iegrie�os. Lī, tu soli par depresijas laika stikliem!

- Es? - �ausmās ieplestām acīm Lī pavērās uz māsu.

- Protams. Apslapini degunu! - Dora smaidot pie�ķieba galvu tuvāk E�vortam. - Paskatieties, kas notiks.

Kā jau viņa bija gaidījusi, Lī sāka ar negribīgiem solījumiem, kas tikko nonāca līdz ūtrupnieka ausīm. Tad viņa sāka collu pa collai virzīties uz krēsla malu. Viņas skatiens kļuva stiklains. Ap to laiku, kad solī�ana tuvojās beigām, viņa sauca savu summu kā ser�ants, kur� komandē jauniesaucamos.

- Vai viņa nav lieliska? - lepnumā pietvīkusi, Dora cie�i apskāva māsas plecus. - Viņa vienmēr bijusi a�a uz mācī�anos. Tas ir Konrojiem asinīs.

- Es nopirku visus. - Lī piespieda plaukstu pie sirds, kas sitās krūtīs kā negudra. - Ak Dievs, es nopirku visus! Kāpēc tu mani neapturēji?

- Kad tev bija tik interesanti?

- Bet, bet... - Adrenalīnam rimstoties, Lī atgāzās krēslā. - Tas ir simtiem dolāru. Simtiem.

- Labi iztērēta nauda. Nu, tagad tik uz priek�u! - Ieraudzījusi abstrakto gleznu, Dora saberzēja plaukstas. - Manējā, -viņa klusi sacīja.

Ap pulksten trijiem Dora dārgumiem savā ma�īnā pievienoja vēl pusduci kobalta sālstrauciņu. Vēj� bija pieņēmies spēkā, sārtināja viņas vaigus un zagās aiz mēteļa apkakles.

- Smar�o pēc sniega, - piezīmēja E�vorts. Viņ� stāvēja uz ietves sava veikala priek�ā un, sa�ņaudzis rokā pīpi, ostija gaisu.- Var gadīties, ka mājupceļā vēl iekļūstat putenī.

- Es ceru, ka tā būs. - Atgrūdusi no pieres plīvojo�os matus, Dora viņam uzsmaidīja. - Kas tie par Ziemassvētkiem bez sniega? Cik lieliski, ka es jūs sastapu, mister E�vort. - Viņa vēlreiz pasniedza plaukstu. - Ja kādreiz esat Filadelfijā, iegriezieties.

- Par to nav �aubu. - Viņ� papliķēja pa kabatu, kur glabājās Doras vizītkarte. - Esiet piesardzīgas, dāmas! Brauciet uzmanīgi!

- Protams. Priecīgus Ziemassvētkus!

- Jums arī, - novēlēja E�vorts, raugoties, kā Dora kāpj ma�īnā.

Pēdējo reizi pamājusi, viņa iedarbināja dzinēju un nobrauca no ietves malas. Pametusi skatienu atpakaļskata spogulī, viņa pasmaidīja, ieraugot, ka E�vorts stāv uz ietves ar pīpi zobos un atvadu sveicienā paceltu roku.

- Kāds jauks cilvēks! Es priecājos, ka viņ� dabūja to statueti.

Lī drebinādamās nepacietīgi gaidīja, kad salonā iesils gaiss.

- Ceru, ka viņ� tev nepieprasīja pārāk lielu maksu par sāls-traukiem.

- Viss ir pareizi. Viņ� nopelnīja, es nopelnī�u, bet O�Mali-jas kundze papildinās savu kolekciju. Katrs dabūs, ko gribējis.

- Dro�i vien. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka tu nopirki to briesmīgo gleznu. Tu nemū�am to nepārdosi.

- Gan jau ar laiku.

- Vismaz tu par to samaksāji tikai piecdesmit dolāru.

- Piecdesmit divus dolārus un septiņdesmit piecus centus, -izlaboja Dora.

- Pareizi. - Pagriezusies savā vietā, Lī paskatījās uz ma�īnas aizmugurē sakrautajām kārbām. - Tu, protams, zini, ka tev nav vietas visām �īm graba�ām.

- Es izbrīvē�u vietu. Kā tev �ķiet, vai Misijai patiks karuselis?

l.ī iedomājās milzīgo mehānisko rotaļlietu meitas sārtbal-

tajā guļamistabā un nodrebinājās.

- Lūdzu, nē!

- Labi. - Dora paraustīja plecus. Tiklīdz viņa būs karuseli notīrījusi, viņa ļaus, lai tas kādu brīdi grie�as viņas pa�as dzīvojamā istabā. - Bet es domāju, ka viņa to sagribēs. Vai nevēlies piezvanīt D�onam un pateikt, ka braucam jau atpakaļ?

- Pēc brītiņa. - Lī nopūzdamās atslīga sēdeklī. - Rīt ap �o laiku es cep�u cepumus un velmē�u mīklu pīrāgiem.

- Tu pati gribēji, - atgādināja Dora. - Tu gribēji apprecēties, laist pasaulē bērnus, nopirkt māju. Kur tad vēl ģimene varētu ēst Ziemassvētku maltīti?

- Man nebūtu iebildumu, ja vien mamma iedomātos nākt palīgā. Es domāju, �ī sieviete savā mū�ā nav pagatavojusi nevienu īstu maltīti, vai ne?

- Es vismaz neatceros.

- 'lā�u katrus Ziemassvētkus viņa uzrodas manā virtuvē un maisās pa kājām, vicinot kādu lucernas un kastaņu mērces recepti.

- Tas bija briesmīgi, - atcerējās Dora. - Tomēr labāk nekā viņas kartupeļi ar kariju un kukurūzas un pupiņu sautējums.

- Labāk neatgādini. Un tētis nav labāks ar savu Ziemassvētku vecī�a cepuri un olu liķieri pirms pusdienlaika.

- Varbūt Villijs var novērst viņas uzmanību. Vai viņ� nāks viens pats vai ar kādu no savām sirdspuķītēm? - apvaicājās Dora, domādama par brāļa garo meiteņu sarakstu.

- Viens pats, kā es pēdējoreiz dzirdēju. Dora, esi tik laba, uzmanies no tās kravas ma�īnas, jā?

- Es jau uzmanos. - Sacensību gara pārņemta, Dora nospieda līdz grīdai gāzes pedāli, apbraucot se�padsmit riteņu automobili tikai ar da�u collu distanci starp abām ma�īnām. - Kad tad īsti Villijs iebrauc?

- Ziemassvētku vakarā ar vēlo Ņujorkas vilcienu.

- Diezgan vēlu, lai sarīkotu grandiozu uznācienu, - paredzēja Dora. - Klausies, ja viņ� tev sāk apnikt, es vienmēr varu... ak posts!

- Kas? - Lī spēji iepleta acis.

- Es tikko atcerējos, ka �odien pretējā dzīvoklī ievācas jaunais īrnieks, ar ko tētis noslēdza līgumu.

- Un tad?

- Ceru, ka tētis neaizmirsīs ierasties ar atslēgām. Viņ� bija lielisks, kad pēdējās divās nedēļās vajadzēja izrādīt dzīvokli un es nevarēju izrauties no veikala, bet tu jau zini, cik izklaidīgs viņ� mēdz būt, kad aizraujas ar re�iju.

- Es to ļoti labi zinu, tie�i tāpēc nesaprotu, kā tu varēji ļaut, lai viņ� tiekas ar tavas mājas īrnieku.

- Man nebija laika, - nomurmināja Dora, mēģinot izskaitļot, vai paspēs piezvanīt tēvam starp izrādēm. - Turklāt tētis pats gribēja.

- Tikai nebrīnies, ja beigu beigās tu dzīvosi pretī psihopātam vai sievietei ar trim bērniem un neskaitāmiem tetovētiem mīļākajiem.

Doras lūpas savilkās smaidā.

- Es speciāli piekodināju tētim, lai nebūtu nekādu psihopātu vai tetovējumu. Ceru, ka tas būs cilvēks, kur� prot gatavot un gribēs pielabināties dzīvokļa saimniecei, pastāvīgi piegādājot mājās gatavotus labumus. Starp citu, vai tu gribi ēst?

- Jā. Es varētu gan vēl reizi nobaudīt kāda cita gatavotu maltīti, pirms bū�u spiesta atkal gatavot pati.

Dora strauji nobrauca no maģistrāles, aizsprostojot ceļu �Chevy�. Viņa izlikās nedzirdam dusmīgos tauru signālus. Viņas sejā rotājās smaids, iedomājoties jaunieguvumus, kas to vien gaidīja, lai tos izsaiņotu. Pirmām kārtām, Dora sev apsolīja, viņa sameklēs ideālu vietu gleznai.

Augstu jo augstu sudrabotās ēkas spo�ajā tornī ar skatu pār pieblīvētajām Losand�elosas ielām Edmunds l inlijs atzinīgi aplūkoja savu iknedēļas manikīru. Pie sienas tie�i pretī viņa masīvajam ro�koka rakstāmgaldam zibēja ducis televīzijas ekrānu. CNN, �Headline News� un viens no vietējiem iepirk�anās kanāliem klusi ņirbēja. Citi ekrāni atspoguļoja viņa iestādes kabinetus, lai viņ� varētu novērot savus darbiniekus.

Ta�u, ja vien Finlijs nevēlējās neko dzirdēt, vienīgās skaņas viņa pla�ajā kabinetā bija Mocarta operas akordi un manikīris-tes nagu vīlītes vienmērīgie skrapsti.

Finlijam patika vērot.

Viņ� bija izvēlējies �īs ēkas aug�ējo stāvu tādēļ, lai no viņa kabineta skatienam pavērtos Losand�elosas panorāma. Tas deva varas, visvarenības izjūtu, un viņ� bie�i vien nostāvēja stundu pie platā loga aiz sava rakstāmgalda un dīki noskatījās, kā tālu lejā nāk un iet sve�inieki.

Finlija mājās, kas atradās aug�ā kalnos virs pilsētas, katrā telpā bija televīzijas ekrāni un monitori. Un logi, jau atkal logi, pa kuriem viņ� varēja noraudzīties uz ugunīm Losand�elosas baseinā. Katru vakaru viņ� stāvēja uz savas guļamistabas balkona un iztēlojās, ka viņam pieder viss, ikviens, cik vien tālu acis var saskatīt.

Viņ� bija cilvēks ar īpa�nicciskām tieksmēm. Viņa kabinets atspoguļoja izsmalcinātu un izmeklētu gaumi. Gan sienas, gan paklājs bija balti, pilnīgi balti, lai kalpotu par neskartu fonu viņa dārgumiem. Miņu dinastijas vāze greznoja marmora pjedestālu. Rodēna un Dene�o skulptūras pildīja sienās izgrebtas ni�as. Virs Luija �etrpadsmitā stila kumodes karājās Rcnuāra meistardarbs zelta rāmī. Samta dīvāniņu, kas it kā piederējis

Marijai Antuanetci, no abām pusēm ieskāva spīdīgi sarkankoka galdi no Viktorijas laika Anglijas.

Divos augstos stikla skapjos glabājās satrieco�i un ezoteriski mākslas priek�meti: grebumiem rotātas lazurīta un akvamarīna �ņaucamās pudelītes, ziloņkaula neckes, Drēzdenes figūriņas, Li-mo�as gredzenu kārbiņas, piecpadsmitā gadsimta abpusgriezīgs duncis ar dārgakmeņiem klātu spalu, afrikāņu maskas.

Edmunds Finlijs ieguva. Un, tiklīdz bija ieguvis, uzkrāja.

Viņa importa un eksporta bizness guva milzīgus panākumus. Vēl jo vairāk tā kontrabandas puse. Galu galā kontrabanda vairāk bija izaicinājums. Tā prasīja zināmu smalkumu, ne�ēlīgu iztēli un nevainojamu gaumi.

Finlijs, kalsns gara auguma vīrietis ar pamanāmu ārieni, tikko bija pārkāpis piecdesmit gadu slieksni. Sācis viņ� bija ar pre�u �iegū�anu�, strādājot Sanfrancisko dokos. Bija pavisam vienkār�i samainīt konteinerus, atvērt tvertnes un pārdot paņemto. Trīsdesmit gadu vecumā viņ� bija uzkrājis pietiekamu kapitālu, lai nodibinātu pats savu kompāniju, pietiekamu pieredzi, lai gūtu krietnu peļņu no tum�iem darījumiem un tiktu sveikā cauri, un pietiekami daudz sakaru, lai nodro�inātu nepārtrauktu pre�u plūsmu.

Tagad viņ� bija bagātnieks, kas deva priek�roku itālie�u uzvalkiem, fran�u sievietēm un �veices frankiem. Pēc vairākiem gadu desmitiem darījumu viņ� varēja atļauties paturēt to, kas viņam patika vislabāk. Un vislabāk patika vecais, naudas izteiksmē nenovērtējamais.

- Esmu pabeigusi, mister Finlij. - Manikīre saudzīgi novietoja Finlija plaukstu uz nevainojami tīras salvetes. Viņa zināja, ka pa to laiku, kamēr viņa savāks savus darbarīkus un losjonus, viņas veikums tiks rūpīgi pārbaudīts. Reiz viņ� desmit minūtes bija trakojis niknuma lēkmē par niecīgu ienad�a plēksnīti uz īk�ķa. Ta�u �oreiz, kad viņa uzdrīkstējās pacelt skatienu, Finlijs smaidot raudzījās savos nospodrinātajos nagos.

- Lielisks darbs. - Viņ� apmierināts saberzēja īk�ķus pret pārējiem pirkstgaliem. Izņēmis no kabatas zelta naudas etviju,

Finlijs noskaitīja piecdesmitnieku. Pēc tam, pasmaidījis vienu no retajiem un atbruņojo�iem Smaidiem, viņ� pievienoja vēl simtu. - Priecīgus Ziemassvētkus, mīļā!

- Ak, paldies! Liels paldies, mister Finlij! Jums arī priecīgus Ziemassvētkus.

Joprojām smaidot, viņ� atlaida manikīri ar nospodrināto pirkstgalu mājienu. Viņa periodiskais dāsnums nāca tikpat dabiski kā pastāvīgā alkatība. Viņ� izbaudīja abus. Iekams durvis aiz manikīres bija aizvēru�ās, Finlijs jau bija sagriezies krēslā un sakrustojis rokas virs zīda vestes. Cauri saulstaru straumei viņ� pētīja Losand�elosas panorāmu.

Ziemassvētki, viņ� domāja. Cik jauks gada laiks! Laiks, kas cilvēkos modina labu gribu un pārpilns ar zvaniņu �ķindu un krāsainām ugunīm. Ta�u tas bija arī nomāco�as vientulības, izmisuma un pa�nāvību laiks. Tomēr �īs niecīgās cilvēku traģēdijas Finliju neskāra un nesatrauca. Nauda bija pacēlusi viņu pāri trauslajai vajadzībai pēc sabiedrības un ģimenes. Sabiedrību viņ� varēja nopirkt. Viņ� bija izvēlējies vienu no pasaules bagātākajām pilsētām, kur nopirkt, pārdot, iegūt varēja itin visu. �eit apbrīnoja jaunību, bagātību un varu. Un patlaban, krā�ņajā brīvdienu laikā, viņam bija bagātība. Viņam bija vara. Un par naudu varēja nopirkt arī jaunības ilūziju.

Finlijs ar savām zaļajām acīm pārlaida skatienu ēkām un saulē mirdzo�ajiem logiem. Pārsteigts pats par sevi, viņ� neskaidri apjauta, ka ir laimīgs.

Klauvējiens pie kabineta durvīm lika viņam pagriezties.

- Iek�ā! - Finlijs uzsauca.

- Ser... - Eibels Vainseps, maza auguma cilvēks ar uzkum-pu�iem pleciem un smagnējo titulu �prezidenta izpilddirektors�, nokrem�ļojās. - Mister Finlij!

- Vai tev zināma Ziemassvētku īstenā nozīme, Eibel? - Fin-lija balss skanēja silti kā krēmam pārliets uzkarsēts brendijs.

- Ak... - Vainseps aptaustīja kaklasaites mezglu. - Ser?

- Ieguvums. Skaists vārds, Eibel. Un patiesā �o burvīgo brīvdienu jēga, vai tev tā ne�ķiet?

- Jā, scr. - Vainseps juta trīsas pārskrienam pār muguru. Tas, kas viņam bija ziņojams, jau tā bija grūti pasakāms. Finlija priecīgais noskaņojums �o grūtumu vērta bīstamāku. - Es baidos, ka mums ir problēma, mister Finlij.

- Ak tā? - Finlijs turpināja smaidīt, ta�u skatiens pārklājās ar ledus kārtiņu. - Un kāda tā būtu?

Vainseps bailēs iekampa gaisu. Viņ� zināja, ka Finlija stingās dusmas bija briesmīgākas par jebkura cita cilvēka niknuma lēkmi. Vainseps bija izvēlēts par liecinieku, kad Finlijs izpildīja nāvessodu zaglīgam darbiniekam. Viņ� atcerējās, cik aukstasinīgi Finlijs bija pārgriezis tam rīkli ar se�padsmitā gadsimta dārgakmeņiem rotātu dunci.

Finlijs uzskatīja, ka nodevība ir pelnījusi ātru sodu un īsu ceremoniju.

Un Vainseps ar izbailēm atcerējās, ka tie�i viņam bija uzdots atbrīvoties no līķa.

Viņ� nervozi turpināja stāstu.

- Sūtījums no Ņujorkas. Preces, ko jūs gaidījāt.

- Vai tas aizkavējies?

- Nē, tas ir, savā ziņā - jā. Krava pienāca �odien, kā paredzēts, ta�u preces... - Viņ� aplaizīja plānās, trīso�ās lūpas. - Nav piegādāts tas, ko jūs pasūtījāt, ser.

Finlijs salika savas koptās rokas uz rakstāmgalda malas, un pirkstu kauliņi kļuva pavisam balti.

- Ko tu teici?

- Preces, ser. Nav tās, kuras jūs pasūtījāt. Acīmredzot kaut kur kaut kas sajaukts. - Vainsepa balss kļuva gaudulīga. - Es nolēmu, ka jāziņo jums nekavējoties.

- Kur tās ir? - Finlija balss bija zaudējusi sirsnību. Tā skanēja kā dzestrs �ņāciens.

- Pieņem�anā, ser. Es domāju...

- Nes �urp! Tūlīt pat.

- Jā, ser. Uzreiz. - Vainseps nozuda, pateicīgs par soda atlik�anu.

Finlijs bija samaksājis par preci lielu naudu un vēl daudz lielāku, lai �o preci noslēptu un piegādātu kontrabandas ceļā. Katrs priek�mets bija nozagts, pēc tam paslēpts, pārvests no vairākām vietām uz viņa rūpnīcu Ņujorkā. Nē, kukuļi vien bija prasīju�i gandrīz se�ciparu skaitļus.

Lai nomierinātos, viņ� apstājās pie guavas sulas karafes un ielēja sev krietnu malku.

Ja tā bijusi kļūda, viņ� jau rāmāk nodomāja, to vajadzēs labot. Tas, kur� kļūdījies, saņems sodu.

Uzmanīgi nolicis malā zemo �Baccarat� glāzi, Finlijs nopētīja savu atspulgu ovālajā D�ord�a Tre�ā spogulī virs bāra. Viņ� izvilka nemierīgu roku caur biezajām tum�o matu krēpēm, apbrīnojot sudraboti mirdzo�os pavedienus, kas vijās tām cauri. Pēdējā kosmētiskā operācija bija nogludinājusi maisiņus zem acīm, nostiprinājusi zodu un izlīdzinājusi dziļās grumbas ap muti.

Izskatās, ka viņam nav vairāk par �etrdesmit, nosprieda Finlijs, grozot seju uz vienu un otru pusi, pētīdams un atzinīgi novērtēdams savu profilu.

Kur� muļķis teicis, ka par naudu nevarot nopirkt laimi?

Klauvējiens pie durvīm iztraucēja viņa noskaņu.

- Ienākt! - viņ� noskaldīja un pagaidīja, kamēr viens no pieņēmējiem ieved pre�u pārvadā�anas kasti. - Atstāj tur! -Viņ� ar asu pirksta kustību norādīja uz telpas centru. - Un ej projām! Kibel, paliec! Durvis, - viņ� sacīja, un Vainseps aizsteidzās aizvērt tās pieņēmējam aiz muguras.

Kad Finlijs vairāk neko neteica, Vainseps nobālēja un devās atpakaļ pie kastes.

- Es to atvēru, kā bijāt norādījis, mister Finlij. Kad sāku pārbaudīt preces, sapratu, ka notikusi kļūda. - Viņ� nedro�i pasniedzās kastē, iegremdējot roku ietinamā papīra jūklī. Velkot laukā porcelāna tējkannu, ko rotāja sīkas vijolītes, viņam drebēja pirksti.

Paņēmis tējkannu, Finlijs to pagrozīja rokās. Tas bija angļu ra�ojums, jauks izstrādājums, brīvajā tirgū varbūt kādus divsimt dolārus vērts. Ia�u tā bija masu produkcija. Pasaulē bija nopērkami tūksto�i tādu tējkannu. Tāpēc Finlija acīs tai nebija pilnīgi nekādas vērtības. Viņ� trieca to pret kastes malu, sa�ķaidot sīkās drumslās.

- Kas vēl?

Vainseps drebēdams iebāza roku dziļi kastē un izvilka no tās vīta stikla vāzi.

Itālie�u, to nopētījis, secināja Finlijs. Roku darbs. Simt, varbūt simt piecdesmit dolāru vērta. Viņ� to meta par mata tiesu garām Vainscpa galvai - un sa�ķaidīja pret sienu.

- Tur ir... tur ir tējas tasītes. - Vainsepa skatiens �audījās no kastes uz darba devēja akmenscicto seju un atpakaļ. - Un da�as sudrablietas - divas paplātes, saldumu trauks. P-pāris kristāla kausu ar iegravētiem kāzu zvaniem.

- Kur ir manas preces? - noprasīja Finlijs, kā kozdams noko�ot katru vārdu.

- Ser, es nevaru... tas ir, es domāju, ka notikusi... - viņa balss izsīka līdz �ukstam, - kļūda.

- Kļūda. - Finlija skatiens, sa�ņaudzot gar sāniem nolaistās rokas dūrēs, atgādināja nefrītu. Dikarlo, viņ� nodomāja, prātā uzplaiksnot sava Ņujorkas cilvēka tēlam. Jauns, attapīgs, godkārīgs. Ta�u ne muļķis, Finlijs sev atgādināja. Ne tik liels muļķis, lai sāktu dubultspēli. Tomēr viņam būs jāsamaksā - un jāsamaksā dārgi - par �o kļūdu.

- Sazvani man Dikarlo!

- Jā, ser. - Atvieglots, ka Finlijs dusmas novirzījis uz citu mērķi, Vainseps aiz�āvās pie rakstāmgalda, lai piezvanītu.

Kamēr viņ� grieza numuru, Finlijs mīdīja porcelāna lauskas paklājā. Pasniegdamies kastē, viņ� mērķtiecīgi iznīcināja visu tās saturu.

D�edam Skimerhornam gribējās iedzert. Viņam bija vienalga, ko. Viskiju, kas dedzinot ielītu rīklē, brendija pavedino�o siltumu, alus pazīstamo rūgtumu. Ta�u viņ� netiks ne pie viena, iekams nebūs uzstiepis kartona kārbas aug�ā pa �īm sasodīti nedro�ajām kāpnēm savā jaunajā dzīvoklī.

D�edam gan nebija īpa�i daudz mantības. Viņa vecais partneris Brents bija izlīdzējis ar vecu dīvānu, matraci un smagākiem mēbeļu gabaliem. Tagad viņam bija tikai da�as kartona kārbas, pilnas ar grāmatām, virtuves piederumiem un visādām graba�ām. Viņ� īsti nesaprata, kāpēc to visu paturējis, ja daudz vieglāk būtu tos nodot glabā�anā.

Ia�u �ajās dienās viņ� daudz ko īsti nesaprata. Viņ� nespēja paskaidrot ne Brentam, ne sev, kāpēc jutis tik lielu vajadzību pārcelties pavisam uz otru pilsētas galu, pārvācoties no milzīgā, vecā koloniālo laiku nama uz �o dzīvokli. Tam bija kaut kāds sakars ar jaunas dzīves sākumu. Jaunu dzīvi nevarēja sākt, iekams nebija nokārtoti rēķini ar veco.

D�cds pēdējā laikā kārtoja daudzus rēķinus.

Iesniegtais atlūgums bija pirmais solis - varbūt pats grūtākais. Policijas komisārs bija iebildis, atteicies pieņemt viņa iesniegumu un pie�ķīris beztermiņa atvaļinājumu. Pilnīgi vienalga, kā to sauc, prātoja D�eds. Viņ� vairs nebija policists. Nespēja vairs būt policists. Tā daļa viņā, kas gribēja kalpot un aizsargāt, bija izdegusi.

D�edam nebija depresijas, kā viņ� bija skaidrojis departamenta psihoterapeitam. Viņ� bija pagalam. Viņ� nejuta vajadzību meklēt sevi. Viņam glu�i vienkār�i vajadzēja, lai viņu liek mierā. Policijai viņ� bija atdevis �etrpadsmit gadu no sava mū�a. Ar to vajadzēja pietikt.

Atgrūdis ar elkoni dzīvokļa durvis, D�eds tās nostiprināja ar vienu no atnestajām kartona kārbām. Otru kārbu viņ� aizslidināja pa koka grīdu un pa �auro gaiteni devās atpakaļ uz ārējām kāpnēm, pa kurām bija ienācis savā dzīvoklī.

Kaimiņ� gaiteņa otrā pusē nebija izdvesis ne pīkstiena. Ekscentriskais ve�uks, kas viņam bija izīrējis �o vietu, sacīja, ka otrs dzīvoklis ir aizņemts, ta�u īrnieks esot kluss kā pele.

Visādā ziņā viņam bija taisnība.

D�eds kāpa lejā, aizkaitināts ievērodams, ka margas neizturētu pat trīsgadīga bērna svaru. Pakāpieni slapjdraņķī, kas joprojām �ļācās no bezkrāsainajām debesīm, bija kļuvu�i slideni. Aiz mājas valdīja gandrīz pilnīgs klusums. Lai gan ēkas fasāde bija pavērsta pret rosīgo Dienvidu ielu, D�eds bija pārliecināts, ka viņam netraucēs troksnis, bohēmiskā gaisotne, tūristi un veikali. Tepat tuvumā bija upe, gar kuru viņ�, kad vien vēlēsies, varēs doties vientuļās pastaigās.

Katrā ziņā tās bija krasas pārmaiņas pēc �estnathilas apcirptajiem zālieniem, kur divus gadsimtus bija stāvējusi Ski-merhornu ģimenes māja.

Cauri krēslai viņ� saskatīja krāsainu lampiņu kvēli kaimiņmāju logos. Kāds bija piestiprinājis lielu plastmasas Ziemassvētku vecīti un astoņus mazākus ziemeļbrie�us piejumta, kur tie dienu un nakti likās lidojam.

Tas D�edam atgādināja, ka Brents uzaicinājis viņu uz Zie-

►

massvētku vakariņām. 'Ris bija liels, trok�ņains ģimenes saiets, kas agrāk D�edam būtu izraisījis prieku. Viņa dzīvē nekad nebija lielu, trok�ņainu ģimenes saietu - vismaz ne tādu, kas sagādātu jautrību.

Tagad nebija arī ģimenes. Pilnīgi nekādas ģimenes.

D�cds piespieda pirkstus pie sāpo�ajiem deniņiem un apņēmās nedomāt par Kleinu. Ta�u senās atmiņas kā pagātnes rēgs ielauzās viņā un sa�ņaudza mezglā pakrūti.

Izcēlis no bagā�nieka pēdējās kastes, D�eds to aizcirta ar sparu, kas nodrebināja veco �Thutiderbird� līdz pa�iem riteņiem. Viņ� nedomās ne par Kleinu, ne Doniju Speķu, ne atbildību, ne no�ēlu. Viņ� ies iek�ā, iedzers un vispār nedomās.

Piemiegtām acīm, sargādamies no dzeldīgi slapjā sniega, D�eds devās aug�ā pa stāvajām kāpnēm pēdējo reizi. Telpu temperatūra bija daudz augstāka nekā vēja pluinītais gaiss ārpusē. Mājas saimnieks neskopojās ar kurināmo. Viņ� pat bija pārlieku dāsns. Ta�u gar to D�edam nebija daļas, kā vecais tērē savu naudu.

Jocīgs ve�uks, nodomāja D�eds, ar savu izteiksmīgo balsi, operdziedoņa �estiem un sudraba plakanpudeli. Viņu vairāk interesēja D�eda domas par divdesmitā gadsimta dramaturgiem nekā rekomendācijas un īres kvītis.

'lā�u nevar būt policists gandrīz pusi mū�a un nesaprast, ka pasaulē ir daudz dīvainu raksturu.

Nonācis dzīvoklī, D�eds nosvieda pēdējo kārbu uz ozolkoka galda ēdamistabas zonā. Viņ� sāka rakņāties pa saņurcītajām avīzēm, meklējot pudeli. At�ķirībā no glabā�anā nodotajām kastēm �īs nebija nedz marķētas, nedz arī sakravātas pēc kādas noteiktas sistēmas. Skimerhomu asinīs varbūt arī bija kāds nieks praktisku gēnu, bet, pēc D�eda domām, tos bija mantojusi Kleina.

Kārtējo reizi iedomājies māsu, viņ� vēlreiz klusi izgrūda caur zobiem lāstus. Viņ� zināja, ka nedrīkst ļaut domai iesakņoties, citādi tā pārvērtīsies vainas apziņā. Pēdējo mēne�u laikā viņ� bija bie�i jutis, ka vainas apziņa naktī liek svīst aukstus sviedrus un ļauj vaļu bezcerīgai un nomāco�ai panikai.

Sasvīdu�as plaukstas un panika nebija policistam vēlamas īpa�ības. Tāpat kā nosliece uz nevaldāmu niknumu. Ta�u D�eds sev atgādināja, ka viņ� vairs nav policists. Viņa laiks un viņa izvēle, kā bija teikusi vecāmāte, piederēja viņam pa�am.

Dzīvoklī atbalsojās tuk�ums, kas D�edam sniedza vienīgi apmierinājumu, ka viņ� ir viens pats. Viens no iemesliem, kāpēc viņ� bija izvēlējies taisni �o dzīvokli, bija tas, ka �eit viņam nav jāliekas ne zinis tikai par vienu kaimiņu. Otrs iemesls bija tikpat vienkār�s un tikpat pamatīgs: dzīvoklis bija pasakains.

D�eds pieņēma, ka pārāk ilgi dzīvojis starp skaistām lietām, lai nejustu to vilinājumu. Lai kā viņ� apgalvoja, ka apkārtnei nav nozīmes, viņ� apzinājās, ka justos no�ēlojami kādā spo�i modernā mitekli vai bezdvēseliskā dzīvokļu kompleksā.

Viņ� ieprātojās, ka vecā ēka pārbūvēta par veikalu un dzīvokļiem kaut kad trīsdesmitajos gados. Tai bija saglabāti augsti griesti un pla�as telpas, kamīns, kas darbojās, un slaidi, augsti logi. Grīdas no da�āda platuma ozolkoka dēļiem, gaidot jauno īrnieku, bija spo�i nospodrinātas.

Logiem bija riekstkoka rāmji bez rotājumiem, sienas -krēmbaltā ziloņkaula tonī. Vecais bija teicis, ka tās varot pārkrāsot atbilsto�i savai gaumei, ta�u mājas remonts bija pēdējais, kas D�edu interesēja. Viņ� pieņems �īs istabas tādas, kādas tās bija.

Viņam izdevās izrakņāt pudeli �Jameson", kurā vēl bija trīs ceturtdaļas �ķidruma. Brīdi to nopētījis, D�eds nolika pudeli uz galda. Viņ� pastūma malā iesaiņojamo papīru, meklējot glāzi, tad sadzirdēja trok�ņus. D�cda rokas aprima, augums saspringa.

Pie�ķiebis galvu, viņ� pagriezās, pūloties noteikt skaņas avotu. Viņam �ķita, ka dzirdējis zvanus, �ķindo�as atbalsis. Un tagad smieklus-dūmakaini plūsto�us, pavedino�us un sievi�ķīgus.

D�eda skatiens pievērsās misiņa ventilācijas re�ģim grīdā. Skaņas, brī�am neskaidras, brī�am tik labi sadzirdamas, ka varētu saklausīt atsevi�ķus vārdus, ja vien viņ� vēlētos, plūda caur to.

Zem dzīvokļa bija iekārtots kaut kas līdzīgs antikvariātam

vai mākslas priek�metu veikaliņam. Pāris pēdējo dienu tas bija slēgts, bet acīmredzot �obrīd darbojās.

D�eds pūlējās aizmirst lejas trok�ņus - viņam bija jāmeklē glāze.

- Es tie�ām esmu pateicīga, D�on, ka tu mūs �eit sagaidīji. -Dora nolika jauniegūto lampu ar apaļo aba�ūru blakus veclaicīgam kases aparātam.

- Nebija jau grūti. - Nesot kārtējo kasti uz pārpildīto noliktavas telpu, viņ� bija mazliet aizelsies. D�ons bija gara auguma vīrietis ar kalsnu miesas būvi, kas nekādi nepadevās uzbaro�anai, godīgu seju, kura varētu likties nepievilcīga, bet tikai bālo, kautro acu pēc, kas raudzījās uz pasauli caur bieziem briļļu stikliem.

D�ons Lendsdaunā pārdeva �OldsmobUcs� un divus gadus pēc kārtas bija ieguvis titulu �Gada pārdevējs�, apburdams klientus ar savu nepretenciozo, gandrīz pazemīgo pieeju, kas viņam padevās glu�i dabiski.

Uzsmaidījis Dorai, viņ� pastūma brilles tum�ajā ietvarā augstāk uz deguna.

- Kā tev izdevās tik daudz nopirkt tik īsā laikā?

- Pieredze. - Viņai vajadzēja pastiepties uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu D�onu uz vaiga, pēc tam pieliekties, lai paņemtu rokās savu jaunāko māsasbērnu Maiklu. - Nu, vardulēn, vai esi noilgojies pēc manis?

- Nē-ē-ē. - lā�u viņ� smaidīja un apvija tuklās roķeles Dorai ap kaklu.

Eī pagriezusies ar ērgļa skatienu uzraudzīja abus pārējos bērnus.

- Ri�ij, rokas kabatās! Misij, nekādas piruetes veikalā!

- Bet, mammu...

- Ak! - Li nopūtusies pasmaidīja. - Esmu mājās. - Viņa pastiepa rokas pretī Maiklam. - Dora, vai tev vēl vajag ko palīdzēt?

- Nē, turpmāk varu tikt galā pati. Vēlreiz paldies!

- ļa tu tā domā... - Eī �aubīdamās pārlaida skatienu veikalam. Viņasprāt, tā bija visīstākā mistika, ka māsa spēj darboties jūklī, ko pastāvīgi radīja savā apkārtnē. Viņas bija uzaugu�as juceklī, kur katra diena beidzās ar jaunu komēdiju vai drāmu. Pieaugusi Li uzskatīja, ka vienīgais veids, kā saglabāt veselo saprātu, ir struktūra. - Es patie�ām varētu rīt atnākt.

- Nē. Rīt tev ir brīvdiena, un es paļaujos, ka dabū�u savu daļu no cepumiem. - Kamēr Lī vadīja savu pulciņu uz durvīm, Dora iespieda māsasdēlam rokās lielo M&M paku. - Padalies, -viņa sev zem deguna pa�ukstēja. - Un nesaki mammai, kur tu to dabūji. - Viņa sabu�ināja Ri�ijam matus. - Pazūdi, briesmoni!

Viņ� plati pasmaidīja, atklājot platu spraugu mutē, kur trūka divu priek�ējo zobu.

- �onakt var ierasties laupītāji un aplaupīt tevi līdz kreklam. - Pastiepis roku, viņ� sāka rotaļāties ar garu citrīna un ametista piekariņu, kas �ūpojās Dorai ausī. - Ja es te varētu palikt pa nakti, es viņus no�autu.

- Milzīgs paldies, Ri�ij! - nopietnā balsī sacīja Dora. - Es nevaru izstāstīt, cik ļoti esmu tev pateicīga. Bet �onakt man būs pa�ai jāno�auj savi laupītāji. - Izvadījusi tuviniekus, viņa nekavējoties slēdza ciet veikalu, zinot, ka Lī gaidīs, kamēr viņa būs pagriezusi visas atslēgas un ieslēgusi signalizāciju.

Palikusi viena, viņa pagriezās un dziļi ievilka elpu. Dvesmoja pēc āboliem un prie�u skujām, ko izgaroja viscaur veikalā izliktās sausās smar�as. Cik labi būt mājās, viņa nodomāja, paceldama kasti, kurā bija jaunieguvumi, ko viņa bija nolēmusi nest aug�ā uz savu dzīvokli.

Dora izgāja cauri noliktavas telpai, lai atslēgtu durvis, kas veda uz iek�ējām kāpnēm. Viņa �onglēja ar kasti, savu rokassomiņu, ceļasomu un mēteli, ko bija nometusi, ienākot veikalā. Klusībā lādoties, viņai izdevās trāpīt ar plecu pa elektrības slēdzi kāpņu telpā.

Viņa bija tikusi līdz gaiteņa vidum, kad ieraudzīja no kaimiņu dzīvokļa plūstam gaismu. Jaunais īrnieks. Saņēmusi ērtāk savu ne�ļavu, viņa piegāja pie vaļā atstātajām durvīm, ko balstīja kaste, un ielūkojās dzīvoklī.

Dora ieraudzīja jauno īrnieku stāvam pie vecā galda ar pu-dēli vienā rokā un glāzi otrā. Istabā bija tikai dīvāns un polsterēts krēsls.

Ta�u Poru vairāk interesēja vīrietis, kas, stāvot pret viņu profilā, malkoja viskiju.

Viņ� bija augumā gar�, ar spēcīgu, atlētisku miesas būvi; tas vedināja uz domām par bokseri. Vīrietim mugurā bija tum�zils sporta krekls, kura piedurknes bija uzrotītas līdz elkoņiem - tetovējumus nekur neredzēja un locījuma vietās līdz baltumam nonēsāti �Levi's�d�insi. Viņa mati bija mazliet sajuku�i un bezrūpīgi krita pār apkaklīti kā nogatavoju�ies kvie�i.

Toties viņa rokaspulkstenis bija vai nu apbrīnojami labs pakaļdarinājums, vai īsts �Rolcx".

Kaut arī novērtē�ana prasīja tikai da�as sekundes, Pora nojauta, ka viņas kaimiņ� nesvin iera�anos jaunajā mājā. Viņa seja, kurā izcēlās asi vaigu kauli un bārdas rugāji, izskatījās drūma.

Viņa nepaspēja pat ar skaņu apliecināt savu klātbūtni, kad ieraudzīja, ka viņa augums saspringst. Vīrietis spēji pagrieza galvu. Pora atskārta, ka instinktīvi vēlas pakāpties atpakaļ -tik caururbjo�i viņā raudzījās kaimiņa acis, nepieejamas, bezkaislīgas un neticami zilas.

- ļūsu durvis bija vaļā, - viņa atvainojoties sacīja, acumirklī juzdama aizkaitinājumu, ka taisnojas, kaut gan stāv pati savā gaitenī.

- jā. - Viņ� nolika pudeli un, turot glāzi rokā, nāca tuvāk. D�eds nopētīja atnācēju. Lielāko daļu viņas auguma aizsedza lielā kartona kārba, ko viņa turēja rokās. Glīta, ovāla seja, nedaudz pasmails zods, āda vecmodīgā ro�u un krēma krāsā, plata, nekrāsota mute, kaktiņos izliekusies tikko jau�amā smaidā, brūnas acis, kurās atspoguļojas draudzīga ziņkāre, dzeltenbrūnu matu vilnis.

- Mani sauc Pora, - viņa paskaidroja, kad P�eds, neteikdams ne vārda, lūkojās viņā. - Es dzīvoju gaiteņa otrā pusē. Varbūt palīdzēt jums iekārtoties?

- Nē. - D�eds ar kāju pastūma malā kasti, kas turēja durvis, un aizvēra tās viņai deguna priek�ā.

Dorai pavērās mute, bet jau nākamajā mirkli viņa to apzināti aizcirta ciet.

- Skaidrs. Esiet sveicināts kaimiņos! - viņa nomurmināja un devās uz savām durvīm. Brīdi taustījusies pēc atslēgas, viņa atslēdza durvis un aizcirta tās ciet sev aiz muguras. - Liels paldies, tēt! - viņa sacīja tuk�ajai istabai. - Izskatās, tu man esi atradis īstu dārgumu.

Nometusi mantas uz dīvāniņa, kura pārklāju greznoja krā�ņas rozes, Dora ar nepacietīgiem pirkstiem atglauda matus. Kaut arī vīrie�a izskats priecēja acis, viņa būtu devusi priek�roku kaimiņam ar patīkamu raksturu. Piegājusi pie antikvāra telefona aparāta, viņa nolēma piezvanīt tēvam un kārtīgi viņu sabārt.

Nepaspējusi uzgriezt otro ciparu, Dora pamanīja papīra lapiņu ar apak�ā uzzīmētu smaido�u sirsniņseju. Kventins Konrojs vienmēr papildināja savas zīmītes un vēstules ar zīmējumu - sava noskaņojuma barometru. Nolikusi klausuli, Dora sāka lasīt.

Manu mīļo meitiņ Izij!

Dora saviebās. Tēvs bija vienīgā dzīvā dvēsele, kas viņu sauca tādā pamazināmā vārdā.

Lieta ir nodarīta. Labi nodarīta, ja tā varētu sacīt. Tavs jaunais īrnieks ir spēcīgs jauneklis, kam vajadzētu būt spējīgam palīdzēt Tev visādos fiziskos darbos. Viņa vārds, kā ieraudzīsi uz īres līguma eksemplāriem, kuri gaida Tavu parakstu, ir D�cds Skimer-horns. Pilnskanīgs vārds, kas man atsauc atmiņā skarbus kuģu kapteiņus un izturīgus pirmatklājējus. Viņ� likās man patīkami nerunīgs, bet zem �iem klusajiem ūdeņiem es nojautu virmojam dziļu atvaru. Nespēju iedomāties jaukāku dāvanu savai dievinātajai meitai par intriģējo�u kaimiņu.

Sveicu sakarā ar atgrie�anos mājās, mana pirmdzimtā mazulīte!

Tavs mīlo�ais tēvs

Dora negribēja ļauties uzjautrinājumam, ta�u nespēja noturēties nepasmaidījusi. Gājiens bija acīm redzams. Tēvs bija nolicis viņu elkoņa attālumā no pievilcīga vīrie�a un tagad cerēja, ka varbūt - tikai varbūt - viņa iemīlēsies, apprecēsies un dāvās viņam vēl kādu mazbērnu, ko lutināt.

- Piedod, tēt! - viņa nomurmināja. - Tevi gaida vēl viena vil�anās.

Nolikusi malā zīmīti, Dora vilka ar pirkstu pa līguma tekstu, iekams nonāca līdz D�eda parakstam. Tas bija drosmīgs ķeburs, un viņa tam blakus abos eksemplāros uz�ņāpa savu vārdu. Paņēmusi vienu eksemplāru, viņa �ķērsoja gaiteni un pieklauvēja.

Kad durvis atvērās, Dora pastūma pretī līgumu, saņurcot tā vienu stūri pret D�eda krūtīm.

- Jums tas būs vajadzīgs personiskajai grāmatvedībai.

D�eds paņēma lapu. Viņ� pārlaida skatienu līgumam, tad

paraudzījās jaunajā sievietē. Viņas acis vairs nebija draudzīgas, bet gan vēsas. Tas D�edu pilnībā apmierināja.

- Kāpēc vecais to atstāja jums?

Viņas zods paslējās uz aug�u.

- Vecais, - viņa klusināti sacīja, - ir mans tēvs. Sis nams pieder man, un tas mani, mister Skimerhorn, padara par jūsu dzīvokļa saimnieci. - Viņa apgriezās uz papē�a un divos soļos bija pāri gaitenim. Satvērusi durvju rokturi, viņa apstājās un pavērsās atpakaļ. Mati uzvilnīja gaisā, apmeta loku, nolaidās pār pleciem. - īre maksājama katra mēne�a divdesmit pirmajā datumā. Varat pabāzt �eku zem mana dzīvokļa durvīm, tā jūs aiztaupīsiet sev pasta izdevumus un vajadzību nonākt saskarē ar citiem cilvēkiem.

Dora ieslīdēja dzīvoklī un, atslēgai apmierināti noklik�ķot, aizvēra aiz sevis durvis.

Kad D�eds lēnā riksi atskrēja lidz pakāpieniem, kas veda aug�up uz viņa dzīvokli, viņ� jau bija izsvīdis lielāko daļu fizisko seku, ko atstāja izdzertā puspudele viskija. Viens no iemesliem, kāpēc viņ� izvēlējās �o vietu, bija vingro�anas zāle aiz stūra. Torīt D�eds bija aizvadījis deviņdesmit ļoti patīkamu minū�u, cilājot svarus, sparīgi dauzot smago boksa maisu un sadedzinot lielāko daļu nākamā rīta galvassāpju tveicē�a-nās istabā.

Tagad, juzdamies gandrīz �kā cilvēks�, viņ� kāroja pēc krūzes melnas kafijas un mikroviļņu krāsns brokastīm, ar ko bija piepildījis saldētavu. Viņ� izvilka no sporta tērpa kabatas atslēgu un, atslēdzis durvis, iegāja gaitenī. Līdz viņa ausīm acumirklī nonāca mūzikas skaņas. Paldies Dievam, tās nebija Ziemassvētku dziesmas, bet gan Aretas Frcnklinas suģestējo�ā, aizsmakusi balss.

Vismaz saimnieces muzikālā gaume viņu nekaitinās, prātoja D�eds un būtu devies taisni uz savām istabām, ja vien nebūtu pamanījis viņas vaļējās durvis.

Dots pret dotu, nosprieda D�eds un, sabāzis rokas kabatās, piegāja pie tām. Viņ� zināja, ka iepriek�ējā vakarā bijis apzināti rupj�. Un, tā kā tas bija apzināti, viņ� nesaskatīja ne mazāko iemeslu, lai atvainotos. Tomēr, viņ� nolēma, būtu prātīgi panākt kaut ko līdzīgu piesardzīgam mieram ar sievieti, kam piederēja viņa māja.

Pavēris durvis mazliet pla�āk, viņ� palika stāvam un skatāmies ieplestām acīm.

Tāpat kā viņa dzīvoklis, arī �is bija pla�s, ar augstiem griestiem un pielijis ar gaismu, kas ieplūda pa trim lieliem logiem. Ar to arī līdzība beidzās.

Pat uzaudzis mājā, ko rotāja lietas, D�eds bija pārsteigts. Viņ� nekad nebija redzējis tik daudz mantu vienuviet. Gar vienu sienu stiepās stikla plaukti, kas bija piekrauti ar vecām pudelēm, kārbām, skulptūriņām, krāsotām lādītēm un da�ādiem nieciņiem, kuru nozīmi viņ� pat nespēja uzminēt. Dzīvoklī bija vairāki galdi, un uz katra no tiem atradās vēl citi stikla un porcelāna izstrādājumi. Ko�i puķains dīvāns bija nokrauts ar krāsainiem spilveniem, kas saskanēja ar liela paklāja izbaloju�ajiem toņiem. �Multan�, nodomāja D�eds. Līdzīgs paklājs, cik vien viņ� sevi atcerējās, bija atradies viņa ģimenes mājas viesistabā.

Pie loga atbilsto�i gadalaikam stāvēja eglīte, kuras katrs zariņ� bija nokārts ar krāsainiem bumbuļiem un spuldzītēm. Koka kamanas, pilnas ar prie�u �iekuriem. Keramikas snicgavīrs ar cilindru galvā smaidīja viņam pretī.

Telpai vajadzētu būt pārpildītai, domāja D�eds. Tajā nepārprotami būtu jāvalda juceklim. Ta�u nezin kāpēc tā nebija. Tie�i otrādi, D�edam radās iespaids, ka viņ� neviļus atvēris burvju dārgumu lādīti.

Vidū tam visam stāvēja viņa dzīvokļa saimniece. Viņai mugurā bija ko�sarkans kostīms ar īsiem, taisniem svārkiem un cie�i pieguļo�u �aketi. Viņai tā stāvot ar muguru pret D�cdu, viņ�, savilcis lūpas taurītē, prātoja, kādā noskaņojumā bijis iepriek�ējā vakarā, ka nav ievērojis �o lielisko augumiņu.

Cauri Frenklinas zemajai balsij viņ� sadzirdēja, ka Dora kaut ko murmina sev zem deguna. Viņ� atbalstījās pret durvju stenderi, un tajā brīdī, nostatījusi uz dīvāna gleznu, ko pirms tam bija turējusi rokā, Dora pagriezās. Sev par godu viņai izdevās apslāpēt lielāko daļu spiedziena, kas izlauzās, ieraugot D�edu.

- Jūsu durvis bija vaļā, - viņai pavēstīja D�eds.

- Jā. - Ta�u Doras raksturā nebija izteikties vienzilbes vārdiem kā viņas īrniekam, tāpēc viņa paraustīja plecus. - Es �orīt pārnesu daļu inventāra - no �ejienes uz leju. - Viņa pieglauda matu vilni. - Vai jums radu�ās problēmas, mister Skimerhorn? Tek krāns? Peles?

- Cik esmu ievērojis, nē.

- Jauki. - �ķērsojusi istabu, viņa pazuda no D�eda redzesloka līdz brīdim, iekams viņ� nepārkāpa istabas slieksnim. Viņa stāvēja pie ēdamistabas galda un smalkā, pieskaņotā tasītē no porcelāna kannas lēja kaut ko melnu, kas brīni�ķīgi smar�oja pēc stipras kafijas. Nolikusi kannu atpakaļ, Dora sarauca uzaci. Viņas lūpas, kas nesmaidīja, bija tikpat drosmīgi sarkanas kā viņas kostīms. - Vai jums kaut kas vajadzīgs?

- Mazliet tās tur nenāktu par ļaunu. - Viņ� pamāja uz kannas pusi.

Tātad tagad viņ� grib uzturēt labas kaimiņattiecības, nodomāja Dora. Neko neteikusi, viņa piegāja pie griezumiem rotāta skapī�a un izņēma vēl vienu tasīti un apak�tasīti.

- Krējumu? Cukuru?

-Nē.

Tā kā dziļāk istabā viņ� negāja, Dora pienesa kafiju viņam klāt. Viņ� smar�o pēc ziepēm, viņa atskārta. Pievilcīga smar�a, lā�u tēvam bijusi taisnība par viņa acīm. Tās raudzījās smagnēji un neizprotami.

- Paldies! - Iztuk�ojis trauslās tasītes saturu divos malkos, D�eds atdeva to atpakaļ. Viņ� atcerējās, ka tie�i tāds pats porcelāns bija viņa mātei. Un ka da�as tasītes viņa bija saplēsusi, metot ar tām kalpotājiem. - Vecais... jūsu tēvs, -

D�eds izlaboja, - sacīja, ka es drīkstot uzstādīt da�us piederumus, bet, tā kā viņ� par to neatbild, nospriedu, ka jāpavaicā jums.

- Piederumus? - Dora nolika viņa tuk�o tasīti uz galda un paņēma savējo. - Kādus piederumus?

-Trena�ieri, da�us svarcel�anas rīkus.

- Ak... - Viņa instinktīvi pārlaida skatienu D�eda rokām, viņa krūtīm. - Es domāju, ka man nav nekādu iebildumu - ja vien jūs pārāk nebūk�ķināsiet veikala darba laikā.

- Centī�os netrok�ņot. - Viņ� paskatījās uz gleznu, mirkli to nopētīja. Atkal drosmīgi, viņ� nodomāja, tāpat kā viņas tērps, kā viņas smar�as, kas iedarbojās kā dūres sitiens pakrūtē. - Ziniet, tā bilde ir nolikta ar kājām gaisā.

Viņas smaids atplauka acumirklī, spo�i. Dora patie�ām bija novietojusi gleznu uz dīvāna tā, kā tā bija izlikta izsolē.

- Es ari tāpat domāju. Gribu to pakārt otrādi.

Lai parādītu, viņa piegāja pie gleznas un apsvieda to riņķi. D�eds piemiedza acis.

- Tā ir pareizi, - viņ� piekrita. - Tik un tā neglīta, bet vismaz stāv pareizi.

- Mākslas novērtējums ir tikpat individuāls kā pati māksla.

- Varbūt jums taisnība. Paldies par kafiju!

- Nav par ko. Jā... Skimcrhorn?

D�eds apstājās un atskatījās pār plecu. Tikko jau�amā nepacietība viņa skatienā intriģēja Doru vairāk par jebkuru draudzīgu smaidu.

- ļa domājat pārkārtot vai pārveidot savu jauno dzīvokli, nokāpiet lejā veikalā. �Doras salonā� katram atradīsies kaut kas noderīgs.

- Man nekas nav vajadzīgs. Paldies par kafiju!

Dzirdot viņa durvis aizveramies, Dora vēl aizvien smaidīja.

- Kļūdāties, Skimerhorn, - viņa nomurmināja. - Katram kaut kas ir vajadzīgs.

Entonijs Dikarlo nebija ieplānojis tajā rītā dzesēt papē�us putekļainā birojā un klausīties �Reach Boys". Viņ� gribēja dabūt atbildes - un dabūt nekavējoties.

Pareizāk sakot, Finlijs gribēja dabūt atbildes - un gribēja jau vakar. Dikarlo paraustīja savu zīda kaklasaiti. Viņ� vēl nezināja atbildes, bet viņ� uzzinās. Telefona zvans no Losand�elosas bija skaidrs un nepārprotams kā kristāls. Sameklē preces divdesmit �etru stundu laikā vai rēķinies ar sekām!

Dikarlo nebija vēlē�anās noskaidrot, kādas tās būs.

Viņ� pacēla skatienu uz lielo, balto kabineta pulksteni pie sienas un noraudzījās, kā minū�u strēle pārbīdās no 9:04 uz 9:05. Viņam bija atlicis mazāk par piecpadsmit stundām. Viņa plaukstas bija kļuvu�as miklas.

Caur plato stikla rūti, ko rotāja uzkrāsots resns Ziemassvētku vecītis un viņa izdarīgie elfiņi, viņ� varēja saskatīt vairāk nekā duci rosīgu kravas pārvadājumu klerku, kas darbojās ap kastēm un saiņiem.

Dikarlo pasmīnēja, ieraugot, ka durvīm tuvojas milzum resns kravas pārvadājumu pārraugs neiedomājami sliktā parūkā.

- Mister Dikarlo, atvainojiet, ka liku jums gaidīt. - Billa Tārkingtona uzblīdu�ajā sejā bija piesardzīgs smaids. - Kā jau varat iedomāties, mēs �ajās dienās esam briesmīgi aizņemti. Ta�u nevaru �ēloties, ser, nē, nevaru �ēloties. Bizness zeļ un plaukst.

- Es gaidu jau piecpadsmit minūtes, mister Tārkington, -sacīja Dikarlo, neslēpjot dusmas. - Man nav tik daudz laika, lai varētu to �ķiest veltīgi.

- Kuram gan tagad ir laiks? - Saglabājot pieklājību, Tār-kingtons gāzelēdamies apgāja apkārt galdam un tuvojās kafijas automātam. - Atslābinieties! Vai varu jums piedāvāt kafiju? Būs mo�āks noskaņojums.

- Nē. Notikusi kļūda, mister Tārkington. Kļūda, kas nekavējoties jālabo.

- Nu, paskatīsimies, ko varam darīt. Varbūt būsiet tik laipns un pastāstīsiet man sīkāk?

- Preces, ko es sūtīju Eibelam Vainsepam Losand�elosā, nav preces, kuras viņ� Losand�elosā saņēma. Vai tas jums ir pietiekami sīki?

Tārkingtons paraustīja savu taukaino apak�lūpu.

- Neko nesaprotu. Vai esat paņēmis līdzi savu pre�u pavadzīmi?

- Protams. - Dikarlo izņēma no �aketes krū�u iek�kabatas salocītu papīra lapu.

- Paskatīsimies. - Tārkingtona resnie, sardelēm līdzīgie pirksti, iedarbinot datoru, kustējās ar izveicīgu, neviltotu grāciju. - Paskatīsimies nu. - Viņ� nospieda vēl da�us taustiņus. - Krava bija jāizsūta septiņpadsmitajā decembrī... Hip, hip, te tā ir. Viņa aizgāja ļoti labi. Vajadzēja pienākt vakar, vēlākais, �odien.

Dikarlo pārlaida plaukstu pār viļņainajiem, melnajiem matiem. Idioti, viņ� nodomāja. Visapkārt vieni vienīgi idioti.

- Krava pienāca. Tā nebija īstā.

Jūs sakāt, ka sūtījums, kur� pienāca Losand�elosā, bija adresēts citai personai?

- Nē. Ks saku, ka tas, kas bija sūtījumā, nebija pareizs.

- Tas ir dīvaini. - Tārkingtons pielika pie lūpām kafijas tasi. - Vai sūtījums bija saiņots �eit? Ak, pagaidiet, pagaidiet, es atceros. - Viņ� ar mājienu noraidīja Dikarlo atbildi. - Mēs piegādājām kravas kasti un saiņojām, bet jūs uzraudzījāt. Kā tad, pasaulīt, preces varēja sajukt?

- Tie�i to es gribu zināt, - no�ņācās Dikarlo, uzsizdams ar dūri pa galdu.

- Nu, nu, saglabāsim mieru. - Tārkingtons tī�uprāt vēl da�as reizes uzsita pa taustiņiem. - Kravu izsūtīja no tre�ā sektora. Paskatīsimies, kas todien bija pie konveijera. Ahā, te ir. Izskatās, ka Opāla. - Viņ� pagriezās krēslā un starojo�i uzsmaidīja Dikarlo. - Opāla ir laba strādniece. Turklāt jauks cilvēks. Viņai pēdējā laikā klājies grūti.

- Mani neinteresē viņas personiskā dzīve. Es gribu ar viņu runāt.

Paliecies uz priek�u, Tārkingtons nospieda slēdzīti uz sava rakstāmgalda.

- Opāla D�onsone, lūdzu, ierodieties mistera Tārkingtona kabinetā! - Izslēdzis komutatoru, viņ� papliķēja pa savu parūku, lai pārliecinātos, ka tā vēl aizvien atrodas savā vietā. - Jūs tie�ām nevēlaties kafiju? Varbūt kādu virtuli? - Viņ� pacēla kartona kārbas vāku. - Mums �odien ir gardi virtulī�i ar aveņu �eleju. Da�i bez pildījuma arī.

Dikarlo no�ņācās kā tvaika kastrolis un aizgriezās. Paraustījis plecus, Tārkingtons uzcienājās ar virtuli.

Dikarlo sa�ņaudza plaukstas dūrēs, ieraudzījis, ka cauri noliktavai nāk gara, satrieco�a izskata melnādaina sieviete. Viņai mugurā bija pieguļo�i d�insi un ko�zaļ� svīteris ar "Nike" jostas somiņu. Sievietes mati bija saņemti aiz muguras sprogainā zirgastē. Ap kreiso aci varēja saskatīt jau pabālēju�as, dzeltenīgas zilumu pēdas.

Atvērusi durvis, viņa pabāza tajās galvu. Telpā acumirklī ieplūda konveijera troksnis un spriedze.

- Vai jūs mani saucāt, mister Tārkington?

- Jā, Opāla. Ienāc uz mirkli! Vai kafiju gribi?

- Jā, protams. - Aizverot aiz sevis durvis, Opāla pameta skatienu uz Dikarlo, zibenīgi apsvērdama prātā da�ādas iespējas.

No viņas gribēja atbrīvoties. Viņu atlaidīs tepat uzreiz, jo viņa, pēc tam kad Kērtiss pagāju�onedēļ viņu piekāva, nebija izpildījusi normu. Sve�inieks bija viens no īpa�niekiem, kas ieradies viņai to pateikt. Izņēmusi no somiņas cigareti, viņa drebo�ām rokām aizsmēķēja.

- Mums �eit ir neliela problēma, Opāla.

Viņai �ķita, ka rīkle piepildās ar smiltīm.

- Jā, ser?

- Sis ir misters Dikarlo. Viņam pagāju�onedēļ no tavas līnijas izsūtīta krava.

Spēju izbaiļu pārņemta, Opāla aizrijās ar dūmiem.

- Mēs pagāju�onedēļ izsūtījām daudzas kravas, mister Tār-kington.

- ļā, bet, kad krava pienāca, tajā nebija īstās preces. - Tār-kingtons nopūtās.

Sirdij dauzoties kaklā, Opāla vērās grīdā.

- Tā nonāca nepareizā vietā?

- Nē, tā nonāca īstajā vietā, bet sūtījumā nebija pareizo pre�u, un, tā kā misters Dikarlo pats personiski pārraudzīja iesaiņo�anu, mēs esam neizpratnē. Domāju, ka tu varētu kaut ko atcerēties.

Viņai dedzināja pakrūtē, ap sirdi, acu dobumos. Murgs, kas gandrīz nedēļu viņu vajāja, sāka piepildīties.

- Atvainojiet, mister Tārkington! - Viņa piespieda sevi runāt. - Grūti atcerēties katru sūtījumu. No pagāju�ās nedēļas atminos tikai to, ka strādāju trīs dubultmaiņas un katru vakaru gāju mājās, nejūtot kājas sev apak�ā.

Viņa meloja, nolēma Dikarlo. Viņ� to redzēja viņas acīs, ķermeņa pozā - un nogaidīja īsto bridi.

- |ā, bet tas bija pūļu vērts. - Tārkingtons plati iepleta rokas. - Ja tev kaut kas ie�aujas prātā, tūlīt ziņo. Sarunāts?

- Jā, ser. - Nodzēsusi cigareti ielocītā metāla pelnutraukā uz Tārkingtona rakstāmgalda, viņa aizsteidzās atpakaļ pie konveijera.

- Mēs noskaidrosim, mister Dikarlo. Izvirzīsim to par galveno uzdevumu. �Premium" lepojas ar to, ka mūsu klienti paliek apmierināti. No mūsu rokām jūsu rokās ar smaidu, - viņ� citēja kompānijas moto.

- Pareizi. - Tārkingtons viņu vairs neinteresēja, kaut gan viņ� būtu guvis nelielu gandarījumu, ietriecot dūres vīra izbli-du�ajā vēderā. - Un, ja arī turpmāk gribat baudīt �£. F. Incor-poratcd" labvēlību, jūs izdibināsiet atbildi.

Apmetis loku trok�ņainajai piegā�u telpai, Dikarlo devās uz Opālas darba vietu. Sieviete vēroja viņu tuvojamies ar satrauktām acīm. Kad Dikarlo nostājās viņai blakus, Opālas sirds sāpīgi dunēja pret krū�kurvi.

- Kad tev ir len�a pārtraukums?

Pārsteigta viņa gandrīz izmeta no rokām kasti ar virtuves piederumiem.

- Vienpadsmitos trīsdesmit.

- Sagaidi mani laukā pie galvenajām durvīm!

- Es ēdu kafejnīcā.

- �odien neēdīsi, - klusi noteica Dikarlo. - Ja gribi ari turpmāk palikt �ajā darbā. Vienpadsmitos trīsdesmit, - viņ� piebilda un devās projām.

Opālai bija bail nelikties par viņu ne zinis, bail nepaklausīt. Pusdivpadsmitos viņa paņēma savu olīvzaļo vējjaku un devās uz kalpotāju durvīm. Viņa cerēja, ka, apgājusi ēkai apkārt, būs atguvusi līdzsvaru.

Viņa labprāt būtu vispār iztikusi bez len�a. �McMufftn" ola, ko Opāla bija ēdusi no rīta, draudēja ierasties atbildes vizītē.

Nekādā ziņā neatzīsties, pa ceļam viņa sevi mācīja. Viņi nevar pierādīt, ka esi kļūdījusies, ja vien tu pati neatzīsies. Ja viņa zaudēs darbu, tad būs jāatgrie�as labdarības maizē. Pat ja viņas lepnums to spētu izturēt, viņa nebija pārliecināta, vai to izturētu viņas bērni.

Opāla pamanīja Dikarlo, kas stāvēja, atspiedies pret sarkana �Porsche" motora pārsegu. Jau ma�īna vien pietiekami �ilbināja, kur tad vēl vīrietis - gar�, tum�matains, ietinies gai�pelēkā ka�mira mētelī. Viņ� Opālai atgādināja kinozvaigzni. �ausmu un bijības pārņemta un iebaidīta, viņa tam tuvojās ar noliektu galvu.

Dikarlo neteica ne vārda, tikai atvēra pasa�ieru puses durvis. Viņa mute sa�ķobījās, dzirdot, kā sieviete instinktīvi nopū�as, ieslīdot ādas sēdeklī. Apsēdies pie stūres, viņ� pagrieza atslēgu.

- Mister Dikarlo, es tie�ām labprāt būtu palīdzējusi jums noskaidrot, kas noticis ar to kravu. Es...

- Tu man palīdzēsi. - Viņ� ieslēdza pirmo ātrumu, un automa�īna aiz�āvās no �Premium� kā spīdīgi sarkana lode. Viņ� jau bija izlēmis, kā ar viņu apiesies, un deva Opālai veselas divas klusuma pilnas minūtes, zinot, ka tas liks viņas nerviem saspringt līdz pēdējam. Kad viņa ierunājās pirmā, Dikarlo apspieda apmierinātu smaidu.

- Kurp mēs braucam?

- Tāpat vien.

Par spīti trīsām, ko sagādāja brauciens pirmās klases automa�īnā, Opāla aplaizīja sausās lūpas.

- Man pēc pusstundas jābūt atpakaļ.

Viņ� neko neatbildēja, tikai lielā ātrumā turpināja ceļu.

- Ko tas viss nozīmē?

- Labi, es tev pastāstī�u, Opāla. Es nospriedu, ka mēs labāk spēsim aprunāties, ja mūs netraucēs darba noskaņa. Pēdējās nedēļās, es varu iedomāties, viss notiek lielā steigā.

- Skaidra lieta. Ziemassvētku pieplūdums.

- Un es tā sprie�u, ka tu skaidri zini, kas noticis ar manu sūtījumu.

Viņai pakrūtē iekņudējās.

- Paklau, cienītais, es jau teicu, ka nezinu, kas noticis. Es vienkār�i daru savu darbu, cik labi spēju.

Viņ� spēji nogriezās pa labi, liekot viņas acīm plati ieplesties.

- Mēs abi zinām, sirsniņ, ka es nejokoju. Patiesības noskaidro�ana var būt sāpīga un var būt nesāpīga.

- Es... es nesaprotu, ko jūs domājat.

- Jā, jā. - Viņa balsij bija tikpat draudīgi murrājo�a pieskaņa kā "Porsche" dzinējam. - Tu ļoti labi saproti, ko es domāju. Kas notika, Opāla? Vai tev iepatikās tas, kas bija kastē, un tu nolēmi sevi iepriecināt? Ar pirmstermiņa Ziemassvētku prēmiju?

Viņa sastinga, un daļa baiļu dusmās pazuda kā nebiju�as.

- Es neesmu zagle! Savā mū�ā neesmu nozagusi pat zīmuli! Tagad grieziet ma�īnu apkārt, mister Visuvarenais.

Tā bija tie�i tāda izrunā�anās - kā mēdza sacīt Kērtiss -, kuras dēļ viņa dabūja zilumus un lauztus kaulus. To atcerējusies, Opāla līdz ar pēdējo vārdu pierāvās tuvāk durvīm.

-Varbūt tu neko nenozagi, - viņ� piekrita, kad Opāla atkal bija sākusi drebēt. - Tad man būs patiesi �ēl celt pret tevi apsūdzību.

Viņai aizrāvās elpa.

- Apsūdzību? Ko jūs gribat ar to sacīt?

- Pazudu�as preces, ko mans �efs uzskata par vērtīgām. Policijai būs interesanti uzzināt, kas noticis ar �o sūtījumu pēc tam, kad tas nokļuva tavās rokās. Pat tad, ja tu neesi vainīga, notikums atstās lielu jautājuma zīmi tavā darba grāmatiņā.

Panika dunēja Opālai pakausī kā kalēja vesera sitieni pa laktu.

- Es pat nezinu, kas bija tajā kastē. Es tikai to nosūtīju. Neko vairāk es neesmu darījusi.

- Mēs abi zinām, ka tie ir meli. - Dikarlo iebrauca diennakts veikala autostāvvietā. Viņ� redzēja, ka Opālas acīs mirdz asaras, ka rokas nepārtraukti �ņauga plecu somas siksnu. Būs labi, Dikarlo nodomāja un, pagriezies sēdeklī, apveltīja sievieti ar aukstu skatienu, kas nepazina �ēlastības.

- Tu gribi palikt savā darbā, Opāla, vai ne? Tu ta�u negribi, lai tevi atlai� un arestē?

- Man ir bērni... - Viņa ie�ņukstējās, kad pirmās asaras sāka ritēt pār vaigiem. - Man ir bērni.

- Tad labāk padomā par to, kas ar viņiem var notikt, ja tu iekulsies nepatik�anās. Mans �efs nevienu ne�ēlo. - Viņa skatiens pārslīdēja Opālas dzeltenīgajiem zilumiem uz sejas. - Tu jau esi iepazinusi ne�ēlību, vai ne?

Viņa aizsargājoties pacēla plaukstu pie vaiga.

- Es... es pakritu.

- Skaidrs, ka pakriti. Paklupi pret kāda dūri, vai ne? - Kad viņa neatbildēja, Dikarlo, mazliet pielaidīgāk, turpināja uzbrukumu. - )a mans boss nedabūs atpakaļ to, kas viņam pieder, viņ� izgāzīs niknumu ne tikai uz mani vien. Viņ� apgriezīs otrādi �Premium�, līdz atradīs tevi.

Viņi uzzinās, krizdama panikā, nodomāja Opāla. Viņi vienmēr uzzina.

- Es nepaņēmu tās mantas, nepaņēmu. Es tikai...

- Tikai ko? - Dikarlo uzklupa vārdam, tik tikko savaldīdamies, lai nesagrābtu sievieti aiz kakla un ar varu neizspiestu pārējo.

- Esmu nostrādājusi �Premium� trīs gadus. - Viņa �ņukstot meklēja somā "Kleenex". - Vēl pēc gada es varētu kļūt par stāva uzraudzi.

Dikarlo apspieda lamuvārdu straumi un saglabāja mieru, kaut iek�ēji gandrīz eksplodēja.

- Klausies, es zinu, ko nozīmē rāpties pa tām kāpnītēm. Tu izpalīdzi man �oreiz, un es to pa�u darī�u tavā labā. Neredzu nekādu vajadzību, lai tas, ko tu man pastāstīsi, nonāktu tālāk. Tāpēc jau es to nedarīju Tārkingtona kabinetā.

Opāla sameklēja cigareti. Viņ� nedomādams mazliet pavēra logus.

- Jūs nestāstīsiet misteram Tārkingtonam?

- Nē, ja tu ar mani spēlēsi godīgu spēli. Bet ja ne... - I.ai pie�ķirtu saviem vārdiem lielāku nozīmi, viņ� saņēma pirkstos Opālas zodu un, saspiedis to, pagrieza viņas seju pret sevi.

- Man �ēl. Man tie�ām �ēl, ka tā notika. Es domāju, ka esmu kļūdu izlabojusi, bet nebiju īsti pārliecināta. Turklāt man bija bail. Iepriek�ējā mēnesī biju spiesta kavēt pāris dienu, jo mans jaunākais bija saslimis, un pagāju�onedēļ nokavēju vienu dienu, kad pakritu, un... un es tā steidzos, ka sajaucu pavadzīmes. - Viņa aizgriezās un aizturēja elpu, gaidot sitienu. - Man tās izkrita no rokām. Man reiba galva, un tās izkrita no rokām. Es domāju, ka esmu visas salikusi atpakaļ pareizi, bet nebiju īsti pārliecināta. Ta�u vakar es pārbaudīju vairākas piegādes, un tās bija kārtībā. Tāpēc nodomāju, ka viss beidzies laimīgi un nevienam nav jāzina.

- Tu sajauci pavadzīmes, - viņ� atkārtoja. - Kaut kādam idiotiskam klerkam sareibst galva, viņ� sajauc papīrus, bet man tāpēc jābā� galva cilpā.

- Piedodiet! - Viņa �ņukstēja. Varbūt viņ� arī nesitīs, bet noteikti liks samaksāt. Opāla zināja, ka viņai kāds vienmēr liek maksāt. - Man patie�ām �ēl.

-Tev būs �ēl vēl vairāk, ja nenoskaidrosi, uz kurieni preces nogādātas.

- Es vakar izskatīju visus papīrus. Vēl bija tikai viena liela kaste, kas torīt gāja cauri manam sektoram. - Joprojām raudādama, viņa atkal iebāza roku somā. - Es pierakstīju adresi, mister Dikarlo. - Opāla pasniedza lapiņu, un Dikarlo izrāva to viņai no rokām.

- Sērmens Porters, Frontrojāla, Vird�īnija.

- Lūdzu, mister Dikarlo, man ir bērni. -Viņa slaucīja acis. - Es zinu, ka esmu kļūdījusies, bet es tie�ām esmu kārtīgi strādājusi �PrcmiumEs nevaru pieļaut, ka mani atlai�.

Viņ� iebāza lapiņu kabatā.

- Es pārbaudī�u, pēc tam redzēsim.

No cerību smaguma Opālai pavērās mute.

-Tad jūs nestāstīsiet misteram Tārkingtonam?

- Es jau teicu, ka paskatīsimies. - Plānojot turpmāko rīcību, Dikarlo iedarbināja dzinēju, ļa neveiksies, viņ� atgriezīsies pie Opālas un nozilinās viņai ne tikai seju vien.

Stāvot aiz sava veikala galvenās letes, Dora beidza siet lielu, sarkanu lenti ap dāvanu papīrā ietītu pirkumu.

- Viņai tie ļoti patiks, mister O�Malij. - Apmierināta ar darījumu, Dora papliķēja pa ko�i iesaiņoto kārbu, kurā atradās kobalta sālstrauciņi. - Turklāt viņas pārsteigums būs vēl jo lielāks tāpēc, ka viņa nav redzējusi tos veikalā.

- Jūs būsiet viņas varonis, - apgalvoja Dora, kad misters O�Malijs pasita pirkumu padusē. - Savukārt es labprāt paglabā�u otru komplektu līdz jūsu dzim�anas dienai februārī.

- Jūs esat ļoti jauka. Vai jūs tie�ām nevēlaties, lai samaksāju par glabā�anu?

-Tas nav vajadzīgs. Priecīgus Ziemassvētkus, mister O�Malij!

- Arī jums un visiem jūsējiem. - Viņ� izgāja no veikala atsperīgā gaitā, kā jau klients, kur� apmierināts ar pirkumu.

Veikalā bija vēl kāds pusducis apmeklētāju. Diviem no tiem palīdzēja Doras otra pārdevēja Terija. Izredzes uz vēl vienu bagātīgu dienu pirms lielā pēcsvētku miera priecēja Doras sirdi. Apmetusi līkumu ap leti, viņa apstaigāja veikala galveno zāli, zinot, ka panākumu atslēga ir prasmē būt izpalīdzīgai, bet ne uzbāzīgai.

- Lūdzu, vaicājiet, ja ir kādi jautājumi.

- Mis?

Dora smaidot pagriezās. Staltā kundze ar pieglaustajiem spīdīgi melnajiem matiem �ķita neskaidri pazīstama.

- Jā, kundze. Vai varu jums palīdzēt?

- Ak, es ceru, ka varat. - Sieviete mazliet bezpalīdzīgi norādīja uz. vienu no vitrīnām. - Tie ir durvju balsti, vai ne?

- Jā. Protams, balstus var izmantot, kā vien vēlaties, bet tāda ir to pamatfunkcija. - Zvaniņiem no�ķindot, Dora ierasti pameta skatienu uz durvīm. Kad pa tām ienāca D�eds, viņa tikai sarauca uzaci. - Vairāki no tiem pieder Viktorijas laikam, -viņa turpināja. - Tolaik bie�āk lietotais materiāls bija �uguns. -Dora pacēla masīvu durvjturi augļu groza formā. - Dro�i vien �o izmantoja viesistabai. Mums ir viens patie�ām jauks eksemplārs no krāsainā stikla.

Pa�laik tas atradās aug�ā viņas guļamistabā, ta�u, ja vajadzētu, to jebkurā mirklī varētu nonest lejā.

Sieviete nopētīja spodrināta misiņa gliemezi.

- Mana māsasmeita ar vīru tikko ievākusies savā pirmajā mājā. Mēs katram esam sarūpēju�i Ziemassvētku dāvanu, bet gribam uzdāvināt viņiem arī kaut ko mājai. Mana māsasmeita Serona te iepērkas diezgan bie�i.

- Ak! Vai viņa kolekcionē kaut ko īpa�u?

- Nē, viņai patīk viss, kas ir vecs un neparasts.

- Man arī. Vai ir kāds iemesls, kāpēc jums padomā bija tie�i durvj turis?

- Patiesībā ir. Mana māsasmeita daudz �uj. Viņa tam iekārtojusi burvīgu istabu. Redziet, māja, ko viņi pārveidoju�i, ir veca. Durvis uz �ū�anas istabu nestāv vaļā. Tā kā viņiem gaidāms bērniņ�, es zinu, viņa gribēs paturēt mazo acis, un tas būs jauks veids, kā to izdarīt. - Viņa brīdi vilcinājās. - Es pirms da�iem mēne�iem �eit nopirku �cronai uz dzim�anas dienu naktspodu. Viņai tas ļoti patika.

Tagad viss kļuva skaidrs.

- �Sumierlatui" ar iek�pusē uzgleznotu vardi.

Sievietes acis iemirdzējās.

- Jā, jā! Cik jauki, ka jūs atcerējāties!

- Man tas priek�mets ļoti patika, misis...

- Laila. Alise Laila.

- Misis Laila, jā. Es priecājos, ka tas nokļuvis labās rokās. -Dora domīgi piesita ar pirkstu pie lūpām. - Ja viņai patika tas, tad varbūt viņu iepriecinās kaut kas līdzīgs. - Viņa izvēlējās misiņa ziloni. - Tas ir D�ambo, - viņa paskaidroja. - No P. T. Bārnema cirka.

- Jā. - Sieviete pastiepa rokas un iesmējās, kad Dora pasniedza viņai D�ambo. - Ak tu tētīt, cik smags!

- D�ambo ir viena no manām mīļākajām figūriņām.

- Manuprāt, viņ� ir lielisks. - Viņa a�i uzmeta neuzkrīto�u skatienu cenai. - Jā, pavisam noteikti.

-Vai vēlaties, lai to iesaiņoju dāvanu kastē?

- Jā, paldies! Un... - Viņa pacēla guļo�o suni, ko Dora tikai iepriek�ējā dienā bija iegādājusies izsolē. - Kā jūs domājat, vai �is būs piemērots bērnistabai?

- Manuprāt, sunītis ir burvīgs. Jauks, omulīgs sargsunītis.

- Es domāju, ka paņem�u arī to - dāvanu, kura sagaidīs mazulīti. Jūs ta�u pieņemat �Visa"⁷.

- Protams. Tas prasīs tikai da�as minūtes. Varbūt vēlaties izdzert tasi kafijas, kamēr gaidāt? - Dora pamāja uz galda pusi, kur vienmēr atradās tējas un kafijas kannas, paplātes ar gardiem cepumiem. - Un kas interesē jūs, Skimerhorn? Ziemassvētku pirkumi? - viņa apvaicājās, iedama garām D�edam.

- Man vajadzīgs - kā jūs to saucat? Kaut kas namamātei.

- Paskatieties apkārt! Es tūlīt nāk�u.

D�cds nebija zinājis, kas viņu �eit sagaidīs. Pieblīvētais dzīvoklis bija tikai niecīgs atspulgs pārsteidzo�ajam pre�u klāstam, kas glabājās �Doras salonā�.

�eit bija smalkas skulptūriņas, kas lika viņam justies lielam un neveiklam, tāpat kā viņ� kādreiz bija juties mātes viesistabā, �eit nevaldīja sastingusi neaizskaramības gaisotne. Da�āda lieluma un krāsu pudeles mirdzēja saulē un lūgtin lūdzās, lai tās paņem rokās. 'l ika reklamēts itin viss, sākot no tabletēm pret vēdergraizēm un beidzot ar apavu krēmu. Rindās izkārtoti alvas zaldātiņi cīnījās zem veciem kara plakātiem.

Iegājis pa durvīm, D�eds atklāja, ka blakusistaba ir tikpat pilna. Rotaļu lācēni un tējkannas. Pulksteņi ar dzeguzi un korķ-viļķi. Krāmu tirgotava, viņ� nodomāja. Var to nosaukt ari skaistākā vārdā, piemēram, �antikvariāts�, bet tā bija un palika krāmu tirgotava.

D�eds nesteidzīgi paņēma rokās emaljētu kārbiņu, ko rotāja uzgleznotas rozes. Mērijai Petai tā dro�i vien patiktu, viņ� nosprieda.

- Klau, Skimerhorn, jūs mani pārsteidzat. - Dora stāvēja durvīs un smaidīja. Pienākdama tuvāk, viņa norādīja uz kārbiņu, ko D�eds turēja rokā. - Jums ir lieliska gaume. Jauka kārbiņa.

-'lajā dro�i vien var likt matadatas un gredzenus, vai ne?

Varbūt var. Agrāk to izmantoja plāksteriem. Astoņpadsmitajā gadsimtā bagātie tādās lika plāksterus, ar kuriem noslēpa baku rētas, bet vēlāk nēsāja līdzi tāpat vien modes pēc. �ī te nāk no Steford�īras, datējama apmēram ar tūksto� septiņsimt septiņdesmito gadu. - Dora pacēla skatienu no kārbiņas, un viņas acīs iedzirkstījās smiekli. - Tā maksā divtūksto� piecsimt.

- �ī? - Kārbiņa nenosedza viņa plaukstu.

- Nu, tas ir D�ord�a Tre�ā laiks.

- Jā, pareizi. - D�eds uzmanīgi, it kā turētu rokā bumbu, nolika kārbiņu atpakaļ uz galda. Viņ� varēja �ādu summu atļauties, bet tāpēc jau kārbiņa nebiedēja mazāk. - Ne glu�i tas, ko biju domājis.

-Tas nekas. Mums vienmēr kaut kas atradīsies, lai apmierinātu ikviena klienta vēlē�anos. Dāvana namamātei, jūs teicāt?

D�eds nosēcies pārlaida skatienu telpai. Tagad viņam bija bail kaut kam pieskarties. Viņ� atkal bija atgriezies, negribot atgriezies bērnībā, Skimerhornu nama salonā.

Neaiztiec, D�edidij! Tu esi tik neveikls. Tev nekas nav dārgs.

D�eds aizgainīja atmiņas, kuras pavadīja jutekliska ilūzija ar �Clianel� un heresa smar�u.

Nīgro smīnu viņam neizdevās glu�i apslēpt.

- Varbūt labāk būtu, ja es izvēlētos ziedus.

- Tas arī ir jauki. Protams, ziedi ir īslaicīgi. - Dorai sagādāja baudu viņa vīri�ķīgās neveiklības vēro�ana. - Vīna pudele arī ir pieņemama. Ne pārāk oriģināli, bet pieņemami. Varbūt pastāstīsiet man mazliet vairāk par savu namamāti?

- Kāpēc?

Doras smaids kļuva platāks, dzirdot aizdomu pieskaņu D�eda balsī.

- Lai es varētu viņu iztēloties un palīdzēt kaut ko jums izvēlēties. Vai viņa ir sportiska, mīl dzīvi ārpus mājas vai ir klusa mājas dvēsele, kas pati cep maizi?

Varbūt viņa nemaz negribēja padarīt viņu par muļķi savās acīs, nodomāja D�eds, bet viņai tas tik un tā izdevās.

- Redziet, viņa ir mana partnera - biju�ā partnera sieva. Viņa ir neatliekamās palīdzības medicīnas māsa. Viņai ir divi bērni, un viņa mīl grāmatas.

- Kādas grāmatas?

- Nezinu. - Kāda velna pēc viņ� nebija vienkār�i iegriezies ziedu salonā?

- Nu labi. - Dora līdzjūtīgi papliķēja viņam pa roku. - Izklausās, viņa ir lieti�ķa, mērķtiecīga sieviete. Līdzjūtīga un romantiska turklāt. Dāvana namamātei, - viņa prātoja, domīgi bungojot ar pirkstu pa lūpām. - Dāvanai nevajadzētu būt pārāk personiskai. Drīzāk kaut kas mājai. - Pamājusi viņa pagriezās un devās uz stūri, kas bija iekārtots pēc līdzības ar vecmodīgu pieliekamo. - Es domāju, ka noderēs �is. - Dora nocēla no plaukta koka trauku misiņa ietvarā.

D�eds sarauca pieri. Viņa vecāki nebija aizrāvu�ies ar jaunāko laiku antikvāriem priek�metiem.

- Kam tas domāts - vai cepumiem?

- Cik jūs attapīgs! - Dora starodama uzsmaidīja. - Tas ir cepumu trauks. Viktorijas laiks, �is ir gatavots no ozolkoka apmēram tūksto� astoņsimt septiņdesmitajā gadā. Praktiska un dekoratīva dāvana, un, tā kā cena ir �etrdesmit dolāru, tā neizmaksās vairāk kā ducis garkātainu ro�u vai labs fran�u vīns.

- Lai notiek. Ceru, ka viņu tas sajūsminās.

- Vai redzat? Nemaz nebija tik sāpīgi. Varbūt varu vēl kaut kā palīdzēt? Ar kādu pēdējā mirkļa Ziemassvētku dāvanu?

- Nē, tas būs viss. - Viņ� devās līdzi Dorai galvenajā zālē. Telpas smar�oja pēc āboliem - mājīgi, viņ� nosprieda. Klusi spēlēja mūzika. Pazinis taktis no �Riekstko�a�, D�eds bija pārsteigts, ka pēk�ņi jūtas brīvi un nepiespiesti. - Kur jūs dabūjat visas �īs mantas?

- Ak, �ur tur, - viņa izmeta pār plecu. - Izsoles, krāmu tirdziņi, ūtrupes.

- Un ar to patie�ām var nopelnīt iztiku?

Dora uzjautrināta izņēma no letes apak�as kārbu un atlocīja to.

- Cilvēki kolekcionē, Skimerhorn. Bie�i vien viņi to pat neaptver. Vai jums bērnībā nekad nav biju�i akmentiņi, komiksi vai beisbola kārtis?

- Protams, bija. - Viņam to visu vajadzēja slēpt, bet bija.

Veiklām, prasmīgām roku kustībām viņa izklāja kārbu ar

zīdpapīru.

- Un vai jūs nekad neesat mainījis savas kārtis ar kādu? -Pacēlusi skatienu, viņa ievēroja D�eda skatienu, kas bija pievērsts viņas rokām.

- Protams, mainīju, - nomurmināja D�eds. Vērojot Doras darbu, kaut kas bija izskrējis viņam cauri kā nokaitēta bulta. - Tie�i tāpat kā jūs rotaļājāties ar lellēm.

- Patiesībā es nerotaļājos. - Dorai vajadzēja piepūlēties, lai izmocītu smaidu. Vienu mirkli bija licies, ka D�eds spētu norīt viņu kā ogu. - Lelles man nekad nav īpa�i patiku�as. Man labāk patika iedomāti rotaļbiedri, jo tos, kad ienāca prātā, varēju pārvērst, par ko vien vēlējos. - Uzmanīgāk, nekā būtu nepiecie�ams, viņa uzlika kārbai vāku ar zeltā iegravētiem vārdiem DORAS SALONS. - Es gribēju sacīt, ka lielākā daļa bērnu kolekcionē un maina. Da�i cilvēki tā arī nekļūst pieaugu�i. Vai man to ietīt un apsiet? Par to pa�u cenu.

- Jā, labi.

Pamīņājies viņ� devās tālāk gar leti. Nevis tāpēc, ka viņu interesēja uz tās izkārtotie priek�meti, bet lai varētu brīvi paelpot. Iekāre, ko viņ� izjuta, nebija nekas jauns, ta�u pirmoreiz to bija izraisīju�as sievietes rokas. Skaistas rokas. Un lielas, brūnas acis, viņ� domās piebilda. Un smaids, viņ� papildināja. Izskatījās, ka viņa vienmēr smietos par kādu slepenu joku.

Acīmredzot viņ� pārāk ilgi bija dzīvojis celibātā, ja viņu valdzināja sieviete, kas par viņu smējās.

Kavējot laiku, viņ� paņēma rokās priek�metu beisbola bumbas izskatā ar caurumu aug�galā. Tam sānos bija uzraksts �Kalnu rasa�. D�eds ziņkārīgi pagrozīja to rokās. Viņ� nedomāja, ka tas varētu būt kāds dīvains dzeramais trauks bezalkoholiskiem dzērieniem.

- Interesants, vai ne? - Dora nolika viņam priek�ā sainīti ko�ās krāsās.

- Es brīnos, kas tas tāds ir.

- Sērkociņu aizdedzināmais. - Saņēmusi D�eda plaukstu uz trauka, Dora pabīdīja viņa īk�ķi līdz raupjajai malai. - Virsū liek sērkociņus, pēc tam aizdedzina tos gar sāniem. �Kalnu rasa� bija viskijs. Tas nāk no deviņpadsmitā gadsimta beigām. -Dora pamanīja smaida atblāzmu viņa sejā. - Jums tas patīk?

- Tas ir īpatnējs.

- Man joti patīk īpatnības. - Viņa vēl brīdi paturēja sav silto plaukstu. - Ņemiet to! Uzskatiet par dāvanu mājas iesild �anai.

Neizskaidrojams valdzinājums, ko izstaroja priek�meti gandrīz apdzisa.

- Klau, es nedomāju...

- Tas nav vērtīgs - naudas izteiksmē. Kaimiņu bū�ana, Ski merhorn. Neesiet uzpūtīgs!

- Nu, ja jau jūs esat tik laipna.

Iesmējusies viņa a�i paspieda D�eda plaukstu.

- Ceru, ka jūsu draudzenei patiks dāvana. - To teikusi viņa aizgāja, lai apkalpotu citu pircēju, ta�u ar acs kaktiņu vēroja, kā D�eds iziet no veikala.

Neparasts vīrietis, viņa nodomāja. Bet neparastais, protams, bija viņas ikdiena.

Ar vienu roku sastādot numuru ma�īnas telefona aparātā, ar otru roku valdot stūri, Dikarlo drāzās pa Van Vaika autostrādi uz lidostu.

- Dikarlo, - viņ� stādījās priek�ā, pārslēdzot telefonu saru nas re�īmā. - Savieno mani ar misteru Finliju! - Nerviem trīsu ļojot, viņ� ieskatījās pulkstenī. Viņ� paspēs, I )ikarlo sev iegalvoja. Viņam jāpaspēj.

- Mister Dikarlo, - automa�īnā atskanēja Einlija balss. - Es pieņemu, ka jums ir labas ziņas.

- Esmu visu noskaidrojis, mister Finlij. - Dikarlo piespieda sevi runāt mierīgā, lieti�ķā balsī. - Es atklāju, kas noticis. Viena idiotiska darbiniece no "Premium"sajaukusi kravas. Nosūtījusi mūsējo uz Vird�īniju. Es visu tūlīt pat nokārto�u.

Skaidrs. - Sekoja ilga pauze. Dikarlo iek�as pārvērtās ledū. - Un ko jūs saprotat ar �tūlīt pat�?

- Mister Finlij, es �obrīd esmu ceļā uz lidostu. Esmu pasūtījis biļetes uz lidma�īnu un noīrējis ma�īnu, kas mani jau gaidīs. Bū�u Frontrojālā pirms pieciem pēc Austrumu piekrastes laika. Man ir tā cilvēka vārds un adrese, kam piegādāts mūsu sūtījums. - Viņa balss nodrebēja. - Es to visu daru pats uz sava rēķina, mister Finlij.

- Tas ir prātīgi, mister Dikarlo, jo es nevēlos par jūsu kļūdu maksāt vairāk, nekā jau esmu samaksājis.

- )ā, ser. Un dodu jums vārdu, ka �ī kļūda tiks nekavējoties izlabota.

- Ļoti labi. Gaidī�u jūsu zvanu, kad būsiet nonācis pie galamērķa. Protams, es vēlos, lai darbinieci atlai�.

- Protams.

- Un vēl, mister Dikarlo. Jūs ta�u zināt, cik svarīgas man ir �īs preces, vai ne? Jūs liksiet lietā visus līdzekļus, lai tās atgūtu. Pilnīgi visus.

- Sapratu. - Kad savienojums pārtrūka, Dikarlo drūmi pasmaidīja. Tā kā �ī nejēdzība sabojāja viņa brīvdienas, viņ� bija sagatavojies likt lietā visus līdzekļus. Pilnīgi visus.

- īsts sajukums, vai ne? - Uzdodams �o retorisko - un l)i-karlo nemaz ne smieklīgo - jautājumu, Sērmens Porters rakņājās pa savu nobru�āto kartotēku. - Domāju, krava varētu būt aizķērusies �eit, ta�u mums pa�iem notika izsole, - turpināja Porters, nevērīgi izjaukdams kārtību kartotēkā. - Arī bija neredzēts apgrozījums. Nomainījās daudz inventāra. Sasodīts, kur tā sieviete visu nobā�? - Porters atvilka vaļā vēl vienu atvilktni. - Nesaprotu, kā lai es kaut ko atrodu, ja Helēna uz nedēļu aizbraukusi apciemot meitu Kolumbijas apgabalā, ļūs tik tikko mani noķērāt. Slēdzam ciet līdz Jaungadam.

Dikarlo ieskatījās pulkstenī. Se�i un piecpadsmit minūtes. Viņam atvēlētais laiks tuvojās beigām. Viņ� bija zaudējis pēdējo mazumi ņu pacietības.

-Varbūt es neskaidri izteicos, mister Porter. $o pre�u atgū�ana manam �efam ir vitāli svarīga.

- Nē, to jūs pateicāt skaidri. Galu galā cilvēks grib dabūt to, kas viņam pieder. Rau, tas izskatās cerīgi. - Porters izvilka nelielu kaudzīti glīti aprakstītu lapu. - Redzat, Helēna uzskaitījusi visas preces, ko esam pārdevu�i izsolē. Ar visiem kārtas numuriem, pārdo�anas cenu. Tā sieviete ir īsts dārgakmens.

- Vai varu ieskatīties?

- Protams, protams. - Pasniedzis papīrus Dikarlo, Porters atvēra sava rakstāmgalda apak�ējo atvilktni. Izņēmis pudeli �Four Roscs� un pāris noputēju�u vīna glā�u, viņ� muļķīgi uzsmaidīja Dikarlo. - Vai piebiedrosieties? Darba laiks jau beidzies, un tas palīdz sasildīties.

Dikarlo ar riebumu uzlūkoja pudeli.

-Nē.

- Nu labi, tad es ielie�u tikai sev.

Izņēmis pats savu sarakstu, Dikarlo salīdzināja. Vienlaikus atvieglots un izmisuma pārņemts, viņ� ievēroja, ka Portera sarakstā nekā netrūka. Ta�u viss bija pārdots. Porcelāna suns, skulptūriņa, abstraktā glezna, bronzas ērglis un papagaiļa iz-bāznis. Milzīgā, neglītā Brīvības statujas mulā�a bija pārdota tāpat kā pāris grāmatu paliktņu nāriņu izskatā.

Dikarlo kabatā bija otrs saraksts. Tajā bija aprakstīts, kāds un cik vērtīgs priek�mets bija rūpīgi paslēpts katrā precē. Gailu vāze ar gravējumiem, gandrīz simttūksto� dolāru vērtībā, pāris necku, nozagtas no privātas kolekcijas Austrijā, kuru vērtība izsakāma ar se�ciparu skaitli. Antikvāra safīra bro�a, ar kuru it kā rotājusies Skotijas karaliene Marija.

Saraksts turpinājās. Par spīti dzestrajai telpai, Dikarlo āda kļuva lipīga. Neviens pats priek�mets nebija palicis Portera īpa�umā. Pārdots, nodomāja Dikarlo, viss pārdots.

- Nekas vairs nav palicis, - viņ� bezcerīgi sacīja.

- Es jau teicu, ka mums bija labs apgrozījums. - To atcerējies, Porters apmierināts ielēja vēl vienu glāzi vīna.

- Man �īs preces vajadzīgas.

- To jau jūs teicāt, ta�u pasūtījums pienāca tikai da�as minūtes pirms izsoles sākuma, un nebija vairs laika inventarizācijai. Es sprie�u tā, ka mēs ar jūsu bosu varētu iesūdzēt �Premi-um" tiesā un atstāt viņus bez biksēm. - Tā kā ideja �ķita pievilcīga, Porters pasmaidīja un pacēla glāzi pie lūpām. - Varu saderēt, ka viņi labprāt samaksātu krietnu summu kompensācijai.

- Misters Finlijs grib savu īpa�umu, nevis tiesas prāvu.

- Dro�i vien tā ir viņa darī�ana. - Paraustījis plecus, Por-ters iztuk�oja glāzi. - Helēnai ir mūsu klientu adreses. Atmaksājas izsūtīt paziņojumus, kad rīkojam izsoles. Labākais, ko varu ieteikt, - izskatiet tās, atzīmējiet vārdus un adreses blakus pārdotajām precēm. Varēsiet sazināties, paskaidrot, kas noticis. Protams, jūs atdosiet manas preces. Esmu par tām samaksājis, pareizi?

Paies dienas, kamēr viņ� savāks kopā Finlija mantu, juzdams nelabumu, nodomāja Dikarlo. Nedēļas.

- Protams, - viņ� meloja.

Porters smaidīja. Viņ� sprieda, ka pārdevis preces vienreiz. Tagad viņ� pārdos otrreiz - un viss par vienu cenu.

- Adreses?

- ļā, protams, protams. - Omulīgi noreibis no �l^:our Rases�, Porters parakņājās atvilktnē un izvilka metāla kasti ar kartītēm. - Izskatiet, nesteidzieties. Es varu pagaidīt.

Pēc divdesmit minūtēm Dikarlo atstāja Porteru labsirdīgā reibumā. Dikarlo acu priek�ā spīdēja viens cerību stariņ�. Porcelāna skulptūriņa vēl aizvien atradās Frontrojālā pie antīku lietu tirgotāja Tomasa E�vorta. Dikarlo turējās pie salmiņa, ka, ātri atgūstot vienu priek�metu, viņ� nomierinās Finliju un iegūs laiku.

Braucot uz E�vorta veikalu, Dikarlo izstrādāja taktiku. Viņ� ieies veikalā, paskaidros visu, kas noticis, izturēsies nepiespiesti, draudzīgi. Tā kā E�vorts par skulptūriņu bija samaksājis tikai �etrdesmit piecus dolārus, Dikarlo bija gatavs to pārpirkt, piedāvājot saprātīgu peļņu tirgotājam.

To visu vajadzēja izdarīt ātri un nesāpīgi. Tiklīdz viņa rokās būs skulptūriņa, viņ� zvanīs Finlijam un sacīs, ka turpmākais ir tikai laika jautājums. Ja laimēsies, Finlijs būs apmierināts un ar pārējiem sarakstā minētajiem klientiem liks sazināties Vainse-pani, bet Dikarlo atgriezīsies Ņujorkā un baudīs Ziemassvētku brīvdienas.

Scenārijs uzlaboja Dikarlo omu, un, piebraucot ma�īnu pie ietves E�vorta veikala priek�ā, viņ� dungoja sev zem deguna. Izkāpjot no ma�īnas un �ķērsojot ietvi, viņa priecīgais smaids apdzisa.

Viņam pretī raudzījās liels kartona uzraksts uz stiklotajām parādes durvīm: SLĒGTS.

Divos soļos pielēcis pie durvīm, Dikarlo sāka raustīt rokturi, dauzīt pa stiklu. Veikals nevarēja būt slēgts. Strauji elpodams, viņ� pieskrēja pie pla�ā skatloga un, salicis plaukstas abpus vaigiem, lai labāk saskatītu, piespieda seju pie stikla. Neko nevarēja redzēt, tikai ēnas un pa�a no�ēlojamo stāvu.

Viņ� zināja, ka Finlijs nepieņems nekādas atrunas. Necietīs neko tik nenoteiktu kā vienkār�a neizdo�anās.

Piepe�i, sakniebis lupas ņurdienā, Dikarlo ieraudzīja statueti - balles kostīmā tērpies vīrietis un sieviete vakarkleitā, kuri apskāvu�ies dejoja valsi.

Viņ� sa�ņaudza pirkstaiņos tērptās rokas dūrēs. Dikarlo neapstāsies slēdzenes un stikla rūts priek�ā.

Pirmais solis bija aizvākt automobili. Instinktiem vibrējot, vērojot, vai netuvojas policijas patruļas ma�īna, Dikarlo lēnām apbrauca apkārt kvartālam. Viņ� apstādināja automobili divus kvartālus tālāk un izņēma no rokas bagā�as nodalījuma, viņaprāt, nepiecie�amās lietas. Kabatas lukturīti, skrūvgriezi, revolveri. To visu viņ� sabāza ka�mira mēteļa kabatās.

�oreiz Dikarlo netuvojās veikalam no ielas puses, bet noteiktiem, nesteidzīgiem soļiem, kā jau cilvēks, kur� zina savu mērķi, devās pa sānieliņu uz priek�u. Pa ceļam viņa acis vērīgi un piesardzīgi �audījās uz visām pusēm.

Pilsētiņa bija maza, un aukstajā, vējainajā vakarā lielāka daļa iedzīvotāju mājās baudīja vakara maltīti. Ceļā uz E�vorta veikala sētaspuses durvīm Dikarlo nevienu nesastapa.

Viņ� neredzēja arī neko tādu, kas liecinātu par signalizāciju. Veikli rīkojoties, viņ� izmantoja skrūvgriezi, lai atvērtu durvis. Lūsto�a koka krak�ķis izvilināja Dikarlo smaidu. Viņ� jau gandrīz bija aizmirsis vienkār�o baudu, ko sniedza ielau�anās tolaik, kad viņ� bija nodarbojies ar organizētām zādzībām. Ieslīdējis pa durvīm, Dikarlo aizvēra tās sev aiz. muguras. Viņ� iededza kabatas lukturīti un, piesedzis gaismu ar plaukstu, vērsa staru kūli te pa labi, te pa kreisi. Viņ� bija nokļuvis telpā, kas izskatījās pēc maza, pārpildīta kabineta. Tā kā vajadzēja slēpt pēdas, Dikarlo bija nolēmis rīkoties tā, lai ielau�anās atgādinātu nejau�u laupī�anu. Aizkaitināts, ka jā�ķie� tik daudz laika, viņ� nepacietīgi rāva vaļā atvilktnes, pārbaudīdams to saturu.

Ieraudzījis plastikāta bankas aploksni, Dikarlo iesmējās. Izskatījās tomēr, ka veiksme atgriezusies. Veikli pār�ķirstījis sīkās banknotes, viņ� novērtēja, ka laupījums ir aptuveni piecsimt dolāru. Viņ� apmierināts iebāza naudu kabatā un, rādot sev ceļu ar kabatas lukturīti, iegāja galvenajā telpā.

Dikarlo �ķita, ka nedaudz vandālisma ir tie�i tas, kas vajadzīgs. Satvēris pirmo, kas pagadījās pa rokai, viņ� sa�ķaidīja lampu ar matētu aba�ūru un Capo di Monte vāzi. Tad vienīgi baudas pēc viņ� apgāza galdu ar minitasī�u kolekciju. Pakļaudamies mirkļa impulsam un tāpēc ka daudzus gadus nebija izjutis aizrautību, ko sniedza zag�anas process, viņ� iemeta kabatās arī da�as emaljētas cloisonn� kārbiņas.

Satverot statueti, Dikarlo seja bija atplaukusi smaidā.

- Rokā esi, maziņā, - viņ� nomurmināja un sastinga, kad no kāpņu telpas veikalā ieplūda gaisma. Klusībā lādēdamies, Dikarlo iespraucās starp ro�koka atzveltnes krēslu un misiņa stāvlampu.

- Es izsaucu policiju. - Pa kāpnēm ar pamatīgu sitamo rokā tuvojās vecs vīrs pelēkā flaneļa halātā. - Viņi jau izbrauku�i, tāpēc labāk paliec savā vietā un nekusties.

Dikarlo viņa balsī sadzirdēja gadus un bailes. Viņ� uz mirkli apstulba, saodis ceptas vistas smar�u. Pēk�ņi Dikarlo saprata, ka vecajam aug�stāvā ir dzīvoklis, un nolādēja sevi, ka sācis ārdīties veikalā kā amatieris.

Ta�u no�ēlai nebija laika. Pasitis statueti padusē kā futbolbumbu, viņ� metās pretī E�vortam. Prātā pazibēja doma, kā savulaik, sabāzis �aketē kādas vecas sievas �Gucci� somas, viņ� bija skrējis pa Piekto avēniju.

Saņēmis triecienu, vecais nostenējās un sagrīļojās uz pakāpieniem, novalkātajiem rītasvārkiem neplandoties ap baltajām, kā zīmulis tievajām un spicajām kājām. Pūloties noturēt līdzsvaru, viņ� sēkdams neveikli savicināja golfa nūju. Vairāk instinktīvi nekā ar nodomu Dikarlo tvēra pēc golfa nūjas, kas nosvilpa viņam gar ausi. E�vorts krita uz priek�u. Viņa galva ar ļaunu vēsto�u krak�ķi atsitās pret �uguna ogļu lāpstu.

- Ak Dievs! - Dikarlo riebumā ar kurpes purngalu apvērsa E�vortu otrādi. Gaismā, kas plūda no kāpņu aug�gala, viņ� varēja saskatīt asins straumīti, vaļējās pētīgās acis. Niknuma pārņemts, Dikarlo divreiz iespēra līķim, iekams spēja savaldīties.

Kad atskanēja policijas sirēnu troksnis, viņ� jau bija laukā pa sētaspuses durvīm un puskvartāla attālumā no veikala.

Kad Finlijs pārslēdza kanālus vairākos televizoros, atskanēja telefona zvans.

- Zvana Dikarlo, mister Finlij.

- Savieno ar viņu! - Pārslēdzis telefonu sarunas re�īmā, viņ� noprasīja: - Vai varat pavēstīt man kaut ko jaunu?

- Jā. Jā, scr. Pie manis ir porcelāna statuete, mister Finlij, un saraksts ar visu pārējo pre�u adresēm. - Dikarlo runāja no ma�īnas telefona, ceļā uz Dalesa starptautisko lidostu ievērodams likumā atļauto ātrumu - piecdesmit piecus kilometrus stundā.

Finlijs mirkli nogaidīja.

- Paskaidrojiet!

Dikarlo sāka ar Porteru, ik pēc da�iem teikumiem ieturēdams pauzi, lai būtu dro�s, ka Finlijs grib dzirdēt turpinājumu.

- Es ar prieku nosūtī�u sarakstu pa faksu, tiklīdz bū�u nonācis līdz lidostai, mister Finlij.

- Jā, nosūtiet. Izklausās, ka jums ir mazliet... neomulīgi, mister Dikarlo.

- Nu, patiesībā, ser, man radās nelicis kavēklis, atgūstot statueti. To bija iegādājies antikvāru lietu tirgotājs no Frontro-jālas. Kad ierados, viņa veikals bija slēgts, un, zinot, ka jūs vēlaties ātrus rezultātus, es ielauzos tajā, lai paņemtu statueti. Tirgotājs bija aug�stāvā. Notika nelaimes gadījums, mister Finlij. Viņ� ir miris.

- Skaidrs. - Finlijs pētīja savus nagus. - Tad es pieņemu, ka jūs esat parūpējies par to Porteru.

- Par ko parūpējies?

- Viņ� var saistīt jūs ar... nelaimes gadījumu, vai ne? Un saistība ar jums, mister Dikarlo, var novest pie manis. Es jums iesaku pārraut �o saiti ātri un neatgriezeniski.

- Es... es esmu ceļā uz lidostu.

- Tad jums jāgrie� ma�īna otrādi un jābrauc atpakaļ, vai ne? Nesteidzieties ar to faksu. Pēc tam kad būsiet nokopis pēdas Vird�īnijā, es jūs gaidī�u �eit ar statueti. Mēs apspriedīsim nākamos soļus.

- Jūs gribat, lai ierodos Kalifornijā, mister Finlij...

- Ap pusdienlaiku, mister Dikarlo. Rīt mēs agri beidzam darbu. Brīvdienas, zināt. Paziņojiet Vainsepam, kad ieradīsieties. Jūs sagaidīs.

- Jā, ser. - Dikarlo beidza sarunu un devās uz tuvāko nobraucamo ceļu. Viņ� cerēja uz Dieva �ēlastību, ka Porters vēl aizvien būs savā kabinetā un turklāt krietni piedzēries, lai viņ� varētu ielaist tam lodi smadzenēs bez lieka trok�ņa.

Ja viņ� ātri vien neizstrēbs �o putru, tad nemū�am nepaspēs laikā uz Ziemassvētku mielastu mājās.

- Tie�ām, Endrū, tiesātu, nav nekādas vajadzības pavadīt mani tālāk. - Ar pa�aizliedzību, ko spētu saprast vienīgi sieviete, kura līdz nāvei nogarlaikojusies, Dora iestājās kāpnēs. Kaut tik es spētu tikt iek�ā, viņa nodomāja aiz slēgtām durvīm. Tad viņa varētu sist galvu pret sienu nevienam neredzama.

Licencētais grāmatvedis Endrū Douds, kam augstākā iespējamā intriga slēpās Finan�u operācijās, ar kuru palīdzību samazināt nodokļus, iesmējās savus dārdo�os smieklus un ieknieba viņai vaigā.

- Paklau, Dora, māte man mācīja, ka meitene vienmēr jāpavada līdz durvīm.

- Zini, mammas nav blakus, - norādīja Dora, pamazām virzoties augstāk pa kāpnēm. - Turklāt ir jau vēls.

-Vēls? Vēl nav pat vienpadsmit. Tu ta�u nesūtīsi mani projām, neuzcienājusi ar tasi kafijas, vai ne? - Viņ� nozibināja baltos zobus, par kuru izlīdzinā�anu viņa mīlo�ā mamma dro�i vien bija iztērējusi tūksto�us. - Zini, tu gatavo pa�u labāko kafiju visā Filadelfijā.

- Tā ir dāvana. - Viņa meklēja kādu pieklājīgu veidu, kā atteikties, kad ārdurvis tika atrautas vaļā un atkal aizcirstas ciet.

Pa gaiteni, sabāzis rokas nobru�ātas ādas jakas kabatās, tuvojās D�eds. Pāri sporta kreklam un saplēstiem d�insiem uzvilktā jaka, par spīti vējam, bija atstāta vaļā. Viņa mati bija izspūru�i un seja neskūta - tas labi saskanēja ar īdzīgo skatienu.

Dora pabrīnījās, aptvērusi, ka, par spīti D�cda noraido�ajai ārienei, viņa būtu izvēlējusies viņa, nevis uzvalkā un vestē tērptā, gludā un kārtīgā grāmatve�a sabiedrību. Visticamāk vaina slēpās viņā pa�ā.

- Skimerhorn!

D�eds novērtēja Doras pielūdzēju ar vienu acumirklīgu skatienu, kamēr bāza atslēgu savā durvju slēdzenē.

- Konroja! - viņ� sacīja. Ar �o vārdu sasveicinājies un atvadījies, viņ� iegāja dzīvoklī un aizvēra aiz sevis durvis.

- Tavs jaunais īrnieks? - Endrū savilka tum�ās, koptās uzacis tālu augstajā pierē, kura, kā apgalvoja viņa māte, bija inteliģences, nevis agrīnas matu izkri�anas pazīme.

- Jā. - Nopūtās Dora, ievilkdama nāsīs gaisu un uztverdama Endrū �Halston for Meti" aromātu un spīvo savvaļas dzīvnieka smar�u, ko aiz sevis bija atstājis D�eds. Tā kā Dora bija palaidusi garām izdevību atrunāties, viņa atslēdza durvis un ielaida Endrū dzīvoklī.

- Viņ� �ķiet tāds... fizisks. - Pieri raukdams, Endrū novilka savu �Londott I^:og" putekļmēteli, akurāti to salokot pār krēsla atzveltni. - Vai viņ� dzīvo viens pats?

- Jā. - Juzdama pārāk lielu bezcerību, lai rūpētos par kārtību, Dora pa ceļam uz virtuvi pameta savu aptuveni tūksto� deviņsimt divdesmit piektā gada ūdeļādu uz dīvāna pusi.

- Protams, es zinu, cik svarīgi raudzīties, lai dzīvoklis nepaliktu bez īrnieka, Dora, bet vai tev ne�ķiet, ka prātīgāk būtu -katrā ziņā dro�āk - izīrēt to sievietei?

- Kādai sievietei? - nomurmināja Dora un brīdi klusēja, berot kafijas pupiņas savās vecajās, ar roku grie�amajās kafijas dzirnaviņās. - Nē. - Maļot pupiņas, viņa pameta skatienu pār plecu, kur viņai aiz muguras, lūpas nosodo�i savilcis, stāvēja Endrū. - Kādā ziņā dro�āk?

- Visādā ziņā. Es gribu teikt, ka jūs abi �eit dzīvojat vieni pa�i.

- Nē, es dzīvoju �eit viena pati. Viņ� dzīvo tur. - Tā kā viņu kaitināja, ka Endrū stāv aiz muguras, kamēr viņa strādā, Dora sacīja: - Vai tu nevarētu iet un uzlikt kādu mūziku, Endrū?

- Mūziku? - Viņa glītā seja noskaidrojās. - Protams. Noskaņai.

Mirkli vēlāk Dora izdzirdēja klusas vecā D�onija Metisa ieraksta taktis. Nu, nu, viņa nodomāja un paraustīja plecus. Ja viņa nespēja tikt galā ar grāmatvedi, kas valkāja "Brooks Brothers� uzvalkus un lietoja �Halstoti�odekolonu, tad viņa to bija pelnījusi.

- Kafija tūlīt būs gatava, - viņa teica, atgriezusies dzīvojamā istabā. Endrū stāvēja, iespriedis rokas �aurajos gurnos, un pētīja viņas jauno gleznu. - Tas ir kaut kas, vai ne?

Viņ� pie�ķieba galvu pa labi, pēc tam pa kreisi.

- Katrā ziņā drosmīgi, vai ne? - To teicis, viņ� pagriezās, lai uz mirkli apbrīnotu Doru īsajā, melnajā kleitā ar pērlītēm. - Un tev piestāv.

- Pirms pāris dienām to iegādājos Vird�īnijā kādā izsolē. -Viņa apsēdās uz krēsla atzveltnes un ierasti sakrustoja kājas, pat neiedomādamās, ka �ī kustība liek kleitai uzrauties augstāk, atkailinot aug�stilbu.

Toties iedomājās Endrū.

- Es nolēmu, ka paturē�u to kādu laiku savā tuvumā, iekams lik�u veikalā. - Dora pasmaidīja, tad, ievērojusi viņa plēsonīgo skatienu, pielēca no krēsla kā atspere. - Ie�u paskatī�os kafiju.

Ta�u Endrū satvēra viņu aiz rokas un ar kustību, kura, kā Dora iedomājās, viņaprāt, bija stilīga, ierāva viņu savās skavās. Viņai tik tikko izdevās izvairīties, lai nesasistu pieri pret Endrū zodu.

- Mums jāizmanto iespēja, ko sniedz mūzika, - viņ� sacīja, slīdot pa paklāju. Viņa māte bija maksājusi bargu naudu par mūzikas stundām, un viņ� negribēja, lai tā ietu zudumā.

Dora piespieda sevi atslābināties. Endrū tie�ām dejo labi, viņa prātoja, piemērodamās viņa soļiem. Viņa smaidot aizvēra acis un ļāvās mūzikai un kustībām, klusi iesmiedamās, kad Endrū viņu atgāza, pats eleganti pieliecoties.

Viņ� nemaz nav slikts cilvēks, domāja Dora. Viņ� labi izskatās, labi kustas. Viņ� rūpējas par savu māti, un viņam ir kārtīgs darbs. Tas, ka pāris tik�anās reizēs viņa aiz garlaicības bija gandrīz nomirusi, vēl nenozīmē...

Pēk�ņi, izgaisinot sentimentālo noskaņu, viņ� cie�i piespieda Doru sev klāt. To viņa varēja saprast un varēja arī nepievērst tam uzmanību. Ta�u, atspiedusies ar plaukstu pret viņa krūtīm, Dora viņa �aketes iek�kabatā nepārprotami sajuta zobu sukas aprises.

Lai arī cik apzinīgs bija Endrū, viņa tomēr �aubījās, ka viņ� to nēsāja līdzi, lai pēc katras maltītes iztīrītu zobus.

Dora nepaspēja bilst ne vārda, kad viņa plaukstas bija paslīdēju�as zem kleitas, lai sagrābtu zīdā tērpto sē�amvietu.

- Ei! - Viņa saniknota atkāpās, bet viņ� nerimdamies spieda miklus skūpstus viņai uz kakla un plecā.

- Ak, Doia, Dora, es tevi gribu.

- Es aptuveni nojau�u, Endrū. - Kamēr viņa izlocījās, viena no Endrū plaukstām pa�āvās uz aug�u, lai atvilktu viņas kleitai rāvējslēdzēju. - Bet tu mani nedabūsi. Saņem sevi rokās!

- Tu esi tik skaista, tik neatvairāma.

Viņ� bija piespiedis Doru pie krēsla malas. Juzdama, ka zaudē līdzsvaru, viņa izgrūda lāstu.

- Tagad pārstāj, citādi tev būs sāpīgi.

Kūņodamies kopā ar Doru pa grīdu, viņ� tikai murmināja pavedino�as frāzes. Viņa nebija tik daudz sa�utusi par to, ka guļ uz grīdas zem satracināta grāmatve�a, bet gan par to, ka viņi bija uztrieku�ies kafijas galdiņam un vairāki viņas dārgumi nokritu�i un saplīsu�i lauskās.

Kas par daudz, tas par daudz. Dora trieca ceļgalu viņam starp kājām. Kamēr Endrū stenēja, viņ� saņēma arī kārtīgu belzienu pa uzaci.

- Nost! - viņa iekliedzās, grūzdama viņu projām. Viņ� vaidēdams noripoja nost, locīdamies kā vārīta krevete. Dora pieslējās kājās. - Ja tu tūlīt pat necelsies aug�ā, iesitī�u vēlreiz. Es runāju nopietni.

Endrū izbijies paslējās �etrrāpus.

- Tu esi traka, - viņ� izstomīja un izvilka sniegbaltu kabatlakatiņu, lai pārbaudītu, vai uz sejas nav asinis.

- Tev taisnība. Pilnīga. - Dora pastiepa viņam mēteli. - Tev būs daudz labāk bez manis. Tagad skrien mājās, Endrū. Un uzliec uz acs ledu.

Mana acs. - Viņ� to pataustīja un saviebās. - Ko lai es saku mātei?

- Ka tu ieskrēji durvīs. - Dora nepacietīgi palīdzēja viņam piecelties. - Ej projām, Endrū!

Pūlēdamies saglabāt pa�cieņu, viņ� paķēra no Doras rokām savu mēteli.

- Es tevi aizvedu vakariņās. Divas reizes.

- Uzskati to par sliktu investīciju. Esmu pārliecināta, ka atradīsi veidu, kā norakstīt zaudējumus. - Viņa atrāva vaļā durvis tie�i tajā brīdī, kad otrpus gaiteņa D�eds atvēra savējās. - Arā! Un, ja tu vēlreiz mēģināsi kaut ko tamlīdzīgu, es tev pataisī�u zilas abas acis.

- Traka. - Endrū metās pie durvīm. - Tu esi zaudējusi prātu.

- Atnāc tik vēlreiz, un es tev parādī�u traku! - Norāvusi no kājas augstpapē�u kurpi, viņa aizmeta to kā disku. - Un tu esi atlaists. - Kurpe ar apmierinātu būk�ķi iekrita aizdurvē. Vienu kurpi kājā, otru kāju basu, Dora stāvēja, pūlēdamās atgūt elpu. Izdzirdējusi, ka D�eds aiz muguras klusi nokrem�ļojas, viņa spēji pagriezās. Viņ� smaidīja. �ī bija pirmā reize, kad Dora redzēja viņu smaidām, ta�u viņai nebija noskaņojuma priecāties, ka smaids padarījis viņa parasti īdzīgo seju laipnu.

-Vai redzēji kaut ko smieklīgu, Skimcrhorn?

D�eds brīdi padomāja.

- Jā. - Tā kā bija pagājis krietni ilgs laiks, kop� viņ� pēdējo reizi bija uzjautrinājies, viņ� atslējās pret durvju stenderi, joprojām smaidīdams. - Interesants pielūdzējs, Konroja?

- Fascinējo�s. - Dora aizkliboja pa gaiteni pakaļ savai kurpei. Bungodama ar to pa plaukstu, viņa atkliboja atpakaļ. - Tu vēl te?

- Tā izskatās.

Gari nopūtusies, Dora pārvilka ar plaukstu pār izjuku�ajiem matiem.

- Gribi iedzert?

- Protams.

Pārkāpusi pār sava dzīvokļa slieksni, viņa norāva no kājas otru kurpi un aizsvieda abas malā.

- Vai brendiju?

- Labprāt. - Viņ� pameta skatienu uz porcelāna lauskām. Dro�i vien tas bija pirmīt dzirdētā trok�ņa avots. Izdzirdis klieg�anu, viņ� mirkli nebija spējis iz�ķirties, iejaukties vai ne. Arī policista gaitās D�eds bija jutis lielākas ba�as tad, ja vajadzēja �ķirt ģimenes strīdus, nevis tad, kad bija jāuzliek roku-dzcl�i profesionālam slepkavam.

D�eds noraudzījās, kā Dora lej glāzītēs brendiju. Viņas seja joprojām bija piesārtusi, acis vēl aizvien piemiegtas. Viņam vajadzēja just pateicību, ka nebija jāliek lietā policijas paņēmieni.

- Kas bija tas kretīns?

- Mans biju�ais grāmatvedis. - Dora pasniedza viņam glāzīti. - Viņ� visu vakaru garlaiko mani līdz komai ar nodokļu aprēķina procedūrām un ilgtermiņa kapitāla uzkrājumiem, pēc tam izdomā, ka var ierasties �eit un raut man nost drēbes.

D�eds pārlaida skatienu spīdīgi melnajai kleitai.

- Jaukas drēbes, - viņ� noteica. - Nesaprotu, kāpēc viņam jā�ķie� laiks ar kapitāla uzkrājumiem.

Pielikusi glāzi pie lūpām, Dora pie�ķieba galvu.

- Ļauj mirkli padomāt. Man �ķiet, �ajos vārdos ir paslēpts kāds kompliments.

D�eds paraustīja plecus.

- Izskatās, ka viņ� dabūja ciest.

- Man vajadzēja salauzt viņam degunu. - Uzmetusi lūpu, Dora piegāja pie lauskām un pietupusies sāka tās lasīt. - Paskaties tikai! - Dusmas uzmutuļoja no jauna. Viņa pacēla saplēstu tasīti. - Tas bija "Derby". Astoņsimt piecdesmitais. Un �is pel-niitrauks bija "Manhattan".

D�eds notupās viņai blakus.

- Dārgs?

- Tas nav svarīgākais. Sis kādreiz bija "Hazel Ware� saldumu trauks - marokie�u ametists, ar vāciņu.

- Tagad tās ir drazas. Atstāj tās mierā, tu sagriezīsies. Sameklē slotu, vai.

Murminādama kaut ko zem deguna, Dora piecēlās un iegāja virtuvē.

- Viņam pat zobu suka bija kabatā. - Viņa ienāca istabā, vicinot slotu un liek�ķeri kā vairogu un zobenu. - Sasodītā zobu suka! Varu derēt, ka draņķis bijis "Eagle" skauts.

- Varbūt viņam bija apak�veļas kārta mēteļa kabatā. -D�eds uzmanīgi izņēma slotu viņai no rokām.

- Nemaz nebrīnītos. - Dora izgāja virtuvē pēc atkritumu tvertnes. Viņa saviebās, kad D�eds ar troksni sameta saplēstos stiklus tvertnē. - Un pārītis prezervatīvu.

- Katrs sevi cieno�s "Eagle� skauts tos glabā makā.

Samierinājusies viņa atkal apsēdās uz krēsla paro�a. �ķita,

ka histērija ir beigusies.

-Tu biji?

- Kas es biju?

- �Eagle� skauts.

Iemetis pēdējo liek�ķeri stikla tvertnē, viņ� pievērsa Dorai ilgu skatienu.

- Nē. Ks biju likumpārkāpējs. Labāk skaties, kur sper kāju. Varbūt neesmu pamanījis kādu �ķembu.

- Paldies! - Pārāk satraukta, lai sēdētu, Dora piecēlās un piepildīja no jauna glāzes. - Un ko tu tagad dari?

- Tev vajadzētu zināt. - Izņēmis paciņu cigare�u, D�eds aizsmēķēja. - Es izpildīju anketu.

- Man nebija laika to izlasīt. Vai uzcienāsi? - Viņa pamāja uz cigare�u pusi. - Kad esmu sanervozējusies vai aizkaitināta, man patīk smēķēt.

Viņ� pasniedza Dorai jau aizdegto cigareti un pats paņēma

citu.

- Vai jūties labāk?

- Laikam. - Viņa a�i ievilka dūmus un tikpat ātri izpūta. Viņai nepatika gar�a, vienīgi iespaids. - Tu neatbildēji uz manu jautājumu.

- Kādu jautājumu?

- Ko tu dari?

- Neko. - D�eds smaidīja, bet smaidā nebija jautrības. - Es esmu neatkarīgi bagāts.

- Ak tā. Dro�i vien atmaksājas būt par likumpārkāpēju. -Dora vēlreiz ievilka dūmu. Cigarete un brendijs patīkami reibināja. - Ko tad tu visu dienu sadari?

- Neko īpa�u.

- Es tevi varētu nodarbināt.

Viņ� sarauca uzacis.

- Tie�ām?

- Godīgs darbs, Skimerhorn. Tas ir, ja tu kaut ko proti darīt ar rokām.

- Man ir teikts, ka protu. - Viņa pirksti kavējās Dorai aiz muguras pie rāvējslēdzēja, kas bija atvilkts gandrīz līdz viduklim. Mirkli vilcinājies, viņ� to aizvilka gandrīz līdz galam. Dora salēcās un samirk�ķināja acis.

- Ak... paldies! Es gribēju teikt, ka man noliktavā vajadzīgi da�i jauni plaukti, �ajā mājā vienmēr atrodas kaut kas darāms.

- Kāpņu margas ir īstākais izsmiekls.

- Ak tā. - Viņa uzmeta lūpu, it kā būtu personiski apvainota. Dorai tas gandrīz tā arī bija. � Vai tu vari tās salabot?

- Varbūt.

- Mēs varētu atskaitīt no īres maksas vai arī es varētu maksāt par stundām.

- Es padomā�u. - Tobrīd D�eds gan domāja par kaut ko citu - par to, cik ļoti grib viņai pieskarties. Pārvilkt ar pirkstgaliem pār kakla izliekumu. Viņ� nevarētu paskaidrot, kāpēc, bet viņ� to vēlējās, tikai to, un just, vai pulss pie �ā garā, slaikā kakla pamatnes atbildot ietrīsēsies.

Dusmodamies uz sevi, D�eds nolika malā tuk�o glāzīti un piegāja pie atkritumu tvertnes.

- Es aiznesī�u atpakaļ.

- Paldies! - Viņai vajadzēja norīt siekalas. Tas nemaz nebija tik vienkār�i, kā varētu domāt, kur nu, ar tādu kamolu kaklā. �ā vīrie�a skatienā, kad tas raudzījās uz viņu, bija kaut kas tāds, kas lika viņas asinīm skanēt.

Muļķīgi, viņa nodomāja. Acīmredzot diena bijusi gara un nogurdino�a. Viņa devās uz virtuves pusi.

- Tie�ām paldies! - viņa atkārtoja. - Ja tu nebūtu ienācis, es vēl kādu stundu spārdītu ar kājām priek�metus.

- Nav par ko. Man patika skatīties, kā tu viņu spārdi.

Dora pasmaidīja.

- Kāpēc?

- Man nepatika viņa uzvalks. - Durvīs viņ� apstājās un palūkojās Dorā. - Man riebjas lieti�ķi uzvalki.

- Es to paturē�u prātā. - Vēl aizvien smaidot, viņa pacēla skatienu. Sekojot tam, D�eds ieraudzīja sev virs galvas āmuļa zariņu.

- Jauki, - viņ� noteica un, tā kā bija cilvēks, kas nolēmis neko neuzsākt, gribēja aizspraukties viņai garām.

- Ei! - Situācijas un D�eda reakcijas uzjautrināta, Dora saņēma viņu aiz rokas. - Būs nelaime, - viņa sacīja. Pastiepusies uz pirkstgaliem, viņa ar lūpām viegli skāra D�eda muti. - Man negribas riskēt.

Viņ� atbildēja instinktīvi, tāpat kā būtu reaģējis uz �āvienu vai na�a dūrienu mugurā. Doma sekoja rīcībai. Viņ� saņēma Doras zodu.

- Tu patlaban vairāk nekā riskē, Izidora.

Un uzspieda viņas lūpām skūpstu, kas gar�oja pēc dūmiem, brendija un aizturēta spēka un lika viņas asinīm sakāpt galvā.

Ak Dievs, mans Dievs, bija viss, kas viņai ie�āvās prātā. Varbūt �ie vārdi izskanēja vaidā, kad viņas lūpas bezpalīdzīgi pavērās zem viņa mutes.

Skūpsts bija īss, tas ilga tikai da�us mirkļus, bet, kad D�eds palaida viņu vaļā, Dora plati ieplestām acīm sagrīļojās uz papē�iem.

D�eds vēl mirkli nolūkojās, lādot sevi un cīnoties ar ne�ēlīgu vēlē�anos izdarīt tie�i to pa�u, ko bija mēģinājis idiotiskais grāmatvedis.

- Es negaidī�u, līdz tu izvadi mani laukā ar kājas spērienu, -viņ� klusi sacīja. - Aizslēdz durvis, Konroja!

To teicis, viņ� izgāja pa durvīm un, �ķērsojis gaiteni, aizslēdza savējās.

- Kas tev lēcies? - noprasīja Li. Viņa bija pabāzusi galvu noliktavā, lai pavēstītu par pirkumu piecsimt dolāru vērtībā, un jau tre�o reizi tajā rītā tika sagaidīta ar īsu ņurdoņu.

- Nekas man nav lēcies! - Dora atcirta. - Esmu aizņemta. -Viņa tobrīd iesaiņoja piecu priek�metu servīzi �Fire-King Din-nerwarc" vienai personai. - Cilvēkus vajadzētu sodīt par to, ka viņi atliek iepirk�anos uz divām pēdējām dienām pirms Ziemassvētkiem. Vili tu saproti, ka man jāatsauc Ierija no veikala un jāliek viņai nogādāt �o te uz otru pilsētas galu?

-Tu varēji pateikt pircējam,lai atnāk tam pakaļ.

- Un varēju zaudēt pircēju! - atcirta Dora. - $ie sasodītie trauki te nogulēju�i trīs gadus. Es jūtos laimīga, ka beidzot izdevies tos kādam iegrūst.

- Tagad es skaidri zinu, ka kaut kas atgadījies. - Lī sakrustoja rokas uz krūtīm. - Atvieglo sirdi!

- Nekas nav atgadījies. - Vienīgi tas, ka viņa nebija varējusi gulēt. Un viņa nekādā ziņā, pilnīgi nekādā ziņā neatzīsies, ka ļāvusi, lai viens mirklīgs skūpsts sasien viņu mezglos. - Glu�i vienkār�i man ir pārāk daudz darāmā un pārāk maz laika to izdarīt.

- Bet tev tas patika, Dora, - norādīja Lī.

- Esmu pārvērtusies. - Dora ietina pēdējo tasīti avīzē. - Kur ir tā muļķīgā līmlente? - Viņa pagriezās un atmuguriski uzgrūdās rakstāmgaldam, ieraudzījusi kāpņu lejasgalā D�edu.

- Atvaino! - Neizskatījās, ka viņ� kaut ko no�ēlotu. - Es nokāpu lejā pavaicāt, vai tu vēl joprojām gribi, lai salaboju tās margas.

- Margas? Ak... ak jā. - Viņa necieta apjukumu aiz satraukuma. Vienīgā lieta, ko viņa necieta vēl vairāk, bija kļūdī�anās.

- Tev vajadzīgi dēļi vai kas?

- Vai kas. - Viņ� pagriezās, kad Lī skaļi nokrem�ļojās.

- Ak, Lī, tas ir jaunais īrnieks D�cds Skimerhorns. D�ed, mana māsa Lī.

- Priecājos iepazīties. - Lī pastiepa roku. - Ceru, ka esat iekārtojies.

- Nav necik daudz, ko iekārtot. - Tad viņ� pievērsās Dorai.

- Tu gribi, lai salabo margas, vai ne?

- Jā, dro�i vien. Ja neesi pārāk aizņemts. - Atradusi līmlenti, Dora veltīja visu uzmanību iesaiņo�anai. Kad prātā ie�āvās ideja, viņa ilgi nedomāja. - Patiesībā tu varētu man izpalīdzēt. Tev ta�u ir ma�īna, vai ne? �Thunderbird�?

-Un?

- Man jānogādā klientam sainis - patiesībā trīs saiņi. Es tik tie�ām nevaru iztikt veikalā bez otras pārdevējas.

D�eds sabāza īk�ķus bik�u kabatās.

- Tu gribi, lai es tos izvadāju?

- Ja tev nav grūti. Atzīmē degvielas patēriņu un nobrauktos kilometrus. - Viņa apveltīja D�edu ar saulainu smaidu. - Tu varētu pat nopelnīt nedaudz dzeramnaudas.

Viņ� varēja pateikt, lai viņa iet pie velna. Ta�u isti nezināja, kāpēc nepateica.

- Nespēju pretoties tādam vilinājumam. - Viņ� ar vāji slēptu nepatiku uzlūkoja kārbu, ko Dora tobrīd saiņoja. - Uz kurieni?

- Tur viss uzrakstīts. Tc būs abi pārējie. - Viņa ar galvas mājienu norādīja uz istabas stūri. - Vari nest tos pa sētaspuses durvīm uz ma�īnu.

Neteicis ne vārda, D�eds pacēla pirmo kārbu un nozuda aiz durvīm.

- Tas ir jaunais īrnieks? - no�ukstēja Lī. Pārliekot prātā da�ādas iespējas, viņa piesteidzās pie durvīm, lai vēlreiz uzmestu skatienu māsas jaunajam īrniekam. - Kas viņ� ir? Ar ko nodarbojas?

- Es jau tev teicu, kas viņ� ir. Viņu sauc Skimerhorns.

- Tu zini, ko es domāju. - Viņa vēroja, kā D�eds ieceļ kārbu automa�īnas pakaļējā sēdeklī, pēc tam steidzīgi atkāpās. - Viņ� nāk atpakaļ.

- Tā es ceru, - sausi atteica Dora. - Viņ� paņēma tikai vienu kārbu. - Viņa pati pacēla otru saini un padeva to D�c-dam, kad viņ� ienāca pa durvīm. - Tas ir plīsto�s, - viņa sacīja un atbildē sadzirdēja ņurdo�u kunkstienu.

- Vai redzēji viņa plecus? - �ņāca Li. - D�onam nav tādu plecu manās trakākajās fantāzijās.

- Kaunies, Ofēlija Konroja-Bred�ova! D�ons ir brīni�ķīgs cilvēks.

- Es to zinu. Esmu traka viņa dēļ, bet viņam nav plecu. Es gribu sacīt, ka viņam, protams, ir pleci, bet tie ir kaulaini un... ak Dievs! - Nopētījusi, kā nostiepjas D�eda "Lcvi's�\ noliecoties pār ma�īnas bagā�nieku, viņa noglāstīja sirds apvidu un pasmaidīja. - Vienmēr ir tik labi apzināties, ka valdzinājuma �ūniņas vēl darbojas. Tātad ko viņ� dara?

- Ar ko?

- Ar... pavadzīmēm, - viņa steig�us attrauca. - Neaizmirsti iedot misteram Skimerhornam pavadzīmes, Dora! - Viņa paņēma tās pati un pasniedza D�edam, kad tas ienāca pēc pēdējās kastes.

- Paldies! - Viņ� piesardzīgi uzlūkoja Lī, pārsteigts par spīdumu viņas acīs. - Tu gribi, lai es sagādāju tos kokmateriālus vai kā?

- Kokmateriālus? Ak jā, margas, - atcerēdamās novilka Dora. - Protams, sagādā! Rēķinu vari pabāzt man zem durvīm, ja neesmu mājās.

D�eds nespēja atturēties. Viņ� zināja, ka vajadzētu, bet nespēja.

-Vēl kāda interesanta tik�anās?

Dora mīļi pasmaidīja un atrāva vaļā durvis.

- Bu�o man pakaļā, Skimerhorn!

- Esmu par to domājis, - viņ� nomurmināja. - Esmu par to domājis. - To teicis, viņ� izgāja pa durvīm.

- Stāsti! - pieprasīja Lī. - Izstāsti visu. Neizlaid neko, pat pa�u mazāko sīkumu ne.

- Nav jau nekā, ko stāstīt. Es vakar biju ar Endrū vakariņās, un D�eds bija liecinieks tam, kā es viņu izmetu laukā no sava dzīvokļa.

-Tu izmeti D�cdu no dzīvokļa?

- Endrū - viņ� sāka uzmākties, - sacīja Dora, zaudēdama pēdējās pacietības druskas. - Un es viņu izmetu laukā. Tagad, ja esam beigu�as tenkot...

- Gandrīz. Ko viņ� dara? Es domāju, D�eds. Lai dabūtu tādus plecus, jānodarbojas ar svarcel�anu vai ko tamlīdzīgu.

- Nemaz nezināju, ka tu tik lielu uzmanību pievērs pleciem.

- Pievēr�u, kad tie piestiprināti tādam augumam. Minēsim - viņ� ir ostas krāvējs.

-Nē.

- Celtnieks.

- Tu zaudē ceļojumu divatā uz Havaju salām. Vai gribi pamēģināt uz ko citu?

- Labāk pasaki pati.

Daļa bezmiega nakts Dorai bija pagājusi, pārlasot D�eda anketu. Vienu no rekomendācijām bija rakstījis komisārs D�eimss L. Raikers no Filadelfijas policijas departamenta. Tas bija saprotams, viņa prātoja, jo D�eda pēdējā darbavieta bijusi tie�i Filadelfijas policijas departaments.

- Viņ� ir biju�ais policists.

- Biju�ais? - Li iepleta acis. - Jēzus, viņu atlaida no policijas par kukuļņem�anu? Par narkotiku kontrabandu? Par slepkavību?

- Pietaupi savu iztēli, mīļā. - Dora papliķēja māsai pa plecu. - Esmu pārliecināta, ka tev vajadzēja iet mammas un tēta pēdās pa skatuves dēļiem. Viņ� ir atvaļinājies pēc pa�a gribas, -viņa sacīja. - Pirms da�iem mēne�iem. Cik var spriest pēc skopajām piezīmēm, ko tētis atstājis pēc sarunas ar policijas komisāru, D�edam ir vesela kaudze apbalvojumu un viņi tur siltu viņa dienesta revolveri cerībā, ka viņ� atgriezīsies.

- Kāpēc tad viņ� aizgāja?

- �ķiet, ka tā nu gan nav mūsu darī�ana, - Dora strupi noteica, ta�u viņa bija tikpat ieintriģēta un tikpat aizkaitināta kā Lī, jo tēvs nebija pavaicājis. - Spēle beigusies. - Viņa pacēla plaukstu, atvairot nākamo jautājumu vilni. - Ja mēs neiesim iek�ā un nepalīdzēsim Terijai, viņa pārvērtīs manu dzīvi par elli.

- Lai notiek, bet man paliek labāk, zinot, ka tev pretējā gaiteņa pusē dzīvo policists. Tas varētu pasargāt tevi no nepatik�anām. - Pēk�ņi viņa apstājās kā iemieta un izvalbīja acis. - Ak Dievs, Dorij, kā tu domā, vai viņam bija ierocis?

- Nedomāju, ka, izvadājot traukus, viņam tāds būtu vajadzīgs. - To teikusi, Dora iestūma māsu pa durvīm tirdzniecības zālē.

Jebkuros citos apstākļos Dikarlo būtu juties muļķīgi, sē�ot elegantā pieņem�anas telpā ar lētu statueti klēpī, �ajā uzņem�anas telpā, ko rotāja neuzkrīto�as impresionistu reprodukcijas un Ertē skulptūras, viņ� nemaz nejutās muļķīgi. Viņ� jutās pārbijies, līdz nāvei pārbijies.

Patiesībā Dikarlo nekas nebija iebilstams pret slepkavību. Viņam gan nogalinā�ana nesagādāja baudu kā viņa brālēnam Gvido, bet ne�ķita arī nekas nosodāms. Mazkalibra lodes �āvienu Porteram starp acīm Dikarlo uzskatīja par pa�aizsardzību.

Tomēr garajā ceļā no Austrumu piekrastes uz Rietumu piekrasti viņam bija diezgan, par ko raizēties. Tā kā pēdējā laikā neveiksme bija sekojusi neveiksmei, Dikarlo mocījās �aubās, vai kaut kādas slimīgas likteņa ironijas pēc viņa klēpi nesilda nepareizā statuete, kaut arī tā nepārprotami līdzinājās figūriņai, ko viņ� bija redzējis iesaiņojam �Premium� pārvadājumu kastē. Taisnīgā pasaulē gan nebūtu iespējams, ka vienā mazā pilsētiņā atrastos divi tik neglīti porcelāna veidojumi.

- Mister Dikarlo? - ierunājās sekretāre. - Misters Finlijs jūs gaida.

- Ak jā. Protams. - Dikarlo piecēlās un, pasitis statueti padusē, ar brīvo roku sakārtoja kaklasaites mezglu. Viņ� sekoja blondīnei līdz divviru sarkankoka durvīm, pa ceļam ar gudru ziņu savilkdams seju pieklājīgā smaidā.

Finlijs nepiecēlās no savas vietas pie rakstāmgalda. Viņ� ar baudu vēroja, kā Dikarlo nervozi �ķērso baltā paklāja pla�umus. Ievērojis sīkās sviedru lāsītes uz Dikarlo virslūpas, viņ� auksti pasmaidīja.

- Vai esat nokopis pēdas di�ajā Vird�lnijas pavalstī, mister Dikarlo?

- Par visu ir padomāts.

- Lieliski. - Viņ� ar �estu norādīja uz rakstāmgaldu, lai Dikarlo noliek uz tā statueti. - Un tas ir viss, ko esat man atgādājis?

- Man ir arī pārējo pre�u saraksts. Un visas adreses. - Pēc Finlija pirkstu mājiena Dikarlo sameklēja kabatā sarakstu. - Kā redzat, bez Portera biju�i vēl tikai �etri citi pircēji, un divi no tiem arī ir tirgotāji. Es domāju, ka nebūs nekas sare�ģīts doties uz �iem veikaliem un atpirkt preces.

- Jūs domājat? - klusi pārvaicāja Finlijs. - Ja jūs spētu domāt, mister Dikarlo, manas preces jau būtu manā īpa�umā. Tomēr, - viņ� turpināja, kad Dikarlo klusēja, - es gribu dot jums iespēju izpirkt savus grēkus.

To teicis, viņ� piecēlās un pārvilka ar pirkstu saldsērīgajai porcelāna sievietes sejai.

- Neveiksmīgs darbs. Diezgan atbaido�s, vai jums tā ne�ķiet?

- Jā, ser.

- Un �is cilvēks, �is E�vorts, par to samaksājis krietnu naudu. Apbrīnojami, vai ne, ko ļaudis da�kārt uzskata par pievilcīgu. Atliek uz to tikai pamest acis, lai redzētu, ka līnijas ir neveiklas, krāsa no�ēlojama, materiāls nepiemērots. Nu labi. Nemeklēsim skaistumu ārienē. - Finlijs paņēma no rakstāmgalda tīru balta marmora pelnutrauku un sa�ķaidīja ar to sievietes galvu.

Dikarlo, kas tikai pirms da�ām stundām bija aukstasinīgi noslepkavojis divus cilvēkus, sarāvās, kad pelnutrauks sa�ķaidīja arī otru galvu. Viņ� saspringti vēroja, kā Finlijs mērķtiecīgi atlau� locekļus.

- Neglīta kūniņa, - murmināja Finlijs, - sargā patiesu skaistumu. - No figūriņas torsa viņ� izvilka mazu, vairākās biezas burbuļplastmasas kārtās ievīstītu priek�metu. Viņ� uzmanīgi to iztina, izgrū�ot skaņas kā cilvēks, kas izģērbj mīļāko.

Priek�mets, ko Dikarlo ieraudzīja, atgādināja ornamentētas un dārgakmeņiem nosētas zelta �ķiltaviņas. Viņa acīs tas nebija pievilcīgāks par statueti, kurā bija paslēpts.

- Vai jūs zināt, kas tas ir, mister Dikarlo?

- Nē, ser.

- Tā ir ētui. - Finlijs, glāstot zeltu, iesmējās. Tajā mirklī viņ� bija augstākajā mērā laimīgs - bērns, kas ieguvis kāroto rotaļlietu, vīrietis, kur� atradis jaunu mīļāko. - Tas jums, protams, neko neizsaka. $ī mazā, ornamentētā kārbiņa bija paredzēta manikīra vai �ū�anas piederumu, varbūt pogu vai �ņaucamās karotītes glabā�anai. Maza, jauka kaprīze, kas deviņpadsmitā gadsimta beigās izgāja no modes. �ī te ir smalkāka nekā lielākā daļa citu etui, tā ir no zelta, bet �ie akmeņi, mister Dikarlo, ir rubini. Pamatnē ir iegravēti iniciāļi. - Viņ� smaidīdams sapņaini apgrieza kārbiņu otrādi. - Tā bija dāvana �oze-fīnei no Napoleona. Un tagad tā pieder man.

- Tās ir lieliski, mister Finlij. - Dikarlo juta atvieglojumu, ka atvedis pareizo statueti un ka viņa darba devējs �ķiet apmierināts.

- Jūs tā domājat? - Finlija smaragdzaļās acis iespīdējās. - Sis nieciņ� ir tikai daļa no tā, kas man pieder, mister Dikarlo. Jā, es priecājos, ka esmu to ieguvis, bet tas arī atgādina, ka man pienāku�ais sūtījums ir nepilnīgs. Es varētu piebilst, ka man vajadzēja astoņus mēne�us, lai to nokomplektētu, un vēl divus, lai transportētu uz �ejieni. Tas ir gandrīz gads no mana laika, ko es uzskatu par visai dārgu, nemaz nerunājot par izdevumiem. -Viņ� vēlreiz pacēla pelnutrauku un trieca to dāmas tērpa smalkajās krokās. Uz visām pusēm kā niecīgas raķetes aizlidoja sīkas porcelāna �ķembas. - Jūs varat saprast manu sarūgtinājumu vai nevarat?

- Varu, ser. - Auksti, lipīgi sviedri tecēja Dikarlo pa muguru. - Protams.

- Tad mums jālūko dabūt atpakaļ visu. Apsēdieties, mister Dikarlo!

Dikarlo ar drebo�u roku notrauca porcelāna lauskas no sviesta dzeltenā ādas krēsla. Viņ� piesardzīgi apsēdās uz pa�as krēsla malas.

- Brīvdienas mani padara augstsirdīgu, mister Dikarlo. -Apsēdies savā vietā, Finlijs turpināja intīmām apļveida kustībām glāstīt etui. - Rīt ir Ziemassvētku vakars. Es iedomājos, ka jums ir savi plāni.

- Jā, patiesībā ir. Redziet, mana ģimene...

- Ģimene. - Finlija seja atplauka smaidā. - Neko nevar salīdzināt ar brīvdienām ģimenes lokā. Man pa�am tādas nav, bet tas nav svarīgi. Tā kā jums tik ātri izdevies atgūt vienu mazu daļiņu no mana īpa�uma, es nekādā ziņā negribu Ziemassvētkos jūs �ķirt no ģimenes. - Turot etui ieslēgtu starp plaukstām, viņ� sakrustoja rokas. - Es jums dodu laiku līdz gada pirmajai dienai. Dāsni, es zinu, bet, kā jau teicu, brīvdienas ir brīvdienas. Tās mani padara sentimentālu. Es gribu saņemt to, kas man pieder, pirmajā janvārī - nē, nē, lai būtu otrais. - Viņa smaids kļuva platāks un platāks. - Fls ticu, ka jūs man neliksiet vilties.

- Taisnība, ser.

- Protams, vai nu brīvdienas, vai ne, es gaidu no jums ziņojumus. Varat sazvanīt mani �eit vai pa privāto tālruni. Katrā ziņā zvaniet, mister Dikarlo. Ja noteiktos intervālos nesaņem�u no jums ziņas, man būs jāsameklē jūs pa�am. To es negribētu.

- ļā, ser. - Dikarlo acu priek�ā rēgojās neapskau�ama aina, kurā viņu vajā traks vilks. - Ks nekavējoties ķer�os pie lietas.

- Lieliski. Jā, un pasakiet, lai Barbara man nokopē �o sarakstu, iekams aizejat. Labi?

D�eds nevarēja pateikt, kāpēc viņ� to dara. Pirmām kārtām �orīt viņam glu�i nekas nebija meklējams veikalā. Viņ� jutās pilnīgi apmierināts, caurām dienām vingrojot sporta zālē, cilājot svarus savā dzīvoklī, lasot grāmatas. Dievs vien zina, kas par jocīgu iedomu bija likusi viņam kāpt lejā un gandrīz vai pieteikties par Doras pre�u izvadātāju.

Protams, viņ� gandrīz vai ar smaidu atcerējās, ka par to saņēmis itin labu dzeramnaudu - vairākus dolārus. Vieni pateicīgie pircēji viņu bija apdāvināju�i ar ko�u kārbu mājās ceptu Ziemassvētku cepumu.

Izvadāt pirkumus jau nemaz nebija tik grūti, turklāt D�eds ar interesi ievēroja, ka daudz lielāks ir cilvēku prieks, sagaidot kādu ar pirkumu kārbu nekā ar policijas zīmotni.

To visu viņ� varētu aizmirst, pieņemot par savdabīgu eksperimentu, ta�u tagad viņ� stāvēja laukā, aukstumā, un laboja margas. Apziņa, ka kaut kur sirds dziļumos viņam tas patīk, lika justies kā idiotam.

Viņ� bija spiests strādāt laukā, jo Dorai visā mājā nebija ne pēdas brīvas vietas. Tā kā viņas priek�stats par darbarīkiem aprobe�ojās ar vienu vienīgu skrūvgriezi un āmuru, kura kāts bija notīts ar izolācijas lenti, viņam vajadzēja iegriezties pie Brenta un aizņemties da�ādus elektroinstrumentus. Protams, Mērija Pēta bija sīki jo sīki iztaujājusi viņu par visu, sākot no ē�anas paradumiem un beidzot ar intīmo dzīvi, tā ka pagāja gandrīz stunda, līdz izdevās paglābties, nezaudējot veselo saprātu.

Dienas notikumi D�edam bija iemācīju�i vienu svarīgu lietu: no �ā brī�a un turpmāk viņ� turēsies savrup, tie�i tā, kā bija domājis. Ja kāds cilvēks izraisa mulsumu, nav nekāda racionāla iemesla apgrozīties viņa tuvumā.

�eit aiz mājas vismaz nebija neviena, kas traucētu, turklāt D�edam patika strādāt ar rokām, patika pieskarties kokam. Kādreiz viņ� bija cerējis aiz mājas �estnathilā ierīkot mazu darbnīciņu. Vietu, kur viņ� no darba brīvajā laikā varētu kaut ko pielabot vai radīt no jauna. Ta�u tas bija pirms Donija Speķa. Pirms izmeklē�anas, kas kļuva par apsēstību.

Un, protams, tas bija pirms tam, kad Kleina par visu samaksāja.

D�eds nepaspēja iedomāties kaut ko citu, kad atkal to ieraudzīja. Sudrabainu "Mercedes� sedanu, kas rāmi tupēja zem nojumes. Viņ� saskatīja nespodro pērļu spīdumu ap Kleinas kaklu un nezin kāpēc atcerējās, ka tās māsai dzim�anas dienā bija uzdāvinājis pirmais no viņas trim vīriem. D�eds redzēja, ka Kleina paceļ acis, tikpat spo�i zilas kā pa�am - iespējams, tā bija vienīgā viņu līdzība -, un ziņkāri paskatās uz viņa pusi. Viņ� ieraudzīja �ajās acīs tikko jau�amas dusmas un redzēja, kā pats metas skriet pāri apcirptajam zālienam starp koptajiem ro�u krūmiem, kas gandrīz me�onīgi smar�oja pēc vasaras.

Saule bija atmirdzējusi niķelī, �ilbinājusi viņam acis. Kāds putns augstu virsābeles vīteroja neprātīgus treļļus.

Tobrīd gaisu bija satricinājis sprādziens, pār�ķeļot to ar karstu dūri un atgrū�ot D�edu atpakaļ, pametot viņu uz ro�u pusi zālienā, pār kuru eksplozijas vilnis bija izkaisījis to ziedlapiņas.

Sudrabainais "Mercedes� bija pārvērties par ugunīgu lodi, virs kuras vasaras debesīs cēlās smirdīgi, melni dūmi. Viņam �ķita, ka dzirdējis kliedzienu. T ikpat labi tas varēja būt lūsto�a metāla troksnis. Viņ� cerēja, ka tas bija metāls. Viņ� cerēja, ka Kleina, aizdedzē pagrie�ot atslēgu un iedarbinot bumbu, neko vairs nav jutusi.

D�eds lādēdamies devās uzbrukumā jaunajām margām ar

Brenta elektrisko slīpma�īnu. Tas bija beidzies. Kleina bija mirusi un vairs nebija atsaucama atpakaļ. Donijs Spēks, paldies Dievam, bija miris. Un, lai kā D�eds būtu vēlējies, otrreiz vairs nebija nogalināms.

Savukārt viņ� bija tie�i tāds, kāds vēlējās būt. Viens pats.

- Ho, ho, ho!

Skaļās balss iztraucēts, D�eds izslēdza slīpma�īnu. Piemiedzis acis aiz tonētajām lidotāja brillēm, viņ�, vienlīdz aizkaitināts un ziņkārīgs, uzlūkoja sārtvaidzi Ziemassvētku vecīti.

- Esat ieradies pāris dienu par agru, vai ne?

- Ho, ho, ho! - atkal iesmējās Ziemassvētku vecītis, papli-ķēdams pa apaļīgo vēderu. - Izskatās, tev nenāktu par ļaunu neliels Ziemassvētku uzmundrinājums, dēls.

Samierinājies ar traucējumu, D�eds izvilka cigareti.

- Misters Konrojs, pareizi? - Viņ� redzēja, ka Ziemassvētku vecī�a prieks saplok. - Pēc acīm var redzēt, - sacīja D�eds, aizdedzinot sērkociņu. Doras acis, viņ� nodomāja. Lielas, brūnas un smejo�as.

- Nūja. - Brīdi padomājis, Kventins atplauka. - Dro�i vien policists prot saskatīt izlik�anos, tāpat kā aktieris prot izlikties. Ks, protams, savas karjeras laikā esmu tēlojis daudzus likuma un kārtības sargus.

- Tie�i tā.

- Atbilsto�i sezonai es �odien izklaidēju bērnus aprūpes centrā ^tiTidy Tots". - Viņ� noglāstīja savu balto, zīdaino bārdu.

Mazs darbiņ�, bet sniedz gandarījumu, jo dod iespēju tēlot pasaules iemīļotu varoni tiem, kuri patiesi tic. Redzi, bērni ir aktieri, un aktieri ir bērni.

Negribot uzjautrināts, D�eds pamāja.

- Dro�i vien jums taisnība.

- Ks redzu, ka Izija pielikusi tevi pie darba.

- Izija?

- Mana mīļotā meita. - Kventins pakustināja uzacis un piemiedza ar aci. - Skaistulīte, vai ne?

- �Kā nekas.

- Gatavot arī prot. Nezinu, no kā viņai tas. Ne jau no mātes. - Kventins sazvērnieciski pieliecās tuvāk. - Es jau ne�ēlojos, bet vārīta ola ir viņas lielākais sasniegums kulinārijā. Protams, mātei ir citi talanti.

- Par to es ne�aubos. Dora ir iek�ā.

- Jā, jā. Neatlaidīga un apsviedīga tā mana pirmdzimtā, �ajā ziņā nepavisam ne tāda kā mēs pārējie - kaut gan viņai, protams, varēja būt spo�a skatuves karjera. Tie�ām spo�a, -viņ� ar zināmu no�ēlu sacīja. - Ta�u viņa izvēlējās komercijas pasauli. Gēni ir dīvaina lieta, vai tev tā ne�ķiet?

- Neesmu par to domājis. - Meli, D�eds nodomāja. Pa�os pamatos meli. Viņ� bie�i vien bija prātojis par iedzimtām īpa�ībām. - Klausieties, man te jāpabeidz darbs, kamēr nav iestājusies tumsa.

- Kāpēc es nevarētu sniegt tev palīdzīgu roku? - Kventina vārdos izskanēja negaidīti praktiska nots, kas liecināja, ka viņ� ir ne tikai labs aktieris, bet arī labs re�isors.

D�eds nopētīja uzpolsterēto vēderu, sarkano mēteli un plīvojo�o baltas kokvilnas bārdu.

- Vai tad jums nav elfu, kas nodarbotos ar tādām lietām?

Kventins jautri iesmējās, dārdo�ajam baritonam tālu atbalsojoties vējā.

- Mūsdienās, puis, visi sastāju�ies arodbiedrībās. Nevaru piespiest mazos nejaucēnus darīt kaut ko vairāk, kā līgumā paredzēts.

D�eda lūpas, atkal pievēr�oties slīpma�īnai, noraustījās.

- Kad bū�u te pabeidzis, varēsiet palīdzēt pie uzstādī�anas.

- Ar lielāko prieku.

Kventins pacietīgi apsēdās uz apak�ējā pakāpiena. Viņam vienmēr patika vērot roku darbu. Vārds �vērot� izteica visu. Par laimi, pieticīgs mantojums bija pasargājis viņu no bado�anās, ļaujot nodarboties ar aktiermākslu. Savu sievu, ar ko Kventins dzīvoja kopā jau trīsdesmit gadus, viņ� bija sastapis, uzvedot �Vētru�, kurā viņ� tēloja Sebastjanu, bet viņa - Mi-randu. Viņi bija salaulāju�ies un ar ievērojamiem panākumiem ceļoju�i no skatuves uz skatuvi, līdz apmetu�ies Filadelfijā un atradu�i �Liberty Players

Tagad omulīgajā piecdesmit trīs gadu - oficiāli �etrdesmit deviņu - vecumā viņ� bija izdresējis �Liberty Players� par cienījamu trupu, kas, stabili pelnot, uzveda visu no Ibsena līdz Nīlam Saimonam.

Varbūt tāpēc, ka viņa dzīve bijusi viegla, Kventins ticēja, ka tā būs mū�īgi. Viņ� bija pieredzējis, kā jaunākā meita godam apprecas, vēroja, kā viņa dēls uzticīgi nes ģimenes vārdu uz skatuves. Palikusi bija vienīgi Dora.

Kventins bija nolēmis, ka �is veselīgais jauneklis ar neizprotamo skatienu ir ideāls atrisinājums. Pasmaidot viņ� izvilka plakanpudeli no Ziemassvētku vecī�a spilvenotā vēdera un iedzēra a�u malku. Tad vēl vienu.

- Labs darbs, puis, - pusstundu vēlāk, piesliedamies kājās un noglāstīdams margas, noteica Kventins. - Gluds kā dāmas vaidziņ�. Turklāt man bija patīkami vērot tavu darbu. Kā to nostiprināt?

- Ķerieties klāt! - ierosināja D�eds. - Nesiet savu galu aug�ā.

- Tas ir kas vienreizīgs. - Kjot aug�ā pa kāpieniem, ie�ķindē-jās sudraba zvaniņi pie Kvcntina zābakiem. - Redzi, es jau neesmu pilnīgs iesācējs. Esmu piepalīdzējis pie dekorācijām. Reiz mēs uzbūvējām visai stilīgu �Jautro Rod�cru�, kad uzvedām �Pīteru Peņu�. - Kventins pavirpināja pirkstos balto ūsu galu, un viņa skatiens draudīgi iespīdējās. - Dabiski, kas es tēloju Āķi.

- Par to es ne�aubos. Piesargieties! - Liekot lietā Brenta urbjma�īnu, D�eds piestiprināja margas pie balstiem. Sīs procedūras laikā Kventins raiti turpināja sarunu. D�eds atskārta, ka viņu ir viegli nedzirdēt, tāpat kā viegli bija nedzirdēt fona mūziku zobārsta kabinetā.

- Redz, cik vareni! - Kad darbs bija galā, Kventins paraustīja margas, starojo�i smaidīdams. - Izturīgas kā klintis. Ceru, ka mana Izija pratīs tevi novērtēt. - Viņ� draudzīgi uzsita D�edam pa muguru. - Kāpēc tu nevarētu pievienoties mums Ziemassvētku vakariņās? Mana Ofēlija rādīs iespaidīgu priek�nesumu.

- Man ir citi plāni.

- Ak, protams! - Kventina nepiespiestais smaids neatklāja viņa domas. Viņ� bija izpētījis D�eda Skimerhorna biogrāfiju daudz rūpīgāk, nekā kāds varēja iedomāties. Viņ� labi zināja, ka D�edam nav citu tuvinieku kā vien vecāmāte. - Tad varbūt Jaungadā. Mēs vienmēr rīkojam svinības teātri. Teātri �Liber-ty'\ Mēs tevi gaidīsim.

- Paldies! Es par to padomā�u.

- Ta�u pa�laik, man liekas, mēs esam pelnīju�i nelielu atlīdzību par mūsu pūlēm.

Viņ� atkal izvilka pudeli un, miegdams ar aci D�edam, ielēja viskiju sudraba korķītī. Tad pasniedza improvizēto glāzi D�edam.

Nespēdams izdomāt ne mazāko iemeslu, lai atteiktos, D�eds to iztuk�oja. Viņam ar grūtībām izdevās aizvērt muti. Dzira bija apdullino�a.

- Pie Dieva! - Kventins vairākas reizes uzsita D�edam pa muguru. - Man patīk, kad vīrs dzer kā vīrs. Iedzer vēl vienu! Uzņem uz krūts, lai galva atpū�as.

D�eds izdzēra vēl vienu, ļaujoties viskija siltumam.

- Vai esat pārliecināts, ka Ziemassvētku vecītim vajadzētu dzert?

- Mīļo zēn, kā gan mēs, pēc tavām domām, varam izturēt garās, aukstās naktis Ziemeļpolā? Zini, nākamā izrāde būs �Klusā okeāna dienvidi�. Patīkamas pārmaiņas, daudz palmu. Mēs katru gadu cen�amies iekļaut programmā pāris mūziklu. Pūlim patīk. Lik�u Izijai, lai paņem tevi līdzi.

Vēlreiz piepildījis D�eda trauku, viņ� sāka dziedāt �Kas gan var līdzināties dāmai�.

Vainīgs viskijs, nodomāja D�eds. Tikai tā varēja izskaidrot, kāpēc viņ� krēslas stundā sē� ārā, aukstumā, nesaskatot nekā sevi�ķi dīvaina apstāklī, ka viņam blakus Ziemassvētku vecītis pilnā kaklā auro meldiņu no izrādes.

Tuk�ojot nākamo korķīti, viņ� dzirdēja, ka durvis aiz muguras atveras, un, laiski pagriezies, ieraudzīja, ka kāpņu aug�galā, rokas sānos iespriedusi, stāv Dora.

Jēzus, viņai ir skaistas kājas, nodomāja D�eds.

Dora apveltīja D�edu ar iznīcino�u skatienu.

- Man vajadzēja iedomāties, ka tu pamudināsi viņu uz dzer�anu.

- Es nodarbojos pats ar savām lietām.

- Sē�ot uz kāpnītēm un dzerot viskiju ar cilvēku Ziemassvētku vecī�a kostīmā? Ir nu gan lietas!

Tā kā D�edam mēle bija kļuvusi biezāka, viņ� runāja uzmanīgi.

- Es salaboju margas.

- Lieliski. - Nogājusi lejā pa kāpnēm, Dora satvēra tēvu aiz rokas brīdī, kad Kventins veica apbrīnojamu pirueti. - Izrāde beigusies.

- Izija! - Kventins sajūsmā viņu skaļi noskūpstīja un cie�i apkampa. - Mēs ar tavu jauno cilvēku nodarbojāmies ar galdniecības darbiem.

- To es redzu. Jūs abi izskatāties ļoti aizņemti. Iesim iek�ā, tēt. - Paņēmusi plakanpudeli, viņa to iespieda rokās D�edam.

- Es vēl atgriezī�os, - viņa noteica zem deguna un sāka vilkt tēvu aug�ā pa kāpnēm.

- Es nodarbojos ar savām lietām, - atkārtoja D�eds un, rūpīgi aizskrūvējis pudeli, iebāza to bik�u kabatā. Dorai atgrie�oties, viņ� lika bagā�niekā Brenta darbarīkus tik uzmanīgi, it kā tie būtu no trausla porcelāna.

- Tā. - Aizcirtis bagā�nieku, viņ� smagi atslējās pret to.

- Kur palika Ziemassvētku vecītis?

- Guļ. Mēs �eit ievērojam vienu likumu, Skimerhorn. Nekādas dzer�anas darba laikā.

D�eds iztaisnojās un atkal prātīgi atbalstījās pret ma�īnu.

- Es biju pabeidzis. - Viņ� nenoteikti pamāja uz margu pusi. - Redzi?

- Jā. - Viņa nopūtusies pakratīja galvu. - Man nevajadzēja tevi vainot. Viņam nav iespējams pretoties. Nāc nu, es uzvedī�u tevi aug�ā.

- Es neesmu piedzēries.

- Tu esi piesūcies kā zeķe, Skimerhorn. Tavs ķermenis to zina, vēl tikai smadzenes nav apjēgu�as.

- Es neesmu piedzēries, - viņ� atkārtoja, bet neiebilda, kad Dora aplika roku viņam ap vidukli, lai vestu aug�ā pa kāpnēm. - Kad izvadāju preces, es nopelnīju piecpadsmit dolārus un divus du�us cepumu.

-Tas ir jauki.

- Ļoti gar�īgus cepumus. - Kāpjot pāri slieksnim, viņ� uzgrūdās Dorai. - Jēzus, cik tu labi smar�o!

- Varu saderēt, ka to tu saki visām dzīvokļa saimniecēm. Vai tev ir atslēgas?

- Jā. - Brīdi parakņājies kabatā, viņ� padevās un atslīga pret sienu. Tā man vajadzēja, viņ� nodomāja, par dzer�anu, kad apēsti tikai da�i cepumi.

Dora nopūtusies iebāza roku viņa bik�u kabatā. Viņa atrada tur tikai stingru aug�stilbu un sīknaudu.

- Pamēģini otrā, - viņ� ieteica.

Pacēlusi skatienu, viņa ieraudzīja nepiespiestu un apbrīnojami pievilcīgu smaidu.

- Nē. Ja tev tas patika, tu neesi tik piedzēries, kā es domāju. Ķeksē laukā pats!

- Es jau tev teicu, ka neesmu piedzēries. - Sameklējis atslēgas, viņ� nespēja aptvert, kā lai trāpa atslēgas caurumā, ja tik stipri �ūpojas grīda. Dora viņam palīdzēja. - Paldies!

- Vairāk es neko nevaru darīt. Vai tiksi pats līdz gultai?

D�eds satvēra durvju rokturi.

- Runāsim atklātu valodu, Konroja. Es negribu ar tevi gulēt.

- Nu, tas mani katrā ziņā noliek pie vietas.

- Tavs izskats tev sare�ģī dzīvi, mazā. Tādas lielas, brūnas acis un sprigans augumiņ�. Es vienkār�i gribu būt viens pats.

- Dro�i vien tas liek man atmest jebkādas cerības dzemdēt tavus bērnus. Bet neraizējies, es tik�u tam pāri. - Aizvadījusi D�edu līdz dīvānam, viņa palīdzēja tam apgulties un pacēla uz aug�u kājas.

- Es tevi negribu, - sacīja D�eds, kad Dora noāva viņam zābakus. - Es nevienu negribu.

- Labi. - Viņa palūkojās apkārt, meklējot segu, un ieraudzīja pāris dvieļu, ko viņ� bija izkāris uz trcna�iera. - Te nu būs, silti un mājīgi. - Apsegusi D�edu, viņa rūpīgi apspraudīja tam apkārt dvieļus. Viņ� izskatās briesmīgi jauks, viņa nodomāja, pilnīgi piedzēries, sapīcis un smagiem plakstiņiem. Impulsa vadīta, viņa noliecās un noskūpstīja viņu uz degungala.

- Guli, Skimerhorn! Rīt tev �ķitīs, ka esi nonācis ellē.

- Ej projām, - viņ� nomurmināja, aizvēra acis un vairāk neko nejuta.

Viņai bija taisnība. D�cds jutās briesmīgi. Vismazāk viņ� vēlējās, lai kāds dauzītos pie durvīm, kamēr viņ� mēģina noslīcināties du�ā. Lādēdamies viņ� aizgrieza krānus, aptina ap gurniem dvieli un, lāsēm pilot uz grīdas, devās pie durvīm. Viņ� atrāva tās vaļā.

- Pie velna, ko tu gribi?

- Labrīt, Skimerhorn! - Dora iebrāzās istabā ar pītu grozu uz rokas. - Redzu, ka tu esi mundrs un priecīgs kā parasti.

Dorai mugurā bija kaut kāds īss tērps spilgti zilos un zelta toņos, no kā viņam metās raibs gar acīm.

- Pazudi!

- Ak vai, mēs �orīt slikti jūtamies. - Viņa neapvainojusies sāka izkravāt grozu. Tur bija sarkans pīts termoss, krūka ar kaut kādu pretīga izskata oran�u �ķidrumu un sniegbalta salvete, kurā ietīti divi pārslaini radziņi. - Tā kā mans tēvs bija �ā pasākuma iniciators, es nodomāju, ka man �orīt jāgādā par tavu labsajūtu. Mums būs vajadzīga glāze, tasīte, apak�tasīte un �ķīvis. - Kad D�eds nepakustējās, viņa pie�ķieba galvu. - Labi, es sameklē�u pati. Kāpēc tu neuzvelc kaut ko mugurā? Tu liki man skaidri saprast, ka fiziski es tevi neinteresēju, bet, redzot tavu slapjo, puskailo augumu, man var uznākt nevaldāma seksuāla tieksme.

Grie�ot zobus, muskuļi uz D�eda zoda noraustījās.

- Asprātīgi, Konroja. Tie�ām asprātīgi. - Ta�u viņ� pagriezās un iegāja guļamistabā. Kad viņ� atgriezās, ģērbies pelēkās, uz ceļgala saplēstās sporta biksēs, Dora uz viņa piknika galdiņa bija glīti sakārtojusi visu brokastīm nepiecie�amo.

- Vai aspirīnu jau iedzēri?

- Es par to vēl domāju.

- Tad vispirms iedzer �īs. - Viņa pasniedza trīs tabletes. - Noskalo ar �o te. Vienkār�i norij kopā ar lielu malku.

D�eds nikni paskatījās uz pretīgi oran�o �ķidrumu, ko viņa bija ielējusi krūzē.

- Pie velna, kas tas tāds ir?

- Glābiņ�. Tici man!

Tā kā D�eds baidījās, ka varētu justies vēl sliktāk, viņ� norija tabletes kopā ar diviem lieliem malkiem Doras ārstniecības līdzekļa.

- Jēzus, tas gar�o pēc balzamē�anas �ķīduma.

- Ak, es domāju, ka princips varētu būt tāds pats. Ta�u iznākumu varu garantēt. Tētis ar to ceļas un guļas, un, tici man, viņ� ir eksperts �ajā jautājumā. Pamēģini kafiju - paģirām tā daudz nelīdzēs, ta�u tu pilnībā pamodīsies, lai varētu tās izbaudīt.

Tā kā D�edam acis draudēja izlīst uz pieres, viņ� piespieda tām plaukstas.

- Kas bija tajā vakardienas pudelē?

- Kventina Konroja slepenais ierocis. Viņam pagrabā ir destilē�anas aparāts, un viņ� eksperimentē kā traks zinātnieks. Tētim patīk iedzert.

-Tas tik ir jaunums!

- Es zinu, ka man vajadzētu nosodīt, bet tas ir grūti. Viņ� nevienu neaiztiek, nevienam nedara pāri. Es pat neesmu pārliecināta, vai viņ� dara pāri sev. - Nolauzusi vienam radziņam galu, Dora to paskrubināja. - Dzerdams viņ� nekļūst ne īdzīgs, ne augstprātīgs, ne bezkaunīgs. Viņ� nekad nedomā sēsties pie automa�īnas stūres - vai darbināt bīstamas iekārtas. - Viņa paraustīja plecus. - Da�i krāj pastmarkas. Tētis dzer. Vai jūties labāk?

- Dzīvo�u.

- Tad jau labi. Man laiks atvērt veikalu. Tu būsi pārsteigts, cik daudz cilvēku iepērkas Ziemassvētku priek�vakarā. - Viņa devās uz durvīm, bet, satvērusi rokturi, apstājās pie tām. - Jā, un margas ir labas. Paldies! Pasaki, kad jūties gatavs sanaglot kopā da�us plauktus. Un neraizējies, - viņa �ilbino�i pasmaidīja, - es arī negribu ar tevi gulēt.

Klusi aizvērusi durvis, Dora dungodama aizgāja pa gaiteni.

Dikarlo jutās lieliski. Veiksme pie viņa bija atgriezusies, un īrētais �Porsche� traucās ar deviņdesmit piecu kilometru ātrumu stundā. Rūpīgi iesaiņots, viņam blakus uz sēdekļa ceļoja bronzas ērglis un Brīvības statujas makets. Abus viņ� bez grūtībām bija iegādājies sīkpreēu veikaliņā turpat pie Va�ingtonas robe�as.

Viss noritēja gludi kā spļāviens, domāja Dikarlo. Viņ� bija iegājis veikalā, pieklājības pēc mazliet paskatījies apkārt un pēc brī�a devies laukā, jau kā lepns divu amerikāņu kica paraugu īpa�nieks. Uz brīdi iegriezies Filadelfijā pēc diviem nākamajiem priek�metiem savā sarakstā, viņ� dosies uz Ņujorku. Ja viss ritēs, kā plānots, līdz pulksten deviņiem viņ� būs mājās, taisni laikā, lai nosvinētu svētkus.

Nākamajā dienā pēc Ziemassvētkiem viņ� turpinās iesākto pēc grafika. Tādā tempā, sprieda Dikarlo, viņam izdosies dabūt rokā visas mistera Finlija preces vēl labu laiku pirms noteiktā termiņa.

Viņ� par to varbūt nopelnīs pat prēmiju.

Ar pirkstu bungojot pa stūri mūzikas ritmā, Dikarlo uzgrieza Finlija privātā tālruņa numuru.

-Jā.

- Mister Finlij! Dikarlo.

- Vili jūs varat pavēstīt kaut ko tādu, kas mani interesētu?

- Jā, scr, - viņ� kā dziedāt nodziedāja. - Esmu atguvis vēl divus priek�metus no Kolumbijas apgabala.

-Vai apmaiņa noritēja gludi?

- Tā bija gluda kā zīds. �obrīd esmu ceļā uz Filadelfiju. Turienes veikalā ir vēl divas preces. Domāju nokļūt līdz veikalam, vēlākais, trijos.

- Tad es jums tagad novēlē�u priecīgus Ziemassvētkus, mister Dikarlo. Līdz divdesmit sestajam mani būs grūti sazvanīt. Protams, ja jums kaut kas ziņojams, informējiet Vainsepu.

- Es ziņo�u, mister Finlij. jaukas brīvdienas!

Finlijs nolika klausuli, bet vēl brīdi stāvēja uz balkona, vērojot, kā virs Losand�elosas izple�as smogs. Viņam kaklā smalkā zelta ķēdītē karājās ctui.

Dikarlo tie�ām ieradās Filadelfijā ap trijiem. Veiksme, ļaudama Dikarlo ieiet �Doras salonā� piecpadsmit minūtes pirms slēg�anas, viņu nebija atstājusi. Pirmais, ko viņ� ievēroja, bija stalta rudmate ar zaļu elfu cepuri galvā.

Terija Stāra, Doras palīdze un uzticama �Liberty Players� biedre, starojo�i uzsmaidīja Dikarlo.

- Priecīgus Ziemassvētkus! - viņa sacīja balsī, kas bija tik dzidra kā svētku zvaniņi. - Jūs tik tikko paspējāt. Mēs �odien agri beidzam darbu.

Dikarlo izmēģināja muļķīgu smaidu.

- Varu saderēt, ka jūs ienīstat mūs, pēdējā mirkļa pircējus.

- Jūs smejaties? Man tie�i viņi visvairāk patīk. - Terija jau bija ievērojusi ietves malā stāvo�o �Porsche� un cerēja beigt darbadienu ar galvu reibino�u darījumu. - Vai jūs meklējat kaut ko īpa�u?

- Īstenībā jā. - Dikarlo pārlaida skatienu veikalam, cerēdams, ka tūlīt pat ieraudzīs vai nu gleznu, vai porcelāna suni. - Esmu ceļā uz mājām, un man ir krustmāte, kas kolekcionē dzīvnieku figūriņas. Sevi�ķi suņus.

- Varbūt spē�u jums palīdzēt. - Paceldamās se�u pēdu augstumā ar augstpapē�u kurpēm, Terija izgāja cauri veikalam kā armijas ser�ants, kas pārbauda savus padotos. Novērtējusi Di-karlo uzvalku, mēteli un automa�īnu, viņa vadīja pircēju uz to sekciju, kur glabājās nefrīta izstrādājumi.

- $ī ir viena no manām mīļākajām vietiņām. - Viņa atvēra bagātīgiem rotājumiem klātu stikla vitrīnu un izņēma ābolzaļu FO sunīti, vienu no dārgākajiem priek�metiem veikalā. - Skaists, vai ne?

- Jā, bet baidos, ka manas krustmātes gaume nav glu�i tik izsmalcināta. - Viņ� ļāva zobgalībai iedzirkstīties krunciņās ap acīm. - Jūs ta�u zināt, kādas ir �īs kundzītes.

- Vai jūs smejaties? Nav iespējams strādāt antīku lietu veikalā un to nezināt. Labi, palūkosimies. - Ierija ar no�ēlu nolika sunīti atpakaļ vitrīnā. - Mums ir pāris jauku ģip�a koker-spanielu.

- Es paskatī�os. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es pats apstaigātu veikalu? Zinu, ka gribat pēc iespējas ātrāk tikt projām, bet varbūt es ieraugu kaut ko tādu, kas varētu satriekt krustmāti Mēriju.

- Skatieties vien. Nesteidzieties.

Dikarlo redzēja ģip�a kokerspanielus. Viņ� redzēja stiklā pūstus pūdeļus un retrīverus. Viņ� redzēja ģip�a dalmācie�us un misiņa �au-�au. Ta�u nekur nebija porcelāna suņa.

Viņa skatiens meklēja arī gleznu. Veikalā bija du�iem ierāmētu reprodukciju, izbalēju�u portretu, reklāmas plakātu. Nebija nevienas abstraktas gleznas melnkoka rāmī.

- Man �ķiet, esmu atradusi ideālu... - Kad Dikarlo spēji pagriezās uz viņas pusi, Ierija divus soļus atkāpās. Viņa lepojās ar to, ka prata nolasīt cilvēku sejas izteiksmes. Uz mirkli viņai �ķita, ka Dikarlo sejā lasāma... slepkavība. - Atvainojiet! Vai es... vai es jūs izbiedēju?

Viņa smaids atplauka acumirklīgi, izgaisinot ledaino spīdumu acīs, un Terija nosprieda, ka viņai tikai izlicies.

- Jā. Laikam biju aizdomājies. Un kas tad mums te ir?

- Tā ir Stcford�īras keramika, angļu aitu suņu kucīte ar kucēnu. Savā ziņā jauka, vai ne?

- Tie�i tas, kas patīk krustmātei Mērijai. - Dikario sejā nostājās patīkams smaids arī pēc tam, kad viņ� bija pamanījis �etrciparu cenu uz birkas. - Domāju, viņai patiks, - viņ� sacīja, cerot novilcināt laiku, kamēr to iesaiņos. - Man padomā bija kaut kas mazliet citāds, bet labi, �is būs krustmātes Mērijas gaumē.

- Vai maksāsiet skaidrā naudā vai ar �eku?

- Ar �eku. - Dikario izvilka kredītkarti. - Redziet, viņai kādreiz bija jauktenis, - viņ� runāja, ejot Ildzi Terijai pie letes. - Brūns suns ar baltiem plankumiem, kas gulēja, saritinājies uz paklāja, divdesmit �etras stundas no divdesmit �etrām. Krustmāte Mērija viņu dievināja. Es cerēju, ka atradī�u kaut ko līdzīgu viņam.

- lās ir ļoti mīļi. - Ierija ieguldīja Steford�īras suni zīdpapīrā. - Jūs dro�i vien esat ļoti uzmanīgs krustdēls.

- Redziet, krustmāte Mērija palīdzēja mani uzaudzināt.

- �ēl, ka neatnācāt da�as dienas agrāk. Mums bija figūra, ļoti līdzīga tai, kuru aprakstījāt. Porcelāna suns, plankumains, saritinājies un aizmidzis. Tikai vienu dienu stāvēja veikalā, un tad to pārdevām.

- Pārdevāt? - Dikario izgrūda caur zobiem, joprojām pūlēdamies smaidīt. - Cik �ēl!

- Tā ne tuvu nebija tik laba kā figūra, ko esat nopircis, mister Dikario, - viņa piebilda, uzmetusi skatienu Dikario kredītkartei. - Ticiet man, Ziemassvētku rītā krustmāte būs laimīga.

- Ks ne�aubos, ka jums ir taisnība. Redzu, jūs pārdodat arī gleznas.

- Mazliet. Galvenokārt plakātus un senus ģimenes portretus, kas nāku�i no izsolēm.

-Tie�ām nekā mūsdienīga? Esmu ieplānojis nelielu dzīvokļa remontu.

- Baidos, ka ne. Mums vēl �is tas glabājas noliktavā aiz veikala, bet neesmu gan ievērojusi tur gleznas.

Kamēr viņa izrakstīja �eku, Dikarlo bungoja ar pirkstiem pa leti un prātoja. Viņam jānoskaidro, kas nopircis suni. Ja nebūtu pats dienas vidus un pla�s skatlogs viņam aiz muguras, varētu pabāzt pistoli zem pārdevējas glītā deguntiņa un piespiest, lai viņa sameklē vajadzīgo informāciju.

Protams, pēc tam viņu vajadzētu nogalināt.

Dikarlo pameta acis uz skatlogu sev aiz muguras. Uz ielas bija maz ma�īnu un maz gājēju. Ta�u viņ� pakratīja galvu. Garām pa�āvās vējjakā ģērbusies meitene ar skrituļslidām. Nebija vērts riskēt.

- Tagad parakstieties �eit. - Terija padeva Dikarlo �eku un viņa kredītkarti. - Viss kārtībā, mister Dikarlo. Ceru, ka jums un jūsu krustmātei būs fantastiski Ziemassvētki.

Tā kā pārdevēja caur skatlogu viņu vēroja, Dikarlo uzmanīgi iecēla sainīti bagā�niekā un mundri pamāja, pirms iekāpa ma�īnā. Tā līgani atrāvās no ietves malas.

Viņ� dosies kaut kur ieturēt vēlīnu len�u. Kad satumsīs un veikals būs tuk�s, viņ� atgriezīsies.

Cik vien lieti�ķi prazdama, Dora pieklauvēja pie D�eda durvīm. Viņa zināja, ka tiks sagaidīta ar neapmierinātiem ņur-dieniem - tur neko nevarēja darīt. Īstenībā Dora bija apradusi ar viņa īdzīgajām nelaipnībām. Patīkami tas nebija, bet apradusi viņa bija.

D�eds nelika viņai vilties.

Viņa īspiedurkņu sporta tērps bija sviedriem piemircis. Ada uz rokām spīdēja. Citreiz viņa būtu uz mirkli apstājusies, lai apbrīnotu �o vīri�ķības iemiesojumu, ta�u patlaban cītīgi pētīja D�eda aizkaitināto sejas izteiksmi.

D�eds satvēra plecos uzmestā dvieļa galus.

- Ko tu tagad gribi?

- Atvaino, ka iztraucēju. - Pametusi skatienu pār viņa plecu, Dora ieraudzīja uz grīdas izmētātos svarcel�anas rīkus. - Zinu, ka esi aizņemts ar muskuļu trenē�anu, bet man nedarbojas telefons. Man vajag piezvanīt.

- Uz stūra ir telefona kabīne.

-Tu esi tik mīļ�, Skimerhorn. Kāpēc tevi vēl nav nogrābusi neviena laimīgā?

- Es no viņām atgaiņājos ar koku.

- Ak, par to es ne�aubos! Esi tik labs! Tā ir vietējā saruna.

Mirkli Dora domāja, ka viņ� aizcirtis durvis viņai deguna

priek�ā. Atkal. Ta�u, atrāvis tās pla�āk, D�eds soli atkāpās.

- Tikai ātri, - viņ� sacīja un iegāja virtuvē.

Lai viņai netraucētu? Dora brīnījās. Diez vai. Viņas spriedums bija pareizs, jo pēc mirkļa viņ� atgriezās, dzerot no kakliņa �Gatorade�. Dora pakratīja telefonu, izgrūda klusu lāstu un nometa klausuli atpakaļ.

- Tavējais arī nedarbojas.

- Nav nekāds brīnums, jo mēs atrodamies vienā ēkā. -Viņ� bija atstājis dzīvokļa durvis vaļā, tāpat kā viņa - savējās. No Doras istabām plūda mūzikas skaņas. �oreiz tā bija Ziemassvētku mūzika. Ta�u skaņas atgādināja viduslaiku kori un drīzāk intriģēja, nevis kaitināja.

Diem�ēl Dora uz viņu atstāja tie�i tādu pa�u iespaidu.

-Tu vienmēr tā saģērbies, lai runātu pa telefonu?

Viņai mugurā bija slīdīgs sudrabkrāsas kombinezons un kājās augstpapē�u siksniņkurpes. Ausīs �ūpojās zvaig�ņu piekariņi.

- Esmu uzaicināta uz pāris viesībām. Un tu? Vai domā pavadīt Ziemassvētku vakaru, cilājot svarus?

- Man nepatīk viesības.

- Nepatīk? - Dora paraustīja plecus, un, viņai sakustoties, sudrabkrāsas zīds aicino�i no�aukstēja. - Man gan ļoti patīk. Troksnis, ēdiens, tenkas. Protams, man patīk sarunāties ar citām dzīvām būtnēm, tāpēc man ir vieglāk.

-Tā kā man nav nevienas ballītes, ko tev piedāvāt, tu varētu skriet tālāk. - Nometis malā dvieli, viņ� paņēma svaru stieni. - Skaties, lai tavs pielūdzējs nepārdzeras Ziemassvētku pun�u.

- Es eju viena pati un, lai nevajadzētu raizēties, cik bie�i lieku pie lūpām Ziemassvētku pun�u, esmu izsaukusi taksometru. - Apsēdusies uz dīvāna paro�a, viņa, pieri raukdama, nolūkojās, kā D�eds cilā svarus. Tā kā nevajadzētu viņu �ēlot, prātoja Dora. Viņ� bija pēdējais cilvēks pasaulē, kas modināja līdzjūtību. Un tomēr Dorai nepatika doma, ka D�eds visu vakaru būs viens pats ar svaru stieni. - Vai gribi nākt man līdzi?

Ilgais, klusējo�ais skatiens, ko D�eds viņai veltīja, lika Dorai steig�us sniegt paskaidrojumus.

- Tas nav bildinājums, Skimerhorn. Tikai pāris viesību, kurās nekas nav jādara, tikai jāizklaidējas un jābūt laipnam pret cilvēkiem.

- Es neesmu laipns.

- Saprotu, ka tu esi ierūsējis, bet ir ta�u Ziemassvētku vakars. Sirsnības laiks. Kad cilvēkiem labs prāts. Varbūt esi par to dzirdējis?

- Esmu dzirdējis tādas baumas.

Dora mirkli nogaidīja.

- Beidz izlikties!

- At�ujies, Konroja!

- Tas nu ir solis uz priek�u kop� rīta. Mēs esam tik laipni viens pret otru - cilvēki vēl nodomās, ka esam iemīlēju�ies. -Viņa nopūtusies piecēlās. - Baudi savus sviedrus un priecājies par oglēm, ko Ziemassvētku vecītis, bez �aubām, atstās tavā zeķē! - Viņa apstājās un pie�ķieba galvu. - Kas tas par troksni?

- Kāds troksnis?

- Tāds. - Viņa ieklausīdamās piemiedza acis. - Nevar būt. Tikai nesaki, ka mums tie�am ir peles!

Nolaidis svaru stieni, D�eds ieklausījās.

- Kāds ir lejā veikalā.

-Ko?

- Veikalā, - viņ� atkārtoja. - Skaņa nāk aug�ā pa ventilācijas lūku. Vai tad tu nepazīsti pati savu māju, Konroja?

- Es te nemēdzu bie�i iegriezties, vēl jo vairāk, kad veikals ir atvērts. - Viņa jau gribēja atmest pieņēmumu, bet tad sastinga. - Ta�u veikals ir slēgts. - Viņas balss bija pieklususi līdz �ukstam. - Tur neviena nav.

- Kāds tomēr ir.

- Nē. - Viņas plauksta nervozi paberzēja kaklu. - Veikals ir slēgts jau vairākas stundas. Ierija aizgāja ap pus�etriem.

- Tad viņa ir atgriezusies.

- Ziemassvētku vakarā? Viņa rīko vienas no viesībām, uz kurām esmu aicināta. - Doras papēdī�i eleganti noklaudzēja, ejot uz durvju pusi.

- Kur tu iesi?

- Lejā, protams. Dro�i vien kāds atslēdzis signalizāciju un ielauzies veikalā, ļa viņ� domā, ka varēs piebāzt maisu ar precēm no mana veikala, viņu gaida pārsteigums.

Sulīgi nolamājies, D�eds satvēra viņu aiz rokas un apsēdināja krēslā.

- Paliec tepat! - Viņ� iesoļoja guļamistabā. Dora joprojām domāja, kādā vārdā viņu nosaukt, kad D�eds iznāca laukā ar trīsdesmit astotā kalibra pistoli.

Viņa iepleta acis.

- Kas tas tāds?

- Lietussargs. Paliec tepat! Aizslēdz durvis!

- Bet... bet...

- Paliec! - Viņ� aizvēra aiz sevis durvis. Iespējams, veikalā ir viņas palīdze, domāja D�eds, a�iem soļiem klusi ejot pa gaiteni. Vai viņas māsa, kas aizmirsusi paņemt kādu noslēptu sainīti. Vai vecais, kas meklē pudeli.

lā�u viņā bija pārāk daudz no policista, lai zaudētu modrību. Pārāk daudz no policista, lai nepie�ķirtu nozīmi tam, ka nedarbojās telefoni un ka skaņas, kas ieplūda pa ventilācijas lūku, drīzāk bija zaglīgas, nevis bezrūpīgas.

D�eds nonāca līdz durvīm, kas veda lejā uz noliktavu, un pavēra tās. No lejas neatspīdēja spo�as gaismas kūlis. Viņ� dzirdēja troksni - kāds aizvēra atvilktni.

Vai viņa tur glabā skaidro naudu, viņ� prātoja, klusībā lādēdamies. Iespējams. Kādā veclaicīgā kannā vai cepumu kārbā.

Kustība aiz muguras lika viņam saspringt un spēji pagriezties. Un vēlreiz nolādēties. Dora plati ieplestām acīm, rokā turēdama hanteli, sekoja viņam trīs soļus aiz muguras.

D�eds pameta ar īk�ķi atpakaļ. Viņa pakratīja galvu. Viņ� savilka plaukstu dūrē. Viņa izslēja zodu.

- Idiote, - viņ� nomurmināja.

- Pats tāds.

- Dieva dēļ, ej atpakaļ!

Viņ� piesardzīgi spēra soli un spēji apstājās, kad tre�ais pakāpiens ie�īkstējās viņam zem kājām. Atskanēja virkne īsu pauk�ķu, un no sienas trīs collu attālumā no D�eda sejas pa�ķīda apmetums.

Viņ� pieliecās, pārvarēja atliku�os pakāpienus skrie�us, kāpņu lejasgalā nonākot vel�us, pielēca kājās un izvilka ieroci tie�i tajā brīdī, kad sētaspuses durvis aizcirtās. Izdzirdējis Doras klaudzo�os soļus sev aiz muguras, D�eds uzkliedza viņai, lai paliek, kur stāv.

Skrējienā atrāvis durvis, viņ�, zemu pieliecies, izmetās laukā. Aukstais gaiss dzēla plau�ās kā ledus skaidas. Toties asinis dzīslās virmoja. Skrieno�u soļu troksnis atbalsojās pa labi. Nelikdamies ne zinis par Doras izmisīgajiem saucieniem, D�eds metās tiem pakaļ.

Viņu vadīja intuīcija un pieredze, kas bija krāta pusi mū�a. Noskrējis apmēram divus kvartālus, D�eds izdzirdēja, ka ierēcas automa�īnas dzinējs, tad nokaucas riepas. Viņ� zināja, ka laupītājs zudis.

D�eds noskrēja vēl pusi kvartāla, cerot kaut uz mirkli ieraudzīt automa�īnu. Atgriezies viņ� redzēja, ka Dora drebinādamās stāv grantētā pagalmiņa vidū.

- Ej iek�ā!

Viņas bailes jau bija pārtapu�as dusmās.

- Tev asiņo seja! - viņa atcirta.

- Jā? - Uz labu laimi pārvilcis pirkstus pār vaigu, D�eds sajuta miklumu. - Dro�i vien apmetums noskrambājis. - Viņ� pameta skatienu uz hanteli, ko viņa vēl aizvien turēja rokā. - Un ko tu gribēji darīt ar to?

- Sist viņam, ja viņ� būtu tevi saķēris un nogāzis zemē. -Dora juta nelielu atvieglojumu, kad D�eds iebāza pistoli atpakaļ kabatā. - Vai tad tev nevajadzēja izsaukt papildspēkus vai ko tamlīdzīgu?

- Es vairs neesmu policists.

Nē, esi gan, viņa nodomāja. Lai arī viņai nebija īpa�as pieredzes saskarē ar likuma un kārtības sargiem, Dora bija saskatījusi policistu viņa skatienā, viņa kustībās, pat viņa balsī. Neteikusi ne vārda, viņa sekoja D�edam uz veikala sētaspu-ses durvīm.

-Vai esi kādreiz dzirdējusi par signalizāciju?

- Man ir signalizācija. Tai vajadzētu taisīt elli�ķīgu troksni, ja kāds mēģinātu iekļūt veikalā.

Viņ� tikai nostenējās un negāja vis iek�ā, bet sāka pētīt kārbas un vadus.

- Mikipele, - viņ� noteica, uzmetis a�u skatienu mehānismam.

Dora nedaudz uzmeta lūpu, apslāpēdama sa�utuma vilni.

- Pārdevējs gan tā nedomāja.

- Pārdevējs, to uzstādot, dro�i vien smējās, vēderu turēdams. Viss ir pavisam vienkār�i, atliek tikai pārgriezt pāris vadu. - D�eds parādīja apgrieztos vadu galus. - Dro�ības labad viņ� bija atvienojis telefonu. Laikam gan redzējis gaismu aug�stāvā un sapratis, ka tur kāds ir.

- 'lād ta�u viņ� rīkojās muļķīgi, vai ne? - Dorai klabēja zobi. - Viņam vajadzēja pagaidīt, līdz mēs aizejam no mājas vai liekamies gulēt, tad viņ� varētu ienākt un apzagt mani līdz kreklam.

- Varbūt viņ� steidzās. Vai tev nav mēteļa vai kā cita? Tev paliek sarkans deguns.

Apvainojusies Dora to paberzēja.

- Tie�ām muļķīgi, ka es neiedomājos paķert apmetni. Kas tas bija par troksni tie�i pirms tava meistarīgā lidojuma lejā pa kāpnēm? Izklausījās pēc sprāgsto�iem baloniem.

- Klusinātājs. - D�eds meklēja kabatā sīknaudu.

- Klusinātājs? - Vārds spalgi izlauzās Dorai pār lūpām. Viņa satvēra D�eda roku. - Kā gangsteru filmās? Viņ� uz tevi �āva?

- Nedomāju, ka personiski uz mani. Vai tev nav divdesmit pieci centi? Labāk paziņosim policijai.

Doras plaukstas palaida vaļā viņa roku. Krāsa, ko vaigos bija iecirtis sals, nozuda. D�cds ievēroja, ka viņas acu zīlītes sa�aurinās.

- Ja tu tagad paģībsi, es no tiesas zaudē�u pacietību. - Saņēmis Doru aiz zoda, viņ� to vieglītēm sapurināja. - Viss ir beidzies. Viņ� ir projām. Labi?

- Tev asiņo seja, - viņa monotoni sacīja.

- To jau tu man teici.

-Viņ� varēja tevi no�aut.

- Es varēju pavadīt nakti ar eksotisku dejotāju. Vai redzi, cik �varēja� ir tālu no īstenības? Kā tad paliek ar tiem centiem?

- Man nav... - Viņa automātiski pārbaudīja kabatas. - Man ir telefons ma�īnā.

- Protams, ir. - D�eds piegāja pie viņas automa�īnas un pakratīja galvu, redzot, ka tā nav aizslēgta.

-Tur nekā nav, - viņa pikti ierunājās. Viņ� nopriecājās, ka Doras sejā atgriezies sārtums.

- Vienīgi telefons, stereoatskaņotājs. - Viņ� sarauca uzacis. - �Fuzzbustcr�.

- Tā ir dāvana. - Dora sakrustoja rokas.

Sastādījis Brenta numuru, D�eds gaidīja. Pēc otrā signāla kāds pacēla klausuli.

- Priecīgus Ziemassvētkus!

- Sveika, Mērija Pēta! - Viņ� sadzirdēja fonā bērnu skaļās balsis pāri negantam �Zvaniņ� skan� ierakstam. - Man uz mirkli jāaprunājas ar Brentu.

- D�cd! Tu ta�u nezvani, lai pavēstītu, ka kaut kāda sadomāta iemesla pēc nevarēsi rīt atnākt? Zvēru, ka ieradī�os un pati personiski atvilk�u tevi �urp aiz matiem.

- Nē, es bū�u.

- Precīzi pulksten divos.

- Es uzlik�u pulksteni. Mērija Pēta, vai Brents ir tuvumā?

-Viņ� pa�laik gatavo savu slaveno desu pildījumu. Pagaidi!

Atskanēja klak�ķis. �Zvaniņu� nomainīja �Rūdolfs�.

-Sveiks, kapteini Priecīgus, priecīgus!

- Atvaino, ka traucēju tevi tik svarīgā brīdī, bet mums �eit radies neliels sare�ģījums.

- D�odij, laid vaļā to kaķi! Kas noticis?

- Ielau�anās. Veikalā zem dzīvokļa.

- Vai kaut kas paņemts?

- Lik�u viņai, lai pārbauda. - Atglaudis no pieres vējā izspūru�os matus, viņ� ievēroja, ka Dora drebinās. - Pāris rei�u uz mani iz�āva. Lietoja klusinātāju.

- Velns! Tev trāpīja?

- Nē. - Viņ� vēlreiz pataustīja vaigu. Asiņo�ana bija gandrīz rimusies. - Viņam tuvumā bija ma�īna. Pēc dzinēja skaņas varēja noprast, ka tā nebija no ekonomiskajām.

- Sēdi taisni, Kimo Seiba! Es piezvanī�u uz iecirkni un do�os ceļā.

- Paldies! - Nolicis klausuli, viņ� palūkojās uz Doru, kas, velti pūloties sasildīties, lēkāja no vienas kājas uz otru. - Varbūt tu labāk izvelc to brendiju. Nāc! - Tā kā viņas plaukstas bija nosalu�as, D�eds tās instinktīvi saņēma, lai sasildītu. Viņi atgriezās veikalā. - Vari paskatīties, vai kaut kas nav paņemts.

- Es nedrīkstu nekam pieskarties, vai ne?

- Tu esi saskatījusies kriminālhronikas.

-Vai drīkstam aizvērt durvis?

- Protams. - Uzmetis īsu mirkli atmūķētajām durvīm, D�eds aizvēra tās, norobe�ojot telpu no aukstuma. Viņ� iededza gaismu un bridi stāvēja, vērodams apkārtni.

Noliktava bija pārblīvēta. Vienu sienu līdz pa�iem griestiem aizsedza kārbas. Plauktos juku jukām gulēja neiesaiņotas preces. Stūrī atradās divi katalogu skapji ar �etrām atvilktnēm. Virs katra slējās vēl pa kārbu kaudzei.

Tikai rakstāmgalds �ķita atgādinām veselā saprāta saliņu. Uz tā atradās telefona aparāts, lampa, porcelāna krūka, piebāzta ar zīmuļiem un pildspalvām, un Bēthovena krū�utēls, kas noderēja par papīra presi.

- Nekas nav paņemts, - viņa sacīja.

- Kā tu to zini?

- Es pazīstu savas lietas. Dro�i vien tu viņu aizbiedēji. -Piegājusi pie plaukta, Dora piedūra pirkstu priek�metam, kas D�edam atgādināja vecu parfīma vai losjona pudelīti. - $ī �Daum Nancy" ir vērta krietni vairāk par tūkstoti. $is �Castelli� �ķīvis maksā gandrīz tikpat. Un �is. - Viņa noņēma no plaukta kārbu, uz kuras bija redzams bērnu rotaļlietas attēls.

- �Nando�? Bērnu robots?

- Kolekcionārs par to nedomājot maksātu divus tūksto�us. - Pavīpsnājusi viņa nolika kārbu vietā.

- Un tu to vienkār�i atstāj bez uzraudzības?

- Man ir signalizācija. Bija, - viņa nomurmināja. - Es ta�u nevaru katru vakaru ieslēgt visas preces seifā.

- Un skaidra nauda?

- Katru vakaru nododam bankā, atstājam aptuveni simtu sīkās banknotēs un sīknaudā. - Piegājusi pie rakstāmgalda, Dora atvēra aug�ējo atvilktni. Viņa izņēma aploksni un pārlapoja banknotes. - Te tā ir. Kā jau teicu, tu dro�i vien viņu aizbaidīji. -Paspērusi soli projām no rakstāmgalda, Dora izdzirdēja zem kājām papīra �aukstoņu. Pieliekusies viņa to pacēla. - �eks, -viņa sacīja D�edam. - Dīvaini, tam jābūt kartotēkā.

- Paskatīsimies. - Viņ� izņēma �eku Dorai no rokas. - Ti-

motijs O�Malijs. Pieci piecdesmit un nodoklis divdesmit pirmajā decembrī. Par sālstrauciņiem? *

-Viņa sieva kolekcionē.

- Pieci simti par sālstrauciņiem?

- Ar kolekcijas vērtību! - atcirta Dora, atņemdama viņam �eku. - Zemnieks.

- Asinssūcēja.

Neapmulsusi Dora pagriezās, lai noliktu �eku atpakaļ.

- Paskaties �urp! - viņa iesaucās. - Atvilktnēs valda īsts juceklis.

Piegājis tuvāk, viņ� paskatījās pār Doras plecu.

-Vai tad tā nevajadzēja būt?

- Protams, nē. Papīrus es glabāju ļoti rūpīgi. Ieņēmumu dienests mani biedē ne mazāk kā visus pārējos godīgos amerikāņus. Un Lī pagāju�omēnes veselu nedēļu kārtoja �o kartotēku.

- Tātad viņ� kaut ko meklējis tavā kartotēkā. Ko tu tur glabā?

- Neko vērtīgu. �ekus, pavadzīmes, vēstules, inventarizācijas pārskatus, piegādes kvītis. Veikala papīrus. - Viņa apjukusi pieglauda matus. Zvaigznes auskaros gaismā iemirdzējās. - Papīru dēļ neviens neies ielauzties veikalā. Ja nu vienīgi kāds prātā jucis finan�u inspektors. Psihopātisks grāmatvedis.

To pateikusi, Dora acumirklī iekoda mēlē.

- Kā sauca to kretīnu, ko es tovakar redzēju?

- Nekļūsti smieklīgs! Endrū nemū�am to nedarītu.

- Vai tu neteici, ka viņ� ir grāmatvedis?

- Jā, ir, bet...

- Un tu viņu atlaidi?

- 1ās nav iemesls, lai...

- Kāds viņam uzvārds?

Dora dziļi ievilka elpu, lai apslāpētu sa�utuma vilni.

- Es tev pateik�u viņa vārdu, adresi, telefona numuru, tad tu varēsi, kā jau policists, noskaidrot, ko viņ� darījis naktī, kad notika ielau�anās.

- Es neesmu policists.

- Ja kāds izskatās pēc policista, izklausās pēc policista, -viņa paostīja gaisu, - o� pēc policista...

- Kā tu zini, kā o� policists?

Viņa izslēja zodu.

- Pēc ma�īneļļas un sviedriem. Ja padomā, tu pat gar�o pēc policista.

- Kā tā?

- Nezinu. - Viņa apzināti pievērsa skatienu D�eda lūpām, pēc tam lēnām to pacēla. - Brutāls, autoritatīvs, mazliet nekaunīgs.

- Es varu būt vēl nekaunīgāks. - Viņ� pavirzījās tuvāk, iespie�ot Doru starp sevi un kartotēku skapi.

- Tā jau es domāju. Vai es tev stāstīju, ka man vienmēr biju�as problēmas ar autoritātēm? Jau kop� skolas laikiem, kad Tīzvertijas jaunkundze manis dēļ aizgāja no skolas.

Viņ� lika Dorai atkāpties.

- To tu neesi minējusi. - Nekādas ma�īneļļas vai sviedru, viņ� atskārta. �ķita, visa telpa smar�o pēc Doras, asi un pikanti, liekot siekalām saskriet mutē.

- Tā ir, - viņa turpināja. - Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es uzsāku pati savu biznesu. Necie�u, ka man pavēl.

-Tu esi draņķīga izpildītāja. Es tev teicu palikt uz vietas.

- Es jutu nepārvaramu vajadzību būt blakus vīrietim ar ieroci. - Pacēlusi roku, Dora paberzēja ar īk�ķi pu�umu viņam uz vaiga. - Tu mani nobiedēji.

-Tu nebaidījies, iekams viss nebija beidzies.

- Nē, es baidījos visu laiku. Un tu?

- Nē. Man patīk, kad uz mani �auj.

- Tad �ī dro�i vien ir tikai reakcija. - Dora apvija rokas viņam ap kaklu un atklāja, ka sajūta viņai patīk. - Saproti, pēc �oka.

- Es tev teicu turēties tālāk.

- Tad atgrūd mani. - Viņas lūpas izliecās smaidā. - Es tevi izaicinu.

Doras mute vēl aizvien smaidīja, kad tai piekļāvās viņa lūpas. Dora gaidīja neapvaldītu spēku un bija tam gatava. Viņa augums piegrūda Doru pie kartotēku skapja. Mugurā iespiedās atvilktņu rokturi, ta�u Dora aizrautīgi baudīja sajūsmu un neērtības neievēroja.

D�eds zināja, ka tā ir kļūda. Piespiedis Doru pie kartotēku skapja, viņ� to zināja. Ta�u viņa nezin kā bija iesējusi D�edā kaut ko tādu, no kā viņ� nespēja atbrīvoties. Tagad, piekļāvusies viņa augumam, Dora trīsēja, izgrūzdama klusas, negaidīta uzbudinājuma pilnas rīkles skaņas. Turklāt viņa gar�oja - ak Dievs, viņa gar�oja tie�i tik pikanti un saldi kā smar�oja.

Bija pagājis ilgs, ļoti ilgs laiks, kop� viņ� pēdējoreiz bija ļāvis sev apmaldīties tum�ajā, saldajā aizmirstībā, ko sniedza sieviete.

D�eds atrāvās, gribēdams atgūt skaidru prātu, ta�u, abām dūrēm sagrābusi viņa matus, Dora vilka viņu sev klāt.

- Vēl, - viņa murmināja, tiekdamās pēc viņa mutes. - Es vienmēr gribu vairāk.

Ar D�edu viņa varētu gūt vairāk. Dora to zināja. Ar viņu nebūtu neskaidrās nepabeigtības sajūtas. Viņa spētu līksmot, gūt piepildījumu un saņemt vairāk.

Vienu neprātīgu mirkli D�eds bija gatavs paņemt viņu tepat uz pārblīvētās, putekļainās noliktavas grīdas, kur gaisā vēl aizvien bija jūtami �āviena dūmi. Varbūt viņ� to būtu izdarījis, varbūt viņ� būtu ļāvies �ai izvēlei, ta�u ar kādu veselā saprāta mazumiņu viņ� saklausīja grants �irkstus zem ma�īnas riepām pagalmā un klaudzinā�anu pie aug�stāva durvīm.

- Policija ieradusies. - Saņēmis Doru aiz pleciem, viņ� ar noteiktu kustību pavirzīja viņu malā. Viņa skatienā Dora ieraudzīja to, ko viņ� vēl aizvien noliegtu. Viņ� atkal bija policists. - Varbūt iesi un uzvārīsi kafiju, Konroja? Galu galā tāpat neizskatās, ka tu paspēsi uz savām viesībām.

Runājot Dora uzgrieza viņam muguru un vērās aug�up uz kāpnēm.

- Un tas ir viss?

- Jā. - D�edam neganti gribējās uzsmēķēt, ta�u cigaretes bija paliku�as aug�stāvā. - Tas ir viss.

Dora dzēra brendiju, D�eds - kafiju. Policists, viņa dzēlīgi nodomāja. Galu galā viņi nedzēra, kad pildīja pienākumu - vismaz tā rādīja televīzijā. Gribēdama nelikties ne zinis par viņu tikpat pilnīgi, cik D�eds nelikās ne zinis par viņu, Dora saritinājās uz dīvāna un iegrima savas Ziemassvētku eglītes aplūko�anā.

Tomēr D�eda kolēģis viņai patika. Leitnants Brents �ep-mens viņai patika ar visām saburzītajām biksēm, nospeķoto kaklasaiti un atraisīto smaidu. Viņ� bija ienācis, smar�ojot pēc desas un kanēļa, veroties visos ar siltām, brūnām acīm, ko palielināja stipras brilles smagos raga ietvaros. Viņa klātbūtne nomierināja, un Dora pieķēra sevi domājam, ka gatavo kafiju un liek galdā cepumus tā, it kā rūpētos par negaidītiem viesiem, nevis grasītos sniegt liecību policijai par lietu ar �au�anu.

Brents uzdeva jautājumus lēni, pārdomāti un gandrīz vai kā izklaidējoties.

Nē, cik viņa varēja teikt, nekas nebija pazudis.

Nē, kartotēkas saturam nebija nekādas vērtības naudas izteiksmē.

Jā, pēdējo pāris nedēļu laikā veikals bija pārpildīts, ta�u viņa neatceras, ka kāds būtu izturējies aizdomīgi vai uzdevis neparastus jautājumus.

Ienaidnieki? Par to viņai bija jāpasmejas. Ne, vienīgi Mār-d�erija Bouersa.

- Bouersa? - Brents saspicēja ausis. Viņa zīmulis apstājās virs piezīmju burtnīcas ar atļuku�ām ausīm.

- Mēs abas sacentāmies par galveno lomu skolas teātra izrādē. Pirmajā gadā pēc pamatskolas. Uzveda �Vestsaidas stāstu�. Mēģinājumos es viņu pārspēju, tāpēc viņa sāka izplatīt baumas, ka es esmu stāvoklī.

- Es gan nedomāju...

- Tā kā cieta mana reputācija, man nebija citas izvēles, -turpināja Dora. - Es viņu pēc stundām piekāvu. -Viņa pameta a�u skatienu uz D�edu, kas tobrīd saspringti aplūkoja siera trauku vēr�a galvas izskatā viņas sekcijā.

-Tas ir ļoti interesanti. Bet nedomāju, ka attiecas uz �o lietu.

- Jā, viņa mani no tiesas ienīda. - Pielikusi pie lūpām glāzīti, Dora paraustīja plecus. - Tad vēl, tas notika Tolīdo. Nē, es kļūdos. Pirmais gads pēc pamatskolas pagāja Milvoki. Mēs tajos laikos daudz braukājām apkārt.

Brents smaidīja. D�eda dzīvokļa saimniece viņam bija iepatikusies. Lielākajai daļai cilvēku, kas pieredzēju�i ielau�anos ar ap�audi, pazūd jebkāda humora izjūta.

- Mēs meklējam kaut ko ne tik senu.

- Pastāsti viņam par savu grāmatvedi! - pavēlēja D�cds.

- Dieva dēļ! Endrū nebūtu...

- Douds, - viņu pārtrauca D�cds. - Endrū Douds. Viņ� vēl pirms pāris dienām bija Doras grāmatvedis. Endrū pārāk aizrāvās, tāpēc dabūja zilu aci un brīvbiļeti. - Viņ�, �ķībi smīnot, paskatījās uz Doru. - Un spērienu pa dibenu.

- Skaidrs. - Aizbāzis mēli aiz vaiga, Brents centīgi pierakstīja grāmatve�a vārdu savā piezīmju burtnīcā. Viņ� labprāt būtu pasmaidījis, bet spīdums Doras acīs brīdināja, ka vēlams saglabāt nopietnu seju.-Vai viņ�, ē-ē, draudēja kaut kā atriebties?

- Protams, nē. Iedod man cigareti, Skimerhorn!

D�eds aizsmēķēja viņai cigareti.

- Esi aizkaitināta vai satraukta? - viņ�, to pasniedzot, vaicāja.

- Izdomā pats! - Izņēmusi cigareti viņam no rokām, Dora steidzīgi ievilka dūmu. - Vislielākā vardarbība, uz kādu Endrū ir spējīgs, - iet mājās un pa�ēloties mātei.

- Nenāktu par ļaunu ar viņu aprunāties, - Brents labsirdīgi noteica. - Kur mēs varam viņu sastapt?

Dora pameta uz D�edu skatienu, kas pauda visdziļāko nepatiku.

- �Douds, Douds un Gold�teins�, grāmatvedības firma Sestās un Tirgus ielas stūrī.

Pamājis Brents uzcienājās ar cepumu, kurus viņa bija ielikusi skaistā, ragam līdzīgā traukā pie viņa elkoņa.

- Sasodīts veids, kā pavadīt Ziemassvētku vakaru, ko?

- Man tie�ām bija citi plāni. - Dora piespiesti pasmaidīja. - Atvainojiet, ka jums vajadzēja pamest ģimeni.

- Tas piederas pie darba. Lieliski cepumi.

- Paldies! Varbūt paņemsiet tos uz mājām? Jums ta�u ir bērni, vai ne?

- Trīs. - Glu�i kā pēc signāla Brents pasniedzās pēc maka, lai parādītu bērnu fotogrāfijas. D�eds pagrieza acis pret griestiem un pagāja nost, bet Dora piecēlās kājās, lai apbrīnotu momentuzņēmumus. Tajos bija redzamas divas meitenes un zēns. Visi trīs bērni izskatījās rātni un saposti kā skolas fotogrāfijās.

- Vecākā meitene ir līdzīga jums, - piezīmēja Dora.

- Jā, tā ir taisnība. Viņu sauc Kārlija. Viņai ir desmit.

- Man ir māsasmeita, kam tikko palika desmit. Piektā klase.

- Kārlija arī mācās piektajā. Bestera pamatskolā Lends-daunā.

- Misija arī mācās Bestera skolā. - D�eda sejā parādījās daudznozīmīga izteiksme. Tikmēr viņa partneris un dzīvokļa saimniece starodami saskatījās. - Varu derēt, ka viņas viena otru pazīst.

- Tā ta�u nebūs Misija Brcd�ova, vai ne? Viņai ir jaunākais brālis Ri�ijs, kas ir īsts...

- īsts resgalis, jā, tie�i tā.

- Viņa bijusi pie mums neskaitāmas reizes. Dzīvo tikai kvartālu tālāk. Misijas vecāki un mēs ar sievu liekam ma�īnas vienā stāvvietā.

- Vai jūs abi vēlētos palikt vieni pa�i? - apvaicājās D�eds.

Viņi apveltīja D�edu ar no�ēlas pilnu skatienu.

- Sakiet, Brent, - vai viņ� vienmēr ir tik pūcīgs?

- Diezgan bie�i. - Iebāzis atpakaļ maku, Brents piecēlās kājās. Viņa kreklu rotāja cepumu drupatas un uz brillēm bija paliku�i pirkstu nospiedumi. Dorai Brents �ķita burvīgs. - Ta�u viņ� bija labākais policists, ar ko savā mū�ā esmu kopā strādājis, tāpēc tik ilgi, kamēr viņ� dzīvo gaiteņa otrā pusē, varat justies dro�ībā.

- Paldies! Es aizie�u pēc cepumiem. - Demonstratīvi nelikdamās ne zinis par D�edu, viņa iegāja virtuvē.

- Tā tik ir dzīvokļa saimniece, - piezīmēja Brents, nogrozot acis.

- Sāc iepazīties! Cik drīz tu varēsi kaut ko pateikt par lodēm, ko izņēmāt no apmetuma?

- �ausmas, D�ed, ir ta�u Ziemassvētki. Dod laboratorijas pui�iem da�as dienas atpūsties. Mēs pārbaudīsim arī pirkstu nospiedumus, bet visticamāk, ka tā būs velta laika �ķie�ana.

- Ja viņ� ir pietiekami profesionāls, lai izmantotu klusinātāju, viņ� būs pietiekami profesionāls, lai uzvilktu cimdus.

- Esi pareizi sapratis.

- Kā tu domā... - D�eds apklusa, kad ienāca Dora, turot ar alumīnija foliju pārsegtu papīra �ķīvi.

- Paldies, Konrojas jaunkundzi

- Dora. Vai pateiksiet man, ja kaut ko noskaidrosiet?

- Varat uz mani paļauties. Un esiet mierīga! D�eds sekos līdzi notikumu gaitai.

- L.abi. - Viņa veltīja D�edam ilgu, vēsu skatienu. - Tad es varu gulēt mierīgi.

- Pavisam dro�i. Priecīgus Ziemassvētkus!

- Es tevi izvadī�u. - D�eds pamāja Dorai. - Tūlīt atgriezī�os.

Ejot pa gaiteni, Brents izvilka vēl vienu cepumu no folijas

apak�as.

- Cik ilgi tu �eit jau dzīvo, apmēram nedēju?

- Gandrīz.

- Kā tev jau izdevies viņu nokaitināt?

- Dabas dots talants. Klausies, kā tev �ķiet, kāpēc profesionālim vajadzēja ielauzties krāmu tirgotavā un rakņāties pa papīriem?

- Tas ir muļķīgs jautājums. - Brents izgāja pa sētaspuses durvīm un, saņēmis sejā vēja brāzmu, dziļi ievilka elpu. - Veikalā ir daudz vērtīgu priek�metu.

- Ta�u viņ� nenāca pēc vērtīgiem priek�metiem. Vai ne?

- Nepaspēja apskatīties apkārt. Tu viņu iztraucēji.

- Viņ� redz aug�stāvā gaismu, viņ� pārgrie� telefona vadus. Viņ� atslēdz signalizāciju. Bet viņam nav vajadzīga �Dainu Nancy".

- Kas?

- Nekas! - atcirta D�eds, noskaities uz sevi. - Viņ� dodas taisnā ceļā pie kartotēkas.

- 'kāpēc ka viņ� kaut ko meklē.

- Jā. - D�eds izvilka cigareti. - Bet vai viņ� dabūja meklēto? Un ko gan var meklēt krāmu tirgotavas kartotēkā?

- �ekus? - ieminējās Brents, verot vaļā automa�īnas durvis.

- Inventarizācijas sarakstus, vārdus, adreses.

- Policists paliek policists, nekas nekur nepazūd.

- Man rodas profesionāla interese, ja uz mani kāds �auj.

- Nespēju tev to pārmest. Kaptein, mums tevis pietrūkst.

D�cda acīs kaut kas uzzibsnīja, ko varētu noturēt par skumjām, un a�i apdzisa.

- �ķiet, ka pilsēta tīri labi dzīvo bez manis.

- Klausies, D�ed...

- Nevajag. - Viņam nebija noskaņojuma uzklausīt lekciju, uzmundrinājumus vai sirdsapziņas ēdas. - Ziņo, ja kaut ko uzzini!

- Tu būsi pirmais, kam pateik�u. - Brents iekāpa ma�īnā un nolaida logu. - Jā, un picsargi dibengalu, draugs! Es ticu, ka viņa var iespert.

D�eds par atbildi pavīpsnāja. Viņ� atgriezās mājā. Viņ� gribēja skaidri zināt, ka Dora uz nakti ieslēgusies, pirms devās lejā vēlreiz uzmest aci veikalam.

Tikai kā ziņkārīga civilpersona, viņ� sev sacīja.

- Viņi ir projām, - viņ� sacīja Dorai, iegājis pa vaļējām durvīm. - Uz Brentu vari paļauties. Viņ� ir ļoti rūpīgs.

- Brīni�ķīgi. Apsēdies!

- Man nav laika. Aizslēdz savas durvis!

- Apsēdies! - viņa atkārtoja un norādīja uz krēslu. - Es iztīrī�u brūci.

- Es pats to varu iztīrīt.

- Vai tad tu neko nezini, Skimerhorn? Ja tevi ievaino, aizstāvot sievieti, viņas goda pienākums ir apstrādāt ievainojumu ar antiseptiķi. Ja es valkātu kruzuļotus apak�svārkus, man vajadzētu tos saplēst pārsējiem.

D�eds pameta skatienu uz viņas spīdīgo kombinezonu.

- Ko tad tu nēsā apak�ā?

- Lielisku muskuļu tonizētāju. - Tā kā gaidāmā procedūra solīja prieku, Dora aizvilka viņu līdz krēslam. - Tagad tev jāsaka: �Nieks, kundze, tā ir tikai skramba.�

- Ir jau arī. - Viņ� sāji pasmaidīja. - Bet varēja būt sliktāk.

- Bez �aubām. - Zīdam no�aukstot, Dora nometās uz ceļiem blakus krēslam un pieskārās pu�umam ar vienu no vates lodītēm, ko bija sagatavojusi. - Mana māsa būtu teikusi, ka tu varēji palikt bez acs. Pēc Lī domām, viss potenciāli var novest pie acs zaudē�anas. Pastāvīgās ba�as viņa ģenētiski mantojusi no mūsu mātes. - Samitrinājusi vēl vienu vates lodīti, Dora mundri sacīja: - Tagad mazliet kodīs.

Kad seklā skramba aizsvilās kā ugunīs, D�eds satvēra viņas roku.

- Sasodīts, kas tas bija?

- Alkohols. - Viņa noplivināja skropstas. - Tas iztīrīs visus mikrobus.

-Taisni līdz kaulam, - nomurmināja D�eds.

- Neesi zīdainis, Skimerhorn. Stāvi mierīgi!

Viņ� saviebās, kad Dora pieskārās vēlreiz.

- Kad, histēriski kliegdama, klaudzināji lejā pa kāpnēm, tu sauci mani vārdā.

- Es nekad nekliedzu histēriski.

- �oreiz kliedzi. - Viņ� zobgalīgi pasmaidīja. - D�ed! D�ed! Ak, D�ed!

Dora iemeta vates lodīti seklā emaljētā bļodā.

- Tobrīd es domāju, ka tevi tūlīt noslepkavos. Diem�ēl es kļūdījos. - Ar īk�ķi pabīdījusi viņa zodu sānis, Dora nopētīja skrambu. - Vai gribi plāksteri?

- Nē. - Viņa acis spīdēja. - Vai tad tu to nenoskūpstīsi?

- Nē. - Viņa piecēlās kājās, tad, sākusi novākt bļodu, nolika to atpakaļ. - Klausies, man tev jāvaicā. Es zinu, ko tu teiksi. Tu teiksi, lai es neraizējos, ka tā ir tikai viena no tām nejēdzībām, kas reizēm atgadās. Bet man tik un tā jāvaicā. Kā tu domā, vai viņ� atgriezīsies?

D�eds nopētīja viņas seju. Viņas skatienā bija nemiers, ko viņa līdz �im bija labi slēpusi. Viņ� maz ko varēja darīt, lai to kliedētu.

- Es nezinu, - viņ� sausi noteica.

- Lieliski. - Aizvērusi acis, Dora dziļi ieelpoja. - Man vajadzēja saprast pa�ai, nevis vaicāt. Ja tu nevari pirmām kārtām izdibināt, ko viņ� te darīja, kā tu vari pateikt, vai viņ� atgriezīsies.

- Aptuveni tā. - Varēju samelot, D�eds sev sacīja, juzdamies neveikli, jo Doras vaigi atkal bija nobālēju�i. Nebūtu bijis nemaz tik grūti izdomāt tuk�u mierinājumu, lai viņa naktī varētu gulēt. Doras acis, kad viņa tās atvēra, bija ļoti tum�as, ļoti noguru�as. - Redzi. - Viņ� piecēlās un pārsteidza gan Doru, gan sevi, pasniegdamies, lai aizliktu viņai aiz auss matu cirtu, tad atrāva roku un iebāza to kabatā. - Redzi, - viņ� atkārtoja. - Es domāju, ka �onakt tev nevajag raizēties. Tev jāiet gulēt un jāatpū�as. Lai policisti dara savu darbu.

- ļā. - Dorai uz mēles gala bija lūgums, lai viņ� paliek, un tikai daļēji aiz bailēm palikt vienai. Pakratījusi galvu, viņa paberzēja rokas, lai sasildītos. - Rīt manis gandrīz visu dienu nebūs mājās - ciemo�os pie māsas. Es tev atstā�u telefona numuru, ja nu... vienkār�i katram gadījumam, - viņa pabeidza.

- Labi. Aizslēdz aiz manis durvis. Aizslēgsi?

- Un kā vēl. - Viņas plauksta bija uz durvju roktura, kad, izgājis gaitenī, viņ� apstājās. - Tu arī. Es domāju, aizslēdz durvis.

- Protams. - Viņ� pagaidīja, kamēr Dora aizslēdz durvis un aiz�auj aizbīdņus. Viņa lūpas savilkās smaidā, dzirdot nekļūdīgo skaņu, ar kādu pa grīdu velk krēslu un ar kādu nograb durvju rokturis, to ieķīlējot. Laba doma, Konroja, viņ� nosprieda, pēc tam devās lejup, lai vēlreiz ieskatītos noliktavā.

Skaistā federālā stila ēkā, pār kuru ēnu meta stalti ozoli, labi pārtikusi kundze baudīja glāzi heresa un Binga Krosbija �Baltos Ziemassvētkus� savā lielekrāna televizorā.

Izdzirdējusi klusus soļus sev aiz muguras, Lailas kundze pasmaidīja un pacēla plaukstu.

- Nāc paskaties, Mjuriel, - viņa aicināja, uzrunājot savu ilggadējo mājkalpotāju. - $ī ir mana mīļākā dziesma.

Saņēmusi sitienu, viņa neiekliedzās. Trauslais kristāls sa�ķīda pret kafijas galdiņa malu, no�ļācot Obisonas paklāju ar asinssarkanu heresu.

Kaut kur cauri paralizējo�ai sāpju dūmakai viņa dzirdēja plīsto�ās glāzes �ķindu un satracinātu vīrie�a balsi, kas atkal un atkal nikni atkārtoja:

- Kur ir suns? Kur ir nolādētais suns?

Vairāk viņa nedzirdēja neko.

Bija pusnakts, kad Dikarlo ar liftu brauca aug�ā uz savu Manhetenas dzīvokli. Rokas bija pilnas ar kārbām, ko viņ� bija paņēmis dzērienu veikala pagalmā.

Labi, ka izdevās atrast �eku par nejēdzīgo suni, viņ� sev sacīja, prātodams, vai lodes, ko viņ� bija raidījis aug�ā pa veikala kāpnēm, kaut kam trāpīju�as. Vai kādam.

Nav ko raizēties, viņ� domāja. Ierocis nav reģistrēts. Turklāt viņ� lieliem soļiem tuvojās mērķim.

Iznākot no lifta gaitenī, Dikarlo iegrozīja kārbas ērtāk. Viņam bija bronzas ērglis, ģip�a Brīvības statuja un porcelāna suns.

Un zīle rokā, viņ� pasmiedamies nodomāja.

- Tātad... - Dora krauk�ķināja svaigu burkānu, kamēr Lī pārbaudīja Ziemassvētku zoss cepeti. - D�eds ar milzīgu revolveri rokā metas pakaļ iebrucējam, bet es kā tipiska Holivudas varone stāvu, piespiedusi rokas pie krūtīm. Vai tev ir kāda mērce �iem dārzeņiem?

- Ledusskapī. Paldies Dievam, ka tev nenotika nekas ļauns.-Pagurusi no daudzajiem katliem, kas burbuļoja uz plīts, jezgas, ko dzīvojamā istabā sacēla bērni, grie�ot to kājām gaisā, un pavisam reālām bailēm, ka kuru katru brīdi virtuvē ieradīsies māte, Lī nodrebinājās. - Es gadiem ilgi esmu raizējusies, ka tavā veikalā kāds varētu ielauzties. Vai atceries, es biju tā, kas pierunāja tevi uzstādīt signalizāciju?

- No tās gan nebija liels labums. - Dora iegremdēja bro-koli skāba krējuma un ķiploku mērcē un, maziem kumosiņiem to baudot, atbalstījās ar elkoņiem pret Lī brokastgaldu. - D�eds to nosauca par Mikipcli.

- Nu gan! - Lī pārstāja maisīt virumu, lai paustu sa�utumu. - D�ona brālēns Neds teica, ka tā ir mākslas darbs.

- D�ona brālēns Neds ir kretīns. Lieliska mērce. - Viņa izmēģināja mērci ar ziedkāpostu. - Beigās ieradās policisti un paveica visu, ko tādās reizēs dara - tētim būtu patikusi scenogrāfija -, un uzdeva da�ādus jautājumus. - Dora apzināti savā stāstā nebija pieminējusi lodes. Tās �ķita nepiemērotas Ziemassvētku vakara sarunai. - Izrādījās, ka D�eda biju�ais partneris ir jūsu kaimiņ�.

- Jā? - Aplaistot saldos kartupeļus, Lī nosūkāja pirkstus.

- Kārlijas �cpmenas tēvs. Viņa iet vienā skolā ar Misiju.

- Kārlija? - Pārlikdama prātā savas meitas draudzeņu vārdus, Lī pacēla vāku un paostīja gaisu. - Ak jā, Brents un Mērija Pēta. Mēs izmantojam vienu stāvvietu.

- Tā es dzirdēju. - Dora ielēja sev glāzē vīnu, ko Lī bija nolikusi uz letes. - Tagad pats labākais. Viņi domā nopratināt Endrū.

- Tu joko! Endrū?

- Atraidīts grāmatvedis grib atriebties, iznīcinot sievietes nodokļu maksājumu kvītis. - Paraustījusi plecus, Dora pasniedza vīna glāzi māsai. - Tikpat daudz jēgas kā visam citam. Kad būs vakariņas?

- Pēc divdesmit minūtēm. Mēs varētu ienest istabā to, kas tev palicis pāri no maniem svaigajiem dārzeņiem. Ja izdotos nodarbināt mammu... - Viņa apklusa un izgrūda klusu lāstu, jo virtuvē, uznākdama kā uz skatuves, ieradās Triksija Konroja.

Triksija vienmēr uznāca kā uz skatuves, vienalga, vai tā patiesi bija skatuve vai tirgus laukums uz stūra. Vienkār�ajām ģimenes vakariņām viņa bija tērpusies plando�ā bezrocī, kas plūsto�ās krāsās kruzuļotiem apļiem aizvilnīja līdz pat plīvojo�ās kleitas apak�malai. Audums teatrāli plandījās ap viņas slaiki lokano augumu. Īsi apgrieztie mati bija drosmīgi ugunīgā krāsā. Viņas pienbaltā seja, kurā neredzēja nevienas grumbiņas, tika fanātiski lolota un bija pārcietusi vienu neuzkrīto�u operāciju, tāpēc izskatījās satrieco�i. Maigi zilās acis, ko no viņas bija mantojusi Lī, apņēma dāsni krāsotas skropstas. Pilnīgās, jutekliskās lūpas bija sulīgi sarkanas.

Zīdam plīvojot, viņa iebrāzās virtuvē, izplatīdama tikai sev raksturīgo parfīma vilni - bagātīgu smar�u, kam cauri vijās plauksto�u lapu apak�tonis.

- Mīlulītes! - Viņas balss bija tikpat dramatiska kā viss pārējais �ajā sievietē. Tā izskanēja kā aizsmacis �uksts, ko bez grūtībām varēja sadzirdēt pēdējās rindās. - Cik jauki redzēt abas manas meitenes kopā! - Viņa dziļi ievilka nāsīs gaisu. - Ak, un �is pasakainais aromāts! Es no tiesas ceru, ka tu neesi pārkarsējusi manas kotletes, Ofēlij.

- Ak... - Lī pievērsa Dorai izmisu�u skatienu. Par atbildi Dora tikai paraustīja plecus. - Nē, protams, ne. - Lī tās nemaz nebija karsējusi, bet pabāzusi zem izlietnes ar domu vēlāk izbarot sunim. - Mammu, vai tu zināji, ka... tās ir zaļas.

- Protams. - Triksija grozījās ap plīti, �ķindinādama kastroļu vākus. - Ks tās pati nokrāsoju par godu gadalaikam. Varbūt mums tās jau tagad vajadzētu likt uz galda ēstgribas rosinā�anai.

- Nē, es domāju, ka mums vajadzētu... - Nespēdama izdomāt neko labāku, Lī upurēja savu māsu. - Mammu, vai tu zināji, ka kāds bija ielauzies Doras veikalā?

-Velns tevi rāvis, Lī!

Nelikdamās ne zinis par �ukstus izgrūstajiem lāstiem, Lī trieca tālāk.

- Vakar vakarā.

- Ak, manu mazulīt! Ak, manu jēriņ! - Triksija metās pāri virtuvei un saņēma Doras seju savās bagātīgi gredzenotajās rokās. - Vai esi ievainota?

- Protams, nē.

-Varbūt tu ieiesi ar mammu blakusistabā, Dora? Apsēdieties, un tu viņai visu izstāstīsi.

- )ā, jā, noteikti. - Triksija satvēra Doru aiz rokas un sāka vilkt meitu uz durvīm. -Tev vajadzēja man piezvanīt tajā pa�ā mirklī, kad tas notika, bs būtu klāt vēja ātrumā. Mans nabaga mazais dārgumiņ�! Kventin! Kventin, mūsu meita ir aplaupīta!

Dorai pietika laika, lai pamestu pār plecu tikai vienu skatienu, kad durvis aiz viņas aizvērās.

Bred�ovu dzīvojamā istabā valdīja haoss. Visur mētājās rotaļlietas, pārvēr�ot praktisko dzeltenbrūno paklāju par �ķēr�ļu joslu. Atskanēja kliedzieni un urravas, kad ar tālvadības pulti darbināmā policijas ma�īna, ko vadīja pelēkacainais Maikls, uzbrauca uz ķepām ģimenes sunim Matsijai. Villijs, īstākais ņujor-kietis, tum�zilā kreklā un kaklasaitē ar zirnī�iem, izklaidēja Misiju, spēlējot neķītras dziesmiņas ar mutes harmonikām. D�ons un Ri�ijs stiklainām acīm sekoja spēlei �Nintendo�, bet Kventins, labi ieeļļojis iek�as ar olu liķieri, deva skaļus un nevienam nevajadzīgus padomus.

- Kventin! - Triksijas skatuviskā balss apstādināja visu darbību. - Mūsu bērnam izteikti draudi.

Nespēdams atturēties, Villijs nospēlēja melodramatisku pasā�u. Dora savieba degunu.

- Man neviens nedraudēja, mammu. - Dora mierinādama noglauda mātes roku, apsēdināja viņu krēslā un pasniedza viņai glāzi vīna. - Ielauzās veikalā, - viņa paskaidroja. - Tas nebija nekas nopietns, tie�ām. Viņi neko nedabūja. D�eds viņus aizbaidīja.

- Man jau bija tāda nojauta, uz viņu paskatoties. - Kven-tins pabungoja sev pa degunu. - Sestā maņa, ja gribat. Vai izcēlās arī kautiņ�?

- Nē, D�eds dzinās viņam pakaļ, bet viņ� aizbēga.

- Es būtu viņu no�āvis. - Uzlēcis uz dīvāna, Riēijs sāka �aut ar iedomātu automātisko pistoli. - Es jau tev teicu.

- Teici gan.

- Riēij, nekāp ar kājām uz mēbelēm! - automātiski pavēlēja D�ons. - Dora, vai tu izsauci policiju?

- Jā. Un lieta nodota Filadelfijas labāko rokās. - Viņa paņēma Riēiju rokās. - Un izmeklētājs ir tavas ļoti, ļoti labas draudzenes tēvs, vardulēn. D�odijas �epmenas tēvs.

- D�odijas �epmenas! - Satvēris kaklu, Riēijs sāka rīstīties, it kā smakdams.

- Viņa sūta tev sveicienus. - Dora noplivināja skropstas un no�makstināja lūpas. Troksnis un jezga, kas tūlīt pat sacēlās, liecināja, ka krīze ir garām.

- Viloubij! -Triksija pārtrauca kliedzienus un spiedzienus ar vienu vārdu un paceltu roku. - Tu paliksi �onakt pie l/.ido-ras. Es nejutī�os dro�a, ja nezinā�u, ka viņu sargā vīrietis.

- Māt... - Ar to pietika, lai Dora paņemtu atpakaļ savu vīnu. - Visu feministu vārdā, man kauns par tevi.

- Sociālie un politiskie ideāli nobāl mana bērna labklājības priek�ā. - Triksija karaliski pamāja ar galvu. - Villij, tu paliksi pie savas māsas.

- Nav problēmu.

- Jā, bet man ir problēma, - iebilda Dora. - Viņ� atstāj izlietnē skū�anās draņķi un uzsāk garas un neķītras sarunas ar savām Ņujorkas sievietēm.

- Es lietoju savu telefonkarti. - Villijs pasmaidīja. - Turklāt tu nezinātu, ka tās ir neķītras, ja nenoklausītos.

- Jūsu māte zina labāk. - Kventins piecēlās, lai ielietu sev olu liķieri. �ovakar viņ� izskatījās akurāts un elegants kreklā ar stīvinātu apkaklīti un katliņā. Viņ� apgāja līkumu, lai noskūpstītu sievai roku. - Es rīt personiski aizstaigā�u līdz veikalam un apskatī�os, kas īsti tur notiek. Nemoki savu skaisto galviņu, mana mīļā.

- Un vēl runā par neķītrībām, - nomurmināja Villijs un saviebās. - Kas tā par smirdoņu?

- Vakariņas, - paziņoja Lī, iesteigdamās pa virtuves durvīm. Viņa drūmi uzsmaidīja mātei. - Piedod, mīļā, �ķiet, ka esmu sadedzinājusi tavas kotletes.

Kvartālu tālāk D�eds mēģināja tikt laukā pa durvīm. Vakariņas pie �epmeniem bija sagādāju�as lielāku prieku, nekā viņ� bija gaidījis. Kam gan neicsilst sirds, redzot bērnus, kas vēl aizvien platām acīm un aizrautīgi priecājas par Ziemassvētku dāvanām? Kā var justies slikti, ja gaisā smar�o skujas, tītars un ābolu pīrāgs? Turklāt Brents un Mērija Pēta viņam patika - gan katrs atsevi�ķi, gan pārī.

Ta�u, jo ilgāk viņ� palika abu omulīgajās mājās, jo neveiklāk jutās. Nebija iespējams nesalīdzināt mājīgo ģimenes ainu -kur kamīnā sprēgāja uguns, uz paklāja rotaļājās bērni - ar savām no�ēlojamām bērnības atmiņām par �īm brīvdienām.

Trok�ņainos skandālus. Vai ļaunāk, daudz ļaunāk - stīvo, gruzdo�o klusumu. Gadu, kad viņa māte bija sadauzījusi visu porcelānu pret ēdamistabas sienu. Gadu, kad tēvs ar savu divdesmit piektā kalibra pistoli bija sa�āvis kristāla lāses vestibila lustrā.

Tad vēl bija Ziemassvētki, kad Eleinas vispār nebija mājās, bet viņa ieradās pēc divām dienām ar pārsistu lūpu un zilu aci. Vai tas bija gads, kad viņu apcietināja par zādzību Vanameikeru veikalā? Nē, D�eds atcerējās. Tas notika gadu vēlāk, kad viņam bija �etrpadsmit.

Tie bija vecie labie laiki.

- Vismaz paņem līdzi kaut ko no ēdiena, - uzstāja Mērija Pēta. - Nezinu, ko es ar to visu darī�u.

- Esi draugs, - pievienojās Brents, ejot garām pēc alus un noglauzdams sievai pēcpusi. - Ja tu neko nepaņemsi, mēnesi bū�u spiests ēst tītara brīnumu. Vai gribi vēl vienu?

Noraidot piedāvāto alu, D�eds pakratīja galvu.

- Nē, esmu pie stūres.

- Tev tie�ām nevajag tik ātri steigties projām, - �ēlojās Mērija Pēta.

- Esmu bijis �eit visu dienu, - viņai atgādināja D�eds un, tāpēc ka viņa bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, ar kuru viņ� jutās nepiespiesti, noskūpstīja viņu uz vaiga. - Tagad ie�u mājās palūkot, vai nevaru izsvīst daļu no kartupeļu biezeņa ar mērci.

- Tu nemaz nepieņemies svarā. Taisni nelabi kļūst. - Viņa sakrāva daļu pārpaliku�ā ēdiena �Tuppenvare� traukā. - Varbūt pastāstīsi par savu daiļo dzīvokļa saimnieci?

- Viņa nav daiļa. Viņa ir tā nekas.

- Brents teica, ka daiļa. - Mērija Pēta piemiegtām acīm uzlūkoja vīru. Viņ� tikai paraustīja plecus. - Seksuāla arī.

-Tas tāpēc, ka viņa iedeva Brentam cepumus.

- Ja viņa ir Lī Bred�ovas māsa, viņai jābūt kam vairāk, nevis tikai �tā nekas�. - Mērija Pēta piepildīja otru trauku ar biezām pīrāga �ķēlēm. - Lī ir satrieco�a - pat no agra rīta ar bariņu spiedzo�u bērnu ma�īnā. Redzi, vecāki ir aktieri. Teātrī, - piebilda Mērija Pēta, pie�ķirot vārdam dramatisku nokrāsu. - Esmu redzējusi arī māti. - Viņa pārgrieza acis. - Es arī tā gribētu izskatīties, kad bū�u pieaugusi.

-Tu izskaties labi, mīļā, � apliecināja Brents.

- �Labi.� - Galvu grozīdama, Mērija Pēta uzlika traukiem vākus. - Vai viņ� saka �daiļa�? Vai viņ� saka �seksuāla�?

- Es pateik�u viņa vietā.

- Paldies, D�ed! Varbūt atvedīsi dzīvokļa saimnieci kādreiz ciemos? Uz vakariņām vai kokteili?

- Es maksāju viņai īri, nevis eju ar viņu sabiedrībā.

- Tu padzini nelieti no viņas veikala, - norādīja Mērija Pēta.

- Tas bija reflekss. Man jāiet. - Viņ� savāca ēdienu, ko viņa bija piespiedusi paņemt. - Paldies par vakariņām!

Aplikusi roku Brentam ap vidukli, Mērija Pēta pamāja atvadas D�eda ma�īnas starme�iem, kas pamazām kļuva mazāki.

- Zini, var gadīties, ka es iegrie�os tajā veikalā.

- Tu domā ok�ķerēties, vai ne?

- Sauc to, kā gribi. - Viņa atbalstīja galvu pret vīra plecu. - Es labprāt paskatītos uz �o daiļo, seksuālo un neprecēto dzīvokļa saimnieci.

-Viņam tas nepatiks.

- Paskatīsimies. Kāds viņam dzīvē ir vajadzīgs.

- Viņam vajag atgriezties darbā.

- Tad mēs veidosim dubultkomandu. - Viņa pagriezās un pasniedza lūpas skūpstam. - Viņam nebūs izvēles.

Finlijs Losand�elosā ēda zosu un paipalu olas. Kopā ar Finliju viņa milzīgajā ēdamistabā bija iespaidīga, slaika gai�mate ar zaļām acīm. Viņa runāja trijās valodās, viņa lieliski pazina mākslu un literatūru. Līdztekus skaistumam un inteliģencei viņa bija gandrīz tikpat bagāta, cik Finlijs. Viņa ego prasīja, lai sarunbiedrei piemistu visas trīs pazīmes.

Kamēr sieviete malkoja �ampanieti, Finlijs atvēra viņas dāvāto eleganti iesaiņoto kārbiņu.

- Cik tu esi smalkjūtīga, mana mīļā! - Paildzinot gaidas, viņ� nesteidzīgi nolika vāciņu uz galda.

- Es zinu, cik ļoti tev patīk skaistas lietas, Edmund.

- Tev taisnība. - Vēl neattinis zīdpapīru, Finlijs apveltīja sievieti ar sirsnīgu skatienu. Viņ� izņēma no kārbiņas smalku ziloņkaula skulptūriņu un saudzīgi, ar mīlestību nolika to sev uz plaukstas. Atskanēja dziļa, atzinīga nopūta.

- Tu apbrīnoji to ik reizes, kad mēs vakariņojām pie manis, tāpēc es nodomāju, ka tā būs ideāla Ziemassvētku dāvana. -Apmierināta ar viņa reakciju, sieviete pieskārās Finlija plaukstai. - �ķita, būs daudz personiskāk, ja uzdāvinā�u tev kaut ko no savas kolekcijas.

- Tā ir izsmalcināta. - Finlija acis, pētot figūriņu, spīdēja.

- Un, kā tu man stāstīji, vienīgā pasaulē.

- Patiesībā, �ķiet, �ajā ziņā biju kļūdījusies. - Viņa atkal pacēla glāzi pie lūpām un nepamanīja, ka Finlijam pēk�ņi noraustījās pirksti. - Pirms da�ām nedēļām man radās iespēja iegūt tās dvīni. - Viņa bezrūpīgi iesmējās. - Neprasi tikai, kā, tas nāca no muzeja.

- Figūra nav unikāla. - Viņa prieks pagaisa kā dūmi, un to aizstāja vil�anās rūgtums. - Kāpēc tu iedomājies, ka es varētu kārot kaut ko parastu?

Izdzirdusi sve�ādo toni, viņa pārsteigumā samirk�ķināja

acis.

- Edmund, tā joprojām ir tāda pati kā bijusi. Neparastas meistarības radīts skaists priek�mets. Un ārkārtīgi vērtīgs.

- Vērtība ir relatīva, mana mīļā. - Vēsām acīm vērojot sievieti, viņa pirksti sa�ņaudzās ap smalko skulptūriņu. Cie�āk, aizvien cie�āk, līdz tā sabirza ar �āvienam līdzīgu skaņu. Kad sieviete satraukta iekliedzās, Finlijs pasmaidīja. - �ķiet, tā ir pagalam. Cik �ēl! - Nolicis malā lauskas, viņ� pacēla vīna glāzi.

- Protams, ja tu man uzdāvinātu darbu no savas kolekcijas, es prastu to novērtēt. Galu galā tas būtu vienīgais pasaulē.

Kad D�eds dienu pēc Ziemassvētkiem ap deviņiem rītā pieklauvēja pie Doras durvīm, viņ� negaidīja, ka atsauksies vīrie�a balss, liekot viņam, velns parāvis, mirkli pagaidīt.

Tad atskanēja būk�ķis, pēc tam lāsts.

Apņēmis kalsno stāvu ar puķainu palagu kā togu un berzēdams kājas lielo pirkstu, ko bija atsitis pret �Pembroke" galdu, durvis atvēra Villijs. Viņam pretī stāvēja vīrietis, kas nelaipni vīpsnāja.

- Ja jūs kaut ko pārdodat, - Villijs sacīja, - es ceru, ka tā ir kafija.

Ir nu gan viņai izvēle, sapīcis nodomāja D�eds. Vispirms pielaizītais grāmatvedis ar hiperaktīvajiem hormoniem, tagad -tikko koled�u beidzis, izstīdzējis bērns.

- Izidora, - caur zobiem sacīja D�eds.

- Saprotams. - Neaizmirsdams nost slīdo�o palagu, Villijs atkāpās, ļaujot D�edam ienākt. - Kur, ellē, viņa palikusi? - viņ� nomurmināja. - Dora! - viņa balss skāņi atbalsojās no sienām un griestiem.

Bērnam ir kārtīgas plau�as, nosprieda D�eds, tad ieintriģēts ieraudzīja spilvenu un segu jūkli uz dīvāna.

- Tu netiksi iek�ā, kamēr nebū�u iz�āvējusi matus. - Dora iznāca no vannasistabas, ģērbusies frotē rītakleitā, ar matu �āvējamo fēnu rokā. - Tu vari... ai! - Ieraudzījusi D�edu, viņa apstājās. - Labrīt!

- Man uz mirkli ar tevi jārunā.

- Labi. - Viņa pārlaida pirkstus pār slapjajiem matiem. - Vai iepazinies ar manu brāli?

Brālis, nodomāja D�eds, dusmodamies par spējo, nepārprotamo atvieglojuma sajūtu.

-Nē.

- Persona palagā ir Villijs, persona, kam vajadzētu noskū-ties, ir D�eds no blakusdzīvokļa.

- Biju�ais policists, kas padzina laupītāju? - Villija miegainās acis atdzīvojās. - Priecājos iepazīties. Es reiz tēloju narkodī-leri viltīgā Stalones filmā. Mani no�āva pirmajā rullī, bet tā bija lieliska pieredze.

- Ticu.

- Ņem! - Dora pasniedza Villijam fēnu. - Vari ieiet du�ā. Es pagatavo�u kafiju, bet tev vajadzēs parūpēties par brokastīm.

- Sarunāts. - Viņ� devās uz vannasistabu, puķainajam palagam velkoties nopakaļ.

- Māte domāja, ka man pēc ielau�anās vajadzīgs vīrietis mājās, - paskaidroja Dora. - Villijs bija vienīgais pieejamais. Varam aprunāties virtuvē.

Virtuve bija tie�i tāda pati kā viņējā, tikai acīm redzami labāk izmantota un katrā ziņā ekonomiskāk organizēta. Viņa izvēlējās D�edam jau pazīstamo cepumu trauku, iebēra dzirnaviņās kafijas pupiņas un tikai tad sāka runāt.

- Kā tev pagāja Ziemassvētki?

- Labi. Es sarunāju, ka ap pusdienlaiku tev atnāks uzstādīt jaunu signalizāciju. Tādu, kas darbojas.

Dora uz mirkli pārtrauca darbu. Maltās kafijas un du�as aromāts piepildīja telpu, kairinot D�cda jutekļus.

- Ko tu teici?

-Tas cilvēks ir mans draugs. Viņ� zina, ko dara.

- Draugs, - viņa atkārtoja, atkal sarosīdamās. - Pirmkārt, brīnums, ka tev ir draugs. Otrkārt, tu dro�i vien gaidi, ka bū�u pateicīga par tavu pa�aizliedzīgo izpalīdzību.

- Es arī �eit dzīvoju. Man nepatīk, ka uz mani �auj.

- Tu varēji apspriesties ar mani.

- Tevis nebija tuvumā. - Viņ� pagaidīja, kamēr Dora uzliek vārīties tējkannu. - Tev durvīm vajag pāris kārtīgu atslēgu. Varu aiziet un nopirkt.

Dziļdomīgi savilkusi lūpas, Dora iemērīja kafiju konusveida filtrā.

- Nevaru izlemt - smieties, dusmoties vai apbrīnot.

- Izdevumus par atslēgām atskaitī�u no īres rēķina.

Tas palīdzēja iz�ķirties. Viņas lūpu kaktiņi izliecās un smaids pārvērtās īsos, burzguļojo�os smieklos.

- Labi, Skiinerhorn. Lai notiek, padari dro�u mūsu mazo pasaulīti. Vai vēl kaut kas?

- Es nospriedu, ka varētu nomērīt tos plauktus, ko tu gribēji.

Pārvilkusi ar mēli pār zobiem, Dora pasniedzās viņam aiz muguras pēc pīta groza ar apelsīniem.

- Sāc pagurt no bezdarbības? - Kad viņ� neko neteica, viņa pārgrieza apelsīnu ar draudīga izskata nazi. - Es pēc brokastīm parādī�u, kas man padomā. Sājā dienā mēs parasti sākam darbu tikai ap pusdienlaiku. - Sagriezusi �ķēlēs apmēram pusduci apelsīnu, viņa salika pusītes neveikla izskata sulu spiedē. - Varbūt tu uzklāsi galdu?

- Kādēļ?

- Brokastīm. Villijs cep vienreizīgas pankūkas. - Viņ� nepaspēja atbildēt, jo iesvilpās tējkanna. Dora uzlēja verdo�o ūdeni kafijai. Neatvairāmā smar�a atņēma jebkādas preto�anās spējas.

- Kur tu glabā �ķīvjus?

- Pirmajā skapītī.

- Un vēl kas, - viņ� sacīja, verot vaļā skapī�a durvis. - Varbūt tu varētu uzvilkt kaut ko mugurā. -Viņ� apveltīja Doru ar ilgu smaidu, no kura viņai kaklā iesprūda kamols. - Redzot tavu slapjo, puskailo augumu, man var uznākt nevaldāma seksuāla tieksme.

Viņai nemaz nenāca smiekli, dzirdot savus agrāk teiktos vārdus. Ielējusi sev tasi kafijas, viņa aizgāja.

- Smar�o labi, - ienākdams virtuvē, tagad ģērbies melnos d�insos un svīterī, sacīja Villijs. Viņa mati, kas bija da�us toņus gai�āki nekā Dorai, �āvēti ar fēnu, bija izspūru�i mākslinieciskā nekārtībā. Viņ� atgādināja Ralfa Lorēna reklāmu.

- Dora gatavo lielisku kafiju. Klau, vai tu nevarētu ieslēgt teļļuku? Varbūt CNN? Pāris dienu neesmu dzirdējis, kas notiek pasaulē. - Ielējis sev un D�edam kafiju, Villijs uzrotīja piedurknes.

- Velns tevi rāvis, Villij!

Doras balss lika brālim saviebties, pēc tam plati pasmaidīt.

- Es aizmirsu izskalot izlietni, - viņ� paskaidroja D�edam.

- Viņa briesmīgi necie�, ja tajā palicis skū�anās krēms.

- Paturē�u prātā.

- Ta�u tas nav nekas, ka viņa pati visur izkarina apak�veļu. -Viņ� paaugstināja balsi, lai tā būtu dzirdama ne tikai virtuvē, bet arī caur vannasistabas durvīm, teiktajam pievienodams nedaudz sarkasma. - Augot kopā ar divām māsām, man ne reizes neizdevās tikt līdz vannasistabai, neizlau�oties cauri zeķbik�u d�ungļiem.

Runājot Villijs bezrūpīgā veiklībā mērīja un maisīja sastāvdaļas. Sastapis D�cda skatienu, viņ� vēlreiz pasmaidīja.

- Mēs visi esam di�i pavāri, - viņ� sacīja. - Lī, Dora un es. Tā bija pa�aizsardzība gados, kad vajadzēja ēst tikai pusfabrikātus un TV vakariņas. Tagad par to laupī�anu, - Villijs turpināja, pat neievilkdams elpu. - Vai, tavuprāt, tas būtu kaut kas tāds, par ko jāuztraucas?

- Es vienmēr uztraucos, ja kāds uz mani �auj. �ajā ziņā esmu dīvains.

- �auj? - Villija roka apstājās collu virs bļodas malas, un tikko pārsistās olas saturs ieslīdēja traukā. - Ko tu domā ar vārdu ��auj�?

- Ieroci. Lodes. - D�eds malkoja kafiju. - Babāc!

- Jēzus, Jēzus! Viņa neko neteica par �au�anu. - Vēl aizvien turot rokā pilo�o olas �aumalu, viņ� iz�āvās no virtuves un ie�āvās dzīvojamā istabā, no tās īsajā gaitenī un atrāva vaļā van-nasistabas durvis.

Dora gandrīz izbakstīja aci ar acu zīmuli.

- Velns tevi rāvis, Villij!

- Tu neko neteici par �au�anu. Jēzus, Dora, tavā mutē tas izklausījās pēc joka.

Viņa nopūtās un, nolikusi acu zīmuli uz izlietnes malas, cie�i paskatījās pār Villija plecu uz D�cdu. Ar vienu krāsotu aci un otru nekrāsotu viņai vajadzēja izskatīties muļķīgi, ta�u viņa izskatījās sapīkusi, iekārojama un saskaitusies.

- Milzīgs paldies, Skimerhorn!

- Katrā laikā, Konroja.

- Nepārmet viņam! - Villijs dusmīgs saņēma Doru aiz pleciem un sapurināja. - Es gribu skaidri zināt, kas notika. Un tūlīt pat.

- Tad paprasi gudriniekam policistam. - Viņa pastūma Villiju malā. - Es esmu aizņemta, - viņa sacīja un, aizvērusi vannasistabas durvis, uzkrīto�i pagrieza atslēgu.

- Izidora, es gribu dzirdēt tavu atbildi. - Villijs dauzīja ar dūrēm durvis. - Vai arī es zvanu mammai.

- Piezvani tikai, un es viņai pastāstī�u par tavu nedēļas nogali Longailendā ar striptīza dejotāju.

- Dejas mākslinieci, - viņ� nomurmināja, ta�u pievērsās D�edam. - Tu, - viņ� sacīja, - tu apgaismo mani, kamēr gatavoju brokastis.

- Nav jau daudz, ko stāstīt. - Viņam pakrūti �ņaudza grūtsirdība. To nemodināja atmiņas par Ziemassvētku vakara notikumiem, Villijam kuļot mīklu ābolu pankūkām. Tā radās, nolūkojoties uz brāli un māsu, redzot ba�as un dusmas Villija sejā - emocijas, kas sakņojās dziļā mīlestībā, nevis vienkār�i piederībā ģimenei.

- Un tas bija viss? - gribēja zināt Villijs.

- Kas? - D�eds piespieda sevi atgriezties tagadnē.

- Tas bija viss? Kāds jokdaris ielauzās veikalā, savandīja kartotēku, pāris rei�u iz�āva tavā virzienā un aizbēga?

- Vairāk vai mazāk.

- Kāpēc?

- Policijai maksā, lai to noskaidrotu. - D�eds ielēja sev otru tasi kafijas. - Paklau, �odien uzstādīs jaunu signalizācijas sistēmu. Un jaunas atslēgas. Viņa būs dro�ībā.

- Ar ko tu nodarbojies policijā? - apvaicājās Villijs. - Ķēri kau�ļus, narkomānus, ko īsti?

- Tas nav svarīgi, vai ne? Es vairs nestrādāju policijā.

- Jā, bet... - Villijs apklusa un sarauktu pieri paskatījās uz pankūkām, ko tobrīd izlika uz zili puķotas paplātes. - Ski-merhorns? Tā viņa tevi nosauca, vai ne? Tas ir vārds, kas paliek atmiņā. Atceros kaut ko dzirdējis pirms pāris mēne�iem. Esmu ziņu fanātiķis. - Villijs piepūlēja atmiņu, kā mēģinādams atcerēties sen iegaumētu lomas tekstu. - Kapteinis, vai ne? Kapteinis D�edidijs Skimerhorns. Tu biji tas, kur� tika galā ar narkotiku karali Doniju Speķu. �Miljonārs policists cīņā ar narkobiznesa karali�, - atcerējās Villijs. - Par tevi daudz rakstīja avīzēs.

- No avīzēm iznāk laba makulatūra.

Villijs būtu taujājis tālāk, ta�u viņ� atcerējās vēl kaut ko. Kapteiņa Skimerhorna māsas nāvi, sprāgstot automa�īnā ievietotai bumbai.

- Domāju, ka tāds, kur� pratis tikt galā ar augstākās pakāpes kretīnu Doniju Speķu, ir spējīgs parūpēties par manu lielo māsu.

- Viņa pati ir spējīga par sevi parūpēties, - paziņoja Dora. Turot vienā rokā krūzi ar sulu, viņa piegāja pie telefona, lai paceltu klausuli. - Hallo! Jā, Villijs ir tepat blakus. Mirklīti! -Dora noplivināja skropstas. - Marlēne.

- Ak! - Uzlicis uz �ķīvja divas pankūkas, Villijs paņēma dak�iņu. - Tas var prasīt zināmu laiku. - Izņēmis māsai no rokas klausuli, viņ� atbalstījās pret sienu. - Sveika, daiļā! - Villija balss bija kļuvusi zemāka un glaudīga kā svaigs krējums. - Maziņā, tu zini, ka cs ilgojos pēc tevis. Neesmu domājis ne par vienu citu. Kad �ovakar iegriezī�os, es tev parādī�u, cik tas ir nopietni.

- Apnicis, - nomurmināja Dora, grozīdama galvu.

- Kāpēc tu nepastāstīji viņam visu?

Paraustījusi plecus un pieklusinājusi balsi, Dora sacīja:

- Es neredzēju nekādu vajadzību satraukt savu ģimeni. Viņiem ir tieksme dramatizēt pat normālas situācijas. Ja mana māte uzzina, ka man ir vēdera vīruss, viņa diagnosticē malāriju un zvana speciālistiem. Vai vari iedomāties, ko viņa darītu, ja es pateiktu, ka man sienā iz�auts caurums? - Kāri tiesādams pankūkas, D�eds pakratīja galvu.-Viņa būtu piezvanījusi CIP, nolīgusi divus druknus miesassargus, vārdā Buba un Frenks. Jau tagad viņa piekomandējusi man Villiju.

- Viņam nav ne vainas, - sacīja D�eds brīdī, kad, nosūtījis �maksto�us skūpstus pa līniju, Villijs nolika klausuli. Viņ� nebija paspēris ne divus soļus, kad telefons iezvanījās no jauna.

- Hallo! - Villija acis iemirdzējās. - Hetere, mīļā! Protams, es pēc tevis ilgojos, mazā. Neesmu spējis domāt ne par ko citu. l.īdz rītvakaram nokārto�u visas darī�anas un tad tev parādī�u, cik dārga man esi.

- Jauka pieeja, - noteica D�eds, smaidot savā kafijas tasē.

- Ko tu neteiksi! Tā kā viņ� ir aizņemts ar mīlē�anos pa telefonu, cs slēdzu laukā televizoru. - Viņa piecēlās un gandrīz jau nospieda slēdzi, kad izdzirdēja kriminālziņas un sastinga.

- Vēl aizvien nav nekādu pavedienu Ziemassvētku traģēdijai Sosaiethilā, - ziņoja diktors. - Sabiedrībā labi pazīstamā Alise Laila vēl aizvien ir komā, kas iestājusies pēc nezināmas personas uzbrukuma. Ļaundaris acīmredzot laupī�anas nolūkā divdesmit ceturtajā decembri ielauzies viņas mājās. Lailas kundze atrasta bezsamaņā. Ziņo, ka viņas mājkalpotāja Mjuriela Doila mirusi notikuma vietā. Gan Lailas kundzi, gan mājkalpotāju Ziemassvētku rītā atradusi Lailas kundzes māsasmeita. �Lyle Enterprises� dibinātāja Harolda T. Laila atraitne Alise Laila joprojām ir kritiskā stāvokli. Filadelfijas policijas preses sekretārs ziņo, ka notiek pla�a izmeklē�ana.

- Ak Dievs! - Apskāvusi elkoņus, Dora pagriezās pret D�e-du. - Hs viņu pazīstu. Viņa pirms Ziemassvētkiem manā veikalā nopirka dāvanu māsasmeitai.

- �ajā apkaimē dzīvo bagātas personas, - uzmanīgi ieteicās D�eds. - Lails ir pazīstams uzvārds. Laupī�anas reizēm iegūst atbaido�u formu.

-Viņa nopirka pāris durvjturu, - atcerējusies teica Dora. - Viņa stāstīja, ka māsasmeita gaidot mazuli. - Dora nodrebinājās. - Cik briesmīgi!

- Tu nedrīksti to uztvert personiski. - D�eds piecēlās, lai izslēgtu televizoru.

- Vai to jums māca policijas skolā? - viņa atcirta, ta�u tūlīt pat pakratīja galvu. - Piedod! Tie�i tāpēc es nekad neklausos tās nolādētās ziņas. Vienīgais, ko lasu avīzēs, ir literārais pielikums un komiksi. - Atgrūdusi krēslu, viņa pūlējās aizgainīt drūmo noskaņu. - Domāju, ie�u lejā un atvēr�u veikalu agrāk. Atstā�u Villiju, lai pirms do�anās uz Ņujorku nokopj virtuvi.

�oreiz viņ� nepretojās vēlmei pieskarties ar pirkstu kauliņiem viņas zoda līnijai. Ada bija maiga kā rozes ziedlapiņa.

- Tev nav viegli, ja tu viņu pazini.

- Nebūtu viegli ari tad, ja es viņu nepazītu. - Pacēlusi plaukstu, Dora pieskārās viņa delnai. - Vai tāpēc tu aizgāji?

D�eds ļāva rokai noslīdēt.

- Nē. Es ie�u paskatīties atslēgas. Paldies par brokastīm!

Dora tikai nopūtās, kad durvis aiz viņa aizvērās.

- Villij, kad būsi beidzis savu neķītro sarunu, nomazgā traukus. Es ie�u lejā uz veikalu.

- Esmu beidzis. - Viņ� parādījās no virtuves un satvēra sulas krūzi. - Tu esi briesmīgi noslēpumaina, vai ne, Dorij? Kā tas nāk, ka neesi man pastāstījusi, ka tavs īrnieks ir lielais, varonīgais policists, kas pieveica Doniju Speķu?

- Kas ir Donijs Spēks?

- Jēzus, kādā pasaulē tu dzīvo? - Viņ�, nokopdams galdu, saslaucīja drupatas. - Spēks vadīja vienu no lielākajiem narkobiznesa karteļiem visā Austrumu piekrastē - iespējams, pa�u lielāko. Turklāt viņ� bija traks - mēdza spridzināt cilvēkus, ja tie viņam traucēja. Vienmēr viena un tā pati metode - bumba, ko iedarbina aizdedzes dzinējs.

-Vai D�edsviņu arestēja?

- Kā tad - arestēja. Viņ� to piebeidza īstā, vecmodīgā duelī.

- Viņ� to nogalināja? - Dora vaicāja ar pēk�ņi izkaltu�u muti. - Vai tāpēc - vai tāpēc viņam vajadzēja aiziet no policijas?

- Blēņas, es domāju, ka viņ� par to dabūja medaļu. Pagāju�ajā vasarā par to ziņoja visi saziņas līdzekļi. Arī tas, ka viņ� ir Bestera - no �liestei Incorporated� - mazdēls, vairoja viņa popularitāti.

- �Bester, Inc."?Tā, kur apgrozās lielas naudas summas?

- Tā pati. Nekustamais īpa�ums, Dora. Tirdzniecības centri. Filadelfijā nav īpa�i daudz naudīgu policistu.

- Tas ir smieklīgi. Ja viņam netrūkst naudas, kāpēc jāīrē mazs dzīvoklītis ar vienu guļamistabu virs antikvāru pre�u veikala?

Villijs pakratīja galvu.

- Tu esi Konroja un jautā par ekscentriskumu?

- Es uz mirkli zaudēju galvu.

- T ik un tā. - Villijs piepildīja izlietni ar karstu ziepjūdeni. - Cik es saprotu, mūsu varonis, bagātais policijas kapteinis, nogājis uz laiku pagrīdē. Pagājusī vasara viņam bija visai karsta. Speķa lietas pēc viņ� mēne�iem ilgi bija preses uzmanības centrā, pēc tam kad automa�īnas sprādzienā tika nogalināta viņa māsa...

- Pagaidi! - Dora satvēra Villija roku. - Viņa māsa?

- Domā, ka vainīgs bija Spēks, bet diez vai to kādreiz pierādīs.

- Ak, tas ir briesmīgi! - Nobālusi viņa piekļāva plaukstas pakrūtei. - Briesmīgi.

- Vēl ļaunāk - viņ� redzēja, kā tas notiek. Avīzes rakstīja: �Policijas kapteinis vēro savas māsas nāvi ugunī.� Diezgan baisi.

- Nabaga D�eds, - nomurmināja Dora.

- Arī tenku lapas visai labi iedzīvojās. Nevaru atcerēties visu, bet ļoti daudz bija mājienu par skandālu Skimerhornu-besteru klanā. Māsa bija trīs vai �etras reizes �ķīrusies. Vecākiem bie�i gadījās publiski ķīviņi. Man �ķiet, tika pieminēts, ka pusaud�a gados D�edam biju�as nesaskaņas ar likumu. Tu ta�u zini, cik ļoti cilvēkiem patīk lasīt par bagāto ģimeņu cie�anām.

- Nav brīnums, ka viņ� grib, lai viņu liek mierā. Ta�u, -viņa pēc mirkļa turpināja, - tas nav risinājums. Pieliekusies viņa noskūpstīja Villiju uz vaiga. - Aizslēdz durvis, kad iesi projām. Vai Jaungadā redzēsimies?

- Nelaidī�u garām tādu izdevību. Dora?

- Hmm?

- Dari, ko viņ� tev liek. Man patīk, ka tu esi.

- Man patīk būt. - Paņēmusi savas atslēgas, viņa devās lejā.

No rīta pircēju nebija daudz, un tas deva Dorai laiku padomāt. Nezināmais par D�edu Skimerhornu acīmredzot varēja aizpildīt futbola stadionu. Noslēpumainās drupatas, ko Villijs bija pametis, tikai vērta viņas pārdomas sāpīgākas.

- Labrīt, I/.ij, manu mīļo meitiņ! - Veikalā iebrāzās Kven-tins, uzlicis ūdeļādas ausu sildītājus pāri matu krēpēm apbrīnojamā alvas krāsā. Viņam mugurā bija Ziemassvētku dāvana no sievas - aitādas mētelis līdz. potītēm.

- Tētis. Tie�i tas cilvēks, ko es gribēju redzēt.

- Tā ir balva vecākiem, ja bērni vēlas viņus redzēL Taiļtic-rāda ciTv�lca vērtību pusmū�a gados. Ak, 'Ierij, tu, kā vienmēr, atgādini vīziju. - Piegājis pie sarkanmates, viņ� saņēma tās plaukstu un teatrāli noliecās pār to. - īsts ieguvums teātrim "Libert)' Players'\ tavam pazemīgajam re�isoram un �Doras salonam�. Ko, �orīt nav neviena klienta?

- Pāris nejau�i ieklīdu�u garāmgājēju, viena naudas maiņa un sparīga tirgo�anās ap divdesmit dolāru vērtu durvjturi rēco�a nīlzirga izskatā, - ziņoja Dora. - Varu iedomāties, ka tirdzniecības centri ir pārpildīti. Terij, tu ta�u patlaban tiksi galā bez manis, vai ne?

- Aizsietām acīm un sasietām kājām.

-Tēt! - Saņēmusi tēvu zem rokas, Dora izvilka viņu laukā no galvenās zāles un ieveda kādā mazākā telpā. - Ko tu zini par D�edu Skimerhornu?

- Ko es zinu? - Lai iegūtu laiku, Kventins izņēma no kabatas paciņu piparmētru �CertsPadomāsim. Es teiktu, ka viņa augums ir apmēram se�as pēdas un viena colla. Svars simt septiņdesmit piecas mārciņas, atlētiska miesas būve. Apmēram trīsdesmit pieci gadi. Sprie�ot pēc acu, matu un ādas krāsas, anglosak�u izcelsme.

- Pārstāj! Es tevi pazīstu, Kventin I). Konroj. Lī varēja domāt, ka tu izīrēsi dzīvokli kādam ķēdēm nokārtam motociklistam, kam uz krūtīm lasāms tetovējums �Dzimis, lai radītu elli�, bet es tevi pazīstu labāk.

Acīm redzami pārsteigts, Kventins samirk�ķināja acis.

- Lī varēja pateikt kaut ko tādu? Dieva dēļ, ir nu gan viņai �ūskas mēle! - Kventins uzsita ar dūri pa plaukstu.

- Nemaini tematu! Tu par Skimerhornu zini visu, ko iespējams uzzināt, citādi viņ� te nedzīvotu. Tāpēc stāsti! Vai tā ir taisnība, ka viņ� nāk no bagātas ģimenes?

- No Besteru-Skimerhornu klana, - apstiprināja Kventins. Uzmanīgi izslīdējis no mēteļa, viņ� to ar mīlestību salocīja pār krēsla atzveltni. - Lielākā daļa naudas nāk no mātes puses, kaut arī Skimerhornu zars nav glu�i tuk�inieki. D�cds ir mantinieks, ja gribi zināt, jo panīku�ajā ģimenes kokā atlicis vairs tikai viņ� un pāris attālu brālēnu vai māsīcu.

- Tātad viņ� tie�ām ir neatkarīgs un pārticis, - nomurmināja Dora. - Lai mani velns parauj!

- Neatkarība acīmredzot bijusi svarīgāka. - Kventins vieglītēm ieklepojās saujā. Viņa vaigi piesārta. - Tu ta�u zini, ka man nepatīk pārstāstīt tenkas, Izij.

- Tev tās jāpastāsta tikai vienreiz.

Pasmējies viņ� papliķēja meitai pa vaigu.

- Mana meitene ir attapīga. Ļoti attapīga. Nu labi, tātad klīst baumas, ka jauniņais D�eds iestājies policijā pretēji ģimenes gribai. Tuvinieki neatbalstīja �ādu karjeras izvēli un draudēja liegt viņam mantojumu. - Viņa balss bija piemērojusies teicēja lomai, ieguvusi bagātas nianses un pārdomātu ritmu. - Jā, vecāki bija sabiedrībā ievērojami cilvēki. Es saku "ievērojami� burtiskā nozīmē. Viņiem bija tieksme uz publiskiem skandāliem. Nevienam nebija noslēpums, ka abi viens otru necie� ne acu galā, bet ne viens, ne otrs negribēja �ķirties, jo sare�ģīto Besteru un Skimerhornu finansiālo attiecību pēc tas nebija viegli izdarāms.

- Jauki, - nomurmināja Dora.

- Jā, tie�ām. D�eds ieguva autoritāti policijas darbā. Viņ� izpelnījās daļēji asinssuņa, daļēji terjera reputāciju. Tā teikt, izok�ķerēja pavedienus un iekodēs lietā ar zobiem. - Priecādamies par pa�a izdomāto analoģiju, Kventins pasmaidīja. - Aptuveni pirms gada viņu paaugstināja par kapteini. Daudzi paredzēja, ka �is rangs kļūs par pakāpienu ceļā uz policijas �efa vietu. Tad gadījās Dcnijs Spēks.

- Villijs man pastāstīja. Spēks nogalināja D�eda māsu.

- Tas ir vispārīgs pieņēmums. Par to, kāpēc D�eds aizgāja no darba policijā, es varu tikai prātot. Labāk pavaicā viņam pati.

- Viņ� man neteiks.

- Vai tava interese ir personiska vai profesionāla?

To pārdomādama, Dora paņēma tēva piedāvāto piparmētru konfekti.

- Neesmu izlēmusi. Paldies par informāciju! - Viņa noskūpstīja Kventinu uz vaiga. - Par kuru man pirmām kārtām nemaz nevajadzēja vaicāt.

- Tas ir labi, ka pavaicāji.

- D�eds ir noliktavā. Vari iet un patraucēt, kamēr viņ� pieliek jauno atslēgu.

- Labprāt. - Paņēmis mēteli, viņ� pārlika to pār roku.

-Vari atstāt mēteli tepat.

- �eit... ak nē, nē. - Izvairīdamies no Doras skatiena, viņ� ar mīlestību noglāstīja mēteli. - Es to ņem�u līdzi. Ja nu paliek vēsi.

- Ja nu ievajagas iek�kabatā paslēptās pudeles, domās izlaboja Dora un devās atpakaļ pie darba.

Noliktavā D�eds atkal lika lietā Brcnta urbi. Kad ienāca Kventins, viņ� gandrīz jau bija pieskrūvējis dro�u, pamatīgu aizbīd ni.

- Priecīgus Otros Ziemassvētkus! �ķiet, tu mums esi kļuvis par pa�u godājamāko cilvēku. Ļauj, lai izsaku tev dziļu un neliekuļotu pateicību.

- Mister Konroj!

- Kventins, lūdzu. Galu galā, ja var ticēt Villijam, tu esi aizsargājis manu meitu, riskējot pats ar savu dzīvību un locekļiem. - Kventins iekārtojās ādas krēslā. - Saki man - vai mums ir kādi pavedieni?

- Piezvaniet uz iecirkni un pavaicājiet leitnantam Brentam Cepmenam! Viņ� vada izmeklē�anu.

- Bet, manu mīļo zēn, tu biji notikuma vietā, tā teikt, ar ieroci. Kur ir lo�u caurumi? Villijs man teica, ka bijusi �au�anās.

- Apmetumā blakus kāpnēm. - D�eds uzjautrināts vēroja, kā Kventins lieliem soļiem pieiet pie sienas, lai paskatītos. Viņ� nebūtu pārsteigts, ja �is cilvēks izvilktu no kabatas palielināmo stiklu.

- Jocīgi, vai ne? Zini, es reiz tēloju Puaro nelielā �Austrumu ekspre�a� uzvedumā.

- Un Villijs tēloja narkotiku tirgoni pie Stalones. Tā tik ir ģimene!

- Lai pilnībā attīstītu savu talantu, vajag tēlot gan ļaundarus, gan labos varoņus. Tu jau zini, ka mums teātris ir asinīs. Lai gan �ķiet, ka Izija vairāk sliecas uz dekorācijām. - Atgriezies Kventins iekārtojās savā vietā. Viņ� izstaipīja muguru, sakrustoja kājas pie potītēm un salika rokas uz apaļā vēdera. - Vai tev ir laiks?

D�cds pagrieza delnu, lai ieskatītos pulkstenī.

- Pāris minū�u atradīsies.

- Tad labi. - Kventins apmierināts pasniedzās azotē pēc plakanpudeles.

- Tikai ne to!

Kventins labsirdīgi pasmaidīja.

- Baidos, ka esmu piepildījis pudeli ar to, ko mēs varētu nosaukt par manu vakardienas labāko provi. �odien mums ir daudz mazāk oktāna.

- Es nepiedalos.

- Labi, tad es iedzer�u par visām meitenēm, ko esmu mīlējis. - Lēni nodzēris malku, Kventins noslēpa pudeli. Kuru katru brīdi varēja ienākt Dora. - Man bija vēl viens iemesls, kāpēc �orit iegriezos. Es vēlreiz aicinu tevi piedalīties mūsu gadskārtējās Jaungada svinībās teātrī. Mana sieva personiski vēlas pateikties tev par to, ka nosargāji mūsu Iziju.

- Es pārāk neaizraujos ar svinībām.

- Es to uzskatī�u par personisku pakalpojumu, ja tu iegriezīsies pie mums kaut uz brīdi. Pēc �ā starpgadījuma es baidītos, ja Izija brauktu turp viena. - Iesējis sēklu, Kventins atvēlēja sev vēl vienu slepenu malciņu un devās projām.

Tā kā apmeklētāju bija maz, Dora atstāja tos Terijas ziņā un visu pēcpusdienu veltīja kartotēkai. Jau krēsloja, kad lejā nokāpa D�eds un, neteicis ne vārda, sāka mērīt sienu, pie kuras viņa gribēja ierīkot plauktus.

Arī Dora krietnu brīdi nelikās viņu redzam.

- Signalizācija, ko esi man uzstādījis, ir tik sare�ģīta, ka derētu pat Noksas fortam.

D�eds pierakstīja blociņā skaitļus.

- Tev atliek tikai uzspiest kodu, kas sastāv no se�iem cipariem.

- Un, ja es tos aizmirstu, atskan kaucieni, zibsnī gaismas -un ierodas apsardze, kliedzot uz mani, lai nāku laukā ar paceltām rokām.

-Tad neaizmirsti kodu.

- Man ir grūtības ar cipariem. Tāpēc man ir grāmatvedis.

- Tev bija grāmatvedis. Starp citu, viņ� nav vainīgs.

- Nav vainīgs? Endrū? Protams, viņ� nav vainīgs. Māte katru vakaru pārbauda, vai viņam pietiekami tirs aiz ausīm.

D�eda mērlente �vīkstot satinās.

- Kāda velna pēc tu vispār ar viņu kaut kur gāji?

- Viņ� runāja par jaunā nodokļu likuma divdesmit pirmo paragrāfu. Man bija briesmīgas bailes neiet. - Viņa pasmaidīja, jo tā vismaz bija saruna. - Patiesībā man savā ziņā bija viņa �ēl. Viņa māte tie�ām ir despotiska veca ragana.

- Iebrukuma vakarā Endrū bija kopā ar despotisko raganu un apmēram diviem du�iem citu cilvēku �Douda, Douda un Gold�teina� Ziemassvētku svinībās. Viņam ir neapstrīdams alibi līdz desmitiem un trīsdesmit minūtēm.

- Es tik un tā ne mirkli nedomāju, ka tas bija viņ�. - Dora brīdi �ķiroja �ekus no pavadzīmēm. - Es piezvanīju uz slimnīcu.

- Ko?

- Vai atceries rīta ziņās pieminēto Lailas kundzi? Man viņa neparko neizgāja no prāta. - Dora vēlreiz pārbaudīja �Federal Express� kvīti. - Viņa vēl aizvien ir komā. Es nosūtīju ziedus. Dro�i vien tas bija muļķīgi.

- Jā. - Jēzus, kāpēc viņ� ļaujas aizkustinājumam? - Ta�u cilvēki parasti atzinīgi novērtē muļķīgus �estus.

- Es arī. - Dziļi ievilkusi elpu, Dora atgrūda krēslu no rakstāmgalda. - Skimerhorn, vai tu gribi tikt projām no �ejienes?

- Esmu gandrīz visu jau nomērījis. 'Pad es vairs nemaisī�os tev pa kājām.

- Nē, es domāju - iziet cilvēkos. - Viņa nemierīgi pārvilka plaukstu pār matiem.-Vai tu gribi apēst kādu picu, noskatīties filmu? Man pa�laik nav nekādas vēlē�anās noņemties ap �o papīru kalnu.

- Mazliet par agru, lai ietu uz kino.

- Pēc picas vairs nebūs par agru. - Viņa ierunājās, cik vien pārliecino�i spēja. - Ksi draugs, Skimerhorn! Vienīgais, kas var būt ļaunāks par ie�anu uz kino vienai pa�ai, ir brauk�ana uz kino vienai pa�ai.

Viņ� zināja, ka nevajadzētu piekrist. Pēc tā, kas gandrīz bija noticis starp viņiem iepriek�ējā vakarā, viņam vajadzēja vairīties no Doras.

- Kāds ir signalizācijas kods?

- Kāpēc tu vaicā?

- Tāpēc, ka vajadzēs aizslēgt veikalu, ja iesim projām.

Spriedze pagaisa no Doras acīm.

- Tas ir divpadsmit divdesmit �etri deviņdesmit trīs. Deviņdesmit tre�ā gada Ziemassvētku vakars. - Pasmaidījusi viņa tvēra pēc mēteļa. - Ks domāju, tas ir datums, kur� man paliks atmiņā.

- Laba doma. - D�eds uzvilka �aketi. īsu brīdi vilcinājies, viņ� satvēra Doras pastiepto roku. - Pārbaudīsim atslēgas.

Mērija Pēta ticēja, ka pareizākā ir tie�a pieeja. Vislabākais veids, kā apmierināt savu ziņkāri par D�eda dzīvokļa saimnieci, bija nopirkt kaut ko viņas veikalā. Viņa iegāja �Doras salonā�, apmierināta gan ar apkārtni, gan to, ka ieraudzījusi savu autostāvvietas kaimiņieni.

- Sveika, Lī!

- Ak, sveika! - Lī nolika malā stikla pūtēja darinātu spļau-jamtrauku, no kura tobrīd slaucīja putekļus. - Kas jūs atvedis �ajā pilsētas daļā?

- Mātes dzim�anas diena. - Nebija svarīgi, ka līdz dzim�anas dienai vēl atliku�i trīs mēne�i. - Man iepatikās �eit pirktais cepumu trauks, ko D�eds man uzdāvināja, un es nodomāju, ka varbūt atradī�u vēl kaut ko tik neatkārtojamu.

- Jā, mums ir unikālas lietas. Kā klājas bērniem?

- Ak, viņi padarīs mūs trakus. Es skaitu dienas, kad atkal sāksies skola.

- Kur� gan neskaita? - Lī domas drud�aini darbojās. Mērija Pēta bija ideāls avots, no kura izvilkt informāciju par D�edu. - Tad jau jūs ar D�edu esat draugi.

- Gadiem ilgi. - Pētot Go dinastijas ķinie�u porcelāna kolekciju, Mērija Pēta meklēja iespēju neuzkrīto�i sākt sarunu par Lī māsu. - Pirms D�eds kļuva par kapteini, viņi ar Brentu se�us gadus bija partneri vienā un tajā pa�ā vienībā. Jūsu māsa te ierīkojusi brīni�ķīgu veikaliņu. Cik ilgi viņa jau ar to nodarbojas?

- Kop� pirmās klases, - pajokoja Lī. - Viņai vienmēr paticis tirgoties. Ta�u oficiāli apmēram trīs gadus.

Varbūt rūdīta darījumu sieviete, prātoja Mērija Pēta. Kas par katru cenu dzenas pēc peļņas.

- Te neap�aubāmi ir da�as skaistas lietas. - Viņa pagrieza uz savu pusi �Deco" stila kokteiļu �eikera cenu un klusi iesvilpās. - Ceru, kop� ielau�anās viņai vairs nav bijis nepatik�anu?

- Paldies Dievam, nē. - Piegājusi pie sudraba kafijas servīzes, Lī piepildīja divas tasītes. - Ar krējumu, labi? Bez cukura?

- Mīnm... Paldies!

- Mēs esam ļoti pateicīgi, ka �eit bija D�eds. Kļūst mierīgāk ap sirdi, zinot, ka Dorai gaiteņa otrā pusē dzīvo policists.

- Turklāt viens no labākajiem. Brents domā, ja D�eds izrautos no depresijas un atgrieztos darbā, viņ� tuvākajos desmit gados kļūtu par policijas �efu.

- Tie�ām? - Domājot par diētu, Lī iebēra savā tasītē no�ēlojamu puskarotīti cukura.

Mērija Pēta pievērsās aizsāktajam sarunas tematam.

- Es biju pārsteigta, kad viņ� apmetās uz dzīvi �eit. Jūsu māsa ir īsta uzņēmēja - veikala īpa�niece, dzīvokļa saimniece.

- Ak, Dorai patīk vadīt.

Valdonīga, nosprieda Mērija Pēta. Augstprātīga. Viņa priecājās, ka iegriezusies paok�ķerēt. D�eda dēļ. Izdzirdējusi pa durvīm ieplūstam balsis, viņa pagriezās.

- Domāju, ka zinu, kur atrast tie�i to, ko jūs meklējat, Hender�otas kundze. - Dora palīdzēja vecākai sievietei, kas smagi balstījās uz bērza nūjas, iziet cauri veikalam.

- Jūs man piezvaniet! - kundze pieprasīja balsī, kas apbrīnojami dārdo�i atskanēja no trauslā stāva. - Manas mazmaz-meitiņas kāzas notiek pēc diviem mēne�iem. Jaunie vienmēr steidzas.

- Neraizējieties! - Dora pieturēja sievietes roku, abām izejot no veikala, un, lai gan Dorai mugurā bija tikai plāns zīda kostīms, viņa pavadīja kundzi līdz klasiskam �DeSoto�, kas gaidīja ietves malā. - Mēs viņai sameklēsim ideālu dāvanu.

- Nelieciet man vilties. - Hender�otas kundze vispirms iekārtoja spieķi, tad apsēdās pie stūres. - l'jict nu iek�ā, mcit, jūs saķersiet savu nāvi.

- Jā, kundze. - Dora paspēja nokļūt līdz ietvei, pirms Hender�otas kundze, ma�īnai rēcot, iegriezās pārējo braucēju straumē. Berzēdama nosalu�ās rokas, Dora iesteidzās atpakaļ veikalā. - "ltuiy" sacīkstēs neviens viņu nepārspētu.

- Sievietei tādā vecumā nevajadzētu sēsties pie stūres, -sprieda Lī, ielejot māsai kafijas tasi.

- Kāpēc gan ne? Viņa vada to veco tanku kā profesionāle. Labrīt! - viņa sacīja Mērijai Petai. - Vai Lī jums palīdz?

Mērijai Petai bija diezgan laika, lai nopētītu savu ziņkāres objektu. Viņa ar nelielu skaudību atzina, ka Doras puķotā �akete ir moderna un taisnie, pieguļo�ie apriko�u krāsas svārki -eleganti. Kā sieviete, kas daudzas stundas pavada uz kājām, viņa bija pārsteigta, ka Dora izvēlējusies augstpapē�u laiviņas, un ieprātojās, vai safīra ķekari viņas ausīs ir īsti vai atdarinājums.

- Es ienācu, lai sameklētu dzim�anas dienas dāvanu. Mēs ar Lī esam kaimiņienes.

- Tā ir Mērija Pēta �epmena, - sacīja Lī.

Visi Mērijas Petas iepriek�ējie pieņēmumi sabruka, kad Dora pasmaidījusi saņēma viņas roku. �estā bija acumirklīga sirsnība, neviltots draudzīgums.

- Es tik ļoti priecājos, ka jūs iegriezāties pie mums. Cerēju, ka radīsies izdevība jūs sastapt. Brcnts tovakar bija brīni�ķīgs, viņa klātbūtne mani nomierināja. Starp citu, vai jums patika cepumu trauks?

- Jā, patika. - Mērija Pēta atplauka. - Patiesībā man tas tik ļoti patika, ka nolēmu ienākt un paskatīties dāvanu savai mātei. - Brīdi �aubījusies, viņa nolika tasīti. - Ta�u tas nav viss. Galvenokārt es ienācu tādēļ, lai paskatītos uz jums.

Doras acis smējās pāri tasītes malai.

- Kas jums var pārmest? Labi, kamēr jūs skatāties uz mani, varbūt sameklēsim mammai dāvanu? Vai jums ir kaut kas padomā?

- Pilnīgi nekas. Vai esat kādreiz precējusies?

Dora gandrīz aizrijās, izdzirdusi tie�o jautājumu.

- Nē. Vienreiz gandrīz biju saderinājusies. Vai atceries Skotu, Li?

- Diem�ēl.

-Viņ� pārcēlās uz Losand�elosu, un mūsu romāns klusītēm iz�ibēja. Ko jūs teiktu par kaut ko parfīma pudelītē? Mums ir da�as jaukas smar�as kristāla, porcelāna, pūsta stikla pudelītēs.

- Varbūt. Viņai tie�ām ir tualetes galdiņ�. Ak, �ī te ir brīni�ķīga! - Viņa izvēlējās sirdsveida pudelīti ar gravētiem ziediem priek�pusē un aizmugurē. - Jūs uzskatāt, ka jūsu veikals plaukst? Ak, finansiāli?

Dora pasmaidīja.

- Mani neinteresē vīrie�a bankas konts, pat ja tas ir tik biezs kā D�edam. Mani daudz vairāk interesē viņa augums. Tā pudelīte maksā septiņdesmit piecus, bet, ja jums tā patīk, varu dot desmit procentu atlaidi. Kā iepazī�anās dāvanu.

- Pārdots. - Mērija Pēta pasmaidīja pretī. - Uz viņu ir patīkami skatīties, vai ne?

- Ļoti. Vai jūs vēlētos, lai iesaiņoju pirkumu dāvanu papīrā?

- Jā. - Mērija Pēta devās līdzi Dorai pie letes. - Es parasti neesmu tik uzmācīga, bet D�eds mums ir kā ģimenes loceklis.

- Es saprotu. Ja nesaprastu, atbildētu ar to pa�u.

Ļoti apmierināta ar savu apciemojumu, Mērija Pēta iesmējās.

- Labi. Ziniet, Dora, vienīgais, kas D�edam vajadzīgs, ir... -Viņa aprāvās, kad pieminētais vīrietis iznāca no noliktavas.

- Konroja, vai tu gribi tos... - Apklusis viņ� piemiedza acis. - Mērija Pēta.

- Sveiks! - Viņas smaids bija tāds kā steidzīgs un mazliet mākslots. - Jocīgi, ka tevi �eit sastopu.

D�eds viņu labi pazina, pat pārāk labi. Viņ� tēlotā nepiespiestībā aizāķēja īk�ķus aiz kabatām.

- Ko tu �eit dari?

- Pērku dāvanu. - Viņa parādīja kredītkarti, lai pierādītu savu vārdu patiesumu. - Savai mātei.

- Un es, protams, ceru, ka viņai tā patiks. - Uzgriezusi muguru D�edam, Dora piemiedza Mērijai Petai ar aci. - Trīsdesmit dienu laikā viņa var to apmainīt. - Viņa pagriezās pret D�edu. - Vai tu kaut ko gribēji?

D�eds aizkaitināts saknieba lūpas.

-Viti tu gribi, lai plaukti ir nekustīgi vai pārvietojami?

- Tu vari izdarīt tā, lai tie būtu pārvietojami? Neticami. D�eds man tik daudz �eit palīdzējis. - Dora starojot pievērsās Mērijai Petai. - Nezinu, ko es bez viņa būtu darījusi.

- Nav nekā labāka par prasmīgu vīrieti tuvumā, - piekrita Mērija Pēta. - Pagāju�ogad D�eds palīdzēja Brentam pabeigt dzīvojamo istabu. Jums kādreiz vajadzētu to redzēt.

- Tu esi tikpat bīstama kā radioaktīvie atkritumi, Mērija Pēta. - Nikni uzlūkojis abas sievietes, D�eds aizcirta sev aiz muguras noliktavas durvis.

- Viņ� ir tik draudzīgs, tik vienkār�s, - noteica Dora.

-Tāpēc mēs viņu mīlam.

Pēc brī�a Mērija Pēta aizgāja, apmierināta ar rīta cēlienā paveikto.

Tā sieviete grib iekulties nepatik�anās, drūmi nodomāja D�eds, liekot elektriskajam zāģim iekosties dēlī. Viņa domā, ka spēj valdīt pār sevi. D�eds juta kārdinājumu pierādīt, ka viņai nav taisnība. Viņ� to būtu arī izdarījis, ja vien viņa nebūtu tik tuvu patiesībai vienā vienīgā punktā.

D�eds no viņas nebaidījās. Pie velna, ja baidītos. Bet... Nolicis malā zāģi, D�eds sameklēja cigareti. Doras tuvumā viņ� pavisam nepārprotami nervozēja.

Viņam patika klausīties viņas smieklos. Viņ� pat bija jutis savādu patiku, iepriek�ējā vakarā sē�ot tum�ajā kinoteātrī un klausoties viņas balsī. Saruna viņai nesagādā grūtības, prātoja D�eds. Viņ� iedomājās, ka varētu veselu stundu nosēdēt ar viņu divatā, nebilstot neviena vārda, un sarunā nebūtu ne mazākā pārtraukuma.

Viņ� būtu muļķis, ja noliegtu, ka viņam patīk Doras izskats. Lielās acis un īsie svārki. Viņa nebija arī no tām, kas karas kaklā. D�eds apbrīnoja, kā viņa paceltām dūrēm, acīm zibot, bija uzbrukusi grāmatvedim.

D�eds atskārta, ka smaida, un nodzēsa ar zābaku cigareti.

Viņ� nepakļausies �īs sievietes iespaidam. Viņam nebija vajadzīgas galvassāpes. Viņam nebija vajadzīgi sare�ģījumi. Viņam nebija vajadzīgs, lai hormoni ievilinātu viņu tamlīdzīgās situācijās.

Varbūt viņ� zināmu laiku - pārāk daudz laika - bija veltījis domām, kā noģērbtu Izidorai Konrojai vienu no viņas elegantajiem kostīmiem. Tas nenozīmēja, ka viņ� to darīs īstenībā.

Galu galā, prātoja D�eds, viņ� bija audzināts, lai pēc labākajām Skimerhornu tradīcijām pret visu izturētos ar aizdomām un atturīgi. Policijā nostrādātie gadi �o tendenci tikai pastiprināja. Kamēr viņ� �ai sievietei neuzticējās, viņ� spēja savaldīt rokas.

Desmit aukstumā pavadītas minūtes atvēsināja viņa prātu. Savācis atliku�os dēļus, D�eds atgriezās veikalā.

Viņa vēl nebija aizgājusi un sēdēja pie sava rakstāmgalda. D�eds nepaspēja izgudrot piemēroti sarkastisku piezīmi, kad ieraudzīja viņas seju. Doras vaigi bija nāves bālumā, acis satumsu�as un spo�as.

- Vai sliktas ziņas? - viņ� vaicāja, rūpīgi izdzēsdams balsī jebkādu interesi. Kad Dora neatbildēja, viņ� nolika dēļus malā. - Dora? - Pienācis pie rakstāmgalda, D�eds atkārtoja viņas vārdu.

Dora pacēla seju. Viena no asarām, kas kavējās acs kaktiņā, samilzusi noritēja pār vaigu. D�eds bija redzējis simtiem sievie�u raudam. Da�as to darīja ar apbrīnojamu meistarību, da�as pilnībā ļāvās nevaldāmām bēdām. Ta�u nevieni asaru plūdi nebija skāru�i viņu dziļāk par �o vienu vienīgo, kluso asaru.

Viņa samirk�ķināja acis, atbrīvojot ceļu vēl vienai pāri plūsto�ai asarai, un, slāpēti ie�ņukstēdamās, atbīdīja krēslu no rakstāmgalda. Prāts D/cdam pavēlēja palikt turpat, ta�u viņ� divos soļos bija pie Doras un apņēmīgi pagrieza viņu pret sevi.

- Kas noticis? Vai tēvs?

Nikni pūlēdamās saņemt sevi rokās, Dora pakratīja galvu. Viņai gribējās piekļaut galvu D�eda plecam. Varbūt tāpēc, ka viņ� piedāvāja, viņa to nedarīja.

- Apsēdies! - Lai gan viņa pretojās, D�eds aizveda Doru atpakaļ līdz viņas vietai. - Vai gribi, lai pasaucu māsu?

- Nē. - Sakniebusi lūpas, Dora dziļi ieelpoja. - Ej projām!

Viņ� labprāt būtu paklausījis, ta�u vainas apziņa jau tā

spieda plecus. Iegājis mazajā vannasistabā blakus noliktavai, D�eds ielēja remdenu ūdeni ^,<Dixie" krūzītē.

- Ņem! Izdzer! Pēc tam atlaidies krēslā, aizver acis un vairākas reizes dziļi ieelpo.

- Kas tas ir? Skimerhorna recepte visiem dzīves gadījumiem?

Nokaunējies par vēlē�anos glāstīt un mierināt, D�eds sabāza rokas kabatās.

- Kaut kas tamlīdzīgs.

Tā kā kakls sūrstēja, viņa izdzēra ūdeni.

Aizvērtām acīm, nodomāja D�eds, viņa izskatās trausla. Viņa nemaz vairs nelīdzinājās tai vitālajai sievietei, kas pirms brī�a bija uzjundījusi viņa libido. Apsēdies uz rakstāmgalda malas, D�eds nogaidīja.

- Labi, - Dora pēc brī�a sacīja. - Tas palīdz. - Viņa nopūtās un atvēra acis. - Paldies!

- Kas tevi tik ļoti satrieca?

- Telefona zvans. - Skaļi ievilkusi gaisu caur teko�o degunu, Dora pasniedzās rakstāmgalda atvilktnē pēc salvetes. - Tie�i pirms Ziemassvētkiem, iepērkoties izsolē, es sastapu kādu antīko lietu tirgotāju. Nupat piezvanīju, lai uzzinātu, vai viņam ir priek�mets, ko vēlas mans klients. - Viņa vēlreiz dziļi ieelpoja. -Viņ� ir miris. Nogalināts pagāju�onedēļ ielau�anās laikā.

- Jūtu līdzi. - D�cds ienīda �os divus vārdus, jo tie vienmēr �ķita bezjēdzīgi.

- Ks tikos ar viņu tikai vienu reizi. Pārsolīju viņu pāris pirkumos. Pēc izsoles mēs ar Lī devāmies uz viņa veikalu, un viņ� cienāja mūs ar karstu �okolādi. - Doras balss aizlūza, un pagāja bridis, līdz viņa saņēmās. - Klausuli pacēla viņa dēls. Viņ� nogalināts nākamās dienas vakarā.

-Vai uzbrucējs notverts?

- Nē. - Viņa paskatījās uz D�edu. Abi jutās atviegloti, ka viņas acis atkal ir sausas. - Es neko vairāk nezinu. Negribēju vaicāt. Ko tu �ādos gadījumos dari? - viņa jautāja, satverot D�eda roku ar izmisumu, kas pārsteidza abus. - Kā tu dienu no dienas spēj izturēt tādas �ausmas?

- Ja to prasa darbs, uz lietām skatās citādi nekā tad, ja esi civilais. Neņem tik ļoti pie sirds!

- Vai tu aizgāji no darba tāpēc, ka pārstāji skatīties uz lietām kā policists?

- Daļēji. - Viņ� atrāva roku, novilka robe�u.

- Manuprāt, tas nav pietiekams iemesls.

- Man bija.

- Interesanta laika izvēle, Skimerhorn. - Viņa piecēlās, vēloties, kaut pakrūtē tik ļoti ne�ņaugtu. - Tev vajadzēja sacīt �man ir�, ja vien neesi pārdomājis. Mēs varētu par to parunāt, bet pa�laik es negribu diskutēt. Man jāaprunājas ar Lī.

Grcgs un Rcnija Demoskiji pārradās mājās savā Baltimoras pusotrstāva dzīvoklī precīzi pulksten se�os pēcpusdienā. Viņi, kā parasti, ķīvējās. Abi laulātie bija apmainīju�ies dzēlibām visu divdesmit minū�u garo ceļu no Grega zobārstniecības prakses nama, kur Rcnija strādāja par zobu higiēnisti, un turpināju�i ķildu no garā�as, kurā Grcgs novietoja viņu bronzas BMW blakus elegantajai �Toyota Stipra�, līdz pa�ām mājas durvīm.

- Mēs varējām aiziet kaut kur vakariņās, - sacīja Renija, atraujot vaļā parādes durvis. Viņa bija stalta gai�mate, kas tikko sākusi viduklī pieņemties tuklumā. - Laiku pa laikam man gribētos redzēt cilvēkus arī ar aizvērtām mutēm, - viņa �ēlojās. - Mēs esam ieslīgu�i rutīnā, Grcg.

- Man patīk rutīna, - viņ� nomurmināja. - Paklau, Renij, nomierinies. Es negribu neko citu kā vien atpūsties pats savās mājās. Vai tas būtu tik daudz prasīts?

Bet es gribu pavadīt jauku vakaru ārpus mājas, varbūt restorānā �Inncr Harbor". - Atrāvusi vaļā ledusskapi, Renija izņēma no tā kastroli ar tunci. - Bet nē, es pārnāku mājās, visu dienu nostāvējusi uz kājām, spodrinot citiem zobus, un man vēl jāgatavo vakariņas.

Grcgs devās taisnā ceļā uz dzīvojamo istabu pēc viskija.

- Neiedomājies iet projām, kad es ar tevi runāju. - Iestūmusi kastroli cepe�krāsnī, viņa aizsteidzās vīram pa pēdām.

Nākamajā mirkli viņa sastinga kā zemē iemieta, tāpat kā viņas vīrs jau bija sastindzis, un palika raugāmies posta�ā, kas pavērās dzīvojamā istabā. Tas, kas nebija pazudis, bija salauzts vai nosviests istabas vidū, kur pirms tam bija atradies persie�u paklājs. No izklaides stūrī�a iepretī atpūtas zonai divdesmit piecu collu stereo televizora, VCR un modernākā kompaktdisku atskaņotāja vietā pretī raudzījās tuk�ums.

- Ak, Greg! - Pārmetumi izgaisa kā nebiju�i, un Renija piekļāvās vīram. - Mēs esam aplaupīti.

- Neraudi, mazā! Es par visu parūpē�os. Ej uz virtuvi un izsauc policiju!

-Visas mūsu mantas. Visas mūsu skaistās mantas.

- Tikai mantas. - Apskāvis sievu, viņ� noskūpstīja tās pakausi. - Mēs dabūsim citas. Mēs ta�u vēl aizvien piederam viens otram.

- Ak! - Renija samirk�ķināja asaru pilnās acis un palūkojās vīrā. - Vai tu runā nopietni?

- Protams, nopietni. - Viņ� ar trīco�u roku noglauda Reni-jas matus. - Un pēc tam, kad policisti būs beigu�i darbu un noskaidrosies, kas īsti noticis, mēs iesim vakariņās. T ikai tu un es.

Dikarlo svilpoja līdzi Tīnas Tērneres dziesmai, kas skanēja pa automobiļa radio. Viņa guvums bija grāmatu paliktņi nāriņu izskatā, kā arī se�simt dolāru skaidrā naudā, ko Demoskiji bija paslēpu�i saldētavā, skaists rubīna gredzens ar briljantiem, kuru Renija bezrūpīgi bija atstājusi uz tualetes galdiņa, kā arī peļņa, ko viņ� bija guvis, pārdodot visas elektroniskās iekārtas vecam paziņam no Kolumbijas, Mērilendas pavalsti.

Viņaprāt, �ī diena bija caur un cauri izcila. Viņ� ne tikai bija panācis, ka laupī�ana izskatījās pēc nejau�as laupī�anas, bet arī ieguvis līdzekļus, ar kuriem apmaksāt ceļa izdevumus. Pievācis papagaili Vird�īnijā, Dikarlo plānoja palutināt sevi, apmezdamies pirmās �ķiras viesnīcā.

l'as nozīmēja, ka palicis viens zibenīgs brauciens uz Filadelfiju pēc gleznas.

Pēc dienas vai divām Finlijs atzīs, cik uzticams un izdomas bagāts spēj būt Kntonijs Dikarlo. Turklāt, prātoja Dikarlo, viņ� pavisam noteikti būs nopelnījis prāvu atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem.

Doras jaunā signalizācijas sistēma pamatīgi aizkaitināja Dikarlo. Papildu laiks, ko vajadzēja, lai to apietu un atmūķētu izturīgās slēdzenes, pilnībā izjauca viņa grafiku. Viņ� bija cerējis tikt noliktavā un izkļūt no tās ārā līdz pusnaktij. Pilnīgi skaidrs, ja Konroja bija nopirkusi sasodīto gleznu, tā stāvēja veikalā, vienalga, ko Ziemassvētku vakarā bija sacījusi dumjā sarkanmatainā pārdevēja.

Tagad viņ� būs laimīgs, ja līdz pusnaktij izdosies iekļūt iek�ā. Kā par nelaimi, sāka krist slapj� sniegs. Viņa ķirurga pirkstaiņi nebija piemērots aizsargs pret aukstumu.

Vismaz nespīd mēness, strādājot un drebinoties domāja Dikarlo. Grantētajā stāvvietā nebija ari nevienas automa�īnas, un tas nozīmēja, ka visi ir izbrauku�i. Par spīti sare�ģījumiem, viņ� līdz rītam vēl aizvien varēja nokļūt Ņujorkā. Viņ� visu dienu gulēs, bet pēc tam ar vēlā reisa lidma�īnu dosies uz piekrasti. Atdevis Finlijam rotaļlietas, pieņēmis pateicību un dāsnu atlīdzību, viņ� nekavējoties lidos atpakaļ uz Ņujorku, lai pavadītu trakulīgu Jaungada vakaru.

Kad sals kā aukstas skudriņas aizlīda Dikarlo aiz mēteļa apkakles, viņ� nodrebinājās.

Un tad krita pēdējā slēdzene; Dikarlo apmierināts nostenējās.

Nevajadzēja ne piecpadsmit minū�u, lai Dikarlo pārliecinātos, ka noliktavā gleznas nav. Ar lielu pa�savaldību viņam izdevās atvairīt vēlē�anos visu sadragāt. Ja ar gleznu radīsies sare�ģījumi, būs labāk, ja neviens neuzzinās par ielau�anos.

Dikarlo vēlreiz rūpīgi pārmeklēja veikalu, garāmejot automātiski iebāzdams kabatās pa kādam nieciņam, arī nefrīta suni, ko Terija bija mēģinājusi viņam pārdot.

Samierinājies viņ� devās uz otro stāvu un, kad kāpņu aug�galā ieraudzīja durvīs atslēgu, nolamājās, ta�u bez entuziasma. Tā gan vairāk bija domāta izskatam, un viņ� ātri tika ar to galā.

Dikarlo ieklausījās, bet nekas nebija dzirdams. Ne radio, ne televīzijas, ne balsu trok�ņa. Viņ� klusi zagās pa gaiteni, pamezdams skatienu laukā pa durvīm, lai pārliecinātos, ka stāvvieta vēl aizvien ir tuk�a.

Pēc trim minūtēm viņ� bija iekļuvis D�eda dzīvoklī. Meklējumi tajā beidzās, iekams bija sāku�ies. Dzīvoklī pie sienām nebija nevienas gleznas, neviena glezna nebija paslēpta skapjos. Viņ� neko neatrada zem gultas, vienīgi �ērlijas D�cksones �Kalnu zirga vajā�anu� mīkstos vākos ar atlocītiem stūriem un kamolā saritināju�os kapzeķi.

Trīsdesmit astotā kalibra revolveris uz naktsgaldiņa gan izraisīja zināmu interesi, bet, īsu brīdi to nopētījis, Dikarlo atlika ieroci atpakaļ. Kamēr nebija atrasta glezna, viņ� nevarēja atļauties nozagt neko ievērības cienīgu. Dodamies projām, viņ� pārlaida pavir�u skatienu trena�ierim un svarcel�anas rīkiem dzīvojamā istabā.

Pēc mirkļa viņ� jau bija Doras dzīvoklī. Viņa nebija papūlējusies to aizslēgt.

Meklē�ana �eit bija pavisam kas cits. D�eda dzīvoklī bija tikai nepiecie�amās mēbeles, toties Doras dzīvoklis bija pārpildīts. Pie D�eda haosu izraisīja nevērība. Dorai tas bija dzīves stils.

Dzīvoklī bija vairākas gleznas. Akvarelī gleznota klusā daba, divi ovāli portreti, no kuriem viens attēloja bargu vīrieti iestīvinātā apkaklītē, bet otrs tikpat bargu sievieti. Starp citiem mākslas darbiem bija gan autoru parakstītas litogrāfijas un reklāmas plakāti, gan tintes zīmējumi un pat pie ledusskapja piestiprinātas, no pirkstu nospiedumiem veidotas gleznas. Ta�u abstraktās gleznas pie sienām neredzēja.

Dikarlo iegāja guļamistabā, lai pārmeklētu skapi. Tā kā arī viņ� bija atstājis durvis neaizslēgtas, viņam tik tikko pietika laika, lai noslēptos, kad tās atvērās. Durvīm aizcērtoties, Dikarlo jau atradās dziļi skapī, paslēpies aiz krāsainiem apģērbiem, kas erotiski smar�oja pēc sievietes.

- Dro�i vien esmu traka, - Dora klusi murmināja. - Pilnīgi traka. - Novilkusi mēteli, viņa pārlika to pār krēsla atzveltni un plati no�āvājās. Kā tas gadījās, ka viņa bija ļāvusi, lai vecāki viņu pierunā? Kāpēc viņa bija ļāvusi, lai vecāki viņu pierunā?

Vēl aizvien murminot, Dora devās taisnā ceļā uz guļamistabu. Viņa �o vakaru bija plānojusi tik vienkār�u, domāja Dora. Jauka maltīte no grilētas vistas un rīsiem vienatnē, smar�īga vanna �Chardonnay" glāzes sabiedrībā. Un gulētejot laba grāmata naktslampiņas gaismā.

lā�u nē, viņa domāja, ieslēdzot �Tiffatiy� lampu blakus gultai. Ak nē, viņa bija iekritusi vecajās ģimenes lamatās, kuru moto bija - izrādei jānotiek.

Vai tā bija viņas vaina, ka trīs skatuves strādnieki bija saslimu�i ar gripu? Vai tā bija viņas vaina, ka viņa bija ļāvusi tēvam sevi pierunāt un piebiedrojusies trupai?

- Nepavisam nē, - viņa secināja, velkot pāri galvai melno, pieguļo�o ka�mira svīteri. - Es viņiem nepielipināju sasodīto gripu. Man nevajadzēja just pienākumu lēkt bezdibenī tikai tāpēc, ka man ir IATSE karte.

Nopūzdamās Dora pieliecās, lai atsietu savas melnās �Chucks�. Viņa vis nebija ļāvusies mierīgam, klusam vakaram mājās, bet gan atsaukusies uz mātes izmisīgo palīgā saucienu un stundām ilgi padevusi rekvizītus un pārbīdījusi dekorācijas.

Viņa pat bija izjutusi negribētu prieku. Stāvēdama aiz kulisēm un klausīdamās, kā zālē noklust balsis; gaisinām nodziestot, steigdamās nomainīt dekorācijas; priecājoties par aktieriem, kad, izrādei beidzoties, tie izgāja aiz priek�kara saņemt aplausus.

Galu galā, no�āvādamās domāja Dora, kas iedzimis asinīs...

Pa divas collas plato spraugu skapja durvīs Dikarlo pavērās lielisks skats. Jo vairāk viņ� redzēja, jo mazāks kļuva aizkaitinājums par traucējumu. Situācija slēpa sevī iepriek� neparedzētas iespējas.

Sieviete, kas locījās un staipījās gultas galā, bija parādījusi ļoti intriģējo�u striptīzu. Tagad viņai mugurā bija tikai niecīga melna me�ģīņu apak�veļa. Kad Dora noliecās pie kāju pirkstiem, Dikarlo nopētīja viņas pēcpuses gludo izliekumu.

Viņas stingrais, nelielais augums bija skaisti veidots. Sievietes kustības liecināja par izveicību un veiklumu.

Viņa bija izjaukusi viņa plānus, ta�u Dikarlo lepojās ar savu rado�o izdomu. Viņ� vienkār�i nogaidīs, līdz ļoti skaistā, ļoti vientuļā dāma būs iekāpusi gultā.

Dora pagriezās, un viņ� izmantoja izdevību, lai apbrīnotu me�ģīņu ieskautās krūtis.

Ļoti jauki, viņ� nodomāja un tumsā pasmaidīja. Patie�ām ļoti jauki.

Tiklīdz viņa būs gultā, prātoja Dikarlo, nekas nestāvēs ceļā, lai viņ� - liekot lietā savu neatvairāmo valdzinājumu un divdesmit otrā kalibra automātu - noskaidrotu, kur atrodas glezna.

Un pēc darba - bauda. Iespējams, pēc tam nemaz nevajadzēs viņu nogalināt.

Dora atmeta aizmugurē matus, izstaipīja plecus. It kā viņa pozētu, nodomāja Dikarlo. Asinis pieplūda viņa cirk�ņos un nepacietīgi pulsēja. Aizvērusi acis un viegli smaidot, Dora pa-apļoja galvu.

Viņa pacēla rokas, lai atāķētu krū�turi.

Piepe�a dauzī�anās pie durvīm lika Dorai salēkties. Skapī sēdo�ais Dikarlo aiz niknuma un vil�anās �ņāco�i izelpoja.

- Pagaidi! - uzsauca Dora, tverot pēc gultas kājgalī nomestas baltas frotē rītakleitas. Kamēr viņa vilka to mugurā, dauzī�anās nerimās. Pa ceļam ieslēdzot elektrību, Dora izsteidzās dzīvojamā istabā. Satvērusi durvju rokturi, viņa brīdi vilcinājās. - D�ed?

- Atver, Konroja!

- Tu mani nobiedēji, - viņa sacīja, verot vaļā durvis. - Es pa�laik... - Ieraudzījusi D�eda seju, viņa apklusa. Viņa bija redzējusi dusmas arī agrāk, bet nekad tik intensīvas un tik koncentrētas viņas virzienā. Dora instinktīvi pacēla roku pie kakla un atkāpās. - Kas noticis?

- Pie velna, kā tu domā, ko tu dari?

- Es... liekos gultā, - viņa piesardzīgi teica.

- Vai tu domā, ja es maksāju tev īri, tad tu ar savu draņķa atslēgu drīksti atslēgt manas durvis un rakņāties pa manām mantām, kad vien tev ienāk prātā?

Nolaidusi roku, viņa stingri satvēra durvju rokturi.

- Es nesaprotu, par ko tu runā.

- Beidz pļāpāt! - Satvēris Doru aiz rokas, D�eds izrāva viņu gaitenī. - Es zinu, kad manā dzīvokli kāds ir bijis.

- Man sāp. - Viņas mēģinājums paust bardzību no�ēlojami saplaka. Viņai bija bail, patie�ām bail, ka D�eds var izdarīt kaut ko ļaunu.

- Ar to tu riskēji, aizskarot manas personiskās mantas. -Satracināts viņ� pagrūda Doru pret gaiteņa sienu. Viņas pārsteigtais sāpju sauciens tikai ielēja eļļu ugunī. - Ko tu meklēji? -viņ� gribēja zināt. - Pie velna, ko, tavuprāt, tu cerēji atrast?

- Liec mani mierā! - Viņa izlocījās, pārāk izbijusies, lai kaut ko noliegtu. - Novāc no manis savas rokas!

-Tu gribi pārmeklēt manas mantas?- D�eda skatiens nikni urbās viņas sejā.

Kā dzīvnieks, kur� izlaists no būra, bija viss, kas Dorai ienāca prātā.

- Tu nospriedi, ja esi panākusi, ka tevi iekāroju, tu vari rakņāties manās atvilktnes, manā skapi un es to tā atstā�u? -Viņ� atrāva Doru no sienas un, savu dēmonu dzīts, klup�us kri�us vilka viņu sev līdzi. - Jauki. - Viņ� atrāva vaļā durvis un iestūma viņu savā dzīvoklī. - Paskaties nu! Kārtīgi paskaties!

Pat viņas lūpas bija zaudēju�as sārtumu. Pa tām saraustīti ieplūda un izplūda asa elpa. D�cds stāvēja starp viņu un durvīm. Nebija nekādu cerību tikt viņam garām. Sirdij dobji dauzoties krūtīs, Dora, raugoties viņa sejā, saprata, ka nekādi argumenti nelīdzēs.

-Tu esi zaudējis prātu.

Ne viens, ne otrs nedzirdēja, kā Dikarlo aizzogas projām pa gaiteni. Viņi stāvēja divu pēdu attālumā viens no otra. Dora ar drebo�u roku saraustīja no pleca noslīdēju�o rītakleitu.

- Vai tu domāji, ka es neievēro�u? - D�eda kustība bija pārāk strauja, lai viņa paspētu izvairīties. Satvēris Doru aiz rītakleitas atlokiem, viņ� pierāva viņu sev klāt. Nostirk�ķēja vīles. - Es �etrpadsmit nolādētus gadus esmu bijis policists. Es zinu, kā tas izskatās.

- Pārstāj! - Dora viņu atgrūda. Skaņa, ar kādu plecos pārplīsa rītakleita, atgādināja kliedzienu. Viņas acis, aizmiglojot skatienu, pieplūda ar �ausmu un dusmu asarām. - Es �eit neesmu bijusi un nekam neesmu pieskārusies.

- Nemelo! - Ta�u cauri niknumam izspraucās pirmās �aubas.

- Laid mani vaļā! - Izraudamās no D�eda tvēriena, viņa smagi uzgrūdās galdam. Lēnām, kā sieviete, kas vēro lēcienam saspringu�u tīģeri, viņa sāka kāpties atpakaļ. - Es neesmu �eit bijusi. Es tikai pirms desmit minūtēm pārrados mājās. Dieva dēļ, ej un patausti manas ma�īnas motora pārsegu. Dro�i vien tas vēl ir silts. - Viņas balss lēkāja un kūleņoja līdz ar sirdi. - Es visu vakaru biju teātrī. Vari piezvanīt, pārbaudīt.

D�cds, neteikdams ne vārda, vēroja, kā viņa virzās uz durvju pusi. Viņas rītakleita bija pavērusies. Viņ� redzēja, kā trīs viņas muskuļi un ādu klāj panikas sviedri. Viņa raudāja - saraustīti, aizelsdamās - un taustījās pēc durvju roktura.

- Nenāc manā tuvumā, - Dora no�ukstēja. - Es gribu, lai tu turies tālāk no manis. - Tad viņa aizbēga, plati atrāvusi vaļā viņa dzīvokļa durvis un aizcirzdama savējās.

D�eds palika stāvot, gaidīdams, kad pa�a sirds pārstās joņot, gaidīdams, kad spēs kaut nedaudz savaldīties.

Viņ� nebija kļūdījies. Sasodīts, viņ� nevarēja kļūdīties. Kāds �eit bija ienācis. Viņ� to zināja. Viņa grāmatas bija aizskartas, viņa drēbes bija pārmeklētas, viņa ierocis pārbaudīts.

Ta�u tā nebija Dora.

Nelabuma pārņemts, D�eds piespieda plaukstas pie acīm. Viņa vadzis bija lūzis. Kāds tur brīnums, viņ� domāja, nolaidis rokas. Viņ� gaidīja lūzumu jau mēne�iem ilgi. Vai tādēļ viņ� nebija atteicies no zīmotnes?

Pārnācis mājās pēc no�ēlojamas dienas, kurā bija kārtojis darī�anas ar advokātiem, grāmatve�iem un baņķieriem, viņ� bija sprak�ķot pārlūzis kā sauss �agars.

It kā ar to vēl nepietiktu, viņ� bija uzbrucis sievietei. Kāpēc vajadzēja uzklupt tie�i Dorai? Tāpēc, ka Dora nebija viņam vienaldzīga. Viņ� bija atradis ideālu veidu, kā likt viņai par to samaksāt. Jaukas lietiņas, Skimerhorn, D�eds sevi strostēja un devās uz virtuvi. Pēc viskija.

Viņ� apturēja sevi, neielējis pirmo glāzi. Tas bija vieglākais ceļ�. Pieglaudis ar plaukstu matus, D�eds dziļi ievilka elpu un devās pie Doras, lai uzņemtos grūtāko ceļu.

Izdzirdējusi klauvējienu, Dora pārstāja �ūpoties uz krēsla atzveltnes. Spēji pacēlusi galvu, viņa pieslējās kājās.

- Dora, piedod! - Durvju otrā pusē D�eds aizvēra acis. - Sasodīts, - viņ� no�ukstēja un pieklauvēja vēlreiz. - Ļauj man uz mirkli ieiet, labi? Es gribu pārliecināties, ka tev nekas nekait. -Klusums, liekot sa�ņaugties viņa krūtīm, ievilkās. - Dod man tikai minūti. Es zvēru, ka tev nepieskar�os. Es gribu redzēt, ka ar tevi viss ir kārtībā, neko vairāk.

Zaudējis cerības, viņ� pagrieza rokturi.

Vērojot, kā tas pagrie�as, Doras acis iepletās. Ak Dievs, ak Dievs, viņa, panikas pārņemta, nodomāja, neesmu aizslēgusi durvis. Kaklā iestrēga klusa skaņa. Viņa metās pie durvīm tie�i tajā brīdī, kad D�eds tās atvēra.

Viņ� ieraudzīja, ka Dora sastingst un viņas sejā atspoguļojas bailes, kādas viņ� daudzu gadu laikā bija redzējis neskaitāmās sejās. Viņ� cerēja, ka atminēsies, kā tās kliedēt, tikpat meistarīgi, kā bija atminējies tās modināt. Ļoti lēnām viņ� pacēla rokas ar plaukstām uz aug�u.

- Ks palik�u tepat. Neie�u ne soli tuvāk. - Viņa drebēja kā lapa. - Es tevi neaizskar�u, Dora. Es gribu atvainoties.

- Tikai liec mani mierā.

Doras vaigi vēl aizvien bija mikli, bet acis �ķita sausas -sausas un izbaiļu pilnas. Viņ� nevarēja iet projām, iekams nebija kliedējis �īs bailes.

- Vili es tev sagādāju sāpes? - Viņ� tūlīt pat nolādēja sevi par muļķīgo jautājumu. Jau tagad varēja saredzēt zilumus. - Protams, sagādāju. - Atceroties viņas iekliedzienu no grūdiena pret sienu, D�edam pakrūtē sa�ņaudzās melns kamols.

- Kāpēc?

Tas, ka viņa vispār vaicāja, pārsteidza.

- Vai tas ir svarīgi? Man nav ne mazākā attaisnojuma. Pat atvaino�anās nav vietā pēc tā, ko es izdarīju. Es gribētu... - Viņ� paspēra soli uz priek�u un apstājās, kad Dora sarāvās. Viņ� dotu priek�roku dūrei vēderā. - Es gribētu teikt, ka tam bija attaisnojums, bet attaisnojuma nebija.

- Es gribu zināt, kāpēc. - Viņas gar sāniem nolaistās plaukstas sa�ņaudzās un atlaidās. - Tu man esi parādā. Kāpēc?

D�edam kaklā bija iestrēdzis karsts kamols. Viņ� īsti nesaprata, kas būtu sāpīgāk - paturēt to kaklā vai izspļaut. Ta�u Dorai bija taisnība. Viņ� bija parādā paskaidrojumu.

- Nedēļu pēc tam, kad Spēks bija nogalinājis manu māsu, viņ� apciemoja manu māju. - Ne D�eda seja, ne balss nenodeva, cik grūti viņam to izstāstīt. - Viņ� atstāja uz mana naktsgaldiņa māsas momentuzņēmumu un pāris avī�u izgriezumu ar sprādzienu. - Gandrīz tikpat nevaldāmi kā visus iepriek�ējos mēne�us, kad viņ� to atcerējās, viņu pārņēma nelabums. To apspie�ot,

D�eds nobālēja. - Viņ� gribēja, lai es zinu, ka viņ� var jebkurā laikā to pa�u izdarīt ar mani. Viņ� gribēja, lai es skaidri zinu, kas vainojams Kleinas nāvē. Kad �ovakar pārnācu mājās un iedomājos, ka tu esi bijusi manā dzīvoklī, tas viss uzpeldēja atmiņā.

Dorai bija skaisti izteiksmīga seja. Viņ� tajā parasti lasīja visas emocijas. Bailes un dusmas lēnām pagaisa. Uzzibsnīja skumjas, izpratne un - kā sāls viņa rētās - līdzjūtība.

- Neskaties uz mani tā! - D�eda balss skanēja strupi un, pēc Doras domām, kā aizsargājoties. - Tas nepadara par nebiju�u to, ko es izdarīju, nedz arī to, ka būtu varējis izdarīt vēl ko ļaunāku.

Dora nolaida skatienu.

- Tev taisnība. Nepadara. Kad tu vakar mani skūpstīji, es domāju, ka kaut kas ar mums notiek. Tie�ām notiek. - Viņa atkal pacēla skatienu, un viņas acīs bija vēsums. - Ta�u tas nevar būt, citādi tā nebūtu noticis. Jo tu man būtu ticējis. Arī tas sāp, D�ed, bet tā ir mana kļūda.

D�eds zināja, ko nozīmē justies bezpalīdzīgam, ta�u viņ� nemū�am nebija iedomājies, ka tik bezpalīdzīgs viņ� varētu justies Doras tuvumā.

- Es varu izvākties, ja tu gribi, - viņ� kokaini teica. - Es varu izvākties �ovakar un savākt savas mantas vēlāk.

- Tas nav nepiecie�ams, bet dari, kā gribi.

Pamājis D�eds atkāpās gaitenī.

- Vai ar tevi nekas slikts nenotiks?

Par atbildi Dora piegāja pie durvīm, klusi tās aizvēra un pagrieza slēdzenē atslēgu.

No rīta viņa uz sava rakstāmgalda ieraudzīja ziedus. Mazliet apvītu�as un pēc tāla pavasara smar�ojo�as margrietiņas bija iebāztas Miņu dinastijas vāzē. Dora skarbi apslāpēja pirmo prieka vilni un izlikās tās nemanām.

No dzīvokļa D�eds nebija izvācies. Tas nu bija skaidrs, sprie�ot pēc monotonajiem svaru bumbu būk�ķiem pret grīdu, kad viņa pirmīt bija gājusi garām viņa dzīvokļa durvīm.

Dora aizliedza sev priecāties arī par to. D�eds Skimerhorns no vakardienas bija īrnieks, kas maksāja īri, un tikai. Neviens un nekad Doru nepārbiedēs, nedraudēs un nesalauzīs viņai sirdi un pēc tam neatvilinās atpakaļ ar no�ēlojamu margrietiņu pu�ķi. Viņa pieklājīgi iekasēs ikmēne�a īri, pamās, ja gadīsies saskrieties gaitenī, un dzīvos tālāk pati savu dzīvi.

Tas bija goda jautājums.

Tā kā veikalā bez viņas varēja iztikt, Dora izņēma maksājamos rēķinus, atvēra �Doras salona� �eku grāmatiņu un sagatavojās strādāt.

Pēc maza brītiņa viņa zag�us pameta skatienu uz margrietiņām un pieķēra sevi smaidām. Kad uz kāpnēm atskanēja soļi, Dora saknieba lūpas un paslēpa skatienu papīros.

Nokāpis lejā, D�eds brīdi kavējās, īsti nezinādams, ko teikt. Viņ� varētu apzvērēt, ka temperatūra noliktavā lidz ar viņa ienāk�anu kritusies par desmit grādiem. Viņ� gan nevarēja pārmest Dorai vēsumu. Ta�u jutās vēl muļķīgāk tāpēc, ka atpakaļceļā no sporta zāles bija nopircis ziedus.

- Ja tu domā �eit strādāt, es varu tos plauktus pabeigt vēlāk.

- Es vēl rakstī�u papīrus pāris stundu, - sacīja Dora. Viņa nepacēla skatienu.

- Man �is tas darāms centrā. - Viņ� gaidīja atbildi, ta�u to nesaņēma. - Vai tev nekas nav vajadzīgs?

-Nē.

- Jauki. Lieliski. - D�eds sāka kāpt atkal aug�ā. - Tad es pabeig�u plauktus pēcpusdienā. Pēc tam kad izie�u laukā un nopirk�u sev astru kreklu.

Saraukusi uzaci, Dora ieklausījās, kā aizcērtas aug�stāva durvis.

- Dro�i vien domāja, ka atliek nopirkt puķes - un es metī�os viņam ap kaklu. Kretīns. - Viņa palūkojās uz Ieriju, kas tobrīd ienāca noliktavā no veikala. - Visi vīrie�i ir kretīni.

Citreiz Terija būtu pasmaidījusi, piekritusi un pastāstījusi piemērus no savas pieredzes. Ta�u �oreiz viņa tikai stāvēja durvīs un lauzīja rokas.

- Dora, vai tu būtu uznesusi nefrīta suni aug�stāvā? To mazo ķīnie�u figūriņu. Es zinu, ka tev patīk pārvietot lietas.

- Fū suni? - Savilkusi lūpas, Dora pabungoja ar pildspalvu pa rakstāmgaldu. - Nē. Pēdējoreiz es kaut ko pārvietoju pirms Ziemassvētkiem. Kāpēc tu vaicā?

Nervozi iesmējusies, Terija vārgi pasmaidīja.

- Es to nevaru atrast. Vienkār�i nevaru nekur atrast.

- Iespējams, kāds to tikko nolicis citā vietā. Varbūt Lī...

- Es jau Lī vaicāju, - viņu pārtrauca Terija. Viņas balsī jautās vājums. - Es vēl vakar rādīju suni pircējam. Tagad figūriņas vairs nav.

- Nekrīti panikā! - Dora atgrūda krēslu un piecēlās no rakstāmgalda. - Iesim paskatīsimies. Varbūt es pati to kaut kur esmu nolikusi.

Ta�u Dora zināja, ka tā nav. Iespējams, ka �Doras salons� izskatījās mājīgi piebāzts ar lietām un dārgumi �ķita nevērīgi guļam blakus nevērtīgiem niekiem. Ta�u tajā visā valdīja noteikta kārtība - Doras kārtība.

Viņa pazina savas mantas un to vietu līdz pat pēdējai atklātnei.

Aizņemta ar klientu, Lī tikai uzmeta māsai a�u, ba�īgu skatienu un turpināja rādīt tabakdozes.

- Suns atradās �ajā vitrīnā, - klusi sacīja Terija. - Es to rādīju Ziemassvētku vakarā tie�i pirms slēg�anas. Un es skaidri zinu, ka redzēju to �eit vakar, kad pārdevu �Doulton� figūru. Tās atradās viena otrai blakus. Es būtu pamanījusi, ja suņa nebūtu.

- Uibi, - Dora mierinādama papliķēja Terijai pa plecu. - Palūkosimies apkārt.

Jau pirmais skatiens satrauca. Dora piegāja pie zīdkoka bufetes. Viņa raudzījās, lai balss skanētu klusi un mierīgi.

- 'Ierij, vai jūs �orīt kaut ko esat pārdevu�as?

- 'lejas servīzi - Meisenes - un pāris iemutu. Lī pārdeva sarkankoka �ūpuli un da�us misiņa sve�turus.

- Un vairāk neko?

- Nē. - Terijas jau tā bālie vaigi kļuva vēl bālāki. - Pazudis vēl kaut kas? Kas īsti?

- Emaljētais smar�u trauciņ�, kas �eit atradās. - Dora apslāpēja lāstu. - Un tintnīca, kas bija tam blakus.

- Sudraba tintnīca? - Pagriezusies uz bufetes pusi, Terija novaidējās. - Ak Dievs, Dora!

Pakratījusi galvu, lai apturētu turpmākas piezīmes, Dora a�i apstaigāja visu veikalu.

- �Chclton" papīra prese, - viņa pēc brī�a sacīja. - �Bacca-rat" smar�u pudelīte, Faber�ē galda zīmogs... - Ar �o zaudējumu, kas izmaksāja piectūksto� divsimt dolāru, bija grūti samierināties. - Un �Bakelite� cigare�u kārba. - Lai gan tā maksāja aptuveni trīs dolārus, �is zaudējums Doru satracināja ne mazāk kā Faber�ē zīmoga pazu�ana. - Visi priek�meti bija tik mazi, ka tos varēja iebāzt kabatā.

- Pie mums nav bijis vairāk par astoņiem vai deviņiem cilvēkiem pa visu rītu, - ierunājās Terija. - Es nesaprotu, kā... Ak, Dora, man vajadzēja viņus rūpīgāk uzmanīt.

- Tā nav tava vaina.

- Bet...

- Nav. - Kaut arī Dora nezināja, kur likties aiz dusmām, viņa apņēma roku Terijai ap vidu. - Mēs nevaram uzskatīt katru, kas ienāk pa durvīm, par zagli. Tā mēs beigu beigās sāksim uzstādīt sasodītos novēro�anas spoguļus un ieslēgsim visas preces aiz stikla. �ī ir pirmā reize, kad esam tik smagi cietu�as.

- Dora, Faber�ē.

- Jā, jā. Es par to ziņo�u apdro�inā�anas kompānijai. Tāpēc jau viņi domāti. 'Ierija, es gribu, lai tu tagad izmanto savu len�a pārtraukumu.

- Es nespē�u neko norīt.

-Tad izej pastaigājies. Nopērc sev kleitu. Tu jutīsies labāk.

Terija iz�ņauca degunu.

-Vai tu nedusmojies?

- Nedusmojos? Esmu pārskaitusies. Ceru, ka zaglis atgriezīsies un mēģinās nozagt vēl kaut ko, lai es varētu samalt miltos viņa lipīgos pirkstus, - viņa, piemiegusi acis, noskaldīja. - Tagad ej izvēdini galvu.

- 1.abi. - Vēlreiz iz�ņaukusi degunu, viņa atstāja Doru vienu mazajā sānu salonā.

- Slikti? - pabāzusi istabā galvu, apvaicājās Lī.

- Varētu tā teikt.

- Piedod, mīļā!

- Pat nekādu �es tev teicu visu ieslēgt"?

Lī nopūtās.

- Zinu, ka tam vajadzētu pierādīt manu taisnību, bet, nostrādājusi �eit da�as nedēļas, saprotu, kāpēc tu to nedari. Tas sabojātu gaisotni.

- Jā. - Dora paberzēja pieri starp acīm, kur lēnām biezēja sāpe. - Par desmit tūksto�iem var nopirkt daudz gaisotnes.

- Desmit tūksto�i... - ieplezdama acis, atkārtoja Lī. - Desmit tūksto�i dolāru¹. Ak mans Dievs, Doriņ!

- Neraizējies! Esmu apdro�ināta. Pie velna! Klau, izliec uz stundu zīmi �Slēgts�. Aizej un paēd len�u vai izdari ko citu. Es gribu noiet dibentelpās un iztrakoties, un to es gribētu darīt viena pati.

- Tu esi pārliecināta? - Lī pamanīja spīdumu māsas acīs. - Tu esi pārliecināta. Es aizslēg�u.

- Paldies!

D�eds īsti nesaprata, vai, atgrie�oties iecirkņa kafejnīcā pirmoreiz pēc aizie�anas no policijas darba, viņ� necen�as sodīt sevi vēlreiz. Varēja jau sarunāt tik�anos ar Brentu kaut kur citur un aiztaupīt sāpīgo atgādinājumu, ka viņ� tagad ir civilais.

Ta�u nē, viņ� iegāja savā vecajā iecirknī, kur bija pavadījis astoņus no �etrpadsmit gadiem, kurus strādāja policijā, jo zināja, ka būs vien jāskatās patiesībai acīs. Pēc tam kad D�eds iepriek�ējā vakarā bija zaudējis savaldī�anos, viņ� atzinās sev, ka būs daudz kam jāskatās acīs.

Viss bija tāpat. Gaiss vēl aizvien oda pēc izlaistītas kafijas, ne pārāk tīras miesas un smēķiem, bet visstiprāk bija jūtama nejaukā dezinfekcijas līdzekļa smaka. Sienas nesen bija pārkrāsotas, ta�u tajā pa�ā bezpersoniskajā smil�krāsā. Skaņas - arī tās pa�as vecās. Zvanīja telefoni, klabēja taustiņi, murdēja pa-skaļas balsis.

Ienāk�ana gai�ā dienas laikā iecirknī, nejūtot iero�a smagumu pie sāniem, lika D�edam justies ārkārtīgi neveikli. Viņ� jutās kails.

D�eds jau gandrīz izgāja laukā, ta�u, dodamies apgaitā, durvīm tuvojās divi formastērpos ģērbu�ies policisti. Abu sejas liecināja, ka viņu pazīst. Tas, kreisajā pusē - Snaidcrs, atcerējās D�eds, - pacēla sveicienam roku.

- Kapteini, ser!

Jo gads, jo jaunāki, prātoja D�eds. $is puisis, �ķita, tikko bija sasniedzis skū�anās vecumu. Vienīgais brīvais ceļ� bija priek�ā. Garām ejot, D�eds pamāja abiem policistiem.

- Virsnieki.

Viņ� apstājās pie de�uranta galdiņa un pagaidīja, kamēr plecīgais ser�ants pagrie�as.

- Raiens. - Varbūt viņam arī bija pleci kā vērsim, toties seja atgādināja rotaļu lācēnu. Ieraugot D�edu, tā savilkās tik platā smaidā, ka acis �ķita pazūdam sārtās iru ādas krokās.

- Kapteinis. Maitas gabals. - Pasniedzies pāri rakstāmgaldam, viņ� sagrāba D�eda plaukstu kā dzelzs spīlēs. - Kāds prieks, tevi ieraugot! Tie�ām prieks.

- Kā svie�as?

- Nu, tu jau zini. Tāpat vien pa vecam. - Raiens atspiedās ar elkoņiem pret leti, draudzīgi pieliekdamies tuvāk D�edam.

- Lorenco pagāju�ajā nedēļā cietis ap�audē dzērienu veikalā.

- Esmu par to dzirdējis. Kā viņam klājas?

- Jūtas kā varonis, - sacīja Raiens, piemiegdams ar aci.

- Savā laikā mūsējie, kad dabūja lodi ribās, uzslaucīja asinis un atgriezās uz ielas.

- Pēc tam kad bija ar zobiem izņēmu�i lodi.

- Tie�i tā. - Kāds pasauca Raienu, un viņ� atkliedza atpakaļ, lai pagaidot. - Mums tevis pietrūkst, kaptcin, - viņ� sacīja, atkal atspiezdamies pret galdu. - Kapteinim Goldmenam kā izpildītājam nav ne vainas. Tas ir, viņ� dala atzinības rakstus labākajiem, bet skatīsimies patiesībai acīs. Tas cilvēks ir muļķis.

- Jūs aprunājieties ar viņu.

- Nu nē. - Raiens pakratīja galvu. - Ar da�iem to var, ar da�iem nevar. Vīri zināja, ka ar tevi var runāt skaidri un gai�i. Zināja, ka būsi ielās tikpat bie�i kā pie rakstāmgalda. Pie Gold-mena jārāpjas aug�up pa komandējo�ā sastāva ķēdi un jātipina uz pirkstgaliem cauri noteikumiem un nolikumiem. - Raiena vaļsirdīgā seja savilkās smīnā. - Viņu nenotversi izejam pa durvīm, ja vien otrā pusē negaidīs kamera un trīs reportieri.

Lai ko D�eds juta, klausoties Raiena nesteidzīgajā informācijas plūdumā, viņ� neteica ne vārda.

- Preses uzmanība nenāk par ļaunu departamentam. Vai leitnants �epmens ir savā kabinetā? Man ar viņu jāaprunājas.

- Skaidrs. Manuprāt, viņ� ir, jā. Tev laimējies viņu noķert.

Brīdi padomājis, D�eds sarauca uzacis.

- Iedod man apmeklētāja �etonu, Raien.

Raiens apjukumā piesarka.

- Blēņas, kaptein.

- Man vajadzīgs apmeklētāja �etons, ser�ant.

- Man paliek nelabi, - nomurmināja Raiens, izsniegdams �etonu. - Es tev saku, man paliek nelabi.

- Tu to saki. - D�eds piesprauda �etonu pie krekla.

Lai nokļūtu pie Brenta, viņam vajadzēja iziet cauri de�ūr-telpai. D�eds labāk būtu izvēlējies lēnu valsi uz karstām oglēm. Viņa pakrūte sa�ņaudzās ik reizes, dzirdot savu vārdu, ik reizes, kad viņ� bija spiests apstāties un pārmīt kādu vārdu. Ik reizes viņ� piespieda sevi nelikties ne zinis par tuk�u prātuļo�anu, nevajadzīgiem jautājumiem.

Nonākot līdz Brenta kabineta durvīm, spriedze bungoja viņam pakausī kā truls dzelonis.

Vienreiz pieklauvējis, D�eds atgrūda vaļā durvis. Brents sēdēja pie sava pārslogotā rakstāmgalda ar telefona klausuli pie auss.

- Stāsti vien, stāsti. - Viņ� pacēla skatienu. Aizkaitinājums viņa sejā acumirklī izgaisa. - Jā, jā, un, kad būsi gatavs trāpīt mērķī, tad parunāsim. Es tev piezvanī�u. - Nolicis klausuli, viņ� atgāzās krēslā. - Man �ķita, ka trok�ņa līmenis �eit paaugstinājās par vairākām pakāpēm. Biji blakus un nolēmi iegriezties, vai ne?

- Nē. - D�eds apsēdās un izvilka cigaretes.

- Es zinu, tev sakārojās policijas kafijas.

- Kad man kļūs tik slikti, es padarī�u sev galu. - D�eds aizdedzināja sērkociņu. Viņam negribējās vaicāt, negribējās iejaukties. Ta�u vajadzēja. - Vai Goldmens tie�ām ir tik liels muļķis, kā apgalvo Raiens?

Brents viebdamies piecēlās, lai ielietu kafiju divās tasēs no kannas, kas stāvēja uz karstās paplātes.

Nevarētu teikt, ka viņ� ir pati popularitāte. Es pieķēru Tomasu, kad viņ� ģērbtuvē sprauda Goldmena lellē kniepadatas. Pazinu to pēc mazajām, spo�ajām actiņām un lielajiem zobiem.

D�eds paņēma savu kafijas tasi.

- Ko tu izdarīji ar lelli?

- Arī iespraudu tajā pāris adatu. Pagaidām ne�ķiet, ka Goldmens tāpēc justu kādas neērtības.

D�eds pasmaidīja. Iedzēris pirmo kafijas malku, viņ� kļuva nopietns.

- Zini, es varētu aizlikt kādu vārdu par tevi �efam. Domāju, viņ� ņemtu vērā manu ieteikumu.

- Nejūtu interesi. - Noņēmis brilles, Brents mēģināja noslaucīt no stikliem taukainos traipus. - Reprezentē�ana man nepadodas. Var gadīties, ka Toms beigu beigās spraudīs kniepadatas neiedomājami skaistā lellē ar brillēm raga ietvaros. -Viņ� atbalstījās ar elkoņiem pret rakstāmgalda malu. - D�ed, nāc atpakaļ!

D�eds mirkli raudzījās kafijā, tad lēnām pacēla skatienu.

- Es nevaru. Jēzus, Brent, es nekam neesmu derīgs. Iedod man �obrīd zīmotni, un es nezinu, ko izdarī�u un kur� no tā cietīs. Vakar vakarā, - D�eds uz mirkli apklusa, ievelkot dziļu dūmu, - kāds bijis manā dzīvoklī, aizskāris manas lietas.

- Atkal pie jums ielau�anās?

D�eds pakratīja galvu.

- �oreiz bija citādi. Pārcilāti da�i priek�meti, aizvērta atvilktne - es to biju atstājis pusvirus - un tamlīdzīgi. Lielāko daļu dienas biju pavadījis ārpus mājas. Kārtoju Eleinas īpa�uma lietas, mājas nodo�anu. - Viņ� gurdeni pamasēja skaustu. - Pēc tam devos iedzert, noskatījos filmu, tad pārnācu mājās, aplaidu skatienu dzīvoklim un metos uzbrukumā Dorai. - Viņ� no jauna pacēla tasīti. Kafija nebija rūgtāka par rūgtumu, kas krājās kaklā. - Tas ir, es uzklupu viņai, Brent. - Viņ� sa�utumā nodzēsa cigareti un piecēlās. - Es viņu pagrūdu.

- �ausmas, D�ed. - Brcnts apstulbis vēroja, kā D�eds soļo �urpu turpu pa kabinetu. - Tu... tu viņai iesiti?

- Nē. - Vai gan viņ� varēja apvainoties par jautājumu? - 'lā�u es nobiedēju viņu līdz nāvei. Nobijos pats, kad to sapratu. Es neko nebiju pārdomājis. Nebiju rīkojies ar vēsu prātu. Es vienkār�i uz�virkstēju. Man nenāk ne prātā riskēt - tas var atkārtoties darbā, Brent. - Viņ� pagriezās. - Tas �etons man vienmēr kaut ko ir nozīmējis.

- Es tevi pazīstu gandrīz desmit gadus. Ne reizi nemanīju, ka tu to valkātu velti.

- Un es negribu to valkāt velti. Ta�u ne jau tāpēc esmu ieradies. Dora nebija manā dzīvoklī. Bet kas tad?

- Varbūt tas, kur� tovakar ielauzās veikalā. Meklēja, ko nozagt.

- Manā dzīvoklī nekā īpa�a nav, vienīgi atvilktnē bija pāris simtu skaidrā naudā. Mans ierocis. �Sony Walkman�. Doras dzīvoklis gaiteņa otrā pusē ir stāvgrūdām piebāzts.

- Signalizācija neiedarbojās?

- Es pārbaudīju, neko neatradu. Tas cilvēks zina, ko dara, Brent. Profesionālis. Viņ� varētu būt saistīts ar Speķu. Kāds, kas alkst atriebības.

- Spēks nebija no tiem, kam saglabā uzticību pēc nāves. -Ta�u Brents, tāpat kā D�eds, neatmeta tādu varbūtību. - Es mēģinā�u pārbaudīt. Varbūt jānorīko pāris cilvēku ēkas apsardzei?

Citā gadījumā D�eds būtu sarāvies no domas par apsardzi. Tagad viņ� pamāja.

- Tas būtu labi. Es negribētu, lai Dora ciestu tāpēc, ka par mani kāds interesējas.

- Uzskati, ka tas ir nokārtots. Tagad pastāsti, kā tu izlīdzināji attiecības ar Doru.

- Es atvainojos. - Viņ� nosprauslojās un pagriezies sāka aplūkot Brenta plakātu, kurā bija attēlots īstvuda �Netīrais Harijs�. - Nu un tad? Es piedāvājos izvākties no dzīvokļa, bet, �ķiet, viņai ir vienalga. - Viņ� kaut ko nomurmināja zem deguna, bet Brentam bija laba dzirde.

- Ko tu teici? Vai tu minēji kaut ko par puķēm?

- Es nopirku viņai sasodītās puķes! - D�eds neizturēja. - Viņa uz tām pat nepaskatījās. Skaidrs, ka viņa neskatīsies arī uz mani. Pret ko man nebūtu nekādu iebildumu, ja vien...

- Ja vien?

Ar drūmu izteiksmi sejā D�eds spēji pagriezās.

- Sasodīts, Brent, es nespēju bez viņas dzīvot. Es nezinu, kā viņa to panākusi, bet es nespēju bez viņas dzīvot. Ja viņa drīzumā nekļūs mana, es sāk�u slienāties.

- Slikta zīme, - lēni pamādams, noteica Brents. - Slienā�a-nās ir ļoti slikta zīme.

- Tev tas sagādā prieku?

- Nu... jā. - Pasmaidījis Brents pastūma uz aug�u brilles. - Patiesībā lielu prieku. Cik atceros, tu vienmēr esi bijis savaldīgs un pratis tikt galā - tā nav vārdu spēle - ar sievietēm. Es vienmēr domāju, ka tev palīdzējusi augstāko aprindu audzinā�ana. Tagad tu stāvi manā priek�ā ar āķi lūpā. Tev tas piestāv. -D�eds pameta uz draugu niknu skatienu. - Tātad viņa ir noskaitusies, - turpināja Brents. - Viņa liks tev kādu brīdi pasvīst, mazliet palūgties.

- Es nelūg�os. Nenāk ne prātā lūgties. - Viņ� sabāza rokas kabatās. - Labāk lai viņa dusmojas nekā baidās. - D�eds saprata, ka nespētu izturēt, ja Dora atkal skatītos uz viņu ar bailēm acīs. - Man �ķiet, es varētu atpakaļceļā nopirkt vēl kādas puķes.

- Varbūt labāk padomā par spīguļiem, draugs. Tiem, ko viņas liek ap kaklu.

- Dārglietas? Es nedomāju viņu piekukuļot, lai panāktu piedo�anu.

- Kam tad domātas puķes?

- Puķes nav kukulis. - Pārsteigts, ka precēts vīrs tik maz zina, D�cds devās uz durvīm. - Puķes ir sentimentālas. Dārglietas ir komercija.

- Jā, un neviens nav lielāks komersants par sadusmotu sievieti. Pavaicā manai sievai! - Brents sauca pakaļ, bet D�eds neapstājās. - Ei, Skimerhorn! Es tev piezvanī�u.

Klusībā pasmiedamies, Brents atgriezās pie sava rakstāmgalda. Viņ� sameklēja datorā Speķa lietu.

D�eds bija pārsteigts, kad atgriezies vēl aizvien atrada Doru pie rakstāmgalda. D�eds bija projām vairāk nekā trīs stundas, bet īsajā laikā, kurā pazina Doru, viņ� ne reizes nebija manījis, ka viņa līkņātu pār papīriem vairāk par pusi no �ā laika. �ķita, viņai labāk patīk darbs ar klientiem vai arī patīk iekasēt naudu.

Varbūt abi divi.

D�edu nepārsteidza, ka Dora neliekas ne zinis par viņu tāpat kā no rīta, bet �oreiz viņ� bija tam sagatavojies.

- Es tev kaut ko atnesu.

D�eds nolika uz rakstāmgalda viņai priek�ā lielu kārbu. Kad Dora pacēla skatienu, viņ� apmierināts pamanīja tajā at-plaiksnām ziņkārības dzirksti.

- Tas ir, ak, tikai apģērba gabals. Jo vakar viens tika saplēsts.

- Skaidrs.

D�eds nemierīgi saraustīja plecus. Viņu neapveltīja ar īpa�i lielu uzmanību, kaut gan viņ� domāja, ka maksājis pietiekami. Grozoties sievie�u apak�veļas nodaļā, pārdevējas starojo�ā smaida pavadīts, viņ� bija juties kā izvirtulis. Vismaz viņ� bija spējis iz�ķirties par praktisku frotē rītakleitu.

- Es domāju, ka esmu izvēlējies pareizo izmēru, bet varbūt tu gribi pārbaudīt.

Rūpīgi aizvērusi �eku grāmatiņu, Dora salika uz tās rokas. Kad viņa pacēla skatienu, ziņkāri tajā bija aizstājis dusmu spīdums. s

- Runāsim atklātu valodu, Skimerhorn. Vai tu domā, ka pu�ķis no�ēlojamu ziedu un apģērba gabals ir pietiekami, lai nogludinātu ceļu?

- Es...

Viņa neļāva turpināt.

-Tu nospriedi, ka atliek tikai uzdāvāt man sauju margrietiņu, lai es sāktu dāļāt nopūtas un smaidus? Vai tā tu domā? Nezinu, draudziņ, kāda ir tava iepriek�ējā pieredze, bet ar mani tas neizdosies. - Viņa piecēlās no rakstāmgalda, atspiedās ar plaukstām pret kartona kārbu un pieliecās tuvāk. )a viņas acis būtu biju�as ieroci, D�eds būtu noasiņojis līdz nāvei. - Neattaisnojamu rīcību nevar kompensēt ar pāris neveiklām dāvanām un suņa izteiksmi sejā.

Dora atskārta, ka tūlīt sāks kliegt, tāpēc apklusa, lai savaldītos.

- Turpini, - D�eds klusi sacīja. - Saki visu līdz galam.

- Labi, lai notiek. Tu ar varu ielauzies manā dzīvoklī, mētādams apvainojumus. Kāpēc? Tāpēc, ka es pagadījos pa rokai, un tāpēc, ka tev nepatika, kā veidojas mūsu attiecības. Tev pat neienāca prātā, ka varbūt tu kļūdies, tu vienkār�i uzbruki. Tu mani pārbiedēji līdz nāvei, vēl ļaunāk... - Viņa saknieba lūpas un novērsās. - Tu mani pazemoji, jo es ļāvos. Es tikai stāvēju, drebēju un raudāju. Es pat nepretojos. - To atzinusi, viņa jutās mierīgāka un atkal pagriezās pret D�edu. - To es necie�u vairāk par visu.

Viņ� to ļoti labi saprata.

- Tu būtu traka, ja noskaņojumā, kādā es biju, sāktu pretoties.

- Tas nav svarīgi.

- Ir gan svarīgi. - D�eds no jauna sajuta, ka viņā mostas negantas dusmas uz sevi. - Dieva dēļ, Dora, tu atradies aci pret aci ar maniaku, kas neatbild par savu rīcību. Ko tad tu varēji darīt? Nogāzt mani zemē?

- Es protu aizstāvēties, - viņa atteica, sasliedama zodu. - Man vajadzēja kaut ko darīt.

- Tu darīji. - D�eds atcerējās, ka Doras �ausmu asaras bija viņu atskurbināju�as. - Tu esi traka, ja kaunies tāpēc, ka tev bija bail.

- Es nedomāju, ka, mani apvainojot, Skimerhorn, tu atradīsi ar mani kopīgu valodu. - Viņa pacēla roku, lai atglaustu matus. D�eds ievēroja, ka tas nebija viņas parastais �ests. Tajā jautās nogurums. - Klausies, man bija smaga diena...

Doras balss aprāvās, jo D�eds saņēma viņas plaukstu. Jūtot, ka viņa sastingst, viņ� saudzīgi iztaisnoja viņas roku. Dora bija atrotījusi �aketes piedurknes, lai strādātu. Uz delmiem bija saskatāmi viegli zilumi - zīmes, kas, D�eds to skaidri zināja, atbilstu viņa pirkstu nospiedumiem.

- Es varu atvainoties, cik vien gribu. - Viņa skatiens runāja pats par sevi. - Tas neko daudz nenozīmē. - Palaidis vaļā Doras rokas, viņ� savējās sabāza kabatās. - Es nevaru sacīt, ka nekad nebūtu sagādājis sievietei zilumus, jo tā nebūtu patiesība. Ta�u tas vienmēr bija saistīts ar pienākumu izpildi, nekad ne personiski. Es tev nodarīju sāpes. Un es nezinu, kā tev to atlīdzināt.

Viņ� devās uz kāpnēm.

- D�ed! - Doras balsī izskanēja nopūta. - Pagaidi mazliet! -Tīrais negals, viņa atzina, atverot kārbas vāku. Rītakleita bija gandrīz tāda pati kā viņējā, vienīgi krāsa ne. Viņa nogludināja ar pirkstu tum�zaļo frotē atloku.

- Viņiem nebija baltu. - D�eds nodomāja, ka vēl nekad mū�ā nav juties tik muļķīgi. - Tu bie�i nēsā ko�as krāsas, tāpēc...

- Skaista rītakleita. Bet es neteicu, ka tev top piedots.

- Labi.

- Man glu�i vienkār�i labāk patiktu, ja mēs atrastu kādu saprātīgu kompromisu. Man nepatīk naidoties ar kaimiņiem.

- Tiesības noteikt likumus pieder tev.

Viņa tikko jau�ami pasmaidīja.

- Dro�i vien tev sagādā īstas cie�anas, ka jānodod tāda vara citās rokās.

- 'Tu nekad neesi bijusi vīrietis, kas kaut ko pērk sievie�u apak�veļas nodaļā. Tu neko nezini par cie�anām. - D�edam gribējās viņai pieskarties, ta�u viņ� neuzdro�inājās. - Es jūtos ļoti nelāgi, Dora.

- Zinu. Es tie�ām zinu. �orīt es biju uz sevi gandrīz tikpat nikna, cik uz tevi. Nepaspēju nomierināties, kad veikalā gadījās nepatik�anas. Tāpēc, kad tu atgriezies, biju gatava kādu nogalināt.

- Kas par nepatik�anām?

- Zādzība. - Viņas skatiens atkal saspringa. - �orīt. Neilgi pēc tam, kad tu aizgāji pirkt sev grēku no�ēlnieka kreklu.

Viņ� nesmaidīja.

- Vai esi pārliecināta, ka vakar vakarā, kad slēdzi veikalu, viss bija savā vietā?

Viņa sastinga.

- Es pārzinu savas preces, Skimerhorn.

- I�u teici, ka vakar vakarā pārnāci da�as minūtes pirms manis.

- Jā, bet kāds tam...

- Kad es aizgāju, tu juties draņķīgi. �orīt tu vēl aizvien juties draņķīgi. Es nedomāju, ka tu varēji ievērot.

- Ko ievērot?

- Vai aug�stāvā kaut kā netrūka. Iesim paskatīsimies tagad.

- Par ko tu runā?

- Vakar vakarā kāds ir bijis manā dzīvoklī.

Dora novērsās, ta�u D�eds pamanīja �aubas viņas sejā.

- Es to nesaku, lai attaisnotu savu rīcību, bet kāds ir bijis manā dzīvokli, - viņ� atkārtoja, pūloties runāt mierīgā balsī. - Policisti redz to, ko neredz citi. Es nodomāju, ka tas varbūt ir kāds no Speķa cilvēkiem, kur� grib mani patraucēt, bet tikpat labi iebrucējs var būt kāds cits. Kāds, kas tīko pēc greznumlieti-ņām.

- Un kā tad signalizācija? Tevis ieliktās slēdzenes, kas pasargā no laupītājiem?

- Nekas nepasargā no laupītājiem.

- Ali... - Dora uz mirkli aizvēra acis, bet D�eds, saņēmis

viņu aiz rokas, vilka aug�up pa kāpnēm. - ļā, tagad es pavisam noteikti jūtos labāk. Pirms mirkļa es varēju dusmoties tikai uz veikala zagli. Tagad tu liec man raizēties, ka laupītājs lo�ņājis apkārt pa manu dzīvokli.

- Mēs tikai paskatīsimies. Vai atslēgas paņēmi?

- Durvis nav aizslēgtas. - D�eda skatiens lika viņai sasliet gaisā spuras. - Paklau, gudriniek, ārējās durvis ir aizslēgtas, un es biju tepat lejā. Turklāt... - Viņa atgrūda vaļā durvis. - Neviens �eit nav bijis.

- Hmm... - Viņ� noliecās, lai apskatītu atslēgu, ta�u neredzēja nekādas acīm redzamas ielau�anās pēdas. - Vai atstāji durvis vaļā, kad vakar gāji prom no mājām?

- Varbūt. - Viņa pamazām sapīka. - Es neatceros.

- Vai tu glabā mājās skaidru naudu?

- Mazliet. - Piegājusi pie rakstāmgalda, viņa atvēra atvilktni. - Tā ir �eit, kur tai vajadzēja būt. Tāpat kā viss pārējais.

-Tu nemaz nepaskatījies.

- Es zinu, kas tajā ir, D�ed.

Viņ� pats pārlūkoja istabu, nopētot lietas tikpat vērīgi, kā būtu nopētījis sejas policijas kartotēkā.

- Kas noticis ar gleznu? To, kas karājās virs dīvāna?

- Ar abstrakto gleznojumu? Mana māte iedomājās, ka viņai tas patīk, tāpēc es aiznesu gleznu pie viņas, lai kādu brīdi papriecājas. - Viņa norādīja uz diviem portretiem, kas atradās gleznas vietā. - Man �ķita, ka bū�u apmierināta ar �o abu sabiedrību. Bet es kļūdījos. Viņi ir pārāk nopietni un nosodo�i, bet man nav bijis laika...

- Rotaslietas?

- Protams, man ir rotaslietas. Labi, labi. - Pārgriezusi skatienu, Dora atgriezās guļamistabā. Viņa atvēra kamparkoka un melnkoka lādīti, kas stāvēja uz kumodes. - Izskatās, ka nekas netrūkst. Man ir diezgan grūti atcerēties, jo es �o to aizdodu Lī un viņa aizdod man... - Dora izņēma no lādītes samta kārbiņu un izkratīja no tās auskarus ar smaragdiem. - Ja kāds būtu te rakņājies, viņ� noteikti izvēlētos �os. Auskari ir ļoti vērtīgi.

- Jauki, - atteica D�eds, pārlaidis dārglietām pavir�u skatienu. Viņu nepārsteidza, ka Dorai ir daudz rotaslietu - tur pietiktu ducim sievie�u, ko greznoties. Dorai patika, ja bija daudz. Viņu nepārsteidza arī tas, ka guļamistaba bija tikpat pieblīvēta un mājīga kā viņas dzīvojamā istaba. Vai tikpat sievi�ķīga. - Tā tik ir gulta!

- Man tā patīk. $ī gulta ir Luija Piecpadsmitā stila atdarinājums. Es to nopirku no kādas Sanfrancisko viesnīcas. Nespēju turēties pretī galvgaļa valdzinājumam.

Iās bija augsts, pārklāts ar tum�zilu brokātu un viegli izliekts aug�galā. Dora rotājumu bija papildinājusi ar stepētu atlasa pārvalku sulīgos toņos un veselu armiju dekoratīvu spilvenu.

- Man patīk vakaros vēlu palikt nomodā un lasīt pie kamīna uguns. - Viņa aizvēra dārglietu lādīti. - Viena no �īs mājas priek�rocībām, kāpēc es to nopirku, bija lielās istabas un kamīns guļamistabā. Tas bija kā punkts uz i. - Viņa pasmaidīja. - Atvaino, kaptcin, neizskatās, ka man būtu ziņojams par noziegumu.

D�edam vajadzēja just atvieglojumu. Ta�u viņ� nespēja nelikties ne zinis par kņudoņu pakausī.

-Varbūt tu man iedosi nozagto lietu sarakstu? Mēs, tas ir, Brents varētu norīkot da�us vīrus, lai pārbauda lombardus.

- Es jau iesniedzu ziņojumu.

- Ļauj man palīdzēt. - �oreiz viņ� padevās vēlmei pieskarties, lai redzētu, vai viņa neatrausies. Kad viņ� noglāstīja Doras plecu, viņa pasmaidīja.

Tātad viņam ir piedots, D�eds nodomāja. Tik vienkār�i.

- Lai notiek. Nebūtu prātīgi atraidīt policijas kapteiņa palīdzības piedāvājumu veikala apzag�anas lietā. Ļauj man... -Viņa spēra soli uz priek�u, bet viņ� nepakāpās malā. Viņa bija tikai pienākusi soli tuvāk. Doras sirds ietrīsējās jūtās, kam nebija nekāda sakara ar bailēm. Pilnīgi nekāda sakara. - Saraksts ir lejā.

- Manuprāt, tev vajadzētu zināt, ka tev bija taisnība.

- To vienmēr ir patīkami zināt. Kur man bija taisnība �oreiz?

- Es biju apjucis par to, kas notika starp mums.

- Ak! - Vārds izlauzās trīso�ā balsī. Viņa nespēja to apvaldīt. - Kas notika starp mums?

Viņa acis satumsa. Dora iedomājās kobalta traukus veikala vitrīnā.

- Es tevi gribēju. Es iztēlojos, kā tevi izģērbju, glāstu, jūtu zem sevis. Es prātoju, vai tava āda gar�o tāpat, kā tā smar�o.

Dora vērās viņā platām acīm, bet viņas vēdera muskuļi dejoja.

- Vai tad tas bija tas, kas notika?

- No manas puses. Es mazliet juku prātā.

- Vai tagad ir labāk?

Viņ� pakratīja galvu.

- Sliktāk. Tagad es varu iztēloties, kā to visu daru �ajā gultā. Ja gribi man pamatīgi atmaksāt par pagāju�o vakaru, tev tikai jāpasaka, ka tevi tas neinteresē.

Dora dziļi izelpoja, ļaujot izplūst aizturētajai elpai. �Interesē� nebija glu�i tas vārds, ko viņa būtu izvēlējusies.

- Es domāju... - Vāri iesmiedamās, viņa atglauda ar abām rokām matus. - Es domāju, tā sacīt, ka es rūpīgi pārdomā�u tavu piedāvājumu un vēlāk tev pateik�u atbildi.

- Tu zini, kur mani var sameklēt.

- Jā, zinu.

D�eds pamanīja viņas satraukumu, un viņu tas iepriecināja.

- Vai nevēlies paēst vakariņas? Mēs varētu... apspriest noteikumus.

Viņas sirds spēji, me�onīgi salēcās, liekot justies bezgala jaunai un bezgala muļķīgai.

- Es nevaru. Man norunāta tik�anās - ar māsasdēlu. - Dora paņēma no galdiņa matu suku sudraba ietvarā, nolika to atpakaļ. - Viņ� ir tajā attīstības posmā, kad riebjas meitenes, tāpēc es viņu �ad tad aizvedu uz kino vai spēļu automātiem. Kaut kas līdzīgs pui�u vakaram ārpus mājas.

- Tu esi meitene.

- Ri�ijs tā nedomā. - Viņa atkal paņēma suku, grozot pirkstos tās rokturi. - Man nav nekas pretī pusotras stundas sēdēt �Zombijos - atriebējos no elles� - tas mani pielīdzina viņa draugiem.

- Ja tu tā saki. - Pametis skatienu lejup uz Doras nervozajām rokām, viņ� pasmaidīja.-Tad mēs izmēģināsim pui�u vakaru vēlāk.

- Noteikti. Varbūt rīt.

- Domāju, ka varu to iekļaut savā dienas kārtībā. - Saudzīgi izņēmis suku no Doras nervozajiem pirkstiem, D�eds nolika to malā. - Varbūt iesim un apskatīsimies sarakstu?

Kad viņi bija dro�i tiku�i laukā no guļamistabas, Dora klusi un atviegloti nopūtās. Viņa katrā ziņā to pārdomās - tiklīdz asinis būs atplūdu�as atpakaļ galvā.

- Vai paņēmi apak�stāva atslēgas? - D�eds apvaicājās, kad viņi bija iznāku�i gaitenī.

- Ko? Ak jā.

- Labi. - Viņ� pagrieza atslēgu slēdzenē un aizvēra durvis.

Dikarlo būtu apmierināts ar saviem luksusa apartamentiem viesnīcā �Ritz-Carlton" - ar mīksto, milzīgo gultu, pilno bāru, lielisko apkalpo�anu un masieri, kas ieradās pēc pieprasījuma.

Dikarlo būtu apmierināts-ja vien viņa rīcībā būtu glezna.

Tagad viņ� iek�ēji vārījās dusmās.

Viņ� sprieda, ka būtu ieguvis gleznu - vai vismaz uzzinājis, kur tā atrodas, ja vien nelaikā nebūtu ieradies vīrietis.

Viņam negribējās zvanīt Finlijam. Viņam nebija nekā ziņojama par pagāju�o vakaru, ja nu vienīgi par pilnīgu neveiksmi, kaut gan termiņ� joprojām bija spēkā - līdz otrajam janvārim. Viens tuk�s vakars velni�ķīgi izjauca viņa grafiku, ta�u īstenībā tā bija tikai aizkavē�anās, nevis traģēdija.

Dikarlo sako�ļāja riekstu un noskaloja to ar �Beaujolais�, kas bija palicis pāri no len�a. Viņ� nesaprata, kā vīrietis varēja zināt, ka viņa dzīvoklis ir pārmeklēts. Atlaidies uz dīvāna, Di-karlo pārlika prātā katru soli, ko bija spēris iepriek�ējā vakarā. Viņ� neko nebija aizskāris. Viņ� nebija pievācis pat viegli paņemamas lietas no abiem dzīvokļiem. To, ko viņ� bija paņēmis no veikala apak�stāvā, norakstīs uz veikala apzag�anas rēķina.

Tā kā vīrietis bija pārliecināts, ka viņa dzīvoklī bijusi sieviete, kura mitinājās gaiteņa pretējā pusē, Dikarlo nedomāja grozīt savus plānus.

Viņ� nosprieda, ka atliek tikai atgriezties. Viņ� izdarīs tie�i to, ko bija domājis darīt iepriek�ējās dienas vakarā, - tie�i to. Un �oreiz viņ� ieies dzīvoklī, zinot, ka nogalinās sievieti, kad būs beidzis savu darbu.

Temperatūra zem �ilbino�ajām nakts debesīm, kas no vienas vietas bija nokaisītas ar ledainām zvaigznēm un ko pār�ķēla plāns, sarmots mēness, bija noslīdējusi līdz dzeldīgiem �etrpadsmit grādiem. Veikali Dienvidu ielā bija cie�i noslēgti un automa�īnu straume izsīkusi. Paretam no viena otra restorāna iznāca kāds siltā mētelī satinies klients un steidzīgā gaitā devās uz ma�īnu vai metro. Tad iela atkal kļuva tuk�a - un ceļu apgaismoja vienīgi laternas.

Pirmo reizi metot riņķi ap kvartālu, Dikarlo pamanīja policijas de�ūrma�īnu. Viņa rokas, nogrie�oties sānis, lai brauktu gabalu gar upi, cie�āk sa�ņaudza stūri. Dikarlo nebija rēķinājies ar iejauk�anos no malas. Parasti policisti bija pārāk aizņemti, lai apsargātu ēku, kurā bijusi sīka ielau�anās vai zādzība veikalā.

Varbūt sievietei ir sakars ar policijas �efu, prātoja Dikarlo. Varbūt viņu, Dikarlo, pametusi veiksme. Lai nu kā, tas bija tikai kārtējais sīkums. Un vēl viens iemesls, kāpēc jāatbrīvojas no kārdino�ās Konrojas jaunkundzes, kad būs dabūjis no viņas, ko gribējis.

Lai nomierinātos, Dikarlo desmit minūtes bezmērķīgi braukāja pa ielām. Viņ� izslēdza radio un pārlika prātā vairākus scenārijus. Kad viņ� atkal atgriezās Dienvidu ielā, plāns bija izstrādāts. Viņ� piebrauca ielas malā un nostājās policijas ma�īnai priek�ā. Izņēmis no cimdu nodalījuma Filadelfijas ielu karti, Dikarlo izkāpa no automa�īnas. Viņ� zināja, ka policists viņā redzēs tikai solīdi ģērbtu vīrieti, kas, braukdams nomātā automa�īnā, acīmredzot apmaldījies.

- Vai cienītajam kas noticis? - Policists nolaida ma�īnas logu. Iek�pusē smar�oja pēc kafijas un maizītēm ar �āvētu �ķiņķi.

- Pavisam noteikti. - Iejuzdamics savā lomā, Dikarlo vientiesīgi pasmaidīja. - Nopriecājos, kad ieraudzīju jūs piebraucam, virsniek. Nezinu, kur esmu nogriezies nepareizi, bet �ķiet, ka braukāju pa apli.

- Man jau likās, ka pirmīt jūs redzēju. Paskatīsimies, ko varam darīt. Kur jūs gribējāt nokļūt?

- Piecpadsmitās un Valriekstu ielas stūris. - Dikarlo iebāza pa logu karti. - Kartē es to atradu ātri. Ta�u karte ir viena lieta, bet sameklēt, braucot ar ma�īnu, pavisam kas cits.

- Tas ir vienkār�i. Jūs aizbraucat līdz Piektajai ielai un nogrie�aties pa kreisi. Pie Neatkarības laukuma nonāksiet tie�i uz Valriekstu ielas un vēlreiz pagriezīsieties pa kreisi. - Policists pasniedzās pēc pildspalvas. - Ks jums parādī�u.

- Liels paldies, virsniek! - Dikarlo smaidot piespieda pistoli ar klusinātāju pie formā tērptajām krūtīm. Abu vīrie�u skatieni sastapās sirdspuksta ilgumā. Atskanēja divi slāpēti pauk�ķi. Policista ķermenis noraustījās un saguma. Pedantiski pārbaudījis pulsu un to neatradis, Dikarlo ar cimdos ģērbtām rokām rāmi atvēra automa�īnas durvis un nostatīja līķi sēdus. Aizvēris logu un aizslēdzis durvis, viņ� mierīgā gaitā devās atpakaļ pie savas ma�īnas.

Viņ� sāka saprast, kāpēc brālēnam Gvido slepkavo�ana sagādā baudu.

Dora bija vīlusies, ka Ri�ijs nepieņēma viņas ielūgumu palikt pa nakti. Zēns, �ķita, bija saņēmis labāku piedāvājumu, tāpēc viņa pēc kino izlaida māsasdēlu pie drauga mājas.

Viņa vēlējās, kaut būtu aizbraukusi pie Lī un D�ona pēc pārējiem bērniem. Jauka, trok�ņaina nakts ballīte pid�amās būtu nomierinājusi viņas nervus. Viņai vienkār�i negribējās palikt vienai pa�ai.

Nē, Dora sevi palaboja, visu sare�ģī tas, ka viņa nevēlas būt viena un da�u viegli pārvaramu soļu attālumā no D�eda Skimcrhorna. Lai cik pievilcīgs un valdzino�s todien bija D�eds, viņa palaikam atgādināja sev, ka �is vīrietis var zaudēt varu pār sevi.

Viņa pilnībā ticēja D�.eda no�ēlai - un pieņēma to. Viņa pat saprata, kāpēc viņ� tā rīkojies. Ta�u D�eds bija un palika dinamīta pakete ar ļoti īsu degli. Viņa negribēja gadīties ceļā un ciest, kad tas eksplodēs no jauna.

Ta�u arī Dorai pa�ai bija dedzīgs temperaments. Varbūt deglis bija garāks, bet, sprīdi pa sprīdim uzkrājoties lādiņam, sprādziena spēks bija gaidāms tikpat spēcīgs.

Varbūt tie�i tas viņam ir vajadzīgs, prātoja Dora. Sieviete, kas spētu stāties viņam pretī, atsist uzbrukumu un uzvarēt tikpat bie�i, cik zaudēt. Ja D�edam būtu kāds, kas saprastu vajadzību laiku pa laikam spārdīt nedzīvus priek�metus, varbūt viņ� atraisītos. Tas palīdzētu izspiest no brūcēm indi, kas nelika viņam mieru. Tas varētu...

- Pagaidi, Dora, - viņa nomurmināja. - Tu sāc no otra gala. Tas nav vajadzīgs viņam, tas ir vajadzīgs tev. - Savukārt viņai nebija vajadzīgs mīļākais, kam vairāk problēmu nekā Jūd�ina O�Nīla lugā. Vienalga, cik burvīgs viņ� bija, kad smaidīja. Dora iegriezās nelielajā, ar granti nokaisītajā stāvvietā aiz veikala.

�Thunderbini� bija pazudis. Dora sarauca pieri, bet pēc mirkļa pakratīja galvu. Jo labāk, viņa nodomāja. Ja D�eda nebija tuvumā, viņai nevajadzēs domāt par to, ka varētu pieklauvēt pie viņa durvīm un izaicināt nelaimi.

Doras zābaki noskrapstēja uz grants un noklaudzēja pret lieveņa pakāpieniem sētaspusē. Tos viņa parasti pārvarēja skrie�us. Nospiedusi signalizācijas kodu, Dora atslēdza durvis un aizslēdza tās sev aiz muguras.

Viņa nolēma, ka neizaicinās likteni un neklausīsies, kad atgrie�as D�eds, bet dosies agri pie miera. Krūze tējas, uguns kamīnā un grāmata, ko viņa mēģināja lasīt, - lieliskas zāles satrauktam prātam. Ja laimēsies, tās mazinās arī iespaidu, ko bija atstājusi �ausmu filma �Kliedz, ja uzdrīksties�, kuru viņa tovakar ar Ri�iju bija noskatījusies.

Dora atslēdza dzīvokļa durvis un iededza lampiņas Ziemassvētku eglītē. Mājīgās, krāsainās uguntiņas viņu vienmēr iepriecināja. Ieslēgusi klusu mūziku, Dora novilka zābakus un mēteli. Visu rūpīgi liekot priek�nama skapī, viņa kopā ar Billiju Holideju klusi dungoja dziesmiņu.

Klusi plak�ķinot zeķēs autās kājas, viņa devās uz virtuvi, lai uzliktu tējkannu. Kad dzīvojamā istabā ie�īkstējās grīdas dēlis, viņas plauksta uz krāna slēd�a sarāvās. Dorai sirds sakāpa kaklā, un, sastingusi ar tējkannu rokā, ūdenim �ļakstoties pāri malām izlietnē, viņa stāvēja sastingusi un ieklausījās savas strauji puksto�ās sirds dunā.

- Saņemies, Konroja, - viņa no�ukstēja. Tā tik vēl trūka, lai kaut kādas muļķīgas filmas pēc skraidītu tirpas pār muguru! Dzīvojamā istabā viņu negaidīja septiņas pēdas gar�, necilvēcīgs psihopāts ar miesnieka nazi rokā. Vienkār�i mājai sēdās pamati.

Uzjautrinādamās par sevi, Dora uzlika tējkannu uz uguns, pagrieza lielāku liesmu. Viņa atgriezās dzīvojamā istabā un apstājās kā zemē iemieta.

lajā valdīja piķa melna tumsa un tikai blāvs atspīdums no virtuves izgaismoja mēbeļu aprises. Tas, protams, padarīja tumsu vēl baisāku.

Vai tad viņa nebija iedegusi lampiņas eglītē? Protams, bija, Dora sev atgādināja, kaut roka pati slīdēja pie kakla, mierinot trīso�o pulsu. īssavienojums? Nē, nē, stereo vēl aizvien spēlēja, un tas ar eglīti bija saslēgts vienā kontaktā. Dora lēnām apsvēra iespējas, gaidot, kad sirds atgūs parasto ritmu. Dro�i vien pārdegu�as egles spuldzītes. Galvu grozīdama par savu sakāpināto iztēli, Dora devās pāri istabai, lai tās pārbaudītu.

Tajā brīdi nodzisa gaisma virtuvē viņai aiz muguras.

Dorai aizrāvās elpa, un, no jauna nodrebinājusies, viņa ie-elsās. Ādai pārslīdēja lipīgi baiļu pirksti. Veselu minūti viņa stāvēja nekustēdamās, ieklausīdamās ikvienā skaņā. Nekas nebija dzirdams, vienīgi pa�as duno�ie sirdspuksti un seklā elpa. Viņa pacēla roku pie galvas un iesmējās. Protams, tur nekā nebija. Izdegu�as spuldzītes, nekas vairāk.

Pārāk dzīva iztēle var nogalināt, Dora prātoja. Viņai vajadzēja tikai...

Kāda plauksta aizspieda Dorai muti un kāda roka apvijās viņai ap vidukli. Pirms Dora apjēdza, kas notiek, viņa bija saspiesta kā knaiblēs.

- Tev ta�u nav iebildumu pret tumsu, vai ne, sirsniņ? -praktisku iemeslu pēc un lai vairotu viņas bailes, Dikarlo runāja �ukstus.-Tu tagad stāvi pavisam nekustīga un pavisam mierīga. Vai zini, kas tas ir? - Viņ� palaida tvērienu vaļīgāk tikai tik daudz, lai pabāztu pistoli zem viņas svītera un pārvilktu ar tā sānu krūtij. - Tas ir liels, nejauks ierocis. Tu ta�u negribēsi, lai es to lieku lietā, vai ne?

Dora pakratīja galvu, cie�i aizspiezdama acis, kad Dikarlo glāstīja viņas miesu ar tēraudu. Viņa pilnīgi bija zaudējusi spēju domāt.

- Laba meitene. Tagad es noņem�u savu roku. Ja tu kliegsi, bū�u spiests tevi no�aut.

Kad Dikarlo noņēma plaukstu no viņas mutes, Dora saknieba lūpas, lai tās netrīcētu. Viņa nevaicāja, ko viņ� grib. Viņa baidījās, ka viņai tas jau zināms.

- Es vakar tevi novēroju, kad tu guļamistabā izģērbies. -Viņa elpa, ieslidinot brīvo roku Dorai starp kājām, kļuva straujāka. - Tev mugurā bija melna apak�veļa. No me�ģīnēm. Man patika.

Viņa noelsās un aizgrieza galvu. Dikarlo sāka berzēt plaukstu gar viņas biksēm. Novērojis. Viņ� to bija novērojis, pretīgumā Dora nespēja domāt ne par ko citu.

- Pēc tam kad būsim tiku�i galā ar darī�anām, tu man atkārtosi savu striptīziņu.

- Man... man ir nauda, - viņa izstomīja. Lai nedomātu par to, ko Dikarlo darīja ar viņas miesu, Dora, sakodusi zobus, raudzījās tie�i uz priek�u. - Da�i simti skaidrā naudā. Es tev tos iedo�u.

- Tu man dosi vis kaut ko. Vai �o var atpogāt arī priek�pusē? - Kad Dikarlo aizskāra viņas krū�turi, Dora ie�ņukstējās. - Ak jā, ļoti jauki. Kādā krāsā tas ir? - Kad viņa neatbildēja, Dikarlo piespieda pistoles stobru viņai pie krūtīm. - Tu gribi man atbildēt, kad es jautāju.

- S-sarkans.

- Biksītes arī?

Kauna sārtums pārklāja Doras sviedriem klāto ādu.

- Jā, jā, arī sarkanas.

- Tu esi karsta meitene. - Viņ� iesmējās, atskārtis, ka sievietes trīco�ā balsī izteiktais lūgums pārstāt viņu smieklīgi uzbudina. Tā bija negaidīta balva.

- Mēs tie�ām jauki izklaidēsimies, mazā, un nevienam netiks nodarīts pāri. Kamēr vien tu dosi man, ko es gribu. Atbildi, ka saprati.

-Jā.

- Kas jā?

Dora apslāpēja �ausmas.

- Jā, es saprotu.

- Labi. Tie�ām labi. Vispirms es gribu, lai tu man pasaki, kur tas ir, pēc tam ķersimies pie izpriecām.

Dedzino�as asaras ietrīsējās Dorai acīs. Viņa bija domājusi, ka iepriek�ējās dienas pārpratumā D�eds viņu nobiedējis līdz nāvei. Ta�u tas nebija nekas, pilnīgi nekas salīdzinājumā ar ledainajām �ausmām, kas viņu bija sagrābu�as tagad.

Un viņa neko nedarīja, tikai �ņukstēja, drebēja un gaidīja, kad kļūs par upuri. Dora pūlējās saņemties, lai zods netrīcētu. Viņa ta�u nebija bezpalīdzīga - nebūs bezpalīdzīga. Iespējams, viņu izvaros, bet tas viņam nenāksies viegli.

- Es nezinu, par ko tu runā. - Dorai nevajadzēja tēlot drebuļus, un viņa cerēja, ka vīrietis noticēs pilnīgajam sabrukumam, kad viņa saļima pret viņa augumu. - Lūdzu, lūdzu, nedari man sāpes! Es tev atdo�u visu, ko gribēsi, ja tu nedarīsi man sāpes.

- Es negribētu, lai tev sāp. - Dievs, viņ� jutās ciets kā dzelzs. Ik reizes, kad ierocis pārslīdēja sievietes miesai, viņa notrīsēja, un Dikarlo asinis sāka vārīties. Tie, ka& sacīja, ka izvaro�ana ir spēka noziegums, runāja pilnīgas blēņas, viņ� atskārta. Te galvenais bija vara. Tikai un vienīgi vara. - Dari, kā prasī�u, un mēs labi sapratīsimies. - Dikarlo pabāza pistoles stobru priek�pusē zem krū�tura āķī�a un lēnām virzīja to �urpu turpu pa iedobi starp viņas krūtīm. - Redzi, es apstaigāju visu māju un nevarēju to atrast. Pasaki man, kur ir bilde, un es novāk�u ieroci.

- Bilde? - Doras prāts drud�aini virmoja. Ja viņa darīs, kā prasīts, viņ� aizvāk�ot ieroci. Viņa darīs, kā prasīts. Ta�u viņa nebūs bezspēcīga. - Es tev iedo�u gleznu, jebkuru gleznu, kuru gribēsi. Lūdzu, novāc ieroci! Es nespēju domāt, kad esmu tik pārbijusies.

- Labi, mazā. - Dikarlo vieglītēm iekoda viņas auss ļipiņā un nolaida pistoli. - Tagad jūties labāk?

-Jā.

- Tu nepateici paldies, - viņ� sacīja un kaitēdamies atkal pacēla pistoli pie viņas krūtīm.

Dora aizvēra acis.

- Jā, paldies!

Apmierināts, ka viņa saprot, kur� te ir galvenais, Dikarlo atkal nolaida pistoli.

- Tā ir daudz labāk. Tikai pasaki man, kur tā ir, un es tev nedarī�u sāpes.

- Labi. - Dora saņēma kreisās rokas dūri labajā rokā. - Es tev pateik�u. - Un, cik abās rokās spēka, trieca elkoni Dikarlo vēderā. Viņ� sāpēs nostenējās un sagrīļojās. Metoties uz durvju pusi, Dora dzirdēja sev aiz muguras kritiena troksni.

lā�u viņas muskuļi aiz bailēm �ķita nejutīgi. Viņa iebrāzās gaitenī, gandrīz zaudējot pamatu zem kājām. Kad viņa bija tikusi līdz sētaspuses durvīm un raustīja slēdzeni, Dikarlo viņu panāca. Tajā bridi viņa kliegdama pagriezās un, domājot tikai par izdzīvo�anu, ar nagiem iegrābās Dikarlo sejā.

Viņ� lādēdamies apvija roku Dorai ap kaklu.

- Tagad mēs nevarēsim būt jauki, vai ne? - Viņ� apzināti aiz�ņaudza Dorai kaklu un sāka atmuguriski vilkt viņu atpakaļ uz tum�o dzīvokli.

Abi sadzirdēja soļu dunu uz kāpnēm. Ar vienu izmisīgu vēzienu Dikarlo sa�ķaidīja sve�turim līdzīgo gaiteņa lampu un palika gaidām tumsā.

Zemu salīcis, ar izvilktu ieroci gaitenī ienāca D�eds.

- Met zemē pistoli! - no�ņācās Dikarlo, paraudams uz aug�u roku, lai Dora sāktu rīstīties. - Es viņai turu pie muguras ieroci. Viena nepareiza tava kustība, un jaunkundze paliks bez muguras smadzenēm.

D�eds neredzēja ieroci, toties redzēja Doras nobālu�ās sejas aprises un dzirdēja viņas izmisīgo cīņu pēc elpas.

- Nomierinies! - Nenovērsdams skatienu no Dikarlo, viņ� pieliecās un nolika pistoli uz grīdas. - Viņa nebūs tev nekāds di�ais aizsegs, ja tu viņu no�ņaugsi.

- Piecelies, rokas aiz galvas! Pasper pistoli �urp!

D�eds atlieca muguru un saņēma pirkstus aiz pakau�a. Viņ� zināja, ka Dora nenolai� no viņa skatienu, ta�u nepaskatījās viņā.

- Kā tu domā, cik tālu tiksi?

- Pietiekami tālu. Pasper �urp pistoli!

D�eds pastūma ieroci starp sevi un Doru, zinot, ka vīrietim vajadzēs pienākt tuvāk, ja viņ� to gribēs dabūt. Pietiekami tuvu, sprieda D�eds, lai viņiem rastos cerība.

- Cik �ēl, - sacīja D�eds. - Izskatās, ka esmu zaudējis papildpunktu.

- Atpakaļ! Atpakaļ pie sienas! Nolādēts! - Dikarlo sāka svīst. Notikumi nerisinājās tā, kā tiem vajadzēja risināties. Ta�u sieviete bija viņa rokās. Un, ja sieviete bija viņa rokās, viņ� dabūs Finlijam gleznu.

Turot Doru starp sevi un D�edu, Dikarlo sāka sāniski virzīties pa gaiteni. Sniedzoties pēc D�eda iero�a, viņ� pielickda-mies rāva Doru sev līdzi. Kustība atslābināja tvērienu ap viņas kaklu.

Tajā pa�ā brīdī, kad D�eds bija gatavs rīkoties, Dora ievilka plau�ās gaisu.

-Viņam nav iero�a, - viņa nosēcās un atmuguriskā kritienā iespēra pa trīsdesmit astotā kalibra pistoli.

Tā izslīdēja laukā pa durvīm. Atvilcis Doru malā, D�eds sagatavojās Dikarlo uzbrukumam. Ta�u Dikarlo nevis uzbruka, bet metās bēgt.

D�eds panāca viņu pie durvīm. Viņi izgāzās pa tām abi reizē, saviju�ies vienā locekļu un lāstu murskulī. Margas no viņu trieciena pārlūza divos robainos gabalos. Brīdī, kad abi sasniedza zemi, Dora izrāpoja pa durvīm pēc iero�a.

Sitiens atlēca no D�eda muguras. Nākamais trāpīja viņam zemu vēderā. Viņ� trieca dūri otra vīrie�a sejā un gandarīts ieraudzīja iz�ļācamies asinis.

- Es nevaru to atrast! - iekliedzās Dora.

- Pazudi no �ejienes! - D�eds nobloķēja kājas spērienu, ar ko Dikarlo mērķēja viņam pa galvu, un atspieda pretinieku atpakaļ.

Dora nevis pazuda, bet me�onīgi iekaucās, kad Dikarlo, satvēris vienu salauzto margu gabalu, nikni atvēzējās pret D�eda galvu, tikai par da�ām collām aizsitot garām. Niknumā sakodusi zobus, viņa trijos soļos metās pie Dikarlo un uzklupa tam no mugurpuses.

Iekams Dikarlo izdevās aizmest uzbrucēju malā, viņa ieko-dās tam kaklā līdz asinīm.

Sāpes līdzinājās sprādzienam, kad Doras galva atsitās pret pakāpiena malu. Viņa tomēr pieslējās kājās. Ta�u acu priek�ā viss dubultojās, trīskār�ojās, tad satumsa pilnīgi - un viņa saļima uz grīdas.

Kad Dora atvēra acis, viss apkārt �ķita peldam. Turklāt sāpēja. Viņa atkal aizvēra acis un centās iegrimt atpakaļ bezdibenī.

- Nē, nevajag. Klau, sirsniņ, taisi vaļā acis! - D�eds vieglītēm pliķēja Doras vaigus ar delnas virspusi, līdz aizkaitinājums lika viņai ievaidēties un atvērt acis.

- Nevajag. - Viņa pastūma malā D�eda roku un sāka celties sēdus. Telpa sagriezās kā karuselī.

- Ne tik strauji. - Baidīdamies, ka viņas acis atkal pārgriezīsies un aizvērsies, D�eds palīdzēja viņai atgulties. - Centies palikt nomodā, bet dari to guļus.

- Mana galva. - Dora uzmanīgi pataustīja pakausi un sāpēs no�ņācās. - Kas man iesita?

- Tev iesita tas, nevis kas. Atpūties! Cik pirkstus redzi? -Viņ� pacēla Dorai pie acīm plaukstu.

- Divus. Vai mēs spēlējam dakterus?

Lai arī D�eds raizējās, vai viņai nav smadzeņu satricinājums, vismaz redze un valoda bija skaidra.

- Ks domāju, ka viss būs labi. - Atvieglojuma vilni acumirklī apslāpēja sa�utums. - Kaut ari tu to nemaz neesi pelnījusi pēc tik idiotiska gājiena. Ko tu, Konroja, darīji? Jāji cūkai uz muguras?

- Es centos palīdzēt. - Pēk�ņi Dora visu atcerējās, pārāk strauji, pārāk skaidri. Viņas pirksti satvēra D�eda plaukstu, atgādinot, ka viņ� joprojām tur viņas galvu. - Kur viņ� ir? - �oreiz, par spīti sāpēm, viņa pieslējās sēdus. - Vai viņ� aizbēga?

- Jā, aizbēga. Nolādēts! Es viņu dabūtu rokā, ja tu...

Viņa izaicino�i piemiedza acis.

- Ko es?

- Tu nokriti kā koks. Es nodomāju, ka esi kļūdījusies par ieroci. - Atceroties D�edu pārņēma spēj�, pretīgs nelabuma vilnis. - Doma, ka viņ� tevi no�āvis, tā teikt, novirzīja manu prātu no viņa sejas dauzī�anas. Ta�u izrādījās, ka nokrak�ķējusi tikai tava apbrīnojami cietā galva.

- Bet kāpēc tu nedzinies viņam pakaļ? - Dora sagrozījās un juta, ka ietīta tamborētā segā kā kūniņā.

- Laikam jau nespēju tevi pamest bezsamaņā guļot, salstot, noasiņojot...

- Noasiņojot? - Viņa nedro�i pieskārās galvai. - Vai man tek asinis?

- Nedaudz. - Tad viņa balsī ieskanējās profesionāls tonis. - Tu gribi, lai pasaku, kas te notika? Nedomāju vis, ka tas bija kāds no taviem pielūdzējiem.

Dora pavērās viņā un aizgriezās.

-Vai mums jāsauc policija?

- Es jau izsaucu. Brents ir ceļā uz �ejieni.

- Ak! - Viņa pārlaida skatienu dzīvoklim. - Viņam tie�ām pirms tam bija ierocis. Nezinu, kas ar to notika.

- Tas atradās zem galda. Es sadabūju.

Viņas smaids bija vārs un acumirklīgs.

-Tu neesi velti tērējis laiku.

- Tu nesteidzies ar samaņas atgū�anu. Vēl pāris minū�u, un es būtu izsaucis ātro palīdzību.

- Ak es laimīgā!

- Pietiek stīvēties. - Apsēdies blakus, D�eds saņēma viņas plaukstu, pārāk maigi, lai viņa to atrautu. - Pastāsti, kas notika. Precīzi un pēc kārtas.

- Dro�i vien tev bija taisnība - vakar kāds bija ielauzies mājā. �ķiet, viņ� ielavījies arī �eit. Es tie�ām neievēroju, ka kaut kas būtu paņemts vai neatrastos savā vietā, ta�u viņ� teica, ka redzējis mani izģērbjamies. - Dora brīdi vilcinājās. - Un, tā kā viņ� precīzi aprakstīja, kāda bijusi mana apak�veļa, viņam jātic.

D�eds pazina �īs iezīmes - pazemojumu, kas jaucās ar bailēm, kaunu, kas mijās ar dusmām.

- Dora, ja tev būtu vieglāk, varu pateikt, lai Brents izsauc policisti.

- Nē. - Viņa dziļi ievilka elpu. - Dro�i vien viņ� kaut kur bija paslēpies - varbūt atkal guļamistabā. Es taisnā ceļā iegāju virtuvē, gribēju uzvārīt tēju... Es atstāju tējkannu uz uguns.

- Es izslēdzu.

- Cik labi! Man tā tējkanna ir mīļa. - Viņa sāka tīt ap pirkstu segas bārkstis. - Kad atgriezos istabā, spuldzītes eglītē nedega. Tikko biju to ieslēgusi, tāpēc nospriedu, ka kontaktdak�a izslīdējusi no kontakta vai kas tamlīdzīgs. Devos pie eglītes, un tad virtuvē nodzisa gaisma. Viņ� uzklupa man no mugurpuses.

Doras balss sāka drebēt. Viņa nokrem�ļojās.

- Es būtu pretojusies. Man gribas domāt, ka es būtu pretojusies, bet viņ� pabāza man zem svītera pistoli un sāka, hmm, sāka berzēt to gar manu miesu. - Viņa vārgi iesmējās. - Dro�i vien da�i tie�ām saskata ierocī fallisko simbolu.

- Nāc �urp! - D�eds pievilka Doru sev tuvāk, atbalstīdams viņas sāpo�o galvu pret savu plecu. Kaut gan D�edu urdīja dusmas, viņ� glāstīja Dorai matus. - Pa�laik tev nekas vairs nedraud.

- Es zināju, ka viņ� grib mani izvarot. - Viņa aizvēra acis un paslēpa seju pie D�eda pleca. - Pagāju�ajā gadā mēs, tāds bariņ�, izgājām pa�aizsardzības kursus, bet es nenieka nespēju atcerēties. Man �ķita, ka smadzenes apņēmis ledus vāks, un es nespēju izlauzties tam cauri. Viņ� tikai runāja un runāja, cik mēs labi pavadī�ot laiku, un man sanāca dusmas. Viņ� siekalojās man uz kakla un teica, ka man tikai vajagot būt labai, tikai vajagot darīt, ko liek. Es tik ļoti saskaitos, jo viņ� domāja, ka es neaizstāvē�os. Dro�i vien es tomēr izlauzos cauri ledus vākam, jo ietriecu elkoni viņam vēderā un skrēju. Tajā brīdi ienāci tu.

- Labi. - D�edam negribējās domāt, kas būtu noticis, ja viņ� nebūtu ienācis.-Vai tu viņu pazīsti?

- Nedomāju vis. Es nepazinu viņa balsi. Bija pārāk tum�s, lai saredzētu, un viņ� stāvēja man aiz muguras. Man �ķiet, es viņu itin labi apskatīju, kad bijām ārpusē, bet man �is cilvēks nelikās pazīstams. - Viņa atbrīvoja aizturēto elpu. - Tavas jaunās margas pagalam.

- Būs vien atkal jāsalabo. Vai tev ir aspirīns?

- Vannasistabas aptieciņā. - Viņa pasmaidīja, jūtot lūpu pieskārienu deniņiem. Arī tas palīdzēja. - Atnes man pusduci, labi? - Kad D�eds piecēlās, viņa, jau mierīgāka, atlaidās guļus.

Tobrīd viņas skatienu piesaistīja saņurcītais dvielis uz kafijas galdiņa. Tas bija ar rokām iz�ūts pirkstu dvielis ar atlasa malām. Un tas bija notraipīts ar asinīm.

- Sasodīts, Skimerhorn, vai tie�ām tev vajadzēja ņemt pa�u labāko dvieli? - Viņa sa�utusi pieliecās. - Turklāt tas ir slapj�! Vai tu zini, kas notiek, ja slapju audumu atstāj uz koka virsmas?

- Es tobrīd nedomāju par mēbelēm. - Viņ� pārmeklēja aptieciņu. - Es nevaru atrast aspirīnu.

- Laid mani! - Dora nopriecājās, ka spēj pati piecelties un iet, līdz ieraudzīja sevi spoguļskapītī virs vannasistabas izlietnes. - Ak Dievs!

- Tev reibst galva? - Modri vērodams, vai neizpaudīsies ģīb�anas pazīmes, viņ� saņēma Doras rokas, gatavs viņu kritienā uzķert.

- Nē, man ir pretīgi. Vienīgā kosmētika uz manas sejas ir tā, kas izplūdusi zem acīm. Es atgādinu kaut ko no Adamsu ģimenes. - Pastiepusi roku, viņa nocēla no aug�ēja plaukta mazu, zilu aptiekas pudelīti. - Aspirīns.

- Kāpēc tas nav pareizajā pudelītē?

- Tāpēc, ka plastmasas pudelītes, kurās pārdod aspirīnu, ir neglītas un aizvaino manu nevainojamo stila izjūtu. - Izkratījusi no pudelītes �etras tabletes, viņa atdeva to atpakaļ D�edam.

- Kā tu zini, ka tās nav antihistamīna tabletes?

- Antihistamīna tabletes ir citā pudelītē, aspirīns ir �ajā zilajā. - Ielējusi no krāna ūdeni porcelāna tasītē, Dora vienā malkā norija tabletes. Izdzirdējusi klauvējienu pie durvīm, viņa saviebās. �ķita, visas pasaules sāpes koncentrēju�ās viņas galvā. - Vai tā ir policija?

- Jādomā gan. Paliec tepat!

Dora iepleta acis, ievērojusi D�eda d�insu kabatā ieroci. Pasniedzies pēc tā, viņ� nostājās pie durvīm.

-Jā?

- Te Brents.

- Pie velna, pēdējais laiks. - D�eds atrāva vaļā durvis un izgāza daļu aizturētā niknuma uz savu biju�o partneri. - Kādus, velns, policistus jūs pēdējā laikā sūtāt, ja apbruņots izvarotājs var mierīgi pasolot tiem garām un ielauzties aizslēgtā ēkā?

- Treinors bija labs cilvēks. - Brenta lūpas bija cie�i sakniebtas un drūmas. Viņ� paskatījās pāri D�eda plecam, kur vannasistabas durvīs stāvēja Dora. - Viņai nekas nekait?

- Nē, jo Filadelfijas policija ir tik prasmīga. Ja es nebūtu... -Viņ� aprāvās, jo Brenta skatiens beidzot caur dusmām bija nonācis līdz viņa apziņai. - Bija?

- Miris. Divi �āvieni krūtīs no tuva attāluma. Tik tuva, ka pulveris apdedzinājis viņa kreklu.

Ieraugot skatienus, kādus pārmija abi vīri, Doras solis kļuva lēnāks.

- Kas noticis? Kas vēl ir noticis?

- Es lūdzu Brcntam, lai atsūta ēkai apsardzi - ja nu tas, kur� ielauzās, atgrie�as. - D�eds izņēma cigareti. - Viņ� atgriezās. - D�eds aizdedzināja sērkociņu. - Un policists ir pagalam.

- Miris? - Sārtums, kas bija atgriezies Doras vaigos, izplēnēja.

- Es gribu, lai tu apsēdies, - lieti�ķi teica D�eds. - Un izstāsti visu notiku�o vēlreiz, soli pa solim.

- Kā viņu nogalināja? - Ta�u Dora jau zināja. - Viņu no�āva, vai ne?

- Apsēdīsimies, Dora. - Brents saņēma viņu aiz rokas, bet Dora atbrīvoja to un soli atkāpās.

- Vai viņ� bija precējies?

- Tā nav...

- Nesaki, ka tā nav mana darī�ana. - Viņa ieplāja ar delnu D�edam pa krūtīm, pirms viņ� paspēja pabeigt teikumu. - Cilvēks bija uz ielas, lai mēģinātu mani aizsargāt. Tagad viņ� ir miris. Es gribu zināt, vai viņam bija ģimene.

- Viņam bija sieva, - klusi sacīja Brents, ko vainas apziņa grauza ar sīkiem, truliem zobiņiem. - Divi bērni, abi koled�ā.

Apskāvusi ar rokām plecus, viņa aizgriezās.

- Dora. - D�eds pacēla roku, gribēdams viņai pieskarties bet ļāva tai atkrist atpakaļ. - Kad vīrietis vai sieviete iestāja policijā, viņi zina, ar ko riskē.

- Apklusti, Skimerhorn! Vienkār�i apklusti. Es eju uzvāri kafiju. - Viņa atglauda izjuku�os matus. - Mēs pārrunāsim tt vēlreiz.

Vēlāk visi trīs sēdēja Doras dzīvojamā istabā un soli p; solim pārsprieda viņas liecību.

- Savādi, ka viņ� atgriezās... nu jau izskatās, ka trīs reizes. -Brents ieskatījās savās piezīmēs. - Un, lai iekļūtu iek�ā, novāc policistu. Neizskatās vis pēc parasta izvarotāja.

- Nezinu. Jo vairāk es baidījos, jo vairāk viņam tas patika. -Viņa runāja, it kā atkārtotu lugas tekstu. - Es varēju saprast, ki viņ� ir uzbudināts, ka viņ� negrib, lai tas notiktu pārāk ātri Viņ� nebeidza runāt. Viņ� sacīja... - Dora atvēra acis. - Es aiz mir�u. Viņ� kaut ko teica par bildi.

- Viņ� gribēja f otogrāfiju? - vaicāja Brents.

- Es... nē. Nē, nedomāju vis. Viņ� gribēja vienu noteikti bildi, gribēja, lai pasaku, kur tā atrodas. Tobrīd es īsti neklausi jos, jo zināju, ka man kaut kas jādara, citādi viņ� man uzbruks.

- Kādas fotogrāfijas ir tavā albumā?

- Manuprāt, visādas. Ģimenes foto, brīvdienu un dzim�a nas dienu uzņēmumi. Nekas tāds, ko varētu iekārot.

- Kad tu pēdējoreiz fotografēji? - taujāja D�eds. - Ko ti fotografēji?

- Da�as bildes uzņēmu Ziemassvētkos pie Lī. Neesmu tā* pat vēl attīstījusi. Pirms tam... - Viņa pārlaida plaukstu pāi matiem, atglau�ot uz. mirkli no sejas, tad ļaujot tiem atkal noslīdēt. - Jēzus, es pat īsti nezinu. Tas bija pirms daudzām nedēļām, varbūt pat mēne�iem.

- Ja tev nav iebildumu, es gribētu to filmu attīstīt. - Brent; pasmaidīja. - Nekad nenāk par ļaunu pārbaudīt.

- Es to atnesī�u.

- Kaut kas nav pareizi, - sacīja D�eds, kad viņa bija izgājusi no istabas. - Neviens nemēdz nogalināt policistu, pēc tam �ķērsot ielu, lai izvarotu sievieti un paņemtu viņas fotoalbumu.

- Ar kaut ko mums jāsāk. Viņ� gribēja bildi, mēs paskatīsimies viņas bildes. Varbūt viņa nofotografējusi kaut ko tādu, ko nevajadzēja.

- Varbūt. - lā�u viņ� nespēja iedomāties, kā tas varētu iederēties notikumos.

- Vai tu redzēji viņu tik labi, lai varētu izgatavot fotorobotu?

- Augums - se�as pēdas un simt septiņdesmit collas. Tum�i mati, tum�as acis, slaids. Viņam mugurā bija pelēks ka�mira mētelis un tum�zils vai melns uzvalks ar sarkanu kaklasaiti. Savādi, ka, gatavojoties izvaro�anai, kāds ģērbjas uzvalkā ar kaklasaiti.

- Pasaulē netrūkst dīvainību.

- Te būs filmiņa. - Dora nolika uz galda kārbiņu. - Tur bija palicis pāris kadru, bet es nedomāju, ka tos izmanto�u.

- Paldies! - Brents iebāza filmiņu kabatā. - Es vēlētos, lai jūs ar D�edu izveidotu fotorobotu. Tā ir tāda mantiņa, kas palīdzēs salikt kopā veselumu.

- Protams. - Izrāde nebeidzas, viņa nelaimīga nodomāja.

- Es paņem�u mēteli.

- Ne �ovakar. - Brents pastūma augstāk brilles un piecēlās.

- Tev mazliet jāatpū�as. Rīt labāk veiksies. Ja ienāk prātā vēl kaut kas, zvaniet jebkurā laikā.

- Labi. Paldies!

Kad abi bija paliku�i vieni, Dora salika kaudzītē krūzes un tasītes. Joprojām bija grūti paskatīties acīs D�edam.

- Es vēl neesmu tev pateikusi paldies.

- Tas nekas. - Viņ� saņēma Doras plaukstas. - Nevajag pateikties. Man dro�i vien vajadzētu tevi aizvest uz slimnīcu. Lai viņi apskata tavu cieto galvu.

- Es negribu, lai ārsti mani biksta. - Viņa saknieba lūpas, lai tās nedrebētu. - Es negribu, lai kāds mani biksta. Aspirīns parasti noņem pat asākās galvassāpes.

- Tas neko nelīdz pret smadzeņu satricinājumu.

- Nekas cits ari nelīdz. - Dora, lūdzot izpratni, savija pirkstus ar viņa pirkstiem. - Neuzstāj, labi?

- Kas tad uzstāj? - Atbrīvojis plaukstas, viņ� vieglītēm atgāza atpakaļ Doras galvu un ieskatījās viņai acīs. Viņ� ieraudzīja tikai nogurumu. - Liecies gultā!

- Ks neesmu nogurusi. Kafija dro�i vien uzturēs mani nomodā līdz... es �ovakar gandrīz atvedu Ri�iju uz �ejieni. - To iedomājoties, viņai sa�ņaudzās pakrūte. - Ja viņ�... - Tas bija domu pavediens, ko Dora nevēlējās izdomāt līdz galam. - Sājā vietā vajadzēja būt dro�i.

- �eit būs dro�i. - Viņ� saudzīgi saņēma Doras plecus un sāka masēt saspringtos muskuļus. - Nākamo reizi, kad ie�u uz veikalu pēc cigaretēm vai piena, ņem�u tevi līdzi.

- Tad lūk, kur tu biji! - Tā kā viņai mazliet par daudz gribējās atbalstīties pret D�eda augumu, viņa paņēma tasītes un aiznesa tās uz virtuvi. - Es neredzēju iepirkumu maisiņu.

- Es to atstāju ma�īnā, kad izdzirdēju tavu kliedzienu.

Tasītes no�ķindēja uz letes.

- Laba doma. Vai tu vienmēr, ejot uz veikalu, ņem līdzi ieroci?

Diennakts veikalos reizēm mēdz uzbrukt, lai atņemtu pienu. - Kad Dora aiz�ņaugtā balsī iesmējās, D�eds noglauda viņai matus.

- Neraizējies, es neesmu tuvu sabrukumam.

- Es neraizējos. - 'lā�u viņ� nenoņēma plaukstu no Doras matiem. - Vai gribi, lai piezvanu tavai māsai? Tēvam vai mātei?

- Nē. - Dora iesprauda aizbāzni izlietnē un atgrieza krānu. - Dro�i vien man rit viņiem kaut kas būs jāsaka, un tas vien jau būs diezgan nepatīkami.

D�eds zināja - viņa niekojas ar traukiem nevis tāpēc, ka apzinīgums nepieļautu tos atstāt nemazgātus, bet tādēļ, lai novilcinātu laiku, kad būs jāpaliek vienai. Vismaz to viņ� varēja nodro�ināt.

- Zini ko, kā būtu, ja es �onakt pārgulētu uz dīvāna? Apsolu, ka neatstā�u izlietnē skū�anās krēmu.

Pateicīgi nopūzdamās, Dora aizgrieza krānu un pagriezusies paslēpa seju D�edam pie krūtīm.

- Paldies!

Brīdi vilcinājies, D�eds viņu apskāva.

-Vēl nesaki paldies. Varbūt es krāk�u.

- Es riskē�u. - Viņa paberzēja vaigu gar D�eda vaigu. - Es tev teiktu, ka tu vari gulēt manā gultā, bet...

- Nav īstais brīdis, - viņ� pabeidza teikumu.

- Jā. Brīdis ir pats ļaunākais. - Viņa atkāpās. - Es tev sameklē�u spilvenu.

Viņa izskatījās labi. Tie�ām labi. D�eds savā mū�ā nebija daudz vērojis guļo�as sievietes, īpa�i ja tās negulēja vienā gultā ar viņu, bet neviena no rīta nebija izskatījusies tik labi kā Dora.

Viņa gulēja uz vēdera, atmetusi rokas. Izjuku�ie mati bija atglausti no vaiga, ieskaujot seju kā viens vienīgs vilnis. Viņa izskatījās ārkārtīgi jauka.

D�eds zināja, ka Doras lielās, tum�ās acis parasti valda pār viņas izteiksmīgo seju. Ta�u tagad acis bija ciet un sejā bija iegūlis miers.

Viņa izskatījās sasodīti labi.

Varbūt tā bija viņas āda. Doras āda līdzinājās zīdam - gludam, baltam zīdam, ko viegli iekrāsoja sārtums.

Nokaunējies un apstulbis no savām domām, viņ� tās spēji aizgainīja. Kad vīrietis sāk domāt metaforās par sievietes ādu, viņ� ir pazudis.

D�eds piegāja pie gultas, nolika krūzi uz naktsgaldiņa un

apsēdās uz gultas malas.

Viņ� varēja Doru saost - to nevērīgi juteklisko smar�u, kas

vienmēr lika izkalst viņa mutei. Vēl viens briesmu signāls, viņ� nosprieda, - vīrietis sapinas smar�u valgos.

- Izidora. - Viņ� pieskārās Doras plecam zem biezās segas un vieglītēm sapurināja, kā visu nakti bija darījis ik pa divām stundām, lai pārliecinātos, ka viņa ir pie samaņas.

Dora izdvesa skaņu, kaut ko starp aizvainojumu un dusmām, un pagriezās. Kustoties sega noslīdēja viņai no pleciem. D�cds domīgi nopētīja viņas izvēlēto naktskreklu. Tas izskatījās biezs kā bruņukrekJs un �ilbino�i zils. Viņ� ievēroja divas sārtas uz�uves, kas atgādināja cūkas ausis. D�eds ziņkārīgi pacēla segu. Viņam pretī nepārprotami smaidīja tukla cūkas galva.

Viņ� iztēlojās, ka Dora izvēlējusies �o naktskreklu tādēļ, lai viņai būtu silti un neizraisītu ne mazāko iekāri.

Daļēji viņai ir taisnība, nolēma D�eds un palaida vaļā segu.

- Izidora. - Vēlreiz sapurinājis Doru aiz pleca, viņ� saņēma to cie�āk, lai viņa atkal neaizgrieztos. - Izij, - viņ� pa�ukstēja Dorai pie auss. - Mosties!

- Ej projām, tēt!

D�eds smaidot pieliecās un saņēma zobos Doras auss ļipiņu. Tad gan viņas acis spēji atvērās. Vienlaikus kaut kur vēderā iedegās ugunīga bumba.

Dora samirk�ķināja acis, sasprindzināja skatienu, bet, pirms paspēja koncentrēties, saprata, ka viņas lūpas ir sagūstītas. Viņa noreibusi pacēla plaukstu uz viņa pleca, sa�ņaudzot to pirkstos, kad ugunīgā lode eksplodēja.

- Vai tagad esi pamodusies? - nomurmināja D�eds, sev par prieku vieglītēm iekozdams viņas apak�lūpā.

- Ak jā. Pilnīgi. - Viņa nokrem�ļojās, ta�u balss palika miegaini aizsmakusi.

- Kas es esmu?

- Kevins Kostners. - Viņa pasmaidīja un izstaipīja plecus. - Viena no manām nevainīgajām fantāzijām, Skimerhorn.

- Vai tad viņ� nav precējies?

- Tikai ne manās fantāzijās.

Mazliet aizskarts, D�eds atliecās.

- Cik pirkstus tu redzi?

- Trīs. Manuprāt, mēs jau vakar noskaidrojām, ka man nekas nekait.

- �orīt mēs skaidrojam no jauna. - Viņas plakstiņi bija smagi - tik jutekliski, viņ� ievēroja. Ta�u zīlītes izskatījās normālas. - Kā tava galva?

Viņa brīdi gulēja, ieklausīdamās sevī. Līdztekus tirpoņai, kas joprojām nebija rimusies, tā arī sāpēja. Sāpēja stipri.

- Sāp. Plecs arī sūrst.

- Pamēģini �īs.

Dora palūkojās uz aspirīna tabletēm, ko viņ� turēja plaukstā.

- Divas? Skimerhorn, divas es dzeru, kad man nolūst nags.

- Neesi tik kaprīza! - D�eds zināja, ka, to teikdams, panāks savu. Dora dusmīgi paskatījās, paņēma tabletes, pēc tam viņa piedāvāto kafijas krūzi.

Pēc pirmā malka aizkaitinājums pārvērtās izbrīnā.

- Itin laba kafija. Gar�o gandrīz kā manējā.

- Tā jau ir tavējā - vismaz pupiņas. Es reiz redzēju, kā tu to gatavo.

- Tu esi attapīgs. - Gribēdama izbaudīt mirkli, viņa uzbu�ināja spilvenu sev aiz muguras un iegūlās tajā. - Vai tu uz dīvāna labi gulēji?

- Nē, bet gulēju. Iegāju du�ā. Vai tev ir tikai ziedu un gulbī-�u veida ziepes?

- Man bija da�i jūras zirdziņi, bet es tos izlietoju. - Pieliekusies tuvāk, viņa, tinot ap pirkstu mikli tum�o matu sprogu, kas krita pār D�cda apkaklīti, paostīja gaisu. - Mmm... Gar-dēnija.

Aizklājis viņas seju ar plaukstu, D�eds vieglītēm pastūma viņu atpakaļ.

- Zini ko? - viņa piedāvāja. - Nākamreiz, kad ie�u iepirkties, paskatī�os, varbūt atradī�u kādas svaru stienim līdzīgas ziepes. Ar valdzino�i vīri�ķo piesvīdu�u sporta zeķī�u aromātu.

Saņēmusi abās plaukstās kafijas krūzi, viņa iedzēra vēl vienu malku kafijas un nopūtās.

- Nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi kāds man pienesis gultā kafiju. - Pasmaidījusi viņa pie�ķieba galvu un nopētīja D�edu. Ar matiem, kas vēl bija mitri pēc du�as, bārdas rugājiem, kuri noēnoja zodu, un acīm, kas bija gandrīz tikpat aizkaitinātas, cik skaistas, viņ� �ķita ļoti pievilcīgs.

- Tevi grūti saprast, Skimerhorn. Tev bija skaidrs, ka, pieliekot minimālas pūles, tu �onakt varēji būt man blakus gultā. Tu zināji, aiz kuriem diedziņiem jārausta, bet tu to nedarīji.

- Tev sāpēja, un tu biji nogurusi. - Ta�u viņ� par to bija domājis. Jā gan, viņ� par to bija domājis. - Es neesmu dzīvnieks.

- Nē, esi gan. Tu esi liels, nemierīgs, nesavaldīgs dzīvnieks -un tā ir daļa no tava valdzinājuma. - Dora pārvilka ar pirkstu vaigam, ko viņ� nebija papūlējies noskūt. - �ie cietie muskuļi un nejaukā izturē�anās. Apziņā, ka tu esi vienlīdz spējīgs būt slikts un labsirdīgs, slēpjas kaut kas neatvairāms. Man briesmīgi patīk slikti zēni ar mīkstu sirdi.

D�eds saņēma plaukstu, ko viņa bija piekļāvusi vaigam, gribēdams to atgrūst. Ta�u, pieķērusies viņa pirkstiem, Dora piecēlās sēdus un viņu noskūpstīja. Ļoti viegli, ļoti maigi, liekot ietrīsēties ikvienam muskulītim viņa ķermenī.

-Tu izaicini savu nelaimi, Dora.

- Es tā nedomāju.

Viņ� varētu pierādīt, ka viņa maldās, būtu pierādījis, ja vien tik skaidri neredzētu galvassāpes viņas acīs. Viņ� varētu nogāzt viņu atpakaļ gultā un izliet viņā visu to pirmatnējo tieksmi, ko viņa modināja.

Ta�u viņ� atturējās - to, ko viņ� gribēja, nevarēja paņemt bez sāpēm.

- Klausies, ko teik�u. - Viņ� runāja piesardzīgi, nenovēr�ot no Doras skatienu. - Tu mani nepazīsti. TU nezini, uz ko esmu spējīgs un uz ko ne. Tu vari būt dro�a vienīgi par to, ka es tevi gribu, un, kad bū�u pārliecināts, ka tu esi simtprocentīgi īstā, es tevi paņem�u. Es neprasī�u.

- Nav nekādas vajadzības prasīt, ja jau esmu atbildējusi ar jā.

- Un es tevi nesaudzē�u. - Palūkojies uz abu sadotajām rokām, viņ� tī�uprāt palaida vaļā Doras plaukstas. - Man būs pilnīgi vienalga, ja tu pēc tam no�ēlosi.

- Kad es par kaut ko iz�ķiros, es nespēlēju paslēpes. Turklāt es zinu, ka tu nebrīdini vis mani, bet pats sevi.

Viņ� ļāva nokrist rokām gar sāniem un piecēlās.

- Mums �odien darāmas citas lietas. Ko tu domā iesākt ar veikalu?

- Mēs �odien nestrādājam.

- Labi. Mums jāaiziet uz iecirkni. Saposies, bet es pagatavo�u brokastis.

- Tu proti?

- Ks varu pārliet sausās brokastis ar aukstu pienu.

- Fantastiski!

Viņa atmeta malā segu, bet D�eds devās uz durvīm.

- Jā, Konroja, - viņ� noteica pār plecu, - man patīk tava cūka.

Kamēr D�eds un Dora mielojās ar kukurūzas pārslām, Di-karlo soļoja �urpu turpu pa savu Ņujorkas dzīvokli. Viņ� nebija gulējis. Nakts bija gara, un viņ� bija ticis galā ar puspudeli �Cntty Sark'\ ta�u tā nespēja nedz remdēt kaisto�o prātu, nedz arī sniegt mieru.

Viņ� nevarēja atgriezties Filadelfijā. No�autais policists bija viena lieta, bet viņ� bija atstājis aiz sevis divus lieciniekus. Divus, kas neap�aubāmi bija tik labi redzēju�i viņa seju, lai spētu to identificēt.

Tie mani atmaskos, drūmi nodomāja Dikarlo, pielejot kārtējo glāzi. Un tie viņu saistīs ar nogalināto policistu. Dikarlo varbūt neko daudz par policistiem nezināja, bet viņam bija pārliecība, ka tie ir nenogurdināmi, vajājot kādu, kur� nogalinājis vienu no viņiem.

Tāpēc viņ� ne tikai nedrīkstēja atgriezties, viņam vajadzēja noiet pagrīdē - vismaz uz kādu laiku. Uz pāris mēne�iem, prātoja Dikarlo. Ilgākais - uz se�iem. Tas nebūs nekas sare�ģīts. Viņam bija pla�i sakari, pietiekami daudz skaidras naudas. Viņ� varēja pavadīt jauku, siltu ziemu Meksikā, lejot rīklē margari-tas. Tiklīdz policisti pārstās skriet pakaļ savām astēm, viņ� atgriezīsies.

Vienīgais �ķērslis bija Edmunds D�. Finlijs.

Dikarlo nopētīja lietas, ko bija izlicis gar sienu blakus savai Ziemassvētku eglītei. Tās izskatījās pēc skumjām, pamestām, neiesaiņotām un nevienam nevajadzīgām dāvanām.

Grāmatzīmes, papagailis, ērglis, Brīvības statuja, porcelāna suns. Pieskaitot statueti, ko viņ� jau bija atdevis, iznāca se�i -no septiņiem priek�metiem. Jebkur� to, kas padarīts, būtu nosaucis par panākumiem, tikai ne Finlijs.

Trūkst tikai vienas draņķa gleznas, domāja Dikarlo. Dievs zināja, ka viņ� tās dēļ darījis visu, kas viņa spēkos. Viņam bija zila acs, pārsista lūpa un sāpo�as nieres. Viņa ka�mira mētelis bija pagalam.

Viņ� bija darījis vairāk, nekā prasīja viņa pienākums, lai izlabotu kļūdu, kas pirmām kārtām nemaz nebija viņējā. Tiklīdz viņam būs laiks, viņ� atgriezīsies, lai par to atmaksātu Opā-lai D�onsonei. Atliku likām.

�obrīd viņam vajadzēja izdomāt labāko veidu, kā tuvoties Finlijam. Galu galā Finlijs bija biznesmenis un zināja, ka peļņa nāk pamī�us ar zaudējumiem. Tie�i tā viņ� tuvosies Finlijam. Kā biznesmenis biznesmenim. Nenāks par ļaunu, ja viņ� vispirms iepriecinās Finliju, personiski nogādājot viņam piecas jaunatgūtās lietas, un pēc tam modinās līdzjūtību un apbrīnu, atstāstot pārdzīvoto.

Viņ� pastāstīs arī par policistu. Saprotams, tāds cilvēks sapratīs, kādu risku viņ� uzņēmies, padarot aukstu varas pārstāvi.

Nepietiekamu, atzina Dikarlo un, paņēmis ledus maisiņu, piespieda to pie ziluma uz vaiga. Viņ� izgāja priek�telpā, lai nopētītu sevi spogulī. Tikpat labi viņ� varēja būt pārāk aizņemts, lai svinētu Vecgada vakaru. Tik un tā viņ� nevarēja rādīties cilvēkos, jo seja izskatījās tā, it kā būtu bijusi gaļas ma�īnā.

Viņam būs jāatgrie�as pie Konrojas un arī vīrie�a, kas dzīvoja gaiteņa otrā pusē. Tas prasīs laiku. Uzmanīgi pataustījis ādu pie uztūku�ās acs, Dikarlo saviebās. Viņ� prata būt pacietīgs. Se�us mēne�us, gadu. Līdz tam laikam tie viņu būs aizmirsu�i. Ta�u viņ� neaizmirsīs.

�oreiz viņ� necentīsies nogalināt cilvēcīgi. Nudien necentīsies. Tā būs īsta vendeta, ko viņ� izpildīs lēnām un ar lielu baudu.

To iedomājoties, Dikarlo bija jāpasmaida, pēc tam jānolādas, jo kustība atplēsa pār�ķelto lūpu. Viņ� nosusināja asinis ar delnu un aizgriezās no spoguļa. Viņa samaksās, par to nebija �aubu. Ta�u viņa pirmais uzdevums bija Finlijs. Dikarlo zināja, ka spēj izsprukt policistiem, ta�u nebija pārliecināts, ka spēj aizbēgt no sava darba devēja. Viņ� liks lietā prātu, praktiskumu un glaimus. Un... Dikarlo piespieda pie lūpām ledus maisiņu un pasmaidīja tikai ar acīm. Gan jau veiksies. Viņ� piedāvās �im darbiņam citu cilvēku uz sava rēķina.

Finlija izpratnei par darījumiem tāds piedāvājums noteikti �ķitīs pievilcīgs. Tāpat kā viņa alkatībai.

Apmierināts Dikarlo piegāja pie telefona. Jo ātrāk viņ� nokārtos lietas Kalifornijā, jo drīzāk varēs gozēties Meksikas pludmalēs.

- Es vēlos pasūtīt biļeti lidojumam pirmajā klasē no Ņujorkas uz Losand�elosu. 'Pikai se�os piecpadsmit? - Dikarlo rēķinot bungoja ar pirkstiem pa rakstāmgaldu. - jā, jā, būs labi. Nē, tikai turp. Gribu pasūtīt arī biļeti uz pirmo janvāri lidojumam no Losand�elosas uz Kankunu. - Atvēris rakstāmgalda atvilktni, viņ� izņēma savu pasi. - Jā, es ne�aubos, ka laika apstākļi uzlabosies.

- Manuprāt, viņa seja bija mazliet garāka. - Dora vēroja, kā attēls monitorā pārvēr�as, pakļaujoties operatora straujajām pirkstu kustībām pa taustiņiem. - Jā, tagad ir pareizi. Un kalsnāka arī. - Dora �aubīdamās pakratīja galvu un paskatījās uz D�cdu. - Vai viņam nebija biezākas uzacis? Man �ķiet, ka es lieku viņam izskatīties pēc Ala Pa�īno.

- Tev izdodas itin labi. Izstāsti savus iespaidus, pēc tam pievienosim manējos.

- Labi. - Viņa aiztaisīja acis un ļāva tum�ajam tēlam ataust atmiņā, bet līdz ar to atgriezās arī panikas trīsas, un viņa no jauna atvēra acis. - Es viņu redzēju tikai īsu brīdi. Viņ�... -Dora pasniedzās pēc ūdens, ko bija pasūtījusi. - Es domāju, ka viņam bija kuplāki mati - un, iespējams, tie mazliet cirtojās.

- Labi. - Operators izmēģināja citādu matu sakārtojumu. -Vai tā?

- Jau tuvāk. Varbūt viņa acis bija smagnējākas - saprotiet, ar lielākiem plakstiņiem.

- Vai tādas?

- Jā, man �ķiet... - Viņa nopūtās. - Es nezinu.

D�eds nostājās Dorai aiz muguras un, uzlicis plaukstas viņai uz pleciem, automātiski sāka masēt, atbrīvojot no spriedzes.

- Izveido plānākas lūpas un degunu! - viņ� norādīja. - Acis bija dziļāk iegrimu�as. Jā, tie�i tā. Viņai bija taisnība par uzacīm - mazliet smagākas. Vēl - nedaudz strupāks zods.

- Kā tev tas izdodas? - no�ukstēja Dora.

- Glu�i vienkār�i es viņu varēju labāk apskatīt nekā tu.

Nē, tā nebija taisnība. Nepavisam ne. D�eds bija redzējis to

pa�u, ko viņa, bet viņ� bija uzsūcis redzēto sevī, izanalizējis un saglabājis. Tagad viņa vēroja, kā monitorā veidojas uzbrucēja tēls.

- Tagad iekrāso tum�āku ādu, - ieteica D�eds, koncentrēdamies piemiedzis acis. - Gatavs!

- Tas ir viņ�! - Dora satraukta pieskārās D�eda plaukstai. -Tas />viņ�. Neticami!

Brcnts kā lepns tētiņ� papliķēja pa monitoru.

- Tas ir varens rīks. D�edam vajadzēja krietni pacīnīties, kamēr iedabūja to bud�etā.

Dora vāri pasmaidīja un piespieda sevi raudzīties datorizētajās acīs.

- Labāks par �Nintendo�.

- Izprintē! - Brents sacīja operatoram. - Paskatīsimies, vai spēsim atrast līdzinieku.

- Es arī vēlētos vienu eksemplāru. - Atvieglota, ka �ī procedūra aiz muguras, Dora piecēlās kājās. - (iribu, lai to noteikti apskata Lī un Terija, ja nu viņas ierauga viņu veikala tuvumā.

- Mēs tev vienu pagādāsim. - Brents pamāja operatoram. - Varbūt iegriezīsieties uz da�ām minūtēm manā kabinetā? -Saņēmis Doru aiz rokas, Brents izvadīja viņu laukā no zāles un tālāk gaitenī. Pametusi skatienu uz durvīm, viņa uz stikla izlasīja: KAPTEINIS D2. T. SKIMERHORNS.

Izskatījās, ka nodaļa gaida viņu atgrie�amies.

Viņa palūkojās uz D�edu.

- Vai T. būtu saīsinājums no �testosterons�?

- Tu vari smieties jebkurā brīdī, Konroja.

- Ak, aizmirsu vakar vakarā pateikt. - Atvēris sava kabineta durvis, Brents ar rokas mājienu aicināja Doru iek�ā. - Man piezvanīja tava māte.

- Mana māte? - Dora sarauca uzaci, izvēloties krēslu.

- Ielūdza uz Vecgada vakara balli teātrī.

- Ak! - Rītdien, atcerējās Dora. Viņai tas bija pavisam izkritis no prāta. - Ceru, ka jums atradīsies laiks atnākt.

- Mēs gaidām balli ar nepacietību. Teātra �Liberty� Vecgada balles ir guvu�as pla�u popularitāti. - Brents izvilka no atvilktnes aploksni. - Tavas fotogrāfijas. Mēs paturējām kopijas, bet neizskatās, ka tajās būtu kaut kas neparasts.

Viņa izņēma fotogrāfijas un iesmējās. Pirmajā attēlā bija redzams Ri�ijs ar plati atplestu muti, uzņemts no sevi�ķi tuva attāluma. Pa�portrets, iedomājās Dora. �ķībo acuzobu viņa būtu pazinusi jebkurā laikā. Acīmredzot mazais resgalis bija ticis pie viņas fotoaparāta.

- Necie�ams palaidnis, bet kas gan tur neparasts. - Viņa ielika aploksni rokassomiņā. - Tātad - ko mēs darām tālāk?

- Tu nedari! - atcirta D�eds. - Policija dara.

- Ak, esat atsācis komandēt, kaptein? - Viņa tikai pasmaidīja, redzot sev veltīto D�eda skatienu, kas varētu nogalināt. - Kur� tad īsti �eit ir galvenais? - viņa pavaicāja Brentam.

Viņ� nokrem�ļojās un pastūma augstāk uz deguna noslīdēju�ās brilles.

- Nu, lieta nodota man.

- Tad labi. - Salikusi rokas klēpī, Dora nogaidīja.

- Kamēr nenotversim uzbrucēju, - ierunājās Brents, ar acs kaktiņu vērodams, kā D�eds soļo �urpu turpu, - nosūtīsim pāris cilvēku jūsu mājas apsardzei.

Dora iedomājās policistu, viņa sievu, bērnus.

- Es negribu, lai vēl kāds uzņemtos risku.

- Dora, �ajā iecirknī nav vīra, kas nevēlētos uzņemties brīvprātīgā pienākumus. Pēc Treinora. Tas cilvēks nogalināja policistu. - Viņ� pameta skatienu uz D�edu. - Tie�i tāpēc man bija viegli pasteidzināt ballistisko ekspertīzi. Lode, ko viņi izņēma no Treinora, bija tāda pati, ko mēs dabūjām no sienas jūsu ēkā.

- Kāds pārsteigums! - nomurmināja D�eds.

- Man jāsavāc pierādījumi. - Brents noņēma brilles, lai nospodrinātu tās saburzītajā kreklā. - Ja mēs �o nelieti dabūsim ciet dzīvu, man vajadzīga kaudze pierādījumu. Es nosūtī�u ballistiskās ekspertīzes rezultātus uz visiem pilsētas un pavalsts iecirkņiem. Var gadīties, ka kaut kas saskan.

Tas bija labs gājiens. D�eds vienīgi vēlējās, lai nejustu tādu rūgtumu, ka nevar uzņemties �o lietu.

- Kur ir Goldmens?

- Veilā, - zem deguna norūca Brents. - Slēpo. Viņ� paņēma brīvu nedēļu.

Ja D�eds nebūtu tik nikns, viņ� zaudētu valodu.

- Kretīns! Tikko nogalināts policists - viens no viņa vīriem. Viņam nav nekādu tiesību ņemt atvaļinājumu brīvdienās, kad viņa cilvēki strādā divās maiņās.

- Viņam pēc grafika pienācās. - Brents paķēra d�inksto�ā telefona klausuli. - Vēlāk piezvanī�u, - viņ� noburk�ķēja un nosvieda to atpakaļ. - Zini, es ceru, ka viņ� lauzīs savu cukurgal-vas kaklu. Varbūt tad tu beigsi tielēties un atgriezīsies �eit, kur ir tava īstā vieta. Mēs esam zaudēju�i policistu, un morāles līmenis �eit ir apmēram rūķī�a pakaļas augstumā tikai tāpēc, ka mums ir komandējo�ais virsnieks, kuram vairāk rūp savu daiļo zobu plombas nekā viņa cilvēki. - Viņ� iebakstīja ar pirkstu D�edam krūtīs. - Ko tu domā darīt?

D�eds lēnām ievilka dūmu, izpūta, ievilka vēlreiz. Viņ� nerunāja, neuzdrīkstējās, bet apgriezās uz papē�a un izgāja laukā.

- Ej ellē! - Paskatījies uz Doru, Brents saviebās. - Atvaino!

- Par to neraizējies. - Patiesībā viņai starpgadījums daudz ko izskaidroja. - Vai, tavuprāt, tas kaut ko deva?

- Nē. - Brents jutās neērti, ka zaudējis savaldību cilvēkos. Tādās reizēs viņam vienmēr bija neērti. Tum�s sārtums jau kāpa aug�up pa viņa kaklu. - Ja D�eds kaut ko ieņēmis galvā, viņu nevar pārliecināt ne ar kādiem līdzekļiem. - Viņ� atkrita savā krēslā. - Ta�u es pats jūtos mazliet labāk.

- Ris jau arī ir kaut kas. Es labāk viņam ie�u līdzi.

- Es to nedarītu.

Viņa tikai pasmaidīja un paņēma mēteli.

- Tiksimies rītvakar.

Viņa panāca D�cdu kvartālu tālāk. Dora nepūlējās saukt viņa vārdu un lūgt, lai viņ� apstājas. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka tā būtu velta enerģijas tērē�ana. Tāpēc viņa, pietecējusi blakus, pielāgojās viņa solim.

- Jauka diena, - viņa it kā starp citu bilda. - Manuprāt, kļuvis mazliet siltāks.

-Tu darītu prātīgi, ja �obrīd turētos no manis tālāk.

- Jā, es zinu. - Viņa paņēma D�cdu zem elkoņa. - Man aukstā laikā patīk pastaigāties. Tas liek straujāk riņķot asinīm. Ja pagriezīsimies uz �o pusi, mēs nonāksim ķīnie�u kvartālā. Tur ir da�i lieliski veikaliņi.

D�eds uzreiz nogriezās uz otru pusi.

- Mmm... aplam, - piezīmēja Dora. - Zini, patiesībā tu uz viņu nemaz nedusmojies.

- Nestāsti man, ko es zinu. - D�eds mēģināja viņu nopurināt, ta�u Dora bija pielipusi kā zīdains dadzis. - Vai tu pazudīsi, Konroja?

- 1ās nav iespējams. Es �o apkārtni pārāk labi pazīstu. -Viņa nopētīja D�eda profilu, bet atturējās noglāstīt saspringto zodu. - Tu vari kliegt uz mani, ja domā, ka tāpēc tev kļūs labāk. Kad es dusmojos pati uz sevi, tas iedarbojas.

- Vai man jāliek tevi arestēt par uzmāk�anos?

Dora noplivināja skropstas.

- Viū, tavuprāt, kāds noticēs, ka tāda sīkaļa varētu nodarīt pāri tik lielam, stipram vīri�ķim?

D�eds pameta uz viņu īsu, nejauku skatienu.

- Tu vismaz varētu apklust.

- Es labāk tevi pakaitinā�u. Zini, ja tu tik cie�i sakodīsi �okli, tu nolauzīsi zobus. Lī naktīs mēdza griezt zobus, un tagad viņai, gulēt ejot, jāliek mutē plastmasas plāksne. Tur vainojams stress. Eī vienmēr ir par kaut ko raizējusies. Es gan ne. Kad guļu, es pilnībā atpū�os. Tāda ta�u ir miega jēga, vai ne?

Pie nākamā stūra D�eds apstājās un pagriezās pret Doru.

- Tu nepārstāsi, vai ne?

- Nē. Es varu turpināt bezgalīgi. - Pastiepusi roku, viņa pavilka uz aug�u D�eda jakas rāvējslēdzēju un nogludināja apkaklīti. - Viņ� ir sarūgtināts, jo tu viņam neesi vienaldzīgs. Nav viegli, ja kāds pret tevi nav vienaldzīgs, jo tas uzliek milzīgu atbildības nastu. Dro�i vien tev bijis diezgan �īs nastas. Dro�i vien tu jūties atvieglots, uz kādu laiku nometis to no pleciem.

D�edam bija grūti dusmoties uz Doru, jo viņa tik labi saprata. Ta�u, ja viņ� pārstās dusmoties, var piezagties izmisums.

- Man bija savi iemesli, kāpēc es izstājos no dienesta. Tie vēl aizvien ir spēkā.

-Varbūt pastāstīsi man, kas tie par iemesliem?

- Tie ir mani iemesli.

- Labi. Vai gribi dzirdēt, kāpēc cs pametu skatuvi?

-Nē.

- Labi, tad es tev pastāstī�u. - Dora sāka iet, vedot viņu atpakaļ uz vietu, kur viņ� bija novietojis ma�īnu. - Man patika tēlot. Par to nebūtu jābrīnās, ja atceramies daudzos teātra gēnus manās asinīs. Turklāt es tēloju labi. Tiklīdz biju izaugusi no bērnu lomām, pievērsos lugām �Mūsu pilsētiņa� un �Stikla pils�. Atsauksmes bija sajūsmas pilnas. Bet... - Viņa pameta skatienu aug�up no skropstu apak�as. - Vai esmu tevi ieinteresējusi?

-Nē.

- Bet, - viņa nesatricināmi turpināja, - tas nebija glu�i tas, ko es vēlējos darīt. Tad pirms pieciem gadiem saņēmu mantojumu no savas krustmātes. Annas Logenas. Varbūt būsi par viņu dzirdējis? Trīsdesmitajos un �etrdesmitajos gados viņa guva panākumus B klases filmās, pēc tam uzsāka aģentes darbu.

- Pirmo reizi dzirdu.

- Jāsaka, viņa bija naudīga. - Garām lielā ātrumā aiztraucās ma�īna, saceļot vēju, kas saplivināja Dorai matus. Kad viņa, pagriezusi galvu, uzsmaidīja D�edam, tie vēl aizvien plīvoja. - Man viņa arī ļoti patika. Ta�u krustmāte bija kādus simt gadus veca un pieredzējusi elli, nevis dzīvi. Un tā es paņēmu naudu un iestājos biznesa vadības kursos. Patiesībā man tie nebija vajadzīgi, es domāju, kursi. Da�as lietas ir iedzimtas.

- Kāda tam visam jēga?

Tūlīt pie tās nonāk�u. Kad pastāstīju savējiem, ko esmu nodomājusi, viņi bija sarūgtināti. Viņi no sirds no�ēloja, ka es nedomāju likt lietā to, ko uzskatīja par manu talantu, un negribu turpināt Konroju tradīciju. Tuvinieki mani mīlēja, bet vēlējās, lai esmu tāda, kāda es nespēju būt. Teātrī es nejustos laimīga. Ls gribēju pati savu veikalu, pati savu biznesu. Tādēļ, kaut arī viņus sarūgtināju, tomēr gāju tālāk un darīju to, ko vajadzēja man pa�ai. Pagāja ilgs laiks, līdz es pielāgojos atbildībai, ko uzliek citu cilvēku mīlestība, rūpes un raizes par tevi.

Kādu brīdi D�eds neteica neko. Viņ� brīnījās, ka vairs nedusmojas. Kaut kad Doras monologa laikā emocijas bija norimu�as, īsti nemaz neuzbangoju�as, un izklīdu�as viņas neatlaidības vējos.

- Tātad tava neiedomājami garā, sapiņķerētā stāsta morāle ir tāda, ka es, negribēdams būt par policistu, nedrīkstu dusmoties, ja draugs cen�as piespiest mani atgriezties policijā.

Dora nopūtusies nostājās viņa priek�ā un vieglītēm uzlika rokas viņam uz pleciem.

- Nē, Skimerhorn, tu pilnīgi neko neesi sapratis. - Viņa nenolaida ļoti nopietno un līdzjūtīgo skatienu no D�eda sejas. - Es nebiju piemērota, lai kļūtu par aktrisi, tāpēc izdarīju izvēli, kam mana ģimene nepiekrita, bet kas - es pati sirds dziļumos to zināju - bija man īstā. Tu esi policists līdz kaulam. Tev tikai jānogaida, līdz būsi gatavs atzīt, ka izdari īsto izvēli.

D�eds satvēra viņas roku, pirms viņa paspēra soli tālāk.

- Vai zini, kāpēc es aizgāju? - Viņa acis vairs nebija dusmīgas, tās bija tum�as, tuk�as un Doru biedēja, jo tajās neatspoguļojās pilnīgi nekādas jūtas. - Man nevajadzēja nogalināt Speķu. Bija citi veidi, kā tikt ar viņu galā, bet es tos neievēroju. Es saasināju situāciju līdz brīdim, kad zināju, ka vienam no mums jāmirst. Izrādījās, tas ir viņ�. Es par to dabūju sasodīto paaugstinājumu, kaut arī varēju saņemt viņu ciet bez neviena �āviena. ja man tas būtu jādara vēlreiz, es rīkotos tie�i tāpat.

- Tu izdarīji izvēli, - viņa piesardzīgi sacīja. - Domāju, ka lielākā daļa cilvēku to atzītu par pareizu - acīmredzot tava priek�niecība arī tā uzskatīja.

D�eds izstaroja nepacietību.

- Svarīgi ir tas, ko uzskatu es. Es izmantoju savu dienesta stāvokli, lai personiski atriebtos. Nevis likuma dēļ, ne taisnīguma vārdā. Sevis dēļ.

- Cilvēciska vājība, - viņa nomurmināja. - Varu derēt, ka esi pārcietis elles mokas, pielāgojoties faktam, ka neesi ideāls. Tagad, kad esi to izdarījis, tu dro�i vien būsi labāks policists. Kad atkal piespraudīsi policista zīmotni.

D�eds cie�āk satvēra viņas roku un pierāva viņu par collu tuvāk. Kad Dora izslēja zodu, viņ� atlaida tvērienu vaļīgāk, bet neļāva viņai pakustēties.

- Kāpēc tu to dari?

Par atbildi, ļoti vienkār�u atbildi, viņa satvēra saujā D�eda matus un pievilka viņa lūpas tuvāk savējām. Viņa izgar�oja skūpstā to pa�u nepacietību, bet to caurvija vēl kaut kas. �is vēl kaut kas bija vēlē�anās - dziļa un cilvēciska.

- Tāpēc, - viņa pēc mirkļa atteica. - Un dro�i vien jāpasaka, ka, par spīti tam, ko vienmēr esmu uzskatījusi par savu spēcīgo veselo saprātu, arī man tu neesi vienaldzīgs. - Viņa redzēja, kā D�eda mute paveras, tad atkal aizveras. - Uzņemies par to atbildību, Skimerhorn!

Pagriezusies viņa nogāja da�us soļus līdz D�eda automa�īnai, pēc tam izņēma viņam no rokas atslēgas.

- Es sēdī�os pie stūres.

Viņ� pagaidīja, kamēr Dora atslēdz pasa�ieru puses durvis un iekārtojas pie stūres.

- Konroja?

-Jā.

- Man jāsaka tas pats.

Viņas lūpas, iedarbinot dzinēju, izliecās smaidā.

- Tas ir labi. Ko teiksi, Skimerhorn? Pabraukāsimies!

Finlija māja bija muzejs viņa ambīcijām, gan lielām, gan mazām. To bija sācis būvēt piedzīvojumu filmu re�isors, kura mīlestība uz sare�ģītām konstrukcijām drīz vien bija pārsniegusi viņa līdzekļus un varē�anu. Tā slēpās augstu kalnos virs Losand�elosas.

Finlijs bija nopircis ēku, kad tirgū bija iestājies sastinguma periods, un nekavējoties bija ķēries pie vēl sare�ģītākas dro�ības sistēmas ierīko�anas, iek�ēja baseina celtniecības, kur� noderētu retajām lietainajām dienām, un augstas akmens sienas būvniecības, kas apjoza īpa�umu kā valnis pili.

Finlijs bija glūniķis, bet necieta, ja citi bija tādi pa�i.

Tre�ā stāva tornī sākotnēji iecerētajā filmu demonstrē�anas telpā bija novietoti televizoru monitori un jaudīgs teleskops. Finlijs te bija iekārtojis lielu, greznu atpūtas stūrīti no tum�sarkana samta. Viņ� bie�i uzņēma �eit viesus, un ekrānā zibsnīja videofilmas ar viņu pa�u galvenajā lomā.

Protams, Finlijs bija nolīdzis dizainerus. Se�os mēne�os, kas bija vajadzīgi, lai iekārtotu māju pēc viņa prāta, Finlijs bija nomainījis trīs dizaina kompānijas.

Sienas visās istabās bija baltas. Da�as tika krāsotas, da�as lakotas, citas noklātas ar tapetēm, bet visas bija tīri, jaunavīgi baltas tāpat kā paklājs, flīzes, balinātā koka grīdu segums. Viss krāsainais nāca no dārgumiem - statuetēm, skulptūriņām un greznumlietiņām, ko viņ� bija savā mū�ā savācis.

Telpu pēc telpas rotāja akriem stikla - logos, spoguļos, vitrīnās, sekcijās - un jūdzēm zīda drapērijās un polsterējumos, spilvenos un gobelēnos.

Uz katra galda, katra plaukta, katrā ni�ā atradās kāds mākslas darbs, pēc kā viņ� bija alcis. Kad kāds no tiem sāka Finliju garlaikot, kā tas parasti notika, viņ� pārvietoja to uz mazāk izcilu vietu un devās jaunu meklējumos.

Viņ� nekad nejuta sātu.

Skapī viņam uzvalki karājās trijās rindās. Vilnas un zīda, audekla un gabardīna. Visi konservatīvi piegriezti, visi tum�ās krāsās: tum�zilā, melnā, pelēkos toņos un da�i frivolos - mēreni zilos. Tur nebija ikdienas apģērbu, nebija ne sporta �ake�u, ne modernu kreklu ar mazītiņiem polo spēlētājiem uz krūtīm.

Stikla plauktos viņu gaidīja piecdesmit pāru spo�i nospodrinātu ādas kurpju.

Skapī bija vienas pa�as baltas �Nikcs�, kas piederējās pie l ililija sporta ietērpa. Viens no daudzajiem sulaiņa pienākumiem bija ik pēc divām nedēļām izmest vecās un aizstāt tās ar jaunu, nevainojami baltu pāri.

Viņa kaklasaites bija pedantiski sakārtotas pēc krāstoņiem, un melnās bija pakarinātas aiz pelēkajām, pelēkās - aiz zilajām.

Viņa formālais apģērbs glabājās satrieco�ā rokoko stila skapī.

Kumodē atradās kaudzes rūpīgi salocītu, iestīvinātu baltu kreklu ar monogrammām uz aprocēm, melnas zeķes ar krāsainu rombu rakstu, baltas zīda bokseru apak�bikses un īru linu kabatlakatiņi. Visi bija vieglītēm iesmar�ināti ar lavandas maisiņu, ko mājkalpotāja katru nedēļu nomainīja pret jaunu.

Galvenajos guļamapartamentos bija ģērbistaba, kurā divas sienas līdz pa�iem griestiem klāja spoguļi. Tajā atradās neliels bāriņ�, ja nu d�entlmeni, gatavojoties vakara cēlienam, sāk mocīt slāpes. Turpat bija ērts krēsls un apzeltīts saliekamais galdiņ� ar �Tiffany� tauriņlampu - ja viņam rodas vajadzība apsēsties un pārdomāt vakara ietērpu.

Pa labi no ģērbistabas atradās galvenā guļamistaba. Baltās zīda sienas rotāja Pizarro, Morisota un Manē gleznas ar papildu apgaismojumu katrai. Mēbeles bija krā�ņi ornamentētas, gan Luija XVI stila inkrustētais rakstāmgalds, gan naktsgaldiņi ar izliektām kājiņām pie zeltīta dīvāna, kam abās pusēs stāvēja Venēcijas stāvlampas nēģeru veidolā. Virs galvas gaismu �ķieda trīs �Waterford" lustras.

Ta�u viņa lepnums, viņa prieks bija gulta. Tā bija masīvs, se�padsmitā gadsimta Vredemana dc Vrīsa darinājums. Gultai bija baldahīns, galvgalis un kājgalis no ozolkoka, ko bagātīgi klāja kokgrebumi un ķerubu galvu, ziedu un augļu gleznojumi.

Āri�ķība bija modinājusi Finlijā domu ierīkot baldahīnā spoguli, ta�u devalvācija, ko tas būtu izraisījis, atvēra viņam acis.

Toties grebumiem klātajā pārsedzē pie griestiem bija diskrēti paslēpta tie�i pret gultu vērsta kamera, ko darbināja ar tālvadī�anas pulti, kuru viņ� glabāja naktsgaldiņa aug�ējā atvilktnē. Finlijs apstājās un ieslēdza ekrānu.

Virtuvē gatavoja len�u, viņa pieprasītos fazānu gaļas salātus. Viņ� brīdi pavēroja, kā pavārs un virtuvene darbojas saules pielietajā nevainojami baltajā un niķelētajā telpā.

Finlijs pārslēdza monitoru uz viesistabu. Viņ� vēroja, kā Dikarlo, grabinot ledu un ik pa brīdim saraustot kaklasaiti, malko minerālūdeni ar laimu.

Tas bija labi. Dikarlo bija noraizējies. Finlijam nepatika pārmērīgs pa�apzinīgums. Svarīga bija efektivitāte. Pārmērīgs pa�apzinīgums pavēra ceļu kļūdām. Viņ� nosprieda, ka drīzumā jālai� nabaga zēns vaļā. Galu galā viņ� bija atgādājis preces divas dienas pirms termiņa.

Iniciatīva bija tā vērta. Varbūt viņ� nemaz neliks salauzt zēnam roku.

Dikarlo atkal saraustīja kaklasaiti. Viņ� nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņu novēro. Sajūta lika viņam pieglaust matus, nopētīt uzvalka pogas un bik�u rāvējslēdzēju.

Iedzēris vēl vienu malku, viņ� klusi iesmējās. Viņ� nosprieda, ka ikvienam rastos tāda sajūta, atrodoties vienā istabā ar simtiem statuju un gleznu. Visas �īs acis. Gleznotas acis, stikla acis, marmora acis. Viņ� nesaprata, kā Finlijs spēj to izturēt.

Dro�i vien viņam ir vesela armija kalpu, kas slauka visas �īs graba�as, nodomāja Dikarlo. Nolicis malā glāzi, viņ� piecēlās kājās un sāka klīst pa istabu. Viņ� zināja, ka labāk nekam nepieskarties. Apzinādamies, cik fanātiski Finlijs izturas pret saviem ieguvumiem, Dikarlo turēja rokas gar sāniem un pievaldīja pirkstus.

Viņ� uzskatīja to par labu zīmi, ka Finlijs uzaicinājis viņu satikties mājās, nevis birojā. Tas padarīja tik�anos draudzīgāku, personiskāku. Finlija balss pa telefonu bija izklausījusies patīkama un apmierināta.

Dikarlo sprieda, ka, liekot lietā zināmu valdzinājumu, viņ� varētu panākt, ka Finlijs samierinās ar gleznas trūkumu, pārliecināt viņu, ka tas ir tikai laika jautājums. Dikarlo bija pilnīgi pārliecināts, ka viņi �ķirsies draudzīgi un ka viņ� atgriezīsies Beverlihilzas viesnīcā, lai atrastu kādu sievieti, kura labprāt nosvinētu ar viņu Jaungadu.

Bet rīt, viņ� smaidot nodomāja, Meksika.

- Dikarlo kungs, ceru, ka neesmu licis jums gaidīt pārāk ilgi.

- Nē, scr. Fs apbrīnoju jūsu māju.

- Ak! - Finlijs piegāja pie melni lakota dzērienu skapī�a. - Man vajadzēs jums pēc len�a visu izrādīt. Vai vēlaties sarkanvīnu? - Viņ� pacēla aug�up Viktorijas laika trauku kakadū izskatā. - Man ir lielisks �Ch�teau Latour".

- Paldies! - Dikarlo pa�pārliecinātība auga augumā.

- Ak vai! - Finlijs sarauca uzacis un pārlaida skatienu Dikarlo zilumiem klātajai sejai. - Vai esat cietis negadījumā?

- Jā. - Dikarlo pieskārās pārsējam uz kakla. Atceroties, kā tajā bija iekodu�ies Doras zobi, viņā viss atkal sāka vārīties. - Nekas nopietns.

- Priecājos dzirdēt. Būtu �ēl, ja paliktu rētas. - Viņ� piepildīja glāzes. - Ceru, ka �is mazais ceļojums nav izjaucis jūsu brīvdienu plānus. Fs jūs gaidīju tikai pēc dienas vai divām.

- Gribēju pēc iespējas ātrāk atgādāt jums to, ko esmu atguvis.

- Man patīk cilvēki, kam piemīt atbildības izjūta. Priekā! -Ļoti apmierināts, Finlijs pieskandināja glāzi Dikarlo glāzei. Viņ� pasmaidīja, dzirdot, ka gaitenī atbalsojas durvju zvans. - Ak, tas būs Vainsepa kungs. Viņ� piebiedrosies mums, lai pārbaudītu preci. Redzat, Vainsepa kungs visai izcili pārzina savu darbu. Tagad ceru, ka jūs abi mani pavadīsiet, jo es vairs ilgāk nespēju novaldīt savu nepacietību, - viņ� sacīja, ienākot Vainsepam. - Man jāredz savi dārgumi. Domāju, ka tie aiznesti uz bibliotēku. - Viņ� ar rokas mājienu norādīja uz durvīm. - D�entlmeņi?

Gaitenis bija izklāts ar marmora flīzēm, un, lai gan tajā stāvēja milzīgs sols un virsdrēbju statīvs, tur vēl bija tik daudz vietas, lai garām nesaskardamies varētu brīvi paiet trīs cilvēki.

Bibliotēkā smar�oja pēc ādas, citrona un rozēm. Rozes bija izkārtotas divās augstās Drēzdenes vāzēs, kas atradās uz kamīna dzegas. Divlimeņu telpā bija simtiem, varbūt tūksto�iem grāmatu, kas atradās nevis plauktos, bet gan vaļējās un stiklotās vitrīnās un skapjos. Bibliotēkā bija lielisks �etrviru grozāmais grāmatplaukts no pavaldonības laikiem, kā arī Edvarda laika modelis, kuru Finlijs bija licis nozagt no kādas pils Devonā.

Viņ� bija vēlējies pie�ķirt telpai lauku skvaira bibliotēkas gaisotni un ļoti labi to paveicis, papildinot iekārtojumu ar dziļiem ādas krēsliem, senu pīpju kolekciju un izteiksmīgu Gcins-boro portretu.

Lai saglabātu mājīgumu, novēro�anas kameras bija paslēptas aiz grāmatskapja apgleznotā paneļa.

- Un te nu mēs esam. - Finlijs elastīgā solī piegāja pie bibliotēkas galda un paņēma rokās grāmatu paliktni nāriņas izskatā.

Virssulainis, kā norādīts, bija atnesis āmuriņu, nazi un lic-lu papīrgrozu. Paņēmis āmuru, Finlijs akurāti noskaldīja zilacainajai nāriņai galvu.

- Tagad nedrīkst steigties, - viņ� klusi sacīja, uzmanīgi skaldot nost lēto ģipsi.

- �ī lietiņa izgatavota Taivanā, - viņ� stāstīja saviem viesiem. - Mazā, rosīgā rūpnīciņā, kur man pieder akcijas. Preces mēs piegādājam pirmām kārtām Ziemeļamerikai un Dienvidamerikai, gūstot stabilu, kaut neinteresantu peļņu. Tomēr varētu teikt, ka �ie nieciņi ir unikāli. Da�i ir lieliski vērtīgu lietu atdarinājumi, tik lieliski, ka spēj apmānīt pat ekspertus.

Izņēmis gabaliņu mīkstā iesaiņo�anas materiāla, Finlijs atmeta nāriņu malā un ar nazi pārgrieza iesaiņojamo papīru. Tur atradās zam�ādas audums, bet tajā - mazs, ļoti vecs neeke.

Finlijs sajūsmināts to skrupulozi nopētīja. Figūriņa attēloja �etrrāpus nometu�os sievieti, kurai aizmugurē stāvēja apaļ-vēderains vīrietis, ar vienu roku valdonīgi saņēmis viņas krūti. Sievietes ziloņkaula galva bija viegli pagriezta pret kreiso plecu un aug�up, it kā viņa censtos saskatīt vīrie�a seju brīdī, kad viņ� grasās paņemt viņu no mugurpuses.

- Lieliski, lieliski. - Nolicis malā neeki, Finlijs uzmanīgi sadalīja otru grāmatu paliktni.

Nākamā figūriņa, kurā sieviete atpakaļ atgāztu galvu bija nometusies ceļos vīrie�a priek�ā un smaidot turēja mutē viņa erektēto peni, turpināja aizsākto tēmu.

Kāda meistarība! - Finlija balss satraukumā drebēja. - Vairāk nekā divus gadsimtus veca, bet nekāda tehnoloģija to nespētu uzlabot. Japāņi saprata un novērtēja erotismu mākslā, kamēr eiropie�i izlikās, ka bērnus atrod kāpostos.

Paņēmis nazi, viņ� uz�ķērda papagaili.

- Un �eit, - viņ� sacīja, atverot samta kārbiņu. - Ak, un �eit. - Finlija augumam cauri izskrēja vissmalkākās trīsas, safīra bro�ai iekrītot viņa gaido�ajā plaukstā.

Safīrs bija iestrādāts sare�ģītā, smalkā zelta ietvarā ar briljantu inkrustāciju. Iās bija majestātisks vairāk nekā astoņu karātu kvadrātveida akmens tum�ā rudzupuķu krāsā.

- Ar to greznojusies Skotijas karaliene Marija. - Finlijs noglāstīja akmeni, tad ietvaru, pēc tam pagrieza bro�u, lai nopētītu aizmuguri. - Vērpjot intrigas un aizraujoties ar saviem slepenajiem mīlas sakariem. Tā bija daļa no treknā laupījuma, ko karaliene Elizabete dabūja pēc tam, kad bija likusi izpildīt savai skaistajai māsīcai nāvessodu.

Viņ� saoda uz akmens asinis un nodevību. Un tas sagādāja baudu.

- Ak, kādas rūpes un izdevumus man maksāja �is nieciņ�! Tam jāatrodas goda vietā, - viņ� sacīja, maigi nolikdams bro�u malā.

Glu�i kā izlutinātam bērnam Ziemassvētku rītā viņam gribējās vēl.

Brīvības statujas vēderā paslēptā gravējumiem rotātā "Gaile'� vāze izraisīja Einlijā sajūsmas tirpas. Dūdojot ap to, glāstot vāzes slaidos sānus, apbrīnojot sievie�u figūriņas, kas rotāja jūgendstila stiklu, viņ� pilnīgi aizmirsa savus viesus.

Viņa skatienā bija pavīdējis glā�ains spīdums, kas lika Vainsepam mulsumā novērsties.

No bronzas ērgļa tuk�ā vidus Finlijs izcēla polsterētu kārbiņu. Plē�ot nost polsterējumu, viņam mutē saskrēja siekalas. Kārbiņa bija veidota no gluda, centīgi pulēta un spodrināta ro�koka. Ta�u vāciņ� bija īsts dārgums, Krievijas impērijā dari nāta mikromozaīka, ko Katrīnai Lielajai, iespējams, uzdāvinājis viņas viltīgais mīļākais Orlovs, kad bija noslepkavojis viņas vīru un iecēlis Katrīnu tronī.

Atkal asinis, prātoja Finlijs. Atkal nodevība.

Mākslinieka parakstītais darbs bija brīni�ķīgi smalka impēriskās pils reprodukcija, kas uzkausēta uz stikla.

- Vai esat savā mū�ā redzēju�i kaut ko tik izsmalcinātu? Caru, imperatoru un karaļu lepnums. Kādreiz tas tupēja aiz stikla muzejā, kur varēja nākt un blenzt smirdīgi tūristi. Tagad tas ir mans. Tikai mans.

- Jā, nudien īsts skaistums. - Dikarlo ļoti negribējās viņu pārtraukt, ta�u bija pēdējais laiks īstenot savu ieceri. - Jūs zināt mākslas vērtību, mister Finlij. Kāda jēga glabāt nenovērtējamu dārgumu, ja katrs kretīns no ielas var ienākt un to aplūkot?

- Tie�i tā, tie�i tā. Patiesai mākslai kādam jāpieder, tai jābūt uzkrātai. Muzeji to pērk nākamībai. Bagātnieki bez dvēseles - kā ieguldījumu. Man abi �ie procesi ir pretīgi. - Viņa acis bija kļuvu�as ļoti zaļas, ļoti spo�as un mazliet vājprātīgas. - Dabūt īpa�umā, mister Dikarlo, ir viss. Vairāk nekas nav vajadzīgs.

- Saprotu, ko jūs domājat, un priecājos, ka esmu palīdzējis jums atgūt savas preces. Protams, neiztika bez zināmām grūtībām...

- Es ne�aubos, - Finlijs viņu pārtrauca, lai nesabojātos garastāvoklis. - Ta�u, pirms apsprie�am jūsu pārdzīvojumus un ieguldījumus, mums jāpabeidz iesāktais. - Viņ� ar āmuru pārsita suņa vēderu. Suns dzemdēja zelta kaķi. - 'Iās ir visai vērtīgs, -paskaidroja Finlijs, attinot smago iesaiņojamo papīru. - Protams, skaista lieta, bet vēl jo vairāk dārga savas vēstures pēc. �o kaķi Cēzars dāvinājis Kleopatrai. To nav iespējams pārbaudīt, kaut gan datējums ir pareizs. Tomēr pietiek ar mītu, - viņ� klusi, ar mīlestību sacīja. - Pilnīgi pietiek.

Noliekot kaķi, viņa rokas aiz satraukuma drebēja.

- Un tagad... glezna.

- Ak... - �ķita, mirklis ir piemērots, lai celtos kājās.

- Ar gleznu gadījās nelielas nepatik�anas, mister Finlij.

- Nepatik�anas? - Smaids Finlija sejā sastinga. Pārlaidis skatienu istabai, viņ� neredzēja ne miņas no sava pēdējā piederuma. - Nespēju ticēt, ka jūs minējāt nepatik�anas, mister Dikarlo.

- Es gribēju atgādāt jums �īs preces, nekavējoties vairs ne mirkli. �ajās lietās jūs esat ieguldījis krietni daudz laika un naudas, un es zināju, ka jūs vēlaties, lai tās cik vien iespējams ātri nonāktu jūsu rokās.

- Pa�laik mēs runājam par gleznu. - Tagad Finliju interesēja vienīgi glezna. Kleopatra, Katrīna un Skotijas Marija bija aizmirstas. - Es to �eit neredzu. Varbūt vainīga acu pārpūle. Optiska ilūzija.

Dzirdot sarkasmu, Dikarlo vaigi ko�i pietvīka.

- Es nevarēju to atvest �ajā braucienā, mister Finlij. Kā jau sāku jums stāstīt, man radās grūtības.

- Grūtības? - Finlijs pieklājīgi smaidīja, kaut arī skābes viņa kuņģī jau �ūkstēja. - Kas tās par grūtībām?

Iedro�ināts Dikarlo no jauna apsēdās. Viņ� īsumā pastāstīja par trim ielau�anās reizēm, atgādinot Finlijam, ka pirmajā reizē atguvis porcelāna suni. Viņ� nepārprotami lika saprast, cik liels bijis viņa risks, meklējot gleznu.

- Tāpēc ne�aubos, ka jūs, ser, piekritīsiet, - sacīja Dikarlo, it kā pabeidzot ra�o�anas sapulci, - manam plānam. Mums visiem draudēs briesmas, ja es tagad atgriezī�os Filadelfijā. Man ir uzticams cilvēks, ko varu nosūtīt savā vietā. Uz sava rēķina, protams. Tā kā jūs esat atguvis se�as no septiņām lietām, esmu pārliecināts, ka būsiet pacietīgs. Es neredzu ne mazāko iemeslu, kāpēc glezna nevarētu būt jūsu rokās, teiksim, pēc se�ām nedēļām.

- Se�as nedēļas, - pamāja Finlijs, bungodams ar rādītājpirkstu pa aug�lūpu. - Jūs teicāt, ka no�āvāt policistu.

- Tas bija jādara. Viņ� novēroja ēku.

- Hmm... Un kāpēc, jūsuprāt, viņ� to darīja?

- īsti nezinu. - Vaļsirdībai plūstot no katras ķermeņa poras, Dikarlo pieliecās tuvāk. - Es neatstāju pilnīgi nekādas zīmes, kas liecinātu par vardarbīgu ielau�anos. Ta�u neviļus gadījos par liecinieku strīdam starp Konroju un viņas īrnieku. Viņ� nevaldīja pār sevi. Varbūt viņa lūgusi policijas aizsardzību.

- Interesanti, ka viņa to vienkār�i neizlika no dzīvokļa, -ļoti, pat ļoti pieklājīgi piezīmēja Finlijs. - Jūs tomēr teicāt, ka īrnieks bijis tas, kur� sabojājis jums seju.

Dikarlo sastinga aizvainotā lepnumā.

- Iespējams, tas bija strīds starp diviem mīlniekiem. Es sprie�u, ka viņ� no dzīvokļa saimnieces dabūja vairāk nekā jumtu virs galvas.

- Tie�ām? - Finlijs palaida gar ausīm rupjo piezīmi. - Mums tas būs jāpārrunā vēlāk, mister Dikarlo. Varbūt pēc len�a.

- Protams. - Dikarlo atvieglots atslīga krēslā. - Es jums pastāstī�u visas nianses.

- Ļoti jauki. Tātad - vai ieturēsimies, d�entlmeņi?

Viņi baudīja fazānu gaļas salātus ar atdzesētu �Pouilly-Fu-tne" ēdamistabā ar Viktorijas laika mēbelēm un skatu uz saules pielietu dārzu. Maltītes laikā Finlijs nerunāja par darī�anām. Viņ� paskaidroja Dikarlo, ka tas bojājot gar�as sajūtu. Veselu stundu viņ� tēloja līksmu namatēvu, pats atkal un atkal pildīdams Dikarlo glāzi.

Kad bija izdzerta pēdējā vīna glāze un apēsts pēdējais kumosiņ� deserta, Finlijs atgrūda krēslu no galda.

- Es ceru, jūs mums piedosiet, Eibel, bet, lai cik man �ēl, mums ar misteru Dikarlo jānokārto līdz galam darī�anas. Varbūt dosimies nelielā pastaigā pa dārzu? - viņ� ierosināja Dikarlo.

Patīkami noreibis no vīna, sātīgā ēdiena un panākumiem, Dikarlo papliķēja pa vēderu.

- Pēc tādas maltītes pastaiga nenāktu par ļaunu.

- Labi, labi. Man ir nedaudz fanātiska attieksme pret fiziskiem vingrinājumiem. Labprāt priecā�os par sabiedrību. Mēs nebūsim ilgi, Eibel.

Finlijs ieveda Dikarlo solārijā ar podos augo�ām palmām un muzikālo strūklaku, un pa slēgta pagalma durvīm abi izgāja

dārzā.

- Es gribu jums pateikt, cik ļoti jūs apbrīnoju, Finlija kungs, - ierunājās Dikarlo. - Tāds bizness, tāda māja! Jūs nenoliedzami esat izcirtis dzīvē platu ceļu.

- Tā man labpatīk domāt. - Finlija kurpes vieglītēm skrapstēja, ejot pa gludajiem, baltajiem oļiem, kas klāja dārza celiņu. - Vai jūs pazīstat puķes, mister Dikarlo?

- F2s zinu tikai to, ka tās patīk sievietēm.

Atzinīgi smiedamies, Finlijs veda viņu cauri dārzam, līdz beidzot apstājās, lai apbrīnotu ainu, kas pavērās skatienam. Viņ� stāvēja, nolūkodamies pāri Losand�elosai, un dziļi ieelpoja aromātu, kas apņēma viņus. Ziedi - agrās rozes, jasmīni. Svaigi laistītas kūdras un pļautas zāles asā smar�a.

- Kādi ir jūsu plāni, Dikarlo kungs? - strupi noprasīja Finlijs.

- Kas? Ak! Pavisam vienkār�i. Es nosūtī�u savu cilvēku uz Filadelfiju. Viņ� gādās par Konroju. Ticiet man, viņ� panāks, lai Konroja izstāsta visu, ko viņai prasīs. - Dikarlo saknieba lūpas, īdzīgi atskār�ot, ka viņam �is prieks ies secen. - Kā jau teicu, viņam nedēļu vai divas būs jānogaida, kamēr viss norimsies. Ta�u Konroja neizspruks no viņa nagiem, viņ� panāks savu, un viņa pateiks, kur glabājas glezna.

- Un pēc tam?

- Neraizējieties, �is cilvēks viņu novāks. - Dikarlo tikko jau�ami pasmaidīja, kā profesionālis profesionālim. - Viņ� neatstās nekādus pavedienus.

- Ak jā, pavedieni. Ļoti nepatīkami. Un jūs pats?

- Es domāju pavadīt da�us mēne�us Meksikā. Nav izslēgts, ka viņi mani ievēroja. Protams, bija tum�s, bet es negribu uzņemties tādu risku. Ja viņiem izdodas mani pazīt, es labāk pazūdu aiz robe�ām.

- Prātīga doma, nav �aubu. - Finlijs noliecās pār ro�u krūmu un izsmalcināti paostīja bālgani sārtu pumpuru, kas tikko vēra vaļā savas maigās ziedlapas. - Man ienāca prātā, mister Dikarlo, ka, pazīstot jūs, viņi var nokļūt pie manis - kaut arī netie�i.

- Nekādā ziņā. Tas nav iespējams. Guliet mierīgi, mister Finlij, viņi nemū�am nesaistīs jūs - tādu cilvēku! - ar pāris ielau�anās reizēm Filadelfijas krāmu veikalā.

- Pavedieni, - nopūzdamies sacīja Finlijs. Kad viņ� atlieca muguru, viņam rokā bija revolveris ar perlamutra spalu. Un viņ� joprojām pieklājīgi smaidīja.-Vislabāk tos nogriezt.

Nomērķējis virs Dikarlo siksnas sprādzes, Finlijs iz�āva. Atbalsodamās kalnos, skaņa iztraucēja putnus, un tie kliedzot pacēlās debesīs.

Dikarlo acis pārsteigumā iepletās, pēc tam sāpēs kļuva stiklainas. Sāpes neiedomājami dedzināja. Viņ� truli paskatījās uz savu vēderu un piespieda plaukstu pie asins traipa, kas pletās pla�umā, tad kājas zem viņa saļima.

- Jūs man sagādājāt vil�anos, mister Dikarlo. - Finlijs nepacēla balsi, bet zemu pieliecās, lai vārdi būtu skaidri sadzirdami. - Vai jūs uzskatījāt mani par muļķi? Vai jūs bijāt tik augstās domās par sevi, ka noticējāt - es pieņem�u jūsu no�ēlojamās atrunas un novēlē�u jums laimīgu ceļavēju?

Viņ� iztaisnojās un, Dikarlo lokoties sāpēs, nikni iespēra viņam pa ribām.

- Tu piekrāpi! - viņ� iesaucās, sperot atkal un atkal, pārkliedzot Dikarlo vaidus pēc �ēlastības. - Es gribu savu gleznu. Es gribu to, kas ir manējais. Tā ir tava vaina - tava vaina, ka es to nedabūju!

Ie�aujot Dikarlo kreisajā celī, pēc tam labajā, Finlijam no mutes tecēja siekalas. Dikarlo vārgais sāpju kliedziens pārvērtās dzīvnieciskos smilkstos.

- la tu nebūtu aizskāris manu intelektu! Tagad tev cie�anās paies daudzas jo daudzas stundas. Un tas vēl ir par maz.

Finlijam vajadzēja piespiest sevi, lai iebāztu revolveri atpakaļ kabatā. Izņēmis mutautiņu, viņ� vieglītēm nosusināja uz pieres sviedrus.

- Par maz, - viņ� atkārtoja, atkal zemu pieliekdamies un ar pieri gandrīz skardams Dikarlo seju. - Tev bija dotas pavēles. Vai aizmirsi, kur� te ir galvenais?

- Lūdzu... - vaidēja Dikarlo, �okā nesaprazdams, ka viņa lūg�anas ir veltīgas un ka viņ� jau ir miris. - Palīdziet man... Lūdzu...

Finlijs nervozi iestūķēja kabatlakatu kabatā.

- Es tev devu pietiekami daudz laika - vairāk, nekā vajadzīgs, lai sevi glābtu. Es pat biju domājis tev piedot. Es varu būt dāsns, bet tu - tu neattaisnoji manas cerības. Tas ir nepiedodami, Dikarlo.

Vēl aizvien dusmās drebēdams, Finlijs atlieca muguru. Viņ� zināja, ka vajadzēs meditēt vismaz stundu, iekams izdosies atgūt līdzsvaru, lai spētu piedalīties vakarā paredzētā oficiālā pasākumā.

Nemākulība, viņ� iekaisis domāja. Padoto neizdarība. Nogrie�oties uz solārija pusi, viņ� notrauca no piedurknes putekļus. Necie�ami.

- Vainscp! - viņ� noskaldīja.

- Ser. - Ietipināja Vainseps un nervozi sakrustoja uz krūtīm rokas. Viņ� bija dzirdējis �āvienus un ļoti baidījās no tā, kas bija gaidāms turpmāk.

- Atbrīvojieties no Dikarlo kunga!

Vainsepa pleci saguma.

- Protams, mister Finlij. Tūlīt pat.

- Ne tagad. - Finlijs izņēma īstu bruņrupu�a �aulas ķemmi, lai sakārtotu vēja izjauktos matus. - Lai viņ� vispirms noasiņo līdz nāvei.

Vainseps pameta skatienu uz stikla sienu, aiz kuras uz muguras gulēja Dikarlo, �ēlabaini vervelēdams pret debesīm.

-Vai man pagaidīt tur iek�ā?

- Protams. Kā tad citādi jūs zināsiet, kad viņ� būs miris? -Finlijs nopūtās un nolika ķemmi. - Es saprotu, ka rīt ir brīvdiena, Hibel, un man pat sapņos nenāktu prātā izjaukt jūsu iecerētos plānus. Tāpēc palūg�u, lai jūs nākamajā dienā pievērstu uzmanību visas iespējamās informācijas ieguvei par Izidoru Konroju Filadelfijā. - Paostījis plaukstu, viņ� saviebās, sajuzdams pulvera smaku. - Baidos, ka man būs jāparūpējas par �o lietu pa�am.

- Laimīgu Jauno gadu!

Teātra "Libert)'" vestibila durvīs D�edu apsveica plikpaurains, kārtij līdzīgs vīrietis, kas bija ģērbies sarkanā ādas kombinezonā ar sudraba zvaigznēm. Negaidīti pārsteigts, D�eds atskārta, ka tiek cie�i apkampts un pliķēts pa muguru.

Viņa jaunais draugs spēcīgi oda pēc vīna un �Giorgio for Meti". �

- Es esmu Indigo.

Tā kā vīrie�a āda bija līdzīgā krāsā, D�eds pamāja.

- To es redzu.

- Brīni�ķīga balle. - Indigo izņēma tievu, melnu cigareti, iesprauda tās galu zelta iemutī un palika pozējam ar vienu roku uz �aurā gurna. - Orķestris ir pats labākais, �ampanietis auksts un sievietes... - Viņ� saraustīja uzacis aug�up lejup. - Daudz.

- Paldies, ka apgaismojāt.

D�eds piesardzīgi sāka virzīties projām, bet Indigo bija no draudzīgajiem un apmeta roku viņam ap pleciem.

-Vai gribat, lai iepazīstinu ar kādu? Es visus pazīstu.

- Jūs nepazīstat mani.

- Bet es degu nepacietībā jūs iepazīt. - Viņ� virzīja D�edu cauri pūlim vestibilā uz bāra pusi, kur dzērienus dalīja divi izveicīgi bārmeņi. - Ļaujiet man uzminēt. - Puscollu atkāpies, viņ� pie�ķieba galvu un dziļi ievilka dūmus no Eiropas cigaretes. - Jūs esat dejotājs.

-Nē.

- Nē? - Indigo sarauca kustīgo seju domīgā grimasē. - Ar tādu augumu jums vajadzētu būt dejotājam. Zināt, D�inam Kellijam bija brīni�ķīgs atlēta augums. �ampanietis ir �eit. -Viņ� pamāja ar cigareti uz bārmeņa pusi. - Un vienu manam draugam.

- Skotu viskiju, - palaboja D�eds. - Ar ledu.

- Skotu viskiju? - Indigo mandeļveida acis iedzirkstījās. - Protams. Man uzreiz vajadzēja to pamanīt. Aktieris - drāmas aktieris, protams, - no Ņujorkas.

D�eds paņēma savu glāzi un izvilka dolāru dzeramnaudai. Reizēm, viņ� nolēma, labāk ir piekrist.

- Jā. Pa�laik bez lomas, - viņ� sacīja un aizbēga.

Teātra vestibils bija ieturēts gotiskā stilā, to rotāja ģip�a ornamentu jardi, vijumu un gremlinu mārciņas uz apzeltītajiem paneļiem. Virs durvīm, kas veda teātra zālē, uz apmeklētājiem noraudzījās komēdiju un traģēdiju simboli - bronzas maskas.

Patlaban teātris bija stāvgrūdām pilns ar ļaudīm, kas pūlējās pārkliegt cits citu. Smar�oja pēc parfīmiem, cigare�u dūmiem un grauzdētas kukurūzas, ko līksmi izvirda automāts aiz uzkodu letes.

Dora būtu teikusi D�cdam, ka te vienkār�i smar�o pēc teātra.

Viesi dāļāja smaidus uz visām pusēm, un bija redzamas gan baltas kaklasaites, gan saplēsti �Levī�s� d�insi. Melnā tērpusies trijotne sēdēja stūrī uz grīdas un skaļā balsī lasīja dzeju no Emīlijas Dikinsones krājuma. Pa atvērtajām durvīm D�eds dzirdēja, kā orķestris aizrautīgi atskaņo Stouna �Brūno cukuru�.

Ziemas balle, prātoja D�eds, tā vis nav.

Visur dega spo�as lustras. Viņ� redzēja cilvēkus drūzmējamies ejās, dejojam un stāvam, sarunājamies un ēdam, bet orķestris uz skatuves dārdināja roku.

Lo�ās, beletā�ā un otrajā balkonā - visur virmoja un �aloja viesi. Teātra lieliskā akustika padarīja �o troksni gandrīz neizturamu.

Meklēdams ar acīm Doru �ajā pārpildītajā vietā, kur �ķietami bija sapulcējusies visa Pensilvānija, D�eds neviļus iedomājās par dro�ību un ugunsdro�ību.

Balles un viesības viņam nekad nebija patiku�as. Bērnībā zēnam pārāk bie�i bija uzspiesta dalība sabiedriskos pasākumos, pārāk bie�i bija jāpārdzīvo pazemojums, kad vecāki vēlējās viņu publiski izrādīt. D�eds labprāt būtu aizvadījis klusu vakaru mājās, bet, tā kā viņ�, pārvarēdams nepatiku, bija atnācis uz �ejieni, Dora vismaz varēja būt tuvumā.

Ja viņa, atrunādamās, ka jāpalīdz sagatavo�anās darbos un jāattur māte no piedalī�anās galdu klā�anā, tik agri nebūtu ieradusies ballē, abi būtu atnāku�i reizē un viņ� varētu Doru paturēt savā redzeslokā.

D�edain nepatika doma, ka viņa paliek viena pati, kad uzbrucējs joprojām ir brīvībā. Kaut arī tik liela mēroga pulcē�anos diez vai varēja uzskatīt par palik�anu vienatnē, viņ�, Dorai promesot, jutās neomulīgi. Citādi viņ� nemaz �eit neatrastos.

Divas viesības vienā nedēļā. Malkodams viskiju, D�eds virzījās uz priek�u. Tas bija vairāk, nekā viņ� vēlētos apmeklēt visā gadā.

Viņ� izspraucās starp divām sievietēm, saņēma piedāvājumu - no kura atteicās - uzlikt galvā zvaig�ņotu platmali un nopietni apdomāja, vai labāk nebūtu spraukties atpakaļ un iet projām.

Tajā brīdī viņ� ieraudzīja Doru. Un nobrīnījās, kā varējis viņu nepamanīt. Viņa sēdēja uz skatuves malas, pa�ā centrā, kur dro�i vien bija visskaļākā mūzika, un �ķita iegrimusi sarunā ar divām sievietēm.

D�eds ievēroja, ka viņa kaut ko izdarījusi ar matiem. Saņēmusi tos pakausī tumsā nepakļāvīgā mezglā; izskatījās, tas teju, teju izjuks. Un viņas acis, domāja D�eds, vērojot, kā Dora satver vienas sievietes plaukstu un smejas. Viņa bija acis iekrāsojusi, un tās izskatījās lielākas, dziļākas, jutekliskas kā �igānietei. Lūpas, kas izliecās, veidojot viņam nesadzirdamus vārdus, bija drosmīgi, izaicino�i sarkanas.

Dorai mugurā bija melni sudrabains kombinezons ar augstu apkakli, garām piedurknēm un slaikām starām, kas piegulēja kā otra āda un būtu pārdo�anā aizliedzams. Sudraba pērlītes, kas viscaur rotāja tērpu, viņai pakustoties, ik reizes uztvēra starme�u gaismu un uzliesmoja kā zibens.

Kā viņa to bija paredzējusi, domāja D�eds. Kaut arī Dora bija pametusi teātri, viņa zināja, kā sevi parādīt uz skatuves.

Viņ� gribēja Dorai pieskarties. Uz mirkli �ī doma un iekāre, kas atgādināja pliķi, aptum�oja visu pārējo.

Nolicis glāzi uz krēsla malas ejā, viņ� sāka spraukties pretī ļau�u straumei.

- Bet viņ� galu galā ir metodes aktieris, - smaidot ieteicās Dora. - Protams, ja viņ� gribēs uzņemties lomu, viņ� gribēs izslimot arī gripu. Es gribu zināt, kas notika pēc tam, kad viņ�... - Dora aprāvās, kad viņu zem padusēm saņēma kādas rokas un nocēla no skatuves.

Viņa uz mirkli ieraudzīja D�eda seju, pirms viņ� uzspieda skūpstu viņas lūpām. Dorā uzbangoja neganta, badīga, neatvairāma vēlme, kas no vēdera atplūda uz krūtīm, un, kad D�eds viņu palaida vaļā, Doras sirds meta nevienmērīgus kūleņus.

- Nu sveiks! - Sagrīļojusies viņa satvēra D�eda roku, lai atgūtu līdzsvaru. Stāvot smailpapē�u zābakos, Doras acis bija gandrīz vienā līmenī ar viņa acīm, un viņa cie�ais skatiens lika katram pulsa avotam salēkties līdz ar orķestra skaņām. - Es priecājos, ka tu varēji atnākt. Es... ak... tas ir...

Pagriezusies pret abām draudzenēm, viņa apklusa.

- Atvainojiet! - D�eds aizvilka viņu projām, apstādamies tikai tad, kad atrada stūri. To nevarēja saukt par klusu, bet viņiem vismaz nevajadzēja sakliegties. - Kā tu sauc to, kas tev ir mugurā?

- $o? - Viņa paskatījās lejup uz savu zvaig�ņoto kostīmu, pēc tam atkal uz viņa seju. - Seksīgs. Vai tev patīk?

- Es pateik�u, tiklīdz spē�u atkal ievilkt mēli mutē.

- Tu tik labi proti izteikties, Skimerhorn. Varbūt vēlies kaut ko iedzert vai apēst?

- Es jau iedzēru. Mani pie durvīm sagaidīja septiņas pēdas gar� afroamerikānis, ģērbies sarkanās ādās. Viņ� mani apskāva.

- Indigo. - Doras acis iedzirkstījās. - Viņ� ir ļoti sabiedrisks tips.

- Viņ� nosprieda, ka esmu bez darba palicis aktieris no Ņujorkas. - D�eds uzmanīgi pieskārās ar pirkstu vienai no viņas cirtām, prātojot, kā būtu, ja tās visas atristu viņai pār pleciem.

- Indigo ir mazliet ekstravagants, lielisks re�isors, un viņam ir ļoti laba acs. Labi, ka tu nepateici viņam, kas esi. -Saņēmusi D�edu aiz rokas, Dora veda viņu aiz kulisēm, kur bija uzstādīts vēl viens bārs un bufete. - Viņam nepatīk policisti.

- Es neesmu policists. - D�eds gandrīz pasūtīja vēl vienu viskiju, tad pārdomāja un iz�ķīrās par minerālūdeni, bet Dora izvēlējās �ampanieti. - Kāpēc viņam nepatīk policisti?

- Ak, viņ� kādreiz nepilnu dienu strādāja vienā klubā - par ārā sviedēju. Policisti uzgāja, ka dibentelpā spēlē azartspēles, un viņu apcietināja. - Dora pagrieza galvu, sagrozīja plecus un apbrīnojami precīzi atdarināja Indigo. - Draudziņ, tas bija �ausmino�s pārdzīvojums. Vai jums ir kaut mazākais priek�stats, kādus cilvēkus viņi liek aiz restēm?

- Jā. Noziedzniekus.

- Viņam to nesaki. Es viņu atbrīvoju pret dro�ības naudu un varu tev pateikt, viņ� bija sabrucis. - Viņa automātiski piekārtoja D�eda krekla apkaklīti. - Varu iedomāties, ka tev grūti just līdzi, jo tu to esi redzējis tikai no vienas puses.

- Es to esmu redzējis no abām pusēm.

- Nu labi. - Ar mo�u, lieti�ķu kustību viņa atglauda D�e-dam matus no pieres. - Kādreiz tu man par to pastāstīsi.

- Varbūt. Vai esi beigusi mani �ubināt?

- Jā. Tu ļoti labi izskaties melnā - varbūt nedaudz atgādini dumpinieku. Kaut kas līdzīgs D�eimsam Dinam.

-Viņ� ir miris.

- Jā, protams. Es domāju, ja viņ� būtu nodzīvojis līdz trīsdesmit gadiem. - Viņas smaids bija domīgs un zobgalīgs. - Vai visi policisti visu saprot tikpat burtiski kā tu?

- Tas ir jautājums par faktiem un fantāziju. Man labāk patīk fakti.

- Jo sliktāk tev. Es lielāko daļu savas dzīves esmu aizvadījusi, gremdējoties fantāzijās. Varētu teikt, pārvarot tās. - Izvēlējusies no bufetes redīsu rozeti, viņa to iebāza mutē. - Man labāk patīk fantāzija nekā plika realitāte.

- Tu ta�u biji aktrise.

Viņas smiekli izlauzās burzguļojo�i putojo�i kā �ampanietis.

- Vai man tev jāatgādina, ka esmu Konroja? Lai arī pēdējā laikā neesmu vairs �tatu sarakstā, es joprojām esmu aktrise. -Pieliekusies tuvāk, viņa ķircino�i iekoda D�cdam auss ļipiņā. - Ja tu kādreiz nolemtu izmēģināt aktiera darbu, mani varbūt pārņemtu kārdinājums atgriezties.

Versmīgs �ķēps izdūrās cauri viņa augumam.

- Kāpēc mēs nevarētu palikt pie tā, kas esam?

- Pasaule nemū�am neuzzinās, kas tai pagājis secen. - Viņa pameta skatienu uz D�eda glāzi. - Zini, tev nav jātēlo likteņa nolemts �oferis. Atpakaļ varam braukt ar taksometru.

- Es labāk palieku pie minerālūdens. - Pastiepis roku, viņ� saņēma plaukstā Doras zodu. - Es gribu, lai man ir ļoti skaidra galva, kad �onakt tevi mīlē�u.

- Ah! - Viņa pacēla savu glāzi ar nedro�u roku. - Jā.

Viņ� pasmaidīja.

-Vai beidzās teksts, Konroja?

- Es... Ak...

- Izidora!

D�eds ieraudzīja staltu sarkanmati zaļi mirdzo�ā tērpā, kas cie�i ieskāva viņas karalisko augumu, bet no ceļgaliem pārgāja stīvās vēdekļveida ielocēs līdz pat potītēm. Tuvojoties Dorai un D�edam, viņa atgādināja eksotisku, saniknotu nāru.

Lai svētīta Triksijas iera�anās! Dora atbrīvoja aizturēto elpu un pagriezās pret māti.

- Vai kas noticis?

- �efpavārs ir lops. Dievs vien zina, kāpēc atkal esmu viņu nolīgusi. - Viņa pameta pār plecu skatienu, kas spētu izkausēt tēraudu. - Viņ� atteicās, pilnīgi atteicās uzklausīt pat vienu vārdu, ko es sacīju par an�ovu pastu.

Tā kā bija Villija kārta turēt māti pa gabalu no pavāra, Dora a�i pameta skatienu apkārt. Viņa nolēma, ka mazais brālītis dārgi par to samaksās.

- Kur ir Villijs?

- Ak, ar savu skaisto meiteni, ko viņ� atveda līdzi no Ņujorkas. - Triksija pameta aug�up rokas. Kustība sadrebināja krāsainās krelles, kas nokarājās viņai no ausu ļipiņām. Krīze ēdinā�anas jomā acīmredzot traucēja viņai atcerēties vārdus. - Modeli.

- Janvāra jaunkundzi, - sev zem deguna noteica Dora.

- Tātad an�ovu pasta, - iesāka Triksija. Dziļi ievilkusi elpu, viņa gatavojās teikt sa�utuma pilnu runu.

- Mammu, tu neesi iepazinusies ar D�edu.

- D�edu? - Triksija apjukusi noglauda matus. Ieskatoties cie�āk D�cdā, viņas seja pārvērtās. Viņa vieglītēm pie�ķieba zodu, saplivināja savas ūdeļu skropstas un palūkojās uz D�edu no apak�as. Flirtē�ana, pēc Triksijas domām, bija māksla. - Cik patīkami jūs sastapt!

Saņemot Triksijas pastiepto roku, D�eds saprata, ko no viņa gaida. Viņ� noskūpstīja pirkstu locītavas.

- Ļoti priecājos, Konrojas kundze.

- Ak, lūdzu, sakiet - Triksija. - Viņa gandrīz dūdoja. - Citādi es jūtos veca un garlaicīga.

- Esmu pārliecināts, ka tas nebūtu iespējams. Es redzēju, kā jūs pagāju�ajā gadā tēlojāt �Sveika, Dollij!�.

Triksijas gludie vaigi labpatikā piesarka.

- Cik jauki, ka jūs tā sakāt! Es tie�ām dievinu Dolliju Levi-ju. Tik pilnasinīgs, daudzslāņains raksturs!

- Jūs attēlojāt viņu nevainojami.

- Jā. - Viņa atcerēdamās nopūtās. - Man viņ� patīk, Dora. Sakiet, D�ed, - ai, jums ir ļoti lielas plaukstas, vai ne?

- Mammu! - Tā kā D�eds bija tik jauki uzvedies, Dorai kļuva viņa �ēl. - D�eds ir īrnieks, ko tētis man sameklēja.

- īrnieks... īrnieks! - Mātes instinkti acumirklī guva pārsvaru pār flirtē�anas tieksmi. - Ak, mans mīļais, mīļais zēns! -Pateicības pārņemta, Triksija apvija rokas D�edam ap kaklu. Viņai bija tvēriens kā aizsargam futbola laukumā. - Es esmu jums liela, mū�īga parādniece.

Dora tikai pārvilka ar mēli pār zobiem, kad D�eds pameta uz viņas pusi bezpalīdzīgu skatienu.

- Tas nekas nebija, - viņ� atteica, neveikli papliķēdams Triksijai pa muguru. - Es tikai atsaucos uz sludinājumu.

- Jūs izglābāt manu dārgumu Izidoru no tā �au�alīgā kramplau�a. - Triksija atliecās un noskūpstīja D�edu uz abiem vaigiem. - Mēs nemū�am nespēsim jums atlīdzināt par to, ka viņu padzināt un paglābāt mūsu meitenīti no aplaupī�anas.

Viņ� piemiedza acis un paraudzījās uz Doru pāri mātes pleciem. Dora novērsās.

- Es viņu neizlai�u no acīm, - D�eds daudznozīmīgi sacīja. - Neraizējieties!

- Raizes ir mātes liktenis, mīļais. - Skumji pasmaidījusi, Triksija nopūtās.

- Te nu tu esi, kaislā puķe. - Ģērbies smokingā ar baltu kaklasaiti, pielīgoja Kventins, vēl aizvien stabili turēdamies kājās, kaut gan bija licis palēkāt diviem bārmeņiem. Viņ� dāvāja sievai ilgu, cie�u skūpstu, kas lika saraukties D�eda uzacij. - Esmu nācis, lai aicinātu savu līgavu uzdeju.

- Protams, mīļais. - Triksija aplika viņam rokas, un abi sāka dejot tango stilā.

- Vai iepazinies ar jauno cilvēku, ko es izvēlējos mūsu Izijai?

- Jā, tikko. - Triksija pagriezienā atmeta galvu un starojo�i uzsmaidīja D�edam. Viņ� nebūtu brīnījies, ja viņai zobos piepe�i būtu parādījusies roze. - Tev ir tik lieliska gaume!

- Izij, parādi D�edam teātri! Tajā ir daudz vairāk nekā tikai skatuve. - Piemiedzis ar aci, Kventins izklupienā uztvēra sievu, un abi aizdejoja tālāk.

- Kaislā puķe? - D�eds pēc mirkļa vaicāja.

-Viņiem tas �ķiet piemēroti.

- Acīmredzot. - D�eds nespēja iedomāties, ka viņa vecāki būtu dāvāju�i viens otram kaut bezpersonisku apskāvienu, kur nu vēl kaislu skūpstu. Vienīgās kaislības, ko viņ� starp tiem bija novērojis, uzbangoja, apmētājoties ar apvainojumiem un traukiem.

- Tu nekad neesi minējis, ka esi �eit bijis.

-Ko?

- Teātrī, - viņa sacīja, no jauna pievēr�ot D�eda uzmanību sev. - �Sveika, Dollij!"?

- Tu nevaicāji. - Viņ� vadīja Doru tālāk no drūzmas, kas valdīja pie bāra. - Tu viņai neesi pastāstījusi, vai ne?

- Es negribēju viņu apbēdināt. Neskaties uz mani tā! - viņa piktojās. - Tu redzēji, kā viņa izturējās, zinot par ielau�anos. Vai vari iztēloties, kas notiktu, ja es viņai pastāstītu, ka maniaks draudējis man ar ieroci? - Kad D�eds neatbildēja, viņa piecirta kāju. - Es viņai pastāstī�u, bet pa savam.

- Kā vēlies, - atteica D�eds un izņēma cigareti. - Bet, ja viņa uzzinās no kāda cita, būs vēl ļaunāk.

- Es pa�laik negribu par to domāt. - Viņa izņēma D�edam no rokām cigareti, ievilka īsu dūmu un atdeva atpakaļ. - Es tev parādī�u teātri. Ēka celta deviņpadsmitā gadsimta vidū. Kādreiz te bija muzikālais teātris. - Viņa devās projām no skatuves pa vienu no �aurajiem gaiteņiem. - Pēc tam kad nomira vodeviļa, tā pamazām sāka pārvērsties graustā un pāris rei�u par mata tiesu netika nojaukta. Pēc tam... - Viņa atgrūda durvis uz ģērbtuvi un, iespriedusi rokas sānos, palika stāvam un vērojam, kā Villijs atraisās no vētrainām skavām. - Dezertē�ana, -viņa sacīja, - ir noziegums, par ko pakar.

Villijs pasmaidījis apvija roku ap slaiku sievieti niecīgā sarkanā kleitā.

- Lorēna man palīdzēja atkārtot tekstu. Es piedalos mutes skalojamā līdzekļa reklāmā.

- Tev bija de�ūra, Villij. Es savu maiņu node�urēju, un Lī ieradīsies tikai pēc pusnakts.

- Labi, labi. - Draudzenei pa priek�u Villijs izspraucās pa durvīm. - Saskriesimies vēlāk.

D�eds nemaz nepūlējās slēpt savu sajūsmu par Lorēnas gurniem, kas �ūpojās līdzīgi svārstam.

- Ievelc acis atpakaļ pierē, Skimerhorn! - ieteica Dora. - Kāds var uz tām uzkāpt.

- Tūlīt. - Kad Lorēna bija izlīgojusi pa durvīm, viņ� pievērsās Dorai. - Viņa maiņa? - D�eds neizpratnē jautāja.

- Turēt mammu tālāk no �efpavāra. Nāc, es tevi uzvedī�u pa�ā aug�ā. No turienes paveras satrieco�a aina uz skatuvi.

Vakaram tuvojoties nobeigumam, D�eds pārstāja brīnīties, ka jūtas �eit labi. Lai gan viņam nepatika drūzma, viņ� nebija radis pie viesībām un sarunām ar sve�iem cilvēkiem, viņ� nejuta arī nepacietīgu vēlē�anos aiziet pēc iespējas agrāk. Pirmajā balkonā saskrējies ar �epmeniem, viņ� secināja, ka arī tie bauda vakaru.

- Sveiks, D�ed! Laimīgu Jauno gadu! - Noskūpstījusi viņu, Mērija Pēta atkal atbalstījās ar elkoņiem pret margām un vēroja, kas lejā notiek. - Tā tik ir balle! Es savā mū�ā vēl neesmu neko tādu redzējusi.

D�eds gribēja redzēt, uz ko viņa skatās. Viņ� ieraudzīja kustīgu cilvēku drūzmu, krāsu ņirbu, lejā vibrēja skaņas.

- Konroji ir... vienreizīgi.

- Un kā vēl! Es sastapu Lī tēvu. Mēs dejojām d�iterbagu. -Viņas seja smejoties piesarka. - Es nezināju, ka protu d�iterbagu.

- Viņai vajadzēja tikai izturēt, - piezīmēja Brents. - Vecajam ir grūti turēt līdzi.

- Iespējams, viņ� salējis sevi pietiekami daudz degvielas. -D�eds lejā uz mirkli pamanīja Kventinu ar bezrūpīgi no�ķiebtu balles cepuri galvā.

- Kur ir Dora? - apvaicājās Brents. - Neesmu viņu nemaz vēl redzējis.

- Viņa tepat vien ir. Indigo gribēja ar viņu dejot.

- Indigo? - Pārliekusies pār balkona malu, Mērija Pēta māja sve�iniekiem un meta konfeti.

- Viņu nav iespējams nepamanīt. Tas ir milzīga auguma plikgalvains afroamerikānis sarkanā ādas kombinezonā.

- Ak! Ak! - viņa atkārtoja, kad, pārlaidusi skatienu pūlim, pamanīja Indigo. - Dievs, kaut es tā prastu dejot! - Atbalstījusies ar elkoņiem uz margām, viņa klusi kustināja lūpas līdzi mūzikas ritmam.

- Vai vēl nekas nav zināms? - D�eds vaicāja Brentam.

- Vēl par agru. - Brents auklēja alus glāzi. - Mēs esam izsūtīju�i attēlu. Ja viņ� ir uzskaitē, tad kaut kādu informāciju saņemsim pēc brīvdienām. Es pats kārtīgi papūlējos, meklējot, vai nav kāds viņam līdzīgs izvarotājs, suteners vai tamlīdzīgas personas. Ta�u neko neuzzināju. - Ielūkojies savā tuk�ajā glāzē, Brents pabīdīja uz aug�u brilles. - Iesim paņemsim alu.

- Nē, tu neiesi vis. - A�i pagriezusies, Mērija Pēta satvēra Brentu aiz rokas. - Tu nāksi ar mani dejot, leitnant. Ir jau gandrīz pusnakts.

- Vai mēs nevaram palikt tepat, un viss? - Brents, sievas vilkts, negribīgi sekoja. - Klausies, D�eds ar tevi padejos.

- Es eju meklēt pats savu sievieti.

Kad visi trīs, piepalīdzot ar elkoņiem, bija izlauzu�ies līdz deju grīdai, solists, pacēlis roku, tā prasot klusumu, sāka kliegt mikrofonā.

- Klausieties visi! Līdz pusnaktij palikusi viena minūte, tāpēc atrodiet savu otro pusīti - vai mīļas lūpas - un esiet gatavi ielēkt jaunajā gadā.

Nelikdamies ne zinis par apdullino�o troksni un pāris interesantiem piedāvājumiem no vientuļām sievietēm, D�eds spraucās cauri pūlim.

Viņ� ieraudzīja Doru skatuves labajā pusē smejamies kopā ar brāli un lejam �ampanieti neskaitāmās pastieptās glāzēs.

Dora nolika tuk�o pudeli un, paņēmusi citu, pagriezās, lai pārliecinātos, ka orķestrantiem netrūkst, ko saskandināt. 'lajā mirklī viņa ieraudzīja D�edu.

- Villij! - Nenolaizdama skatienu no D�eda, viņa pastūma pudeli brālim. - Tu paliec viens pats.

- Mani samīdīs! - viņ� iesaucās, bet Dora jau tuvojās skatuves malai.

- Ļautiņi, sagatavojieties! - Dziedātāja balss iedārdējās pāri visam teātrim. - Skaitiet kopā ar mani! Desmit, deviņi...

Dorai �ķita, ka viņa kustas ļoti lēnām, it kā ietu caur ūdeni - siltu, zīdainu ūdeni. Sirds strauji un dobji pukstēja.

- Astoņi, septiņi...

Viņa pieliecās, uzlika rokas D�edam uz pleciem. D�eds saņēma viņu ap vidukli.

- Se�i, pieci...

Sienas notrīcēja. Viņa nokāpa no skatuves bezdibeni, krāsainā konfeti lietū, juta, kā notrīs D�eda muskuļi, kad, pārlaidusi plaukstu pār viņa matiem, apvija kājas ap viņa augumu.

- �etri, trīs...

Collu pa collai, nenolai�ot skatienu no viņa sejas, elpojot aizvien straujāk un straujāk, viņa slīdēja zemāk.

- Divi, viens...

Viņas lūpas padevās D�eda karstajām, izsalku�ajām lūpām. Abu apmierinājuma skaņas noslāpēja tostu eksplozija. Nesakarīgi kaut ko nomurminājusi, Dora sagrozījās un, iegremdējusi abas dūrēs sa�ņaugtās plaukstas D�eda matos, piekļāvās viņam.

Pārliecināts, ka kaut kas viņā pārsprāgs - galva, sirds, ķermeņa lejasdaļa -, D�eds joprojām cēla viņu lejā no skatuves. Kad Dora nostājās kājās, viņas augums vēl aizvien bija sakusis ar viņējo, liekot sāpīgi apzināties katru izliekumu un izcilni.

Viņa gar�oja bīstamāk par viskiju, dzirksto�āk par �ampanieti. D�eds saprata, ka vīrietis var justies kā piedzēries, ja pār viņa ķermeni valda sieviete.

Viņ� atrāvās no Doras lūpām, bet turēja viņu cie�i piekļau-tu savam augumam. Viņas acis maigi mirdzēja, lūpas bija mazliet pavērtas. Pēc mirkļa Dora tās vieglītēm aplaizīja, it kā vēlētos ilgāk izbaudīt viņa gar�u.

- Vēl, - viņa nomurmināja.

'lā�u, kad D�eds noliecās, lai no jauna skartu Doras lūpas, uzradās Kventins un viņus apskāva.

- Laimīgu Jauno gadu, nies enfants. - Pie�ķiebis galvu, viņ� pacēla balsi, liekot tai plūst kā vīnam pāri troksnim. - �Izzvaniet veco, iezvaniet jauno; priecīgie zvani, pār klajumiem skaniet: gads projām aiziet, ļaujiet tam iet; neīsto īstajā iezvaniet.�

- Tenisons, - tēlodams aizgrābtību, nomurmināja D�eds, un Kventins starojo�i viņam uzsmaidīja.

- Pilnīgi pareizi. - Kventins vienlīdz aizrautīgi noskūpstīja Doru, pēc tam D�edu. D�eds nepaspēja atgūties, kad pār viņa galvu nolaidās Triksija.

- Man ļoti patīk visādas svinības. - D�eds atkal un atkal dāsni saņēma skūpstus. 'lād Triksija aicināja dēlu: - Villij, nāc �urp un noskūpsti savu māti!

Villijs paklausīja, sparīgi nolēkdams no skatuves un uztverdams māti teatrālā pietupienā. Viņ� noskūpstīja tēvu, pēc tam pagriezās pret D�edu.

D�eds dziļi ievilka elpu un mēģināja pretoties.

- Es negribu tevi piekaut.

Villijs tikai smaidīja.

- Atvaino, mums patīk izpaust savas jūtas. - Par spīti brīdinājumam, viņ� cie�i un skurbīgi apskāva D�edu. - Tie ir Lī un

D�ons.

Domādams par izdzīvo�anu, D�eds soli atkāpās, bet atklāja, ka aiz muguras atrodas skatuve. Viņ� padevās un filozofiskā mierā pieņēma Lī skūpstus un D�ona - ar kuru vēl nebija iepazinies - apskāvienus.

Vērojot �o ainu un da�ādās emocijas, kas atspoguļojās D�eda sejā, Dora smiedamās sameklēja pilnu �ampanie�a glāzi.

Tā tev vajag, Skimerhorn. Tu vēl ne to vien pieredzēsi.

Dikarlo mira ilgi un lielās cie�anās. Vainseps pacietīgi gaidīja, visādi nopūloties, lai nebūtu jādzird vārie saucieni pēc palīdzības, murgainās lūg�anas un �ļupsto�ie �ņuksti.

Viņ� nezināja, kā Finlijs apgājās ar kalpotājiem. Viņ� negribēja to zināt. Ta�u trīs stundas ilgās, bezgalīgās gaidī�anas laikā viņ� vairākkārt bija vēlējies, kaut Dikarlo ņemtu un nomirtu ātrāk.

Ta�u, kad pamazām sāka krēslot un ārpus solārija nebija dzirdama vairs neviena skaņa, Vainseps ilgojās, kaut Dikarlo būtu izturējis ilgāk.

Gaidāmais uzdevums viņu biedēja.

Nopūzdamies Vainseps izgāja no mājas, pasoļoja garām izplātajam līķim un devās pāri zālienam uz darbarīkiem paredzēto nojumi. Viņ� bija bailīgi apjautājies Finlijam, vai nevarētu dabūt kādu audeklu vai plastmasas plēvi.

Atcerēdamies Finlija norādījumus, viņ� atrada lielu, ar baltiem krāsas plankumiem notrieptu audeklu, ko bija atstājis krāsotājs. Mugurai no smaguma smeldzot, viņ� uzcēla audekla rulli plecos un atgriezās dārzā, lai ķertos pie sava baisā uzdevuma.

Viņ� pūlējās nedomāt par veicamo procedūru. Atlika tikai iztēloties, ka tas ir viņ� pats, kas neko neredzo�ām acīm guļ pret tumsnējo�ām debesīm, un darāmais vairs nesagādāja īpa�as raizes.

Vainseps izplāja audeklu uz baltajiem akmeņiem. Tie bija noplūdu�i ar asinīm un kļuvu�i lipīgi. Turklāt mu�as... Ak, prātoja Vainseps, cik pretīga nodarbo�anās.

Sakņupis, elpai svelpjot caur zobiem, viņ� vēla un vēla Dikarlo ļengano ķermeni, kamēr tas gulēja pa�ā audekla centrā.

To paveicis, Vainseps atpūtās. Fiziska piepūle viņam vienmēr izraisīja pamatīgu svī�anu. Viņ� atlocīja kabatlakatu un noslaucīja pilo�o seju un kaklu. Degunu raukdams, viņ� nometa mutautu uz audekla un pastūma to zem līķa.

Pēc tam, uzmanīdamies no asins traipiem, viņ� pietupās un uzmanīgi izvilka Dikarlo maku. Piesardzīgi turot to starp īk�ķi un rādītājpirkstu, Vainseps nolēma pie pirmās izdevības maku sadedzināt - gan naudu, gan pārējo tā saturu.

Likteņa nolemta cilvēka samiernieciskumā viņ� pedantiski pārbaudīja visas Dikarlo kabatas, lai pārliecinātos, ka izņēmis pilnīgi visu, pēc kā varētu noteikt viņa personību.

Pa otrā stāva logu atplūda tikko dzirdamas itālie�u operas skaņas. Finlijs gatavojas pavadīt vakaru ārpus mājas, nodomāja Vainseps.

Galu galā nākamajā dienā bija svētki.

D�edam domas nedeva mieru. Viņ� zināja, ka Dora būs lejā veikalā, tāpēc taisnā ceļā devās uz savu dzīvokli. Uzvilcis sporta īsbikses un T kreklu, viņ� iekārtojās uz trena�iera. Kad būs pasvīdis, labāk veiksies domā�ana.

Viņam vajadzēja izlemt, cik daudz stāstīt Dorai. Viņai bija tiesības zināt visu - ta�u viņas tiesības un tas, kas būtu labāk viņai pa�ai, bija divas da�ādas lietas. D�eds pazina Doru un iedomājās, ka pazīst viņu ļoti labi, tāpēc bija pārliecināts, ka viņa gribēs kaut ko darīt. Vislielākās galvassāpes policistam parasti sagādāja civilo iejauk�anās.

Viņ� gan nav policists, D�eds sev atgādināja, ritmiski cilājot hanteles. Ta�u, ja cilvēks gandrīz pusmū�u ir aizvadījis policijā, viņu nevar uzskatīt arī par civilo.

Ņujorkic�i varēja tikt ar to galā. Ta�u viņi nebija personiski ieinteresēti. D�edam pietika atminēties Doras bālo, izbiedēto seju, lai apzinātos savu attieksmi.

Brauciens uz Ņujorku, papildu iepazī�anās ar apstākļiem pārāk netraucēs lietas oficiālo izmeklē�anu. Un, ja viņ� varētu darīt kaut ko taustāmu, kaut ko nopietnu, viņ� varbūt nejustos tik...

D�eds apstājās, pacēlis gaisā svaru stieni, un nikni palūkojās griestos. Kā tad viņ� īsti jūtas? Skaļi izelpojis, viņ� atkal nolaida stieni, atkal pacēla, atkal nolaida.

Nekam nederīgs, atskārta D�eds. Neiekārtojies. Nepabeigts.

Nekas viņa dzīvē īstenībā nevarēja būt citādi, jo nekad viņ� īsti nevienam nebija atklājies. Noslēgties, turēties pa gabalu glu�i vienkār�i bija vieglāk. Pie velna, vieglāk, nodomāja D�eds. Tas bija nepiecie�ams, lai izdzīvotu.

Kāpēc viņ� bija iestājies policijā? D�eds nojauta, ka viņ� bija aptvēris savu vajadzību pēc kārtības, pēc disciplīnas, jā, ari pēc ģimenes. Darbs viņam to visu deva. Un vēl vairāk. Mērķa izjūtu, gandarījumu un lepnumu.

To visu viņ� bija zaudējis apmaiņā pret Doniju Speķu, ta�u Spēks nebija galvenais, D�eds sev atgādināja. Galvenais bija Kleina. Galvenais bija aizsargāt sievieti gaiteņa otrā galā. Sievieti, pret kuru viņ� kaut ko juta.

Arī par to bija jādomā.

Izdzirdējis klauvējienu, D�eds nepārtrauca cilāt svarus, ta�u, kad Dora nosauca viņa vārdu, viņa lūpas savilkās smaidā.

- Paklau, Skimerhorn, es zinu, ka tu tur esi. Man ar tevi jārunā.

- Durvis ir vaļā.

- Kāpēc tad tu liec man slēgt savējās? - noprasīja Dora. Viņa ienāca, ģērbusies lieti�ķā sūnzaļā kostīmā, un smar�oja pēc grēka. - Ak! - Viņa sarauca uzacis, pārlai�ot lēnu skatienu uz trena�iera izstieptajam D�eda augumam ar eļļaini nosvīdu�ajiem, kustīgajiem muskuļiem. Viņas sirds apmeta spēju kūleni. - Atvaino, ka pārtraucu tavu rituālu. Vai fonā nevajadzēja skanēt bungu rīboņai vai kaut kādiem pagānu dziedājumiem?

- Vai tu kaut ko gribēji, Konroja?

- Es daudz ko gribu. Sarkanas zam�a kurpes, pāris nedēļu Jamaikā, Betgcra tējkannu, ko redzēju �Antique Row". - Piegājusi, lai noskūpstītu viņa otrādi pavērstās lūpas, Dora sajuta sāls gar�u. - Mani var pārņemt uzbudinājums, vērojot, kā tu svīsti.

- Izskatās, ka esmu beidzis. - D�cds ar troksni nolika svaru stieni.

- Tu nebūsi tik sapīcis, kad pastāstī�u, ko noskaidroju. -Lai izklausītos dramatiskāk, viņa ieturēja pauzi. - 'Ierija pazina vīrieti attēlā.

- Kādā attēlā? - D�cds noslīdēja no sola un pasniedzās pēc dvieļa.

Tajā attēlā. Burvju attēlā, ko mēs izveidojām datorā. D�ed, Ziemassvētku vakarā viņ� bija ienācis veikalā. - �estikulējot ar rokām un klaudzinot ar papē�iem, viņa satraukti sāka staigāt pa istabu. - Viņu sauc...

- Kntonijs Dikarlo, - D�eds uzjautrināts pārtrauca jauno sievieti. Dorai pavērās mute. - Pēdējā zināmā adrese: Austrumu Astoņdesmit tre�ā iela Ņujorkā.

- Bet kā tu... Sasodīts! - Viņa īdzīgi iebāza kvīti atpakaļ kabatā. - Tu vismaz varēji izlikties, ka mans detektīva talants atstājis uz tevi iespaidu.

- Tu esi īsta Nensija Drū, Konroja. - Viņ� devās uz virtuvi, izņēma no ledusskapja �Gatorade" un iedzēra krietnu malku tie�i no pudeles. Kad viņ� to nolaida, Dora stāvēja durvīs, un viņas skatienā bija redzams sapīkums. - Tu esi labi strādājusi. Bet policija strādā ātrāk. Vai tu viņiem paziņoji?

- Nē. - Dora uzmeta lūpu. - Es gribēju pastāstīt tev.

- Par lietas izmeklē�anu atbild Brents, - D�cds atgādināja. Pastiepis roku, viņ� pieskārās Doras apak�lūpai. - Beidz pūsties!

- F.s nepū�os. Es nekad nepū�os.

- Ar tādām lūpām kā tev, mazā, tu varētu būt pasaules �empione. Ko 'Ierija teica par Dikarlo?

- Brents atbild par lietas izmeklē�anu, - viņa iespītējusies atteica. - Es ie�u atpakaļ uz savu dzīvokli un piezvanī�u viņam. Varbūt viņ� to spēs novērtēt.

D�eds satvēra viņas seju plaukstās un vieglītēm saspieda.

- Pastāsti man ari, Nensij!

- Nu, tā jau ir labāk. Ierija teica, ka viņ� bijis ļoti gludens, ļoti pieklājīgs. - Apgājusi apkārt D�edam, viņa atvēra ledusskapi un neviļus izdvesa ļoti sievi�ķīgu, sa�utuma pilnu skaņu. - Ak Dievs, Skimcrhorn, kas tev tur tajā bļodā?

- Vakariņas. Ko vēl viņa teica?

-To tu nevari ēst. Es pagatavo�u vakariņas.

- Dikarlo, - strupi teica D�eds un, saņēmis Doru aiz pleciem, pagrieza viņu pret sevi, pirms viņa paspēja ielūkoties pārējos plauktiņos.

- Dikarlo teicis, ka viņam ir krustmāte, kurai viņ� vēloties nopirkt īpa�u dāvanu. 'Ierija sacīja, ka parādījusi viņam Fū suni - kuru, es tagad ne�aubos, viņ� paņēma pats, kad ielauzās veikalā. - Dora sadusmojusies uz mirkli apklusa. - Viņa teica, ka Dikarlo bijis �vītīgi ģērbies un braucis ar �Porsche".

D�eds gribēja zināt vairāk.

-Vai viņa ir lejā?

- Nē, viņa jau aizgāja. Mēs esam beigu�as darbu.

- Es gribu ar viņu runāt.

- Tagad?

- Tagad.

- Piedod, bet es nezinu, kur viņa pa�laik ir. Viņai bija norunātas agras vakariņas ar draugu, ko viņa nesen iepazinusi. -Dora skaļi nopūtās, kad D�eds izgāja no virtuves. - Ja tas ir svarīgi, tu vēlāk vari noķert viņu teātrī. Izrāde sākas astoņos. Mēs varam viņu uz da�ām minūtēm pārtvert aizkulisēs.

- Labi.

- Ta�u es neredzu, kāds no tā būs labums. - Dora gāja līdzi viņam uz guļamistabu. - Es jau esmu ar viņu runājusi, un mums ir vārds un adrese.

- Tu nezini, kas jāvaicā. - Novilcis T kreklu, D�eds iemeta to kaktā. - Varbūt viņ� kaut ko pateica. Jo vairāk mēs zināsim, jo vieglāk būs panākt viņa atzī�anos nopratinā�anā. Mums vēl ir da�as stundas laika, ja tu tie�ām gribi gatavot...

Ta�u Dora neklausījās. Kad D�eds pagriezās, viņa stāvēja nekustīga, piespiedusi plaukstu pie sirds, ar pārsteiguma izteiksmi sejā.

- Kas? - Viņ� instinktīvi apgriezās un ar piemiegtām acīm nopētīja istabu.

- Gulta, - viņa izstomīja. - Ak...

D�eda saspringtie muskuļi atslāba. Viņu aizkaitināja pa�a neērtības sajūta. Vispirms �ī sieviete kritizē viņa ēdiena gatavo�anas prasmi, tagad viņa saimnieko�anu.

- Istabene gadu kā atvaļinājumā. - Viņ� sarauktu pieri paskatījās uz saņurcītajiem palagiem un segām. - Es neredzu jēgu kārtot gultu, ja tā pēc tam atkal jāklāj no jauna.

- Gulta, - viņa bijīgi atkārtoja. - Fran�u �Art Nouvcau�, aptuveni tūksto� deviņsimtais gads. Ak, paskaties uz inkrustāciju! - Notupusies pie gultas kājgaļa, viņa maigi pārvilka ar pirkstiem slaikas sievietes stāvam plando�ā apģērbā ar krūku rokā. Viņai pār lūpām izlauzās skaņa, ko sieviete parasti izdve� kaisles karstumā. - Tas ir ro�koks, - viņa nopūzdamās sacīja.

D�eds uzjautrināts vēroja, kā viņa ierāpjas gultā un, tupot �etrrāpus, nopēta gultas galvgali.

- Kāds izcils amatnieka darbs! - viņa nomurmināja. - Paskaties uz �o kokgriezumu! - Viņa ar mīlestību noglāstīja reljefa izliekumus. - Kāds smalkums!

- Manuprāt, man te kaut kur tuvumā bija palielināmais stikls, - sacīja D�eds, kad viņa gandrīz vai piespieda pie koka degunu.

-Tu nemaz nezini, kas ir tavā īpa�umā, vai ne?

- Es zinu, ka tā bija viena no tām nedaudzajām mēbelēm manā bērnības mauzolejā, kura man patika. Pārējais lielākoties atdots glabā�anā.

- Glabā�anā. - Dora aizvēra acis un, to iedomājoties, nodrebinājās. - Tev jāļauj, lai apskatu tavu īpa�umu. - Notupusies uz papē�iem, viņa salika rokas lūg�anā. - Es tev godīgi samaksā�u pēc tirgus cenas par visu, ko varē�u atļauties. Tikai apsoli man, apzvēri, ka neiesi pie cita tirgotāja, iekams es varē�u izteikt savu piedāvājumu.

- Atjēdzies, Konroja!

- Lūdzu! - Viņa notupās gultas malā. - Es runāju nopietni. Es negaidu, lai tu kaut ko pārdotu man personisko attiecību dēļ. Bet, ja tev ir lietas, ko tu negribi. - Viņa atskatījās uz gultas galvgali. - Ak Dievs, es nevaru to izturēt. Nāc �urp!

- Aha! - D�eds nespēja atturēties no smaida. - Tu grasies mani pavedināt, lai es nolaistu cenu.

- Pie velna, pavedināt. - Viņas elpa, atpogājot savu �aketi, bija ātra. Zem �aketes atklājās caurspīdīgs krekls no tāda pa�a tum�zaļa materiāla. - Es domāju sagādāt tev lielāko baudu mū�ā, draudziņ.

- Ak... - viņ� nezināja, kādas emocijas gūs virsroku. Pārsteigums vai uzbudinājums. - Tas nu gan ir piedāvājums, Konroja!

-Tas nav piedāvājums, draugs, tas ir fakts. - Pieslējusies uz ceļgaliem, Dora atvilka svārku rāvējslēdzēju un atbrīvojās no tiem. To paveikusi, viņa tupēja gultā vienā apak�kreklā, pieskaņotā zeķturī, pilnīgi melnās zeķēs un smailpapē�u kurpēs. - Ja tu tūlīt pat nebūsi �ajā gultā, es nomir�u.

- Es negribu uzņemties par to atbildību. - Ak Dievs, viņ� juta vājumu ceļgalos. - Konroja, esmu pagalam sasvīdis.

Viņa smaidīja.

- Es zinu. - Viņa satvēra D�edu aiz �ortu gumijas. Viņ� pārāk nepretojās. - Tu sasvīdīsi vēl vairāk.

Dora pavilka. Viņ� ļāva nogāzt sevi gultā. Kad viņa uzgūlās virsū, D�eds satvēra viņas plaukstas.

- Esi maiga ar mani.

Viņa smējās.

- Nekādā ziņā.

Viņa piekļāva muti D�eda lūpām, pavēra tās vaļā un atdevās skūpstam, kas izdzēsa no viņa prāta jebkuru racionālu domu. Pat tad, kad viņ� atlaida Doras rokas, lai viņu apskautu, viņa spieda viņu pie gultas, ne�ēlīgi dedzinādama kvēli pret kvēli.

D�eds ievilka plau�ās gaisu, kas palika biezi iesprūdis krūtīs.

- Dora, ļauj man...

- �oreiz ne. - Satvērusi pirkstos D�eda matus, viņa alkaini izbaudīja viņa muti.

Viņa bija nevērīga, ne�ēlīga, mokot viņu līdz solim no neprāta, līdz viņ� nezināja - lādēt viņu vai lūgties. Viņu pātagoja satrieco�a sajūta pēc satrieco�as sajūtas, liekot asinīm mutuļot, kvēlot un izmisīgi prasīt vēl. Viņa plaukstas pa�āvās zem Doras krekla un sajuta stingrus, moko�i piebriedu�us krū�galus.

No viņa pieskāriena Dora izlieca muguru. Viņas kaklā atskanēja klusa, murrājo�i atzinīga skaņa, un viņa pārvilka kreklu pāri galvai. Atmetusi galvu, viņa satvēra D�eda plaukstas, vadot tās lejup pa savu augumu, pāri gludajam vēderam. Viņas pirksti satvēra cie�āk D�eda pirkstus, kad viņ� vadīja viņu pāri pirmajai trīsu virsotnei. Ta�u, kad D�eds mēģināja pārvelt viņu uz muguras, Dora cie�i apvija kājas ap viņa augumu un aizsmaku�ā balsī iesmējās par viņa lāstu.

Noslīdējusi zemāk, viņa iecirta zobus D�eda plecā. Viņ� gar�oja pēc sāls, sviedriem un karstasinīga vīrie�a, �is savienojums apreibināja viņu kā spēcīgs vēj�. Viņ� bija stiprs. Muskuļi zem viņas nepacietīgajām plaukstām �ķita kā virmojo�a dzelzs. Ia�u viņa ar pirkstu deju spēja izvilināt no viņa aizsmaku�u, bezpalīdzīgu vaidu. Viņa juta, kā zem lūpām dun viņa sirds.

D�eds satvēra gludo miesu virs zeķu malas, nu jau pārāk izmisīgi, lai domātu par zilumiem. Tagad, beidzot tagad viņa ļaus sevi pacelt. Viņa skatiens aizmiglojās, kad Dora noslīga uz viņa, iegremdējot tēraudu dziļi samtā. Noreibis D�eds vēroja, kā viņas augums atliecas, kā aizvērtām acīm viņa slidina plaukstas aug�up pa pa�as sviedriem klāto, spīdīgo augumu neapvaldītā glāstā, un juta, kā viņas muskuļi nepacietīgi savelkas ap viņu.

Viņa sāka kustēties, vispirms lēnām, uz savas baudas smai-

Ies, uzņemot sevī citu pēc cita reibino�us viļņus. Tad viņas kustības kļuva ātrākas, vēl ātrākas, viņas cisku muskuļi saspringa kā virves, viņas gurni �ūpojās kā virzuļi. Ik reizes, kad viņas augums sastinga, tā spēks izvilnīja viņam cauri kā bulta ar liesmojo�u uzgali.

Viņ� saslējās aug�up, ar lūpām meklējot viņas krūti, viņas plecu, viņas lūpas. Zaudējis prātu, viņ� aiz matiem parāva Doras galvu, alkaini skūpstot viņas kaklu un vienlaikus aizsmacis murminot solījumus, ko ne viens, ne otrs nesaprata. Viņ� saprata tikai to, ka tajā brīdī būtu gatavs viņas dēļ mirt. Katrā ziņā viņas dēļ viņ� būtu nogalinājis.

Kulminācija blietēja viņu kā neganta un gaidīta dūre, kas aizrāva elpu un satrieca līdz pa�iem dziļumiem. D�eds apvija rokas ap viņas augumu, iespieda seju starp viņas krūtīm un ļāvās tā satricinājumam.

- Dora. - Viņ� pagrieza Doras galvu, lai lūpas varētu vieglītēm slīdēt pār viņas ādu. - Dora. - D�eds piekļāva viņu sev klāt, līdz viņas augums pārstāja trīsēt. Kad viņ� pacēla galvu, viņa acis piemiedzās. Pacēlis pirkstu pie Doras vaiga, viņ� notrausa no tā asaru. - Kas tad tas?

Dora spēja tikai pakratīt galvu un piekļaut viņu sev cie�āk. Viņa pieglauda vaigu D�eda matiem.

- Pēc vakardienas es domāju, ka labāk nebūs. Ka nevar būt labāk.

Trīsas viņas balsī darīja raizes.

- Ja es būtu zinājis, ka tā vecā gulta padarīs tevi par maniaku, es jau sen tevi būtu atvedis �urp.

Viņa pasmaidīja, ta�u smaids vēl aizvien bija nemierpilns.

- Satrieco�a gulta.

- Man glabā�anā nodotas vēl se�as.

Viņa iesmējās.

- Mēs padarīsim sev galu.

- Esmu ar mieru riskēt.

Es arī, nodomāja Dora. Es arī. Tāpēc ka Lī bija pilnīga taisnība. Viņa bija iemīlējusies.

Viņi ieradās teātri �Liberty� pēc divām stundām, bridi, kad aukJc Nellija rādija, kā izmazgāt no viņas matiem vīrieti. Dora bija ievedusi D�edu pa skatuves durvim aizkulisēs. Tur bija viņas tēvs. Viņ� deklamēja dzeju un atkārtoja kustības.

- Hi! - Dora ieknieba viņam vaigā. - Kur ir mamma?

- Ģērbtuvē. Neliela problēma ar Asiņainās Mērijas sarongu. D�ed, manu zēn! - Nenolai�ot acis no skatuves, viņ� paspieda D�edam roku. - Kāds prieks, ka tu iegriezies! Mums �ovakar ir atsaucīga auditorija, visā teātrī nav gandrīz nevienas tuk�as vietas. Gaismu, - viņ� nomurmināja sev zem deguna, tad starojo�i pasmaidīja, kad tā iedegās īstajā brīdī. - Laba gaisma ir pacilājo�a kā valsis.

- Mēs tikai iegriezāmies, lai paskatītos, kā jums klājas, -sacīja Dora un pameta brīdino�u skatienu uz D�edu. - Un starplaikā man uz mirkli jāaprunājas ar Ieriju. Veikala lietas.

- Es negribu, ka tu viņu izsit no lomas.

- Neraizējies! - Viņa aplika roku tēvam ap pleciem un, lai gan bija redzējusi iestudējumu neskaitāmas reizes, drīz vien bija tikpat iegrimusi aktieru spēlē kā viņ�.

D�eds turējās aizmugurē. Viņu vairāk intriģēja Dora un Kventins nekā dialogs uz skatuves. Viņu galvas bija pie�ķiebtas kopā, it kā viņi apspriestu kādas nelielas maiņas, kas papildinātu ainu. Kventins pacēla roku un apvija to viņai ap vidukli. Dora pieliecās viņam tuvāk.

D�edu pārņēma sajūta, kas satricināja viņu kā sitiens. Tā bija skaudība.

Vai viņ� kādreiz bija izjutis tādu nepiespiestu sirsnību, tādu vienkār�u biedriskumu pats pret savu tēvu, D�eds prātoja. Atbilde bija ļoti vienkār�a un ļoti drūma. Nē. Nekad. Viņ� nespēja atcerēties nevienu pa�u sarunu, kam cauri nevītos sasprindzinājuma, vil�anās, no�ēlas zemūdens straumes. Tagad, pat ja viņ� to vēlētos, bija par vēlu līgt mieru. Katrā ziņā nebija jēgas censties saprast, kāpēc.

Juzdams atgrie�amies veco rūgtumu, D�eds klusītēm devās uz ģērbtuvju pusi. Viņ� uzsmēķēs un pagaidīs Teriju.

Dora pameta skatienu pār plecu. Viņa kļuva nopietna, ieraugot, ka D�eda tur vairs nav.

-Tēt?

- Un mūziku, - viņ� �ukstēja. - Labi, labi. Hmm?

- Tēt, es mīlu D�edu.

- Jā, mana mīļā, es zinu.

- Nē, tēt. Es tie�ām viņu mīlu.

- Es zinu. - Neviens cits nebūtu spējis �obrīd novērst Kventi-na uzmanību no skatuves. Ta�u viņ� pagriezās pret Poru un, piemiedzis ar aci, pasmaidīja. - Es ta�u viņu tev izvēlējos, vai ne?

- Nedomāju, ka viņ� to gribēs. Reizēm es gandrīz varu saredzēt, kur viņ� iek�ēji asiņo.

- Ar laiku tu to sadziedēsi. �Vai brūce ir, kas sadzijusi nav ar laiku?�

- �Otello�. - Dora sarauca degunu. - Man negribētos tādas beigas kā tai lugā.

- Tu uzrakstīsi pati savējo. Konroji ir lieliski improvizē-tāji. - Viņam ienāca prātā kāda doma, no kuras iemirdzējās acis. - Varbūt tu gribētu, lai es viņu mazliet pasteidzinu? Es varētu noorganizēt klusu vīrie�u sarunu zem �etrām acīm ar vienu no maniem īpa�ajiem brūvējumiem.

- Nē! - Dora uzsita ar pirkstu viņam pa degunu. - Nē, -viņa atkārtoja. - Es pati tik�u galā. - Viņa piespieda plaukstu pie trīco�ā vēdera. - Man ir bail, - viņa atzinās. - Viss notika ļoti ātri.

- Tas tev asinīs, - zinīgi noteica Kventins. - Tajā mirklī, kad ieraudzīju tavu māti, es sāku neganti svīst. Briesmīgi nepatīkami. Man vajadzēja gandrīz divas nedēļas, lai saņemtos un lūgtu viņas roku. Es visu laiku jaucu tekstu.

- Tu nekad mū�ā neesi sajaucis nevienu vārdu. - Atskanot aplausiem, viņa noskūpstīja tēvu. - Es tevi mīlu.

- Tie�i tas tev jāpasaka viņam. - Kventins apskāva Doras plecus. - Klausies, Izij, tūlīt mājai pacelsies jumts.

f

Izdzirdējis aplausus un piepe�o troksni aizkulisēs, D�eds devās atpakaļ, bet Dora tajā brīdī saskrējās ar 'Ieriju.

- Hei, tu �ovakar strādā ar rekvizītiem?

- Nē. - Dora cie�i satvēra Teriju aiz rokas. - Man ar tevi uz mirkli jārunā.

- Protams. Ko tu saki par manu deju? Manas deju stundas sāk atmaksāties.

- Tu dejoji lieliski. - Pamājusi D�edam, Dora mundri vadīja Teriju garām skatuves strādniekiem un tehniskajiem darbiniekiem. - Mums vajadzīgs kāds stūrītis ģērbistabā.

Tur rosījās vairākas koristes, kas pielaboja frizūru un grimu. Lai arī da�as bija tikai apak�veļā, jo pārvilka kostīmus, neviena neveltīja D�edam vairāk uzmanības par acumirklīgu skatienu.

- Vai varu aizņemties �o? - noprasīja Dora un paņēma ķeblīti, pirms kāda no meitenēm paspēja iebilst. - Apsēdies, Terija, atpūtini kājas!

- Tu nevari iedomāties, cik tas ir patīkami. - Viņa pagriezās pret spoguļiem un izvēlējās kosmētikas sūkli, lai nosusinātu sviedru samērcēto grimu.

- Par Dikarlo, - ierunājās Dora.

- Par ko? - Terija aprāva pusvārdā atkārtojamo tekstu. - Ak, to klientu, kas bija ienācis Ziemassvētku vakarā. - Viņa uzsmaidīja D�edam. - Dora man negribēja neko stāstīt.

- Ko viņ� nopirka? - apvaicājās D�eds.

- Stcford�īras figūriņu. Pat nepamirk�ķināja aci par cenu. Un klienta izskats liecināja, ka viņ� to bez ba�ām var atļauties. Turklāt viņ� pirka dāvanu krustmātei. Savai iemīļotajai krustmātei. Viņ� pastāstīja, ka krustmāte viņu uzaudzinājusi un ka viņa esot ļoti veca. Zināt, nav daudz cilvēku, kas domā, ka sirmgalvjiem patīk dāvanā saņemt skaistas lietas. Varēja just, ka �is vīrietis viņu tie�ām mīl.

D�eds ļāva viņai pabeigt.

- Vai viņ� interesējās vēl par kaut ko?

- Jā, viņ� nesteidzās, apskatīja visu. Es domāju, ka viņ� varētu uzķerties uz Fū suni, jo viņ� meklēja dzīvnieku.

- Dzīvnieku? - D�eda acis kļuva skadras un balss skanēja vēsi un bezkaislīgi.

- Ziniet, dzīvnieka skulptūriņu. Viņa krustmāte kolekcionējot skulptūriņas. Suņu skulptūriņas, - viņa piebilda, no jauna apvelkot acu kontūras ar a�ām, prasmīgām kustībām. - Redziet, viņai bijis suns, kas nomiris un...

- Viū viņ� pastāstīja sīkāk? - pārtrauca D�eds.

- Uf... - Savilkusi lūpas, 'Ierija pūlējās atcerēties. - Man �ķiet, viņ� tie�ām gribēja suni, kas līdzinātos krustmātes miru�ajam sunim... teica, ka neesot varējis atrast tādu, kādu meklējis. - Viņa atjaunoja lūpu krāsu, pārbaudīja, kā izskatās. - Es atceros, viņ� runāja par suni, kāds bijis krustmātei... par miru�o suni. Es iedomājos, ka mums bija suns, kur� būtu ideāls. Izklausījās, ka miru�ais suns bijis tie�i tāds. Nu, protams, kamēr bija dzīvs. - Paņēmusi suku, viņa pieķemmēja matus. - Zini, Dora, tas, ko tu izvēlējies izsolē. Taēu mēs to bijām jau pārdevu�i.

Dora juta, ka asinis atplūst no sejas.

- Lailas kundzei.

- Es nezinu. Man �ķiet, ka toreiz pārdevi tu.

- Jā. - Galvai reibstot, Dora sa�ņaudza pirkstus. - Jā, pārdevu es.

- Ei! - 'Ierija satraukta pagriezās uz ķeblī�a. - Tev nekas nekait?

- Nē, nekas. - Viņa izmocīja smaidu. Viņai vajadzēja tikt laukā. Vajadzēja svaigu gaisu. - Paldies, Terija!

- Nav par ko. Vai tu paliksi uz pēdējo cēlienu?

- �ovakar ne. - Valdīdama nelabumu, Dora taustījās uz durvju pusi. - Līdz ritam!

- Varbūt labāk ejiet viņai līdzi, - Terija sacīja D�edam. - Viņa izskatījās tā kā uz ģīb�anu.

-Vai jūs pastāstījāt viņam par porcelāna suni?

- Jā, man �ķiet, ka pastāstīju. - Terija apmulsusi noslīdēja no ķeblī�a un devās pie durvīm paskatīties, vai Dora ir gaitenī. - Ziniet, tā �ķita liela sakritība. Es viņam pastāstīju, ka mums bija suns, kādu viņ� vēlējās, bet mēs to pārdevām. Ie�u paskatīties, kas noticis Dorai.

- Es pats.

Viņ� panāca Doru pie aktieru ieejas tie�i tajā brīdi, kad viņa atvēra durvis un lieliem malkiem ieelpoja auksto vakara gaisu.

- Attopies, Konroja! - p�eds turēja viņu aiz pleciem rokas attālumā. Viņ� baidījās, ka, saņemot cie�āk, viņa pārlūzīs kā zariņ�.

- Es viņai to pārdevu. - Kad Dora mēģināja izrauties, viņ� tikai stiprāk saspieda viņas plecus. - Dieva dēļ, D�ed, es viņai to pārdevu. Es nezinu, kāpēc viņam tas bija vajadzīgs, kas tajā sunī tāds bija, bet viņ� nogalināja, un es viņai to pārdevu, un nākamajā dienā pēc tam, kad viņ� bija noskaidrojis...

- Es tev teicu - attopies! - D�eds pacēla viņu gaisā, tā ka viņas seja bija pretī D�eda sejai. - Tu pārdod daudzas lietas -tas ir tavs darbs. Tu neesi atbildīga par to, kas notiek ar cilvēkiem, kuri tās nopērk.

- Es tā nevaru! - viņa uzkliedza un izrāvās. - Es nespēju būt tik vienaldzīga. Tā tikai tu spēj, Skimerhorn. Raudzīties, lai būtu vienalga, raudzīties, lai nekas neaizķertos un neliktu tev just. Tas esi tu. Nevis es.

Viņas vārdi aizskāra. Pakrūtē sagriezās.

- Tu gribi vainot sevi. Jauki. - Satvēris Doru aiz rokas, D�eds atrāva viņu no durvīm. - Es aizvedī�u tevi mājās, un tu varēsi visu nakti pārmest sev to, kas noticis.

- Man nav jāatvainojas, ka man ir jūtas. Un es pati varu nokļūt mājās.

- Tu netiksi tālāk par diviem kvartāliem, kad tava asiņojo�ā sirds sa�ķīdīs uz asfalta.

Vispirms viņai ausīs atskanēja dūkoņa. Tā notika vienmēr, kad pārņēma dusmas. Veikli kā �ūska viņa metās D�edam virsū, sitot ar kreiso dūri. Viņ� izvairījās, bet tas bija tikai māņu sitiens. Viltīgā labā dūre trāpīja viņam pa �okli un lika atmest galvu.

- Nelietis. - Viņ� paskatījās zvaigznēs. Vēlāk D�eds, iespējams, apbrīnos Doru, ka viņa nogāzusi to sēdus. Ta�u tagad, acis niknumā piemiedzis, viņ� sa�ņaudza plaukstu dūrē. Dora izaicino�i izslēja zodu.

- Pamēģini, - viņa sacīja. - Tikai pamēģini.

Tas izskatītos smieklīgi - ja viņas acīs būtu biju�as tikai dusmas. Ja tajās aiz izaicinājuma netrīsētu asaras.

- Ej ellē, - viņ� nomurmināja. Veikli paniris zem Doras paceltajām dūrēm, D�eds satvēra viņu ap vidukli un pārmeta sev pār plecu.

Atskanēja lāstu izvirdums, kas pauda niknu sa�utumu par to, ka viņa ir spiesta tik necienīgi dauzīt ar dūrēm viņam pa muguru.

- Noliec mani zemē, cāļa dvēsele! Gribi kauties?

- Es nekad mū�ā neesmu piekāvis sievieti, Konroja, bet tu vari būt pirmā.

- Nolādēts, noliec mani zemē un pamēģini! Viņiem vajadzēs tevi kasīt nost no asfalta. Kad es bū�u tikusi ar tevi galā, viņi lasīs tevi kopā ar pinceti. Viņiem... - Dusmas, tāpat kā vienmēr, noplaka ātri un pavisam. Viņa saguma un aizvēra acis.

- Atvaino!

D�edam dusmas nebija pārgāju�as.

- Apklusti! - Izvilcis ma�īnas atslēgas, viņ� iebāza tās slēdzenē. Ar veiklu, lakonisku kustību viņ� nolaida Doru zemē un, aizsargājot galvu ar plaukstu, iestūma ma�īnā.

Joprojām aizvērtām acīm Dora klausījās, kā viņ� apiet apkārt ma�īnai, atver durvis un atkal tās aizcērt.

- Piedod, D�ed! Atvaino, ka tev iesitu. Vai tev sāp?

Viņ� pakustināja pulsējo�o �okli.

- Nē. - Viņ� nebūtu atzinies pat tad, ja tas būtu salauzts.

- Tu kaujies kā meitene.

- Ne velna. - Viņa aizvainota izslējās sēdeklī. D�eda vēsais skatiens lika viņai atkrist atpakaļ. - Es nedusmojos uz tevi, -viņa murmināja, kad D�eds izbrauca automa�īnu no stāvvietas. - Man vajadzēja kādam uzbrukt, un tu gadījies pa rokai.

- Priecājos, ka varēju izpalīdzēt.

Ja vēsais tonis paredzēts, lai mani sodītu, domāja Dora, tad viņ� izvēlējies pareizo taktiku.

-Tev ir visas tiesības dusmoties. - Viņa nepacēla skatienu.

D�edam bija grūtāk izturēt viņas atklātību un redzēt viņu nelaimīgu nekā saņemt viņas sitienu.

- Aizmirsti to! Un - Konroja? Nesaki nevienam, ka tev izdevās apiet manu aizsardzību.

Viņa pagriezās un, redzot, ka ļaunākais garām, izmocīja smaidu.

- Es to paņem�u līdzi kapā. Varbūt tevi nomierinās ziņa, ka, iespējams, esmu salauzusi vairākus pirkstus.

- Nenomierinās vis. - Ta�u D�eds saņēma viņas plaukstu un pacēla to pie lūpām. Pamanījis pārsteigumu Doras sejā, viņ� atkal nikni paskatījās. - Kas tad nu atkal?

Tā kā viņ� bija palaidis vaļā viņas plaukstu, Dora to pacēla pie sava vaiga.

-Tu mani uz mirkli izsiti no līdzsvara, nekas vairāk. Tāda mīļa izturē�anās pret mani nav glu�i tavā stilā.

Juzdamies neērti, D�eds sagrozījās sēdeklī.

- Neliec man to no�ēlot.

- Varbūt man tev nevajadzētu stāstīt, bet tādas izpausmes kā �ī - rokas skūpstī�ana un līdzīgi romantiski �esti - mani pilnīgi atmiek�ķē.

- Paskaidro, kas ir �līdzīgi romantiski �esti�.

- Nu, piemēram, ziedi un ilgi, kvēli skatieni. Ja padomā, ilgi, kvēli skatieni tev itin labi padodas. Tad vēl ir lielas lietas. Piemēram, pacelt mani uz rokām un nest aug�ā pa spirālveida kāpnēm.

-Tev nav spirālveida kāpņu.

- Es varētu iedomāties, ka ir. - Ļaudamās impulsam, viņa pieliecās un noskūpstīja D�edu uz vaiga. - Es priecājos, ka tu vairs uz mani nedusmojies.

- Kas teica, ka es nedusmojos? Es tikai negribu strīdēties, kad esmu pie stūres. - Viņ� mirkli klusēja. - Runājot par Lailas kundzi, - viņ� ieminējās. - Man vajadzēs painteresēties par viņas veselības stāvokli. Ja viņa atgūsies, viņa varēs palīdzēt man salikt kopā da�us fragmentus.

- Mums, - klusi izlaboja Dora. - Viņa ir atguvusi samaņu. �orīt veikalā iegriezās viņas māsasmeita. - Cie�i sa�ņaugusi rokas, viņa pūlējās runāt rāmā un mierīgā balsī. - Viņa man pastāstīja, ka Lailas kundze ir atguvusies no komas, bet ārsti nedod nekādas garantijas, ka viņa izveseļosies.

- �ovakar ir par vēlu, lai dotos pie viņas uz slimnīcu, - pēc mirkļa sacīja D�eds. - Varbūt es rīt to varē�u nokārtot.

- Es domāju, ka tas nav vajadzīgs. Man tikai jāpalūdz �e-ronai - māsasmeitai. - Dora skatījās cie�i uz priek�u un pūlējās nemanīt līdzjūtības trūkumu viņa balsī. - Bet es to nedarī�u, iekams nebū�u pārliecināta, ka viņai tas nenāk par ļaunu. Ks nepieļau�u, ka pēc visa pārdzīvotā viņu nopratina.

Riepas no�irkstēja uz grants, ma�īnai iegrie�oties stāvvietā.

- Vai es izskatos pēc gestapo, Konroja? Tu domā, ka es spīdinā�u viņai acīs gaismu un piespiedī�u viņu runāt, pat ja viņa negribēs?

Neko neteikusi, Dora pagrieza rokturi un izkāpa no ma�īnas. D�eds nonāca pie kāpnēm pirmais un aiz�ķērsoja ceļu.

- Dora. - Pūlēdamies saglabāt pacietību, viņ� saņēma Doras plaukstas. Tās bija ledaini aukstas un stingas. - Es zinu, ko daru, un nemēdzu mocīt vecas, slimas sievietes, lai izvilktu no viņām informāciju. - Viņ� ieskatījās Doras sejā. Viņam negribējās vaicāt. Viņam negribējās gribēt. Bet viņ� saprata, ka nav citas izvēles. - Tici man!

- Es ticu. - Vērojot D�eda seju, viņa pasniedza viņam roku. - Pilnīgi. Viss �is notikums mani ir mazliet satriecis, tas arī viss. Rīt no rīta es piezvanī�u �eronai. *

- Labi. - Pats mazliet satriekts, viņ� pielieca galvu, lai noskūpstītu Doru. Nē, viņam negribējās lūgt. Viņam negribējās gribēt. Ta�u viņ� gribēja. - Paliec �onakt ar mani!

Doras skatienā izgaisa ba�as.

- Es cerēju, ka tu to palūgsi.

Dora nekad nebija domājusi, ka viņai bail no slimnīcām. Viņa bija jauna un vesela, nebija ilgi uzturējusies nevienā slimnīcā, vēl jo vairāk kā paciente. Ja viņa kādreiz iedomājās slimnīcu, tad vienīgi zīdaiņus dzemdību namos, ziedu pu�ķus un izdarīgas māsiņas, kas mundri soļo pa gaiteņiem apavos ar auduma pazolēm.

Stāvot pie intensīvās terapijas nodaļas un gaidot, kad varēs runāt ar Lailas kundzi, viņa jutās tā, it kā uz krūtīm gulētu akmens. Pārāk kluss, viņa domāja. �eit bija pārāk kluss un nāve pacietīgi slēpās aiz stikla durvīm un plānajiem aizkariem, gaidot, kad varēs izvēlēties. Dora dzirdēja slāpētās aparātu un monitoru skaņas, kas izklausījās pēc īdzīgu, vecu sievu �ēlabām par sāpēm un slimībām. Kaut kur no gaiteņa otra gala atskanēja saraustītas, klusas raudas.

Viņai pēk�ņi un nepārvarami sagribējās cigareti.

Durvis atvēra �erona. Kaut arī viņa izskatījās pārgurusi, ieraugot Doru, viņa tikko jau�ami pasmaidīja.

-Viņa ir pie skaidras apziņas. Nevaru jums izstāstīt, cik tas bija labi, ka atkal varēju ar viņu sarunāties, patie�ām sarunāties.

- Kāds prieks! - Vienlaikus vainas apziņas mocīta un atvieglojuma pārņemta, Dora saņēma abas Seronas plaukstas.

- Serona, tie ir kapteinis Skimerhorns un leitnants �epmcns.

- Sveiki! Dora man teica, ka jūs vēlaties runāt ar krustmāti Alisi.

- Mēs esam saņēmu�i ārstējo�ā ārsta atļauju, - sacīja Brents. - Un pateicamies par jūsu izpratni.

Seronas lūpas savilkās cietā, bālā �vīkā.

- Es darī�u visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu jums atrast to, kur� sagādāja cie�anas manai krustmātei. Viņa jūs gaida.

D�eds ievēroja ba�as, ar kādām �erona atskatījās uz palātas durvīm.

- Mēs viņu nenogurdināsim.

- Es zinu. - Viņas plauksta pa�āvās aug�up, tad piekļāvās savam grūtnieces vēderam. Viņai bija ģimene, kas jāaizsargā. Viņai bija ģimene, kas jāatriebj. - Dora teica, ka jūs būsiet piesardzīgi. Jūs ta�u man pateiksiet, ja kaut ko uzzināsiet, vai ne?

- Protams, viņi pateiks. - Dora vadīja viņu uz sola pusi.

- Pagaidām apsēdieties. Atpūtiniet kājas. Pamēģiniet atslābināties.

- Mēs pie viņas drīkstam būt tikai piecpadsmit minūtes, -kad Dora atgriezās, klusi sacīja D�eds. - Mums tās jāizmanto pilnībā. Tu, - viņ� sacīja, pamādams uz Doras pusi, - neko nedarīsi, neko neteiksi, iekams nesaņemsi signālu.

- Jā, kaptein.

Nelikdamies par viņu ne zinis, D�eds pievērsās Brentam.

-Viņai nemaz nevajadzētu nākt iek�ā.

-Viņa ir redzējusi statueti, mēs neesam. Paskatīsimies, vai tam ir kāda nozīme. - Viņ� iegāja pa durvīm pirmais, devās garām māsas galdam un iegriezās vienā no mazajām, ar aizkaru nodalītajām istabiņām.

Dora bija pateicīga, ka viņai pavēlēts klusēt. Viņa nevarēja uzticēties savai balsij. Reiz elegantā un enerģiskā sieviete, kādu viņa atcerējās Lailas kundzi, gulēja �aurā gultā, aizvērtām acīm, ko apēnoja tum�i loki. Agrāk spo�i melnie mati bija kļuvu�i nespodri, un pie saknēm vīdēja sirmums. Sievietes āda uz pārsteidzo�i balto pārsēju fona izskatījās dzeltenīga. Seja bija iekritusi, un vaigu kauli asi izspīlēja ādu, kas �ķita tik plāna, ka pieskaroties varētu pārplīst.

- Lailas kundze, - nostājies blakus gultai, klusi ierunājās Brents.

Kad sievietes plakstiņi sakustējās, Dora redzēja tajos bāl -ganzilus asinsvadus. Monitors turpināja monotoni pīkstēt, Lailas kundzei pūloties koncentrēties.

- Jā? - Viņas balss skanēja vāri un asi, it kā balss saites, kamēr viņa gulējusi, būtu pārvērtu�ās smil�papīrā.

- Es esmu leitnants �epmens. Vai jūs spēsiet atbildēt uz da�iem jautājumiem?

- Jā.

Dora ievēroja, ka viņa pūlas norīt, un nedomājot pieliecās, lai paņemtu krūzīti ar ūdeni, ar ko samitrināt viņas sausās lūpas.

- Paldies! - Viņas balss �ķita par mata tiesu spēcīgāka. Viņa pievērsa skatienu Dorai un pasmaidīja. - Konrojas jaunkundze. Cik jauki, ka jūs atnācāt mani apciemot.

D�eda pavēle acumirklī aizmirsās.

- Es priecājos, ka jums ir labāk. - Viņa pastiepa roku un vieglītēm pieskārās Lailas kundzes trauslajai plaukstai. - Man tik �ēl, ka jums bija jācie�.

- Man teica, ka Mjuriela esot mirusi. - Viņas noguru�ās acis, atceroties pārdzīvoto, lēnām pildījās ar asarām. - Viņa man bija ļoti mīļa.

Vainas sajūta Dorai �ķita kā vilnis, kas sitas pret viņas dvēseles līdzsvara sienu. Viņa nespēja to savaldīt, bet nespēja arī izlikties nemanām.

- Es jūtu jums līdzi. Policija cer, ka jūs spēsiet viņiem palīdzēt atrast cilvēku, kas to izdarīja. - Izvilkusi no kārbiņas, kas atradās blakus gultai, �Kleenex� salveti, viņa uzmanīgi noslaucīja Lailas kundzei vaigus.

- Es gribu palīdzēt. - Sakniebusi lūpas, viņa atskatījās uz Brentu. - Es viņu neredzēju, leitnant. Es nevienu neredzēju. Es... skatījos televīzijā filmu un domāju, ka tā ir Mjuriela... -Viņas balss aprāvās un pirksti sakustējās Doras plaukstā, meklējot mierinājumu. - Es domāju, ka tā ir viņa, kas pienāk man no mugurpuses. Pēc tam bija briesmīgas sāpes, it kā man galvā kaut kas būtu pārsprādzis.

- Lailas kundze, - ierunājās Brents, - vai jūs atceraties, ka iepriek�ējā dienā pirms uzbrukuma nopirkāt no Konrojas jaunkundzes porcelāna suni?

- Jā, �eronas mazulim. Durvjturi, - viņa sacīja un atkal pagrieza galvu uz Doras pusi. - Es raizējos, ka �erona nevar atpūsties. �ie uztraukumi...

- Viņa jūtas labi, - mierināja Dora.

- Lailas kundze, - D�eds paspēra soli uz. priek�u, - vai jūs atceraties vēl kaut ko par statueti?

- Nē. - Lai gan viņa pūlējās koncentrēties, atmiņas plūda kā caur mākoņiem. - Tā bija ļoti mīlīga. Suns sargātājs, es nodomāju, mazulim. Vai viņ� atnāca pēc tā? - Viņas roka atkal nemierīgi sakustējās. - Vai viņ� atnāca pēc tā? Pēc sunī�a? Man �ķiet... es domāju, viņ� kliedza kaut ko par suni. Bet tas nevar būt.

D�eds pieliecās tuvāk tā, ka viņu skatieni sastapās. Sievietes acīs bija panika, bet viņam vajadzēja, viņ� bija spiests izdibināt vēl mazliet vairāk.

- Kā jūs domājat, ko viņ� kliedza, Lailas kundze?

- �Kur ir suns?� Un viņ� lādējās. Es gulēju un nevarēju pakustēties. Domāju, ka man ir insults un es sapņoju. Viņ� sita un plēsa visu sev apkārt un kliedza, viņ� atkal un atkal kliedza par suni. Pēc tam vairs nebija nekā. - Spēkus zaudējusi, viņa aizvēra acis. - Tas ta�u nevar būt, ka viņ� nogalināja Mjuriclu porcelāna sunī�a dēļ.

- Viņ� nogalināja gan, vai ne? - vaicāja Dora, kad viņi trijatā stāvēja, gaidot liftu.

- Par to nevarētu būt �aubu. - Notīrījis brilles, Brents sabāza rokas kabatās. - Ta�u tas nav viss. Lode, kas nogalināja Mjurielu, nākusi no tā pa�a iero�a, ar ko nonāvēts Treinors. -Viņ� palūkojās uz D�edu. - Turklāt atbilst lodēm, ko mēs izņēmām no apmetuma veikala sienā.

- Tātad viņ� atgriezās pēc kaut kā vēl. - D�cds, skaļi prātodams, iekāpa liftā. - Tas nebija suns - vai arī suns nebija viss. Lai arī kas tas būtu.

- Ta�u priek�mets nebija nedz vērtīgs, nedz unikāls. - Dora bija neizpratnē. - Tas pat nebija parakstīts. Es to nosolīju tikai tāpēc, ka man figūriņa iepatikās.

- Tu to nopirki izsolē. - D�cds lēnām pārlika prātā visas iespējas. - Kur?

- Vird�īnijā. Mēs ar Lī devāmies iepirkt preces. Tu ta�u atceries. Es atgriezos tajā vakarā, kad tu ieradies.

- Un nākamajā dienā tu pārdevi suni. - Viņ� saņēma Doru aiz rokas un, kad visi bija nobrauku�i līdz vestibilam, palīdzēja viņai izkāpt no lifta. - Notika ielau�anās veikalā. Tad uzbrukums Lailas kundzei, tad atkal ielau�anās. Ko vēl tu nopirki, Dora?

- Izsolē... daudz ko. - Viņa pārvilka ar plaukstu pār matiem un, atstājusi mēteli neaizpogātu, izgāja aukstumā kopā ar abiem vīrie�iem. Spirgtais gaiss patīkami atsvaidzināja pēc salkanās slimnīcas smakas. - Man veikalā ir saraksts.

- Vai izsolēs preces nemēdz pārdot vairākas kopā? - apvaicājās Brents. - Vai komplektos, kas nāk no vienas vietas vai viena tirgotāja?

- Protams. Reizēm gadās nopirkt pilnu ma�īnu ar graba�ām, lai tikai dabūtu vienu lietu. Tas jau nebija �Sotheby's�. Drīzāk atgādināja krāmu tirgu, un tomēr gadījās vairāki labi pirkumi.

- Ko tu nopirki tie�i pirms un pēc tam, kad iegādājies suni?

Viņa bija nogurusi līdz kaulam. Neskaidrā pulsē�ana deniņos draudēja izvērsties pamatīgās galvassāpēs.

- Jēzus, Skimerhorn, kā lai es to atceros? Kop� tā laika dzīve nav bijusi glu�i rimta.

- Blēņas, Konroja. - Viņa balsī ieskanējās neiecietība, kas lika Brentam saraukt uzacis. Viņ� to bija dzirdējis jau agrāk -kad D�eds nopratināja aizdomās turamos, kuri negribēja sadarboties. - Tu zini visu, ko tu pērc, visu, ko tu pārdod, visiem precīzu cenu, arī nodokļus. Tātad ko tu nopirki pirms suņa?

- Skū�anās trauciņu gulbja izskatā, - viņa asi izgrūda vārdus. - Aptuveni deviņsimtais gads. �etrdesmit septiņi dolāri un septiņdesmit pieci centi. Kad pērk tālākai pārdo�anai, nodokļus nemaksā.

- Un pēc suņa?

- Abstraktu gleznu melnkoka rāmī. Pamatkrāsas uz balta audekla, parakstījis E. Bilingslijs. Pēdējais solījums piecdesmit divi dolāri un septiņdesmit pieci... - Viņa aprāvās un pacēla plaukstu pie mutes. - Ak mans Dievs!

- Precīzi mērķī,- nomurmināja D�eds.

- Bilde, - viņa, �ausmu pārņemta, no�ukstēja. - Nevis fotogrāfija, bet glezna. Viņ� gribēja gleznu.

- Iesim un noskaidrosim, kāpēc.

Doras vaigi, satverot D�eda plaukstu, bija balti kā milti.

- Es to iedevu mātei. - Viņu pārņēma nelabums. - Es to iedevu savai mātei.

- Es dievinu negaidītus viesus. - Triksija noplivināja savas krā�ņās skropstas, saņemot zem rokas D�edu un Brentu. - Es tik ļoti priecājos, ka jums izdevās atrast laiku savā aizņemtībā, lai iegrieztos pie mums.

- Mammu, mums ir tikai da�as minūtes, - ierunājās Dora.

- Blēņas. - Triksija jau vilka abus vīrie�us laukā no pastmarkas lieluma priek�nama uz telpu, ko viņa mēdza dēvēt par viesistabu. - Jums jāpaliek uz len�u. Esmu pārliecināta, ka �arlote var uzputot mums kaut ko brīni�ķīgu.

- Ļoti jauki, ka jūs mūs uzaicinājāt, Konrojas kundze, bet...

- Triksija. - Viņas smiekli, kad viņa uzsita Brentam pa krūtīm, atskanēja kā dzidri treļļi. - Konrojas kundze es esmu tikai sve�iniekiem un nodokļu iekasētājiem.

- Triksija. - Brenta kakls tum�i piesārta. Viņ� domāja, ka diez vai ar viņu vēl kādreiz būtu flirtējusi sieviete, kas bija tik veca, lai būtu viņa māte. - Laiks mūs tie�ām steidzina tālāk.

- Steiga izraisa kuņģa �ūlu. Manā ģimenē nevienam nekad nav biju�i gremo�anas traucējumi - izņemot dārgo tēvoci Villi-ju, kas visu mū�u aizvadīja, pelnot naudu un ne mirkli negūstot no tās prieku. Kas cits viņam atlika kā beigu beigās to visu atstāt man? Un, protams, mēs pratām par to priecāties. Lūdzu, lūdzu, apsēdieties!

Viņa norādīja uz diviem masīviem atzveltnes krēsliem sprēgājo�ā kamīna priek�ā. Viņa pati ieņēma vietu uz sarkana samta dīvāniņa glu�i kā karaliene uz troņa.

- Un kā klājas jūsu burvīgajai sievai?

- Labi. Mums ļoti patika jūsu balle.

- Bija jautri, vai ne? - Viņas acis dzirkstīja. Viņa nevērīgi pārmeta roku pār dīvāniņa atzveltni, atgādinot Skārletu nedaudz cienījamākā vecumā. - Es dievinu balles. Izidora, mīļā, pazvani �arlotei, labi?

Dora samierinājusies pavilka vecmodīgo zvana auklu kamīna kreisajā pusē.

- Mammu, es tikai iegriezos pēc gleznas. Par... to ir interese.

- Glezna? - Triksija sakrustoja kājas. Sakustoties zilās zīda bikses klusi no�aukstēja. - Par kādu gleznu tu runā, mīļā?

- Par abstrakto gleznu.

- Ak jā. - Viņa pieliecās tuvāk D�edam. - Parasti es dodu priek�roku tradicionāliem stiliem, bet �ajā darbā ir kaut kas drosmīgs un māksliniecisks. Es redzu, ka jūs tā varētu interesēt. Jums tā piestāvētu.

- Paldies! - D�eds pieņēma, ka tas ir kompliments. Katrā ziņā vieglāk �ķita piebalsot. - Man patīk abstraktais ekspresionisms - piemēram, Polloks, ar tā sare�ģītajiem lineārajiem ritmiem, veidu, kā viņ� uzbrūk audeklam. Arī, teiksim, Kūninga enerģija un dzīvīgums.

- Jā, protams, - acīm mirdzot, jūsmoja Triksija, kaut arī viņai nebija ne jausmas, par ko tiek runāts.

D�eds jutās apmierināts, redzot dziļu pārsteigumu Doras sejā. Viņ� tikai noslēpumaini pasmaidīja un salika rokas uz krūtīm.

- Un, protams, vēl ir Mazerels. Viņa skarbās krāsas un plūsto�ās formas.

- Ģēnijs, - piekrita Triksija. - Absolūts ģēnijs. - Izdzirdējusi pazīstamos smagnējos soļus, viņa kā ap�ilbusi paskatījās uz gaiteņa pusi.

Ienāca �arlote, iespriedusi rokas melnās treniņbiksēs tērptajos sānos; treniņbikses bija viņas uniforma. Viņa bija maza auguma, patukla sieviete, kas atgādināja koka stumbeni ar rokām. Viņas dzeltenīgā seja bija savilkta pastāvīgā aizkaitinājuma grimasē.

- Ko jūs vēlaties?

- Mēs dzersim tēju, �arlote, - pēk�ņi kundziskā balsī sacīja Triksija. - Ks domāju �Oolong

�arlote ar melnajām, pērlītēm līdzīgajām acīm nopētīja ļau�u grupiņu.

- Viņi paliks uz len�u? - viņa noprasīja savā skarbajā un nezin kāpēc eksotiskajā balsī.

- Nē, - atteica Dora.

- Jā, - gandrīz reizē ar viņu sacīja viņas māte. - Esi tik laipna, uzklāj �etriem!

�arlote pacēla �etrstūraino zodu.

- Tad viņi ēdīs tunci. To esmu pagatavojusi, un tas viņiem būs jāēd.

- Es ne�aubos, ka viņi būs sajūsmināti. - Triksija atlaida �arloti ar rokas mājienu.

- Viņa glu�i vienkār�i ir ka�ķīga, - nomurmināja Dora, apsē�oties uz D�eda krēsla atzveltnes. Maz ticams, ka viņi tiks projām bez tējas un tun�a, bet viņa vismaz varēja pievērst mātes uzmanību jautājumam, kura dēļ viņi bija ieradu�ies. - Glezna? Es domāju, ka tu vēlējies pakārt to �eit.

- Jā, bet tas nekur nederēja. Pārāk uzkrīto�i, - viņa paskaidroja D�edam, kuru tagad uzskatīja par lielu mākslas pazinēju. - Viesistabā cilvēki grib atpūtināt prātu. Mēs to ielikām Kventina kabinetā. Viņ� domāja, ka smelsies no tās enerģiju.

- F.s aizie�u pakaļ gleznai.

- Mūsu Izidora ir neparasta meitene, - sacīja Triksija, kad Dora vairs nevarēja sadzirdēt. Viņa uzsmaidīja D�edam, ta�u aprēķina spīdums viņas acīs bija glu�i labi redzams. - Tik gudra un mērķtiecīga. Patstāvīga, protams, un tas nozīmē tikai to, ka viņai blakus vajadzīgs tikpat patstāvīgs vīrietis, kas viņu papildinātu. F.s uzskatu, ka sieviete, kurai ir pa�ai savs bizness, vienlīdz veiksmīgi vadīs ari savu saimniecību un ģimeni. Vai jums tā ne�ķiet, dārgais?

Jebkura atbilde būtu atspere, kas aizver slazdu.

- Es domāju, ka viņa spētu darīt visu, ko vēlētos.

- Par to nav �aubu. Jūsu sieva ta�u arī strādā, vai ne, Brent? Un viņa ir trīs bērnu māte.

- Pareizi. - Tā kā D�eds nepārprotami bija nokļuvis kutelīgā situācijā, Brents pasmaidīja. - Lai rati ripotu uz priek�u, jāpieliek kopīgi pūliņi, bet mums tas patīk.

- Un neprecēts vīrietis pēc zināma vecuma... - Triksija pameta zīmīgu skatienu uz D�eda pusi, kur� tik tikko noturējās nesaviebies. - Viņam �ie kopīgie pūliņi nāk tikai par labu. Sievietes sabiedrība, ģimenes mierinājums. Vai jūs esat bijis precējies, D�ed?

- Nē. - D�eda skatiens kļuva asāks, kad atgriezās Dora ar gleznu.

- Mammu, atvaino, es baidos, ka tev būs jāēd len�s vienai. Es piezvanīju uz veikalu, lai pateiktu, ka aizkavē�os. Bet viņiem radusies neliela problēma, kas man jāpārbauda. Man jāiet tūlīt pat.

- Ak, bet, mīlulīt...

- Drīz tiksimies citā len�ā. 4Viņa pieliecās, lai noskūpstītu Triksiju uz vaiga. - Manuprāt, estēta kabinetam varu sameklēt kaut ko, kas viņam patiks labāk. Atnāciet uz veikalu - un paskatīsimies.

- Ļoti labi. - Nopūtusies Triksija nolika tasīti un piecēlās.

- Ja jau jums jāiet, tad jāiet. Bet es lik�u, lai �arlote jums iesaiņo len�u līdzi.

- Tu ne...

Triksija papliķēja Dorai pa vaigu.

- Pilnīgi noteikti. Tas nebūs ilgi.

Viņa aizsteidzās, un Dora nopūtās.

- Ļoti gludi, Konroja. - Dieds paņēma no Doras gleznu, lai apskatītu pats savām acīm.

- Runājot par gludumu... - Viņa, ziņkāri smaidot, pagriezās. - Plūsto�as formas?

- Es kādu brīdi satikos ar mākslinieci. Tādas lietas pielīp.

- Būtu interesanti uzzināt, kas tev pielipis no manis.

- Man nemaz negar�o tuncis. - Ta�u Dora tik un tā ieko-dās sviestmaizē, kamēr D/eds beidza ņemt gleznu laukā no rāmja.

- Man patīk, kā viņa sasmalcinājusi vārītās olas un pipar-gurķī�us. - Apmierināti nopūzdamies, Brents tiesāja jau otro sviestmaizi.

Viņi bija nolēmu�i strādāt nevis noliktavā, bet Doras dzīvoklī, jo �eit bija brīva vieta un neviens netraucēja. Neviens pat nepieminēja, ka Brents nebija uzstājis nest gleznu un savākto informāciju savam priek�niekam.

Brents joprojām uzskatīja D�edu par savu kapteini, kaut arī tas netika izteikts vārdos.

- Rāmī nekā nav. - Tomēr D�eds to uzmanīgi nolika malā.

- Arī pie rāmja nekā nav. Iedosim, lai pui�i laboratorijā paskatās.

- Vai glezna pati par sevi nevarētu būt iemesls? - Dora tuncim virsū uzdzēra diētisko pepsikolu. - Mākslinieks ir nezināms, to es pārbaudīju nākama), dienā pēc pirk�anas - ja nu esmu nejau�i iegādājusies �edevru.

D/.eds domīgi apgrieza gleznu otrādi.

- Audekls ir uzvilkts pāri finierim. Sameklē man kaut ko, ar ko to atdalīt, Konroja.

- Tu domā, ka kaut kas varētu būt iek�pusē? - viņa atsaucās no virtuves, rakņājoties pa atvilktnēm. - Narkotiku sainītis -nē, labāk briljanti. - Viņa atrada skrūvgriezi. - Varbūt rubīni. Tiem mūsdienās lielāka vērtība.

- Kā tad, - piekrita D�eds, sākot atbrīvot audeklu.

- Varētu gan būt, - viņa neatlaidās, veroties pāri viņa plecam. - 'Fam jābūt kaut kam tādam, kā dēļ vērts nogalināt, un parasti tā ir nauda.

- Pārstāj elpot man pakausi! - D�eds ar elkoni pastūma viņu malā un sāka ņemt nost finieri.

- Tā ir mana glezna, - viņa atgādināja. - Man ir �eks par pirkumu.

- Nekā, - nomurmināja D�eds, nopētot noņemto aizdari. - Nekādu slepenu nodalījumu.

Dora uzmeta viņam niknu skatienu.

- Varēja būt.

- Pareizi. - Nelikdamies ne zinis par Doru, viņ� pabungoja ar plaukstu pa audekla otru pusi.

- Savādi. Audekla otra puse izskatās ļoti veca. - Dora pabīdīja viņu malā, lai paskatītos tuvāk. - Lai gan varu iedomāties, ka Bilingslijs gleznojis pāri vecam audeklam, lai ietaupītu naudu.

- Jā. Un reizēm cilvēki glezno pāri gleznām, lai kontrabandas ceļā dabūtu tās pāri robe�ai.

- Tavuprāt, te apak�ā slēpjas vecmeistara glezna? - Dora uzjautrināta pakratīja galvu. - Vai tu nesapņo?

Ta�u D�eds vairs neveltīja viņai lielāku uzmanību kā mu�ai, kas spindz pie griestiem.

- Mums jādabū tā krāsa nost, lai paskatītos, kas ir apak�ā.

- Nesteidzies tik ļoti, Skimerhorn. Es par to samaksāju. Es neļau�u, lai tu sabojā gleznu tikai tāpēc, ka tā saka tava policista intuīcija.

- Cik jāmaksā? - Viņ� nepacietīgā sa�utumā pagriezās pret Doru.

Apmierināta, ka viņ� sapratis, Dora sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Piecdesmit divi dolāri un septiņdesmit pieci centi.

Burk�ķēdams viņ� izvilka maku un noskaitīja naudaszīmes.

Aizbāzusi mēli aiz vaiga, Dora tās paņēma. Tikai spēcīgās

jūtas pret D�edu viņai neļāva naudu pārskaitīt.

- Papildizdevumi, - viņa lieti�ķi sacīja. - Noapaļo līdz astoņdesmit, un varam teikt, ka darījums noticis.

- Dieva dēļ! - Viņ� iemeta Dorai saujā vēl da�as naudaszīmes. - Alkatīgā.

- Praktiskā, - viņa izlaboja un noskūpstīja D�edu par zīmi, ka darījums noslēgts. - Man noliktavā ir �is tas, kas varētu noderēt. Pagaidiet mirkli! - Ielikusi naudu kabatā, Dora devās lejā pa kāpnēm.

- Viņa lika tev par to samaksat. - Apbrīnas pilns, Brents atslīga krēslā. - Un nopelnīja par darījumu vēl divdesmit septiņus dolārus. Es domāju, ka viņa joko.

- �aubos, ka Dora mēdz jokot, kad tas skar naudu. -D�eds soli atkāpās un aizsmēķējis nopētīja gleznu, it kā spētu kaut ko saredzēt starp sarkanās un zilās krāsas traipiem. - Lai arī viņai ir mīksta sirds, toties prāts - kā finan�u inspektoram.

- Ei! - Dora paspēra ar kāju durvis. - Atveriet! Man ir pilnas rokas. - Kad D�eds atvēra durvis, viņa ienāca, nesot palagu, pudeli un vairākas lupatas. - Ziniet, būtu labāk, ja mēs pieaicinātu kādu ekspertu. Glezna varbūt ir apstarota vai tamlīdzīgi.

- Pagaidām mēs to turam noslēpumā. - Viņ� nometa lupatas uz grīdas un paņēma pudeli. - Kas ir �ajā pudelē?

- �ķīdums, ko es izmantoju, ja kāds idiots pārkrāsojis gravīru. - Viņa nometās uz ceļiem, lai izplātu palagu. - Mums jāstrādā ļoti uzmanīgi. Palīdziet man!

Brents jau atradās viņai blakus un pasmaidīja, ievērojis, cik nikni paskatās D�eds. Viņ� pieliecās un izklāja audumu.

- Ticiet man, esmu jau to darījusi, - Dora skaidroja. - Kāds mietpilsonis bija pārkrāsojis fantastisku senu bufeti, lai pieskaņotu to savas ēdamistabas krāsu gammai. Pagāja vesela mū�ība, līdz tā atguva veco izskatu, bet darbs bija tā vērts. - Notupusies uz papē�iem, viņa papūta nost no acīm matus. - Gribat, lai pamēģinu?

- Es samaksāju par gleznu, - D�eds viņai atgādināja. - Tā tagad ir manējā.

- Es tikai piedāvāju savu palīdzību. - Viņa pasniedza D�e-dam lupatiņu. - Es sāktu no stūrī�a. Ja nu gadās kļūme.

- Man negadīsies kļūme. - Ta�u, nometies uz ceļiem blakus Dorai, viņ� sāka no stūra. Samitrinājis lupatu, viņ� lēnām un uzmanīgām apļveida kustībām notīrīja daļu no paraksta.

- Atā, atā, Bilingslij! - nomurmināja Dora.

- Uzliec vāciņu, Konroja! - Vēlreiz samitrinājis lupatu, viņ� notīrīja ko�i baltu plankumu. - Te kaut kas ir apak�ā.

- Tu joko. - Pieliecoties tuvāk, viņas balsī burbuļoja satraukums. - Kas tas ir? Es neredzu. - Viņa mēģināja palūkoties pāri viņa plecam un saņēma dunku ar elkoni. - Sasodīts, Ski-inerhorn, es tikai gribu paskatīties.

- Atkāpies! - Viņa muskuļi, uzmanīgi notīrot vēl vairāk krāsas, saspringa. - Palūk tik, - viņ� nomurmināja. - Nelietis.

- Kas? - Nelikdamās mierā, Dora bīdījās tuvāk, līdz varēja netraucēti aplūkot attīrīto stūri. - Monē, - viņa no�ukstēja vārdu ar tādu bijību, it kā atrastos baznīcā. - Klods Monē. Ak mans Dievs, es nopirku Monē par piecdesmit diviem dolāriem un septiņdesmit pieciem centiem.

- Es nopirku Monē, - D�eds viņai atgādināja. - Par astoņdesmit dolāriem.

- Bērni. - Brents uzlika plaukstu viņiem uz pleciem. - Neesmu pārāk liels mākslas pazinējs, bet pat es zinu, kas ir Monē, un domāju, ka diez vai kāds būtu gleznojis �o no�ēlojamo abstrakciju virsū īstai vērtībai.

- ļa vien tā nav kontrabanda, - pabeidza D�eds.

- Tie�i tā. Es pārbaudī�u, paskatī�os, vai pēdējo mēne�u laikā nav notiku�as mākslas darbu zādzības, starp kurām minams ari mūsu draugs.

- Varbūt glezna nozagta no privātas kolekcijas. - Doras pirksti kavējās virs Monē paraksta, ta�u tam nepieskārās. - Vairāk neaiztiec, D�ed! Tu vari to sabojāt.

Viņai bija taisnība. Apvaldījis savu nepacietību, D�eds nolika lupatiņu.

- Es zinu cilvēku, kas nodarbojas ar restaurāciju, un viņa klusēs.

- Veca mīlestība? - apvaicājās Dora.

- Viņa nav veca. - D�eds ar neapzinātu kustību noglāstīja Dorai matus, atstājot plaukstu uz viņas pakau�a, un paskatījās uz Brentu.

- Tev vajadzēs nest gleznu Goldmenam?

- Tas būs nākamais solis.

D�eds palūkojās uz mākslinieka parakstu, kas izcēlās uz tum�zaļā, dūmakainā fona.

- Man nevajadzētu tev lūgt, bet es tomēr palūg�u.

- Cik laika tev vajadzēs? - apsteidzot viņa jautājumu, vaicāja Brents.

- Tik daudz, lai paspētu pārbaudīt izsoļu namu Vird�īnijā un atrastu kādas pēdas. - Viņ� runāja mierīgi.

Pamājis Brents paņēma mēteli.

- Man jānodarbojas ar Dikarlo. Ņujorkas policijas departaments ziņo, ka viņ� vairākas dienas nav redzēts savā dzīvoklī. Tas un pūles, lai Filadelfijā sievietes un bērni būtu dro�ībā, tik ļoti var nodarbināt manu prātu, ka nebūtu jābrīnās, ja aizmirstu paziņot par gleznu. Ja spēsi atrast saistību starp porcelāna suņa statueti un gleznu, tu izdarīsi man lielu pakalpojumu. Zvani!

- Zvanī�u.

- Un esi uzmanīgs! Uz redzē�anos, Dora!

- Atā, Brent! - Viņa brīdi palika stāvam. - Cik lielu risku viņ� uzņēmās tevis dēļ?

- Lielu.

-Tad raudzīsim, kā izvilkt viņam glāb�anas tīklu.

- Raudzīsim? - Viņ� satvēra Doru aiz rokas brīdī, kad viņa piecēlās kājās. - Es neatceros, ka būtu kaut ko teicis par mums.

- Tad tev ir slikta atmiņa. Tu varētu piezvanīt savai draudzenei māksliniecei un pēc tam pasūtīt biļetes lidojumam uz Vird�īniju. Es bū�u gatava pēc desmit minūtēm.

- Pasaulē nav tādas sievietes, kas spētu sasaiņot mantas ceļojumam desmit minūtēs.

- Skimerhorn, - viņa izmeta pār plecu pa ceļam uz guļamistabu. - Es piedzimu ceļā. Neviens nespēj sasaiņot mantas ātrāk par aktieri, kas steidzami dodas uz pirmizrādi.

- Es negribu, lai tu brauc man līdzi. Tas var būt bīstami.

- Labi, tad es pasūtī�u sev biļeti pati.

- Sasodīts, tu esi necie�ama.

- Tu neesi pirmais, kas to saka. Jā, un pasūti biļeti pirmajā klasē, labi? Es nekad nelidoju ekonomiskajā.

Vainseps vieglītēm pieklauvēja pie Finlija kabineta durvīm. Viņ� zināja, ka darba devējs tikko beidzis �etrdesmit piecu minū�u ilgu lieti�ķu telefona sarunu, un nebija pārliecināts par viņa noskaņojumu. Viņ� piesardzīgi pabāza galvu durvīs. Fin-lijs stāvēja pie loga, saņēmis rokas aiz muguras.

- Ser?

- Eibel! Jauka diena, vai ne? Jauka diena.

Trīsas, kas ņirbēja Vainsepa pakrūtē, izlīdzinājās kā ezera virsma.

- Jā, ser, jauka diena.

- Esmu laimīgs cilvēks, Eibel. Protams, es pats esmu savu laimi izkalis, un tas to padara vēl saldāku. Kā tev �ķiet, cik daudziem cilvēkiem tur lejā patīk savs darbs? Cik daudzi no viņiem pēc darbadienas dodas mājup, juzdami gandarījumu? Jā, Eibel, es esmu laimīgs cilvēks. - Viņ� pagriezās pret Vainsepu, savilcis seju smaidā. - Un ko es varu darīt tavā labā?

- Man ir materiāls par Izidoru Konroju.

- Lielisks darbs. Lielisks. - Viņ� pieaicināja Vainsepu tuvāk.

- Tu man esi liels dārgums, Eibel. - Pasniedzoties pēc mapītes, viņ� ar brīvo roku sa�ņaudza Vainsepa kaulaino plecu. - Liels dārgums. - Es gribētu parādīt savu atzinību. - Atvēris aug�ējo rakstāmgalda atvilktni, Finlijs izņēma no tās samta kārbiņu.

- Paldies, ser! - Pazemīgs un aizkustināts Vainseps atvēra kārbiņu. - Ak, Finlija kungs! - viņ� izdvesa aiz�ņaugtā balsī. Aiz�ņaugtā tāpēc, ka viņam nebija ne jausmas, ko viņ� redz.

Priek�mets atgādināja kaut ko līdzīgu karotei ar lielu kausu un īsu kātu ērgļa izskatā.

- Es priecājos, ka tev patīk. Izvēlējos pats no savas karo�u kolekcijas. Nodomāju, ka alva tev piestāvēs vislabāk. Tas ir stiprs, izturīgs materiāls, ko bie�i vien nenovērtē.

- Paldies, ser! Paldies! Es nezinu, ko teikt.

- Nav nekas īpa�s, - Finlijs atvairīja pateicības uzplūdus.

- Tikai manas atzinības ķīla. � Viņ� bija apsēdies un bungoja ar pirkstu pa aug�lūpu. - Tu labi man kalpo, Eibel. Es atlīdzinu uzticību tie�i tāpat kā sodu nodevību. Ātri, precīzi un pamatīgi. Atliec uz stundu visus man pienāko�os zvanus!

- ļā, ser. Vēlreiz pateicos!

Ta�u Finlijs jau bija izslēdzis Vainsepu no savas apziņas. Atvēris mapīti, viņ� visu uzmanību veltīja Izidorai Konrojai.

D�cdani iebraucot Frontrojālā, drēgni sijāja lietus. Visā ceļa garumā no Filadelfijas starptautiskās lidostas līdz Dalesa lidostai laiks bija no�ēlojams, un neizskatījās, ka tas varētu uzlaboties. Sildītājs nomātajā ma�īnā darbojās divos re�īmos: ar pilnu jaudu un pavisam vāji. Ik reizes, kad D�eds bija spiests palielināt temperatūru, automa�īnas salons pārvērtās par mazu, bet efektīvu saunu.

Dora pļāpāja visu ceļu, nomierinot viņu ar savu nepiespiesto balss skaņu un ikdieni�ķajiem novērojumiem. Viņam nevajadzēja ne atbildēt, ne klausīties. Dora prata panākt, ka, plānojot nākamos darbības soļus, D�edu neviļus pārņēma viņas noskaņojums.

- la tu sāktu nodarboties ar psihoterapiju, tu kļūtu stāvus bagāta, - viņ� piezīmēja.

- Tu tā domā? - Dora atlieca spogulīti un atjaunoja lūpu krāsu. - Divi nākamie pagriezieni pa labi, - viņa sacīja, uzskrūvējot lūpu zīmulim vāciņu. - Tur aiz mājas ir autostāvvieta. �*

- Tā kā to rāda zīme un bultiņa, es varbūt pats būtu tik daudz izdomājis.

- Tu joprojām nespēj samierināties, ka es protu sakravāties ātrāk par tevi.

- Man nemaz nevajadzēja samierināties.

- Protams, vajadzēja. - Saulaini smaidot, Dora papliķēja pa viņa roku. - Tas ir vīrie�u egoisms. Arī tas, ka tu piesēdies pie stūres, kaut gan es zināju ceļu, ir saistīts ar vīrie�u egoismu. Ks neiebilstu. Man tas �ķiet jauki.

- Es apsēdos pie stūres, jo neticēju, ka, tik daudz runādama par ozona slāni un �ZZ top", tu neiebrauksi grāvī.

- Ak! - Viņa pieliecās un noskūpstīja D�edu uz vaiga. - Tu klausījies.

Man vēl aizvien zvana ausīs. - D�eds iebrauca brīvajā vietā un novietoja ma�īnu blakus sagrabēju�am "Ford". - Atceries, Konroja, tu neesi atbraukusi �urp, lai iepirktos.

- Es zinu, zinu. - Kad D�eds izkāpa no ma�īnas, viņa pavērsa acis pret debesīm. - Un jautājumus uzdosi tu, - viņa turpināja. - Es stāvē�u divus soļus tev aiz muguras kā maza, paklausīga meitenīte un turē�u muti.

1 )�eds pagaidīja, kamēr Dora aizver durvis.

Pareizi. - Viņ� noraudzījās, kā Doras mati lietū pamazām kļuva mikli. - Jauka mute - pat ja tai visu ceļu jāatjauno lūpu krāsa.

- Tavi vārdi liek manai sirdij ietrīsēties. - Viņa paņēma D�edu zem rokas un devās uz sētaspuses durvīm. - Iek�ā nebūs silti, - viņa sacīja, kad D�eds, eņģēm �īkstot, vēra vaļā metāla durvis. - Ta�u tur būs sauss. Portera kungs ir pazīstams ar savu taupību. Nekādu pārmērību, nekādu spo�u vitrīnu, bet vienmēr var atrast kaut ko par labu cenu. - Dora dziļi ieelpoja, un viņas acis iedegās. - Ak Dievs, paskaties uz �īm mantām!

Viņ� skatījās, lā�u viņ� redzēja tikai apputēju�u mēbeļu rindas un graba�ām pilnas stikla vitrīnas. Pajās varēja redzēt rotaslietu mud�ekļus. Lielākā daļa bija ārkārtīgi bezgaumīgas un visas nosūbēju�as no ilgas nelieto�anas. Veselu skapi pildīja sāls un piparu trauciņi, citu - visvisādas pudeles, no kurām neviena nebija īpa�i tīra. Uz ieplaisāju�a ko�ļājamo gumiju automāta tupēja masonu cepure, un blakus atradās vairākas kartona kastes ar grāmatām mīkstajos vākos par desmit centiem katra.

- Manuprāt, tās drukājis Maksvels Pari�s.

Pirms Dora paspēja iegrimt izpētē, D�eds satvēra viņu aiz rokas. Pēc spīduma viņas acīs viņ� saprata, ka izkļū�ana cauri noliktavai līdzināsies pastaigai pa karstām oglēm. To vajadzēja darīt ātri un bez atskatī�anās.

- Kur ir kantoris?

- Priek�pusē pa labi. D�ed, es tikai gribu paskatīties...

Ta�u D�eds jau vilka viņu uz priek�u, kaut arī viņa karājās

pie rokas kā iespītējies kucēns, kas negrib iet saitītē.

- Saņemies, Konroja! Tev svīst plaukstas.

- Tas tie�ām ir cietsirdīgi, - viņa murmināja, ta�u pacēla zodu. - Vai esi pārliecināts, ka nevēlies, lai es runāju ar Portera kungu? Kā tirgotāja ar tirgotāju?

- Ks jau teicu, ka runā�u es.

- Testosterona uzplūdi, - sev zem deguna noteica Dora.

Kad viņi nonāca līdz kantorim, tas bija atvērts, bet tuk�s.

D�edam tā �ķita vienīgā vieta visā ēkā, kas pēdējo desmit gadu laikā bija redzējusi putekļu lupatu vai slotu. Pretstatā nekārtībai tirdzniecības vietā rakstāmgalds bija spo�s un nokopts, kartotēka tīra un atvilktnes kārtīgi aizvērtas. Gaisā viegli smar�oja pēc citronu gaisa atsvaidzinātāja.

- Kop� pēdējās reizes, kad �eit biju, notiku�as pārmaiņas. -Dora ziņkārīgi pabāza galvu iek�pusē. Rakstāmgalda virsma bija bez traipiem, un kreisajā stūrī stāvēja glīta porcelāna vāze ar svaigām siltumnīcu rozēm. - Pēdējoreiz, kad �eit biju, pie sienas karājās kalendārs ar daiļavām - no piecdesmit sestā gada -un visa telpa izskatījās tā, it kā būtu sprāgusi neliela bumba. Ks atceros, ka vēl nobrīnījos, kā tādā haosā iespējams strādāt. -Ievērojusi D�eda ironisko skatienu, viņa paraustīja plecus. - Mans haoss ir organizēts. - Uz mirkli apklususi, viņa aplaida skatienu apkārt, pūlēdamās pārāk ne�ķielēt uz cenu lapu. - Varbūt Por-ters ir kaut kur tuvumā. Viņu ir viegli pamanīt. Viņ� savā ziņā atgādina sesku.

- Vai varu jums pakalpot?

D�eds uzlika roku Dorai uz pleca, lai viņa nesāktu runāt, un pagriezies ieraudzīja glīti ģērbu�os sievieti brillēs, kas karājās zelta ķēdītē.

- Mēs vēlētos runāt ar Portera kungu.

Helēnas Ovingas acis satumsa un strauji pildījās ar asarām.

- Ak! - viņa klusi iesaucās un sameklēja kabatā salveti. - Ak! - atskanēja vēlreiz, slaukot asaru pilnās acis.

- Piedodiet! - D�eds nepaspēja atbildēt, kad Dora jau bija blakus sievietei un veda viņu iek�ā kabinetā, lai apsēdinātu krēslā. - Varbūt atnest jums ūdeni?

- Nē, nē, - ie�ņukstējās Helēna, plūkādama mitro salveti sīkos gabaliņos. - Iās joprojām satriec, kad pēc viņa apvaicājas. Dro�i vien jūs nezināt.

- Ko nezinām? - Klusi aizvēris durvis, D�eds nogaidīja.

- Sērmens - misters Porters - ir miris. Noslepkavots. -Vārds izlauzās sulīgi un dramatiski, lūpas sievietei drebēja.

- Ak Dievs! - Dora tvērās pie krēsla, un viņas prāts apmeta lēnu, pretīgu kūleni.

- 'l iesi pirms Ziemassvētkiem. - Helēna iz�ņauca degunu skrandās, kas bija paliku�as pāri no salvetes. - Es pati viņu atradu. �eit. - Pacēlusi roku, viņa norādīja uz rakstāmgaldu.

- Kā viņu nogalināja? - noprasīja D�eds.

- No�aujot. - Helēna aizsedza seju ar plaukstām, pēc tam, ļāvusi tām nokrist klēpī, cie�i sa�ņaudza. - Ar �āvienu galvā. Nabaga, nabaga Sērmens.

- Vai policija tur kādu aizdomās? - vaicāja D�eds.

- Nē. - Helēna nopūtās, cenzdamās savaldīties. - �ķiet, ka slepkavībai nav bijis nekāda pamata. Mēs nevaram noteikt, ka kaut kas būtu paņemts. Neredzēja nekādu... cīņas pazīmju. Atvainojiet, mister...?

- Skimcrhorns.

- Mister Skimerhorn! Vai jūs pazināt Sērmenu?

- Nē. - D�eds brīdi pārdomāja, cik daudz viņai stāstīt. Kā parasti, viņ� nosprieda - jo mazāk, jo labāk. - Konrojas jaunkundze ir tirgotāja no Filadelfijas. Mēs ieradāmies, lai aprunātos par da�ām precēm, ko viņa iegādājās divdesmit pirmā decembra izsolē.

- Mūsu pēdējā izsolē. - Helēnas balss aizlūza. Dziļi ievilkusi elpu, viņa izslēja plecus, acīm redzami pūloties saņemt sevi rokās. - Ceru, jūs piedosiet, ka jūtos tik dziļi nelaimīga. Mēs tikai �odien esam atsāku�i darbu, un es vēl aizvien nespēju nomierināties. Vai radu�ies kādi sare�ģījumi?

- Pāris jautājumu. - D�eds apburo�i un līdzjūtīgi pasmaidīja. - Konrojas jaunkundze nopirka divas lietas. Mūs interesē -kur un kā jūs tās ieguvāt?

- Vai varu pajautāt, kāpēc? Parasti mēs neatklājam savus avotus. Galu galā var ierasties kāds cits uzpircējs un mūs pārsolīt.

- Mēs tikai gribam vairāk uzzināt par �o priek�metu izcelsmi, - viņ� mierināja. - Nedomājam nogriezt jūsu piegādes.

- Nu... - Prasība nebija glu�i parasta, bet Helēna nespēja saskatīt tajā neko sliktu. - Varbūt es varu jums palīdzēt. Vai atceraties vietas numuru?

- F piecpadsmit un F astoņpadsmit, - monotoni teica Dora. Viņa bija atcerējusies vēl kaut ko - kaut ko tādu, kas lika viņas pakrūtei sa�ņaugties. Ta�u, kad D�eds klusītēm viņu pasauca, viņa pakratīja galvu.

- F piecpadsmit un F astoņpadsmit. - Pateicīga, ka radies konkrēts uzdevums, Helēna piecēlās un piegāja pie kartotēkas skapjiem. - Ak jā, F preces nāca no Ņujorkas sūtījuma. Sīkpre-ccs. -Viņa pasmaidīja, noliekot dokumentu vākus uz rakstāmgalda. - Atklāti runājot, Skimcrhorna kungs, es domāju, ka lielākā daļa pre�u bija savākta ūtrupēs. Atceros, ka kvalitāte nebija glu�i tāda, kādu mēs bijām gaidīju�i. Konroja... jā, jūs nopirkāt abus priek�metus. Baidos, ka nespē�u jums neko daudz par tiem pastāstīt. Es...

Viņu pārtrauca klauvējiens pie durvīm.

- Ovingas kundze?

- Jā, Ri�ij?

- Te vaicā par amerikāņu agrīnā perioda sauso izlietni. Cilvēki steidzas.

- Labi, pasaki viņiem, ka es tūlīt ie�u. - Piecēlusies Helēna noglauda matus, svārkus. - Vai jūs mani uz mirkli atvainosiet?

D�eds pagaidīja, kamēr viņa bija izgājusi pa durvīm, un paņēma dokumentu mapi pats. Izskatījis sarakstus, inventarizācijas aktus, cenas, viņ� vienkār�i iebāza kabatā to, ko uzskatīja par svarīgāko.

- Ko tu dari? - noprasīja Dora. - Tā nedrīkst darīt.

- Tas aiztaupīs laiku. Nāc!

- Viņa zina manu vārdu.

- Mēs nokopēsim materiālus un aizsūtīsim oriģinālus atpakaļ. - Viņ� cie�i satvēra Doras plaukstu, bet �oreiz tas nebija vajadzīgs. Viņa nemēģināja kavēties vai apstāties, lai nopētītu kādu no apputēju�ajiem dārgumiem. Tiklīdz viņi bija tiku�i laukā no kantora un iesēdu�ies ma�īnā, D�eds saņēma viņas zodu. - Labi, tagad stāsti. Tu pirmīt nobālēji kā papīra lapa.

- Es atcerējos misteru E�vortu. Es tev par viņu stāstīju. Viņ� bija tirgotājs, ko todien sastapu izsolē. Viņ� nopirka vienu priek�metu no tā pa�a sūtījuma.

- Tas, ko nogalināja laupī�anas laikā, - D�eds atsaucās. - Tu teici, ka viņa veikals atrodas kaut kur netālu.

- Jā, tikai da�u jūd�u attālumā.

- Tad dosimies uz turieni. - Viņ� iedarbināja dzinēju. - Vai tu izturēsi?

- Jā. Bet vispirms es gribu apstāties un piezvanīt uz veikalu.

- Konroja, tu esi projām tikai pāris stundu. Veikals itin labi iztiks bez tevis.

- Es negribu, lai Ierija vai Lī būtu kaut vai tā tuvumā. -Viņa sakoda zobus un raudzījās taisni uz priek�u. - Es gribu, lai to slēdz.

- Labi. - Viņ� uzlika plaukstu Doras plaukstai un juta, ka tā ir auksta. - Labi.

Lai gan D�cds bija spēris piesardzības soļus un paņēmis līdzi naktij nepiecie�amo, viņ� bija cerējis atgriezties no Vird�ī-nijas tajā pa�ā dienā. Pēc E�vorta veikala apmeklējuma par to nevarēja būt ne runas.

Dorai bija vajadzīga atpūta, un viņ� bija cie�i nolēmis raudzīties, lai viņa atpūstos.

Kad viņ� piereģistrējās viesnīcā netālu no lidostas, Dora klusēja. Tas, ka viņa visa lietainā brauciena laikā no Frontrojā-las nepateica gandrīz ne vārda, sagādāja viņam gandrīz tikpat lielas ba�as kā informācija, ko viņi bija ieguvu�i no Toma E�vorta mazdēla. Uzbrukuma laikā bija gājis bojā ne tikai pats E�vorts un nodarīti zaudējumi veikalam, acīmredzot bija paņemta arī skulptūriņa.

D�eds atslēdza viesnīcas numura durvis, nolika malā ceļasomas un norādīja Dorai uz krēslu.

- Apsēdies! Tev jāpaēd.

- Man negribas.

- Gribas gan. - Viņ� piezvanīja un pasūtīja divus stcikus, kafiju un brendiju, nemaz nevaicādams Doras padomu. - Trīsdesmit minūtes, - viņ� sacīja, nolicis klausuli. - Kas dro�i vien nozīmē �etrdesmit. Tev ir laiks atlaisties.

- Es... - Viņa apātiski paskatījās uz gultas pusi. - Es domāju, ka ieie�u vannā.

- Labi. Nesteidzies.

Dora piecēlās un paņēma somu. Viņa neskatījās uz D�edu.

- Viū tu neko nejūti? - viņa vaicāja aiz noguruma saspringtā balsī. - Trīs cilvēki ir miru�i - vismaz trīs. Varbūt vēl citi. Varbūt man dārgiem cilvēkiem draud briesmas tikai tāpēc, ka viņi strādā pie manis. Un tu pasūti vakariņas. Vai tevi tas nebiedē? Vai tu nejūties slikti? Vai tu neko nejūti?

Pēdējais jautājums izsprāga kā pātagas cirtiens. Piespiedusi somu pie krūtīm, viņa ar pūlēm ielūkojās D�eda sejā. Viņ� mierīgi sastapās ar Doras skatienu.

- Jā, es kaut ko jūtu. Mani pārņem dusmas. Ej vien vannā, Dora. Padomā uz brīdi par kaut ko citu.

Viņa gurdeni aizgriezās.

- Tā tas nemēdz notikt. - Viņa klusi aizvēra aiz sevis durvis. Pēc mirkļa D�eds dzirdēja, kā vannā tek ūdens.

Viņ� aizsmēķēja, klusībā lādoties, kad sērkociņ� negribēja iedegties. Dora bija viņā vīlusies - to D�eds bija redzējis viņas skatienā, kad viņa beidzot paraudzījās. Izrādījās, ka viņam ir svarīgi, varbūt pārāk svarīgi, ko Dora par viņu domā, ko viņa pret viņu jūt, kā viņa paskatās.

Viņa pati bija pārāk svarīga.

Piegājis pie vannasistabas durvīm, D�eds pieskārās durvju rokturim. Un nolaida roku. Man nav ko teikt, viņ� nodomāja. Vajadzēja rīkoties. Atgriezies pie telefona, viņ� piezvanīja Bren-tam.

- Leitnants �epmens.

-Te D�eds.

- Kādi jaunumi?

- Pāris līķu. - D�eds izpūta dūmus un automātiski pieklusināja balsi. - Sērmens Porters, tā pa�a izsoļu nama īpa�nieks, kur Dora iegādājās gleznu un suni. No�auts savā kabinetā tie�i pirms Ziemassvētkiem. Lai noskaidrotu sīkāk, vari piezvanīt vietējai policijai.

- Sapratu.

- Tomass E�vorts, vietējais antīku lietu tirgotājs, nogalināts ielau�anās brīdī apmēram ap to pa�u laiku, kad no�auts Porters. Viņ� bijis izsolē reizē ar Doru, nopircis porcelāna statueti. - D�eds ieskatījās sarakstā. - Vīrie�a un sievietes statuete, apmēram divas pēdas augsta, pirmskara kostīmi. Tā nebija ilgi viņa īpa�umā.

- Vērtība?

- Niecīga. Man �eit ir saraksts, kas vēl bija sūtījumā un kur� ko nopircis.

- Tu neesi slinkojis, kaptein. Nolasi sarakstu, bet tikai lēnām. Mana stenogrāfijas prasme ir krietni ierūsējusi.

Pabeidzis lasīt sarakstu, D�cds izdzēsa cigareti.

- Es prastu novērtēt, ja jūs ātri sameklētu �os cilvēkus.

- Tev nav divreiz jāsaka.

- Sūtījums pienācis no Ņujorkas, tam vajadzēja būt no kāda īpa�uma ūtrupes, bet sieviete, kas strādā izsoļu namā, domā, ka preces savāktas no da�ādām ūtrupēm - neesot bijis glu�i tas, ko viņi gaidīju�i. Esmu uzzinājis sūtītāja vārdu. Rīt domāju aprunāties ar viņu personiski.

- Pasaki man viņa vārdu. Mēs katram gadījumam pārbaudīsim.

- Frenklins Flaucrss, BrukJinas adrese. Vai nav kādi jaunumi par Lailas kundzi?

- �ķiet, viņas stāvoklis stabilizējas. Neko vairāk par to, ko mums stāstījusi, viņa neatceras.

- Glezna?

- Tava bijusī draudzene vēl aizvien ar to strādā. Jauki, ka tu viņu nosūtīji pie savas vecāsmātes. - Brenta balsī ieskanējās tikko jau�ama zobgalība. - Tava vecāmāte man nepārprotami norādīja, ka procesu nedrīkstot sasteigt.

-Vai esat nodro�ināju�i viņai apsardzi?

- Divdesmit �etras stundas. Man vajadzēja papūst dūmus Goldmena virzienā, atgādināt da�us pakalpojumus. Iedod man savu numuru - ja nu �ovakar uzzinām kaut ko jaunu.

D�eds to nolasīja no telefona aparāta.

-Vai tu manis dēļ nedabūji pa ādu?

- Ne jau tik ļoti, ka nevarētu izturēt. Goldmens nolēmis interesēties par Trcinora slepkavību. Pat uzstājās tiesas zālē. Tu jau zini: �Kad nogalināts viens no maniem vīriem, es ātrāk nelik�os mierā, kamēr slepkava nestāsies taisnīgas tiesas priek�ā.� Pulksten vienpadsmitos rādīs filmu.

- Mēs piegādāsim viņam Dikarlo.

Sa�utums D�eda balsī deva Brentam cerību.

- Ja spēsim viņu atrast. �ķiet, ka mūsu zēns nogājis pagrīdē.

- 'lad mēs viņu izraksim. Es tev no Ņujorkas piezvanī�u.

Viņ� nolika klausuli, atspiedās pret sienu un izsmēķēja vēl vienu cigareti. Ūdens vairs netecēja. Viņ� cerēja, ka Dora aizvērtām acīm un apskaidrotu prātu rāmi gremdējas vannā.

Dora tie�ām gulēja vannā. Viņa bija aizvērusi acis, kamēr karstais ūdens un vannas sāls lēnām atslābināja viņas augumu. Grūtāk bija atslābināt prātu. Viņa vēl aizvien prātā redzēja, kā asarām pieplūst Helēnas Ovingas acis. Viņai vēl aizvien ausīs skanēja, kā, runājot par vecotēvu, aiz�ņaudzas Tomasa E�vorta Tre�ā balss. Viņa vēl aizvien atcerējās, cik bāla un trausla, guļot slimnīcas gultā starp aparātiem, bija izskatījusies Lailas kundze.

Pat siltajā vannā viņas miesa skaidri atcerējās pistoles aukstā stobra pieskārienu krūtij.

Vēl ļaunāk, viņa vēl aizvien dzirdēja D�eda vienaldzīgo, bezkaislīgo balsi, nopratinot upurus, un redzēja viņa acis, tik krā�ņi zilas un tik nejūtīgas. Ne tveices, ne ledus, ne līdzjūtības.

Vai tas nav kaut kas līdzīgs nāvei, viņa prātoja. Neko nejust - nē, viņa izlaboja, neļaut sev just. Un tas bija daudz sliktāk. Spēt nostāties malā un vērot, analizēt, nejūtot ne mazākās sāpes.

Iespējams, viņa jau pa�ā sākumā bija nepareizās domās par D�edu. Varbūt patiesībā viņu nekas īsti neskar, nekas neizkļūst cauri visiem rūpīgi uzaudzētajiem bezkaislīguma un aukstas objektivitātes slāņiem.

Viņ� vienkār�i darīja savu darbu, liekot kopā mozaīku, ta�u neviens no fragmentiem nenozīmēja vairāk par soli, kas ved tuvāk atrisinājumam.

Viņa gremdējās ūdenī, līdz tas pamazām atdzisa. Atliekot bridi, kad ieraudzīs D�edu vaigā, Dora rūpīgi noslaucījās, mierināja sevi, lēnām iezie�ot ādu ar krēmu. Ļāvusi dvielim nokrist, viņa pasniedzās pēc savas rītakleitas.

Brīdi vilcinājusies, Doras plauksta pārslīdēja ko�zaļajam frotē audumam. Viņa atskārta, ka pilnībā aizmirsusi daļu no D�eda. Maigo daļu, iespējams, negribīgi laipno, un tomēr daļu.

Klusītēm nopūtusies, Dora ieslīdēja rītakleitā. Tā ir mana vaina, viņa nolēma. Viņa, �ķita, vienmēr meklēja ko vairāk un vienmēr jutās vīlusies, kad vairāk nebija dabūjams. Ta�u ir tik grūti samierināties, viņa nodomāja un sasēja jostu. Tik sasodīti grūti samierināties.

Viņa atvēra durvis, ielai�ot istabā tvaika un smar�u mutuli. D�cds stāvēja pie loga un lūkojās laukā lietū. Viņam blakus bija divām personām sagatavoti ratiņi ar vakariņām. D�cds jau bija sev ielējis tasīti kafijas no kannas un, pagrie�oties pret Doru, cēla to sev pie lūpām.

Vērojot Doras tuvo�anos, viņ� juta karstumu kaut kur zem saules pinuma. Pēc vannas viņas vaigos bija atgriezies sārtums, āda glabāja noguruma maigi trauslo kvēli. Uz aug�u nevērīgi saspraustie mati bija mikli no tvaika. Un gaiss piepe�i smar�oja tikai pēc viņas.

D�eds bija izslēdzis griestu lampas, ne jau romantikas dēļ, bet tāpēc ka, viņaprāt, maigāka gaisma sniegs Dorai mierinājumu. Puskrēslā viņa �ķita trausla un piemīlīga kā zieds zem stikla.

Piespiedies pacelt tasi līdz lūpām, D�eds iedzēra lielu malku.

- Vakariņas ir klāt, - viņ� sacīja, noliekot tasi malā. - Ēd, kamēr tās karstas!

Viņa skatiens, Dora ievēroja, vairs nebija bezkaislīgs. Tas nebija arī vienaldzīgs. D�eda acīs viņa ieraudzīja kaut ko vairāk nekā vēlē�anos. Tas, ko viņa redzēja, bija pamatīgāks, neatliekamāks par iekāri, lās bija izsalkums pēc sievietes. Pēc viņas.

-Tu mēģini man atvieglot dzīvi.- Kāpēc neesmu pamanījusi to agrāk, Dora brīnījās.

- Es tikai sagādāju tev mazliet degvielas. - Viņ� gribēja pievilkt krēslu, bet Dora nāca tuvāk. Viņas rokas apskāva D�eda kaklu, augums cie�i piekļāvās, viņa paslēpa seju D�edam pie pleca. Viņ� vēlējās dāvāt viņai mierinājumu, kas viņā dzīvoja. Viņ� palika stāvam, turot Doru apskautu, glāstot viņas muguru un vērojot, kā lietus straumēm plūst lejup pa loga rūti.

- Man bija bail, - viņa nomurmināja.

- Tev nav jābaidās. - Viņa skāviens kļuva mazliet cie�āks, tad atkal atlaidās. - Tev nekas slikts nenotiks.

- Man bija bail no kaut kā cita. Ks baidījos, ka tu neapskausi mani tā kā tagad, kad man to vajadzēs. Vai arī, ja apskausi, tad tāpēc, ka tas piederēsies pie tava darba, un tu nespēsi piedienīgi no tā izvairīties.

-Tavas bailes ir muļķīgas. Piedienīgums mani neuztrauc.

Viņa iesmējās, pārsteigta, ka spēj smieties.

- Es zinu. Es to zinu. Bet redzi, es trāpījos tev ceļā. - Dora atlieca galvu, lai redzētu viņa seju, lai redzētu tajā to, ko viņai vajadzēja redzēt. - Liku tev just to, ko tu nevari atļauties just, ja dari, kas tev darāms. Gribēju, lai tev pret mani būtu jūtas, ko tu negribi just.

- Es nezinu, ko es pret tevi jūtu.

- Es zinu arī to. - Viņa pacēla plaukstu un pieskārās D�eda vaigam, kliedējot sasprindzinājumu. - Pa�laik tu mani gribi, tāpēc apmierināsimies ar to. - Viņa pieskārās ar lūpām D�eda mutei, maigi, maigi piekļaujoties tām aizvien dziļākā skūpstā. - Samīļo mani!

Iekāre saspringa viņā kā atspere.

- Tas nav tas, kas tev �obrīd vajadzīgs.

- Ir gan. - Dora vilka viņu uz gultas pusi. - Ir gan.

Vēlāk Dora apmierināta un miegaina gulēja ieritinājusies viņa līkumā. D�eds bija izturējies ļoti maigi, viņa domāja. Bijis tik pacietīgs. Un tik pārņemts, viņa to zināja. Ne tikai viņa vienīgā uz �o laika sprīdi bija aizmirsusi, kāpēc viņi �eit atrodas. Viņ� bija dāvājis to, ko viņa bija prasījusi, un ņēmis visu no viņas. Tagad viņa ieklausījās lietū un ļāva apziņai peldēt pavisam nedaudz virs miega maliņas.

- Ēdiens dro�i vien ir atdzisis, - sacīja D�eds. - Bet tev tomēr jāpaēd. Kad �eit ienācām, izskatījās, ka daudz netrūkst, lai tu saļimtu.

- Es jūtos labāk. - Dora pasmaidīja, kad D�eds saņēma viņas plaukstu. Pēdējā laikā viņ� tā dara bie�āk, viņa nodomāja. Viņa prātoja, vai D�eds pats to apjau�. - Pastāsti, ko darīsim tālāk.

- No rīta mēs dosimies uz Ņujorku.

- Tu teici �mēs�. - Dora picritinājās tuvāk. - Tu progresē, Skimerhorn.

-Tikai aiztaupu sev strīdu.

- Protams, protams. Tev patīk mana klātbūtne. Varēji jau to arī atzīt.

- Man patīk tava klātbūtne gultā. Citā laikā tu pārsvarā esi necie�ama.

- Var jau būt, bet tev tik un tā patīk. - Dora pierāvās sēdus un pieglauda izjuku�os matus. - Tu tie�ām izdarīji tā, ka man kļuva labāk.

Viņ� vieglītēm pieskārās Doras krūtsgalam.

- Prieks pakalpot.

lesmējusies viņa sapurināja matus.

- Ne tikai tas - lai gan tas bija brīni�ķīgi. - Maigi smaidot, viņa ar pirkstu kauliņiem paberzēja viņa zodu. - Man ari patīk tava klātbūtne.

D�eds satvēra viņas delnu un cie�i saspieda.

- Varbūt tev nevajadzētu. Varbūt tev vajadzētu, cik jaudas, skriet pretējā virzienā.

- Nedomāju vis.

-Tu mani nepazīsti, Dora. Tev nav ne jausmas, no kurienes es nāku, un tu to nesaprastu, ja zinātu.

- Pierādi man!

Pakratījis galvu, viņ� gribēja piecelties.

- Pierādi man! - viņa atkārtoja, metot izaicinājumu.

- Es gribu vakariņas. - Viņ� uzvilka kājās d�insus un, uzgriezis Dorai muguru, noņēma vāku atdzisu�ajiem steikiem.

- Jauki. Kamēr ēdīsim, varēsim parunāties. - Tādu izdevību viņa nedomāja laist garām. Saraustījusi rītakleitu, Dora apsēdās pie servējamiem ratiņiem. D�eds bija pasūtījis tikai vienu tasīti kafijas. Acīmredzot, prātoja Dora, viņ� domājis, ka, iedzērusi kafiju, viņa negribēs gulēt, kad viņ� gribēs, lai viņa guļ.

Ielējusi kafiju brendija glāzītē, viņa iedzēra to melnu un aukstu. - No kurienes tu nāc, Skimcrhorn?

D�cds jau no�ēloja savus vārdus un situāciju, kādā bija nonācis.

- No Filadelfijas, - viņ� vienkār�i pateica un sāka griezt steiku.

- No naudīgās Filadelfijas, - izlaboja Dora. - Es to zinu. -Viņa noskaidros vairāk. - Zinu arī to, ka nauda nāca no abām pusēm un ka tavu vecāku laulībai vajadzēja to sapludināt, pārvēr�ot vienā iedarbīgā spēkā.-Viņa uzkaisīja steikam sāli. - Un ka viņi bija slaveni ar neskaitāmiem publiskiem ķīviņiem.

- Cik ilgi sevi atceros, viņi ienīda viens otru. - D�eds paraustīja plecus, ta�u kustība izskatījās samākslota. - Tu esi pareizi sapratusi par sapludinā�anu. Ne viens, ne otrs ne par mata tiesu negribēja atteikties no kopējiem labumiem, tāpēc abi nodzīvoja kopā divdesmit septiņus gadus, visu �o laiku izjūtot savstarpēju riebumu un naidīgumu. Un likteņa ironija - bet varbūt tā bija vispiemērotāk - gādāja, ka abi nomira reizē, kad viņu �oferis zaudēja kontroli pār limuzīna vadību un notika avārija.

- Tev bija smagi abus tā zaudēt.

- Nē. - Viņ� pacēla acis un sastapa Doras skatienu. - Nebija. Kad vecāki bija dzīvi, es pret viņiem nejutu neko citu kā vien vieglu nicinājumu. Es jau tev teicu, ka tu nesapratīsi.

Dora mirkli klusēja, nogriezdama gabaliņu steika.

- 'Fu maldies. Es domāju, ka saprotu. Tu nejuti cieņu pret vecākiem un kaut kur pa ceļam pārstāji viņus mīlēt.

- Es nekad neesmu viņus mīlējis.

- Protams, tu mīlēji. Bērns vienmēr mīl, līdz viņa mīlestību samīda, - un vēl ilgi pēc tam mīl. Ta�u, ja tu pārstāji mīlēt, tad tāpēc, ka tā vajadzēja. Ja tu kaut ko juti pēc tam, kad viņi gāja bojā, tā bija vainas apziņa, jo tu nespēji vairs mīlēt. - Atkal apklususi, Dora nomērīja viņu ar skatienu. - Vai precīzi?

Viņa bija trāpījusi desmitniekā, ta�u D�cds nebija gatavs to atzīt.

- Viņiem bija divi bērni, ko viņi ne pārāk gribēja, - viņ� turpināja. - Eleina un pēc tam es, jo vecākiem bija svarīgi nest tālāk dzimtas vārdu. Kamēr augu, man atkal un atkal to atgādināja.

Tu esi Skimerhorns. Tu esi mantinieks. Tu vismaz varētu nebūt tāds muļķis. Izrādi kaut nedaudz pateicības! Neesi tik necie�ams!

- Mani pienākumi, - saspringtā balsī turpināja D�eds, apspiezdams no�ēlas ēnu. - Un viņu cerības. Tavi vecāki gribēja, lai tu paliec teātrī. Manējie gribēja, lai es vairoju ģimenes bagātības.

- Un savā ziņā mēs abi viņus pievīlām.

- Tas nav viens un tas pats, Dora. Tavu vecāku ambīciju cēlonis bija lepnums par tevi, manējiem - alkatība. Manā mājā nebija vietas sirsnībai.

D�edam negribējās to sacīt, negribējās atcerēties, bet Dora bija pavērusi slū�as, un viņ� nespēja apstāties, visu neizrunājis.

- lava māsa...

- Man nozīmēja ne vairāk kā es viņai. - Viņ� to pateica apātiski, bezkaislīgi, jo tā bija no�ēlojama patiesība. - l ikteņa nejau�ība padarīja mūs abus par ieslodzītajiem vienā un tajā pa�ā kamerā, bet kameras biedri ne vienmēr mīl viens otru. Mēs �etri lielāko daļu laika pavadījām, izvairoties cits no cita. --To sakot, viņ� bez jautrības pasmaidīja. - Pat tik lielā mājā kā mūsējā tas ne vienmēr bija viegli.

Kaut arī Dora zināja, ka viņ� nebija vēlējies modināt līdzjūtību, tā modās gribot negribot.

- Vai tev nebija neviena, ar ko parunāties?

- Par ko? - Viņ� īsi iesmējās. - Nevienam nebija noslēpums, ka mani vecāki viens otru ienīst. Publiskie strīdi bija tikai priek�vēstne�i. Viņi tos vienmēr pabeidza mājās. Ja viņi nebija ieķēru�ies rīklē viens otram, tad ķērās klāt man vai Eleinai. Es pievērsos sīkām zādzībām, ļaunprātīgām palaidnībām un krāp�anām. Eleina pievērsās vīrie�iem. Līdz divdesmit gadu vecumam viņa jau bija pieredzējusi divus abortus. Vecākiem izdevās to noklusināt, tāpat kā viņiem izdevās noklusināt manas saķer�anās ar likumu. Internātskola mums nelīdzēja. Mani no skolas izmeta, bet Kleinai bija romāns ar vienu no skolotājiem. Beigu beigās viņi padevās - tā bija viena no retajām reizēm, kad abi vienojās. Viņi noslēdza darījumu ar Kleinu, pie�ķirot viņai pamatīgu naudas summu, ja viņa apprecēsies ar izraudzītu kandidātu. Es pārcēlos dzīvot pie vecāsmātes. Kleinas pirmā laulība ilga nepilnus divus gadus. Es iestājos policijas akadēmijā ap to laiku, kad viņa iz�ķīrās. Tas viņus patie�ām aizkaitināja. - Paņēmis brendiju, viņ� dāsni piepildīja glāzes. - Viņi piedraudēja, ka izsvītro�ot mūs abus no testamenta, ta�u negribēja izlaist visus savus uzkrājumus no ģimenes. Tā nu Eleina piedzīvoja vēl vienu vīru. Es pabeidzu akadēmiju. Un viņi gāja bojā.

Dora juta pārāk daudz - daudz vairāk, viņa saprata, nekā D�edam patiktu. �ēlumu pret bērnu, dusmas, skumjas par ģimeni, kam nebija nekā, kas to saistītu.

- Varbūt tev taisnība, - viņa lēnām sacīja. - Es nevaru saprast, kā cilvēki var palikt kopā, ja nav mīlestības. Un kā var būt, ka viņi nespēj to dāvāt saviem bērniem. Bet tas nenozīmē, ka es nesaprotu tevi.

- Tev jāsaprot tikai tas, ka es, iespējams, neprotu dāvāt tev to, ko tu vēlies.

- Tad tā ir mana problēma, vai ne? - Viņa ielēja brendiju. - Manuprāt, Skimerhorn, tu vairāk raizējies par to, ka esmu spējīga tev dot tie�i to, kas tev vajadzīgs.

Dora vienmēr bija mīlējusi Ņujorku. Pirms daudziem gadiem viņa bija iztēlojusies, ka tur kādreiz dzīvos. Studija Vili-d�ā, iemīļots etniskais restorāns, draugu bohēmie�u pulks, kas vienmēr ģērbjas melnā un citē jaunāko ezoterisko literatūru. Un, protams, ekscentriska kaimiņiene, kas pastāvīgi iemīlas vai pārstāj mīlēt nepareizo vīrieti.

Ta�u tolaik viņai bija �etrpadsmit, un skatījums uz pasauli kop� tā laika bija kļuvis krietni citāds.

Tomēr Dora joprojām mīlēja Ņujorku ar tās drud�aino steigu, enerģiju un augstprātību. Viņa mīlēja ļaudis, kas steidzās pa ietvēm, rūpīgi izvairīdamies ieskatīties cits citam acīs, pircējus, kuri, apkrāvu�ies ar somām, nāca no �Saks" un ^uMacy'\ un �Bendei" veikaliem, elektronikas veikalus, kas pastāvīgi piedāvāja atlaides nepieprasītām precēm, ielu tirgotājus, kas burk�ķēdami pārdeva ceptus kastaņus, un taksometru �oferu kliedzo�o nekaunību.

- Nelietis, - nomurmināja D�eds, kad taksometrs aizbrā-zās viņam garām tikai krāsas slāņa attālumā.

Dora staroja.

- Lieliski, vai ne?

- Jā. Taisnība. Es �aubos, ka �ajā elles caurumā kāds policists kop� gadsimta sākuma būtu izrakstījis kaut vienu kvīti par sa t i ks m es pārkāpu m u.

- Tam nebūtu īpa�u panākumu. Galu galā... ak, paskaties! -Nolaidusi automa�īnas logu, Dora pastiepa laukā kaklu.

- Ja ieelposi ielas gaisu, tu nomirsi.

- Vai tu redzēji to tērpu? - Dora piemiedza acis, nevis viebjoties no izplūdes gāzēm, bet lai saskatītu veikala nosaukumu un adresi. - Tas bija pasakains. Man vajadzētu tikai da�as minūtes, ja tu varētu atrast vietu, kur nolikt ma�īnu.

D�eds nosprauslojās.

- Nolaidies uz zemes, Konroja!

Smagi nopūtusies, viņa atkrita atpakaļ sēdeklī.

- Varbūt vēlāk mēs varētu atgriezties. Tev vajadzēs tikai apbraukt apkārt kvartālam.

- Aizmirsti! Vai tad Filadelfijā trūkst veikalu?

- Protams, netrūkst. Tas nav galvenais. Kurpes, - viņa, gari nopūzdamās, sacīja, kamēr D�eds cīnījās ar Medisona avēnijas satiksmes straumi.-Viņiem ir pēcsvētku izpārdo�ana.

- Man vajadzēja to zināt. Sasodīts, vācies projām no manas joslas! - viņ� uzkliedza, draudīgi aiz�audamies garām vēl vienam taksometram. - Man vajadzēja to zināt, - viņ� atkārtoja, - pirms vedu tevi cauri Manhetenai. Tas ir tāpat kā piedāvāt steiku izsalku�am sunim.

- Tev vajadzēja ļaut, lai es vadu ma�īnu, - viņa izlaboja. - Es tik ļoti neskaistos un nevarētu aplūkot veikalus. Turklāt tu biji tas, kur� gribēja apskatīt Dikarlo dzīvokli.

- Un iespējams, ka mēs tur nokļūsim pat dzīvi.

- Vai arī mēs varējām paņemt lidostā taksometru.

- Es uzsveru vārdu �dzīvi�.

Dora jutās ļoti dzīva.

- Zini, mēs varētu palikt pa nakti tepat, pasūtīt numuru kādā briesmīgi dārgā viesnīcā. Noskatīties Vil lija lugu. - Viņa ar ilgām palūkojās uz modes pre�u veikalu. - Iepirkties.

- $is nav tūrisma brauciens, Konroja.

- Es tikai mēģinu pēc iespējas labāk izmantot situāciju.

Nelikdamies par viņu ne zinis, D�eds iegriezās Astoņdesmit

tre�ajā ielā. Pārlaidis a�u skatienu vietai, kas bija pietiekami liela, lai tajā varētu iespraukties ar nomāto automa�īnu, viņ� darīja prātīgi, samaksājot par dubultlaiku.

- Man vajadzēs tev uzticēties.

- Labi. - Viņa sagatavojās būt uzticības vērta. - Kādā ziņā?

- Es gribu, lai tu sēdi pie stūres, kamēr es eju iek�ā un ievācu ziņas par Dikarlo - iztaujāju komandantu, varbūt pāris kaimiņu.

Dora sabozās.

- Kāpēc tad es nevaru iet iek�ā?

- Tāpēc, ka es gribu, lai ma�īna, kad atgrie�os, būtu tepat. Ja tev vajag to pārvietot, apbrauc apkārt kvartālam, neapstājoties nekādos apģērbu vai apavu veikalos, un novieto �eit �ajā pa�ā vietā. Vai saprati?

- Es neesmu idiote, - Dora iebilda, bet D�eds, viņu noskūpstījis, izkāpa.

- Aizslēdz durvis, Konroja!

Kad pagāja piecas minūtes, tad desmit un divdesmit, Dora sāka pārdomāt, vai neatstāt D�edam zīmīti, lai iegrie�as pēc viņas modes pre�u veikalā, un neapstādināt taksometru, lai dotos turp. Viņa jau meklēja somiņā piezīmju grāmatiņu, kad D�eds teciņus atgriezās pie ma�īnas.

Iedarbinājis dzinēju, viņ� gaidīja izdevību iegriezt ma�īnu atpakaļ transportlīdzekļu straumē.

- Paklau, kā lai mēs, pie velna, nokļūstam Bruklinā?

- Vai tas ir viss, kas tev sakāms? Tu atstāj mani te sēdēt gandrīz veselu pusstundu, un tagad tev vajadzīga Bruklinas karte.

- Komandants ielaida mani Dikarlo dzīvoklī.

- Tas neizklausās pēc attaisnojuma. - Viņa, brīdi klusējot, vārījās dusmās, bet tad ziņkārība ņēma virsroku. - Nu? Ko tu tur atradi?

- Pāris du�u itālie�u apavu. Vairākus �Artnani� uzvalkus.

Pāris pudeļu �Dom Perignon� un zīda apak�veļu visās varavīksnes krāsās.

- Tātad Dikarlo patīk smalkas lietas.

- Es atradu arī �eku grāmatiņu par nedaudz vairāk nekā septiņiem tūksto�iem, porcelāna madonnu un vairākus du�us ierāmētu ģimenes fotogrāfiju.

- Viņ� krāj nopelnīto naudu, nav aizmirsis savas reliģiskās saknes un tur godā ģimeni un tuviniekus. Līdz �im nekas neliecina par aukstasinīgu slepkavu.

- Arī Tedam Bandijam bija skaista seja un patīkams smaids. - D�eds iegriezās Leksingtonas avēnijā un vadīja automobili uz centra pusi. - Dzīvokli es atradu da�as vēstules no �E. F. Incorporated�, kuras galvenais kantoris atrodas Los-and�elosā, bet filiāle tepat Manhetenā, daudz dokumentu no �īs pa�as korporācijas un duci ziņojumu viņa automātiskajā atbildētājā no māmiņas, brālēna Alfonso, krustmātes Sofijas un kaut kādas muļķītes, vārdā Bembija.

- Vai tad, ja sievieti sauc Bembija, viņa uzreiz jāuzskata par muļķīti?

- Esmu kļūdījies. - D�cds pārbrauca krustojumam pie dzeltenās gaismas. - Jo tas, ka viņa nosauca Dikarlo par Tonu-cīti, ķiķināja un atstāja zīmīti �iepsto�ā bērna balsī, nav iemesls, lai viņu uzskatītu par muļķīti.

- Tas jau ir labāk.

- Toties es neatradu adre�u grāmatiņu, pasi un ne centa skaidrā naudā. Ņemot vērā to un faktu, ka viņ� nebija atbildējis uz zīmītēm, ka visā ēkā neviens viņu nebija redzējis vairāk par nedēļu un ka neviens nebija izņēmis viņa pastu, es sprie�u, ka viņ� kādu laiku savā dzīvoklī nav uzturējies.

- Tas ir prātīgs secinājums. Vai, tavuprāt, Dikarlo vēl aizvien ir Filadelfijā?

Dora pateica to bezrūpīgā balsī, bet viņ� juta, ka vieglumu caurvij ba�as.

- Pilnīgi iespējams. Neviens neaiztiks tavu ģimeni, Dora. Tam nav nekāda iemesla.

- Dro�i vien tev ir taisnība. Ja Dikarlo ir Filadelfijā, viņ� gaida, kad es atgriezī�os. - Viņa saviebās. - Patīkama doma.

-Viņ� nespers ne soli tavā tuvumā. Tas ir solījums.

D�cds lauza ceļu no Manhetenas līdz Bruklinas Augstienei, kūpinot cigareti pēc cigaretes un izbaudot glu�i vai patīkamo sajūtu, ko modina sacensība uz ceļa. Ap to laiku, kad viņ� bija atradis Frenklina Flauersa adresi, viņ� prātā bija salicis visus mozaīkas fragmentus, kas līdz �im bija viņa rīcībā, izjaucis tos un atkal salicis no jauna. Viņ� līgani iebrauca ma�īnu autostāvvietā.

- Izskatās, ka �oreiz tu piedalīsies, Konroja. - Viņ� pieliecās tuvāk Dorai, pie�ķiebjot galvu, lai pa logu viņas pusē labāk saskatītu veikala fasādi.

F. FLAUERSS

PĒRKAM UN PĀRDODAM

- Kas gan to nedara? - brīnījās D�eds. - Neaizmirsti, Konroja...

- Es zinu. Runāsi tu.

Viņi iegāja veikalā. Tas nebija lielāks par parastu dzīvojamo istabu un bija pieblīvēts ar visvisādām precēm, sākot ar nopluku�iem rotaļu lācī�iem līdz stāvlampām. Lai arī veikalā neviena nebija, D�eds dzirdēja balsi, kas nāca no dibentelpas aiz koka krellī�u priek�kara. Paklausot zīmei uz letes, viņ� paskandināja misiņa zvanu, kas reiz bija rotājis necilas priekamā-jas priek�telpu Bronksā.

- Uzgaidiet, lūdzu, mirkli! - Balss piederēja vīrietim, un vārdi izskanēja kā dziesma.

Pats saimnieks lieliski atbilda savam uzvārdam. Pirms Dora paspēja nopētīt Eivonas pudeļu kolekciju, viņ�, krellītēm grabot, iznāca no dibentelpas, veļot pa priek�u smar�īgu dūmu mutuli.

Viņ� bija liela auguma, kādas se�as pēdas un �etras collas gar�, viduklī nedaudz aptaukojies vīrs. Tāpat kā rotaļu lācēniem viņa veikalā, Flaucrsam bija apaļa, parasta seja, kas izstaroja mīļumu. Viņa mati bija akurāti pār�ķirti gandrīz pie pa�as auss, lai varētu pārķemmēt gai�ās, plānās �ķipsnas pāri kailajam galvvidum. Starp diviem resniem pirkstiem viņ� turēja slaiku, brūnu cigareti.

- Labrīt! - Viņ� atkal nodziedāja kā bērnudārza audzinātājs, kas skaita alfabētu. - Nē, nē. - Paklak�ķinājis mēli, viņ� pameta skatienu uz tik�ķo�u pulksteņu rindu. - Ir jau pēcpusdiena. Kur paliek laiks? �ķiet, es nekad nespēju tikt tam līdzi. Manuprāt, pasaule kustas pārāk ātri. Un ko varu darīt jūsu labā?

Tā kā Dora aizrautīgi pētīja līksmojo�u milzi, viņai nebija grūti ļaut, lai runā D�eds.

- Flauersa kungs?

- Jā, mani sauc Frenks Flauerss, un �is ir mans veikaliņ�. -Viņ� izsmalcināti ievilka dūmu, izpūzdams to pa lūpām, kas bija savilktas kā skūpstā. - Kā redzat, mēs pērkam un pārdodam gandrīz visu. Ar ko varu jūs �odien ieinteresēt?

- Vai jūs pazīstat Sērmenu Porteru?

Flauersa priecīgā sejas izteiksme pārvērtās.

- Nabaga Sērmens. Es uzzināju tikai pirms pāris dienām. Traģiski. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, mani tik bie�i satriec. No�auts kā suns pats pie sava rakstāmgalda. - Viņ� nodrebinājās. - Briesmīgi. Vienkār�i briesmīgi.

- Jūs nosūtījāt viņam preces, - turpināja D�eds, kad Flau-erss, nesteidzīgi ievilcis dūmu, nopūtās. - Tās tika saņemtas Vird�īnijā divdesmit pirmajā decembrī.

- Ak jā. - Flauerss skumīgi pasmaidīja. - Kas varēja domāt, ka tas ir pēdējais mans un Sērmena darījums? Liktenis ir kā cietsirdīga un kaprīza mīļākā. Gandrīz se�us gadus mēs bijām sadarbības partneri un, man gribas domāt, arī draugi.

D�eds izvilka no Helēnas mapes paņemtos dokumentus.

- �ķiet, ka viņi nav biju�i apmierināti ar sūtījumu.

- Tie�ām? - Flauerss atgainīja sēras un sarauca pieri par tādu iespēju. - Man tas �ķiet savādi. Helēna neko nav teikusi -protams, tik traģiskos apstākļos tas dro�i vien ir saprotams.

Ta�u viņa drīzāk būtu man piezvanījusi, ja rastos kādas problēmas, nevis sūtījusi jūs tāpēc uz Ņujorku.

- Mums �eit bija citas darī�anas, - rāmi noteica D�eds. - Vai jūs preces nopirkāt viena īpa�uma ūtrupē?

- Jā, nelielā ūtrupē Ketskilā. Tāds gaiss, tāda apkārtne! Ks izvēlējos vairākus mazus dārgakmeņus. Da�us lielus priek�metus pārdevu citiem klientiem. Nebūtu praktiski sūtīt smagas mēbeles uz Vird�īniju, ja man ir uzpircēji daudz tuvāk mājām.

Viņ� izpūta divus glītus dūmu gredzenus.

- Redziet, es visbie�āk darbojos kā aģents citiem tirgotājiem. Saprotiet, �is veikaliņ�, - viņ� kā mīlo�s tēvs, raugoties uz attīstībā aizturētu bērnu, aplaida sirsnīgu skatienu savam veikalam, - man ir ļoti mīļ�, bet tas īsti nespēj padzīt badu no durvju priek�as. Cik atceros, es Sērmenam izvēlējos da�as patiesi jaukas lietiņas. - Flauerss nodzēsa cigareti marmora pelnu-traukā. - Nespēju iedomāties, kāds varētu būt neapmierinātības cēlonis.

- Glezna, - ieminējās D�eds.

- Glezna? - Flauerss sarauca pieri un iesprieda dūri sānos. - Es nesūtīju nekādu gleznu.

- Abstraktu gleznu, ko parakstījis E. Bilingslijs.

- Abstraktu gleznu? - Atgāzis galvu, Flauerss ieķiķinājās kā meitene. - Ak Dievs, nē. Es nemū�am nepieskartos abstraktai gleznai. Pārāk ekscentriski manai gaumei. Turklāt tās ir tik grūti pārdot. Nē, baidos, ka te būs kāda kļūda.

-Vai jums ir nosūtīto pre�u saraksts?

- Dabiski. Darba organizētība man ir likums. Abstrakta glezna, jūs sakāt? Nav brīnums, ka Helēnai radu�ās problēmas. Es tūlīt bū�u atpakaļ.

Viņ� nozuda aiz priek�kara.

-Varbūt viņam ir partneris,- pa�ukstēja Dora. - Un partneris ielicis gleznu sūtījumā. Varbūt... - Viņa apklusa, kad no jauna parādījās Flauerss ar divām dokumentu mapēm, vienu saulaini dzeltenos, otru ko�sarkanos vākos.

- Redziet, krāsu kods. - Viņ� smaidot nolika mapes uz le-tcs. - Dzeltenajā būs precīzi redzams, ko esmu iegādājies ūtrupē. - Viņ� atvēra mapi. Tajā atradās pedantiski aprakstītas lapas, kur blakus uzskaitītajām precēm bija sniegts to raksturojums. - Tā-ā, tas mums bija... divpadsmitais decembris. - Viņ� a�i pār�ķīra lapas. - Un te nu mēs esam, jau janvārī. Laiks tik ātri paiet. Lūk, te būs. - Uzmanīgi liekot lapas ar aprakstīto pusi uz leju, viņ� pabungoja ar pirkstu pa mapi. - Vudlova īpa�ums, Ketskila, divpadsmitais decembris. Varat aplūkot visu sarakstu ar klātpievienoto �eku. Te nav nevienas gleznas.

D�eds ievēroja, ka sarakstā nav minēts arī porcelāna suns. Nedz arī aprakstam atbilsto�ā figūriņa, kuras dēļ bija gājis bojā Toms E�vorts.

- Un �ī ir viena no manām sūtījumu mapēm, kurā reģistrēti visi mani darījumi ar �ērmenu - lai miers viņa pī�ļiem. Kā varat redzēt, - viņ� sacīja, atverot mapi, - �ie aug�ējie ieraksti attiecas uz pēdējo sūtījumu - pievienots �eks par iesaiņo�anu. Nekur nav pieminēta neviena glezna. - Viņ� priecīgi pasmaidīja. - Dro�i vien tā iejukusi starp manām precēm pēc izkrau�anas. Sērmens, lai Dievs viņu svētī, bija mazliet bezrūpīgs.

- Jā, - noteica D�eds. - Es ne�aubos, ka jums taisnība.

- Viņ� maldās, - sprieda Dora, verot vaļā ma�īnas durvis. - Es redzēju, kā palīgs izkārtoja sūtījumu. Tas bija tikko pienācis.

- Jā. - D�eds izņēma atslēgas, bet nesāka darbināt dzinēju. Viņa skatiens, nemierīgi virpinot tās plaukstā, domīgi vērās tālumā.

- Glezna bija. Es ta�u to nopirku.

- Glezna bija, - piekrita D�eds. - Tāpat kā bija porcelāna suns un daudzas citas lietas, no kurām neviena nav minēta Elauersa sarakstā. Neviens no priek�metiem nesaskan.

- Varbūt viņ� melo. - Atskatījusies pāri ielai, viņa pakratīja galvu. - Nē, es nedomāju, ka viņ� melo.

- Nē, viņ� nemeloja. - Sagrozījies savā vietā, D�eds paskatījās uz Doru. - Pasaki man vienu, Konroja. Ja tu nelegāli vestu

pāri robe�ai Monē un vairākas citas vērtīgas lietas, vienalga, vai pa�as vai citu lieto�anai, un tu būtu tērējusi laiku, lai tās apslēptu, lai tās izskatītos parastas...

- Es nebūtu �is lietas nogādājusi izsolē, - viņu pārtrauca Dora, kuras acis satraukumā satumsa. - Es nepieļautu, lai tās nopērk cilvēki, kuri izkaisīti pa visu Austrumu piekrasti.

- Jo tad tu iekultos nepatik�anās un tev vajadzētu riskēt, lai �īs preces atgūtu... jo tās bija paredzētas tikai tev.

- Tātad kāds pieļāvis kļūdu. Dikarlo?

- Iespējams.

- Kas vēl? - viņa noprasīja. - Es redzu �kas vēl� tavā skatienā.

- Kvītis par iesaiņo�anu. Tā, kas ir Flauersa mapē, un tā, kuru es paņēmu no Portera. Abas nāk no �Prcmium Shipping�. -Viņ� iedarbināja dzinēju. - Man steidzami jāpiezvana.

Dora dzēra neskaitāmas kafijas tases, niekojās ar sendvi�u mazā Bruklinas restorānā un pa to laiku, kamēr D�cds zvanīja no taksofona, vēlreiz pārdomāja visu �o mīklu. Izņēmusi bloknotu, viņa sāka rakstīt piezīmes un zīmēt diagrammas.

- Izskatās, ka Monē ir īsts. - D�eds apsēdās un pavilka Doras �ķīvi uz savu pusi. - Vajadzē�ot izdarīt vēl da�as analīzes, lai gūtu pilnīgu pārliecību, bet mana vecmāmuļa un viņas draugs uzskata, ka tas jau ir pierādīts.

- Kas ir viņas draugs?

- Viens viņas paziņa. Kādreiz bijis kurators Metropolitēnā. - Ar vilka ēstgribu notiesājis sviestmaizes trīsstūri, viņ� paprasīja kafiju. - Izrādās arī, ka visi sarakstā minētie, visi, kas kaut ko iegādāju�ies no sūtījuma, ir cietu�i laika posmā starp divdesmit otro decembri un Vecgada vakaru.

- Cietu�i? - Asinis atplūda no Doras sejas. - Tu gribi teikt, ka viņi ir miru�i?

- Nē. - Saņēmis Doras plaukstu, D�eds to spēcīgi paspieda. - Aplaupīti. Visos gadījumos paņemts ir izsolē nopirktais priek�mets. Nevī�īgs darbs. Sprie�ot pēc Brenta stāstītā, iz-

klausās pēc tī�uprāt nevī�īga darba. No Dikarlo vēl aizvien nav ne vēsts. Viņ� ir F. Incorporatcii" Ņujorkas filiāles viceprezidents. Nav rādījies darbā kop� Ziemassvētkiem. Vairākas reizes zvanījis, bet ne pēc Jaungada. Dikarlo sekretāre un personāls apgalvo, ka nezinot, kur viņ� ir. Dikarlo māte �orīt Ņujorkas policijas departamentā reģistrēja viņu par bezvēsts pazudu�u.

- Tātad viņ� bēguļo. - Pacēlusi pie lūpām kafijas tasi, Dora nepamanīja uguntiņu D�eda skatienā. - Labi. Es ceru, ka viņ� bēgs tikām, kamēr nokritīs no klints. Ko mēs tagad darīsim?

Pagriezies D�eds izvēlējās vēl vienu sendvi�a kumosu.

- Ja mēs spētu savākt tik daudz pierādījumu, lai saistītu viņu ar slepkavībām Filadelfijā un Vird�īnijā, mēs varētu pieaicināt federālos spēkus.

- Tev nemaz nav jāsaka, ka tu to nevēlies. Es sāku tevi pazīt, kaptein.

- Man patīk pabeigt to, ko esmu iesācis. - Viņ� nesteidzīgi pagrieza Doras piezīmes, lai varētu tajās ieskatīties. Viņa lūpas savilkās smaidā. - Atkal tēlo Nensiju Drū?

- Tu nenēsā zīmotni, Skimerhorn. Dro�i vien tas tevi pielīdzina D�o Hārdijam.

D�eds izlikās nedzirdam. Viņu bija ieinteresēju�as Doras diagrammas. Pa�ā aug�ā viņa bija atzīmējusi �Prcmium Ship-ping'\ no kura līnijas aizstiepās pa labi un pa kreisi. Vienas līnijas galā viņa bija ierakstījusi Porteru. Cita līnija beidzās ar jautājuma zīmi. Zem tās bija to pre�u saraksts, kuras Elauerss teicās nosūtījis Porteram. No Portera uz leju stiepās līnijas ar to pircēju vārdiem, kas bija iegādāju�ies preces izsolē, un iegādāto pre�u nosaukumiem. Vēl cita līnija saistīja Doras vārdu ar Lailas kundzi.

- Ko tu te domāji, Nensij?

- Tā ir teorija. - Viņas mugura, dzirdot D�eda toni, sastinga. - Patiesībā man ir divas teorijas. Pirmā ir tāda, ka Dikarlo tika piekrāpts. Kāds, kam viņ� lika nosūtīt preces, izspēlēja ar viņu ļaunu joku un nogādāja tās Vird�īnijā.

- Motīvs?

- Nezinu. - Skaļi nopūtusies, viņa steig�us satvēra savu krūzi. - Kāds neapmierināts padotais, ko viņ� nav paaugstinājis amatā, noniecināta sieviete... varbūt vienkār�i nolaidīgs darbinieks, kas kaut ko sajaucis.

- Tas varētu atbilst patiesībai, ja vien neapmierinātais padotais vai noniecinātā sieviete būtu paturēju�i kādu no dārgumiem. Pat nolaidīgais darbinieks diez vai būtu nosūtījis preces uz kaut kādu no�ēlojamu izsoļu namu Vird�īnijā, ar kuru Di-karlo nav nekāda sakara.

- Tu nevari zināt, vai Dikarlo gadiem ilgi nav izmantojis Porteru kā noietu kontrabandas precēm. - Atmetusi matus aiz muguras, Dora dusmīgi uzlūkoja D�edu. - Jādomā, ka tev ir labāks variants?

- Jā, viens man ir. Bet paskatīsimies tālāk. - D�eds smaidīja, priecādamies par sevi. Viņ� pabungoja pa Doras diagrammu. - Ko tu domāji ar �o?

- Man nav jāpacie� tava pārākuma pilnā zobgalība, Ski-merhorn.

- Sagādā man to prieku! - Pacēlis Doras plaukstu, viņ� ar zobiem vieglītēm pieskārās pirkstu kauliņiem. - Tikai uz mirkli.

- Tātad man ir skaidrs, ka biju�as divas kravas. Viena no īpa�uma ūtrupes un otra ar kontrabandas precēm. Tā kā esam vienoju�ies, ka Dikarlo rīkotos ārkārtīgi muļķīgi, tī�uprāt sūtot savu kravu uz Vird�īniju, kur to piedāvātu izsolē tam, kur� augstāk uzsola, būtu loģiski secināt, ka abas �is kravas ir netī�ām sajauktas.

- Turpini tālāk, - viņ� mudināja. - Tevi gaida zīmotne par izciliem sasniegumiem.

- Un, tā kā abas iekrau�anas kvītis nāk no �Prcmiutn�, var saprast, ka kļūme notikusi tie�i tur.

- Prātīga doma, Nensij. - Apmierināts ar viņu, D�eds izvilka maku un nosvieda uz galda naudaszīmes. - Iesim pārbaudīsim Kvīnzu.

- Pagaidi! - Dora panāca viņu pie durvīm. - Vai tu domā, ka man ir taisnība?

- Es domāju, ka mums tas jāpārbauda.

- Nē, ar to nepietiek. - Viņa aiz�ķērsoja D�edam ceļu. - Paskaties man acīs, Skimerhorn, un pasaki - tavuprāt, man ir taisnība?

- Es domāju, ka tev ir taisnība.

Izgrūdusi triumfa saucienu, Dora atrāva vaļā durvis.

- Ko tad mēs vēl gaidām?

- Zini, - sacīja Dora pēc tam, kad viņi piecpadsmit minūtes bija nogaidīju�i Billa Tārkingtona kabinetā, - lielākā daļa policijas darba ir viena pamatīga garlaicība.

- Domā padoties, Konroja?

Viņa atbalstīja elkoni pret sava krēsla paroci un saņēma plaukstā zodu.

- Vai tādu darbu tu esi darījis diendienā visus �os gadus?

Vērojot konveijera lentes un krāvējus, D�eds bija uzgriezis

viņai muguru.

- Es nemaz nespētu saskaitīt visas tās stundas, ko esmu pavadījis gaidot.

Dora plati no�āvājās.

- Dro�i vien tas māca būt pacietīgam.

- Nē. Nav teikts. Daudzās garlaicības stundas kompensējas ar tikpat daudzām �ausmu stundām, un tas māca neatslābināt modrību.

Dora no savas vietas varēja saredzēt viņa profilu. Viņa saprata, ka D/.eds tikai daļēji atrodas �ajā telpā kopā ar viņu. Otra daļa klīda citur, kur viņ� neļāva sekot.

- Kā tu tiec galā ar �ausmām?

- Pazīstot, pieņemot tās.

- Es nespēju iztēloties tevi nobiju�os, - viņa nomurmināja.

- Es jau tev teicu, ka tu mani nepazīsti. Rau, es domāju, tas ir mums vajadzīgais cilvēks.

Tārkingtons pielēk�oja pie durvīm, smaidot savu parasto dzīvespriecīgo smaidu.

- Skimerhorna kungs? - Viņ� aizrautīgi paspieda D�edam roku. - Un Konrojas jaunkundze. Atvainojos, ka liku jums gaidīt. Ko jūs teiktu par kafiju? Varbūt kādu virtuli? Varbūt jauku cepumiņu?

Pirms D�eds paspēja atteikties, Dora starojo�i uzsmaidīja Tārkingtonam.

- Es labprāt iedzertu kafiju.

- Vienu mirkli, tūlīt ielie�u tasītē. - Priecīgs, ka var pakalpot, Tārkingtons pagriezās, lai piepildītu trīs tasītes. Dora veltīja D�edam apmierinātu skatienu.

- Mēs zinām, ka esat aizņemts, Tārkingtona kungs. Ceru, ka ilgi jūs neaizkavēsim.

- Par to neraizējieties. Man vienmēr atradīsies laiks klientam, jā, ser. Krējumu? Cukuru?

- Melnu, - atteica D�eds un, viegli apstulbis, vēroja, kā Tārkingtons vienā no tasītēm ieber lielu kaudzi cukura.

- Tā, lūk. - Pasniedzis kafiju, viņ� iedzēra malku no savas krietni saldinātās dziras. - jums bija da�i jautājumi par piegādi, vai ne?

- Tie�i tā. - D�eds sameklēja kabatā sarakstu ar pavadzīmes numuriem, ko bija norakstījis pie 1 lauersa. - Krava, kas izsūtīta no �īs ēkas septiņpadsmitajā decembrī, sūtītājs Fren-klins Flauerss, saņēmējs Sērmens Porters Frontrojālā, Vird�īni-jas pavalsti. Numurs ASB-54467.

- Jauki. - Tārkingtons iekārtojās aiz sava rakstāmgalda. - Tūlīt pat noskaidrosim. Kas tur bija par problēmu?

- Nosūtīja vienas preces, saņēma citas.

Tārkingtona pirksti palika kavējoties pusceļā virs tastatūras. Viņa sejā iegūla sāpīga izteiksme, it kā viņ� ciestu no zarnu gāzēm.

- Ak Kungs, ak Kungs, nevar būt, ka jau atkal!

- Vai jums arī agrāk tā gadījies? - noprasīja I )�eds.

Atguvies Tārkingtons sāka bungot pa tastatūru.

- Es apliecinu, mister Skimerhorn, ka �Prcmium" ir vislabākā reputācija. Varu teikt tikai to, ka Ziemassvētku drudzis �ajā giļdā atstājis neparasti sliktu iespaidu. Septiņpadsmitais decembris, jūs teicāt? - Viņa mazās actiņas iespīdējās. - Tas varētu būt!

- Kas?

- Mēs saņēmām vēl vienu sūdzību par kravu, ko izsūtījām tajā pa�ā dienā. Man jāatzīstas, ka klients bija ļoti neapmierināts. Ne tuvu tik pacietīgs kā jūs un Konrojas jaunkundze.

- Dikarlo, - Dorai neviļus paspruka.

Iekams D�eds paspēja viņai uzrūkt, Tārkingtons starojo�i pasmaidīja.

- Pareizi. Vai jūs viņu pazīstat?

- Esam tiku�ies. - No Doras sejas nenozuda nepiespiests smaids.

- Vai tā nav sagadī�anās? - Grozot galvu par pasaules ceļiem, Tārkingtons priecīgi klik�ķināja taustiņus. - Man jums jāteic, ka tas noņem smagumu no �iem vecajiem pleciem. Esmu darījis visu, lai sameklētu Dikarlo kunga preces, un tagad �ķiet visticamāk, ka abas kravas ir sajauktas un nosūtītas nepareizā virzienā. Es nevaru tā uzreiz atbildēt, kā tas varēja notikt, bet atrisinājums �ķiet pavisam vienkār�s. Es nekavējoties sazinā�os ar Dikarlo kungu.

- Mēs to izdarīsim pa�i. - D�eds pāri Tārkingtona plecam nopētīja datora ekrānu un ievēroja, kā sauc atbildīgo par sūtījumu.

-Tas man aiztaupītu nepatīkamu mirkli. - Skaļi padzēries no savas tases, viņ� piemiedza ar aci, skaidri izrādot D�edam un Dorai, ka viņi tie�ām ir glu�i kā savējie. - Mēs, protams, atmaksāsim jums un Dikarlo kungam visus ar piegādi saistītos izdevumus.

- Jauki.

- Man bija taisnība, - ejot projām, sev zem deguna noteica Dora.

- Papliķēsi sev pa plecu vēlāk. - D�eds piegāja pie tuvākā strādnieka. - Kur ir D�onsone?

- Opāla? - Vīrietis pameta ar galvu uz citas konveijera lentes pusi. - Tur tālāk. Sestā līnija.

- Ko mēs tagad darām? - apvaicājās Dora.

- Pārbaudām garlaicīgus faktus.

Dorai tie nemaz ne�ķita garlaicīgi. Viņa nejuta ne mazāko garlaicību, sē�ot kopā ar Opālu darbinieku ēdamzālē un klausoties viņas stāstā. Tā kā Dora bija acīm redzami savaldzināta un aizrāvusies, D�eds atgāzās krēslā un, aizsmēķējis cigareti, ļāva viņai tēlot labo policisti.

Viņam nenāca ne prātā to atzīt skaļi, ta�u, pēc viņa domām, Dora bija �ai lomai radīta.

- Vai tu maz spēj noticēt? - Doras sajūsma atkal sita augstu vilni, kad abi devās atpakaļ uz autostāvvietu. - Viņai nejau�i izkrīt sauja pavadzīmju, un mēs atrodam nelegālu Mo-nē. - Viņa pasmaidīja, kad D�eds slēdza vaļā automa�īnas durvis. - Varbūt man tomēr patiktu strādāt par policisti.

- Labāk tirgojies ar saviem nieciņiem, - ieteica D�eds.

-Tu vismaz varēji pateikt, ka es labi izpildīju uzdevumu.

-Tu labi izpildīji uzdevumu. Nekļūsti iedomīga!

- Es neesmu iedomīga. - Viņa noāva kurpes. - Ta�u tagad mēs zinām, kā, mēs zinām, kāpēc, un mēs zinām, kas. Mums atliek tikai atrast Dikarlo.

- Atstāj �o nodarbo�anos lielajiem zēniem, mazulīt.

- Tu ta�u neuzticēsi to citiem? - Pārsteigums virmoja no katras viņas poras. - Tu ta�u tagad no tās neatteiksies?

- To es neesmu teicis. Es saku tikai to, ka tev laiks atkāpties.

- Tu nespersi ne soli bez manis, Skimcrhorn. Ja es nebūtu nopirkusi kontrabandas preces un iekļuvusi �ajā jezgā, tu vēl aizvien īgņotos un cilātu svarus.

- Tu gribi, lai es pasaku tev paldies?

- Gan jau pateiksi tik un tā. Kad būsi atguvis veselo saprātu. - Atslābinājusies viņa nopūtās un pasmaidīja. - Vai tu tie�ām negribi aizvest mani uz kādu dārgu viesnīcu?

- Paldies, esmu redzējis Ņujorku pietiekami.

Turklāt tagad viņam vajadzēja pārbaudīt vēl kaut ko. Billa Tārkingtona datora ekrāns sniedza veselu kaudzi informācijas, arī to, ka Dikarlo nelegālo kravu vajadzēja saņemt Eibelam Vainsepam no �E. F. lncorporatcd� Losand�elosā.

Dzestrais gaiss neatturēja Finliju no ierastā rīta rituāla. Katru dienu, lai kādi būtu laika apstākļi, viņ� nopeldēja piecdesmit atvēzienus savā pulksteņa ciparnīcai līdzīgajā peldbaseinā, kamēr pa jasmīnu ceros apslēptajiem skaļruņiem plūda Vivaldi mūzikas skaņas. Viņam tas bija disciplīnas jautājums. Protams, ūdens bija patīkami uzsildīts precīzi līdz astoņdesmit trīs grādu¹ temperatūrai.

Kad viņ� �ķēla silto ūdeni ar spēcīgiem, dro�iem vēzieniem, vēsajā ziemas gaisā no baseina pacēlās slaiki garaiņu pirksti. Vēzienus, ar katru no tiem augot augstprātībai un gandarījumam, Finlijs skaitīja pats.

Baseins piederēja viņam - un tikai viņam vienam. Finlijs neļāva ne kalpotājam, ne partnerim, ne viesim piedraņķēt viņa ūdeni.

Reiz, rīkojot viesības, baseinā bija iekritusi kāda iereibusi paziņa. Nākamajā dienā viņ� bija licis baseinu nosusināt, izberzt un piepildīt no jauna. Protams, neuzmanīgā paziņa vairs nekad netika aicināta.

Tagad viņ� izkāpa no ūdens, izbaudot, kā ūdens notek no ādas. Soļojot pa platajām, izliektajām kāpnēm pretī virssulaiņa pastieptajam frotē palagam un sniegbaltajiem rītasvārkiem, viņa augumu pārklāja zosāda.

- Laiks? - viņ�, mundri norīvēdamies, vaicāja.

- Divpadsmit minūtes un astoņpadsmit sekundes, ser.

Virssulainis vienmēr apstādināja pulksteni precīzi �ajā laikā. Reiz viņ� bija kļūdījies un pateicis, ka Finlijs bijis baseinā mazliet ilgāk par trīspadsmit minūtēm. Sekoja neglīta scēna, kura gandrīz beidzās ar to, ka viņ� pazaudēja savu labi atalgoto darbu. Kop� tā laika Finlijs nekad vairs nepārsniedza divpadsmit minūtes un astoņpadsmit sekundes.

- Lieliski. - Apmierināts ar sevi, Finlijs paņēma no virssulaiņa vitamīnu dzērienu - maisījumu, ko personiski viņam bija radījis viņa personiskais treneris. Pat pasniegts �\Vatcrfortl" glāzē, biezais, nejaukā izskata zālī�u, dārzeņu un ķīnie�u saknī�u maisījums gar�oja pretīgi. Finlijs izdzēra maisījumu ātri, vienā paņēmienā, it kā tas būtu svaigais, dzidrais ūdens no jaunības strūklakas. Viņ� sevi par to bija pārliecinājis.

Finlijs atlaida sulaini, atdodot tam gan mitro dvieli, gan tuk�o glāzi.

Tagad, kad rīta rituāla pirmā daļa bija aiz muguras, viņ� atļāvās pārdomāt Izidoras konrojas jautājumu. Problēma nemaz nav tik nepatīkama, prātoja Finlijs. Neviens nespēj pārāk skaisties par izredzēm uz sastap�anos ar jaunu, skaistu sievieti. Apsvērdams da�ādas iespējas, viņ� iegāja pa salona augstajām stikla durvīm.

Juzdamies dro�s par savu varu, Finlijs noskalojās du�ā, sakopa sevi un apģērbās. To paveicis, viņ� uz lieveņa da�u pēdu attālumā no vietas, kur bija no�āvis Dikarlo, nobaudīja brokastīs svaigus augļus, rupja maluma baltmaizes grauzdiņus un zāļu tēju. Visu �o laiku viņ� domāja par Izidoru. Kad prātā ie�āvās atrisinājums, Finlijs pasmaidīja, pat pasmējās un nosusināja lūpas.

Tas iedarbosies, nosprieda Finlijs. Un, ja ne, - nu, tad viņ� vienkār�i viņu nogalinās.

Dora pūlējās nedusmoties. Viņas reakcija ir pārāk parasta, viņa sev sacīja, pārāk tipiska. Jebkura sieviete dusmotos, ja pamostos gultā viena pati bez mazākās nojautas, kur palicis viņas mīļākais vai kad viņ� varētu atgriezties.

Viņa nav jebkura sieviete, Dora sev atgādināja. Un viņa nedusmosies - viņa nebūs pat viegli aizkaitināta. Viņi abi varēja nākt un iet, kad vēlējās. Viņa pat nevaicās, kur, ellē, viņ� bijis.

lā�u, izdzirdējusi klauvējienu pie durvīm, Dora saraustīja uz leju milzīgā svītera malu, izslēja zodu un sparīgā gaitā devās uz dzīvojamo istabu.

- Labi, Skimerhorn, ak tu cūka tāds, - viņa nomurmināja. - To tu man atcerēsies.

Dora atrāva vaļā durvis, jau izgar�ojot vārdus, kas bija gatavi lēkt pār lūpām. Viņa bija spiesta tos norit, sastopoties vaigu vaigā ar I lonoriju Skimerhornu-Rod�ersu.

- Ak! - Dora pieglauda matus, ko nekārtīgā mezglā bija sasējusi uz pakau�a. - Rod�ersas kundze. Sveicināta!

- Labrīt, Dora! - Honorija pat ar skropstu mājienu neatklāja uzjautrinājumu, ko juta, redzot pārvērtības Doras izteiksmīgajā sejā. Dusmas, pārsteigumu, kaunu. � Vai esmu ieradusies nelaikā?

- Nē. Nē. Es tikai... - Dora apspieda nervozus smiekliņus un pasmaidīja. - la jūs meklējat D�edu, izskatās, ka viņa nav tuvumā.

- Patiesībā es cerēju pārmīt kādu vārdu ar tevi. Vai drīkstu ienākt?

- Protams. - Dora soli atkāpās, neganti no�ēlodama, ka nav atvērusi veikalu un tāpēc nav ģērbusies darbam. Savā "Ste-clers" svīterī un basām kājām viņa jutās kā lietota putekļu lupata, toties Honorija ienāca, Parīzes smar�u apņemta, turklāt ietinusies greznā ka�okādas �aketē.

- Cik burvīgi! - Honorijas vaļsirdīgais balss tonis lielā mērā ļāva Dorai atgūties. - Cik bezgala apburo�i! - Velkot nost pirkstaiņus, viņas vērtējo�ais skatiens slīdēja pāri istabai. - Jāatzīstas, es bie�i esmu prātojusi par �iem dzīvokļiem virs veikaliņiem Dienvidu ielā. Iās ir diezgan liels, vai ne?

- Man vajag daudz telpas. Vai varu paņemt jūsu mēteli?

- Jā, paldies!

Kamēr Dora pakāra sabuļādas, Honorija apstaigāja istabu.

- Es ieskatījos pa logu tavā veikalā. Jutos vīlusies, ka tas ir slēgts. Bet �ī, - viņa pārvilka ar pirkstgalu �Dcco� lampas grēcīgajām, sievi�ķīgajām līnijām, - nav mazākas sajūsmas vērta.

- Viena no pārdo�anas priek�rocībām ir iespēja dzīvot kopā ar saviem krājumiem, cik vien ilgi gribu. Vai jūs vēlētos kafiju, tēju?

- Es labprāt iedzertu kafiju, ja tas jūs pārāk neapgrūtinās.

- Nebūt ne. Lūdzu, apsēdieties, jūtieties kā mājās.

- Paldies! Domāju, ka tie�i tā ari darī�u.

Honorija neuzskatīja sevi par ziņkārīgu - vienkār�i ieinteresētu. Viņai bija interesanti nopētīt un atzinīgi novērtēt skatu, kas pavērās pa Doras dzīvojamās istabas augstajiem logiem uz dzīvo un gleznaino Dienvidu ielu. Viņai patika arī dzīvokļa iekārtojums. Tas ir silts un mājīgs, viņa nosprieda, un tajā pa�ā laikā eklektisks un nedaudz teatrāls. Jā, istaba viņai ļoti patika -tā bija precīzs Doras personības spogulis.

Sieviete būs piemērota, viņa nodomāja, paceldama augstāk bruņrupuca �aulas tējas trauciņu, lai to apbrīnotu. Sieviete būs ļoti, ļoti piemērota.

- Klāt esam. - Dora ienesa paplāti ar �Piesta" kafijas kannu un tasītes. Viņa ilgojās, kaut spētu atrast smalkjūtīgu veidu, lai iespruktu vannasistabā un uzkrāsotu lūpas. - Vai paliksim tepat?

- Tas būtu lieliski. Es tūlīt atbrīvo�u vietu uz galda. Cik brīni�ķīgs aromāts! Apaļmaizītes? - Viņas acis iemirdzējās. - Cik burvīgi!

- Es vienmēr da�as turu krājumā. - Honorijas nepiespiestā sajūsma lika Dorai atkal atslābināties. - Apaļmaizītēm piemīt civilizācijas gar�a.

Iesmiedamās Honorija paņēma maizīti.

- Tu esi tik pieklājīga, ka pat nejautā, kāpēc es pulksten deviņos no rīta klauvēju pie tavām durvīm. - Honorija pielika pie lūpām kafiju, mirkli klusēja, iedzēra vēl vienu malku. - Izcili laba kafija.

- Man prieks, ka jums gar�o. - Dora pagaidīja, kamēr Honorija uzliek maizītei mazliet melleņu �elejas. - Patiesībā man ir grūtāk noturēties, nevaicājot jums par gleznu.

- Laba. - Honorija mirkli paturēja maizīti uz mēles un, to norīdama, nopūtās. - Mīļā, mana māte ar tevi būtu ļoti apmierināta. Neesmu ēdusi neko gardāku kop� viņas nāves.

- Es labprāt iedotu recepti jūsu pavārei.

- Tas būtu jauki. Tātad, - viņa izslējās krēslā, balansējot tasīti un apak�tasīti ar tādu meistarību, kādu sasniegt spēj, �ķita, tikai nedaudzas sievietes, - es domāju, ka mēs varam apmainīties ar informāciju.

- Jā? Man �ķiet, es nesaprotu.

- Mans mazdēls prasa, lai es savā mājā glabāju gleznu un atļauju senai draudzenei ar to strādāt. Man tas jādarot pilnīgā slepenībā un policijas apsardzībā. - Pie�ķiebusi galvu, viņa pasmaidīja. - Prasībai, protams, neseko nekādi paskaidrojumi.

- Protams. - Atbildējusi viņas smaidam, Dora pieliecās tuvāk. - Pasakiet, Rod�ersas kundze, - kāpēc mēs viņam paklausām?

- Sauc mani par Riju - tā mani sauca vīrs. Mīļais bērns, mēs viņam paklausām tāpēc, ka viņ� mums ir pārāk dārgs, lai nepaklausītu. - Smalkjūtīga pauze. - Vai man ir taisnība?

- Jā. Jā, jums ir taisnība. Bet tas nenozīmē, ka taisnība ir viņam. - Doras agrākais aizkaitinājums atgriezās ar pilnu spēku. - Es jums pateik�u visu, ko zinu, Rija, pēc tam jūs pastāstīsiet, kā sokas ar gleznu.

- Glu�i manas domas.

Dora sāka stāstīt no pa�a sākuma. Viņa pieņēma, ka D�edam varētu būt vairāki loģiski iemesli, kāpēc vajadzētu aiztaupīt vecaimātci ziņas par gleznu un raizes, kas nāca tām līdzi.

Tomēr viņa sprieda, ka D�eds jau Honoriju ir iesaistījis, turklāt pilnīgi apzināti. Viņa sniedza informāciju tikai aiz pieklājības.

Honorija klausījās, ne reizes nepārtraukdama Doras stāstu. Viņa malkoja kafiju, atklājot emocijas tikai ar satumsu�o skatienu, sakniebtajām lūpām, vai laiku pa laikam saraucot glīti veidotās uzacis. Emocijas bija viena lieta, bet audzinā�ana neļāva tām izpausties.

Lūk, domāja Dora, no kā D�eds mantojis tādas savaldī�anās spējas.

- Kas tik tev nav bijis jāpārdzīvo! - sacīja Honorija pēc laba laiciņa.

- Visļaunāk ir ar Lailas kundzi. Lai ko D�eds sacītu, es jūtos atbildīga.

- Protams, tu jūties. - Tas bija pateikts kategoriskā tonī, kas Doru nomierināja vairāk par duci pieklājīgu noliegumu. - Tu nebūtu tā sieviete, kas esi, ja nejustu atbildību. �is Dikar-lo... - Vārds Honorijas lūpās ieguva izsmalcinātu pretīguma piegar�u. - Vai varas iestādēm ir kaut mazākais priek�stats, kur viņ� varētu slēpties?

- Nedomāju vis. - Dora bezcerīgi pacēla rokas un ļāva tām nokrist atpakaļ. - Ja arī ir, viņi nav uzskatīju�i par vajadzīgu man to pateikt.

- Tā rīkojas vīrie�i. Zini, es domāju, ka tas saglabājies vēl no tiem laikiem, kad viņi rāpās laukā no alām un ar akmeņiem un bomjiem medīja pārtiku. Mednieki. - To sakot, Honorija pasmaidīja vēsi piedodo�u smaidu, ko Dora apbrīnoja. - Sievietes, protams, atstāja alā, lai tās dzemdētu dubļos un tumsā, ceptu ugunskurā gaļu un apstrādātu ādas. Ta�u vīrie�i tik un tā domāja, ka viņi zina labāk.

- D�eds nav pat man pastāstījis, ko darīs ar gleznu.

- Nu, vai redzi? - Honorija no jauna piepildīja vispirms savu, tad Doras kafijas tasīti. - Es labprāt tev pastāstītu, kādi ir viņa plāni, bet arī ar mani viņ� nav uzskatījis par vajadzīgu apspriesties. Ta�u es tev varu ko pateikt par gleznu. Tā ir izcila.

Honorijas seja atplauka.

- Kaut arī vēl izdarāmas analīzes, par tās autentiskumu nav jā�aubās. Vismaz man. Tā ir viena no viņa Giverni gleznotajām ūdensro�u studijām. - Honorijas skatiens kļuva sapņaini vaigs. Viņas balss atmaiga kā sievietei, kas runā par mīļāko. - Ak, �ī gaisma! Ēteriska un liriska. Tā ir maigais, pavedino�ais spēks, kas ievelk gleznā un liek noticēt, ka smar�o pēc mikliem ziediem un rāma ūdens. - Viņas skatiens atkal noskaidrojās. - Viņam tajā sērijā ir vairāk nekā septiņpadsmit darbu.

- Es zinu. Tā sagadījies, ka Monē ir mans mīļākais gleznotājs impresionists. Nekad nebiju domājusi, ka man, kaut netie�i, piederēs kāda no viņa gleznām.

- Man viena ir - dāvana no vira mūsu desmitajā kāzu gadadienā. Viena no Monē dārza etīdēm. Noliekot �īs gleznas vienu otrai blakus, aizraujas elpa. Pirms policija gleznu paņēma, es stāvēju savā guļamistabā, skatījos uz. tām un raudāju. Kaut es spētu noticēt, ka �is Dikarlo nozadzis gleznu tās skaistuma, nevis naudas dēļ. To gandrīz vai varētu saprast.

- Jūs domājat, ka man kāds ļāva to apskatīt? - �ēlojās Dora. - Es ta�u to nopirku. Bet nē, �orīt pamostos, un gulta tuk�a. D�eds kaut kur aizgājis - un vai viņ� man pateica, uz kurieni vai kas viņam padomā? Nē. Pat pie ledusskapja piestiprinātu zīmīti neatstāja. Man �ķiet... - Viņa apstulbusi aprāvās. Tā ta�u bija D�eda vecmāmiņa. Viņa vecmāmiņa. - Es atvainojos, -viņa izstomīja.

- Tas nekas. - Lai to pierādītu, Honorija atmeta galvu un iesmējās. - Nē, nē, nekas. Es priecājos. Es no tiesas ceru, ka tu, mana mīļā, viņam kārtīgi sadosi, kad viņ� atgriezīsies. Viņam vienmēr vajadzējis dabūt pa kaklu no kāda, kas viņu mīl. Dievs zina, ka viņ� daudz dabūjis no tiem, kuri viņu nemīlēja. Zini, tas nav viens un tas pats.

- Jā, dro�i vien nav. - Doras apmulsums bija gandrīz izgaisis, bet sārtums palika. - Rod�ersas kundze... Rija, es negribu, lai jūs domātu, ka man parasti... ir intīmas attiecības ar saviem īrniekiem.

- Tu vēl aizvien gaidi, ka es bū�u satriekta. - Uzjautrinādamās par Doras apjukumu, Honorija pasmaidīja un paņēma otru maizīti. - Es tev pastāstī�u, kāpēc apprecējos ar D�eda vecotēvu, labi? Viņ� bija neiedomājami izskatīgs vīrietis - ļoti spēcīgs, gai�matains un fiziski pievilcīgs. Citiem vārdiem, es viņā iemīlējos.

Uzjautrināta, dzirksto�ām acīm, viņa lēnītēm knibinājās ap maizīti.

- Par laimi, D�eds ir mantojis daudzas sava vecātēva fiziskās īpa�ības, bet nevienu no emocionālajām. Valters Skimer-horns bija auksts, bie�i vien cietsirdīgs un bezgala garlaicīgs vīrietis. Tie visi ir vīram nepiedodami trūkumi. Man nevajadzēja pat gadu, lai saprastu, ka mana laulība ir kļūda. Diem�ēl vajadzēja daudz vairāk laika, lai �o kļūdu labotu.

Turklāt no�ēlas rūgtums nebija pagaisis vēl joprojām.

- Toties tu, - turpināja Honorija, - jau esi atklājusi, ka manā mazdēlā ir daudz, daudz vairāk par lieliskiem fiziskajiem dotumiem. Ja man �odien būtu jādod padoms jauniem cilvēkiem, es teiktu, lai viņi pirms laulībām padzīvo kopā - kā to darāt jūs ar D�edu.

- Mēs ne... - Doras sirds spēji un - viņai par apjukumu -ļoti sievi�ķīgi notrīsēja. - Es ceru, ka neesmu devusi jums iemeslu uzskatīt, ka mēs domājam par laulībām.

- Pilnīgi nekādu, - bezrūpīgi atteica 1 lonorija. Padodamās sentimentam, viņa apcerēja, cik skaistus mazbērnus viņai dāvās D�eds un Dora. - D�eds apgalvo, ka tavi vecāki esot no teātra "Liberty". Esmu noskatījusies tur daudzus iestudējumus. Ceru, ka varē�u ar viņiem iepazīties.

- Ak... - Dora nepaspēja atbildēt, kad viņas iztraucēja klauvējiens pie durvīm. - Atvainojiet uz mirkli!

Apmulsusi pēc sarunā minētajām precībām un veiklās pārejas uz tematu par viņas vecākiem, Dora atvēra durvis. Otrpus sliek�ņa stāvēja D�eds. Viņ� veltīja Dorai vienu ilgu skatienu, pārlai�ot skatienu no basajām kājām līdz izjuku�o matu galiņiem. Viņa izskatījās saburnīta, iekārojama un skaisti piesarkusi.

- Konroja! - Dora nepaspēja bilst ne vārda, kad, piekjāvis viņu sev klāt, D�eds aizspieda viņai muti ar karstu, tveicīgu skūpstu. - Vai tev ir kaut kas apak�ā zem tā svītera?

- Skimerhorn! - Viņa jau bija piesarkusi, bet tagad kļuva pilnīgi sarkana. - Tava...

- Es noskaidro�u pats. - Pacēlis Doru uz rokām, D�eds, no jauna uzspiedis skūpstu viņas lūpām, spēra soli istabā.

Bezgala nokaunējusies, Dora mēģināja viņu atgrūst.

- Skimerhorn! - Atrāvusi lūpas, viņa dziļi ievilka gaisu. - Els domāju, labāk noliec mani zemē un sasveicinies ar savu veco-māti.

-Ko?

- Labrīt, D�edidij! - Honorija viegli pieskārās ar pirkstiem linu salvetei. - Mēs ar Doru dzeram kafiju. Dro�i vien tu vēlēsies mums piebiedroties.

- Vecomāt! - Sev par godu viņ� to pateica nepiespiesti, varbūt vienīgi pārāk spēji nolika Doru uz grīdas. - Vai tu gaidīji mani?

- Nebūt ne, es atnācu paciemoties. - Viņa pameta skatienu uz Doru, kas tobrīd ienāca, nesot vēl vienu tasīti un apak�tasīti.

- Mēs ar Doru apmainījāmies domām par Monē. Tā sagadījies, ka viņ� mums abām ir mīļākais gleznotājs.

-Tagad tā ir policijas darī�ana.

- Kur tad ir tava zīmotne, Skimerhorn? - Dora mīlīgi apvaicājās, lejot viņam kafiju.

- Pastāvi klusu, Konroja.

- Viņa manieres ir mana vaina, - paskaidroja Honorija.

- Ceru, ka tu man piedosi.

- Nepievērsiet tām uzmanību, - Dora viņai sacīja. - Es neliekos ne zinis. D�edidij, - viņa sacīja sajūsmināta, kad D�eds nikni sacirta zobus, - mēs ar tavu vecomāti vēlamies zināt, kas turpmāk notiks ar Monē.

D�edam �ķita vieglāk kādu mazumiņu pastāstīt nekā pretoties viņām abām.

- Mēs... Brents, - viņ� izlaboja, - �orīt nodeva visu lietu komisāram Raikeram. Kādu laiku to turēs pilnīgā noslēpumā.

- Tātad, - prātoja Honorija, - viņ� ir apgājis to pretīgo Goldmenu. Prātīgi darīts. Tas cilvēks ir pilnīgs idiots, un darbā no viņa nav nekādas jēgas.

-Vai tas ir tavs profesionālais spriedums, vecomāt? - D�eds apvaicājās un izpelnījās skatienu, kas jaunībā bija licis viņam nosarkt.

- Zini, Dora, - turpināja Honorija, - es kļūdījos, nekad pilnībā neatbalstīdama D�edidija lēmumu kļūt par policijas virsnieku, līdz brīdim, kad viņ� nolēma aiziet. Baidos, es nepateicu pietiekami agri, ka ar viņu lepojos.

- To pateikt nekad nav par vēlu, - atteica Dora.

- Tu esi ļoti līdzjūtīga. - Visai apmierināta ar rīta darbu, Honorija piecēlās. - Viņam tas ir vajadzīgs. Liels paldies par kafiju! Ceru, ka drīkstē�u vēl kādreiz iegriezties.

- Jebkurā laikā. - Dora saņēma Honorijas plaukstu un izdarīja to, kas D�edam vēl bija priek�ā. Viņa noskūpstīja sievieti uz vaiga. - Es atnesī�u jūsu mēteli.

- Man norunāta tik�anās. - Honorija vilka rokās pirkstaiņus. -Tāpēc man neiznāks laika apskatīt tavu dzīvokli.

- Tur nav nekā, ko redzēt, - sausi noteica D�eds. Ia�u viņ� paņēma no Doras mēteli un palīdzēja vecaimātei to uzvilkt. - Es pateicos par tavu palīdzību. - Viņ� pieliecās un noskūpstīja Honoriju, par spīti neveiklībai, kas viņu pārņēma Doras klātbūtnē. - Es būtu vēl pateicīgāks, ja tagad tu to aizmirstu.

Viņa tikai pasmaidīja.

- Es gribētu, lai tu drīzumā atvestu Doru pie manis vakariņās. Piezvani man - un norunāsim. Vēlreiz paldies, mīļā! - viņa sacīja Dorai. - Es atnāk�u atkal, kad veikals būs vaļā. Logā bija skulptūriņa - bronzas medniece.

- Jā, es to zinu.

- Tā mani ļoti ieinteresēja. - A�i pamirk�ķinājusi Dorai, viņa cēli izgāja pa durvīm.

- Cik satrieco�a dāma!

- Ko viņa gribēja?

- Tik daudz pieklājības kā informāciju. - Dora gribēja pacelt paplāti, bet ar troksni to nolika, kad D�eds saņēma viņu aiz pleca.

- Ja es gribētu viņu informēt, - viņ� ierunājās, ar pūlēm valdot dusmas, - es viņai visu būtu izstāstījis.

-Tu spēri pirmo soli, iedodot Rijai gleznu. Atvaino, D/.ed, bet, kad viņa vaicāja, es atbildēju.

- Sasodīts! - Doras rāmā vaļsirdība bija adata, kas pārdūra viņa dusmu balonu. - Vai tu zini, kā mums jādanco, lai paturētu to slepenībā?

- Man ir aptuvena nojauta. - Viņa savilka uzaci. - Vai tu domā, ka tava vecmāmuļa tagad izliks sludinājumu pa visu avīzes atvērumu?

D�eda lūpas noraustījās, dzirdot, kā eleganto Honoriju nodēvē par viņa vecmāmuļu.

- Jo mazāk cilvēku zina nianses, jo labāk.

Tātad arī man nav jāzina. - Viņa paņēma paplāti un stīvu soli izgāja ar to virtuvē. - Tāpēc es �orīt pamodos viena pati gultā, nesaņēmusi nekādu paskaidrojumu, kur tu dodies un ko tu domā darīt.

- Nesaprotu. Par ko tu īsti runā?

- Ne par ko. - Viņas balss bija klusa un nikna. Viņa lika izlietnē kafijas traukus. - Pilnīgi ne par ko.

- Konroja. - Pa pusei uzjautrināts, pa pusei aizkaitināts, D�eds atbalstījās pret durvju stenderi. - Tu skaities tāpēc, ka es �orīt izgāju laukā?

- Kāpēc lai es skaistos? - Viņa spēji pagriezās, uzlūkodama D�edu ar aizvainotu, dusmīgu skatienu. - Es esmu pieradusi pamosties gultā viena pati.

- Sasodīts! - Viņ� apstulbis paberzēja ar plaukstām seju. - Paklau, es agri piecēlos. Es negribēju tevi modināt. - Viņ� atcerējās, kā Dora bija saritinājusies gultā - pār spilvenu izrisu-�iem matiem. Jā, viņ� bija gribējis viņu pamodināt, D�eds domāja. Ta�u ne tādēļ, lai pateiktu, ka iet projām. - Es stundiņu biju vingro�anas zālē, paēdu brokastis ar Brentu, mums �is tas bija pārrunājams.

-Vai cs prasīju paskaidrojumus? - Viņas balss skanēja auksti, un aizvainojuma dusmas, ejot garām D�edam, vēl nebija noplaku�as.

- Jā. - Viņ� piesardzīgi gāja nopakaļ Dorai dzīvojamā istabā. - Prasīji gan.

- Ak, nav vērts atcerēties! - Skaizdamās uz sevi, viņa saņēma virsdeguni starp īk�ķi un rādītājpirkstu.

- Man tie�ām jāapmierina sava ziņkārība. Ko sievietes valkā zem milzīgiem futbola svīteriem? - D�eds no jauna pacēla viņu rokās un, skūpstot viņas kaklu, nesa uz guļamistabu.

- Neko svarīgu. Patiesībā... - Viņa iesmējās, kad abi kā bērni lauzdamies iekrita gultā. - Pilnīgi neko.

-Tev ir caurums uz pleca.

- Zinu. Es biju satriekta, kad tava vecāmāte mani ieraudzīja tādā izskatā.

- Un traips. - Viņ� pārvilka ar pirkstu pār viņas krūti. - �ajā vietā.

- Jauks, pilnasinigs burgundietis. Es nedaudz no�ļakstījos, kad gatavoju lazanju. - Viņa nopūzdamās iegremdēja pirkstus D�edam matos. - Biju domājusi izmest to lupatās, bet... - Viņa satriekta noelsās, kad D�eds pārplēsa svītcfi vidū pu�u.

- Tam vajadzētu �o jautājumu atrisināt. - Dora nepaspēja izdomāt, smieties vai izrādīt sa�utumu. D�eds saņēma viņas krūti mutē, liekot asinīm saviļņoties nepārvaramā iekārē. - Esmu gribējis saplēst tavas drēbes kop� pirmās reizes, kad tevi ieraudzīju.

- Tu... - Noreibusi un uzbudināta viņa tvēra ar muti gaisu, kad D�eda rokas sāka prasīgi slīdēt lejup gar viņas vidukli.

- Pirmoreiz, kad tu mani ieraudzīji, tu aizcirti durvis man deguna galā.

- Tobrīd tā �ķita saprātīgākā rīcība. - Ar vienu spēcīgu rokas vēzienu viņ� norāva svīterim pieskaņotās sporta bikses.

- Varbūt cs kļūdījos.

Viņ� noliecās, piespiedis viņas plaukstas pie gultas pārklāja. Pa atvilktajiem aizkariem, dāsni liedama starus pār Doras seju, ādu, matiem, plūda spo�a saule. Vairs nelietojamie apģērba gabali gulēja skrandās zem viņas. Lai cik neiedomājami tas būtu, D�eds jutās kā iekarotājs, kas grasās ievākt kara trofejas.

Viņas atmodinātais, uzbudinātais, vilino�ais augums nodrebēja, it kā tam pāri slīdētu nevis viņa skatiens, bet plaukstas. Viņas krūtis bija mazas, stingras, pienbaltas, krū�gali kārdino�i piebriedu�i.

Noliecis galvu, viņ� ar mēli vilka apļus ap katru ro�aino smaili, kamēr viņas elpa kļuva strauja un sekla, bet augums saspringa kā uzvilkts loks. Pulss zem viņa pirkstiem dunēja kā lielgabala �āvieni.

- Es gribu tevi redzēt. - Viņa balss, atraujot vienu plaukstu no Doras delnas un ieslidinot viņai starp kājām, bija piesmaku�i. Pirksti sataustīja vispirms zīdu, tad samtu, tad miklu atlasu.

Orgasms ritinājās viņas augumā kā �ūska, trāpīdams spēji, nevaldāmi, liekot kliedzienam izlauzties pār viņas lūpām un augumam kaislē izliekties aug�up.

- �ķiet, nekad nav diezgan, - D�eds no�ukstēja. Viņ� bija pārsteigts, ka spēj elpot. Vērot Doru baudas mirklī bija neizsakāmi erotiski, neaprakstāmi pavedino�i. Viņa alkatīgi uzņēma un dāsni dāvāja. Viņas spēja dot un ņemt kaisli bija tik vaļsirdīga, ka tai nebija iespējams pretoties.

Tāpēc, vērojot, kā viņa uzsūc sevī sajūtu viļņus, D�eds sāka atbrīvoties no apģērba.

Viņam vajadzēja Doru redzēt, skatīt katru emociju zibsni un uzliesmojumu viņas sejā. Nometies ceļos, viņ� pacēla aug�up Doras gurnus, lēnām pievilka viņu sev tuvāk un nesteidzīgi ieslīdēja viņas miesā.

Savienojoties viņa izgrūda ņaudienam līdzīgu rīkles skaņu. D�eds ne mirkli nenolaida skatienu no viņas sejas, arī tad ne, kad viņa skatiens aizmiglojās un spēja valdīt pār sevi sadrupa sīkos gabaliņos.

- Es tev esmu parādā sporta kreklu. - D�eds ar draudzīgu �estu pārvilka savu kreklu viņai pār galvu.

Dora to nopētīja.

- Sis ir vēl skrandaināks par manējo. - Viņa nebūtu no tā �ķīrusies pat par briljantiem. - Turklāt tu esi man parādā arī sporta bikses.

- Manējās tev nederēs. - Uzvilcis tās kājās, viņ� noskatījās uz Doru, kas apsēdās uz gultas malas. Pastiepis roku, viņ� apvija vienu Doras matu �ķipsnu sev ap pirkstu. - Mēs varētu iekurt kamīnu un pavadīt atliku�o rīta cēlienu gultā, skatoties parādes demonstrējumus.

Dora pie�ķieba galvu.

-Tas izklausās ārkārtīgi vilino�i, Skimcrhorn. Kā tev �ķiet, kāpēc mani neatstāj savāda sajūta, ka tu centies pastumt mani malā?

- Kur malā?

- No sava ceļa.

- Kā tu vari būt nost no mana ceļa, ja es domāju pavadīt cik vien iespējams daudz laika tev virsū?

- Jūs ar Brentu kaut ko esat izplānoju�i, un tu negribi, lai es zinu, ko. - Viņa jutās vīlusies un ārkārtīgi apbēdināta, ka D�eds uz viņas apsūdzībām nekādi nereaģēja. - l'as nekas. -Viņa atvairīja nomāktību un nogludināja saburzīto gultas pārklāju. - Es tik un tā uzzinā�u.

-Kā?

Viņa pasmaidīja.

- Kad bū�u virsū tev. Es izsūk�u tavus noslēpumus līdz ar asinīm kā vampīrs.

- Vampīrs? - D�eds apvaldīja smieklus, vilkdams laukā no paciņas saplacinātu cigareti. - Pēc tāda paziņojuma tu ta�u negaidi, ka es pievērsī�u visu uzmanību Bobam Bārkeram vai Vannai Vaitai?

- Bobam Bārkeram? - Viņa smējās un, sajūsmināta par

D�edu, pielēca kājās un iekrita viņa apskāvienos. - Bobam Bār-keram? Ak Dievs, Skimerhorn, es tevi mīlu.

Dora gribēja atliekties un skūpstīt viņu līdz neprātam, bet sajuta, ka viņ� sastingst. Ļoti lēnām, ļoti klusi Doras sirds noslīdēja papē�os.

- Vai! - Pūlēdamās runāt bezrūpīgā balsī, viņa raisījās vaļā no D�eda rokām. - Es nedrīkstēju ļaut, ka tas pasprūk, vai ne? Piedod! - Tā kā smeldze dūrās sirdī, Dora aizgriezās, vairoties no viņa skatiena. - Noraksti to uz situācijas rēķina vai vienalga uz ko, kā tev pa�am labāk patīk.

D�eds nebija pārliecināts, ka spēj apgrozīt mēli mutē, ta�u beigu beigās izstomīja viņas vārdu.

- Dora...

- Nē, tie�ām. - Ak Dievs, ak Dievs, viņa domāja, panikas pārņemta. Viņa sāks raudāt, ja tūlīt kaut ko neizdarīs. - Tā bija tikai pārteik�anās, nekas tāds, par ko būtu jāraizējas.

Piespiedusi sevi uzsmaidīt, viņa pagriezās atpakaļ. Bija tik slikti, cik slikti viņa bija domājusi. D�eda seja bija noslēgta, viņa skatiens pilnīgi tuk�s.

- Klausies, Skimerhorn, man �is vārds ļoti viegli nāk pār lūpām. Mana ģimene to mētā apkārt kā futbolbumbu - tu jau pazīsti mūs, teātra cilvēkus.

Vēlreiz pacēlusi roku, viņa pieglauda matus ar to pa�u nemierīgo un skaisti sievi�ķīgo kustību, ko D�eds bija iemīļojis.

- Paklau! - Viņas balss atkal skanēja mundri, pārmēru priecīgi. - Varbūt tu varētu iekurt to kamīnu? Es pagatavo�u kādas uzkodas, kamēr skatīsimies televīziju.

Paspērusi soli uz priek�u, viņa apstājās. D�eds nebija pakustējies, tomēr aiz�ķērsoja viņai ceļu tikai ar gribasspēku.

- Tu to teici nopietni, vai ne? - viņ� jautāja klusi, un skatiens, kas bija kā piekalts Doras sejai, izlocī�anos padarīja neiespējamu.

- Jā, es runāju nopietni. - Viņa nedomājot ieņēma aizsarg-pozīcijas. D�eds redzēja, kā viņa iztaisno plecus, izslien zodu. - Tās ir manas jūtas, D�ed, un es zinu, kā tikt ar tām galā. Es

neprasu, lai tu tām pielāgotos vai tās pieņemtu, ja tevi tās apgrūtina. - Viņas skatienā iedegās pirmās dusmu uguntiņas. - Un, tā kā tev acīmredzot ļoti nepatīk to dzirdēt, es piesargā�os, lai to vairs nepieminētu. Nekad. Labi?

Nē, bija tālu no �labi�. D�eds nemācēja noteikt mirkli, kad viņu attiecībās bija noticis pavērsiens, nedz arī viņ� spēja izprast pats savas jūtas. Ta�u viņ� varēja kaut ko darīt, lai stabilizētu draudīgo situāciju.

- Apģērbies, - viņ� sacīja Dorai. - Man tev kaut kas jāparāda.

Vismaz laiks izskatījās daudzsolo�s. Saule smagi spieda "Thimderbird� vējstiklā, dodot Dorai labu ieganstu uzlikt tonētās saulesbrilles. Kad citi aizsarglīdzekļi bija paplāni, viņa jutās labāk, ja bija paslēpusies aiz tām.

D�eds zem spilgti zilajām debesīm stūrēja pa D�īrmentau-nas avēniju uz ziemeļiem, Dora kavēja laiku, vērojot gājēju straumi. Temperatūra bija pacēlusies gandrīz līdz piecdesmit grādiem, ļaujot cilvēkiem spert mazliet priecīgāku soli. Viņi brauca cauri pilsētas centram, kas atradās tālu no upēm ar dzestrajiem vējiem, un tuvojās �estnathilai.

No Dienvidu ielas līdz turienei nemaz nebija tik tālu, ja ceļu mēroja jūdzēs, ta�u abas vietas �ķīra nepārvarami kontrasti, mērojami ambīcijās un ienākumos.

Kop� brī�a, kad viņi sāka braukt, D�eds nebija teicis ne vārda. Dora nevaicāja par ceļa mērķi. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka viņai tas zināms. Drīz kļūs skaidri iemesli, kāpēc D�eds uzņēmās �o braucienu - viņas neapdomātās un impulsīvās atzī�anās sekas.

Negribēdama domāt par gaidāmo, Dora iekārtojās sēdeklī ērtāk un mēģināja baudīt ainavu, skaisti izremontētās ēkas un veikalu fasādes, kristāla un zelta mirdzumu veikalos, bruģakmeņu valdzinājumu zem �ThutuJerbird� platajām riepām.

Tālāk uz pakalna koki bija veci un stalti, ēkas koptas un elegantas. $is bija sabuļādu un briljantu, mantinieku un biezu portfeļu, lauku klubu un labi audzinātu klēpja sunī�u rajons. Dora mirkli iedomājās, kā �eit jūtas mazs zēns savā bērnībā.

D�eds iebrauca �aurā piemājas ceļā, kas veda uz skaistu, vecu koloniālā laika celtni. Ķieģeļi bija izbalēju�i līdz maigi dūmakainam sārtumam, tos apjoza eleganta un neizbalojusi Ved/.vuda zilās nokrāsas apmale. Spēcīgajā saulē augstie logi mirdzēdami miedza acis, mezdami spo�us atspulgus un neļaudami ziņkārīgajiem no āra ielūkoties ēkas noslēpumos.

Skaista māja, prātoja Dora. Labi uzturēta, ideālā vietā un nezin kāpēc ļoti sievi�ķīga; to uzsvēra glītās līnijas un cildeni pa�apzinīgā stāja. Ja Dorai vajadzētu izvēlēties mājas sev, viņa saprata, ka �īs būtu pa�as ideālākās. Vecums, tradīcija, atra�anās vieta, viss, klusi noklik�ķot, nostājas savā vietā - tādu viņa iztēlojās ideālu ģimenes māju.

Viņa iedomājās vasaru, kad zem �iem augstajiem logiem iestādītas rozes krā�ņi ziedētu, priecējot acis ar drosmīgām krāsām un izplatot reibīgu smar�u. Viņa iztēlojās to rudenī, kad lielie, lapotie koki krāsotos zeltā un visās sarkanajās nokrāsās. Ainu pabeidza me�ģīnes logos un suns pagalmā.

Un, tā kā Dora to visu tik labi iztēlojās, viņas sirds mazliet iesmeldzās. Viņa �aubījās, ka D�eds �o māju redz tādām acīm, kādām to skatīja viņa.

Neko neteikusi, viņa izkāpa no ma�īnas un paskatījās apkārt. Līdz �ejienei, aug�ā kalnā, nonāca pavisam neliela daļa pilsētas trok�ņu. Tūristi, klik�ķinot fotoaparātus, �eit nemeklēja pieminekļus, pa ietvi ne�audījās izaicino�i braucēji ar skrituļ-dēļiem, no stūra kulinārijas veikala neplūda kārdino�s picu un hamburgeru aromāts.

Vai tad tc nav tas, ko vēlos, Dora sev vaicāja. Troksnis, smar�as un brīvība atrasties tam visam vidū.

- Vai tu �eit uzaugi? - viņa vaicāja.

- Tie�i tā. - D�eds devās viņai pa priek�u uz durvīm, ko ieskāva skaisti izliektas stikla priek�durvis. Atslēdzis tās, D�eds atkāpās un palaida Doru pa priek�u.

Vestibils bija divos stāvos, to apgaismoja daudz�uburu lustra, kuras maigā gaisma sniedzās līdz pat di�enajām ozolkoka kāpnēm. Grīdu klāja melnas un baltas kvadrātveida flīzes. Doras soļi uz tām mīkstajos zam�a puszābakos nebija gandrīz dzirdami.

Tuk�ām mājām piemīt kaut kāds dziļ� valdzinājums. Tās pilda smalka, caurspīdīga atbalss un pla�uma izjūta. Tajās pārņem ziņkāres pilns izbrīns par cilvēkiem, kas �eit dzīvoju�i, un neapzināta sevis projicē�ana telpās, �eit es liktu savu iemīļoto lampu un �eit - savu mazo galdiņu.

Dora juta �o valdzinājumu, un to caurvija dziļa vēlē�anās izdibināt, kur �ajā arhitektūrā un dizainā bijusi D�eda vieta.

Dora viņu �eit nejuta. Pat zinot, ka viņ� stāv blakus, �ķita, ka svarīgākā viņa daļa ir atkāpusies un palikusi aiz sliek�ņa, ļaujot viņai �eit ienākt vienai.

Uz tapetēm ar sīko tējrozī�u rakstu bija redzami nedaudz gai�āki taisnstūra laukumi vietās, kur bija karāju�ās gleznas. Kailais vestibils raud pēc puķēm, domāja Dora. Pēc augstiem traukiem, pār kuru malām plūst frēziju viļņi un kā smailes slie nas liliju drosmīgie stublāji, pēc aicino�a paklāja pāri aukstajam marmoram, kas mīkstinātu ieejas oficiālo stīvumu.

Dora pārvilka plaukstu pār spo�ajām margām. Margas, viņa nodomāja, tik piemērotas bērna dibentelim vai sievietes izklaidīgi slīdo�iem pirkstiem.

- Tu domā to pārdot.

D�eds uzmanīgi vēroja, kā Dora ieklīst no vestibila salonā. Viņa muskuļi, tikai �eit ienākot vien, bija saspringu�i. Dorai bija taisnība, D�eds neredzēja skaistās puķes un aicino�os paklājus.

- Māja jau tiek pārdota. Mēs ar Eleinu to mantojām uz pusēm, un viņai nepatika neviens no piedāvājumiem, ko saņēmām. Man patiesībā bija vienalga. - Plaukstas neviļus gribēja savilkties dūrēs, tāpēc viņ� sabāza tās �aketes kabatās. - Tā kā Eleinai bija pa�ai sava māja, es kādu laiku dzīvoju �eit. - Viņ� palika stāvam, kad Dora piegāja tuvāk noberztajam, tuk�ajam kamīnam, lai to aplūkotu. - Tagad māja pieder man, un nekustamo īpa�umu aģents pārņem darbu.

- Skaidrs. - Uz kamīna malas vajadzētu būt ierāmētām ģimenes fotogrāfijām, viņa nodomāja. Pulkiem tuvinieku, kas cīnās par vietu, svin paaud�u dzim�anas un nāves dienas. Pa�ā centrā būtu jāatrodas vecam �Seth Thomas� pulkstenim, kas rāmi aiztik�ķina sekundi pēc sekundes.

Kur masīvās sveces ar krietni nodegu�iem degļiem? Dora gandrīz izmisīgi brīnījās. Kur mīkstie, polsterētie krēsli ar maziem kāju soliņiem, kas pavērsti uz uguns pusi?

Uguns aizgainītu dzestrumu, viņa domāja un izklaidīgi saberzēja rokas, atgrie�oties vestibilā, �eit bija daudz aukstāks, nekā vajadzētu būt.

Viņa atrada bibliotēku, kurā vairs nebija grāmatu, vēl vienu salonu ar skatu uz bruģētu iek�pagalmu, kas lūdzās pēc puķu kastēm, ēdamistabu, pla�u un tuk�u, ar vienu vienīgu lustru, un visbeidzot virtuvi ar lielisku pavardu un ķieģeļu krāsni.

�eit bija vieta, kur koncentrētos siltums, viņa domāja, kur saule, straumēm līstot pa logu, apspīdētu izlietni un kur ceptos smar�īga maize. Ta�u viņa nejuta �eit ne mazāko siltumu, tikai aukstu un tuk�u neapdzīvotas un negribētas mājas klusumu.

- No �ejienes paveras brīni�ķīgs skats, - viņa sacīja tikai tādēļ, lai pārtrauktu klusumu. Pagalmā jābūt smil�u kastei, viņa nodomāja, savīdama stingos pirkstus, �ūpolēm vajadzētu karāties no resnā kļavas zara.

- Mēs nedrīkstējām �eit ienākt.

- Atvaino? - Dora aizgriezās no loga, pārliecināta, ka nav sapratusi.

- Mēs nedrīkstējām �eit ienākt, - viņ� atkārtoja, nenolaizdams no viņas skatienu, it kā riekstkoka skapī�u un ro�aino darba virsmu nemaz nebūtu. - Tikai kalpotāji. Viņu spārns bija tur tālāk. - Viņ� neskatoties norādīja uz sāndurvīm. - Tur ir arī veļas mazgātava un pieliekamie. Virtuve bija nepieejama.

Dorai gribējās smieties un teikt, ka viņ� to izdomājis. Ta�u viņa skaidri redzēja, ka D�eds stāsta patiesību.

- Bet ja nu tev nepārvarami sakārojās cepumu?

- Mēs neēdām starp ēdienreizēm. Galu galā pavāram maksāja, lai viņ� tās sagatavotu, un no mums gaidīja, lai mēs neko vairāk neprasītu - tikai astoņos no rīta, vienos dienā un septiņos vakarā. Es mēdzu atnākt �urp naktī, tikai tāpat vien, principa pēc. - Viņ� paskatījās apkārt, bet skatiens bija tuk�s un neizteiksmīgs. - Es vēl aizvien �eit jūtos kā robe�pārkāpējs.

- D�ed...

- Tev jāredz pārējais. - Viņ� pagriezās un izgāja no virtuves.

Jā, es gribu, lai Dora to visu redz, drūmi domāja D�eds. Katru akmeni, katru £ip�a rotājumu, katru krāsas pēdu. Kad tas būs paveikts, kad viņ� būs �o māju izstaigājis kopā ar Doru, viņ� nekad vairs pa �im durvīm neienāks.

Dora panāca D�edu kāpņu lejasgalā, kur D�eds viņu gaidīja.

- D�ed, tas nav obligāti jādara.

- Kāpsim aug�ā. - Nelikdamies ne zinis par Doras �aubām, D�eds saņēma viņu aiz rokas.

Viņ� atcerējās, kā �eit bija smar�ojis - gaisā turējās smags bi�u vaska un bēru ziedu aromāts, uzvēdīja pēc dārgajām mātes un māsas smar�ām, nosmar�oja viens no tēva llavanas cigāriem.

Viņ� atcerējās arī laiku, kad mājā nevaldīja klusums. Kad balsis dusmās skanēja skaļas un apsūdzo�as vai pretīgumā pieklusinātas. Kā kalpotāji bija staigāju�i nolaistiem skatieniem, turēju�i ausis ciet un rokas pie darba.

Viņ� atcerējās, kā se�padsmit gadu vecumā bija iemīlējies vienā no jaunajām istabenēm. Kad māte bija ieraudzījusi abus nevainīgi flirtējam aug�stāva gaitenī - �ajā pa�ā, D�eds nodomāja, - viņa meiteni bija uzreiz atlaidusi.

- Manas mātes istaba. - D�eds pie�ķieba galvu uz durvju pusi. - Mana tēva guļamistaba ir gaiteņa otrā galā. Kā redzi, tās �ķir vairākas istabas.

Dorai gribējās nopūsties un sacīt, ka redzējusi diezgan, bet zināja, ka viņam ar to nepietiek.

- Kura bija tavējā?

- Tur.

Dora devās pa gaiteni uz priek�u un ieskatījās telpā. Tā bija liela un gai�a, pa logiem ieplūda spo�a pēcpusdienas saule. No istabas pavērās skats uz zālienu aiz mājas un glīts dzīv�ogs, kas stiepās gar pa�u īpa�uma robe�u. Apsēdusies uz palodzes, Dora palūkojās laukā.

Viņa zināja, ka vecās mājās mitinās spoki. Ēka nevar nostāvēt divsimt gadu un nepaturēt sevī atmiņas par tiem, kas tajā reiz staigāju�i. Tie bija D�eda spoki, un viņ� negribēja ar tiem dalīties. Kāds labums, viņa prātoja, būtu stāstīt D�edam, ka no tiem viegli atbrīvoties?

Bija vajadzīgi tikai cilvēki. Kāds, kas smiedamies skrien lejup pa kāpnēm vai saritinājies sapņo pie kamīna. Bija vajadzīgi bērni, kas, aizcirzdami durvis, trok�ņaini joņo pa gaiteņiem.

- Te aiz loga kādreiz auga kastaņa. Tādējādi es vakaros izkļuvu no savas istabas, apturēju kādu automa�īnu un devos uz Mārketstrītu izklaidēties. Kādu vakaru viens no kalpotājiem mani pamanīja un nosūdzēja tēvam. Nākamajā dienā viņ� lika koku nocirst. Tad viņ� atnāca pie manis, aizslēdza durvis un pamatīgi piekāva. Man bija �etrpadsmit gadu. - D�eds stāstīja bezkaislīgi, izņēma cigareti, aizsmēķēja. - Kop� tā laika es sāku cilāt svarus. - Viņa skatiens caur dūmiem uzzibsnīja. - Man nenāca ne prātā ļaut, lai viņ� mani vēl kādreiz piekauj. la viņ� mēģinātu, es biju tik stiprs, ka tiktu ar viņu galā. Pēc pāris gadiem tāda izdevība radās. Un tā es izpelnījos pansijas skolu.

Kaut kas sāj� sakāpa Dorai kaklā. Viņa piespieda sevi to norīt.

- Laikam jau man ir grūti to saprast, - viņa klusi sacīja. - Jo mans tēvs nekad nepacēla pret mums roku. Ari tad ne, kad bijām to pelnīju�as.

D�eds nopētīja cigaretes galu un tad nokratīja pelnus uz grīdas.

- Manam tēvam bija lielas rokas. Bie�i viņ� tās nelika lietā, bet, kad lika, nevaldīja pār sevi.

- Un māte?

- Viņa labāk meta ar priek�metiem, dārgiem priek�metiem. Reiz es zaudēju samaņu, kad viņa trāpīja man ar Meisenes vāzi. Pēc tam viņa izņēma divus tūksto�us dolāru no mana koled�as fonda zaudējuma kompensācijai.

Dora pamāja un, klusībā cīnīdamās ar nelabumu, turpināja vērties laukā pa logu.

- Māsa?

- Pret viņu izturējās vai nu kā pret Drēzdenes lelli, vai cietumnieci. Vienu dienu tējas dzer�anas vakari, nākamajā - aizslēgtas durvis. - D�eds paraustīja plecus. - Vecāki gribēja, lai viņa būtu nevainojama dāma, jaunavīga debitante, kas - pēc Skimerhornu tradīcijām - izdevīgi apprecēsies. Ik reizes, kad Kleina nepakļāvās, viņu ielika vieninieku kamerā.

- Kā, lūdzu?

- Ieslēdza viņas istabā. Uz pāris dienām, varbūt uz nedēļu. Pēc tam viņu piekukuļoja ar iepirk�anās orģijām vai ballēm, līdz viņa izdarīja to, ko no viņas prasīja. - Lai apslāpētu rūgtumu mutē, D�eds ievilka vēl vienu dūmu. - Varētu domāt, ka kopīgai nelaimei vajadzētu mūs tuvināt, bet nezin kāpēc tas nenotika. Mēs nospļāvāmies viens par otru.

Dora lēnām pagrieza galvu un pār plecu palūkojās uz D�edu.

- Tev nav man jāatvainojas par savām jūtām.

- Es neatvainojos, - viņ� asi izmeta. - Es tās paskaidroju.

Viņ� neļāva Doras klusajai līdzjūtībai sevi mierināt.

- Man piezvanīja un pateica, lai satiekos ar Kleinu, - it kā viens no viņas kalpotājiem, bet tas bija Speķa cilvēks. Viņi gribēja, lai es būtu klāt, kad tas notiks. Viņi zināja, ka Elcina katru tre�dienu pulksten vienpadsmitos dodas pie frizieres. Es nezināju. - Viņ� pacēla skatienu, tas sastapās ar Doras skatienu. - Es neko par viņu nezināju, neko negribēju par viņu zināt. Es biju da�u minū�u attālumā no viņas mājas un neganti pārskaities, ka mani aicina, un tad atskanēja paziņojums par sprādziena draudiem. Varētu teikt, Spēkam bija laba laika izjūta.

D�eds uz mirkli apklusa un, piegājis pie neliela kamīna, izdzēsa cigareti pret akmeni.

- Es biju pirmais, kas ieradās notikuma vietā, - tie�i tā, kā Spēks bija iecerējis. Skrienot redzēju Eleinu ma�īnā. Ziedēja rozes, - viņ� klusi piebilda, skatot ainu no jauna, nevis kā filmā, nevis kā sapnī, bet gan skarbā īstenībā. -Viņa skatījās uz mani. Es redzēju pārsteigumu viņas sejā - un aizkaitinājumu. Eleinai nepatika, ka izjauc viņas dienas kārtību, un es iedomājos - viņu saniknojusi doma, ka kaimiņi varētu ieraudzīt mani skrienam pāri zālienam ar izvilktu ieroci. Nākamajā mirklī viņa pagrieza aizdedzes atslēgu, un ma�īna uzsprāga. Sprādziena vilnis ietrieca mani atpakaļ rozēs.

-Tu mēģināji viņu glābt, D�ed.

- Es viņu neizglābu, - viņ� sausi noteica. - Ar to man būs jādzīvo, tāpat kā ar vainas apziņu, ka viņa man nenozīmēja vairāk kā jebkur� sve�inieks. Mazāk, jo viņa nebija sve�iniece. Mēs nodzīvojām �ajā mājā gandrīz astoņpadsmit gadu, un mums nebija nekā kopīga.

Dora pagriezās atpakaļ pret logu un palika klusi sē�am. Pēk�ņi D�eds pārsteigts atskārta, cik skaista, cik nevainojama viņa izskatās, peldoties saules zeltainajos staros, ar savu rāmi vērīgo skatienu un nopietnajām lūpām. Savādi, viņ� nodomāja, �ajā mājā nav nekā tāda, ko viņ� būtu uzskatījis par skaistu. Līdz �im brīdim.

- Es saprotu, kāpēc tu atvedi mani �urp, - viņa ierunājās. - Kāpēc tu juti, ka tev tas jādara. Priecājos, ka tu to izdarīji, bet tas nebija vajadzīgs. - Viņa nopūtās un nolaida rokas klēpī. - Tu gribēji, lai es redzu auksto, tuk�o māju, kurā nav palicis gandrīz nekas, jo tajā ari nekad vairāk nav bijis. Tu gribēji, lai es saprotu, ka tev, tāpat kā mājai, nav nekā, ko man piedāvāt.

D�edu pārņēma vēlē�anās, gandrīz izmisīga nepiecie�amība paspert soli uz priek�u un noguldīt galvu viņas klēpī.

- Man nav nekā, ko tev piedāvāt.

- Tu negribi piedāvāt, - viņa izlaboja. - Pēc tāda ģimenes modeļa, kādu esi redzējis, tas ir pavisam loģiski. Vienīgā problēma, Skimcrhorn, ir tā, ka jūtas nav loģiskas. Manējās nav. -Dora pie�ķieba galvu, un saules stari, slīdot pāri viņas ādai, sasildīja to tikpat siltu, cik silta bija viņas balss, cik silta �ķita telpa, kad viņa bija tajā. - Es teicu, ka tevi mīlu, bet tev varbūt labāk būtu paticis pliķis sejā, ta�u tā nu tas ir. Es negribēju to pateikt... bet varbūt gribēju.

Ar neaizsargātu un gurdenu kustību Dora pārvilka plaukstu pār matiem.

- Varbūt gribēju, - viņa atkārtoja. - Jo, kaut arī sapratu, kāda var būt tava reakcija, es glu�i vienkār�i neesmu radusi turēt savas jūtas sevī. Ta�u tās ir manas jūtas, D�ed. Tās neko no tevis neprasa.

- Kad sieviete saka vīrietim, ka viņa to mīl, viņa prasa visu.

- Vai tāds ir tavs priek�stats? - Dora vāri pasmaidīja, bet viņas acis aizmigloja skumjas. - Ļauj man pastāstīt, kā es to saprotu. Mīlestība ir dāvana, un no dāvanas, protams, var atteikties. Atteik�anās nenozīmē, ka dāvanu iznīcina, to tikai noliek malā. Tu vari darīt pēc sava prāta. Es neprasu dāvanu pretī. Tas nenozīmē, ka es to negribu, bet es to negaidu.

Dora piecēlās un, �ķērsojusi istabu, maigi saņēma D�eda seju savās plaukstās. Viņas skatiens vēl aizvien bija skumj�, ta�u tajā bija bezgalīga līdzjūtība, kas D�edu pazemoja.

- Ņem to, ko tev piedāvā, D�ed, it sevi�ķi, ja tev piedāvā dāsni un negaida neko pretī. Es turpmāk nemetī�u savas jūtas tev sejā. Tas tikai mulsinātu mūs abus.

- Tu atstāj sevi neaizsargātu, Dora.

- Zinu. Man tas �ķiet pieņemami. - Viņa noskūpstīja D�e-du uz viena vaiga, uz otra, uz lūpām. - Atslābinies un priecājies, Skimerhorn! Es katrā ziņā tā darī�u.

- Es neesmu tas, kas tev vajadzīgs. - Ta�u viņ� piekļāva Doru sev klāt un apskāva. Tāpēc ka viņa bija vajadzīga viņam. Tie�i tā, kas vajadzīga viņam.

- Tu maldies. - Aizvērusi acis, viņa aizgainīja asaras, kas draudēja izlauzties. - Tu maldies arī par māju. Jūs abi tikai gaidāt.

D�eds atkal un atkal zaudēja domu pavedienus. Viņ� zināja, ka fakti, ko viņi ar Brentu apsprie�, ir būtiski, bet redzēja savā priek�ā Doru, kas sē� uz palodzes viņa vecajā, ienīstajā istabā, un viņai apkārt skalojās saule.

Viņ� ik pa brīdim atcerējās Doras pirkstu pieskārienus sejai, kad viņa smaidot lūdza pieņemt mīlestību.

- D�ed, tu liec man justies kā garlaicīgam vēstures skolotājam.

D�eds samirk�ķināja acis, koncentrējās.

-Ko?

- Tie�i tā. - Brcnts, skaļi nopūties, atliecās krēslā. - Vai negribi pastāstīt, kas nodarbina tavu prātu?

- Nekas. - D�eds aizskaloja noskaņu ar malku sprāgstvielai līdzīgas kafijas, kādu vārīja iecirknī. - Fakti, ko esi savācis par Vainsepu, liek domāt, ka viņ� ir vēl viens aizdomās turamais. Es joprojām uzskatu, ka vispareizāk �ajā situācijā būtu tuvoties pa�am galvenajam, Finlijam. Netie�i. Jo ilgāk mēs spēsim paturēt noslēpumā kontrabandas gleznu, jo labāk.

- Tas, ko varu par viņu savākt, nepiepildīs pat tējkaroti, -�ēlojās Brents. - Viņ� ir bagāts - pietiekami bagāts, lai tu izskatītos pēc utubungas, draudziņ, - veiksmīgs, neprecējies, ārkārtīgi noslēgts.

- Un, tā kā ir lielas importa un eksporta firmas vadītājs, viņ� būtu ideāla kontrabandas pre�u noliktava.

- Ja pietiktu ar �būtu�, - nomurmināja Brcnts. - Mums pret Finliju nav nekādu neapstrīdamu pierādījumu. Protams, sūtījums bija adresēts viņa asistentam, un Dikarlo ir viņa padotais.

- Dikarlo ir zaglēns, �antā�ists. Tev tikai jāieskatās viņa lietā.

- Bet Finlijam nav lietas. Viņ� ir amerikāņa ideāls, pieticīgs cilvēks, kas visu sasniedzis saviem spēkiem, kārtīgs pilsonis.

- Tad nenāks par ļaunu parakt mazliet dziļāk, - norādīja D�eds. - Es gribu doties uz Losand�elosu.

- Tā jau es domāju. - Brents neveikli sagrozījās. - Klausies, D�ed, es zinu, ka tu �ajā lietā esi personiski ieinteresēts. Departaments ne�ķiedīs laiku arī bez tevis.

- Bet, - D�eds viņu pārtrauca, - es neesmu saistīts ar departamentu.

Juzdamies no�ēlojami, Brents pastūma augstāk noslīdēju�ās brilles un paknibinājās ap papīriem uz sava rakstāmgalda.

- Goldmens uzdod jautājumus.

- Varbūt ir pienācis laiks uz tiem atbildēt.

- Komisārs arī tā domā.

- Es esmu civilais, Brent. Nekas nevar atturēt mani no ceļojuma uz piekrasti - pa�am par saviem līdzekļiem, savā brīvajā laikā.

- Vai tu nepārstātu runāt muļķības? - pikti ievaicājās Brents. - Es zinu, ka tev pēc stundas norunāta tik�anās ar komisāru, un mēs abi zinām, ko viņ� teiks. Tu nevari tā turpināt. Atvieglo man dzīvi un pasaki, ka esi nolēmis atgriezties darbā.

- To es tev nevaru pateikt. Es varu pateikt, ka par to domāju.

Eāsti noslāpa Brentam uz lūpām.

- Nopietni?

- Nopietnāk, nekā es būtu domājis. - D�eds piecēlās un piegāja pie matētajām stikla durvīm, tad pie nobru�ātās kartotēkas, pie biezumiem pieaugu�ā kafijas automāta. Gandrīz uzjautrināts par sevi, viņ� pagriezās. - Vai tas nav pagalam muļķīgi? Esmu pēc tā visa noilgojies - pēc garlaicīgās rutīnas, sasodītajiem ziņojumiem, pēc neaptēstajiem iesācējiem. Deviņos rītos no desmit es sniedzos pēc savas plecu siksnas un tikai tad atceros, ka tās vairs nav. Es pat biju domājis nopirkt vienu no idiotiskajām policijas lapelēm, lai zinātu, kas, pie velna, notiek.

- Allelujā! - Brcnts kā lūg�anā salika rokas. - Ļauj, lai pasaku Goldmenam. Lūdzu, ļauj, lai to viņam pasaku es.

- Es neteicu, ka atgrie�os.

- Teici gan. - Impulsa vadīts, Brcnts pielēca kājās, satvēra D�edu aiz pleciem un noskūpstīja.

- Jēzus, �epmen! Saņem sevi rokās!

- Vīri sagaidīs tevi atpakaļ kā Dievu. Ko Dora par to domā?

D�eda muļķīgais smaids izdzisa.

- Viņa neko nedomā. Mēs neesam par to runāju�i. Tas uz viņu neattiecas.

- Ak! - Brcnts aizbāza mēli aiz vaiga. - Uhū! Es un Mērija Pēta esam noslēgu�i derības. Viņa apgalvo, ka es nomā�ot smokingu, lai būtu tavs līgavaiņa brālis, uz mācību gada beigām. Es saku, uz Lieldienu brīvdienām. Mēs esam paradu�i skaitīt laiku pēc mācību kalendāra.

Spējais panikas vilnis pakrūtē lika D�edam sagrīļoties.

- Tu esi zaudējis prātu.

- Paklau, kaptein, tu viņas dēļ esi zaudējis prātu. Pirms desmit minūtēm tu sēdēji un sapņoji nomoda sapņus. Un, ja viņa nav �o sapņu galvenā varone, es noskūpstī�u Goldmenu uz lūpām.

- Tu pēdējā laikā pārāk brīvi izrādi savas jūtas. Pārstāj, labi?

Brcnts pazina �o toni - tas bija ķieģeļu sienas vārdiskais ekvivalents.

- Labi, bet es zinu, ka tev �Chart Housc" pasūtītas vakariņas divām personām. - Brcnts atbalstījās pret rakstāmgalda malu. - Es labprāt uzzinātu, ko jūs ar komisāru būsiet izspriedu�i. Vienalga, vai tu dodies uz Losand�elosu oficiāli vai ne, es varētu noorganizēt zināmu aizmuguri.

- Parunāsim rit.

- Un, kaptein, - Brents piebilda, iekams D�eds bija izgājis pa durvīm. - Izdari man pakalpojumu un ļaujies, lai viņi tevi piekukuļo, labi? Es varētu sastādīt sarakstu, kas mums �eit būtu vajadzīgs.

Plati pasmaidījis, Brents apsēdās un sāka fantazēt, kā pastāstīs jaunumus Goldmenam.

Kad Dora atmeta cerības uz miegu un ietinās rītakleitā, bija jau gandrīz pusnakts. Parastā bezmiega nakts. Nebūt ne tāpēc, ka D�eds nebija nedz pārradies, nedz piezvanījis.

Un, ja viņa meloja pati sev, atzina Dora, tad stāvoklis tie�ām bija nopietns.

Viņa ieslēdza stereoatskaņotāju, bet Bonijas Raitas īdzīgie blūzi �ķita pārāk piemēroti, tāpēc viņa to atkal izslēdza. Iegājusi virtuvē, Dora uzlika tējkannā vārīties ūdeni.

Kā viņa varēja visu tā sabojāt, viņa prātoja, vienaldzīgi pūlēdamās iz�ķirties starp �Letnon Lift� un kumelītēm. Vai tad viņa nezināja, ka, izdzirdējis �os trīs liktenīgos vārdus, vīrietis ņems kājas pār pleciem? Nē. Dora iemeta tējas maisiņu tasītē. Viņa nezināja, jo nekad nebija tos nevienam teikusi. Un tagad, dabūjusi galveno lomu, viņa bija rīkojusies tik neapdomīgi.

Jā, vārdus atpakaļ nevar paņemt, viņa nosprieda. �ēl, ka viņi ar D�edu nelasīja vienu un to pa�u scenāriju.

D�eds nebija kā atbalss atsaucies viņas teiktajam, nedz ari sajūsmā pacēlis viņu uz rokām. Kop� liktenīgā mirkļa pirms kādām trīsdesmit se�ām stundām viņ� bija noteikti un nepārprotami attālinājies. Dora pavisam nopietni baidījās, ka viņ� attālināsies un attālināsies, līdz izgaisīs pavisam.

Tur neko nevarēja līdzēt. Ielējusi tasītē karsto ūdeni, viņa ļāva tējai ievilkties un sameklēja cepumus. Viņa nevarēja piespiest D�edu, lai viņ� ļauj parādīt, ko nozīmē dāvāt un ņemt mīlestību. Viņa varēja tikai turēt solījumu un nepārsteigt vairs viņu ar tādiem vārdiem. Lai cik sāpīgi tas būtu.

Jā, viņai vēl bija palicis lepnums - �ajā ziņā Bonija Raita kļūdās, domāja Dora. Mīlestībai bija lepnums. Viņa saņems sevi rokās un dzīvos tālāk - kopā ar D�edu, viņa cerēja. Bez viņa, ja vajadzēs. Dora, kāpjot lejā un liekot savas no miega izspruku�ās smadzenes pie darba, nosprieda, ka �o dzīvi varētu sākt jau tagad.

Nesot tasi ar tēju, Dora devās laukā, pēdējā brīdī atcerēdamās iemest rītakleitas kabatā atslēgas un aizslēgt aiz sevis durvis. Viņa necieta �o sajūtu, ka nevar justies pavisam dro�a pati savās mājās. $ā iemesla pēc viņa juta nepiecie�amību pa ceļam visās telpās iedegt elektrību.

Iekārtojusies noliktavā, Dora ķērās pie nogurdino�ā uzdevuma no jauna sakārtot Dikarlo izpostīto kartotēku.

Darba ritms un klusums, kā vienmēr, viņu nomierināja un paņēma savā varā. Viņai sagādāja baudu nolikt īsto lietu īstajā vietā un laiku pa laikam pārtraukt darbu, lai papētītu kādu �eku un atcerētos satraukumu, kas bija pārņēmis pirk�anas brīdī.

�etrdesmit dolāru vērta papīra prese par godu Ņujorkas gadatirgum. Inkrustēts tualetes spogulītis par trīstūksto� dolāriem. I ris reklāmas zīmes �Brasso�, �Olytnpic ak" un �Players" cigaretēm attiecīgi par simt deviņdesmit, divdesmit septiņiem un simt astoņdesmit pieciem dolāriem.

D�eds stāvēja kāpņu vidū un viņu vēroja. Kā bērns, kas naktī palicis viens pats mājās, viņa bija atstājusi degam visas gaismas. Viņai mugurā bija zaļā rītakleita un kājās violetas īsās zeķes, kas viņai bija par lielu. Ik reizes, kad Dora pieliecās, lai izlasītu kādu papīru, viņas mati mīksti noslīdēja pār vaigu, aizsedzot seju. Pēc mirkļa viņa tos atglauda ar līganu un dabisku kustību, pēc tam nolika papīra lapu un pasniedzās pēc nākamās.

D�eda sirds, kas, redzot gaiteņa durvis atvērtas, bija sākusi neganti joņot, norima. Pat par spīti iekārei, kas �ķita pārņemam viņu ik reizes Doras tuvumā, lūko�anās uz viņu nomierināja.

Kad Dora pagriezās, D�eds jau bija paslēpis izvilkto ieroci zem �aketes.

Pamanot neskaidru stāvu, Dora spēji salēcās. Papīra lapas aizlidoja uz visām pusēm, un viņa apslāpēja kliedzienu.

- Ko tu dari? - viņa nikni noprasīja. - Mēģini pārbiedēt mani līdz nāvei?

- Nē. - D�eds nokāpa pa kāpnēm. - Ko, pie velna, tu dari, Konroja? Ir jau pāri pusnaktij.

- Un kā tev �ķiet, ko es daru? Vingrinos dejot menuetu? -Nokaunējusies par savām izbailēm, Dora pieliecās, lai salasītu izkaisītās papīra lapas.

- Tu esi ļoti gracioza. - Viņ� noliecās un pieskārās Doras plaukstai. - Atvaino, ka tevi nobiedēju. Dro�i vien tu biji pārāk iegrimusi darbā, lai dzirdētu mani nākam.

- Tas nekas.

- Tev vajadzēja būt gultā. - Viņ� pagrieza Doras seju pret gaismu.-Tu izskaties nogurusi.

- Milzīgs paldies!

-Turklāt tu esi ka�ķīga kā vilccne.

- Ks neesmu ka�ķīga. - Viņa aizvainota ievilka elpu. - Es nepieņemu �o apvainojumu gan kā feministe, gan kā vilku mīļotāja.

D�eds pacietīgi aizsprauda matus viņai aiz auss. Ātri gan viņai izdevās apslēpt bailes, viņ� prātoja. Ta�u pēc tam, kad pirmais izbīlis bija garām, Doras skatiens vēl aizvien bija ba�īgs un piesardzīgs. Viņ� jau bija viņu sāpinājis un visticamāk sāpinās atkal.

- Nāc aug�ā, mazā!

- Es vēl neesmu pabeigusi.

D�eds sarauca uzacis. Viņas balsī bija ieskanējies tikko jūtams aizvainojums. Tas lika viņam justies mazam un neticami dumjam.

- Tu skaities uz mani.

- Neskai�os. - Viņa atlieca muguru, dziļi ievilka elpu un ar gribasspēka palīdzību pārvērta apgalvojumu patiesībā. - Es neskai�os, - viņa atkārtoja. - Ja esmu sliktā garastāvoklī, tad tikai tāpēc, ka jūtos nekam nederīga, jo veikals ir slēgts, un krāpniece, tāpēc ka meloju savai ģimenei.

- Tev nav jādara ne viens, ne otrs. Nav ne mazākā iemesla, kāpēc veikals rīt nevarētu atsākt darbu, un tu jutīsies labāk, ja izstāstīsi visu tuviniekiem.

Dora pārdomāja teikto.

- Es vēr�u vaļā, - viņa nolēma, - bet nestāstī�u ģimenei. Vēl par ātru. Man pa�ai jātiek skaidrībā ar sevi.

D�eds gribēja iebilst, bet atklāja, ka nespēj. Arī viņ� savu sirdsapziņu neatviegloja, tie�i tādu apsvērumu vadīts. Viņ� bija nolēmis nestāstīt Dorai par savu sarunu ar komisāru un lēmumu atgriezties policijā. Vēl ne.

- Nāc aug�ā, - viņ� atkārtoja. - Es tev pamasē�u muguru.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tu esi saspringusi, - viņ� izgrūda caur zobiem. - Pie velna, Konroja, vai tev nav vienalga, kāpēc? Tev tikai jāap-gulstas un jāizbauda masā�a.

Dora piemiedza acis un atkāpās.

- Tu izturies pret mani pārāk labi. Kāpēc? Tev kaut kas ir aiz ādas, Skimerhorn. Tu domā darīt kaut ko tādu, par ko jau zini, ka man nepatiks. - Dora metās aug�ā pa kāpnēm viņam pakaļ. - Neslēp no manis neko! - Viņa uzlika plaukstu D�edam uz pleca, kad tas slēdza vaļā durvis. - Lūdzu! Tas ir kaut kas par Dikarlo, vai ne? Par gleznu, par visu jezgu.

Vairāk vai mazāk - par to. D�eds prātoja, vai tas ir gļēvums, kas ļauj viņam stāstīt Dorai tikai daļu patiesības.

- Es braucu uz Losand�elosu aprunāties ar Dikarlo bosu.

- Vainsepu? - Koncentrējot uzmanību, viņa savilka pieri grumbiņās. - Viņ� ta�u bija tas, kam bija paredzēts piegādāt sūtījumu, vai ne?

- Pa�u galveno sauc Finlijs, Edmunds Finlijs, - sacīja D�eds. - Es sāk�u ar viņu.

- Un tu domā, ka viņ� - Finlijs - gaidīja sūtījumu, kurā bija kontrabandas preces?

- Jā. - D�eds viņiem abiem ielēja viskiju. - Tā es domāju.

- Ko tu par viņu zini?

- Pietiekami daudz, lai nopirktu biļeti līdz Losand�elosai. -Pasniedzis Dorai glāzi, viņ� īsumā pastāstīja, ko zina.

- Imports un eksports, - viņa prātoja, kad D�eds bija beidzis stāstīt. - Tad viņ�, iespējams, ir kolekcionārs. Viņi gandrīz visi kolekcionē. Iespējams, viņ� nezināja par Dikarlo blakus nodarbo�anos - galu galā tu teici, ka tā ir liela kompānija. Ta�u, ja viņ�...

Ievērojis spīdumu Doras acīs, viņ� apslāpēja nopūtu.

- Nedomā, Konroja! Tu esi bīstama, kad domā.

- Bet es domāju. - Pacēlusi glāzi, viņa to iztuk�oja vienā dedzino�ā malkā. - Un es domāju, ka tu neesi īstais, kam būtu jārunā ar Finliju. - Dora pasniedza glāzi, lai viņ� to piepildītu no jauna. - Jārunā man.

Tie�i septiņos un trīsdesmit minūtēs Dora spēra soli no ietves malas un iekāpa baltā "Mercedes". Uz sēdekļa gulēja viena pati neatplaukusi balta roze, un salonā klusi skanēja Bēthovena sonāte. Spainīti blakus kristāla traukam ar ikriem dzesējās �ampanietis.

Piekļāvusi rozes ziedlapas vaigam, Dora palūkojās aug�up, kur viņu vēroja D�eds.

�ēl, viņa prātoja, kad ma�īna līgani uzņēma gaitu. Izrādās, ka viņai nav vajadzīgas sirdis un puķes un ka diez vai viņa tās saņems no vīrie�a, kur� viņas dzīvē ir vissvarīgākais.

Viņa vēlreiz atskatījās un pamanīja vīrieti pelēkā uzvalkā iekāpjam tum�ā sedanā, kas ieslīdēja ma�īnu straumē viņiem aiz muguras.

Viņa aizvēra acis, nogrūda kurpes no kājām, iegremdēja basās kājas krā�ņajā plī�a paklājā un atstāja visas domas par D�edu sev aiz muguras.

Da�as nākamās stundas viņa būs viena pati.

Turēdama rokā �ampanie�a glāzi un grauzdiņu ar kaviāru,

Dora izbaudīja braucienu aug�up kalnos. Citos apstākļos viņa būtu uzsākusi sarunu ar �oferi, bet �oreiz gremdējās klusumā, gatavojoties otrajam cēlienam.

Pēc pirmajiem iespaidiem kantora ēkā Dora gaidīja, ka Finlija māja būs grezna. Viņa nebija vīlusies. Skatienam pavērās plats, izliekts pievedceļ�, a�s, kārdino�s mirklis cauri kokiem uz ēkas izteiksmīgo jumtu. Tad kļuva redzams viss akmenī, ķieģeļos un stiklā veidotais krā�ņums, kas mirdzēja pēdējos rieto�ās saules ugunīgi sārtajos staros.

Skais t a s deko rācijas.

Dora paņēma rozi sev līdzi.

Viņai bija tikai mirklis, lai apbrīnotu Ādama durvju rokturi delfīna izskatā, kad durvis atvēra formastērpā ģērbusies istabene.

- Konrojas jaunkundze. Misters Finlijs vēlējās, lai jūs uzgaidāt viesistabā.

Dora nepūlējās slēpt, ka ar vaļēju muti apbrīno di�eno vestibilu. Salonā viņa murminot piekrita istabenes piedāvājumam par vīnu un bija pateicīga, kad glāze bija viņai rokā, bet pati atstāta vienatnē un varēja ļauties godbijībai.

Viņa jutās tā, it kā būtu ienākusi personiskā muzejā, kas radīts vienīgi viņai. Viss, ko viņa redzēja, bija izcils, un katrs nākamais priek�mets, ko baudīja viņas acis, �ķita vēl fantastiskāks par iepriek�ējo. Tik fantastisks, ka nebija iespējams to neaplūkot ar aizturētu elpu.

Dora redzēja savu atspulgu D�ord�a Tre�ā spogulī, bijīgi pieskārās ar pirkstu galiem tā pa�a laika sarkankoka atzveltnes krēslam, dūdojot sarunājās ar japāņu kakemono tīģeri.

Kad Finlijs viņai piebiedrojās, Dora apbrīnoja neekes.

- Redzu, ka jums patīk manas rotaļlietas.

- Ak jā. - Sajūsmināta, mirdzo�ām acīm viņa novērsās no greznumlietiņām. - Es jūtos kā Alise, kas nokļuvusi Brīnumzemes pa�ā labākajā stūrītī.

Iesmējies viņ� ielēja sev glāzē vīnu.

- Es ne�aubījos, ka man būs patīkami palepoties jums ar savām bagātībām. Baidos, ka pavadu pārāk daudz laika vienatnē ar tām.

- Jūs esat pie�ķīris manam ceļojumam vērtību, mister Fin-lij.

- Tad es jūtos gandarīts. - Piegājis pie Doras, viņ� vieglītēm pieskārās ar plaukstu viņas pakausim. Tas nebija divdomīgs �ests. Dora neprata izskaidrot, kāpēc draudzīgais pieskāriens izraisīja skudriņām līdzīgo sajūtu uz viņas ādas. - Jūs lūkojāties uz neckēm. - Viņ� atvēra vitrīnu un tī�uprāt izņēma vienu no erotiskajām Figūriņām, kuru bija atgādājis, paslēptu nāriņu grāmatu paliktņos. - Ne jau katrs spēj novērtēt humoru un seksualitāti, kā arī �o priek�metu māksliniecisko vērtību.

Dora pasmiedamās uzlika vīrie�a un sievietes figūriņu sev uz plaukstas.

- Bet viņi izskatās tik apmierināti ar sevi, uz mū�īgiem laikiem notverti priek�nojautu brīdī. Diezgan grūti iedomāties kādu stoisku samuraju ar kaut ko tādu kaklā.

Finlijs tikai smaidīja.

- Ta�u es to iedomājos tie�i tā. Kā amuletu, ko karakungs nenoņem ne kaujā, ne gultā. Varbūt viens no Tokugavas ģimenes. Man patīk katru savu lietiņu saistīt ar vēsturi. - Viņ� nolika figūriņu atpakaļ. - Vai vēlaties, lai pirms vakariņām izrādu jums savu kolekciju?

- Jā, lūdzu. - Viņa piekrītot ļāva paņemt sevi zem rokas.

Finlijs ir zino�s, erudīts un interesants, domāja Dora. Viņa

nespēja pateikt, kāds bija iemesls tam, ka jau pēc nepilnas stundas viņa jutās ārkārtīgi savādi viņa sabiedrībā.

Visi ieguvumi modināja Finlijā alkatīgu sajūsmu, tomēr viņa saprata alkatību. Viņ� izturējās pret Doru nevainojami korekti, tomēr viņu aizvien vairāk un vairāk pārņēma sajūta, ka viņu smalkjūtīgi izvaro. Staigājot no istabas istabā, viņai vajadzēja likt lietā visu savu prasmi un talantu, lai notēlotu iesākto lomu līdz galam. Kad viņi gandrīz beidza apskati, Dora bija sapratusi, ka arī skaistas un nenovērtējamas lietas var būt par daudz.

- �ī ir piespraude, ko es jau minēju. - Satraukts par to, ka izrāda viņai ikvienu no kontrabandas ceļā iegūtajām lietām, Finlijs piedāvāja aplūko�anai safīra piespraudi. - Akmens, protams, ir krā�ņs, bet galvenais �eit ir amatnieka darbs un atkal -vēsture.

- Cik skaista! - Dorai pretī lūkojās spīdīga, zila acs, iestrādāta smalkā zelta ietvarā ar kvēlojo�iem briljantiem. Piespraude likās gan skaista, gan traģiska. Traģiska, viņa atskārta, tāpēc ka uz mū�īgiem laikiem ieslēgta aiz stikla un nekad nerotās nevienas sievietes zīda tērpu un neliks viņai smaidīt, greznojoties ar to.

Varbūt ar to viņi at�ķīrās. Viņa atdeva dārgumus, dāvāja tiem jaunu dzīvi. Finlijs savējos ieslēdza.

- Apgalvo, ka piespraude piederējusi karalienei, - stāstīja Finlijs, gaidot un vērojot Doras seju, meklēdams tajā atzinību. - Marijai Stjuartei, Skotijas karalienei. Es bie�i prātoju, vai viņa to bija piespraudusi, kad viņu apcietināja par nodevību.

- Es drīzāk domāju, vai viņa to piesprauda, kad jāja pāri tīreļiem.

- Un �ī. - Viņ� izvēlējās etui. - Tā piederējusi vēl vienai karalienei ar skumju likteni. Napoleons �o nieciņu bija dāvājis �ozefīnei. Pirms iz�ķīrās, jo viņa bijusi neauglīga.

- Jūs savus dārgumus saistāt ar skumīgu vēsturi, Edmund.

- Es domāju, ka pikantums palielina to nozīmi manās acis. Tās ir bagāto un aristokrātisko greznumlietiņas, kas tagad atrodas plebeja kolekcijā. Vai iesim vakariņās?

Vakariņās bija omāra kārtojums un pīle Pekinas gaumē, tik maiga, ka pati kusa mutē. Maltīti pasniedza Limo�as traukos ar D�ord�a laika sudraba galda piederumiem, �ampanieti �Dom Perignon� lēja senlaicīgās �Waterford� glāzēs, kas mirdzēja kā kristāla asaras.

- Pastāstiet man par savai veikalu! - uzaicināja Finlijs. - Dro�i vien katru dienu pirkt un pārdot, visu laiku turēt rokās skaistas lietas ir satrauco�i.

- Man tie�ām tas sagādā prieku. - Dora pūlējās atslābināties un baudīt vakariņas. - Baidos, ka lielākā daļa manu pre�u ne tuvu nestāv jūsu kolekcijas retumiem. Manos krājumos ir gan senlaicīgas lietas, gan sadzives priek�meti līdz ar visādām... -Viņa gribēja teikt �graba�ām�, ta�u domās ieraudzīja D�edu vīpsnājam. - Mūsdienīgiem priek�metiem, - viņa sacīja mazliet ietiepīgā balsī. - Man patīk ne tikai skaistais, bet arī smieklīgais.

- Un jums, tāpat kā man, patīk iegūt, dabūt savā varā. Turklāt panākumi, kas gūti, biznesam sakrītot ar vaļasprieku, sniedz dabisku gandarījumu. Ne katram rodas izdevība vai ir drosme pārvērst mīlestību panākumos. Es ticu, Izidora, ka jūs esat visai drosmīga.

Dorai pakrūtē ietrīsējās, bet viņai izdevās norīt gabaliņu pīles.

- Mana ģimene to uzskata par stūrgalvību. Negribas atzīties, bet mani var ļoti viegli nobiedēt.

- Jūs sevi nenovērtējat. Galu galā jūs ieradāties �eit, pie manis. - Viņ� smaidīja, vērojot Doru pāri glāzes malai ar acīm, kas bija asas kā noslīpēts nefrīts. - Tikpat labi Dikarlo varēja rīkoties, izpildot manas pavēles. Galu galā viņ� ir - bija - mans padotais.

Kad Dora nobālēja un skaļi nolika malā dak�iņu, Einlijs iesmējies papliķēja viņai pa roku.

- Tagad es jūs pārbiedēju. Piedodiet! Es to pateicu tikai tādēļ, lai ilustrētu savu domu. Kāda gan man būtu vajadzība likt, lai Dikarlo ielau�as jūsu veikalā un nozog da�us nieciņus, kad es tos pavisam viegli varētu iegādāties pats?

- �aubos, vai manā veikalā jūs atradīsiet īpa�i daudz ko interesantu.

- Ak, es nepiekrītu. - Pasmaidījis viņ� pamāja, lai atnes desertu. - Esmu pārliecināts, ka mani interesētu liela daļa no jūsu klāsta. Sakiet, - viņ� turpināja, - vai jums kādreiz gadījies iegūt kaut ko no Grēbija?

- Man reiz bija zēna statuete - baidos, ka stipri sabojāta. -Kamēr pasniedza biezo �okolādes suflē, viņas plaukstas klēpī gan sa�ņaudzās dūrēs, gan atlaidās. - Es bibliotēkā ievēroju jūsu vāzi. Tā ir ļoti skaista.

Apsprie�ot keramiku, viņa atbrīvojās no sasprindzinājuma un gandrīz jau sevi pārliecināja, ka maldās, iedomādamās, ka Finlijs ievilinājis viņu slazdā.

Vēlāk viņi dzēra kafiju un brendiju rāmas uguns priek�ā, kas dega viesistabas kamīnā. Saruna atkal ritēja nepiespiesti kā starp veciem draugiem. Tomēr Doras nervi visu laiku bija saspringti. Nekad mū�ā viņa nebija tik ļoti gribējusi aizbēgt.

- Cik �ēl, ka nevarat uzkavēties ilgāk. - Finlijs paņēma rokā mazu porcelāna plikni.

- Bizness nedod man tik daudz brīva laika, kā varētu iedomāties. Es ne�aubos, ka jūs sapratīsiet.

- Jā, tie�ām. Reizēm es jūtos kā savu panākumu gūsteknis. Un jūs? - Viņ� vieglītēm pārvilka ar pirkstu statuetes spīdīgajai krūtij. - Vai jūtaties kā slazdā?

- Nē. - Ta�u Dora nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka istabas sienas kļaujas viņai apkārt. - Dro�i vien jums ir apbrīnojami paziņas. - Dora vēlreiz pārlaida skatienu istabai. Viņa nespēja noskatīties, kā Finlijs aptausta statueti. - Vai jūs bie�i ceļojat, iegādājoties priek�metus?

- Ne tik bie�i, kā vēlētos. Gadu gaitā esmu bijis spiests nodot �o prieku citu cilvēku rokās, 'lā�u �ad tad es aizceļoju uz Austrumiem vai Eiropu. Reizēm pat nonāku līdz Austrumu piekrastei.

- Ceru, ka ļausiet man atdarīt viesmīlību ar viesmīlību, ja kādreiz būsiet Filadelfijā.

- Es nespēju iedomāties, ka varētu atrasties Filadelfijā un neapciemot jūs.

- Tādā gadījumā ceru, ka jūs drīz vien atradīsiet laiku, lai pabūtu Austrumu piekrastē. Maltīte bija brīni�ķīga, vakars fantastisks, Edmund. - Viņa piecēlās, lai notēlotu beigu ainu, kurā apmierināta vie�ņa negribīgi atvadās no mājastēva.

- Ticiet man, tas man sagādāja lielu prieku. - Viņ� piecēlās, saņēma Doras plaukstu un galanti noskūpstīja pirkstu kauliņus. - Es būtu laimīgs, ja varētu rīt nogādāt jūs uz lidostu savā ma�īnā.

- Cik jauki! - Viņa nokaunējās par vēlē�anos noslaucīt roku �aketē. - Ta�u es jau esmu parūpējusies par transportu. Lūdzu, piezvaniet man, ja jūs-ja kaut ko uzzināt par Dikarlo.

- Noteikti. Man ir tāda sajūta, ka tas atrisināsies visai drīz.

Kad Dora izkāpa pie viesnīcas �Beverlihilza�, viņa nogaidīja, kamēr limuzīns aizbrauc, pēc tam palika stāvot uz ietves, lai, lēni elpodama, nomierinātos. Viņa negribēja tikties ar D�e-du, iekams nebūs atguvusi līdzsvaru.

Dora jutās bezgala muļķīgi, ka tik ļoti uztraukusies. Viņa zināja, ka vajadzēs izstāstīt D�edam, kādu iespaidu vakars uz viņu atstājis, tāpēc gribēja būt vēsa un precīza.

Nākamajā mirklī viņa redzēja, ka otrā ielas pusē piestāj tum�s sedans. Un tajā bija vīrietis pelēkā kostīmā.

Panikas pārņemta, viņa ieskrēja vestibilā.

Tu baidies no ēnām, Konroja, Dora sev pārmeta, sirdij dunot ausīs. Izslējusi zodu, viņa nospieda lifta pogu. Vainīgs nogurums. ļa tam noticēja, kļuva vieglāk. Viņa bija pārgurusi un pārnervozējusies. Kad viss būs izstāstīts D�edam, viņa labi izgulēsies un viss atkal būs kārtībā.

Uzbraukusi savā stāvā un iebāzusi atslēgu slēdzenē, Dorai likās, ka ir saņēmusi sevi rokās. Viņa pat spēja pasmaidīt, kad, iegājusi numurā, ieraudzīja D�edu stāvam pie loga un lūkojamies tumsā.

- Ak, tu mani gaidīji!

- Un tu, kā vienmēr, joko, Konroja. Tev tie�ām vajadzētu... - Pagriezies un palūkojies uz Doru, viņ� aprāvās. Viņ� nebija nojautis, ka cilvēks var izskatīties tik izsmelts un vēl aizvien turēties kājās.

- Kas? - Doras nervi saspringa, un, piekļāvusi plaukstas kaklam, viņa soli atkāpās. - Kas noticis?

- Nekas. Biju aizdomājies. Apsēdies!

- Es vispirms gribētu izkļūt laukā no �īs kleitas. - Pieradums lika viņai doties pie skapja pēc pakaramā.

- Ļauj man palīdzēt. - Viņ� atvilka kleitas rāvējslēdzēju un sāka ierasti masēt Doras plecus, ievērodams, ka tie, kā jau viņ� bija gaidījis, ir saspringti līdz beidzamai iespējai. - Tu vēlies naktskreklu vai ko citu?

- Ko citu. - Viņa gurdeni apsēdās uz gultas malas, lai novilktu zeķes. - Tev ta�u bija kaut kas vakariņās, vai ne?

- Es jau esmu liels zēns, Konroja. - Atāķējis melno krū�turi bez lencītēm, viņ� to nometa malā un pārvilka Dorai pār galvu plānu naktskreklu.

- Mēs ēdām pīli.

- �aubos, vai tā varēja sacensties ar manu �īzburgeru.

- Pīle bija lieliska. Māja - tie�ām, tev to vajadzētu redzēt. Tā ir milzīga, ar daudzām jo daudzām pla�ām istabām, kas ved uz citām pla�ām istabām. Es nekad neesmu redzējusi tik daudzas muzeja vērtības vienuviet.

Kad acis sāka krist ciet, Dora sapurināja galvu.

- Man jānomazgā seja. Tev jālūko, vai nevari dabūt kaut kādu ziņojumu par �E. F. Incorporated" finansiālo stāvokli. -Vannasistabā viņa palaida auksto ūdeni un ar abām rokām apslacīja seju. - Virssulainis pasniedza kafiju Meisenes servīzē, kuras vērtība ir desmit, divpadsmit tūksto�i. - No�āvājusies viņa vēlreiz ap�ļāca s^ju ar ūdeni. - Un papīra prese bibliotēkā -�Almeric Walter". Pirms pāris gadiem es redzēju, kā viena izsolē aiziet par piecpadsmit tūksto�iem. Turklāt vēl...

- Man nav vajadzīga inventarizācija.

- Atvaino! - Izvēlējusies vannasistabas skapīti tūbiņu, Dora sāka tīrīt nost grimu. - Es nekad mū�ā neesmu redzējusi kolekciju, kas spētu līdzināties tai. Nekad neesmu dzirdējusi par kaut ko tamlīdzīgu. To pat nevar saukt par kolekciju. Tā drīzāk ir neliela privāta impērija. - Viņa, paklausot ieradumam, samitrināja seju ar losjonu. - Turklāt mani pārsteidza savādais veids, kādā viņ� to visu izrādīja.

- Kāds veids?

- It kā viņ� gaidītu, ka es kaut ko darī�u, kaut ko sacī�u. -Dora pakratīja galvu. - Es nezinu. Nespēju izskaidrot, bet gaisotne bija citāda nekā viņa kabinetā. - Abu skatieni sastapās spogulī. Zem Doras acīm bija tikko redzami noguruma plankumi, un āda, kad no tās bija notīrīts kosmētikas vairogs, izskatījās neaizsargāta. - Viņ� mani nobiedēja, D�ed. Viņ� izturējās kā nevainojams d�entlmenis, nevainojams mājastēvs. Tomēr vienatnē ar viņu mani pārņēma �ausmas.

- Pastāsti! - Viņ� noglāstīja Dorai matus. - Lai cik nesakarīgi tas izklausītos.

Viņa atviegloti pamāja un atkal apsēdās turpat uz gultas malas.

- Viņ� izvadāja mani pa visu māju, - viņa iesāka. - Un, kā jau teicu, viņ� izrādīja savus dārgumus kaut kā savādi. It sevi�ķi da�us no tiem. Kad tos aplūkoju, es jutu, ka viņ� mani vēro, un tas �ķita... tāpat kā skatīties kādu masturbējam. Es sev mēģināju iestāstīt, ka tikai iztēlojos, jo viņ� bija ļoti uzmanīgs. Mēs ēdām vakariņas, elegantas vakariņas elegantā telpā no elegantiem porcelāna traukiem. Mēs apspriedām mākslu un mūziku un tā tālāk. Viņ� ne reizes man nepieskārās tā, ka tas būtu kaut mazākajā mērā divdomīgi, bet...

Viņa iesmējās.

- Es tie�ām priecātos, ja tu pēc visa, ko t'*v stāstu, neteiktu, ka esmu sieviete ar pārmērīgi aktīvu fantāziju, jo tie�i tā es jūtos. Ta�u man �ķita, ka viņ� mani redz kailu. Mēs ēdām bezgala maigo suflē ar D�ord�a laika karotēm, un es jutos tā, it kā viņ� redzētu cauri manai kleitai. Es nezinu, ar ko tas izskaidrojams, bet mani neatstāja �ī nepārprotamā un nepatīkamā sajūta.

- Varbūt viņ� par tevi tā domāja. Vīrie�i tā mēdz domāt, pat eleganti vīrie�i.

Dora spēja tikai pakratīt galvu.

- Nē, tas bija kas cits - nekas īsti seksuāls ne no vienas, ne otras puses. Es jutos drīzāk neaizsargāta.

- Tu biji viena pati.

- Nc glu�i - un nc bie�i. Viņam ir vesela armija kalpotāju. Īstenībā es nebaidījos, ka viņ� varētu man kaut ko nodarīt. Es baidījos, ka viņ� grib nodarīt. Un vēl tas notikums tualetē.

- Viņ� tevi veda uz tualeti?

- Nē, es devos uz turieni pēc vakariņām. Atjaunoju kosmētiku un nespēju atvairīt sajūtu, ka viņ� ir turpat blakus un vēro mani pār plecu.

Dora spēji izelpoja, pateicīga, ka D�eds nevīpsnā un nesauc viņu par muļķi.

- Vaļsirdīgi runājot, pēc tam kad �odien izgāju no viņa kabineta, es nedomāju, ka viņam ir kāds sakars ar visu �o lietu. Ta�u tagad nezinu, ko domāt. Toties zinu, ka negribētu atgriezties tajā mājā, pat ja viņ� piedāvātu man savus pomanderus. Kuri, varu sacīt, bija brīni�ķīgi.

-Tev nav tur jāatgrie�as. Paskatīsimies, vai ieņēmumu dienests negribēs iebāzt da�us pirkstus Finlija pīrāgā.

- Labi. - Arī berzējot pieri, Dora nespēja atbrīvoties no pulsējo�ām sāpēm virs kreisās acs. - Tu vari painteresēties par safīra piespraudi - iespējams, no se�padsmitā gadsimta. Akmens izskatījās apmēram astoņu karātu vērtībā. Tas ir iestrādāts smalkā zelta ietvarā ar da�iem maziem apaļa slīpējuma briljantiem. Viņ� to rādīja man kā īpa�u dārgumu.

- Jauki. Tu labi strādāji.

- Jā. - Dora miegaini viņam uzsmaidīja. - Vai es saņem�u detektīva zelta zvaigzni?

-Tas ir zelta vairogs, Nensija. Un nē, nesaņemsi. Tu ej pelnītā atpūtā.

- Labi.

- Vai vēlies kaut ko pret galvassāpēm?

Dora uz mirkli pārstāja berzēt deniņus un saviebās.

- Morfīnu, bet es nepaņēmu līdzi nevienu tableti. Tomēr man ir kaut kas mazāk iedarbīgs kosmētikas makā.

- Es sameklē�u. Liecies gultā.

Viņa paklausīja, pat nepūlēdamās palīst zem segas.

- Es aizmirsu. Es redzēju vīrieti tum�ā sedanā - ak Dievs, tas izklausās pēc �ārlija �ana filmas. Redzēju, ka viņ� piebrauc da�as minūtes pēc tam, kad atgriezos es. lā�u nezinu, kāpēc Finlijam vajadzēja likt, lai kāds man seko turp un atpakaļ no viņa mājas.

- Viņ� nesekoja. Es sekoju. Kur tu, pie velna, glabā tabletes? Te ir tik daudz visādu pudelī�u!

- Tabletes nav pudelītē, tās ir kārbiņā. Tajā, ko mēs ikdienā saucam par zāļu kārbiņām.

- Cik asprātīgi!

- Kārbiņā ar emaljētām vijolītēm. Ko tu domāji, teikdams, ka man sekoji?

-Tev sekoja visu dienu. Vietējais privātdetektīvs.

Dora smaidīja, kad viņ� pienāca ar tabletēm.

- Gandrīz tikpat labi kā saņemt ziedus, - viņa nomurmināja. -Tu man nolīgi miesassargu.

- Es viņu nolīgu sev, - D�eds nevērīgi attrauca.

Nolikusi galvu uz sakļautajām rokām, Dora aizvēra acis.

Nometies jāteniski, D�eds sāka masēt viņas kaklu un plecus.

- Atslābinies, Konroja, sasprindzinājusies tu netiksi vaļā no galvassāpēm.

Ta�u viņa pirksti jau darīja brīnumus.

- D�ed? - Viņas balss skanēja kā aizsmakusi, tikko dzirdama murminā�ana.

-Jā.

- Spoguļi. Es aizmirsu. Viņam ir du�iem spoguļu. Nevar ieiet nevienā istabā, neredzot, kā tu ieej vai izej no tās.

- Tātad viņ� ir āri�ķīgs.

- Man ir viens spogulis, ko es varbūt varētu viņam pārdot.

-Apklusti, Konroja! Tu sāc runāt muļķības.

- Labi, bet es nedomāju, ka viņam patīk vērot sevi. Es domāju, ka viņam vienkār�i patīk vērot.

- Labi. Tad viņ� ir slimīgi āri�ķīgs. - D�eds ar plaukstu ārmalām apstrādāja Doras sānus.

- Es zinu. Tas nepadara viņu par kontrabandistu. Es vēlētos...

- Ko tu vēlētos?

Ta�u, lai ko viņa vēlētos, tas palika neizteikts. Dora bija aizmigusi.

D�eds atlocīja segas un, viņu pacēlis, noguldīja zem tām. Dora pat nesakustējās. Brīdi viņu vērojis, D�eds nodzēsa gaismu un apgūlās gultā viņai blakus. Pēc maza brītiņa viņ� piebļāva sev viņas augumu un paņēma viņu aizmigu�u.

Tā kā D�eds turēja Doru savās skavās, viņu pamodināja Doras pirmie drebuļi. Instinktīvi apskāvis viņu cie�āk, D�eds sāka glāstīt viņas kaklu.

- Ei, ei, Dora, mosties! Tas pāries. - Viņ� dzirdēja, kā Dora tver pēc gaisa, un viņas augums spēcīgi noraustījās, lau�oties cauri sapnim realitātē. - Slikts sapnis, ko? - viņ� nomurmināja.

Dora piekļāva seju viņa krūtīm.

-Vai vari aizsniegt lampu? Man vajadzīga gaisma.

- Protams. - Neatlai�ot Doru, viņ� pavirzījās, lai aizsniegtu slēdzi. Iedegās gaisma, pārplē�ot necaurredzamo tumsu. - Vai labāk?

- Jā. - Ta�u viņa joprojām drebēja.

-Varbūt gribi ūdeni?

- Nē. - Ta�u panika, kas izskanēja �ajā vārdā, lika viņai iekost apak�lūpā. - Tikai paliec tepat, labi?

- Labi.

- Un nelaid mani vaļā.

- Nelaidī�u.

Un, tā kā viņ� nelaida, Doras sirds pamazām nomierinājās.

- Sis bija pirmais murgs, ko esmu redzējusi, kop� pārlasīju Stīvena Kinga �Spīdīgo�.

- Baisa grāmata. - Kaut arī viņa skatiens ne tuvu nebija mierīgs, skūpsts, ar kuru viņ� vieglītēm skāra Doras matus, bija gai�s un nepiespiests. - Filma bija vēl sliktāka.

- Jā. - Viņas smiekli bija saraustīti, bet tic tomēr bija smiekli. - Nemaz nezināju, ka tu interesējies par �ausmu stāstiem, Skimerhorn.

- Tas palīdz atbrīvoties no spriedzes. Nav iespējams raizēties par dzīves sīkajām problēmiņām, kad lasi par bērniem vampīriem vai staigājo�iem miroņiem.

- Mani vienmēr interesēju�i staigājo�i miroņi. - Tā kā viņ� nevaicāja, neuzspieda, viņa saņēmās un pastāstīja pati. - Es biju tajā mājā, Finlija mājā ar visām daudzajām istabām un spoguļiem. Visām viņa lietām, skaistām lietām. Vai esi lasījis �Kaut kas ļauns�?

- Bredberijs. Protams.

- Karnevāls, spoguļu māja. Atceries, tur bija teikts - ja nopirksi biļeti, tad atradīsi to, ko zemapziņā esi gribējis? Ta�u tas bija ļoti nejauks triks. Tāpat bija arī tagad. Es gribēju redzēt visus tos skaistos priek�metus. Pēc tam es nevarēju tikt laukā. Arī Dikarlo bija tur un Finlijs. Ik reizes, kad pagriezos, tur bija viens no viņiem, un viņu atspīdumi bija man visapkārt. Es nepārtraukti skrēju stikla sienās. - Juzdama mierinājumu, ko sniedza D�eda siltais augums, muskuļu spēks, viņa piekļāvās cie�āk. - Es jūtos kā idiote.

- Nevajag. Man ir klājies vēl trakāk.

- Tev arī? - Ieintriģēta Dora pie�ķieba galvu un ieskatījās viņam sejā. - Tie�ām?

- Tikko sākot strādāt, man laimējās pirmajam nokļūt pa�nāvības vietā. - D�eds nepiebilda, ka tas, kas bija palicis pāri no cilvēka galvas, kad vaļā bija gājis �āviens, neizskatījās pārāk pievilcīgs. - Mana zemapziņa �o mazo ainiņu nedēļām ilgi atdzīvināja nakts vidū. Un pēc Elcinas... - Brīdi vilcinājies, viņ� turpināja: - Es labu laiku to redzēju. Redzēju, kā skrienu pāri zālienam, cauri rozēm. Redzēju, kā viņa pagrie� galvu, lai paskatītos uz mani. Dzirdēju sprādziena troksni, kad viņa pagrieza aizdedzes atslēgu. Es labāk katru dienu lasītu par bērniem vampīriem.

- Jā. Es arī. - Kādu brīdi viņi gulēja klusēdami. - D�ed?

- Hmm?

- Vai negribi paskatīties, varbūt televīzijā rāda kādu vecu �ausmu filmu?

- Konroja, ir gandrīz se�i no rīta.

- Pārāk tum�s, lai būtu gandrīz se�i no rīta.

- Aizkari ir aizvilkti.

� -Ak!

- Zini ko? - Viņ� sagrozījās un, uzvēlies viņai virsū, satvēra ar zobiem Doras zodu. - Es tev varētu parādīt kaut ko patiesi briesmīgu.

Kad icsmējusics Dora apvija rokas viņam ap kaklu, blakus spalgi iezvanījās telefons. Doras sirds salēcās līdz mutei, izgrū�ot pār lūpām kliedzienu.

- Neaizmirsti, ko tev teicu, - viņ� nomurmināja un pacēla klausuli. - Skimerhorns.

- D�ed! Piedod, ka es tevi pamodināju! - Ta�u sajūsminātajā Brcnta balsī ncieskanējās ne mazākā vainas apziņa. - Man ir ziņas, ko tu, iespējams, gribēsi dzirdēt.

- Jā? - D�eds nedomājot pārvēlās uz sāniem un paņēma no naktsgaldiņa pildspalvu.

- Es tikko saņēmu faksu no �erifa departamenta. Pāris tūristu pirms da�ām dienām uzdūru�ies līķim, kas paslēpts seklā kalnu ieplakā. Pāri palicis pietiekami daudz, lai noņemtu pirkstu nospiedumus. Mēs varam vairs nemeklēt Dikarlo. Viņ� patie�ām ir miris.

- Cik ilgi?

- Laika apstākļi, plēsoņas... to ir ļoti grūti noteikt. Apmēram gada sākumā. Tā kā tu atrodies tuvumā, es domāju, varbūt gribēsi aprunāties ar patologu, ar izmeklētājiem.

- Nosauc uzvārdus! - D�eds tos pierakstīja.

- Es viņiem aizsūtī�u faksu, tiklīdz bū�u beidzis runāt ar tevi, - turpināja Brents. - Pateik�u, ka tu izmeklē saistītu noziegumu �eit, Filadelfijā. Viņi būs sagatavoti.

- Paldies! Es tev zvanī�u.

Dora, pievilkusi kājas pie krūtīm un atbalstījusi uz tām zodu, pētīja D�edu, kad viņ� beidza runāt.

-Tev sejā ir skaidri rakstīts, ka tu esi policists. Tās ir interesantas pārmaiņas.

- Varbūt tu pasūtīsi brokastis? - Viņ� jau bija izkāpis no gultas un devās uz du�u. - Mums būs jāizlido vēlāk.

- Labi. - Viņa dzirdēja, ka sāk �ļākties ūdens, un sakoda zobus. Atmetusi segas, viņa iesoļoja vannasistabā un atrāva vaļā du�as aizkaru. - Nepietiek ar to, ka izdala pavēles, kaptein. Da�iem no mums, jauniņajiem, ir vajadzīga minimāla informācija.

- Man kaut kas jānoskaidro. - Viņ� paņēma ziepes. - Iek�ā vai ārā, Konroja, citādi ūdens tek uz grīdas.

- Kas tev jānoskaidro?

Viņ� iz�ķīra jautājumu, pastiepdams rokas un pārvilkdams naktskreklu pāri Doras galvai. Viņa neiebilda, kad D�eds viņu pacēla un nolika sev blakus vannā. Neko neteikusi, Dora noregulēja karsto ūdeni tā, lai uz ādas nemestos �ūlas, un atgrūda no acīm slapjos matus. - Kas tev jānoskaidro? - viņa atkārtoja.

- Dikarlo, - neizteiksmīgā balsī noteica D�eds. - Viņ� ir atrasts.

�erifam Kērtisam Dērbornam no laika gala bija piemitusi nepatika pret sve�iniekiem. Tā kā viņ� jebkuru L.osand�elosas policijas departamenta darbinieku uzskatīja par sve�inieku, tad policists no Austrumu piekrastes bija vienība, kas uzlūkojama ar īpa�u piesardzību.

Kērtiss bija milzīga auguma muskuļots virietis, kura formastērps vienmēr bija lepni iecietināts, smil�krāsas ūsas glīti ap grieztas un viegli ievaskotas, bet zābaki nospodrināti līdz mirdzumam. Aiz militārās stājas un stila slēpās labdabīgs lauku zēna valdzinājums, ko viņ� lika lietā gudri un ar lieliem panākumiem.

Kad ienāca D�eds un Dora, viņ� piecēlās no sava rakstāmgalda. Viņa glītā, stūrainā seja bija nopietna, bet rokasspiediens - sauss un stingrs.

- Kapteini Skimerhorn, cik parocīgi sagadījies, ka jūs esat mūsu pusē tie�i tad, kad mēs identificējam D�onu Do.

D�eds acumirklī juta savu cilvēku. Dērborns augstu vērtēja savu teritoriju. Tātad D�cdam vajadzēja jau pa�ā sākumā atzīt viņa autoritāti.

- Esmu pateicīgs, ka esat piekritis dalīties informācijā, �e-rit. Ne�aubos, ka leitnants �epmens pastāstīja par nebū�anām, kas notika pie mums mājās. Jūsu ātrais darbs būs zināms mierinājums virsnieka Treinora atraitnei.

Viņ� bija nospiedis pareizo podziņu. Dērborna skatiens pārvilkās ar ledus kārtiņu, viņa lūpas sakniebās.

- Jūsu leitnants man teica, ka līķis esot policista slepkava. Varu tikai no�ēlot, ka koijoti nav izrādīju�i par to lielāku interesi. Apsēdieties, kaptein, Konrojas jaunkundzi

- Paldies! - apvaldīdams nepacietību, D�eds apsēdās, ļa viņ� sāks Dērbornu steidzināt, tas dro�i vien izmaksās viņam vairākas stundas diplomātijas. - Man teica, ka pie līķa nav atrasts nekas tāds, kas apliecinātu viņa personību.

- Ne kripatiņas. - Dērborna krēsls omulīgi ie�īkstējās, viņam atgā�oties tajā. - Ta�u mēs tūlīt pat atteicāmies no pieņēmuma par laupī�anu. Maks bija paņemts, bet līķim uz mazā pirkstiņa bija gredzens ar briljantu un ap kaklu zelta ķēdīte. -Pērborns pasmīnēja tie�i tik daudz, lai D�eds saprastu, ka viņ� �ādus rotājumus uzskata par ap�aubāmiem un nevīri�ķīgiem.

Līķis nebija pārāk labā stāvoklī, bet man nebija vajadzīgs patologs, lai noteiktu viņa nāves cēloni. Viņ� bija nogalināts ar �āvienu vēderā. Tomēr uz brezenta, kurā viņ� bija ievīstīts, nebija īpa�i daudz asiņu. Tāpēc jādomā, ka līķis tika pārvietots pēc tam, kad bija noasiņojis līdz nāvei. Dro�i vien pagāja diezgan ilgs laiks. Piedodiet, kundze, - viņ� vērsās pie Doras. - Patologs to apstiprināja.

- Ja jums nav iebildumu, es labprāt ieskatītos viņa ziņojumā, - ierunājās D�eds. - Un aplūkotu jebkādas materiālas liecības, kas varētu būt jūsu rīcībā. Jo vairāk informācijas es aizvedī�u sev līdzi uz mājām, jo labāk.

Pārliekot prātā D�eda vārdus, Pērborns brīdi bungoja ar pirkstiem pa rakstāmgalda virsmu. Austrumu piekraste nav iedomīga, viņ� nolēma.

- Es domāju, ka mēs varam jums palīdzēt. Lejā mums ir brezents un tas, kas palicis pāri no viņa apģērba. Pārējos doku

mentus es lik�u atnest, kad būsiet beigu�i apskati. Ja vēlaties apskatīt līķi, varam aizskriet pie patologa.

- Es būtu pateicīgs. Vai Konrojas jaunkundze drīkst uzgaidīt tepat? - viņ� sacīja, kad Dora gribēja piecelties kājās.

- Saprotams. - Dērborns apbrīnoja sievieti, kas zināja savu vietu. - Jūs tikai iekārtojieties ērtāk.

- Paldies, �erif! Es negribētu stāties jums ceļā. - Sarkasms bija vāji apslēpts, bet Dērborns nebija no tiem, kas pamana smalkumus. - Vai varu izmantot savu kredītkarti, lai piezvanītu?

- Esiet tik laipna. - Dērborns norādīja uz telefonu, kas atradās uz viņa rakstāmgalda. - Izmantojiet pirmo līniju.

- Paldies! - Nav jēgas dusmoties uz D�edu, viņa prātoja. Vismaz, kamēr D�eds nodarbojās ar policista lietām, viņa varēja pavēstīt savai ģimenei, ka par da�ām stundām aizkavēsies. Pēc tam kad D�eds un Dērborns bija aizgāju�i, viņa iekārtojās pie Dērborna rakstāmgalda. Viņa smaidīja. Diez vai D�eds bija pamanījis, ka Dērborns nosauca viņu par kapteini - un ka D�eds nebija pat aci pamirk�ķinājis.

Viņ� atgūs savu zīmotni uz pavasara pusi, paredzēja Dora, prātojot, kāds varētu būt D�eds Skimerhorns, kad viņ� būs pilnīgi laimīgs.

- Labdien! �Doras salons�.

- Tev ir lieliska balss, mīļā. Vai esi kādreiz apsvērusi seksu pa telefonu?

I.ī par atbildi sirsnīgi iesmējās.

- Visu laiku domāju par to. Klau, kur tu esi? Vai trīsdesmit tūksto�u pēdu augstumā?

- Nē. - Atgrūdusi no acīm matus, Dora apveltīja ar smaidu virsnieku, kas ienesa kafijas krūzi un dokumentu mapi. - Paldies, ser�ant! - viņa sacīja, apzināti sajaukdama viņa pakāpi.

- Ak, es vēl neesmu, kundze. - Ta�u puisis piesarka un pasmaidīja. - Lūdzu, cienājieties!

- Ser�ants? - noprasīja Lī. - Vai tu esi cietumā, vai? Vai man jāsūta paciņa?

- Vēl ne. - Dora paņēma krūzi un domīgi pabungoja ar pirkstu pa policista atstāto dokumentu mapi. - Vienkār�i kārtojam nelielas darī�anas, kamēr mēs ar D�edu esam �eit. - Nav nekādas vajadzības pieminēt līķus un �āvienus vēderā, viņa sprieda. Pilnīgi nekādas vajadzības. - Tāpēc mēs izlidosim vēlāk. Vai pie jums viss kārtībā?

-Viss kārtībā. �orīt pārdevām �ērbornas rakstāmgaldu.

- Ak! - Kā vienmēr, kad vajadzēja dot projām sevi�ķi iemīļotu lietu, Doru vienlaikus pārņēma prieks un no�ēla.

- Turklāt bez jebkādas kaulē�anās. - Dora saklausīja slēptu lepnumu māsas balsī. - Jā, un kā noritēja tava tik�anās?

- Tik�anās?

- Ar vīru no eksporta un importa kompānijas.

- Ak! - Dora izvairīgi grozīja dokumentu mapi. - Noritēja. Nedomāju, ka mums beigās kas iznāks. Viņ� nav mana kalibra komersants.

- Nu, nedomāju, ka tu aizbrauci veltīgi. Vai redzēji kādu kinozvaigzni?

- Nevienu pa�u, piedod!

- Nekas. Tev blakus bija D�eds, kas palīdzēja uzņemt Los-and�elosas sauli.

- Tas gan. - Dora nepiebilda, ka, pēc viņas aprēķiniem, viņa vairāk laika pavadījusi kopā ar D�edu pārlidojuma laikā nekā pēc nolai�anās.

- Piezvani no lidostas, kad atlidosi, lai es zinu, ka tu esi sveika un vesela.

- Labi, mammīt. Nedomāju, ka mēs ieradīsimies daudz ātrāk par desmitiem, tāpēc nesāc raizēties pirms vienpadsmitiem.

- Es centī�os savaldīties. Jā, man tevi jābrīdina, mamma iecerējusi neformālu pulcē�anos - lai varētu pavērot D�edu no tuvāka attāluma. Man �ķita, tev nenāks par ļaunu to zināt.

- Liels paldies! - Dora nopūzdamās pavēra vaļā mapi. - Es mēģinā�u D�edu sagatavot, lai... - Viņai mute kļuva sausa, veroties fotogrāfijā. Cauri dūkoņai galvā viņa izdzirdēja māsas balsi.

- Dora? Doriņ? Vai tu vel klausies? Nolāpīts! Vai mūs atvienoja?

- Nē. - Dora ar milzīgām pūlēm apvaldīja balsi. Pat paceļot skatienu pret sienu, drūmais fotoattēls palika iegravēts viņas apziņā. - Atvaino, man jāiet. Es tev piezvanī�u vēlāk.

- Labi. Līdz rītam, mīļā! Laimīgu ceļu!

- Paldies! Sveika! - Dora ļoti saudzīgi, ļoti apzināti nolika klausuli. Viņas plaukstas zem biezās sviedru kārtas bija kļuvu�as ledaini aukstas. Sekli elpojot, viņa palūkojās lejup.

Tas bija Dikarlo. No viņa sejas bija palicis pāri tik daudz, lai par to nebūtu �aubu. Viņa bija pārliecināta arī, ka viņ� nav miris bez sāpēm, ka viņ� nav miris viegli. Ar nejutīgiem pirkstiem viņa pabīdīja pirmo policijas fotogrāfiju un vērās nākamajā.

Tagad viņa redzēja, cik ļauni un cietsirdīgi nāve apietas ar cilvēka miesu. Nekādas Holivudas �ausmu fantāzijas virtu nebija sagatavoju�as atbaido�ajai īstenībai. Viņa redzēja, kur plosījusies lode, kur - dzīvnieki. Tuksne�a saule bija iedarbojusies tikpat ne�ēlīgi kā lode un sabrukuma process. Krāsainā fotogrāfija bija gan drausmīga, gan bezkaislīga.

Dora nespēja atraut skatienu no fotogrāfijām pat tad, kad dūk�ana galvā bija pārvērtusies rēkoņā. Viņa nespēja novērsties, kaut gan skatiens aizmiglojās un aptum�ojās, kaut gan plankumainais līķis �ķita atraujamies no fotogrāfijas virsmas un tuvojamies viņas �ausmu pārņemtajām acīm.

D�cds izgrūda vienu vienīgu lakonisku lāstu, kad, ienācis kabinetā, ieraudzīja Doru nobālu�u sē�am ar atvērto mapi priek�ā. Viņ� nepaspēja pieiet tuvāk, kad viņas acis pārgriezās. Divās straujās kustībās viņ� bija atgrūdis Doras krēslu no rakstāmgalda un noliecis viņas galvu starp ceļgaliem.

- Elpo lēnām! - D�cda balss bija saspringta, bet plauksta viņai uz pakau�a, kura mirkli pasniedzās aug�up, lai aizcirstu mapi, maiga.

- Es zvanīju I.ī. - Dora izmisīgi norija siekalas, pūloties apspiest nelabumu, kas kāptin kāpa aug�up. Rīkli ļaunā priekā dedzināja �ults. - Es tikai zvanīju Lī.

- Turi galvu uz leju! - viņ� komandēja. - Un elpo!

- Pamēģiniet �o. - Dērborns pasniedza D�edam glāzi ūdens. Viņa balsī bija dzirdama līdzjūtība. Viņ� atcerējās savu pirmo slepkavības upuri. Lielākā daļa labu policistu tos atcerējās. - Dibenistabā ir dīvāniņ�, ja viņa vēlas atgulties.

- Viņai tūlīt pāries. - Sniedzoties pēc ūdens glāzes, D�eds joprojām vieglītēm spieda Doras galvu uz leju. - Vai dosiet mums mirkli laika, �erif?

- Protams. Nesteidzieties, - piebilda Dērborns, pirms aizvēra aiz sevis durvis.

- Es gribu, lai tu atgūsties ļoti lēnām, - sacīja D�eds. - Ja tev �ķiet, ka atkal tuvojas ģībonis, noliec galvu uz leju.

- Es jau atguvos. - Ta�u drebuļi bija ļaunāki par nelabumu, un tos bija daudz grūtāk apvaldīt. Viņa ļāva galvai atkrist pret krēsla atzveltni un aizvēra acis. - Dro�i vien es uz �erifu atstāju neizdzē�amu iespaidu.

- Pamēģini mazliet iedzert. - D�eds pielika viņai pie lūpām ūdens glāzi. - Es gribu, lai tu jūties labāk, kad sāk�u uz tevi kliegt.

- Var gadīties, ka tev kādu brīdi vajadzēs pagaidīt. - Viņa dzerot atvēra acis. Jā, viņa skatiens ir dusmīgs, Dora nodomāja. Patiesi dusmīgs. Ta�u viņa vēl nespēja par to raizēties. - Kā tu vari uz to skatīties? - viņa klusi vaicāja. - Kā tu vari gandrīz, ik dienas skatīties uz kaut ko tādu?

Iemērcis pirkstus vēsajā ūdenī, D�eds paberzēja ar tiem Doras pakausi.

- Vai gribi atgulties?

Nē, es negribu atgulties. - Viņa novērsās. - Un, ja tev jāklicdz, tad kliedz. Bet pirms tam tev jāzina, ka es neok�ķerēju un netēloju detektīvu. Tici man, es negribēju to redzēt. Man nebija vajadzības to redzēt.

- Tagad vari sākt vingrināties, lai aizmirstu.

- Vai tu tā dari? - Viņa piespieda sevi paskatīties uz D�edu. -Vai tu vienkār�i noliec tādas lietas malā un aizmirsti?

- Mēs nerunājam par mani. Tev nav jānāk tik tuvu, Dora.

- Kā �nav jānāk�? - Viņa aplaizīja sausās lūpas un, nolikusi malā glāzi, lēni piecēlās. - Tas vīrietis, kas redzams tajā mapē, mēģināja mani izvarot. Viņ� pavisam noteikti būtu mani nogalinājis. Tas mani sasodīti tuvina viņam. Pat zinot, ko viņ� izdarījis un ko mēģināja izdarīt, es nespēju attaisnot to, ko redzēju �ajos attēlos. Es vienkār�i nespēju. Dro�i vien es gribu zināt, vai tu spēj.

D�eds bija redzējis diezgan, lai saprastu, kāda aina iespiedusies viņai apziņā. Viņ� bija redzējis diezgan, lai zinātu, ka tā bija ļaunāka nekā lielākā daļa redzētā.

- Es neattaisnoju, Dora. Ja gribi zināt, vai es spēju ar to dzīvot, tad - jā, es spēju. Es varu skatīties uz to. Es varu kurā katrā laikā aiziet uz patologa telpām un pamatīgi visu apskatīt. Un es varu ar to dzīvot.

Pamājusi Dora spēra nedro�u soli uz durvīm.

- Es pagaidī�u ma�īnā.

D�eds pagaidīja, līdz viņa bija aizgājusi, tad paņēma mapi un nopētīja fotogrāfijas. Viņ� lādējās, bet nevis par to, ko redzēja, bet par to, ko bija redzējusi Dora.

- Vai viņa atguvās? - apvaicājās Dērborns, atgriezies kabinetā.

- Gan jau atgūsies. - Viņ� pasniedza Dērbornam mapi. - Es gribētu izmantot jūsu piedāvājumu aprunāties ar patologu.

- Dro�i vien jūs gribēsiet redzēt arī stīvo?

- Es būtu pateicīgs.

- Tā nav problēma. - Paņēmis platmali, Dērborns uzlika to galvā. - Pa ceļam varat izlasīt ziņojumu par sekciju. Tas ir interesants. Mūsu draugs dabūjis krietnu pēdējo maltīti.

Dora atteicās no stjuartes piedāvātajām uzkodām un aprobe�ojās tikai ar atdzesētu ingveralu. Viņas organisms pretojās pat domai par ēdienu. Viņa darīja, ko spēja, lai nejustu gaļas un majonēzes smar�u, kad pārējie pasa�ieri ķērās pie maltītes.

Guļot uz priek�ējā sēdekļa īrētajā ma�īnā, kamēr D�eds kavējās pie Dērboma, viņai bija pietiekami daudz laika pārdomām. Pietiekami daudz laika, lai saprastu, ka savu niknumu un riebumu viņa bija izgāzusi pār D�eda galvu. Savukārt viņ� savas dusmas bija savaldījis.

-Tu vēl neesi uz mani kliedzis.

D�eds risināja krustvārdu mīklu. Viņ� labprāt būtu vēlreiz pārlasījis Dērboma ziņojumus, bet tie varēja pagaidīt, līdz viņ� būs viens pats.

- Man ne�ķita, ka tas būtu klieg�anas vērts.

- Es labāk gribētu, lai tu izkliedzies un beidz uz mani dusmoties.

- Es uz tevi nedusmojos.

- Mani tu neapmānīsi. - Dora īsti nezināja, ko viņa jūt, viņa zināja tikai to, ka tas abiem jāatstāj aiz muguras. - Kop� izlidojām no Eosand�elosas, tu ar mani gandrīz neesi runājis. Un, ja es nebūtu padarījusi sevi par muļķi �erifa kabinetā, tu būtu meties man virsū. - D�eds pacēla skatienu no laikraksta un sastapa Doras saspringto smaidu. - Tu gribēji.

- ļā, es gribēju. Ta�u es nebiju dusmīgs uz tevi. Es dusmojos tāpēc, ka tu ieraudzīji tos attēlus. Jo es zināju, ka, iegājusi pa durvīm, tu tās tik viegli neaizvērsi un nekad neaizvērsi pavisam. Es tur neko nevarēju darīt.

Dora pieskārās viņa plaukstai.

- Es nevaru teikt, ka darīju pareizi, atvērdama to mapi. Ta�u tev taisnība, tas mani tuvina tam visam. Es domāju, ka spē�u labāk saņemties, ja tu man pastāstīsi, ko uzzināji no �erifa Dērboma un patologa. Neziņas pilna prāto�ana var būt ļaunāka par īstenību.

- Nav jau daudz, ko stāstīt. - Ta�u viņ� ļāva laikrakstam nokrist klēpī. - Mēs zinām, ka Dikarlo izlidoja uz piekrasti Vecgada vakarā, noīrēja automa�īnu, reģistrējās viesnīcas numurā. Tonakt viņ� numurā nav gulējis, automa�īnu atpakaļ neatdeva. Arī tā vēl nav atradusies. Zināms, ka viņ� pasūtījis biļeti uz Kankunu, bet nav to izmantojis.

- Tātad viņ� nebija plānojis tik drīz atgriezties piekrastē. -

To pārdomājot, viņa uzlika roku D�eda plaukstai. - Vai, tavuprāt, viņ� ieradās, lai tiktos ar Finliju?

- Ja viņ� ieradās, viņ� nereģistrējās nevienā viesnīcā. Tādu liecību nav. Ja ticam versijai, ka viņ� darbojies pats savā labā, var pieņemt, ka, izbraucot no valsts, viņ� iekūlies nepatik�anās. Varbūt viņam bija partneris, varbūt radās nesaskaņas par darījumiem.

- Priecājos, ka es strādāju pati sev,- nomurmināja Dora.

- Vēl ir arī tre�ā iespēja, ko uzskatu par visticamāko, - viņ� strādāja Finlijam, ieradās nodot ziņojumu, un Finlijs viņu nogalināja vai lika nogalināt.

- Bet kāpēc? Dikarlo vēl nebija pabeidzis darbu! Glezna vēl aizvien ir pie manis.

- Varbūt tie�i tāpēc. - D�eds paraustīja plecus. - lā�u pagaidām nav nekādu pierādījumu, kas saistītu Finliju ar �o lietu. Mēs zinām, ka Dikarlo ieradās Losand�elosā un ka viņ� dabūja �eit galu. Viņu noslepkavoja kaut kad starp trīsdesmit pirmo decembri un otro janvāri - cik var spriest patologs. Viņ� nomira no viena �āviena vēderā, pēc tam, kā liecina asiņu daudzums uz brezenta, da�as stundas vēlāk tika pārvietots. Kāds bijis tik apdomīgs un paņēmis Dikarlo maku, lai palēninātu viņa identifikāciju gadījumā, ja atrastu līķi. Zilumi uz sejas ir vairākas dienas veci. Es pats tos tur atstāju. Citas traumas radu�ās pēc nāves.

Viņ� nespēja Dorai pastāstīt, ka Dikarlo sa�auts arī ceļgalos.

- Skaidrs. - Lai balss netrīcētu, Dora dzēra ingveralu kā zāles. - Tātad nekas neliecina, ka viņ� būtu pretojies, vai ne?

- Pilnīgi pareizi, Drū jaunkundz. - Viņ� atzinīgi paspieda Dorai plaukstu. Viņa pamazām saņēmās, un D�eds viņu par to apbrīnoja. - Nelaimīgais bija baudījis pamatīgu pēdējo mielastu - fazānu, krietni daudz vīna un avenes ar balto �okolādi.

Nē, kuņģim raujoties �okurā, nodomāja Dora, viņa nekādā ziņā tik drīz neko neēdīs.

- lād varētu pieņemt, - viņa ierunājās, neviļus piespie�ot brīvo roku pie dumpīgā vēdera, - ka miru�ais pirms nāves juties nepiespiesti.

- Diezgan pagrūti būtu notiesāt tādu daudzumu ēdiena nervozējot. Dērbornam būs darba pilnas rokas, pārbaudot restorānu ēdienkartes. Brezentā bija iekļuvu�i arī da�i balti oļi un kūdra, l ādi, kas sastopami puķu dobēs un ap dekoratīvajiem krūmiem.

- Interesanti, cik puķu dobju ir Losand�elosas apkārtnē.

- Es jau teicu, ka policijas darbs ir nogurdino�s. Vai Finli-jam bija dārzi?

- Turklāt pla�i. - Viņas elpa nodrebēja. - Viņ� ļoti ar tiem lepojās un jutās vīlies, ka debesis bija apmāku�ās un viņ� tos nevarēja man, kā nākas, parādīt dabiskā zvaig�ņu gaismā. Daļu no dārziem es apbrīnoju no solārija. - Kad viņa pagriezās, lai uzlūkotu D�edu, viņas seja atkal bija nobālusi, bet balss skanēja mierīgi. - Tie bija ļoti kārtīgi sakopti, ar �aurām taciņām, ko klāja balti oļi.

- Tev ir laba acs, Konroja. - Pieliecies D�cds viņu noskūpstīja. - Tagad uz brīdi aizmirsti tos.

- Man �ķiet, es labāk noskatī�os filmu. - Dora nedro�i pasniedzās pēc austiņām. - Kas tā bija par filmu, ko izziņoja?

- Jaunā Kostnera piedzīvojumu filma. - D�eds iesprauda vadu kontaktā. - Manuprāt, viņ� tēlo policistu.

- Pa�ā laikā. - Dora nopūtās, uzlika austiņas un aizmirsās.

Losand�elosā tobrīd Vainseps iegāja Finlija kabinetā. Bikli cilvēki, tāpat kā mazie sunī�i, nereti nojau� sava saimnieka noskaņojumu pēc smar�as gaisā. Vainseps lauzīja rokas.

- Jūs gribējāt mani redzēt, mister Finlij?

Nepacēlis skatienu no papīriem, Finlijs pamāja, lai Vainseps ienāk. Viņ� ar spalvas vilcienu izdarīja grozījumus līgumā, kas likvidēja gandrīz divsimt darbavietu. Atliecoties viņa skatiens bija tuk�s.

- Cik ilgi tu pie manis esi strādājis, Eibel?

- Ser? - Eibels aplaizīja lūpas. - Nu jau astoņus gadus.

- Astoņi gadi. - Lēni pamājis, Finlijs salika kopā rādītājpirkstus un pabungoja pa aug�lūpu. - Diezgan ilgs laiks. Un vai tu esi apmierināts ar savu darbu, Eibel? Vai tev �ķiet, ka pret tevi izturas labi, ka tev ir labs atalgojums?

- Ak jā, ser. Pilnīgi noteikti, scr. Jūs esat ļoti dāsns, mister Finlij.

- Man prieks, ka tu tā domā. Un taisnīgs, Eibel. Vai tu uzskati, ka esmu arī taisnīgs cilvēks?

- Vienmēr. - Dikarlo asinīm noplūdu�ais ķermenis nelūgts parādījās Vainsepa acu priek�ā. - Bez izņēmumiem, ser.

- Es �orit domāju par tevi, Eibel. Visu rītu līdz pa�am pusdienlaikam. Un, tā domājot, man ienāca prātā, ka �ajos... tu teici astoņos gados?

- Jā, astoņos. - Vainseps sāka justies kā zirneklis, kam iedzēlis sirsenis. - Astoņos, ser.

- Ka �ajos astoņos gados, - turpināja Finlijs, - man bijis ļoti maz iemeslu kritizēt tavu darbu. Tu esi precīzs, tu esi izdarīgs, tu - lielākoties - visu izdari rūpīgi.

- Paldies, ser! - Ta�u Vainsepam ausīs dunēja tikai vārds �lielākoties�. Viņu pārņēma bailes. - Es daru, cik manos spēkos.

- Es ticu. Tie�i tāpēc es �odien jūtos tik vīlies. Es ticu, ka tu darīji, cik tavos spēkos, bet tas nebija glu�i pietiekami.

- Ser?, - Vainsepa balss kļuva spalga.

- Iespējams, savas aizņemtības pēc tu vēl neesi izlasījis rīta laikrakstu?

- Es uzmetu skatienu virsrakstiem, - atvainojoties noteica Vainseps. - Rīts bija diezgan drud�ains.

- Vienmēr jāatrod laiks kārtējiem notikumiem. - Nenolaizdams spo�ās acis no Vainsepa sejas, Finlijs iebakstīja ar pirkstu laikrakstā, kas gulēja viņam uz rakstāmgalda. - Piemēram, tādiem kā �is. Izlasi tagad, Eibel, ja vēlies.

- Jā, ser. - Drebēdams �ausmās, Vainseps tuvojās rakstāmgaldam un paņēma avīzi. Raksts, par ko runāja Finlijs, bija vairākas reizes apvilkts ar asinssarkanu tinti. - Tūristi atradu�i līķi, - Vainseps sāka lasīt, juzdams, ka sirds sa�ļūk papē�os. - K-k-āds neidentificēts līķis pirms da�ām dienām atrasts ie-ie-plakā...

Finlijs ar vienu vēzienu izrāva laikrakstu viņam no rokām.

- Tu slikti lasi, Eibel. Es izlasī�u tavā vietā. - Plūsto�ā, melodiskā balsī Finlijs izlasīja īso ziņojumu, kas beidzās ar standarta frāzi par policijas izmeklē�anu. - Protams, - viņ� piebilda, nogludinot laikrakstu uz rakstāmgalda, - mēs spētu identificēt līķi, vai ne, Eibel?

- Mister Finlij! Ser! To atrada daudzu jūd�u attālumā no �ejienes. Neviens, iespējams... - Nolaizdams skatienu, viņ� sarāvās.

- Es no tevis gaidīju labāku darbu, Eibel. Tā bija mana kļūda. Tu nebiji rūpīgs, - viņ� sacīja, atdalot katru vārdu. - Protams, agri vai vēlu viņi līķi identificēs. Un es atkal bū�u spiests atbildēt uz jautājumiem. Dabiski, esmu pārliecināts, ka spēju tikt galā ar policiju, bet tās ir neērtības, Eibel. Es tie�ām domāju, ka tev vajadzēja aiztaupīt man �īs neērtības.

- Jā, ser. Es jūtos briesmīgi vainīgs. - Vainseps iedomājās no�ēlojamo braucienu uz kalniem, atbaido�o brezenta audeklu ar līķi, kas vilkās viņam nopakaļ. Viņa pleci saguma. - Es nevaru rast attaisnojumu.

- Nē, nē, nedomāju, ka tas ir iespējams. Tomēr, pārlūkojis atsauces par tavu darbu un nespēdams atrast nekādus nopietnus trūkumus, es mēģinā�u skatīties uz �o gadījumu caur pirkstiem. Tu uz dienu vai divām dosies uz austrumiem, Eibel. Es ticu, ka pret Konrojas jaunkundzi tu izturēsies smalkāk nekā pret misteru Dikarlo.

- Jā, ser. Paldies! Es bū�u... rūpīgs.

- Par to es ne�aubos. - Finlijs apveltīja viņu ar mirdzo�u smaidu, kas Vainsepam uzjundīja domas par haizivīm. - Izmetīsim no prāta �o nelaimīgo kļūdu. Es domāju, ka mums vairs nevajadzēs to vēl kādreiz apspriest.

- Jūs esat ļoti saproto�s, mister Finlij. - Vainseps piesardzīgi kāpās atpakaļ, lai tiktu laukā no kabineta. - Paldies!

- Jā, un - Eibcl! - Finlijs ar baudu vēroja, kā Vainseps apstājas pussoli un saraujas. - Es tie�ām domāju, ka �ajos apstākļos tev vajadzētu atdot man atpakaļ karoti.

- Ak! - Vainscpa seja sa�ļuka. - Protams.

Kad durvis bijīgi aizvērās, Finlijs, juzdamies jau daudz labāk, atgāzās krēslā. Izlasot rakstu, viņa prāts bija metis drud�ainus kūleņus, un tagad viņ� sevi mierināja ar dziļās elpo�anas vingrinājumiem. Lai nomierinātu dvēseli, pasaulē nebija nekā labāka par jogu.

Viņam būs vairāk jāpieskata Eibels, viņ� skumīgi domāja. Daudz vairāk. Ja Dikarlo lieta kļūs pārāk slidena, viņ� būs spiests glu�i vienkār�i izmest dārgo, uzticamo Eibelu vilkiem par gaļu.

Ta�u viņ� no sirds cerēja, ka tas nebūs jādara.

Par sevi viņ� neraizējās. Ja cilvēks ir pietiekami bagāts un ietekmīgs, prātoja Finlijs, viņ� parastajam likumam ir neaizsniedzams.

Policija nedrīkstēja viņam pieskarties. Neviens nedrīkstēja. Bet, ja kaut kādā apbrīnojamā kārtā viņi pienāktu par tuvu, vienmēr atradīsies kāds sīks upuris - kā Eibels -, ko viņiem pamest, lai sajauktu pēdas.

Ta�u viņ� bija �ēlsirdīgs. Finlijs smaidot paņēma etui, ko bija atnesis atpakaļ uz kabinetu, un sāka to glāstīt. Ļoti �ēlsirdīgs - reizēm līdz nejēdzībai.

Ja vien Eibels rūpīgi izpildīs viņa norādījumus un tiks galā ar Konrojas jaunkundzi, nebūs nekādas vajadzības viņu nogalināt. Pilnīgi nekādas vajadzības.

Bija tik labi atrasties mājās un doties vienkār�ajos ikdienas darbos. Mierinot sevi ar tiem, Dora centās nedomāt par gaidāmo tik�anos ar misteru Petroju.

Viņa nebija aptvērusi, ka ir parasta, ikdieni�ķa sieviete, kura vēlas dzīvi bez piedzīvojumiem. Kailā patiesība bija tāda, ka viņa vēlējās atpakaļ savu vienkār�o dzīvi. Vēl vairāk - viņa vēlējās garlaikoties.

D�eds vismaz nebija ievērojis viņas ēstgribas trūkumu. Dora bija pārliecināta, ka viņ� būtu izteicis piezīmes, ja viņai nebūtu izdevies to tik labi noslēpt. Te palīdzēja arī sievi�ķīgā kosmētikas māksla. Lai arī viņai zem acīm bija radu�ās ēnas, āda kļuvusi bāla un nedzīva, ar sejas krēmiem un pūderiem to visu izdevās labi nomaskēt.

Viņa cerēja, ka spēs maskēties vēl līdz ceturtdienai.

Dora berzēja pieri starp acīm, kur koncentrējās pulsējo�as sāpes, ko nespēja remdēt, �ķita, nekādas aspirīna devas, un tobrīd veikala durvis atvērās. Nekas viņai nespēja sagādāt lielāku prieku par tēva smaido�o un viegli apreibu�o seju.

- Izij, mana mīļā!

- Tēt, mana patiesākā mīlestība! - Viņa piegāja tēvu noskūpstīt, bet jau nākamajā mirklī atskārta, ka piekļāvusi seju viņa plecam cie�ā apskāvienā.

Viņ� atbildēja skāvienam. Lai gan viņa acis aptum�oja ba�as, kad viņ� atkāpās, tās jau atkal smaidīja.

-Tu pavisam viena, meitenīt?

- Vairs ne. Rīts bija kluss. Varbūt vēlies kafiju?

- Pusi tasītes. - Viņ� domāja, vērodams, kā Dora pieiet pie kafijas galdiņa un lej tasē melno �ķidrumu. Kventins pazina savus bērnus - pazina viņu sejas, viņu balss noskaņas, smalko ķermeņa valodu. Izidora kaut ko slēpj, viņ� prātoja. Gan jau viņ� noskaidros, ko.

- lāva māte sūta mani kā vēstnesi. - Viņ� paņēma tasīti, tad izvilka savu plakanpudeli un papildināja to ar dāsnu viskija devu. - Lai es nodotu uzaicinājumu uz kokteiļiem un sarunām tev un tavam jaunajam cilvēkam.

- Ja tu runā par D�edu, es domāju, ka viņ� nepiekristu aprakstam, bet uzaicinājumu pieņemtu. Kad?

- Ceturtdienas vakarā. - Kventina uzacis saraucās, kad viņ� ievēroja kaut ko uzzibsnam meitas sejā. - Pirms teātra, protams.

- Protams. Ls labprāt viņam pavaicā�u.

- Ls nodo�u ielūgumu pats. Vai viņ� ir aug�ā?

- Nē, manuprāt, viņ� ir izgājis. - Dora malkoja kafiju, pateicīga, ka da�i skatlogu aplūkotāji paiet garām, neiegrie�oties veikalā. - Ja vēlies, vari sastapt viņu vēlāk.

Kventins vēroja, kā Dora groza rokās cukurtrauku.

- Vai esat saķildoju�ies?

- Mēs neķildojamies. - Viņa izmocīja smaidu. - $ad tad mēs plē�amies, bet sīki strīdi neietilpst mūsu rituālos. - Viņa paņēma cepumu, tad atkal to nolika. - Zini, es �odien jūtos mazliet nemierīga. Vai nevēlies iziet pastaigāties?

- Ar skaistu sievieti? Jebkurā laikā.

- Ls paņem�u mēteli.

Kventina acis piemiedzās, prātojot, vai pa�a izvēlētais partneris būtu padarījis viņa meitenīti tik nemierīgu. Ta�u, kad Dora atgriezās, pogādama mēteli, viņa acis atkal staroja smaidā.

- Man �ķiet, es atceros kādu, kam patika vizināties ar autobusu. Varbūt mums vajadzētu aizbraukt uz Ņūmārketu un pastaigāt gar veikalu skatlogiem.

- Mans varonis. - Dora apgrieza otrādi uzrakstu SLĒGTS un pieķērās tēva elkonim.

Kventins nopirka viņai �elejas konfektes, un viņai pietrūka dū�as tās neēst. Viņi staigāja pa ielām, izbaudot aukstumu, bruģi, veikalu skatlogu kosmopolītisko gaisotni. Kad Dora sajuta kārdinājumu pēc Limo�as kārbiņas un ka�mira svītera, viņa zināja, ka jūtas labāk.

Vēj� svilpoja kailajos kokos, bet viņi apsēdās uz soliņa nobaudīt vēl nedaudz kafijas. Kventina kafija atkal tika godam at�ķaidīta.

- Vai gribi, lai nopērku tev dāvanu? - viņ� vaicāja. - Tu vienmēr smaidīji, kad tev izdevās mani pierunāt, lai iegādājos tev kādu nieciņu.

- Es vienmēr esmu bijusi komerciāli noskaņota, vai ne? -Uzjautrināta pati par sevi, viņa nolika galvu tēvam uz pleca.

- Tev vienmēr patiku�as skaistas lietas - un tu esi pratusi tās novērtēt. Tas ir talants, Izij, nevis trūkums.

Dora juta, ka acīs sakāpj muļķīgas asaras.

- Dro�i vien man ir kaprīzs noskaņojums. Es vienmēr biju domājusi, ka Villijs ir kaprīzs.

- Visiem maniem bērniem ir brīni�ķīgi noskaņojumi, -stingrā balsī noteica Kventins. - Tas ir teātris, kas plūst tavās asinīs. Zini, ar māksliniekiem nekad nav viegli. Mēs neprotam iet vidusceļu.

- Un policisti?

Viņ� brīdi klusēja, lai iedzertu, lai papriecātos.

- Arī kārtības ievie�anu es uzskatu par mākslu. Da�i, protams, teiks, ka tā ir zinātne. Pareizais mirklis, horeogrāfija, drāma. Jā, tā ir māksla. - Viņ� mierinādams aplika roku Dorai ap pleciem. - Pastāsti, kā tu jūties, Izij!

Un viņa stāstīja. Viņa vienmēr bija stāstījusi tēvam par savām izjūtām, nebaidoties no kritikas vai nosodījuma.

- Es tik ļoti esmu viņā iemīlējusies. Gribu par to priecāties. Es gandrīz esmu laimīga, bet viņ� neuzticas tādām jūtām. Viņam �ajā ziņā nav nekādas pieredzes. Viņa vecāki nav viņam devu�i nekā no tā, ko mums devāt jūs ar mammu.

Nopūtusies viņa noskatījās, kā jauna māmiņa stumj pa bruģi ratiņus. Tajos sēdo�ais mazulis bija piesārtis un smējās. Doru piepe�i līdz ar pārsteigumu un neveiklības sajūtu pārņēma ilgas. Es arī tā gribu, viņa atskārta. Es gribu veselu stundu stumt ratiņus ar savu bērnu un smaidīt.

- Es baidos, ka mēs nespējam dot viens otram to, kas mums vajadzīgs, - viņa piesardzīgi teica.

- Vispirms jums jāatklāj, ko īsti jums vajag.

Dora ar ilgām noskatījās pakaļ mātei un bērnam.

- Manuprāt, es itin labi zinu, ko man vajag. Kā var gaidīt, lai vīrietis, kam bijusi no�ēlojama bērnība, spertu pirmo soli savas ģimenes radī�anā? Nav godīgi, ja es grū�u viņu pretī �im solim, un nav godīgi, ja es noliedzu, ka esmu pati to spērusi.

- Vai tev �ķiet, ka tikai cilvēki, kuri nāk no laimīgām ģimenēm, rada laimīgas ģimenes?

- Es nezinu.

- D�eda vecāmāte, �ķiet, domā, ka viņ� jau ir spēris �o pirmo soli un piesardzīgi mēģina iz�ķirties par otro.

- Es ne... - Viņa aprāvās un izslējusies sarauktu pieri uzlūkoja tēvu. - Viņa vecāmāte? Tu esi ar viņu runājis?

- Mums visiem trim - Rijai, tavai mātei un man - bija jauka tik�anās, kamēr jūs bijāt projām Kalifornijā. Jauka sieviete, - viņ� piebilda. - Tu viņai esi iepatikusies.

Dora piemiedza acis.

- Izskatās, man tev jāatgādina, ka esmu pieaugusi un D�cds tāpat. �aubos, vai tas ir pareizi, ka jūs sē�at un apsprie�at mūs, it kā mēs būtu neattapīgi bērni.

- Bet jūs esat mūsu bērni. - Viņ� labvēlīgi pasmaidīja un papliķēja pa Doras piesārtu�o vaigu. - Kad jums pa�iem būs bērni, jūs sapratīsiet, ka mīlestība nekad nebeidzas, tāpat kā rūpes, lepnums un jauk�anās bērnu darī�anās. - Viņ� starojo�i uzsmaidīja meitai. - Es tevi mīlu, Izij, un tev ļoti ticu. - Viņ� ieknieba Dorai zodā. - Tagad pastāsti, kas vēl tev sagādā raizes.

- Es nevaru. - Un viņai bija �ēl, ka viņa to nespēj. - Bet varu tev pateikt, ka da�u dienu laikā tam vajadzētu atrisināties.

- Es neok�ķerē�u, - viņ� sacīja. Vismaz ne tagad, kad viņa tik acīm redzami saglabāja modrību. - Bet, ja tu drīzumā neizskatīsies priecīgāka, es tev uzsūtī�u māti.

- Es smaidu. - Viņa parādīja zobus. - Redzi, priecīgākai nav iespējams būt.

Sim brīdim apmierināts, Kventins piecēlās. Izmetis tuk�o tasīti atkritumu tvertnē, viņ� pastiepa roku.

- Iesim iepirkties.

- Viņa ir kā nervu kamols. - D�eds bija saticies ar Brentu sporta zālē, lai varētu kaut nedaudz atbrīvoties no sasprindzinājuma, dauzot smago boksa maisu. - Viņa to neatzīst, bet jūtas iek�ēji sasaistīta. - Arī pats juzdamies krietni sasaistīts, D�eds apveltīja maisu ar īsiem, asiem sitieniem. Tā kā Brentam bija likts turēt maisu, viņ� tikai nostenējās zem sitienu spēka. - Es neesmu nekāds palīgs.

- Mēs strādājam, cik ātri vien varam. - Brents juta, kā sviedri straumītēm plūst zem krekla, un vēlējās, kaut viņi būtu norunāju�i satikties kādā jaukā kafijas veikalā. - Pēc ceturtdienas tik�anās mums vajadzētu turēt viņu no tā visa pēc iespējas tālāk.

- Tas nav viss. - D�eds no smagā maisa pārgāja pie vieglā, sagādājot Brentam neizsakāmu atvieglojumu. Acis piemiedzis, D�eds tik sparīgi dauzīja maisu, ka tā kontūras vairs nebija saskatāmas. - Viņa mani mīl.

Brents noņēma aizsvīdu�ās brilles, lai notīrītu stiklus.

- Vai tas būtu kaut kas jauns?

- Viņai vajag vairāk, nekā es spēju dot. Viņa ir pelnījusi vairāk.

- Varbūt. Vai viņa sūdzas?

- Nē. - Mirk�ķinot sviedriem pieplūdu�ās acis, D�eds nikni vicināja dūres.

-Tad nomierinies un baudi priekus.

D�eds pagriezās pret viņu spēji un neganti, un Brents gaidīja, ka teju, teju sekos sitiens.

- Es neesmu nekāds nolādēts baudītājs. Dora arī neizskatās pēc tādas. Tas ir... - Viņ� aprāvās, saskaities par noslēpumaino smaidu Brenta sejā. - Neizaicini mani, - viņ� ļoti klusi sacīja.

- Tikai ķemmēju ūdeņus, kaptein. - Kad D�eds pastiepa savus cimdus, Brents tos paklausīgi atsaitēja. - Ja jau par to runājam, klīst baumas, ka tu ap pirmo datumu atgriezī�oties darbā. Goldmcns staigā sapīcis.

- Viņ� jutīsies labāk, kad es parakstī�u papīrus par viņa pārcel�anu.

- Ak, ļauj man pielūgsmē mesties pie tavām kājām.

Atlai�ot vaļā sa�ņaugto dūri, D�eds pasmaidīja.

- Pirmdien sniegsim oficiālu paziņojumu. Un, ja tu, draugs, mēģināsi mani �eit noskūpstīt, es tevi nogāzī�u uz matra�a. - Viņ� paņēma dvieli, lai noslaucītu seju. - Pagaidām Goldmens ir vadībā. Vai ceturtdienai viss noorganizēts?

- Mums būs divi vīri veikalā. Vēl divi ārpusē un sakaru furgons puskvartāla attālumā, ļa vien Dora sekos mūsu norādījumiem, mēs uztversim katru izteikto vārdu.

-Viņa tiem sekos.

Kopā ar tēvu pavadītā stunda bija modinājusi Dorā vēlē�anos pēc ģimenes. Viņa tai padevās, slēdzot veikalu stundu agrāk un apciemojot Lī. Troksnis, kas skanēja no dzīvojamās istabas, remdēja viņas dvēseli.

- Manuprāt, Ri�i ja trompetes spēle ir pamatīgi uzlabojusies, - atzīmēja Dora.

Pie�ķiebusi galvu, Lī ieklausījās nenoslīpētajās mūzikas skaņās ar dalītām jūtām - lepnumu un samiernieciskumu.

- Pēc trim nedēļām skolā paredzēts orķestra koncerts. Esmu aizrunājusi tev vietu pirmajā rindā.

- Lai Dievs tevi svētī. - No blakusistabas atskanēja slāpēti būk�ķi, kas bija - tad, ja cilvēkam netrūka iztēles, - kavalērijas parāde un pārdro�i aicinājumi uz dumpi. - Man tas bija vajadzīgs. - Dora apmierināta noslīga uz taburetes pie virtuves letes.

- Es labprāt tevi atstātu uz pāris stundām. - Lī pielēja vēl mazliet burgundie�a sautējumam, kas tobrīd burbuļoja uz pavarda.

- Tik daudz man nav nepiecie�ams. - Dora iedzēra steidzīgu vīna malku. - Nē. �odien es kādu laiku pavadīju kopā ar tēti, un tas man lika pārdomāt, ko es darītu, ja viņ� nebūtu gadījies pa rokai. Tas arī viss.

- Kaut kas notiek. - Lī sarauktu pieri piesita karoti pie kastroļa sāna un nolika to uz karo�u paliktņa pīles izskatā. - Tev starp uzacīm radusies grumba. Un tu esi bāla. Tu vienmēr izskaties bāla, kad esi par kaut ko noraizējusies.

- Tu arī būtu noraizējusies, ja tie�i pirms janvāra beigu inventarizācijas būtu spiesta meklēt jaunu grāmatvedi.

- Nav labi. - Lī pētīdama pieliecās tuvāk. - Tu esi dzēlīga, Dora, un tam nav nekāda sakara ar veikala lietām. Ja tu man visu neizstāstīsi, es tev uzsūtī�u mammu.

- Kāpēc visi mani biedē ar mammu? - noprasīja Dora. - Es jūtos nemierīga, jā? Manā dzīvē radies pāris dīvainu pavērsienu. Es vēlētos, lai mana ģimene respektētu manu privāto dzīvi tik daudz, ka ļautu pa�ai tikt galā ar savām problēmām.

- Labi. Piedod! Tie�ām.

Pārvilkusi plaukstu pār seju, Dora ievilka elpu.

- Nē, tu piedod! Man nevajadzēja tev uzbrukt. Dro�i vien tas vēl pēc lidojuma. Es labāk do�os mājās, ieie�u karstā vannā un divpadsmit stundas nogulē�u.

- Ja rīt tu nejutīsies labi, es varu atnākt agrāk.

- Paldies! Es tev piezvanī�u. - Viņa jau gribēja noslīdēt no taburetes, kad pie sētaspuses durvīm atskanēja klauvējiens.

- Sveikas! - Durvīs galvu pabāza Mērija Pēta. - Es atnācu pakaļ saviem briesmoņiem. - Viņa kādu brīdi ieklausījās klaigā�anā un trompetes skaņās. - Ak, �ī mazo kāju dipoņa! Brīni�ķīgi, vai ne?

- Apsēdies! - uzaicināja Lī. - Ja vien tu nesteidzies.

- Es labprāt apsēstos. - Viņa nopūzdamās ieņēma vietu blakus Dorai. - Esmu bijusi uz kājām tie�i astoņas stundas. -Viņa dziļi ievilka nāsīs gaisu. - Ak Dievs, kā tu paspēj audzināt bērnus, strādāt un vēl tik labi gatavot?

- Man ir saproto�a priek�niecība. - Lī smaidot ielēja Mērijai Petai glāzē vīnu. - Viņa man iedeva brīvdienu.

- Ja pieminam darbu, vai nav satrieco�i jaunumi par D�edu, ko?

- Kādi jaunumi?

- Viņ� atgrie�as darbā. - Aizvērusi acis, viņa apļoja kaklu un nepamanīja Doras neizpratnes pilno skatienu. - Brents jūtas kā septītajās debesīs. Protams, viņ� nevarēja ciest Goldme-nu. Kur� gan varēja? Ta�u tas ir kas vairāk. Departamentam ir vajadzīgs D�eds, un D�edam ir vajadzīgs departaments. Tagad, kad viņ� pieņēmis lēmumu atgriezties, kļūst pavisam skaidrs, ka viņ� dabūs atpakaļ savu posteni. Nedomāju arī, ka viņ� gaidīs līdz pirmajam datumam, lai pārņemtu vadību. Citādi... - Viens skatiens Doras sejā lika Mērijai Petai spēji aprauties. - Ak, sasodīts! Vai es atkal būtu pasteigusies? Kad Brents man pateica, ka oficiālais apstiprinājums bū�ot pirmdien, es vienkār�i pieņēmu, ka tu jau to zini.

- Nē, D�eds neko neteica. - Viņa pūlējās savilkt lūpas smaidā, bet nespēja panākt, lai smaids iegultu skatienā. - Ta�u tās ir labas ziņas. Nē, lieliskas ziņas. Es ne�aubos, ka tie�i tas viņam bija vajadzīgs. Cik ilgi tu jau zini?

- Pāris dienu. - Idiotisms, nodomāja Mērija Pēta, bet nebija īsti pārliecināta, kam �o apzīmējumu velta - sev vai D�edam. - Esmu pārliecināta, ka viņ� pats tev to gribēja pastāstīt. Tiklīdz viņ�, ak... - Viņa nespēja izdomāt nevienu piemērotu atrunu. - Atvaino!

- Nevajag. Es tie�ām priecājos to dzirdēt. - Piecēlusies no taburetes, Dora mehāniski pasniedzās pēc mēteļa. - Man jāiet.

- Paliec uz vakariņām, - steig�us ieteicās Lī. - Te ir diezgan.

- Nē, man �is tas vēl darāms. Pasveicini Brentu! - viņa sacīja Mērijai Pctai.

- Protams. - Kad durvis aizvērās, Mērija Pēta nolieca galvu uz sa�ņaugtajām dūrēm. - E's jūtos tā, it kā būtu nobraukusi kucēnu. Kāda velna pēc viņ� nav viņai pastāstījis?

- Tāpēc, ka viņ� ir kretīns. - Lī balss bija dusmās aizsmakusi. - Visi vīrie�i ir kretīni.

- Tas ir pierādīts, - Mērija Pēta piekrita. - Bet kāpēc viņ� nepateica? Tā nu gan ir salta rīcība. Lī, es pazīstu D�edu ilgu laiku, un viņ� nav salts. Piesardzīgs, bet ne salts.

- Varbūt viņ� aizmirsis, kāda ir at�ķirība.

Savādas domas nāk prātā pulksten divos naktī. It sevi�ķi vīrietim, kas gaida sievieti. Viņ� sāk prātot, pārdomāt, raizēties un svīst. D�eds staigāja pa savu dzīvojamo istabu, izgāja pa durvīm, ko bija atstājis vaļā, un sāka soļot �urpu turpu pa gaiteni.

Tāpat kā neskaitāmas reizes �ajās pēdējās �etrās stundās, viņ� piegāja pie sētaspuses durvīm un vērās laukā uz grantēto stāvvietu. Viņa automa�īna tur ārā stāvēja viena pati, tāpat kā viņ� bija viens pats iek�pusē. No Doras nebija ne miņas.

Kur, pie velna, viņa bija? D�eds atgriezās savā dzīvoklī, lai ieskatītos pulksteni, lai salīdzinātu to ar laiku savā rokaspulk-stenī. Divi un viena minūte. Ja viņa pēc desmit minūtēm nepār-radīsics, D�eds nosolījās, viņ� sasauks visus savus kolēģus un izziņos trauksmi.

D�eds palūkojās uz telefona aparātu. Tikai pacēlis klausuli, viņ� atskārta, ka plauksta ir nosvīdusi. Lādēdamies viņ� nometa klausuli atpakaļ. Nē, viņ� neapzvanīs slimnīcas. Viņ� pat neļaus sev domāt tādas domas.

Bet kur, pie velna, viņa palikusi? Kas, pie velna, viņai varēja būt darāms pulksten divos naktī?

Viņ� jau atkal sniedzās pēc klausules, kad prātā ienāca jauna ideja. Ja vien viņa necen�as viņam atmaksāt. Tā bija dro�a, pat nomierino�a doma, tāpēc viņ� to apspēlēja. Vai tā viņa bija jutusies, kad viņ� pārradās mājās vēlu, ne ar vārdu nebrīdinājis? Vai viņa to darīja, lai parādītu, cik sāpīgs ir klusums, kad cilvēks, kas tik daudz nozīmē, ir neaizsniedzams?

Viņa netiks sveikā cauri, nolēma D�eds. Viņa par to samaksās. Kad D�eds jau atkal sniedzās pēc klausules, viņ� sadzirdēja ārdurvīs pagrie�amies atslēgu.

Dora vēl nebija atvērusi durvis, kad viņ� jau bija izbrāzies gaitenī un pieskrējis pie durvīm.

- Kur, pie velna, tu biji? - Jautājums izlauzās līdz ar rai�-pilnām dusmām. - Vai tu vispār zini, cik ir pulkstenis?

- Jā. - Viņa ļoti uzsvērti aizvēra un aizslēdza durvis. - Atvaino, es nezināju, ka man ir noteikta komandanta stunda.

Dora pagāja viņam garām tikai tāpēc, ka D�eds bija pārāk apstulbis, lai viņu aizturētu. Ta�u viņ� ātri atguvās. Panācis Doru pie viņas dzīvokļa durvīm, viņ� spēji pagrieza viņu pret sevi.

- Tikai vienu mirklīti, Konroja. Aizmirsīsim �obrīd personiskās attiecības. Fakti liecina, ka tu esi galvenais mērķis, un tas bija ārkārtīgi bezatbildīgi, ka tu uz pusi nakts pazudi nezināmā virzienā.

- Es atbildu pati sev un pati par sevi. - Atslēgusi durvis, viņa tās atvēra. - Un, kā tu redzi, ar mani viss ir pilnīgā kārtībā.

Viņ� spēji atbalstīja plaukstu pret durvīm, neļaujot tās aizvērt.

-Tev nebija tiesību...

- Nestāsti man par tiesībām, - viņa pārtrauca D�edu ļoti vēsā, ļoti mierīgā balsī. - Es pavadīju vakaru tā, ka vēlējos to pavadīt.

Viņā burbuļoja dusmas un no�ēla.

- Un kā tas būtu?

-Vienatnē. - Dora novilka mēteli un pakāra to skapī.

-Tu tā darīji tādēļ, lai es uztrauktos, vai ne?

- Nē. - Pagājusi viņam garām, Dora devās uz virtuvi ieliet sev glāzi ūdens. - Es tā darīju tāpēc, ka man tā gribējās. Atvaino, ja tas tevi uztrauc. Man neienāca prātā, ka tu varētu raizēties.

- Tev neienāca prātā. - Aizvainots viņ� izrāva glāzi Dorai no rokām un iemeta to izlietnē. Tā sa�ķīda gabalos. - Pārstāj, Konroja! Tu ļoti labi zināji, ka es bū�u gandrīz zaudējis prātu. Es jau grasījos zvanīt un izziņot meklē�anu.

- Vai nav interesanti, cik viegli �ie policijas jēdzieni plūst pār tavām lūpām? Labi, ka tu atgriezies policijā, Skimerhorn. No tevis iznāk draņķīgs civilais. - Viņas acis bija tikpat neizteiksmīgas, cik balss. - Vai pēc reglamenta tev jāsaņem apsveikumi, kaptein, vai tikai laba vēlējumi? - Kad viņ� neatbildēja, Dora pamāja. - Manis pēc lai būtu abi.

- Oficiāli to izziņos tikai nākamnedēļ. - Viņ� runāja uzmanīgi, pētot Doras vaibstus. Viņ� nekad vēl nebija redzējis viņas acis tik aukstas, nedz arī tik atsve�inātas. - Kā tu uzzināji?

- Kāda tam nozīme? Svarīgi ir tikai tas, ka es to neuzzināju no tevis. Atvaino! - Dora aizsteidzās viņam garām uz dzīvojamo istabu.

Uz mirkli aizvēris acis, viņ� lādēja sevi, ka bijis tāds muļķis.

-Tātad tu esi noskaitusies. Labi. Bet tas...

- Nē, - viņa pārtrauca D�edu. - Nav vis labi. Un es neesmu noskaitusies. - Tā kā viņa bija nogurusi, turklāt neizturami nogurusi, viņa padevās un apsēdās uz krēsla atzveltnes. - Varētu teikt, ka esmu apgaismota. Varētu pat teikt, ka esmu iztuk�ota, bet nē, D�ed, dusmīga es neesmu.

Klusā samierinā�anās viņas balsī nonāca līdz D�eda apziņai.

- Dora, es to nedarīju tādēļ, lai tevi sāpinātu.

- Es to zinu. Tāpēc es jūtos apgaismota. Tu man nepastāstīji, jo uzskatīji, ka tā nav mana darī�ana. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka tu negribēji, lai tā būtu mana darī�ana. Tas bija svarīgs lēmums tavā dzīvē. Tavā dzīvē, - viņa atkārtoja ar dzeldīgu uzsvaru. - Ne manējā. Kāpēc tad lai tu pūlētos man stāstīt?

Dora slīdēja projām no viņa. Viņ� stāvēja divu pēdu atstatumā un vēroja, kā attālums palielinās milzu soļiem. Tas viņu �ausmināja.

- Klausoties tevī, var domāt, ka es to no tevis slēpu. Man vajadzēja tikt skaidrībā, tas viss. Es domāju, ka tu nesapratīsi.

-Tu nedevi man iespēju saprast, D�ed, - viņa klusi sacīja. - Vai tu domā, ka ar tādām jūtām, kādas man bija pret tevi, es varētu nesaprast, cik tev svarīgs ir darbs?

Tas, ka Dora runāja pagātnē, lika straujiem panikas viļņiem pārskriet pār D�eda muguru.

- Tam nav nekāda sakara ar tevi. - Tiklīdz vārdi bija pārvēlu�ies pār lūpām, viņ� saprata, cik tie nepareizi. Viņas acis joprojām bija sausas, bet skatiens kļuva sāpīgs. - Es tā nebiju domājis.

- Man �ķiet, ka biji gan. Kaut es spētu tevi nevainot, bet es vainoju. Es zinu, ka tev klājies smagi, bet tev bija ilgs laiks, lai izvēlētos. Tu izvēlējies nepieņemt manas jūtas, un tu izvēlējies neļaut sev �im jūtām atbildēt. Un tajā es tik tie�ām tevi vainoju, D�ed.

Viņas balss nenodrebēja, acis raudzījās mierīgi, bet rokas klēpī bija cie�i sa�ņaugtas.

- Es tevi ļoti vainoju, jo tu mani sāpināji. Es jau tev teicu, ka ne visai labi pacie�u sāpes, un es neizliekos, ka man nesāp, ja man sāp. Tā kā tu esi pirmais vīrietis, kas salauzis manu sirdi, domāju, ka tev tas jāzina.

- Dieva dēļ, Dora! - Viņ� gribēja tuvoties, bet veids, kā viņa pielēca kājās un atkāpās, laupīja drosmi.

- Es negribu, lai tu man �obrīd pieskaries. - Viņa runāja ļoti klusi, turēdamās pie savaldības slidenās maliņas. - Es patie�ām negribu. Mani pazemo apziņa, ka tas ir viss, kas mums bija.

- Tā nav patiesība. - Viņ� sa�ņaudza dūrēs gar sāniem nokārtās plaukstas, ta�u zināja, ka nespēj izlauzties cauri sienai, kuru bija starp viņiem uzcēlis. - Dora, tu pārspīlē. Tas ir tikai darbs.

- Kaut tā būtu! Ta�u mēs abi zinām, ka tā nav. Tā ir pati svarīgākā tavas dzīves daļa. Tu atteicies no tās, lai sevi sodītu, un tu ņem to atpakaļ, tāpēc ka nespēj justies bez tās laimīgs -un varbūt pat nespēj justies kā vienots veselums. Es par tevi priecājos, D�ed. Patie�ām priecājos.

- Man nav vajadzīga analīze. Man vajag, lai tu pārstāj runāt blēņas un esi prātīga.

- Esmu prātīga, tici man. Tik prātīga, ka gribu, lai mums abiem būtu vieglāk. Parīt tev jābūt skaidrībai par gleznu. Vai gandrīz skaidrībai. Pēc tam es vairs nebū�u tev vajadzīga.

- Sasodīts, tu ta�u zini, ka esi man vajadzīga.

Tobrīd viņas acis pieplūda ar asarām, un viņa cīnījās ar tām kā ar niknāko ienaidnieku.

- Tu nespēj iedomāties, ko es būtu atdevusi, lai dzirdētu �os vārdus pirms tam. Tikai vienu reizi. Lai tu paskatītos uz mani un pateiktu, ka es tev esmu vajadzīga. Ta�u es neesmu drosmīga sieviete, D�ed, un esmu spiesta sevi sargāt.

Nē, viņ� nespēja izlauzties cauri viņas uzslietajai sienai, bet viņas sāpes spēja. Tās izlauzās cauri plaisām un uzbruka viņam ar dūrēm.

- Ko tu, Dora, gribi?

- Kad ceturtdien būsim beigu�i, es domāju uz pāris nedēļām slēgt veikalu un doties ceļojumā uz kādu siltu vietu. Tev, cerams, būs pietiekami daudz laika, lai atrastu citu mitekli un izvāktos no �ejienes.

- Ar tādiem paņēmieniem neko nevar atrisināt.

- Tie ir mani paņēmieni. Un es uzskatu, ka man ir visas tiesības būt situācijas noteicējai. Atvaino, bet es negribu, lai tu �eit atrastos, kad atgriezī�os.

- Tik vienkār�i?

- Jā.

- Jauki. - Viņam bija savs lepnums. Viņ� arī agrāk bija atraidīts. Ja arī �oreiz atraidījums izdedzinās viņā caurumu, viņ� sameklēs, ar ko to aizpildīt. Ta�u viņ� nelūgsies. Lai viņ� nolādēts, ja lūgsies. - Es aizie�u, tiklīdz lieta būs pabeigta. - Tā

kā sāpēja, un sāpēja necie�ami, viņ� piesedza savas brūces ar profesionalitātes vairogu. - Rit pēc veikala slēg�anas te ieradīsies komanda. Viņi ievilks vadus. Kad tas būs paveikts, mēs pārrunāsim rīcības plānu.

- Labi. Esmu ļoti nogurusi. Es gribētu, lai tu tagad ietu. -Piegājusi pie durvīm, viņa tās atvēra. - Lūdzu!

Iedams Dorai garām, viņ� atskārta, ka dreb rokas. Dzirdot, kā durvis aiz viņa aizveras, D�edu pārņēma nepārprotama sajūta, ka viņ� tikko izraidīts no savas dzīves labākās daļas.

- Kas jums abiem noticis? - apvaicājās Brcnts, kad D�eds bija iekāpis sakaru furgonā.

Izlikdamies, ka nav dzirdējis jautājumu, D�eds izvilka cigareti.

- Kāda ir skaņa?

- Labi sadzirdama un skaidra. - Kaut ari Brcnts piedāvāja austiņas, viņam ne prātā nenāca rimties. - Pietiekami skaļa un skaidra, lai dzirdētu, kā jūs abi iek�ā sarunājaties - it kā pieklājīgi sve�inieki. Vai tev ne�ķiet, ka viņai vairāk būtu noderējis neliels morāls atbalsts nekā instrukcija par procedūru?

- Izbeidz! - Uzlicis austiņas, D�eds pārbaudīja aizmugurējo logu, lai pārliecinātos, ka veikals ir labi saredzams. - Vai katrs ir savā vietā?

- Viss kārtībā, - apstiprināja Brcnts. - Klau, varbūt tu justos labāk, ja būtu iek�pusē pie viņas.

- Viņa jutīsies ērtāk, ja manis nebūs. Klausies, es atbildē�u par saviem pienākumiem. - D�eds dziļi ievilka dūmu. - Tu atbildi par savējiem.

- Tu vēl nevadi parādi, kaptein. - Dusmas Brenta balsi modināja atbildes vilnī�us D�eda asinīs. Viņ� nepaspēja atbildēt, kad iesprak�ķējās radio.

- Bāze, te pirmā vienība. Aprakstam atbilsto�ais vīrietis tikko izkāpa no taksometra uz Dienvidu un Frontālās ielas stūra. Viņ� dodas rietumu virzienā.

- Izrāde sākusies, - nomurmināja Brents, bet D�eds jau sniedzās pēc portatīvā telefona. Dora atbildēja pēc pirmā signāla.

- Labdien! �Doras salons�.

- Viņ� ir puskvartāla attālumā, - D�eds sacīja bezkaislīgā balsī. - Es viņu redzu.

- Labi. �eit viss ir sagatavots.

- Izturies brīvi, Konroja.

- Protams.

- Dora... - Ta�u viņa jau bija nolikusi klausuli. - Sasodīts! -viņ� noteica klusi, nolemti, bezpalīdzīgi.

- Viņa tiks galā, D�ed.

- Jā, bet es nezinu, vai tik�u. - Viņ� vēroja, kā Vainseps, uzrāvis plecus pret vēju, steidzīgi tipina pa ietvi. - Es tikko izdomāju, ka mīlu viņu. - Nelikdamies ne zinis par pulsē�anu pakausī, viņ� uzlika austiņas tie�i īstajā brīdī, lai dzirdētu, kā no�ķind zvaniņi, kad Vainseps atvēra veikala durvis.

- Labdien! - Dora panāca soli uz priek�u un pasmaidīja savu laipno, jauniem klientiem domāto smaidu. - Vai varu jums palīdzēt?

- Konrojas jaunkundze? Es esmu Frānsiss Petrojs.

Viņas smaids kļuva platāks.

- Jā, mister Petroj. Es jūs gaidīju. - Viņa piegāja pie durvīm, lai pagrieztu otrādi izkārtni SLĒGTS. Viņas skatiens aiz-traucās pie furgona, tad novērsās. - Es ļoti priecājos, ka jums izdevās atbraukt. Vai varu piedāvāt jums kafiju? Varbūt tēju?

- Es negribētu jūs apgrūtināt.

- Jūs mani nebūt neapgrūtināsiet. Es vienmēr turu pa rokai gan kafiju, gan tēju, lai to piedāvātu klientiem. Patīkamā gaisotnē darījumi sokas daudz labāk.

- Tad cs labprāt iedzertu tēju. - Varbūt tēja remdēs vēdergraizes daudz labāk par �Alka-Scltzcr�, ko viņ� bija ieņēmis pirms stundas. - Jūsu veikals ir ļoti iespaidīgs.

- Paldies! - Dora gandarīta redzēja, ka roka uz tējkannas nemaz nedreb. - Man patīk, ka man apkārt ir skaistas lietas. Bet jūs jau saprotat.

- Atvainojiet?

- Kā mākslas darbu kolekcionārs. - Viņa smaidot nolika Vainscpam priek�ā uz galda tējas tasi. - Krējumu? Citronu?

- Nē, nē, neko, paldies!

- Jūs teicāt, ka jūsu specializācija ir abstraktā māksla, bet varbūt jūs ieinteresēs da�i darbi no manas nostalģiskās kolekcijas. - Viņa norādīja uz Bugati kopiju, kas karājās blakus Varga-sa meitenei.

- Jā, ak, ļoti jauki! Patie�ām ļoti jauki.

- Man otrā telpā ir arī vairākas labas karikatūras no �Liekulības tirgus�. - Vērodama Vainsepu, viņa malkoja tēju no savas tases. - Ta�u kā abstrakciju cienītāju jūs vairāk interesēs, teiksim, Botbijs vai Klipingdeils, - viņa nosauca izdomātus vārdus.

- Jā, protams. Izcili talanti. - Tēja dedzināja Vainsepa kuņģi kā etiķis. Viņ� bija centies, patiesi centies, rūpīgi studēdams grāmatu pēc grāmatas par abstrakto mākslu. Ta�u visi vārdi un attēli patlaban peldēja cauri viņa smadzenēm neaizķeroties. - Redziet, mana kolekcija nav pla�a. Tāpēc es visu uzmanību veltu topo�ajiem māksliniekiem.

-Tādiem kā Bilingslijs.

- Tie�i tā, - viņ� sacīja, atviegloti nopūzdamies. - Es ļoti gribētu redzēt darbu, Konrojas jaunkundz.

- Katrā ziņā. - Vainsepam pa priek�u viņa iegāja blakustel-pā. D�eda draudzene māksliniece bija krietni strādājusi, atdarinot gleznu. Tagad tā stāvēja kā no�ēlojama striptīza dejotāja starp askētiskajām Viktorijas laika lēdijām skaistā viesistabā.

- Ak! - Vainsepa gandarījums bija tik liels, ka viņ� gandrīz apraudājās. Glezna, protams, ir briesmīga, viņ� nodomāja. Patiesi briesmīga, bet tā atbilda aprakstam.

- Tik drosmīgs, augstprātīgs stils, - ieminējās Dora. - Es jutos līdz sirds dziļumiem savaldzināta.

- Jā, protams. Tā pilnīgi attaisno manas cerības. - Viņ� piegāja tuvāk, pētot otas vilcienus. - Es ļoti vēlētos to pievienot savai kolekcijai.

- Ne�aubos, ka tas notiks. - Dora ļāva savā balsī ieskanēties nedaudz zobgalīgam tonim. - Vai jums padomā kāds piedāvājums, Petroja kungs?

- Jā gan, piedāvājums, - viņ� sacīja, pūlēdamies flirtēt. - Man labāk patiktu, ja jūs noteiktu sākotnējo cenu.

- Ar lielāko prieku. - Apsēdusies polsterētā melnā krēslā, Dora sakrustoja kājas. - Varbūt sāksim ar divsimt piecdesmit tūksto�iem?

Vainsepam pavērās mute. Viņam izlauzās aiz�ņaugta rīkles skaņa, iekams izdevās atgūt aizkritu�o balsi.

- Konrojas jaunkundz, Konrojas jaunkundz, nevar būt, ka jūs runājat nopietni.

- Esmu pati nopietnība. Jūs izskatāties tā, it kā jums vajadzētu apsēsties, Petroja kungs. - Dora norādīja uz mazu kāju soliņu. - Tagad runāsim atklāti, - viņa turpināja, kad Vainseps bija noslīdzis uz soliņa. - Jums nav ne mazākās sajēgas par mākslu, vai ne?

- Jā, patie�ām. - Viņ� paraustīja kaklasaiti, kas sāka �ņaugt kaklu. - Kā jau teicu, mana kolekcija ir maza.

- Bet jūs melojāt, Petroja kungs, - viņa laipni sacīja. - Jums nav ne jausmas par abstrakto gleznu. Vai nebūs vienkār�āk un draudzīgāk, ja mēs atzīsim, ka pa�reizējā brīdī mūs abus vairāk interesē impresionisms, nevis ekspresionisms?

Pirmajā mirklī viņ� neko nesaprata. Pēc tam viņa miklai līdzīgā seja apskaidrojās.

- Jūs zināt par gleznu.

- Es ta�u to nopirku, vai ne?

- Jā, bet tā bija kļūda. - Viņa acis drud�aini iepletās. - Nē? Jūs zinājāt, jūs visu laiku zinājāt par Monē? Jūs strādājāt pie Dikarlo? Jūs - jūs krāpāties! - viņ� izmeta no�ēlojamā balsī.

Dora pasmējās un pieliecās tuvāk.

- Jums nevajadzētu runāt tik aizskartā tonī. Galu galā jūs atsūtījāt Dikarlo uz �ejieni, vai ne?

- Tā bija viņa vaina. - Vainseps sa�utis pameta gaisā rokas. - Viss �is sajukums ir viņa vaina. Nesaprotu, kāpēc man bija �ēl, ka viņ� mira tik nelabā nāvē.

Policijas fotogrāfijā redzētais tēls neķītri nozibēja Dorai gar acīm.

- Tātad jūs viņu nogalinājāt, - Dora nomurmināja. - Par to.

Ta�u Vainseps neklausījās.

- Tagad man atkal jāizstrebj visa ievārītā putra. Es neesmu priecīgs par divsimt piecdesmit tūksto�iem, Konrojas jaun-kundz. Nemaz neesmu priecīgs.

Viņ� piecēlās. Arī Dora piecēlās. Brīdī, kad viņ� pabāza roku zem mēteļa, pa sētaspuses durvīm iebrāzās policisti.

- Mierā!

Pametis vienu skatienu uz iero�u stobriem, kas bija pavērsti pret viņu, Vainseps nokrita zemē kā nopļauts. No viņa rokas izslīdēja �eku grāmatiņa un plauk�ķēdama nokrita uz grīdas.

- Viņ� gribēja man par to samaksāt, - neskanīgi noteica Dora. Viņa kā apreibusi noskatījās, kā divi policisti izved nesakarīgi vāvuļojo�o un rokudzel�os ieslēgto Vainsepu no veikala. Viņai nevajadzēja noliekt galvu starp ceļiem, ta�u viņa palika sē�am. Viņa nebija dro�a, vai kājas spēs noturēt viņas auguma svaru. - Viņ� gribēja izrakstīt man �eku. - Viņai izlauzās smiekli, kuros tik tikko bija jau�ama histērija.

- Ņem! - D�eds iespieda viņai rokās tasīti.

- Kas tas ir?

- Tēja, ko tu dzēri, - un klāt nedaudz brendija.

- Laba doma. - Dora iztuk�oja tasi kā ūdeni un juta, kā �ķidrums sasilda drebo�o pakrūti. - Ceru, jūs dabūjāt visu, ko gribējāt.

- Pietiekami. - D�edam gribējās ar pirkstu galiem pieskar-

tics viņas matiem, bet viņ� baidījās, ka Dora atrausies. - Tu labi strādāji, Ncnsija.

- ļā, taisnība. - Viņa pacēla acis, un abu skatieni sastapās.

- Dro�i vien savā ziņā mēs nemaz nebijām tik slikta komanda.

D�cds labu laiku viņā nolūkojās.

- Tev bija grūti.

- Esmu cēlusies no diezgan izturīga materiāla, Skimer-horn. Konroji tik viegli ncsaliccas.

- Tu biji lieliska! - Iebrāzies pa durvīm, Brents saņēma Doru aiz elkoņiem un, izcēlis no krēsla, cie�i noskūpstīja. - Teicams darbs, Dora. Ja vēlies iestāties policijā, manas rekomendācijas tev garantētas.

- Paldies! Ta�u es domāju likt malā savu lupu un pensneju.

- Ko tu saki?

- Nensija Drū, - nomurmināja D�eds, jūtot, ka sirds sa�ļūk papē�os. - Es eju ar Brentu nopratināt Vainsepu. Vai tu iztiksi?

- Viss būs labi. Patiesībā pat pārāk labi. - Doras smaids pauda drosmi, ta�u viņa nedro�i apsēdās uz krēsla atzveltnes.

- Man vēl aizvien ir grūti iedomāties, ka �is no�ēlojamais cilvēciņ� ir visu organizējis un nogalinājis Dikarlo.

Brents atvēra muti, bet ātri to aizvēra, pamanījis D�eda a�o, brīdino�o skatienu.

- Mēs esam ierakstīju�i diezgan daudz, lai izvilktu no viņa pārējo. - Tā kā rokas �ķita nekam nevajadzīgas, D�eds sabāza tās kabatās. - Tu tie�ām esi pārliecināta, ka ar tevi viss būs kārtībā?

- Es teicu, ka būs. Ej un esi policists! - Viņa mīkstināja vārdus ar smaidu. - Tev piestāv. - Viņa pieglauda matus. D�eds vēroja, kā cirtas skaisti sakrīt atpakaļ. - Es būtu pateicīga, ja jūs man piezvanītu un pastāstītu par nopratinā�anas rezultātiem.

- Mēs sniegsim sīku ziņojumu, - apsolīja Brents.

- No rīta. - Nu jau juzdamās labāk, viņa piecēlās kājās. - Es ie�u aug�ā un gulē�u līdz nākamās dienas rītam. Ja esat �eit pabeigu�i, es aizslēg�u aiz jums durvis.

Dora pavadīja viņus līdz durvīm. D�eds pagriezās un saņēma viņas roku uz durvju roktura. Viņ� nespēja atturēties.

- Es vēlētos rit ar tevi aprunāties, kad tu jutīsies tam gatava.

Viņa gandrīz padevās. Gandrīz. Viņas skatienā pavīdēja visas sāpes, ko viņa turēja sevī. Ta�u labāk bija nogriezt kā ar nazi.

- Esmu diezgan aizņemta, D�ed. Esmu pasūtījusi biļetes uz rīta reisu līdz Arubai. Man jāsakravājas.

Nedz viņas balss, nedz sejas izteiksme nedeva ne mazāko cerību.

- Tu pārvācies ātri.

- �ī vieta �ķita vislabākā tuvākajā apkārtnē. Es aizsūtī�u tev kartīti.

Nespēdama izturēt sava lēmuma rūgto pēcgar�u, viņa atbrīvoja plaukstu no D�eda tvēriena un a�i to paspieda.

- Sadod viņiem kārtīgi, kapteini

Ātri aizvērusi durvis, viņa pagrieza slēdzenē atslēgu.

- Kāpēc tu viņai nepastāstīji, ka esam lūgu�i Losand�elosas policijas departamentu apcietināt Finliju? - noprasīja Brents, kad viņi bija iznāku�i uz ietves.

D�edam sāpēja, viscaur sāpēja, it kā kāds ne�ēlīgi un metodiski būtu piekāvis viņu ar smagām dūrēm.

- Vai tu domā, ka tas uzlabotu viņas miegu?

- Nē, - Brents nomurmināja, D�edam aizejot. - Dro�i vien ne.

Dora mēģināja sev iestāstīt, ka miegs ir tie�i tas, kas viņai nepiecie�ams. Viņa nebija pienācīgi izgulējusies jau vairāk nekā nedēļu. Dora aizvilka ārdurvīm priek�karu, tad saņēma visus spēkus, lai paceltu kafijas un tējas paplāti.

Tiklīdz viņa nonāks Arubā, viņa sev nosolījās, viņa nedarīs neko citu, tikai gulēs. Viņa gulēs gultā, pludmalē, okeānā. Viņa izdzīs �o sūrsto�o depresiju no savas miesas un prāta ar Kārību saules palīdzību, pārvarēs ziemas nomāktību un atgriezīsies iedegusi un atguvusies.

Nolikusi paplāti uz rakstāmgalda, viņa rūpīgi aizslēdza noliktavas durvis un, ieslēgusi signalizāciju, devās aug�up.

Vairāk aiz pieraduma, nevis kārtības pēc, Dora ienesa paplāti virtuvē, lai nomazgātu. Pagriezusies no izlietnes, viņa stāvēja aci pret aci ar Finliju.

Pasmaidījis viņ� saņēma Doras nejutīgo plaukstu.

- Esmu nolēmis izmantot jūsu viesmīlīgo piedāvājumu, Izidora Konroja. Un vai drīkstu sacīt, ka jums ir burvīga māja?

- Es tie�ām domāju, ka man nevajadzētu sniegt kaut kādas liecības bez advokāta klātbūtnes. - Vainseps ko�ļāja apgrauztos nagus, laiku pa laikam pamezdams skatienu uz Brentu un D�e-du. - Es tie�ām tā domāju.

- Kā vēlaties. - Brents paraustīja plecus un apsēdās jāteniski uz krēsla. - Mums ir daudz laika. Vai vēlaties kādam piezvanīt, varbūt vēlaties publisko aizstāvi?

- Publisko aizstāvi? - Tas aizskāra lepnumu, un Vainseps izslējās. - Nu nē, es varu atļauties advokātu. Man ir ļoti labs postenis. - Ta�u viņa advokāts dzīvoja Losand�elosā. - Iespējams, ja jūs paskaidrotu vēlreiz, kāpēc es �eit atrodos, mēs varētu iztikt bez tādas formalitātes.

- Jūs tiekat turēts aizdomās par zādzību, kontrabandu un turklāt par līdzdalību policijas virsnieka noslepkavo�anā, piebilda Brents.

- Tas patie�ām ir absurds. - Lepnums atkal noplaka, un Vainseps sakņupa savā vietā. - Nezinu, kā jums varēja rasties tik smieklīga ideja.

- Varbūt vēlaties noklausīties savas sarunas ar Konrojas jaunkundzi ierakstu, - piedāvāja D�eds, pieiedams pie magnetofona.

- Tas bija vienkār�s darījums, turklāt privāts darījums. -Vainseps pūlējās savai baiļu pārņemtajai balsij pie�ķirt kaut neliela sa�utuma toni. 'Ia�u, kad D�eds ieslēdza magnetofonu, viņ� vairs neteica neko. Pēc da�iem mirkļiem kļuva skaidrs, ka viņ� itin nemaz nebija rīkojies rūpīgi - toties bijis pamatīgs muļķis.

Prātodams viņ� sāka sūkāt pirkstu kauliņus. Viņ� aptvēra, ka nebaidās no cietuma. Nudien ne. Vainseps iedomājās Finliju un zināja, ka daudz vairāk baidās no tāda soda, kādu mēdza piespriest viņa darba devējs.

- Varbūt mēs spējam vienoties. Vai es, lūdzu, varu dabūt glāzi ūdens?

- Protams. - Piegājis pie ūdens automāta, Brents piepildīja pilnu papīra glāzi ar ūdeni.

- Paldies! - Pārdomādams iespējas, Vainseps lēnām malkoja ūdeni. - Domāju, es vēlētos imunitāti un vietu liecinieku aizsardzības programmā. Domāju, ka tas man būtu vispiemērotākais.

- Es domāju, ka man vispiemērotākais būtu redzēt tevi pūstam kamerā turpmākos piecdesmit gadus, - laipni noteica D�eds.

- Kaptein, - Brents ieturēja klasisko nopratinā�anas ritmu. - Dosim cilvēkam iespēju. Varbūt viņ� kaut ko var dot pretī.

- Varu apsolīt, ka man ir ko teikt. Ja saņem�u garantiju, ka mana pretimnāk�ana tiks atalgota, es do�u jums visu, kas vajadzīgs, lai veiktu ļoti liela mēroga apcietinā�anu. - Uzticība, �īs va�as astoņu gadu garumā, noslīdēja pavisam viegli. - Ļoti liela mēroga arestus, - viņ� atkārtoja.

Kad abu skatieni sastapās, D�eds tikko jau�ami pamāja.

- Es piezvanī�u apgabala prokuroram.

-Vai mēs nevarētu apsēsties? - Ievilkdams Doru dzīvojamā istabā, Finlijs stingri turēja viņas roku.

- Kā jūs �eit iekļuvāt?

- �ovakar te valdīja juceklis, vai ne? - Viņ� smaidot iestūma Doru krēslā. - Es nebūt nebiju pārliecināts, ka Eibels - misters Vainseps - pienācīgi tiks galā ar �o lietu. Es ierados viņu uzraudzīt. Tā bija ļoti laba doma.

Finlijs apsēdās otrā krēslā viņai blakus un ērti sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņ� redzēja, ka Doras skatiens pievēr�as durvīm, un pakratīja galvu.

- Lūdzu, nemēģiniet bēgt, Izidora. Esmu ļoti spēcīgs un ļoti labā formā. Es negribētu ķerties pie fiziskas vardarbības.

Arī viņa to negribēja. It sevi�ķi tāpēc, ka bija pārliecināta -tālāk par diviem soļiem viņa netiks. Pareizāk bija novilcināt laiku un gaidīt palīdzību.

- Tas bijāt jūs, kas atsūtīja Dikarlo.

- Tas ir gar� un skumj� stāsts. Ta�u jūsu sabiedrība man ļoti patīk. - Ērti iekārtojies, viņ� sāka stāstīt. Viņ� izstāstīja Dorai par rūpīgi izplānotajām laupī�anām vairākās da�ādās valstis. Par cilvēku un finansiālo tīklu, kas bija nepiecie�ams, lai gūtu panākumus biznesā - gan legālajā, gan nelegālajā. Nonācis līdz Dikarlo lomai, viņ� uz mirkli apklusa un nopūtās.

- Bet man jums tas nav jāstāsta, vai ne, dārgā? Jūs esat lieliska aktrise. Jābrīnās, kāpēc jūs nolēmāt atteikties no karjeras teātrī. Es pavisam drīz pēc jūsu apciemojuma savā kantorī sapratu, ka jūs un Dikarlo esat uz vienu roku.

Uz mirkli Dora tik ļoti apstulba, ka nespēja parunāt.

- Jūs domājat, ka es biju viņa partnere?

- Es ne�aubos, ka jūs viņā redzējāt piemērotu mīļāko. -Patiesi viņā vīlies, Einlijs paraustīja savas aproces. - Un tagad es pavisam skaidri saprotu, kā jūs varējāt pierunāt Dikarlo, lai viņ� mani nodod. �ēl, - klusi piebilda Finlijs. - Viņam bija potences.

- Jūsu kabinetā es jums stāstīju patiesību. Viņ� ielauzās �eit un man uzbruka.

- Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jūsu starpā radās kaut kādas nesaskaņas. Alkatība un sekss darbojas viens pret otru, es teiktu. - Viņa acis, blāvi spīdot, piemiedzās. - Vai jūs atradāt citu, izdomas bagātāku vīrieti, Izidora, tādu, ko varējāt grozīt pēc sava prāta un uzrīdīt nabaga Dikarlo, lai viņ� ierastos pie manis ar kaut kādām no�ēlojamām atrunām, kāpēc nav spējis atgādāt man īpa�umu?

- Glezna nav jūsu īpa�ums. Jūs to nozagāt. Un man nav biju�i nekādi sakari ar Dikarlo.

- Un, kad viņ� neatgriezās, - turpināja Finlijs, it kā viņa nemaz nebūtu runājusi, - jūs sākāt raizēties un nolēmāt izmēģināt ūdeņus ar mani personiski. Ak, jūs bijāt ļoti gudra. Tik burvīga, tik satraukta! Es gandrīz jums noticēju. Man nedeva mieru tikai nelielas �aubas, kas, izrādījās, biju�as patiesas. Es redzēju, kā attīstās �īsdienas notikumi, un esmu vīlies, ka jūs griezāties policijā, Izidora. Gribējāt dabūt atradējas prēmiju. -Viņ� pārmeto�i pakratīja pirkstu. - Es par jums biju labākās domās, ļūs man esat izmaksājusi divus ļoti labus vīrus un gleznu, ko es ļoti vēlējos iegūt savā īpa�umā. Kā lai mēs tagad atrodam kompromisu?

Pārāk nobijusies, lai sēdētu, Dora pielēca kājās.

- Jūsu Vainseps ir pie viņiem iecirknī. Pa�laik viņ� dro�i vien stāsta par jums.

- Jūs domājat, ka viņam pietiks drosmes? - Brīdi pārdomājis, viņ� paraustīja plecus, eleganti atmezdams tādu domu. - Iespējams. Гаси neraizējieties. Pavisam drīz misters Vainseps cietīs traģiskā un liktenīgā negadījumā. Es daudz labāk parunātu par savu gleznu un par to, kā es to, jūsuprāt, varētu atgūt.

- Jūs to nevarat atgūt.

- Protams, tā kā jūs esat tik izpalīdzīga, policija ta�u būs jums pateikusi, kur tā noglabāta.

Dora neko neteica tikai tāpēc, ka nespēja saprast, kā viņai nebija ienācis prātā to pavaicāt.

- Tā jau es domāju. - Pieceldamies kājās, Einlijs plati smaidīja. - Tikai pasakiet man, kur tā atrodas, Izidora, un pārējo atstājiet manā ziņā.

- Es nezinu, kur.

- Lūdzu, nemelojiet! - Iebāzis roku �Savile Row" uzvalka iek�kabatā, viņ� izvilka spodri nospodrinātu �Luger�. - Krā�ņs, vai ne? - viņ� pavaicāja, kad Dora nenovērsa skatienu no stobra. - Vācu ra�ojums, izmantots Otrajā pasaules karā. Man patīk domāt, ka nacistu virsnieks to visai efektīvi licis lietā. Nu, Izidora, kur ir mana glezna?

Dora bezpalīdzīgi palūkojās viņam acīs.

- Es nezinu.

Lodes trieciens atsvieda viņu pret sienu. Lai gan Dora juta, ka plecs deg kā ugunīs, viņa neticēja, ka Finlijs iz�āvis. Nespēja ticēt. Viņa pusnemaņā pieskārās vietai, kur sāpēja visvairāk, un neko neredzo�ām acīm pavērās uz asinīm notraipītajiem pirkstiem. Viņa vēl aizvien uz tiem skatījās, kad ļengani noslīdēja gar sienu.

- Es tie�ām domāju, ka labāk būtu, ja jūs pastāstītu. - Kā pats saprātīguma iemiesojums Finlijs pienāca pie Doras, kas gulēja saļimusi uz grīdas. - Jūs zaudējat daudz asiņu. - Uzmanīdamies, lai nenotraipītu uzvalku, viņ� pietupās blakus. - Es negribu jūs bez vajadzības satraukt. Dikarlo vajadzēja vairākas stundas, lai nomirtu, kad biju viņu sa�āvis. Ta�u jums nav nekādas vajadzības tā ciest. - Kad viņa tikai iekunkstējās, Finlijs nopūtās. - Labi, do�u jums mazliet laika, lai atgūtu līdzsvaru, vai ne?

Atstājis viņu noasiņojam, viņ� sāka citu pēc cita aplūkot Doras dārgumus.

- Mazais nelietis laikam sevī triumfēja. - Traucoties Dienvidu ielas virzienā, Brentam pa�am gribējās dziedāt.

- Man nepatīk sadarboties ar zebiekstēm, - noburk�ķēja 1 )�eds.

- Pat ja tādējādi var nonākt līdz vēl vienai lielai, resnai zebiekstei - Finlijam?

- Pat tad. - Viņ� ieskatījās pulkstenī. - Es jutī�os labāk, uzzinot, ka Losand�elosas policijas departaments ir viņu savācis.

- Orderis arestam jau tiek gatavots, draugs, �onakt viņ� vairs negulēs savā gultā.

Tas sniedza mierinājumu. Pavisam nelielu mierinājumu. D�eds priecātos vairāk, ja pats būtu saņēmis viņu ciet.

- Tev nevajadzēja mest tik lielu līkumu. Es varēju paņemt taksometru.

- Kapteinim nekas nav diezgan labs. Vismaz ne �ovakar. Es gan negaidītu līdz rītam, lai pavēstītu labās ziņas kādai burvīgai brunetei.

- Viņai jāizguļas.

- Viņai vajadzīgs dvēseles miers.

- Gan jau viņa Arubā iegūs papilnam dvēseles miera.

- Kas tev atkal lēcies?

- Nekas. - D�eds aizgriezies uzmeta niknu skatienu slapjajam sniegam, kas sāka krist, automa�īnai iegrie�oties Dienvidu ielā.

- Nu, stāsti! - Finlijs apsēdās, apmierināts, ka Dora saņēmusi tik daudz spēka, lai, balstoties pret sienu, pieslietos sēdus. Asinis no brūces plecā vairs tik strauji netecēja. - Par gleznu.

Dorai klabēja zobi. Nekad mū�ā viņa nebija tā salusi, tik ļoti, ka pat kauli �ķita pārvērtu�ies par stingiem �agariem. Roka un plecs dega kā ugunī, bet pārējais ķermenis bija ledus aukstumā. Viņa mēģināja runāt, bet vārdi, vienu mirkli aizķēru�ies, nākamajā jau līdzinājās piedzēru�ā �ļupstiem.

- Policija... to paņēma policija.

- To es zinu. - Finlija vārdos iezagās pirmie dusmu �ņācieni. - Fs neesmu muļķis, Izidora, kā tu acīmredzot domā. Policijai ir glezna, un esmu nolēmis to atgūt. Fs par to samaksāju.

- Viņi to paņēma. - Viņas galva noslīga uz pleca, pēc tam slābi atkrita pret sienu. Istaba �ķita zaudējam krāsas, kļuva pelēka. - Uz vecāsmātes māju... - viņa sacīja, sākdama murgot. - Pēc tam projām. Es nezinu.

- Es redzu, ka tev vajadzīga iedvesma. - Nolicis pistoli malā, viņ� atsvabināja kaklasaiti. Dora vienaldzīgi vēroja, kā viņ� novelk �aketi. Kad Finlijs pasniedzās pēc siksnas zelta sprādzes, cauri �okam izlauzās �ausmu slidenie pirksti.

- Nepieskaries man! - Viņa mēģināja aizrāpot, ta�u istaba sāka neganti griezties, un viņa spēja tikai savilkties kamolā pati savu asiņu peļķē, kas jau sāka recēt. - Lūdzu, nevajag!

- Nē, nē. At�ķirībā no Dikarlo man nav nolūka uzmākties tev ar varu. Ta�u labs pēriens ar �o siksnu varētu padarīt lokanāku tavu mēli. Varbūt tu neticēsi, bet man no tiesas patīk sagādāt sāpes. - Viņ� aptina siksnas galu ap roku, atstājot sprādzi brīvi karājamies, lai sitiens būtu sāpīgāks. - Nu, Izidora, kur ir glezna?

Dora ieraudzīja, ka viņ� vienlaikus paceļ pistoli un siksnu. Viņa spēja vienīgi aizvērt acis, lai izslēgtu no apziņas abus iero�us.

-Tu vari izlaist mani pie mājas, - D�edssacīja Brentam.

- Nē. Es tevi nogādā�u līdz durvīm. - �ķie�ot granti uz. visām pusēm, viņ� spēji iegriezās stāvvietā. - Ja tev būtu sirds, tu aicinātu mani iek�ā un piedāvātu alu.

- Man nav sirds. - Atgrūdis vaļā durvis, D�eds atskatījās, nespēdams pretoties Brenta atbruņojo�ajam Smaidam. - Protams, nāc tik iek�ā. - Ja neko citu, tas palīdzēs īsināt laiku, kas jāpavada vienatnē, gaidot rītu.

- Vai tev ir importa alus? - Brents draudzīgi apskāva D�e-da plecus, un abi devās aug�ā pa kāpnēm. - Varbūt meksikāņu? Es tie�ām jūtu, ka...

Izdzirdēju�i vāru kliedzienu, abi reizē tvēra pēc iero�iem. Skrienot uz dzīvību un nāvi, viņi iebrāzās pa durvīm. Kopā nostrādātie gadi bija padarīju�i viņu kustības nevainojami saskanīgas.

Kad D�eds ar kājas spērienu atsita Doras dzīvokļa durvis, Finlijs spēji pagriezās un viņa sejā uzzibsnīja tikko jau�ams aizkaitinājums. Divu policistu iero�i iz�āva vienlaikus. Divas deviņu milimetru lodes ieurbās Einlijam krūtīs.

- Dievs! Ak Dievs! - �ausmu pārņemts, D�eds metās pie Doras. Kā lūg�anu skaitot, viņ� atkal un atkal atkārtoja viņas vārdu, līdz atbrīvoja viņu no blūzes un, izmantodams to par �ņaugu, apturēja asiņo�anu. - Turies, mazā! duries!

Tik daudz asiņu, viņ� izmisīgi domāja. Pārāk daudz. Un, tā kā asinis bija sāku�as recēt, viņ� zināja arī, ka pagājis ilgs laiks. Palūkojies uz viņas balto, nekustīgo seju, viņ� vienu neizsakāmi briesmīgu mirkli domāja, ka Dora ir mirusi. Ta�u viņa trīcēja. Novilcis �aketi, lai viņu apsegtu, D�eds juta, kā �oka drebuļi tricina viņas augumu.

- Viss būs labi, Dora, mazā, vai tu mani dzirdi?

Viņas acis bija plati ieplestas, ar papla�inātām zīlītēm un joprojām lūkojās tālumā. Otra lode bija izgājusi cauri aug�delma mīkstumam. Viņa to pat nebija jutusi.

- Paņem �o! - Brents iegrūda D�eda drebo�ajās rokās dvieli un salocīja otru, lai paliktu viņai zem galvas. - Ātrie jau izbrauku�i. - Viņ� pameta skatienu uz ķermeni, kas iepleties gulēja uz paklāja. - Viņ� ir miris.

- Dora, klausies, ko es teik�u... Sasodīts, klausies ta�u... -Runādams ar viņu, D�eds steidzīgi darbojās, izmantodams dvieli par tamponu aug�ējai brūcei un to, kas bija palicis pāri no blūzes, par �ņaugu. - Es gribu, lai tu turies. Tikai turies. -Nespēdams vairs izdomāt neko citu, viņ� piekļāva Doru sev klāt un sāka aijāt. - Lūdzu! Paliec pie manis. Man vajag, lai tu paliktu pie manis.

Viņ� sajuta vieglu plaukstas pieskārienu savam vaigam. Kad viņ� ielūkojās Doras sejā, viņas lūpas drebot pavērās.

- N-nesaki maniem vecākiem, - viņa �ukstēja. - Es negribu, lai viņi raizējas.

D�cds būtu raudājis, ja tas palīdzētu. Visu citu viņ� bija izmēģinājis. Lādējies, soļojis �urpu turpu, lūdzies. Iāgad viņ� varēja tikai sēdēt, atbalstījis galvu rokās, un gaidīt.

Konroji bija �eit. D�edam ienāca prātā, vai Dora būtu brīnījusies, redzot, cik stipri viņi ir. Gan lija asaras, gan sejās atspoguļojās �ausmas, bet viņi visi bija sapulcēju�ies �eit, slimnīcas uzgaidāmajā telpā, kā nedalāma siena, lai skaitītu minūtes, kamēr Dora bija operāciju zālē.

D�eds bija gaidījis pārmetumus. Viņi nebija izteiku�i nevienu. Viņ� gribēja uzņemties vainu. Viņu nevainoja. Pat tad, kad viņ� stāvēja, notraipījies ar Doras asinīm, un stāstīja, ka pametis viņu vienu, atstājis neaizsargātu, tie viņu nevainoja.

Dieva dēļ, kaut viņi būtu to darīju�i!

Toties D�ons visiem sagādāja kafiju, Lī devās sagaidīt no Ņujorkas Villiju, bet Kventins un Triksija, sadevu�ies rokās, sēdēja viens otram blakus uz dīvāna.

Kad nomāco�ā gaidī�anā bija pagāju�as divas stundas, Triksija kaut ko pa�ukstēja vīram. Saņēmusi piekrīto�u galvas mājienu, viņa piecēlās un, piegājusi pie D�eda, apsēdās viņam blakus.

- Viņa vienmēr bijusi stipra meitenīte, - ierunājās Triksija. - Skolā viņa mēdza kauties - nē, nē, viņa nebija glu�i kausle, bet nekad neļāva sevi apcelt. Mani bie�i vien pārsteidza, ka viņa varēja kliegt kā mazs velnēns, ja pakrita un sasita celi. Ta�u, ja viņa pārnāca mājās ar pārsistu lūpu vai zilumu zem acs, neviens nedzirdēja pat pīkstienu. Dro�i vien goda un lepnuma lieta.

- Tas nebija viņas kautiņ�. - D�eds cie�i piekļāva delnas acīm. - Nebija viņas uzdevums.

- Tas jāizsprie� viņai pa�ai. Zini, viņa gribēs, lai viņu lutina. Viņa reti slimoja, bet, kad slimoja... - Triksijas balss nodevīgi aizlūza. A�i notraususi asaru, viņa turpināja: - Kad viņa slimoja, tad gaidīja, lai viņai pievērstu nedalītu uzmanību. Dora nekad nav bijusi no tiem, kas cie� klusējot.

Viņa sirsnīgi pieskārās D�eda delnai. Kad viņ� nolaida roku, Triksija satvēra to cie�āk.

- Vienatnē gaidīt ir daudz grūtāk.

- Konrojas kundze... - Ta�u D�eds nespēja atrast vārdus. Viņ� vienkār�i piekļāvās viņai un ļāva, lai viņu apskauj.

Dzirdot a�us soļus pa flīzēm izklāto grīdu, viņi visi piecēlās kājās. Vēl aizvien cimdiem rokās pie viņiem pienāca Mērija Pēta.

- Viņu izveda no zāles, - viņa steidzīgi sacīja. - Izskatās labi. Drīz iznāks ārsts.

lajā brīdī Triksija sāka raudāt, augumam raustoties konvulsīvos �ņukstos un pār vaigiem plūstot karstām asarām, kas dedzināja D�eda ādu cauri kreklam. Viņ� nedomājot sakļāva rokas ap Triksijas pleciem, un viņa acis sastapās ar Mērijas Pctas skatienu.

- Kad viņu varēs redzēt?

- Ārsts jums pateiks. Viņa ir stipra, to es jums varu pateikt.

- Vai tad es neteicu? - izstomīja T riksija, neko neredzo�ām acīm iekrizdama Kventinam rokās, lai abi kopā izraudātu savu atvieglojumu.

Kad D�eds bija aizgājis no visiem, viņu sāka kratīt drebuļi. Viņ� bija iznācis laukā no slimnīcas, bija nolēmis iet mājās. Tagad laiks piederēja ģimenei, viņ� bija sev sacījis. Zinot, ka viņa izdzīvos, viņam nebija nekādas vajadzības palikt slimnīcā.

Ta�u viņ� nespēja �ķērsot ielu, lai izsauktu taksometru. Viņ� apsēdās turpat uz kāpnītēm, gaidot, kad drebuļi rimsies. Lietus bija pārvērties sniegā, kas krita ātrām, vieglām un slapjām pārslām. Glu�i kā no citas pasaules nākdams, tas dejoja laternu gaismā, kā hipnotizēdams neļaujot novērst skatienu. D�eds izsmēķēja vienu cigareti, pēc tam vēl vienu. Tad viņ� atgriezās slimnīcā, iekāpa liftā un uzbrauca aug�ā, kur gulēja Dora.

- Es jau domāju, ka tu atgriezīsies. - Aiz noguruma apsār-tu�ām acīm viņam uzsmaidīja Mērija Pēta. - Sasodīts, D�ed, tu esi izmircis! Vai man būs tev jāmeklē gultasvieta?

- Es tikai gribu viņu redzēt. Zinu, ka viņai iedotas miega zāles, zinu, ka viņa nenojautīs manu klātbūtni. Es tikai gribu viņu redzēt.

- Es tev atnesī�u dvieli.

- Nevajag.

- Vispirms tev vajag ap�āvēties, - sacīja Mērija Pēta. - Pēc tam es tevi ievedī�u pie viņas.

Viņa darīja, kā bija teikusi. Kad D�eds, pēc viņas domām, bija pietiekami sauss, Mērija Pēta ieveda viņu Doras palātā.

Dora gulēja klusa un bāla kā nāve. D�eda sirds uzskrēja kaklā.

-Vai esi pārliecināta, ka viņa atveseļosies?

- Viņas stāvoklis ir stabilizējies, komplikāciju nebija. For-saits ir labs ārsts. Tici man! - Viņa negribēja runāt par asins daudzumu, kas bija pārliets Doras organismā, nedz arī par to, cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai viņas tikko jūtamais pulss kļūtu stabils. - Lode ir izņemta, audi gan bojāti, bet tie sadzīs. Kādu laiku viņa būs vārga kā zīdainis, un viņai sāpēs.

- Es negribu, ka viņai sāp. - D�eda vara pār sevi bīstami sa�ķobījās. - Dodiet visu, kas vajadzīgs, lai viņa neciestu sāpes.

- Tu varētu kādu brīdi pie viņas pasēdēt. - Mērija Pēta mierinādama noglāstīja viņam muguru. - Tu jutīsies labāk.

- Paldies!

- Pēc stundas man beidzas maiņa. Es ienāk�u.

Ta�u, tiklidz Mērija Pēta bija ienākusi un uzmetusi viņiem skatienu, viņa atkāpās un atstāja viņus vienus.

No rīta D�eds vēl aizvien bija turpat.

Viņa modās lēnām, it kā peldot cauri stāvo�am, tum�am ūdenim. Gaiss �ķita pārāk biezs, lai elpotu, un galvā viņai �alca, it kā vilnis liegi �ļāktos pret krastu.

D�eds vēroja viņas atgrie�anos virspusē, redzēja plakstiņu ietrīsē�anos. Doras plauksta, vienreiz sakustējusies viņa rokā, atkal palika nekustīgi guļam.

- Dora, neej vēl atpakaļ. - Viņ� ar pirkstiem viegli pieskārās Doras matiem, noglauda viņas vaigu. Viņa vēl aizvien ir pārāk bāla, viņ� nodomāja, par daudz bāla. Ta�u Doras skropstas atkal notrīsēja, pēc tam atvērās acis. Viņ� gaidīja, kad tās sāks redzēt.

- D�ed? - Viņas balss izklausījās dobja, bez dzīvības, un, to dzirdot, viņam bija gandrīz vai jāraud.

- Jā, mazā. Tepat esmu.

- Es redzēju murgu. - D�eds uzspieda skūpstu viņas plaukstai, juzdams vēlē�anos glu�i vienkār�i nolikt galvu gultā un zaudēt samaņu.

- Tagad viss ir labi.

- Tas �ķita tik īsts. Es - ak Dievs! - Dora sakustējās, un sāpes kā bulta iz�āvās cauri viņas rokai.

- Tev jāguļ mierīgi.

Līdz ar sāpēm atgriezās atmiņa.

- Viņ� man ie�āva. Jēzus! - Viņa gribēja pacelt roku pie pleca, kas dega kā ugunīs, bet D�eds satvēra viņas pirkstus. - Tas bija Finlijs.

- Viss ir beidzies. Tu atveseļosies.

- Es esmu slimnīcā. - Sāpes nekavējoties modināja paniku. - Cik... cik slikti?

- Ārsts visu izdarīja. Tev tagad tikai jāatpū�as. - �etrpadsmit policijā nostrādātie gadi ne mazākajā mērā nebija sagatavoju�i viņu, lai raudzītos Doras sāpju aptum�otajās acis. - Es aizie�u pēc māsiņas.

- Es atceros. - Viņas pirksti, satverot D�cda plaukstu, drebēja. - Viņ� bija dzīvoklī, viņ� mani gaidīja. Viņ� gribēja atpakaļ savu gleznu. Es viņam teicu, ka nezinu, kur tā ir, un viņ� man ie�āva.

- Viņ� nekad vairs tev nenodarīs sāpes. Es zvēru. - D�cds piekļāva pieri viņas saliktajām plaukstām un juta, ka ilgāk vairs nespēj valdīties. - Piedod, mazā! Lūdzu, lūdzu, piedod!

Ta�u viņa jau peldēja lejup, cauri tum�ajam ūdenim, projām no sāpēm.

- Neatstāj mani �eit vienu!

- Neatstā�u.

Nākamajā reizē, kad D�eds redzēja Doru pie samaņas, viņu ieskāva puķu pu�ķi - gan saldie puķzirnī�i, gan milzīgi eksotiski ziedi. Viņai mugurā nebija nopluku�ais slimnīcas krekls, bet gan kaut kas kruzuļots un sārts. Mati bija izmazgāti, seja -sakopta.

Ta�u D�edam viņa izskatījās neticami trausla.

- Kā tev klājas, Konroja?

- Sveiks! - Viņa pasmaidīja un pastiepa roku. - Kā tev izdevās ielauzties? Viņi �eit ļoti dusmojas, ja nāk ārpus apmeklētāju stundām.

- Es izmantoju dienesta stāvokli. - Viņ� vilcinājās. Plauksta, ko viņ� turēja savā rokā, �ķita trausla kā putna spārns. - Ja esi pārāk nogurusi, es varu atnākt vēlāk.

- Nē, ja paliksi, tu varēsi viņus padzīt, kad viņi nāks ar savām �ļircēm.

- Protams, ar lielāko prieku. - Juzdamies no�ēlojami neveikli, viņ� aizgriezās un nopētīja puķu me�u. - Izskatās, ka tev vajadzētu sākt citu biznesu.

- Krā�ņi, vai ne? Man patīk, kad man izrāda uzmanību. -Viņa sagrozījās, saviebās un bija pateicīga, ka D�eds uzgriezis viņai muguru.-Tu mani piekrāpi, Skimerhorn.

-Kā?

- Tu pastāstīji manai ģimenei.

- Es nospriedu, ka tā būs labāk nekā tad, ja viņi uzzinās no avīzēm.

- Iespējams, ka tev taisnība. Stāsti, kas notiek tavā pasaulē! Mērija Pēta apgalvo, ka tu esi ticis vaļā no Goldmena un atgriezies darbā.

- ļā. - Viņam �ajā laikā vajadzēja vai nu atrast kaut ko, ar ko aizpildīt savas dienas, vai klusītēm sajukt prātā.

- Vai varu apskatīt tavu nozīmi?

-Ko?

- Tie�ām. - Viņa atkal pasmaidīja. - Vai varu to apskatīt?

- Protams. - Izņēmis savu zīmotni, viņ� piegāja pie gultas. Dora to paņēma, nopētīja, pāris rei�u atvēra un aizvēra.

- Tā nekas. Kāda ir sajūta, to valkājot?

- Pareiza, - viņ� sacīja, bā�ot nozīmi atpakaļ kabatā. Viņ� nekādā ziņā nespēja tā stāvēt un pļāpāt, ja visu laiku redzēja spodri baltos pārsējus rēgojamies laukā no kruzuļotā, sārtā naktskrekla. - Klau, es tikai ienācu garāmejot, paskatīties, kā tev klājas. Man tagad jāiet.

- Un kad tu pasniegsi man dāvanu? - Kad viņ� neko neteica, Dora vēlreiz pasmaidīja, kaut arī, zāļu iedarbībai beidzoties, tas kļuva aizvien grūtāk. - Tā kārbiņa, kas tev rokā? Vai tā domāta man?

- Jā, tā ir tev. - Viņ� nolika kārbiņu Dorai klēpī. - Biju atnācis pāris rei�u, kad tu nebiji pie samaņas. Pēc tam kad ieraudzīju te to puķu veikalu, nospriedu, ka vairāk buķe�u tev nevajadzēs.

- Puķu nekad nevar būt par daudz. - Viņa pasniedzās pēc kāda ko�a pu�ķa, bet atslīga atpakaļ. - Palīdzi man, labi? Man ir nelielas grūtības kustināt roku.

D�eds nepakustējās, bet viņa skatiens izteica visu.

- Man teica, ka nepalik�ot nekādu seku.

- Pareizi. - Viņa uzmeta lūpu. - It kā rēta nebūtu nekādas sekas. Es vairs nekad neizskatī�os tāpat kā agrāk, uzvelkot bikini.

Viņ� nespēja izturēt, vienkār�i nespēja. Spēji pagriezies, viņ�, reibīgās ro�u smar�as pavadīts, piegāja pie loga un neko neredzo�ām acīm paraudzījās laukā.

- Man vajadzēja būt pie tevis, - viņ� pēc mirkļa izgrūda. -Tu nedrīkstēji palikt viena pati.

Viņa balss bija dusmīga, pleci - stingi. Dora gaidīja vētru. Kad tā nesekoja, viņa ar veselo roku paraustīja kārbiņas pu�ķi.

- Sprie�ot pēc tā, ko man stāstīja Brents, Finlijs esot izslīdējis cauri visam Losand�elosas policijas departamentam. Nevienam nebija ne jausmas, ka viņ� pametis Kaliforniju. Es nespēju iedomāties, kā varētu iztēloties, ka viņ� ievalsēs manā dzīvoklī un sāks uz mani �aut.

- Mans darbs bija to zināt.

- Tātad tev jau tas iesēdies galvā. Kā sauc �o supcrpolicista māniju - D�ona Vcina sindroms, vai ne? - Kad D�eds pagriezās, viņa, velkot un raustot lenti, bija nodabūjusi to nost un patlaban nocēla vāku. - Labi, piligrim, - viņa sacīja, ļoti slikti atdarinot Veinu. - Tu vienkār�i nevari būt visur vienlaikus. - Kaut arī roka sāpīgi pulsēja, viņa priecīgi tina vaļā zīdpapīru. - Man ļoti patīk dāvanas, un es nemaz nekaunos to pateikt. Es nemaz sevi�ķi neuztraucos, ka man ie�āva... Ak, D�ed, cik skaisti!

Apstulbusi, no tiesas pagalam apstulbusi, viņa izcēla senu koka un ģip�a kārbiņu, kas bija smalki apgleznota ar mitoloģiskiem tēliem un apzeltīta. Atverot vāciņu, klusi atskanēja �Zaļās piedurknes�.

- Tā man bija nodota glabā�anā kopā ar citām lietām. -Sabāzis rokas kabatās, D�eds jutās kā muļķis. - Es nospriedu, ka tev varētu patikt.

- Cik skaisti! - viņa atkārtoja un veltīja D�edam tik mīļu, sirsnīgu skatienu, ka viņ� jutās vēl muļķīgāk. - Paldies!

- Kas tur sevi�ķs! Es nodomāju, ka tu varētu tur glabāt visādus sīkumus, kamēr esi �eit. Tagad man tie�ām jāiet. Vai tev nekas nav vajadzīgs?

Glāstīdama kārbiņu, viņa paskatījās uz D�edu.

-Vai tu izdarīsi man pakalpojumu?

- Pasaki tikai.

- Vai tu nevarētu vēlreiz izmantot savu dienesta stāvokli un dabūt mani no �ejienes laukā? - Viņa nokaunējusies juta, ka acis sasprāgst asaras. - Es gribu mājās.

Bija vajadzīgas vairākas stundas un nopietnas sarunas, līdz beigu beigās Dora noguldīja galvu pati uz sava spilvena pati savās mājās.

- Paldies Dievam! - Dora aizvēra acis, dziļi nopūtās, tad atvēra tās un uzsmaidīja Mērijai Petai. - Man nav nekas iebilstams pret tavu darbavietu, Mērija Pēta, bet es to nevarēju ciest.

- Tu arī nebiji glu�i ideāla paciente, mīlulīt. Atver muti! -Viņa iebāza Dorai mutē termometru.

- Es biju briljants, - nomurmināja Dora.

- Nenoslīpēts dārgakmens varbūt. Pavisam neslīpēts. Ta�u es nedomāju sūdzēties. Da�as dienas privātas kop�anas mani pilnībā apmierina. - Viņa veikli aptina asinsspiediena mērītāja aproci Doras veselajai rokai. - Precīzi punkts punktā, - viņa paziņoja, izņēmusi un nolasījusi termometra rādījumus. Ta�u Dora ievēroja ba�īgu grumbiņu Mērijas Petas pierē, mērot asinsspiedienu.

- Kas noticis?

- Nekas tāds, ko miers un klusums nevarētu labot.

- Es visu laiku esmu mierīga. Nekad nebiju domājusi, ka kādreiz teik�u, cik ļoti esmu nogurusi no gulē�anas gultā.

- Mū�u dzīvo, mū�u mācies. - Sē�ot uz gultas malas, Mērija Pēta saņēma viņas roku un iztaustīja pulsu. - Es ar tevi runā�u atklāti, Dora. Ievērojot pareizu re�īmu un kop�anu, tu pilnībā atlabsi. Ta�u �oreiz tev nav nobrāzts celis. Ja D�eds nebūtu atsteidzies īstajā brīdī, tad vairs nebūtu, kas �ēlojas. Daudz netrūka.

- Zinu. Es to visu atceros mazliet par skaidru, lai justos omulīgi.

- Nav nekāds brīnums, ka tu vaidi un pukojies. Man nav ne mazāko iebildumu. Bet tev arī jāklausa pavēlēm, citādi es ziņo�u kapteinim.

Dora tikko jau�ami pasmaidīja.

- Vai jums, māsiņām, arī ir pakāpes?

- Es runāju par D�edu, nesapra�a. Viņ� finansē �o operāciju.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka tev ir pilna diennakts kop�ana mājas apstākļos tik ilgi, cik tev nepiecie�ams, un tas nodro�ināts ar kapteiņa D�. T. Skimerhorna laipnību.

- Bet... es domāju, ka to sedz apdro�inā�ana.

- Nolaidies uz zemes! - Pasmiedamās par tādu domu, Mērija Pēta uzbu�ināja spilvenus, nogludināja palagus. - Tagad mazliet atpūties. Ie�u un pagatavo�u tev kaut ko ēdamu.

- Viņam nevajadzētu justies vainīgam, - Dora nomurmināja, kad Mērija Pēta devās uz durvīm.

Mērija Pēta apstājās un atskatījās.

- Kad runājam par tevi, viņ� jūt daudz ko vairāk par vainu. Vai zini, ka pirmās trīsdesmit astoņas stundas viņ� neizgāja no slimnīcas?

- Nē. - Dora paskatījās uz savām rokām. - Nezināju.

- Un ka viņ� katru vakaru nāca par tevi interesēties?

Dora tikai pakratīja galvu.

- Daudzas sievietes visu mū�u gaida, lai kāds justos vainīgs.

Palikusi viena, Dora pasniedzās pēc mūzikas kārbiņas. Atvērusi vāciņu, viņa aizvēra acis un prātoja, ko darīt.

Savas maiņas beigās Mērija Pēta ziņoja par pacientes veselības stāvokli kopējai, kas ieradās viņu nomainīt. Ta�u Mērija Pēta neuzskatīja, ka viņas pienākumi jau izpildīti. �ķērsojusi gaiteni, viņa asi piebungoja pie D�eda durvīm. Kad D�eds tās atvēra, Mērija Pēta iebakstīja ar pirkstu viņam krūtīs.

- Vai nevari atrast tik daudz enerģijas, lai pārietu pāri sasodītajam gaitenim un... - Saraukusi dusmīgu pieri, viņa aprāvās. - Ko tu te dari?

- Saiņoju mantas.

No viņas acīm iz�āvās taisnīgu dusmu zib�ņi.

- Nemaz nedomā! - Saskaitusies viņa piesoļoja pie kastes un izgāza grāmatas uz grīdas. - Tu viņu nepametīsi, kad viņa ir piesaistīta pie gultas un bezspēcīga.

- Es viņu nepametu. - D�eds pūlējās saglabāt mieru. Viņ� bija sevi pārliecinājis, ļoti loģiski pārliecinājis, ka dara to Doras labā. - Viņa palūdza, lai es aizeju. Viņa būs tikai apbēdināta, kad atklās, ka es vēl neesmu pārvācies.

Mērija Pēta iesprieda dūres sānos.

- Tu esi idiots. Es gandrīz vai to pieņemu. Ta�u es nekad nebiju domājusi, ka tu esi gļēvulis.

- Atkāpies, Mērija Pēta!

- Nenāk ne prātā. Vai tu vari, �eit stāvot, man pateikt, ka viņu nemīli?

D�eds pasniedzās pēc cigaretes. Mērija Pēta izrāva viņam to no rokas un pārlauza uz pusēm. Viņ� nikni paskatījās. Viņa skatījās pretī.

- Nē, nevaru. Bet tas nav galvenais. Ārsts ļoti skaidri norādīja, ka viņu nedrīkst satraukt. Nav nekādas vajadzības, lai mana klātbūtne viņu sarūgtinātu.

- Apsēdies! Pie velna, apsēdies! - Mērija Pēta viņu strauji pagrūda. - Es tev pateik�u, kas viņai ir vajadzīgs.

- Jauki. - Viņ� atkrita krēslā. - Es sē�u.

- Vai tu viņai kādreiz esi pateicis, ka viņu mīli?

- Es nedomāju, ka tā būtu tava darī�ana.

- Bet es nedomāju, ka tā nav mana darī�ana. - Viņa nepacietīgi staigāja pa istabu, tik tikko atturēdamās iespert pa svara bumbām. - Vai esi kādreiz salasījis viņai savvaļas puķes?

- Ir ta�u februāris.

- Tu skaidri zini, par ko es runāju. - Strauji piegājusi viņam klāt, Mērija Pēta atbalstījās ar abām rokām pret viņa krēsla atzveltni, sagūstot viņu kā slazdā. - Varu saderēt, ka tu nekad neesi aizdedzis viņai sveces, nekad neesi vedis pastaigāties gar upi vai uzdāvinājis kādu muļķīgu, mīļu dāvaniņu.

- Es viņai uzdāvināju sasodīto mūzikas kasti.

- Ar to nepietiek. Viņu vajag aplidot.

Neticami, bet D�eds juta, kā sārtums rāpjas aug�up pa kaklu.

- I.icc mani mierā!

- Es labprāt tevi piekautu, bet esmu zvērējusi ārstēt, nevis nodarīt miesas bojājumus. Tu gandrīz viņu pazaudēji.

D�eda skatiens pa�āvās aug�up ass kā zobens.

- Vai, tavuprāt, es to nezinu? Katru nakti mostos sviedriem klāts, atceroties, cik maz trūka.

-Tad izdari kaut ko labu. Parādi viņai, ko viņa tev nozīmē.

- Es negribu viņai uzmākties, kad viņa ir tik neaizsargāta.

Mērija Pēta pārgrieza acis.

- Tad tu esi muļķis. - Līdzjūtības pārņemta, viņa D�edu noskūpstīja. - Sameklē kādas savvaļas puķes, D�ed! Es tev ticu.

Nākamajā dienā atsūtīja kasti.

- Atkal dāvanas, - pavēstīja Lī, ar pūlēm stumdama lielo kasti pāri dzīvojamai istabai, kur uz dīvāna sēdēja Dora. - Es jau sāku domāt, lai mani arī kāds sa�auj - tikai jāraugās, lai lode skartu vienīgi audus.

- Tici man, tas nav tā vērts. Atnes �ķēres, labi? Vērsim mazulīti vaļā. - Dora pieliecās, lai nopētītu kasti. - Atpakaļadrese nav minēta.

- Ak, slepens pielūdzējs. - Iespiedusi mēli zobos, Lī devās uzbrukumā kastei. - Vai! - viņa apbēdināta iesaucās, nocēlusi vāku. - Te ir tikai grāmatas.

- Dievs! Ak Dievs! Karolīna Ķīna. - Nometusies uz ceļiem, Dora rakās pa kasti. - Nensija Drū - izskatās pēc pilna komplekta. Un pirmie izdevumi. Skaties, skaties! �Slīpā skursteņa noslēpums�, �Slepenās kāpnes�. - Piepe�i, piespiedusi grāmatas pie krūtīm, viņa sāka raudāt.

- Vai manu dieniņ, vai tev sāp? Ļauj, es tevi aizvedī�u līdz gultai.

- Nē. - Viņa piekļāva pie vaiga �Cīruļu gatves paroli�. - Tās ir no D�eda.

- Skaidrs, - piesardzīgi noteica Lī notupdamās.

- Viņ� pielicis tik daudz pūļu tikai tādēļ, lai būtu mīļ�. Kāpēc viņ� ir tik mīļ�? Skaties, pirms da�ām dienām viņ� atsūtīja man �o rokassprādzi. - Dora pastiepa roku un tark�ķēja arī vēl tad, kad Lī skaļi pauda savu apbrīnu. - Un to smieklīgo govi un akvareli. Kāpēc viņ� tā dara? Kas viņam noticis?

- Es teiktu, ka viņ� pārcie� mīlas mokas.

Pavīpsnājusi Dora ar rītakleitas piedurkni izberzēja no acīm asaras.

- Tas ir smieklīgi.

- Mīļā, vai tad tu nesaproti, ka viņ� tevi aplido? - Lī pacēla grāmatu, pagrieza to otrādi un pakratīja galvu. - Es pati varbūt dotu priek�roku mazliet citādam stilam, bet visādā ziņā �īs ir atstāju�as vajadzīgo iespaidu.

- Viņam glu�i vienkār�i manis ir �ēl. Un viņ� jūtas vainīgs. -Dora apvaldīja asaras, samirk�ķinot skropstas. - Vai ne?

- Mīļā, tas vīrietis, ko es redzēju metam lokus ap slimnīcu, nemeta tos tāpēc, ka jutās vainīgs. - Lī pasniedzās un aizsprauda māsai matus aiz auss. - Vai tu viņu ap�ēlosi?

Dora nolaida grāmatu klēpī, maigi noglāstot tās vāku.

- Pirms mani sa�āva, es sarāvu ar viņu attiecības. Teicu, lai viņ� pārceļas dzīvot citur. Viņ� man nodarīja pāri, Lī. Negribu, lai tas notiek atkal.

- Es nevaru tev pateikt, ko lai tu dari, bet man �ķiet briesmīgi netaisni paildzināt viņa cie�anas. - Noskūpstījusi māsu uz pieres, viņa piecēlās, lai atvērtu durvis, pie kurām tobrīd klauvēja. - Sveiks, D�ed! - Lī pasmaidīja un noskūpstīja arī viņu. - Tavs pārsteigums trāpīja mērķī. Pa�laik viņa sē� un raud par grāmatām.

D�eds nedomājot atkāpās no durvīm, ta�u Lī saņēma viņu aiz rokas un ievilka istabā.

- Paskaties, kas atnācis!

- Sveiks! - Noslaucījusi asaras, Dora izmocīja nedro�u smaidu. - Brīni�ķīgas grāmatas. - Viņas acis no jauna pieplūda ar asarām. - Tie�ām brīni�ķīgas.

- ļa mitrums tās sabojās, grāmatu vērtība kritīsies, - pa-brīdināja D�eds.

- Tev taisnība. Bet pirmizdevumi mani vienmēr padara sentimentālu.

- Es tie�i gribēju iet projām. - Lī paķēra savu mēteli, bet neviens nepievērsa uzmanību viņas aizie�anai.

- Nezinu, ko lai saku. - Dora joprojām spieda �Slepenās kāpnes� sev pie krūtīm kā bērnu.

- Pasaki paldies, - viņ� ierosināja.

- Paldies! Bet, D�ed...

- Klausies, esmu dabūjis atļauju tevi pavizināt. Vai esi ar mieru?

- Tu joko? - Viņa pietrausās kājās. - Laukā? Pilnīgi laukā un nevis uz slimnīcu?

- Paņem mēteli, Konroja!

- Es nespēju noticēt, - viņa sacīja pēc da�ām minūtēm, tīksmi iekārtojoties D�eda ma�īnas sēdeklī. - Nekādu māsiņu. Nekādu termometru un asinsspiediena mērītāju.

- Kā klājas plecam?

- Mazliet sāp. - Viņa pavisam nedaudz atvēra logu, lai justu, kā gaiss pieskaras sejai, un nepamanīja, ka D�eda pirksti cie�āk sa�ņaudz stūri. - Man liek nodarboties ar fizioterapiju, kas ir, maigi izsakoties, nepatīkama. Bet iedarbīga. - Viņa pacēla elkoni taisnā leņķī, lai to pierādītu. - Nav slikti, vai ne?

- Lieliski. - Apgalvojumā ieskanējās tik apvaldīts saspringums, ka Dora sarauca uzaci.

- Vai darbā viss kārtībā?

- Jā. Tev pa�ā sākumā bija taisnība. Man nevajadzēja aiziet.

- Tev tikai vajadzēja mazliet laika. - Viņa pieskārās D�eda rokai un nolaida plaukstu, kad viņ� sarāvās. Pienācis laiks, viņa nodomāja, vaļsirdīgi izrunāties. - D�ed, es zinu, ka mēs bijām sare�ģītā situācijā pirms tam - nu, pirms es nokļuvu slimnīcā. Es zinu, ka biju nejauka.

- Nevajag. - D�eds nedomāja, ka viņ� spēj to izturēt. - Tev bija taisnība. Es negribēju, lai tu pienāc man pārāk tuvu, un es darīju visu, lai tu nepienāktu. Tu biji viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc atgriezos darbā, bet es tev to nepastāstīju tāpēc, ka tad man būtu jāatzīst, ka tas ir svarīgi. Ka svarīgi ir tas, ko tu par mani domā. Es to darīju apzināti.

Viņa aizvēra logu, atstājot vēju ārpusē.

- Nav nekādas jēgas to visu celt atkal aug�ā.

- Dro�i vien tas izklausīsies visai muļķīgi, ja es tev tagad teik�u, ka pirms tam, kad tevi ievainoja, gribēju lūgt tev piedo�anu, gribēju izlūgties vēl vienu iespēju. - Viņ� pameta mirkli uz Doru un, ieraudzījis viņas plati ieplesto acu skatienu, dusmīgs paskatījās pa logu. - Jā, es jau domāju, ka tu tā teiksi.

- Es īsti nezinu, - viņa piesardzīgi ierunājās, - ko varētu dot jauns mēģinājums.

D�eds bija apņēmies viņai to parādīt. Viņ� piebrauca pie mājas, nobremzēja, apgāja apkārt ma�īnai, lai palīdzētu Dorai izkāpt. Dora skatījās uz viņa māju un paklupa, atsitot roku pret ma�īnas durvīm.

- Sasodīts! - Viņas bezpalīdzīgais sāpju elsiens viņu satrieca.

- Es nevaru izturēt, ka tev sāp. - Sargājot Doras roku, D�eds piekļāva viņu sev klāt. - Es vienkār�i nevaru to izturēt. Tavas sāpes mani plosa, Dora, ik reizes, kad par tām iedomājos. Ik reizes es atceros, kā jutos, kad ieraudzīju tevi uz grīdas, kad manas rokas bija notrieptas ar tavām asinīm. - Viņu pārņēma drebuļi, viņa spēcīgie muskuļi drebēja kā neredzamu pirkstu raustītas stīgas. - Es domāju, ka tu esi mirusi, es skatījos uz tevi un domāju, ka tu esi mirusi.

- Nevajag, - viņa mierināja. - Man nekas vairs nekait.

- Es to nenovērsu, - viņ� dedzīgi sacīja. - Es ierados par vēlu.

- Tā nav tiesa. Tu izglābi man dzīvību. Viņ� mani būtu nogalinājis. Viņ� to gribēja, tikpat ļoti, cik gribēja gleznu. Tu viņu apturēji.

- Tas nav pietiekami. - Pūlēdamies savaldīties, D�eds palaida viņu vaļā un atkāpās soli tālāk.

- Man ar to pilnīgi pietiek, D�ed. - Viņa pieskārās D�eda vaigam. Viņ� satvēra Doras plaukstu un cie�i piekļāva to sev pie lūpām.

- Pagaidi tikai vienu mirkli. - Viņi brīdi stāvēja aukstajā un dzeldīgajā vējā, kas �ukstēja kailajos koku zaros un aizmigu�ajā ziemas zālē.-Tev nevajadzētu ilgāk stāvēt laukā aukstumā.

- Tā ir brīni�ķīga sajūta.

- Es gribu, lai tu nāc iek�ā. Turpināsim sarunu iek�ā.

- Labi. - Kaut arī Dora vairs nejutās vārga, dodoties tālāk pa taciņu, viņa ļāva D�edam sevi balstīt. Viņai �ķita, ka viņam tas vajadzīgs.

Viņ� bija tas, kuram trūka spēka, slēdzot vaļā durvis, atverot tās, ielai�ot Doru mājā. Viņa nervi salēcās, kad viņai izlauzās kluss prieka sauciens.

Viņa spēra soli uz aicino�a �Bokhara" paklāja.

- Tu esi atgādājis atpakaļ lietas.

- Da�as. - D�eds vēroja, kā viņa pārvelk pirkstgalus ro�koka galda virsmai, krēsla izliektajai atzveltnei, kā viņa uzsmaida spogulim bagātīgi rotātā, zeltītā ietvarā. - Mana dzīvokļa saimniece izmeta mani laukā, tāpēc es izņēmu da�as lietas no glabātavas.

- īstās lietas. - Viņa iegāja dziļāk salonā. Viņ� bija nolicis atpakaļ zemo, sīksvītroto dīvānu ar kokgriezumiem, skaistu �Tiffany� lampu uz zīdkoka galda. Kamīnā dega uguns. Doru vienlaikus pārņēma prieks un skumjas. - Tu atkal pārcelies uz �ejieni.

- Tas ir atkarīgs no apstākļiem. - Viņ� uzmanīgi novilka mēteli no Doras pleciem un nolika to uz dīvāna paroca. - Es te atnācu pagāju�o nedēļu. Te vairs nebija tā kā agrāk. Es redzēju tevi kāpjam aug�up pa kāpnēm, sē�am uz palodzes manā istabā, lūkojamies pa virtuves logu. Tu pārvērti māju, - sacīja D�eds, kad viņa lēnām pagriezās uz viņa pusi. - Tu pārvērti mani. Es gribu atgriezties �eit un dzīvot. Ja tu nāksi man līdzi.

Dora nedomāja, ka pēk�ņajam noreibumam būtu kāds sakars ar dzīsto�ajām brūcēm.

- Man �ķiet, es gribu apsēsties. - Viņa piemetās svītrainajos spilvenos un divreiz uzmanīgi ievilka elpu. - Tu domā atkal pārcelties uz �ejieni? Tu gribi atkal dzīvot �eit?

- Jā, tie�i tā.

- Un tu gribi, lai es dzīvoju pie tevis?

- Tas ir labākais, ko es varu sagādāt. - Viņ� izņēma no kabatas mazu kārbiņu un iespieda to viņai rokās. - Un vēl es gribētu, lai tu ar mani apprecies.

- Vai es... - viņai izlauzās spalgā balsī. - Vai es varu dabūt ūdeni?

Viņ� bezcerīgi pārlaida plaukstu matiem.

- Sasodīts, Konroja! Protams. - Viņ� joprojām bija uztraucies. - Es aizie�u pakaļ.

Dora pagaidīja, kamēr viņ� izgāja no istabas, un tikai tad saņēma drosmi un atvēra kārbiņu. Viņa priecājās, ka bija vilcinājusies, jo viņai pavērās mute. Kad D�eds atgriezās, nesot remdenu krāna ūdeni �Baccarat� glāzē, viņa vēl aizvien apstulbusi vērās kārbiņā.

- Paldies! - Paņēmusi glāzi, viņa iedzēra pamatīgu malku ūdens. - Tas ir briljantu briljants.

Nejuzdamies savā ādā, D�eds izvilka cigareti.

- Es domāju, ka tas ir pārspīlēts.

- Nu nē. Pasaulē nav neviena briljanta, kura vērtība būtu pārspīlēta. - Dora nolaida kārbiņu klēpī, ta�u neizlaida to no rokām. - D�ed, es domāju, ka �īs da�as pēdējās nedēļas tev biju�as tikpat grūtas, cik man. Varbūt es to nebiju novērtējusi, bet...

- Es tevi mīlu, Dora.

Tas lika viņai sastingt. Viņa nepaspēja atgūties, kad D�eds bija nometies viņai blakus uz dīvāna un saņēmis viņas plaukstu, dro�i vien salau�ot tajā vairākus kaulus.

- Sasodīts, tikai neprasi vēl vienu glāzi ūdens! Ja tu negribi vēl atbildēt, es pagaidī�u. Es tikai vēlos, lai tu ļauj man mēģināt panākt, ka tu iemīli mani no jauna.

-Tad lūk, ko tas viss nozīmēja! Visas �īs dāvanas un telefona zvani! Tu vienkār�i mēģināji vājināt manu aizsardzību, kamēr es nebiju spējīga pretoties.

D�eds palūkojās uz abu sadotajām rokām.

- Apmēram tā varētu būt.

Dora pamāja, tad piecēlās un piegāja pie loga. Pavasarī viņa �eit zem loga iestādīs tulpes, viņa nodomāja. Un ļoti daudz saulainu narci�u.

- Labs darbiņ�, - viņa klusi sacīja. - Sasodīti labs darbiņ�, Skimerhorn. Tomēr iz�ķiro�ās bija grāmatas. Kā gan es varēju pretoties pilnam Nensijas Drū pirmizdevumu komplektam? -Viņa palūkojās uz drosmīgo kvadrātveida briljantu, ko vēl aizvien turēja rokā. - Tu izmantoji manu noslieci uz nostalģiju, romantiku un materiālajiem labumiem.

- Es nemaz neesmu tik slikta partija. - Viņ� nostājās Dorai aiz muguras un pieskārās viņas matiem. - Protams, man ir da�i trūkumi, bet es esmu bagāts.

Viņas lūpas izliecās smaidā.

- Varbūt kādreiz �ī pieeja būtu iedarbojusies, bet, tā kā es, Monē gleznas atradēja, dabū�u krietnu prēmiju, esmu finansiāli itin labi nodro�ināta. Varbūt esmu alkatīga, Skimerhorn, bet man ir savi principi.

- Esmu zaudējis prātu tevis dēļ.

- Tas jau ir labāk.

- Tu esi vienīgā sieviete, ar kuru esmu gribējis kopā pavadīt mū�u. - Viņ� vieglā skūpstā pieskārās Doras pleca izliekumam un kaklam, liekot viņai nopūsties. - Vienīgā sieviete, ko esmu mīlējis un gribu mīlēt.

- Tas ir lieliski.

- Es domāju, ka nespēju bez tevis dzīvot, Dora.

Asaras dedzināja viņai rīkli, aiz�ņaudzot balsi.

-Tie�s trāpījums.

-Vai tas nozīmē,ka tu atkal mani iemīlēsi?

- Kas tev liek domāt, ka esmu pārstājusi tevi mīlēt?

D�eda plauksta viņas matos savilkās dūrē, liekot viņai saviebties.

- Un par precē�anos? Vai par to tu padomāsi?

Dora pasmaidīja. Varbūt tas nebija pats romantiskākais bildinājums pasaulē, bet viņai tas patika. Viņai ar to pilnīgi pietika.

- Mums vajadzēs me�ģīnes pie aizkariem, D�ed. Un es gribē�u �ipendeila soliņu, kas gaidīs, lai kāds apsē�as kamīna priek�ā.

D�eds pagrieza viņu pret sevi, atglau�ot matus tā, ka viņa plaukstas ieskāva Doras seju. Viņam vajadzēja redzēt Doras acis.

- Bērni?

- Trīs.

- Labs cipars. - Jūtu pārņemts, viņ� atbalstīja pieri pret Doras pieri. - Aug�ā galvenajā guļamistabā ir gulta. Man �ķiet no D�ord�a Tre�ā laikiem.

- Ar baldahīnu?

- Ar nojumi. Paliec �onakt pie manis.

Viņas smieklus pārtrauca skūpsts.

- Es domāju, ka tu nemū�am to nepateiksi.

Nora Robertsa

apslēptās vērtības

Redaktore Gaida �iliņa Korektore Ligita Smilga Makctētāja Jckaterina lļjenkova Atbildīgā sekretāre Iveta Paegle

�Apgāds �Kontinents ,

LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s �Paraugtipogrāfija�, LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 22037405.

Apgāda �KONTINENTS� internēta grāmatnīca

Pirmais internēta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internētā:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o grāmatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.

Pēc larenheita.