Anne Tailere

ELPO�ANAS VINGRINĀJUMI

ISBN 9984 22-590 9

Megijai un Airam Moraniem bija jābrauc uz bērēm Dīr-likā, Pensilvānijā. Megijas bērnības draudzenei bija nomiris virs. Dīrlika atradās �aura lauku ceļa malā kādas deviņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Baltimoras, un bēres bija paredzētas sestdienas rītā pusvienpadsmitos; Aira nosprieda, ka ceļā jādodas ap astoņiem. Tie�i tāpēc viņ� bija saīdzis. (Aira nebija no tiem, kam patīk agri celties.) Turklāt sestdiena parasti bija visrosīgākā diena darbavietā, un Airam nebija neviena, kas varētu viņu nomainīt. Un Moranu automa�īna patlaban atradās darbnīcā. Ma�īnai bija veikts pamatīgs remonts, un atpakaļ to varēja saņemt ne agrāk kā sestdienas ritā tūdaļ pēc darbnīcas atvēr�anas, precīzi pulksten astoņos. Aira ieminējās, ka labāk varbūt nebraukt uz bērēm, bet Megija attrauca, ka jābrauc esot noteikti. Viņas ar Serēnu vienojot draudzība mū�a garumā. Vai - gandrīz mū�a garumā: �etrdesmit divus gadus, kop� abas mācīju�ās pirmajā klasē pie mis Kimmelas.

Viņi nolēma celties septiņos, bet Megija acīmredzot bija nepareizi noregulējusi modinātāju, un viņi aizgulējās. Vajadzēja ģērbties pa galvu pa kaklu un steigā ieturēt maltīti, iztiekot tikai ar �ķīsto�o kafiju un aukstām brokastu pārslām. Tad Aira kājām devās uz ateljē, lai atstātu ziņu saviem klientiem, bet Megija gāja uz auto-darbnīcu. Viņa bija ģērbusies savā labākajā kleitā - ar balti zilu zariņu rakstu un volānveida piedurknēm, kājās -atturīgas, melnas laiviņas, piemērotas tik nopietnam notikumam kā bēres. Laiviņām nebija sevi�ķi augsti papē�i, tomēr soli tās mazliet gausināja; Megija bija vairāk pieradusi pie rievotām gumijas zolēm. Vēl viena nelaime: zeķbik�u stakle nezin kā bija noslīdējusi apmēram līdz aug�stilbu vidum, tāpēc Megija varēja spert tikai īsus, nedabīgi vienādus solī�us - glu�i kā maza, apaļa uzvelkamā rotaļlieta, kas ripo pa ietvi.

Par laimi, autodarbnīca atradās tepat, pāris kvartālu attālumā. (�ajā pilsētas daļā viss bija juku jukām - mazi dzīvojamie namiņi, līdzīgi Moranu mājai, iesprauku�ies starp fotosaloniem, maziem skaistumkop�anas kabinetiem, autoskolām un ortopēdijas klīnikām.) Un laiks bija lielisks - silta, saulaina septembra diena, vieglais vējiņ� tīkami spirdzināja seju. Megija pieglauda matus uz pieres, kur tie grasījās cirtoties cekulā. Ar delmu viņa cie�āk piespieda sev klāt smalko rokassomiņu. Nonākusi ielu stūrī, viņa nogriezās pa kreisi, un tur jau bija darbnīca �Auto patvērums�, zaļās, aplupu�ās durvis paceltas aug�up, alai līdzīgā darbnīcas iek�puse oda pēc kādas asas krāsvielas, kas atsauca atmiņā nagu laku.

Megijai jau bija izrakstīts rēķins, un darbnīcas vadītājs teica, ka atslēgas esot ma�īnā, tāpēc, viens un divi, viņa varēja braukt prom. Pavecais, pelēkzilais dod�s stāvēja gandrīz pa�ā darbnīcas galā. Tik labi tas nebija izskatījies gadiem ilgi. Tam bija iztaisnots pakaļējais bampers, no-■ mainīts iedauzītais motora pārsegs, izgludināts ap pusduci rievu, aizkrāsoti rūsas plankumi uz durvīm. Airam taisnība: tie�ām nav nekādas vajadzības pirkt jaunu ma�īnu. Megija apsēdās pie stūres. Kad viņa pagrieza aizdedzes atslēgu, ieskanējās radio - Meļa Sprūsa �Baltimoras rīts", sarunu raidījums, uz kuru klausītāji varēja piezvanīt. Pagaidām Megija atstāja radio ieslēgtu. Viņa noregulēja sedekli, kas bija pielāgots lielāka auguma cilvēkam un par daudz atbīdīts atpakaļ, tad pielieca zemāk atpakaļskata spoguli. Pretim pazibēja pa�as seja, apaļa un viegli spīdīga, zilo acu iek�ējos kaktiņos iezīmējās grumbas, it kā viņa par kaut ko raizētos, lai gan patiesībā tikai pūlējās saredzēt pustumsā. Ieslēgusi motoru ātrumā, Megija lēnām brauca ārā no darbnīcas, kur pie sava biroja durvīm stāvēja �efs, sarauktu pieri pētīdams kādu papīru uz rakstāmpaliktņa.

Dienas jautājums �Baltimoras rītā� bija: �Kas nodro�ina ideālu laulību?� Uz raidījumu piezvanīja kāda sieviete, lai pateiktu, ka to nodro�inot kopīgas intereses. �Piemēram, abi divi skatās vienas un tās pa�as televīzijas programmas,� viņa paskaidroja. Megijai bija pilnīgi vienalga, kas nodro�ina ideālu laulību. (Viņa bija precējusies divdesmit astoņus gadus.) Nolaidusi logu, viņa uzsauca: �Tad uz redzē�anos!� - un darbnīcas �efs pacēla skatienu no rakstāmpaliktņa. Megija aizslīdēja viņam garām - �oreiz kā sieviete, kas pati prot par sevi parūpēties, - krāsotām lūpām, pusaugstiem papē�iem, pie stūres ma�īnai, kuras korpuss ir nevainojami gluds.

Maiga balss pa radio teica: �Redziet, es gatavojos precēties otrreiz. Pirmo reizi es apprecējos tikai aiz mīlestības. la bija īsta, patiesa mīla, un it nekas tur neiznāca. Nākamajā sestdienā es precē�os, lai iegūtu dro�ību.�

Megija paskatījās uz radio skalu un iesaucās: �Fiona?�

Viņa gribēja nobremzēt, ta�u bremzes pedāļa vietā nospieda gāzes pedāli un kā bulta iz�āvās ārā no darbnīcas uz ielas. Pepsi furgons, kas tuvojās no sāniem, ietriecās dod�am kreisajā priek�ējā spārnā - vienīgajā vietā, kurai līdz �im vēl nekad nebija bijis ne mazākās vainas.

Kad bērnībā, ar brāļiem spēlējot beisbolu, gadījās sasisties, Megija vienmēr apgalvoja, ka viņai nekas nekai�, jo baidījās, ka citādi viņu patrieks no spēles. Tādās reizēs viņa piecēlās un neklibojot skrēja tālāk, pat ja celis neizturami sāpēja. Tagad tas atausa atmiņā, jo, kad �urp metās darbnīcas vadītājs, saukdams: �Kas, velns... Vai jums nekas nekai�?� - Megija cienīgi raudzījās taisni uz priek�u un atbildēja: �Itin nekas. Kāpēc jūs jautājat?� -un brauca tālāk, pirms Pepsi furgona �oferis bija paguvis izrausties no kabīnes; tas bija prātīgi darits, sprie�ot pēc �ofera sejas izteiksmes. Ta�u spārns �gau�ām nepatīkami grabēja, itin kā skārda gabals vazātos pa granti, tāpēc Megija apturēja ma�inu, līdzko bija nogriezusies ap stūri un atpakaļskata spogulī bija nozudu�i abi vīrie�i: viens -kasīdams pakausi, otrs - vicinādams rokas. Fiona vairs nerunāja pa radio. Tagad tur kāda sieviete vīri�ķīgā teno-riņā salīdzināja savus piecus virus. Megija izslēdza motoru un izkāpa. Nu viņa redzēja, kas tur par vainu. Spārns bija ieliekts uz iek�u, tā ka pret to berzējās riepa; brīnums, kā ritenis vispār jaudājis griezties. Megija notupās uz ietves, satvēra spārna malu ar abām rokām un vilka. (Viņa atcerējās, kā bērnībā bija slēpusies pļavas garajā zālē un viebdamās zaglīgi atlobījusi d�insu staru no asiņaini nobrāztā ceļgala.) Klēpī viņai sabira pelēkzilas krāsas plāksnītes. Aiz muguras pa ietvi kāds pagāja garām, bet viņa izlikās to nemanām un vilka vēlreiz. �oreiz spārns izkustējās - ne jau daudz, bet pietiekami, lai atbrīvotu riteni, un Megija piecēlās un notrauca no delnām putekļus. Tad iekāpa ma�īnā, ta�u brīdi palika vienkār�i sē�am. �Fiona!� viņa vēlreiz noteica. Kad viņa iedarbināja motoru, radio ziņoja par bankas aizdevumiem, un viņa to atkal izslēdza.

Aira gaidīja pie sava ateljē, nepazīstams un savādi elegants tum�zilajā uzvalkā. Pār pieri krita kuplu, melni iesirmu matu �ķipsna. Viņam virs galvas vējā �ūpojās izkārtne: SEMA ATELJĒ. IETVARI, PASPARTŪ. PROFESIONĀLI NOFORMĒSIM JŪSU IZ�UVUMUS. Semam, Airas tēvam, vairs nebija it nekāda sakara ar ateljē, kop� viņam pirms trīsdesmit gadiem bija piemeties �sirds vājums�. "Sirds vājumu� Megija vienmēr lika pēdiņās. Viņa nepacēla ne acu uz dzīvokļa logiem virs ateljē; tur Sems �aurībā vadīja savas dīkās, īdzīgās dienas kopā ar divām Airas māsām. Patlaban viņ� dro�i vien stāvēja pie loga un skatījās. Apturējusi ma�īnu ielas malā, Megija pārrāpās uz pasa�ieru sēdekli.

Bija vērts pavērot Airas sejas izteiksmi, kad viņ� tuvojās automa�īnai. Sākumā iepriecināts un atzinīgi smaido�s, viņ� apgāja ap ma�īnas priek�galu un sastinga kā iemiets, nonācis pie kreisā spārna. Garā, kalsnā olīvkrāsas seja izstiepās vēl garāka. Acis, jau tāpat tik �auras, ka nevarēja izprast, vai tās ir melnas vai tikai tum�brūnas, pārvērtās neizpratnes pilnās, slīpās spraudziņās. Viņ� atvēra durvis, iesēdās ma�īnā un pievērsa Megijai sērīgu skatienu.

�Izveidojās negaidīta situācija,� Megija sacīja.

�Tai mazajā gabaliņā starp �ejieni un autodarbnicu?�

�Es izdzirdēju, ka pa radio runā Fiona.�

�Te ir pieci kvartāli! Tikai pieci vai se�i kvartāli.�

�Aira, Fiona precas.�

Megija uzelpoja, pamanījusi, ka Airas uzmanība novēr�as no automa�īnas. Grumbas pierē it kā izlīdzinājās. Mirkli raudzījies Megijā, viņ� jautāja: �Kāda Fiona?�

�Tava vedekla Fiona. Aira, cik Fionu tad mēs pazīstam? Fiona, tava vienīgā mazbērna māte, tagad taisās precēties ar kādu pilnīgi sve�u vīrieti tikai un vienīgi tādēļ, lai iegūtu dro�ību.�

Aira pavirzīja sēdekli tālāk atpakaļ un tad izstūrēja ma�īnu uz ielas. Likās, viņ� ieklausās - varbūt, lai dzirdētu, vai ritenis nesaskaras ar spārnu. Tomēr Megijas triks laikam bija izdevies. �Kur tu to dzirdēji?� Aira jautāja.

�Pa radio, kamēr braucu.�

�Tādas lietas izziņo pa radio?�

�Viņa piezvanīja uz pārraidi.�

�Tas liekas nedaudz... egocentriski, ja gribi zināt manu viedokli,� Aira noteica.

"Nē, viņa jau tikai... un viņa teica, ka D�esijs bijis vienīgais vīrietis, kuru viņa patiesi mīlējusi.�

�To viņa teica pa radio?�

�Tas bija sarunu raidījums, Aira.�

�Tie�ām nesaprotu, kāpēc mūsdienās visiem publiski jāizkrata sirds,� Aira sacīja. �

�Kā tev liekas: vai D�esijs būs klausījies?� Megija jautāja. �ī doma nupat bija ienākusi viņai prātā.

�D�esijs? �ajā laikā? Labi, ja viņ� vispār pieceļas pirms pusdienām.�

Megija neiebilda, lai gan būtu varējusi. Patiesībā D�esijs cēlās agri, turklāt sestdienās strādāja. Aira bija gribējis sacīt, ka D�esijs ir kūtrs. (Aira izturējās pret dēlu daudz bargāk nekā Megija. Viņ� nesaskatīja D�esijā ne pusi no tām labajām īpa�ībām, kuras redzēja Megija.) Viņa pievērsās vējstiklam un vēroja veikalus un mājas, kas traucās garām, kā arī retos gājējus ar suņiem. Tik sausa vasara sen nebija piedzīvota, un ietves izskatījās pabālēju�as. Gaiss atgādināja dūmaku. Pie sīkpre�u bodītes kāds zēns ar lupatiņu saudzīgi spodrināja divriteņa spieķus.

�Tātad tu brauci pa Emprīstrītu,� Aira ierunājās.

�Mm?�

�Pie autodarbnīcas.�

�Jā, pa Emprīstrītu.�

�Un tad uz Daimlerstritu...�

Viņ� bija atgriezies pie sarunas par ma�inas spārnu. Megija paskaidroja: �Tas notika tobrīd, kad braucu ārā pa darbnīcas vārtiem.�

�TU gribi sacīt - turpat? Pie darbnīcas?�

�Es gribēju nospiest bremzi, bet nospiedu gāzi.�

�Ka tas iespējams?�

�Nu, pa radio sāka runāt Fiona, un es satrūkos.�

"Paklau, Megij, par bremzes pedāli ta�u nav jādomā īpa�i! Tu vadi ma�inu kop� se�padsmit gadu vecuma. Kā tu varēji sajaukt bremzi ar gāzes pedāli?�

�Sajaucu, un viss, Aira. Skaidrs? Satrūkos un sajaucu. Tāpēc nerunāsim vairs par to.�

�Bet bremzē�ana savā ziņā ir reflekss!"

�Ja tas tev tik daudz nozīmē, es tev izmaksā�u kompensāciju no savas algas.�

Nu bija Airas kārta iekost mēlē. Megija redzēja, ka viņ� grasās runāt, bet tad pārdomā. (Viņas alga bija smieklīga. Viņa aprūpēja vecļau�u pansionāta iemītniekus.)

Megija nodomāja - ja būtu bijis vairāk laika, viņa pirms brauciena būtu sakopusi ma�īnas salonu. Pa instrumentu paneli mētājās autostāvvietas �eki. Grīdu pie kājām klāja limonādes kausiņi un papīra mutautiņi. Zem cimdu nodalījuma mud�ekļojās melnu un sarkanu vadu grīstes; ja, sakrustojot kājas, tām nejau�i pieskārās, tad izslēdzās radio. Tajā Megija vainoja Airu. Nezin kāpēc vīrie�i ik uz soļa atstāja aiz sevis stieples, vadus un izolācijas lentes. Varbūt pa�i to neapzinādamies.

Tagad viņi brauca pa Belērroudu uz ziemeļiem. Ainava mainījās. Rotaļlaukumu un kapsētu vietā pēk�ņi parādījās dzērienu veikali, picu ēstuves, tum�i, mazi bāri un krodziņi, sīki salīdzinājumā ar gigantiskajiem satelīt�ķīv-jiem uz jumta. Tad skatienam pavērās nākamais rotaļlau-kums. Un satiksme kļuva arvien dzīvāka. Megija ne�aubījās, ka arī visi pārējie �ajā sestdienas rītā dodas uz kādu svinīgu pasākumu. Gandrīz visām ma�inām aizmugures sēdekļi bija pārblīvēti ar bērniem. Ap �o laiku sākās vingro�anas nodarbības un beisbola treniņi.

�Nesen man aizmirsās apzīmējums �izvadāt bērnus�,� Megija teica Airam.

�Kam tev tas vajadzīgs?� Aira noprasīja.

�Tie�i to jau es gribu sacīt.�

�Ko, lūdzu?�

�Es gribu sacīt - tas liecina, cik ātri skrien laiks. Grasījos pateikt kādai pacientei, ka viņas meita todien neatbrauks ciemos. Es iesāku: ��odien ir viņas kārta, hm...� -un nespēju atcerēties apzīmējumu. Nespēju atcerēties vārdus - �izvadāt bērnus�. Bet liekas ta�u, ka nupat pirms nedēļas arī D�esijam bija jābrauc uz spēli vai uz hokejistu nometni, bet Deizijai - uz guntiņu sanāksmi... Reizēm es visu sestdienu nosēdēju pie stūres!�

�Ja jau runājam par to,� Aira ieminējās, �vai tu sadūries ar otru ma�īnu? Vai tikai ar telefona stabu?�

Megija vandījās pa somu, meklēdama saulesbrilles.

�Ar furgonu,� viņa atbildēja.

�Ap�ēliņ! Vai tu to furgonu sabuktēji?�

�Es neievēroju.�

�Tu neievēroji.�

�Es neapstājos, lai paskatītos.�

Megija uzlika saulesbrilles un samirk�ķināja acis. Viss tagad bija iegrimis elegantās ēnās.

�Tu aizbrauci no negadījuma vietas, Megij?�

�Tas nebija negadījums! Tā bija tikai viena no tām, nu, sīkajām lietām, kuras vienkār�i notiek. Kāpēc jāceļ tāds tracis?"

�Vai es pareizi saprotu?� Aira jautāja. �Tu izjoņoji no darbnīcas, uztriecies furgonam un aizbrauci tālāk?�

�Nē, furgons uztriecās man.�

�Bet tu biji vainīga.�

�Nu jā, laikam jau biju, ja tev par visu vari vajadzīgs vainīgais.�

�Un pēc tam tu vienkār�i aizbrauci.�

�Jā.�

Aira apklusa. �ī klusē�ana nevēstīja neko labu.

�Tas bija liels, milzīgs Pepsi furgons,� Megija teica.

"īsts bruņutanks! Varu derēt, ka es to pat neieskram-bāju.�

"Tomer tu par to nepārliecinājies.�

"Es baidījos nokavēt,� Megija paskaidroja. �Tie�i tu jau uzstāji, ka ceļa jadodas ar laika rezervi.�

"Bet tu ta�u saproti, ka darbnīcas papīros ir tavs vārds un adrese? Furgona �oferim atliek tikai pajautāt. Kad atgriezīsimies, uz sliek�ņa mūs gaidīs policists.�

�Aira, vai tu liksies mierā?� Megija noprasīja. �Vai tu nesaproti, ka man prātā pavisam kas cits? Es braucu uz savas vecākās, tuvākās draudzenes vīra bērēm; nav ne izsakāms, kas tagad jāpārcie� Serēnai, bet es joprojām esmu �eit, pavisam citā �tatā. Un turklāt man pa radio jādzird, ka Fiona precas, lai gan ir skaidrs kā diena, ka viņi ar D�esiju joprojām mīl viens otru. Viņi vienmēr ir mīlēju�i viens otru, �ī mīlestība nekad nav izdzisusi; viņi tikai nez kāpēc nespēj, nu... nodibināt kontaktu. Un turklāt manai vienīgajai mazmeitiņai pēk�ņi būs jāpierod pie pilnīgi jauna patēva. Es jūtos tā, it kā viss juktu un bruktu! Visi mani draugi un radi lido prom no manis, it kā... būtu papla�inājies Visums! Tagad mēs vairs nekad neredzēsim to bērnu, vai tu apjēdz?�

�Mēs viņu tikpat neredzam,� Aira lēnprātīgi atteica. Un nobremzēja pie sarkanās gaismas.

�Un ja nu tas jaunais vīrs ir kāds bērnu izmantotājs?� Megija ieminējās.

�Megij, gan jau Fiona būs izraudzījusies krietnu vīru.�

Viņa uzmeta Airam skatienu. (Parasti viņ� nemēdza teikt labus vārdus par Fionu.) Viņ� raudzījās uz luksoforu. Piemiegto acu kaktiņos iezīmējās krunciņas. �Nu, protams, viņa būs centusies izraudzīties krietnu vīru,� Megija piesardzīgi sacīja, �tomēr arī pats prātīgākais cilvēks pasaulē nespēj paredzēt visas problēmas, vai ne? Varbūt tas vīrietis atstāj patīkama un laipna cilvēka iespaidu. Varbūt viņ� brīni�ķīgi izturēsies pret Līroju -līdz tam brīdim, kad iejutīsies ģimenē.�

Ieslēdzās zaļā gaisma. Aira sāka braukt.

�Līroja,� Megija domīgi noteica. �Kā tu domā, vai mēs kādreiz pieradīsim pie �ī vārda? Izklausās pēc zēna vārda. Pēc futbolista. Un kā viņi to izrunā: Lī-roja. Kā lauki.�

�Vai paņēmi līdzi to ceļu karti, ko biju nolicis uz brokastgalda?� Aira jautāja.

�Da�reiz man �ķiet, ka vajadzētu vienkār�i sākt izrunāt �o vārdu pa savai modei,� Megija turpināja. �Le-roja." Viņa iegrima pārdomās.

�Karti, Megij. Vai tu paņēmi līdzi karti?�

�Tā ir man somā. Le Ruā," viņa noteica, ripinādama skaņu R kā francūzis.

�Ar viņu mums gan vairs nav nekāda sevi�ķa sakara,� Aira piezīmēja.

�Bet mēs varētu to atjaunot, Aira! Apciemot viņu jau �ai pa�ā pēcpusdienā.�

�Ko?�

�Paskaties, kur viņi dzīvo: Kārtvīlā, Pensilvānijas �tatā. Tas ir tikpat kā pa ceļam uz Dirliku. Saproti,� Megija runāja, rakņādamās pa somiņu, �mēs varētu aizbraukt uz bērēm un... Nu, kur tā karte ir? Aizbraukt uz bērēm un pēc tam pa Pirmo �oseju atpakaļ uz... Zini, es laikam tomēr nebū�u paņēmusi to karti līdzi.�

�Lieliski, Megij!�

�Laikam bū�u atstājusi to uz galda.�

�Es tev pajautāju, kad devāmies ceļā, atceries? Es teicu: �Vai tu paņemsi to karti vai man aiziet pakaļ?� Tu atbildēji: �Jau ņemu. Tikai ielik�u somā...��

�Nu, es tie�ām nesaprotu, kāpēc tu cel tādu traci,� Megija sacīja. �Mums tikai jāskatās uz ceļa rādītājiem; ar to nudien tiktu galā jebkur�.�

�Patiesībā ir drusku sare�ģītāk,� Aira iebilda.

�Turklāt Serēna pa telefonu izstāstīja man ceļu.�

�Megij, vai tu tie�ām tici, ka Serēnas norādījumi spētu aizvest mūs uz turieni, kur vēlamies nonākt? На! Mēs atjēgtos kaut kur Kanādā. Vai Arizonā!�

�Nu, nesatraucies tik briesmīgi.�

�Mēs vairs nekad neredzētu savas mājas,� Aira piemetināja.

Megija izkratīja no somiņas maku un Kleenex paciņu.

�Tie�i Serēnas dēļ mēs nokavējām pa�i savas kāzu svinības, atceries?� Aira teica. �Veselu stundu meklējām to mazo, ērmīgo banketu zāli.�

�Nē, nudien, Aira! Tu mū�dien runā tā, it kā sievietes būtu nezin kādas tuk�paures.� Megija mitējās rakņāties pa somu; acīmredzot līdzi nebija paņemti arī Serēnas norādījumi. Viņa atsāka: �Es jau domāju tikai par pa�as Fionas labklājību. Viņai vajadzēs, lai mēs pieskatām mazo.�

�Mazo?�

�Kāzu ceļojuma laikā.�

Aira uzmeta Megijai skatienu, kuru viņa īsti neprata iztulkot.

�Viņa precas nākamajā sestdienā,� Megija turpināja. �Septiņus gadus vecu bērnu ta�u nevar ņemt līdzi kāzu ceļojumā.�

Aira joprojām klusēja.

Viņi jau bija izbrauku�i no pilsētas, un mājas kļuva retākas. Viņi pabrauca garām lietotu automa�īnu laukumam, skrajam me�a nogabalam, iepirk�anās centram, pie kura betona tuksnesī bija atstātas da�u agro putnu automa�īnas. Aira sāka svilpot. Megija lika mierā somas rokturus, ar kuriem bija spēlējusies, un noklusa.

Gadījās laika posmi, kuros Aira augu dienu nepateica ne duci vārdu un, pat ja runāja, nebija iespējams uzminēt viņa jūtas. Aira bija sevī noslēdzies, izolēts cilvēks -tas bija viņa nopietnākais trūkums. Tomēr viņ� pats neaptvēra, ka svilpojot izpau� visu. Piemēram - un �is piemērs bija satrauco�s -, pēc briesmīga ķīviņa pa�ā laulības sākumā, kad abi jau bija daudzmaz nogludināju�i attiecības, atgriezu�ies rāmās sliedēs, Aira kādu rītu devās uz darbu, svilpodams melodiju, ko Megija sākumā nepazina. Tikai vēlāk viņai atmiņā atausa dziesmas vārdi. Diez vai sirds man silst, tā tie skanēja, tāpat kā agrāk...

Tomēr bie�i dziesmas saikne ar īstenību bija ikdieni�ķa, apstākļu diktēta - �Tas vecais nams�, kamēr Aira veica kādu sīku remontu, vai �Vi�itas dokeris� - ikreiz, kad viņ� palīdzēja sanest mājā veļas grozus. Kā nelaimes �upiņa maza... - viņ� neapzināti svilpoja pāris minū�u pēc tam, kad bija apmetis līkumu suņa atstātai �upai uz ietves. Un, protams, gadījās reizes, kad Megijai nebija ne jausmas, ko viņ� svilpo. Piemēram, patlaban: kaut ko tādu saldsērīgu, ko varētu atskaņot pa kantrimūzikas kanālu. Nu, varbūt viņ� vienkār�i bija to dzirdējis, kamēr skuvās, un tādā gadijumā tas nenozīmēja neko.

Ahā, Petsijas Klainas dziesma; lūk, kas tas bija. Pet-sijas Klainas �Neprāts�.

Megija spēji izslējās un ierunājās: �Savus mazbērnus pieskata pilnīgi saprātīgi cilvēki, Aira Moran.�

Viņ� izskatījās satrūcies.

�Turklāt mēne�iem ilgi. Veselām vasarām,� Megija piebilda.

�Toties viņi neierodas ciemos bez brīdinājuma.�

�Ierodas gan!�

�Anna Landersa¹ raksta, ka nepieteikti apmeklējumi liecina par takta trūkumu,� Aira aizrādīja.

Anna Landersa, viņa personiskā varone.

�Un mēs nemaz neesam asinsradinieki,� Aira teica. "Mēs pat vairs neesam Fionas vīra vecāki.�

�Bet Līrojas vecvecāki mēs paliksim līdz savai nāves stundiņai,� Megija atcirta.

Airam nebija ko atbildēt.

�ajā ceļa gabalā pavērās gau�ām juceklīgi skati. Viss bija vienkār�i pamests savā vaļā - �ur tur vidēja kāds brīvdabas grils, �ur tur - kāds peldbaseins. Ceļmalā stāvēja kravas ma�īna, pilna ar ķirbjiem: CIK VAR AIZNEST, PAR 1,50 S, vēstīja ar roku uz�ņāpts uzraksts. Ķirbji lika Megijai domāt par rudeni, ta�u �obrīd bija tik silti, ka virs aug�lūpas viņai spīdēja sviedru lāses. Viņa nolaida logu, sarāvās, sajutusi karstā gaisa vilni, un pacēla logu atkal. Tomēr vēj� gana stipri pūta pa Airas logu. Viņ� turēja stūri ar vienu roku, kreisās elkoni atbalstījis uz loga malas. �aketes piedurknes bija uzbrauku�as aug�up, atsedzot plaukstu locītavas.

Serēna mēdza teikt, ka Aira esot neizprotams. Tajos laikos tas bija kompliments. Megija vēl nemaz nesatikās ar Airu un bija saderinājusies ar kādu citu, bet Serēna nemitīgi daudzināja: �Kā tu spēj turēties viņam pretim? Viņ� ir tik neizprotams. Viņ� ir tik noslēpumains.� -�Man nemaz nav jāturas viņam pretim. Viņ� jau neskrien man pakaļ,� Megija bija teikusi. Un tomēr sākusi par to domāt. (Serēnai taisnība. Viņ� bija tik neizprotams.) Toties pati Serēna bija izraudzījusies pa�u vaļsirdīgāko puisi pasaulē. Vecais jokupēteris Makss! Viņā nu gan nebija ne miņas no noslēpuma. �Lūk, kādas ir manas jaukākās atmiņas,� Makss reiz bija stāstījis. (Tolaik viņ�, divdesmit gadu vecs, pirmo gadu studēja Ziemeļkarolīnas Universitātē.) �Mēs ar diviem �omiem aizbraucam uz ballīti. Bet es esmu sameties drusku par daudz, mājupceļā aizmiegu uz pakaļējā sēdekļa, un, kad pamostos, �ie ir aizvedu�i mani uz Karolinas pludmali un atstāju�i smiltīs. Izspēlēju�i tādu varenu joku, ha, ha. Ir se�i rītā, es pieslienos sēdus un redzu tikai debesis, dūmakainas debesis kārtu kārtām, kas zemāk pārvēr�as okeānā, un pa vidu nav nekādas robe�as. Es pieceļos, nosvie�u drēbes un skrienu peldēties bangās - viens pats. Tā bija laimīgākā diena manā mū�ā.�

Ja kāds toreiz būtu Maksam pateicis, ka pēc trīsdesmit gadiem viņ� nomirs no vē�a un ka skaidrākā viņa piemiņas aina, kas paliks Megijai prātā, būs �is rīts pie okeāna... Dūmaka, siltā gaisa pieskāriens kailajai ādai, pirmais svilino�i aukstais, sāļi smar�ojo�ais vilnis, - Megija it kā redzēja to visu pati savām acīm. Pēk�ņi viņa jutās pateicīga par to, ka saules gaismā garām zib rek-lāmdēļu mud�eklis; pateicīga pat par to, ka pie delmiem līp sēdekļa vinila pārvalks.

Aira ierunājās: �Interesanti, ar ko viņa precas.�

�Kas?� Megija jautāja. Viņa bija mazliet aizsapņojusies.

�Fiona.�

�Ak tā. To viņa nepateica.�

Aira centās apdzīt naftas cisternu. Pielieca galvu pa kreisi, skatīdamies, vai neviens nebrauc pretī. Un pēc mirkļa sacīja: �Brīnums, ka viņa to nepaziņoja, ja jau reiz bija tikusi pie mikrofona.�

�Viņa tikai pateica, ka precoties, lai iegūtu dro�ību. Ka reiz jau esot apprecējusies aiz mīlestības, bet tur nekas labs neesot iznācis.�

�Aiz mīlestības!� Aira izmeta. �Viņai bija septiņpadsmit gadu. Ko viņa zināja par mīlestību!�

Megija paraudzījās uz Airu. Un kas ir jāzina par mīlestību? - viņai kārojās pavaicāt. Ta�u Aira patlaban pusbalsī sarunājās ar naftas cisternu.

�Varbūt �oreiz tas būs kāds vecāks vīrietis,� Megija prātoja. �Tāds tēvi�ķīgs. Ja jau viņa precas, lai iegūtu dro�ību.�

�Viņ� skaidri redz, ka es gribu apdzīt, un, vienalga, lien manā joslā,� Aira sacīja.

�Varbūt viņa precas tikai tādēļ, lai vairs nevajadzētu strādāt.�

�Nemaz nezināju, ka viņa strādā.�

"Viņai ir darbs, Aira. Tu ta�u zini! Viņa mums stāstīja! Viņa dabūja darbu skaistumkop�anas salonā, kad Līroja sāka iet bērnudārzā.�

Aira uztaurēja cisternai.

�Nesaprotu, kāpēc tu vispār sēdi vienā istabā ar citiem cilvēkiem, ja pat nevī�o viņos klausīties,� Megija noteica.

Aira noprasīja: �Megij, kas tev �odien lēcies?�

�Kā tu to domā?�

�Kāpēc tu tik ātri apskaities?�

�Es neapskai�os,� Megija teica un uzstūma saulesbrilles augstāk. Viņa saskatīja savu degunu - mazo, apaļo degungaliņu zem briļļu ietvara.

�Vainīga Serēna,� Aira sacīja.

�Serēna?�

�Tu nervozē par Serēnu un tāpēc nemitīgi klūpi virsū man.�

�Nu, skaidrs, ka es nervozēju,� Megija atbildēja. �Bet tev es neklūpu virsū itin nemaz.�

�Klūpi gan, un tāpēc tu arī nemitīgi runā par Fionu, lai gan gadiem ilgi neesi par viņu domājusi.�

�Nav tiesa! Kā tu zini, cik bie�i es domāju par Fionu?�

Aira beidzot apmeta līkumu ap naftas cisternu.

Tagad viņi jau atradās īstos laukos. Izcirtumā divi vīri tēsa baļķus un viņos noraudzījās spīdīgi melns suns. Koku lapas vēl nedzeltēja, tomēr izskatījās mazlietiņ pabālēju�as, tātad drīz dzeltēs. Megija palūkojās uz nopluku�o latiņu �ogu, kas apjoza lauku. Savādi, kā aina var palikt prātā glu�i neapzināti! Pēc tam tu ieraugi oriģinālu un domā - paskat! Tā visu laiku ir bijusi tepat, glu�i kā sapnis, kura fragmenti atkārtojas rīta pusē. Piemēram, �is �ogs. Pagaidām viņi brauca uz Kārtvīlas pusi, un �o �ogu Megija jau bija redzējusi savos spiego�anas braucienos un neapzināti iekalusi atmiņā. �Zedeņi,� viņa sacīja Airam.

�Mm?�

�Vai to nesauc par zedeņu �ogu?�

Aira paraudzījās turp, bet �ogs jau bija garām.

Megija bija sēdējusi savā ma�īnā netālu no Fionas mātes mājas, gaidīdama, kad izdosies kaut vai īsiņu, maziņu mirklīti ieraudzīt Līroju. Aira būtu dabūjis trieku, ja uzzinātu, ar ko viņa nodarbojas. Tas bija drīz pēc Fionas aizie�anas, un pirms tam notika tracis, kuru Megijai nepatika atcerēties. (Domās viņa to dēvēja par To �ausmigo Ritu un centās izdzēst no atmiņas.) O, tolaik viņa izturējās kā apsēsta; Līroja vēl bija tikai zīdainitis, un ko gan Fiona zināja par zīdaiņiem? Viņa ta�u vienmēr bija paļāvusies uz Megijas palīdzību! Tāpēc kādā brīvā pēcpusdienā Megija aizbrauca uz Kārtvīlu, apturēja ma�īnu un gaidīja, un drīz no mājas iznāca Fiona ar Līroju uz rokām un a�ā solī devās pretējā virzienā, garie, blondie mati �ūpojās kā aizkari, mazulītes sejiņa kā spilgts, mazs pum-puriņ� vīdēja viņai uz pleca. Sirds Megijai salēcās tā, it kā viņa būtu iemīlējusies. Savā ziņā viņa bija iemīlējusies -Līrojā un Fionā, un pat savā pa�as dēlā - tādā, kāds viņ� izskatījās tobrīd, kad neveikli auklēja meitiņu, pieglaudis pie melnās ādas jakas. Tomēr Megija neuzdro�inājās parādīties - vismaz vēl ne. Viņa aizbrauca mājās un pateica D�esijam: �Es �odien biju Kārtvīlā.�

D�esijam sejā ie�ķīlās emocijas. Vienu bezgalīga satraukuma pilnu mirkli acis pakavējās pie Megijas, pirms viņ� novērsās un sacīja: �Ak tā?�

�Es ar viņu nerunāju, tomēr skaidri redzēju, ka viņai tevis pietrūkst. Viņa staigāja viena pati, ar Līroju. Neviena cita nebija.�

�Vai tu domā, ka tas mani interesē?� D�esijs noprasīja. �Kā tev liekas, kāda man tur daļa?�

Tomēr nākamajā rītā viņ� aizņēmās ma�īnu. Megija uzelpoja. (Viņ� ta�u ir mīļ�, lādzīgs, sirsnīgs puisis ar milzīgu talantu iekarot ļau�u simpātijas. �is pārpratums tiks nokārtots viens un divi.) D�esijs palika prom visu dienu - Megija ik pa stundai zvanīja no darba, lai pārbaudītu, - un atgriezās tad, kad viņa gatavoja vakariņas. �Nu?� Megija jautāja.

�Ko - nu?� viņ� attrauca, uzkāpa aug�stāvā un ieslēdzās savā istabā.

Tad Megija aptvēra, ka acīmredzot vajadzēs vairāk laika, nekā viņa domājusi.

Trīs reizes - Līrojas pirmajās trijās dzim�anas dienās -viņi abi ar Airu bija devu�ies konvencionālos apciemojumos, iepriek� norunātos vecvecāku apciemojumos ar dāvanām; tomēr kā īstos apciemojumus Megija izjuta savus spiego�anas braucienus, kuri turpinājās bez kādas plāno�anas - it kā uz ziemeļiem viņu vilktu gari, neredzami pavedieni. Viņa pati nosprieda braukt uz lielvei-kalu, bet atjēdzās uz Pirmās �osejas, jau savilkusi mēteļa apkakli cie�i ap vaigiem, lai netiktu pazīta. Viņa mēdza grozīties Kārtvīlas vienīgajā rotaļlaukumā pie smil�u kastes, dīki pētīdama nagus. Viņa kavējās ejā starp mājām, galvā uzlikusi Airas māsas D�ūnijas spilgti sarkano parūku. Lāgiem viņa iztēlojās, kā, �ādi spiegodama, pamazām noveco. Varbūt, kad Līroja sāks iet skolā, Megija iestāsies darbā par bērnu pavadoni. Varbūt viņa kļūs par gaidu vadītāju un noīrēs sev gaidas, ja nepiecie�ams. Varbūt viņa pieteiksies pavadīt Līroju uz izlaiduma balli skolā. Mjā. Nav jēgas gremdēties sapņos. D�esija drūmā klusē�ana, apātija, ar kādu Fiona �ūpoja rotaļlaukuma �ūpoles, liecināja, ka ilgi viņi vairs nespēs palikt �ķirti. Vai tad ne?

Un tad kādu pēcpusdienu Megija izsekoja Fionas māti, kad tā ripināja Līrojas ratiņus pa Meinstrītu. Misis Sta-kija bija nevī�īga, bezveidīga sieviete, kas smēķēja cigaretes. Megija neuzticējās viņai ne par naga melnumu un nebija maldījusies, jo paskat vien, ko viņa darīja: atstāja Līroju ar visiem ratiņiem pie Cure-Boy aptiekas un pati devās iek�ā. Megiju sagrāba �ausmas. Līroju ta�u varēja nolaupīt! Līroju varēja nolaupīt kur� katrs garāmgājējs. Piegājusi pie ratiņiem, Megija pie tiem notupās. �Mīlulīt?� viņa ierunājās. �Vai gribi nākt vecmāmiņai līdzi?� Bērns cie�i skatījās viņā. Tagad Lirojai bija - cik? - apmēram pusotrs gadiņ�, un seja �ķita pārsteidzo�i pieaugusi. Stilbi bija zaudēju�i zīdaiņa apaļīgumu. Acis bija tikpat pienaini zilas kā Fionai un mazliet neizteiksmīgas, tuk�as, it kā viņa Megiju nepazītu. �Es esmu tava vecmāmiņa,� Megija teica, bet Līroja sāka dīdīties un snaikstīt kaklu. �Mam-mam?� viņa teica, nepārprotami skatīdamās uz durvīm, aiz kurām bija nozudusi misis Stakija. Megija piecēlās un steig�us devās prom. �is atraidījums bija kā fiziskas sāpes, kā īsta brūce krūtīs. Pēc tam viņa vairs nebrauca spiegot.

Kad Megija brauca pa �o ceļu pavasarī, me�i bija kā piebārstīti ar baltiem grimoņu ziediem. Tie bija pie�ķīru�i gaisīgumu zaļajiem pakalniem, tāpat kā puķu pu�ķi gaisīgu dara sīkziedu migliņa. Un reiz viņa bija pamanījusi mazu dzīvnieciņu - ne jau parasto trusi vai jenotu, nē, slaidāku, gludāku - un spēji nobremzējusi, pagriezusi atpakaļskata spoguli tā, lai aplūkotu �o zvēriņu, kas bija palicis aiz muguras. Ta�u tas jau bija nozudis krūmos.

�Vari būt dro�a, ka Serēna vienmēr visu sare�ģīs,� patlaban sacīja Aira. �Viņa ta�u būtu varējusi piezvanīt uzreiz pēc Maksa nāves, bet nē, nogaida līdz pēdējam mirklim! Viņ� nomirst tre�dien, bet viņa piezvana vēlu piektdienas vakarā. Pārāk vēlu, lai es varētu sazināties ar autobraucēju biedrību un precizēt mar�rutu.� Sarauktu pieri viņ� skatījās uz ceļu. �Starp citu, kā tev �ķiet - viņa ta�u nebūs uzdomājusi mani par zārka nesēju vai tamlīdzīgi?�

�To viņa nepieminēja.�

�Bet viņa tev teica, ka vajadzīga mūsu palīdzība.�

�Man liekas, viņa domāja morālu atbalstu,� Megija sacīja.

�Varbūt zārka ne�ana ir morāls atbalsts.�

�Vai tas nav fizisks atbalsts?�

�Nu, varbūt,� Aira noteica.

Viņi brauca caur miestiņu, kur ganību vidū ik pa brīdim parādījās mazu bodī�u grupiņa. Pie pastkastes stāvēja da�as sievietes un sarunājās. Megija pagriezās, lai uz viņām paskatītos. Viņa jutās atstumta un kāroja piedalīties, it kā tērzētājas būtu viņas paziņas.

�Ja viņa gribēs, lai nesu zārku, tad es nebū�u pienācīgi apģērbies,� Aira ierunājās atkal.

�Tu esi pienācīgi apģērbies.�

�Uzvalks nav melns,� Aira teica.

�Tev nemaz nav melna uzvalka.�

�Manējais ir tum�i zils.�

�Tum�i zilam nav ne vainas.�

�Un man ir vārīga mugura.�

Megija uzmeta viņam acis.

�Un patiesībā es neesmu viņam bijis nekāds tuvais draugs,� Aira piebilda.

Megija pasniedzās uz stūres pusi un uzlika savu plaukstu uz viņējās. �Neraizējies. Varu derēt - Serēna gribēs tikai, lai mēs tur mazliet pasē�am.�

Aira sērīgi pavīpsnāja, patiesībā tikai noraustīja vaigu.

Cik savāda bija viņa attieksme pret nāvi! Viņ� nespēja paciest pat vieglu slimību un atrada visādus ieganstus neiet uz slimnīcu, kad Megijai tika operēts apendikss; Aira apgalvoja, ka esot saaukstējies un varot Megiju aplipināt. Ikreiz, kad saslima kāds no bērniem, Aira izlikās, ka nekas nav noticis. Sacīja Megijai, ka viņa visu tikai iztēlojusies. Dzirdot kaut vai mazāko mājienu par to, ka viņ� nedzīvos mū�īgi - piemēram, saskaroties ar dzīvības apdro�inā�anu, - viņ� kļuva nīgrs, spītīgs un aizvainojuma pilns. Turpretī Megija ba�ījās, ka viņa varētu dzīvot mū�īgi, - varbūt tāpēc, ka pietiekami daudz bija redzējusi vecļau�u mītnē.

Un, ja Megijai būtu lemts nomirt pirmajai. Aira dro�i vien izliktos, ka arī tas nav noticis. Viņ� vienkār�i turpinātu strādāt, svilpodams tie�i tāpat kā parasti.

Diez kādu melodiju viņ� svilpotu?

Patlaban viņi �ķērsoja Saskvehanas upi, pa labi iznira Konovingo spēkstacijas me�ģīņainā, �ķietami viktoriā-niskā virszemes ēka. Megija nolaida logu un izliecās ārā. Viņa dzirdēja tālās ūdens �alkas; viņa teju vai ieelpoja ūdeni, dzēra �ļakatas, kas līdzīgi dūmiem cēlās no dziļumiem zem tilta.

�Zini, kas man tikko ienāca prātā,� ierunājās Aira, paceldams balsi. �Tā māksliniece, kā viņu tur sauca. Viņa solījās �orīt atnest uz ateljē veselu kaudzi gleznu.�

Megija aizvēra logu. �Vai tad tu neieslēdzi automātisko atbildētāju?�

�Kāds no tā labums? Viņa jau bija visu norunājusi.�

�Varbūt mēs varētu kaut kur apstāties un piezvanīt viņai.�

�Man nav līdzi numura,� Aira atteica. �Bet varbūt piezvanīt Deizijai un palūgt, lai brīdina viņu.�

�Deizija tagad būs darbā,� Megija sacīja.

�Sasodīts!�

Megija iztēlojās Deiziju - slaidu un glītu, tumsnēju kā Aira, smalkiem kauliem kā Megija pati. �Ak vai! Man tik �ēl, ka nebūsim kopā pēdējā dienā, ko viņa pavada mājās.�

�Viņas tik un tā nav mājās; tu pati teici.�

�Bet vēlāk viņa pārnāks.�

�Rīt tu vēl redzēsi viņu, cik uziet,� Aira norādīja. �Cik tik uziet.�

Rīt Deiziju vajadzēja pavadīt uz koled�u - uz pirmo studiju gadu, uz pirmo gadu prom no mājām. Aira sacīja: �Kad visu dienu būsi nosēdējusi ma�īnā viņai blakus, viņa tev beigās apniks.�

�Nav tiesa! Deizija man nekad neapniktu!�

�To tu man pateiksi rīt.�

�Paklausies!� Megija iesaucās. �Nepaliksim uz pieņem�anu!�

�Uz kādu pieņem�anu?�

�Vai kā nu to sauc, kad pēc bērēm visi sapulcējas aizgājēja mājā.�

�Man nav iebildumu,� Aira atteica.

�Tad mēs būtu agri mājās, pat ja pa ceļam iegrieztos pie Fionas.�

��ēlīgais dievs, Megij, tu vēl arvien murgo par Fionu?�

�Ja bēres beigtos, teiksim, ap pusdienlaiku un mēs brauktu taisni uz Kārtvīlu...�

Aira strauji pagrieza stūri pa labi, un ma�īna paslīdēja pa granti. Megija mirkli nodomāja, ka Aira to dara aiz dusmām. (Viņai bie�i radās sajūta, ka Aira kuru katru mirkli zaudēs savaldī�anos.) Bet nē, viņ� bija apstājies benzīna uzpildes stacijā pie vecmodīgas, baltas dēļu ēci-ņas, kuras priek�ā uz sola sēdēja divi vīri kombinezonos. �Nopirk�u karti,� Aira īsi noteica, kāpdams ārā no ma�īnas.

Megija nolaida logu un sauca viņam pakaļ: �Paskaties, vai tur nepārdod kādas uzkodas, labi?�

Viņ� pamāja un tuvojās solam.

Tagad, kad ma�īna stāvēja uz vietas, tveice plūda caur jumtu kā kūsto�s sviests. Megija juta, kā sakarst galv-virsa; iztēlojās, kā brūnie mati iegūst kādu metālisku krāsu, misiņa vai vara toni. Viņa ļāva pirkstiem dīki nokarāties pār loga malu.

Ja tikai izdotos aizvilināt Airu pie Fionas, pārējais būtu sīkums. Viņ� galu galā nav nejūtīgs. Bija ta�u ucinājis mazulīti uz ceļgala. Bija atbildējis uz mazulītes Līrojas dūdo�anu tik cieņpilnā toni, kādā reiz sarunājies pats ar saviem bērniem. �Ak �itā. Ko tu neteiksi! Nu, ja jau tu tā saki, tad man liekas, es tie�ām bū�u kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis.� Līdz pēdīgi Megija (alla� tik lētticīga) neizturēja un pajautāja: �Ko? Ko viņa tev pateica?� Tad Aira uzmeta viņai vienu no saviem greizajiem, savādajiem skatieniem - un mazulīte tie�i tāpat; vismaz Megijai lāgiem tā �ķita.

Nē, nejūtīgs viņ� nav, tāpēc, kolīdz paraudzīsies uz Līroju, acumirklī atcerēsies, cik cie�i viņi saistīti. Cilvēkiem tikai vajag atgādināt, tas arī viss. Pasaule tagad tāda, ka aizmirst ir viegli. Fiona dro�i vien bija piemirsusi, cik kvēli mīlējusi pa�ā sākumā, kā sekojusi pa pēdām D�esijam un viņa rokgrupai. To viņa dro�i vien tī�ām izdzēsusi no apziņas, jo patiesībā, tāpat kā Aira, nebūt nebija nejūtīga. Megija ta�u redzēja, kā Fionai izstiepās seja, kad viņi ieradās uz Līrojas pirmo dzim�anas dienu bez D�esija. Tagad visu noteica lepnums - ievainots lepnums. �Bet vai tu atceries?� Megija viņai pajautās. �Vai atceries tās dienas, kad negribējāt neko vairāk kā vien būt viens otram blakus? Vai atceries, kā jūs visur gājāt kopā, vienu roku iebāzu�i otram d�insu pakaļējā kabatā?� Tolaik tas bija �ķitis mazliet piedauzīgi; tagad, to atceroties, Megijai acīs sariesās asaras.

Ak, visa �ī diena bija tik drausmīgi skumja, tāda diena, kad tu aptver, ka visi pēdīgi zaudē visus; un Megija vairāk nekā gadu nebija rakstījusi Serēnai, nebija pat dzirdējusi viņas balsi pa telefonu, līdz vakar vakarā Serēna piezvanīja, raudādama tik gau�i, ka puse vārdu nebija saprotami. �ajā mirklī (ļaujot, lai vējiņ� urdz starp pirkstiem kā silts ūdens) Megija juta, ka doma par laika skrējienu ir nepanesama. Viņai gribējās sacīt: Serēna, padomā tik, ko visu mēs kādreiz nenosolījāmies nedarīt, kad būsim pieaugu�as! Mēs solījāmies netipināt, kad staigāsim basām kājām. Solījāmies liedagā negulēt un nesauļoties, bet gan peldēties, turklāt nepeldēt ar augstu izslietu zodu, baidoties samērcēt frizūru. Mēs solījāmies nemazgāt traukus tūdaļ pēc vakariņām, jo tad nevarētu būt kopā ar savu vīru; vai atceries? Kad tu pēdējo reizi atliki trauku mazgā�anu uz rītu, lai varētu pabūt kopā ar Maksu? Kad Makss pēdējo reizi ievēroja, ka tu to vairs nedari?

�urp nāca Aira, locīdams vaļā karti. Megija noņēma saulesbrilles un nosusināja acis piedurknēs. �Vai atradi, ko meklēji?� viņa uzsauca, bet Aira novilka: �Mjā...� - un neapstādamies nozuda aiz kartes. Pret Megiju bija pavērsta otra puse - ar skaistāko ainavu fotoattēliem. Nonācis pie savām durtiņām, Aira salocīja karti un iekāpa ma�īnā. ��ēl gan, ka neatlika laika piezvanīt autobraucēju biedrībai,� viņ� noteica un iedarbināja motoru.

�Nu, neraizējies,� Megija mierināja. �Mums ir milzīga laika rezerve.�

�Ne glu�i, Megij. Un paskaties, kā aug satiksme. Katra kusla ve�iņa devusies savā nedēļas nogales izbraukumā.�

Smieklīga piezīme; satiksmi lielākoties veidoja furgoni. Viņi izbrauca uz �osejas priek�ā mēbeļu furgonam, aiz bjuika un naftas cisternas, varbūt tās pa�as, ko pirms brī�a apdzinu�i. Megija uzlika saulesbrilles.

Viens reklāmdēlis vēstīja: PAĻAUJIES UZ JĒZU, TU NENO�ĒLOSI. Cits: BUBAS MAKDAFA KOSMETOLOĢIJAS SKOLA. Viņi iebrauca Pensilvānijas �tatā, un pārsimt jardu² garumā ceļ.� bija gluds kā labs nodoms, pirms atkal atguva agrāko kreveļaino, grumbuļaino virsmu. Ainavas bija garas, paugurainas un zaļas - tā mazs bērns zīmē laukus. Pakalnu nogāzēs ganījās spilgti melnas govis. SPIDOMETRA PĀRBAUDES JOSLA, Megija izlasīja. Viņa apsēdās staltāk. Gandrīz tūdaļ garām aizzibēja maza plāksnīte: 0,1 JŪDZE³. Viņa ieskatījās spidometrā. �Precīzi - komats, astoņi,� viņa teica Airam.

�Mm?�

�Es pārbaudu mūsu spidometru.�

Aira pavilka vaļīgāk kaklasaites mezglu.

Divas jūdzes desmitdaļas. Tris desmitdaļas. Pie �etrām desmitdaļām Megija juta, ka viņi atpaliek. Varbūt tā bija tikai iedoma, tomēr viņai �ķita, ka spidometra ciparripa, grie�oties aug�up, kaut kur aizķeras. Pie piecām desmitdaļām viņa par to bija tikpat kā dro�a. �Kad tu pēdējo reizi liki to pārbaudīt?� viņa jautāja Airam.

�Ko pārbaudīt?�

�Spidometru.�

�Tas nekad nav pārbaudīts,� viņ� atbildēja.

�Nekad! Nevienu pa�u reizi? Un tu vēl sūdzies, ka es neprotot turēt ma�īnu kārtībā!�

�Nē, tu paskaties!� Aira sacīja. �Tantei deviņdesmit gadu, bet viņa plosās pa �oseju. Knapi redz pāri stūresratam.�

Viņ� apdzina bjuiku, tāpēc viena jūd�u atzīme palika pilnīgi nesaskatāma. �Velns!� teica Megija. �Tevis dēļ es neredzēju.�

Aira neatsaucās. Pat nelikās to no�ēlojam. Megija cītīgi lūkojās tālumā, gatavodamās septiņu desmitdaļu atzīmei. Kad tā parādījās, viņa ieskatījās spidometrā, un attiecīgais cipars nupat grasījās rāpties aug�up. Megiju pārņēma ērcīgs nemiers. Ta�u nākamais cipars savādā kārtā parādījās ātrāk. Varbūt pat par ātru. �Vai dieniņ,� Megija novilka.

�Kas ir?�

�Tas man sabojās pēdējos nervus,� viņa teica, reizē gaidīdama ceļazīmi un �ķielēdama spidometra skaitītājā. Se�inieks tajā ievēlās vairākas sekundes pirms tam, kad ceļmalā parādījās zīme, to Megija varēja apzvērēt. Viņa noklak�ķināja mēli. Aira palūkojās uz viņu. �Brauc lēnāk,� Megija sacīja.

�Mm?�

�Brauc lēnāk! Nez vai mums izdosies. Paskat, re, kur nāk septītnieks, veļas uz aug�u, uz aug�u... un kur ir zīme? Kur ir zīme? Zīme, parādies! Mēs zaudējam! Mēs esam aizsteigu�ies pārāk tālu priek�ā! Mēs...�

Ceļmalā iznira zīme. �Ahā,� Megija noteica. Septītnieks nostājās savā vietā tie�i tajā pa�ā mirklī, tik precīzi, ka viņa gandrīz vai dzirdēja to noklik�ķam.

�Re, ko!� viņa sacīja, atzvildama sēdeklī. �Tas nu atkal bija tik precīzi, ka vai bail.�

�Zini, visus mērinstrumentus noregulē rūpnīcā,� Aira paskaidroja.

�Kā tad, pirms nez cik gadiem,� Megija attrauca. �Es esmu pārgurusi.�

�Interesanti, cik tālu mums jābrauc pa Pirmo �oseju?� �Es jūtos kā izlaista caur ekseļma�īnu,� Megija sūrojās. Viņa paplivināja kleitu uz krūtīm.

Tagad cejmalas klajumos ik pa brīdim parādījās furgonu un treileru puduri - tuvumā neviena cilvēka, nekāda acīm redzama izskaidrojuma, kāpēc �eit kāds apstājies. To Megija bija ievērojusi savos agrākajos braucienos un nekad nebija spējusi izprast. Vai tie �oferi mak�ķerē un medi vai dara vēl nez ko? Vai lauciniekiem ir kāda slepena dzīve?

�Un vēl tās viņu bankas,� viņa sacīja Airam. �Visos �ajos miestos bankas ierīkotas mazītiņās mūra mājiņās, vai esi pamanījis? Ar pagalmiņiem un puķu dobēm. Vai tu uzticētos tādai bankai?�

�Nav iemesla neuzticēties.�

�Es gan nedomātu, ka mana nauda ir dro�ībā.�

�Tavs milzu kapitāls,� Aira pazobojās.

�Man liekas - tas neizskatās profesionāli.�

�Tātad saskaņā ar karti,� Aira teica, �mēs varētu braukt pa Pirmo �oseju vēl labu gabalu aiz Oksfordas. Ja esmu sapratis tevi pareizi, tad Serēna lika mums nogriezties pie Oksfordas, bet... Lūdzu, pārbaudi kartē!�

Megija paņēma karti, kas bija nolikta starp sēdekļiem, un locīja to vaļā pa vienam �etrstūritim. Viņa cerēja, ka nevajadzēs izplest karti pilnīgi. Aira rāsies, ja viņa to salocīs nepareizi. �Oksforda,� viņa sacīja. �Vai tā ir Mēri-lendā vai Pensilvānijā?�

�Pensilvānijā, Megij. Tur, kur Desmitā �oseja atzarojas uz ziemeļiem.�

�Nu, re! Es skaidri atceros, viņa teica, ka mums jābrauc pa Desmito �oseju.�

�Jā, bet ja mēs... Vai tu esi klausijusies kaut jel vienā manā vārdā? Redzi, ja mēs paliktu uz Pirmās �osejas, tad ietaupītu laiku, un man liekas - tālāk ir viens taisnāks ceļ�, pa kuru mēs nonāktu tie�i Dirlikā.�

�Bet, Aira, viņai ta�u būs bijis kāds saprātīgs iemesls ieteikt mums Desmito �oseju.�

�Saprātīgs iemesls? Serēnai? Vai Serēnai Gilai vispār ir saprāts?�

Megija trok�ņaini izpleta karti. Aira mū�dien �ādi izteicās par viņas draudzenēm. Klaji greizsirdīgi. Megijai bija aizdomas, ka Aira uzskata: sievietes slepus pulcējas kopā, lai tenkotu par saviem vīriem. Cik raksturīgi: viņ� jau arī bija tik egocentrisks. Lai gan - reizumis, protams, notika tie�i tā.

�Vai tajā uzpildes stacijā pārdeva uzkodas?� Megija jautāja.

�Tikai saldumi. Tie tev negar�o.�

�Es mirstu badā.�

�Varēju nopirkt tev kādu na�ķi, bet nospriedu, ka tu to neēdīsi.�

�Vai tad nebija kartupeļu �ipsu vai kā tamlīdzīga? Es beidzos nost aiz bada.�

�Tikai �okolādes tāfelītes.�

Megija saviebās un atkal pievērsās kartei.

�Nu, es ieteiktu braukt pa Desmito �oseju,� viņa pavēstīja.

�Varu apzvērēt, ka mazliet tālāk redzēju īsāku ceļu.�

�Diez vai,� Megija teica.

�Diez vai? Ko tad tas nozīmē? Vai nu īsāks ceļ� ir, vai nav.�

�Nu,� Megija sacīja, �patiesību sakot, es vēl neesmu glu�i atradusi Dīrliku.�

Aira ieslēdza pagrieziena signālu. �Atradīsim kādu vietu, kur tu varēsi paēst, bet es vēlreiz ieskatī�os kartē.�

�Paēst? Es negribu ēst!�

�Tu tikko teici, ka mirsti badā.�

�Jā, bet es ieturu diētu! Es gribēju tikai kādu vieglu uzkodu!�

�Labi. Tad nopirksim tev vieglu uzkodu,� Aira sacīja.

�Nudien, Aira, es nevaru ciest, kā tu mū�dien centies izjaukt manas diētas!�

�Tad paņem tasi kafijas vai ko tādu. Man jāieskatās kartē.�

Viņ� brauca pa asfaltētu ceļu, kam abās pusēs slējās vienādas ran�o tipa mājas, katrai pagalma galā metāla būdiņa darbarīkiem, būvēta kā mazs, sarkans �ķūnītis ar baltām aplodām. Megija nebūtu domājusi, ka �ādā apkaimē atradīsies kāda ēstuve, tomēr aiz nākamā līkuma viņi ieraudzīja pildre�ģu ēku, pie kuras stāvēja da�as automa�īnas. Logā kvēloja apputējis neona uzraksts: NELLAS VEIKALS & KAFEJNĪCA. Aira apstājās līdzās d�ipam ar Judas Priest uzlīmi uz bampera. Megija atvēra durvis un izkāpa, slepus paraudama augstāk zeķbikses.

Bodītē smar�oja pēc maizes un sviestpapīra. Megijai prātā atausa pamatskolas ēdamtelpa. �ur tur stāvēja sievietes, aplūkodamas da�ādus konservus. Kafejnīca bija pa�ā dziļumā - gara lete, aiz tās pie sienas izbalēju�as krāsu fotogrāfijas, kurās atainotas oran�as omletes un bē�krāsas cīsiņi. Megija un Aira apsēdās uz ķebļiem viens otram blakus, un Aira izplāja uz letes karti. Megija vēroja, kā viesmīle mazgā pannu. Viņa tajā kaut ko iesmi-dzināja, ar lāpstiņu sakasīja kopā biezu ķēpu un smidzināja atkal. No aizmugures viņa atgādināja lielu, baltu taisnstūri, sirmais matu mezgls bija sasprausts ar melnām matadatām. �Ko vēlēsieties?� viņa neatskatījusies pēdīgi jautāja.

Aira, nepacēlis acu no kartes, atbildēja: �Man tikai kafiju, lūdzu.� Megijai izlemt bija grūtāk. Noņēmusi saulesbrilles, viņa aplūkoja krāsainās fotogrāfijas. �Nu, arī man laikam kafiju,� viņa teica, �un, pagaidiet, derētu salātiņi vai kas tamlīdzīgs, bet...�

�Mums salātu nav,� viesmīle attrauca. Nolikusi smidzināmo pudeli, viņa piegāja pie Megijas, slaucīdama rokas priek�autā. Grumbu tīkliņa ieskautās acis bija savādi gai�i zaļas kā veci, liedagā izskaloti stikla gabaliņi. �Varu piedāvāt tikai salātlapu un tomātu no sendvi�a.�

�Nu, tad varbūt tako �ipsu paku no plaukta,� Megija priecīgi ieminējās. �Lai gan es zinu, ka nedrīkstu.� Viņa noskatījās, kā viesmīle ielej kafiju divās tasēs. �Cen�os līdz Pateicības dienai nomest desmit mārciņu⁴ svara. Ar �īm desmit mārciņām es nomokos visu mū�u, ta�u �oreiz esmu apņēmusies stingri.�

�Ko niekus! Jums jau nu gan nevajag tievēt! � noteica sieviete, likdama tases uz letes. Uz krū�u kabatas viņai ar sarkanu dzīparu bija iz�ūts vārds Meibela - to Megija nebija dzirdējusi kop� bērnības. Kas gan noticis ar visām Meibelām? Viņa mēģināja iztēloties, ka jaundzimu�ai meitenītei tiek dots �is vārds. Tikmēr sieviete klāstīja: �Nav tak pacie�ams, ka visas mūslaikos grib izskatīties tievas kā skali.�

�To pa�u saka Aira; viņam es patīku tāda kā tagad,� Megija sacīja. Viņa uzmeta acis Airam, ta�u viņ� bija iegrimis kartes pētī�anā - vai vismaz izlikās. Viņ� vienmēr kautrējās, ja Megija sāka sarunas ar sve�iem cilvēkiem. �Bet, ziniet, ikreiz, kad gribu pirkt kleitu, tā nepiegulst, kā nākas. Itin kā krū�u līnija nemaz nebūtu iecerēta. Nelaime tā, ka man trūkst gribasspēka. Man kārojas ko sāļu. Ko marinētu. Asi vircotu.� Saņēmusi tako

�ipsu paciņu, Megija pacēla to gaisā kā apstiprinājumu saviem vārdiem.

�Un es?� Meibela noprasīja. �Dakteris saka, man esot tik liels liekais svars, ka ļimstot kājas.�

�Ak, nav tiesa! Parādiet, kur tad jums ir tas liekais svars!�

�Viņ� saka, nebūtu tik traki, ja es strādātu kādā citā darbā, nevis par viesmīli; svars noslogojot vēnas.�

�Mūsu meita kādu laiciņu strādāja par viesmīli,� Megija teica. Atplēsusi paku, viņa paņēma vienu �ipsu un nokoda gabaliņu. �Reizēm nostāvēja kājās astoņas stundas no vietas. Sākumā viņa āva sandales, bet, ziniet ko, drīz pārgāja uz kurpēm ar gumijas zolēm, kaut gan bija nozvērējusies tās nevilkt.�

�Jums gan nevar dot tik daudz gadu, lai jau būtu tik liela meita,� Meibela piezīmēja.

�Ak, vēl tikai pusaudze; tas bija vasaras darbiņ�. Rīt viņa brauks uz koled�u.�

�Uz koled�u! Skat, kāda gudriniece!� Meibela sacīja.

�Nu, es gan nezinu,� Megija teica. �Bet, lai vai kā, viņai pie�ķīra pilnu stipendiju.� Viņa sniedza Meibelai �ipsu paku. �Vai vēlaties?�

Meibela pagrābās sauju. �Man visi ir puikas,� viņa paziņoja. �Tiem bija trakoti viegla galva uz mācī�anos.�

�Jā, mūsu puika bija tāds pats.�

�Es �iem prasu - kāpēc jūs negatavojat mājas darbus? Un �iem uzreiz ir desmit aizbildinājumu. Visbie�āk viņi apgalvoja, ka skolotāja neko neesot uzdevusi, bet tās, protams, bija pasakas.�

�Nu taisni kā D�esijs!� Megija izsaucās.

�Un viņu tētuks!� Meibela turpināja. �Mū�dien aizstāvēja tos puikas. Sametās visi uz vienu roku, bet es paliku malā. Kad es jums saku, es atdotu nezin ko, lai man būtu meitiņa!�

�Nu, arī meitām ir savi trūkumi,� Megija sacīja. Viņa juta, ka Aira grib iejaukties ar jautājumu (viņ� bija uzlicis pirkstu uz kartes un gaido�i skatījās Megijā), bet, līdzko saņēmis atbildi, viņ� būtu gatavs doties ceļā, tāpēc Megija lika drusku pagaidīt. �Piemēram, meitām ir vairāk noslēpumu. Tev �ķiet, ka viņa ar tevi sarunājas, bet tās sarunas notiek tikai pieklājības pēc. Piemēram, Deizija: viņa vienmēr bijusi tik klusa un paklausīga. Un tad pēk�ņi paziņo, ka grib braukt uz koled�u. Man nebija ne jausmas, ka viņa kalusi tādus plānus! Es jautāju: �Deizij? Vai tad �eit, mājās, tu nejūties laimīga?� Tas ir - es, protams, zināju, ka viņa kaļ plānus par koled�u, tomēr, cik redzu, citiem bērniem gana laba ir arī Mērilendas Universitāte. �Kāpēc tad tu nevari studēt kaut kur tuvāk Baltimorai?� es jautāju, bet viņa atteica: �Ak, mamm, tu ta�u zināji, ka es izraudzī�os kādu no slavenajām koled�ām.� Neko tamlīdzīgu es nezināju! Man nebija ne jausmas! Un, kop� dabūjusi stipendiju, viņa ir pārvērtusies līdz nepazī�anai! Vai tā nav, Aira? Aira saka...� Megija sāka bērt vārdus vēl ātrāk (no�ēlodama, ka bezmaz devusi Airam iespēju runāt), �...Aira saka, viņa vienkār�i augot. Tik izvēlīga un kritiska viņa esot vienīgi savu pusaudzes problēmu dēļ, un būtu muļķīgi ņemt to tik ļoti pie sirds. Tomēr ir grūti! Ir tik grūti! Pēk�ņi �ķiet, ka mēs vairs nevaram izdarīt viņai pa prātam neko, nevienu sīkumu; it kā viņa speciāli meklētu iemeslus, lai neilgotos pēc mums, kad aizbrauks no mājām. Mati man esot pārāk sprogaini, un es runājot par daudz un ēdot pārāk daudz ceptu ēdienu. Un Airam esot slikti piegriezts uzvalks, un viņ� neko nesaprotot no biznesa.�

Meibela līdzjūtīgi māja ar galvu, bet Aira, bez �aubām, uzskatīja, ka Megija pārlieku izrāda savas emocijas. Viņ� gan nebilda ne vārda, ta�u sagrozījās uz ķebļa; tāpēc Megija uzminēja viņa domas. Un nelikās Airu redzam. �Vai zināt, ko viņa man nesen pateica?� viņa jautāja Meibelai. �Izmēģinājuma pēc biju pagatavojusi tun�a sautējumu. Liku to galdā vakariņās un apprasījos: �Vai nav gards? Saki man godīgi, ko tu domā.� Un Deizija atbildēja...�

Plakstus viņai kņudināja asaras. Viņa dziļi ievilka elpu. �Deizija tikai sēdēja un ilgi skatījās manī tik... tik cie�i un vērīgi, un tad teica: �Mamm? Vai tavā dzīvē ir bijis noteikts, apzināts mirklis, kad tu nolēmi, ka būsi viduvējība?...��

Megija gribēja turpināt, ta�u viņai drebēja lūpas. Nolikusi �ipsus, viņa meklēja somiņā papīra mutautus. Mei-bela līdzcietīgi noklak�ķināja mēli. Aira ierunājās: �Dieva dēļ, Megij!�

�Atvainojiet,� viņa teica Meibelai. �Tā apskrējās sirds.�

�Nu, bet protams,� Meibela mierino�i sacīja, piebīdīdama Megijai tuvāk kafijas tasi. �Kā tur lai neapskrienas sirds!�

�Sev es neliekos viduvējība,� Megija teica.

�Debestiņ, kur nu!� Meibela apstiprināja. �To jūs viņai pasakiet, dārgā! Pasakiet to viņai. Pasakiet, lai viņa izbeidz tā domāt. Zināt, ko es pateicu Bobijam, savam vecākajam? Un, padomājiet tik, todien arī es biju pagatavojusi tun�a sautējumu; nu, vai nav sagadī�anās? Viņ� paziņo, ka viņam esot nāvīgi noriebu�ies tādi ēdieni, kuros viss sajaukts kopā. Un es �im saku, jaunais cilvēk, es saku, vari mierīgi celties kājās un iet prom no galda. Un, ja gribi, tad no �īs mājas arī. Meklē pats savu dzīvesvietu, es saku, gatavo pats sev, ko tik vēlies, un tad paskatīsimies, vai tu varēsi atļauties katru vakaru mieloties ar teļa karbonādi! Un es to teicu no sirds. Bobijs sākumā domāja, ka es tikai kulstu mēli, bet drīz apjēdza, ka runāju nopietni; es iznesu ārā visas viņa drēbes un nometu uz viņa ma�īnas motora pārsega. Un nu viņ� dzīvo pilsētas otrā malā pie savas draudzenes. Ta�u tobrīd nemaz neticēja, ka tie�ām lik�u viņam izvākties.�

�Bet tur jau tas āķis; es nemaz negribu, lai viņa izvācas,� Megija iebilda. �Man gribas, lai viņa dzīvo mājās. Re, kā iznāca ar D�esiju: viņ� atveda savu sievu un bērnu dzīvot pie mums, un es biju sajūsmā! Aira domā, ka D�e-sijs ir neveiksminieks. Viņ� apgalvo, ka viena draudzība izpostījusi D�esijam visu dzīvi, bet tās ir blēņas. Dons Bērnems jau tikai pateica D�esijam, ka viņam ir dziedātāja talants. Vai to var saukt par dzīves izpostī�anu? Piemēram, tāds zēns kā D�esijs - skolā viņam nebija necik spo�as sekmes, un tēvs mū�dien aizrādīja viņam par kļūmēm; un, kad �ādam zēnam kāds apliecina, ka vienā īpa�ā jomā viņ� ir īsts spīdeklis - nu, ko tad var gaidīt? Pateikt, lai viņ� pagrie� �ai jomai muguru un vairs nedomā par to?�

�Nu, skaidrs, ka ne!� Meibela sa�utusi iesaucās.

�Skaidrs, ka ne. Viņ� sāka dziedāt hārdroka grupā. Pameta vidusskolu, sapulcēja sev veselu svītu meiteņu, visbeidzot atrada vienu īpa�u meiteni un apprecēja viņu; tur nav nekā slikta. Atveda viņu dzīvot mūsu mājā, jo pats nepelnīja necik daudz naudas. Es biju sajūsmā. Viņiem bija burvīgs bērniņ�. Un tad pēc vienas briesmīgas scēnas viņa sieva un bērns izvācās no mūsu mājas -ņēma un aizgāja. Patiesībā tas bija glu�i parasts strīds, bet jūs jau zināt, kā tādi var izvērsties pla�umā. Es teicu: �Aira, brauc viņai pakaļ; tā ir tava vaina, ka viņa aizgāja.� (Aira veidoja �īs scēnas degpunktu, un par to es viņu vainoju līdz �ai baltai dienai.) Bet Aira sacīja - nē, lai viņa darot, kā gribot. Lai viņa ejot, ja esot nolēmusi aiziet, bet es jutos tā, it kā viņa būtu izrāvusi to bērnu man no sirds, atstājot lielu, sāpīgu brūci.�

�Mazbērniņi,� Meibela noteica. �Pats par sevi saprotams.�

Ierunājās Aira: �Negribu izjaukt sarunu, bet...�

�Ak, Aira,� Megija atcirta, �brauc pa Desmito �oseju un turi muti!�

Aira veltīja viņai ilgu, ledainu skatienu. Megija paslēpa degunu mutautā, tomēr skaidri saprata, ko �is skatiens vēsta. Aira jautāja Meibelai: �Vai jūs kādreiz esat bijusi Dīrlikā?�

�Dīrlika,� Meibela atkārtoja. �Laikam bū�u gan dzirdējusi tādu nosaukumu.�

�Gribēju pavaicāt, kur mums jānogrie�as no Pirmās �osejas, lai tur nonāktu.�

�To nu es nezinu,� Meibela sacīja. Tad jautāja Megijai: �Dārgā, vai ieliet vēl kafiju?�

�0, nē, paldies,� Megija atteica. Viņa pat nebija pieskārusies tasītei. Tagad viņa iedzēra mazu malciņu, lai apliecinātu pateicību.

Meibela izplēsa no bloknota lapiņu ar rēķinu un sniedza to Airam. Viņ� piecēlās, parakņājās pa kabatām un samaksāja sīknaudā. Tikmēr Megija ielika miklo mutautiņu tuk�ajā �ipsu pakā un salocīja to glītā sainītī, lai nesagādātu viesmīlei lieku darbu. �Bija patīkami ar jums parunāt,� viņa sacīja Meibelai.

�Turieties, mīlīt,� Meibela atteica.

Megijai �ķita, ka abām vajadzētu pārmīt bu�u uz vaiga - kā draudzenēm, kas kopīgi ieturēju�as pusdienas.

Megija vairs neraudāja, ta�u, iedama nopakaļ Airam uz ma�īnu, juta viņa nosodījumu. Tas �ķira abus kā plakana stikla siena. Airam būtu vajadzējis apprecēt Annu Landersu, Megija nodomāja un iesēdās ma�īnā. Sēdeklis bija tik karsts, ka caur kleitu svilināja muguru. Iekāpa arī Aira un aizcirta durvis. Apprecējis Annu Landersu, viņ� būtu dabūjis tie�i tādu lieti�ķu, prātīgu sievu, kādu vēlējās. Da�reiz, dzirdēdama, kā Aira atzinīgi ieņurdas, lasīdams kādu no Annas lietpratīgajām atbildēm, Megija pat juta greizsirdības dzēlienu.

Viņi atkal brauca garām lauku mājām, automa�īna lēkāja pa grambām uz �aurā, asfaltētā ceļa. Starp abiem, akurāti salocīta, gulēja karte. Megija nejautāja, pa kuru �oseju Aira izlēmis braukt. Viņa skatījās ārā pa logu, lāgiem no�ņaukādamās, cik klusu vien iespējams.

�Se�arpus gadu,� Aira ierunājās. �Nē, jau septiņi, bet tu joprojām neliec mieru Fionai. Stāsti pilnīgi sve�iem cilvēkiem, ka viņa aizgājusi manas vainas dēļ. Tev, Megij, vienkār�i nepiecie�ams kāds vainīgais.�

�Ja jau kāds ir vainīgs, tad - jā, es gribu nosaukt viņu vārdā,� Megija teica ainavai aiz loga.

�Bet tev nekad nav nācis prātā, ka vainīga varētu būt tu pati.�

�Vai mēs atkal sāksim to muļķīgo strīdu?� viņa noprasīja, strauji pagriezdamās pret Airu.

�Nu, es gribētu zināt, kas to iesāka.�

�Es tikai izklāstīju faktus, Aira.�

�Un kas tev prasīja tos faktus, Megij? Kāpēc tu jūti vajadzību izkratīt sirdi kaut kādai viesmīlei?�

�Viesmīle nav nekāds otrās �ķiras cilvēks,� Megija attrauca. �Tā ir visnotaļ godājama profesija. Atgādinā�u tev, ka mūsu pa�u meita strādāja par viesmīli.�

�Nu, lieliski, Megij; atkal tavs loģiskais domu gājiens!�

�Viens, ko es tevī tie�ām nevaru ciest,� viņa teica, �ir tavs tēlotais pārākums. Tu nespēj vienkār�i un civilizēti sarunāties; kur nu! Nē, tev noteikti jānorāda, cik es esmu neloģiska, cik vieglprātīga, bet tu mums esi tik aukstasinīgs un stāvi pāri visam.�

�Nu, es vismaz neizklāstu savu dzīvesstāstu sabiedriskās ēstuvēs,� Aira sacīja.

�Zini ko, izlaid mani ārā! Es vairs ne sekundi nespēju atrasties tev blakus!�

�Ar lielāko prieku!� viņ� noteica, tomēr turpināja braukt.

�Laid mani ārā, es tev saku!�

Aira paraudzījās uz viņu. Piebremzēja. Megija satvēra somiņu un piespieda sev pie krūtīm.

�Vai tu apturēsi to ma�īnu,� viņa teica, �vai man būs jālec ārā no brauco�as?�

Aira apturēja ma�īnu.

Megija izkāpa un aizcirta durvis. Sāka soļot atpakaļ uz kafejnīcas pusi. Mirkli �ķita, ka Aira nolēmis palikt sē�am, tomēr tad Megija dzirdēja, ka viņ� ieslēdz ātrumā un aizbrauc tālāk.

Saules gaisma plūda lejup kā dzeltena straume, Megijas kurpes klusu �ņirkstināja granti. Sirds sitās neparasti strauji. Viņa juta dīvainu prieku. Dusmas un pacilātība gandrīz skurbināja.

Viņa pagāja garām pirmajai mājai, kur pagalma malā līgojās nezālēm aizaugu�as puķes un uz piebraucamā ceļa gulēja apgāzies trīsritenis. Valdīja dziļ� klusums. Viņa dzirdēja tikai putnu balsis - tie dzilkstēja un vīte-roja koku lapotnē tālu aiz tīrumiem. Megija aptvēra, ka visu mū�u dzirdējusi tikai pilsētas dūkoņu. Varēja nodomāt, ka Baltimoru vada kāda gigantiska, nerimsto�a pazemes ma�īna. Kā viņa spējusi to izturēt? Un pēk�ņi Megija nolēma, ka neatgriezīsies. Viņa bija devusies uz kafejnīcas pusi ar neskaidru nodomu pavaicāt, kur ir tuvākā Trailways autobusu pietura, vai varbūt palūgt, lai uz mājām viņu aizved kāds furgona �oferis, kura izskats iedve� uzticību; bet kāda jēga braukt mājās?

Viņa gāja garām otrai mājai, kuras priek�ā bija uzstādīta pastkastīte, kas atgādināja mazu, segtu kulbu. īpa�umu ietvēra �ogs - balsinātas vabiņas, ko savienoja balsinātas ķēdes, tīri dekoratīvas, - un Megija apstājās pie vienas vabiņas un uzlika uz tās somu, lai sāktu inventarizāciju. Diem�ēl greznām somiņām piemīt nepatīkama īpa�ība - tās ir tik mazas. Ar to, kas glabājās viņas ikdienas somā - lielā audekla ķeselē -, viņa varētu iztikt nedēļām ilgi. (Megijas māte reiz bija sacījusi: �Tas, kur� nozagtu tavu somu, iedzīvotos veselā graba�u kaudzē.�) Tomēr somiņā bija svarīgākais: ķemme, Kleenex mutautiņu paciņa un lūpu krāsa. Makā trīsdesmit �etri dolāri, sīknauda un neaizpildīts �eks. Arī divas kredītkartes, bet galvenais bija �eks. Viņa dosies uz tuvāko banku un atvērs kontu ar lielāko summu, kādu �is �eks var dro�i segt, - teiksim, ar trīssimt dolāriem. 0, ar trīssimt dolāriem pietiks ilgam laikam! Vismaz pietiekami ilgam, lai sameklētu darbu. Megija nodomāja, ka kredītkartes Aira ļoti drīz anulēs. Tomēr �ajā nedēļas nogalē vēl būs jāmēģina tās izmantot.

Viņa iz�ķirstīja pārējās plastikāta kabatiņas savā makā: autovadītājas tiesības, bibliotēkas kartīte, Deizijas skolas fotogrāfija, salocīts atlaides kupons �ampūnam Affinity, krāsains momentuzņēmums - D�esijs uz mājas lieveņa kāpnēm. Deizijas fotogrāfija bija dubulta - tāds bija pērngada modes kliedziens: smalki veidotais, kā akmenī kaltais profils puscaurspīdigs vīdēja aiz sejas pretskata ar augstprātīgi izslietu zodu. D�esijam mugurā milzīgais, melnais. Value Village pirktais mētelis, ap kaklu ļoti gara, sarkana �alle, kuras bārkstainie gali sniedzas lejup pāri ceļiem. Megiju pārsteidza - gandrīz vai ievainoja - tas, cik D�esijs ir izskatīgs. No Airas mantoto indiānisko asiņu lāsi D�esijs bija pārvērtis par kaut ko krā�ņu un brīni�ķīgu: augsti, smalki vaigu kauli, taisni, melni mati, garens acu griezums, pa�as acis melnas, bez spo�uma. Bet skatiens, ko viņ� veltīja Megijai, bija aizplīvurots un bezkaislīgs, tikpat augstprātīgs ka Deizijas skatiens. Nedz vienam, nedz otram Megija vairs nebija vajadzīga.

Viņa salika visu atpakaļ somiņā, aizvēra to un gāja tālāk. Kurpes piepe�i likās cietas un neērtas, itin kā stāvot viņas pēdas būtu mainīju�as formu. Varbūt pietūku�as; diena bija ļoti silta. Tomēr pat laika apstākļi atbilda Megijas nolūkiem. Varētu pārnak�ņot pat zem klajas debess, ja rastos nepiecie�amība. Piemēram, siena kaudzē. Ja vien siena kaudzes vispār vēl pastāv.

�ovakar viņa piezvanīs Serēnai un atvainosies par to, ka nav ieradusies uz bērēm. Sarunu viņa pieteiks uz Serēnas rēķina; draudzene jau neapvainosies. Sākumā Serēna varbūt liegsies atbildēt uz zvanu, jo Megija ta�u ir pievīlusi viņas cerības - Serēna alla� apskai�as tik ātri, -bet pēdīgi piekāpsies, un tad Megija visu paskaidros. �Klausies,� viņa sacīs, ��obrīd man nebūtu iebildumu doties uz Airas bērēm.� Bet varbūt tas būtu netaktiski -ņemot vērā apstākļus.

Priek�ā bija kafejnīca, aiz tās - kaut kāda zema ēka, būvēta no gāzbetona blokiem, bet aiz tās, kā nojauta Megija, sākās pilsētiņa vai vismaz kaut kas tamlīdzīgs. Dro�i vien tāds juceklīgs Pirmās �osejas miestiņ�, cītīgi pielāgots autotūristu vajadzībām. Viņa noīrēs istabu vienkār�ā motelī, kur istaba nebūs daudz lielāka par gultu, un �o gultu Megija ar zināmu tīksmi iztēlojās kā vidū ieļimu�u, pārsegtu ar apdilu�u �enila pārklāju. Nellas bodītē viņa nopirks produktus, kurus nevajag īpa�i gatavot. Vairums ļau�u nemaz neaptver, ka daudzas konservētās zupas var ēst aukstas, taisni no bund�as, turklāt tā ir visai sabalansēta pārtika. (Konservu attaisāmais; jāatceras nopirkt arī to.)

Kas attiecas uz darbu, tad �ādā pilsētiņā nebūs daudz izred�u atrast vecļau�u mītni. Nu, tad varbūt gadīsies vieta kādā birojā. Megija prata rakstīt ar rakstāmma�īnu un vest rēķinus, tiesa, ne jau izcili. Nelielu pieredzi viņa bija guvusi Airas ateljē. Varbūt viņas pakalpojumus varētu izmantot kāds auto rezerves daļu veikals, vai arī -viņa varētu sēdēt pie kases lodziņa autodarbnīcā, pieņemt kredītkartes un izsniegt atslēgas. Sliktākajā gadījumā viņa varētu strādāt ar kases aparātu. Apkalpot galdiņus kafejnīcā. Mazgāt grīdas galu galā. Viņa bija tikai �etrdesmit astoņus gadus veca, ar lielisku veselību un - lai citi domā, ko grib, - spējīga paveikt visu, ko apņēmusies.

Megija pieliecās, noplūca cigoriņa ziedu un iesprauda to cirtās virs kreisās auss.

Aira uzskatīja viņu par gatavo lumpausi. Un visi citi tāpat. Nezin kā bija gadījies, ka Megija citu acīs kļuvusi par tādu kā klaunu, kas nemitīgi gā�as gar�ļaukus. Vec-ļau�u mītnē reiz bija atskanējis blīk�ķis un plīsto�u stiklu �ķinda, un galvenā māsa bija iesaukusies: �Megij?� la, lūk! Pat nepārliecinājusies, vai tas ir tiesa! Un Megijas nemaz nebija tuvumā; vainīgs bija kāds cits. Bet tas tikai apliecināja, ar kādām acīm viņu redz citi.

Tikko apprecējusies ar Airu, Megija bija domājusi, ka Aira vienmēr skatīsies uz viņu tā kā pirmajā naktī, kad viņa stāvēja jaunlaulātā vīra priek�ā, ģērbusies savā pūra peņuārā, un istabu apgaismoja vienīgi nespodra nakts-lampiņa pie gultas. Megija atpogāja aug�ējo podziņu, tad nākamo - tikai tik, lai ļautu peņuāram noslīdēt pār pleciem un pēc īsas vilcinā�anās sakrist krokās uz grīdas, ap potītēm. Aira lūkojās tie�i viņai acīs, likās, pat neelpodams. Megija bija nospriedusi, ka tā tagad būs vienmēr.

�Nellas veikala & kafejnīcas� priek�ā autostāvvietā pie pikapa sarunājās divi vīrie�i. Viens bija resns, ar gaļīgu seju, otrs - tievs, balts un apvītis. Viņi tērgāja par kādu Dugu, kas nosvīdis īstajā brīdī. Megija prātoja, ko gan tas varētu nozīmēt, un iztēlojās kādas mīklainas svīdēju sacīkstes. Viņa saprata, ka izskatās dīvaini, pēk�ņi ierazdamās �eit kājām, tik saposusies, tik pilsētnieciska. �Hallo!� viņa uzsauca savas mātes balsī. Vīrie�i pārtrauca sarunu un paskatījās uz viņu. Tievais pēdīgi noņēma cepuri un ieskatījās tajā. Tad uzlika to atpakaļ galvā.

Megija varēja ieiet kafejnīcā un aprunāties ar Meibelu, pajautāt, vai Meibela nevar ieteikt viņai darbavietu un apme�anās vietu, vai arī doties taisnā ceļā uz pilsētiņu un atrast kaut ko patstāvīgi. Labāk jau būtu tikt galā pa�ai. Diezgan neveikli būtu atzīties, ka viņu pametis vīrs. Tomēr - varbūt Meibela zināja kādu brīni�ķīgu darbavietu. Varbūt viņa zināja ideālu pansiju, pavisam lētu, kur var izmantot virtuvi un kur dzīvo labsirdīgi ļaudis. Megija nolēma, ka derētu vismaz apjautāties.

Viņa ļāva, lai aiz muguras aizveras ārdurvis. Veikaliņ� tagad bija pazīstams, un viņa bez satraukuma gāja cauri tā smar�as viļņiem. Pie pusdienu letes viņa ieraudzīja Meibelu, kas, atspiedusies uz saņurcītas trauklupatas, ko turēja rokā, pļāpāja ar kombinezonā ģērbu�os vīrieti. Abi runāja gandrīz �ukstus. �Nu, tu tur neko nevari darīt,� Meibela teica. �Kā viņi iedomājas, ko tad tu tur vari darīt?�

Megija jutās kā nelūgta vie�ņa. Viņa nebija gaidījusi, ka Meibelas uzmanību nāksies dalīt ar kādu citu. Viņa steig�us atkāpās, pirms Meibela bija viņu ieraudzījusi, un paslepus kavējās ejā starp krekeru un cepumu paciņām, cerēdama, ka sāncensis aizies.

�Esmu domājis par to bez sava gala,� vīrietis �ērksto�ā balsī teica, �un neparko nesaprotu, ko citu es būtu varējis darīt.�

�Ap�ēliņ, galīgi neko!�

Megija paņēma Ritz krekeru paciņu. Agrāk mājasmātes mēdza cept ābolu pīrāgu bez āboliem, tikai no Ritz krekeriem vien. Diezin kā tas var gar�ot, Megija prātoja. Nav ta�u ne mazākās iespējas, ka tas varētu atgādināt ābolu pīrāgu. Varbūt krekeri vispirms jāizmērcē sidrā vai tamlīdzīgi. Viņa paskatījās, vai uz paciņas nav uzrakstīta recepte, bet ābolu pīrāgs tur nebija pieminēts.

Tagad Aira dro�i vien sāk apjēgt, ka viņa ir prom. Dro�i vien jūt tuk�o gaisa strāvu, kas uzbrā�as kā vēj�, kad piepe�i nozudis cilvēks, pie kura esi pieradis.

Vai viņ� brauks uz bērēm bez Megijas? Tas viņai vēl nebija ienācis prātā. Nē, Serēna ta�u ir vairāk Megijas, nevis Aitas draudzene. Un Makss viņam bijis tikai paziņa. Patiesību sakot, draugu Airam nemaz nav. Tā bija viena no īpatnībām, ko Megija ņēma viņam ļaunā.

Tagad viņ� brauc lēnāk. Pūlas pieņemt lēmumu. Varbūt jau ir pagriezis ma�īnu pretējā virzienā.

Viņ� aptvers, cik kails un vientuļ� jūtas cilvēks, pēk�ņi palicis viens.

Megija nolika krekerus un virzījās uz vīģu biskvītu pusi.

Reiz pirms daudziem gadiem Megija bija, varētu teikt, iemīlējusies kādā vecļau�u mītnes pacientā. Protams, jau pati doma bija smieklīga. Iemīlējusies! Vīrieti, kuram pāri septiņdesmit! Vīrietī, kas brauc ratiņkrēslā, ja vien pārvietojas vispār! Bet - �e tev! Megiju fascinēja viņa askētiskā, bālā seja un galantās manieres. Megijai patika viņa apvaldītā valoda, kas radīja iespaidu, ka viņ� turas pa gabaliņu pats no saviem vārdiem. Un viņa zināja, kādas sāpes �im vīrietim jācie�, lai ik rītu tik akurāti apģērbtos; sejā saglabājās majestātiska, bezkaislīga izteiksme, kamēr viņ� iestīvēja �aketes piedurknēs savas artrīta samezglotās, stīvās rokas. Misters Geibriels, tā viņu sauca. Visiem citiem �Bens�, bet Megijai - �misters Geibriels�, jo viņa nojauta, cik nepatīkami viņu satrauc familiāra izturē�anās. Megija palīdzēja viņam bikli, vispirms lūgdama atļauju. Centās viņam nepieskarties. Varētu sacīt, ka tie bija uzmanības apliecinājumi a�gārnā veidā. Visi pārējie izturējās pret misteru Geibrielu sirsnīgi, reizē raudzīdamies uz viņu mazliet no aug�as, bet Megija palika nomaļus, respektēdama viņa atturību.

Pacientu kartotēkas dokumentos viņa izlasīja, ka misteram Geibrielam pieder visā valsti pazīstama elektrotehnikas kompānija. 0, jā, Megija varēja iztēloties viņu �ajā amatā! Viņam piemita biznesmeņa vēsā autoritāte, biznesmeņa asā acs. Megija izlasīja, ka viņ� ir atraitnis bez bērniem un vienīgā tuvā radiniece ir neprecēta māsa Ņū-hemp�īrā. Pēdējā laikā viņ� bija dzīvojis viens, bet driz pēc tam, kad virtuvē, pannā aizdegoties taukiem, virēja bija sarīkojusi mazu ugunsgrēku, viņ� bija pieteicies uz vietu vecļau�u mītnē. Pieteikumā viņ� rakstīja: galvenais rai�u iemesls esot tas, ka viņ� kļūstot pārāk nespēcīgs, lai ugunsgrēka gadījumā varētu atstāt māju. Rai�u iemesls! Vajadzēja pazīt �o cilvēku, lai saprastu, kas slēpjas aiz �iem vārdiem: slimīgas, apsēstībai līdzīgas bailes no uguns, kas sāku�ās ar sīko virtuves negadījumu un izaugu�as tik lielas, ka dro�ību viņam vairs nedeva ne mājkalpotāja, ne beigās pat slimokopēja, kas uzturējās mājā augu diennakti. (Vērojot viņu apmācībās, kas tika veiktas, lai pacienti zinātu, kā glābties no ugunsgrēka, Megija redzēja viņa nekustīgo, pārakmeņoju�os skatienu - un tikai �ajās apmācībās viņ� tik tie�ām izskatījās pēc pacienta.)

Ak, kāpēc viņa izlasīja �os dokumentus? To ta�u nedrīkstēja darīt! Stingri ņemot, Megijai nebija tiesību lasīt pat viņa slimības vēsturi. Viņa jau bija tikai vecļau�u sli-mokopējas izpalīdze, kura drīkst vienīgi vannot pacientus, pabarot viņus un pavadīt uz tualeti.

Un Megija pat savā iztēlē vienmēr bija visuzticīgākā sieva. Viņa nekad nebija jutusi ne mazāko kārdinājumu. Ta�u tagad domas par misteru Geibrielu neatstājās ne mirkli, un Megija stundām ilgi prātoja, izgudrodama jaunus veidus, kā varētu kļūt viņam neaizstājama. Viņ� vienmēr ievēroja katru sīkumu un vienmēr pateicās. �Iedomājieties tik!� viņ� sacīja medicīnas māsai. �Megija atnesa man tomātus no sava dārza.� Megijas tomātiem bija neparasta kaite: tie bija bumbuļaini, glu�i kā mazas, sarkanas gumijas bumbiņas, kas saspiedu�ās un salipu�as kopā. �ī īpatnība pastāvēja vairākus gadus, vairākos hibrīdu veidos. Megija vainoja mazo pilsētas zemes strēmelīti, kurā bija spiesta ieslodzīt tomātu dēstus (vai varbūt vainīgs bija saules trūkums?), tomēr, redzēdama uzjautrinātos un iecietīgos skatienus, kādus tomātiem veltīja citi, viņa juta, ka vainota tiek pati, jo visu savā dzīvē dara tik lempīgi, tik neveikli. Bet misters Geibriels neievēroja neko tamlīdzīgu. Viņ� apgalvoja, ka Megijas tomāti smar�ojot kā 1944. gada vasaras diena. Nogrieztās �ķēlītes atgādināja apaļas sedziņas - maliņa uzritinājusies ap cakām un caurumiem ta�u viņ� tikai noteica: �Nespēju pat izsacīt, cik daudz tas man nozīmē.� Viņ� pat neļāva uzkaisīt tomātiem sāli. Tie brīni�ķīgi gar�ojot tāpat.

Nu, Megija jau nebija muļķe. Un saprata, ka viņu valdzina pa�as tēls, kādu to redz misters Geibriels, - tēls, kur� bezgalīgi pārsteigtu Airu. Un tāpat ikvienu, kas pazina Megiju. Misters Geibriels uzskatīja viņu par spējīgu, prasmīgu un izdarīgu. Viņam �ķita, ka Megija visu paveic nevainojami. Un to viņ� ari pateica, tie�i �ādiem vārdiem. Turklāt tas notika visai nepatīkamā Megijas dzīves posmā, kad D�esijs bija sasniedzis sare�ģītos pusaud�a gadus un arī ar Airu nemitīgi izcēlās strīdi. Bet misters Geibriels no tā visa nenojauta nenieka. Misters Geibriels redzēja lietpratīgu sievieti, kura rāmi staigāja pa viņa istabu, kārtodama mantas.

Naktīs Megija gulēja nomodā un sacerēja dialogus, kuros misters Geibriels atzinās, ka viņas dēļ zaudējis galvu. Viņ� teicās saprotam, ka ir par vecu, lai valdzinātu Megiju fiziski, bet Megija viņu pārtrauca, iebilzdama, ka tā nav tiesa. Tas bija fakts. Jau no domas vien, ka viņa varētu pieglaust galvu mistera Geibriela iecietinātajam, baltajam plecam, Megijai silti pagura sirds. Iedomu dialogā viņa solīja, ka sekos misteram Geibrielam jebkur, kaut vai uz pasaules malu. Vai ņemt līdzi arī Deiziju? (Deizijai toreiz bija pieci vai se�i gadi.) D�esiju, protams, nevarēs ņemt līdzi; D�esijs vairs nebija bērns. Bet tādā gadījumā D�esijs nospriestu, ka Deizija mātei ir mīļāka, un to nu Megija nedrīkstēja pieļaut. Domas aizmaldījās sānceļos, iztēlojoties, kas notiktu, ja viņi paņemtu līdzi D�esiju. Viņ� vilktos pāris soļu nopakaļ, kā alla� saģērbies melnā no galvas līdz kājām, salīcis zem sava mūzikas centra nastas un zem skaņupla�u kaudzes. Megija sāka ķiķināt. Aira miegā sakustējās un ieņurdējās: �Mmm?" Megija atjēdzās un apskāva savus plecus - prasmīga, dēkām gatava sieviete ar bezgalīgām iespējām.

Dzimu�i zem nelaimīgas zvaigznes, jā, tādi viņi bija; ta�u Megija acīmredzot bija pamanījusies piedzimt zem savdabīgi nelaimīgas zvaigznes. Kā gan viņa spētu aprūpēt misteru Geibrielu un reizē strādāt kādā citā darbavietā? Viņ� nebija ar mieru palikt vienatnē. Un kādam citam darbam viņa derētu? Vienīgais darbs Megijas mū�ā bija pacientu aprūpe vecļau�u mītnē �Sudraba pavedieni�. Diezin vai tās vadība dotu Megijai ieteikuma vēstuli pēc tam, kad viņa būtu aizbēgusi ar vienu no pacientiem.

Vēl viens domu sānceļ�: ja nu viņa nevis bēgtu prom, bet gan civilizēti izstāstītu visu Airam un rāmi nokārtotu savu jauno dzīvi? Viņa varētu ievākties mistera Geibriela istabā. Katru rītu pieceltos no viņa gultas un jau atrastos savā darbavietā; nekur nebūtu jābrauc. Medicīnas māsa, vakaros atnesusi zāles, atrastu Megiju un misteru Geibrielu izstiepu�os vienu otram blakus, ar skatienu griestos, un gultā pie pretējās sienas gulētu viņu istabas biedrs Ebners Skoupss.

Megija atkal iespurcās.

Tas viss beigu beigās nez kāpēc aizgāja �ķērsām.

Kā ikviena iemīlējusies sieviete, Megija pastāvīgi atrada iemeslus pieminēt viņa vārdu. Stāstīja Airam visus sīkumus - par mistera Geibriela uzvalkiem un kaklasaitēm, galantajām manierēm, stoicismu. �Nesaprotu, kāpēc tu nevari �ādi jūsmot par manu tēvu; viņ� vismaz ir radinieks,� Aira teica, nesapratis pa�u galveno. Airas tēvs bija �īkstētājs, izmantotājs. Misters Geibriels itin nemaz nebija līdzīgs viņam.

Tad kādu ritu vecļau�u mītnē atkal notika ugunsgrēka trauksmes apmācības. �ķindēja trauksmes zvans, skaļrunis izkliedza �ifrēto ziņu: �Gaisma divdesmit otrajā istabā!� Tas notika brīvo nodarbību stundā - nepiemērotā laikā, jo pacienti atradās kur kurais. Tie, kuriem cik necik klausīja rokas, bija lejasstāvā, amatniecības telpā, kur mezgloja krāsainas zīda puķes. Tie, kurus slimība sakropļojusi pārāk stipri, - piemēram, misters Geibriels - piedalījās fizioterapijas papildseansā. Un gulo�ie slimnieki, protams, atradās savās istabās. Ar viņiem bija visvieglāk.

Noteikumi paredzēja, ka tagad jāaizvāc no gaiteņiem jebkādi �ķēr�ļi, pacienti jānogādā kādā telpā un pie durvju rokturiem jāpiesien sarkanas drāniņas, norādot, kuras istabas ir aizņemtas. Megija aizslēdza 201. un 203. istabu, kur atradās viņas vienīgie gulo�ie pacienti. Tad izņēma no slotu skapī�a sarkanās lupatiņas un piesēja tās pie rokturiem. Pēc tam iemānīja 202. istabā vienu no D�oellas Baretas klīsto�ajām ve�iņām. Pie 202. istabas durvīm stāvēja tuk�i servējamie ratiņi, un arī tos Megija iestūma istabā, bet pēc tam metās ķert ciet Lotiju Steinu, kura, dungodama bez melodijas, stūmās uz priek�u ar savu staigājamo balstu. Megija ieveda viņu 201. istabā pie Hepzibas Marejas. Tad parādījās D�oella, vezdama ratiņos Lorensu Dannu un saukdama: �Opā! Tillija izsprukusi!� Megija nupat bija nobēdzinājusi Tilliju 202. istabā. Tur jau bija tā nelaime ar �īm trauksmes apmācībām. Megijai tās atgādināja kādu kabatas spēli, kurā visas sudrabainās bumbiņas vienlaikus jāieripina bedrītēs. Sagūstījusi Tilliju, Megija iespundēja viņu atpakaļ 202. istabā. No 201. istabas skanēja aizdomīgi trok�ņi. Lotija ar Hepzibu laikam saķīvēju�ās; Hepziba necieta savā istabā nepiedero�as personas. Megijai būtu vajadzējis to nokārtot, kā arī iet palīgā D�oellai, kura sparīgi cīkstējās ar Lorensu, ta�u prātā bija kas svarīgāks. Viņa, protams, domāja par misteru Geibrielu.

Tagad viņ� jau būs vai zaudējis prātu aiz bailēm.

Megija atstāja savu gaiteni. (Tā nekad nedrīkstēja darīt.) Paskrējusi garām māsu istabai un tikusi lejā pa kāpnēm, viņa nogriezās taisnā leņķī. Fizioterapijas telpa atradās pa�ā gaiteņa galā. Abas virpuļdurvis bija ciet. Megija joņoja turp, apmetusi likumu vispirms saliekamajam krēslam un pēc tam veļas ratiņiem; tādiem priek�metiem �eit nebūtu vajadzējis atrasties. Te pēk�ņi viņa izdzirda soļus, gumijas zoļu gurkstoņu. Apstājās un atskatījās. Misis Villisa! Tā noteikti bija misis Villisa, viņas priek�niece; bet Megija atradās �eit, jūdzēm tālu no tās vietas, kur viņai būtu jāatrodas.

Viņa izdarīja pirmo, kas ie�āvās prātā. Ielīda veļas ratiņu audekla maisā.

Un acumirklī saprata, kas rīkojusies absurdi. Viņa lādēja sevi, grimdama saņurcītos palagos. Varbūt viss vēl būtu beidzies labi, ta�u ratiņi bija sāku�i ripot. Kāds tos satvēra un apturēja. Dārdo�a balss teica: �Kas tad te notiek?�

Megija atvēra acis, jo bija tās aizvērusi, kā mēdz darīt mazi bērni, izmisīgi pūlēdamies kļūt neredzami. Ieplestām acīm uz viņu noraudzījās Berta Va�ingtona no virtuves.

�Sveika,� Megija teica.

�Nē, nudien!� Berta izsaucās. �Setīn, nāc apskaties, kas te gaida veļas vedēju!�

Blakus Bertas sejai parādījās Setīnas Bi�opas seja, mute pavērās smaidā. �Megij, tu au�a! Ko tu izdomāsi nākamreiz? Citi cilvēki vienkār�i ieiet vannā, ja grib mazgāties,� viņa sacīja.

�Man misējās aprēķins,� Megija noteica, uzslējās kājās un notrauca nost dvieli, kas bija pārkāries pār plecu. �Nu ja, tad nu es labāk...�

Bet Setīna paziņoja: "Braucam, meitiņ!�

�Setīn! Nē!� Megija iekliedzās.

Setīna un Berta, smiedamās kā negudras, sakampa ratiņu rokturi un aulek�oja prom pa gaiteni. Megija bija spiesta turēties no visa spēka, citādi apgāztos atmuguriski. Sasvērusies sānis, viņa traucās uz priek�u un, tuvojoties pagriezienam, ierāva galvu plecos, tomēr abām sievietēm bija veiklākas kājas, nekā varētu likties. Izmanīgi apgriezu�as ratiņus, viņas rik�oja atpakaļ pa to pa�u ceļu. Pretvēj� plivināja matus Megijai uz pieres. Viņa jutās kā kuģa galeonfigūra. Ieķērusies ratiņu malās, viņa, pa pusei smiedamās, sauca: �Izbeidziet! Lūdzu, izbeidziet!� Tuklā Berta sēkdama dipināja līdzās. Setīna sīca caur zobiem. Viņas dārdināja uz fizioterapijas telpas pusi tie�i tobrīd, kad atskanēja trauksmes atsaukuma zvans - aizsmacis tark�ķis skaļruņos. Tajā pa�ā mirklī atvērās virpuļdurvis un parādījās misters Geibriels ratiņkrēslā, ko stūma misis Inmena. Nevis fizioterapeite, nevis asistente vai brīvprātīgā izpalīdze, bet pati misis Inmena, vecļau�u mītnes galvenā ārste. Setīna un Berta sastinga uz vietas. Misteram Geibrielam pavērās mute.

�Dāmas?� ierunājās misis Inmena.

Megija atbalstījās uz Bertas pleca un izrāpās no ratiņiem. �Nē, nudien,� viņa teica abām sievietēm, saraustīdama svārkus.

�Dāmas, vai jūs saprotat, ka mums pa�laik notiek trauksmes apmācība?�

�Jā, kundze,� Megija atbildēja. Viņa vienmēr bija izjutusi nāvīgas bailes no bargām sievietēm.

�Vai jūs saprotat, cik nopietns pasākums ir trauksmes apmācība vecļau�u mītnē?�

�Es jau tikai...� Megija iesāka.

�Megij, lūdzu, aizvediet Benu uz viņa istabu! Ar jums es parunā�u vēlāk, savā kabinetā.�

�Jā, kundze,� Megija izdvesa.

Viņa ripināja misteru Geibrielu uz lifta pusi. Pieliecoties, lai nospiestu pogu, viņas delms pieskārās viņa plecam, un misters Geibriels spēji parāvās nost. Megija teica: �Atvainojiet!� Viņ� neatbildēja.

Liftā viņ� klusēja - varbūt tāpēc, ka līdzi brauca arī kāda ārste. Tomēr pat tad, kad viņi sasniedza otro stāvu un �ķīrās no ārstes, misters Geibriels nebilda ne pu�plēsta vārda.

Gaitenis, kā vienmēr pēc apmācībām, izskatījās kā viesuļa izmēzts. Visas durvis stāvēja vaļā, pacienti izklaidīgi klimta apkārt, slimokopējas aizvāca priek�metus, kuriem nebija jāatrodas istabās. Megija iestūma mistera Geib-riela krēslu 206. istabā. Otrais pacients vēl nebija atgriezies. Megija apturēja krēslu. Misters Geibriels joprojām sēdēja klusēdams.

�Tā, esam ostā,� Megija noteica un īsi iesmējās.

Mistera Geibriela acis gausi pievērsās viņas sejai.

Varbūt viņ� varētu uzlūkot Megiju kā tēlu no filmas �Es mīlu Lūsiju� - kā jautru nebēdni, kuras labajai omai nav iespējams pretoties. Tas bija viens veids, kā vērtēt notiku�o. Patiesībā Megijai �ī filma nekad nebija patikusi. Si�ets viņai likās tik samākslots - �īs vējagrābsles neveiksmes tajā iemontētas tik paredzami. Bet varbūt misters Geibriels domāja citādi.

�Es nokāpu lejasstāvā, lai sameklētu jūs,� Megija teica.

Misters Geibriels viņu vēroja.

�Es raizējos par jums,� viņa piebilda.

Raizējies tik stipri, ka nolēmi pavizināties veļas ratiņos, skaidri un gai�i pauda viņa niknais skatiens.

Megija noliecās, lai nospiestu ratiņkrēsla bremzi, un �ai mirklī viņai prātā ie�āvās ārkārtīgi savāda doma. To izraisīja grumbas ap mistera Geibriela muti - dziļas rievas, kas vilka lejup lūpu kaktiņus. Tādas pa�as rievas bija Airam. Tikai, protams, seklākas. Tās parādījās vienīgi tad, ja Airam kaut kas �ķita nosodāms. (Parasti Megija.) Un Aira mēdza veltīt viņai �ādu pa�u tum�u, saltu, vērtējo�u skatienu.

Galu galā misters Geibriels bija Airas dubultnieks. Viņam bija Airas skarbā seja un Airas cienīgums, atturība, kura līdz pat �ai baltai dienai iedarbojās uz Megiju tīri fiziski. Viņa pat varēja derēt, ka misters Geibriels finansiāli atbalsta neprecēto māsu - tāpat kā Aira atbalstīja savas māsas un dīkdieni tēvu: da�i sacītu, ka tā ir cildena rakstura pazīme. Patiesībā misters Geibriels tikai iemiesoja Megijas centienus atrast agrāko Airu. Viņa ilgojās pēc tā Airas, ko bija pazinusi laulības dzīves sākumā, pirms Aira bija sācis viņā vilties.

Viņa nebija pielabinājusies misteram Geibrielam; viņa bija pielabinājusies Airam.

Neko darīt. Megija palīdzēja misteram Geibrielam pārvietoties no ratiņkrēsla uz atzveltnes krēslu pie gultas un tad devās pie citiem pacientiem, un dzīve turpinājās tāpat kā iepriek�. Misters Geibriels bija un palika vecļau�u mītnē, tikai abi vairs nesarunājās tik daudz kā agrāk. Tagad viņ�, cik noprotams, deva priek�roku D�oellai. Tomēr joprojām bija tikpat laipns. Iespējams, bija aizmirsis Megijas vizinā�anos veļas ratiņos.

Toties Megija to atcerējās un lāgiem, juzdama Airas nosodījuma stiklaino sienu, truli un gurdi atskārta, ka �ai pasaulē nav iespējamas nekādas īstas pārmaiņas. Var nomainīt vīru, bet ne situāciju. Var nomainīt kādu, bet ne kaut ko. Mēs visi riņķojam uz vietas, viņa domāja, iztēlodamās pasauli kā mazu, zilu tējas tasi, kas grie�as līdzīgi izpriecu laukuma karuselim, kur centrbēdzes spēks pieplacina tevi pie atzveltnes.

Paņēmusi vīģu biskvītu paciņu, Megija izlasīja norādes par produkta sastāvu. �Se�desmit kaloriju katrā,� viņa skaļi noteica, un Aira sacīja: �Nu, tēlo vien!�

�Izbeidz jaukt manu diētu,� Megija attrauca un neatskatījusies nolika paciņu atpakaļ plauktā.

�Ei, mazā,� viņ� jautāja, �vai negribi braukt man līdzi uz bērēm?�

Megija paraustīja plecus un neatbildēja, bet, kad Aira aplika roku viņai ap pleciem, paklausīgi gāja viņam līdzi uz ma�īnu.

Lai kaut ko atrastu Dīrlikā, vajag tikai apstāties pie vienīgā luksofora un paskatīties uz visām �etrām pusēm. Frizētava, divas autodarbnīcas, saimniecības pre�u veikals, pārtikas veikals, trīs baznīcas - skatam pavērās viss uzreiz. Ēkas gandrīz tikpat neizteiksmīgas kā ciematiņā, kas iebūvēts rotaļu dzelzceļa ainavā. Koki auga netraucēti, ietves beidzās pēc trim kvartāliem. Iemetot aci jebkurā �ķērsielā, tās galā varēja ieraudzīt krūmus, labības laukus un vienreiz pat nobaroju�os, brūnu zirgu, kas iebāzis purnu zaļā ganību zālē.

Aira apturēja ma�īnu uz asfalta pie Fenvejas Piemiņas baznīcas - pelēkbalta pildre�ģu kuba ar mazu, strupu tornīti, līdzīgu raganas cepurei. Citu ma�īnu stāvvietā nebija. Izrādījās, ka Airas nojauta bijusi pareiza: ceļ� pa Pirmo �oseju iznāca īsāks, kas gan nemaz nebija tik izdevīgi, jo Dīrlikā viņi nonāca pusstundu par agru. Tomēr Megija bija cerējusi ieraudzīt vismaz da�us bēriniekus.

�Varbūt �ī nav pareizā diena,� viņa ieminējās.

�Nevar būt. Serēna ta�u tev teica: �Rīt.� To tak tu nevarēji sajaukt.�

�Kā tu domā: vai iesim iek�ā?�

�Protams, ja vien baznīca nav aizslēgta.�

Kad viņi izkāpa no ma�īnas, kleita Megijai lipa pie stilbiem. Viņa jutās kā apreibusi. Mati vējā sapinkoju�ies, zeķbik�u jozmenis pārlocījies uz pusēm tā, ka iespiedies ādā.

Uzkāpu�i pa koka pakāpieniem, viņi paraustīja durvis. Tās atvērās, īgni �ikstēdamas. Tūdaļ aiz tām pletās gara, krēslaina telpa bez paklājiem, augstu virs tum�ajām solu rindām vīdēja griestu sijas. Abpus kancelei nolikti milzīgi ziedu pu�ķi, un tas Megiju iedro�ināja. Tik mākslīga izskata buķetes nepiecie�amas vienīgi kāzās un bērēs.

�Hallo?� iesaucās Aira.

Sauciens atbalsojās telpā.

Viņi uz pirkstgaliem gāja pa viduseju, �īkstinādami grīdas dēļus. �Kā tev liekas, vai te būs... puses?� Megija �ukstēja.

�Puses?�

�Līgavaiņa puse un līgavas puse. Vai, pareizāk sakot...� Pa�as kļūda bija viņu sasmīdinājusi, un Megija iespurcās. Patiesību sakot, ar bērēm viņai bija maz pieredzes. Vēl nebija nomiris neviens tuvinieks, nedod Dievs. �Es gribēju teikt,� viņa atsāka, �vai ir kāda starpība, kur mēs sē�am?�

�Tikai ne pirmajā rindā,� Aira sacīja.

�Nu, protams, ne, Aira! Es jau neesmu galīgi dumja.�

Megija apsēdās solu rindā pa labi ap ejas vidu un pavirzījās tālāk, dodama vietu Airam. �Varētu ta�u gaidīt, ka vismaz skanēs kāda mūzika,� viņa piezīmēja.

Aira ieskatījās pulkstenī.

Megija teica: �Varbūt nākamreiz vajadzētu rīkoties tā, kā likusi Serēna.�

�Aha, un pusi dienas blandīties pa visādām govju takām?�

�Tas ir labāk nekā ierasties pa�iem pirmajiem.�

�Man nav iebildumu ierasties pirmajam,� Aira sacīja.

Viņ� iebāza roku �aketes kreisajā kabatā un izvilka kār�u kavu, nostiprinātu ar gumijas cilpiņu.

�Aira Moran! Tu ta�u nespēlēsi kārtis dievnamā!�

Iebāzis roku labajā kabatā, viņ� izvilka otru kavu.

�Un ja nu kāds atnāk?� Megija ieminējās.

�Nebēdā; man ir zibenīgi refleksi,� Aira mierināja.

Noņēmis gumijas cilpiņas, viņ� sajauca abas kavas kopā. Kārtis notark�ķēja kā ma�īnpistoles zalve.

�Mjā,� Megija novilka. �Es izlik�os, ka tevi nepazīstu.� Satvērusi somiņas rokturus, viņa izgāja no sola pa otru pusi.

Aira nolika kārtis tur, kur viņa sēdējusi.

Megija piegāja pie loga vitrā�as. MĪĻOTĀ VĪRA UN TĒVA VIVJENA DEVIJA PIEMIŅAI, vēstīja plāksnīte zem tās. Vīrs, vārdā Vivjens! Viņa apspieda smieklus. Un atcerējās domu, kas bie�i bija nākusi prātā se�desmitajos gados, kad jauniem vīrie�iem bija tik gari mati: vai tā nebūtu baiga sajūta - vilkt pirkstus caur sava mīlnieka mīkstajām, garajām cirtām?

Baznīcas vienmēr iedvesa viņai gau�ām nepiedienīgas iedomas.

Megija devās uz priek�u, papē�i klakstēja tik spalgi, it kā viņa zinātu, kurp iet. Pie kanceles viņa pacēlās uz pirkstgaliem, lai pasmar�otu kādu vaskainu, baltu ziedu, ko nepazina. Tam nebija nekādas smar�as, toties tas izstrāvoja skaidri jūtamu vēsumu. Pat Megijai pa�ai sametās vēsi. Viņa pagriezās un pa viduseju soļoja atpakaļ pie Airas.

Aira bija izlicis kārtis līdz pat sola vidum. Bīdīdams tās �urpu turpu, viņ� klusu svilpoja - dziesmu ar nosaukumu �Spēlmanis�. Megija teju vai juta vil�anos par to, ka viss ir tik skaidri noprotams. Tev jāzina, kad izspēlēt, tev jāzina, kad nomest... Pasjansa paveids, kuru viņ� patlaban spēlēja, bija tik sare�ģīts, ka varēja prasīt vairākas stundas, ta�u sākums bija vienkār�s, un Aira pārvietoja kārtis gandrīz nevilcinādamies. ��ī ir garlaicīgā daļa,� viņ� paskaidroja Megijai. �To vajadzētu uzdot kādam amatierim, tāpat kā vecie meistari lika saviem skolniekiem aizkrāsot gleznas fonu.�

Megija uzmeta viņam acis; tādu faktu viņa nebija zinājusi. Tas izklausījās pēc blēdī�anās. �Vai to piecaci tu nevari likt uz se�a�a?� viņa jautāja.

�Nejaucies iek�ā, Megij!"

Viņa gausi devās prom pa viduseju, pirkstos nevērīgi �ūpodama somiņu.

Kādai konfesijai piederēja �ī baznīca? Ārpusē, plāksnītē pie durvīm, tas nebija pieminēts. Megija un Serēna bija audzinātas metodistu ticībā, bet Maksam bija kāda cita konfesija, un Serēna pēc kāzām pārgāja tajā. Tomēr laulājās metodistu baznīcā. Megija dziedāja viņas kāzās -duetā ar Airu. (Tolaik abi tikko bija sāku�i satikties.) Kāzas bija viena no Serēnas trakākajām idejām, kokteilis no populārām dziesmām un no Halīla D�ibrāna, turklāt tādos laikos, kad visi citi joprojām turējās pie tādām dziesmām kā �Jel apsoli man�. Bet Serēna jau vienmēr bija apsteigusi laiku. Nevar nemaz zināt, kādas bēres viņa tagad būs sarīkojusi.

Pie durvīm Megija pagriezās un devās atpakaļ uz Airas pusi. Viņ� bija izgājis no savas solu rindas, nostājies aiz tās un pārliecies pār atzveltni, lai pārredzētu visas kārtis uzreiz. Tagad acīmredzot bija sasniegts interesants posms. Pat svilpo�ana kļuvusi gausāka. Un tikai naudu neskaiti, pie galda sēdēdams... No �ejienes viņ� izskatījās pēc putnubiedēkļa: pleci kā pakaramais, spurains, melns matu cekuls, rokas saliektas stīvā leņķī.

�Megij! Tu esi atbraukusi!� durvīs iesaucās Serēna.

Megija pagriezās, ta�u dzeltenā, nespodrā gaismā saskatīja tikai auguma aprises. �Serēna?� viņa atsaucās.

Serēna, izstiepusi rokas, metās viņai klāt. No galvas līdz kājām viņa bija ietinusies melnā �allē, garās, spīdīgās bārkstis �ūpojās gar kleitas apak�malu, un ari mati bija melni, sirmuma neskarti. Apskaujot Serēnu, Megijas rokas sapinās matu astē, kas nokarājās Serēnai taisni starp lāpstiņām. Megija atkāpās un, mulsi iesmējusies, izmud�ināja pirkstus no matiem. Viņai vienmēr bija licies, ka Serēna atgādina spāņu senjoru - ar matu celiņu pa pa�u galvvidu, ar pilnīgu, apaļu seju un sārtiem vaigiem.

�Un Aira arī!� Serēna teica. �Kā klājas, Aira?�

Aira piecēlās (nez kā aizbūris projām kārtis), Serēna noskūpstīja viņu uz vaiga, un viņ� to pacieta. �Mūs dikti apbēdināja ziņa par Maksu,� Aira sacīja.

�Nu, paldies! Esmu tik pateicīga, ka atbraucāt; jūs pat iedomāties nevarat. Mājā ir visi Maksa tuvinieki, un es jūtos atstumta. Pēdīgi aizlavījos prom; pateicu viņiem, ka man vēl kas darāms baznīcā. Vai esat ēdu�i brokastis?�

�0, jā,� Megija atbildēja. �Bet es labprāt iegrieztos tualetē.�

�Es tevi aizvedī�u. Un Aira?�

�Nē, paldies.�

�Tad mēs tūliņ būsim atpakaļ,� Serēna noteica. Ieķērusies Megijai elkonī, viņa veda draudzeni prom pa eju. �No Vird�īnijas ir atbrauku�i Maksa brālēni,� viņa klāstīja, �un brālis D�ord�s, protams, un D�ord�a sieva un meita, un Linda ar mazbērniem te ir jau kop� ceturtdienas...�

Serēnas elpa - vai varbūt parfīms - smar�oja pēc firzi-ķiem. Kājās viņai bija sandales, kuru ādas siksniņas vijās aug�up pa kailajiem, brūnajiem ikriem, un kleita (Megiju tas nepārsteidza) bija no spilgti sarkana �ifona ar mākslīgu briljantu zvaigznāju pie V veida kakla izgriezuma. �Varbūt labi vien ir,� Serēna noteica. �Viss �is haoss kliedē domas.�

�Ak, Serēna, vai tas nav bijis �ausmīgi?� Megija jautāja.

�Nu, gan jā, gan nē,� Serēna atbildēja. Viņa veda Megiju iek�ā pa mazām sāndurvīm pa kreisi no ieejas un tad lejup pa �auru kāpņu posmu. �Saproti, Megij, tas vilkās tik ilgi; briesmīgi - bet pa�ā sākumā tas �ķita kā zināms atvieglojums. Redzi, viņ� slimoja jau kop� februāra. Tikai toreiz mēs vēl neko neaptvērām. Februāris jau vispār ir tāds slimību mēnesis: saaukstē�anās un gripa, cauri jumti un bojāta apkure. Tāpēc tolaik mēs vēl nesapratām. Viņ� teica tikai, ka jūtoties mazliet savārdzis. Drusku �is, drusku tas... Un tad viņ� kļuva dzeltens. Tad aug�lūpa kļuva tik �aura, ka gandrīz pazuda pavisam. Tomēr nekā tāda, par ko varētu sūdzēties ārstam. Nevar ta�u piezvanīt dakterim un teikt... bet vienu rītu es uz viņu paskatījos un nodomāju: �Ak kungs, cik viņ� ir vecs! Seja pilnīgi pārvērtusies.� Un tad jau bija aprīlis, kad normāli cilvēki jūtas brīni�ķīgi.�

Viņas gāja pa neapgaismotu pagrabu, grīdu klāja linolejs, virs galvas rēgojās caurules un vadi. Nācās laipot starp gariem metāla galdiem un saliekamiem krēsliem. Megija jutās kā mājās. Cik gan bie�i viņas ar Serēnu bija pārmiju�as noslēpumus kādā svētdienas skolas telpā! Likās, te pat smar�o pēc krītpapīra, kas izmantots Bībeles tekstu lapiņām.

�Reiz es pārnācu no veikala,� Serēna stāstīja, �un neatradu Maksu mājās. Bija sestdiena, un, kad gāju prom, viņ� strādāja dārzā. Es, neko ļaunu nedomādama, sāku likt plauktos produktus...�

Viņa ieveda Megiju balti flīzētā tualetē. Viņas vārdi tagad atbalsojās no sienām. �Un te pēk�ņi es paskatos pa logu, un tur kāda pilnīgi sve�a sieviete ved viņu pie rokas. Viņa tā kā... baidījās; varēja noprast, ka viņa domā -Makss ir invalīds vai tamlīdzīgi. Es izskrēju ārā. Viņa iesaucās: �Ahā! Vai viņ� ir jūsējais?��

Sakrustojusi rokas uz krūtīm, Serēna atbalstījās pret izlietnes malu, bet Megija iegāja kabīnē. �Vai viņ� esot manējais!� Serēna turpināja. ��ādi kaimiņiene var atvest tavu suni, kas izvārtījies miskastē, un pajautāt: �Vai tas ir jūsējais?� Tomēr es teicu - jā. Izrādās, tā sieviete satikusi viņu klejojam pa Danmorroudu ar dārza dzirklēm rokā un viņ� nemācējis pateikt, uz kurieni dodas. Viņa jautājusi, vai varot palīdzēt, un Makss atbildējis: �īsti nezinu. īsti nezinu.� Bet mani viņ� pazina, kad ieraudzīja. Atplauka un sacīja tai sievietei: �Re, kur Serēna!� Es ievedu Maksu mājā un apsēdināju. Pavaicāju, kas noticis, un viņ� sacīja, ka piedzīvojis kaut ko ārkārtīgi dīvainu. Ne no �ā, ne no tā pēk�ņi gājis pa Danmorroudu. Kad tā sieviete vedusi viņu atpakaļ uz turieni, no kurienes viņ� nācis, un viņ� ieraudzījis mūsu māju, tad zinājis, ka tā ir mūsējā, bet tobrīd juties tā, it kā viņam ar to nebūtu nekāda sakara. Sajūta esot bijusi tāda, it kā viņ� uz brīdi būtu izkāpis ārā no savas dzīves.�

MĀRSIJA + DEIVS ar krītu bija rakstīts virs tualetes papīra turētāja. SJŪ HĀRDIJAI IR POLSTERĒTS KRŪ�TURIS. Megija centās pierast pie Maksa jaunā varianta - nesaprātīga un apjuku�a, un arī ceļgali viņam noteikti ļima glu�i kā da�am viņas pacientam vecļau�u mītnē. Tomēr prātā spītīgi atausa tas Makss, kuru viņa vienmēr pazinusi, - plecīgs futbolista tips ar spo�u, blondu matu ezīti un platu, labsirdīgu, mūsainu seju; Makss, kur� mēdza kails mesties Karolīnas liedaga bangās. Galu galā - pēdējos desmit gados Megija bija viņu redzējusi tikai da�as reizes; Maksam diez cik labi neizdevās noturēties vienā darbavietā, un ģimene bie�i pārcēlās uz dzīvi citur. Tomēr Megija nebija �aubījusies, ka Makss mū�am paliks zēnisks. Bija grūti iztēloties viņu novecojam.

Podā no�alca ūdens, un Megija, parādījusies kabīnes durvīs, ieraudzīja, ka Serēna pēta sandaļu siksniņas, grozīdama kāju �urpu turpu. �Vai tu kādreiz esi tā izdarījusi?� Serēna jautāja. �Izkāpusi ārā no savas dzīves?�

�Neatceros gan,� Megija atbildēja un atgrieza karstā ūdens krānu.

�Diez kā gan tas būtu,� Serēna teica. �Vienā jaukā dienā paskatīties apkārt un brīnīties par visu pēc kārtas -kur tu esi nonākusi, ar ko apprecējusies, par kādu cilvēku kļuvusi. Teiksim, tev pēk�ņi nokrīt kā zvīņas no acīm, kamēr tu - nu, piemēram, iepērcies kopā ar meitu, bet patiesībā tu vēro �o ainu, būdama septiņus vai astoņus gadus veca. �Neticami!� tu sacītu. �Vai tā tie�ām esmu es? Vai es vadu ma�īnu? Uzņemos atbildību? Tirdu kaut kādu jaunu sievieti, domādama, ka saprotu, ko daru?� Tu ieietu savā mājā un teiktu: �Nu nē, man nav tik smalka gaume.� Tu nostātos pie spoguļa un iesauktos: �Mīļā stundiņ, man sāk augt dubultzods - taisni tāds pats kā mātei!� Saproti, tu skatītos uz visu ar neaizplīvurotām acīm. Tu teiktu: �Mans vīrs nudien nav nekāds Ein�teins.� Tu teiktu: �Manai meitai tie�ām derētu drusku notievēt.��

Megija nokrem�ļojās. (Visi �ie vērojumi mulsino�i atbilda patiesībai. Piemēram, Serēnas meitai derēja krietni notievēt.) Paņēmusi papīra dvieli, viņa sacīja: �Man likās, pa telefonu tu teici, ka viņ� nomira no vē�a.�

�Jā gan,� Serēna apstiprināja. �Bet, pirms apjēdzām, kas notiek, tas jau bija izplatījies visur. Pa visu ķermeni, pat smadzenēs.�

�Ak, Serēna!�

�Vēl nupat viņ� staigāja apkārt kā alla�, tirgodams radio reklāmlaiku, bet pēk�ņi nolikās gultā. Nespēja vairs ne paiet, ne skaidri redzēt; it kā darbotos tikai viena smadzeņu puslode. Viņ� nemitīgi apgalvoja, ka sao�ot cepumus, un taujāja: �Serēna, kad tie cepumi būs gatavi?� Es gadiem ilgi neesmu cepusi cepumus! Viņ� teica: �Serēna, atnes man vienu, tiklīdz izņemsi no cepe�krāsns.� Tad nu es izcepu kādu plāti, bet viņ� izskatījās pārsteigts un sacīja, ka negribot ēst.�

�Kāpēc tu nepiezvanīji man?� Megija ieminējās.

�Ko tad tu būtu varējusi izdarīt?�

Nu, būtībā jau neko, Megija nodomāja. Viņa pat �aubījās, vai visā pilnībā saprot, ko Serēna pa�laik pārcie�. Likās, ikvienu dzīves posmu Serēna ir pieredzējusi mazliet agrāk nekā Megija un par katru posmu bija ziņojusi savā patiesīgajā, pārsteidzo�ajā, neizpu�ķotajā manierē kā ārzemniece, kas nezina etiķeti. Te tev nu bija noslēpuma priek�kars! Tie�i Serēna bija pastāstījusi Megijai, ka laulība vis nav nekāds ķinītis ar Roku Hadsonu un Dorisu Deju. Tie�i Serēna bija pateikusi, ka būt mātei ir pārlieku grūti un, ja runā atklāti, varbūt nemaz nav pūliņu vērts. Un tagad: vīra nāve. Megija nervozēja, lai gan saprata, ka tas nav lipīgi.

Sarauktu pieri viņa ieskatījās spogulī un pamanīja saņurcīto, zilo cigoriņa ziedu, kas karājās uz vienas auss. Viņa noņēma ziedu un iemeta atkritumu grozā. Serēna nebija to pieminējusi - dro�s pierādījums tam, cik izklaidīgs �obrīd ir viņas prāts.

�Sākumā es lauzīju galvu par to, kā mēs tiksim galā,� Serēna teica. �Kā mēs abi tiksim galā? Un tad sapratu, ka galā būs jātiek man vienai. Makss uzskatīja par pa�saprotamu, ka es viņam palīdzē�u to pārciest. Vai finansu pārvalde draud ar auditu; vai automa�īnai vajadzīga jauna transmisija? Tā bija mana darī�ana; Makss visu bija atstājis sev aiz muguras. Kad pienāktu audits, viņ� jau būtu miris, un ma�īnu viņam vairs nevajadzēja. Patiesībā smieklīgi, ja tā padomā. Vai nepastāv kāds brīdinājums par to, ka vēlmes var piepildīties? �Apdomā, pirms vēlies� - vai nav kaut kāds tāds brīdinājums? Jau kop� bērnības es biju nozvērējusies, ka nebū�u atkarīga no vīrie�a. Es nemū�am nestāvē�u un neilgo�os, lai kāds vīrietis pievēr� man uzmanību! Es gribēju tādu vīru, kas mani dievinātu un liptu man klāt kā dadzis, un tie�i tādu es dabūju. Tie�i tādu. Makss neizlaida mani no acīm, ar skatienu sekoja man, lai kur es spertu soli. Kad pēdīgi bija jāiet slimnīcā, viņ� lūdzās, lai nepametu viņu, tāpēc es tur sēdēju dienu un nakti. Ta�u es sāku uz viņu dusmoties. Atcerējos, kā alla� biju mudinājusi, lai viņ� nodarbojas ar sportu un vairāk rūpējas par savu veselību, bet viņ� attrauca, ka sports esot tikai tāds untums. Apgalvoja, ka skrienot var dabūt infarktu. Dzirdot viņa runas, varēja nodomāt, ka uz ietves �upām vien mētājas skrējēju līķi. Es paskatījos uz viņu tur, slimnīcas gultā, un teicu: �Kas tev patīk labāk, Maks: pēk�ņi nomirt, ģērbtam stilīgā, sarkanā sporta tērpā, vai gul�ņāt te, piebāztam ar adatām un katetriem?� Jā, es to pateicu skaļi! Es izturējos pret viņu drausmīgi.�

�Nu jā,� Megija apjukusi noteica. �Tu ta�u noteikti nedomāji...�

�Es domāju tie�i tā, vārds pa vārdam!� Serēna sacīja. �Megij, kāpēc tev vienmēr viss jānogludina? Es izturējos drausmīgi. Tad viņ� nomira.�

�Vai dieniņ,� Megija izdvesa.

�Tas bija naktī, tre�dienas naktī. Es jutos tā, it kā man no krūtīm būtu novelts akmens, aizbraucu mājās un nogulēju divpadsmit stundu no vietas. Tad ceturtdienā no Ņūd�ersijas atbrauca Linda ar mūsu znotu un mazajiem, un tas bija mīļi. Tomēr man nemitīgi �ķita, ka ir kaut kas jādara. Ka es kaut ko esmu piemirsusi. Ka man jābūt slimnīcā; tur tas āķis. Es nekādi nespēju rast mieru. Tas atgādina mūsu bērnības triku, atceries? Mēs iestājāmies durvīs un spiedām plaukstu virspuses pret stenderēm, un, kad spērām soli uz priek�u, rokas pa�as pacēlās gaisā, it kā viss �is spiediens būtu uzkrājies, teiksim, vēlākai lieto�anai un sāktu darboties ar novēlo�anos. Un tad Lindas bērni sāka ņurcīt kaķi. Ieģērba to sava spēļu lā�a pid�amā, bet Linda to pat nemanīja. Viņa nekad nav turējusi bērnus pie kārtības. Mēs ar Maksu parasti kodām mēlē, lai novaldītos neaizrādīju�i. Ikreiz, kad viņi atbrauca ciemos, mēs nebildām ne vārda, tikai saskatījāmies pār istabu: tikai pārmijām skatienu, zini? Un te pēk�ņi man vairs nebija neviena, ar ko pārmīt skatienu. Tikai tad es beidzot sapratu, ka patiesi esmu viņu zaudējusi.�

Serēna pārcēla pār vienu plecu savu matu asti un sāka to pētīt. Āda viņai zem acim spīdēja. Viņa raudāja, bet pati to laikam neapzinājās. �Tad es izdzēru veselu pudeli vīna,� viņa sacīja, �un pēc tam piezvanīju visiem, ko jebkad esmu pazinusi, visiem mūsu draugiem no tā laika, kad mēs ar Maksu cerējāmies. Tev, Sisijai Pārtonai un Bār-liju dvīnēm...�

�Bārliju dvīnēm! Vai viņas atbrauks?�

�Protams, un arī D�o Anna Dermota un Nats Eibramss, ar kuru viņa pēdīgi apprecējās, tev būs interesanti uzzināt...�

�Par D�o Annu es neesmu domājusi gadiem ilgi!�

�Viņa lasis fragmentus no �Pravie�a�. Jūs ar Airu dziedāsiet.�

�Ko?�

�Jūs dziedāsiet �Mīla ir skaistākais brīnums�.�

�Ak, Serēna, ap�ēlojies! Tikai ne �Mīla ir skaistākais brīnums�!�

�Jūs to dziedājāt mūsu kāzās, vai tad ne?�

�Jā, bet...�

�To dziesmu spēlēja tobrīd, kad Makss man pirmo reizi atzinās mīlestībā,� Serēna sacīja. Paņēmusi �alles stūri, viņa ar to saudzīgi nosusināja spīdumu zem acīm. �Tūksto� deviņi simti piecdesmit piektā gada divdesmit otrajā oktobrī. Atceries? Rudens ballē. Es atnācu ar Teriju Simpsonu, bet pa vidu iejaucās Makss.�

�Bet �īs ir bēres!� Megija iesaucās.

�Nu un tad?�

�Tas nav... koncerts pēc klausītāju vēlē�anās,� Megija teica.

Griestu dēļi viņām virs galvas ievibrējās klavieru skaņās. Akords pēc akorda plājās kā �ķīvis uz galda. Serēna pārmeta �alles stūri pār krūtīm un teica: �Labāk ejam atpakaļ.�

�Serēna,� Megija tielējās, sekodama viņai ārā no tualetes, �mēs ar Airu publiski neesam dziedāju�i kop� tavām kāzām!�

�Tas nekas. Es jau negaidu neko profesionālu,� Serēna sacīja. �Es tikai gribu tādu kā dzīves pārskatu, kādu reizēm mēdz rīkot zelta kāzās. Man liekas, tā būs jauka nianse.�

�Jauka nianse! Bet tu ta�u zini, kā dziesmas - nu, noveco,� Megija iebilda, lavierēdama starp galdiem Serēnai pa pēdām. �Kāpēc vienkār�i nenodziedāt da�us mierinājuma korāļus? Vai tad jūsu baznīcai nav kora?�

Kāpņu pakājē Serēna pagriezās. �Klausies,� viņa noteica. �Es lūdzu tikai pa�u mazāko, pa�u vienkār�āko pakalpojumu, turklāt vistuvākajai draudzenei, kāda man ir �ai pasaulē. Mēs ta�u kopā esam pārdzīvoju�as tik daudz! Apprecēju�ās, laidu�as pasaulē bērnus! Tu man palīdzēji ievietot māti vecļau�u mītnē. Es kopā ar tevi sēdēju nomodā toreiz, kad tika arestēts D�esijs.�

�Jā, bet...�

�Vakar vakarā es sāku domāt un sacīju sev: �Kam es rīkoju �īs bēres? Neieradīsies tikpat kā neviens; mēs te neesam nodzīvoju�i pietiekami ilgi. Mēs viņu pat neapbe-disim; nākamajā vasarā es izkaisī�u viņa pelnus �esapīka līcī. Bēru dievkalpojumā nebūs pat viņa zārka. Tad kāda jēga sēdēt baznīcā,� es sev sacīju, �un klausīties, kā misis Filberta uz pianīna plink�ķina gospeļu korāļus? �Pa �auro, taisno taku� un �Nāve ir kā mierīgs miegs�. To misis Filbertu es pat nepazīstu! Tad es drīzāk gribu dzirdēt Sisiju Partonu. Labāk lai Sisija Pārtona nospēlē �Manu lūg�anu� - kā spēlēja mūsu kāzās.� Un tad es nodomāju -bet kāpēc ne visu uzreiz? Halīlu D�ibrānu? �Mīla ir skaistākais brīnums�?�

�Ne visi to sapratīs,� Megija piezīmēja. �Piemēram, tie, kas nav biju�i jūsu kāzās.�

Un pat tie, kas ir biju�i kāzās, viņa klusībā nodomāja. Da�iem kāzu viesiem sejā bija vīdējis diezgan liels apjukums.

�Tad lai tik brīnās,� Serēna attrauca. �Ne jau viņu dēļ es to darī�u.� Viņa apcirtās un kāpa aug�up pa kāpnēm.

�Un vēl jāpajautā arī Airam!� Megija sauca, sekodama draudzenei. Sejā sitās Serēnas �alles bārkstis. �Protams, Serēna, tevis dēļ es būtu gatava uz visu, ta�u Aira, manuprāt, nejutīsies ērti, dziedādams to dziesmu.�

�Airam ir jauks tenors,� Serēna noteica. Un kāpņu galā pagriezās. �Un tava balss ir kā sudraba zvārgulītis; atceries, kā visi to tev vienmēr teica? Beidz reiz slēpt sveci zem pūra!�

Megija nopūtās un sekoja viņai aug�up pa kāpnēm. Laikam jau nebija jēgas norādīt, ka zvārgulītis tagad ir teju pusgadsimtu vecs.

Megijas prombūtnes laikā bija ieradu�ies vairāki citi bērinieki un sasēdu�ies �ur tur solos. Serēna pieliecās, lai aprunātos ar sievieti, kam mugurā bija �aurs, melns kostīms un galvā cepure. ��uger?� viņa ierunājās.

Megija apstājās kā iemieta un jautāja: ��ugtra Tilg-mena?�

�ugera pagriezās. Bijusī klases skaistule dro�i vien joprojām bija skaista, nodomāja Megija, - lai gan to nenācās viegli noteikt, jo cepuri rotāja biezs, melns plīvurs. Viņa izskatījās pēc atraitnes vairāk nekā atraitne pati. Jā, tērpus viņa vienmēr bija uzskatījusi par masku kostīmiem. �Te tu esi!� �ugera sacīja un piecēlās, lai pieglaustu vaigu Serēnas vaigam. �Es ļoti, ļoti jūtu tev līdzi par �o smago zaudējumu,� viņa teica. �Tikai - tagad mani sauc par Elizabeti.�

��uger, tu ta�u atceries Megiju,� Serēna sacīja.

�Megija Deilija! Kāds pārsteigums!�

�ugeras vaigs zem plīvura bija gluds un tvirts. Kā pārtikas veikala sīpols tīkliņā.

�Tas ir tik skumji,� viņa teica. �Roberts būtu braucis man līdzi, bet viņam ir tik�anās Hjūstonā. Ta�u viņ� lūdza nodot tev savus līdzjūtības apliecinājumus. Viņ� sacīja: �Liekas, vēl nupat vakar mēs meklējām ceļu uz viņu kāzu namu...��

�Jā, tie�i par to es gribu ar tevi parunāt,� Serēna viņu pārtrauca. �Vai tu atceries mūsu kāzas? Pēc svinīgajiem zvērestiem tu dziedāji solo.�

��Dzimusi tev�,� �ugera apstiprināja. Un iesmējās. �Tai skanot, jūs abi soļojāt prom; es to redzu vēl tagad. Gājiens bija garāks par dziesmu, un beigās mēs dzirdējām tikai tavu papē�u klaudzienus.�

�Jā,� Serēna teica. �Es vēlos, lai �odien tu to nodziedi vēlreiz.�

�ugera satrūkās tik stipri, ka seja �ķita iznirstam no plīvura aizsega. Viņa izskatījās vecāka, nekā Megijai licies sākumā. �Ko tu vēlies?� viņa pārjautāja.

�Lai tu dziedi.�

�ugera pacēla uzacis un paraudzījās uz Megiju. Megija novērsās, liegdamās sazvērēties ar viņu. Tiesa gan, uz pianīna kāds pa�laik spēlēja �Manu lūg�anu�. Bet tā ta�u nevarēja būt Sisija Pārtona! �ī sieviete ar tuklo muguru un bedrītēm elkoņu locītavās! Tā ta�u izskatījās pēc jebkuras parastas draudzes dāmas.

�Es neesmu dziedājusi vismaz divdesmit gadu,� �ugera sacīja. �Un pat toreiz es nepratu dziedāt! Es tikai izrādījos.�

��uger, tas ir pēdējais pakalpojums, ko es tev jebkad lūg�u,� Serēna neatlaidās.

�Elizabete.�

�Elizabet, vienu dziesmu! Draugu vidū! Arī Megija un Aira dziedās.�

�Nē, pagaidi...� iesāka Megija.

�ugera teica: �Un turklāt vēl - �Dzimusi tev�!�

�Kas tad nosaukumam vainas, es gribētu zināt?� Serēna noprasīja.

�Vai tu esi padomājusi par tekstu? Būt tev blakus katru brīd'. To tu gribi dzirdēt bērēs?�

�Piemiņas ceremonijā,� Serēna izlaboja, lai gan pati līdz �im bija dēvējusi tās par bērēm.

�Kāda starpība?� �ugera jautāja.

�Nu, �eit nemaz nebūs zārka.�

�Kāda starpība, Serēna?�

�Es jau nebū�u viņam blakus zārkā vai tamlīdzīgi! Es jau neesmu nekāds vampīrs! Es esmu viņam blakus garīgā izpratnē, lūk, ko es gribu pateikt.�

�ugera paskatījās uz Megiju. Megija centās atcerēties �Manas lūg�anas� vārdus. Viņai �ķita, ka bēru (vai piemiņas ceremonijas) kontekstā pat nevainīgākās vārsmas var iegūt citādu pavērsienu.

�Tu kļūtu par �īs draudzes apsmieklu,� �ugera strupi noteica.

�Kas man par to bēdas?�

Megija atstāja abas un devās prom pa viduseju. Viņa modri vēroja cilvēkus, kuriem gāja garām; tie varēja būt veci draugi. Tomēr neviens neizskatījās pazīstams. Apstājusies pie Airas sola, Megija piebikstīja viņam. �Esmu atpakaļ,� viņa paziņoja. Aira pavirzījās sānis. Viņ� lasīja kabatas kalendāru - to daļu, kurā aprakstīti laimes akmeņi un zodiaka zīmes.

�Vai man rādās,� Aira jautāja, �vai es tie�ām dzirdu �Manu lūg�anu�?�

�Jā, tā ir �Mana lūg�ana�,� Megija apstiprināja. �Un tā vis nav �āda tāda pianiste. Tā ir Sisija Pārtona.�

�Kas ir Sisija Pārtona?�

�Nē, nudien, Aira! Tu ta�u atceries Sisiju. Viņa spēlēja Serēnas kāzās.�

�Ak, jā!�

�Un mēs abi tur dziedājām �Mīla ir skaistākais brīnums�,� Megija piebilda.

�Kā gan es spētu aizmirst to,� Aira teica.

�Un Serēna grib, lai �odien mēs to nodziedam vēlreiz.�

Airam pat nemainījās sejas izteiksme. ��ēl gan, ka nevarēsim izpildīt viņas lūgumu.�

�Arī �ugera Tilgmena liedzas dziedāt, bet Serēna neparko neliekas mierā. Diezin vai viņa ļaus mums izsprukt sveikā, Aira.�

��ugera Tilgmena ir �eit?� Aira sacīja, pagriezās un atskatījās pār plecu.

�ugera vienmēr bija apbūrusi puikas.

�Viņa sēd tur, pa�ā galā, ar cepuri galvā,� Megija paskaidroja.

�Vai �ugera dziedāja viņu kāzās?�

�Viņa dziedāja �Dzimusi tev�.�

Aira apsēdās taisni un brīdi domāja. Acīmredzot apsvēra dziesmas tekstu, jo pēdīgi klusu iespurcās.

Megija jautāja: �Vai tu atceries vārdus dziesmai �Mīla ir skaistākais brīnums�?�

�Nē, un arī netaisos atcerēties,� Aira atbildēja.

Ejā līdzās Megijai apstājās kāds vīrietis. �Kā klājas, Morani?� viņ� ierunājās.

�0, Darvuds!� Megija iesaucās un tad sacīja Airam: �Pavirzies tālāk, lai Darvuds apsē�as!�

�Sveiks, Darvud!� Aira noteica un pavirzījās par plaukstas tiesu.

�Ja es būtu zinājis, ka arī jūs braucat �urp, tad būtu uzprasījies par ceļabiedru,� Darvuds sacīja, iekārtodamies blakus Megijai. �Tagad Pegai nācās braukt uz darbu ar autobusu.�

�Ak, cik �ēl; mums būtu vajadzējis iedomāties,� Megija teica. �Serēna laikam ir apzvanījusi visu Baltimoru.�

�Jā, tur, galā, manīju veco �ugeru,� Darvuds piezīmēja un izvilka no krū�u kabatas lodī�u pildspalvu. Viņ� bija saņurcīts, kluss vīrs ar viļņainiem, sirmiem matiem, mazlietiņ par gariem. Tie plāni stiepās pār ausīm un aizmugurē �ķipsnām krita pār apkakli, pie�ķirot viņam neveiksminieka izskatu. Vidusskolā viņ� Megijai nebija īpa�i paticis, bet gadu gaitā bija dzīvojis turpat kaimiņos, apprecējis Glena Bērnija meitu un ticis pie kuplas ģimenes, un tagad Megija redzēja viņu bie�āk nekā jebkuru citu no vienaud�iem. Vai nav jocīgi, ka tā iznācis, viņa nodomāja. Un nespēja atcerēties, kāpēc skolā abi nav satiku�i.

Darvuds gramstījās ap kabatām, kaut ko meklēdams. �Vai jums neatrastos kāda papīra lapiņa?� viņ� jautāja.

Megija atrada tikai �ampūna kuponu. Iedeva Darvu-dam, un viņ� nolika to uz dziesmu grāmatas. Noklik�ķinājis pildspalvu, viņ� sarauktu pieri blenza tuk�umā. �Ko tu rakstīsi?� Megija vaicāja.

�Cen�os atcerēties vārdus dziesmai �Es tevi gribu, es tevis alkstu, es tevi mīlu�.�

Aira novaidējās.

Baznīcā pulcējās aizvien vairāk ļau�u. Kāda ģimene apsēdās solu rindā tie�i viņiem priek�ā, bērni bija sarindoti pēc auguma, tā ka apaļo, blondo galvu rinda tiecās aug�up kā jautājuma teikums. Serēna �audījās no viena bērinieka pie cita, dro�i vien lūgdamās un pierunādama. �alles bārkstis kaut kur bija savāku�as putekļu grīstītes. �Mana lūg�ana� skanēja vēl un vēlreiz, kļūdama uzmācīga.

Tagad, zinādama, cik daudz cilvēku no viņas pagātnes atrodas �eit, Megija no�ēloja, ka nav vairāk parūpējusies par savu izskatu. Būtu, piemēram, varējusi nopūderēt seju vai uzklāt uz tās kādu tonālo krēmu - lai tā nebūtu tik sārta. Varbūt būtu derējis pamēģināt un iezīmēt vaigos brūnas ēnas, kā vienmēr ieteikts �urnālos. Un viņa būtu varējusi izraudzīties jaunāku kleitu, kādu uzkrīto�u kleitu, kā Serēnai. Tiesa, tādas kleitas Megijai nemaz nebija. Serēna alla� ģērbusies spilgtāk par viņu - un Serēnai vienīgajai skolā bija caurumiņi ausu ļipiņās. Viņa bija balansējusi uz bezgaumības robe�as, tomēr nez kā noturējusies.

Cik spo�u izaicinājumu Serēna bija metusi tiem garlaicīgajiem laikiem, kuros viņas auga! Tre�ajā klasē viņa bija valkājusi baletstila kurpes, plānas kā papīrs, ar �ilbino�iem vizuļiem uz kāju īk�ķiem, un pārējās meitenes (ar ērtām, brūnām �ņorkurpēm un biezām, pusgarām vilnas zeķēm kājās) bija rūgti apskaudu�as Serēnas tipino�o gaitu, balerīnas grāciju, ar kādu kustējās viņas kailie stilbi, kurus katrā garajā starpbrīdī pārklāja zosāda un violeti plankumi. Uz kafetēriju, kur oda pēc sautējuma, Serēna nesa ērmīgas pusdienas: vienreiz, piemēram, mazītiņas, sudrabainas sardīnes ar visu plakano, sudrabaino kārbiņu. (Viņa apēda astes. Viņa apēda sīkās asariņas. �M-m-m! Ņam, ņam,� viņa teica, aplaizīdama visus pirkstus pēc kārtas.) Katru gadu Vecāku dienā viņa lepni un uzkrīto�i vadāja pa skolu savu skandalozo māti Anitu, kura valkāja spilgti sarkanas, cie�i apspīlētas toreadora bikses un strādāja bārā. Un Serēna nekad nevilcinājās atzīt, ka viņai nav tēva. Vismaz ne tāda, kur� būtu precējies. Vismaz ne ar viņas māti.

Vidusskolā Serēna bija attīstījusi pati savu, personisko modes stilu, kuram atbilda mākslīgais zīds, ma�īniz�u-vumi un piegulo�as Filipīnu blūzes, kamēr citas meitenes nēsāja kuplus apak�svārkus. Viņas vējoja pa gaiteņiem, tērpu�ās svārkos, kas pletās kā cakaini aba�ūri; un viņu vidū - Serēnas svelmainā, seksīgā, taisnā plūmju krāsas kleita, pārmantota no Anitas.

Bet vai nav savādi, ka zēni, ar kuriem Serēna mēdza satikties, nekad nebija svelmainie tipi? Nevis tum�i Lotā-rio, kā varētu gaidīt, bet gan tādi saulaini vientie�i kā Makss. Zēni rūtainos kreklos, zēni kedās: lūk, pie tādiem Serēnu vilktin vilka. Varbūt pēc ikdienības viņa ilgojās vairāk, nekā jebkad atzina. Vai tas bija iespējams? Nu, protams, bija, tikai tolaik Megija to neapjēdza. Serēna bija tik uzsvērti citāda. Tik ērk�ķaina un dzelk�ņaina, alla� gatava sasliet adatas un pavēlēt, lai tu vairs nekad nerādies viņai acīs. (Cik rei�u viņas ar Megiju bija nozvērēju�ās vairs nesarunāties - un Serēna aiz�alca viņai garām majestātiski kā hercogiene?) Pat tagad, ieskaudama kādu bēru viesi savas dramatiskās �alles ielocēs, viņa izstaroja krā�ņu, tum�u mirdzumu, kur� visiem apkārtējiem lika izskatīties kā pabālēju�iem.

Megija paraudzījās uz savām rokām. Nesen, sakniebusi pirkstos ādu plaukstas virspusē un atlaidusi to vaļā, viņa ievēroja, ka āda vēl labu brīdi paliek krunkaina.

Darvuds pusbalsī murmināja un skribelēja frāzes uz viņas kupona. Tad sāka murmināt ko citu, skatīdamies uz dziesmu grāmatas paliktni sev priek�ā. Megijai uznāca satraukuma lēkme. Salikusi kopā pirkstgalus, viņa �ukstēja: �Mīla ir skaistākais brīnums, aprīļa roze, kas vienīgi...�

�Es to dziesmu nedziedā�u, kad es tev saku,� noteica Aira.

Arī Megija netaisījās dziedāt, tomēr jutās tā, it kā viņu kaut kas nestu uz priek�u. Viņa iztēlojās, kā pusmū�a cilvēki visā baznīcā murmina sentimentālas piecdesmito gadu frāzes. Mīlestība redz visu... un: Vairāk par ābeles ziediem maijā...

Kāpēc populāru dziesmu tēma vienmēr ir romantiska mīlestība? Kāpēc tik daudz raizēties par pirmo tik�anos, skumjām atvadām, saldiem skūpstiem, lauztām sirdim, ja dzivē ir ari bērnu piedzim�ana, ceļojumi uz okeāna krastu un veci joki, ko saprot tikai draugi? Reiz Megija pa televīziju bija redzējusi, ka arheologi nupat atradu�i no�u fragmentu, tapu�u sazin cik gadsimtu pirms Kristus, un izrādījās, ka mūzika pau� pui�a �ēlabas par meiteni, kas neatbild uz viņa mīlu. Un nebija jau tikai dziesmas vien, pastāvēja vēl arī �urnālu stāsti, romāni un filmas, pat matu lakas un zeķbik�u reklāmas. Megijai tas �ķita nesamērīgi. Pat maldino�i.

Darvudam pie elkoņa notupās kaut kas melns un slaiks. la bija �ugera Tilgmena, kura uzpūta plīvuram, lai tas atliptu no krāsotajām lūpām. �Ja būtu zinājusi, ka man jāgādā par izklaidi, es nemū�am nebūtu braukusi �urp,� viņa teica. �O, Aira! Nemaz nepamanīju tevi.�

�Kā klājas, �uger?� Aira ierunājās.

�Es esmu Elizabete.�

�Kā, lūdzu?�

�Bārliju dvīnes rīkojas vispareizāk,� �ugera sacīja. �Viņas kategoriski atsakās piedalīties.�

�Tas pēc viņām izskatās,� piezīmēja Megija. Bārliju dvīnes vienmēr bija izturēju�ās gau�ām vīzdegunīgi, augstāk par visiem citiem vērtēdamas viena otras sabiedrību.

�Un Niks Burns nemaz nebrauc uz bērēm.�

�Niks Burns?�

�Pateicis, ka ceļ� esot par garu.�

�Es neatceros, ka Niks būtu bijis kāzās,� Megija sacīja.

�Viņ� ta�u bija korī, vai ne?�

�Ak, jā, laikam gan.�

�Un koris dziedāja �īsto mīlestību�, atceries? Bet, ja Bārliju dvīnes nepiedalīsies un Niks Burns nebrauc, tad paliekam tikai mēs �etri un viņa izlaidīs to kori.�

�Zināt,� ierunājās Darvuds, �es nekad neesmu sapratis, kāpēc �īstā mīlestība� bija tik trakoti populāra. Ļoti garlaicīga melodija, ja tā padomā.�

�Un vēl �Dzimusi tev�,� �ugera piebilda. �Vai ar Serēnu nebija jocīgi? Reizēm viņa tie�ām �āva pār strīpu. Pieķērās kādai viduvējai popdziesmai, piemēram, �Dzimusi tev�, kas tīri labi patika arī mums, pārējiem, un cildināja to tik neganti, ka tas jau sāka likties ērmīgi. Spocīgi. Serēna vienmēr tik ļoti pārspīlēja.�

�Piemēram, savas kāzu svinības,� piemetināja Darvuds.

�0, viņas kāzu svinības! Sagaidītāji bija tikai viņas māte, viena resna, divpadsmit gadu veca māsīca un Maksa vecāki.�

�Maksa vecāki izskatījās izmisu�i.�

�Serēna viņiem nekad nav patikusi.�

�Serēna viņiem likās tāda kā vulgāra.�

�Un viņi visu laiku taujāja, kas ir viņas vecāki.�

�Labāk iztikt bez sagaidītājiem,� Darvuds noteica. �Sasodīts, labāk aizmukt prom. Nesaprotu, kāpēc viņai tā rūpēja tās svinības.�

�Nu, lai tur vai kā,� �ugera sacīja, �es pateicu Serēnai, ka �odien dziedā�u, ja jau viņa uzstāj, bet kādu citu dziesmu. Kaut ko piemērotāku. Jā, es saprotu, mums jāizpatīk atraitnei, bet tam ir savas robe�as. Un Serēna piekrita, jā, labi, ja vien dziesma bū�ot no tiem laikiem, kad viņi ar Maksu sāku�i satikties. No piecdesmit piektā, piecdesmit sestā gada, viņa teica; ne jaunāka.�

��Lielais blēdis�,� pēk�ņi ieminējās Darvuds. �Bija tāda dziesma. Atceraties? Tu atceries, Aira? Atceries �Lielo blēdi"?�

Aira sataisīja sērīgu seju un iedūdojās: �O-o-o-o-o-o -o, jā...�

�Varbūt nodziedi to?� Darvuds noprasīja �ugerai.

�Ak, esi ta�u nopietns!� �ugera attrauca.

�Dziedi �Deiviju Kroketu�,� ierosināja Aira.

Abi ar Darvudu sāka sacensties: �Dziedi �Teksasas

Dzelteno rozi�!�

��Medību suni�.�

��Tētim patik mambo�.�

�Vai jūs varat vienu mirkli būt nopietni?� �ugera sacīja. �Es uzkāp�u tur aug�ā un atvēr�u muti, un laukā nenāks ne skaņa.�

�Bet varbūt �Lauzto sir�u viesnīcu�?� jautāja Aira.

�Ku�, apklustiet visi! Sākas,� brīdināja Megija. Viņa bija pamanījusi, ka no ieejas puses nāk nelaiķa tuvinieki. �ugera steig�us piecēlās un atgriezās savā vietā, bet Serēna, kas stāvēja, noliekusies pie divām sievietēm, kuras varēja būt vienīgi Bārliju dvīnes, apsēdās viņām blakus solā, kas bija krietni tālu no priek�ējās rindas, un turpināja sa�ukstēties. Viņa acīmredzot vēl cerēja pierunāt dvīnes dziedāt. Megija redzēja, ka dzeltenie mati abām ir cirtaini un īsi tāpat kā skolas laikos, bet skausts -krunkains kā vistas kakls, un ro�ainās apkakles cakas darīja viņas līdzīgas pāraugu�iem bērniem.

Vietu ierādītājs pa viduseju pavadīja tuviniekus: Serēnas resno un mūsaino meitu Lindu, Lindas bārdaino vīru un divus mazus puikas oficiālos uzvalkos, ar pa�apzinīgi nopietnu sejas izteiksmi. Aiz viņiem soļoja gai�matains vīrietis, visticamāk, Maksa brālis, un vairāki citi cilvēki atturīgās un svinīgās drānās. Da�iem bija Maksa platā seja, un Megija satrūkās. Iepriek� itin kā piemirsusi �īs ceremonijas iemeslu, tagad viņa to pēk�ņi atcerējās: Makss Gils tik tie�ām bija miris. Viņa nodomāja, ka visvairāk nāve pārsteidz kā notikums, atgādinot par reālo dzīvi. Beidzot sākusies reālā dzīve! - tā varētu sacīt palicējs. Vai tādēļ viņa ik rītu lasīja bēru sludinājumus, meklēdama pazīstamus uzvārdus? Vai tāpēc risināja klusinātas, bijīgas sarunas ar pārējām darbiniecēm, kad kāds vecļau�u mītnes pacients tika aizvests katafalkā?

Tuvinieki apsēdās pa�ā pirmajā rindā. Linda atskatījās uz Serēnu, bet Serēna to nemanīja, jo bija pārāk aizņemta, strīdoties ar Bārliju dvīnēm. Tad pianins apklusa, līdzās altārim atvērās durvis un tajās parādījās kalsns, plikpaurains mācītājs garā, melnā talārā. Viņ� nostājās kancelē. Apsēdās tum�ā koka atzveltnī un rūpīgi sakārtoja talāra krokas pār biksēm.

�Tas ta�u nav cienīgtēvs Konorss, vai ne?� pa�ukstēja Aira.

�Cienīgtēvs Konorss ir miris,� atteica Megija.

Vārdi izskanēja skaļāk, nekā viņai gribētos. Uz viņu atskatījās blondu galvu rinda.

Nu pianins sāka skandināt �īsto mīlestību�. Sisija acīmredzot uzstājās kora vietā. Serēna veltīja Bārliju dvīnēm asu, apsūdzo�u un niknu skatienu, bet tās abas spītīgi lūkojās taisni uz priek�u un izlikās to neredzam.

Megija atcerējās, kā Greisa Kellija un Bings Krosbijs dziedāju�i �īsto mīlestību� filmā. Stāvēdami uz jahtas vai burulaivas klāja, vai kā tamlīdzīga. Ja tā padomā, miru�i bija arī viņi.

Ja �ī mūzika arī pārsteidza mācītāju, tad viņ� to neizrādīja ne ar vaibstu. Nogaidījis, līdz izskan pēdējā nots, viņ� piecēlās un iesāka: �Tagad pievērsīsimies Svētajiem vārdiem...� Balss viņam bija augsta un sīka. Megija no�ēloja, ka viņa vietā nav cienīgtēvs Konorss. Cienīgtēva Konorsa balss bija drebinājusi griestu sijas. Un Megijai �ķita, ka Serēnas kāzās viņ� nemaz nav lasījis kādus Svētos vārdus, vismaz viņa to neatcerējās.

�is vīrs nolasīja vienu no Dāvida dziesmām - kaut ko par tīkamu mitekli, un Megija uzelpoja, jo no pieredzes zināja, ka vairums Dāvida dziesmu sliecas uz murgainu tērgā�anu par ienaidniekiem un ļauniem nodomiem. Viņa iztēlojās, kā Makss zviln tīkamā miteklī kopā ar Greisu Kelliju un Bingu Krosbiju un uz saules apspīdēto buru fona vizuļo viņa matu ezītis. Makss noteikti stāsta viņiem kādu no savām anekdotēm. īas viņ� varēja stāstīt stundām ilgi, citu pēc citas. Serēna mēdza sacīt: �Nu jau pietiks, Gil!� Abi bie�i dēvēja viens otru uzvārdā - Makss sauca Serēnu meitas uzvārdā pat vēl pēc apprecē�anās. �Tu man pielūko, Palermo!� Megija glu�i vai dzirdēja viņa balsi. �āda izturē�anās lika viņiem izskatīties draudzīgākiem par citiem precētiem pāriem. Abi atgādināja bezrūpīgus draugus, kuri nepazīst tās tum�ās, bezpalīdzīgās, dusmu cauraustās, apspiestās jūtas, līdz kurām laiku pa laikam nolaidās Megijas laulības dzīve.

Varbūt Serēna arī ticēja, ka laulība nav nekāda filma ar Dorisu Deju, tomēr atklātībā nekad nebija to izrādījusi, jo viņas dzīve no malas izskatījās kā visjautrākā ģimeniskā komēdija: Serēna - ironiska un iecietīga, bet Makss -lustīgais joku plēsējs. Pat kļuvu�i par vecākiem, abi itin kā turpināja koncentrēties tikai viens uz otru; Linda zināmā mērā bija un palika sve�iniece. �ādu stāvokli Megija apskauda. Tad kas tur liels, ja sabiedrībā Maksu uzskatīja par tādu kā nepra�u? �Kaut jel man visu laiku nevajadzētu viņu vilkt-, saimniecības fūpes vienmēr gulst uz maniem pleciem,� reiz bija izpaudusi Serēna. Ta�u tūdaļ atkal kļuvusi vējīga un atmetusi ar roku, no�ķindi-not aproces. �Ak, ko niekus! Viņ� ta�u ir mans jaukumiņ�, vai ne?� viņa iesaucās, un Megija piekrita. Jaukāku vīru par Maksu bija grūti iedomāties.

(Varbūt Serēna to neatcerējās, toties Megija gan: pēc piektās klases abas visu vasaru bija novēroju�as lepno Gilfordu māju, izspiegojot vīrieti, kas bija Serēnas tēvs, viltīgi izsekojot viņa pusaugu dēlus un dāmīgo sievu. �Es tai sievietei varētu vienā rāvienā izbojāt dzīvi,� teica Serēna. �Es pieklauvētu pie durvīm, un viņa sacītu: �Ā, sveika, dārgā, kam tad tu esi meitiņa?� - un es varētu to viņai izpaust.� Ta�u to Serēna klāstīja, paslēpusies aiz viena no pa�apmierinātajiem akmens lauvām, kas apsargāja piebraucamo ceļu, un nebija pat mēģinājusi pabāzt degunu laukā. Un tad viņa no�ukstēja: �Es nekad nebū�u tāda kā viņa, to es tev pasaku.� Sve�s cilvēks varētu nodomāt, ka Serēna domājusi tēva sievu, bet Megija gan zināja: Serēna runāja par savu māti. Par �misis� Palermo -mīlas upuri. Par sievieti, kurā ikviena īpa�ība - pat sānis pie�ķiebtā galva ar melno cirtu ūdenskritumu - liecināja par nemitīgām garīgām traumām.)

Mācītājs apsēdās, sakārtodams talāru. Sisija Pārtona lika atskanēt da�ām draudīgām notīm. Viņa paraudzījās uz draudzi, un Darvuds pilnā kaklā jautāja: �Es, vai?� Atkal pagriezās blondās galvas. Darvuds piecēlās un devās uz priek�u pa viduseju. Acīmredzot katram pa�am bija jāatceras, kad pienākusi kārta dziedāt. Tas nekas, ka �im nolūkam vajadzēja atsaukt atmiņā divdesmit deviņus gadus vecu pagātni.

Darvuds stalti nostājās pie pianīna, vienu elkoni atbalstījis uz tā. Pamāja ar galvu Sisijai. Un tad vibrējo�ā basā uzsāka: �Skauj jel mani, cie�i skauj...�

Daudzi vecāki bija aizliegu�i savā mājā atskaņot �o dziesmu, apgalvodami, ka visa �ī gribē�ana un alk�ana tik tie�ām neizklausoties īpa�i jauki. Tāpēc Megijai un viņas klasesbiedriem atlika vienīgi doties pie Serēnas vai uz skaņupla�u veikalu Oriole Hi Fidelity, kur tolaik vēl varēja sadrūzmēties atskaņo�anas kabīnē un visu pēcpusdienu klausīties plates, nevienu nenopērkot.

Un nu viņa atcerējās, kāpēc Darvuds nav viņai paticis; operetiskais tremolo visu atdzīvināja atmiņā. Reiz viņ� tika uzskatīts par itin pievilcīgu puisi - ar viļņainiem, tum�iem matiem, tum�brūnām acīm un ar ieradumu lūdzo�i raukt pieri. Vidusskolas aktu zālē viņ� katrā izdevīgā gadījumā bija dziedājis �Ak, tici man, lai citi valdzina� - alla� vienu un to pa�u dziesmu ar vieniem un tiem pa�iem teatrālajiem �estiem, piecdesmito gadu dū-dotāja manierē, balsij aizlūstot aiz saviļņojuma. Lāgiem balss Darvudam aizlūza tik pamatīgi, ka teksta rindiņas pirmā zilbe palika mēma un pat otro viņ� izdziedāja ar nokavē�anos, bet korpulentā, briļļainā mūzikas skolotāja, sēdēdama pie klavierēm, veltīja viņam aizplīvurotu skatienu. Vidusskolas gadagrāmatā viņ� bija raksturots kā �sapņotājs�. Skolas sienasavīzē bija ievēlēts par �vīrieti, ar kuru es vēlētos palikt uz vientuļas salas�. Reiz viņ� aicināja Megiju uz satik�anos, bet Megija atteica, un draudzenes paziņoja, ka Megija neesot pie pilna prāta. �Tu atteici Darvudam? Darvudam Klegam?�

�Viņ� ir tāds mīkst�aulis,� Megija paskaidroja, un draudzenes atkārtoja �o vārdu un palaida apkārt vispārējai apsprie�anai. �Mīkst�aulis,� viņas domīgi murmināja.

Megija bija gribējusi teikt, ka Darvuds ir pārāk piekāpīgs, pārāk padevīgs. �ādas īpa�ības nespēja Megiju valdzināt. Serēna jau bija apņēmusies, kāda negrib būt, un tādu pa�u apņem�anos loloja arī Megija; un, lai nekļūtu tāda pati kā māte, viņa nolēma vairīties no visiem vīrie�iem, kuri kaut mazliet atgādina viņas tēvu - cilvēku, ko Megija mīlēja vairāk par visiem pasaulē. Nē, paldies, Megijai nevajadzēja labsirdīgu un neveiklu vīrieti, bezrūpīgu, mīlīgu un sentimentālu vīrieti, kura dēļ viņa būtu spiesta būt tā nopietnā. Viņa nemū�am nesēdēs ledaini stalta, kamēr viņas virs, aiz jautribas sasarcis, pie vakariņu galda dziedās blēņu dziesmas.

Tāpēc Megija bija atteikusi Darvudam Klegam un bez no�ēlas noraudzījusies, kā viņ� sāk romānu ar Lūbetu Pārsonsu. Patlaban Megija iztēlē redzēja Lūbetu vēl skaidrāk nekā Pegu, ko Darvuds pēdīgi bija apprecējis. Viņa redzēja Darvuda haki krāsas bikses, aizsprādzēto Ivy League sprādzīti aizmugurē (tas vēstīja par �piesaisti�, par �pastāvīgām attiecībām�), pletkreklu un spodrās, brūnās kurpes, rotātas ar lēkājo�ām ādas ozol-zīlītēm. Bet �orīt viņ�, protams, bija ģērbies uzvalkā -platā un nemodernā, visai lētā, kā jau pieklājas laulātam vīram. Mirkli viņā mijās divi tēli - kā viltīgajos portretos, kas maina sejas izteiksmi atkarībā no tā, kur stāv skatītājs; vecais sir�u lauzējs Darvuds, cilājot uzacis, zīmīgi vilka garumā frāzi: �Dārgā, es dzīvoju tevis dēļ,� - bet tad papluku�ais �īsdienas Darvuds meklēja nākamo pantiņu uz Megijas �ampūna kupona, turēdams to izstieptā rokā, un, saraucis pieri, pūlējās saburtot vārdus.

Blondie bērni priek�ējā solā ķiķināja. Viss �is pasākums viņiem dro�i vien �ķita trakoti smieklīgs. Megijai gribējās iegāzt ar dziesmu grāmatu tuvākajam pa pauri.

Kad Darvuds beidza dziedāt, kāds apjukumā sāka aplaudēt - atskanēja tikai divi spalgi plauk�ķi; Darvuds, īgni uzelpodams, pamāja ar galvu un atgriezās vietā. Nopūzdamies viņ� apsēdās blakus Megijai, apvēdinā-dams nosvīdu�o seju ar viņas kuponu. Vai būtu savtīgi atprasīt to atpakaļ? Kā nekā - divdesmit piecu centu atlaide...

Kancelē nostājās D�o Anna Dermota, rokās turēdama mazu grāmatiņu ādas vākos ar iespiestu ornamentu. Skolas laikos viņa bija lempīga meitene, bet pusmū�ā, �ķiet, bija noapaļoju�ies visi asie stūri. Tagad viņa bija vijīga un pievilcīga, atturīgi krāsojusies, ģērbusies pas-teļtoņu tērpā, kas krita mikstās krokās. �Maksa un Serē-nas kāzās,� viņa iesāka, �es lasīju Halila D�ibrāna tekstus par laulību. �odien, �ajā skumjajā dienā, es nolasī�u to, ko viņ� rakstījis par nāvi.�

Kāzās viņa bija dēvējusi autoru par �Gibrānu�. Tagad viņa teica �D�ibrāns�. Megijai nebija ne jausmas, kur� ir pareizais variants.

D�o Anna sāka lasīt nosvērtā skolotājas balsī, un Megiju pēk�ņi sagrāba trauksme. Vajadzēja mirkli, lai aptvertu, kāpēc: nākamie programmā bija viņi ar Airu. To viņai bija atgādinājusi kadence no �Pravie�a�.

Kāzu dienā viņi bija sēdēju�i saliekamos krēslos aiz altāra, bet D�o Anna - altāra priek�ā lidzās cienīgtēvam Konorsam. Kad D�o Anna toreiz sāka lasīt, Megija augstu pakrūtē sajuta aizelsu�ās trīsas, kuras vēstīja par lampu drudzi. Viņa ievilka dziļu, drebo�u elpu, un Aira neuzkrīto�i uzlika plaukstu viņai uz krustiem. Tas Megiju nomierināja. Kad pienāca viņu kārta dziedāt, abi sāka dziesmu vienā un tai pa�ā sekundes daļā, precīzi vienādā tonī, it kā būtu viens otram likteņa lemti. Vismaz tā Megija to bija uzlūkojusi toreiz.

Tagad D�o Anna aizvēra grāmatu un atgriezās solā. Sisija pār�ķīra no�u lapas, ap elkoņiem nolīgojās kuplas miesas viļņi. Padīdījusies pa klaviersoliņu, viņa sāka spēlēt ievada taktis dziesmai �Mīla ir skaistākais brīnums�.

Varbūt, ja Megija un Aira būtu paliku�i sē�am, Sisija vienkār�i turpinātu spēlēt. Uzstātos viņu vietā tāpat, kā bija uzstājusies kora vietā.

Ta�u pianīna skaņas apklusa, un Sisija atskatījās uz draudzi. Rokas palika uz taustiņiem. Atskatījās ari Serēna un, skaidri zinādama, kur meklēt Megiju, veltīja viņai sirsnīgu, gaidpilnu mirkli, kurā nevīdēja ne mazākās aizdomas par to, ka Megija varētu likt viņai vilties.

Megija piecēlās. Aira sēdēja, kā sēdējis. Viņ� varētu būt kur� katrs - pilnīgs sve�inieks, kāds, kas pavisam nejau�i izraudzījies �o solu rindu.

Tāpēc Megija, kura nekad mū�ā nebija dziedājusi solo, ar rokām iekrampējās priek�ējā sola atzveltnē un iesaucās: �Mīla!�

Drusku spiedzīgi.

Piebalsoja pianins. Blondie bērni pagriezās un blenza viņai sejā.

�...ir skaistākais brīnums,� Megija iztricināja.

Viņa jutās kā pamesta bārenīte, izslējusies ļoti stalti, apņēmīgi stāvēdama savās apaļpurnu laiviņās.

Tad viņai blakus kaut kas sakustējās - nevis pa labi, kur sēdēja Aira, bet gan pa kreisi, kur sēdēja Darvuds. Darvuds steig�us pieslējās kājās, it kā pēk�ņi kaut ko atcerējies. �Aprīļa roze,� viņ� dziedāja, �kas vienīgi zied...� Tik nelielā atstatumā viņa balss bija neparasti skanīga. Megijai prātā ienāca vibrējo�a metāla plāksnes.

�Mīla ir balva, ko daba sniedz...� dziedāja abi kopā.

Viņi zināja visus vārdus no sākuma līdz beigām, un Megiju tas pārsteidza, jo pirmīt viņai bija piemirsies, kas cilvēku pārvēr� par karali. �Tas kronis no tīra zelta,� viņa dro�i dziedāja. Un nosprieda, ka ir jāiet uz priek�u un jātic, ka vārdi sekos pa�i. Darvuds turēja melodiju, un Megija tai pieskaņojās, balss tagad vairs netrīcēja tik stipri, lai gan varētu būt arī skaļāka. Tā bija tiesa, viņas balss reiz tika salīdzināta ar zvārgulīti. Gadiem ilgi viņa bija dziedājusi baznīcā, vismaz tikmēr, līdz piedzima bērni un dzive sare�ģījās; un viņu bija priecējusi katra izdevusies, noapaļota nots - kā pērle vai auglis, kas mirkli karājas gaisā, pirms nokrīt. Tomēr gadi visādā ziņā bija darīju�i savu. Vai tie citi dzird, cik ieplaisāju�i ir viņas augstie toņi? Grūti pateikt; draudze pieklājīgi rau-dzijās taisni uz priek�u - atskaitot satriektos blondos knauķus.

Megijai �ķita, ka laiks patlaban ir iestrēdzis vienā no saviem garajiem, gausajiem posmiem, kas stiepjas kā sīrups. Viņa asi uztvēra katru sīkumu sev apkārt. Juta, kā delmam pieskaras Darvuda piedurknes audums, dzirdēja, kā Aira izklaidīgi plīk�ķina gumijas cilpiņu. Viņa redzēja, ka klausītāji pieņem notieko�o bez īpa�as intereses, kā pa�saprotamu uzlūkojot to, ka �ī dziesma, protams, tiks nodziedāta un tai sekos kāda cita. �Un tavi pirksti manu kluso sirdi skar,� viņa dziedāja, atcerēdamās, kā abas ar Serēnu bija uzjautrināju�ās par �o rindiņu, dziedādamas to pa�as - ak, ilgi pirms liktenīgās Rudens balles, - jo kur gan citur ir sirds, ja ne krūtīs? Vai tad �āds teksts neliek saprast, ka mīlētājs pieskāries viņu krūtīm? Serēnas seja bija pievērsta kancelei, ta�u galva bija pilnīgi nekustīga, liecinot, ka viņa cītīgi klausās. Matu aste bija sasieta ar elastīgu gumiju, kam galā divas sarkanas plastmasas bumbiņas; tādas mēdz valkāt ļoti jaunas meitenes. Glu�i kā jauna meitene, Serēna bija sapulcinājusi visus savus vidusskolas biedrus - te nebija neviena no jaunākiem laikiem, no tā du�a mazpilsētu, pa kurām Makss viņu vadājis laulības laikā, jo nevienā no tām viņi nebija nodzīvoju�i necik ilgi. Megijai �ķita, ka tas �ai notikumā ir pats bēdīgākais.

Dziesma beidzās. Megija un Darvuds apsēdās.

Sisija Pārtona tūdaļ uzsāka �Drauga vārdus�, ta�u Bārliju dvīnes, kuras visu darīja tik vienādi kā īstas Siāmas dvīnes, palika sē�am. Serēna likās samierinājusies; pat neatskatījās uz viņām. Sisija nospēlēja tikai vienu pantiņu, tad piecēlās mācītājs un teica: ��odien mēs esam sapulcēju�ies, lai sērotu par sāpīgu zaudējumu.�

Megija jutās kā izkususi. Aiz pārguruma drebēja ceļgali.

Mācītājam bija daudz stāstāmā par Maksa darbu apkures fonda labā. Tomēr viņ� laikam nebija pazinis Maksu personiski. Vai varbūt beigu beigās Makss tie�ām bija pārvērties tikai par staigājo�u biznesa uzvalku, par cie�u rokasspiedienu. Megija pievērsās Airam. Un nobrīnījās, ka viņ� spēj sēdēt kā kurls. Viņ� būtu ļāvis Megijai vienai pa�ai izmocīt cauri visu dziesmu; to viņa zināja. Viņa būtu varējusi minstināties, stomīties, apklust pusvārdā; Aira būtu vērojis to tik vēsi, it kā Megijai ar viņu nebūtu nekāda sakara. Un kas tad ir? - viņ� sacītu. Kāpēc lai viņ� dziedātu kaut kādu sentimentālu piecdesmito gadu ziņģi pa pusei sve�a cilvēka bērēs? Un viņam, kā parasti, būtu taisnība. Kā parasti, viņ� piespiestu Megiju padoties.

Megija nolēma: kad bēres būs galā, viņa ies savu ceļu. Un nekādā gadījumā nebrauks Airam līdzi uz Baltimoru. Varbūt pieteiksies par ceļabiedri Darvudam. Atceroties Darvuda laipnību, Megiju pārplūdināja pateicība. Viņa vietā tikai retais būtu rīkojies �ādi. Viņ� bija labestīgs, līdzcietīgs, mīkstsirdīgs vīrietis, to Megijai būtu vajadzējis saprast tūdaļ.

Nudien, ja toreiz viņa būtu piekritusi iet uz satik�anos ar Darvudu, tad tagad būtu pavisam cits cilvēks! Viss bija tikai salīdzinājuma jautājums. Salīdzinājumā ar Airu viņa izskatījās dumja un emocionāla - tāpat kā izskatītos jebkur� cits. Salīdzinājumā ar Airu viņa par daudz runāja, par daudz smējās un par daudz raudāja. Pat ēda par daudz! Dzēra par daudz! Uzvedās tik jūtelīgi un salkani!

Megija bija tik cie�i apņēmusies nelīdzināties mātei, ka bija kļuvusi uz mata līdzīga tēvam.

Mācītājs apsēdās, paskaļi novaidēdamies. Pāris solu tālāk no�alca drānas, un priek�ā iznāca �ugera Tilgmena, melnā platmale turējās galvā tik līdzsvaroti kā pilna paplāte. Viņa aiztipināja pie Sisijas un pieliecās, lai apspriestos. Abas sa�ukstējās. Tad �ugera izslējās taisni un nostājās pie pianīna, saņēmusi rokas tā, kā reiz mēdza pieprasīt kora diriģente, - vaļīgi, ap jostasvietu, ne augstāk -, un Sisija iesāka ar taktīm, kuras Megija vēl nepazina. Pie Serēnas piegāja vietu ierādītājs, viņa piecēlās, ieķērās tam elkonī un soļoja uz priek�u pa vidus-eju, nolaidusi acis.

�ugera iedziedājās: �Kādreiz man tālā bērnībā...�

Otrs vietu ierādītājs izpalīdzīgi sniedza elkoni Serēnas meitai, un tuvinieki cits pēc cita devās uz priek�u. Tur �ugera jau bija saņēmusi vajadzīgo dū�u un brāzmaini piebalsoja korim:

Mīļais, nesteidzies, Kam jānotiek, notiksies, Jo nākotni paredzēt Mums nav lemts, nav lemts.

Izejot no baznīcas, sajūta bija tāda, kā izejot no kinoteātra pēc dienas seansa, - pretim pēk�ņi metās saules gaisma, putnu dziesmas un ikdienas dzīve, kas brīdi turpinājusies bez viņiem. Serēna apskāva Lindu. Lindas vīrs ar bērniem apjucis stāvēja blakus, izskatīdamies pēc ciemiņa, kas cer, ka viņu aicinās iek�ā. Visā baznīcas pagalmā cits citu pazina 1956. gada izlaiduma klases skolēni. �Vai tas esi tu?� viņi jautāja. Un: �Cik gadu pagājis?� Un: �Neticami!� Bārliju dvīnes sacīja Megijai, ka viņa itin nemaz neesot mainījusies. D�o Anna Dermota paziņoja, ka mainīju�ies esot visi, ta�u tikai uz labo pusi. Vai neesot savādi, viņa teica, ka visi esot daudz jaunāki par saviem vecākiem, kad tie biju�i �ādos gados. Tad durvīs parādījās �ugera Tilgmena un jautāja visam baram kopumā, kādu citu dziesmu viņa būtu varējusi dziedāt. �Jo es ta�u saprotu, ka �ī nebija ideāla,� viņa teica, �bet padomājiet pa�i - kāda man bija izvēle? Vai �ī tie�ām bija tik pilnīgi nepiemērota?�

Visi apzvērēja, ka tā nudien neesot.

Megija sacīja: �Darvud, es tev esmu bezgala pateicīga par to, ka izglābi mani.�

�Es to darīju ar lielāko prieku,� viņ� atteica. �Starp citu, te būs tavs kupons. Nav nemaz stipri saburzīts.�

Tas nebija glu�i tiesa; kupons bija mazliet mikls un ap malām plūksnains. Megija iemeta to somiņā.

Aira pie autostāvvietas tērgāja ar Natu Eibramsu. Abi bija mācīju�ies pāris kla�u augstāk par pārējiem, tāpēc palika nomaļus. Bet Airu tas nelikās uztraucam. Viņ� pat izskatījās pilnīgi bezrūpīgs. Abi apspriedās par �osejām un mar�rutiem. Megija sadzirdēja vārdus �autobraucēju biedrība� un �Desmitā �oseja�. Varētu nodomāt, ka �is cilvēks ir glu�i apsēsts.

�Jokains miestiņ�, vai ne?� ierunājās Darvuds, skatīdamies apkārt.

�Jokains?�

�To pat par pilsētu nevar saukt.�

�Nu, pamazs tas ir gan,� Megija piekrita.

�Interesanti, vai Serēna paliks dzīvot �eit.�

Abi paraudzījās uz Serēnu; izskatījās, ka viņa cen�as salikt savu meitu kopā no atsevi�ķiem fragmentiem. Lindai pār vaigiem plūda asaras, un Serēna, mazliet atbīdījusi viņu nostāk no sevis, kārtoja viņai da�ādas apģērba daļas. �Vai Baltimorā viņai nav kādi tuvinieki?� Darvuds jautāja.

�Tādu, kas gribētu izmitināt viņu pie sevis, nav,� Megija atbildēja.

�Man likās, viņai tur dzīvo māte.�

�Māte pirms pāris gadiem nomira.�

�Ak, tie�ām?" Darvuds iesaucās.

�Viņai bija viena no tām slimībām, kaut kāda muskuļu kaite.�

�Mēs, zēni, visi reiz bijām diezgan pamatīgi ieķēru�ies Serēnā,� Darvuds ieminējās.

Megiju tas iztrūcināja, bet, pirms viņa paguva izteikt kādu piezīmi, �urp jau nāca Serēna, cie�i ietinusies �allē. �Vēlos pateikties jums abiem par dziesmu,� viņa sacīja. �Tā man nozīmēja ļoti daudz.�

�Tas Aira ir tik spītīgs, ka vai kliegt gribas,� Megija teica, un Darvuds piemetināja: �Ceremonija bija skaista, Serēn.�

�Ak, esi ta�u godīgs, tev tā likās traka,� Serēna attrauca. �Bet jūs bijāt tik mīļi, ka izpatikāt man. Visi bija tik mīļi!� Viņai apsārta lūpu kontūra. Izvilkusi no kleitas izgriezuma saņurcītu Kleenex mutautu, viņa piespieda to vispirms pie vienas acs, tad pie otras. �Atvainojiet. Man nemitīgi mainās garastāvoklis. Es jūtos, nu, nezinu, kā televizora ekrāns, kad ārā plosās vētra. Tāda mainīga.�

�Tas ir pilnīgi dabigs stāvoklis,� Darvuds viņu mierināja.

Serēna iz�ņauca degunu un iebāza mutautu atpakaļ vietā. �Lai nu kā tur būtu,� viņa noteica, �manās mājās viena kaimiņiene klāj atspirdzinājumu galdu. Vai visi varēsiet ierasties? Man �obrīd ļoti nepiecie�ams, lai līdzās būtu da�i cilvēki.�

�Nu, protams,� Megija apliecināja, un Darvuds reizē ar viņu sacīja: �Kā gan citādi, Serēn. Tikai paņem�u ma�īnu.�

�Nē, nevajag, mēs visi iesim kājām. Tas ir tepat, aiz tā koku pudura, turklāt pie mājas ir maz vietas ma�īnām.�

Satvērusi Megiju pie elkoņa, viņa pieliecās tuvāk. �Viss izdevās labi, vai ne?� Un virzīja Megiju uz ielas pusi, bet Darvuds palika iepakaļ kopā ar �ugeru Tilg-menu. �Es tik ļoti priecājos, ka man ienāca prātā �āda doma! Cienīgtēvs Orbisons dikti satraucās, bet es sacīju: �Vai tad tas nenotiek manis labad? Vai tad tā nebūs piemiņas ceremonija, kas paredzēta kā mierinājums palicējiem?� Un viņ� teica - jā, tā jau esot gan. Un tas vēl nav viss! Tu redzēsi, kādu pārsteigumu esmu sagatavojusi mājās.�

�Pārsteigumu? Kādu tad?� Megija jautāja.

�Es neteik�u,� Serēna attrauca.

Megija sāka kodīt apak�lūpu.

Viņas nogriezās �aurākā ielā, turēdamās pa�ā malā, jo ietves nebija. Megija nodomāja, ka visas mājas �eit ir tīrā Pensilvānijas stilā - lielākoties augsti mūra taisnstūri ar vienkār�u fasādi, tuvu ielai, ar nedaudziem �auriem logiem. Viņa iztēlojās iekārtu - da�as koka mēbeles, nekādu spilventiņu un ri�u, un tehnikas brīnumu, ta�u tā, protams, bija muļķīga doma, jo pie katra skursteņa bija piestiprināta televīzijas antena.

Pārējie bērinieki sekoja nesteidzīgā gājienā - sievietes augstpapē�u kurpēs laipoja pa granti, vīrie�i laiski soļoja, rokas sabāzu�i kabatās. Pēdējie nāca Aira ar Natu un D�o Annu. Viņ� ne ar vaibstu neizrādīja, ka ņem ļaunā tādu pārmaiņu plānos; varbūt pirmīt viņ� bija apskaities, bet Megija, par laimi, nebija to pamanījusi.

�Darvuds interesējās, vai tu palik�ot uz dzīvi tepat,� Megija teica Serēnai. �Varbūt tomēr pārcelsies uz Balti-moru?�

�Ak,� Serēna atbildēja, �Baltimora tagad liekas tik tālu. Tur man vairs nebūtu neviena paziņas.�

�Pirmkārt, tev esam mēs ar Airu," Megija iebilda. �Darvuds Klegs. Bārliju dvīnes.�

Bārliju dvīnes gāja tepat aiz muguras, saķēru�ās elkoņos, uz parastajām brillēm uzāķēju�as saulesbriļļu stiklus.

�Linda tiepjas, lai es pārceļos uz Ņūd�ersiju,� Serēna sacīja. �Lai īrēju dzīvokli netālu no viņiem ar D�efu.�

�Tas būtu jauki.�

�Nu, es par to neesmu tik dro�a,� Serēna piezīmēja. �Ikreiz, kad da�as dienas pavadu ar viņiem, man sāk likties, ka mums nav itin nekā kopīga.�

�Bet, ja tu dzīvotu netālu, jums nemaz nevajadzētu pavadīt kopā veselas dienas,� Megija norādīja. �Tur tu tikai iegrieztos. Ja sarunas apsīktu, tu varētu iet prom. Un turklāt bie�āk redzētu mazbērnus.�

�Ak, jā, mazbērni! Nekad neesmu jutusi ar viņiem nez kādu cie�u saikni.�

�Tā tu vis neteiktu, ja tev neļautu ar viņiem tikties.�

�Un kā klājas tavai mazmeitiņai, Megij?�

�Nav ne jausmas,� Megija atbildēja. �Neviens man neko nestāsta. Un Fiona precas atkal; to es uzzināju pilnīgi nejau�i.�

�Paskat, ko! Nu, vīrietis mājā - tas nāks par labu Larū.�

�Līrojai,� Megija izlaboja. �Bet, redzi, Fionas īstā mīlestība joprojām ir D�esijs. Tā viņa pati teica, vārds vārdā. Viņiem gadījusies tikai pārejo�a nesapra�anās. Viņa pieļautu briesmīgu kļūdu, apprecēdamās ar citu! Un vēl nabaga mazulīte Līroja... ak, nespēju pat domāt, kas tam bērnam bijis jāpārcie�! Jādzīvo tajā nolaistajā mājā, jākļūst par pasīvo smēķētāju...�

�Par smēķētāju! Bet viņai ta�u tikai se�i gadiņi!�

�Septiņi. Nē, smēķē viņas vecāmāte.�

�Ak tā,� Serēna sacīja.

�Bet Līrojas plau�as tiek piesārņotas ar darvu.�

�Ak, Megij, liecies mierā,� Serēna teica. �Liec visu mierā! Es tev silti iesaku. �orīt skatījos, kā Lindas puikas rāpjas pār mūsu �ogu, un sākumā nodomāju - ak vai, derētu saukt viņus uz māju, lai nesaplē� smalkos uzvalci-ņus, bet tad nospriedu - nē-e, lai paliek. Tā nav mana darī�ana, es nodomāju. Vajag likties mierā.�

�Bet es negribu likties mierā,� Megija iebilda. �Kas tās par tādām runām?�

�Tev nemaz nav izvēles,� Serēna attrauca un pārkāpa pāri zaram, kas mētājās ceļā. �Lūk, kas notiek beigās, vai tu gribi vai ne: zarus nozāģē un izmet ārā. Tu ta�u pati visu laiku esi tam gatavojusies, vai ne? No saviem bērniem tu sāki pamazām attālināties kop� viņu piedzim�anas dienas; tur jau slēpjas pats galvenais. Tas ir svarīgs un di�ens mirklis, kad tu vari paskatīties uz viņiem un sacīt: �Tagad, ja es nomirtu, viņi spētu iztikt bez manis. Es drīkstu mirt,� tu saki. �Kāds atvieglojums!� Atbrīvojies, atbrīvojies! Izmet rotaļlietas, kas glabājas pagrabā! Pārcelies uz mazāku māju. Menopauze mani burtiski aplaimoja.�

�Menopauze?� Megija apjukusi atkārtoja. �Vai tad tu jau esi pārdzīvojusi menopauzi?�

�Turklāt ar lielāko prieku,� Serēna atbildēja.

�Ak, Serēna!� Megija izdvesa un apstājās kā zemē iemieta; Bārliju dvīnes gandrīz uzgrūdās viņai virsū.

�Ap�ēliņ,� Serēna sacīja, �kas tev tur ko uztraukties?�

�Bet es ta�u atceros tos laikus, kad mums vispār sākās mēne�reizes,� Megija teica. �Atceries, kā mēs visas gaidījām? Atceraties,� viņa turpināja, pievērsusies Bārliju dvīnēm, �ka reiz tas bija mūsu vienīgais sarunu temats? Kam sāku�ās un kam ne? Kāda ir sajūta? Kā to noslēpt no vīra, kad būsim precēju�ās?�

Bārliju dvīnes smaidot māja ar galvu. Acis aiz tum�ajiem stikliem nebija saredzamas.

�Un tagad viņai ir cauri, un punkts,� Megija sacīja.

"Mums gan nav cauri!� iegavilējās D�īnija Bārlija.

�Viņas dzīvē ir notikusi liela pārmaiņa!� Megija iesaucās.

�Brīni�ķīgi; pavēsti to pasaulei,� teica Serēna. Ieķērusies Megijai elkonī, viņa gāja tālāk. �Tici man, par to es tikpat kā nedomāju. Nu, labi, es sev sacīju. Vēl viens, no kā jāatbrīvojas.�

�Es gan nejūtu, ka pati no kaut kā atbrīvotos,� Megija iebilda. �Es jūtos tā, it kā man to atņemtu. Mans dēls ir izaudzis, meita brauc uz koled�u, vecļau�u mītnē klīst valodas par darbinieku atlai�anu. Tam ir kaut kāds sakars ar jaunajiem �tata likumiem - darbā pieņems vairāk profesionāļu, bet tādus kā es atlaidīs.�

�Nu, un tad? Tas darbs tik un tā vienmēr ir bijis tev par sīku,� Serēna paziņoja. �Koled�ā tev bija tikai izcilas sekmes, atceries? Nu, gandrīz izcilas.�

�Tas nav man par sīku, Serēna; tas man ir mīļ�. Tu runā tie�i kā mana māte. Es mīlu to darbu!�

�Tad atsāc mācības un pati kļūsti par profesionāli!�

Megija padevās. Pēk�ņi viņa jutās pārāk nogurusi, lai strīdētos.

Pa maziem vārtiņiem viņas nokļuva uz bruģēta celiņa. Serēnas māja bija jaunāka par citām - vienstāva mūra namiņ�, moderns un kompakts. Kāda sieviete stāvēja pie loga, pavilkusi sāņus aizkaru, un skatījās ārā, bet, viesiem tuvojoties, atlaida to un nozuda. Pēc tam parādījās durvīs - ie�ņorēta korsetē, ģērbusies stīvā, tum�zilā kleitā. �Ak tu nabadzīte!� viņa sauca Serēnai. �Nāc tik iek�ā! Visi nāciet iek�ā! Ēdamā un dzeramā ir atliku likām. Vai kāds grib atsvaidzināties?�

Megija gribēja. Sekodama sievietes norādījumiem, viņa izgāja caur dzīvojamo istabu, kas bija pilna ar masīvām kantri stila mēbelēm, un pa īsu gaiteni nonāca pie guļamistabas. Likās, to ir pa�rocīgi iekārtojis Makss: gultas pārsega rakstu veidoja daudzkrāsainas automa�īnu numuru plāksnītes, grāmatplauktā sarindota alus kausu kolekcija. Uz kumodes fotogrāfija: Linda koled�as absolventes cepurītē un talārā stāv pie bronzas kovbojzābaka, kurā salikti zīmuļi un apgrauztas plastmasas kokteiļnū-jiņas. Bet vannasistabā jau bija pakarināti viesiem domāti dvieļi un nolikts trauks ar ziepju gabaliņiem rozetes formā. Megija nomazgājās, izmantodama Ivory ziepes, ko atrada skapīti zem izlietnes. Noslaucījusi rokas pelēkā vannas dvielī, kas bija pakarināts aiz du�as aizkara, viņa ieskatījās spogulī. Pastaiga nebija uzlabojusi viņas izskatu. Megija centās nogludināt matus, kas krita uz pieres. Pagriezusies pret spoguli sāniski, ievilka vēderu. Tikmēr Bārliju dvīnes apsprieda Lindas fotogrāfiju: �Cik �ēl, ka viņa atsitusies Maksā, nevis Serēnā!� Ierunājās Nats Eibramss: �Vai �ī būtu rinda uz mazmājiņu?� - un Megija uzsauca: �Es jau nāku ārā!�

Iznākusi pa durvīm, viņa ieraudzīja, ka kopā ar Natu gaida Aira; sarunas temats tagad bija degvielas patēriņ� nobraukuma jūdzēs. Megija atgriezās dzīvojamā istabā. Viesi pulcējās ni�ā pie ēdamgalda, uz kura bija salikti uzkodu �ķīvji ar sendvi�iem un kūkām, kā arī dzērieni. Sisi-jas Pārtonas vīrs darbojās kā viesmīlis. Megija viņu pazina pēc violeti sārtajiem matiem - svaigi zāģēta ciedra koksnes krāsā. Tie itin nemaz nebija zaudēju�i spilgtumu. Piegājusi pie viņa, Megija sacīja: �Sveiks, Maikl!�

�Megija Deilija! Tu jauki dziedāji,� viņ� teica. �Bet kur tad palicis Aira?�

�Nu...� viņa nenoteikti novilka. �Vai es, lūdzu, varētu dabūt d�inu ar toniku?�

Maikls sajauca kokteili, ar pla�u �estu ieliedams glāzē d�inu. �Ciest nevaru �ādus pasākumus,� viņ� sacīja. ��onedēļ jau otrās bēres.�

�Kas tad vēl nomiris?� Megija jautāja.

�Ak, viens vecs pokera partneris. Un pagāju�ā mēnesī -mana tante Linete, un aizpagāju�ā... Nē, nudien, vispirms man bija jāierodas skolā uz visu savu bērnu izrādēm, un, līdzko biju ticis galā ar to, sākās �itais.�

Pienāca kāds sve�s vīrs un palūdza viskiju. Megija sāka staigāt pa dzīvojamo istabu. Par Maksu nebija dzirdams necik daudz runu. Cilvēki tērgāja par valsts beisbola �empionātu, par noziegumu skaita pieaugumu, par to, kādā dziļumā jāstāda tulpju sīpoli. Divas sievietes, ko Megija nekad nebija satikusi, no tenku fragmentiem veidoja kāda pazīstama laulāta pāra portretu.

�Viņ� gan dzēra,� teica viena.

�Jā, bet sievu dievināja.�

�Ak, bez sievas viņ� vispār netiktu nekādā galā.�

�Vai tu biji pie viņiem Lieldienu pusdienās?�

�Kā nu ne! Pa�ā galda vidū bija �okolādes trusis.�

�Viņa teica, ka tā esot vīra dāvana. Pasniegta no rīta kā pārsteigums.�

��okolādes trusis ar tuk�u vidu. Iek�ā viņ� bija salējis rumu.�

�Viņa jau nezināja, ka iek�ā ir rums.�

�Viņ� sacīja, ka gribējis atdarināt �veices �okolādes konfektes, kurām iek�ā liķieris.�

�Rums sūcās cauri pa apak�u.�

��okolādē izkusa caurumiņi.�

�Kaut kas neredzēts, viss galdauts pagalam.�

�Labi, ka tas bija tikai tāds Hallmark papīra galdauts, domāts piknikam.�

Ni�ā pie galda Bārliju dvīnes sarunājās ar Maiklu. Viņas bija pacēlu�as aug�up briļļu tum�os stiklus, un tie rēgojās virs ietvara, atgādinādami ņipras antenas, ko izlaidu�i kādi mīlīgi, maziņi kosmosa radījumi ar smailiem ģīmī�iem; abas māsas saskanīgi un nopietni māja ar galvu. D�o Anna un �ugera spriedelēja par jauktām laulībām - �is temats gadiem ilgi bija galvenais D�o Annas dzīvē pirms laulībām ar Natu un acīmredzot arī pēc tam. �Bet saki man godīgi,� jautāja �ugera, �vai reizēm tev ne�ķiet, ka visas laulības ir jauktas?� Un abi Serēnas mazdēli slepus bombardēja viens otru ar kūkas gabaliem. la bija skaista bezē kūka. Megija grasījās to nogar�ot, ta�u atcerējās savu diētu. Krū�kurvja centrā pletās tikumīgs tuk�ums. Megija apstaigāja galdu, pētīdama, kas vēl tiek piedāvāts, un pretodamās pat Fritos �ipsu bļodas kārdinājumam. �Kuplos salātus gatavoju es,� viņai blakus ierunājās Serēnas kaimiņiene.

�Kuplos salātus?�

�Ņem vienu paciņu �elatīna, kārbu ananasu biezeņa, putukrējuma paku...�

Viņu sveicināja kāda sieviete ar augstu frizūru, un kaimiņiene pievērsās tai, bet Megija palika stāvam, juzdamās tā, it kā zobos �ņirkstētu neizkusis �elatīns.

Serēna kavējās istabas pretējā pusē, kur pie sienas virs bufetes atradās eļļas glezna, kas atainoja beigtu putnu un grozu ar aizsargkrāsas augļiem. Viņai līdzās stāvēja Linda ar vīru. �Mamm, kad visi �ie ļaudis aizies,� Linda sacīja, �mēs aizvedīsim tevi vakariņās, kur vien tev kāro sirds.� Viņa runāja mazliet skaļāk nekā parasti, it kā Serēna būtu pakurla. �Mēs pacienāsim tevi ar īstu maltīti,� Linda piemetināja.

�Ak, ēdamā pietiek tepat mājās,� Serēna atteica. �Un, nudien, man nemaz tik ļoti negribas ēst.�

Ierunājās znots: �Gilu māt, ļaujiet, lai mēs aizvedam jūs uz jūsu iecienīto restorānu!� D�efs, tā viņu sauca. Megija nespēja atcerēties uzvārdu.

Serēna novilka: �Hmm...� Tad paskatījās apkārt, kā cerēdama atrast atbildi. Acis pakavējās pie Megijas un aizslīdēja tālāk. Pēdīgi viņa sacīja: �Ak, nu, varbūt uz �Zelta irbulī�iem�. Tā ir laba vieta.�

�Vai tas ir ķīnie�u restorāns?�

�Jā, bet viņiem ir arī...�

�O, man negar�o ķīnie�u ēdieni,� Linda paziņoja. �Ne ķīnie�u, ne japāņu, atvaino.�

�Ne kāda cita Austrumu virtuve,� pasvītroja D�efs. �Tev negar�o arī taizemie�u maltītes.�

�Jā gan. Un filipīnie�u vai birmie�u arī ne.�

�Bet...� iesāka Serēna.

�Un tu nevari ēst indie�u ēdienus; nepiemirsti indie�u ēdienus,� D�efs papildināja.

�Nē; indie�iem ir tās nejaukās gar�vielas.�

�Gar�vielas slikti ietekmē viņas gremo�anu,� D�efs paskaidroja Serēnai.

�Es laikam esmu pārāk jūtīga,� Linda noteica.

�Tas pats attiecas uz meksikāņu virtuvi.�

�Bet meksikāņu restorāna te nemaz nav,� Serēna sacīja. �Pie mums nav nekā tamlīdzīga.�

�Es gan gribētu zināt, kā pa�i meksikāņi var paciest savas asās gar�vielas,� Linda teica.

�Nevar jau arī,� sacīja D�efs. �Viņi dabū briesmīgu kaiti, kad visas aukslējas pārklājas ar tādu aplikumu kā bruņas.�

Serēna samirk�ķināja acis. �Nu, tad kādu restorānu bijāt domāju�i jūs?� viņa jautāja.

�Mēs domājām, ka varētu aizbraukt uz steika restorānu pie Pirmās �osejas,� D�efs atbildēja.

�Pie Makmanna? Ak tā.�

�Protams, ja jums nav iebildumu.�

�Pie Makmanna ir diezgan... trok�ņaini, vai ne?� Serēna ieminējās.

�Man tur nekad nav licies trok�ņaini,� atteica Linda.

�Man �ķiet, tur vienmēr ir troksnis un burzma.�

�Nu, kā gribi, mamm,� Linda sacīja, izsliedama zodu.

�Dieva dēļ, mēs tikai vēlējāmies tevi iepriecināt.�

Megija, stāvēdama netālu no mazā pulciņa, gaidīja, kad Serēna viņai greizi uzsmaidīs un nobolīs acis pret griestiem. Bet Serēna uz viņu pat nepaskatījās. Viņa �ķita it kā sarukusi; zaudējusi sparu. Serēna pacēla glāzi pie lūpām un domīgi iedzēra malciņu.

Tad atskanēja Maksa brāļa balss: �Serēna? Vai esi gatava sākt?�

Viņ� norādīja uz appelēju�u, melnu dermatīna lādīti, kas stāvēja uz kafijas galdiņa. Tā izskatījās pazīstama; Megija nespēja iedomāties, kāpēc. Serēna atplauka. Pievērsās Megijai un sacīja: �Tas ir mans pārsteigums.�

�Kas tas ir?� Megija jautāja.

�Mēs parādīsim manu kāzu ierakstu.�

Nu, protams: kinoprojektors. Megija gadiem ilgi nebija tādu redzējusi. Viņa vēroja, kā Maksa brālis atver sudrabainos slēd�us. Tikmēr Serēna devās nolaist logu aizlaidnes. �Par ekrānu mēs izmantosim �o lielāko aizlaidni,� viņa sauca. �Ak, es ceru, ka filma nebūs sairusi vai izbalējusi, vai ko nu tādas vecas filmas dara.�

�Tās ir tavas un Maksa kāzas?� Megija pārvaicāja, sekodama viņai.

�Filmēja viņa tēvocis Osvalds.�

�Neatceros, ka būtu kāzās manījusi kinokameru.�

�Vakar naktī es domāju par tām dziesmām un pēk�ņi atcerējos. Un nospriedu: ja tā vēl ir kaut cik lietojama, tad ta�u būtu jautri paskatīties.�

Jautri? Par to nu Megija �aubījās. Tomēr redzēt gribēja noteikti; tāpēc sameklēja vietu, kur apsēsties uz paklāja. Nolikusi glāzi, viņa sāniski salieca kājas. Krēslā viņai līdzās sēdēja kāda ļoti veca dāma, bet Megija no savas vietas saskatīja tikai biezas, gai�brūnas kokvilnas kap-zeķes, kas krunkojās pār kurpēm.

Tagad viesi jau bija apjautu�i, kas notiks. Serēnas klasesbiedri ierīkojās ap projektoru, bet citi dīki izklīda kur kurais - kā sīkbūtnes zem mikroskopa. Da�i virzījās uz durvju pusi, piesaukdami bērnu aukles un norunātas tik�anās, solīdami Serēnai, ka sazināsies ar viņu. Vairāki atgriezās pie bāra un, tā kā Maikls bija dezertējis, pa�i sāka jaukt sev kokteiļus. Maikls tagad atradās dzīvojamā istabā, arī Nats tāpat. Airu Megija neredzēja nekur. Nats jautāja �ugerai: �Kā tu domā: vai es esmu tai ķinītī?�

�Esi gan, ja dziedāji kāzās.�

�Nedziedāju vis,� viņ� drūmi sacīja.

Megija nodomāja: vajag tikai mazliet sasprindzināt iztēli, lai noturētu notieko�o par mistera Oldena civilzi-nību stundu. (Tiesa, nedrīkstēja ņemt vērā veco dāmu, kas apmierināti sēdēja, kur sēdējusi, dzinkstinādama tējas tasīti.) Paskatījusies apkārt, Megija ieraudzīja puslokā sasēdu�os, sirmojo�us vīrie�us un sievietes, un viņiem piemita kaut kas tik gurds, tik labsirdīgs un vienkār�s, ka �ajā mirklī Megija juta - tie viņai ir tik tuvi kā pa�as ģimene. Viņa brīnījās, kā gan nav aptvērusi, ka visus �os gadus �ie cilvēki ir novecoju�i līdz ar viņu, iedami cauri visai līdzīgiem dzīves posmiem - audzināju�i bērnus un atvadīju�ies no tiem, ieskatīju�ies spogulī un pārsteigti ieraudzīju�i grumbas, vēroju�i, kā pa�u vecāki kļūst trausli un nedro�i. Megija nez kāpēc bija iztēlojusies, ka viņi visi vēl arvien satraucas tikai par izlaiduma balli.

Pat projektora skaņa nāca taisnā ceļā no mistera Oldena vadītās stundas - filmas ruļļi tark�ķēdami sāka griezties, un uz loga aizlaidnes parādījās plankumains, �vikains gaismas �etrstūris. Ko teiktu misters Oldens, atkal ieraudzījis viņus visus kopā? Tagad viņ� dro�i vien jau bija miris. Un turklāt �ī filma stāstīja nevis par demokrātijas izpausmēm vai likumu radī�anu, bet gan par...

Vai, Sisija! Sisija Pārtona! Jauna, slaida un bikla, ar stingru �injonu, ko glu�i kā fran�u istabenes ri�a apvij mākslīgas margrietiņas. Viņa spēlēja klavieres, plaukstu locītavas bija tik graciozi izliektas, ka varētu noticēt -viņas pieskāriens ir tik liegs, ka vienīgi tāpēc filma paliek bez skaņas. Virs koristes baltā paltraka tik tikko vīdēja viņas apaļās apkaklītes maliņa, bāli sārta (Megija atcerējās, ka īstenībā tā bijusi tum�i ro�aina). Sisija pacēla galvu un mērķtiecīgi paraudzījās kādā punktā, kamera sekoja viņas skatienam, un ekrānu pēk�ņi aizpildīja divās rindās sastāju�ies smieklīgi akurāti jauni cilvēki plisētos paltrakos. Viņi mēmi dziedāja, virinādami ideāli ovālas mutes, atgādinādami korāļu dziedātājus no Ziemassvētku kartītes. Dziesmu pazina Serēna. �īstā mīlestība,� viņa iedziedājās, �īstā...� Un tad aprāvās, lai pateiktu: �Ak! Paskatieties! Mērija D�ina Beneta! Man neienāca prātā viņu ielūgt. Galīgi piemirsās. Vai kāds zina, kur Mērija D�ina tagad dzīvo?�

Neviens neatbildēja, toties vairāki klusā, sapņainā pusbalsī turpināja dziedāt: �...sauc tevi, un man ir sargeņģelis...�

�Re, kur Niks Burns, tas �urka!� Serēna sacīja. �Viņ� paziņoja, ka nebrauk�ot uz bērēm, jo ceļ� esot pārāk tāls."

Viņa sēdēja uz krēsla paro�a un snaikstīja kaklu, lai labāk redzētu filmu. Megija nodomāja, ka profilā Serīna izskatās valdonīga, gandrīz bīstama; ekrāna gaisma iezīmēja sudraba aprisi ap viņas garo, taisno degunu un lūpu izliekumu.

Pati Megija stāvēja kora pirmajā rindā blakus �ugerai Tilgmenai. Mati viņai bija sīki sacirtoti, tāpēc seja izskatījās pārāk liela. Ak, cik pazemojo�i! Bet nepalika �aubu, ka visi citi jūtas tāpat. Megija skaidri dzirdēja, ka �ugera novaidas. Un, kad kamera pievērsās Darvudam un viņa mitrajiem, melnajiem, augstajiem matu viļņiem, kas atgādināja saldējuma konusa seksti, tad Darvuds asi, īsi iesmējās. Tas, jaunākais Darvuds, paltrakam plandot, platiem soļiem devās pie pianīna. Nostājies pozā, viņ� svarīgi ieturēja pauzi. Un tad mēmi uzsāka �Es tevi gribu, es tevis alkstu, es tevi mīlu�, acis vairāk turēdams ciet nekā vaļā, ar kreiso roku �estikulēdams tik kaislīgi, ka vienreiz aizķēra liliju, ieliktu papjēma�ē vāzē. Megijai nāca smiekli, bet viņa valdījās. Tāpat arī visi citi, vienīgi vecā dāma noteica: �Paskat! Tu manu dieniņ,� - un no-�ķindināja tējas tasi. Da�i dungoja līdzi arī �ai dziesmai, un Megijai tas �ķita �ēlsirdīgi.

Pēc tam kamera reibino�ā lokā aizslīdēja pie D�o Annas Dermotas, kura stāvēja altāra priek�ā. Ar rokām ieķērusies kanceles malā, viņa lasīja no kādas grāmatas, ko skatītāji nevarēja redzēt. Tā kā viņai nevajadzēja dziedāt korī, tad bija labi aplūkojama viņas kleita - stīva, ar stūrainiem pleciem un kupliem svārkiem; viņa dro�i vien vairs nekad nebija tik ļoti izskatījusies pēc matronas. Acis bija nolaistas un �ķita tādas kā tuk�as. �Pravietim� nebija iespējams dungot līdzi, tāpēc lasī�ana bezgalīgi turpinājās pilnīgā klusumā. Pārējie viesi ni�ā pie galda pļāpāja, smējās un klink�ķināja ledus gabaliņus. ��ēlīgais dievs, nu patiniet ta�u to filmu uz priek�u!� D�o Anna teica, bet Maksa brālis acīmredzot nezināja, kā tas darāms (ja vien �īs vecās filmas vispār bija iespējams patīt uz priek�u), tāpēc atlika sēdēt un gaidīt.

Kamera atkal mainīja skatleņķi, un parādījās Sisija; viņa spēlēja klavieres, pie pieres lipa valga matu cirta. Megija un Aira stāvēja viens otram blakus un nopietni raudzījās uz Sisiju. (Aira bija zēns, vēl tīrais bērns.) Abi ievilka elpu. Un sāka dziedāt. Megija paltrakā �ķita nedaudz tukla - jau tolaik viņa cīnījās ar liekajām desmit mārciņām -, bet Aira atgādināja applūkātu cāli. Vai viņam tie�ām biju�i tik īsi mati? Tajos laikos viņ� bija �ķitis pilnīgi neizdibināms. Un taisni tāpēc tik pievilcīgs. Megijai viņ� bija atgādinājis matemātikas ģēnijus, kuri nejūt vajadzību pierakstīt aprēķinu procesu un iznākumu vienkār�i aplē� prātā.

�īs filmas uzņem�anas laikā Airam bija divdesmit viens gads. Megijai - deviņpadsmit. Viņa vairs neatcerējās, kur abi iepazinu�ies, jo tai laikā tas nelikās svarīgi. Varbūt bija staigāju�i viens otram garām vidusskolas gaiteņos, varbūt pat pamatskolā. Varbūt Aira bija iegriezies Megijas mājā, ciemodamies pie viņas brāļiem. (Viņ� bija gandrīz vienos gados ar Megijas brāli D�o�u.) Un noteikti bija dziedājis kopā ar Megiju baznīcā; vismaz to viņa zināja. Viņa ģimene piederēja pie draudzes, un misters Nikolss, kam pastāvīgi trūka vīrie�u balsu, sazin kā bija pierunājis Airu iestāties korī. Ta�u viņ� tur nepalika ilgi. Aizgāja ap to pa�u laiku, kad beidza vidusskolu. Vai varbūt gadu vēlāk. Megija īsti nebija ievērojusi, kad viņ� pārtrauca ierasties.

Megijas draugs vidusskolas laikos bija klasesbiedrs vārdā Boriss Drams. Neliela auguma, melnīgsnējs, ar raupju ādu un īsi apcirptiem, melniem, sprogainiem matiem, vīri�ķīgs jau tajos gados, tie�i tas, ko viņa meklējusi. Boriss mācīja Megijai vadit ma�īnu, un kāds no uzdevumiem bija - vienai pa�ai lielā ātrumā brāzties pa autostāvvietu pie Sears Roebuck & Co. veikala, līdz ma�īnas priek�ā pēk�ņi iznira Boriss, lai pārbaudītu, cik labi Megija prot bremzēt. Līdz pat �ai dienai visskaidrākā atmiņu aina Megijai bija tā, kurā Boriss apņēmīgi nostājas ceļā ma�īnai: rokas izstieptas, kājas plati, zobi sakosti. Viņ� likās nesatricināms kā klints. Neiznīcināms. Megijai likās - viņa pat varētu Borisu sabraukt, bet viņ� tūdaļ pieceltos neskarts, glu�i kā plastmasas rotaļvīriņ�, kam pamatnē iestiprināts svins.

Pēc skolas beig�anas Boriss bija iecerējis studēt kādā Vidējo Rietumu koled�ā, un bez vārdiem bija skaidrs, ka, līdzko viņ� iegūs grādu, abi ar Megiju apprecēsies. Līdz tam laikam Megija dzīvos mājās un mācīsies Gau�era koled�ā. Tāds plāns Megiju necik neielīksmoja; tā bija mātes ideja. Māte, pirms apprecē�anās strādājusi par angļu valodas skolotāju, aizpildīja visas pieteikuma veidlapas un pat uzrakstīja Megijas vietā domrakstu. Viņai bija ļoti svarīgi, lai viņas bērni tiktu uz aug�u. (Megijas tēvs pelnīja maizi, montēdams durvis garā�ām, un koled�ā nebija mācījies nemaz.) Tāpēc Megija samierinājās ar to, ka �etri gadi būs jāpavada Gau�era koled�ā. Lai piemestu savu artavu mācību maksai, pa vasaru viņa pieteicās mazgāt logus.

Viņas darbavieta bija vecļau�u mītne �Sudraba pavedieni�, kas tolaik vēl oficiāli nebija sākusi darboties. Glu�i jauna, moderna ēka Erdmana avēnijā, ar trim gariem flīģeļiem un simt astoņdesmit diviem logiem. Katram no lielākajiem logiem bija divpadsmit rū�u, mazākajiem - se�as. Un katrai rūtij kreisajā stūrī uzlīmēta balta papīra sniegpārsliņa ar uzrakstu: STIKLA FABRIKA �KRISTĀLS�. �īs pārslas turējās pie stikla ar tādu spēku, kādu Megija savā mū�ā netika redzējusi ne pirms, ne pēc tam. Vēlāk viņa domāja: lai vai kāda viela tur izmantota par līmi, to būtu vērts uzņemt NASA arsenālā. Ja nolobīja papīra virskārtu, palika pūkains apak�slānis, un, ja to izmērcēja ziepjūdenī un nokasīja ar �ileti, uz rūts joprojām palika pelēkas, staipīgas līmes �vīkas, un, kad bija noberztas tās, tad visa rūts, protams, bija noķēpāta ar pirkstu nospiedumiem un plankumaina, tāpēc to vajadzēja apsmidzināt ar Windex �ķīdumu un nospodrināt ar zam�ādas lupatiņu. Veselu vasaru, ik dienu no deviņiem rītā līdz �etriem pēcpusdienā Megija berza un mērcēja, un atkal berza. Pirkstu gali bija pastāvīgi iekaisu�i. Nagi likās sadzīti ādā līdz saknei. Strādājot Megijai nebija ar ko papļāpāt, jo viņa bija vienīgā nolīgtā logu mazgātāja. Kaut cik izklaidēja radio, pa kuru skanēja �Mēnesnīca� un �Es gandrīz jūku prātā�.

Augustā mītnē tika uzņemti da�i pacienti, lai gan vēl nebija pabeigti visi darbi. Pacienti, protams, tika ievietoti tajās istabās, kur logi bija tīri noberzti, un nu Megija ik pa brīdim atpūtās un apciemoja viņus. Apstājās pie vienas otras gultas, lai paraudzītos, kā vecajiem ļaudīm klājas. �Meitiņ, lūdzama, pabīdi man tuvāk ūdens krūzīti,� teica kāda sieviete, bet cita palūdza: �Vai tu neaiz-vilktu aizkarus?� Veikdama �os uzdevumus, Megija jutās vērtīga un prasmīga. Viņai pamazām veidojās svīta - no tādiem pacientiem, kas pa�i spēja pārvietoties. Kāds ve�uks, braukādams ratiņkrēslā, atklāja, kurā telpā viņa strādā, un nepagāja necik ilgs laiks, kad ap viņu sēdēja un runājās jau trīs vai �etri. �is sarunas ritēja tādā stilā, ka pacienti, itin kā nelikdamies zinis par Megijas klātbūtni, kaismīgi strīdējās savā starpāu (Vai tā sniegavētra notika astoņdesmit astotajā vai astoņdesmit devītajā gadā? Un kur� cipars asinsspiediena mērījumos ir svarīgākais?) Tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka savu klausītāju viņi neaizmirst ne mirkli; Megija zināja, ka tas viss notiek viņas dēļ. Piemērotos brī�os viņa iesmējās vai līdzcietīgi nopūtās, un vecī�u sejās atplauka gandarījums.

Neviens tuvinieks Megiju nesaprata, kad viņa paziņoja, ka nemācīsies koled�ā, bet gan kļūs par izpalīdzi vecļau�u mītnē. Bet izpalīdze ta�u tikai tāda kalpone vien ir, norādīja māte; nekas vairāk par istabeni. Un Megijai ta�u esot tik gai�a galva, viņa bijusi labākā skolniece klasē. Vai viņa tie�ām kārojot pēc tik prasta darba? Brāļi, lai gan pa�i apsmādēju�i koled�u (trīs darbojās celtniecības biznesā, ceturtais strādāja par metinātāju Mauntklēras vilcienu depo), apgalvoja, ka no Megijas gaidīju�i ko vairāk. Pat tēvs tikko dzirdami pajautāja, vai viņa pati saprotot, ko darot. Tomēr Megija nelokāmi palika pie sava. Kam viņai koled�a? Kam viņai �īs bezjēdzīgās, �ķietami svarīgās informācijas kripatas, līdzīgas tām, kas apgūtas vidusskolā: Ontoģenēze ir filoģenēzes rezumējums vai: Sinekdoha ir �aurāka jēdziena lietojums pla�āka jēdziena vietā? Viņa iestājās Sarkanā Krusta kursos, kuros tolaik varēja apgūt visu, kas nepiecie�ams viņas darbam, un sāka strādāt �Sudraba pavedienos�.

Tā nu Megija savos astoņpadsmitarpus gados strādāja starp sirmgalvjiem un dzīvoja kopā ar vecākiem, kuri jau bija krietni gados, un ar vienīgo neprecēto brāli, kur� savā ziņā arī vairs nebija nekāds jaunais. Borisam Drāmām skolas nauda bija jāsapelna pa�am, tāpēc Baltimorā viņ� atgriezās tikai uz Ziemassvētkiem, bet pārējās brīvdienas pavadīja, tirgodams vīrie�u apģērbus kādā veikalā netālu no savas koled�as. Viņ� rakstīja Megijai garas vēstulēs, klāstīdams, kā studijas maina viņa Visuma uztveri. Pasaulē ir tik daudz netaisnības, viņ� rakstīja. Līdz �im viņ� to nebija aptvēris. Atbildes vēstules sagādāja grūtības, jo Megijai bija ļoti maz, par ko stāstīt. Draugus viņa tagad satika gau�ām reti. Da�i bija izklīdu�i pa koled�ām, bet atgriezās mainīju�ies. Da�i bija apprecēju�ies, un tas radīja vēl krasākas pārmaiņas. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Megija regulāri tikās vairs vienīgi ar �ugeru un ar Bārliju dvīnēm - tikai tāpēc, ka viņas joprojām dziedāja korī, - un, protams, ar savu labāko draudzeni Se-rēnu. Bet Boriss nekad nebija bijis augstās domās par Serēnu, tāpēc vēstulēs Megija viņu pieminēja reti.

Serēna strādāja par pārdevēju dāmu veļas veikalā. Viņa nesa mājās caurspīdīgu, me�ģīņotu apak�veļu bezjēdzīgās krāsās. (Vai tad spilgti sarkans krū�turis nespīdēs cauri gandrīz jebkurām virsdrēbēm?) Demonstrēdama melnu naktskreklu ar caurspīdīgu ņieburu, viņa paziņoja, ka precē�oties ar Maksu - jūnijā, kad viņ� bū�ot beidzis pirmo kursu Ziemeļkarolīnas Universitātē. Studijas universitātē patiesībā bija darījums, ko Makss noslēdzis ar saviem vecākiem. Viņ� bija apsolījis izmēģinājuma kārtā vienu gadu pamācīties koled�ā, un, ja tas viņam dziļi un patiesi riebtos, tad vecāki piekristu tam, lai viņ� pamet studijas. Viņi, protams, cerēja, ka Makss iepazīsies ar kādu jauku Dienvidu mei�u un pārvarēs savu neprātīgo aizrau�anos ar Serēnu. Ta�u skaļi viņi to vis neteica.

Serēna atstāstīja Maksa vārdus: kad abi apprecē�oties, viņa varē�ot iet prom no pārdevējas darba un nestrādāt vairs nekad; un vēl (viņa stāstīja, tvīksmīgi nolaizdama melno krekla lencīti un apbrīnodama savu samtaino plecu) Makss lūdzoties, lai nākamreiz, kad viņ� bū�ot atbraucis mājās, Serēna dodoties viņam līdzi uz moteli �Zilā vista�. Makss apzvērējis, ka viņi neko nedarī�ot; tikai pabū�ot kopā. Megija brīnījās un apskauda. Tas viss likās tik romantiski. �Tu ta�u brauksi, vai ne?� viņa jautāja, un Serēna attrauca: �Tu domā, ka es esmu traka? Tad jau es nudien nebūtu pie pilna prāta.�

�Bet, Serēn...� Megija iesāka. Viņa grasījās teikt, ka notieko�ais nav salīdzināms ar Anitas situāciju, nu itin nemaz, ta�u apklusa, pamanījusi Serēnas sejas izteiksmi.

�Es neesmu tik stulba,� Serēna noskaldīja.

Megija prātoja, ko darītu pati, ja Boriss reiz aicinātu viņu uz moteli �Zilā vista�. Tomēr diez vai tas viņam nāktu prātā. Varbūt Megija maldījās, jo iespaidus par Borisu bija spiesta gūt vienīgi no garajām, neinteresantajām vēstulēm, tomēr pēdējā laikā viņ� �ķita mazāk... mo�s, teiksim tā - mazāk izteiksmīgs. Vēstulēs viņ� tagad runāja par to, ka pēc koled�as iestāsies juristu skolā un pēc tam iesaistīsies politikā. Tikai politiķim, viņ� teica, ir iespēja uzlabot pasauli. Tomēr savādi: Megijai politiķi nekad nebija liku�ies vareni. Viņa tos uzlūkoja kā ubagus. Tie mū�dien diedelēja vēlētāju balsis, mainījās, lai izpatiktu publikai, izturējās mīkst�aulīgi un māksloti, no�ēlojami tiekdamies pēc popularitātes. Viņai riebās domāt, ka arī Boriss ir tāds pats.

Megija prātoja, vai Serēna jebkad ir �aubījusies par Maksu. Nē, dro�i vien ne. Serēna un Makss likās ideāli piemēroti viens otram. Serēna bija īsta laimes lutekle.

Megijas deviņpadsmitā dzim�anas diena - 1957. gada Valentīna diena - iekrita ceturtdienā, kad vakarā notika kora mēģinājums. Serēna atnesa torti un pēc mēģinājuma sniedza katram pa gabaliņam un pa kartona kausiņam ar ingveralu, un visi nodziedāja �Daudz laimes�. Vecā misis Brita - kurai patiesībā jau pirms vairākiem gadiem būtu bijis jāmet miers dziedā�anai, bet nevienam nepietika dū�as to ierosināt, - paskatījās apkārt un nopūtās. �Vai nav skumji,� viņa teica, �kā tie jaunie aiziet? Redz, Sisija kop� apprecē�anās nenāk vairs gandrīz nemaz, un Luīza pārceļas uz Montgomerijas apgabalu, un nu es dzirdu, ka Moranu dēls esot pagalam.�

�Pagalam?� Serēna iesaucās. �Kas noticis?�

�Ak, kaut kāds muļķīgs negadījums armijas apmācībās,� misis Brita atbildēja. "Sīkāk es nezinu.�

�ugera, kuras līgavainis patlaban atradās Le�ēnas armijas nometnē, noteica: �Dievs kungs, es gribu tikai vienu - lai Roberts atgrie�as sveiks un vesels,� - itin kā Roberts kaut kur mestos nerimtīgā tuvcīņā, kas, protams, nebija tiesa. (Tas risinājās vienā no retajiem un īsajiem vēstures sprī�iem, kad valsts nebija iejaukta nekādos nopietnos konfliktos.) Tad Serēna piedāvāja pa otram tortes gabaliņam, ta�u visiem bija jāiet mājās.

Tovakar gultā Megija nez kāda iemesla dēļ sāka domāt par Moranu dēlu. Lai gan nebija pazinusi viņu sevi�ķi labi, iztēlē tomēr veidojās visai skaidra aina: gara auguma, drusku sakumpis, ar augstiem vaigu kauliem un taisniem, spīdīgi melniem matiem. Jā, jā, to jau varēja paredzēt, ka viņam lemts mirt jaunam. Viņ� bija vienīgais zēns korī, kur� nedraiskojās, kamēr misters Nikolss ar viņiem runāja. Viņ� bija savaldīgs. Megija atcerējās arī, ka viņ� braukājis ar automa�īnu, uzmeistarotu no nekā - no izgāztuvē sameklētām daļām un izolācijas lentes. Tagad, padomājot cītīgāk, �ķita, ka izdodas pat atcerēties viņa rokas uz stūres. Iedegu�as un sausas, pie īk�ķa saknes neparasti platas, pirkstu kauliņu rievās dziļi ieēdusies eļļa. Megija iztēlojās viņu armijas mundierī, bik�u vīles asas kā na�i, - vīrietis, kur� iebrā�as nāves skavās, nepamirk�ķinot ne aci.

�ai bridi Megija pirmo reizi apjauta, ka viņas paaudze ir daļa no laika straumes. Tāpat kā citi pirms tam, viņi izaugs, novecos un nomirs. Klāt jau bija jaunāka paaudze, kas skubināja viņus doties uz priek�u.

Boriss atrakstīja, ka ļoti, ļoti centī�oties atbraukt pavasara brīvdienās. Megija vēlējās, kaut jel viņ� tā neuzsvērtu savus pūliņus. Borisam itin nemaz nepiemita Airas Morana rāmā pa�pārliecība.

Serēna saņēma saderinā�anās gredzenu ar briljantu sirsniņas formā. Tas bija �ilbino�s/Viņa sāka plānot un pārplānot lielu, sare�ģītu kāzu ceremoniju, iecerētu astotajā jūnijā, un devās pretim �im datumam majestātiski kā kuģis, bet nopakaļ spietoja visas draudzenes. Megijas māte sacīja, ka esot smieklīgi celt tādu kņadu ap kāzām. Cilvēki, kas veltīju�i kāzām tik milzīgus pūliņus, pēc tam piedzīvojot smagu vil�anos. Tad, mainījusi toni, piebilda: �Tā nabaga meitenīte tik ļoti cen�as; jāatzīstas, man tie�ām viņas �ēl.� Megija jutās �okēta. (�ēl! Drīzāk ta�u �ķita, ka Serēna ieiet īstajā dzīvē, turpretī viņa, Megija, gaida uz rezerves sliedēm.) Tikmēr Serēna izraudzījās kāzu kleitu no ziloņkaula krāsas me�ģīnēm, bet tad pārdomāja un nolēma, ka labāks būs balts atlass, un vispirms izvēlējās sakrālas mūzikas izlasi un pēc tam laicīgas mūzikas izlasi, un paziņoja visiem saviem draugiem, ka viņas virtuvē dominēs zemeņu motīvs.

Megija pūlējās atcerēties, kas viņai zināms par Airas Morana ģimeni. �is zaudējums viņus noteikti ir satriecis. Māte, liekas, mirusi jau pirms kāda laika. Tēvs bija neizteiksmīga, slimīga izskata virs sakumpu�iem pleciem tāpat kā Aira, un vēl jau bija māsas - laikam divas vai trīs. Megija spētu precīzi parādīt, kurā solā viņas parasti sēdēju�as baznīcā, bet, nolēmusi paskatīties vērīgāk, atklāja, ka viņu tur vairs nav. Visu atliku�o februāri un martu viņa lūkojās, vai neieraudzīs Airas māsas, ta�u viņas neparādījās.

Pavasara brīvlaikā atbrauca Boriss Drams un svētdienā pavadīja Megiju uz baznīcu. Megija stāvēja kora luktā un skatījās lejup uz Borisu, kur� sēdēja starp viņas tēvu un brāli Elmeru, un nosprieda, ka tur viņ� iederas ļoti labi. Pārāk labi. Tāpat kā visi Megijas ģimenes vīrie�i, Boriss dziedā�anas laikā izskatījās tāds kā nokaunējies un drīzāk murmināja nekā dziedāja vai varbūt izrunāja vai dus bez skaņas, novērsis acis sāņus, it kā cerēdams, k.i neviens to nepamanīs. Pa īstam dziedāja tikai Megijas māte, izslējusi zodu un skaidri izrunādama vārdus.

Pēc svētdienas vakariņām kopā ar ģimeni Megija un Boriss izgāja lievenī. Megija ar kājas pirkstiem laiski kustināja lieveņa �ūpoles �urpu un turpu, kamēr Boriss iztirzāja savus politiskos centienus. Viņ� teicās apsveram, ka jāsāk ar mazumiņu, varbūt vienkār�i jāiekļūst koled�as padomē vai tamlīdzīgi. Un tad viņ� uzkalpotos līdz senatoram. �Hmm," Megija novilka un apspieda �āvas.

Tad Boriss īsi noklepojās un jautāja, vai viņa nedomājot iestāties māsu skolā. Tas būtu labs plāns, viņ� teica, ja jau Megijai tik ļoti griboties aprūpēt vecus ļaudis. Iespējams, arī tam bija kāds sakars ar Borisa karjeru; senatoru sievas nemēdz nēsāties apkārt ar naktspodiem. Megija sacīja: �Bet es nemaz negribu kļūt par māsu.�

�Paklau, mācībās tev vienmēr veicās tik labi,� viņ� teica.

�Es negribu kvernēt māsu istabā un aizpildīt veidlapas; es gribu rūpēties par cilvēkiem!� Megija noskaldīja.

Tas izskanēja asāk, nekā iecerēts. Boriss parāvās nostāk.

�Atvaino,� viņa teica.

Viņa jutās pārāk liela. Sē�ot viņa bija garāka par Borisu, sevi�ķi, ja viņ� salīka tā kā patlaban.

�Megij, vai tevi kaut kas nomāc? Visu pavasara brīvlaiku tu esi tik savāda.�

�Nu, atvaino,� viņa atbildēja, �bet es esmu... pārcietusi zaudējumu. Bojā gājis kāds ļoti tuvs draugs.�

Megijai ne�ķita, ka tas ir pārspīlēts. Tagad viņa pati ticēja, ka bijusi Airam tuva draudzene. Abi tikai nebija to apzināju�ies.

�Kāpēc tad tu to neteici?� Boriss jautāja. �Kas tas par draugu?�

�Tu viņu nepazini.�

�To tu nemaz nevari zināt! Kas viņ� bija?�

�Nu, viņu sauca par Airu.�

�Aira,� Boriss atkārtoja. �Tu runā par Airu Moranu?�

Megija pamāja ar galvu, nolaidusi acis.

�Tas tievais? Pāris kla�u augstāk par mums?�

Viņa pamāja.

�Vai viņ� nebija pa pusei indiānis?�

To Megija nebija atskārtusi, ta�u tas izklausījās pēc patiesības. Tas izklausījās ideāli.

�Kā nu es viņu nepazī�u!� Boriss iesaucās. �Nē, nu, mēs jau mēdzām tikai sasveicināties. Patiesībā nemaz nebijām draugi. Un es arī nezināju, ka viņ� ir tavs draugs.�

Kur viņa rauj tādus tipus, vēstīja Borisa apjuku�ais skatiens. Vispirms Serēna Palermo, un tagad sarkanā-dains indiānis!

�Viņ� bija viens no patīkamākiem cilvēkiem, ko es pazinu,� Megija piebilda.

�Ak tā? Nu ja. Ak �itā. Mjā. Nu, izsaku līdzjūtību, Megij,� Boriss teica. ��ēl tikai, ka nepateici man agrāk.� Viņ� mirkli prātoja. �Un kā tad tas notika?�

�Negadījums armijas apmācībās,� Megija atbildēja.

�Apmācībās?�

�Jūras kājnieku nometnē.�

�Es pat nezināju, ka viņ� aizgājis armijā,� Boriss brīnījās. �Domāju, ka viņ� strādā sava tēva ateljē. Vai tie�i tur es neaiznesu ierāmēt mūsu izlaiduma bildi? Uz Sema ietvaru ateljē? Un liekas, mani apkalpoja tie�i Aira.�

�Vai patiesi?� Megija iesaucās, iztēlodamās Airu aiz letes, - vēl viena aina, ko pievienot savai mazajai kolekcijai.

�Tā bija gan,� viņa sacīja. �Tas ir - viņ� tie�ām aizgāja armijā. Un pēc tam notika �ī nelaime.�

�Man ļoti �ēl.�

Pēc pāris minūtēm Megija paziņoja Borisam, ka atliku�o dienu labprātāk pavadītu vienatnē, un Boriss apliecināja, ka saprotot.

Tonakt gultā Megija sāka raudāt. Tāpēc, ka Airas nāve tagad bija pieminēta skaļi. Agrāk viņa par to nebija stāstījusi nevienam, pat ne Serēnai, kura teiktu: �Par ko tu tur runā? Tu viņu tikpat kā nepazini.�

Megija aptvēra, ka pamazām atsve�inās no Serēnas. Un sāka raudāt vēl rūgtāk, susinādama asaras palaga stūrī.

Nākamajā dienā Boriss atgriezās koled�ā. Megijai bija brīvs rīts, tāpēc viņa aizveda Borisu uz autobusu staciju. Atvadījusies viņa sajutās vientuļa. Pēk�ņi likās ļoti skumji, ka Boriss braucis tādu gaisa gabalu tikai tādēļ, lai satiktos ar viņu. Megija no�ēloja, ka nav izturējusies laipnāk.

Mājās māte ņēmās ar pavasara tīrī�anu. Viņa jau bija saritinājusi paklājus un noklājusi uz grīdas sizala tepiķi-�us, paredzētus vasaras sezonai, un tagad āķēja nost aizkarus, ka knauk�ķēja vien. Māju pamazām pildīja nemīlīga, balta gaisma. Megija uzkāpa pa kāpnēm uz savu istabu un iekrita gultā. Varbūt visu atliku�o mū�u viņai lemts neprecētai dzīvot �ajā garlaicīgajā ģimenē, kur viss paredzams jau iepriek�.

Pēc pāris minūtēm viņa piecēlās un devās uz vecāku istabu. No telefona apak�as izvilka �Dzeltenās lapas�. Ietvari - nē. Gleznu ietvari - jā. Sema ietvaru ateljē. Viņa bija domājusi, ka tikai grib ieraudzīt �os vārdus nodrukātus, tomēr pēdīgi uz�ņāpa adresi uz piezīmju lapiņas un paņēma to līdzi uz savu istabu.

Megijai nebija vēstuļpapīra ar melnu sēru maliņu, tāpēc viņa izraudzījās visvienkār�āko no tiem, kas bija sadāvināti izlaidumā, - baltu, ar zaļu papardi stūrī. Godātais mister Moran, viņa rakstīja.

Es dziedāju korī kopā ar Jūsu dēlu un vēlos apliecināt Jums, cik ļoti noskumu, uzzinot par viņa nāvi. Es rakstu ne tikai pieklājības dēļ. Manuprāt, Aira bija brīni�ķīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu sastapusi. Viņam piemita kaut kas īpa�s, un es vēlējos Jums pateikt: viņu es pieminē�u ar vislielāko sirsnību visu mū�u.

Visdziļākajā līdzjūtībā

Mārgareta M. Deilija

Viņa aizlīmēja aploksni, uzrakstīja adresi un, lai nepagūtu pārdomāt, tūdaļ aizgāja līdz ielas stūrim un iemeta vēstuli pastkastītē.

Sākumā viņa nemaz negaidīja mistera Morana atbildi, bet vēlāk darbā atskārta, ka varbūt viņ� to atsūtīs. Nu, protams: ir ta�u jāatbild uz līdzjūtības vēstulēm. Varbūt viņ� pateiks par Airu kaut ko personisku, ko Megija varēs noglabāt atmiņā un lolot. Varbūt viņ� pastāstīs, ka Aira pieminējis viņas vārdu. Tas nebija glu�i neiespējami. Vai arī - sapratis, ka Megija ir viena no nedaudzajiem, kas patiesi novērtēju�i viņa dēlu, misters Morans pat atsūtīs viņai kādu mazu piemiņas lietiņu, teiksim, vecu fotogrāfiju. Kā viņa priecātos par fotogrāfiju! Tagad Megija no�ēloja, ka nav iedomājusies to palūgt.

Tā kā vēstule iemesta pirmdien, Airas tēvu tā dro�i vien sasniegs otrdien. Tāpēc atbilde varētu pienākt ceturtdien. Ceturtdienas rītā Megija strādāja steigā, degdama nepacietības drudzī. Pusdienu pārtraukumā viņa piezvanīja uz mājām, bet māte pateica, ka pasts vēl neesot pienācis. (Viņa arī noprasīja: �Kāpēc tu jautā? Ko tu gaidi?� - un tie�i tamlīdzīgu jautājumu dēļ Megija ilgojās apprecēties un aiziet no mājām.) Pulksten divos viņa piezvanīja vēlreiz, bet māte atbildēja, ka vēstuļu viņai neesot.

Tovakar, iedama uz kora mēģinājumu, Megija vēlreiz saskaitīja dienas un atskārta, ka misters Morans varbūt nemaz nav saņēmis vēstuli otrdien. Viņa atcerējās, ka nosūtījusi to gandrīz pusdienlaikā. Tas uzlaboja omu. Megija pielika soli un pamāja Serēnai, kuru ieraudzīja uz baznīcas kāpnēm.

Misters Nikolss nokavējās, un koristi, viņu gaidīdami, plēsa jokus un pļāpāja. Tagad, kad pienācis pavasaris, visi jutās mazliet apreibu�i - pat vecā misis Brita. Baznīcas logi bija atvērti, un varēja dzirdēt, kā uz ietves spēlējas apkaimes bērni. Vakara gaiss smar�oja pēc tikko pļautas zāles. Ieradās misters Nikolss, un pogcaurumā viņam bija lavandas zariņ�. To viņ� acīmredzot nopircis no ielas tirgotāja, kur� ar saviem ratiņiem �orīt bija parādījies pirmo reizi �ai gadā. �Atvainojiet, dāmas un kungi,� misters Nikolss teica, nolika uz pults portfeli un sāka meklēt tajā savas piezīmes.

Baznīcas durvis atvērās vēlreiz, un pa tām ienāca Aira Morans.

Viņ� bija ļoti slaids un nopietns, baltā kreklā ar atro-tītām piedurknēm un �aurās, melnās biksēs. Bargā sejas izteiksme lika zodam izskatīties garākam, it kā mute būtu pilna. Megija juta, ka viņai apstājas sirds. Sākumā pār muguru pārskrēja ledaini drebuļi, un pēc tam uzplūda karstums, bet Megija tikai truli blenza uz Airu ar sausām, platām acīm, īk�ķi turēdama dziesmu grāmatā pie vajadzīgās dziesmas. Jau �ai pirmajā mirklī viņa apjēdza, ka Aira nav ne spoks, ne parādība. Viņ� bija tikpat reāls kā sveķaini spīdīgie, lakotie soli, ne tik nevainojami ideāls, kā viņa iztēlojusies, bet sare�ģītāk veidots - savā ziņā vairāk fizisks, vairāk komplicēts.

Misters Nikolss teica: �Skaties tik, Aira! Prieks tevi redzēt.�

�Paldies,� Aira sacīja. Tad starp saliekamajiem krēsliem virzījās uz telpas galu pie vīrie�iem un apsēdās. Ta�u Megija pamanīja, ka viņa skatiens vispirms pakavējas pie sievietēm pirmajā rindā un beidzot apstājas pie viņas. Nepalika �aubu, ka viņ� zina par vēstuli. Megija juta, ka nosarkst. Parasti tik delikāta aiz tīrās piesardzības, aiz tīrā bikluma, �oreiz viņa bija pieķerta tik rupjā kļūmē, ka dro�i vien vairs nekad nespēs skatīties cilvēkiem acīs.

Viņa dziedāja, nejuzdama neko, cēlās un sēdās pēc pavēles. Viņa nodziedāja �Katram mums un visai tautai� un �Nāksim kopā upes krastā�. Tad misters Nikolss lika vīrie�iem vieniem pa�iem dziedāt �Nāksim kopā upes krastā�, bet pēc tam palūdza, lai pianiste atkārto kādu pasā�u. Tikmēr Megija pieliecās misis Britai pie auss un �ukstēja: �Vai tas nav Moranu dēls? Tas, kur� atnāca ar novēlo�anos?�

�Nu jā, domāju gan,� misis Brita laipni atbildēja.

�Bet vai tad jūs mums neteicāt, ka viņ� gājis bojā?�

�Es?� misis Brita noprasīja. Un pārsteigta atslīga krēslā. Pēc mirkļa atkal paliecās uz priek�u un sacīja: �Bojā gāja Rendu dēls. Montijs Rends.�

�Ak tā,� noteica Megija.

Montijs Rends bija sīks, bāls mīkstpēdiņ� ar nesamērīgi dobju basa balsi. Megijai viņ� nekad nebija sevi�ķi paticis.

Pēc kora mēģinājuma viņa steig�us savāca savas mantas un pirmā izspruka pa durvīm, metās prom pa ietvi, piespiedusi somiņu pie krūtīm, bet netika ne līdz stūrim, kad aiz muguras izdzirda Airas balsi. �Megij?� viņ� uzsauca.

Pie ielas laternas viņa pagausināja soli un tad neatskatīdamās apstājās. Aira pienāca klāt. Viņa kājas uz ietves meta �ķērēm līdzīgu ēnu.

�Vai drīkstu tevi pavadīt?� viņ� jautāja.

�Kā gribi,� Megija strupi atteica. Aira sāka soļot viņai blakus.

�Kā tad tev ir klājies?� viņ� vaicāja.

�Man klājas labi.�

�Skolu tu jau esi beigusi, vai ne?�

Viņa pamāja. Abi �ķērsoja ielu.

�Tu strādā?� Aira jautāja.

�Jā, vecļau�u mītnē �Sudraba pavedieni�.�

�Ak tā. Tas labi.�

Aira sāka svilpot pēdējo dziesmu, ko viņi bija mēģināju�i, - �Soļot cie�āk līdzās tev�. Viņ� nesteidzīgi gāja Megijai blakus, rokas sabāzis kabatās. Autobusa pieturā bu�ojās kāds pārītis. Megija noklepojās un teica: �Kāda es esmu muļķe! Es tevi sajaucu ar Rendu dēlu.�

�Ar Rendu dēlu?�

�Ar Montiju Rendu; viņ� ir gājis bojā armijas nometnē, bet man likās, ka runa ir par tevi.�

Megija joprojām neskatījās uz Airu, lai gan viņ� bija tik tuvu, ka viņa juta svaigi gludinātā krekla smar�u. Megija prātoja, kas gan to gludinājis. Dro�i vien kāda no māsām. Un kāds tam sakars ar notieko�o? Satvērusi somiņu stingrāk, Megija pielika soli, ta�u Aira turējās līdzi. Viņa juta Airas tum�o, nedaudz sakumpu�o stāvu tepat sev pie elkoņa.

�Tad tagad tu rakstīsi Mantija tēvam?� viņ� jautāja.

Riskējusi iesāņus uzmest Airam skatienu, Megija ieraudzīja smaida krunciņu viņa lūpu kaktiņā.

�Smejies vien,� viņa noteica.

�Es nemaz nesmejos.�

�Nekautrējies! Saki vien, ka esmu galigi izgāzusies!�

�Vai tu dzirdi, ka es smejos?�

Nu viņi bija sasniegu�i Megijas kvartālu. Priek�ā viņa redzēja savu māju starp citām rindu mājām, lievenī oran�u gaismu lēja spuldze ar kukaiņu tīklu apkārt. �oreiz apstājusies, viņa ieskatījās Airam tie�i sejā, un Aira atbildēja uz �o skatienu bez mazākās smaida ēnas, rokas joprojām turēdams kabatās. Megija nebija gaidījusi, ka acis viņam tik �auras. Viņ� drīzāk varētu būt aziāts, nevis indiānis.

�Tavs tēvs dro�i vien smējās locīdamies,� Megija ierunājās.

�Nē, viņ� tikai... tikai pajautāja man, ko tas varētu nozīmēt.�

Megija pūlējās atcerēties, ko rakstijusi vēstulē. īpa�s, tā viņa bija izteikusies. Ak kungs! Un vēl trakāk: brīni�ķīgs. Viņai gribējās iegrimt zemē.

�Es tevi atceros no kora mēģinājumiem,� Aira teica. �Tu esi D�o�a māsa, vai ne? Bet man liekas, mēs nekad neesam biju�i īsti pazīstami.�

�Nē, protams, ne,� Megija sacīja. �Kur nu! Mēs bijām galīgi sve�i.� Viņa centās runāt strupi un lieti�ķi.

Aira mirkli vēroja viņu. Tad jautāja: �Un vai tu domā, ka tagad mēs varētu iepazīties?�

�Man jau ir draugs,� Megija atteica.

�Jā? Un kas?�

�Boriss Drams.�

�Ak tā.�

Megija paskatījās uz mājas pusi. �Mēs laikam precēsimies.�

�Skaidrs.�

�Nu, tad paliec sveiks,� Megija sacīja.

Aira klusēdams pacēla roku, mirkli padomāja, tad pagriezās un devās prom.

Ta�u tajā svētdienā viņ� atnāca uz kori, lai dziedātu rīta dievkalpojumā. Megija uzelpoja, gandrīz vai lidoja aiz atvieglojuma, itin kā guvusi iespēju vērst visu par labu, bet tad viņai sa�ņaudzās sirds, jo pēc dievkalpojuma Aira vienkār�i iejuka pūlī. Toties ceturtdienas vakarā viņ� atkal ieradās kora mēģinājumā un pēc tā pavadīja Megiju uz mājām. Viņi tērzēja par ikdieni�ķām lietām - piemēram, par misis Britas skabargaino balsi. Megija sāka justies ērtāk. Nonākusi pie savas mājas, viņa ieraudzīja kaimiņu suni, kas patlaban �urāja uz mātes ro�u krūma, bet kaimiņiene stāvēja un skatījās; tāpēc Megija uzsauca: �Ei, cienītā! Aizvāciet savu suni no pagalma, vai dzirdat?� Viņa tikai jokoja; tādu parupju humoru bija aizguvusi no brāļiem. Bet Aira to nezināja un izskatījās nepatīkami pārsteigts. Tad misis Raita iesmējās un teica: �Tu trenksi mani prom, mazulīt?� - un Aira nomierinājās. Bet Megija juta, ka atkal ir uzvedusies aplam, steig�us nomurmināja ardievas un nozuda mājā.

Drīz tas kļuva par ieradumu - ceturtdienas vakaros un svētdienas rītos. To sāka ievērot arī citi. Māte jautāja: �Megij? Vai Boriss zina par �o tavu jauno draudzību?� -un Megija atcirta: �Skaidrs, ka zina,� - skaidri meli vai, labākajā gadījumā, puspatiesība. (Pēc Megijas mātes domām, Boriss bija Dieva dāvana sievietēm.) Savukārt Serēna teica: �Gudra meitene! Bija jau arī pēdējais laiks pamest to svētuli.�

�Es neesmu viņu pametusi!�

�Un kāpēc ne?� Serēna noprasīja. �Salīdzini ta�u viņu un Airu! Aira ir tik noslēpumains.�

�Nu, viņ�, protams, ir pa daļai indiānis,� Megija sacīja.

�Un tev jāatzist, ka arī pievilcīgs.�

0, D�esijs vis nebija vienīgais, kuru no pareizā ceļa novirzījis viens pats draugs! Serēnai neapstrīdami bija krietni daudz sakara ar visu, kas notika tālāk.

Piemēram, viņa palūdza, lai Megija un Aira nodzied duetu viņas kāzās. Nez no kurienes (jo Airas balss nekad nebija uzskatīta par īpa�i izcilu) Serēna ieņēma galvā, ka pirms zvērestu do�anas abiem jānodzied �Mīla ir skaistākais brīnums�. Tāpēc viņiem, saprotams, bija jāvingrinās; tāpēc Airam, saprotams, bija janāk uz Megijas māju. Viņi juta viens otram līdzi un no�ēloja Serēnas muzikālo gaumi, tomēr pat neiedomājās atteikties. Megijas māte staigāja iek�ā ārā, nesdama salocītas veļas kaudzītes, kurām nu nekādi nevajadzēja atrasties dzīvojamā istabā. �Reiz,� abi dziedāja, �augstā un vējainā kalnā...� - un tad Megija izplūda smieklos, bet Aira palika nopietns. Tolaik �ķita, ka Megija pārtop par pilnīgi citu cilvēku - par vieglprātīgu, nelīdzsvarotu mei�u ar noslieci uz dēkām. Reizēm viņai �ķita, ka tā līdzjūtības vēstule ir likusi viņai zaudēt garīgo līdzsvaru uz visiem laikiem.

Tagad Megija zināja, ka Aira viens pats vada tēva ateljē - �sirds vājums� bija uzbrucis Semam nākamajā dienā pēc tam, kad Aira bija pabeidzis vidusskolu, - un dzīvo virs ateljē kopā ar tēvu un divām daudz vecākām māsām, no kurām viena ir mazliet atpalikusi garīgā ziņā, bet otra - gau�ām bikla vai kautrīga, vai tamlīdzīgi. Aira gribēja mācīties koled�ā, ja vien izdotos sagrabināt pietiekami daudz naudas. Jau kop� bērnības viņ� cerēja kjūt par ārstu. Megijai viņ� to stāstīja neitrālā tonī; tas, kā izvēr�as dzīve, Airam acīmredzot nebija laupījis drosmi. Tad Aira ieminējās, vai Megija nevēlētos kādreiz atnākt ciemos un iepazīties ar viņa māsām; tām esot maz izdevības parunāties ar citiem cilvēkiem. Ta�u Megija iesaucās: �Nē!� - bet tad nosarka un izlaboja: �Ak, man liekas, labāk gan ne,� - un izlikās nemanām Airas uzjautrinājumu. Megija baidījās no tik�anās ar viņa tēvu un prātoja, vai par vēstuli zina arī māsas, tomēr jautāt negribējās.

Nekad, ne reizi visā �ai laikā Aira nebija izrādījis neko vairāk par mērenu sirsnību. Ja nepiecie�ams, viņ� pieturēja Megiju pie elkoņa - teiksim, lai izvestu caur lau�u burzmu, - un viņa plauksta stingri un silti skāra viņas kailo ādu; ta�u, tiklīdz abi bija tiku�i pūlim cauri. Aira palaida viņu vaļā. Megija pat netika gudra, ko Aira par viņu domā. Un netika gudra arī par to, ko lai domā par Airu. Un galu galā vajadzēja ņemt vērā arī Borisu. Megija turpināja viņam regulāri rakstīt - pat mazliet bie�āk nekā parasti.

Serēnas kāzu ceremonijas mēģinājums notika piektdienas vakarā. Mēģinājums nebija īpa�i oficiāls. Piemēram, Maksa vecāki pat nepapūlējās tajā piedalīties, toties ieradās Serēnas māte, matus uztinusi uz neskaitāmiem sārtiem rullī�iem. Un viss ritēja juku jukām, piemēram, Megija (kura uzstājās līgavas lomā, tas esot uz laimi) sāka soļot pa viduseju, pirms paguva atskanēt izraudzītā mūzika, jo Makss steidzās - pēc pusstundas viņam bija jāsagaida vesels vagons radinieku. Megijai blakus gāja Anita - �is bija viens no dīvainākajiem jauninājumiem, ko izgudrojusi Serēna. �Kas tad cits lai izdod mani pie vīra?� Serēna noprasīja. �Tikai neiedomājieties, ka to darīs mans tēvs!� Tomēr pa�ai Anitai, cik redzams, tas nebija pa prātam. Uz saviem augstajiem papē�iem viņa grīļojās un klupa un, cenzdamās nezaudēt līdzsvaru, ielaida garos, sarkanos nagus Megijai delmā. Pie altāra Makss aplika roku Megijai ap pleciem un teica: sasodīts, varbūt izraudzīties �ito līgavu; un Serēna, sēdēdama vidējā solu rindā, uzsauca: �Tā, tagad pietiks, Maks Gil!� Makss bija un palika tas pats agrākais mūsainais, sirsnīgais, pāraugu�ais puika. Megijai bija grūti iztēloties viņu kā precētu vīru.

Pēc laulības zvēresta Makss aizbrauca uz Penna staciju, bet pārējie izmēģināja muzikālo daļu. Megija nosprieda, ka visas uzstā�anās ir gau�i amatieriskas, ta�u labi vien bija, jo arī viņiem ar Airu tovakar neskanēja necik izcili. Dziesma sākās kā pa celmiem, un Megijai piemirsās, ka viņi norunāju�i sadalīt vidējo pantiņu divās daļās. Pirmās divas rindas nodziedājusi kopā ar Airu, viņa apjukusi apklusa, tad palaida garām savu kārtu un vairs nespēja valdīt smieklus. �ajā mirkli, vēl smaidīdama lidz ausīm, solu pirmajā rindā Megija ieraudzīja Borisu Drāmu. Viņ� rauca pieri, pārsteigts un īgns, it kā viņu nupat būtu pamodināju�i no miega.

Megija gan bija zinājusi, ka Boriss pa vasaru brauks mājās, bet viņ� nebija pateicis, kurā dienā ieradīsies. Megija izlikās, ka nav viņu pazinusi. Abi ar Airu pabeidza dziesmu, tad Megija atkal iejutās Serēnas lomā un soļoja pa eju atpakaļ, �oreiz bez Maksa, lai �ugera tiktu skaidrībā, kurā brīdī jāsāk dziedāt �Dzimusi tev�. Pēc tam Serēna sasita plaukstas un iesaucās: �Labs ir!� - un viņi gatavojās promie�anai, runādami visi reizē. Dzima ideja iet pamieloties ar picu. Bars virzījās uz Megijas pusi, kura gaidīja pie baznīcas durvīm, bet Boriss palika, kur bijis, skatīdamies uz altāri. Viņ� dro�i vien gaidīja, ka Megija atnāks pati. Viņa pētīja Borisa pakausi - klucim līdzīgu, nekustīgu. Serēna, sniegdama viņai somiņu, noteica: �Cik redzu, tev ir kompānija.� Serēnai aiz muguras nāca Aira. Viņ� apstājās Megijas priek�ā un ieskatījās viņai acīs. �Vai tu iesi ēst picu?�

�Laikam jau ne,� Megija atbildēja.

Bez kādas izteiksmes sejā Aira pamāja ar galvu un aizgāja. Tiesa, uz citu pusi nekā pārējie, it kā domādams, ka viens pats, bez Megijas, nav viņiem vajadzīgs. Un tās, protams, bija muļķības.

Megija devās atpakaļ pa eju, apsēdās blakus Borisam, un abi saskūpstījās. Megija jautāja: �Kā labi atbrauci?� -un Boriss vienā balsī ar viņu jautāja pretī: �Ar ko tu tur dziedāji?� Megija tēloja, ka nav dzirdējusi. �Kā labi atbrauci?� viņa atkārtoja, un Boriss noprasīja: �Vai tas nebija Aira Morans?�

�Kur�, vai tas, kas dziedāja?�

�Tas bija Aira Morans! Tu man teici, ka viņ� ir miris!�

�Tas ir pārpratums.�

�Es savām ausīm dzirdēju, ka tu to teici, Megij.�

�Nē, nē, pārpratums ir tas, ka es noturēju viņu par miru�u. Viņ� bija tikai... ievainots.�

�Ak tā,� Boriss noteica un apdomāja dzirdēto.

�Tas bija tikai mīksto audu ievainojums,� Megija piebilda. �Nobrāzta galvas āda.� Viņa prātoja, vai tikai �ie apgalvojumi nav pretrunā viens ar otru, un steig�us meklēja padomu filmās, ko bija redzējusi.

�Un kas notika tālāk? Vienā jaukā dienā viņ� bija klāt?� Boriss jautāja. �Uzkūlās kā rēgs? Kā tas viss gadījās?�

�Boris,� Megija sacīja, �es tie�ām nesaprotu, kāpēc tu tik neatlaidīgi kavējies pie �ī garlaicīgā temata.�

�Ak tā. Mjā. Atvaino,� teica Boriss.

(Vai viņas balss tie�ām bija skanējusi tik pavēlo�i? Pēcāk Megijai bija grūti to iztēloties.)

Kāzu rītā Megija piecēlās agri un devās uz Serēnas dzīvokli - tas atradās mūra rindu mājas otrajā stāvā -, lai palīdzētu viņai saposties. Serēna �ķita glu�i mierīga, toties viņas māte bija satraukusies ne pa jokam. Nervozējot Anita mēdza bērt vārdus kā pupas, turklāt gandrīz bez pauzēm, glu�i kā uzmācīgi reklamēdama kādu preci. �Nu kāpēc viņa negrib sacirtot matus kā citas meitenes ja es jau viņnedēļ teicu dārgumiņ neviena vairs nestaigā ar gariem matiem aizej uz frizētavu lai tev ir jaukas īsas cirtas zem plīvura...� Anita �audījās pa nopluku�o, trūcīgi mēbelēto virtuvi, ģērbusies apvazātā, sārtā atlasa rītakleitā, lūpās iespraudusi cigareti. Viņa sacēla milzīgu kņadu, bet patiesībā nepaveica neko jēdzīgu. Serēna, laiska un aukstasinīga, ģērbusies vienā no Maksa lielajiem krekliem, teica: �Nomierinies, mamm, labi?� Tad pievērsās Megijai: �Mamma domā, ka mums vajadzētu mainīt visu ceremonijas gaitu.�

�Kā - mainīt?� Megija jautāja.

�Viņai nav līgavas māsu!� Anita paziņoja. �Viņai nav pat vienas vienīgas līgavas māsas un, vēl trakāk, nav arī neviena vīrie�a, kas pavadītu viņu pie altāra!�

�Mamma uztraucas, ka pa�ai vajadzēs pavadīt mani pie altāra,� Serēna paskaidroja.

�Ak, kaut jel ierastos tavs tēvocis Meinards un izdarītu to manā vietā!� Anita sauca. �Varbūt derētu pārcelt kāzas par nedēļu vēlāk un dot viņam vēl vienu iespēju atbraukt jo tagad viss ir saplānots tik greizi un ērmīgi varu iedomāties kā tie vīzdegunīgie Gili pētīs mani un smīkņās savā starpā un pie tam pēdējie ilgviļņi ir apsvilināju�i man matu galus es nevaru iet pie altāra!�

�Ejam, es sāk�u ģērbties,� Serēna teica Megijai un vilka viņu prom.

Serēna apsēdās pie tualetes galdiņa savā istabā, kas patiesībā bija puse no Anitas istabās, norobe�ota ar savazātu, zilu palagu. �Jau taisījos iedot viņai kādu glāzīti viskija, bet nobijos, ka tas neizraisa glu�i pretēju efektu.�

Megija iejautājās: �Serēn, vai tu skaidri zini, ka tev vajag precēties ar Maksu?�

Serēna noelsās un pacirtās pret viņu. �Megij Deilija, nejauc man galvu! Manai kāzu tortei jau uzlieta glazūra!�

�Bet, paklau, kā tu to zini? Kā tu vari būt dro�a, ka esi izraudzījusies īsto?�

�Es varu būt dro�a tāpēc, ka mana pacietība ir galā,� Serēna sacīja, pievērsdamās spogulim. Balss atkal skanēja rāmi. Viņa klāja uz sejas pūderkrēmu, prasmīgi izplik�ķinādama to uz zoda, pieres un vaigiem. �Vienkār�i - ir pienācis laiks precēties, un cauri. Man ir apnicis skraidīt uz randiņiem! Man ir apnicis tēlot nezin ko! Es gribu tūksto� gadu sēdēt uz dīvāna kopā ar parastu, normālu vīru un skatīties televīziju. Sajūta būs tāda, kā beidzot novelkot zeķturi; tie�i tā es to iztēlojos.�

�Ko tu gribi teikt?� Megija jautāja, gandrīz baidīdamās no atbildes. �Vai tu gribi teikt, ka īstenība nemaz nemīli Maksu?�

�Kā nu nemīlu,� Serēna attrauca, izpludinādama pūderi pa seju. �Bet tie�i tāpat es esmu mīlējusi citus. Otrajā kursā es mīlēju Teriju Simpsonu - tu viņu atceries? Ta�u tad vēl nebija pienācis laiks precēties, tāpēc es tagad neprecos ar Teriju.�

Megija nesaprata, ko domāt. Vai tie�ām visi jūtas tāpat? Vai pieaugu�ie ir stāstīju�i pasakas? �Kad pirmo reizi ieraudzīju Elinoru,� Megijai bija teicis vecākais brālis, �es tūdaļ sacīju sev - �ī meitene reiz būs mana sieva.� Megijai nebija ie�āvies prātā, ka brālim tobrīd var būt vienkār�i bija pienācis laiks ņemt sievu, tāpēc viņ� apzināti meklējis piemērotāko pretendenti.

Tātad Serēnai atkal bija izdevies ietekmēt Megijas skatījumu uz dzīvi. Likās, Serēna ir pavēstījusi: �Galu galā mēs nemaz neesam likteņa rokās. Un, ja arī esam, tad kuru katru mirkli spējam no tām izrauties.�

Megija apsēdās uz gultas un nolūkojās, kā Serēna sārtina vaigus. Maksa kreklā viņa izskatījās bezrūpīga un sportiska, glu�i kā jebkura kaimiņu meitene. �Kad tas būs galā,� viņa sacīja Megijai, �es nokrāso�u savu kāzu kleitu violetu. Tad tā vismaz vēl noderēs.�

Megija domīgi raudzījās viņā.

Laulību ceremonijai bija jāsākas vienpadsmitos, bet Anita gribēja doties uz baznīcu daudz agrāk - visādam kļūmīgam gadījumam, kā pati izteicās. Megija brauca kopā ar viņām Anitas mū�vecajā �evroletā. Pie stūres sēdēja Serēna, jo Anita aizbildinājās ar pārmērīgu satraukumu, un, tā kā Serēnas kleita aizņēma tik daudz vietas uz priek�ējā sēdekļa, Megija ar Anitu sēdēja aizmugurē. Anita tark�ķēja bez mitas, bārstīdama cigaretes pelnus savas spīdīgās firziķkrāsas kleitas klēpi. �Paklau Serēn ja tā padomā es nesaprotu kāpēc tu gribi svinēt �ēlastības eņģeļu namā tas ir tik ellīgi tālu un katrreiz kad braucu uz turieni es apmaldījos un biju spiesta prasīt ceļu sve�iem garāmgājējiem...�

Pie veikala �Valdzino�ā veļa� Serēna apturēja ma�īnu blakus kādai citai, otrā rindā, un izcēla ārā visas kuplās atlasa kaskādes, lai ietu un demonstrētu līgavas tērpu savai priek�niecei misis Noltonai. Gaidot Serēnu atgrie�amies, Anita sacīja: �Nē nudien ja jau var nolīgt vīrieti lai viņ� apkalpo viesus mājas ballītē vai salabo tualetes podu vai pārbauda kāpēc durvis neslēdzas ciet tad tikpat labi ta�u varētu salīgt kādu uz piecām īsām minūtēm lai viņ� pavada tavu meitu pie altāra vai jūs tā nedomājat?�

�Jā, Palermo kundze,� Megija atbildēja, izklaidīgi iebāza pirkstu robā, kas bija izplīsis sēdekļa vinila pārvalkā, un izvilka kum�ķīti vates polsterējuma.

�Reizēm man liekas viņa tī�ām grib mani izblamēt,� Anita paziņoja.

Megija nezināja, ko teikt.

Beidzot atgriezās Serēna, nesdama iesaiņotu dāvanu. �Misis Noltona piekodināja, lai es to iztinot tikai kāzu naktī,� viņa teica. Megija nosarka un pa�ķielēja uz Anitu. Anita tikai skatījās ārā pa logu, pa nāsīm izpūzdama divas garas dūmu strūklas.

Baznīcā cienīgtēvs Konorss ieveda Serēnu un viņas māti kādā sānu telpā. Megija devās gaidīt pārējos dziedātājus. Mērija D�ina jau bija klāt, un drīz ieradās Sisija ar savu vīru un vīramāti. Bet no Airas ne miņas. Nu, laika jau vēl bija daudz. Megija noņēma no vad�a garo, balto koristes tērpu, uzvilka to pār galvu, apmaldīdamās krokās, un tad, protams, iznira galīgi izspūrusi un bija spiesta iet saķemmēt matus. Ta�u pat tad, kad viņa atgriezās, Aira vēl nebija atnācis.

Ieradās pirmie viesi. Kādā solu rindā nepatīkami tuvu sēdēja Boriss. Viņ� klausījās, ko runā dāma ar punktainu plīvuru pie cepures, prātīgi, godbijīgi mādams, tomēr viņa galvas pagriezienā Megija nojauta sasprindzinājumu. Viņa paraudzījās uz durvju pusi. Iek�ā nāca vesela drūzma, arī viņas vecāki, kaimiņi Raiti un Serēnas vecā mūzikas skolotāja. Ne vēsts no slaidā, melnīgsnējā stāva vārdā Aira Morans.

Pēc tam kad Megija vakar vakarā bija ļāvusi viņam aiziet vienam, viņ� acīmredzot bija nolēmis pazust pavisam.

�Atvainojiet,� Megija noteica, izspraucās pa vidu saliekamo krēslu rindām un iesteidzās vestibilā. Viena kuplā piedurkne aizķērās aiz vaļēju durvju roktura, un Megija spēji apstājās, muļķīgi salēkdamās, ta�u a�i izbrīvēja piedurkni, cerēdama, ka neviens neko nav pamanījis. Uz lieveņa kāpnēm viņa apstājās. �Ei, sveika!� uzsauca kāds biju�ais klasesbiedrs. �Mm..� Megija noņurdēja, pacēla plaukstu virs acīm un pārlaida skatienu ielai. Tur bija redzami jauni viesu pulciņi, vairāk nekas. Mirkli Megija uz tiem saskaitās; tie likās tik frivoli. Smaidīja, sveicināja cits citu tik pieklājīgi, kā mēdz darīt vienīgi baznīcā, sievietes iedamas cītīgi lika pirkstgalus uz āru, saulē mirdzēja viņu baltie cimdi.

Durvīs atskanēja Borisa balss: �Megij?�

Viņa neatskatījās. Skrēja lejup pa pakāpieniem, tērpam plandot nopakaļ. Pakāpieni bija plati un ļoti zemi, galīgi nepiemēroti normālam solim; viņa bija spiesta pāriet uz klibojo�u, nevienmērīgu ritmu. �Megij!� Boriss iesaucās, tāpēc Megija, tikusi uz ietves, metās skrie�us. Izlauzusies cauri viesu burzmai, viņa joņoja prom pa ielu, baltais paltraks piepūtās kā bura vējā.

Sema ietvaru ateljē atradās tikai divu kvartālu attālumā no baznīcas, ta�u kvartāli bija gari, jūnija rīts -silts. Tikusi pie mērķa, Megija bija nosvīdusi un aizelsusies. Atvērusi stikla durvis, viņa iegāja �aurā, drūmā telpā ar izmīdītu linoleja grīdu. Pie sadzeltēju�as sienas uz vad�iem karājās L veida ietvaru paraugi, lete bija nokrāsota blāvi, auksti pelēka. Aiz �īs letes stāvēja salīcis, vecs vīrs ar saulsarga nagu virs acīm, sirmo matu �ķipsnas spurojās uz visām pusēm. Airas tēvs.

Megija jutās pārsteigta, ieraugot viņu �eit. Bija ta�u dzirdējusi, ka viņ� savā ateljē vairs nemaz nerādoties. Megija vilcinājās, un viņ� jautāja: �Ko vēlaties, jaun-kundz?�

Viņa vienmēr bija domājusi, ka tik tum�u acu kā Airam nav nevienam citam, ta�u vecā vīra acis bija vēl tum�ākas. Megija nespēja izprast, kurp tās raugās; prātā pazibēja doma, ka varbūt viņ� ir akls.

�Es meklēju Airu,� viņa paskaidroja.

�Aira �odien nestrādā. Viņam ir kāds pasākums.�

�Jā, kāzas; viņam jādzied kāzās,� Megija sacīja. �Bet viņ� vēl nav ieradies, tāpēc es atnācu pakal.�

�Ak tā?� Sems noteica. Ar degunu pa priek�u viņ� pieliecās Megijai tuvāk, un tas ne par mata tiesu nemazināja iespaidu, ka viņ� ir neredzīgs. �Jūs tak nebūsiet Mārgareta, ko?� viņ� noprasīja.

�Esmu gan, ser,� viņa atbildēja.

Viņ� to apdomāja. Tad īsi, sēco�i iesmējās.

�Mārgareta M. Deilija,� viņ� sacīja.

Megija nekustēja ne no vietas.

�Tātad jūs nospriedāt, ka Aira ir miris.�

�Vai viņ� ir �eit?� Megija jautāja.

�Aug�stāvā ģērbjas.�

�Vai jūs, lūdzu, viņu nepasauktu?�

�Kā tad viņ�, jūsuprāt, bija nomiris?� Sems vaicāja.

�Es sajaucu viņu ar kādu citu. Ar Montiju Rendu,� Megija nomurmināja. �Montijs aizgāja bojā armijas nometnē.�

�Armijas nometnē!�

�Vai jūs, lūdzu, nepasauktu Airu?�

�Aira savu mū�u nespertu kāju armijas nometnē,� Sems paziņoja. �Airam ir apgādājamie, tikpat kā tad, ja viņ� būtu precējies. Bet viņ�, protams, nevar precēties, ņemot vērā mūsu apstākļus. Mani gadiem ilgi moka sirdskaite, un viena viņa māsa nav glu�i pie pilna prāta. На, neticu, ka viņu ņemtu armijā pat tad, ja viņ� uzprasītos brīvprātīgi! Tad man ar meitenēm būtu jāiztiek no pabalstiem; mēs būtu par nastu valdībai. �Taisies, ka tiec,� armijnieki viņam teiktu. �Ej pie tiem, kam esi nepiecie�ams. Te tu mums neesi vajadzīgs.��

Megija izdzirda, ka mājā kāds skrien lejup pa kāpnēm -apslāpēti dimdēja soļi. Vad�u sienā aiz letes atvērās durvis, un Aira iesāka: �Iet...�

Tad aprāvās un paskatījās uz Megiju. Aira bija ģērbies tum�ā, slikti piegulo�ā uzvalkā un cietinātā, baltā krekla, ap kaklu nesasieta �ūpojās tum�zila kaklasaite.

�Mēs nokavēsim ceremoniju,� Megija sacīja.

Aira izstiepa roku un iemeta acis pulkstenī.

�Nāc!� Megija noteica. Ne jau tikai par ceremoniju viņa ba�ījās. Viņa juta, ka ir bīstami ilgāk palikt kopā ar Airas tēvu.

Un patiesi, Sems ierunājās: �Mēs ar tavu mazo drau-dzenīti nupat spriedām par tevi un armiju.�

�Par armiju?�

�Aira nevar iet armijā, es viņai teicu. Viņam esam mēs.�

�Paklau, tēt,� Aira sacīja, �pēc pāris stundām es bū�u atpakaļ.�

�Tie�ām vajag tik daudz laika? Tas jau ir gandrīz viss rīta cēliens!� Sems pievērsās Megijai. �Sestdienās mums ir visvairāk darba.�

Megija nobrīnījās, kāpēc tad ateljē ir tuk�s. �Jā, tad nu mēs...�

�Ja Aira aizietu armijā, mums tā bodīte vispār būtu jāslēdz ciet,� Sems turpināja. �Jāizpārdod viss līdz beidzamam, un oktobrī būs �etrdesmit divi gadi, kop� mūsu ģimenei pieder �is ateljē.�

�Par ko tu runā?� Aira noprasīja. �Kādēļ lai es ietu armijā?�

��eku, tava mazā draudzenīte bija domājusi, ka tu esi aizgājis armijā un dabūjis galu,� Sems paskaidroja.

�Ak tā,� Aira teica. Tagad ari viņ� laikam bija apjautis briesmas, jo �oreiz pats paziņoja: �Mums nu jāsteidzas.�

�Viņa bija domājusi, ka tu esi uzsperts gaisā armijas nometnē,� Sems nerimās. Un vēlreiz sēco�i iesmējās. Viņa deguns, kas pirmais sāka katru kustību, Megijai atgādināja neatlaidīgu kurmi. �Ņem un uzraksta man līdzjūtības vēstuli! На!� Viņ� pievērsās Megijai. �Es pamatīgi satrūkos. Kādu pussekundi domāju: pag, vai tad Aira ir miris? Pirmā dzirdē�ana. Un pirmā dzirdē�ana arī par jums. Vispār par pirmo meiteni daudzu gadu laikā. Airam jau vairs nav nekādu draugu. Skolasbiedri, visi tādi prātvēderi, izbraukāja pa koled�ām, tagad ciemos vairs nenāk neviens, un viņ� nesatiek nekādus vienaud�us. Tu re ko, es viņam teicu. Beidzot viena meitene! Pēc tam kad biju pārvarējis to triecienu. Grāb ciet, kamēr vari, es viņam teicu.�

�Ejam!� Aira sacīja Megijai.

Atvēris eņģēs iestiprinātu letes posmu, viņ� izgāja tai cauri, bet Sems tik runāja tālāk. �Diem�ēl tagad tu zini, ka viņa itin labi var iztikt bez tevis,� viņ� noteica.

Aira apstājās, vēl turēdams rokā letes aizvaru.

�Uzraksta mazu līdzjūtības vēstulīti un pēc tam lustigi dzīvo tik nost,� Sems sacīja.

�Ko tad tu gaidīji - ka viņa lēks man līdzi kapā?�

�Atzīsti ta�u, ka sēras viņa pārcieta pavisam labi. Atraksta man jauku vēstulīti, vienā stūrī uzlipina pastmarku un tad mierīgi gatavojas draudzenes kāzām.�

�Pareizi,� Aira noteica, aizvēra leti un piegāja pie Megijas. Vai viņ� tie�ām bija pilnīgi neizdibināms? Acis bez kādas izteiksmes, roka, saņemot Megijas elkoni, pilnīgi mierīga.

�Jūs maldāties,� Megija sacīja Semam.

�Kā tā?�

�Es nemaz tik labi nevarēju bez viņa iztikt! Es nīku nost!�

�Par to nav tik briesmīgi jāsatraucas,� Sems aizrādīja.

�Un, jūsu zinā�anai, vesels bars meiteņu domā, ka viņ� ir pilnīgi brīni�ķīgs, un es tāda neesmu vienīgā, un ir smieklīgi teikt, ka viņ� nevar precēties. Jums nav tādu tiesību; precēties var katrs, ja grib.�

�Viņ� neuzdrīkstēsies!� Sems paziņoja. �Viņam jādomā par mani un māsām. Jūs gribat, lai mēs visi nonākam nabagmājā? Aira? Aira, tu neuzdrīksties precēties!�

�Kāpēc ne?� Aira mierīgi noprasīja.

�Tev jādomā par mani un māsām!�

�Tik un tā es viņu precē�u,� Aira teica.

Tad atvēra durvis un pakāpās sāņus, lai izlaistu ārā Megiju.

Ārā uz lieveņa abi apstājās, Aira apskāva Megiju un pieglauda sev cie�i klāt. Pie vaiga viņa juta Airas �aurās krūtis, pie auss dzirdēja pukstam viņa sirdi. Tēvs pa stikla durvim dro�i vien visu redzēja, un tomēr Aira pieliecās un noskūpstīja Megiju uz lūpām, un no �ī ilgā, siltā, meklējo�ā skūpsta viņai sāka ļimt ceļgali.

Tad abi devās uz baznīcu, lai gan sākumā iznāca mazliet aizkavēties, jo Megijas kora paltraks atkal bija aizķēries. Airam nācās vēlreiz atvērt durvis (neuzmetot ne aci tēvam) un atbrīvot viņu.

Bet, vai skatoties Serēnas kāzu filmu, bija iespējams uzminēt, kas noticis īsi pirms tam? Aira un Megija likās esam glu�i parasts pāris, varbūt drusku nesaskanīgs pēc auguma. Viņ� pārāk gar� un tievs, viņa - pārāk maza un apaļīga. Sejā abiem nopietna izteiksme, tomēr viņi nekādā gadījumā neizskatījās kā cilvēki, kas nupat piedzīvoju�i kaut ko satricino�u. Viņi klusēdami vārstīja muti, kamēr skatītāji dziedāja viņu vietā, drusku zobodamies, pie�ķirdami dziesmai melodramatisku intonāciju. �Mīla ir balva, ko daba sniedz, mīlai dzīvojam mēs...� Tikai Megija pati zināja, kā Airas plauksta bija glaudusies viņai pie krustiem.

Tad Bārliju dvīnes, pielieku�ās tuvu viena otrai, sāka procesijas dziesmu, sejiņas pavērsu�as aug�up, līdzīgas putnēniem; pēc tam kamera pievērsās Serēnai baltajā kleitā. Serēna slīdēja pa viduseju ar savu māti līdzās. Savādi: no �āda skatpunkta ne viena, ne otra neizskatījās pārāk neparasti. Serēna cie�i raudzījās taisni uz priek�u.

Anita bija nedaudz par spilgtu krāsojusies, tomēr atgādināja kuru katru māti - satraukta, savam vecumam pārāk apspīlētā kleitā. �Cik tu esi skaista!� kāds smejoties teica Serēnai. Tikmēr visi dziedāja: �Man trūkst vārdu, ko teikt...�

Ta�u te kamera noraustījās un salīgojās, un parādījās Makss, kur� gaidīja pie altāra līdzās cienīgtēvam Konor-sam. Dziedātāji cits pēc cita noklusa. Makss, saraucis sasprēgāju�ās lūpas un piemiedzis zilās acis, lai izskatītos gana cienīgs, raudzījās pretim Serēnai. Viss viņa tēlā bija izbalējis, tikai ne vasarraibumi - tie uz platajiem vaigiem vīdēja kā metāla spīguļi.

Megija juta, ka acīs rie�as asaras. Da�i klusu iz�ņauca degunu.

Viņa nodomāja: tolaik nevienam nenāca ne prātā, ka beigās viss būs tik nopietni.

Tomēr oma, protams, atkal uzlabojās, jo dziesma turpinājās pārāk ilgi un jaunajam pārim bija jāstāv gatavībā; cienīgtēvs Konorss starojo�i smaidīja viņiem, līdz Bārliju dvīnes pēdīgi apklusa. Un, kad bija pārmīti zvēresti un piecēlās �ugera, lai dziedātu noslēguma dziesmu, vairums skatītāju gaidpilni bikstīja cits citam sānos. Jo vai gan kāds spēja aizmirst to, kas bija noticis tālāk?

Atpakaļ pa viduseju Makss veda Serēnu neizturami gausi, bremzētā, nelīdzenā gaitā, kas viņam laikam būs �ķitusi piemērota �im notikumam. �ugeras dziesma beidzās, pirms viņi bija tiku�i līdz galam. Serēna paraustīja Maksu aiz elkoņa, kaut ko dedzīgi �ukstēja viņam ausī un pēdējos soļus līdz vestibilam gāja gandrīz vai atmuguriski, vilkdama Maksu sev līdzi. Un kāda kauja sākās, kad abi bija nozudu�i skatienam! �uksti pārvērtās �ņācienos un pēc tam kliedzienos. �Ja tu būtu palicis tai nolādētajā mēģinājumā līdz beigām,� Serēna brēca, �nevis jozis uz Penna staciju sagaidīt savus nebeidzamos radiniekus un atstājis mani vienu, tad tu varbūt sajēgtu, cik ātri mani vest...� Draudze sēdēja solos, nezinādama, kur acis likt. Visi kautrīgi smaidīja, skatīdamies gricl.i, bet pēdīgi izplūda smieklos.

�Serēna, dārgā,� Makss teica, �lūdzu, klusāk! Dieva dēļ, Serēn, visi tevi dzird, Serēn, saldumiņ...�

Skaidrs, ka filmā no tā visa neredzēja nenieka, turklāt tā jau beidzās, aizzibot kaut kādiem sa�vīkātiem cipariem. Bet visapkārt istabā vieni palīdzēja citiem atsvaidzināt atmiņas, atdzīvinot �o ainu. �Un tad viņa izskrēja ārā...�

�Aizcirta baznīcas durvis...�

"Visa baznīca nodrebēja, atceries?�

�Bet mēs tikai lūrējām atpakaļ uz vestibilu, nezinādami, kā izturēties...�

Kāds pacēla loga aizlaidni - Serēna pati. Istabā ielija gaisma. Serēna smaidīja, ta�u vaigi viņai bija mikli. Apkārt skanēja: �Un pēc tam, Serēn...� - un: �Vai atceries, Serēn?� - un viņa māja ar galvu, smaidīja un raudāja. Vecā dāma līdzās Megijai noteica: �Nabaga mīļais Maks-vels,� - un nopūtās, varbūt pat nemanīdama apkārtējo jautrību.

Megija piecēlās un paņēma somiņu. Viņa gribēja tikt pie Airas; bez Airas viņa jutās kā apmaldījusies. Palūkojusies apkārt, viņa redzēja tikai pārējos, sirsnīgus, ta�u nenozīmīgus. Viņa aizspraucās līdz ēdamgaldam ni�ā, ta�u Airas nebija starp viesiem, kuri līkņāja pār �ķīvjiem. Megija aizgāja pa gaiteni līdz Serēnas guļamistabai.

Un tur viņ� bija - sēdēja pie kumodes. Pievilcis pie tās krēslu, aizvācis Lindas izlaiduma fotogrāfiju un uz pulētās kumodes virsmas izklājis pasjansa kārtis. Viena saliekta, brūna roka pacelta pār kār�u kalpu, gatava kustībai. Megija iegāja iek�ā un aizvēra durvis. Nolikusi somiņu, nostājās Airam aiz muguras un apvija ap viņu rokas. �Tu palaidi garām labu ķinīti,� viņa sacīja Airam matos. �Serēna rādīja savu kāzu filmu.�

�Tas ir viņas stilā,� Aira noteica. Un uzlika kalpu uz dāmas. Mati viņam smar�oja pēc kokosriekstiem - �ī dabīgā smar�a atgriezās agrāk vai vēlāk, lai kādu �ampūnu viņ� lietotu.

�Mēs abi dziedājām savu duetu,� Megija sacīja.

�Un tu dro�i vien apraudājies aiz nostalģijas.�

�Jā gan,� viņa apstiprināja.

�Tas ir tavā stilā,� Aira teica.

�Jā, ir,� Megija piekrita un smaidot ieskatījās spogulī, kas atradās viņu priek�ā. Viņa jutās tā, it kā būtu di�ojusies, bezmaz vai kaut ko pasludinājusi. Un tad nodomāja: ja jau viņu ir viegli ietekmēt, tad viņa vismaz ir izraudzījusies īsto cilvēku, kura ietekmei ļauties. Ja jau viņa pakļaujas ieradumiem, tad �os ieradumus vismaz ir izvēlējusies pati. Megija jutās stipra, brīva un apņēmīga. Viņa vēroja, kā Aira savāc pilnu kāravu rindu - no dū�a līdz desmitniekam - un uzliek to uz kalpa. �Mēs izskatījāmies kā bērni,� viņa sacīja. �Kā mazi bērni. Tikko vecāki par Deiziju; iedomājies tik! Un pilnīgi bezrūpīgi izraudzījāmies cilvēku, ar kuru kopā pavadīt nākamos se�desmit gadus.�

�Mhmm,� Aira novilka.

Viņ� domīgi appētīja karali, kamēr Megija pieglauda vaigu viņa galvvidum. Viņa jutās kā iemīlējusies no jauna. Iemīlējusies savā vīrā! Cik patīkami un ērti - itin kā pa�as pieliekamajā būtu atradu�ās visas sastāvdaļas, kas vajadzīgas jaunai ēdiena receptei.

�Vai atceries mūsu laulības pirmo gadu?� viņa jautāja. �Tas bija �ausmīgs. Mēs bez mitas ķīvējāmies.�

�Vissliktākais gads manā mū�ā," Aira piekrita; kad Megija paspēra soli uz priek�u, viņ� mazliet atzvila krēslā, lai Megija varētu apsēsties viņam klēpī. Viņa stilbi bija gari un kaulaini - kā divi baļķēni. �Neizjauc kārtis,� viņ� brīdināja, ta�u Megija juta, ka Airā mostas interese.

Uzlikusi roku viņam uz pleca, Megija ar vienu pirkstu vilka pa krekla kabatiņas vīlēm.

�Tajā svētdienā mēs ielūdzām uz vakariņām Maksu un Serēnu, atceries? Savus pirmos viesus. Pirms viņu iera�anās piecas reizes pārkārtojām mēbeles,� viņa teica. �Es aizgāju uz virtuvi, bet atgriezusies ieraudzīju, ka tu esi sastūmis visus krēslus stūros, un noprasīju: �Ko tu esi izdarījis?" - un izstumdīju tos citādi, un, kad ieradās Gili, kafijas galds ar kājām gaisā stāvēja uz dīvāna, bet mēs abi brēcām viens uz otru.�

�Mēs vienkār�i bijām nobiju�ies līdz nāvei,� Aira sacīja. Tagad viņ� bija apskāvis Megiju; viņa juta, kā Airam krūtīs vibrē uzjautrinātā, klusā balss. �Mēs centāmies tēlot pieaugu�os, bet nebijām dro�i, vai tas izdosies.�

�Un pirmā kāzu gadadiena,� Megija turpināja. �Kāda izgā�anās! Mātes etiķetes grāmatā bija rakstīts, ka tās ir vai nu papīra kāzas, vai pulksteņu kāzas, kā labāk tīk. Tāpēc man prātā ienāca lieliskā doma pa�ai uzmeistarot tev dāvanu no detaļu komplekta, kura reklāmu biju pamanījusi kādā �urnālā: papīra pulksteni, kas pa īstam rāda laiku.�

�To es neatceros.�

�Tāpēc, ka to es tev nemaz neuzdāvināju,� Megija atzinās.

�Kas ar to notika?"

�Acīmredzot biju kaut ko samontējusi aplam," Megija teica. "Es gan izpildīju visus norādījumus, bet tas pulkstenis negāja, kā nākas. Vilkās lēnām, apstājās pavisam, atkal sāka iet, viens stūris atlupa, zem divpadsmitiem bija kunkulis, jo biju uztriepusi pārāk daudz līmes. Tas bija... neizdevies, nemākulīgs. Es tik ļoti nokaunējos, ka izmetu to atkritumos.�

�Kāpēc, mīļā?� Aira jautāja.

�Man bija bail, ka tas ir kaut kāds simbols, zini, mūsu laulības simbols. Man bija bail, vai tik mēs pa�i neesam neizdevu�ies.�

�Ko niekus, tolaik mēs jau vēl tikai mācījāmies. Nesapratām, ko vienam ar otru iesākt.�

�Tagad mēs to zinām,� Megija no�ukstēja. Un piekāva lūpas iemīļotai vietai - jaukajam, siltajam stūrītim starp Airas �okli un kaklu.

Tikmēr viņas pirksti sāka slīdēt lejup, pie Airas jostas sprādzes.

Aira ierunājās: �Megij?� - ta�u pat nepakustējās, lai viņu aizkavētu. Megija apsēdās taisnāk, atsprādzēja viņam siksnu, atvilka bik�u rāvējslēdzēju.

�Mēs varam sēdēt tepat, �ajā krēslā,� viņa �ukstēja. �Neviens pat nenojautis.�

Aira iekunkstējās un pievilka Megiju sev klāt. Skūpstā viņa lūpas bija maigas un stipras. Megijai �ķita, ka viņa dzird �alcam asinis savās dzīslās; tā mēdz �alkt glieme�vāks.

�Megija Deilija! � atskanēja Serēnas balss.

Aira salēcās, Megija pietrūkās kājās. Serēna stāvēja kā pārakmeņojusies, ar plaukstu uz durvju roktura. Ieplestām acīm viņa blenza uz Airu, uz vaļējo bik�u priek�u, no kuras rēgojās krekla stūris.

Mjā, nu var notikt jebkas, domāja Megija. Serēna bija neaprēķināma. Viņa varēja arī tikai pasmieties. Tomēr varbūt viņu bija pārāk satricināju�as bēres vai vecā filma, vai atraitnība vispār. Lai nu kā, Serēna noteica: �Neticami. Neticami.�

�Serēn...� Megija ierunājās.

"Manā mājā! Manā guļamistabā!�

�Atvaino; lūdzu, atvaino mūs abus...� Megija sacīja, un Aira, steig�us kārtodams apģērbu, piebalsoja: �Jā, goda vārds, mēs nemaz...�

�Tu vienmēr esi bijusi necie�ama,� Serēna teica Megijai. �Man liekas, tu to dari tī�ām. Bez īpa�a nodoma neviens nespētu izturēties tik stulbi. Es neesmu aizmirsusi, kas notika ar manu māti vecļau�u mītnē. Un tagad �is! Bēru laikā! Guļamistabā, kurā esmu bijusi kopā ar savu vīru!�

�Tā bija nejau�ība, Serēn. Mums nenāca ne prātā...�

�Nejau�ība!� Serēna iesaucās. �Ak, ejiet prom.�

�Ko?�

�Taisieties, ka tiekat,� viņa noteica, apcirtās uz papē�a un nozuda.

Megija paņēma somiņu, neskatīdamās uz Airu. Aira savāca kārtis. Megija izgāja pa durvīm pirmā, un abi pa gaiteni devās uz dzīvojamo istabu. Visi pakāpās atpakaļ, lai palaistu viņus garām. Megijai nebija ne jausmas, cik daudz viņi dzirdēju�i. Iespējams, visu; istabā bija jūtams saspringts pieklusums. Atvērusi ārdurvis, Megija pagriezās un sacīja: �Nu, tad palieciet sveiki!�

�Paliec sveika,� viņi murmināja. �Paliec sveika, Megij, paliec sveiks, Aira...�

Ārā �ilbino�i spīdēja saule. Megija no�ēloja, ka no baznīcas viņi nav brauku�i ar ma�īnu. Aira sniedza roku, viņa to satvēra un laipoja pa grantēto ceļmalu, skatīdamās lejup, uz savām laiviņām, uz kurām bija nosēdusies plāna putekļu kārtiņa.

�Mjā,� Aira pēdīgi ierunājās, �mums tik tie�ām izdevās atdzīvināt �is mazās viesības.�

�Es jūtos drausmīgi,� Megija sacīja.

�Ak, tas pāries,� Aira teica. �Tu ta�u zini, kāda viņa ir.� Tad iespurcās un piemetināja: �Paskaties uz to no gai�ās puses. Visos klases salidojumos jau...�

�Bet tas nebija klases salidojums; tās bija bēres,� Megija iebilda. �Piemiņas svinības. Es ņēmu un izbojāju piemiņas svinības! Viņa dro�i vien domā, ka mēs gribējām padi�oties vai tamlīdzīgi, paķircināt viņu, jo viņa tagad ir atraitne. Es jūtos drausmīgi.�

�Viņa mums piedos,� sacīja Aira.

Garām aiz�āvās automa�īna, un Aira apmainījās vietām ar Megiju, lai viņa ietu pa malu, tālāk no satiksmes. Tagad viņi soļoja pa gabaliņu viens no otra, nesaskardamies. Atguvu�i savu agrāko patību. Vai gandrīz atguvu�i. Ne glu�i. Kāds gaismas vai tveices radīts māns aizmigloja Megijai acis, un vecā mūra māja, kurai viņi patlaban gāja garām, mirkli �ķita iemirdzamies. Tā izplūda liegā, starojo�ā dūmakā, tad fragmenti pārgrupējās un māja atkal kļuva viengabalaina.

Nu jau vairākus mēne�us Aira ievēroja to, cik iz�ķērdīga ir cilvēce. Viņam �ķita, ka cilvēki palai� savu dzīvi vējā. Enerģiju tie tērēja sīkai greizsirdībai, āri�ķīgām ambīcijām vai senam, rūgtam aizvainojumam. �ī tēma iznira visur, kurp vien viņ� paskatījās, itin kā viņam kāds pūlētos kaut ko pavēstīt. Bet bija pavisam lieki to teikt. Vai tad Aira lieliski neapzinājās, ko pats ir palaidis vējā?

Viņam bija piecdesmit gadu, un viņ� vēl nebija paveicis neko svarīgu. Reiz viņ� bija iecerējis atrast zāles kādai smagai slimībai, bet tagad - tagad ierāmēja krustdū-rienā iz�ūtas sedziņas.

Airas dēls, kur� ne meldiņu nespēja noturēt, bija pametis vidusskolu cerībā kļūt par rokzvaigzni. Airas meita bija viena no tiem cilvēkiem, kuri moka sevi nost, nevajadzīgi raizēdamies; viņa nokodīja nagus līdz saknei, pirms eksāmeniem galva viņai sāpēja tā, ka aptum�ojās redze, un par sekmēm viņa uztraucās tik neganti, ka ģimenes ārsts jau bija brīdinājis par kuņģa �ūlas draudiem.

Un Airas sieva! Aira viņu mīlēja, ta�u nevarēja izturēt, ka viņa liedzas uztvert nopietni pati savu dzīvi. Likās, viņasprāt, tā ir tikai tāda mācību dzīve, ar kuru var atļauties spēlēties, itin kā vēlāk tiktu pie�ķirta otrā un tre�ā izdevība dzīvot pareizi. Viņa mū�dien neveikli un dedzīgi metās darīt kaut ko bezmērķīgu - novirzījās sāņus, uz labu laimi izraudzījās apkārtceļus.

Kā, piemēram, �odien ar Fionu. Aira uzskatīja, ka Fiona vairs nav nekāda tuviniece, ne vedekla un pat ne paziņa. Bet te nu Megija sēdēja, plivinādama roku ārā pa logu, traucoties pa Pirmo �oseju uz māju pusi, un pie kā gan viņa atgriezās (tie�i tad, kad Aira jau bija cerējis, ka viņai būs piemirsies), ja ne pie untumainā lūguma apmeklēt Fionu. Pietiekami slikti jau bija tas, ka viņi izniekoju�i sestdienu Maksa Gila bērēs, kas pati par sevi bija novirzī�anās no īstā ceļa, bet nu viņa vēl gribēja mesties uz pilnīgi negaidītu pusi. Proti, iegriezties Kārtvīlā, Pensilvānijas �tatā, lai piedāvātos pieskatīt bērnu, kamēr Fiona atradīsies kāzu ceļojumā. Pilnīgi bezjēdzīgs piedāvājums, jo Fionai ta�u ir pa�ai sava māte, kas visu laiku gādājusi par Līroju un noteikti pieskatīs viņu arī to mazo laiciņu. Aira uz to norādīja, teikdams: �Un kas tad lēcies tai... kā viņu sauca? Misis Stakijai?�

�O, misis Stakija," Megija sacīja, it kā ar tādu atbildi pietiktu. Ievilkusi iek�ā roku, viņa aizvēra logu. Seja viņai kvēloja saulrieta staros, apaļa, piemilīga un dedzīga. Vēj� bija izbu�inājis matus, un tie kupli cirtojās ap galvu. �is vēj� bija karsts un oda pēc benzīna, un Aira neno�ēloja, ka tas beidzot mitējies pūst. Tomēr nemitīgā loga virinā�ana viņu kaitināja. Megija ļaujas katrai mirklīgai iedomai, viņ� prātoja. Nekad neskatās ne par sprīdi uz priek�u. Deniņos Airam iedzēla aizkaitinājuma spazma.

�ī sieviete reiz bija sapostījusi veselu vakaru viena nepareiza telefona numura dēļ. �Hallo?� viņa bija atsaukusies klausulē, un kāds vīrietis sacīja: �Laverna, paliec mājās un neej nekur! Es nupat runāju ar Denisu, viņ� atbrauks tev pakaļ.� Un nolika klausuli. Megija iesaucās: �Pagaidiet!� - bet neviens vairs to nedzirdēja; tipiski. Aira viņai paskaidroja: lai kas bijis runātājs, viņ� saņems, ko pelnījis. Ja Deniss un Laverna pa�i nav jēgu�i sazināties, nu, tad jāuztraucas viņiem, nevis Megijai. Bet Megija vis nerimās. �Paliec mājās!� viņa vaimanāja. �Neej nekur, tā viņ� teica. Dievs vien zina, ko tā nabaga Laverna tagad pārcie�!� Un visu vakaru viņa bija pārbaudījusi visda�ādākās iespējamās telefona numura kombinācijās, katru ciparu katrā variantā, cerēdama atrast tavernu. Un, protams, neatrada.

Ja ticēja Megijas apgalvojumiem, tad Kārtvīla Pensilvā-nijā atradās tepat, izstieptas rokas attālumā. �Tā ir tepat, pa īsāko ceļu, tūdaļ aiz �tata robe�as. Man piemirsās, kā sauc to vietu, kur jānogrie�as,� viņa teica. �Bet tajā kartē, ko tu nopirki uzpildes stacijā, es to nevarēju sameklēt.�

Kāds tur brīnums, ka no viņas norādījumiem pa ceļam bijis tik maz labuma; viņa jau nesekoja ceļam, bet gan meklēja kartē Kārtvīlu.

Lai gan bija sestdiena, ma�īnu gadījās pārsteidzo�i maz. Lielākoties kravas auto - mazi, aprūsēju�i braucamie, kas pārvadā baļķus vai lietotas riepas, nevis mirdzo�ie monstri, kas mēdz joņot pa Deviņdesmit piekto starp�tatu �oseju. �obrīd viņi jau atradās laukos, un katra ma�īna, braukdama garām, noklāja vēl vienu putekļu slāni pār nīkulīgajiem, saules izdedzinātajiem, dzeltējo�iem laukiem abpus ceļam.

�Mēs darīsim tā,� Megija paziņoja. �Iegriezīsimies pie Fionas tikai uz mirkli. Uz mazu, mazītiņu mirklīti. Atsacīsimies pat no glāzes ar ledus tēju. Izteiksim viņai savu piedāvājumu un brauksim prom.�

�To jau tu varētu nokārtot ari pa telefonu,� Aira piezīmēja.

�Nevarētu vis!�

�Piezvani, kad būsim atgriezu�ies Baltimorā, ja jau tev tik traki gribas auklēt bērnu.�

�Tam bērnam ta�u ir nieka septiņi gadiņi,� Megija sacīja, �un viņa mūs tik tikko atceras. Mēs ta�u nevaram vienkār�i ņemt un sagrābt viņu uz veselu nedēļu! Vispirms jāļauj, lai viņa atkal pierod pie mums.�

�Kā tu zini, ka uz nedēļu?� Aira jautāja.

Tagad Megija vandījās pa somiņu. "Hmm?�

�Kā tu zini, Megij, ka tas kāzu ceļojums ilgs nedēļu?�

�Nu, es nemaz nezinu. Varbūt divas nedēļas. Varbūt pat mēnesi, ko es zinu.�

Airam pēk�ņi radās aizdomas, vai tikai visa �ī precē�anās nav mīts, ko Megija izgudrojusi kādu dīvainu, sev vien zināmu iemeslu dēļ. Uz to viņa tie�ām būtu spējīga.

�Un turklāt!� viņ� noteica. �Mēs nemū�am nevarētu tik ilgi palikt prom no mājām. Mums ir darbs.�

�Ne jau prom no mājām, bet gan turpat Baltimorā. Mēs vestu mazo uz Baltimoru.�

�Bet tad viņa netiktu uz skolu,� Aira tielējās.

�Ak, tā nav nekāda problēma. Mēs sameklētu viņai skolu turpat tuvumā,� Megija sacīja. �Galu galā otrā klase visur ir vienāda.�

Pret to Airam bija tik daudzi un da�ādi iebildumi, ka viņ� vienkār�i zaudēja valodu.

Megija apgrieza somiņu otrādi un izbēra visu sev klēpī. �Ak debess,� viņa noteica, skatīdamās uz maciņu, lūpu zīmuli, ķemmi un Kleenex paciņu. ��ēl, ka nepaņēmu karti līdzi no mājām.�

Aira nodomāja, ka tas ir vēl viens iz�ķērdības veids -pārmeklēt somu, kuras saturu viņa jau tāpat zina no galvas. No galvas to zināja pat Aira. Un arī tā bija laika �ķie�ana - raizēties par Fionu, ja Fionai pret viņiem glu�i nepārprotami nav nekādu jūtu, jo viņa skaidri un gai�i izrādījusi, ka grib turpināt savu dzīvi atsevi�ķi. Vai tad viņa to nebija pat paziņojusi skaļi? �Es vienkār�i gribu turpināt savu dzīvi� - tas skanēja pazīstami. Varbūt viņa bija to izkliegusi strīda laikā pirms savas aizie�anas, varbūt vēlāk, kādā no tām no�ēlojamām reizēm, kad Aira un Megija apmeklēja viņu pēc laulības �ķir�anas; tādās reizēs biroja izturējās bikli un dīvaini, bet gar dzīvojamās istabas durvju malu nikni glūnēja viena apsūdzo�a misis Stakijas acs. Aira saviebās. Iz�ķērdība, iz�ķērdība un vēlreiz iz�ķērdība, bez kāda labuma. Garais brauciens un samocītā saruna, un garais brauciens mājup, viss pilnīgi veltīgi.

Un ari tā bija iz�ķērdība - ziedot savu darba dzīvi cilvēkiem, kuri aizmirst tevi to pa�u brīdi, kad esi prom no viņu slimības gultas malas, tā vienmēr mēdza uzsvērt Aira. Nu, protams, viņ� bija gatavs atzīt, ka tas ir ari apbrīnojami pa�aizliedzīgi. Tomēr viņ� nesaprata, kā Megija spēj izturēt �o īslaicīgumu, �o ilglaicīga rezultāta trūkumu - �os vārgos, senilos pacientus, kuri mēdza noturēt Megiju par savu sen miru�o māti vai par māsu, kas nodarījusi viņiem pāri 1928. gadā.

Tā bija iz�ķērdība - tik ļoti raizēties par bērniem. (Un tie vairs nebija nekādi bērni - pat Deizija ne.) Piemēram, cigare�u papīriņi, ko Megija pērnajā pavasarī bija atradusi uz Deizijas kumodes, slaukot putekļus. Paķērusi papīriņus, viņa atskrēja pie Airas. �Ko mēs darīsim? Ko mēs tagad iesāksim?� viņa vaimanāja. �Mūsu meita smēķē marihuānu; �is ir viens no pierādījumiem, kas minēts tajā bro�ūrā, ko izsniedza skolā!� Viņa pārliecināja un uztrauca arī Airu; tā notika bie�āk, nekā viņ� būtu ar mieru atzīties. Abi nosēdēja līdz vēlai naktij, apspriezdami problēmas risinājuma veidus. �Kur mēs esam kļūdīju�ies?� Megija raudādama sauca, un Aira apskāva viņu un sacīja: �Nomierinies, mīļā sirds. Es tev apsolu, ka mēs tiksim ar to galā.� Un atkal viss, kā izrādījās, bija velti. Jo cigare�u papīriņi biju�i paredzēti Deizijas flautai. Deizija mierīgi paskaidroja, ka tie esot jāpaliek zem flautas vārstuļiem, ja tie sāk lipt. Viņa pat nepapūlējās apvainoties.

Aira toreiz jutās smieklīgs. Un vēl viņ� juta, ka ir iztērējis kaut ko retu un īstu - konvertējamu valūtu.

Un tad viņ� atcerējās, kā Megijai reiz nozagta somiņa. Zaglis bija iegājis virtuvē, kur viņa lika plauktos produktus, un neiedomājamā nekaunībā nozadzis somiņu no virtuves galda; un Megija bija metusies viņam pakaļ. Megiju ta�u varēja nogalināt! (Visefektīvāk un viselegantāk būtu bijis paraustīt plecus un izlemt, ka bez tās somiņas var lieliski iztikt - ka tā viņai nekad nav īsti patikusi un ka da�i saņurcītie dolāri, kas biju�i makā, ir tīrais sīkums.) Bija februāris, ietves glumi apledoju�as, tāpēc paskriet nebija iespējams. Aira, atgriezdamies no darba, pārsteigts bija ieraudzījis, ka pretim glieme�a gaitā �ļūc kāds puika, kuram plecā �ūpojas Megijas sarkanā somiņa, bet viņam nopakaļ collu pa collai dzenas pati Megija, aiz centības iekodusi mēli zobos, pielūkodama, kur liek kāju. Abi atgādināja mīmus, kuri prot atdarināt ātru gaitu, neizkustoties ne no vietas. Tagad padomājot �ķita, ka tas pat izskatījies diezgan komiski. Airam nodrebēja lūpas. Viņ� pasmaidīja.

�Kas ir?� noprasīja Megija.

�Tu biji traka, dzīdamās pakaļ tam somiņas zaglim,� Aira paskaidroja.

�Nē, nudien, Aira! Kas tev nāk prātā?�

Tie�i �o pa�u jautājumu viņ� būtu varējis uzdot Megijai.

�Lai nu kā, es dabūju to atpakaļ,� viņa piebilda.

�Tikai nejau�ības dēļ. Ja nu viņam būtu ierocis? Vai ja viņ� būtu mazliet lielāka auguma? Ja nu viņ� nebūtu kritis panikā, ieraugot mani?�

�Zini, ja tā padomā, man liekas, pirms pāris dienām es redzēju to puiku sapnī,� Megija teica. �Viņ� sēdēja virtuvē, tādā kā mūsējā un reizē atkal ne, ja tu saproti, ko es gribu sacīt...�

Aira vēlējās, kaut jel Megija mū�dien nestāstītu savus sapņus. Klausoties tajos, viņu pārņēma trauksme un nemiers.

Varbūt... ja viņ� nebūtu apprecējies. Vai ja vismaz nebūtu bērnu. Tomēr tā bija pārāk augsta cena; to viņ� aptvēra pat visdrūmākajā omā. Vai, teiksim, ja viņ� būtu iekārtojis masu Doriju kādā psihiatriskajā slimnīcā -valsts slimnīcā, kas neizmaksātu pārāk dārgi. Un paziņojis tēvam: �Es vairs tevi neapgādā�u. Lai ar to tavu sirdi ir, kā būdams, pievāc savu nolādēto bodīti pats, bet es ķer�os pie sava sākotnējā plāna īsteno�anas, ja vien jaudā�u atskatīties tik tālu pagātnē, lai atcerētos, kāds tas bijis.� Ja otrai māsai būtu licis riskēt un doties pasaulē meklēt darbu. �Vai tu domā, ka mums visiem nav bail?� viņ� noprasītu. �Tomēr mēs tik un tā ejam un pelnām iztiku, un tu darīsi tāpat.�

Ta�u viņa nomirtu aiz �ausmām.

Bērnības naktīs, gulēdams gultā, Aira mēdza iztēloties, ka pieņem pacientus. Klāt pievilktie ceļgali bija viņa rakstāmgalds, un viņ� raudzījās tam pāri un laipni sacīja: �Par ko tad sūdzamies, misis Brauna?� Kādu laiku viņ� bija domājis kļūt par ortopēdu, jo ieregulēt vietā kaulus varēja viens un divi. Tas līdzinājās mēbeļu remontam. Viņ� iztēlojās, kā noknak�ķ kauls, atgriezdamies savā īstajā vietā, un tai pa�ā acumirklī pacienta sāpes pazūd pilnīgi.

�Hūsgova,� ierunājās Megija.

�Kā, lūdzu?�

Saraususi kopā savas mantas, viņa sabēra tās atpakaļ somā un nolika to uz grīdas sev pie kājām. �Pagrieziens uz Kārtvīlu,� viņa paskaidroja. �Vai to vietu nesauca par Hūsgovu?�

�Man nudien nav ne jausmas.�

�Mūskova. Mūslumpa.�

�Es tur nenogriezī�os, lai kā to vietu sauktu,� Aira paziņoja.

�Gūsbampa.�

�Es vēlētos tev atgādināt par mūsu iepriek�ējiem apmeklējumiem,� Aira teica. �Vai atceries, kas no tiem iznāca? Līrojas otrajā dzim�anas dienā, kad tu piezvanīji un brīdināji iepriek�, tu piezvanīji, un tomēr Fiona nez kā piemirsa, ka tu ieradīsies. Viņi aizbrauca uz Her�ija parku, un mēs bijām spiesti stundām ilgi gaidīt durvju priek�ā, līdz pēdīgi griezāmies atpakaļ un braucām mājās.�

Viņ� nepiebilda - ar visu Līrojai domāto dāvanu: ar milzīgu dumji smaido�u lelli, kas lika sa�ņaugties Airas sirdij.

�Un Līrojas tre�ajā dzim�anas dienā tu bez brīdinājuma aizvedi viņai kaķēnu, kaut gan es piekodināju, lai iepriek� tu to norunā ar Fionu, un Līroja sāka �ķaudīt, un Fiona teica, ka nevar kaķēnu paturēt. Līroja raudāja visu pēcpusdienu, atceries? Kad braucām prom, viņa vēl arvien raudāja.�

�Viņu ta�u varēja sapotēt,� Megija iebilda, spītīgi laizdama gar ausīm pa�u galveno. �Daudzi bērni saņem potes pret alerģiju, un viņiem ir pilna māja ar dzīvniekiem.�

�Jā, bet Fiona to negribēja. Viņa negribēja, lai mēs iejaucamies, un patiesībā negribēja arī, lai mēs ierodamies ciemos, un tāpēc es pateicu, ka mums vairs nevajadzētu turp braukt.�

Megija uzmeta viņam �iglu, vērīgu skatienu. Varbūt prātoja, vai Aira zina par pārējiem braucieniem, kuros viņa devusies viena. Bet, ja jau viņa tie�ām būtu gribējusi paturēt tos noslēpumā, tad ta�u varētu sagaidīt, ka pēc tam būs uzpildījusi benzīna tvertni.

�Es gribu sacīt...� Aira iesāka.

�Es zinu, ko tu gribi sacīt!� viņa iesaucās. �Nav nemaz nemitīgi jāatkārto!�

Brīdi viņ� brauca klusēdams. Priek�ā pa �oseju aizvijās viduslīnija. No koku pudura pacēlās du�iem sīku putniņu, pie�ķirot zilajām debesīm sodrēju nokrāsu, un Aira tos vēroja, līdz tie nozuda.

�Manai Deiliju vecaimātei viesistabā bija tāda bilde,� Megija ierunājās. �Maza ainiņa, izgrebta tādā kā dzeltenīgā ziloņkaulā vai drīzāk celuloīdā. Tur bija redzams vecs pāris �ūpuļkrēslos pie kamīna un apak�ā uz ietvara iekodināts uzraksts �Vecī�i mājās�. Sieva adīja, vīrs lasīja milzīgu grāmatu, kas nepārprotami bija Bībele. Un tikpat nepārprotami bija arī tas, ka kaut kur citur viņiem noteikti ir pieaugu�i bērni; galvenā doma bija tāda, ka vecī�i ir paliku�i mājās, bet bērni aizbrauku�i prom. Bet viņi bija tik ārkārtīgi veci! Sejas kā sa�uvu�i āboli, augumi kā kartupeļu maisi; tādus ļaudis vienā mirklī var novērtēt un atzīt par nekam nederīgiem. Nekad nebiju iedomājusies, ka es bū�u �vecenīte mājās�!�

�Tu esi iecerējusi ņemt to bērnu pie mums,� Aira noteica. �ī doma bija kā trieciens, tik skaidra, it kā Megija būtu to izrunājusi skaļi. �Uz to tu vedini. Tagad, zaudēdama Deiziju, tu kal plānus, lai ierastos Līroja un ieņemtu viņas vietu.�

�Es neesmu iecerējusi neko tamlīdzīgu!� Megija attrauca - pārāk steidzīgi, kā �ķita Airam.

�Neiedomājies, ka neredzu tev cauri,� viņ� sacīja. �Man visu laiku bija aizdomas, ka tajā bērna pieskatī-�anā ir kāds āķis. Tu ceri, ka Fiona piekritīs, jo tagad ir tik ļoti aizņemta ar savu jauno vīru.�

�Tas tikai rāda, cik maz tu zini, jo man nav nācis ne prātā paturēt Līroju pavisam. Es tikai gribu �odien iegriezties pie viņām un izteikt savu piedāvājumu, jo var gadīties, ka tas Fionai glu�i nejau�i liks pārvērtēt savu attieksmi pret D�esiju.�

�Pret D�esiju?�

�Pret mūsu dēlu D�esiju, Aira.�

�Jā, Megij, es zinu, ka D�esijs ir mūsu dēls, bet nespēju iedomāties, ko viņa, pēc tavām domām, varētu pārvērtēt. Viņu attiecības ir beigu�ās. Fiona viņu pameta. Viņas advokāts atsūtīja D�esijam parakstīt papīrus, un viņ� parakstīja visus pēc kārtas un nosūtīja atpakaļ.�

�Un kop� tā laika vairs nekad nav bijis tāds kā agrāk,� Megija teica. �Un ari Fiona ne. Bet ikreiz, kad D�esijs sper soli uz izlīguma pusi, Fiona ir tādā fāzē, kurā nesarunājas ar viņu, bet, kad pretim panākas Fiona, D�esijs aizvainots ir kaut kur aizmucis un nemaz nezina, ka viņa cen�as salabt. Tā ir tāda kā �ausmīga deja, kaut kāda nesakarīga deja, kur katrs solis ir kļūda.�

�Nu? Un tad?� Aira noprasīja. �Man �ķiet, ka tas kaut ko liecina.�

�Ko tad?�

�Ka tie abi ir neglābjami, Megij.�

�Ak, Aira, tu vienkār�i netici veiksmei,� Megija sacija. �Nedz veiksmei, nedz neveiksmei. Uzmanies, priek�ā ir ma�īna!�

Viņa runāja par sarkanu �evroletu - novecoju�u modeli, lielu kā laiva, lakojums noplucis līdz blāvi sarkanas dzē�gumijas tonim. Aira to jau vēroja. Viņam nepatika tas, kā �evijs streipuļo no vienas ceļa malas uz otru un maina ātrumus.

�Uztaurē!� Megija pamācīja.

�Ak, es labāk...� Aira iesāka.

Viņ� grasījās teikt, ka labāk to apdzīs. Kas par stulbu nepra�u; tādus labāk atstāt tālu aizmugurē. Viņ� nospieda gāzes pedāli un ielūkojās atpakaļskata spogulī, bet Megija tai pa�ā mirklī pasniedzās pie stūres, lai uztaurētu. Garais, uzstājīgais taures brēciens iztrūcināja Airu. Satvēris Megijas roku, viņ� stingri nolika to viņai atpakaļ klēpī. Un tikai tad apjēdza, ka �evroletā vadītājs, noteikti iztrūcies tikpat stipri, ir strauji samazinājis ātrumu tepat viņam deguna priek�ā. Megija pieķērās pie instrumentu paneļa. Airam nebija izvēles; viņ� pagrieza pa labi, un riepas �ņirkstot nobrauca no ceļa.

Putekļi cēlās ap viņiem kā dūmi. �evrolets uzņēma gaitu un nozuda līkumā.

�Jēzu,� izdvesa Megija.

Viņu ma�īna nezin kā bija apstājusies, lai gan Aira nespēja atcerēties, ka būtu bremzējis. Pat motors bija noslāpis. Aira joprojām �ņaudza rokās stūri, aizdedzē joprojām �ūpojās atslēgas, klusi d�inkstēdamas cita pret citu.

�Tev noteikti bija jāiejaucas, Megij, vai ne?� Aira ierunājās.

�Man? Tu vaino mani? Ko tad es izdarīju?�

�Ak, neko. Tikai uztaurēji, kad pie stūres sēdēju es. Tikai pārbiedēji to zelli tā, ka viņ� pazaudēja savas beidzamās skrūvītes. Megij, kaut jel tu vienu reizi mū�ā nociestos, nebāzusi degunu citu darī�anās!�

�Un kur� cits to darīs manā vietā?� Megija jautāja. �Un kā tu vari teikt, ka tā nav mana darī�ana, ja es sē�u �ajā sēdeklī, kurā, kā visiem zināms, cilvēki iet bojā visbie�āk? Turklāt ne jau mana taurē�ana vainīga; vainīgs bija tas trakais braucējs, viņ� nobremzēja bez kāda iemesla.�

Aira nopūtās. �Lai nu tā būtu,� viņ� sacīja. �Vai tev nekas nekait?�

�Es viņu varētu no�ņaugt!� Megija iesaucās.

Aira nosprieda, ka tādā gadījumā viņai acīmredzot nekait nekas.

Viņ� iedarbināja motoru. Pāris rei�u ieklepojies, tas sāka rūkt. Pārbaudījis, vai kāds netuvojas, Aira izbrauca uz �osejas. Asfalts pēc grantainās ceļmalas likās pārāk gluds, pārāk līdzens. Aira ievēroja, ka rokas uz stūres trīc.

�Tas bija kaut kāds juku�ais,� Megija sacīja.

�Labi, ka bijām piesprādzēju�ies.�

�Mums vajadzētu ziņot par viņu policijai.�

�Nu nē. Neviens ta�u nav cietis.�

�Brauc ātrāk, Aira!�

Viņ� uzmeta Megijai acis.

�Gribu redzēt tās ma�inas numuru,� viņa paskaidroja. Ar izspūru�ajām cirtām viņa izskatījās gau�ām neganta.

Aira teica: �Nomierinies, Megij. Padomā, mēs ta�u bijām tikpat vainīgi kā viņ�.�

�Kā tu vari tā runāt? Viņ� brauca rāvieniem un tente-rēja uz visām pusēm; vai tev jau piemirsies?�

Kur viņa ņem enerģiju, Aira nobrīnījās. Kā tas nākas, ka viņai ir tik daudz spara, ko �ķiest? Viņam bija karsti, sāpēja kreisais plecs, satriekts pret dro�ības jostu. Aira apsēdās ērtāk, lai mazinātu jostas spiedienu uz krūtīm.

�Tu ta�u negribi, lai viņ� izraisa kādu nopietnu avāriju?� Megija noprasīja.

�Protams, nē.�

�Varbūt viņ� ir dzēris. Vai atceries to televīzijas ziņojumu par pilsoņa pienākumu? Tas liek mums par viņu ziņot. Brauc ātrāk, Aira.�

Viņ� paklausīja - lielākoties aiz noguruma.

Viņi apdzina elektriķu busiņu, kas iepriek� bija pabraucis viņiem garām, un, tiku�i pakalna galā, priek�ā ieraudzīja �eviju. Tas tik ripoja, it kā nekas nebūtu noticis. Aira pārsteigts juta uzplaiksnām dusmas. Nolādēts muļķis tas �oferis! Un kas teicis, ka pie stūres ir vīrietis? Drīzāk jau sieviete, kas visur izraisa jukas, nedomādama vispār neko. Viņ� stiprāk uzmina uz gāzes pedāļa. Megija noteica: �Labi,� - un nolaida logu.

�Ko tu dari?� Aira jautāja.

�Brauc ātrāk!�

�Kāpēc tu atvēri logu?�

�Pasteidzies, Aira! Viņ� mūk.�

�Būs gan joki, ja par �ito dabūsim soda kvīti,� Aira noteica.

Tomēr viņ� ļāva spidometra bultiņai uzkāpt līdz se�desmit piecām, līdz se�desmit astoņām jūdzēm. Viņi pietuvojās �evijam. Aizmugures logs bija tik noputējis, ka Aira īsti nevarēja ieskatīties iek�ā. Viņ� redzēja tikai, ka �oferim galvā ir kaut kāda platmale un ka viņ� ļoti zemu iegrimis sēdeklī. Pasa�ierus nemanīja. Arī numura zīme bija noputējusi - Pensilvānijas zīme, tum�zila ar dzeltenu, dzeltenais izraibināts ar pelēkiem plankumiem - kā appelējis.

�Y divi astoņi...� Aira lasīja.

�Jā, jā, ielāgoju,� sacīja Megija. (Viņa bija no tiem ļaudīm, kuri katrā laikā spēj nosaukt savu bērnības telefona numuru.) �Tagad apdzenam!�

�Nu, paklau...�

�Tu tak redzi, kas tas par braucēju. Man liekas, vajag apdzīt.�

Nu, sava jēga tur bija. Aira pagrieza stūri pa kreisi.

Tiklīdz viņi atradās �evijam līdzās, Megija izliecās pa logu un rādīja ar pirkstu lejup. �Ritenis!� viņa kliedza. �Ritenis! Jums krīt nost priek�ējais ritenis!�

�Ap�ēliņ!� izdvesa Aira.

Viņ� ieskatījās spogulī. Kā tad, �evijs piebremzēja un stūrēja uz ceļmalas pusi.

�Viņ� tev noticēja,� Aira sacīja.

Jāatzīst, tas sniedza zināmu gandarījumu.

Megija pagriezās sēdeklī un paraudzījās ārā pa aizmugures logu. Tad pievērsās Airam. Sejā viņai bija izbīlis, kura iemeslu Aira neizprata. �Klau, Aira,� viņa ierunājās.

�Kas atkal?�

�Viņ� bija vecs. Aira.�

�Tie sasodītie pensionāri pie stūres...� Aira iesāka.

�Viņ� bija ne tikai vecs,� Megija teica. �Viņ� bija arī melnādains.�

�Nu, un?�

�Skaidri es viņu saredzēju tikai tad, kad pateicu par to riteni. Viņ� nemaz negribēja nogrūst mūs no ceļa! Varu derēt, viņ� pat nezina, kas noticis. Viņam bija tāda grumbaina, cienīga seja, un, kad pateicu par riteni, viņam aiz pārsteiguma pavērās mute, un tomēr viņ� neaizmirsa piemest pirkstus pie platmales. Pie platmales! Pelēkas velūra platmales, kādu valkāja mans vectēvs!�

Aira novaidējās.

Megija turpināja: �Tagad viņ� domās, ka esam viņu izmuļķoju�i. Ka mēs esam kaut kādi rasisti vai kas un ka par riteni esam sameloju�i aiz tīrās cietsirdības.�

�Neko tamlīdzīgu viņ� nedomā,� Aira iebilda. �Patiesībā viņ� nemaz nevar zināt, ka ritenis nekrīt nost. Kā lai viņ� to pārbaudītu? To jau var redzēt tikai kustībā.�

�Tu gribi teikt, ka viņ� vēl arvien sēd turpat?�

�Nē, nē,� Aira steig�us sacīja. �Es gribu teikt, ka viņ� dro�i vien brauc tālāk, tikai mazliet lēnāk, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.�

�Es tā nedarītu,� Megija paziņoja.

�Tu jau arī neesi viņ�.�

�Un arī viņ� tā nedarīs. Viņ� ir vecs, apjucis un viens un sēd savā ma�īnā, jo baidās kustēt uz priek�u.�

�Ak kungs!� Aira izdvesa.

�Mums ir jābrauc atpakaļ un jāpasaka viņam patiesība.�

Aira jau bija nojautis, ka sekos tie�i tas.

�Mēs neteiksim, ka melojām tī�ām," Megija sacīja. �Mēs pateiksim, ka nebijām glu�i pārliecināti. Ierosināsim, lai viņ� pabrauc izmēģinājuma pēc, kamēr mēs skatāmies, un tad paskaidrosim: �Vai, mēs esam kļūdīju�ies! Ritenim nav ne vainas; laikam būsim pārskatīju�ies.��

�Kas tie tādi �mēs�?� Aira noprasīja. �Es vispār neesmu viņam stāstījis par vaļīgu riteni.�

�Aira, es tevi lūdzu, es kritī�u ceļos, lūdzu, grie�amies apkārt un braucam viņu glābt!�

�Tagad ir pusdivi pēcpusdienā,� Aira teica. �Ja paveiksies, mājās būsim trijos. Varbūt pat pustrijos. Es varētu uz pāris stundām atvērt ateljē, daudz jau tas nebūtu, tomēr labāk nekā nekas.�

�Tas nabaga ve�ukiņ� sēd savā ma�īnā un skatās tuk�umā, un nezina, ko iesākt,� Megija nerimās. �Un joprojām turas pie stūres. Burtiski redzu viņu acu priek�ā.�

To pa�u redzēja arī Aira.

Viņ� nobremzēja iepretim lielai turīga izskata fermai. Uz saimniecības ēkas pusi veda zālaina taka, un Aira strauji nogriezās turp, nemaz neieslēdzis pagrieziena rādītāju, lai pagrieziens izskatītos pēk�ņāks, itin kā viņ� būtu zaudējis beidzamo pacietību. Megijas saulesbrilles aiz�ļūca līdz instrumentu paneļa galam. Aira atpakaļgaitā izbrauca ceļa malā, palaida garām satiksmes straumi, kas bija uzradusies kā no zila gaisa, un atkal nogriezās pa Pirmo �oseju - �oreiz ziemeļu virzienā.

�Es zināju, ka tu nebūsi tik cietsirdīgs,� Megija ierunājās.

�Nē, iedomājies! Mēs braukājam �urpu turpu pa �o ceļu, kamēr citi laulāti pāri dodas nedēļas nogales ekskursijās. Viņi ceļo no punkta A uz punktu B. Viņi risina civilizētas sarunas par, nu, nezinu, par aktualitātēm. Par atbruņo�anos. Par aparteīdu.�

�Viņ� dro�i vien domā, ka mēs esam no kukluksklana,� Megija noteica un sāka kodīt lūpu kā alla�, kad raizējās.

�Nekādas apstā�anās, nekādu apkārtceļu,� Aira turpināja. �Ja viņi vispār apstājas, tad tikai tādēļ, lai ieturētu pusdienas kādā smalkā, vecā viesnīcā. Kādā vietā, kuru izraudzīju�ies jau iepriek� un kurā pat pasūtināju�i galdiņu.�

Starp citu, viņ� jutās izsalcis kā vilks. Pie Serēnas netika apēdis ne kumosa.

�Tepat jau bija,� sarosījās Megija. �Es pazīstu tos skābbarības torņus. Tas bija taisni pirms tiem vienādajiem torņiem. Re, kur viņ� ir!�

Jā, tur viņ� bija, tiesa, nevis sēdēja ma�īnā, bet gan grīļīgi staigāja tai apkārt - sakumpis vīrs beicētas koksnes krāsā, ģērbies vienā no tiem vecīgajiem uzvalkiem, kam �akete priek�ā izskatās garāka nekā aizmugurē. Viņ� pētīja riepas savam �evroletam, kur� likās pamests �ai ceļmalā jau gadiem ilgi; tik rāms un samierinājies ar likteni tas izskatījās. Aira ieslēdza pagrieziena rādītāju, apgrieza ma�īnu un apturēja to tik tuvu �evijam, ka abu ma�īnu bamperi gandrīz saskārās. Tad atvēra durvis un izkāpa. �Vai varam jums palīdzēt?� viņ� uzsauca.

Izkāpa arī Megija, �oreiz acīmredzot būdama ar mieru atstāt runā�anu Airas ziņā.

�Vainīgs mans ritenis,� vecais vīrs atbildēja. �Pirms brī�a uz �osejas kāda dāma ar zīmēm rādīja, ka ritenis krītot nost.�

�Tie bijām mēs,� Aira sacīja. �Vai vismaz - mana sieva. Bet, ziniet, man �ķiet, viņa būs maldījusies. Liekas, ritenim nekas nekait.�

Vecais vīrs tagad paraudzījās Airam acīs. Viņam bija kalsna, dziļu grumbu izvagota seja, acu baltumi tum�i dzelteni, gandrīz brūni. �Nu, kā tad, ka liekas,� viņ� noteica. �Ja ma�īna stāv uz vietas un nekustas.�

�Nē, tāpat izskatījās arī iepriek�,� Aira skaidroja. �Arī iepriek�, kad jūs vēl braucāt.�

Vecais vīrs tā kā �aubījās. Ar kurpes purngalu viņ� paspārdīja riepu. �Lai tur būtu kā būdams,� viņ� piezīmēja, �dikti laipni, ka apstājāties.�

�Laipni!� iesaucās Megija. �Tas ir pats mazumiņ�, ko varam darīt jūsu labā.� Viņa pagājās soli uz priek�u. �Es esmu Megija Morana,� viņa teica. ��is ir mans vīrs Aira.�

�Mans vārds ir misters Daniels Otiss,� sacīja ve�uks, piemezdams pirkstus pie platmales.

�Redziet, mister Otis, kad mēs apdzinām jūsu ma�īnu, man gadījās tāda kā... mirā�a,� Megija klāstīja. �Man �ķita - jūsu ritenis ļogās. Bet jau pēc mirkļa es sacīju: �Nē, to es laikam bū�u tikai iztēlojusies.� Vai ne, Aira? Pajautājiet Airam! �Man liekas, es bū�u likusi tam braucējam apstāties bez kāda iemesla,� es viņam sacīju.�

�Varēja tak gadīties visvisādi cēloņi, kāpēc jums rādījās, ka ritenis ļogās,� misters Otiss noteica.

�Nu, protams!� Megija iesaucās. �Varbūt karstuma viļņi, kas ņirb virs asfalta. Vai varbūt, nu, nezinu...�

�Un tā varēja būt ari zīme,� misters Otiss piebilda.

�Zīme?"

�Varbūt Tas Kungs gribēja mani brīdināt.�

�Brīdināt - par ko?�

�Par to, ka priek�ējais kreisais ritenis taisās krist nost.�

�Jā, bet...� Megija iesāka.

�Mister Otis,� sacīja Aira, �man gan drīzāk �ķiet, ka mana sieva vienkār�i būs kļūdījusies.�

�Nu, to jūs nemaz nevarat zināt.�

�Tā ir saprotama kļūda,� Aira neatlaidās, �un tomēr tikai kļūda. Tāpēc darīsim tā: kāpiet savā ma�īnā un pabrauciet da�us jardus pa ceļa malu. Mēs ar Megiju skatīsimies. Ja ritenis neļodzīsies, tad jūs brīvi un mierīgi varēsiet braukt tālāk. Ja ļodzīsies, mēs aizvedīsim jūs uz autodarbnīcu.�

�0, lielu lielais paldies,� misters Otiss teica. �Varbūt uz Bafordu, ja tas nav pārāk liels kreņķis.�

�Kā, lūdzu?�

�Uz Bafordas Texaco. Tas ir kādu strēķīti tālāk; tur man strādā māsasdēls.�

�Protams, kurp vien vēlaties,� Aira apliecināja, �tomēr varu derēt, ka...�

�Vispār, ja tas nav pārāk liels kreņķis, varat vest mani uz turieni tūliņ,� misters Otiss sacīja.

�Tūliņ?�

�Negribu braukt ar ma�īnu, kam taisās krist nost ritenis.�

�Mister Otis,� Aira teica. �Mēs to riteni pārbaudīsim. Es jums jau paskaidroju.�

�Es pati to pārbaudī�u,� piebalsoja Megija.

�Jā, Megija pārbaudīs pati. Megij? Mīlulīt, bet varbūt labāk es?�

�Sasodīts, jā; dāmai tas ir par daudz bīstami,� misters Otiss sacīja Megijai.

Aira gan bija domājis, ka tas ir bīstami �evijam, tomēr piekrita: �Labi. Jūs ar misteru Otisu skatieties; es brauk�u.�

�Nē, ser, to es nevaru pieļaut,� misters Otiss paziņoja. �Lielais paldies, bet to es nevaru pieļaut. Par daudz bīstami. Jūs, lūdzu, vienkār�i aizvediet mani līdz Texaco, bet māsasdēls atbrauks �urp un aizvilks autiņu.�

Aira paraudzījās uz Megiju. Megija atbildēja ar bezpalīdzīgu skatienu. Citas ma�īnas, kas spindza garām pa �oseju, atgādināja Airam televīzijas trillerus, kuros spiegi sastopas modernajos tuksne�os, auto maģistrāļu malās vai dārdo�os industriālos kompleksos.

�Paklausieties,� Aira ierunājās, �es tūdaļ tik�u skaidrībā ar �o...�

�Vai arī - nevediet mani! Nevediet!� misters Otiss iesaucās. �Es jau tāpat apgrūtinu jūs gana ilgi, pats saprotu.�

�Redziet, mēs jūtamies atbildīgi,� Aira paskaidroja. �Tas, ko mēs pateicām par jūsu ma�īnu, bija nevis kļūda, bet gan drīzāk vienkār�s un klaj�, hm, pārspīlējums.�

�Jā, mēs to izgudrojām,� piebalsoja Megija.

�Nevar būt!� misters Otiss papurināja galvu. �Tagad jūs tikai gribat mani nomierināt.�

�Pirms kāda brī�a jūs, teiksim tā, pārāk pēk�ņi nobremzējāt mūsu ma�īnas priek�ā,� Megija sacīja, �un jūsu dēļ tā noskrēja no ceļa. Es zinu, tas nebija tī�ām, tomēr...�

�Es tā izdarīju?�

�Ne jau tī�ām,� Megija atkārtoja.

�Un turklāt,� iejaucās Aira, �jūs dro�i vien nobremzējāt tāpēc, ka mēs nejau�i uztaurējām. Tas vēl nebūt...�

�Jā, patiesi! Florensa, mana māsasmeita, jau visu laiku skubina, lai es atsakoties no vadītāja tiesībām, bet es nemū�am nebūtu gaidījis, ka...�

�Nē, es pati rīkojos ļoti neapdomīgi,� Megija viņu pārtrauca. �Pateicu, ka jūsu ma�īnai krīt nost ritenis, kaut gan patiesībā tam nebija ne vainas.�

�Es gan sacītu, ka jūs rīkojāties kā īsta kristiete," misters Otiss apliecināja. �Un vēl pēc tam, kad manis dēļ jūsu ma�īna bija noskrējusi no ceļa! Jūs nudien esat izturēju�ies dikti laipni.�

�Nē, saprotiet, tas ritenis patiesībā...�

�Daudzi citi būtu ļāvu�i, lai es nositos,� misters Otiss noteica.

�Ritenis bija kārtibā!� Megija iesaucās. �Tas neļodzījās itin nemaz!�

Misters Otiss izslēja galvu un nopētīja viņu. Pievērtie plaksti pie�ķīra viņam tik augstprātīgu, pat draudīgu izskatu, ka �ķita - beidzot viņ� varbūt būs aptvēris Megijas domu. Ta�u tad viņ� ierunājās: �Nē, tas nu nevar būt tiesa. Vai tad? Nē. Kad es jums saku: tagad es atceros, ka autiņ� jau visu rītu brauca jocīgi. Es to zināju un reizē nezināju, vai saprotat? Un man liekas, jums būs izgājis tāpat - jūs tā kā paskatījāties ar pusaci un tad arī ņēmāt un pateicāt to, ko pateicāt, pati nezinādama, kāpēc.�

Tas bija pēdējais piliens; Aira sāka rīkoties. �Nu, tad jau neatliek nekas cits kā pārbaudīt,� viņ� paziņoja. �Vai atslēgas ir aizdedzē?� Apņēmīgi piegājis pie �evija, viņ� atvēra durvis un iekāpa.

�Ai, nē!� misters Otiss iesaucās. �Mister, neriskējiet ar dzīvību manis dēļ!�

�Nekas viņam nenotiks,� mierināja Megija.

Aira iedro�ino�i pamāja misteram Otisam ar roku.

Kaut gan logs bija vaļā, �evija salonā pulsēja tveice. Caurspīdīgais plastmasas pārvalks, kas klāja sēdekli, �ķita pa pusei izkusis, apkārt vēdīja stiprs pārgatavoju-�os banānu smārds. Kāds tur brīnums: uz pasa�ieru sēdekļa atradās pusdienu paliekas - saņurcīts papīra maisiņ�, banāna miza un celofāna driskās.

Aira pagrieza aizdedzes atslēgu. Kad ierūcās motors, viņ� izliecās pa logu un sacija Megijai un misteram Otisam: �Skatieties uzmanigi!"

Abi klusēja. Ārēji tik at�ķirigiem, sejā viņiem bija divaini līdzīga izteiksme: tramīga un piesardzīga, itin kā viņi gatavotos visļaunākajam.

Aira ieslēdza ātrumā, un ma�īna sāka ripot pa ceļa malu. Viņam �ķita, ka �is braucamais rēgojas pārāk tālu uz visām pusēm - kā tāda divguļamā gulta. Un izpūtējā kaut kas dārdēja.

Pēc pāris jardiem Aira nobremzēja un izbāza galvu pa logu. Skatītāji nebija izkustēju�ies no vietas; bija tikai pavērsu�i seju viņa virzienā.

�Nu?� viņ� uzsauca.

Klusums. Tad ierunājās misters Otiss: �Jā gan, rādās, es redzēju, ka tas maķentiņ ļogās.�

�Tie�ām?� Aira noprasīja.

Viņ� palūkojās uz Megiju un pacēla vienu uzaci.

�Bet tu neredzēji, vai ne?� viņ� jautāja.

�Nu, es neesmu pārliecināta,� Megija atbildēja.

�Kā, lūdzu?�

�Varbūt es tikai iztēlojos,� viņa teica, �bet man likās, tur bija tā drusku, tā kā, es nezinu...�

Aira pārslēdza ātrumus un atpakaļgaitā strauji atbrauca atpakaļ. Ticis abiem blakus, viņ� atkārtoja: �Un tagad skatieties ļoti, ļoti uzmanigi!�

�oreiz viņ� pabrauca tālāk - kādus desmit jardus. Abi bija spiesti sekot. Ielūkojies sānskata spogulī, Aira ieraudzīja, ka Megija rik�o lidzi, rokas sakrustojusi uz krūtīm. Apturējis ma�īnu, viņ� izkāpa.

�O, tas ritenis nudien ir vaļīgs!� iesaucās misters Otiss, kad Aira bija pienācis klāt.

�Megij?� Aira noprasīja.

�Tas bija kā vilciņ� tie�i pirms tam, kad beidz griezties un apgā�as,� Megija pavēstīja.

�Paklausies, Megij...�

�Zinu! Zinu! Bet tur neko nevar darīt, Aira; es tie�ām redzēju, ka tas ļogās. Un turklāt izskatījās tāds drusku saplacis.�

�Nu, tas jau ir pavisam cits jautājums,� Aira teica. �Varbūt riepā ir par maz gaisa. Bet ritenis turas stingri, es zvēru. Es to jutu. Neiedomājami, Megij, ko tu tagad runā!�

�Nu, atvaino,� viņa stūrgalvīgi sacīja, �bet es netaisos noliegt to, ko redzēju pati savām acīm. Manuprāt, vajadzēs vien vest viņu uz Texaco.�

Aira paraudzījās uz misteru Otisu. �Vai jums ir uzgrie�ņu atslēga?�

�Uzgrie�ņu... kas?�

�Ja jums ir uzgrie�ņu atslēga, es pats varētu pievilkt to riteni stingrāk.�

�Ak, nu jā... tāda parasta uzgrie�ņu atslēga?�

�Gan jau bagā�niekā jums kāda ir,� Aira teica. �Tur, kur jūs glabājat domkratu.�

�Ā! Bet kur, diez, es glabāju domkratu?� misters Otiss sacija.

�Bagā�niekā,� Aira gurdi atkārtoja, izņēma no ma�īnas atslēgas un sniedza tās viņam. Aira centās izskatīties pēc iespējas bezkaislīgs, ta�u iek�ēji jutās tie�i tāpat kā ikreiz, kad iegriezās Megijas vecļau�u mītnē: proti, pilnīgi izmisis. Viņ� nespēja aptvert, kā �is misters Otiss, kustēdams tik gausi, vispār jaudā izdzīvot.

�Uzgrie�ņu atslēga, uzgrie�ņu atslēga,� misters Otiss murmināja. Atslēdza bagā�nieku un pacēla vāku. �Tā, paskatīsimies...�

Pirmajā acu uzmetienā bagā�nieka iek�iene atgādināja blivu auduma masu. Segas, apģērba gabali un spilveni bija satūcīti iek�ā tik cie�i, ka �ķita saplūstam kopā. �Ak vai,� noelsās misters Otiss un aiz viena stūra paraustīja iesirmu lupatiņu segu, bet tā nepadevās ne par matu.

�Tas nekas,� Aira sacīja, �atnesī�u savējo.�

Viņ� piegāja pie dod�a. Piepe�i tas likās lieliski kopts, ja vien neņēma vērā to, ko Megija nodarījusi kreisajam priek�ējam spārnam. Izņēmis atslēgas no aizdedzes, Aira atslēdza bagā�nieku un atvēra to.

Tuk�s.

Tur, kur reiz bija atradusies rezerves riepa, ievietota padziļinājumā zem paklājiņa, tagad bija tuk�ums. Un ne miņas no pelēkās vinila somiņas, kurā Aira glabāja instrumentus.

Viņ� uzsauca: �Megij?�

Viņa slinki novērsa acis no �evija un pagrieza galvu uz Airas pusi.

�Kur ir mana rezerves riepa?� viņ� jautāja.

�Zem ma�īnas.�

"Zem ma�īnas?�

Megija sparīgi māja ar galvu.

�Tu gribi teikt - mēs ar to braucam?�

�Jā.�

�Tad kur ir vecā riepa?�

�To lāpa Exxon darbnīcā, mājās.�

�Bet kā...�

Nē, nieki; labāk nenovirzīties no galvenā. �Un kur ir instrumenti?� viņ� sauca.

�Kādi instrumenti?�

Aira aizcirta vāku un atgriezās pie �evija. Nebija jēgas klaigāt; viņ� saprata, ka uzgrie�ņu atslēgas nekur tuvumā nav. �Tie instrumenti, ar kuriem tu apmainīji riepu,� viņ� teica.

�Bet es nemaz nemainīju riepu. Apstājās kāds vīrietis un izpalīdzēja man.�

"Vai viņ� lietoja instrumentus, kas atradās bagā�niekā?"

�Jā, laikam.�

�Un vai atpakaļ tos nolika?�

�Nu, dro�i vien,� Megija atbildēja un sarauca pieri, acīmredzot pūlēdamās atcerēties.

�To tur nav, Megij.�

�Neticu, ka viņ� tos nozadzis, - ja tu domā to. Tik jauks cilvēks. Pat naudu negribēja pieņemt; teica, ka pa�am esot sieva, un...�

�Es nesaku, ka viņ� tos nozadzis; es tikai jautāju, kur tie ir.�

Megija iesāka: �Varbūt uz...� - un tad nomurmināja kaut ko tādu, ko Aira nespēja saklausīt.

�Kā, lūdzu?�

�Es teicu - varbūt uz �ārlzstrītas un Ziemeļu alejas stūra!� viņa iekliedzās.

Aira pievērsās misteram Otisam. Vecais vīrs vēroja viņu puspievērtām acim; likās, viņ� stāvēdams aizsnaudies.

�Man liekas, būs jāizkravā jūsu bagā�nieks,� Aira sacīja.

Misters Otiss vairākkārt pamāja ar galvu, ta�u neizkustējās no vietas.

�Vai celsim tās mantas ārā?� Aira jautāja.

�Nu, to mēs varētu gan,� misters Otiss �aubīdamies atbildēja.

Iestājās klusums.

�Tātad - sāksim?� Aira jautāja vēlreiz.

�Varam sākt, ja vēlaties,� misters Otiss sacīja, �tomēr es ļoti brīnītos, ja mēs tur atrastu uzgrie�ņu atslēgu.�

�Katram ir uzgrie�ņu atslēga. Riteņu atslēga. Tā ir komplektā ar ma�īnu.�

�Nekad neesmu to redzējis.�

�Ak, Aira,� ierunājās Megija, �varbūt vienkār�i aizvedīsim viņu uz Texaco, lai visu nokārto māsasdēls?�

�Un kā tev liekas, Megij, kā viņ� to izdarīs? Paņems uzgrie�ņu atslēgu un pievilks cie�āk riteņa skrūves, kurām tas nemaz nav vajadzīgs?�

Tikmēr misteram Otisam bija izdevies izņemt no bagā�nieka vienu vienīgu priek�metu: flaneļa pid�amas bikses. Pacēlis gaisā, viņ� tās aplūkoja.

Varbūt par pamudinājumu kalpoja �aubu pilnā izteiksme mistera Otisa sejā vai varbūt pati pid�ama - saņurcīta un izbalējusi, ar apspūru�u ieveramo auklu -, bet, lai nu kā. Aira pēk�ņi padevās. �Ak, pie velna,� viņ� noteica. �Braucam uz Texaco'."

�Paldies, Aira,� Megija sirsnīgi sacīja.

Un misters Otiss piebilda: �Protams, ja vien tas jums nav pārāk liels kreņķis.�

�Nē, nē...� Aira pārvilka ar plaukstu pār pieri. �Tad labāk aizslēgsim jūsu �eviju.�

�Kādu �eviju?� jautāja Megija.

�Tā sauc �o ma�īnu, Megij.�

�Nav gan nekādas jēgas slēgt, ja ritenis taisās velties nost,� misters Otiss piezīmēja.

īsu mirkli Airam radās aizdomas, ka visa �ī situācija varbūt ir tikai sevi�ķi pasīvs, velni�ķīgs veids, kādā misters Otiss nolēmis viņiem atriebties.

Pagriezies viņ� devās pie savas ma�īnas. Aiz muguras ar blīk�ķi aizcirtās �evija bagā�nieka vāks, granti no�irkstēja soļi, bet Aira negaidīja, kad pārējie viņu panāks.

Tagad dod�s bija piekārsis tikpat stipri kā �evijs un hromētais ātrumu pārslēgs apsvilināja Airam pirkstus. Viņ� apsēdās un ļāva motoram darboties tuk�gaitā, kamēr Megija palīdzēja misteram Otisam iekārtoties aizmugures sēdeklī. Likās, viņa instinktīvi nojautusi, ka ve�ukam vajadzēs palīdzību; procedūra sākās ar sare�ģītu picliek�anos viduklī. Visbeidzot ma�īnas salonā nozuda viņa kajas, un viņ� pievilka tās sev klāt, abus ceļgalus satvēris ar rokām. Tad nopūtās un noņēma platmali. Spoguli Aira ieraudzīja kaulainu, tādu kā sudrabotu pauri, pie kura virs ausīm spurojās divi pūkaini baltu matu kum�ķī�i.

�Es nudien dikti pateicos,� misters Otiss teica.

�Ak, nav par ko!� Megija atsaucās un iemetās priek�ējā sēdeklī.

Tev varbūt nav, ērcīgi nodomāja Aira.

Viņ� nogaidīja, līdz garām aizjoņo motociklistu kavalkāde (vieni vienīgi vīrie�i bez ķiverēm, viņi aiz�āvās garos S veida līklo�os, brīvi kā putni), un izbrauca uz �osejas. �Tad uz kurieni mums jātiek?� viņ� jautāja.

�Pabrauciet garām tai fermai un nogriezieties pa labi,� atbildēja misters Otiss. �Tur sanāks labi ja trīs �etras jūdzes.�

Megija pagriezās sēdeklī un sacīja: �Jūs laikam tepat dzīvojat.�

�Nē, krietnu gabalu atpakaļ, Dedkrouroudā,� misters Otiss paskaidroja. �Vismaz - es tur dzīvoju līdz pagāju�ai nedēļai. Tagad esmu apmeties pie savas māsas Lurīnas.�

Viņ� sāka stāstīt par savu māsu Lurīnu, kura lāgiem strādājot К Mart lielveikalā, ja vien viņu pārāk nenomokot artrīts; un tas, protams, noveda pie diskusijas par pa�a mistera Otisa artrītu, kas piezadzies viltīgi un nemanāmi, un sākumā viņ� noturējis to par pavisam ko citu, un tad dakteris nobrīnījies vien un ķēries pie ārstē�anas, līdzko misters Otiss beidzot iedomājies pie viņa aizstaigāt.

�Ak, ziniet, ko tik es neesmu redzējusi!� teica Megija. �Vecļau�u mītnē, kur strādāju, artrīts da�u labu ir taisni vai sasējis mezglā; vai nu es nezinā�u!" Sarunājoties ar citiem cilvēkiem, Megijai piemita nosliece pārņemt viņu izteiksmes veidu. Ja aizver acis, var bezmaz vai iztēloties, ka viņa pati ir melnādaina, Aira nodomāja.

�Tā ir ļauna un nekrietna kaite, �aubu nav,� sacīja misters Otiss. ��itā ir tā piena ferma, mister. Tagad jums jāgrie� pa labi.�

Aira piebremzēja. Tiku�i garām da�ām govīm, kas gremodamas sapņaini blenza pretim, viņi nonāca uz �aura ceļa, kas nebija ne divu joslu platumā. Abpus bedrainajam asfaltam zālainajā malā slējās ar roku rakstīti brīdinājumi: UZMANĪBU LOPI NAV PIESIETI un BRAUCIET LĒNĀK TAS ATTIECAS UZ JUMS un UZ CEĻA SUŅI UN ZIRGI.

Tagad misters Otiss klāstīja, kā artrīts piespiedis viņu pamest darbu. Agrāk viņ� bijis jumtu licējs Ziemeļkaro-līnā. Lodājis pa jumtu korēm naski kā vāvere, bet nu vairs nejaudājot uzrausties ne uz trepju zemākā pakāpiena.

Megija līdzcietīgi paklak�ķināja mēli.

Aira prātoja, kādēļ gan Megija mū�dien tik tuvu ielai�as ar citiem cilvēkiem. Laikam jau ar viru vien viņai nepietiek, Aira nodomāja. Skaitlis divi viņu neapmierina. Aira atcerējās, cik daudziem klaidoņiem Megija gadu gaitā devusi pajumti - savam brālim, kas visu ziemu nak�ņoja uz dīvāna, kad viņa sieva bija iemīlējusies zobārstā, Serēnai tolaik, kad Makss Vird�īnijā meklēja darbu, un, protams, Fionai ar visu bērnu un ar bērna mantu kaudzēm, ar ratiņiem un sētiņu, un uzvelkamām �ūpo-lītēm. �ībrī�a omā Airam �ķita, ka tiem ir pieskaitāmi ari pa�u bērni, jo vai tad ari D�esijs un Deizija nebija ārpus-nieki, kuri iejaucās viņu privātajos brī�os, alla� spraucās viņiem pa vidu? (Grūti noticēt, ka da�i lai� pasaulē bērnus, lai nostiprinātu laulību.) Un neviens no abiem nebija plānots bērns - vismaz ne glu�i tik drīz plānots. Pirms D�esija piedzim�anas Aira vēl bija lolojis cerības par mācībām koled�ā. Likās, tas būs nākamais solis, līdzko viņ� būs apmaksājis māsas ārstē�anās rēķinus un tēva jauno kurtuvi. Megija strādās pilnu darba dienu. Ta�u t.id viņa atklāja, ka ir stāvoklī, un bija spiesta pamest darbu. Un pēc tam Airas māsai radās pavisam jauns simptoms, kaut kādas lēkmes, kuru dēļ viņu vajadzēja ievietot slimnīcā; un reiz Ziemassvētku priek�vakara Airas ateljē ietriecās furgons, nodarīdams ēkai bojājumus. Tad Megija palika stāvokli ar Deiziju - vēl viens pārsteigums. (Varbūt viņ� nebija rīkojies prātīgi, atstādams pretapaugļo�anās jautājumus sievas ziņā, ja jau viņai piemita tik liela nosliece uz negadījumiem?) Ta�u tas notika astoņus gadus pēc D�esija, un tolaik Aira jau tik un tā bija pārvilcis saviem plāniem svītru.

Reizēm - piemēram, tādā dienā kā �odien, tik garā, karstā dienā �ajā pieputēju�ā ma�īnā - Airu pārņēma neizturams nogurums. Tas gūlās uz galvas kā slogs, it kā ma�īnas griesti būtu nolaidu�ies zemāk. Tomēr Aira pieņēma, ka �ādi laiku pa laikam mēdz justies visi.

Megija stāstīja misteram Otisam par brauciena mērķi. �Manai vissenākajai, vistuvākajai draudzenei nomira vīrs, un mums bija jābrauc uz bērēm. Ārkārtīgi skumj� notikums.�

�Ak tu pasaulīt! Izsaku jums patiesu līdzjūtību,� misters Otiss teica.

Aira pagausināja gaitu, jo pa priek�u brauca pieticīga izskata auto ar noapaļotiem stūriem �etrdesmito gadu stilā un tam pie stūres sēdēja veca dāma, tik salīkusi, ka galva virs stūres bija tikko saredzama. Pirmā �oseja, lielceļa vecļau�u mītne! Tad Aira atcerējās, ka �ī vairs nemaz nav Pirmā �oseja, ka viņi ir pagriezu�ies sānis vai pat atpakaļ, un viņu pārņēma sapnim līdzīga lidojuma sajūta. la atgādināja dīvaino posmu starp gadalaikiem, kad uz mirkli var piemirsties, vai �obrīd ir pavasaris vai rudens. Vai vasara nupat sākusies vai jau beidzas.

Garām aizslīdēja moderna vairākstāvu māja ar divām ģip�a statujām pagalmā: holandie�u zēns un meitene, graciozi palieku�ies viens otram pretim, tā ka lūpas gandrīz saskaras. Pēc tam parādījās treileru stāvvieta un da�ādas ceļazīmes, kas norādīja uz baznīcām, municipālām organizācijām, �Ela dārza mēbelēm�. Misters Otiss sēkdams parausās uz priek�u, turēdamies pie priek�ējā sēdekļa atzveltnes. �Texaco ir taisni pretī,� viņ� teica. �Redzat?�

Aira redzēja mazu, baltu taisnstūri pa�ā ceļa malā. Augstu virs degvielas sūkņiem, slinki vīdamies cits ap citu, �ūpojās krāsaini Mylar baloni - pa trim katram sūknim, sarkans, sudrabains un zils.

Viņ� nogriezās betona laukumiņā, rūpīgi vairīdamies no no�ogojuma auklas, kas stiepās tam pāri, tad nobremzēja un atskatījās uz misteru Otisu. Ta�u misters Otiss palika, kur bijis; ārā izkāpa Megija. Atvērusi durtiņas, balstīja ve�uku zem elkoņa, kamēr viņ� gausi svem-pās ārā. �Nu, kur ir jūsu māsasdēls?� viņa jautāja.

Misters Otiss atbildēja: �Kaut kur tepatās.�

�Vai jūs to skaidri zināt? Ja nu viņ� �odien nestrādā?�

�Bet viņam tak ir jāstrādā! Vai tad ne?�

Ak kungs, �ai situācijai nebija paredzamas beigas! Aira izslēdza motoru un noraudzījās, kā abi �ķērso laukumu.

Pie uzpildes sūkņiem kāds puisis, baltais ar zirgastē sasietiem brūniem, kupliem matiem, uzklausīja viņu jautājumu un papurināja galvu. Tad kaut ko teica un ar roku nenoteikti pamāja austrumu virzienā. Aira ievaidējās un noslīdēja sēdeklī zemāk.

Papē�iem klaudzot, �urp jau nāca Megija, un Aira mazliet atguva dū�u; ta�u, nokļuvusi pie ma�īnas, viņa tikai ieliecās iek�ā pa logu. �Mums brīdi jāpagaida,� viņa sacīja.

�Kāpēc?�

�Viņa māsasdēls ir aizbraucis izsaukumā, bet pavisam drīz būs atpakaļ.�

�Tad kāpēc mēs nevaram vienkār�i braukt prom?�

"Es to nemū�am nespētu! Man būtu nemierīga sirds. Es nezinātu, kā viss beidzies.�

"Ko nozīmē - kā viss beidzies? Viņa ritenim nekas nekait, vai tev piemirsies?�

�Tas ļodzījās. Aira. Es redzēju, ka tas ļogās.�

Viņ� nopūtās.

�Un varbūt viņa māsasdēls kaut kāda iemesla dēļ nemaz neatbrauks," Megija turpināja, �un tad misters Otiss

paliks te bez palīdzības. Vai varbūt viņam būs jāmaksā. Es gādā�u par to, lai viņam nebūtu jāizdod nauda.�

�Paklausies, Megij...�

�Kāpēc tu neuzpildi tvertni? Mums noteikti vajadzīgs benzīns.�

�Mums nav Texaco kredītkartes,� Aira paskaidroja.

�Maksā skaidrā naudā! Ielej benzīnu, un varu derēt, ka tūdaļ atbrauks arī Laments.�

Ak tad jau �Laments�. Vēl pēc brī�a viņa laikam adoptēs to puiku.

Aira ņurdēdams iedarbināja motoru, piebrauca pie tuvākā sūkņa un izkāpa. Sūkņi �eit bija vecmodīgi, kādus Baltimorā vairs neizmantoja: elektrisko ciparu vietā drukāti, tādi, kas mijas mehāniski, un vienkār�a svira, ar kuru tos izslēgt. Airam domās bija jāatgrie�as da�us gadus senā pagātnē, lai atcerētos, kā ar �ādu sūkni rīkoties. Kamēr benzīns plūda tvertnē, viņ� vēroja, kā Megija apsēdina misteru Otisu uz zema, balsināta mūra, kas �ķīra Texaco no kāda sakņu dārza. Misters Otiss atkal bija uzlicis galvā platmali un, saritinājies zem tās kā kaķis pagaldē, domīgi lūrēja laukā gar malu un kustināja �okļus, kā jau ve�uki mēdz darīt. Viņ� bija mū�vecs - un tomēr varbūt nemaz ne tik daudzus gadus vecāks par Airu. �ī doma pārsteidza un lika apstāties. Aira dzirdēja klik�ķi, atslēdzoties benzīna sūknim, un pievērsās ma�īnai. Gaisā cits citu grūstīja baloni, �auksto�ā skaņa atsauca atmiņā lietusmēteļus.

Iegājis iek�ā samaksāt, Aira pamanīja uzkodu automātu, tāpēc atgriezās pie saviem pasa�ieriem, lai apvaicātos, vai tie kaut ko nevēlas. Abi bija iegrimu�i sarunā, misters Otiss gari un pla�i klāstīja par kādu sievieti, vārdā Duluta. �Megij, tur pārdod kartupeļu �ipsus,� Aira teica. �Tādus, kādi tev gar�o: ar �ķiņķi.�

Megija atmeta ar roku. �Man liekas, jums bija pilnīga taisnība,� viņa sacīja misteram Otisam.

�Un bekona ādiņas!� Aira neatlaidās. �Kur gan �odien var atrast bekona ādiņas!�

Megija pievērsa viņam tālu, izklaidīgu skatienu un attrauca: �Vai esi aizmirsis, ka es ievēroju diētu?�

�Bet jūs, mister Otis?�

�0, nē, paldies, ser; lielais paldies, ser!� atbildēja misters Otiss. Tad pagriezās pret Megiju un turpināja stāstu: �Nu jā, un es viņai prasu: �Klausies, Duluta, kā tu vari to man pārmest?��

�Mistera Otisa sieva dusmojas uz viņu par kaut ko tādu, ko redzējusi sapnī,� Megija paskaidroja Airam.

Misters Otiss teica: �Es, nevainīgs kā jēriņ�, ieeju ķēķī un prasu: �Kur ir manas brokastis?� �ī saka: �Taisi pats!� Un es saku: �Ko?��

�Tas ir tik netaisni!� Megija sa�uta.

Aira noteica: �Bet es gan laikam kaut ko uzēdī�u,� - un devās atpakaļ uzpildes stacijas virzienā, rokas sabāzis kabatās, juzdamies lieks.

Un vēl tās diētas, viņ� nodomāja; ari diētas ir Megijas iz�ķērdības pierādījums. Ūdens diēta, proteīnu diēta, greipfrūtu diēta. Viņa liedza sev maltīti pēc maltītes, kaut gan, pēc Airas domām, figūrai tāpat nebija nekādas vainas - Megiju pat nevarēja saukt par korpulentu; tikai patīkami mīkstumiņi, maigas, samtainas krūtis, jauki apaļ� dibentiņ�. Bet kad gan viņa bija klausījusies Airas domās? Viņ� īgni iemeta monētas automātā un nospieda sviru zem sālsstandziņu pakas.

Kad viņ� atgriezās, Megija patlaban sacīja: �Nē, kas gan notiktu, ja mēs visi tā darītu! Noturētu sapņus par reālo dzīvi! Piemēram, es: turpat vai divas trīs reizes gadā es redzu sapnī, ka skūpstos ar savu kaimiņu. Ar tādu ļoti laipnu kaimiņu vārdā misters Simonss, kur� izskatās pēc kāda tirgotāja, es nezinu, vai pēc apdro�inā�anas vai nekustamā īpa�uma aģenta vai tamlīdzīgi. Pa dienu es viņu pat neatceros, bet naktī sapņoju, ka mēs skūpstāmies, un ilgojos, lai viņ� atpogā man blūzīti, un no rīta, autobusu pieturā, man ir tāds kauns, ka nevaru pat skatīties viņam acīs, bet tad ieraugu, ka viņ� ir tāds pats kā vienmēr - laipns vīrietis lieti�ķā uzvalkā.�

�Dieva dēļ, Megij!� Aira iesaucās. Viņ� pūlējās iztēloties �o Simonsu, tomēr nespēja apjaust, par ko Megija runā.

�Un kas notiktu, ja mani par to vainotu?� Megija noprasīja. �Kaut kāds trīsdesmitgadīgs... puika, par kuru man nav ne mazākās intereses! Es ta�u neizgudroju, kam tai sapnī jānotiek!�

�Protams, nē,� misters Otiss apstiprināja. �Un tas Dulutas sapnis turklāt vēl bija viņas pa�as sapnis. To pat nebiju nosapņojis es. Viņa apgalvo, ka es bradājies pa viņas krēsla pārvalku, ko viņa tamborējusi veselu mū�ību, un viņa pavēlējusi man vākties nost, un es gan esot nokāpis, toties uzreiz sācis iet pa viņas tamborēto �alli un iz�ūtajiem apak�svārkiem, ar kurpēm vazādams līdzi me�ģīnes un cakas, un lentes. �Tas taisni pēc tevis izskatās!� �ī man no rīta saka, un es prasu: �Ko tad es esmu izdarījis? Parādi man, ko es esmu izdarījis! Parādi, kur es esmu sabradājis kaut vai vienu vienīgu no tām lietām!� Bet �ī man saka: �Tu, Daniel Otis, vienkār�i esi tāds cilvēks, kas visu saposta, un, ja es būtu zinājusi, ka tevi vajadzēs paciest tik ilgi, tad būtu rūpīgāk apsvērusi, ar ko man precēties.� Un tad es saku: �Nu, kad jau tev tādas domas, tad es eju prom,� - un �ī saka: �Tik neaizmirsti savus krāmus!� - un tad es ņēmu un aizgāju arī.�

�Misters Otiss jau vairākas dienas dzīvo ma�īnā un braukā pa radu mājām,� Megija paskaidroja Airam.

�Vai patiesi,� Aira noteica.

�Tāpēc man ir dikti no svara, lai tas ritenis nenoveļas nost,� misters Otiss piemetināja.

Aira nopūtās un apsēdās uz mūra blakus Megijai. Sāls-standziņas bija no spīdīgās �ķirnes un lipa starp zobiem, ta�u Airu tik ļoti mocīja izsalkums, ka viņ� ēda vien tālāk.

Tagad �urp nāca puisis ar zirgasti, turklāt tik sparīgi un mērķtiecīgi sperdams soļus ādas zābakos ar apkaltiem papē�iem, ka Aira piecēlās, nospriedis, ka būs pārrunājams kas lieti�ķs. Bet puisis tikai saritināja gaisa �ļūteni, kas visu �o laiku nepamanīta bija �ņākusi betonētajā laukumā. Lai neatstātu svārstīgu iespaidu, Aira tomēr piegāja viņam klāt. �Kas ir ar to Lamontu?� viņ� jautāja.

�Viņ� ir izbraucis,� puisis atbildēja.

�Laikam jau mums neizdosies jūs pierunāt atbraukt mums līdzi. Mēs ar savu ma�īnu aizvestu jūs līdz �osejai apskatīt mistera Otisa riteni.�

�Nē-e,� puisis attrauca, pakarinādams �ļūteni uz āķa.

�Skaidrs,� Aira noteica.

Viņ� atgriezās pie mūra, bet puisis devās uz ēku

�Manuprāt, tā varētu būt Mūzrana,� Megija patlaban sacīja misteram Otisam. �Vai tā to sauc? To vietu, kur jānogrie�as uz Kārtvilu.�

�Nezinu gan nekādu Mūzranu,� misters Otiss atbildēja, �bet par Kārtvīlu esmu dzirdējis. Tik uzreiz nemāku pateikt, kā uz turieni var aizbraukt. Redz, te visriņķi ir tik daudz vietu ar tādiem kā pilsētu nosaukumiem, un pa�as sevi arī dēvē par pilsētām, bet patiesībā tur ir tikai viena bode un viens benzīntanks.�

�Jā, jā, Kārtvīla taisni tāda ir,� Megija apstiprināja. �Viena galvenā iela. Neviena luksofora. Fiona dzīvo sīkā, mazā ieliņā, kurai nav pat ietves. Fiona ir mūsu vedekla. Bijusi vedekla, tā laikam būtu jāsaka. Viņa bija mūsu dēla D�esija sieva, bet tagad viņi ir �ķīru�ies.�

�Jā, tā jau mūslaikos notiek,� misters Otiss noteica. �Ari Lamonts ir �ķīries un manas māsas Florensas meita Sallija tāpat. Nesaprotu, kādēļ viņi vispār precas.�

Itin kā pa�a laulībā viss būtu pilnīgā kārtībā.

�Pacienājieties ar sālsstandziņām,� piedāvāja Aira. Misters Otiss izklaidīgi papurināja galvu, toties Megija ielaida roku dziļi turzā un izcēla veselu pusduci.

�Patiesībā tas bija pārpratums,� viņa sacīja misteram Otisam un nokoda gabalu sālsstandziņas. �Viņi bija kā radīti viens otram. Pat izskatījās ideāli: D�esijs tik tum�s un Fiona tik gai�a. Bet, redz, darbalaiks D�esijam bija kā jau muzikantam un dzīvesveids tāds, nu, nepastāvīgs. Un Fiona bija tik jauna, tik viegli aizgāja pa gaisu. Ak, kā es pārdzīvoju viņu dēļ! Fiona salauza D�esijam sirdi, aiziedama no viņa; paņēma mazo meitiņu un aizbrauca pie mātes. Un arī Fionai pa�ai asiņoja sirds, es zinu, bet vai jūs domājat, ka viņa atzītos? Un tagad abi ir tik pamatīgi iz�ķīru�ies, it kā savu mū�u nebūtu biju�i precēti.�

Tiktāl gan viss bija patiesība, prātoja Aira; tomēr Megija daudz ko noklusēja. Vai - ne tik daudz noklusēja, cik nogludināja, piemēram, �o viņu dēla tēlu, - �muzikants�, kur� piekopj savu amatu tik cītīgi, ka ir spiests atstāt novārtā �sievu� un �meitu�. Aira nekad nebija domājis par D�esiju kā par muzikantu; viņ� domāja par D�esiju kā par pui�eli, kas izmests no skolas un kam nepiecie�ams pastāvīgs darbs. Un Fionu viņ� alla� bija uztvēris nevis kā D�esija sievu, bet gan drīzāk kā pusaugu draudzeni - mirdzo�o, blondo matu vilnis likās glu�i aplams komplektā ar �auro T krekliņu un apspīlētajiem d�insiem -, bet nabaga mazā Līroja abiem nebija nekas daudz vairāk par rotaļlietiņu, par spēļu zvēriņu, kas vinnēts tingeltangeļa būdā.

Aira spilgti atcerējās, kā D�esijs bija izskatījies se�padsmit gadu vecumā - tonakt, kad tika arestēts. Kopā ar da�iem draugiem viņ� bija aizturēts par to, ka piedzēries atradās publiskā vietā, - vēlāk izrādījās, ka tā bijusi vienīgā reize, tomēr Aira bija gribējis gādāt, lai tā ir un paliek pēdējā, tāpēc nolēma rīkoties bargi, uzstāja, lai Megija paliek mājās, bet pats devās iemaksāt dro�ības naudu. Viņ� sēdēja uz sola uzgaidāmajā telpā, un beidzot parādījās D�esijs - viņ� salīcis vilkās starp diviem policistiem. Rokas viņam acīmredzot bija saslēgtas dzel�os aiz muguras, un kādā brīdī viņ� bija centies izkāpt cauri aplim, ko tās veidoja, lai plaukstas būtu priek�ā. Ta�u �ī manevra vidū bija padevies pats vai ticis apturēts, tāpēc tagad kliboja �ķībs un greizs, sasējies mezglā kā cirka ērms, ar sava�otajām rokām starp kājām. To redzot. Airu pārņēma ārkārtīgi sare�ģīts jūtu sajaukums: dusmas uz dēlu un dusmas arī uz policistiem par to, ka viņi publiski demonstrē D�esija pazemojumu, me�onīga vēlme smieties un smeldzo�s, pārvarīgs �ēlums. D�esija �aketes piedurknes bija moderni uzrotītas (Airas laikos pui�i tā nekad nedarīja) un pie�ķīra viņam vēl bezpalīdzīgāku izskatu - tie�i tāpat kā tas, ka D�esijs rādīja nikni izaicino�u seju un nelikās redzam Airu, kad rokas beidzot bija atbrīvotas un viņ� varēja stāvēt taisni. Tagad, domājot par D�esiju, Aira ikreiz iztēlojās viņu tādu kā tonakt - reizē necie�amu un aizkustino�u. Viņ� prātoja, kā gan D�esiju iztēlojas Megija. Varbūt viņa atgriezās vēl tālākā pagātnē. Varbūt redzēja dēlu �etru vai se�u gadu vecumā - glītu, neparasti piemīlīgu mazuli, kam ir tikai parastās bērnu problēmas. Lai nu kā, Megija nekādā gadījumā neredzēja D�esiju tādu, kāds viņ� ir īstenībā.

Nē, un meitu arī ne, nosprieda Aira. Deiziju Megija uztvēra kā savas mātes atveidu - bet pilnīgotu, veiksmīgu - un pārmērīgi �ubinājās ap viņu. Tā Megija bija �ubinājusies jau kop� tiem laikiem, kad Deizija bija maza meitenīte, kurai piederēja pārdabiski kārtīga istaba un kaudze mājasdarbu burtnīcu ar krāsainām uzlīmēm. Tomēr ari Deizija bija savā ziņā �ēlojama. To Aira saprata skaidri, lai gan meita viņam bija tuvāka nekā dēls. Likās, viņa palai� garām pati savu jaunību - pat kavaliera viņai nekad nebija bijis, ciktāl Aira varēja spriest. Ikreiz, kad D�esijs bērnībā sadarīja blēņas, Deizija savilka nosodo�u ģimīti, bet Airam drīzāk gribējās, lai viņa piedalās brāļa nedarbos. Vai tad tie�i tā nebija jānotiek? Vai tad tā nenotika citās ģimenēs - tajās jautrajās, trok�ņainajās ģimenēs, uz kurām Aira bērnībā bija noraudzījies ar ilgām? Tagad Deizija bija sasaiņojusi mantas braucienam uz koled�u - sasaiņojusi jau pirms pāris nedēļām -, un skapi bija paliku�as tikai izme�anai paredzētās drēbes, kuras viņa neņēma līdzi; un pa māju viņa staigāja drūma, bez prieka, apvalkātajās, apspūru�ajās blūzēs un izbalēju�os svārkos atgādinādama mūķeni. Ta�u Megijai viņa �ķita apbrīnojama. �Deizijas gados man vēl nebija ne mazākās sapra�anas, par ko es vēlos kļūt,� viņa sacija. Deizija vēlējās kļūt par kvantu fiziķi. �Uz mani tas atstāj tik milzīgu iespaidu,� Megija daudzināja, lidz Aira noprasīja: �Megij, kas tas ir - kvantu fiziķis?� - godigi gribēdams zināt. �Vai tev ir kaut blāvākā nojausma?� viņ� jautāja. Tad Megija nosprieda, ka Aira viņu izzobo, un attrauca: �Ak, nu, protams, es jau neko nesajēdzu no zinātnes! Nekad neesmu apgalvojusi pretējo! Es atzīstu, ka esmu tikai vecļau�u slimokopējas palīdze!� - un Aira teica: �Es ta�u tikai gribēju... Jēziņ! Es tikai gribēju...� -un Deizija pabāza galvu pa durvim un sacija: �Lūdzu, lūdzu, nesāciet atkal ķīvēties; es mēģinu lasīt!�

�Ķīvēties!� Megija iesaucās. �Es tikai izsaku vienkār�u, mazu piezīmi...�

Un Aira teica Deizijai: �Paklausies, jaunkundz, ja jau tevi tik viegli var iztraucēt, tad ej un lasi bibliotēkā!�

Un Deizija nozuda, atkal savilkusi nosodo�u ģimīti, bet Megija paslēpa seju plaukstās.

�Mū�am viena un tā pati vecā dziesma,� tā D�esijs reiz bija izteicies par laulibas dzīvi. Tas notika kādā rītā, kad Fiona raudādama bija aizskrējusi no brokastu galda un Aira jautāja D�esijam, kas lēcies. �Tu ta�u zini, kā tas ir,� D�esijs atbildēja. �Tā pati vecā dziesma, kas alla�.� Tad Aira (kur� bija jautājis nevis aiz tuk�as ziņkāribas, bet gan gribēdams netie�i norādīt: Tas ir svarīgi, dēls; veltī viņai mazliet uzmanības) sāka prātot, ko nozīmē �is �tu ta�u zini�. Vai D�esijs licis saprast* ka Airas laulībai un viņa pa�a laulībai ir kaut kas kopīgs? Ja tā, tad viņ� stipri maldījās. Tās abas bija pilnīgi at�ķirīgas. Airas laulība bija stabila kā ozols; pat viņ� pats nespētu pateikt, cik pla�i un dziļi sazaroju�ās saknes.

Tomēr atmiņā bija iespiedies D�esija izteiciens: tā pati vecā dziesma. Tie pa�i vecie strīdi un apsūdzības. Tie pa�i joki un mīļvārdiņi, jā, un iecietīga lojalitāte, un atbalsta �esti un mierinājums, ko neviens cits neprata sniegt; tomēr arī tie pa�i vecie aizvainojumi, kas gadu no gada atkal tika celti gaismā, un nekas netika aizmirsts pilnīgi: tā reize, kad Aira nebija izskatijies laimīgs, uzzinot par Megijas grūtniecību, tā reize, kad Megija nebija aizstāvējusi viņu pret savas mātes uzbrukumiem, tā reize, kad Aira liedzās apmeklēt Megiju slimnīcā, tā reize, kad Megija aizmirsa ielūgt Airas tuviniekus uz Ziemassvētku vakariņām.

Un �ī nemainība - ak kungs; vai gan D�esiju varēja vainot, ka viņ� par to skai�as? Varbūt visus bērnības gadus zēns bija iesāņus vērojis vecākus, nozvērēdamies, ka viņ� nu gan nekad nesamierināsies ar tādu dzīvi: diena velkas nopakaļ dienai, Aira katru rītu dodas uz ateljē, Megija - uz vecļau�u mītni. Varbūt tās pēcpusdienas, ko D�esijs bija pavadījis, izpalīdzēdams ateljē, bija kalpoju�as par sava veida mācību stundām. Viņam tas dro�i vien bija riebies: Aira bezgalīgas stundas sēd uz augstā koka ķebļa, svilpodams līdzi radio vieglajai mūzikai, un mēra kādu ietvaru vai ņemas ar finierzāģīti. Iegriezās sievietes un lūdza ierāmēt krustdūrienā iz�ūtus domu graudus, pa�u gleznotas amatieriskas jūras ainavas vai kāzu fotogrāfijas (divi nopietni cilvēki profilā raugās tikai un vienīgi viens uz otru). Viņas atnesa no �urnāliem izgrieztas ilustrācijas, kurās bija redzams kucēnu metiens vai mazs pīlēns grozā. Kā drēbnieks, kas noņem mērus pusapģērbtam klientam, Aira diskrēti skatījās caur pirkstiem, it kā viņam neveidotos it nekāds viedoklis par bildi ar sērīga izskata kaķēnu, kas sapinies izjuku�a kamola dzīparos. �Viņam derētu pasteļkrāsas ietvars, vai jums tā ne�ķiet?� sievietes mēdza jautāt. (Viņas nereti lietoja personu vietniekvārdus, it kā bildes būtu dzīvas.)

�Jā, kundze,� tad atbildēja Aira.

�Varbūt gai�zils, tas piestāvētu pie viņa zilās lentes.�

�Jā, varam darīt tā.�

Un pēk�ņi, itin kā palūkojies ar D�esija acīm, Aira ieraudzīja sevi kā vispārēju tēlu ar nosaukumu �pārdevējs�: kā neinteresantu, verdzisku nenoteikta vecuma vīrieti.

Virs veikala griestiem viņ� parasti dzirdēja, kā ar īsiem pārtraukumiem �ikst tēva �ūpuļkrēsls, kā dzīvojamās istabas grīdu tramīgi �ķērso kādas māsas soļi. Viņu balsis, protams, nebija saklausāmas, un Aira pasāka iztēloties, ka tuvinieki pa dienu nesarunājas - ka izturas ļoti klusi, līdz pārnāk Aira. Viņ� bija savu tuvinieku dzīves mugurkauls; to viņ� zināja. Tuvinieki bija pilnīgi atkarigi no viņa.

Bērnībā Aira bija kā tāds mazs sve�inieks - novēlojies pēcnācējs, pusi paaudzes jaunāks par māsām. Viņ� tik ļoti bija iejuties mazulī�a lomā, ka visus radiniekus sauca par �mīlulī�iem�, jo tā viņu pa�u dēvēja visi �ie pieaugu�ie un pa pusei pieaugu�ie, tāpēc viņ� nosprieda, ka tas ir kāds vispārējs apzīmējums. �Sasien man kurpju auklas, mīlulīt,� viņ� mēdza sacīt tēvam. Tomēr Aira nebaudīja parastās mazuļu privilēģijas; viņ� nekad nebija uzmanības centrā. Ja kāds no viņiem vispār atradās izņēmuma stāvoklī, tad visdrīzāk māsa Dorija - garīgi atpalikusi, trausla un nemierīga, ar izvirzītiem zobiem, neveikla -, ta�u pat Dorija izskatījās pamesta novārtā un vislabprātāk mēdza sēdēt vienatnē kādā istabas kaktā. Māte slimoja ar progresējo�u kaiti un nomira, kad Airam bija �etrpadsmit gadu, un kop� tā laika slimības vienmēr modināja viņā nemieru un bailes; turklāt māte nekad nebija izrādījusi īpa�u talantu aprūpēt bērnus. Toties viņa aizrāvās ar reliģiju, ar radio evaņģēlistiem un iedvesmīgām bro�ūrām, ko piegādāja apkārtstaigājo�i misionāri. Viņa uzskatīja, ka pietiekama maltīte visai ģimenei ir sāļie krekeri ar tēju. Viņa nekad nejuta izsalkumu kā parasti mirstīgie un neaptvēra, ka izsalku�i varētu būt citi, bet gan vienkār�i uzņēma barību, kad pulkstenis atgādināja, ka pienācis laiks. Ja viņi gribēja īstu maltīti, tad jārosās bija tēvam, jo Dorija nespēja pagatavot neko sare�ģītu, bet D�ūniju mocīja kāda fobija, kas ar gadiem pastiprinājās tiktāl, ka viņa liedzās iziet no mājas pat tad, ja vajadzēja tikai nopirkt kvartu* piena. Par ēdamo nācās rūpēties tēvam, kad viņ� bija beidzis darbu ateljē. Tad viņ� smagiem soļiem uzkāpa aug�stāvā, lai paņemtu iepirkumu sarakstu, tikpat smagiem soļiem devās prom, atgriezās ar da�ām konservu bund�ām un kopā ar meitām darbojās pa virtuvi. Pat tad, kad Aira bija izaudzis gana liels, viņa palīdzība netika prasīta. Viņ� bija traucēklis, vienīgais kliedzo�ais krāsas traips sēpijas fotogrāfijā. Ģimene it kā meta viņam līkumu, uzrunājot viņu atsve�ināti un laipni. �Vai sagatavoji mājasdarbus, mīlulīt?� viņi mēdza jautāt - un jautāja to pat vasarā un Ziemassvētku brīvdienās.

Tad Aira beidza vidusskolu un jau bija nokārtojis pirmo iemaksu Mērilendas Universitātē, sapņodams studēt medicīnu, - bet tēvs pēk�ņi pārvilka visam krustu. Viņ� vienkār�i... iek�ēji sabruka - tā to redzēja Aira. Paziņoja. ka viņam esot vāja sirds un ka viņ� vairs nespējot turpināt. Apsēdās �ūpuļkrēslā un tur arī palika. Aira pār-

� Kvarta apm. 0,9 1. (Tulk, piez.) ņēma ateljē vadību - tas nebija viegli, jo līdz �im viņam tur nebija novēlēta ne mazākā loma. Pēk�ņi viņ� bija kļuvis par to, pie kura ģimene vēr�as pēc palīdzības. Tēvs un māsas paļāvās uz to, ka Aira sagādās naudu, paveiks visus darbus, dos padomus, aizvedīs pie ārsta, piegādās ziņas no ārpasaules. �Mīlulīt, vai �ī kleita ir vecmodīga?� -"Mīlulīt, vai mēs varam atļauties jaunu paklāju?� Savā ziņā Aira jutās gandarīts, sevi�ķi sākumā, kad tas likās esam tikai pagaidu stāvoklis, kas beigsies lidz ar vasaras brīvlaiku. Viņ� vairs nebija atstumts maliņā; viņ� atradās centrā. Viņ� vandījās pa Dorijas kumodes atvilktnēm, līdz sameklēja pazudu�o otro no viņas iemīļotajām sarkanajām zeķītēm; viņ� apcirpa D�ūnijai sirmojo�os matus; viņ� iebēra tēvam klēpī visa mēne�a rēķinus, skaidri apzinādamies, ka tikai pie viņa, pie Airas, pārējie var meklēt palīdzību.

Ta�u vasara iestiepās rudenī, universitāte deva viņam atbrīvojumu vispirms uz semestri un pēc tam uz gadu, un tad pēc kāda laika par �o tematu vairs netika runāts vispār.

Lai nu kā, ieskatoties patiesībai acīs, tomēr bija jāatzīst, ka tas vēl nav pats sliktākais darbs - sazāģēt apzeltītas ietvaru līstītes �etrdesmit piecu grādu leņķi. Un visbeidzot Airas dzīvē ienāca Megija - iekrita viņam klēpī kā brīni�ķīga dāvana no zila gaisa. Viņam bija divi normāli, veselīgi bērni. Varbūt dzīve nebija glu�i tāda, kādu viņ� iztēlojies astoņpadsmit gadu vecumā, bet kuram tad ir? Lielākoties jau notiek tie�i �ādi.

Tomēr Aira zināja, ka D�esijs uz to raugās citādi.

D�esijs Morans neizgāja uz kompromisiem, nu nē. D�esijam nepastāvēja nekādi pustoņi, nekādas pieticīgas cerības. �Es atsakos ticēt, ka nomir�u nevienam nezināms,� viņ� reiz teica Airam, un Aira bija nevis iecietīgi pasmaidījis, kā pieklātos darīt, bet gan juties kā saņēmis pliķi.

Nevienam nezināms.

Megija iejautājās: �Aira, vai tajā uzpildes stacijā tu nemanīji atspirdzino�u dzērienu automātu?�

Aira skatījās uz viņu.

�Aira?�

Viņ� saņēmās un atbildēja: �Ak, jā, laikam manīju gan.�

�Un diētiskie tur bija?�

�Hm...�

�Aizie�u apskatīties,� Megija noteica. �No sālsstandzi-ņām gribas dzert. Mister Otis? Vai vēlaties kaut ko dzeramu?�

�Nē, nē, man neko nevajag,� atbildēja misters Otiss.

Svārkiem �ūpojoties, viņa tipināja uz veikaliņa pusi. Abi vīrie�i lūkojās viņai nopakaļ.

�Cik jauka dāma!� misters Otiss sacīja.

Aira mirkli aizvēra acis un paberzēja sāpo�o pieri.

�īsts �ēlsirdības eņģelis,� misters Otiss piemetināja.

Veikalos Megija da�reiz mēdza aiznest savus pirkumus pie kasiera un teikt: �Jūs dro�i vien gribat, lai es par to samaksāju,� - tēloti vīzdegunīgā tonī, kādā mēdza jokot viņas brāļi. Aira vienmēr ba�ījās, ka Megija būs pār�āvusi pār strīpu, tomēr pārdevējs alla� pasmējās un sacīja, piemēram: �Jā, tāda doma man tie�ām nāk prātā.� Tātad pasaule acīmredzot nebija tāda, kādu to uztvēra Aira. Tā vairāk atbilda Megijas uztverei. Viņa labāk tika galā ar dzīvi �ai pasaulē, vākdama klaidoņus, kuri lipa pie viņas kā dad�i, un uzsākdama sirsnīgas sarunas ar pilnīgi sve�iem cilvēkiem. Piemēram, �is misters Otiss: seja staro aizrautībā, acis samiegtas trīsstūrī�os, no kuru kaktiņiem atzarojas grumbu vēdeklī�i. �Viņa man atgādina to dāmu ar skursteni,� viņ� pavēstīja Airam. �Es jau zināju, ka viņa man kaut ko atgādina; tikai nevarēju atcerēties, ko.�

�Ar skursteni?�

�Vienu dāmu, balto, kuru es nepazinu itin nemaz,� misters Otiss paskaidroja. �Viņai tecēja jumts ap skursteni, un viņa izsauca mani palīgā. Bet, kamēr staigāju pa jumtu, man nez kā samisējās un es novēlos zemē. Nekā jau liela, tik aizsita elpu, bet, ak tu dieviņ, es tur guļu zemē un vienu brīdi domāju, ka beigas ir, jo dva�u nevaru atvilkt, un �itā dāma saka - vedī�ot mani uz slimnīcu. Bet pa ceļam dva�a man atnāk vaļā, un es saku: �Nē, kundzīt, labāk nebrauksim, tur man atņems visu naudu, cik esmu iekrājis, un pateiks, ka man nekas nekai�,� - un viņa ir ar mieru, bet vēl ieved un pacienā mani ar kafiju un kūciņām makdonaldā, kas bija taisni blakus rotaļlietu veikalam, un prasa, vai man nebū�ot iebildumu, ja mēs iegrieztos tur un nopirktu mazu, sarkanu ma�īnīti viņas māsasdēlam, kam rīt esot dzim�anas diena. Un es saku, nē, kādi iebildumi, un viņa ņem un nopērk divas ma�īnites, to otru - manas māsasmeitas dēliņam Elbertam, un tur blakus tad uzreiz ir tāds puķu veikals...�

�Jā, tiesa, kas tiesa, Megija ir taisni tāda pati,� Aira teica.

�Un nemaz ne iedomīga.�

�Nē, kur nu,� Aira apstiprināja.

Nu visi sarunu temati likās izsmelti. Abi apklusa un pievērsa acis Megijai, kura nāca atpakaļ, sāņus izstieptā rokā nesdama pepsikolas skārdeni. �Tā sasodītā bund�a ap�ļakstināja mani no galvas līdz kājām!� viņa jautri sauca. �Aira? Gribi padzerties?�

�Nē, paldies.�

�Mister Otis?�

�Nē, nē, negribas, bet paldies.�

Megija apsēdās abiem pa vidu, atlieca galvu un iestrēba garu, skaļu malku.

Aira sajuta vēlē�anos uzspēlēt pasjansu. �ī dīkā slais-tī�anās bija neizturama. Tomēr, sprie�ot pēc tā, kā vējā lēkāja baloni, kārtis dro�i vien tiktu aiznestas pa gaisu, tāpēc Aira sakrustoja rokas, sabāza plaukstas padusēs un saguma vēl vairāk.

Tādus balonus pārdeva Hārborpleisā vai tās tuvumā. Vientulīgi, īgni vīri stāvēja ielu stūros, un virs galvas viņiem plīvoja Mylar rombveidīgie baloni. Aira atcerējās, kādā sajūsmā bija māsa D�ūnija, ieraudzījusi tos pirmo reizi. Nabaga D�ūnija: savā ziņā viņa bija vēl bezpalīdzīgāka par Doriju - vēl vairāk ierobe�ota, ieslodzīta. Viņas bailes visus mulsināja, jo ārpasaulē - vismaz, cik viņiem zināms, - D�ūnijai nekad nebija atgadījies nekas briesmīgs. Sākumā viņi centās to uzsvērt, bezjēdzīgi atkārtodami D�ūnijai: �Kas tad tik ļauns varētu notikt?� -un: "Es bū�u tev blakus.� Un tad tuvinieki pamazām mitējās viņu pierunāt. Lika viņu mierā un ļāva palikt tur, kur pati vēlas.

Protams, tikai ne Megija. Megija bija pārāk stūrgalvīga, lai liktos mierā. Un pēc vairākiem neveiksmju gadiem viņai kādu dienu ienāca prātā, ka D�ūniju varbūt varētu pierunāt iziet no mājas, ja viņa varētu iet maskējusies. Megija nopirka D�ūnijai spilgti sarkanu parūku, piegulo�u kleitu margrietiņu rakstā un lakkurpes ar augstiem papē�iem un siksniņu ap potītēm. Viņa pamatīgi nogrimēja D�ūnijai seju. Visiem par milzīgu pārsteigumu, tas līdzēja. Izbīlī un mulsumā ķiķinādama, D�ūnija ļāva, lai Megija un Aira izved viņu uz lieveņa. Nākamajā dienā - mazliet tālāk. Tad beidzot līdz kvartāla galam. Ta�u tikai tad, ja līdzi gāja Aira. Ar Megiju vien nepietika; Megija nebija asinsradiniece. (Airas tēvs pat nesauca Megiju vārdā un dēvēja viņu tikai par �madāmu�. �Aira, vai madāma arī atnāks?� - �is tituls precīzi atainoja izsmējīgo, skeptisko attieksmi, kāda Airas tēvam pret Megiju bija izveidojusies jau no sākta gala.)

�Jūs ta�u saprotat, kas te notiek,� Megija teica par D�ūniju. �Ja viņa ir pārģērbusies, tad ārā nemaz neiet pati; ārā iet pavisam cits cilvēks. Viņas īstā patība mierīgi sēd mājās.�

Viņai acīm redzami bija taisnība. Abām rokām ieķērusies Airam elkonī, D�ūnija aizgāja uz sīkpre�u veikalu un palūdza �Seriālu �urnālu�. Viņa aizgāja uz pārtikas veikalu un pasūtināja vistas aknas tik pavēlo�ā, izaicino�ā tonī, itin kā patiesībā būtu pilnīgi cita sieviete -pārdro�a, varbūt pat mazliet izlaidīga sieviete, kurai ir vienalga, ko par viņu domā citi. Pēc tam viņa atkal sāka ķiķināt un apvaicājās Airam, vai viņai izdevies labi. Aira, bez �aubām, priecājās par tādiem panākumiem, tomēr pēc kāda laiciņa tas viss kļuva apgrūtino�i. D�ūnija vēlējās apmeklēt neskaitāmas vietas, un ikreiz bija jāveic pla�i sagatavo�anās darbi - jāpo�as, jāģērbjas, jāuzkrāsojas, un Aira ikreiz bija spiests izteikt uzslavas. Un D�ūnijai traucēja tie smieklīgie papē�i. Viņa laipoja kā pa tikko mazgātu grīdu. Nudien, būtu vienkār�āk, ja viņa būtu palikusi mājās, Aira nodomāja. Tomēr tūdaļ nokaunējās par tādu domu.

Tad D�ūnijai radās dedzīga vēlē�anās apmeklēt Hār-borpleisu. Pa televīziju viņa bija redzējusi Hārborpleisas atklā�anu un nez kāpēc secinājusi, ka tas ir viens no pasaules brīnumiem. Tāpēc, dabīgi, līdzko viņa bija ieguvusi zināmu pa�paļāvību, bija jābrauc uz Harborpleisu, lai tur lūst vai plīst. Ta�u Aira negribēja vest viņu uz turieni. Maigi izsakoties, viņ� par Hārborpleisu nejūsmoja. Viņaprāt, tāds pārmēru izslavēts tirdzniecības centrs nemaz nebija Baltimoras stilā. Turklāt par ma�īnas stāvvietu būs jāmaksā balta nauda. Vai D�ūnija nebūtu mierā ar ko citu? Nē, viņa atbildēja, nekādā gadījumā. Tad - vai viņu nevarot aizvest Megija? Nē, viņai esot vajadzīgs Aira. Viņ� ta�u zinot, ka esot D�ūnijai vajadzīgs; kā gan viņ� spējot ieteikt ko citu? Un tad līdzi gribēja braukt arī tēvs un pēc tam Dorija, sapriecājusies tiktāl, ka, gatavodamās �im notikumam, jau bija sakravājusi savu �ceļasomu� (Huclera mēteļu kārbu). Airam neatlika nekas cits kā sakost zobus un piekrist.

Brauciens bija paredzēts svētdien - Airas vienīgajā brīvdienā. Rīts diem�ēl atausa miglains un pavēss, laika ziņas pēcpusdienā solīja lietu. Aira ieteica izbraukumu atlikt, bet to neviens negribēja dzirdēt, pat ne Megija, kura bija iekvēlojusies tādā pa�ā dedzībā kā pārējie. Tā nu Aira aizveda visus uz pilsētas centru, kur brīnumainā kārtā izdevās atrast stāvvietu ma�īnai turpat ielas malā, un viņi izkāpa un devās uz priek�u. Migla bija tik bieza, ka jau da�u jardu atstatumā vairs nevarēja saredzēt namus. Nonāku�i Pratstrītas un Laitstrītas stūrī un paraudzīju�ies Hārborpleisas virzienā, viņi nejaudāja saskatīt pat paviljonus; tie atgādināja blīvus, pelēkus plankumus. Vienīgais krāsas punktiņ� bija nule iedegusies zaļā gaisma. Un apkārt nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, saredzams bija vienīgi balonu pārdevējs, rēgaini materializējies ielu krustojuma pretējā pusē.

Un visu D�ūnijas uzmanību piesaistīja �ie baloni. Tie likās darināti no �ķidra metāla: sudrabaini un kupli, malās sakrunkoju�ies kā dīvāna spilventiņi. �Ai!� iesaucās D�ūnija, nostājās uz ietves malas un blenza ieplestām acīm. �Kas tie tādi?�

�Nu, baloni ta�u,� Aira atbildēja. Bet, kad mēģināja vest D�ūniju tālāk, viņa skatījās atpakaļ, snaikstīdama kaklu -tāpat kā Dorija, kas bija ieķērusies Airam otrā elkonī.

Viņ� saprata, kur tas āķis. Televīzija informēja D�ūniju par svarīgākajiem pasaules notikumiem, bet ne par tādiem sīkumiem kā Mylar baloni; tāpēc tie�i sīkumi viņu tik milzīgi pārsteidza. To ļoti labi varēja saprast. Ta�u tobrīd Airam it nemaz negribējās gādāt par D�ūnijas izpriecām. Viņam vispār negribējās atrasties �eit, tāpēc viņ� vilka māsas uz priek�u, apkārt pirmajam paviljonam. D�ūnija turējās viņam elkonī kā ar stangām. Dorija, kurai pēc pēdējās lēkmes bija daļēji paralizēta kreisā kāja, balstījās viņam uz otra delma, groteski klibodama, pret gurnu katrā solī sitās Huclera mēteļu kārba. Viņiem aiz muguras murmināja Megija, uzmundrinādama Airas tēvu, kam elpa kļuva arvien skaļāka un sēco�āka.

�Bet tādus balonus es nekad neesmu redzējusi!� D�ūnija teica. �No kāda materiāla tie taisīti? Kā to sauc?�

Nu viņi jau bija sasniegu�i promenādi ūdens malā, un atbildes vietā Aira uzsvērti pievērsās ainavai. �Vai tad tu nekāroji redzēt tie�i �o?� viņ� atgādināja māsai.

Tomēr ainavas vietā vīdēja blāvi, balti miglas blāķi, aiz viena miglas mākoņa neskaidri vīdēja izpriecu kuģītis, un Hārborpleisa bija tikai blīva, mēma dūmakas tume.

Izbraukums, protams, beidzās ar katastrofu. D�ūnija paziņoja, ka televīzijā viss izskatījies labāk, Airas tēvs gaudās, ka viņam esot sirdsklauves, un tad Dorija nezin kāpēc apvainojās un sāka raudāt, un viņu nācās vest mājās, pirms kāds vispār bija ieskatījies paviljonos. Tagad Aira vairs neatcerējās, kas bija aizvainojis Doriju, toties - tik spilgti, ka �is spilgtums aizēnoja pat saules spozmē zvērojo�o Texaco, - atcerējās sajūtu, kas bija viņu pārņēmusi, stāvot starp abām māsām. Viņ� juta, ka smok nost. Migla bija izveidojusi ap viņiem mazītiņu telpu, sutainu bezgaisa telpu, līdzīgu tām, kādās atrodas segtie peldbaseini. Tā apslāpēja jebkuras citas skaņas, atskaitot radinieku tuvās, nomāco�i pazīstamās balsis. �ī migla bija satinusi viņus visus kopā, ieslēgusi sevī, un māsu rokas vilka Airu lejup tā, kā slīkoņi ievelk dzelmē katru, kas meties viņiem palīgā. Un Aira domāja: Ak dievs, visu mū�u es sē�u slazdā pie �iem cilvēkiem un nekad nebū�u brīvs. Un �ai mirklī viņ� atskārta, ka ir neglābjams neveiksminieks -jau kop� tās dienas, kad pārņēmis tēva ateljē vadību.

Tad vai gan jābrīnās par to, ka viņ� tik jūtīgi uztvēra jebkuru iz�ķērdību? Viņ� bija atteicies no vienīgā nopietnā sapņa, ko jebkad lolojis. Lielāka iz�ķērdība nebija iedomājama.

�Lamonts!� iesaucās Megija.

Viņa raudzījās uz rotējo�u, dzeltenu signālspuldzi pie degvielas sūkņiem - tur bija piebraukusi avārijas dienesta ma�īna, kas mēdz atvest sabojāju�os spēkratus, ta�u patlaban nebija atvedusi neko. Nokaucot bremzēm, ma�īna apstājās, un motors apklusa. No kabīnes izlēca melnādains vīrietis d�insu jakā.

�Jā gan, tas ir viņ�,� apstiprināja misters Otiss, gausi sliedamies aug�ā no mūra.

Lamonts aizgāja ma�īnai aizmugurē un ņēmās kaut ko pētīt. Iespēra pa riepu, tad nāca atpakaļ uz kabīnes pusi. Viņ� nebija tik jauns, kā gaidījis Aira, - ne vairs puika, bet gan drukns barga izskata vīrietis ar violeti melnu ādas krāsu un smagu gaitu.

�Ei, sveiks!� misters Otiss uzsauca.

Lamonts apstājās un palūkojās uz viņu. �Tēvoci Daniel?�

�Kā tad svie�as, dēls?�

�Ko tu te dari?� Lamonts jautāja, nākdams tuvāk.

Kad viņ� sasniedza mūri, Megija un Aira piecēlās, bet Lamonts pat nepaskatījās uz viņu pusi. �Vai tad tu vēl neesi atgriezies pie tantes Dulutas?� Lamonts noprasīja.

�Lamont, man vajag tavu autiņu,� misters Otiss teica.

�Priek� kam?�

�Man liekas, manējam ir vaļīgs priek�ējais kreisais ritenis.�

�Kā? Un kur tas ir?�

�Uz Pirmās �osejas. �is izpalīdzīgais cilvēks mani atveda.�

Lamonts īsi uzmeta acis Airam.

�Mēs nejau�i braucām garām,� Aira paskaidroja.

"Hmm,� Lamonts nelaipni noņurdēja un pievērsās ievo< un "Tātad - ko tu teici? Tava ma�īna ir kaut kur uz �osejas..."

�To pamanīja, reku, �itā kundzīte,� misters Otiss sacīja, pamādams uz Megiju, kura veltīja Lamontam starojo�u, uzticības pilnu smaidu. Virs aug�lūpas viņai spīdēja �aura pepsikolas putu svītriņa; Airam gribējās viņu aizstāvēt.

�Nesnieg�u jums roku,� viņa teica Lamontam. �Esmu ap�ļakstījusies ar pepsikolu.�

Lamonts tikai vēroja viņu, saviebis lūpu kaktiņus lejup.

�Viņa izliecās pa logu un sauca - ritenis!� stāstīja misters Otiss. �Jums krīt nost priek�ējais ritenis!�

�Patiesībā tas bija izdomājums,� Megija paskaidroja Lamontam. �Es to izgudroju.�

�ēlīgais dievs!

�Ko, ko?� Lamonts noprasīja.

�Es blēdījos,� Megija dzīvespriecīgi paziņoja. �Mēs jau atzināmies jūsu tēvocim, bet, ziniet, bija diezgan grūti viņu pārliecināt.�

�Jūs gribat teikt, ka samelojāt viņam?� Lamonts vaicāja.

�Jā gan.�

Misters Otiss, bikli smaidīdams, pētīja savu kurpju purngalus.

�Nu, patiesībā...� iesāka Aira.

�Tas notika pēc tam, kad viņ� gandrīz apstājās mums deguna priek�ā,� iejaucās Megija. �Mēs bijām spiesti nobraukt no ceļa, un es tā pārskaitos, ka tad, kad mēs viņu panācām, pateicu par to riteni. Bet es nezināju, ka viņ� ir vecs! Ka viņ� ir bezpalīdzīgs!�

�Bezpalīdzīgs?� misters Otiss atkārtoja, un viņa smaids padzisa.

�Un turklāt tad izskatījās, ka tas ritenis tie�ām ir tāds jocīgs,� Megija stāstīja Lamontam. �Tāpēc mēs atvedām viņu �urp, uz Texaco.�

Aira uzelpoja, redzēdams, ka Lamonts neizskatās draudīgāks nekā iepriek�. Viņ� pat pilnīgi ignorēja Megiju un Airu. Pievērsās savam tēvocim un noprasīja: �Tu dzirdēji? Tu redzi? Tagad tu jau triec nost no ceļa citu cilvēku ma�īnas.�

�Lamont, es pateik�u tev patiesību,� misters Otiss sacīja. �Ja tā padomā, tad tagad man no tiesas rādās, ka tas ritenis jau vairākas dienas nebija riktīgs.�

�Vai es tev neteicu, lai tu met brauk�anai mieru? Vai mēs visi neesam to teiku�i? Vai Florensa lūg�us nelūdzās, lai tu atsakies no tiesībām? Nākamreiz tev varbūt nepaveiksies. Nākamreiz kāds jucis baltais ielaidīs tev lodi galvā.�

Likās, misters Otiss sarūk, klusu stāvēdams ar platmales mesto ēnu sejā.

�Ja tu būtu palicis mājās pie tantes Dulutas, tur, kur ir tava vieta, tad nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis,� Laments nerimās. �Nē, tev jādauzās pa lielo �oseju! Jānak�ņo, kur pagadās, kā tādam hipijam!�

�Man likās, es braucu ļoti piesardzīgi un uzmanīgi,� misters Otiss iebilda.

Aira nokrem�ļojās. �Tad par to riteni...� viņ� iesāka.

�Tev vienkār�i ir jāatgrie�as mājās un jāsalīgst miers,� Laments paziņoja misteram Otisam. �Beidz vilkt visu garumā, atvainojies tantei Dulutai un aizvāc to sarūsēju�o klaberkasti no ceļa, lai citi ļaudis var mierīgi braukt!�

�Es nevaru atvainoties! Es neesmu izdarījis neko tādu, par ko justos vainīgs,� misters Otiss teica.

�Kāda starpība? Atvainojies tāpat vien.�

�Paklau, es nevarēju to izdarīt; to viņa bija nosapņojusi. Saproti, Duluta redzēja sapni...�

�Tu dzīvo laulībā ar to sievieti kādus piecdesmit gadus,� Lamonts atcirta, �un pusi no tiem gadiem jūs abi esat par kaut ko ecēju�ies. Viņa nerunā ar tevi, vai tu nerunā ar viņu, vai viņa aiziet no mājas, vai tu aizej no mājas. Sasodīts, nudien, vienreiz jūs aiziesiet abi un atstāsiet to māju tuk�u! Daudzi atdotu nez ko, lai tiktu pie tādas mazas, jaukas mājiņas, bet ko darāt jūs? Pametat to tuk�u, tu blandies riņķi ar savu �eviju, un tante Duluta nak�ņo uz Florensas divāna, apgrūtinot visu viņas ģimeni.�

Mistera Otisa sejā pavīdēja atmiņu smaids. �Tas tiesa,� viņ� sacīja. �Toreiz biju nodomājis no viņas aiziet un viņa bija nodomājusi aiziet no manis."

�Kā tādi ka�ķīgi bērni,� Lamonts noteica.

�Bet, ņem vērā, es vismaz vēl esmu precējies!� misters Otiss aizrādīja. �Es vismaz vēl esmu precējies at�ķirībā no da�a laba cita, kuru varētu nosaukt vārdā!�

�Jā, bet paklausieties...� ierunājās Aira.

�Vēl sliktāki par bērniem,� Lamonts turpināja, it kā nebūtu dzirdējis. �Bērniem vismaz ir gana laika, bet jūs esat veci, dzīve iet uz galu. Drīz viens vai otrs noliksiet karoti, un palicējs zūdīsies: �Kāpēc es izturējos tik nejauki? Tas ta�u bija cilvēks, ar kuru kopā man pagājis viss mū�s, bet mēs aiz tīrās spītības palaidām viens otru vējā!� Tā jūs teiksiet.�

�Nu, pirmais dro�i vien nomir�u es,� misters Otiss sacīja, �tāpēc man par to nav jābēdā.�

�Es runāju nopietni, tēvoc.�

�Un es tāpat. Varbūt svarīgākais ir tie�i tas, ko tu palaid vējā; varbūt tā ir visa dzīves jēga, vai nav viens varens joks? Laid, lai iet! Laid, lai viss iet, kad es saku! Noturēt nevar tik un tā. Bet paskat, kas mums bija par labiem laikiem! Varbūt beigās es domā�u: �Mīļo stundiņ, kas mums bija par laikiem! Kas mēs bijām par vienu smuku, ontlīgu, mīlīgu pāri,� - �itā es teik�u. Būs vismaz par ko padomāt nabagmājā.�

Lamonts pacēla acis pret debesim.

Aira ieminējās: �Negribu iejaukties sarunā, bet vai par to riteni tagad viss ir skaidrs?�

Abi vīrie�i paskatījās uz viņu. �Ak jā,� misters Otiss pēdīgi atguvās. �Jūs jau laikam gribēsiet braukt prom.�

�Tikai tad, ja jūs skaidri zināt, ka viss ir kārtībā,� teica Megija.

�Viņam viss būs, kā vajag,� sacīja Lamonts. �Brauciet tik.�

�Jā, metiet mani ārā no galvas,� misters Otiss piebalsoja. �Pavadī�u jūs līdz autiņam.� Un viņ� sāka soļot abiem pa vidu. Lamonts palika stāvam ar riebuma pilnu izteiksmi sejā.

�Tas puika ir tik untumains,� misters Otiss sacīja Airam. �Nezinu, kāmī viņ� atsities.�

�Vai domājat, ka viņ� būs ar mieru jums palīdzēt?�

�Skaidra lieta! Viņ� tikai grib vispirms paērcēties un paklaigāt.�

Viņi nonāca pie dod�a, un misters Otiss uzstāja, ka atvērs durtiņas, lai Megija varētu iekāpt. Tas vilkās ilgāk nekā tad, ja viņa vērtu durvis pati; misteram Otisam bija jānostājas pareizajā vietā un kārtīgi jāatsperas, lai negrīļotos. Tikmēr viņ� teica Airam: �Un kādas viņam vispār tiesības kritizēt! �ķirtam vīram! Bet padomus dod kā lielais!�

Kad Megija apsēdās, viņ� aizvēra durvis ar vaļīgu, gaudenu būk�ķīti, un viņai nācās atvērt tās vēlreiz un kārtīgi aizcirst ciet. �Vīrietis, kur� lai�as prom, tiklīdz gadījusies pirmā mazā kļūmīte,� viņ� sacīja Airam. �Dzīvo viens pats, skābst kā rūgumpods, �ūst kā plūme. Vakaru pēc vakara viens pats kvern pie televizora un netaisās pie-cirst nevienai citai, jo baidās, ka tā izdaris viņam to pa�u, ko izdarījusi sieva.�

�Ai, ai,� lidzcietīgi noteica Megija, raudzīdamās uz viņu caur loga stiklu. �Uz to vienmēr ir tik bēdīgi skatīties.�

�Bet vai jūs domājat, ka viņ� to saprot?� misters Otiss noprasīja. �Ne uz to pusi.� Un sekoja Airam līdz �ofera durtiņām. �Viņ� domā, ka taisni �itā arī jādzīvo.�

�Tā, paklausieties,� Aira sacīja, apsēdies pie stūres. �Ja par ma�īnas atvilk�anu uz �ejieni būs kaut kas jāmaksā, tad dodiet man ziņu, saprotat?� Viņ� aizvēra durvis, izliecās pa logu un piemetināja: �Labāk iedo�u jums adresi.�

�Nekas tur nebūs jāmaksā,� misters Otiss atteica, �bet lielais paldies par tādu domu.� Viņ� mazliet pabīdīja platmali atpakaļ un pakasīja galvu. �Ziniet, man reiz bija suns. Tik gudra suņa man vairs nekad nav bijis. Besija. Viņai trakoti patika dzīties pakaļ gumijas bumbiņai. Es pasviedu, un viņa dzinās pakaļ. Bet, ja bumbiņa nokrita uz krēsla, tad Besija bāza purnu starp atzveltnes latiņām, smilkstēja un raudāja, un kvenkstēja, un viņai ne prātā nenāca apiet apkārt un tikt bumbiņai klāt no priek�as.�

�Hmm...� Aira novilka.

�Tas man atgādina Lamontu,� misters Otiss piebilda.

�Lamontu.�

�Lamonts reizēm ir sists ar aklumu.�

�Ak! Jā, Lamonts!� Aira noteica, atvieglots, ka atradis sakarību.

�Nu, negribu jūs aizkavēt,� misters Otiss paziņoja un sniedza Airam roku. Tā bija ļoti viegla un trausla, kā putna skelets. �Tagad brauciet uzmanīgi, dzirdat?� Viņ� pieliecās uz Megijas pusi. �Uzmanīgi!�

�Jūs tāpat,� Megija atbildēja. �Un es ceru, ka ar Dulutu viss nokārtosies.�

�0, noteikti, noteikti. Agrāk vai vēlāk.� Viņ� iesmējās, pakāpās atpakaļ, un Aira iedarbināja motoru. Kā namatēvs, kas pavada viesus, misters Otiss stāvēja un noraudzījās pakaļ, līdz ma�īna izbrauca uz ceļa; tad viņa atspulgs nozuda no Airas atpakaļskata spoguļa.

�Tā!� Megija noteica, iegrozīdamās sēdeklī ērtāk. �Nu, lūk.�

It kā visa �ī ekskursija būtu bijusi tikai tāda maza sastomī�anās garā stāstā, kuru viņa patlaban risina.

Aira ieslēdza radio, ta�u spēja sameklēt tikai vietējās ziņas - par labības cenām, par ugunsgrēku, kas izcēlies Kolumba bruņinieku ēkā. Viņ� izslēdza radio. Megija rakņājās pa somiņu. �Nu, pasaulīt, kur ir?� viņa murmināja.

�Ko tu meklē?�

�Saulesbrilles.�

�Uz paneļa.�

"Ā, jā.�

Viņa pasniedzās pēc brillēm un uzkabināja tās uz deguna gala. Tad pagrozīja galvu, it kā pārbaudīdama, vai brilles kam der. �Vai saules gaisma tev ne�ilbina acis?� viņa pēdīgi jautāja.

�Nē, nemaz.�

�Varbūt man sēsties pie stūres?�

�Nē, nē...�

�Es �odien vēl ne reizi neesmu tevi nomainījusi.�

�Nekas. Bet paldies, mīļā.�

�Tu vienkār�i pasaki, ja pārdomāsi,� Megija teica, atzvila sēdeklī un raudzījās garāmslīdo�ajā ainavā.

Aira atbalstīja elkoni uz loga malas. Un sāka svilpot kādu melodiju.

Megija saspringa un paskatījās uz viņu.

�Tu tagad domā, ka pie stūres es esmu tikai tāds au�īgs sievi�ķis,� viņa noteica.

�Mm?�

�Tu tagad prāto par to, cik stulbi rīkotos, ja palaistu mani pie stūres.�

Aira samirk�ķināja acis. Viņ� jau bija nospriedis, ka �is jautājums ir izsmelts. �Ak kungs, Megij,� viņ� sacīja, �kāpēc tu visu vienmēr uztver tik personiski?�

"Uztveru, un cauri,� viņa attrauca, ta�u bez aizkaitinājuma. it kā pa�as vārdi viņai neliktos interesanti, un atsaka petit ainavu.

Līdzko viņi atgriezās uz Pirmās �osejas, Aira palielināja ātrumu. Satiksme bija dzīvāka, ta�u arī straujāka. Fermu vietā parādījās rūpnieciskas teritorijas - nodilu�u riepu kalns, terasveidīga, stūraina izded�u bloku klints, vesels lauks, pilns ar piekabēm, kuras tiek uzmontētas uz kravas ma�īnu kastēm un pārvēr� tās par tūristu mītnēm. Aira gan nezināja, kā tās īsti sauc. Tas viņu kaitināja; viņam patika zināt lietu nosaukumus, zināt precīzu, pareizu apzīmējumu, kas raksturo priek�metu kopumā.

�Sprūsgama,� ierunājās Megija.

�Kā, lūdzu?�

Viņa bija pagriezusies sēdeklī un skatījās atpakaļ. �Sprūsgama! Tā sauc to vietu, kur jānogrie�as, lai tiktu pie Fionas! Mēs nupat pabraucām tai garām!�

�Ak, jā, Sprūsgama,� Aira atkārtoja. Nosaukums tie�ām skanēja pazīstami.

�Aira,� Megija teica.

�Mm?�

�Tas nav tik liels līkums.�

Aira uzmeta viņai acis. Megija bija sa�ņaugusi plaukstas, seju pavērsusi pret viņu, lūpas mazliet saraukusi, it kā gaidītu no Airas kādus noteiktus vārdus (tāpat kā senāk mēdza gaidīt pareizo atbildi no D�esija, pārbaudīdama, kā viņ� zina reizrēķinu).

�Vai tad ir?� viņa jautāja.

�Nē,� Aira atbildēja.

Megija to pārprata un jau ievilka elpu, lai sāktu pierādīt savu taisnību. Bet Aira sacija: �Ne, likums nav liels.�

�Kā - tu gribi teikt, ka aizvedīsi mani uz turieni?�

�Nu...� viņ� iesāka. �Nu, mēs jau tik un tā esam palaidu�i vējā lielāko dienas daļu, vai ne?� Ieslēdza pagrieziena rādītāju un sāka meklēt vietu, kur apgriezt ma�īnu.

�Paldies, Aira!� Megija noteica, pavirzījās uz viņa pusi tik tālu, cik ļāva dro�ības josta, un uzspieda gaisīgu skūpstu viņam zem auss.

Aira norūca: �Hmm,� - tomēr izklausījās ignāks, nekā jutās patiesībā.

Kādā malkas placī apgriezis ma�īnu, viņ� aizbrauca atpakaļ pa Pirmo �oseju un nogriezās pa kreisi uz Sprūs-gamas ceļa. Tagad viņi brauca pret sauli. Pār vējstiklu miglojās puteklī�u pilni gaismas stari. Megija uzstūma saulesbrilles augstāk uz deguna, un Aira nolaida saul-sargu.

Vai tur bija vainojama �ī dūmaka uz vējstikla, ka viņ� atkal atcerējās braucienu uz Hārborpleisu? Lai nu kā, nez kāda iemesla dēļ viņ� pēk�ņi atcerējās, kāpēc Dorija todien bija sākusi raudāt.

Stāvēdama ūdens malā, ietita miglā, viņa bija sajutusi nepiecie�amību atvērt savu ceļasomu un parādīt Airam tās saturu. Lidzi viņa bija paņēmusi apmēram to pa�u, ko citās reizēs. Tur, kā atcerējās Aira, bija parastās divas trīs komiksu grāmatiņas un dro�i vien kāds na�ķis viņai uz kārā zoba - varbūt saspaidīts kēkss, kam glazūra sabirusi celofānā, - un, protams, ar mākslīgiem briljantiem rotātā cepures lente, kas reiz piederējusi viņu mātei. Un visbeidzot pats lielākais dārgums: fanu �urnāls ar Elvisu Presliju uz vāka. Roka karalis, vēstīja uzraksts. Dorija dievināja Elvisu Presliju. Parasti Aira viņai izdabāja, pat pirka plakātus, kad vien gadījās kādam uzdurties, ta�u �ajā rītā viņ� juta plecos tik smagu nastu, ka vienkār�i aptrūkās pacietības. �Elviss,� laimigā balsi sacija Dorija, bet Aira atcirta: �Dieva dēļ, Dorij, vai tad tu nezini, ka tas zellis ir beigts un pagalam?�

Tad viņa mitējās smaidīt, acīs sariesās asaras, un Airam sa�ņaudzās sirds. Pēk�ņi viss Dorijā �ķita tik skumj� - slikti apgrieztie mati, sasprēgāju�ās lūpas, �aurā seja, tik neizskatīga, ta�u tik piemīlīga, ja vien kāds to ievērotu. Aira cie�i apskāva māsas kaulaino, �iko augumiņu un pār viņas galvu skatijās uz izpriecu kuģīti, kas peldēja miglā. Mastu gali bija izgaisu�i, tauvas un ķēdes izkusu�as, un sagrabēju�ais kuģis piepe�i izskatījās tie�i tik vecs, cik vecs bija patiesībā, ietinies miglas mākoņos, kurus varēja noturēt ari par laikazoba nedarbu. Un D�ūnija piespiedās viņam pie otriem sāniem, un Megija ar Semu vērīgi raudzījās �urp, gaidīdami, ka Aira pateiks, kas darāms tālāk. Un tad viņ� pēk�ņi atskārta, kas ir īstā iz�ķērdība; ak kungs, jā! Ne jau tas, ka viņam jāuztur �ie cilvēki, bet gan tas, ka viņ� nav pamanījis, cik ļoti tos mīl. Viņ� milēja pat savu dzīves nodeldēto, sakauto tēvu, pat atmiņas par savu nabaga māti, kura vienmēr bijusi tik skaista, nemaz neapzinādamās to, jo ikreiz, tuvodamās spogulim, aiz bikluma savilka lūpas greizi.

Ta�u tad �īs emocijas izdzisa (dro�i vien jau nākamajā mirkli, kad D�ūnija sāka lūgties, ka jābrauc prom) un Aira aizmirsa to, ko bija uzzinājis. Un, bez �aubām, aizmirstu vēlreiz, tāpat kā Dorija, nonākot mājās, bija aizmirsusi, ka Elviss Preslijs vairs nav Roka karalis.

..

Bija kāda dziesma, ko Megijai patika dziedāt kopā ar Airu, kad abi kaut kur brauca. Tā bija �Atkal cejā mēs� -nevis Villija Nelsona nodrillētais gabals, bet gan kaut kas līdzīgs blūzam no D�esija vecajām platēm, duno�s un trauksmains. Aira ducināja ritmu: �Bum-da-da, bum-da-da, bum-da-da, bum! Bum!� Megija dziedāja melodiju: �Klausies, māt, tici man, tevi lūdzu, un neraudi vairs.� Likās, telegrāfa stabi aizzib garām tie�i �ajā ritmā. Megija jutās kā brīva klejotāja. Atgāzusi galvu pret sēdekļa atzveltni, viņa �ūpoja taktī vienu pēdu.

Senāk, kad viņa bija braukusi uz �ejieni viena, ainava bija �ķitusi nemīlīga - ienaidnieka teritorija. Kaut kur �ajos me�os un akmeņainajās ganībās gūstā tika turēta viņas vienīgā mazmeita, un Megija (satuntuļojusies lakatos vai ietinusies anonīmā putekļu mētelī, vai pa pusei nozudusi zem D�ūnijas cirtainās, sarkanās parūkas) bija braukusi tā, it kā sprauktos kaut kur iek�ā. Tā, it kā lavītos, it kā vairītos. Viņa bija domājusi tikai par mazo, iztēlē neatlaidīgi kavēdamās pie viņas sejiņas: pie mo�as bērna sejiņas, apaļas kā mēnestiņ�; acis iepletās priekā ikreiz, kad istabā ienāca Megija, tuklās dūrītes savicinā-jās gaisā. Es nāku, Līroja! Neaizmirsti mani! Bet tad �ie braucieni vēl un vēlreiz bija izrādīju�ies tik neapmierino�i un beigu�ies ar pēdējo, briesmīgo reizi, kad Līroja bija pagriezusies ratiņos un iesaukusies: �Mamm-mamm?� - pūlēdamās saskatīt otro vecomāti, mazsvarīgāko vecomāti, viltus vecomāti; un Megija beidzot bija padevusies un kop� tā laika samierinājusies tikai ar retajiem, oficiālajiem apmeklējumiem kopā ar Airu. Bet pat tie drīz bija mitēju�ies. Līroja sāka izbalot un gaist, līdz kādu dienu nebija lielāka par figūriņu tālskata aplamajā galā - joprojām dārga, ta�u ļoti tālu prom.

Megija domāja par pērno vasaru, kad bija nomiris viņas vecais runcis Pūka. �ī prombūtne bija satriekusi Megiju tik dziļi, ka gandrīz pārvērtās klātbūtnē, - kaķa pūkainais ka�ociņ� neglaudās ap potītēm, kad viņa atvēra ledusskapja durvis, gultā neskanēja motorlaivas dūkoņai līdzīgā murrā�ana, kad viņa pamodās naktī. Muļķīgā kārtā tas lika Megijai atcerēties to laiku, kad bija aizgājusi Fiona ar Līroju, lai gan, protams, to nevarēja salīdzināt. Bet bija kaut kas vēl muļķīgāks: kādu mēnesi vēlāk, kad sākās aukstums, Megija izslēdza pagraba mitruma regulatoru, kā mēdza darīt ik gadu, un kā triecienu izjuta pat �o prombūtni. Viņa dziļi personiski sēroja par to, ka vairs neskan vienmērīgā, uzticamā dūkoņa, no kuras agrāk viegli trink�ķēja grīdas dēļi. Megija sāka prātot, kas gan viņai kai�. Vai atliku�o mū�u viņa pavadīs, vienādi sērojot par katru zaudējumu - par vedeklu, par bērnu, par kaķi, par ierīci, kas kaltē gaisu?

Vai tāda ir sajūta, kad pienācis vecums?

Tagad lauki bija misiņa tonī, tik skaisti kā bildīte kalendārā. Tiem nepiemita nekāds īpa�s zīmīgums. Varbūt palīdzēja tas, ka viņai blakus bija Aira - sabiedrotais. Bet varbūt agri vai vēlu pierimst pat vissmeldzīgākās sāpes.

�Bet es nebrauk�u viens pa to ceļu, kas tāls ir un vientuļ�,� viņa automātiski dziedāja, un Aira piebalsoja: �Bum-da-da, bum-da-da...�

Ja Fiona apprecēsies otrreiz, viņai, visticamāk, būs arī cita vīramāte. To Megija nebija apsvērusi. Viņa prātoja, vai Fionai ar �o sievieti būs sirsnīgas attiecības. Vai viņas pavadīs kopā katru brīvu brītiņu, tik tuvas kā sirdsdraudzenes?

�Un ja nu viņai piedzimst vēl viens bērns!� Megija ierunājās.

Aira pārtrauca savu bum-da-da, lai pajautātu: �Mm?�

�Es rūpējos par viņu visus tos deviņus mēne�us! Ko viņa iesāks bez manis?�

�Par ko tu runā?�

�Tak par Fionu! Ko tad tu domāji?�

�Nu, es ne�aubos, ka viņa kaut kā tiks galā,� Aira sacīja.

�Varbūt, bet varbūt ne,� Megija noteica. Un novērsās no viņa, lai atkal raudzītos uz laukiem. Tie �ķita nedabīgi gaisto�i. �Es vedu viņu uz dzemdību apmācībām,� Megija ierunājās atkal. �Es palīdzēju viņai vingrināties. Es biju viņas oficiālā dzemdību trenere.�

�Tad jau tagad viņa visu smalki zina,� Aira sacīja.

�Bet tas ir jāatkārto katras grūtniecības laikā,� Megija iebilda. �Sistemātiski.�

Viņa domāja par to, cik sistemātiski bija mudinājusi vingrināties Fionu, ko grūtniecība bija padarījusi kūtru un laisku, tā ka, ja nebūtu Megijas, visu pēdējo grūtniecības tre�daļu Fiona būtu pavadījusi uz dīvāna pie televizora. Megija mēdza mundri sasist plaukstas - �Tā!� -izslēdza �Mīlas laivas� atkārtojumu un atrāva vaļā aizkarus, ielai�ot dzīvojamās istabas krēslainajā gaisā saules gaismu, kas apmirdzēja rokmūzikas �urnālu un Fresca pudeļu jūkli. �Laiks vingrināt iegurņa muskuļus!� viņa iesaucās, un Fiona sarāvās un pacēla roku, lai pasargātu acis no gaismas.

�Iegurņa muskuļi, ap�ēliņ!� viņa novaidējās. �Vēdera slaistī�ana. Tas viss izklausās tik rupji.� Tomēr nopūzdamās pieslējās kājās. Pat grūtniecības laikā augums viņai bija kā pusaudzei - slaids un gandrīz stiegrains. Megijai tas atgādināja trūcīgi ģērbtās mei�as, ko viņa bija manījusi pludmalēs un kas �ķita piederam pie pilnīgi citas sugas nekā viņa pati. Apaļais vēders bija kā savrupa nasta, kā tāds sainis, kas rēgojās Fionai priek�ā. �Elpo�anas vingrinājumi, saki viens cilvēks!� Fiona niķojās, ar būk�ķi apsēzdamās uz grīdas. �Vai viņi domā, ka es vēl neesmu iemācījusies elpot?�

�Ak, mīlulīt, labāk priecājies, ka tādas nodarbības tiek piedāvātas,� Megija pamācīja. �Kad es gaidīju pirmo bērnu, tādus kursus nemaz nevarēja sameklēt un es biju pārbijusies līdz nāvei. Uz nodarbībām būtu gājusi ar lielāko prieku! Un pēc tam - atceros, kā ar D�esiju atstāju slimnīcu, domādama: �Paga. Vai man vienkār�i ļaus nest viņu prom? Es ta�u nenieka nezinu par zīdaiņiem! Man nav apliecības, kas dotu tādas tiesības. Mēs ar Airu esam tikai pa�darbnieki.� Iedomājies, jāmācās ir visādas nesvarīgas lietas - klavierspēle, ma�īnrakstī�ana. Tu gadiem ilgi vingrinies risināt vienādojumus, kuri, Dieva vārds, nekad tev nebūs vajadzīgi normālā dzīvē. Bet vecāku loma? Vai - laulība, ja tā padomā. Pirms tu drīksti vadīt automa�īnu, tev jāiziet valsts noteikts mācību kurss, bet auto vadī�ana nav nekas, pilnīgi nekas salīdzinājumā ar to, ko nozīmē dienu no dienas dzīvot kopā ar vīru un audzināt mazu cilvēciņu.�

Tā varbūt nebija sevi�ķi iedro�ino�a doma, jo Fiona noteica: ��ausmas!� - un paslēpa seju plaukstās.

�Tomēr man nav �aubu, ka tu lieliski tiksi galā,� Megija steig�us piebilda. �Un, protams, tev palīdzē�u es.�

�Ak �ausmas,� Fiona atkārtoja.

Aira nogriezās pa mazu sānceļu ar nosaukumu Gobu aleja - gar to stiepās divas nopluku�u vienstāva māju rindas, vairumam uz piebraucamā ceļa stāvēja pikaps, bet da�os pagalmos - greizs skārda treilers. Megija jautāja: �Kur� tagad modīsies naktī un aiznesīs viņai bērnu, kad pienāks zīdī�anas laiks?�

�Varētu cerēt, ka viņas vīrs,� Aira atbildēja. �Vai varbūt �oreiz viņa turēs bērnu savā istabā - tā, kā tev būtu vajadzējis likt viņai rīkoties pie mums.� Tad viņ� viegli nodrebināja plecus, it kā nokratīdams kaut ko nost, un noprasīja: �Kādu bērnu? Fionai vēl nav nekāda bērna; viņa nupat tikai taisās precēties, vismaz tā apgalvo tu. Nejauksim visu kopā.�

Bet viņreiz viss bija sajaukts kopā uz nebēdu; precoties ar D�esiju, Fiona bija jau otrajā mēnesī. Ta�u Megija nebūt nevēlējās atgādināt to Airam. Turklāt viņas domas tagad bija pievērsu�ās kam citam. Viņu bija pārņēmu�as negaidītas, smeldzīgi fiziskas atmiņas par to, kā viņa divos naktī nesusi Fionai barot zīdainiti Līroju - pūkainā, maigā galviņa līgojās uz Megijas pleca, mutīte kā putna knābītis meklēja viņas kakla bedrīti aiz peldmēteļa apkakles, un pēc tam - D�esija un Fionas guļamistabas smacīgais, pēc miega smar�ojo�ais siltums. �Ai,� Megija nevil�us izdvesa, un vēlreiz: �Ai!� Jo tur, misis Stakijas pagalmā (kas nu tas par pagalmu, tikai cieti nomīdīts zemes pleķis), stāvēja izstīdzējusi, maza meitenīte ar baltiem matiņiem, apgrieztiem precīzi līdz zoda līnijai. Viņa nupat bija aizmetusi pa gaisu dzeltenu frisbiju, kas vibrēdams lidoja pretim ma�īnai un ar būk�ķi atsitās pret motora pārsegu, kad Aira nogriezās uz piebraucamā ceļa.

�Tā ta�u nav...� Megija teica. �Vai tā ir...?�

�Tai jābūt Līrojai,� Aira sacīja.

�Nevar būt!�

Tomēr tai, protams, bija jābūt viņai. Nieka divās sekundēs Megija bija spiesta veikt milzīgu lēcienu laikā -no zīdainī�a pie sava pleca līdz �im neveiklajam bērnam. Tas radīja zināmas grūtības. Meitene nolaida rokas gar sāniem un blenza uz viņiem. Sarauktā piere izskatījās kā pārklātā ar tīklu. Viņa bija ģērbusies sārtā len�u krekliņā <n kaut kādu sarkanu traipu uz krūtīm, laikam ogu sulu vai limonādi, un platos �ortos, apdrukātos ar �ilbino�u Havaju rakstu. Sejiņa bija tik kalsna, ka �ķita trīsstū-raina, kaķa sejiņa, rokas un kājas kā tievi, balti stublāji.

�Varbūt tā ir kaimiņu meitene,� Megija teica Airam, ķerdamās pie pēdējā salmiņa.

Viņ� nepūlējās atbildēt.

Līdzko Aira izslēdza aizdedzi, Megija atvēra durvis un izkāpa ārā. �Līroja?� viņa sauca.

�Kas ir?�

�Vai tu esi Līroja?�

Bērns mirkli vilcinājās, it kā �aubītos, un tad pamāja ar galvu.

�Nu, re. Tad labdien!� Megija sacīja.

Līroja tikai stingi skatījās uz viņu. Aizdomas acīmredzot nebija izklīdu�as ne par naga melnumu.

Megija (jau pielāgodamās jaunajai situācijai) apsvēra, ka vispār �is ta�u ir viens no interesantākajiem bērna dzīves posmiem. Septiņarpus gadu - bērns ir pietiekami liels, lai sarunātos ar pieaugu�o, tomēr vēl arvien ir ar mieru �o pieaugu�o apbrīnot, ja vien tas rikojas gana veikli. Megija atturīgi apgāja ma�īnai apkārt un tuvojās meitenei, abās rokās turēdama somiņu, valdīdama vēlmi izplest rokas apkampienam. �Tu mani laikam neatceries,� viņa sacīja, apstājusies pienācīgā attālumā.

Līroja papurināja galvu.

�Bet, dārgumiņ, es esmu tava vecmāmiņa!�

�Tu?� Līroja teica. Megijai likās - mazā raugās uz viņu kā caur plīvuru.

�Tava otrā vecmāmiņa. Moranu vecmāmiņa.�

Kaut kas traks - no jauna jāiepazīstas ar savu pa�as miesu un asinīm! Un vēl trakāk, Megija nodomāja, ir tas, ka D�esijs būtu spiests rīkoties tie�i tāpat. Viņ� savu meitu nav redzējis - cik sen? Gandrīz vai kop� tā laika, kad abi ar Fionu iz�ķīrās - un Līrojai tad vēl nebija ne gadiņ�. Cik skumju, sa�ķeltu dzīvi viņi visi dzīvo!

�Es esmu tava vecmāmiņa no tēva puses,� viņa sacīja Līrojai, un Līroja noteica: �Ak tā.�

Tātad viņa vismaz zina, ka viņai ir tēvs.

�Un �is ir tavs vectētiņ�,� Megija paskaidroja.

Līroja pievērsa acis Airam. Profilā bija redzams, ka deguns viņai ir mazītiņ� un ļoti smails. Megija būtu varējusi viņu mīlēt jau tikai �ī deguntiņa dēļ vien.

Aira tagad bija izkāpis no ma�īnas, ta�u uzreiz nenāca pie Līrojas. Vispirms noņēma no motora pārsega frisbiju. Tad pār pagalmu devās pie viņām, pētīdams frisbiju un grozīdams to rokās, it kā vēl nekad nebūtu ko tādu redzējis. (Vai tas nav taisni viņa stilā? Atļauj Megijai mesties uz priek�u, bet pats vēsi paliek iepakaļ, tomēr ir skaidrs kā diena, ka pēdīgi viņ� atnāks un dalīsies sievas veikumā.) Tuvodamies Līrojai, viņ� viegli pameta lidojo�o �ķīvīti meitenei, un abas rociņas uz�āvās gaisā kā divi tievi taustekļi, lai to notvertu.

�Paldies,� Līroja teica.

Megija no�ēloja, ka pati nav iedomājusies par frisbiju.

�Tu mūs nemaz neatceries?� viņa jautāja Līrojai.

Viņa papurināja galvu.

�Bet kā tā! Tavai zinā�anai, es biju klāt, kad tu nāci pasaulē. Gaidīju slimnīcā, kad tu piedzimsi. Tu nodzīvoji pie mums pirmos astoņus vai deviņus mēne�us.�

�Tie�ām?�

�Tu neatceries, ka dzīvoji pie mums?�

�Kā viņa var atcerēties, Megij?� iejaucās Aira.

�Nu, var gan,� Megija attrauca, jo pati ļoti skaidri atcerējās savu necie�amo kleitu ar kņudīgo apkakli, kurā bija ģērbta zīdaiņa vecumā. Un turklāt varētu ta�u domāt, ka mīlestība un gādība būs atstājusi kādas pēdas, vai ne? �Vismaz Fiona būtu varējusi viņai pastāstīt.�

�Viņa man teica, ka mēs esot dzīvoju�as Baltimorā,� Līroja sacīja.

�Tas bija pie mums,� Megija apstiprināja. �Tavi vecāki dzīvoja pie mums - tava tēta bērnības istabā Baltimorā.�

�Ak tā.�

�Un tad jūs abas ar mammu aizbraucāt prom.�

Līroja ar basās pēdas malu paberzēja stilbu. Viņa stāvēja ļoti stalti, militāri stalti, radīdama iespaidu, ka uz vietas viņu notur vienīgi pienākuma apziņa.

�Pēc tam mēs apciemojām tevi dzim�anas dienās, vai atceries?�

�Nē-e."

�Tolaik viņa vēl bija pavisam maza, Megij,� teica Aira.

�Mēs atbraucām pirmajās trijās dzim�anas dienās,� Megija neatlaidās. (Da�reiz ir iespējams aizķert kādu atmiņu ainu un izritināt to kā no zila gaisa, ja vien izmanto pareizo āķīti.) �Ta�u savā otrajā dzim�anas dienā tu biji aizvesta uz Her�ija parku, tāpēc mēs tevi nesatikām.�

�Her�ija parkā es esmu bijusi se�as reizes,� Līroja sacīja. �Bet Mindija Branta - tikai divas.�

�Tre�ajā dzim�anas dienā mēs atvedām tev kaķēnu.�

Līroja pie�ķieba galvu. Mati pavēzējās uz vienu pusi -gai�i un zīdaini, vieglāki par gaisu. �Svītrainu kaķēnu,� viņa noteica.

�Pareizi!�

�Viss vienās svītrās, pat vēderiņ�.�

�Tu tomēr atceries!�

�Ak tad jūs man atvedāt to kaķēnu?�

�Jā, mēs,� Megija atbildēja.

Līroja skatījās te uz vienu, te uz otru. Sejā viņai vīdēja gai�i vasaras raibumi, it kā uzsmidzināti ar cukura bārstāmo, ko mēdz izmantot tortēm. Tas noteikti iedzimts no Stakijiem. Megijas ģimenē nevienam nebija vasaras raibumu, kur nu vēl Airas ģimenē, tur ta�u visiem bija indiāņu asiņu piejaukums. �Un kas notika tālāk?� Līroja jautāja.

�Kad - tālāk?�

�Kas notika ar kaķēnu! Jūs laikam paņēmāt to atpakaļ.�

�Ak, nē, mīlulīt, mēs to nepaņēmām atpakaļ. Vai, pareizāk sakot - paņēmām, bet tikai tāpēc, ka tev bija alerģija. Tu sāki �ķaudīt, un tev asaroja acis.�

�Un pēc tam?� Līroja vaicāja.

�Nu, tad es gribēju atkal braukt ciemos,� Megija sacīja, �bet tavs vectētiņ� teica, ka mums vairs nevajagot braukt. Es gribēju no visas sirds, bet tavs vectētiņ�...�

�Es jautāju, ko jūs pēc tam darījāt ar to kaķēnu,� Līroja paskaidroja.

�Ak tā. Ar kaķēnu. Mjā. Mēs to atdevām abām tava vectētiņa māsām, tavām... vectantēm, tā viņas laikam sauc; ak debess.�

�Un tas vēl ir pie viņām?�

�Nē, zini, to sabrauca ma�īna,� Megija atbildēja.

�Ak tā.�

�Viņ� nebija pieradis pie ma�īnām un nez kā izmuka ārā, kad durvis bija paliku�as vaļā.�

Līroja nekustīgi skatījās uz priek�u. Megija cerēja, ka nebūs viņu saskumdinājusi. �Tagad pastāsti - vai tava mamma ir mājās?�

�Mana mamma? Protams!�

�Varbūt mēs varētu viņu satikt?�

�Varbūt viņa ir aizņemta,� ieminējās Aira.

�Nē, viņa nav aizņemta,� Līroja noteica, pagriezās un devās uz mājas pusi. Megija nesaprata, iet viņai pakaļ vai ne. Viņa paraudzījās uz Airu. Aira stāvēja sakumpis, rokas sabāzis bik�u kabatās, tāpēc Megija sekoja viņa priek�zīmei un palika, kur bijusi.

�Mā!� Līroja sauca, kāpdama aug�up pa abiem lieveņa pakāpieniem. Balss bija sīco�a kā odam, un tas saskanēja ar �auro sejiņu. �Mā? Tu tur esi?� Viņa atvēra durvis. �Ei, mā!�

Te pēk�ņi pa durvīm izliecās Fiona, izstiepusi vienu roku, lai tās neaizkristu ciet. Viņa bija ģērbusies d�insu �ortos ar bārkstainiem galiem un T kreklā ar kaut kādu uzrakstu uz krūtīm. �Nevajag tā klaigāt,� Fiona sacīja. �ai mirklī viņa ieraudzīja Megiju un Airu un izslējās staltāk.

Megija devās uz priek�u, cie�i turēdama rokās somiņu. �Kā klājas, Fiona?� viņa ierunājās.

�Nu... labi,� Fiona atbildēja.

Un tad viņa paskatījās abiem pāri. Ak, �ai ziņā Megija nebija kļūdījusies. Fionas acis paslep�us aiz�āvās pār pagalmu un īsu mirklīti pakavējās pie ma�īnas. Viņa gribēja zināt, vai atbraucis arī D�esijs. Viņai vēl joprojām nebija vienalga.

Tad Fionas skatiens atgriezās pie Megijas.

�Ceru, ka mēs tevi netraucējam,� Megija teica.

�0, mm, nē...�

�Mēs braucām garām un nodomājām, ka derētu iegriezties un pārmīt kādu vārdiņu.�

Fiona pacēla brīvo roku un ar plaukstas virspusi atglauda no pieres matus - �is �ests atsedza delnas locītavas zīdaini balto iek�pusi un lika viņai izskatīties izklaidīgai, apjuku�ai. Mati vēl arvien bija diezgan gari, ta�u Fiona kaut kā bija panākusi, lai tie �ķiet kuplāki; tagad tie vairs neplandīja kā aizkars. Un viņa bija mazliet pieņēmusies svarā. Seja pie vaigu kauliem kļuvusi drusku platāka, kakla bedrīte seklāka, un, lai gan Fiona bija tikpat caurspīdīgi bāla kā alla�, viņa tomēr laikam bija sākusi lietot kosmētiku, jo Megija uz katra plaksta samanīja ēnu pusmēnesi - ro�ainās ēnas, kas pēdējā laikā bija tik iecienītas un pie�ķīra sievietēm tādu izskatu, itin kā viņas būtu pamatīgi saaukstēju�ās.

Megija uzkāpa pa kāpnītēm un nostājās blakus Līrojai, joprojām turēdama somiņu tādā tvērienā, kas pauda, ka viņa necer pat uz saroko�anos. Tagad viņa spēja izlasīt uzrakstu uz Fionas krekla: LAIMU ZIRNEKĻI - sazin ko tas nozīmēja. ��orīt dzirdēju tevi pa radio,� viņa pavēstīja.

�Pa radio,� atkārtoja Fiona, vēl arvien izklaidīga.

�Vidējos viļņos, Baltimorā.�

�Baltimorā,� Fiona sacīja.

Tikmēr Līroja bija palīdusi mātei zem rokas, nostājusies viņai cie�i blakus, pagriezusies ar seju pret Megiju un raudzījās aug�up uz viņu ar tādām pa�ām pārdabiski dzidri zilām acīm kā Fionai. �ī bērna'ārienē nebija ne zīmes no D�esija. Varētu ta�u gaidīt, ka būs iedzimusi vismaz acu un matu krāsa.

�Es teicu Airam - kāpēc gan neiegriezties ciemos,� Megija klāstīja. �Mēs tik un tā braucām uz �o pusi, uz Maksa Gila bērēm. Vai atceries Maksu Gilu? Manas draudzenes Serēnas vīru? Viņ� nomira no vē�a. la nu es teicu -kāpēc gan neiegriezties pie Fionas? Mēs jau tikai uz mirklīti...�

�Cik jocīgi jūs redzēt,� Fiona sacīja.

�Jocīgi?�

�Nē, bet... Nāciet iek�ā, kāpēc jūs stāvat ārā?�

�Ak, es zinu, tu noteikti esi aizņemta,� Megija ieminējās.

�Nē, es neesmu aizņemta. Nāciet iek�ā!�

Fiona pagriezās un iegāja pirmā. Viņai sekoja Līroja un tūdaļ arī Megija. Aira mazliet vilcinājās. Atskatījusies Megija ieraudzīja, ka viņ� notupies pagalmā, lai sasietu kurpes auklu, pār pieri krita matu �ķipsna. �Nāc nu, Aira!� viņa uzsauca.

Viņ� klusēdams piecēlās un paklausīja. Megijas aizkaitinājums pārvērtās kādās maigākās emocijās. Da�reiz Aira ir tik lempīgs kā bikls jaunulis, kas vēl nejūtas ērti cilvēkos, viņa nodomāja.

Ārdurvis vērās tie�i uz dzīvojamo istabu, kur saules stari, izsprauku�ies caur �alūzijām, svītrās krita pār zaļu, spurainu paklāju. Dīvāns, pārvilkts ar pabālēju�u mēbeļ-drānu tropiskos rakstos, bija kaud�u kaudzēm nokrauts ar tamborētiem spilventiņiem. Uz kafijas galdiņa atradās juceklīgas �urnālu un komiksu grēdas un zaļ� keramikas pelnutrauks airu laivas formā. �o pelnutrauku Megija atminējās no iepriek�ējiem apciemojumiem. Viņa atcerējās, kā neveiklos klusuma brī�os skatījusies uz to un prātojusi, vai tas turas uz ūdens, un, ja tā, tad jau lieliski noderētu par vannas rotaļlietu Līrojai. Tagad tas viss atausa atmiņā, acīmredzot gadiem ilgi gaidījis kādā slepenā atvilktnē viņas prātā.

�Sēdieties,� teica Fiona, sabu�inādama kādu spilvenu. Un, kad pa durvīm iek�ā nāca Aira, jautāja viņam: �Kā tad jums klājas?�

�Tīri cie�ami,� viņ� atbildēja.

Megija nolēma apsēsties uz dīvāna, cerēdama, ka tur sēdēs arī Līroja. Ta�u Līroja nometās uz paklāja, izstiepusi tievās kājeles sev priek�ā. Fiona izraudzījās atzveltnes krēslu, bet Aira palika stāvam. Viņ� apstaigāja istabu un apstājās pie bildes, kurā divi baseta kucēni tupēja cepuru kārbā. Ar pirksta galu viņ� novilka pār zeltīto ietvaru.

�Vai vēlaties ko atspirdzino�u?� Fiona jautāja.

Megija teica: �Nē, paldies.�

�Varbūt minerālūdeni.�

�Mums negribas dzert, goda vārds.�

�Es iedzertu minerālūdeni,� ierunājās Līroja.

�Tev es nejautāju,� attrauca Fiona.

Megija no�ēloja, ka nav atvedusi Līrojai nekādu dāvanu. �obrīd bija tik maz laika, lai nodibinātu draudzīgas attiecības; viņa steidzās un uztraucās. �Līroja,� viņa pārlieku mo�i ieteicās, �vai tev ļoti patīk spēlēties ar fris-biju?�

�Ne sevi�ķi,� Līroja sacīja savām basajām kājām.

�Ahā.�

�Es jau tikai mācos,� Līroja piebilda. �Vēl neprotu aizsviest to tur, kur gribu.�

�Jā, tas tie�ām ir diezgan sare�ģīti,� Megija piekrita.

Diem�ēl viņai pa�ai nebija nekādas pieredzes ar frisbi-jiem. Viņa cerīgi paskatījās uz Airu, ta�u tas bija piegājis pie kādas brūnas metāla ierīces, kas stāvēja stūri, - varbūt ventilatora vai sildītāja. Megija atkal pievērsās Līrojai. �Vai tumsā tas spīd?� viņa pēc īsas pauzes jautāja.

�Mm?�

�Kā, lūdzu,� viņai atgādināja Fiona.�

�Kā, lūdzu?�

�Vai tavs frisbijs tumsā spīd? Da�i, man liekas, spīd.�

��is nespīd,� Līroja atteica.

�0!� Megija iesaucās. �Tad varbūt mums derētu uzdāvināt tev tādu, kas spīd.�

Līroja to apsvēra un pēdīgi vaicāja: �Vai tad frisbiju var mētāt pa tumsu?�

�Labs jautājums,� Megija uzslavēja.

Viņa pagurusi atlaidās pret atzveltni, prātodama, par ko lai runā. Un atkal paraudzījās uz Airu. Viņ� tagad bija nolīcis pār ierīci, ārkārtīgi uzmanīgi pētīdams slēd�us.

Ak, nebija ta�u jēgas vairīties no tā mū�īgi. Megija piespieda sevi pasmaidīt. Pie�ķieba galvu un sacīja: �Fiona, mēs jutāmies tik pārsteigti, izdzirdot par taviem precību plāniem.�

�Par... ko?�

�Par precību plāniem.�

�Vai tas ir kāds joks?�

�Joks?� Megija pārvaicāja un sastomījās. �Vai tad tu netaisies precēties?�

�Man par to nekas nav zināms.�

�Bet es to dzirdēju pa radio!�

�Kāds tam sakars ar radio?� Fiona noprasīja. �Es vispār nesaprotu, par ko tu runā.�

�Pa WNTK raidstaciju,� Megija paskaidroja. �Tu piezvanīji uz turieni un teici...�

�Bet es klausos WXLR raidstaciju,� Fiona sacīja.

�Nē, �ī bija...�

�Labākais roks dienu un nakti. Britstaunas raidstacija.�

"�ī bija WNTK," Megija teica.

"Un tur paziņoja, ka es taisos precēties?�

�Tu pati to paziņoji. Tu piezvanīji un paziņoji, ka nākamajā sestdienā tev būs kāzas.�

�Tas nevar būt,� Fiona sacīja.

Istabā itin kā mainījās ritms.

Megija sajuta atvieglojuma vilni, bet tūdaļ pēc tam -svelo�u kaunu. Kā viņa varējusi būt tik pārliecināta? Nudien, kas viņai uznācis, ja viņa pat nebija �aubījusies, ka radio balss pieder Fionai? Un turklāt tā skanēja pa tik vāju uztvērēju, caur statikas sprak�ķiem; Megija ta�u apzinājās, ka nevar paļauties uz �iem mazajiem auto radioaparātiem, kuru skaņa ir tik draņķīga.

Viņa gatavojās uzklausīt Airas pamāco�o �es jau tev teicu�. Ta�u viņ� joprojām pētīja ierīci; tie�ām mīļi no viņa puses.

�Tad es laikam bū�u kļūdījusies,� Megija beidzot ierunājās.

�Tā jau gan,� Fiona teica.

�Precēties!� sacīja Līroja, uzjautrināta iespurcās un paņirbināja kāju pirkstus. Megija pamanīja, ka uz katra nadziņa ir sīks sarkanas lakas punktiņ�, nolobījies gandrīz pavisam.

�Un kur� tad bija tas laimīgais?� Fiona jautāja.

�To tu nepateici,� Megija atbildēja.

�Kā - es vienkār�i izgāju ēterā un paziņoju par savu saderinā�anos?�

�la bija programma, uz kuru zvana klausītāji,� Megija paskaidroja. Viņa runāja gausi, pārkārtodama domas. Tātad Fiona pēk�ņi vairs neprecas. Tātad vēl ir izredzes! Visu vēl var nokārtot! Un tomēr kādā neloģiskā veidā Megija joprojām ticēja, ka laulības patie�ām biju�as iecerētas, un brīnījās par Fionas nekonsekvenci. �Klausītājas zvanīja raidījuma vadītājam, lai diskutētu par savu laulības dzīvi,� viņa sacīja.

Fiona sarauca gai�ās uzacis, it kā apsvērdama iespēju, vai tomēr nav bijusi viena no �īm klausītājām.

Viņa bija tik izskatīga, un Līroja - tik burvīgi atskabar-gaina un neparasta; Megija juta, ka acis glu�i kā izslāpu�as dzer �o ainu. Sajūta kā tolaik, kad pa�as bērni vēl bija pavisam maziņi un kad katra kakla krociņa, katra bedrīte starp pirkstu kauliņiem varēja pavedināt viņu uz sapņo-jumiem. Skat, kā mirdz Fionas mati - kā lentes, kā gofrētas dāvanu lentes! Skat, cik burvīgas, mazītiņas zelta kniedites ir Līrojai ausu ļipiņās!

Ierunājās Aira, raudzīdamies uz ierīces re�ģi: �Vai �itais tie�ām dod kādu labumu?� Balss �ķita metāliski spalga.

�Cik man zināms, jā,� Fiona atbildēja.

�Un patērē diezgan maz elektrības?�

Viņa pacēla plaukstas. �Nav ne jausmas.�

�Kāda tam ir jauda?�

�Mamma to darbina ziemā, lai sildītu kājas,� Fiona atbildēja. �Patiesību sakot, es tam nekad neesmu pievērsusi uzmanību.�

Aira pieliecās, lai izlasītu, kas rakstīts uzlīmē ierīces aizmugurē.

Megija izmantoja �o temata maiņu un jautāja: �Fiona, un kā tad klājas tavai mātei?�

�Itin labi. Pa�laik viņa aizbraukusi iepirkties.�

�Brīni�ķīgi,� Megija noteica. Proti - brīni�ķīgi, ka viņai klājas labi. Tomēr brīni�ķīgi arī, ka viņas nav mājās. �Un tu labi izskaties. Mati tev tagad mazliet kuplāki, vai ne?�

�Tie ir sacirtoti,� Fiona paskaidroja. �Ar tādām īpa�ām lok�ķērēm; ja mati ir kupli, cilvēks izskatās tievāks.�

�Tievāks! Tev nemaz nav jābūt tievākai.�

�Ir gan, kā nu ne. �ovasar esmu pieņēmusies svarā par septiņām mārciņām.�

�Nu, nevar būt! Tas nav iespējams. Tu ta�u esi...�

Tieva kā skals, viņa bija gribējusi teikt; kā maikste. Ta�u sajauca abus vārdus kopā un pateica: �Tu ta�u esi tieva kā skalste!�

Fiona uzmeta viņai asu skatienu, un kāds tur brīnums; �is jaunvārds izklausijās aizvainojo�s. �Kauli un āda vien, es gribēju sacīt,� Megija izlaboja, valdīdama spurcienu. Tagad viņa atcerējās, cik trauslas biju�as attiecības ar vedeklu, cik ērciga un aizdomu pilna nereti �ķitusi Fiona. Megija sa�ņaudza plaukstas kopā un akurāti nolika pēdas vienu blakus otrai uz zaļā, spurainā paklāja.

Tātad Fiona tomēr neprecas.

�Kā klājas Deizijai?� Fiona jautāja.

�Pavisam labi.�

�Kādai Deizijai?� noprasīja Līroja.

�Deizijai Moranai,� Fiona attrauca bez pla�ākiem paskaidrojumiem un atkal pievērsās Megijai. �Tagad dro�i vien jau liela jaunkundze.�

�Deizija ir tava tante. Tava tēta jaunākā māsa,� Megija sacīja Līrojai. �Jā. Rīt viņa brauc uz koled�u,� viņa teica Fionai.

�Uz koled�u! Jā, galva viņai bija gai�a.�

�Nē jau... bet, tiesa gan, viņa ieguva pilnu stipendiju.� �Maziņā Deizija,� Fiona novilka. �Tu padomā!�

Aira beidzot bija izpētījis ierīci un tuvojās kafijas galdiņam. Uz komiksu kaudzes gulēja frisbijs; viņ� to paņēma un �iki nopētīja vēlreiz. Megija zag�us uzmeta viņam acis. Aira vēl arvien nebija sacījis: �Es jau tev teicu,� - tomēr Megijai �ķita, ka viņa mugura pau� kaut ko cildenu un atturīgu.

�Zini, es pati tā kā drusku mācos,� Fiona ieminējās.

�Ak tā? Un ko?�

�Studēju epilāciju.�

�0, tas ir brīni�ķīgi, Fiona!" Megija iesaucās.

Viņai gribējās atmest �o liekulīgo toni. Likās, tas pieder pavisam citai - kādai vecīgai, saldi vēlīgai matronai, kura vienā laidā visu apbrīno un skaļi izsaucas.

�Par maniem kursiem maksā frizētava, kur es mazgāju klientēm matus,� Fiona paskaidroja. �Tur vajadzīga licencēta darbiniece. Man sola, ka es varē�ot pelnit kaudzēm naudas.�

�Tas ir brīni�ķīgi!� Megija teica. �Tad tu varbūt varēsi nopirkt sev māju.�

Un tikt vaļā no tās viltus vecāsmātes, viņa domās piemetināja. Bet Fiona veltīja viņai neizpratnes pilnu skatienu.

Ierunājās Līroja: �Mā, parādi viņiem savu prakses komplektu.�

�Jā, parādi gan,� sacīja Megija.

�Ak, jums nemaz nebūs interesanti,� Fiona tielējās.

�Būs gan. Vai ne, Aira?�

�Mm? Nu, protams,� Aira attrauca. Viņ� domīgi grozīja frisbiju, turēdams to līmeniski kā tējas paplāti.

�Tad pagaidiet mirklīti,� Fiona noteica, piecēlās un izgāja no istabas. Sandales klusu aizplauk�ķēja pa gaiteņa grīdas dēļiem.

�Frizētavas logā iekarinās tādu uzrakstu,� Līroja sacīja Megijai. �Profesionāli izstrādātu, ar mammas vārdu.�

�Tas tik būs kaut kas!�

�Mamma saka, tā ir īsta zinātne. To var iemācīties tikai no īstiem lietpratējiem.�

Līrojas sejiņā bija pa�apzinīga, triumfējo�a izteiksme. Megija apvaldīja vēlē�anos pasniegties lejup un pieglaust plaukstu meitenes stūrainajam, kaulainajam ce-lītim.

Atgriezās Fiona, nesdama taisnstūrainu, dzeltenu sūkli un īsu metāla stienīti, apmēram tik lielu kā lodī�u pildspalva. �Sākumā mēs vingrināmies ar neīstiem instrumentiem,� viņa paskaidroja un apsēdās uz dīvāna līdzās Megijai. �Mums jāpanāk, lai leņķis ir pareizs, pilnīgi precīzs.�

Nolikusi sūkli sev uz ceļgaliem, viņa satvēra pirkstos stienīti. Megija ieraudzīja, ka tam galā ir adata. Nez kāda iemesla dēļ viņai alla� bija licies, ka par epilāciju... nu, nerunā sabiedrībā, bet Fiona izturējās tik lieti�ķi un prasmīgi, notēmēdama uz vienu no sūkļa porām un pieskardamās tai ar adatu precīzā slīpumā; uz Megiju tas gribot negribot atstāja iespaidu. Viņa aptvēra, ka tāda nodarbo�anās prasa lielu tehnisku veiklību - varbūt tādu pa�u kā zobu higiēnista darbs. Fiona stāstīja: �Tagad ieejam folikulā, tā, mierīgi, mierīgi...� - tad noteica: �Vai!� - un mazliet pacēla plaukstas pamatni. �Ja es pa�laik strādātu ar īstu klienti, tad nupat būtu pieskārusies viņas acij,� viņa paskaidroja. �Atvainojiet, kundze,� viņa sacīja sūklim. �Negribēju izsmērēt jums skropstu tu�u.� Uz sūkļa virsmas vīdēja melni, vietām izbalēju�i burti: STEIBLERA TUM�AIS ALUS. NO KALNU AVOTA ŪDENS.

Tagad Aira stāvēja viņām līdzās, pirkstos �ūpodams frisbiju. �Vai sūkļus izsniedz kursos?� viņ� jautāja.

�Jā, tas ietilpst mācību maksā,� Fiona atbildēja.

�Viņi tos dro�i vien dabū par brīvu,� Aira prātoja. �No Steiblera. Interesanti.�

�No Steiblera? Lai nu kā, vispirms mēs vingrināmies ar �iem un vēlāk ar īstajiem instrumentiem. Mēs, mācekles, taisām epilāciju cita citai: izravējam uzacis, Ūsiņas un tamlīdzīgi. Mana partnere Hilarija grib, lai es apstrādāju viņai bikini līniju.�

Mirkli to apdomājis, Aira steig�us atkāpās.

�Zini, modernajiem peldkostīmiem ir tik augsts stilbu izgriezums, ka atsedz visu,� Fiona teica Megijai.

�Jā, tas jau ir par traku!� Megija iesaucās. �Es iztik�u ar savu veco peldkostīmu, līdz mode mainīsies.�

Aira nokrem�ļojās un jautāja: �Līroja, kā tu domā: varbūt pamētāsim frisbiju?�

Līroja pacēla uz viņu acis.

�Es varētu tev parādīt, kā panākt, lai tas lido turp, kur tu gribi,� Aira piemetināja.

Līroja svārstījās tik ilgi, ka Megijai kļuva Airas �ēl, tomēr pēdīgi noteica: �Nu, labi,� - un piecēlās no grīdas. �Pastāsti par profesionāli izstrādāto uzrakstu,� viņa piekodināja Fionai. Tad sekoja Airam ārā no istabas. Durvis no�īkstēja kā ermoņikas un tad aizcirtās.

Tā.

Kop� tā briesmīgā rīta Megija pirmo reizi bija palikusi divatā ar Fionu. �obrīd viņām netraucēja ne Airas ietekme, ne misis Stakijas naidīgā, aizdomu pilnā klātbūtne. Megija pievirzījās Fionai tuvāk uz dīvāna. Sa�ņaudza rokas; gatavodamās intīmai sarunai, pagrieza ceļgalus Fionas virzienā.

�Tur būs rakstīts FIONA MORANA,� Fiona patlaban klāstīja. �SERTIFICĒTA EPILATORE. BEZ SĀPĒM LIKVIDĒ LIEKOS MATIŅUS.�

�To nu es tie�ām ilgojos ieraudzīt,� Megija apliecināja.

Viņa domāja par uzvārdu: Morana. Ja Fiona patiesi ienīstu D�esiju, vai tad visus �os gadus būtu paturējusi viņa uzvārdu?

�Pa radio tu teici, ka precies, lai iegūtu dro�ību,� viņa sacīja.

�Megij, es tev zvēru, ka klausos raidstaciju...�

�WXLR,� Megija pabeidza viņas vietā. �Jā, zinu. Bet es biju ieņēmusi galvā, ka tā esi tu, tāpēc...�

Viņa noraudzījās, kā Fiona ieliek sūkli un adatu laivai līdzīgajā pelnutraukā.

�Lai nu kā,� Megija sacīja. �Tā, kas tur zvanīja, teica, ka pirmo reizi esot apprecējusies aiz mīlestības un nekas labs tur neesot iznācis. Tāpēc �oreiz viņa meklē�ot tikai dro�ību.�

�Kāda zoss!� Fiona noteica. �Ja jau viņai tik draņķīgi veicies laulībā ar �ali, kuru viņa mīlējusi, tad kā gan būs bez mīlestības?"

�Tie�i manas domas,� Megija noteica. �Ak, Fiona, kā es priecājos, ka tā nebiji tu!�

�Sasodīts, man pat nav pastāvīga drauga!� Fiona sacīja.

�Nav?�

Tomēr �is teikums modināja Megijā ba�as. �Vai tas nozīmē... ka tev ir kāds nepastāvīgs?�

�Es tikpat kā nekur neeju,� Fiona teica.

�Ak tā! Re, cik �ēl,� Megija sacīja, savilkusi līdzcietīgu seju.

�Bija viens - Marks Derbijs. Satikos ar viņu mēne�us trīs, bet tad mēs sastrīdējāmies. Tāpēc ka biju aizņēmusies viņa ma�īnu un iebuktēju to. Patiesībā tā nemaz nebija mana vaina. Taisījos nogriezties pa kreisi, bet no aizmugures mani panāca tādi pusaugu puikas un apdzina no kreisās puses, tāpēc es, protams, sadūros ar viņiem. Un �iem pietika nekaunības apgalvot, ka vainīga esot es, jo ieslēgusi labo, nevis kreiso pagriezienu.�

�Nav nemaz vērts satikties ar vīrieti, kur� pārskai�as par kaut ko tādu," Megija teica.

�Es viņam paskaidroju: �Man bija ieslēgts kreisais pagrieziens. Vai tu domā, ka es neat�ķiru kreiso pusi no labās?��

�Skaidrs, ka tu at�ķir,� Megija mierināja. Pacēla kreiso roku un izmēģinājuma labad nospieda iedomātu pagrieziena signālu. �Jā, kreisais ir uz leju un labais... vai varbūt da�ādu modeļu ma�īnām tas ir da�ādi.�

�Tas ir pilnīgi vienādi,� Fiona teica. �Vismaz tā man liekas.�

�Tad varbūt tu biji ieslēgusi logu tīrītājus,� Megija ieminējās. �Man vairākkārt ir gadījies pagrieziena vietā ieslēgt logu tīrītājus.�

Fiona mirkli prātoja. �Nevar būt, jo kaut kas iedegās. Citādi ta�u viņi neteiktu, kas es biju ieslēgusi labo pagriezienu.�

�Reiz es biju aizdomājusies, gribēju ieslēgt pagriezienu, bet patiesībā pārslēdzu ātrumus,� Megija sacīja un sāka smieties. �Braucot ar kādām se�desmit jūdzēm stundā, ieslēdzu atpakaļgaitu! Ak kungs!� Atceroties sarunas tematu, lūpu kaktiņi viņai nosliga lejup. �Jā, zini, manuprāt, bez tāda vīrie�a tev būs labāk.�

�Bez kāda vīrie�a? Ā, bez Marka. Nu jā, mēs jau neesam iemīlēju�ies vai tamlīdzīgi. Es devos ar viņu izklaidēties tikai tāpēc, ka viņ� mani uzaicināja. Turklāt mana mamma draudzējas ar viņa mammu. Viņam ir burvīga māte ar tik labsirdīgu seju. Viņa mazliet stostās. Man vienmēr �ķiet, ka stostī�anās liecina par patiesām jūtām, vai ne?�

�N-nu jā, p-protams,� Megija piekrita.

Fionai vajadzēja mirkli, lai saprastu. Tad viņa iesmējās. �Ak, tie tavi jociņi!� viņa sacīja, paplik�ķinādama Megijai pa roku. �Tie man bija piemirsu�ies.�

�Un tas ir viss?� Megija jautāja.

�Kas - viss?�

�Tas... ar Marku Derbiju. Ja nu viņ� uzaicina tevi atkal?�

�Nekādā gadījumā,� Fiona noteica. �Viņ� ar savu dārgo subaru! Es vairs neparko nebrauk�u viņam līdzi.�

�Tas būs ļoti gudri darīts,� Megija uzslavēja.

�Sasodīts! Tad jau man jābūt galīgi juku�ai.�

"Viņ� ir jucis, ja nav pratis tevi novērtēt,� Megija sacīja.

�Paklau, varbūt iedzersim alu?� Fiona ieminējās.

�0, ar lielāko prieku!�

Fiona pietrūkās kājās, saraustīja �ortus zemāk un izgāja no istabas. Megija ērtāk atzvila dīvānā un ieklausījās skaņās, kas ieplūda pa logu, - garām aiz�āvās kāda automa�īna, iesmējās Līroja. Megija prātoja: ja �ī māja piederētu viņai, tad viņa izmestu ārā visas liekās graba�as. Kafijas galdiņa virsma nemaz nebija saredzama, un divāna spilventiņu kaudze neērti spiedās viņai krustos.

�Mums ir tikai vieglais budveizers - vai derēs?� atgriezusies jautāja Fiona. Rokās viņai bija divas alus skārde-nes un turza ar kartupeļu �ipsiem.

�Derēs lieliski; es patlaban ievēroju diētu,� Megija atbildēja.

Paņēmusi vienu skārdeni, viņa to atvēra, Fiona apsēdās viņai blakus uz dīvāna. �Man vajadzētu ievērot diētu,� Fiona sacīja un atplēsa celofāna turzas maliņu. �Mana lielākā vājība ir visādas uzkodas.�

�Ak, manējā tāpat,� Megija teica un iedzēra malciņu alus. Tas bija spirdzino�s un rūgts un izraisīja veselu atmiņu gūzmu, tāpat kā atmiņas mēdz modināt kāds noteikts parfīms. Cik sen viņa vairs nav dzērusi alu? Iespējams, kop� tiem laikiem, kad Līroja vēl bija zīdainītis. Tolaik (Megija atcerējās, ar rokas mājienu atteikdamās no kartupeļu �ipsiem) viņa reizēm bija izdzērusi pat divas vai trīs skārdenes dienā, sastādīdama kompāniju Fionai, jo, kā abas bija dzirdēju�as, alus nākot par labu mātes piena daudzumam. Tagad par to varbūt rauktu pieri, bet toreiz viņas bija jutu�ās apzinīgas un krietnas, sūkdamas Miller High Life alu, kamēr mazulīte miegaini zīda. Fiona mēdza apgalvot, ka jūtot, kā alus taisnā ceļā ieplūst krūtīs. Abas ar Megiju sāka malkot alu, līdzko Megija pārnāca no darba, - jau agrā pēcpusdienā. Viņām omulīgi sē�ot divatā, raisījās siltas un sirsnīgas sarunas. Kad pienāca laiks gatavot vakariņas, Megija jutās - nē, ne jau apskurbusi, bet gan optimisma pilna un vēlāk, pie galda, varbūt bija mazliet runīgāka nekā parasti. Tomēr pārējie to nemaz nemanīja. Varbūt vienīgi Deizija. �Nē, nudien, mamm!� Deizija mēdza viņu pārtraukt. Bet tā jau viņa teica vienmēr.

Un tā, starp citu, teica arī Megijas māte. �Nē, nudien, Megij!� Reiz viņa bija iegriezusies vēlā pēcpusdienā un pieķērusi Megiju ar alus skārdeni zvilnam uz dīvāna; viņai blakus sēdēja Fiona un dziedāja mazulītei �Putekļus vējā�. �Kā tu esi varējusi pieļaut tādu prastību?� misis Deilija bija noprasījusi, un Megija, paskatījusies apkārt, bija nobrīnījusies arī pati. Izmētātie lētie bulvāru �urnāli, saņurcītie, slapjie autiņi, vedekla, kas dzivo �ai pa�ā mājā, - tas viss tie�ām izskatījās prasti. Kā gan tas noticis?

�Interesanti, vai Klodīna un Piters beigās apprecējās,� Megija ierunājās un iedzēra vēl malku alus.

�Klodīna? Piters?� Fiona atkārtoja.

�Tajā ziepju operā, ko mēs mēdzām skatīties. Atceries? Viņa māsa Nata�a centās abus iz�ķirt.�

�Ak kungs, Nata�a! Tā gan bija viena neganta dāma,� Fiona teica un pagrābās krietnu sauju �ipsu.

�Abi nupat bija saderināju�ies, kad tu no mums aizgāji,� Megija teica. �Taisījās rīkot lielas svinības, bet tad to uzzināja Nata�a - atceries?�

�Viņa atgādināja vienu meiteni, kuru es pamatskolā nevarēju ciest,� Fiona sacīja.

�Un tad tu no mums aizgāji.�

�Vispār, ja jau tu to piemini, - viņai galu galā tomēr nebūs izdevies abus iz�ķirt, jo pāris gadu vēlāk viņiem bija bērns, ko nolaupīja jukusi stjuarte.�

�Sākumā es nespēju noticēt, ka tu esi aizgājusi pavisam,� Megija teica. �Mēne�iem ilgi es nācu mājās no darba, ieslēdzu televizoru un skatījos, kas notiek ar Klo-dinu un Pīteru, lai varētu izstāstīt visu tev, kad tu atgriezīsies.�

�Nu jā,� Fiona sacīja un nolika skārdeni uz galdiņa.

�Muļķīgi, vai ne? Lai kurp tu būtu aizgājusi, tev tur tuvumā noteikti bija televizors. Tu jau nebiji pametusi civilizāciju. Bet es nezinu; varbūt man vienkār�i negribējās pazaudēt seriāla pavedienu, lai tad, kad tu atgriezīsies, mēs varētu visu turpināt tāpat kā agrāk. Es biju dro�a, ka tu atgriezīsies.�

�Nu, lai tur vai kā. Pagātne ir pagātne,� Fiona noteica.

�Nav vis! Tā jau mēdz sacīt, tomēr pagātne nekad nav tikai pagātne; ne glu�i. Fiona, mēs pa�laik runājam par laulību. Jūs abi bijāt ieguldīju�i tajā tik daudz; tajā bija ieguldīti tik milzīgi pūliņi. Un tad vienā jaukā dienā jūs sastrīdējāties bez kāda iemesla, nebūt ne nopietnāk kā citās reizēs, un tu aizgāji. Tik vienkār�i! Paraustīji plecus un aizgāji, pamezdama visu! Kā tas bija iespējams?�

�Bija, un viss!� Fiona noskaldīja. �Ārprāts! Vai mums tas atkal jāmaļ cauri?� Paņēmusi skārdeni, viņa atgāza galvu un dzēra. Megija ievēroja, ka viņai katrā pirkstā ir pa gredzenam - da�i vienkār�i sudraba riņķī�i, da�i ar tirkīziem. Tas bija kas jauns. Bet nagi arī tagad nolakoti pērjaini sārti; tā vienmēr bijusi Fionas iecienītā krāsa, un Megija alla� atcerējās viņu, līdzko kaut kur pamanīja �ādi lakotus nagus.

Megija domīgi grozīja savu skārdeni rokās, zag�us �ķielēdama uz Fionu.

�Diez, kur palikusi Līroja,� Fiona ierunājās.

Atkal izvairība. Bija ta�u pilnīgi skaidrs, kur palikusi Līroja; tepat aiz loga vien ir. �Iegriez stiprāk!� teica Aira, un Līroja iesaucās: �Piesargies, nu nāk baigi asais!�

�Pa radio tu teici, ka pirmo reizi esi apprecējusies aiz īstas, patiesas mīlestības,� Megija sacīja.

�Paklausies, cik rei�u...�

�Jā, jā,� Megija steig�us noteica, �tā nebiji tu; es saprotu. Un tomēr - kaut kas tās meitenes vārdos pa radio... Sajūta bija tāda, ka viņa runā ne tikai par sevi vien. Bet gan izsakās par to, kas notiek ar visu pasauli. �Nākamajā sestdienā es precē�os, lai iegūtu dro�ību,� viņa teica, un man pēk�ņi radās sajūta, ka pasaule �ūst vai vīst, vai tamlīdzīgi, sarūk, sa�aurinās un sa�okurojas. Es negaidot jutos tik - nu, nezinu - bezcerīga. Fiona, varbūt man nevajadzētu to pieminēt, bet pērnajā pavasarī D�esijs atveda vakariņās kādu jaunu sievieti, ar kuru bija iepazinies, - ak, viņa nebija svarīga! Itin nemaz! - un es klusībā nodomāju: jā, viņa dro�i vien ir laba un jauka, bet viņa nav īstā. Viņa ir otr�ķirīga, es nodomāju. Mēs te tikai knapināmies. Ak, kāpēc visi samierinās ar mazumiņu? - lūk, ko es domāju. Un tāpat es jūtos par �o, kā tur viņu sauca, par Marku Derbiju. Kāpēc satikties ar kādu tikai tamdēļ, ka viņ� tevi uzaicina, ja jūs ar D�esiju tik ļoti mīlat viens otru?�

�To tu sauc par mīlestību? Kad viņ� bez vārda runas paraksta advokāta papīrus un nosūta tos atpakaļ, pat nemēģinājis iebilst!� Fiona iesaucās. �Kad viņ� divus, trīs vai pat �etrus mēne�us vilcinās ar alimentiem un tad atsūta �eku bez vēstules, bez zīmītes, pat bez pilna vārda uz aploksnes, uz�ņāpis tikai �E Moranai�!�

�Tas jau notiek vienīgi aiz lepnības, Fiona. Jūs abi esat pārlieku...�

�Kad savu meitu viņ� nav redzējis ne acīs kop� viņas piektās dzim�anas dienas? Pamēģini izskaidrot to bērnam! �Ak, Līroj, mīlulīt, viņ� jau tikai ir lepns...��

�Kop� piektās dzim�anas dienas?� Megija atkārtoja.

�Un viņa nebeidz brīnīties, kāpēc visiem citiem bērniem ir tēvi. Pat tiem, kuru vecāki �ķīru�ies, - pat tie vismaz nedēļas nogalēs satiekas ar tēvu.�

�D�esijs apciemoja viņu piektajā dzim�anas dienā?� Megija jautāja.

�Nē, nu tu paskaties! Viņ� pat nav papūlējies pateikt to tev!�

�Un - viņ� vienkār�i ieradās? Vai kā?�

�Viņ� uzradās kā no zila gaisa, ma�īna līdz aug�ai piekrāmēta ar neiedomājami nepiemērotām dāvanām,� Fiona stāstīja. �Spēļu dzīvnieciņi un lelles, rotaļu lācis, tik liels, ka viņ� bija piesprādzējis to priek�ējā sēdeklī kā dzīvu cilvēku, jo pa aizmugures durvīm to nevarēja iestūķēt iek�ā. Tas bija daudz par lielu, lai bērns varētu to samīļot, turklāt Līroja to nemaz nebūtu gribējusi. Viņa nav pieglaudīga. Viņa drīzāk ir sportiska. Viņam būtu vajadzējis atvest sporta piederumus; viņam būtu vajadzējis...�

�Bet, Fiona, kā viņ� varēja to zināt?� Megija jautāja. Viņa juta, kā iesmeldzās sirds; viņa bēdājās par dēlu, kas atvedis veselu ma�īnu aplami izraudzītu dāvanu, par kurām dro�i vien iztērējis beidzamo grasi, jo, dieva vārds, turīgs viņ� vis nebija. �Viņ� jau tikai bija centies. Viņ� ta�u nezināja.�

�Skaidrs, ka nezināja! Viņam nebija ne mazākās jausmas; pēdējo reizi viņ� atbrauca, kad Līroja vēl bija zīdai-nītis. Un tagad ņem un ierodas ar lelli, kas māk dzert no krūzītes un slapināties, un bļaut �mamma�, bet, ieraudzījis Līroju ar d�insiem kājās, paliek kā zemē iemiets un priecīgs vis neizskatās. Un prasa: �Kas tad tā tāda? Bet viņa ir tik...� Pirms tam man nācās skriet uz kaimiņiem un atvest Līroju, un pa ceļam saglaust viņai matus. Pa ceļam es viņai teicu: �Sabāz kreklu biksēs, mīlulīt! �e, iedo�u tev savu matsprādzi,� - un Līroja stāvēja pavisam mierīgi, lai gan parasti nemēdz tā darīt, tici man. Es saspraudu viņai matus un sacīju: �Pakāpies atpakaļ, lai varu tevi nopētīt,� - un viņa pakāpās atpakaļ, aplaizīja lūpas un jautāja: �Vai es izskatos labi? Vai varbūt ne?� Un es teicu: �Ak, mīlulīt, tu esi skaista,� - un tad viņa ieiet mājā, un D�esijs saka: �Bet viņa ir tik...��

�Viņ� tikai bija pārsteigts, ka Līroja tā izaugusi, tas arī viss,� Megija piezīmēja.

�Man pilnīgi nāca raudiens viņas dēļ,� Fiona noteica.

�Jā,� Megija saudzīgi sacīja. �o sajūtu viņa pazina.

��Kāda viņa ir, D�esij?� es noprasīju,� Fiona turpināja. ��Kāda viņa ir? Kā tu drīksti te iegāzties un paziņot man, ka viņa ir tāda vai �itāda, ja pēdējo �eku esi atsūtījis mums decembrī? Un tu nevis sūti naudu, bet gan notriec to par �ādiem krāmiem, �ādām graba�ām,� es teicu, �par �itādu pretīgu leļļu zīdaini, ja vienigā lelle, ar kuru viņa spēlētos, ir kareivis D�o!��

�Ak, Fiona,� Megija izdvesa.

�Un ko tad viņ� bija gaidījis?�

�Ak, kāpēc ar jums abiem vienmēr notiek tā? Viņ� tevi mīl, Fiona! Viņ� mīl jūs abas. Tikai nekādi neprot to izrādīt. Ja tu zinātu, ko tas apciemojums būs viņam maksājis! Nemaz nespēju tev izstāstīt, cik rei�u esmu viņam jautājusi: �Vai tu taisies pieļaut, lai tava meita pilnīgi atsve�inās no tevis? Tāpēc, ka tie�i tā notiks, D�esij; es tevi brīdinu,� - un viņ� tad atbild: �Nē, bet es nezinu... es nevaru izdomāt, kā... Es nespēju paciest, ka man jābūt tādam mākslīgam tēvam,� tā viņ� saka, �vienam no tiem, kur� vadā bērnu uz zooloģisko dārzu un tuk�i pļāpā ar viņu makdonaldā.� Un es teicu: �Tomēr tas ir labāk nekā nekas, vai ne?� - un viņ� atbildēja: �Nē, tas nav labāk. It nemaz. Un vispār, ko tu par to zini?� - tā viņ� dara, tu esi redzējusi, ka viņ� tā dara, tēlo dusmas, bet, ja tu paskaties, tad ieraugi, ka zem acīm pēk�ņi parādās tum�i loki kā toreiz, kad viņ� bērnībā centās valdīt asaras.�

Fiona nolieca galvu un ar vienu pirkstu sāka vilkt ap alus skārdenes maliņu.

�Līrojas pirmajā dzim�anas dienā,� Megija turpināja, �viņ� jau bija sagatavojies braukt mums līdzi ciemos, to es tev esmu stāstījusi. Es sacīju: �D�esij, es tie�ām domāju, ka Fionai tas nozīmētu ļoti daudz, ja atbrauktu arī tu,� - un viņ� teica: �Nu, tad es varbūt aizbrauk�u. Jā,� viņ� teica, �laikam jau aizbrauk�u gan,� - un rei�u piecdesmit vaicāja man, kāda dāvana varētu iepriecināt gadu vecu bērniņu. Tad viņ� visu sestdienu skraidīja pa veikaliem un pārnesa lielu kārbu ar klucī�iem, bet pirmdienā apmainīja tos pret vilnas jēriņu, jo, lūk, negribot, lai dāvana izskatītos tā, it kā viņ� uzmāktos bērnam ar intelektuālām spēlēm. �Es negribu būt kā Deiliju vecāmāte, kas mū�īgi sanes visādas izglītojo�as rotaļlietas,� viņ� teica, un tad ceturtdienā - Līrojas dzim�anas diena togad iekrita piektdienā, atceries? - viņ� man pajautāja, kādos vārdos tu esi izteikusi ielūgumu. �Paklau,� viņ� jautāja, �vai tev neizklausījās tā, ka viņa varbūt vēlētos, lai es tur palieku visu nedēļas nogali? Jo tad es varētu aizņemties Deiva busiņu, nevis braukt kopā ar tevi un tēti.� Un es sacīju: �la arī dari, D�esij. Jā, cik laba doma; kāpēc gan ne?� Viņ� neatlaidās: �Bet es tev jautāju, kā viņa izteica ielūgumu,� - un es atbildēju: �Man ir piemirsies,� - un viņ� teica: �Mēģini atcerēties.� - �Nu, vispār jau...� es sacīju. �Hm, vispār jau viņa to neizteica nekādi, D�esij, vismaz ne tie�i,� - un viņ� iesaucās: �Pagaidi! Man likās, viņa tev teica, ka viņai tas nozīmētu ļoti daudz, ja es atbrauktu.� Es teicu: �Nē, to sacīju es, tomēr es zinu, ka tā ir patiesība. Es zinu, ka tas viņai nozīmētu ļoti daudz.� Viņ� noprasīja: �Kas te notiek? Tu man skaidri un gai�i apliecināji, ka tie esot Fionas vārdi!� Es attraucu: �Neko tamlīdzīgu es tev neesmu teikusi! Vismaz neatceros teikusi; varbūt es tikai nejau�i...� Un viņ� jautāja: �Tad tu gribi teikt, ka viņa nemaz nav mani ielūgusi?� - �Bet es ta�u zinu, ka viņa noteikti būtu tevi ielūgusi,� es atbildēju, �ja vien jūs abi tik briesmīgi neba�ītos par savu pa�cieņu. Es ta�u zinu, ka viņa gribēja tevi ielūgt, D�esij...� Ta�u tad viņ� jau bija prom. Izskrēja no mājas, aizcirta durvis un nozuda, nepārnāca visu ceturtdienas nakti, un piektdien mums bija jābrauc bez viņa. Es jutos tik vīlusies.�

�Tu juties vīlusies!� iesaucās Fiona. �Tu biji apsolījusi, ka jūs viņu atvedīsiet! Es gaidīju, es posos, aizgāju uz frizētavu pie kosmētiķes. Un tad jūs iegrie�aties piebraucamajā ceļā, un viņa jums līdzi nav!�

�Es viņam teicu; kad atgriezāmies mājās, es viņam teicu: �Mēs centāmies, cik spējām, D�esij, bet ne jau mūsu dēļ Fiona bija saposusies, par to tu vari būt dro�s. Viņa bija posusies tevis dēļ, un tev vajadzēja redzēt viņas seju, kad mēs ieradāmies bez tevis.��

Fiona ar plaukstu trieca pa dīvāna spilventiņu. �Man vajadzēja zināt, ka tu tā rīkosies!�

�Kā rīko�os?�

�Padarīsi mani no�ēlojamu D�esija acīs.�

�Es nepadarīju tevi no�ēlojamu! Es tikai pateicu...�

�Pēc tam viņ� man piezvanīja pa telefonu. Es jau zināju, ka viņ� zvana tie�i tāpēc. �Fiona? Mīļā?� Jau pēc balss dzirdēju, ka viņam ir manis �ēl. Es jau nojautu, ko tu būsi viņam sastāstījusi. Es prasu: �Ko tev vajag? Tev ir kāds iemesls zvanīt?� Viņ� atbild: �Nē... nē, nekāda iemesla nav...� Un es saku: �Tad tu veltīgi tērē naudu, saprati?� - un nometu klausuli.�

�Fiona, dieva dēļ!� Megija iesaucās. �Vai tev neienāca prātā, ka viņ� varbūt zvanīja tāpēc, ka ilgojās pēc tevis?�

�Ha!� Fiona iedzēra alu.

�Kaut jel tu būtu redzējusi viņu tādu, kādu redzēju es!� Megija teica. �Pēc tam kad tu aizgāji. Viņ� bija pilnīgi sabrucis! Beigts un pagalam! Turpmāk viņa lielākais dārgums bija tava ziepju kārbiņa no bruņurupu�a kaula!�

�Kas?�

�Vai tu vairs neatceries savu ziepju kārbiņu - ar bruņurupu�a kaula vāciņu?�

�Ak jā.�

�Viņ� reizēm atvēra to un ieelpoja tās smar�u,� Megija sacīja. �Es to redzēju! Es tev zvēru! Tai dienā, kad tu aizgāji, tai vakarā es atradu D�esiju guļamistabā ar degunu dziļi tavā ziepju kārbiņā un ar aizvērtām acīm!�

�Kas tie par niekiem?� Fiona noprasīja.

�Viņ� dro�i vien būs mantojis manu smar�as sajūtu,� Megija paskaidroja.

�Tu runā par to mazo plastmasas kārbiņu. Par to, kurā es mēdzu glabāt ziepes.�

�Ieraudzījis mani, viņ� tūdaļ paslēpa to aiz muguras,� Megija turpināja. �Kaunējās, ka esmu viņu pieķērusi. Viņam vienmēr paticis tēlot bezrūpīgo; tu jau zini, kā viņ� uzvedas. Bet pāris dienu vēlāk, kad tava māsa atbrauca pēc mantām, es to ziepju kārbiņu nekur nevarēju atrast. Māsa kravāja mantas tavā kosmētikas somiņā, tāpēc es to atcerējos un teicu: �Paskatīsimies, tepat kaut kur jābūt...� - bet kārbiņa bija kā izkūpējusi. Un D�esijam es nevarēju pajautāt, jo viņ� bija laukā pa dur vīm, līdzko tava māsa ienāca iek�ā, tāpēc sāku virināt viņa kumodes atvilktnes, un tur es to atradu - viņa dārgumu atvilktnē starp lietām, kuras viņ� cītīgi glabā, - vecām beisbola kartītēm un avī�u izgriezumiem, kuros rakstīts par viņa rokgrupu. Ta�u es neatdevu kārbiņu tavai māsai. Vienkār�i aizbīdīju atvilktni ciet. Man pat liekas, to kārbiņu viņ� glabā līdz �ai baltai dienai, Fiona, un te nu tu nevari sacīt, ka tas ir tikai aiz �ēluma pret tevi. Viņ� grib tevi atcerēties. Un viņam palīdz smar�a, tāpat kā man; tie�i smar�a visspilgtāk atsauc atmiņā cilvēku.�

Fiona raudzījās lejup, uz alus skārdeni. Savādi, �īs acu ēnas tomēr ir pievilcīgas, nodomāja Megija. Atgādina fir-ziķu toni. Plakstiņi it kā viegli ro�aini.

�Vai viņ� joprojām izskatās tāpat?�

�Tāpat?�

�Vai viņ� izskatās tāpat kā agrāk?�

�Jā.�

Fiona skaļi nopūtās.

Iestājās klusums, ko pārtrauca Līrojas sauciens: �Sasodīts! Garām.� Aizbrauca automa�īna, vilkdama sev nopakaļ kantrimūzikas skaņas. Man gājis skumji, man gājis dumji...

�Zini,� Fiona ierunājās, �da�u nakti es pamostos un domāju: kā viss varēja tā sare�ģīties? Sākās ta�u tik vienkār�i. Viņ� bija tas zēns, kurā es biju ieķērusies līdz ausīm, kuram sekoju visur, kur vien spēlēja viņa grupa, un viss bija tik skaidrs. Kad sākumā viņ� mani neievēroja, es nosūtīju viņam telegrammu, vai to viņ� kādreiz ir pieminējis? Fiona Stakija vēlētos braukt Tev līdzi uz Dīpkrīkas ezeru, tā tur bija rakstīts, jo es zināju, ka turp viņ� iecerējis doties ar draugiem. Un tā nu viņ� paņēma mani līdzi, un tur viss sākās. Vai tas nebija skaidri un gai�i? Bet tad, es nezinu, viss kaut kā salocījās un samezglojās, un man pat nav īstas apjausmas, kā tas notika. Lāgiem es domāju: sasodīts, varbūt vienkār�i nosūtīt vēl vienu telegrammu? D�esij, es rakstītu, es Tevi joprojām mīlu, un pamazām sāk likties, ka mīlē�u Tevi vienmēr. Viņam pat nebūtu jāatbild; es tikai gribu, lai viņ� to zina. Citreiz, būdama Baltimorā pie māsas, es domāju: kāpēc gan neiegriezties pie viņa ciemos? Ņemt un ieiet pa durvim! Vienkār�i, lai redzētu, kas notiks!�

�Ak, tā gan vajadzētu izdarīt!� teica Megija.

�Bet tad viņ� noprasītu: �Ko tu te meklē?� - vai kaut ko tamlīdzīgu. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tas izietu greizi. Un apburtais loks sāktos no gala.�

�Ak, Fiona, vai nav pēdējais laiks pārraut �o apburto loku?� Megija jautāja. �Pat ja viņ� tā pateiktu; kaut gan es tam neticu. Vai tad tu vienu vienīgu reizi nevarētu savaldīties un atbildēt: �Esmu atnākusi tāpēc, ka gribu redzēt tevi, D�esij.� Pārvilkt svītru visiem strīdiem, aizvainojumiem un pārpratumiem. Pateikt: �Esmu atnākusi tāpēc, ka man tevis pietrūkst. Tā, lūk!��

�Nu, varbūt tie�ām būtu tā jāizdara,� Fiona gausi noteica.

�Skaidrs, ka būtu!�

�Varbūt man braukt kopā ar jums.�

�Ar mums?�

�Vai varbūt ne.�

�Vai tu domā... �o pēcpusdienu?�

�Nē, varbūt arī ne; ko es te runāju? Ak kungs! Es jau zināju, ka nevajag dzert dienas laikā; tad man vienmēr apmiglojas prāts...�

�Bet tā ir brīni�ķīga ideja!� Megija iesaucās.

�Nu, piemēram, ja Līroja brauktu man līdzi; ja mēs vienkār�i iegrieztos ciemos uz īsu brīdi. Tas ir - pie jums, nevis pie D�esija. Galu galā, jūs esat Līrojas vecvecāki, vai ne? Tas ta�u būtu tikai dabīgi! Un mēs pārnak�ņotu pie manas māsas...�

�Nē, ne pie māsas. Kāpēc tur? Mūsu mājā vietas pietiek.�

Ārpusē no�irkstēja grants - bija piebraukusi ma�īna. Megija saspringa, bet Fiona nelikās dzirdam. �Un rit pēc pusdienām mēs varētu braukt atpakaļ ar Greyhound autobusu,� viņa sacīja, �vai, teiksim, vēlākais - pievakarē. Nākamā ir darba diena, un Līrojai, protams, jāiet uz skolu...�

Aizcirtās ma�īnas durtiņas. Augsta balss kā sūdzēdamās iesaucās: �Līroj?�

Fiona izslējās. �Mamma,� viņa teica, sejā pavīdēja nemiers.

Balss jautāja: �Kas tas tāds, Līroj?� Un tad: �Paskat tik, misters Morans!�

Megijai nebija ne jausmas, ko saka Aira. Caur �alūzijām ieplūda tikai neskaidra murminā�ana.

�Ak tu pasaulīt,� misis Stakija sacīja, �vai tad tas nav...� - pārējais nebija sadzirdams.

�Tā ir mamma,� Fiona teica Megijai.

�Ak, cik jauki; beigu beigās mēs viņu tomēr satiksim,� Megija nelaimīga sacīja.

�Viņai uznāks lēkme.�

�Lēkme?�

�Viņa mani nositīs, ja es taisī�os braukt pie jums ciemos.�

Megijai nepatika nenoteiktais tonis, kādu pauda �ie darbības vārdi.

Atvērās ārdurvis, un smagiem soļiem ienāca misis Stakija - sirmiem, spurainiem matiem, saņurcītā vasaras kleitā. Līdzi viņa stiepa divus gai�brūnus plastikāta maisiņus, bezkrāsainajās, sasprēgāju�ās lūpās karājās cigarete. Ak, Megija neparko nesaprata, kā �āda sieviete varējusi laist pasaulē Fionu - smalko Fionu. Misis Stakija nolika maisiņus paklāja vidū. Un joprojām nepacēla acu. �Viens, kas man riebjas,� viņa ierunājās, izņēmusi no lūpām cigareti, �ir �ie jaunmodīgie plastmasas maisi, kuru rokturi grie�as iek�ā pirkstos.�

�Labdien, misis Stakija, kā klājas?� ierunājās Megija.

�Un tie apgā�as bagā�niekā, un viss izbirst ārā,� misis Stakija turpināja. �Un man klājas labi, kā �ķiet.�

�Mēs iegriezāmies tikai uz mirklīti,� Megija teica. �Bijām uz bērēm Dīrlikā.�

�Hmm,� misis Stakija noņurdēja un ievilka dūmu. Cigareti viņa turēja kā ārzemniece - saspiestu starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Pat tī�ām cenzdamās, viņa nebūtu varējusi izraudzīties vēl neglītāku kleitu. Tā visā pilnībā atsedza aug�delmus, kas bija plankumaini un līdzīgi mīklai.

Megija gaidīja, kad Fiona ieminēsies par braucienu uz Baltimoru, ta�u Fiona tikai spēlējās ar savu lielo tirkīza gredzenu. Noslidināja to pāri pirksta locītavai, pagrieza un uzvilka atpakaļ. Tāpēc jārunā bija Megijai pa�ai. Viņa teica: �Es te mēģinu pierunāt Fionu atbraukt pie mums ciemos.�

�Ko vēl ne,� sacīja misis Stakija.

Megija paraudzījās uz Fionu. Fiona turpināja niekoties ar gredzenu.

�Nu, un viņa domā, ka tie�ām varētu braukt,� Megija pēdīgi piemetināja.

Misis Stakija atrāvās no cigaretes un veltīja niknu skatienu garajam pelnu cilindram tās galā. Tad nodzēsa to airu laivā - bīstami tuvu dzeltenajam sūklim. Viena dūmu grīste aizvijās uz Megijas pusi.

�Mēs ar Līroju varētu aizbraukt uz nedēļas nogali,� klusu izdvesa Fiona.

�Uz ko, uz ko?�

�Uz nedēļas nogali.�

Misis Stakija paņēma iepirkumu maisiņus un brida ārā no istabas, mazliet ielīkusi ceļgalos, tāpēc rokas izskatījās par garām viņas augumam. Pie durvīm viņa noteica: �Drīzāk es būtu ar mieru redzēt tevi zārkā.�

�Bet mamma!�

Fiona tagad bija pietrūkusies kājās un sekoja viņai gaitenī. �Mamm, puse nedēļas nogales jau tikpat ir pagājusi. Runa ir par vienu vienīgu vakaru! Par vienu vakaru Līrojas vecvecāku mājā.�

�Un D�esija Morana tur laikam nebūs tuvumā, ko?� misis Stakija pa gabalu atkliedza. Kaut kas nobūk�ķēja -dro�i vien iepirkumu maisiņ� tika nomests uz galda.

�Nu, D�esijs varbūt būs tuvumā, bet...�

�Jā, jā,� misis Stakija noteica, reizē skaļi izelpodama.

�Un kas par to? Vai tev ne�ķiet, ka Līrojai vajadzētu iepazīties ar savu tēvu?�

Misis Stakija par atbildi kaut ko nomurmināja, tomēr Megija sadzirdēja skaidri: �Ja tēvs ir D�esijs Morans, tad ir labāk, ja viņu nepazīst vispār.�

Лк tā gan! Megija juta, kā pietvīkst seja. Viņa juta vēlmi sparīgi ieiet virtuvē un sadot misis Stakijai. �Paklausieties,� viņa teiktu, �vai jūs domājat, ka nav gadījies neviens tāds brīdis, kad es klusībā lamāju jūsu meitu? Viņa ir sāpinājusi manu dēlu līdz kaulam. Bija brī�i, kad es būtu varējusi apgriezt viņai kaklu, bet vai jūs kādreiz esat dzirdējusi, ka es teiktu par viņu kaut vai vienu sliktu vārdu?�

Megija pat piecēlās ar spēju, niknu kustību, kas lika no�īkstēt dīvāna atsperēm, tomēr tad palika uz vietas. Nogludināja kleitu. �is �ests palīdzēja nogludināt arī domas, un viņa nevis devās uz virtuvi, bet gan paņēma somiņu un, cie�i sakniebusi lūpas, gāja meklēt vannasis-tabu. Lūdzu, mīļo Dieviņ, kaut jel vannasistaba neatrastos otrpus virtuvei! Nē, tepat jau tā bija - vienīgās vaļējās durvis gaiteņa galā. Megija pamanīja pavīdam ūdeņaini zaļu du�as aizkaru.

Izmantojusi tualeti, Megija atgrieza ūdens krānu un paplik�ķināja vaigus ar vēsām, mitrām plaukstām. Tad pieliecās tuvāk spogulim. Jā, viņa tie�ām izskatījās satraukta. Būs jāsavaldās. Lai gan pat pirmā skārdene bija palikusi neizdzerta, Megija nosprieda, ka alus būs viņu iespaidojis. Un �obrīd bija ļoti svarīgi nepieļaut nevienu kļūmi.

Piemēram, attiecībā uz D�esiju. Megija nebija pastāstījusi Fionai, ka D�esijs tagad dzīvo pilsētas nomalē un ka tāpēc nemaz nevar dro�i zināt, vai viņ� iegriezīsies vecāku mājā, kamēr tur ciemosies Fiona. Viņu nāktos steidzami ataicināt. Megija cerēja, ka D�esijam nav padomā citi plāni. Sestdiena varēja nozīmēt sare�ģījumus. Viņa ieskatījās pulkstenī. Sestdienas vakarā D�esijs varēja arī dziedāt savā rokgrupā vai izklaidēties kopā ar draugiem. Da�reiz viņ� pat satikās ar kādām mei�ām -nekas nopietns, un tomēr...

Norāvusi tualetē ūdeni, viņa trok�ņa aizsegā izlavījās no vannasistabas un atvēra blakusdurvis. Tai jābūt Līro-jas istabai. Visapkārt izmētāti savalkāti apģērba gabali un komiksu grāmatas. Aizvērusi �īs durvis, Megija ielūrēja pa pretējām. Ahā, pieaugu�a cilvēka istaba. Uz gultas akurāts, balts kokvilnas pārklājs, uz naktsgaldiņa telefons.

�Pēc visa tā, ko tu esi darījusi, lai atgūtu brīvību, tu tagad gribi braukt atpakaļ pie tā zeņķa un iekulties vecajās nepatik�anās,� teica misis Stakija, grabinādama konservu kārbas.

�Kāpēc tūliņ nepatik�anās? Es tikai aizbrauk�u ciemos pa nedēļas nogali.�

�Viņ� atkal panāks, lai tu skraidi viņam pakaļ tāpat kā agrāk.�

�Mamm, man ir divdesmit pieci gadi. Es vairs neesmu mazs skuķēns kā toreiz.�

Megija klusu aizvēra aiz sevis durvis, piegāja pie telefona un pacēla klausuli. Ak debess, grie�amais disks, nevis taustiņi! Viņa saviebās ikreiz, kad disks pagriezās, skaļi tark�ķēdams. Tomēr balsis virtuvē turpināja skanēt. Mazliet nomierinājusies, Megija piespieda klausuli pie auss.

Viens signāls. Divi signāli.

Labi, ka D�esijs �odien ir darbā. Pāris pēdējās nedēļās telefons viņa dzīvokli niķojās. Viņ� gan varēja piezvanīt citiem, bet nekad nezināja, vai patlaban kāds nezvana viņam pa�am. �Kāpēc tu to nesalabo? Vai nenopērc jaunu? Tagad tie maksā smiekla naudu,� bija teikusi Megija, bet D�esijs bija atbildējis: �Bet, zini, tas ir tik interesanti. Ikreiz, iedams garām, es uz labu laimi paceļu klausuli. Un saku: �Hallo!� Un divas reizes kāds tie�ām gribēja ar mani runāt.� To atceroties, Megija nevil�us pasmaidīja. D�esijam piemita kaut kas tik... nu, tik laimīgs. Viņam smaidīja veiksme, viņ� prata smīdināt, viņ� ticēja nejau�ībām.

��ika motociklu veikals,� atsaucās kāda pui�a balss.

�Vai es, lūdzu, varētu runāt ar D�esiju?�

Klausule bez ceremonijām noklaudzēja pret cietu virsmu. �D�es!� puisis iesaucās, attālinādamies no telefona. Iestājās klusums, kurā �alkoja tikai tālsarunu savienojuma fons.

Skaidrs, ka, stingri ņemot, �ī bija zag�ana - sve�s telefons tika izmantots sarunai ar citu �tatu. Varbūt atstāt uz naktsgaldiņa pāris ceturtdaļdolāra monētu? Vai varbūt tas tiktu uzskatīts par apvainojumu? Misis Stakijai jau nekad nebija iespējams izdarīt pa prātam.

�Hallo,� ierunājās D�esijs.

�D�esij?�

�Mā?�

Airas balss, tikai daudzus gadus jaunāka.

�D�esij, es nevaru runāt ilgi,� Megija �ukstēja.

�Ko? Runā skaļāk, es tikpat kā nedzirdu.�

�Nevaru,� viņa atteica.

�Ko?�

Megija aplieca ap klausuli plaukstu. �Paklau, kā tu domā, vai �ovakar tu varētu atbraukt pie mums vakariņās?�

��ovakar? Nu, es tā kā taisījos uz...�

�Tas ir svarīgi,� viņa sacīja.

�Kā tā?�

�Nu, ir, un viss,� viņa atteica, cenzdamās iegūt laiku.

Megijai bija jāizlemj tūdaļ. Varētu izlikties, ka tas ir Deizijas dēļ, jo Deizija brauc prom. (Tas būtu pietiekami dro�i. Par spīti bērnības ķīviņiem, D�esijs mīlēja Deiziju un nupat pagāju�ā nedēļā bija apvaicājies, vai māsa neaizmirsī�ot viņu, aizbraukusi no mājām.) Un varētu arī pateikt patiesību, bet tādā gadījumā viņa riskēja izraisīt kārtējo smieklīgo scēnu.

Bet vai tad viņa pati vēl pirms brī�a nebija teikusi, ka pienācis laiks pārvilkt tam visam svītru?

Megija dziļi ievilka elpu. �Esmu ielūgusi uz vakariņām Fionu un Līroju.�

�Ko?�

�Neliec nost klausuli! Nesaki nē! Viņa ir tava vienīgā meita!� Megija steig�us iesaucās.

Un tad tramīgi paskatījās uz durvīm, baidīdamās, vai nav runājusi par skaļu.

�Pagaidi, mā, runā lēnāk,� D�esijs sacīja.

�Mēs esam Pensilvānijā,� Megija ierunājās klusāk, �jo bija jābrauc uz bērēm. Nomira Makss Gils - nezinu, vai Deizijai ir bijusi izdevība tev pastāstīt. Un tāpēc mēs atradāmies tepat netālu... un Fiona man skaidri un gai�i pateica, ka grib tevi satikt.�

"Ak, mā! Vai atkal būs tāpat kā citās reizēs?�

�Kādās citās reizēs?�

�Kā toreiz, kad tu sacīji, ka viņa zvanījusi, un es tev noticēju un piezvanīju viņai...�

�Bet viņa tie�ām zvanīja! Es zvēru!�

�Kāds zvanīja, ta�u tu nemaz nezināji, kas. Tas bija anonīms zvans. To tu vis man neizstāstīji, vai ne?�

Megija sāka skaidrot: �Iezvanījās telefons, es pacēlu klausuli un teicu: �Hallo?� Neviens neatsaucās. Tas bija

tikai pāris mēne�u pēc viņas aizie�anas; kas cits lai būtu zvanījis? Es teicu: �Fiona?� Viņa nolika klausuli. Ja tā nebija Fiona, tad kāpēc nolika klausuli?�

�Bet tu man pateici tikai: �D�esij, �odien zvanīja Fiona,� - un es pa galvu pa kaklu skrienu pie telefona un izgā�os kā pēdīgais muļķis. Es saku: �Fiona? Ko tu gribēji?� - un viņa saka: �Ar ko es, lūdzu, runāju?� Es saku: �Velns parāvis, Fiona, tu lieliski zini, ka tas esmu es, D�esijs,� - un viņa saka: �Ar mani tu tā neizrunāsies, D�esij Moran,� - un es saku: �Paklausies! Neaizmirsti, ka ne jau es zvanīju tev,� - un viņa saka: �Zvanīji tie�i tu, D�esij, jo tu patlaban runā ar mani,� - un es saku: �Bet, velns parāvis...��

�D�esij,� Megija viņu pārtrauca, �Fiona teica, ka reizēm domājot nosūtīt tev vēl vienu telegrammu.�

�Telegrammu?�

�Tādu kā tā, pirmā. Tu ta�u atceries pirmo.�

�Jā,� D�esijs teica. �Atceros.�

�Tu man nemaz nebiji stāstījis. Bet, lai nu kā,� Megija sāka bērt vārdus, �tajā telegrammā būtu rakstīts: D�esij, es Tevi joprojām mīlu, un pamazām sāk likties, ka mīlē�u Tevi vienmēr."

Mirkli valdīja klusums.

Tad D�esijs ierunājās: "Tu neparko neliksies mierā, vai ne?�

�Vai tu domā, ka esmu to izgudrojusi?�

�Ja viņa tie�ām gribēja tādu telegrammu atsūtīt, tad kas viņai traucēja?� viņ� noprasīja. �Kāpēc es neesmu to saņēmis? Mm?�

�Kā es būtu varējusi to izgudrot, D�esij, ja nezināju pat par pirmo telegrammu? Atbildi man! Un es precīzi atkārtoju viņas teikto; �oreiz varu pateikt tev visu, vārdu pa vārdam. Tas ir iespiedies man atmiņā, tā kādreiz gadās. Jocīgi, reizēm tu neparko nespēj atcerēties kādu citātu, dienām ilgi lauzi galvu, meklē to īpa�ās vārdnīcās...�

Megija sacīja visu, kas vien ie�āvās prātā, lai tikai dotu D�esijam laiku izdomāt atbildi. Vai pasaulē ir vēl kāds cilvēks, kas tik briesmīgi baidās izskatīties smieklīgs? Neskaitot, protams, Fionu.

Tad viņai �ķita, ka D�esija klusē�ana sākusi skanēt citādi - no klajas neticības pārvērtusies vieglās �aubās. Viņa apklusa. Un gaidīja.

�Gadījumam, ja es varbūt ierastos,� D�esijs pēdīgi ierunājās, �tad cikos jūs ēdīsiet tās vakariņas?�

�Tu atnāksi? Tie�ām? Ak, D�esij, kā es priecājos! Teiksim, pusseptiņos,� Megija sacīja. �Atā!� - un nolika klausuli, pirms D�esijs bija sācis tielēties.

Mirkli Megija palika stāvam pie gultas. Aira pagalmā iesaucās: �Opā!�

Paņēmusi somiņu, Megija atstāja istabu.

Fiona gaitenī tupēja ceļos un vandījās pa skapja dziļumiem. Izvilkusi galo�u pāri, viņa pasvieda to malā. Atkal pasniedzās iek�ā un izcēla lielu audekla somu.

�Es aprunājos ar D�esiju,� Megija teica.

Fiona sastinga. Audekla soma palika izstieptā rokā.

�Viņ� no sirds priecājas, ka jūs atbrauksiet.�

�Vai viņ� tā sacīja?� Fiona noprasīja.

�Jā gan.�

�Tie�i tādiem vārdiem?�

Megija norija siekalas. �Nē,� viņa atbildēja, jo, ja jau te bija kāds apburtais loks, kas jāpārrauj, tad arī viņai bija jāuzņemas sava tiesa vainas par to, ka tas vispār izveidojies, - to Megija apzinājās. �Viņ� tikai pateica, ka atnāks uz vakariņām. Bet bija skaidri dzirdams, kā viņ� priecājas.�

Fiona �aubīdamās vēroja Megiju.

�Viņ� teica: �Es bū�u klāt!�� Megija piebilda.

Klusums.

�Es bū�u klāt tūdaļ pēc darba, mā! Vari ar mani rēķināties!� Megija sacīja. �Velns parāvis! To nu es neparko nebūtu ar mieru palaist garām!�

�Mjā,� Fiona pēdīgi noteica.

Un atvilka audekla somas rāvējslēdzēju.

�Ja es brauktu viena, tad līdzi paķertu tikai zobu suku,� viņa paskaidroja Megijai. �Bet tu jau zini, kā ir ar bērnu. Pid�ama, komiksi, pasaku grāmatas, krāsojamās grāmatas, lai ir ko darīt ma�īnā... un viņai noteikti vajag beisbola cimdu, to mū�īgo beisbola cimdu. Viņa apgalvo -nekad jau nevarot zināt, kad iznāk spēlēt.�

�Tas tiesa, to nu nekad nevar zināt,� Megija apstiprināja un skaļi iesmējās aiz tīrās laimes.

Ja Aira bija patiesi pārsteigts, tad viņa seja mēdza itin kā sastingt vienā izteiksmē. Megija nupat bija ba�ījusies, ka viņ� sadusmosies, bet nē, viņ� tikai paspēra soli atpakaļ un cie�i skatījās Megijā, un tad viņa seja sastinga -tuk�a un neizteiksmīga, kā kokgrebums.

�Ko darīs Fiona?� viņ� pārjautāja.

�Brauks pie mums ciemos,� Megija teica. �Vai tas nebūs jauki?�

Nekādas reakcijas.

�Fiona un Līroja, abas,� Megija piebilda.

Joprojām nekādas reakcijas.

Varbūt labāk būtu, ja viņ� sadusmotos.

Megija, joprojām smaidīdama, pagāja viņam garām. �Līroja, mīlulīt, tevi sauc mamma,� viņa teica. �Tev jāpalīdz viņai sakravāt mantas.�

Pārsteigt Līroju acīmredzot bija grūtāk nekā Airu. Viņa sacīja: �Ak tā. Jā,� - un, veikli pasviedusi frisbiju uz Airas pusi, aizjoza uz māju. Frisbijs atsitās pret Airas kreiso celi un nokrita zemē. Viņ� uz to izklaidīgi noraudzījās.

�Būtu derējis uzkopt ma�īnas salonu,� Megija ieminējās. �Ja es būtu zinājusi, ka �odien vadāsim tik daudz pasa�ieru...�

Viņa piegāja pie dod�a, kam ceļu tagad aiz�ķērsoja sarkans maveriks, jādomā, misis Stakijas braucamais. Varēja redzēt, ka dod�s nesen mērojis lielus attālumus. Tas izskatījās paplucis un noputējis. Atvērusi aizmugures durvis, Megija skumji noklak�ķināja mēli. Pakaļējā sēdekli mētājās kaudze bibliotēkas grāmatu un tamborēts svīteris, kuru Megija bija meklējusi dienām ilgi un kur� tagad bija saspaidīts un saņurcīts - noteikti tāpēc, ka uz tā sēdējis misters Otiss. Grīda bija piebārstīta ar pepsiko-las kausiņu baltajiem plastmasas vāciņiem. Viņa pasniedzās iek�ā, lai savāktu grāmatas - lielus, svarīgus Dostojevska un Tomasa Manna romānus. Vasaras sākumā labu nodomu uzplūdā viņa bija izņēmusi tos bibliotēkā un tagad grasījās atdot atpakaļ nelasītus, ar krietnu novēlo�anos. �Lūdzu, atver bagā�nieku,� viņa teica Airam.

Viņ� gausi piegāja pie bagā�nieka un pacēla vāku, nemainot sejas izteiksmi. Megija salika iek�ā grāmatas un devās pēc svītera.

�Kā tas varēja notikt?� Aira jautāja.

�Nu, mēs runājām par viņas ziepju kārbiņu, saproti, un...�

�Par ko?... Es gribu teikt - tas notika tik ātri. Tik negaidīti. Es atstāju tevi vienu, lai mazliet pamētātu frisbiju, un nepagūstu pamirk�ķināt ne aci, kad tu iznāc ārā, smar�odama pēc alus, ar veselu baru negaidītu ciemiņu.�

"Bet. Aira, es cerēju, ka tu priecāsies,� Megija sacīja, salocīja svīteri un ielika to bagā�niekā.

"Laikam jau, tiklīdz biju aizvēris durvis sev aiz muguras, jus abas ķērāties pie lietas. Kā tas tev izdodas?�

Megija sāka lasīt vāciņus no automa�īnas grīdas. �Tagad vari vērt bagā�nieku ciet,� viņa teica.

Aiznesusi sauju vāciņu otrpus mājai, viņa iemeta tos apdauzītā atkritumu konteinerā. Vāks nemaz nebija īsts, tikai tāda sabuktēta metāla berete, kuru viņa �ķībi uzlika atpakaļ uz konteinera. Uz mājas sānu sienām vīdēja pelējuma plankumi, bet no kurināmā tvertnes, kas bija nostiprināta zem loga, stiepās rūsas notecējumi.

�Cik ilgi viņas paliks?� Aira jautāja, kad viņa atgriezās.

�Tikai līdz rītam.�

�Mums rit jāved Deizija uz koled�u, vai tev piemirsies?�

�Nē, man nav piemirsies.�

�Ahā,� Aira novilka, �tev ir viltīgs plāns: savest kopā D�esiju un Fionu. Es tevi pazīstu, Megij Morana.�

�Nemaz nav teikts, ka tu mani pazīsti,� Megija attrauca.

Ja �ovakar viss notiks tā, kā viņa iecerējusi, tad rīt nekādi plāni vairs nebūs vajadzīgi.

Atvērusi dod�a durtiņas, Megija atslīga sēdeklī. Ma�īnas salonā valdīja smacējo�s karstums. Viņa nosusināja virslūpu kleitas stērbelē.

�Tad kā mēs to pasniegsim?� Aira jautāja. �Pārsteigums, pārsteigums, D�esij, puisīt! Reku, tava bijusī sieva, reku, tava sen zudusī meita! Tas nekas, ka jūs pirms gadiem esat oficiāli �ķīru�ies; mēs esam izlēmu�i, ka tagad jūs atkal būsiet kopā.�

�Nu, tavai zinā�anai, es jau esmu D�esijam pateikusi, ka viņas atbrauks, un viņ� ieradīsies pie mums uz vakariņām.�

Aira ieliecās iek�ā pa logu, lai paskatītos uz Megiju. �Tu viņam pateici?�

�Jā.�

�Kā?�

�Pa telefonu, protams.�

�Tu viņam zvanīji? Nupat?�

�Jā.�

�Un viņ� ieradīsies uz vakariņām?�

�Jā.�

Aira izslējās taisni un atbalstījās pret ma�īnas sānu. �Es nesaprotu,� viņ� pēdīgi noteica.

�Kas tur jāsaprot?�

�Tas ir pārāk vienkār�i.�

Megija varēja saredzēt tikai Airas vidukli - pār jostu vēlās balts krekls, izskatīdamies tuk�s. Vai viņ� tur neiz-cepsies? Ma�īnas ap�uvums dro�i vien ir karsts kā gludeklis. Tiesa gan, gaiss tagad bija kļuvis vēsāks un saule vairs nesvilināja tik tie�i, jo bija jau sākusi laisties lejup aiz tāla koku pudura.

�Es ba�ījos par to maveriku,� Megija sacīja Airas jostas sprādzei.

�Mm?�

�Par misis Stakijas maveriku. Gau�ām negribētos lūgt, lai viņa pabrauc to nostāk, un es nudien nezinu, vai mums pietiks vietas, lai tiktu tam garām.�

�is manevru jautājums piesaistīja Airas interesi, kā jau Megija bija cerējusi. Viņ� strauji atgrūdās no ma�īnas; Megija juta, kā tā sa�ūpojas. Aira devās izpētīt maverika novietojumu, bet Megija atgāza pakausi pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis.

Kāpēc Airam bija tik noliedzo�a attieksme pret D�esiju? Kāpēc, runājot par dēlu, viņa balsī alla� iezagās �is skeptiskais tonis? Ak, D�esijs jau nebija ideāls - debes-tiņ, nē, - tomēr viņam bija daudz jauku īpa�ību. Viņ� bija tik augstsirdīgs un sirsnīgs. Jā, viņ� viegli zaudēja savaldī�anos, bet tikpat ātri to atguva un ne savu mū�u nebija turējis ļaunu prātu, ko vis nevarētu teikt par Airu.

Vai tā bija vienkār�ā, vecā skaudiba, kādu mēdz izjust pienākumu nastas un ierobe�ojumu nomākts vīrietis, domājot par kādu, kur� pēc likuma ir brīvs?

Kad D�esijs vēl bija tikai zīdainitis, Aira aizvien mēdza teikt: �Neņem viņu klēpī ikreiz, tiklīdz viņ� sāk raudāt! Nebaro viņu ikreiz, tiklīdz viņ� sagrib ēst! Tu viņu izlutināsi.�

�Izlutinā�u?� Megija bija pārvaicājusi. �Vai barot bērnu tad, kad viņ� ir izsalcis, nozīmē viņu lutināt? Blēņas!�

Tomēr klusībā viņa nemaz nejuta tik dro�u pārliecību, ar kādu izteica �os vārdus. Varbūt viņa tie�ām lutināja D�esiju? Viņai nebija nekādas iepriek�ējas pieredzes ar zīdaiņiem. Ģimenē būdama pati jaunākā, viņa at�ķirībā no da�ām savām draudzenēm nebija pat pavir�i saskārusies ar maziem bērniem. Un D�esijs bija tik neizprotams; sākumā viņu nemitīgi mocīja kolikas un tāpēc nebija pat nojau�ams, par kādu līksmu, mazu puisēnu viņ� izveidosies vēlāk. Nakts vidū viņam bez kāda redzama iemesla mēdza uznākt niknas raudu lēkmes, mazā sejiņa pietvīka tum�i sarkana. Megija bija spiesta bezgalīgi ilgi nēsāt viņu uz rokām, līdz paklājā ap ēdamgaldu bija iemīdīta taciņa. Tolaik viņa pat prātoja: vai var būt tā, ka viņa �im mazulim glu�i vienkār�i nepatīk? Kur tas rakstīts, ka bērns vienmēr sader kopā ar vecākiem? Ja tā padomā, �ķiet patiesi apbrīnojami, ka tik daudzās ģimenēs visi saprotas labi. Atlika paļauties vienīgi uz veiksmi - uz personības gēniem, kuri atkarīgi no nejau�ības kā spēļu kauliņi. Un D�esijam varbūt nebija paveicies. Megijai �ķita, ka viņ� skai�as uz saviem vecākiem. Viņi bija pārāk aprobe�oti, pārāk rāmi, pārāk konservatīvi.

Reiz pilsētas autobusā, nesdama spalgi brēco�o D�esiju pa eju starp sēdvietām, Megija pārsteigta juta, ka bērns viņas rokās pēk�ņi nomierinās. Viņ� apklusa, un Megija ieskatījās viņam sejiņā. D�esijs cie�i raudzījās uz kādu uzcirtu�os blondīni vienā no sēdvietām. Sāka smaidīt. Stiepa viņai pretim rociņas. Beidzot cilvēks, kur� ir viņa gaumē! Diem�ēl blondīne lasīja �urnālu un neuzmeta mazulim ne aci.

Un tajā pa�ā brīdī, kad D�esijs atklāja, ka pasaulē ir arī citi bērni - tie visi kā viens viņu acumirklī iemīļoja -, ak, tad viņ� skrie�us metās ārā uz ielas un tikpat kā vairs nerādījās mājās. Ta�u Airam nepatika ari tas, jo D�esijs nepārnāca laikus, aizmirsa ierasties uz vakariņām, pameta novārtā skolas darbus, dodams priek�roku basketbola spēlei kādā sētā. Aira mēdza saukāt viņu par vējagrābsli. Un Megija jutās spiesta atzīt, ka �āda iesauka ir pamatota. Varbūt da�iem cilvēkiem vienkār�i nav lemta spēja uzlūkot laiku kā savstarpēji saistītu posmu virkni? Ja tā, tad D�esijs bija viens no �ādiem cilvēkiem: viņ� nekad nedomāja par sekām, neizprata, kāpēc citi mū�dien pārmet viņam to, kas noticis, pasaulīt, pirms vairākām stundām! pirms vairākām dienām! pat pirms veselas nedēļas! Viņ� no visas sirds brīnījās par to, ka da�s labs spēj dusmoties par kaut ko tādu, ko viņ� pats uzreiz aizmirsis.

Reiz, divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā, D�esijs virtuvē draiskojās ar Megiju, dunkāja savu beisbola cimdu un reizē ķircināja māti par viņas pavārmākslu, un tad iezvanījās telefons un D�esijs paķēra klausuli un teica: �Jā? Mister Ban�?� Misters Ban�s bija sestās klases audzinātājs, tāpēc Megija nosprieda, ka zvans domāts D�esijam, un atgriezās pie sava darāmā. D�esijs sacīja: �Jā? Pagaidiet! Tur ta�u neesmu vainīgs es!� Un nometa klausuli, bet Megija, paskatījusies uz viņu, ieraudzīja nodevīgos, tum�os lokus zem acīm. �D�esij? Mīlulīt? Kas noticis?� viņa jautāja. �Nekas,� viņ� atcirta un izgāja no mājas. Uz galda bija palicis beisbola cimds - apdilis, nobru�āts un savādi dzīvs. Virtuvē atbalsojās aizcirsto durvju blīk�ķis.

Bet nepagāja ne desmit minūtes, kad Megija ieraudzīja viņu pagalmā kopā ar Herbiju Olbraitu; D�esijs, pilnā kaklā smiedamies, spraucās �urpu turpu caur zemo buk�a dzīv�ogu, lai gan viņam simt rei�u bija piekodināts tā nedarīt.

Jā, tie�i D�esija smieklus Megija iztēlojās, domādama par viņu: acis mirdz un zibsnī, zobi ļoti balti, galva atgāzta, kakla līnija slaida un brūna. (Un kāpēc Megija atcerējās smieklus, bet Aira - niķu lēkmes?) Viņu ģimene gandrīz pilnīgi iztika bez sabiedriskās dzīves, toties D�esijs bija ārkārtīgi, gandrīz smieklīgi sabiedrisks, draugu viņam bija bez skaita. Katru pēcpusdienu līdzi no skolas nāca klasesbiedri, nedēļas nogalē lāgiem ciemojās veseli septiņi vai astoņi, viņu guļammaisi aizņēma visu D�esija istabas grīdu, nomestās jakas, spēļu revolveri un lidmo-deļu daļas izbira pat gaiteni. No rīta, kad Megija devās modināt viņus uz pankūkām, istabas durvis kā aizkars plandīja zēnu sūrais muskusa smārds, un viņa samirk�ķināja acis, atkāpās un atgriezās virtuves dro�ībā, kur mazā Deizija, ietinusies Megijas priek�autā, kas sniedzās līdz pat kāju pirkstgaliem, stāvēja uz krēsla un nopietni maisīja mīklu.

Kādu pavasari D�esijs sāka nodarboties ar skrie�anu un skrēja kā negudrs, aizraudamies ar to tikpat kaislīgi kā ar visu citu, kas viņu ieinteresēja, lai uz cik īsu laiku. Toreiz viņam, piecpadsmit gadu vecam, vēl nebija autovadītāja tiesību, tāpēc viņ� da�reiz palūdza, lai Megija aizved viņu uz iemīļoto skrējiena trasi - Ralstona skolas ovālo, ar ciedru skaidiņām nobērto skrejceļu Baltimoras apgabala me�os. Megija gaidīja viņu automa�īnā, lasīdama bibliotēkas grāmatu un laiku pa laikam paceldama acis, lai redzētu, kā viņam klājas. D�esiju varēja saskatīt vienmēr, pat tad, ja uz skrejceļa ņirbēja pusmū�a dāmas siltajos treniņtērpos un Ralstonas puikas numurētos krekliņos. D�esijs bija ģērbies noskrandu�os d�insos un melnā T kreklā ar norautām piedurknēm, bet pazīt viņu varēja ne tik daudz pēc drēbēm, cik pēc īpa�ā skrie�anas stila. Solis bija brīvs un lidojo�s, it kā viņ� nemaz netaupītu spēkus nākamajam aplim. Stilbi zibēja, rokas vēzē-jās gari, kā sniegdamās kam pretim, tverot gaisa saujas.

Ikreiz, kad Megija pamanīja D�esiju, sirds viņai iesmeldzās mīlestībā. Tad viņ� nozuda me�ā, kas ietvēra skrejceļa tālo galu, un Megija atkal pievērsās grāmatai.

Ta�u kādu dienu viņ� vairs neizskrēja no me�a. Megija gaidīja, bet viņ� neparādījās. Toties parādījās pārējie, pat visgausākie, pat tie, kas izskatījās vismuļķīgāk. Sporta soļotāji, kam elkoņi vicinājās kā vistu spārni. Beidzot Megija izkāpa no ma�īnas un, aizēnojusi acis ar plaukstu, devās uz skrejceļu. No D�esija ne miņas. Pa garā ovāla līkumu viņa iegāja me�ā, biezzoļu kurpes grima ciedru skaidās, noslogojot ikru muskuļus. Garām rik�oja cilvēki, uzmezdami viņai īsu skatienu, radīdami iespaidu, ka sejas ir atstāju�i kaut kur aizmugurē. Me�ā pa kreisi Megija pamanīja pazibam kaut ko baltu. Tā bija meitene baltā kreklā un �ortos. Viņa uz muguras gulēja zemē, lapās, un D�esijs gulēja viņai virsū. Viņ� gan bija pilnīgi apģērbies, bet, jā, gulēja viņai virsū, un meitenes baltās rokas bija apvītas viņam ap kaklu. �D�esij, man drīz jābrauc mājās!� Megija uzsauca. Tad pagriezās un devās atpakaļ pie ma�īnas, juzdamās neglīta un lempīga. Mirkli vēlāk viņai aiz muguras nogurkstēja ciedru skaidas, D�esijs panāca viņu un aizjoņoja garām, pārsteidzo�i garās sporta kurpes dipēdamas veikli atrada atbalstu, muskuļainie, brūnie delmi smalstīja gaisu.

Un tad sākās meitenes, meitenes, meitenes - burz-maina meiteņu parāde, visas viņas bija gai�matainas, slaidas un skaistas, ar maigu, vēl neizveidoju�os seju un akurātu ģērb�anās stilu. Viņas zvanīja D�esijam pa telefonu, sūtīja vēstulītes, kuras stipri smar�oja pēc parfīma, un reizumis glu�i vienkār�i parādījās uz mājas sliek�ņa, izturēdamās pret Megiju ar tādu godbijību, kas lika viņai justies mū�vecai. Meitenes veltīja viņai �irgtus komplimentus - �Ak, misis Morana, cik jums burvīga blūze!� -, tikmēr lūrēdamas viņai pār plecu, ar skatienu meklēdamas D�esiju. Megijai bija jāsavaldās, jo patiesībā viņa juta tieksmi sacelt spuras, nelaist �īs mei�as pār slieksni. Kur� gan labāk par viņu zināja, cik viltīgas tādas mei�as var būt? Zēniem nebija ne mazāko izred�u pārspēt viņas viltībā! Bet tad laiskā solī jau nāca D�esijs, pat nepapū-loties mainīt sejas izteiksmi savu vie�ņu dēļ, nepūloties vispār it nekādā veidā, T krekls skābeni oda pēc svaigiem sviedriem, mati krita acīs. Meitenes glu�i vai sagrīļojās aiz sajūsmas, un Megija saprata, ka izred�u nav viņām. Un juta no�ēlu un lepnumu reizē. Viņa kaunējās par �o lepnumu un, lai vērstu to par labu, īpa�i sirsnīgi izturējās pret katru meiteni, kas ieradās ciemos. Lāgiem viņas sirsnība bija tik liela, ka meitenes apmeklēja viņu vēl mēne�iem pēc tam, kad D�esijs bija viņas pametis. Viņas sēdēja virtuvē un izkratīja Megijai sirdi - ne tikai par D�esiju, bet arī par visu ko citu, piemēram, par problēmām ar vecākiem un tamlīdzīgi. Megijai tas patika. Parasti virtuvē sēdēja arī Deizija, galvu noliekusi pār mājasdarbu, un Megija jutās tā, it kā viņas visas trīs būtu daļa no draudzīgas sievie�u kopienas, kuras pietrūcis viņai pa�ai, augot kopā ar brāļiem.

Vai mūzika sākās tolaik? Skaļa mūzika, dārdo�s ritms. Kādu dienu tā vienkār�i pārplūdināja māju, it kā D�esija pusaud�a gadi būtu atvēru�i kādas durvis, pa kurām pēk�ņi iebrā�as bungu un elektrisko ģitāru skaņas. Lidzko viņ� ieskrēja virtuvē, lai paķertu sendvi�u, pa pulk-steņradio jau sāka skanēt �Viltigās acis�. Līdzko viņ� aizjoza uz savu istabu pēc beisbola cimda, stereosistēma jau ducināja �Pēcpusdienas prieku�. Un, protams, viņ� nekad neko neizslēdza, tāpēc vēl ilgi pēc viņa aizie�anas mājā spēlēja mūzika. Varbūt tāds bija D�esija nolūks. Viņa paraksts, viņa atstātās pēdas vecāku dzīvē. �Es tagad dodos pasaulē, bet neaizmirstiet mani,� viņ� �ķita sakām, pamezdams viņus - divus garlaicīgus pieaugu�os un biklu, mazu meitenīti bet tuk�umā, ko viņ� aiz sevis atstājis, skanēja �Kad mani iemīlēs".

Tad viņam piepe�i vairs nepatika tas, kas patika klasesbiedriem, un viņ� apgalvoja, ka �Topa 40� dziesmas esot uzgaidāmās telpas mūzika, lifta mūzika. (�Ak tā,� skumji noteica Megija, jo viņai bija patikusi �ī mūzika - vismaz pa daļai.) Tagad mājā skanēja gauduligas, nesaprotamas un neap�aubāmi īgnas dziesmas, grupu dalībnieki izskatījās pēc diedelniekiem un bitņikiem un ģērbās visādās skrandās un siksnās, pieķerot klāt pa militāru mundieru sastāvdaļai. (Tikmēr vecie mūzikas albumi nonāca lejas-stāvā, plauktā aiz dzīvojamās istabas stereoiekārtas, un katra jauna fāze, ko pārdzīvoja D�esijs, papildināja Megijas kolekciju; �īs noniecinātās plates viņa da�kārt klausījās paslepus, kad mājā bija viena pati.)

Un tad viņ� sāka sacerēt pats savas dziesmas ar dīvainiem, moderniem nosaukumiem, piemēram, �Mikroviļņu kvartets� vai �Kasetnieka blūzs�. Vienu otru viņ� nodziedāja Megijai, kad Airas nebija tuvumā. Viņa dziedā�anas maniere bija nazāla, bezkaislīga un drīzāk atgādināja runā�anu. Megijai tā izklausījās ļoti profesionāla, ļoti līdzīga tai, kas dzirdama pa radio, bet, nu jā, viņa ta�u bija D�esija māte. Tomēr D�esiju apbrīnoja arī draugi; to Megija zināja. Viņa draugs Dons Bērnems, kura otrās pakāpes brālēns gandrīz vai bija nolīgts par aparatūras krāvēju grupai Ramones, teica, ka D�esijs ar savām dotībām varot veidot pats savu grupu un dziedāt publikas priek�ā.

�is Dons Bērnems bija ļoti jauks, labi audzināts zēns, vienpadsmitās klases sākumā pārcelts uz D�esija skolu. Kad D�esijs pirmo reizi atveda viņu līdzi uz mājām, Dons patērzēja ar Megiju (ko vis nevarētu pa�saprotami gaidīt no zēna �ādos gados) un pieklājīgi aplūkoja Deizijas kolekciju - pastkartes ar �tatu galvaspilsētu attēliem. �Nākamreiz atnesī�u parādīt savu Dūnsberija komiksu kolekciju,� Dons negaidot paziņoja Megijai. �0, tas tik būs interesanti!� Megija apliecināja. Ta�u nākamajā reizē Dons bija paņēmis līdzi akustisko ģitāru un spēlēja pava dījumu dziesmai, ko viņam nodziedāja D�esijs. Liekas, pa saule joņo aizliegtā ātrumā... Tad Dons pateica, ka D�esijam vajadzētu dziedāt publikas priek�ā, un kop� tā bri�a (vismaz tā likās, atskatoties pagātnē) D�esijs nozuda uz visiem laikiem.

Viņ� nodibināja grupu ar nosaukumu �Kaķa aplis� -kopā ar vecākiem zēniem, vairums no kuriem bija pametu�i vidusskolu pusratā. Megijai nebija ne jausmas, kur D�esijs viņus sameklējis. Viņ� sāka citādi ģērbties - kā gatavodamies kaujai: melnos d�insauduma kreklos, melnos d�insos, krunkainos motociklistu zābakos. Mājās viņ� atgriezās nakts vidū, ozdams pēc alus un tabakas vai, kas zina, varbūt pēc kaut kā sliktāka nekā tabaka. Viņam izveidojās svīta no glu�i cita tipa meitenēm - dro�ākām un spilgtākām, kuras nemaz netaisījās izpatikt Megijai vai sēdēt viņas virtuvē. Un pavasarī izrādījās, ka D�esijs jau labu laiku nav apmeklējis skolu un netiks pārcelts pēdējā klasē.

Aira teica: septiņpadsmitarpus gadu vecumā D�esijs esot pārvilcis svītru savai nākotnei, un tas viss tikai viena drauga dēļ. Tas neko nenozīmēja, ka Dons Bērnems nemaz nespēlēja D�esija grupā un pats bija bez sare�ģījumiem pārgājis uz izlaiduma klasi. Pēc Airas domām, Dona padoms bija trāpījis desmitniekā, pilnīgi mainot D�esija dzīvi. Dons bija tāds kā providences instruments, likteņa vēstnesis. Pēc Airas domām.

Sakārto savu dzīvi vai taisies, ka tiec. Aira paziņoja D�esijam. Vasarā nokārto pārbaudījumus, kurus esi palaidis garām, vai arī meklē darbu un pats savu dzīvokli. D�esijs pateica, ka skola viņam esot lidz kaklam. Viņ� labprāt sāktu strādāt un nevarot vien sagaidīt, kad varē�ot dzīvot atsevi�ķi, kur var nākt un iet, kā tīk, un neviens neskatās tev pakaļ. Aira izmeta: �Nu, tad laimīgu taciņu!� - un, nebildis vairs ne vārda, uzkāpa aug�stāvā. D�esijs atstāja māju, ar saviem motociklista zābakiem smagi aizbūk�ķinādams pār lieveni. Megija sāka raudāt.

Kā lai Aira spētu iztēloties D�esija dzīvi? Aira bija viens no tiem cilvēkiem, kuri jau piedzimst prasmīgi. Viss viņam nāca viegli. Viņ� nekādi nespētu pilnībā iedomāties, kā jūtas D�esijs, katru rītu vilkdamies uz skolu: pleci jau uzkumpu�i kā aizsargājoties, jakas apkakle saslējusies �ķībi, rokas dziļi sabāztas kabatās. Kā gan bija jājūtas D�esijam! Ar nevainojami rātnu jaunāko māsu un tik ideālu, tik nekļūdīgu tēvu! Vienīgais glābiņ� patiesi bija māte, neapdomīgā, neveiklā māte, tā sev teica Megija. Un, lai gan tas bija tikai tāds privāts jociņ�, viņa to domāja nopietni. Un vēlējās, kaut jel D�esijs būtu mantojis no viņas ko vairāk. Piemēram, spēju saredzēt visā gai�āko pusi. Prasmi pieņemt, pielāgoties.

Bet nē. Piemiegtām acīm, piesardzīgs, zaudējis visu savu veco bezrūpību, D�esijs klimta pa pilsētu, meklēdams darbu. Viņ� cerēja atrast vietu skaņupla�u veikalā. Viņam nebija pat kabatas naudas (tobrīd grupa vēl arvien spēlēja bez maksas - �ekspozīcijai�, kā pa�i to dēvēja), un sīknaudu autobusam viņ� bija spiests aizņemties no Megijas. Un viņ� pārnāca mājās jo dienas, jo drūmāks un katru vakaru strīdējās ar Airu. �Ja uz darba intervijām tu ierastos, ģērbies kā normāls cilvēks...� Aira pārmeta.

�Es nemaz negribētu strādāt tādā vietā, kur pārmērīgu uzmanību pievēr� ārienei,� D�esijs attrauca.

�Labi, mācies rakt grāvjus, jo tas ir vienīgais darbs, kur ārienei nepievēr� uzmanību!�

Tad D�esijs atkal izskrēja no mājas, aizcirzdams durvis, un cik viss �ķita novadējies, kad viņ� bija prom! Cik sekls, cik truls! Megija un Aira pārmija saltu skatienu, sēdēdami katrs savā dzīvojamās istabas galā. Megija vainoja Airu, jo viņ� izturējās pārāk skarbi. Aira vainoja Megiju, jo viņa izturējās pārāk iecietīgi.

Lāgiem Megija sirds dziļumos vainoja pati sevi. Tagad viņa saprata, ka, māte būdama, visos savos lēmumos ir vadījusies pēc viena principa: jau pats fakts, ka viņas bērni ir bērni, gadiem ilgi spiesti justies bezspēcīgi, apjuku�i un ierobe�oti, radīja viņā tādu �ēlumu, ka �ķita neiedomājami uzvelt viņiem vēl kādu lieku grūtību nastu. Viņa bija gatava aizbildināt visu, piedot visu. Varbūt viņa būtu labāka māte, ja neatcerētos, kāda ir sajūta, kad esi bērns.

Megija redzēja sapnī, ka D�esijs ir miris - nomiris jau pirms vairākiem gadiem, toreiz, kad vēl bijis priecīgs, nerātns mazs puika, un viņa nez kāpēc nav to apjēgusi. Sapni viņa nevaldāmi �ņukstēja; nebija iespējams pārciest tādu zaudējumu. Un tad pūlī uz klāja (jo Megija pēk�ņi brauca ar kuģi) viņa pamanīja bērnu, kas atgādināja D�esiju; viņ� stāvēja kopā ar saviem vecākiem, kurus Megija nekad nebija redzējusi. Zēns paskatījās uz viņu un steig�us novērsās, tomēr Megija nojauta, ka �ķitusi viņam pazīstama. Viņa uzsmaidīja zēnam. Viņ� atkal paskatījās �urp un novērsās. Megija pavirzījās mazliet tuvāk, izlikdamās, ka pēta apvārsni. D�esijs ir atdzīvojies citā ģimenē; tā viņa to klusībā izskaidroja. Tagad D�esijs vairs nepieder viņai, bet tas nekas, viņa sāks visu no sākuma. Iekaros D�esija uzticību. Megija juta, ka zēna acis vēlreiz pievēr�as viņai, un nojauta, kā D�esiju mulsina �i miglainā atmiņu atblāzma; un, pēc Megijas domām, tas nozīmēja, ka viņi ar D�esiju mīlēs viens otru mū�am.

Tolaik Deizijai bija deviņi gadi vai vismaz tuvu tam, un varētu nodomāt, ka viņa vēl bija pietiekami maza, lai darba Megijai pietiktu atliku likām. Ta�u tie�i tajā laikā Deizija ieņēma galvā, ka arī viņai jākļūst pieaugu�ai. Jau no sākta gala viņa �ķita mazliet pāragri attīstījusies. Kad Deizija vēl bija zīdaiņa vecumā, Aira mēdza dēvēt viņu par mazo dāmu, jo viņa likās tik nosvērta un atturīga, ar rāmi prātīgu sejiņu. Trīspadsmit mēne�u vecumā Deizija pati bija iemācījusies iet uz podiņa. Pirmajā klasē viņa mēdza noregulēt savu modinātājpulksteni par stundu agrāk nekā visa pārējā ģimene un katru rītu lavījās lejā pa kāpnēm, lai izmazgātās veļas kaudzē atrastu vajadzīgos apģērba gabalus. (Jau tolaik viņa prata gludināt labāk nekā Megija, un viņai patika ģērbties ārkārtīgi akurāti, saskaņojot apģērba krāsas.) Un nu viņa acīmredzot bija strauji sasniegusi to pakāpi, kad ārpasaule ņem virsroku pār ģimeni. Viņai bija �etras ļoti nopietnas līdzīga rakstura draudzenes, to vidū Lavīnija Mērfija, kurai bija ideāla māte. Ideālā misis Mērfija vadīja Vecāku un skolotāju asociāciju un labdarības tirdziņus, un viņai (jo viņa nestrādāja algotu darbu) pietika brīva laika, lai izvadātu mazās meitenes uz visiem iespējamiem kultūras pasākumiem. Misis Mērfija rīkoja brīni�ķīgas bērnu ballītes ar aizraujo�ām rotaļām. 1978. gada pavasarī Deizija bezmaz vai dzīvoja pie Mērfijiem. Megija pārnāca no darba un sauca: �Deizij?� - bet atrada tikai klusu māju un zīmīti uz grāmatplaukta priek�namā.

Tad kādu pēcpusdienu parastā klusuma vietā mājā vibrēja tādas kā sazvērnieciskas �alkas, to Megija sajuta, līdzko ienākusi, un D�esija istabas durvis aug�stāvā bija aizslēgtas. Viņa pieklauvēja. Pēc tramīgas pauzes D�esijs atsaucās: �Pagaidi!� Megija dzirdēja �aboņu un �ukstus. D�esijs parādījās durvīs kopā ar meiteni. Viņas garie, blondie mati bija izspūru�i, lūpas apsārtu�as. Nolaidusi acis, viņa paspraucās Megijai garām un kāpa lejup pa kāpnēm nopakaļ D�esijam. Megija dzirdēja atveramies ārdurvis; viņa dzirdēja, ka D�esijs pusbalsī atvadās. Līdzko viņ� atgriezās aug�stāvā (nekaunīgi dodamies taisnā ceļā pie Megijas), viņa paziņoja: �īs sve�ās meitenes māte bū�ot �ausmās, uzzinājusi, ka viņas meita bijusi zēna guļamistabā. D�esijs attrauca: �Kur nu, viņas mamma dzīvo kaut kur Pensilvānijā. Fiona �eit ir apmetusies pie māsas, un māsai nav nekādu iebildumu.�

�Toties man ir,� sacija Megija.

D�esijs neiebilda, un meitene vairs neparādījās. Vismaz ne tad, kad Megija ik dienu pārnāca no darba. Tomēr Megijai bija nojauta; viņa manīja zināmas pazīmes. Viņa ievēroja, ka D�esijs ir prom bie�āk nekā jebkad, ka pārnāk izklaidīgs, ka īsajos laikposmos, ko pavada mājās, ilgi un privāti runā pa aug�stāva telefonu, bet, kad klausuli pacēla Megija, tajā alla� atskanēja viena un tā pati meitenes balss - klusa un jautājo�a.

Pēdīgi D�esijs atrada darbu aplok�ņu fabrikā, kurai bija kāds sakars ar piegādēm, un sāka meklēt dzīvokli. Vienīgā nelaime tā, ka īres maksas bija tik augstas, bet viņa alga - tik maza. Labi vien ir, noteica Aira. Tagad varbūt viņ� būs spiests ieskatīties acīs da�ai rūgtai patiesībai. Megija vēlējās, kaut jel Aira turētu muti. �Nebēdā,� viņa sacīja D�esijam. �Gan kaut kas atradīsies.� Tas notika jūnija beigās. Jūlijā viņ� joprojām dzīvoja mājās. Un augustā, kādā tre�dienas vakarā, viņ� noķēra Megiju virtuvē vienu un ļoti mierīgi un tie�i paziņoja, ka laikam bū�ot ievārījis nepatik�anas tai meitenei, savai paziņai.

Gaiss virtuvē kļuva savādi kluss. Megija noslaucīja rokas priek�autā.

�Tai Fionai, vai?� viņa jautāja.

Viņ� pamāja.

�Un ko tagad?� Megija noprasīja. Viņa bija tikpat aukstasinīga kā D�esijs; pati par to brīnījās. Likās, tas notiek ar kādu citu. Vai varbūt viņa neapzināti jau bija to gaidījusi. Varbūt tas visu laiku bija tuvojies, virzījies uz viņu pusi kā �ļūdonis.

�Nu,� teica D�esijs, �par to es gribēju apspriesties ar tevi. Redzi, es gribu vienu, bet viņa - pavisam ko citu.�

�Ko tad tu gribi?� Megija jautāja, domādama, ka to jau zina tāpat.

�Es gribu, lai viņa patur to bērnu.�

Mirkli tas nenonāca līdz apziņai. Pat �is vārds -�bērns� - likās aplams, izskanot pār D�esija lūpām. Briesmīgi, tomēr tas likās pat... mīļi.

�Patur?� Megija atkārtoja.

�Es domāju meklēt dzīvokli mums visiem trim.�

�Tu gribi precēties?�

�Jā.�

�Bet tev vēl nav astoņpadsmit gadu,� Megija sacīja. �Un varu derēt, ka tai meitenei arī ne. Jūs esat par jauniem.�

�Mā, pēc divām nedēļām man būs dzim�anas diena, un Fionai drīz pēc tam. Un skolā viņai tik un tā nepatīk; lielākoties viņa basto stundas un pavada laiku kopā ar mani. Turklāt es vienmēr esmu gribējis bērnu. Tas ir tie�i tas, kas man vajadzīgs: kaut kas savs.�

�Kaut kas savs?�

�Man tikai jāatrod darbs, kur vairāk maksā, tas arī viss.�

�D�esij, tev ir vesela sava ģimene! Ko tu tur runā?�

�Tas nav viens un tas pats,� D�esijs atteica. �Es nekad neesmu juties... es nezinu. Lai nu kā, es meklēju darbu, kur maksā vairāk. Redz, bērnam vajadzīgi visādi piederumi un tamlīdzīgi. Esmu sastādījis sarakstu pēc doktora Spoka grāmatas.�

Megija ieplestām acīm skatījās viņā. Vienīgais jautājums, ko viņa spēja izdvest, bija: ��ēlīgā debess, kur tu ņēmi doktora Spoka grāmatu?�

�Grāmatnīcā; kur tad citur?�

�Tu iegāji grāmatnīcā un nopirki grāmatu par zīdaiņu kop�anu?�

�Jā.�

Tas likās esam vislielākais pārsteigums. To Megija nejaudāja iztēloties.

�Esmu daudz uzzinājis,� D�esijs paskaidroja. �Man liekas, Fionai vajadzētu zīdīt bērnu ar krūti.�

�D�esij...�

�Un �Mājas Vaļasprieku �urnālā� es atradu shēmu, kā uzmeistarot �ūpulīti.�

�Mīlulīt, tu nezini, cik tas ir grūti! Jūs pa�i vēl esat bērni! Jūs nevarat rūpēties par zīdaini!�

�Es tevi lūdzu, mā. Es runāju nopietni,� D�esijs sacīja. Un tie�ām, lūpu aprises pēk�ņi izskatījās tik asas kā iegravētas - tāpat kā alla�, kad viņ� runāja ar stingru pārliecību.

�Bet ko tu man lūdz?� Megija vaicāja.

�Es gribu, lai tu aizej parunāt ar Fionu.�

�Par ko? Par ko lai es parunāju?�

�Pasaki viņai, ka, pēc tavām domām, bērnu vajag paturēt.�

�Tātad viņa grib atdot to adopcijai,� Megija teica. �Vai... hm... pārtraukt grūtniecību.�

�Nu, tā viņa saka, bet...�

�Tad ko viņa īsti grib?�

�To otro variantu.�

�Ahā.�

�Bet īstenībā viņa nemaz negrib. Es zinu, ka negrib,� D�esijs sacīja. �Tikai - viņa ir tik stūrgalvīga. Izskatās, ka no manis viņa sagaida pa�u sliktāko. Uzskata par pa�saprotamu, ka es viņu... pametī�u, vai. Un sākumā neko man neteica - vai tu vari iedomāties? Slēpa to no manis! Nedēļām ilgi raizējās, bet man ne pu�plēsta vārda, kaut gan tikāmies gandrīz katru dienu. Un tad, kad tests ir pozitīvs, ko gan viņa dara? Palūdz man naudu, lai varētu tikt vaļā no bērna. Es saku: �Ko? Ko tu gribi darīt? Paga, paga!� es saku. �Vai tu te neesi izlaidusi pāris būtisku soļu? Vai vispirms nevajag pajautāt: �Ko domā tu, D�esij?� - un: �Kādu lēmumu mēs abi pieņemsim?� Vai tu pat nedosi man izdevību?� es viņai jautāju. �Kādu izdevību?� viņa prasa. �Kā būtu, ja mēs apprecētos?� es saku. �Ja es uzņemtos atbildību, kura man pienākas?� Viņa atcērt: �Tava labdarība man nav vajadzīga, D�esij Moran.� Es saku: �Labdarība? �eit ir runa par manu dēlu!� Un viņa paziņo: �0, man nav nekādu ilūziju,� - tā viņa izsakās, kad saslien degunu gaisā. �Man nav nekādu ilūziju. To, kas tu esi, es zināju jau tad, kad ieraudzīju tevi pirmo reizi. Tu esi brīvs kā putns gaisā,� viņa saka, �tu esi hārdroka grupas solists. Tev nekas nav man jāpaskaidro.� Es jutos kā... kā tāds �ablons. Kur viņa rāvusi tādu iespaidu par mani? Tikai ne no reālās dzīves, nemū�am! Tāpēc es saku: �Nē, es nedo�u tev to naudu; nē un neparko,� - un viņa saka: �To man būtu vajadzējis paredzēt,� - tī�ām mani pārprazdama. Ciest nevaru, kad kāds tī�ām tēlo tādu aizvainoto mocekli! �Man būtu vajadzējis saprast,� viņa piebilst, �ka no tevis nevar gaidīt pat nieka samaksu par abortu.� Izmet to vārdu, no-plik�ķina kā pātagu gaisā; goda vārds, mirkli es nespēju parunāt. Es saku: �Nolādēts, Fiona...� - un viņa atkliedz: �Jā, labi, lieliski, tagad vēl izlamā mani visam par kroni!� -un es saku...�

�D�esij. Mīlulīt,� Megija ierunājās. Tad paberzēja sev kreisos deniņus. Viņa jutās tā, it kā būtu palaidusi garām kādu svarīgu stāsta pavedienu. �Man gan liekas, ja Fiona ir izlēmusi...�

�Pirmdienas rītā viņai jāierodas klinikā Vitsaidas avēnijā. Pirmdien viņas māsai ir brīvdiena; māsa brauks viņai lidzi. Tu saproti? Mani viņa lidzi neaicina. Un es esmu runājis ar viņu lidz spēku izsīkumam. Vairāk man nav ko teikt. Tāpēc es lūdzu: runā tu! Aizbrauc uz klīniku un apturi viņu.�

"Es?�

�Tu vienmēr tik labi saproties ar manām draudzenēm. Tev izdosies; es zinu, ka tev izdosies. Pastāsti viņai, ka meklē�u darbu. Es eju prom no aplok�ņu fabrikas. Esmu pieteic ies datoru salonā, tur mani apmācis labot datorus un kursu laikā vēl ari maksās. Tur teica, ka man esot labas izredzes uz �o darbavietu. Un Deivs no manas grupas stāstīja, ka viņa mātei pieder māja Veiverlijā pie stadiona un viss aug�stāva dzīvoklis, sākot ar novembri, būs brīvs, dabūjams par smiekla naudu, un tur ir arī maza istabiņa bērnam. Jo bērnam ir jāguļ atsevi�ķā istabā; esmu par to lasījis. Tu nobrīnītos vien, cik daudz es zinu! Es esmu knupī�u piekritējs. Da�iem nepatīk, kā tie izskatās, bet, ja bērnam dod knupīti, tad viņ� vēlāk nesūkās īk�ķi. Un ir pilnīgi aplam domāt, ka knupī�a dēļ priek�zobi izvirzās uz priek�u.�

Jau mēne�iem ilgi D�esijs nebija tik daudz runājis; skumji bija tikai tas, ka runādams viņ� �ķita arvien jaunāks. Mati vietumis izspūru�i, jo viņ� bija izbraucis tiem cauri ar pirkstiem, un nu viņ� skraidīja �urpu turpu pa virtuvi, izstīdzējis un stūrains. Megija teica: �D�esij, mīlulīt, man nav �aubu, ka reiz tu kļūsi par brīni�ķīgu tēvu, bet, redzi, patiesībā lēmums ir jāpieņem meitenei pa�ai. Jo tie�i viņai jāiznēsā bērns.�

�Bet ne jau vienatnē! Es viņu atbalstītu. Es viņu mierinātu. Es par viņu rūpētos. Es to gribu, mā.�

Megija vairs nezināja, ko sacīt, un D�esijs to laikam nojauta. Viņ� mitējās staigāt �urpu turpu un nostājās viņas priek�ā. �Paklausies! Tu esi mana vienīgā cerība. Es tikai lūdzu, lai tu izskaidro viņai manu attieksmi. Pēc tam lai viņa lemj, kā grib. Kas tur slikts?�

�Kāpēc tu pats nevari izskaidrot viņai savu attieksmi?� Megija jautāja.

�Vai tu domā, ka es neesmu mēģinājis? Esmu runājis līdz pagurumam. Bet katrs vārds izklausās aplam. Viņa apvainojas, es apvainojos; nezin kāpēc mēs pinamies kā vistas pa pakulām. Bet nu mēs vairs nejaudājam. Mums vairs nav spēka runāt.�

Megija lieliski pazina �o sajūtu.

�Vai tu vismaz nevarētu to apsvērt?� D�esijs jautāja. Megija pie�ķieba galvu.

�Apsvērt �ādu iespēju.�

�Ak iespēju - nu, varbūt...�

�Jā! Neko vairāk jau es nelūdzu! Paldies, mā! Lielu lielais paldies!�

�Bet, D�esij...�

�Un vēl nesaki tētim, labi?�

�Labi, pagaidām ne,� viņa gurdi apsolija.

�Tu ta�u vari iztēloties, ko teiktu viņ�."

Tad, a�i apskāvis Megiju kā alla�, D�esijs nozuda.

Pāris nākamajās dienās viņa jutās noraizējusies un nespēja iz�ķirties. Prātā nāca D�esija nepastāvības piemēri -kā (Līdzīgi vairumam savu vienaud�u) viņ� iegājis jaunos dzīves posmos, atrazdams jaunas aizrau�anās un pamezdams vecās. Bet nevar ta�u pamest sievu un bērnu! Tomēr tad atmiņā atausa arī citas ainas: piemēram, vienu gadu viņi visi bija saslimu�i ar gripu, nesaslima tikai D�esijs, un viņam nācās rūpēties par pārējiem. Megija toreiz redzēja viņu neskaidri, caur drud�a miglu; D�esijs sēdēja uz gultas malas un baroja viņu ar vistas zupu, karoti pa karotei, un, kad Megija starp zupas malkiem iesnaudās, viņ� nekurnēdams gaidīja, līdz viņa uztrūkās no snaudas, un sniedza nākamo karoti.

�Tu ta�u neesi piemirsusi, vai ne?� D�esijs tagad jautāja ikreiz, līdzko satikās ar Megiju. �Tu ta�u neņemsi atpakaļ solījumu, vai ne?�

�Nē, nē...� Megija apliecināja. Un tad iesaucās: �Kādu solijumu?� Uz ko gan viņa bija ielaidu�ies? Kādu vakaru D�esijs iespieda viņai plaukstā zīmiti - adresi Vitsaida avēnijā. Laikam jau klīnikas adresi, nosprieda Megija. Viņa ielika zīmīti svārku kabatā. �Tu ta�u saproti, ka es nevaru...� viņa iesāka. Bet D�esijs jau bija izkūpējis izveicīgi kā kramplauzis.

Aira pēdējā laikā bija labā omā, uzzinājis par darbu datorsalonā. Viss bija veicies tie�i tik labi, kā D�esijs paredzējis, un septembrī vajadzēja sākties kursiem. �Tas jau ir labāk,� Aira teica Megijai. �Tam ir nākotne. Un -kas zina? Varbūt vēlāk viņ� nolems atgriezties skolā. Manuprāt, būs jāpabeidz skola, pirms viņ� varēs sākt karjeru.�

Megija domīgi klusēja.

Sestdien viņai bija jāstrādā, un darbs atvairija ba�īgas domas, bet svētdienā viņa ilgi sēdēja lievenī. Bija saulaina, karsta diena, un �ķita, ka visi vecāki izvedu�i pastaigā mazuļus. Garām aizripoja ratiņi, aizjoza vīrie�i ar maziem bērneļiem ķengursomās. Megija prātoja, vai ķengursoma ir viens no piederumiem, ko D�esijs uzskata par būtiskiem. Nu, bet noteikti! Megija pielieca galvu uz mājas pusi un ieklausījās. Aira pa televīziju skatījās beisbola spēli, bet Deizija patlaban viesojās pie ideālās misis Mērfijas. D�esijs vēl gulēja, jo bija spēlējis deju vakarā Hauardas apgabalā un atgriezies vēlu. Megija bija dzirdējusi, kā viņ� mazliet pēc pulksten trijiem uzkāpj pa kāpnēm, pusbalsī dungodams. Mazā, ja es spētu tev sirdi atkausēt...

�Mūzika tagad ir tik citāda,� Megija reiz bija teikusi D�esijam. �Agrāk dziedāja �mīli mani mū�am�, bet tagad -�palīdzi man pārlaist nakti�.�

�Ak, mā,� viņ� bija noprasījis, �vai tad tu nesaproti? Vecajos laikos to tikai veiklāk slēpa. Jo patiesībā teksts vienmēr ir bijis tie�i tāds - �palīdzi man pārlaist nakti�.�

Megijai atmiņā atausa rindiņa no dziesmas, kas bija populāra D�esija bērnībā. Man jārod ceļ�, kā iekļūt tavā sirdī. Tik taktiski, tik bikli...

Bērnībā D�esijam patika stāstīt Megijai pasakas, kamēr viņa gatavoja ēst; viņ� laikam uzskatīja, ka māti vajag izklaidēt. �Reiz dzīvoja kāda kundze, kura baroja savus bērnus tikai ar virtuļiem,� - tā viņ� iesāka vai varbūt: �Reiz kāds vīrs dzīvoja aug�ā uz karuseļa.� Visas viņa pasakas bija savādas un neparastas, un tagad, atskatoties pagātnē, Megija apjauta, ka tām visām bijusi kopīga �ī prieka tēma, prieka uzvara pār sausu praktiskumu. Bija kāda pasaka, kuru D�esijs risināja nedēļām ilgi, un tajā tika stāstīts par garīgi atpaliku�u tēvu, kur� par uztur-naudu nopircis elektriskās ērģeles. Jēdzienu �garīgi atpalicis� D�esijs acīmredzot bija aizguvis no sarunām par savu tanti Doriju. Tomēr viņ� stāstīja tā, ka tēva atpalicība pārvērtās slavējamā īpa�ībā. Tēvs sacīja: �Kam mums vispār vajadzīgs ēdamais? Es labāk gribu, lai mani bērni klausās skaistu mūziku.� Megija atstāstīja �o pasaku Airam un smējās, bet Aira tur nesaskatīja neko uzjautrino�u. Vispirms viņ� apvainojās Dorijas dēļ (viņam nepatika apzīmējums �garīgi atpalicis�) un pēc tam arī glu�i personiski. Viņ� dro�i vien domāja: kāpēc garīgi atpalicis �ai pasakā ir tie�i tēvs? Kāpēc ne māte, kas daudz vairāk atbilstu īstenībai, ņemot vērā Megijas mū�īgās kļūmes. Vai - varbūt viņ� tā nemaz nedomāja, tomēr Megija iztēlojās, ka viņa domas ir tie�i tādas, un izcēlās strīds.

Tagad �ķita, ka D�esija dēļ abi ir strīdēju�ies jau kop� viņa dzim�anas, vienmēr palikdami katrs pie sava. Aira pēla, Megija aizbildināja. Aira apgalvoja, ka D�esijs runā rupjības, ka nemitīgi izskatās spītīgs, ka ir bezcerīgi nemākulīgs, kad jāpalīdz ateljē. Viņam vienkār�i jāatrod iek�ējais līdzsvars, teica Megija. Da�iem tas izdodas ātrāk, citiem lēnāk. �Par gadu desmitiem lēnāk?� Aira noprasīja. �Esi drusku pacietīgāks, Aira,� Megija sacīja. (Lomu maiņa. Pacietīgais jau bija Aira. Megija bija karstas putras strēbēja.)

Kāpēc gan jaunībā viņa nebija aptvērusi, cik liela vara ir jaunajiem? Tagad viņa to uzlūkoja kā iespēju, kas palaista garām. Meitenes gados Megiju bija tik viegli iebiedēt; viņai ne sapņos nebija rādījies, ka bērni ģimenē spēj izraisīt tādas vētras.

Viņi ar Airu centās paturēt savas vētras noslēpumā, tomēr nebija �aubu, ka D�esijs ir dzirdējis vismaz nelielu daļu no tām. Vai varbūt vienkār�i jutis vecāku noskaņojumu; jo, pusaud�a gadiem sākoties, viņ� ar savām retajām sarunām parasti vērsās pie Megijas, reizē arvien vairāk attālinoties no Airas. Laikā, kad D�esijs izstāstīja par gaidāmo bērnu, Megija pati jau jutās Airam diezgan tāla. Abi bija pārcietu�i pārāk daudzus strīdus, pārāk daudzus tūksto�us rei�u ķildoju�ies par D�esiju. Ne jau tikai solījums liedza Megijai izstāstīt Airam par bērnu; viņa vienkār�i bija nogurusi no cīniņiem. Aira ta�u izlēktu no ādas! Un, protams, pamatoti.

Viņa atkal atcerējās, kā D�esijs ar karoti bija skāris viņas lūpas, lai iemānītu zupu. Lāgiem, degdama drudzī, Megija pamostoties bija dzirdējusi klusu, skumju, tālu mūziku, kas skanēja D�esija magnetofona austiņās, un ne�aubīgi ticējusi, ka tās ir dēla visdziļākās domas, kuras viņai beidzot ļauts sakļausit.

Pirmdienas rītā septiņos viņa, kā parasti, devās uz darbu, ta�u bez ceturk�ņa deviņos atprasījās un brauca uz Vitsaida avēniju. Klīnika bija ierīkota pārbūvētā veikalā, pie lielajiem logiem vīdēja aizkari. Klīniku Megija pamanīja, nevis pārbaudīdama māju numurus, bet gan ieraudzījusi bariņu piketētāju tās priek�ā. Tur bija trīs sievietes, vairāki bērni un mazs, drukns vīrietis. �AJĀ KLĪNIKĀ SLEPKAVO NEVAINĪGOS - tā bija rakstīts vienā plakātā, bet citā bija redzams skaista, smaido�a mazuļa foto; �ķērsām pār melnajām cirtām ar baltiem burtiem bija uzdrukāts: DODIET VIŅAI IESPĒJU! Megija apturēja ma�īnu blakus, pie apdro�inā�anas aģentūras. Piketētāji pavir�i palūkojās uz viņu un atkal sāka vērot klīniku.

Piebrauca ma�īna, izkāpa d�insos ģērbusies meitene, viņai sekoja jauns puisis. Meitene pieliecās, lai kaut ko pateiktu �oferim, pēc tam pamāja ar roku, un ma�īna aizbrauca. Pārītis strauji devās uz klīnikas pusi, bet apkārt drūzmējās piketētāji. �Dievs redz, ko jūs esat nodomāju�i darīt!� iesaucās viena sieviete, otra aiz�ķērsoja meitenei ceļu, bet viņa apmeta līkumu. �Kur ir tava sirdsapziņa?" nopakaļ kliedza vīrietis. Pārītis nozuda aiz durvīm. Piketētāji gāja atpakaļ uz savām vietām. Viņi kaut ko kaismīgi apsprieda; acīmredzot bija gadīju�ās kādas domstarpības. Megijai radās iespaids: da�iem �ķiet, ka būtu vajadzējis rīkoties sparīgāk.

Pēc pāris minūtēm piebrauca taksometrs un izkāpa sieviete. Apmēram Megijas gados, ļoti labi ģērbusies, viena. Piketētāji laikam nosprieda, ka jāgūst gandarījums par iepriek�ējām sakāvēm. Viņi aplenca sievieti; viņiem bija tik daudz kas sakāms, ka līdz Megijas ausīm nonāca tāda kā bi�u dūkoņa. Viņi spieda sievietei rokās bro�ūras. Garākā auguma piketētāja aplika roku viņai ap pleciem. Paciente - ja vien viņa tāda bija - iesaucās: �Lieciet mani mierā!� - un ietrieca elkoni piketētājai sānos. Tad nozuda aiz durvīm. Piketētāja salīka - aiz sāpēm, kā sākumā nodomāja Megija, ta�u viņa tikai pacēla uz rokām bērnu. Visi atgriezās sākotnējās vietās. Valdīja tveice, un viņi kustējās tik lēni, ka sa�utums izskatījās mākslīgi uzkurināts un neīsts.

Megija rakņājās pa somiņu, meklēdama kādu papīru, ar ko apvēdināties. Gribētos izkāpt no ma�īnas, bet kur gan lai stāv? Starp piketētājiem?

Tuvojās soļi, gājēji bija divi; pacēlusi acis, Megija ieraudzīja Fionu un nedaudz vecāku meiteni, acīmredzot māsu.

Megija bija ba�ījusies, ka nepazīs Fionu, jo redzējusi viņu tikai to vienīgo reizi. Tomēr pazina uzreiz: gari, gai�i mati, bāla seja, kurā vēl nav ierakstīts nekas. Viņa bija ģērbusies d�insos un - kāda sagadī�anās - spilgti sārtā T kreklā. Megijai bija aizspriedumi pret spilgti sārtu krāsu. Tā viņai �ķita vulgāra. (Ak, cik savādi tagad atcerēties, ka reiz viņa uzlūkojusi Fionu kā vulgāru! Megija bija iztēlojusies, ka Fionai piemīt kaut kas lēts un nevērtīgs; viņa neuzticējās �ai piemīlīgajai, bālajai sejiņai, un viņai radās aizdomas, ka arī zem māsas kosmētikas slēpjas tikpat neveselīga sejas krāsa. Kādi aizspriedumi! To Megija varēja atzīt tagad, kad bija iepazinusi arī Fionas labās īpa�ības.)

Lai nu kā, viņa izkāpa no ma�īnas. Devās pie meitenēm un teica: �Fiona?�

Māsa nomurmināja: �Es tev sacīju, ka viņi uzmāksies!� Acīmredzot bija noturējusi Megiju par piketētāju. Un Fiona gāja tālāk, nolaidusi plakstus, kas izskatījās pēc diviem baltiem pusmēne�iem.

�Fiona, es esmu D�esija māte,� Megija teica.

Fiona pagausināja soli un paraudzījās uz viņu. Māsa apstājās.

�Es neiejauk�os, ja tu skaidri apzinies, ko dari,� Megija sacīja. �Bet, Fiona, vai tu esi apdomājusi to no visiem viedokļiem?�

�Nav jau nemaz tik daudz ko apdomāt,� māsa strupi noskaldīja. �Viņai ir septiņpadsmit gadu.�

Tad Fiona ļāva, lai māsa ved viņu prom, tomēr pār plecu atskatījās uz Megiju.

�Vai tu esi par to runājusi ar D�esiju?� Megija jautāja un metās viņām pakaļ. �D�esijs grib �o bērnu! Viņ� man teica.�

Māsa atkliedza: �Vai viņ� pats to dzemdēs? Vai modīsies naktī un mainīs autiņus?�

�Jā!� Megija apstiprināja. �Nu, tas ir - nedzemdēs gan...�

Tagad viņas bija nonāku�as pie piketētājiem. Viena no sievietēm jau sniedza pretim bro�ūru. Tai uz vāka bija fotoattēls - vēl nepiedzimis bērns, kur� �ķita krietni pārsniedzis embrija fāzi, teju gatavs dzim�anai. Fiona parāvās atpakaļ. �Lieciet viņu mierā!� Megija teica piketētājai. Tad atkal pievērsās meitenei. �Fiona, D�esijs tie�ām uztraucas par tevi. Tici man.�

�D�esiju Moranu es vairs negribu redzēt nekad savā mū�ā,� paziņoja māsa, spraukdamās garām resnai sievietei ar diviem maziem bērniem pie rokas un ar zīdaini ķengursoma.

�To jūs sakāt tikai tāpēc, ka esat piedēvējusi viņam �o lomu,� Megija iebilda. �Jūsuprāt, viņ� ir tikai rokgrupas muzikants, kas pavedis jūsu mazo māsu. Bet tas nav tik vienkār�i! Tas nav tik absolūti! Viņ� ir nopircis doktora Spoka grāmatu - vai to viņ� ir stāstījis, Fiona? Viņ� jau ir izpētījis knupī�us un domā, ka tev vajadzētu barot bērnu ar krūti.�

Resna sieviete uzrunāja Fionu: �Par tevi raud visi eņģeļi debesīs.�

�Paklausieties,� Megija teica sievietei. �Tas, ka jums ir pārāk daudz bērnu, vēl nav iemesls novēlēt tādas pa�as nepatik�anas citiem cilvēkiem.�

�Eņģeļi to dēvē par slepkavību,� resne nemitējās.

Fiona sarāvās. Megija sacīja: �Vai jūs neredzat, kā jūs viņu uztraucat?� Tagad viņas bija nonāku�as pie klīnikas durvīm, bet ceļu aiz�ķērsoja mazais, druknais vīriņ�. �Pa-ejiet nost!� Megija uzsauca. �Fiona! Padomā par to! Tas ir vienīgais, ko es lūdzu.�

Vīriņ� neatkāpās, tāpēc Fionai atlika laiks pievērsties Megijai. Izskatījās, ka Fionai nāk raudiens. �D�esijam ir vienalga,� viņa teica.

�Nekādā ziņā!�

�Viņ� man saka: �Nebēdā, Fiona, es tevi nepametī�u.� It kā es viņam būtu kāds pienākums! Kāda labdarības lūdzēja!�

�Tā viņ� to nedomā. Tu viņu pārproti. D�esijs tik tie�am grib tevi precēt.�

�Un no kā �ie iztiks?� noprasīja māsa. Viņai bija griezīga, nepatīkama balss, daudz zemāka nekā Fionai. �Viņam pat nav darba ar kārtīgu algu!�

�Bet būs! Datoru salonā! Ar karjeras iespējām!� Megija iesaucās. �ādā telegrāfa stilā viņa bija spiesta runāt tāpēc, ka Fionas māsa nezin kā bija aizgaiņājusi piketētājus no durvīm un jau stīvēja tās vaļā. Kāda sieviete turēja Fionai deguna priek�ā pastkarti ar vēl vienu cirtainu bērneli. Megija pastūma bildi nost. �Vismaz atbrauc man līdzi uz mājām, lai jūs ar D�esiju varat to pārrunāt,� viņa sacīja Fionai. �Tas tev neuzliks nekādus pienākumus.�

Fiona vilcinājās. Māsa mudināja: �Dieva dēļ, Fiona!� -bet Megija tvēra izdevību. Saņēmusi Fionu aiz rokas locītavas, viņa vilka meiteni atpakaļ caur pūli, bez mitas bērdama iedro�ino�us vārdus. �Viņ� stāsta, ka darinot �ūpuliti; skices viņam ir. No tā vien jau atmaigst sirds. Liecieties mierā, sasodits! Vai būs jāsauc policija? Kas jums devis tiesības mums uzmākties?�

�Kas viņai devis tiesības noslepkavot bērnu?� atcirta kāda sieviete.

�Viņai ir visas tiesības, kādas vien vajag! Fiona, viņ� tik tie�ām ir dzimis, lai rūpētos par citiem! Tev būtu vajadzējis viņu redzēt Honkongas gripas laikā.�

�Kādas gripas?�

�Vai Bangkokas, vai Singsinga, vai kā nu tās visas tur sauc... Lai nu kā, ar labdarību tam nav nekāda sakara. Viņ� grib �o bērnu vairāk par visu pasaulē.�

Fiona ielūkojās viņai sejā. �Un viņ� darina...�

�Viņ� darina �ūpuliti. Tādu skaistu, ar nolai�amu jumtiņu,� Megija teica. Ja izrādīsies, ka nekāda jumtiņa nav, viņa vienmēr varēs pateikt, ka kļūdījusies.

Līdzi steidzās Fionas māsa, �akli klaudzinādama papē�us. Viņa sauca: �Fiona, ja tu uz līdzenas vietas negriezīsies atpakaļ, es nudien nebū�u vainīga, to es tev pasaku! Fiona, tu esi pieteikta pie ārsta!� Un gabaliņu tālāk neizlēmīgi grozījās piketētāji. Fionas plaukstas locītava bija gluda un neiespējami tieva - kā bambusa nūjiņa. Megija negribīgi palaida to vaļā, lai atvērtu ma�īnas durvis. �Kāp iek�ā!� viņa teica. �Taisieties, ka tiekat!� viņa sacīja piketētājiem. Bet māsai apliecināja: �Bija patīkami ar jums iepazīties.�

Piketētāji atpalika. Viena noteica: �Bet, redziet, hm...�

�Jūsu zinā�anai, to mums atļauj konstitūcija,� Megija pavēstīja. �ķita, sieviete apmulst.

�Es sameklēju kliniku,� nerimās Fionas māsa, �es aizvedu viņu uz pārbaudi. Es visu norunāju, es upurēju lielisku brīvdienu, lai gan kopā ar draugu būtu varējusi braukt uz Ou�ensitiju...�

�To jūs vēl varat pagūt,� Megija piezīmēja, ieskatījusies pulkstenī.

Viņa aizsteidzās pie otrām durtiņām, baidīdamās, ka Fiona mēģinās aizmukt, bet, kad apsēdās pie stūres, Fiona sa�ļukusi sēdēja līdzās, atgāzusi galvu, aizvērusi acis. Viņas māsa ieliecās iek�ā pa vaļējo logu. �Fiona, pasaki man tikai vienu,� viņa teica. �Ja jau D�esijs Morans tik briesmīgi grib to bērnu, tad kāpēc uz �ejieni tev pakaļ neatbrauca pats?�

Fiona pacēla plakstus un paskatījās uz Megiju. �Viņ� centās,� Megija atbildēja. �Viņ� ir centies dienām ilgi, tu pati to zini, ta�u jūs nez kāpēc vienmēr pārprotat viens otru.�

Fiona atkal aizvēra acis. Megija iedarbināja motoru un sāka braukt.

Dīvainākais bija tas, ka uzvarējusi - vismaz īslaicīgi -viņa nejuta ne mazāko triumfu. Jutās vienīgi nogurusi. Un, taisnību sakot, drusku apjukusi. Kā gan viss varējis beigties �ādi, ja viņa visu laiku teikusi D�esijam, ka viņ� ne tuvu nav pietiekami vecs? Ak kungs! Ko viņa tagad izdarījusi? Megija slepus pa�ķielēja uz Fionu. Fionas sejas āda �ķita spīdīga, gandrīz glazēta. �Vai tu slikti jūties?� Megija iejautājās.

�Man liekas, es vem�u,� Fiona izdvesa, tik tikko kustinādama lūpas.

�Vai apturēt ma�īnu?�

�Nē, vispirms tiksim pie vietas.�

Megija brauca piesardzīgāk - kā vezdama olu grozu.

Pie mājas viņa apturēja ma�īnu, izkāpa un aizgāja pie otrajām durvīm, lai palīdzētu Fionai piecelties no sēdekļa. Fiona bija glu�i ļengana. Viņa smagi balstījās pret Megiju. Ta�u smar�oja pēc pavisam jauniņas meitenes -pēc svaigi gludinātas kokvilnas un cukursaldās iesācēju kosmētikas, ko pārdod sīkpre�u veikalos, - un tas Megiju nedaudz iedro�ināja. Ak, būtībā jau �ī meitene nebija slikta! Tikai pāris gadu vecāka par Deiziju; glu�i parasts, naivs bērns, ko apstulbinājis notiku�ais.

Viņas lēnām �ķērsoja ietvi un uzkāpa pa lieveņa pakāpieniem. Kurpes dobji klaudzēja uz grīdas dēļiem. �Apsēdies te,� Megija teica, palīdzēdama Fionai atzvilt krēslā, kurā pati bija nosēdējusi visu pagāju�o pēcpusdienu. �Tev vajag gaisu. Elpo dziļi. Es ie�u sameklēt D�esiju.�

Fiona aizvēra acis.

Istabas bija vēsas un tum�as. Megija uzkāpa pa kāpnēm, devās uz D�esija istabu un pieklauvēja pie durvīm. Tad pabāza pa tām galvu. �D�esij?�

�Mmh.�

Logu aizlaidnes bija nolaistas, tāpēc Megija tik tikko spēja saskatīt mēbeļu aprises. Gultā vīdēja saņurcītu palagu mud�eklis. �D�esij, es atvedu Fionu,� Megija teica. �Vai tu varētu iznākt uz lieveņa?�

�Mm?�

�Vai tu varētu iznākt uz lieveņa un parunāt ar Fionu?� D�esijs mazliet sakustējās un pacēla galvu, tāpēc Megija saprata, ka tagad var iet prom. Nokāpusi lejasstāvā, viņa iegāja virtuvē, izņēma no ledusskapja krūzi ar ledus tēju un pielēja glāzi. To viņa nolika uz porcelāna �ķīvja, apkārt izvietoja sāļos krekerus un aiznesa to visu Fionai. �Te būs! Krekerus ēd maziem kumosiņiem. Teju dzer maziem malciņiem.�

Fiona, jau izskatīdamās labāk, stalti sēdēdama krēslā, teica: �Paldies,� - kad Megija nolika �ķīvi viņai uz ceļiem. Tad paņēma vienu krekeru un nokoda sīku stūrīti. Megija apsēdās �ūpuļkrēslā viņai pretim.

�Kad gaidīju Deiziju,� Megija sacīja, �es veselus divus mēne�us pārtiku vienīgi no tējas un sāļajiem krekeriem. Brīnums, kā mēs abas nesaslimām no nepietiekama uztura! Gaidot Deiziju, man bija tik slikti, ka vai jāmirst, bet ar D�esiju nevienu pa�u reizi neuznāca nelabums. Vai nav jocīgi? Varētu ta�u gaidīt, ka būs otrādi.�

Fiona nolika krekeru. �Man būtu vajadzējis palikt klīnikā,� viņa teica.

�Ak, mīlulīt!� Megija iesaucās. Un pēk�ņi sajutās nomākta. Acu priek�ā stindzino�i skaidra vienu mirkli pavīdēja Airas seja - tāda, kāda tā būs, kad viņ� uzzinās, ko Megija izdarījusi. �Fiona, vēl nav par vēlu,� viņa sacija. ��eit tu esi tikai tādēļ, lai apspriestos, skaidrs? Tev nav nekāda pienākuma.� Tomēr, vēl nepabeigusi teikumu, Megija iztēlē redzēja, kā klīnika aizslīd arvien tālāk. Tas viss atgādināja lēk�anu pār lecamauklu, ko grie� divi citi. Ja tu palaid garām to sekundes desmitdaļu, kurā iespējams iekļūt lecamauklas veidotajā lokā, tad viss ir pagalam. Megija pasniedzās un saņēma Fionas roku. �Un galu galā,� viņa noteica, �jūs ta�u mīlat viens otru, vai ne? Vai tad jūs nemīlat viens otru?�

�Jā, bet varbūt tad, ja mēs apprecētos, viņ� sāktu man pārmest,� Fiona atbildēja. �Viņ� ta�u ir solists! Viņ� dro�i vien gribēs braukt uz Angliju vai Austrāliju, vai kādu tamlīdzīgu vietu, kad būs kļuvis slavens. Bet pagaidām viņa grupa tikko ir sākusi pelnīt naudu. Kur mēs dzīvosim? Kā mēs tiksim galā?�

�Sākumā jūs varētu dzīvot te, pie mums,� Megija sacīja. �Pēc tam, novembrī, varēsiet pārcelties uz Veiverli-jas dzīvokli, ko sameklējis D�esijs. Viņ� jau visu ir apdomājis.�

Fiona stingi skatījās uz ielu. �Ja es būtu palikusi klīnikā, tagad viss jau būtu beidzies,� viņa pēc brī�a ierunājās.

�Ak, Fiona! Lūdzama! Pasaki man, ka es neesmu kļūdījusies!� Megija iesaucās. Tad atskatījās, vai nenāk D�esijs. Kur viņ� kavējas? Ne jau Megijai vajadzētu bārstīt �os uzmanības apliecinājumus. �Pagaidi tepat,� viņa noteica. Piecēlās un iesteidzās mājā. �D�esij!� viņa sauca. Ta�u viņ� neatsaucās, un Megija dzirdēja �alcam du�u. Tas puika par visām varītēm vispirms ieietu du�ā arī tad, ja degtu māja, viņa nodomāja. Uzskrējusi aug�stāvā, pieklauvēja pie vannas istabas durvīm. �D�esij, vai tu nāksi?�

Viņ� aizgrieza krānu. �Kas ir?�

�Nāc ārā, es tev saku!�

Nekādas atbildes. Tomēr Megija dzirdēja, kā pa stieni aizslīd du�as aizkara riņķī�i.

Iegājusi D�esija istabā, viņa atvēra abas logu aizlaidnes. Viņa gribēja sameklēt doktora Spoka grāmatu. Tā varētu kalpot kā sava veida arguments, līdz ieradīsies D�esijs; vai vismaz kā sarunas temats. Tomēr grāmatu Megija neatrada - apkārt mētājās tikai savalkātas drēbes, kartupeļu skaidiņu kārbas, skaņuplates bez apvākiem. Megija sāka meklēt �ūpuļa skices. Kādas tās būs -kā rasējumi? Ne miņas no tādiem. Nu, protams, D�esijs aiznesis tās uz pagrabu, kur Airam glabājas darbarīki! Megija metās lejup pa kāpnēm, ceļā uzsaukdama uz lieveņa pusi: �Viņ� jau nāk!� (Varēja skaidri iztēloties, kā Fiona pieceļas un aiziet.) Cauri virtuvei, lejup pa �aurām koka kāpnēm, pie Airas darbgalda. Arī tur - nekādu ski�u. Pie sienas akurāti karājās Airas darbarīki, katrs savā vietā, kur uzkrāsotas tā aprises, - dro�a zīme, ka D�esijs tiem nav bijis ne tuvumā. Uz darbgalda atradās divi smil�papīra �etrstūri un koka līstītes, joprojām sasietas kopā ar gumijas lenti, paredzētas veļas �āvējamam statnim, ko Aira apsolījis iebūvēt sētaspuses lieveņa stūrī. Pakampusi līstītes, Megija joza aug�up pa pagraba pakāpieniem. �Skaties!� viņa teica Fionai, aiz-cirzdama ārdurvis. �D�esija �ūpulis!�

Fiona nolika glāzi. Paņēma līstītes un nopētīja tās. ��ūpulis?� viņa neticīgi atkārtoja.

�Tam būs... redelītes; lūk, kas tās ir,� Megija paziņoja. �Veclaicīgā stilā.�

Fiona pētīja tās tik cītīgi, ka varētu nodomāt - viņa tur kaut ko lasa.

Tad ārā iznāca D�esijs, smar�odams pēc �ampūna. Mati mitri un izspūru�i, āda mirdzo�a. Viņ� teica: �Fiona? Tu to neizdarīji?� - un viņa pacēla galvu, joprojām turēdama koka līstī�u �ūksnīti kā tādu scepteri, un sacīja: �Nu, labi, D�esij, ja jau tu tā gribi. Man liekas, mēs varam precēties, ja tu gribi.�

D�esijs viņu apskāva un nolika galvu viņai uz pleca, un kaut kas �ai skatā - viņa tum�ā galva blakus Fionas gai�ajai - atgādināja Megijai to, kā viņa bija iztēlojusies precē�anos, pirms apprecējās pati. Viņa bija gaidījusi lielāku pārmaiņu, tādu kā lūzumu dzīvē - kā divus pretstatus, kas apvienojas, atskanot dramatiskam dārdam. Viņa bija domājusi, ka pēc apprecē�anās pagaisīs visas vecās problēmas, apmēram tāpat kā tad, ja, dodoties brīvdienās, atstāj nepabeigtus da�us piņķerīgus uzdevumus, itin kā vairs nekad nevajadzētu atgriezties un tiem pievērsties. Un viņa, protams, bija maldījusies. Ta�u, noraugoties uz D�esiju un Fionu, Megija gandrīz vai spēja noticēt, ka viņas sākotnējā iztēles aina bijusi pareiza. Viņa klusu iegāja mājā, ļoti piesardzīgi aizvērdama aiz sevis durvis, un nolēma, ka galu galā viss tomēr būs labi.

Viņi salaulājās Kārtvīlā, misis Stakijas dzīvojamā istabā. Piedalījās tikai tuvinieki. Aira bija drūms un kluss, Megijas māte sēdēja, pārakmeņojusies no sa�utuma, un Megijas tēvs �ķita galīgi apjucis. Tikai misis Stakija demonstrēja tādu omu, kāda piedien svētkiem. Viņa bija ģērbusies fuksiju sarkanā velveta bik�kostīmā, rokās turēja puķu pu�ķi, tik lielu kā pa�as galva, un pirms ceremonijas visiem paziņoja, ka no�ēlojot vienīgi to, ka misters Stakijs neesot piedzīvojis �o dienu. Lai gan viņ� varbūt esot �eit garā, viņa piemetināja un sāka pla�i izklāstīt savu personisko teoriju par rēgiem. (Tie esot nelaiķu nodomu īstenojums, viņu nepabeigtās ieceres, kas joprojām vējo gaisā, - apmēram tāpat kā tad, ja tu nespēj atcerēties, kādēļ gāji uz virtuvi, un atdarini iepriek�ējās kustības, varbūt plaukstas vēzienu, un tas tev atgādina, ka tu ta�u gāji aizgriezt pilo�o krānu. Tāpēc - vai gan nepastāv iespēja, ka misters Stakijs atrodas tepat, �ajā dzīvojamā istabā, jo ir ta�u sapņojis par to, kā reiz vedīs pie altāra abas savas dārgās meitas?) Tad misis Stakija pavēstīja, ka, viņasprāt, laulība esot tikpat izglītojo�a kā vidusskola un varbūt vēl vairāk. �Redz, es pati pametu skolu,� viņa sacīja, �un nekad neesmu to no�ēlojusi.� Fionas māsa nobolīja acis. Tomēr labi vien bija, ka misis Stakija ļāvās tie�i �ādām emocijām, jo Fionas astoņpadsmitā dzim�anas diena bija tikai janvārī un, lai apprecētos, viņai vajadzēja vecāku atļauju.

Fiona bija ģērbusies bē�krāsas kleitā ar vaļīgu vidukli, ko abas ar Megiju bija izraudzīju�ās kopīgi, un D�esijs uzvalkā un kaklasaitē izskatījās ļoti cienīgs. Pat pieaudzis. Deizija juta pret viņu biklumu, nemitīgi turējās Megijai elkonī un skatījās uz brāli. "Kas tev ir? Stāvi stalti,� Megija sacīja. Nezin kāpēc viņa stipri nervozēja. Viņa raizējās, ka Aira tagad dusmosies uz viņu mū�īgi. Visā �ajā situācijā viņ� �ķita vainojam vienīgi Megiju.

Pēc kāzām D�esijs un Fiona uz nedēļu aizbrauca uz Ou�ensitiju. Tad viņi atgriezās mājās un apmetās D�esija istabā, kur Megija bija novietojusi otru kumodi un nomainījusi viņa veco lāvu pret divguļamu gultu, pirktu D�. S. Pennija veikalā. Tagad mājā, protams, bija lielāka drūzma, tomēr tā bija patīkama drūzma, līksma un gaid-pilna. Fiona likās iejutu�ies uzreiz; viņa bija tik saticīga, tik gatava ļaut Megijai būt noteicējai - daudz vairāk nekā viņas pa�as bērni. D�esijs ik rītu laimīgs devās uz datorsalonu un ik vakaru atgriezās ar kādu jaunu zīdaiņa mantiņu - ar autiņu saspraudēm zaķēnu formā vai ar kādu asprātīgi veidotu krūzīti, paredzētu tam, lai mazulis vispirms mācītos dzert no tās snīpja. Viņ� lasīja grāmatas par dzemdībām un nemitīgi aizrāvās ar da�ādām teorijām, kas bija cita par citu dīvainākas. (Piemēram, kādu laiku viņ� mudināja Fionu dzemdēt ūdenī, ta�u nespēja atrast ārstu, kas tam piekristu.)

Deizija ar savām draudzenēm pilnīgi aizmirsa ideālo misis Mērfiju un apmetās Megijas dzīvojamā istabā -piecas apbrīna pilnas, glu�i apburtas mazas meitenes, kuras godbijīgi uzlūkoja Fionas vēderu. Un Fiona viņām izpatika, reizēm uzaicināja uz savu istabu, lai viņas pajūsmotu par zīdaiņa pūriņu, kas kļuva arvien bagātīgāks, bet pēc tam nosēdināja citu pēc citas pie spoguļa un eksperimentēja ar viņu matiem. (Fiona stāstīja, ka viņas māsa strādājot par kosmetoloģi un esot iemācījusi viņai visu, ko zina pati.) Vakaros, ja D�esija grupai kaut kur bija jāspēlē, viņi ar Fionu devās uz turieni abi un atgriezās tikai divos vai trijos nakti, un Megija pusmiegā dzirdēja, kā viņi kāpnēs sa�ukstas. Zaglīgi noskrapstēja viņu guļamistabas slēdzene, un Megija apmierināta laidās miegā.

Pat Aira, pārvarējis �oku, �ķita samierinājies. O, sākumā viņ� bija tik sa�utis, ka Megija jau baidījās, vai viņ� vispār neaizies no mājām. Dienām ilgi Aira nerunāja ne vārda un atstāja istabu, tiklīdz tajā ienāca D�esijs. Tomēr pamazām padevās. Pēc Megijas domām, vislabāk viņ� jutās tad, ja varēja tēlot toleranci un pacietību, un tagad viņam neapstrīdami radās �āda iespēja. �eit nu reiz bija apstiprināju�ās visas Airas ba�as: viņa dēls bija iegrūdis negoda meiteni, viņa sieva bija nepiedodami iejaukusies, un tagad �ī meitene dzīvoja D�esija guļamistabā starp Igija Popa plakātiem. Aira nu varēja nopūsties un sacīt: �Vai es tev neteicu? Vai es vienmēr netiku tevi brīdinājis?� (Vai vismaz radīt tādu iespaidu, pat neteikdams neko.) Fiona ik rītu aiztipināja viņam garām, iedama uz vannas istabu, ģērbusies pūkainā, sārtā rītakleitā, apāvu-sies lielās, sārtās rītakurpēs ar pu�ķi, rokā nesdama bruņurupu�a kaula ziepju kārbiņu, un Aira pieplaka pie sienas, itin kā Fiona būtu divreiz resnāka nekā patiesībā. Tomēr pret Fionu viņ� vienmēr izturējās pieklājīgi. Pat iemācīja viņai savu sare�ģīto pasjansu, kad Fiona mājās bija pagalam negarlaikojusies, un aizdeva viņai savas �Jūrnieka bibliotēkas� grāmatas - veselu kaudzi memuāru, ko sarakstīju�i ļaudis, kuri vienatnē burāju�i apkārt pasaulei un tamlīdzīgi. Gadiem ilgi Aira bija centies iemānīt tās saviem bērniem. (�Manuprāt,� Fiona teica Megijai, �tās ir uz mata tādas pa�as kā sērijā �Kā es ceļoju pa tādu un tādu mar�rutu�, kas vīrie�iem liekas tik aizraujo�as.� Ta�u Airam viņa par to neieminējās.) Un novembrī, kad vajadzēja atbrīvoties Veiverlijas dzīvoklim, Aira nejautāja, kāpēc jaunie nepārvācas.

Nejautāja arī Megija; viņa rūpīgi vairījās no �ī temata. Ko tur varēja zināt, varbūt dzīvokļa plāni izputēju�i. Varbūt pa�reizējie iemītnieki nolēmu�i palikt turpat. Lai nu kā, D�esijs un Fiona ne ar vārdu neminēja, ka grasītos iet prom. Fiona tagad staigāja Megijai pa pēdām tāpat, kā mazotnē bija staigāju�i pa�as bērni. Sekoja no istabas istabā, uzdodama untumainus jautājumus. �Kāpēc es jūtos tik lempīga?� - �Vai man kādreiz atkal parādīsies potītes?� Viņa bija sākusi apmeklēt dzemdību konsultācijas un gribēja, lai Megija iet viņai līdzi uz dzemdību zāli. D�esijs tur vēl ņem�ot un paģīb�ot. Megija sacīja: �D�esijs tik ļoti vēlas tevi pavadīt,� - bet Fiona attrauca: �Es negribu, lai viņ� redz mani tādu! Viņ� pat nav asinsradinieks.�

Megija būtu varējusi norādīt, ka arī viņa nav asinsra-diniece. Tomēr likās - savā veidā viņa ir par tādu kļuvusi.

D�esija klātbūtnē Fionas balsi sāka ieskanēties aizvainots un ērcīgs tonis. Viņa sūdzējās, ka tas neesot taisnīgi - D�esijs katru dienu ejot uz darbu, bet viņa kūkojot mājās un kļūstot arvien resnāka. Labāk tad būtu palikusi skolā, vismaz uz rudens semestri; bet nē, nekā, D�esijam vajadzējis panākt savu: dabūt sievu, kas kvern mājās un tēlo jauno māti. Runājot tādā garā, Fionas balsī skanēja kaut kas veci�ķs, un D�esija atbildes bija īgnas. �Vai tu dzirdēji kaut vienu vārdu no tā, ko es teicu?� Fiona mēdza noprasīt, un D�esijs tad atbildēja: �Dzirdēju jau, dzirdēju.� Kas Megijai tur �ķita tik pazīstams? la jau bija gandrīz vai melodija. Tā pati, kas skanēja D�esija stridos ar vecākiem. D�esijs un Fiona vairāk atgādināja zēnu un māti, nevis vīru un sievu.

Ta�u Fiona nejutās labi; kāds tur brīnums, ka viņa bija ērcīga. Agrīnās grūtniecības miegainums nepameta viņu pat septītajā un astotajā mēnesī, kad vairums sievie�u ir spara pilnas. D�esijs, piemēram, mudināja: �Saģērbies! Mēs �ovakar spēlējam �Granīta tavernā�, un mums labi samaksās!� - bet Fiona atteica: �Ak, es nezinu; varbūt ej vien bez manis.�

�Bez tevis? Tu domā - viens pats?� Un viņa sejā vīdēja aizvainojums un izbrīns. Tomēr viņ� aizgāja. Reiz pat nepaēda vakariņas - vienkār�i aizgāja tai pa�ā mirklī, kad Fiona pateica, ka nenāks līdzi, lai gan bija tikko se�i vakarā. Nu neēda arī Fiona, tikai sēdēja pie galda, rotaļādamās ar ēdienu, pār vaigu lāgiem noritēja pa asarai, un pēc tam viņa uzvilka vējjaku, ko uz vēdera vairs nebija iespējams aizpogāt, un devās ļoti garā pastaigā. Vai varbūt aizbrauca pie māsas; Megijai nebija ne jausmas. Ap astoņiem piezvanīja D�esijs, un Megija bija spiesta pateikt, ka Fiona ir kaut kur izgājusi. �Kā - izgājusi?� D�esijs noprasīja.

�Vienkār�i izgājusi, D�esij. Noteikti drīz atgriezīsies.�

�Viņa ta�u teica, ka esot pārāk nogurusi, lai kaut kur ietu! Viņa nevarēja iet uz �Granīta tavernu�, jo bija pārāk nogurusi!�

"Nu, varbūt viņa...�

Bet D�esijs jau bija nometis klausuli, Megijai ausī noskanēja metālisks klik�ķis.

Nu, tā gadījās. (Vai gan Megija nezināja, ka tā gadās?) Un nākamajā rītā D�esijs un Fiona bija izlīgu�i un izturējās viens pret otru mīļāk nekā jebkad. Izrādījās, ka Megijas ba�ām nav bijis nekāda iemesla.

Bērns bija gaidāms marta sākumā, ta�u pirmajā februārī Fiona pamodās no sāpēm mugurā. Megija satraucās, līdzko to izdzirdēja. �Varu derēt, ka sākas,� viņa teica Fionai.

�Nevar būt!� Fiona iebilda. �Es vēl neesmu gatava.�

�Esi gan. Pūriņ� tev ir; soma sakravāta...�

�Bet D�esijs teica, ka vēl neesot pagatavojis �ūpuli.�

Tā bija tiesa. Lai cik citu mantu viņ� bija sapircis, �ū-pulītis vēl nebija materializējies. Megija mierināja: �Tas nekas; to viņ� varēs paveikt, kamēr tu būsi slimnīcā.�

�Tās jau ir tikai parastas muguras sāpes,� Fiona sacīja, �lādas man uznāku�as bie�i, pat pirms grūtniecības.�

Tomēr pusdienlaikā, kad Megija piezvanīja no darba, Fiona vairs neizklausījās tik pārliecināta. �Man ir tādi kā krampji vēderā,� viņa sūdzējās. �Vai tu, lūdzu, varētu atbraukt agrāk?�

�Bū�u klāt,� Megija teica. �Vai esi piezvanījusi D�esijam?�

�D�esijam? Nē.�

�Tad piezvani.�

�Labi, bet vai tu apsoli, ka brauksi mājās? Brauc jau tagad.�

�Norunāts.�

Ieradusies Megija ieraudzīja, ka D�esijs uzņem laiku starp Fionas kontrakcijām, izmantodams oficiāla izskata hronometru, nopirktu tie�i �im nolūkam. Viņ� bija sajūsmā. �Mums iet uz priek�u!� viņ� pavēstīja Megijai.

Fiona izskatījās nobijusies. Viņa klusu vaidēja - nevis kontrakciju laikā, bet gan starp tām. �Mīļā, es �aubos, vai tu elpo pareizi,� D�esijs sacīja.

�Liec mierā manu elpo�anu! Elpo�u, kā gribē�u!� atcirta Fiona.

�Bet es jau tikai gribu, lai tev ir ērti. Vai tev ir ērti? Vai mazais kustas?�

�Nezinu.�

�Viņ� kustas vai nekustas? Fiona? Tev tas ir jāzina!�

�Nezinu, kad es tev saku! Nē. Nekustas.�

�Bērns nekustas!� D�esijs teica Megijai.

�Neraizējies. Viņ� vienkār�i gatavojas,� Megija sacīja.

�Kaut kas nav labi!�

�Viss ir labi, D�esij. Tici man.�

Tomēr viņ� neticēja, un tāpēc viņi visi beigās devās uz slimnīcu daudz par agru. Megija sēdēja pie stūres. D�esijs bija pateicis, ka viņ� nevarot stūrēt, jo vēl ņem�ot un sadauzī�ot ma�īnu, toties visu ceļu izteica Megijai aizrādījumus par katru sīkumu. �Kas tev uznācis, ka tu aizlīdi aizmugurē autobusam? Maini joslas! Ne jau tagad, dieva dēļ! Skaties spogulī! Ak dievs, mēs visi nositīsimies, un Frenklinstrītas vidū būs jātaisa ķeizargrieziens!�

To dzirdēdama, Fiona iekliedzās, bet Megija satrūkās tik stipri, ka sparīgi nobremzēja, un visi trīs gandrīz ietriecās vējstiklā. �Laid mūs ārā!� D�esijs teica. �Mēs labāk iesim kājām! Lai viņa dzemdē uz ietves!�

�Labi!� Megija atcirta. �Kāpiet ārā.�

�Ko?� iesaucās Fiona.

�Paklau, mā, nomierinies,� D�esijs sacīja. �Nav ko krist histērijā. Viņa jau aiziet pa gaisu no katra sīkuma,� viņ� paskaidroja Fionai.

Atliku�o ceļa gabalu viņi brauca klusēdami. Megija izlaida abus pie slimnīcas ieejas un pati aizbrauca uz autostāvvietu.

Kad Megija sameklēja viņus uzņem�anas nodaļā, Fiona patlaban sēdās riteņkrēslā. �Es gribu, lai vīramāte nāk man līdzi,� viņa sacīja medicīnas māsai.

�Līdzi drīkst nākt tikai tētuks,� māsa atbildēja. �Vecmāmiņai jāpaliek uzgaidāmajā telpā.�

Vecmāmiņai?

�Es negribu tētuku, es gribu vecmāmiņu!� Fiona �inkstēja, izklausīdamās se�us gadus veca.

�Tā, braucam!� māsa noteica un aizveda Fionu prom. D�esijs sekoja ar to aizvainoto, neaizsargāto sejas izteiksmi, ko Megija pēdējā laikā bija redzējusi tik bie�i.

Viņa iegāja uzgaidāmajā telpā, kas bija apmēram fut-bollaukuma lielumā. Uz bezgalīga bē�krāsas paklāja rindojās bē�krāsas vinila ku�etes un krēsli. Viņa apsēdās uz kādas ku�etes un no bē�krāsas galdiņa paņēma �urnālu ar noņurcītiem stūriem. Pirmais virsraksts bija - �Kā laulībā saglabāt degsmi�. Raksts deva viņai padomu būt neaprēķināmai: sagaidīt vīru mājās no darba, ģērbtai vienīgi melnā me�ģīņu priek�autiņā. Aira nodomātu, ka viņa zaudējusi prātu. Nemaz nerunājot par D�esiju, Fionu un piecām jūsmīgajām meitenītēm. Megija no�ēloja, ka nav iedomājusies paņemt līdzi adīkli. Nekāda lielā adītāja viņa gan nebija - valdziņi parasti paauļoja īsu gabaliņu uz priek�u un tad saruka par cie�iem, sīkiem mezgliņiem, atgādinot automa�īnu, kam niķojas motors, - tomēr pēdējā laikā viņa bija sākusi adīt violetu futbola d�emperi mazulim. (Tas būs puika; visi tā domāja, un apcerēti tika vienīgi puiku vārdi.)

Nolikusi �urnālu, Megija devās pie maksas telefonu rindas, kas stiepās gar vienu sienu. Vispirms viņa piezvanīja uz mājām. Kad neviens neatbildēja - pat ne Deizija, kura parasti pārnāca no skolas ap trijiem, - viņa ieskatījās pulkstenī un atklāja, ka vēl nav pat divi. Viņai bija licies, ka ir daudz vēlāks. Megija piezvanīja Airam uz darbu. �Sema ietvaru ateljē,� viņ� atsaucās.

�Aira? Iedomājies - es esmu slimnīcā.�

�Tu? Kas noticis?�

�Nekas slikts. Fionai sāku�ās dzemdības.�

�Ak tā,� Aira noteica. �Es jau nodomāju, ka tu esi cietusi avārijā vai tamlīdzīgi.�

�Vai gribi atbraukt un pagaidīt kopā ar mani? Vēl jau paies kāds laiciņ�.�

�Varbūt man labāk braukt mājās un pieskatīt Deiziju,� Aira sacīja.

Megija nopūtās. �Deizija ir skolā. Turklāt viņu jau gadiem ilgi vairs nevajag pieskatīt.�

�Bet kādam jāpagatavo vakariņas.�

Megija padevās. (Lai Dievs nedod, ka viņai būtu jāmirst slimnīcā; Aira, visticamāk, nespers tur ne kāju.) Viņa teica: �Nu, dari, kā zini, Aira, bet es gan biju gaidījusi, ka tu vēlēsies redzēt savu mazbērnu.�

�Vai tad es neredzē�u viņu pietiekami drīz?� Aira jautāja.

Uzgaidāmās telpas galā Megija pamanīja D�esiju. �Man jāiet,� viņa sacīja, nolika klausuli un steidzās pie dēla. �D�esij? Kas jauns?�

�Viss kārtībā. Vismaz tā viņi apgalvo.�

�Kā jūtas Fiona?�

�Baidās,� D�esijs atbildēja, �un es mēģinu viņu nomierināt, bet tie slimnīcas ļaudis nemitīgi gaiņā mani ārā. Tiklīdz ierodas kāds priek�nieks, viņi liek man iet prom.�

Te tev nu bija modernās metodes, Megija nodomāja. Vīrie�i joprojām tiek pasargāti no visa, kas patiesi svarīgs.

D�esijs atgriezās pie Fionas, tomēr atstāja Megiju postenī un ieradās ik pēc kādas pusstundas, lai lietpratīgi stāstītu par fāzēm un centimetriem. �Tagad iet diezgan ātri,� viņ� teica vienā reizē, bet nākamajā paziņoja: �Daudzi domā, ka astoņu mēne�u bērns ir pakļauts lielākam riskam nekā septiņu mēne�u bērns, ta�u tās ir vecu sievu pasakas. Aizspriedumi.� Mati viņam bija izspūru�i biezās �ķipsnās kā vēja sabu�ināta zāle. Megija valdījās, lai nepasniegtos un nepieglaustu tos. D�esijs negaidot atgādināja Airu. Lai cik da�ādi citā ziņā, abi bija pārliecināti, ka tiks ar visu galā, ja vien būs pietiekami daudz izlasīju�i, pietiekami labi sagatavoju�ies.

Megija prātoja, vai uz brīdi neaizbraukt mājās (pulkstenis bija gandrīz pieci), tomēr zināja, ka tur tikai uztrauksies un staigās �urpu turpu, tāpēc palika uz vietas un sazinājās pa tālruni. Deizija pavēstīja, ka Aira vakariņās cepot pankūkas. �Bet svaigie dārzeņi?� Megija jautāja. �Kur svaigie dārzeņi?� Aira pienāca pie telefona, lai apliecinātu, ka pie pankūkām pasniegs ābolu gredzenus. �Aira, ābolu gredzeni nav nekādi svaigi dārzeņi,� Megija aizrādīja. Viņa juta, ka pa�ai sāk nākt raudiens. Vajadzētu būt mājās un pārraudzīt ģimenes ēdienkarti; vajadzētu mesties iek�ā pirmsdzemdību telpā un mierināt Fionu; vajadzētu apskaut D�esiju un pa�ūpot viņu, jo viņ� pats ir tikai bērns, daudz par jaunu tam, kas patlaban ar viņu notiek. Tomēr Megija stāvēja te, pie maksas telefona, rokā �ņaugdama sāļi smar�ojo�u klausuli. Pakrūtē savilkās ciets mezgls. Nepavisam ne tik sen viņa pati bija paciente un gulēja pirmsdzemdību telpā, un muskuļi to atcerējās precīzi.

Atvadījusies no Airas, Megija iegāja pa durvīm, aiz kurām bez mitas bija nozudis D�esijs. Viņa soļoja pa gaiteni, cerēdama ieraudzīt, ak, vismaz kādu istabu, pilnu ar jaundzimu�iem bērniem, kas uzlabotu garastāvokli. Viņa pagāja garām otrai, mazākai uzgaidāmajai telpai, kas varbūt veda uz laboratoriju vai kabinetu. Tur plastmasas krēslos sēdēja pavecs pāris, bet tam iepretim -drukns vīrietis ar krāsu nota�ķītā kombinezonā. Kad Megija pagausināja soli, lai ieskatītos iek�ā, kāda māsa uzsauca: �Mister Plam?� - un vecākais vīrietis piecēlās un devās uz durvīm telpas dziļumā, atstādams pilnīgi jaunu �urnālu. Megija ietraucās iek�ā, itin kā viņai būtu visas tiesības te atrasties, un paķēra �urnālu, reizē tā kā neveikli pakniksēdama, lai parādītu vecajai kundzei, ka nav gribējusi traucēt. Viņa apsēdās blakus vīrietim kombinezonā. Tas nekas, ka guvums bija visparastākais dāmu �urnāls; vismaz lapas vēl arvien svaigi smar�oja pēc lakas, un kinozvaigznēm, kuras izpauda savus noslēpumus, bija modernas frizūras. Megija pārlaida acis rakstam par kādu jaunu diētu. Jāizraugās viens iecienīts ēdiens un jāēd, cik vien tik, trīs reizes dienā, bet neko citu ēst nedrīkst. Megija būtu izraudzījusies meksikāņu pankūkas ar vēr�gaļu un pupiņām no Leksingtonas lielveikala.

Māsa tālākajā istabā teica: �Tā, mister Plam, te būs pudele urīnam.�

�Kam?�

�Urīnam.�

�Ko tādu?�

�Tā ir urīnam.�

�Runājiet stiprāk - es nedzirdu.�

�Urīnam, es teicu! Ņemiet to līdzi uz mājām! Savāciet visu savu urīnu! Divdesmit �etru stundu laikā! Un atnesiet pudeli atpakaļ!�

Sieva krēslā iepretim Megijai nervozi iespurcās. �Viņ� ir galīgi kurls,� viņa sacīja Megijai. �Jākliedz tik skaļi, ka visa pasaule dzird.�

Megija smaidot pa�ūpoja galvu, nezinādama, kā citādi lai atbild. Tad sakustējās vīrietis kombinezonā. Nolika lielās, spalvainās dūres uz ceļgaliem. Nokrem�ļojās. �Ziniet,� viņ� sacīja, �tas ir traki jocīgi. Es labi dzirdu tās māsas balsi, bet nesaprotu nevienu vienīgu vārdu.�

Megijai acīs sariesās asaras. Nometusi �urnālu, viņa gramstījās pa somiņu, meklēdama mutautu, un vīrietis jautāja: �Cienītā? Vai jums kas kai�?�

Megija nespēja viņam paskaidrot, ka apraudājusies par viņa �ēlsirdību - par tādu takta izjūtu tik raupja izskata cilvēkā -, un tāpēc teica: �Tas tāpēc, ka manam dēlam pa�laik dzimst bērns. Tas ir - mana dēla sievai.�

Vīrietis un vecā kundze gaidīja, sagatavoju�ies paust satraukumu un no�ēlu, līdzko būs dzirdēju�i sliktu vēsti. Un Megija nevarēja viņiem sacīt: �Pie visa esmu vainīga es, jo sarīkoju pamatīgas jukas, neapsvērusi sekas,� -tāpēc tikai paskaidroja: �Tas ir mēne�iem par agru, īstais datums vēl tālu...�

Vīrietis līdzcietīgi noklak�ķināja mēli. Piere viņam saraucās kā drānas gabals. Vecā kundze izsaucās: �Ak tu debestiņ, jūs laikam esat pagalam noraizējusies! Bet neatmetiet cerības, jo mana māsasdēla Breidija sieva And�ela...�

Un tāpēc D�esijs, da�as minūtes vēlāk iznācis no dzemdību zāles gaitenī, atrada savu māti mazā sānu istabiņā, sve�inieku ielenkumā. Viņi plik�ķināja Megijai pa delmu un murmināja līdzjūtīgus vārdus - veca kundzīte, kaut kāds strādnieks, medicīnas māsa ar rakstāmpaliktni rokā un salīcis ve�uks, sakampis milzīgu, tuk�u pudeli. �Mā?� D�esijs ienācis ierunājās. �Bērniņ� ir klāt, un abu pa�sajūta ir laba.�

�Lai slavēts Jēzus!� ve�iņa iesaucās, pasliedama rokas pret griestiem.

�Vienīgā ķeza ir tā,� D�esijs piebilda, �aubu pilnām acīm vērodams veco kundzi, �ka piedzimusi meitene. Es nez kāpēc nebiju rēķinājies, ka būs meitene.�

�Bet jūs ta�u neuztrauksieties par ko tādu?� ve�iņa noprasīja. ��ādā brīdī? Tas bērns tika izrauts no nāves skavām!�

�No...� D�esijs izdvesa. Un tad atguvās. �Nē, tā jau tikai tāda māņticība, ka astoņos mēne�os...�

�Iesim nu!� noteica Megija un izlauzās no ielenkuma, lai sakamptu D�esiju aiz rokas un vilktu prom.

Kā �ī mazulīte iekaroja māju! Viņas dusmu brēcieni un sēru balodī�a dūdo�ana, jauktais talka un amonjaka smārds, ņirbo�ās rociņas un kājiņas! Viņai bija Fionas gai�ie mati, D�esija gars un kareivīgums (�ī vis nebija nekāda �mazā dāma�). Sīkie, smalkie vaibsti bija savietoti ļoti tuvu kopā sejas apak�ējā daļā, tāpēc, kad Fiona sasukāja retos matiņus smailā cekuliņā galvvidū, mazulīte atgādināja lelli; un glu�i kā lelli viņu ratiņos vadāja jūsmīgās meitenes, kuras, ja vien drīkstētu, bastotu skolu, lai tikai varētu cilāt zīdainīti, satvēru�as zem padusēm, kratīt grabuli pārāk tuvu viņas acīm, liekties pār viņu, smagi elpojot, kad Megija mazgāja viņu vannā. Pat Aira izrādīja zināmu interesi, lai gan cītīgi to slēpa. �Pasakiet man, kad viņa būs gana liela, lai spēlētu beisbolu,� viņ� paziņoja, tomēr jau otrajā nedēļā Megija pieķēra viņu iesāņus �ķielējam kumodes atvilktnē, kur gulēja Līroja, un, kad mazā bija iemācījusies sēdēt, abi nereti iegrima savās īpa�ajās sarunās.

Un D�esijs? Viņ� bija bezgala centīgs - nemitīgi piedāvājās palīdzēt, da�kārt pat traucēdams, vismaz tā apgalvoja Fiona. Viņ� nēsāja Līroju uz rokām, ja viņa kļuva niķīga, atstāja silto gultu, lai pēc baro�anas divos naktī paturētu mazulīti uz pleca, līdz viņa atraugāsies, un aiznestu atpakaļ uz Megijas istabu. Un reiz, kad Megija aizveda Fionu iepirkties, D�esijs veselu sestdienas rītu tika galā viens pats, tā ka Līrojai nenokrita ne matiņ� no galvas; ta�u Megijai nez kāpēc kļuva skumji, redzot, cik rūpīgi D�esijs viņu saģērbis, kaut gan kombinezona lences bija piesprādzētas aplam un stipri saburzīju�as apkaklītes dubultos volānus. D�esijs dievojās, ka savu mū�u neesot gribējis puiku; vai, ja arī esot, tad vairs neatceroties, kāpēc. �Meitenes ir ideālas,� viņ� sacīja. �Līroja ir ideāla. Tikai, zini...�

�Ko tad?� Megija jautāja.

�Nu, redz, tikai... sasodīts, pirms viņas dzim�anas man bija ko gaidīt. Un tagad man nav ko gaidīt, saproti?�

�Ak, tas pāries,� Megija noteica. �Neraizējies.�

Bet vēlāk viņa ieminējās Airam: �Nekad neesmu dzirdējusi, ka arī tēvus piemeklē pēcdzemdību depresija.�

Varbūt, ja depresijas nav mātei, tā ir tēvam; varbūt tāda ir sistēma? Jo Fiona bija līksma un bezrūpīga. Bie�i, plivinādamās ap bērnu, viņa drīzāk atgādināja kādu no jūsmīgajām meitenītēm, nevis māti. Pēc Megijas domām, viņa veltīja pārāk lielu uzmanību Līrojas ārienei - cakainajām drēbītēm, matu cekulam, kurā iesieta lente. Vai varbūt tā tikai likās. Varbūt Megija bija greizsirdīga. Viņai tik tie�ām ārkārtīgi nepatika atstāt bērnu, ik rītu dodoties uz darbu. �Kā es varu viņu pamest?� viņa sūrojās Airam. �Fionai nav nekādas sajēgas par bērnu kop�anu!�

�Bet iemācīties jau viņa var tikai vienā veidā,� Aira piezīmēja. Un tāpēc Megija brauca prom, iek�ēji vilcinādamās, un zvanīja uz mājām vairākas reizes dienā, lai uzzinātu, kā klājas. Bet vienmēr jau klājās labi.

Kādu pēcpusdienu vecļau�u mītnē viņa izdzirdēja, kā pusmū�a viesis sarunājas ar savu māti - apātisku ve�iņu, kas, mazliet pavērusi muti, sēdēja riteņkrēslā. Viņ� stāstīja, kā klājas sievai, kā klājas bērniem. Māte ar plaukstu glaudīja uz ceļgaliem uzklāto segu. Viņ� stāstīja, kā veicas darbā. Māte noplūca no segas pūciņu un nometa to zemē. Viņ� stāstīja par pastkarti, kas mājās pienākusi uz viņas vārda. Baznīca rīkojot Lieldienu labdarības tirdziņu, un rīkotāji lūgu�i, lai viņa sarakstā atzīmē to uzdevumu, kuru vēlētos brīvprātīgi veikt. Dēlam tas �ķita komiski, ņemot vērā mātes veselības stāvokli. �Viņi piedāvā tev izvēlēties,� viņ� smiedamies sacīja. �Tu varētu tirgot iz�uvumus vai pieskatīt zīdaiņus!� Mātes rokas sastinga. Viņa pacēla galvu. Seja atplauka un uzziedēja. �Ai!� viņa klusu iesaucās. �Es pieskatī�u zīdainī�us!�

Megija saprata, kā viņa jūtas.

Līroja bija gar�, tievs bērniņ�, un Fiona raizējās, ka viņa drīz izaugs pārāk liela, lai gulētu kumodes atvilktnē. �Kad tu sāksi taisīt to �ūpuli?� viņa jautāja D�esijam, un D�esijs atbildēja: �Kuru katru dienu.�

Megija teica: �Varbūt vienkār�i nopirksim gultiņu. �ūpulis ir domāts jaundzimu�ajiem; viņai tas derēs tikai īsu laiciņu.�

Bet Fiona iebilda: �Nē, man patīk doma par �ūpulīti. D�esij, tu apsolīji!�

�Neatceros, ka būtu solījis.�

�Apsolīji gan,� Fiona nerimās.

�Labi! Uztaisī�u! Vai tad es tev neteicu, ka uztaisī�u?�

�Tāpēc jau nav jākliedz uz mani,� Fiona sacīja.

�Es nekliedzu.�

�Kliedz gan.�

�Nekliedzu.�

�Kliedz gan!�

�Bērni! Bērni!� iejaucās Megija, izlikdamās, ka joko.

Ta�u tikai izlikdamās.

Reiz Fiona pēc strīda pakampa bērnu, izbrāzās pa durvīm un pārnak�ņoja pie māsas. Pareizāk sakot, tas bija nevis strīds, bet gan sīks pārpratums: D�esija grupa spēlēja kādā klubā Baltimoras centrā, un Fiona, kā parasti, posas līdzi, bet tad D�esijs ba�īgi ieminējās, ka Līroja esot saaukstējusies un tāpēc viņu nevajadzētu atstāt. Fiona teica, ka Megija lieliski pratī�ot par mazo parūpēties, bet D�esijs aizrādīja, ka slimam bērnam ir vajadzīga mate, un tad Fiona paziņoja, ka tas nudien esot apbrīnojami, cik ļoti viņ� uztraucoties par bērnu, toties nemaz neuztraucoties par bērna māti, un tad D�esijs atcirta...

Nu jā.

Fiona aizgāja un atgriezās tikai no rīta; Megija baidījās, ka viņa būs aizgājusi pavisam, pakļaudama briesmām nabaga slimo bērniņu, kuram vajadzīga daudz labāka aprūpe nekā tā, uz kādu spējīga Fiona. Varbūt Fiona jau no sākta gala bija plānojusi viņus pamest. Pietika paskatīties uz �o viņas ziepju kārbiņu! Vai nebija savādi, ka gandrīz gadu viņa divreiz dienā nēsāja līdzi uz vannasistabu bruņurupu�a kaula kārbiņu, Aim zobu pastas tūbiņu (Morani lietoja citādu pastu) un zobu suku plastmasas futrālī? Un ka viņas tualetes piederumi pastāvīgi glabājās caurspīdīgā vinila ceļojumu somiņā uz kumodes? Viņa izturējās kā vie�ņa. Un nekad nebija domājusi palikt �eit uz visiem laikiem.

�Ej viņai pakaļ!� Megija teica, bet D�esijs jautāja: �Kāpēc? Viņa pati aizgāja.� Viņ� bija darbā, kad nākamajā dienā atgriezās Fiona - bāla, ar pietūku�iem plakstiem. Neķemmēto matu �ķipsnas iejuku�as vējjakas kapuces mākslīgajā ka�okādā, Līroja ietīta spilgtā, no tamborētām margrietiņām sa�ūtā vilnas segā, kura dro�i vien piederēja māsai.

Megijas māte bija teikusi patiesību: �ai dzimtā paaudzes ripoja lejup no kalna. Tas pagrima pa visām līnijām -ne tikai profesijas un izglītības ziņā, bet ari bērnu audzinā�anas un saimniecības vadī�anas ziņā. (�Kā tu esi varējusi pieļaut tādu prastību?" Megijas atmiņā ieskanējās mātes balss.) Misis Deilija stāvēja pie aizmigu�ās Līrojas, nosodo�i sakniebusi lūpas. �Viņi guldina zīdaini kumodes atvilktnē? Atstāj viņu pie jums ar Airu? Vai viņiem prāts? Pie visa noteikti vainīga tā Fiona. Nudien, Megij, tā Fiona ir tik... Viņa pat nav no Baltimoras! Runā kā pēdējā lauķe! Un kas tas par troksni, ko es dzirdu?�

Megija pie�ķieba galvu un ieklausījās. �Tie ir Canned Heat," viņa konstatēja.

�Kandida? Es nejautāju par nosaukumu; es gribu zināt, kāpēc tas troksnis skan. Kad jūs bijāt mazi, es atskaņoju Bēthovenu un Brāmsu, es atskaņoju visas Vāgnera operas!�

Jā, un Megija joprojām atcerējās necie�amo garlaicību, kas uzmācās, kad pa visu māju skanēja Vāgnera grandiozā smagnējiba. Un aizkaitinājumu, ko juta bērnībā, kad bija iesākusi stāstīt par kādu svarīgu notikumu ar vārdiem: �Mēs ar Emmas aizgājām uz...� - bet māte viņu tūdaļ pārtrauca. (�Esi tik laipna - �Mēs ar Emmu�!�) Megija bija nozvērējusies, ka nekad �ādi nespīdzinās savus bērnus un vispirms uzklausīs, kas viņiem sakāms, ļaudama, lai gramatiku viņi apgūst pa�i. Tiesa, vismaz D�esijs nebija to īsti apguvis vēl arvien.

Varbūt Megija no kalna ripoja tī�ām. Ja tā, tad viņa bija D�esijam parādā atvaino�anos. Varbūt D�esijs glu�i vienkār�i īstenoja viņas slepeno revolūcijas plānu; ja �āda plāna nebūtu, tad viņ� - kas var zināt? - varbūt būtu kļuvis par advokātu kā misis Deilijas tēvs.

Bet tagad jau bija par vēlu.

Līroja iemācījās rāpot un izrāpoja arī no savas kumodes atvilktnes, un nākamajā dienā Aira pārveda mājās gultiņu. Nebilzdams ne vārda, viņ� to samontēja savā un Megijas guļamistabā. Nebilzdama ne vārda, Fiona stāvēja durvīs un noskatījās. Āda zem viņas acīm izskatījās taukaini spīdīga.

Kādā septembra sestdienā viņi svinēja Airas tēva dzim�anas dienu. Megija bija padarījusi par tradīciju to, ka �ī diena alla� tika pavadīta Pimliko hipodromā - un viņi visi bija kopā, kaut arī tādēļ nācās slēgt ietvaru ateljē. Līdzi tika ņemta dāsna piknika maltīte un katram pa desmit dolāriem, ar ko spēlēt totalizatorā. Senāk visa ģimene bija saspraukusies Airas automa�īnā, ta�u tagad tas, protams, vairs nebija iespējams. �ogad līdzi brauca arī D�esijs un Fiona (pērngad abi �ai laikā bija atradu�ies kāzu ceļojumā), un ari Līroja, un pat Airas māsa D�ūnija bija drosmīgi nolēmusi doties �ajā ceļojumā. Tāpēc D�esijs aizņēmās busiņu, ar kuru viņa grupa mēdza pārvadāt instrumentus. Busiņam uz sāniem bija uzraksts KAĶA APLIS, kam pirmie burti svītraini kā tīģera aste. Ielādēju�i iek�ā piknika grozus un bērna piederumus, viņi brauca uz ateljē pēc D�esija tēva un māsām. D�ūnija bija tērpusies savā parastajā izejamā diagonāla piegriezuma kostīmā un rokā turēja saulessargu, kas nebija salokāms, tāpēc iekāpjot radīja zināmas neērtības. Savukārt Dorija spieda pie krūtīm savu Huclera mēteļu kārbu, kas radīja vēl lielākas neērtības. Tomēr visi izturējās labsirdīgi - pat Airas tēvs, kur� alla� daudzināja, ka esot jau daudz par vecu, lai vēl jūsmotu par dzim�anas dienām.

Diena bija skaista - viena no tām, kas sākumā ir dzestras, līdz saulīte maigi sasilda visu no ārējās kārtas līdz pa�am kodolam. Deizija mēģināja pierunāt pārējos uzdziedāt �Kemptaunas sacīkstes�, un Airas tēvs tikko manāmi, bikli smaidīja. Tie�i tādai ir jābūt ģimenei, domāja Megija. Autobusā, kas veda viņus no autostāvvietas uz hipodromu - un viņi bija aizpildīju�i pusi no �ī autobusa, ja pieskaitīja piknika grozus uz neaizņemtajiem sēdekļiem, autiņu somu un salocītos ratiņus, kas aizsprostoja eju, - viņa juta �ēlumu pret tiem pasa�ieriem, kas sēdēja vieni vai pa pāriem. Vairums no viņiem izskatījās kā darbdienā. Atturīgās drānās, ar bargu, mērķtiecīgu sejas izteiksmi, ieradu�ies, lai vinnētu. Morani bija ieradu�ies, lai svinētu.

Viņi aizņēma veselu solu rindu, tai līdzās ratiņos sēdēja Līroja. Tad misters Morans, kur� lepojās ar savām zinā�anām par zirgiem, devās uz aplokiem apskatīties, kas un kā, un līdzi kompānijas pēc gāja arī Aira. D�esijs ieraudzīja paziņas - vīrieti motociklista drēbēs un tie-viņu meiteni bārkstainās brie�ādas biksēs - un nozuda kopā ar tiem; viņ� nebija diez kāds aizrautīgais totalizatora spēlmanis. Sievietes apsēdās un sāka izraudzīties zirgus, vadoties pēc tā, cik labi skan zirgu vārdi, jo �ī metode galu galā bija tikpat veiksmīga kā jebkura cita. Megija deva priek�roku Bezgalīgajai �ēlastībai, ta�u D�ūnija iebilda. Viņasprāt, neizklausījās, ka tādam zirgam varētu būt cīnītāja raksturs.

Mazulītei nāca zobiņi vai traucēja kāda cita vaina, viņa bija drusku �īkstulīga, tāpēc pie totalizatora lodziņa dāmas devās uz maiņām. Vispirms aizgāja Fiona ar Airas māsām, bet Megija palika kopā ar Līroju un Deiziju. Kad atgriezās pārējās, gāja Megija un Deizija, kura vienā laidā bārstīja padomus. �Vislabāk liec divus dolārus uz zirgu,� viņa teica, �tā būs visdro�āk.� Bet Megija attrauca: �Ja es meklētu dro�ību, tad būtu sēdējusi mājās,� -un lika visus desmit dolārus uz Ceturto. (Senāk viņa bija mudinājusi ģimeni apvienot visu naudu un doties taisnā ceļā pie tā lodziņa, kur zemākā likme ir piecdesmit dolāru, pie bīstamā un satrauco�ā lodziņa, kuram pati nebija bijusi ne tuvumā, ta�u tagad viņa jau zināja, ka nav vērts pūlēties.) Pa ceļam abas sastapa Airu ar tēvu; viņi sprieda par statistiku. Par �okeju svaru, par agrākajiem rezultātiem, par zirgu rekordiem un labāko skrejceļa seguma veidu, - bija ta�u tik daudz svarīgu jautājumu, ja par to interesējās nopietni. Megija saderēja uz saviem desmit dolāriem un aizgāja, bet Deizija piebiedrojās vīrie�iem; nu stāvēja un sprieda visi trīs.

�Tas bērns mani nogurdina,� sūdzējās Fiona, kad pārnāca Megija. Līroja acīm redzami negribēja sēdēt mātei klēpī un nemitīgi sniedzās lejup, kur zemē mētājās alus skārdeņu gredzeni un cigare�u izsmēķi. Dorija, kurai patiesībā būtu vajadzējis palīdzēt Fionai, bija atvērusi savu kārbu un lika saldās pastilas akurātā rindā no viena sola gala līdz otram. Megija sacīja: �Dod nu �urp, es paņem�u to nabaga cālīti,� - un aiznesa Līroju pie no�ogojuma, kur varēja apbrīnot zirgus, kas, tipinādami viegliem, sīkiem solī�iem, patlaban pulcējās pie starta vārtiem. �Kā saka zirdziņ�?� Megija jautāja. Un pati atbildēja: �ī-ho-ho!� Atgriezās Aira ar tēvu, joprojām strīdēdamies. Par iemeslu kalpoja derību ieteikumu saraksts, ko misters Morans bija nopircis no kāda bezzobaina vīra. �Par kuriem jūs balsojāt?� Megija viņiem jautāja.

�Megij, te nebalso," Aira aizrādīja. Zirgi metās skrie�us, atgādinādami dīvainas rotaļlietiņas. Tie aizauļoja garām, pakavi virk�ķēja kā karogi vējā. Un pēk�ņi sa-cīkste bija galā. �Tik ātri!� Megija zūdījās. Viņa nespēja pierast pie tā, cik a�i te viss notiek; tikpat kā nebija ko skatīties. �Beisbola sacensībās laiku var just labāk,� viņa sacīja mazulītei.

Uz elektriskā tablo iedegās rezultāti: Ceturtā vārds tur nebija manāms. Megijai tas savā ziņā ļāva uzelpot. Vairs nevajadzēs izvēlēties. Vienīgais vinnētājs bija misters Morans. Viņ� bija licis uz Astoto, paklausīdams padomam, ko sniedza nopirktais saraksts. �Redzi?� viņ� noprasīja Airam. Deizija vispār nebija piedalījusies; naudu viņa pietaupīja sacīkstei, par kuru jutās dro�āka.

Megija atdeva bērnu Deizijai un sāka izkravāt pusdienas. ��ķiņķis ar rudzu maizi, tītars ar baltmaizi, rostbifs ar kvie�u pilngraudu maizi,� viņa pieteica ēdienus. �Vistas salāti, olas asajā mērcē, kartupeļu salāti, svaigu kāpostu salāti. Firziķi, svaigas zemenes un meloņu bumbiņas. Neaizmirstiet pataupīt vietu dzim�anas dienas kūkai!� Ļaudis tuvumā gremoja uzkodas, nopirktas tepat pie skrejceļa. Viņi ziņkārīgi nopētīja grozus; katram blakus Deizija noklāja cietinātu, rūtainu galdautiņu ar akurātām ielocēm malās. Megija izsniedza servjetes. �Kur D�esijs?� viņa jautāja, raudzīdamās pūlī.

�Nav ne jausmas,� atteica Fiona. Līroja nezin kā atkal bija nonākusi pie viņas. Viņa sparigi ucināja mazo sev pie pleca, bet Līroja vieba sejiņu un �inkstēja. Nu, to Megija būtu varējusi paredzēt. Bērnu nedrīkst �ūpot tik strauji; vai tie�ām Fiona vēl nav to sapratusi? Vai viņai to nepasaka priek�ā visvienkār�ākais instinkts? Megija juta, ka krustos ieduras �ika aizkaitinājuma adata. Godīgi sakot, viņu uztrauca ne tik daudz Fiona, cik Līrojas izdvestie, lēkājo�ie �ē, ē�. Ja patlaban nevajadzētu izlikt uz galdautiem kartona �ķīvjus, Megija pati būtu paņēmusi bērnu, ta�u tagad varēja tikai dot padomu. �Fiona, mēģini apsēdināt viņu ratiņos. Varbūt viņa aizmigs.�

�Neaizmigs vis, tikai izrāpsies ārā,� Fiona atteica. �Jā, un kur ir D�esijs?�

�Deizij, ej pameklē brāli!� Megija norādīja.

�Nevaru; es ēdu.�

�Ej, ej. Dieva dēļ, es viena pati nevaru darīt visu!�

�Vai es vainīga, ka viņ� kaut kur aizvilcies ar saviem stulbajiem draugiem?� Deizija pretojās. �Es nupat sāku ēst sendvi�u!�

�Nu, vai zini, jaunkundz... Aira?�

Bet Aira ar tēvu atkal bija aizgāju�i pie totalizatora lodziņiem. �Ak tu...� Megija izdvesa. �Dorij, vai tu, lūdzu, varētu iet sameklēt D�esiju?�

�Mjā, bet es pa�laik izlieku pastilas,� Dorija teica.

Nevainojami vienmērīgā pastilu virtene stiepās visā sola garumā kā punktota līnija. Nu nevienam no viņiem vairs nebija kur apsēsties. Sola tālajā galā nemitīgi apstājās ļaudis, grasīdamies sēsties, bet tad ieraudzīja pastilas un devās tālāk. Megija nopūtās. Viņai aiz muguras dzidrajā, rāmajā gaisā atskanēja taures sauciens, bet Megija palika stāvam ar seju pret solu rindām un meklēja pūlī D�esiju. Tad D�ūnija pastūma da�as Dorijas pastilas malā un ļoti spēji apsēdās, abās rokās sa�ņaugusi saulessargu. �Megij,� viņa murmināja, �es jūtos tā, es nezinu, tik pēk�ņi...�

"Elpo dziļi,� Megija lieti�ķi noteica. Tā reizumis mēdza gadīties. �Atceries, tu �eit esi pavisam cita cilvēka izskatā.�

�Man liekas, es ģībstu,� D�ūnija sacīja, bez brīdinājuma pasvieda gaisā savas augstpapē�u sandales un nogūlās uz sola. Saulessargs palika abās rokās, sliedamies aug�up kā iedēstīts viņai krūtīs. Dorija izklaidīgi rosījās viņai apkārt, pūlēdamās savākt pēc iespējas vairāk pastilu.

�Deizij, vai tas tur aug�ā, pie tiem cilvēkiem, nav tavs brālis?� Megija ieminējās.

�Kur?� jautāja Deizija, bet Fiona attapās ātrāk. Viņa apcirtās riņķī un paziņoja: �Nu, protams!� Un tad iebrēcās: �D�esij Moran! Tūlīt pat velcies uz �ejieni!�

Balss skanēja spalgi un griezīgi. Visi paskatījās �urp. Megija iesāka: �Nu, zini, nevajadzētu...�

�Tu dzirdēji?� Fiona uzbļāva, un Līroja sāka raudāt no visas tiesas.

�Nevajag tā kliegt, Fiona,� Megija teica.

�Ko?� Fiona atsvieda.

Viņa nikni blenza uz Megiju, nelikdamās zinis par brēco�o bērnu. �is bija viens no tiem brī�iem, kad Megijai gribējās atkāpties un sākt visu no sākuma. (Saniknotu sievie�u klātbūtnē viņa vienmēr jutās kā nolēmēta.) Tikmēr D�esijs, kur� nekādi nebūtu varējis nesadzirdēt savu vārdu, sāka spraukties caur burzmu uz viņu pusi. Megija sacīja: �Re, viņ� jau nāk!�

�Tu man aizliegsi kliegt pa�ai uz savu vīru?� Fiona noprasīja.

Arī to viņa izkliedza. Citādi viņas balss nebūtu dzirdama caur bērna brēk�anu. Līrojas seja bija sarkana, pie pieres lipa mitru matu �ķipsnas. Atklāti sakot, viņa izskatījās diezgan neglīta. Megijai uzmācās vēlē�anās iet prom no �īs ļau�u grupiņas, izlikties, ka viņai ar tiem nav nekāda sakara; tomēr viņa savaldījās un viegli sacīja: �Nē, es jau tikai gribēju teikt, ka viņ� nemaz nav tik tālu no mums, saproti...�

�Neko tamlīdzīgu tu negribēji teikt,� Fiona atcirta, pārlieku cie�i saspiezdama bērnu. �Tu centies būt mums noteicēja, kā vienmēr; tu centies būt noteicēja pār mūsu dzīvi.�

�Nē, nudien, Fiona...�

�Kas notiek?� bezrūpīgi jautāja D�esijs, nostādamies viņu pulciņā.

�Mamma strīdas ar Fionu,� paskaidroja Deizija un nokoda mazu sendvi�a kumosiņu.

�Nemazi� iesaucās Megija. �Es tikai teicu...�

�Strīdas?� ierunājās Aira. �Par ko?�

Viņ� ar misteru Moranu pēk�ņi stāvēja solu ejā D�esijam aiz muguras. �Kas te notiek?� viņa balss skanēja caur Līrojas brēcieniem.

�Nekas te nenotiek!� Megija skaidroja. �Dieva dēļ, es tikai pateicu...�

�Vai jūs tie�ām ne mirkli nedrīkst atstāt vienatnē?� Aira noprasīja. �Un kāpēc D�ūnija tur guļ? Kā tas viss var notikt tik ātri?�

Netaisnīgi, netaisnīgi! Pēc Airas teiktā, būtu jādomā, ka tādi tra�i viņiem izceļas katru dienu. Un ka Aira pats ir gatavais Nobela Miera prēmijas kandidāts. �Tavai zinā�anai,� Megija viņam sacīja, �es tikai stāvēju te un nejaucos sve�ās darī�anās...�

�Kamēr vien es tevi pazīstu, tu vienmēr esi jaukusies sve�ās darī�anās,� teica Fiona.

�Esi nu mierīga, Fiona,� viņu apsauca D�esijs.

�Un tu!� Fiona iekliedzās, pacietusies pret viņu. �Tu uzskati, ka tas bērns ir tikai mans? Kāpēc man vienmēr jātup pie viņas, bet tu vari blandīties ar saviem drauģeļiem, paskaidro tu man!�

"Tie man nebija nekādi drauģeļi; tie bija tikai...�

�Un viņ� tur arī dzēra,� nomurmināja Deizija, acis pievērsusi savam sendvi�am.

"Tad ta liela mui�a!� D�esijs teica.

�Dzēra no tadas plakanas sudraba bla�ķītes, kas pieder tai meitenei.�

�Un kas tad ir, kla�otāja?�

�Paklausieties visi,� ierunājās Aira. �Tagad uz brītiņu apsēdīsimies un savaldīsimies. Citi aiz mums neredz.�

Rādīdams priek�zīmi, viņ� apsēdās. Tad atskatījās uz solu sev aiz muguras.

�Manas pastilas!� ievaimanājās Dorija.

�Tu nevari atstāt pastilas tur, Dorij. Nevienam nav kur apsēsties.�

�Tu sapostīji manas pastilas!�

�Es laikam bū�u saslimusi,� D�ūnija pavēstīja saulessarga spieķiem.

Līrojas raudā�ana bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņai bija jācīnās par katru elpas vilcienu.

Aira piecēlās un pārvilka ar plaukstu pār bik�dibenu. �Tagad visi paklausieties...� viņ� iesāka.

�Vai tu izbeigsi saukt mūs par visiem?� noprasīja Fiona.

Aira satrūcies apklusa.

Megija juta, ka viņu rausta aiz piedurknes, un pagriezās. Tur stāvēja misters Morans, paguvis aizlavīties viņai aiz muguras. Rokā viņ� turēja kvīti. �Kas ir?� Megija jautāja.

�Es vinnēju.�

�Ko tad?�

�Es vinnēju pēdējā sacīkstē! Mans zirgs bija pirmais.�

�Ā, sacīkstē. Nu, vai tas nav...�

Tomēr viņas uzmanība pievērsās Fionai, kura patlaban uzskaitīja garu pārkāpumu sarakstu; likās, visus �os mēne�us viņa ir tos krājusi, lai iemestu D�esijam acīs, �...no sākta gala zināju, ka bū�u pēdīgā muļķe, ja precē�os ar tevi; vai es neteicu? Bet tu jau biji tāds varonis - ar saviem knupjiem un dakteri Spoku...�

Cilvēki solos viņiem aiz muguras uzsvērti raudzījās kaut kur sāņus, tomēr veltīdami cits citam zīmīgus skatienus un īsus, slepenus smaidiņus. Morani bija pārvērtu�ies par klauniem. Megija to nespēja izturēt. �Lūdzu, vai mēs nevarētu apsēsties?�

�Tu ar savu slaveno �ūpuli!� Fiona teica D�esijam. �Tu ne pirkstu neesi pakustinājis, bet solīji, zvērēji man...�

�Es nekad neesmu tev zvērējis! Kur tu vispār rāvi visu to �ūpuļa bū�anu?�

�Tu zvērēji uz Bībeles!� Fiona paziņoja.

�Ak tu �ēlīgais dievs! Nu, varbūt arī tas man kādreiz bija ie�āvies prātā, bet tad jau vajadzētu būt trakam, lai vispār ķertos tam klāt, tas man tagad ir skaidrs: tēvs stāvētu blakus un kritizētu katru āmura sitienu, un stāstītu man, cik bezcerīgi neveikls es esmu, un varu derēt, ka tu viņam piekristu kā vienmēr, arī tad, kad tas �ūplis būtu gatavs! Es nemū�am neielaistos uz kaut ko tādu!�

�Bet materiālus tu ta�u biji nopircis!�

�Kādus materiālus?�

�Tu nopirki tās līstītes.�

�Līstītes? �ūpulim? Nekad neesmu pircis nekādas līstītes.�

�Tava māte man teica...�

�Kāpēc �ūpulim vajadzīgas līstītes?�

�Redelītēm, viņa man teica.�

Abi paskatījās uz Megiju. Sagadījās tā, ka tie�i tobrīd mazule apklusa, lai no�agodamās ievilktu garu elpu. Skaļruņos iedārdējās dobj� bass, paziņodams, ka no dalībnieku saraksta izsvītrota Uzdzīve.

Aira nokrem�ļojās un sacīja: �Vai jūs runājat par koka līstītēm? Tās bija manējās.�

�Aira, nē,� Megija ievaidējās, jo pastāvēja ta�u vēl iespēja visu noku�ināt, ja vien Aira par visām varītēm netiektos izpļāpāt visus garlaicīgos sīkumus. �Tās bija re-delītes tavam �ūpulim,� viņa teica D�esijam. �Tev jau bija skices. Vai ne?�

�Kādas skices? Es tikai ieminējos, ka...�

�Ja pareizi atceros,� savā apnicīgajā manierē iejaucās Aira, �tad es tās līstītes pirku veļas statnim, ko esmu iebūvējis sētaspuses verandā. To statni jūs visi esat redzēju�i.�

�Statnim,� Fiona noteica, nenolaizdama acu no Megijas.

�Nē, nudien,� Megija sacīja, �runāt par to �ūpuli ir tik muļķīgi, vai ne? Tas ir kā tāda lēta kaklarota, par kuru radinieki sāk plūkties pēc bērēm. Tas jau ir tikai... Un pie tam Līrojai �ūpulis vairs nav vajadzīgs! Aira viņai nopirka skaistu gultiņu!�

Līroja klusēja, joprojām �agodamās un cie�i skatīdamās uz Megiju.

�Es ar tevi apprecējos tā �ūpuļa dēļ,� Fiona teica D�esijam.

�Nu, tas ir vienkār�i smieklīgi!� Megija iesaucās. ��ūpuļa dēļ! Nekad neesmu dzirdējusi tādu...�

�Megij, pietiek,� sacīja Aira.

Viņa apklusa, palikdama ar vaļēju muti.

�Ja tu apprecējies ar D�esiju �ūpuļa dēļ,� Aira uzrunāja Fionu, "tad tu esi pieļāvusi bēdīgu kļūdu.�

�Aira!� Megija iekliedzās.

�Ciet klusu, Megij! Viņai nebija nekādu tiesību stāstīt tev ko tādu,� Aira teica Fionai. �Tā ir Megijas vājība: viņa domā, ka ir pieļaujami mainīt citu cilvēku dzīvi. Cilvēkus, kurus Megija mīl, viņa uzskata par labākiem, nekā tie ir patiesībā, tāpēc sāk visu mainīt, lai pielāgotu �os cilvēkus savam redzējumam.�

�Tavos vārdos nav ne kripatas patiesības,� Megija iebilda.

�Bet fakts ir tāds,� Aira rāmi turpināja, �ka D�esijs nespēj novest līdz galam neko, pat ne uzbūvēt vienkār�u �ūpuliti. Viņam piemīt tāds trūkums; es zinu, viņ� ir mans dēls, tomēr viņam piemīt tāds trūkums, skatīsimies patiesībai acīs. Viņam trūkst neatlaidības. Pirms mēne�a viņ� zaudēja darbu un tagad katru dienu slaistās apkārt kopā ar draugiem, nevis meklē jaunu darbavietu.�

�Ko?� Megija un Fiona vienā balsī iesaucās.

�Nāca gaismā tas, ka viņ� nav beidzis vidusskolu,� Aira paskaidroja. Tad kā nule atcerējies piemetināja: �Un viņ� satiekas ar vēl vienu meiteni.�

�Ko tu tur runā!� D�esijs iebilda. �Tā meitene ir tikai draudzene.�

�Es nezinu viņas vārdu,� Aira sacīja, �bet viņa dzied rokgrupā �Posta bērni�.�

�Mēs esam tikai labi draugi, kad es jums saku! Viņa ir Deiva meitene!�

Fiona atgādināja porcelāna lelli. Seja sastingusi, līķa bāla; acu zīlītes kā melnas kniepadatu galviņas.

�Ja jau tu to zināji,� Megija noprasīja Airam, �tad kāpēc klusēji?�

�Man nelikās pareizi neko teikt. Pirmkārt, es nemēdzu mainīt cilvēku pasaules skatījumu,� Aira paskaidroja. Un tad (kad Megija jau gatavojās sākt viņu ienīst) sejas vaibsti viņam atslāba un viņ� gurdi apsēdās uz sola. �Un arī tagad nebūtu vajadzējis teikt,� viņ� sacīja.

Aira bija norausis zemē vairākas pastilas, bet Dorija, kura reizēm loti labi izjuta gaisotni, nebilda ne vārda, tikai pieliecās, lai tās salasītu.

Fiona izstiepa plaukstu. �Dod man atslēgas,� viņa teica D�esijam.

�Mm?�

�Busiņa atslēgas. Dod �urp!�

�Kur tu brauksi?� D�esijs jautāja.

�Nezinu! Kā lai es zinu? Man tikai jātiek prom no �ejienes.�

�Fiona, ar to meiteni es vispār esmu pārmijis kādu vārdu tikai tādēļ, lai viņa, līdzīgi visiem citiem, neuzskatītu mani par kaut kādu stulbeni! Tici man, Fiona!�

"Atslēgas,� Fiona atkārtoja.

Aira teica: �Dod viņai atslēgas, D�esij.�

�Bet...�

�Mēs brauksim ar autobusu.�

D�esijs iebāza roku d�insu pakaļējā kabatā un izvilka atslēgu sai�ķi ar breloku mazas, melnas sporta kurpes formā. �Tad tu būsi mājās? Vai kur?� viņ� jautāja.

�Nav ne jausmas,� Fiona attrauca un izrāva atslēgas viņam no rokas.

�Kur tad tu būsi? Pie māsas?�

�Kaut kur. Nav tava darī�ana. Es nezinu, kur. Es tikai gribu turpināt savu dzīvi.�

Cie�āk satvērusi bērnu, Fiona sparīgi devās prom, atstādama autiņu somu, ratiņus un savu kartona �ķīvi ar kartupeļu salātiem, kuri pamazām ieguva aizkustino�u ziloņkaula nokrāsu.

�Gan viņa nomierināsies,� Megija teica D�esijam. Tad pievērsās Airam. �To es tev nepiedo�u nekad, Aira Moran.�

Sajutusi, ka viņu kāds atkal rausta aiz piedurknes, Megija pagriezās. Airas tēvs joprojām turēja savu kvīti paceltā rokā. �Es darīju pareizi, pirkdams to padomu lapu,� viņ� sacīja. �Aira neko nejēdz no padomu lapām.�

�Neko,� Megija nikni apstiprināja un sāka tīt salvetē Fionas sendvi�u.

Visapkārt kā ņirbu vilnī�i izplatījās �uksti.

�Ko viņ� teica?�

�Padomu lapa.�

�Ko viņa teica?�

�Neko.�

�Viņa kaut ko teica, es redzēju, ka lūpas kustas.�

�Viņa teica: �Neko.��

�Bet, man liekas, es redzēju...�

Megija izslējās un pārlaida skatienu ļaudīm solu rindās. �Es teicu: �Neko,� - lūk, ko es teicu!� viņa skaļi un skaidri iesaucās.

Kāds asi ievilka elpu. Un visi novērsās.

Aira bie�i mēdza sacīt: tas ir apbrīnojami, kā cilvēki muļķo pa�i sevi, noticēdami tam, kam vēlas noticēt. (Ar to viņ� gribēja teikt, ka Megija sevi muļķo.) To viņ� sacīja, kad Megija draudēja iesūdzēt tiesā policistus, kas bija aizturēju�i D�esiju par �kārtības traucē�anu reibumā�. To viņ� sacīja, kad Megija apzvērēja - �Kaķa aplis� spēlējot labāk par bītliem. Un viņ� pateica to vēlreiz, kad Megija liedzās saprast to, ka Fiona ir aizgājusi pavisam.

Pēc atgrie�anās no hipodroma Megija līdz vēlam vakaram sēdēja kopā ar D�esiju, izlikdamās, ka ada, lai gan izārdīja tikpat daudz, cik noadīja. D�esijs ar pirkstiem bungoja pa atzveltņa paroci. �Vai tu nevari pasēdēt mierīgi?� Megija aizrādīja un tad piebilda: �Varbūt mēģini vēlreiz piezvanīt viņas māsai.�

�Dieva dēļ, es jau esmu zvanījis trīs reizes! Tur dro�i vien tī�ām neceļ klausuli.�

�Varbūt tev vajadzētu aizbraukt pa�am.�

�Tas būtu vēl sliktāk,� D�esijs sacīja. �Klaudzināt pie durvīm, kamēr viņas slēpjas mājā un klausās. Varu derēt, ka viņas smietos, saskatītos un bolītu acis.�

�Tā viņas nedarītu!�

�Laikam būs jāaizbrauc pie Deiva atdot busiņu,� D�esijs teica.

Viņ� piecēlās, lai ietu prom. Megija necentās viņu aizturēt, jo domāja, ka paslepus viņ� tomēr aizbrauks pie Fionas māsas.

Kad viņi atgriezās no Pimliko, busiņ� stāvēja pie mājas. Vienu mirkli visi uzelpoja un nosprieda, ka Fiona ir mājā. Un atslēgas atradās uz grāmatplaukta tūdaļ aiz durvīm, kur visi mēdza atstāt atslēgas, noklīdu�us cimdus un zīmītes ar paziņojumu, kad pārnāks. Bet Fiona nebija atstājusi zīmīti. Nesaklātā gulta guļamistabā izskatījās kā sasalusi. Likās, katra palaga kroka ir iekalta ledu. Bērna gultiņa Megijas un Airas istabā bija tuk�a un pamestu. Lai nu kā, �ī prombūtne tomēr nevarēja būt uz mū�u. Nekas nebija sasaiņots; nekā netrūka. Pat Fionas tualetes piederumi joprojām atradās uz kumodes, ceļojumu somiņā. �Redzi?� Megija norādīja uz to D�esijam, manīdama, ka arī viņ� ir noba�ījies. �Ā, jā,� viņ� sacīja, atguvis dū�u. Megija devās pār gaiteni uz vannasistabu, kur ieraudzīja parasto gumijas pilī�u un laiviņu floti. �Te jūs esat!� viņa laimīgi noteica. Pa gaiteni iedama garām D�esija istabai, viņa pamanīja, ka dēls puspievērtām acīm stāv pie kumodes, iebāzis degunu Fionas ziepju kārbiņā. Megija viņu lieliski saprata. Smar�as kādu cilvēku spēja atsaukt atmiņā pat vēl skaidrāk par fotogrāfijām; vai gan viņa to nezināja?

Kad vakars ievilkās garumā un D�esijs neatgriezās, Megija sev teica, ka viņ� būs atradis Fionu. Abi noteikti risina garu, prātīgu sarunu. Viņa izārdīja savu kunkuļaino adīkli, satina dziju kamolā un gāja gulēt. Aira tumsā ieņurdējās: �D�esijs atbrauca?�

�Nē, un Fiona arī ne,� Megija atbildēja.

�0, Fiona,� viņ� novilka. �Fiona ir prom pavisam.�

Viņa balss pēk�ņi skanēja pilnīgi skaidri. Tā cilvēks runā miegā, un vārdi �ķiet gai�redzīgi un liktenīgi. Me-gijā uzplaiksnīja dusmas. Kas viņam nekait runāt! Viņ� var pamest cilvēkus un aiziet neatskatoties!

Megijai �ķita ļoti zīmīgi, ka Aira izklaidējas, lasīdams nebeidzamas grāmatas par vīrie�iem, kuri burāju�i pa Atlantijas okeānu pilnīgā vientulībā.

Tomēr viņam bija taisnība: no rīta Fiona joprojām nebija atgriezusies. D�esijs ieradās brokastīs ar to pa�u apstulbuma izteiksmi sejā. Megijai briesmīgi negribējās jautāt, tomēr pēdīgi viņa nenocietās: �Mīlulīt? Vai tu viņu neatradi?�

�Nē,� viņ� īsi attrauca un tad palūdza marmelādi tādā tonī, kas nepieļāva vairs nekādus jautājumus.

Tikai pēcpusdienā Megijai prātā ie�āvās doma, ka noticis kas nelabs. Kā gan viņi nebija to apjēgu�i? Nu, protams, - sieviete, kas dodas ceļā kopā ar mazu bērnu, nemū�am nepamestu to, ko bija pametusi Fiona: autiņu somu, ratiņus, sārto plastmasas krūziti ar snīpi, no kuras Līrojai patika dzert sulu. Kāds noteikti ir viņas nolaupījis vai - vēl ļaunāk - no�āvis viņas uz ielas kāda nozieguma laikā. �o pa�u mirkli jāziņo policijai! To viņa pavēstīja Airam, kas dzīvojamā istabā lasīja svētdienas avīzi. Aira nepacēla ne acu. �Aiztaupi sev to kaunu, Megij,� viņ� klusu noteica.

�Kaunu?�

�Viņa ir aizgājusi no brīvas gribas. Neuzplijies ar to policijai.�

�Aira, jaunas mātes neaiziet, ņemdamas līdzi tikai rokassomiņu. Viņas sakravā mantas. Citādi nav iespējams! Padomā,� viņa teica. �Atceries, cik daudz mantu viņa ņēma līdzi īsā braucienā uz Pimliko. Zini, kādas aizdomas man rodas? Man rodas aizdomas, ka viņa būs atgriezusies �eit, nolikusi ma�īnu, aizvedusi Līroju uz veikalu, lai nopirktu biskvītus, - vakar dzirdēju viņu sakām, ka esot izbeigu�ies biskvīti, - un nejau�i kļuvusi par laupī�anas uzbrukuma aculiecinieci. Tu ta�u esi lasījis, ka laupītāji vienmēr sagrābj par ķīlniekiem sievietes un bērnus! Tam ir vislielākais efekts. Tam ir rezultāti.�

Aira pār avīzes malu vēroja viņu gandrīz izklaidīgi, it kā viņa izraisītu tikai pavir�u interesi.

�Paskat, viņa ir atstājusi pat savas ziepes! Un zobu suku!� Megija klāstīja.

�Un ceļojumu somiņu," Aira piebilda.

�Jā, un ja viņa būtu aizgājusi no brīvas gribas...�

"Ceļojumu somiņu, Megij, tādu, kādu varētu lietot viesnīcā. Bet tagad viņa ir atpakaļ pie, nu, nezinu, pie masas vai mātes, tur, kur atrodas viņas īstās mantas, un ceļojumu somiņa viņai vairs nav vajadzīga.�

"Ak. blēņas!� Megija iebilda. �Un paskaties uz viņas skapi! Pilns ar drēbēm.�

�Tu skaidri zini?�

�Protams. To es pārbaudīju pirmo.�

�Tu skaidri zini, ka nekā netrūkst? Viņas iemīļotā svītera? Tās jakas, kura viņai tik ļoti patīk?�

Megija brīdi apdomājās. Tad piecēlās un pa gaiteni devās uz D�esija istabu.

D�esijs neizģērbies gulēja gultā, rokas sakrustojis aiz pakau�a. Viņ� paskatījās uz Megiju, kas ienāca pa durvīm. �Atvaino mirklīti,� viņa sacīja, atvērdama skapi.

Jā, Fionas drēbes tur karājās, tomēr nebija ne vējjakas, ne platā, svītrainā uzsvār�a, ko viņa labprāt valkāja pa māju. Tur bija tikai divi vai trīs svārki (svārkus Fiona tikpat kā nenēsāja), pāris blū�u un saburzīta kleita; viņa vienmēr bija apgalvojusi, ka tajā izskatoties resna. Megija apcirtās uz papē�a un piegāja pie Fionas kumodes. D�esijs gulēja un vēroja. Atrāvusi vaļā atvilktni, Megija atrada vienu zilu d�insu pāri (mākslīgi balinātus, tādi vairs nebija modē), zem tiem - divus pērnās ziemas svīterus ar augstu apkakli, bet zem tiem - grūtnie�u bikses ar elastīgu ielaidumu jostasvietā. Tie bija kā arheoloģisku izrakumu slāņi. Megijas iztēlē pazibēja fantāzija: ja viņa raksies dziļāk, tad atradis beisbola karsējas d�empe-rī�us, pēc tam pamatskolas priek�autiņus un visbeidzot Fionas zīdaiņa drēbītes. Sakārtojusi drēbju slāņus, viņa aizvēra atvilktni.

�Bet kur viņa var būt?� Megija jautāja D�esijam.

Krietnu brīdi �ķita, ka viņ� neatbildēs. Tomēr pēdīgi viņ� noteica: �Dro�i vien pie māsas.�

�Tu teici, ka tur viņu neatradi.�

�Es nemaz nebiju turp aizbraucis.�

Megija to apdomāja. Tad izdvesa: �Ak, D�esij!�

�Velns parāvis, es tak nepalik�u par muļķi!�

�D�esij, mīlulīt...�

�Ja man viņa jālūdzas, tad es labāk iztieku bez viņas.�

Un D�esijs pagriezās ar seju pret sienu, pielikdams sarunai punktu.

Divas vai trīs dienas vēlāk piezvanīja Fionas māsa. �Misis Morana?� viņa noprasīja griezīgā balsī, kuru Megija pazina uzreiz. �Te Kristela Stakija. Fionas māsa.�

�Ā, jā!�

�Un es gribu zināt, vai jūs tagad kādu bridi būsiet mājās, lai mēs varam aizbraukt pakaļ viņas mantām.�

�Jā, protams, brauciet tūliņ,� Megija teica. Jo mājās �oreiz bija arī D�esijs - un atkal gulēja gultā. Nolikusi klausuli, Megija steidzās pie viņa. �Zvanīja Fionas māsa,� viņa teica. �Kristina?�

D�esija acis gausi pievērsās viņai. �Kristela.�

�Jā, Kristela. Viņas brauc pēc Fionas mantām.�

D�esijs lēnām pieslējās sēdus un pārcēla zābakus pār gultas malu.

�Es do�os iepirkties,� Megija piebilda.

�Ko? Nē, pagaidi!�

�Jūs mājā būsiet vieni.�

�Pagaidi, neej! Kā es... Varbūt mums tevi vajadzēs.�

�Mani? Kāpēc?�

�Es negribu sarunāt viņai aplamības,� D�esijs teica.

�Mīlulīt, tu nekādā gadījumā nesarunāsi viņai aplamības.�

�Mā, lūdzu!� viņ� neatlaidās.

Tāpēc Megija palika mājās, ta�u iegāja savā istabā, lai nemaisītos pa vidu. Viņas istaba atradās ielas pusē, un, kad piebrauca ma�īna, viņa varēja pavilkt sāņus aizkaru un paskatīties, kas izkāpj. Ieradusies bija Kristela un kāds būdīgs jauneklis, noteikti jau tas slavenais draugs, ko mū�dien pieminējusi Fiona. Lūk, par ko Kristela bija runājusi, sacīdama �mēs�! No Fionas ne vēsts. Megija palaida aizkaru vaļā. le�ķindējās durvju zvans; viņa dzirdēja, ka D�esijs uzsauc: �Nāku!� - un jo� lejup pa diviem pakāpieniem uzreiz. Pēc īsas pauzes tika pārmīti da�i vārdi.

Durvis aizcirtās. Viņ� tos patriecis, vai? Megija atkal pavēra aizkaru un palūrēja laukā, ta�u ieraudzīja nevis viesus, bet gan D�esiju, kur� platiem soļiem aizlikās prom pa ietvi, uzrāvis plecus melnajā ādas jakā. Lejasstāva gaiteni atskanēja Kristelas sauciens: �Misis Morana?� Balss tagad nebija tik griezīga, drīzāk �ķita piesardzīga.

�Vienu mirkli,� Megija atsaucās.

Kristela un viņas draugs bija atvedu�i līdzi kartona kastes no dzērienu veikala, un Megija palīdzēja salikt tajās mantas. Vismaz centās palīdzēt. Noņēmusi no pakaramā blūzi, viņa to lēni locīja, juzdama smeldzīgu �ēlumu, bet Kristela noteica: �Tās blūzes varat atdot ve�iņām. Fiona teica, lai neņemot neko sintētisku. Tagad viņa dzīvo mājās, un tur nav tik daudz vietas.�

�Ak tā,� Megija sacīja un nolika blūzi malā. Viņa sajuta skaudības dzēlienu. Vai tas nav brīni�ķīgi - paturēt vienīgi to, kas ir pirmklasīgs, īsts un tīrs, bet visu pārējo pamest? Kristela un viņas draugs aizbrauca, atstādami tikai pelavas.

Tad D�esijs atrada darbu skaņupla�u veikalā un vairs tik daudz nevārtījās pa gultu, bet Deizija un mazās, jūsmīgās meitenes atgriezās pie ideālās misis Mērfijas. Megija atkal bija viena. Pēk�ņi palikusi bez tenkām, neskaitāmajiem piedzīvojumiem un stāstiem par dzīvi sve�ās mājās, ko bārstīt bārsta bērni. Un tad viņa uzsāka savus spiego�anas braucienus uz Kārtvīlu, lai gan tie nesniedza nekādu lielo gandarījumu; lāgiem pēc darba viņa nolēma doties uz ietvaru ateljē, nevis kvernēt tuk�ā mājā. Tomēr, nonākusi tur, brīnījās, ko te meklē, jo Aira parasti bija pārāk aizņemts, lai sarunātos ar viņu, un turklāt, kā pats sacīja, pēc pāris stundām ta�u bū�ot mājās. Kāpēc tad viņa te kavējoties?

Tad Megija uzkāpa aug�stāvā, iegāja Airas tuvinieku dzīvoklī un nosita laiku, klausīdamās, kā Airas māsas atstāsta jaunāko ziepju operas sēriju vai kā viņa tēvs uzskaita savas kaites un vainas. Misters Morans cieta ne tikai no tā dēvētā sirds vājuma, bet arī no artrīta un redzes vājinā�anās. Galu galā viņam jau bija pāri astoņdesmit. �īs dzimtas vīrie�i parasti kļuva par tēviem tik vēlos gados, ka, pieminēdams savu vecvectēvu, misters Morans runāja par vīrieti, kur� dzimis astoņpadsmitajā gadsimtā. Agrāk tas Megijai nebija ienācis prātā, bet tagad likās baisi. Kādā vecīgā, sa�ākstēju�ā gaisotnē viņa dzīvo! Rīti paiet vecļau�u mītnē, pēcpusdienas - pie Mo-raniem, vakari - līdzās Airas pasjansiem... Cie�āk ietinusies svīterī, viņa līdzcietīgi paklak�ķināja mēli, klausīdamās vīratēva �ēlabās par gremo�anas vainām. �Senāk es varēju ēst visu ko,� misters Morans klāstīja. �Bet kas lēcies tagad?� Viņ� raudzījās Megijā ar blāvajām acīm, kā gaidīdams atbildi. Pēdējā laikā zem acīm bija izveidoju�ās biezas, nokarenas krunkas; gadu pēc gada sejā arvien skaidrāk iezīmējās vecmāmuļas, �erokī indiānietes vaibsti. �Ronai jau nebija ne mazākā priek�stata,� viņ� teica Megijai. Rona bija Airas māte. �Viņa nomira, nepiedzīvojusi to visu. Grumbas un mezglainus pirkstus, �īksto�as locītavas un grēmas, - viņa tika cauri sveikā.�

�Jā, bet viņai bija citas sāpes,� Megija viņam atgādināja. �Varbūt vēl stiprākas.�

�Viņa tikpat kā nepieredzēja īsto dzīvi,� misters Morans turpināja, neklausīdamies Megijā. �Visu īsto dzīvi, visu to derdzīgo jucekli un ķēpu, kas nāk pa�ās beigās.�

Viņ� izklausījās sapīcis; laikam uzskatīja, ka sieva veikli izsprukusi no nepatik�anām. Megija atkal līdzcietīgi paklak�ķināja mēli un papliķēja viņam pa roku. Tāda pati sajūta dro�i vien būtu, pieskaroties ērgļa nagiem.

Pēc �ādām sarunām viņa pēdīgi devās lejasstāvā pie Airas, pierunāja slēgt ateljē da�as minūtes pirms darbalaika beigām un pavadīt viņu uz mājām. Aira soļoja sakumpis. ka tum�ā miglā ietīts, skatiens �ķita iek�upvērsts. Ejot garām māsu Lārkinu mājai, Megija vienmēr pameta uz to acis un tad a�i novērsās. Senāk, kad viņa ripināja uz māju pusi Lirojas ratiņus, Lārkinu lievenī viņas cerīgi gaidīja �ūpuļzirdziņ�. Lieveņa kāpnī�u galā, kur iepriek� nebija redzams nekas, tas bija parādījies glu�i kā pēc burvja mājiena: mazs, izbalējis koka zirdziņ� ar biklu smaidu un garām, melnām, nolaistām skropstām. Ta�u tagad no tā nebija ne miņas; pat abas vecās dāmas nez kā bija uzzināju�as, ka Moraniem nav izdevies saturēt ģimeni kopā.

Ak, kā gan Fiona spēs nodro�ināt to pastāvīgo modrību, kas nepiecie�ama bērnam? Vajag jau ne tikai barot mazulīti, ne tikai mainīt viņai autiņus. Līroja bija pārdro�s bērns, kas varēja pārgalvīgi mesties lejā no kāpņu laukumiņiem un krēslu malām, ticot, ka gan jau kāds viņu noķers. Fiona ne tuvu nebija gana acīga. Un Megija bija ievērojusi, ka viņai ir gau�ām neattīstīta o�a. Megija pati gandrīz vai spēja saost ugunsgrēku, pirms tas sācies. Staigādama pa lielveikalu, spēja nemaldīgi sajust nepareizi apstrādātu produktu smārdu - skāņu, ēterisku asumu, kas mazliet atgādināja to dvesmu, kāda vēdī ap drud�a mocītu bērnu. Neviens cits nejustu it neko, bet Megija uzsauca: �Stop!� - un pacēla roku, kad citi devās pie sendvi�u stenda. �Tos ne! Tikai ne tos!�

Viņa varētu tik daudz ko dot, ja vien kāds ņemtu pretī.

Tagad likās bezjēdzīgi gatavot īstas vakariņas. D�esijs vienmēr bija prom no mājas, Deizija lielākoties vakariņoja pie ideālās misis Mērfijas, bet, piespiesta palikt mājās, tikai īgni bozās, tāpēc nebija vērts viņu aizkavēt. Tagad Megija tikai uzkarsēja kādu saldētu maltīti vai konservētu zupu. Lāgiem nedarīja pat to. Kādu vakaru, kad Megija bija divas stundas nosēdējusi pie virtuves galda un skatījusies tuk�umā, nevis devusies uz ietvaru ateljē, pārnāca Aira un jautāja: �Kas būs vakariņās?� - un viņa atbildēja: �Es netieku galā ar vakariņām! Paskaties uz �o!� - un pavicināja gaisā zupas skārdeni. �Porciju skaits: divas un trīs ceturtdaļas!� viņa nolasīja. �Vai viņi iedomājas, ka man ir divi cilvēki un vēl trīs ceturtdaļas, ko barot? Vai trīs, ja vienam izsniedzu mazāk? Vai varbūt pārpalikums man jāsataupa citai ēdienreizei, bet kā var zināt, cik ilgi man jākrāj pārpalikumi, lai porciju skaits izlīdzinātos? Sākumā man būs trīs liekas ceturtdaļas, pēc tam se�as ceturtdaļas un tad deviņas. Man būtu jāatver �etras zupas kārbas, līdz pārpalikums veidotu vienu pilnu porciju. �etras kārbas, iedomājies! �etras kārbas ar vienu un to pa�u zupu!�

Viņa sāka raudāt, ļaudama asarām majestātiski ritēt pār vaigiem. Viņa jutās kā bērnībā, kad bija apzinājusies, ka rīkojas nesaprātīgi, �okē pieaugu�os un uzvedas drausmīgi, ta�u viņai pēk�ņi gribējās rīkoties nesaprātīgi un viņa to pat izbaudīja.

Aira būtu varējis apcirsties uz papē�a un iziet ārā; to Megija pa pusei gaidīja. Ta�u viņ� apsēdās krēslā tepat iepretim. Atbalstīja elkoņus uz galda un nolieca galvu plaukstās.

Megija mitējās raudāt. �Aira?�

Viņ� neatsaucās.

�Aira, kas noticis?� Megija jautāja.

Viņa piecēlās un apskāva Airu. Notupās viņam līdzās un mēģināja ieskatīties sejā. Vai kaut kas atgadījies tēvam? Vienai no māsām? Vai varbūt Megija viņam apriebusies tik Joti, ka viņ� vairs nevar izturēt? Kas noticis?

Atbilde �ķita nākam caur Airas muguru - caur �īs salīku�ās, siltās, kalsnās muguras mezglaino skriemeļu virteni. Atbildi vispirms uztvēra Megijas pirksti.

Viņ� bija tikpat noskumis kā Megija - un tie�i to pa�u iemeslu dēļ. Viņ� bija vientuļ�, noguris, zaudējis cerības, viņa dēls bija neveiksminieks, meita neturēja viņu nekādā verte, un viņ� joprojām nespēja izprast, kur kļūdījies.

Airas galva noslīga Megijai uz pleca. Mati viņam bija biezi un raupji, un tos caurauda sudrabaini pavedieni. kurus Megija tagad pamanīja pirmo reizi; sirdī iedzēla sāpes - daudz smeldzīgākas nekā toreiz, kad viņa bija ieraudzījusi pāris sirmu matu pati sev. Cie�i apskāvusi Airu, Megija pieglauda savu vaigu viņējam. �Viss būs labi,� viņa teica. �Viss būs labi.�

Un pamazām tie�ām kļuva labāk. Megija nemaz nemācētu pateikt, kāpēc. Nu, pirmkārt, D�esijam ļoti patika jaunais darbs, un likās - viņ� mazliet atgūst agrāko mo�umu. Tad Deizija beidzot paziņoja, ka ideālā misis Mērfija esot �pārāk ķerta uz tenisu�, un atgriezās savā vietā ģimenē. Un Megija atteicās no spiego�anas braucieniem, it kā pēdīgi izmetusi no prāta Līroju un Fionu. Tomēr vissvarīgākais nebija neviens no �iem iemesliem. Pēc Megijas domām, galvenajam iemeslam bija kāds sakars ar Airu - ar to mirkli virtuvē. Tomēr abi to nekad nepieminēja, Airas izturē�anās nemainījās un dzīve turpinājās tāpat kā agrāk.

Izslējusies sēdeklī staltāk, Megija raudzījās caur vējstiklu, gaidīdama pārējās braucējas. Nu jau viņām vajadzētu būt gatavām. Jā, tur jau nāca Līroja - atmuguriski kāpās laukā pa ārdurvīm, stiepdama līdzi somu, lielāku par pa�u. Aira kravājās pa bagā�nieku, svilpodams līksmu melodiju. �Lielceļu karali� - lūk, ko viņ� svilpoja. Megija izkāpa, lai atvērtu aizmugures durvis. Tagad viņai �ķita, ka, pati to neapzinādamās, kop� pa�a rīta ir gājusi pretim �im vienīgajam mērķim: beidzot aizvest Līroju un Fionu mājās.

Misis Stakijas ma�īna bija novietota tik tuvu viņu dod�am, ka tik tikko bija iespējams izbraukt. Vismaz tā apgalvoja Aira. Megija domāja, ka viņ� maldās. �Tu tiktu laukā pavisam vienkār�i, ja tur neatrastos pastkaste,� viņa teica, �bet tā tur atrodas, un, griezdamies atpakaļgaitā, tu tai uzdursies.�

�Tai es uzdurtos tikai tad, ja būtu akls kā kurmis,� viņ� attrauca.

Fiona aizmugures sēdekli īsi nopūtās.

�Paklau,� Aira teica Megijai, �izkāp un nostājies pie tās pastkastes. Un pasaki man, ja piebrauk�u par tuvu. Man tikai mazliet jāiegrie� pagalmā, tad uzreiz pa labi un laukā uz �osejas...�

�Es netaisos uzņemties tādu atbildību! Tu uzbrauksi virsū pastkastei un vainosi mani!�

�Varbūt vienkār�i pateiksim mammai, lai padzen nost savu maveriku,� ieminējās Fiona.

�Nez, nez,� atteica Megija, un Aira sacīja: �Nē, gan mēs tiksim galā pa�i.�

Viņiem it nemaz negribējās, lai ārā vīzdegunīgi iz-mar�ē misis Stakija.

�Labi, sēdies pie stūres,� Aira ierosināja Megijai, �un es tev teik�u, kā braukt.�

�Tad pastkastei uzgrūdī�os es un tu atkal vainosi mani.�

�Megij! Starp pastkasti un maveriku ir krietnas desmit pēdas! Tiklīdz tiksi garām maverikam, tu atpakaļgaitā drusku iegriezīsi uz piebraucamā ceļa un būsi brīva kā putns. Es tev pateik�u, kad.�

Megija to apsvēra. �Tu apsoli nebļaut, ja es uzgrūdī�os pastkastei?�

�Tu neuzgrūdisies pastkastei.�

�Apsoli, Aira!�

�Augstais Dievs! Labi, es apsolu.�

�Un tu neskatīsies debesīs un nerausi elpu caur zobiem...�

�Varbūt man vienkār�i aiziet un pasaukt mammu,� ierunājās Fiona.

�Nē, nē, tas ir tīrais nieks,� Aira atteica. �Ar to spētu tikt galā pat idiots; tici man.�

Megijai nepatika �is tonis.

Aira izkāpa no ma�inas un nostājās pie pastkastes. Megija pārsēdās pie stūres. Ar abām rokām to satvērusi, viņa ieskatījās spogulī. Tas bija pagriezts aplamā leņķī, pieskaņots Airas, nevis Megijas augumam, un viņa pasniedzās to palabot. Viņai pretim spogulī kā krēslainā skatlogā pazibēja Līrojas galvvirsa, bet aiz tās - Airas slaikais stāvs ar saliektiem elkoņiem; rokas viņ� bija sabāzis aizmugures kabatās. Tālāk vīdēja pastkaste mazas būdiņas formā.

Ari sēdeklis bija noregulēts atbilsto�i Airas augumam, atbīdits pārāk tālu atpakaļ, bet Megija nosprieda, ka tik īsam braucienam tas nekaitēs. Viņa ieslēdza atpakaļgaitu. Aira iesaucās: �Labi, tagad strauji pa kreisi...�

Kāpēc viņ� uzskata, ka visgrūtākie uzdevumi, vissare�ģītākie manevri vienmēr jāveic sievietēm?

Megija atpakaļgaitā stūrēja ma�īnu uz grantētā piebraucamā ceļa garām maverikam, varbūt mazliet par ātru, tomēr joprojām valdīdama gaitu. Tad ar kāju sniedzās pēc bremzes pedāļa. Tā nebija. Vai varbūt bija, tikai aplamā vietā, tuvāk, nekā viņa gaidījusi, ņemot vērā, ka sēdeklis ta�u atbīdits atpakaļ. Pēda atspiedās pret pedāļa sviru, un ma�īna turpināja virzīties atpakaļ. �Ko tu...!� iekliedzās Aira. Megija, joprojām skatīdamās spogulī, ieraudzīja kādu neskaidru apveidu. Būk�! izdvesa pastkaste, kurai viņa bija uztriekusies virsū. �Johaidī!� bijīgi noteica Līroja.

Megija apturēja ma�īnu un izbāza galvu pa logu. Aira slējās aug�ā no zemes. Noslaucīja delnas. Un sacīja: �Megij, tev noteikti bija jāpierāda, ka attiecībā uz pastkasti tev bijusi taisnība, vai ne?�

�Aira, tu apsolīji!�

�Kreisais lukturis ir lupatās,� viņ� noteica un pieliecās to apskatīt. Kaut ko pabakstīja. Kaut kas no�ķindēja. Megija ievilka galvu atpakaļ un raudzījās taisni uz priek�u.

�Viņ� ta�u solīja, ka nebildīs ne vārda,� viņa teica Fionai un Līrojai. �Un, re, kā viņ� pilda solījumu!�

Fiona izklaidīgi papliķēja Līrojai pa kailo celi.

�Sasists smalkās �ķembās!� sauca Aira.

�Tu apsolīji, ka necelsi traci!�

Aira ieņurdējās; Megija redzēja, ka viņ� ceļ aug�ā past-kasti. No �ejienes tā neizskatījās pat ielocīta. �Nez vai mums vajadzētu stāstīt to tavai mātei,� Megija ieminējās Fionai.

�Viņa jau zina,� Fiona sacīja. �Viņa skatās pa logu.�

Tiesa kas tiesa, viena �alūzija bija pavērta aizdomīgā spraugā. Megija teica: �Ak, un �ī diena likās tik... es nezinu...� - un noslīdēja sēdeklī tik zemu, ka beigās balstījās uz lāpstiņām.

Tad logā parādījās Aira. �Ieslēdz lukturus,� viņ� sacīja.

�Mm?�

�Lukturus ieslēdz. Gribu redzēt, vai deg.�

Megija gurdi pastiepa roku, nepūlēdamās apsēsties taisni, un pavilka sviru.

�Tā jau es domāju!� Aira sauca, stāvēdams aiz ma�īnas. �Kreisā gabarītuguns nedarbojas.�

�Es negribu kļausities,� Megija teica griestiem.

Aira atkal parādījās pie loga un pamāja, lai viņa pārsē�as. �Par to mēs saņemsim soda talonu - gribi saderēt?� viņ� paziņoja, atvērdams durvis un kāpdams iek�ā.

�Man nudien ir pilnigi vienalga,� Megija attrauca.

�Mēs esam tā novēloju�ies,� Aira turpināja (vēl viens pārmetums), �ka pusceļā uz mājām jau būs tum�s un �tata policija aizturēs mūs par brauk�anu bez gabarīt-u gunīm.�

�Tad iegriezies kādā darbnīcā nomainīt to lukturi,� Megija sacīja.

�Bet tu ta�u zini, kādas ir �osejas darbnīcas,� Aira atteica. Viņ� pārslēdza ātrumus, mazliet pabrauca uz priek�u un tad atpakaļgaitā gludi izgrieza ma�īnu uz �osejas. Likās, tas viņam nesagādā ne mazākās grūtības. �Tur noplēsīs baltu naudu par to, ko Rūdija autoveikalā es varu dabūt gandrīz par velti,� viņ� paskaidroja. �Es labāk riskē�u.�

�Tu varēsi paskaidrot policijai, ka tava sieva ir pilnīga idiote.�

Aira neiebilda.

Kad viņi sāka braukt pa �oseju, Megija atskatījās uz pastkasti, kas stāvēja mazliet �ķībi, bet citādi tai, kā likās, nekas nekaitēja. Pagriezusies vēl tālāk atpakaļ, viņa paraudzījās uz Fionu un Līroju - uz viņu bālajām, stingajām, biedējo�i līdzīgajām sejām. �Jums abām viss kārtībā?� viņa jautāja.

�Protams,� atbildēja Līroja. Pie krūtīm viņa bija piespiedusi beisbola cimdu.

�Bet to gan jūs nebijāt gaidīju�as, ka avāriju mēs uzrīkosim jau turpat uz jūsu piebraucamā ceļa, vai ne?� vaicāja Aira.

�Un negaidījām arī, ka tu pats uzprasīsies uz avāriju,� teica Fiona.

Aira paceltām uzacīm palūkojās uz Megiju.

Tagad saule jau bija nozudusi skatienam un debesis zaudēju�as spilgtās krāsas. Pēk�ņā vēja brāzmā neviļņoja zāle ganībās. Līroja ierunājās: �Cik ilgi mēs brauksim?�

�Tikai kādu stundu,� Fiona atbildēja. �Tu ta�u atceries, cik tālu ir Baltimora.�

�Vai Līroja atceras Baltimoru?� jautāja Megija.

�No tām reizēm, kad ciemojāmies pie manas māsas.�

�Ak, jā. Protams,� Megija noteica.

Brīdi viņa raudzījās ainavā. Dziesto�ā dienasgaisma pie�ķīra mazajām mājelēm padevīgas sakāves nokrāsu. Pēdīgi viņa piespieda sevi pajautāt: �Un kā klājas tavai māsai, Fiona?�

�Labi, ņemot vērā apstākļus,� Fiona atbildēja. �Jūs jau zināt, viņa zaudēja vīru.�

�Es pat nezināju, ka viņa ir apprecējusies.�

"Mjā, laikam gan nezinājāt. Viņa apprecējās ar savu draugu. Ar Eiveriju. Un nepilnu pusotru mēnesi vēlāk viņ� gāja bojā būvdarbu avārijā.�

�Ak, nabaga Kristela!� Megija teica. �Kas gan te notiek? Visas zaudē vīrus. Vai es tev stāstīju, ka mēs �odien bijām Maksa Gila bērēs?�

�Jā, bet man liekas, es viņu nemaz nepazinu,� Fiona sacīja.

�Kā nu ne! Viņ� bija precējies ar manu draudzeni Se-rēnu, ar kuru kopā es gāju skolā. Gili! Tu ta�u noteikti esi viņus satikusi!�

�Jā, bet tie bija tādi veci ļaudis," Fiona piezīmēja. �Nu, varbūt ne tik veci... tu jau saproti. Kristela un Eiverijs tikko bija atgriezu�ies no kāzu ceļojuma. Pēc pusotra mēne�a laulībā viss vēl ir lieliski.�

Un vēlāk vairs ne, pauda viņas tonis. Tur nu Megija nevarēja iebilst. Tomēr bija skumji apzināties, ka visi to uzskata par pa�saprotamu.

Priek�ā parādījās apstā�anās zīme, Aira piebremzēja un tad izbrauca uz Pirmās �osejas. Pēc lauku ceļiem �oseja atstāja labāku iespaidu. Pretim plūda furgonu rinda, da�iem jau bija iedegti starme�i. Mazas kafejnīcas lieveni kāds bija uzstādījis ar roku rakstītu paziņojumu: TIEK PASNIEGTAS VAKARIŅAS. Noteikti kādi gar�īgi fermas ra�ojumi - kukurūzas vālītes un biskvīti. Megija ierunājās: �Man liekas, pa ceļam vajadzētu nopirkt pārtiku. Līroja, vai tev jau gribas ēst?�

Liroja sparīgi pamāja ar galvu.

"Kop� pa�a rīta esmu iztikusi vienīgi ar �ipsiem un sālsstandziņām,� Megija piemetināja.

�Un vēl dzērusi alu gai�ā dienas laikā,� atgādināja Aira.

Megija izlikās nedzirdam. �Līroja,� viņa teica, �pastāsti, kas tev gar�o vislabāk.�

�Ak, es nezinu,� Līroja atbildēja.

�Kaut kas ta�u tev gar�o?�

Līroja iespieda dūri beisbola cimda plaukstā.

�Hamburgeri? Hotdogi?� Megija vaicāja. �Restēts steiks? Bet krabji?�

�Krabji ar visu �aulu, tu domā? Fui!�

Megija pēk�ņi apjuka.

�Viņai diezgan labi gar�o cepta vista,� Fiona paskaidroja. �Mū�dien diedelē, lai mamma izcep. Vai ne, Līroj?�

�Cepta vista! Lieliski!� Megija iesaucās. �Pa ceļam uz mājām nopirksim visu vajadzīgo. Vai tas nebūs jauki?�

Līroja klusēja, un kāds tur brīnums - Megija pati saprata, cik māksloti �ivinājusi. Veca sieva, kura pārlieku cen�as. Kaut jel Līroja spētu saredzēt, ka sirdī Megija vēl ir jauna, tikai paslēpusies aiz vecākas sejas kā aiz maskas!

Piepe�i Aira nokrem�ļojās. Megija saspringa. Aira ierunājās: �Hm, Fiona, Līroja... jūs jau dzirdējāt, ka rīt mēs vedīsim Deiziju uz koled�u.�

�Jā, Megija man teica,� Fiona apstiprināja. �Neticami -mazulīte Deizija!�

�Redz, mēs abi viņu vedīsim. Izbrauksim agri no rīta.�

�Ne jau tik agri,� a�i iestarpināja Megija.

�Astoņos vai deviņos, Megij.�

�Ko tu gribi sacīt?� Fiona jautāja Airam. �Tu nevēlies, lai mēs braucam ciemos?�

�Debestiņ, nē jau!� iesaucās Megija. �To viņ� nemaz negribēja sacīt!�

�Man gan likās tie�i tā,� Fiona teica.

Aira turpināja: �Es tikai gribēju, lai jūs skaidri zināt apstākļus. Proti - ka paciemoties iznāks pavisam īsu laiciņu.�

�Tas ta�u nekas, Aira,� Megija sacīja. �Ja viņa gribēs, tad no rīta varēs doties pie māsas.�

�Tad jau labi, bet tagad kļūst tum�s un mēs vēl neesam ne pusceļā. Manuprāt...�

�Varbūt labāk apstāsimies tepat un brauksim vien atpakaļ,� ierunājās Fiona.

�Ak, nē, Fiona!� Megija iesaucās. �Mēs ta�u bijām visu norunāju�i!�

�Tagad es vairs neatceros, kāpēc vispār piekritu braukt,� Fiona teica. �Jēziņ! Kur man bija galva?�

Megija atsprādzēja dro�ības jostu un pagriezās sēdeklī ar seju pret Fionu. �Fiona, lūdzama!� viņa iesāka. �Tas ir tikai uz īsu brītiņu, un mēs tik sen neesam redzēju�i Līroju! Es tik daudz ko gribu viņai parādīt. Gribu, lai viņa satiekas ar Deiziju, un biju iecerējusi aizvest viņu pie Lārkinu māsām; viņas neticēs savām acīm, redzot, kā Līroja izaugusi.�

�Kas tās par Lārkinu māsām?� Līroja jautāja.

�Tās divas vecās dāmas; viņas parasti nolika savā lievenī koka zirdziņu, kur tev pa�ūpoties.�

�To es neatceros,� teica Fiona.

�Mēs parasti gājām garām viņu lievenim, un tas bija tuk�s, bet atceļā uz mājām mūs tur jau gaidīja �ūpuļzir-dziņ�.�

�Neatceros itin nemaz,� Fiona atkārtoja.

�Es arī ne,� piebalsoja Līroja.

�Nu, skaidrs, ka tu neatceries,� Fiona sacīja. �Tu jau biji pavisam maza. Tu jau tur necik ilgi nenodzīvoji.�

Megijai tas �ķita netaisni. �Mīļā stundiņ, Fiona, viņai ta�u bija gandrīz gads, kad tu aizgāji!�

"Nebija vis! Tikko septiņi mēne�i.�

�Nav tiesa; viņai noteikti bija... vismaz astoņi mēne�i.

Ja tu aizgāji septembrī...�

�Septiņi mēne�i, astoņi mēne�i, kāda starpība?� Aira noprasīja. �Vai tas ir tik briesmīgi svarīgi?� Sameklējis spogulī Līrojas sejiņu, viņ� teica: �Varu derēt, tu neatceries ari to, kā vecmāmiņa centās tev iemācīt vārdu �tētis�.�

�Es centos?� Megija jautāja.

�Tas bija paredzēts kā pārsteigums viņa dzim�anas dienā,� Aira paskaidroja Līrojai. �Vecmāmiņa sasita plaukstas, un tad tev bija jāsaka �tētis�. Bet tu tikai smējies. Tu domāji, ka tā ir kāda spēle.�

Megija pūlējās to iztēloties. Kāpēc viņas atmiņas nekad nesakrita ar Airas atmiņām? Likās, Megijas prātā saglabāju�ies vieni bri�i un Airas prātā - pavisam citi, it kā atmiņas būtu vienoju�ās sadalīt savā starpā viņu kopdzīvi. (Glu�i neloģiskā kārtā Megija alla� raizējās, vai tajos bri�os, kas izdzisu�i no atmiņas, ir uzvedusies, kā pieklājas.)

�Tad beigās izdevās vai ne?� Liroja jautāja Airam.

�Izdevās?�

�Vai es iemācījos teikt �tētis�?�

�Nu, vispār jau ne,� Aira atbildēja. �Tu vēl biji pārāk maza, lai runātu.�

�Ak tā.�

Likās, Līroja to apsver. Tad viņa paliecās uz priek�u, tuvu klāt Megijas sejai. Līrojas acu zilitēs vidēja tum�āk zili lāsumiņi, it kā pat redzokļi būtu vasarraibumaini. �Es viņu satik�u, vai ne?� viņa jautāja. �Viņ� tak nespēlēs kādā koncertā, vai ne?�

�Kas?� Megija vaicāja, lai gan, zināms, bija sapratusi.

�Mans... D�esijs.�

�Nu, protams, satiksi. Vakariņu laikā, kad viņ� būs pārnācis no darba. Viņam gar�o cepta vista, tāpat kā tev. Tas dro�i vien ir iedzimts.�

�Lieta tāda...� iesāka Aira.

Megija viņu pārtrauca. �Liroja, kāds saldēdiens tev gar�o?�

�Lieta tāda,� Aira nelikās traucēties, �ka ir sestdienas vakars. Ja nu D�esijam ir citi plāni un viņ� nevar tikt uz vakariņām?�

�Viņ� var gan, Aira; es tev jau teicu.�

�Vai - ja nu viņam tūdaļ jāiet prom? Megij, ko mēs esam uzsāku�i? Mums ta�u vairs nav ne rotaļlietu, ne kādu sporta piederumu, un televizors mums sabojājies. Mums nav nekā, ar ko nodarbināt bērnu. Un vai tu, lūdzu, varētu pagriezties uz priek�u un piesprādzēties? Tu mani nervozē.�

"Es tikai cen�os izdomāt, ko nopirkt saldajam,� Megija sacīja. Tomēr apsēdās taisni un pasniedzās pēc dro�ības jostas. �Tava tēta iecienītais saldēdiens ir piparmētru �okolādes saldējums,� viņa paziņoja Līrojai.

�Un man tāpat!� Līroja iesaucās.

�Ko tu tur pļāpā?� iebilda Fiona. �Tu nevari ciest piparmētru �okolādi.�

�Nē, man gar�o!� Līroja palika pie sava.

�Nemaz!�

�Gar�o gan, mā. Negar�oja tad, kad es vēl biju maza.�

�Tad, jaunkundz, tu būsi bijusi maza vēl nupat pagāju�ā nedēļā.�

Megija steig�us noprasīja: �Un kāds saldējums vēl tev gar�o, Līroj?�

�Nu, piemēram, karameļu,� Līroja atbildēja.

�Kāda sagadī�anās! D�esijs ir vai traks pēc karameļu saldējuma!�

Fiona nobolīja acis. Līroja jautāja: �Tie�ām? Man liekas, karameļu saldējums ir pasakains.�

�Es gan esmu redzējusi, ka tu labāk iztiec vispār bez saldēdiena nekā ēd piparmētru �okolādi,� Fiona piezīmēja.

�Tu nemaz nevari zināt par mani visu!� Līroja iesaucās.

�Jēziņ, Līroj,� Fiona novilka, pa�ļūca sēdeklī zemāk un cie�i sakrustoja rokas uz krūtīm.

Nu viņi jau bija Mērilendā un Megijai �ķita, ka apkārtne ir mainījusies - kļuvusi krā�ņāka. Pakalnu nogāzes, no kurām bija nozudu�as govis, tagad lāsmoja tum�ā, leknā zaļumā, garie, baltie �ogi dziesto�ajā gaismā vizēja kā mēnesnīcā. Aira svilpoja �Miegaino meitēnu�. Mirkli Megija neaptvēra, kāpēc tā. Vai tas nozīmē, ka viņ� noguris? Bet tad viņa atskārta, ka Airas domas joprojām kavējas tajos laikos, kad Līroja vēl bijusi zīdainītis. Divbalsīgi dziedādami �o dziesmu, viņi abi senāk bija ieaijāju�i Līroju. Megija atbalstīja pakausi pret sēdekļa atzveltni un klusībā skaitīja līdzi dziesmas vārdus, kamēr Aira svilpoja:

Kad miedziņ� nāk un pulkstenis astoņi zvana, Actiņas meitēnam manam veras jau ciet...

Pēk�ņi Megija paskatījās lejup un ieraudzīja, ka ap rokas locītavu viņai ir divi pulksteņi. Viens - viņas parastais, mazais Timex, bet otrs - liels, vecs, biezs vīrie�u pulkstenis ar platu ādas siksniņu. Tas piederēja viņas tēvam, ta�u bija pazudis vai sabojājies jau pirms daudziem gadiem. Ciparnīca bija �etrstūraina, iesārta, gai�zilie cipari tumsā spīdēja. Megija salieca plaukstu virs otras rokas delma un tuvināja acis �ai tumsas aliņai, lai redzētu, kā iegaismojas cipari. Pirksti smar�oja pēc ko�ļājamās gumijas. Blakus ierunājās Serēna: �Vēl tikai piecas minūtes, vairāk es nelūdzu. Ja tikmēr nekas nenotiks, mēs iesim prom, es tev apsolu.�

Megija pacēla galvu un caur zariem paraudzījās uz abiem akmens lauvām ielas pretējā pusē. Starp tiem vijās balts celiņ�, mezdams loku ap nevainojami koptu mauriņu un beidzot sasniegdams staltu mūra namu koloniālā stilā, un �ai namā dzīvoja cilvēks, kur� bija Serēnas tēvs. Ārdurvīs nebija loga, nebija pat sīko stikla rū�u, kuras izvietotas pārāk augstu, lai kam derētu. Megija nobrīnījās, kā gan Serēna var tik cie�i skatīties uz kaut ko tik neizteiksmīgu un noraido�u. Neērti saliku�as, abas tupēja starp mezglainiem rododendru krūma zariem. Megija sacīja: �To tu man teici jau pirms pusstundas. Neviens tikpat nenāks.�

Serēna uzlika plaukstu viņai uz delma, dodama zīmi klusēt. Durvis patlaban vērās vaļā. Ārā iznāca misters Ba-rets un tad pagriezās, lai kaut ko pateiktu. Parādījās viņa sieva, vilkdama rokās cimdus. Viņa bija ģērbusies �aurā, brūnā kleitā ar garām piedurknēm, un mistera Bareta uzvalks bija gandrīz tādā pa�ā brūnā tonī. Megija un Serēna vienmēr redzēja misteru Baretu tikai un vienīgi uzvalkā - pat nedēļas nogalēs. Megijai viņ� atgādināja leļļu namiņa lelli - plastmasas figūriņu ar iebūvētām locītavām, uzkrāsotām drēbēm, kuras nav iespējams noģērbt, un anonīmu seju ar asiem vaibstiem. Viņ� aizslēdza durvis, saņēma sievu pie elkoņa, un abi devās uz priek�u pa celiņu, papē�iem �ņirkstinot granti. Likās, iziedami lauvām pa vidu, viņi skatās tie�i uz Megiju un Serēnu; Megija saredzēja sudrabainas adatiņas mistera Bareta matu ezītī. Tomēr viņa un arī sievas sejas izteiksme nepauda neko. Abi spēji pagriezās pa kreisi un devās pie gara, zila kadilaka ietves malā. Serēna izpūta elpu. Megija juta gandrīz smacējo�u frustrāciju. �ie cilvēki ta�u bija kā aizzīmogoti! Tos varēja pētīt visu dienu un tomēr neiepazīt. (Varbūt tie�i tāpat kā jebkuru citu laulātu pāri.) Bija ta�u brī�i - teiksim, pirmā reize, kad viņi mīlēju�ies, vai saruna nakts vidū, kad viens no viņiem bailēs uztrūcies no miega, - par kuriem neviens cits pasaulē pat nenojauta.

Megija pievērsās Serēnai un sacīja: �Ak, Serēna, es tev ļoti jūtu līdzi par �o zaudējumu.� Serēna bija ģērbusies sava sarkanajā bēru kleitā un ar melnās �alles bārkstīm susināja asaras. �Mīļā sirds, man ir tik �ēl,� Megija teica un pamodusies atklāja, ka raud arī pati. Viņa nodomāja, ka ir inajas, gultā, un līdzās aizmidzis guļ Aira, viņa elpa tik vienmērīga kā riepu �vīkstoņa pa asfaltu, siltais, kailais delms balsta viņas galvu, - ta�u patiesībā tā bija sēdekļa atzveltne. Megija izslējās un ar pirkstu galiem paberzēja acis.

Gaisma bija padzisusi vēl par toni tuvāk mijkrēslim, un viņi bija sasniegu�i garo, juceklīgo komerciālo rajonu Baltimoras ziemeļu pievārtē. Garām zibēja liesmaini uzraksti: AUGSTAS KVALITĀTES SANTEHNIKA, SESILA GRILS un ĒD ĒD ĒD. Airam bija pelēks profils, un Megija, atskatījusies uz Līroju un Fionu, ieraudzīja, ka arī viņas kļuvu�as pilnīgi bezkrāsainas, tikai neons meta sejās pa lāsu-mam. �Laikam biju iesnaudusies,� Megija viņām teica, un abas pamāja ar galvu. Tad viņa pajautāja Airam: �Cik vēl tālu?�

�Nu, kādas piecpadsmit minūtes. Mēs jau esam iek�pus Loka ceļa.�

�Neaizmirsti, ka jāapstājas pie pārtikas veikala.�

Megija īgņojās, ka palaidusi garām daļu sarunas. (Vai varbūt nekādas sarunas nav bijis? Tas būtu vēl sliktāk.) Galva bija miglaina, nekas nelikās glu�i reāls. Viņi brauca garām mājai ar apgaismotu, stiklotu lieveni, kurā bija izstādīti bungu komplekti, mazākās bungas saliktas uz lielākajām, da�as rotātas ar zeltainiem vizuļiem kā sievie�u vakartērpi no lamē auduma, visas mirdzēja hromā, un Megija nodomāja, vai tik atkal neredz sapni. Viņa pagriezās, lai sekotu mājai ar skatienu. Bungas saruka, tomēr palika rēgaini spo�as - kā zivis akvārijā.

�Es redzēju ļoti savādu sapni,� Megija pēc brī�a ierunājās.

�Kas tajā bija?� Līroja gribēja zināt.

�īsti neatceros. Bet, iespējams, tajā biji tu.�

�Pagāju�ā nedēļā mana draudzene Velerija redzēja sapnī, ka es esmu nomirusi,� Līroja teica.

�Ooo, labāk nestāsti!�

�Viņa nosapņoja, ka es pakļūstu zem traktora piekabes,� Līroja gandarīta turpināja.

Megija pagriezās, lai notvertu Fionas skatienu un apliecinātu, ka �āds sapnis neko nenozīmē, vai varbūt lai pati saņemtu līdzīgu apliecinājumu. Bet Fiona nemaz neklausījās. Viņa nolūkojās uz bodītēm ielu stūros un uz picu ēstuvēm.

�LIELAIS, ĒRTAIS SUPERMĀRKETS,� Aira paziņoja un ieslēdza kreiso pagriezienu.

�Lielais - kas?� Megija pārvaicāja. �Nekad neesmu par tādu dzirdējusi.�

�Galvenais, ka tas ir ērts,� Aira sacīja. Viņu kavēja pretim plūsto�ā satiksmes straume, tomēr pēdīgi viņ� pamanīja izdevību un, strauji �ķērsojis ielu, iebrauca stāvlaukumā, kur visapkārt rēgojās pamesti iepirkumu ratiņi. Novietojis savu auto līdzās kādam furgonam, viņ� izslēdza motoru.

Līroja prasījās līdzi. Megija teica: �Protams, nāc,� - un tad Aira, jau sācis sagumt pie stūres, izslējās un atvēra durvis, itin kā no sākta gala būtu grasījies iet viņām lidzi. Megija pavīpsnāja. (Viņai gan neviens neiestāstīs, ka mazmeita Airam ir vienaldzīga!) Fiona sacija: �Nu, viena es te nekūko�u,� - un izkāpa no ma�īnas, lai dotos līdzi pārējiem. Cik Megija atcerējās, Fionai nekad nebija paticis pirkt pārtiku.

Izrādījās ka LIELAIS, ĒRTAIS ir viens no milzīgajiem, aukstajiem, baltajiem, spīdīgajiem lielveikaliem, kur stiepjas bezgalīgas kasu rindas, bet vairums no kasēm nestrādā. No skaļruņiem dūdoja kaut kāda cukursalda mīlas dziesma. Megija pret savu gribu pagausināja soli, pielāgodamās mūzikas ritmam. Sapņaini �ūpodama rokassomiņu, viņa slīdēja garām augļiem un dārzeņiem, kamēr pārējie gāja tālāk. Līroja, stumdama tuk�us iepirkumu ratiņus, ieskrējās, uzgūlās uz ratiņu malas un brauca uz priek�u, līdz panāca Airu, kur� jau bija ticis pie putnu gaļas nodaļas. Viņ� pagriezās un uzsmaidīja meitenītei. No Megijas skatpunkta viņa profils �ķita ass - kā izsalku�am vilkam. Laikam tāpēc, ka viņ� bija pastiepis zodu uz Līrojas pusi. Pagājusi garām Fionai, Megija nonāca blakus Airam. Ieķērās elkonī un viegli pieglauda vaigu viņam pie pleca.

�Sarkano gaļu vai balto?� Aira patlaban jautāja Līrojai.

�Sarkano,� Līroja atbildēja. �Mums ar mā gar�o mazie stilbiņi.�

�Mums arī,� Aira sacīja, izraudzījās vistas gaļas paku un iemeta to Līrojas ratiņos.

�Un da�reiz mēs ar mā ēdam arī lielos stilbus, bet ar spārniņiem gan laikam nav jēgas krāmēties,� Līroja klāstīja.

�Mēs ar mā� to, �mēs ar mā� �ito, - cik daudz laika pagājis, kop� Megija kādam bijusi �āds pasaules centrs? Un �ī �mā� bija vienīgi Fiona - trauslā Fiona, kas, ģērbusies īsos �ortos, līganā solī gāja pa eju starp plauktiem.

Dūkdams līdzi skaļruņu mūzikai, Aira pievienoja pakai ar mazajiem stilbiņiem otru paku - ar lielajiem. �Un tagad - pēc saldējuma,� viņ� noteica. Līroja ar ratiņiem aizvizinājās tālāk, Megija un Aira viņai sekoja. Megija joprojām turējās Airam elkonī. Fiona atpalika.

Saldēto produktu nodaļā viņiem nebija grūti izlemt par labu karameļu saldējumam, tomēr - bija tik daudzi karameļu saldējuma veidi: LIELĀ, ĒRTĀ SUPERMĀRKETA �ķirne, parastās �ķirnes un vēl arī īpa�ās, sve�ādos vārdos nosauktās �ķirnes, kuras Aira dēvēja par �dizaineru desertiem�. Dizaineru desertus viņ� noraidīja principā; viņ� gribēja pirkt LIELO, ĒRTO. Fiona, nupat atklājusi matu kop�anas līdzekļu nodaļu, nekādu viedokli neizteica, bet Līroja paskaidroja, ka viņas ar mā vienmēr esot devu�as priek�roku Breyer�s saldējumam. Un Megija balsoja par to, ka vajadzētu uzdzīvot pa īstam un izraudzīties kaut ko neparastu. īa viņi būtu varēju�i strīdēties mū�īgi, ta�u tagad skaļrunis spēlēja ��onakt tu piederi man�, un ap dziesmas vidu Aira sāka murmināt līdzi vārdus. �Tālu lejā,� viņ� izklaidīgi ņurdēja, �upes krastā...� Un Megija nespēja nociesties, nepiebalsojusi gaisīgā soprānā: �Brīdī saldā, neparastā...�

Tas sākās kā parodija, bet izvērsās par īstu priek�nesumu. �Atkal mēnesnīcā sapņot reiz!� Abas balsis savijās piedziedājumā un �ķīrās, lai atkal savienotos un saaustos kopā. Fionai piemirsās matu krāsas kārbiņa, ko viņa bija pētījusi: Līroja apbrīnā saņēma rociņas zem zoda; kāda veca kundze ejā apstājās un uzsmaidīja viņiem. Un tie�i vecā kundze lika Megijai atjēgties. Viņa piepe�i iztēlojās, ka �ajā ainā slēpjas kāda blēdība, kādi meli un ka melo viņi abi ar Airu, lēnprātīgi dziedādami duetā un pievērsu�i viens otram romantisku skatienu. Megija apklusa solo rindiņas pusvārdā. ��Pacietība un apdomība�,� viņa lieti�ķi paskaidroja Līrojai. �Tūksto� deviņi simti piecdesmit septītais gads.�

�Piecdesmit sestais,� izlaboja Aira.

�Vienalga,� Megija attrauca.

Viņi atkal veltīja visu uzmanību saldējumam.

Beigās viņi iz�ķīrās par Breyer�s un par �okolādes mērci, kas stāvēja plauktā virs saldētavas. �Kuru mērci ņemsim - Hershey�s vai Nestie?" Aira jautāja.

�Izlemiet vien pa�i,� Megija teica.

�Un vēl te ir LIELĀ, ĒRTĀ �ķirne. Varbūt ņemam to?�

�Tikai ne �Brūno gotiņu�,� sacīja Līroja. �Ciest nevaru �Brūno gotiņu�.�

�Protams, �Brūno gotiņu� neņemsim nekādā gadījumā,� Aira apliecināja.

��Brūnā gotiņa� o� pēc sve�u vaska,� Līroja paskaidroja Megijai.

"Ahā,� Megija noteica, ieskatījās Līrojas smailajā sejiņā un pasmaidīja.

Fiona jautāja Megijai: �Vai tu kādreiz esi domājusi lietot putas?�

�Ko?�

�Veido�anas putas. Matiem.�

�Ak matiem!� Megija bija nospriedusi, ka runa ir par kādu saldējuma mērces paveidu. �N-nē, laikam jau neesmu vis.�

�Daudzas mūsu kosmētiķes tās iesaka.�

Vai Fiona tagad ieteica tās Megijai? Vai varbūt runāja tikai vispārīgi. �Un kāds no tām labums?� Megija apvaicājās.

�Nu, piemēram, taviem matiem tās pie�ķirtu mazliet, nu, es nezinu, mazliet noteiktāku veidu. Savā ziņā organizētu tos.�

�Tad es nopirk�u,� Megija izlēma.

Viņa paņēma vienu sudrabaino flakonu un ari Affinity �ampūna pudeli, jo bija ta�u vēl atlaides kupons. (Tas atdod kuplumu, ko laupījis laiks, solīja reklāmas kartīte.) Tad viņi visi, Megijas mudināti, devās pie ātrās kases, jo viņas pulkstenis jau rādīja pāri se�iem un viņa bija teikusi D�esijam, lai ierodas pusseptiņos. Aira jautāja: �Vai naudas tev pietiks? Es varētu iet pēc ma�īnas, kamēr tu maksā.�

Megija pamāja ar galvu, un Aira aizgāja. Līroja akurāti rindoja pirkumus uz letes. Klients, kuru apkalpoja pirms viņām, bija pircis vienīgi maizi. Rudzu maizi, baltmaizi, biskvītus, pilngraudu kvie�u radziņus. Varbūt centās uzbarot savu sievu. Varbūt pēc dabas bija greizsirdīgs, bet sieva ļoti slaida un skaista. Klients aizgāja, aiznesdams līdzi maizi. Līroja pavēlo�ā, lietpratīgā balsī noteica: �Divus iepirkumu maisiņus, lūdzu!� Puisis, kas apkalpoja kasi, piekrīto�i ieņurdējās, nepaceldams ne acu. Viņ� bija muskuļains un izskatīgs, tum�i iededzis, aiz vaļējās krekla apkaklītes spīdēja ķēdītē iekarināta zelta �ilete. Ko tas, diez, varētu nozīmēt? Viņ� a�i reģistrēja pirkumus, pirksti skraidīja pa taustiņiem. Pēdējais bija �ampūns. Megija sameklēja somiņā kuponu un sniedza to viņam. �Lūdzu,� viņa teica, �tas jums.�

Viņ� paņēma kuponu un apgrieza to otrādi. Rūpīgi izlasīja tekstu, gandrīz nekustinādams lūpas. Tad atdeva to atpakaļ Megijai. �Mjā, paldies,� viņ� sacīja. �Tas būs se�padsmit �etrdesmit trīs.�

Megija apmulsa, tomēr noskaitīja naudu un paņēma somiņu. Iedama prom no kases, viņa jautāja Fionai: �Vai �eit nepieņem atlai�u kuponus?�

�Kuponus? Nezinu,� Fiona atteica.

�Varbūt tam beidzies termiņ�,� Megija ieminējās. Paņēma iepirkumu maisiņu otrā rokā, lai izlasītu datumu, līdz kuram kupons derīgs. Bet uz tā pār iespiesto tekstu Darvuda Klega stūrainajā rokrakstā ar zilu tinti bija rakstīts: Skauj jel mani, cie�i skauj, saldā tīksmē apreibt ļauj...

Megijai pietvīka seja. Viņa izdvesa: �Nē! Tādu iedomību!�

�Kā, lūdzu?� pārjautāja Fiona, bet Megija neatbildēja. Saņurcījusi kuponu, viņa iemeta to iepirkumu maisiņā.

Ārā tagad bija daudz tum�āks. Gaiss caurspīdīgi, samtaini zils, augstu virs autostāvvietas ap laternām spietoja kni�ļi. Aira stāvēja, atbalstījies pret ma�īnu. �Liksi iepirkumus bagā�niekā?� viņ� vaicāja Megijai, ta�u viņa atteica: �Nē, paturē�u tāpat.� Viņa pēk�ņi jutās veca un pagurusi. Likās, viņi nekad nenokļūs mājās. Megija iekāpa ma�īnā un smagi apsēdās, nevērīgi nosviezdama iepirkumu maisiņu sev uz ceļgaliem.

Erceņģelis Miķelis. �ārlija smalkie dzērieni. Lietotu automa�īnu veikali cits pēc cita. Ga�a memoriālā baznīca. Juras veltes. KATRU NAKTI LAIMĪGĀ STUNDA, virs neona kokteiļa glāzes virmoja sarkani un zili neona bur-buli�i. Kapsētas, nopluku�as mājeles, ātrās uzkostuves, tuk�i rotaļlaukumi. Pie Belēras ceļa viņi nogriezās pa kreisi - beidzot, beidzot atstādami Pirmo �oseju - un sāka braukt pa savu ielu. Māju kļuva vairāk. Logi kā dzeltenas gaismas �etrstūri, da�i aizklāti ar aizkariem, citi pilnīgi caurredzami, atsedzot skatam greznas, dekoratīvas lampas vai porcelāna figūriņas, kas rūpigi sarindotas uz palodzēm. Bez kāda iemesla Megija atcerējās kopīgos braucienus ar Airu abu saderinā�anās laikā; viņi bija brauku�i garām mājām, kurās, kā likās, visi citi pasaules pāri ir atradu�i vietu, kur pabūt divatā. Tolaik viņa būtu atdevusi nezin ko par pa�u mazāko no �īm mājiņām, pat tikai par �etrām sienām un gultu! Atceroties �o seno smeldzi, krūtīs iegūla salds, sērīgs smagums.

Viņi brauca garām hiromantijas salonam �Viedā acs�, kas patiesībā bija tikai privāta māja, kurai dzīvojamās istabas logā ievietota plāksnīte ar nosaukumu. Uz lieveņa pakāpieniem sēdēja kāda meitene, varbūt gaidīdama savu kārtu; viņai bija maza, sirdsveidīga sejiņa, viss apģērbs melns, atskaitot violetās zam�ādas kurpes, skaidri saskatāmas lieveņa gaismā. Pa ietvi smagiem soļiem gāja kāds virs, kam uz pleciem sēdēja maza meitenīte, ar rociņām ieķērusies divās matu saujās. Likās, pat apkārtne kļuvusi tuvāka, saprotamāka. Megija pagriezās pret Līroju un ieminējās: �Diez vai tu te kaut ko atceries.�

�0, es to visu esmu redzējusi,� Līroja atsaucās.

�Jā?�

�Tikai garāmejot,� Fiona a�i izlaboja meitu.

�Kad tas bija?�

Līroja paskatījās uz Fionu, kura atbildēja: �Mēs varbūt esam reizi vai divas brauku�as te garām.�

�Ak tā,� Megija noteica.

Aira apturēja ma�inu pie viņu mājas. Tā bija viena no ēkām, kuras, vismaz raugoties no ielas, �ķiet lielākoties sastāvam no lieveņa, - drukna un zema, visai neinteresanta, Megija to bija ar mieru atzīt pati pirmā. Viņa vēlējās, kaut jel logos degtu gaisma. Tad māja liktos viesmīlīgāka. Ta�u visi logi bija tum�i. �Klāt esam!� viņa iesaucās - pārāk dedzīgi. Atvērusi durvis, izkāpa no ma�īnas, pie krūtīm spiezdama iepirkumu maisiņu. �Nāciet nu iek�ā!�

Visi mīņājās uz ietves kā apstulbu�i. Ceļ� bija bijis daudz par garu. Kāpdams aug�up pa lieveņa kāpnēm, Aira nejau�i apdauzīja Fionas ceļasomu pret margām un pēc tam brīdi noņēmās ar atslēgu, pirms izdevās atslēgt durvis.

Viņi iegāja priek�nama smacīgajā, melnajā tumsā. Aira iededza gaismu. Megija uzsauca: �Deizij?� - cerēdama, ka Deizija atbildēs. Nē, māja bija tuk�a. Atbalstījusi iepirkumu maisiņu uz kreisās gū�as, Megija no mazā grāmatplaukta paņēma piezīmju bloku. Aizgāju atvadīties no Lavīnijas, vēstīja Deizijas skaidrais rokraksts. �Viņa ir pie ideālās misis Mērfijas,� Megija paziņoja Airam. �Nu, bet gan atgriezīsies! Cik tad daudz laika vajag, lai atvadītos? Viņa būs atpakaļ viens un divi!�

Tas viss tika runāts Līrojas labad, lai apliecinātu, ka tāda Deizija vispār eksistē - ka �ai mājā dzīvo ne tikai veci ļautiņi vien.

Līroja meta lokus pa priek�namu, padusē iespiedusi beisbola cimdu. Piemiegtām acīm viņa raudzījās fotogrāfijās, kas atradās pie sienām. �Kas tas?� viņa iejautājās, norādīdama uz vienu.

Lāsumainā saules gaismā tur stāvēja jaunais tēvs Aira, rokās neveikli turēdams zīdaini. �Tas ir tavs vectētiņ� ar tavu tēti rokās,� Megija paskaidroja.

�Ā,� Līroja novilka un uzreiz devās tālāk. Varbūt bija cerējusi, ka tas ir D�esijs, kam rokās viņa pati. Megija pārlaida acis telpai, lai redzētu, vai kaut kur nav arī �āds attēls. Fotogrāfiju bija tik daudz, ka gandriz nevarēja saskatīt tape�u rakstu; katru bildi Aira bija profesionāli ievietojis at�ķirīga profila ietvarā - glu�i kā paraugu. Tur bija D�esijs kā tekainītis, kā mazs puika uz motorollera, kā sīka sejiņa starp rindām citu sejiņu piektajā klasē. Megija aptvēra, ka �eit nav neviena attēla, kurā D�esijs būtu redzams kā pieaugu�ais, pat ne kā pusaudzis. Un kur nu vēl kā tēvs. Tolaik pie sienām vairs nebija atlicis vietas. Turklāt Megijas māte alla� daudzināja, cik vulgāri esot izvietot ģimenes fotogrāfijas jebkurā citā telpā ārpus guļamistabas.

Fiona stūma savu ceļasomu uz kāpņu pusi, viņai aiz muguras uz gridas dēļiem palika divas garas, tievas nobrāzuma �vīkas. �Ak, nepūlies!� Megija iesaucās. �Aira vēlāk uznesīs to aug�ā.�

Kā gan Fiona jūtas, atgriezusies pēc tik ilgiem laikiem -�ķērsodama lieveni, uz kura reiz nolēmusi, ka laidis pasaulē bērnu, vai ieiedama pa ārdurvīm, kuras tik bie�i aizcirtusi dusmās? Viņa izskatījās sagurusi un nomākta. Pēk�ņā gaisma itin kā bija saburzījusi ādu viņai ap acīm. Pametusi somu, Fiona norādīja uz kādu foto augstu pie sienas. �Tur nejau�ības dēļ esmu es,� viņa teica Līrojai. �Ja tevi tas interesē.�

Viņa runāja par savu kāzu fotogrāfiju. To Megija bija piemirsusi. Kāzu dāvana no Kristelas, kura bija paņēmusi fotokameru līdzi uz ceremoniju. Attēlā redzama neveikla, jauna meitene saņurcītā kleitā. Bildes ietvars no melnas plastmasas, kādu mēdz izmantot diplomiem, dro�i vien pirkts Vulvorta veikalā. Līroja pētīja fotogrāfiju bez kādas izteiksmes sejā. Tad devās uz dzīvojamo istabu, kur Aira patlaban slēdza iek�ā lampas.

Megija aiznesa pirkumus uz virtuvi, un viņai pa pēdām sekoja Fiona. �Tad kur viņ� ir?� Fiona klusu jautāja.

�Nu, viņ� dro�i vien...� Megija iesāka. Ieslēdza griestu lampu un paskatījās pulkstenī. �Es viņam teicu, ka mēs ēdīsim pusseptiņos, un vēl jau ir tikko pusseptiņi, un tu ta�u zini, kā viņ� zaudē laika izjūtu, tāpēc neraizējies...�

�Es neraizējos!� Fiona atcirta. �Kas teica, ka es raizējos? Man ir vienalga, vai viņ� atnāks vai ne.�

"Protams, protams,� Megija mierino�i apstiprināja.

�Es tikai atvedu biroju ciemos pie jums abiem. Man ir vienalga, vai atnāks viņ�.�

�Nu, protams, tev ir vienalga.� ,

Fiona smagi apsēdās virtuves krēslā un nosvieda uz galda rokassomiņu. Glu�i kā oficiāla apmeklētāja, viņa nēsāja �o somiņu no istabas istabā; da�as ipatnības nemainījās nekad. Megija nopūtās un sāka izkravāt pirkumus. Ielika saldējumu ledusskapi, atvēra abas gaļas pakas un izbēra to saturu bļodā. �Kādi dārzeņi Līrojai gar�o?� viņa jautāja.

�Hmm? Dārzeņi?� Fiona atkārtoja. Likās, viņa nespēj koncentrēties uz jautājumu. Viņa raudzījās uz sienas kalendāru, kurā joprojām bija uz�ķirts augusts. O, �ai mājā nevaldīja diezin kāda kārtība, bet Fiona vismazāk varētu to pārmest. Uz visām virtuves virsmām pa�i no sevis sakrājās noklīdu�i priek�meti. Skapi�i bija pilni ar noputēju�ām gar�vielu pudelītēm, brokastu pārslu kārbām un nesaskanīgiem traukiem. Puspavērtajās atvilktnēs vidēja mantu mud�ekļi. Viena atvilktne piesaistīja Megijas skatienu, un viņa piegāja pie tās, lai pār�ķirstītu papiru kārtas, kas tajā sabāztas. �Kaut kur te bija,� viņa murmināja, �nudien, varu apzvērēt...�

Viņa atrada Vecāku un skolotāju asociācijas paziņojumu. No �urnāla izplēstu recepti kādam ēdienam ar nosaukumu �Brīni�ķais rozīņu pīrāgs�. Paciņu kartī�u ar labas veselības novēlējumiem - tās viņa bija meklējusi jau kop� nopirk�anas dienas. Un tad: �Ahā!� - viņa iesaucās, pacēlusi gaisā reklāmas lapiņu.

�Kas tas ir?�

�Fotogrāfija, kurā D�esijs redzams apmēram tagadējā vecuma. Līrojai.�

Viņa aiznesa to Fionai: tum�u, pārkopētu rokgrupas fotogrāfiju. Priek�ā sēdēja Lorimers ar savām bungām, bet viņam aiz muguras stāvēja D�esijs, rokas aplicis ap pleciem abiem pārējiem - Deivam un... kā vien to otru sauca. Visi ģērbu�ies melnā. D�esijs tēlotā nīgrumā saraucis uzacis. Attēla apak�ā ar pūkainiem, tīģersvītro-tiem burtiem uzdrukāts KAĶA APLIS, zemāk atstāta josla, kur ar roku ierakstīt laiku un vietu.

�Te viņ�, protams, neizskatās tik labi kā īstenībā,� Megija piezīmēja. �Rokgrupas aizvien cen�as izskatīties tik, es nezinu, tik sabozu�ās; vai esi ievērojusi? Varbūt man vienkār�i vajadzētu parādīt Līrojai momentuzņēmumu, kas man glabājas maciņā? Arī tur viņ� nesmaida, bet vismaz arī nerauc uzacis.�

Fiona paņēma reklāmlapiņu, lai aplūkotu tuvāk. �Cik jocīgi,� viņa teica. �Neviens nav mainījies.�

�Nav mainījies?�

�Viņi ta�u vienmēr taisījās kaut kur tikt; vai tu pati tā nedomāji? Viņiem bija tik di�i plāni. Un viņi mēdza tik stipri mainīties, mainīt savus uzskatus par mūziku. Reiz Līroja man jautāja, kādas dziesmas tētis esot spēlējis -jauno vilni vai pankroku, vai smago metālu, vai ko, dro�i vien gribēdama pārsteigt draudzenes, un es atbildēju: �Ak tu dievs, tagad viņ� var spēlēt jebko; man nav ne mazākās jausmas.� Bet paskaties tik uz viņiem!�

�Jā? Nu un?� Megija sacīja. �Uz ko man jāskatās?�

"Lorimeram mati arī tagad apcirpti tikpat stulbi spuraini un pār skaustu karājas zirgaste, kuru man vienmēr tik ļoti kārojās nogriezt,� Fiona teica. �Viņi pat ģērbjas tai pa�ā stilā. Tai pa�ā vecmodīgajā �Elles eņģeļu� stiliņā.�

�Vecmodīgajā?� Megija atkārtoja.

�Viegli iedomāties, ka arī �etrdesmit gadu vecumā viņi nedēļas nogalēs spēlēs kopā, ja vien sievas atļaus, - spēlēs Rotari kluba saietos un tamlīdzīgās bū�anās.�

Megijai bija nepatīkami to dzirdēt, tomēr viņa nepakustināja ne vaibstu. Un atkal pievērsās bļodai ar vistas gaļu.

�Ko viņ� atveda vakariņās?� Fiona jautāja.

�Kā, lūdzu?�

�Tu teici, ka reiz viņ� atvedis vakariņās kādu sievieti.�

Megija paraudzījās uz viņu. Fiona joprojām turēja rokā fotogrāfiju, vērodama to ar mulsu izteiksmi sejā. �To pat nav vērts pieminēt,� Megija sacīja.

�Un tomēr - ko?�

�Kādu sievieti, ar kuru kaut kur iepazinies; tādu bija daudz. Bet neviena neturējās ilgi.�

Fiona nolika fotoattēlu uz galda, ta�u turpināja tajā raudzīties.

Dzīvojamā istabā ieskanējās stereosistēma, bārstīdama trauksmainus ģitāras akordus. Līroja acīmredzot atradusi kādu vecu D�esija ierakstu. Megija dzirdēja �hei, hei� un �acis smej�, un pazīstamu ģitāras solo, lai gan nespēja noteikt, kas spēlē. Izņēmusi no ledusskapja paniņu paku, viņa aplēja vistas stilbiņus. Pieres ādu viņai nospriegoja galvassāpes. Nu viņa atcerējās, ka tās sāku�ās jau pirms laba laika.

�Es piezvanī�u D�esijam,� viņa negaidot paziņoja Fionai.

Piegājusi pie sienas telefona, Megija nocēla klausuli. Signāla nebija. Toties viņa sadzirdēja klusu dzinkstoņu. �Aira laikam zvana pa paralēlo telefonu,� viņa noteica un nolika klausuli. �Nu, tātad! Dārzeņi. Kādus dārzeņus Līroja ēdīs?�

�Viņai gar�o zaļie salāti,� Fiona atbildēja.

�Ak vai, būtu vajadzējis nopirkt!�

�Megij,� ienākdams virtuvē, noprasīja Aira, �ko tu esi izdarījusi ar manu automātisko atbildētāju?�

�Es? Es neko neesmu darījusi.�

�Esi gan.�

�Nē! Es jau tev izstāstīju par to mazo starpgadījumu vakar vakara, bet pēc tam ta�u ierakstīju jaunu tekstu!�

Aira pamāja ar pirkstu, aicinādams viņu pie telefona. �Pamēģini pati!�

�Kāpēc?�

�Pamēģini piezvanīt uz veikalu.�

Megija paraustīja plecus un piegāja pie telefona. Kad numurs bija sastādīts, klausulē atskanēja trīs sauk�anas signāli. Kaut kas noklik�ķēja. �Tā, sākam,� ierunājās Megijas balss, tāla un sīka. �Paskatīsimies: nospiest pogu A, pagaidīt, līdz iedegas sarkanais... ak, velns!�

Megija samirk�ķināja acis.

�Es laikam kaut ko jaucu,� viņas balss turpināja. Tad iesaucās falsetā, kā Megija nereti mēdza klaigāt, draiskojoties ar bērniem: �Kas - es? Jaucu? Es, ideālā būtne? Jau pati doma mani �okē!�

Atskanēja ķērciens, līdzīgs magnetofona lentes kaucienam, kad tā uzgriezta uz ātro pārtī�anu, un tam sekoja signāls. Megija nolika klausuli. �Nu... mm...�

�Dievs vien zina, ko nodomāja mani klienti,� Aira sacīja.

�Varbūt neviens nav zvanījis,� Megija cerīgi ieminējās.

�Es pat nesaprotu, kā tev tas izdevies! Pēc idejas ar to aparātu jāprot apieties katram muļķim!�

�Nu, tas tikai pierāda, ka mūsdienās nevar uzticēties pat visvienkār�ākajam ra�ojumam,� Megija pavēstīja. Atkal pacēlusi klausuli, viņa sastādīja D�esija numuru. Sauk�anas signāli skanēja un skanēja, un viņa nervozi ņurcīja pirkstos telefona vadu, jo juta, ka viņus vēro Fiona, sēdēdama pie galda, zodu atbalstījusi plaukstā.

�Kam tu zvani?� Aira jautāja.

Megija izlikās nedzirdam.

�Fiona, kam viņa zvana?�

�Nu, man liekas, D�esijam,� Fiona atbildēja.

�Vai tev piemirsies, ka viņa telefons nezvana?�

Megija paskatījās uz Airu. �Ak!�

Nolikusi klausuli, viņa to nopētīja no�ēlas pilnām acīm.

�Nu jā,� ierunājās Fiona, �varbūt viņ� jau ir ceļā. Galu galā ir sestdienas vakars; cikos viņ� beidz darbu?�

�Visai agri,� Aira atteica.

�Kur viņ� vispār strādā?�

��ika motociklu veikalā. Pārdod motociklus.�

�Vai tad veikals tagad jau nav slēgts?�

�Skaidrs, ka ir. To slēdz piecos.�

�Tad kāpēc vēl jāzvana?�

�Nē, nē, viņa zvanija uz dzīvokli,� Aira paskaidroja.

�Uz?...�

Megija atgriezās pie gaļas bļodas. Apmaisīja paniņas. Izņēma no atvilktnes brūnu papīra maisiņu un iebēra tajā mazliet miltu.

�D�esijam ir dzīvoklis?� Fiona jautāja Airam.

�Jā, ir.�

Megija iebēra cepamo pulveri, sāli un piparus.

�Savs dzīvoklis?�

�Jā, Kalvertstrītā.�

Fiona to apdomāja.

Megija ierunājās: �Paklau, Fiona, vienmēr esmu gribējusi kaut ko tev pajautāt!� Balss atkal bija ieguvusi jautri �ivino�o toni. �Vai atceries - pāris mēne�u pēc tam, kad tu aizgāji? Kad D�esijs tev piezvanīja un teica, ka tu esot zvanījusi pirmā, bet tu teici, ka ne? Nu, tad tu zvanīji vai nezvanīji? Vai tu piezvanīji uz mūsu māju un, kad es teicu: �Fiona?� - noliki klausuli?�

�Ak debess...� Fiona nenoteikti izdvesa.

�Tai bija jābūt tev, jo kāpēc tad vajadzēja likt nost klausuli, kad es nosaucu tavu vārdu?�

�Tie�ām neatceros,� Fiona sacīja, piecēlās un paņēma somiņu. Iedama izklaidīgā, nevērīgā gaitā, it kā pati gandrīz nemanītu, ka dodas prom, viņa izgāja no virtuves un uzsauca: �Līroja? Kur tu esi?�

�Redzi?" Megija noprasīja Airam.

�Hmm?�

�la bija viņa. Es jau zināju.�

�Viņa to neapstiprināja.�

�Ak, Aira, tu reizēm esi tik neattapīgs,� viņa noteica.

Aizvērusi brūno papīra maisiņu, Megija to sakratīja, sajaukdama sastāvdaļas kopā. Būtu vajadzējis sacīt Fionai: nevar jau dabūt visu uzreiz. Tu nevari zoboties par to, ka viņ� nav mainījies, un reizē iebilst pret pārmaiņām. Nu, skaidrs ta�u, ka viņ� ir aizgājis no mājām! Vai Fiona varbūt iedomājas, ka visus �os gadus D�esijs ir kvernējis te un gaidījis viņu?

Un tomēr Megija nojauta, kā Fiona jūtas. Tu iztēlojies kādu cilvēku; un glabā viņu savā prātā kā �ādu nemainīgu tēlu.

Megija vēlreiz uzmeta acis grupas fotogrāfijai. Un nodomāja, ka reiz viņi visi biju�i tik dedzīgi. Ziedoju�i tik daudz enerģijas. Viņa atcerējās agrīnos mēģinājumus Lorimera vecāku garā�ā, daudzos mēne�us, kad zēni ar lielāko prieku bija muzicēju�i pat bez maksas, un to vakaru, kad D�esijs triumfēdams bija atgriezies mājās ar nopelnītiem desmit dolāriem - savu tiesu no grupas pirmās algas.

�Vai tā ir Deizija?� iejautājās Aira.

�Ko?�

�Man likās, atvērās ārdurvis.�

�Ak!� Megija iesaucās. �Varbūt nāk D�esijs!�

�Pārāk neceri,� Aira aizrādīja.

Tomēr tikai D�esijs mēdza atgrūst durvis tik sparīgi, ka tās atsitās pret grāmatplauktu. Megija noslaucīja plaukstas. �D�esij?� viņa uzsauca.

�Esmu klāt.�

Viņa izsteidzās priek�namā, gausāk sekoja Aira. D�esijs stāvēja pie durvīm. Un raudzījās uz dzīvojamo istabu, kur kā mazs, satrūcies dzīvnieciņ� bija sastingusi Līroja, plaukstiņas sakļāvusi kopā, vienu kāju aizlikusi aiz otras. D�esijs ierunājās: �Sveika!�

�Sveiks,� Līroja atbildēja.

�Kā klājas?�

�Labi.�

Viņ� paskatījās uz Megiju. Megija jautāja: �Vai viņa nav izaugusi?�

D�esija garenās, melnās acis atgriezās pie Līrojas.

Tagad Megija spēra soli uz D�esija pusi, kā mudinādama viņu iet istabā. (Vienmēr �ķita, ka viņ� tūdaļ atkal aizskries prom.) Saņēmusi D�esiju aiz delma, viņa teica: �Es cepu vistu; vēl būs drusku jāpagaida. Varat abi te pasēdēt un iepazīties.�

Ta�u D�esijs nekad nebija viegli ļāvies vadībai. Mugurā viņam bija plāns, adīts d�emperis, un caur to Megija juta pretestību - dzel�aino muskuli virs elkoņa. D�esija zābaki palika glu�i kā iemieti grīdā. Viņ� bija apņēmies rīkoties, kā labpatiks pa�am.

�Un ko tu tur klausies?� viņ� vaicāja Līrojai.

�Kaut kādu plati.�

�Tev patīk Dead?�

�Dead? Nu, jā.�

�Tad vajag uzlikt kādu labāku albumu,� D�esijs teica. ��o ir pārāk iecienīju�as masas.�

�Nu... jā, labi,� Līroja piekrita. �Es jau pati gribēju.�

D�esijs atkal paraudzījās uz Megiju. Galvu viņ� bija pieliecis tādā leņķī, kas pagarināja zodu, - tāpat kā darīja Aira, kad centās valdīt smaidu.

�Un viņa ir arī sportiste,� Megija paziņoja. �Atvedusi līdzi savu beisbola cimdu.�

�la ir?� viņ� jautāja Līrojai.

Viņa pamāja. Paceltās pēdiņas purngals bija graciozi noliekts lejup - kā balerīnai.

Tad aug�stāvā kaut kas norībēja un Fiona iesaucās: �Megij, kur...�

Fiona parādījās kāpņu laukumiņā. Visi paskatījās aug�up uz viņu.

�0,� viņa izdvesa.

Un sāka kāpt lejup pa kāpnēm, ļoti iznesīgi un klusi, vienu plaukstu vilkdama pa margām. Vienīgo skaņu radīja sandales, atsizdamās pret viņas kailajiem papē�iem.

�Prieks tevi redzēt, Fiona,� ierunājās D�esijs.

Nokāpusi lejā, Fiona pievērsa viņam acis. �Prieks redzēt arī tevi.�

�Tev jauna frizūra, vai ne?�

Fiona pacēla roku un, nenovērsdama acu no D�esija, pieskārās savu matu galiem. �Ak... jā, varbūt.�

Megija ierunājās: �Tā, es nu laikam labāk ie�u uz...�

Un Aira jautāja: �Vai vajag ko palīdzēt virtuvē, Me>-gij?�

�Jā, lūdzu!� viņa laimīga nodziedāja.

Fiona teica D�esijam: �Es biju aug�stāvā un meklēju savu ziepju kārbiņu.�

Megija sastomījās pussolī.

�Ziepju kārbiņu?� D�esijs atkārtoja.

�Ieskatījos tavā kumodes atvilktnē, bet tā ir tuk�a. Atradu tikai pretko�u bumbiņas. Vai manu ziepju kārbiņu tu esi paņēmis līdzi uz savu jauno dzīvokli?�

�Par kādu ziepju kārbiņu tu runā?�

�Par savu kārbiņu no bruņurupu�a kaula! Par to, kura palika pie tevis!�

D�esijs paskatījās uz Megiju. Megija teica: �Tu ta�u atceries viņas ziepju kārbiņu.�

�N-nē, nedomāju vis,� D�esijs sacīja un sāka raustīt matu �ķipsnu uz pieres - kā vienmēr, kad jutās apmulsis.

�Tu to paturēji pēc viņas aizie�anas,� Megija neatlaidās. �Es redzēju, tā bija pie tevis. Un iek�ā bija ziepju gabaliņ�, atceries? Tādas caurspīdīgas ziepes.�

"Ak, jā!� D�esijs iesaucās un palaida vaļā �ķipsnu.

�Atcerējies?�

�Protams.�

Megija nomierinājās. Un veltīja uzmundrino�u smaidu Līrojai, kura tagad bija nolikusi pēdu uz grīdas un izskatījās nedro�a.

�Tad kur tā ir?� Fiona jautāja. �Kur ir mana ziepju kārbiņa, D�esij?�

�Nu, mm, vai tad to nepaņēma tava māsa?�

�Nē.�

�Man likās, viņa to sakravāja kopā ar tavām pārējām mantām.�

�Nē,� Fiona noteica. �Tā glabājās tavā kumodē.�

�Sasodīts, Fiona!� D�esijs sacīja. �Tādā gadījumā tā tagad varbūt jau ir izmesta laukā. Paklau, ja tā tev ir tik svarīga, tad es labprāt...�

�Bet tu to paturēji, jo tā tev atgādināja mani,� Fiona paziņoja. �Tā smar�oja pēc manis! Tu aizvēri acis un turēji manu ziepju kastīti sev pie deguna.�

D�esija acis atkal pievērsās Megijai. �Mā? Vai to viņai sastāstīji tu?�

�Tu gribi teikt, ka tā nav taisnība?� noprasīja Fiona.

�Mā, tu stāstīji, ka es staigāju apkārt, o�ņādams ziepju kastītes?�

�Bet tā bija!� Megija iesaucās, kaut ari jutās gau�ām nepatīkami, atkārtodama to, D�esijam dzirdot. Viņa savu mū�u nebija gribējusi dēlu apkaunot. Pievērsusies Airam (kuram sejā bija tie�i tā satriektā, pārmeto�ā izteiksme, kādu Megija jau paredzējusi), viņa sacīja: �D�esijs to glabāja aug�ējā atvilktnē.�

�Savā dārgumu atvilktnē,� Fiona teica D�esijam. �Vai tu domā, ka es būtu braukusi �urp visu to garo ceļu kā tāda... fane, ja tava māte nebūtu man izstāstījusi to? Man nebija �urp jābrauc! Es iztiku brīni�ķīgi! Bet tava māte stāsta, tu esot glabājis manu kārbiņu kā aci pierē un neesot ļāvis Kristelai vest to prom, tu esot aizvēris acis un ostījis, tu esot glabājis to līdz �ai baltai dienai, viņa teica, tu nekad neesot to pametis, tu pat guļot, pabāzis to zem spilvena!�

�Es neesmu teikusi...� Megija iesaucās.

�Par ko tu mani uzskati? Par kaut kādu zaudētāju?� D�esijs noprasīja Fionai.

�Tagad paklausieties,� iejaucās Aira.

Visi �ķita priecīgi, ka var pievērsties viņam.

�Tiksim skaidrībā,� viņ� noteica. �Jūs runājat par plastmasas kārbiņu ar ziepēm.�

�Par manu plastmasas kārbiņu,� izlaboja Fiona, �ar kuru D�esijs katru nakti guļ.�

�Te laikam ir kāda kļūda,� Aira norādīja. �Kā Megija var zināt ko tamlīdzīgu? D�esijam tagad ir savs dzīvoklis. Un cik man zināms, viņ� ir gulējis tikai ar auto sveicinātāju.�

�Ar ko?�

�Ak, nekas.�

�Ko tas nozīmē - ar auto sveicinātāju?�

Iestājās pauze. Tad Aira paskaidroja: �Redzi, tā ir persona, kas stāv pie durvīm, kad tu ieej salonā, lai nopirktu ma�īnu. Viņa paprasa tavu uzvārdu un adresi, pirms pasauc pārdevēju.�

�Viņa? Tātad sieviete?�

�Jā.�

�D�esijs guļ ar kādu sievieti?�

�Jā.�

Megija ierunājās: �Aira, tev viss bija jāsabojā, vai ne?�

�Nē,� Aira atteica, �visu ir sabojājusi skaidra patiesība, Megij, un patiesība ir tāda, ka D�esijs tagad ir ielaidies ar kādu citu.�

�Bet tā sieviete nav svarīga! Viņi ta�u nav ne saderināju�ies, ne apprecēju�ies, nekā! D�esijam viņa nemaz nav no svara!�

Megija paraudzījās uz D�esiju, meklēdama atbalstu, bet viņ� cītīgi pētīja sava kreisā zābaka purngalu.

�Ak, Megij, nu atzīsti ta�u!� Aira sacīja. �Tā tas ir. Tāds viņ� būs. Viņ� nekad nav bijis derīgs precēta vīra lomai! Lidinās no vienas draudzenītes pie citas, vienā darbavietā nespēj noturēties ilgāk par da�iem mēne�iem; un ikreiz, kad viņ� zaudē darbu, vainīgs ir kāds cits. Priek�nieks ir stulbenis, vai klienti ir stulbeņi, vai darbabiedri ir...�

�Izbeidz!� ieteicās D�esijs, bet Megija iesaucās: �Ak, Aira, kāpēc tu mū�dien pārspīlē! Skaņupla�u veikalā viņ� nostrādāja veselu gadu, vai to tu esi aizmirsis?�

�Visi, ko D�esijs pazīst,� Aira mierīgi pabeidza savu sakāmo, �kādas maģiskas sagadī�anās dēļ beigās vienmēr kļūst par stulbeņiem.�

D�esijs pagriezās un izgāja no mājas.

Visu vēl sliktāku nez kāpēc padarīja tas, ka viņ� nevis aizcirta durvis, bet gan ļoti saudzīgi aizvēra tās sev aiz muguras.

Megija teica: �Viņ� atgriezīsies.� Viņa to teica Fionai, bet, kad Fiona neatbildēja (viņas seja �ķita kā no koka; viņa stingi raudzījās nopakaļ D�esijam), tad pievērsās Līrojai: �Tu ta�u redzēji, kā viņ� nopriecājās, tevi ieraudzījis, vai ne?�

Līroja skatījās viņā bez kādas izteiksmes.

�Viņ� tikai satraucās par Airas vārdiem,� Megija piebilda. �Aira, to es tev nepiedo�u nemū�am.�

�Man!� Aira izsaucās.

Ierunājās Fiona: �Izbeidziet.�

Viņi pagriezās.

�Izbeidziet abi divi,� viņa sacīja. �Tas viss man ir apnicis līdz nāvei. Man ir apnicis D�esijs Morans, un man esat apniku�i jūs ar saviem nebeidzamajiem muļķīgajiem strīdiem, piesie�anos un ka�ķē�anos, Aira mū�dien tik taisnīgs un Megija tik gatava atzīt, ka kļūdījusies!�

�Kā... Fiona?� Megija izdvesa. Viņa jutās aizvainota. Varbūt tas bija naivi, tomēr klusībā viņa vienmēr bija ticējusi, ka citi cilvēki uz viņas laulību noraugās ar skaudību. �Mēs neka�ķējamies; mēs tikai apsprie�amies. Mēs apvienojam savus at�ķirīgos viedokļus.�

�Ak, lai nu paliek,� Fiona noteica. �Nesaprotu, kā es varēju iedomāties, ka te kaut kas būs mainījies.� Un viņa iegāja dzīvojamā istabā un apskāva Līroju, kas skatījās platām, izbiedētām acīm. �Nekas, nekas, mīlulīt,� Fiona no�ukstēja un paslēpa seju Līrojai pie kakla. Bija pilnīgi skaidrs, ka mierinājums nepiecie�ams Fionai pa�ai.

Megija uzmeta skatienu Airam. Tad novērsās.

�Ziepju kārbiņa!� Aira ierunājās. �Kā tu varēji izgudrot kaut ko tādu?�

Megija neatbildēja. (Jebkas, ko viņa teiktu, varētu izklausīties pēc ka�ķē�anās.) Viņa devās prom no Airas uz virtuvi, cerēdama, ka aiziet, cienīgi klusēdama, ta�u Aira viņai sekoja, sacīdams: �Paklau, Megij, tu vairs nedrīksti �ādi iejaukties citu cilvēku dzīvē! Ieskaties patiesībai acīs! Pamosties un saod kafiju!�

Annas Landersas iemīļotais izteiciens: pamosties un saod kafiju. Megija nevarēja ciest, ka Aira citē Annu Lan-dersu. Piegājusi pie virtuves galda, viņa sāka mest vistas gabalus papīra maisiņā.

�Ziepju kārbiņa!� Aira pie sevis brīnījās.

�Vai pie vistas tu gribi zirnī�us?� Megija jautāja. �Vai zaļās pupiņas?�

Bet Aira teica: �Es ie�u mazgāties.� Un aizgāja.

Nu Megija bija palikusi viena. Tā! Viņa notrauca no skropstām asaru. Viņa bija sabojājusi attiecības ar visiem �ajā mājā un bija to arī pelnījusi; kā parasti, viņa bija uz-plijusies un iejaukusies. Ta�u, kamēr viņa bija rīkojusies, pa�ai �ī rīcība neatgādināja iejauk�anos. Megijai glu�i vienkār�i bija radusies sajūta, ka pasaule ir mazliet izkustējusies no fokusa, ka krāsas glu�i nesakrīt ar aprisēm -apmēram kā slikti nodrukātā avīzē - un, ja viņa mazliet palabos stāvokli, tad viss ideāli nostāsies savās vietās.

�Dumjā!� Megija sev teica, maisiņā kratīdama vistas gaļas gabalus. �Dumjā ve�a, ko tu jaucies iek�ā!� Uzsviedusi uz plīts pannu, viņa iegāza tajā par daudz eļļas. Nikni pagrieza degļa krānu, atkāpās un nogaidīja, kamēr plīts sakarst. Nu, re: labākās kleitas priek�u taisni uz vēdera izliekuma bija izraiboju�i eļļas pilieniņi. Viņa bija neveikla, ar resnu vēderu, nesajēdza pat apsiet priek�autu, gatavodama ēst. Un turklāt bija krietni pārmaksājusi par �o kleitu, atdevusi se�desmit �etrus dolārus Hehta veikalā; Aira būtu sa�utis, ja uzzinātu. Kā viņa varējusi būt tik alkatīga? Megija novilka ar delnas virspusi gar padeguni. Dziļi ieelpoja. Nu jā. Ko nu vairs.

Eļļa vēl nebija pietiekami karsta, tomēr viņa sāka likt pannā gaļu. Diem�ēl tās bija visai daudz. Tagad izrādījās, ka pārāk daudz. (Ja vien pirms vakariņām neizdosies atvilināt atpakaļ D�esiju.) Gabaliņus nācās sabīdīt cie�i kopā, lai iespiestu pannā pāri pēdējo stilbiņu.

Zirnī�us vai zaļās pupiņas? Tas vēl arvien nebija izlemts. Noslaucījusi rokas trauku dvielī, Megija devās uz dzīvojamo istabu pajautāt. �Līroja,� viņa iesāka, �ko tu gribētu...�

Ta�u dzīvojamā istaba bija tuk�a. Līrojas plate tagad skanēja gurdi, itin kā grieztos jau otro vai tre�o reizi. �Sē�u atkal pie stūres, un kauliņi ir mesti...� neatlaidīgi dziedāja vīrie�u bars. Neviens nesēdēja ne uz dīvāna, ne kādā no atzveltņiem.

Megija pa priek�namu aizgāja līdz lievenim un uzsauca: �Līroja? Fiona?�

Klusums. Pretim ielas laternai raudzījās �etri tuk�i �ūpuļkrēsli.

�Aira?�

�Esmu aug�stāvā,� viņ� apslāpēti atsaucās.

Megija novērsās no durvīm. Paldies Dievam, Fionas ceļasoma vēl arvien stāvēja kāpņu lejasgalā; tātad viņa nevarēja būt nekur tālu. �Aira, vai Līroja ir pie tevis?� Megija skaļi noprasīja.

Viņ� parādījās kāpņu laukumiņā ar dvieli ap kaklu. Susinādams seju, palūkojās lejup uz Megiju.

�Es nevaru viņas atrast,� Megija paskaidroja. �Ne vienu, ne otru.�

�Vai lievenī skatījies?�

�Jā.�

Aira kāpa lejup, nesdams līdzi dvieli. �Nu, varbūt viņas ir pagalmā,� viņ� ieminējās.

Kopā ar viņu Megija izgāja ārā un devās uz otru mājas pusi. Vakara gaiss bija silts un valgs. Pie auss spindza knislis vai ods, un viņa to aizgainīja. Kur� gan �ādā stundā gribētu atrasties ārā? Acīmredzot vismaz Līroja un Fiona ne. Jo, sasniegu�i pagalmu, viņi ieraudzīja tikai mazu, tuk�u tumsas �etrstūri.

�Viņas ir prom,� Aira noteica.

�Prom? Tu domā - pavisam?�

�Dro�i vien.�

�Bet ceļasoma vēl stāv priek�namā!�

�Nu, tā bija diezgan smaga,� Aira sacīja, saņēma Megiju pie elkoņa un veda aug�up pa sētaspuses lieveņa kāpnēm. �Ja viņas aizgāja kājām, tad visdrīzāk nevēlējās stiept to līdzi.�

�Kājām,� viņa atkārtoja.

Virtuvē �urkstēja vista. Megija tai nepievērsa nekādu uzmanību, bet Aira pagrieza mazāku karstumu zem pannas.

�Ja viņas iet kājām, mēs varam viņas panākt,� Megija ieminējās.

�Pagaidi, Megij...�

Par vēlu; viņa jau skrēja. Pa priek�namu, ārā pa durvīm, lejā pa kāpnēm uz ielas. Fionas māsa dzīvoja kaut kur uz rietumiem, netālu no Brodveja. Tāpēc viņas būs nogriezu�ās pa kreisi. Ar plaukstu aizēnojusi acis ielas laternas gaismā, Megija raudzījās pār tuk�o ietvi. Vienatnē tur tipināja balts kaķis, izslējis asti, vilcinādamies, ka jau kaķi mēdz izturēties nepazīstamā vietā. Mirkli vēlāk no ejas starp mājām izjoņoja meitene ar gariem, tum�iem matiem un satvēra kaķi, saukdama: �Tītar! Te tu esi!� Svārkiem noplandot, viņa nozuda. Garām pabrauca ma�īna, gaisā atstādama beisbola spēles skrandu: �...stadions ir pilns, spēlētāji gatavi, un Trīsdesmit tre�ajā ielā �odien ies karsti...� Pār industriālo rajonu kvēloja pelēcīgi ro�ainas debesis.

Pienāca Aira un uzlika roku viņai uz pleca. �Megij, mīļā,� viņ� ierunājās.

Bet Megija nopurināja roku nost un devās atpakaļ uz māju.

Uztraukumā viņa vienmēr zaudēja jebkuru virziena izjūtu un arī tagad koncentrējās uz ceļu kā neredzīga, nedro�i izstiepa roku, lai pieskartos zemajam buk�a dzīv�ogam līdzās ietvei, un divreiz paklupa uz lieveņa pakāpieniem. �Mīlulīt,� viņai aiz muguras atkal ierunājās Aira. Megija �ķērsoja priek�namu un piegāja pie kāpnēm. Nolika Fionas ceļasomu uz sāniem un noliecās, lai to atsprādzētu.

Iek�ā viņa atrada sārtu kokvilnas naktskreklu un bērna pid�amu, un da�as me�ģiņotas biksītes - tas viss bija nevis glīti salocīts, bet gan sastūķēts iek�ā kā izgrieztas trauklupatas. Un zem drēbēm - kosmētikas maciņ� ar rāvējslēdzēju, divas kaudzītes nopluku�u komiksu, pusducis skaistumkop�anas �urnālu, domino kārba un milzīgs, izbalējis sējums ar stāstiem par zirgiem. Bez visiem �iem pi icksmetiem Fiona un Līroja varēja lieliski iztikt. To, bez k.i nevarēja iztikt - Fionas somiņu un Līrojas beisbola cimdu , viņas bija aiznesu�as līdzi.

Cilādama �īs mantu kārtas, kamēr Aira mēmi stāvēja līdzās, Megija piepe�i ieraudzīja savu dzīvi kā apli. Viss tajā nemitīgi atkārtojās, un tur nebija ne kripatas cerības.

Megijas vecjau�u mītnē bija kāds ve�uks, kur� ticēja, ka, nonācis debesīs, saņems atpakaļ visu, ko zaudējis dzīves laikā. �Ak, jā, cik laba doma!� Megija bija iesaukusies, dzirdot �o pieņēmumu. Viņa bija nospriedusi, ka ve�uks runā par netveramām lietām - piemēram, par jaunības sparu vai par jaunu cilvēku spēju aizrauties un iekvēloties kaislē. Ta�u, kad viņ� turpināja runāt, Megija atskārta, ka viņam prātā ir kas konkrētāks. Viņ� apgalvoja, ka Svētais Pēteris pie debesu vārtiem atdo�ot viņam visu, saliktu kartupeļu maisā: mazo, sarkano svīterīti, ko māte viņam noadījusi pirms savas nāves un ko viņ� ceturtajā klasē aizmirsis autobusā, un pēc kā no sirds ilgojies visu �o laiku. īpa�o kabatas nazi, ko vecākais brālis aiz ļauna prāta iesviedis kukurūzas laukā. Briljanta gredzenu, ko pirmā sirdspuķīte liegusies atdot, pēc tam kad atsaukusi saderinā�anos un aizbēgusi ar mācītāja dēlu.

Tad Megija prātoja, ko gan viņa pati atrastu savā kartupeļu maisā: nez kur nobāztās pūdernīcas, auskarus, kas pazudu�i pa vienam, lietussargus, da�us no kuriem viņa pazaudējusi, to pat nemanīdama, un atcerējusies tikai pēc vairākām nedēļām vai mēne�iem. (�Vai tad man nebija tāds...� - �Kur palicis mans...�) Pat labprātīgi atdotus priek�metus, pēc kuriem viņa vēlāk ilgojusies, -piemēram, tos piecdesmito gadu svārkus, ko viņa ziedojusi labdarībai, jo tagad modē atkal nāca garāki svārki. Un viņa vēlreiz bija apliecinājusi: �Ak, jā,� - bet ne vairs tik ne�aubīgi, jo ne�ķita, ka viņa būtu cietusi tikpat sāpīgus zaudējumus kā vecais vīrs.

Ta�u tagad (ievietodama pārpaliku�os ceptās vistas gabalus Airas pusdienu kārbās) Megija atkal domāja par kartupeļu maisu, un �oreiz tas kļuva daudz pilnāks. Viņa atcerējās zaļu kleitu, ko reiz bija apbrīnojusi brāļa D�o�a sieva Natālija. Megija bija sacījusi: �Ņem, tā tev piestāv pie acīm,� - jo tā tie�ām piestāvēja, un viņa bija dāvinājusi to ar prieku; Natāliju viņa mīlēja kā māsu. Bet tad D�o�s un Natālija iz�ķīrās, Natālija aizbrauca prom un vairs nedeva par sevi nekādu ziņu, itin kā būtu �ķīrusies arī no Megijas, un tagad Megija gribēja to kleitu atpakaļ. Cik plūdeni tā plandija staigājot! Tā bija viena no tādām kleitām, kuras var ģērbt visur, kuras der jebkuram pasākumam.

Un viņa gribētu saņemt atpakaļ to jocīgo, mazo kaķēnu Dadzīti, pa�u pirmo Airas dāvanu viņu cerē�anās laikos. Dadzītis bija jautrs un nerātns radījums, kas mū�am cīnījās ar iedomātiem ienaidniekiem, laizdams darbā smailos zobiņus un mīkstās, pelēkās ķepiņas, un Megija un Aira mēdza spēlēties ar kaķēnu stundām ilgi. Ta�u tad Megija nabadziņu nejau�i nogalināja, iedarbinot veļas �āvētāju, kurā iepriek� nebija ieskatījusies, un, kad ieradās izņemt veļu, tur bija arī Dadzītis, ļengans, izspūris un nedzīvs, un Megija bija raudājusi un raudājusi. Tam sekoja vesela virkne citu kaķu - Lūsija un �esters, un Pūka bet tagad Megija pēk�ņi gribēja atpakaļ Dadzīti. Svētais Pēteris ta�u noteikti ielai� tai maisā arī dzīvniekus! Vai viņ� tur ielaistu arī visus izkāmēju�os, neizskatīgos Malreinijstrītas suņus, �os kran�us, kuru tālās rejas bija ieaijāju�as Megiju miegā katru bērnības vakaru? Vai viņ� tur ielaistu bērnu mazo smil�peli, kura gadiem ilgi nepagurdama skrēja savā stiepļu ritenī, līdz Megija aiz �ēlastības palaida dzīvnieciņu brīvībā, bet Pūka to noķēra un apēda?

Un tas banālais atslēgu piekariņ�, kas viņai reiz piederēja, - metāla disks, kas rotēja ap asi un kam vienā pusē bija rakstīts MĪL, bet otrā - NEMĪL. To viņai bija uzdāvinājis Boriss Drams, un, kad D�esijs saņēma autovadītāja apliecību, Megija sentimentāli bija iedāvinājusi to viņam. Iemetusi to D�esijam plaukstā, kad pārveda viņu mājās no �oferu eksāmena, ta�u ma�īna diem�ēl palika ieslēgta ātrumā un sāka ripot, kad Megija bija izkāpusi. �Nu, vareni, mā!� D�esijs bija noteicis un parāvis rokas bremzi; un kaut kas dēla vīzdegunīgajā uzjautrinājumā pirmo reizi bija licis Megijai uzlūkot viņu kā vīrieti. Bet tagad viņ� nēsāja savas atslēgas mazā ādas maciņā - laikam darinātā no �ūskādas. Megijai gribējās dabūt atpakaļ �o piekariņu. Viņa spēja iztēloties to sev pirkstos -vieglo, lēto metālu un izciļņos burtus, to, cik izklaidīgi bija grozījusi disku, tērzēdama ar Borisu: mīl, nemīl. Un domās viņa atkal ieraudzīja, kā Boriss nostājas viņas ma�īnas priek�ā, kad viņa mācās bremzēt. Ak, viņ� ta�u tikai bija gribējis sacīt: te es esmu! Pievērs man uzmanību!

Un vēl - Megijas dzidri brūnās krelles, kas atgādināja tum�u dzintaru. Pārdevēja krāmu bodītē bija nosaukusi to par antīku plastmasu. To varētu noturēt par pretrunīgu apzīmējumu; bet tās krelles Megijai bija mīļas. Un tāpat arī Deizijai, kura bērnībā bija tās bie�i aizņēmusies līdz ar pāri Megijas augstpapē�u kurpju un pēdīgi pazaudējusi kaut kur starp kaimiņu mājām. Kādā vasaras vakarā Deizija bija aplikusi ap kaklu krelles un aizgājusi lēkāt ar lecamauklu, bet atgriezusies asarās, jo krelles bija pazudu�as. Tām noteikti jābūt kartupeļu maisā. Un arī pa�am vasaras vakaram, kāpēc ne, - bērni tad smar�o pēc sviedriem un jāņtārpiņiem, siltie lieveņa grīdas dēļi viegli līp pie �ūpuļkrēslu sliecēm, no ielas skan balsis: �To tu sauc par nopūdelētu metienu?� - un: �Oliņ boliņ, d�impā rimpā...�

Megija nolika pusdienu kārbas ledusskapī, pa�ā priek�ā, kur Aira nevarēs tās nepamanīt, un iztēlojās, kā Svētais Pēteris brīnīsies, redzēdams, kas viss birst laukā no maisa: pudele ar vēju, kārba ar tikko snigu�u sniegu un viens no tiem miglainajiem, mēness apspīdētajiem mākoņiem, kas mēdza aizpeldēt pār galvu kā diri�ablis, kad Aira pavadīja viņu mājās no kora mēģinājumiem.

Trauki �āvētājā nu jau bija sausi, Megija salika tos kaudzē un novietoja skapītī. Tad sagatavoja sev bļodiņu ar krietnu saldējuma porciju. Un no�ēloja, ka nav nopirkts piparmētru �okolādes saldējums. Karameļu gar�a bija pārāk balta. Viņa kāpa aug�up pa kāpnēm, iegremdējusi saldējumā karotīti. Pie Deizijas istabas durvīm apstājās. Deizija tupēja uz grīdas, likdama kartona kastē grāmatas. �Gribi saldējumu?� Megija jautāja.

Deizija pacēla skatienu un atteica: �Nē, paldies.�

�Bet vakariņās tu apēdi tikai vienu stilbiņu.�

�Man negribas ēst,� Deizija sacīja un atglauda no pieres matu �ķipsnu. Viņa bija ģērbusies drēbēs, kuras nedomāja vest līdzi, - platos d�insos un blūzē ar saplēstu pogcaurumu. Likās, istabā neviens vairs nedzīvo; nieciņi, kas parasti atradās plauktos, bija aizvākti uz ilgiem laikiem.

�Kur tavi rotaļu zvēriņi?� Megija jautāja.

�Ceļasomā.�

�Man �ķita, tu tos atstāsi mājās.�

�Jā, bet es pārdomāju,� Deizija paskaidroja.

Pie vakariņu galda viņa lielākoties bija klusējusi. Megija nojauta, ka meita uztraucas par rītdienu. Tomēr tas bija tikai raksturīgi, ka Deizija par to nerunāja. Atlika ievērot pazīmes - ēstgribas trūkumu un lēmumu ņemt līdzi spēļu zvēriņus. Megija teica: �Labi, mīlulīt, tad pasaki, ja vajag ko palīdzēt.�

�Paldies, mamm."

Megija pa gaiteni devās uz savu un Airas guļamistabu. Aira sakrustotām kājām sēdēja gultā, likdams pasjansu. Viņ� bija noāvis kurpes un uzrotījis krekla piedurknes. �Vai vēlies saldējumu?� Megija jautāja.

�Nē, paldies.�

�Man jau arī nevajadzētu na�ķoties,� Megija atzinās. �Bet braucieni nez kāpēc tik stipri nogurdina. Man ir tāda sajūta, ka esmu sadedzinājusi miljonu kaloriju, jau tikai sēdēdama ma�īnā.�

Tomēr kumodes spogulī viņa neapstrīdami izskatījās tukla. Nolikusi saldējumu uz kumodes sedziņas, viņa pieliecās tuvāk, lai nopētītu seju, un ievilka vaigus, lai tie liktos iekritu�i. Tas nelīdzēja. Megija nopūtās un atvirzījās nost. Tad iegāja vannasistabā uzvilkt naktskreklu. �Aira,� viņa uzsauca, vārdiem atbalsojoties no flīzēm, �kā tev liekas: vai Serēna uz mums vēl dusmojas?�

Bija jāpabā� galva pa durvīm, lai saņemtu Airas atbildi - plecu paraustī�anu.

�Domāju, varbūt piezvanīt, lai apvaicātos, kā viņai klājas,� Megija teica, �bet negribētos, ka viņa nomet klausuli.�

Atpogājusi kleitu, viņa noģērba to pār galvu un nometa uz tualetes poda vāka. Tad izkāpa no kurpēm. �Vai atceries, kā es palīdzēju iekārtot Serēnas māti vecļau�u mītnē?� viņa jautāja. �Pēc tam Serēna nerunāja ar mani mēne�iem ilgi un meta nost klausuli, līdzko mēģināju piezvanīt. Tas bija tik briesmīgi! Vienmēr tas klik�ķis klausulē! Es jutos tik maza. It kā mēs atkal ietu tre�ajā klasē.�

�Tas tāpēc, ka viņa uzvedās kā tre�ajā klasē,� Aira paskaidroja.

Megija, palikusi kombinē, ienāca guļamistabā, lai apēstu karotīti saldējuma. �Un es pat nezinu, kāpēc Serēna tā apskaitās,� viņa teica Airas atspulgam spogulī. �Tā bija pilnīgi godīga kļūda! Man bija vislabākie nolūki pasaulē! Es sacīju viņas mātei: �Paklausieties,� es sacīju, �vai gribat, lai pārējie iemītnieki jūs iemīļo? Vai gribat uzreiz parādīt darbiniekiem, ka neesat vis nekāda sūnu ve�iņa?� Jo tā tak bija Anita! Kura mēdza valkāt sarkanas toreadora bikses! Es ta�u nespēju pieļaut, lai pārējie novērtē viņu par zemu! Tāpēc es sacīju Serēnai, ka māti varam vest uz turieni tikai svētdienas vakarā, Helovīnā, un tādēļ es ar savu �ujma�īnu pa�uvu to klauna tērpu un braucu to gabalu līdz pa�ai Austrumu avēnijai uz - kā vien to sauc. Kā to sauc?�

�Teātra rekvizītu noliktava,� Aira atbildēja, izlikdams vēl vienu kār�u rindu.

�Uz teātra rekvizītu noliktavu pēc baltā grima. Kā es varēju zināt, ka maskuballe togad notikusi jau sestdienā?�

Megija paņēma saldējumu līdzi gultā un apsēdās, atspiedusi spilvenu pret galvgali. Aira, saraucis pieri, vēroja kārtis. �Sprie�ot pēc Serēnas reakcijas, varētu nodomāt, ka es tī�ām biju iecerējusi pataisīt viņas māti par apsmieklu,� Megija teica.

Ta�u iztēlē viņa tobrīd redzēja nevis Serēnu, bet gan Anitu: ar nogrimētu seju, ar sarkanu pavedienu parūku, ar trīsstūriem, ko Megija ar lūpukrāsu bija uzzīmējusi viņai zem acīm un kas tās padarīja nedabīgi spo�as vai pat asaru pilnas, tie�i kā īstam cirka klaunam. Un tad Anitai, sē�ot riteņkrēslā, zods iedrebējās un it kā ievilkās uz iek�u, kad viņa noskatījās, kā Megija iet prom.

�Es biju gļēvule,� Megija piepe�i paziņoja, nolikdama bļodiņu. �Man būtu vajadzējis palikt un palīdzēt Serēnai viņu pārģērbt. Bet es jutos kā pēdējā muļķe; es biju ievārījusi tādu putru! Tāpēc pateicu tikai: �Atā!� - un laidos prom, un pēdējais, ko redzēju, bija Anita riteņkrēslā, �au�alīgā parūkā glu�i kā... tāda neiederīga, senila un no�ēlojama būtne, jo apkārt visi bija normālās drēbēs.�

�Ak, mīļā, beigās viņa tur lieliski iejutās,� Aira sacīja. �Kāpēc tu tā satraucies?�

�Tāpēc, Aira, ka tu neredzēji, kā viņa izskatījās. Un vēl viņai bija korsete, zini? Tāda balsto�ā korsete, jo pati viņa vairs nespēja nosēdēt taisni. Klauna tērps un balsto�ā korsete! Es tie�ām biju stulba, kad es tev saku!�

Megija cerēja, ka Aira atkal iebildīs, ta�u viņ� tikai uzlika krei�u kalpu uz dāmas.

�Nesaprotu, kādēļ es pati sev iestāstu, ka nonāk�u debesīs,� Megija viņam teica.

Klusums.

�Tad man viņai zvanīt vai nezvanīt?�

�Kam?�

�Serēnai, Aira. Par ko tad mēs te runājam?�

�Protams, ja gribi,� Aira sacīja.

�Bet ja nu viņa nomet klausuli?�

�Tad apdomā, cik tu ietaupīsi telefona rēķinā.�

Megija novaibstījās.

Paņēmusi no naktsgaldiņa telefonu, viņa novietoja to sev klēpī. Mirkli pētīja tālruni. Pacēla klausuli. Aira taktiski noliecās zemāk pār kārtīm un sāka svilpot. (Viņ� tik ļoti respektēja privāto sfēru, lai gan Megija pēc pieredzes zināja: var noklausīties krietni daudz, kamēr izliecies iedziļinājies savā dziesmiņā.) Gausi un nesteidzīgi Megija sastādīja Serēnas telefona numuru, it kā �āda metode varētu palīdzēt sarunai.

Klausulē atskanēja divi īsi signāli, nevis viens garais. Megijai tas �ķita laucinieciski un mazliet vecmodīgi. Pīpī, tur, tālumā zvanīja Serēnas telefons. Pīpī.

�Hallo,� teica Serēna.

�Serēna?�

■ �Jā?�

�Tā esmu es.�

�0, sveika!�

Varbūt viņa vēl nav apjēgusi, ko nozimē �es�. Megija nokrem�ļojās. �Tā esmu es, Megija.�

�Sveika, Megij!�

Megija uzelpodama atzvila spilvenā un izstiepa kājas. �Piezvanīju apvaicāties, kā tev klājas.�

�Lieliski!� Serēna paziņoja. �Vai varbūt... es nezinu. Taisnību sakot, ne jau tik spo�i. Es nemitīgi staigāju �urpu turpu, no istabas istabā. Nevaru nosēdēt uz vietas.�

�Vai tad Lindas tur nav?�

�Aizsūtīju viņu projām.�

�Kāpēc?�

�Viņa man krita uz nerviem.�

�Uz nerviem! Kā?�

�Ak, visādi. Man aizmirsies. Viņi aizveda mani vakariņās, un... atzī�os, tā pa daļai bija mana vaina. Es izturējos diezgan ietiepīgi. Man nepatika tas restorāns, un es nespēju izturēt tos ļaudis, kas tur ēda vakariņas. Nepārtraukti domāju par to, cik labi būtu vienatnē, vienai pa�ai mājā. Bet tagad es te esmu, un ir tik kluss. It kā es būtu ietīta vatē. Biju sajūsmā, kad iezvanījās telefons.�

��ēl, ka tu nedzīvo tuvāk,� Megija teica.

�Man nav neviena, kam pastāstīt par sīkumiem, par to, ka niķojas kanalizācija un ka virtuvē atgriezu�ās sarkanās skudras.�

�Tu vari stāstīt man,� Megija sacīja.

�Jā, bet tās nav arī tavas sarkanās skudras, saproti?

Mēs ar tevi to nepārdzīvojam kopā.�

�Ā,� Megija izdvesa.

Iestājās pauze.

Ko tur svilpoja Aira? Kaut ko no tās plates, ko �ovakar atskaņojusi Līroja; dziesmas vārdi bija Megijai uz mēles. Aira sarausa kopā kāravu kaudzīti un uzlika uz karaļa.

�Zini,� Serēna ierunājās, �ikreiz, kad Makss atgriezās no darījumu brauciena, mēs varējām tik daudz stāstīt viens otram. Viņ� runāja bez sava gala, un es runāju bez sava gala, un tad - zini, ko mēs darījām?�

�Ko tad?�

�Mēs kārtīgi un pamatīgi, un trakoti izstrīdējāmies.�

Megija iesmējās.

�Un tad izlīgām, un tad abi likāmies gultā,� Serēna turpināja. �Ārprāts, vai ne? Un tagad es bez mitas domāju: ja Makss �o pa�u brīdi aug�āmceltos sveiks un vesels, vai mēs atkal sāktu tikpat traki strīdēties?�

�Nu, dro�i vien,� Megija sacīja.

Viņa prātoja, kāda gan būtu sajūta, ja viņa zinātu, ka Airu ir redzējusi pēdējo reizi �aisaulē. Laikam būtu grūti tam noticēt. Varbūt vairākus mēne�us viņa pa pusei gaidītu, ka viņ� nesteidzīgi ienāks mājā tāpat, kā reiz nesteidzīgi ienācis kora mēģinājumā tai pirmajā pavasarī pirms trīsdesmit gadiem.

�Hm, jā, Serēna,� Megija iesāka, �es gribu atvainoties par to, kas notika pēc bērēm.�

�Ak, izmet to no prāta!�

�Nē, tie�ām, mēs abi jūtamies vienkār�i �ausmīgi.�

Viņa cerēja, ka Serēna fonā nesadzirdēs Airu; tas laupītu ticamību �iem atvaino�anās vārdiem. Man arvien bie�āk prātā nāk, viņ� līksmi svilpoja, cik gar� un savāds bijis ceļ�...

�Izmet to no prāta; es pār�āvu pār strīpu,� Serēna teica. �Atraitnes nervi vai kas. Tīrā muļķība. Tagad jau esmu tikusi pāri tai fāzei, kad neapdomīgi spēju atmest ar roku veciem draugiem; to es nevaru atļauties.�

�Ak, nerunā tā!�

�Kā, tu gribi, lai es atmetu tev ar roku?�

�Nē, nē...�

�Es tikai pajokoju,� Serēna viņu nomierināja. �Megij, paldies, ka piezvanīji! Es to saku no sirds. Bija jauki dzirdēt tavu balsi.�

�Nav par ko pateikties,� Megija sacīja.

�Atā.�

�Atā!�

Serēna nolika klausuli. Mirkli vēlāk arī Megija tāpat.

Saldējums vairs pat nebija ēdams. Tas bija pārvērties zupā. Turklāt Megija jutās pārēdusies. Viņa paskatījās uz sevi - uz kombinē ņieburu, kas apspīlēja krūtis. �Es esmu zilonis,� viņa sacīja Airam.

�Nesāc nu atkal.�

�Nopietni.�

Aira viegli bungoja ar rādītājpirkstu sev pa lūpām un pētīja kārtis.

Mjā. Megija piecēlās, devās uz vannasistabu, pa ceļam izģērbdamās, un noņēma no vad�a naktskreklu.

Pārvilkusi to pār galvu, lāva tam nosligt ap augumu -vaļīgam, vēsam, bez svara. �Uff!� viņa izdvesa. Nomazgāja seju, iztīrīja zobus. No guļamistabas uz vannasis-tabu veda apģērba gabalu taciņa; Megija tos salasīja un iemeta veļas grozā.

Lāgiem pēc īpa�i nogurdino�as dienas viņa juta tieksmi sadedzināt visu, kas viņai bijis mugurā.

Kārtojot kleitu uz pakaramā, Megijai ie�āvās prātā kāda doma. Viņa paraudzījās uz Airu. Novērsās. Iekāra kleitu skapī līdzās savai vienīgajai zīda blūzei.

�Debestiņ,� viņa ierunājās, atkal pievērsusies Airam.

�Vai tā Kārtvīla nebija viens ūķis!�

�Mm.�

�Man pat bija aizmirsies, kāds ūķis tā ir.�

�Mhmm.�

�Varu derēt, ka arī skola tur ir gatavais ūķis.�

Nekādas atbildes.

�Kā tev liekas, vai Kārtvīlas skolā var iegūt labi izglītību?�

�Tie�ām nezinu teikt,� Aira atbildēja.

Megija stingri aizvēra skapja durvis. �Bet es gan zinu! Tā noteikti atpaliek no Baltimoras skolām par veselu gadu. Varbūt par diviem.�

�Un Baltimoras skolas, protams, ir izcilas,� Aira piezīmēja.

�Nu, vismaz labākas par Kārtvīlas skolu.�

Viņ� paraudzījās uz Megiju, pacēlis vienu uzaci.

�Visdrīzāk, ka tā,� Megija piemetināja.

Aira paņēma vienu kārti, pārcēla to uz citas, tad pārdomāja un nolika atpakaļ.

�Redz, ko mēs varētu darīt,� Megija sacīja. �Aizrakstīt Fionai un apjautāties, vai viņa ir domājusi par Līrojas izglītību. Piedāvāties iekārtot Līroju kādā Baltimoras skola un ļaut viņai dzīvot pie mums deviņus mēne�us gadā.�

�Nē,� Aira noteica.

�Vai pat divpadsmit mēne�us, ja izdosies. Tu ta�u zini, kā bērni pieķeras klasesbiedriem un tamlīdzīgi. Varbūt viņa nemaz negribēs braukt prom.�

�Megij, paskaties uz mani.�

Viņa paskatījās uz Airu, rokas iespraudusi sānos.

�Nē,� viņ� atkārtoja.

Bija daudz argumentu, ko Megija būtu varējusi piesaukt. Visvisādi argumenti!

Tomēr viņa nez kāpēc klusēja. Nolaida rokas un piegāja pie loga.

Bija silta, dziļa, klusa nakts, vējiņ� tik liegs, ka tikko kustināja loga aizlaidnes aukliņu. Megija pacēla aizlaidni augstāk un paliecās ārā, pieri piespiedusi pie raupjā logu sieta. Gaiss smar�oja pēc gumijas riepām un zāles. No kaimiņu Loku televizora �urp atlidoja pa dēku filmu mūzikas frāzei. Ielas pretējā pusē Simonsi kāpa aug�up pa sava lieveņa pakāpieniem, virs �ķindināja mājas atslēgas. Tie vis vēl neies gulēt; nekādu cerību. Tie bija viens no laimīgajiem jaunajiem bezbērnu pāriem, kur abi redz tikai viens otru; patlaban viņi, bez �aubām, bija atgriezu�ies no vakariņām restorānā, un tagad... ko tagad? Ieslēgs romantisku mūziku, varbūt ar vijolēm, un, rātni sarunādamies, sēdēs uz sava spodrā, baltā dīvāniņā, katrs pacēlis viņa glāzi, darinātu no tik plāna, tik ārkārtīgi trausla kristāla, ka glāzei pat nav atliekta maliņa. Vai varbūt dejos. Reiz Megija bija redzējusi viņus dejojam lieveni - sieva smailpapē�u laiviņās, mati sasprausti augstu galvvidū, virs tur viņu mazliet atstatu ar cieņas un apbrīnas pilnu �estu.

Megija spēji apcirtās un atgriezās pie gultas. �Ak, Aira,� viņa teica, iekrizdama gultā vīram blakus, �kam mēs abi dzīvosim visu atliku�o mū�u?�

Megija bija izjaukusi kār�u kaudzīti, ta�u Aira cēlsirdīgi nocietās, nesakārtojis tās; viņ� pastiepa roku un pievilka Megiju sev klāt. �Esi nu mierīga, mīļā,� viņ� sacīja, apguldīdams Megiju sev līdzās. Ar vienu roku apskāvis viņas plecus, ar otru Aira nolika pīķa �etrinieku uz piecinieka, un Megija pieglauda galvu viņam pie krūtīm un skatījās. Viņa redzēja, ka patlaban pienākusi spēlēs interesantā daļa. Jau garām bija agrīnais, virspusējais posms, kad �ķiet iespējams jebkur� gājienu skaits; tagad izvēle bija mazāka un Airam vajadzēja parādīt īstu prasmi un attapību. Megija juta, ka viņā kaut kas sakustas, uzbango kā tvīkums, kā iek�ējs dzīvesprieks, un pasniedzās aug�up, lai noskūpstītu Airas silto vaigu. Tad, atraisījusies no Airas rokas, viņa atvirzījās savā gultas malā, jo rīt viņus gaidija ilgs brauciens un Megija zināja, ka pirms do�anās ceļā ir krietni jāizguļas.

Anna Landersa (Ann Landers) publicē da�ādus sadzīviskus padomus daudzas ASV avīzēs. (Tulk, piez.)

Jards - apm. 0,9 m. (Tulk, piez.)

Jūdze - apm. 1,6 km. (Tulk, piez.)

Mārciņa - apm. 0,4 kg. (Tulk, piez.)