Кeja Hūpere

�Ēnu aizsegā

�Romāns�

Veltīts manai ģimenei

.

Kad Dina Leitone ienāca virtuvē, Keins Makgregors pacēla skatienu no rīta laikraksta un jau kuro reizi nodomāja, ka nav pazinis nevienu citu sievieti, kam izdotos radīt tādu neiedomājama rosīguma ilūziju, lai gan viņa vienmēr kustējās pavisam laiski un nesteidzīgi. �ī īpa�ība jauno sievieti darīja īpa�i mīļu un pievilcīgu.

�Esmu tik ļoti aizkavējusies!� Dina apsveicinoties sacīja, nomezdama portfeli uz krēsla Keinam iepretim, un lēni devās apkārt virtuves galdam, lai ielietu sev tasi kafijas. Keins no rītiem vienmēr gatavoja kafiju - viņ� bija iecienījis da�ādu �ķirņu maisījumu ar izsmalcinātu, bagātīgu aromātu, un Dina �o izvēli labprāt atzina, lai gan pati uzskatīja �o dzērienu vienkār�i par ātru un iedarbīgu paņēmienu kofeīna ievadī�anai organismā. �Tu atkal biji apklusinājis modinātāju.� Dina nelikās aizvainota, viņa tikai konstatēja faktu.

�Pēdējā laikā tu tik daudz esi strādājusi, ka �ķita -tev nenāks par ļaunu mazliet ilgāk pagulēt. Turklāt

pulkstenis vēl nemaz nav pārāk daudz. Tikai pāri deviņiem. Vai tev �orīt ir sanāksme? Vakar tu neko neminēji.�

�Nē, sanāksme gan nav.� Dina piebēra kafijai tik daudz cukura, ka Keins saviebās, un pielēja tik daudz krējuma, ka viņ� nodomāja, kādēļ gan tasē vispār vajadzējis liet kafiju. �Vienīgi... Apmeklējumi atļauti tikai divas reizes dienā, un vakaros es vienmēr atbrīvojos pārāk vēlu.�

�odien bija ceturtdiena. Keins bija piemirsis.

�Piedod, Dina! Ja tu man būtu atgādinājusi...�

A�i paskatījusies uz Keinu, viņa viegli pasmaidīja.

�Neuztraucies! Man liekas, laika vēl pietiks.� Ielikusi tosteri divas �ķēles maizes, Dina atbalstījās pret galda malu.

Keins raudzījās uz sievieti, jau kuro reizi pēdējo nedēļu laikā prātodams, vai Dina tie�ām ir mazliet norūpējusies vai arī viņam ta tikai �ķiet. Keins bija domājis, ka tas saistāms ar nelaimes gadījumu, ta�u tagad viņ� par to vairs nebija tik pārliecināts. Dina mēdza iegrimt darbā tik ļoti, ka reizēm aizmirsa visu pasauli. Varbūt tā bija izskaidrojams viņas izklaidīgais skatiens? Varbūt Dinas interesi atkal saistījis kāds jauns temats, kas nodarbināja viņas dzīvīgo pratu?

Keinam gribējās pieiet viņai klāt, ta�u viņ� to nedarīja. Viņ� pārāk labi pazina Dinu un saprata brīdinājumu, ko pauda gan viņas izturē�anās, gan neapzinātie �esti. Dina nebija viņam pieskai usies, īstenība nebija Keinam pat tuvojusies. Viņa slavēja virtuves pretējā puse aiz galda, gandrīz vai uzgriezusi viņam muguru.

Nemaz nebūtu vajadzējis tik uzkrīto�i izrādīt noraidījumu. Likās, ka jaunā sieviete izlikusi bildino�u neona izkārtni: �Netuvoties!� Tas Keinu kailinaja.

�Vai tu iegriezīsies tur pa ceļam uz darbu?" Keins jautāja, uzturēdams sarunu un laja pa�a laika gudrodams, vai tagad ir īstais brīdis viņai kaut ko aizradu

Dina ielūkojās rokas pulkstenī, kas aplvcra viņas plaukstas locītavu ar platu ādas siksrtaiu, un izklaidīgi pa māja.

�Uz da�ām minūtēm.�

�Tev nemaz nevajag iet uz turieni divas reizes ne dēļā.�

�Vajag,� viņa sacīja. �Vajag gan.�

�Dina, tā nebija tava vaina.�

To es zinu.� Ta�u viņas balsi nebija jau�ama isla pārliecība. Dina pati, �ķiet, to saprata, jo nokrek�ķinājās un, apzie�ot grauzdiņu ar sviestu, ātri mainīja sarunas tematu. �Turklāt mēs �orīt tik un tā dodamies katrs uz savu pusi, vismaz man tā �ķiet. Stīvs no manis pieprasa interviju ar to celtniecības inspektoru, un tas sasodītais virs birojā nekad nav sastopams, tāpēc man vajadzēs d�ipu.�

Stīvs Hārdijs bija neliela, bet labi pazīstama �urnāla izdevējs, pie kura strādāja Dina, un aizrāvies ar darbu gandrīz tikpat fanātiski kā viņa.

�Vēl viens publisks atmaskojums?� Keins nevērīgā tonī iejautājās. �Kukuļdo�ana un nelikumīga protekcija?�

�Par daudz gribēts!� Dina iesmējās. �Nē, vienkār�i rakstu sērija par vietējām pilsētas amatpersonām. Tu ta�u zini - viena diena tās un tās personas dzīvē... precīzāk izsakoties, kur paliek jūsu dolāri, ko samaksājat nodokļos.�

�Tev tādas lietas padodas viegli.�

�Pietiekami viegli.� Dina paraustīja plecus.

Keins noraudzījās, kā Dina apzie� grauzdiņu ar biezu vīnogu d�ema kārtu un noko� pamatīgu kumosu. Viņ� nodomāja, ka jaunā sieviete vienmēr ir ļoti izskatīga - lai ari ko viņa darītu. Nevarētu teikt, ka Dina būtu izcila skaistule, ta�u sasodīti pievilcīga viņa bija gan. Seja bija pareizi un samērīgi, lai gan ne pārāk smalki veidota, bet visjaukākās bija dzidri zilās acis, kuru skatiens reizēm izteica daudz vairāk, nekā varētu domāt. Bāli zeltainie mati bija īsi, to griezums bija pakāpenisks un �ķietami nevērīgs -Dina teica, ka to saucot �izmazgā un ej�, - un slaidais, kārdino�ais augums bija ietērpts vienkār�ā tunikas veida svīteri un d�insos. Dina par apģērbu daudz neraizējās, un to uzreiz varēja pamanīt. No otras puses, viņai apģērbs gan nebija sevi�ķi svarīgs, jo skatienus uzreiz saistīja vilino�ais augums. Vismaz vīrie�u skatienus.

Keina skatienu Dina bija saistījusi vairāk nekā pirms se�iem mēne�iem.

Viņiem drīz vien bija izveidoju�ās intīmas attiecības, ta�u, lai abi viens otru iepazītu, bija vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Un tas nebija ne viegli, ne vienkār�i. Viņi sevi atklāja ar lielu piesardzību. Abi bija ārkārtīgi neatkarīgas dabas cilvēki, ļoti aizņemti darbā, viņu dzīve bija diezgan juceklīga, un iepriek�ējās attiecības abiem bija atstāju�as rētas dvēselē. Ne viens, ne otrs nebija steigu�ies veidot dziļākas attiecības, vienīgi ļāvu�ies kaislei.

Kādu laiciņu ar to bija pieticis.

Ta�u jebkurās, pat piesardzīgās attiecībās cilvēki mēdz vai nu kļūt tuvāki, vai iz�ķirties, un viņi pamazām bija kļuvu�i tuvāki. Abi apjauta, ka gandrīz vai pret pa�u vēlē�anos viņi tuvinās arvien cie�āk - kopīga bija ne tikai gulta; abi uzmanīgi sāka apmainīties domām un uzskatiem, sāka salīdzināt viedokļus un noskaidrot kopīgās vērtības. Izrādījās, ka abiem patīk tas, ko viņi viens par otru uzzina.

Vismaz tā likās Kcinam.

Viņi pagaidām gan vēl nedzīvoja kopa, bet gandrīz pēc �etru mēne�u mitinā�anās pārmaiņus gan �pie tevis�, gan �pie manis� Keins sāka gudrot, vai tie�i viņam nevajadzētu ierosināt izbeigt skraidelē�anu te uz vienu, te atkal uz otru dzīvokli, kas notika turpat vai katru vakaru.

Tad, pirms nepilna mēne�a, notika tā avārija, un Dina sāka no Keina norobe�oties. Viņ� bija uzskatījis, ka �is parādības cēlonis ir Dinas raizes par draudzeni un viņas smieklīgā, nepamatotā vainas izjūta. Ta�u tagad Keins pirmo reizi sāka prātot, vai tā tie�ām ir, kā viņ� bija iedomājies.

��ovakar dro�i vien bū�u vēlu,� Dina sacīja, ēzdama otro grauzdiņa �ķēli.

�Vēl kaut kas jāpapētī?� Tagad Dina bie�i tā mēdza attaisnot aizkavē�anos. Vai tie�ām vajadzētu uzsākt strīdu un noskaidrot, kas samilzis viņu attiecībās?

��is tas jāpārbauda. Kad pabeig�u, dro�i vien atradī�os netālu no sava dzīvokļa, tāpēc...�

�'Pad es varbūt varētu tevi sagaidīt tur?" Keins viņu pārtrauca, negribēdams dzirdēt Dinu sakām, ka atkal vienu nakti viņi pavadīs �ķirti. Pēdējā laikā tā bija noticis bie�i. Pārāk bie�i. �Astoņos? Deviņos?�

Dina vilcinājās tikai īsu brīdi.

�Astoņos. Līdz tam laikam jau visam vajadzētu būt kārtībā.�

�Es atnesī�u vakariņas no ķīnie�u restorāna,� Keins teica. �Varbūt tu gribētu kaut ko citu?�

�Nē. Tas būtu jauki. Cāli ar sē�amu.�

�Un nekādus dārzeņu tīteņus. Es atceros.�

Dina vēlreiz veltīja Keinam a�u smaidu, bet viņas domas nepārprotami kavējās kaut kur citur.

Keins malkoja kafiju un vēroja jauno sievieti. Viņ� apzinājās, ka darbs Dinai nozīmē ļoti daudz, - galu galā arī viņ� pats bija aizrāvies ar savu darbu. Tāpēc diezin vai būtu taisnīgi kaut ko iebilst pret viņas neuzmanīgo izturē�anos un pieprasīt, lai viņa visu vērību un laiku velti vienīgi viņam. Ta�u - vai tie�ām tā bija saistīta ar darbu?

Si�ets par Atļautas amatpersonām bija nieks - Dina to varēja izstrādāt kaut vai aizvērtām acīm. Ta�u viņa ne vienu reizi vien bija pamanījusies vienlaikus gatavot divus si�etus, un par vienu no tiem neko nezināja pat izdevējs -Dina mēdza apvienot ierasto ikdienas darbu ar kādu aizraujo�u un grūtu si�etu, kur viņa varēja likt lietā savu �urnālistes rado�o nojautu.

�Dina?�

Pabeigusi ēst grauzdiņu, viņa paskatījās uz Keinu un jautājo�i savilka uzacis.

�Vai nedēļas nogalē mēs kaut kur nevarētu aizbraukt? Varbūt aizlaidīsim līdz jūrai?� Keinam piederēja māja jūras piekrastē, un abi bija atklāju�i, ka tajā var rast miera pilnu patvērumu pēc pilsētas dzīves drud�ainā tempa.

Dina vilcinājās ar atbildi gandrīz vai neizturami ilgi.

�Es jau labprāt gribētu, bet sestdien man norunāta kāda tik�anās.�

�Vai nevari to pārcelt?�

�Diem�ēl nevaru.� Viņa ar no�ēlu pasmaidīja. �Tā ir tik�anās ar apgabala advokāta asistenti. Man ar viņu, �ķiet, nepiecie�ams aprunāties, bet*viņa pa�reiz strādā ar kādu ļoti nopietnu lietu, tāpēc ir ļoti aizņemta. Sarunu viņa var iekārtot vienīgi sestdien.�

Keinam likās, ka Dina melo.

�Nu labi, tā jau bija tikai ideja. Varbūt nakamaja ne dēļas nogalē.� Viņ� ļāva balsī izskanēt aizkaitinājumam, tāpēc iestājās saspringts klusums.

Dinas skatiens nozibsnīja, ta�u balss skanēja mierīgi, kad viņa ieteicās:

�Savstarpējās attiecības ir tīrā elle, vai ne?�

�Da�reiz.�

�Tu laikam gan jūties pamests novārtā?�

�Dina, necenties panākt, lai es jūtos un izdaros kā parasts, egoistisks vīrietis.�

�Tu nu gan neesi parasts,� viņa nomurmināja.

Keins nolēma nevaicāt, vai tas uzskatāms par komplimentu.

�Paklau, es zinu, ka ļoti bie�i gan tu, gan es - mēs abi darbam veltījam gandrīz visu, un tā arī jābūt.�

�Bet?�

�Bet dzīve nav tikai darbs vien.�

Dinas lūpās parādījās dīvains, gaisto�s smaids.

�Es zinu.�

�Sasodīts, tad runā ar mani!�

�Es nemēdzu stāstīt par saviem si�etiem, Kein, tu ta�u zini.� .

�Es jau neprasu, lai tu izpaud man kaut ko slepenu. Man tikai gribas zināt, kas gan ir tik svarīgs, ka pēdējās dienās tev gandrīz vai nav laika ne paēst, ne izgulēties. Un nestāsti man tas blēņas par vietējām amatpersonām! Ne jau tāpēc tu miega nemierīgi mētājies un svaidies.�

"Vai tad ta ir?� Dina apmulsusi pavaicāja.

�Jā. Kop� tas avārņas.�

�Ja, tie�i ta,� Dina teica, izjūtot atvieglojumu, ka radies parocīgs aizbildinājums. �Avārija. Es biju tā noraizējusies par viņu un...�

�Tas nav saistīts ar avariju. Vismaz ne tikai ar to. Tas noteikti ir kāds si�ets. Vai ari - mu�u attiecības.�

�Nesaprotu, kāpēc tu domā...�

�Dina! Es zinu, kad tava dzīvē kaut kas saiet greizi! Un, ja kaut kas nevedas tev, tas iespaido ari mani. Pastāsti, kas tevi nomāc! Es nevaru palīdzēt, iekams nezinu, kas tas ir.�

Dina paskatijas uz Keinu pāri virtuvei, un viņas sejas izteiksme pai vērtas. Dina pagajas Keinam tuvāk un, nostājusies aiz krēsla, noliecās, lai apskautu viņu. Maigais, siltais sievietes vaigs piekļāvās viņa sejai.

�Es laikam gan tie�am neesmu tevi pareizi novērtējusi, vai ne?� Jaunas sievietes balss iedrebējās.

Keins pacēla roku un saka viegli ar pirkstiem �ķirstīt viņas zīdainos matus, jo viņam tas patika, un Dina nekad neiebilda.

�Nē,� viņ� nedaudz sausā tonī ieteicās. �Es esmu princis.�

Dina iespurcās.

�Protams! Un es tevi esmu pametusi novārtā, tagad es saprotu. Piedod!�

Keins paskatījās uz Dinas rokam, kas bija piekļāvu�ās viņa krū�kurvim, vēroja spēcīgos, slaidos pirkstus un sarkani lakotos nagus - tā bija viena no Dinas sievi�ķīgajām vājībām.

�Nu, kas tad īsti ar tevi notiek? Vai tikai darbs, vai arī tu esi sastapusi citu - labāku princi?�

Dina vilcinājās, tad pagājās tuvāk galdam, atspiedās pret to un, skatīdamās uz Keinu, pasmaidīja.

�Teiksim, ka esmu nejau�i tikusi uz pēdām kādam ļoti interesantam si�etam. Si�etam, kas man var sagadat ievērojamu reputāciju.�

Keins sarauca pieri.

Tu jau esi sagādājusi sev reputāciju.�

�Vietējā mērogā - protams. Pat apgabala mērogā. Bet �is... �is var likt manam vārdam izskanēt pa visu valsti.�

�Kas tas ir par materiālu?� Keinam kļuva mazliet neomulīgi.

�Tev to vajadzētu iedomāties pa�am.�

�Es ta�u negribu, lai tu man izstāsti sīkumus, Dina. Pasaki tikai vispārējos vilcienos. Vai tas saistīts ar kriminālo jomu? Politiku? Biznesu?�

�Ar kriminālo un ar biznesu. Varbūt tam ir sakars ari ar politiku, lai gan par to es vēl neesmu pārliecināta,� Dina, joprojām smaidot, atteica.

�Ak Jēzus! Dina...�

�Neraizējies, es zinu, ko daru.� Viņa pastiepa roku,

ar pirkstu virspusi viegli noglāstot Keina vaigu, - �ests bija tik pazīstams un mīļ�.

Tomēr Keins neļāvās, lai jaunā sieviete viņu novirza no temata.

�Tikai nesaki, ka tu pie �ā darba esi ķērusies viena pati. Ja Stīvs neko nezina...�

Dinas smaids izgaisa.

�Viņ� ir mans izdevējs, Kein, nevis aukle.�

�Tā es nebiju domājis, un tu to zini. Ja tajā notikumā iesaistītas kriminālās aprindas, viss acumirklī var pavērsties ļoti nepatīkamā virzienā.�

�To es zinu,� Dina pacietīgi sacīja. �Ar �ādām lietām nodarbojos jau vairākus gadus - tev varbūt tas bija piemirsies.� Viņa devās pie krēsla, lai paņemtu portfeli, un skaidri bija jau�ams, cik saspringti ir jaunās sievietes pleci, - jau tas vien liecināja, ka Keins ar savu izjautā�anu ir pārkāpis robe�u.

Dina jau tuvojās durvīm, un bija par vēlu atvainoties, skaidrot, ka Keins raizējas, jo Dina viņam ir dārga, viņ� ta�u neap�auba Dinas profesionālo nojautu vai spējas.

�Tikai esi piesardzīga!� viņ� sauca.

�Kā vienmēr,� Dina nevērīgi atbildēja un projām bija.

Keinu apņēma klusums, kas tagad valdīja dzīvoklī. Jaunās raizes bija padarīju�as ritu daudz tum�āku un daudz nemierīgāku, nekā likās pirms maza brī�a.

At�ķirībā no Dinas Keinam reti nācās lauzties cauri transporta sastrēgumiem pilsētas centrā, kas Atlantā bija bie�a un drausmīga parādība. Keina kompānijas ēka atradās priek�pilsētā - tā bija ļoti iespaidīga piecstāvu celtne no akmens un stikla, ērti izpletusies piecos akros zemes. Celtniecības un arhitektūras tirinu bija dibinājis Keina tēvs un mātesbrālis, un to sauca "Makgregors un Peins�. Keinam nebija licies svarīgi mainīt tirinās nosaukumu, lai gan viņa tēvocis D�onass Peins bija nomiris vecpuisī, atstādams māsasdēlam savu firmas daļu manto jumā.

Keins vadīja firmu kop� tā laika, kad viņa tēvs I )�ons Makgregors diezgan agri - vairāk nekā pirms desmit ga diem - bija aizgājis pensijā un kopā ar otro sievu priecīgu prātu devies apskatīt pasauli, bet pēc tam izvelējies ap mesties Kalifornijā.

Keinam patika darbs firmā, lai gan pēdējā laika viņ� vairāk uzmanības pievērsa administratīvo lietu kārto�anai nekā in�eniera darbam un arhitektūrai, kas viņu patiesi interesēja.

I-aikam gan tie�i tāpēc Keins pēc Dinas aizie�anas nolēma izbrīvēt kādu bridi, lai apmeklētu būvlaukumu, kur firma �Makgregors un Peins� vadīja darbus jaunu biroja ēku celtniecībā. Ēkas bija paredzētas pilsētas valdes locekļu un citu amatpersonu vajadzībām.

�Kein! Ko tu te dari?� Keina automa�īnai straujā soli tuvojās Makss Sanderss, neticami jaunais Meifēras celtniecības kompānijas īpa�nieks. Galvā Maksam bija platmale, bet rokā viņ� turēja saritinātus projektus, ta�u tic nespēja novērst uzmanību no viņa izcili elegantā, tum�a uzvalka, lai gan tā izskatu mazliet bojāja viegla putekļu kārtiņa. Viņam aiz muguras slējās nākamās iespaidīgas celtnes tērauda karkass, kur �obrīd pa sastatnēm rosījās vesels pulks strādnieku. Milzīgi ekskavatori, kas būves teritorijā raka pamatus, bija sacēlu�i' veselus putekļu mākoņus.

�To pa�u es varētu jautāt tev,� Keins sacīja, izkāpdams no ma�īnas. �Kop� kura laika �efs lien putekļos ar savu jauko uzvalku, ja viņam tas nemaz nav jādara?�

�Ir gan jādara,� Makss saviebdamies atteica. �Kāds ir saputrojis tavus plānus, un tagad vismaz trīs balsta sijas neatrodas tur, kur tām jābūt. Klausoties, ko stāsta darbu vadītājs, man jau vakar kaut kas likās aizdomīgs, tāpēc �orīt te ierados. īstajā bridi.�

�Vai to iespējams labot?�

Makss pamāja.

�Būs jāzaudē tikai pāris dienu. Un es brīdināju D�e-du, lai turpmāk strādā uzmanīgāk.� D�eds Noriss bija būvdarbu vadītājs.

"Kā tas nācās, ka viņ� nav sapratis plānus? D�eds ta�u diezgan ilgi strādā �ajā amatā, lai būtu lietpratējs.�

�Nu, tur jau tas āķis daļēji ari ir. Viņ� domā, ka zina, kā visam jābūt, tāpēc ne vienmēr ņem vērā citus viedokļus.�

�Vai tad projekta zīmējumi ir viedokļi?�

�Ko lai tev saka?� Makss atkal saviebās. �Es ar viņu aprunājos, Kein. D�edam pensijas gadi vairs nav tik tālu, lai viņ� gribētu salaist grīstē savas gai�ās vecumdienas, tāpēc ar to varbūt pietiks. Tomēr es paturē�u viņu acis, neraizējies!�

Keins tomēr raizējās - celtne bija ievērojams objekts, un, ja kaut kas misētos, reputācija būtu sabojāta visiem. Tomēr viņ� negrasījās mācīt citam cilvēkam strādāt, un, ja jau būvdarbi bija uzsākti, viņ� varēja vairs tikai konsultēt un paskaidrot.

�Labi, lai paliek tavā ziņā,� viņ� sacīja. "Ja pamani projektos kādu kļūmi, tad zvani man. Citādā ziņa liekas, ka tu situāciju pilnīgi pārvaldi. Es netraucē�u tevi.�

�Tu tikai negribi notraipīt ar putekļiem savu uzvalku,� Makss atteica, bet rai�pilnā izteiksme no viņa sejas nozuda. Makss sveicienam pamāja ar projektu rulli un devās atpakaļ uz būvlaukumu.

Keins tikko bija atvēris ma�īnas durvis, kad Makss piepe�i atgriezās.

�Starp citu, vai Dina vakar tevi sameklēja?"

�Vakar?� Keins sarauca pieri.

�Nūjā. Man �ķiet, viņa tevi meklēja aptuveni divos dienā. Es uz brīdi biju te iegriezies, un viņa parādījās pēc kādām piecpadsmit minūtēm. Teica, ka tu varētu but te, nevis birojā. Es viņai izrādīju būvlaukumu, jo likās, ka Dinu tas interesē. Tomēr ilgi viņa te nepalika. Vai pēc tam jūs satikāties?�

Keins pamāja.

�Jā, paldies, satikāmies.�

�Labs ir, tad jau viss kārtībā. Uz redzi, Kein!�

�Paliec sveiks!�

Keins nesaprata, kāpēc Dina bija nākusi uz �ejieni, kaut gan �ī nebija pirmā reize, kad viņa Keinu bija meklējusi būvlaukumā - un pāris rei�u ari atradusi. Tomēr vakar Dina to pat nepieminēja.

Tomēr arī viņ� Dinai nebija teicis, ka iepriek�ējā nedēļā iegriezies redakcijā, cerēdams viņu tur atrast.

Brauciens uz būvlaukumu bija aizņēmis ne vairāk par stundu laika. Birojā viņ� ieradās tūlīt pēc pusvienpadsmi-tiem. Sekretāre �erona Rosa, kā pahasti, nolika viņam priek�ā uz galda vismaz duci da�ādu ziņojumu, un tas nozīmēja, ka rīta atliku�o daļu Keinam nāksies pavadīt, runājot pa telefonu.

�Nolādēts!� viņ� caur zobiem novilka.

�erona pasmaidīja.

�Es varu pateikt, ka jūs �odien te neesat bijis.�

Keins bridi izjuta vilinājumu piekrist �ādam risinājumam, ta�u no darba izvairīties viņ� mēdza tikai tad, ja bija paredzams kaut kas aizraujo�s - un �odien nekā tāda nebija -, tāpēc likās, ka tā rīkoties nav vērts.

�Nē, �odien es oficiāli esmu darbā, �erona.�

Viņa pamāja.

�Turklāt pirms pāris minūtēm zvanīja Dina.�

Keins atkal nodomāja - nolādēts! Viņ� labprāt būtu vēlējies satikties ar Dinu un pabeigt iesākto sarunu - �ā-rīta nesaskaņas bija Keinu padarīju�as nervozu uz visu dienu.

�Vai viņa lika man kaut ko pateikt?�

�Jā, viņa teica, ka mobilā telefona baterija, izrādās, esot galīgi tuk�a, lai jūs neraizējoties, ja nevarē�ot viņu sazvanīt līdz pa�am vakaram. Viņa braukā�ot apkārt un gandrīz visu dienu nebū�ot savā kabinetā.�

�Labi. Paldies, �erona!�

Iegājis kabinetā, Keins rimās prātot par Dinu un domas pilnīgi pievērsa darbam. Pēc divām stundām, kad viņ�, pieri raukdams, pētīja kāda projekta tehnoloģisko skici, atvērās durvis un kabinetā ienāca Sidnija Vilksa. Viņa, kā vienmēr, izskatījās rāma un spirgti vēsa - dzedrā oktobra pēcpusdienā tas nemaz neliktos neparasti, ta�u Atlantas vasaras spiedīgajā karstumā �ķita apbrīnojami. Sidnijas lieti�ķais kostīms izskatījās nevainojams - elegantais piegriezums un sinepju krāsas audums izcēla iedegumu un gai�os matus. Viņa soļoja brīvi un dro�i - kā jau sieviete, kas apzinās savu skaistumu.

Keins paripināja krēslu tālāk no izvelkamā galda un, savilcis uzacis, paskatījās uz viņu.

�Vai garlaikojies, Sida?�

�Vai tas būtu vienīgais iemesls, lai apmeklētu savu mīļo brālīti? Aiz garlaicības?� sieviete laiski ieteicās dziļā krū�u balsi.

�Esmu tavs vienīgais brālis - un parasti gan tu iegriezies pie manis tikai aiz garlaicības.� Ta�u Keins pasmaidīja, likdams saprast, ka teiktais nav domāts kā dzē-lība.

Sidnija atsmaidīja pretī. Viņas gai�pelēkās acis, tik līdzīgas brāļa acīm, raudzījās Keinā ar uzjautrinātu iecietību.

�Nūjā, �odien Makgregora un Pcina ēku projektu nodaļā nekas īpa�s nenotiek, un man likās, ka tu varbūt vēlētos, lai kāds atnes len�u. Vakar nejau�i sastapu Dinu, un viņa sacīja, ka bū�ot aizņemta visu dienu, tāpēc...�

Sidnija bija arhitekte, tāpēc bija izvēlējusies strādāt ar dzīvojamo ēku projektiem, bet Keins labprātāk nodarbojās ar komerciālajiem jautājumiem - tās bija vienkār�as un izdevīgas partnerattiecības. Viņu vecuma starpība bija tikai trīs gadi - Sidnijai bija trīsdesmit divi gadi, un viņa bija jaunākā. Pēc apprecē�anās viņa bija strādājusi tikai nepilnu darba dienu līdz tam laikam, kamēr pirms vairāk nekā diviem gadiem Sidnijas virs gāja bojā nelaimes gadījumā. Tagad viņa bija pilnīgi iesaistījusies ģimenes firmas darbā. Ta�u personiskajā dzīvē Sidnija pagaidām nevēlējās saistīties, lai gan uzmanību viņai pievērsa gandrīz vai ikviens vīrietis, ar kuru viņa sastapās.

�Nu labi,� Keins teica, �ja esi ar mieru aiziet un kaut ko nopirkt...�

Len�s tie�ām bija patīkams, bet atlikusī dienas daļa pagāja drud�ainā steigā. Keins netika projām no biroja līdz pat pusastoņiem. Apņēmies nenosebot, viņ� steig�us devās uz ķīnie�u restorānu un tad uz Dinas dzīvokli, ta�u bija krietni vien pāri astoņiem, kad viņ� tuvojās mājai, kur dzīvoja Dina.

Dinas d�ips parastajā stāvvietā nebija redzams.

Keins, vienlaikus juzdams gan atvieglojumu, gan aizkaitinājumu, novietoja ma�īnu un iegāja iek�ā. Apsardzes vīrs viņu pazina un sasveicinādamies pamāja ar roku.

Keins, ticis līdz tre�ajam stāvam, atslēdza Dinas dzīvokļa durvis ar savu atslēgu, sataustīja priek�namā apgaismojuma slēdzi un aiznesa ēdienu uz virtuvi. Dzīvoklis, kā vienmēr, bija ļoti tīrs un uzposts - Dina jau pēc dabas bija kārtīga, turklāt reizi nedēļā dzīvokli tīrīt nāca kalpone, un Keins, sajutis svaigu citrona aromātu, saprata, ka viņa te bijusi tie�i �odien.

Varbūt tie�i tāpēc te likās tik... tuk�s. Keins apstaigāja dzīvojamo istabu, iededza visas spuldzes un ieslēdza televizoru. Novilcis uzvalku, viņ� ietērpās d�insos un svīterī un sāka gaidīt.

Deviņos Keins jutās izsalcis un dusmīgs.

Desmitos viņ� jau bija noraizējies.

Viņ� neatcerējās, kad Dina būtu tik ļoti aizkavējusies un nepiezvanītu. Pat tādā gadījumā, ja viņas mobilajam telefonam bija izlādējusies baterija, visur ta�u bija pieejami taksofoni, vai ne? Tie ta�u bija itin visās pilsētas vietās.

Keins piezvanīja uz Dinas kabinetu un automātiskajā atbildētājā atstāja īsu ziņojumu, lūgdams, lai Dina piezvana, ja nejau�i iegrie�as vai pārbauda balss pastu pirms pārra�anās mājās. Dina nemēdza izmantot peid�eri, tāpēc citu neko Keins vairs nevarēja uzsākt.

Viņ� varēja tikai gaidīt.

Vienpadsmitos Keins ik pa brīdim gāja pie loga un cie�i vēroja ielu. Pusnaktī viņ� nemitīgi staigāja no istabas viena gala uz otru.

Keins tik tikko noturējās, lai nezvanītu Dinas �efam. Viņ� atgādināja sev, ka Dina ir pieaugusi sieviete, ka viņa ir gudra un spēj parūpēties pati par sevi. Dina noteikti justos neveikli, ja Keins saceltu paniku, bet viņa varbūt tikai bija ar kaut ko ļoti aizņemta un piemirsusi piezvanīt.

Keins to atkārtoja vairākas reizes.

Satiksme uz ielas pamazām kļuva arvien klusāka. Sāka līt lietus, un spuld�u gaisma atspīdēja peļķēs.

Pulkstenis jau rādīja pāri pusnaktij.

Tad iestājās dziļa nakts.

Un Dina tā ari neatbrauca.

Viņa spēji atvēra acis, it kā pamezdamās no ļauna sapņa un apjauzdama, ka sirds smagi dauzās un klusajā telpā dzirdami pa�as īsie, ātrie elpas vilcieni. Sapni viņa nespēja atcerēties, ta�u drebuļi, kas bija pārņēmu�i visu augumu, un straujie sirdspuksti liecināja, ka tas bijis drausmīgs. Acis aizvērusi, viņa kādu brīdi centās nomierināties.

Sirds pamazām pārstāja dauzīties, un elpo�ana kļuva mierīgāka. Viss kārtībā. Viss kārtībā. Tā jau bija labāk. Daudz labāk.

Viņai nepatika �is bailes.

Atkal atvērusi acis, viņa paraudzījās griestos. Pamazām atausa apjauta, ka te kaut kas nav tā, kā vajag, tāpēc viņa lēni pagrieza galvu un pārlaida skatienu istabai.

Tā nebija viņas istaba.

Tad sāka mosties ari citas sajūtas. Viņa saklausīja apslāpētas skaņas, kas liecināja, ka aiz durvīm notiek rosība. Viņa saoda zāļu un slimnīcas smaku - skaidri jau�amu dezinfekcijas un tīras gultas veļas aromātu. Tad viņa ievēroja telpas spartiski vienkār�o iekārtojumu, pamanīja, ka guļ slimnīcas gultā un viņas elkoņa locītavai pievienota intravenozā sistēma ar caurulīti, caur kuru vēnā pilēja �ķidrums. Viss liecināja, ka viņa atrodas slimnīcā.

Kāpēc?

Izrādījās, ka pacelt galvu un paskatīties uz savu augumu ir pārsteidzo�i grūti - kakls bija glu�i stīvs, un ap dū�u sametās tik nelabi, ka vairākas reizes nācās norit siekalas. Tomer viņa piespiedās paskatīties, lai pārliecinātos, ka viss ir savā vietā.

Abas rokas. Abas kājas. Nekādu ģip�a pārsēju. Kājas varēja pakustināt - tās klausīja. Tātad paralizēta viņa nebija. Labi.

Ar piepūli viņa pacēla roku, kurai nebija pievienota sistēma, un aplūkoja plaukstu. Tā bija ārkārtīgi maza - ne jau tāda kā bērnam, bet... trausla. īsie nagi bija robaini -�ķiet, tie bija apkodīti, un āda bija ļoti bāla. Viņa lēni pagrieza plaukstu otrādi un aplūkoja pirkstu spilventiņus. Tulznas nemanīja, bet āda �ķita samērā raupja - tas, �ķiet, liecināja, ka viņa ir radusi strādāt roku darbu.

Viegliem, meklējo�iem pirkstiem viņa aizskāra seju, baidīdamās no tā, ko varbūt varētu sataustīt. Vaigu kauli �ķita diezgan izvirzīti uz āru, bet āda - maiga un gluda. Nekādu savainojuma pazīmju nemanīja, ta�u, pieskaroties labajiem deniņiem, viņa atklāja, ka tur ir kvadrātveidīgs plāksteris, un zem tā laikam gan bija brūce, jo �ī vieta bija mazliet sāpīga.

Tomēr nekas liels tur nevarēja būt, viņa nodomāja, jo sāpes nebija tik stipras. Pārsējs nebija liels - tikai divu vai trīs collu platumā.

Viņa sataustīja, ka ap pārsēju mati ir mikli un tādi kā eļļaini; acīmredzot tie nesen bija mazgāti. Saņēmusi pirkstos matu �ķipsnu, viņa jutās pārsteigta, ka tā ir tik gara, ka ir aplūkojama. Mati bija gandrīz taisni, �ķipsna tikai pāris vietās �ķita sprogota. Un tā bija ruda. Tum�i, nespodri ruda.

Kāpēc gan tas viņu pārsteidza?

Pirmo reizi viņa atļāvās apjaust patiesību, kas neviļus zagās zemapziņā, - aukstas, arvien pieaugo�as bailes, ko viņa neiedro�inājās nosaukt vārdā. Viņa aptvēra, ka guļ pavisam taisni, rokas gar sāniem nostiepusi un savilkusi dūrēs, raudzīdamās griestos tā, it kā tur būtu rodama atbilde.

Ievainojums bija pavisam niecīgs - kāpēc tad viņa atradās �eit? Vai viņa bija slima? Kas tad bija noticis?

Kāpēc viņa jutās tik drausmīgi vārga?

Un vēl daudz, daudz ļaunāk - kāpēc viņa nespēja atcerēties...

�Ak Dievs!�

Durvis parādījās māsa un panācās da�us soļus tuvāk. Viņa kustējās lēni, acis pārsteigumā iepletusi. Tad, atguvusi profesionālo stāju, māsa nokrek�ķinājās un uzmundrino�ā, lai gan mazliet nedro�ā balsī ieteicās:

�Jūs... jūs esat atguvusies. Mēs... mēs jau sākām raizēties par jums, Fei... mis Parkere.�

Parkere.

�Es pasauk�u ārstu.�

Viņa gulēja un gaidīja, neiedro�inādamās domāt par to, ka nebija zinājusi pati savu uzvārdu un arvien vēl nezināja vārdu. �ķita, ka viņa guļ un gaida veselu mū�ību, bet saltas un vārdos neizsakāmas �ausmas sagrābj prātu un savelk �okurā iek�as, un tikai tad parādījās ārsts. Viņ� bija kalsnējs gara auguma vīrietis, ar maigām un iejūtīgām lūpu aprisēm un dzirksto�u melno acu skatienu.

�Tātad jūs beidzot esat atguvusies.� Ārsta balss bija dobja un sirsnīga, viņ� draudzīgi smaidīja. Nostājies līdzās gultai, viņ� saudzīgi satvēra sievietes plaukstas locītavu un taustīja pulsu. �Vai varat pateikt, kā jūs sauc?�

Apslapinājusi lūpas, viņa aizsmaku�ā balsi sacīja:

�Parkere.�

Skaņa �ķita tāda kā ierūsējusi, it kā viņa sen nebūtu lietojusi pati savu balsi, un rīklē sūrstēja.

Ārsts nelikās pārsteigts; laikam gan māsa viņam bija pastāstījusi, ka pati nosaukusi �o uzvārdu.

�Un jūsu vārds?�

Viņa izjuta briesmīgas bailes, bet centās neiekliegties.

�Nē. Nē, es... es neatceros.�

�Vai atceraties, kas ar jums notika?�

�Nē.�

�Vai varat pateikt, kur� gads tagad ir?�

Viņa centās koncentrēties, cīnīties pret ledainajām �ausmām, kas zagās klāt. Prātā bija viens vienīgs tuk�ums, melns tuk�ums, kas viņu neizsakāmi biedēja. Ne mazākās nojausmas par savu personību vai par ko citu. Nekā.

Nekā.

�Es neatceros.�

�Labi, mēģiniet par to neraizēties,� ārsts, viņu mierinot, teica. �Pēc traumas bie�i vien uz laiku zūd atmina, ta�u parasti tā vēlāk atjaunojas. Tagad, kad esat atguvusies, viss noteikti sāks iet uz labo pusi.�

�Kas jūs esat?� viņa jautāja, jo līkas, ka vismaz atbilde uz �o jautājumu neslēps nekādus draudus.

�Mani sauc dakteris Bērnets, Niks Bērnets. Esmu jūsu ārsts jau kop� pirmās dienas. Jūs esat Eeita Parkere.�

Feita Parkere. �is vārds itin nemaz nesaistījās ar kaut ko pazīstamu.

�Vai... vai tas ir tiesa?�

Ārsts saudzīgi pasmaidīja.

�Jā. Jums ir divdesmit astoņi gadi, jūs esat neprecēta, un jūsu fiziskais stāvoklis ir pavisam labs, kaut gan nekaitētu par da�ām mārciņām pieņemties svarā.� Viņ� bridi klusēja, tad mierīgā balsī, kurā nejautās ne mazākā nosodījuma, turpināja: �Jūs esat cietusi autoavārijā, un policija uzskata, ka negadījuma cēlonis ir tas, ka, lietojot ārsta parakstītos medikamentus, kuri atslābina muskulatūru, bijāt iedzērusi da�as glāzes alkohola. �āda apvienojuma rezultātā ar savu ma�īnu ietriecāties krastmalas margās.�

Tikpat labi �is stāsts varētu attiekties ari uz kādu citu personu, jo notikums bija pilnīgi pagaisis no atmiņas.

�Turklāt izrādījās, ka �ādam apvienojumam ir ārkārtīgi toksisks iespaids uz jūsu organismu. �ķiet, ka jūs esat ļoti jutīga pret alkohola ietekmi, un, tā ka bijāt to lietojusi vienlaikus ar medikamentiem, tad nonācāt komas stāvokli. Ta�u citādā ziņā jums ir tikai samērā neliela brūce galvā, kuru mēs arvien vēl turam zem pārsēja, lai rētaudi būtu pēc iespējas mazāki, un da�i asinsizplūdumi krū�kurvja apvidū, bet tie jau ir izzudu�i.�

Galvā joņoja tik daudz domu, ka viņa uz labu laimi izteica tikai vienu no tām.

�Vai... vai nelaimes gadījumā cieta vēl kāds cits?�

�Nē. Ma�īnā jūs bijāt viena, un vēl cieta vienīgi krasta margas.�

Domas pievērsās kādai frāzei, ko ārsts tikko bija izteicis.

�Jūs sacījāt... ka asinsizplūdumi jau ir izzudu�i. Cik ilgi es �eit jau atrodos?�

�Se�as nedēļas.�

Viņa jutās satriekta.

�Tik ilgi? Bet...� Viņa nezināja, ko vēl gribējusi jautāt, ta�u trauksme līdz ar katru nākamo atbildi auga augumā.

�Pamēģināsim piecelties sēdus, labi?� Nenogaidījis viņas atbildi, ārsts ar regulējamās ierīces palīdzību paslēja gultas galvgali par da�ām collām augstāk. Kad viņa aizvēra acis, ārsts pārstāja celt. �Reiboņa sajūta pēc brī�a pāries.�

Viņa lēni atvēra acis un aptvēra, ka ārsts teicis taisnību. Tomēr tas nebija īpa�s mierinājums, jo nu prātu pārņēma milzīgi jautājumu un rai�u viļņi. Un baiļu izjūta. Tās bija dziļas un �ausmino�as bailes.

�Dakter, es neko nevaru atcerēties. Ne to, kur dzīvoju, ne ari to, kur strādāju. Es nezinu, vai esmu apdro�ināta, un, ja neesmu, tad nezinu, kā varē�u samaksāt par se�ām slimnīcā pavadītajām nedēļām. Es pat nezinu, kādu adresi nosaukt taksometra �oferim, kad do�os... uz mājām.�

�Paklausieties, Feita!� Ārsts runāja maigā balsī. "Jums ne par ko nav jāraizējas, un par naudu jau nu vismazāk. Darbavietas medicīniskās apdro�inā�anas polise vēl nav stājusies spēkā, ta�u ir jau dots rīkojums, un rēķins par slimnīcā pavadīto laiku tiks apmaksāts pilnībā. Un man ir zināms, ka pēc izrakstī�anās jūs varēsiet izmantot noguldījuma fondu, kas nodibināts tie�i jūsu vajadzībām. Fondā jābūt pietiekamai summai, lai jūs vairākus mēne�us varētu mierīgi dzīvot, līdz būsiet pilnīgi atspirgusi.�

Apbrīnojamā ziņa mazliet pieklusināja Feitas bailes, ta�u nu viņa jutās apmulsusi.

�Noguldījuma fonds? Manām vajadzībām? Kas tad to nodibinājis?�

�Jūsu draudzene. I^aba draudzene. Viņa nāca jūs apmeklēt divas reizes nedēļā, kamēr...� Ārsta sejā pavīdēja neizprotama izteiksme, ta�u tā tūlīt pat nozuda, un viņ� ātri turpināja: �Viņa vēlējās nodro�ināt pa�u labāko aprūpi un gādāt, lai pēc izrakstī�anās jums ne par ko nebūtu jāraizējas.�

�Kāpēc? Nelaimes gadījumā acīmredzot viņa nebija vainojama, jo jūs teicāt, ka ma�īnā es biju viena pati...� Ja vien �ī draudzene nebija pamudinājusi viņu iedzert vai nebija atņēmusi ma�īnas atslēgas, kad viņa jau bija iereibusi.

�To es jums, Feita, nevaru paskaidrot. Vienīgi zinu, ka viņa tie�ām ļoti rūpējās par jums.�

Feita izjuta spēju sāpju uzplūdu, jo nespēja atcerēties �o labo draudzeni.

�Kā viņu sauc?�

�Dina Leitone.�

Feitai tas neko neizteica, tāpat kā pa�as vārds.

Dakteris Bērnets uzmanīgi vēroja viņu.

�Mums ir jūsu dzīvokļa adrese, un, cik man zināms, jūs tur noteikti varat atgriezties. Mis Leitone nebija tik dro�a, vai jūs spēsiet atgriezties iepriek�ējā darbā, laikam gan arī tāpēc viņa jums izkārtoja iespēju atpūsties, visu pārdomāt, bet pēc tam varbūt pat atsākt mācības vai darīt kaut ko tādu, ko jūs vienmēr esat vēlējusies.�

Feita juta, ka acīs sarie�as sūrsto�as asaras.

�Kaut ko tādu, ko es vienmēr esmu vēlējusies, - jā gan, bet es vairs nevaru atcerēties, ko būtu vēlējusies darīt. Es arī neatceros, ko vispār esmu darījusi. Nezinu, kā izskatos...�

Ārsts stingri satvēra viņas roku.

�Tas viss atjaunosies, Feita. Iespējams, ka jūs nekad neatcerēsieties da�as stundas pirms nelaimes gadījuma un laiku pēc traumas, tomēr pārējās atmiņas pamazām vien atgriezīsies. Komas laikā ar ķermeni un prātu mēdz notikt savādas lietas.�

Feita no�ņaukājās un centās koncentrēties, mēģināja tverties pie faktiem un nedomāt par zudu�ajām atmiņām.

�Kādas lietas?�

Neatlaizdams Feitas roku, ārsts pievilka tuvāk apmeklētājiem domāto krēslu un apsēdās.

�Ķermenis pēc nelaimes gadījuma cie� iegūto traumu, kā ari nedēļām ilgas neaktivitātes dēļ. Muskuļi kļūst vāji. Asinsspiediens - nestabils. Piespiedu guļus stāvoklis izraisa reiboni, bet rupjākas barības nepietiekamība -zarnu darbības traucējumus, 'lā�u visiem traucējumiem pilnīgi jāizzūd jau da�as dienas pēc tam, kad jūs sāksiet celties kājās, kārtīgi ēdīsiet un izpildīsiet fiziskus vingrinājumus.�

�Un kā tad... ar prātu? Kādus traucējumus vēl var izraisīt koma?� Feitu �ausmināja varbūtības, kas pavīdēja iztēlē. Ja nu viņa vairs nekad neatgūs atmiņu? Ja nekad vairs nespēs darīt glu�i ikdieni�ķas lietas, ko cilvēki parasti mēdza darīt katru dienu, - vienkār�ās lietas, piemēram, apģērbties vai lasīt grāmatu? Ja nu visas tas iemaņas un zinā�anas, kas bija nepiecie�amas darba, zudu�as uz visiem laikiem un viņa vairs nespēs nopelnīt sev iztiku?

�Reizēm rodas parādības, kas mums nav īsti saprotamas,� ārsts atzinās. �Bie�i mainās personība. Da�reiz pārvēr�as agrākie ieradumi un izturē�anās. Emocijas var kļūt svārstīgas vai ari seklas. Reizēm var iestāties apjukuma izjūta pat vēl pēc tam, kad atmiņa ir atjaunojusies, un panikas lēkmes vērojamas ļoti bie�i.�

�Brīni�ķīgi.� Feita norija kamolu, kas bija radies kaklā.

Dakteris Bērnets smaidīja.

�No otras puses, var ari būt, ka jums vispār neradīsies nekādas sekas. Apziņa jums �obrīd ir pilnīgi skaidra, un mēs esam darīju�i visu, lai novērstu muskuļu atrofiju un citas iespējamās problēmas. Es teiktu, ka fizikālā terapija jums gandrīz nebūs vajadzīga. Kad atgriezīsies atmiņa, jūs varbūt jutīsieties tikpat labi kā agrāk.�

Ārsts runāja tik pārliecino�i, ka Feita viņam sāka ticēt, jo iedomāties citu iespēju būtu vienkār�i neizturami.

Cenzdamās īpa�i par to nedomāt, viņa jautāja:

�Un ģimene? Vai man ir ģimene?�

�Mis Leitone teica, ka Atlantā jums ģimenes neesot. Cik saprotu, jums bijusi māsa, bet gan viņa, gan jūsu vecāki pirms vairākiem gadiem noslepkavoti.�

To uzzinot, Feita būtu vēlējusies vismaz kaut ko izjust.

�Tātad es esmu pilnīgi viena. Vai es... vai ir kāds...�

�Esmu pārliecināts, ka jums biju�i draugi,� ārsts saudzīgi sacīja, �ta�u acīmredzot tie nav biju�i tuvi draugi, vismaz da�u pēdējo mēne�u laikā. Jūs nav apmeklējis neviens vīrietis, nav bijis ne atklātņu, ne vēstuļu, un ziedus sūtījusi tikai mis Leitone.�

Tātad viņa bija pavisam vientuļa - bija vienīgi �ī brīni�ķīgā draudzene.

Feita jutās drausmīgi vientulīga un izbijusies.

Ārsts to redzēja.

�Es zinu, ka �obrīd viss izskatās ļoti nomāco�i. Jums pārāk daudz jāpārdomā, jatiek galā ar tik daudziem jautājumiem. Ta�u laika jums, Feita, ir pārpārēm. Nevajag sevi steidzināt, un nav iemesla raizēties. Veseļojieties soli pa solim!�

Viņa dziļi ievilka elpu.

�Nu labi. Kāds tad būtu pirmais solis?�

�Mēs jums palīdzēsim staigāt.� Viņ� smaidīdams piecēlās. �Tomēr ne pārāk strauji. �odien jūs pamazām radināsieties sēdēt, varbūt pamēģināsiet mazliet pastāvēt un novērtēsiet, kā jutāties. Redzēsim, kā jūsu vēders uzņems mazliet rupjāku barību. Nu, vai sāksim?�

Feita mēģināja pasmaidīt.

�Lai notiek!�

�labi.� Viņ� vēlreiz paspieda Feitas roku un mazliet pavilcinājās.

Raudzīdamās ārsta sejā, viņa piesardzīgi ievaicājās:

�Vai jūs kaut ko gribējāt sacīt?�

�Redziet, tā kā tagad jūs varbūt lasīsiet laikrakstus vai skatīsieties televīziju, lai gutu apjautu, kas notiek, man �ķiet, ka derētu jūs brīdināt.�

�Par ko?�

�Par jūsu draudzeni mis Leitoni. Viņa kop� divām nedēļām ir pazudusi.�

�Pazudusi? Jūs gribat teikt, ka viņa... viņa pārstājusi mani apmeklēt?�

Ārsta tum�ajās acīs pamirdzēja līdzjūtība.

�Nē, viņa ir izgaisusi. Mis Leitone izsludināta par pazudu�u, un neviens viņu nav redzējis jau divas nedēļas, lai gan viņas ma�īna pirms kāda laika tika atrasta.�

Feita pati jutās pārsteigta par savu jūtu spēcīgo uzbrāzmojumu. Viņa jutās apmulsusi. Satriekta. Vīlusies. No�ēlas pilna. Un beigu beigās viņu pārņēma drausmīgas sāpes, aptverot, ka nu viņa ir pilnīgi viena �ajā pasaulē.

Dakteris Bērnets viegli noglāstīja viņas roku, ta�u, kā �ķiet, saprata, ka mierinājuma vārdi ir bezspēcīgi. Neko neteicis, viņ� klusi izgāja no istabas.

Feita gulēja, raudzīdamās baltajos, tuk�ajos griestos, -tikpat liels tuk�ums valdīja viņas prātā.

Viņ� uzjautrināts smējās par viņu, smējās dziļā krū�u balsī.

�Kā gan es varēju zināt, ka tu nespēj uzvārīt ūdeni, nesadedzinot katliņu?�

�Es tikai aizmirsu,� viņa dedzīgi aizstāvējās. �Man prātā bija kas svarīgāks. �

Viņ� papurināja galvu. Gai�ie mati zeltaini mirdzēja, un izskatīgajā sejā parādījās greizs smaids.

�Patiesību sakot, es priecājos, ka vismaz kaut ko tu neproti darīt, kā nākas. Ja tu visādā ziņā būtu nevainojama, es vienkār�i nezinātu, ko iesākt."

Viņa pastiepa roku un pieskārās vīrie�a sejai, ar pirkstu virspusi mīļi un a�i glāstot viņa vaigu. Viņas rokas bija spēcīgas un skaistas, labi koptas, ovālie, glītie nagi bija klāti ar spilgti sarkanu laku. Viņa sajuta, kā pirkstus viegli dursta vakardienas bārdas rugāji, - to asums bija tik pazīstams un tīkams, pat erotisks. Viņai aizrāvās elpa, un balss pēk�ņi kļuva negaidīti aizsmakusi.

�Varbūt nevainojama es neesmu, ta�u mirstu aiz izsalkuma. Un, ja jau katliņu esmu sabojājusi, mēs varētu aiziet kaut kur paēst. �

�Tikai tad, ja tu izmaksā,� viņ� teica, vēl arvien smiedamies, lai gan vīrie�a skatiens nedaudz satumsa, jo viņ� bija izdzirdējis to, kas ieskanējās sievietes balsī. �Es atsakos izmaksāt vakariņas sievietei, kura sadedzinājusi trīs katliņus un piesmirdinājusi manu virtuvi.�

�Tev tik un tā vajadzīgi jauni katliņi,� viņa sacīja un smiedamās aizvirpuļoja tālāk, kad viņ� metās uzbrukumā.

Tomēr viņa nemaz tik ļoti necentās vairīties un, sajutusi vīrie�a spēcīgās rokas dro�i un uzbudino�i pieskaramies viņas augumam, padevās kā vasks. Abu augumi sakļāvās tik cie�i, it kā būtu paredzēti viens otram, un vīrie�a mute, kas pieskārās viņas mutei, joprojām radīja pirmatnēju, pāri plūsto�u baudas sajūtu, acumirklī pavedinot viņu ļauties glāstiem. Ta�u kāda brīdino�a balss viņas prātā, kā vienmēr, mudināja neatdoties viņam pilnīgi, paturēt kaut ko arī sev, jo viņa zināja, kā tas parasti beidzās, - viņa to zināja. Bet, kā vienmēr, viņa nelikās ne zinis par �o brīdinājumu, kaislīgi tiekdamās pēc tā, ko vīrietis viņai gribēja sniegt.

Karstuma uzplūds pārņēma viņu no galvas līdz kājām, sirds sāka dauzīties, un, kad vīrie�a rokas slīdēja pār viņas muguru arvien zemāk, apņemot dibena apaļumus un spie�ot viņu arvien cie�āk sev klāt... f

Feita satrūkdamās pamodās - viņa jutās satraukta un vienlaikus līksma.

Viņas dzīvē bija kāds vīrietis. Vismaz bijis agrāk.

Viņa aizvēra acis un centās atcerēties vīrie�a sejas veidolu, juzdamās iepriecināta, kad tas viegli un dzīvi parādījās acu priek�ā. �ie mirdzo�ie, zeltainie mati, kas bija ataudzēti mazliet garāki, nekā prasīja pa�reizējā mode, -tie pat �ķita mazliet izspūru�i un izskatījās bezgala kairino�i. Mierīgās, pelēcīgās acis, kurās jautās gai�s prāts, -viņam smejoties, tās, �ķiet, bārstīja sidrabainas dzirkstis. Stingra, labsirdīga mute, apņēmīgs �oklis. Dziļa, .spēcīga balss.

Un kā viņ� raudzījās uz Feitu...

Viņa nodrebēja un atvēra acis, apjauzdama, ka vaigi ir pietvīku�i un viņa pati nevarīgi smaida, ka dziļos iek�ējos drebuļus izraisījis kaut kas cits, nevis bailes un �ausmas. Viņa būtu varējusi apzvērēt, ka sajutusi smar�ojam odekolonu, ko viņ� mēdza lietot, - �o patīkamo aromātu, kas sajaucās ar mazliet asāko, tīro ziepju smar�u.

Tad jutekliskās atmiņas izgaisa, un Feitai skaidri tēlojās tikai vīrie�a seja. Viņa izmisīgi centās to paturēt prātā.

Istabā bija kluss, bija dzirdams tikai televizors, kas raidīja CNN ziņas. Feita gultā atradās gandrīz vai sēdus stāvoklī - gultas galvgalis bija pacelts, jo viņa bija �ķirstījusi �urnālus un piepe�i iemigusi. Da�reiz tā gadījās, lai gan bija pagājusi jau nedēļa, kop� Feita bija atguvusies no komas. Tās bija grūtas un sāpīgas pārvērtības dienas, kad viņa pamazām pārstāja būt paciente, kas bija pilnīgi saistīta pie gultas un atkarīga no māsu aprūpes, piesardzīgi un lēnām atgūstot spēju dzīvot patstāvīgi.

Sākumā pat niecīgas kustības bija prasīju�as milzīgu piepūli, un vēl grūtāk bija staigāt. Vārgie muskuļi negribēja klausīt, lai gan ikdienas vingrinājumi stāvokli pakāpeniski vērta arvien labāku. Asinsspiediens bija stabilizējies, ta�u ar rupjāku barību Feitai vēl arvien bija grūtības.

Baro�anas caurulītes izņem�ana bija norisinājusies apbrīnojami viegli, un tajā vietā bija palikusi tikai maza rētiņa, ta�u, kad tika izņemts urīnpū�ļa katetrs, sajūtas nemaz nebija patīkamas.

Pirms trim dienām Feita pati saviem spēkiem bija tikusi līdz vannasistabai un ilgi pētījusi spogulī seju, ko pati nepazina. Novājējusi, bāla seja, ko ieskāva gandrīz pavisam taisni, nespodri, tum�i rudi mati, kas slīga mazliet pāri pleciem. Zaļo acu skatiens bija ļoti skaidrs un cie�s, ta�u citādā ziņā sejas vaibsti bija, �ķiet, glu�i parasti. Taisns deguns, noteiktas lūpu līnijas, apņēmīgs zods.

Varbūt vienam otram viņa liktos glīta.

Feita bija atklājusi, ka ir tikai da�as collas garāka par piecām pēdām, ļoti slaida un smalkiem kauliem. Krūtis bija mazas, bet gū�ās gandrīz nebija apaļumu - varbūt tikai pavisam niecīgs izliekums. Kājas nebija peļamas, vismaz Feita cerēja, ka tās kļūs stiprākas un muskuļainākas, kad viņa ar laiku varēs turēties uz kājām arvien ilgāk, nevis nostāvēt tikai da�as minūtes.

Vakar no rīta Feita ilgi ar baudu bija mazgājusies vannā, un, lai gan pēc tam māsai bija jāpalīdz iz�āvēt matus, jo Feitai pa�ai vairs nepietika spēka, tomēr rezultāts bija pūļu vērts. Viņa jutās daudz labāk. Mati pēc izmazgā�anas vairs nebija nespodri rudi, tie bija ieguvu�i toni, kas atgādināja tum�u, sarkanīgu kastaņkrāsu, un uz to fona Feitas bālā seja �ķita gaismas apmirdzēta.

Tagad Feita iedomājās, ka �āda seja varēja patikt vīrietim ar zeltainajiem matiem. Vīrietim ar gudrajām, pelēcīgajām acīm, kuru skatiens kļuva cie�s un vērīgs, kad viņ� runāja, - tas liecināja, ka viņ� pieradis iegūt to, ko vēlas.

Kā sauca �o vīrieti? Un, ja viņu attiecības bija tik cie�as un intīmas, kāpēc tad viņ� nekad neapmeklēja Feitu?

Tas viņai darīja raizes. Stipras raizes.

Tomēr ziedi no Dinas Leitones tika sūtīti katru nedēļu arī pēc viņas nozu�anas. Feita bija sadū�ojusies piezvanīt uz ziedu veikalu un noskaidrojusi, ka par pasūtījumu samaksāts uz priek�u vēl par vienu nedēļu.

Acīmredzot nevienam citam nerūpēja tas, ka Feita atrodas slimnīcā, vai arī tas, ka viņa piepe�i nozudusi no dzīves pirms nelaimes gadījuma.

Kur bija tas gai�matainais vīrietis?

Kā gan tas iespējams, ka Feita viņu tik dzīvi atcerējās - tās bija vienīgās reālās atmiņas ja viņa dzīve pēdējā laikā nebija saistījusies ar Feitu?

Istabā ienāca māsa ar �urnālu kaudzīti.

�Es jums atnesu vēl da�us eksemplārus, mīļā.� Tā bija māti�ķiga sieviete ar sirsnīgu balsi un maigām rokām; da�u pēdējo dienu laika Feita bija apjautusi, ka tā ir pati izpalīdzīgākā māsa, kas vienmēr centās uzmundrināt viņu.

�Paldies, Keitij!� Feita paskatījās uz māsas īsi apgrieztajiem, glītajiem, nolakotajiem nagiem un tad pameta skatienu uz saviem, kas joprojām bija robaini un nelīdzeni. �Keitij, vai jums nav nagu vīlīte?�

�Es to jums atnesī�u.� Keitija nolika �urnālus uz gultas, ar patiesu prieku uzsmaidīdama Feitai. �Jūs �odien izskatāties daudz labāk, mīļa. Acīmredzot ari jūtaties labāk.�

�Tā ir, paldies!� Feita smaidīdama pateicās.

�Dakteris Bērnets priecātos. Ziniet, jūs esat viena no viņa mīļākajām pacientēm.�

Feitai bija jāpasmejas.

�Tas tāpēc, ka viņ� grasās par mani rakstīt, un mēs abi to zinām. Nav nemaz tik daudz komas pacientu, kuri atgūstas pēc tik ilgas nesamaņas.�

�Tas tiesa,� Keitija nopietni piekrita. �Un tie, kas atgūstas, parasti ir daudz bēdīgākā stāvokli nekā jūs, mīļā. Paraugoties uz jums, varētu domāt, ka esat tikai ļoti ilgi gulējusi.�

Feitai gan nelikās, ka būtu tikai gulējusi, tomēr viņa sacīja:

�Ticiet, es zinu, ka man ir veicies. Un jūs, tāpat ari citas māsas bijāt tie�ām brīni�ķīgas. 'Гат ir liela nozīme."

Keitija paplik�ķināja Feitai pa plecu un noteica:

�Es atnesī�u nagu vīlīti,� - un tad izgāja no istabas.

Pateikt īstos vārdus nemaz nebija grūti. Tagad Feita to darīja diendienā. Viņa izturējās dro�i, ar cerībām. Viņa centīgi uzklausīja psihiatres padomus un paklausīja viņas ieteikumam nesteigties, bet atgūt spēkus pamazām, soli pa solim. Feita piekrītot māja, kad māsas uzmundrino�i stāstīja, ka agrāk vai vēlāk viņas dzīve sāks ritēt tāpat kā kādreiz. Viņa lasīja laikrakstus un �urnālus, skatījās televīziju, lai pārzinātu pa�reizējos notikumus. Feita smaidīja, kad viņu apmeklēja dakteris Bērnets, un nemaz neieminējās par postīgajām bailēm, kas viņu nekad nepameta, nestāstīja, cik bie�i viņa naktīs pamostas, iek�ējā tuk�uma pārbiedēta.

Tagad Feita jau �o to zināja, ta�u gandrīz visas zinā�anas viņa bija guvusi kop� tā brī�a, kad pēc komas atvēra acis slimnīcas palātā. Viņa pazina māsu un ārstu sejas, zināja, kā iekārtota nodaļa, kurā viņa ārstējās, un kā izskatās fizikālās terapijas telpas divus stāvus augstāk.

Tās bija lietas, ko Feita tagad pazina.

Turklāt viņai bija saglabāju�ās ari zinā�anas, ko parasti sniedz izglītība, - tās nāca prātā, ja Feitai kāds uzdeva tie�u jautājumu. Viņa bija atrisinājusi vairākas krustvārdu mīklas un, noskatoties kādu spēli televīzijā, bija sapratusi, ka atceras kaut ko no vēstures un dabas zinībām. Faktus. Datumus. Notikumus.

Lielākoties tās bija maz noderīgas vispārēja rakstura zinā�anas.

Ta�u vienīgais, ko Feita spēja atcerēties par savu dzīvi, ko viņa varēja uzskatīt par personiskām atmiņām, bija sapņi par gai�mataino vīrieti, kuru viņa laikam gan bija mīlējusi.

Pirms �īsdienas sapņa viņa bija redzējusi vēl divus citus sapņus, īsus, bet ļoti līdzīgus �im - tikai da�as ainas no intīmajām attiecībām. Ik reizi sapnī skatītā aina bija izvērtusies priecīga smie�anā un beigusies ar mīlē�anos.

Tomēr vīrie�a vārdu Feita nespēja atcerēties.

Par sapņiem viņa nevienam nestāstīja. Tie piederēja tikai viņai, nebija domāti nevienam citam, un Feita turējās pie �iem sapņiem ka pie glāb�anas riņķa.

�Te ir, Feita.� Keitija atkal ienāca istabā, nesdama nagu vīlīti. �Kā būtu, ja pirms manikīra procedūras jūs apmestu kādu līkumu pa istabu? Dakteris lika pastaigāt.�

Feita ar lielāko prieku bija gatava pildīt rīkojumu. Lai gan staigā�ana sagadaja sāpes, tomēr tā ļāva pievērst uzmanību muskuļiem un locītavām, vingrināt līdzsvara sajūtu un novērsa smagas domas.

�Protams!� viņa teica un nometa apsegu.

�etrpadsmitajā novembrī, trīs nedēļas pēc tam, kad Feita bija atguvusies no komas, un deviņas nedēļas pēc nelaimes gadījuma viņa brauca uz mājām.

Feita vēl nebija pilnīgi izveseļojusies. Viņa arvien vēl ļoti ātri nogura, miegs bija slikts, to traucēja sapņi, kurus viņa atcerējās, un ļauni murgi, kurus viņa pēc pamo�anās nespēja atcerēties, un viņas emocionālais stāvoklis bija, saudzīgi izsakoties, trausls.

Uz mājām Feitu aizveda dakteris Bernets, apgalvodams, ka viņam tas ir pa ceļam, ta�u visiem bija skaidrs, ka tur slēpjas kas glu�i cits. Vairākas reizes Bērnets nepārprotami bija paudis daudz dziļāku interesi par Feitu nekā vienkār�u iejūtību.

Feita ar lielāko prieku pieņēma viņa palīdzību. Viņa jutās uztraukta un nobijusies - jaunā sieviete gan baidījās, ka viņas dzīvoklis varētu pamodināt atmiņas, gan �ausminājās, ka varētu ieiet savā agrākajā dzīvokli un neatcerēties neko.

Feita bija ģērbusies pati savās drēbes, kuras Dina Leitone jau nedēļu pēc nelaimes gadījuma bija tālredzīgi salikusi somā un nogādājusi slimnīcā. Tomēr Feita nejutās īsti labi garajās biksēs un svīterī, lai gan tie piegulējā pavisam labi. Varbūt tas bija izskaidrojams ar to, ka viņa bija pieradusi dienām ilgi uzturēties telpās, ģērbusies naktstērpā.

Viņas dzīvoklis atradās sestajā stāvā itin glītā, ta�u parastā ēkā Atļautas piepilsētas rajonā. �eit nebija nedz durvju sarga, nedz �veicara, tomēr viss izskatījās tīrs un kārtīgs, un lifts darbojās bez traucējumiem.

Dakteris Bērnets kopā ar Feitu iegāja dzīvoklī, nesdams nelielo somu, un nolika to pie pa�ām durvīm.

�Vai nevēlaties apskatīt savu dzīvokli?� viņ� ierosināja, uzmanīgi vērodams jauno sievieti. �Es negribētu jūs atstāt te vienu, kamēr nejutīsieties pietiekami omulīgi.�

Feita pieņēma viņa piedāvājumu, jo negribēja palikt viena.

Dzīvoklis bija... jauks. Parasts dzīvoklis. Te bija viena guļamistaba; milzīgo misiņa gultu klāja dūnu sega, kas bija pārvilkta ar audumu ziedu rakstā un izrotāta ar kruzuļiem, un gultā atradās vairāki spilveni. Aizkari pie vienīgā loga bija �ūti no tāda pa�a auduma kā segas pārvalks. Līdzās gultai bija naktsgaldiņ� un balts pīts krēsls, un istabā bija arī balts laminēta materiāla tualetes galdiņ�, virs kura bija piestiprināts ovāls spogulis baltā pītā ietvarā. Visa guļamistaba bija ieturēta baltos un sārtos toņos.

Feitai likās, ka �āda krāsu izvēle rudmatei ir diezgan dīvaina, turklāt guļamistaba �ķita pārāk meitenīga.

Vienīgā vannasistaba bija pavisam neliela un parasta, tā bija izlikta ar baltām flīzēm un vienkār�i aprīkota. Arī �eit dvieļus, paklājus un aizkarus pie loga un du�as kabīnes rotāja ziedu raksts, tikai te pārsvarā bija sārtie un purpura toņi.

Arī virtuve bija pavisam ikdieni�ķi iekārtota - ar baltiem sienas skapjiem, un galda virsmas maigais tonis labi saskaņojās ar vinila grīdu. Nelielais brokastu galdiņ� ari bija no balta pīta materiāla un stikla, zem tā atradās lēts paklājs. Feitai likās, ka dzīvoklim neviens nav centies pie�ķirt personiskākas iezīmes. Uz galda nebija nevienas sedziņas, bet uz darba virsmas atradās vienīgi kafijas vārāmais automāts.

Feita ar pārsteigumu apjauta, ka dzīvojamā istaba izskatās it kā pavisam nesen iekārtota, un viņai bija nojauta - tās nekādā ziņā nebija atmiņas -, ka ierosmi sniedzis kāds �urnāla attēls. Iespējams, ka �o telpu bija iecerēts izveidot tādas kā mazliet apdilu�as elegances stilā - ar lietotām mēbelēm, bagātīgi apdarinātu ar audumiem un senlaicīga izskata piederumiem.

Tie �eit īsti neiederējās, lai gan Feita nebūtu varējusi paskaidrot, kāpēc.

�Jauks dzīvoklis,� Bērncts teica.

Viņa pamāja, lai gan nepārstāja gudrot, kāpēc gan viņai �ķiet, ka nelielajā dzīvokli trūkst gaisa. Varbūt �o iespaidu radīja daudzās atslēgas pie durvīm, it kā liecinot, ka �ā dzīvokļa iemītnieks vēlējies norobe�oties no pasaules - vai varbūt viņu �eit iesprostot? Feita nesaprata, ta�u tas viņu uztrauca.

Viņa novilka �aketi un nolika uz krēsla, tad atgriezās virtuvē un pārlūkoja skapjus un ledusskapi.

�Slouns turējis vārdu,� viņa sacīja, ieraudzīdama to pilnu ar produktiem.

Feitas advokāts bija ieradies pie viņas pirms vairākām dienām - pēc tam, kad dakteris Bērnets viņam bija apliecinājis, ka jaunā sieviete var pieņemt apmeklētājus. Viņ� bija izskaidrojis Feitai viņas finansiālo stāvokli, arī to, ka Dina Leitone bija nokārtojusi slimnīcas rēķina apmaksu, un pastāstījis par noguldījuma fondu, ko Dina bija nodibinājusi Feitas vajadzībām. Advokāts bez jebkādām emociju izpausmēm bija apliecinājis, ka Dinas nozu�ana neko �ajā ziņā nemaina. Turklāt Feitas ikmēne�a rēķini bija samaksāti, tāpat ari parādi, kas Feitai bija radu�ies pēdējā laikā. Viņai nevajadzēja raizēties, par visu bija domāts.

Tad advokāts bija apsolījis parūpēties, lai viņas dzīvokli iztīra un sanes produktus, visu sagatavojot tā, lai Feita bez raizēm varētu atgriezties mājās. Par to visu bija jāpateicas Dinas rūpēm.

Advokāts Feitai izsniedza krietnu naudas summu un apgalvoja, ka teko�ajā kontā viņai ir liels kredīts. Turklāt īre par dzīvokli bija samaksāta veselus se�us mēne�us uz priek�u.

Pirmajā brīdī Feita bija pārāk apjukusi, lai spētu visu, kā nākas, apjēgt, un tagad viņai radās mazliet dīvainas neērtības izjūta. Tas viss bija no draudzenes? Kāpēc?

�Es jums ieteiktu,� Bērnets, viņu uzmundrinot, sacīja, �pagatavot kaut ko vienkār�u vakariņām vai pasūtīt picu un labi agri doties pie miera. Iepazīstieties ar dzīvokli pamazām. Iekārtojieties tā, lai justos �eit labi.� Viņ� uzsmaidīja Feitai. �Nedomājiet tik daudz, Feita! Viss nāks savā laikā.�

Viņa zināja, ka ārstam taisnība. Feitai pat izdevās mierīgi atvadīties no Bērneta, apsolot atgriezties slimnīcā pēc da�ām dienām uz pārbaudi un vēl vienu nodarbību ar fizikālo terapeiti, kā jau bija norunāts.

Tad Feita palika viena.

Viņa aizslēdza durvis, ieslēdza dzīvojamā istabā televizoru klātbūtnes izjūtas un fona skaņas dēļ un sāka apstaigāt visas istabas. �oreiz viņa tas izpētīja daudz pamatīgāk.

Sākotnējais apmulsums drīz vien pārvērtās par nejauku nemieru.

Te nebija nekā, kas liecinātu, ka viņa �eit būtu dzīvojusi. Nevienas fotogrāfijas - nedz pie sienām vai uz galdiņiem, nedz ari atvilktnēs. Gandrīz nekas neliecināja par viņas interesēm. Tikai da�as grāmatas, galvenokārt pēdējā laika da�ādu �anru bestselleri, turklāt lielākā daļa grāmatu acīmredzot nebija lasītas.

Drēbju skapi un atvilktnēs Feita atrada daudz apģērbu, un vannasistabā bija ziepes un �ampūns, mitrino�i krēmi un vannas �ampūni, kā arī skuvekļi un neliela kosmētikas piederumu somiņa ar da�ām dekoratīvajai kosmētikai nepiecie�amām lietiņām - viss bija gandrīz pilnīgi jauns un nelietots. Fēns matu �āvē�anai un matu cirtojamās �ķēres bija noglabātas skapītī virs izlietnes.

Nekas neliecināja, ka te vairāk par da�ām nedēļām vai mēne�iem būtu dzīvojusi sieviete. Atvilktnēs nebija ne gandrīz izlietotas lūpukrāsas, ne sa�uvu�as skropstu tu�as. Nekādu pūderkrēma tūbiņu, kas nopirktas un nav lietotas tāpēc, ka nav paticis tonis. Nekādu gandrīz tuk�u mitrino�ā krēma vai roku losjona trauciņu. Nedz nagu lakas, nedz acetona tās notīri�anai. Neviena kosmētikas līdzekļa parauga, kas parasti tika dāsni piedāvāti ikvienā veikalā.

Vai nu Feita Parkere bija neticami kārtīga sieviete... vai ari viņa �eit gandrīz nemaz nebija dzīvojusi.

Feita iegāja dzīvojamā istabā un apsēdās pie neliela rakstāmgalda, kas bija novietots pa�a telpas stūrī. Vienīgajā atvilktnē bija tikai da�as lietiņas. Neliela adre�u grāmatiņa ar da�iem ierakstiem - uzvārdi, adreses un telefona numuri, kas viņai neko neizteica. Viņas �eku grāmatiņa un īres līguma kopija, kas liecināja, ka Feita �eit dzīvojusi apmēram astoņpadsmit mēne�us pirms nelaimes gadījuma. Piektdienās bija izdarītas regulāras iemaksas - acīmredzot viņas alga, ar kuru bija pieticis, lai varētu iztikt; likās, ka da�us mēne�us viņai tik tikko izdevies savilkt galus. �eki bija rakstīti uz samērā parastām adresēm, un da�as bija atrodamas grāmatiņā. Pārtikas veikali, universālveikali, frizētavas, zobārsts, pāris restorānu, aptieka, ginekoloģiskā klīnika, datoru veikals.

Datoru veikals.

Feita, pieri saraukusi, lēni pārlaida skatienu istabai. Saskaņā ar ierakstiem viņa tikai da�us mēne�us pirms nelaimes gadījuma bija iegādājusies klēpjdatoru uz nomaksu. Tam vajadzēja būt �eit.

Datora te nebija.

Feitai bija apgalvots, ka taja bridi, kad viņa ar ma�īnu ietriekusies krastmalas margas, viņai līdzi bijis tikai naudas maciņ�. Kāpēc tad te nebija datora?

Tiklīdz viņa bija to iedomājusies, pēk�ņi iezvanījās telefons, kas atradās uz galda, un Feita izbijās. Viņai nācās dziji ievilkt elpu, lai nomierinātos, un tikai tad viņa spēja paņemt klausuli.

�Mis Parkere, runā Edvards Slouns,� advokāts mo�ā balsī ieteicās. �Piedodiet, ka traucēju jūs jau pa�ā pirmajā dienā pēc pārra�anās mājās, bet man �ķiet, ka ir kaut kas tāds, kas jums jāzina.�

�Kas tas ir, mister Sloun?�

�Apteksne, kuru es �ajā nedēļā nolīgu jūsu dzīvokļa uzpo�anai, atrada tajā... neparastu nekārtību.�

�Tātad es esmu nevī�a?� Feita jautāja, lai gan atbildi jau zināja.

�Nē, mis Parkere, tā es nebiju domājis. Daudzu atvilktņu saturs bija izgāzts uz grīdas, spilveni un citas mantas izmētātas pa visām istabām. Tas izskatījās pēc laupī�anas mēģinājuma - varbūt iebrucēju kāds bija iztraucējis, jo likās, ka nekas nav paņemts. Apteksne to atklāja pirms trim dienām. Zinot, ka jūs vēl arvien esat slimnīcā, es atļāvos rīkoties jūsu vārdā. Ziņoju policijai un sagaidīju viņus jūsu dzīvoklī. Viņi pierakstīja manu stāstījumu, nofotografēja notikuma vietu un izjautāja citus iedzīvotājus. Tomēr neviens neko neparastu nebija ne redzējis, ne dzirdējis, un no dzīvokļa nebija pazudusi ne stereoaparatūra, ne televizors, turklāt, mūsuprāt, nekas arī nebija bojāts, tāpēc turpmākus pasākumus mēs neveicām.�

�Saprotu,� Feita nomurmināja.

�Tūlīt pēc tam mēs atļāvām apteksnei ķerties pie darba. Viņa saņēma norādījumu padomāt, kur katrai mantai būtu vajadzējis atrasties, un visu pēc iespējas rūpīgi nolikt iepriek�ējās vietās. Vai jums �ajā ziņā ir kādas sūdzības, mis Parkere?�

�Nē.�

�Vai, jūsuprāt, dzīvokli kaut kā trūkst?�

Advokāts zināja, ka Feitai ir amnēzija, ta�u viņam likās, ka uzdod �o jautājumu glu�i automātiski saskaņā ar savu profesiju.

�Nē,� Feita atkārtoja, raudzīdamās uz �eku grāmatiņu tajā vietā, kur bija atzīmēts datora pirkums. Viņa ncgri-bēja to pieminēt, lai gan viņai pa�ai nebija skaidrs, kāpēc. �Nekā netrūkst.�

�Ja izrādīsies, ka kaut kas nozudis, jūs man to paziņosiet?�

�Protams, mister Sloun.� Feita bridi vilcinājās. �Es gribu kaut ko zināt. Jūs teicāt, ka visi mani pēdējā laika parādi ir samaksāti?�

�Jā.�

�Kā jūs par tiem zināt, mister Sloun?�

�Mis Parkere, �īs zinās man sniedza mis Leitone. Es domāju, ka viņa atļāvusies pārbaudīt jūsu rakstāmgalda atvilktnes, lai iegūtu pareizu priek�statu par jūsu maksājumu stāvokli. Bez parastajiem ikmēne�a rēķiniem par komunālajiem pakalpojumiem, iri un nelielu atlikumu kredītkartē viņa tur atradusi divus rēķinus par pēdējā laika parādiem. Viens bijis par klepjdatoru - mis Leitone man teica, ka pēc nelaimes gadījuma viņa datoru paņēmusi pie sevis, un otrs - par dzīvojamas istabas jaunajām mēbelēm. Abi rēķini ir pilnīgi apmaksāti.�

�Saprotu.� Feita norija kamolu, kas �ķita iesprūdis kaklā. �Pateicos, mister Sloun!�

�Ņemiet par labu, mis Parkere!� Viņ� nolika klausuli.

Tātad dators, ko Feita bija nopirkusi da�as nedēļas pirms nelaimes gadījuma, tagad bija pie Dinas Leitones. Kāpēc? Un kur tad tas bija �obrīd?

Domas apjukumā virpuļoja. Tad Feita neviļus pamanīja kaut ko televizora ekrānā, un viss kļuva vēl daudz, daudz ļaunāk. Viņa satvēra tālvadības pulti un ieslēdza skanu. �

�...Keins Makgregors, viens no pazudu�ās sievietes vistuvākajiem cilvēkiem, paudis pārliecību, ka policijai izdosies viņu atrast,� balss aiz kadra svinīgi vēstīja.

Gai�matainais vīrietis kameru priek�ā izskatījās noguris, viņa seja bija sakritusies un novājējusi, pelēko acu skatiens - tramīgs. Reportieri viņu bija apstāju�i un bīdīja tuvāk mikrofonus. Kāds uzdeva jautājumu, ko Feita gandrīz nesadzirdēja, un vīrietis atbildēja dziļa krū�u balsī -izdzirdot tās skaņu, jaunajai sievietei pārskrēja karstas �alkas.

�Nē, es neesmu zaudējis cerības. Policija dara visu, lai viņu atrastu, un esmu pārliecināts, ka tas izdosies. Pagaidām es gribētu teikt visiem, kas mūs dzird, - ja vien kādam ir informācija, kas varētu palīdzēt noskaidrot, kur atrodas Dina...� viņa mierīgā balss, izsakot �o vārdu, mazliet nodrebēja, �es noteikti aicinu piezvanīt policijai un paziņot to pēc iespējas drīzāk.�

�Mister Makgrcgor, vai jūs esat iesaistījis izmeklē�anā FIB?� kāds reportieris iesaucās.

�Nē, �ī lieta neattiecas uz viņu darbības jomu. Mums nav pierādījumu, ka Dina būtu nolaupīta,� viņ� atbildēja.

�Vai esat noalgojis privātdetektīvu?�

Keins Makgregors mazliet pasmīnēja.

�Protams! Es daru visu, kas vien ir manos spēkos, lai atrastu Dinu.�

�Un tāpēc jūs esat piesolījis miljonu dolāru ikvienam, kas sniegs pierādījumus, kuri ļautu atrast mis Dinu Leitoni sveiku un veselu?�

�Tie�i tā.� Viņ� ievilka elpu, un kalsnajā sejā skaidri bija jau�ams sasprindzinājums. �Tagad, ja jūs neiebilstat...�

�Vēl tikai vienu jautājumu, mister Makgregor. Vai jūs ar mis Leitoni bijāt saderināti?"

īsu brīdi �ķita, ka Keins Makgregors neizturēs spriedzi un viņa seju kā paisuma vilnis pārplūdinās visas neprātīgās, moko�ās jutās. Tomēr vīrietis savaldījās, un par viņa jūtām liecināja tikai sāpēs piesmaku�i balss.

�Jā. Mēs bijām saderināti." Tad viņ� pastūma reportierus pie malas un ickapa automa�īnā, kas turpat gaidīja, bet viņam līdzās ma�īna iesēdās gar�, tum�matains vīrietis ar rētainu seju.

Feita apjēdza, ka se� uz divana glu�i apreibusi, ar abām rokām cie�i spiezdama pie krūtīm spilvenu, - viņa vairs nedzirdēja, ko runa diktors.

Keins Makgregors bija vīrietis, ko Feita bija redzējusi sapņos. Un viņ� bija Dinas saderinātais. Viņai sapņos rādījās Dinas saderinātais? Intīmos sapņos?

Feita izjuta spēju sāpju dūrienu, reizē svelo�u un saltu - it kā ledaina dun�a cirtienu. Viņa apjauta, ka elpo īsi un ātri, sirds dobji dauzījās, un trīcēja viss augums.

Vai �is vīrietis vispirms bijis viņas mīļākais? Varbūt viņu attiecības beigu�as jau sen, pirms tam, kad viņ� iepazinies ar Dinu? Vai ari aiz Keina Makgregora vajātā, dziļu bēdu pilnā skatiena slēpās apziņa, ka viņ� vienlaikus bijis saistīts ar abām sievietēm - Feitu un Dinu?

Tad Feitu pārņēma auksti drebuļi.

Dina bija nozudusi. Feita - cietusi smagā avārijā.

Vai tas kaut ko nozīmēja?

Pēc nelaimes gadījuma Feitas dzīvoklī kāds bija ielauzies, un, lai gan viņa skaidri nevarēja pateikt, vai kaut kas no turienes ir paņemts, personisko dokumentu un fotogrāfiju nozu�ana neap�aubāmi bija nedabiska.

Vai tas kaut ko nozīmēja? Ko īsti?

Kāpēc viņa nespēja neko atcerēties?

�Ak Dievs,� Feita �ukstēja. �Kas �eit notiek?�

.

�Vai tie�ām tā bija?� Bi�ops jautāja.

Keins, koncentrēdams uzmanību brauk�anai, uzmeta blakussēdētājam tikai a�u skatienu.

�Kā tad? Vai biju saderināts ar Dinu?�

�Jā-a.�

�Neoficiāli.�

Bi�ops kādu bridi to pārdomāja.

�Vai frāze �neoficiāli saderināts� nozīmē, ka tā domāji vienīgi tu - vai ari vienīgi viņa?�

Keins viņa vārdos nojauta tādu kā drūmu uzjautrinājumu.

�Tu, Noas, gribi, lai paskaidro katru sīkumu, vai ne?�

�Es tikai cen�os saprast.�

�Tad man laikam jāatzīst, ka tās bija vienīgi manas domas. Viņai es neko vēl nebiju jautājis.�

�Un tu grasījies to darīt?�

Tagad bija Keina kārta pārdomāt, un pēc brī�a viņ�, gurdi nopūzdamies, atteica:

�Pie velna, es nezinu. Vismaz domāju gan par to. Tas ir, tie�i nebiju to ieplānojis, bet man visu laiku nelika mieru doma, ka beigu beigās mēs tā ari izdarīsim. Vismaz...�

�Līdz brīdim, kad viņa nozuda?�

Keins pamāja.

�Es jau tev stāstīju. Viss bija ļoti jauki. Tad Dina sāka par kaut ko raizēties, un man likās, ka tas saistīts ar kārtējo materiālu, ar kuru viņa strādā. Tad gadījās avārija, kurā cieta viņas draudzene, un Dina, �ķiet, kļuva vēl izklaidīgāka un tāda kā atsve�ināta.�

�Vai viņa tev nekad nestāstīja par si�etiem, ar kuriem strādāja?�

�Velna milti, Noas, tu ta�u pazīsti Dinu! Strādājot ar materiālu, viņa ieraujas sevi kā gliemezis. Dinas atmiņa ir tik apbrīnojama, ka nekādās piezīmes viņai nav vajadzīgas. Un viņa tā aizraujas ar tematu, kuru gatavo, ka gandrīz vai nemana, kas notiek apkārt. Bet �oreiz tas vilkās tik ilgi, ka es sāku raizēties. Pēdējā rītā mēģināju panākt, lai Dina sāk runāt, lai pastāsta, kas tā ir par lietu, ko viņa �ajā reizē izmeklē. Viņa man nepateica itin neko un beigu beigās drausmīgi saniknojas.�

�Izbeidz vainot sevi,� Bi�ops sacīja. �Tu nevarēji zināt, ka viņa tajā diena pazudis.�

Vainas izjūta veidoja tikai nelielu daļu no visām Keina emocijām, tāpēc viņ�, neko neteicis, paraustīja plecus.

Bi�ops domīgi paskatijas uz viņu.

"Vai esi pārliecināts - pilnīgi pārliecināts -, ka viņa nekur nav nozudusi pati pēc sava prāta?�

�Pilnīgi pārliecināts. Un pat tādā gadījumā, ja Dina kaut kur būtu aizbraukusi, man nepateikdama, viņa nebūtu palikusi projām tik ilgu laiku, nedodama man ne mazāko ziņu. Ja vien viņa varētu tikt pie telefona, būtu man piezvanījusi.�

Pāris jūd�u abi brauca klusēdami, tad Bi�ops ieteicās:

�Tātad mēs pamatoti varam domāt, ka Dinas personiskajā dzīvē nebija nekā tāda, kas varētu kādu cilvēku pamudināt viņu nolaupīt.�

Tas nebija jautājums, bet apgalvojums, tomēr Keins atsaucās.

�Neko tādu nevaru iedomāties. Es jau teicu, ka pirms da�iem gadiem nomira Dinas tēvs, un vairāk neviena ģimenes locekļa viņai nav. Vismaz viņa nezina, ka vēl kāds cits būtu dzīvs. Tēvs Dinai atstāja mantojumā milzum daudz akciju un citus ieguldījumus, bet viņa uzdeva kādam citam pārvaldīt visu mantojumu un, cik man zināms, par naudu īpa�i nerūpējās.�

�Tu teici, ka esi runājis ar viņas finansiālo konsultantu, un policija ari to darījusi.�

�Protams, jau pa�ā sākumā. Tas nemaz nebija grūti, jo viņ� ir ari mans konsultants. Viņ� teica, ka Dinas darījumos viss esot pilnīgā kārtībā un atbilsto�i informācijai, kas ir viņa rīcībā, viņa nav nedz �anta�ēta, nedz izjutusi ārēju spiedienu. Viņas kontos neesot nekādu neizskaidrojamu noguldījumu, neesot ari piepe�i izņemtu lielu naudas summu. Nekā. Ne mazākā kriksi�a, kam varētu piesieties.�

Tomēr,� Bi�ops sacīja, �varbūt ir vērts vēlreiz aprunāties ar viņu. Bie�i vien izrādās, ka tādā vai citādā veidā ar naudu ir saistīta lielākā daļa nelāgu lietu. Varbūt viņ� zina kaut ko tādu, ko neviens cits mums nevar pastāstīt, -īpa�i jau tagad, kad viņam bijis daudz laika visu pārdomāt.�

�obrīd Keins nevēlējās atstāt bez ievērības pat mazāko sīkumu - viņ� bija ar mieru visu pārbaudīt vēlreiz. Dina bija pazudusi jau vairāk nekā mēnesi, un izmeklē�ana pagaidām nebija devusi nekādus rezultātus.

FIB īpa�ais aģents Noass Bi�ops bija ieradies Atlantā un iesaistījies �ajā lietā tikai iepriek�ējā dienā. Pirms tam Bi�ops bija izbraucis no valsts - vai nu biroja, vai personiskā uzdevumā, Keins viņam to nejautāja. Bi�ops nebija oficiāli uzņēmies izmeklē�anu, ta�u FIB �etons un viņa izturē�anās veids panāca to, ka policisti, kuri parasti ļoti greizsirdīgi aizsargāja savu teritoriju, vienmēr atbildēja uz Bi�opa jautājumiem.

Keins ar Bi�opu bija labi draugi jau kop� koled�as laikiem, kad bija sāncen�i vieglatlētikā, un kā pirmajos, tā pēdējos mācību gados abi bija ari istabas biedri. Pēc koled�as beig�anas katrs, izvēlēdamies citu profesiju, bija gājis savu ceļu, ta�u Noass ik pēc da�iem mēne�iem vienmēr atrada laiku nedēļas nogalē atbraukt un paviesoties Atlantā.

Kop� Keins bija sācis tikties ar Dinu, Bi�ops trīs reizes bija apciemojis koled�as biedru, tāpēc Dinu pazina diezgan labi. Turklāt Dinai bija raksturīga īpa�a zinātkāre par FIB un Noasa izcilajām spējām un pla�ajām zinā�anām, bet Bi�ops juta dziļu cieņu pret �urnālistiem, kuri izmeklēja sare�ģītus jautājumus un kuriem bija pla�s redzesloks un augsti ētiskie principi, tāpēc abiem vienmēr atradās daudz tematu sarunām.

Tādējādi Bi�ops par Dinas nozu�anu bija gandrīz tikpat satraukts kā Keins, ta�u par viņa jutām liecināja tikai tas, ka rēta pār kreiso vaigu bija kļuvusi ļoti bāla. Citādā ziņā viņ� �ķita pilnīgi mierīgs un valdīja par sevi, runāja nosvērtā balsi, kurā tikai brī�am jautās pasauss humors. Bi�opa spēcīgais augums neliecināja pat par mazāko satraukumu, un gai�o acu skatiens bija vērīgs un piesardzīgs kā vienmēr, ta�u rimts.

Tomēr Keins zināja, ko draugs izjūt.

Atbildot uz Bi�opa ierosinājumu, Keins sacīja:

�Labi, aprunāsimies ar Konredu Māstersonu. Es �ovakar piezvanī�u viņam. Līdz tam laikam mums dro�i vien ir darāms kaut kas cits.�

�Es teiktu, ka gan tu un policija, gan ari tavs privātdetektīvs ir izdarīju�i visu, kas vien iespējams.� Bi�ops kā skaitīdams sāka nosaukt faktus, pēc kārtas saliecot pirkstus. �Ir noskaidrots viss, ko Dina darījusi tās pēdējās dienas laikā, un izpētīti visi varbūtējie pavedieni. Vismaz reizi ir izjautāts ikviens cilvēks, ar kuru viņa runājusi pēdējā nedēļā pirms nozu�anas. Tu policijai neesi ļāvis ne uz mirkli atslābināt uzmanību. Tavs privātdetektīvs uzmanīgi vērojis ikvienu soli izmeklē�anas gaitā un pārbaudījis ari pats savas versijas. Tu esi dienām ilgi sēdējis Dinas kabinetā, izskatīdams pat desmit gadus senus failus, un nedēļām ilgi esi centies pārbaudīt ikvienu, ko Dina būtu varējusi aizvainot, strādājot ar kādu tematu. Tu esi runājis ar Dinas finansiālo lietu pārvaldnieku, ar līdzstrādniekiem, ar viņas �efu. Esi runājis ar visiem viņas mājas iedzīvotājiem. Esi pārmeklējis viņas dzīvokli - pat divas reizes. Tu esi piesolījis vienu miljonu dolāru lielu atalgojumu par informāciju.�

Keins centās savaldīties.

Klusi un negribīgi Bi�ops turpināja:

�Ja vien nenāks gaismā kaut kas jauns... Dievs lai �ēlīgs, Kein! Nolādēts, man tik ļoti �ēl, bet �obrīd visi gali ir kā ūdeni.�

Keins to negribēja atzīt pat sev. Viņ� to nebija gribējis atzīt �odien, tāpēc Bi�opam bija nācies turēt Keinu ciet, jo viņ� policijas iecirknī gandrīz vai bija pārliecies pār rakstāmgaldu un sagrābis aiz rīkles policistu. Keins to nebija gribējis atzīt ari vakar, kad noskaidrojās, ka pats pēdējais no Dinas varbūtējiem ienaidniekiem notiesāts uz desmit gadiem un pa�reiz atrodas cietumā jau piekto gadu. Keins nebija gribējis to atzīt nevienu pa�u dienu pēdējo nedēļu laikā, kad nederīgs izrādījās viss, ko vien viņiem bija izdevies uzzināt, kad neviens pavediens nekur neveda un cerības juka un bruka.

�Es zinu,� Keins sacīja. �Es zinu.�

Konreds Māstersons vienmēr bija Keinu uzjautrinājis. �ajā cilvēkā viss bija parasts - viņ� bija parasta auguma un viduvēja svara vīrietis, ari plikpaurainais laukumiņ� galvvidū bija glu�i parasts. Māstersonam apģērbs bija glu�i vienaldzīgs, tāpēc viņ� parasti staigāja slikti pieguļo�ā uzvalkā, un viņam bija vienalga, kā izskatās apkārtne, tāpēc viņa nelielais birojs bija pieblīvēts ar vecām mēbelēm, grīdu sedza nopluku�i paklāji, un tur oda pēc slapja suņa. Vai pat pēc diviem suņiem.

Māstersonam pilnīgi trūka pievilcības, viņ� sāka stostīties, ja uztraucās (un uztraukums vienmēr bija sais-tits ar kādu jaunu darījumu - ar akcijām vai cita veida ieguldījumiem), un visi zināja, ka birojā viņ� bie�i vien ierodas, uzvilcis kājās da�ādas krāsas zeķes, turklāt nekad īsti neatceras, kur novietojis savu automa�īnu. Tomēr, lai gan Konredam trūka apjautas par sabiedrībā pieņemtajiem noteikumiem un personisko stilu, to pārpārēm atlīdzināja izcilās finansista spējas. Finan�u aprindās Māster-sons bija pazīstams kā speciālists, kas prasmīgi vairoja visu savu klientu naudu, veica viņam uzticētos darījumus ar skrupulozu godīgumu un nekad nevienam neizpauda savu klientu finansiālās lietas.

Mirk�ķinādams acis aiz briļļu biezajiem stikliem, Konreds �ēli sacīja:

�Es gribu palīdzēt, Kein. Jūs zināt, ka es tie�ām to gribu. Un, ja es domātu, ka Dinas finansiālajos darījumos ir kaut vissīkākā norāde, kas varētu palīdzēt atrast viņu, es to jau sen būtu darījis zināmu jums vai policijai.�

�Vai jūs tomēr neparādītu viņas failu mums?� mierīgā balsī ievaicājās Bi�ops.

�Es nedrīkstu to darīt. Kamēr vien nav pierādīts pretējais, man jāizturas tā, it kā viņa jebkurā mirklī varētu ienākt pa �īm durvīm. Tādējādi man jātur noslēpumā viņas faili. Es nedrīkstu jūs iepazīstināt ar viņas finansiālo darījumu detaļām - glu�i vienkār�i nedrīkstu. Un, kad policija mēģināja dabūt pilnvaru, tiesnesis bija ar mani vienisprātis - jūs arī to zināt. Kamēr jums vai policijai nebūs informācijas, kas norādītu, ka Dinas pazu�anai ir kaut kāds sakars ar viņas finansiālajiem darījumiem, man ir saistītas rokas.�

�Tās ir saistītas tikai saskaņā ar likumu,� Keins piezīmēja.

�Man jāsargā savu klientu noslēpumi.�

Keins ievilka elpu un centās saglabāt mieru, pārāk labi apzinādamies, ka vēlētos, lai arī viņa darījumi tiktu aizsargāti tikpat dedzīgi.

�Labi, Konred. Tomēr padomājiet! Jūs noteikti varēsiet pateikt, vai viņas darījumos nav vērojams kaut kas neparasts - teiksim, da�u pēdējo mēne�u laikā. Jums bijis pietiekami daudz laika to pārdomāt.�

�Jā gan, bet... kādā ziņā neparasts? Dina savus ieguldījumus bija atstājusi lielākoties manā ziņā, jums ta�u tas ir zināms, Kein. Reizēm viņa pretēji manam padomam mēdza pārdot savas akcijas, lai ātri iegūtu skaidru naudu, parasti tāpēc, ka vēlējās kādam palīdzēt...�

�Ko jūs ar to gribat teikt?� Bi�ops viņu pārtrauca.

Konreds pārdomāja jautājumu, apsvērdams, vai viņ� ar atbildi nepārkāps konfidencialitāti, tad nolēma atbildēt vaļsirdīgi.

�Tie�i to, ko teicu. Viņa gatavoja materiālu par patversmi sievietēm, kas cietu�as no vardarbības, un piezvanīja man, lūgdama pārdot daļu akciju, lai viņa varētu ziedot patversmei piecdesmit tūksto�us dolāru ēkas pārbūvei vai labāka advokāta algo�anai. Kad Dina izstrādāja tematu par nabadzīgu draudzi, kurai draudēja baznīcas zaudējums, viņa uz karstām pēdām ieskaitīja desmitiem tūksto�u dolāru �īs draudzes fondā.� Konreds sapņainā maigumā pasmaidīja. �Es to uzreiz spēju noprast. Kad Dina zvanīja, viņa runāja tādā sevi�ķā tonī, tik apņēmīgi -to gandrīz vai varētu saukt par apsēstību -, un tad es jau zināju, ka viņa atkal atradusi kādu cietēju dvēseli vai putnu ar pārlauztu spārnu. Gadu gaitā viņa aizdevusi projām miljonus. Pat pirms tēva nāves viņa lielāko daļu ienākumu no sava fonda izmantoja, lai palīdzētu citiem.�

Keins norija kamolu, kas bija iestrēdzis kaklā.

�Es... neko par to nezināju. Viņa nekad to nav stāstījusi."

�Ne, Dina to nebūtu darījusi. Par tādiem jautājumiem viņa nemēdza runāt. Reiz Dina man stāstīja, ka tēvs viņai sniedzis mācību, ko viņa nekad neaizmirsī�ot, - ka cilvēkiem jāpalīdz, neplātoties ar to, jo tikai palīdzīgā rīcība pati par sevi var cilvēku un viņa dzīvi darīt labāku. Viņa tam ticēja. Tā Dina ari dzīvoja.�

Bi�ops pameta skatienu uz Keinu un tad vēsā tonī sacīja Konredam:

�Ņemot vērā to, ko jūs nupat teicāt, vai jums neliekas, ka Dina būtu vēlējusies, lai jūs palīdzat mums viņu atrast? Tad viņa spētu palīdzēt vēl daudziem cilvēkiem -vismaz to ta�u jūs saprotat. Visi gali ir ūdeni, mister Mās-terson. Un Dinas atra�anās vieta nav zināma jau piecas nedēļas.�

Konreds iekoda apak�lūpā.

�Es labprāt palīdzētu, aģent Bi�op. Jūs pat iedomāties, nevarat, cik ļoti es vēlētos palīdzēt. Bet...�

�Vai pēdējā laikā Dina ir nākusi pie jums un lūgusi pārdot akcijas bez jebkāda paskaidrojuma vai ar tādu paskaidrojumu, kuru jūs būtu uzskatījis par nesaprātīgu?�

�Nē. Viņas lūgumi vienmēr bija pamatoti, un galu galā - tā ir viņas nauda. Dina drīkst to izmantot, kā vien vēlas. Parasti Dinas lūgumi bija saistīti ar si�etiem, kurus viņa gatavoja, - kad Dina bija uzzinājusi par kādu cilvēku, kam nepiecie�ama palīdzība. Uzzinājusi kaut ko tādu, kas

iekvēlināja viņas līdzjūtību un lika viņai iesaistīties taja lietā.�

Bi�ops sarauca pieri.

�Vai Dina mēdza stāstīt jums par saviem si�etiem jau pirms tam, kad tie tika publicēti, mister Māsterson?�

�is jautājums pārsteidza Keinu - viņ� kaut ko tādu nebūtu iedomājies vaicāt. Ta�u noguldījumu pārvaldnieka atbilde viņu pārsteidza vēl vairāk.

�Da�reiz stāstīja,� Konreds atteica, acīmredzot nemaz neapzinādamies, ka pateicis kaut ko ievērības cienīgu. �Dina mēdza iegriezties un parunāties, un pēc da�ām dienām vai nedēļām es lasīju kādu viņas rakstu, kur bija aprakstīts tie�i tas, ko viņa bija man stāstījusi.�

�Un pēdējā laikā?�

Tagad Māstersons rauca pieri.

�Padomā�u. Viņa man stāstīja par to slepkavību Bak-hedā aptuveni pirms se�iem mēne�iem.�

Keins un Bi�ops pamāja; �o rakstu un tā rezultātus viņi jau bija rūpīgi izvērtēju�i.

�Un da�as nedēļas pēc tam Dina stāstīja par politisko skandālu, ko viņa bija aprakstījusi, - par tām izdarībām gubernatora vietnieka savrupmājā.�

Keins sacīja:

�Tāpat kā visi krietni skandāli, ari �is beidzās ar no�ēlojamiem smilkstiem, nevis ar varenu rībienu.� Bi�ops sarauca vienu uzaci, un Keins paskaidroja: �Viņi tai meitenei labi samaksāja, un viņa piepe�i atcerējās, ka tas bijis kāds cits, kas tur gulējis ar nolaistām biksēm. Tad meitene nolēma, ka viņai labāk patiktos dzīvot kaut kur citur, un pārcēlās uz Kaliforniju.� Viņ� atkal paskatījās uz Konredu. �Tomēr par �o notikumu vairāk vai mazāk rakstīja visa prese, un par to zināja ikviens. Par ko Dina vēl stāstīja?�

Konreds domīgi savilka lūpas, un tad viņa sejā pavīdēja noraido�a izteiksme.

�Kas?� Keins zibenīgi ieprasījās.

�Nu... pag, tas varēja būt augusta pirmajās dienās, kad Dina atnāca un likās patiesi uztraukta. Viņa teica, ka jūtoties draņķīgi un karstais laiks visu padarot vēl jo ļaunāku. Tajā dienā tie�ām bija drausmīgi karsti, vienkār�i drausmīgi. Es jautāju, kas noticis, un Dina tikai izstomīja da�us vārdus, bet �ķita, ka lieta ir patie�ām nopietna. Viņa teica...� Konreds aizvēra acis, lai labāk koncentrētos. �Viņa sacīja, ka drīz vien galvas ripo�ot, par to neesot �aubu, un vēl ļaunāk esot tas, ka lietā, �ķiet, iesaistīts kāds cilvēks, kas viņai ārkārtīgi patīk. Es jautāju, kas tā ir par lietu, kur tas cilvēks iesaistīts, bet Dina tikai purināja galvu un teica, ka tā esot nopietna, ļoti nopietna lieta. Tad Dinas sejā parādījās tāda izteiksme, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, - baiļu un dziļu rai�u pilna.� Konreds atvēra acis un cie�i lūkojās uz abiem vīrie�iem. �Dina nebija... viņa nav bailīga, jūs ta�u zināt. Drīzāk gan pārgalvīga. Viņa vienmēr bija gatava nedomājot mesties palīgā, tiklīdz kāds bija iekļuvis nepatik�anās.�

�Es zinu,� Keins teica.

Bi�ops paskatījās uz viņu, tad uz Māstersonu.

��ķiet, tā varētu būt politiska rakstura lieta. Vai viņa teica vēl kaut ko?�

Konreds padomāja.

�Nē, tajā dienā ne. Pēc tam Dina labu laiku nerādījās. Viņa piezvanīja man tikai aptuveni pēc mēne�a un bija... ļoti nomākta. Teica, ka viņai vajadzīgs pusmiljons skaidrā naudā.�

Bi�ops samirk�ķināja acis.

�Un jums �is lūgums nelikās neparasts?�

�Tā nebija pati lielākā summa, ko Dina man ir lūgusi sagādāt, ja jūs to gribējāt teikt. Tomēr tā bija diezgan liela, tāpēc es jautāju, vai viņa tie�ām ir pārliecināta, ka to vēlas, jo tad vajadzēja pārdot �o to tādu, ko būtu labāk paturēt ieguldījumu veidā. Dina tikai pateica, ka viņas vainas dēļ esot cietusi kāda sieviete, tāpēc viņai vajagot parūpēties par �o lietu.� Viņ� paraustīja plecus. �Es darīju, kā Dina lika, sagādāju naudu un pārskaitīju to uz viņas banku.�

Keins sarauca pieri.

�Pēdējo se�u mēne�u laika viņas kontā tik liela noguldījuma nav bijis.� Dinas banka pret policiju bija izturējusies atsaucīgāk un sniegusi tai informāciju.

Konreds bridi vilcinājās un tad sacīja:

�Nu, tā nebija viņas parastā banka. �ādos gadījumos viņa mēdza izmantot citas bankas pakalpojumus. Un man �ķiet, ka �ādas lietas kārtoja arī cits advokāts.�

�Vai jūs mums nepateiktu, kura banka tā ir, lai mēs varētu to pārbaudīt?� Bi�ops prasīja.

�Man �ķiet, ka to es drīkstu darīt.� Konreds uz�vikā-ja uz papīra strēmelītes bankas nosaukumu un adresi.

Bi�ops paņēma papīriņu.

�Un tas otrs advokāts, Konred? Kas viņ� ir?� Keins jautāja.

�Diem�ēl to es nezinu. Dina tikai reiz ieminējās, ka esot parocīgi algot divus advokātus, vienu - tādām lietām, kas zināmas pla�ākai sabiedrībai, bet otru - privātām.�

�Un jums nav ne jausmas, ko Dina grasījās darīt ar to pusmiljonu?�

Konreds papurināja galvu.

�Es nepajautāju, kā viņa doma palīdzei lai draudzenei. Un... tā bija pēdējā reize, kad ar viņu runāju."

Pēc kāda laiciņa, kad viņi jau sēdēja ma�īna un attālinājās no Konreda biroja, Bi�ops teica:

�Zini, man �ķiet, ka pusmiljons ir mazliet la ka par iz�ķērdīgu, lai palīdzētu draudzenei. Vai tu man nestāstīji, ka tā Dinas draudzene cietusi autoavārijā un kop� ta laika ir komas stāvokli?�

�Jā-a.� Keins paklusēja un nomurmināja: �Nolādēts! Man ta�u vajadzēja viņu apmeklēt. Dina gāja pie viņas divas reizes nedēļā - tik precīzi kā pulkstenis.� Skaidri varēja redzēt, ka viņ� jūtas vainīgs. �Jā. Es pie viņas biju iegriezies pa�ā pirmajā nedēļā, kad gāju runāt ar slimnīcas personālu par Dinas apmeklējumiem. Viņi ne man, ne policijai nevarēja pastāstīt neko tādu, ko mēs jau nezinātu, un Feita Parkere, protams, neko nevarēja palīdzēt. Man liekas, viņi necer, ka Parkere atgūsies no komas.�

�Tad jau viņa nemaz nezina, vai tu esi vai neesi gājis apmeklēt viņu,� Bi�ops sacīja. Tā nebija neiejūtība, viņ� glu�i vienkār�i konstatēja faktu.

�Es reiz kaut ko līdzīgu ieminējos ari Dinai,� Keins atzinās. �Un viņa ļoti savādi paskatījās uz mani. Dina neko neteica, bet viss bija skaidrs bez vārdiem. Pēc tam par �o tematu vairs nemēģināju runāt.�

Bi�ops palūkojās uz Keinu.

�Dina teikusi Māstersonam, ka tā sieviete cietusi viņas vainas dēļ. Vai tas ir tiesa?�

Keins papurināja galvu.

�Tikai tajā ziņā, ka avārija notikusi, kad Feita Parkere braukusi uz tik�anos ar Dinu. Tomēr Dina jutās par to atbildīga, un es varēju runāt, ko gribu, - nelīdzēja nekas. Dina teica, ja viņa nebūtu uzaicinājusi, tad draudzene nekādā ziņā nekur nebūtu tajā pēcpusdienā braukusi un nebūtu ietriekusies krastmalas margās.�

�Viņa nevarēja novaldīt ma�īnu?�

�Tā rakstīts policijas ziņojumā. Pēc Dinas pazu�anas es par to aprunājos ar policiju. Viņi tur nekādu sakarību nesaskata, un es ari to neredzu. Tikai satiksmes negadījums, ko izraisījusi neuzmanība.�

�Un viņa Dinai bija laba draudzene?�

�Laikam gan, tomēr neatceros, ka pirms �ā nelaimes gadījuma Dina man būtu minējusi viņas vārdu. Bet tas nebūtu nekas neparasts, ka Dinai ir seni draugi, par kuriem es neko neesmu dzirdējis. īpa�i tad, ja tas saistīts ar darbu.�

�Un vai Feita Parkere bija saistīta ar Dinas darbu?�

�Dinu tas nelaimes gadījums tā satrauca, ka es viņu pārāk necentos izpra�ņāt. Vienīgi zinu, ka Dina savos rakstos nekad nav pieminējusi Feitu Pārķeri, vismaz nevienu personu ar �ādu vārdu un uzvārdu.� Keins tik tie�ām bija izpētījis visus Dinas rakstus - stundām ilgi viņ� bija lasījis un pārlasījis visu, ko vien viņa uzrakstījusi, meklēdams kādu pavedienu, kas varētu izskaidrot viņas nozu�anu.

�Man nepatīk sakritības,� Bi�ops drūmi sacīja. �Kāda Dinas draudzene, kurai varbūt ir saistība ar viņas darbu, ar ma�īnu ietriecas krastmalas no�ogojumā un nonāk komas stāvoklī, bet Dina jūtas bezgala vainīga par �o nelaimes gadījumu - tik vainīga, ka veltī �im gadījumam pusmiljonu dolāru. Pēc da�ām nedēļām Dina pati pazūd. Protams, var jau būt, ka policijai taisnība un abas �īs lietas nekādi nav saistītas. Tomēr man �ķiet, ka vajadzētu par to pārliecināties.�

�Kā? Ja Feita Parkere guļ komā, kuram tad lai mēs jautājam?�

�Mums rūpīgāk jāpārbauda policijas ziņojums par avāriju un varbūt jāapskata arī ma�īna. Vēlreiz aprunāsimies ar ārstiem un nodaļas personālu.�

�Un ko mēs viņiem jautāsim?� Keins apmulsa. �Personāls apgalvo, ka Dina apciemojumu laikā sēdējusi Fei-tas istabā un runājusies tikai ar viņu, ne ar vienu citu. Un �ķiet, ka personālam nav ne jausmas par Feitas iepriek�ējo dzīvi un notikumiem tajā.�

�Varbūt mēs saņemtu citas atbildes, ja citādi uzdotu jautājumus,� Bi�ops mierināja Keinu.

Bi�opa intuīciju Keins vērtēja tikpat ļoti kā viņa zinā�anas detektīva darbā - varbūt pat vēl vairāk. Un viņ� dedzīgi vēlējās izmēģināt visu, kas varētu palīdzēt rast izmeklē�anas norisei jaunu ievirzi.

�Ir vērts mēģināt,� viņ� piekrita. �Varbūt kaut ko varēs pateikt ari Dinas otrs advokāts.�

�Varbūt. Mēs vismaz varam pārliecināties, ka Dina naudu tie�ām izmantojusi lietderīgiem mērķiem.�

�Tu domā, ka varētu būt arī citādi?� Keins sarauca pieri.

�Nē, bet pārliecināties nekad nenāk par ļaunu.� Bi�ops, redzēdams, ka draugs uzmet viņam asu skatienu, viegli pasmaidīja. �Dina bija... ir pārāk gudra, lai maksātu naudu kādam �anta�ētājam pat tādā gadījumā, ja viņa būtu izdal ījusi kaut ko tādu, par ko viņu varētu �anta�ēt, - un par to es ļoti �aubos. Tomēr pastāv iespēja, ka Dinu kāds izmantojis un viņa to atklājusi tikai vēlāk, kad nauda jau atdota.�

Keins lēni pamāja.

�Dina būtu bezgala saniknota, viņa gribētu dabūt naudu atpakaļ un sodīt ikvienu, kas viņu krāpis. Viņa nebaidītos stāties pretī jebkuram un piedraudēt ar atmaksu, pat ar krimināllietas ierosinā�anu. Tikai tādā gadījumā...� Keins apklusa, un Bi�ops ari tāpat zināja, ko draugs bija gribējis saeīt un nepateica.

Tādā gadījumā �im cilvēkam neko nelīdzētu tas, ja viņ� Dinu uz kādu laiciņu dabūtu nost no ceļa. Ja vien viņa nav nozudusi uz visiem laikiem.

Bi�ops zināja - Keins tveras cerībās, kas bija visai nereālas, ka Dinai ir kāds nezināms ienaidnieks, kur� gribējis tikai uz kādu brīdi viņu pabīdīt nost no ceļa, ka Dina kā ķīlniece sē� kādā slēptuvē, būdama nikna un nepacietīga, ta�u sveika un vesela; ka nejaukā situācija kaut kā atrisināsies un Dina tiks atbrīvota bez mazākās skrambiņas.

Tomēr Bi�ops zināja labāk. Viņam negribējās zināt, bet tā nu tas bija. Jau da�as stundas pēc iera�anās Atlantā pieredze un apgūtās zinā�anas ļāva spriest, ka agrāk vai vēlāk tiks atrasts Dinas līķis.

Tomēr viņ� negrasījās �o salto patiesību darīt zināmu Keinam. Bija redzēti vēl dīvaināki gadījumi, un cerība, kaut ari ļoti trausla, joprojām vēl pastāvēja - tur nu Keinam bija taisnība. Bi�ops negribēja viņam �o cerību atņemt. �

Līdz brīdim, kad varbūt vajadzēs raudzīties acīs ne�ēlīgajai patiesībai, vēl bija diezgan daudz laika.

Pagaidām Keins varēja rast mierinājumu, cen�oties izpētīt visas varbūtības. Keinam bija nepiecie�ams just, ka viņ� rīkojas, lai palīdzētu sievietei, kuru mīlēja. Un viņiem vajadzēja noskaidrot, kas ar Dinu noticis, neatkarīgi no tā, vai viņai vēl varēja vai nevarēja palīdzēt; ja Dina jau bija mirusi, tad kāds viņu bija nogalinājis, un viņam vajadzēs par to atbildēt.

Kamēr vēl klusums nebija samilzis pārāk smags, kamēr virsroku nebija ņēmu�as stindzino�as domas un bailes, Bi�ops teica:

�Es tomēr domāju, ka ar �antā�u �ī lieta nav saistīta, ta�u pārbaudīt to vajag. Tāpat kā Dinas attiecības ar to draudzeni. Tā kā policija tur nekādu sakarību nav saskatījusi, �aubos, ka viņi to gribēs pārbaudīt vēlreiz, īpa�i jau tagad.�

�Kāpēc īpa�i tagad?�

Bi�ops paraustīja plecus.

"Man ir tāda nojausma, ka tagad, kad tu esi izsludinājis atlīdzību, izrādīsies, ka policijai ir pilnas rokas darba.�

�Tu joprojām uzskati, ka tā nebija laba doma, vai ne?�

�Es domāju, ka miljons dolāru ir milzīga nauda. Un man �ķiet, ka neatradīsies daudz cilvēku, kuri pūlēsies darīt visu iespējamo, ja nav pilnīgas dro�ības, ka �o naudu varēs dabūt. Tas tikai var saduļķot ūdeni, Kein.�

�Vai ari var rosināt to cilvēku, kas Dinu varbūt kaut kur paslēpis, sniegt policijai norādi, kur viņa atrodama.�

�Jā, var gadīties. īpa�i jau tāpēc, ka tu skaidri esi norādījis - nauda tiks izmaksāta vienīgi tādā gadījumā, ja Dina būs atrasta sveika un vesela.�

Keins mainīja sarunas tematu.

�Tas otrais advokāts - kā tu domā, vai viņ� gribēs runāt ar mums?�

�Nezinu. Viņam kā advokātam jāievēro konfidencialitāte attiecībā pret klientu, tomēr �ajā gadījumā viņ� Dinas interesēs varbūt būs ar mieru to neievērot, ņemot vērā to, ka viņa pazudusi. To mēs uzzināsim tad, kad runāsim ar viņu. Ja vien izdosies noskaidrot, kas viņ� ir.�

�Bankas līdz pirmdienai ir slēgtas, tāpēc mēs tā vai tā pagaidām �ajā virzienā neko nevaram iesākt.. Tātad atliek Feita Parkere. Slimnīca nav tālu. Vai tu domā...�

Bi�ops tā ari bija domājis.

Ta�u slimnīcā viņi saskārās ar neparedzētu �ķērsli.

�Pirms divām dienām mēs viņu izrakstījām uz mājām.� Dakteris Bernets, kuru bija sameklējusi mazliet nobijusies māsa, izskatījās noguris. Ta�u, runājot par Feitu, viņa seja atdzīvojas, un bija skaidri jau�ams, ka viņ� lepojas ar savu biju�o pacienti.

�Izrakstījāt?� Keins cie�i paskatījās uz dakteri. �Kad apmēram pirms mēne�a biju te iegriezies, viņa bija komā.�

�Jā, bija gan. Ta�u vairāk nekā pirms trim nedēļām viņa no komas atguvās."

�Vai tas ir... neparasti?� Bi�ops jautāja.

�Ļoti neparasti. Es par �o gadījumu gatavoju rakstu medicīnas �urnālam. Neparasti ir ari tas, ka viņai pēc samaņas atgū�anas gandrīz nebija nekādu seku. Nekādu galvas smadzeņu bojājuma pazīmju, turklāt viņai bija ļoti labi rezultāti pēc fizikālās terapijas - da�u dienu laikā viņa jau sāka celties kājās un staigāt, un emocionālajā ziņā viņas stāvoklis bija daudz labāks nekā vairumam citu pacientu. Kaut arī viņa zaudējusi atmiņu...�

�Atmiņu?� Keins jutās satriekts un vdies. "Viņa neko neatceras?�

�Nabaga sieviete - itin neko. Viņas dzīve pirms nelaimes gadījuma �ķiet aizpūsta pa visiem vējiem. Valodas spēja nav traucēta nemaz, viņa var lasīt un rakstīt, atceras vēsturiskus notikumus un pat mūsdienu sabiedriskās dzīves norises līdz pat nelaimes gadījumam, ta�u atmiņas par personisko dzīvi ir pilnīgi zudu�as. Viņa nezināja pat savu vārdu, neatcerējās savu izskatu.�

�Vai atmiņas spēja viņai atjaunosies?� Bi�ops jautāja.

�Iespējams. Lai gan var gadīties, ka tam nepiecie�ami vairāki gadi. Viņa pārcietusi galvas traumu, ta�u mēs neesam pārliecināti, vai amnēziju izraisījusi fiziskā trauma vai kāds psiholoģiska rakstura cēlonis.�

�Tas nozīmē, ka atmiņas zudums būtu radies kā psiholoģiskās aizsardzības paveids, lai pasargātu sevi no pārāk moko�ām atmiņām?�

Ārsts palūkojās uz Bi�opu, saraucis pieri.

�Varbūt.�

Pārmijis skatienus ar draugu, Keins ārstam teica:

�Kad biju �eit iegriezies iepriek�ējā reizē, es runāju ar jums par Dinu Leitoni. Vai atceraties?�

�Protams. Mis Leitone bija ļoti jauka lēdija. Kā jau teicu, mēs vairākas reizes runājāmies - ta�u tikai par mis Parkeres stāvokli un prognozēm. Mis Leitone bija ļoti noraizējusies par viņu.� Ārsta sejas izteiksme pārvērtās, un, palūkodamies uz Keinu, viņ� samiedza acis. �Laikam gan joprojām nav nekādu ziņu?�

Keins noraido�i pa�ūpoja galvu.

�Mēs ar aģentu Bi�opu tagad pa�i vācam informāciju, cen�oties sīki noskaidrot, ko Dina darījusi pēdējo nedēļu laikā pirms nozu�anas.� Līdz �im izmeklē�ana bija veikta, īpa�i necen�oties iedziļināties lietas būtībā.

Bērnets sarauca pieri.

�Es nezināju, ka izmeklē�anā iesaistījies FIB.�

Bi�ops mierīgi atteica:

�Mēs ne vienmēr to darām zināmu presei, dakter. Strādājot klusībā un nepievēr�ot sev uzmanību, rezultātus bie�i vien var gūt ātrāk.�

�Saprotu. Tad laikam gan jūs vēlreiz gribēsiet aprunāties ar personālu par mis Leitoncs apmeklējumiem?�

�Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja jūs to varētu izkārtot,� Bi�ops atbildēja un gandrīz vai paklanījās.

�Protams. Ja pagaidīsiet �eit, es aprunā�os ar nodaļas vadītāju un to nokārto�u.�

�Paldies, dakter!�

Keins noraudzījās, kā ārsts straujā soli dodas tālāk pa vestibilu, un tad paskatījās uz Bi�opu.

�Tu izturējies ļoti laipni. Vai viņ� tev ir tikpat nepatīkams kā man?�

�Laikam gan tā ir. Un es nesaprotu, kāpēc.�

�Tu sarokojies ar viņu - varbūt uztvēri nelāgas vibrācijas?�

Bi�ops uzmeta Keinam a�u skatienu.

�Neko noteiktu neizjutu.�

�Tādā gadījumā,� Keins ieteicās, �tā varbūt ir glu�i dabiska nepatika pret to, ka cilvēkam .ķielami piemil die vi�ķīgas spējas.�

�Tā ta�u ir pretruna.�

�Nē, tas attiecas uz ārsta profesiju. Man nekad nav patiku�as slimnīcas un ārsti,� Keins sacīja. "Vai but la an var izskaidrot manu reakciju. Man nav ne mazaka pamala domāt, ka viņam varētu būt saistība ar Dinas nozu�anu. Un ārstam, jādomā, ir liecinieki, kuri varēs galvot par ik vienu viņa soli tās dienas gaitā, kad mēs Dinu redzējām pēdējo reizi.�

�Man nav nekādu pamatotu aizdomu pret viņu," Bi�ops teica.

Keins nopūtās un nolēma neteikt draugam, ka pēdējo nedēļu laikā viņ� turējis aizdomās burtiski ikvienu sastapto cilvēku.

Pagāja pāris stundu, līdz viņi izrunājās ar tiem darbiniekiem, kuri bija redzēju�i Dinu vai pārmiju�i ar viņu kādu vārdu. Viņi noklausījās, cik Dina bijusi draudzīga, cik neuzkrīto�i pievilcīga, kā rūpējusies par draudzeni. Ta�u viņi nedzirdēja ne vārda par to, ka Dina būtu centusies izmeklēt kādu gadījumu, nedz arī noskaidroja, kāpēc viņa jutusies tik ārkārtīgi vainīga Feitas Parkeres avārijā. Neviens neatcerējās tā advokāta uzvārdu, kas �bija nācis Feitu apmeklēt, un Bērnets tajā brīdī jau bija beidzis savu maiņu, tāpēc viņam to pajautāt neizdevās.

Uz Keina dzīvokli viņi devās tikai vēlu pēcpusdienā.

�Tā kā mēs neko noderīgu neesam uzzināju�i,� Bi�ops domīgi sacīja, "mums ir pamatots iemesls doties parunāt ar Feitu. Varbūt viņai tā amnēzija arī ir, ta�u to gan Feita varēs pateikt, kā sauc viņas advokātu.�

�Tevi, �ķiet, māc �aubas par arņnēziju,� Keins piezīmēja.

�Man �ķiet, ka tā ir ļoti izdevīga.�

�Sasodīts, kam tad tā ir izdevīga? Feita būtu varējusi atbildēt uz daudziem jautājumiem, bet tagad...�

�Pagaidīsim un vispirms aprunāsimies ar viņu, tikai tad varēsim spriest, vai viņa tie�ām neko nespēj palīdzēt.�

�Ar pārējiem slimnīcas darbiniekiem aprunāsimies pirmdien,� Keins sacīja, �lai noskaidrotu, vai viņi var pateikt vēl kaut ko noderīgu. Man tikai ir nejauka sajūta, ka mēs neko citu neuzzināsim - vienīgi jaukas atsauksmes par Dinu, kas mums nenieka nelīdz.�

�To nejauko sajūtu dro�i vien rada tuk�s vēders,� Bi�ops prozaiski noteica. �Mēs kop� brokastlaika neko neesam ēdu�i. Un tavā dzīvoklī dro�i vien nekā ēdama nav.�

Keins saprata, ka draugs mēģina mazliet novērst viņa uzmanību no smagajām domām, un pasmaidīja. Viņi nolēma pasūtīt ķīnie�u ēdienu, un pulkstenis rādīja apmēram septiņi, kad viņi jau vāca projām to, kas bija atlicis no vakariņām. Kad atskanēja durvju zvans, Keins nodomāja, ka ieradies izsūtāmais zēns no pārtikas veikala, kuram viņ� bija zvanījis. Ta�u, atvēris durvis, viņ� ieraudzīja kādu nepazīstamu sievieti.

Viņa bija mazliet garāka par piecām pēdām, un no normālā svara viņai trūka vismaz desmit mārciņu, ta�u sieviete bija satrieco�i skaista. Tum�i, brūnganrudi mati ar zeltainu vizmu, caurspīdīgi gai�a āda, tik gluda un tīra kā porcelāns, pilnīgas, dabiski sārtas lūpas - mute bija viegli pavērta, un varēja redzēt mazos, baltos zobus -, taisns deguns un lielas, tik mirdzo�i zaļas acis, kādas Keins vēl nekad nebija redzējis.

Keins klusēdams noraudzījās �aja skaistumā, tad pamanīja, ka sieviete ir izbijusies, tāpēc ierunājās maigāk nekā parasti.

�Kā es jums varētu palīdzēt?�

Sieviete cie�i skatījās uz Keinu, un viņas sejas izteiksme liecināja par veselu brāzmu da�ādu jutu - vil�anos, apjukumu, sāpēm, neizpratni, izmisumu un bezpalīdzību. Viņa pakāpās soli atpakaļ.

�Nē. Nē, man... man liekas, esmu kļūdījusies. Adrese nav pareiza. Piedodiet, ka iztraucēju.�

Pirms sieviete bija paspējusi aizgriezties, Keins paspēra soli uz priek�u un satvēra viņu aiz rokas. Tā likās ļoti trausla.

�Pagaidiet! Vai jūs... Jums ir kāda ziņa par Dinu?�

Viņa paskatījās uz vīrie�a roku, tad neizlēmīgi ielūkojās viņam sejā.

�Laikam nav,� viņa no�ukstēja.

Keins nelaida sievieti vaļā. Piepe�i prātā atausa aina, kā viņ� bija stāvējis palātas durvis, - un Keins atcerējās vājiņo sievietes figūru, kas klusi bija gulējusi slimnīcas gultā. Tajā reizē sīkā seja bija izskatījusies tik nekustīga un bāla, ka atgādināja masku, tādu kā priek�metu bez jebkādām dzīvības pazīmēm - rēgainu un baismīgu, īpa�i jau tāpēc, ka aparatūra, kas atradās palātā, skaļi atbalsoja sievietes sirdspukstus, automātiski apliecinot, ka gulētāja tomēr ir dzīva būtne.

Gandrīz nebija iespējams �ajā sievietē atpazīt toreizējo komas pacienti - vētrainās emocijas, kas tagad atspoguļojās viņas sejā, liecināja par spēcīgu jūtu dzīvi. Tomēr pēk�ņi Keinam radās pilnīga pārliecība.

�Jūs esat Feita, vai ne? Dinas draudzene.�

Sievietes skatiens kaut ko meklēja Keina sejā, ta�u acīmredzot nespēja atrast meklēto - lai kas arī tas būtu. Viņa viegli nopūtās un teica:

�Jā. Es esmu Feita.�

�is vīrietis nepazina viņu.

Vīrie�a skatienā nepazibēja pat atblāzma, kas liecinātu, ka viņ� būtu pazinis Feitu.

Nevarēja būt, ka viņi biju�i mīļākie.

Un, ja tas nebija tiesa, tad viņas sapņos acīmredzot neatspoguļojās atmiņas par biju�o.

Kamēr Keins Makgregors veda Feitu tālāk iek�ā dzīvoklī, �ī apjauta mulsinot un biedējot virpuļoja viņas prātā. Ko gan tas varēja nozīmēt?

Viņ� Feitu nepazina, tomēr �ā vīrie�a izskats jaunajā sievietē bija acumirklī izraisījis spēcīgas jūtas. Feita zināja -viņ� redz, kā trīc viņas augums, un viņa baidījās, ka seja ir nodevīgi pietvīkusi. Vīrie�a balss, viņa pieskāriens, seja -viss bija tik dziļi un sāpīgi pazīstams, glu�i kā neliela mirdzo�as, skaidras noteiktības saliņa melnajā okeānā, kas bija ap Feitu, un viņa baidījās, ka būs pagalam, ja nāksies zaudēt �o pieturas punktu, �o vīrieti un vienai grimt tum�ajā neziņā.

Tomēr laikam gan nāksies to darīt. Feita varēja iedomāties tikai vienu izskaidrojumu �iem sapņiem - vienīgajai lietai, kas viņai nozīmēja kaut ko skaidru un noteiktu, un, ja doma, kas tikko sāka rosīties viņas prātā, bija patiesa, tad ari �os sapņus, �o tik dzīvi izjusto saistību starp viņu un Keinu Makgregoru Feitai bija pie�ķīris kāds cits. Arī tie nepiederēja viņai.

Feita itin nemaz neapzinājās pati sevi, un tas bija baismīgi.

Keins stādīja viņai priek�ā Bi�opu, teikdams, ka tas ir viņa draugs, un Feita neskaidri atcerējās, ka �o cilvēku redzējusi televīzijā kopā ar Keinu. Nejaukā rēta uz kreisā vaiga Feitu nebiedēja, ta�u viņa gai�o, vērīgo acu skatiens lika justies neomulīgi - acis bija nevis vienkār�i pelēcīgas, bet gandrīz sudrabainas, un to skatiens bija īpa�i dziļ�. Feitai radās satrauco�a izjūta, ka viņ� spēj ieskatīties tie�i dvēseles dziļumos.

�Sēdieties, Feita!� Keins uzaicināja.

Jaunā sieviete apsēdās uz dīvāna gala, priecādamās, ka nav vairs jāstāv kājās. Feita arvien vēl ātri nogura, un viņai bija vajadzējis saņemt visus spēkus, lai atnāktu �urp.

Keins ar sarauktu pieri paskatījās uz jauno sievieti.

�Jūs esat nosalusi. Kā jūs parasti dzerat kafiju - varbūt ar pienu?�

Feitai nebija ne jausmas, un viņa centās apslāpēt nervozus smieklus, kas lauzās uz āru.

�Es... man vienalga. Tas nav svarīgi.� Viņ� vismaz nebija nojautis, cik satraukta Feita jūtas, uzskatīdams, ka trīcē�ana un pietvīkums izskaidrojami ar vēso vakaru.

�Es to nokārto�u,� teica Bi�ops un devās uz virtuvi.

Arī Keins apsēdās uz dīvāna nepilna pusmetra attālumā no Feitas un, pavērsies uz viņas pusi, sāka vērot jauno sievieti.

�Priecājos, ka atnācāt, Feita.�� Tad Keins kā atvainodamies piebilda: �Vai jums nav iebildumu, ka saucu jūs vārdā? Tā jūs sauca Dina un...�

Feita papurināja galvu.

�Nē, protams.�

Varbūt tā atausīs atmiņā kaut kas pazīstams.

�Labi. Paldies! Es esmu Keins. Un manu draugu gandrīz visi sauc par Bi�opu.�

�Visi, tikai ne tu!� Bi�ops virtuvē iesaucās, apliecinot vai nu to, ka viņam ir ļoti laba dzirde, vai ari to, ka sienas ir plānas.

Keins viegli pasmaidīja, tad vēlreiz sacīja Feitai:

�Es priecājos, ka jūs esat atnākusi. Mēs gribējām ar jums runāt, kaut gan dakteris Bērnets sacīja, ka jūs neko nespējot atcerēties.� �o apgalvojumu Keins izteica mazliet vaicājo�ā tonī.

�No savas dzīves es neatceros neko,� Feita atzinās. �Neko... personisku. Nedz to, kas es esmu, nedz arī to, kur esmu dzīvojusi. Arvien vēl neesmu pieradusi pie sava vārda, tāpat kā pie sejas, ko redzu spogulī. Tas mani... mulsina.�

�Man �ķiet, ka tas dro�i vien ari drausmīgi biedē,� Keins atklāti pateica.

�Jā, arī biedē.�

Bi�ops atgriezās istabā, nesdams kafiju, un pasniedza tasīti Feitai. Brīdī, kad jaunā sieviete saņēma tasi, abu rokas saskārās, un viņu piepe�i pārņēma ārkārtīga miera izjūta. Vīrietis cie�i raudzījās Feitai tie�i acīs, un viņa ļoti spraigi izjuta viņa silto pirkstu pieskārienu. Saistība �ķita tik spēcīga, it kā viņ� tie�ām būtu cie�i apkampis Feitu ar abām rokām.

Tiklīdz jaunā sieviete bija apjautusi �o savādo izjūtu, tā acumirkli izzuda. Bi�ops atlaida pirkstus un izslējās taisni - viņa skatiens atkal bija vēss un rāms. Feita satraukta malkoja kafiju un centās domāt tikai par karsto dzērienu. Bi�ops kafijai bija piebēris krietni daudz cukura un pielējis krējumu - Feitai dzēriens gar�oja, tāpēc viņa nosprieda, ka dro�i vien tie�i tā viņa ari agrāk dzērusi kafiju.

�Paldies!�

Viņ� pamāja un apsēdās uz krēsla, kas atradās iepretī dīvānam. Skaidri apzinādamās, ka Bi�ops viņu vēro, Feita pagriezās pret Keinu.

�Acīmredzot es biju Dinas draudzene,� viņa sacīja. �Vai jūs es agrāk neesmu pazinusi?�

�Mēs nekad neesam tiku�ies. Es... biju aizgājis uz slimnīcu pēc tam, kad Dina pazuda, lai aprunātos ar personālu par viņas apmeklējumiem pie jums, un uz īsu bridi iegriezos arī jūsu palātā, tas ir viss.�

Feita baidījās, ka viņai sāks trīcēt rokas, nodevīgi liecinot par pieaugo�o vārguma sajūtu un bailēm, tāpēc viņa nolika tasi uz kafijas galdiņa un, savijusi pirkstus, ielika rokas klēpi.

�Vai jums kaut kas zināms par to, cik sen mēs ar Dinu bijām pazīstamas un kā iepazināmies? Vismaz kaut kas?�

Keins papurināja galvu.

�Mēs ar Dinu iepazināmies tikai aptuveni pirms septiņiem mēne�iem. Es par viņu zināju diezgan daudz, tomēr nekādā ziņā ne visu. Un, ja jūs ar Dinu iepazināties saistībā ar viņas darbu, tad varbūtība, ka es par jums varētu kaut ko zināt, ir vēl jo mazāka.�

Bi�ops klusu pajautāja:

�Vai jūs bijāt saistīta ar Dinas darbu?�

�Cik esmu sapratusi no ziņu dienestu teiktā, viņa ir �urnāliste, vai ne?�

�Jā.�

�Tad nezinu, kāda gan starp mums varētu būt saistība. Kā liecina �eku pasakņi, ko atradu savā dzīvoklī,� Feita saviebusies sacīja, �es strādāju kādā pilsētas birojā. Es piezvanīju un aprunājos ar savu inspektori. Acīmredzot esmu bijusi tikai sīka skrūvīte lielā mehānismā. Darīju parasto biroja darbu.�

�Kādā birojā?� Keins jautāja.

�Celtniecības inspekcijas un zonē�anas birojā.� Feita savilka seju. �Un es par to nezinu neko. Vismaz neko neatceros. Mans darbs saistīts ar dokumentu ievadī�anu datorā un failu veido�anu.� Viņa bridi padomāja. �Man �ķiet, ka es protu strādāt ar datoru.�

Jaunās sievietes balsī ieskanējās bezcerība, un Keins instinktīvi pastiepa roku un saņēma viņas cie�i sa�ņaugtos pirkstus.

�Feita, ārsts teica, ka atmiņa beigu beigās atjauno�oties. Jums tikai jātic.�

Jaunā sieviete platām acīm paskatījās uz Keina roku, un Bi�opam, vērojot Feitu, viņa atgādināja briedi, ko ap�ilbinājusi automa�īnas lukturu gaisma, - izbiedētu dzivnie-ku, kas bailēs sastindzis un nespēj paglābties no dro�as nāves.

Aiz�ņaugtā balsī Feita ierunājās:

�Iztēlē es redzu da�as ainas, bet... tās nav manas atmiņas. Sākumā likās, ka tās ir manējās, ta�u tagad saprotu, ka tā nepavisam nav.�

Keins palaida vaļā Feitas rokas un, raukdams pieri, izslējās taisni.

�Kā jūs to domājat?�

�Tas sākās vēl slimnīcā. Tie bija tikai sapņi, bet man likās, ka tās turklāt varētu būt manas atmiņas. Sapņi kā... kā mazas ilustrācijas, īsas ainas no dzīves.�

�Vai no... jūsu dzīves?� Keins lēni jautāja.

Feita ievilka elpu.

�Nē. No jūsu un... un no Dinas dzīves.�

Atguvusies no komas.

Jēzus! Lai nu ko viņ� būtu domājis uzzināt, ta�u tikai ne to, ka viņa ir atguvusies. To nu viņ� nekad nebija gaidījis.

Kādu bridi viņ� soļoja no istabas viena gala uz otru, tad piegāja pie telefona un piezvanīja uz kādu pazīstamu numuru. Tik tikko sagaidījis līnijas otrā galā paceļam klausuli, viņ� teica:

�Feita Parkere ir tikusi ārā no slimnīcas.�

�Ko?�

�Tu dzirdēji, ko es teicu.�

Iestājās ilgs klusums, tad tas otrs sacīja:

�Tam nav nekādas nozīmes. Pat tad, ja viņa atceras, kas noticis pirms avārijas, tās drogas viņas prātā noteikti radīju�as pilnīgu jucekli - viņa dro�i vien ir galīgi apjukusi un varbūt pat zaudējusi prātu.�

�Vēl pēc tik ilga laika?�

�Paklau, necel paniku, jā?�

�Velna milti, es ta�u tev teicu, ka mēs nedrīkstam pārstāt viņu uzmanīt. Es teicu, ka jānoskaidro...�

�Es saku - necel paniku! Tagad vispirms jāpārliecinās, vai viņa vispār vairs kaut ko sajēdz un var radīt kaut kādus draudus.�

�Un ja nu tā ir?�

�Tad mēs parūpēsimies, lai tā nebūtu.�

�Jūs sapņojāt par mums?�

Feita sarāvās, izdzirdējusi Keina balsi neticību.

�Ak, es zinu, cik bezjēdzīgi tas izklausās. Es jau arī pati tā domāju. Tomēr sapņi bija pārāk spilgti, pārāk reāli, lai tos varētu noturēt tikai par manas iztēles augli. Man liekas...� Feita norija kaklā iesprūdu�o kamolu. �Vienīgā atbilde, kas man nāk prātā - lai gan es nesaprotu un nevaru izskaidrot, kā, - bet es tiku... pieslēgusies Dinas atmiņām.�

Bi�ops vēsā un lieti�ķā balsī ieteicās:

�Kā tas ir iespējams?�

�Es nezinu. Varbūt pirms tā nelaimes gadījuma man biju�as ekstrasensorās spējas.� Feita bezpalīdzīgi noplātīja rokas. �Varbūt tās man radu�ās tikai tagad - pēc nelaimes gadījuma. Vakar biju aizgājusi uz bibliotēku un izlasīju par komu. Es uzzināju, ka da�iem cilvēkiem, kuri atgūst samaņu pēc komas, rodas neparastas spējas - īpa�i pēc galvas ievainojumiem.� Feita ar roku atgrūda matus no pieres un parādīja nelielu plāksteri-

Keins klusēdams raudzījās jaunajā sievietē. Bi�ops ierunājās:

�Nav nemaz grūti apgalvot, ka jūs esat... kaut ko sapņojusi. Kā jūs zināt, ka �os sapņus patie�ām esat redzējusi?�

Feita atkal iekoda apak�lūpā.

�Nezinu, kā lai pārliecinu jūs. Sapnī es redzēju nelielas, pavisam parastas dzīves ainiņas. Tādus notikumus, kas, manuprāt, risinās jebkuru divu cilvēku savstarpējās attiecībās. Kopīga maltī�u gatavo�ana. Brauciens automa�īnā.� Feita spēji nosarka un nolaida skatienu. �Kopīga mazgā�anās du�ā.�

�Varbūt varat nosaukt kādu dzimumzīmi vai īpa�u iezīmi?� Bi�ops sausā toni jautāja.

�Viņam kreisajos sānos pa�ā apak�ā bija neliela rēta. Tā... izskatījās līdzīga trīsstūrim,� Feita gandrīz nedzirdami no�ukstēja.

Bi�ops savilktām uzacīm paskatījās uz Keinu.

�Vai tev ir tāda rēta?�

Keins lēni pamāja.

�Pirms da�iem gadiem, krītot no zirga, es uzkritu sarūsēju�ām skārda loksnēm, kas bija noplēstas no veca �ķūņa jumta, un dabūju caurumu sānos.�

Bi�ops domīgi teica:

�Dro�i vien tas bija zināms ari kādam citam?�

�Manam ārstam. Da�ām sievietēm. Dinai.�

Joprojām piesarkusī Feita sacīja Keinam:

�Es sapņoju, ka jūs abi esat kādā mājā netālu no jūras. Mājai ir slēgts lievenis, kurā nolikts tāds dīvains krēsls - �ķiet, tas darināts pirms vairākiem gadu desmitiem. Tas at�ķiras no pārējām - pītajām mēbelēm. Mājā ir kamīns un burbuļvanna. Sienās iebūvētajos plauktos ir loti daudz grāmatu. Un taka ved līdz pat pludmalei, kur plīvo karogs ar uzrakstu: �Lūdzu, tikai vēl vienu dienu!� Māja atrodas vientuļā vietā, un tai visapkārt ir kāpas.�

Atkal Bi�ops jautājo�i paskatījās uz Keinu.

Keins, sastapis drauga skatienu, teica:

�Viss ir pareizi. Māja nekad nav fotografēta, un mēs tajā neesam uzņēmu�i nevienu viesi. Pāris mēne�u pirms Dinas pazu�anas mēs to pārveidojām - ierīkojām slēgto lieveni un kamīnu. Kad pēdējo reizi tur bijām, Dina tur izkāra karogu. Tas bija mūsu joks, jo vienmēr gribējās tur pavadīt vēl vienu dienu.�

Feita skatījās te uz vienu, te atkal uz otru vīrieti un sacīja:

�Varbūt es esmu ekstrasense. Vai tam ir kāda nozīme?�

Vēl arvien raudzīdamies uz Bi�opu, Keins jautāja:

�Vai tu nevari pateikt?�

�Nē.�

�Kāpēc ne?�

Bi�ops paraustīja plecus.

�Varbūt tāpēc, ka viņai trūkst identitātes. Trūkst savas patības. Tāda veida tuk�ums pats par sevi rada aizsargbarjeru. Turklāt viņa ir pārbijusies atmiņas zuduma dēļ. Viņa cen�as pasargāt sevi no vēl kāda zaudējuma -dro�i vien tāpēc neļauj, lai es tieku klāt. No viņas puses tas ir pilnīgi pamatoti, ta�u tas nevar nļums sniegt sevi�ķu palīdzību.�

�Es nesaprotu,� Eeita sacīja.

�Noasam ir īpa�s ķēriens,� Keins skaidroja. �Viņ� pats to sauc par melu detektoru. Es teiktu, ka tas ir kaut kas nopietnāks.�

Feita nepaspēja izteikt vēl kādu jautājumu, lai noskaidrotu ko sīkāk, kad Keins atkal uzrunāja draugu, un jaunajai sievietei Bi�opa �ķēriens� pilnīgi aizmirsās.

�Tā noteikti ir Dina,� Keins saspringtā balsī teica.

�Mēs to tik skaidri nevaram zināt,� Bi�ops iebilda. "Tikpat labi tā var būt Feita. Cilvēkiem pēc atgū�anās no komas tie�ām mēdz rasties jaunas, neizskaidrojamas spējas.�

�Var jau būt, ta�u mēs zinām, ka Dina ir ekstra-sense.�

�Jā, to mēs zinām.� Bi�ops runāja uzmanīgā un pacietīgā toni kā cilvēks, kas negrib paļauties uz pieņēmumiem vai modināt maldīgas cerības. �Ta�u viņas spējas izpaudās citādi, Kein. Viņa nav telepāte un nespēj pieslēgties otra cilvēka psihei. Dinai piemita iepriek�ējas paredzē�anas spēja, viņa varēja... iztēloties nākotnes notikumus, pareģot, kāda kārts tiks izlikta vai kā kritis kauliņi. Un nekādā ziņā nevar apgalvot, ka Dina ar savām domām kaut ko varētu ietekmēt. Varbūt viņa spēja paredzēt, ka iezvanīsies telefons, varbūt pat pateikt, kas zvana, bet Dina nespētu projicēt savas atmiņas otra cilvēka psihē. To nespētu pat visspēcīgākais ekstrasenss.�

�Ja Dina būtu galējā izmisumā, tad varbūt viņa to spētu. Ja tas būtu ļoti svarīgi, ja tas būtu dzīvības - vai nāves jautājums. Viņa būtu atradusi veidu, kā to izdarīt, Noas. Dina to būtu atradusi.�

�Tas nav tik vienkār�i. Psihes jomā visām spējām ir savi likumi, Kein. Un gai�reģis nekļūst par telepātu. Pat vienam ekstrasensam no tūksto�a nepiemīt divkār�as spējas.�

Feita aizrautīgi klausījās un sāka saprast, ko nozīmē Bi�opa �melu detektors�.

�Tad pasaki, kur rodas Feitas atmiņas!� Keins teica. �Vai nu tās sūta Dina, vai arī Feita pati tām kaut kā pieslēdzas. Lai arī kā būtu, tas nozīmē, ka Dina ir dzīva, Noas. Dzīva." Keina balsi ieskanējās gavilējo�s prieks.

Feita acumirkli noprata, ka dziļi sirdi Keins bija uzskatījis Dinu par miru�u - un ienīdis pats sevi par to, ka atmetis cerības.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad Bi�ops ļoti negribīgi sacīja:

�Dina ļoti bie�i apmeklēja Feitu slimnīcā. Sēdēja pie viņas gultas, lasīja priek�ā, stundām runājās ar Feitu. Mēs nevaram noliegt iespēju, ka Dina ir sīki stāstījusi par savu pagātni un Feitai radu�ās spilgtas ainas iztēlē - kaut arī viņa bija nesamaņā.�

�Bet...�

�Kein! Protams, ir iespējams, ka Dina kaut kādā veidā pārraida Feitai savus atmiņu tēlus. Ir iespējams, ka Feitai pēc atgū�anās no komas radu�ās ekstrasenses spējas un tāpēc viņa telepātiskā veidā spēj sasniegt Dinu. Ta�u visvairāk iespējamais izskaidrojums ir tas, ka Feitas zemapziņā neparasti spilgti un sīki saglabājies viss, ko Dina viņai stāstījusi.�

Keins papurināja galvu un jau pavēra muti, lai stridē-tos, noliegtu, atteiktos tam ticēt, bet Bi�ops ļoti laipnā balsī viņu pārtrauca.

�Pagātne, Kein. Tās visas ir ainas no pagātnes. Ja Dina varētu uzturēt tie�u sakaru ar Feitu, vai tad viņa mums �ādā veidā nedarītu zināmu, kur atrodas?�

Keins saguma, ta�u vēl centās turēties pie rastās cerības.

�Sasodīts, par rētu ta�u Dina viņai nebūtu stāstījusi. Kā tad Feita lai zinātu to?"

�Iespējams, ka Feita to uzzinājusi slimnīcā Dinas apmeklējuma laikā. Varbūt Feitas psihe, viņai iegūstot spējas, kādu līdz �im nebija, un cen�oties pamosties no komas, telepātiski pieslēdzās Dinas psihei. Varbūt tie�i tādā veidā Feita uzzinājusi visus �os sīkumus. Tas ir iespējams.�

�Iespējams!� Keins nikni iesaucās. �Viss ir iespējams -tikai ne tas, ka Dina vēl arvien ir dzīva. Vai to tu gribi man pateikt?�

�Es tev saku, ka mēs neko nedrīkstam pieņemt par patiesu bez pietiekamiem pierādījumiem.� Tad Bi�opa balss kļuva vēl līdzjūtīgāka, �Ak Dievs, Kein, vai tad tu nedomā, ka arī es gribu, lai viņa ir dzīva?�

Feita klusēdama vēroja abus vīrie�us, un viņai skaudri iesāpējās sirds aiz vientulības izjūtas un skaudības, ka Dina Leitone acīmredzot ir izcila sieviete, jo izraisījusi �iem vīrie�iem tik spēcīgas izjūtas.

Feitai negribējās iejaukties dziļi atklātās sarunas brīdī, tomēr viņa moko�i skaidri apzinājās, ka tas jādara.

�Ir... vēl kaut kas,� viņa sacīja, cik vien nosvērti varēdama.

Keins lēni pagrieza galvu, it kā �ī kustība viņam pra-situ milzīgu piepūli. Vīrie�a seja bija glu�i bala un acis �ķita satumsu�as.

�Kas?�

Feita nevairījās atbildēt uz strupi izteikto jautājumu, bet viņai sāka drebēt balss.

�Tas... tie�i tāpēc jau es nācu jūs meklēt. �odien pēc pusdienas biju iemigusi, un es... redzēju vēl kādu sapni. Tikai �oreiz jūs tajā nebijāt. Dina gan bija. Es dro�i nevaru pateikt, bet man �ķiet, tas bija pagrabs vai... varbūt kāda noliktava. Sienas tajā telpā bija no cementa blokiem, un tās izskatījās vecas un mitras. Tur bija auksts.�

�Un kas tur notika?" Bi�ops jautāja.

Feita drebēja, viņai tie�ām nemaz negribējās teikt to, kas bija jāsaka.

�Dina sēdēja uz krēsla - man �ķiet, viņa bija pie tā piesieta. Viņa gandrīz nevarēja pakustēties. Tajā telpā bez viņas bija vēl vismaz divi cilvēki, un viņa to zināja. Kāds bija paslēpies ēnā - vai varbūt vienkār�i ārpus viņas redzesloka - un klusēdams vēroja viņu. Un vēl viens vīrietis visu laiku izjautāja Dinu. Es viņa seju neredzēju un neatceros, ko viņ� jautāja. Es pūlējos atcerēties, bet... ausīs man visu laiku skanēja tāda kā rēkoņa, un laikam gan es skaidri nevarēju saklausīt, ko viņ� saka. Varbūt ari Dina to nevarēja saklausīt - es nezinu. Tikai atceros, ka viņ�... viņ� sita Dinu. Visu laiku sita.�

Feita tik skaidri izjuta Keina sasprindzinājumu, it kā būtu pieskārusies viņam ar roku, - vīrie�a augums, mēmi un instinktīvi reaģējot uz dzirdēto, bija saspringts kā stīga, - un jaunās sievietes balss, pabeidzot stāstījumu, drebēja vēl stiprāk.

�Tad viss satumsa... un es... pamodos.�

Bi�ops ievilka elpu.

�Jūs sakāt, ka viņa tiek - vai tika spīdzināta?�

�Man tā liekas. Nē. Esmu pārliecināta. Tas bija tik reāli, tik drausmīgi spilgti, ka tā noteikti ir patiesība. Viņi... gribēja, lai Dina kaut ko izstāsta, bet viņa neko neteica.� Feita ar mokām norija siekalas. �Un tas turpinājās ļoti ilgi. Visi tie jautājumi. Tā... sodī�ana. Es izjutu, cik nomocījusies ir Dina. Un sāpes... Viņai tik briesmīgi sāp...�

Keins skatījās uz Feitu ar tādu izteiksmi, it kā tikko būtu saņēmis nāvējo�u triecienu, un �ajā brīdī viņai �ķita vieglāk sastapties ar Bi�opa skatienu, kas bija nosvērts -lai gan nedaudz nejūtīgāks.

�'la var būt iztēles aina, ko ierosinājusi kāda filma vai grāmata,� Bi�ops sacīja.

Feita papurināja galvu.

�Tā nav. Jūs nesaprotat. Es to neredzēju iztēlē, bet pati biju tur klāt. Es biju Dina - biju viņas ķermenī, viņas prātā un sirdī. Jutu viņas sāpes, bailes un... un viņas apņēmību.� Feita pacēla galvu un ieskatījās Bi�opam acis. �Par vienu esmu pilnīgi pārliecināta. Dina neteiks to, ko viņi grib uzzināt, jo sargā - vai vismaz uzskata, ka sargā, -kādu cilvēku. Viņu pasargāt Dinai ir svarīgāk nekā saglabāt savu dzīvību.�

�Un vai tas norisinās pa�reiz?�

Feita nedro�i atbildēja:

�Es... par to es neesmu pārliecināta. To nav iespējams pateikt.�

�Pagrabs - varbūt noliktava. Vai jums nav nojausmas, kur tas varētu būt?�

�Nē, es neredzēju neko citu, vienīgi to telpu. Un pat tad, ja Dinai ir zināma viņas atra�anās vieta, tad viņa par to nedomāja.� Feita uz brīdi apklusa un tad izmisīgi ierunājās: �Es gribu palīdzēt viņai. Jums man jātic. Man jāmēģina Dinai palīdzēt.�

�Kāpēc?� Bi�ops noteiktā tonī jautāja.

Feita juta, ka acis sarie�as sūrsto�as asaras, bet neparko negribēja tās liet �o vīrie�u priek�ā. Viņa dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos.

�Tāpēc, ka viņa ir mana draudzene. Dina ir darījusi visu, kas vien bijis viņas spēkos, lai panāktu, ka es pēc pamo�anās no komas atkal varu atgriezties dzīvē. Un tāpēc, ka... man bez viņas neviena cita nav.�

�Laikam gan,� Bi�ops sacīja, �tas ir pamatots iemesls, lai jūs vēlētos palīdzēt viņu atrast. Varbūt ari tā jūs gribat izteikt pateicību. Galu galā Dina jūsu labā veltījusi pusmiljonu dolāru.�

Feita papurināja galvu.

�To pusmiljonu jau es neesmu saņēmusi tie�ā veidā. Noguldījuma fondā, ko Dina man nodibinājusi, ir mazliet vairāk par divi simti tūksto�iem dolāru - tā teica advokāts. Un manā teko�ajā kontā ieskaitīti piecdesmit tūksto�i dolāru. Bet Dina nokārtojusi, ka tiek samaksāti mani parādi un rēķins par slimnīcu - cik liela ir tā summa, to es nemaz nezinu.�

�Vai jūs nebijāt apdro�ināta?�

�Sprie�ot pēc dokumentiem, ko es atradu, automa�īna bija apdro�ināta. Ta�u veselības apdro�inā�anas dokumentu nebija. Man liekas, ka jaunā apdro�inājuma termiņ� vēl nebija stājies spēkā, jo es nesen mainīju darbu.�

�Se�as nedēļas komā,� Bi�ops prātoja. �Pēc tam vēl trīs ārstē�anās nedēļas un fizikālā terapija. Es domāju, ka viss kopā dro�i vien varēja maksāt aptuveni ceturtdaļmil-jonu, varbūt pat vairāk.�

�Vienu gan es viņai gribētu pavaicāt,� Eeita sacīja. �Kāpēc? Es nesaprotu, kāpēc viņai visu to vajadzēja manis dēļ darīt.�

Keins sakustējās un aizsmaku�ā balsi ierunājās:

�Tāpēc, ka viņa jutās vainīga.�

�Par ko? Par avāriju? Man ta�u sacīja, ka ma�īnā esot bijusi tikai es viena pati un tā bijusi tikai mana vaina. Ne ar vienu citu tas nav saistīts. Kāpēc tad Dinai vajadzētu justies vainīgai?� Feita ar atvieglojumu vēroja, ka Keina sejā sāk atgriezties sārtums un viņ� vairs nesē� kā sastindzis.

�Ari mēs par to brīnījāmies,� Keins sacīja.

�Kas tad izraisīja avāriju?� Bi�ops jautāja.

�Acīmredzot es pati.� Feita mēģināja pasmaidīt, bet tas neizdevās. �Ārsts sacīja, ka es... esot mazliet par daudz iedzērusi, turklāt pirms tam lietojusi medikamentus, kas atslābina muskulatūru. Viņ� teica, ka �āds apvienojums esot toksisks un ka es slikti panesot alkoholu.�

�Kāpēc jums tika parakstīti medikamenti, kas atslābina muskulatūru?� Keins jautāja, nepārprotami cenzdamies noskaidrot visu pēc kārtas.

�Ijģs neatceros. Tas ta�u ir skaidrs.�

Viņ� sarauca pieri.

�Vai jūs bijāt paņēmusi līdzi flakoniņu ar parakstītajām zālēm?�

Feitas rokassomiņa līdz ar citām mantām bija glabājusies slimnīcā. Tajā Feita bija atradusi glu�i parastas lietas - naudas maciņu, �eku grāmatiņu, mazu piezīmju grāmatiņu, pāris lodī�u pildspalvu, pūderi un lūpukrāsu.

Tur nebija nekāda zāļu flakoniņa. Ari dzīvokli Feita nebija atradusi nekādus medikamentus.

�Varbūt to paņēma policija - ka lietisko pierādījumu,� viņa lēni sacīja.

Keins joprojām rauca pieri.

�Alkohols. 'Гиг kaut kas nav kārtība. Dina teica, ka jūs esot braukusi, lai pēc darba satiktos ar viņu, parunātos un iedzertu pāris glāzī�u. Ta�u jūs tā ari nesatikāties. Un braucāt jūs tie�ā ceļā no darba - tā teica Dina.�

�Tātad," Bi�ops sacīja, �ja vien jums nepiemīt ieradums turēt pudeli darba vietas skapīti...�

Feita samirk�ķināja acis.

�Man �ķiet, ka tas laikam gan nebūs tiesa. Manā dzīvoklī nebija atrodama neviena alkoholiska dzēriena pudele.�

Keins redzēja, ka Feita krampjaini norij siekalas, un, kad jaunā sieviete pievērsa skatienu viņam, viņas acīs bija redzamas bailes.

�Kas noticis?� Keins stingri noprasīja.

�Kāds bija ielauzies manā dzīvokli.� Tagad Feita runāja ļoti lēni un uzmanīgi. �Pats jocīgākais - nekas nebija nozagts. Protams, es pati to nevaru apliecināt, bet policija teica, ka nekas no mantām neesot bijis paņemts� Tomēr viss bijis apgriezts otrādi. Atvilktņu saturs izgāzts uz grīdas, visas mantas izmētātas.�

�Liekas, kāds kaut ko meklējis,� Bi�ops piezīmēja.

�Kad tas bijis?� Keins iejautājās.

�īsti nezinu. Tas atklājās nedēļas sākumā, kad advokāts bija nolīdzis apteksni, kurai vajadzēja uzpost dzīvokli, pirms es pārrodos mājās no slimnīcas.��

�Kad tas būtu varējis notikt?� Bi�ops jautāja. �Vai kāds iegājis jūsu dzīvoklī pēc avārijas līdz tam brīdim, kad ieradās apteksne un atklāja ielau�anās pazīmes?�

Feita domāja, berzēdama pieri.

�Nedomāju vis. Vienīgi Dina.�

�Tur bija gājusi iek�ā Dina?�

�Tā teica viņas advokāts. Viņ� sacīja, ka Dina izpētījusi manu rakstāmgaldu, lai noskaidrotu, vai tur ir nesamaksāti rēķini. Tas dro�i vien bija tūlīt pēc avārijas.� Feita gribēja ieminēties, ka dzīvoklī nav atradusi datoru, bet tad ierunājās Keins, un Feita, nespēdama tik labi koncentrēties, zaudēja domas pavedienu.

�Tātad tas varēja notikt jebkurā dienā pēdējo da�u nedēļu laikā.� Keins lūkojās uz Bi�opu. �Brīni�ķīgi.�

Ta�u Bi�ops domāja par ko citu.

�Dzīvoklis tika pārmeklēts pēc tam, kad Dina pārbaudīja jūsu rakstāmgaldu.� Ar gai�ajām acīm viņ� cie�i raudzījās Feitai sejā. �Un jau pēc da�ām nedēļām Dina pazuda.�

Feita centās koncentrēties un saprast, ko Bi�ops ar to domājis.

"Vai jūs gribat teikt, ka Dina varbūt pazuda, jo kādam likās, ka viņa... viņa manā dzīvoklī kaut ko atradusi? Kaut ko tādu, ko viņai nevajadzēja atrast?�

"Varbūt.� Bi�ops pavērsās pret Keinu. �Varbūt mēs esam meklēju�i nepareizajā virzienā. Varbūt draudi nevērsās tie�i pret Dinu, iespējams, ka tie nebija saistīti ar Dinas iecerēto si�etu, kura parādī�anos presē kāds negribēja pieļaut. Varbūt Dinas nozu�anas cēlonis nemaz nav viņas iepriek�ējā rīcība.�

�Varbūt cēlonis saistīts ar manu pagātni,� Feita drebo�ā balsī sacīja.

Keins piepe�i aptvēra, ka viņa ir glu�i pārgurusi. Jaunās sievietes skatiens nemitīgā sasprindzinājuma dēļ bija satumsis, un viņai zem acīm vidēja tum�i loki. Viņa centās sēdēt taisni, ta�u pleci slīga uz leju, un āda bija ieguvusi pelnu pelēku toni. Keinam likās - ja Feita neturētu rokas klēpī, cie�i sa�ņaugusi pirkstus, viņa nespētu noslēpt, ka tās visu laiku trīc.

�Jums jāatpū�as,� viņ� teica.

Feita kā atvainodamās sacīja:

�Es vēl neesmu pilnīgi atguvusi spēkus. Tā notiek -man ar joni uznāk briesmīgs nogurums un... un tad vienkār�i jāpaguļ. Atvainojiet!�

�Dieva dēļ, neatvainojieties! Jūs esat gājusi cauri ellei, un tas ir pavisam saprotams. Turklāt jūs pastāstījāt tādas lietas, ko mēs līdz �im nezinājām. Iespējams, ka varēsiet mums palīdzēt atrast Dinu.�

Bi�ops paskatījās uz Keinu, bet neko neteica.

�Es jau to labprāt gribētu,� Feita atkal sacīja un nopūtās. Viņas sejai pārslīdēja baiļu ēna. �Ja... ja jūs varētu izsaukt taksometru...�

Keins vilcinājās tikai īsu bridi.

�Ziniet, man �ķiet, ka jums tagad nemaz nebūtu vēlams atgriezties savā dzīvoklī, vismaz ne �ovakar. Kamēr mēs noskaidrosim, kas īsti notiek, kamēr pārliecināsimies, ka tas, kas notika ar jums, nav saistīts ar Dinas nozu�anu, būs labāk, ja paliksiet pie mums.�

�Es ta�u nevaru palikt �eit!� Feita viegli piesarka.

�Protams, varat,� Keins lieti�ķi sacīja. �Te ir divas guļamistabas. Vienā apmeties Noass, bet savējo es varu atvēlēt jums. Es palik�u tepat.� Viņ� savieba seju. �Pēdējā laikā es tā vai tā parasti gandrīz visu nakti uzturos �eit. Paņem�u spilvenu un segu un tepat ari nosnaudī�os.�

Feita neizlēmīgi iekoda lūpā, un Keins iedomājās, cik ļoti izbiedēta viņa jūtas - izbiedēta un bezgala vientuļa, jo nepazīst pat to seju, ko skata spoguli.

Viņ� laipni sacīja:

�Pagaidām domāsim tikai par to, kas notiek pa�reiz, norunāts? �onakt jums jāizguļas, un man �ķiet, ka �eit jūs būsiet lielākā dro�ībā nekā savā dzīvokli. Rit sāksim noskaidrot, kas īsti notiek.�

Bi�ops neteica neko.

Feita beidzot piekrīto�i pamāja.

�Paldies!�

Keins parādīja viņai guļamistabu, pārliecinājās, ka vannasistabā turpat līdzās dvieļi ir tīri. Viņ� norādīja, lai Feita izmanto Dinas tualetes piederumus, ta�u par nakts-tērpu Keins Feitai iedeva vienu no saviem krekliem -viņam likās, ka nedz viņ�, nedz ari Feita negribētu izmantot Dinas naktsveļu, jo tas �ajā situācijā �ķita neiederīgi.

Kad Keins atgriezās dzīvojamā istabā, viņ� ieraudzīja, ka Bi�ops sē� tie�i tajā pa�ā vietā, kur iepriek�, un, saraucis pieri, raugās uz dīvānu - tur, kur nupat vēl bija sēdējusi Feita.

Keins klusēdams ielēja abiem pa glāzei un atkal apsēdās uz dīvāna.

�Vai tu viņai tici?� viņ� piepe�i pajautāja.

�Nezinu. Varbūt viņa stāstīja tie�i to, ko mēs vēlējāmies dzirdēt.�

�Es nemaz nevēlējos dzirdēt, ka Dinai tiek nodarītas sāpes,� Keins ļoti noteiktā tonī pavēstīja.

�Nē. Ta�u, patiesību sakot, mēs varbūt cerējām uz kaut ko līdzīgu. Un tas noderēja, lai stāstījums izdotos īsti dramatisks, vai ne? Tas faktiski nodro�ināja spēcīgu emocionālu reakciju.�

�Tās detaļas, ko viņa stāstīja par māju pie jūras, - to viņa nebūtu varējusi uzzināt. Vienīgi no Dinas.� Keins negrasījās padoties.

�Vai no tevis.�

Keins sarauca pieri un tad saprata, ko draugs domājis.

�Tu gribi teikt, ka viņa nolasīja manas domas, kamēr mēs te sēdējām?�

�Ja viņa ir ekstrasense, tad tas ir iespējams. Tikai tāpēc vien, ka viņa spēj nelaist mani klāt savām domām, nevar secināt, ka tajā pa�ā laikā viņa nevarētu izmantot savas spējas.�

�Vēl viens likums psihes jomā?� Keins jautāja, greizi pasmaidīdams.

�Apmēram tā varētu teikt.�

�Nu labi. Jāatzīst, ka tas ir iespējams. Tomēr noteikti jābūt saistībai starp Feitu un Dinu, kā arī starp to, kas ar viņām abām noticis. Varbūt draudi tika vērsti pret Feitu -varbūt viņa bijusi iesaistīta kādā bīstamā lietā un Dina tajā iepīta pavisam nejau�i. Tomēr Dina noteikti jutās vainīga par avāriju, kas gadījās Feitai, Noas. Viņa jutās tik vainīga, ka izgāza veselu kaudzi naudas, cenzdamās kaut ko darīt Feitas labā.�

Bi�ops, it kā tī�i vēlēdamies iebilst, ieminējās:

�Tomēr Dinai acīmredzot bija raksturīgi dot naudu cilvēkiem, kuri nonāku�i grūtībās. Kā tad mēs zinām, ka �ajā gadījumā vainas izjūta viņai bija pārmērīgi liela? Varbūt Feita vienkār�i bija... vēl kāda ievainota dvēsele, kurai Dina centās palīdzēt.�

�Var jau būt. Tomēr skaidrs ir viens - vai nu Dinas savāktais materiāls kaut kā kaitējis Feitai, vai ari Feitas dzīvē risinājies kaut kas tāds, kas apdraudējis Dinu, risinājums meklējams viņu abu attiecībās. Varbūt Feita necik daudz vairs nevarēs mums pastāstīt, ta�u ir da�as lietas, kas mums jānoskaidro. Pirmkārt, fakti, kas saistīti ar avāriju. Kur paliku�as zāles, ko ārsts viņai it kā parakstījis, un vai tie�ām kāds ārsts Feitai tādus medikamentus parakstījis? Kā Feita varēja paspēt izdzert vismaz pāris glā�u alkohola da�ās minūtēs pēc izbrauk�anas no darba, dodamās uz tik�anos ar Dinu?�

Keina sejā jautās cie�a apņēmība.

�Policija acīmredzot avāriju izskaidroja vienkār�i ar neuzmanīgu brauk�anu intoksikācijas stāvoklī, tāpēc nepārbaudīja visus sīkumus. Mēs to varam izdarīt. Mēs varam pārbaudīt ziņas par Feitu un pēc iespējas sīkāk noskaidrot, kas viņa ir. Varam noskaidrot, vai Feita un Dina tie�ām biju�as draudzenes, ja vien kāds redzējis abas kopā vai zinājis par viņu draudzību. Mēs varam uzzināt, ko Feita strādājusi, un izdibināt, vai darbs, ko viņa darījusi, būtu varējis Dinai sniegt informāciju, kuru viņa meklēja, -si�etu, kas varēja sagādāt lielas nepatik�anas abām. Mēs varam meklēt faktus, Noas.�

�Tātad tu esi pārliecināts, ka gan Feita, gan Dina novāktas no ceļa sakarā ar si�etu, pie kura strādāja Dina,� sacīja Bi�ops.

�Tas ta�u ir iespējams, vai ne?�

�Jā. Tas ir iespējams.�

�Tad mums pavediens rokā,� Keins spalgā, cerību pilnā balsī ieteicās.

�Jā, mums ir kāds pavediens,� Bi�ops piekrita.

Feita pamodās ļoti agri un vērās sve�ajā guļamistaba, pilnīgi neapjēgdama, kur atrodas. Par laimi, drausmīgais apmulsums nevilkās ilgi, bet jaunā sieviete drebēja vēl labu bridi.

�ī izjūta viņai bija ļoti pazīstama.

Feita nomazgājās du�ā, un, tikai �āvējot matus ar fēnu, viņa aptvēra, ka bez jebkādas meklē�anas paņēmusi fēnu no veļas skapja, lai gan iepriek�ējā vakarā Keins viņai nemaz nebija parādījis, kur tas atrodas. Tad Feita piepe�i apjauta, ka labā roka, kurā viņa turēja matu suku, ir tāda kā neveikla un viņai nav ērti ar to darboties, tāpēc viņa pārlika suku kreisajā rokā.

�Kreile,� viņa murmināja, �es esmu kreile.� Kop� atgū�anās no komas slimnīcā Feita visu bija darījusi ar kreiso roku. Kāpēc tad tie�i patlaban viņa suku bija paņēmusi labajā?

Dro�i vien tā atkal bija kāda no komas radītajām, sīkajām kļūmēm, un Feita centās par to vairs nedomāt.

Viņa apģērbās, saklāja gultu un sakārtoja istabu, nolikdama visu tā, kā tas bija iepriek�. Beigu beigās vairs nebija iemesla vilcināties, tāpēc Feita gāja no guļamistabas ārā.

Keins jau bija piecēlies. Viņ� bija tīri noskuvies, mati mitri, un mājas tērps nemaz nebija sagumzīts. Keins nemierīgi staigāja no viena istabas gala uz otru, un Feita �aubījās, vai �onakt viņ� vispār ir gulējis.

Tikko Feita parādījās durvis, viņ� uzreiz pamanīja jaunās sievietes klātbūtni un, apstājies pie jauka, neliela pianīna, paskatījās tie�i viņai acis.

�Labrīt!� Balss tonis bija mazliet paskarbs, un Keins centās to izlīdzināt, viegli pasmaidot. �Kafija vēl ir karsta, un viss pārējais atrodams virtuvē uz galda. Augļi, maize, graudaugu pārslas. Ejiet un ķerieties klāt!�

�Paldies!� Feita iegāja virtuvē un sāka darboties. Viņa pārāk labi apjauta Keina klātbūtni, tāpēc nemaz nejutās mierīga, īpa�i jau tad, kad viņ� ienāca virtuvē un, nostājies pie galda, sāka liet savā tasē kafiju.

�Ceru, ka gulējāt labi,� Keins pieklājīgi apvaicājās.

Feita mazliet vilcinājās ar atbildi, tad ielika maizes �ķēli tosteri un nevērīgi sacīja:

�Kop� atgū�anās no komas es guļu daudz, tomēr pagaidām to nevarētu saukt par labu miegu. Ārsti saka, tas esot dabiski, tāpēc nevajagot raizēties.�

�Slikti sapņi?�

�Nē, glu�i tā nav. Vienkār�i... tādas savādas izjūtas. Man ir grūti ļauties miegam. Es baidos, ka nepamodī�os -vai tad, kad pamodī�os, būs jau pagāju�as vairākas nedēļas vai pat mēne�i. Ārsti mani mierināja, ka tā nemēdzot būt, bet tās bailes, protams, nav ar prātu pārvaramas, un pārliecinā�ana tur nelīdz. Tā kā es baidos nepamosties, tad vairākas reizes nakti trūkstos aug�ā.� Feita nestāstīja par paniskajām bailēm, kas tādās reizēs viņu pārņēma, par to, ka pagāja krietns laiks, pirms viņa spēja tiktāl nomierināties, lai atkal iemigtu.

�Tas dro�i vien ir drausmīgi grūti,� Keins līdzjūtīgi teica. �Nav brīnums, ka jūs...�

Kad viņ� apklusa, nepabeidzis teikumu, Feita sacīja:

�Nav brīnums, ka es salecos, tiklīdz kāds skaļāk ierunājas? Ka izskatos kā no elles izsprukusi? Ka uzskatu sevi par ekstrasensi? Vai tikai ļaujos aizdomām un bēgu gandrīz vai pati no savas ēnas?�

�Es neko tādu neesmu grasījies sacīt.� Tomēr Keins nesāka neko skaidrot, bet mainīja sarunas tematu. �Mēs ar Noasu aprunājāmies un nolēmām, ka vislabāk būtu, ja jūs vismaz da�as dienas pakavētos �eit, pie manis. Nepiecie�ams laiks, kamēr centīsimies atrast atbildes uz da�iem jautājumiem, un �aja laikā mēs neesam dro�i, ka jums nedraud tikpat lielas briesmas kā Dinai. Tāpēc �odien aizvedīsim jūs uz dzīvokli pēc nepiecie�amajām mantām.�

�Es ta�u nevaru tā aizņemt jūsu guļamistabu.� Es nedrīkstu tā iesaistīties jūsu dzīvē. Es glu�i vienkār�i nedrīkstu to darīt. Es te neiederos. Un jūs piederat Dinai. Feita ļoti centīgi zieda marmelādi uz grauzdiņa, neskatīdamās uz Keinu.

�Es jau teicu, ka tā vai tā guļamistabu gandrīz nelietoju. Un es jutī�os labāk, ja jūs, Feita, kādu laiku uzturēsieties �eit.� Keins paklusēja un piebilda: �Varbūt tā ielau�anās jūsu dzīvoklī bija tikai nejau�ība, parasts laupī�anas mēģinājums. Tomēr var ari but, ka bijis pavisam citādi. Varbūt tam ir saistība ar Dinu un viņas nozu�anu. Man �ķiet, ka jūs varat palīdzēt viņu atrast.�

Nemierīgi pavadītā nakts nebija nedz remdējusi Fei-tas satraukumu, nedz ari padarījusi skaidrākas juceklīgās domas, un tagad viņas balsi skaidri jautas izmisums.

�Kā tad? Es pat sev nespēju palīdzot. Dievs mans liecinieks - es nespēju atcerēties neko, kas jums varētu noderēt.�

�Iespējams, ka atmiņa - vismaz daļēji - atjaunosies. Tā noteikti būs.�

�Bet vai tas nebūs par vēlu, lai palīdzētu Dinai?� Fei-ta �ukstēja vairāk pati sev nekā Keinam. Viņ� vel nebija paspējis atbildēt, kad Feita nemierīgi pavaicāja: �Kur tad ir Bi�ops?�

�Runā pa telefonu.� Keins uz brīdi apklusa un tail piesardzīgi bilda: �Pārbauda ziņas par jums.�

Feita ieskatījās Keinam tie�i sejā un redzēja, ka vīrietis cie�i vēro viņu.

�Ā! Es jau domāju, ka viņ� to var izdarīt, vai ne?� Tas faktiski bija nevis jautājums, bet apgalvojums.

�Kāpēc jūs tā sakāt?� Keins samiedza acis.

�Viņ� ir no F1B, vai ne?�

Uz bridi iestājās klusums, tad Keins atbildēja:

�Ne viņ�, ne arī es par to neesam minēju�i ne vārda.�

"Jūs to neteicāt?� Feita izbijās, bet �igli aptvēra, kādai vajadzētu būt atbildei. �Dro�i vien to man pateikusi Dina.� Jaunā sieviete papurināja galvu. �Tā tagad mēdz būt -piepe�i izrādās, ka es zinu gan �o, gan to, bet nespēju izskaidrot, kā to esmu uzzinājusi. Vai nu tās ir manas, vai ari - Dinas atmiņas. Un līdz vakardienai es neesmu sastapusi ne jūs, ne Bi�opu, tāpēc...� Feita atkal pievērsās brokastīm, nevēlēdamās redzei, ka Keina skatienā pavīd neticība vai aizdomas.

Ta�u Keins glu�i parasta balsī pajautāja:

�Vai jums nav iebildumu, ka Bi�ops pārbauda jūsu dzīves datus?�

Feita vispirms sako�ļāja maizes kumosu, tad papurināja galvu.

�Kāpēc lai man būtu iebildumi? Varbūt pat viņ� varēs atrast atbildes uz da�iem jautājumiem, kas neliek man pa�ai mieru.�

�Piemēram?�

�Piemēram... карее manā dzīvokli nav nevienas fotogrāfijas un gandrīz nekā, kas liecinātu par... manu pagātni.�

�Ir cilvēki, kuriem nepatīk turēt mājā da�ādus sīkumus. Pat tādus, kas... saglabā atmiņas. Varbūt tas ir pavisam vienkār�s izskaidrojums.�

�Ja vien tas neskanētu tik ironiski,� viņa teica. �Ja es būtu saglabājusi kaut vai vienu lietiņu, tas varbūt man palīdzētu atcerēties manu dzīvi.�

Feita ievilka elpu un cie�i paskatījās uz Keinu.

�Man ir divdesmit astoņi gadi, un manā dzīvokli noteikti vajadzētu but vismaz kaut kādām liecībām par iepriek�ējo dzīvi. Pazīmēm, ka es... esmu dzīvojusi. Fotogrāfijām. Vidusskolas dienasgrāmatām. Svīterim, ko man noadījusi māte. Ta�u tur nav itin nekā tāda. �ķiet, ka pirms astoņpadsmit mēne�iem, kad es pārcēlos uz tagadējo dzīvokli, es būtu atnākusi no nekurienes.�

�Ikviens nāk no kādas noteiktan vicinu, Feita. 'I'a�u var gadīties, ka jūs tā vai cita iemesla pēc velējāties pilnīgi atraisīties no pagātnes. Tā cilvēki mēdz duni Aizbraukt uz pavisam citu vietu, sākt visu no jauna."

Feita rotaļājās ar kafijas tasītes osiņu, apjauzdama, ka tāds �ests apliecina viņas nemieru, ta�u nespēdama norimties.

�Varbūt tā ir, kā jūs sakāt. Tikai - kas gan vaidu but tik briesmīgs, ka man vajadzēja pilnīgi iznicināt visas at miņas par pagātni, pirms sāku dzīvi no jauna?�

Uz viņas jautājumu atbildēja Bi�ops, tie�i laja bridi ienākdams virtuvē.

�Man �ķiet, tā bijusi slepkavība.�

�Amnēzija?�

�Saskaņā ar ierakstu viņas failā - jā gan.� Viņ� uzmeta drūmu skatienu kādam garāmgājējam, it kā norādot, lai ne maz nemēģina apstāties pie taksol'ona, tad turpināja sarunu. �Es ieskatījos psihiatra ziņojumā. Rādās, ka viņa neatceras visu savu dzīvi, ne tikai da�as iepriek�ējās nedēļas pirms tas dienas, kad ar ma�īnu ietriecās tajās krasta margās.�

�Vai atmiņas zudums pāries vai paliks?�

�Tas mani - un acīmredzot ari viņus - kaitina visvairāk. Būtībā neviens pats nezina, vai viņa atgūs atmiņu vai neatgūs. Var gadīties, ka atmiņa atjaunojas pilnīgi vai daļēji, bet var ari būt, ka tā neatjaunojas nekad. Un neviens nevar pateikt, cik ilgi amnēzija var saglabāties. Var gadīties, ka viņa kādu rītu pamostas un piepe�i visu sāk atcerēties.�

�Vai ari sāk atcerēties pamazām - vairāku gadu laikā.�

�Tā viņi saka.� Viņ� labu bridi klusēja, tad teica: �Man tas nepatīk.�

�Nē. Man tāpat.�

�Un?�

�Un kur viņa ir tagad?�

Viņ� nolamājās.

�Es nezinu.�

Atkal iestājās klusuma bridis, tad otrs sacīja:

�Es ta�u tev teicu, lai vakar aizej uz viņas dzīvokli un pārbaudi.�

�Es jau to izdarīju. Tur viņas nebija.�

�Un?�

�Gāju un piedzēros.�

Lai nu kas, bet slepkavības iespēja Eeitai ne prātā nebija nākusi, un viņu pārņēma salti drebuļi. Kā gan tā? Prāta dziļumos viņa izmisīgi centās atrast jel kādu nojausmu, ta�u tur nebija itin nekā - ne atmiņu, ne mazākās atskārtas. Nekā - palika vienīgi �ausmino�a varbūtība, ka viņa izdarījusi kaut ko drausmīgu.

Bi�ops turpināja runāt, it kā lasīdams sarakstu.

�Nedaudz vairāk nekā pirms diviem gadiem jūs dzīvojāt Sietlā kopā ar mati un jaunāko masu. Māsa vel mācījās vidusskolā, māte strādāja bibliotēkā, un jūs strādājāt par reģistratori kada celtniecības kompānijā pa dienu, bet vakaros piepelnījaties, strādājot par oficianti.� Viņ� uz brīdi apklusa. �Man nav zināmas visas detaļas, un es tās dabū�u zināt tikai tad, kad aizbrauk�u uz Kvantiko un pats tik�u klāt protokoliem. Ta�u fakti ir skaidri,"

�Kādi fakti?� Feita nedro�i jautajā.

Iespējams, ka Bi�opa tēraudpeleko acu skatiens kļuva nedaudz laipnāks, tomēr tas bija grūti noHiikitnis.

�Man ļoti �ēl. Jūsu māte un masa lika noslepkavotas un māja nodedzināta līdz pa�iem pamatiem

Feita jutās satriekta, tomēr �īs jutās bija lādas kā attālinātas, bezpersoniskas, gandrīz vai līdzīgus apmulsumam. Viņa pilnīgi nemaz nespēja atceroties ne mali, ne māsu un neizjuta itin nekādas bēdas, lai gan tam īstenība arvien vēl vajadzētu būt ļoti spēcīgām.

�Un kas to izdarīja?� Keins klusi pajautaja.

�Lieta vēl arvien nav pabeigta, tas ir viss, ko varu pateikt.� Bi�ops paskatījās uz draugu. �Un pieeja failam Ir ierobe�ota, varbūt tāpēc, ka ar to joprojām nodarbojas federālās izmeklē�anas birojs.�

�Varbūt Feita ir lieciniece, kas atrodas likuma aizsar dzībā?�

�Nedomāju vis. Tādā gadījumā es būtu saņēmis bri dinājumu, tiklīdz mēģināju piekļūt viņas failam.�

Feita noklepojās.

�Varbūt es varētu būt... vai biju aizdomās turama?"

�Saskaņa ar Sietlas policijas iecirkni - es viņiem piezvanīju tūlīt pēc tam, kad ieraudzīju, ka pieeja failam ir ierobe�ota, - jums ir alibi. Kad tika izdarīta slepkavība un nodedzināta māja, jus apkalpojāt galdiņus ļau�u pilna res torānā, un visi jūs atceras. Tomēr vairāk neko policija man negribēja stāstīt. �ķiet, ka arī viņu failam uzlikti ierobe�o jumi.�

Keins paskatījās uz Feitu.

�Tātad pirms diviem gadiem tika noslepkavoti jūsu vistuvākie cilvēki. Neviens netika apcietināts vai apsūdzēts nozieguma izdarī�anā. Da�us mēne�us vēlāk jūs ieradāties Atlantā un sākāt dzīvi no jauna.�

Feita centās domāt.

�Tā būtu izskaidrojams, kāpēc manā dzīvokli trūkst fotogrāfiju, pavalkātu apģērbu un līdzīgu mantu. Ja māja, kurā dzīvoju, nodegusi līdz pamatiem, tad es dro�i vien esmu visu zaudējusi.�

Keins, raukdams pieri, raudzījās uz Bi�opu.

�Nespēju iedomāties, kā divas neatklātas slepkavības Sietlā varētu būt saistītas ar satiksmes negadījumu un cilvēka nozu�anu �eit. Atlantā, divus gadus vēlāk. Tomēr... te ir Feita. Pavisam reāls apliecinājums �ai saistībai.�

�Kamēr neesam noskaidroju�i detaļas,� Bi�ops sacīja, �nav iespējams pateikt, vai ir vēl arī kāda cita saistība.�

�Un detaļas mēs dabūsim zināt tikai tad, ja tu aizbrauksi uz Kvantiko.�

�Ja es aizbrauk�u uz Kvantiko, tad pastāv iespēja, ka tās izdosies noskaidrot Var izrādīties, ka ar manu atļauju nepietiek, - tas atkarīgs no iemesla, kāpēc pieeja failam ir ierobe�ota.�

�Vai tad tu jau rīt negrasījies doties projām? Tu kaut ko stāstīji pārjauno nodaļu, vai ne?�

��ķiet, ka citas iespējas nav. Un es nezinu, kad atkal varē�u atbraukt.� Bi�ops uz bridi apklusa. �Ja es domātu, ka �eit varu paveikt kaut ko tādu, ko tu nespēj izdarīt tikpat labi vai vēl labāk...�

�Tad tu nebrauktu projām. To es zinu.�

Bi�ops paņēma tasi, lai ielietu sev kafiju, un Feita jutās priecīga, ka abu vīrie�u uzmanība vairs nav pievērsta viņai. Jaunajai sievietei bija nepiecie�ams laiks, lai tiktu galā ar triecienu, ko bija sagādājusi ziņa, ka visa viņas ģimene noslepkavota.

�Es nemaz tik briesmīgi nealkstu tūlīt pat doties projām,� Bi�ops teica. �Kamēr nebija nekādu nopietnu pierādījumu, Dinas meklē�ana norisinājās saskaņā ar parasto kārtību, turklāt bez jebkādiem panākumiem un pārsteidzo�iem notikumiem.� Viņ� paskatījās uz Feitu. �Un tad jūs atguvāties no komas un izrakstījāties no slimnīcas.�

�Ko tu ar to domā?� Keins atkal sāka raukt pieri.

�Es domāju, ka tagad līdzsvars ir izjaukts un status quo iztraucēts. Ja vien kāds vēro notikumu gaitu, tagad, manuprāt, būtu īstais bridis, kad būtu gaidāms nākamais gājiens.�

Feita bija apmulsusi.

�Jūs domājat... tas, kura rokās ir Dina, manis dēļ varētu mainīt plānus?�

�Ja vien jūs esat iesaistīta �ajā lietā - jā. Padomājiet! Ja jūs pirms avārijas kādam radāt vai radījāt draudus, tad koma jūs pasargāja no turpmākiem pasākumiem, kas būtu vērsti pret jums. Tas, ka jūs atkal esat uz kājām, viņiem noteikti liks pārdomāt. Pat tādā gadījumā, ja viņi uzzinās, ka esat zaudējusi atmiņu, ļoti iespējams, ka viņi - lai arī kas viņi būtu - nejutīsies pārāk dro�i, lai neliktos par jums ne zinis. Vismaz ne uz ilgu laiku.�

�Mans dzīvoklis, iespējams, tika pārmeklēts,� Feita lēni sacīja. �Varbūt viņi tur atrada to, ko gribēja.� Tad piepe�i viņa kaut ko atcerējās un paskatījās uz Keinu. �Vai Dinai bija klēpjdators?�

�Jā. Kad viņas d�ipu atrada pamestu netālu no biroja, Dinas portfeļa tajā vairs nebija, un datoru viņa vienmēr portfelī nēsāja līdzi.�

Feita mirkli vilcinājās, tad sacīja:

�Ja advokāts saka taisnību, tad ari mans klēpjdators bija pie Dinas. Vai esat to kādreiz redzējis?�

Keinam ilgi nebija jādomā.

�Nē. Es gan nekad neesmu pievērsis īpa�u uzmanību tam, kā viņa strādā pie datora, tāpēc varētu jau būt, ka tas bija jūsējais. Tomēr es nekad neesmu redzējis, ka Dinai būtu divi datori vienlaikus. Un, kad mēs pārmeklējām Dinas dzīvokli pēc viņas nozu�anas, ari tur neatradām nevienu datoru. Tur nebija ari nevienas disketes.�

�Laikam gan jūs nezināt, kas varēja būt ierakstīts jūsu datorā?� Bi�ops jautāja Feitai.

�Nē. Es vienīgi zinu, ka dators nebija pie manis jau labu laiku pirms avārijas."

"Vēl viens strupceļ�.� Keins nopūtās. �Vakar man �ķita, ka esam atradu�i kādu pavedienu, bet tagad viss �ķiet vēl daudz juceklīgāk nekā pirms tam.�

�Es neticu sakritībām,� Bi�ops teica. �Visos �ajos gadījumos jābūt vienam vienīgam pavedienam, vienam faktam vai notikumam, kas visu saista kopā un pie�ķir nozīmi itin visam.�

�Pat manas mātes un māsas slepkavībai?� Feita jautāja.

�Tas varētu būtu sākums,� Bi�ops atbildēja. �Visam, kas risinājies pēc tam, varētu būt sakars ar divām sievietēm, kuras pirms diviem gadiem noslepkavotas Sietlā. Vai ari var izrādīties - piedodiet par izteiksmes veidu ka viņas ir saistītas ar visu pārējo. Tādā gadījumā viņas ir nozīmīgas tikai tāpēc, ka viņu nāve bijis iemesls, kas atvedis jūs uz Atlantu.�

Feitai sāka sāpēt galva. Viņa brīnījās, kā gan tik tuk�u prātu kā viņējais, kurā nebija atrodams nekas lietderīgs, iespējams tik ļoti pārmocīt, vienkār�i nosaucot faktus un uzdodot jautājumus.

�Visu pēc kārtas,� teica Keins, raudzīdamies viņā. �Mums jāaizbrauc uz jūsu dzīvokli, lai paņemtu vajadzīgās mantas.�

Bi�ops jau pavēra muti, grasīdamies kaut ko sacīt, ta�u acīmredzot pārdomāja un tikai noteica:

��odien ir svētdiena, tāpēc ielās automa�īnu būs maz.�

Feita prātoja, ko gan Bi�ops bija vēlējies teikt, un, tā prātojot, viņa vismaz varēja nodarbināt domas ar kaut ko konkrētu, kad visi ma�īnā brauca uz viņas dzīvokli. Atbilde viņai ienāca prātā tikai tad, kad viņi, piebrauku�i pie Feitas dzīvojamās mājas, kāpa no ma�īnas ārā un viņa pamanīja, ka aģents un Keins vērīgi nopētī apkārtni.

Iespējams, ka �o dzīvokli kāds novēro. Lūk, to viņ� domā. Varbūt taksometram, kurā es vakar braucu uz Keina dzīvokli, nebija iespējams sekot, jo sestdienas vakarā ielas bija pārblīvētas ar automa�īnām, tāpēc viņi varbūt nezina, uz kurieni es aizbraucu. Līdz �ai dienai viņi varbūt mani nesaistīja ar Keinu. Vai, aizbraucot pie viņa, parādoties atklātībā kopā ar viņu, es nepakļauju briesmām arī Keinu? Vai tie�i manis dēļ Dina ir nonākusi briesmās?

Viņi iegāja ēkā un nokļuva līdz Feitas dzīvoklim, nevienu nesastapu�i. Durvis bija slēgtas, ta�u Feitai piepe�i radās vēl nelādzīgāka sajūta nekā iepriek�. �oreiz tā patie�ām bija īsta, fiziska sajūta, it kā viņas ādai būtu pieskāries kaut kas auksts.

�Kas noticis?� Keins iejautājās, uztvēris viņas vārdos neizteikto satraukumu.

�Es... nekas. Nekas tads, ko es varētu izskaidrot.� Feita parakņājās plecu soma un izņēma durvju atslēgas.

Keins viņai tās atņēma.

�Tādā gadījumā labak būt piesardzīgiem. Jūs pagaidiet tepat.�

Feita pakāpās sānis un noraudzījās, kā abi vīrie�i ļoti uzmanīgi atslēdza un atvēra durvis un klusi ieslīdēja dzīvoklī. Jaunā sieviete juta, ka sirds dauzās smagi un ātri, aiz bailēm viņai sametās �ķebīga dū�a. Feita klusiņām sevi apsaukāja par gļēvuli. Nebija nekādas jēgas pieminēt, ka viņai būtu pilnīgas tiesības baidīties - tagad, kad viņa neviļus bija nokļuvusi dzīvē, no kuras neko neatcerējās un kurā slēpās briesmas.

�ķiet, bija pagāju�as vairākas stundas, pirms Keins atkal parādījās durvīs.

�Viss ir tīrs,� viņ� sacīja. �Tomēr te kāds ir bijis.�

Noklausījusies �o brīdinājumu, Feita saņēma drosmi un devās iek�ā dzīvokli, kur valdīja drausmīgs haoss.

�oreiz meklējumi bija izdarīti daudz ļaunprātīgāk. Dīvāna spilveni bija uz�ķērsti un to pildījums daļēji izvēlies uz āru. Estampi bija norauti no sienām un izplēsti no ierāmējuma, iestiklojums - sadauzīts druskās. Grāmatplaukti bija atbīdīti no sienām, galdi - apgriezti otrādi. Virtuvē visu skapī�u durvis bija vaļā, uz virtuves galda virsmas un izlietnē samestas kastes un kārbas, un pārmeklēts bija arī ledusskapis un saldētavas saturs. Guļamistabā visas gultas drānas bija nomestas uz grīdas, tāpat kā Feitas tērpi. Gultas matracis bija pārgriezts ar nazi un pavērts vaļā.

Feita stāvēja, skatīdamās uz drausmīgo haosu, un pastrādātās vardarbības dēļ viņai pār muguru skrēja saltas tirpas.

�Man jāzvana policijai,� viņa sacīja.

Keins un Bi�ops saskatījās, tad Keins sacīja:

�Man policijas iecirknī ir kāds draugs. Ļaujiet, es pats Viņam piezvanī�u. Manuprāt, labāk būtu, ja mēs varētu izvairīties no preses ielenkuma.� Kad Feita palūkojās uz.viiiļi, Keins piebilda: �Pagaidām neviens vēl nezina, ka jūs esāt tikusies ar mani, un nezina arī par jūsu saistību ar Dinu' Es teiktu, ka tas jāpatur slepenībā pēc iespējas ilgāk.�

Feita piekrita, lai gan nodomāja - vai viņa piekāpjas Keinam tāpēc, ka vfņam taisnība, vai varbūt tāpēc, ka ir vieglāk ļaut, lai izlemj viņ�.

Es pat to par sevi skaidri nezinu.

Pat ne to.

Keina draugu policijā sauca Gajs Ri�ardsons. Viņ� bija spēcīgs gara auguma vīrs ar paplāniem, brūniem matiem un maldino�i maigām, brūnām acīm. Viņ� ieradās kopā ar vienaldzīgu policijas fotogrāfu, kas nofotografēja dzīvokli. Ar Keinu Ri�ardsons runāja īsi un klusi - varbūt informēdams viņu par neveiksmīgajiem Dinas meklējumiem? - un tad rūpīgi pārbaudīja visu dzīvokli, vispirms apjautādamies Feitai, vai viņa ir pārliecināta, ka nekas nav paņemts.

Feita to jau bija pārdomājusi un tagad varēja sniegt skaidru atbildi.

�Cik varu spriest, nav paņemts nekas no tā, kas dzīvokli atradās vakar, pirms es no �ejienes aizgāju.� Viņi sēdēja virtuvē pie nelielā galdiņa, un Feita bija cie�i sa�ņaugusi kopā savītos pirkstus.

�Keins stāstīja, ka jums esot amnēzija. Tātad jūs nezināt, kāpēc da�u pēdējo nedēļu laikā jūsu dzīvoklis ticis divas reizes pārmeklēts?�

�Nē.�

�Es pārskatīju ziņojumu par iepriek�ējo ielau�anos. Toreiz tika izjautāti kaimiņi, ta�u neviens nebija redzējis kādu sve�inieku, kas būtu grozījies mājas tuvumā, un neviens arī nebija dzirdējis neko aizdomīgu. Nekas neliecināja, ka iebrucējs būtu uzlauzis durvis, ta�u izrādījās, ka logs ir atstāts vaļā.� Policists uz bridi apklusa. ��oreiz logs nebija atvērts, bet izrādījās, ka slēdzene atmūķēta. Tas liecina, ka te rīkojies specialists, un viņ� nav atstājis gandrīz nekādus pierādījumus. Varu mēģināt noņemt iespējamos pirkstu nospiedumus, tomēr varu derēt, ka viņ� strādājis cimdos.�

Likās, tur nekas nav piebilstams, tāpēc Feita klusēja, te palūkodamās uz savām kopā sa�ņaugtajām rokām, te paceldama skatienu uz vīrie�iem, kuri sēdēja pie galda.

�Ja pieņemam, ka viņ� nav atradis to, ko meklēja, vai viņ� varētu atkal atgriezties?� jautāja Keins.

�Man �ķiet, ka �is cilvēks ļoti apņēmies atrast to, kas viņam vajadzīgs,� Ri�ardsons atbildēja. �Lai arī ko viņ� meklētu, tas ir kaut kas nozīmīgs - vai nu tāpēc, ka viņ� nolīgts, lai to atrastu, vai ari tāpēc, ka viņam tas pa�am ārkārtīgi nepiecie�ams. Man liekas, viņ� nemitēsies meklēt.�

�Tādā gadījumā Feita �eit nav dro�ībā.�

Ri�ardsons piekrita.

�Es ieteiktu, lai viņa pagaidām apmetas kaut kur citur, kamēr mēs to noskaidrosim.�

Feita neviļus nodomāja, ka varbūt Keins palūdzis, lai draugs izsaka �ādu apgalvojumu, tad pati sevi norāja par tādu aizdomīgumu. Tomēr viņai bija kas iebilstams.

�Ja jau viņ� divas reizes te visu pārmeklējis, tad laikam gan saprot, ka tas, kas viņam vajadzīgs, te nav atrodams.�

Ri�ardsons nevilcinājās ar atbildi.

�Noteikti! Ta�u viņ� nezina, vai tas, ko viņ� cen�as atrast, atrodas pie jums vai varbūt ir paslēpts kaut kur ārpus �ā dzīvokļa.�

Tad vēsā tonī ierunājās Bi�ops:

�Ir vēl kāda varbūtība. Otrā ielau�anās varbūt mazāk paredzēta meklējumiem, tas vairāk varētu būt iebiedē�anas paņēmiens. Iebrucēja nolūks ir tā ietekmēt Feitu, ka viņa vai nu tam norāda, kur atrodas meklētā lieta, vai arī tik ļoti izbīstas, ka pati to nemaz nemēģina izmantot.�

�Bet ko tad īsti viņ� meklē?� Feita iesaucās, juzdamās daudz vairāk izmisusi, nekā vēlējās atzīt. �Es ta�u to nezinu. Es neatceros. Vai tas ir kaut kas tāds, ko esmu no viņa paņēmusi? Kaut kas, ko esmu atradusi? Kaut kas tāds, kas man nodots glabā�anā?�

Keins lēni sacīja:

�Lai ari kas tas būtu, mums nav ne jausmas pat par �īs lietas izmēriem. Dzīvokli ir tik briesmīgi izārdīts ikviens kaktiņ�, ka tas varētu but itin viss - gan kāds dokuments, gan datora diskete, varbūt pat kāds tik liels priek�mets kā maizes kaste.�

�Datora diskete.� Feita paskatījās uz Keinu. �Ja Dina tūlīt pēc avārijas paņēmusi manu datoru, tad pirmajā reizē, kad �eit notika ielau�anas, dators te nevarēja būt. Vai tas ir iespējams?�

�Protams. Tomēr skaidri mēs to nevaram zināt, ja vien jūs savu datu kopijas neesat noglabājusi kaut kur dro�ā vietā un neatceraties, kur tās ir.�

�Turklāt,� Ri�ardsons norādīja, �ja viņ� te meklē un nevar atrast datoru, tad uzskata, ka nēsājat to līdzi vai esat kaut kur noslēpusi."

�Tādejādi jūs esat uzbrukuma mērķis,� Keins pabeidza.

Feitai atkal saka nelabi kņudināt pakrūtē. Bailes.

�Līdz brīdim, kad man atjaunosies atmiņa un es to atcerē�os? Un ja nu es to nekad vairs nespē�u? Ārsti saka -iespējams, ka es nekad vairs neatgū�u atmiņas par dienām vai pat nedēļām tie�i pirms avārijas.�

Acīm redzami no�ēlodams skarbo apgalvojumu, Keins centās izlīdzināt teikto.

�Iespējams, ka tas viss ir liels rēbuss, kurā ļoti svarīga loma ir jūsu atmiņas zudumam, ta�u ir ari daudz citu nezināmu jautājumu, Feita. Mes tos noskaidrosim. Liksim visus zināmos fragmentus kopa un palūkosimies, kas iznāk.�

�Tikai pasakiet - es darī�u visu, lai palīdzētu,� Ri�ardsons ieteicās.

Keins ne�aubīdamies tūlīt izmantoja piedāvājumu.

�Labi. Mums jāredz policijas ziņojums par autoavāriju, kurā cieta Feita.�

�Tas nav grūti. Līdz dienas beigām jūs saņemsiet ziņojuma kopiju.�

�Mums noderētu arī jebkura informācija, ko vien varat sameklēt par Feitu kop� tā laika, kad viņa aptuveni pirms pusotra gada pārcēlās dzīvot uz Atlantu. Vai viņa kādreiz ziņojusi policijai par kaut ko neparastu? Vai Feitai pirms �īs pēdējās avārijas, kuras dēļ viņa nonāca slimnīcā, biju�i arī citi negadījumi, vadot automa�īnu? Vai policijā ir kaut viens ziņojums, kurā minēts viņas vārds?� Keins mirkli klusēja, tad vērsās pie Feitas. �Rīt mēs pārbaudīsim jūsu banku un noskaidrosim, vai jūs esat īrējusi dro�u noguldījumu seifu. Un mums pēc iespējas vairāk jānoskaidro par jūsu draudzību ar Dinu.�

Ri�ardsons, vienu uzaci savilcis, paskatījās uz Bi�opu, kas noteica:

�Viņam vajadzēja kļūt par policistu.�

Pie Ri�ardsona pienāca fotogrāfs, lai ziņotu, ka pabeidzis darbu, un detektīvs piecēlās. Viņ� lūkojās te uz Feitu, te atkal uz Keinu.

�Esiet ļoti piesardzīgi! Es vēl nezinu, kas notiek, ta�u viss liecina, ka te rīkojas kāda ļoti apņēmīga un ļoti, ļoti bīstama persona. Dieva dēļ, pārdomājiet katru soli! Un neaizmirstiet pamest skatienu aiz muguras.�

�Tā mēs ari darīsim," Keins viņam sacīja.

Kad detektīvs un fotogrāfs bija aizgāju�i, Keins teica:

�Rīt ataicināsim apteksni no telpu tīrī�anas aģentūras, kā arī nokārtosim, lai salabo bojātās mēbeles, vai ari liksim iegādāties jaunas. Feita, jūs tagad varētu salikt somā visu, kas nepiecie�ams aptuveni vienai nedēļai, un dosimies no �ejienes projām.�

Feita, ne vārda nebildusi, devās uz istabām salikt mantas, un, kad abi vīrie�i bija paliku�i vieni, Bi�ops sacīja:

�Viņa pati varēja te sarīkot vakar grautiņu, pirms brauca meklēt tevi. Tas ir iespējams."

�Viņa būtu varējusi to izdarīt. Es neticu, ka viņa to darījusi. Vai tu tam tici?�

Bi�ops klusējot viegli paraustīja plecus un reizē ari papurināja galvu, ar tādu �estu pauzdams ne nu atklātu neticību Feitai, tomēr �aubas gan.

�Tu ta�u saproti, ka nemaz nebūtu vajadzīgs atklāti paziņot par tavu saistību ar Feitu, lai tev pievērstos lieka uzmanība, jo var gadīties, ka �o dzīvokli kāds novēro.�

�Es to saprotu. Es ari saprotu, ka vakar kāds viņai, iespējams, sekojis līdz manam dzīvoklim, tā ka ļoti var būt, ka par �o saistību jau zināms.� Keins paraustīja plecus. �Māja, kurā es dzīvoju, ir daudz dro�āka vieta nekā �ī ēka, kur durvju sardze uzturas tikai da�as stundas dienā. Un manā dzīvokli kopā ar Feitu bū�u arī es. Skaties, kā gribi, - pie manis viņai būs dro�āk.�

�Es domāju ne tikai par viņu. Kein, vai tev nav ienācis prātā, ka ar Feitu - tie�i vai netie�i - saistīta Dinas nozu�ana? Ka Feita kaut kādā veidā iepinusies nepatik�anās jau Sietla, nepatik�anās, kurās nu ir iejaukta arī Dina?�

�Protams, kad uzzināju, ka noslepkavota Feitas ģimene, es pārdomāju �o iespēju.� Keins nopūzdamies atbalstījās pret krēsla atzveltni. �Un ko tad man vajadzētu darīt citādi? Viņa neko neatceras, Noas. Pagātne Feitai ir balts laukums. Vai redzēji viņas seju, kad pastāstīji par slepkavību? Jā, viņa jutās satriekta, ta�u glu�i tāpat, it kā tu viņai būtu stāstījis par glu�i sve�u cilvēku noslepkavo�anu. Es vēl nekad neesmu sastapis tik apjuku�u cilvēku kā Feita - viņa pilnīgi nav spējīga aizstāvēties, lai ari kādas būtu nepatik�anas, kuru dēļ viņa �eit nonākusi. Es nespēju uzgriezt viņai muguru, vai nu Feita varēs, vai ari nevarēs atcerēties kaut ko izmeklē�anai noderīgu.�

�Es neesmu teicis, ka tev tas būtu jādara. Tomēr Ri�ardsonam bija taisnība, kad viņ� brīdināja, lai esi piesardzīgs.�

�Tie�i tā ari domāju izturēties.�

"Par to nu esmu dro�s. Ja tā apmulsusi būtne, kas tagad atrodas blakusistabā, ievedis tevi tie�i lauvam rīklē, tu būsi sasodīti piesardzīgs.�

Keins bridi klusēja, tad teica:

�Viņa var man palīdzēt atrast Dinu. Es zinu, ka viņa to var. Neko citu es nezinu, Noas.�

�Saprotu,� Bi�ops noteica.

Kad viņa izslēdza d�ipa starme�us, kļuva tum�s, tum�s kā ellē, un auksts - bija ta�u tikai oktobra sākums. Dina nodrebinājās, lai gan viņai mugurā bija svīteris, un mazliet vilcinājās, pirms kāpa no ma�īnas ārā, pamezdama skatienu uz aizmugurējo sēdekli, kur atradās neilona siltā vējjaka. Tomēr beigu beigās viņa nolēma, ka pietiks ar svīteri. Ja vajadzēs ātri kustēties, būs labāk, ja viņa būs ģērbusies plānāk.

Dina stāvēja līdzās d�ipam, līdz acis sāka aprast ar tumsu, tad piesardzīgi devās uz priek�u.

Mēms klusums. Te valdīja mēms klusums.

Priek�ā drūmi vīdēja ēka, ta�u nevarēja saprast, vai tā ir īstā, un Dina īsu brīdi pat sāka �aubīties, vai atbraukusi pareizi. Norādes bija drausmīgi miglainas, un viegli varēja gadīties, ka viņa izdarījusi aplamus secinājumus no tiem trūcīgajiem faktiem, kuriem varēja ticēt. Varēja pat būt, ka viņa aizbraukusi uz pavisam citu pilsētas malu...

Kas tas? Skaņa... no tās puses. Tāda kā smilkstē�ana?

Dina zagās mājai tuvāk, sirdij satraukumā dauzoties, un centās elpot klusi un vienmērīgi, lai nenodotu savu klātbūtni. Viņa saspringta klausījās. Vairs nekas nebija dzirdams -varbūt arī pirmītēja skaņa bija tikai �ķitusi.

Dro�i vien viņas pārkairinātā iztēle.

Ja iztēlē rādījās briesmoņi, tam tie�ām bija savs pamats.

Viņa apstājās un stāvēja pavisam klusi, lai visu labāk saskatītu un saklausītu. Dinai bija ļoti asa redze un dzirde, turklāt vēl kāda īpa�ība, ko Bi�ops mēdza dēvēt par �zirnekļa maņu,�- tā bija saasināta apkārtnes apjauta, it kā briesmas vai to varbūtība viņas uztveri padarītu vēl jo spēcīgāku un asāku.

Dinas acis ātri bija apradu�as ar tumsu, un tagad viņa ēku varēja saskatīt skaidrāk. I/>gi bija augsti un tum�i -nebija iespējams noteikt, kas notiek iek�ā. Durvis nekur nebija redzamas. Kaut kur vējā viegli grabēja nenostiprināts slēģis vai atplīsis jumta skārds. Un bija jau�ams baļķu aromāts.

Tad Dina saoda vēl kaut ko.

Viņa stāvēja kā sastingusi, ar paceltu zodu, ostīdama nakts gaisu, kurā vēdīja smaka, - Dina zināja, ka to viņai noteikti vajadzētu pazīt, ta�u apjauta uzreiz nedevās rokā.

Tad viņa saprata - kaut kas pirmatnējs. Tas bija dzīvnieks.

Dina juta, ka sīkie matiņi uz skausta saceļas stāvus.

Vajadzēja tikt projām.

Tikt projām uz karstām pēdām.

Ta�u dzīvnieks spēji metās viņai virsū, neizdvesis ne skaņas. No melnās tumsas izbrāzās tum�s siluets, un spēcīgs trieciens nogāza Dinu no kājām.

Tad viņa sajuta svelo�as, ploso�as sāpes...

9

Feita spēji uzrāvās gulta sēdus, ar paceltajām rokām it kā cenzdamās aizsargāt seju un kaklu. Sirds dauzījās kā neprātīga, elpa plūda smagi un nevienmērīgi, un āda bija mikla, it kā viņa tikko būtu skrējusi pa drēgno, auksto nakts gaisu.

Pagāja kāds brīdis, līdz Feitai izdevās sevi pārliecināt, ka viņa nakts tumsā neguļ uz aukstas zemes un viņu neplosa me�onīgs dzīvnieks. Pārliecināties, ka viņa ir istabā un dro�ībā.

Pārliecināt sevi, ka viņa nav Dina.

Feita atradās Keina guļamistabā, kur cauri logam arvien vēl plūda iek�ā agrīnās pēcpusdienas gaisma, tāpat kā tajā brīdī, kad viņa pēc len�a bija atgūlusies, lai atpūstos, jo piepe�i bija sajutusi neatvairāmu vajadzību iemigt. Pulkstenis, kas atradās uz naktsgaldiņa līdzās gultai, liecināja, ka pagājis tikai nedaudz vairāk par stundu, ta�u, izkāpusi no gultas, Feita jutās kā salauzta, stīva un neveikla, it kā smagā miegā būtu nogulējusi vairākas stundas. Turklāt viņu mocīja bailes.

Feita vēl arvien varēja it kā izjust, ka dzīvnieka asie zobi plosa viņas miesu.

Cenzdamās pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no murgainā sapņa, Feita nodomāja, ka vairs ne mirkli nepaliks �ajā istabā. Viņa aizgāja līdz dzīvojamai istabai un iestājās durvīs, bet abi vīrie�i, kas tur atradās, Feitu nepamanīja. Keins sēdēja uz dīvāna, Bi�ops - uz krēsla pie kafijas galdiņa, un abi, pielieku�ies uz priek�u, pētīja dokumentus.

�Nekas neliecina, ka negadījumā būtu iesaistīta vēl kāda cita automa�īna,� Bi�ops sacīja. �Faktiski avārijai biju�i vairāki liecinieki, un visi apstiprināju�i, ka ma�īnu viņa vadījusi �ķibi un greizi, tad vispār vairs nav valdījusi stūri, un ma�īna ietriekusies krasta no�ogojumā.�

Feita saprata, ka vīrie�i lasa policijas ziņojumu par avāriju.

�Nekur nav pieminēts flakons ar parakstītajiem medikamentiem,� Keins, raukdams pieri, teica. �Nav ari minēts, ka vēlāk kāds būtu pārbaudījis, vai ārsts tie�ām viņai parakstījis medikamentus, kas atslābina muskulatūru. Vienīgi piezīmēts, ka neatliekamās palīdzības dienesta darbinieki viņas elpā sajutu�i alkohola smaku. Tad aprakstīta uzņem�anas nodaļas ārsta veiktā apskate un alkohola testa rezultāti.� Viņ� uz bridi apklusa. �Jēziņ, alkohola līmenis asinis viņai trīs reizes pārsniedzis atļauto robe�u.�

�Kā tas var būt?� Feita iegāja istabā un apsēdās uz dīvāna, raudzīdamās ziņojumā. �Es pirms īsa brī�a biju izbraukusi no darba. Man nebūtu pieticis laika... tā piedzerties.�

�Mēs nedomājam, ka tā tie�ām būtu noticis,� Keins viņai teica, paņemdams piezīmju ķloknotu, kurā bija daudz ierakstu. �Es runāju ar jūsu inspektori. Paklausieties! Viņa stāsta, ka tajā dienā piecos un trīsdesmit piecās minūtēs jūs viņai esot iesniegusi da�us dokumentus, kuru pabeig�anai esot uzkavējusies darbā mazliet ilgāk. Viņa ar jums parunājusies aptuveni piecas minūtes, tad jūs esot paņēmusi rokassomu un devusies projām. Tajā ēkā ierīkota pazemes automa�īnu stāvvietā darbiniekiem, un vārtu atvēr�anai nepiecie�ama koda karte. Automātā fiksēts, ka jūsu ma�īna pa vārtiem izbraukusi piecos un piecdesmit minūtēs.� Keins atkal bridi klusēja. �Se�os trīsdesmit jūs ietriecāties krasta margās - se�u jūd�u attālumā no biroja ēkas.�

Feita brītiņu rauca pieri un domāja.

�Varbūt tie�ām nepiecie�amas �etrdesmit minūtes, lai sastrēgumstundas laika nobrauktu se�as jūdzes, bet...�

�Bet būtu nepiecie�ama krietna tiesa no �īm �etrdesmit minūtēm, lai izdzertu tik daudz, ka gandrīz vai zūd refleksi un alkohola līmenis asinīs trīs reizes pārsniedz pieļaujamo normu. Turklāt jums būtu nācies dzert tīru viskiju tie�i no pudeles brauk�anas laikā.�

�Tātad - ja tas nav bijis iespējams...�

�Iespējams tas varbūt ir,� sacīja Bi�ops. �Tomēr nav ticams. Pirmkārt, tajās ielās, pa kurām jums vajadzēja braukt, pa ceļam nav neviena bāra, un mēs nevaram uzskatīt, ka jūs būtu dzērusi ma�īnā, jo tajā netika atrasta pudele.�

�Es to būtu varējusi pa ceļam izmest,� Feita ieminējās, it kā meklēdama iebildumus.

�Jā, būtu varējusi, bet jūs ta�u braucāt, lai satiktos ar Dinu un kopīgi iedzertu kādu glāzīti, kāda velna pēc tad jums būtu vajadzējis piedzerties pirms tam?�

�Tad vel tie izdaudzinātie, it kā ārsta parakstītie medikamenti, kas atslābina muskuļus, - nav nekādu pierādījumu, ka tādi vispār biju�i," teica Keins. �Zāļu flakons netika atrasts ne jūsu dzīvokli, ne rakstāmgaldā darbavietā, ne arī somiņā vai automa�īnā. Mēs pārbaudījām kvītis �eku grāmatiņā, ko paņēmām jūsu dzīvokli, un piezvanījām aptiekai, kurā parasti mēdzāt iegādāties medikamentus. Vienīgajā ārsta receptē, ko iesniedzāt aptiekā se�u nedēļu laikā pirms avārijas, bija izrakstītas parastas pretapaugļo�anās tabletes.�

Pretapaugļo�anās tabletes. Vai tad tie�ām man būtu bijis sakars ar kādu vīrieti? Varbūt es tikai gribēju būt sagatavota �ādai varbūtībai?

�Feita?�

Viņa paskatījās uz Keinu un piespiedās domāt par svarīgākām lietām.

�Rīt varu aiziet pie sava ārsta uz klīniku, lai pārliecinātos, bet man �ķiet, ka tos medikamentus muskuļu atslābinā�anai viņ� nav man parakstījis. Kā tad tie varēja iekļūt manā organismā?�

�Pilnīgi skaidrs,� teica Keins, �tos jums kāds iedevis tā, ka pati to nemaz neapzinājāties.�

�Tās nepilnās pusstundas laikā, kamēr tiku piedzirdīta?� Feita purināja galvu. �To es nespēju saprast. �ķiet, ka es tik daudz vispār nemēdzu dzert. Un izdzert tik daudz tik īsā laikā...�

�Ja vien tie nav meli un jūs vispār neko neesat dzērusi,� Keins ieminējās. �Varbūt tas bija inscenējums jau

pa�ā sākumā. Varu gandrīz vai derēt, ka ir tādas vielas, kas imitē alkohola kombināciju ar ārsta parakstītiem medikamentiem, un to iedarbības rezultātā iestājas nāve... vai koma. Varbūt kāds jūs sazāļoja, nogaidīja da�as minūtes, kamēr viela sāk iedarboties, tad ielēja jums mutē mazliet alkohola un piesēdināja jūs pie stūres, sasodīti labi zinot, ka nenobrauksiet pat vienu kvartālu, neizraisot avāriju. Tā kā braucāt Atļautas centra blīvajā transporta plūsmā, tad iespēja, ka nositīsieties vai gūsiet smagu traumu, bija gandrīz simtprocentīga. Un, kad pēc avārijas tomēr palikāt dzīva, uzņem�anas nodaļas burzmā kādam nemaz nebūtu grūti tikt pie dokumentiem un raudzīties, lai tur tiek ierakstīts tas, kas vajadzīgs.�

�Vai mēs tagad runājām par vienu cilvēku, tikai vienu ienaidnieku?� Feita jautāja. "Par kādu cilvēku, kas gan sarīkojis avāriju, gan nodro�inājis vajadzīgos ierakstus manā slimības vēsturē, gan ari nolaupījis Dinu? Varbūt ari pastrādājis to, kas notika Sietlā?"

�Iespējams, ka viss ir tikai viena cilvēka roku darbs, paturot prātā, ka �ie notikumi ir saistīti, ta�u man liekas, ka te darboju�ies vairāki," teica Bi�ops.

�Vai tu pats man reiz neteici, ka īstas sazvērestības ir gandrīz tikpat reta parādība ka zobi vistai?� Keins iejautājās.

�Nūjā. Ta�u ievēro, ka es teicu - gandrīz. Sazvērestības tomēr eksistē. Un, ja Dina teikusi taisnību, ka gatavo si�etu, kur iesaistīts bizness, politika un kriminālās aprindas, tad es teiktu, ka tie�i uz to ari attiecas visi �ie notikumi.�

�Kā gan tāds si�ets var būt saistīts ar mani?� Feita jautāja.

'Tie�i tas jau ir jautājums,� Keins sacīja, domīgi vērodams jauno sievieti. �Un mums jāatrod atbilde.�

Bi�ops paskatījās pulksteni un piecēlās.

�Vakarā pēc se�iem es lidoju projām uz mājām, un, ja vien man acumirklī neliks sēsties citā lidma�īnā, pat neļaujot sakravāties, tad rit no rīta es paskatī�os, ko iespējams noskaidrot par to failu ar ierobe�oto pieeju.� .

Feita bija nedaudz pārsteigta.

�Man likās, jūs sacījāt, ka brauksiet projām tikai rīt?�

�Tā es biju domājis. Ta�u pēc tam uzzināju �o to jaunu.� Bi�ops neko sīkāk nepaskaidroja.

Feita piepe�i iek�ēji saklausīja kādu jau mazliet pazīstamu balsi �ukstam: viņ� nebrauktu projām, ja domātu, ka es joprojām esmu dzīva.

Jaunā sieviete sastinga un, izjūtot dziļus, iek�ējus drebuļus, izmisīgi centās sadzirdēt, vai klusā balss pateiks vēl kaut ko. Tomēr neko vairs nevarēja sakļausit. Klusums.

�Feita!� Tā bija Keina balss.

Viņa samirk�ķināja acis un paskatījās uz Bi�opu. Viņ� cie�i raudzījās uz Feitu, vērīgās acis piemiedzis, un viņa seja �ķita it kā sastingusi - it kā viņ� zinātu, it kā ari viņ� būtu dzirdējis.

Feita ievilka elpu, lai nomierinātos un mazliet padomātu. Vai tie�ām viņa spēj apzināti pieslēgties Dinas domām, iegūt informāciju, kas kaut ko liecinātu par viņu pa�u vai viņas sagūstitājiem? Kamēr Feita nebija par to pārliecināta, nebija pamata stāstīt Keinam par balsi, ko

viņa nupat bija dzirdējusi galvā, nebija pamata mulsināt vai satraukt citus, mēģināt izskaidrot to, kas nekā nebija izskaidrojams. �

�Vai kaut kas noticis?� Keins jautāja.

�Nekas,� Feita atteica tik mierīgi, ka gandrīz vai pati tam noticēja. �Likās, es kaut ko atcerējos, bet tad tā doma izgaisa.�

Bi�ops neiebilda, bet Feita prātoja, vai tie�ām viņ� būtu spējis to izdarīt.

Feita gudroja, vai pastāstīt Keinam par pēdējo �sapni�, tomēr nolēma to nedarīt, tāpēc ka domāja - sapni redzētais nevar palīdzēt nedz meklēt Dinu, nedz arī uzzināt kaut ko par pa�as pagātni. Feitas sapnis neietvēra nekādu konkrētu informāciju - apkārtne bija pārāk tum�a un sve�a, lai to būtu iespējams kaut ka atpazīt, tāpēc Feita nevarētu pat aprakstīt vietu, no kuras Dina, iespējams, bija nolaupīta.

Turklāt Feita joprojām nebija pārliecināta, vai tas tie�ām bijis sapnis vai kaut kas vairāk.

Jaunajai sievietei vislielākās raizes darīja tas, ka sapņi un spējie atskārtas mirkļi varbūt nebija nekas vairāk kā fantāzijas radīti tēli, kurus da�i veiksmīgi minējumi darīja �ķietami patiesus. Feitai likās neticami, ka tie�ām varētu pastāvēt psihiska saistība starp viņu un citu sievieti, tik spēcīga saistība, ka Feitas psihē iedzīvinājās �īs sievietes pārdzīvojumi un atmiņas un Feita spilgti izjuta emocijas, kas īstenībā piederēja tai otrai.

Feita iek�ēji bija dzirdējusi balsi, kas piederēja citai sievietei.

Kā gan lai viņa ticētu, ka tā ir patiesība?

Tomēr Feita tam ticēja. Par spīti raizēm un nepatīkamajām �aubām, viņa ticēja, ka tie�ām pastāv saistība starp viņu un Dinu. Feita nezināja, kad un kādā veidā radusies �ī savstarpējā saite, bet ticēja, ka tā ir pavisam reāla. Ja vien varētu izdomāt, kā to izmantot, lai atrastu Dinu...

Ta�u likās, ka nav Feitas varā ietekmēt un izmantot �o saistību, tāpat kā nebija viņas varā atrast pa�ai savas zudu�ās atmiņas. �ī bezpalīdzība bezgala kaitināja. Arī dīkā sēdē�ana mājās �ķita bezjēdzīga.

Tad Feita iedomājās, ka viņa ta�u varētu mazliet palauzīt galvu.

Kad Keins atgriezās mājās, pavadījis Bi�opu, kas ar taksometru devās uz lidostu, Feita sēdēja uz dīvāna, turēdama sev priek�ā piezīmju burtnīcu un nelielu adre�u grāmatiņu, ko bija paņēmusi no sava dzīvokļa.

Pirms Keins paspēja apvaicāties, ko Feita grasās darīt, viņa pacēla telefona klausuli un pieteica sarunu ar ginekoloģisko klīniku. Pagāja vairākas minūtes, kamēr Feita pacietīgi ieskaidroja pāris reģistratūras darbiniekiem un pēc tam arī ārstes sekretārei, kas viņai vajadzīgs, ta�u beigu beigās viņai izdevās runāt ar ārsti. Feita pieteicās uz pieņem�anu nākamajā dienā.

Kad Feita nolika klausuli, Keins jautāja:

�Tātad rit viņa jūs pieņems?�

Feita pamāja.

�Un viņa sameklēs visus ierakstus par maniem apmeklējumiem, lai es varētu iepazīties ar savu dzīvi - vismaz to daļu, kas saistīta ar medicīniskiem pakalpojumiem. Viņa nebija pārsteigta, kad pastāstīju par avāriju, lai gan neteica, kā par to uzzinājusi.�

Keins savāca visas savas piezīmes un policijas ziņojuma kopiju, ko viņi pirms tam bija pētīju�i. Viņ� pamanīja, ka Feita pa�ķir da�as lapiņas adre�u grāmatiņā un sarauc pieri.

�Vai kaut ko atradāt?"

Feita, domās iegrimusi, pa�ūpoja galvu.

�īsti nezinu. Līdzās �ķirklim �Neatliekamie gadījumi� ir kāda adrese un telefona numurs, bet nav ierakstīts, ko tas apzīmē.�

�Vai tas ir vietējais numurs?�

�Apgabala koda te nav." Feita paskatījās uz Keinu un paņēma klausuli. �Ir tikai viens veids, kā to pārbaudīt.�

Zvans noskanēja trīs reizes, un tikai tad klausulē atsaucās mo�a sievietes balss.

�Pansionāts klausās.�

�is nosaukums Feitai neatsauca atmiņā itin neko, tomēr viņa iedomājās, ka viņas vārdam tur noteikti jābūt pazīstamam, ja jau viņa �o telefonu bija ierakstījusi savā adre�u grāmatiņā. Tāpēc viņa nedro�i ieminējās:

�Runā Feita Parkere.�

Bridi valdīja klusums, tad sieviete pārsteigumā iesaucās:

�Feita? Es zinu, ka tu biji komā!�

Feita nesāka to komentēt, bet paskaidroja:

�Es tikai pagāju�ajā nedēļā pārrados mājās no slimnīcas.�

�Un tu jūties labi? Es domāju...�

Feita mazliet vilcinājās.

�Fiziski jūtos pavisam labi, bet ar atmiņu viss pagaidām vēl nav kārtībā. Piedodiet, ta�u es neatceros, kas jūs esat.�

�Es esmu Kārena,� sieviete atbildēja nekavējoties, ta�u mo�ās balss tonis kļuva nedaudz piesardzīgs.

Feita pierakstīja �o vārdu bloknotā.

�Tātad mēs pazinām... pazīstam viena otru?�

�Protams. Da�u pēdējo mēne�u laikā tu pie mums mitinājies, �ķiet, daudz bie�āk nekā pati savā dzīvokli. Mēs vienmēr turējām kādu gultu brīvu, ja tu ierastos un vēlētos palikt.�

�Diem�ēl es nesaprotu,� Feita apmulsusi teica. �Kas tas ir par pansionātu?� Viņa nodomāja, ka tā varētu būt kāda viesnīcas tipa iestāde, kur var pārnak�ņot un pasniedz arī brokastis. Īstenība, kā izrādījās, bija pārsteidzo�a.

�Te ir patversme,� Kārena atbildēja vēl piesardzīgāk. �Patversme sievietēm, kuras pārcietu�as vardarbību.�

Feita automātiski ierakstīja piezīmju bloknotā teikto un tikai tad, kad redzēja savu roku virzām pildspalvu pa bloknota lappusi, aptvēra, ka raksta ar labo roku. Viņa pārlika pildspalvu kreisajā rokā, mulsdama gan par to, gan arī par nupat dzirdēto.

�Patversme. Vai... vai es tur strādāju? Kā brīvprātīgā?�

�Tapat ka mes visas, tu palīdzēji, ja vien biji �eit un ja varēji,� Kārena teica nedaudz bargākā toni. �Paklau, ja tu tie�ām esi Feita un ja tas, ko tu stāsti, ir patiesība, tad piedod... es neko citu telefoniski vairs nedrīkstu stāstīt. Mums jābūt piesardzīgām. Ļoti daudzas te mēdz slēpties.�

�Es saprotu.� Feita vēlējās, kaut jel tā būtu. �Vai drīkstu... vai jūs neiebilstu, ja es aizietu pie jums? Adrese man ir.� Viņa nosauca adresi, lai pārliecinātos, ka grāmatiņā tā ierakstīta pareizi.

�Sievietēm mūsu durvis ir atvērtas vienmēr,� Kāre-na teica. �Tikai - ja esi aizmirsusi noteikumus - nevienu vīrieti. Nekādu izņēmumu.�

�Es atcerē�os. Paldies, Kārena!�

�Nav par ko.�

Feita lēni nolika telefona klausuli.

�Kas tā par patversmi?� Keins tūlīt noprasīja.

�Sievietēm, kuras pārcietu�as vardarbību. Un - mani tur pazīst.� Feita jutās pavisam savādi, jau izrunājot vien �os vārdus.

�Neko citu viņa jums telefoniski nestāstīja?�

�Nē. Manuprāt, tas ir glu�i saprotami. Man jāaiziet un jāaprunājas ar viņam, jau �odien, tūlīt. Es nezinu, vai tam ir kāds sakars ar Dinu, bet...�

�Dina gatavoja rakstu par sievie�u patversmi,� Keins piepe�i atcerējās. �Un viņas finan�u pārvaldnieks Konreds teica, ka Dina patversmei ziedojusi naudu.� Keins bridi klusēja. �Tomēr viņa nekad nav pieminējusi, ka būtu veltījusi laiku patversmes apmeklē�anai.�

�Domāju, ka viņa par to nebūtu stāstījusi. Sprie�ot pēc Kārenas teiktā, patversmes pastāvē�ana pēc iespējas tiek turēta slepenībā.� Feita ieskatījās adre�u grāmatiņā. �Tās nosaukumu es savā grāmatiņā nemaz neesmu ierakstījusi.�

Keins saproto�i pamāja, tad ieskatījās pulkstenī.

�Tad iesim. Mani tur noteikti neielaidis, bet es varu nodro�ināt, ka jūs sveika un vesela nokļūstat gan turp, gan atpakaļ.�

Feita neiebilda. Ta�u, kad viņi nonāca pie patversmes -izrādījās, ka tā ir liela, veca un patīkama ēka klusā piepilsētas rajonā, - viņa saprata, ka apciemojums var ievilkties ilgāk, un �aubījās, vai Keinam pietiks pacietības sēdēt un gaidīt viņu.

�Jūs teicāt, ka gribat aprunāties ar Ri�ardsonu par policijas ziņojumu,� Feita atgādināja Keinam. �Varbūt aizbrauksiet līdz turienei, kamēr es pavieso�os te? Ja katrs darīsim savu, mēs varbūt drīzāk atradīsim kaut ko noderīgu.� Feita iedomājās, ka diezin vai vajadzēja Keinam atgādināt, tomēr to pateica, zinādama, ka viņ� �aubās, vai atstāt Feitu �eit vienu.

Keins uz papīra lapiņas uzrakstīja sava mobilā telefona numuru un iedeva Feitai.

�Kad gribat doties projām, bet manis vēl �eit nav, piezvaniet.�

Feita pamāja. Izkāpusi no ma�īnas, viņa devās pie mājas durvīm un piezvanīja, pamanīdama, ka līdzās ieejai novietota televīzijas novēro�anas ierīce.

Durvis atvēra gara, ļoti vāja, aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca sieviete, kuras tum�ie mati jau bija sāku�i sirmot. Kad sieviete, ilgi un cie�i noskatījusi Feitu no galvas līdz kājām, beidzot ierunājās, Feita pazina mo�o balsi, ko bija dzirdējusi telefona klausulē.

�Tātad tā esi tu. Priecājos tevi redzēt, Feita.�

Feita gāja iek�ā. Tagad, ieradusies �eit, viņa vairs īsti nezināja, ko jautāt �ai vai kādai citai sievietei, - Feitai prātā bija tikai viens jautājums, uz kuru viņa tik ļoti kāroja dzirdēt atbildi: �Kas es esmu? Vai tu to zini?�

Mājā valdīja liels miers - pat ņcjnot vērā to, ka bija svētdienas pēcpusdiena. Feita dzirdēja kaut kur aug�stāvā attālinātas bērnu balsis un smieklus, un vienā no blakusistabām kāds klusi - un diezgan neprasmīgi - spēlēja klavieres.

�Vispirms parunāsimies manā kabinetā un tikai tad iesim pie pārējiem,� Kārena uzaicināja, acīmredzot joprojām sargādama �o namu un tā iemītniekus.

Feita bija ar mieru, un jau pēc brī�a viņas sēdēja mazā, pieblīvētā kabineta, kurā nebija logu un kur� agrāk dro�i vien bija izmantots par pieliekamo kambari. Varēja redzēt, ka glītajā, senlaicīgajā mājā nesen daudz kas ticis atjaunots un pārbūvēts, un bija arī skaidrs, ka nauda izmantota tā, lai nestu labumu galvenokārt iemītniekiem, patversmes vadītājas ērtības atstājot pēdējā vietā.

�Es domāju par to, ko jūs teicāt,� Feita sacīja, kad Kārena apsēdās pie sava rakstāmgalda, �un, ja jums vajadzīgs apstiprinājums tam, ka esmu zaudējusi atmiņu, esmu pārliecināta, ka ārsts visu varēs paskaidrot.�

Kārenas brūno acu skatiens atmaiga.

�Tas nav vajadzīgs. Es tev ticu. Turklāt tevi, Feita, pazīstu vairāk nekā gadu un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tu nekad nedarītu kaut ko tādu, kas varētu kaitēt �im namam vai sievietēm un bērniem, kuriem tas sniedz pajumti.�

�Kā es... te nokļuvu?� Feita nebija dro�a, vai vēlas dzirdēt atbildi, tomēr zināja, ka tas jāpajautā.

�Tāpat kā mēs visas.� Kārenas lūpās pavīdēja tikko manāms smaids. �Sava biju�ā vira vainas dēļ.�

Feita norija kamolu kaklā - viņa drebēja, ta�u neko neatcerējās, arvien vēl neko neatcerējās.

�Vai jūs zināt, kā viņu sauc? Kas notika mūsu attiecībās?�

Kārena papurināja galvu.

��ādus jautājumus mēs te neuzdodam. Un tu pati nekad neizteici vēlē�anos par to runāt, tikai sacīji, ka jūs esot �ķīru�ies un ka viņ� strādājis kaut kur Rietumu krastā.�

�Vai es �urp atnācu tāpēc, ka baidījos no viņa?�

�Man �ķiet, sākumā tu ieradies tāpēc, ka ārsts bija ieteicis - tev nepiecie�ama pārliecība, ka Atlantā ir kāda vieta, kur vari justies dro�ībā. Varmācības upuriem parasti ir vajadzīga dro�a vieta. Turklāt dro�i vien atnāci arī tāpēc, ka jau agrāk biji pieradusi dzīvot patversmē, un tādu cilvēku sabiedrība, kuri saprot, ko otram nācies pārciest, var sniegt lielu atbalstu.�

Feita vēlējās, kaut viņa saprastu, ko Kārena stāsta, vai izjustu to, ko laikam gan vajadzētu just. Tomēr Feita neatcerējās, ka viņu kāds būtu baidījis vai sāpinājis, un viņai nebija nekādu atmiņu par biju�o viru.

Tomēr Feita tagad saprata, ka tā dro�i vien izskaidrojamas sīkās rētas, ko viņa bija ievērojusi uz ādas.

Cenzdamās koncentrēties, viņa sacīja:

�Tātad jūs necik daudz par manu, pagātni nezināt?�

�Mēs �eit cen�amies dzīvot tagadnē. Iespējams, ka citām sievietēm tu esi stāstījusi kaut ko vairāk, bet �ī ir pagaidu patversme, un iemītnieces ļoti bie�i mainās. Diem�ēl man liekas, ka maz būs tādu, kas tevi vēl pazīs. Andrea un Keitija, varbūt arī Eva. Nevienu citu es nevaru iedomāties.�

�Laikam gan jūs negribēsiet man dot to sievie�u uzvārdus un adreses, kurām es varbūt pirms vairākiem mēne�iem uzticēju savu dzīvesstāstu?�

�Tas ir pret noteikumiem. Man ļoti �ēl, Feita.�

�Nekas, es saprotu.� Viņa nopūtās. �Es būtu ļoti pateicīga, ja drīkstētu parunāties ar sievietēm, kuras mani pazinu�as. Ta�u es gribēju pajautāt kaut ko arī par Dinu Leitoni.�

Kārenas kalsnajā sejā parādījās saspringta izteiksme.

�Ak Dievs, tas ir tik �ausmīgi, ka viņa pazudusi! Tiklīdz mēs to uzzinājām, tūlīt pat iedomājāmies to vīrieti, ar kuru viņa bija kopā, - bet �ādu maldī�anos ta�u var saprast, vai ne? Mums visām ir slikta pieredze.�

Tikai tagad Feitai pirmo reizi ienāca prātā, ka varētu pastāvēt aizdomas par Keina saistību ar Dinas nozu�anu. Viņa lēnām teica:

�Vai policija domā, ka viņ� būtu varējis... darīt Dinai pāri?�

�Cik atceros, presē tika izteikti da�ādi minējumi, kā jau parasti mēdz būt, bet man �ķiet, ka policija viņu nav turējusi aizdomās. Kā ziņoja laikraksti, viss, ko Keins darījis Dinas nozu�anas dienā, ir skaidri zināms, un nevienam nav prātā pat visniecīgākais motīvs, kāpēc viņam vajadzētu vēlēties tikt no Dinas vaļā. Viņa nebaidījās no Keina - to es zinu, un to pa�u var teikt ari citas.�

�Kā jūs zināt?�

�To varēja pateikt pēc viņas acu skatiena.� Kārenas smaids bija skumj�. �Viņas skatiens nebija tāds, kādu mēs ikviena redzam spogulī un tūlīt pat atpazīstam citām sievietēm, kuras cie� no varmācības. Tāds skatiens, kāda tev tagad vairs nav.�

Tas Feitu izbiedēja.

�Man tāda nav?�

�Tie�i tāpēc es zinu, ka tu nudien esi zaudējusi atmiņu. Tu vairs neatceries, kā tev ir sāpējis, Feita. Tu neatceries bailes, pazemojumu, kaunu. Tev vairs nav atmiņu, kuras te ir ikvienai, - kā tas ir, kad sieviete tup, bailēs un sāpēs sarāvusies, kamēr vīrietis vēr� pret viņu savu niknumu un fizisko pārspēku.�

Tagad Feita apjauta, ka viņas pagātnē ir ari tādi notikumi, kurus viņa nevēlējās nekad atcerēties. Ta�u viņa nepaspēja to pateikt, jo Kārena turpināja runāt.

�Dina nekad nav pārdzīvojusi tādas lietas. Lai gan viņa par Keinu Makgregoru nemēdza daudz runāt, tomēr tas, ko viņa ieminējās, skaidri parādīja, ka Dinai �is cilvēks ir dārgs.�

Feita labprāt būtu turpinājusi �o tematu, ta�u ļoti labi apzinājās, ka tā ir tikai personiska ziņkāre un tas nepalīdzēs atrast Dinu. Un Dinu vajadzēja atrast - viņiem vajadzēja atrast Dinu.

Pēc iespējas drīz. Pirms nebija par vēlu.

�Cik labi jūs pazīstat Dinu?� Feita jautāja, apzināti izvēlēdamās tagadnes izteiksmi.

Patversmes vadītāja pārdomāja jautājumu.

�Vienā otrā ziņā es viņu pazinu... pazīstu ļoti labi. Ta�u vispār es to tik dro�i nevaru apgalvot. Viņa bija inteliģenta, līdzjūtīga, neparasti augstsirdīga. Viņai bija viegli uzticēties, un citu cilvēku noslēpumus Dina prata glabāt tikpat labi kā savējos. Tomēr es tev neko nevaru pastāstīt par viņas pagātni vai par to, ko viņa darīja vai kur gāja tajā laikā, kad nebija te - pie mums.� Kārena uz bridi apklusa. �Pirms vairākiem mēne�iem viņa ierādās patversme, jo gatavoja rakstu par �o tematu, un, kad Dina �o darbu bija pabeigusi, viņa turpināja nākt, veltīja savu brīvo laiku, ziedoja mums naudu. Te viņa iepazinās ar tevi.�

��eit?� Feitas augums saspringa.

�Jā. Jūsu iepazī�anās bija pavisam neikdieni�ķa - jūs acumirkli iepatikāties viena otrai. Starp jums uzreiz radās tāda kā saistība. Atceros, ka pa�ā pirmajā dienā jūs abas sēdējāt uz lieveņa kāpnēm un runājāties vairākas stundas. Vēlāk es tev jautāju par �o sarunu, un tu teici, ka pirmo reizi mū�ā sākot ticēt reinkarnācijai, jo Dina noteikti kādā iepriek�ējās dzīves posmā esot bijusi tev ļoti tuvs cilvēks, tomēr agrāk jūs nekad nebijāt tiku�ās. Tu sacīji, ka viņa esot vienīgā, kurai tu varēji uzticoties uzreiz un pilnīgi.�

Feita brītiņu pārdomāja dzirdēto.

�Vai es... es apgalvoju, ka man piemīt ekstrasenses spējas?�

Kārena savilka uzacis.

�Man tu neko tādu neesi teikusi. Tu vienmēr spriedi ļoti reāli, reizēm pat mēdzi sevī pasmieties par to reinkar-nācijas domu.�

�Un Dina?�

�Arī viņa nekad neko tādu netika stāstījusi.�

Feita nodomāja, ka tas neko nenozīmē. Dina noteikti nebija nevienam stāstījusi par da�ām savas dzīves jomām. Ta�u Feitai arvien vēl nebija skaidrs, kurā Dinas dzīves �jomā� bija iederējusies viņa, - filantropiskajā jomā, kur iederējās patversme līdz ar tās iemītniecēm, kas bija pārcietu�as varmācību un kam Dina nepārprotami juta līdzi, vai profesionālajā jomā līdz ar rakstu, jo, iespējams, tas bija pakļāvis briesmām viņas abas.

�Vai tie�i pirms pazu�anas Dina te bie�i mēdza uzkavēties?� Feita beidzot prasīja.

�Nē, mēs viņu neredzējām nedēļām ilgi. Faktiski viņa atnāca tikai pēc tam, kad ar tevi bija notikusi avārija, lai pastāstītu par nelaimes gadījumu. Mēs tev gribējām aizsūtīt ziedus vai aiziet tevi apmeklēt, bet Dina mūs atrunāja.�

�Tie�ām?�

Kārena pamāja.

�Dina teica, ka tu esot komā un, pēc ārstu domām, apmeklētāji nebūtu ieteicami, tāpēc viņa pati mums pastāstī�ot par tavu stāvokli. Da�as reizes pēc tam viņa vēl te iegriezās, bet tad... mēs viņu vairs nesagaidījām. Ari patversmē bija daudz darāmā un da�ādi notikumi, kā jau vienmēr mēdz būt, un... tā laiks pagāja glu�i nemanot.�

Un Feita tika aizmirsta. Tas bija glu�i saprotami, lai gan viņa izjuta sāpīgu dūrienu sirdī. Tomēr jaunā sieviete pasmaidīja.

�Es saprotu.�

�Piedod, Feita! Mēs nebijām ļoti tuvas, bet laikam man vajadzēja izturēties draudzīgāk.�

�Neraizējieties! Atmiņas zudums ir noderīgs vismaz tāpēc, ka prātā nav palicis nekas sāpīgs. Kārena, vai es varētu tikties ar tām sievietēm, kuras varbūt ir ar mani runāju�ās?�

�Diem�ēl �odien �eit uzturas tikai Keitija. Viņa tur mēģina spēlēt klavieres. Keitijas māte Andrea pirms pāris dienām izdarīja kļūdu, ļaudama, ka biju�ais vīrs viņai piepū� pilnas ausis ar melīgiem solījumiem, un tagad viņa ir slimnīcā. Eva aizbraukusi apciemot radus. Tomēr viņai kuru katru dienu vajadzētu atgriezties.�

Feita jau sāka aprast ar neveiksmēm. Viņa kādu brīdi ieklausījās klusinātajās, neveiklajās klavieru skaņās.

�Keitija acīmredzot ir bērns. Cik viņai gadu?�

�Septiņi, lai gan meitene izskatās vecāka.� Kārena atkal skumji pasmaidīja. �Bērniem, kuri �eit nonāk, pārāk ātri nācies kļūt pieaugu�iem. Tomēr tu vari aprunāties ar viņu. Cik atceros, tu viņai vienmēr patiki.�

�Un Dina? Vai viņa Keitijai patika?�

�Ļoti.�

Kopīgajā mūzikas un atpūtas istabā meitenīte bija viena. Viņa bija tērpusies baltās biksēs un "Bārbijas� T krekliņā, garie, gai�ie mati bija saņemti kopā ar sārtām plastmasas saspraudēm. Tomēr meitenes seja bija tik nopietna, ka lelli gan tā neatgādināja. Ne aci nepamirk�ķinādama, viņa noklausījās Kārenas skaidrojumu, ka Feita bijusi �slima un tāpēc visu neatceras tik labi, kā gribētu�.

Kad Kārena Feitu atstāja divatā ar meiteni, viņa uzreiz jutās gandrīz vai ka pamesta, tomēr apsēdās mazajai līdzās uz sola un apsveicinājās:

�Sveika, mazā! Ko tu spēlēji?�

Keitija sarauca pieri un ilgi ar lielām, zilām acīm klusēdama vēroja Feitu, tad atkal pievērsās klavieru taustiņiem un divas reizes uzsita �do�.

�Es necik daudz neprotu. Tikai �Bundzinieku�, bet tas man nepatīk. Mazliet protu �Skaisto sapņotāju�. Tu ilgi nebiji, tāpēc nevarēji man iemācīt neko jaunu.� To viņa pateica ļoti uzmanīgi, lai teiktais neizklausītos kā apsūdzība.

�Man ļoti �ēl, Keitij.� Neviļus Feita uzlika pirkstus uz taustiņiem un nospēlēja da�as notis. "Vai �o tu gribētu iemācīties? To sauc par �Mēnesnīcas sonāti�. Vai nav skaisti?� Mūzika. Vēl kaut kas tāds, kas Feitai līdz �im bija pagaisis no atmiņas.

Keitija mazliet pielieca galvu, vērīgi ieklausīdamās.

�Skumīgi.�

Feita pārstāja spēlēt.

�Tā ir. Man liekas, arī to es biju aizmirsusi. Jāsameklē kaut kas cits, ko tev iemācīt. Nākamreiz atnesī�u notis, norunāts?�

�Tu jau reiz tā sacīji.� Arī to meitenīte pateica �ķietami vienaldzīgā, izvairīgā toni, it kā jau ļoti sen būtu neapzināti aptvērusi, ka nepareiza vārdu izvēle un tonis var ierosināt nepatik�anas.

Feitai bija grūti apzināties, ka viņa mazajai negribot modinājusi veltas cerības, bet viņa tikai noteica:

�Es neaizmirsī�u, Keitij.�

Keitija paskatījās uz Feitu.

�Kur ir Dina?�

Feita nezināja, ko atbildēt. Cenzdamās runāt nevērīgā toni, viņa sacīja:

�Es nezinu, Keitij.�

�Kāpēc tu viņai to nepajautā?� meitene apdomīgi jautāja.

�Ja es nezinu, kur viņa ir, tad es to nevaru pajautāt, vai ne?�

�Vienkār�i aizver acis un pajautā viņai,� bērns teica, un tagad viņas balstiņā ieskanējās nepacietība. �Tu ta�u tā darīji. Jūs abas spēlējāt tādu spēli. Tu aizvēri acis un sacīji: �Dina, piezvani man!� - un tūlīt iezvanījās telefons.�

�Vai tā bija?� Feita apjukusi jautāja.

�Protams. Vai tad tu neatceries?�

�Nē,� Feita atbildēja. �'Го es neatceros.�

�Jūs ļoti maz runājat, kop� esam atgriezu�ies no turienes,� Keins sacīja.

Tas bija tiesa, tomēr Feitai vēl negribējās izstāstīt visu to, ko viņa bija uzzinājusi pansionātā. Keinam viņa bija pateikusi tikai da�us faktus - ka viņa tur iepazinusies ar Dinu, ka abas tur �ad tad kopā pavadīju�as laiku. Bez īpa�ām emocijām Feita darīja Keinam zināmu, ka bijusi precēta ar varmācīgu vīrieti, �ķīrusies no viņa, tomēr par to neko neatceras. Feita neko neminēja par sarunu ar skumjo meitenīti, kuras laikā bija atklājusi, ka viņas saistība ar Dinu varbūt tie�ām bijusi daudz cie�āka, nekā Feita pirms tam varējusi iedomāties.

Viņa pagaidām vēl nebija par to pārliecināta.

�Arī jūs necik daudz neesat stāstījis.� Feita nemierīgi staigāja pa dzīvojamo istabu un beigu beigās piegāja pie pianīna, kas atradās telpas stūrī netālu no stiklotajām balkona durvīm. Ārā jau bija satumsis. Pārāk vēls, lai uzsāktu vēl kaut ko, lai vēl kaut kur dotos, kādu izjautātu un tiktu

kaut vai par naga platumu tuvāk iespējai atrast Dinu, un, ja jau tas radīja tik lielu nemieru Feitai, viņa varēja iedomāties, kā �obrīd jūtas Keins.

Tomēr Keinam bija nācies to izturēt jau vairākas nedēļas, un viņ� bija spiests saprast, ka ir bezjēdzīgi nomocīt sevi līdz spēku izsīkumam, ka miegs un ēdiens tomēr ir vajadzīgs un ka jāiemācās kaut kā aizvadīt ari tos brī�us, kad neko nebija iespējams aktīvi darīt, lai arī cik izmisīgi viņ� vēlētos iet un meklēt Dinu.

��ajā pēcpusdienā nav veicies ne jums, ne man,� viņ� teica. 'Tie pui�i neko vairāk par avāriju pastāstīt nevarēja, un jūs patversmē ari neuzzinājāt neko noderīgu.�

Feita apsēdās uz klavieru soliņa un izklaidīgi ar vienas rokas pirkstiem saka meklēt kādu meldiju, laiski vērojot, kā sarkani lakotie nagi skar taustiņus.

�Man apnicis,� viņa �ukstēja. �Es itin neko neesmu spējīga darīt.� Tad Feita saka spēlēt ar abām rokām. Mūzikas mierīgās skaņas ļava neklausīties, kā tik�ķ sienas pulkstenis, ta�u tās nespēja apslāpēt iek�ējo apjautu par laika ritumu. Minutes un stundas aizritēja tik ātri. Pārāk ātri.

Pēc brī�a Keins pienāca tuvāk un, atbalstījies pret klavierēm, sāka vērīgi klausīties.

"Jūs labi spēlējat.�

Apjautusi, ka viņa tie�ām spēlē klavieres, Feita piepe�i jutās nedro�a un neveikla. Pirksti sapinās, viņa vēl da�as reizes uzsita uz taustiņiem un tad, pārstājusi spēlēt, salika rokas klēpi.

�Līdz �ai dienai es pat nezināju, ka protu spēlēt. Vai Dina spēlēja?�

�Nē.� Keina lūpās pavīdēja vārs smaids. �Dina apgalvoja, ka viņai uz ausīm esot uzkāpis lācis, ka mūzika viņai nenozīmējot neko vairāk kā vienīgi troksni. Tāpēc viņa bija ļoti augstsirdīga, ja uzturējās vienā istabā ar mani tajā laikā, kad es vingrinājos.�

Feita nodomāja, ka viņa būtu samierinājusies ne tikai ar troksni vien, ja varētu pavadīt laiku kopā ar Keinu. Tomēr viņa tūlīt pat sev atgādināja, ka ne jau viņa, bet gan Dina mīl Keinu. Feitas atmiņā bija ierakstīti Dinas tuvības mirkļi ar Keinu, un tās bija Dinas emocijas, ko bija izjutusi Feita.

Tās nebija Feitas pa�as jūtas. Protams, tās nepiederēja viņai.

Cenzdamās domāt par kaut ko citu, Feita atcerējās spilgto pēcpusdienas sapni. Piepe�i viņa ieteicās:

�Vai nevarētu būt, ka Dinas nozu�anai nav īpa�a sakara ne ar viņas darbu, ne ari ar manu pagātni, bet vienkār�i gadījies, ka viņa kādā nelāgā brīdī gadījusies vietā, kur viņai nevajadzēja būt, un iekļuvusi nepatik�anās?�

�Protams, tas ir iespējams. Tie�i tā ari domā policija, jo viņi nav spēju�i sameklēt nevienu pierādījumu, kas liecinātu ko citu. Tomēr es tam neticu. Un man �ķiet, ka neticat ari jūs.�

Feita īsu bridi �aubījās, tad jautāja:

�Vai Dinai... kādreiz ir uzbrucis suns?�

Keins bija pārsteigts.

�Vismaz man tas nav zināms. Patiesību sakot, suņiem Dina vienmēr ļoti patika. Kāpēc jūs to jautājat?�

�Es... �odien redzēju vēl vienu sapni. Pēcpusdienā, kad biju iegājusi nosnausties. Kā Dina bija ģērbusies tajā dienā, kad viņa nozuda? Vai viņai kājās bija d�insi, bet mugurā - zilgans svīteris?�

�Jā.� Keins izslējās, ar pirkstiem nemierīgi bungodams pa klavieru pulēto virsmu. �Kas tas bija par sapni, Feita? Ko jūs redzējāt?�

�Neko tādu, kas varētu palīdzēt viņu atrast, tāpēc es to tūlīt neizstāstīju. Tur bija pārāk tum�s, lai varētu noprast, kur viņa atrodas. Dina novietoja d�ipu netālu no kādas mājas un... un zag�us tai tuvojās. Viņa bija loti piesardzīga, uztraukusies un noraizējusies. Varbūt pat nobijusies. Tad nez no kurienes izlēca liels suns un uzbruka viņai.�

"Jūs esat pārliecināta, ka suns viņai uzbruka?�

Feita atcerējās dzīvnieka karsto elpu, atņirgtos zobus, kas bija plosīju�i viņas miesu, un viņai aiz�ņaudzās kakls.

�Jā, pārliecināta.�

Keins drūmi paraudzījās uz jauno sievieti.

�Vakar jūs bijāt pārliecinātā, ka Dinu spīdzina.�

�Kein, visas �is... atmiņas, Dinas dzīves un pārdzīvojumu atspulgus es nebūt neredzu noteiktā secībā. Es nevaru pateikt, kāda ir īsta secība, nezinu, vai tas noticis pirms vairākām nedēļām vai mēne�iem... vai vakar. Tomēr man liekas, ka �is sapnis atspoguļo to vakaru, kad Dina nozuda, jo esmu pārliecinātā, ka dzīvnieks viņai uzbruka, un, ja kaut kas tāds bulu noticis pirms tam, tad jūs to zinātu. Es domāju, �is uzbrukums ir daļa no tā visa, kas saistīts ar Dinas nozu�anu.�

�Un spīdzinā�ana?� Keins izgrūda.

�Es joprojām uzskatu, ka viņa tiek... vai tika spidzinā-ta. Man �ķiet, Dinas sagūstītāji vēlas uzzināt kaut ko tādu, ko viņa atsakās teikt.�

�Kā jūs tā drīkstat teikt? Kā jūs zināt?�

Feita nevairījās atbildēt, lai gan Keins jautājumu izteica ļoti asā toni, ta�u viņai vajadzēja saņemt visus spēkus, lai ielūkotos viņa sāpju pilnajās acīs.

�Es tā īsti nemaz nesaprotu, kā to zinu. Patversmē man stāstīja, ka mēs ar Dinu jau kop� pirmā tik�anās brī�a esot biju�as kā māsas, ka mēs acumirkli - varbūt tas �ķiet neizskaidrojami - esot kļuvu�as ļoti tuvas. Un to es nevaru izskaidrot, glu�i tāpat kā nespēju rast izskaidrojumu tām savādajām parādībām, ko esmu pieredzējusi pēc atgū�anās no komas. Tomēr es zinu un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas, ko redzu atskārtas mirkļos, ir patiess un reāls. Starp mani un Dinu pastāv saistība, pavisam reāla saite.�

�Kāpēc tad jūs man nevarat pateikt, kur viņa atrodas?�

�Es... es nezinu. Man ļoti �ēl.�

�Vai jūs esat mēģinājusi uzzināt?� Keins pāri pianī-nam pieliecās Feitai tuvāk un saspringtā balsī jautāja. �Vai esat centusies tie�i saistīties ar viņu?�

Feitai atausa atmiņā Keitijas nevainīgais apgalvojums, ka Feita spēj rast saskari ar Dinu, kad vien vēlas, ta�u viņa to atvairīja. Ja nu viņa mēģina un cie� neveiksmi? Ja nu �āds mēģinājums padara vājāku pa�reizējo trauslo saistību ar Dinu?

�Feita?�

Jaunā sieviete juta, ka Keins ar savu neatlaidību un kvēlo vēlē�anos atrast Dinu viņu it kā notvēris lamatās, iedzinis stūrī.

�Es nezinu, kā to izdarīt,� viņa �ukstēja.

�Noteikti jābūt kādai iespējai. Koncentrējieties, Feita! Aizveriet acis un domājiet par Dinu!�

Feitai negribējās to darīt. Kad acis bija aizvērtas, prāta tum�ais tuk�ums �ķita daudz vairāk biedējam, un viņa labprāt nebūtu raudzījusies tajā. Tomēr nu Keins to lūdza, viņ� pieprasīja, un Feita nedrīkstēja atteikties.

Tā nu viņa aizvēra acis un centās koncentrēties, domājot par Dinu, piespie�oties domāt vienīgi par to, kur ir Dina. Ne par ko citu. Itin ne par ko citu...

�Nav pierādījumu," Dina teica.

�Tad mums pierādījumi jāiegūst,� Feita stingri noteica. īsu brīdi viņa pa kodīja īk�ķa nagu. �Tikai uzmanīgi! Tie vīri ir gatavi uz visu, Dina."

�Vari man to neteikt. Ja tas, ko mēs domājam, ir taisnība, tad viņi jau reiz ir izdarīju�i slepkavību, lai neļautu noslēpumam nākt gaismā. Viņi nevilcināsies slepkavot vēl. �

�Ak, es to ļoti labi zinu. Tāpēc mums nepiecie�ams nodro�inājums - kaut kas tāds, ko varam izmantot, lai kaulētos, ja jutīsim, ka esam piespiestas piesienas.�

�Feita..." Dina vilcinājās tikai mirkli. �Paklau, es zinu, cik daudz tu esi zaudējusi. Zinu, cik tu esi saniknota...�

�Nē, tu nezini. Tu to nezini.� Feita runāja skarbi un saraustīti. �Viņi man atņēmu�i visu, Dina. Visu. Un tiku�i sveikā cauri. Tie nolādētie nelie�i tika cauri sveikā.�

�Jo vairāk tāpēc mums tagad jābūt piesardzīgām. Jābūt pilnīgi pārliecinātām, Feita. Mums jāiegūst pierādījumi, ko var izmantot tiesā. Citādi tu nekad nedabūsi taisnību.�

�Taisnību?� Feita paskatījos uz Dinu, savādi pasmaidot. �Jā, protams. Taisnību.�

�Feita...�

Piepe�i viss reibino�i ātri pārvērtās, un viņa aptvēra, ka atkal atrodas tajā tum�ajā, mitrajā telpā, ar plaukstu locītavām piesieta pie krēsla. Rokas bija notirpu�as, un, pievērsusi tām apmigloto skatienu, viņa pamanīja, ka stieples iegriezu�ās miesā gandrīz līdz kaulam. Uz grīdas pilēja tum�i sarkanas asinis.

Prātā neskaidri sarosījās doma - cik laika vēl viņai atlicis.

�Pasaki!� Vīrie�a balss bija apbrīnojami mierīga, pat maiga. Viņa mēģināja paskatīties uz vīrieti, bet telpā valdīja tik bieza krēsla un plakstiņi bija tā pietūku�i, ka priek�ā vīdēja tikai baismīgas, neskaidras ēnas aprises. �Tev vairs nebūs jācie� sāpes, tiklīdz pateiksi to, ko es gribu zināt, Dina.�

Klusēdama viņa vārgi papurināja galvu.

Pret viņas galvu triecās dūre - sitiens bija tik ne�ēlīgs, ka tā ar spēku pasitās atpakaļ un nokrak�ķēja kakla skriemeļi. Vēl viens �āds sitiens, viņa neskaidri iedomājās, un viņ� nekad nesaņems to sasodīto atbildi.

Lā.sti, kas atskanēja no tumsas aizsega, liecināja, ka neredzamais novērotājs domā tāpat.

�Uzmanīgāk!� viņ� norūca. �Ja viņa būs beigta, tad nevarēs pateikt to, kas man jāzina. �

Viņa būtu varējusi sacīt, ka tas ir tikai laika jautājums, ka dzīvība pilienu pa pilienam aizplūst no viņas līdz ar asinīm, kas krājās uz aukstās betona grīdas, bet nedrīkstēja runāt, jo zināja - ja pavērs muti, tad būs jākliedz. Viņa nedrīkstēja kliegt. Viņa nekliegs.

"Tikai atbildi uz jautājumu, Dina! Tikai pasaki, kur tas atrodas, un mēs ļausim tev iet. �

Ja viņai vēl būtu pietiekami daudz spēka, viņa smietos. Ļaus viņai iet? Nekad viņa netiks projām no �īs aukstās, mitrās telpas - vismaz ne jau pati savām kājām. Nekad vairs viņa neskatīs sauli. Nekad neredzēs Keinu.

Vai tie nesaprata, ka viņa to zina?

Vēl viens sitiens - varbūt tas nebija tik stiprs kā iepriek�ējais, ta�u viņa bija tik apstulbināta, ka īsti to nesaprata; sāpes bija nerimsto�as, tās plūda cauri visam augumam kā dedzino�i viļņi. Būtībā tie viņu jau bija nogalināju�i - sadistiskie sitieni bija tikai pēdējais piliens.

�Tas neko nedod," sitējs vienaldzīgā balsī sacīja vērotājam. �Es jau teicu, ka tas nelīdzēs."

�Tad sāc lauzt pirkstus."

�Viņa to nejutīs. Rokas ir kļuvu�as pilnīgi nejutīgas.�

�Tad lauz tādā vieta, kur viņa jūt.�

Ēna tuvojās, noliecās pāri viņai, un Dina izmisīgi centās domāt par kaut ko citu, jebko citu...

Kein! Ak Dievs, Kein, es gribu...

Aina atkal bija pārvērtusies, un �oreiz viņa apjauta, ka steidzas pa gaiteni, kas �ķita pazīstams.

�Feita!� Dina iesaucās, un, kad viņa bija Feitu panākusi, sarauktā piere liecināja, ka Dina ir patiesi noraizējusies. �Vai tu kaut ko atradi?"

�Nē,� Feita atbildēja. �Neko. Tomēr agrāk vai vēlāk noteikti radīsies izdevība pameklēt vēlreiz. �

Abas sievietes sarunājās klusi, neapstādamās aizsteidzās līdz kāpnēm un devās pa tām lejup.

�Mums nav daudz laika,"Dina teica.

�Vel viena lieta,�Feita sacīja. ��ķiet, ka manas telefona sarunas noklausās. �

�Ko?�

"Tā ir tikai nojauta, bet man liekas, ka tas tie�ām notiek. �

Dina neko neteica, kamēr viņas bija nokāpu�as lejā, ta�u, kad abas bija tiku�as līdz pazemes garā�ai, viņa satvēra Feitas roku un apturēja draudzeni.

�Arī man ir nojauta - slikta nojauta. Feita, mēs esam darīju�as visu, ko varējām paveikt vienas. Mums vajadzīga palīdzība. �

�Es neuzticos policistiem, Dina, tu ta�u zini.�

�Zinu. Tomēr ir kāds federālā dienesta aģents, un es zinu, ka viņam var uzticēties. �

"Federālajam dienestam es uzticos vēl mazāk. �

�Tomēr tu uzticies man. Un es uzticos viņam,� Dina sacīja.

Feita �aubīdamās sāka kodīt lūpu, tad papurināja galvu.

"Lūdzu, pagaidām vēl nevajag. Es gribu izmēģināt vēl vienu iespēju, lai atrastu to pierādījumu, kas mums vajadzīgs. Man tas ir svarīgi. �

Tagad sāka �aubīties Dina, tomēr beigu beigās viņa pamāja.

�Labi, vēl da�as dienas...�

�Nedēļu. Man vajadzīga vismaz nedēļa laika.�

Dina acīm redzami negribīgi piekrita.

�Labi, nedēļu. Tomēr pēc tam es cel�u visus kājās. Saprati?�

�Norunāts. Tagad pazudīsim, kamēr tas, kuram nav mūs jāredz kopā, nav vēl pamanījis. �

Tikko abas bija iegāju�as garā�ā, viņas pa�ķīrās, un katra klusi un ātri devās pie savas ma�īnas. Feita iedarbināja motoru un noraudzījās, kā Dinas d�ips izbrauc no stāvvietas; viņa kādu brīdi nogaidīja, kamēr Dinas ma�īna nozuda skatienam. �ķita, ka telpu pilda baisas ēnas, un Feita spējā satraukumā aizslēdza ma�īnas durvis.

Paskatījusies uz lielo somu, kas atradās viņai līdzās uz sēdekļa, Feita nomurmināja:

�Man ļoti �ēl, Dina. Ta�u tu centies mani atturēt. Bet �oreiz es nedrīkstu ļaut viņiem izsprukt. Glu�i vienkār�i nedrīkstu...�

Feita satrūkdamās atvēra acis un mulsi aptvēra, ka atrodas uz dīvāna. Viņas galva bija iegrimusi spilvenā, un kāds bija apsedzis viņu ar segu. Feitai �ķita, ka pagājis ārkārtīgi ilgs laiks.

�Feita!� Keins apsēdās uz dīvāna viņai cie�i līdzās un viegli pieskārās viņas sejai. Keina seja bija saspringta un bāla. �Ak Dievs, nelieciet man to vēlreiz pieredzēt!�

�Ko tad? Kas noticis?�

�Jūs pilnīgi atslēdzāties,� viņ� sacīja. �Es lūdzu, lai jūs koncentrējaties un mēģināt saistīties ar Dinu, jūs aizvērāt acis un acumirklī saļimāt - noslīdējāt no klavieru soliņa zemē tik ļengana kā lupatu lelle un pilnīgi bez samaņas. Ja pulss nebūtu bijis tik vienmērīgs un spēcīgs, bet elpo�ana - ritmiska un dziļa, es dro�i vien būtu izsaucis neatliekamo palīdzību.�

�Cik ilgi es atrados tādā stāvokli?�

�Vairāk nekā stundu. Tagad ir jau gandrīz pusnakts.� Keins ievilka elpu un atslīga pret dīvāna atzveltni. Viņa roka noslīdēja no Feitas sejas. �Noass man ir stāstījis par �ādām lietām. Da�i īsti ekstrasensi, kurus viņ� pazinis, spēju�i nonākt transam līdzīgā stāvokli, kad visas dzīvības norises �ķiet palēnināmies, it ka ķermenim būtu nepiecie�ams izmantot visas savas rezerves, sakopot visu pieejamo enerģiju, lai varētu likt lietā īpa�ās spējas. Man �ķita, ka tie�i tas notiek ar jums, tāpēc es neiejaucos. Kā jūtaties tagad?�

Feita padomāja un apjauta, ka fiziskā ziņā jūtas glu�i labi, tikai mazliet nogurusi. Tomēr emocijas bija pilnīgi citādas.

�Transam līdzīgajā stāvoklī� viņai bija licies, ka krīt dziļā, melnā akā, un viņa bija pārdzīvojusi gandrīz vai neizturamas �ausmas, ka varētu pilnīgi zaudēt saskari ar tagadni un reālo pasauli, tāpēc viņai nemaz negribējās kaut ko tādu atkārtot.

�Man nekas nekai�,� viņa sacīja. �Tikai neprasiet, lūdzu, lai daru to vēlreiz.�

Keins pamāja, bet skatiens pauda nepacietīgas alkas.

�Vai jums izdevās? Vai atradāt saskari ar Dinu?�

Feita vairījās sīkāk izklāstīt Keinam par Dinas spīdzinā�anu. Viņam tas nebūtu darījis neko labu, un nebija nekāda pamata to stāstīt. Bet viņa līdz pēdējam sīkumam centās atcerēties abas pārējās ainas.

�Feita!�

Viņa papurināja galvu.

�Es nevarēju saistīties ar Dinu tā, kā jūs bijāt domājis, kā jūs vēlējāties. Es redzēju tikai... vēl da�us gaisto�us tēlus, pāris ainu no pagātnes. Tomēr man �ķiet, ka �oreiz tās ir lietderīgākas.�

�Kādā ziņā lietderīgākas? Ko jūs redzējāt?�

Feita izstāstīja Keinam visu, ko vien varēja atcerēties no abām atmiņu ainām, kuras �ķita apliecinām, ka viņas ar Dinu tie�ām kopīgi izmeklēju�as kādu lietu. Feita centās atcerēties itin visu, tomēr tagad daudz kas no redzētā likās neizturami neskaidrs, un Feita bēdīgi secināja, ka nu neatrisinātu problēmu ir daudz vairāk. Arī nejaukā apjauta, ka viņa kaut ko slēpusi no Dinas un tagad, protams, nezināja, kas tas varēja būt. Turklāt Feita brīnījās, kā gan viņai vispār izdevies kaut ko noslēpt no Dinas, ja jau viņām savstarpēji kontaktēties tie�ām bijis tik viegli, kā apgalvoja Keitija.

Keitija ir tikai maza meitene, un varbūt viņa visu pilnībā nemaz nav sapratusi...

Feita uz brīdi apklusa, gudrodama, vai �ī doma pieder viņai vai kādam citam. To viņa �obrīd nezināja un nebūtu varējusi pateikt.

�Tātad tas noteikti kaut kā ir saistīts ar manu pagātni, ar to, kas noticis Sietlā,� Feita beidzot sacīja, atkal pievērsdama domas pa�reizējam brīdim. �Acīmredzot tie�i tādēļ es tik stingri biju apņēmusies nepieļaut, ka viņi atkal tiek sveikā cauri. Mēs meklējām pierādījumu, un es kaut ko biju atradusi, kaut ko pavisam nelielu, ko varēja noslēpt manā somā, - es Dinai to nepateicu, vismaz tajā reizē ne.�

�Un jums nav ne jausmas, kas tas bija par pierādījumu?�

Feita papurināja galvu.

�Man likās... es it kā skatījos filmu, vienkār�i noraudzījos un klausījos, kā viņas... kā mēs... sarunājamies. Es nezinu, ko domāja viņa vai ko domāju es. Zinu vienīgi to, ka biju kaut ko atradusi un - nezin kāpēc - negribēju, lai Dina uzzina, ka es to esmu atradusi, vismaz līdz brīdim, kamēr es varētu...�

��Ko varētu?�

Feita centās sameklēt prātā kādu pieturas punktu un beidzot nopūzdamās padevās.

�Es nezinu. Vienkār�i nezinu. Man ļoti �ēl.�

�Pārdomājiet rūpīgāk, Feita! Vai jūs redzējāt vismaz kaut ko, kas varētu palīdzēt noskaidrot, kur atrodas Dina?�

Neviļus Feita iedomājās auksto, mitro telpu ar betona grīdu un tum�ajiem, aizēnotajiem kaktiem, atcerējās abus vīrie�us, kuri pratināja Dinu, - vienu, kas salti un lieti�ķi izgudroja mocību veidus, un otru, kas uzstājīgi pieprasīja izdabūt no Dinas vajadzīgās ziņas, pirms viņa nav mirusi.

Viņa mirst. Es to zinu. Kā lai to pasaka viņam?

It kā atbildot Feitas domām, viņai ausīs ieskanējās tāli �uksti: tu nedrīksti viņam to teikt.

�Feita!�

Viņa nosvērtā balsi atbildēja:

�Laikam gan ne. Tas gaitenis ēkā, kur meklēju pierādījumu, �ķita tāds kā pazīstams, bet man nav ne jausmas, kur tas varētu atrasties. Būtībā es nekādi nevaru noteikt, kur varēja risināties abas atmiņu ainas.�

�Vai jūs to vietu varētu atpazīt, ja redzētu vēlreiz?�

�Jā, to gaiteni es pazītu. Otru vietu... nezinu. Tomēr svarīgāks, �ķiet, ir gaitenis un tā ēka. Ja es pierādījumu meklēju tur - un ja kaut ko atradu -, tad tam vajadzētu mums palīdzēt atrast Dinu. Vai ne?�

�Kaut es to zinātu!�

�Mēs varētu pameklēt. Sāksim ar tām vietām, kur varētu būt vislielākā iespēja, - ar ēku, kurā es strādāju, vai ar citām mājām tajā rajonā. Tā ta�u varētu sākt, vai ne?�

�Jā. Protams.�

Feita ielūkojās Keina sejā un skaudri izjuta savu vientulību. Viņa domas kavējās tikai pie Dinas, un viņ� domāja tikai par to, kā varētu viņu atrast. Tas Feitai atkal lika izjust, cik tāla un sve�a viņa ir visam un visiem.

�Es vēlētos, kaut varētu palīdzēt vairāk,� viņa sacīja. �Man ļoti �ēl.�

Keins paskatījās uz jauno sievieti.

"Jūs jau palīdzat, Feita. Jūs esat sameklējusi daudz vairāk fragmentu �ajā rēbusā nekā es vairākās nedēļās pēc Dinas pazu�anas.�

�Tomēr mēs aizvien vēl nezinām �ā rēbusa atrisinājumu.�

�Mēs to atrisināsim,� Keins sacīja.

Feita cerēja, ka viņam būs taisnība. Tomēr �obrīd viņa spēja tikai izmisīgi domāt par to, vai tā nav vienīgi viņas vaina, ka Dina tagad mirst.

Un par to, kā jutīsies Keins, kad to uzzinās.

�Es tie�ām neko vairāk jums nevaru pateikt, mis Parkere.� Daktere Mērfija aizvēra mapi un paskatījās uz Feitu no rakstāmgalda otras puses. �Kamēr esat bijusi mana paciente, jūsu apmeklējumu iemesli biju�i pavisam ikdieni�ķi - tikai kārtējās pārbaudes vai nenozīmīgas sūdzības. Es turpināju parakstīt tos pa�us pretapaugļo�anās līdzekļus, ko lietojāt pirms pārcel�anās uz Atlantu, bet citādi esmu jums izrakstījusi tikai vienu kursu ar antibiotikām nelielas infekcijas dēļ.�

Feita īsti nezināja, kā formulēt jautājumus, ko vēlējās uzdot. Beidzot viņa nolēma runāt pilnīgi atklāti.

�Tātad es dzīvoju aktīvu dzimumdzīvi?�

Ārste mazliet savilka uzacis, un viņas skatienā pazibēja līdzjūtība.

�Jūs pat to neatceraties?�

�Kop� slimnīcā atguvos no komas, es par agrāko dzīvi neatceros pilnīgi neko.�

�Tas ir... ļoti neparasts gadījums. Parasti zūd atmiņas par traumatisko gadījumu un notikumiem, kas saistīti ar to. Pacienti ļoti bie�i neatceras to, kas noticis tie�i pirms traumas. Tomēr visos gadījumos, kas zināmi man, no atmiņas izzudu�as tikai da�as stundas vai dienas.�

�Man no atmiņas izzudu�i gadi. Būtībā visa agrākā dzīve.� Feita piespiedās pasmaidīt. �Un es ļoti cen�os... sameklēt savas dzīves fragmentus un tos salikt kopā. Tātad viss, ko vien jūs man varat pastāstīt, daktere...�

Daktere Mērfija uzlika rokas uz mapēm, kur atradās pacien�u slimības vēstures, un, savijusi pirkstus, cie�i paraudzījās uz Feitu.

- �Saprotu. Es nezināju, ka amnēzija jums ir tik visaptvero�a. Ta�u tā var izskaidrot pārvērtību, ko es jūsos saskatu.�

�Pārvērtību?�

�Pārvērties jūsu izturē�anās veids, manieres, jūsu skatiens. Vakar jūs esat apmeklējusi patversmi. Vai jums stāstīja, ka agrāk esat cietusi no vardarbības?�

�Ja. Lai gan Karena neko sikak nevarēja paskaidrot. Cik sapratu, mans biju�ais vīrs izturējies... fiziski vardarbīgi?�

�Gan fiziski, gan emocionāli vardarbīgi. Jūs man stāstījāt, ka esat brīdinājusi, lai viņ� turas no jums tālāk, teicāt, ka viņ� to varbūt ņem�ot vērā, jo jums esot medicīniska rakstura pierādījumi par miesas bojājumiem, ko viņ� jums nodarījis, un, ja jūs tos darītu zināmus sabiedrībai, viņa karjera būtu izputināta un viņ� varētu nonākt aiz restēm.�

�Vai es viņa dēļ pārcēlos dzīvot uz Atlantu? Vai vēlējos atrasties trīs tūksto�us jūd�u attālumā no viņa?�

�To es nevaru pateikt, mis Parkere. Tādas lietas jūs man neesat stāstījusi. Patiesību sakot, varbūt jūs baidījāties, ka viņ� jums sekos uz �ejieni. Es ieteicu patversmi tāpēc, ka jums bija vērojamas daudzas seku parādības pēc pārciestās vardarbības. Jums spriedzes dēļ bie�i sāpēja galva, pretestības spēja infekcijām bija zema, ēstgriba -vāja. Miegs bie�i bija ļoti slikts, un jūs negribējāt draudzēties ar cilvēkiem vai emocionāli saistīties ar kādu. Man likās, ka jums nāktu par labu pavadīt kādu laiku kopā ar citām sievietēm, kas pārcietu�as varmācību, īpa�i jau tāpēc, ka ari da�us pēdējos mēne�us Sietlā jūs bijāt dzīvojusi tādā kopienā.�

�Un vai jums liekas, ka dzīve patversmē un to sievie�u sabiedrība man palīdzēja?� Feitai nebija ne jausmas, kā viņa spēj tik vienaldzīgi runāt par to, �ķita, ka viņa ar ārsti apsprie� kādas citas - sve�as - sievietes dzīvi.

�Es tā domāju. Toreiz vēroju jūsu stāvokli pakāpeniski uzlabojamies.�

I �Tomer jus sakāt, ka tagad esmu vel vairak pārvērtusies?�

�Jā. Daudziem vardarbības upuriem raksturīgs īpa�s skatiens, viņu izturē�anās un rīcība pau� sasprindzinājumu. Pēdējā tik�anās reizē ari jums tas bija skaidri manāms. Tagad tas ir izzudis. Ja es nezinātu, man prātā nevarētu ienākt, ka esat pārcietusi vardarbību.�

Feitai gribējās uzdot vairākus jautājumus par �o varmācīgo biju�o vīru, ta�u viņa skaidri apzinājās, ka ārste uz tiem nevarēs atbildēt.

�Es labprāt jums pastāstītu kaut ko vairāk,� daktere Mērfija teica ar acīm redzamu līdzjūtību. �Ta�u jūs nelabprāt stāstījāt pat tos nedaudzos faktus un varbūt nepieminētu pat tos, ja vien ārsts Sietlā nebūtu jūs mudinājis medicīnisku apsvērumu dēļ pastāstīt man, ko esat pārdzīvojusi.�

�Medicīnisku apsvērumu dēļ?�

�Pārciesta vardarbība var atstāt gadiem ilgas sekas, mis Parkere, - gan fiziskas, gan emocionālas sekas, un �ādos gadījumos ir saprātīgi darīt ārstam zināmu priek�vēsturi. Fiziskie ievainojumi palieko�as sekas nav atstāju�i, ta�u, zinot jūsu pagātnes notikumus, es varētu pievērst lielāku uzmanību komplikāciju varbūtībai nākamībā.�

Feita nolēma nejautāt, kādas varētu būt �is komplikācijas. Viņa tikai pateica:

�Saprotu. Paldies, dakter! Par to, ko pastāstījāt, par to, ka veltījāt man laiku tik aizņemtās rīta stundās, lai parunātos ar mani.�

�Jūs esat mana paciente, mis Parkere.� Pirmo reizi daktere Mērfija pasmaidīja. �Es vēlētos, kaut būtu varējusi pateikt kaut ko vairāk.�

�Jūs... pateicāt man ļoti daudz,� Feita sacīja.

�Jūs tur bijāt ilgi,� Keins teica, kad Feita, iznākusi no klīnikas, iekāpa ma�īnā. �Vai vajadzēja gaidīt ārsti?�

�Nē, viņa mani pieņēma uzreiz.�

�Un? Vai viņa ir parakstījusi medikamentus, kas atslābina muskuļus?�

Feita papurināja galvu.

�Nē.�

Keins jau turēja roku uz ātrumu pārslēga, ta�u neie-darbināja motoru - viņ� jautājo�i paskatījās uz Feitu.

�Ko vēl viņa jums pastāstīja?�

Lai arī kā Feita negribētu runāt par biju�o, noteikti vajadzēja to pastāstīt Keinam, jo likās, ka �is varmācīgais biju�ais vīrs varētu but saistīts ari ar pārējām vardarbībām. Tā nu Feita klaja vaļa visu, ko bija uzzinājusi, raudzīdamās āra pa ma�īnas logu, jo nespēja ielūkoties Keinam acīs.

�Man liekas, ta ir vēl viena varbūtība,� viņa noteiktā balsī pabeidza stāstījumu. �Tā gan �ķietami neiederas visā, ko līdz �im esmu atcerējusies, tomēr var pieņemt, ka viņ� ir kaut kā iesaistīts pēdējā laika notikumos. Tomēr viņa vārdu ārste nezināja, un es to nevaru atcerēties. 'Pikai jādomā, ka to nebūtu grūti uzzināt.�

�Feita.� Keins uzlika Feitai roku uz pleca un pavērsa viņas seju pret sevi. �Man tie�ām �ēl.�

Feita iedomājās - ja viņai atjaunotos atmiņas par visu biju�o, vai tad viņa vairs nespētu paciest vīrie�a rokas pieskārienu? �obrīd tāda varbūtība nelikās iespējama.

�To nu gan nav ko no�ēlot. Es jau teicu, ka neatceros nekādus pāridarījumus. Neatceros par viņu itin neko.�

Feitai likās, ka viņa runā pavisam vienaldzīgā tonī, un viņai izdevās pat pasmaidīt, bet laikam gan viņas sejā pavīdēja cie�anas, jo Keins vēl cie�āk satvēra viņas plecu.

�Man ļoti �ēl, ka jums bijis tik daudz jācie�. Ja vien es varētu kaut ko darīt, lai...�

�Lai kaut ko labotu?� �oreiz Feita smaidīja jau mazliet dabiskāk. �Jūs to nevarat. Tomēr var izrādīties, ka atmiņas zudums galu galā nāks man par svētību. Es neatceros ne sāpes, ne bēdas. Patiesību sakot, man ir tāda izjuta, it kā tas būtu noticis ar kādu citu sievieti. Ta�u nu vismaz sāk noskaidroties fakti. Ja man laimēsies un es beigu beigās sāk�u atgūt atmiņu, vismaz bū�u sagatavota.�

Keins pamāja.

�Tomēr tādā veidā jums ir drausmīgi grūti kaut ko noskaidrot par sevi un pagātni.�

��ķiet, citas iespējas man nav.� Feitai piepe�i radās gandrīz nepārvarama vēlē�anās mesties Keina apskāvienos un turēties pie viņa cie�i jo cie�i. Baidīdamās, lai viņ� nepamana �o vēlē�anos, jaunā sieviete steig�us turpināja: �Tātad jāpapēti sīkāk arī tā lieta ar manu biju�o viru. Un jāturpina meklēt. Kurp dosimies tagad?�

Keins neatbildēja tūlīt, bet vērīgi raudzījās Feitas sejā, it kā cenzdamies atrast atbildi uz kādu jautājumu, tomēr tā ari nepateica, par ko prātojis. Viņ� palaida vaļā Feitas plecu.

�Uz neatliekamās palīdzības nodaļu, kur jūs ieveda tūlīt pēc avārijas.�

Tas, �ķiet, bija saprātīgi, - Keins joprojām tiecās atrast ko tādu, kas avāriju, kurā cieta Feita, saistītu ar Dinas nozu�anu vairākas nedēļas vēlāk.

�Jūs teicāt, ka Dina apciemojusi mani tajā dienā, kad pazuda?�

�Tā bija. Policija ļoti rūpīgi pārbaudīja ikvienu viņas soli tās dienas laikā, tāpēc mēs zinām, ka no rīta viņa pie jums uzturējās nedaudz ilgāk par pusstundu.�

�Un pēc tam?�

�Dina brauca uz savu biroju un priek�pusdienā vairākas reizes gāja un atkal паса. �urnāla redaktors apgalvo, ka viņa kārtojusi ikdieni�ķus jautājumus. Tad apmēram starp divpadsmitiem un vieniem dienā Dina no biroja aizbraukusi - un kop� tā laika viņu neviens vairs nav redzējis. Protams, tikai sagūstītāji.�

Feitai negribējās domai par Dinas sagūstītajiem, par to, kas notika tajā pagraba. Moko�i bija apzināties, ka ik minūte aizrit veltīgos meklējumos. Un Dinas dzīvības spēki pamazām dziest.

Laika palicis tik maz...

Vai tā bija viņas doma? Varbūt - Dinas?

Feita piespieda sevi domāt.

�Starp divpadsmitiem un vieniem. Tomēr es dro�i zinu, ka suns viņai uzbruka pa�ā vakarā. Tātad - ja tas, ko redzēju iztēlē, tie�ām ir noticis, turklāt noticis tajā pa�ā dienā, - kur tad Dina bija tajās stundās līdz tumsai?�

�Pagaidām nav pieteicies vēl neviens cilvēks, kas atzītu, ka pēc tam bijis ar viņu kopā. Dina izgājusi no biroja ēkas un iekritusi kā akā.�

Feitai ienāca prātā sapnī redzētais gaitenis un krēslainā, tuk�ā automa�īnu novietne. Vai tā varētu atrasties Dinas biroja ēkā?

�Vai pēc tam mēs nevarētu aizbraukt uz Dinas biroju?�

�Protams.� Keins uzmeta Feitai a�u skatienu. �Kāpēc?�

�Es paskatī�os, vai tur kāds gaitenis neatgādina to, ko redzēju sapni, lai gan man �ķiet, ka tas nevarētu būt tur, - kāpēc gan mums būtu vajadzējis slepus lavīties pa telpām, kur viņai bija pilnīgs pamats atrasties, - tomēr pārbaudīt nenāks par ļaunu.�

�Vajadzētu aizbraukt ari uz to ēku, kura strādājāt jūs. Vēlreiz aprunāties ar inspektori un darbabiedriem.�

�Jā.�

Keins aptaustīja �aketes iek�kabatu, kur nēsāja mobilo telefonu, - �o nemierīgo �estu viņ� jau bija atkārtojis vairākas reizes.

�Ja laimēsies, Noass vēlāk mums piezvanīs, lai pastāstītu, ko noskaidrojis par ierobe�otās pieejas failu.�

Vēl kāds drausmīgs un noslēpumains fakts no viņas pagātnes? Feita centās netrīcēt. Viņa gan bra�i runāja, bet nebija dro�a, ka spēs izturēt vēl daudz �ādu briesmīgu atklājumu.

Nē, daudz viņa vairs neizturēs.

Ļau�u pilnajā neatliekamās palīdzības nodaļā Feita turējās malā, kamēr Keins centās atrast atbildes, kas viņu interesēja. �ķiet, viņam piemita īpa�as spējas panākt, ka cilvēki viņam visu izstāsta, par spīti da�ādiem tiesiska rakstura noteikumiem un problēmām. Feita, noraugoties, cik pacietīgi un prasmīgi Keins pamanās apiet da�ādus birokrātiskus �ķēr�ļus, varēja tikai apbrīnot viņa neatlaidību un savaldību.

Keins dro�i vien cieta drausmīgas mokas, diendienā pa drusciņai vākdams kopā visu, ko vien bija iespējams noskaidrot, - un to viņam bija nācies darīt jau vairākas nedēļas. Neauglīgie meklējumi bija atstāju�i pēdas viņa sejā un acu skatienā, tomēr Keins pat nedomāja atpūsties vai atmest ar roku, lai ari cik ļoti justos noguris. Viņ� bija nelokāmi apņēmies atrast Dinu.

Es nedrīkstu viņam teikt. Es nedrīkstu teikt, ka viņa mirst.

Keins tā vai tā noticētu, Feita nodomāja. Viņ� neticētu tik drausmīgai patiesībai, ja vien pats par to nepārliecinātos, vai līdz tam brīdim, kad savām acīm nāktos ieraudzīt pierādījumus.

Līķi, piemēram.

Feita nodrebinājās un, apņēmusi ar rokām sevi ap pleciem, sāka tos berzēt, lai sasildītos - vai nomierinātos. Ta�u saltā vientulības izjūta, kas valdīja viņas prātā, nespēja sniegt mierinājumu. Dina mira lēnā nāvē, un Feita izmisīgi baidījās, ka viņi nepaspēs laikus atrast Dinu.

�Piedodiet - vai jūs esat paciente?�

Feita salēcās, kad sajuta kādu pieskaramies savai rokai, tad palūkojās aug�up un ieraudzīja jaunu ārstu ar noguru�u sejas izteiksmi.

�Nē. Nē. Es neesmu paciente.�

Ārsts, pieri saraucis, lūkojās uz jauno sievieti, mulsi mirk�ķinādams gai�ās, zilās acis aiz briļļu stikliem.

�Jūsu seja �ķiet pazīstama.�

Feita savaldījās.

�Pirms da�ām nedēļām es tie�ām te ārstējos. Mani atveda neatliekamās palīdzības brigāde pēc automa�īnas avārijas.�

�Ā, tad es saprotu. Sejas es vienmēr atceros.� Ārsts

pasmaidīja. �Nu, tagad jūs izskatāties pgvisam labi. Kāpēc tad tagad...�

�Feita!� Piepe�i līdzās nostājās Keins, un Feita jutās mazliet pārsteigta, kad vīrietis, aplikdams viņai roku ap pleciem, pievilka viņu sev klāt - un tālāk no jaunā ārsta -, it kā vēlētos Feitu pasargāt. �Redzu, ka esat sastapusies ar dakteri Bleiku.�

Feita samirk�ķināja acis un paskatījās uz kartīti ar ārsta uzvārdu, kas bija piestiprināta pie zaļā virsvalka.

�Laikam gan,� viņa nomurmināja, izjūtot savādu apmulsumu.

Keins teica:

�Dakter, vai jūs nevarētu atbildēt uz da�iem jautājumiem par to dienu, kad slimnīcā tika ievesta mis Parkere ...�

Feitai �ķita, ka Keina balss te pagaist, te atkal kļūst dzirdama. Viņa saklausīja da�us vārdus, ko izrunāja Keins vai dakteris Bleiks, ta�u tad abu balsis kaut kur nozuda, un viņa spēja sadzirdēt tikai tālu �alkoņu... vai tur �alca ūdens? Varbūt. Vai nu ūdenskritums, vai ūdens, kas ar lielu spiedienu �ļācas ara no caurules...

Izjūta bija ļoti dīvaina - ta nevis biedēja, bet satrauca gan. Feita palūkojās apkārt, redzēja, ka cilvēki sarunājas un kustas, ta�u nespēja sadzirdēt nevienu skaņu - no plaukta nogāzās vairākas kārbas, kāda sieviete, pārliekusies pār ievainota bērna augumiņu, vaimanāja, bet F'eita nedzirdēja itin neko.

Viņa dzirdēja tikai ūdens �alkoņu. Tā pieņēmās spēkā un it kā piepildīja abas ausis, pārņēma visu augumu un prātu. Feita paskatījās uz Keinu, redzēja, ka viņa lūpas kustas un dakteris Bleiks ar nopietnu un nedaudz apmulsu�u sejas izteiksmi atbild viņam.

Feita pamanīja, ka gandrīz vai nesajūt Keina auguma tuvumu, viņa stāvēja, piekļāvusies Keinam, tomēr jutās it kā kaut kur citur - tur, kur �alca ūdens un bija skaidri jūtama pelējuma un aukstas zemes smaka. Feitu sagrāba smacējo�as bailes, drausmīga apjauta, ka viņa ir notverta, ieslēgta un bezpalīdzīga. Viņa bija pilnīgi viena. Un viņa nesaprata, kas ir pats ļaunākais - pretīgā pelējuma smaka un aukstums vai izmisīgā izjūta, ka viņa nevar... ka nekad...

Feita centās kaut ko saprast, bet izjuta tikai melnu tuk�umu. Viņa varēja sadzirdēt ūdens �alkoņu, saost mitrās zemes smaku, bet jūtas �ķita pilnīgi izgaisu�as mēmā klusumā. Feitai gandrīz vai gribējās aizvērt acis un koncentrēties, tomēr viņu atturēja atmiņas par piepe�o nesamaņas stāvokli iepriek�ējā reizē.

Ta�u ne jau tas vien atturēja Feitu. Viņa baidījās un pati to apzinājās. Baidījās no tā, ko varētu ieraudzīt, ja aizvērtu acis un tie�ām ieraudzītu to vietu, ko �obrīd saklausīja un saoda. Baidījās no tā, kas viņu tur sagaidītu. Tās bija bailes no nezināmā, no murgainām drausmām, no tumsas, kas sniedzās tālāk par saprātam pieejamo jomu.

Feita negribēja skatīties, negribēja doties turp. Negribēja izjust tās �ausmas vai redzēt...

�Feita!�

Ūdens �alkoņa nozuda kā pārplīsis ziepju burbulis, un, ielūkojusies Keina rai�pilnajās acīs, Feita atkal saklausīja parasto uzņem�anas nodaļas rosību.

�Jā?� Feita pati dzirdēja, cik vārgi un izklaidīgi skan viņas balss.

�Vai jūs jūtaties labi?�

�Jā. Man nekas nekai�.�

Keins sarauca pieri.

�Vai tā tie�ām ir?�

Feita nezināja, kurā bridi ārsts bija aizgājis.

�Patie�ām. Tikai es laikam... neklausījos. Vai dakteris Bleiks pateica kaut ko noderīgu?�

Keins paskatījās apkārt un teica:

�Iesim no �ejienes ārā.�

Viņi iekāpa Keina ma�īnā un aizbrauca da�us kvartālus tālāk uz restorānu, kur nebija daudz ļau�u. Oficiante ierādīja viņiem norobe�otu kabīni līdzās logam, nekavējoties atnesa kafiju un aizgaja.

Feita joprojām izklaidīgā balsī apjautājās:

�Ko dakteris Bleiks teica par nelaimes gadījumu?�

"Cik viņam palicis atmiņā, sākotnējo pārbau�u rezultāti biju�i pretrunīgi. Iespējams, ka alkohols un muskuļus atslābino�ās vielas jūsu organismā ir atrastas, bet var ari būt, ka tās nemaz nav konstatētas. Viņ� tikai skaidri atcerējās, ka uzņem�anas bridi jūsu organisma dzīvībai svarīgās funkcijas biju�as gandrīz netraucētas, bet ievainojumi -pavisam niecīgi, tomēr nezināma iemesla pēc jūs esot bijusi komā. Viņ� neesot domājis, ka tās cēlonis varēja būt galvas trauma, un viņam licies, ka asinsritē vajadzētu būt kādai par alkoholu un muskuļu atslābinātājiem daudz toksiskākai vielai, tāpēc licis izdarīt papildu pārbaudes. Drīz pēc tam viņ� beidzis de�ūru. Kad dakteris Bleiks nākamajā dienā ieradies slimnīcā, viņam pateikts, ka jūs esat pārvesta uz aug�stāvu. Viņ� nodomājis, ka jūsu stāvoklis acīmredzot pa nakti stabilizējies un ka turpmāko ārstē�anu uzņēmies parastās nodaļas ārsts.� Keins brīdi klusēja. �Tomēr �is tas ir savādi. Dokumenti, kuriem vajadzēja glabāties neatliekamās palīdzības nodaļā, �ķiet, pazudu�i.�

�Varbūt tie uznesti aug�stāva nodaļā, kad mani pārveda uz turieni?�

�l'ur vajadzēja būt kopijai, un da�i ieraksti tie�ām atrodas failā, kuru līdz pat beigām aizpildījis dakteris Bērnets. 'Гаси aprakstam par jūsu stāvokli uzņem�anas nodaļā un tur izdarītajām pārbaudēm vajadzēja būt neatliekamās palīdzības nodaļas failā, 'l'ur to nav.�

�Laikam gan mums neizdosies noskaidrot, kur tas pazudis.�

�Jūs redzējāt, cik daudz cilvēku ir uzņem�anas nodaļā, turklāt ir pirmdienas rīts - tas dro�i vien nemaz nav tik noslogots laiks. Man liekas, ka mēs nekad tā ari neuzzināsim, kas noticis ar tiem ierakstiem, kuri izdarīti laikā starp jūsu ieve�anu slimnīcā un pārcel�anu uz aug�stāvu Bērneta aprūpē. Ta�u jādomā, ka ierakstiem varēja piekļūt gandrīz ikviens un bez īpa�ām grūtībām viltot pārbau�u rezultātus.�

�Un laboratorija, kurā pārbaudes tika izdarītas?�

�Tā atrodas tie�i slimnīcā. Viņiem vajadzētu savos failos saglabāt visu rezultātu kopijas. Ta�u �ajā gadījumā...�

�Ļaujiet minēt! Dati par rezultātiem ir nozudu�i.�

�Diem�ēl. Un asiņu, kā arī audu paraugi, kas tika izmantoti pārbaudēs, saskaņā ar noteikumiem iznīcināti.�

�Vai tas būtu pārmērīgs aizdomīgums, ja es uzskatītu, ka visi �ie nozudu�ie un noklīdu�ie dokumenti nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai parastu cilvēcisku kļūdī�anos?�

4 �Nedomāju vis. Ja sistēmā, kas parasti darbojas bez īpa�ām kļūmēm, piepe�i parādās daudz aplamību, tas nozīmē, ka tur kāds ir pielieis savu roku/�

Feita malkoja kafiju, priecādamās par karsto dzērienu, jo pēc savādā pārdzīvojuma uzņem�anas nodaļā viņu vēl arvien kratīja drebuļi.

�Tad gandrīz vai var derēt, ka mēs nekad skaidri neuzzināsim, vai man asinīs tie�ām tika atrasts alkohols vai ari es tiku ar nolūku sazāļota.�

�Dro�i vien neuzzināsim. Tomēr esmu gatavs likt ķīlā visu, kas man pieder, apgalvojot, ka jūs tikāt sazāļota.�

�Varbūt jums liksies savādi, ka cerēju - tā tie�ām ir noticis, jo nepavisam nebūtu gribējusi uzzināt, ka esmu rīkojusies tik muļķīgi, lai piedzertos un sēstos pie stūres.�

Keins cie�i skatījās uz Feitu.

�Nē, es stipri �aubos, ka jūs būtu bijusi tik neapdomīga.�

Feitai ienāca prātā, kas gan viņam ļauj par to �aubīties, bet viņa to nepajautāja. Viņa teica:

�Ja jau tiku sazāļota - kur� tad to varēja izdarīt? Iemesls laikam gan ir nepārprotams - viņi gribēja, lai es vairs nebūtu spējīga rīkoties.�

�Jā. Man �ķiet, tas varēja notikt pazemes autostāvvietā. Jūs darbā bijāt aizkavējusies mazliet ilgāk, tur nebija neviena cilvēka, tā ka vieta bija ļoti izdevīga.�

�Kāpēc tad es tūlīt pat nemeklēju telefona automātu un nezvanīju policijai, ja jau viņi mani atstāja ma�īnā? Kāpēc es vēl centos braukt?�

�Varbūt tās vielas iespaidā jūs jau bijāt pavisam apjukusi un vairs nespējāt skaidri domāt. Dro�i vien viņi jūs aizturēja pietiekami ilgi, lai par to pārliecinātos. Pagāja pusstunda līdz avārijai kop� brī�a, kad jūs iegājāt garā�ā, un nav skaidrs, vai tie�ām bija vajadzīga pusstunda, lai nobrauktu se�as jūdzes.�

�Tā jau laikam ir.� Ta�u Feita acumirklī atcerējās ainu, kad viņa Dinai bija teikusi, ka policijai nevar uzticēties. Varbūt viņa arī vēl tad, kad bija sazāļota un �ausmu pārņemta, nojauta, ka nepiecie�ams vienīgi nokļūt pie Dinas pēc iespējas ātrāk?

Ja tu to būtu izdarījusi, tad varēja būt daudz labāk. Varēja būt pavisam citādi...

�Tātad tas ir tiesa,� viņ� teica, vairāk gan sarūgtināts nekā atvieglots, kad piezvanīja no kāda cita taksofona. �Tie�i tā, kā tu domāji. Viņa ir pārcēlusies pie Makgrego-ra. Pa�reiz viņi ir restorānā un, sabāzu�i galvas kopā, dedzīgi kaut ko sprie�.�

�Tūlīt brauc atpakaļ!�

�Vai tad man nav jāseko...�

�To, kas pagaidām bija jāzina, mēs esam uzzināju�i. Viņa ir pārcēlusies pie Makgregora, un varu derēt, ka viņ� neatlaidīs viņu no sevis ne soli, cerēdams ar viņas palīdzību tikt uz pēdām Dinai.�

�Un ja nu viņai tas izdodas? Ja viņa atrod ceļu pie mums?"

�Mums jādara viss, lai viņai tas neizdotos, vai ne? Brauc tūlīt pat atpakaļ!�

�Skaidrs.�

�Feita?�

Viņa paskatījās uz Keinu un papurināja galvu. Kas to teica? Balss nelikās sve�a, tā varēja būt arī pa�as balss -balss no zemapziņas, no psihes tās daļas, kas jau sāka atspirgt un centās uzmundrināt to psihes daļu, kura aizvien vēl nespēja vai nevēlējās atcerēties. Tā varēja būt arī Dinas balss.

�Kas tas bija?�

�Nekas.� Viņa centās domāt skaidri, vēl arvien nebūdama pārliecināta par balsi, kas bija atskanējusi galvā. �Tātad kāds gribēja mani dabūt nost no ceļa un sarīkoja avāriju. Es nonācu komā, tāpēc acīmredzot vairs nevarēju nevienu apdraudēt. Tad... kaut kas notika. Acīmredzot kaut kas mainījās. Tad draudus viņiem kaut kā radīja Dina. Varbūt viņi nemaz nezināja par Dinas saistību ar mani, kamēr Dina sāka apmeklēt mani slimnīcā. Tad viņi... varbūt sāka Dinu novērot. Varbūt pamanīja, ka viņa ieiet manā dzīvoklī un aiznes datoru?�

�Varbūt. Iespējams, viņi agrāk vai vēlāk tomēr būtu nojautu�i, ka Dina viņus var apdraudēt. Viņa ir �urnāliste, turklāt laba �urnāliste. Pamanot, ka Dina tiekas ar jums, viņi varbūt bija pārliecināti, ka Dinai esat izstāstījusi visu, ko zināt, un tas viņiem varētu nākt par ļaunu.�

��aubos, vai Dinu viņi sāka uzskatīt par apdraudējumu tikai tad, kad uzzināja, ka viņa pazīst mani. Iespējams, ka viņi draudus no Dinas puses izjuta tad, kad pamanīja, ka pazudis kaut kas viņiem nozīmīgs.�

�Tas pierādījums, kuru jūs, domājams, atradāt?�

Feita, raukdama pieri, ar neko neredzo�u skatienu vērās kafijas tasē, cenzdamās atrast kopsakarību.

�Viņi Dinai visu laiku jautāja, kur tas ir. Nemitīgi jautāja. Tāpēc jau viņi Dinu ari uzreiz nenogalināja. Un �ī lieta acīmredzot ir tas, ko biju atradusi es, - vai tad jūs nesaprotat? Viņi ne reizi nepārmeklēja Dinas dzīvokli, bet manējo divas reizes apgrieza otrādi - abas reizes pēc tam, kad Dina pazuda.�

�Tātad viņi laikam gan ir pārliecināti, ka tas, ko viņi meklē, ir pie jums, bet Dina turpretī zina, kur tas paslēpts?�

�Tā ir vienīgā varbūtība, kas man �ķiet pamatota.� Feita cie�i paraudzījās uz Keinu. �Es acīmredzot kaut ko esmu no viņiem paņēmusi, un viņi to vai nu nezināja līdz pat avārijai, vai ari domāja, ka, atņēmu�i man spēju runāt un rīkoties, var justies dro�i. Tad viņi uzzināja, ka es kaut kā esmu saistīta ar Dinu - ar gudru �urnālisti, kura lieliski prot atrisināt grūtas lietas. Tā nu viņi Dinu notvēra un cen�as piedabūt, lai viņa runā. Ta�u Dina neko viņiem nestāsta.�

�Jūs teicāt, ka Dina nerunā, jo cen�as kādu pasargāt.� Tagad Keins runāja gandrīz tikpat klusi kā Feita. �Vai jūs?�

Feita papurināja galvu.

�Pēdējo reizi, kad viņa mani redzēja, es biju komā. Es biju... dro�ībā.�

�Varbūt viņi Dinai pateica, ka jūs esat atguvusies.�

�Var jau būt, bet kāpēc lai Dina domātu, ka ar klusē�anu pasargā mani? Ja viņa raizējas par mani, tad, uzzinājusi, ka esmu atguvusies, Dina drīzāk gan viņiem pateiktu to, ko zina. Vai ne? Jo tad viņi ta�u vairs necenstos mani dabūt rokā.�

Keins lēni pamāja.

�Ko tad Dina cen�as pasargāt?�

Feita izmisīgi berzēja pieri.

�Es nezinu. Kā to var zināt, kamēr mums nav skaidrs, ko es īsti toreiz esmu atradusi? Un kam tas rada draudus?�

Keins satvēra Feitu aiz plaukstas locītavas un pavilka viņas roku no sejas nost.

�Varbūt jums da�as stundas vajadzētu atpūsties. Varu aizvest jūs atpakaļ uz savu dzīvokli...�

Mūsu rīcībā nav da�as stundas laika. Dina nevar gaidīt da�as stundas.

�Man nekas nekai�.� Feita vairījās skatīties uz Keina pirkstiem, kas vēl arvien turēja viņas locītavu, un viņai izdevās pat pasmaidīt, �'lā�u mēs neko sevi�ķu vēl neesam paveiku�i, patie�ām. Pieņēmumi, aizdomas, minējumi. Varbūt tie ir patiesi, ta�u pat tādā gadījumā mēs Dinas meklējumos neesam tiku�i nekur uz priek�u.�

Keins īsu bridi cie�āk saspieda Feitas roku. Tikai tad viņ� aptvēra, ko dara, un, mazliet saraucis uzacis, atlaida viņas plaukstu vaļā.

�Mums jādabū zināt, kas sagūstījis Dinu, un, lai to uzzinātu, jānoskaidro, ko pirms tam jūs esat atradusi,� Keins strupi noteica. �Vislabāk būtu, ja jūs atcerētos, ko un kur toreiz atradāt. Varbūt mēs varētu aizbraukt uz biroju, kur strādājāt, un pārbaudīt, vai tur jums kaut kas neienāk prātā?�

Feita pamāja un piecēlās. Netālu no durvīm atradās sienas pulkstenis, un viņa varēja sadzirdēt, kā tas tik�ķ. Var jau būt, ka viņai tā tikai likās.

Pulksteņa tik�ki.

�Savu darbu jūs darījāt prasmīgi.� Marianna Kempa, Feitas inspektore tajā nodaļā, kur viņa līdz nelaimei bija strādājusi, runāja lieti�ķi. �Jums jau bija darba pieredze citā celtniecības kompānijā, un tur bijāt apguvusi stingrus pamatus, kas ļāva labi tikt galā ar �eit uzticētajiem pienākumiem.�

Feita nevarēja saprast, vai ir izdarījusi kaut ko tādu, kas aizkaitinājis �o sievieti, vai ari viņa tikpat ledainā tonī mēdz runāt ar visiem saviem padotajiem. Varēja jau ari būt, ka viņai komas sekas nelikās pieliekams iemesls, lai Feita pēc izrakstī�anās no slimnīcas neatgrieztos darbā.

Keins viņai uzsmaidīja.

�Un kādi bija �ie pienākumi, misis Kempa?�

�Lielākoties sekretāres darbs.� Inspektore paraustīja plecus, iespējams, nepacietīgi gaidīdama sarunas beigas, lai dotos len�ā, jo pulkstenis jau bija gandrīz divpadsmit. �Datu ievadī�ana datorsistēmā, dokumentu kārto�ana, inspektoru darba grafika koordinē�ana.�

�Vai es draudzējos ar kādu darbabiedru?� Feita jautāja.

�Cik man zināms, nē,� misis Kempa stīvi atteica. �Jūs turējāties pati par sevi. Ļoti klusa un kārtīga.�

�Jūs, misis Kempa, man stāstījāt, ka esot runājusi ar mis Pārķeri aptuveni piecas minūtes pirms tam, kad viņa avārijas dienā devās projām no biroja,� sacīja Keins.

�Jā.�

�Vai atceraties, par ko jūs runājāt?"

�Pēc tik daudzām nedēļām? Ne� visai. Man liekas, saruna bija saistīta ar dokumentiem, kuru sakārto�anai mis Parkere bija uzkavējusies darbā ilgāk.�

�Saprotu. Vai jūs vienmēr paliekat birojā, ja kāds no darbiniekiem strādā ilgāk par noteikto darba laiku?�

�Parasti palieku, ta�u ne vienmēr. Man arī pa�ai vajadzēja sakārtot vairākus dokumentus.�

Keins a�i paskatījās uz Feitu, kas līdzās uz krēsla nemierīgi sagrozījās, tad teica inspektorei:

�Vai jūs abas strādājāt ar vienu un to pa�u projektu?�

�Nē, mister Makgregor. Manā nodaļā neviens nestrādā ar kādu konkrētu projektu, ja to jūs gribējāt zināt. Mēs pēc kārtas apstrādājam materiālu, ko saņemam. Cik atceros, mis Parkere pārbaudīja trīs da�ādus praktiskus ziņojumus un salīdzināja inspekcijas anketas vismaz no se�iem būvobjektiem. Tas nekādā ziņā nav pārmērīgs darba apjoms.�

�Varbūt jūs atceraties, kas tie bija par būvobjektiem, misis Kempa?�

�Grūti pateikt," viņa vienaldzīgi atbildēja.

�Vai jūs to nevarētu mūsu dēļ noskaidrot?�

�Nezinu, mister Makgregor, kā tas iespējams. Mūsu failos nav reģistrēts, kur� ierēdnis nodarbojas ar tiem vai citiem dokumentiem.�

Tad ierunājās Feita:

�Kāpēc es biju palikusi vēl pēc darba laika beigām, misis Kempa?�

�Kā, lūdzu?�

�Jūs teicāt, ka es biju ļoti kārtīga darbiniece. Kāpēc tad man vajadzēja palikt ilgāk, lai pabeigtu darbu ar dokumentiem? Vai es nebiju to paspējusi izdarīt darba laikā?�

Inspektore ar sarauktu pieri paskatījās uz viņu.

�Jūs tajā dienā ļoti ilgi aizkavējāties len�ā. Veselas divas stundas.�

�Vai jūs zināt, kāpēc es tā aizkavējos?�

�Jūs teicāt, ka esot apmeklējusi ārstu.� Sieviete tikko manāmi uzsvēra divus pēdējos vārdus.

Feita nedaudz vēsā tonī pajautāja:

�Ārsta zīmi es laikam gan jums neiesniedzu.�

�Nē.�

Likās, ka nekas cits vairs nav jautājams, tāpēc Keins un Feita pateicās inspektorei par viņiem veltīto laiku un devās ārā no nelielā kabineta.

�Labs jautājums,� Keins teica, kad viņi stāvēja gaitenī, kura abās pusēs atradās Celtniecības inspekcijas un zonē�anas biroja kabineti. �Man ne prātā neienāca padomāt, kāpēc jūs tajā dienā esat darbā uzkavējusies ilgāk.�

�Tomēr atbilde īpa�u skaidrību mums nedeva.� Feita paraustīja plecus. �Tajā dienā es neesmu apmeklējusi ārstu - vismaz ne dakteri Mērfiju -, tāpēc iespējams, ka par ilgo aizkavē�anos len�a laikā es misis Kempai meloju. Ta�u mums nav ne jausmas, ko es tajā laikā varēju darīt vai uz kurieni doties, un pēc tik ilga laika mēs diezin vai atradīsim kādu cilvēku, kas būtu varējis mani redzēt un to atcerētos, pat ja būtu skaidrs, kam jautāt.�

�Un vai �o gaiteni jūs atceraties?�

Feita atkal palūkojās apkārt. Celtniecības inspekcijas un zonē�anas birojs atradās piektajā stāvā kādā biroju ēkā pilsētas centrā, un gan �ā stāva gaitenī, gan ari citos stāvos atradās daudz citu biroju. Pats gaitenis izskatījās ļoti parasts, tam trūka jebkādu īpa�u iezīmju un pievilcības, un Feitai tas neizraisīja nekādās atmiņas.

�Tas nav gaitenis, ko redzēju atmiņas ainā,� viņa Keinam teica. "Vismaz �aja stāva tas nav.�

�Man �ķiet, ka te visos stāvos gaiteņi izskatās pavisam vienādi, tomēr pa ceļam varam apskatīt ari citus.�

Kā jau Keins bija paredzējis, ari pārējo stāvu gaiteņi bija pilnīgi tādi pa�i, un, kad viņi bija nonāku�i vestibilā pie ārdurvīm, Feita bija pārliecinātā, ka �ī nav ēka, kurā viņas ar Dinu biju�as tajā diena, kad viņa bija atradusi... to priek�metu, lai ari kas tas bulu.

Viss rīta cēliens bija pagajis, un bija radies bezgala daudz jautājumu, tikai nebija gandrīz nevienas atbildes.

�Man �ķiet, ka jāaprunājas ar Dinas otru advokātu, misteru Slounu,� Feita teica. "īpa�i jau tāpēc, ka jūs līdz �im neesat ticies ar viņu."

"Es visādā ziņā gribu noprasīt, kāpēc viņ� nepieteicās tad, kad Dina pazuda,� Keins drūmi sacīja.

Viņi iekāpa ma�īna, un Keins piepe�i sastinga un sāka raudzīties pa logu.

�Kein!�

Varēja skaidri redzēt, cik saspringti ir viņa apak��okļa muskuļi.

�Es vairs... es nevaru izjust Dinu.�

Cie�anas, kas jautās viņa balsī, Feita izjuta tik asi un sāpīgi kā na�a dūrienu. Tās bija sāpes gan par Keinu, gan Dinu. Ari pa�ai par sevi.

�Ar katru dienu Dina slīd arvien tālāk no manis. Es domāju par to un aptvēru, ka vairs nevaru atcerēties viņas balsi. Kad nejau�i pamanu uz ielas gai�matainu sievieti, man pamirst sirds, tomēr man loti jākoncentrējas, lai atcerētos viņas seju.�

�Kein...�

Viņ� pagrieza galvu un cie�i pavērās Feitas sejā.

�Man viņa jāatrod,� viņ� teica. �Pirms esmu viņu zaudējis pavisam.�

Feitai neatlika nekas cits kā sacīt:

�Mēs atradīsim viņu, Kein. Mēs noteikti atradīsim.�

Pēc brī�a viņ� pamāja, it kā apstiprinot �o mierinājumu, jo laikam gan pieņemt citu varbūtību vienkār�i nebūtu izturams.

�Jā,� Keins piekrita.

Feita mierīgi turpināja:

�Man ir mistera Slouna vizītkarte, tāpēc es zinu, kur atrodas viņa birojs.�

Keins automātiski iedarbināja ma�īnu. Nedaudz atturīgākā toni, it kā no�ēlodams impulsīvo, emocionālo atklātību, viņ� sacīja:

�Varu derēt, ka viņ� mums nepateiks neko noderīgu.�

�Var jau būt, tomēr jāpārbauda visas iespējas.�

�Piekrītu, 'lā�u es pazīstu advokātus. Viņ� nerunās.� Izrādījās, ka Keinam tikai daļēji bijusi taisnība.

Edvardam Slounam bija nedaudz vairāk par piecdesmit, bet viņ� izskatījās desmit gadus jaunāks. Viņa augums bija kalsnējs un sportisks, un Slouns bija labi ģērbies, tomēr bez liekas āri�ķības, un viņam bija trenēta, prasmīgi modulēta balss kā labam oratoram. Kaut arī viņa biroja uzgaidāmajā telpā jau bija da�i nepārprotami nemierīgi klienti, Slouns bija ar mieru nekavējoties pieņemt Feitu un Keinu.

�Kā varu jums palīdzēt?� Slouns jautāja, uzaicinājis viņus apsēsties pie spīdīga, modernā rakstāmgalda. Iespējams, ka jautājums bija domāts abiem, ta�u skatienu advokāts bija pievērsis Feitai.

Tāpēc viņa atbildēja:

�Mister Sloun, vai jums ir zināms, ka Dina Leitone pirms nozu�anas būtu strādājusi ar kādu konkrētu materiālu?�

�Nē. Viņa ar mani nekad nerunāja par savu darbu.�

�Viņa izmantoja jūsu pakalpojumus vienmēr, kad vēlējās, lai par viņas darbību neviens neko neuzzinātu,� ierunājās Keins.

�Vai tas ir jautājums, mister Makgregor?� Slouns viegli pasmaidīja. �Jā, es ka advokāts biju viņas uzticības persona.�

�Vai viņa... izmantoja jusu pakalpojumus tikai finansiālu jautājumu kārto�anai?"

�Gandrīz tikai ta. Mis Lcitones ģimenes advokāti uz viņas filantropiskajiem pasākumiem tiecās raudzīties ar samērā lielu nemieru, un viņa man to pateica. Turpretī man bija sve�a jebkura personiska ieinteresētība viņas darījumos, un es ar cieņu izturējos pret mis Leitones izvēli, kā viņai rīkoties ar pa�as naudu. Viņa man teica, ko vēlas, un es to izpildīju.�

�Kaut vai, piemēram, finansiālos jautājumus, kas attiecās uz mani,� Feita teica.

�Tie�i tā, mis Parkere.�

�Vai jūs mis Leitonei nekad nepavaicājāt, kāpēc viņa tā rīkojās?�

�Kā jau teicu, mis Leitone par mani bija ļoti labās domās tie�i tāpēc, ka biju diskrēts un nebiju personiski ieinteresēts viņas darījumos. Man nebūtu nācis par labu, ja es viņai uzdotu �ādus jautājumus.�

Keins mēģināja citādi.

�Labi, tad pasakiet mums - vai, veicot savus pienākumus mis Leitones labā, jūs nemanījāt kaut ko neparastu? Kaut ko tādu, kas ļautu nojaust, kas ar viņu noticis?�

�Jums jāzina, ka es nedrīkstu konkrēti runāt par mis Leitones darījumiem,� Slouns nekavējoties atbildēja.

�Es nejautāju par viņas darījumiem,� Keins pacietīgi teica, ta�u bija jau�ams, ka tas viņam nenākas viegli. �Es jautāju, vai jūs nezināt - vai neesat redzējis vai dzirdējis kaut ko, kas varētu mums palīdzēt atrast jūsu pazudu�o klienti.�

�oreiz advokāts bridi klusēja. Apzināti klusēja, Feita nodomāja. Cie�i raugoties Slouna sejā, Feitai sirds sāka sisties straujāk. Viņ� kaut ko zina. Viņ� kaut ko zina un tikai ir gaidījis, lai kāds viņam to pajautā. Ta�u neviens nebija jautājis, jo diez vai kāds zināja par Slouna saistību ar Dinu, un Slouns nebija tas cilvēks, kur� pats dotos sniegt informāciju. Tāpēc viņ� ari nebija pieteicies liecināt, kad Dina bija pazudusi.

�Lūdzu, mister Sloun!� Feita juta, ka balss iedrebas. �Lūdzu, palīdziet mums, ja vien varat. Vai da�as dienas pirms viņas nozu�anas nenotika kaut kas neparasts?�

�Tikai viena lieta,� Slouns apvaldīti sacīja. �Divas dienas pirms nozu�anas mis Leitone lūd^a viņai ieteikt labu privātdetektīvu, tādu, kas specializējas pazudu�u personu meklē�anā.�

Feita apmulsusi paskatījās uz Keinu, un viņ� pajautāja:

�Vai viņa nepaskaidroja, kāpēc tas vajadzīgs?�

�Vienīgais, ko viņa man teica, mister Makgregor, bija diezgan savāda piezīme - ka viņai vajadzīgs kāds, kas sameklē līķi.�

�Un tas ir viss, ko viņ� jums pateica?� Bi�ops jautāja.

�Tas ir viss.� Keins ar plecu pieturēja telefona klausuli, no kafijas galdiņa paņēma piezīmju bloknotu un drūmi vērās iepriek� izdarītajās piezīmēs. �Tikai to, ka Dina gribējusi nolīgt privātdetektīvu, kas specializējas pazudu�u personu meklē�anā, jo viņai vajadzīgs kāds, kas sameklē līķi.�

�Vai Slounam ir zināms, ka viņa tie�ām noalgojusi privātdetektīvu?�

�Slouns sacīja, ka pēc Dinas nozu�anas viņ� zvanījis diviem detektīviem, kurus viņai ieteicis, bet Dina ne vienam, ne otram nebija zvanījusi. Man liekas, ka Slounam var ticēt. Pirmkārt, saziņas līdzekļi pla�i ziņoja par izsludināto atlīdzību, un es �aubos, ka profesionāls detektīvs palaistu garām iespēju nopelnīt miljonu dolāru, ja vien viņam būtu kaut mazākā nojausma, kur meklēt Dinu.�

�Tas ir galvenais.� Bi�ops bridi klusēja. �Kur ir Feita?�

�Es viņu aizvedu uz patversmi. Tur ir kāda sieviete, kas pirms vairākiem mēne�iem, �ķiet, pazinusi kā Feitu, tā Dinu, un Feita gribēja aprunāties ar viņu. Protams, vīrie�i tur netiek aicināti, tāpēc es pagaidām pārbaudu da�as citas lietas. Feitas banku, kur viņai nav dro�a depozītu seifa. Dinas otro banku, kur pārvaldnieks ir ļoti atsaucīgs un pat gatavo nosūtī�anai Ri�ardsonam visus izrakstus.�

�Vai tu ieskatījies tajos izrakstos?�

�Jā. Un tajos apstiprināts tie�i tas, ko mums teica Konreds, - ka Dina �īs bankas kontu izmantojusi tāpat kā Slounu, lai ar tā starpniecību veiktu novēlējumus un ziedojumus, kurus negribēja darīt zināmus nevienam citam. Tie pui�i pārbaudīs visu līdz pēdējam ciparam.� Keins uz bridi apklusa. �Tā kā tu vēl arvien esi Kvantiko, tad laikam gan tev ir izdevies ielūkoties tajā ierobe�otās pieejas failā?�

�Es vairs neesmu Kvantiko,� Bi�ops teica un turpināja runāt, pirms Keins bija paspējis kaut ko pajautāt. �Tomēr esmu noskaidrojis, kāpēc pieeja failiem par Feitas mātes un māsas slepkavību ir ierobe�ota.�

�Kāpēc?�

�Izrādās, tā lieta saistīta ar to, ko tu man stāstīji par Feitas biju�o viru un viņa vardarbīgo dabu. Viņ� ticis - un joprojām tiek turēts aizdomās par �ā nozieguma izdarī�anu. Pastāv hipotēze, ka viņa varmācīgās noslieces pārvērtu�ās atklātā vardarbībā, kad Feita iedro�inājusies �ķirt laulību, un viņa paglābusies no nāves tikai tāpēc, ka tajā vakarā negaidīti aizsaukta uz darbu.�

Keins drūmi teica:

�Tas neizskaidro, kāpēc pieeja informācijai par kriminālmeklē�anu ir ierobe�ota.�

�Jā gan, ta�u tas kļūst skaidrāks līdz ar kādu visai iezīmīgu faktu. Feitas biju�ais vīrs 'Tonijs Eliss ir FIB aģents.� *

Keitija bija skolā, bet Feita uz klavierēm atstāja viņai lapas ar jaunām notīm. Kad Feita bija palūgusi bridi apstāties pie mūzikas veikala, Keins nebija viņu izjautājis. Feita pati pateica, ka grib nopirkt dāvanu bērnam, un viņ� bija ieteicis �o to tādu, kas varētu rosināt jauna pianista interesi.

Eva - uzvārdu viņa nenosauca, un Feita saprata, ka �eit tā ir pieņemts, - bija spēcīga, apmēram divdesmit vienu gadu veca neliela auguma sieviete ar piesardzīgu skatienu brūnajās acis, kas laikam gan bija pārāk daudz jau redzēju�as. Kad Kārena ieveda Feitu mājīgā bērnistabā mājas pirmajā stava, lai iepazīstinātu ar Evu, viņa uzraudzīja nelielu mazo bērnu grupiņu. Vadītāja bija paskaidrojusi, ka �o bērnu mates vai nu strādā, vai meklē darbu, vai ari ir aizņemtas sarunās ar advokātiem un policiju, cen�oties panākt �ķir�anos vai vardarbīgo viru apcietinā�anu, varbūt iesūdzē�anu tiesā.

Tomēr diena jau tuvojās beigām, un driz vien pēc tam, kad Feitu iepazīstināja ar Evu, telpā cita pēc citas sāka ierasties da�āda vecuma sievietes, lai savāktu savus mazuļus.

Kārena piedāvājās pagaidām pieskatīt bērnus, lai Eva varētu aprunāties ar Feitu, un viņas uzgāja otrā stāva dzīvojamā istabā, kas atradās netālu no Evas guļamistabas.

�Tātad tu esi zaudējusi atmiņu,� Eva teica mazliet skarbā, ta�u līdzjūtīgā balsī, un izrādījās, ka viņai ari bijis līdzīgs pārdzīvojums. �Es zinu - pati esmu piedzīvojusi. Ietriecos sienā un atslēdzos. Kad nācu pie jēgas, vairāk nekā se�us mēne�us neatcerējos galīgi neko.�

Feita klusi ievaidējās.

�Un beigu beigās tu atmiņu atguvi?�

Eva papurināja galvu.

�Pilnīgi vairs ne. Bet es runājos ar cilvēkiem un daudz ko savācu pa kripatiņai vien. Laikam ari tu tagad dari to pa�u?�

�Cen�os. Vai vari man palīdzēt?�

�Mēs nebijām ļoti tuvas,� Eva atbildēja vaļsirdīgi. �Jā, bijām draudzīgas, bet ne pilnīgi atklatas. Tāpēc es necik daudz nezinu, vienīgi atceros, ka tu biji ļoti dusmīga.�

�Dusmīga? Nevis izbijusies?�

�Nedomāju, ka tu no sava biju�ā vira baidījies tik ļoti kā da�as pārējās. Varbūt tāpēc, ka viņ� bija ļoti tālu, varbūt ari tāpēc, ka tev prātā bija citas lietas. Man �ķiet, ka jūs ar Dinu bijāt kaut kam tiku�as uz pēdām.�

�Kaut kam uz pēdām?� Feita samirk�ķināja acis.

�Jā-a. Kaut kādai lietai. Es nezinu, kas tā bija par lietu, bet man likās, ka Dina tevi cen�as atturēt. Atturēt, lai tu neizdari kaut ko tādu, ko tev, pēc viņas domām, nevajadzētu darīt. Man �ķiet, ka viņa bija noraizējusies par tevi.�

Feita atkal iedomājās, vai tā tomēr nav viņas vaina, ka Dina tagad ir tik lielās briesmās, un apjauta, ka pakrūte sa�ņaudzas saltā, nelabā kamolā. Ta�u viņa tikai pajautāja:

�Vai tu biji cie�i sadraudzējusies ar Dinu?�

Evas diezgan stingā seja atmaiga.

�Viņa ar mani daudz runāja, kad gatavoja savu rakstu. Pēc tam Dina man iedeva naudu, lai es atkal varētu sākt mācīties. Man bija apliecība par pamatizglītību, bet es negrasījos turpināt mācības, līdz Dina mani pārliecināja, ka man to noteikti vajadzētu darīt. Es mācos datorzinības,� viņa lepni paziņoja.

�Tas ir lieliski.� Feita viņai uzsmaidīja.

�Jā, es arī tā domāju. Tagad man ir nākotne. Dina teica...� Piepe�i Eva apklusa un iekoda lūpā.

�Ko viņa teica, Eva?�

Jaunā sieviete vilcinājās, tad lēni sacīja:

�Kop� tā laika, kad Dina pazuda, esmu daudz par to domājusi, un, lai gan tas izklausās drausmīgi, man �ķiet, viņa vienmēr zināja, ka viņa... ka viņai pa�ai nav nākotnes. Kad mēs runājām par maniem plāniem, man likās, ka viņa kļūst gandrīz vai skumja. Reiz Dina sacīja, ka mani dzīvē vēl gaidot daudz laba un viņa vēlētos būt �eit, lai to redzētu.�

�Varbūt viņa... tikai gribēja braukt projām,� Feita ieteicās.

�Es tā nedomāju. Tu nezini, kāda viņai bija seja, kad viņa to sacīja, nedzirdēji viņas balsi. Man liekas, ka Dina da�reiz spēja paredzēt nākotni, ka viņa daudz ko zināja jau iepriek�. Dina pati par to nekad nerunāja, tikai reiz mani brīdināja, lai neeju uz kādu klubu, kas man patika, un vēlāk dabūju zināt, ka tur ieradies mans biju�ais virs un meklējis mani. Es dzirdēju, ka viņa Andreai ieteica aizbraukt apmeklēt māti, un pāris nedēļu vēlāk nabaga kundze nomira no sirdslēkmes. Arī citas tādas lietas. Tas, kā Dina skatījās uz Keitiju un pārējiem bērniem. Dina tie�ām centās rīkoties ļoti ātri, kad grasījās ziedot naudu patversmei vai kādai no mums - it kā viņa zinātu, ka jāsteidzas.� Eva papurināja galvu. �Es domāju - Dina zināja, ka viņai nav atlicis daudz laika.�

Feita piepe�i atcerējās, ko Bi�ops bija teicis par Dinu. Viņai piemita iepriek�ējas paredzē�anas spēja, viņa varēja... iztēloties nākotnes notikumus, pareģot, kāda kārts tiks izlikta vai kā kritīs kauliņi.

Vai Dina bija redzējusi pati savu nākotni?

Novembra vējā un lietū debesis satumsa agri. Tas bija viens no tiem vēla rudens negaisiem, kas lēni un draudīgi, pērkonam iedārdoties un zibeņiem ieplaiksnoties, grozās tepat pamalē, it kā nevarēdams iz�ķirties, vai rādīt savu spēku.

Keinam tā �ķita ļauna zīme, un viņ� centās atkratīties no �ādām domām. Ta�u tas bija ļoti grūti. Tumsa un negaiss bija aizsegu�i visu pasauli, ieslēgu�i viņu telpu �aurībā, un tagad vairs nebija iespējams iet un darīt kaut ko - jebko, kas palīdzētu atrast Dinu. Keins ienīda �o tumsu.

Nosēdēt mierīgi nebija iespējams. Keins jau pirms vairākām nedēļām bija sapratis, ka tajos brī�os, kad Dinas labā viņ� neko nevarēja darīt, vajadzēja izdomāt kaut vai kādu pavisam ikdieni�ķu nodarbo�anos. Tā Keinam ļāva nezaudēt pamatu zem kājām. Saglabāt veselo saprātu. Vismaz viņam tā likās.

Keins ledusskapja saldētavā sāka meklēt kādu gata-

vo maltīti, kuras agrāk reizi pa reizei izmantoja nedēļas nogalēs. Dina bija ķircinājusi Keinu - viņ� ar ēdiena gatavo�anu brīvdienās aizraujoties tikai tāpēc, ka gribot apliecināt savu pārākumu virtuves darbos. Īstenībā Keinam bija raksturīga praktiska nosliece un spēcīga tieksme paļauties pa�am uz sevi, un prasmi saimniekot virtuvē viņ� apguva tikpat cītīgi, kā izkopa visas citas dzīvei noderīgās iemaņas. Nevarēja ta�u zināt, kad pienāks bridis tās izmantot.

Pulkstenis jau bija pāri septiņiem, un pērkona dārdi bija dzirdami arvien tuvāk, kad no guļamistabas iznāca Eeita. Viņa bija iegājusi atpūsties drīz vien pēc atgrie�anās no patversmes, acīmredzot apbēdināta par to, ko bija tur noskaidrojusi, lai gan Keinam viņa bija apgalvojusi, ka tas nav �nekas noderīgs�.

Keinam likās, ka Feita kaut ko sīkāk uzzinājusi par pa�as pagātni un personību, tomēr viņ� raizējās, ka jaunā sieviete nevēlas viņam to stāstīt. �ajā laikā, kamēr Dina bija pazudusi, Keins sāka saprast, cik daudz viņa nebija varējusi vai gribējusi viņam par sevi atklāt. Tagad, kad Keinam arvien dziļāka kļuva zaudējuma izjūta, kad arvien pastiprinājās apjauta, ka Dina pamazām aizslīd arvien tālāk, viņam vēl cie�āk gribējās turēties pie vienīgā cilvēka, kas viņu vēl saistīja ar Dinu, - pie Feitas.

�Vai jūs tie�ām nevēlaties, lai es pārceļos uz viesu guļamistabu - tagad, kad Bi�ops ir aizbraucis?� Feita piepe�i iejautājās, acīmredzot vairāk gan tādēļ, lai kaut kā pārtrauktu klusumu, nevis cita iemesla pēc.

'Tie�ām nevēlos.� Keins neko nepaskaidroja, negribēdams atzīt, ka viņam gulta tagad īpa�i nav vajadzīga, jo

viņ� katru nakti staigāja no istabas viena gala uz otru līdz spēku izsīkumam un tikai tad uz pāris stundām iesnaudās.

Feita paraustīja plecus.

�Te kaut kas jauki smar�o.�

�īru sautējums. Manā variantā.� Keina balsi apslāpēja varens pērkona grāviens, un viņ� vēl piebilda: �Man �ķiet, ka īsti piemērots �āda vakarā.�

�Pērkona negaiss ta�u �aja gadalaikā parasti nemēdz būt,� Feita ieteicās, paņemdama �ķīvjus un sudraba galda piederumus, ko Keins bija izņēmis no skapja, un sāka klāt galdu. Keins jau bija pamanījis, ka arī Feita nu ir tikpat nemierīga un noba�ījusies ka viņ�.

�Tā jau ir, tomēr nekas neparasts arī tas nav. lirika ziņās teica, ka negaiss, iespējams, plosī�oties visu vakaru.�

�Brīni�ķīgi.�

Keins pārbaudīja cepe�krāsni, kur bija ielicis cepties maizītes, tad paskatījās uz Feitu.

�Vai jūs baidāties no negaisa?"

Tikai mazliet. Man nepatīk, ja auro vētra.�

�Tāpat kā Dinai," Keins teica �ķietami nevērīgā toni. �Viņa mēdza teikt, ka ta esot raksturīga iezīme kaķu dzimtai. Man kaķis nekad nav bijis, tāpēc nemaz nezinu, ko viņa ar to domāja.�

�Es gan zinu - kā viņai, tā man nepatīk laika maiņa un zems atmosfēras spiediens." Piepe�i atkal ierūcās pērkons, un Feita salēcās. �Sasodīts!� viņa bailīgi nomurmināja.

�Jūs pamatīgi nervozējat,� Keins piezīmēja.

�Tas pāries, tiklīdz negaiss patie�ām būs klāt. Man krīt uz nerviem tā ducinā�ana visapkārt, kad nezini, kurā pusē tas īsti gaidāms. Galds ir klāts. Vai varu vēl kaut ko palīdzēt?�

�Varat ieliet vīnu. Es pēc brī�a jau bū�u te pabeidzis.�

Tikai tad, kad viņi jau sēdēja pie galda, uz kura bija uzlikts ēdiens, Feita nepārprotami tēlota nevērībā beidzot iejautājās:

"Vai ir kāda ziņa no Bi�opa par to failu ar ierobe�oto pieejamību?�

Keins lēni pamāja.

�Jūsu sejas izteiksme liecina, ka man tā acīmredzot nepatiks. Ļaujiet minēt! Manam �ķirtajam vīram, kam piemīt varmācīgas tieksmes, ir saistība ar manas mātes un māsas noslepkavo�anu?�

�Vai tas ir vienkār�i minējums?� Keins jautāja.

�Ne tikai. Atcerieties, es ta�u runāju ar patversmes iemītniecēm un daudz ko uzzināju par varmācīgiem vīrie�iem. Tādējādi man nācās �o to pārdomāt par vīrieti, kur� agrāk pret mani varmācīgi izturējies.� Feita apklusa, �ķiet, lai saņemtos. �Vai viņ� nogalinājis manu māti un māsu?�

�Viņ� tika un joprojām tiek turēts aizdomās. Ta�u policija nav atradusi nevienu pierādījumu, Feita, un viņ� ne vien izturējis vismaz divas pārbaudes ar melu detektoru, bet ari nav mainījis savu liecību pēc tam, kad viņam tika ievadīta eksperimentāla viela - tā saucamais �patiesības� serums.�

�Patiesības serums?�

�Noass teica, lai mēs aizmirstot, ka viņ� to sacījis.�

Feita ar pūlēm pasmaidīja.

�Labi, ko tad mans biju�ais virs īsti stāstījis?�

�Viņ� apgalvojis, ka pēc tam, kad jūs viņu esot pametusi Losand�elosā - kur jūs abi desmit mēne�us esot dzīvoju�i laulībā -, viņ� par jums neko neesot dzirdējis līdz brīdim, kad saņēmis prasību par laulības �ķir�anu. Tad viņ� mierīgi aizlidojis uz Sietlu, gribēdams ar jums par to aprunāties. Sietlā viņ� esot reģistrējies viesnīcā, piezvanījis uz jūsu mātes mājām un uzzinājis, ka esat darbā. Tāpēc viņ� it kā nemaz no viesnīcas neesot izgājis un neko nav zinājis par to, kas noticis, līdz brīdim, kad nākamajā rītā viņu no gultas izrāvusi policija. Savukārt policija uzskata, ka, saņemot laulības �ķir�anas pieteikumu, jūsu biju�o vīru sagrābis akls niknums, kii gan telefona sarunas ieraksts lentē liecina, ka viņ� tie�am zvanījis uz jūsu mājām, tomēr policija domā, ka pēc tam viņ� drausmīgās dusmās aizbraucis uz turieni, nogalinājis jūsu māti un māsu un nodedzinājis māju līdz pat pamatiem. Gandrīz nekādu lietisko pierādījumu nav - nav nekā, kas apliecinātu, kur� ir vainīgs, bet Tonijam Elisam bija motīvs un nebija alibi, tāpēc...�

�Tonijs Eliss. Vai la viņu sauc?�

Keins jaunās sievietes balsi saklausīja zaudējuma sāpes, un to viņ� gandrīz nespēja saprast. Viņ� pats vismaz zināja, ko zaudējis, bet Feita dienu pēc dienas - gandrīz vai varētu teikt, stundu pēc stundas - pamazām vāca kopā gan labos, gan drausmīgos savas dzīves fragmentus, kas bija pilnīgi pagaisu�i no atmiņas.

�Vai tā viņu sauc?� Feita stingri noprasīja.

�Jā. Man ļoti �ēl, Feita.�

Viņa papurināja galvu un mirkli vērās savā �ķīvi, tad lēni pārlika dak�iņu no labās rokas kreisajā.

�Es priecājos, ka neatceros viņu,� Feita izklaidīgā balsi sacīja. �Tomēr nesaprotu, kāpēc tad pieeja failam ir ierobe�ota.�

�Eliss ir FIB aģents.�

Feita ātri paskatījās uz Keinu.

�Ahā! Tad jau viss kļūst saprotams. Piesedz vienu no savējiem?�

�Acīmredzot tā domājat jūs. Tomēr īstenībā �ķiet, ka nebija pierādījumu, lai varētu viņu arestēt - vai vismaz atlaist no dienesta federālajā birojā. Viņu pazemināja dienesta pakāpē, un Losand�elosā viņ� tiek stingri novērots -acīmredzot Eliss to labi zina. Cik Noasam izdevies noskaidrot, pēdējo astoņpadsmit mēne�u laika viņa uzvedība bijusi nevainojama.�

�Es patversmē esot stāstījusi, ka manā rīcībā ir medicīniska rakstura pierādījums, kas varētu sabojāt viņa karjeru.�

�Jā. Izraksts no slimnīcas, kur apliecināts, ka jums biju�i kaulu lūzumi un pla�i zemādas asinsizplūdumi.� Keins centās runāt mierīgi un apvaldīti, bet tas nebija viegli. �Jūs to iesniedzāt Sietlas policijā. Kad viņu nebija iespējams iesūdzēt par slepkavību, jūs acīmredzot nolēmāt, ka labāk nevis iesūdzēt viņu par vardarbību pret jums, bet izmantot �o pierādījumu, lai piespiestu parakstīt laulības �ķir�anas prasību un dabūt viņu projām no savas dzīves.�

Feita papurināja galvu.

�Un tad? Es braucu pāri visai valstij, lai pārliecinātos, ka to varēs panākt?�

�Varbūt.�

Varbūt arī ne.

Atkal Feita nevarēja saprast, vai to teikusi viņa, vai tā bijusi viņas balss - vai �os vārdus izteikusi kāda cita.

Viņa centās koncentrēties un domāt.

�Es biju dusmīga. Es gribēju panākt... taisnību. Dina man esot teikusi, ka mums jāsagādā pierādījums, kas noderētu tiesā, vai ari es taisnību nepanāk�ot. Ta�u -cik mums ir zināms, viss, kas ar mani noticis līdz pat avārijas dienai, ir risinājies pirms manas iera�anas Atlantā. Tomēr tam ir sakars ar pa�reizējiem notikumiem -�ādam sakaram noteikti jabūt. Lai arī ko mēs ar Dinu te pūlējāmies atrast, tam jabul saistītam ar manu agrāko dzīvi.�

�Tas izklausās loģiski."

�Tad tā ir mana vaina, ka Dina nokļuvusi nelaimē.�

�Dina ir pieaugusi sieviete, un galva viņai strādā sasodīti labi,� Keins pēc brī�a teica. "Lai ari kas būtu noticis, viņa netika tajā iesaistīta pret pa�as gribu.�

�Un ja nu es viņai neesmu visu stāstījusi? Ja nu es paņēmu to, ko viņi vēlējas dabūt roka, un nepateicu Dinai, ko esmu izdarījusi ar to priek�metu?� Feita piepe�i saviebās un nolika vīna glāzi uz galda. "Nolādēts, �ķiet galīgi bezjēdzīgi runāt par kaut kādu mistisku priek�metu, ja man nav ne jausmas, kas tas īstenībā ir."

�Mēs to varētu saukt par Makgafinu,� Keins, greizi pasmaidījis, ieteica.

�Vai tas nav tas pats vārds, ko izdomāja Hi�koks? Kādā savā filmā viņ� ar to apzīmēja kaut ko tādu, ko visi meklē, vai ne?�

�Acīmredzot esmu sastapis vēl vienu Hi�koka cienītāju.� Keins pasmīnēja.

�Tā jau ir gan.�

�Labi, tad mēs to sauksim par Makgafmu, kamēr noskaidrosim, kas tas īstenībā ir.�

Feita nogaidīja, līdz apklust ilgie pērkona dārdi.

�Es tikai gribētu, kaut mēs to ātrāk varētu uzzināt.�

�Mēs to noskaidrosim.� Mums tas jānoskaidro. Keins to skaļi neizteica, bet būtu varējis pasacīt.

Viņ� Feitai neļāva novākt traukus un, kad pats bija beidzis darboties virtuvē, iekūra uguni kamīnā. Feita nemierīgi piegāja pie klavierēm, brīdi pastāvēja un tad nostājās pie loga. Tagad negaiss jau plosījās pilnā spēkā, lietus gāza aumaļām, un spēcīgais vēj� trieca logā lāses, kas bungoja pa rūtīm tik stipri, ka varēja noprast - lietus �altis brī�am jaucas kopā ar krusas graudiem. Feita jutās ļoti satraukta.

Esi piesardzīga!

Atkal �ī balss - �oreiz tik tikko dzirdama.

�Man �ķiet, ka negaiss plosīsies visu nakti,� Keins teica, stāvēdams pie kamīna un noraudzīdamies jaunajā sievietē.

Paej tālāk... tūlīt...

�Man �ķiet, jums taisnība.� Feitu mulsināja tikko dzirdamie �uksti, kas skanēja galvā, viņa jutās saspringta kā stīga, tāpēc, kad nakts tumsā spilgti uzplaiksnīja zibens, viņa spēji sarāvās un aizgriezās no loga. �Un es nezinu, kāpēc man kā apsēstai te jāstāv un jāskatās laukā, ja...�

Vienu mirkli Keinam �ķita, ka Feitas turpmākos vārdus apslāpē pērkona grāviens, ta�u tad viņ� ieraudzīja, ka sievietes sejā parādās mulss izbrīns un tūlīt pat tā saviebjas sāpēs. Ar labo roku viņa satvēra kreiso aug�delmu netālu no pleca, un Keins ieraudzīja, ka caur jaunās sievietes pirkstiem sāk sūkties purpursarkanas asinis.

�Feita...�

�Paskatieties tur!� Feita raudzījās uz spoguli, kas atradās tie�i pretī vietai, kur slavēja viņa. Pa�ā spoguļa vidu bija redzams neliels caurumiņ�, no tā uz visām pusēm kā zirnekļa tīkls stiepās līkumoti plaisājumi.

Keins steigā spēji sagrāba Feitu un aizvilka no loga projām.

�Velna milti, kāds �auj!�

�Uz mani?� Feita vaicāja ka brīnīdamās.

Keins apsēdināja viņu uz dīvāna un pabīdīja malā pirkstus, ko Feita bija piespiedusi pie pleca.

�Ļaujiet paskatīties!"

Svīterī bija redzamas divas nelielas atveres - acīmredzot lodes ieejas un izejas vietas, tāpēc Keinam nebija grūti pārplēst piedurkni, lai apskatītu brūci.

�Tikai skramba. Та jau es domāju.�

Keins nojauta, ka tas vairāk gan liecina par �oku, nevis par drosmi, jo Feita to pateica tik stingri un it ka nevērīgi. Tomēr viņai bija taisnība - brūce tie�ām nebija dziļa. Lode bija skārusi tikai virspusējos audus, izraujot pāris collu garu rievu aug�delma ārpusē. Ta�u Keins ne�aubījās, ka tas ellīgi sāp.

Viņ� vairākkārt salocīja tīru mutautiņu un cie�i to piespieda klāt brūcei, no kuras lēni sūcās asinis, tad ieskatījās Feitas bālajā, mierīgajā sejā.

�Vai varat to pieturēt, kamēr izsauk�u policiju?�

�Protams, varu.� Feita piespieda mutautiņu un paskatījās uz Keinu ar apbrīnojami skaidru skatienu. �Bet uz slimnīcu es nebrauk�u.�

�Feita, brūci vajag apskatīt.�

�Dakteris Bērnets to varēs apskatīt rit, kad brauksim aprunāties ar viņu,� Feita mierīgi sacīja. �Pagaidām pietiks, ja jūs to vienkār�i iztīrīsiet un pārsiesiet.�

�Feita...�

�Tur pat �uves nav vajadzīgas. Man nekas nekai�, Kein, patie�ām.� Piepe�i, atskanot pērkona grāvienam, Feita atkal nodrebēja. �Es... es negribu �ovakar iet ārā no mājām.�

�Labi.�

Keins sadabūja segu un apsedza Feitu, tikai tad devās zvanīt Ri�ardsonam. Viņ� centās turoties tālāk no logiem, lai gan �aubījās, ka viņam kaut kas varētu draudēt. Lai ari kas būtu tur ārā �āvis, tam cilvēkam jau sen vajadzēja būt projām.

Tas, ka �āviens tika izdarīts tik nejaukā laikā, kad lietusgāze noteikti neļāva nomērķēt precīzi, Keinam ļāva noprast, ka tā bijusi vienkār�i iebiedē�ana bez īpa�a nolūka trāpīt cilvēkam, - lode bija skārusi Feitu sagadī�anās pēc. Citas nozīmes tam nebija.

Tomēr situācija tāpēc labāka nekļuva.

Keins dezinficēja un pārsēja brūci. Feita nesaviebās un neizdvesa ne skaņu, tikai sēdēja un noskatījās, kā Keins darbojas, un neizprotamā kārtā viņas skatiens Keinam pēk�ņi lika justies glu�i neveiklam un neprasmīgam.

�Piedodiet!� viņ� teica, piestiprinādams pārsēju.

�Jūs ta�u uz mani ne�āvāt.� .

Arvien vēl saudzīgi turēdams Feitas roku, Keins paskatījās viņas sejā un ieraudzīja, ka jaunā sieviete viegli smaida.

�Tas nav jocīgi, Feita.�

�To es saprotu. Kein, man nekas nav noticis. Roka sāp, un es vairs negrozī�os pie logiem, bet citādi ar mani viss ir kārtībā.�

�Acīmredzot jūs esat no tiem cilvēkiem, kuri grūtos brī�os spēj nezaudēt galvu.�

�Aii jūs, �ķiet, nemaz neapmulsāt.�

Keins apjauta, ka nemitējas ar pirkstiem līdzināt lipīgo plāksteri, kas piestiprināja pārsēju, un piespiedās atlaist vaļā Feitas roku.

�Jā, drebuļi mani mēdz pārņemt vēlāk. Ja jau par to runājam, ko jūs vēlētos vēlīnā �oka profilaksei - viskiju vai karstu tēju?�

�Lūdzu, tēju!"

Kad pēc da�ām minūtēm ieradās Ri�ardsons, Feita uz detektīva jautājumiem atbildēja bez īpa�as trauksmes. Ta�u neko sevi�ķu viņa nevarēja pateikt.

�Vispirms es ieraudzīju saplēsto spoguli un nodomāju, cik tas ir savādi. Tad piepe�i apjautu dedzino�as sāpes plecā, bet asinis sajutu tikai tad, kad piespiedu plecam klāt pirkstus. Ari tad uzreiz nesapratu, ka uz mani �auts. �āvienu nemaz nedzirdēju.�

�Tobrīd negaiss bija tie�i virs mums,� Keins draugam sacīja. �Pērkona grāvieni bija tik spēcīgi, ka nedzirdējām ne �āviena troksni, ne to, kā lode izgāja cauri loga stiklam un sa�ķaidīja spoguli.�

Ri�ardsons gāja apskatīt spoguli.

�Lode izskrējusi tam cauri un ietriekusies sienā.� Viņ� noņēma spoguli no sienas un sāka ar kabatas nazi urbināt sienas ap�uvumu. Pēc brī�a Ri�ardsons jau turēja rokā deformētu metāla gabaliņu.

Keins pat no istabas pretējās puses varēja saskatīt Ri�ardsona sejas izteiksmi.

�Laikam gan ballistiskā ekspertīze nav iespējama? Neizdosies noteikt, no kāda iero�a �auts?"

�Es pat nevaru pateikt, kāda kalibra lode tā ir, un �aubos, vai to varēs izdarīt laboratorijā.� Viņ� ar skatienu izvērtēja attālumu līdz logam, tad gaja to apskatīt. Loga stiklā, tāpat kā spoguli, bija redzams neliels caurums un ap to - ieplaisājumu tīklojums.

�Tagad ir pārāk tum�s, lai skaidri varētu saskatīt,� viņ� sacīja. �Atnāk�u rīt un mēģinā�u noteikt trajektoriju, jācen�as aprēķināt, kur �āvējs stāvējis. Ja viņ� atradies vairāk nekā da�u pēdu attālumā, viņ� nevarēja cerēt, ka trāpīs nodomātajam mērķim - ne jau tādā tumsā un negaisā.�

�Ugunsdzēsēju kāpnes �ai mājai nav ierīkotas,� teica Keins, �un mēs atrodamies piektajā stāvā. Ja vien viņ� nestāvēja uz balkona - tas gan ir iespējams, tomēr stipri ap�aubāms �āvējs varēja atrasties vienīgi kādā dzīvoklī pagalma pretējā pusē. Un līdz tai ēkai ir vismaz simt pēdu.�

Ri�ardsons pētīja attālumu no cauruma loga stiklā līdz grīdai, tad salīdzināja to ar attālumu starp caurumu sienā un grīdu.

�Dro�i var apgalvot, ka viņ� nav �āvis no apak�as -no pagalma, nedz arī no kādas augstaķas vietas. Vai tiem dzīvokļiem pretējā mājā ir balkoni?�

�jā.�

�Tad jāmēģina atrast kāds brīvs dzīvoklis vai ari tāds, kurā īpa�nieks pa�reiz nedzīvo. Varu derēt, ka atradīsim tādu vietu, kas atbilst �āviena trajektorijai. Kāds tur sēdējis, vērodams �o dzīvokli, un, kad ieraudzījis mis Pārķeri pie loga...�

�Es ta�u tur stāvēju vairākas minūtes un tad pagriezos, lai paietu nost no loga," Feita iebilda. �Un tikai tajā brīdī uz mani �āva.�

�Tad viņ� acīmredzot mēģināja jūs iebiedēt, un jums laimējās.�

�Laimējās...� Feita nomurmināja.

Ri�ardsons pasmaidīja.

�Tā vienkār�i ir tada frāze.� Viņ� paskatījās uz Keinu. �Vai �odien jūs darījāt kaut ko tādu, kas varēja pievērst kādas personas uzmanību?"

�Kas zina. Mēs aprunājamies ar vairākiem cilvēkiem.�

�Citiem vārdiem sakot, jūs braukājāt pa visu Atlantu un centāties kaut ko uzo�ņāt.�

�Gaj, varu apzvērēt, ka mums neviens nesekoja. Un, manuprāt, visi, ar kuriem mēs runājāmies, uz mūsu jautājumiem atbildēja glu�i normāli un ikdieni�ķi.� Keins detektīvam bija pastāstījis savus un Feitas pieņēmumus un secinājumus, kā ari Bi�opa noskaidrotos faktus par slepkavības izmeklē�anu Sietlā.

Detektīvs nopūtās.

�Nu, acīmredzot kāds ir tik uztraucies, ka grib jūs brīdināt. Varbūt jums vajadzētu ņemt to vērā. Uz laiku aizbraukt no Atlantas un ļaut meklē�anu turpināt man.�

�Tu zini, ka es to nevaru. Tomēr noalgo�u pāris dro�ības dienesta vīru, lai viņi uzmana �o dzīvokli. Un rit no pa�a rīta ierīko�u logiem aizvirtņus.�

�Norīko vienu apsardzes viru garā�ā, lai viņ� patur acīs tavu ma�īnu,� Ri�ardsons ieteica. �Un nenāks par ļaunu noalgot vēl arī privātdetektīvu, kas sargā tevi vienmēr, kad dodies ārā no mājām, un raugās, ka neviens cits tev neseko.�

Keins mazliet saviebās, ta�u pamāja.

�Kad vajadzētu atgriezties Bi�opam?�

�Viņ� neko nesolīja. Kad Bi�ops varēs, viņ� atbrauks, ta�u pa�reiz kaut kas nav kārtībā ar to lietu, ko viņ� izmeklē, tāpēc nekas nav zināms.�

�Saki, lai viņ� man piezvana un pastasta visu, ko izdodas uzzināt.� Ri�ardsons nopietni paskatījās uz draugu. �Tas ir vajadzīgs, Kein. �is nelielais starpgadījums līdz ar atkārtoto ielau�anos mis Parkeres dzīvokli sasodīti skaidri liecina, ka jautājums ir ellīgi nopietns. Tevi var noslepkavot.�

�Es to labi zinu,� Keins sausi noteica.

Ri�ardsons saplacināto lodi ielika plastmasas maisiņā kā lietisko pierādījumu.

�Es par �o gadījumu uzrakstī�u vienkār�u ziņojumu. Ta�u tā ir pēdējā reize, Kein. Ja notiks vēl kaut kas, es vairs nespē�u to turēt slepenībā.�

�Sapratu.�

Keins pavadīja detektīvu ārā pa durvīm, un, kad viņ� bija atgriezies istabā, Feita sacīja:

�Viņ� laikam gan jums ir labs draugs.�

�Jā, man laimējies ar da�iem īstiem draugiem,� Keins piekrita. Viņ� pēto�i paskatījās Feitas sejā. �Zinu, varbūt ir muļķīgi jautāt, vai jutāties labi, tomēr es jautā�u. Kā tad ir?� Feita zem segas izskatījās pavisam sīka un klusa, viņas mati istabas krēslainajā apgaismojumā �ķita nespodri, bet seja - pelēcīga.

�Ar mani viss būs kārtībā."

Keins ielūkojās jaunās sievietes lielajās, satumsu�ajās zaļajās acīs un ieraudzīja tajas sāpes un bailes, ko viņa bija apņēmusies noliegt.

�Feita...�

�Zinu, ka �odien visa ka bijis jau diezgan daudz un man vajadzētu doties pie miera, bet... patiesību sakot, es to labprāt vēl pagaidām nedarītu.� Feita savilka segu cie�āk ap pleciem - tagad bija redzams, cik viņas poza ir saspringta, - un sāka lūkoties kamīna liesmās. �Es �obrīd negribu palikt viena.�

Iedomājies, cik pamesla jauna sieviete jūtas, palikdama viena tuk�uma, kura nebija nekādu atmiņu, Keins sacīja:

�Jūs nebūsiet viena, Feita. Es nekur negrasos nozust.�

�Paldies!�

�Ta�u pārliecība, ka jūs te, pie manis, būsiet lielākā dro�ībā, acīmredzot bijusi maldīga. Piedodiet! Man jau pa�ā sākumā vajadzēja rīkoties piesardzīgāk.�

�Jums prātā bija... kas cits.�

�Tas nav attaisnojums. Es uzņēmos atbildību par jūsu dro�ību un nedrīkstēju to aizmirst. Ta�u rīt es nokārto�u visu, ko teicu Gajam, veik�u visus pasākumus, lai neviens nevarētu tikt dzīvoklim tuvumā vai ieskatīties iek�ā. Raudzī�os, lai mums būtu apsardze, kad dodamies ārā no mājām. Apsolu, ka jūs būsiet dro�ībā.�

Feita pamāja, bet tad teica:

�Ja vien es varētu atcerēties. Tad mēs tiktu ar viņiem galā. Mēs zinātu, ko viņi grib dabūt un kāpēc tas viņiem tik ļoti vajadzīgs. Zinātu, kas viņi tādi ir. Varbūt pat varētu izdomāt, kur atrodas Dina.�

�Ar varu jūs nepanāksiet atmiņas atjauno�anos.�

�Es jau pirms vesela mēne�a esmu atguvusies no komas. Kaut ko ta�u man vajadzētu atcerēties. Tie sapņi ir tikai tādi kā uzplaiksnījumi - tās nav atmiņas, es vienkār�i redzu, kas notiek. Un ko tad es zinu pati par sevi? Liekas, es protu spēlēt klavieres. Man nepatīk vētra.� Feita dziļi, saraustīti ieelpoja. �Mana māte un māsa drausmīgā veidā noslepkavotas, un es to neatceros, man ar to nesaistās nekādas jūtas. Es biju precējusies ar cilvēku, kas izturējies pret mani vardarbīgi, iebiedējis mani, tomēr var gadīties, ka rit es viņam paeju garām uz ielas un nepazīstu viņu.�

�Feita...�

�Kāda ir mana mīļākā krāsa? Kāds ēdiens man gar�o vislabāk? Vai man patīk lasīt? Vai patīk dzīvnieki? Ziedi? Vai es mīlēju Toniju Elisu pirms tam, kad viņ� sāka mani sist?�

Keins pievilka Feitu tuvāk un turēja, cie�i viņu apskāvis, bet viņa raudāja. Viņ� necentās mudināt, lai Feita pārstāj raudāt, neteica mierino�as frāzes, ka viss nokārtosies, - acīmredzot viņai tie�ām vajadzēja izraudāties. Uzmanīdamies, lai neaizskartu brūci, Keņis apņēma Feitu ar abām rokām, pieglauda vaigu pie viņas mīkstajiem matiem un vienkār�i turēja viņu.

Pagāja labs laiks, pirms Feita pilnīgi aprimās, pirms apslāpētā balsi ieteicās:

�Ak Dievs, piedodiet!�

�Nesāciet nu atvainoties!�

Feita mazliet atvirzījās.

"Es parasti neraudu.� Tad viņa nedro�i iesmējās. �Vismaz man tā liekas.�

�Jums ir tiesības raudāt. Pilnīgas tiesības.� Mutautiņu Keins jau bija izmantojis, lai susinātu brūci, tāpēc viņ� noslaucīja Feitai vaigus ar segas stūri. �Un esmu ar mieru saderēt, ka tagad jūs jutāties labāk, vai ne?�

�Tā tie�ām ir.�

Tad es varu uzskatīt, ka tas bija labi darīts.� Keins atglauda Feitai no sejas matu �ķipsnu un, kad beidzot jaunā sieviete pacēla skatienu, uzsmaidīja viņai. Viegli skardams ar pirkstiem viņas seju, Keins sajuta, cik maiga un silta ir viņas āda.

Nekad vēl viņ� nebija redzējis acis tik īpatni zaļā krāsā - tās atgādināja jūras ūdeni. Tik viegli būtu grimt �ajā zaļajā dzelmē un aizmirst pa�am sevi. Tik viegli būtu domāt vairs vienīgi par skaudro vientulību un ilgām, kuras izjuta, aizmirst visu pārējo. Visu un visus...

Keins aptvēra, ka cie�i raugās uz jaunās sievietes lūpām un, saņēmis plaukstā viņas pakausi, velk Feitas galvu sev tuvāk. Un tad viņ� sastinga.

Feita sāka mirk�ķināt acis, it kā mozdamās no dziļa miega, tad ļoti lēni atvirzījās un piecēlās.

�Manuprāt, tagad es beidzot tomēr ie�u atgulties. Arlabunakti, Kein!�

�Arlabunakti!� Keins atbildēja parastā balsī - vismaz viņam tā �ķita.

Kādu laiku viņ� sēdēja, raudzīdamies ugunī. Tad izvilka kabatas portfeli un pavēra vaļā iedalījumu, kur mēdza glabāt fotogrāfijas.

Dinai nekad nebija paticis pozēt fotogrāfam, tāpēc �is bija momentuzņēmums. Keins ar fotoaparātu bija pārsteidzis viņu pludmalē, viņa bija dzeltenajā, divdaļīgajā peldkostīmā, kas atsedza viņas brīni�ķīgo augumu. Slēdzim noklik�ķot, Dina vēl nebija paspējusi saraukt pieri, un Keina līksmais prieks par to, ka pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam tomēr izdevies notvert momentu, bija Dinu tā uzjautrinājis, ka viņa bija sākusi smieties, tāpēc nākamais uzņēmums bija izdevies vienkār�i brīni�ķīgs.

Tā bija vienīgā Dinas fotogrāfija, kas Keinam piederēja.

�Atgriezies pie manis,� viņ� murmināja. �Atgriezies, pirms...�

Viņ� nepabeidza teikumu. Pat klusībā ne.

�Infekcijas pazīmju nav,� dakteris Bērnets teica, pabeigdams pārsiet Feitas brūci, �tāpēc injekciju izdarīsim vienīgi dro�ības labad. Tikai...�

Feita uzsmaidīja ārstam, pavelkot uz leju svītera ērto piedurkni.

�Es zinu. Nestāvēt tik tuvu logam.�

Bērnets, nostājies pie nelielas izlietnes pārbaudes kabinetā, nomazgāja un nosusināja rokas, tad pamāja ar galvu māsai, un viņa klusi izgāja ārā. Kad viņi bija paliku�i divatā, ārsts jautāja:

�Feita, kā tas notika? �auta brūce!�

Feita nebija dro�a, cik daudz vajadzētu ārstam stāstīt, un, ņemot vērā saspringtās attiecības ar Keinu kop� iepriek�ējā vakara, nebija spējusi pajautāt viņam padomu, kad abi pirms da�ām minūtēm bija iz�ķīru�ies, - Keins devās izjautāt citus slimnīcas darbiniekus, bet Feita - pie daktera Bērneta uz pārbaudi. Beigu beigās viņa nolēma, ka būs labāk, ja runās pēc iespējas maz, un atteica:

�Policija izmeklē �o gadījumu.�

�Jūs nezināt, kāpēc kāds uz jums �āva?�

Feita bezrūpīgā toni atbildēja:

�Tas notika vakar, kad plosījās negaiss, un, manuprāt, lai ari kas to būtu darījis, �āviens vispār netika mērķēts ne uz vienu, vēl jo mazāk uz mani. Dro�i vien tā bija nejau�ība. Vienkār�i nejau�ība.�

Bērnets, �ķiet, tam īsti neticēja, ta�u pamāja un mainīja sarunas tematu.

�Un kā jums klajas citādā ziņa? Nedēļas nogalē es zvanīju uz jūsu dzīvokli, bet neviens neatbildēja.�

�Es... esmu apmetusies citur.� Bērnets nebija,paspējis uzdot nākamo jautājumu, kad Feita �igli turpināja: �Man klājas labi. Es vēl pārāk ātri nogurstu, bet citādi viss ir kārtībā.�

�Vai galva nesāp? Un nereibst?�

�Nē, nemaz.� Reizēm es dzirdu ūdens �alkoņu - ziniet, tie�i galvā, bet par to dro�i vien nav jāraizējas...

�Vai nejutāt muskuļu vājumu vai notirpumu?�

�Nē.�

Bērnets atkal pamāja un nopietni vēroja Feitu.

�Vai atmiņa sāk atgriezties?�

�Atmiņa ne.� Feita paraustīja plecus, saviebdamās, kad iesāpējās plecs. �Drīzāk varētu teikt - es �o to uzzinu par sevi, piemēram, atklājās, ka es protu spēlēt klavieres. Es... kaut ko noskaidroju par savu pagātni, par dzīvi pirms iera�anās Atlantā, ta�u atcerēties gan es to nespēju. Reizēm redzu sapņus - varbūt tajos atspoguļojas atmiņas, tomēr īsti neesmu pārliecināta.�

Dakteris Bērnets sarauca pieri.

�Feita, es vēlētos, lai jūs vēlreiz aprunājaties ar dakteri Vilsoni.�

Vilsone bija slimnīcas psiholoģe.

�Viņa jau man agrāk teica, ka ļoti iespējams - man bū�ot dīvaini sapņi un atskārtas. Viņa teica, ka tas varot ilgt vairākus mēne�us, pat gadus, kamēr mana apziņa kļū�ot stabilāka un... vairāk balstī�oties uz ikdienas pieredzi. Kamēr man radī�oties jaunas atmiņas.�

�Es tomēr domāju, ka jums vajadzētu parunāt ar viņu.�

Vismaz ārēji piekāpdamās, Feita pamāja.

�Labi, es norunā�u tik�anos ar viņu.�

�Labi.� Bērneta pierē tomēr vēl bija manāma rieva. �Es biju mazliet pārsteigts, �odien ieraugot jūs ienākam slimnīcā kopā ar Keinu Makgregoru.�

�Ak tā? Kāpēc? Dina galu galā ir mana draudzene.�

�To es zinu. Un zinu, ka jūs izjūtat nepiecie�amību saglabāt �o saikni ar pagātni, bet...�

Feita mierīgi atbildēja:

�Dakteri Bērnet, mana draudzene ir pazudusi. Es neatceros neko no savas dzīves pirms avārijas, bet par vienu esmu pilnīgi pārliecinātā - par Dinas draudzību. Ja spēju darīt vismaz kaut ko, lai palīdzētu Dinas... saderinātajam atrast viņu, tad es to darī�u.�

�Ja jūs neko neatceraties, kā tad varat palīdzēt?�

Nu, dakter, �ķiet, ka es kaut kā spēju pieslēgties Dinas domām, varbūt... dzirdēt viņas balsi, un reizēm man jāskatās, kā viņa tiek spīdzināta...

Feita nopūtās.

�Jā, tie�i tāpēc jau es necik daudz nespēju. Bet mēs... mēs domājam, ka Dina, iespējams, pazudusi tāpēc, ka izmeklēja kaut ko bīstamu, kādu lietu, kurā es viņu varbūt biju iesaistījusi."

�Kaut ko bīstamu? Feita, ja jūs nespējat atcerēties neko tādu, kas varētu sniegt noderīgu informāciju vai norādījumus, vai tad nesaprotat, ka tā būtu liela kļūda -iesaistīties notikumos, kas nav paredzami un var būt bīstami?�

�Tie�i tāpēc es �odien nācu kopā ar Keinu. Esmu dro�ās rokās, dakteri Bernet, varu galvot.�

Viņ� uzmeta a�u skatienu pārsietajai rokai.

�Vai tā ir?�

�Es jau teicu, tā bija vienkār�i nejau�ība.�

�Un ja nu tā nebija?�

�Ja nebija... es tagad vairs nestāvē�u logu tuvumā.�

Bērnets ievilka elpu un ierunājās �ķietami vienaldzīgā tonī:

�Feita, ir pilnīgi skaidrs, ka Keins Makgregors darīs visu, kas vien ir viņa spēkos, lai atrastu Dinu Leitoni. Tagad, kad pagāju�as vairākas nedēļas un par Dinas atra�anās vietu nav zināms itin nekas, viņ� dro�i vien ir izmisumā. Pietiekami lielā izmisumā, lai sāktu rīkoties nepiesardzīgi, tomēr negūstot cerētos rezultātus.�

�Par ko jūs runājat?�

�Par to, ka jūs viņam neesat pirmajā vietā, Feita.

Jūsu liktenis viņam nerūp. Keinam rūp Dina Leitone.�

�Es to saprotu,� Feita nosvērti sacīja.

�Vai tie�ām? Un vai to jūs arī saprotat, ka viņ� varētu upurēt jūsu dro�ību vai pat jūs, ja vien tas ļautu noskaidrot, kas noticis ar Dinu?�

�Jā,� Feita atbildēja. �Jā, ari to es saprotu."

�Man uz da�ām minūtēm jāiegrie�as birojā,� Keins teica, kad viņi bija izgāju�i no slimnīcas.

Feitai likās, ka viņ� turpina runāt, ka viņ� skaidro -kāds esot viņam piezvanījis un pastāstījis par problēmu, kas radusies darbā, - bet viņa vairs Keina balsi nevarēja sakļausit. Viņa teiktos vārdus aiznesa ūdens �alkas. Feita cie�i raudzījās cauri ma�īnas aizsargstiklam, mēģinot nevairīties no ta, ko nupat saka sadzirdēt, kaut gan to nedzirdēt būtu gandrīz neiespējami.

Turklāt Feita samanīja kaut ko vairāk, nevis tikai skaņu. Visus prātus pamazām pārņēma �ausmas, Feitu stindzināja apjauta, ka viņa smok, ka viņu kaut kas spie� nost. Sapelēju�as, mitras zemes smaka bija tik spēcīga, ka viņa centās neelpot, dziļi, izmisīgi mēģināja nevilkt plau�ās �o miklo pelējumu, un viņai radās baismīga pārliecība - ja paskatītos, tad ieraudzītu, ka apģērbs ir slapj� un pa ādu rit piliens pēc piliena.

Es ta�u esmu nomodā. Kāpēc tad jūtos kā ļaunā sapnī?

Ļoti lēni, tik lēni, ka Feita sākumā to pat nemanīja, viņu iekļāva bieza tumsa. Viņa vairs neko nevarēja saredzēt. Nevarēja sajust neko, tikai smagumu, kas �ķita gulstam virsū, sienas, kas no visām pusēm spiedās cie�i klāt. Viņa bija notverta un bezpalīdzīga. �ausmīgā smaka kļuva arvien stiprāka, tik spēcīga, ka radās neatvairāma dziņa to izklepot ārā. Tad ūdens �alkoņai pievienojās vēl kada skaņa. Tādi kā klik�ķi. Nē, �ķindoņa. Metāls pret metālu? Skaņa neatkārtojās ritmiski, tikai brīdi pa brīdim kaut kas klusi un nedro�i no�ķindēja...

Ja vien es varētu atraisīt... ja varētu atbrīvot rokas, pirms viņi atgrie�as... Ak, sasodīts, kāpēc pirksti negrib klausīt? Te ir tik tum�s! Man riebjas tumsa. Man riebjas �ī vieta. Kāpēc viņiem mani te vajadzēja iegrūst? Te trūkst vietas, es te nespēju elpot. Sienas ir pārāk tuvu, griesti ir tik zemi... Man jātiek ārā no �ejienes, pirms es... pirms viņi... Kāpēc man ir tik smagi? Kāpēc es nevaru...

�Feita!�

Kāpēc es nevaru pakustēties? Ja vien te būtu kaut stariņ� gaismas. Mazliet vairāk vietas, lai es varētu pakustēties. Ja man būtu vēl mazliet vairāk laika. Ja tik briesmīgi nesāpētu...

�Feita!�

Spēji saraudamās, Feita atguvās. Gaisma ap�ilbināja acis, un, piepe�i izzūdot �alco�ā ūdens troksnim, klusums stāvo�ajā automa�īnā �ķita gandrīz apdullino�s. Un pazīstamā balss, kura nupat bija skanējusi Feitas galvā, balss, kurā joprojām jautās neticams dzīvīgums un spēks, par spīti attālumam, izmisumam un cie�anām, bija izgaisusi, it kā tās nekad nebūtu bijis.

�Feita, Dieva dēļ...�

Viņa pāris rei�u samirk�ķināja acis un paskatījās uz Keinu, aptverdama, ka viņ� satvēris viņu aiz pleciem un purina. Keins bija saspiedis brūces vietu, un tā sāpēja, ta�u �īs sāpes bija tīrais nieks salīdzinājumā ar cie�anām, kuras viņa nupat bija pārdzīvojusi.

�Man nekas nekai�,� viņa murmināja.

Keins sāpīgi saspieda Feitas plecus, tad palaida viņu vaļā.

�Nolādēts, vai jūs tomēr man nepateiktu, kas �eit notika? Mēs tikko runājāmies, bet jau pēc brī�a jūs bijāt aizslīdējusi tik tālu, ka es jums nekā netiku klāt.�

Feita aptvēra, ka viņ� apturējis ma�īnu un viņi atrodas automa�īnu pazemes stāvvietā.

�Es... es neesmu īsti pārliecinātā, kas tas bija.�

�Tad pastāstiet man to, par ko esat pārliecināta.�

Feita arvien vel bija pārāk apjukusi, lai mēģinātu izvairīties, tāpēc sāka stāstīt.

�Es... Tā bija Dina. Viņas balss manā galvā. Viņa centās atraisīt rokas, izbēgt."

Keins atkal satvēra Feitu aiz rokām, ko viņa bija nolikusi sev uz ceļiem, sakrampēdama pirkstus.

�Feita, kur viņa ir?�

�Es nezinu. Tur ir tum�s, mitrs un o� pēc netīra pelējuma - es varēju sadzirdēt tikai �alco�a ūdens troksni.�

�Ūdens?�

�Jā. Tāds kā ūdenskritums vai ūdens, kas ar lielu spiedienu �ļācas ārā no caurules. Tikai ūdens. Tikai ūdens, tumsa un tā drausmīgā smaka...�

�Lūk, te mēs esam saskāru�ies ar problēmu,� Meifē-ras celtniecības kompānijas īpa�nieks Makss Sanderss ar strupo pirkstu iebakstīja projektos, kas bija izklāti uz Keina galda. �Ja mēs kaut ko nedarīsim, turklāt pēc iespējas ātrāk, �ī siena, Kein, sabruks. Pamatos jau manāmas plaisas.�

Keins sarauca pieri.

�Pārbaudīsim vēlreiz būvmateriālu sarakstu.�

�D�eds apzvēr, ka kļūda esot projektā, nevis konstrukcijā vai būvmateriālu izvēlē.�

�Tā jau viņ� vienmēr saka.� Tas bija darbu vadītāja paradums.

"Es gan nedomāju kā viņ�.� Sanderss paņēma būvmateriālu sarakstu. �Tomēr mēs izskatījām visu sarakstu, un materiāli ir tie�i tādi, kā ieteicāt jūs, - visaugstākajai kvalitātei un standartiem atbilsto�i.�

�Kāpēc tad plaisā pamati?� Keins apcerēja.

�Par to jau ir runa. Es tie�ām neticu, ka brigādes viri savārīju�i ziepes, Kein.� Sanderss kā atvainodamies a�i paskatījās uz Feitu.

Keins viņam būtu varējis pateikt, ka Feita nemaz neklausās, tāpēc viņa izteiksmes veids jauno sievieti nav aizvainojis. Viņa sēdēja uz dīvāna telpas tālākajā galā, uz ceļiem nolikusi atvērtu �urnālu, ta�u Keins pamanīja, ka vairāk nekā divdesmit minū�u laikā viņa nav pār�ķīrusi pat vienu lappusi. Drīz pēc iera�anās birojā Feita bija it kā norobe�ojusies no apkārtnes.

Keins nevarēja viņu vainot. Pārdzīvojumi, kurus Feita izstāstīja, Keinu bija nopietni satrauku�i, un viņ� ta�u bija dzirdējis tikai atstāstu, turklāt īstenībā mocības izjuta pat ne Feita, bet Dina.

Vai tie�ām tā bija Dina? Vai viņa kaut kur bija ieslodzīta, savainota un izmisīgi centās izkļūt ārā no gūsta?

Bet kur viņa atrodas? Kur? Varēja vai prātu zaudēt, apzinoties, ka Dina ir varbūt pavisam netālu, tomēr pēc visām �im nedēļām Keinam nebija ne jausmas, kur viņu meklēt...

�Ja nu vaina nav ne būvmateriālos, ne darba izpildē,� Sanderss teica, �kas tad par lietu? Es neap�aubu jūsu projektu, Kein, bet varbūt te ir kaut kas tāds, ko nebija paredzējis neviens. Varbūt tā ir grunts vaina, varbūt zem būves atrodas kaut kas tads, kas nenodro�ina vienmērīgu atbalstu.�

Keins piespieda sevi pievērst uzmanību darbam, lai ari cik grūti tas nācās. Viņ� vēlreiz uzmanīgi izvērtēja būvmateriālu sarakstu, tad pārbaudīja projektus.

�Tik stiprs lielus ka vakar līdz �im nebija lijis. Ģeoloģiskās izpētes dati liecina, ka mēs būvējam uz stingras māla grunts pamatiem, un tur nav atrastas ne kabatas, kas būtu pildītas ar gāzēm, ne ari gruntsūdeņi, kuri varētu izskalot pamatus."

�Lai ieliktu būves pamatus, mums nācās būvbedri rakt dziļāk, nekā bijām plānoju�i,� Sanderss atgādināja.

Tā ir.� Keins atvēra failu un pārlūkoja ģeologa ziņojumu. �Ta�u gruntij vajadzēja būt pārbaudītai vēl daudz dziļāk par mūsu būves pamatu līmeni. Es joprojām nesaprotu...�

�Kas tur ir?� Sanderss ātri jautāja, pamanījis, ka Keins acīmredzot ziņojumā ievērojis kaut ko tādu, kas viņu satrauca. �Vai jūs kaut ko atradāt?�

Keins īsu brīdi raudzījās uz Sandersu ar neko neredzo�u skatienu, tad papurināja galvu, it kā atvairīdamies no izklaidības, un sacija:

�Atbilsto�i slēdzienam tie�i zem mūsu būves nekādiem traucēkļiem nevajadzētu atrasties. Tomēr ziņojumā minēts, ka �ajā rajonā ir daudz apak�zemes avotu un artēzisko ūdeņu un tie radīju�i sare�ģījumus citiem būvniecības objektiem.�

�Ja grunts zem mūsu būves ir kārtībā, kādus traucējumus tā var radīt mums?�

�Nē, es jau projekta izstrādā�anas sākumā rēķinājos ar pazemes ūdeņiem." Keins papurināja galvu. �Ļaujiet man padomāt, Maks! Es labāk mēģinā�u atrast cēloni, nevis tikai iekļau�u projektā kādu steidzamu labojumu, lai sienu nostiprinātu.�

Sanderss pamāja, ta�u acīmredzot nebija apmierināts.

�Tas ir jūsu projekts. Tomēr mana brigāde nevar tupēt un gaidīt, kamēr mēs saņemsim �o izlaboto variantu, un es nevaru atļaut, lai viņi dienām ilgi grozās, neko nedarīdami, un kasa pakau�us. Ja liekas, ka projekta pārveido�anai būs vajadzīgs ilgāks laiks, man nāksies viņus pārcelt uz citu objektu, Kein.�

�Es to līdz rītdienai jums paziņo�u, Maks. Neraizējieties! Man, tāpat kā jums, negribas vilcināt būvdarbus.�

�Saprotu.�

Keins pavadīja Sandersu līdz durvīm, un, kad Makss bija izgājis no kabineta, Feita klusi teica:

�Pazemes avoti un artēziskie ūdeņi. Par tiem jūs sākāt domāt, Kein, vai ne?�

Tātad viņa bija klausījusies.

Keins apsēdās līdzās Feitai uz dīvāna.

�Ņemot vērā to, ko jūs... izjutāt, Dina varbūt tiek turēta pazemē. Varbūt kada pagrabā. Ja ūdens �alkoņai, ko jūs dzirdējāt, ir dabiska izcelsme, tad tas varētu būt avots vai artēziskā aka.�

�Varbūt.� Feita izklaidīgi berzēja deniņus. �Ta�u tā bija... tik skaļa. Ūdens �ļācās ar drausmīgu spiedienu. Ja tas ir dabisks spiediens, tad nesaprotu, kā gan līdzās varētu atrasties kāda celtne, ja vien tā nav sabrukusi.� Viņa samirk�ķināja acis un klusi jautāja: �Tas ta�u nevar būt, ko? Viņa ta�u nevarētu atrasties �eit, �ajā būvē?�

"Nezinu, kā tas bulu iespējams,� Keins atbildēja. �Būvlaukumā ļaudis strādā jau vairākus mēne�us, un pamatu galīgā apdare tiek pabeigta tikai tagad. Visa būve ir labi pārredzama, un nav tādu vietu, kur varētu kaut ko noslēpt.�

�Un ēkās tai līdzās?�

��Vai tad te līdzās ir kada ēka? Ak jā! Citas biroju ēkas, viesnīca, medicīnas klīnika un Dievs vien zina, kas vēl.�

Tomēr pat tādā gadījumā, ja mēs skaidri zinām, ka viņa atrodas �ajā rajona, kādā no �īm ēkām, kā lai uzmin, kurā Dina, iespējams, ieslodzīta, ja mēs arvien vēl nezinām, kas �eit īsti notiek? Kāpēc es nespēju atcerēties?�

Keins jau pastiepa roku uz Feitas pusi, ta�u atrāvās. Viņ� arvien skaidrāk sāka apzināties, ka vēlas pieskarties jaunajai sievietei, tuvināties viņai. Gandrīz tā, it kā...

Nē. Tas nebija tiesa. Viņam bija vajadzīga Dina.

�Ar varu jūs neatcerēsieties,� Keins beidzot izteica. �Turklāt mēs agrāk vai vēlāk noskaidrosim patiesību - vai nu jūs atcerēsieties vai ne.�

Feita paskatījās uz viņu.

�Vai tie�ām? Es nevaru nedomāt, cik ļoti jūs mani ienīdīsiet, ja izrādīsies, ka es esmu vainīga Dinas nozu�anā, ka tie�i manis dēļ mēs ar Dinu bijām iesaistīju�ās bīstamā pasākumā.�

Keins gribēja teikt, ka nepavisam neienīdis Feitu, tomēr vairs nebija par to tik pārliecināts. Viņ� pat nezināja, vai mazliet nenīst viņu jau �obrīd par to, ka viņas dēļ nākas tā apvaldīt savas jūtas. Par to, ka viņa darīja Keinu nedro�u.

Klusums jau bija pārāk ieildzis, kad atvērās kabineta durvis un ienāca Sidnija Vilksa.

�Piedod, Kein... �erona man nepateica, ka tev ir vie�ņa. Sveicināta, Feita!�

Tagad klusumu pildīja jau cita rakstura sasprindzinājums. Keins raudzījās te uz Feitas pārsteiguma pilno seju, te uz māsu, kas mulsa arvien vairāk, un nodomāja, vai arī viņa sejā vērojams tāds pats apjukums.

�Sida, vai tu pazīsti Feitu?�

�Protams.� Sidnija ar sarauktu pieri paskatījās uz Feitu. �Endrū projekta dēļ man bie�i nācās iegriezties Celtniecības inspekcijas un zonē�anas birojā, un tur es strādāju kopā tie�i ar Feitu. Tomēr mani vaibsti laikam gan nav tik ievērības cienīgi, lai paliktu atmiņā.�

Feita tūlīt paskaidroja:

�Pirms pāris mēne�iem es cietu autoavārijā un zaudēju atmiņu - es vairs neko neatceros, arī cilvēkus ne, kurus agrāk pazinu.�

�Tie�ām? Tas gan ir drausmīgi.� Sidnija apsēdās dīvāna otrā galā, un tagad viņas sejā skaidri bija redzama līdzjūtība. �Jūs laikam gan jutāties ārkārtīgi vientuļa.�

Feita nepaspēja vēl atbildēt, kad Keins ieteicās:

�Ko tu domāji, teikdama, ka tavi vaibsti dro�i vien nav ievērības cienīgi, Sida?�

Viņa pasmējās.

�Dro�i vien es tā pateicu ievainotas godkāres dēļ.�

Keins papurināja galvu.

�Nē, tu to sacīji tā, it kā Feita tev būtu palikusi īpa�ā atmiņā. Kāpēc?�

Sidnija, �ķiet, jutās mazliet pārsteigta.

�Tu �ai piezīmei pie�ķir pārāk lielu nozīmi, Kein.�

�Es gan tā nedomāju.�

�Kein...�

�Sidnija, itin viss, kas saistīts ar Feitas zudu�ajām atmiņām, var mums palīdzēt noskaidrot, kas un kāpēc sagūstījis Dinu. Ja vien tu kaut ko vari iedomāties...�

Keina māsa mulsi paskatijas uz Feitu.

�Nezināju, ka jūs ar Dinu pazīstat viena otru.�

�Mēs bijām draudzenes,� Feita sacīja.

�Saprotu.� Sidnija pa�ūpoja galvu. �Es neko nevaru iedomāties, un tam dro�i vien nav nekādas nozīmes. Kein, es par Feitu nezinu neko tādu, kas tev varbūt palīdzētu atrast Dinu. Mēs ar Feitu bijām pazīstamas pavisam pavir�i, tikai darba lietās.�

�Tomēr viņa tev palikusi atmiņā. Kāpēc?�

Sidnija nepacietīgi noelsās.

�Ja nu tu gribi zināt, Feita nezin kā bija nozaudējusi divu inspektoru ziņojumus par �o projektu, un mums nācās gaidīt, kamēr viņi atkārtoti veica inspekciju. Mēs zaudējām veselas divas nedēļas laika.�

�Man ļoti �ēl,� Feita sacīja.

Sidnija viņai uzsmaidīja.

�Ak, toreiz es biju aizkaitināta, bet jūs darījāt visu, ko varējāt, lai pasteidzinātu otrreizējo inspekciju, pat kavējāties darbā ilgāk, tāpēc es pārstāju dusmoties. Gadās ta�u, ka dokumenti nozūd, īpa�i jau tādā birojā, kurā nekas cits, �ķiet, netiek darīts, kā vien gatavotas dokumentu kaudzes.�

Keinam �ķita, ka Sidnijas skaidrojums nav īpa�i pārliecino�s, tomēr viņ� neko neiebilda, jo nespēja iedomāties, ka �ī situācija varētu būt saistīta ar Dinas nozu�anu, -īpa�i jau tāpēc, ka tas bija noticis pagāju�ajā pavasari.

�Par Dinu laikam gan nav nekādu ziņu?� Sidnija jautāja.

�Nē, itin nekā, kas varētu noderēt.�

�Man tik loti �ēl, Kein! Es vēlētos, kaut varētu palīdzēt.�

Vieglā tonī viņ� attrauca:

�Tu neļauj paputēt kompānijas darbam, un tas jau ir vairāk nekā pietiekami.�

�Es nespēju atrisināt problēmu, kura radusies Maksām Sandersam,� Sidnija saviebdamās sacīja. �Man likās, ka tā ir celtniecības vaina, ta�u es neesmu in�eniere. Nevaru iedomāties, kur meklējams risinājums.�

�Es tik�u galā ar Maksu, Sida. Raugies tikai, lai ar citiem projektiem viss būtu gludi un lai pārējie klienti tiktu apmierināti, tad �Makgregoram un Peinam� nekas nenotiks.�

�Es daru, ko varēdama. Faktiski pēc desmit minūtēm man paredzēta sanāksme, lai pārbaudītu plānus kopā ar da�iem pastāvīgajiem klientiem, tāpēc labāk do�os lejā uz savu kabinetu. Es tikai uz brīdi iegriezos, lai sastaptos ar tevi un uzzinātu, vai nav kādu jaunumu.�

Keins piepe�i jutās vainīgs.

�Pēdējā laikā neesmu tev pievērsis īpa�u uzmanību, Sida. Piedod!�

�Nekļūsti nu smieklīgs!� Viņa nedaudz skumji pasmaidīja. �Laikam gan neviens tā īsti nespēj saprast, kā tu tagad jūties, bet vismaz es to nojau�u. Tu esi licis lietā savu prātu un enerģiju tur, kur tā vajadzīga, un nedrīksti atlaisties, līdz atradīsi Dinu. Neatvainojies! Un neraizējies par mani!�

�Paldies, Sida!�

�Nav vērts pat pieminēt. Un zvani man nekavējoties, ja... ja kaut kas mainās, norunāts?�

�Protams.�

Sidnija piecēlās.

�Feita, es... vēlu jums veiksmi. Ceru, ka atgūsiet atmiņu.�

��Paldies!�

Kad viņi atkal bija paliku�i divatā, Keins nemierīgi teica:

�Cik man saprotams, būves projektam nav nekādas vainas, tātad kļūme meklējama vai nu būvmateriālos, vai celtniecības darbā. Man vajadzēs doties uz turieni.�

�Es gribētu braukt kopā ar jums,� Feita sacīja. �Vai jūs neteicāt, ka Dina dienu pirms nozu�anas apmeklējusi būvlaukumu?�

�Jā, viņa tur bija ieradusies, gribēdama satikt mani, un Makss a�i vien bija viņai ieskaidrojis, ka manis tur nav. Policija pārbaudīja to rajonu, bet izrādījās, ka nākamajā dienā, kad Dina nozuda, viņa vairs būvlaukumā nav parādījusies.�

�Vai ar Maksu policija aprunājās?�

�Protams.� Keins sarauca pieri. �Kāpēc jūs tā jautājat?�

�Varbūt tas nav nekas sevi�ķs,� Feita lēni sacīja, �bet man liekas, ka vienīgais, kas man un Dinai varētu būt kopīgs, ja neņem vērā patversmi, ir celtniecības darbi. Sietlā es strādāju celtniecības kompānijā, tad pārcēlos uz �ejieni un beigu beigās sāku strādāt Celtniecības inspekcijas un zonē�anas birojā. Dina ir saderinājusies ar in�enieri un arhitektu, kuram piedero�ā kompānija izstrādājusi ļoti apjomīgu projektu pilsētai, un dienu pirms nozu�anas viņa apmeklē būvobjekta vietu. Es iekļūstu, �ķiet, tī�i sarīkotā avārijā, Dina nozūd - un tagad jūsu projektā radu�ies sare�ģījumi.� Viņa uz bridi apklusa. �Es ļoti labi atceros, kā Bi�ops teica, ka tāda notikumu secība vairs nav nejau�ība.�

Domādams par Feitas vārdiem, Keins ierunājās:

�Celtniecība tika uzsākta neilgi pirms avārijas, kurā jūs cietāt, tātad laika ziņā es īpa�u sakarību nesaskatu. Cik daudzu ēku celtniecība tika uzsākta aptuveni tajā pa�ā laikā?�

�Kas zina.� Feita piecēlās. �Tomēr man �ķiet, ka jāsāk ar �o.�

Kad viņi tuvojās būvlaukumam, Feita sarauca pieri un paberzēja deniņus.

�Sasodīts,� viņa klusi ieteicās.

�Kas tad nu?� Keins pavaicāja. �Atkal ūdens �alkoņa?�

�Jā. Tā te parādās, te pazūd, ta�u kļūst arvien skaļāka. Vismaz man tā �ķiet.�

�Vai jūs domājat, ka Dina varētu atrasties kaut kur netālu?� viņ� ātri jautāja.

�Es nezinu. Virzienu nespēju nojaust. Tikai skaņu un smakas.�

�Varbūt jūsu sajūtas mēģina norādīt pareizo virzienu.�

�Fās man neliek mieru," Feita sacīja, atkal paberzēdama deniņus. �It kā dziļ� iek�ējs kairinājums. Un vienlaikus es apjau�u, ka nespēju kaut ko aizsniegt, - tas ir kaut kas tāds, kas uzreiz sniegtu atbildes uz visiem jautājumiem, ja vien es tam spētu likt klāt.�

�Zinu, Feita, jūs teicāt, ka negribat vēlreiz mēģināt tie�i pieslēgties Dinas psihei, bet...�

�Es jutos tā, it kā kristu dziļā akā, un nebija itin nekā, ko satvert un pie kā pieturēties.�

Keins novietoja ma�īnu līdzās aizslēgtajiem būvobjekta vārtiem.

�Cik pēdējo gadu laikā esmu sapratis no tā, ko man stāstījis Noass, ir kāds paņēmiens, kas ļauj palīdzēt ikviena gai�redzības seansa laikā. Pirmkārt, jāsaglabā saskare ar pa�reizējo realitāti, jānodro�ina cie�a saite ar tagadni.� Keins pagriezās pret Feitu un sniedza viņai roku. �Noass to sauc par nodro�inājumu. Ņemiet manu roku, Feita!�

Viņa vilcinājās, tad lēni satvēra Keina roku. Tā bija stingra un silta, un piepe�i Feitai tik ļoti apreiba galva, ka �ķita grie�amies visa pasaule. Viņa instinktīvi aizvēra acis un tiecās turp, kur bija dzirdama ūdens �alkoņa...

Aukstums bija stindzino�s. Viņai bija uzgūlis smagums un spieda viņu, smacējo�i spieda...

Trūka gaisa. Trūka gaisa, nebija iespējams elpot.

Viņa nespēja pakustēties.

Viņa nespēja...

Skaņas un smakas piepe�i izgaisa, un Feita lēni atvēra acis.

�Izgaisa.�

�Izgaisa?�

Feita paskatījās uz Keina roku, kas vēl arvien bija satvērusi viņas pirkstus, un atsvabinājās no viņa tvēriena.

�Viss izgaisa. Vairs ne skaņas, ne smakas, ne �ņaudzo�ās sajūtas. Nekā. īsu brīdi man likās, ka es jau esmu tie�i tumsā iek�ā, un tad... nekā.�

Keins raudzījās, kā pa�a roka lēni savelkas dūrē.

�Nekā,� viņ� atkārtoja.

�Man ļoti �ēl, Kein.�

Pēc brī�a viņ� papurināja galvu un glu�i aizsmaku�ā balsi ieteicās:

�Tikai pasakiet man, Feita, ka viņa arvien vēl ir dzīva.�

�Es...�

Es esmu dzīva, tu to zini. Tu ta�u zini.

Feita aizturēja elpu, cenzdamās ieklausīties tikko dzirdamajos �ukstos, ta�u vairāk neko nesadzirdēja.

�Feita?�

�Es... zinu tikai to, ko varu sajust. To, par ko esmu pārliecināta. Un es tie�ām esmu pārliecināta, ka Dina arvien vēl ir dzīva.�

Keins gribēja viņai ticēt. Viņ� gandrīz vai licēja.

�Nu labi,� viņ� beidzot noteica.

Feita paskatijas tā, it ka gribētu teikt vēl kaut ko vairāk, bet tad papurināja galvu un izkāpa no ma�īnas.

Keinam bija atslēga, kas derēja vārtu slēdzenei, un nakts apsardzes darbinieks vel nebija ieradies, tāpēc viņi atslēdza vārtus un, neviena nemanīti, iekļuva ar �ogu norobe�otajā būvlaukuma. Keins apstājās un paskatījās atpakaļ uz necilu sedanu, kas bija novietots netālu no viņa ma�īnas ielas pretējā puse.

�Jūsu privātdetektīvs?" Feita minēja, apjauzdama, ka cilvēks, kas sēdēja pie sedana stūres, turējies viņu tuvumā kop� tā brī�a, kad abi izgāju�i no Keina dzīvokļa.

�Jā. Da�i viņa ļaudis joprojām mēģina atrast kādu derīgu norādi, tāpēc viņ� nolēma pats uzņemties apsardzi. Viņam uzdots sekot manai ma�īnai un turēties tai tuvumā. Bet �oreiz...� Keins viegli pamāja, un vīrietis nekavējoties izkāpa no ma�īnas un, pārnācis pāri ielai, pievienojās viņiem.

Keins iepazīstināja Feitu ar Timu Denjelsu, spēcīga auguma vīrieti. Denjelss, �ķiet, bija tikai nedaudz vecāks par trīsdesmit gadiem, un viņa vērīgo, pelēko acu skatienā jautās kaut kas tāds, kas Feitai atgādināja patversmē sastaptās sievietes, - acis likās daudz vairāk pieredzēju�as, nekā parasti �āda vecumā mēdz būt, un to skatiens neliecināja, ka viņ� �aubītos par ļaunumu, kas sastopams pasaulē. Zem jakas maksti bija paslēpts revolveris, un krū�u kabatā Feita ievēroja mobilā telefona antenu.

�Man mazliet jāpārbauda �ī vieta,� Keins teica Den-jelsam. �Te gan nevajadzētu būt nekam draudīgam, ta�u es gribētu būt pēc iespējas piesardzīgs.�

Denjelss pamāja.

�Ie�u jums pa pēdām.�

Viņ� gāja abiem aiz muguras, bet Keins, saņēmis Feitu aiz rokas, veda viņu pa grambaino ceļu uz būves pusi. Viņi apstājās un noraudzījās tērauda karkasā, kas slējās jau gandrīz divpadsmit stāvu augstuma. Daļēji slēgta bija tikai automa�īnu pazemes stāvvieta.

Feita izbrīvēja roku.

�Nedomāju vis, ka es gribētu doties tur iek�ā.�

�Tad palieciet �eit ar Timu. Es drīz atgriezī�os.�

Feita neap�aubīja Keina optimistisko nodomu, tikai pamāja. Ta�u, kad Keins, apejot otrpus būvei, bija nozudis skatienam, viņa palūkojās uz Denjelsu un teica:

�Vai jūs neuztrauc tas, ka viņ� viens pats dodas tur lejā?�

�Viņ� pats spēj sevi aizstāvēt.�

�Un es to nespēju.� Feita saviebās un pieskārās kreisajam plecam, kur bija pārsietā brūce. �Nu, var jau būt, ka tā ir.�

��obrīd jūs ikviens var viegli pārsteigt. Ja jums ir traucēta atmiņa, tad nespēsiet at�ķirt draugu no ienaidnieka.�

�Tātad jums tas ir zināms,� viņa nomurmināja.

�Keins man pateica to, kas, pēc viņa domām, man bija jāzina. Ne vairāk un ne mazāk.�

Feita nosprieda, ka neap�aubīs �o lēmumu. Viņa atkal pievērsās būves otrai pusei, uz kurieni bija devies Keins.

�Es gribētu tur mazliet pastaigāt. Ja neiebilstat -viena pati.�

�Vai jums ir kāds īpa�s iemesls?� Denjelss jautāja.

Tas, ka Dina te ir bijusi. Tas, ka man vajag...

Ko - vajag? Feita pati nezināja.

�īpa�a iemesla nav," viņa sacīja.

Denjelss aplaida skatienu būvlaukumam - �ķita, ka to no visām pusēm ieskauj augsts, ar ķēdēm nostiprināts dēļu �ogs.

��ķiet, ka te ir diezgan dro�i. Tikai neejiet tālu!�

�Nē, neie�u.�

Feita pati nezināja, ko meklē, - ja vispār grasījās kaut ko meklēt. Varbūt te nekā nebija. Varbūt pazīstamās un nepazīstamās balsis viņas galva neko noteiktu nevēstīja. Varbūt viņa glu�i vienkār�i gribēja atļauties nedaudz laika veltīt pati sev, mazliet brīvi pastaigāties, lai kaut uz īsu bridi aizmirstu...

Bet tu nevarēsi aizmirst. Es tev to neļau�u.

�oreiz Feita nemēģināja ieklausīties �ajā balsī, pieslēgties vietai, no kurienes ta nāca. Sasniegt to. Viņa tikai ļāva domām klīst savā vaļā, mēģinot ne par ko nedomāt.

Arī tas nelīdzēja.

Feita lēni klīda uz priek�u bez sevi�ķa mērķa un noļuka. Viņa pagāja garām milzīgajiem ekskavatoriem būvlaukuma malā, būvmateriālu grēdām un treileram, kur bija iekārtots būvobjekta birojs.

Nekas no redzētā neuz�ķīla atmiņa ne mazāko dzirk-stelīti.

Tagad Feita saprata - bezjēdzīgi bijis iedomāties, ka Dinu kāds varētu ieslodzīt �eit. Ēkai pagaidām bija uzcelts tikai karkass, pat pagrabstāvs gandrīz vai nebija slēgts. Īstenībā ēkas otrā pusē sienu nemaz nebija, un no �ejienes varēja saskatīt pat pagrabstāva betonēto grīdu.

Feita redzēja, ka tur puskrēslā staigā Keins, bet negrasījās pievienoties viņam - galvenokārt tāpēc, ka viņai nepatika ēnu aizsegtas telpas pazemē.

Galvenokārt.

Feita pagriezās un devas vēl mazliet uz priek�u gar �oga iek�pusi, laipodama pa nelīdzeno zemi un vairīdamās no būvgru�u kaudzēm. Kādā vietā ceļu viņai aiz�ķērsoja divi milzīgi metāla atkritumu konteineri, un Feita, negribēdama doties tiem apkārt, izvēlējās iet caur �auro spraugu starp tiem un �ogu.

Ja viņa nebūtu tajā iegājusi, tad tā arī nepamanītu robu �ogā.

�ajā vietā dēļi bija izņemti - varbūt tie te nebija nekad ielikti -, tāpēc Feita cauri ķēdēm varēja saskatīt, kas atrodas ārpus �oga.

Tur bija aptuveni pusakru liels, tuk�s laukums, un tālāk bija redzama lielas ēkas aizmugure. Feita nodomāja, ka tā dro�i vien ir noliktava, vairāk gan domāta būvmateriālu glabā�anai nekā citām vajadzībām. Viņa saskatīja vismaz vienu iekrau�anas cstakādi, ta�u �ajā otrdienas pēcpusdienā te nemanīja nevienu cilvēku.

Tad Feita sajuta uzvirmojam smārdu, kas �ķita nelāgi pazīstams, kaut ko tādu, kas lika pārskriet pār muguru aukstām tirpām un sīkajiem matiņiem uz skausta sacelties stāvus.

Tā bija vienīgā brīdinājuma zīme, pirms astoņdesmit mārciņu smagais rotveilers triecās pret �ogu.

�Neviens tiesnesis, kas saglabājis sprie�anas spēju, nedos policijai atļauju pārmeklēt to vietu tikai tāpēc, ka viņi tur sargsuni,� Denjelss lieti�ķi sacīja. �Sapnis par pamatojumu nederēs.�

�Man liekas, ka tas nebija tikai sapnis,� Keins teica.

�Es zinu, ko jūs domājat.� Denjelss neticēja nekam citam kā tikai tam, ko viņ� varēja redzēt pats savām acīm, dzirdēt savām ausim vai aptaustīt, bet Keins viņam maksāja ne jau tādēļ, lai viņ� izteiktu neticīgas piezīmes, un �obrīd Denjelss kā atvainodamies paraudzījās uz to pusi, kur Feita stāvēja virtuves durvīs, turot rokās kafijas tasi.

Feita pacēla tasi, it kā nopietni pateikdamās par izpratni, un Keins nodomāja, ka viņa prot lieliski turēties pēc baismīgā atgadījuma, kad me�onīgais suns bija centies izlauzties cauri �ogam, lai mestos viņai virsū.

Keins nemierīgi staigāja no istabas viena gala uz otru. Denjelss vēroja viņu.

"Labi, parunāsim par noliktavu.� Kad Keins uzmeta

viņam a�u skatienu, Denjelss sausā tonī piebilda: �Nedomājiet, ka es nesaprotu, - jūs esat nolēmis pats doties to pārbaudīt, tiklīdz būs pietiekami tum�s.�

�Kādam ta�u tas jādara.��

�Tas suns ir briesmonis, Kein.�

�Pat ar lielu suni ir iespējams tikt galā - ja vien pie rokas ir vajadzīgais daudzums nomierino�u līdzekļu un gabals jēlas gaļas.�

�Ja vien viņ� nav apmācīts no sve�iem neko neņemt.�

�Nu, to var pārbaudīt tikai vienā veidā.�

Denjelss viegli pasmaidīja.

�Pareizi. Tikai - pirms jūs sākat sazāļot fileju, ļaujiet man piezvanīt uz vienu otru vietu, lai noskaidrotu, ko iespējams uzzināt par to noliktavu.�

Keins apsēdās uz klavieru soliņa un izklaidīgi ļāva skraidīt pirkstiem pa taustiņiem aug�up un lejup, lai atbrīvotos no sasprindzinājuma.

�Uz tās plāksnītes bija rakstīts - Kohreins.�

�To es redzēju. Un ievēroju ari ielas nosaukumu, tāpēc dro�i vien varē�u noskaidrot, kas tā par vietu un kam noliktava pieder."

�Es zinu, kam ta pieder.�� Keins klusi sāka spēlēt, neviļus izvēlēdamies skaņdarbu, ko ļoti labi prata, turklāt to bija iemīļojusi Dina, kaut ari viņai nebija muzikālās dzirdes, - Bēthovena �Mēnesnīcas sonāti�. �D�ordanam Koh-reinam un ģimenei. Galvenokārt D�ordanam Kohreinam.�

�Jūs viņu pazīstat?�

�Mēs �ad tad esam tiku�ies. Tas nav nekas sevi�ķs, jo viņa ģimenes bizness saistīts arī ar da�iem celtniecības aspektiem. Turklāt viņ� uzsācis velē�anu kampaņu, kandidējot uz gubernatora posteni.�

Feita pirmo reizi kop� atgrie�anās ierunājas.

�Atkal celtniecība.�

Keins pāri istabai paskatījās uz viņu.

�Jūs to ievērojāt, vai ne?�

�Un politika. Vai tad Dina neteica...�

�Ka materiāls, kuru viņa gatavo, saistīts ar biznesu un kriminālo jomu - un varbūt arī ar politiku. Jā.� Keins brīdi klusēja. �Jūs teicāt, ka esot pārliecināta - �obrīd Dinas tajā noliktavā nav.�

Feita, uzmanīgi izvēlēdamās vārdus, atbildēja:

�Ja es būtu atradusies tās vielas tuvumā, kur Dina atrodas, tad dro�i vien kaut ko būtu sajutusi. Ta�u es noteikti esmu pārliecināta, ka tajā vakarā, kad Dina pazuda, viņa tur ir bijusi.�

�Tad mums tā jāpārbauda.�

Denjelss dziļi ievilka elpu.

�Ar ielau�anās palīdzību, Kein.�

�Es esmu gatavs riskēt.�

�Jā-a. Tā jau es domāju.�

�Jums nevajag...�

Denjelss neļāva viņam pabeigt teikumu.

�Vai jūs jokus dzenat, vai? Pirmo reizi pēc visām �īm nedēļām �ķiet, ka mēs beidzot esam kaut ko uztaustīju�i, turklāt samērā viegli varam tikt klāt tai vietai. Es noteikti ie�u jums līdzi.�

�Es arī.� Feita cie�i raudzījās uz Keinu.

Viņ� vēl kādu bridi turpināja spēlēt, skatīdamies vairāk gan uz Feitu nekā uz taustiņiem, tad piepe�i pārstāja un piecēlās. ♦

�Feita...�

�Ja tā ir vieta, kur tika turēta Dina, kur viņi... darīja pāri Dinai, es spē�u to atpazīt, es to zinu.�

Beigu beigās Keins pamāja.

�Labi. Jums vajadzēs kādu tum�u jaku. Man �ķiet, ka apģērbu skapi ir viena Dinas jaka, ja vēlaties to ņemt.�

Vai nu suni neviens nebija mācījis neņemt ēdienu no sve�iniekiem, vai ari tas nelikās ne zinis par gūto mācību, kārodams ielaist zobus gaļas gabalā. Viņiem vajadzēja da�as minūtes nogaidīt, kamēr miega līdzekļi iedarbojās, ta�u, kad Keins atmūķēja vārtu slēdzeni un viņi iezagās teritorijā, suns jau mierīgi gulēja.

�Es negribu vaicāt, kas jums to ir iemācījis,� Denjelss vēsā toni ieteicās.

Keinam paspruka apslapēti smiekli.

�Tā bija Dina. Pirms vairākiem gadiem viņai to iemācīja kāds �aubīgs tips, kuru Dina intervēja, un pagāju�ajā pavasari �o prasmi no viņas apguvu es, kad reiz nejau�i aizcirtās mana dzīvokļa durvis un es paliku ārpusē bez atslēgām. Viņa raudzījās, lai mēs �o prasmi neaizmirstu, teikdama, ka nekad nevar zināt, kad tā noderēs,� Keins klusi sacīja.

Feita nerunādama gāja līdzās abiem vīrie�iem un domāja, ka varbūt tie�i tās prasmes dēļ Dinas mocītāji bija sasaistīju�i viņas rokas ar tievu, cietu stiepli. Varbūt pir-mājās sagūstī�anas dienās viņi bija izmantoju�i kaut ko vienkār�āku, piemēram, rokudzel�us, un atklāju�i, ka upuris lietpratīgi spēj atmūķēt slēdzenes?

�Nūjā,� Denjelss sacīja, �bet tas ta�u ir pirmklasīgs laupītāju riku komplekts, puis. Vai man vajadzētu apvaicāties, kur jūs tos ņēmāt?�

Keins uzplīk�ķināja pa ādas somiņu ar rāvējslēdzēja aizdari, ielikdams to atpakaļ jakas kabatā.

�Tas ir vienkār�i apbrīnojami, ko gan mūsdienās var dabūt, ja zina, kam prasīt. Dina to zināja.�

�Oho! Ta�u noliktava dro�i vien ir aprīkota ar dro�ības sistēmu,� Denjelss aizrādīja. �Ka jūs tiksiet galā ar to?�

�Tad jau redzēsim, vai ne?�

Feita dzirdēja, ka Denjelss klusi nolamājas, bet nodomāja, ka viņ� nemaz neliekas tik apbēdināts. Īstenībā Feita jau bija sapratusi, ka abi vīrie�i ir glu�i apmierināti ar �o gājienu - pēc nedēļām ilgās faktu sijā�anas un cilvēku iztaujā�anas viņus vilināja iespēja rīkoties, kaut ari tas bija riskanti.

Feita pati jutās... savādi. Dinas jaka viņai bija daudz par lielu, un Feita tajā gandrīz vai pazuda, turklāt līdzās abiem spēcīgajiem vīrie�iem viņa jutās tik sīka un maza, ka �ķita - viņas te nemaz nav. Varbūt �o dīvaino izjūtu radīja tas, ka atkal bija parādījusies ūdens �alkoņa - tā �ķita tik tāla, ka Feitai nācās sasprindzināt dzirdi, lai skaņu uztvertu, un tāpēc likās, ka viņa ir nevis �eit, bet kaut kur citur.

Feita centās pievērst uzmanību tam, kas notika apkārt, piesardzīgi caur tumsu mēģinādama saskatīt masīvās noliktavas un piebūvju aprises, tpmēr nereālā izjūta neizzuda. Viņai sala rokas, un viņa tās sabāza jakas kabatās. Labajā kabatā viņa kaut ko atrada un ziņkāri sāka to aptaustīt ar pirkstiem. Plāna, lokana metāla plāksnīte. Feita nevarēja iedomāties, kas tā par plāksnīti, bet bija pārāk izklaidīga, lai izvilktu to no kabatas un aplūkotu.

Priek�ā drūmi slējās noliktavas ēka, un Feita centās to uzmanīgi vērot, atkal apzināti mēģinādama pievērsties tikai �ā brī�a norisēm. Ta�u ūdens �alkoņa bija saklausāma arvien skaidrāk.

��eit.� Keins bija ieraudzījis noliktavas durvis un sāka ar zīmuļa lieluma kabatas lukturīti tās collu pa collai pētīt. �Man �ķiet, ka dro�ības sistēmas te nav.�

�Viņi domā, ka ar suni pietiek,� Feita pārliecināta no�ukstēja.

Keins, paraustījis plecus, nomurmināja: �Uz priek�u!� - un notupās, lai attaisītu durvju slēdzeni.

Feita noraudzījās, ka Keina izveicīgie pirksti darbojas ar smalkajiem instrumentiem. Viņa �aubījās, vai vispār ir kaut kas tads, ko Keins būtu mēģinājis darīt un kas viņam nebūtu padevies, lādi vīrie�i kā Keins reti cieta neveiksmi. Viņiem veicās it viss.

�Kārtībā.� Keins pieceļas, atkal ielika kabatā instrumentus, tad piesardzīgi mēģināja atvērt durvis. Ja tās arī bija aprīkotas ar signalizāciju, tad tā noteikti nebija skaņas ierīce.

Viņi stāvēja drūmā, alai līdzīgā telpā, ko vāji apgaismoja tikai da�as de�ūrspuldzītes. Telpa bija pilnīgi tuk�a.

Keins paskatījās uz Denjelsu, kas, paraustījis plecus, sacīja:

�Tagad skaidrs, kāpēc te trūkst jebkādas īstas dro�ības sistēmas.�

Feita domāja par kaut ko citu.

�Te ir logi, un sienas neizskatās tādas, kā vajadzētu būt. Vai zemāk nav vēl citas telpas? Varbūt kāds pagrabs?�

�Paskatīsimies,� teica Keins.

�eit nebija grūti citam citu paturēt redzeslokā, tāpēc viņi pa�ķīrās, lai meklētu katrs savā stūri, un aptuveni pēc desmit minūtēm Keins aicināja pārējos nākt tuvāk. Viņ� bija atradis kādu telpu, kas atradās lidzās galvenajai noliktavai, - �ī telpa acīmredzot bija domāta ka birojs, ta�u �obrīd tajā atradās tikai vecs galds ar zilganpelēku virsmu un koka krēsls.

Un tur bija vēl vienas durvis.

Pa tām varēja nokļūt uz kāpnēm, un kāpnes veda lejup. Līdzās durvīm atradās apgaismojuma slēdzis, un Keins vilcinādamies paskatījās uz Denjelsu.

�Ko jūs par to domājat?�

�Es domāju, ka mēs �eit esam vieni.�

�Es zinu, ka te neviena cita nav,� Feita sacīja. �ī pārliecība radās tikai tajā brīdī, kad viņa to izteica skaļi.

Keinam ar to pietika, un viņ� nospieda slēdzi. Iedegās vairākas spuldzītes, un apgaismojums bija pietiekams, lai viņi varētu virzīties uz priek�u.

Tiklīdz visi trīs devās lejup, Feita sajuta aukstus drebuļus, kas �ķita tik pazīstami, ka viņa apstājās.

�Feita?� Denjelss, kas kāpa pēdējais, nepieskārās viņai.

Keins, atrazdamies trīs pakāpienus zemāk par Feitu, pagriezās un paskatījās atpakaļ.

�Vai tas ir te?� viņ� klusi jautāja.,

Feita norija kamolu, kas �ķita sa�ņaudzam rīkli.

�Mēs esam tuvu.�

Keins satvēra viņas roku.

�Nāciet!�

Feita neapjauta, vai būtu spējusi turpināt kāpienu lejup, ja neturētos pie Keina rokas. Tvēriens bija diezgan uzstājīgs, 1as nenomierināja, ta�u tā vismaz bija saskare ar siltu un dzīvības pilnu būtni.

Man jāpaliek saskarē ar realitāti, viņ� teica, man jāsaglabā saite ar tagadni.

Tagad ūdens �alkoņa galvā bija vēl skaļāka. Feita turējās pie Keina, it kā viņa roka būtu saikne ar dzīvību.

Nokāpu�i līdz pa�ai gara kāpņu posma apak�ai, viņi atradās �etrstūrainā telpā ar betona sienām, Tā nebija daudz lielāka par biroja telpu aug�ā. Te nekas neliecināja, ka telpa būtu paredzēta kam citam, - tā izskatījās pēc vienkār�as glabātavas, pie divām sienām bija piestiprināti vaļēji metāla plaukti, lai gan �obrīd lajos atradās tikai da�as apputēju�as papīru kaudzes un citi veci biroja piederumi.

Feita tūlīt pat pievērsās kailajai sienai pretējā pusē kāpnēm un tikai tad, kad bija piegājusi tai pavisam klāt, aptvēra, ka klusi saskaitījusi divpadsmit soļus. Ar brīvo roku viņa viegli pieskaras sienai.

�Tam nevajadzētu būt �eit,� viņa �ukstēja. �Tas... viņa bija kaut kur tālāk.�

Denjelss izvilka kabatas nazi un paurbināja javu starp diviem betona blokiem. Tā viegli drupa - java neap�aubāmi bija vēl pavisam mitra.

��ī siena ir pavisam jauna. Varbūt uzslieta tikai pirms da�ām dienām.�

Pagāja kāds brīdis, kamēr viņi aug�ā noliktava atrada piemērotus instrumentus - kādu neasu cirvi un smagu āmuru. Keinam un Denjelsam izdevās izsist no vietas vai rākus betona blokus, un sienā pavērās sprauga.

Stāvot da�u pēdu atstatumā no baisā, pavērta uķa, Feita skatījās un centās sev iestāstīt, ka nav pamata baidi ties no tā, kas tur atrodas. Tikai �is telpas viena daļa, nekas vairāk. Kaila betona grīda un sienas un...

Keins un Denjelss ielīda spraugā.

Krēslam tur nevajadzētu atrasties, Feita domāja. Tam vajadzētu būt iznīcinātam, varbūt sadedzinātam. Ta�u viņi noteikti nebija varēju�i notīrīt asins traipus no betona grīdas, tāpēc aizmūrēju�i to pusi, slēpjot pierādījumus. Ikvienam bija zināms, ka mūsdienās policijas rīcībā ir da�ādas tiesu ekspertīzes metodes - ķīmiskas vielas, ar ko apsmidzināt virsmu, lai atrastu nemanāmas asins pēdas pat tādā gadījumā, ja traipi bija nomazgāti vai pat pārklāti ar krāsu un nebija redzami.

Viņi dro�i vien bija domāju�i, ka visdro�āk būs aizmūrēt ciet �o vietu. Aizvilkt Dinu uz citurieni, vēl tum�āku un aukstāku kambari, kur ūdens pastāvīgā �alkoņa bija dzirdama tik skaļi, ka vai prātu varēja zaudēt, un tad uzcelt �o sienu, lai noslēptu to, kas te ticis darīts.

P'eita dziļi ievilka elpu un izkāpa cauri spraugai, sekojot Keinam un Denjelsam.

Apgaismojot telpu ar lielākajiem kabatas lukturī�iem, ko viņi bija paņēmu�i līdzi, lai aplūkotu iek�pusi, viņi redzēja, ka atrodas nelielā pagraba kambarī, ta�u te nebija gandriz nekā, ko redzēt. Sienas, griesti, grīda.

Traipaina grīda.

�Viņi mēģināju�i satīrīt,� Denjelss izklaidīgi teica. �Bet betons ir porains, un traipi lajā iesūcas. Būtu varēju�i nokrāsot, bet krāsot vajadzētu visu grīdu, lai neizskatītos aizdomīgi, un kas tad lai bulu pūlējies krāsot grīdu �ādā vietā? Vieglāk un vienkār�āk uzmūrēt sienu, lai telpas atlikusī daļa pēc lieluma atbilstu biroja telpai, kas atrodas virs tās. Ja būves plāna nav, nevienam, kas �eit ieskatītos, tas neienāktu prātā. Kad cements būtu sacietējis, nekas neliecinātu, ka siena uzmūrēta nesen, un viņu... noslēpumu neviens neuzzinātu.�

Feita paskatījās uz rūsas krāsas traipiem, kas vidēja uz grīdas, tad nodrebēdama novērsās, jo prātā ienāca asinis, kas bija pilēju�as no rokām, kurās iegriezusies stieple.

Keins kā sastindzis stīvi raudzījās uz grīdu.

Feitai tik ļoti gribējās pieskarties viņam, ka roka pati pastiepās uz Keina pusi, bet palika bezjēdzīgi un nevarīgi pacelta.

Keins negribēja, ka viņu aiztiek. Un visvairāk negribēja, ka viņam pieskaras tie�i Feita.

Tikpat nosvērtā un lieti�ķā balsī Denjelss sacīja:

�Kein, mums jātiek no �ejienes ārā. To, ko mums vajadzēja, esam ieguvu�i, - pierādījumus, kas liecina, ka �eit kaut kas ir noticis, ka Dina, ļoti iespējams, turēta �eit.�

�Policija,� Keins sacīja savādi klusā balsī.

�Mums joprojām nav tiesiska pamata, kas ļautu �o vietu pārmeklēt. Te mēs atrodamies pretlikumīgi. Pat ja policija mūs uzklausītu un ierastos �eit, viņi neko no redzētā nevarētu izmantot tiesā. Vēl ļaunāk - ja mēs te saceltu traci, pirms zinām kaut ko vairāk, tad tie, kuru rokās ir Dina, varētu pārbīties un... Mums jāizdomā, kā atklāt citus pierādījumus, kas ļautu policijai iesaistīties �ajā lietā likumīgā kārtā. Tas var prasīt laiku, tomēr tā ir jārīkojas. Mēs nebūtu Dinai palīdzēju�i, ja ķertos klāt Kohreinam, pirms esam uzzināju�i ko vairāk. Ta�u nu mums ir kaut kas reāls, ar ko sākt. Mēs zinām, kur meklēt.�

Feita nolaida roku un centās runāt mierīgi.

�Vai tad viņi neuzzinās, ka mēs esam te biju�i?�

�Ja būsim piesardzīgi, tad neuzzinās. Ja veiksies.

Kein, mums jāiet. Tūlīt. Tas suns ilgi vairs negulēs.�

Feita nodomāja, ka vēl nemaz nevar zināt, vai Keins paklausīs privātdetektīvam, ta�u beigu beigās viņ� padevās. Varbūt vienkār�i gribēja tikt projām no �iem briesmīgajiem traipiem uz grīdas.

Viņi abi ar Denjelsu atlika atpakaļ izlauztos betona blokus, spraugas aizpildot ar sabirzu�o cementu. Ja kāds mēģinātu ieskatīties vērīgāk, viņu darbo�anās sekas uzreiz būtu redzamas, bet, kad Denjelss mazliet paskriivēja spuldzīti, kas atradās tuvāk sienai, līdz tā izdzisa, krēslainais apgaismojums vairs necik daudz neļāva saskatīt.

Viņi rūpīgi novietoja atpakaļ paņemtos instrumentus un aizslēdza durvis, pa kurām bija iekļuvu�i ēkā, ta�u tad pēc iespējas ātrāk steidzās projām no noliktavas uz vārtu pusi. Kad viņi lavījās garām guļo�ajam sunim, tas jau sāka grozīties.

* к -к

Kad viņi bija aizbrauku�i līdz Keina dzīvoklim, Denjelss negāja iek�ā. Viņ� gribēja ievākt ziņas par D�or-danu Kohreinu un noliktavu un teicās būt klāt jau no pa�a rīta, lai pastāstītu par uzzināto, - vai ierasties vēl drīzāk, ja izdotos noskaidrot kaut jel vismazāko sīkumu, kas varētu palīdzēt atrast Dinu.

Keins staigāja no istabas viena gala uz otru.

Feita nebija dro�a, vai �obrīd viņ� grib runāt, bet viņai bija kas sakāms.

�Man neliek mieru kāda doma.�

�obrīd �ī frāze varētu likties glu�i bezjēdzīga, ta�u Keins apsēdās krēslā viņai iepretī un mierīgi pajautaja:

�Vai kaut kas īpa�s? Kas tad?�

�Kad es redzēju... sapni, kur Dinai uzbruka suns, viņa, �ķiet, nebija pārliecinātā, kur atrodas. Viņa kaut ko prātoja par to, ka skaidri nezina īsto vietu, ka varbūt pat aizbraukusi uz pavisam citu pilsētas malu.�

�Kā tad varēja gadīties, ka viņa nepazīst vietu, kas atrodas līdzās būvobjektam?"

�Tur jau tā lieta, .la nu Dina uz turieni devās, lai tiktos ar kādu? Ja nu �is cilvēks vienkār�i izmantoja pamestu noliktavu un lietas vienīga saistība ar Kohreinu ir tikai �ī ēka?�

�Uzmundrino�a doma," Keins īgni sacīja.

�Ta�u tas ir iespējams.�

�Ak jā, ir gan iespējams.�

�Un ja nu tie�ām tā ir?�

�Tad mēs esam turpat, kur bijām sākumā. Ja vien tai ēkai nav reālas saistības ar cilvēku, kas Dinu turējis tur ieslodzītu... Tomēr to mēs pagaidām vēl nezinām.�

Keins domīgi raudzījās uz Feitu, priecādamies, ka viņa ir �eit, jo �ovakar palikt vienam būtu neizturami. Klausoties, kā Feita runā, Keins vismaz neiztēlojās Dinas sāpju kliedzienus. Skatoties uz viņu, acu priek�ā vismaz nerēgojās traipi uz betona grīdas.

�Jūs man neesat pastāstījusi visu,� viņ� piepe�i ieteicās. �Pirmkārt, vakar pēc patversmes apmeklējuma jūs bijāt uztraukusies. Otrkārt, man ne vienu reizi vien licies, ka jūs par Dinu varējāt pateikt �o to vairāk, nekā esat līdz �im stāstījusi.�

Feita, kodīdama apak�lūpu, vilcinājās, tad sacīja:

�Tas nav kaut kas tāds, ko jums vajadzētu dzirdēt. Tas nepalīdzēs Dinu atrast.�

Keins uz brīdi pievēra acis.

�Feita, vai viņa ir dzīva?�

Jaunā sieviete atbildēja tikai pēc brī�a.

�Reizēm man liekas, es galvā dzirdu viņas balsi. Tomēr neesmu pārliecināta. Patversmē man pastāstīja, ka mēs ar Dinu, �ķiet, varēju�as sazināties ar domu palīdzību, ka jau kop� pirmā tik�anās brī�a mēs esot neticami labi sapratu�as viena otru.�

Tad...�

Feita papurināja galvu.

�Ja tā tie�ām ir Dinas balss, ko es dzirdu, viņa tomēr nespēj man pateikt, kur atrodas, un es nespēju uzdot viņai jautājumus vai sagaidīt atbildes. Lai arī kā esmu centusies, tas man neizdodas. Balss vienkār�i... parādās pati no sevis. Brī�os, kad es nemaz to negaidu izdzirdēt. Man tikai galvā parādās kāda balss - un es pat neesmu pārliecināta, vai tā nav manis pa�as.�

Keins neviļus iesmējās, ta�u bez jebkādas jautrības.

�Tas saskan ar Noasa vārdiem. Viņ� apgalvo, ka koncentrē�anās un gadiem ilga vingrinā�anās var dot zināmus rezultātus, bet ļoti maz ir to ekstrasensu, kuri spēj kaut ko vairāk nekā tikai �atvērt durvis� ienāko�ajiem signāliem. Tas, kādi signāli un kādā veidā pa �durvīm� iekļūst, ir tīrā nejau�ība, un reti las ir reāli izmantojams. Gandrīz vai �ķiet, ka pat zemapziņa nespēj tikt galā ar �o īpa�o spēju un saņemtos signālus pārvēr� simbolos un da�ādos tēlos. Viņ� saka - ja kādreiz piedzimtu ekstrasenss, kas simtprocentīgi valda par savam spējām, tad pārvērstos visa pasaule.�

�Man ļoti �ēl, Kein. Varbūt mēs varētu izmēģināt kaut ko tādu, kas man palīdzētu labāk koncentrēt uzmanību. Hipnozi...�

�Noass teica, ka ekstrasensi nepakļaujoties hipnozei.�

�Laikam gan viņ� zina, ko saka,� Feita pēc brī�a noteica.

�Jā, viņ� zina." Keins uz bridi apklusa. �Jūs patversmē uzzinājāt vēl kaut ko, vai ne, Feita?�

Pasaki viņam!

Feita norija kamolu, kas �ķita iesprūdis rīklē.

�Tas nevar palīdzēt...�

�Vai tas bija saistīts ar Dinu? Kas īsti?"

Pasaki viņam!

Feita nedomāja, ka tas Keinam varētu kaut ko līdzēt.

Viņa baidījās, ka sāpinās Keinu vēl vairāk, tomēr gandrīz pret pa�as gribu lēni sacīja:

�Es nezinu, vai tas varētu būt tiesa, bet patversmē kāda sieviete, kas ļoti daudz laika pavadījusi kopā ar Dinu, ir pārliecināta, ka Dina... Dina uzskatījusi, ka viņai nav nākotnes.�

�Ko?�

�Varbūt Eva maldās, Kein. Tas ir vienīgi viņas iespaids, kas radies, izdzirdot vienu otru Dinas izteikto piezīmi, �ad tad pamanot Dinas sejā savādu izteiksmi. Eva domāja, ka Dina vienmēr apzinājusies laika ritumu, Dina nojautusi, ka... viņas laiks drīz būs beidzies.�

Keins strauji pielēca kājās un piegāja pie izdzisu�ā kamīna. Viņ� tur kādu bridi stāvēja, raukdams pieri, tad noliecās un ieslēdza gāzes degli, it kā piepe�i viņu būtu pārņēmu�i auksti drebuļi.

�Tas... daudz ko izskaidro,� viņ� murmināja.

�Ko jūs ar to gribat sacīt?�

�Es vienmēr domāju - vienmēr jutu ka jābūt kādam cēlonim, kāpēc Dina nekad negribēja kaut ko ieplānot pat nedēļas nogalei.�

�Ta�u, ja jūs bijāt saderināti...�

Keina smaids bija samocīts.

�Mēs nebijām saderināti. Es to tikai pateicu reportieriem, jo... laikam gribēju, lai tas būtu tā. Ta�u mēs ar Dinu nekad pat runāju�i nebijām par �ādām saistībām. Es nespēju saņemties un pateikt, ka mēs varbūt varētu dzīvot kopā, - ne jau tāpēc, ka Dinai būtu pārāk liela tieksme pēc neatkarības. Es itin vienkār�i nojautu - viņa nav gatava laist mani tik tuvu klāt.�

�Bi�ops teica, ka Dinai picinitot spēja paredzēt.�

Keins lēni pamāja.

�Varbūt viņa redzēja savu nākotni. Vismaz uzskatīja, ka būs saprātīgāk, ja neveidos plānus tālākai nākotnei. Varbūt tie�i tāpēc viņa pēc nelaimes gadījuma, kas notika ar mani, rīkojās tik steidzīgi, tā centās visu nokārtot, lai gan zināja, ka es varbūt vēl ilgi bū�u komā.�

�Varbūt.� Keins ievilka elpu. �Tomēr pat tādā gadījumā, ja Dina nojauta savu nākotni, ja uzskatīja, ka viņas laiks drīz beigsies, viņa varēja maldīties, Feita. Pat pa�i labākie ekstrasensi nemitīgi kļūdās. Iespējams, ka viņa vēl ir dzīva.�

�Jā.�

�Es...� Keins papurināja galvu. �Es joprojām nespēju viņu izjust.�

�Man tik ļoti �ēl!�

�Es gandrīz vai apskau�u jūs par to balsi, ko dzirdat galvā. Jūs vismaz varat iztēloties saistību ar Dinu, kaut ari pati brī�iem tai neticat, ļums vismaz pieder kaut niecīga daļa no viņas.�

�Ticiet man, tas nav nekas apskau�ams.�

�Vai tie�ām?"

�Jā. Man nepieder daļa no Dinas, Kein. Man nepieder pat niecīga daļa no sevis pa�as."

Viņas balsi izskanēja tada pamestība, ka Keinam jau kuro reizi radās apjauta, cik Feitai ir grūti. Tagad bija viņa kārta sacīt:

�Man ļoti �ēl.�

Feita neko neteica, tikai papurināja galvu, un Keins ievēroja, cik dzīvi iemirdzas liesmu gaismā viņas acis. Tās bija zaļas, nevis zilas. Rudi, nevis gai�i mati. Feitas augums bija slaiks un trausls, nevis sportiski graciozs. Prāta ziņā abas varēja līdzināties, ari atturīgā humora izjūta Feitai bija tāda pati kā Dinai, bet fiziski...

Apjautis, cik tālu aizklīdu�as viņa domas, Keins piepe�i apjuka. Viņ� raudzījās uz Feitu, apzinādamies, ka sirds sāk sisties straujāk, apjauzdams gan savas ilgas, gan vainas izjūtu un vēl kādas jūtas, par kurām viņ� nemaz neiedro�inājās domāt.

�Kein?� Feita skatījās uz vīrieti, un sākotnējo mulsumu drīz vien nomainīja izpratne. Viņa nedro�i pacēla roku, it kā gribēdama to pastiept uz Keina pusi, tomēr a�i ielika rokas klēpi un cie�i tās sa�ņaudza kopā. Tumsnēji vizēja sarkani lakotie nagi.

Sarkani nagi.

Keins novērsās no kamīna un no jaunās sievietes, pārgāja pāri istabai un piesēdās pie klavierēm.

�Neļaujiet, lai es kavēju jūs doties pie miera.� Tas izskanēja daudz skarbāk, nekā viņ� bija gribējis.

Keins bija paspējis nospēlēt tikai da�as klusas notis, kad Feita, piecēlusies no dīvāna, stomīgi novēlēja viņam labunakti un nozuda guļamistabā.

Keins turpināja spēlēt, ta�u darīja to pilnīgi nedomājot. Viņ� vēlējās doties Feitai līdzi. Tomēr nespēja.

To viņ� nespēja.

Feitu pamodināja spo�a rīta saule, kuras stari lauzās guļamistabā cauri aizkariem, un klusas klavieru skaņas.

Guļamistabas durvis viņa bija atstājusi mazliet pavērtas, lai gan viņai nemaz negribējās domāt par iemeslu, kāpēc tā bija izdarījusi, un nakti, vairākas reizes atmozdamās, viņa bija dzirdējusi klusu spēlē�anu.

Feita nodomāja - diezin vai Keins pats apjau�, ka nemitīgi spēlē vienu un to pa�u meldiju.

Jaunā sieviete cēlās aug�ā un saposās, lai tiktos ar gaidāmo dienu - un Keinu. Feita nomazgājās du�ā un apģērbās, tad saņēma du�u un devās dzīvojamā istabā, lai nosvērtā tonī padotu Keinam labrītu.

Viņ� pārstāja spēlēt, ta�u tā ari palika sē�am pie klavierēm.

�Labrīt!�

Keina balss bija tikpat mierīga kā Feitai, mitrie mati un tīrais krekls liecināja, ka viņ� nesen bijis du�ā, ta�u jaunā sieviete nebija pārliecināta, ka �onakt viņ� kaut mirkli gulējis.

�No Denjelsa laikam gan nekādu jaunu ziņu nav?�

�Nē. Ta�u viņam kuru katru bridi jābūt klāt.�

Feita pamaja, tad devās uz virtuvi un ielēja glāzē apelsīnu sulu. Viņa nejutās izslāpusi, bet gribēja brīdi būt viena un sakopot domas.

Kaut kas bija mainījies.

Viņa nezināja, ka vai kāpēc tas gadījies, ta�u iepriek�ējā vakarā Keins vienu bridi bija paskatījies uz viņu, tie�ām paskatījies uz viņu. Feita nodomāja, ka pirmo reizi Keins raudzījies uz viņu citādām acīm, nevis tikai kā uz personu, kas var noderēt Dinas meklē�anā. Ja jau Keins tā bija paskatījies...

Nē. Feita nolēma par to nedomāt.

Tomēr viņ� par to domāja. Viņ� bija domājis par to visu nakti.

Feita lēnām devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu.

�Es vēlētos...�

�Ko jūs vēlētos?� Keins runāja tik apvaldīti, ka sasprindzinājums gandrīz nebija nojau�ams.

Neļauj viņam tā mocīties. Pasaki viņam...

Feita mēģināja koncentrēties, bet balss nozuda ka pārplīsis ziepju burbulis. Viņa lēni sacīja:

�Es vēlētos, kaut būtu varējusi gadiem ilgi vingrināt savas spējas - kā stāstīja Bi�ops. Es vēlētos, kaut varētu koncentrēt uzmanību vai darīt jebko, lai spētu panākt kaut ko jēdzīgu.� Viņa nolika glāzi uz galdiņa. �Man ta �ēl, Kein! Es gribēju kaut ko palīdzēt, bet...�

�Ticiet man, jūs esat palīdzējusi.� Viņ� piecēlās un nostājās pie pianīna - tagad abi atradās viens otram pretī.

�Vai tā ir?� Feitai vajadzēja to pajautāt, lai gan instinkts viņu brīdināja, ka �obrīd ir pārāk riskanti runāt. �Varbūt es tikai esmu... situāciju sare�ģījusi?�

Keins paspēra soli, it kā viņu kāds pret pa�a gribu vilktu uz priek�u. Viņ� jau pacēla roku, gribēdams pieskarties Feitas sejai, bet roka apstājās pusceļā.

Feita piepe�i aptvēra, ka sirds sitas kā neprātīga, ka viņa elpo aizvien straujāk, un neatraudamās skatījās uz Keina roku. Iepriek�ējā vakarā noliktavas ēkā Feita nebija spējusi pieskarties Keinam, jo viņ� likās bezgala tālu. Tagad Feitai �ķita, ka Keins baidās viņai pieskarties, jo negrib izjust dvēseles sāpes.

�Es tā nedarī�u,� viņa no�ukstēja^

�Ko jūs nedarīsiet?� Keins spēra vēl vienu soli tuvāk un saudzīgi pielika plaukstu pie viņas vaiga.

�Es jums nedarī�u sāpes.� Feita vēlējās aizvērt acis un piekļauties Keinam, izjust viņa augumu ar visu ādu. Viņa gandrīz vai nespēja paelpot.

�Kas tā par savādu domu?� Keins mulsi jautāja, bet neatraudamies skatījās uz viņas muti, un vīrie�a skatiens satumsa un kļuva aizvien cie�āks - viņ� vēroja jaunās sievietes apak�lūpu, ar īk�ķi lēni to glāstīdams.

�Tas ir svarīgi,� Feita �ukstēja, pati nezinādama, kāpēc tā. �Lūdzu, ticiet man! Es ne...�

�Man vienalga,� Keins teica un sāka viņu skūpstīt.

Feita pakļāvīgi un atdevigi ļāvās Keinam, viņa sniedza vīrietim savu muti un savu dvēseli. Pirmo reizi kop� atgū�anās no komas Feita pilnīgi un līksmi apzinājās savu esību un piederību.

Rita klusuma spalgi ieskanējās durvju zvans un lika abiem spēji atrauties vienam no otra.

Keins, viegli raukdams pieri, mazliet piesmaku�ā balsi sacīja:

�Dro�i vien Tims. Es labāk..."

�Jā, protams,� Feita izdvesa.

�ķita, ka Keins grasās atkal viņu apskaut, ta�u klusi izgrūda lāstu un pagrie�as uz pretējo pusi.

Svārstoties starpa prieka un vil�anās izjūtu un savādā kārtā nojau�ot, ka viņai gandrīz vai izdevies saprast kaut ko ārkārtīgi svarīgu, Feita noraudzījās, kā Keins dodas uz gaiteni un atver durvis.

Ieraudzījusi durvīs stāvam Bi�opu un Ri�ardsonu, Feita pavisam īsu bridi vēl ļāvās cerībām.

Tikai īsu bridi.

Tad Bi�ops cietā, apvaldītā tonī ieteicās:

�Man loti �ēl, Kein. Mēs atradām Dinu.�

�Dina gribēja, lai viņu kremē.� Keins stāvēja pie loga, raudzīdamies ārā caur nesen ierīkotajām �alūzijām. �Dinai īstenībā nepiemita klaustrofobija, bet reiz viņa man teica, ka drausmīgi baidoties likt iesprostota �aurā telpā, īpa�i... pazemē. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt tam bija kāds sakars ar bērnību.�

Ri�ardsons skatijas uz Keinu tā, kā speciālists mēdz vērot bumbu ar tik�ķo�u mehānismu - bez bailēm, ta�u skaidri apzinoties, ka jau pec da�ām sekundēm var rasties posto�s sprādziens.

�Līdz tam brīdim vēl paies kāds laiciņ�, Kein. Tiesu medicīniskās ekspertīzes birojam �ī nedēļa bijusi ļoti saspringta, un viņi nevar spēt visu tik ātri paveikt. Viņiem būtu pieticis ar vienu nedēļu, bet laboratorijā radies tāds darbu sastrēgums, ka toksikoloģiskā slēdziena izdarī�anai būs nepiecie�amas vismaz trīs �etras nedēļas.�

Tie�i uz Ziemassvētkiem, Feita nodomāja.

Viņa klusēdama sēdēja uz dīvāna tā, lai varētu redzēt

Keinu. Iedomājusies par morga saldētavas nodaļas kastēm, viņa nodrebēja. Kas tad bija ļaunākais, Feita nelaimīga prātoja. Tas, ka Dinas augums guļ tur stingā saltumā, vai nerūsējo�ā tērauda galds un asie skalpeļi, kas beigu beigās gaidīja �o augumu?

Protams, Dina jau nejutīs itin neko, l'agad viņa bija beigusi ciest.

�Vai iepriek�ējā apskate ir izdarīta?" Bi�ops iejautājās sausā, gandrīz vienaldzīgā toni, kas sve�iniekam būtu licis secināt, ka tas, kas noticis, viņam neizraisa nekādas jūtas.

�Kā parasti - notikuma vietā,� Ri�ardsons atbildēja. �Ņemot vērā vietu, kur Dina atrasta, tiesu medicīnas eksperts sprie�, ka noteikt laiku, kad iestājusies nave, būs vēl grūtāk nekā parasti, ta�u pagaidām viņ� uzskata, ka tas varētu būt noticis pirms trīsdesmit se�ām līdz �etrdesmit astoņām stundām, varbūt vēl agrāk.�

Dinas līķi bija atradu�i divi pilsētas ūdensvada dienesta strādnieki, kādā pamestā, pussabruku�ā dzīvokļu mājā meklējot vietu, kur plīsusi caurule un notiek ūdens noplūde. Viņi bija to atradu�i tum�ā, slapjā pagrabā, kur oda pēc pelējuma, mitras zemes un mājas pēdējo iemītnieku atstātajiem atkritumiem. �ajā drūmajā pazemē, kur bija izrūsējusi ūdensvada caurule un no tās gāzās ūdens, viens strādnieks, būdams ziņkārīgāks par savu biedru, bija dabūjis vaļā kādas hermētiski aizdarītas durvis, aiz kurām atradās telpa, kas reiz bija būvēta kā bumbu patvertne.

�aurajā betona telpā dzīvība Dinai nebija saglabājusies, bet aukstais un sausais gaiss bija savā ziņā viņu pasargājis, neļaujot sākties sabruk�anas,procesiem ķermenī, kas pēdējo dienu laikā bija tik me�onīgi sakropļots.

�Jums būs nepiecie�ama identifikācija.� Keins piepe�i pagriezās pret pārējiem, un viņa skatienā pazibēja pēdējās cerības atblāzma.

Detektīvs negribīgi nogrozīja galvu.

�Lietā atrodas viņas pirkstu nospiedumi, ari zobu pārbaudes dati pārliecina. Es pats tos redzēju. Tā ir Dina, Kein. Nekādas kļūdas nav."

�Es gribu viņu redzēt."

�Nē,� Ri�ardsons teica. 'Tu to nedarīsi.�

Sarunā iejaucās Bi�ops - Feitai �ķita, ka viņ� to dara ar nolūku.

�Vai nāves cēlonis ir skaidrs?"

�Pagaidu pārbaude to nav izdevies noskaidrot. Viņai nav ne �autu, ne durtu brū�u, nedz ari sitienu atstāti galvas savainojumi, kas būtu varēju�i izraisīt nāvi. Tiesu medicīnas eksperts doma, ka viņa varbūt noasiņojusi, iespējams, iek�ēju ievainojumu dēļ. Var ari būt, ka viņa, vēl dzīva būdama, iegrūsta taja hermētiski noslēgtajā telpā un... nosmaku�i.� Ri�ardsons, bridi klusējis, noklepojās un gausi turpināja: �Zem adas bija pla�i asinsizplūdumu iespējams, tos radījis kritiens, bet vairāk gan jādomā, ka tie ir sitienu rezultāts. Kaulu lūzumi, lauztas ari vairākas ribas, un viena riba, iespējams, iedūrusies plau�ā. Abu plaukstu locītavu rajona miesu līdz kaulam pārgriezusi stieple, ar kuru viņi bija sasaistīju�i Dinai rokas.�

�Vai viņa bija izvarota?� Keins jautāja skarbā, aizsmaku�ā balsi.

�To mēs zināsim pēc autopsijas.�

Keins atkal pagriezās un sāka skatīties ārā pa logu.

Feita ievēroja, ka Bi�ops ātri un jautājo�i palūkojas uz Ri�ardsonu, manīja, ka detektīvs gandrīz nemanāmi pamāj, un viņai kaklā sakāpa nelabums. Ri�ardsons bija pārliecināts, ka Dina izvarota, lai gan �obrīd nevēlējās to sacīt Keinam.

Tims Denjelss, kas līdz tam bija klusējis, pavaicāja:

�Vai kaut kas no tās vietas, kur viņa atrasta, mums palīdzēs noķert nelie�us, kas to pastrādāju�i?�

�Notikuma vietā nebija gandrīz nekā, mēs vienīgi paņēmām da�as �ķiedras no viņas apģērba. Tiesu medicīnas laboratorija mums kaut ko varēs pateikt pēc pāris dienām -ja vien būs, ko teikt. Mēs likām saviem ļaudīm izjautāt visus tā rajona iedzīvotājus, lai noskaidrotu, vai kāds da�u pēdējo dienu laikā nav redzējis vai dzirdējis kaut ko aizdomīgu, tomēr �aubos, ka varēsim kaut ko uzzināt. Tur dzīvo tikai retais, un, ja arī kāds būtu ko manījis, tad sargās jaukties sve�ās darī�anās.�

Feita visu laiku nebija teikusi ne vārda, bet tagad jautāja:

�Un kā ar suņa kodumiem?�

Ri�ardsons sarauca pieri.

�Kā jūs zināt, ka viņu sakodis suns?�

�Viņa to redzēja sapnī,� Keins atbildēja.

Feita sarāvās, izdzirdējusi viņa balsī rūgtumu, tomēr nedomāja vainot Keinu par �o naidīgumu. Tie nu gan bija sniegu�i varenu palīdzību - �ie viņas �sapņi�; vakar un pat vēl �orīt Feita bija ticējusi, ka Dina ir dzīva. Tomēr jaunā sieviete ļoti labi zināja, ka viņas ticība bija Keinu iedro�inājusi, sniegusi pārliecību, ka izdosies Dinu atrast - varbūt izmocītu, ta�u dzīvu.

�Ko jūs vēl redzējāt sapnī?� Ri�ardsons jautāja, un viņa balsī Feita nedzirdēja skepsi, ko būtu varējusi sagaidīt.

�Pastāstiet viņam!� Bi�ops norādīja.

Tā Feita ari darīja, izstāstot par atskārtas brī�iem un sapņiem visu, ko vien varēja atcerēties, ari par suņa uzbrukumu. Ta�u viņa neieminējās par balsi, ko bija dzirdējusi galvā, - to acīmredzot bija radījusi pa�as Feitas zemapziņa...

Ri�ardsons bija vēl drūmāks nekā parasti.

�Tātad jūs ar Dinu izmeklējāt kādu lietu pa�as uz savu roku, un, lai ari kas būtu jūsu meklētie nelie�i, tie viņu nogalināja.�

Cenzdamās savaldīties, Feita sacīja:

�Tā mēs domājam. Diem�ēl es nespēju atcerēties, kas tā bija par lietu. Un, cik es varēju noprast no... saviem atskārtas brī�iem, tad tie, kuri bija sagūstīju�i Dinu, gribēja dabūt kaut ko tādu, kas pēc viņu domām - atradās pie viņas... vai pie mums.� Tad Feita piebilda: �Man �ķiet, ka es to priek�metu - lai ari kas tas būtu - esmu paņēmusi, bet man nav ne jausmas, ko es ar to izdarīju vai kur atradu. Tomēr tas laikam gan ir kaut kas ļoti nozīmīgs, jo viņi... viņi spīdzināja Dinu, cenzdamies panākt, lai viņa pasaka, kur tas ir.�

Keins gandrīz vai krampjaini sarāvās, bet nepagriezās. Bi�ops, raudzīdamies uz draugu, teica Ri�ardsonam:

�Nepiecie�ams tam visam atrast kopsakaru. Vai jūs kaut ko noskaidrojāt par cilvēku, kas aizvakar �āvis uz Feitu?�

Vai tad tas tie�ām bija tikai aizvakar? Feitai likās, ka pagāju�i jau gadi.

�Dzīvoklis, kura logi atrodas tie�i pretī, ir neapdzīvots. Durvis, izrādās, nebija slēgtas, un mēs atradām pazīmes, ka dzīvokli kāds uzturējies vismaz da�as stundas. No balkona �āvienu izdarīt būtu ļoti viegli pat stipra vējā un lietū. Tomēr skaidri nav zināms, vai mērķēts tie�i uz Feitu vai tikai uz apgaismoto logu.�

�Vai tad tai mājai nav apsardzes?�

��ķiet, ka vajadzēja būt. Tomēr to jau nekad skaidri nevar zināt. Ugunsdzēsēju durvis pirmajā stava nebija slēgtas. Īstenībā aizvakardienas vētrā tās bija burtiski izgāztas no eņģēm. Man �ķiet, ka mājā un tajā dzīvokli ikviens varēja pavisam viegli iekļūt.� Ri�ardsons smagi nopūtās. �Un es domāju, ka mūsu rīcībā ir vēl tikai apmēram stunda, pirms preses pārstāvji uzzinās, ka atrasts Dinas līķis. Mēs to vietu kārtīgi no�ogojām, ta�u jau tad, kad es devos projām, tur sāka pulcēties reportieri. Es teiktu, ka pēcpusdienas ziņu izlaidumā tas jau būs iek�ā.�

�Un mēs dabūsim uz kakla veselu baru preses pārstāvju,� Bi�ops piebilda.

�Diem�ēl.� Detektīvs paskatījās uz Keinu. �Viņus ļoti interesēja izsolītā balva - miljons dolāru, un tagad, kad nav vairs cerību to nopelnīt...�

Keins pagriezās uz runātāju pusi un ieteicās daudz �irgtāk nekā līdz �im:

�Vēl pastāv visas iespējas tos nopelnīt. Es samaksā�u līdz pēdējam centam �o summu ikvienam, kas norādīs, kur meklējami Dinas sagūstītāji.� Viņa balss skanēja skarbi.

Ri�ardsons sarauca pieri.

�Ceru, ka tu nedomā tā to formulēt, Kein. Tu nevari sniegt atalgojumu kādam tikai tāpēc, ka viņ� norāda virzienu, kur tie meklējami. Balvas tīkotājiem jāsameklē konkrēti pierādījumi, ko mēs varam izmantot tiesā.�

�Pierādījumi, kas ļauj apcietināt un uzrādīt apsūdzību,� Bi�ops nomurmināja.

�Tā ir mana nauda,� Keins atcirta. "Nolādēts, es to solī�u, kam gribē�u.�

Tagad Ri�ardsons, rūpīgi izvelēdamies vārdus, sacīja:

��ādu paziņojumu tiesa var vērtēt kā citas personas apdraudējumu neapdomīgas rīcības dēļ. Tie nelie�i pārāk skaidri liku�i saprast, ka gatavi izmantot jebkurus līdzekļus, lai novāktu no ceļa ikvienu, kas stāsies viņiem ceļā. Vai tu gribi, Kein, lai vēl kāds iekļūst briesmās?�

Keins neatbildēja, un viņa sejā joprojām bija barga izteiksme. Viņ� atkal ieteicas:

�Es gribu redzēt Dinu."

�Tā nav laba doma.�

�Es gribu viņu redzēt.�

�Kein...�

�Vai tu aizvedīsi mani uz turieni, vai ari man vajadzēs zvanīt policijas �efam?�

Ri�ardsons paskatijas uz Bi�opu, ta�u aģents nemaz negrasījās iebilst pret �o neap�aubāmi aplamo domu. Detektīvs atkal nopūtās.

�Labi jau labi, es tevi aizvedī�u. Ņem jaku, un braucam tūlīt, pirms pie tavam durvīm nav ierīkojis apmetni reportieru bars.�

Keins izgāja no istabas.

Ri�ardsons stingri paskatījās uz Bi�opu.

�Jūs nu gan krietni man palīdzējāt.�

�Keinam viņa jāredz.�

�Bi�op, vai jūs kaut nedaudz apjēdzat, kā viņa izskatās?�

Aģents drūmi pamāja.

�Jā, ļoti labi apjēdzu. Tomēr viņam Dina jāredz.�

�Nolādēts! Paklau, piezvaniet uz morgu un pasakiet Konersam, ka mēs dodamies turp. Sakiet, lai viņ�... padara viņas izskatu pēc iespējas cilvēciskāku.�

Feita aiz bēdām bija kā sastingusi, tomēr acu priek�ā baisi tēlojās Dinas sakropļotais augums. Viņai izlauzās vaids, un Feita uz bridi aizvēra acis.

Ri�ardsons, �ķiet, grasijās kaut ko sacīt, lai viņu mierinātu, tad noplātīja rokas un devās uz durvju pusi, kur viņu jau gaidīja Keins.

Keins izgāja pa durvīm, neteicis ne vārda.

Kad abi jau bija projām, kādu bridi valdīja klusums, un tad Feita sacīja:

�Kāpēc jūs viņu neatturējāt? Jūs to būtu varējis, ja mēģinātu. Kāpēc tā nedarījāt?�

Bi�opa sejas izteiksme bija skarba un nelokāma, bet rēta uz vaiga, �ķiet, aiz dusmām bija glu�i nobālējusi.

�Jūs dzirdējāt, ko es teicu. Keinam viņa jāredz.�

�Kāpēc? Vai tas ir vajadzīgs, ka viņam uz mū�u iespie�as atmiņā tik drausmīga aina?�

�Tāpēc, ka Dinas nāve Keinam nebūs kļuvusi par realitāti līdz tam brīdim, kamēr viņ� pats savām acīm neredzēs viņu nedzīvu un sakropļotu guļam uz sekcijas galda,� Bi�ops atbildēja. Vārdi skanēja ne�ēlīgi, bet viņa balss tonis bija ļoti saudzīgs. �Sēru pirmā stadija ir noliegums. Neticis tam pāri, viņ� nespēs dzīvot.�

Feita to saprata, tomēr viņai būtu gribējies Keinam to aiztaupīt. Viņa pamāja un mēģināja domāt par ko citu.

�Jūs acīmredzot bijāt tepat netālu, kad Ri�ardsons jums piezvanīja. Man likās, ka jūs vēl neesat atgriezies Atlantā.�

�Es biju nevis Atlanta, bet Tenesijā.�

Kad Bi�ops neko nepaskaidroja, Feita sacīja:

�Laikam gan jums izdevās atlidot loti ātri.�

�Pietiekami ātri.�

Feita vairs nemēģināja turpināt sarunu.

�Redziet, man... man jaaiziel uz patversmi. Viņas pazina Dinu. Man tas viņam japastasta pirms ziņu pārraides. Bet es Keinam apsolīju, ka nekur neie�u bez pavadoņa, īpa�i jau pēc tā �āviena. Tim, vai jūs...�

�Protams,� privātdetektīvs atbildēja.

Feita paskatījās uz Bi�opu.

�Kad Keins atgriezīsies... man �ķiet, ka viņam te nevajadzētu palikt vienam, vai ne?"

�Viņ� jau ir viens,� Bi�ops drūmi atteica.

Da�as sievietes patversme raudāja, kad Feita pastāstīja par Dinu, bet maza Keitija klusēdama devās uz mūzikas istabu un nedro�iem pirkstiem sāka spēlēt kādu skaņdarbu no tām notīm, ko bija atnesusi Feita.

�Kā viņa to pārcietis?" Feita jautāja Kārenai.

�Es nezinu,� vaditaja �aubīdamās sacīja. �Meitene jau pirms tam nebija visai spēcīga, īpa�i pēc tam, kad redzēja, kā tas nelietis, viņas tēvs, dauzīja māti ar beisbola nūju. Pēdējo reizi viņ� bija tā satrakojies, ka uzbruka Andreai tie�i tirdzniecības centrā, tāpēc vismaz ir apcietināts, bet Keitijai visu to nācās noskatīties, un kop� tā laika viņa ir briesmīgi klusa.� Kārena sarauca pieri. �Pēc tā gadījuma Keitija ne ar vienu nav runājusies tik daudz kā ar tevi tajā svētdienā, kad biji atnākusi �urp.�

Feita bija nodomājusi palikt patversmē tikai īsu laiciņu, lai pastāstītu par Dinu, - viņa raizējās par Keinu un gribēja drīzāk atgriezties viņa dzīvokli. Ta�u tagad Feita bija noraizējusies ari par Keitiju un nespēja aiziet, kamēr nebija pārliecinājusies, ka ar mazo viss būs kartībā.

�Sveika, mazā!� Feita apsēdās uz soliņa līdzās Keitijai. �Vai tev patīk jaunās notis?�

Keitija pamāja un bēdīgi paskatījās uz Feitu.

�Tu neaizmirsi. Paldies!�

�Protams, neaizmirsu.� Feita bridi �aubījās, tad sacīja: �Tu varbūt gribi parunāties par Dinu.�

�Kāpēc? Tu jau pateici, ka viņa ir mirusi.�

Vienaldzīgi bilstie vārdi nespēja Feitu maldināt -viņa pamanīja, kā nodreb meitenītes lūpas. Feita saudzīgi ieminējās:

�Kad cilvēki nomirst, mēs tomēr viņus paturam dzīvus savās sirdis. Domājot par viņiem. Runājot par viņiem. Es tikai gribēju, lai tu zini, ka tā tie�ām ir. Tu vari parunāties ar Kārenu vai ar mani.�

Keitija, skatīdamās uz taustiņiem, uzsita da�as notis. Pēc brī�a viņa teica:

�Vai drīkstu tev kaut ko pajautāt?�

�Protams, mazā.�

�Vai tu... vai tu tagad varētu parunāties ar Dinu? Tā, kā tu agrāk darīji, - galvā?�

No bērna mutes...

Ak Dievs, vai tad es to varu? Vai es varu runāt ar viņu? �

�Nē,� Feita teica, �tā kā agrāk es nevaru.� Tas ta�u bija tiesa, vai ne? Ja ari pārējais nebija tiesa, vismaz viens bija skaidrs - nekas vairs nebija tā kā agrāk.

�Es tikai tā iedomājos," Keitija nomurmināja.

�Varbūt tu vēlējies, lai es kaut ko Dinai pasaku? Kaut ko tādu, ko tu būtu gribējusi viņai jautāt? Vai tā ir?�

�Nē. Tikai...�

�Tikai - ko?�

�Neko. Tagad es gribu spēlēt.�

Feita redzēja, ka meitenītes sejā parādās noslēgta izteiksme, un jutās satraukta un vīlusies. Ta�u viņa nojauta, ka nevajag mazo izpra�ņāt, tāpēc vienkār�i pateica, ka atnāks citu reizi, un klusi devas no istabas ārā.

�Es paturē�u viņu acis,� Kārena pēc brī�a gaiteni mierināja Feitu. �Lai Keilijai rimtos bēdas, vajadzīgs laiks. Protams, ari mate, kas �obrīd ir slimnīcā.�

�Jā, laikam gan." Feita Kārenai iedeva Keina dzīvokļa telefona numuru un teica: "Piezvaniet man, ja... ja es kaut ko varu palīdzei."

�Noteikti. Mēģini nebēdāties, Feita!�

Feita nodomāja, ka pateikt to ir vieglāk nekā izdarīt. Daudz vieglāk.

�Protams, tie viņu notvēru�i tie�i pie morga durvīm,� Bi�ops drūmi sacīja, skatīdamies televīzijas ziņas.

Reportieri stūma mikrofonus Keinam arvien tuvāk un izkliedza jautājumus tāpat kā iepriek�ējas reizes, bet �obrīd �ķita, ka viņ� gandrīz vai neapjau�, kas apkai I notiek, līdz brīdim, kad viens reportieris uzstājīgi prasīja, ka Keins juties, uzzinot par savas saderinātās ne�ēlīgo noslepkavo�anu.

Keins uz reportieri paskatījās ar tādu neizpratni, ka visi pārējie apklusa, un �ajā klusumā atskanēja Keina saltā, noteiktā balss.

�Miljonu dolāru, ko es apsolīju par ziņām, kas ļautu atrast Dinu sveiku un veselu, es tagad apņemos samaksāt tai personai vai personām, kuras man sniegs informāciju, kas ļaus atrast slepkavas.�

�Tā jau es domāju,� Bi�ops klusi teica.

�Vai Ri�ardsons nevar viņu atrunāt?� Feita iejautājās.

�Acīmredzot ne.�

Detektīvs kaut ko dedzīgi �ukstēja Keinam pie auss, bet Keins nelikās dzirdam. Viņ� atkārtoja solījumu, saltā balsi skaldīdams ik vārdu, un tikai tad, kad bija pilnīgi dro�s, ka visi reportieri viņa teikto pierakstīju�i vai ieskaņoju�i lentē, Keins ļāva, lai Ri�ardsons viņu ved uz ma�īnu.

Kad televīzijas diktors aizelsdamies sāka atstāstīt �au�alīgus faktus par Dinas līķa atra�anu, Bi�ops izslēdza skaņu un paskatījās uz Feitu.

�Sākas,� viņ� teica.

�Kā jūs domājat, kas tagad notiks?�

�Visi dzīsies pēc tās naudas kā traki. Ikviens pilsētas reportieris pūlēsies atklāt slepkavību, nemaz jau nerunājot par neskaitāmajiem privātdetektīviem un pa�darbniekiem.�

�Varbūt tas nāks par labu? Es domāju - ja tik daudzi mēģinās kaut ko atrast...�

�Tas tikai saduļķos ūdeni. Un Ri�ardsons nemaz nejokoja, kad brīdināja Keinu, ka viņam var celt apsūdzību par personas apdraudējumu neapdomības dēļ, ja, cen�oties iegūt solīto atalgojumu, kāds gust traumu vai tiek nogalināts.�

�Keins �obrīd nespej skaidri domāt.�

�Jā. Un vēlāk viņ� lo no�ēlos. Bet pagaidām...�

�Ļaunums jau ir izdarīts?�

�Baidos, ka tā ir. Pats ļaunākais, ka Dinas slepkavas aiz bailēm var izdarīt kaut ko tādu, ko citādi varbūt nemaz negrasītos darīt.�

�Viņi ta�u nemēģinās sagūstīt Keinu?�

�Dro�i vien ne. Viņ� tagad ir visu sabiedrības saziņas līdzekļu redzeslokā.� Bi�ops vērīgi paskatījās uz Feitu. �Ta�u viņi var censties dabūt rokā jūs. Ja Dinas vairs nav, jūs esat vienīgā, kam zināms noslēpums.�

�Jā gan - ta�u man pilnīgi trūkst atmiņas.�

�Ja es būtu viņu vieta," Bi�ops teica, �un mani medītu visa pilsēta, karojot iegūt miljons dolāru atlīdzību, es izmantotu jebkuru iespēju, lai pārbaudītu, cik pamatoti ir apgalvojumi par atmiņas zudumu.�

�Jā,� Feita vilcinādamas piekrita. �Es ari.�

Feita zināja, ka �o mēdz saukt par spoku stundu, -pulkstenis bija trīs nakti, kad visa pasaule �ķiet mēma un klusa, kad dzirdami ir tikai savas sirds pukstiem.

Tomēr �obrīd bija saklausāma arī �Mēnesnīcas sonāte�.

Keins spēlēja tik klusu, ka nebūtu britu pamodinājis, ja vien viņa būtu iemigusi. Ta�u jauna sieviete nebija varējusi iemigt. Viņa stundām bija gulējusi, raudzīdamās griestos, un drīz pēc pusnakts Keins bija saris spēlēt.

Klusās skaņas �ķita plūstam caur Feitas galvu, tas pulsēja viņas sirdī, it kā atbalsodamas izjūtas, bez vārdiem stāstīdamas par dvēseles norisēm. Tās sirdij lika skaudri sāpēt.

Feita iedomājās, ka Keins mūzika izsaka savas bēdas, ļaudams tajā izskanēt sāpēm un ilgam, ko citādi nespēja un nemācēja izpaust.

Atgrie�oties dzīvokli, Keins bija izskatījies tik tais un atsve�inājies, ka nebija iespējams nedz pievērst viņa uzmanību, nedz pieskarties viņam - ja vien Feita būtu iedro�inājusies to mēģināt.

Viņa to neiedro�inājās darīt.

Pret Feitu Keins izturējās pavir�i un vienaldzīgi. �ķiet, viņa te bija pilnīga sve�iniece, vie�ņa, ko viņ� pacieta savā mājā un dzīvē tikai un vienīgi aiz pieklājībās. Feitai �ķita, ka Keins neredz viņu pat tad, kad skatās tie�i virsu.

Un tagad bija spoku stunda. Feita gulēja gultā -Keins vēsā tonī bija uzstājis, lai viņa turpina �eit uzturēties, - un klausījās, kā Keins spēlē, mūzikā izteikdams jūtas, kas tā plosīja sirdi, ka Feitai gribējās raudat.

Viņa pagriezās uz sāniem un pārvilka galvai pāri spilvenu, cenzdamās nedzirdēt skumjo mūziku, ta�u pat apslāpētās skaņas darīja sāpes. Feita vairs negribēja klausīties, nevēlējās dzirdēt Keina sāpes un bēdas.

Viņa iedomājās, vai Dina maz zinājusi, cik laimīga bijusi viņas dzīve ar Keinu.

Vai Dina bija ar prieku baudījusi Keina mīlestību -vai ari izjutusi to kā nastu, zinādama, ka viņu dzīvei nav nākotnes? Tās Keina un Dinas dzīves- ainas, ko Feitai bija izdevies skatīt - redzētie sapņi un atskārtas brī�i -, liecināja, ka abu attiecības biju�as ļoti tuvas, priekpilnas un intīmas, ta�u - vai viņus saistīja mīlestība? To Feita nezināja. Nevarēja zināt.

Un vairs nevarēja pajautāt...

Pludmalē valdīja brīni�ķīgs miers, tas tik ļoti nomierināja - kā vienmēr. Tas darīja labu dvēselei. Viļņu �ļaksti atgādināja mūziku, vismaz Dinai likās, ka tie�i tā uztver mūziku cilvēki, kuri to prata baudīt, - tie bija ritmiski kā sirdspuksti un glāsto�i maigi.

Dina gāja kailām kājām, izjūtot mitro smil�u siltumu un viļņus, kas apskaloja pēdas. Viņa gāja arvien tālāk.

Priek�ā vīdēja kāds vīrietis, viņa augums �ķita pazīstams, un, ieraudzījusi vīrieti, Dina pasmaidīja. Ja viņa ietu mazliet ātrāk, tad noteikti panāktu viņu.

Ta�u Dina nespēja tikt viņam tuvāk, lai arī cik ātri centās iet. Viņa sāka skriet. Sirds dauzījās, viņa jau bija aizelsusies, tomēr vīrietis arvien vēl bija tikpat tālu, un Dina nespēja viņu panākt.

Nespēja piekļūt tik tuvu, lai pieskartos viņam.

Beidzot viņa pārstāja skriet un apstājās, lai atvilktu elpu, un piepe�i mulsi apjauta, ka pludmale izgaisusi. Dina joprojām varēja sadzirdēt viļņu ritmiskās, nomierino�ās �alas, ta�u tagad viņa atradās laukumā, kur tika būvēta Keina projektētā ēka.

Ta�u kaut kas tur nebija kārtībā.

Dina apgāja otrpus ēkas tērauda karkasam un sarauca pieri, ieraudzīdama, ka tajā pusē biroja ēka jau ir pabeigta un tās logi mirdz saules staros. Tas ir ļoti savādi, viņa nodomāja. Tikai puse ēkas. Kāpēc gan Keins pieļāvis, ka tiek būvēta tikai ēkas puse?

�Viņam dro�i vien bija savs iemesls,�Dina skaļi sacīja.

Tiklīdz viņa bija paspējusi �os vārdus izteikt, kad jau atradās savā dzīvoklī un ziņkāri staigāja pa istabām, aplūkodama pazīstamās lietas un pieskardamās tām. Ta�u viss likās savādi nereāls, un Dina atkal jutās apmulsusi.

�Tu esi mirusi,"Feita viņai teica.

�Nerunā blēņas!�

�Tā ir tiesa. �

Dina papurināja galvu un turpināja staigāt pa dzīvokli, apņēmīgi mēģinādama kaut ko atrast.

�Es to atradī�u, un tad atkal viss būs kārtībā,� viņa sacīja.

�Bet tu esi mirusi,� Feita nelaimīga atkārtoja. �Tagad jau ir par vēlu, jo tu esi mirusi. �

�Kad es to atradī�u, tad vairs nebū�u mirusi,� Dina skaidroja.

�Kā tu zini?�

�Zinu, un cauri! Kāpēc tu esi �eit?�

�Es mēģināju tikt tev klāt,� Feita skaidroja, sekodama Dinai. �Visu laiku mēģināju. Ta�u tur bija tik tum�s, un es varēju dzirdēt tikai ūdens �alkoņu.�

�Tagad ta�u tu esi tikusi man klāt. �

�Jā, bet laikam gan tikai tāpēc, ka tu esi mirusi.�

�Kā gan tu nemitīgi vari runāt, vienu un to pa�u,� Dina, galvu �ūpodama, sacīja.

�Piedod, bet tā ir patiesība. Starp citu, ko tu te meklē?"

�Makgafinu - kāds to, �ķiet, tā nosauca. �

�Tie�i to jau mēs gribam atrast.�

�Zinu. Bet jūs nemeklējat īstajā vietā. �

�Tadpasaki man, kurto meklēt!�

Dina satraukta noelsās.

�Ja es pateik�u, tad ta�u vairs neiznāks nekāda apslēptās mantas meklē�ana, vai ne?"

�Laikamgan. Bet...�

Tagad viņas bija guļamistabā, un Dina piepe�i pagriezās pret Feitu.

�Feita, mosties aug�ā!"

�Es gribu runāties ar tevi."

�Klausi! Tev jāmostas."

�Bet...�

�Feita, kāds mēģina ielauzties caur logu.�

Feita atvēra acis un acumirklī pilnīgi atmodās. Mūzika dzīvojamā istabā bija apklususi, un dzīvoklī valdīja klusums, kas pirms rītausmas �ķita īpa�i nomāco�s.

Viss bija klusu. Tomēr ne jau pilnīgi klusu.

Feita dzirdēja skrabinā�anos pie guļamistabas viena loga.

Tur kāds bija.

Juzdama, ka sirds sāk dauzīties smagi un ātri, Feita lēni pagrieza galvu un cie�i raudzījās uz to pusi. Pret gai�ajām sienām iezīmējās loga tum�ais �etrstūris, ta�u aizkari neļāva saskatīt kaut ko vairāk.

Mēs esam piektajā stāvā, un balkona te nav.

Piepe�i no loga puses atskanēja skaidri dzirdams klik�ķis, un Feita vairs neprātoja, vai tie�ām iespējams, ka tur kāds ir.

Tur noteikti kāds bija. Un tas acīmredzot nebija draudzīgs apciemojums.

Cik vien klusi spēdama, Feita nostūma segu un izlīda

no gultas. Uz pirkstgaliem zagdamās pāri istabai, Feita nenolaida skatienu no loga, baidīdamās, ka ieraudzīs pa�ķiramies aizkarus un parādāmies melnā cimdā tērptu roku. Viņa uzmanīgi pavēra guļamistabas durvis un izslīdēja pa tām, atstājot nelielu spraugu. Tikai tad jaunā sieviete steig�us devās uz dzīvojamo istabu.

Istabā gaisma bija izslēgta, tajā blāzmoja tikai vārs gāzes kamīna liesmu atspīdums, bet Keins bija nomodā. Viņ� sagumis sēdēja krēsla, neko neredzo�u skatienu pievērsis liesmām, un Feitai divas reizes nācās saukt viņu vārdā, pirms Keins sakustējās un palūkojās uz viņu.

�Kas noticis?� Keins savādā, pieklājīgā balsī ievaicājās. Viņ� nemaz nelikās pārsteigts, ieraugot Feitu te stāvam un drebināmies plānajā, zaļajā naktskreklā.

�Kein...�

�Jums jāiet atpakaļ gultā. Vēl ir dziļa nakts.�

Feita pār plecu pameta skatienu uz guļamistabas pusi, tikai tad iedomādamās, kāpēc gan viņa nav klauvējusi pie Bi�opa durvīm, lai pamodinātu aģentu, kuram noteikti bija ierocis. Turklāt Bi�ops nebija ieslēdzies bēdās, kļūdams nepieejams un atsve�ināts. Feita klusi sacīja:

�Kāds pa logu mēģina tikt guļamistabā.�

Feitai pa�ai �ķita dīvaini, ka viņas balss skan tik mierīgi, lai gan trauksmains nemiers bija saasinājis visas sajūtas.

�Jūs esat sapņojusi,� Keins sacīja.

Tas bija tiesa. Tomēr Feita to negrasījās viņam stāstīt.

�Kein, kāds mēģina tikt iek�ā. Varu apzvērēt, ka tas nebija sapnis. Neesmu to iztēlojusies. Kāds ir otrpus logam un cen�as ielauzties. Es to dzirdēju.�

Keins piecēlās un nesteidzīgi devās uz gaiteņa pusi. Vai nu ar nolūku, vai ari neapzināti viņ� gāja tā, lai atrastos pēc iespējas tālāk no Feitas, ta�u viņa nodomāja, ka tam nav nekādas nozīmes. �obrīd tas nebija svarīgi. Par to varēs domāt vēlāk.

�Esiet uzmanīgs!� viņa brīdināja.

Keins apstājās un paskatījās uz Feitu ar nedzīvu skatienu.

�Tur neviena nav, Feita. Mājas priek�pusē un pagalmā atrodas divi apsardzes viri. Un mēs esam piektajā stāvā.�

Feita neatlaidīgi apgalvoja:

�Tur kāds ir. Lūdzu, esiet piesardzīgs!� �oreiz viņa necentās runāt klusu, bet gan paaugstināja balsi, cerēdama, ka pamodinās Bi�opu, cerēdama, ka iebrucējs varbūt sadzirdēs viņas vārdus. Feita gandrīz nedomāja par ļaundara notver�anu, viņa raizējās, kaut Keins neuzmanīgi netrāpītos viņam pa �āvienam.

Keins papurināja galvu un paspēra gaitenī vēl vienu soli uz priek�u.

Sprādziena vilnis atsvieda viņu atpakaļ dzīvojamā istabā - Keins nokrita Feitai gandrīz pie kājām.

�Vienīgais labums, ka sprādziens aprobe�ojies tikai ar guļamistabu.� Speciālās sprādzienu brigādes de�urējo�ais detektīvs Nolens raksturoja eksploziju. �Par laimi, ugunsgrēks nav izcēlies, un postījumi būtībā nav lieli. Lai gan sprādziena vilnis guļamistabas durvis gandrīz vai ietriecis dzīvojamā istabā, ta�u vannasistabas durvis ir faktiski neskartas. Diem�ēl par gultu laikam gan paliku�as tikai atmiņas.�

Ri�ardsons, kas bija ieradies kopā ar Nolenu, negaidīja, kamēr Keins kaut ko sacīs.

�Tātad tas bijis precīzi nomērķēts sprādziens?� Lai gan vēl bija agra rīta stunda, viņa skatiens bija mo�s, un tikai krāsainā pid�amas bik�u maliņa, kas vidēja zem steigā uzrautajām virsbiksēm, liecināja, ka detektīvu Keina zvans izrāvis tie�i no gultas.

Feitai nezin kāpēc likās savādi, ka detektīvi arī mēdz valkāt pid�amas.

�Ak jā, loti precīzi nomērķēts,� Nolens atbildēja. �Es teiktu, tas draņķis zināja, ka mērķis atrodas gultā, un tēmēja tie�i uz turieni.�

�Kāpēc?� Ri�ardsons noprasīja. �Vai tad dro�āk nebūtu uzspridzināt visu istabu?�

�Varbūt, ta�u, ņemot vērā to, ka, pēc mistera Mak-gregora un mis Parkeres vārdiem, no brī�a, kad viņ� dabūjis vaļā logu, līdz sprādzienam pagājis tik īss laiks...�

�Nekādā ziņā tas nevarēja būt vairāk par pāris minūtēm," Feita apgalvoja. �Man liekas, ka brīdī, kad es izlavījos no istabas, viņ� logu pat nebija vēl pavēris.�

Nolens pamāja.

�Tādā gadījumā, manuprāt, viņam nācās atrisināt divas problēmas. Pirmkārt, nolikt bumbu pietiekami klusi un piesardzīgi, lai nepamudinātu mērķi, pirms viņ� ticis projām, un, otrkārt, pa virvi uzrāpties uz jumta pēc iespējas ātrāk, kamēr sprādziens vēl nav gājis vaļā.�

�Vai viņ� tie�ām nolaidies no jumta?� Bi�ops jautāja.

�Kāds no maniem vīriem uz jumta apmales atrada iezīmi, ko bija atstājusi virve,� teica Ri�ardsons, �un �ķiet, ka virve bijusi piestiprināta pie kādas caurules. Faktiski mēs uz sarūsēju�a aizbīdņa atradām asins pēdas, tāpēc es domāju, ka tas zellis sagriezies vai saskrāpējies, jo centies pēc iespējas ātrāk virvi atsiet. Durvis, kas ved uz jumtu, bija vaļā, tāpēc ir skaidrs, ka viņ� aizmucis pa ugunsdzēsēju kāpnēm. Iespējams, glu�i tāpat ari nokļuvis uz jumta.�

Bi�ops pamāja.

Nolens atkal sāka paskaidrot:

�Cik mums izdevās noskaidrot, spridzeklis izgatavots ļoti primitīvi, ar vienkār�u, īsu degli. Man liekas, viņ� izmantojis nelielu bumbu tādēļ, lai vēl paspētu tikt līdz jumtam, ja tā eksplodētu priek�laikus, kā bie�i mēdz notikt ar pa�taisītiem spridzekļiem. Ja eksplozijas spēja būtu lielāka, tad viņ� riskētu, ka sprādziens trāpīs ari pa�am.�

�Amatiera darbs,� Bi�ops nomurmināja.

Nolens atkal pamāja, tad aizrautīgi turpināja:

�Tā varētu teikt. Nekāda taimera, nekā īpa�a. Man �ķiet, ka viņ� vienkār�i ievietojis nedaudz dinamīta kādā metāla kārbā, lai koncentrētu sprādzienu. Jāteic, ka �is paņēmiens nav raksturīgs nevienam no mums zināmajiem ļaunprātīgajiem dedzinātājiem vai personām, kuras izklaidējas, rīkojot sprādzienus nedēļas nogalēs, un tie�i tāpēc, ka ierīce ir tik vienkār�a, mēs, izpētot to, kas atlicis no spridzekļa, dro�i vien nevarēsim atrast nekādus pierādījumus. Varbūt laimēsies, un mēs atradīsim pirkstu nospiedumus...�

�Viņ� bija uzvilcis cimdus,� Feita ieteicās.

Ri�ardsons pagriezās pret viņu. ,

�Man likās, ka jūs viņu nemaz neredzējāt.�

�Neredzēju gan. Es gribēju teikt - faktiski neredzēju.� Feita novērsās no Nolena ziņkārā skatiena un, paraustījusi plecus, palūkojās uz Ri�ardsonu. �Jūs ta�u saprotat.�

Viņa acīs pavīdēja izpratne.

�Ā! Vēl kāds sapnis?�

�Kaut kas līdzīgs. Man liekas, ka viņam rokās bija cimdi. Melni cimdi. Un viņ� no galvas lidz kājām bija melnā tērpā.�

�Tā viņi parasti ģērbjas,� Nolens lieti�ķi sacīja. �Es domāju - naktī. Tas palīdz nozust.�

�Kad jūs skaidri varēsiet pateikt, vai tas nelietis atrodams mūsu failos?� Ri�ardsons jautāja.

�Varbūt pēcpusdienā. �obrīd nekas cits īpa�s nav darāms, tāpēc tūlīt varēsim ķerties klāt �ai lietai.�

�Paldies!� Tiklīdz Nolens bija aizgājis, Ri�ardsons paskatījās uz Keinu. "'la tava ideja par atlīdzību tie�ām ir kolosāla,� viņ� dzēlīgi sacīja,

Keins paraudzījās uz draugu, bet neko neteica. Kop� policijas un ugunsdzēsības dienesta viru iera�anās viņ� bija runājis ļoti maz, ari pirms tam nebija bildis gandrīz ne vārda. Pieceldamies kājās, apjautādamies, vai Feitai nekas nekai�, pārliecinādamies, ka ar Bi�opu viss kārtībā, un zvanīdams policijai, Keins bija rīkojies it kā automātiski, �ķiet, bez jebkādām izjūtām.

�Tas ta�u nevarētu būt iemesls, vai ne?� Feita jautāja. �Es domāju - tas notika pārāk drīz. Turklāt - kā gan spridzinātājs varēja zināt, ka tie�i es atrodos tajā guļamistabā?�

�Varbūt viņ� to nemaz nezināja,� Ri�ardsons prātoja. �Varbūt viņ� bija iecerējis novākt Keinu - līdz ar to arī solītās atlīdzības iespēju. �aubos, ka to pēc tam būtu maksājusi Keina kompānija.�

F'eitai tas nebija ienācis prātā. Viņa paraudzījās uz Keinu, kas sēdēja tik kluss un bāls, un viņai aiz�ņaudzās kakls. Piepe�i jauno sievieti sāka kratīt auksti drebuļi. Pirms policijas iera�anās Keins bija sameklējis segu un apņēmis viņai ap pleciem, un tagad Feita to mēģināja savilkt cie�āk.

�Tā vai citādi,� sacīja Bi�ops, �ta�u es gribētu zināt, kur pa �o laiku atradās tie labi apmaksātie apsardzes vīri.�

�Viņi bija apdullināti, viņiem bija iesists pa galvu. Ne viens, ne otrs neko neatceras, tikai zina, ka piepe�i atslēgu�ies. Un parastais mājas naktssargs atradies savā telpā līdzās vestibilam un skatijies televīzijas reklāmas raidījumu, kājas uz galda sacēlis, tā ka no viņa kaut ko uzzināt nav iespējams.�

�Tātad tas zellis,� Keins teica, �pamanījies notriekt pie zemes divus pieredzēju�us apsardzes vīrus, nesaceļot nekādu troksni, viņ� bijis tik veikls, ka pa virvi nolaidies no jumta un atkal uzrāpies atpakaļ, turklāt bijis pietiekami prasmīgs, lai iedabūtu spridzekli pa guļamistabas logu, kas aprīkots ar signalizāciju, pamanoties to neiedarbināt. Ta�u viņ� nav izmantojis ne revolveri, ne arī kādu modernu ierīci, bet vienkār�i pa atvērto logu iemetis pa�taisītu spridzekli.�

Feita jutās pārsteigta. Līdz �im brīdim viņa bija domājusi, ka Keins dro�i vien nemaz neapjau�, kas apkārt notiek, un nedzird, par ko tiek runāts.

�Tas ir tikpat neskaidrs kā viss pārējais,� Ri�ardsons sacīja. �Un man liekas, ka pats galvenais uzdevums �obrīd ir saprast, uz kuru pusi jāvēr� uzmanība. Vai Dina bija tikusi uz pēdām kādai nopietnai lietai un �is ir turpinājums? Vai viņa un Feita savos meklējumos neviļus bija uzgāju�as kaut ko pavisam nelāgu? Varbūt Feita, pārceldamās uz Atlantu, atveda �is lielas pavedienu sev līdzi? Kā tad īsti ir?�

�Varbūt pareizas ir visas trīs iespējas,� Keins atbildēja.

"Pie velna!� Ri�ardsons papurināja galvu, ar tādu �estu pauzdams nevis neticību, bet nogurumu un vil�anos. �Lai kaut ko izdomātu, man vismaz �etras stundas jāpaguļ. Vai tu, Kein, pa to laiku domā palikt �eit? Es zinu, ka citur gandrīz nekas nav bojāts, tikai guļamistaba izpostīta, bet...�

��obrīd te laikam gan ir pati dro�ākā vieta,� Keins mierīgi atbildēja. �Sevi�ķi jau tāpēc, ka esmu nolīdzis vēl da�us apsardzes vīrus - tagad ar suņiem -, kuri izvietosies ap visu māju. Un esmu uzaicinājis citas dro�ības sistēmu kompānijas darbiniekus, kas salabos visus elektroniskās sistēmas bojājumus. Ja jau mums jādzīvo cietoksnī, kamēr izdibināsim to lietu un atradīsim Dinas slepkavas, tad lai notiek."

Feita paskatījās uz viņu, bet aeko neteica.

Ri�ardsonu tas nekādā ziņā neapmierināja, bet viņ� neiebilda.

�Es varu palielināt patruļu skaitu �ajā rajonā. Mēram, kā arī policijas �efam bumbas ļoti nepatīk. Bet es gribētu, lai jūs visi esat piesardzīgi. Ārkārtīgi piesardzīgi.

Ja spridzinātājs meklēja Keinu, lai likvidētu atlīdzības iespēju, viņ� acīmredzot rīkojas lielā steigā un var kļūt neuzmanīgs. Ja viņ� gribēja dabūt pie malas Feitu, tad neizdo�anās var pamudināt viņu uz vēl neprātīgāku rīcību.�

�Mēs būsim piesardzīgi,� teica Keins.

Neviens no klāteso�ajiem nebija pārliecināts, ka viņ� tā domā, kā saka.

�Velna milti!� Ri�ardsons atkal ierunājās, �oreiz pavisam nelaimīgā balsī.

Iezvanījās Bi�opa mobilais telefons, un viņ� devās uz savu guļamistabu, lai atbildētu zvanītājam.

�Es neslēg�u to istabu,� Ri�ardsons teica, �bet noteikti lūdzu, lai jūs pēc iespējas mazāk ejat tur iek�ā līdz tam brīdim, kamēr izlabos bojājumus. Ugunsdzēsības departaments ir aizsedzis robu sienā ar biezu, izturīgu plastmasu, lai iek�ā netiktu lietus un vēj�, un mēs domājam, ka grīda ir pietiekami dro�a, tomēr centieties tur lieki negrozīties, Kein.�

�Nē. Es to nedarī�u.�

Ri�ardsons uzmeta viņam nemierīgu skatienu, �ķiet, gribēdams vēl kaut ko sacīt, tomēr vienīgi izgrūda lāstu.

�Pie velna! Es tagad aizeju. Zvani, ja gadās vēl kaut kas - vienalga, kas, - kaut vai tev tas neliekas svarīgi. Saprati?�

Keins pamāja.

Kad detektīvs bija aizgājis, Keins lieti�ķi sacīja:

�Mums jāpaskatās, kas vēl ir lietojams no mūsu apģērbiem, kuri atrodas guļamistabas sienas skapi. Tas gandrīz nemaz nav bojāts, un man liekas, ka arī kumodi sprādziens nav skāris. Da�as lietas varbūt iespējams iztīrīt, bet dro�i vien mums nav jāraizējas, ka apģērbam varētu būt dūmu smaka, jo dedzis tur faktiski' nav nekas.�

Feitai nemaz nepatika doma par atgrie�anos melni piekvēpu�ajā telpā, ta�u viņa apņēmīgi sacīja:

�Es to izdarī�u, ja vēlaties. Pārskatī�u visus apģērbus un pārbaudī�u, kas ir lietojams, kas - nosūtāms uz ķīmisko tīrītavu.�

�Paldies!�

Feita nodomāja - cik ilgi vēl viņa spēs paciest �o salto pieklājību.

Dzīvojamā istabā atgriezās Bi�ops, un abi uzreiz pievērsās viņam. Bi�ops izskatījās saniknots, un �o viņam tik neparasto sejas izteiksmi vel drūmāku darīja rēta uz kreisā vaiga.

�Kas noticis?� Keins jautāja.

��ķiet, ka tas attiecas uz mani,� draugs īsi atteica. �Jāatgrie�as Kvantiko.�

�Vai saistībā ar lietu, ko tu izmeklē?�

�Tā tikko kļuvusi zināmā pla�ai sabiedrībai.�

�Tad brauc! Lai tev veicas!"

�Man nepatīk brauki projām, Kein, tie�i tagad, kad �eit notiek tādas draņķibas."

�Mums nekas nenotiks. Es norīko�u visapkārt dro�ībniekus, tāpēc vari neraizēties. Mēs te būsim sveiki un veseli.�

�Klausi Ri�ardsonu! Tī�i nepakļauj sevi briesmām -tu jau tā esi apdraudēts.�

�Tiks ņemts vērā. Ej kravāties, Noas!�

�ķita, ka Bi�ops tā kā grib vēl kaut ko piebilst, ta�u beigu beigās viņ� tikai pa�ūpoja galvu un devās kravāt mantas.

Kad F'eita bija palikusi vienatnē ar Keinu, viņa dziļi ievilka elpu un sacīja:

�Tātad viņ� nemaz tik nekļūdīgs nav. Es jau par to domāju.�

�Nezinu, ko jūs ar to gribat teikt.�

�Protams, jūs nezināt. Ja vēlaties, es pavēstī�u skaļi -�oreiz Bi�opa izslavētais melu detektors no�āvis greizi. Varbūt tas darbojas tikai tad, ja viņ� tie�i pieskaras pārbaudāmajam? Tā vai citādi, bet jums viņ� noticēja.�

�Un jūs neticat.�

�Nē, es neticu. Man liekas, ka jūs pat nedomājat sēdēt te, kur visapkārt ir dro�ībnieki, kamēr citi meklēs atbildes uz jautājumiem. Jūs esat nodomājis atrast Dinas slepkavu, kaut vai tādēļ vajadzētu stāties pretī stobriem, kas pavērsti pret jums.�

Keins atsve�inātā balsi atteica:

�Jūs �eit būsiet dro�ībā, to es apsolu. Vairs nebūs nekādu spridzekļu. Neviena iebrucēja. Varat pārcelties uz otru guļamistabu un palikt tur, kamēr izlabo visus bojājumus tajā istabā. Neviens jūs neaiztiks, Feita.�

Par vēlu.

Tomēr skaļi viņa sacīja:

�Tātad jūs cerat, ka es palik�u jaukā, dro�ā aliņā, bet jūs viens pats meklēsiet viņus? Tas nenotiks, Kein.�

�Nē?�

�Nē.�

Viņ� pa�ūpoja galvu.

�Nemēģiniet strīdēties ar mani �ajā jautājumā, Feita! Galavārds piederēs man.�

Viņa ievilka elpu.

�Varbūt manā atmiņā mīt tikai ēnas, varbūt es pēdējās dienās neesmu tik dro�a uz kājām un viegli varu izbīties, bet tiesības meklēt cilvēkus, kuri izpostīju�i manu dzīvi, man ir tikpat lielas kā jums.�

F'eita piecēlās, cie�i savilkusi segu ap pleciem, un piebilda:

�Ie�u pārģērbties un palūkoties, kuri apģērbi guļamistabas skapī un kumode vel ir izmantojami.�

Gaiteni Feita pagāja garām Bi�opam, un Keins dzirdēja, ka viņa ar da�iem vārdiem atvadās no viņa. Aģents, turēdams rokā ceļasomu, ienāca dzīvojamā istabā.

�Man vienmēr aizmirstas, ka tu tik ātri proti sakravāties,� Keins ieteicās.

�Gadiem ilga pieredze. Esmu izsaucis taksometru, tāpēc man tūlīt jādodas projām. Es sazinā�os ar Ri�ardso-nu, lai sekotu izmeklē�anas gaitai. Tomēr, ja tie�ām aizkavē�os Kvantiko vai kur citur ilgāk, nekā paredzēts, uz bērēm vai piemiņas dievkalpojumu es noteikti atlido�u.�

Keinam par to nemaz negribējās domāt.

�Es tev to paziņo�u. Tas ir - paredzēto datumu.�

�Labi.� Neviļus atklādams viņam glu�i neparastu nemieru, Bi�ops piebilda: "Es nebrauktu projām, ja būtu citādi. Tu ta�u zini.�

�Es zinu. Tu jau ļoti ilgi esi meklējis. Varbūt �oreiz...�

�Varbūt. Var ari būt, ka tas atkal izrādīsies strupceļ�.� Bi�ops īsi iesmējās.

Juzdams no�ēlu, Keins piepe�i ieteicās:

�Nepadodies! Nepārstāj meklēt, Noas!�

�Es esmu ne�ēlīgs un auksts nelietis, federālais aģents, vai tad tu nezini? Es izmanto�u visus līdzekļus un ikvienu cilvēku, lai panāktu savu.�

Keins brīdi klusēja un tad sacīja:

�Vai tad pēc visiem �iem gadiem tas tev vēl kremt? Cik tu man esi stāstījis, viņa toreiz bija tik apjukusi un uztraukta, ka būtu varējusi pateikt jebko. Tu gadījies tuvumā, tāpēc viņa vainoja tevi.�

�Es biju to pelnījis.�

�Tu darīji savu darbu.�

�Nē.� Bi�ops paskatījās uz Keinu, un viņa skatienā parādījās auksts spīdums. �Es pārkāpu robe�as, ko pieļauj mans darbs.�

Tu centies apturēt slepkavu.�

�Un pieļāvu, ka viņ� sāk slepkavot atkal.�

�Tu pieļāvi? Noas...�

�Ak, nekas. Tā ir pagātne - viss beigts un aprakts. Pats nezinu, kāpēc es par to ieminējos. �obrīd man rūp tagadne.� Bi�ops pavilcinājās, negribēdams iejaukties, tomēr nespēja atturēties nerunājis. Tu gan varbūt teiksi, ka tā nav mana darī�ana, bet man vajadzētu būt aklam un stulbam, lai neredzētu, kas notiek ar tevi un Feitu. Un es neesmu ne akls, ne stulbs.�

�Nesaprotu, ko tu ar to domā.� Keins juta, ka tagad viņ� atkārto tādus pa�us nolieguma vārdus, ko reiz jau bija izteicis Feitai, un sāka prātot - vai tie�ām visu, ko viņ� domā un jūt, var izlasīt viņam sejā. �Un vispār tev taisnība. Tā nav tava darī�ana.�

Keinam neveicās atraidīt Bi�opu, tāpat kā tas nebija izdevies ar Feitu.

�Tu pret Feitu neesi vienaldzīgs - un dusmojies, jo tev �ķiet, ka viņas dēļ kļūsti nodevīgs pret Dinu.�

�Tu gan esi draņķis.�

Bi�ops smaidīja.

�Vai tie�ām? Varbūt da�ās lietās; es tāds esmu, bet ne �ajā reizē. Es tikai gribu teikt,, lai tu nemokies un nemoki Feitu savu jūtu dēļ, īpa�i jau �obrīd. Nedomāju, ka Dina to uzskatītu par nodevību, ja draudzenei, kurai viņa tā centās palīdzēt, atrastos vieta tavā dzīvē.�

�Par to nevar būt ne runas.�

�Nē?�

�Nē. Man pret viņu nav nekādu jūtu. Nekā īpa�a. Viņa ir tikai... līdzeklis, ko varu izmantot, lai atrastu tos, kuri noslepkavoja Dinu. Nekas vairāk.�

�Ir drausmīgi grūti dzīvot ar vainas apziņu, vai ne?� Bi�ops uzmanīgi ieteicās.

�Tu pats nezini, par ko runā, Noas.�

�Esmu dro�s, ka tev patīk tā domāt.�

�Liecies mierā, ja? Vienkār�i - liecies mierā!� Keins negribēja runāt par to. Negribēja par to domāt. Un visvairāk viņ� negribēja, ka Noass ar savu aso nojautu viņu pētī.

�Es to nevaru, Kein. Nav manā dabā braukt projām un pamest draugu, lai viņ� ta mokās tikai tāpēc, ka ir cilvēks. Tu pats zini, ka ta ir. Tu esi vienkār�i cilvēks. Dinas vairs nav. Viņa ir aizgājusi jau pirms vairākām nedēļām, un, ja tu būtu pats pret sevi godīgs, tad atzītu, ka sirds dziļumos sen zināji - Dina vairs neatgriezīsies.�

�Labāk aizveries, ja?�

�Tā ir patiesība, un tu to zini. Tu biji pārstājis cerēt, ka Dina atgriezīsies, lai gan turpināji rosīgi darboties, arvien vēl sev iegalvodams, ka tas nav tiesa. Tomēr tā ir patiesība. Viņa ir aizgājusi, un jau tajā laikā, kamēr joprojām meklēji Dinu, tu ieskatījies citā sievietē.�

Keins vairs necentās valdīt dusmas, kas viņā vārījās un plūda pāri. Viņ� pats nemanīja, cik ātri bija pielēcis kājās, rokas dūrēs sa�ņaudzis, un tik kaismīgi gribēja mesties Bi�opam virsū, ka vēderu sagrāba krampjainas sāpes.

�Velns un elle, kas ir ar tevi? Dieva dēļ, Noas, Dina gandrīz vēl nav atdzisusi! Viņa guļ morgā uz galda, tā sakropļota, ka es ar pūlēm atpazinu sievieti, kuru mīlēju. Dzives pēdējās dienas viņa aizvadījusi tādās cie�anās un mokās, ko es pat iedomāties nespēju, un, kad tie nelie�i bija izdarīju�i visu, ko gribēja, viņi iegrūda Dinu tādās �ausmās, kas līdzinās visbaisākajam murgam, - pameta viņu nomirt vienatnē un drausmīgās bailēs, ļaujot, lai viņa noasiņo lidz nāvei vai ari nosmok tajā tum�ajā, �aurajā pazemes kapli�ā.�

�Mēs nemaz skaidri nezinām, vai tie�i tur viņa nomirusi. Varbūt viņai tās pēdējās �ausmas nevajadzēja pārdzīvot,� Bi�ops mierīgi teica.

Keins gandrīz nedzirdēja �os vārdus. Viņ� cie�anu pilnā balsi izkliedza tos nicinājuma pilnos jautājumus, ko dienām ilgi bija nēsājis sevī.

�Kā gan tu domā, kas es esmu par cilvēku? Vai domā, ka man ir viegli aizmirst viņu, vienkār�i nostumt malā domas par Dinu tikai tāpēc, ka durvis parādās cita jauna būtne? Vai tu tie�ām domā, ka Dinas vietu var ieņemt cita sieviete? Vai zini, ka es ne pret vienu citu neesmu izjutis ne desmito dalu tādu jūtu kā pret Dinu?�

�Kein...��

�Es viņu mīlēju. Vai to tu vari saprast? Es mīlēju viņu.�

�Es zinu.�

�Nolādēts, es katru nakti trūkps no miega tādās sirdssāpēs, jo viņas nebija līdzās. Jo es viņu tik sen nebiju redzējis. Es ienīdu pats sevi, jo biju atmetis cerības jau pirms tam, kad atrada viņu miru�u, pat pirms tam, kad sāku apzināties, ka viņas vairs nav. Es biju nikns uz viņu, jo Dina tik bie�i mani nelaida klāt tam, kas norisinājās viņas prātā, niknojos pats uz sevi, jo nespēju tikt viņai klāt. Un nu - nu es vairs nekad to nespē�u. Dina ir aizgājusi. Aizgājusi.�

�Un Feita?�

�Feita?� Keins rūgti iesmējās. �Manuprāt, viņa bija saikne ar Dinu. Nekas vairāk. Vienu brīdi es pat domāju -pat ticēju -, ka Feitā ir dzīva kāda daļiņa no Dinas, it kā biju uz Feitu pārnesis tas īpa�ības, kas piemita Dinai. Es pamanīju, ka Feita pavisam vienkār�i atrod Dinas nagu laku, it kā būtu zinājusi, kur Dina to glabā, redzēju, ka Feita ēd to pa�u, kas gar�oja Dinai, - man pat likās, ka viņa kustas tāpat kā Dina. Es sajutu Dinas smar�u aromātu, kas vēdīja no Feitas, dzirdēju, ka viņa reizēm izsakās gandrīz tāpat kā Dina, runa tādā pa�ā tonī, tāpat pagrie� galvu... un ļāvos iedomai, ka Dina vēl ir tepat.�

�Vai tu dro�i zini, ka tas bija tā? Ka viss bija tikai tā?�

�Protams, zinu. Vai tu tie�ām domā, ka es varētu just ari kaut ko citu? Pret viņu?"

�Jūtas nav nekas slikts, Kein."

�Nē, viss ir slikti! Velna milti, nekas vairs nekad nebūs labi!�

Abu vīrie�u nemanīta, Feita pa gaiteni aizzagās līdz vannasistabai, kur bija grasījusies iet du�ā. Viņa aizvēra durvis un atgrieza du�as krānu, lai teko�ā ūdens troksnis apslāpētu Keina balss attālās skaņas, un pavērās spogulī uz savu bālo seju.

Savādi. Nekad agrāk Feita nebija zinājusi, ka sāpes un cie�anas iespējams tik skaidri saskatīt acīs.

Feita novērsās, tad paraudzījās uz savām rokām -tās, cie�i sa�ņaugtas, viņa 'bija uzlikusi uz tualetes galdiņa virsmas. Glītos, ovālos nagus klāja Dinas nagu laka. Tepat līdzās atradās Dinas smar�u flakoniņ�, ko Feita, neko īpa�u nedomājot, bija izmantojusi.

Tās drausmīgās dusmas Keina balsī.

Feita paskatījās uz blūzi un garajām biksēm, kas bija noliktas uz veļas groza, - tās viņai bija izdevies atrast tīras apģērbu skapi, un viņa pēc du�as bija nodomājusi tajās ietērpties, bet saprata, ka nemaz vairs nezina, vai �is drēbes pieder viņai vai Dinai.

�Es to zinā�u, kad uzlaiko�u,� viņa �ukstēja. �Dinas apģērbi manam augumam neder. Vismaz to es zinu.�

Tas briesmīgais pretīgums viņa balsi.

Feita paņēma smar�u flakoniņu un ielika tualetes galdiņa skapīti. Tad viņa sāka tīrīt nost nagu laku. Feita nikni berzēja nagus ar vates kum�ķiti, lai pēc iespējas ātrāk dabūtu nost sarkano krāsu.

Feitai pakrūtē iemetās �ķebigums, un viņai reiba galva.

�Es to nedarīju tī�i,� viņa �ukstēja, cenzdamās neskatīties uz satriekto seju, kas bija redzama spogulī. �Es pat nebiju iedomājusies, ka...�

Keins sēdēja uz dīvāna, galvu rokās iespiedis, un tikai pēc laba laika iedro�inājās pacelt skatienu uz draugu.

�Ak Dievs! Piedod!� viņ� teica.

�Tā nerunā! Tev to vajadzēja dabūt ārā.�

�Varbūt.� Keins jutās glu�i iztuk�ots. �Tomēr man nevajadzēja runāt tā, it ka tu būtu vainīgs.�

�Neviens nav vainīgs.�

�Man tie�ām labprāt gribētos kādu vainot, Noas.� Keins zināja, ka smaids padevies pavisam greizs.

�Tāpēc ka tev veicies atrast divas sievietes, pret kurām tev ir tik spēcīgas jutās? Es, draugs, teiktu, ka liktenis tev uzsmaida.�

Keins savija pirkstus un raudzījās uz tiem. Viņam negribējās runāt, ta�u vardi, �ķiet, pa�i lauzās uz āru no kāda dziļa jūtu avota, kuram viņ� beidzot bija atbrīvojis ceļu.

�Es nevaru viņu mīlēt, Noas. Nevaru. Es vēl arvien mīlu Dinu.�

�Tu vienmēr mīlēsi Dinu,� Bi�ops mierīgi sacīja. �Ja tu mīli vēl kādu citu, tas nenozīmē, ka nodod Dinas piemiņu.�

�Kāpēc tad es pats sev liekos pretīgs?�

Pēc brī�a Bi�ops sacīja:

�Vainas apziņa ir vieglāk pacie�ama nekā spēja pieņemt patiesību.�

�Ak tu draņķis!� Keins sacīja.

�Tā ir patiesība. Dina ir aizgājusi. Tu vēl esi �ajā saulē. Un dzīve turpinās.� Bi�ops smaidīja. ��ķiet nodrāztas frāzes, bet tās ir patiesas, 'lev jāturpina dzīvot. Izdomā, Kein, kā sarīkot Dinai piemiņas dievkalpojumu! Mēģini atrast, kas viņu noslepkavojis, un raugies, lai viņi saņem sodu! Tad ļauj Dinai dusēt mierā. Atvadies no viņas!�

�Nezinu, vai es spē�u to izdarīt.�

�Tu tagad jau vairākas nedēļas pamazām atraisījies no viņas.� Bi�ops noraudzījās, kā Keins sāk apjaust �o patiesību, redzēja, ka draugs vilcinās, tad tikko manāmi pamāj, un bija apmierināts.

Iedūcās selektors, liecinot, ka Bi�opa taksometrs ir klāt, un Keins piecēlās, lai pavadītu draugu līdz durvīm.

�Nepazūdi!� viņ� sacīja.

�Protams. Un es tev gribētu kaut ko lūgt, norunāts?�

�Ja vien es varē�u to izpildīt.�

�Rūpējies par sevi! Un parūpējies par Feitu!�

�Darī�u, kas vien būs manos spēkos.�

Kad Bi�ops bija projām, Keins aizgāja līdz gaiteņa galam, kur atradās guļamistabas, un ieklausījās. Viņ� dzirdēja �alcam ūdeni du�ā un izjuta spēju atvieglojumu, nodomādams, ka Feita mazgādamās nav dzirdējusi viņa nikno izvirdumu.

Keins tie�ām negribēja likt Feitai manīt, cik sare�ģītas jūtas viņu plosa.

Tās jauno sievieti jau pāris rei�u bija sāpināju�as.

�Tiklīdz uzzināju par sprādzienu, tūlīt nācu �urp. Kein, kas �eit īsti notiek?� Sidnija izskatījās satriekta, un tas bija manāms ari viņas balsi. Iepriek�ējā dienā, kad ziņās tika pavēstīts par Dinas līķa atra�anu, viņi bija runāju�i pa telefonu, bet Keins māsu bija brīdinājis nenākt pie viņa, jo mājas durvis bija apsēdu�i reportieri.

�orīt Sidnija tomēr bija atnākusi.

�Policija vēl veic izmeklē�anu,� Keins viņai teica. �Gajs Ri�ardsons doma, ka tas, kur� noslepkavojis Dinu, nejūtas iepriecināts, ka esmu izsolījis atlīdzību par viņa galvu, un iesviedis bumbu manā guļamistabā, lai novērstu �o draudīgo iespēju.�

Sidnija sarauca pieri.

�Vai tu nestāstīji, ka tavā guļamistabā nak�ņoja Feita?� �Nūjā. Viņa pamodās un izdzirdēja kādu grabināmies ap logu. Citādi viņa būtu pagalam.�

Keins centās sakļausit, ko dara Feita, ta�u viņa vēl nebija nākusi ārā no guļamistabas.

�Tātad bumba varbūt bija paredzēta viņai?�

�Varbūt. Tomēr viņas atmiņā ir tādi caurumi kā �veices sierā, un nav nekādu reālu pierādījumu, ka mērķis bijusi tie�i viņa, tāpēc iespēja, ka mērķēts uz mani, ir tikpat liela.�

Sidnija kādu laiciņu klusēja un malkoja kafiju.

�Kein, tā atlīdzība...�

�Kas tad ar to ir?�

�Nu, varbūt Gajam taisnība. Izsludinot balvu, tu pats sevi esi padarījis par varenu mērķi.�

�Tad bū�u panācis vismaz vienu - piesolītā atlīdzība liek kādam briesmīgi uztraukties. Un uztraukti cilvēki mēdz kļūdīties, Sida. Ja viņ� skraidīs apkārt, mēģinādams mani nogalināt, tad neslēpsies - un man radīsies lielāka iespēja dabūt viņu rokā.�

Sidnija pēto�i paraudzījās uz brāli.

�Ļaudams sevi noslepkavot, tu Dinai dzīvību neatdosi.�

�To es zinu. Es negribu mirt, ja tu tā biji domājusi. Es tikai cen�os dabūt to nelieti ārā no slēptuves.�

�Kein... Es tik ļoti bēdājos par Dinu. Zinu, ka es to jau vakar sacīju, bet man likās, ka mēs abi tobrīd bijām glu�i apjuku�i un...�

�Es zinu, Sida.� Keinam likās, ka ar līdzjūtīgajiem vārdiem māsa it kā ber sāli vaļējā brūcē, un viņ� jutās vainīgs, ka pieņem no viņas �o līdzjūtību. Keins nodomāja -ko gan Sidnija teiktu, ja zinātu, ka sirdi viņ� no Dinas atvadījies jau pirms vairākām nedēļām.

�Vai tu... esi jau domājis par bērēm? Esi kaut ko plānojis?�

�Nē, pagaidām vēl ne. Tiesu medicīnas eksperts viņas līķi atdos tikai pēc autopsijas - varbūt pēc nedēļas vai pat vēlāk. Dina gribēja, lai viņu kremē, man �ķiet, ka to viņa ierakstījusi savā testamentā. Tāpēc man �ķiet, ka labāk būtu rīkot piemiņas dievkalpojumu.� Keins dzirdēja, cik atsve�ināti skan pa�a balss, un prātoja, vai māsa nojau�, cik ap�aubāms ir viņa ārējais miers.

�Ja gribi, Kein, es varu visu nokārtot. Tev tagad jau tā ir rai�u pilna galva, un... un es gribētu kaut ko darīt Dinas labā.�

īsu brīdi Keinam radās tieksme pieņemt māsas palīdzību, bet viņam nepatika uzvelt citu cilvēku pleciem grūtus uzdevumus, ar kuriem vajadzēja tikt galā pa�am.

�Es padomā�u par to, Sida, paldies! Nogaidīsim pāris dienu un izlemsim tad.�

�Tā varbūt ir labāk,� Sidnija nomurmināja. �Turklāt var gadīties, ka Dina atstājusi īpa�us norādījumus par to, ko vēlējusies. Vai esi jau runājis ar viņas advokātu?�

�Vēl ne.�

�Vai tu esi viņas testamenta izpildītājs?�

Keins sarauca pieri.

�Es justos pārsteigts, ja tā būtu, jo mēs sagājāmies tikai se�us mēne�us pirms Dinas pazu�anas. Viņa nekad nav ieminējusies, ka bulu izdarījusi grozījumus testamentā.�

�Dinai ta�u nav neviena ģimenes locekļa, kas vēl būtu dzīvs?�

�Nē. Tomēr man liekas, ka Konreds Māstersons varētu būt viņas testamenta izpildītājs, jo viņ� kārtoja Dinas finansiālās lietas. Es zinu, ka Dina viņam uzticējās.�

�Tad varbūt viņ� zinās, ko Dina vēlējās.�

�Varbūt,� Keins klusi noteica - vairāk pats sev nekā Sidnijai. �Es gribētu zināt, vai tie�ām slepkavas mēdz ierasties savu upuru izvadī�anā.�

�Tā ir slimīga doma.�

Keins paskatījās uz māsu un piespiedās pasmaidīt kā atvainodamies.

�Laikam gan. Piedod!�

Pirms Sidnija bija paspējusi teikt vēl kaut ko, virtuvē ienāca Feita. Matus viņa bija atglaudusi atpakaļ, apņemdama ap galvu platu saiti, kājās uzvilkusi izbalēju�us d�insus un uzģērbusi pārāk lielu, baltu kokvilnas svīteri, - likās, ka viņai nav vairāk par piecpadsmit gadiem. Viņa nebija lietojusi kosmētiku, un Keins ievēroja, ka Feita notīrījusi sarkano nagu laku.

Feita izskatījās ne vien ļoti jauna, bet ari... neaizsargāta. Tik ļoti ievainojama - bija izgaisu�i ari tie nedaudzie aizsardzības paņēmieni, kurus jaunajai sievietei bija laimējies izveidot pēc tam, kad viņa bija atguvusies no komas, vairs neko neatcerēdamās no savas pagātnes.

�Sveicināta!� viņa sacīja, skatīdamās uz Sidniju, un Keins pamanīja Feitas balsī tādu nomāktību, kādu vēl nekad nebija dzirdējis.

�Sveika, Feita!�

Keins necentās Feitu uzrunāt, bet ielēja tasē kafiju un pabīdīja to pāri galdam uz viņas pusi.

Skatīdamās uz tasi, Feita iebēra kafijā cukuru un pielēja krējumu, tad apsēdās iepretī Sidnijai.

�Dzirdēju, ka pagāju�ajā naktī jūs kāds apciemojis,� Sidnija teica.

Feitas bālajās lūpās parādījās smaida ēna.

�Turklāt tuvu apciemojis. Ja viņ� nebūtu mazliet pagrabinājies, verot vaļā logu, tad...�

�Vai jūs viņu neredzējāt?�

�Nē.�

�Tad īstenībā tas zellis varbūt domāja trāpīt Keinam.�

"Laikam gan. Detektīvs Ri�ardsons domā, ka tas ir iespējams.�

�Kein, es ceru, ka tu �eit norīkosi papildu apsardzi. Tic dro�ības vīri, kas ir tur, ara, noņemas tikai ar reportieru baru.�

�Tūlīt pēc brokastīm es zvanī�u apsardzes kompānijai. Domāju, ka vēl kāds pusducis vīru un pāris suņu katrā maiņā tiks ar visu galā.�

Feita ātri paskatījās uz Keinu.

�Vai citi mājas īrnieki neiebildis?�

�Dro�i vien ne. Keins ir mājas īpa�nieks,� atbildēja Sidnija.

Feita nebija zinājusi, ka Keinam pieder �is nams. Varbūt pat viss dzīvojamo namu komplekss.

��aubos,� Keins teica, "vai viņiem varētu rasties iebildumi, ja apsardze tikai vairo dro�ību."

Feita domāja, ka viņam taisnība.

Pēc brokastīm Feita un Sidnija nokopa galdu, bet Keins devās zvanīt apsardzes kompānijai. Abas sievietes it kā norunāju�as nelika traukus mazgā�anai automātā, jo vēlējās darboties - kaut vai tikai mazgājot traukus, tos nosusinot un ievietojot atpakaļ plauktos. Kad Keins bija izgājis no virtuves, Sidnija klusi pajautāja:

�Kā viņ� īsti jūtas?�

Feita nezināja, ko atbildēt, un vaļsirdīgi atbildēja:

�Viņ� man necik daudz nav stāstījis. Man liekas... viņ� runāja ar Bi�opu.�

�Viņi ir seni draugi. Ja vien kāds spēj palīdzēt...�

Feita nodomāja, ka diezin vai to kāds spēj, tikai pateica:

�Es nezinu, ko lai viņam saka.�

Sidnija ar gurnu atbalstījās pret galda malu un cie�i raudzījās uz �ķīvi, ko bija sākusi slaucīt. Klusi ie�ķindējās smalkā aproce, ko viņa valkāja.

�Man liekas, ne jūs, ne es nespējam necik daudz pateikt. Varam tikai just līdzi viņa sāpēm. Un būt tuvumā, ja izrādās, ka mēs viņam esam vajadzīgas.�

Feita saraustīti ievilka elpu.

�Jā, bet mani īstenībā - tie�i vai netie�i - varbūt var vainot par to, ka noslepkavota sieviete, kuru viņ� mīl.� Jaunā sieviete apzināti to pateica tagadnes formā.

�Jūs, Feita, to nemaz nezināt.�

�Tā jau ir. Es nezinu. Un viņ� ari nezina.�

�Cik saprotu, ar atmiņu arvien vēl neveicas.�

�Nemaz. Lai gan mēs esam noskaidroju�i da�us jautājumus par manu pagātni, tomēr es pati no visa tā neatceros itin neko.�

�Tātad ir iespējams, ka to problēmu, kurā jūs ar Dinu bijāt iesaistīju�ās... jūs esat atvedusi sev līdzi, kad pārcēlāties uz Atlantu?�

�Vairāk nekā iespējams. Acīmredzot pastāv kāds iemesls, kas licis man atbraukt �urp no valsts otras malas un uzsākt dzīvi pilnīgi sve�ā pilsētā. Es tikai gribētu zināt, kas tas īsti ir.�

�Jūs to pat nenojau�at?�

Viņi atņēmu�i man visu, Dina. Visu.

Feita bridi �aubījās, tad sacīja:

�Mana ģimene tika noslepkavota, bet es nezinu, kas un kāpēc to izdarījis. Varbūt tie�i tāpēc esmu atbraukusi uz �ejieni, tomēr atcerēties gan es to nespēju.�

�Jums klājies ļoti smagi, vai ne?� Sidnijas piemīlīgajā sejā atspoguļojās līdzjūtība, kas izskanēja viņas balsi. �Man patie�ām �ēl, Feita. Es vēlētos, kaut varētu jums palīdzēt.�

�Jūs ta�u pati sacīja): viss, ko mēs varam darīt, - just līdzi otra cilvēka sāpēm.� Feita pasmaidīja. �Paldies, ka jūtat līdzi manējām.�

�Ja vien es varu kaut ko darīt jūsu labā, sakiet, - es darī�u. Neaizmirstiet to, Feita!�

Pēk�ņi Feita nedomājot izteica:

�Nu labi - es gribētu kaut ko zināt. Jūs varbūt varētu pateikt, vai nolaisties virve no �īs mājas jumta tie�ām ir tik grūti, kā es iedomājos.�

Sidnija pārstāja rindot �ķīvjus trauku skapī un pārsteigta paskatījās uz Feitu, tad sāka smaidīt.

�Ahā! Laikam gan Keins jums pastāstījis, ka es kādreiz esmu nodarbojusies ar klin�u kāp�anu?�

Īstenībā Keins viņai to nebija stāstījis, bet Feita izvairīgi pamāja, pati brīnīdamās, kā gan viņa to zina. Varbūt viņas prātā vēl bija patvēru�ās Dinas atmiņas? Varbūt pati Feita to kaut kā bija uztvērusi? �ī ekstrasenses spēja reizēm viņu ļoti mulsināja.

�Nepratējam tas nebūtu viegli,� Sidnija atbildēja uz Feitas jautājumu. �Stāva siena un melna tumsa, turklāt nedrīkst sacelt ne mazāko troksni. Ta�u pieredzēju�am klin�u kāpējam, manuprāt, tas lielas grūtības nesagādātu.�

�Saprotu.�

Sidnija ļoti rūpīgi pārlika trauku dvieli pār stieni un izlīdzināja krunciņas.

�Laikam gan Keins pastāstīja ari to, ka mans vīrs traģiski aizgāja bojā, kāpjot klintīs.�

�Es... Nē, to viņ� nav stāstījis. Man ļoti �ēl, Sidnija. Ja es būtu zinājusi, es nekad...�

�Neuztraucieties! Deivids gāja bojā vairāk nekā pirms diviem gadiem. 'Га brūce... jau ir apdzijusi. Īstenībā...� Piepe�i Sidnija iesmējās - viņas smiekli �ķita nākam no sirds. �Tas nekas. Varbūt mēs te varētu pabeigt un iet paskatīties, vai Keinam izdevies pārvērst dzīvokli par īstu cietoksni?�

Izgāju�as no virtuves, abas sievietes saprata, ka Keins beidzis pārrunas ar apsardzes kompāniju un tagad runā ar telefona dispe�eru dienestu, kura darbinieki bija pieņēmu�i visus Keinam domātos telefona zvanus iepriek�ējās dienas laikā. Viņ� stāvēja pie klavierēm, rokā turot mobilo telefonu un izdarot piezīmes bloknotā.

�Laikam gan reportieri,� Sidnija nomurmināja.

Arī Feita tā domāja, bet, kad Keins beidza runāt un pienāca klāt abām sievietēm, viņ� neko par telefona sarunām neteica. Skatīdamies uz māsu, Keins sacīja:

�Apsardzes kompānija jau izsūtījusi papildspēkus, un policija atvirzījusi reportierus no mājas, tāpēc tu varēsi tikt ārā no �ejienes bez liekām raizēm.�

�Man jābrauc uz biroju,� Sidnija teica.

�Liels paldies, ka tu mani aizvieto, Sida.�

�Tas man grūtības nesagādā. Tomēr tev jāizlemj, ko darīt ar Ladlovas būvi. Makss teica, ka darbu vadītājs jau esot patvaļīgi nozudis un pirmdien viņ� domājot likt visu brigādi pie darba, kaut vai citā objektā.�

�D�eds Noriss nozudis?� Keins sarauca pieri.

�Nu, glu�i tā Makss neteica. Viņ� neizskatījās noba�ījies, vairāk gan aizkaitināts. Makss saka, ja D�edam pietiek, ko darīt, viņ� tā neblēņojas, bet mēdz nozust, kad brīva laika ir pārāk daudz. Ko tu domā darīt ar to būvi. Kein? Man jau pāris rei�u zvanīja no ieguldījumu grupas, un viņi nemaz nepriecājas, ka darbi apstāju�ies.�

Keins atkal iedomājās plaisas ēkas pamatos un saprata, ka problēmas atrisinājumam nav ticis tuvāk ne par matu.

�I>ai inspektors aiziet un apskatās,� viņ� ierosināja. �Varbūt viņ� varēs pamanīt kaut ko tādu, ko esmu palaidis garām.�

�Labs ir. Es to nokārto�u. Vai es vēl kaut ko varu darīt?�

�Nē, paldies!"

�Un kā tad jūs abi?" Sidnija palūkojās uz Feitu, kas klusi un nekustīgi staveja pie kamīna.

�Mums darāmā pieliek,� Keins atbildēja.

Ta�u, kad masa bija aizgājusi un viņi palika divatā, Keins apjauta, ka viņam ir grūti runāt ar Feitu. Jaunā sieviete, �ķiet, bija aizslīdējusi kaut kur ļoti tālu, un Keinam radās nelāga nojausma, ka vajag tikai pateikt kādu nepareizu vārdu vai izdarīt aplamu �estu, un Feita vispār pārstās viņam atsaukties.

Tas Keinam atsauca atmiņā pēdējo ritu, ko viņ� bija pavadījis kopā ar Dinu, kad viņ� bija rūpīgi apdomājis katru izrunājamo vārdu, būdams pārliecināts, ka viņu attiecības nonāku�as bīstamās krustcelēs. Toreiz Keinam bija pietrūcis apņēmības - viņ� nebija godīgi izrunājies ar Dinu par to, ko juta.

Un es vairs nekad viņu neredzēju. Tikai morgā uz galda - sastingu�u un sakropļotu.

Keins atvairīja drausmīgo ainu.

�Es nokārtoju, ka guļamistabu izremontēs,� viņ� beidzot ierunājās, ar kabatās sabāztām rokām stāvēdams istabas vidu un lūkodamies uz Feitu. �Tam vajadzēs vairākas dienas. Strādnieku brigādei jāierodas jau pavisam drīz. Diem�ēl te bus ļoti trok�ņaini, tāpēc mums līdz vakaram būtu jāaizbrauc un jāuzsāk kas cits.�

Feita beidzot paskatījās uz Keinu.

�Kas jums prātā? D�ordans Kohreins?�

Jau izdzirdot vien �o vārdu. Keinam aiz niknuma kaklā sakāpa �ults, ta�u viņam izdevās atbildēt apvaldītā tonī.

��odien vēl ne. Es zvanīju uz viņa biroju un uz mājām. Viņ� atrodas darījumu braucienā. Paredzams, ka atgriezīsies pēc pāris dienām.�

Vai nodro�ina sev alibi? Feita iedomājās.

�Cik sen viņ� jau ir projām?�

�Nedēļu. Tā viņi teica. Mēs to varam pārbaudīt."

Feita zināja, ka Keins nemaz negrib, lai D�ordans Kohreins būtu bez vainas. Keins vēlējās atrast kādu, ko varētu vainot Dinas nāvē.

�Un līdz tam laikam?� viņa jautāja.

�Līdz tam laikam gan jums, gan arī man glu�i vienkār�i ir �is tas nokārtojams. Man jāaizbrauc uz būvlaukumu satikt inspektoru. Un vai jums nņv jābūt pie fizikālās terapeites?�

�Ak jā!� �odien ta�u ceturtdiena. Feitai tas bija aizmirsies.

�Cikos jums norunāts?�

Feita paskatījās uz plaukstas locītavu, ta�u rokas pulksteņa nebija, un viņa, raukdama pieri, ielūkojās videomagnetofona pulksteni. Gandrīz jau desmit. Gandrīz vai neticami, cik daudz jau bija nolicis �ajā rītā, kas, �ķiet, ilga veselu mū�ību.

�Pusdivpadsmitos.�

�Labi. Mēs varētu doties projām vienpadsmitos. Apsardzes vīriem būtu pietiekami daudz laika izdomāt, kā mēs varam tikt no �ejienes ara nemanīti. Tiklīdz ieradīsies remontstrādnieku brigāde, es viņiem ierādī�u darbu. Pagaidām varam paskatīties, kas no mantām sprādzienā palicis neskarts.�

�Labi,� Feita sacīja.

Kad Feita bija pabeigusi fizikālās terapijas seansu, nomazgājusies du�a un apģērbusies, pulkstenis jau bija gandrīz viens. Ārstē�anas seanss viņu, kā parasti, bija spēcinājis, un Feita ceroja, ka �onakt varēs izgulēties mierīgi un bez sapņiem.

Tomēr dro�i zināt to nevarēja.

�Feita!�

Tikko iznākusi no fizikālās terapijas kabineta, Feita izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā un pagriezusies ieraudzīja, ka pa gaiteni smaidīdams tuvojas dakteris Bērnets. Aiz viņa Feita pamanīja Keinu, kas bija sēdējis gaitenī, viņu gaidīdams, un nu cēlās kājās. Netālu no lifta pret sienu �ķietami nevērīgā pozā, ta�u uzmanīgi vērodams apkārtni, bija atspiedies jaunais apsardzes vīrs. Viņ� bija tērpies d�insos un svīterī, un Feita nobrīnījās, kur gan viņam glabājas revolveris.

�Feita!�

Viņa uzsmaidīja Bērnetam.

�Sveicināti! Ko jūs darāt �ajā stāvā?�

�Nāku palūkoties uz savu slaveno pacienti.� Ārsts runāja bezrūpīgā tonī, bet cie�ajā skatienā jautās raizes.

�Man klājas labi, lai gan Treisija mani mocīja - kā parasti.�

�Viņa man piezvanīja, kamēr jūs bijāt du�ā.�

Feita nopūtās.

�Saprotu. Un ko viņa jums teica? Ka es varu pacelt tikpat lielu svaru kā pagāju�ajā nedēļā? Ka steptrena�ierī nespēju izturēt ilgāk par desmit minūtēm?�

�Viņa teica, ka jūs esot par piecām mārciņām nokritusies svarā. Feita, ja jūs nerūpēsieties par savu veselību, tad tie�ā ceļā nokļūsiet atpakaļ slimnīcā. Vai to jūs gribat?�

�Nē, protams, ne!�

�Tad sāciet vairāk domāt par sevi. Es nevaru mierīgi noskatīties, kā jūs lai�at postā visu, ko esam panāku�i.�

�Vai rājat savu agrāko pacienti, dakter?� Keina balss pauda nepārprotamu brīdinājumu.

Viņ� bija pienācis abiem klāt un nostājies Feitai līdzās, un viņai �ķita, ka starp abiem garā auguma vīrie�iem ir notverta kā slazdā. Feita tik skaidri izjuta viņu nepatiku vienam pret otru, it kā �īs izjūtas bņtu abiem uz pieres rakstītas.

Bērneta sejā parādījās ciets vaibsts, ta�u viņ� izturēja Keina skatienu.

�Man rūp Feitas veselība, mister Makgregor. Un jums?�

�Bez �aubām, rūp.�

�Vai tie�ām? Tomēr jūs Feitu iesaistāt bīstamās situācijās, kad uz viņu �auj, kad bumbas sprādzienā viņa gandrīz iet bojā...�

�No �ā brī�a Feita bus dro�ībā. Es par to esmu parūpējies.�

�Norīkojot bruņotu apsardzi? Tā norobe�ojot viņu no pasaules, ka cilvēki, kuriem rūp Feitas liktenis, nevar viņu pat sazvanīt? Es vakar centos piezvanīt un...�

�Telefona zvanus pieņem dispe�eru dienests.� Keina acīs parādījās salts spīdums un balsī ieskanējās asi toņi. �Lai atvairītu preses uzmācību pēc Dinas līķa atra�anas. Ceru, to jūs saprotat, dakter?"

�Es atstāju ziņu, mister Makgregor. Acīmredzot Feita to nav saņēmusi."

Feita paskatijas uz Keinu. Viņ� neko par to nebija ieminējies, un viņa prātoja, kāpēc Keins tā darījis.

��orīt bija ļoti daudz notikumu,� Keins noteica.

�Varu iedomāties," dakteris Bērnets sacīja. �Ziņās to vien dzird - par jūsu piesolīto atlīdzību. Jūs esat sacēlis kājās visu pilsētu. Tātad īstenībā viss notiek tikai tādēļ, mister Makgregor? Jūs domājat tikai par to, kā atrast cilvēkus, kuri nogalināja jūsu saderināto, vai ne? Nekas cits jums neliekas svarīgs. Un jūs velkat Feitu visur sev līdzi -lai kur jūs savos meklējumos dotos, lai cik lielas briesmas...�

Feitai nu bija diezgan - viņa juta, kā aiz�ņaudzas kakls, un piepe�i pārtrauca ārstu.

�Pietiks! Dakter, neviens mani nav ievilcis briesmās -vienīgi tie cilvēki, kuri centās mani iznīcināt.�

�Feita...�

�Nē. Es negribu vairs neko dzirdēt. Saprotu, ka esmu jūsu �izcilākais gadījums�. Saprotu, ka pagaidām varbūt neesmu vēl visai stipra. Tomēr jūs stipri kļūdāties, ja iedomājaties, ka esmu tikai lelle, kurai nav pa�ai sava prāta. Es lieliski spēju parūpēties pati par sevi.� Feita pavērsās pret Keinu un saslējās. �Pienācis laiks to apliecināt.�

Feita pa�āvās garām abiem vīrie�iem un devās uz liftu, atstādama viņus noskatāmies, kā viņa aiziet.

Keins panāca Feitu pie lifta, ta�u neko neteica, jo līdzās bija apsardzes vīrs.

Savukārt Feita pārsteigumā apjauta, ka ir sadusmojusies - un tas viņai dara labu.

Viņa dusmojās uz dakteri Bērnetu, jo viņ� vienmēr raudzījās uz Feitu ka uz staigājo�u nespējnieci, kurai nemitīgi vajadzīgs viņa profesionālais padoms un aprūpe, dusmojās uz Keinu, kas bija meties Feitu aizstāvēt, it kā arī viņ� domātu, ka viņa nespēj iztikt bez Keina aizsardzības, un visvairāk dusmojas pati uz sevi, ka tik padevīgi bija pieļāvusi �ādu attieksmi.

Dro�i vien Feitas kājas vēl nebija visai spēcīgas, viņas atmiņa - tuk�a ka neaprakstīta lapa, un varbūt viņas jūtās tie�ām valdīja juceklis. Tomēr Feita bija pieaugusi sieviete, kam bija pieticis drosmes aiziet no varmācīga vira, aizbraukt trīs tūksto�us jūd�u tālumā uz valsts otru malu un sākt dzīvi no jauna.

Tā bija atziņa, kas sniedza atbalstu.

Ma�īna un �oferis viņus jau gaidīja. Lai gan apsardzes vīrs apsēdās priek�ējā sēdekli un aizmugurē Feita un Keins bija tikai divi vien, �ofera kabīne no automa�īnas salona nebija atdalīta, tāpēc viņi nebūtu varēju�i brīvi sarunāties.

Tā nu Feita tikai klusi un pat vienaldzīgā tonī iejautājās:

�Cikos jums norunāta tik�anās ar inspektoru?�

�Trijos.�

Feita juta, ka Keins skatās uz viņu, bet nepagrieza galvu.

Keins skaļi ievilka elpu.

�Feita, man �ēl, ka �orīt pēc sazvanī�anās ar dispe�eriem jums nepateicu par daktera Bērneļa ziņojumu.�

�Labi. Jums ir �ēl.�

�Jūs man neticat?�

�Protams, ticu. Kāpēc lai es neticētu?�

�Feita...�

�Ja rastos brīvs brīdis, vai mēs �odien vai rit nevarētu iegriezties manā dzīvokli? Gribu paņemt savu rokas pulksteni.� Feita paskatījās uz roku virs plaukstas locītavas. �Man līdz �im ritam pat nebija ienācis prātā, ka valkāju rokas pulksteni. Laikam gan es to aizmirsu dzīvokli tajā dienā, kad savācu mantas no turienes.�

�Protams, mēs to izdarīsim.�

�Paldies!� Feita pieklājīgā tonī atteica.

Keins pameta skatienu uz abiem vīrie�iem priek�ējā sēdekli un apspieda vēlē�anos nolamāties. Dro�ības un pastāvīgas apsardzes dēļ vajadzēja samierināties, ka visu laiku līdzās ir sve�as ausis, - un Keinam tas nemaz nepatika. Nepatika viņam ari pa�a jūteligņms un vārīgums; Keins ļoti labi apzinājās, ka pārlieku asi reaģējis uz Bērneļa izturē�anos, tādējādi sarūgtinādams Feitu.

Tomēr Keins pa�reiz tie�ām bija vārīgs - viņa jūtas bija gandrīz neaizsargātas, tāpēc viegli ievainojamas. Turklāt Keinu plosīja dusmas. Dusmas uz Bērnetu, jo tas pret Feitu izturējās tik ipa�nieciski. Dusmas uz Feitu, jo viņa bija savaldzinājusi Keinu. Dusmas uz Dinu, jo viņa bija ielaidu�ies pasākumā, kura sekas bija traģiskas.

�Vai jūs gribat, lai es lūdzu piedo�anu par to, ko pateicu Bērnetam?� Keins noprasīja.

Feita samirk�ķināja acis, saklausīdama Keina balsi dusmas, ta�u atbildēja pavisam mierīgi.

�Ja jums �ķiet, ka esat rīkojies nepareizi, tad vienkār�i pasakiet. Ta�u nedariet to tikai tādēļ, lai man izdabātu.�

Keinam uz mirkli aizrāvās elpa - viņ� nodomāja, ka Feita pati noteikti nemaz nenojau�, cik ļoti �obrīd izteiktie vārdi atgādina Dinu. Dinai riebās neīsta no�ēla, viņa nekad nesamierinājās ar pavir�o frāzi: "Man ļoti �ēl,� - kaut ari tā būtu mēģinājums izlīdzināt nesaskaņas. Dina labāk vēlējās godīgu strīdu, nevis liekulīgu samierinā�anos, lai cik grūti arī nāktos runāt tie�i un atklāti.

Keins lēni sacīja:

�Man neliekas, ka esmu rīkojies nepareizi, varbūt man vienīgi nevajadzēja uzskatīt, ka jums nepiecie�ama mana iejauk�anās. Par to tad es arī atvainojos.�

�Paldies! Ziniet, es pati varu strīdēties un aizstāvēt sevi, ja vajadzīgs.�

�Ar dakteri Bērnetu jūs, �ķiet, negrasījāties strīdēties.�

�Dakteris Bērnets,� Feita ļoti nopietni sacīja, �palīdzēja man tikt uz kājām pēc tam, kad atguvos no komas. Es viņam par to vienmēr bū�u pateicīga.�

�Tas bija viņa darbs, Feita.�

�Es to labi apzinos.�

�Un viņ�?�

Feita bridi klusēja, tad sacīja:

�Esmu tikai viņa paciente, tas ir viss. Turklāt tā nav jūsu darī�ana.�

Keins zināja, ka viņai taisnība. Tā tie�am nebija viņa darī�ana. Ne mazākajā mērā.

Mēģinādams atrast citu tematu sarunai, Keins jautāja:

�Vai esat paņēmusi līdzi sava dzīvokļa atslēgas? Tādā gadījumā pa ceļam uz būvlaukumu mēs varētu iegriezties pie jums.�

��ķiet, ka tās man ir līdzi.� Feita pavēra vaļā plecu somu un sāka meklēt. Keins dzirdēja no�ķindam atslēgu sai�ķi, tad ievēroja, ka Feita sarauc pieri.

�Kas noticis?�

Feita izvilka no somas salocītu papīriņu un lēni atlocīja to vaļā. Lasot to, kas tur bija uzrakstīts, viņa piepe�i kļuva bāla, un Keins redzēja, ka viņai trīc rokas.

�Feita!�

Viņa paskatījās uz Keinu, un īsu bridi viņam likās, ka Feita grasās papīriņu saburzīt vai saplucināt. Tomēr viņa pasniedza to Keinam.

Tā bija nevērīgi izplēsta piezīmju burtnīcas lapiņa, un vienīgais teikums pla�ā rokrakstā bija uzskripāts pāri visai papīra strēmelei, it kā rakstītājs būtu loti steidzies.

Feita, pameklē manā dzīvoklī - tas ielikts grāmatā.

�Tas nav mans rokraksts,� Feita sacīja.

Keins skatījās, un vārdi acu priek�ā �ķita izplūdu�i.

�Nē. Tas ir Dinas rokraksts.�

Feita negribēja iet iek�ā Dinas dzīvokli. Keins klusēja kā mēms, un Feita skaidri izjuta viņa dusmas un neticību.

Keins neticēja, ka Feita pirms tam nav redzējusi zīmīti vai ka zīmītes pirms da�ām dienām viņas somā nav bijis. Viņ� arī neticēja, ka Feita nav pati to uzrakstījusi, prasmīgi atdarinot Dinas rokrakstu, lai izdotos Keinu izmuļķot.

Keins neticēja, jo jebkur� cits izskaidrojums varētu apdraudēt viņa veselo sapratu. Un viņ� dusmojās uz Feitu, jo... Kāpēc gan? Varbūt Keinam likās, ka Feita rotaļājas ar viņa jūtām, izsmej viņa bēdas?

Feita pati nezināja, ko domāt. Viņa tikai zināja, ka vēl vakar �īs zīmītes soma nav bijis un viņa, nesaprotamā kārtā mēģinot izmuļķot Keinu - vai kādu citu -, to nav rakstījusi. Feita ari zināja, ka to nav rakstījusi pati Dina -viņa ta�u bija mirusi.

Tomēr vienu Feita zināja, par vienu patiesību viņa bija pilnīgi pārliecinātā - lai arī kur �ī zīmīte būtu radusies, tajā ietvertais vēstījums nāca no Dinas.

To Feita zināja neap�aubāmi.

Keins sacīja:

�Ja tas neies tik ātri... ja es varbūt nepaspē�u laikus nokļūt būvobjektā, kur mani gaidīs inspektors, es piezva-ni�u, lai viņ� mani pagaida.� Balss skanēja mierīgi, ta�u Feitai tas atgādināja klusumu pirms vētras.

Viņ� dusmojas uz visiem, jo Dinas vairs nav. Tagad vēl �ī zīmīte. Un es esmu tepat līdzās, tāpēc viņa dusmas nāks pār mani.

Feita nevainoja Keinu par �im jutām, ta�u juta, ka pati sāk dusmoties, un nezināja, cik ilgi viņa vēl spēs tās paturēt sevi.

Kad viņi bija aizbrauku�i līdz mājai, kur atradās Dinas dzīvoklis, �oferis apbrauca kvartālam apkart, lai pārliecinātos, vai kaut kur nelo�ņā reportieri. Tomēr �ī nebija nozieguma vieta, Dinas dzīvoklis bija tuk�s, un kaimiņi jau sen bija atteiku�ies atbildēt uz preses pārstāvju jautājumiem, tāpēc �urnālisti, kuri pirmajā laikā pēc Dinas nozu�anas tur grozījās, beigu beigas bija aizvāku�ies.

Apsardzes vīrs neļāva Feitai un Keinam vieniem pa�iem doties uz tre�o stāvu, kur atradās Dinas dzīvoklis, bet gāja ar viņiem kopā, rūpīgi pārbaudīja dzīvokļa durvis ar nelielu elektronisku ierīci un pēc tam, kad Keins bija atvienojis signalizāciju, uzstāja, ka ies iek�ā pirmais, lai� pārliecinātos, ka tur nekas viņus neapdraud. Galu gala tie�i par to Keins viņam maksāja.

Feita bija priecīga, ka vēl kādu laiciņu var pakavēties pie durvīm un neiet dzīvoklī.

�Vai jūs nezināt... vai es �eit jau esmu bijusi?� Feita jautāja Keinam, kad apsardzes vīrs bija aizvēris dzīvokļa durvis un viņi ārpusē palika divatā.

�Viņa nekad to nav stāstījusi.�

Dusmojas. Viņ� briesmīgi dusmojas.

Feita vairs neko neteica, bet juta,,ka Keins cie�i skatās uz viņu.

Apsardzes vīrs iznāca un teica, ka varot iet iek�ā.

Feita lēni iegāja dzīvojamā istabā un palūkojās apkārt. Gaisā jautās citronu smar�a. Keins viņai bija teicis, ka licis apteksnei nākt un te uzpost reizi nedēļā tāpat kā pirms Dinas pazu�anas, bet dzīvoklī jau vairākas nedēļas neviens nebija uzturējies, un tajā valdīja pamestības gaisotne.

Feita nodrebēja un aptvēra plecus ar rokām, cenzdamās saglabāt mieru un aplūkot istabu. Tā bija pla�a un gai�a. Dzīvojamās istabas mēbeles bija gatavotas no izmeklēta materiāla, pulētas koka daļas spīdēja un laistījās, mēbeļdrāna bija jauna un dārga, tomēr nekas neizskatījās pārāk grezns, un dīvāns �ķita ērts.

Viss bija rūpīgi sakārtots, tāpēc vēl jo vairāk varēja nojaust, ka �eit jau sen neviens nedzīvo, - spilveni kārtīgi sarindoti, �urnāli uz neliela kafijas galdiņa ar marmora virsmu salikti glītā kaudzītē, un nekur nemanīja ne gruzī�a.

Feita aplūkoja istabu, un viņai radās arvien skaidrāka pārliecība, ka viņa te jau ir bijusi, turklāt ne vienu reizi vien. Es zinu, ka te ir divas guļamistabas un vannasistaba. Lai gan no �ejienes sienas pulkstenis nav saskatāms, es zinu, ka tas atrodas netālu no virtuves galda, ka trauku dvieli izrotāti ar ābolu zīmējumu. Viņai patīk istabas augi, bet �ajā dzīvoklī atrodas mākslīgie augi, jo dabiskos viņa aizmirst aplaistīt un tie nokalst...

Atvairīdama dīvainas izjūtas, Feita piegāja pie pretējās sienas, kur starp diviem lieliem logiem atradās līdz pēdējai iespējai piebāzts grāmatu plaukts.

...Tas ielikts grāmatā.

Kurā grāmatā? Jau �ajā plauktā vien grāmatu bija vairāk par simtu, un Feita bez skatī�anas zināja, ka vestibilā atrodas vēl vairāki tikpat piebāzti plaukti.

Feita, sajuzdama, ka aiz viņas stāv Keins, pastiepa roku un sāka ar pirkstu pēc kārtas pieskarties grāmatu muguriņām, lasīdama katras grāmatas nosaukumu.

�Ko jūs meklējat?� Keins jautāja.

�Es nezinu.�

�Tie�ām?�

Feita pār plecu paskatījās uz Keinu.

�Nē, nezinu. Man nav ne jausmas, kuru grāmatu viņa... kura grāmata zīmītē domāta. Jūs to zināt?"

�Zīmīte bija domāta jums,� Keins sacīja, un viņa balsi skanēja pārmetums.

�Nu labi. Vai jūs nevarētu doties uz tik�anos ar inspektoru? Atstājiet apsardzes viru pie durvīm, un lai �oferis jūs aizved. Es palik�u te un izskatī�u visas grāmatas.�

Keinam ap muti parādījās ciets vaibsts.

�Es neatstā�u jūs �eit vienu.�

�Es neesmu viena. Te būs apsardzes virs.�

�Jums vajadzēs vairākas stundas, kamēr izskatīsiet visas �īs grāmatas,� Keins skarbi sacīja.

�Tad es te palik�u vairākas stundas.�

�Nolādēts, Feita, jūs ta�u zināt, ka Dina to zīmīti nav rakstījusi!�

Feita necentās atvairīties.

�Nezinu, kas to ir rakstījis. Tikai esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā vēsts ir no Dinas.�

�Dina ir mirusi.�

�Jā.� Feita centās runāt tik mierīgi, cik vien spēja. �Un es visās �ajās dienās esmu ļoti daudz apjautusi par viņu. Atskārtas mirkļi par viņu un jums. Suns, kas Dinai uzbruka. Tā telpa Kohreina noliktavā, kur viņi... kur viņi Dinai darīja sāpes. Un ūdens �alkoņa līdzās tai vietai, kur Dinu atrada. Es to visu zināju - redzēju, dzirdēju vai sajutu. Un tagad es jums saku - vēsts tajā zīmītē ir no Dinas.�

�Vai gribat teikt, ka tagad jūs spējat uztvert miru�a cilvēka domas, Feita?�

�Es tikai saku to, ko zinu. Kādā no �īm grāmatām kaut kas paslēpts - un Dina vēlas, lai es to atrodu. Man tas jāsameklē.�

Keins ilgi raudzījās uz jauno sievieti, tad izlamājās un paņēma mobilo telefonu.

�Labi. Es sarunā�u tik�anos ar inspektoru rit.�

Viņ� pagājās mazliet talak, lai piezvanītu. Feita necentās Keinu atrunai. Viņa zināja, ka Keins joprojām netic viņas domām par zīmīti, ta�u nu viņ� vismaz gribēja ļaut jaunajai sievietei pārbaudīt laja rakstīto.

Feita atkal pievērsās plauktam un sāka lasīt grāmatu nosaukumus. Viņai nebija ne mazākās jausmas, ko īsti viņa meklē. �ajos plauktos atradās tikai daiļliteratūra, sākot no detektīvromāniem, mīlestības un zinātniskās fantastikas romāniem un beidzot ar visjaunākajiem bestselleriem.

Acīmredzot Dinas literārās intereses biju�as visai pla�as.

Feita izņēma no plaukta da�as grāmatas un pār�ķirstīja tās, juzdama bezpalīdzību un vil�anos. Kurā grāmatā? Kā lai uzmin, kura varētu būt īstā?

�Mums tās jāpārskata visas pēc kārtas,� Keins viņai aiz muguras sacīja. �Iz�ķirstiet ikvienu! Tas ir - ja jūs tie�ām nezināt, ko mums īstenībā vajadzētu atrast.�

�Es patie�ām nezinu,� Feita atsaucās.

Keins nepacietīgi noelsās.

�Nu labi. Jūs darbojieties te, bet es ņem�u priek�ā tās grāmatas, kas ir vestibilā.�

�Viņai ir ļoti daudz grāmatu,� Feita nomurmināja.

�Ari guļamistabā gar vienu sienu atrodas plaukti ar tām,� Keins teica, pagriezās un devās uz vestibilu.

Milzum daudz grāmatu.

Vairāk nekā pēc stundas Feita bija iz�ķirstījusi un atlikusi atpakaļ aptuveni pusi- grāmatu, neatrazdama tajās neko neparastu. Da�as grāmatzīmes. Vairākus gadus vecs iepirkumu saraksts. Teātra biļe�u pasakņi.

Feita apsēdās uz grīdas, izstiepa kājas, ar rokām satvēra kāju pirkstus un uzmanīgi pastaipīja sāpo�os muskuļus. Viņa bija nogurusi. Un vīlusies.

Sasodīts, Dina, kur tas ir? Kur lai es meklēju?

Feita nezināja, ko iesākt. Ja tie�ām tā bija Dina, kas savādā kārtā bija centusies palīdzēt atrast kādu vajadzīgu norādi, tad �obrīd viņa nedeva ne mazāko zīmi.

Feita piecēlās un iegāja vestibilā, gribēdama pajautāt, vai Keins nav kaut ko atradis. Viņa gan saprata, ka Keins to uzreiz būtu pateicis, bet klusums bija tik nomāco�s, ka Feita sāka nervozēt un vēlējās dzirdēt Keina balsi.

Vestibilā Keina nebija, lai gan uz grīdas kaudzītēs saliktās grāmatas liecināja par viņa pūlēm. Feita nedzirdamiem soļiem izgāja cauri vestibilam, pati nezinādama, kāpēc viņai �ķiet, ka jākustas tik klusi. Vestibila galā atradās divas guļamistabas un vannasistaba.

Vienu no guļamistabām acīmredzot bija izmantojusi Dina, un pa pievērtajām durvīm Feita ieraudzīja Keinu. Viņ� nekustēdamies ar sagumu�iem pleciem sēdēja uz gultas, galvu rokās saņēmis.

Feita mulsi aplūkoja jauko guļamistabu, kas bija iekārtota vēsi zilganos toņos, ļoti sievi�ķīgi, ta�u bez liekiem izpu�ķojumiem. 'laja atradās vēl vairāki grāmatplaukti, tajos - da�as skaistas, gaumīgas statuetes, bet pie sienam - eļļas gleznas ar juras skatiem.

Tad Feita nemānāmi aizzagās atpakaļ uz dzīvojamo istabu. Viņa mehāniski turpināja pārmeklēt grāmatas, ikvienu no tām izskatīdama no viena vāka līdz otram. Tikai tad viņa saprata, ka raud, kad acu priek�ā viss sāka migloties un uz grāmatas lapām par&dījās slapji plankumi.

�Nolādēts,� viņa �ukstēja. �Nolādēts!�

�Nu, vai veicās?�

Feita ielika pēdējo gramatu plauktā, piecēlās un paskatījās uz Keinu, kas bija iestājies durvīs. Viņai �ķita, ka vīrietis tagad ir mierīgāks, vairs neizskatās tik dusmīgs. Varbūt vienkār�i Keins bija tikpat noguris kā viņa. Dinas dzīvokli viņi bija darboju�ies jau trīs stundas.

�Nē. Un jums?�

�Ne tik.� Keins sarauca pieri, �ķiet, gribēja kaut ko jautāt, bet galu galā neko nepateica.

Feita nebija dro�a, vai viņas acis vēl nav apsarku�as pēc raudā�anas.

�Es nupat kaut ko iedomājos," viņa sacīja. �Mans dzīvoklis tika pārmeklēts vismaz divas reizes. Ka jūs domājat, varbūt viņi ir pārmeklēju�i arī �o?"

�Varbūt. Tūlīt pēc Dinas pazu�anas es pats visu pārbaudīju līdz pēdējam sīkumam, un to darīja ari policija. Signalizācija visu laiku bija ieslēgta, un �eit varēja iekļūt tikai apteksne. Tomēr nekad jau nevar zināt, vai nevarēja ielavīties kāds cits. Ja arī kāds te ir bijis, tad nav atstājis nekādas pēdas. Apteksnei bija noteikts, lai ziņo, tiklīdz pamana kaut ko neparastu, - un man liekas, ka viss bijis savās vietās.�

Feita aizgāja līdz krēslam, kas atradās pie kamīna, un apsēdās.

�Es visu laiku domāju, ka man laikam gan vajadzētu zināt, kur meklēt. Tā zīmīte... bija rakstīta tā, it ka man tas būtu jāzina. �Ielikts grāmatā,� tur bija teikts. 11 ka varētu būt tikai viena vienīga grāmata. Viena loti svarīga grāmata.�

Keins apsēdās uz dīvāna paro�a līdzās krēslam.

�Un jūs nevarat iedomāties, kura ir tā svarīgā grāmata.� Viņa balsī nebija manāms izsmiekls vai nosodījums -Keins glu�i vienkār�i konstatēja faktu.

Feita piespieda pirkstus pie deniņiem un aizvēra acis.

�Nē. Bet es...� Piepe�i viņa pacēla galvu un cie�i paraudzījās uz Keinu. �Vai Dina izmantoja piezīmju grāmatu ikdienas darbu plāno�anai? Kur pierakstīja visas norunātās tik�anās un citas svarīgas lietas? Varbūt viņa rakstīja dienasgrāmatu?�

�Viņai bija divas piezīmju grāmatas. Vienu viņa vienmēr ņēma līdzi visos braucienos - tuņ Dina rakstīja visu, kas saistīts ar darbu, bet otrā mēdza ierakstīt personiskās lietas.� Keins piecēlās un piegāja pie senlaicīgā rakstāmgalda netālu no loga. No aug�ējās atvilktnes viņ� izņēma piezīmju grāmatu melnā adas iesējumā un iedeva to Feitai. �Es to esmu iz�ķirstījis vismaz desmit rei�u,� viņ� sacīja, apsēzdamies uz dīvāna. �To pārbaudīja ari policija. Pirmajās nedēļās mēs rūpīgi izskatījām visus ierakstus, lai noskaidrotu, kur viņa gājusi un ko darījusi, centāmies atrast kaut mazāko norādi, kas noticis ar Dinu.� Keins uz mirkli apklusa. �Es tur neatradu itin neko neparastu, neko tādu, kas varētu pievērst uzmanību.�

Tomēr tie�i tam vajadzētu būt svarīgi. Nepievērst uzmanību.

Feita uzmanīgi �ķirstīja dienasgrāmatas lappuses. Tā bija parasta dienasgrāmata ar adresēm, kalendāru un iedalījumiem, kas bija paredzēti ierakstiem par norunātajiem tik�anās datumiem un dienas kārtību, - dienasgrāmatas mala katru iedalījumu apzīmēja krāsaina �mēlīte�. Priek�ējā apvaka iek�puse bija neliela kabatiņa, tajā atradās Dinas vizītkarte un vairākas kabatiņās sadalītas plastikāta lapas, kur viņa bija ievietojusi no citiem saņemtās vizītkartes.

�eit Feita nemanīja neko neparastu.

Viņa lēni izskatīja visus dienasgrāmatas iedalījumus, �ķirot lapu pēc lapas. Nonākusi līdz priek�pēdējam iedalījumam, kas bija paredzēts da�ādām piezīmēm, Feita pacēla galvu un paskatījās uz Keinu.

�Te trūkst lapas. Palikusi tikai krāsainā mēlīte dienasgrāmatas malā, ta�u nevienas lapas nav.�

�Es to nebiju ievērojis. Tomēr iespējams, ka tas neko nenozīmē. Dina tās varbūt pa vienai vien izplēsusi bez īpa�a nolūka. Tā ta�u gadās.�

Feita aizvēra acis un domāja.

�Ja es zinātu, ka informāciju, kas ir manā rīcībā, kāds centīsies dabūt rokā, ka �eit kāds var ierasties un to meklēt, es to būtu pierakstījusi divās vietās. Pirmkārt, tur, kur to noteikti iespējams atrast, otrkārt, vēl kaut kur citur.�

�Kur tad?� Keins iejautājās.

Feita cie�i raudzījās uz dienasgrāmatu.

�Ja cilvēks kaut ko meklē un to galu galā ir atradis, tad pārstāj meklēt. Vai ne?�

�Jā.�

Feita pa�ķira pēdējo iedalījumu, uz kura mēlītes bija rakstīts �DA�.�, un ieraudzīja vairākas lappuses ar da�ādiem Dinas ierakstiem. Feita lēni, velkot ar pirkstu līdzi, sāka lasīt.

Nomainīt d�ipa riepas. Noskaidrot, kad �eronai dzim�anas diena. Parūpēties, lai Konreda birojā ierīko galda spēli �Golfa laukums�.

Feita paskatījās uz Keinu un skaļi atkārtoja.

�Konreda?�

Viņ� viegli pasmaidīja.

�Konreda Māstersona. Tas ir Dinas finansiālo lietu pārvaldnieks, kas aizraujas ar golfa spēli. Dina gudroja, kādu pārsteigumu viņam sagādāt Ziemassvētkos.�

�Ak tā.� Feita atkal sāka lasīt ierakstus. Vēl da�i atgādinājumi. Jānoskaidro, kāpēc nav pienāku�i pasūtītie katalogi. Jānorunā kārtējā pārbaude pie ārsta. Jāatdod bibliotēkā Stīvena Kinga romāns.

Feita atkal sāka pārdomāt.

�Viņa ta�u pirka tās grāmatas.�

�Ko?� Keins paliecās tuvāk.

Feita, pieri raukdama, paskatījās uz viņu.

�Te rakstīts, ka jāatdod bibliotēkā Stīvena Kinga romāns. Bet Dina ta�u pati pirkusi viņa grāmatas cietajā iesējumā - es atradu veselas se�as.�

�Es atradu divas,� Keins lēni teica.

�Vai viņa parasti ņem... ņēma grāmatas no bibliotēkas?�

Keinam nācās bridi padomāt.

�Diez vai. Uz bibliotēku viņa gāja, lai sameklētu pētījumiem vajadzīgos materiālus, bet grāmatas viņai patika iegādāties savā īpa�uma, pat jaunu autoru grāmatas. Dinai personiskā bibliotēka nozīmēja ļoti daudz.� Keins norādīja uz piebāztajiem grāmatu plauktiem. �Tas jau ir skaidri redzams.�

�Tāda gadījuma," Feita sacīja, �mums jāmeklē vēl kāds Stīvena Kinga romāns."

Guļamistabas grāmatu plauktos viņi uzgāja vēl �etrus Stīvena Kinga romānus, un ceturtajā atradās ar roku rakstīts saraksts.

Tur bija minēti se�i vīrie�i. Pieci ievērojami Atlantas biznesmeņi, turklāt divi aktīvi darbojās politikā. Sestais -Keins zināja teikt - nedēļu pirms Dinas pazu�anas bija izdarījis pa�nāvību.

Sarakstā tre�ais bija D�ordans Kohreins.

Ta�u tie�i tas vārds, ko Dina bija uzrakstījusi lapiņas apak�ējā malā un divas reizes apvilkusi ar loku, lika Feitai un Keinam pārsteigumā saskatīties.

�antā�a.

��antā�a,� Tims Denjelss teica, �ir ļoti nelāga lieta, un darījumi, par kuru neizpau�anu �ie cilvēki gatavi maksāt, acīmredzot ir tik nekrietni, ka tie var būt motīvs slepkavībai.�

�Vai pa�nāvībai,� Keins sacīja. �Kāds no sarakstā minētajiem vīrie�iem acīmredzot problēmas atrisinājis, iz�ķaidot sev smadzenes, un pēc tam izrādījies, ka aptuveni se�us mēne�us pirms tam viņ� centies atmaksāt naudu, ko aizņēmies no kompānijas, kurā strādājis. Ļoti lielu naudu. Ja kompānija �o faktu būtu atklājusi, viņam būtu jāsē� cietumā ļoti ilgi, un viņa jaukā sieva, dedzīga baznīcas apmeklētāja, kristu kaunā un negodā.�

�Es teiktu, ka viņ� bijis piemērots mērķis �antā�ai,� Denjelss ieminējās. �Pieņemot, ka viņa nodarījumi kādam kļuvu�i zināmi.�

�Un, ja viņ� kādam maksāja par klusē�anu, tad viņam bija gandrīz neiespējami atmaksāt naudu, ko bija piesavinājies. Tādējādi var izskaidrot pa�nāvību. Nabaga draņķis bija bezizejas situācijā.�

�Laikam gan,� Denjelss piekrita.

�Ja viņa vārds minēts kopā ar piecu pārējo vīrie�u vārdiem, tad varam pieņemt, ka �anta�ēti dro�i vien tika visi �ie cilvēki. Tātad rodas jautājums...�

�Kas ir �anta�ētājs?� Feita pabeidza teikumu.

�Tie�i tā.�

�Turklāt tas laikam gan norāda,� Feita piezīmēja, �ka D�ordans Kohreins bijis viens no �antā�as upuriem.�

Tas nenozīmē, ka viņ� nevarētu būt iesaistīts Dinas slepkavībā. Da�as lietas paturēt noslēpumā ir tik svarīgi, ka tādēļ ir vērts nogalināt.�

�Tā ir. Tomēr saraksta ir vēl �etri uzvārdi, Kein. Un jūs teicāt, ka visus piecus dzīvos saista vēl kaut kas cits, ne tikai tas, ka viņi ir �antā�as upuri.�

�Visi tā vai citādi ir saistīti ar celtniecības biznesu -arī tas cilvēks, kur� izdarīja pa�nāvību. Viņ� bija Meifēras celtniecības kompānijas grāmatvedis.�

�Vai tā nav kompānijā, kas...�

�Jā, strādā Ladlovas būvobjektā. Pareizāk sakot -strādās, kad atkal varē�u ļaut, lai viņi ķeras pie darba.�

�Vēl viena saistība," Feita lēni sacīja.

�Jā, vēl viena saistība,� Keins piekrita.

�Man ne visai patīk, ka tu rādies man sapņos," Feita sacīja Dinai.

�Arī man tas īpa�u prieku nesagādā," Dina atsaucās, ļoti centīgi ar kaut ko nodarbodamās. �Ja vien tu censtos palauzīt galvu, es dzīvotu savu dzīvi."

Feita jau pavēra muti, lai atkal atgādinātu Dinai, ka tagad viņai nemaz dzīves vairs nevar būt, ta�u beigu beigās tikai paraustīja plecus un pagājās Dinai tuvāk, ziņkāri vērodama viņu.

�Ko tu tur dari?�

�Protams, cen�os �o te salabot. � Dina rūpīgi līmēja kopā saplīsu�as statuetes lauskas. Feita nodrebēdama ievēroja, ka tā ir kādas sievietes statuete.

�Vai tu gribi teikt, ka centies salabot mani?"

Dina mazliet nepacietīgi nopūtās.

�Tas nav svarīgi. Tu vēl neesi spējīga domāt par to. Vispirms tev jāsaprot, ko nozīmē tas saraksts. �

�Tie uzvārdi? �antā�u, vai ne?�

Dina līdzjūtīgi paskatījās uz Feitu.

�Kādu laiciņu tev klāsies ļoti grūti, tomēr vajadzēs tikt galā ar to. Tu nevarēsi saprast patiesību, līdz tiksi ar to galā. �

�Ar ko?"

�Protams, ir vēl viens līķis. Ja jau kāds sācis slepkavot, tad nav grūti to turpināt. �ķiet pat glu�i loģiski izmantot �ādu līdzekli problēmas atrisinā�anai - īpa�i tad, ja pirmajās reizēs ir veicies. Un viņam veicās. Vispirms Sietlā, tad �eit. �

�Kam? Kas viņ� ir, Dina?�

�Tikai paturi prātā, ka tas ir pilnīgi kāda cita cilvēka līķis. Neļauj viņiem kļūdīties, Feita! Tev jābūt pārliecinātai par to, kā līķis tas ir, citādi tu netiksi līdz pareizajai atbildei."

�Bet..."

�Un, kad atradīsi zvaniņu, panāc, lai viņ� tev saka patiesību. Viņ� to negribēs darīt, bet tev viņ� jāpiespie�. Viņam ir zināmi patiesības fragmenti, un tev tie vajadzīgi. "

�Sasodīts, kāpēc tu ar mani runā tādās mīklās?�

�Tikai tā tu mani vari sadzirdēt.�

Feitai tas neko nepadarīja skaidrāku, un viņa nopūtās.

�Vai tu man vismaz vari pateikt, kur meklēt? Visā �ajā lietā noteikti jābūt kādam āķim, un mums tas jāuzzina. Man nav skaidrs pat tas, kādi ir īstie jautājumi!�

Dina atkal pievērsās statuetei.

�Jautā sev, Feita! Jautā sev, cik daudz ir to cilvēku, kurus sargājot tu būtu ar mieru mirt. Un esi piesardzīga! Esi ļoti piesardzīga! Atceries, viņ� novēro. �

�ī bija otrā reize pēc vairākām dienām, kad Feita jau pirms rītausmas bija tik pēk�ņi pamodusies, bet �oreiz loga neviens neglūnēja un nebiedēja viņu.

��oreiz bailes ir tikai manā pa�as prātā,� Feita nomurmināja.

Viņa vēl centās pagulēt, tomēr beigu beigās jau pusseptiņos cēlās aug�ā. Feita klusi iegāja vannasistabā, lai nomazgātos du�ā.

Jautā sev, cik daudz ir to cilvēku, kurus sargājot tu būtu ar mieru mirt.

Baismīga �ķita pārliecība, ka Dina tie�i tā bija darījusi. Viņa bija mirusi, jo ticēja, ka ar klusē�anu pasargās kādu, kas viņai bija dārgs. �obrīd Feita nevarēja iedomāties cilvēku, kas Dinai būtu bijis tik dārgs un mīļ�, vienīgi Keins.

Vai Keinam būtu draudēju�as briesmas ari pirms �īm pēdējām dienām?

Kāpēc? Vai arī viņ� kaut kā bija iesaistīts �ajā lietā? Objektīvi raugoties, tas būtu iespējams, lai gan �o varbūtību neapstiprināja nekas, ko Feita bija redzējusi vai nojautusi.

Ta�u vēl jau eksistēja ari noslēpumainais priek�mets, ko tik ļoti bija gribēju�i dabūt rokā Dinas spīdzinātāji, un Feitas dzīvoklis bija pārmeklēts vismaz divas reizes. Viņa �aubījās, vai tas būtu darīts tikai tādēļ, lai atrastu sarakstu ar uzvārdiem. Lai ari kas būtu �is priek�mets, tas tikpat noslēpumainajiem nelie�iem radīja tādus draudus, ka tā dēļ viņi bija gatavi spīdzinot un slepkavot, �aut un spridzināt.

Nē, tas nevarēja būt saraksts. Feitai likās, ka tas varētu būt kaut kas tāds, ko viņa pati neilgi pirms avārijas atradusi, - pierādījums, kas ļautu ne vien identificēt, bet notiesāt tos, kuri nodarbojās ar �antā�u, tos, kuri bija noslepkavoju�i viņas ģimeni un Dinu.

Atrastais saraksts vismaz bija sākums - ar to Dina bija sākusi savus meklējumus.

Feita devās uz virtuvi. Viņa netuvojās dīvānam dzīvojamā istabā, cerēdama, ka Keins vēl guļ. Viņam vajadzēja izgulēties.

Feita ieslēdza vājo spuldzīti virs pavarda un uzlika vārīt ūdeni kafijas automata. Atspiedusies pret virtuves galdu, viņa gaidīja, cenzdamās neko nedomāt, jo bija pārāk nogurusi no domām, kas nerimtīgi �audījās galvā.

�Jūs agri esat piecēlusies.� Durvīs stāvēja Keins. Gai�ie mati bija sajaukti, bet vaigus un zodu klāja bārdas rugāji.

�Cik nepatīkami, ka esmu jūs pamodinājusi,� Feita sacīja.

�Jūs mani nepamudinājāt.� Keins ienāca virtuvē un sāka ņemt no trauku skapja arā tasītes. Feita mazliet nervozi pagājās tālāk un devas pie ledusskapja, lai paņemtu krējumu. Keins, �ķiet, nevēroja viņu, bet Feitai tomēr likās, ka viņ� pamanījis �o nervozo kustību.

�Jūs miegā kliedzāt,� Keins piepe�i teica.

Tas Feitu pārsteidza, un viņa nedro�i palūkojās vīrietī.

�Tie�ām?�

�Apmēram pustrijos. Es atvēru guļamistabas durvis un ieskatījos iek�ā. Jūs nemierīgi mētājāties pa gultu un bijāt gandrīz pavisam nogrūdusi visas segas.�

Atcerēdamās savu plāno naktskreklu, Feita juta pietvīkstam vaigus. Ta�u Keins lēja tasēs kafiju un to nepamanīja.

�Es piegāju pie gultas, lai sakārtotu segu, un vienu bridi man �ķita, ka jūs esat nomodā. Jūs izteicāt manu vārdu. Tomēr redzēju, ka esat cie�i aizmigusi.�

�Noteikti biju aizmigusi. Es neatceros.�

�Vai redzējāt sliktus sapņus?� Pasniegdams Feitai kafiju, Keins beidzot paskatījās uz viņu.

�Ak, nekā sevi�ķa. Da�ādas saraustītas ainas.� Feita piebēra kafijai cukuru, pielēja krējumu un iedzēra malciņu karstā dzēriena. Keins pagar�oja savu kafiju un saviebās.

�Piedodiet!� Feita mulsi sacīja. Acīmredzot Keinam viņas gatavotā kafija nebija pa prātam. Viņa atkal iemalkoja no savas tases - kafija kā jau kafija, mazliet riīgtens dzēriens.

�Neņemiet ļaunā...� Keins teica, un visu kafijas kannas saturu izgāza izlietnē.

Feita nebija apvainojusies.

�Dro�i vien vajadzīga īpa�a prasme, lai to pagatavotu, kā nākas. �ķiet, ka man tās trūkst.�

Keins sāka gatavot kafiju par jaunu.

�Da�iem tas vienkār�i neizdodas. Kamēr uzvārīsies nākamā porcija, es noskū�os un nomazgā�os. Jūs gribējāt aizbraukt uz savu dzīvokli pēc pulksteņa, un man norunāta tik�anās ar celtniecības inspektoru. Mēs varētu nozust, pirms �eit saradies reportieru bars.�

�Labi.� Feitai likās, ka Keins runā tādā kā strupā tonī, ta�u viņa neņēmās kritizēt vīrie�a garastāvokli. Feitu vēl arvien mulsināja Keina teiktais - ka viņ� ienācis guļamistabā un dzirdējis viņu miegā izrunājam Keina vārdu. Feitai darīja raizes apziņa, ka sapnī redzētais viņai licis kliegt, licis izrunāt viņa vārdu.

Protams, ir vēl viens līķis.

�Mana zemapziņa pati nezina, ko saka,� Feita klusi nomurmināja. Tomēr viņa iegāja dzīvojamā istabā un ieslēdza televizoru. Feita gribēja paskatīties ziņas, lai gan neticēja, ka varētu būt vel viens līķis. Tam viņa tā īsti nespēja noticēt.

Programmas pirmaja daļa diktors vēstīja jau zināmos notikumus par Dinas nozu�anu un viņas līķa atra�anu, stāstījums bija tikai mazliet pārveidots un papildināts ar visām tām asiņainajām detaļam, kuras reportieriem bija izdevies uzo�ņāt. Daudzos kadros bija redzams Keins pirmajās dienās pēc Dinas nozu�anas - izvārdzis aiz bēdām, ta�u cie�i apņēmies viņu atrast, un runāt viņ� runāja galvenokārt tikai par to.

Kādam bija izdevies sameklēt ari nelielu videoklipu, kurā bija redzama Dina, - viņai nemanot, ziņu dienesta reportieriem bija izdevies uzņemt lentē bridi, kad Dina intervēja sievie�u patversmes iemītnieces, gatavojot rakstu savam �urnālam. Ziņu dienesta ļaudis tur bija gadīju�ies tāpēc, ka Atlanta labi pazīstama vīra laulātā draudzene, kas bija meklējusi tur patvērumu, piezvanījusi savam draugam reportierim un aicinājusi viņu nākt un ierakstīt lentē asarainās �ēlabas par vīra atkārtoto varmācību.

Protams, tā bija tirā sagadī�anās, ka da�as nedēļas pirms tam �ā laulātā pāra �ķir�anas prāvā bija radusies draudīga ievirze.

Vienīgais labums �ajā situācijā bija tas, ka ziņu dienestam bija pieticis atbildības izjūtas, lai kadrā neparādītu kaut ko tādu, kas ļautu atpazīt patversmi, piemēram, ielas nosaukumu vai kādu citu raksturīgu iezīmi. Lai gan Feita patversmi bija apmeklējusi vairākas reizes, tomēr pat viņa tikai pēc laba laika apjauta, ka �ī ir tā pati vieta.

Feita tikai ar pusausi klausījās tās sievietes sūdzē�anos par viru - viņas uzmanība bija pievērsta kadra diben-plānam, kur Dina auklēja klēpī kādu aizmigu�u mazuli, rokā turēdama piezīmju bloku.

Feita redzēja, ka Dina bijusi skaista sieviete, turklāt viņas piemīlīgā seja dabiski un atklāti pauda līdzjūtību un sapratni. Sejas izteiksme bija tik iejūtīga, ka dro�i vien pat sve�i cilvēki ne�aubīdamies mēdza Dinai stāstīt savus noslēpumus, ari tos, no kuriem pa�i kaunējās, un Feita nodomāja, ka Dina acīmredzot ne vienu vien �ādu Aāstu aiznesusi sev līdzi kapā.

Feita vēl nebija paspējusi izdomāt �o domu līdz galam, kad viņas uzmanību saistīja kāda cita sieviete diben-plānā - sieviete, kuras sejā, ieraugot ziņu dienesta ļaudis filmējam patversmi, parādījās satraukums. Un tad Feita pamanīja ari pati sevi - viņa ātri iesteidzās pa durvīm un nozuda citā istabā.

Pati sevi.

Ziņu pārraide turpinājās, bet Feita skatīdamās rauca pieri. Kāpēc redzētie kadri viņai izraisīja tik nejauku izjūtu? To ta�u Feita bija zinājusi, ka iepazinusies ar Dinu patversmē, kad Dina vākusi materiālu savam rakstam.

Kas viņai rādijā tādu nemieru?

Keins dzīvojamā istaba ienāca brīdī, kad diktore mundri sāka ziņot par gaidāmo laiku, teikdama, ka �odien iespējams lietus, un tagad Feitai bija skaidrs, ka Keinam noteikti jāizstāsta sapni redzētais, vienalga, vai nu viņ� tam ticēs, vai neticēs.

Feita ievilka elpu un, skatīdamās uz televizoru, sacīja:

�Es jums nepastāstīju visu, kad jautājāt, vai pagāju�ajā naktī esmu redzējusi sliktus sapņus. Visu es neatceros, bet zinu, ka atkal redzēju vienu no tiem... tiem dīvainajiem sapņiem. Tas bija brīdinājums. Brīdinājums, ka tiks atrasts vēl viens līķis.�

Keins apsēdās uz krēsla netālu no Feitas. Viņ� raudzījās uz jauno sievieti ne nu glu�i neticīgi, ta�u ba�īgi gan.

�Kāds līķis, Feita?"

�Nezinu.�

�Kur jūs ņēmāt �ādu brīdinājumu?�

�Nezinu. Dro�i vien to raidīja mana zemapziņa -�ķiet, tā zina vairāk nekā es. Varbūt tas saistīts ar ekstrasensos spējām, kuras man piemīt, lai gan nespēju tās regulēt. Varbūt pat tā ir... saistība ar Dinu.�

�Dina ir mirusi.�

Tie�i to jau es viņai visu laiku saku. Feitai gandrīz vai izlauzās nervozi smiekli, tomēr viņai tos izdevās apvaldīt.

�Nūjā. Pēdējo reizi, kad Dina mani brīdināja, izrādījās, ka viņai taisnība.�

�Pēdējo reizi?�

Feita nejutās pārsteigta, ka Keina sejā nepakustējās ne vaibsts - tā atgādināja masku.

�Dina sapnī man teica, lai uzmanos, jo kāds mēģina ielauzties pa logu. Es pamodos, un tā tie�ām bija.�

�Jūs ļoti labi zināt, ka tā noteikti bija jūsu zemapziņa, Feita. Troksnis, kuru izdzirdējāt miegā, pārvērtās par sapņa tēlu, tas ir viss.�

�Varbūt,� Feita piekrita. �Tie�i tāpēc es nevaru saprast. Es nevaru saprast, ko būtu redzējusi vai dzirdējusi tādu, kas manai zemapziņai liktu nojaust, ka ir vēl viens līķis, kas paslēpts kādā citā vietā.� Viņa atkal paraudzījās uz televizora ekrānu. �Protams, ja vien es to jau iepriek� neesmu zinājusi.�

�Kā lai jūs to varētu zināt?�

�Tie�i tā. Kā gan lai es to zinātu?�

Tapat kā Dinas dzīvoklis, arī Feitai tas �ķita tuk�s un neapdzīvots, un viņa tūlīt pat ķērās pie pulksteņa meklē�anas - ta�u tas nekur nebija atrodams.

�Ziniet, es iedomājos,� viņa sacīja Keinam, �ka pulksteni man slimnīcā nemaz neatdeva kopā ar citām manām mantām, kad izrakstījos no turienes.�

�Varbūt avārijas laikā tas tika pilnīgi sadauzīts,� Keins ieminējās.

�Nūjā... Tomēr - vai jūs pazīstat daudz cilvēku, kuriem būtu tikai viens pulkstenis? īpa�i jau sievietēm. Pulkstenis ir lēta manta.�

Keins palīdzēja Feitai vēlreiz visu pārmeklēt, tomēr dzīvoklī rokas pulkstenis ta ari neatradās. Viņi uzgāja nelielu kārbiņu ar grcznumlictiņām un da�iem pāriem garu, mirdzo�iem dārgakmeņiem rotātu auskaru, kas pakustinot viegli �ķindēja. Feita izklaidīgi pieskārās savai auss ļipiņai un sataustīja, ka laja iestiprināts daudz vienkār�āks rotājums - neliela pērlīte.

�Tie auskari pieder Dinai,� Keins sacīja. �Viņa mēdza da�us auskaru pārus glābāt manā dzīvoklī kārbiņā, kas atradās veļas skapī.�

Feita izbailēs palūkojas uz Keinu.

�Jūs domājat, ka es vienkār�i... esmu tos paņēmusi?

Ak Dievs, Kein, piedodiet! Es pat nenojautu...�

�Neuztraucieties! �aubos, vai Dinu tas būtu uztraucis, un mani jau nu jo mazāk."

Tomēr Feita saprata, ka Keinu tas sarūgtina, un tas, ka viņa atkal neapzināti mēģinājusi atdarināt Dinu, ļoti sarūgtināja ari Feitu pa�u. Ceļā uz būvobjektu viņa visu laiku raizējās par to, un Feitas satraukums kļuva vēl lielāks, kad viņa pamanīja, ka, pati nemaz neapjauzdama, ko dara, atkal nolakojusi nagus.

Ar Dinas sarkano nagu laku.

Celtniecības inspektors bija pārsteigts, ka Feita viņu nepazīst - viņi ta�u vairākus mēne�us bija strādāju�i vienā birojā. Viņ� turklāt neko nebija zinājis par avāriju, un Feita aptvēra, ka �ā cilvēka interese par viņu nav bijusi tik liela, lai ievērotu viņas prombūtni.

Likās, ka rīta laika ziņu prognoze piepildīsies, un attālā pērkona ducinā�ana solīja kaut ko pamatīgāku, nevis nelielu lietu vien, tāpēc Keins un inspektors tūlīt pat devās Ladlovas ēkas puspabeigtajā pagrabstāvā, lai apskatītu pamatus.

Feita palika ārpusē. Viņa stāvēja pusceļa starp ēku un būvlaukuma vārtiem, aiz kuriem gaidīja ma�īna ar �oferi un no vienas puses uz otru staigāja apsardzes virs.

Kā gan to apsardzes vīru sauc? Feita pirmo reizi sāka par to domāt. Keins uzrunādams bija nosaucis viņu vārdā, bet Feita to nekādi nevarēja atcerēties. Laikam gan dro�ības dienesta ļaudis ir pieradu�i, ka viņiem netiek pievērsta uzmanība; ja apsardzes viri savu darbu darīja, kā nākas, tad viņiem bija jāizturas tā, lai apsargājamie viņus nemaz nemanītu, - vismaz Feitai tā likās.

Piepe�a vēja brāzma sajauca Feitas matus un lika nodrebināties, kaut arī viņa bija tērpusies svīterī un siltā jakā. Feita sabāza rokas jakas kabatās. Labajā kabatā viņa sataustīja plānu, lokanu metāla plāksnīti un ziņkāri to aptaustīja. Tā �ķita pazīstama...

�Ak Dievs, es atkal esmu uzvilkusi Dinas jaku," Feita klusi nomurmināja. �Es pat nebiju to pamanījusi.�

Tas jauno sievieti izbiedēja, jo likās, ka viņa pati nespēj noteikt savu rīcību.

Feita pagriezās ar muguru pret ēku un sarāvās aiz aukstuma. Vārtos parādījās Ri�ardsons; viņ� acīmredzot bija uz bridi apstājies, lai pateiktu apsardzes vīram, kas viņ� ir. Ri�ardsons pa grambaino celņ nāca tie�i uz Feitas pusi.

Redzot viņa drūmo sejas izteiksmi, Feitai pamira sirds.

�Kur ir Keins?� viņ� jautāja.

�Otrpus ēkai kopā ar inspektoru pārbauda pamatus. Kas noticis?�

Ri�ardsons vērtējo�i nopētīja Feitu, tad skarbi pateica:

�Mēs atradām vēl vienu līķi.�

Feitai likās, ka pasaide sāk grīļoties, ta�u reiboņa sajūta drīz vien pārgāja.

�Vai jūs zināt, kā līķis tas ir?�

�Tie�i tāpēc jau es �eit esmu.� Ri�ardsons ar galvu pamāja uz ēkas pusi, Tas ir celtniecības brigādes darbu vadītājs, kas acīmredzot �eit strādājis. D�eds Noriss. Viņ� ir no�auts. Divas lodes pakausī. Bet �oreiz nebija grūti noskaidrot, kas ir slepkava. Mēs atradām ieroci. Tas reģistrēts uz D�ordana Kohreina vārda.�

Kad Feita uzstaja, lai Ri�ardsons līķa identifikācijai veic papildu pasākumus, viņ� sāka domāt, vai tikai viņa nav kļuvusi pārāk dīvaina. Detektīvs norādīja, ka pie līķa atrasta Norisa autovaditaja apliecība, turklāt līķi identificēju�i divi darbabiedri, ari Norisa �efs Makss Sanderss. Atlantā Norisam nebija neviena piederīgā, kas varētu veikt �o drūmo pienākumu.

�Pirkstu nospiedumus," Feita sacīja. Viņi bija atgriezu�ies Keina dzīvokli, un Feita staigāja pa istabu no viena gala uz otru, - Keins vēl nekad nebija redzējis jauno sievieti tik satrauktu. �Jūs varat pārbaudīt viņa pirkstu nospiedumus.�

Ri�ardsons saviebās.

�Līķis vismaz pāris dienu gulējis me�ā, un tam tiku�i klāt dzīvnieki. Var gadīties, ka pirkstu nospiedumus nemaz nav iespējams noņemt.�

�Jums jāpamēģina to izdarīt. Lūdzu! Tas nav tā cilvēka līķis, kuru jūs domājat.�

�Man ir upuris,� Ri�ardsons teica, skaitīdams uz pirkstiem. �Man ir slepkavības ierocis. Man ir aizdomās turamais. Mans pienākums ir apkopot �os faktus un iesniegt pierādījumus apgabala prokuroram.�

Feita klusi sacīja:

�Un es jums paskaidroju, ka nedz jūs, nedz apgabala prokurors nesapratīs, kāpēc �is cilvēks nogalināts, iekams nebūs skaidri zināms, kas viņ� īstenība bijis.�

Ri�ardsons paskatījās uz Keinu, kas ieminējās:

�Makss teica, ka Noriss pie viņa strādājis tikai nedaudz ilgāk par gadu. Viņ� iesniedzis atsauksmes no kādas vietējās kompānijas un savu darbu darījis labi, tāpēc Makss nav centies pētīt neko sīkāk. Varbūt mums tomēr to vajadzētu izdarīt.�

�Ko jūs domājat noskaidrot?� Ri�ardsons jautāja viņiem abiem.

�Tas bijis pavisam cits cilvēks,� Feita atbildēja.

Keins paraustīja plecus.

�Es varu teikt tikai to, ka tas �ķiet ārkārtīgi izdevīgi, ja manas celtniecības brigādes darbu vadītājs izrādās noslepkavots tie�i tajā laikā, kad celtniecības inspektors dara man zināmu, ka darbu ar projektu kāds apzināti sabotējis.�

�Uz cik ilgu laiku tas aizkavēs būvdarbus?�

�Uz cik ilgu laiku?� Keins drūmi iesmējās. �Gaj, pa�i pamati ielikti nepareizi, un inspektors apgalvo, ka tos izlabot nav iespējams. Tas paveikts ļoti viltīgi, ta�u viss ir nepareizi no viena gala līdz otram. Visa celtne pagalam. Mums to vajadzēs nojaukt un sākt visu no sākuma. Tas, protams, ir tādā gadījumā, ja projektu vispār būs iespējams turpināt, un to es nemaz nevaru pateikt.�

Stāvot pie pianīna un raugoties uz ziloņkaula taustiņiem, Feita nomurmināja:

�Vai gribat izteikt minējumus, kur� tiks vainots?�

Keins pamāja un sacīja Ri�ardsonam:

�Makss mani sazvanīja pa mobilo telefonu, kad braucām atpakaļ, un viņ� jau cen�as glābt savu ādu, apgalvodams, ka acīmredzot kāds noalgojis Norisu sabotā�as veik�anai un tad viņu nogalinājis, lai jauktu pēdas. Viņ� vēl neko nezina par jūsu izteiktajam aizdomām, tomēr viņa pieņēmums varētu likties ticams. Un tādā gadījumā ļoti iespējams, ka ta bijusi kada cita persona, kas uzdevusies par Norisu.�

�Kam gan būtu vajadzīgs sabotēt darbus biroja ēkas celtniecībā? Nolādēts, kāpēc gan to lai būtu darījis D�ordans Kohreins?�

�Es nezinu, bet tai lietai jābūt saistītai ar visu pārējo, Gaj. Dina dienu pirms nozu�anas bija ieradusies �ajā būvobjektā. Ar Kohreina vārdu mēs esam sastapu�ies jau vairākkārt, jo viņam pieder noliktava, kur acīmredzot Dina bijusi ieslodzīta. Turklāt gandrīz viss, ko vien mēs uzzinām, tādā vai citādā veidā saistīts ar celtniecību. Ari uzvārdi tajā sarakstā.� Keins Ri�ardsonam bija to pastāstījis, tiklīdz viņi bija atgriezu�ies Keina dzīvoklī.

Detektīvs nopūtās.

�Draņķīgi. Nu labi, es lik�u pastrādāt tiesu ekspertīzes ļaudīm, lai viņi papūlas dabūt kaut cik noderīgus pirkstu nospiedumus. Tikai - es jau reiz skaidri pateicu, lai tu turies tālāk no tajā sarakstā minētajiem cilvēkiem, Kein. Ja viņi tika �anta�ēti, tad acīmredzot bija izdarīju�i kaut ko tādu, ko par katru cenu grib saglabāt noslēpumā, tāpēc būs pamatīgi nokaitināti, ja tu sāksi atklāti bāzt degunu �ajā lietā un klāstīt visu pa labi un pa kreisi. Vai tev tas ir skaidrs?"

�Jā, skaidrs.�

�Runājot par Kohreinu, viņa tuvinieki apgalvo, ka viņ� jau pirms vairākām dienām izbraucis no pilsētas, ta�u viņi, �ķiet, nezina, kur Kohreins īsti ir. Man liekas, viņ� glu�i vienkār�i centies nozust, bet to mēs pārbaudīsim. Varbūt viņam būs alibi, varbūt �is alibi apstiprināsies. Ta�u to pārbaudīt ir mans uzdevums. Ļauj man rīkoties, norunāts?�

�Tikai pasteidzies, Gaj!� Keins cie�i raudzījās uz Feitu. �Es nezinu, cik ilgi mēs vēl spēsim to izturēt.�

�Es jums zvanī�u,� Ri�ardsons teica un devās projām.

Kad Keins, izvadījis detektīvu pa durvīm, atgriezās, Feita sēdēja pie klavierēm, pirkstus uz taustiņiem uzlikusi. Keinam �ķita, ka viņa izskatās tāda kā apjukusi, kā nomaldījusies.

�Kur� gribētu sabotēt biroja ēka? celtniecības darbus?� viņa lēni jautāja. �Kur� no tā kaut ko iegūtu?�

�Es nezinu. Bija paredzēts ēku paturēt privātīpa�umā, lielāko tās daļu izīrējot pilsētas iestādēm. Celtniecību finansē prāva investoru grupa, un viņi var zaudēt bargu naudu, ja projekta realizācija ieilgst vai tas vispār tiek likvidēts.�

Feita piepe�i noņēma pirkstus no taustiņiem un pagriezās pret Keinu.

�Vai kāds no tiem sarakstā minētajiem cilvēkiem pieder pie investoru grupas?�

�Es nezinu, bet investoru ir ļoti daudz. Pagaidiet!� Keins piezvanīja uz savu biroju, un jau pēc nepilnas stundas viņi bija uzzināju�i, ka I )�ordans Kohreins ar investīciju kompānijas starpniecību, kurā viņ� bija līdzīpa�nieks, Ladlovas projektā ieguldījis lielu naudas summu.

��ķiet, ka �ajā projekta ieguldīta tik liela daļa viņa privātkapitāla, ka viņam, iespējams, draud bankrots, ja projekts izputēs,� Keins teica.

Feita bridi domāja un tad papurināja galvu.

�Es to nesaprotu. Iespējams, ka Kohreins varēja sagūstīt Dinu un ieslodzīt sava noliktavā, tomēr tam būtu kāda jēga tikai tad, ja �anta�ētājs ir viņ�, nevis tad, ja viņu pa�u �anta�ē. Iespējams, ka Kohreins no�āvis D�edu Norisu pēc tam, kad uzdevis viņam sabotēt būvdarbus. Ta�u -kādēļ gan? Jūs nupat teicat, ka viņ� var zaudēt milzīgu naudas summu, ja ēkas celtniecība netiek pabeigta laikā.�

�Jā, es tur neredzu nekādu jēgu,� Keins vilcinādamies piekrita.

�Mums ar viņu jārunā.�

�Mēs to nevaram, ja vien neatradīsim viņu agrāk, nekā to izdarīs policija.�

�Vai jūs domājat, ka viņ� tie�ām izbraucis ārpus pilsētas?�

�Dabūt viņu rokā, �ķiet, nav iespējams.�

�Vakar es ieskatījos ziņojumā, ko �eit atstāja Tims pēc tam, kad atveda mani no patversmes,� Feita domīgi sacīja, �tajā ziņojumā, ko viņ� bija uzrakstījis par Kohreinu.�

�Un?�

Feita apsēdās uz dīvāna un sāka �ķirstīt ziņojuma lapas.

�Atceros, es izlasīju par Kohreinu kaut ko lādu, kas lika iedomāties...�

Keins apsēdās Feitai līdzās.

�Ko tad?�

�Viņam tie�i Atlantā pieder dzīvoklis kādā kopīpa�umā, uz kuru īpa�umtiesības ir tik daudzām kontrolakciju turētājām kompānijām, ka Timām tikai nejau�ības dēļ laimējies to noskaidrot. Kā jūs domājat, kāpēc misteram Kohreinam nepiecie�ams mazs, omulīgs dzīvoklītis ar atsevi�ķu ieeju piecu jūd�u attālumā no viņa lielās privātmājas?� �

�Mīļākās uzturē�anai?� Keins minēja.

Feita a�i pasmaidīja.

�Tie�i tā likās ari man. Te rakstīts, ka viņ� jau gandrīz divdesmit gadus dzīvo laulībā ar kādu jauku, tikumīgu katoļticīgu sievieti, kas visur mēdz skaļi klāstīt, ka �ajā �tatā atļautā laulības �ķir�ana ir nekrietnība, jo tiem, ko Dievs savienojis...�

�Jāpaliek kopā mū�īgi.� ,

�Tie�i tā. Un, precoties ar Kohreinu, �ī sieviete ģimenes fondā ieguldījusi loti jauku, mazu kapitālu. Aptuveni piecus miljonus dolāru. Ja vēl ņem vērā daudzsolo�o karjeru politikā...�

�Varbūt Kohreinu �anta�ē mīļākā un viņam jāmaksā, lai jaukā, tikumīgā sieva neko neuzzinātu un lai viņa politiskie centieni neaizietu pa vējam?�

�Tas �ķiet visai iespējams, vai ne?�

�Arī es tā domāju.�

�Un es esmu ar mieru saderēt, ka policija to tik drīz neuzzinās. Vai Ri�ardsons bulu briesmīgi nikns, ja mēs aprunātos ar Kohreinu pirms viņa?�

�Protams, briesmīgi nikns,� Keins sacīja, ta�u tādā tonī, kas liecināja, ka viņam tas pilnīgi vienalga. Keins smaidīja.

Feita piepe�i pastiepa roku un maigi ar pirkstu virspusi noglāstīja viņa vaigu.

Keins bridi sēdēja ka sastindzis, tad spēji atrāva galvu un caur zobiem nolamājās. Viņa skatienā skaidri bija redzama kvēle, dusmas un dziļ� apmulsums.

Feita sāpīgi saravas. Ta�u tūlīt pat acu priek�ā viņai pazibēja iztēlē tik bie�i skatītās ainas, kad Dina bija pieskārusies Keinam tie�i ar lādu �estu.

�Kein, es...�

Viņ� piecēlās un izgaja no istabas.

Feita juta, cik strauji dauzās sirds. Viņa paskatījās uz savu roku, uz ovālajiem, sarkani lakotajiem nagiem. Tikai tad viņa aptvēra, ka krietnu bridi aizturējusi elpu, un tagad nikni un spēcīgi izelpoja.

Viņai tas bija izkritis no prāta. Satraukumā par to, ka visi rēbusa fragmenti pamazām sāk nostāties savās vietās, Feitai bija aizmirsusies patiesā situācija: Viņa bija piemirsusi to, ka pa�as pagātne ir miglā tīta. Aizmirsusi �antā�u, spīdzinā�anu un nāvi.

Viņa bija aizmirsusi Dinu.

Aizmirsusi viņu glu�i apzināti.

Lai gan istabā Feita bija pavisam viena, viņa klusi no�ukstēja:

�Sasodīts, Dina! Man kļūst arvien grūtāk apjaust, kur ir robe�a, kas �ķir tevi no manis.�

Apsardzes vīrs nemaz nebija apmierināts, kad Keins viņam lika sēdēt ma�īnā pie �ofera, tiklīdz viņi bija aizbrauku�i līdz D�ordana Kohreina slepenajam dzīvoklim.

�Mister Makgregor, jūs man maksājat tādēļ, lai es abus jūs sargātu, un es nevaru...�

�Es zinu, Sem, bet mēs nevaram iet kopā ar jums privātmājā un tad cerēt, ka tas cilvēks ar mums runās. Neraizējieties, viss bus kartība."

Sems. Lūk, tā viņu sauc.

�Vismaz paņemiet manu ieroci,� Sems sacīja.

�Esmu apbruņots. Jūs palieciet �eit.�

�Jā, ser,� Sems negribīgi atbildēja.

Kad Feita un Keins pa apjumto celiņu gāja uz dzīvokļa atsevi�ķās ieejas pusi, sāka krist pirmās lietus lāses. Lai gan pulkstenis bija tikai �etri, jau satumsa.

�Es pat nezināju, ka jums pieder revolveris,� Feita klusi sacīja.

�Es protu ar to rīkoties, tāpēc neraizējieties.�

Feita nodomāja, ka viņi viens pret otru izturas ļoti pieklājīgi. Abi izlikās, it kā viņu attiecībās nekas īpa�s nebūtu noticis, it kā skaidri jau�amās spriedzes nemaz nebūtu. Tomēr tā pastāvēja. Un tajā mirklī, kad Keins piezvanīja pie durvīm, Feitai ļoti gribējās aicināt Keinu tūlīt pat doties projām, ļaut, lai policija dara savu un noskaidro, kas tad īsti ir D�ordans Kohreins - ļaundaris vai upuris. Ta�u durvis atvērās, un bija par vēlu.

�Kohrein, es gribētu ar jums aprunāties,� Keins sacīja.

Vīrietim, kas atvēra viņiem durvis, nebija vēl piecdesmit gadu, viņa tumsnējā seja bija glīta, ta�u padrūma, un likās, ka Feitas un Keina iera�anās viņu nemaz nav pārsteigusi.

�Saprotu,� viņ� teica glu�i lieti�ķā balsi, kura nemanīja nedz ba�as, nedz naidīgumu.

Tomēr Feita nojauta, ka aiz tā, ko viņa redz vai dzird, slēpjas vēl kaut kas cits. Kohreins paskatījās uz Feitu, un jaunā sieviete dzirdēja, kā Keins iepazīstinot nosauc viņas vārdu, redzēja, kā Kohreins pieklājīgi pamāj ar galvu.

�Nāciet iek�ā!� viņ� teica.

Feita skaidri uztvēra Keina piesardzīgo vērīgumu, kad viņi bija iegāju�i elegantajā vestibilā un noraudzījās, kā Kohreins aizver ārdurvis. Viņ� abus vedināja tālāk -skaisti iekārtotā dzīvojamā istabā, kur kamīnā vijās omulīgas liesmas. Ar slēdzi Kohreins noregulēja telpā spilgtāku gaismu, tad aicināja viņus apsēsties un piedāvāja kafiju vai kādu glāzi vīna vai stiprāka dzēriena. Uz kafijas galdiņa jau atradās vīna glāze, liecinot, ka viņ� nupat no tās baudījis.

Feita nejutās pārsteigta, kad abi vīrie�i palika stāvam kājās. Feita, nedaudz laipnāk par Keinu atvairījusi piedāvātos atspirdzinājumus, apsedas uz garā dīvāna, no kura varēja vērot abus vīrie�us.

Vēro! Klausies!

Balss piepe�ā parādī�anās Feitas galvā viņai �ķita pārdabiska, īpa�i jau tāpēc, ka kop� tā brī�a, kad Feita bija uzzinājusi par Dinas nāvi, viņa �o balsi vairs nomodā netika dzirdējusi - vienīgi sapņos. Tomēr nu viņai neatlika nekas cils kā paklausīt, un Feita, �ķietami nevērīgi atslīgdama pret dīvāna atzveltni, sasprindzināja uzmanību.

�Vai jūs man nepateiktu, ka uzzinājāt, ka esmu pilsētā?� Kohreins jautāja.

"Veiksmīgs minējums," Keins atbildēja.

�Saprotu. Un kā jus uzzinājāt, ka �is dzīvoklis pieder man?�

�Rūpīgu pētījumu rezultātā.�

Kohreins savilka kopa slīpās uzacis, un tagad viņa sejas izteiksme �ķila ļauna un draudīga.

�Vai drīkstu jautai, kāpēc jūs pētāt manu dzīvi, mister Makgregor?�

Feita saklausīja, ka, viņam izsakot �os vārdus, noskan atbalss - ļoti talas, �ķindo�as zvaniņa skaņas, bet tās �ķita tūlīt pat izgaistam, un viņa vairs nebija pārliecināta par dzirdēto.

�Tāpēc, ka gribēju noskaidrot atbildes uz da�iem jautājumiem.� Keins tūlīt pat steidzās turpināt: �Jūsu kompānijai pieder noliktava Aivija ielas divi simti astoņdesmit pirmajā numurā, vai ne?�

�Jā. Ta�u tā netiek izmantota jau vairākus mēne�us, kop� tā laika, kad mēs pagāju�ā gada aprīlī uzbūvējām jaunu fabriku ar pietiekami lielām noliktavas telpām.�

�Kāpēc tad jūs vecajā noliktavā joprojām turat sargsuni?�

�Protams, lai pasargātu to no izpostī�anas. Tuk�as ēkas parasti tiek izdemolētas, jums ta�u tas būtu jāzina. Kāpēc jūs man visu to jautājat?�

Tagad.

Feita izdzirdēja pati savu balsi, kas jautāja:

�Mister Kohrein, vai jūs esat ticies ar Dinu Leitoni?�

�Nē.�

Viņ� melo.

�Man �ķiet, mister Kohrein, ka jūs nerunājāt patiesību.�

�Nezinu, ko jūs ar to domājat, mis Parkere.�

Es biju ieradusies tikties ar viņu. �eit. Astotajā oktobrī.

Feitu pārņēma drebuļi, un viņa pati jutās pārsteigta, ka spēj turpināt mierīgā balsi.

��eit. Astotajā oktobri. Viņa ieradās satikties ar jums, mister Kohrein.�

�Tas bija divas dienas pirms viņas nozu�anas,� Keins sacīja.

Kohreins nenolaida skatienu no Feitas, un tagad viņ� tikpat lieti�ķā tonī kā pirms tam teica tie�i viņai:

�Man �ķiet, ka viņa jums to pateikusi.�

Vai tā varēja būt? Feita nezināja. Viņa to tie�ām nezināja.

Ta�u Kohreinam Feita sacīja:

�Viņa jums jautāja, vai jūs tiekat �anta�ēts. Ko jūs viņai teicāt, mister Kohrein?�

Sākumā likās, ka viņ� neatbildēs, ta�u tad paraustīja plecus, samierinādamies ar faktu, kuru nespēja grozīt.

�Es viņai teicu, ka man kāds cilvēks sekojis un pieprasījis naudu. Es arī teicu, lai nebā� degunu citu darī�anās.�

�Un viņa paklausīgi gāja projām?� Feita viegli pasmaidīja, atkal saklausīdama ie�ķindamies rēgaino zvaniņu.

Kohreins atbildot ari pasmaidīja, un viņa lūpu līnijas vairs nelikās tik cietas un skarbas.

�Tā nu nebija vis."

�Vai viņa zināja, ka jums ir mīļākā?� Keins asi pajautāja.

Kohreins pievērsa skatienu viņam un atbildēja gandrīz tikpat skarbi.

�Viņa zināja, ka man ir... sakars ārpus laulības. Viņa ari zināja, ka mana sieva nekad nebūtu ar mieru �ķirt laulību - un padarītu manu dzīvi par elli, ja uzzinātu, ka man ir cita sieviete. Nemaz jau nerunājot par to, kas ar mani notiktu politikas joma."

Zvaniņ� ie�ķindejas atkal, un Feita palūkojās apkārt. Ko tas galu gala nozīmēja?

�Vai �is lietas paturē�anai noslēpumā jūs būtu gatavs slepkavot?� Keins aizsmaku�ā balsī noprasīja.

�Es neesmu slepkava."

�Man ir skaidrs, ka jūs pats sevi par to esat pārliecinājis. Ta�u jūs būtu varējis zaudēt ļoti daudz, vai ne? Un īstenībā citas izejas jau jums nebija, vai ne?�

�Tā tas nemaz nebija.�

�Nē? Tad pastāstiet, kā īstenībā bija!�

Feita dzirdēja, kā Keins izsaka apsūdzības un Kohreins tās mierīgi noliedz, bet vienlaikus viņa atkal izdzirdēja ie�ķindamies zvaniņu. Sē�ot uz dīvāna, viņa pavirzījās mazliet tālāk, lai labāk varētu pārskatīt istabu, un, atspiedusies ar roku pret spraugu starp diviem dīvāna spilveniem, Feita tur sajuta kādu priek�metu.

Tas bija iespiests spraugā tā, ka nemaz nebija saskatāms, bet Feita to sataustīja un izvilka ārā. Mazs sudraba zvaniņ�.

Feita cie�i lūkojās uz zvaniņu, turēdama to tā, lai vīrie�i, paskatoties uz viņu, nodomātu, ka jauna sieviete cītīgi aplūko savus nagus. Mazs sudraba zvaniņ�. Sudraba nieciņ� - un Feita piepe�i atcerējās, ka ir to redzējusi jau agrāk.

Vai tu to zināji, Dina? Vai arī es esmu vienīgā, kas to kaut kā uzzinājusi?

Mirusī neko neatbildēja, tāpēc Feita jautāja dzīvajiem:

�Ko Dina no jums gribēja, mister Kohrein?�

Viņ� strauji pagrieza galvu, lai paskatītos uz Feitu, -�ķiet, Kohreinam bija vieglāk skatīties uz viņu nekā uz Keinu.

�Viņa gatavojot kādu si�etu, un viņai esot aizdomas, ka ari citi pazīstami Atļautas vīrie�i tiek �anta�ēti. Viņa gribēja zināt, vai es būtu ar mieru runāt un pastāstīt policijai to, ko zinu, kad viņas savāktais materiāls nāktu gaismā.�

�Jūs atteicāties.�

�Es viņai atbildēju, ka pats tik�u galā ar savām problēmām.�

�Un vai tas izdevās? Jūs tikāt ar tajn galā?�

�Man �ķiet, ka tiku galā.�

Tagad Feitai vairs nevajadzēja gaidīt balsi, kas atskanētu galvā.

�Jūs atteicāties maksāt, vai ne? Atteicāties viņiem maksāt un teicāt, lai vācas pie velna. Jūs bijāt pirmais, kas viņiem nepadevās. Jūs labāk bijāt ar mieru, lai nāk gaismā jūsu noslēpums, bet negribējāt maksāt naudu par klusē�anu.�

�Tā... dāma, kas iesaistīta �ajā lietā, uzzināja par draudiem un bija vienisprātis ar mani, ka es nedrīkstu pakļauties �antā�ai. Mes abi zinājām, ka tas nekad nebeigsies, ka no manis tiks prasīts arvien vairāk, kamēr es nebū�u pārstājis viņiem piekāpties. Jā, tāpēc es atteicos maksāt. Un viņi atkāpās. Vismaz man tā likās. Nauda vairs netika pieprasīta, un mana sieva tā arī nesaņēma aploksni ar apsūdzo�ajām fotogrāfijām, ko viņi draudēja nosūtīt.�

�Bet?� Feita mierīgi jautāja.

�Bet... mums sakas problēmas jaunajā fabrikā. Ierīces bojājās, piegādes aizkavējās, pasūtījumos radās kļūdas. Tas izskatījās pēc sabotā�as, bet nekad nebija tik daudz pierādījumu, lai varētu atrast vainīgo. Tad problēmas sāka rasties ari citos mu�u kompānijas uzņēmumos -tādi pa�i paņēmieni, kas kavēja un postīja.�

�Jūs tikāt sodīts."

�Tā likās. Es sapratu, ka �ie neredzamie ienaidnieki apņēmu�ies mani iznicināt un ka es neko nespēju uzsākt, lai viņus apturētu.�

�Jūs būtu varējis maksāt,� Feita ieminējās.

�Nē,� Kohreins teica. �Es nebūtu varējis to darīt.�

�Jūs būtu varējis atklāti paziņot par savu sakaru ar to sievieti, tādējādi izņemot viņiem no rokām iero�us un politikā izmantojot to sev par labu. Ārlaulības sakars vairs nenozīmē bojāeju politikas jomā, kā bija kādreiz.�

"Tas tiesa. Es būtu varējis tā rīkoties. Dāma bija ar mieru, un es biju gatavs uzņemties sekas. Ta�u viņi jau bija parādīju�i, uz ko ir spējīgi. Viņi bija nodomāju�i mani iznīcināt soli pa solim. Ja es būtu viņus atbruņojis vienā jautājumā, viņi sameklētu kaut ko citu. Kādu citu noslēpumu, citu muļķīgu kļūdu, ko es kādreiz liku pieļāvis.� Kohreins greizi pasmaidīja. �Es neesmu dzīvojis priek�zīmīgi, mis Parkere. Un man nav nekādas vēlē�anās noskatīties, kā manas kļūdas cita pēc citas tiek atklātas visai sabiedrībai.�

�Ko tad jūs iesāksiet?�

�Es cinī�os ar viņiem. Cīnī�os pret viņu izmantotajiem paņēmieniem, aizstāvē�os pats, līdz noskaidro�u, kas viņi ir. Varu palikt zaudētājos. Ta�u es nepado�os bez cīņas.�

"Saprotu.�

Kohreins paskatījās uz Keinu.

�Kad beidzot biju aptvēris, cik pla�s ir manu nepatik�anu vēriens, mis Leitone jau vairākas nedēļas bija nozudusi. Ceru, ka jūs man ticēsiet, ja teik�u, ka bulu pieteicies policijā, ja vien uzskatītu, ka varu policijai palīdzēt viņu atrast.�

Pirms Keins bija paguvis kaut ko pateikt, atvērās bīdāmās durvis, kas veda līdzās uz darbistabu, un atskanēja vēl kāda klusa balss.

�Glu�i tāpat būtu rīkojusies ari es.�

Keins stāvēja kā sastindzis, un Feita, līdzjūtīgi paraudzījusies uz viņu, pastiepa plaukstu, kurā atradās grez-numlietiņa.

�Man �ķiet, ka tas nokritis no jūsu rokassprādzes, Sidnija.�

Skaidri varēja redzēt, ka Keins jūtas ļoti nepatīkami, un, lai gan nedz Kohreins, nedz Sidnija, �ķiet, neļaunojās uz viņu, kādu brīdi gaisotne istabā bija ļoti saspringta. Feita saprata, ka saruna tagad jāturpina viņai.

�Jūs nevarat iedomāties, kas tas ir par cilvēku, kur� cen�as jūs pazudināt?� viņa jautāja Kohreinam.

�Esmu ļoti daudz par to domājis.� Viņ� apsēdās līdzās Sidnijai garā dīvāna otra galā. �Redziet, man ir ļoti daudz ienaidnieku. Bet nespēju iedomāties, kuram pret mani varētu būt tik ļauns prats, lai ķertos pie tādām metodēm kā �antā�a un sabota�a. Protams, ja vien lieta nav saistīta tikai ar naudu un mani �is nelietis izvēlējies tāpēc, ka man ir sava vaja vieta un pietiekami daudz līdzekļu, lai būtu vērts riskēt un �anta�ēt."

�Tagad jums radu�as vel daudz lielākas nepatik�anas,� Feita sacīja, pametusi skatienu uz Keinu. �Vai jūs pazīstat cilvēku, kuru sauc D�eds Noriss?�

�Nē, es tādu neatceros. Kāpēc jūs jautājat?�

�Vai jums pieder �etrdesmit piektā kalibra automātiskais revolveris?� Keins pavaicāja.

�Man pieder vairāki revolveri, arī �etrdesmit piektā kalibra. Kāpēc jūs tā prasāt?"

�Tāpēc,� Feita sacīja, �ka �orīt atrasts kāds līķis, un ir cilvēki, kuri identificēju�i, ka tas ir tā sauktā D�eda Norisa līķis. Viņ� noslepkavots, it kā viņam būtu izpildīts nāvessods, - ar diviem �āvieniem galvā. Līdzās atrasts revolveris, kas reģistrēts uz jūsu vārda. Un tas ir slepkavības ierocis.�

�Ak Dievs!� Sidnija nomurmināja.

Kohreins saņēma viņas roku. Viņ� bija bāls, ta�u izturējās savaldīgi.

�Nemaz jau nerunājot par to, ka es nekādā ziņa nebūtu rīkojies tik stulbi, lai, izdarot noziegumu, izmantotu uz sava vārda reģistrētu ieroci un tad to pamestu nozieguma vietā, varu apzvērēt, ka pēdējo reizi, kad pirms vairākiem mēne�iem pārbaudīju savus iero�us, kuri glabājās kārbā, tie visi bija tur. Acīmredzot kāds to revolveri nozadzis.�

�Vai kārba ir aizslēgta?� Keins jautāja.

�Protams, ta�u slēdzene ir ļoti vienkār�a - dabūt to vaļā nevarētu vienīgi bērns. Mājā ierīkota signalizācija, bet tā tiek ieslēgta tikai naktī.�

�Kas tur varēja iekļūt dienā?�

�Istabā, kur glabājas iero�i? Tikai da�i cilvēki. Mājas kalpotāji. Sievas sekretāre, mans asistents. Un trīs pēdējo mēne�u laikā mana sieva mājā un dārzā bija sarīkojusi divus labdarības pasākumus. Toreiz tur grozījās milzum daudz cilvēku.� Viņ� brīdi klusēja. �Kas bija tas cilvēks, kur� no�auts ar manu revolveri?�

Sidnija gandrīz �ukstus ieteicās:

�Viņ� kaut kur bija nozudis, Makss teica, ka viņ� vienkār�i patvaļīgi neesot ieradies darbā, jo brigāde nestrādāja...�

Keins paskatījās uz Kohreinu.

�Noriss bija celtniecības darbu vadītājs Ladlovas projektam. �ajā nedēļā brigāde nestrādāja, jo bija radu�ies sare�ģījumi ar darbu projektu, un �odien es atklāju, ka celtniecības darbā notikusi sabotā�a.�

�Cik nopietni tas ir?�

�Ļoti nopietni. Kāds, kas labi zinājis, kā tas darāms, pilnīgi nepareizi organizējis pamatu ielik�anu. Inspektors saka, tas vairs neesot labojams. Tas nozīmē, ka mums visa būve jānojauc un jāsāk celt par jaunu - vai projekts vispār jālikvidē.�

Kohreins, neizrādot nekādās emocijas, sacīja:

�Finansiālajā ziņā tas, varētu teikt, iedzītu pēdējo naglu manā zārkā.�

�Varbūt tie�i tā ari tas ir domāts,� Keins sacīja. �Finansiāli piespiest jūs pie sienas, lai jūs neko citu nespētu darīt kā maksāt viņiem, citādi jūs būtu izputināts.�

�Tādā gadījumā,� Kohreins turpināja, �tas ir asprātīgs plāns. Mana biznesa procentuālie ienākumi ir atkarīgi lielākoties no sievas naudas, un viņa nekavēsies pārdot savus ieguldījumus, lai man atspēlētos, - neatkarīgi no tā, cik cilvēku tadeļ tiks atlaisti no darba.�

Tikmēr policija dro�i vien cen�as atrast motīvu, kas jūs pamudinājis noslepkavot Norisu,� sacīja Feita. �Viņi gribēs noskaidrot, kur jūs esat uzturējies. Gan jūsu biroja ļaudis, gan mājinieki...�

�Teica, ka esmu izbraucis no pilsētas. Jā, tā es liku teikt.� Kohreins paskatījās uz Sidniju. �Pēdējo nedēļu laikā mums reti izdevās tikties, tāpēc es izgudroju biznesa braucienu. Es �ajā dzīvoklī atrodos kop� svētdienas vakara.�

�Es tāpat,� Sidnija tūlīt pat sacīja.

�Ne jau visu laiku,� Kohreins ļoti sirsnīgi aizrādīja, un viņa smaids �ķita pārāk maigs, ņemot vērā to, ka viņi nebija vieni. �Dienā tu biji birojā, Sida.�

Viņa ietiepīgi saknieba lūpas.

�Es ļoti bie�i aizlavījos projām un nācu �urp, lai būtu kopā ar tevi. Vēlu ierados birojā, ilgi kavējos pusdienas pārtraukumā un agri gāju projām. To ta�u tu zini.�

Kohreins atkal uzsmaidīja viņai, tad teica Keinam:

�Kad tas vīrietis nogalināts? Vai tas ir zināms?�

�Policija teica, ka līķis... atradies zem klajas debess... vismaz pāris dienu. Man liekas, ka viņi nespēj precīzi noteikt nāves iestā�anās laiku.�

�Tādā gadījumā mans alibi nav pierādams,� Kohreins mierīgi noteica.

�D�ordan...�

�Neviens pats nevar apliecināt, kur es pēdējo dienu laikā esmu pavadījis ikvienu brīdi, Sida. Tas neko nelīdzēs, ja tu paziņosi, ka lielu daļu laika esi pavadījusi kopā ar mani, vienīgi sagādās tev liekas nepatik�anas. Neraizējies! Man nav bijis iemesla �o cilvēku nogalināt.�

"Kāds jau ir izteicis pieņēmumu,� sacīja Feita, "ka Noriss ticis noalgots būvdarbu sabotā�ai un tad nogalināts, lai slēptu pēdas. Es nesaprotu, ko jūs iegūstat, ja būvdarbi tiek pārtraukti.�

�Es neiegūstu neko. �ajā projektā esmu ieguldījis lielas naudas summas, un ieguldījums atmaksājas tikai tad, ja ēka tiek pabeigta un sāk nest peļņu.� Kohreins piepe�i sarauca pieri un paskatījās uz Keinu. �Ko jūs jautājāt par to noliktavu? Vai tai ir kāds sakars ar �o gadījumu?�

Keins nolaida skatienu un sāka aplūkot cie�i sa�ņaugtās rokas.

�Mums ir... pamats domāt, ka tie�i tajā noliktavā Dina tika turēta kādu laiku pēc pazu�anas.�

�Kein, nē!� Sidnija cie�i raudzījās uz brāli. �D�orda-nam ar to nav nekāda sakara. Nedz ar Dinas nozu�anu, nedz ari ar viņas nogalinā�anu.�

�Manuprāt, tas bija vel viens veids, kā Kohreina ienaidnieki centās sapostīt visu, kas viņam dzīvē dārgs. Mister Kohrein, jūs teicāt, ka �anta�ētāji draudēju�i aizsūtīt jūsu sievai kompromitējo�as fotogrāfijas?� Feita pajautāja.

�Jā.�

�Tad viņi acīmredzot zināja, ka jums ir sakars ar Sid-niju.�

�Jā.�

�Nav iespējams izdomāt kaut ko vēl velni�ķīgāku, lai sagrautu �īs attiecības, ka radīt aizdomas, ka tie�i jūs esat vainojams viņas brāļa saderinātās spīdzinā�anā un noslepkavo�anā!�

�Es tam nekad nebūtu ticējusi!� Sidnija kaismīgi iesaucās.

Feitu tas nepārsteidza, jo viņa labi bija redzējusi, kā Kohreins un Sidnija izturas viens pret otru. Tomēr viņa ieteicās:

�Tas jums būtu ļoti nepatīkami. Turklāt �ķiet, ka īsto slepkavu rīcībā bija pierādījumi, ko viņi bija iecerēju�i vērst pret Kohreinu. Vismaz pagaidām viņiem bija izdevies saistīt Kohreina vārdu ar �o noziegumu, turot Dinu viņa noliktavā.�

�Ja vien policija to būtu atradusi,� Keins atgādināja.

�Ak, es domāju, ka viņi papūlētos, lai policijai tas kļūst zināms - ja mēs jau pirms tam nebūtu noskaidroju�i patiesību,� Feita izklaidīgi sacīja, jo ari �obrīd viņa domāja tie�i par to - kā uzzināt patiesību. Feita no jakas kabatas izvilka Dinas dzīvoklī atrastā saraksta kopiju. �Paskatieties uz �o sarakstu, mister Kohrein! Tie ir cilvēki, kuri, pēc Dinas domām, tika �anta�ēti. Vai kāds no �iem uzvārdiem jums saistās ar kaut ko noteiktu?�

Kohreins skatījās sarakstā.

�Meisons ir miris, viņ� izdarīja pa�nāvību. Kārsons... Heiss... Sveins... Gordons...�

�Mēs zinām, ka viņi visi kaut kādā veida saistīti ar celtniecības jomu,� Keins sacīja. �Vai varat iedomāties vēl kaut ko, kas �iem pieciem cilvēkiem bija - vai ir - kopīgs ar jums?�

Kohreins pacēla skatienu, un viņa drūmajā sejā piepe�i parādījās kāda nojausma.

�Varu iedomāties tikai vienu. Es gan to nebūtu varējis zināt, jo parasti viņ� ir tik sasodīti diskrēts, bet reiz viņa birojā es nejau�i pamanīju da�us failus. Konreds Mās-tersons. Viņ� ir finan�u pārvaldnieks maniem un visu sarakstā minēto cilvēku personiskajiem naudas līdzekļiem.�

Puskrēslā sedana aizmugurējā sēdekli Feita sacīja:

�Ja Dina to sarakstu būtu parādījusi Kohreinam... viņa varbūt nebūtu aizgājusi bojā. Viņa būtu sapratusi, ka jāsargās no Māstersona.�

�Konreds. Ak Dievs!� Keins vēl nespēja atgūties no trieciena.

�Tikai tāds cilvēks, kuram skaidņ zināms D�ordana Kohreina finansiālais stāvoklis, varēja iedomāties, kur un kādā veidā viņu vissmagāk satriekt. Tas ta�u kaut ko nozīmē, vai ne?�

�Jā, bet...� Tikko valdīdams dusmas, Keins sacīja: �Es nespēju ticēt, ka Konreds būtu varējis mocīt Dinu. Man vienmēr licies, ka viņ� ir pats labsirdīgākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinis.�

�Varbūt viņ� to nemaz nav darījis. Mēs ta�u jau pa�ā sākumā domājām, ka �ajā lieta iejaukts ne viens cilvēks vien. Varbūt Konreds tikai strādājis to cilvēku labā, kuri nogalināja Dinu, varbūt tikai sadarbojies ar viņiem. Var ari būt, ka tā ir tikai drausmīga sagadī�anās.� Feita raudzījās uz Keina profilu, ko tikai pa brīdim izgaismoja ielu spuldzes, kad viņi brauca tam garām. �Ziniet, �ovakar mēs esam izdarīju�i visu, ko varējām. Ri�ardsonam bija taisnība - mums jāļauj, lai viņ� runa ar citiem sarakstā minētajiem cilvēkiem un noskaidro, vai ari viņi norādīs uz Kon-redu.�

Feita atļāvās mazliet pajokot.

�Būtība mums laimējas, ka Ri�ardsons mūs abus ne-ietupināja, kad pastāstījām par tik�anos ar Kohreinu - un vēl par vienu otru lietu, ko nebijām viņam darīju�i zināmu.�

Ri�ardsona kabineta viņi bija pavadīju�i aptuveni stundu, un saruna ar viņu nemaz nebija viegla, tomēr Feita arvien vēl jutās apmierināta, ka pierunājusi Keinu doties pie detektīva, nevis pakļauties pirmajam impulsam un meklēt rokā Konredu Māstersonu. Protams, zināmā mērā bija palīdzējis arī tas, ka Māstersons nebija sazvanāms ne mājās, ne birojā, tāpēc Keins vismaz pagaidām viņam nekādi nevarēja tikt klāt.

�Gan jau viņ� nomierināsies,� Keins sacīja, atcerēdamies Ri�ardsonu. �Turklāt tas notiks jo drīzāk, ja mūsu sniegtās ziņas viņam palīdzēs atrisināt vēl da�u labu noziegumu.�

Apsardzes vīrs priek�ējā sēdekli pajautāja:

�Vai jūs, mister Makgregor, vēl gribētu iegriezties savā birojā?�

�Es zinu, Sem, ka ir jau vēls, bet...�

�Neuztraucieties par mani vai Stīvu!" apsardzes vīrs sacīja, pamādams uz �oferi. �Mums laika ir pārpārēm.�

�Tad braucam uz biroju,� Keins sacīja un, pieklusinājis balsi, jautāja Feitai: �Vai jums tie�ām nav iebildumu, ja vēl iegriezīsimies birojā? Es gribu paņemt Ladlovas projekta oriģinālus un padomāt, vai kaut ka nevarētu glābt situāciju.�

�Protams.� Feita labi saprata, ka Keinam ļoti nepiecie�ama kāda nodarbo�anās, kur viņ� varētu palauzīt galvu, kamēr policija centās soli pa solim savākt pierādījumus. �Ja jums tas izdosies, Kohreins noteikti būs pateicīgs - ja vien policija viņu neapcietinās par Norisa slepkavību.�

��ķiet, ka Gajs pagaidām negrasās to darīt,� Keins atgādināja. �Ri�ardsons ne vien saprot, ka Kohreinam nav bijis motīva to darīt, bet ir ari vienisprātis ar mums, ka viņ� ir pārāk saprātīgs, lai noziegumu izdarītu pats ar savu revolveri un, notīrot no tā pirkstu nospiedumus, nomestu to turpat līdzās līķim.�

�Es gribētu uzzināt slēdzienu par Norisa pirkstu nospiedumiem,� Feita nemierīgi sacīja. �.�Tas ir svarīgi, Kein, es to zinu.�

�Gajs teica, ka tas varbūt bū�ot iespējams rīt. Viņ� pa�reiz salīdzina laboratorijas datus, ar visiem tiem, kas atrodas failos, turklāt nosūtījis tos papildu pārbaudei Noasam. Ja vien Noass �obrīd atrodas Kvantiko. Tiklīdz kāds kaut ko noteiktu zinās, viņi mums zvanīs.�

Feita pamāja, tomēr prāts viņai nebija mierīgs. Ja Noriss tie�ām bijis saistīts ar nezināmajiem noziedzniekiem, kāpēc tad viņ� noslepkavots? Vai viņu nogalinājis Konreds Mastersons? Vai Mastersons vispār bija pie kaut kā vainīgs? Un kas bija tas priek�mets vai tā lieta, kuras dēļ Dinu spīdzināja? Sasodīts, tas joprojām nebija zināms!

Negaiss bija mitējies jau pirms vairākām stundām, bet vakara gaiss bija auksts, mitrs un nepatīkams. Tomēr �oferis vairākas reizes piesardzības dēļ apbrauca apkārt kvartālam, kur atradās Makgrcgora un Peina birojs, un, ma�īnai iebraucot pazemes garā�ā, apsardzes vīrs uzmanīgi vēroja apkārtni.

Garā�a nebija gandrīz nevienas automa�īnas, tāpēc telpa bija labi pārskatāma, turklāt tajā bija ierīkota elektroniskā dro�ības sistēma un novēro�anas kameras, un Feita kopā ar Keinu un Seimi bez bailēm devās uz liftu un uzbrauca līdz piektajam stāvām, kur atradās Keina birojs.

Tāpat kā visos pārējos stāvos, līdzās postenim ar monitoriem stāvēja dro�ības dienesta vīrs, un viņ� ziņoja Keinam, ka biroja darbinieki reģistrēju�ies un aizgāju�i un visas telpas ir dro�as.

�Es tūlīt atgriezī�os,� Keins teica, pa ceļam uz savu kabinetu meklēdams kabatā atslēgas.

�Es bū�u tepat,� Feita sacīja. Viņa sāka pastaigāties pa vestibilu, aplūkojot Makgregora un Peina kompānijas iepriek�ējo projektu fotouzņēmumus un zīmējumus, kas bija izvietoti pie sienām.

Sems atspiedās pret posteņa galdu, lai patērzētu ar dro�ībnieku.

�Pamatīga iekārta,� viņ� noteica.

�Jā-a, tā arī pamatīgi maksā. Te ir viss, ko modernā dro�ības tehnoloģija spēj apgādāt.� Pamājis ar galvu uz Feitu, kas lēniem soļiem devās arvien tālāk, dro�ībnieks norādīja uz monitoriem, kuros bija pārskatāmi vairāki gaiteņi. �Es varu pamanīt ikvienu, kas staigā pa �o ēku. Es gan galīgi nesaprotu, kāpēc viņi tik traki apsarga da�us birojus, bet man ta�u maksā par novēro�anu, nevis par prāto�anu.�

�Skaidrs.� Sems ieskatījās gaiteni, kurā bija iegriezusies Feita, un tad pievērsās monitoriem. "Uz kuru vestibilu viņa tagad ir aizgājusi?�

Dro�ībnieks norādīja uz ekrānu.

�Te viņa ir. Neuztraucies! Tu ta�u redzi, ka viss ir kārtībā.�

Kad Keins jau grasījās iet ārā no kabineta, iezvanījās viņa privātais telefons, un viņ� pacēla klausuli.

�Makgregors.�

�Kur, ellē, tu esi iegrūdis savu mobilo telefonu?� Bi�ops iesaucās neapsveicinājies.

Keins, juzdamies pārsteigts par nikno uzbrēcienu, sacīja:

�Tas ir man kabatā, tikai dro�i vien izlādējusies baterija. Man bija ļoti gara diena. Kas noticis?�

�Kur ir Feita?�

�Kopā ar mani. Noas, kas atgadījies?�

�Ri�ardsons teica, ka tu esot grasījies iegriezties birojā, tāpēc izmantoju iespēju piezvanīt. Tie pirkstu nospiedumi, ko viņ� atsūtīja...�

�Nu?�

�Pieder kādam D�edaidam Sendersonam.�

�Tātad Feitai bijusi taisnība. Tas nav D�eds Noriss.�

�Pareizāk būtu teikt - ta saucamais D�eds Noriss bija pavisam cita persona. Sendersona pirkstu nospiedumi atradās failā, jo viņam jau ne vienu reizi vien bijusi darī�ana ar policiju. Pirms vairākiem gadiem da�as reizes apcietināts, lielākoties par iebiedē�anu. 'Pikai ne jau Atlantā.�

Keins ievilka elpu.

�Sietlā.�

�Jā, Sietlā.�

�Tātad viņ� ir tās ķēdes posms, kuru mēs meklējam?�

�Sendersons bija Feitas �efs, Kein. Kompāniju, kurā Feita strādāja, viņ� vadīja kop� tā laika, kad Sendersona jaunākais brālis, kas biznesu uzsāka, �ķietami gāja bojā ugunsgrēkā. Sendersonam ar biznesu neveicās. Drīz pēc Feitas ģimenes noslepkavo�anas viņ� izsludināja kompānijas bankrotu un pazuda no pilsētas, pirms kāds bija paspējis viņu aizturēt.�

�Un ieradās Atlantā. Nu labi, tomēr es joprojām nesaprotu...�

�Sīkāk papētot ugunsgrēka apstākļus, man izdevās atrast kādu kriminālmeklētāju, kas bija pārliecināts, ka tā bijusi ļaunprātīga dedzinā�ana, tomēr viņ� to nav varējis pierādīt. Tika izmaksāta apdro�inā�anas nauda, un tā bija liela summa. Ta�u Sendersonam �īs naudas, �ķiet, nemaz nebija, un viņam neizdevās novērst ari kompānijas bankrotu. Es sāku gudrot, kur gan būtu varējusi palikt nauda. Atradu jaunākā brāļa fotogrāfiju un nosūtīju to Ri�ardso-nam. Viņ� to pazina uzreiz. Kein, tas ir Makss Sanderss.�

�Makss.� Keinam radās savāda, nereāla izjūta - viņ� it kā �ūpojās starp arvien skaidrāku izpratni un arvien pieaugo�ām bailēm.

�Jā. Man ir nojauta, ka tie�i jaunāka brāļa līķi Dina grasījās meklēt. Laikam gan viņa daudz rūpīgāk nekā mēs interesējās par to, kas noticis Sietlā, un viņai bija radu�ās aizdomas par to ugunsgrēku un apdro�inā�anas naudu. Es nezinu, cik tuvu atrisinājumam Dina bija piekļuvusi, nezinu, vai viņa turēja Sandersu aizdomās vai vienkār�i meklēja kādu saistību ar Sietlu un kaut kas viņu darīja uzmanīgu. To mēs, iespējams, nekad neuzzināsim.�

�Ak Dievs!�

�Ja man nav taisnība, tad saki, - bet Maksam Sander-sam ta�u bija atslēga no būvobjekta vārtiem, vai ne? Turklāt viņam bija oficiāla atļauja iekļūt tavā birojā, tādējādi viņ� varēja rakņāties, kur vien gribēja?�

Keins apcirtās otrādi un stīvi raudzījās uz sava kabineta atvērtajām durvīm. Bailes viņu �ņaudza kā ar dzelzs ķetnām.

�Ak Dievs!�

�Kein...�

Ta�u Keins nometa klausuli, saritinātos projektus un metās uz durvīm. Vestibilā viņ� nonāca tie�i tajā brīdī, kad ar rai�pilnu seju viņam garām aizbrāzās Sems. Keins skrēja viņam līdzi, nemaz neklausīdamies dro�ībnieka steidzīgajā skaidrojumā, ka Feitai �tagad noteikti vajadzēja jau būt redzamai vestibila monitorā".

Viņi abi reizē apskrēja ap stūri un ieraudzīja tikai garu, tuk�u gaiteni, kur uz grīdas līdzās rezerves izejai, kas veda uz kāpnēm, gulēja Feitas plecu soma.

�Spogulis!� Soms ar rūgtumu noteica, cie�i raudzīdamies uz kādu no videokamerām. �Nolādēts, viņ� izmantojis spoguli!�

Keins noliecās, lai paceltu Feitas somu, un viņam �ķita, ka pleciem uzgūlis drausmīgs smagums, kas spie� viņu pie zemes un neļauj kustēties, lai gan vajadzēja ātrāk, pēc iespējas ātrāk kaut ko darīt, jo Feita nu bija viņu rokās, un doma par to, ko viņi jaunajai sievietei varētu nodarīt, gandrīz vai lika zaudēt veselo saprātu.

�Nē,� viņ� apņēmīgi sacīja. �Vēlreiz tas nenotiks.�

Feita nezināja, kas izmantots, lai apdullinātu viņu - iespējams, hloroforms -, ta�u cerēja, ka nesamaņā nav bijusi pārāk ilgi. Dro�i gan to nevarēja zināt, jo telpa, kur viņa atguvās, pulksteņa nebija.

Tā bija tualetes telpa. Izlietne uz fajansa pamatnes un tualetes pods - nekā cita �eit nebija.

Feita juta, ka galva pulsējo�i sāp un kaklā kāpj nelabums. Viņa pūlējās atsvabināt aiz muguras aizliektās rokas, lai varētu piecelties no aukstās flī�u grīdas, un tikai tad apjauta, ka viņai uzlikti rokudzel�i. Beigu beigās Feitai tomēr izdevās tikt sēdus, ta�u pagāja ilgs laiks, kamēr reibonis bija tiktāl mitējies, ka viņa bija spējīga piecelties kājās.

Feita izmēģinājās atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas, tad nolēma atsvaidzināt seju ar aukstu ūdeni, lai ātrāk noskaidrotos galva.

Kad tas bija izdevies, viņa gandrīz vai sāka vēlēties, kaut nebūtu to darījusi, jo līdz ar prāta skaidrību atgriezās �ausmīgas bailes.

Feita nebija redzējusi, kas viņu satver, jo viss bija noticis pārāk ātri. Ta�u viņa ne�aubījās, ka nokļuvusi nāves briesmās. Tas, ka viņa netika nogalināta, bet tikai apdullināta, liecināja, ka uzbrucējam no viņas kaut kas vajadzīgs. Viņ� acīmredzot gribēja dabūt rokā to, ko Feita pirms avārijas bija paņēmusi - lai ari kas būtu �ī noslēpumainā lieta, ko viņa nespeja atcerēties.

Viņu spīdzinās. Tāpat ka Dinu.

Feitai gribējās dauzīt durvis, kliegt un kliegt, un viņai nācās saņemt visus spēkus, lai savaldītos un to nedarītu.

Neesi muļķe! Negaidi arī, ka zirgā atjās tavs glābējs. Tā notiek vienīgi filmās. Ja gribi palikt dzīva, tev vajadzēs tikt galā pa�ai.

Feita piespieda ausi pie durvīm, ta�u nekas nebija dzirdams.

Kusties, kusties ta�u! Meklē kaut ko, kas palīdzētu tikt laukā no �ejienes, tikt brīvībā!

Telpā nebija ne medikamentu skapī�a, ne veļas plauktu, un pie sienas nebija piestiprināts neviens attēls - nekur nebija rodams tik vajadzīgais stieples gabaliņ�.

Piepe�i kaut ko atcerojusies, Feita tik ilgi pūlējās, līdz izdevās kopa saslēgtas rokas iedabūt jakas kabatā. Tur jau tā bija - plānā, lokanā metāla plāksnīte.

Plāksnīte slēdzeņu almūķē�anai.

Feitai likās, ka viņas pirkstiem �āda lieta jau ir pazīstama, un tie darbojās ātri un dro�i, viņai nemaz nevajadzēja domāt. Pēc mirkļa rokas bija brīvas.

Vienu bridi Feita prātoja, kur gan un kādēļ viņa būtu �ādu māku apguvusi, tomēr aptvēra, ka vēlāk viņai būs pietiekami daudz laika gudrot par to.

Vismaz tā viņa cerēja.

Aizslēgtās durvis nepadevās tik viegli kā rokudzel�i, ta�u Feita neatlaidās.

Ja vien tā sasodītā plāksnīte nebūtu tik briesmīgi slidena, es varētu... Kārtībā!

Feita ielika plāksnīti atpakaļ kabata un uzmanīgi pavēra durvis.

Viņa ieraudzīja ļoti garu gaiteni. Tā pretējā sienā nebija redzamas nevienas durvis, bet �aja pusē bija tikai viena telpa, no kuras pa atvērtām durvīm plūda gaisma. Feitai �ķita, ka gaiteņa galā viņa saskata kāpnes, kas ved aug�up.

Viņa atradās pagrabā.

Feita dzirdēja balsis. Divu vīrie�u balsis - izklausījās, ka tās skan dusmīgas un mazliet apslāpētas. Tās паса no blakusistabas.

Feitu uzreiz sagrāba gandrīz vai neatvairāma tieksme skriet, ko kājas nes, instinkts viņu mudināja bēgt no briesmām prom pēc iespējas ātrāk. Tomēr saprāts ņēma virsroku. Iespēja izglābties būtu lielāka, ja viņa kustētos piesardzīgi un klusi mēģinātu aizlavīties gar atvērtajām durvīm tā, ka vīrie�i viņu nepamana.

Gandrīz vai neuzdro�inādamās elpot, turēdamās pēc iespējas tuvāk sienai un virzīdamās ar vislielāko uzmanību, Feita pa gaiteni līda arvien tuvāk atvērtajām durvīm. Balsis kļuva sadzirdamas skaidrāk.

"... Tu dro�i vien neesi pie pilna prāta, visu dienu grozīdamies pa Makgregora un Pcina biroju!"

Feitai �ī balss �ķita tāda kā pazīstama, bet viņa nepaspēja izdomāt, kam tā varētu piederēt, kad jau ierunājās otrs vīrietis.

�Es vismaz daru kaut ko noderīgu! Es neslēpjos savā jaukajā ezermalas namiņā, skaitīdams lūg�anas, kaut mani neviens neatrastu!�

Feitu pārņēma tik salti drebuļi, kādus viņa vēl nekad mū�ā nebija izjutusi, un galva sāka reibt arvien stiprāk, tā ka viņai nācās atbalstīties pret sienu un aizvērt acis, lai norītu kamolu, kas spriedās kaklā aiz �ausmām, jo tagad atmiņā atausa drausmīgais sapnis par tum�o, drūmo telpu.

Feita atcerējās balsi, ko bija dzirdējusi baisās vardarbības ainas laikā: uzmanīgāk! Ja viņa būs beigta, tad nevarēs pateikt to, kas man jāzina.

Feita sadzirdēja, ka viņai aizraujas elpa, un viņai pietika ar �o kluso skaņu, lai atsvabinātos no sastinguma, ko bija radīju�as �ausmīgās bailes. Tas bija viņ�. Vīrietis, kas bija glūnējis no ēnas aizsega, kamēr Dina tika spīdzināta, kas bija licis darīt viņai sāpes, lau�ot pirkstus vai kaut ko citu, jebko citu, lai tikai piespiestu viņu runāt...

Un Feita bija sēdējusi Keina birojā līdzās �im cilvēkam, nepazīdama viņa balsi, neapjēgdama, ka Dinas spīdzinātājs mo�i sarunājas ar Keinu par ēkas karkasu un celtniecības materiāliem. Makss Sanderss.

Tieksme mesties skrie�us kļuva vēl stiprāka, bet Feita piespiedās pa gaiteni virzīties lēni soli pa solim. Jo tuvāk viņa piezagās apgaismotajai telpai, jo skaļākas un skaidrāk sadzirdamas kļuva balsis.

�Es tev jau teicu - tu rīkojies pārāk steidzīgi, tu ļāvi, lai Keins un policija tevi pārbiedē, un sāki celt paniku. Ja tu būtu sēdējis klusu un turējis muti...�

�Nolādēts, ne jau es nogalināju D�edu! Kas tad tas bija, ja ne panikas cel�ana?�

�Tā bija mūsu vienīgā iespēja! Vajadzēja radīt iespaidu, ka tie�i viņ� �anta�ējis Kohreinu, ka Kohreins to uzzinājis un viņu no�āvis. Tikai tā mēs varējām maldināt policiju un arī Keinu. Es būtu sagādājis pietiekami daudz pierādījumu, ko policija varētu atrast, un būtu skaidrs kā diena, ka D�eds bijis �anta�ētājs. Teiksim, Dina kaut ko uzodusi, D�eds nolaupīja viņu un nogalināja kādā Kohreina noliktavā, cenzdamies uzgrūst vainu Kohreinam.�

�Viņ� bija mans brālis!�

�Viņ� bija gatavais draņķis, un mēs abi to zinām!�

Brālis? D�eds un Makss biju�i brāļi?

Istabā iestājās sasprindzināta klusuma brīdis, un Feita, līzdama uz priek�u, piespiedās tuvāk sienai. Vai viņi stāvēja ar muguru pret durvīm? Vai izdosies paslīdēt garām nepamanītai?

�Man vajadzēja raudzīties, lai mēs būtu piesardzīgāki, Maks. Tu esi rīkojies nolādēti stulbi, saceldams visus kājās, un tagad mums jau sāk svilt papē�i, tagad tas ir tikai laika jautājums, kad Keins vai kāds no viņa asinssu-ņiem būs tiku�i mums uz pēdām.�

�Jā, es iemetu to bumbu, un kas tad ir? Ko tad man vajadzēja darīt, kad �ī sametās kopā ar Keinu, - nelikties ne zinis? Sēdēt klusu, kā tu, Konij, biji iedomājies, un gaidīt, kamēr viņai atgrie�as atmiņa, un tad viņa visu klātu vaļā Keinam?�

Konijs. Ak Dievs... tas ir Konreds. Si apjauta Feitai iedūra kā ar dunci - viņa zināja, cik satriekts būtu Keins, to uzzinot.

�Tu varēji nogaidīt! Velns un elle, Maks, pat galīgs idiots būtu apjēdzis, ka ik reizi, kad tu neveiksmīgi cen-ties dabūt viņu rokā, tu viņiem dņvi arvien nopietnāku pamatu meklēt atbildes - un viņi ieguva arvien vairāk laika.�

�Paklausies...�

�Nē, tagad paklausies tu\ Man vajadzēja sadabūt pierādījumus, lai viss saskanētu, kā nākas, un uzmanība novērstos no mums. D�eds bija jāupurē. Mums būtu izdevies, Maks. Un nu tu atkal nostrādā muļķību - nograb to skuķi Keinam tie�i no deguna priek�as. Ja tu domā, ka viņ� patlaban jau negrie� visu Atlantu otrādi, meklēdams viņu...�

�Un tad? Dinu ta�u viņ� neatrada, vai ne?�

�Tu esi muļķis,� Konreds noteica.

Feita uzdro�inājās �igli ieskatīties istabā, un viņai pamira sirds. Abi vīrie�i, skatīdamies viens otrā, stāvēja tikai da�u pēdu attālumā no durvīm un dro�i vien ieraudzītu Feitu, ja viņa mēģinātu aizlavīties garām.

�Es tikai gribu atdabūt to kārbu, Konij, tas ir viss.�

�Ja viņa atcerētos, kur to nolikusi, vai zinātu, kur Dina to nolikusi pēc avārijas, vai tu domā, ka to jau sen nebūtu dabūjusi policija?�

�Kad viņa tiks manos nagos, tad drīz vien atcerēsies. Tad viņa sāks runāt."

�Ak tā? Tie�i tāpat, kā runāja Dina?�

�Tu ta�u nedomā, ka �ī būs tikpat izturīga? Viņa ir tīrais knislis, un tas jau katram redzams, ka viņa lēks vai no ādas ārā, tiklīdz kāds viņai uzkliegs.�

�Viņa ta�u palika dzīva pēc avārijas, vai ne? Pilnīgi atguvās no komas, lai gan viņai vajadzēja pārvērsties par trulu radījumu, kas tikko velk dzīvību. Tavā vietā es tik zemu viņu nevērtētu.�

�Viņa runās,� Makss ietiepīgi atkārtoja. �Mēs dabūsim to kārbu un tad būsim dro�ībā. Ja tu domā, ka tas nepiecie�ams, mēs varam iekārtot tā, lai viņi domā, ka kārba bijusi pie D�eda, un tas skaidri pierādītu, ka viņ� bijis �antā�ists. D�edam uzveltu vainu par �antā�u, Koh-reinam - par D�eda nogalinā�anu, un mēs vairākus mēne�us sēdētu klusu kā peles.�

�Un kā tad ar Feitu Pārķeri? Maks, viņiem ir precīzi zināms, kad viņa pazuda, un tu pats man teici, ka Kohreins joprojām atrodas policijas iecirknī, kur viņu pratina. Viņam par Feitas nozu�anas bridi ir skaidrs alibi.�

�Tu vari izkārtot tā, lai viņi domā, ka Kohreins kādu nolīdzis,� Makss nepacietīgi sacīja. Tas būtu diezgan viegli.�

Konreds ļauni nolamājās.

�Viegli? Vai tu maz saproti, cik daudz triku man tevis dēļ jau nācies izgudrot? Nolādēts, ja vien tu viņu būtu nogalinājis jau Sietlā vai - vēl labāk - nebūtu tik bezrūpīgi atstājis to aploksni birojā, kur viņa nevarēja to nepamanīt...�

�Kā es varētu zināt, ka D�eds pieņēmis darbā tik ziņkārīgu sekretāri? Kad viņa ievēroja zīmīti, ko biju rakstījis D�edam, agrāk vai vēlāk viņa būtu sapratusi gājienu ar apdro�inā�anu. Man vajadzēja tikt no viņas vaļā.�

�Tomēr tu netiki vaļā no viņas, vai ne? Tu pat nepārliecinājies, kā viņa izskatās, bet viņas vietā nogalināji māsu un māti.�

�Paklau, nerunāsim vairs par to, tajā lietā jau visi gali ūdenī. Tagad viņa man ir rokā, un es nedomāju likties mierā, līdz viņa pateiks, kur atrodas tā nolādētā kārba.�

Tu to noslēpi vienīgajā vietā, kas tev patie�ām likās dro�a. Tie�i tāpēc jau es viņam to nevarēju teikt. Viņ� netiktu iek�ā patversmē, tāpēc būtu to nodedzinājis līdz pamatiem, lai iznīcinātu pierādījumu. Viņas visas būtu aizgāju�as bojā - Kārena un Eva, Andrea un mazā Keitija. Es nedrīkstēju to pieļaut...

Feita uz bridi aizvēra acis, tad, atkal atvērusi, centās izdomāt, kā rīkoties. Viņai vajadzēja tikt garām atvērtajām durvīm un vīrie�iem, kas atradās istabā... un viņai vajadzēja tikt ārā no �īs ēkas. Feitai nepavisam nebija skaidrs, kur atrodas logi un durvis, tāpēc viegli varēja gadīties, ka viņa kļūdīsies, īpa�i tad, ja mēģinās skriet.

Tomēr - ko citu viņa varēja iesākt? Feita vēlreiz uzdro�inājās ielūkoties istabā. Konreds bija pagriezies pret rakstāmgaldu, kas atradās pie tālākās sienas, un Feita gandrīz vai iesmējās, kad ari Makss pagriezās uz to pa�u pusi. Tagad abi vīrie�i stāvēja pret durvīm ar muguru.

Tagad vai nekad.

Ar aizturētu elpu Feita airi un klusi paslīdēja durvīm garām.

�Ja tu jau no dzim�anas esi muļķis, tad vismaz varēji nerīkoties kā vājprātīgs," Konreds dusmīgi teica. �Atvilkt viņu �urp! Es nekādā ziņa tev neļau�u...�

�Es nezināju, vai tu gribēsi, lai Kohreinam pie�uj vēl vienu līķi, tāpēc...�

Feita tika līdz kāpnēm un �igli steidzās pa tām aug�ā. Sprie�ot pēc tā, ko bija runāju�i abi vīrie�i, viņa nosprieda, ka �is laikam gan ir Konreda atpūtas namiņ� ezera malā kaut kur ārpus pilsētas. Tas nozīmēja, ka Feitai nav ne mazākās nojausmas, kur viņa atrodas.

Projām. Tikai tiec projām! Par to, kur atrodies, varēsi raizēties pēc tam.

Uzkāpusi aug�ā, Feita atradās nelielā vestibilā, no kura varēja ieiet ēdamistabā un virtuvē, un �ķita, ka pa virtuves durvīm var izkļūt ārā no mājas. Vestibila otrā galā atradās dzīvojamā istaba, un no tās aug�up veda vēl vienas kāpnes.

Neej aug�ā! Filmās tie nelgas vienmēr skrien aug�ā pa kāpnēm, kad viņiem kāds dzenas pakaļ, pa�i nezinādami, kā tiks lejā no jumta...

�Es zinu,� Feita �ukstēja. Viņa piesardzīgi virzījās uz priek�u, izmisīgi cenzdamās neuzmīt kādam �īksto�am grīdas dēlim, kas varētu nodot viņas atra�anās vietu vīrie�iem tur, lejā. Feita iedomājās, ka galvenās durvis dro�i vien atrodas netālu no dzīvojamās istabas, bet pa virtuves durvīm laikam gan varētu ātrāk izkļūt no mājas un Feita bija tām tuvāk.

Tiklīdz viņa atvēra virtuves durvis, tūlīt pat nekļūdīgi saoda garā�as smakas. Tā bija slēgta garā�a. Un garā�as durvis parasti veras vaļā ar lielu troksni.

Domās nolamājusies, Feita gribēja iet atpakaļ virtuvē, bet izdzirdēja, ka no pagraba tuvojas steidzīgi, smagi soļi, un pazina Maksa balsi - viņ� drūmi lādējās.

Feitai vairs nebija laika izdomāt kaut ko citu, tāpēc viņa atkal ielavījās garā�ā un klusi aizvēra durvis.

Viņ� ļoti labi prot spēlēt kaki un peli. Neslēpies! Tiec projām!

Garā�ā bija tum�s. Feitai vajadzēja taustīties, lai atrastu ceļu. Saņēmusi drosmi, viņa centās kustēties uz priek�u pēc iespējas ātrāk un gandrīz uzkrita uz sporta automa�īnas pārsega. Kur gan varētu būt ma�īnas atslēgas? Feita mēģināja dabūt vaļā ma�īnas durvis, bet tās bija aizslēgtas.

Acis pamazām aprada ar tumsu, un Feita saskatīja garā�as durvis un divus logus netālu no griestiem. Tāpat kā durvis, tie bija ciet.

Varbūt te bija automātiskā ierīce durvju atvēr�anai? Feita sasprindzināta skatījās uz aug�u un ieraudzīja kārbu. Tātad durvis acīmredzot varēja atvērt ar tālvadības pulti, kas laikam gan bija ma�īnā, un vēl viena pults atradās līdzās virtuves durvīm.

Feita aiztaustījās atpakaļ līdz virtuves durvīm, - ar katru bridi bailes auga augumā, un viņa �ausmās apzinājās, ka mirkļi aizrit cits pēc cita. Feita dzirdēja, ka vīrie�i virtuvē sāk nikni strīdēties un kliegt, dzirdēja, ka balsis kļūst arvien skaļākas, jo Makss un Konreds tuvojas garā�as durvīm, un tad atskanēja apdullino�s �āviena troksnis.

Feita pārbīli uzsita pa automātisko ierīci garā�as durvju atvēr�anai. Acumirkli telpa atspīdēja spilgta gaisma, un lielās durvis lēni un skaļi saka celties uz aug�u.

Spo�ās gaismas ap�ilbināta, gandrīz neko neredzēdama, Feita metās uz priek�u un izlīda caur durvju apak�u tie�i tajā bridi, kad atveras virtuves durvis un viņa sadzirdēja aiz muguras skaļas lamas.

Feita skrēja.

Ārā bija tum�s, auksts un slapj�; lietus laikam gan tikai nesen bija pārstājis līt, jo no visiem kokiem pilēja lāses. Ceļ� bija �aurs un grambains, turklāt dubļains un slidens. Abpus ceļam bija bieza koku un krūmu audze; Feitai nebija ne jausmas, kurā pusē ir ezers.

Viņa skrēja.

Sadzirdēt Feita varēja tikai savas sirds dobjo dauzī�anos un skaļos, sēco�os elpas vilcienus, bet viņa bija pārliecināta, ka vajātājs dzenas pakaļ, ka viņ� ir tepat aiz muguras. Varbūt viņ� skrēja, tāpat kā Feita, varbūt vajāja, braukdams ma�īnā, ta�u viņ� jau bija tuvu - to Feita zināja. Viņa vairākas reizes paslīdēja, bet brīnumainā kārtā viņai tomēr izdevās noturēties kājās un brāzties arvien tālāk, projām no tās mājas.

Priek�ā no tumsas iznira kāds neskaidri saskatāms tēls un tiecās satvert Feitu, un viņu acumirkli pārņēma vēl lielākas �ausmas, jo �ķita, ka viens no vajātājiem nezin kādā kārtā apsteidzis viņu un tagad uzbrūk.

�Feita! Ak Dievs, Feita...�

Jaunā sieviete atjēdzās un saprata, ka viņu apskāvis Keins un tur cie�i, tik cie�i, ka viņai vairs nebija īstas pārliecības, vai neprātīgie sirdspuksti pieder pa�ai vai Keinam... un Feita izdvesa:

�Tur, aiz muguras. Viņ� ir man aiz muguras...�

Un tad viss notika ātri, ļoti ātri. Keins a�i aizstājās Feitai priek�ā, ar savu lielo augumu aizsegdams viņu. Feita izdzirdēja motora rēkoņu, tumsu piepe�i pār�ķēla spo�a lukturu gaisma, ap�ilbinot viņu un Keinu. Feita dzirdēja, kā �vīkst riepas, buksējot uz dubļainā ceļa, redzēja, kā lēkājot tuvojas lukturu mestās gaismas strēles... tad motors iekaucās jau pavisam tuvu, un viņa manīja, ka Keins izstiepj uz priek�u roku, kurā pazib kaut kas spīdīgs.

Viņa �āviens sa�ķaidīja priek�ējo aizsargstiklu, un tad �āvieni atskanēja ari no citām pusēm. Keins, pacēlis Feitu uz rokām, nesa viņu projām no briesmīgās vietas, bet ma�īna, noslīdējusi no ceļa, ietriecās kokos, metālam pretīgi no�ņirkstot.

Motors iekaucās vēlreiz, tad norīstījās un apklusa.

�Nevar būt, ka ir tikai pusnakts,� Feita sacīja. �Tas nevar būt. �ī ir bijusi pati garākā diena manā mū�ā.�

�Es gribētu, lai tu ļauj ataicināt ārstu,� Keins sacīja.

�Tu ta�u dzirdēji, ko teica neatliekamās brigādes ļaudis. Ar mani viss ir kārtība. Ne ievainojumu, ne �oka pazīmju - pat nekādu seku pēc hloroforma saelpo�anās.� Feita saritinājās lielajā krēslā pie kamīna, ko Keins bija iekūris, kamēr viņa mazgājās du�ā, un raudzījās uz Keinu. Viņ� stāvēja un lūkojās liesmās.

�Tomēr,� viņ� sacīja. �Tu jau teici, ka �ī bijusi ārkārtīgi gara diena.�

�Un man vajadzētu būt pārguru�ai. Ta�u es tā nejūtos.� Feita uz brīdi apklusa, tad palūkojās uz Keinu, nojauzdama sasprindzinājumu, kas tagad valdīja starp viņiem abiem. �Vai tu teici, ka rit no rīta atlidos Bi�ops?�

�Jā. Viņ� būtu lidojis �urp jau vakarā, bet mums ļoti ātri izdevās tevi atrast, (lajs jau bija uzzinājis, ka Konre-dam pieder vasaras maja pie ezera, un es nevarēju iedomāties nevienu citu vietu, uz kurieni viņ� būtu varējis doties, tāpēc...�

�Kein, ari policisti �ava. Var jau būt, ka tā nemaz nebija tava lode, kas nogalināja Maksu Sandersu.�

Viņ� pagrieza galvu un palūkojās uz Feitu.

�Es ceru, ka tā bija manējā.�

�Atriebība?�

�Taisna tiesa. Tagad viņ� sapūs tum�ā kapā.�

Feita ievilka elpu.

�Un Konreds? Es dzirdēju, ka viņ� varbūt palik�ot dzīvs.�

�Ceru, ka tā būs,� Keins mierīgi sacīja. �Es gribu, lai viņ� nokļūst cietumā. Gribu, lai visu atliku�o mū�u viņ� pavada �aurā kamerā starp �etrām sienām.�

�Dro�i vien tā ari notiks. Kad Ri�ardsons iz�ķiros visus �antā�as dokumentus, kas atrodas tajā kārbā, viņ� noteikti atradīs Konreda pirkstu nospiedumus uz visām fotogrāfijām un dokumentu lapām. Viņi ar Maksu nebūtu tik izmisīgi centu�ies atdabūt to kārbu, ja nebūtu pārliecināti, ka tās saturs var novest viņus uz apsūdzēto sola.�

Keins papurināja galvu.

�Visu �o laiku kārba bija paslēpta patversmē.�

�Vienīgajā vietā, kas man patie�ām �ķita dro�a,� Feita murmināja. �Man ir tik ļoti �ēl, Kein. Turklāt es iesaistīju Dinu �ajā lietā un nepateicu viņai, ka pārmeklēju Konreda kabinetu un atradu tur to kārbu, jo biju pamanījusi, ka tur iegājis Makss. Man �ēl, ka bija vajadzīgs tik ilgs laiks, kamēr es to atcerējos.�

�Vai tagad tu atceries visu?�

Feita papurināja galvu.

�Nē, tikai �o un to. Tomēr tas ir sākums. Man �ķiet, dakterim Bērnetam bija taisnība - ar laiku visas zudu�ās atmiņas atgriezīsies.�

Keins atkal pievērsa skatienu liesmām un klusēja.

�Tagad, kad �ai lietai, �ķiet, jau redzamas beigas,� Feita sacīja, �laikam vairs nevajadzēs raizēties, ka reportieri mums visur seko pa pēdām.�

Keja Hūpere

�Vēl jau tā nav īsti beigusies. Man'jānokārto piemiņas dievkalpojuma norise.�

�Es dzirdēju... Ri�ardsons teica, ka no rīta viņi būs saņēmu�i autopsijas rezultātus. Vai tad viņi atdos Dinu?�

�Jā.�

Feitai truli iesāpējās sirds. Ko gan citu lai viņa būtu gaidījusi? Keins ta�u skaidri bija pateicis, ka Dinu viņam nekad nespēs aizstāt neviena cita. Un tagad, kad viss bija beidzies, kad Keins būtībā rēbusu bija atrisinājis un Feita varēja justies apmierināta, zinot, ka viņas mātes un māsas slepkava ir miris, viņi abi varēs turpināt katrs savu dzīvi.

Katrs savu dzīvi.

Feita skatījās grīdā. Kāpēc vispār bija vajadzīgs pēc du�as apģērbties un nākt dzīvojamā istabā? Kāpēc viņa nebija glu�i vienkār�i gājusi gulēt, atstādama Keinu vienu? Viņ�, bez �aubām, vēlējās būt viens.

�Man liekas... tagad briesmas ir garām, tāpēc es varētu doties... uz mājām. Atgriezties savā dzīvokli.�

�Es negribu, ka tu aizej,� viņ� sacīja.

Feita juta, ka sirds sa�ņaudzas, ta�u skatienu nepacēla.

�Zinu, ka tu esi ļāvis man veselu nedēļu dalīties tavā dzīvē, un gribu, lai tu zini, ka jūtos par to pateicīga. Ja es būtu palikusi viena, tad būtu mocījusies bailēs un tagad varbūt vairs nebūtu dzīva...�

�Es negribu, ka tu aizej,� Keins lēni atkārtoja.

Feita pacēla skatienu, un, ielūkojoties Keinam acīs, viņai radās izjūta, ka stāv viņa priek�ā glu�i kaila; nē, vēl vairāk - Keins, �ķiet, ieskatījās pa�os Feitas dvēseles dziļumos.

Tad viņ� vēl lēnāk, it kā apjauzdams patiesību, �aubīdamies, tomēr pieņemdams, izteica:

�Es... negribu... ka tu aizej.�

Nesaki neko! Vēl ne. Tagad ne.

Feita pati nezināja, kā bija pietrūkusies kājās, ta�u Keins, pagriezies pret viņu, uzlika rokas jaunajai sievietei uz pleciem.

�Es tā nebiju domājusi,� viņa sacīja.

�Zinu. Ari es tā nebiju domājis.�

�Es... es ne... nevaru palikt tikai tāpēc, ka...�

�Ne tikai tāpēc.�

Feita, cīnīdamās pēc elpas, jautāja:

�Vai esi dro�s par to? Tā ir viņas sarkanā nagu laka, viņas auskari, bet es ta�u neesmu...�

Keins viegli nolieca galvu un piekļāvās viņas lūpām.

Feitai no pa�iem būtnes dziļumiem izlauzās dobj� vaids, it kā viņa būtu atbrīvojusies no liela smaguma. Viņa sajuta, kā augumam cie�i piekļaujas Keins, juta, kā viņa pirksti jauc matus, un viņas lūpas pavērās, - Keina pieskārieni, viņa skūpsts un stipro roku apskāviens savādā kārtā likās tik pazīstams un tuvs, ka Feita vēlējās ļauties �im vīrietim ar visu miesu un dvēseli.

�Tu paliksi,� Keins, skūpstīdams Feitu, �ukstēja.

�Jā.�

Keins pacēla galvu un cie�i lūkojās Feitā ar savām pelēkajām, gai�ajām acīm. Viņ� saņēma Feitas seju rokās, un viņa juta vīrie�a rokas drebam.

Keins kaismīgi sacīja:

��oreiz es vairs nebū�u tik piesardzīgs, vai saproti? Es vairs nepaturē�u sevī vārdus, ko gribu sacīt, baidīdamies, ka tu varbūt tos nevēlies dzirdēt. Es neapvaldī�u alkas tev pieskarties, nebūdams dro�s, ka tu to vēlies. Un galvenais - es neļau�u, lai tu mani neielaid savas dzīves tajā daļā, kas tev kaut ko nozīmē.�

Feita pieskārās Keina sejai.

�Es tevi mīlu.�

Keins aizturēja elpu, tad noskūpstīja Feitu vēlreiz -tagad viņa mute bija stingra un uzstājīga. Viņ� pacēla jauno sievieti un nesa no dzīvojamās istabas uz guļamistabu.

Feita gandrīz neapjauta, kā nostājas līdzās gultai, kā pati palīdz Keinam novilkt savu svīteri un bikses. Jaunā sieviete atpogāja vīrie�a kreklu, izvilka to no viņa biksēm un ieelsojās, kad Keins, atāķējis viņas krū�turi, saņēma plaukstās viņas krūtis.

Feitai pinās pirksti, tomēr viņai izdevās novilkt Keinam kreklu un atpogāt viņa bikses. Feita aizskāra vīrie�a augumu un dzirdēja, ka viņ� sāk elpot smagāk, sajuta viņā un pali sevī kāpjam satraukuma pilnu spriedzi. Viņa vēlējās pieskarties Keinam, sajust viņu, jo tā viņas alkas kļuva aizvien spēcīgākas.

�Ak Dievs,� viņ� aizsmaku�ā balsī neprātīgi izdvesa.

Un tad abi jau bija gultā - segas tika nogrūstas malā, spilveni izmētāti. Spuldzes gaismā viņi raudzījās viens uz otru, bet ar rokām iepazina, glāstīja, apmīļoja viens otra augumu. Lūpas kaut ko �ukstēja. Viņi kvēli tiecās viens pēc otra, vēlējās būt arvien tuvāk, saplūst, sakust kopā.

Feita izjuta, cik patiesas ir Keina alkas. Keins bija tik īsts un neviltots, kad skāra viņas augumu, kad iespiedās dziļi viņā, piepildīdams tuk�umu, ko viņa pati līdz �im nemaz nebija apjautusi, pieteikdams tiesības uz �o viņas dzīves daļu.

�Es mīlu tevi,� Feita �ukstēja un zināja, ka mīlēs �o vīrieti līdz mū�a galam.

�Manuprāt, nu viss ir beidzies,� Dina teica.

�Laikam gan.�

�Rēbuss atrisināts, noslēpums atklāts. Sliktie pui�i izgaisu�i. �

�Tu būtu varējusi vairāk palīdzēt,�Feita sūdzējās.

'Viss notika tā, kā bija jānotiek. � Dina smaidīja. �Tā gadās, tu ta�u zini. Tāpēc nepārmet sev. �

�Par Keinu?�

�Tu viņu mīli. Arī es gribēju viņu mīlēt, bet... es to nespēju, vismaz ne tā, kā viņ� pelnījis. �

�Kāpēc ne?� Feita jutās pārsteigta.

�Tāpēc, ka zināju, kam jānotiek ar mani. Es to zināju jau sen. �

�Vai tad tu kaut ko nevarēji mainīt?�

�Nē. Es jau teicu. Fiss notiek tā, kā tam jānotiek. Turklāt biji arī tu. Es jau kop� pirmā mūsu tik�anās brī�a zināju, ka tev �ajā lietā būs sava loma. Tikai nezināju, kāda.�

'Tā ir mana vaina, ka viss izvērtās tā. Man tik ļoti �ēl!�

�Man gan nav �ēl. �

�Nē? Bet...�Feita brīnījās.

�Pēdējā brīdī cilvēks vienmēr saprot, kas patiesībā ir svarīgs. � Dina cie�i palūkojās uz Feitu. �To saprot. �

�Tomēr visas tās sāpes. Bailes. Man ļoti �ēl, ka tev tā nācās ciest. �

�Es jau teicu, ka viss notiek tā, kā jānotiek."

�Bet man ir �ēl, ka tu esi mirusi.�

Dina, �ķiet, brīdi �aubījās, tad sacīja:

�Vienmēr kaut kam jāiet bojā, lai kas cits varētu dzīvot.

Tu ta�u to saproti, vai ne?�

Feitai ap sirdi kļuva smagi.

�Jā, bet... tagad es atceros, tu reiz sacīji, ja atradī�ot Makgafinu, tad vairs nebū�ot mirusi. �

�Jā, tā es teicu gan. �

�Tomēr...�

�Es neesmu mirusi, Feita. īstenībā es nekad nebiju nomirusi. Tu esi tā, kas ir mirusi.�

Feita cie�i vēroja Dinas seju, viņas savādo, vieglo smaidu, zilo acu līdzjūtīgo skatienu. Instinktīvi viņa pastiepa roku un sastinga, ieraugot, ka Dina dara to pa�u. Pēc brī�a Feita apņēmīgi turpināja stiept roku uz priek�u, tuvinot to Dinas rokai.

Kad viņu pirksti beidzot saskārās, Feita sajuta spoguļa auksto, gludo virsmu.

Feita atvēra acis un raudzījās griestos. Viņa bija pilnīgi pamodusies, un galva bija tik skaidra, ka Feitai gandrīz vai �ķita - viņa ir izgulējusies visam mū�am. Viņa lēni pagrieza galvu un paskatījās uz Keinu₄ Viņ� gulēja, pat nepakustēdamies, ar tik atslābinātu augumu kā cilvēks, kura spēki pilnīgi izsīku�i. Tas nebija nekāds brīnums. �ī dro�i vien bija pirmā nakts pēdējo nedēļu laikā, kad Keins bija varējis mierīgi iemigt un gulēt.

Protams, viņi ari pirms rītausmas bija mīlēju�ies vēl un vēl, nespēdami remdēt alkas vienam pēc otra. Feitai likās, ka viņ� tagad labi pazīst ikvienu viņas ādas laukumiņu, un viņa pati bija pārliecināta, ka kop� �īs nakts spētu Keina augumu atpazīt pat pilnīgā tumsā.

Feita uzmanīgi izslīdēja no Keina apskāviena un apsēdās uz gultas malas. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādija tikai pusdeviņi.

Feita pārliecinājās, ka Keins joprojām ir cie�i aizmidzis, apsedza viņu, tad paņēma savas drēbes un izlavījās no guļamistabas. Viņa nomazgājās du�ā, ļaujot karstajam ūdenim atveldzēt sāpo�os muskuļus, kas nebija radu�i pavadīt naktis mīlējoties, turklāt bija samocīti iepriek�ējā vakara me�onīgajā skrējienā, tad apģērbās un iegāja virtuvē.

Keina speciālais kafijas maisījums. P'eita īsu bridi raudzījās uz paciņu, kur atradās samaltā kafija, tad iebēra to filtrā, ielēja ūdeni aparāta aug�ējā nodalījumā un sāka gaidīt, kamēr ūdens pilienu pa pilienam izsūksies cauri filtra saturam.

Kad kafija bija gatava, viņa ielēja to tasē, piebēra cukuru, pielēja krējumu un ienesa tasi dzīvojamā istabā. Feita palūkojās uz rokas locītavu un mazliet saviebās. Pulksteņa nebija - un viņa nekad arī nebija to valkājusi, jo uz viņas rokas neviens pulkstenis nemēdza darboties. Reiz kāds bija teicis, ka tos bojā viņas ķermeņa elektriskais vai magnētiskais lauks. Feitas ķermeņa lauks.

Elektroniskais pulkstenis videoiekārtā rādīja ceturksni pāri deviņiem. Feita pacēla klausuli un, piezvanījusi uz slimnīcu, lūdza paaicināt dakteri Bērnetu. Protams, viņ� tur bija. Lai gan bija vēl samērā agrs sestdienas rīts, viņ� bija slimnīcā.

�Feita, vai kaut kas noticis?� Ārsta tonis �ķita nedaudz aizkaitināts, un Feita pēc mirkļa atcerējās viņu pēdējo sarunu.

�Es gribu jums kaut ko pajautāt,� viņa atbildēja, neņemdama vērā dusmīgo balsi.

�Ko tad?�

�Kad es vēl gulēju komā, vai jūs ticējāt, ka es atgū�os?�

�Feita, es jau jums teicu, cik neparasti...�

�Jūs ta�u saprotat, ko es gribu zināt.�

Ārsts labu brīdi klusēja, tomēr Feita pacietīgi gaidīja, un galu galā viņam nācās atbildēt.

�Pastāv noteikti kritēriji, ar kuru palīdzību mēs nosakām pacienta dzīvotspēju, piemēram, noteikts galvas smadzeņu aktivitātes līmenis...�

�Vai mani kritēriji bija zemāki par �o minimāli nepiecie�amo līmeni?�

�Feita, medicīnā nemēdz būt absolūtu kritēriju.�

�Vai mans stāvoklis bija sliktāks par minimāli nepiecie�amo?� Feita uzstājīgi atkārtoja. �Vai es tiku uzskatīta par dzīvotspējīgu pacienti, kurai ir nākotnes prognoze?�

�Nē,� viņ� sacīja un steig�us turpināja: �Tomēr brī�iem jums parādījās smadzeņu aktivitātes pazīmes, un mis I^itones pēdējā apmeklējuma laikā, es teicu, ka cerības vienmēr vēl pastāv. Esmu redzējis tie�ām apbrīnojamus gadījumus... turklāt jūs elpojāt patstāvīgi, tāpēc, protams, nevarēja būt runas par... par...�

�Vai neviens negrasījās atvienot sistēmas?� Feita beidzot trīco�ā balsī izteica.

�Nē, protams, ne. Un mis Leitone nepieļāva zaudēt cerību. Pēdējā dienā, ejot projām, kad bija jūs apmeklējusi, viņa jutās ļoti apbēdināta, tomēr apņēmīga. Es nekad vēl nebiju sastapis cilvēku, kas tik apņēmīgi gribētu glābt otra cilvēka dzīvību. Ja pietiktu ar gribasspēku vien, jūs būtu atguvusies jau tajā pa�ā dienā. Tomēr pagāja vēl apmēram divas nedēļas, un tikai tad jūs nācāt pie samaņas.� Bērnets bridi klusēja. "Mis Leitone tā arī neuzzināja, ka viņai bijusi taisnība, un tas ir tik nejēdzīgi!�

�Jā. Nejēdzīgi. Paldies, dakteri Bērnet!�

�Feita... par to, kas gadījās iepriek�ējā dienā..."

�Par to neraizējieties,� viņa teica. �Tajā dienā mēs visi bijām pārāk satraukti.� Feita saudzīgi nolika klausuli.

Pēc kāda brī�a viņa piecēlās un aiznesa kafijas tasi pie pianīna. Feita apsēdās uz klavieru soliņa un, saliekusi pirkstus, skatījās uz tiem, pieri raukdama. Tad viņa uzmanīgi pieskārās taustiņiem te �ur, te tur, bet neko noteiktu spēlēt neuzsāka.

Iedūcās selektors, un Feita �igli cēlās, lai atsauktos, -viņa negribēja, ka pamostas Keins, un jau pēc brī�a viņa vēra durvis vaļā Bi�opam.

�Es negaidīju, ka jūs ieradīsieties tik agri,� viņa sacīja. �Keins vēl nav pamodies, un es negribētu viņu modināt.�

Bi�ops domīgi pavērās jaunajā sievietē un pasmaidīja.

�Saprotu.�

Feita klusi iesmējās.

��oreiz es par to �aubos. Ak, tas nekas! Te ir kafija -diem�ēl �i tase ir mana, bet ejiet virtuvē un ielejiet pats vai pagatavojiet svaigu, ja vēlaties.�

Bi�ops noraudzījās, kā Feita atkal apsē�as pie pianī-na. Smaids viņa sejā izgaisa un uzacis savilkās.

�Braucot �urp, es pa ceļam iegriezos policijas iecirknī,� viņ� teica, iedams istabā dziļāk. "Ri�ardsons man visu pastāstīja. Viņ� ari... parādīja Dinas autopsijas rezultātus. Nekā negaidīta. Vienīgi...�

�Vienīgi nāves iestā�anās laiks,� Feita teica, ar vienu pirkstu saudzīgi skardama taustiņus.

Bi�ops nostājās viņai līdzās un cie�i raudzījās jaunajā sievietē.

�Jā.�

�Viņa nav mirusi pirms da�ām dienām. Dina bija mirusi jau vairākas nedēļas. Aptuveni... �etras nedēļas.�

Bi�ops lēni sacīja:

�Aukstums, kas valdīja tajā bumbu patvertnē, gaisa un mitruma trūkums... tas viss palēnināja audu sabruk�anas tempu, radot iespaidu, ka viņa mirusi pavisam nesen. Tomēr autopsijas rezultāti parādīja, ka ir pavisam citādi. Tiesu medicīnas eksperts apgalvo, ka nāve iestājusies nekādā ziņā ne vēlāk par trim līdz se�ām nedēļām.�

�Pirms �etrām nedēļām,� Feita klusi sacīja. �Tikai pirms �etrām.�

�Feita...�

�Ziniet, tas ir ārkārtīgi savādi.� Feiļa uzlika uz klavieru taustiņiem abu roku pirkstus un palūkojās uz savām rokām. �Vēl pirms da�ām dienām es pratu, bet tagad... esmu aizmirsusi, kā spēlēt.�

Bi�ops klusēdams skatijās uz Feitu.

�Vai tas nav savādi? Un vai ari tas nav savādi, ka pagāju�ajā naktī pratu atmūķēt slēdzenes, ja vēl pirms da�ām dienām pat neaptvēru, ka plāksnīte, ko sataustīju jakas kabatā, domāta atmūķē�anai? Vai nav savādi, ka es vienmēr pametu skatienu uz plaukstas locītavu tajā vietā, kur jābūt pulkstenim, lai gan zinu, ka nekad neesmu varējusi valkāt rokas pulksteni? Kāpēc es visu laiku lietoju galvenokārt labo roku, lai gan esmu kreile?�

Feita nocēla pirkstus no taustiņiem un pastiepa vienu roku uz Bi�opa pusi.

�Ko saka jūsu detektors?�

Bi�ops vilcinājās tikai mirkli, tad satvēra Feitas roku. Viņi cie�i raudzījās viens otrā - jaunās sievietes zaļās acis mierīgi vērās Bi�opa pētigajās, sudrabpelēkajās acīs.

Piepe�i Bi�ops skaļi ievilka elpu un kļuva glu�i bāls.

�Ak Dievs!�

Feita saudzīgi atsvabināja savu roku.

�Vai tas nav savādi," viņa �ukstēja.

Bi�ops sākumā, �ķiet, nezināja, ko sacīt, beidzot iejautājās:

�Vai Keins zina?�

�Man �ķiet... viņ� ir izbrīnījies. Es domāju, ka viņ� kaut ko nojau�. Ta�u - kas tad ir spējīgs zināt kaut ko tamlīdzīgu? Kas vispār var iedomāties, ka tas ir iespējams?�

�Tā ir otra iespeja,� Bi�ops sacīja. �Tada tiek dota tikai retajam.�

Feita papurināja galvu.

�Tas nav tik vienkār�i, un jūs to zināt.�

Tam vajadzētu būt vienkār�i.�

�Vai tie�ām? Un kā gan justos jūs? Iedomājieties sevi viņa vietā. Keins gatavojas apbedīt viņu, Bi�op. Viņ� vairākas nedēļas sērojis pēc viņas, atraisīdamies no biju�ā, jo domāja, ka tā vajag. Ko tad es viņam tagad lai sacītu? Ak, nedomā vairs?�

Bi�ops savādi paskatījās uz Feitu.

�Nedomāt... par kuru?�

Feita savilka seju greizā smaidā.

�Iedomājieties sevi manā vietā. Vai jūs tie�ām domājat, ka jebkas... ka viena vai otra varētu būt tāda pati kā agrāk? Ka varētu būt tā, kā reiz bija?�

�Nē, laikam gan ne.�

Klusumā, kas telpā tagad bija iestājies, viņi izdzirdēja vannasistabā ūdeni �alcam, un Bi�ops teica:

�Man �ķiet, ka būs labāk, ja uz kādu brīdi nozudi�u. Atgriezī�os iecirknī un paskatī�os, vai nevaru kaut ko palīdzēt Ri�ardsonam.�

�Gļēvulis,� Feita pa jokam noteica.

Bi�ops smaidīja, bet viņa skatiens bija drūms.

�Varbūt... vajadzēja... kādu laiciņu nogaidīt. Pavilcināties, kamēr jūs abi viens otram pielāgojaties.�

�Nē,� Feita sacīja. �Pēc pagāju�ās nakts - vairs ne. �oreiz mums jābūt atklātiem vienam pret otru.�

Bi�ops vairs neko nejautāja. Viņ� vēlreiz pieskārās jaunās sievietes rokai, tad teica:

�Es tepat vien bū�u.� ,

�Es zinu. Paldies!�

Bi�ops jau bija aizgājis līdz durvīm, kad Feita klusi nosauca viņu vārdā, un viņ� apstājās un atskatījās.

Feita viegli pieskārās klavieru taustiņam, ta�u raudzījās tie�i uz Bi�opu.

�Jūs atgriezīsieties Tenesijā.�

�Tie�ām?�

�Jā. Man �ķiet, visai drīz. Nākamā gada sākumā.�

�Ko es tur atradī�u?� viņ� lēni jautāja.

�Ļaunumu. Un vēl kaut ko tādu, ko esat meklējis jau ļoti sen.�

Bi�ops strauji paspēra soli uz viņas pusi, tad aprāvās un ļoti savaldīgi pavaicāja:

�Laikam gan jūs man nevarat pateikt, kā viss beigsies?�

�Nē,� viņa meloja. �Ta�u - esiet piesardzīgs, Bi�op!�

Kādu bridi viņ� stāvēja nekustēdamies, tad ātri pamāja ar galvu un, vairs neteicis ne vārda, aizgāja.

Feita ilgi raudzījās uz durvīm, pa kurām bija izgājis Bi�ops, tad devās uz virtuvi ieliet tasē vēl kafiju. Kāda gan jēga bija zināt, kam jānotiek, pirms tas tie�ām bija noticis? Liktenis, �ķiet, notikumus turēja savā varā; lai ari ko viņa pagātnē bija darījusi traģēdijas vai pat tikai vil�anās novēr�anai, likās, viss noticis tie�i tā, kā viņa redzējusi.

�Esi ļoti piesardzīgs, Bi�op!� viņa �ukstēja.

Kad pēc brī�a dzīvojamā istabā ienāca Keins, viņa sēdēja uz dīvānā, skatīdamās ziņu programmu televīzijā, kurā sīki tika pārstāstīti pagāju�ās nakts satrauco�ie notikumi.

�Esmu pagatavojusi draņķīgu kafiju,� viņa sacīja, viegli uzsmaidot Keinam.

Viņ� pārliecās pār dīvāna atzveltni, pabu�ināja ar pirkstiem Feitas matus un pievilka viņas galvu tuvāk, lai noskūpstītu viņu. Skūpstā jautās alkas un vēl arī kaut kas cits, un Feita, par spīti tam, ko bija teikusi Bi�opam, piepe�i sacīja:

�Rītdiena pienākusi pietiekami drīz, vai ne?�

Keins glāstīja viņas vaigu, tad, apgājis dīvānam apkārt, apsēdās krēslā viņai iepretī.

�Pietiekami drīz - kādēļ?�

�Lai tu izteiktu to, kas, tavuprāt, jāsaka.�

Keins papurināja galvu, nenolaizdams no viņas acis.

�Tas mūs �ķir, Feita. Es negribu, ka mūs kaut kas �ķir.�

Feita saņēmās.

�Kas tad mūs �ķir?�

�Tā vaina.�

Viņa saprata, tomēr pārvaicāja:

�Vaina?�

�Vaina. Jo nav pagāju�i pat vēl divi mēne�i, kop� Dina aizgājusi. Un es jau mīlu tevi.�

Tagad �is brīdis bija pienācis, un viņa vairs nesaprata, kā gan to pateikt. Kā pārliecināt Keinu, ja arī pati vēl īsti nespēj tam noticēt. Tomēr vajadzēja mēģināt.

Domās tas �ķita tik vienkār�i, ta�u izklausījās glu�i neticami, kad viņa izteica skaļi:

�Dina nav aizgājusi. Viņa ir te. Viņa - tā esmu es.�

Keins pat nepakustējās un nelikās izbrīnījies, tikai sacīja:

�Kā tas iespējams?�

Viņa dziļi ievilka elpu un ļoti lēni izelpoja.

�Cilvēka gribasspēks ir... apbrīnojama parādība. Dina gribēja dzīvot, ārkārtīgi gribēja izturēt un palikt dzīva. Tomēr viņas ķermenis bija... Tas vairs nebija dzīvotspējīgs. Viņa to zināja. Viņa jau ilgi pirms tam zināja, kas notiks. Turklāt viņa zināja arī vēl ko citu - to dakteris Bērnets Dinai bija pateicis tikai da�as stundas pirms tam, kad viņa tika sagūstīta. To, ka... Feita... faktiski pēc avārijas vairs nebija spējīga dzīvot. Tikai brī�iem parādījās smadzeņu aktivitātes niecīgas pazīmes, kas spēja nodro�ināt vienīgi elpo�anu un sirdsdarbību. Dzīva �aula bez prāta un gara.�

Keins nemierīgi ieminējās:

�Divas pavisam at�ķirīgas sievietes... Tu ta�u nedomā, ka es noticē�u...�

�Tu jau esi noticējis. Tu jūti, ka tas ir tiesa, kaut ari itin viss, kas tev mācīts par dzīvi, nāvi un dvēseli, apgalvo, ka tas nav iespējams.�

�Kā? Kā gan tas var būt?�

Feita papurināja galvu.

�Es nezinu. Zinu, ka pirms avārijas starp Dinu un Feitu pastāvēja... saikne, starp viņām spēji radās ārkārtīgi spēcīga tuvība. Zinu, ka ikvienai no viņām zināmā pakāpē un katrai savā veidā piemita ekstrasenses spējas.� Viņa atkal papurināja galvu. �Varbūt tam ir sava nozīme. Es nezinu, kā tas noticis. Tikai zinu, ka tā ir patiesība.�

�Tu par Dinu un Feitu runā tā, it kā... it kā tu nebūtu ne viena, ne ari otra no viņām.�

Jaunā sieviete iedomājās vārdus, ko bija teikusi Bi�o-pam, un pasmaidīja.

�Savā ziņā es esmu... trijstūra tre�ā virsotne, kas radusies, saskaroties divām malām, kuras veidoja abas pārējas virsotnes. Es atguvu samaņu, trūkstot jebkādām atmiņām, un jau pēc brī�a manī sāka raisīties neskaidras atskārtas, pusapzinātas iemaņas un atceres, ko bija saglabāju�i muskuļi, - viss, kas reiz bija piederējis vai nu vienai, vai otrai. Es pat pratu spēlēt klavieres. Kādu laiciņu.�

Keins paskatījās uz pianīnu un atcerējās, kā viņa bija pie tā sēdējusi neizpratnes pilnā apjukumā. Tomēr viņ� sacīja:

�Tas ir... tik neticami. Kā tu zini, ka tā nav tikai psihiska saikne, - tā ta�u tu visu laiku domāji? Varbūt tu glu�i vienkār�i atceries visu to, ko tev stāstīja Dina, kamēr gulēji komā?�

Jaunā sieviete klusi atbildēja:

�Dina sēdēja pie gultas un runāja ar tuk�u �aulu, Kein. �aulu, kas nespēja sadzirdēt to, ko viņa teica, nespēja to atcerēties.�

Keins vairs nevarēja nosēdēt mierīgi. Viņ� piecēlās un sāka staigāt pa istabu, zinādams, ka jaunās sievietes zaļās acis nopietni vēro viņu.

Kā viņa drīkstēja apgalvot... Kā viņa drīkstēja ticēt...

�Feita...� Viņ� apklusa un paskatījās uz sievieti.

�Esmu pieradusi pie �ā vārda. Mēs visi pie tā esam pieradu�i,� viņa saproto�i atteica.

Balsij aizraujoties, Keins sacīja:

�Es redzēju viņas līki. Ik reizi, aizverot acis, man pēc tam tēlojās �is saplosītais, nomocītais augums. Man jāriko atvadu dievkalpojums, lai ikviens, kas viņu pazina, varētu pateikt viņai ardievas.�

�Es zinu. Man ļoti �ēl.�

Keins piegāja pie loga un sāka skatīties ārā.

�Es solīju, ka pateik�u tev to, kas man sakāms, kaut arī varbūt ne jau to tu vēlies dzirdēt.�

�Jā.� Viņa aizvēra acis.

�Es nespēju... es nezinu, kā to uztvert, Feita. Nezinu, vai spē�u to pieņemt.�

Viņa gribēja sacīt Keinam, lai neraizējas, ka viņa gaidīs, kamēr viņ� tiks galā ar to visu. Gribēja vēlreiz sacīt, ka mīl viņu, ka vienmēr viņu ir mīlējusi. Ta�u sirdssāpes bija pārāk lielas, tās aiz�ņaudza kaklu, un viņa nespēja pateikt neko.

Viņas rokassoma atradās uz krēsla netālu no durvīm. Īstenībā nekas vairāk jau nebija vajadzīgs; apģērbi, kas bija �eit, da�ādu iemeslu pēc viņai nederēja. Tik un tā viņa visu grasījās sākt no jauna.

Viņa paņēma rokassomu un izgāja pa durvīm.

Keins dzirdēja, ka viņa klusi aizver durvis. Nepagriezdamies uz to pusi, viņ� sacīja tuk�ajam dzīvoklim:

�Tomēr es negribu, ka tu aizej.�

Spo�ā saule un glu�i vai pavasarīgais siltums gandrīz vai neļāva ticēt, ka tuvojas Ziemassvētki, ta�u melodijas, ko nemitīgi skandināja radio, atgādināja, ka drīz vien kamanās, zvārgulī�us �ķindinādams, atbrauks Santa Klauss...

Feita izslēdza radio un nodomāja, ka nav jābrīnās par pa�nāvību skaita straujo pieaugumu svētku dienās.

Vienatnē viņa nebūtu spējusi izturēt �o laiku. Paldies Dievam, ka bija patversme, kur Feita ik dienu pavadīja ilgas stundas, palīdzēdama greznot telpas, gatavot svētku cepumus un saiņot dāvanas bērniem. Paldies Dievam, ka bija Keitija, kura gan jutās samulsusi, ka Feita piepe�i vairs neprot spēlēt klavieres, tomēr piedeva to.

Tagad "tuk�ums� bija gandrīz pilnīgi izzudis. Feita galu galā bija pat atradusi samierinā�anos. Un pateicību.

�obrīd Feita centās nedomāt par ko citu, uzmanīgi pētot koled�as kursu katalogu un klusībā prātojot, vai savu prasmi izteikt domas rakstveidā likt lietā nevis �urnālistikā, bet kādā citā sabiedrisko saziņas līdzekļu jomā. Varbūt reklāmā. Feita bija stingri apņēmusies pieteikties uz mācībām nākamajā semestri, kaut ari sākumā nāktos studēt vispārējos priek�metus, kamēr viņa izdomās kaut ko noteiktāku. Viņai vajadzēja sākt kaut ko dzīvē darīt.

Feita bija pasūtījusi picu, tāpēc, atskanot zvanam pie durvīm, gāja atvērt, rokā turēdama divdesmit dolārus.

�Es nekad neņemu naudu no rudmatēm," Keins sacīja.

�Es... gaidīju picu.� Feita cerēja, ka viņas skatiens nodevīgā kārtā nepau� alkas. Tad viņai ienāca prātā - ja arī vaibsti kaut ko liecina, varbūt Keins nodomās, ka viņu nomocījusi kāre pēc pepperoni un siera.

�Vai drīkstu ieiet?�

�Ai... protams.�

�Ļoti jauki,� viņ� sacīja, aplūkodams ērtās, mīkstās mēbeles un gaumīgās, ta�u neuzkrīto�ās greznumlietas dzīvojamā istabā. �Tas jau vairāk izskatās pēc tevis.�

Feita neuzdro�inājās precizēt, kā domāta �ī piezīme.

�Man vajadzēja... te visu pārveidot. Sākt no jauna.�

Keins bridi lūkojās uz viņu ar neizdibināmu skatienu, tad piepe�i sacīja:

�Es tevi redzēju atvadu dievkalpojumā.�

�Jā. Tas bija mīļi sarīkots.� Arī Feita bija tur redzējusi Keinu, ta�u turējusies no viņa tālāk. Jaunā sieviete bija pārmijusi da�us vārdus ar Bi�opu; viņa bija saņēmusies, lai neko nejautātu par Keinu, un Bi�ops neko ari nebija sacījis.

�Tas bija... noslēgums,� Keins teica.

�Tie�ām?�

Viņ� paspēra soli uz Feitas pusi.

�Es jau sacīju, ka nāks reize, kad pateik�u to, kas man sakāms.�

Feitai satraukumā aiz�ņaudzās kakls.

�Jā.�

Keins pastiepa roku un maigi to piekļāva pie jaunās sievietes kakla, atbīdīdams matus.

�Un �oreiz neapvaldī�u alkas tev pieskarties, nebūdams dro�s, vai tu to vēlies."

Feita aizvēra acis un klusā priekā ļāvās viņa pieskārienam.

�Un neļau�u, ka tu mani atstum un neielaid savas dzīves tajā daļā, kas tev kaut ko nozīmē,� Keins nedro�i izteica un noskūpstīja viņu. �Es to vairs neļau�u. Nekad.�

Kad viņ� uz bridi pārstāja Feitu skūpstīt, viņa sacīja:

�Un es apsolu, ka nekad nemēģinā�u tevi atstumt no savas dzīves.�

Keins skūpstīja viņu atkal, skūpstīja arvien stiprākās, neslēptās alkās, piekļaudams sev klāt un turēdams tik cie�i, it kā nemū�am vairs nedomātu palaist vaļā.

�Man vajadzēja tev pateikt, ka es mīlu tevi, Feita. Lai arī kur tu būtu bijusi, lai ari kas tu bulu - es tevi mīlu. Un nozīme ir vienīgi tam.�

Feita dziļi ieskatījās viņam acis, tik dziļi, ka spēja ieraudzīt gan mīlestību, gan dzimsto�o ticību un spēju pieņemt. Viņa ar pirkstiem maigi pieskārās vīrie�a sejai.

�Nozīme ir vienīgi tam. Es mīlu tevi, Kein.�

Zēns, kas atnesa picu, nodomāja, ka viņam dro�i vien iedota nepareiza adrese, jo viņ� zvanīja un zvanīja, ta�u neviens nenāca atvērt durvis.

Keja Hūpere

ĒNU AIZSEGĀ

Redaktore Gaida �iliņa

Korektore Ligita Smilga

Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Dace Reinberga Atbildīgā sekretāre Iveta Paegle

�Apgāds �Kontinents��, LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130.

Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums.

Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija�, LV-1050 Rīgā, Pu�kina iela 12. Pasūt. Nr. 21027829.

Pirmais internēta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internētā:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.