Dagnija Zigmonte

Kāpura kāzas

Ticami un neticami stāsti

.

..

I

Ciema slota

5

Or|iks un Marina

14

Kovārņu vakardziesma

19

ZilzTlīte

24

Par balodi, kas dzīvoja pilī 29

Par mednieku, kur� netika medībās 35

Lielais ķīris Kajs

39

Augusts pasaules apbraucējs

44

Divi mazi run�i 52

Pelēkais kaķēns

58

Jens dodas ceļā

62

II

Sēņotājs

71

Me�acūkas mui�a

76

Pelēkais un Baltā

84

Ziemas mu�a

89

Pū�u pāreja

96

Da�ādā laika darbnīca

102

Nakts ar lakstīgalu

113

Piedzīvojums lietū 120

Lapas mērī�ana

126

Kāpura kāzas

133

Vai visiem jums �is apzīmējums ir pazīstams? Vajadzētu būt, bet, ja nu tomēr nav, tad paskaidrosim. Par ciema slotām zīmīgi mēdz saukt cilvēkus, kuri vairāk staigā pa ciemiem nekā uzturas mājās. Varbūt viņi nemaz neievēro savas mājas vai to trūkumu.

Bet ciema slotas var būt ne tikai cilvēki.

Katram no mums atmiņā būs palicis kāds suns, lāga kvek�ķis, lāga astainis, kur� visā savā garajā un, jādomā, arī raibajā suņa mū�ā daudz ko pieredzējis un arī iemācījies, tikai viena mācība tam gan gājusi tie�i gar deguna galu, tā īsti nemaz nepieduroties; tā ir mācība par to, ka sunim jāsargā savas mājas, bet, kā zināms, to nav iespējams izdarīt, ja tu mājās nemaz neatrodies. Tāds suns pastāvīgi klimst kādās tālās un neatliekamās gaitās, cauru dienu tas tek apkārt, degunu pie zemes nodūris, pavisam aizmirsis mājas un ēdiena bļodiņu (nu jau strebjamais sen atdzisis!). Kad jūs, tādu klaidoni ieraudzīju�i, stingri uzsaucat: �Kur sunim mājas?� � tas apstājas, ierauj asti kājstarpē un tad ļekato lapās.

Neesmu tikai pārliecināta, vai tie�ām uz māju pusi.

Tātad ciema slotas var būt arī suņi. Tā jūs tagad do-mājat? Nu, tad paklausieties stāstu par kādu spārnotu ciema slotu, kas tāda bija kļuvusi ne savas vainas pēc vien.

Mūsu jūrmalas ciems vasarā �ķiet div- un pat trīsreiz lielāks izpleties, uz kuru pusi skaties, visur dzi vība, liedagā peldētāji, me�a sēņotāji, ogotāji... Tie visi gandrīz vienlaikus ar gājputniem atkal pamet kluso ciemu, kas pēc viņu aizbrauk�anas apklust pavisam, un tad gadās, ka pēdas liedaga atstāj vairs tikai vēj�. Bet vasaru atpūsties gribētāju ir tik daudz, ka tiem ij ciemā nepietiek vietas, un tad viņi meklē apme�anos tālāk, dziļāk me�a, kur arī vietumis izkaisīju�ās mājas. Un tur nemaz nav sliktāk kā pa�ā ciemā, kas zina, varbūt vēl labāk. Vismaz tie, kas tur vienu vasaru nodzīvoju�i, citu labprāt atgrie�as. Tur arī drīzāk ieraudzīsi kādu alni, kur� cilvēkam ceļu vairs negrie�, redzēsi, ka miglas vakarā garausis steigā ļepato uz zaķī�u pirtiņu... Vai nu me�am iemītnieku trūcis, vai trūks?!

Vienā no tādām vientuļām mājam vasarā bija ieklīdusi vārna.

Jāteic, ne jau tīri pēc pa�as gribas. Kas ar vienu kāju bija gadījies, kas ne � vai nu lapsai zobos pabijusi, vai cita nelaime �, ta�u kāja bija pu�u, un vārna, to vārīgi gaisā cilādama, kādā vasaras dienā iekliboja pagalma. Nu ta, it kā tur butu veterināra pieņem�anas kabinets. Nē, veterināra te nebija un nevarēja but, � bet, kad nu vārna tā ar uzticīgu aci vērās cilvēkos, visos pec kārtās, tad kaut kas jādara tomēr bija. Un cilvēki, vēl neticēdami, ka putns ļausies, stiepa tam pretī rokas...

Vārna ļāvās. Gan negribīgi, gan briesmīgi ieķērcās, un cilvēks to gandrīz palaida vaļā, bet tad iesmējās. Nu kā gan citādi, vai vārna kā lakstīgala dziedājusi? Un pēc viņas prāta �āds ķērciens noteikti skanēja skaisti.

Kāju ielika skaliņos un apsēja, un vārna lēkaja pa pagalmu ar pacietīgas pacientes izteiksmi spalvainajā vaigā. Tagad viņa bija slimniece, un slimniekam palaikam dod kaut ko gar�īgāku, un te jau bija tik daudz �ēlotāju... Kāds brīnums, ka, pirms vēl kāja sadzijusi, vārna bija jau tik briesmīgi izlutināta, ka ēda vairs tikai baltmaizi, turklāt pienā izmērcētu, prasīja jau pa�u sieru, ne tikai siera miziņas, un uzvedās tā, it kā �ajās mājās cilvēki mitinātos tikai viņas neizmērojamās labsirdības dēļ. Bija pats jaukākais vasaras laiciņ�, bet vārna ar ārā ie�anu vien neapmierinājās, ta паса gan virtuvē, gan istabās un, jāatzīstas, uzvedās tur īsti vārniski, bet �is jēdziens nekad nav saistāms ar īpa�u tīrīgumu. Sabārta un laukā izdzīta, vārna ilgi �ķendējās pa pagalmu, kaitināja suni, kur�, at�ķirībā no vārnas, nebija vis vietējais, bet gan atbraucējs no Rīgas, tāds pats vasarnieks kā viņa saimnieki, lāga kustonis, kur� nevarēja ciest strīdus ne acu galā. Bet vārna kaitināja suni nepārtraukti � zaga tam kaulus, viņa tos vienkār�i atņēma, lai gan pēc tam galīgi nezināja, ko ar �o mantu iesākt. Suns vauk�ķēja, sūdzējās saimniekiem, tie tikai plātīja rokas. Vārna saimniekoja īsti kā pa savām mājām, bet tā nebija sevi�ķi kārtīga saimniece. Sētsvidū mētājās maizes garozas un papīra vīk�ķi � diez no kurienes viņa tos bija atvilkusi? Lai nu citiem kā, vārnai tāda kārtība patika. Un, jā, viņa ta�u bija slimniece!

Nē, nu vārna tāda vairs nebija. Autoritatīva komisija, kurā tika pieaicināti vēl citi vasarnieki, nosprieda, ka vārna ir pilnīgi un galīgi izārstēta un mierīgi var doties atpakaļ uz savām me�a mājām vai kur nu citur dzīvojusi. Vārnu tāpēc aiznesa pļavā un palaida: dzīvo nu!

Ja kādam tas nepatika, tad tā bija vārna pati.

�It kā es saviem spārniem nebūtu varējusi atlaisties �urp!� viņa skaitās, kad cilvēki gāja projām un ne tikai netaisījās ņemt vārnu līdzi, nē, pat lūkoja baidīt to projām. �Baidīt? Mani? Es gribētu redzēt, kuram te pirmajam sametīsies bailes!� Un vārna pacēlās spārnos un laidās zemu pāri cilvēku galvām, un viņa kaut ko brēca, bet tas, ko viņa brēca, diezin vai bija uztverams. Bet viņa ļāva cilvēkiem aiziet un tikai pēc kādas stundas atkal lepni ielidoja pagalmā, nepārprotami izrādīdama, ka pēdējais laiks būtu rūpēties par mīļās vārniņas pusdienām.

Jā, skaidri bija redzams, ka vārna ne�aubīdamās izvēlējusies, kur un kā dzīvot. Gādājiet tikai par baltmaizi un sieru, visu pārējo varat atstāt vārnas pa�as ziņā!

Cilvēki padevās. Ka vārna tie�i viņus izvēlējusies par savējiem, tas savā ziņā glaimoja katram. Viņi pirka baltmaizi un mieloja savu audzēkni, un vārnai tas bija pa prātam. Un viss bija labi vai vismaz izskatījās tā līdz brīdim ...

Jā, līdz tam pa�am brīdim, kad vārnas izvēlētie saimnieki aizbrauca.

Viņi aizbrauca ātrāk, nekā bija paredzēju�i, mājās kāds saslimis, vai, � vārna sarunās cie�i neieklausījās. Viņa tikai pabrīnījās, kad ma�īnā sasēdās visi vārnas draugi, bet īpa�i par to neuztraucās � lai pabraukā, gan atgriezīsies �, un parasti viņi atgriezās ar gar�īgu cienastu. Vārna vēl kādu gabaliņu palidoja ma�īnai līdzi un tad atgriezās mājās � gaidīt.

Kad no konservu kārbas, kurā vārnai vienmēr lika ēdienu, bija izzvejots pēdējais maizes kumoss, bet ma�īna vēl arvien nerādījās, vārna kļuva nedaudz domīga. Viņai nepavisam nebija pa prātam, ja aizkavējās viņas ēdienreizes. Vārna uzlaidās pa�ā augstākajā eglē un sāka ķērkt, nu jā, viņa jau sauca savējos mājās. Bet tie bija tālu aizbrauku�i, un Rīgā vārnas ķērcienus, arī pa�us skāņākos, vairs nesadzirdēsi.

Vārna gulēja slikti, sapņos viņa vienmēr dzirdēja, ka brauc. Ta�u nebrauca neviens, vai tās nebija gatavās errastības?

No rīta viņa devās apskatīt pasauli. Vai nu tā varētu but, ka nekur citur �ai pasaulē vairs neēd baltmaizi?

Spīdēja saule, un ciemā rosījās cilvēki. Vārna nolaidās uz kadas sētas un vēroja. Cilvēki nelikās ne zinis, vai mazums vārnu viņi redzēju�i? Vārna nobrīnījās vien, viņa ta�u bija radusi, ka viņu tūlīt steidzas uzcienāt. Viņa ieķērcās. Beidzot kāda sieviete paskatījās vērīgāk un teica:

� Palūk tikai � vārna!

� Nu protams! � vārna atsaucās. � Vārna gan, bet apskatieties labi, kāda!� Viņa izboza spalvas un noķercās vēl skaļāk. Un, kad sieviete viņu paaicināja, laidās klāt bez baiļu.

Cilvēki brīnījās vien. �Jums būs vēl vairāk ko pabrīnīties,� vārna domāja un piegāja viņiem pavisam klāt.

� Redz � un nebaidās nemaz!

Torīt vārna paēda pavisam labas brokastis, pāris maizes gabalu viņa aiznesa un noslēpa pie kāda akmens, dro�ības labad vēl pārsegdama tiem da�as smilgas?

� Paraug, viņa ta�u glabā ēdienu! Nabadzīte, laikam izbadējusies!

�Ē,� vārna domāja, �izbadējusies, kā tad, jūs gan laikam izbadēju�os vārnu neesat redzēju�i!� Viņai bija lielisks garastāvoklis, un, jo vairāk uzradās ļau�u, jo labak vārna jutās. Vārna bija pilnīgi apmierināta gan ar dzīvi, gan ar iztiku. Visi gribēja draudzēties ar vārnu, un viņai tur nekas nebija pretī. Diena pagāja nemanot, vārna bija iepazinusies ar tik daudz ļaudīm, ka viņai galva sāka griezties. Un barības paslēptuvju viņa arī bija sataisījusi bez skaita.

Kad nāca vakars, vārna satraucās. Viņa ielaidās osi un brēca. Beigās viņa apņēmīgi aizlaidās uz savām vecajām mājām, viņa domāja, vai tad saimnieki nebūs nāku�i pie prāta un atgriezu�ies, ta�u mājas bija tuk�as, durvīm priek�ā rēgojās atslēga, un varna pa-vadīja vientuļu nakti tuvīnajā eglē. Ta�u vientulība vārnai nepatika, tāpēc līdz ar pirmajiem saules stariem viņa atkal bija spārnos un laidās uz ciemu.

Saimnieki tā arī neatgriezās, un vārna atrada sev jaunus draugus. Visā ciemā nebija cilvēka, kur� nekārotu vārnu uzcienāt, un viņa nebija skaudīga, viņa pa reizei ciemojās pie visiem, protams, nekad nezaudēdama savu vārnisko pa�apziņu. Tiem, kurus vārna īpa�i ieredzēja, viņa mēdza uzlaisties uz pleca un maigi paplūkāt aiz matiem. Tikt glaudītai... nē, tas vārnai nepatika, viņa neatzina sievi�ķus maigumus, tūlīt cēlās spārnos un, kokā vai uz sētas uzlaidusies, skanīgi ķērca. Reizēm vārna, cilvēkus pavadot, no vienas priedes uz otru planēdama, aizlaidās līdz pat pludmalei, pastaigājās pa gludo, balto smilti, centās aprunāties ar kādu kaiju. Bet kaijas interesējās pilnīgi par citām lietam, prātīgas runas te neiznāca. Kas vārnai? Viņa laidās tālāk, uz me�u, uz ciemu, katrā pagalmā viņai bija klāts galds un silta uzņem�ana.

Vienā reizē tomēr atbrauca vārnas pirmie saimnieki. Vārna, ciemā viņus ieraudzījusi, sēdēja un brīnījās vien, un negāja klāt. Pārāk ilgs laiks bija aizritējis, un vai vārnai pa �o laiku slikti bija klājies?

� Ciema slota, � teica cilvēks, tas pats, kur� vārnu toreiz bija ārstējis.

� Un kas aizbrauca uz diezin kādu pasaules malu? � vārna ka�ķējās pretī.

� Vai tad tu mūs nemaz neatceries?

� Un ja atcerētos? Tikpat jūs vienu dienu atkal aizbrauksiet!

Jā, vai vārnai nebija taisnība?

Un lēni tuvojās rudens, dārzos sāka krist āboli, vienu ritu jau bija uznākusi maza salniņa. Pirmie gāj putni laidās projām... un, jā, vai tad priecīgie un lab dabīgie vasarnieki arī nekļuva tādi kā nemierīgi³ Vārna sēdēja osī, no tā bija pārskatām� viss ciems vai vismaz lielākā daļa no tā, un skatījās. Gar me�malu laidelējās citas vārnas, tās, kuras bijās no cilvēkiem un tāpēc arī nekad nesaņems ne pienā izmērcētu baltmaizi, ne ari siera gabaliņus... un ar tām mūsu vārnai vairs nebija ko runāt. Kādā sētā ļaudis krāva ma�īnā mantas.

� Arī brauc projām, � vārna nosprieda un slinki laidās turp, kur vēl nemanīja nekādu atvadu rosību. Ciems bija liels, ciemā noteikti atradīsies cilvēki, kuri par savu lielāko godu uzskatīs iespēju barot tik skaistu, tik gudru un drosmīgu vārnu!

Dienas gāja, ciems kļuva vēl un vēl tuk�āks, arvien mazāk palika tādu māju, kur vārnu gaidītu klāts galds. Cilvēki, kas vēl paliku�i, gaja sēnes, un aiz gara laika vārna laidās tiem līdzi. Viņa rūpīgi nopētīja sēnes, kuras tie grieza un lika grozos, viņa nodomāja: ��oreiz nu gan cilvēki nesaprot, ko un kāpēc dara. Sēnes ta�u ir galīgi neēdamas!� Naktis, kuras vārna pavadīja o�a zaros, izstiepās arvien garākas un kļuva vēsākas.

�.Nudien rudens, � vārna sacīja sev.

Kad aizbrauca pati pēdējā ma�īna, vārna pavisam apserojās. Viņai tā patika troksnis, jo troksnis � tas vienmēr ir priecīgs. Bet tagad ciems gatavojās ziemas snaudai un kļuva līdz nepazī�anai nopietns. Vārna aizlaidās uz savām vecajām mājām, tur, protams, durvīm priek�ā bija atslēga, un ko lai vārna uzsāk ar tādu muļķīgu atslēgu?

� Liela lieta! � vārna vīzīgi noteica, sarkanā kļavā iesēdusies.

Tad viņa aizlaidās uz liedagu, bet pa to dancoja viļņi baltām galvām, gaisos klaigāja kaijas, un cilvēka nebija neviena.

� Neglīti gan kaijas kliedz, � vārna nosprieda.

Nē, nekādas bojāejas briesmas vārnai nedraudēja Visur tur, kur paliku�i dzīvot cilvēki, vārna dro�i va rēja pielaisties pie vistu barojamas silītes un ieknābt kādu putraimu, vai kas nu tai reizē silitē bija pagadījies. Protams, putraims nav ne baltmaize, ne siers. No sākuma vārna visu pēla, viņa pārāk labi atcerējās, kas ēsts agrak, jā, starpība bija gan. Bet tad samierinājās:

� Putraimi, hē. Kas teica, ka putraimus nevarētu ēst?

Pareizi, putraimus est varēja, un vārna tos knābāja. Un tomēr viņai bija skumīgi. Skumīgi, uz tuk�o ciemu noraugoties, tik klusu bija visapkārt. Vārna klusumu nevarēja ciest... Viņa ta�u bija īsta ciema slota, pricciga un labprātīga ciemos gājējā, un tagad viņai vairs nebija palicis nekādu ciemu.

Osis nopurināja pēdējās lapas, ciemā un visā zemē smagiem soļiem ienāca pats vēlais rudens. Vārna kailajā osī bozās pretī aukstajam vējam, kas паса no juras. Bet dū�u viņa nebija pazaudējusi, dū�a ir tāda manta, ko katra vārna nēsā sev līdzi zem pelēka spalvu svārka.

Tāpēc ir pavisam dro�i, ka vārna citu vasaru atkal sagaidīs savus daudzos draugus.

Un atkal ēdīs baltmaizi ar pienu, cik uziet.

Un visu neapēsto glābās ļoti viltīgās slēptuves.

Abus viņus saistīja sirsnīga draudzība.

Darba gaitas viņus dienā mēdza aizvest katru uz savu pusi, � ta�u pienāca vakars, un Orļiks savā aplokā tramīgi skatījās apkārt, draudzeni gaidīdams.

Aplokā?

Nu jā, jo abi viņi bija zirgi. Abi lieli draugi.

Orļikam nebija īsta saimnieka, viņam bija daudzi saimnieki, skaitā divpadsmit, tie, kuriem Orļiks palīdzēja darbos un kuri rūpējās par Orļika labklājību. Marina bija bākas zirgs, tas ir, viņu savukārt izmantoja bākā nodarbinātie. Tiem viņa veda no me�a malku, govīm un sev no pļavām sienu.

Uzreiz atklāti jāteic, ka nekādi izcili �aklie darba darītāji abi zirgi nebija. Nē, viņi nebija arī sliņķi, viņi vismaz neciestu, ja viņus tā nosauktu, bet viņi bija stingri pārliecināti, ka nevienos darbos nevajag pārstiepties � vārda tie�ajā nozīmē. Agrā jaunībā Orļiks tika slimojis, pie tam diezgan nopietni, tāpēc nekādi varoņdarbi no viņa netika prasīti. Tagad veterinārs Orļiku jau sen bija atzinis par pilnīgi veselu. Tomēr Orļiks ārstam pilnībā neticēja. Ko tāds cilvēks daudz var zināt par vārga zirga veselību vai neveselību? Un pie tam, tā domāja Orļiks, tas, kur� izveseļojies, var saslimt atkal no jauna. Tāpēc viņ� turpināja stipri vien piesargāties, ka neizgādās vilkt pārāk lielus smagumus. Pēc siena aizbraucis, Orļiks mierīgi stāvēja un gaidīja, kamēr vezumu piekraus, viņ� neraustījās un nedīdījās, tikai reizēm pāri ilksij palūrēja, cik liels tad vezums sakrāvies. Un, kad nu tas, pēc Orļika domām, bija par prāvu, tad Orļiks streikoja. Viņ� stāvēja un nelikās zinis par uzsaucieniem, kuri viņa pēc varēja kļūt ari īsti skaļi. Orļiks tikai stavēja, kulstīja asti, bet, kad par tādu uzve�anos apniku�ais saimnieks uz�āva ar gro�iem, spītīgi saknieba ausis. Kad zirgs sakniebj ausis, tas ir gandrīz tas pats, ka kad mēs dusmās sakniebjam lūpas un vairs neatbildam ne uz prātīgu vardu, ne rājieniem. Un tā viņ� stāvēja. Orļiks zināja, cik lielu vedamo drīkst kraut zirgam, kuram vāja veselība. Laika viņam netrūka, viņ� stāvēja, un viņa saimniece vai saimnieks bija nodusmoju�ies tīri sarkani. Pātagu �ai ciemā nelietoja. Tāpēc Orļiks stāvēja un zināja, ka uzvarētājs strīdā būs viņ�. Pukstēdams un bārdamies saimnieks rausa sienu no vezuma atkal nost, vienu klēpi, otru ..,

� Nū, zirdziņ!

Orļiks vēlreiz paskatījās ar savu viszino�o iesarkano aci. Jā, nu vezums bija pieņēmis Orļikam atļautus apmērus. Zirgs nosprauslojās, nedaudz atspērās, izrādīdams, ka ķeras pie tīrā akmeņu vezuma, un sāka vilkt.

Vilka lēni, vēl atskatīdamies, un saimnieks un viņa palīgi katrs no savas puses arī pielika roku, lai zirdziņam vieglāk.

� Tā, tā, nu ir pareizi, � Orļiks būtu uzslavējis, ja vien prastu runāt.

Kaut ko no Orļika lielās dzīves pieredzes bija iemācījusies arī Marina. Tikai Marinas raksturs vairāk bija uz stiķiem un niķiem. Viņa bija jautra un sabiedriska. Vakarā viņa katrā ziņa uzmeklēja Orļiku, lai pavēstītu visus ciema jaunumus. O, zirgi zina, каь ciemā notiek. Zirgi ir vērīgi, jūs tikai tā domājat, ka viņi velk vezumu, un viss. Nekā nebija!

Marinai patiesībā vajadzēja ganīties pavisam citā ciema malā un citā aplokā. Bet Marinai tas nepatika. Viņa vēlējās būt tur, kur Orļiks. Marina nekļūs par kaut kādu vientuļnieci. Un Marina savas vēlē�anās mēdza īstenot. Viņa glu�i viegli pārlēca pār sava vientuļā aploka kārtīm, smil�ainajā ceļā nodipēja viņas soļi, un Orļiks, mīlīgi zviegdams, apsveica savu drau dzeni. Marina vispirms piegāja pie �oga, maigi pabu-�ināja ar zobiem Orļika pieres cekulu, tad izlēma, ka ganīties plecu pie pleca ir vēl jaukāk, � un pāri bija, vēl vienam �ogam pāri, un tagad viņi kopīgi vakariņoja, starp divi zāles saujām pārspriezdami ciema jaunākos notikumus.

Bākas ļaudīm tāda Marinas izrīko�anās nepatika. Cilvēks jau svēti domā, ka viņ� vienīgais visu zina pareizāk. Tāpēc bākas ļaudis veda Marinu atpakaļ viņas aplokā un ilgi un veltīgi meklēja to spraugu un to salauzto kārti, kas palaidu�as Marinu brīvībā. Marina ļāva, lai meklē. Viņa zināja, ka paliks aplokā tie�i tik ilgi, cik pa�ai patiks. Un tā viņa arī darīja, tiklīdz cilvēki bija aizgāju�i. Tā kādu laiku norisa sacensība, un Marina palika uzvarētāja. Viņa ganījās kopā ar Orļiku, un kopā ar Orļiku viņa aizvadīja zvaig�ņainas un arī lietainas naktis.

Ne jau tāpēc, ka zāle Orļika aplokā būtu gardāka un biezāka un ka tur varbūt augtu āboliņ�. Āboliņ� �ai jūrmalas ciemā negribēja augt.

Atradīsies cilvēki, kuri apgalvos, ka nevar runāt par draudzību starp dzīvniekiem. Viņiem nekādā ziņa nav domāts stāsts par Orļiku un Marinu. Jo viņi, naba-dziņi, dro�i vien nav pazinu�i ari draudzību starp cilvēkiem. Bet ja viņi ieraudzītu Orļiku un Marinu...

Ak, varbūt arī tad neko nesaprastu.

Un Orļikam ar Marinu jau nepavisam nebija daļas gar to, ko par viņiem varētu nodomāt cilvēki. Sevi�ķi tādos mierīgos vakaros kā tagad, kad no tuvējā kru-miena līda laukā migla, slēpdamās, pie zemes plak-dama; sākumā tā izrādījās kaunīga un bailīga, ta�u pamazām ņēmās spēkā un līdz ar to kļuva arvien dro�āka. Nu jau tā bija izcēlusies visa augumā un satina pat pa�us augstākos ciema kokus, nemaz nejautādama, vai tas tiem patīk vai ne. �eit jūras pusē migla bija bie�a vie�ņa. Kad tā laidās arī jūrai pāri, tad, kā no miega iztraucēts, gari sāka klaigāt nautofons, brīdinādams tuvus un tālus kuģiniekus, jo tepat skaistajā, mierīgajā jūrā stiepās gari un bīstami sēkļi. Ilgi lielīties un augstu kāpt migla tomēr neiespēja, debesis ta nevarēja aizsniegt, un tāpēc tajās iespīdējās pilnā mēness labsirdīgais vaigs. Marina un Orļiks, apniku�i tikai ganīties un ganīties, est un est, stāvēja un skatījās uz mēnesi.

� Raug, kāds, � Marina sacīja, � balts kā baltmaizes �ķēle.

No tā vien noprotams, ka Marina bija kārumniece.

� Balts gan, � Orļiks pievienojās.

Tā abi draugi stāvēja zem atvasaras debesim, zem pilnā mēness gai�ā un labvēlīgā skatiena. Tā viņi pārlaida nakti un sagaidija rītu, un, ja tas ausa gai�s un ar svaigu rasu, Orļiks nenocietās un skanīgi iezviedzās, viņam bija prieks par �o rasu un �o rītu. Bet Marina jau purināja krēpes, � cilvēki паса viņiem pakaļ, sākās darba diena, un atkal vajadzēja vadīt to ar apdomu, lai nepārpūlētos.

� Līdz vakaram! � Marina promiedama uzsauca Orļikam.

Bet līdz vakaram tomēr neiznāca. Gai�ais rīts, skaidru laiku solīdams, �oreiz bija krāpies, vai varbūt viņi nebija ievēroju�i visas zīmes, pēc kurām noteic laiku. Pēcpusdienā novilkās biezs mākoņu aizkars, un ilgi nebija jāgaida, sāka līt. Cilvēki sūrojās: siens paliks neievests un tagad aizlis. Marina, brīvē palaista, garlaikota staigāja pa ciemu un gaidīja Or|iku, viņa aizklīda līdz pasta nodaļai, kur tās priek�telpā bija paslēpu�ies cilvēki, kas �ai lietū gaidīja autobusu. Marinai neviens nerakstīja, tāpēc viņa varēja arī nenākt uz pastu, bet viņa tomēr pabāza galvu sausumā un gribēja apvaicāties, cik maksā biļete līdz Ventspilij, varbūt viņai nebija nekas pretī izlaist riksi pa pilsētu. Ta�u, kad parādījās Orļiks, Marina ieminējās:

� Klausies, vai tu negribi pastaigāties?

� Kā pastaigāties? � Orļiks brīnījās. Viņ� savā domā�anā nebija tik apsviedīgs. Tāpēc bija gadījumi, kad Marinai nācās domāt par viņiem abiem.

� Es saku, iesim staigāt!

� Jā, bet aploks?!

Marina bubinādama iesmējās un veda Orļiku uz vienu aploka stūri, un tur viena kārts bija... nu bet pavisam izkustējusies. Vai varbūt izkustināta? Ja jūs Marinai jautāsiet, viņa neko nestāstīs. Bet pec brītiņa viņi abi rik�oja pa ceļu, kur� veda pāri kāpai.

Jūra viļņojas pavisam nedaudz, visa bija tērauda krasā, un no tās nāca svaigs vēj�, ziemeļrietumu vēj�, un viļņi arī nāca krastā ziemeļrietumnieciski, tas ir, tie nāca nedaudz ie�ķībi. Marina iebrida ūdenī.

� Vai nav skaisti? � viņa jautāja.

Orļiks sapurināja krēpes un apdomīgi sekoja, un pavisam apdomīgi viņ� pēc brītiņa atbildēja:

� Ir skaisti.

Un tad arī viņ� sāka justies kā pavisam jauns un draisks kumelēns, viņ� izbrida krastā un metās auļos, no visa spēka sizdams pakavus pret balto, mitro smilti, tā �ķīda vien uz visām pusēm. Un vēj� no ziemeļrietumiem priecājās viņiem līdzi, un mazi, ziņkāri vilnī�i cits pēc cita steidzās krastā, lai arī redzētu, lai tuvāk apskatītu abus draugus, kuri pavisam vieni un netraucēti draiskoja pa balto liedagu, zem pelēkām debesīm, pie tēraudainas un lielas, lielas jūras.

Parks bija liels, un kovārņu tajā mita daudz.

Parks bija tik liels, ka neviens nevarētu teikties to līdz sīkumiem pazīstam, noteikti atrastos kāds koks, kāds krūms, kur� ne reizes nav ievērots. Un kovārņu parkā bija tik daudz, ka neviens nebija uzņēmies pūles saskaitīt to neveikli celtās ligzdas, kuras par spīti savai vienkār�ībai bija izauklēju�as un turpināja auklēt daudzas kovārņu paaudzes.

Parks bija vecs, tik vecs, ka ik rudeni lielo vētru laikā gāja bojā kāds koks, tomēr koku neaptrūka, jo jauni, tīri nemanot, bija paspēju�i uzaugt veco vietā, un, kas tad īsti cieta no vētrām, tie bija nabaga kovārņi, jo tie pretēji cilvēkiem savus mitekļus izraugās necilākajos namos, tas ir, kokos. Jo kāds koks vecāks, jo vairāk tajā dziļu, noslēpumainu dobumu, kur dro�i iekārtoties. Tāpēc vecie koki ir visiekārtotākie, tur zaru �āklēs tiek vītas ligzdas, katrs dobums tur ir sāncensīgi pieprasīts un nekad nepaliek tuk�s. Un, kad nu nāk atkal īsta rudens vētra,tad krīt vecie daudzdzīvokļu koki, un kādu laiku parks tad ir pilns bezpajumtes putnu klaigu. Bet tad atkal tiek sameklēti jauni dobumi un vītas jaunas ligzdas, un viss rit savu gaitu tālāk.

Parkam bija mainīju�ies daudzi īpa�nieki, bet varbūt tas tā tikai izskatījās, jo bija vieni saimnieki, kuri parku nekad nepameta, un tie bija putni, un katrā ziņā kā vienus no pirmajiem to starpā nācās minēt kovārņus. Cilvēki ne jau bez iemesla sūdzējās, ka kovārņi esot skaļi, jā, par daudz skaļi tie esot, un da�as reizes dienā tā tie�ām varēja likties. Bet cilvēki vis nezināja, ka tā nav nekāda nelietīga, velta trok�ņo�ana, ka tas īstenībā ir īss, ta�u nozīmīgs kovārņu koncerts, kuram tie iepriek� nopietni gatavoju�ies.

Visiemīļotākās kovārņiem bija vakara stundas, kad krēsla uzmanīgi gatavojās pāriet īstā tumsā. Viņi nepalaida garām �o brīdi, lai cik nepateicīgi un nesaproto�i kādreiz gadītos klausītāji.

Parka malā bija baznīca, gadu gaitā tā bija krietni paplukusi, bet tad, kad rudeņos ap baznīcu dzeltēja kastaņas, tā vēl prata izskatīties pievilcīga. Baznicas tornī bija pulkstenis, arī tas bija vecs un, laikā centās, nespēja vairs parādīt pavisam pareizu laiku; pats viņ� to izskaidroja ar savu vājredzību, ka nespējot izsekot saules gaitai pie debesīm. Bet tikpat nepareizi pulkstenis gāja arī apmāku�ās dienās. Tomēr pulkstenis baznīcas tornī neap�aubāmi bija, un tas arī bija vienīgais laikrādis, pēc kura vakara koncertus noskaņoja lielais kovārņu pulks.

Pats prāvākais kovārnis, kur� bija tāds kā atzīts vadonis pārējo vidū, pastiepa kaklu, izpurinādams sudrabainās pakau�a spalvas � katra kovārņa lielāko greznumu. Kovārnis, apaļās, viltīgās acis nesamirk-�ķinādams, skatījās uz torņa pulksteni, kur� patlaban ar redzamu piepūli dzina savu lielo radītāju uz nopietno ciparu divpadsmit, kamēr mazais jau laiciņu spītīgi tupēja uz astoņnieka kliņģera. I ielais kovārnis satraukuma īsi ieķercas � viņ� vienmēr satraucas

pirms vakardziesmas iesākumā, lai gan tik daudz rei�u atkārtots, būtu jau laiks pierast.

Pārējie koncerta dalībnieki koncentrēti klusēja. Lielais brīdis bija klāt, un ari viņi savas kovārņu sirdis juta lielu atbildību.

Pēdējos spēkus saņēmis, pulksteņa lielais rādītājs svarīgi nosēdās tie�i skaitlim divpadsmit pa vidu. Un tad arī lielais kovārnis skanīgi iesaucās:

� Sākam!

Un satumsto�ajā parkā, zem ļoti pelēkām, ļoti zemām rudens debesīm, sākās kovārņu vakara koncerts, uz kuru nepārdod biļetes, bet kuram ir tik daudz gribo�u un negribo�u klausītāju. Vienu brīdi kovārņu balsis bija pārspēju�as un apklusināju�as visas citas skaņas ciemā, viņi koncertēja, rīkles netaupīdami. Atsauksmes par viņu sniegumu ļoti bie�i nepavisam nav glaimojo�as, � tomēr kovārņi centās aizrautīgi, cits cilu skaļumā pārspēt gribēdami.

Kovārņi muzicēja ilgi, krēsla sen bija atdevusi vietu īstai, piķa melnai rudens tumsai, un, it kā to vēl dziļāku un rudenīgāku padarīt gribēdams, pāri ciemam un pla�ajam parkam sāka nesteidzīgi rasināt lietus, tā pamazām vien pieņemdamies spēkā. Un tad iegriezās vēj�, un lietus sāka nākt slīpām �altīm, un vēsas �ļakatas iesitās torņa pulkstenim tie�i ģīmī, un mazais rādītājs sacīja savam lielajam brālim:

� Man liekas, lietus �oruden ir īsti nepatīkams. Tāds lietus, kas mērcē līdz pa�am kaulam.

Rādītājs tie�ām teica �līdz kaulam�, lai gan bija ta�u no metāla, un kur lai metālam rastos āda un kauli, un varbūt jūs vēl gribēsiet arī dzīvu miesu? Bet abi rādītāji ta�u bija ļoti noguru�i, gadiem un gadu desmitiem nerimtīgi mērīdami vienu un to pa�u ceļa gabalu pāri pulksteņa apaļajam vaigam. Un tad vēl cilvēki tik vien zināja ka sūroties, pulkstenis, lūk, neejot pareizi.

Arī kovārņus ķēra lietus lāses, bet tāpēc gan nevienam, pat pa�am sīkākajam 110 viņiem, prāta nenāca pārtraukt savu koncertu. Viņi turpināja spītīgi un skaļi, cauri lietum un tumsai, un viņu spalgās, brī�iem atkal aizsmaku�as balsis bija pilnas īsti niknas jautrības.

� Lietus un tumsa, lietus un tumsa, priek� kam mums tāds lietus un tāda tumsa? � kovārņi sauca katram, kam �ai vakarā rastos vēlē�anās ieklausīties. � Mēs zinām ne tikai to, ka rudenim seko ziema, mēs zinām arī to, ka pēc ziemas nekad vēl nav izpalicis pavasaris, un tad ir citi lieti, un tad ir citi vēji, tad mēs �ūpojamies to stiprajās rokās un svinam dabas atmodu! Un tāpēc mēs tik priecīgi dziedam katrā gadalaikā, un nav svarīgi, ka varbūt kāds to nemaz neatzīst par dziedā�anu! Līsti vien, lietus, pūt, vēj�, jums tāpat savi prieki, jums tāpat kā mums gribas iztrakoties, un vai citādi visa dzīvā radība varētu priecāties par saules dienu, ja tai pa priek�u nebūtu vētra gājusi? Klausieties visi: dzīvot � tas ir lielākais, milzīgākais prieks!

Tā līksmoja kovārņi rudens vakarā vecā parka vecajos kokos, un pat pūce, kura patlaban gatavojas savām medību stundām, klusi teica pati sev:

� Skaļi viņi ir, bet viņiem ir sava taisnība, jo dzīvot un medīt, tas ir patiess prieks.

Cilvēki arī dzirdēja �īs kovārņu gaviles, cits saviebās, cits īdzīgi noskatījās uz parka pusi. Bet bija cilvēku starpā arī tādi, kas nodomāja, ka bez kovārņiem parks nemaz nebūtu parks.

Tāpēc dziesma viņiem sagādāja prieku. Un, kad balsis koku biezumos beidzot apklusa, kovārņiem uz miegu taisoties, �ie pēdējie klausītāji pie sevis novēlēja visiem aizrautīgajiem dziedātājiem labu nakti.

Nedomājiet tikai, ka me�s ir vientulīgs. Me�s ir pilns rosīgu iedzīvotāju, tikai tie ne vienmēr ir ar mieru parādīties ienācējam. Mēs varam iet pa me�u lielus attālumus, un mēs neredzēsim tur neviena, ja nu tiķai atradīsim skudru taku vai arī mums garām dūkdams aizskries kāds vaguls. Pat putnu me�ā nemaz neliekas tik daudz...

Tik daudz, cik to ir īstenībā.

Me�s ir kā liela daudzdzīvokļu māja, kuras pirmie stāvi atrodas zem zemes, bet pa�i augstākie meklējami koku galotnēs. Es nestāstī�u jums par tiem visiem, jo tas būtu pārāk gar� stāsts, bez tam � visos sīkumos es to nemaz nezinu. Zinu, cik man pastāstīju�i putni vai arī es pati esmu izlasījusi zaķa pēdu rakstā. Un �oreiz stāsts būs tikai par mazo zilzīlīti.

Me�a daudzdzīvokļu mājā ne visi ir pastāvīgi iemītnieki. Cits atceļo, cits atkal aizceļo, tas notiek ar prāvu troksni un uztraukumiem, bez kuriem nav iespējams neviens kaut cik vērā ņemams ceļojums. Putni ir �ie ceļotāji, pavasarī tie atsteidzas �urp un piepilda gaisu ar dziesmām un savu �urp turp zibo�o lidojumu, ber-niem iztiku gādādami. Me�ā jau nav neviena veikala, kur kārtīgam putnam vajadzības reizē iepirkties, tur viss jāgādā pa�am, paļaujoties tikai uz savu spārnu un knābja veiklību. Un bērni aug arvien lielāki, un ēst tiem gribas arvien vairāk! Vasarā īsto dziesmu laiks ir pagājis, sākas darbīgas sarunas, sarunas par bērnu audzinā�anu un ē�anu, un � un tas ir pats galvenais � par gaidāmo tālo lidojumu, to lidojumu, kas ilgs dienas un nedēļas, lidojumu, kas ir tik sare�ģīts, ka līdz �ai baltai dienai gudrākie cilvēki nav varēju�i izpētīt visas tā likumsakarības.

Bet tad vienu dienu me�s kļuvis pavisam kluss, klusums ir tik liels, ka tas gandrīz grie� ausīs. Tas noteikti nav noticis vienas dienas laikā, nemaz nav iespējams, ka visi putni vienā dienā būtu aizlidoju�i, � bet nu tie visi tomēr ir projām, visi gan, un paliku�as tikai atstātas ligzdas, mīksti un rūpīgi izklātas, noslēptas no lietus un vēja, � bet nu tās nav vajadzīgas nevienam, un nu beidzot vēj� niekodamies var izplēst no tām kādu pūku un palaist gaisos...

Nē, pavisam tuk�s un kluss me�s tomēr nav. Ja ilgāk pastāv uz vietas, var dzirdēt sīkus, maigus �irk-stus, un kaut kur tālu, tālu bungo dzenis, tam vienalga, kāds gadalaiks, tas vienmēr atradīs koku, kur pa�i gardākie kāpuri meklējami, un koks tad ir priecīgs, jo dzenis palīdz tam veselīgāk dzīvot. Un smalkās balsis atskan atkal, un pa koku pazarēm izlai�as maza zaļgana dzirkstelīte, tā ir zīlīte, vasaru nemanāma, bet kop� rudens vai galvenā saimniekotāja me�ā.

Uzmanīgi ieskatieties tad, kad pie jūsu loga pirmoreiz pieklauvēs zīlītes knābis. Mūsu vecvecmāmiņas ticēja, ka zīlīte ziņojot par vēstules vai ciemiņa tuvo�anos, bet man tā vien liekas, ka zīlīte vēstī par tuvojo�os ziemu. Zīlīte paradusi savas ziemas bēdas dalīt ar cilvēkiem, un cilvēkiem par godu jāsaka: viņi zīlītes neaizmirst. Lieli ļaudis un mazi bērni � daudzi jo daudzi liek aiz loga zīlītēm speķa �ķēles, kaņepju graudiņus vai saulpuķu sēklas, un tās visas ir labas lietas, kad zemē ienākusi skopā saimniece ziema, kas aizsaldē visus pārtikas kambarus un negrib novēlēt pilnu vēderu nevienam me�a iemītniekam.

Pie mūsu loga zīlītes ēd jau kuro ziemu, ēstgriba viņām ir laba, un logs nekad nejūtas vientuļ�. Kādreiz �urp atskrien pats me�kungs dzenis raibā svārkā, ar savu aso kaula knābi viņ� liek trūkties pa�ai biezākajai speķa �ķēlei. Bet ir patīkami noskatīties uz viņu, koku labdari un me�a greznotāju, jo vai me�s sava tuk�ajā laikā būtu tik skaists, ja to neizkrā�ņotu dzenis? Zīlītes apsēdu�ās attālākā zariņā un skatās uz neaicināto ciemiņu nosodo�i, ta�u īsti skaisties tām nav pamata, tādā aukstā laikā visiem vēderi pus tuk�i... Un dzenis jau nemielojas ilgi, savu tiesu noēdis, tas aizlai�as ābelē un ilgi slauka knābi pret kādu zaru; īstu pateicību tā vaigā neizlasīsi, jo viss ir noticis tikai tā, kā jānotiek, � dzenis tiku tikām paēdies tā, kā bija pelnījis. Un projām tas ir, un tikai zari ne�ūpojas pakaļ dzeņa viļņveidīgajam lidojumam.

Bet vienu dienu pie loga pieskrēja zilzīlīte.

Tas nu bija pavisam citādas sugas ciemiņ�. Trausla un smalka, par parasto zīlīti stipri vien sīkāka, tā sēdēja un �ūpojās uz savām tieviņajām, melnajām kājiņām, ar asajiem nadziņiem pie speķa ādiņas pieķērusies, un uztraukusies skatījās. Zilzīlītei ir zila galvas virsa, zilas arī spārnu maliņas un aste, un tā izskatās vienmēr rūpīgi sakopusies, pretstatā parastajai zīlei, kura bie�i vien nodzīvojusies tīri pelēcīga. Zilzīlīte sēdēja, ta�u ēst vēl baidījās, ne jau tāpēc, ka neuzticētos speķim, bet laikam gan tai par tuvu likās loga spo�ais stikls. Bet pa to laiku klāt bija pielaidu�ās divas trīs lielās zīles, tās pie speķa vienmēr jutās kā mājās, arī tagad, un logs tās tāpat netraucēja. Kāds uztraukti ie�irkstējās, sākumā likās, ka tās būs lielās zīles, kuras grib dzīt projām vie�ņu (nu jā, skaties tik, te dzenis, te atkal zilzīlīte, kas mums pa�ām beigās paliks?), bet pēc maza brītiņa kļuva skaidrs, ka zilzīlīte, lai cik maza un neaizsargāta izskatījās, tomēr bija putns ar īstu raksturu. Tā bija viņa, kas tik stingri mācēja uzkliegt lielajam zīlēm. Un viņas prasība, jā, tā bija viena un vienkār�a: es redzēju, jūs ēdāt ilgi, jūs esat paēdu�as diezgan, Jaujiet tagad man! Un to viņa nokliedza tik noteikti, tik nepārprotami, ka lielās tie�ām pierāvās, palaidās pat pāris zaru tālāk un tikai skatījās, kas gan tagad notiks, viņas bija dusmīgi sa-spūru�as un, redzams, tikai pakļāvās nepiecie�amībai, par to nemaz nepriecādamās.

Zilzīlīte ieknāba speķī vienu, tad otru reizi, atrāva galviņu, vēlreiz paskatījās uz sāncensēm... Maza un noteikta zilzīlīte tupēja uz speķa �ķēlītes malas, drusku me�onīga, drusciņ pārgalvīga un ļoti drosmīga. Un lielās zīles nolaida uzbu�inātās spalvas; pēc brī�a, kad zilzīlīte pārstāja knābāt un ilgi un rūpīgi ņēmās posties, nudien sāka likties, ka lielās zīles ir pavisam samierināju�ās � jā, vai tikai brīdī, kad vie�ņa jau posās projām, tās pat kā sakautrēju�ās neaicināja kādreiz atkal iegriezties un vēl pamieloties ar speķi? � Nav jau tik ļauni, � liekas, teica lielās zīles, � un mēs nemaz neesam tādas neviesmīlīgas, tikai, ziniet, ar pārtiku jau tā ir, jāskatās pa�am, un ziema ir tik briesmīgi gara ...

Tā teica lielās zīles, ta�u izrādījās, ka zilzīlītei tur ir pavisam savas domas.

� Ziema � gara? Varbūt kādam gan, bet man vairs ne! Vai jūs neesat ievēroju�as, ēnas pusdienlaika jau ir pavasarīgi caurspīdīgas, nepavisam vairs ka ziemā! Man liekas, drīz bērzos jau sāks skanēt sulas, ļaujiet tikai saulei vēl mazliet augstāk pakāpties!

� Nūjā, � lielās zīles apdomīgi bilda, � nu jā ... � Un viņas paskatījās uz speķa �ķēli, tā bija vēl tīri paprāva. Un tad, kad pietrūks, cilvēks uzliks atkal jaunu, to jau zīles zināja no pa�u pieredzes.

� Sveikas! � zilzīlīte ie�ivinājās. � Sveikas un uz redzē�anos pavasarī!

Viņa atvadījās un tad aizlaidās caur dārzu kā viegla gai�zila liesmiņa. Jūs varbūt gribat teikt, gai�zilu liesmu nemaz nav, un es atkal teik�u, ka tie�i tāpēc tas izskatījās tik skaisti. Kā maza pavasara vēstnese tā izskrēja cauri vēl ziemīgi sastingu�ajam dārzam, un arī man tai brīdī sāka likties, ka zilās koku ēnas pret zilgano sniegu tie�ām kļuvu�as pavasarīgākas un priecīgākas.

Tagad zilzīlīte apciemo mūs katru gadu pa�ā lielākajā salā. Tā atnāk maza, zila un patstāvīga un pa-raida projām visus citus ēdējus, un mielojas tie�i tik īlgi, cik pa�ai patīk. Un, kad viņa atkal aizlai�as, mēs vienmēr esam pārliecināti, ka esam tiku�i par lielu jo lielu soli tuvāk visas dzīvās radības tik nepacietīgi gaidītajam pavasarim.

Un, kad tas nu beidzot ir atnācis, mēs savukārt zinām, ka to ar savu skaļo balstiņu palīdzējusi atsaukt zilzīlīte.

Vakar, ejot pa vecpilsētu, gadījās sastapt kaķi. Tas bija liels runcis ar vēl lielākām ūsām, un no visas tā stājas bija labi redzams, ka viņam patīk kara takas � un, jo bīstamākas, jo labāk. Runcis sveicinot uzmeta kūkumu, un man �ķita, ka pienāktos viņu uzbildināt:

� Sveiks, kā tad klājas peļojot?

� Vidēji, � runcis atteica un pakulstīja asti. � Vidēji, lai neteiktu slikti. Ļoti bezpelīgi. Bet es domāju, būs atkal labāk.

Viņ� pacēla galvu un ilgi un domīgi noraudzījās pakaļ aizlidojo�am balo�u bariņam.

� Balo�us tu ta�u neķer, es ceru?

� Gandrīz varētu sacīt, ka ne. Man pat liekas, man balo�i negar�o.

� Un dzīve vispār, kāda tā ir?

� Dzīve kā jau dzīve, � runcis atturīgi noteica. � Visumā diezgan interesanta. Jūs jau to nevarat iedomāties. Jā, jā, tas, kas tālu staigā un prot uzrāpties visos jumtos, � tas arī daudz ko redz un zina. Bet tu tikai, lūdzama, nesāc domāt, ka es lielos.

Un, tā kā es apgalvoju, ka man prātā nenāk tā domāt, tad runcis beigās atmaiga un pat izstāstīja man kādu notikumu. Protams, jūs tam varat ticēt vai neticēt. Kas attiecas tie�i uz mani, tad es domāju, ka tā dro�i vien varēja notikt. Kādā no vecpilsētas �aurajiem laukumiņiem vai pagalmiem. Runcis teica, viņ� pats to visu esot noskatījies no kādas jumta kores.

Bija tāds laukumiņ�, kurā balo�i grozījās augām dienām. Nekā prātīga, ko darīt, tiem īstenībā nebija, ta�u tie dūdoja un staigāja savām mazajām, sārtajām kājām un no malas izskatījās brīnum aizņemti, tie�ām!

Savā starpā balo�i visi bija labi pazīstami. Tā jau tas notiek, ja vienmēr kopīgi jāmeklē ēdamais. Tikai cilvēkam liekas, ka visi balo�i ir gandrīz vienādi. Viņi cits citu labi at�ķir, tāpēc kādā dienā saticīgais bariņ� satraukti sarosījās, kad vidū nolaidās kāds sve�inieks.

Sve�ais balodis nebija ne dū�īgāks, ne ko�āks par pārējiem, ta�u so|oja kaut kā īpa�i cēli un arī galvu klanīja ne glu�i kā visi citi. Viņ� tikai pavir�i pasveicināja, jā, izskatījās, it kā sve�ais gaidītu, ka vietējie viņu sveicinās pirmie. Acis apkārt aplaidis, viņ� ieraudzīja malā noripoju�u maizes drupatu; taisnības labad jāteic, ka viņ� to ieraudzīja reizē ar kādu citu ba lodi, ta�u tūlīt iesita tam ar knābi pa pakausi un paķēra drupatu, iekams vēl par to bija paguvis sākties strīds.

� Ūja, kā tad tā? � tuk�ā paliku�ais pārsteigts jautāja, kad bija kaut cik paspējis attapties. � Kur tu tāds esi uzradies, un kā tu vispār drīksti...

Runātājs bija diezgan neapķērīgs, arī putnu skolā tas vienmēr bija atpalicis no citiem, un vēl tagad, jau pieaugu�am, tam pa�as gardākās drupa�as vienmēr bija pagāju�as gar knābi. Un nu vēl tāda sagadī�anās! Tur nekā nevarēja darīt, balodis jutās ne pa jokam sarūgtināts.

� Kas tev par da|u? � sve�ais pajautāja.

*� �is te, lūdzu, ir mūsu laukumiņ�, � otrs sacīja.

�� Mes te vienmēr visi...

� Bet tagad tas būs mans laukumiņ�, � sve�ais īsi paskaidroja. � Protams, ja jums tas galīgi nepiecie�ami, es jau varu atļaut arī jums te uzturēties. Es ceru, tu dzirdēji?

� Ap�ē! � vietējais iesaucās, viņam bija aizsāpējusies galva no visiem �iem jaunumiem, tie viņam �ķita kaut kādi �etrstūraini un nemaz negribēja līst balo�a nelielajā galvā. � Nupat tikai tu atlidoji, un iedomājies tikai...

� Kas man būtu jāiedomājas? � sve�ais vīzīgi pajautāja.

� No kurienes tu vispār esi? Un kur tu dzīvo? �■ vietējais balodis jautāja, un viņam jau likās, ka būs sve�o sakauninājis un vedis pie prāta. Vietējiem balo�iem katram pa�am bija ligzda kaut kur tuvējos bēniņos, un viņi visi bija lepni uz to. Sava ligzda, sakiet, ko gribat, � tā tomēr ir viena svētīga lieta.

� Es dzīvoju pilī, � sve�ais teica un piepūtās vai pavisam apaļ�, tas izskatījās tik cienīgi. � Pilī, jā. Tā ir pati lielākā ēka visā apkārtnē, un pilī drīkst dzīvot tikai pavisam izcili balo�i!

Tad viņ� savīcināja spārnus un aizlidoja, tos skaļi plīk�ķinādams. Palicējs ilgi skatījās tam pakaļ atgāztu galvu un attapās tikai, kad kāds cits balodis viņam pajautāja:

� Kas tas lielībnieks bija, un ko viņ� gribēja?

� Tu arī būtu lielīgs, ja dzīvotu pilī, � uzrunātais atteica, un izskatījās, it kā kāds nieks no sve�inieka spo�uma būtu uzspīdējis arī viņam. � Vai tu maz vari iedomāties, pilī viņ� dzīvo! Viņ� esot di�ciltīgs, viņ� teica! Bet ar mani viņ� sarunājās kā ar vecu draugu. Viņ� teica, lai es aizlidojot pie viņa ciemos, uz pili, vai saproti? Es domāju, es to arī izdarī�u.

Un nu viņi abi skatījās nopakaļ aizlidotājam, kur� nupat pagriezās uz to pusi, kur pret zilajām debesim slējās pils sienas un torņi. Tas gan nebija nekāds joks dzīvot pilī, gribot negribot jāizjūt cieņa pret tādu varenu balodi.

Jau pēc brī�a viss spārnotais bariņ� zināja, ka tas balodis, kur� nupat atlaidies un atkal aizlidojis, bet ar vienu no viņiem pat izcili draudzīgi sarunājies, esot visas lielās pils īpa�nieks. Kāds ieminējās, viņ� esot dzirdējis, ka tur visi torņi pilni ar graudiem. Mēs, protams, zinām, ka tas nav tiesa, un es zinu, ka torņi pilni ar grāmatām, bet balo�iem ir sava domā�ana, un labības grauds tiem kop� laika gala �ķitis svarīgāks par visu, pat tais brī�os, kad guza pieēsta pavisam apaļa un cieta. Tas bija kas sevi�ķs, tā nosprieda visi balo�i, uztraukti dūdodami, un viņi arī nolēma gaidīt tā atgrie�anos. Todien viņi ilgi nepameta laukumiņu, lai gan tur vairs nebija atrodama pat ne vismazākā ēdamā kripatiņa.

Runcis beidza stāstu un pārlaida ar mēli savai krūte�ai. Tā tie�ām nebija nevainojami tīra. Bet, ziniet, ir diezgan grūti augu dienu lodāt pa visādiem pagrabiem, gadās, ka tajos glabājas ogles, jā, tas atgadās visai bie�i. Un tad arī ir bie�i jāmazgājas. Turklāt og|u putekļi grūti padodas sārtai, asai mēlei.

� Nu, un vai tas pils balodis arī atlidoja?

� Cik man zināms, ne, � runcis atteica un skatījās kaut kur projām. Ar visu savu būtni viņ� izrādīja, ka nekā vairs nezina par �o lietu, izrādīja tik nopietni, ka nez kāpēc sāka likties, runcis kaut ko zina gan. Bet nepiespiedīsi jau nevienu stāstīt, ja reiz stāstītājs pats negrib.

Es piezīmēju, ka, pēc manām domām, balo�i ir diezgan muļķīgi. Un kā gan nevienam pa�am neienāca prātā aizlidot un paskatīties, vai tam lielībniekam ir kaut kripata patiesības! Un, pat ja viņ� dzīvotu pilī, kas tur galu galā sevi�ķs? Pēc manām domām, vienas otras bēniņu telpas ir daudz ērtākas.

Runcis izskatījās ļoti nopietns.

� Tik muļķīgi viņi tomēr nemaz nav, � viņ� tad sacīja. � Ja viņi tādi būtu, viņus nenāktos tik grūti noķert. Un varbūt viņiem patika lepoties, ka viens no viņējiem dzīvo pilī. Un vispār, lepnībai jau daudz nevajag.

Un tad runcis negaidot izskatījās ļoti, ļoti aizņemts. Tā nu mēs katrs aizgājām savās darī�anās. Bija brī num silta pēcpusdiena, debesis zilas kā tikko nomazgātas, vecpilsētas jumtu tum�ajās korēs dūca un sarunājās balo�i, un man pavisam noteikti likās, ka viņi vēl vienmēr sprie� par to balodi, kur� dzīvo pilī.

Mēs visi esam redzēju�i medniekus. Veco laiku medniekiem piederas loks un bultas, vēlāk mednieki jau staigā ar bisi pār plecu.

Bet tādu mednieku jūs laikam gan nebūsiet redzēju�i.

Tas bija garausains, slaidkājains, vērīgām brūnām acīm un vienmēr mitru degungalu. Nu kā tad, ka tas bija suns, bet ne pavisam parastais suns, un saucās tas par putnu suni, dzinēju. Jo medību suņu ir diezgan daudz, ta�u ikviens at�ķiras no otra, un katrai sugai ir savi uzdevumi. Ap�u suns neskries purvā, lai sameklētu putnu ligzdas, nebridīs ezerā un nelaidīsies peldus, lai iznestu no�autu pīli. Bet �is suns, kuram cilvēki bija iedevu�i vārdu Nemo, tie�i bija domāts ūdens un purva putnu medībām. Un �im sunim bija lemts brist pa purviem un dūkstīm, bija jāpeld un beigas vēl medījums neskarts jānogādā saimniekam. Patiesi, tāds uzdevums nav no vieglajiem, bet, lai to varētu izpildīt, daba Nemo bija apveltījusi visādām dāvanām. Tas bija skaists un dro�i vien arī gudrs suns. Es saku � dro�i vien, jo Nemo nekad netika medībās.

Jā, Nemo nekādi nevarēja tur nokļūt, jo viņa saimnieks nebija mednieks un neviens no tiem, ar kuriem Nemo dzīvoja kopā, nebija mednieks un, kas pats gal venais, arī negrasījās par tādu kļūt. Nemo tā saimniekiem bija uzdāvināts tāpat, aiz labas sirds, nemaz tālāk nepadomājot. Dāvinātāji zināja, ka nākamajiem Nemo saimniekiem ir liels dārzs un ka viņi ir labi cilvēki, vai tad ar to nepietika?

Un pietika jau arī, kamēr Nemo tikai auga un no lempīga kucēna vērtās par īsti skaistu suni. Pēc dabas Nemo bija mīlīgs un saticīgs, viņ� nestrīdējās ar kaķi, pat ja gadījās satikties pie vienas piena bļodiņas, un tā nemaz nav ne tik vienkār�a, ne tik viegla lieta, ka, pavir�i piedomājot, var likties. Kaķis izboza asti un izlikās �ausmīgi neatkarīgs, lai gan Nemo zināja skaidri � kaķim no viņa ir bail. Bet Nemo zināja arī, ka cilvēki necie� ķildas, tāpēc atkāpās malā un pacietās, līdz tas āmrija būs pieēdies. Nerno pie vārtiņiem gaidīja mājas visus savējos, un nekad viņam nepietrūka pacietības. Dārzs bija liels un interesants, tur bija dīvainas dobes, kurām diezin kāpēc nedrīkstēja -skriet tie�i pāri, un tur bija laimīgi zāles klajumiņi, kuros drīkstēja vāļāties, cik daudz un ilgi patika.

Bet aiz sētas kaimiņiem bija vistas.

Kamēr Nemo bija mazs, viņ� vistas neievēroja. Kaimiņu gailis dziedāja skaļi un neglīti, un Nemo neklausījās. Tikai brī�iem, kad cauri augstajai zālei Nemo neviļus ieraudzīja kādu vistu, locekļiem pārskrēja sīkas trisas. Vistas bija ļoti trok�ņaini blakus-iemītnieki, pastāvīgi pļāpāja, bārās un strīdējās savā starpā, � apnicīgi bija klausīties. Bet varbūt tāda lielā barā neiespējami bez tā iztikt, Nemo domāja. Ta�u vienu reizi, kad Nemo bija labi paaudzies, to vienu reizi, tuvu gar sētu iedams, viņ� ieraudzīja sētai cauri diez kā izlīdu�u vistu. Tie�ām, vai tad Nemo bija gribējis ļaunu, viņ� ta�u bija apstājies, lai tikai pajau tātu, kas vistai darāms Nemo pagalmā � viņam bija pilnas tiesības tādu jautājumu uzdot, jo tas bija un palika Nemo pagalms, � bet vista metas bēgt, nu, bet tas, kas bēg, nav ar tīru sirdsapziņu. Nemo metās pakal... vista brēca, briesmīgi brēca, un no mājas izsteidzas cilvēki, Nemo apmulsis palaida vistu vaļā, lai gan jau dro�i turēja to aiz viena spārna, � un ta kuldamās un pīdamas aizpludurēja projām.

Cilvēki rādījās ļoti dusmīgi, Nemo nesaprata, par ko. Viņi nevēlējās ieklausīties Nemo paskaidrojumos un nemaz neskatījās, ka Nemo, par savu taisnību pārliecināts, nelaimīgs kūjā asti. Tas bija ļoti nepatīkami, cilvēki nosauca Nerno par laupītāju vai pat vēl sliktākā vārdā, viņ� nemaz necentās �o vārdu atcerēties, jo tas bija netaisni pie�ķirts vārds. Un pec visa �ī notikuma Nerno vienalga nespēja turēt uz vistam labu prātu.

Un cilvēki teica:

� Jā, kas tur būtu ko brīnīties, mednieks paliek mednieks, tas viņam asinīs.

Tas bija pareizi teikts, �el tikai, ka no tā nemainījās nekas. Cilvēki, pie kuriem Nemo dzīvoja, bija mierīgi ļaudis, medības viņi bija redzēju�i tikai kino un nebūt par tām nesajūsminājās. Viņi ļoti mīlēja Nemo, glaudīja tā zīdaino spalvu un priecājās, ka suns tik rāms un pieķērīgs, viņi no sirds cerēja, ka Nemo atmetis savus nelāgos niķus, viņi nekad neaizmirsa brīdino�i uzsaukt sunim, kad tas, pie bīstamās sētas nonācis, likās nogrimis satrauco�as iecerēs. Cilvēki Nerno nesaprata, viņi uzskatīja, ka suns, kur� mīt tik' lielā dārzā, var būt pilnīgi apmierināts ar tādu dzīvi, viņam vienkār�i jābūt apmierinātam! Un turklāt viņam ir tik labi saimnieki! Viss bija pareizi � dārzs bija liels un saimnieki bija labi. Nemo nevarēja labos saimniekus līdz galam saprast, � viss jau it kā bija kārtībā, tomēr pietrūka kāda maza nieciņa: reizēm Nemo �ķita, ka tas tie�ām ir tikai mazs nieciņ�, citkārt viņa suņa sirds �ņaudzās kopā, un tad �tas� tie�ām likās vissvarīgākais pasaulē. Bet dārzam apkārt bija augsta un dro�a sēta, tāpēc Nemo palika, kur bijis, un viņ� ēda un klausīja saimniekus, un reizēm viņ� tīri pa jokam uzrēja pastniecei, kad tā nāca ar ikdienas avīzēm.

Nemo tagad ir jau gados, viņ� ir varen nobarojies, rādās, par daudz nobarojies, un tam tāpat ir gara zīdaina spalva un gudras brūnas acis, ta�u tās nekad nav redzēju�as ne me�u, ne purvu, tās vietas, kur sunim būtu nācies skriet, savu pienākumu pildot. Cilvēki turpina lepoties ar savu klausīgo suni, un visi, kas atnāku�i ciemos, uzslavē Nemo skaistumu. Un nevienu pa�u nakti sunim nav bijis jāguļ ārā aukstumā.

Bet kādreiz, kad nāk gadalaiku maiņas, kad debesīs iedziedas gājputnu pulki, kuru ceļ� kaut īsu brīdi ved pāri mūsu ielām un mājām, Nemo paceļ purnu un sāk gaudot. Tad cilvēki to apsauc un saka: nu gan suns aiz pārlieka labuma nezinot, ko iesākt, � un pēc �ādiem vārdiem Nemo pats sāk justies neērti. Un viņ� cen�as tā nedarīt. Un tāpēc naktīs, kad debesīs atkal spīd pavisam pilns mēness, Nemo labāk mēģina atrast ₄ kādu stūrīti, kuru neskar mīklainā spīdekļa stari. Tad viņam ir mierīgāk un viņ� nedomā par to, ko nekad nav redzējis. Ja nu vienīgi sapnī...

Tāds ir stāsts par skaisto mednieku, kur� savā mū�ā nekad netika medības.

Mēs visus �os putnus saucam par kaijām, nevērodami, vai tiem spārni balti vai pelēki, un kādi knābji, un kādā krāsā galva.

Arī es, kad �opavasar redzēju, ka Daugavā uz ledus gabala vizinās putns gai�pelēkiem spārniem un melnu galvu, iedomājos: �Kāda pārgalvīga kaija!�

Bet tā nebija kaija, tas bija lielais ķīris, un ar tādu vārdu to pazīst zinātnieki. Un �is ķīris, kur� todien tik lepni vizinājās uz ledus gabala, garām krastam ar daudziem cilvēkiem, zem visiem Daugavas tiltiem, � tas bija lielais ķīris Kajs.

Tikai no Kaja varēja sagaidīt tādas pārgalvības. Kaja vecāki nemaz nebija ar viņu apmierināti. Visi vecāki uztraucas par saviem bērniem un ar raizīgiern skatieniem pavada to pirmos patstāvīgos soļus. Kajs bija neiedomājami zinātkārs. Ja Daugavā stāvēja tvaikonis, tad Kajs nevarēja atturēties, vismaz rei�u desmit ncpārlidojis tam pāri. Kajs laidas tik zemu, ka viņa gai�pelēkie spārni ar vieglu �vīkstoņu skāra galvas cilvēkiem, kuri stāvēja uz klāja.

�� Tas nu gan ir drosmīgs putns, � viņi teica, un Kajs to dzirdēja un briesmīgi lepojās, un nākamreiz viņ� lūkoja laisties vēl zemāk. Un, kad māte viņu gribēja rāt, Kajs atteica:

� Kad es lidoju augstāk, es nekā neredzu, ko viņi tur dara!

■� Tev tas nemaz nav jāzina, � māte bārās.

� Ir gan jāzina! � Kajs runāja pretī.

Nebija tādu pārgalvību, ko Kajs neuzņemtos. Un parasti viss izgāja gludi, ta�u kādreiz ...

Kajs tikko tā īsti bija sācis apgūt grūto, sare�ģīto un neiedomājami skaisto lido�anas māku, � ne velti cilvēki �ai ziņā visos laikos gribēju�i putniem līdzināties. Kajam pa�am likās, ka viņ� lido jau varen labi, viņ� bija apguvis nosē�anos uz ūdens, kā viņ� domāja, bez k|ūmēm. Kādā skaistā atvasaras dienā Kajs viens pats izlaidās debesīs pāri Daugavas vidum un no saviem augstumiem nolūkojās uz viļņiem klāto upi � bija visai vējains.

�Izcili skaista diena lido�anai,� Kajs nodomāja un nosprieda, ka lieliski būtu nosēsties pa�am lielākajam vilnim tie�i uz galvas. Un, lai gan Kajs bija īsts Kajs, drosmīgs un uzņēmīgs, tai brīdī viņam tomēr izrādījās par maz pieredzes. Kajs pakļuva zem lielā viļņa, tad vēl zem viena, un arī tas nebija mazais, un citi viļņi sāka viņu �ūpot, un Kajs jau bija ar mieru līdzīgi cilvēku bērniem bīstamā bridi saukt mammu, ja vien nezinātu, ka mamma ir tik tālu, ka neizdzirdēs viņu. Uz ūdens �ūpojās lieli eļļas plankumi, un tie �ķita aizķeramies Kaja spalvu tērpā, un Kajs atcerējās: mamma bija teikusi � nevajagot uzņemties cīņu ar ūdeni, iekams tērps nav kļuvis ūdensdro�s, kā tas ir pieaugu�ajiem ķīriem. Bet vai tad Kajam bija vaļas gaidīt?... Un tagad viņ� juta, ka netiek vairs viļņa virspusē � tikdaudz, lai atkal paceltos spārnos. Kajs bija uztraucies un dusmīgs, un, jo vairāk viņ� uztraucās, jo vairāk zaudēja spēkus. Viens pats bezpalīdzīgs putns

Daugavas vidu � tas ir briesmīgi, tas ir pavisam briesmīgi.

Tad pāri viļņiem, kuri turpināja niknoties, baltus putu zobus rādīdami, brāzās motorlaiva, un tajā sēdēja divi cilvēki.

� Paskaties � putns, � viens teica.

� Viņam ta�u gadījusies nelaime!

Vadītājs noslāpēja motoru Kajam vai pie pa�a knābja gala. �Kas vēl nebūs!� Kajs sa�utis domāja, kad pēc viņa pastiepās cilvēka roka, un nekavēdamies ieknābā tajā. Knābiens bija diezgan stiprs, neņemot vēra, ka Kajs jau bija krietni zaudējis spēkus. Cilvēks saviebās, tomēr neizlaida Kāju no rokām. Izkļuvis no ūdens, Kajs tūlīt ņēmās brēkt un spirināties un visu laiku lūkoja knābt. Un cilvēki �ēlodami viņu uzlūkoja � vai tad viņi neredzēja, ka viņu priek�ā ir Kajs, tiesa, samircis, tiesa, sabijies, bet ne uz mirkli nepazaudējis savu lielo dū�u, un tā nudien bija vai pati lielākā dū�a, kāda vien var mājot maza ķīra sirdī. Tad Kajam uznāca liels nogurums, cilvēki satina viņu *kādā drānas gabalā, bija tik patīkami silti. Kajs aizvēra acis. �Tikai uz bridi,� viņ� domāja, �tūlīt es tās atkal atvēr�u un tad ieknāb�u kārtīgi... un tad pacel�os spārnos, citādi viņi mani aizvedīs nezin kur...�

Motors atkal darbojās, laiva �āvās uz priek�u, un Kajs varēja atpūsties cilvēku draudzības aizvēnī. Un Kajs tie�ām bija aizsnaudies. Kad viņ� modās, laiva piestāja krastā. Kāju iznesa baltās smiltīs un palaida. Nikni spārnus nopurinājis, Kajs uzlūkoja cilvēkus.

� Aizvedu�i mani nezin kur! � viņ� nobrēca. Kajs tie�ām bija mazliet neiecietīgs, bet viņam aiz muguras ta�u bija tāds liels pārdzīvojums. Paspēris paris soļu, Kajs sajuta, ka ir iz�uvis, nudien neviena spalva vairs nebija mitra. �Protams, manu uzvalku viņi gan kārtīgi saburzīju�i,� Kajs domās purpināja, �un nez kā būs ar lido�anu ...�

Lidot! Viens �is vārds, viena doma... Viņ� tūlīt savēcināja spārnus, tie klausīja, un Kajs pacēlās gaisā...

Nekur viņ� nebija aizvests, tepat vien bija Kaja aprastā puse, un vai tur jau nelidina jās mamma? Kajam pat tā kā bailes sametās. Doma par mammu viņu uzreiz atvēsināja. Tātad viņ� tie�ām bija atvests atpakaļ uz to vietu, kur pirmīt atrasts. Viņ� centās vēcināt spārnus, cik vien pareizi un glīti spēja, un tā viņ� aizlidoja pāri atvasaras saulē vizo�ajai Daugavai, uzsaukdams atvadas laivai un cilvēkiem, atkal īsts Kajs, atkal līksms un nedaudz pārdro�s.

Tāpēc es esmu pārliecināta, ka tas bija Kajs un tikai Kajs, kur� todien vizinājās pa ledus gabaliem pilno Daugavu. Tādas lietas Kajs pieprot, un tādas viņam gau�i patik.

Sis ir stasis par vienu mazu kaķi, kur� dzīvoja kādas mājās liela me�a vidū.

Viņa tēvs bija dzīvojis me�a vidū, un viņa mamma dzīvoja me�a vidū, �ī bija tāda puse, apkārt me�i un me�i, un tad jau mājas nekur citur nevar atrasties � tikai me�a vidu, da�as gan bija ieprātoju�ās nokļūt līdz me�malai, bet ap tām tapat �alca nerimtīgas koku �u�as. Cilvēki un dzīvnieki � visi īstenībā bija pie tā pieradu�i un nemaz nevarēja iedomāties ko citu, un, kad �ie cilvēki kādreiz aizbrauca uz pilsētu, viņi tur nemaz nejutās labi: ļaudis par daudz trinās viens ap otru, un mājas stavēja tik cie�i cita pie citas, pat logi tām bija verami uz iek�u. Nē, cilvēki atzina, pie mums ir labāk, un vai viņiem nebija taisnība? Mājās vienmēr ir vislabāk.

Mazais kaķis nekad nebrauca uz pilsētu, neviens neņēma viņu līdzi, tas ari būtu bijis lielākais brīnums! AAazajam kaķim bija jādzīvo savās me�a mājās, vai nu viņam patika, vaino, tapat kā to bija darīju�as daudzas kaķu paaudzes pirms viņa. Viņ� jau bija paspējis noķert da�as peles un vienu cirslīti � viņ� vēl bija mazs kaķis un nezināja, ka kaķi neķer cir�ļus, tāpēc ka cir�ļi nav ēdami. Mājā bez lielajiem cilvēkiem dzīvoja vēl divi mazāki, tie pirmdienu rītos brauca uz skolu un sestdienu pēcpusdienās atkal atpakaļ, un tā bija, jāteic, diezgan garlaicīga nedēļa, kuru mazajam kaķim Incim nācās pārlaist bez saviem draugiem. Incis dro�i vien būtu braucis viņiem uz skolu līdzi, bet kaķus neņem cilvēku skolās, tāpēc mazajam kaķim bija jāpaliek vienam, ne jau nu pilnīgi vienam, protams, bet vai gan pieaugu�ie cilvēki prot pakavēt laiku mazam kaķēnam? Viņi ielej tam trauciņā pienu un noliek kaut ko ēdamu � tas viss ir labi �, bet vai gan ēdiens ir viss? Incis dornaja, ka ne. Pie viena durvju roktura gan bija auklā piekārts papīriņ�, bet Incis neskatījās tam ne virsu, tā bija rotaļa kaķu mazuļiem un nekas priek� kaķa, kur� jau noķēris divas peles un vienu cirsli.

Un Incim no tiesas bija garlaicīgi.

Kādā pirmdienas rītā, kad bērni kā parasti gāja uz autobusu, Incis drosmīgi nolēma doties viņus pavadīt. Bērniem nebija iebildumu, viņiem tas likās tīri pareizi un vietā. Viņi gāja pa �auru taciņu. Incis skrēja un ik pa brīdim apstājās � viņam bija jāparotaļājas ar kādu lapiņu un jānoskaidro, kas gan celiņa labaja puse �abinās, � vai tie�ām tā būtu pele? Bet ta nebija pele, �abinātājs pazuda, un Incis skrēja tālāk. Beidzot viņi bija ciemā. Kas tur tik nebija ko redzet! lespē jams, ka cilvēkam ta neliktos, bet Incis vai kaklu izme�ģīja, uz visam pusēm reizē skatīties gribēdams. Mājas un cilvēki, un viens suns, pavisam sve�s, � kur te tāds bija radies, un vai tas te dzīvoja vienmēr? Savas mājas suni Incis pazina labi, attiecības ar to Incim bija tā puslīdz, bet viņam prātā nebija nācis, ka pasaulē bez viņējā var būt arī vēl kāds cits suns, tad jau varbūt to bija daudz? Incis uzmeta kūkumu un �ņāca, ta�u suns pat nepaskatījās, tas aizdiedza garām.

�Viņam laikam gan sametās bailes no manis,� Incis apmierināts nodomāja.

Pieturā bija saradies daudz cilvēku, arī citi skolēni vēl, un In�a mājinieki uz mazo kaķi lāgā vairs nepaskatījās. Incis iztrinās viņiem gar kājām, bet arī tam nebija panākumu, bērni visi runāja cits caur citu, un visas tās bija kaķim tālas, nesaprotamas un garlaicīgas lietas. Incis apvainojās un pagāja nost, papriek� pāris soļu un tad vēl un vēl, viņ� sprieda: nu jau gan bērni tūlīt ievēros, nu jau viņi skries meklēt! Un viņ� tī�ām aizslēpās aiz liela, līka vītola. Nu viņ� no autobusa pieturas nemaz vairs nebija redzams. Tagad nu gan bērni iztrūksies!

Ta�u, ja kāds beigās izbijās, tad tas bija pats Incis � vienā maza brītiņā atgadījās tik daudz notikumu, par kādiem Incis me�a māju klusumā ne sapņot nebija varējis. Ceļa līkumā parādījās milzīgs, rūco�s putekļu mākonis � tas varētu būt liels suns, bet suņi neprot tik stipri rūkt, par to Incis bija pārliecināts. Mākonis draudīgi tuvojās, un, jo tuvāk tas nāca, jo ^bailīgāk Incim metās ap sirsniņu, un, kad nu mākonis teju, teju bija klāt, Incis laidās lapās: viņ� paskrēja gabaliņu un tad uzrāpās kādā kokā, tā bija liela, zaļa goba, tik liela un tik zaļa, ka tās lielums un zaļums spēja iedvest dro�ības sajūtu. Ja pasaulē atrodami tik lieli koki, tad pasaulē nevar būt nepārvaramu briesmu. Incis tupēja kokā un skatījās, sirds viņam traki dauzījās, nevarēja nomierināties. Bet putekļus spļaujo�ais briesmonis uz kādu bridi rādījās nomierinājies, tagad cilvēki kāpa iek�ā un ārā, nu jā, tas ta�u bija autobuss, Incis bija dzirdējis par to runājam. Incis redzeja, ka autobusā sakāpj visi bērni, un, vai jūs va rat iedomāties, In�a mājinieki pat neatskatījās, kur gan palicis viņu pavadonis!

Autobuss atkal aptina putekļu seģeni un rūkdams aizskrēja, un, jo tālāk tas tika, jo rūkoņa vērtās mazāka, un beigās Incis nekā vairs nedzirdēja, un baiļu viņam ari vairs nebija it nemaz. Viņ� vēl pasēdēja gobā, nomazgāja muti un kāpa lejā, neaizmirsis pateikties gobai, kas baiļu brīdi Inci bija paglābusi. Goba atbildēdama laipni no�alcas.

Un nu viņ� varēja iet mājās.

Jā, viegli pasacīt � iet mājās!

Tikko Incis bija iznācis laukumā, kurā nule stāvēja autobuss, no kaut kurienes parādījās ipa�i bīstama izskata suns, un tas riedams skrēja Incim tie�i virsu. Goba atradas par tālu, Incis paglābās uz kādas sētas, sēdēja un �ņāca, un labprāt viņ� būtu metis arī dzirksteles. Bet kaķi to neprot, un mazi kaķi jau nu nepavisam. Nāca kāda sieviete un sabāra suni; tas ierāva asti un gausi aiztecēja, vēl pa gabalu uz sētu un Inci atskatīdamies.

�Tā tev vajag!� Incis domāja.

� Ak tu, kaķīti, � sieviete teica, � ej ta�u mājās, ko tu te sēdi, nabadziņ�!

Viņa tā pateica un aizgāja pa ceļu gar lielo, zaļo gobu, un iegriezās kādā māju celiņā. Labi, ka viņai mājas tik tuvu. Ko lai saka Incis, kad viņam mājas aiz trejdeviņiem ceļa līkumiem? Un dziļi me�ā? Viņ� pagrieza galvu uz vienu, tad atkal otru pusi un negaidot aptvēra, ka vairs nezina, kur mājas. Skaties turp � nē, nav pareizi, skaties uz otru pusi � nu nepavisam! Skaties, uz kuru pusi gribi, jā, jā, bet neizskatās pēc mājām.

Tas bija ļoti nepatīkami.

Incis ilgi nosēdēja uz sētas, un katru reizi, kad viņ� gribēja kāpt zemē, nez no kurienes atkal uzkūlās kāds suns; tiesa, tie visi nepievērsa Incim nekādu uzmanību, bet tas gan bija tikai tāpēc, ka Incis sēdēja tik mierīgi. Ja viņ� skrietu, būtu pavisam citādi. Incis sēdēja, un laiks tecēja uz priek�u, laiks vienmēr tek uz priek�u, tas ir naskāks par pa�u nenogurdināmāko soļotāju. Incim jau labu laiku gribējās ēst, un bez līmi viņam bija vientuļi, ai, tas ir bēdīgāk par pa�u nviriii dināmāko izsalkumu. Jo nu bija skaidrs, ka visi viņu aizmirsu�i un mājas bija pazudu�as, tāpēc varēja do māt, ka Incis nekad vairs neatgriezīsies tur, kur vi ņam tik labi bija klājies. Kaut arī mājās reizēm bija garlaicīgi, tur vismaz neskraidīja apkārt suņi bez skaita un ēdiens vienmēr gaidīt gaidīja... Incis klusu ieņaudējās. Viņam sametās sevis bez mēra �ēl.

Nāca atkal tā pati sieviete. �Pagaid,� Incis domāja, �varbūt pasūdzēt viņai savas bēdas?� Pārbaudes no lūkā viņ� ieņaudējās vēlreiz, un sieviete tie�ām apstā jās.

� Kaķīt, vai tu vēl joprojām sēdi tepat?

� Jā, � Incis apstiprināja.

Sieviete pagāja garām, tomēr pēc laiciņa viņa nāca atpakaļ, un nu Incis vairs nekavējās, viens divi viņ� bija no sētas zemē un, cik pēdiņas nes, joza nopakaļ. Viņi abi iegāja pagalmā, kur� ļoti nomierino�i smar�oja pēc maura kumelītēm. Un tikai tad sieviete viņu pamanīja, kaķi ta�u prot tecēt ļoti klusu. Viņa bija pārsteigta, un viņa jautāja Incim, no kurienes tad *viņ�, un Incis visu skaidri jo skaidri izstāstīja, ieskaitot mājas pazu�anu, bet, ak nelaime, sieviete viņu nesaprata. Viņa tikai noglāstīja Inci, un tad uzaicināja nākt virtuvē. Virtuve bija kā jau virtuve, tā vismaz likās pirmajā brīdī, bet pēc tam vairs ne. Uz galda bija bļoda, un tā burvīgi smar�oja pēc zivīm.

�Es gan esmu gudrs kaķis, es gan zināju, kurp man vispareizāk iet,� Incis sevi uzslavēja. Viņ� nekavēdamies piegāja pie galda un, divkāju uzslējies, izstiepās, cik gar� vien spēja, un tomēr viņ� netika līdz galda virsmai. Incis smalciņā balsī ieņaudējās, tas tie�ām skanēja �ēlīgi.

� Nabadziņ, tu esi izsalcis, � sieviete teica un ielēja bļodiņā pienu. Incis paoda, piens smar�oja kā jau piens, toties kā smar�oja zivis!

� Man zivtiņu, � Incis pieklājīgi palūdza, un tai brīdī virtuvē ienāca vēl viens cilvēks, tas bija vīrietis, un tas tūlīt gribēja noskaidrot, no kurienes �is kaķis cēlies.

� Es jau teicu, es esmu no tālienes, � Incis atkal juta nepiecie�amību paskaidrot. Pirmīt viņ� vairak par visu bija vēlējies, lai butu atkal mājās, ta�u zivju b|odas smar�a vismaz uz laiku mainīja viņa nodomus. Māja jau nevarēja nekur aizskriet, mājas vispār nemēdz skraidīt apkārt. Mājas mēdz būt tikpat noturīgas kā lielie akmeņi ce|ma!ās.

� Redzi, viņ� laikam grib zivi, � sieviete sacīja.

� Ja, kā tad, tie�i kaķa dēļ es tās ķēru, � vīrietis sarūgtināts teica. Viņ� zivis bija saspiningojis upē mi ļoti lepojās par savu lomu.

� Vienu mazu zivtiņu, � Incis diedelēja. Cilvēki jutās spiesti padoties. Incis dabūja zivtiņu, un to viņ� ēda �ņākdams.

� Izbadējies, � cilvēki līdzcietīgi teica.

� Nieki! � Incis atsaucās. � Tie�i tā vajag ēst zivi, tikai tad tai ir īstā gar�a! � Viņ� dabūja vēl vienu un pēc tam sāka mazgāties, kamēr cilvēki sprieda, no kurienes gan viņ� varētu būt atnācis. Laukos cilvēki pazīst ne tikai cits citu, bet arī citu kaķus un suņus, govis un aitas, bet Inci viņi nepazina. Citādi nevarēja būt, cilvēki nolēma, viņ� tie�ām ir ciemiņ� no tālienes. Un tāpēc saimnieks nosauca Inci par Augustu pasaules apbraucēju, un Incim pret to nebija nekādu iebildumu, jo viņam pa�am nevajadzēja saukt sevi tik sare�ģītā garā vārdā. Viņ� vēl izlaka piena bļodiņu un tad apgūlās istabā uz grīdsegas, tā bija bieza un kā radīta glītam kaķim gulē�anai. Sī bija laba māja, le nebija suņa un kaķi baroja ar zivīm. Nezin, domāja par Augustu pasaules apbraucēju nosauktais, nezin, ja manas pa�a rnājas gadījumā tomēr tā nomaldīju�ās, ka tās vairs nav iespējams atrast, vai tad man nebūtu vērts palikt �eit pat? Kad cilvēki ēda vakariņas, Incis Augusts gulēja saimniecei klēpī, vai tas viņai patika vai ne. Un, kad viņi gāja gulēt, Incis Augusts posas līdzi, tur nevarēja būt divu domu, kur kaķim īstā gulē�ana. Cilvēki nobrīnījās, un tad viņi ņēmās apgalvot tādu aplamību, ka naktī kaķim vieta esot laukā. Viņi, lūk, klusībā cerēja, ka pa nakti kaķis atradīs nozudu�ās māju pēdas. Vai arī viņam kļūs garlaicīgi, un tad viņ� aizies uz citurieni. Tāpēc viņi ņēma un izlika Augustu ārpus durvīm. Bet viņi vēl par maz pazina savu viesi. Augusts bez sevi�ķām pūlēm atrada logu, aiz kura cilvēki gulēja, uzrāpās uz palodzes un sāka ņaudēt un dro�ības pēc arī skrāpēties gar gludo stiklu. Necie�ama lieta tāds stikls, un nagiem arī nav veselīgi, bet ja nu cita nekā nevar uzsākt? Cilvēki klausījās da�as minūtes, cēlās aug�ā un gāja laist Augustu iek�ā, jo no viņa brēcieniem labi bija noprotams, ka nabaga kaķim draud nāves briesmas. Istabā ienests, kaķēns kļuva pasakaini mierīgs. Gulēja un sapņos redzēja zivju pilnu bļodu, tādi jauki un gar�īgi sapņi rādījās Augustam.

Tā Augusts iejutās savas jaunajās mājās un grasījās jau aizmirst vecās. Tā pagāja vesela nedēļa. Piemāca sestdiena un skolēniem mājās braucamais laiks. Augusts aiz tīras ziņkāres bija aizsoļojis līdz kaimiņu �ogam paskatīties uz autobusu... Un tur viņ� ieraudzīja... nē, tur viņu ieraudzīja, un tie bija tie pa�i, kas viņu pametu�i likteņa varā.

� Incīt, Incīt! Kaķīt! � bērni sauca, pamanīju�i sēdām uz �oga savu draugu. Bet viņ� neskrēja tiem klāt. Ak tā, tagad es jums atkal esmu Incītis, bet kas bija tie, kas tai rītā nelikās par mani ne zinis? Man tagad ir citas mājas, zivīgas mājas, daudz labākas mājas, kaķis nodomāja un patiesi laidās mukt. Bērniem neatlika nekas cits, viņiem vajadzēja vien skriet bēglim pakaļ. Un viņi noskrēja līdz pat In�a Augusta jaunas mājas sētsvidum. Tur viņi visi satikās un bija diezgan apjuku�i � bērni un kaķa jaunizvēlētā saimniece. Vienīgi vainīgais pats gan dziļā mierā apsēdās smar�īgajā mauriņā un sāka mazgāties.

� Vai tad tas ir jūsu kaķītis? � saimniece pirmā uzņēma valodu. � Nu tad ņemiet vien ciet un nesiet mājās.

� Bet viņ� jau negrib, � bērni atteica, galvas nodūru�i. Un tad viņiem gribot negribot nācās paskaidrot, kā tas noticis, ka viņi no kaķa �ķīru�ies un tas palicis viens sve�ā vietā, un saimniece teica, jā, ar draugiem gan tā nedrīkstot izrīkoties. Bet to jau bērni tagad saprata pa�i.

Vakarā Incis tomēr sēdēja savās vecajās mājās, mazie saimnieki nezināja, ko tādu gar�īgu vēl varētu nolikt mazajam atrastajam draugam priek�ā. Suns pienāca un nogūlās labi paēdu�ajam incim blakus. Suns laikam bija vienīgais, kuram Incis izstāstīja savus piedzīvojumus. Kā viņ� kļuvis par Augustu pasaules apbraucēju un ka tas, kaut gan gar�, tomēr nebūt nav zemē metams vārds.

� Un, ja bērni man neklausīs, es atkal ie�u uz tām mājām, � Incis lielīgi teica un uzmeta brangu kūkumu. Suns tikai paraustīja apak�lūpu. Viņ� nekā neiebilda, bet īstenībā tomēr nodomāja, ka viņi ar mazo Inci gan ir tie, kuriem jāklausa cilvēki.

Protams, tas tāpēc vēl nenozīmē, ka saimnieki, lieli vai mazi, drīkstētu savus dzīvniekus pamest novārtā. Ta� nu katram saimniekam jāsaprot bez liekas mācī�anas. Jo nav ta�u zināms, vai dzīvniekiem tādos pasaules apceļojumos izies tikpat gludi, kā tas notika ar mazo Inci.

Jā, ar to pa�u, kuru kādās laipnās mājās veselu garu nedēļu sauca par Augustu pasaules apbraucēju.

Mājā dzīvoja divas mazas meitenes un kaķene.

Patiesībā mājā dzīvoja arī vēl citi cilvēki, jo nevar divas meitenes būt vienas pa�as, pat ja viņas jau ir tik paaugu�ās, ka iet skolā. Meitenes bija māsas un parasti staigāja vienādās kleitiņās, arī lentes matos mēdza būt vienādas. Kaķene bija gai�i pelēka ar ļoti kuplu asti, tā izskatījās kaut kā svētdienīgi, lai gan kaķene pati bija sīka un ne pārāk izskatīga. Tāpēc gandrīz izlikās, ka viņa aizņēmusies asti no cita kaķa. Bet tā nebija un nevarēja būt taisnība, jo tik svarīgas lietas kā astes dzīvnieku pasaulē viens otram neaizdod.

Meitenes kaķeni mīlēja. Viņas rūpējās, lai tā būtu paēdusi un piens bļodiņā alla� svaigs. Kaķiem negar�o ieskābis piens; ja kāds skābu pienu tomēr lok, tas liecina tikai, ka par kaķi slikti gādā.

Tajā rudenī mājā bija iedzīvotāju skaita pieaugums; kaķene bija pārnesusi divus mazus, bra�us run�us, un izskatījās, ka dienās tiem būs tādas pa�as varen kuplas astes kā mātei.

Meitenes bija izcili priecīgas, un viņas izlūdzās atļauja kaķēnus paturēt. Tagad viņām katrai būs savs kaķis, tā viņas bija nolēmu�as. Pieaugu�ie gan mēģināja iebilst, viņi teica, ka trīs kaķi vienā māja, tas nudien esot par daudz, ta�u meitenes nepiekrita. Divi! tik skaisti run�i, vai tādu jebkad varētu būt par daudz?

Run�i visādā ziņā bija brīni�ķigi, tikai viņi ļoti lēni auga. Meitenes vislabprātāk būtu savus rnazrun�us redzēju�as pavisam lielus, vismaz tādus, ar kuriem tu dro�i vari spēlēties. Bet vēl vienmēr viņi bija tikai sīki pūku kamolī�i, acis gan jau vaļā, tikai viņi laikam nemācējā ar tām rīkoties, skatās tev virsū, bet ir pavisam skaidrs, ka tevi nemaz neredz. Diena gāja pēc dienas, bet run�i tikai gulēja savā midziņā un gaidīja, kad māte nāks barot. Ja tik daudz ēd, tad pilnīgi pamatota ir doma, ka ēdājs ātri izaugs. Bet neauga. Meitenes bija bēdīgas. Dārzā rudens paslepus zaga kokiem lapas, ik rītu mozdamās meitenes redzēja, ka tie kļūst arvien kailāki, un, kad, no zieme|iem nākdams, parādījās vēj�, tad tas uzpūta gaisā veselu daudzkrāsainu mākoni. Vasaras zaļās lapas tagad bija saposu�as katra savā krāsā, pazīt tas vairs nevarēja. Kas te būtu ko skriet un speleties! Bet mazie kaķī�i par to nelikās ne zinis, un, kad meitenes vienu reizi iznesa tos ara un nolika zālē, viņu bra�ie run�i tikai pīkstēja un spiedās viens pie otra. Atnāca pelēkā māte, nosodo�i pa-kulstīja asti, tad paņēma vienu bērnu zobos un noteikti nesa atpakaļ istabā, un pēc tam viņa steigdamās atnāca pēc otra. Turklāt viņa tik pārmeto�i paskatījās meitenēs, ka tām pavisam sa�ļuka dū�a.

� Viņi laikam nekad neiemācīsies spēlēties, � vecākā māsiņā skumji sacīja.

�- Un nekad neizaugs lieli. Vai tu jebkad esi redzējusi tik mazus kaķus?

Viņas piesardzīgi ievaicājās lielajiem par �o sare�ģīto lietu, bet tie tikai smējās un teica, run�i esot tie�i tik lieli, ka tiem pienākoties būt savā vecuma. Ai, vai tad lielie ko saprata? Vai viņi varēja iztēloties meiteņu dego�o nepacietību? Ziema ta�u jau mīdijās pie apvar�ņa!

Ar pierunā�anu mēs kādreiz panākam ļoti daudz, pat vairāk nekā ar tie�u un cie�u rīcību.

Meitenes nolēma, ka viņām savi run�i jāpierunā.

Viņas nogaidīja laiku, kad pelēkā kaķu māte nekur nebija redzama, laikam ta�u bija aizgājusi pelēs, un tad devās pie saviem run�iem. Viņām kaut kā negribējās runāt ar run�iem to mātes klātbūtnē, bija iespējams, ka kaķenei �ai jautājumā ir savs un pavisam at�ķirīgs viedoklis. Run�i gulēja uz vecas, mīkstas jakas, pareizāk varbūt būtu teikt, ka viņi gulēja �ai jakā, jo bija tajā pa pusei pazudu�i. Viņas paņēma katra savu runci un ļoti mīlīgā balsī sāka tiem stāstīt par āra jaukumiem, kuri gaidīt gaida, kad tos ies apskatīt divi run�i. Viņas stāstīja par ābelēm, kuru zaros brīnumjauka kāpelē�ana, un par �ķūnīti, kura noteikti glabājas peles. Tāda nebeidzama vilcinā�anās varēja novest tikai pie tā, ka pelēkā māte pati izķers visas peles, tad run�iem atliks tikai noskatīties. Vai arī peles izķers pavisam sve�i kaķi, tas jau būtu �ausmīgi, jo tuvumā nekādu citu �ķūnī�u nebija. Un vēl viņas stāstīja par vēju, kā tas dauzās pa dārzu, lapas putinādams, abi run�i varētu ar vēju sacensties, kur� uzmetis gaisā vairāk lapu. Pēc meiteņu domām, tas bija bezgala vilino�i, un viņas tikai stāstīja un stāstīja, viena otru pārtraukdamas, priecādamās, ka atkal ieskrējis prātā kāds no daudzajiem rudens jaukumiem. Run�i snauduļoja, meitenes bija tos uztrauku�as no salda miega, un tāpēc viņi nepārtraukti �āvājās un vārstīja bērni�ķīgi zilās a�eles, ak vai, pat acis viņiem vēl nebija kā īstiem kaķiem. Un viņi tikai klausījās, meitenes vismaz cerēja, ka tā, bet ne ar kustību, ne ņaudienu neizrādīja savu jūsmu vai vismaz ieinteresētību. Bet tad jau nāca �urp kaķu māte, un meitenes atkāpās; run�i veicīgi ierakās jakā un uz rneite-

nēm vairs pat nepaskatījās, viņi nudien nelikās priecīgi par visām notēlotajām izredzēm.

Bet, kad kaķene ar bērniem bija palikusi viena, viņi abi �ēlās balsitēs sāka sūdzēties. Izrādās, klausīju�ies viņi bija pārlieku vērīgi, un izrādās, dzirdētais viņiem nepavisam nebija paticis, ne uz to pusi.

� Mēs � kāpt kokos? � pirmais mazruncis sarūgtināts teica.

� Mēs lai ķertu peles?

� Mums � bail no vēja, kad tas pū� visai pasaulei pāri! Viņ� ta�u var mūs aizpūst!

� Mēs � vēl esam mazi! � viņi nobeidza abi vienā balsī un noraizēju�ies uzlūkoja māti.

Kaķene pāris rei�u pārlaida ar ķepu pār ūsām, viņai bija kuplas ūsas, katra kārtīga kaķa lepnums. Varēja domāt, ka viņa slēpj smaidu.

� Kas tad jums to visu teica? � viņa beidzot pajautāja.

* � Meitenes! � run�i �ēlojās.

� Un par ko tad jūs esat nobiju�ies?

� Mēs ta�u vēl esam mazi! Vai tad mēs neesam mazi?

� Vēl jūs tie�ām esat mazi, � kaķu māte nopietni sacīja pēc brī�a. � Bet ievērojiet, lūdzami, ka visu mū�u neviens nepaliek mazs. Visi izaug lieli, un tam, kas ir liels, ir daudz gan priek�rocību, gan pienākumu. No viņa trūkstas tie, kas sīkāki par viņu, un tas ir patīkami. Bet viņam tāpēc arī jāprot ķert peles!

� Vai visiem, kas lieli, noteikti jāķer peles? � mazrun�i gribēja �aubīties.

� Visiem, � kaķu māte apstiprināja. Protams, mēs labi varam iedomāties, ka viņa runāja par lielajiem kaķiem, nevis cilvēkiem. Cilvēki nemēdz peles ķert, ja nu vienīgi ārkārtējas nepiecie�amības gadījumā.

Mazie run�i apklusa. Bija redzams, ka viņi nopietni domā. Kaķu māte pa to laiku sāka mazgāties. Brī�iem viņa pameta īsu skatienu uz abiem saviem dēliem: arī kaķene bija pārliecināta, ka viņas dēli ir skaisti un ar laiku kļūs vēl skaistāki.

Un arī lieli viņi izaugs, un tas notiks pavisam drīz un bez jebkādas pierunā�anas.

Un tad viņi ies gan peļot, gan kāpelēs pa kokiem, gan dosies garās, uztrauco�ās pastaigās.

Viņi darīs visu to, ko dara ikviens liels un drosmīgs kaķis.

Par nelaimi, pasaulē vēl vienmēr atrodas slikti cilvēki.

Tie noteikti bija slikti cilvēki, kuri pa�ā aukstākajā ziemas laikā bija atstāju�i uz ielas mazu, pelēku kaķēnu. Tam bija pavisam noplucis ka�ociņ�, bet sala tik nejauki, ka pat zvirbuļiem, mū�am bezbēdīgajiem dieva ļautiņiem, bija pazudis skaļais �irkstējiens.

Mazo kaķēnu pieņēma audzināt kioska pārdevēja.

Mājās nest viņa to nevarēja, jo mājās saimniece necieta kaķus. Tur nu nekā nevarēja darīt, jo māja piederēja saimniecei. Bet pārdevēja deva kaķēnam stūrīti, kur pārlaist aukstumu un puteņus līdz jaukajam brīdim, kad debesis atkal valdīs saules siltums. Un vēl � bet tas jau arī ir pats galvenais � viņa dzīvnieciņu no visas sirds iemīļoja. Un kaķēns pieķērās pārdevējai � nē, ne ar sirdi, bet ar visu savu dvēselīti, un la vien likās, ka dvēsele viņam tikpat maigi pūkaina kā ka�ociņ�, kur� tagad jo dienas izskatījās ko�āks. Zilganos ziemas rītos kaķēns gaidīja pārdevēju ierodamies darbā, viņ� bija visu nakti glabājis viņai savu vismīlīgāko ņaudējienu, tādu maigu, ka tur pat nejegam vajadzēja saprast: kaķis vis nelūdzas brokastu, bet sveicina savu labo draudzeni.

Pirmais darbs tagad bija attaisīt kioskam vaļā slēģus, tie vērās grūti kā kādreiz acis, kad tajās vēl noslēpies pats saldakais rīta miegs. Kaķis tupēja sniega un zino�i un ar interesi skatījās. Noteikti viņ� būtu palīdzējis, ja vien nebijis vēl tik gau�i maziņ�. Pie sevis kaķis nolēma, ka augs liels, ļoti liels, cik lielam vien iespējams izaugt kaķim, un tad viņam būs arī ļoti daudz spēka, un tad gan viņ� savai draudzenei vienmēr palīdzēs!

Un tad uz elektriskā pavardiņa sāka silt piens. Nedrīkst liet aukstu pienu nosalu�ā vēderiņā. Kaķēns laka un laka, un, kad bija pielacis pilnu vēderiņu, viņ� mazgājās un mazgājās, viņ� gribēja būt tikpat tīrs kā viņa draudzene pārdevēja baltajā virssvārcī. Un, kad sāka nākt pirmie pircēji, kaķēns jau bija nomazgājies un tupēja uz somu paliktņa pie letes, vērodams, ko kur� pērk � kaķēnam viss bija jāzina �, un pareizi vien tas galu galā laikam arī bija.

Pārdevēja bija domājusi, ka, pavasarim nākot, kaķēns aizies sev citas mājas meklēt. Bet kaķēnam patika tie�i �eit, te bija daudz cilvēku un daudz notikumu, tiesa, arī suņu �eit uzklīda padaudz, bet kaķēns pamanījās tādās reizēs aizmukt aiz slēģa, kur� pa dienu tāpat vien stāvēja, pie kioska piesliets, un garlaikojās. Un turklāt neviens jau arī neļāva suņiem kaķēnu aizskart. Arī kad tas pieauga un kļuva par kaķi.

Kaķis tagad bija apvēlies, ka�oks viņam bija biezs un kupls, un viņ� uzticīgi pildīja savu dienestu � rītos gaidīja pārdevēju ierodamies, pārbaudīja, vai pircēji saņem visu, ko vēlēju�ies, un vai savukārt pareizi samaksā, � viņa pelēkais, klusu rūpju pilnais purniņ� pastāvīgi bija piebāzts pie kioska lodziņa. Cilvēki lūkoja viņu glaudīt, bet tad gan kaķis pieklājīgi atvirzījās. Viņam bija sava draudzene � pārdevēja, un kaķis negribēja draudzībā dalīties ne ar vienu citu. Noglaudīt � tas jau ir pavisam viegli un arī patīkami pa�am glaudītajam; ne tik viegli ir ik rītus sildīt pienu un ierādīt stūrīti, kur no vēja un sniega paslēpties. Un turklāt arī vasarās gadās vēsas dienas, un lietus jau nav paticis vēl nevienam kaķim.

Reiz gadījās cilvēki, kuri glīto kaķi gribēja nest pie sevis uz mājām, viņiem tie�i bija ievajadzējies kārtīga pe|u mednieka. Tie bija labi cilvēki, pārdevējā viņus pazina, un viņa arī at|āva ņemt kaķi projām, viņa glu�i pareizi domāja, ka īstas mājas � tas tomēr ir vairāk par vietiņu aiz kioska slēģa.

Bet viens �ai gadījumā domāja citādi, un tas bija kaķis. Otrā rītā, kad pārdevēja nāca uz darbu, viņa sniegā pie kioska ieraudzīja pelēku vilnas dzijas kamolu, tas nudien izskatījās tāds.

� Kaķīt? � viņa iesaucās.

� Mrrņau, � prāvais kamols noteikti atbildēja un tuvojās viņai uz �etrām mīkstām, atsperīgām ķepām. Un nāca līdzi un pacietīgi gaidīja, kamēr uz plītiņas -sasils piens.

� Kā tad tā, � pārdevēja apmulsusi sacīja, � kāpēc tu nāci atpakaļ, vai tev tur nebija labi?

Kaķis būtu atbildējis un izstāstījis visu sīki un smalki, bet pārdevēja diezin vai būtu viņu sapratusi. Tāpēc kaķis tikai pieglaudās savai draudzenei, un tad, rādās, viņa tomēr saprata. Ka draudzība pasaulē ir un paliek svarīgāka par da�ām labām ērtībām. Un draudzību neklājas aizmirst nekad, nekādā gadījumā.

Pelēkais kioska kaķis vēl �odien sēd pie lodziņa un pārbauda samaksāto un atpakaļ izdoto naudu, un nav vēl gadījies, ka rēķini nesaskanētu. Bet vakaros, kad kioskam atkal aizlikti za|ie slēģi un pārdevēja iekāpusi autobusā un aizbraukusi, kaķis iet un uzmanīgi visu pārlūko. Tas ta�u ir viņa tie�ais uzdevums, jo vai viņ� ir vai nav kioska kaķis? Un tad viņ� klusiem soļiem dodas pats savās nakts gaitās. No suņiem viņ� vairs nebaidās, jo ir izaudzis liels un stiprs, kā pats sev solījies. Un tumsā viņa acis noslēpumaini un zaļgani spīguļo.

Un, ja tikai viņ� mācētu runāt, viņ� jums pavisam noteikti pasacītu, ka labu cilvēku pasaulē katrā ziņā ir vairāk.

Jens dusmojās.

Viņ� tupēja vienā būra kaktā un ļoti dusmojās.

Nupat Jens bija sastrīdējies ar māti un pateicis, ka grib doties pla�ajā pasaulē. �Visur pasaulē,� Jons domāja, �man klāsies labāk! Un interesantāk būs. Kas tad �eit? Būris, un viss.� Un viņ� nicīgi skatījās uz �o būri, kurā bija aizritēju�as visas Jena neilgā mū�a dienas. Būris bija neliels un ne pārāk ērts, ta�u ne tas �oreiz bija par iemeslu Jena dumpim. Viņ� bija pārliecināts, ka izaudzis gana liels un kļuvis vienkār�i neparasti gudrs, un tāpēc viņam vairs negribējās klausīt māti, kura likās nemanām ne Jena lielumu, ne gud rību. Viņa to dara ar nodomu, Jens pūcīgi domāja. Un, kad māte vēl sadunkāja Jenu un teica, lai viņ� beidzot urk�ķēt, viņ� saprata, ka pienācis laiks iz�ķīrējai rīcībai. Viņ� ielīda vienā būra kaktiņā un sēdēja tur sabozies un apvainots. Un, kad māte tā kā sagrasījās sākt ar Jenu sarunas, viņ� izlikās, ka neievēro tuvinā�anās mēģinājumu. Tā kā Jena māte bija vienkār�a jenotsuniete bez pedagoģiskās izglītības, tad arī viņa apskaitās un savukārt pagrieza muguru savam vieni-

gajam, savam tik spītīgajam pui�elim. Tā nu viņi sēdēja katrs savā būra stūrī un bozās, un tā viņi bozās līdz tam laikam, kamēr nāca saimniece un, kā parasts, vēra būri vaļā, lai to iztīrītu un iedotu jaunu ēdamo. Jens un viņa māte bija pieradu�i pie tādas dzīves un nekad nemēģināja izlauzties laukā... tāpēc saimniece savukārt nepiesargājās... bet �odien bija īpa�a diena, �odien mazais jenotsunēns Jens bija pieņēmis vēsturisku lēmumu! Viņ� aizbrāzās garām saimnieces rokai, kura vienu brīdi aiz pārsteiguma palika nekustīgi gaisā pacelta, � un tad viņa ar nokavē�anos aizcirta būri un sāka skatīties pakaļ bēglim. Veltīgi, nekas vairs nebija redzams, Jens pazudis, un tas nemaz nenācās tik grūti, jo tūlīt aiz dārza, kur stāvēja būris, sākās me�s.

� Kas viņam bija noticis, � saimniece vēlāk sacīja citiem mājiniekiem, un viņi neviens nezināja atbildēt, kas tie�ām varētu būt noticis ar mazo Jenu, kuram visu laiku paticis būrī. Un to nevarēja izprātot ari Jena māte. Viņai nelikās, ka ķilda varētu būt bijis pietiekams iemesls. Un beigās gan cilvēki, gan Jena māte neatkarīgi viens no otra nolēma, ka Jens drīz vien atgriezīsies � viņ� ta�u nebija mācījies patstāvīgi atrast barību. Turklāt bija jau vēls rudens, bie�i¹ un ilgi lija, lauki un dārzi bija tuk�i, un mazam, izlutinātam jenotsunim tās nepavisam nebija spo�as izredzes.

� Lai jau, � Jena māte noteica pie sevis, viena ķerdamās klāt pie kārtējās ēdiena porcijas. Un, kad viņa izdzirda uz sava būra ar skārdu apsistā jumta grabināmies lietu, kuram laikam gan tīrās da�ādības dēļ bija piejaukti arī da�i krusas putraimiņi, viņa nosmīnēja savās kuplajās jenotsuņa ūsas un piebilda.

� Būs atpakaļ kā divi deviņi.

Viņai bija nedaudz �ēl mazā Jena, bet viņa domāja: kas neklausa marnmu, gan to izmācīs pasaule. Un sava taisnība viņai bija.

Bet Jens, me�malas dro�ībā nokļuvis, ij nedomāja atskatīties, kas tur aiz muguras paliek. Viņ� tikai devās tālāk pla�ajā pasaulē un bija ļoti mierā ar sevi.

Vēlam rudenim ir visai maz ko�umu, ar ko pamielot acis. Krāsainās lapas jau notraucis vēj�, koki stāv kaili un nerunīgi, un, ja arī zari sa�ūpojas, tad �ķiet, ka tic it kā nodrebinātos. Ūdeņi guļ melni un izskatās vēl aukstāki, nekā tie patiesībā ir. Debesis pēc vienas īietus gāzes nepaver ne mākoņa spraugu, pa kuru saulei paskatīties, tām padomā atkal jauns lietus. Tā nudien nav pati priecīgākā aina, kādā vērties ceļiniekam. Ta�u, par spīti visam tam, jenotsunēns Jens �akli tecēja uz priek�u un bija pilnīgā mierā ar sevi un apkārtni.

� Lūk, ko nozīmē īsta neatkarība, � viņ� teica, kad bija aizsniedzis melna egļu vēra stūri. � Tagad es �eit varu pūsties, cik gribu, un neviens pats nevar man pavēlēt slieties atkal kājās. Un es varu nemazgāties un tūlīt pat likties uz auss, ja gribu... un man liekas, es to tie�ām gribu!

Jens sameklēja sevi�ķi kuplu kadiķa krūmu un ielīda tā aizvējā. Jūs teiksiet, kadiķi ta�u dur. Jā, to tie dara gan, bet Jena ka�ociņ� arī nebija no pa�a maigākā materiāla darināts. Un viņ� teica sev, tagad viņ� gulē�ot vismaz divas dienas un vienu nakti. Vai arī otrādi, kā nu pa�am patiks.

Tomēr Jens pamodās daudz ātrāk, sākumā viņ� nesaprata, kāpēc ir pamodies, a�elēs viņam vēl bija miegs. Bet tad viņ� pamazām aptvēra, ka stiprāks par nogurumu ir izsalkums, un turklāt viņ� bija nosalis! Viņ� pat neuzdrīkstējās kā nākas izstaipīties, lai nepazaudētu pēdējo atmiņu par siltumu. Nu jā, lauks, pār kuru Jens pirmīt bija ļēpojis, tagad gulēja tīri balts no neskaitāmiem krusas graudiem.

� �ausmas, � Jens sacīja. � To krusu man nemaz nevajadzēja!

Un tad viņ� sāka apdomāt, ko darīt. Protams, varēja skriet mājās... ta�u Jenām nebija skaidras pārliecības, uz kuru pusi māja varētu atrasties, vēj�, lūk pūta no tādas malas, kur pēc mājām nemaz nesmar �oja. Un māte ta�u viņu bārtu! Jenām �ķita, ka vēl nav pienācis mājās do�anās laiks... un tāpēc viņ� pieslējās kājās, nopurinājās un devās, kurp deguns rāda, kaut arī tas rādītu pavisam citā virzienā. Tas ir, nepareizā. Tas ir, prom no mājām.

Pirmā diena un tai sekojo�ā nakts laikam gan katram jaunam ceļotājam atņemtu vēlē�anos �o ce|ojumu turpināt. Tuk�s vēderiņ�! Nosalis vēderiņ�! Un pie tā visa vēl briesmīga miegainība, no kurienes tā cēlusies? Jens jau nevarēja zināt, ka ziema ir viņa tautie�u īstais guļamais laiks, jo tur būrī jau viss bija citādi. Bet te... Kad Jens aiz gurduma vairs nevarēja pavilkt savas nabaga ķepiņas, viņ� sameklēja vietu zem lazdu krūma, tur vienmēr bija sausas lapas, kuras varēja saraust vienuviet, nebija jau tas, kas būrī, ta�u Jens bija milzīgi apmierināts ar pa�a atrasto viesnīcu. Miegā laizdamies, viņ� mēģināja pat uzdziedāt, bet, tā kā viņ� tie�ām bija neganti piekusis, tad dziedā�anas vietā iznāca paklusa dūk�ana, un tā pati aprāvās pusē. Jens aizmiga un saldi gulēja, varbūt viņ� pat drusku krāca, un lazdas lapas sildīja pa�aizliedzīgi, un debesīs spīdēja daudz zvaig�ņu, zilganu kā ledus lielā salā, un pa brīdim uzskrēja vēl pa lietus un krusas mākonim, un Jens sapņoja par lieliem ledus un sniega laukiem, kādus pats redzējis nebija. Un tas ar visām pa�aizliedzīgajām lazdas lapām! Ziema nav nekāds joks.

Otrā rītā Jens jutās pavisam nelāgi.

� Es ietu mājās, � viņ� domīgi teica, ļaudams purniņam ievilkt gaisa paraugus no visām debesu pusēm. Viena puse smar�oja pēc liela sūnu purva, un cita atnesa savādu, asu smaku. Tā o� benzīns. Netālu, izrādās, bija lielceļ�. Vel no kaut kurienes odās pēc me-�inieku ugunskura, un bija vēl da�as smar�as un da�as smakas, bet neviena no tām nesolīja Jenām mājas. Nu protams, īsts jenotsuns būtu varējis arī starp tām notvert īstāko un brīdim vispiemērotāko, ta�u Jens, mēs zinām, bija audzis nebrīvībā ...

Jenām bija visas tiesības justies sevi�ķi nelāgi.

� Ja vismaz tā negribētos ēst! � viņ� rūgti sacīja, izsliedamies taisns un nopurinādamies, cik jau labi spējīgs nopurināties dzīvnieks ar pilnīgi tuk�u vēderu. Jūs varbūt sacīsiet, ka Jens par daudz runā par ē�anu. Es dro�i varu apgalvot, ka Jens runāja un domāja tikai par ē�anu.

� Cik �ausmīga pasaule! � viņ� pēc brī�a novaidējās atkal. Ta�u tad Jenām iekrita prātā kāda neparasti gudra doma. Proti, tu vari �ēloties un gausties, cik vien gribi, nekas nemainīsies, kamēr tu pats kaut ko neuzsāksi.

Jens nolēma uzsākt.

Viņ� tikai vēl nezināja, ko.

Pāri Jena galvai laidās divas �agatas, un Jens atcerējās: māte viņam bija stāstījusi � putni dējot ārkārtīgi gar�īgas olas. Esot derīgi putni, kuri tās dējot uz zemes vai ligzdā nedaudz virs zemes, un esot arī nederīgi vai pat kaitīgi putni, kuri vijot ligzdas kokos. Un tur olu var būt, cik grib, neviens jenotsuns netiek tām klāt. Jens nekad nebija ēdis olas, ta�u viņ� ticēja, ka tām jābūt sevi�ķi gardām.

Vēderiņ� Jenām strauji raucās �okurā.

Viņ� atcerējās, ka saimniece bie�i vien nesusi viņiem biezputru; iedomājieties tikai � pilna bļoda biezputras un to var ķepēt, cik vien gribas!

� Vai, kā man gribas ēst! � Jens iesaucās, bet viņam nebija neviena klausītajā un neviena, kas pateiktu, kur varētu dabūt kaut drusku ēst!

Pavisam nomākts Jens sāka atkal iet. Brīdi viņ� nedomāja, kurp, viņ� vairs neticēja, ka atradīs mājas, un viņ� sāka �aubīties, vai jelkad dabūs kā nākas paēst. Viņ� tikai gāja. Bet viņam nemaz negribējās iet, un ķepiņas arī viņam bija pavisam noskrambātas un atspiestas!

Beidzot Jens iznāca lielā ceļa malā.

Vasarās gar ceļmalām auga zemenes un avenes. Vasarā Jens būtu varējis uzēst kādu ogu. Un, kur dziļāki grāvji, tur mēdza lēkāt vardes; Jena ciltsbrāļi neapsmādēja vardi, it kā viņi arī būtu cēlu�ies no sevi�ķi smalkiem kungiem.

Tagad pēdējās ogas sen bija nolasītas, bet vardes saldi gulēja savās ziemas migās.

Jā, pasaule bija cietsirdīga pret mazo Jenu. Jūs varbūt teiksiet, nevajadzēja viņam skriet projām no būra...

Nu jā, no malas gudri esam mēs visi. Nevajadzēja... Bet kad Jenām tā bija gribējies doties pasaulē!

Tālu me�a klusumā viņ� izdzirda skaņu, kas sākumā bija līdzīga vaboles dūk�anai; skaņa ātri pieauga spēkā un beidzot sāka spiest Jena ausis.

Ma�īna!

� Vai! � Jens iesaucās un gribēja mesties me�ā iek�ā, bet tad viņ� pārdomāja un �āvās tie�i pāri ceļam. Tā izskatījās tāda ļoti laba un dro�a puse, bet varbūt nemaz nebija tāda, nudien, tiklīdz Jens bija ticis pāri, viņ� saprata, ka te nu gan nav nekādas dro�ības, un gribēja �auties atkal atpakaļ...

� Vai, vai!

Ma�īna teju, teju bija klāt, un Jens juta, ka viņa kāju muskuļi kļūst pavisam ļengani. Un ma�īna laikam arī to manīja, kā citādi tā būtu apstājusies savā skrējienā? Cauri ir ar mani, Jens domāja, ak, viltīgā pasaule, un pusnemaņā aiz bailēm viņ� atcerējās, ka māte kādreiz stāstījusi, jenotsuņi lielās briesmās izliekoties ...

Kā tas ir � izlikties?

No ma�īnas kāpa laukā ļaudis un nāca tie�i �urp pie Jena. Un nu Jenām nepavisam vairs nebija jāizliekas. Viņ� gulēja grāvmalā kā pamiris un arī bija tāds, un tikai viņa acis skatījās briesmām tie�i virsū � tā laikam nedara vairāk pieredzēju�i jenotsuņi. Bet kad nu Jens citādi neprata.

Un kad viņam bija tādas bailes.

Cilvēki pienāca Jenām cie�i klāt, skatījās uz viņu un kaut ko runāja. Vai viņi mani ēdīs? � Jens iedomājās. Arī tagad, lielāko briesmu brīdī, viņ� nespēja atmest domu par ē�anu. Un tas ta�u bija tik pa�saprotami, ka tādi lieli dzīvnieki var vienkār�i ņemt un apēst mazāko.

Nabaga Jenu!

Viņam pa�am kļuva sevis �ēl, tik �ēl. Māte velti gaidīs viņu mājās, un ēdiena bļoda tāpat. Neviens neuzzinās, ka reiz dzīvojis tāds drosmīgs Jens, kur� devies pasaulē...

Un kuram tik briesmīgi dumji izgājis!

Būtu nu labāk ēdu�i nost, Jens domāja. Man nemaz nepatīk tik ilgi gaidīt.

Cilvēki vēl vienmēr sarunājās. Viņi laikam nespēja iz�ķirt, kuram pirmtiesības. Bet tad negaidot Jenām turpat līdzās nokrita kāds balts gabals, un tas nudien smar�oja labāk par biezputru! Jens mazdrusciņ paskatījās, ta�u ij nedomāja kustēties. Tā visa varēja būt viena briesmīgi gudra viltība.

Nekas, es varu būt vēl briesmīgāk viltīgs.

Cilvēku balsis bija tik līdzjūtīgas. Un baltais gabals tā smar�oja!

Un tad cilvēki � Jens neticēja savām acīm � pagriezās un gāja projām. Atpakaļ pie ma�īnas, kura pirmīt tā bija skrējusi un izbaidījusi Jenu. Viņ� skatījās un neticēja savām acīm � bet tā ta�u bija, nudien bija!

Caps!

Vairāk gaidīt Jens nebija spējīgs. Lai izlik�anās kur izlik�anās, lai pamirums kur pamirums � viņ� paķēra kārdino�o balto gabalu. Neticami, ka kaut kas slikts var smar�ot tik labi.

Tai mirklī cilvēki atskatījās un ieraudzīja jenotsun� Jenu, par kuru nupat nospriedu�i, ka tam nāve zobu galā, � jā, ieraudzīja Jenu kāri tiesājam nost pīrāga gabalu.

Cilvēki smējās, bet Jens nelikās traucēties. Viņam tā gribējās ēst, un pīrāgs bija tik gards!

Kad cilvēki bija pēc sirds patikas izsmēju�ies, viņi nolika Jenām priek�ā vēl to pa�u gardo un smar�īgo kaut ko, un Jens nolēma, vairs nav ko izlikties, un viņ� nemaz nebija spējīgs izlikties, viņ� ēda, ka vaigi vien kustēja. Un beigās viņam vienīgi bija �ēl, ka viss tik ātri apēdies.

Bet ma�īna bija aizbraukusi, varbūt cilvēkiem bija sameties �ēl atdotā pīrāga?

Jens paskatījās apkārt. Debesis bija kjuvu�as kādu nieku gai�ākas. Es tomēr esmu �ausmīgi drosmīgs dzīvnieks, Jens ar cieņu teica sev. Es nemaz nenobijos no cilvēkiem. Un viņiem laikam radās cieņa pret mani.

Jenām bija �ēl, ka to visu nav redzējusi māte, tad viņa varbūt vairs neteiktu, ka Jens ir maziņ�. Nu protams, viņ� tāds nav � jau ilgi vairs nav.

Jens nopurinājās. Vajadzētu izdomāt, ko tālāk darīt. Bet kad viņ� pats nezināja. Un kad nu patlaban pasaule sāka izlikties tie�i tāda, kā viņ� bija domājis, � tik interesanta.

� le�u tikai, kur deguns rāda, � Jens beidzot nolēma, viens stāvēdams pieliju�ā lielceļa malā. � Tāpēc jau dzīvniekam dots deguns, lai viņ� to saprātīgi pielietotu.

Jens sāka soļot. Un, ja viņ� mācētu, viņ� priecīgi uzsvilpotu. Kaut arī ziema jau āva kājas, lai nāktu �urp.

Svētdienas rītā Gliemezis pamodās vēlu.

Viņ� varbūt pamostos vēl vēlāk, lietus tik miermīlīgi pak�ķēja uz egles zariem, zem kuriem Gliemezis bija izvēlējies sev mītni. Bet pa tuvīno lielceļu sāka braukt vieglās ma�īnas, viena pēc otras, un, jo diena auga augumā, jo bie�āk.

� Skaidrs, svētdiena, � Gliemezis noburk�ķēja. Viņ� labi at�ķīra smago ma�īnu troksni no vieglo. Strādīgās smagās rādījās tagad visus ceļus atdevu�as vieglajām dūcējām, un tās vadāja �urpu turpu sēņotājus un ogotājus, visus tos barus, kuri skrien no viena me�a otrā, ik jaunā vietā kārodami rast vēl nebiju�us me�a mantas vairumus.

� Kā tad, svētdiena, � viņ� sev apstiprināja vēl pēc brī�a, kad tepat viņa eglei bija paslampāju�i garām divi pāri garu gumijas zābaku, tik neuzmanīgi! turklāt, ka nelielā egle sa�ūpojās un uzgāza glieme�a uzvalkam vai pusspaini ūdens. Tīrā laime, ka viņa uzvalks bija lietus necaurlaidīgs � tādus valkāja visi glieme�i � un garantija tiem bija uz visu mū�u, tas nozīmēja, ka glieme�i varēja dzīvot, cik ilgi vien ie-prātojās, � uzvalki vienalga nelaidīs cauri ne pilīti ūdens, arī lietainākajās vasarās un rudeņos.

Gliemezis sēdēja un domāja. Viņ� bija domājis jau vakar, ta�u izdomājis nebija neko. Proti, Gliemezis gribēja iet sēnēs, viņ� tikai nevarēja saņemties un izlīst no savas egles apak�as. Pamet tādu labu dzīvokli un skaties � pēc brī�a klāt jau cits īrnieks. Strīdēties un pa tiesām staigāt Gliemezim nepatika, viņ� bija mierīgas dabas. Un to viņ� bija mantojis no sen�iem, visai cienījamiem glieme�iem; varbūt tie dzīvē nebija tiku�i pārāk tālu, ta�u savu mū�u nodzīvoju�i ar godu � un me�ā neviens viņus nepieminēja ar sliktu.

Tas nav labi, ja kādu piemin ar sliktu. Pat ja tas būtu tikai gliemezis.

Me�s tagad vilino�i smar�oja pēc rudens un sēnēm; ja Gliemezim jautātu, pēc kā vairāk, viņ� vilcinātos atbildēt. Īstenībā tā ir viena vienota smar�a � vēl zaļas, nobiru�as alk�ņu lapas un mitras egļu skujas, sēnes, uzdīgu�as sūnā un uz smil�aina celiņa, lietus Jā�u skaidrība, kad tās slīpi nāk ar vēju. Me�ā pats stiprākais vēj� pazaudē savu niknumu, te tas ir mo�s un līksms, tas noplē� sauju nodzeltēju�u skuju vai zarā sa�ūpo pavir�i uzbūvētu ligzdu. Tā ir tāda vien parotaļā�anās. Gliemezim vēj� patika, sevi�ķi, ja varēja klausīties tā balsī, sēdot dro�ā egles pajumtē.

Man tomēr vajadzētu iet sēnēs, Gliemezis domāja

Viņ� mazliet palīda laukā no zaļās krēslas un uzslēja ragus. Patiesi, me�s smar�oja tik burvīgi sēnīgi. Vai rudenīgi. Vienalga, smar�a bija burvīga. Gliemezis pārlika, kurp tam labāk doties. Zem lielā bērza noteikti vajadzēja būt uzdīgu�ai kādai bērzlapei, bet baltajā sūnā, kur uz stingrām brūnām kājām stāvēja un klusītēm savīvinājās priedes, auga prie�u bekas Gliemezim prie�u bekas ļoti patika, tikai gājiens līdz tām bija patāls. To varbūt nesapratīs visādi gaisa skrējēji, kuri dienā apjoņo vai visu pasauli, bet, ja tu pats esi gliemezis, tad ceļa attālumam kā ir, tā paliek sava būtiska nozīme.

Es laikam ie�u uz prie�u bekām, Gliemezis nolēma, juzdams sevī mostamies dēkaiņa garu. Lietus vairs nelija, abām rokām mākoņos ieķērusies, tos sparīgi bīdīja malā saule. Gliemezis rudens laikā gan maz ticēja saules visspēcībai, ta�u saule paliek saule, un, to iedomājoties, viņam kļuva jautrāk ap sirdi.

� Es noteikti ie�u uz prie�u bekām, � Gliemezis sacīja tā, ka varēja sadzirdēt pats un varbūt vēl kāds, ja tikai tas �ai acumirklī būtu gadījies Glieme�a egles tuvumā. � Ie�u, un viss.

Un Gliemezis sāka iet.

Saule vēl vienmēr cīnījās ar mākoņiem, un tie spītējās un pa brīdim nopurināja lejā nevienam nevajadzīgas lietus lāses, jā, nevienam, jo mitruma laukos un me�os bija pārpārēm. Bet mākoņi bija tik augstu, ka savā iedomībā neparaudzījās uz zemi � vai tur kāds ilgojas valgmes vai ne. Kliegdams aizlaidās dzērvju kāsis � vai tas bēdājās, ka jādodas projām? Gliemezis vienu brīdi apstājās savā svarīgajā gaitā un klausījās nopakaļ. Labi, ka es neesmu dzērve, viņ� nodomāja, tas būtu briesmīgi � ik pavasari un rudeni doties tādā gaisa gabalā. Un vai dzīvniekam tie�ām nav iespējams visu mū�u nodzīvot uz vietas? Vai gandrīz uz vietas, sacīsim, tā, ka vienmēr redzi savas mājas � egles � zaļo jumtu. Bet tā gan laikam ir izcila laime, uz kuru nevar cerēt visi, un labi, ka glieme�iem tāda pie�ķirta. Gliemezis rudeņos ļoti juta līdzi gājputniem, sevi�ķi naktīs, kad tie tik �ēli sasaucas, cauri tumsai ceļu uz savu otro, tālo un silto dzimteni meklēdami. Naktī ta�u neko nevar redzēt arī uz zemes, Gliemezis domāja, kā tad lai tiek skaidrībā tais nebeidzami pla�ajās debesu telpās? Tomēr putni lidoja, � tā jau ir, ja tev jālido � tu lido, dodies tālumu briesmās, un tevī tikai noskatās tie, kuriem savs pamatīgs mājoklis uz zemes. Sava egle, jā, sava egle.

Gliemezis gāja, un viņam nepavisam nenācās viegli. Me�ā nav asfaltētu ceļu, me�ā ir zāle un sūnas, �agari, zari un pauguri, un tikai tad, kad tie visi pārvarēti vai ari pacietīgi apieti, vari nonākt pie prie�u bekas, kuras dzeltenbrūnā cepure mikli viz tev pretī caur me�a iezaļgano krēslu.

Tad nu gan es ēdī�u, Gliemezis domāja un lūkoja pielikt soli. Tas ir, Gliemezis jau nesoļoja, bet kā to lai savādāk pasaka? Un viņ� tie�ām centās ātrāk tikt uz priek�u. Prie�u beka jau bija tik tuvu! Gliemezis labu laiku bija to ievērojis, uz �o un ne uz citu mērķi viņ� virzījās savā ceļojumā, un viņ� domāja, nē, beka tomēr ir tālu. Laikam nāca jau pusdienlaiks, Gliemezim ļoti gribējās ēst, un, ja viņ� bijis cilvēks, laikam gan apstātos un noraustu sviedrus sev no pieres. Glieme�i gan nesvīst, bet ar to nav teikts, ka gliemezis nevarētu nogurt. Nogurst ik dzīva radība, kurai tāds grūts ceļ� zem kājām.

Atkal kāds bezkaunīgs mākoņa stūris purināja lejup rupjas, vēsas lāses. Gara ziema nāk, Gliemezis domāja, ziema ir atpūtai, un tomēr kādreiz ziema ir par garu. Gliemezis bija nesteidzīgs dzīvnieks, un nesteidzīga bija viņa doma�ana, varbūt tāpēc īsto dzīvo�anas gar�u viņ� izjuta tikai uz rudens pusi, tādās sēņ-smar�īgās, miklās dienās. Un tas viss drīz sastings un sasals. Zēl, ka tā, Gliemezis domāja.

Viņ� sasprindzināja visus savus muskuļus. Vēl brītiņ�, un es uzrāp�os bekas brūnganajā, stingrajā kātiņā, Gliemezis priecīgs iztēlojās, un tad es ēdī�u, cik vien man gribēsies, tikai es ēdī�u tā, lai ar tumsu tieku atpakaļ sava zaļajā mājoklī. Man nepatīk bezpa-jumtes glieme�i. Un turklāt visiem tiem, kam nav pa jumtes, klājas grūti. Un tos �ēlo. Bet man negribas, ka mani �ēlotu.

Viņ� virzījās un skatījās uz beku, tā tagad bija tik brīni�ķīgi tuvu, un tā brīni�ķīgi smar�oja. Uz cepures bekai bija divas skujiņas, laikam tā augusi tik strauji. ka nav bijis laika skujas noraust. Bet varbūt bekai �ķita, ka tā ir skaisti.

Tad zeme nodrebēja, un Gliemezis bailīgi paslaistīja ragus, jā, ak jā, �urpu nāca cilvēks ar lielu grozu. Kaut viņ� neieraudzītu manu beku, Gliemezis domāja, kaut neieraudzītu! Viņam jau pietiek paiet tikai da�us soļus, un priek�ā būs atkal jauna beka, daudzas jaunas bekas, bet es tik ilgi un grūti nācu līdz savējai! Gliemezis jau gribēja skaļi saukt, ka beka pieder viņam, viņ� pirmais to ieraudzījis un jau pirms ilga laika, beku ar visām savām divām skujiņām uz cepures... bet vai cilvēks kādreiz ieklausījies, kad to brīdina kāds, kas par viņu mazāks? Gliemezis tikai nomākts noskatījās, kā cilvēks smagā, neveiklā solī pieiet pie Glieme�a sēnes un ar visu sakni izrauj to no zemes.

Tagad beciņa izskatījās tik maza � brīdī, kad tā pazuda lielajā grozā. � Un tomēr ta bija mana sēnītē, � Gliemezis teica sev ar sāpēm, kad cilvēks pagriezās un vienaldzīgi aizsvempās cauri smalka lietus piesijātam me�am � tāds liels un spēcīgs, un �ausmīgi vienaldzīgs pret visu.

Mana sēnīte, Gliemezis domāja atkal un atkal, skatīdamies uz tuk�o vietu, kas bija palikusi aiz sēnītes. Nav vairs manas sēnītes. Viņam bija bēdīgi, bet tur nekā vairs nevarēja darīt. Me�s ir liels, un me�ā sēņu daudz, bet gliemezis savukārt ir mazs. Un rudens diena īsa, un viņ� var nepaspēt vakarā atgriezties savā zaļajā dzīvoklī. Egle brīnīsies, kur viņas Gliemezis palicis.

Bet cits nekas viņam neatlika, bija jāiet. Un, nopurinājis smagumu, Gliemezis atkal apņēmīgi izslēja ragus un virzījās uz priek�u, tā mazliet ieslīpi, mazliet uz dienvidu pusi, jo tie�i no dienvidu puses atkal bija uzdva�ojusi laipna smar�a.

Tā jau tas ir sēņojot, Gliemezis domāja. Prieki un vil�anās, un visādi piedzīvojumi.

Me�acūku piemeklēja īsta cūkas laime: me�malā zem vecajiem ozoliem, pēc pērnajām zīlēm rakņādamās, viņa bija uzraku�i lielu podu naudas.

Pārējie me�a zvēri uzņēma �o notikumu katrs atbilsto�i savam raksturam. Lapsa steidzīgi aizskrēja apsveikt laimīgo atradēju un miedza viltīgās acis smai-dā, bet pie sevis ņirgājās vien: muļķe cūka bijusi, muļķe paliks! Vilks dusmās grieza zobus, viņ� Me�acūku nevarēja ciest kop� laika gala. Tai bija tādi gardi sivēni, ka siekalas tecēja, paskatoties vien, bet pati tā bija pārāk dū�īga un vajadzīgos gadījumos pat nikna. Mazajiem vilks nevarēja tikt klāt.

� Ir gan muļķim laime, � Ūpis teica savai sievai, par notiku�o uzzinājis. Ūpis bija pārliecināts, ka ir ļoti gudrs, bet, tā kā viņ� maz runāja, tad tāpat domāja arī vairums citu me�a iedzīvotāju. Zaķis, kur� bija pārāk sīks un nespēcīgs, lai sacītu citiem to, ko patiesi domā, kāroja tikai zināt, ko Me�acūka ar atradumu darīs.

Me�acūka apstulba.

Par to viņa nebija domājusi. Atradums pats par sevi bija iekritis viņas strupajos nagos. Iesāks? Ko Me�acūka lai iesāk ar naudas gabaliem, kuri apsūbēju�i garajā laika gaitā? Viņa brīnījās, un Zaķis teica, par to naudu viņa ta�u varētu visu ko... Zaķis nosauca veselu rindu mantu, ko Me�acūka varētu nopirkt, un viņa brīnījās arvien vairāk un vairāk. Bet Zaķim �ķībās acis pa�am bija kļuvu�as sapņainas. Zaķis, lūk, iztēlē redzēja pla�u, zaļu kāpostu lauku, un �ai iztēlē tas viss piederēja viņam vienam pa�am, nu protams, vēl arī viņa sievai un bērniem, tie jau no Zaķa nebija �ķirami.

� Tu vari nopirkt... � viņ� atkal teica.

� Ko? Ko? Tie�ām? � Me�acūka beidzot satraucās. Līdz �im viņa nebija zinājusi, kas tas ir � pirkt, un Zaķim bija prāvas grūtības, kamēr viņ� izskaidroja vārda nozīmi. Me�acūka tie�ām nebija gudra. Bet tagad viņa beidzot kļuva domīga.

� Tu saki � visu! Kas vien man ienāktu prātā?

� Visu, � Zaķis apgalvoja. � Par naudu var visu. Kaut vai mui�u!

Tas Me�acūku ieinteresēja. Viņa gan nekad nebija domājusi mui�u pirkt, mēs zinām, viņa vispār nebija domājusi pirkt neko, bet kad nu Zaķis nāca un sacīja ... Me�acūka apdomājās.

� Un tad tevi neviens vairs nesauks par Me�acūku, bet gan par mui�nieci! � Zaķis teica. Viņam arī būtu paticis saukties par mui�nieku, bet kas to dos! Viņ� jau nebija izracis naudas podu. Viņ� nemaz nevarētu izrakt, viņam ķepas bija par vājām, zem ozoliem zeme sakņaina. Un vispār, Zaķim nebija laimes. Arī sieva viņam bija strīdīga un uz niķiem pagadījusies, dzīvo nu tagad ar tādu visu mū�u.

Me�acūka pārvēlās no vieniem sāniem uz otriem dūņu peļķē, kur Zaķis viņu bija sastapis. Viņa domāja, tā nebūtu slikta lieta � būt mui�niecei, nevis cūkai. Cūkas vārds viņai nepavisam nepatika. Un ari bērnus bija grūti mācīt, ko tu viņiem mācīdams teiksi? �Ja jūs slikti uzvedīsieties, dienās kļūsiet par... par...�

Nu re. Par ko citu Me�asivēns dienās var kļūt, ja ne par Cūku? Tad jau nemaz nav vajadzīgs censties. Bet te � mui�nieki. Mazi strīpaini mui�nieciņi. Sacīsim, me�amui�nieki, ja ne citādi.

� Kā tu domā, vai kāda mui�a būtu pērkama? � viņa apjautajās Zaķim, un Zaķis, kaut noteikti nekā nezināja, atteica, ka katrā ziņā vajagot būt. Mui�u ta�u ir daudz, un mui�nieki visi, cik zināms, parādos līdz ausīm.

� Zaķi, sameklē tu man vienu smuku mui�u, � Me�acūka sacīja. � Man pa�ai netīk daudz staigāt apkārt karstā laikā.

Zaķis atteica, ka to gan viņ� nevarot. Mui�ās esot traki neganti suņi, un viņam tā vien drēbju karta, kas mugurā. Lai Me�acūka meklējot sev citu starpnieku. Un Me�acūka briesmīgi smagi nopūtās, viņai tā negribējās rausties aug�ā no jaukās dūņu vietas. Bet viņai toties gribējās tikt par mui�nieci. Tāpēc viņa ruk�ķēdama lēni aizgorījās pa �auru me�a taciņu � meklēt sev starpnieku, kur� būtu lielāks un stiprāks par Zaķi un nepavisam nebaidītos nikno mui�as suņu.

Zaķis noskatījās pakaļ. Viņam bija skumji, tie�i kaut kur mazās Zaķa sirds apvidū. Kaut /Me�acūka iedevusi viņam vienu saujiņu dukātu! Zaķis ta�u bija sniedzis tādus labus padomus... Bet tā tas ir, mazu un vāju neviens vērā neņem.

� Kaut vienu dukātu, � Zaķis murmināja, � kas gan ir viens dukāts, ja esi atradis veselu podu naudas? Par dukātu var dabūt daudz kāpostgalvu. Nopirkt veselu lauku, un tas tad ir tavs, un tur nevajag zagties iek�ā paslepus, bet pavisam dro�i un gai�ā dienas laikā, un no tā lauka neviens tevi nevar raidīt ārā...

Bet Me�acūka jau bija aizgājusi pie Āp�a un uzbun gājusi to no salda pēcpusdienas miega. Āpsis bija sa-

īdzis un jautaja, kas Me�acūkai tik steidzami vajadzīgs un vai viņa nevarējusi pagaidīt. Bet Me�acūka tikai smējās. Ja jau viņa negulēja, kāpēc viņai būtu jāļauj gulēt citiem? Muļķības, Me�acūka domāja, nav vajadzīgs, lai citi justos labāk un ērtāk nekā tu pats. Turklāt Me�acūka uzskatīja Āpsi par tādu kā pusradu. Viņam arī bija strīpa par muguru un sarains ka�oks, un valoda tāpat uz to modi...

Par darī�anu izdzirdis, Āpsis kļuva maķenīt laipnāks. Viņam patika pirkt un pārdot � kaut vai tas būtu pēdējais sīkums un kaut viņ� nemaz nepirktu sev. Āpsis teica, jā, viņ� esot dzirdējis, tepat tuvinās mui�as īpa�niece taisoties atdot dvēseli dievam vai varbūt velnam, viņ� skaidri nezināja, kam, bet tas arī nebija svarīgi, svarīgi bija, ka mui�a ir pārdodama. Un viņ� jautāja Me�acūkai, cik tā būtu ar mieru maksāt.

� Podu naudas, � Me�acūka strupi noruk�ķēja.

Āpsis pabrīnījās par tādu pircēju, visi ta�u parasti mēdza diriģēties. Pods naudas!

.� Kur tu to ņēmi? � viņ� pajautāja.

� Izraku, � Me�acūka paskaidroja. � Zem lielajiem ozoliem.

Āpsis atcerējās, viņam vecāmāte bija stāstījusi, tur zaldati kādreiz noraku�i kara kasti. Kāpēc es pats tur nevarēju pa�ņukureties, viņ� sev pārmeta. Bet viņ� jau vecāsmātes stāstus nebija ņēmis par pilnu, un tad, rau, tā var iznākt. Slikti var iznākt.

Āpsis apņēmās aiziet uz mui�u un runāt ar veco cienīgmāti, kura ta�u bija pavisam savārgusi, tā lieta nevarēja gaidīt.

Un nepagāja necik ilgs laiks, kad Me�acūka tie�ām bija kļuvusi par mui�nieci un vecā baroniete bija saņēmusi savu naudas podu un tīri vai atkopusies, izrādās, zelta naudas gabalu skaņa viņu bija pratusi dziedināt labāk par jebkuru ārstu.

Baroniete aizgāja dzīvot pie saviem radu bērniem, kuriem arī gau�i patika zelta naudas spīdums. Un mui�u viņa bija atstājusi pavisam tuk�u � bez galda un bez krēsla, bez nevienas mantas iek�ā, un Āpsis, par to uzzinājis, ļoti saskaitās un draudēja vainīgo sūdzēt tiesā, viņiem, raug, tā neesot bijis pielīgts. Bet Me�acūka uz to tikai atmeta ar priek�kāju, viņa sacīja, ne viņai vajagot galdu, ne krēslu, mui�niece viņa tagad esot tāpat. Āpsis atteica, tas vienalga, mui�ā iederoties, nē, mui�ā esot vienkār�i nepiecie�amas mēbeles un kroņlukturi, kur tagad Me�acūka visu to nopirk�ot, ja viņa par mui�u atdevusi visu naudas podu?

Me�acūka atruk�ķēja, ja vajadzē�ot, viņa izrak�ot vēl kādu podu. Viņa, lūk, bija pārliecināta, ka naudas podi tā vien mētājas apkārt, liec tikai �ņukuru īstajā vietā klāt un roc.

Un tā viņa ienāca savā mui�ā valdīt � mui�ā, kur nebija ne krēsla, ne sola, nebija itin nekā, jo arī klētis vecā baroniete, kura bija tikpat badīga, cik di�ciltīga un tikpat viltīga, cik sena dzimuma, bija likusi iztuk�ot un visu labību sabērt maisos, un gaļas plecus un vidu�us satīt linu drānās, kuras dzimtļau�u meitas bija vērpu�as asiņainiem pirkstiem.

Tie�ām, mui�a bija galīgi tuk�a, jo arī kalpus un kalpones baroniete bija paņēmusi līdzi. Me�acūka to vēl nezināja, viņa priecīga skraidīja pa tuk�ajām, skanīgajām istabām, un ruk�ķēdama un kviekdama viņai sekoja viņas pelēkstrīpainā saime. Tagad, mui�nieki kļuvu�i, viņi jutās briesmīgi labi. Pats mazākais sivēns gandrīz salauza kāju uz gludās parketa grīdas un skaļi nokviecās, un māte mui�niece nevarēja vien aizpriecāties un teica, viņas bērni jau sākot runāt kā īsti mui�nieki.

Kad viņi bija tiku tikām izlīksmoju�ies pa jauno īpa�umu, viņi attapās, ka gribas ēst. Bet mui�ā ko ēst nebija ne kripatas, mēs jau zinām, ka vecā sko-

pule promejot visu bija paņēmusi lidzi. Me�acūkas izmeklēja visu māju, bet veltīgi, un tad viņas izstaigāja kūtis un klētis, un vēl visādas ēkas � es nemaz nezinu, cik to ēku bija pavisam, bet daudz gan, � rat-nicas un zirgu un pat suņu staļļi, un �ķūņi, kur zemē nemētajās ne salmiņ�, ne siena stiebriņ�, � bija gan badīga vecā bijusi. Un arī dārzi bija tuk�i, bet par to gan īstenībā būtu vismazāk ko brīnīties, jo bija ta�u pavasaris, un tie vēl nebija tiku�i ne apsēti, ne apstādīti. Un pats mazākais sivēns, tas pats, kur� gandrīz butu kāju salauzis, atkal sāka kviekt: vai, ka viņam gribējās ēst, � diez vai jus to maz varat iedomāties!.

Nu Me�acūka beidzot atcerējās, Apsis bija viņu brīdinājis. Ta�u viņa daudz nebedaja, viņa tagad bija mui�as īpa�niece un pati mui�niece, un tas nemaz nevarēja būt, ka mui�as īpa�niece un pati mui�niece paliktu bez vakariņām! Jo паса jau stingri uz vakara pusi.

Viņa aprāja bērnus un teica, lai jel tie pagaidot, tūlīt bija jānāk sulaiņiem un dienestmeitām, tiem vajadzēja nest paplā�u paplātes, un tur virsū būs, ko katrs vien vēlēsies...

Bet apkārt bija viss klusu, un citādi nevarēja būt, to mes arī zinām, vecā īpa�niece promiedama bija paņēmusi līdzi kalpus un kalpones, un jaunus līgt Me�acūkai ne prātā nebija nācis. Un tāpēc viņi visi tikai gaidīja un gaidīja, bet galds kā neklājās, tā neklājās, un nu beidzot pavisam nopietni sagribējās ēst ari pa�ai mui�niecei un mui�as īpa�niecei.

Kad viņa vairs nebija spējīga izturēt izsalkumu, viņa metas laukā no pils, un bija arī pats pēdējais laiks � saule jau sen bija norietējusi un pie debesim pa�reiz apdzisa pēdējās blāzmas strēles, kuras rādīja vietu, kur saulīte nakti guļ. Me�acūka, tagadējā mui�niece, pasauca savus bērnus, un tad viņas visas gaja tie�i dārzā iek�ā, jo, kas ir svaiga zeme, to viņas labi zināja. Tur viņas sāka rakt un raka, un raka, un raka, un es īsti nezinu, ko viņas tur izraka, bet kaut ko viņas noteikti bija atradu�as, jo arī pats mazākais me�amui�nieciņ� vairs nekvieca.

Tā Me�acūka sāka dzīvot mui�ā, kuru bija nopirkusi no vecās baronietes par veselu podu naudas. Un visi viņu sauca par mui�nieci, un, kad Me�acūka to dzirdēja, viņa lielīgi noruk�ķējās.

Bet vakaros, tiklīdz bija kā nākas satumsis, me�a-mui�niece ar visiem saviem bērniem slepus izgāja dārza un raka sev vakariņu tiesu, jo, kas par Me�acūku piedzimis, tas nekad neizlīdīs laukā no savas sarainās ādas. Un viņām nemaz arī nebūtu gar�ojis ēdiens, ja to būtu pasniegu�i uz galda. Bet, ka mui�as dārzs stāvēja izrakāts, par to nevienam citam nevarēja būt dajas.

Tā viss rādījās pa�ā labākajā kārtībā, kaut tā bija tikai me�acūku kārtība. Turklāt nav sacīts, ka rakādamās viņas neatrod vēl kādu naudas podu. Un tad me�amui�niece varēs nopirkt vēl kādu mui�u tagadējai klāt.

Pelēkajām pelēm bija ļoti liela ģimene, turklāt viņām bija daudz radu, tās visas bija pelēkās peles � un grauza visu, kam vien tika klāt, tā viņām bija ģimenes tradīcija. Kārtīga pele nav iedomājama bez grau�anas: ja tā negrau� dienu, tā grau� nakti, un vislabāk ir grauzt dienu un nakti. To bērniem mācīja pe|u tēvs un māte, un mazie priecīgi un uzmanīgi klausījās.

Tomēr starp peļu bērniem bija viens, kuram nepatika grauzt kopā ar pārējiem. Viņam kārojās klīst apkārt, tālu projām, un, jo lielāks viņ� auga, jo tālāk aizklejoja. Tā klīzdams, viņ� bija uzgājis pussagruvu�u ēku, dievs vien zina, kas tur kādreiz dzīvojis un kas ar viņu noticis. Peļu puisis iz�ņakarēja visas maliņas, un, kad viņ� jau domāja, ka nekā te nav, viņ� negaidot ieraudzīja pavisam baltu peli.

Neviens viņam nebija teicis, ka peles var būt ari draugi ir pelēkās peles, tad, baltu ieraugot, tev vairs baltas. Ja pats esi pelēkā pele, ja visi tavi radi un negribas ticēt savām acīm.

Pelēkais stāvēja un skatījās, un skatījās arī balta pele, un beidzot tā sāka sīkā balstiņā smieties un teica:

� Vai, cik tu esi jocīgs!

Pelēkais būtu apvainojies, ja to viņam teiktu kāds ikdieni�ķs radījums. Bet Baltajai bija burvīgs ka�ociņ�, un viņai bija spo�as, sarkanas acis, un viņai bija tik smalkas ķepiņas!

� Vai tu esi pele? � viņ� pajautāja.

� Protams! Bet kas tu tāds esi?

Viņa negribēja ticēt, kad Pelēkais teica, viņ� arī esot pēlis un viņam esot radi un draugi � visi pelēki. Un viņ� piebilda, ka runājot tīru patiesību. Jā, ja arī viņ� kādam kādreiz melotu, tad tā nekad nebūtu tik skaista, balta pele. Jo Pelēkais jau bija iemīlējies līdz ūsu galiem. Viņ� raudzījās, kā gaisma spīd cauri Baltās austiņām. Kāda laime, ka viņam bija gadījies sastapt Balto vaigā!

Baltā pastāstīja, �ai ēkā kādreiz esot darboju�ies cilvēki baltos virsvalkos. Bet tad tie pazudu�i. Toreiz balto peļu te vēl bijis ļoti daudz. Ta�u arī tās pamazām vien pazudu�as, un tagad viņa te mītot viena pati.

� Vai tev vienai pa�ai nav garlaicīgi? � Pelēkais vaicāja, un Baltā atteica � �ausmīgi! Un te tuvumā dzīvojot kāds putns, viņa neuzdrīkstoties lāgā iziet no alas, putns tūlīt esot klāt, tāds ļoti liels putns. Un, kamēr viņa tā teica, gaisa kaut kas noplīvoja, sasitās melni spārni, un Baltā, Pelēko aiz ķepas saķērusi, a�i ierāva to prāvā caurumā zem zemes. Te nemaz nebija patīkami. Pelēkais iedomājās, ja pie darba būtu ķēru�ies viņa radinieki, viņi būtu radīju�i ļoti patīkamu mītni. Ta�u Baitā... jā, bet vai ar tādiem smalkiem nadziņiem var lauzt caurumu tik cietā sienā?

Un viņ� jautāja Baltajai, vai viņa nebūtu ar mieru, ka viņ� īsinātu tās vientulību. Baltā salika smalkās ķepiņas un atsaucās: viņa labprāt, ai, viņa ļoti labprātl

Un tā Pelēkais palika mājā, kur reiz strādāju�i cilvēki baltos virsvalkos, ar lielām pūlēm un neatlaidību viņ� izraka labu un dro�u alu, tā ka, ja negāja ārā reizēs, kad pāri lidoja lielais putns, dzīvot varēja itin labi.

Un viņi dzīvoja arī, un tā būtu turpinājies ļoti ilgi, ta�u vienu dienu Pelēkajam ienaca prātā apciemot savus radus, viņ�, tā sakot, bija salīgojies. Visu laiku viņam to ne kripatiņas nebija trūcis, bet tagad Pelēkais sajutās vientuļ�, kaut arī viņam pie sāniem bija skaistā Baltā. Viņ� teica Baltajai, ka vajagot iet apciemot radus, un viņi saposās ceļam. Baltajai bija �el, ka viņiem nav nekāda cienasta līdzi. Jo, ziniet, viņi dzīvoja no ķepas mutē. Nav patīkami iet ciemos tuk�ām rokām, kaut arī iet tikai pie pelēm.

Pelekā radi ļoti brīnījās. Viņiem bija ko brīnīties, viņi tik ilgi nebija Pelēko redzēju�i! Un vēl vairāk viņi brīnījās, ieraudzīju�i baltu peli. Pelēkā māte viņas sveicienu atņēma ļoti vēsi. Viņai būtu gribējies pa�ai izmeklēt sev vedeklu.

Vēlāk peļu māte pasauca Pelēko sānis un stingri pajautāja:

� Kur tu tādu esi sameklējis? Un kas viņa vispār ir?

Pelēkais paskaidroja, ka viņa esot pele, mū�ā viņ� tik daiļas neesot redzējis, un viņai esot labs un saticīgs raksturs... Māte teica, par raksturu viņa nekā nezinot, ta�u pele nevarot but balta.

� Varbūt tu esi sapinies ar apburtu kaķi? � viņa stingri noprasīja.

� Kādi nieki, � Pelēkais, nedaudz satraucies, atteica. Ta�u māte palika pie sava, un tad vairāki Pelēkā brāļi un māsas, kuri ari bija pienāku�i klāt, cits par citu ņēmās Pelēko apskaidrot.

� Vai tad pelei var būt sarkanas acis?

�- Paskaties, kādas viņai ķepasl Un cik gari nagi!

� Kaķis, visīstākais kaķisl Tu redzēsi, beigās viņa tevi vēl apēdīs!

� Viņa ir tik mīļa pret mani, viņa nekad... � Pelēkais gaudās, ta�u tuvinieki teica, kaķi arī protot mīlīgi būt. Viņam vajagot atstāt �o viltus peli. Bet Pelēkais, kuram sirdī dega liela mīlestība, sacīja � nekad un neparko. Māte norausa asaru ar savu sastrādāto ķepu, kura mū�ā bija tik daudz rakusi. Un brāļi un māsas tikai raustīja plecus, tas bija gandrīz tāpat, it ka viņi turpinātu Pelēkajam izteikt pārmetumus, un vai tas nebija vēl ļaunāk?

Viņi bija izciemoju�ies pilnīgi un galīgi, un ar Balto neviens vispār negribēja runāt. Un nerunīgs bija arī Pelēkais, kad viņi griezās atpakaļ. Viņ� negribēja runāt pat, kad viņi jau sēdēja savā alā, kuru Pelēkais bija izracis pla�u un ērtu, un viņ� tikpat kā neko nerunāja arī nākamajā dienā, un Baltajai uz sirsniņas gūlās liels smagums. Beigās viņa vaicāja, kas tad esot noticis, lai jel Pelēkais sakot, kas noticis! Tad viņ� cie�i paskatījās uz Balto un jautāja:

� Kas tu tāda esi?

� Es esmu pele! � viņa tūlīt atsaucās un gribēja sākt smieties par tādu jautājumu, ta�u Pelēkais ne�ēlīgi turpināja:

� Tad kāpēc tu neesi pelēka?

� Es nevaru būt pelēka!

� Bet kā es varu? Un mans tēvs un māte, un manas māsas un brāļi, un visi mani radi, kāpēc viņi var?

� Es nezinu, ko var tavi radi, � Baltā skumjJ atteica. � Mans tēvs un māte, un visi mani radi bija balti!

� Kur tad viņi ir, �ie tavi baltie radi? Parādi man kaut vienu no viņiem, tad varbūt es ticē�u, � Pelēkais cieti atteica, un Baltā nodūra galvu, jo viņa nezināja, kurp visā pla�ajā pasaulē vajadzētu griezties, ja gribi atrast radus un piepe�i esi kļuvusi viena, tik viena...

� Es biju domājusi, tu man būsi tēva un mātes, un visu radu vietā, � Baltā klusi teica, un pirmo reizi Pelēkais viņā neklausījās. Bija krēsla, viņ� izgāja laukā un vērās, kā pie debesim iespulgojas mēness, tas bija balts kā Baltās ka�oks, un tas izskatījās tik noslēpumains. Pelēkajam bija vienkār�a un atklāta sirds, un viņ� nezināja, ka noslēpumi var būt skaisti, viņam no tiem bija bail. Viņam bija �ēl arī savas Baltas, jo vēl vienmēr viņ� to mīlēja, varbūt vairs ne tik stipri, ta�u mīlēja, bet viņam nepatika, ka Baltā ir citādā. Nav tomēr labi, ja tas, ko tu mīli, nav tāds kā tu.

Viņiem bija kjuvis skumji un grūti dzīvot vienam ar otru, un abiem nebija vairs par ko runāt. Tā bija dzīvo�ana bez prieka, nemaz tā kā Pelēkā mājās, kur visi saprata viens otru, draudzējās viens ar otru, bet galvenais � visi bija pelēki.

Tāpēc Pelēkais nemeklēja paka), kad Baltā vienu dienu pazuda. Viņ� pat domāja, ka zina, kā Baltā pazudusi. Pēdējās dienās lielais putns bie�i lidoja pāri viņu mītnei...

Tagad Pelēkais atkal dzīvo pie saviem radiniekiem un ir tāds kā visi, un māte nolēmusi viņam ieprecināt māsīcas meitu.

Tikai vakaros, kad spīd mēness, viņ� atceras savu nelaimīgo Balto. Un tad viņam atkal ir �ēl, ka tā nav bijusi pelēka kā visi. Lai gan balts ka�oks un baltas, smalkas ūsas � tas tomēr ir tik pārvarīgi skaisti.

Kad dienas kļuva īsākās un puskailajos kokos sāka karāties gari miglas pavedieni, Zirneklis pārlūkoja savus tīklus. Nu protams, neviena mu�a vairs negribēja ķerties, tīkli bija kļuvu�i nevajadzīgi līdz jaunam pavasarim. Tāpēc viņ� atstāja tikai da�us tīklus dzīvokļa visgrūtāk pieejamajās vietās. Viss kārtībā, gaidīsim tikai, kad saule atkal pagriezīsies pret vasaru.

Māja, kurā Zirneklis dzīvoja, vienmēr bija silta, pamostoties viņam nevajadzēja trīt spalvainās kājas vienu pret otru, lai sasildītos. Zirneklis būtu varējis palikt nomodā visu ziemu, bet ko lai ziemā sadara? Televizoru viņ� neskatījās. Un tāpēc bija vien jāguļ.

Kādā reizē, kad Zirneklis pamodās un gribēja pagriezties uz sāniem savā guļvietā, viņa dzirde uztvēra kaut ko nesaprotamu, ar �o gadalaiku nesavienojamu.

Zirneklis kļuva vērīgs, un tas viņam nenācās viegli, jo acis bija pilnas miega, Zirneklis pats bija pilns miega, kā tas klājās ziemas vidū, un viņ� labprāt būtu gulējis tālāk. Bet viņ� juta, notiek kaut kas neparasts, un viņ� būtu ar mieru derēt pats ar sevi, ka no miega viņu pamodinājis ne jau klusums,

Kas tas bija?

Zirneklis izskrēja sava tīkla pa�ā vidū, kājas viņam no lielas gulē�anas vēl bija notirpu�as, bet tagad viņ� dzirdēja skaidri.

Dūca mu�a.

� Nu, mī|ie! � Zirneklis sacīja pats sev. Viņ� centās izsekot, kur gan lidinās mu�a, kurai �ai gadalaikā vispār nav jālido. Viņ� atcerējās, ka pirms aizie�anas ziemas guļā bija noķēris pa�u pēdējo kārno mu�iņu. Vai varbūt tomēr nebija noķēris? Zirneklis apmulsa, savu darbu viņ� bija radis darīt kārtīgi un tāpēc jutās gandrīz apvainots.

Bet pa to laiku Mu�a, kurai tātad nemaz nevajadzēja te būt, priecīgi dūca pa istabu. Logā spīdēja saule, tā bija ziemas saule un tāpēc ar zobiem, ta�u caur dubultajiem stikliem to nevarēja manīt, laikam tāpēc AAu�a ari dūca un vieglprātīgi laidelējās kā vasaras piesaulē.

Lidodama Mu�a dziedāja dziesmiņu, kādu dzied visas mu�as, kad ir labā garastāvoklī un nemana tuvumā nevienu Zirnekļa tīklu. Zirneklis dusmīgi palēcās un sa�ūpoja savējo, ta�u Mu�a laikam skatījās āra pa logu, tā dejoja gar pa�u stiklu un pa�laik uzlaidās uz maza kaktusiņa, kur� bija saziedējis skaistiem sarkaniem ziediem.

� Kā dumja, � Zirneklis norūca. Mu�a nedzirdēja, ta jau atkal dziedāja un dziedāja, un brī�iem atsitās pret stiklu. Zirneklis vēroja; tavu vieglprātīgu Mu�u, viņ� teica sev un atkal sa�ūpoja tīklu, tīkls nebija no lielākajiem, ta�u tādā var noķert Mu�u, protams, ja tā lido tie�i tiklā. Bet Mu�a pat netaisījās to darīt, jo Zirnekļa tīkls bija augstu krēslainā istabas kaktā, bet Mu�a pa�laik dejoja līksmu saules deju. Dejot apnīkusi, tā nolaidās uz galda, kur pa�ā vidū stāvēja saulstaros daudzkrāsaini zaigojo�s cukura trauks. Cilvēki pēc ē�anas visu no galda novāca, ta�u diezin kāpēc vienmēr atstāja tie�i cukura trauku. Un tagad pie tā

sāka mieloties Mu�a. Zirneklis juta, ka tā ir nepieļaujama nekārtība.

� Ei, jūs tur, kas jūs tāda esat, � Zirneklis uzkliedza, � ejiet nost no cukurtrauka!

Mu�a bija sadzirdējusi, tā pacēla galvu un sāka skatīties visapkārt istabā, no kurienes gan atskanējis uzsauciens. Bet tur nebija neviena, cilvēki dienām kaut kur pazuda, lai uzrastos tikai vakarā, un viņi pa�i to sauca par strādā�anu. Zirneklis brīnījās, kāpēc gan jāstrādā ārpus mājas. Viņ�, piemēram, savus tīklus nekad nevija ārpusē, tīklam vajadzēja būt turpat, kur viņ�, tikai tad viss bija kārtībā.

Mu�a no jauna piebāza melno snuķi pie baltā cukur-graudiņa. un Zirneklis vai aizelsās no dusmām.

� Es teicu � neaiztikt! � viņ� nobrēca, tā ka tīkls �oreiz sa�ūpojās no Zirnekļa balss vien.

� Kas klaigā? � Mu�a beidzot painteresējās.

� Es tas esmu! � Zirneklis atkal uzkliedza.

� Un kas jūs tāds būtu?

� Neizliecies! � Zirneklis bija apskaities, un, kad viņ� apskaitās, viņ� nemeklēja smalkākos vārdus, un tā nu Mu�a dabūja dzirdēt, kas ir viņa un visi viņas radinieki, un beidzot Mu�a laikam arī bija sapratusi, kas ir tas, kas viņu bar, jo nu viņa pacēlās spārnos, aizlaidās līdz grāmatplaukta stūrim, kur ne tuvu nesniedza Zirnekļa tīkls, un sāka skatīties uz tīkla īpa�nieku.

� Kāds jūs samiegojies, � viņa beidzot teica.

� Tāpēc, ka es godīgi guļu ziemas miegu.., un nemētājos apkārt kā ... kā da�i, kas mētājas!

� Skaistā saules dienā palidot ir gau�i patīkami, � Mu�a sacīja. � Bet piedodiet, jūs ta�u esat pilnīgi noputējis! Nē, kā tā var nerūpēties par savu ārieni!

Mu�a to pateica ļoti gādīgā balsī, ta�u Zirneklis arī nebija vakarējais, viņ� skaidri jauta izsmieklu, turklāt pats apzinājās, ka Mu�as vārdos var gan būt sava taisnības daļa � kad guļ, tie�ām nav laika rūpēties par savu ārieni. Tāpēc viņ� kļuva vēl ērcīgāks.

� Vai zināt... es ar jums precēties netaisos!

� Zēl gan, � Mu�a atteica. � Ja vien jūs pienācīgi sakoptu, man �ķiet, jūs būtu itin glīts.

Zirneklis dusmās gandrīz aizrijās. Kāpēc gan viņ� tīklu nebija pataisījis prāvāku? Viņ�, lūk, bija baidījies, ka tāds � prāvāks � var cilvēkiem krist acīs. Un tagad Mu�a te sēdēja un zobojās. Un nupat viņa vēl sāka mazgāties; arī to Zirneklis uztvēra kā personīgu apvainojumu. Vai varbūt Mu�a ar to gribēja aprādīt, ka istaba nav tīra? Saimniece istabu mazgāja pāris rei�u nedēļā, Zirneklim pat �ķita, ka par daudz bie�i. Vai varbūt Mu�a domāja, ka tīrs nav bijis cukura trauks?

� Cukura zagle! � viņ� iekliedzās, atkal balsi atguvis.

� Putekļu Zirnākslis! � Mu�a nepalika atbildi parādā.

� Es esmu Zirneklis! � tas atbrēca un centās izbolīt ļoti briesmīgas acis.

� Bet es saku Zirnākslis.

� Visi mani radinieki... un mani vecāki, un vecvecāki biju�i Zirnekļi!

� Kur� tad savus radus tik labi var atcerēties, � Mu�a negaidīti vēsi atteica un sāka mazgāt spārnus.

� Tāds, kam tie ir, atceras gan! Bet tāds, kas atlidojis nez no kurienes un lien cukurtraukā ar visām kājām...

Mu�a tikai pasmējās un sāka mazgāt pakaļkājas. Un Zirneklis gribēja pateikt viņai vēl daudz nepatīkamu vārdu, ta�u nolēma, ka vispār nedrīkstētu ielaisties sarunā ar tādu diezin no kuras pasaules malas nāku�u. Viņ� bija briesmīgi uztraucies, un sirds viņa spalvainajās krūtīs neganti dauzījās.

� Vispār, es jūs noķer�u savā tīklā, � Zirneklis noteica. � Un tad mēs parunāsim citādi.

Mu�a pārtrauca mazgāties. Viņa skatījās uz tīklu un tad uz Zirnekli, un pēc tam atkal uz tīklu. Beidzot viņa teica:

� Tāds nieka tīkliņ�! Un tādu vien jūs jaudājāt uztaisīt?

� Tas ir vēl daudz par labu tādai Mu�ai kā jūs, � Zirneklis atteica un juta, ka nomierinās. Bet Mu�a patrina galvu abām pakaļkājām un pabrīnījās:

� Vai tad jūs gribat mani noķert?

� Bet kā citādi? � tagad kārta brīnīties bija Zirneklim. Un Mu�a iesmējās un atbildēja:

� Es ta�u esmu Ziemas Mu�a. Vai jūs jelkad esat dzirdējis, ka Ziemas Mu�as kāds ķertu?

� Un ko tad ar viņām dara?

� Par viņām priecājas, � Mu�a atbildēja negaidīti nopietni. Viņa pacēlās spārnos un pārlidoja pāri istabai, pariņķoja un apsēdās uz galda, pastaigāja pa to un uzrāpās uz kalendāra lapiņas, uz kuras bija attēlots liels melns cipars. Tad Mu�a teica:

� Te ir rakstīts, ka diena jau par pusotru stundu garāka... � viņa laikam apjuka, nezinādama, kobilst tālāk, bet tad ātri nobeidza: � ...nekā tad, kad tā bija īsāka! Un tas nozīmē, ka drīz būs klāt pavasaris. Tikai da�s rādās to pilnīgi aizmirsis un guļ tik ilgi, kamēr pavisam apput...

�ai mirklī Zirneklim tie�ām ielīda degunā puteklis, un viņ� skāņi no�ķaudījās. Mu�a laipni novēlēja viņam veselību un tad nobeidza:

� Bet tad viņ� pamostas, manu dziesmu izdzirdis, un attopas, ka ziema laikam iet uz beigām... un tāpēc viņam vajag priecāties un būt pateicīgam, ka viņam tas atgādināts! Bet nē, noķert, viņ� saka!

� Kad pienāks pavasaris, es to zinā�u tāpat, � Zirneklis ķildīgi atteica. � Tad man vairs nenāks miegs. � Viņam neparko negribējās piekrist Mu�ai. Sevi�ķi grūti piekrist nākas Zirneklim, kur� ta�u mācījies tikai Zirnekļu taisnību.

Mu�a sēdēja uz kalendāra un skatījās uz Zirnekli. Saule, visu laiku spīdējusi, tagad grasījās laisties aiz māja stūra. Drīz atkal būs vēsa krēsla, Zirneklis iedomājas, un viņ� pajautāja:

� Un vai tur vēl kas rakstīts par pavasari?

� Tur nekas nav rakstīts, � Mu�a atteica. � Bet no jumta karājas lāstekas. Un laukā Zīlītes... Es jau ari gulēju, � viņa sakautrējusies piebilda, � bet mani! pamodināja Zīlītes dziesma.

� Ko tas viss līdz, � Zirneklis nopūtās. � Saule tūlīt atkal būs projām, un mani tāpēc velk uz snaudu. Mu�a, nāc tuvāk, es tev kaut ko svarīgu pastāstī�u!

� Es tepat dzirdu ļoti labi, � Mu�a atbildēja un iesmējās, un Zirneklim atkal uznāca dusmas. Lai būtu kā būdams, viņa tomēr bija un palika tikai Mu�a, un tāpēc... Turklāt viņa to bija nosaukusi par Zirnāksli. Zirneklis gribēja atkal sparīgi sa�ūpot savu tīklu, bet silts snaudiens lipināja viņam ciet acis. Arī Mu�a bija apklususi. Ziemas Mu�a, padomājiet tikai! Kaut kāda nieka Ziemas Mu�a, kad pērnvasar Zirneklis bija noķēris pat Dunduru!

�Es viņai vēl parādī�u,� Zirneklis nodomāja, palēnām laizdamies miegā, �es viņai noteikti parādī�u, tiklīdz būs pienācis pavasaris un es vairs nebū�u tik miegains. Un lai tad viņa pamēģina saukties par Ziemas Mu�u.�

Zirneklis aizmiga klusajā, siltajā istabā, siltaja, krēslainajā kaktā. Un aizmigusi bija arī Mu�a, aizmigusi turpat uz kalendāra lappuses, tie�i virs sīkajiem cipariem, kuri vēstīja, cik �odien jau gara diena un cikos riet saule, tā pati, kas jau bija aizlaidusies aiz mājas stūra, no jauna ietīdama vēl vienmēr ziernīgo pasauli vēsās, zilās ēnās.

Diezin kāpēc �is me�s pūcēm patika vairāk par citiem.

Me�s nebija nekāds lielais un biezais, īstenībā tikai palieka no kāda tie�ām varena me�a. Gadu gaitā tas bija ticis cirsts un cirsts, un beigās gandrīz izcirsts, nezin kur� cilvēks tas bija, kur� negaidot bija nometis cirvi un iesaucies:

� Nedrīkst vairāk! Paskatieties, apkārt jau ir tikai vairs klaj� lauks!

Apskatījās visi, un gandrīz visi nolēma, ka cir�anai tie�ām jādara gals: zeme bija plika kā delna. Ja tā turpinās, kas nākotnē sargās cilvēkus no puteņa plosī�anās ziemā? Nebūs dzīvu koku sakņu, � kas tad līdzēs uzkrāt mitrumu; kas vēju aizturēs, ja ne di�egļu augumi?

Cilvēki lika cirvjus pie malas. To, kas palicis, viņi tomēr nolēma saudzēt.

Un tā nu stāvēja me�a stūris ar lieliem, sirmiem kokiem, un tādi pūcēm patīk par visu vairāk. Vecās egles izskatījās me�onīgas un nepieejamas, dro�s pajumts gaisa lidoņiem, neaizsniedzams cietoksnis zemes lodātājiem, kuriem arī cilvēks tādās reizēs pieskaitāms.

Pūces baiļojās, kad apkārt �ņāca zāģi un nikniem zilganiem knābjiem kapājās cirvji. Pūcēm nepatika redzēt stumbru līķus un zaru kaudzes, un pūces labprāt būtu laidu�ās uz kādu tālu un klusu vietu, bet tādu vietu uz zemes palicis tik gau�i maz, ka, sāktas intensīvi apdzīvot, tās jau pārstāju�as būt klusas un tālas.

Puces nolēma palikt vecajā, ierastajā, kaut apcirptajā me�ā.

Pūces baidījās no apkārtnes trok�ņiem. Tumsai uznākot, tie kaut cik pierima, vienīgi ceļ�, kuru cilvēki bija izvilku�i visgar me�a atliekām, cauru nakti zibsnīja daudzām automa�īnu ugunīm, tās skrēja dūkdamas kā vaboles pavasara vakaros, kaut gan bija par vabolēm daudz lielākas un ē�anai nederīgas. Kādas te vairs varēja iznākt medības! Ta�u ar laiku pūces pie trok�ņa pierada, izrādījās pat, ka to medījums kļuvis nepiesardzīgāks un līdz ar to vieglāk noķerams, un da�u nakti pūces izmedījās tik vareni, ka pārlaidās mājās pieēdu�ās un gurdenas un cauru dienu cie�i nogulēja pa�as tum�ākās egles biezākajā zarotnē, pusmiegā, pusnomodā vēlreiz pārdzīvodamas savu veiksmi. Viņas gulēja un sapņos dzirdēja, kā dārdina traktori, elsdamas skrien smagās ma�īnas, bet vieglākās maisās visiem pa kājām, mazas un veiklas, bet tik sīciņas, ar prāvajiem braucējiem salīdzinot. Tikai, kad pūces pamodas, dūkoņa ausīs liecināja, ka rosība nav rimusi visu laiku.

Dzīvot var, tā pūces mierinādamas sacīja cita citai. Un tomēr pastāvēja sava veida neērtības.

Sājā ceļa posmā nebija uzstādīta neviena ātrumu ierobe�ojo�a zīme, tāpēc ma�īnas drāzās, cik spēja un mācēja. Ma�īnām tā bija ērti. Ne tik ērti izrādījās pūcēm, kuras, izlidoju�as no sargātājas tumsas, lai dotos savās gaitās, negaidot ap�ilba izniru�o pro�ektoru uguņu priek�ā. Pūces nemēdz lidot sevi�ķi augstu, pūcēm nav vajadzības augstu lidot, jo viņu medījumi vairumā dzīvo, zemei pieplaku�i. Tāpēc reizēm tikai ai dzīvības briesmām izdevās izvairīties no kārtējās ma�īnas, kad tā drāza gar me�a stūri. Un pū�u vecrnā miņa, visumā vēl mo�a un veselīga pūce, reiz gandrīz ietriecās kravas ma�īnā, ai, kāda nelaime būtu varējusi notikt! Vēlāk viņa �ēlojās, viņa laikam esot par vecu medībām, viņai tik vien atliekot kā mirt nost. Ta�u pārējie ģimenes locekļi viņu mierināja un teica, nekas tamlīdzīgs, kas gan vecmāmiņai nākot prātā! Pie visa vainīgas esot tikai ma�īnas.

Kad laiciņu vēlāk pats pū�u tēvs gandrīz sasitas pret vieglās ma�īnas priek�ējo stiklu, viņ� vairs neva rēja attiecināt �o negadījumu uz vecumu, sliktu redzē�anu vai redzamību. Bija jāsper kādi piesardzības soļi, ja gribēja dzīvot un medit �ai apgabalā.

To dienu pēc medībām pū�u tēvs ielaidās biezokņa patīkamajā, zaļajā krēslā nevis izgulēties, bet gan domāt. Visu dienu viņ� to vien darīja kā domāja, un, kad sāka mākties virsū miegs, viņ� sita ar spārniem un purināja galvu � gulēt viņ� nedrīkstēja, bija jādomā.

Pūce ir gudrs putns, ne velti to sev par pavadoni izvēlējusies pati gudrības dieviete Atēna.

Gudrs bija arī pū�u tēvs, un, kad viņ� pievakarē pēdējo reizi izvēdināja spārnus, viņ� juta, ka ir izdomājis pareizo rīcības plānu. Viņ� neko par to neteica pārējiem ģimenes locekļiem, un tie viņu netirdīja. Pūces nav ziņkāras, jo viņas ta�u ir gudras.

Pū�u tēvs aizlaidās līdz pat savai rajona pilsētai; tas nekas, ka vispār tā nebija liela pilsēta. Rajona vajadzībām pilnīgi pietika.

Pū�u tēvs apspriedās ar kovārņiem. Kovārņi nav ne tuvu tik gudri kā pūces, tomēr tie dzīvo augstās vietās un labi pārredz visu, kas vien notiek rajona lielākajā pilsētā.

Pū�u tēvs smalki izjautāja kovārņus, un tie, krēslā jau krietni samiegoju�ies, centās atbildēt laipni un izsmeļo�i, viņi pa�i atzinās, viņiem esot liela cieņa pret pū�u tēvu, īstenībā viņiem no tā bija drusku bailes. Bet var jau būt, ka reizēm �īs izjūtas neatrodas tālu viena no otras.

Pū�u tēvs laipni pateicās kovārņiem par saņemtajām ziņām, un kovārņi atbildēja: vienmēr laipni, viņiem bijis prieks pakalpot ar savām necilajām zinā�anām.

Tad pū�u tēvs laidās pāri visai pilsētai, vismaz viņ� nezūdījās, ka tā būtu maza. Upes krastā bija sabūvētas stipri vienādas jaunas mājas, un labi, ka kovārņi pū�u tēvam bija sīki un pamatīgi izstāstīju�i, viņ� nekļūdīgi atrada logu, aiz kura vēl dega gaisma, un, klāt pielaidies, tas skatījās iek�ā. Pie galda sēdēja vīrs un cilāja lielas papīra lapas, visas �īs lapas bija aprakstītas, tur nu viens gan daudz bija rakstījis, un vīram tās laikam visas jāizlasa. Pū�u tēvs sākumā domāja pagaidīt, kamēr vīrs beigs, bet tad viņ� saprata, ka neies tik ātri, turklāt loga paloda bija �aura un neērta. Tāpēc pū�u tēvs pieklauvēja pie loga.

� Iek�ā! � sēdētājs atsaucās. Pū�u tēvs klauvēja otrreiz, kas cits viņam atlika, viņ� ta�u nevarēja ienākt pa aizvērtu logu! Un, kad viņ� klauvēja tre�o reizi, sēdētājs laikam bija aptvēris, viņ� cēlās un vēra logu vaļā. Viņ� izbrīnījās, nu jā, jūs arī izbrīnītos, ja jūs dzīvotu tre�ajā stāvā un jums klauvētu pie loga! Un tad viņ� ieraudzīja pū�u tēvu un brīnījās vel vairāk.

� Atvainojiet, vai es runāju ar rajona autoinspekcijas priek�nieku? � pū�u tēvs jautāja.

� Jā, � priek�nieks atbildēja, � un ar ko man savukārt tas gods? � Autoinspekcijas darbiniekiem vienmēr jābūt pieklājīgiem, pat pret satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Bet pū�u tēvs ta�u nebija tāds.

� Redziet, man ir viens jautājums, � pū�u tēvs sāka, un priek�nieks aicināja ienākt un apsēsties. Viņam, lūk, bija pavēsi pie vaļējā loga. Un pū�u tēvs pēc neilgas vilcinā�anās piekrita.

Tad viņi sēdēja viens otram pretī, istabas saimnieks bija pārklājis lampu ar tum�u audumu. Un pū�u tēvs stāstīja par savu me�u un ceļu, viņ� stāstīja arī, cik nedro�a tagad kļuvusi izlido�ana medībās, tāpēc ka viņu lidceliņa tuvumā nav nevienas ātrumu ierobe�ojo�as zīmes.

Inspekcijas priek�nieks klausījās ļoti uzmanīgi, un pū�u tēva iebildumi viņam likās vērā ņemami. Ja visi apmeklētāji būtu tik pieklājīgi un prātīgi, viņ� nodomāja, lai tad viņi kaut lai�as iek�ā pa logu!

Kad pū�u tēvs bija beidzis, priek�nieks viņu palūdza sīki noteikt me�a atra�anās vietu, un atzīmēja to lielajā rajona kartē, kas bija piesprausta pie sienas. Tad viņ� pajautāja pū�u tēvam, vai tas nevēlas kādu atspirdzinājumu. Pū�u tēvs pateicās, viņ� paēdī�ot atpakaļceļā. Tā viņi �ķīrās, un priek�nieks, noklausījies, ka viņa apmeklētājs, spārniem smagi vēdīdams, aizlido, aizvēra logu. Bija jau vēls, tik vēls, ka pat atbildīgam darbiniekam ir tiesības iet gulēt.

Mājās pū�u tēvs pārlaidās ļoti noguris, visu nākamo dienu līdz vēlai pēcpusdienai viņ� nogulēja, un neviens viņu nemodināja un netraucēja. Bet, kad viņ� beidzot pavēra acis, tad zaros apkārt ieraudzīja sēdām visus savus prāvās ģimenes pārstāvjus, neviens nebija kavējies ierasties. Viņi veda pū�u tēvu uz me�malu, un tur sārtajā pievakares saules gaismā viņ� ieraudzīja svaigi zemē ieraktu ātruma ierobe�ojuma zīmi, un vēl tur bija brīdinājuma zīme, kas vēstīja, ka �eit atrodas pū�u pāreja.

� No otras puses ir tie�i tādas pa�as zīmes, � priecīgi satraukts teica viņa vecākais dēls.

Pū�u tēvs aizkustināts nokāsējās, iepriek�ējās nakts nogurums bija pazudis, il kā tā nekad nebūtu bijis, viņ� jutās modrs un brīnum labā omā.

Un ta �ai vienā vienīgajā ceļā un vienā vienīgajā vietā ir viena pavisam sevi�ķa zīme, tā brīdina visus braucējus, vienalga, vai tie vada lielus vai mazus satiksmes līdzekļus, brīdina par to, ka tuvumā ir sva� riga pāreja un tāpēc jabrauc lēni un uzmanīgi.

Un visi tā ari dara.

Mazais Susurs garlaikodamies klīda pa me�u. Bija vēlīns rudens, un tad me�ā ir ļoti maz, ko redzēt. Lapas pa vienai krita no kokiem, un tie kjuva arvien kailāki un neglītāki. Mazais Susurs brīnījās, vai koki pa�i tie�ām to nemana? Dro�i vien ne, citādi tie tik brīvu prātu ne�ķirtos no sava greznuma. Tas jau bija gandrīz tāpat, kā kad Mazais Susurs vairs nestaigātu savā glītajā ka�ociņā, īsi sakot, tas bija briesmīgi.

Mazais Susurs bija palicis pavisam viens. Visi me�a iemītnieki strādāja pārtikas sagādes darbos, un da�i vecāki susuri bija aizrādīju�i Mazajam Susu-rarn, ka arī viņam vajadzētu... bet Mazais Susurs negribēja. Turklāt viņ� vēl nemaz nebija ģimenes cilvēks un pie sevis nosprieda, ka pa�os spaidīgākajos brī�os var aiziet pie radiem pusdienās.

Vispār, Susurs sprieda, ziema nepavisam nebūtu vajadzīga. īsti viņam nepatika arī rudens, bet ar to nu vēl varētu kaut kā... Ta�u ziema! Kam dzīvniekiem vajadzīga ziema? Viņ� labprāt būtu to kādam pajautājis, bet tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēse-les. Un tāpēc Mazais Susurs klīda tālāk, un viņam bija nepanesami garlaicīgi.

Negaidot viņ� ieraudzīja lielas, vecas apses dobumā, gandrīz pie pa�am saknēm, kādas durvis, virs kurām bija izkārtne:

�Da�ādu laiku darbnīca.�

Mazais Susurs stāvēja un lasīja izkārtni vēl un vēlreiz, viņ� nesaprata, ko uzraksts nozīmē, un, tā kā viņ� nesaprata, viņ� nolēma iet iek�ā un pajautāt. Viņ� vēra durvis, un tai brīdī virs durvīm melodiski ieskanējās zvaniņ�, tas skanēja gandrīz tāpat kā putnu treļļi pavasarīgā me�ā, un Susuram tas ļoti patika. Durvis atvērās, un Susurs atradās telpā, kur pie sienām un uz lieliem galdiem bija redzami daudzi pulksteņi, kuri visi tik�ķēja un katrs rādīja savādāku laiku. Telpas vidū uz brūni krāsota soliņa sēdēja Ko vārnis un no da�ādiem krāsainu dziju kamoliem adīja kaut ko līdzīgu svīterim. Susuram no skatī�anās vien �ķita, ka svīteris būs ļoti silts, un arī mīksts tas rādījās. Un vēl Susuram likās, ka Kovārnis rīkojas dīvaini: pulksteņi �eit rādīja katrs savu laiku, bet Kovārnis nelaboja nevienu no tiem, viņ�, lūk, sēdēja un adīja! Kaut arī viņ� adīja ļoti veicīgi.

� Labdien, � Susurs attapās teikt, un Kovārnis, kur� visu laiku nebija pacēlis acis uz ienācēju, tagad beidzot paskatījās un atņēma:

� Labrīt, labdien, labvakar un ar labu nakti!

� Kāpēc tu tā saki? � Susurs vaicāja.

� Tāpēc, ka mani pulksteņi rāda visus �os laikus,� Kovārnis noteikti atbildēja un ar vienu spārnu pamāja uz tiem. Un laiki, kā jau mēs zinām, tie�ām bija ļoti da�ādi.

� Tu nu gan esi jocīgs pulksteņmeistars, � Su sūrs teica. � Vai tu viņus nemaz nelabo?

� Es tos tikai uzvelku, � Kovārnis paskaidroja, galvu kratīdams.

� Un kāpēc tev vajadzīgi tik daudz un da�ādi laiki? � Susurs tincināja.

� Man nevajag, � Kovārnis lēnprātīgi atbildēja.

� Bet tos var ievajadzēties kādarn citam.

� Citam? Kam tad?

� Nu, piemēram, tev, � Kovārnis teica un �akli adīja tālāk.

Susurs pakasīja aiz austiņas. Viņ� nesaprata, ta�u viņ� kautrējas atzīties. Tas varēja būt taisnība un varēja ari nebūt. Viņ� katrā ziņā �aubījās.

� Kāpēc rnan būtu vajadzīgs cits laiks nekā tas, kas ir visā me�ā? � viņ� beidzot pajautaja.

� Es ta�u nezinu. Tas jāzina tev pa�am, ja jau tu nāc pie manis un vēlies citu laiku...

� Nepareizu laiku?

� Da�i to sauc arī tā. Es vienkār�i saku: cits laiks.

� Laiks visiem ir vienāds! � Susurs iesaucās.

� Mūs Me�a skolā tā mācīja!

� Tā tev tikai liekas, � Kovārnis atteica. Viņ� vienu adatu atkal bija aizadijis līdz galam un tagad domīgi aplūkoja padarīto. � Sacīsim, viendienītei, kura piedzimst rītausmā un vakarā jau nomirst, viena vienīga diena ir gara un bagāta kā viss mū�s, bet citi dzīvnieki, kas lielāki, tādu vienu vienīgu dienu nemaz nepamana, cits to vienkār�i noguļ zem lapota krūma...

Susurs neērti sagrozījās. Viņam �ķita, ka Kovārnis zīmīgi uz viņu paskatījies. Bija jau tiesa, Susuram patika pagul�ņāt.

� Un tāpēc visiem dzīvniekiem nevar būt vienāds laiks, un viņi nevar mērīt to vienādi, � Kovārnis nobeidza un atkal ķērās pie adīkļa.

Pa�laik viens pulkstenis sāka sist, tas rādīja deviņi, un Susurs iedomājās, ja tie�ām būtu deviņi, viņ� varētu ielīst savā gultiņā. Bet viņ� jau vēl nebija paēdis. Susurs pavērās apkārt un ieraudzīja vienu pulksteni, tas arī rādīja deviņi, bez piecām minūtēm, un, lai gan

laiki izskatījās tikpat kā vienādi, Susuram bija pilnīgi skaidrs, ka �is pulkstenis rāda deviņus rītā, tātad priek�ā visa diena, kuru var ari nenogulēt, bet gan doties barības meklējumos un pieest pilnu vēderu. Vai ari tikai staigāt apkārt un platām acīm vērot visu, kas ceļā pagadās. Un viņ� domāja, varbūt tie�ām nebūtu slikti katru reizi dzīvot pēc tada laika, kur� pa�am vispiemērotākais.

Kovārnis sparigi adīja. Susurs atcerējās, ka pirmīt prātojis, kāpēc dzīvniekiem vajadzīga ziema, �is pilnīgi nevajadzīgais gadalaiks, un tad viņ� to pavaicāja Kovārnim.

� Tātad tev nepatīk ziema? � tas pajautāja un īsi iesmējās.

� Nu protams, � Susurs teica. � Auksts un sniegs, tā ka �is laiks vienkār�i janogu|. Kāpēc man jānoguļ daļa savas dzīves laika? Es domāju, pagulēt var arī tapat, �ad un tad, bet ne mēne�iem no vietas. Un, kad tu beigās īsti pamosties, visi tavi krājumi ir apēsti, tu pats nezini, ka tas noticis, un tev ir tuk�s vēders un savēlies ka�oks, un ar citiem noticis tāpat...

� Es nezinu, � Kovārnis teica. � Mēs ziemu neguļam. Tu tātad negribētu ziemu?

� Nekāda ziņā, � Susurs noteikti atsacīja. � Un tie�i tagad ta nāk virsu!

� Mēs jau varam izdarīt, ka ziemas nebūtu, � Kovārnis apdomīgi bilda.

� Mēs... jūs... tu vari?

� Nu, varu, � Kovārnis atteica. � Tikai tev cie�i jāapdomā, vai tu to nopietni gribi.

� Un es varu gribēt arī pavisam ko citu? � Susurs pratināja. � .Jebkuru gadalaiku? Kaut vai vasaru?

� Arī vasaru. Ja tu domā, ka tā tev nepiecie�ama.

Kovārnis paņēma vienu adāmadatu, kura atkal bija atbrīvojusies, un pakasīja sev pakausi. � Tikai apdomā gan labi, � viņ� brīdināja.

�Kas tur ko apdomai,� Susurs gribēja teikt, bet tad nolēma nepārsteigties. Viņ� skatījās uz Kovārņa daudzkrāsaino svīteri un pieklājīgi teica:

� Ir gan skaists! Un kur tu ņem tādas krāsas?

� Dzeltena ir no saules un purenēm, � Kovārnis labprāt paskaidroja, � un zaļais no rudzu zelmeņa. Zilais, kā tu pats dro�i vien būsi iedomājies, ir no rudzupuķēm ...

� Un es domāju � no debesim.

� Debesu zilums nav tik noturīgs, � Kovārnis teica. � Debesis brī�iem ir zilas un brī�iem pelēkas, un, kad pienāk nakts, tad to vispār nav. Es laikam teicu, ka adī�anas darbiem vajadzīgas noturīgas krāsas.

Susurs neatbildēja, atkal tink�ķēja adatas, un daudzie pulksteņi neapniku�i skrēja katrs savu apli, krāsni � Kovārņa darbnīcā kurējās ārkārtīgi mīlīga krāsns � sprak�ķēja malka. Pret logu savā pēdigaja lidojumā atsitās da�as dzeltenas lapas, un Susurs,kad ar acīm bija tās pavadījis, noteikti bilda:

� Kovārni, es gribu, lai būtu vasara.

Kovārnis nolika adatas un tik zimigi paskatījās uz Susuru, ka tas apmulsa. Ta�u sacīts palika sacīts, un turklāt Susurs tie�am vēlējas jautras un siltas dienas. Un tāpēc viņ� neatkāpās no saviem vārdiem ari tad, kad Kovārnis svinīgi piecēlās un piegaja pie viena ļoti liela pulksteņa. Viņ� attaisīja stikla durvis, aiz kuram bija ciparnīca, viņ� attaisīja ari tās durvis, aiz kuram �urpu turpu staigāja svārsts � tā tas staigāja visu mū�u, ta�u netika no vietas, visu mū�u tam bija jāpaliek �aurajā būrī, kurā viņ� mērija un mērīja laiku. Diez vai pulksteņiem pa�iem vispār vajadzīgs pareizs laiks? � Susurs iedomājās, un viņ� būtu to pavaicājis Kovārnim, ta�u tas bija ļoti aizņemts. Kovārnis apstādināja svārstu, tad padzina uz priek�u pulksteņa rādītājus un beidzot palaida svārstu no jauna.

� Nu tu vari iet, � viņ� teica Susuram.

� Vai tad tas ir viss? � Susurs stomījās.

� Ja, ko tad tu vēl būtu gribējis?

� Un tagad būs vasara?

� Tev būs vasara, � Kovārnis apstiprināja.

� Bet tu ... ta�u bīdīji rādītājus uz priek�u!

� Ja rādītājus aizbīda tālu uz priek�u, tie sāk rādīt atpakajlaiku, � Kovārnis teica. � Tas, kas pārāk tālu aizskrējis uz priek�u, bie�i vien izrādās atgriezies atpakaļ vēl vairāk par izejas punktu, � Kovārnis piebilda. � Bet es baidos, tu to nesaproti.

� Nesaprotu, � Susurs atzinās. � Es jau esmu tikai Mazais Susurs. Kā tu domā, vai tad, ja es reiz kļūtu Lielais Susurs, es saprastu?

� Ej nu tagad, � Kovārnis sacīja, uz Susura jautājumu neatbildējis. � Man jāturpina adīt mans vamzis, drīz būs ziema.

Un viņ� laipni, ta�u neatlaidīgi izbīdīja Susuru pa durvīm laukā un tūlīt aiztaisīja tās ciet, un Susurs palika viens darbnīcas priek�ā.

� Nu ir gan brīnumi, � Susurs teica un brīnījās.

Tad viņ� ievēroja, ka zemē nav nevienas dzeltenas lapas, lai gan labi atcerējās � pirmīt viņ� netālu no dīvaina Kovārņa darbnīcas redzējis veselu kaudzi. Viņ� pacēla acis un pamanīja, ka lapas �ūpojas pie kokiem, vai tās būtu atgriezu�ās atpakaļ? Susurs pavisam samulsa. Vēl pēc brī�a viņ� sajuta, ka ir pavisam karsti, nu tie�i kā vasarā.

Tad tie�ām vasara būtu atgriezusies?

� Kovārnis ir varens vīrs! � Susurs priecīgi iesaucās un metās skriet pa me�a taku, kuras malās zaļoja jaunas papardes un vēl bija atrodams pa maijpuķītei. Tātad bija pats vasaras iesākums, pats lieliskākais gadalaiks!

Susurs tecēja pa taku un trallināja. Vai jūs nebūtu trallināju�i tādā skaistā, saulainā vasaras rītā? Nu, lūk, Susurs teica sev, man priek�ā vesela varena vasara, es centī�os to nenogulēt, un, kad tuvosies rudens, es sāk�u vākt sev pārtiku. Un viņ� iedomājās � vajag ta�u pateikt arī citiem, ka tagad atkal ir vasara un var līksmoties un izklaidēties, ziema ir neiedomājami tālu.

� Hei! � Susurs iesaucās, bet viņam neviens neatbildēja. Susurs apstājās un lūkoja ieklausīties, bet nebija kur iekļausities, tikai tagad viņ� manīja, ka me�a taka, pa kuru viņ� skrējis, un me�s pats, un maza pļaviņa, kuru varēja samanīt cauri koku stumbriem,� ka tas viss ir briesmīgi, neparasti tuk�s, bez vienas dzīvas radības, un ka gaiss ir bez vienas skaņas.

� Nē, � Susurs teica, � kur gan viņi visi paliku�i?

Un viņam atkal sametās garlaicīgi. Bet tad viņ� teica sev: nu, un tad? � un gāja vien tālāk, tikai vairs ne tik vieglu soli. Beidzot viņ� jutās noguris un apsēdās zem lielas egles. Netālu bija skudru pūznis, un, lai gan spo�i spīdēja saule, pūznī nemanīja nekādas dzīvības.

� Jocīgi gan, � Susurs sacīja un nervozi sagrozījās. � Kas tad tā par lietu?

Nebija neviena, kas viņam atbildētu. Susurs nokoda kādu skaisti zaļu lapu un mēģināja to grauzt, bet viņam nemaz nebija apetītes. Viņ� nometa lapu zemē un sāka raudzīties apkārt, vai tie�ām, nu patie�ām neieraudzīs nevienu dzīvu dvēseli. Un patie�ām, nu patie�ām nebija nevienas pa�as.

Susurs sēdēja, kamēr iesnaudās, un sapnī viņ� redzēja dziļas sniega kupenas, tās bija apklāju�as ari me�a iemītnieku mājokļus, kur nu kurais atradās, un no mazajiem skurstenī�iem pacēlās mazi dūmu stabiņi, tur savos mitekļos sēdēja me�a iemītnieki, ēda no saviem pārtikas krājumiem un sarunājās par aizgāju�o vasaru un pavasari, kuram jānāk, kad sniega kupenas būs nozudu�as. Susurs bija starp viņiem un arī runājās par pavasari. Un turpat sēdēja Kovārnis, mugura viņam bija daudzkrāsainais svīteris. Svīteris izskatījās ļoti skaists, lai gan vērta Kovārni sve�ādu.

Susurs pamodās un gari no�āvājās. Saule bija sasildījusi sūnu, kurā Susurs sēdēja, un cik patīkami silts bija visapkārt! Cik labi, ka ir vasara! Susurs atkal uzsauca, un atkal viņam neatbildēja neviens. Neviena iemītnieka visā lielajā me�a, ko tas varētu nozīmēt?

Susurs sēdēja un gaidīja, vai tomēr neparādīsies kāds no viņiem, bet ēnas jau sāka liekties pret vakaru, un me�s kā bija, tā palika tuk�s, un beidzot Susurs juta, ka ir pavisam nomākts un nespēj vairs priecāties par atgriezu�os vasaru. Viņ� atcerējās � Kovārnis bija teicis, viņam jāsteidzot adīt svīteris ziemai... Vai tas tie�ām nozīmētu, ka vasara pastāv tikai viņam, Susuram, tāpēc ka viņ� to tik karsti vēlējies, un visiem, visiem citiem ir ziema?

� Tas nu gan ir muļķīgi, � Susurs teica pusbalsī.

� Man nemaz nav interesanti sēdēt te vienam pa�am. Es negribu but viens pats! � viņ� iesaucās jau īsti skaļi, bet neviens viņu nedzirdēja, un neviens viņam neatbildēja, ak vai, nebija neviena kustoņa, ar kuru kaut izrāties varētu!

� Man tā nepavisam nepatīk, � Susurs teica.

� Un kāpēc Kovārnis mani nepabrīdināja, ka �ī otra vasara būs tik garlaicīga? Un kas tas par prieku, ar kuru tu esi viens pats?

īdzīgi rūkdams, viņ� slējās kājās. Silts vēj� �ū�oja Susuram visapkārt, bet viņ� bija savilcis pieri grumbās un turpināja īgt.

� Tā nu tas ir, � viņ� beidzot teica. � Man laikam vajadzēs iet atpakaļ-pie Kovārņa.

Pa pievakaru saules vizuļu piebārstītu taku viņ� devās atpakaļ, un me�s kā bija, tā palika kluss un bez dzīvības, tas bija bezgala nospiedo�s me�s.

Pienācis pie Kovārņa mājiņas, Susurs nemaz neklauvēja, bet tūlīt gāja iek�ā, tik liela steiga viņam bija. Kovārnis sēdēja, un klēpī viņam bija gandrīz gatavais adījums, viņ� skatījās uz Susuru un nemaz nelikās pārsteigts.

� Klausies, kāpēc tu neteici, ka es bū�u pavisam viens? � Susurs uztraucies sauca. � Un kāpēc es esmu viens? Un kāpēc tu adi svīteri, ja ir vasara?

� Kāda vasara? � Kovārnis jautāja un ar knābi norādīja uz loga pusi, un, kad Susurs paskatījās turp, viņ� ieraudzīja, ka aiz rūts tāpat lido dzeltenas un sārtas lapas un nupat sāk krist arī pa da�ai lietus lāsei. Un debesīs, kuras viņ� varēja saskatīt, bija pelēki mākoņi, lai gan Susurs zināja, nupat tajās bija rotājusi saule.

� Ko tas nozīmē? � viņ� vaicāja Kovārnim.

� Tas nozīmē, ka visai dabai, atskaitot tevi, ir rudens.

� Kāpēc? � Susurs uztraucās.

� Tāpēc, ka neviens cits nav vēlējies vasaru.

Susurs apdomājās.

� Bet vasara ta�u ir visskaistākais gadalaiks, � viņ� tiepās.

� Jā, kad tā nāk pēc aukstas ziemas un grozīga pavasara, � Kovārnis piekrita. � Bet tu jau ta vēlējies, tad nu dzīvo vien vasarā.

Un viņ� paņēma adatu un diegu, lai saktu �ūt kopā atsevi�ķās svītera da|as.

� Es negribu viens, � Susurs paklusu teica.

� Es nevienam nedrīkstu uztiept vasaru, � Kovārnis atbildēja un tikai �uva. � Tev būs jā iztiek, kā redzi.

� Vai ilgi? � Susurs ba�ījās.

� Nu, � Kovārnis sacīja, � kamēr tev apniks.

� Man jau ir apnicis, � Susurs bilda ļoti, ļoti klusu. Kovārnis tomēr bija sadzirdējis.

� Ko mēs tagad darīsim? � viņ� vaicāja

� Griez to pulksteni uz priek�u, � Susurs lūdza.

�� Uz priek�u un tikai uz priek�u, tā jau pulksteni var samaitāt. Un tad tas tie�ām var sākt rādīt diezin ko. Un ja nu tu pēc brī�a atkal skrien atpakaļ un...

�� Es neskrie�u, � Susurs solījās. � Es tagad ie�u un vāk�u pārtiku ziemai. Kovārni, lūdzu, uzgriez atkal rudeni! Man bailes, vai neesmu nokavējies!

Un viņ� turpināja lūgties, līdz Kovārnis cēlās, atstādams savu �ujamo pusceļā, un gāja atkal pie pa�a lielākā pulksteņa un bīdīja rādītājus uz priek�u, tā ka pulkstenis stenēja vien...

� Bet tagad gan ej, � viņ� uzrunāja Susuru. � Steidzies!

Susurs nelika sevi divreiz lūgt, viņ� jau bija pie durvīm ar rokturi ķepā, kad Kovārnis pajautāja:

� Kāpēc tev vairs nepatika vasara?

� Es biju tik �ausmīgi viens, � Susurs pazemīgi teica. � Es sapratu, ka negribu būt viens, arī ja man klātos milzīgi, milzīgi labi!

Kad viņ� izgāja laukā, vēj� ietrieca viņam tie�i krūtīs veselu liek�ķeri dzeltenu lapu. Susurs gribēja сайг logu pamāt Kovārnim, bet tas jau atkal bija noliecies pār �ujamo. Un tagad Susurs saprata, ka tas nebūt nav svīteris, nē, tur Kovārnis �uva kopā pagāju�ās vasaras krāsas, lai jaunajai, kad tā būs atnākusi, būtu no kā ko�u paraugu ņemt.

Runcis Rīdīs nemierīgs grozījās no vieniem sāniem uz otriem savā ērtajā, mīkstajā gultā. Novakara saules apbrīnojami spo�ie stari spiedās cauri aizkariem un raustīja Rīdi aiz ūsām. Tas bija nepatīkami, � pavisam nesen viņ� bija nopircis jaunus, biezus samta aizkarus, lai varētu gulēt, gaismas netraucēts. Sermulis, kur� tirgojās ar audumiem un citām tādām mantām, bija apgalvojis, ka �is aizkars esot pilnīgi saules un menessdro�s. Rīdis viņam noticējis un vilcis maku laukā. Se tev saules un mēnessdro�s! Tikpat labi varētu savu gultu nolikt arī klajā laukā.

Kādu brīdi pilnīgi veltīgi pūlējies aizmigt, Rīdis sapīcis izrāpās no gultas un, rūtainas �ības uzvilcis, devās virtuvē. Rīdis savā mājā dzīvoja viens pats, viņ� piekopa klusu vecpui�a dzīvi. Rīdim gan bija radinieki, bija pat miesīgs brālis Rūdis, bet Rīdis lāgā nevarēja ar viņu satikt, raksturi viņiem bija pārāk da�ādi.

No ledusskapja Rīdis izņēma krējuma burciņu un domīgs pagar�oja. Tā jau viņam bija licies, krējums nav pirmā svaiguma. Rīdis ēda maz, toties labus ēdie mis, mi glītajai, apaļvaidzīgajai Siamas kaķenei, kura tirgoja piena kioskā, viņ� īpa�i bija lūdzis svaigu krējumu. Rīdis atcerējās audumu tirgotāju sermuli, atce rējās piena kioska kaķenīti un nopūtās. Pasaulē vēl vienmēr bija daudz nebū�anu, un jaunākais, ka ne visi dzīvnieki vienprātīgi cīnījās pret tām. Es tam sermulim sado�u pa degunu, Rīdis nolēma. Jau rīt pat aizie�u uz viņa veikalu un sado�u. Un, protams, iepriek� pateik�u, kāpēc sadodu. Rīdis negribēja otru atstāt neziņā. Ikviens sods tikai tad var būt iespaidīgs, ja sodītais pilnīgi saprot, kāpēc viņam dod pa degunu.

Rīdis lūkojās laukā pa logu. Lielā bērzā, kur� izskatījās līdz izmisumam nocieties beidzot atritināt vaļā visus pumpuru vīstoklī�us, pavisam jaunā, dzelteni spīdo�ā māja dziedāja strazds. Viņ� laikam ļoti priecājās par māju un gribēja, lai visa pasaule uzzina, cik �ī māja skaista. Rīdis piemiedza acis un ieskatījās cie�āk. Kas tur nu sevi�ķs � māja kā māja, daudz tādu strazdu māju Rīdis redzējis savā mū�ā un, domājams, redzēs vēl un vēl. Viņ� bija pārliecināts, ka iek�puse pilnīgi trūkst mēbeļu. Strazdi ir savādi ļaudis, atlido tikai, kad ziema pārciesta, ieņem mājas, kuras tām sabūvēju�i citi, un trok�ņo mazliet par daudz. Pilnīgi iespējams, ka tie�i tāpēc viens otrs no viņiem krīt par upuri kādam... kādam... nu, nelaimes gadījumam Rīdis aizgrieza skatienu. Strazds jau sāka krist viņam uz nerviem. Tādās reizēs vispareizāk ir pievērsties kam citam.

Rīdim bija slikta oma. Nevar būt laba oma kādam, kur� mokās ar bezmiegu, turklāt vēl spiests laizīt sastāvēju�u krējumu. Man vajadzēs iet pie ārsta, Rīdis domāja, lai izraksta zāles pret bezmiegu. Viņ� atkal pavērās pa logu; lielā apaļā dobē beidza ziedēt krokusi, un dobei pāri garu, zilu ēnu meta bērza stumbrs. Saule bija vēl augstu.

Iespējams, ka tagad kāds ņemas pajautāt, kāpēc gan Rīdis tā uztraucas, ka nevar aizmigt dienā, viņ� ta�u Var to darīt naktī! Bet Rīdis, redziet, nevarēja vis. Rīdis bija aizņemts, ļoti aizņemts, viņ� naktīs strā-daja un, proti, par naktssargu. Rīdis bija kārtīgs un apzinīgs naktssargs un savā uzņēmumā bija saņēmis jau vairākas prēmijas par kārtīgu un apzinīgu darbu.

Rīda sargātais uzņēmums ra�oja izejmateriālus da�ādu putnu ligzdu būvei, un tagad, pavasarī, tas strādāja ar pilnu jaudu. Pavasaris ta�u ir vispārzināms ligzdu vī�anas un pielabo�anas laiks, atrodas ļoti daudz putnu, kuriem savi mājokļi jābūvē pa�u pirmo reizi, proti, viņi no putnu jaunekļiem kļuvu�i par putnu vīriem. Un tāpēc viņi reizēm aiz nepra�anas izniekoja materiālu un atkal laidās uz uzņēmuma kantori lūgt, lai viņiem izraksta jaunas pavadzīmes jaunu materiālu iegādei. Un atradās ligzdas, kuras ziemu cietu�as gan no stihiskām nelaimēm, gan no me�u un lauku huligāniem, un to īpa�nieki tāpat laidās pie uzņēmuma priek�nieka un �iepstēja un ķērca, un svilpoja un svepstēja, visiem viņiem vajadzēja, vajadzēja, vajadzēja! Bija ko norauties, kamēr izpildīja pasūtījumus, un pasūtītāji nebija no pacietīgajiem, un laiks gaidot arī nestāvēja uz vietas. Vesela bebru brigade strādāja speciāli tikai �im uzņēmumam, viņi laida zemē kokus, kurus pēc tam vajadzēja sastrādāt da�āda garuma, biezuma un kondīcijas skaidās. Kad Rīdis pēc saules rieta ieradās savā postenī, lielākais darba troksnis bija norimies, strādāja tikai da�i sevi�ķi svarīgi cehi, bet uzņēmuma lielākā daļa bija tinusies klusumā un tumsā. Rīdis tad staigāja ap būvmateriālu kaudzēm un ik pa brītiņam spo�i uzspīdināja savas skaisti zaļās acis; tādos brī�os viņ� izskatījās ne tikai bargs, bet pat bīstams, un kur� likumpārkāpējs tad riskētu nākt Rī-dim tuvumā? Savu dienestu Rīdis tie�ām pildīja tik apzinīgi, ka darba laikā neķēra pat peles, protams, izņemot tās, kas bija nonāku�as viņa darbavietas tie�ā tuvumā.

Rīdīs varēja justies ja ne tie�i laimīgs, tad vismaz apmierināts, un viņ� pats nesaprata, kāpēc nav tāds. �odien, piemēram, viņ� vienkār�i bija noskumis, un te nu nebija vainojams ne ieskābu�ais, bet citādi pilnīgi lietojamais krējums, ne arī saule, kura bija spīdējusi Rīdim acīs pat caur sermuļa pārdoto aizkaru.

Rīdis sāka domāt... Kāds pazīstams kaķis bija aicinājis viņu doties uz lielisku ezeru paspiningot, kaķis bija teicis, tur esot lieliski grunduļi. Bet Rīdis toreiz atteicās... viņ� bija sacījis, viņam ta�u jāstrādā un vispār viņ� nejūsmojot par spiningo�anu. Pazīstamais kaķis bija iebildis, lai spiningo�ana kur spiningo�ana, bet tur apkārt esot tik burvīga daba! Un tur tik skaisti dziedot putni!

Tagad Rīdim sāka likties, ka viņ� nav rīkojies prā tīgi, uzaicinājumu noraidīdams. Bet tur nekā vairs nevarēja darīt.

Ar nepacietību viņ� sagaidīja vakaru un savu darba stundu sākumu. Rīdis ielēja lielā, sarkanā termosā baldriānu tēju � kādreiz uz rīta pusi mēdza samesties vēsi �, un ietina sviesta papīrā divas sardeles. Rīdis tie�ām neēda daudz. Tad viņ� devās ceļā, iepriek� pār baudījis, vai mājā visas elektriskās ierīces izslēgtas un logi kārtīgi aizvērti.

Laukā novakares gaiss apņēma Rīdi kā mīlīgām ķepām. Pavasaris ir jauks gadalaiks, Rīdis domāja. Viņ� mīkstiem soļiem gāja pa taciņu gar upes malu, kas jau bija sākusi abās malās apaugt ar spo�i zaļu, jaunu zāli. Mīkstajā krēslā pāri Rīda galvai skanēja dziedātājstrazda balss, tas savus koncertus mēdza rīkot vakaros, kad mazāk bija konkurentu un arī dzirdamība labāka. Rīdim garām aizsteidzās ezis, un viņi pavisam īsi sasveicinājās. Patiesībā Rīdim uz ezi vaja dzeja turēt nīgru prātu, jo ezis arī ķēra peles. Bet Rīdis bija taisnīgs, ja reiz daba dzīvniekam likusi pār tikt arī no pelēm, tad viņam attiecīgi jārīkojas. Pie tam rajonā, kur mita Rīdis, pārtikas apgādes jautājums bija nokārtots teicami, ja neskaita atsevi�ķus atgadījumus ar ne pārāk svaigu krējumu. Bet to jau vēl var piejaukt pie mērces.

Rīdis parakstījās sardzes �urnālā, akurāti uzvilkdams lielu un apaļīgu R. Viņ� nolika uz palodas ko�o termosu un ieslēdza tranzistoraparātu, ta�u mūzika, kas atskanēja, nebija pēc Rīda gaumes. Un atkal Rīdi pārņēma tādas klusas skumjas, it kā viņam nebūtu paveicies medībās.

Nervozi pakulstījis asti, viņ� aparātu atkal izslēdza. Un mazajā telpā kļuva līdz asarām klusi, un, ja Rīdis mācētu raudāt, viņ� varbūt tie�ām noritinātu kādu asariņu, pat nenotraucis to ar ķepu.

Nakts ritēja lēni. Rīdis apstaigāja sev pakļauto teritoriju, un viscaur tāpat bija klusu, ļoti klusu, bezgala klusu, un varēja sadzirdēt, ka netālajā upē sīks vilnītis atsitas pret akmens pieri un steig�us atvainojas savā guldzo�ajā ūdens valodā. Ūdens mēdza būt pieklājīgs un laipns, un Rīdim patika tajā noraudzīties. Da�i dzīvnieki mēdza ūdenī pat peldēt: Rīdis pie tiem nepiederēja.

Un tad no siltās tumsas negaidot uzviļņoja lakstīgalas balss. Ak tad lakstīgalas arī jau bija klāt! Rīdis juta liegas tirpas pārslīdam pār visu augumu, un viņam sāka likties, ka tie�i �os kaismīgos, skaņos treļļus viņ� ar ilgām gaidījis visu ziemu, visas iepriek�ējās dienas, un tikai lakstīgalas dziesmas dēļ viņ� tā skumis. Nu bija skaidrs, ka klāt vasara, lakstīgala ar savu atgrie�anos vienmēr vēra tai durvis. Zilas gaismas caurstrāvotās mēness naktīs un arī naktis bez mēness lakstīgala piedziedāja klusumu un tumsu, pildīdama tos ar brīni�ķīgu mulsino�u saturu.

Par ko gan viņa dzied, Ridis domāja, un �ai brīdī viņam gribējās, kaut jel saprastu lakstīgalu valodu. Tās gan bija skaistas un kvēlas jūtas, kādas pauda lakstīgala savā dziesmā, tā domāja Ridis, priek�zīmīgais naktssargs tā uzņēmuma teritorijā, kur ra�oja visu ligzdu būvniecībai vajadzīgo, Rīdis, diezgan vientuļais savas glītās mājas vienīgais iemītnieks. Rīdis apsēdās, lai varētu netraucēts klausīties, un viņa kuplā, melnā aste viegli, bez mazākās skaņas brī�iem pasitās pret zemi. Lakstīgalas balss �ukstēja un �ēlojās, sauca un vilināja, un Rīdis atcerējās dzidra saltuma pilnās marta sākuma naktis, kad viņ� arī bija dziedājis... vienreiz laikam pat par godu kioska siā-mietei. Un pateicībā par to viņa Rīdim bija pārdevusi sastāvēju�os krējumu! Ta�u nopietni dusmot uz melu-maskoto kiosknieci Rīdis vairs nespēja, jo viņ� labi saprata, ai, ne krējums ir galvenais, viņam toreiz arī galvenais bija bijusi dziesma, tāpat kā tas tagad notika ar lakstīgalu.

Dziesma gavilēja un lūdzās, un Rīdis bija pilnīgi aizrāvies klausīdamies, tagad arī viņa astes gals stāvēja mierā, tikai ūsas viegli trīcēja, kā tas citreiz atgadījās, kad Rīdis medīja. Bet tagad viņ� spēja tikai klausīties un juta, ka pamazām noplok viss aizvadītā vakara nīgrums un visa nepatika.

Rīdis�. klausījās ilgi, tik ilgi, ka beidzot pamodās kā no patīkama sapņa tikai tad, kad lakstīgala pārtrauca dziesmu. Viņ� attapās, ka pilnīgi aizmirsis savu pienākumu, un viņ� strauji pietrūkās kājās. Ja nu viņa sargātajam ligzdu materiālu uzņēmumam ir noticis kas ļauns? Un Rīdis steidzīgi metās kārtēja apgaitā.

Nē, ļauns noticis nebija nekas. Viss bija klusu un mierīgi, tas, kas vakarā ticis aizslēgts, dro�i glabājās aiz atslēgas, un tas, kas bija atstāts savā vaļā, tāds arī bija palicis, un neviena skaidiņa nebija gājusi zudībā. Rīdis atvieglots uzelpoja, viņam būtu bijis ļoti sāpīgi, ja viņa sardzes laikā noticis kas ļauns, viņ� nevarētu sev to piedot.

Dzerdams lāsīti baldriānu tējas, Rīdis apsvēra, ka tie�ām varbūt derētu aizdoties uz kādu tālāku ezeru pamak�ķerēt vai paspiningot. Lai gan viņ� nejūsmoja par tādām nodarbēm. Bet tā esot laba nervu atslodze, Rīdis bija dzirdējis, jā, viņ� bija pat lasījis par to.

Patiesi, Rīdis domāja, pasaule ir ļoti skaista. Pasaule nemaz nevar būt citāda, kamēr tajā ir balti vizo�as ziemas mēness naktis, kad klusums rādās tik trausls, ka pieskaries tam, un tas tūlīt sadrups, smalki tink�ķēdams. Un tādas pavasara lakstīgalu naktis. Viņam ari iegribējās padziedāt, ta�u ir zināmā lieta, ka kaķu balsis vislabāk skan ansambļos, kaķu mūzikas māksla ir kolektīva māksla.

Rīdis aizskrūvēja termosu, iek�ā bija palicis vēl nedaudz tējas, un to viņ� izdzers, uz mājam posdamies.

Kad viņ� atkal apstaigāja savu sargājamo teritoriju, austrumos jau ziedēja blāzma. Blāzmā vienmēr zied sevi�ķi skaistiem ziediem.

Rīdis apdzēsa savus acu pro�ektorus. Bija aizvadīta atkal viena nakts �aja labajā pasaule.

Gregors bija ļoti jauks suns.

Noteiktas stundas viņ� strādāja par sargu, bet brīvajā laikā atpūtās vai arī gāja ciemos. Visbie�āk viņ� ciemojas pie sava drauga Kaķa. Kaķis dzīvoja diezgan tālu no Gregora, un viņ� arī labprāt būtu gājis ciemos, ta�u ceļā varēja gadīties citi suņi, kuri nebija tik jauki un mēdza kaķus trenkāt, lapēc viņ� negāja tālu prom no mājas, sēdēja un gaidīja Gregoru. Parasti viņam vienmēr atradās kas labs, ar ko Gregoru pacienāt, sacīsim, krauk�ķīgās maizītes vai arī augļu saldējums. Gregors dievināja augļu saldējumu. Un, lai gan nav pamata sacīt, ka viņ� būtu apciemojis Kaķi tikai uzkodas pēc, skaidrs bija, ka mazā launagā viņ� piedalījās labprāt. Turklāt Kaķim tas darīja prieku.

Kādā stipri lietainā dienā Gregors ilgi prātoja, iet vai neiet pie Kaķa, jo, kā jau teikts, lija un Gregors saudzēja savu ka�oku, viņ� vispār saudzīgi apgājās ar savām lietām. Bet tad viņ� iedomājās, ka �ādā laikā Kaķim noteikti ir ļoti vientuļi. Un turklāt varēja

atgadīties, ka Kaķim mājā ir saldējums. Tāpēc Gregors paņēma savu saliekamo lietussargu un devās laukā.

Kaķa māja atradās starp lielām, tum�ām tūjām un tagad lietū izskatījās ļoti vientuļa. Gregors pieklauvēja pie durvīm, ta�u neviens nenāca atvērt. Tad Gregors atgrūda durvis pats. Sev par pārsteigumu, viņ� Kaķa iemīļotākajā stūrītī, mīkstā krēslā pie krāsns, ieraudzīja sēdām kādu citu, kas noteikti nebija Kaķis.

� Es atvainojos, � Gregors sacīja, � vai jūs ne< varat pateikt, kur ir Kaķis?

� Es esmu Kaķis, � sve�ais Nekaķis atteica strī-, dīgi.

� Jūs tas noteikti neesat, � Gregors ierūcās. � Es Kaķi pazīstu. Mēs esam lieli draugi. Nevar nepazīt savu draugu.

� Patiesībā es viņ� tie�ām neesmu, � Nekaķis pēc brītiņa piekrita. � Es esmu viņa vietnieks.

� Kas jūs par vietnieku! � Gregors atcirta un uz-boza spalvu. � Man vajag Kaķi pa�u. Un mēs ēdīsim saldējumu.

� Saldējumu es apēdu, � Nekaķis nekautrīgi paziņoja. � Jūs mierīgi varat atkal iet, no kurienes esat nācis.

� Sakiet � kur ir Kaķis? � Gregors uzstāja.

� Man tas jāzina! Kā draugam!

� Viņ� aizbrauca komandējumā, � Nekaķis pēc vilcinā�anās negribīgi paskaidroja.

� Uz kurieni? Kāpēc es par to neko nezinu?

� Viņ� aizbrauca uz Ugunszemi. Viņam pietrūka sērkociņu.

� Kādas muļķības! � Gregors sa�utis iesaucās.

� Pēc sērkociņiem neviens nebrauc uz UgunszemiJ Pēc sērkociņiem iet uz veikalul

� Viņ� aizbrauca. � Nekaķis vienaldzīgi paraustīja plecus un vēl ērtāk iekārtojās Gregora drauga krēsla. Gregors aplam sa�uta. Ko Nekaķis te meklēja? Kāpēc viņ� sēd drauga vietā un turklāt apēdis saldējumu? Kaķis viņam to nekad nebutu (āvis. Kaķis labi zināja, kā saldējums gar�o Gregoram!

� Paklausies, netaisi pekstiņus! � Gregors aiz dusmām pārgāja uz �tu�. � Saki beidzot � kur palicis Kaķis un kas tev te ļāvis iekārtoties? Pat ja kāds brauc uz Ugunszemi, viņ� savu ērto māju neatstāj kaut kādu aizdomīgu garāmgājēju ziņā!

� Kur� te ir aizdomīgs? � Varēja redzēt, ka Nekaķis sāk uztraukties.

� Tu! � Gregors nekavējoties atbildēja un ierējās. Ta�u Nekaķis necēla ne ausi. Viņ� tikai nekaunīgi skatījās Gregorā. Gregors ierējās atkal, tagad divas reizes, turklāt sava visbridino�ākajā tonī. Tad viņ� paspēra da�us soļus uz Nekaķa pusi, bet tas piepe�i atvēzējās un iecirta Gregoram pļauku.

� �ausmas! � Gregors iesaucas. � Kas tad tā par uzvedību!

� Lasies! � Nekaķis nepieklājīgi uzbrēca.

� Nekur es neie�u, � Gregors negribēja padoties..

� Tad tu dabūsi vēl! � Nekaķis brīdināja un jau atkal atvēzējās... un viena lēciena Gregors atradās ārā, uz ielas, zem lielajām, vecajām, lietus piemirku�ajām tūjām. Viņ� bija tā apstulbis! Viņ� stāvēja zem tūjām un labi dzirdēja, ka Nekaķis aizslēdza durvis, atslēgu divas reizes apgriezdams.

� Nē, tā kaut ko! � Gregors murmināja.

Tad viņ� atcerējās, ka aizmirsis Kaķa � tagad jau gan laikam jasaka Nekaķa � māja savu saliekamo lietussargu. Lietussargs bija vēl pavisam jauns. Un, pat ja tas būtu vecs, tas tomēr piederēja Gregoram, un Gregors taupīja savas mantas. Tāpēc viņ� nikni piedauzīja pie durvīm un uzkliedza:

� Man nemaz nevajag tikt pie tevis iek�ā, tikai atdod man manu saliekamo lietussargu!

Viņ� dzirdēja Nekaķa zobgalīgos smieklus. Durvis neveras vaļā, un Gregors vēlreiz skaļi aizrādīja uz savām īpa�uma tiesībām. Tad viņ� pamanīja, ka kaut kas tiek izsviests pa pieliekamā vēdlodziņu. Bet viņam �ķita, ka izsviestā manta tomēr nav lietussargs, un viņ� gāja par to pārliecināties. Protams, tas nebija lietussargs. Tas bija parastais krāsns kruķis, turklāt vēl pamatīgi sarūsējis, veca, nekam nederīga manta.

� Atdod manu lietussargu! � Gregors klaigāja atkal, bet nu neviens vairs neatbildēja. Lietus neapnicis pilēja Gregoram uz deguna un ka�oka.

� Vai Kaķis tie�ām būtu aizbraucis uz Uguns-zemi? � Gregors skumji prātoja.

Viņ� lūkojās uz krāsns kruķi un domāja, ko gan varētu iesākt ar tādu sarūsēju�u mantu. Un viņam drusku sametās kruķa �ēl, kādreiz tas noteikti bija bijis jauns un visnotaļ noderīgs saimniecībā. Vai tagad tas tie�ām nekam vairs neder? Gregors domīgs noliecās un pacēla kruķi. Varbūt ar to var aizbaidīt laupītājus. Bet laupītāji jau mūk, tiklīdz Greogors ierejas. Gregors gribēja mest kruķi atkal zemē, bet tad juta, ka kruķis viņa ķepā dīvaini saraustās.

� Kas tie par brīnumiem, � Gregors teica sev. � Ja tā būtu slota, nevis kruķis, varētu iedomāties, ka ar to var lidot pa gaisu.

Viņ� vēl lāgā nebija izteicis savas pārdomas, kad ar visu kruķi pacēlās gaisā.

� Es noteikti esmu pirmais suns, kas lido ar krāsns kruķi, � Gregors nopriecājās. � Vai Kaķis zināja, kas viņam par varenu mantu mājās!

Kruķis �āvās pa gaisu, ka vēj� vien svilpoja gar ausīm.

� Nez uz kurieni es tagad lidoju, � Gregors gudroja. � Vai �ai ma�īnai var arī noteikt virzienu? Sacīsim, ja es gribētu lidot uz Ugunszemi.

Un tūlīt viņ� juta, ka lido tie�i turp. Jo metās sil-taks un bija sao�ama pat tāda kā dūmu smaciņa � no kurienes gan tā varētu nākt, ja ne no Ugunszemes?

� Ja tikai Nekaķis nav melojis, � Gregors skaļi domāja, kamēr kruķis nesa viņu tālāk un tālāk, � jā, ja viņ� nav melojis un Kaķis patie�ām ir tur, es viņu sameklē�u. Un tad mēs lidosim atpakaļ. Un tad Nekaķis lidos laukā no Kaķa mājas. To es jums saku, viņ� lidos.

Gregoram bija stipri �ēl, ka ir jau satumsis. Un ka neviens uz zemes nevar redzēt viņu, jauko, lidojo�o suni. Kur� dodas tie�i uz Ugunszemi.

� Tur ta�u es varē�u iz�āvēt savu ka�oku, � Gregors iedomājās, un viņam kļuva pavisam silti un priecīgi ap sirdi.

Sprī�metim nebija īpa�as mērnieku kursu izglītības, īstenībā neviens viņam nebija uzdevis mērīt zāles un lapas, cik kura no tām gara vai plata. Viņa līdziedzīvotāji glu�i vienkār�i neinteresējās par tādām lietām. Bet Sprī�metis pats bija ar pētnieka nosliecēm, tāpēc viņ� tikai nelabprāt laida garām gadījumu, kad varēja izmērīt kādu īpa�i spēcīgu smilgas dzinumu, un ķērās pie darba pat karstākajā saules dienvidū.

Citiem par to nebija intereses.

Cik viņ� savās gaitās sastapa dzīvās radības pārstāvjus, tie ne reizes neapjautājās, kā ar Sprī�me�a pētījumiem un kas ir tas, ko viņ� pa�reiz tik aizrautīgi mērī. Sprī�metim bija �ēl, ka tā, ta�u savas nodarbes viņ� neatmeta. Tas bija viņa dzīves uzdevums, lai gan Sprī�metis pats, kautrīgs būdams, tā netika teicis. Viņ� tikai darīja.

Sī diena bija izcili sutīga, un �ajā dienā Sprī�metim tie�ām negribējās neko darīt. Viņ� prātoja, ka būtu lieliski pazvilnēt lielās rabarbera lapas pavēnī � rabarberu ēna ir sevi�ķi vēsa un bieza. Un viņ� jau gan-

drīz [avas slinko�anas priekam... bet tad saka vērīgi aplūkot pa�u lapu.

� Man liekas, � viņ� pēc brī�a sacīja sev, � tā ir viena no lielākajām lapām, kādas es vispār esmu redzējis!

Viņ� īsi nopūtas un turpināja:

� Būtu negodīgi neizmērīt tik lielu lapu. Man jāzina, vai tā tie�am dro�i saucama par vislielāko.

Sprī�metis izlīda no vēsās, spirdzino�ās ēnas un sāka svempties aug�ā pa lapas kātu.

Kad Sprī�metis bija uzrāpies uz lapas un ar lietpratēja aci noskatījis, no kuras malas labāk sākt mērī�anas darbu, viņ� jau atkal bija labā omā un mierā ar sevi. Darbs dara darītāju rosīgu, Sprī�metis sacītu, uz sevi no malas noskatījies. Bet viņam nebija laika no malas skatīties. Viņam bija jāmērī lapa, jāizmēra tā ar sava mazā, gai�zaļā auguma sprī�iem, un tas bija jāizdara vēl �ai tveicīgajā pēcpusdienā, nebija ko atlikt.

Sprī�metis mērīja un mērīja, viņ� izslējās gandrīz pavisam taisns un perpendikulārs zemei, tad daiļi saliecās, kļūdams līdzīgs grieķu burtam omegai un ar mazajām priek�kājiņām piedūrās lapai. Un atkal. Un tad atkal. Mērī�anas darbs gaja uz priek�u, Sprī�metis priecājās, ka nav atlicis to uz otru dienu. Tagad viņ� jau �ovakar zinās lapas izmērus, cik patīkami būs iet gulēt ar pavisam jaunām ziņām! Un varēja ta�u gadīties � līdz �im, tiesa, gadījies vēl nebija, bet Sprī�metis nezaudēja cerības, � kas par lapu var ieinteresēties kāds cits. Maijvabole, piemēram. Maijvabole izskatās tik svarīga, �ķiet, ka zem spīdīgi tum�ajiem vizītsvārkiem tā paslēpusi īpa�i vērtīgu dokumentu �ūksni.

Sprī�metis pūlējās, cik spēja, un tad viņ� izdzirda kādu balsi, tik negaidītu, ka palika stāvam izslējies.

� Ei, ko tu dari? � �ī balss jautāja.

Beidzot kāds, kas interesējas par Sprī�me�a darbul

� Paklau, tu blēdies, � �ī balss turpināja skaļi un nicīgi, � tev mērs nav pareizsl Es uzsūtī�u tev kontroli!

Sprī�metis pavisam apjuka un sāka skatīties balss virzienā. Un viņ� ieraudzīja plūmes kokā uzrāpu�os Vīngliemezi; tas bija aizkļuvis līdz pa�ai lapotnei, noslēpies ēnā un starp sevi un koka stumbru izveidojis koridoru � gaisa pūsli. Vīngliemezis mācēja dzīvot ar ērtībām. Un tagad viņ�, galvu no sava pa�aurā, bet dro�ā mājokļa izbāzis, ņēmās kritizēt pasauli.

� Es neblēdos, � Sprī�metis sacīja. � Es mēru vienkār�i tāpat.

� Vienkār�i tāpat neviens neko nedara, � Vīngliemezis uzpūtīgi atteica. � Katrā darbībā ir savs noteikts aprēķins. Tu mērī, tātad tu blēdies. Es visu laiku skatos, kā tu to dari. Un tavi sprī�i ir par īsiem!

� Man ir pavisam pareizi sprī�i, � Sprī�metis apvainojās. � Un neviens man vēl nav pārmetis, ka...

Viņ� aprāvās, jo atcerējās, ka neviens ta�u nav interesējies par viņa sprī�iem. Tagad viens taisījās. Bet vai tā bija interese? Tā vienkār�i bija aprobe�ota kritika! ч,

� Ko tu darīsi, kad būsi lapu izmērījis? � Vīngliemezis jautāja atkal.

� Es kāp�u zemē un atpūtī�os. Es jau tagad varu kāpt zemē. Ja man apnīk. Es to visu daru tikai sava prieka pēc.

� Prieka pēc vien neko nedara, � Vīngliemezis sa�ķobīja ragus. � Prieka pēc tikai guļ. Vai ēd. Kad ko dara, tas nemaz nevar būt prieks.

� Kā � nevar būt? � Sprī�metis brīnījās.

� Darbs ir, kad tevi piespie� un tu pūlies. Darbs, tas ir ļoti, ļoti grūti. Nevienam negribas darīt darbu

� Nē, � Sprī�metis strīdējās pretī, � Ar mani ta nav.

� Tā ir ar visiem, kas strādā, � Vīngliemezis dzel �aini atteica un vēl trakak no�ķobīja ragus, pavisam greizā virzienā. Vīngliemezis runājot nedaudz sēca, bet �ī sēk�ana, tā likās viņam pa�am, tikai piedeva sacītajam svarīgumu. Vīngliemezis gribēja būt svarīgs. Viņ� visiem mēdza stāstīt, ka esot ieceļotājs no taīam, ļoti skaistām un ļoti siltām zemēm un ka �eit viņam nepavisam nepatīkot. Un, kad viņam jautāja, kāpēc viņ� neceļo atpakaļ, Vīngliemezis nevaļīgi atteica: viņ� nevarot domāt tikai par sevi. Un ko gan �eit iesāk�ot bez viņa.

Iestājās klusums. Vīngliemezis no sava plūmju koka vīzdegunīgi skatījās �urp, bet neko neteica, un Sprī�metis pavilcinājies ķērās atkal pie darba. Viņam bija vēl atlicis nomērīt pusi lapas platuma, un tad viņ� gribēja uzzināt apkārtmēru. Tā gan būs visrūpīgāk izmērītā lapa, Sprī�metis sprieda. Un dro�i vien lapai pa�ai tas patika.

� Tu ta�u turpini krāpties, � Vīngliemezis bilda atkal.

Sprī�metim saskrēja asaras acis.

� Kā tu atļaujies, � viņ� teica, balsij trīcot. � Es nekrāpjos! Es negribu nevienu mānīt, un mans mērs... Tas ir vienīgais mērs, kādu es pazīstu!

� Tas ir visnepareizākais mērs, kādu man mū�ā gadījies redzet! � Vīngliemezis uzstāja. � Mērs! � viņ� nicīgi iesaucās. � Man rādās, tu nekad neesi dzirdējis par metrisko mēru sistēmu...

� Tie�ām neesmu, � Sprī�metis sacija krietni vien klusāk.

� Nepārtrauc!... kur� glabājas Sevrā, Parizes tuvumā ... Tu laikam nezini pat, kas ir Parīze?

Sprī�metis nomākti klusēja.

� Tātad katrs tev var iestāstīt, ka Parīze ir Anglijas galvaspilsēta, ko?

� Bet vai tas tik svarīgi? � Sprī�metis beidzot iejautājās.

� Ģeogrāfija, tas neesot svarīgi? � Gliemezis brē-kāja, ragus tālu uz priek�u stiepdams. �� Izglītība! Zina�anas! Saki � kas ir Gliemezis bez zinā�anām? Man, piemēram, zinā�anas ir ārkārtīgi pla�as. Tev vajag ievērot, ka mūsu dzimta... Jā, no kādas dzimtas tu esi cēlies, jaunais draugs? � Vīngliemezis jautāja, un viņa tonis skaidri izteica, ka ne par kādu draugu viņ� Sprī�meti vis neuzskata.

� Es nezinu, � Sprī�metis kautrīgi teica. � Man liekas, mēs visi esam Sprī�me�i... Vismaz es neko citu neesmu dzirdējis... � Viņ� apklusa un sāka skatīties uz priek�u. Uz skaisto, za|o rabarbera lapu. Viņ� iedomājās, ka ir aizmirsis, cik sprī�u gara �ī lapa bijusi. Viņa mērī�ana tātad bijusi veltīga, tā jāsāk no gala... lai gan � vai ir nozīme mērīt no gala, ja tev priek�ā tik nepareizs mērs?

Vīngliemezis pa viņa pārdomu laiku bija �akli runājis.

� ...tātad mūki, �urp dodamies, ņēma mūs līdzi, viņiem sve�umā bija grūti bez draugiem. Viņi ļoti augstu mūs vērtēja, vai vari iedomāties? Bet tu jau laikam nevari iedomāties!

Vīngliemezis iesmējās.

� Redzi, jaunais, ļoti za|ais draugs, � Vīnglieme-zis teica un noklepojās, un Sprī�metis pabrīnījās, kāpēc gan tiek saukts par loti zaļu, viņa zaļums bija parasts un nepavisam ne spilgts, � mūki daudz mēdza domāt, viņi lasīja daudz grāmatu, es varu teikt, viņi bija ļoti gudri cilvēki, un tāpēc arī mēs... Vīnglie-me�i tie�ām var lepoties ar savu izglītības līmeni. Bet, protams, viņi to nedara, mans jaunais, zaļais draugs!

� Ko nedara? � Sprī�metis pajautāja, viņam bija ārkārtīgi grūti sekot Glieme�a domu lidojumam. Jocīgi gan, jo kāds cie�āk sēd uz vietas, tā sakot, kā piesiets, jo neapvaldītāka ir viņa fantāzija.

� Nelielās! � Vīngliemezis kliegtin atkliedza. � Tu nemaz neseko, kad es stāstu! Un ko tu te tā sēdi? Kāpēc tu netaisies neko darīt?

Sprī�metis gribēja teikt, ka viņam ta�u ir tik ļotī nepareizs mērs un kur viņam citu, pareizāku, ņemt, bet viņam bija kauns nākt ar tādām savām sīkām bēdām pie lielā domātāja Vīnglieme�a. Tāpēc viņ� neatbildēja.

Ko�ajai, jaukajai saulei jau labu laiciņu līda un līda priek�ā mākoņi. Tad re, ko �ī tveice nozīmē, Sprī�metis nodomāja un pameta skatienu apkārt. Sākusies bija parastā pirmslietus rosme. Aizlidoja divi tauriņi, ba�īgi sarunādamies, viņi meklēja dro�u patvērumu pret aukstajām lāsēm. Pa celiņu no kukaiņu būvlaukuma steidzās skudra, un viņai tie�ām bija ko steigties: lietus laikā pūzni slēdz bez iepriek�ēja brīdinājuma, un stāvi nu tad laukā aiz durvīm. Sprī�metis atkal palūkojās uz Vīngliemezi, un tas svarīgi uzsāka:

� Jaunais, zaļais draugs...

� Es nemaz neesmu tik zaļ�, � Sprī�metis uzdrīkstējās. � Lielais sienāzis ir daudz zaļāks. Es...

� Ja es tā saku, tad tu esi zaļ�, � Vīngliemezis atteica. � Es pa�reiz domāju, ko gan tev vajadzētu darīt, zaļais draugs. Tev noteikti jāmācās. Man liekas, tev derētu doties studiju ceļojumā. Uz Sevru Parīzes tuvumā. Tas gan ir tālu ...

� Vai pats tu tur esi bijis?

� ...tālu, bet tālums nedrīkst atbaidīt zinā�anu alksto�u dvēseli...

Negaidot visas zāles un lapas tā savādi un smagi no�alcās. Tas tomēr nebija vēj�, tās bija daudzas lielas un smagas lietus lāses, kuras ar skubu krita uz zemi, noguru�as garo lidojumu no mākoņa līdz �ejienei.

� Piemēram, vai tu proti izskaidrot lietu? � Vin-gliemezis ķērās pie jaunas problēmas. � Tā ir tāda dabas parādība, kura... Es varētu tev daudz un interesanti pastāstīt par lietu, jaunais...

Tagad vajadzēja nākt vārdam �zaļais�. Bet nenāca. Kāda sevi�ķi spēcīga lietus lāse atsitās pret Vīnglie-me�a ragiem un sa�ķīda vairākas mazākas. Un Vīn-gliemezis, nemaz vairs tālāk nerūpēdamies par zinātnes attīstību, steig�us ierāvās savā namiņā. Nekā vairs nevarēja redzēt, ne vēsts no Vīnglieme�a, jo viņa namiņam nav logu. Par no�ēlo�anu.

Sprī�metis kādu brīdi skatījās uz Vīnglieme�a slēgto māju. Viņam pa�am �eit bija ļoti ērti, virs mērāmās lapas rabarbers bija uzaudzējis vēl vienu, un tagad tā lieliski uztvēra visus lietus pilienus. Pak�ķēja vien uz Sprī�me�a pagaidmājas pagaidjumta, un bija tā dzestri un patīkami.

Pamazām Sprī�me�a nomāktība sāka zust. Nevarēja gan būt, ka Vīngliemezis zina visu un līdz galam. Par mērī�anas lietām, sacīsim. Un ko gan lai dara, jā, ko lai dara, ja tev jāizmēra kāda rabarbera lapa un ja tev tuvumā tad nav to... nieru, par kuriem runāja Vīn-gliemezis. Ja tie visi atrodas kaut kur tālu pie kaut kādas tur Parīzes. Bet tu savukārt atrodies tepat, �inī dārzā.

Tad tomēr jāpiemērojas apstākļiem, Sprī�metis nolēma. Un viņ� vēl drusciņ pamērīs, tiklīdz pāries lietus.

Beidzot Kāpurs bija ticis uz zaļa zara.

Kāpuriem tas nenākas viegli, un tāpēc atgadās, ka da�s labs no viņiem visu savu kāpurības laiku spiests pavadīt daudz spaidīgākos apstākļos. Uz puskaila zara ar dzeltēt sāku�ām lapām, sacīsim. Varat ticēt, pasaulē nemaz nav tik neskaitāmi daudz īsti zaļu zaru ar ko�ām lapām.

Ta�u mūsu Kāpuram bija laimējies. Uz sava zara viņ� iekārtojās cik spēdams ērti un ar labu ēstgribu locīja iek�ā vienu sulīgi zaļo lapu pēc otras. Saule spīdēja, un Kāpurs bija pārliecināts, ka tā pavērusi sevi�ķi pla�u mākoņu spraugu tie�i tāpēc, lai darītu Kāpuram mielastu patīkamu. Tiesa, ja saulei �āds nodoms būtu, tai nāktos spīdēt visu diennakti no vietas. Jo Kāpurs ēda vai visu diennakti. Un kāpuru pasaulē viņu neviens nesauca rijīgu.

Kāpurs bija skaists.

Viņ� būtu ļoti pārsteigts, uzzinājis, ka daudziem viņ� tomēr neliekas tāds. Un viņ� nenoticētu. Viņam bija patiesi lepns melni brūns ka�oks ar gaumīgu gai�āku svītru sanos, un viņam bija divi krā�ņi cekulaini pu�ķi pierē un... nu, tai vietā, kas atrodas pierei pavisam pretējā pusē. Un tomēr bija gadījies, ka cilvēki, radījumi, par kuriem Kāpuram gan nebija ne mazāka priek�stata, neganti iebļāvās, kādu zaru ar citu Kāpuru rokā saņēmu�i. Bet, ja nu mūsu Kāpuram tomēr tā gadītos, viņ� būtu pārliecināts, ka cilvēki iekliedzas aiz sajūsmas. Par tādu skaistu Kāpuru.

Ta�u Kāpura apkaimē cilvēki negadījās. No kāpura viedokļa tā bija teicama apkaime.

Tā nu Kāpurs dzīvoja un ēda, lapu bija diezgan, un par rītdienu viņam nebija jābēdā. Un citu ko darīt viņ� nebija mācījies. Protams, tāda dzīve, lai cik ērta, tomēr ir diezgan vienmuļa, un kādā reizē to apjauta arī Kāpurs pats. Izcēlis galvu, cik augstu vien varēdams, viņ� pārlaida skatienu savam zaram un vel citiem zariem. tie visi bija zaļi un lapām bagāti, un Kāpurs diez kāpēc sajutās skumj� un teica pats sev:

� Vai tie�ām man visas �īs lapas būs jāapēd?

Uzpūta vēj�, un zari saticīgi saliecās visi uz vienu pusi, bet Kāpuram vēj� nekādu kaiti padarīt nevarēja, Kāpurs dro�i turējās pie zara, kuru jau bija pieradis uzskatīt par savu. Viņ� vēl reizi paskatījās apkārt, bet visur tie�ām bija tikai zari un lapas vien, un Kāpurs teica sev, nekādas citas dzīvas radības tuvumā nemanīdams:

� Cik garlaicīga pasaule!

Tur viņam nebija taisnība. Bet, ja dienu dienā esi ap sevi redzējis tikai viena koka vai krūma vienādi zaļās lapas, tad varbūt tie�ām vari nākt pie tāda sprieduma. Kāpurs no�āvājās, un viņam kļuva vēl garlaicīgāk. Un pie tam viņam nepavisam nenāca miegs. Kāpurs krāja savu miegu tam laikam, kad kļūs par kūniņu, tā tad būs viena liela un briesmīga gulē�ana, bet, kamēr kūniņas dienas vēl nav pienāku�as, ar gulē�anu nav ko trakot.

Kāpurs sapīcis ķērās pie jaunas lapas � ko citu iesāksi? � bet te tas ieraudzīja sev līdzas nolaidu�os mazu Vabolīti. Un Vabolīte bija tik tuvu! Vabolīte īstenība bija zila � nē, īstenībā tā bija zaļa �, bet, vienalga, vai nu tā īstenībā bija zila, vai zaļa, saulē tā vizrnoja glu�i ka no zelta. Vabolīte pa�ķielēja uz Kāpurā pusi, un tas izlaida no �okļiem lapas stūrīti, kuru tīri aiz gara laika atkal bija sācis gremot.

� Kāda patīkama tik�anās, � Kāpurs teica, kad kādu bridi bija nekustīgi blenzis uz Vabolītes pusi. Insektu pasaulē tāda ilgsto�a un cie�a skatī�anās nav nekas nepieklājīgs; ja tev pamatīgi jānopeti līdz �im neredzēts radījums, pētī, cik patīk, neviens par to neuztraucas.

� Ja? � Vabolīte nopriecājās. � Es nemaz neievēroju, ka te vēl kāds ir. Man �ķita, pilnīgi neapdzīvots zars.

� Tiesa, es lieliski iekļaujos savā apkārtnē, � Kāpurs piekrita un smaidīja pār visu ģīmi. � Tas ir, apkārtne man lieliski piederas. Jūtieties kā mājās. Diezgan gar�īgas lapas, tikai ar laiku apnīk.

� Es lapas, piedodiet, neēdu, � Vabolīte atteica un pacēla segspārnus, lai izlīdzinātu un sagludinātu apak�spārnus, tie Vabolītei bija no zīda un ļoti, ļoti smalki, tāpēc arī ātri burzījās. Un viņa bija nolaidusies visai strauji.

� Bet ko tad jūs ēdat? � Kāpurs jautāja. Viņu ļoti interesēja sarunas par ē�anu, un, bijis viņ� cilvēks, dro�i vien augstāk par visām grāmatām vērtētu pavārgrāmatu.

� Ak, vispār, � Vabolīte viegli teica. � Lapu sulas, nektāru, piemēram, ja gadās... Tagad vasarā jau visur ir klāti galdi.

� Vasarā? � Kāpurs ba�īgi pajautāja. � Tagad? Vai tad ir arī vēl kas cits, vasaru neskaitot?

� Saka, esot arī rudens, � Vabolīte paskaidroja, � un tad esot auksts, tā kā kādreiz agri rītos, un vēl aukstāks pat, bet tas laikam ir ļoti tālu. Un varbūt ta nav nemaz.

� Dro�i vien, � Kapurs piekrita un aiz tīra paraduma jau atkal gribēja ķerties pie aizsāktās lapas, bet tad viņam kas iekrita prātā: � Jūs laikam esat no tālienes?

� Te aiz kokiem ir pļava, � Vabolīte sacīja,

� milzīga pļava, un aiz pļavas atkal koki... un es esmu no turienes.

� Un vai tad tur nebija ko ēst? � Kāpurs jautāja un nemaz nejuta, ka var kļūt garlaicīgs. Kādam, kur� nedomā tikai par ē�anu. Kuram ir tādi saulē zeltaini, zibo�i spārni.

� Bija, � Vabolīte atteica. � Bet man patīk ceļot.

� Ceļot, man liekas, tas ir �ausmīgi neērti, � Kāpurs ba�ījās.

� Nē, nemaz! Celies spārnos un tikai lido vai arī ļauj vējam sevi nest. Pat virziens nav svarīgs... Kaut kur nonāksi vienmēr. Un visur ir puķes un zāle un... viss, � Vabolīte no�ukstēja glu�i aizgrābta un paskatījās Kāpurā. Arī tas �ai mirkli bija pilnīgi aizmirsis aizgrauzto lapu un savukārt vērās Vabolītē, un tikai tagad laikam viņ� bija īsti ievērojis, cik tādi zilganzaļ-zeltaini spārni saulē skaisti izskatās. Un varbūt izskatās skaisti pat tad, kad saule nespīd.

� Ļoti daudzi lido, � Kāpurs apdomīgi teica.

� Un vēl citi dzīvo uz vietas. Iespējams, ka lidot tie�ām ir patīkami.

Vabolīte priecīgi nopūtās. Viņa jau gribēja pateikt Kāpuram sveiki un doties tālāk � tāda saules diena aicināt aicina plest spārnus �, ta�u Kāpurs ļoti pieklājīgi lūdza viņu nedaudz uzkavēties, viņam tā patīkot laba sabiedrība. Un Vabolīte, kura līdz �im nebija zinājusi, kas ir laba sabiedrība, tagad glaimota palika uz vietas, viņa tikai vēlreiz izstaipīja spārnus, un Kāpurs sacīja, viņ� neesot redzējis piemērotāku krāsu spārniem.

Tā viņi sēdēja un runājās, un beidzot Vabolīte bilda, laikam gan nākot vakars, viņa to jūtot pēc vēsuma uz

spārniem, viņai spārni esot ārkārtīgi jutīgi. Un tāpēc viņai jārneklejot kāds zieds un pirms nakts jāieēdot. Kapurs viņu pilnīgi saprata, un tāpēc viņi izcili laipni atvadījās, un Vabolīte aizdūca cauri zariem turp, kur atradās pļava. Kāpurs pavadīja viņu ar skatienu un tad ķērās pie kādas no ē�anai paredzētajām lapām. Bet arī ēzdams viņ� domāja par Vabolīti, tas Kāpuram bija pavisam kas jauns. Ta�u tur viņ� pats nekā nevarēja darīt, par Vabolīti viņam vienkār�i bija jādomā.

Kad rasainajos zaros un lapās uzdzirkstīja pirmie saules stari, Kāpurs sapņaini pavērās tajos un juta, ka �is rīts, tie�i �is un neviens cits rīts, ir pavisam jauns un neizprotami citāds, un viņ� nevarēja savādāk, viņam bija jābrīnās par to.

Bet, kad pēc kāda laika, saulē zaļganzeltaini vizēdama, atlidoja Vabolīte un pilnīgi pa�saprotamā kārtā apsēdās tie�i uz Kāpura zara, viņ� beidzot saprata, kas noticis, pareizāk, kas notiek, un viņ� lūkoja izslie-ties visā savā augumā, viņam pa�am likās, ļoti stalta augumā.

� Es jūs tā gaidīju, � viņ� sacīja, aiz satraukuma glu�i aizsmacis.

� Vai tie�ām? � Vabolīte priecīgi brīnījās.

� Jā. Un es visu nakti domāju par jums, � Kāpurs sacīja ne pilnu taisnību, jo visu nakti viņ� nu gan domājis nebija, viņ� bija tīri saldi nosnaudies.

� Vai, cik skaisti, � Vabolīte jūsmīgi teica. Kuram gan nepatīk, ka par viņu domā?

Bet Kāpurs skatījās Vabolītē ārkārtīgi nopietni, skatījās un domāja vēl joprojām, un Vabolīte sēdēja un netraucēja viņu, un tad beidzot Kāpurs rādījās izdomājis un viņ� teica:

� Vai zināt, mums vajag precēties.

� Vai! � Vabolīte satraukta iesaucās. *� Precēties, tas ir, kad rīko lielu balli un visi dejo un dzied?

� Un ēd, � Kāpurs svarīgi piemetināja. � Pd daudz un gar�īgi, tās tad sauc par kāzām. Kā tev liekas, vai mums �eit pietiks, ko ēst, Vabolīt?

� Dro�i vien, � Vabolīte piekrita.

� Nu tad rīkosim kāzas, � Kāpurs izlēma.

Ta�u izrādījās, ka tik vienkār�i vis nav iespējams. Vabolīte, kā jau sievie�u cilvēks, uzreiz gribēja uzposties. Kapurs gan teica: viņas tērps esot tik skaists, tik skaists. � tomēr Vabolīte iebilda, tas esot vienkār�s ikdienas tērps, savās kāzās viņa gribot būt daudz skaistāka. Un te viņai nāk�oties lūgt padomu citām vabolēm. Tāpēc viņa steidzās projām, lai ātrāk saņemtu �o padomu. Kapurs no�ēloja, viņ� nevarē�ot pavadīt. Bet viņ� sacīja � viņ� parūpē�oties par mielastu.

Vai varētu būt kāds grūtums sarīkot kāzu mielastu tik zaļā un tik kuplā krūmā!

Tā viņi norunāja, un Vabolīte cēlās spārnos, un pirms aizlai�anās viņa ar savām smalkajām Ūsiņām maigi noglaudīja Kāpura pakausi, un Kāpurs viebās un sauca, viņam kutot, ta�u pretī viņ� neturējās, jo ir ta�u zināma lieta, ka saderinātajiem jābūt maigiem vienam pret otru.

Vabolīte aizlaidās, un Kāpurs viņu vairs neredzēja.

Patie�ām, tas bija �ausmīgi, bet tur nekā nevarēja darīt. Jo Vabolīte bija tā aizrāvusies, gribēdama būt skaista, skaistāka par visām citām vabolēm, un Kāpurs savukārt nebija laikus pamanījis, ka klāt ir brīdis, kad viņam jāpārvēr�as par kūniņu. Un tas ir tāds noteikts, pavisam noteikts un pavisam, pavisam svarīgs brīdis, ka tas nu nekādi nav atliekams.

Vabolīte atlaidās, vizēdama visās varavīksnes krāsās, un tas tie�ām bija neredzēti skaisti.

� Sveiks, mīļotais! � viņa uzsauca, bet neviens viņai neatbildēja.

Vabolīte ilgi meklēja savu saderināto, viņa meklēja to pa visiem zariem un zariņiem, un viņa pacietīgi laidās no viena koka uz otru, bet Kāpura nebija nekur. Un beigās Vabolīte nolēma � Kāpurs laikam būs viņu pametis. Tas bija tik briesmīgi. Vai varbūt viņu bija noķēris kāds putns, tas jau būtu vēl briesmīgāk. Un pret vakara pusi viņa bezgala noskumusi laidās projām � cauri kokiem un krūmiem uz pļavu un varbūt vēl tālāk, cauri vēl citiem kokiem un krūmiem uz citu pļavu � pasaule ir tik pla�a �, un Vabolītei bija tik smaga sirds. Kādreiz to spēj dziedēt tādi tāli pasaules ceļojumi.

Un, lai cik centīgi viņa bija meklējusi, viņa tomēr nebija ieraudzījusi pelēko, necilo Kūniņu, kas bija noslēpusies zaru spraugā un tagad atradās tur pavisam viena.

Un, kad no Kūniņas iz�ķilsies Tauriņ�, diez vai arī tad viņi pazīs viens otru. Kaut gan Tauriņ� tad arī varēs lidot tikpat tālu.

Д а г и и я 3 игмоятв СВАДЬБА ГУСЕНИЦЫ

Рига �Лиесма� 1088

На латышском языке Художник Эдгаре Фолкс

ИБ № 6197

Vidēja skolas vecuma bērniem

Dagnija Zigmonte

KĀPURĀ KAZAS

Redaktors Vidvuds Medenls

Mākslinieciskais redaktors Andris Lamsters Tehniskā redaktore Ingrida Barvige

� Korektore Valda Zvaigzne

Nodota salik�anai 11.04.87. Parakstīta iespie�anai 08.12 87. JT 01457. Formāts 60X 84/16 Tipogrāfijās papirs № 1. Literatūras garnitūra Augstspiedums. 8,37 uzsk. iespiedi.; 8,83 uzsk krāsu nov ; 6,30 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Pasūt ,V_S 428-4. Cena 35 kap. Izdevniecība �Liesma�. 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 6/32703/B-963. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Ciņa�, 226011 Rīgā. Blaumaņa Ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Zipmonte О.

Zi 370 Kāpura kāzas: Ticami un neticami stāsti / Māksi.

E. Folks. � R.: Liesma, 1988. � 140 ipp., il.

Nopietni un humoristiski stāsti, kuros psiholoģiski smalki tin aspra-tigi tēloti da�ādu dzīvnieku piedzīvojumi.

,, 4803010200�206

^Z M80f(ll)-88 ²⁰⁵~⁸⁷84L7-44