Kilimand�āro ir 19 710 pēdas augsts, sniegiem klāts kalns, un to uzskata par augstāko kalnu Āfrikā. Tā rietumu virsotni masaju cilts dēvē par �Ngaje Ngai� � dievu mājokli. Netālu no �is virsotnes guļ beigts leopards, iz�uvis un sasalis. Neviens nav varējis izskaidrot, ko leopards meklējis tik augstu kalnos.

� Pats apbrīnojamākais ir tas, ka vairs nesāp, � viņ� sacīja. � Tātad sākas.

� Nemaz nesāp?

� It nemaz. Esmu tikai nelaimīgs �īs smakas dēļ. Tev tā dro�i vien riebjas.

� Ak, lūdzu, nevajag!

� Paskaties uz putniem, �� viņ� teica. � Kas gan viņus vilina �urp � tas, ko viņi redz, vai tas, ko sao�?

Saliekamā gulta, uz kuras vīrietis gulēja, bija novietota mimozas platajā paēnā, un, no �īs paēnas raudzīdamies �ilbino�i spo�ajā līdzenumā, viņ� tur redzēja tupam trīs lielus pretīga izskata putnus, kamēr gaisā lēni lidinājās vēl kādi divpadsmit, mezdami uz zemi ātri slīdo�as ēnas.

� Viņi ir �eit, kop� sabojājās mūsu kravas ma�īna, � viņ� turpināja. � �odien tie pirmo reizi nometu�ies zemē. Sākumā es ļoti uzmanīgi vēroju, kā tie lidinās, domādams, ka varbūt kādreiz aprakstī�u tos kādā stāstā. Tagad tas liekas smieklīgi.

� Kāpēc tu tā runā! � viņa iebilda.

� Tāpat vien! � viņ� atbildēja. � Ir daudz vieglāk, ja var ar kādu patērzēt. Bet es negribu tevi apgrūtināt.

� Tu labi zini, ka mani neapgrūtini, � viņa teica. � Bet es esmu kļuvusi tik nervoza, nespēdama tev nekā palīdzēt. Tomēr mēģināsim, cik vien spējam, saglabāt mieru, kamēr ieradīsies lidma�īna.

� Vai arī � kamēr neieradīsies.

� Saki, lūdzams, � ko lai daru? Vai tie�ām es nekā nevaru palīdzēt?

� Tu vari nocirst man kāju, varbūt tas līdzēs, lai gan es �aubos. Jeb arī tu vari mani no�aut. Tu tagad proti labi �aut. Es pats tevi iemācīju, vai ne?

� Lūdzu, nerunā tā! Varbūt palasīt tev ko priek�ā?

� Ko tad?

� Kaut ko no mūsu grāmatu somas, kas vēl nav lasīts.

� Es nespēju klausīties, � viņ� teica. � Runāt ir vieglāk. Mēs strīdamies, un tā laiks paiet ātrāk.

� Es nestrīdos. Nekad neesmu gribējusi to darīt. Tāpēc nestrīdēsimies vairs! Lai cik nervozi mēs arī nebūtu! Varbūt �odien pēc mums atsūtīs citu kravas automobili. Varbūt ieradīsies lidma�īna.

� Es negribu nekur braukt, � vīrietis sacīja. � Tagad tam vairs nav nozīmes, varbūt vienīgi tevis dēļ.

� Tu runā kā gļēvulis.

� Vai tu nevari ļaut cilvēkam nomirt tā, kā viņ� pats uzskata par labāku? Kāda jēga mani lamāt?

� Tu nemirsi.

� Nerunā niekus. Es jau mirstu. Pajautā tiem tur. � Viņ� paskatījās uz lielajiem, pretīgajiem putniem, kas tupēja sabozu�ies, bez-spalvainās galvas ierāvu�i. Tagad nolaidās zemē arī ceturtais un, gabaliņu paskrējis, gāzelēdamies lēni tuvojās pārējiem.

� Tie lido ap visām nometnēm. Nav ko ievērot. Tu nemirsi, ja pats nepadosies.

� Kur tu to izlasīji? Neesi ta�u tāda muļķe!

� Tu varētu domāt par ko citu.

� Dieva dēļ! � viņ� iesaucās. � Esmu to darījis visu mū�u.

Viņ� brīdi mierīgi gulēja, raudzīdamies biezokņa virzienā pāri karstumā virmojo�ajam klajumam. Pret dzeltenajām smiltīm skaidri iezīmējās pāris mazu, baltu bu�iņu, un tālumā uz biezokņa zaļā fona viņ� redzēja balsnījam zebru baru. Te, zem lielajiem kokiem kalna pakājē, bija jauka vieta nometnei, ar labu ūdeni un pusizsīku�u avotu tepat netālu, kur no rītiem pulcējās irbes.

� Vai negribi, lai kaut ko palasu? � viņa jautāja, atsēdu�ies uz brezenta krēsla blakus saliekamajai gultai. � Ceļas viegls vēj�,

� Nē, paldies.

� Ma�īna dro�i vien atbrauks,

� Man glu�i vienalga.

� Man gan ne.

� Tevi interesē daudz kas tāds, kas man vienaldzīgs.

� Ne tik daudz, Harij.

� Derētu iedzert.

� Tev tas ir kaitīgi. Bloks raksta, ka �ādos gadījumos jāizvairās no alkohola. Tu nedrīksti dzert.

� Molo! � viņ� iesaucās.

� Jā, kungs!

�� Atnes viskiju ar sodu!

� Labi, kungs.

� Nedari tā, � viņa lūdza. � Tie�i par to es domāju, teikdama, ka nedrīkst padoties. Tur rakstīts, ka alkohols kaitīgs. Un es zinu, ka tā ir.

� Nē, � viņ� teica. � Man tas palīdz.

Tad tās nu ir beigas, viņ� domāja. Un neko

vairs nevarēs novest līdz galam. Tad tā nu tas beidzas � ķildā par glāzi viskija. Kop� labajā kājā bija sākusies gangrēna, viņ� vairs nejuta sāpes, un līdz ar sāpēm bija zudu�as arī bailes, palicis tikai liels nogurums un dusmas par to, ka visam beigas. Tālākais viņā neizraisīja ne mazāko ziņkārību. Gadiem ilgi �ī doma bija viņu vajājusi, bet tagad tā �ķita zaudējusi katru jēgu. Dīvaini, cik vienkār�u gan visu vērta nogurums.

Tagad viņ� vairs neuzrakstīs visu to, ko bija iecerējis un atlicis uz vēlāku laiku, kad zinās pietiekami daudz, lai uzrakstītu labi. Nu, bet aiztaupītas būs arī neveiksmes. Varbūt to visu nemaz nebija iespējams uzrakstīt un tie�i tāpēc �is nodoms arvien tika atbīdīts un sāk�ana atlikta uz citu reizi. Bet arī to nu viņ� vairs neuzzinās.

� Kaut mēs nekad nebūtu brauku�i �urp, � sieviete ierunājās. Turēdama rokā glāzi, viņa raudzījās vīrietī un kodīja lūpas. � Parīzē (tev nekas tāds nebūtu piemeties. Tu vienmēr sacīji, ka tev tur patīkot. Varējām palikt Parīzē vai arī braukt kaut kur citur. Manis dēļ, vienalga, uz kurieni. Es jau teicu, ka brauk�u, kurp vien tu vēlies. Ja gribēji medīt, varējām doties uz Ungāriju, un nekas nebūtu noticis.

� Tava nolādētā nauda, � viņ� izmeta.

� Tas nav godīgi, � viņa teica. � Tā vienmēr ir bijusi tikpat daudz tava, cik mana. Es pametu visu un braucu līdzi, kurp vien tu gribēji, es darīju visu, ko tu vēlējies. Bet kādēļ gan mums vajadzēja braukt uz �ejieni!

� Tu teici, ka tev te patīkot.

� Patika ari, kamēr tu biji vesels. Bet tagad es ienīstu �o vietu. Kāpēc tā vajadzēja atgadīties ar tavu kāju? Ko esam nodarīju�i, ka mūs piemeklējusi tāda nelaime?

� Mana vaina ir tā, ka aizmirsu apziest kāju ar jodu, kad to ievainoju. Es nepievērsu ievainojumam uzmanību, jo esmu neuzņēmīgs pret infekcijām. Vēlāk, kad kļuva sliktāk, vainīgs laikam bija at�ķaidītais karbols, kuru lietoju, kad pietrūka citu antiseptisko līdzekļu. Tas paralizēja sīkos asinsvadus un izraisīja gangrēnu. � Viņ� paraudzījās sievietē. � Kas vēl?

� Es nedomāju par to.

� Mums vajadzēja nolīgt kārtīgu mehāniķi tā pusceptā iedzimto �ofera vietā, � tas būtu gādājis par eļļu, un lodī�gultņi nebūtu sadegu�i.

� Es nedomāju par to.

� Tev nevajadzēja pamest savu sabiedrību, �o sasodīto Vestberijas, Sara togas un Palmbī�as bandu un sekot man.

� Bet es ta�u mīlēju tevi. Tu esi netaisns. Mīlu arī tagad un mīlē�u vienmēr. Vai tad tu mani nemīli?

� Nē, � vīrietis atbildēja. � Laikam gan ne. Un nekad neesmu mīlējis.

ll

�- Harij, ko tu runā? Tu esi pavisam zaudējis galvu.

� Nē, man nemaz nav galvas, ko zaudēt.

� Nedzer, � viņa teica. � Mīļais, lūdzu, nedzer. Darīsim visu, kas vien mūsu spēkos.

� Vari to darīt, � viņ� sacīja. � Es esmu noguris.

Gara acīm viņ� skatīja dzelzceļa staciju Karaga�ā un sevi ar mugursomu plecos; Sim-plonas-Orienta vilciena ugunis �ķēla tumsu, un viņ� pēc atkāp�anās devās projām no Tra-ķiļas. Tad atmiņā atausa kāds bridis, kuru viņ� bija gribējis aprakstīt: rīts, brokastis, sniegs Bulgārijas kalnos, ko varēja redzēt, raugoties pa logu, Nansena sekretāre, kas jautāja vecajam vīram, vai tas tie�ām esot sniegs, un vecais virs, kas paskatījās un atbildēja: �Nē, tas nav sniegs. Sniegam vēl par agru.� Sekretāre atkārtoja to pārējām meitenēm: �Tas nav sniegs.� Un viņas visas teica: �Nē, tas nav sniegs, mēs esam maldīju�ās.� Tomēr tas bija sniegs, un, kad sākās iedzīvotāju apmaiņa, viņ� tos visus sūtīja turp. Un viņi brida pa �o sniegu, līdz gāja bojā.

Ari tas bija sniegs, kas sniga visu ziem� svētku nedēļu tajā gadā Gauertālē, kad viņi

dzīvoja me�cirtēja mājā ar lielo, �etrstūraino podiņu krāsni, kas aizņēma pusi istabas, un gulēja uz maisiem, kuri bija piebāzti ar skābar�u lapām, un kad ieradās dezertieris, atstādams sniegā asiņainas pēdas. Tas sacīja, ka policija dzenoties pakaļ, un viņi iedeva tam vilnas zeķes un tērzēdami aizkavēja �andarmus, kamēr pēdas bija aizsnigu�as.

�runcā pirmajos ziemsvētkos sniegs bija tik �ilbino�i balts, ka, skatoties pa krodziņa logu un vērojot, kā ļaudis nāk mājās no baznīcas, sāpēja acis. Tā bija tā pati vieta, kur viņi, slēpēm smagi nospie�ot plecus, bija kāpu�i aug�up gar upi pa kamanu noslidināto ceļu, kas bija glu�i dzeltens no zirgu urīna, garām stāvajiem, priedēm apaugu�ajiem pakalniem, tā pati vieta, kur viņi bija devu�ies lielajā nobraucienā lejup pa �ļūdoni, kas pacēlās virs Madlenerhausa. Sniegs izskatījās gluds kā cukura glazūra un viegls kā pūderis, un viņ� atcerējās ātrumu, ar kādu viņi bez trok�ņa, līdzīgi putniem, bija trauku�ies lejā.

Reiz sniega vētras laikā viņi uz veselu nedēļu bija iepūtināti Madlenerhausā, kur dūmos un laternas gaismā spēlēja kārtis, un, jo vairāk Lenta kungs zaudēja, jo augstākas

kļuva likmes. Galu galā Lents pazaudēja visu � slēpotāju skolas naudu, visus sezonas ienākumus un ari pats savu kapitālu. Viņ� atcerējās Lenta seju un garo degunu tai brīdi, kad Lents paņēma kārtis un izspēlēja �sāns voir�*. Vienmēr tika spēlētas azarta spēles. Gan tad, kad nebija sniega, gan tad, kad tā bija pārpilnām. Viņ� atcerējās, cik daudz laika savā mū�ā bija iz�ķiedis azarta spēlēs.

Bet rakstījis par to viņ� netika ne rindas, tāpat kā par to auksto, skaidro ziemsvētku dienu, kad aiz līdzenuma varēja saskatīt kalnus un Bārkers lidoja pāri frontes līnijai, lai bombardētu vilcienu, ar kuru austrie�u virsnieki brauca atvaļinājumā, un ap�audītu viņus ar lo�metēju, kad viņi pameta vilcienu un bēga. Viņ� atcerējās, ka Bārkers vēlāk bija ieradies kantīnē un stāstījis par to. Visi bija apklusu�i, un tad kāds bija teicis: �Asinskārais suns!�

�ie austrie�i, kurus toreiz nogalināja, bija tādi pa�i kā tie, ar kuriem viņ� vēlāk slēpoja. Nē, glu�i tādi gan ne. Hanss, ar kuru viņ� togad kopā slēpoja, bija dienējis jēgeru pulkā, un, ejot zaķu medībās aug�up uz nelielo

¹ Uz labu laimi (fr).

ieleju virs kokzāģētavas, viņi runāja par kaujām pie Pasubio, par uzbrukumu Pertikai un Asalonei, un viņ� ne vārda nebija rakstījis par to. Ari par Montē Korno ne, tāpat kā par Siete Kommum vai Arsiedo.

Cik ziemas gan viņ� bija nodzīvojis Foral-bergā un Arlbergā? �etras. Un tad viņ� atcerējās vīru, kam bija pārdodama lapsa; viņi bija satiku�i �o vīru toreiz, kad devās uz Blu-dencu pirkt dāvanas� atcerējās labu ķir�u liķieri ar kauliņu piegar�u, sauso sniegu, ko vēj� dzenāja pa sērsnas garozu, kad viņi, dziedādami �Heiho, sauca Rolijs�, skrēja pēdējo posmu līdz stāvajai nogāzei, tad drāzās taisni lejā, ar trim atgrūdieniem bija cauri augļu dārzam, pāri grāvim un uz noledoju�ā ceļa aiz viesnīcas. Atsprādzēju�i siksnas un nokratīju�i slēpes no kājām, viņi atslēja tās pret viesnīcas koka sienu; pa logu plūda lampas gaisma, un telpā, kur bija silti un smar�oja pēc dūmiem un jauna vīna, kāds spēlēja akordeonu.

� Kur mēs Parīzē apmetāmies? � viņ� jautāja sievietei, Jtas brezenta krēslā sēdēja viņam blakus te, Āfrikā.

� Krijona viesnīcā. Tu ta�u zini.

� Kāpēc lai es to zinātu?

� Mēs tur vienmēr apmetāmies.

� Nē. Ne vienmēr.

� Tur un viesnīcā �Pāvili ion Henri-Quatre� Sen�ermēnas priek�pilsētā. Tu teici, ka esot to iemīļojis.

� Mīlestība ir mēslu �upa, � teica Hen-, rij s. � Un es esmu gailis, kas uzrausies uz

tās un dzied.

� Ja nu tev jāaiziet, � viņa teica, � vai tad katrā ziņā jāiznīcina viss, kas paliek aiz tevis? Jeb vai tu gribi to visu paņemt līdz? Nogalināt savu zirgu un sievu, sadedzināt seglus un bruņas?

� Jā, � viņ� atbildēja. � Tava nolādētā nauda bija manas bruņas. Mans zirgs un manas bruņas.

� Nerunā tā.

� Nu labi, es klusē�u. Negribu tevi sāpināt.

� Tagad jau ir tā kā par vēlu.

� Ak tā? Nu tad varu sāpināt tevi vēl. Tā ir jautrāk. To vienīgo, ko man ar tevi patika darīt, es tagad nespēju.

� Tā nav taisnība. Tev daudz kas patika, un visu, ko tu gribēji darīt, darīju arī es.

� Ak, dieva dēļ, beidz plātīties.

Viņ� paskatījās un redzēja, ka viņa raud.

� Klausies, � viņ� teica. � Vai tu domā, ka man tas sagādā prieku? Pats nezinu, kāpēc tā daru. Varbūt mēģinu nogalināt, lai pats paliktu dzīvs. Kad sākām runāt, viss bija labi. Es nemaz negribēju sākt strīdu, bet tagad esmu glu�i kā bez prāta un daru visu, lai tevi sāpinātu. Neklausies manī, dārgā. Es mīlu tevi, tici man. Tu zini, ka mīlu. Nekad nevienu neesmu tā mīlējis.

Viņ� ieslīdēja tik pierastajos melos, kas bija viņa dieni�ķā maize.

� Tu esi labs.

� Un tu � mauka, � viņ� teica. � Bagāta un jauka. Tas skan pēc dzejas. Manī tagad ir daudz dzejas. Puvuma un dzejas. Pūsto�as dzejas.

� Beidz, Harij. Kāpēc tev jākļūst tik ļaunam?

� Es nevēlos neko atstāt, � viņ� teica. � Es nevēlos neko atstāt aiz sevis.

Kad viņ� pamodās, bija vakars. Saule jau grima aiz kalna, pār ieleju klājās ēna, un mazie dzīvnieciņi ganījās pie pa�as apmetnes, naski klanīdami galvas un vicinādami astes. Viņ� vēroja, ka tagad tie turējās patālu no biezokņa. Putni vairs negaidīja uz zemes. Tie bija smagi satupu�i kokā. Nu to bija daudz vairāk. Zēns, kas viņu apkalpoja, sēdēja pie gultas.

� Kundze aizgāja pamedīt, � zēns teica. � Vai kungs ko vēlas?

� Neko.

Viņa bija aizgājusi no�aut kādu medījumu un, zinādama, ka viņam patīk vērot dzīvniekus, bija devusies krietni tālu, lai netraucētu �o mazo ieplaku, ko viņ� varēja pārredzēt. Viņa neko neaizmirst, viņ� nodomāja, ne to, ko zina, ne to, ko lasījusi vai kādreiz dzirdējusi.

Tā nebija viņas vaina, ka toreiz, kad viņi satikās, viņ� jau bija sevi izsmēlis. Kā gan sieviete varēja zināt, ka vīrietis nedomā to, ko saka, ka viņ� runā tikai aiz paraduma, ērtības labad. Kop� viņ� vairs nedomāja par saviem vārdiem, viņam pie sievietēm bija lielāki panākumi nekā tad, kad viņ� tām bija teicis taisnību.

Nevarēja sacīt, ka viņ� apzinīgi melotu, viņam tikai nebija patiesības, ko teikt. Savu dzīvi viņ� bija izdzīvojis un nu tikai atkāris lojft biju�o citu cilvēku vidū, at�ķirība vienīgi tā, ka naudas tagad bija vairāk un no tam vietām, kuras viņ� bija pazinis agrāk, varēja izraudzīties vislabākās, kā arī apmeklēt vēl da�as citas.

Nevajadzēja tikai domāt, un viss bija lieliski. Viņam bija stipri nervi, un viņ� nepadevās izmisumam tik viegli kā citi un, ja viņ� vairs nespēja strādāt darbu, ko bija agrāk darījis, tad izlikās, ka tas viņam vienaldzīgs. Ta�u sevī viņ� apņēmās, ka rakstīs par �iem cilvēkiem, par �iem bagātākajiem no bagātajiem, pie kuriem viņ� īstenībā nepiederēja un kuru pasaulē bija tikai vērotājs; apņēmās, ka pametīs �o pasauli un tad aprakstīs, lai reiz to būtu darījis cilvēks, kas patie�ām zina, ko raksta. Tomēr līdz tam viņ� nekad netika, jo katra pārpilnībā nodzīvota diena, kad viņ� nerakstīja un līdzinājās tiem, kurus pats nicināja, notrulināja viņa spējas un vājināja gribu strādāt, tā ka galu galā viņ� pavisam atmeta darbam ar roku. Cilvēkiem, ar kuriem viņ� tagad sastapās, daudz labāk patika, ja viņ� nestrādāja. Vecajos labajos laikos viņ� vislaimīgāks jutās Āfrikā, tāpēc tagad bija devies �urp, lai sāktu vēlreiz no gala. Braucienā viņ� atteicās no visām liekajām ērtībām. Nekā netrūka, bet nebija arī greznības, un viņ� bija cerējis, ka �ādā veidā atkal atgūs veco formu. Domāja, ka spēs glābt savu aptaukoju�os dvēseli tāpat kā cīkstonis, kas dodas kalnos strādāt un trenēties, lai nodzītu liekos taukus.

Viņa bija apmierināta un teica, ka te esot ļoti labi. Viņai patika viss uztrauco�ais, patika redzēt vienmēr jaunas vietas, satikt citus ļaudis, piedzīvot kaut ko interesantu. Un viņam �ķita, ka atgrie�as spēks un griba strādāt. Bet, ja nu tās ir beigas, � un viņ� zināja, ka tā ir, � tad nav vērts te locīties kā �ūskai, kas ko� pati sev astē, tāpēc ka tai lauzts mugurkauls! �ī sieviete nebija vainīga. Nebūtu bijis viņas, būtu gadījusies cita. Ja jau visa dzīve pagājusi melos, vajadzēja prast ar tiem arī nomirt. Viņ� dzirdēja �āvienu aiz pakalna.

Viņa prata labi �aut, �ī laipnā, bagātā padauza, �ī mīlīgā aizgādne un viņa talanta pazudinātāja. Nieki! Viņ� pats bija pazudinājis savu talantu. Kāpēc gan vainot �o sievieti par to, ka viņa tam ļāva dzīvot pārpilnībā? Viņ� pats bija pazudinājis savu talantu, nelikdams to lietā, kļūdams neuzticīgs pats sev un saviem ideāliem, notrulinādams savu uz-

tvēri ar pārmērīgu dzer�anu; viņ� bija to iznīcinājis ar slinkumu, izlaidīgu dzīvi, sno-bismu, ar iedomību un aizspriedumiem, ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Bet ko gan līdzēja visu to uzskaitīt kā vecas grāmatas katalogā? Vai tad viņa talants vispār bija ko vērts? Tomēr gan, tikai viņ� bija sācis ar to tirgoties, nevis licis lietā. Nekad netika runāts par paveikto, bet gan par to, ko viņ� varētu veikt, līdz beidzot spalvas un zīmuļa vietā viņ� bija atradis citus līdzekļus, kā nopelnīt sev iztiku. Un dīvainā kārtā katrai nākamajai sievietei, kurā viņ� iemīlējās, arvien bija vairāk naudas nekā iepriek�ējai. Un, kad mīlestība jau bija zudusi un viņ� meloja tāpat kā tikko �ai te, kura bija bagātāka par visām, tik bagāta, ka nebija lietas, ko viņa nevarētu iegūt, �ai, kurai reiz bija vīrs un bērni, kura izvēlējās sev mīļākos, bet neguva no tiem apmierinājuma un kura tagad no sirds mīlēja viņu � kā rakstnieku, biedru un ieguvumu, ar ko var lepoties, � tad viņ� �ai sievietei dīvainā kārtā bez mīlestības un par spīti visiem meliem spēja sniegt par viņas naudu vairāk nekā tām, kuras bija patiesi mīlējis.

�Mēs dro�i vien visi esam radīti, lai darītu

to, ko darām,� viņ� nodomāja. �Veidā, kā nopelnām sev iztiku, ari izpau�as mūsu talants.� Viņ� visu mū�u tā vai citādi bija tirgojies ar savu vitalitāti un visvairāk devis tie�i tad, kad jūtas palika nomaļus. Pie �īs atziņas viņ� bija nācis, bet arī par to viņ� vairs nerakstīs. Nerakstīs, lai gan būtu vērts to darīt.

Tur jau viņa nāca pāri klajumam uz nometnes pusi, ģērbusies brid�a biksēs un ar �auteni rokās. Abi zēni, pārsviedu�i pār pleciem kārti ar medījumu, soļoja viņai nopakaļus. �Joprojām izskatīga sieviete,� viņ� nodomāja, �un augums ari tīkams.� Viņa bija kā radīta gultai un prata to arī pati novērtēt. Par skaistu viņu nevarēja saukt, ta�u viņam patika viņas seja. Viņa bija daudz lasījusi, labprāt jāja un medīja un katrā ziņā pārāk daudz dzēra. Kad nomira vīrs, viņa bija vēl samērā jauna sieviete un kādu laiku nodevās saviem diviem gandrīz pieaugu�ajiem bērniem, kuriem viņa nebija vajadzīga un kurus viņas klātbūtne tikai apgrūtināja, kā ari zirgiem, grāmatām un dzer�anai. Vakaros pirms ē�anas viņa labprāt lasīja un dzēra skotu viskiju ar sodu. Jau līdz vakariņām viņa bija krietni iereibusi, un, kad pie galda iztuk�oja vēl pudeli viņa, tad pietika, lai aizmigtu.

Tā tas bija, iekams parādījās mīļākie. Vēlāk viņa vairs tik daudz nedzēra, jo miegs nāca ari bez dzer�anas. Bet mīļākie viņu garlaikoja. Ar vīru viņa nekad nebija pazinusi garlaicību, bet �ie ļaudis viņu pastāvīgi garlaikoja.

Tad viens no bērniem gāja bojā lidma�īnas katastrofā, un pēc tam viņa vairs nevēlējās mīļākos, bet, tā kā arī dzer�ana nelīdzēja, vajadzēja sākt citu dzīvi. Pēk�ņi viņu bija sagrābu�as bailes no vientulības. Bet viņa ilgojās pēc cilvēka, ko varētu cienīt.

Viss bija sācies ļoti vienkār�i. Tai patika viņa darbi, un tā bija vienmēr apskaudusi viņa dzīves veidu. Tai �ķita, ka viņ� arvien dara to, ko vēlas. Paņēmieni, ar kuriem tā bija viņu iekarojusi, un veids, kādā tā viņu mīlēja, bija daļa no procesa, kurā tā sev uzcēla jaunu dzīvi, bet viņ� iztirgoja visu, kas vēl bija atlicis no vecās.

Viņ� to iemainīja pret dro�ību, ari pret ērtībām � tur nebija ko noliegt � un pret ko gan vēl? Kas lai zina. Viņa būtu nopirkusi visu, ko vien viņ� vēlējās. Par to viņ� ne�aubījās. Un arī kā sieviete viņa bija tie�ām lieliska. Viņ� labāk gulēja ar �o nekā ar kādu citu, tāpēc ka viņa bija bagātāka, ļoti patīkama, prata viņu novērtēt un nekad nerīkoja scēnas. Un tagad �ī dzīve, ko viņa bija uzcēlusi, atkal tuvojās sabrukumam tāpēc, ka viņ� pirms divām nedēļām nebija apziedis ar jodu savu ceļgalu, ko saskrāpēja uz ērk�ķa, mēģinādams nofotografēt baru antilopju, kas stāvēja, galvas izslēju�as, trīco�ām nāsīm, izslietām ausīm, lai pie mazākā troksnī�a pazustu biezoknī. Un tās arī aizbēga, iekams viņ� paguva nofotografēt.

Un te nu viņa nāca,

Viņ� guļot pavērsa galvu uz viņas pusi un teica:

� Sveika!

� Es no�āvu bu�iņu, � viņa stāstīja. �� Tur tev iznāks labs buljons, un es lik�u, lai ar piena pulveri pagatavo kartupeļu biezeni. Kā tu jūties?

� Daudz labāk.

� Cik jauki! Es jau domāju, ka tā būs. Kad gāju projām, tu biji aizmidzis.

� Es labi izgulējos. Vai tu biji tālu?

� Nē. Tepat aiz kalna. Man ļoti labi izdevās �āviens.

�■ Tu �auj lieliski,

� Man patīk medības. Un Āfrika ari. Patiesi. Ja vien tu jūties labi, tad tas ir jaukākais, ko esmu piedzīvojusi. Tu nezini, cik interesanti ir medīt kopā ar tevi. Esmu iemīļojusi �o zemi.

� Es arī.

� Dārgais, kaut tu zinātu, cik brīni�ķīgi ir redzēt, ka tu jūties labāk. Pirmīt tas bija tik briesmīgi. Tu nekad ar mani vairs tā nerunāsi, vai ne? Apsoli man!

� Apsolu, ~~ viņ� sacīja. � Es pat neatceros, ko sarunāju.

� Tu ta�u negribi mani pazudināt! Esmu tikai pusmū�a sieviete, kas tevi mīl un grib darīt to pa�u, ko tu. Divas vai trīs reizes savā dzīvē jau biju pazudināta. Tu ta�u negribēsi, lai tas notiek vēlreiz?

� Es labprāt pazudinātu tevi gultā, � viņ� teica.

� Pret to man nebūtu iebildumu. Tam jau mēs esam radītas. Rīt lidma�īna būs klāt.

� Kā tu to zini?

�- Esmu pārliecināta. Tai katrā ziņā jānāk. Zēni jau ir sagatavoju�i malku un zāli dūmu ugunskuriem. Es �odien vēlreiz aizgāju paskatīties. Tur ir pietiekami daudz vietas, kur nosēsties, un ugunskuri būs abos laukuma galos.

� Kāpēc tu domā, ka tā atlidos tie�i rit?

� Esmu par to pārliecināta. Jau sen tai vajadzēja būt klāt. Pilsētā viņi salāpīs tavu kāju, un tad mēs atkal pamēģināsim viens otru pazudināt. Tikai ne tā, kā tu mani. �odien, � ar vārdiem.

� Vai nevajadzētu iedzert? Saule jau norietējusi.

� Vai tu domā, ka drīksti?

� Noteikti!

� Tad dzersim abi. Molo, atnes viskiju Un sodu! � viņa sauca.

� Labāk apvelc savus moskītu zābakus, � viņ� aizrādīja.

� Vispirms man jānomazgājas.

Viņi dzēra, kamēr sabiezēja krēsla, un, kad gandrīz neko vairs nevarēja redzēt un bija par tum�u, lai �autu, kāda hiēna �ķērsoja klajumu, dodamās apkārt pakalnam.

� �ī riebekle te klejo nu katru vakaru, � vīrietis ierunājās. � Katru vakaru jau divas nedēļas no vietas.

� Tā ir tā pati, kas pa naktīm trok�ņo. Traucēt tas mani netraucē, tomēr �īs hiēnas ir pretīgi dzīvnieki; -

Un, kamēr viņi dzēra un sāpju nebija, vienīgi neērtības sajūta, kas rodas, guļot vienā stāvoklī, un kamēr zēni aizkūra ugunskuru un ēnas lēkāja uz tel�u sienām, viņ� juta, ka pamazām samierinās ar �o dzīvi, kas īstenībā bija tikai labprātīga pado�anās apstākļiem. Helēna patie�ām ir ļoti laba. Pēcpusdienā viņ� bija izturējies cietsirdīgi un netaisni. Helēna bija lieliska sieviete, patiesi apbrīnojama. Un �ajā mirklī viņ� pēk�ņi saprata, ka mirs.

�ī atziņa pār�alca kā brāzma, ta�u ne kā vēja vai ūdens brāzma, � tā apņēma viņu kā smirdo�s tuk�ums, un dīvainā kārtā kaut kur uz �ī tuk�uma robe�as pavīdēja hiēna.

� Kas ir, Harij? � sieviete iejautājās.

� Nekas, � viņ� atbildēja. � Labāk sēdi te, vēja pusē.

� Vai Molo pārmainīja apsējus?

� Jā. Man tagad ir borskābes komprese.

� Kā tu jūties?

� Tāds kā nespēks.

� Es ie�u nomazgāties, � viņa sacīja. � Tas nebūs ilgi. Tad paēdīsim un nesīsim tavu gultu iek�ā.

�Labi, ka mēs izbeidzām ķildu,� viņ� nodomāja. Ar �o sievieti viņ� nebija daudz strīdējies, turpretī ar tām, kuras mīlēja, bija dzīvojis vienās ķildās, tā ka beidzot strīdi kā rūsa saēda visu to, kas viņus saistīja. Viņ� bija mīlējis pārāk dziļi, prasījis pārāk daudz un pats visu izpostījis.

Viņ� atcerējās, kā pēc ķildas Parīzē viens pats bija devies uz Konstantinopoli. Tur viņ� dzīvoja izvirtīgi, bet pēc tam, redzēdams, ka �ādā veidā nevar aizdzīt vientulību un tā kļūst vēl nepanesamāka, rakstīja viņai � tai pirmajai, kura viņu pameta, � ka nekad nav spējis viņu aizmirst... Kā sa�ņaugusies sirds, kad reiz �ķitis, ka redzējis viņu pie �Regence�, kā da�kārt viņ� sekojis pa bulvāri glu�i sve�ai sievietei, kas bijusi mazliet līdzīga viņai, baidīdamies pārliecināties, ka maldījies, baidīdamies zaudēt sajūtu, ko �is tuvums deva. Ka visas tās, ar kurām viņ� bija gulējis, tikai vēl asāk lika izjust viņas trūkumu. Ka tam, ko viņa darījusi, nebija nozīmes, jo viņ� nespēja sevi izdziedināt no �īs mīlestības. Viņ� rakstīja �o vēstuli klubā pilnīgi skaidrā prātā un nosūtīja to uz Ņujorku, lūgdams atbildi adresēt uz redakciju Parīzē. Tas likās dro�i. Un �ajā vakarā, kad viņ� ilgojās pēc viņas tik ļoti, ka jutās gandrīz slims, viņ�, klaiņodams gar Taksimu, satika kādu mei�u un aizveda to vakariņās. Vēlāk viņi aizgāja uz citu vietu padejot, bet mei�a dejoja slikti, un viņ� to nomainīja pret kādu temperamentīgu armēņu staiguli, kas dejojot tik dedzīgi kļāvās klāt, ka gandrīz apdedzināja viņu ar savu augumu. Viņ� to ar skan-dālu bija atņēmis kādam angļu artilēristam. Artilērists izsauca viņu ārā, un tumsā viņi kāvās uz ielas bruģa. Viņ� tam divas reizes spēcīgi iesita pa �okli, bet, tā kā artilērists nekrita, viņ� saprata, ka paredzama nikna cīņa. Artilērists iesita viņam pa vēderu, tad pa aci. Viņ� vēlreiz gāza ar kreiso roku un trāpīja, tad artilērists uzklupa viņam, sagrāba aiz svārkiem un noplēsa piedurkni, bet viņ� tam iebelza divas reizes pa ausi un, atgrūzdams no sevis, gāza ar labo. Artilērists krita, atsizdamies ar galvu pret bruģi, un viņ� ar mei�u laidās projām, jo dzirdēja tuvojamies militāro patruļu. Viņi iesēdās taksometrā un brauca gar Bosforu uz Rimilihisu, apmeta tur loku un tad pa nakts vēsumu devās atpakaļ un likās gultā, un viņa bija tik r.obriedusi, cik izskatījās, tomēr ar gludu, patīkamu, ro�u ziedlapiņām līdzīgu ādu, gludu vēderu, lielām krūtīm, un spilvens viņai apak�ā nebija

jāliek. Viņ� aizgāja, pirms viņa bija pamodusies, rīta krēslā izskatīdamās diezgan no�ēlojama, un ieradās Pera-Palasā ar zilu aci, nesdams svārkus rokā, jo tiem trūka piedurknes.

Tai pa�ā vakarā viņ� devās uz Anatoliju, un nu viņ� atcerējās, kā vēlāk, ceļojuma laikā, veselu dienu bija braucis cauri magoņu laukiem, kuras tur audzēja opija iegū�anai; viņ� atcerējās, cik dīvaina toreiz bija sajuta, kā izmainīju�ies �ķita attālumi �ajā vieta, kur viņi devās uzbrukumā tikko atsūtīto grieķu virsnieku vadībā, kuri nenieka nejēdza, un kā artilērija bija �āvusi uz savējiem un angļu korespondents raudājis kā bērns.

Tajā dienā viņ� pirmo reizi bija redzējis kritu�os � baltos baleta svārciņos un kurpēs ar uzliektiem purngaliem un pu�ķiem. Turki neatlaidīgi mācās virsū, un viņ� redzēja, kā svārciņos tērptie vīri metās bēgt, kā virsnieki �āva uz viņiem, bet vēlāk bēga pa�i; arī viņ� un angļu korespondents skrēja, līdz krūtīs sāka durt un mutē bija vara gar�a; viņi paslēpās aiz kādas klints, bet turki tuvojās arvien neatlaidīgāk. Vēlāk viņ� redzēja skatus, kurus nevēlējās atcerēties, bet pēc tam kļuva vēl ļaunāk. Pēc atgrie�anās Parīzē viņ� nespēja par to ne runāt, ne dzirdēt to pieminam. Un tur, kādā kafejnīcā pie tuk�u apak�tasī�u kaudzes, viņ� reiz, garām iedams, bija redzējis amerikāņu dzejnieku ar muļķīgu izteiksmi kartupelim līdzīgajā sejā tērzējam par dadaistu kustību ar kādu rumāni, kas uzdevās par Tristanu Tcaru, vienmēr nēsāja monokli un �ēlojās par galvas sāpēm; un, kad viņ� bija dzīvoklī kopā ar sievu, kuru atkal mīlēja, kad strīds bija izbeigts un neprāts aizmirsies un viņ� priecājās, ka var būt mājās, no redakcijas atsūtīja pastu. Atbilde uz vēstuli, kuru viņ� bija rakstījis, tika pasniegta tajā rītā uz paplāksnes, un, ieraugot �o rokrakstu, viņ� jutās kā ar aukstu ūdeni apliets un mēģināja pabāzt vēstuli zem kādas citas. Bet sieva jautāja: �No kā tā ir, mīļais?� Un tā, tikko sācies, viss atkal izbeidzās.

Viņ� atcerējās gan jaukos brī�us, kurus bija pavadījis ar viņām visām, gan arī ķildas. Viņas arvien izraudzījās visskaistākās vietas, lai ķildotos. Un kāpēc gan bija jāstrīdas tie�i tad, kad viņ� jutās vislabāk? Par to viņ� nekad nebija rakstījis, jo sākumā nevēlējās neviena aizskart, un vēlāk �ķita, ka ir arī diezgan daudz cita, par ko rakstīt. Tomēr viņ� bija cerējis reiz to vēl izdarīt. Bija tik daudz ko teikt. Viņ� bija redzējis, ka pārmainās pasaule, ne tikai notikumi vien, kaut arī to nebija mazums, tāpat kā ļau�u, ta�u viņ� spēja saskatīt vissmalkākās pārmaiņas un atcerējās, kā �ie cilvēki bija izturēju�ies da�ādos laikos. Viņ� pats bija daļa no visa, kas notika viņa acu priek�ā, un viņa pienākums bija to aprakstīt. Bet nu viņ� to vairs neizdarīs.

� Kā tu jūties? � viņa jautāja, pēc vannas iznākdama no telts.

� Labi.

� Vai tu nevarētu tagad paēst? � Aiz viņas stāvēja Molo ar saliekamo galdiņu un otrs zēns ar traukiem.

� Es gribu rakstīt, � viņ� teica.

� Tev jāieēd buljons, lai saglabātu spēkus.

� Es �onakt mir�u, � viņ� sacīja. � Spēki man vairs nav vajadzīgi.

� Lūdzu, Harij, iztiksim bez melodrāmās, � viņa sacīja.

� Vai tad tavs deguns vairs neko nesao�? Esmu sapuvis jau līdz pusciskai. Kāda velna pēc man vēl vajadzīgs �is buljons? Molo! Atnes viskiju un sodu!

� Lūdzu, iedzer buljonu, � viņa maigi teica.

� Labi.

Buljons bija par kar9tu. Viņam vajadzēja turēt tasi, kamēr tas mazliet atdziest, pēc tam viņ� paklausīgi izdzēra to.

� Tu esi lieliska sieviete, � viņ� teica. � Nepievērs man uzmanību.

Viņas pazīstamā, mīļā seja raudzījās viņā tāpat kā no �urnāla �Spur� un �Town and Country� lappusēm, vienīgi dzer�ana un kaislības bija tajā atstāju�as pēdas, bet �Town and Country� lasītājiem nebija ne jausmas par lieliskajām krūtīm, par rokām, kas tā prata glāstīt, un par daudz ko citu, un, redzot viņas pazīstamo, jauko smaidu, viņ� atkal juta nāvi tuvojamies. �oreiz tā nenāca kā brāzma. Drīzāk kā viegla dvesma, kurā sveces liesma noplaiksnās un tad izstiepjas gara.

� Saki, lai pec kada brītiņa iznes manu moskītu tīklu un pakarina pie koka, un liec sakurt lielāku uguni. �onakt es neie�u teltī. Nav vērts pārvietoties. Nakts ir skaidra. Lietus nebūs.

Tad tā piezogas nāve � kā �uksts, kuru tu pats nedzirdi. Bet strīdu vairs nebūs. To viņ� varēja apsolīt. �o vienīgo pārdzīvojumu, kuru viņ� vēl nekad nebija izjutis, viņ� nevēlējās sabojāt. Bet kas lai zina? Cilvēks ta�u sabojā itin visu. Viņ� tomēr mēģinās to nedarīt.

� Diktātu pierakstīt tu laikam neproti?

� Neesmu mācījusies, � viņa teica.

� Nekas.

Un nebija jau arī laika, kaut gan viss �ķita tik. skaidrs, ka to varētu izteikt vienā rindkopā, vajadzēja tikai prast.

Kalnā pie ezera stāvēja no netēstiem baļķiem celta māja ar baltu kaļķu javu aizziestām �ķirbām. Pie durvīm staba galā bija piestiprināts zvans, ar kuru aicināja ļaudis azaidā. Aiz mājas sākās lauki, bet aiz laukiem me�s. Sudrabainu papeļu rinda stiepās no mājas līdz dokam. Arī visgarām zemes ragam auga papeles. Gar me�a malu ceļ� veda aug�up kalnos, un gar �o ceļu viņ� bija lasījis mellenes. Tad māja nodega un līdz ar māju arī visas �autenes, kas bija karāju�ās uz brie�u kājām virs kamīna, un vēlāk stobri ar magazīnās sakusu�u svinu un apdegu�ām laidēm mētājās pelnos, kurus izlietoja sārma pagatavo�anai lielajos �uguna ziepju katlos, bet, ja vectēvam lūdza, lai ļauj ar stobriem paspēlēties, viņ� atbildēja �nē�. Tās vēl arvien bija viņa �autenes, un viņ� nekad nenopirka sev citas. Un ari medībās vairs negāja. Māju uzcēla no jauna tai pa�ā vietā, �oreiz no tēstiem baļķiem, un nokrāsoja baltā krāsā, un no lieveņa varēja redzēt papeles un ezeru lejā, bet �auteņu vairs nebija. To �auteņu stobri, kuras bija karāju�ās uz brie�u kājām pie sienas vecajā mājā, gulēja uz pelnu kaudzes, un neviens tos neaiztika.

Pēc kara viņi Melnajā me�ā nomāja strautu, kur dzīvoja ioreles, un tur varēja nokļūt pa diviem ceļiem. Viens veda pa ieleju lejup no Tribergas un apkārt pa koku apēnoto, balto lielceļu, tad pa taciņu, kas vijās aug�ā caur kalniem, garām daudzām mazām fermām ar augstām �varcvaldes ēkām, līdz beidzot �ķērsoja strautu. Tur sākās zvejo�ana.

Varēja arī iet aug�up pa stāvo nogāzi līdz me�a malai, pāri priedēm apaugu�ajām kalnu virsotnēm līdz pļavmalai, tad lejup pāri pļavai līdz tiltam. Gar strauta malu auga bērzi, tas bija neliels, �aurs, bet dzidrs un strauj�, ar atvariem tajās vietās, kur ūdens bija iegrauzies zem bērzu saknēm. Viesnīcas īpa�niekam Tribergā bija ienesīga sezona. Tas bija ļoti patīkami, un mēs visi bijām labi draugi. Nākamajā gadā sākās inflācija, un, tā kā iepriek�ējā vasarā nopelnītās naudas nepietika, lai iepirktu krājumus un atkal atvērtu viesnīcu, īpa�nieks pakārās.

To visu viņ� vēl būtu varējis nodiktēt, bet kā gan varēja diktēt par Kontreskarpa laukumu, kur puķu pārdevēji turpat uz ielas krāsoja savas puķes un krāsa tecēja pa ietvi līdz autobusa stāvvietai, par vecajiem vīriem un sievām, kas vienmēr bija apreibu�i no vīna un vīnogu izspaidām, par nosalu�iem bērniem ar pilo�iem deguniem, par sasmaku�u sviedru, nabadzības un dzēruma smaku Amatieru kafejnīcā, par ielasmeitām �Bal Musette� bārā, virs kura viņi toreiz dzīvoja. Par durvju sardzi, kas savā istabiņā kavēja laiku republikāniskās gvardes kavalēristam, kura kaska ar zirgu saru pu�ķi priek�ā gulēja uz krēsla. Un par iemītnieci no gaiteņa otras puses, kuras vīrs bija sacīk�u riteņbraucējs, un tās prieku tajā rītā piena veikalā, kad, atvērusi <(L'Auto� lappuses, tā ieraudzīja, ka distancē Parīze � Tura, savās pirmajās lielajās sacensībās, viņ� ieguvis tre�o vietu. Tā bija nosarkusi un smējusies un tad, asarām plūstot, devusies aug�ā ar dzelteno sporta laikrakstu rokā. �Bal Musette� turētājas vīrs bija taksometra �oferis, un, kad viņam, Harijam, vajadzēja agri aizlidot, tas viņu modināja, klauvēdams pie durvīm, un pirms do�anās projām viņi ceļakājai izdzēra pa glāzei baltā vīna pie cinkotās bāra letes. Toreiz viņ� pazina visus kaimiņus savā kvartālā, jo viņi visi bija nabadzīgi.

�ajā rajonā dzīvoja divēju tipu ļaudis: dzērāji un sportisti. Dzērāji centās noslīcināt savu nabadzību alkoholā, sportisti atviegloja sirdi treniņos. Tie bija komunāru pēcte�i un politikā orientējās bez grūtībām. Tie zināja, kas no�āva viņu tēvus, radiniekus, brāļus un draugus, kad versalie�u karaspēks ieņēma pilsētu pēc Komūnas kri�anas un kad tulznainas rokas, �okejcepure vai kāda cita strādnieku cilvēka pazīme jau bija pietiekams vainas pierādījums, lai sodītu ar nāvi. Un �ajā nabadzībā, �ajā kvartālā iepretim �Boucherie Chevaline�¹ un vīnu kooperatīvam viņ� bija sācis savu rakstnieka darbu, kam gribēja veltīt visu mū�u. Nevienu Parīzes daļu viņ� nemīlēja tā kā �o � kā �os kuplos kokus, vecās mājas ar balto apmetumu un brūni krāsotajiem pamatiem, garos, zaļos autobusus apaļajā laukumā, pur^ur arkano puķu krāsu uz ietves, stāvo nogāzi lejup uz upi Kardināla Lemuāna ielā un pretējā pusē � Muftāra ielas saspiestību un �aurību, ielu, pa kuru varēja nokļūt pie Panteona, un kādu citu, pa kuru viņ� vienmēr brauca ar velosipēdu, � vienīgo asfaltēto ielu visā rajonā, kas tik gluda gulēja zem riepām, ielu ar �aurajām, augstajām mājām un lēto viesnīcu, kur bija miris Pols Verlēns. Viņu dzīvoklī bija tikai divas telpas, un par se�desmit frankiem mēnesi viņ� vēl Īrēja istabu viesnīcas aug�ējā stāvā, kur strādāja un no kurienes varēja pārredzēt jumtus, dūmeņus un visus Parīzes kalnus.

Pa dzīvokļa logiem bija redzams tikai malkas un ogļu tirgotāja pagalms. Viņ� pārdeva ari viņu, sliktu viņu. Un vēl � zeltītā zirga galva virs �Boucherie Chevaline� durvīm, zeltaini dzeltenie un sarkanie zirgu rumpji vaļējā skatlogā un zaļi krāsotais kooperatīvs, kur viņi pirka viņu, lētu un labu. Un vairāk nekas, vienīgi māju sienas un kaimiņu logi. To pa�u kaimiņu, kuri naktī � kad uz ielas gulēja kāds piedzēries, vaidēdams un stenēdams tajā tipiskajā iran�u ivresse², par kuru da�i apgalvo, ka tas neeksistējot, � atvēra logus, tā ka bija dzirdamas klusinātas balsis.

� Kur ir policists? Kad viņa nevajag, viņ� ir klāt kā likts. Bet tagad dro�i vien guļ pie kādas durvju sardzes. Gādājiet �urp kārtībnieku! � Tad kāds izgāza spaini ūdens pa logu, un vaidi aprima. � Kas tad tas? Ūdens? Redz, cik prātīgi! � Un logi aizvērās.

Marija, apkalpotāja, kas pa dienu ieradās viņa dzīvoklī, sūdzējās par astoņu stundu darba dienu: � Ja vīrs strādā līdz se�iem, viņ� ceļā uz māju tikai mazliet iedzer un necik nenotērē. Bet, ja viņ� strādā līdz pieciem, tad piesūcas katru vakaru, un no naudas ne vēsts. Kas cie� no �īs darba laika saīsinā�anas? Strādnieku sievas.

� Vai nevēlies vēl buljonu? � sieviete atkal jautāja.

� Nē, paldies. Bet tas bija lielisks.

� Nu, vēl mazliet!

� Dod man labāk viskiju un sodu.

� Bet tas tev laupa spēku.

� Jā. Tas laupa man spēku. Koula Portera vārdi un mūzika. Jo kopā nesam �o grēku.

� Man patīk, ka tu dzer, tu ta�u zini.

� Nu protams. Tikai tas laupa man spēku.

�Kad viņa aizies,� viņ� domāja, �tad man

būs viss, ko vēlos. Ne nu glu�i viss, bet tas, kas vēl atlicis.� Ak, kā viņ� bija noguris! �ausmīgi noguris. Jānosnau�as mazliet. Viņ� gulēja nekustīgi un nāves tuvumu vairs nejuta. Dro�i vien tā bija iegriezusies kādā citā ielā. Tā brauca pajūgos, ar velosipēdiem, klusi klusi slīdēja pa ietvi.

Nē, viņ� nekad nebija rakstījis par Parīzi. Par to Parīzi, kuru mīlēja. Un kur tad viss pārējais, ko viņ� nekad nebija uzticējis papīram?

Ran�a ar sudrabaini pelēkajām salvijām, straujais, dzidrais ūdens apūdeņo�anas kanālos un lucernas sulīgais zaļums. Taka veda aug�up kalnos, un lopi vasarā bija tramīgi kā brie�i. Bet, kad tos rudenī dzina lejā, viss bars, saceldams putekļu mākoni, maurodams un maudams lēni virzījās uz priek�u. Aiz pakalniem vakara gaismā asi iezīmējās virsotnes siluets, un viņ� jāja lejup pa taku spo�ajā mēness gaismā, kas lija pār ieleju. Tad viņ� atcerējās, ka reiz aklā tumsā bija devies lejā cauri me�am, turēdamies zirgam pie astes, atcerējās visus tos stāstus, ko bija gribējis uzrakstīt.

Kaut vai par plānprātiņu zēnu, kuru viņi reiz atstāja ran�ā, piekodinādami, lai nevienam neļauj ņemt sienu, un par to, kā vecais nelietis no Forkas, pie kura zēns reiz kalpoja un kur� to bie�i sita, garām ejot, gribējis paņemt barību. Zēns liedzies dot, un vecais vīrs solījies viņu atkal sist. Tad zēns paņēmis no virtuves �auteni un no�āvis vīru, kad tas grasījies iet �ķūnī, un, kad viņi atgriezās, sasalu�ais līķis, suņu apgrauzts, jau veselu nedēļu bija nogulējis aplokā. To, kas no viņa bija atlicis, zēns palīdzēja satīt segā un uzsiet uz ragavām, tad, piesprādzēju�i slēpes, viņi vilka ragavas līdz ceļam un pa to se�desmit jūdzes lejup līdz pilsētai, kur zēnu nodeva varas iestādēm. Zēnam nebija ne jausmas, ka to arestēs. Pārliecināts, ka pildījis savu pienākumu un ka cilvēks blakus viņam ir draugs, zēns domāja, ka saņems atalgojumu. Viņ� palīdzēja vilkt veco vīru uz pilsētu, lai visi zinātu, ka tas bijis slikts cilvēks un gribējis zagt sienu, un, kad �erifs zēnam uzlika roku dzel�us, viņ� nespēja ticēt. Tad viņ� sāka raudāt. Tāds bija viens stāsts, kuru vajadzēja uzrakstīt. Bet par dzīvi tur aug�ā viņam būtu pieticis vielas vismaz divdesmit labiem stāstiem, ta�u uzrakstīts nebija neviens. Kāpēc?

� Tu viņiem pastāsti, kāpēc, � viņ� sacīja.

� Ko lai pastāstu, mīļais?

� Neko.

Viņa vairs tik daudz nedzēra, kop� viņi bija kopā. Ta�u, ja arī vēl varētu dzīvot, viņ� nekad nerakstītu par �o sievieti, to viņ� tagad zināja. Ne par �o, ne citām viņai līdzīgām. Bagātās bija garlaicīgas un vai nu pārāk daudz dzēra, vai arī bez mēra aizrāvās ar visādām spēlēm. Viņas bija garlaicīgas un maz at�ķīrās cita no citas. Viņ� atcerējās nabaga D�ulianu un tā romantisko bijību pret viņām, atcerējās, kā tas reiz bija iesācis kādu stāstu ar vārdiem: �Pa�i bagātākie nav līdzīgi tev un man.� Un kāds bija teicis D�u-llanam: �Nu protams, viņiem vairāk naudas.� Ta�u D�ulians nesaprata �o joku. Viņ� uzskatīja, ka bagātnieki ir īpa�a, ar noslēpumainu burvību apveltīta cilvēku suga, un, pārliecinājies, ka tā nav, viņ� to smagi pārdzīvoja, tāpat kā visas neveiksmes.

Viņ� bija nicinājis tos, kas padodas izmisumam. Pasaulē jāskatās vaļējām acīm. Un viņ� bija pārliecināts, ka spēj tikt pāri visam, jo tas, pret ko esam vienaldzīgi, nevar mūs aizvainot.

Tā. Un tagad viņ� būs vienaldzīgs pret nāvi. Vienīgais, no kā viņ� baidījās, bija sāpes. Viņ� spēja paciest sāpes ne sliktāk par citiem, ja tās nebija ilgsto�as un nenokau-sēja, ta�u �īs te bija briesmīgas, bet, kad jau likās, ka ilgāk tas vairs nav izturams, tās mitējās.

Viņ� atcerējās, ka reiz artilērijas virsnieku Viljamsonu ievainoja vācu patruļas rokas granāta, kad tas naktī caur dzeloņstieplēm atgriezās ierakumos, un kā tas svaigā balsī kliedza un lūdzās, lai viņu nonāvē. Viņ� bija resns vīrs, ļoti drosmīgs un labs virsnieks, lai gan aizrāvās ar da�ādām fantāzijām. Bet tajā naktī viņ� karājās dzeloņstieplēs, un raķetes gaismā varēja saskatīt, ka viņa iek�as izgāzu�ās uz stieplēm, un vajadzēja lietot nazi, lai viņu atsvabinātu. No�auj mani, Harij! Dieva dēļ, no�auj mani! Reiz viņi bija disputēju�i par to, ka dievs nekad neuzliek cilvēkam vairāk, nekā tas spēj panest, un kāds bija izvirzījis teoriju, ka nāve iestājas, tiklīdz sāpes sasniegu�as zināmu pakāpi. Bet viņ� nespēja aizmirst Viljamsonu un �o nakti. Sāpes nenogalināja Viljamsonu, iekams viņ� tam neiedeva visas morfija tabletes, ko bija taupījis pats sev, un arī tās neiedarbojās tūlīt.

Ta�u patlaban nemaz nebija grūti, un, ja vēlāk nekļūs sliktāk, tad nav par ko raizēties. Vienīgi labāku sabiedrību gan varēja vēlēties.

Viņ� mazliet padomāja par ļaudīm, ko būtu gribējis redzēt savā tuvumā.

Nē, viņ� nolēma, ja visu dara pārāk ilgi un ar novēlo�anos, tad nevar gribēt, lai citi cilvēki vēl būtu tur, kur tu viņus atstāji. Tie ir aizgāju�i. Viesības beigu�ās, un tu esi viens ar mājasmāti.

Mir�ana man sāk apnikt tāpat kā viss pārējais, viņ� nodomāja.

� Tas ir garlaicīgi, � viņ� skaļi teica.

� Kas, mīļais?

� Viss, kas velkas pārāk ilgi.

Viņ� paraudzījās viņas sejā, kas skaidri izdalījās pret ugunskura liesmām. Viņa bija atlaidusies krēslā, gaisma apmirdzēja patīkamos, bet jau asi iezīmētos vaibstus, un varēja redzēt, ka viņai nāk miegs. Tepat netālu, aiz gaismas loka, dzirdēja trok�ņojam hiēnu.

� Es rakstīju, � viņ� teica. � Bet tagad esmu noguris.

� Vai tu domā, ka varēsi gulēt?

� Protams. Bet kāpēc tu neej pie miera?

� Man patīk pasēdēt pie tevis.

� Vai nemani neko savādu? � viņ� jautāja.

� Nē. Tikai nāk miegs.

� Bet es manu, � viņ� teica.

Viņ� tikko bija jutis nāvi atkal tuvojamies.

� Zini, vienīgais, kā man nekad nav trūcis, ir ziņkārība, � viņ� sacīja.

� Tev nekad nekā nav trūcis. Tu esi vispilnīgākais vīrietis, kādu man nācies sastapt.

� Ak dievs! � viņ� iesaucās. � Cik maz gan sievietes sajēdz. Kas tā ir? Jūsu tā saucamā intuīcija?

Tie�i tajā brīdī nāve bija pienākusi un nolikusi galvu gultas kājgalī, un viņ� sajuta tās elpu.

� Netici tām muļķībām par izkapti un galvaskausu, � viņ� sacīja. � Tikpat labi tie var būt divi policisti uz velosipēdiem vai putns. Vai ari radījums ar platu hiēnas purnu.

Nu tā atkal pievirzījās tuvāk, kļūdama bezveidīga. Tā aizņēma vienīgi telpu.

� Dzen to projām!

Tā negāja, bet pavirzījās vēl mazliet tuvāk.

� Cik tev pretīga elpa, � viņ� tai teica. � Tu smirdo�ā riebekle!

Nāve pienāca vēl tuvāk, un, manīdama, ka viņ� nespēj ar to vairs sarunāties, tā līda augstāk un augstāk; tad viņ� mēģināja to aizraidīt klusēdams, bet tā pieplaku pavisam klāt, ar savu svaru uzguldamās uz krūtīm, un, kamēr tā tur glūnēdama tupēja un viņ� nespēja ne pakustēties, ne parunāt, sieviete ieteicās:

� Kungs ir aizmidzis. Uzmanīgi paņemiet gultu un ienesiet teltī!

Viņ� nespēja pateikt, lai dzen nāvi projām, un tā tupēja, kļūdama arvien smagāka un neļaudama elpot. Bet, tikko viņi pacēla gultu, kļuva labāk, un smagums no krūtīm novēlās.

Bija rīts, gaisma uzaususi jau labi sen, un viņ� dzirdēja rūcam lidma�īnu. Tā izskatījās pavisam maziņa, tad apmeta pla�u loku, un zēni izskrēja ārā un aizdedzināja ugunskurus, uzliedami tiem petroleju un sakraudami virsū zāli, tā ka līdzenuma abos galos pacēlās dūmu stabi, un rīta vējiņ� pūta tos uz nometnes pusi. Lidma�īna apmeta vēl divus lokus, �oreiz zemāk, tad slīdēja lejup, izlīdzināja gaitu un viegli nosēdās, un pie viņa steidzās vecais draugs Komptons, ģērbies platās, vaļīgās biksēs, tvīda �aketē, brūnu filca cepuri galvā.

� Kas noticis, veco zēn? � Komptons j autāja.

� Slikti ar kāju, � viņ� atbildēja. � Vai iekodīsi brokastis?

� Paldies. Tikai tēju. Tu zini, atlidoju ar Naktstauriņu. Kundzi nevarē�u aizvest. Tur tikai viena vieta. Bet jūsu kravas ma�īna jau ir ceļā.

Helēna bija paaicinājusi Komptonu sānis un kaut ko viņam stāstīja. Komptons atgriezās vēl mundrāks nekā iepriek�.

� Mēs tevi tūlīt iecelsim lidma�īnā, � viņ� teica. � Un pēc kundzes es atbrauk�u

otrreiz. Baidos, ka Aru�ā vajadzēs nolaisties, lai uzņemtu degvielu. Labāk nekavēsimies.

� Un kā ar tēju?

� Taisnību sakot, nemaz tā īsti negribas.

Zēni pacēla saliekamo gultu un nesa to

apkārt zaļajām teltīm, lejup gar klinti un ārā uz līdzenumu, garām ugunskuriem, kas tagad vējā spo�i liesmoja, jo zāle bija sadegusi, un tālāk uz mazo lidma�īnu. Bija grūti viņu iecelt, bet, kad tas bija izdarīts, viņ� atlaidās ādas atzveltnī, un kāja palika izstiepta taisni uz priek�u gar Komptona sēdekli. Komptons iedarbināja motoru un ierāpās iek�ā. Viņ� pamāja Helēnai un zēniem, un, kad klaboņa pārvērtās pazīstamajā dārdoņā, Komptons, izvairīdamies no me�a cūku rakumiem, apgrieza ma�īnu, un tā rēkdama un kratīdamās noskrēja attālumu starp abiem ugunskuriem, tad, pēdējo reizi palēkdamās, pacēlās gaisā, un viņ� redzēja viņus visus apak�ā stāvam un mājam, redzēja nometni kalna pakājē, kas tagad izskatījās glu�i plakans, pla�o līdzenumu, koku pudurus, biezokni, kas �ķita pieplacis pie zemes un kur tagad skaidri bija saskatāmas zvēru takas, kuras veda uz izsusēju�ām dzer�anas vietām, un kādu ūdens krātuvi, par kuru viņ� agrāk

nekā nebija zinājis. Zebru mazās, apaļās muguras un gnu, kas izskatījās kā punkti ar lielām, apaļām galvām, garās rindās �ķērsoja līdzenumu, atgādinot pirkstus, kas tiecas aug�up. Kad pāri slīdēja lidma�īnas ēna, dzīvnieki izklīda, izskatīdamies pavisam sīciņi, bet viņu skrējienam trūka straujuma; cik tālu vien acis sniedza, līdzenums bija dzeltenīgi pelēks, un sev priek�ā viņ� redzēja Kompija tvīda �aketē tērpto muguru un brūno filca cepuri. Tad viņi bija virs pirmajiem pakalniem, pa kuru nogāzēm aug�up devās gnu, bet drīz vien lidma�īna jau atradās virs kalniem, kuri pēk�ņi skatienam pavēra savas zaļiem me�iem apaugu�ās dzīles un blīvām bambusu audzēm klātās nogāzes, tad sekoja necaurejams me�s ar ieplakām un virsotnēm, kas it kā izzuda, tiklīdz lidma�īna atradās virs tām, beidzot pakalni kļuva lēzenāki un atkal sākās līdzenums, saulē nokaitis un sarkanīgi brūns, lidma�īna sāka svaidīties karstā gaisa viļņos, un Kompijs skatījās atpakaļ, lai redzētu, kā viņ� jūtas. Tālumā jau tumsa citi kalni.

Un tad viņi vairs nelidoja taisni uz priek�u, uz Aru�u, bet pagriezās pa kreisi. Kompijs, acīm redzot, bija aprēķinājis, ka degvielas pietiks, un, paskatoties lejup, viņ� pamanīja sārtu, trīso�u mākoni, kas slīdēja pār zemi un sijājās gaisā kā pirmās negaidītās sniega pārslas pirms vētras, un viņ� saprata, ka no dienvidiem nāk siseņi. Tad lidma�īna pacēlās augstāk un, kā likās, devās uz austrumiem, bet pēk�ņi viss satumsa, un ap viņiem plosījās vētra; lietus gāza tā, ka �ķita � viņi lido cauri ūdenskritumam; tad tas bija garām, un Kompijs, pagriezis galvu, plati pasmaidīja un noradīja ar roku, un tur priek�ā, aizsegdama visu pārējo, � pla�a kā pati pasaule � liela, augsta un neticami balta saules staros cēlās Kilimand�āro stūrainā virsotne. Un tad viņ� saprata, ka dodas tie�i uz turieni.

Tajā brīdī hiēna nakts tumsā mitējās smilkstēt un izgrūda savādu, cilvēcisku, gandrīz vai raudo�u skaņu. Sieviete to dzirdēja un nemierīgi sakustējās, tomēr neatmodās. Viņa sapņoja, ka atrodas savā mājā Longai-lendā un bija viņas meitas debijas priek�vakars. Nezin kāpēc arī tēvs bija tur un izturējās ļoti rupji. Tad troksnis, ko sacēla hiēna, kļuva tik skaļ�, ka viņa pamodās, brīdi nesaprazdama, kur atrodas, un viņai bija bail.

Viņa paņēma kabatas spuldzi un apgaismoja otru gultu, ko viņi bija ienesu�i iek�ā, kad Harijs aizmiga. Viņa redzēja vīrie�a apveidu zem moskītu tīkla, tikai kāju viņ� nezin kāpēc bija izbāzis ārā, un tā karājās lejup gar gultas malu. Apsēji bija atrisu�i, un viņa nespēja uz tiem skatīties.

� Molo! � viņa sauca. � Molo! Molo! � Tad iekliedzās: � Harij, Harij! � Un arvien skaļāk: � Harij! Dieva dēļ, Harij!

Atbildes nebija, un nedzirdēja arī elpu.

Ārpusē hiēna izgrūda tās pa�as dīvainās skaņas, kas viņu bija atmodināju�as. Ta�u sirds sita tik skaļi, ka viņa tās nedzirdēja.

Bija brokasta laiks, un viņi sēdēja zem azaida telts zaļās dubultnojumes, izlikdamies, it kā nekas nebūtu noticis.

� Ko jūs dzersiet � citronu sulu vai limonādi? � Makombers jautāja.

� Kokteili, � Roberts Vilsons atbildēja.

� Es arī kokteili. Gribas kaut ko stiprāku, � Makombera sieva sacīja.

� Pareizi gan, � Makombers piekrita. � Lieciet, lai sataisa trīs kokteiļus.

Zēns, kas apkalpoja pie galda, bija jau sācis rosīties un vilka ledū ieliktās pudeles ārā no brezenta maisiņiem, norasoju�iem vējā, kas pūta caur kokiem, kuri apēnoja teltis.

� Cik man vajadzētu viņiem dot? � Makombers jautāja.

� Ar mārciņu pilnīgi pietiks, � Vilsons atbildēja. � Nevajag viņus izlutināt.

� Vai dot vecākajam, lai viņ� izdala?

� Tie�i tā.

Pirms pusstundas pavārs, apkalpotāji, dīriķis un nesēji bija atnesu�i Frensi Makomberu uz rokām kā uzvarētāju no pa�as nometnes robe�as līdz viņa teltij. Iero�u nesēji nepiedalījās �ajā procesijā. Kad pie telts durvīm iezemie�i nolaida Makomberu zemē, viņ� spieda visiem rokas, pateicās par apsveikumiem, tad iegāja teltī un sēdēja uz gultas, kamēr ienāca misis Makombera. Viņa nebilda ne vārda, un Makombers tūlīt izgāja ārā, nomazgāja seju un rokas gumijas traukā un devās uz azaida telti, kur apsēdās ērtajā audekla krēslā vējainajā paēnā.

� Lauvu nu jūs esat pieveicis, � Roberts Vilsons sacīja, � un pie tam vēl kādu!

Misis Makombera uzmeta Vilsonam a�u skatienu. Viņa bija neparasti daiļa sieviete ar labi koptu seju; skaistums un sabiedriskais stāvoklis pirms pieciem gadiem bija viņai ienesis pieci tūksto�i dolāru par atļauju reklamēt ar savu fotogrāfiju kādu skaistumkop�anas līdzekli, ko viņa nemaz nelietoja.

Ar Frensi Makomberu viņa bija apprecējusies pirms vienpadsmit gadiem.

� Lauva ir lielisks, vai ne? � Makom-bers jautāja. Misis Makombera paraudzījās uz savu vīru. Viņa lūkojās abos vīrie�os ar tādu skatienu, it kā redzētu tos pirmo reizi.

Balto mednieku Vilsonu viņa tie�ām nebija tā īsti aplūkojusi. Viņ� bija vidēja auguma, iesarkaniem matiem, spurainām ūsām, ļoti sarkanu seju un ārkārtīgi dzedrām, zilām acīm ar gai�ām grumbiņām acu kaktiņos, kuras smaidot jautri satecēja kopā. Pa�laik viņ� smaidīdams raudzījās misis Makomberā, un sievietes skatiens noslīdēja no viņa sejas uz nolaidenajiem pleciem, ko apņēma vaļīga mednieka blūze ar �etrām lielām patronām, piestiprinātām tur, kur kādreiz bija atradusies kreisā krū�u kabata, uz viņa lielajām, brūnajām rokām, novalkātajām biksēm, netīrajiem zābakiem un atgriezās pie sarkanās sejas. Viņa redzēja, ka iedegums izbeidzas ar gai�u svītru, ko bija iezīmējusi Vilsona platmale, kas patlaban karājās uz naglas pie telts balsta.

� Nu, tad uzdzersim mūsu lauvam, � Roberts Vilsons sacīja. Viņ� atkal uzsmaidīja misis Makomberai, bet viņa, palikdama nopietna, ziņkārīgi paskatījās uz savu vīru.

Frensis Makombers bija loti slaida, visai samērīga auguma � ja neuzskata par trūkumu viņa pārmērīgo garumu, � ar tum�iem, pa airētāju para�ai īsi apgrieztiem matiem, paplānām lūpām; viņu uzskatīja par skaistu. Ģērbies tādās pa�ās mednieka drēbēs kā Vilsons, tikai glu�i jaunās, trīsdesmit piecus gadus vecs, vienmēr labā formā, izveicīgs sporta spēlēs, vairākkārtējs uzvarētājs mak�ķerē�anas sacensībās, viņ� tikko visu acu priek�ā bija parādījis, ka patiesībā ir gļēvulis.

� Mūsu lauvam, � viņ� atkārtoja. � Bet jums es vienmēr palik�u pateicību parādā.

Mārperita, viņa sieva, atkal pievērsa skatienu Vilsonam.

� Nerunāsim vairs par lauvu, � viņa noteica.

Vilsons nopietni paskatījās Mārgeritā, un tagad viņa pasmaidīja.

� Kāda �odien neparasta diena, � viņa sacīja. � Jums derētu uzlikt cepuri, jo pusdienas laikā dedzina pat zem nojumes. Jūs pats man tā sacījāt.

� Var jau uzlikt, Vilsons piekrita.

� Jums, mister Vilson, ir ļoti sarkana seja, � viņa turpināja un vēlreiz uzsmaidīja medniekam.

� No dzer�anas, � Vilsons sacīja.

� Nedomāju vis, � viņa atteica. � Arī Frensis krietni vien iedzer, bet viņam nekad nav sarkana seja.

� �odien gan tā nosarka, � Makombers mēģināja jokot.

� Nē, � Mārgerita attrauca. � Jāsarkst bija manējai. Bet misteram Vilsonam seja vienmēr ir sarkana.

� Dro�i vien iedzimtība, � Vilsons sacīja. � Nu, bet varbūt pietiks apspriest manu skaistumu?

� Tikko esmu uzsākusi.

� Izbeigsim, � Vilsons noteica.

� Tad mums aptrūks, par ko rimāt, � Mārgerita sacīja.

� Nemuļķojies, Margo, � virs viņu apsauca.

� Nebūt neaptrūks, � Vilsons turpināja. � Esam ta�u no�āvu�i lielisku lauvu.

Margo paskatījās uz abiem vīrie�iem, un tie redzēja, ka viņa tuvu asarām. Jau labu laiku Vilsons juta, ka viņa taisās raudāt, un ļoti baidījās no tā. Makomberu sievas asaras sen vairs neuztrauca.

� Kaut tas nebūtu noticis! Ak, kaut tas nebūtu noticis! � viņa izsaucās un steidzās uz savu telti. Elso�anu nedzirdēja, ta�u varēja redzēt, kā drebēja viņas pleci zem sārtās nebalojo�a audekla blūzes.

� Sievietes viegli uzbudinās, � Vilsons teica slaidajam vīram. � Tas nav jāņem vērā. Sasprindzināti nervi un tā tālāk.

� Nē, � Makombers sacīja. � Man to laikam pārmetīs līdz pat mū�a galam.

� Blēņas. Labāk iedzersim kaut ko stiprāku. � Vilsons atbildēja. � Nedomājiet vairs par to. Nav vērts atcerēties.

� Mēģinā�u, � Makombers sacīja. � Bet to gan neaizmirsī�u, ko jūs manā labā izdarījāt.

� Nieki! Vilsons attrauca. � Tīrie nieki!

Tā viņi sēdēja ēnā, savā nometnē, kas bija ierīkota zem pla�ās akāciju koku lapotnes,� aiz muguras akmeņaina krauja, priek�ā zāļains līdzenums, kas stiepās līdz oļainajai upītei, aiz kuras sākās me�s, � un dzēra tikko atdzesēto limonādi, vairīdamies viens otru uzlūkot, kamēr zēni klāja galdu brokastīm. Vilsons saprata, ka zēni jau visu uzzināju�i, un, redzēdams, ka Makombera apkalpotājs, likdams galdā traukus, ziņkārīgi vēro savu kungu, kaut ko uzkliedza tam sua-heli valodā. Zēns sataisīja vienaldzīgu seju un novērsās.

� Ko jūs viņam sacījāt? � Makombers jautāja.

� Neko sevi�ķu. Lai kustas veicīgāk, citādi lik�u uzskaitīt piecpadsmit.

� Uzskaitīt? Ar pletni?

� Tas, protams, nav likumīgi. Drīkst uzlikt tikai naudas sodu.

�� Vai pie jums vēl arvien viņus per?

� Un kā vēl. Saceltos liela brēka, ja viņi sadomātu sūdzēties. Bet viņi to nedara. Labāk saņem sitienus nekā maksā soda naudu.

� Dīvaini gan! � Makombers izsaucās.

� Patiesībā tur nav nekā dīvaina, � Vilsons sacīja. � Ko jūs pats izvēlētos? Saņemt krietnu pērienu vai pazaudēt atalgojumu?

Tad viņam kļuva neērti, ka uzdevis �ādu jautājumu, un, pirms Makombers paguva atbildēt, viņ� turpināja: � Katru mīļu dienu mēs visi tiekam izpērti � tā vai citādi.

Tas neizklausījās labāk, �Pie velna!� viņ� klusībā sodījās. �Esmu gan vāj� diplomāts!�

� Jā, mēs visi tiekam izpērti, � Makom-bers sacīja, joprojām vairīdamies paskatīties uz mednieku. � Es ļoti no�ēloju �o atgadījumu ar lauvu. Bet tas paliks starp mums, vai ne? Neviens ta�u par to neuzzinās?

� Vai es neizstāstī�u par to Mataigas klubā, � tā jūs gribējāt jautāt? � Vilsons uzmeta viņam vēsu skatienu. To nu gan viņ� nebija gaidījis. Tātad �is tips ir ne vien nolāpīts gļēvulis, bet arī pēdējais muļķis, viņ� nodomāja. Un sākumā likās tīri patīkams cilvēks. Tiec nu gudrs ar �iem amerikāņiem!

� To es nedarī�u, � Vilsons sacīja. � Esmu profesionāls mednieks. Mēs neaprunājam savus klientus. Varat būt pavisam mierīgs. Bet prasīt, lai turam mēli aiz zobiem, � to pie mums uzskata par sliktu toni.

Viņ� bija nolēmis, ka ērtības labad vajadzētu sastrīdēties. Tad viņ� ēstu viens pats un azaida laikā varētu lasīt grāmatu. Ma-komberi ēstu atsevi�ķi. Viņ� paliktu pie tiem līdz medību beigām, bet viņu attiecības būtu visai oficiālas. Kā fran�i tādos gadījumos mēdz teikt? Izturēties ar vēsu pieklājību, un tā būtu simtreiz ērtāk nekā dalīties �ajos idiotiskajos pārdzīvojumos. Viņ� Makomberu apvainos, un lieta būs darīta. Tad viņ� varēs ēdienu reizēs lasīt grāmatu, bet joprojām dzers viņu viskiju. Tā parasti sacīja, ja medībās iznāca nepatik�anas. Satiekot otru balto mednieku, apvaicājas: �Nu, kā svie�as?� � un, ja viņ� atbild: �Nekas, vēl arvien dzeru viņu viskiju,� � tad ir skaidrs, ka viņi sagāju�i ragos.

� Piedodiet, � Makombers sacīja, pagriezis pret Vilsonu savu amerikāņiem raksturīgo seju, kura nekļūst vīri�ķīga līdz pat vecumam, un Vilsons ievēroja viņa īsi apgrieztos matus, skaistās, mazliet �audīgās acis, pareizi veidoto degunu, plānās lūpas un glīto zodu. � Piedodiet, to es neaptvēru. Es vēl daudz ko nezinu.

Te tev nu bija, Vilsons nodomāja. Viņ� bija gribējis sastrīdēties � uz visiem laikiem, bet tas aitasgalva, kuru viņ� tikko apvainojis, vēl ņem un lūdz piedo�anu.

Viņ� mēģināja vēlreiz. � Nebaidieties, es neizpļāpā�u, � viņ� sacīja. � Negribu pazaudēt darbu. Bet jums gan derētu zināt, ka Āfrikā sieviete nekad ne�auj lauvam garām un baltais vīrietis nebēg.

� Es bēgu tā kā zaķis, � Makombers noteica.

Nu, ko, pie visiem velniem, lai iesāk ar cilvēku, kur� runā tādas aplamības! Vilsons bija neizpratnē.

Ar savām zilajām, vienaldzīgajām lo�metējnieka acīm viņ� paskatījās uz Makomberu, bet pēdējais viņam uzsmaidīja. Jauks smaids, ja tikai acis nenodotu, cik neērti amerikānis jūtas.

� Varbūt man izdosies visu vērst par labu bifeļu medībās, � Makombers sacīja. � Mēs tagad iesim uz bifeļiem, vai ne?

� Kaut rīt pat, ja vēlaties, � Vilsons atbildēja. Varbūt viņ� velti dusmojās. Vai tie�i tā arī nevajadzēja izturēties? Sasodīti grūti izprast tādu amerikāni! Viņu atkal pārņēma agrākās simpātijās pret Makomberu. Ja vien varētu aizmirst �o rītu! Bet tas nebija iespējams. Rīts bija tik no�ēlojams, ka vispār nekā no�ēlojamāka vairs nevarēja būt.

� Redz, kur nāk memsahiba, � viņ� sacīja. Mārgerita atgriezās no savas telts un izskatījās svaiga, jautra un visai pievilcīga. Viņai bija jauks sejas ovāls � tik nevainojams, ka gribējās ap�aubīt viņas prāta

spējas. Ta�u muļķe viņa nebija, Vilsons nodomāja, � nē, muļķe nu gan ne!

� Kā jūtas skaistais misters Vilsons ar sarkano seju? Vai tev ir labāk, Frensi, manu dārgumiņ?

� Daudz labāk, � Makombers atbildēja.

� Es nolēmu par to vairs nedomāt, � viņa sacīja, apsēzdamās pie galda. � Kāda tam nozīme, vai Frensis prot nogalināt lauvu. Tā nav viņa nodarbo�anās. Tā ir mistera Vil-sona nodarbo�anās. Un misters Vilsons nogalina tie�ām iespaidīgi. Jūs nogalināt visu, kas vien pagadās, vai ne?

� Tie�i tā, � Vilsons atbildēja. � Visu bez izņēmuma. � �īs, viņ� nodomāja, ir visnejūtīgākās; visnejūtīgākās, viscietsirdīgākās, visne�ēlīgākās un vispievilcīgākās � tā nocietināju�ās, ka viņu vīri kļuvu�i par mīkst�auļiem vai arī īstiem neirastēniķiem. Bet varbūt viņas pa�as izvēlas tādus, kurus var turēt zem tupeles? Ta�u precību gados viņām vēl nevarēja būt tik daudz pieredzes. Labi gan, ka viņ� �īs amerikānietes caurcaurēm iepazinis, jo �ī bija bīstami pievilcīga.

� Rīt mēs braucam uz bifeļiem, � Vilsons viņai sacīja.

� Es arī brauk�u jums līdzi.

� Nē, jūs nebrauksiet.

� Brauk�u gan. Frensi, kāpēc es nedrīkstu?

� Kāpēc tu negribi palikt nometnē?

� Nekādā ziņā, � viņa noteica. � Kaut ko tādu kā �odien es neparko nelaidī�u garām.

Pirmīt, kad viņa piecēlās, Vilsons nodomāja, un aizgāja izraudāties, tad likās esam sasodīti jauka sieviete. �ķita, ka viņa visu saprot un apzinās, jūtas neērti sevis un vīra dēļ, spēj skatīt visu īstajā gaismā. Bet pēc divdesmit minūtēm viņa atgrie�as it kā iekalta amerikānietēm raksturīgajās sievi�ķīgās ne�ēlības bruņās. �īs ir visvelni�ķīgākās sievietes. Visvelni�ķīgākās, nudien!

� Rīt mēs sarīkosim tev vēl vienu izrādi, � Frensis Makombers teica.

� Jūs nebrauksiet, � Vilsons viņai sacīja.

� Ļoti maldāties, � viņa atbildēja. � Es gribu vēlreiz papriecāties par jums. �orīt jūs bijāt apburo�s. Protams, ja vien zvēru galvu �ķaidī�anu var nosaukt par apburo�u.

� Brokastis ir galdā, � Vilsons aizrādīja. � Jums laikam ļoti jautrs garastāvoklis?

� Kādēļ lai nebūtu? Neesmu atbraukusi �eit, lai garlaikotos.

� Jā, līdz �im par garlaicību nevarēja sūdzēties, � Vilsons noteica. Pārlaizdams skatienu upītes akmeņiem, stāvajam pretējam krastam, kas bija apaudzis kokiem, viņ� atcerējās �orīt notiku�o.

� Skaidrs, ka ne, � viņa apstiprināja. � Medības bija brīni�ķīgas. Un rītdien ... Jūs nevarat iedomāties, ar kādu nepacietību es gaidu rītdienu!

� Nogar�ojiet antilopes bif�teku, � Vilsons ieteica.

� Vai tie ir tādi lieli, govīm līdzīgi dzīvnieki, kuri lec kā zaķi?

� Diezgan precīzi aprakstīts, � Vilsons atbildēja.

� Ļoti garda gaļa, � Makombers sacīja.

� Vai tu to no�āvi, Frensi? � viņa jautāja.

� Jā.

� �ie dzīvnieki laikam nav bīstami?

� Vienīgi tad, ja uzkrīt jums virsū, � Vilsons viņai atbildēja.

� Prieks dzirdēt.

� Vai tu nevarētu mazliet pievaldīties, Margo? � Makombers ievaicājās; viņ� pa�laik atgrieza gabalu bif�teka, uzdūra uz dak�iņas un lika tam virsū kartupeļu biezeni, burkānus un mērci.

� Varētu gan, � viņa atbildēja, � ja jau tu tik laipni lūdz.

� Vakarā apslacīsim lauvu ar �ampanieti, � Vilsons sacīja. � Pa�laik ir pārāk karsti.

� Ak, �is lauva, � Margo noteica. � Biju to pavisam aizmirsusi!

Tā, tā, Roberts Vilsons nodomāja, tagad nu gan viņa pamatīgi ņem uz grauda savu vīru, jeb vai viņa tie�ām uzskata, ka tā vajag izturēties, ja cilvēks aiz kauna nezina, kur dēties? Kā sievietei būtu jārīkojas, atklājot, ka viņas vīrs ir pēdējais gļēvulis? �ī ir sasodīti ne�ēlīga sieviete, bet tādas jau viņas ir visas. Grib valdīt, bet, lai valdītu, tad reizēm jābūt ne�ēlīgam. Viņ�, Vilsons, ir diezgan izbaudījis �ādu sievie�u nolādēto tirāniju.

� Ņemiet vēl gabaliņu cepe�a, � viņ� laipni piedāvāja.

Pievakarē Vilsons ar Makomberu izbrauca automa�īnā līdz ar iezemieti � �oferi un diviem iero�u nesējiem. Misis Makombera palika nometnē. Pārāk karsts, lai izkustētos, viņa sacīja, turklāt viņa do�oties tiem līdzi rīt no rīta. Ma�īnai aizbraucot, Vilsons redzēja, ka viņa stāvēja zem liela koka iesārtā haki tērpā, tum�iem, atpakaļ atsukātiem matiem, kas pakausī bija savīti mezglā, izskatīdamās drīzāk piemīlīga nekā skaista, ar tik svaigu seju, it kā viņa atrastos Anglijā. Viņa māja ar roku, kamēr automa�īna traucās pa garo zāli pāri purvainai ieplakai, un, izlocīdamās starp kokiem, devās aug�up dzeloņ-plūmēm apaugu�ajos pakalnos.

Krūmos viņi uzgāja ūdens antilopju baru un, izkāpu�i no ma�īnas, pielavījās vecam bukam ar lieliem, �uburotiem ragiem, ko Makombers nogalināja ar ļoti trāpīgu �āvienu, notriekdams zemē no divsimt jardu attāluma, iztrūcinot pārējās antilopes, kuras, me�onīgās bailēs lēkdamas cita citai pāri, drāzās projām augstu uzrautām kājām un tik neticami slaidiem, peldo�iem lēcieniem, kādi da�kārt redzami tikai sapnī.

� Labs �āviens, � Vilsons sacīja. � Nav nemaz tik viegli tām trāpīt.

� Vai bukam ir vērtīgi ragi? � Makombers vaicāja.

� Pirmklasīgi, � Vilsons atbildēja.

� �aujiet tā ari turpmāk, un viss būs kārtībā.

� Kā jums �ķiet, -� vai rītu uziesim bifeļus?

� Ļoti iespējams. Rīta agrumā tie iznāk ganīties un, ja palaimējas, mēs tos varam pārsteigt līdzenumā.

� Es gribētu kaut kā nolīdzināt �o atgadījumu ar lauvu, � Makombers sacīja.

� Nav sevi�ķi patīkami, ja sieva redz vīru tamlīdzīgi uzvedamies.

Vēl nepatīkamāk, ka jūs tā uzvedaties, Vilsons nodomāja, vienalga � redz sieva vai neredz, un pavisam muļķīgi ir par to runāt. Bet Makomberam viņ� sacīja:

� Nedomājiet vairs par to. Pirmais lauva var nobaidīt kuru katru. Tas viss ir aiz muguras.

Bet tumsā pēc vakariņām, kad Frensis Makombers, pie ugunskura izdzēris glāzi viskija ar sodu, gulēja saliekamajā gultā zem moskītu tīkla un ieklausījās nakts trok�ņos, tas vēl nebija aiz muguras. Tas nebija ne pagājis, nedz arī sācies. Viss stāvēja acu priek�ā tā, kā tas notika, pie tam atsevi�ķas ainas izcēlās visai spilgti, un viņu pārņēma neizsakāms kauns. Ta�u vēl stiprāk par kaunu viņu māca stindzino�as, slēptas bailes. Tās nebija izzudu�as un kā auksts, gļotains iegruvums piepildīja tuk�umu, kur kādreiz bija mājojusi viņa pa�paļāvība, padarīdamas viņu vai slimu. Bailes, īsti .neizgaisu�as, atkal bija klāt.

Tas viss iesākās pagāju�o nakti, kad viņ� pamodies dzirdēja lauvas rūk�anu kaut kur upes aug�galā. Bija atskanējis dobj� rēciens, kas nobeidzās ar tādu kā ņurdoņu un kāsē�anu un tādēļ �ķita atskanam pie pa�as telts, un Frensis Makombers, nakti pamodies, izbijās. Viņ� dzirdēja, ka sieva mierīgi elpoja, cie�i aizmigusi. Nebija neviena, kam pastāstīt, nedz ar ko dalīties �ajās bailēs, un tā viņ� viens pats gulēja, nezinādams somalie�u parunu, ka drosmīgs cilvēks izbīstas no lauvas trīs reizes mū�ā: kad pirmo reizi uziet tā pēdas, kad pirmo reizi dzird rūk�anu un kad pirmo reizi to ierauga. Vēlāk, pirms saules lēkta, kad viņi laternas gaismā ieturēja brokastis, lauva ierūcās vēlreiz, un Frensim tas �ķita atrodamies pie pa�as nometnes.

� Rūcējs būs no vecajiem, � Roberts Vilsons sacīja, paceldams skatienu no �āvētās zivs un kafijas tases. � Dzirdiet, kā viņ� kāsē.

� Vai tas ir ļoti tuvu?

� Kādu jūdzi uz aug�u.

� Paskatīsimies.

� Vai rūk�anu dzird tik tālu? Izklausās, it kā lauva būtu pa�ā nometnē.

� Dzird sasodīti tālu, � Roberts Vilsons sacīja. � Taisni neticami. Cerēsim, ka �is ļaus sevi nomu�īt. Iezemie�i stāsta, ka te esot manīts viens milzīgs tēvainis.

� Ja tieku pie �au�anas, kur man jātēmē, lai viņu apstādinātu? � Makombers jautāja.

� Lāpstiņās, � Vilsons atbildēja. � Ja varat, tad kaklā. Tēmējiet kaulā. Mēģiniet nogāzt ar pirmo �āvienu.

� Ceru, ka trāpī�u, � Makombers teica.

� Jūs �aujat lieliski, � Vilsons sacīja. � Nesteidzieties. Notēmējiet precīzi. Pirmais �āviens ir iz�ķiro�ais.

� No kāda attāluma �aut?

� Grūti pateikt. Tas atkarīgs arī no lau-"vas. Ne�aujiet, ja mērķis nav pietiekami tuvu un jūs neesat pilnīgi dro�s.

� Tuvāk par simt jardiem? � Makombers noprasīja.

Vilsons uzmeta viņam a�u skatienu.

� Var arī no simt. Varbūt mazliet tuvāk. Ja tālāk, tad vispār nemēģiniet. Simt ir

pieņemams atstatums. Tad varat trāpīt, kur vien vēlāties. Redz, kur nāk memsahiba.

� Labrīt, � viņa sacīja. � Nu, vai braucam?

� Tiklīdz būsiet paēdusi, � Vilsons atbildēja. � Kā jūs jūtaties?

� Lieliski, � viņa teica. � Tikai esmu stipri uztraukusies.

� Ie�u pārbaudīt, vai viss kārtībā, � Vilsons piecēlās. Viņam aizejot, lauva atkal ierūcās. � Sāk trok�ņot, nelietis tāds, � Vilsons sacīja. � Mēs �o mūziku apklusināsim.

� Frensi, kas tev kai�? � sieva ievaicājās.

� Nekas, � viņ� atbildēja.

� Runā ta�u! � sieva cie�i palūkojās viņā. � Vai tu nejūties labi?

� �ī rūk�ana, velns lai parauj! � viņ� so-dījās. � Nevarēju vien aizklausīties visu cauru nakti.

� Kādēļ tu mani nepamodināji? � viņa jautāja. � Labprāt būtu paklausījusies.

� Un man �is nolādētais zvērs būs jānogalina, � Makombers �ēli sacīja.

� Bet tādēļ ta�u tu atbrauci uz �ejieni!

� Jā gan, bet es mazliet nervozēju. �ī rūk�ana man krīt uz nerviem.

� Nu, tad, Vilsona vārdiem runājot, no�auj viņu un apklusini �o mūziku.

� Jā, mīļā, � Frensis Makombers sacīja.

� Tas izklausās ļoti vienkār�i, vai ne?

� Bet tu ta�u nebaidies?

� Skaidrs, ka ne. Tikai, klausoties �o rūk�anu visu nakti, esmu kļuvis nervozs.

� Tu viņu lieliski pieveiksi, � viņa mierināja. � Es zinu. Briesmīgi gribas redzēt, kā tas notiks.

� Beidz brokastot � un braucam.

� Vēl ta�u tum�s, � viņa iebilda. � Kur nu tādā agrumā.

�ai brīdī lauva atkal ierūcās: dobj� vaids, kas nāca no pa�iem krū�u dziļumiem, pēk�ņi pārvērtās vibrējo�ā, arvien pieaugo�ā rēcienā, it kā satricināja gaisu un nobeidzās ar nopūtu un zemu, neskaidru ņurdoņu.

� Izklausās pavisam tuvu, � Makombera sieva sacīja.

� Mans dievs! � Makombers zūdījās.

� Nevaru ciest �o nolādēto rūk�anu!

� Tā ir tie�ām iespaidīga.

� Iespaidīga? Taisni �ausmīga!

Pie viņiem pienāca Roberts Vilsons, turēdams rokā savu īso, neveiklo pieci simti piektā kalibra Gibsa �auteni ar nesamērīgi garu stobru, un jautri uzsmaidīja.

� Braucam, � viņ� sacīja. � Jūsu �Spring-fīldu� un otru � lielo �auteni paņēma jūsu iero�u nesējs. Viss jau ir automa�īnā. Vai patronas jums ir?

� Jā.

� Esmu gatava, � misis Makombera paziņoja.

� Vajag viņu apklusināt, � Vilsons sacīja. � Jūs sēdieties pie �ofera. Memsahiba lai sē� aizmugurē, blakus man.

Viņi iekāpa automa�īnā un pelēcīgajā rīta krēslā cauri kokiem brauca gar upi uz aug�u. Makombers atvēra �autenes aizslēgu un, pārliecinājies, ka tā pielādēta ar metālā �aulī�u patronām, atkal to aizcirta un noslēdza dro�inātāju. Viņ� redzēja, ka pa�am drebēja roka. Sataustījis pārējās patronas, kas bija ieliktas kabatā, viņ� pārvilka ar pirkstiem arī tām, kuras bija piestiprinātas pie blūzes virs krūtīm. Tad viņ� pagriezās pret Vilsonu, kur� sēdēja pakaļējā sēdeklī blakus viņa sievai, � ma�īna bija līdzīga kārbai bez durvīm � un redzēja, ka tie abi satraukti smaidīja. Vilsons paliecās uz priek�u un �ukstēja:

� Rau, kā putni �aujas zemē. Tātad vecais pametis laupījumu.

Upītes pretējā krastā Makombers ieraudzīja lijas, kas riņķoja virs kokiem un palaikam strauji metās lejup.

� Var gadīties, ka lauva nāks padzerties, pirms noliksies uz guļu, � Vilsons �ukstēja.

� Turiet acis vaļā.

Ma�īnai nepārtraukti līkumojot starp lielākiem kokiem, viņi lēnām brauca uz priek�u gar upītes kraujo krastu, kas �ajā vietā dziļi iegriezās tās akmeņainajā gultnē. Vērodams pretējo krastu, Makombers pēk�ņi juta, ka Vilsons sagrābj viņa roku. Automa�īna apstājās.

� Tur jau viņ� ir, � Makombers dzirdēja �ukstu. � Priek�ā pa labi. Kāpiet ārā un �aujiet. Lielisks lauva!

Tagad arī Makombers ieraudzīja lauvu. Tas stāvēja sāņus, izslējis un pagriezis pret viņiem masīvo galvu. Rīta vējiņ�, kas pūta viņiem sejā, viegli purināja lauvas melnās krēpes, un uz krasta kraujas pelēkajā rīta krēslā lauva izskatījās milzīgs, ar platām krūtīm un garu, spīdīgu rumpi.

� Cik tālu tas ir? � Makombers jautāja, paceldams �auteni.

� Jardi septiņdesmit pieci. Kāpiet ārā un �aujiet.

� Vai no �ejienes nevar?

� Lauvu ne�auj no ma�īnas, � viņ� dzirdēja Vilsona balsi pie pa�as auss. � Kāpiet ārā. Viņ� ta�u nestāvēs tur visu dienu!

Pārkāpis pār ieapaļo ieliekumu ma�īnas sānos līdzās priek�ējam sēdeklim, Makombers uzmetās uz kāp�ļa un nolēca zemē. Lauva joprojām stāvēja, lepni un mierīgi raudzīdamies uz �o objektu, ko tas noturēja par kāda degunrad�a siluetu. Cilvēka smaku vēj� nenesa turp, un lauva nenovērsa acu, mazliet grozīdams vareno galvu no vienas puses uz otru; zvērs nejuta baiļu, tikai vilcinājās iet lejā padzerties, kamēr �is priek�mets stāvēja tur iepretim, bet tad, ieraudzījis, ka no tā atdalās cilvēka stāvs, viņ� pagrieza masīvo galvu un sāka skriet, lai patvertos kokos, ta�u tūlīt atskanēja apdullino�s rībiens un viņ� juta divsimt divdesmit granu³ lodes triecienu, kura iedzēla sānos un, radīdama pēk�ņu, karstu, dedzino�u nelabuma sajūtu, iz�āvās cauri vēderam. Lauva skrēja � liels, smagnējs, ar milzīgām ķepām un pilnu, caur-�autu vēderu � garām kokiem, lai aiz tiem paslēptos augstajā zālē, kad atkal atskanēja rībiens, bet, �oreiz netrāpīdams, �ķēla gaisu kaut kur sāņus. Tad nogranda vēlreiz, un zvērs juta, ka lode ietriecās ribās un izskrēja cauri krū�ukurvim, mutē pēk�ņi iesitās karstas, putojo�as asinis, un viņ� sāka lēk�ot, lai sasniegtu garo zāli, kur varētu pieplakt pie zemes, noslēpties un piespiest viņus ar visu rībinātāju pienākt pavisam tuvu, un tad viņ� mestos virsū un saplosītu cilvēku, kur� turēja �o rīku rokā.

Makombers, izkāpjot no ma�īnas, neprātoja, kā varētu justies lauva. Viņ� apzinājās tikai to, ka pa�am dreb rokas, un, atejot no ma�īnas, tikko spēja pavilkt kājas. Locītavās tās bija it kā sastingu�as, bet varēja just, ka muskuļi drebēja. Viņ� pacēla �auteni un, notēmējis lauvam skaustā, nospieda gaili. �āviena nebija, lai gan viņ� spieda ar visu spēku, gandrīz vai salauzdams pirkstu. Tad viņ� aptvēra, ka nav atrāvis dro�inātāju, un, nolaizdams �auteni, lai to izdarītu, paspēra vēl vienu nedro�u soli uz priek�u, bet lauva, tagad skaidri at�ķirdams viņa siluetu no automa�īnas, pagriezās un rik�iem devās prom. Makombers iz�āva, dzirdēja, kā no�ņakstēja

lode, un saprata, ka trāpījis, ta�u lauva neapstājās. Makombers �āva vēlreiz, bet visi redzēja, ka lode sacēla putekļu mākoni aiz bēgo�ā lauvas. Viņ� �āva tre�o reizi, atcerēdamies, ka jātēmē zemāk, un visi dzirdēja, ka trāpīja, bet lauva sāka lēk�ot un pazuda garajā zālē, pirms viņ� paspēja pagrūst uz priek�u aizslēgu.

Makombers palika nekustīgi stāvam, juzdams nelabumu pakrūtē, drebo�ām rokām vēl arvien turēdams paceltu �Springfīlda� �auteni, un sieva un Roberts Vilsons stāvēja viņam līdzās. Tepat blakus abi iero�u nesēji kaut ko tark�ķēja savā valodā.

� Es trāpīju, � Makombers sacīja. � Divas reizes trāpīju.

� Jūs sa�āvāt viņam zarnas un laikam trāpījāt kaut kur krūtīs, � Vilsons sacīja bez kādas sajūsmas. Iero�u nesējiem bija ārkārtīgi drūmas sejas. Tagad viņi klusēja.

� Var gadīties, ka esat viņu nogalinājis,� Vilsons turpināja. � Mazliet nogaidīsim un tad iesim pārbaudīt.

� Kā tas saprotams?

� Lai pagurst, pirms ejam viņu meklēt.

� Ā-ā, � Makombers novilka.

� Velns, kas par lielisku lauvu! � Vil-sons jautri sacīja. � Tikai ielīdis draņķīgā vietā.

� Kāpēc draņķīgā?

� Nevarēsim viņu ieraudzīt, pirms neuzskriesim virsū.

� Ā-ā, � Makombers atkal novilka.

� Iesim, � Vilsons sacīja. � Memsahiba lai labāk paliek �eit pat, automa�īnā. Mums jāiet apskatīt asiņainās pēdas.

� Tu paliec, Margo, � Makombers sacīja sievai. Mute bija tik sausa, ka viņ� tikko spēja parunāt.

� Kādēļ? � viņa jautāja.

� Vilsons tā teica.

� Mums jāiet paskatīties, � Vilsons sacīja. � Jūs palieciet �eit. No �ejienes jūs varēsiet visu skaidri redzēt.

� Labi.

Vilsons pateica kaut ko �oferim suaheli valodā. Tas palocīja galvu un atbildēja: � Jā, bvana.

Viņi nokāpa lejā pa stāvo krastu, laipodami pa akmeņiem, pārgāja pāri upītei, ķerdamies aiz da�ām no zemes izlīdu�ām koku saknēm, uzrāpās pretējā krastā un devās pa to uz priek�u, līdz atrada vietu, kur lauva bija skrējis, kad Makombers iz�āva pirmo reizi. īsajā zālē melnoja tum�i asiņu traipi, � iezemie�i norādīja uz tiem ar gariem zāļu stiebriem, � un tie veda piekrastes koku virzienā.

� Ko nu darīsim? � Makombers jautāja.

� Izvēle nav liela, � Vilsons atbildēja.

� Ar ma�īnu te nepārbrauks. Krasts pārāk stāvs. Lai viņ� pagurst, un tad mēs abi iesim viņu meklēt.

� Varbūt aizdedzināt zāli? � Makombers jautāja.

� Pārāk zaļa.

� Vai nevaram sūtīt dzinējus?

Vilsons uzmeta viņam vērtējo�u skatienu.

� Varam gan, � viņ� sacīja. � Bet tas jau būtu kaut kas līdzīgs slepkavībai. Mēs ta�u zinām, ka lauva ir ievainots. Var dzīt neievainotu lauvu, � tas no trok�ņa bēg, � bet ievainots lauva uzbrūk. Viņu nevar ieraudzīt, nepieejot tie�i klāt. Viņ� pieplok pie zemes tādās vietās, kur, �ķiet, pat zaķis nevarētu paslēpties. Kā lai sūta dzinējus, zinot, kas viņus sagaida? Kādu noteikti sakropļos.

� Bet iero�u nesējus?

� Tie, protams, nāks mums līdzi. Tas ir viņu shauriK Tāpēc jau viņi ir salīgti. Bet var redzēt, ka viņi nejūtas sevi�ķi iepriecināti.

� Es negribu tur iet, � Makomberam izspruka. Viņ� pats neapzinājās, ko izrunāja.

� Es arī ne, � Vilsons mundri attrauca. � Bet cits nekas neatliek. � Tad, it kā kaut ko atcerēdamies, viņ� paskatījās uz Makom-beru un pēk�ņi ieraudzīja, ka amerikānis dreb un cik viņam nelaimīga seja.

� Jūs, protams, varat nenākt, � viņ� sacīja. � Tādēļ ta�u algo mani. Un tādēļ jau jums esmu tik dārgs prieks.

� Jūs gribat sacīt, ka iesiet viens pats? Vai nevar atstāt viņu tur?

Roberts Vilsons, kur� līdz �im bija aizņemts vienīgi ar lauvu un nemaz nedomāja par Makomberu, lai gan bija pamanījis, ka amerikānis ir stipri nobijies, pēk�ņi jutās tā, it kā būtu viesnīcā atvēris sve�as durvis un ieraudzījis kaut ko apkaunojo�u.

� Kā jūs to domājat?

� Atstāt viņu mierā.

� Izlikties, it kā mēs neesam viņu ievainoju�i?

� Nē. Pamest.

¹ Shauri � darbs.

� Tā nedara.

� Kādēļ?

� Pirmkārt, viņ� dro�i vien mokās. Bez tam � kāds cits var uzskriet viņam virsū.

� Skaidrs.

� Bet jūs mierīgi varat palikt �eit.

� Es gribētu iet līdz, � Makombers teica.

� Tikai, saprotiet, es baidos.

� Es ie�u pirmais, � Vilsons sacīja.

� Kongoni ies pa pēdām. Turieties aiz manis, � mazliet iesāņus. Iespējams, ka viņ� ierūksies, un mēs dzirdēsim. Tiklīdz ieraudzīsim, tā �ausim. Neuztraucieties. Es bū�u jums līdzās. Bet varbūt tie�ām jums nevajag nākt. Tā būs daudz labāk. Jūs varat iet pie mem-sahibas, kamēr es tik�u ar lauvu galā.

� Nē, es ie�u jums līdzi.

� Kā vēlaties. Bet, ja negribat, nenāciet. Tas ir mans shauri.

� Es ie�u, � Makombers teica.

Viņi sēdēja zem koka un smēķēja.

� Vai negribat parunāties ar memsahibu, kamēr te gaidām? � Vilsons jautāja.

� Nē.

� Aizie�u viņai pateikt, lai apbruņojas ar pacietību.

� Labi, � Makombers sacīja. *

Viņ� sēdēja glu�i nosvīdis, ar sausu muti un tuk�uma sajūtu pakrūtē, nevarēdams saņemties un pateikt Vilsonam, lai tas iet viens pats un nobeidz lauvu bez viņa. Makombers nezināja, ka Vilsons klusībā lādējās, kādēļ agrāk nebija ievērojis, cik Makombers pārbijies, un nebija aizsūtījis viņu atpakaļ pie sievas. Vilsons drīz atgriezās.

� Paķēru jūsu lielo �auteni, � viņ� sacīja. � Ņemiet. Esam devu�i viņam pietieko�i daudz laika. Iesim!

Makombers paņēma lielo �auteni, un Vilsons teica:

� Turieties aiz manis jardi pieci pa labi un dariet, ko jums sacī�u. � Tad viņ� suaheli valodā parunāja ar abiem iero�u nesējiem, kuri izskatījās drūmi kā negaisa mākoņi.

� Ejam, � viņ� noteica.

� Derētu kāds malks ūdens, � Makombers sacīja. Vilsons kaut ko pateica vecākajam iero�u nesējam, kuram pie jostas bija piestiprināta bla�ķe, viņ� to atsprādzēja, noskrūvēja galviņu un pasniedza bla�ķi Ma-komberam, kur� saņemdams juta, cik tā smaga un cik raupj� un plūksnains tās filca apvalks. Makombers pacēla bla�ķi pie lūpām, raudzīdamies uz garo zāli un tālāk uz kokiem ⁴

ar it kā saplacināto lapotni. Sejā pūta maigs vējiņ�, un zāle viegli viļņojās. Tad viņ� paskatījās uz iero�u nesēju un saprata, ka arī tas ir nobijies.

Trīsdesmit piecus jardus tālāk lielais lauva gulēja zālē, cie�i pieplacis pie zemes. Pieglaustām ausīm, pats it kā sastindzis viņ� tikai viegli kustināja garo asti ar melno spalvu ku�ķi galā. Viņ� bija nolicies zemē, tikko sasniedza �o paslēptuvi, un mocījās ar nelabuma sajūtu pilnajā, caur�autajā vēderā, un zaudēja spēkus no ievainojuma plau�ās, no kura pie katra elpas vilciena ie�ļācās rīklē sīka putojo�u asiņu strūkliņa. Viņa sāni bija karsti un nosvīdu�i, ap mazajiem, lo�u izurbtajiem caurumiņiem iesarkanajā ādā bija aplipu�as mu�as, bet lielās, dzeltenās, niknumā piemiegtās acis, kas, ievelkot elpu, aiz sāpēm savilkās, skatījās tie�i uz priek�u, un nagi bija dziļi iecirtu�ies sausajā, irdenajā zemē. Visu sevi � sāpes, nelabumu, niknumu un vēl atliku�o spēku lauva koncentrēja lēcienam. Viņ� dzirdēja balsis un gaidīja, līdz pēdējai iespējai sasprindzis uzbrukumam, tiklīdz cilvēki ienāks garajā zālē. Balsīm tuvojoties, arī aste sastinga, un, tikko cilvēki nonāca

līdz zālei, viņ� aizsmacis ierūcās un metās uz priek�u.

Vecais iezemietis Kongoni nāca pirmais, nenolaizdams acis no asiņainajām pēdām, Vil-sons turēja �auteni gatavībā un vēroja, vai zālē nemanīs kādu kustību, otrs iezemietis raudzījās uz priek�u un klausījās, Makom-bers, uzvilcis gaili, nāca aiz Vilsona, un, tikko viņi bija sasniegu�i zāli, Makombers dzirdēja asiņu apslāpētu rēcienu un redzēja, ka �vīkstēdama pa�ķīrās zāle. Tālāk viņ� aptvēra tikai to, ka bēga � paniskās bailēs, pa kaklu pa galvu bēga pār klajumu lejā uz upīti.

Viņ� dzirdēja Vilsona lielās �autenes blīk�ķi, norībēja vēl otrs �āviens, un, pagriezies atpakaļ, viņ� redzēja, ka lauva atbaido�ā izskatā � puse galvas tam likās sa�ķaidīta � līda no zālāja uz Vilsona pusi, kamēr �is vīrs ar sarkano seju pārbīdīja īsās, neveiklās �autenes aizslēgu un rūpīgi notēmēja, un ar apdullino�u troksni no stobra iz�āvās vēl viens lādiņ�, masīvais, iedzeltenais, pie zemes pieplaku�ais lauvas ķermenis sastinga, milzīgā, sakropļotā galva noslīga uz priek�u, un Makombers, stāvēdams viens pats klajumā ar pielādētu �auteni rokās, kamēr abi tum�-

ādainie un baltais mednieks nicino�i noraudzījās uz viņu, saprata, ka lauva ir beigts. Viņ� devās pāri pie Vilsona � garais augums vēl sevi�ķi pasvītroja viņa mazdū�ību, � un baltais mednieks paskatījās uz viņu un jautāja:

� Vai fotografēsiet?

� Nē, � viņ� atbildēja.

Vairāk nekas netika runāts, kamēr viņi aizgāja līdz automa�īnai. Tad Vilsons sacīja: � Lielisks lauva! Tūlīt zēni nodīrās. Mēs varētu pasēdēt �eit pat, ēnā.

Margo ne reizi nepaskatījās uz Makomberu, nedz vīrs uz viņu, lai gan abi sēdēja blakus pakaļējā sēdeklī, bet Vilsons bija novietojies priek�ējā. Reiz Makombers pasniedzās un, nepaceldams acu, saņēma sievas roku, bet viņa to atrāva. Pavēries pāri upītei, kur iero�u nesēji dīrāja lauvu, viņ� saprata, ka sieva ir visu redzējusi. Tad Margo pasniedzās uz priek�u un uzlika roku Vilsonam uz pleca. Mednieks pagrieza galvu, bet viņa pārliecās pār zemo sēdekļa atzveltni un noskūpstīja viņu uz lūpām.

� Nu, nu, � Vilsons noteica, un pat cauri tum�ajam iedegumam varēja redzēt, ka viņ� nosarka.

� Misters Roberts Vilsons! � Mārgerita sacīja. � Skaistais misters Roberts Vilsons ar sarkano seju!

Atkal nosēdusies Makomberam līdzās, viņa skatījās pāri upītei, kur tum�ādainie vīri dīrāja lauvu: tas gulēja gaisā saslietām, nodīrātām, balti muskuļotām, cīpslainām ķepām un baltu, uzpūtu�os vēderu. Beidzot iezemie�i atnesa ādu � mitru un smagu, saritināja to, ielika aizmugurē, iekāpa arī pa�i, un ma�īna devās ceļā. Neviens vairs nesacīja ne vārda līdz pa�ai nometnei.

Tāds bija �is stāsts par lauvu. Makombers nezināja, ko zvērs juta, pirms metās viņiem virsū vai kad apdullino�ais pieci simti piektā kalibra lodes trieciens ar graujo�u spēku sa�ķaidīja tam �okli, � nezināja, kas dzina lauvu uz priek�u, kad otrs iznīcino�s trieciens jau bija sadragājis tam gū�as, un lika līst arvien tuvāk rībo�ajam, sprāgsto�ajam priek�metam, kas tam atnesa nāvi. Vilsons par to kaut ko zināja un tādēļ noteica: � Lielisks lauva! � bet Makombers nezināja, ko Vilsons domāja. Tāpat viņ� nezināja, ko izjuta viņa sieva, izņemot to, ka viņa nolēmusi vīru atstāt.

Ne vienreiz vien sieva bija nolēmusi viņu

atstāt, bet �ī apņem�anās nekad nevilkās ilgi. Makombers bija ļoti bagāts, turpmāk kļūs vēl bagātāks un bija pārliecināts, ka tagad sieva viņu vairs neatstās. �ī bija viena no tām nedaudzajām lietām, ko viņ� zināja nekļūdīgi. Tāpat kā viņ� zināja visu par motocikliem � ar tiem iznāca iepazīties visagrāk, � par automobiļiem, pīļu medībām, mak�ķerē�anu, forelēm, la�iem un dziļjūras zivīm, par dzimuma jautājumiem grāmatās, daudzās, pat ļoti daudzās grāmatās, par sporta spēlēm, suņiem, zināmā mērā arī par zirgiem, par naudas vērtību un daudzām citām lietām, kas saistījās ar viņa pasauli, tā zināja arī to, ka sieva viņu neatstās. Agrāk Mārgerita bija īsta skaistule, un Āfrikā viņa tāda bija vēl tagad, bet Amerikā viņa vairs nebija tāda skaistule, lai varētu savu vīru atstāt un atrast sev labāku partiju. Viņa to zināja un viņ� arī. So izdevību viņa bija palaidusi garām � tas viņam bija skaidrs. Būtu Makombers vairāk interesējies par sievietēm, varbūt viņa sāktu raizēties, vai vīrs neatrod sev jaunu � skaistāku sievu, bet, pazīdama Makomberu pārāk labi, �ai ziņā viņa neuztraucās. Bez tam viņ� uz daudz ko raudzījās caur pirkstiem, kas

būtu bijusi viņa jaukākā īpa�ība, ja reizē nemodinātu ba�as.

Vispār viņus uzskatīja par diezgan laimīgu precētu pāri � vienu no tiem, par kuriem bie�i klīst baumas, ka tie �ķirsies, un kuri tomēr neiz�ķiras, un, kā �augstāko aprindu hronikas� reportieris ziņoja, �savam daudzkārt apskaustajam un ilgsto�ajam kopdzīves romānam viņi bija pievienoju�i labu tiesu dēkainlbas, dodamies ceļojumā uz Melno Āfriku, pirms vēl Marins Johansons bija apgaismojis �o nostūri daudzās sudrabainās filmu lentēs, un tur viņi dzinās pakaļ lauvam � Vecajam Simbo, bifelim, zilonim Tembo, kā arī vāca paraugus Dabas vēstures muzejam�. Tas pats reportieris jau vismaz trīs reizes bija ziņojis, ka viņi �taisās �ķirties�, un tā arī bija. Ta�u katru reizi viņi samierinājās. Viņu savienība balstījās uz stingriem pamatiem. Margo bija pārāk skaista, lai Makombers �ķirtos no viņas, un Makom-bers bija pārāk bagāts, lai Margo viņu atstātu.

Pulkstenis bija apmēram trīs naktī, kad Frensis Makombers, kur� bija pārstājis domāt par lauvu, uz laiciņu iemidzis, atmodies un vēlreiz iesnaudies, pēk�ņi izbijies uztrū-

kās � sapnī viņ� bija redzējis virs sevis lauvu ar asiņainu galvu � un ieklausīdamies, sirdij smagi sitot, viņ� pamanīja, ka sievas gulta bija tuk�a. To atklājis, viņ� vairs neaizvēra acu.

Pēc divām stundām viņa sieva atgriezās, pacēla moskītu tīklu un omulīgi ieritinājās gultā.

�� Kur tu biji? � Makombers tumsā jautāja.

� Helo! � viņa sacīja. � Vai tu neguli?

Kur tu biji?

� Izgāju ieelpot svaigu gaisu.

�* Kā tad, velns parāvis!

� Kas tad man bija jāsaka, dārgumiņ?

� Kur tu biji?

� Ieelpot svaigu gaisu.

� Ak, tagad tam ir �āds apzīmējums? Slampa gatavā!

� Bet tu � gļēvulis.

� Pieņemsim, � viņ� sacīja. �- Un kas par to?

� Nekas. Mani tas neskar. Bet tagad, lūdzu, nerunāsim, mīļais, jo man ļoti gribas gulēt.

� Domā, ka es visu pacietī�u?

� Esmu pārliecināta, dārgais

� Tu maldies!

� Lūdzu, mīļais, pārtrauksim �o sarunu. Es tik ļoti gribu gulēt.

� Mēs norunājām, ka tu izbeigsi. Tu apsolīji, ka tas neatkārtosies.

� Nu, bet atkārtojas, � viņa mīlīgi no-dudināja.

� Tu sacīji, ka tas nenotiks, ja dosimies �ai ceļojumā. Tu man apsolīji.

� Jā, mīļais. Tā es tie�ām apņēmos. Ta�u ceļojums vakar tika sabojāts. Bet vai ir vērts par to runāt?

� Un, atradusi ieganstu, tu netērē velti laiku, vai ne?

� Lūdzu, nerunāsim, dārgais. Man tik ļoti gribas gulēt.

� Bet es runā�u.

� Tādā gadījumā atvaino, jo es gulē�u. � Un viņa aizmiga.

Pirms rītausmas viņi visi trīs sēdēja pie brokastgalda, un Frensis Makombers saprata, ka nevienu no tiem cilvēkiem, pret ko jutis naidu (un to nebija mazums), viņ� nav ienīdis tā kā Robertu Vilsonu.

� Kā jūs gulējāt? � piebāzdams pīpi, Vil-sons jautāja savā aizsmaku�ajā balsī.

� Un jūs?

� Lieliski, � baltais mednieks atbildēja.

Ak tu maitasgabals, Makombers nodomāja,

un cik nekaunīgs!

Tātad atgriezdamās viņa ir vīru pamodinājusi, Vilsons prātoja, paskatīdamies uz abiem ar dzedrajām, vienaldzīgajām acīm. Bet kāpēc tas tips nepieskata savu sievu? Domā, ka es esmu kāds no māliem taisīts svētais, vai?

� Kā jums liekas � vai uziesim bifeļus? � Margo jautāja, atbīdīdama �ķīvi ar aprikozēm.

� Ļoti iespējams, � Vilsons atbildēja un uzsmaidīja viņai. � Vai jūs tomēr nepaliksiet nometnē?

� Nekādā ziņā, � viņa sacīja.

� Pavēliet, lai viņa paliek, � Vilsons uzrunāja Makomberu.

� Dariet to pats, � Makombers vēsi atbildēja.

� Iztiksim bez pavēlēm un bez muļķībām, Frensi, � Margo laipni sacīja, pagriezusies pret Makomberu.

� Vai varam braukt? � Makombers jautāja.

� Esmu gatavs, � Vilsons atbildēja. � Vai gribat, lai memsahiba brauc līdzi?

� Vai tad manas domas kāds ņem vērā?

Draņķīga bū�ana, Roberts Vilsons nodomāja. Sasodīti draņķīga bū�ana! Ak tad �ādā garā tagad turpināsies. Labi, lai tad arī turpinās!

� Nē, neņem vērā, � viņ� sacīja.

� Vai jūs negribētu palikt nometnē kopā ar viņu un neļautu man pamedīt vienam pa�am? � Makombers jautāja.

� Nevaru to atļaut, � Vilsons atbildēja. � Labāk izbeidziet runāt muļķības.

� Tās nav muļķības. Man riebjas.

� Neglīts vārds � �riebjas�.

� Frensi, lūdzu, mēģini runāt saprātīgi, � viņa sieva sacīja.

� Es jau runāju pārāk saprātīgi, velns lai parauj! Vai esi kādreiz ēdusi tādu draņķi?

� Vai neesat apmierināts ar ēdienu? � Vilsons mierīgi jautāja.

� Ne ar ēdienu, ne ar visu pārējo.

� Savaldieties, draugs, � Vilsons pasvītroti mierīgi sacīja. � Viens no zēniem mazliet saprot angliski.

� Pie velna ar visu zēnu!

Vilsons piecēlās un, pak�ķinādams pīpi, aizgāja, un suaheli valodā pateica pāris vārdu iero�u nesējam, kur� stāvēja un

gaidīja viņu. Makombers ar sievu palika sē�ot pie galda. Viņ� nekustīgi raudzījās savā kafijas tasē.

� Ja tu rīkosi scēnu, es tevi pametī�u, mīļais, � Margo mierīgi sacīja.

� Neticu.

� Pamēģini, tad redzēsim.

� Nepametīsi vis.

� Protams, � viņa sacīja. � Es nepametī�u tevi, un tu uzvedīsies pieklājīgi.

� Pieklājīgi? Ko tu neteiksi! Pieklājīgi!

� Tie�i tā. Pieklājīgi.

� Kāpēc tu pati nemēģini to darīt?

� Centos ilgu laiku. Ļoti ilgu laiku.

� Kā es ienīstu �o cūku ar viņa sarkano purnu, � Makombers sacīja. � Viņu uzskatot vien, jau sametas nelabi.

� Viņ� ir ļoti jauks.

� Izbeidz! � Makombers gandrīz iekliedzās. �ai brīdī pie telts piebrauca ma�īna un apstājās; �oferis un abi iero�u nesēji izkāpa ārā. Vilsons nāca atpakaļ un pameta skatienu uz Makomberu un viņa sievu, kuri sēdēja pie galdiņa.

� Vai brauksim? � Vilsons jautāja.

� Jā, � Makombers pieceldamies atbildēja. � Brauksim.

� Paņemiet svīteri. Ma�īnā būs vēsi, � Vilsons sacīja.

� Es aizie�u pēc savas ādas jakas, � Margo teica.

� Tā ir pie zēna, � Vilsons sacīja. Viņ� apsēdās līdzās �oferim, bet Frensis Makom-bers ar sievu, nerunādami ne vārda, iekāpa aizmugurē.

Cerams, ka tas aitasgalva nesadomās ietriekt man lodi pakausī, Vilsons prātoja. Kāda velna pēc gan medībās ņem līdzi sievietes!

Ma�īna nobrauca lejā līdz upītei, �ķērsoja akmeņaino braslu un pelēkajā rīta gaismā lī�u lo�u rāpās aug�ā stāvajā krastā: iepriek�ējā dienā Vilsons bija licis te nolīdzināt ceļu, lai viņi varētu sasniegt pauguraino, parkam līdzīgo me�u un klajumu aiz tā.

Jauks rīts, Vilsons nodomāja. Bija liela rasa, un, ma�īnai ripojot pa zāli, viņ� juta saspiesto lapu smar�u. Tā atgādināja vībotņu aromātu, un viņam patika �ī rīta rasas un salauzīto papar�u smar�a un koku stumbri, kas melnoja rīta miglā, ma�īnai bez ceļa līkumojot caur reto, parkam līdzīgo me�u. Tie divi tur pakaļējā sēdeklī viņu vairs neinteresēja, viņam bija prātā tikai bifeļi. �ie dzīvnieki, kurus viņ� gribēja uziet, dienā mitinājās

krūmiem apaugu�ā purvā, kur medīt nebija iespējams, bet nakti iznāca ganīties klajumā, un, ja ar ma�īnu tos izdotos atgriezt no purva, Makombers varētu izmēģināt roku atklātā laukā. Viņ� negribēja kopā ar Ma-komberu medīt bifeļus biezokni. Viņ� vispār negribēja medīt kopā ar Makomberu � ne bifeļus, ne arī ko citu, bet viņ� bija profesionāls mednieks, kam iznāca darī�anas ar visādiem tipiem. Ja �odien viņi uzietu bifeļus, tad atliktu vēl tikai degunrad�i, ar kuriem �is nabaga zellis noslēgtu bīstamo izpriecu, un varbūt viss vēl beigtos labi. Viņ� vairs neielaidīsies ar �o sievieti, un Makombers jau kaut kā samierināsies. Pēc visa sprie�ot, �ī viņam nav pirmā reize. Nabadziņ�! Viņ� jau noteikti iemācījies tikt tam pāri. Pats vainīgs, lempis gatavais!

Viņ�, Roberts Vilsons, uz medībām vadāja līdzi divguļamo gultu, lai nepalaistu garām vienu otru laimīgu gadījumu. Viņ� pazina savu klientūru: vieglprātīgi sporta mīļotāji no da�ādām zemēm, sievietes, kuras nejutās diezgan izpriecāju�ās par savu naudu, ja nebija pārgulēju�as �ajā gultā ar balto mednieku. Kad tās bija prom, tad modināja vienīgi nicinā�anu, bet, kamēr bija te, da�as

viņam patika, un, kamēr �ie cilvēki deva viņam darbu un maizi, Vilsons turējās pie viņu mērauklas.

Viņ� visur turējās pie viņu mērauklas, izņemot pa�u medī�anu. �ai jautājumā viņam bija pa�am sava mēraukla, un viņiem vajadzēja vai nu pakļauties, vai meklēt sev citu mednieku. Viņ� zināja, ka tādēļ tie viņu cienīja. Bet �is Makombers nu gan bija dīvains putns. Nudien! Un sieva. Ak, sieva. Jā, sieva. Hm, sieva. Nu, bet tas viss bijis un izbijis. Viņ� paskatījās atpakaļ. Makombers sēdēja drūms un saniknots. Margo uzsmaidīja Vilso-nam. �odien viņa izskatījās jaunāka, meite-nīgāka, svaigāka un tik ļoti neatgādināja profesionālu skaistuli. Ko viņa domā, dievs vien zina, Vilsons prātoja. Naktī viņa daudz nerunāja. Bet raudzīties viņā bija patīkami.

Ma�īna uzbrauca pakalnā, devās cauri kokiem un, sasniegusi zāļainu, prērijai līdzīgu klajumu, virzījās gar me�malu, turēdamās koku paēnā; �oferis samazināja ātrumu, un Vilsons uzmanīgi vēroja prēriju un tas pretējo pusi. Apstādinājis ma�īnu, viņ� pētīja klajumu tālskatī. Tad pamāja �oferim, lai brauc tālāk, un ma�īna lēni devās uz priek�u, izvairīdamās no me�a cūku rakumiem un

apbraukdama skudru pū�ņus. Vilsons nenovērsa skatienu no klajuma pretējās malas, tad spēji pagriezās un izsaucās: � Vilks parāvis, tur jau viņi ir!

Ma�īna traucās uz priek�u, Vilsons kaut ko ātri sacīja �oferim suaheli valodā, un, skatīdamies norādītajā virzienā, Makombers ieraudzīja trīs milzīgus, melnus dzīvniekus, garus un smagnējus � gandrīz vai cilindrveidīgus, līdzīgus lielām, melnām cisternām, auļojam gar prērijas malu. Skrējienā viņu kakli un ķermeņi �ķita kā sastingu�i, un viņ� varēja saskatīt melnos, �uburotos, uz aug�u izliektos ragus, kad viņi auļoja izslietām, pilnīgi nekustīgām galvām.

� Trīs veci buļļi, � Vilsons sacīja. � Mēs paspēsim nogriezt tiem ceļu uz purvu.

Ma�īna drāzās pār klajumu ar me�onīgu ātrumu � �etrdesmit piecas jūdzes stundā, un Makombera acīs bifeļi auga arvien lielāki un lielāki, līdz viņ� skaidri saskatīja milzīga buļļa pelēko, bezspalvaino, krevelēm pārklāto ķermeni, kaklu, kas saplūda ar krūtīm, un ragu melno atspīdumu, kad bifelis auļoja mazliet nopakaļ abiem pārējiem, kuri vienmērīgi lēk�oja viens aiz otra. Ma�īna sasvērās, it kā būtu uzdrāzusies kaut kam

virsū, viņi panāca dzīvniekus, un Makombers redzēja auļotāja milzīgos apmērus, putekļus uz ādas starp retajām spalvām, ragu pamatnes plato izliekumu, izslieto purnu ar ieplestajām nāsīm un jau pacēla �auteni, bet Vil-sons iesaucās: � Ne jau no ma�īnas, idiots tāds! � ta�u Makombers nejuta baiļu, tikai naidu pret Vilsonu; tad iekaucās bremzes, ma�īna, ardama zemi, slīdēja sāņus un gandrīz apstājās, Vilsons izlēca pa vienu, viņ� � pa otru pusi, paklupa, kājām skarot vēl garām slīdo�o zemi, tad �āva uz skrejo�o bulli, dzirdēja, ka lodes trāpīja, iztuk�oja visu aptveri, bet bifelis stūrgalvīgi attālinājās; tad viņ� atcerējās, ka jātēmē tuvāk galvai, plecos, un, taustīdamies pēc patronām, lai no jauna pielādētu �auteni, ieraudzīja, ka bifelis pakrīt. Pakrīt uz ceļiem, svaidīdams smago galvu, un Makombers, redzot, ka abi pārējie joņo tālāk, �āva priek�ējam un trāpīja. �āva vēlreiz, bet garām, tad dzirdēja Vilsona �autenes apdullino�o blīk�ķi un redzēja, ka bullis ietriecās ar purnu zemē.

� Tagad tre�o, � Vilsons sacīja. -� Tā nu vienreiz ir �au�ana!

Tre�ais bifelis attālinājās tai pa�ā vienmērīgajā gaitā, un, Makomberam no�aujot ⁵�garām, zemes vien uzlidoja gaisā; ari Vilsons netrāpīja, saceldams vienīgi putekļu mākoni, bet tad, nokliedzis: � Braucam! Jātiek tuvāk! � sagrāba Makomberu aiz rokas, un viņi uzlēca uz kāp�ļiem � katrs savā pusē, un ma�īna, lēkādama un zvalstīdamās drāzās pa nelīdzeno zemi pakaļ bifelim, kas smagnējā vienmērīgā gaitā auļoja taisni uz priek�u.

Viņi tuvojās, Makombers lādēja �auteni, patronas viņam krita ārā no rokām, slēdzis aizsprūda, viņ� to atbrīvoja, un bifelis jau bija panākts, un Vilsons nokliedza �Stāt!�. Bremzējot ma�īna tik tikko neapsviedās apkārt, Makombers krita uz priek�u, ta�u noturējās kājās, parāva aizslēgu, �āva uz lēk�o-tāja melno, apaļo muguru, atkal tēmēja un �āva vēlreiz un vēlreiz: lodes gan trāpīja, bet �ķita nenodarām bifelim ne mazākā ļaunuma. Tad �āva Vilsons, � no rībiena Makomberam aizkrita ausis, un viņ� redzēja, ka bifelis sagrīļojās. Rūpīgi notēmējis, Makombers �āva vēlreiz, un bifelis sabruka uz ceļiem.

� Kārtībā, � Vilsons sacīja. � Tīri nostrādāts. Tre�ais arī ir mūsu.

Makombers izjuta reibino�u pacilātību.

� Cik reizes jūs iz�āvāt? � viņ� jautāja.

� Tikai trīs, � Vilsons sacīja. � Pirmo bulli no�āvāt jūs. To vislielāko. Pārējos divus es piepalīdzēju. Baidījos, ka neieskrien biezoknī. Tie arī skaitās jūsējie. Es tik mazliet precizēju. Jūs �āvāt lieliski.

� Iesim uz ma�īnu, � Makombers sacīja. � Gribu iedzert.

� Vispirms nobeidziet �o bulli, � Vilsons teica. Nikni purinādams galvu, bifelis gulēja uz ceļiem un, viņiem tuvojoties, me�onīgās dusmās iebaurojās, valbīdams cūkai līdzīgās acis.

� Pieraugiet, ka viņ� neuzslejas kājās, � Vilsons sacīja. � Paej iet mazliet sāņus un �aujiet kaklā, aiz auss.

Makombers precīzi notēmēja satrakotā dzīvnieka masīvajā kaklā, kas nepārtraukti svaidījās, un iz�āva. Galva nokrita uz priek�u.

� Trāpīts, � Vilsons noteica. � Tie�i mugurkaulā. Bet izskats gan tiem elli�ķīgi iespaidīgs, vai ne?

� Iedzersim, � Makombers sacīja. Savu mū�u viņ� nebija juties tik lieliski.

Ma�īnā sēdēja Makombera sieva, glu�i nobālusi: � Mīļais, tu biji apburo�s, � viņa sacīja Makomberam. � Tas tik bija brauciens!

� Vai stipri kratīja? � Vilsons jautāja.

� Drausmīgi! Savu mū�u nebiju tā pārbijusies.

� Bet tagad iedzersim, � Makombers atkārtoja.

� Noteikti, � Vilsons piekrita. � Dodiet vispirms memsahibai. � Viņa iedzēra no bla�ķes neat�ķaidīto viskiju, rijot mazliet noskurinādamās. Tad pasniedza bla�ķi Makombe-ram, un viņ� savukārt Vilsonam.

� Tas bija �ausmīgi satrauco�i, � viņa sacīja. � Man pat galva sāka sāpēt. Nemaz nezināju, ka bifeļus drīkst �aut no automa�īnas.

� Neviens ne�āva no automa�īnas, � Vilsons dzedri aizrādīja.

� Nu, dzīties pakaļ ar automa�īnu.

� Parasti tā nedara. Bet �odien man likās, ka citādi nevar. Brauciens pa bedrēm un ciņiem deva lielākas iespējas nekā medības kājām. Bifelis varēja mesties mums virsū pēc katra �āviena. Mēs stipri riskējām. Tomēr labāk nevienam nestāstiet. Tas bija nelikumīgi, ja to jūs gribējāt zināt.

� Ar ma�īnu dzīties pakaļ �iem lielajiem, bezpalīdzīgajiem dzīvniekiem � tas, manuprāt, bija neģēlīgi, � Margo sacīja.

� Tie�ām?

� Kas notiktu, ja par to uzzinātu Nairobē?

� Pirmkārt, man atņemtu medību atļauju. Būtu arī citas nepatik�anas, � Vilsons paskaidroja, iedzerdams no bla�ķes. � Es pazaudētu darbu.

� Nopietni?

� Jā gan.

� Redzat nu, � Makombers teica un pa visu dienu pirmo reizi pasmaidīja. � Tagad viņa piesienas arī jums.

� Cik tu izmeklēti izsakies, Frensi, � Margo Makombera sacīja. Vilsons paskatījās uz viņiem. Ja vīrs ir muļķis, bet sieva draņķe, viņ� nodomāja, kādi gan varētu būt bērni? Tomēr viņ� sacīja kaut ko citu: � Mēs esam pazaudēju�i iero�u nesēju. Vai nemanījāt?

� Ak dievs, nē.

� Redz, kur viņ� nāk, � Vilsons teica. � Sveiks un vesels. Dro�i vien izkritis no ma�īnas, kad mēs pametām pirmo bifeli.

Klibodams viņiem tuvojās pavecais iero�u nesējs aizsargkrāsas blūzē, īsās biksēs un gumijas sandalēs, ar adītu cepurīti galvā; viņ� izskatījās drūms un sa�utis. Pienākdams viņ� kaut ko uzsauca Vilsonam suaheli

valodā, un visi redzēja, kā pārvērtās balta mednieka seja.

� Ko viņ� sacīja? � Margo jautāja.

� Pirmais bullis esot piecēlies un iegājis biezoknī, � Vilsons atbildēja neskanīgā balsī.

� �e tev, � Makombers izklaidīgi noteica.

� Tad jau būs tie�i tāpat kā ar lauvu, � Margo sacīja ļaunās nojautās.

� Ne velna nebūs, tāpat kā ar lauvu, � Vilsons noteica. � Vai neiedzersiet vēl, Ma-komber?

� Jā, pateicos, � Makombers sacīja. Viņ� gaidīja, ka atgriezīsies vakarējā baiļu sajūta, bet tas nenotika. Pirmo reizi mū�ā viņ� tie�ām nejuta ne mazāko baiļu. To vietā bija radusies sajūsma.

� Iesim apskatīt otru bulli, � Vilsons sacīja. � Tikai pateik�u �oferim, lai iebrauc ma�īnu ēnā.

� Kur jūs iesiet? � Mārgerita Makom-bera jautāja.

� Apskatīt bifeli, � Vilsons sacīja.

� Es arī.

� Nu, nāciet.

Visi trīs devās turp, kur kā melns bluķis

klajumā gulēja otrs bifelis zālē izstieptu galvu, vareniem, platiem ragiem.

� Lieliski ragi, � Vilsons sacīja. � To atstarpe būs collu piecdesmit.

Makombers ar sajūsmu noraudzījās bifelī.

� Pretīgs skats, � Margo teica. � Vai neiesim ēnā?

� Tūlīt, � Vilsons atbildēja. � Skatieties, � viņ� uzrunāja Makomberu, izstiepdams roku. � Vai redzat tur tos brik�ņus?

� Jā.

� Tur esot iegājis pirmais bifelis. Kad iero�u nesējs izkritis no ma�īnas, tas esot gulējis pie zemes. Tad vecais vērojis, kā abi pārējie auļo un kā mēs dzenamies pakaļ. Kad viņ� atskatījies, bifelis bijis kājās un blenzis uz viņu. Viņ� laidies, ko nagi nes, bet bifelis ievilcies tajā biezoknī.

� Vai varam tūlīt iet tam pakaļ? � Makombers nepacietīgi jautāja.

Vilsons pārlaida viņam vērtējo�u skatienu. Deviņi pērkoni, ir nu gan savādnieks! Vakar viņ� vai trīc aiz bailēm, bet �odien kā sadedzis uz cīņu.

� Nē, mazliet nogaidīsim.

� Lūdzu, iesim ēnā, � Margo sacīja. Viņa bija nobālējusi un izskatījās slima.

Viņi devas uz automa�īnu, kas stāvēja zem kupla, vientuļa koka, un apsēdās.

� Iespējams, ka viņ� jau būs beigts, � Vilsons piezīmēja. � Drīz vien iesim paskatīties.

Makomberu pārņēma neapvaldāma neprātīgas laimes izjūta, ko viņ� agrāk nebija pazinis.

� Mans dievs, tā tik bija pakaļdzī�anās! � viņ� sacīja. � Savu mū�u nebiju izjutis kaut ko tamlīdzīgu. Tas bija brīni�ķīgi, Margo, vai ne?

� Necie�ami.

� Kādēļ?

�- Necie�ami, � viņa rūgti noteica.

� Taisni pretīgi.

� �ķiet, ka turpmāk ne no kā vairs nebaidī�os, � Makombers sacīja Vilsonam.

� Kad ieraudzījām bifeļus un sākām dzīties pakaļ, manī notika kāds lūzums. It kā būtu pārrauts aizsprosts. Brīni�ķīga sajūta!

� Tas ir derīgi aknām, � Vilsons atbildēja. � Brīnuma lietas notiek ar cilvēkiem.

Makombera seja staroja. � Kaut kas noticis arī ar mani, nudien! � viņ� sacīja. � Jūtos pavisam cits cilvēks.

Sieva nesacīja ne vārda, tikai dīvaini pa-

skatījās uz vīru. Viņa bija atlaidusies pret atzveltni, bet Makombers, saliecies uz priek�u, runāja ar Vilsonu, kur� atbildēja, sagriezies iesāņus priek�ējā sēdeklī.

� Es labprāt dotos vēlreiz medīt lauvas, � Makombers sacīja. � Nemaz vairs nebaidos no tām. Ko tās galu galā var nodarīt?

� Pareizi, � Vilsons piekrita. � Ļaunākā gadījumā � nogalināt. Kā bija tas �ekspīra citāts? Vienreizējs. Tūlīt atcerē�os. Nu, vienreizēji labs! Kādreiz to bie�i atkārtoju klusībā. Pamēģinā�u. �Goda vārds, es nebaidos, reiz cilvēkam tikpat ir jāmirst; mums jānomaksā nāvei mesli; un tas, kur� nomirst �ajā gadā, atpestīts no nāves nāko�ajā.� Lieliski, vai ne?

Izrunājis �os vārdus, kas bija kļuvu�i par viņa dzīves moto, Vilsons stipri samulsa, bet ne jau pirmo reizi viņa acu priek�ā cilvēks sasniedza pilngadību, un tas viņu vienmēr saviļņoja. Tam nebija nekāda sakara ar divdesmit pirmo dzim�anas dienu.

Bija nepiecie�amas �īs neparastās bifeļu medības, kad vajadzēja rīkoties pēk�ņi un trūka laika baiļoties jau iepriek�, lai Makombers kļūtu par vīru, bet, lai arī kā tas noticis,

tas neap�aubāmi bija noticis. Tagad viņ� ir glu�i cits cilvēks, Vilsons nodomāja. Daudzi no viņiem atgādina pusaud�us ilgu laiku. Reizēm pat visu mū�u. Augums tiem puicisks vēl piecdesmit gadu vecumā. Slavenie amerikāņu vīrie�i ir pusaud�i. Dīvaini ļaudis, nudien! Bet �is Makombers viņam patika. Sasodīti dīvains putns! Ar ragaiņa lomu viņ� arī laikam vairs nesamierināsies. Tas ir ko vērts! Deviņi pērkoni, tas tik ir ko vērts! Nabadziņ�, laikam baidījies visu mū�u. Sazini nu, kā tas iesācies. Bet tagad viss ir garām. Viņam nebija laika baidīties no bifeļiem. Turklāt viņ� pats bija noskaities. Un automa�īna arī palīdzēja. Pierastā vidē viss liekas vienkār�āk. Turpmāk viņ� vairs ne velna nebīsies. Tas pats notiek arī frontē. Kaut kas daudz nozīmīgāks nekā, piemēram, pazaudēt nevainību. Bailes pēk�ņi atņemtas kā ar roku. To vietā stājies kaut kas jauns. Pats galvenais, kas vīrietim vajadzīgs. Kas padara par vīru. Tas pats atgadās arī ar sievietēm. Bailes izzūd.

Iespiedusies automobiļa stūrī, Mārgerita Makombera raudzījās uz abiem vīrie�iem. Vilsons nebija pārvērties. Viņas acīs Vilsons bija tāds pats kā vakar, kad viņai atklājās,

kur slēpjas �ī cilvēka spēks. Bet Frensis Makombers bija pārvērties, un viņa to redzēja.

� Vai jūs esat juties laimīgs, gaidot to, kas notiks? � Makombers jautāja, vēl arvien tīksminādamies par neparasto izjūtu.

� Par to parasti nerunā, � Vilsons atbildēja, paskatīdamies viņam acīs. � Drīzāk pieņemts sacīt, ka baidās. Ievērojiet, ka jūs vēl daudzkārt baidīsieties.

� Bet vai jūs darījusi laimīgu apziņa, ka tūlīt varēsiet rīkoties?

� Jā, � Vilsons atbildēja. � Un nu diezgan. Nevajag tik daudz runāt par to. Tā var visu sabojāt. Ja sāk malt par kaut ko vienā gabalā, tas vairs nesagādā prieku.

� Jūs abi gvel�at tīrās muļķības, � Margo sacīja. � Ar ma�īnu dzīties pakaļ trim neaizsargātiem dzīvniekiem � tad ta atradu�i varonību!

� Piedodiet, � Vilsons sacīja. � Es aiz-pļāpājos. � Redz, kā sieva sāk jau uztraukties, viņ� nodomāja.

� Ja tu nesaproti, par ko runājam, tad labāk klusē, �^; Makombers sacīja sievai.

� Cik tu pēk�ņi esi kļuvis varonīgs,

�ausmīgi varonīgs, � viņa nicīgi noteica, ta�u bez īstas pārliecības. Viņa no kaut kā ārkārtīgi baidījās.

Makombers iesmējās ļoti sirsnīgiem, veselīgiem smiekliem. � Bet, iedomājies, � viņ� sacīja, � es tie�ām esmu tāds kļuvis.

� Vai nav par vēlu? � Margo rūgti jautāja. Kādreiz ta�u viņa tik ļoti bija centusies, lai viss būtu labi, un neviens nebija vainojams par to, kā viņi abi dzīvoja tagad.

� Man ne, � Makombers atbildēja.

Margo neteica ne vārda, tikai ierāvās vēl

dziļāk sēdekļa stūrī.

� Vai mums nebūtu laiks iet? � Makombers mo�i jautāja Vilsonam.

� Varam arī, � Vilsons atbildēja. � Vai jums patronas vēl ir?

� Da�as ir pie iero�u nesēja.

Vilsons kaut ko uzsauca suaheli valodā, un vecais iezemietis, kur� pa�laik dīrāja bifeļa galvu, izslējās, izvilka no kabatas patronu kastīti un atnesa to Makomberam, kur� piepildīja aptveri un iebāza atliku�ās patronas kabatā.

� Labāk �aujiet ar savu �Springfīldu�, �

Vilsons sacīja. � Jūs esat pieradis pie tā. �Manliheru� atstāsim ma�īnā pie memsahi-bas. Lielo �auteni lai ņem jūsu iero�u nesējs. Es �au�u ar savu nolāpīto lielgabalu. Bet tagad paklausieties, ko jums sacī�u. � To viņ� bija atlicis uz pēdējo brīdi, jo negribēja Ma-komberu uztraukt.

� Ja bifelis uzbrūk, tad nāk virsū ar augsti paceltu, izslietu galvu. Pieri klāj ragu pamatne, tādēļ tur �aut nav nozīmes. Vienīgais iespējamais �āviens � tie�i purnā. Var �aut ari krūtīs vai, stāvot iesāņus, � kaklā vai plecos. Ja bifelis ir ievainots, tad nav tik viegli viņu pieveikt. Tikai nepārsteidzieties! �aujiet tā, kā parocīgāk. Nu, tagad galva ir nodīrāta. Varam braukt.

Viņ� uzsauca kaut ko iezemie�iem, kuri pienāca, slaucīdami rokas, un vecākais iekāpa aizmugurē.

� Līdzi brauks tikai Kongoni, � Vilsons sacīja. � Otrs paliks �eit, atgaiņās putnus.

Ma�īnai lēni virzoties pa līdzenumu uz me�a puduri, kas stiepās kā zaļa mēle gar izsīku�o strautu, kur� �ķērsoja klajumu, Ma-kombers juta, ka viņam skaļi sitās sirds un mute atkal bija sausa, bet ne no bailēm, � no satraukuma.

� �eit, lūk, viņ� iegājis, � Vilsons sacīja. Tad suaheli valodā, pagriezies pret Kongoni:

� Uzmeklē pēdas.

Pie brik�ņāja ma�īna apstājās. Makombers, Vilsons un iero�u nesējs izkāpa ārā. Pavēries atpakaļ, Makombers redzēja, ka sieva noskatās viņam pakaļ un �autene atslieta tai līdzās. Viņ� pamāja ar roku, bet viņa neatbildēja.

Brik�ņājs bija ļoti biezs, un zeme izkaltusi. Vecajam iezemietim sviedri lija straumēm, Vilsons bija uzvilcis cepuri uz acīm, un Ma-komberam tie�i priek�ā rēgojās viņa sarkanais kakls. Pēk�ņi Kongoni kaut ko pateica Vilsonam un aizskrēja uz priek�u.

� Viņ� esot beigts, � Vilsons sacīja.

� Lieliski nostrādāts, � viņ� piebilda, tad pagriezās, lai apsveiktu Makomberu, un, kamēr viņi smaidīdami kratīja viens otram roku, Kongoni me�onīgi iekliedzās, un viņi redzēja, kā iezemietis pa galvu pa kaklu metās ārā no biezokņa un aiz viņa drāzās bullis � ieplestām nāsīm, cie�i sakniebtu muti, asinīm noplūdis, masīvo galvu izslējis, � nāca uzbrukumā, bolīdams asiņu pieplūdu�ās cūkas a�eles. Vilsons, kur� bija tuvāk, �āva, ieroci uzlicis uz ceļgala, bet Makombers, ne-

dzirdēdams savu �āvienu, kuru apslāpēja Vil-sona �lielgabala� rēkoņa, redzēja, ka no platās ragu pamatnes atlēca �īferim līdzīgas �ķembas un galva parāvās sāņus. Viņ� �āva otrreiz � tie�i ieplestajās nāsīs, un, �ķembām lidojot, ragi atkal sadrebēja. Tad, vairs neredzēdams Vilsonu, viņ� rūpīgi notēmēja un �āva vēlreiz; bifeļa masīvais stāvs turpat vai slējās viņam virsū, �autene bija gandrīz vienā līmenī ar izslieto galvu, kas tuvojās arvien vairāk, viņ� saskatīja mazās, niknās acis, ragi liecās aizvien zemāk, viņ� juta galvā pēk�ņu karstu, �ilbino�u sprādzienu un vairāk nekad neko nesajuta.

Vilsons bija atgājis sāņus, lai �autu bifelim plecā. Makombers stāvēja uz vietas un �āva purnā, ik reizi trāpīdams mazliet par augstu � masīvajos ragos, kuri �ķēlās un drupa kā �īfera plāksnes, un, kad likās, nupat bifelis pacels Makomberu uz ragiem, misis Makombera no automa�īnas bija �āvusi uz bifeli ar Manlihera �auteni un trāpījusi savam vīram galvaskausā mazliet iesāņus, pāris collas virs skausta.

Frensis Makombers tagad gulēja uz mutes nepilnus divus jardus no tās vietas, kur uz

sāniem bija nogāzies bifelis, un sieva bija nometusies pie viņa ceļos; Vilsons stāvēja viņai līdzās.

� Lai viņ� paliek guļam uz mutes, � Vilsons sacīja.

Sieviete histēriski raudāja.

� Labāk ejiet atpakaļ uz ma�īnu, � Vilsons teica. � Kur ir �autene?

Viņa pakratīja galvu, seja sastinga grimasē. Iezemietis pacēla �auteni.

� Atstāj turpat, kur bijusi, � Vilsons sacīja. Un tad piebilda: � Aizej pēc Abdula, lai viņ� varētu apliecināt, kā �ī nelaime notika.

Viņ� nometās uz ceļiem, izvilka kabatas lakatiņu un pārklāja pār Fren�a Makombera īsi apcirpto galvu. Asinis sūcās sausajā, irdenajā zemē.

Vilsons piecēlās un redzēja uz sāniem guļo�o bifeli: kājas tam bija atstieptas, pa vēderu starp retajām spalvām līda ērces. �Varens bullis,� viņ� glu�i automātiski novērtēja. Ragu atstarpe ap collu piecdesmit. Nē, vairāk! Viņ� pasauca �oferi, lika, lai pārklāj miru�ajam brezentu un paliek pie tā. Tad pats devās uz automa�īnu, kur sieviete, ievilkusies stūrī, raudāja.

� To jūs jauki nostrādājāt, � Vilsons neskanīgi noteica. � Viņ� noteikti būtu jūs pametis.

� Izbeidziet, � viņa sacīja.

� Tas, protams, ir nelaimes gadījums, � viņ� turpināja. � Es ta�u zinu.

� Izbeidziet, � viņa atkārtoja.

� Neuztraucieties, � viņ� sacīja. � Būs �ādas tādas nepatik�anas, bet es lik�u izgatavot da�us fotouzņēmumus, kas lieti noderēs pie izmeklē�anas. Iero�u nesēji un �oferis arī varēs apliecināt. Jums nebūt nav jāuztraucas.

� Izbeidziet!

� Būs pamatīga noņem�anās. Jāsūta smagā ma�īna uz ezeru, lai pa radio izsauktu lidma�īnu, kas mūs visus trīs aizvestu uz Nai-robi. Kādēļ jūs viņu nenoindējāt? Anglijā tas ir parastākais paņēmiens.

� Izbeidziet! Izbeidziet! Izbeidziet!! � sieviete kliedza.

Vilsons paskatījās uz viņu ar zilajām, vienaldzīgajām acīm.

� Vairāk es tā nerunā�u, � viņ� sacīja. � Biju mazliet saniknots. Jūsu vīrs man sāka patikt. ⁶

� Ak_f lūdzu, izbeidziet! � viņa �ukstēja.

� Lūdzu, lūdzu, izbeidziet!

� Tas izklausās labāk, � Vilsons teica.

� Lūdzu � tas jau izklausās daudz labāk. Tagad es izbeig�u.

Es ieraudzīju viņu teātrī un_f tā kā viņa man pamāja, starpbrīdī piegāju un apsēdos viņai blakus. Kop� mūsu tik�anās bija pagājis ilgs laiks, un diezin vai es būtu viņu pazinis, ja kāds nepieminētu viņas vārdu. Viņa mani jautri uzrunāja.

� Kur tie gadi, kad mēs iepazināmies! Cik ātri skrien laiks! Un mēs nekļūstam jaunāki. Vai atceraties mūsu pirmo sastap�anos? Jūs ielūdzāt mani pusdienās.

Vai es atcerējos?

Tas notika pirms divdesmit gadiem, un es toreiz dzīvoju Parīzē. Mitinājos mazā istabiņā Latīņu kvartālā ar logu uz kapsētu un pelnīju tikai tik daudz, lai kaut kā vilktu dzīvību. Viņa bija izlasījusi kādu manu grāmatu un atrakstījusi man. Es atbildēju pateikdamies un drīz vien saņēmu otru vēstuli, kurā viņa rakstīja, ka caurbraucot bū�ot Parīzē un tad vēlētos ar mani papļāpāt, bet, tā kā esot ļoti aizņemta, tad varot atlicināt laiku vienīgi ceturtdienā. No rīta viņa bū�ot Luk-semburgas parkā, un pēc tam es varot uzaicināt viņu pusdienās Foijo restorānā. �o restorānu apmeklēja fran�u senatori, un cenas tur bija tādas, ka man pat prātā nebūtu nācis tur iet. Ta�u es jutos glaimots, turklāt biju pārāk jauns, lai spētu atteikt sievietei. (Jāpiebilst, ka tikai retais vīrietis to iemācās, pirms nav sasniedzis sirmu vecumu, kad sievietei jau ir glu�i vienalga, ko viņ� saka.) Man bija astoņdesmit zelta franku, ar ko vajadzēja dzīvot līdz mēne�a beigām. Pieticīgas pusdienas dro�i vien nemaksāja vairāk par piecpadsmit frankiem. Ja es nāko�ajās divās nedēļās atteiktos no kafijas, varētu iztikt glu�i labi.

Atbildēju, ka gaidī�u savu labvēli � kuru pazinu tikai no vēstulēm � ceturtdien pusvienos pie Foijo. Viņa nebija tik jauna, kā cerēju, un viņas āriene bija drīzāk uzkrīto�a nekā pievilcīga. Viņa bija gadus �etrdesmit veca (apburo�s vecums, tomēr ne tāds, kas no pirmā skatiena izraisītu nevaldāmas kaislības), un �ķita, ka viņai vairāk zobu � baltu, lielu un līdzenu, � nekā praktiski nepiecie�ams. Viņa bija runīga, bet, tā kā likās noskaņota runāt par mani, es labprāt uzmanīgi klausījos.

Kad atnesa ēdienu karti, es satrūkos, jo cenas bija daudz augstākas, nekā biju gaidījis. Ta�u viņa mani nomierināja.

� Es pusdienās tikpat kā neko neēdu, � viņa teica.

� Tā nu nevar! � es augstsirdīgi iebildu.

� Es nekad neēdu vairāk par vienu ēdienu. Man liekas, cilvēki mūsu laikos ēd pārāk daudz. Nu, varbūt mazliet zivi. Diezin vai te var dabūt lasi?

Vēl nebija la�u laiks, un ēdienu kartē to nebija, tomēr pajautām oficiantam. Jā, tikko esot saņemts lielisks lasis, pats pirmais �ajā sezonā. Es pasūtīju to savai vie�ņai. Oficiants apvaicājās, vai viņa kaut ko nevēloties, kamēr lasi pagatavos.

� Nē, � viņa atbildēja. � Es nekad neēdu vairāk par vienu ēdienu. Varbūt vienīgi kaviāru. No tā es nespēju atteikties.

Man sa�ņaudzās sirds. Zināju, ka nevaru atļauties kaviāru, ta�u nedrīkstēju viņai to sacīt. Lūdzu oficiantu katrā ziņā atnest kaviāru. Sev izvēlējos vislētāko, kas ēdienu kartē bija, � jēra siteni.

Tad vajadzēja izraudzīties dzērienus.

� Pusdienās es neko nedzeru, � viņa sacīja.

� Es arī ne, � steig�us piebildu.

� Vienīgi balto vīnu, � viņa turpināja, it kā es nekā nebūtu teicis. � �ie fran�u baltie vīni ir tik viegli. Tie lieliski veicina gremo�anu.

� Ko jūs vēlaties? � es jautāju vēl arvien viesmīlīgi, tomēr jau diezgan atturīgi.

Viņa jautri un draudzīgi uzsmaidīja man, nozibsnīdama savus baltos zobus.

� Ārsts man atjauj dzert tikai �ampanieti.

Es laikam mazliet nobālēju. Pasūtīju pus-

pudeli �ampanie�a. It kā garāmejot piebildu, ka man ārsts kategoriski noliedzis dzert �ampanieti.

� Ko tad jūs dzersiet?

� Ūdeni.

Viņa apēda kaviāru, un viņa apēda lasi. Viņa jautri tērzēja par mākslu, literatūru un mūziku. Bet es prātoju, cik liels varētu būt rēķins. Kad atnesa siteni, viņa nopietni ņēmās mani bārt:

� Es redzu, ka jums ir paradums pusdienās ēst grūti sagremojamus ēdienus. Esmu pārliecināta, ka darāt nepareizi. Sekojiet manam piemēram un ēdiet tikai vienu ēdienu. Jūs redzēsiet, ka jutīsieties daudz labāk.

� Bet es ta�u ēdī�u tikai vienu ēdienu, � es atteicu, kad oficiants no jauna pienāca ar ēdienu karti.

Viņa to noraidīja ar graciozu �estu.

� Nē, nē, pusdienās es neko neēdu. Tikai da�us kumosus, ne vairāk. Un arī tad vienīgi tāpēc, lai būtu iegansts sarunai. Es nekā vairs nevaru ieēst, varbūt vienīgi lielos sparģeļus, ja tie �eit ir dabūjami. Būtu �ēl aizbraukt no Parīzes, iekams tos neesmu nogar�ojusi.

Man pamira sirds. Biju redzējis sparģeļus veikalos un zināju, ka tie ir ārkārtīgi dārgi. Bie�i biju rijis siekalas, uz tiem skatīdamies.

� Kundze vēlas zināt, vai jums ir lielie sparģeļi, � es teicu oficiantam.

Ar visu savu gribas spēku mēģināju likt viņam atbildēt �nē�. Ta�u viņa platajā priestera sejā atplauka laimīgs smaids, un viņ� apliecināja, ka esot gan � tik lieli, skaisti un mīksti, ka tīrais brīnums.

� Nepavisam neesmu izsalkusi, � mana

vie�ņa nopūtās, � bet, ja nu jūs tā uzstājat, man nekas nav pretī iebaudīt mazliet sparģeļu.

Pasūtīju tos.

� Un jūs pats neēdīsiet?

� Es neēdu sparģeļus.

� Zinu, ka da�iem cilvēkiem tie negar�o. Jūs vairs neizjūtat ēdiena gar�u, jo lietojat pārāk daudz gaļas, tur tā vaina.

Mēs gaidījām, kamēr pagatavos sparģeļus. Mani pārņēma bailes. Tagad vairs nebija runas par to, cik naudas man atliks iztikai, bet gan � vai pietiks, ar ko samaksāt rēķinu. Būtu pazemojo�i, ja pietrūktu desmit franku un vajadzētu tos aizņemties no vie�ņas. To es nespētu izdarīt. Skaidri zināju, cik naudas man ir, un nolēmu tā: ja rēķins būs lielāks, iebāzī�u roku kabatā, iekliegdamies pietrūk-�os kājās un teik�u, ka esmu apzagts. Protams, būtu neērti, ja arī viņai nepietiktu naudas. Tad atliktu vienīgi atstāt ķīlā pulksteni un sacīt, ka vēlāk atnāk�u un samaksā�u.

Atnesa sparģeļus. Tie bija milzīgi, sulīgi un ēstgribu rosino�i. Kausētā sviesta smar�a kairināja manas nāsis tāpat kā Jehovas nāsis ziedojumi, kurus upurējot dedzināja tikumīgie jūdi. Es vēroju, kā kumoss pēc kumosa pazuda �īs negausīgās sievietes kārajā mutē, un laipni sarunājos par saspīlēto stāvokli Balkānos. Beidzot viņa bija paēdusi.

� Vai vēlaties kafiju? � es jautāju.

� Jā, saldējumu un kafiju, � viņa atbildēja.

Tagad man jau viss bija vienalga, un es pasūtīju kafiju sev un saldējumu un kafiju viņai.

� Zināt, par vienu gan esmu stingri pārliecināta, � viņa teica, ēzdama saldējumu. � Jāpieceļas no galda ar tādu sajūtu, ka vēl mazliet varētu ieēst.

� Vai esat vēl izsalkusi? � nedro�i iejautājos.

� Ak nē, nemaz neesmu izsalkusi. Es ta�u neēdu brokastis. Izdzeru tasi kafijas no rīta un tad dzīvoju līdz pusdienām, bet tanīs nekad neēdu vairāk par vienu ēdienu. Es runāju par jums.

� Ak tā!

Tad notika kaut kas briesmīgs. Kamēr gaidījām kafiju, pie mums ar pakalpīgu smaidu liekulīgajā sejā pienāca zāles pārzinis, nesdams lielu grozu, pilnu ar milzīgiem persikiem.

Tie bija sārti kā nevainīgas meitenes vaigi, tik sulīgās krāsās kā Itālijas ainavas. Bet vēl ta�u nebija persiku laiks! Dievs vien zināja, cik tie varēja maksāt. Arī es to drīz vien uzzināju, jo mana vie�ņa, nepārtraukdama sarunu, izklaidīgi paņēma vienu.

� Redzat nu, jūs esat tā pieēdies gaļu (mans no�ēlojamais sitenis!), ka vairs neko nevarat ieēst. Bet es tikai mazliet iekodu un tagad vēl nobaudī�u persiku.

Kad atnesa rēķinu un es samaksāju, izrādījās, ka dzeramnaudai atlicis pārāk maz. Viņa brīdi noraudzījās uz trim frankiem, kurus atstāju oficiantam, un dro�i vien nodomāja, ka esmu skops. Bet man kabatā nebija ne santīma, kad gāju ārā no restorāna, un vajadzēja iztikt vēl veselu mēnesi.

� Sekojiet manam paraugam, � viņa atvadoties teica, � un neēdiet pusdienās vairāk par vienu ēdienu.

� Es darī�u vēl labāk, � es atcirtu. � �odien nemaz neēdī�u vakariņas.

� Jokupēteris! � viņa jautri iesaucās, kāpdama taksometrā. � Tīrais jokupēteris!

Nu beidzot situsi atmaksas stunda. Nedomāju, ka esmu atriebīgs cilvēks, bet, ja nu te iejauku�ies pa�i visvarenie dievi, tad ir piedodami, ka ar gandarījumu vēroju rezultātu. �odien viņa sver ap simt trīsdesmit kilogramu.

Pār pilsētu klājās vasarīgs mijkrēslis, un no biljarda zāles, kur klusi klaudzēja bumbiņas, iznāca trīs jauni Amerikas meksikāņi baudīt silto novakari. Viņi lūkojās apkārt, brī�iem sarunājās, brī�iem klusēja un vēroja ielu, kur pa sakarsu�o asfaltu kā melnas panteras slīdēja garām automa�īnas un trolejbusi, zibeņodami līdzīgi draudīgiem negaisa mākoņiem, te iznira no tumsas, te atkal pazuda tanī.

� Jā-ā, � Martiness beidzot nopūtās. Viņ� bija jaunākais no visiem trim un aizkustino�i skumj�. � Vai nav dievīgs vakars? Nudien, vienreizējs!

Un, tā raugoties apkārt, viņam �ķita, ka pasaule reizēm pienāk glu�i klāt, tad it kā atkāpjas un atkal tuvojas no jauna. Ļaudis, kas tikko bija pagāju�i cie�i garām, nākamajā mirklī jau likās soļojam ielas otrā pusē. Bet nami, kas atradās savas piecas jūdzes no �ejienes, pēk�ņi likās ar roku sasniedzami. Tomēr lielākoties viss � ļaudis, ma�īnas un ēkas � �ķita nereāls un tāls. �ai rāmajā, siltajā vasaras vakarā Martinesa sejā bija iegulusi grūtsirdība.

� �ādos vakaros mācās virsū . .. sasodīti daudz vēlē�anos.

� Vēlē�anās ... � atsaucās otrs jauneklis, Viljanazuls, kas savā istabā pat grāmatas lasīja skaļā balsī, ta�u uz ielas sarunājās tikai �ukstus. � Atstāj vēlē�anos par laika kavēkli bezdarbniekiem!

� Bezdarbniekiem? � atkārtoja Vame-ness, puisis ar neskūtu zodu. � Ko viņ� tur gvel�? Arī mums ta�u nav ne darba, nedz naudas!

� Tāpēc nav arī draugu, � piebalsoja Martiness.

� Tas ir tiesa, � Viljanazula skatiens kavējās pie zaļā skvēra, kur liegajā vakara vējā viegli �ūpojās palmas. � Vai zināt, ko es vēlētos? Es vēlētos doties uz skvēru, kur vakaros biznesmeni pārsprie� savus darījumus, un teikt viņiem runu. Bet kas manī klausīsies, ja esmu noplucis un tuk�u kabatu?

Mums pa�iem jāturas kopā, Martines. Tikai trūcīgo ļau�u draudzība ir īsta draudzība. Mēs ...

�ai brīdī nesteigdamies pagāja garām jauns, glīts meksikānis skaistām Ūsiņām. Pie katra nevērīgi saliektā elkoņa viņam turējās pa sievietei.

� Madre mia!⁷ � Martiness iesita sev pa pieri. � Ar ko gan �is izpelnījies divas draudzenes?

� Paskaties vien uz viņa jauno, balto vasaras uzvalku, � Vamenoss grauza sava netīrā īk�ķa nagu. � �is zellis izskatās lielisks!

Martiness paliecās uz priek�u, lai paskatītos uz �iem trim gājējiem un tad uz dzīvojamo māju otrpus ielas, kur pa kādu piektā stāva logu bija izliekusies daiļa meitene tum�iem, vējā viegli plīvojo�iem matiem. Viņa tur dzīvoja jau veselu mū�ību, pareizāk sakot, � se�as nedēļas. Martiness bija gan mājis ar galvu, gan vicinājis roku, gan uzsmaidījis un mirk�ķinājis ar acīm, viņ� bija pat sveicinājis �o meiteni uz ielas un gaitenī, iedams apciemot draugus �ai namā, gan arī parkā un pilsētas centrā. Arī tagad viņ� mazliet pacēla roku un pamāja, ta�u burvīgā meitene tikai Jāva vasaras vējam plivināt savas tum�ās cirtas. Likās, Martiness viņai nemaz neeksistē, viņ� ir tuk�s gaiss.

� Madre mia! � Martiness novērsās un paraudzījās uz to pusi, kur �vītais puisis ar abām draudzenēm patlaban nozuda aiz stūra. � Kaut man būtu tikai viens labs uzvalks, viens vienīgs uzvalks! Man nevajadzētu pat naudas, ja vien es izskatītos uz goda.

� Varbūt tev derētu aprunāties ar Go-mesu? � negribīgi teica Viljanazuls. � Viņ� jau kādu mēnesi kaļ visādus plānus, kā tikt pie jaunām drēbēm. Lai kaut kā no viņa atbrīvotos, apsolīju, ka arī es piedalī�os. Tie�i kā sadedzis.

� Draugs! �klusa balss sacīja.

� Gomess! � Visi izbrīnā pagriezās.

Noslēpumaini smaidīdams, Gomess izvilka

no kabatas milzīgi garu, �auru, dzeltenu mērlenti, kas vasarīgajā vējā sāka plandīties un virpuļot.

� Gomes, � jautāja Martiness, � ko tu darīsi ar �o mērlenti?

Gomesa seja staroja.

� Mērī�u cilvēku skeletus.

� Skeletus?

� Stāvi mierīgs! � Gomess pa�ķielēja uz Martinesu. � Caramba!⁸ Kā tad es tevi līdz �im nebiju pamanījis? Tūlīt pamēģināsim!

Martiness noskatījās, kā Gomess satvēra un nomērīja viņa roku un kāju garumu un tad krū�u apjomu.

� Nekusties! � uzsauca Gomess. � Roka � uz mata. Kāja � perfecto⁹. Tagad �igli garumu! Tā! Darīts! Piecas pēdas un piecas collas. Prīmā! Spie�u roku! � Viņ� kratīja Martinesa roku, bet tad pēk�ņi attapās.

� Klau! Bet vai desmit dolāri tev būs?

� Man ir! � Vamenoss pavicināja da�as netīras naudas zīmes. � Gomes, nomēri mani!

� Deviņi dolāri un deviņdesmit divi centi, tas ir viss. � Martiness pārmeklēja kabatas.

� Un ar to lai pietiktu jaunam uzvalkam? Nevar būt!

� Kādēļ ne? Var gan, ja tev ir atbilsto�s skelets!

� Senjor Gomes, es jūs pat lāgā nepazīstu ...

� Nepazīsti? Drīz mēs būsim tikpat kā brāļi! Ejam!

Gomess nozuda biljarda zālē. Nepacietībā dego�ais Vamenoss tur gandrīz stum�us iestūma Martinesu, kam līdzi nāca pakalpīgais Vil-janazuls.

� Dominges! � sauca Gomess.

Domingess, kas patlaban runāja pa telefonu, pamirk�ķināja viņiem ar aci. Klausulē skanēja spiedzo�a sievietes balss.

� Manulo! �sauca Gomess.

Manulo pagriezās, turēdams pie mutes guldzo�u vīna pudeli.

Gomess norādīja uz Martinesu:

� Beidzot atradām piekto dalībnieku!

� Liec mani mierā, man jānorunā satik�anās! � atcirta Domingess un tad aprāvās. Klausule izslīdēja no rokām. Viņ� iegrūda kabatā mazo, melno piezīmju grāmatiņu, kas bija pierakstīta pilna ar daiļu sievie�u vārdiem un viņu tālruņu numuriem. � Gomes, vai tie�ām?

� Jā, jā. Velc tik laukā savu daļu! Andale!¹

No klausules, kas pamesta �ūpojās auklā, vēl arvien skanēja spiedzīgā sievietes balss. Domingess ba�īgi paskatījās uz to pusi. Manulo pētīja iztuk�oto vīna pudeli, ko turēja rokā, un dzērienu veikala izkārtni ielas pretējā pusē.

Tad abi visai negribīgi nolika pa desmit dolāriem uz spēļu galda zaļā samta.

Pārsteigtais Viljanazuls un Gomess darīja tāpat, piebikstīdami Martinesam ar elkoni. Martiness noskaitīja savas saņurcītās banknotes un sīknaudu. Gomess uzvaro�i pavicināja savāktās naudas zīmes. �

� Piecdesmit dolāru! Un uzvalks maksā se�desmit. Vēl jāsadabū tikai desmit dolāru!

� Klausies, Gomes! � iesaucās Martiness.

� Vai mēs runājam par vienu uzvalku? Uno.^?1

� Uno, � Gomess pacēla vienu pirkstu.

� Par vienu brīni�ķīgu vasaras uzvalku saldējuma krāsā. Mirdzo�u kā mēness augustā.

� Bet kur� to valkās?

� Es! � teica Manulo.

� Es! � sacīja Domingess.

� Es! � sauca Viljanazuls.

� Es! � nokliedza Gomess. � Un arī tu!

Martines! Zēni, parādīsim viņam, kur tas joks slēpjas! Stājieties rindā!

Viljanazuls, Manulo, Domingess un Gomess steig�us nostājās ar mugurām pret biljarda zāles sienu.

� Martines, stājies tu arī galā! Un tagad, Vārnēnos, uzliec mums uz galvām biljarda kiju!

� Tūlīt, Gomes, tūlīt!

Juzdams kiju pieskaramies galvai, Marti-ness paliecās uz priek�u, lai redzētu, ko tas īsti nozīmē. Ahā! Viņam aizrāvās elpa.

Kija, ko Vamenoss, plati smaidīdams, bīdīja uz priek�u, cie�i piegūla viņu galvām.

� Mēs visi esam viena garuma! � iesaucās Martiness.

� Viena gan, � smējās pārējie.

Gomess noskrēja gar ierindu, dzelteno mērlenti �vīkstinādams un vēlreiz �o to pārbaudīdams, tā ka pui�i vai plīsa no smiekliem.

� Viss kārtībā! � viņ� sauca. � Bet padomājiet tikai � pagāja mēnesis, tātad veselas �etras nedēļas, kamēr sameklēju �etrus pui�us, kam būtu tāds pats augums un garums kā man, � visu mēnesi skraidīju apkārt mērīdams. Protams, reizēm jau atradu arī tādus, kam vajadzīgais garums, bet tie bija vai nu pārāk resni, vai arī īsti kaulu kambari. Citreiz atkal kājas izrādījās par garām vai rokas par īsām. Pasaulīt, cik roku un kāju neesmu mērījis! Ne izskaitīt! Bet te nu mēs esam � visi pieci ar vienādiem pleciem, krūtīm, vidukļiem, rokām. Bet kā ar svaru? Nu, pui�i!

Manulo, Domingess, Viljanazuls, Gomess un beidzot arī Martiness uzkāpa uz svariem, kas izmeta ar cipariem apdrukātus taloniņus, un joprojām sajūsmā smaido�ais Vamenoss svieda automātā penijus. Puksto�u sirdi Martiness nolasīja skaitļus:

� Simt trīsdesmit piecas mārciņas ... simt trīsdesmit se�as ... simt trīsdesmit trīs ... simt trīsdesmit �etras... simt trīsdesmit septiņas ... Tas tik ir brīnums!

� Nē, � Viljanazuls vienkār�i noteica.

� Brīnums ir Gomess.

Visi uzsmaidīja �im ģēnijam, kas viņus tagad apkampa.

� Vai tas nav lieliski? � viņ� jūsmoja.

� Visi viena auguma un visiem viens sapnis � uzvalks! Nu vismaz reizi nedēļā mēs izskatīsimies pēc cilvēkiem!

� Es jau gadiem ilgi neesmu izskatījies pēc cilvēka, � nopūtās Martiness. � Meitenes bēg pa gabalu.

� Tagad vairs nebēgs, bet aiz pārsteiguma sastings, ieraugot tevi jaunajā, gai�ajā vasaras uzvalkā, � mierināja Gomess.

� Gomes, � ierunājās Viljanazuls, � vai drīkstu tev kaut ko pajautāt?

� Protams, compadre'/

� Vai tad, kad būsim nopirku�i �o jauko, jauno saldējuma krāsas uzvalku, tu gadījumā nedomā to kādu vakaru apvilkt, iesēsties Greihaunda autobusā un aizlaisties uz Elpaso, lai tur kādu gadiņu padzīvotu?

� Viljanazul, Viljanazul, kā tu vari tā runāt?

� Es runāju tāpēc, ka �o to zinu, � Viljanazuls atbildēja. � Man bail, ka neiznāk tāpat kā ar pilno lo�u loteriju, kuru tu organizēji un vadīji, bet visas lozes izrādījās tuk�as. Un atceries �īles akciju sabiedrību, ko tu grasījies dibināt, ta�u vairāk neko neizdarīji, kā vien iztērēji astoņus kvadrātmetrus lielajam kantorītim savākto īres naudu.

� Tie ir sen aizmirsu�ies jaunības grēki, � Gomess attrauca. � Diezgan pļāpāts! �ai karstajā laikā kāds vēl var nopirkt lielisko, mums vienīgajiem domāto dārgumu, kas gaida pircēju firmas ��amveja �ilbino�ie vasaras uzvalki� skatlogā. Piecdesmit dolāru mums jau rokā. Jāsadabū tikai vēl viens derīgs skelets!

Martiness redzēja, ka pui�i pārlaida vērīgu skatienu visai biljarda zālei. Arī viņ� darīja to pa�u. Viņa acis paslīdēja garām Va-menosam, tad negribīgi atgriezās atpakaļ, nopētīja pui�a netīro kreklu un milzīgos, nikotīna nobrūninātos pirkstus.

Beidzot Vamenoss neizturēja:

� Nomēriet! Nomēriet manu skeletu, tas būs pa�ā laikā! Tiesa, no grāvju rak�anas man lielas ķepas un muskuļi arī pamatīgi, bet...

Tobrīd Martiness dzirdēja, ka ārā pa ietvi atkal paiet garām tas pats necie�amais �vīts ar abām mei�ām un visi trīs skaļi smejas.

Viņ� redzēja pavīdam cie�anas biljarda zālē sanāku�o pui�u sejās, it kā tās pēk�ņi būtu apēnojis mākonis.

Vamenoss lēnītēm uzkāpa uz svariem un iemeta peniju. Aizvēris acis, viņ� �ukstēja:

� Madre mia, es tevi lūdzu ...

Automāts iedūcās, izmezdams taloniņu. Vamenoss atvēra acis:

� Skatieties! Simt trīsdesmit piecas mārciņas! Vēl viens brīnums!

Pui�i blenza gan uz viņa labo roku, kas turēja taloniņu, gan uz kreiso, kurā bija nosmulēta desmit dolāru banknote.

Gomess vilcinājās. Glu�i nosvīdis, viņ� aplaizīja lūpas. Tad pastiepa roku un satvēra naudu.

� Uz apģērbu veikalu! Pēc uzvalka! Aiziet!

Klaigādami viņi metās laukā no spēļu nama.

Pamestajā telefona klausulē vēl arvien spiedza sievietes balss. Martiness, palicis pēdējais, satvēra klausuli un to uzkāra. Pēķ�ņi iestājās klusums, un viņ� papurināja galvu. � Santos¹, vai tik es nesapņoju! Se�i vīri un viens uzvalks! � viņ� �ukstēja. � Kā tas viss beigsies? Ar trakuma lēkmi? Uzdzīvi? Vai slepkavību? Nu, lai dieva rokā! Gomes, pagaidi!

Martiness bija jauns. Viņ� skrēja ātri.

Misters �amvejs, firmas ��amveja �ilbino�ie vasaras uzvalki� īpa�nieks, pārstāja

kārtot kaklasai�u statīvu, juzdams sava veikala tuvumā uz ielas kaut ko līdzīgu augstspriegumam.

� Leo, � viņ� pa�ukstēja savam palīgam.

� Skaties .. .

Raudzīdamies skatlogā, garām pagāja kāds virs. Tas bija Gomess. Pēc tam aizsteidzās vēl divi � Manulo un Domingess, ari blenzdami logā. Trīs nākamie � Viljanazuls, Martiness un Vamenoss, grūstīdami cits citu, darīja to pa�u.

� Leo, � misters �amvejs norīstījās.

� Sauc policiju!

Pēk�ņi visi se�i vīri iesprūda durvīs.

Martiness, kas bija iespiests pa�ā vidū, juta nelabumu pakrūtē, seja viņam kaisa, bet smaids bija tik me�onīgs, ka Leo palaida vaļā telefona klausuli.

� Skatiet, � elsa Martiness ieplestām acīm. � Tas tik ir uzvalciņ�!

� Nē, � Manulo noglāstīja kādu citu svārku atloku. � �is ir īstais!

� Visā pasaulē ir tikai viens vienīgs uzvalks, � Gomess dzedri noteica. � Mister �amvej, vēl pirms stundas jūsu logā bija trīsdesmit ceturtā lieluma saldējuma krāsas uzvalks. Tagad tas ir pazudis! Jūs ta�u nebūsiet to . . .

� Pārdevis? � misters �amvejs uzelpoja.

� Nē, nē. Tas ir blakus telpā. Vēl aizvien uz manekena.

Martiness neapjēdza, vai viņ� aizrāva līdzi pārējos, vai pārējie aizrāva viņu. Pēk�ņi visi traucās uz priek�u. Misters �amvejs sāka skriet, mēģinādams noturēties priek�galā.

� �eit, kungi! Bet kur� tad no jums? . . .

� Visi par vienu, viens par visiem! � Martiness dzirdēja sevi sakām un iesmējās.

� Mēs visi to uzlaikosim!

� Visi? � misters �amvejs pieķērās pie kabīnes aizkara, it kā viņa veikals būtu kuģis, ko milzu vilnis pēk�ņi sasvēris uz sāniem. Viņ� izbrīnā iepleta acis.

�Tie�i tā,� Martiness viņam domās atbildēja. �Paskaties ta�u uz mūsu smaido�ajām sejām! Bet pēc tam uz mums pa�iem! Mēri, kur gribi, garumā vai platumā. Vai tad tu vēl nesaproti?�

Misters �amvejs saprata. Viņ� pamāja ar galvu, tad paraustīja plecus.

� Visi! � viņ� atrāva aizkaru. � Lūdzu, pērciet nost, un es vēl uzdāvā�u manekenu piedevām.

Martiness bailīgi ielūkojās kabīnē. Ari pārējie darīja tāpat.

Tur jau tas bija, �is uzvalks!

Un cik balts!

Martinesam aizrāvās elpa. Ta�u nebija arī vēlē�anās, ne vajadzības elpot. Viņ� baidījās, ka, uzpū�ot dva�u, uzvalks neizgaist. Uz to skatīties jau vien bija laime.

Beidzot tomēr viņ� aizgūtnēm ievilka gaisu un tikko dzirdami izdvesa:

� Ai, ai, caramba!

� Man �ilbst acis, � no�ukstēja Gomess.

� Mister �amvej, � Martiness dzirdēja Leo sēco�o balsi. � Bet vai nav riskanti to pārdot? Ja nu tagad visi sāks tā pirkt � pa se�iem vienu uzvalku?

� Bet vai tu, Leo, kādreiz esi redzējis, ka viens pats uzvalks par piecdesmit deviņiem dolāriem reizē darījis laimīgus tik daudzus cilvēkus? � vaicāja misters �amvejs.

� Kā eņģeļu spārni, � murmināja Martiness. � Baltu eņģeļu spārni...

Martiness juta, ka pār viņa plecu kabīnē ielūkojās misters �amvejs. Uzvalka blāvais mirdzums atplaiksnīja tā acīs.

� Zini ko, Leo, � viņ� bijīgi sacīja. � Tas patiesi ir lielisks uzvalks!

Klaigādams un svilpodams Gomess uzskrēja līdz ceturtā stāva kāpņu laukumiņam un, pagriezies atpakaļ, pamāja pārējiem, kuri sekoja grīļodamies, smiedamies, brī�iem apstādamies, līdz beidzot apsēdās uz pakāpieniem.

� �ovakar! � sauca Gomess. � �ovakar jūs pārnāksiet dzīvot pie manis! Norunāts? Aiztaupīsies drēbes un īres maksa arī. Mar-tines, vai tu nes uzvalku?

� Un tu vēl jautā? � Martiness pacēla augstu gaisā balto kārbu, kas izskatījās pēc dāvanu saiņa. � Pa�u pirkts un pa�iem dāvāts! Ei-jā!

� Vārnēnos, un kur ir manekens?

� Pie manis!

Sūcot nosmēķēta cigāra galu, kas �ķieda dzirkstis uz visām pusēm, Vamenosam paslīdēja kāja.

Manekens krizdams divreiz apmeta kūleni un ar lielu troksni novēlās lejā pa kāpnēm.

� Vārnēnos! Ak tu lempi! Lācis gatavais!

Pui�i izrāva manekenu viņam no rokām.

Vamenoss izmisis skatījās apkārt, it kā būtu kaut ko pazaudējis.

Manulo uzsita knipi:

� Klau, Vamenos, �is gadījums jānosvin! Ej sadabū kaut kur vīnu!

Vamenoss drāzās lejā pa kāpnēm, ka dzirksteles vien pajuka.

Pārējie, nesdami uzvalku, iegāja istabā, gaitenī palika tikai Martiness, nespēdams atraut skatienu no Gomesa sejas.

� Gomes, tu izskaties slims.

� Es arī tāds esmu, � Gomess atbildēja.

� Un kā gan lai nebūtu? � Ar galvas mājienu viņ� norādīja uz pui�iem istabā, kas rosījās ap manekenu. � Es pirmo notvēru Domingesu, to sasodīto brun�u mednieku. Nu labi. Pēc tam es atrodu Manulo, kur� gan mīl iemest, ta�u dzied tik jauki kā meitene. Arī nav slikti. Viljanazuls ir liels grāmatnieks. Tu arī esi puika uz goda. Bet ko es izdarīju pēc tam? Vai es varēju gaidīt? Nē! Man katrā ziņā bija jādabū �is uzvalks! Un pēdējais zellis, ko es sameklēju, ir neaptēsts lamzaks, kam tagad būs tiesības valkāt manu uzvalku ... � Viņ� samulsis apklusa

� ... kas valkās mūsu uzvalku vienu vakaru nedēļā, novelsies tajā uz ielas vai staigās apkārt lietū. Kādēļ, ak, kādēļ, es to izdarīju!

� Gomes, � �ukstēja Viljanazuls, pabāzdams gaitenī galvu. � Uzvalks ir sakārtots.

Nāc paskaties, vai tavas gai�ās spuldzes gaismā tas izskatās tikpat skaists.

Gomess un Martiness iegāja istabā.

Un tur, pa�ā vidū uz manekena, viņi ieraudzīja �o pasakaini mirgojo�o, �ilbino�o brīnumu ar neticami skaistiem atlokiem, elegantām no�uvēm un glītiem pogcaurumiem. Mirdzums, ko izstaroja uzvalks, atblāzmojās Martinesa sejā, un pēk�ņi viņam �ķita, ka viņ� atrodas baznīcā. Balts, balts! Balts kā visbaltākais vaniļas saldējums, kā piens pudelēs, kas agri no rīta noliktas gaiteņos pie dzīvokļa durvīm. Balts kā vientulīgs ziemas mākonis mēness gaismas pielietajās naksnīgajās debesīs. Un, raugoties uz to �eit istabā �ajā siltajā vasaras vakarā, Martinesam �ķita, ka gaisā tūlīt varēs saskatīt viņu elpu. Martiness redzēja uzvalku pat aizvērtām acīm. Un viņ� zināja, kādā krāsā �onakt būs viņa sapņi.

� Balts... � murmināja Viljanazuls. � Balts kā sniegs tajā Meksikas kalnā, ko sauc par Duso�o Sievieti un kas atrodas netālu no mūsu dzimtās pilsētas.

� Pasaki to vēlreiz, � lūdza Gomess.

Viljanazuls, lepns un reizē arī pazemīgs, ar

prieku atkārtoja �os cildinājuma vārdus.

� Balts kā sniegs tajā Meksikas kalnā ...

� Klāt es esmu!

Sa�utumā viri apcirtās apkārt un ieraudzīja durvīs Vamenosu ar vīna pudelēm abās rokās.

� Tūlīt apslacīsim! Ņemiet! Un tagad sakiet � kur� pirmais �ovakar uzģērbs uzvalku? Vai es?

� Ir jau pārāk vēls, � noteica Gomess.

� Vēls? Tikai ceturksnis pāri deviņiem.

� Vēls? � sabozās arī pārējie. � Tad ta brīnums!

Gomess atvirzījās nostāk no pui�iem, kas meta niknus skatienus no uzvalka uz viņu un atvērto logu.

�Ir ta�u vasara un lielisks sestdienas vakars,� Martiness nodomāja. �Un tur lejā, rāmajā, siltajā tumsā, sievietes slīd kā puķes pa mierīgi plūsto�u straumi.�

Pui�i novaidējās.

� Gomes, man ir ideja! � Aplaizījis zīmuli, Viljanazuls uzmeta bloknotā plānu. � Tu nēsāsi uzvalku no pusdesmitiem līdz desmitiem, Manulo valkās līdz pusvienpa-dsmitiem, Domingess � līdz vienpadsmitiem, es � līdz pusdivpadsmitiem, Martiness � līdz divpadsmitiem un ...

� Kāpēc es pēdējais? � saraucis pieri, jautāja Vamenoss.

Martiness ātri attapās un pasmaidīja:

� Draudziņ, ap pusnakti ta�u pats labākais laiks.

� Tev taisnība! � iesaucās Vamenoss. � Tas man nemaz neienāca prātā. Nu, tad lai iet!

Gomess nopūtās:

� Labi! Pusstundu katrs. Bet atcerieties, ka turpmāk dabūsiet uzvalku nēsāt tikai vienu vakaru nedēļā. Un svētdienās izlozēsim, kas to uzģērbs vēl papildu reizi.

� Es! � iesmējās Vamenoss. � Man ir laimīga roka.

Gomess cie�i pieķērās Martinesam.

� Gomes, � Martiness mudināja, � tev pirmajam kārta. Ģērbies!

Ta�u Gomess nespēja atraut acis no �ī �aubīgā tipa, no �ī Vamenosa. Beidzot viņ� strauji norāva kreklu. � Ai-jā! � viņ� iegavilējās.

Klusa �aukstoņa . .. Tīrs krekls.

� Ak ...

�Kāda bauda paņemt rokās jaunas drānas,� Martiness nodomāja, sniegdams Gomesam svārkus. �Cik tīkami tās �aukst, cik tām tīra smar�a!�

No�abēja bikses ... kaklasaite . .. no�vīk-stēja bik�turi. Martiness palaida vaļā svārkus, un tie �aukstēdami piegula vingrajiem pleciem.

� Ole!¹⁰

Gomess apsviedās apkārt kā matadors savā brīnumaini mirgojo�ajā uzvalkā.

� Ole, Gomes, ole!

Gomess paklanījās un izgāja pa durvīm.

Martinesa acis pievērsās pulkstenim. Tie�i desmitos viņ� izdzirda gaitenī nedro�us soļus, it kā gājējs nezinātu, kurp jāiet. Martiness atrāva durvis un palūkojās ārā.

Tur mīņājās Gomess, neaptverdams, kurp jāiet.

�Viņ� izskatās slims,� nodomāja Martiness. �Nē, drīzāk apstulbis, satraukts un reizē pārsteigts.�

� Gomes! Durvis ir te!

Gomess pagriezās un atrada pareizo ieeju.

� Ai draugi, draugi! � viņ� jūsmoja. � Kas tas bija par piedzīvojumu! Uzvalks! �is uzvalks!

� - Stāsti, Gomes, � mudināja Martiness.

� Es nevaru, tas nav vārdos izsakāms! � rokas izpletis un plaukstas aug�up pavērsis, viņ� pacēla skatienu pret debesīm.

� Nu, stāsti, Gomes!

� Man trūkst vārdu, nudien! Tas jāizbauda katram pa�am. Tas... � viņ� pēk�ņi apklusa, galvu purinādams, līdz beidzot atcerējās, ka pārējie nepacietībā gaida. � Kur� ir nāko�ais? Manulo?

Manulo vienās biksītēs strauji iznāca priek�ā.

� Tie�i tā!

Visi smējās, klaigāja, svilpa.

Manulo uzposies izgāja pa durvīm. Viņ� bija projām divdesmit deviņas minūtes un trīsdesmit sekundes. Atpakaļ nākdams, viņ� turējās pie durvju rokturiem, grābstījās gar sienu, taustīja savus elkoņus un spieda plaukstu pie sejas.

� Ļaujiet man runāt! � viņ� sauca. � Es devos uz bāru, jā, bet vai domājat, ka dzēru? Nē, pat neiegāju iek�ā, vai dzirdat? Ne lāsīti neiedzēru. Jau pa ceļam sāku smieties un dziedāt. �Kāpēc man tik jautrs prāts!� es klausījos pats sevī un brīnījos. Tad sapratu. �is uzvalks mani reibināja vēl stiprāk nekā vīns. Es jutos apskurbis, glu�i apskurbis! Un tad es aizgāju uz �Guadalajara Refriteria�, spēlēju ģitāru un nodziedāju �etras ļoti jautras dziesmiņas. �is uzvalks, ak, �is uzvalks!

Tagad bija pienākusi Domingesa kārta. Viņ� izgāja ārā � pasaulē un atgriezās no tās.

�Bet melnā piezīmju grāmatiņa?� Marti-ness brīnījās. �Aizejot tā bija viņam rokā. Tagad viņ� atgrie�as tuk�ām rokām. Kāpēc? Kādēļ?�

� Kad es gāju, � stāstīja Domingess, acis izpletis un vēlreiz visu pārdzīvodams, � kad es gāju pa ielu, kāda sieviete iesaucās: �Do-minges, vai tas esi /u?� Un kāda cita teica: �Domingess? Nē, tas ir Kvetzalkoatls, di�ais, baltais dievs no austrumiem.� Un pēk�ņi es negribēju vairs draudzēties ar se�ām vai astoņām sievietēm reizē, nē. Es ilgojos pēc vienas. Vienas pa�as! Un vai zināt, ko es �ai vienīgajai gribētu sacīt? �Esi mana!� vai arī � �Kļūsti mana sieva!�. Caramba! �is uzvalks ir bīstams! Bet man vienalga. Es jūtu, ka dzīvoju, dzīvoju! Gomes, vai tu arī tāpat juties?

Gomess, kas vēl nebija atguvies no �ī vakara notikumiem, papurināja galvu:

�� Labāk klusēt. Tas ir par daudz. Vēlāk. Viljanazul. . .

Viljanazuls kautrīgi panācās uz priek�u.

Viljanazuls kautrīgi izgāja ārā.

Viljanazuls kautrīgi atgriezās mājās.

� Iedomājieties tikai, � viņ� teica, nodūris galvu un raudzīdamies grīdā, it kā runātu ar to. � Zaļajā skvērā zem zvaig�ņotajām debesīm sapulcējies bariņ� padzīvoju�u biznesmenu. Tie runā, māj ar galvām, atkal runā. Pēk�ņi viens kaut ko pa�ukst pārējiem. Visi pagrie�as un skatās. Tad pavirzās sānis, izveidodami eju, pa kuru, it kā ledu kausēdama, uz priek�u virzās balta liesma. Un �ī liesma � esmu es. Dziļi ievelku elpu. Pakrūtē jūtu dīvainu tuk�umu. Mana balss skan nedro�i, bet pamazām kļūst skaļāka. Un vai zināt, ko es viņiem saku? Es saku: �Draugi, vai esat lasīju�i Karlaila �Sartor Resartus�? �ajā grāmatā izklāstīti viņa filozofiskie uzskati par uzvalkiem ...�

Beidzot bija pienākusi Martinesa kārta ar �o uzvalku kliedēt nakts tumsu.

�etras reizes viņ� apgāja apkārt namu blokam. �etras reizes apstājās zem balkoniem, lūkodamies aug�up apgaismotajā logā. Tam pārslīdēja ēna, daiļā meitene pavīdēja un tad nozuda kā nebijusi, bet, kad Martiness apstājās piekto reizi, viņa bija iznākusi uz balkona atvēsināties. Meitene skatījās lejup. Tad pacēla roku.

Sākumā Martinesam �ķita, ka meitene pamātu. Viņ� pats sev likās balta liesma, kas piesaistījusi meitenes uzmanību. Ta�u viņa nemāja. Tikai pacēla roku, un nākamajā mirklī viņai uz deguna parādījās acenes tum�os ietvaros. Viņa cie�i skatījās �urp.

�Ak,� viņ� nodomāja, �tad tur tas suns aprakts! Tā! �o uzvalku spēj saskatīt pat aklais.� Martiness uzsmaidīja meitenei. Māt ar roku bija lieki. Un beidzot arī viņa pasmaidīja. Arī viņai māt �ķita lieki. Nezinādams, ko tālāk iesākt, un nespēdams apvaldīt savu plato smaidu, Martiness gandrīz skrie�us metās ap stūri, juzdams, ka meitene noraugās pakaļ. Kad viņ� atskatījās, viņa bija noņēmusi brilles un piemiegusi acis, kā jau visi tuvredzīgi, bet dro�i vien nesaskatīja neko vairāk kā baltu gaismas plankumu, kas aizslīdēja tumsā. Pa paradumam viņ� vēlreiz apgāja apkārt namu blokam, un pilsēta pēk�ņi �ķita tik skaista, ka gribējās gavilēt, smieties un atkal gavilēt.

Viņ� atgriezās slīdo�ā gaitā, pievērtām acīm, it kā atrazdamies citā pasaulē, un pārējie, ieraugot viņu durvīs, redzēja tur nevis Martinesu, bet gan pa�i sevi pārrodamies mājās. �ajā mirklī viņi visi saprata, ka ar viņiem visiem noticis kaut kas neparasts.

� Tu esi nokavējies! � iesaucās Vame-noss, ta�u tūlīt aprāvās. Burvību nedrīkstēja lauzt.

� Sakiet man, � ierunājās Martiness, � kas es esmu?

Viņ� lēni soļoja apkārt istabai.

Bet domās sev teica: �Jā, tas ir uzvalks, jā, viss saistās ar �o uzvalku: kā mēs visi iebrukām veikalā �ajā jaukajā sestdienas pievakarē un pēc tam te istabā smējāmies kā negudri un, kā teica Manulo, reibdami bez dzer�anas, kā cits pēc cita uzģērbām bikses un turējāmies pie pārējiem, lai grīļojoties nezaudētu līdzsvaru, un kā ikvienu, no mums aizejot un nāko�ajam uzvalku apģērbjot, pārņēma sirsnība un pacilātība, līdz pienāca mana kārta; un te nu es stāvu, mirdzo�s un balts kā tāds vīrs, kur� radis pavēlēt, kura priek�ā pasaule apklust un dod ceļu.�

� Martines, mēs aizņēmāmies trīs spoguļus, kamēr tu biji projām. Paskaties!

Spoguļi, tāpat kā veikalā, bija novietoti tā, ka atainoja trīs Martinesus un arī visu to pui�u atmiņas un ilgu atbalsis, kuri tērpu�ies �ai uzvalkā pirms viņa un zināja, cik mirdzo�a izskatās pasaule, ja cilvēku apņem �ī drēbju �aula. �ajā mirgojo�ajā atblāzmā viņu likteņi it kā saplūda kopā, un Martinesa acis kļuva mitras. Arī pārējie sāka mirk�ķināt acis. Martiness aizskāra spoguļus. Tie sakustējās. Viņ� ieraudzīja tūkstoti, nē, veselu miljonu baltās bruņās tērptu Martinesu aizsoļo-jam nebūtībā, tie atspoguļojās vienreiz, otrreiz, neskaitāmas reizes, tie bija neuzveicami un mū�īgi.

Viņ� pacēla gaisā baltos svārkus. It kā apmāti pārējie pirmajā mirklī nepazina netīrās rokas, kas pastiepās pretī, lai svārkus saņemtu. Bet tad attapās:

� Vamenoss!

� Cūka!

� Tu ta�u neesi nomazgājies! � aizsvilās Gomess. � Pat noskuvies neesi, gaidīdams savu kārtu. Compadres, uz vannu!

� Uz vannu! � auroja pārējie.

� Nē! � Vamenoss atgaiņājās. � Svaigu gaisu! Esmu pagalam!

Pui�i klaigādami izstūma viņu no istabas un aizvilka pa gaiteni.

Un tad te nu stāvēja Vamenoss � ne pazīt vairs nevarēja: baltā uzvalkā, noskuvies, sasukātiem matiem, iztīrītiem nagiem.

Draugi drūmi blenza viņā.

�Vai gan tur, kur Vamenoss iet garām, lavīnām negribas gāzties lejā no kalnu virsotnēm?� Martiness nodomāja. �Ja viņ� iet gar logiem, ļaudis spļauj, gā� virsū atkritumus vai vēl kaut ko Jaunāku. Un tagad, �o pa�u vakaru, viņ� klaiņos gar neskaitāmiem pla�i atvērtiem logiem un balkoniem, pa �aurām sānieliņām.� Pēk�ņi visa pasaule �ķita pilna sīco�u mu�u, un te stāvēja Vamenoss � kā tikko izgreznota svētku torte.

� �ajā uzvalkā tu gan izskaties varen smalks, Vārnēnos, � skumji noteica Manulo.

� Pateicos! � Vamenoss sagrozīja plecus, lai uzvalks, kas tik labi bija piekļāvies citu augumiem, tagad pieglaustos arī viņējam.

� Vai nu varu iet? � viņ� vārgā balsī jautāja.

� Viljanazul, � teica Gomess. � Raksti, es diktē�u noteikumus.

Viljanazuls aplaizīja zīmuli.

� Vispirms, Vārnēnos, � Gomess teica,

� ar �o uzvalku mugurā tu nedrīksti pakrist.

� Pacentī�os.

� Nedrīksti atslieties pret māju sienām.

� Skaidrs.

� Nedrīksti staigāt zem kokiem, kuros ir putni. Nedrīksti ne smēķēt, ne dzert...

� Saki, lūdzams, � iejautājās Vame-noss, � vai apsēsties �ajā uzvalkā es drīkstu?

� Dro�s paliek dro�s � iepriek� novelc bikses, glīti saloki un pārliec pār krēsla atzveltni.

� Novēliet man laimīgu ceļu.

� Ej tā kunga vārdā, Vārnēnos!

Vamenoss izgāja. Durvis aizvērās.

Pēk�ņi kaut kas nostirk�ķēja.

� Vārnēnos! � iekliedzās Martiness. Viņ� atrāva durvis.

Vamenoss stāvēja, turēdams rokā uz pusēm pārplēstu kabatas lakatiņu, un smējās.

� Stirrrrk�! Kaut jūs redzētu savas sejas! Stirrrk�! � Viņ� vēlreiz pārplēsa drāniņu.

� Ak, �ie ģīmji, �ie vienreizējie ģīmji! Ha-ha!

Pilnā kaklā smiedamies, Vamenoss aizcirta durvis un pameta viņus apstulbu�us stāvam. Gomess saķēra galvu rokās un novērsās.

� Apmētājiet mani ar akmeņiem! Nogaliniet! Esmu pārdevis mūsu dvēseles velnam!

Viljanazuls parakņājās kabatās, izvilka no turienes kādu sudraba naudas gabalu un krietnu bridi to pētīja.

� Te ir mani pēdējie piecdesmit centi. Kas vēl ir ar mieru atpirkt no Vamenosa viņa daļu?

� Viss velti! � Manulo parādīja desmit centus. � Mums pietiktu tikai atlokiem un pogcaurumiem.

Gomess, stāvēdams pie atvērtā loga, pēk�ņi izliecās laukā un iekliedzās. � Vārnēnos, nedrīkst!

Lejā uz ielas Vamenoss sabijies nodzēsa sērkociņu un aizmeta prom vecu cigāra galu, kuru bija kaut kur atradis. Viņ� dīvaini paklanījās pui�iem, kas stāvēja pie loga, tad jautri pamāja un rāmā gaitā aizsoļoja.

Bet pieci vīri nespēja atrauties no loga. Cie�i kopā saspiedu�ies, viņi palika pie tā stāvam.

� Saderam, ka viņ� tagad ies uzkost desiņu, � prātoja Viljanazuls. � Ar sinepēm.

� Nē, � iesaucās Gomess. � Nerunā!

Pēk�ņi Manulo jau bija pie durvīm.

� Trakoti gribas iedzert.

� Manulo, tur ir vīns, tajā pudelē uz grīdas ...

Manulo izgāja un aizvēra durvis.

Bridi vēlāk Viljanazuls pārspīlēti izstaipījās, tad apmeta līkumu pa istabu.

� Būs jāaizstaigā līdz skvēram, draugi.

Nepagāja ne minūte, kad Domingess, vicinādams savu melno kabatas grāmatiņu, pamirk�ķināja viņiem un satvēra durvju rokturi.

� Dominges, � ierunājās Gomess.

� Nu?

� Ja tu gadījumā satiec Vamenosu, brīdini viņu, lai turas tālāk no Mikija Muriljo kafejnīcas �Sarkanais gailis�, � viņ� teica. � Kautiņi tur notiek ne tikai uz televīzijas ekrāna, bet arī īstenībā.

� Viņ� neies pie Muriljo, � Domingess noteica, � �is uzvalks viņam nozīmē pārāk daudz. Viņ� nedarīs neko tādu, kas uzvalkam varētu kaitēt.

� Drīzāk jau viņ� no�aus savu māti, � sacīja Martiness.

� Tik tie�ām.

Paliku�i vieni, Martiness un Gomess noklausījās, kā uz kāpnēm pamazām izgaisa Do-mingesa soļu atbalss. Tad viņi brīdi staigāja ap kailo manekenu.

Gomess, lūpas kodīdams, labu laiciņu stāvēja pie loga un raudzījās laukā. Divas reizes viņ� pieskārās krekla kabatai, līdz beidzot no tās kaut ko izņēma. Neskatīdamies viņ� sniedza to Martinesam.

� Ņem, Martines!

� Kas tas ir?

Martiness ieraudzīja sārtu, salocītu papīra gabaliņu ar uzdrukātiem vārdiem un cipariem. Un iepleta acis.

� Autobusa biļete braucienam uz Elpaso, derīga pēc trim nedēļām!

Gomess pamāja. Viņ� nespēja pacelt acis uz Martinesu. Tikai cie�i raudzījās ārā vasaras naktī.

� Atdod to atpakaļ kasē. Dabūsi naudu, � viņ� teica. � Nopērc skaistu, baltu panamas platmali un bāli zilu kaklasaiti, kas piestāvētu mūsu saldējuma krāsas uzvalkam. Izdari to, Martines!

� Gomes!

� Izbeidz! Ir nu gan te karstumiņ�! Ne paelpot nevar!

� Gomes! Esmu aizkustināts, Gomes!

Durvis stāvēja vaļā. Gomess bija pazudis.

Māja, kurā atradās Mikija Muriljo kafejnīca �Sarkanais gailis� un kokteiļu bārs, bija iespiesta starp divām lielām ķieģeļu ēkām, tādēļ visas telpas bija �auras un garas. Ārpusē iedegdamās izlocījās un atkal apdzisa sarkanas un zaļgandzeltenas neona �ūskas. Iek�pusē no ņudzo�ās ļau�u jūras brī�iem iznira neskaidras ēnas, kas drīz vien atkal attālinājās un izgaisa.

Pacēlies pirkstgalos, Martiness glūnēja pa sarkani nokrāsoto logu, kam vietumis bija atlupusi krāsa.

Pēk�ņi viņ� manīja kādu stāvam aiz kreisa pleca un vēl kādu elpojam aiz labā. Viņ� paraudzījās apkārt.

� Manulo! Viljanazul!

� Man galu galā vairs negribējās dzert, � teica Manulo. � Sadomāju pastaigāties.

� Es gāju uz skvēru un nolēmu apmest likumu, � teica Viljanazuls.

Kā norunāju�i visi trīs reizē apklusa, pievērsās logam un, atradu�i pa nodrupu�as krāsas plankumam, pacēlās pirkstgalos.

Bridi vēlāk visi sajuta aiz muguras vēl kāda pienācēja karsto elpu un izdzirdēja el�anu.

� Vai mūsu baltais uzvalks tur ir? � atskanēja Gomesa balss.

� Gomes! � visi pārsteigti iesaucas. � Ko tu neteiksi!

� Ir! � apstiprināja Domingess, kas tikko bija ieradies un uzgājis ari sev labu novēro-sanas spraugu. � Redz, kur ir. Un, lai slavēts dievs, joprojām uz Vamenosa kauliem.

� Es nevaru saskatīt, � Gomess �ķielēja, turēdams plaukstu virs acīm. � Ko viņ� tur dara?

Martiness paraudzījās vērīgāk. Kā tad! Tur, labi patālu, puskrēslā vīdēja sniegbalts plankums, un virs tā, dūmu mākonī tīta, rēgojās Vamenosa muļķīgi smaido�ā seja.

� Viņ� smēķē! � novaidējās Martiness.

� Viņ� dzer! � sodījās Domingess.

� Viņ� ēd taco!¹ � paziņoja Viljanazuls.

� Sulīgu taco, � piebilda Manulo.

� Nē! � izsaucās Gomess. � Nē, nē, nē ...

� Viņ� ir kopā ar Rūbiju Eskadriljo.

� Tas man jāredz! � Gomess pastūma Martinesu sānis.

Nudien, Rūbija! Pāris simt mārciņu mirgojo�os vizuļos tērptas miesas, melnās, slēgtās atlasa kurpītēs iespīlētas kājas, roka ar spilgti sarkanajiem nagiem cie�i satvērusi Vamenosa plecu. Ar pūderi nobārstītais un ar taukaini spīdo�u lūpu krāsu izdaiļotais govs ģīmis noliecās pār Vamenosu!

� Begemotiene tāda! � sirdījās Domin-gess. � Saspiedīs vēl plecu polsterus. Skatieties, tūliņ sēdīsies viņam klēpī!

� Ar �o pūdera un smiņķa kārtu? Nemū�am! � Gomess iesaucās. � Manulo, drāzies iek�ā! Atņem glāzi! Bet tu, Viljanazul, cigāru un taco! Dominges, tu pievāc Rūbiju, aizvilini viņu prom! Andale, pui�i!

Visi trīs uzrunātie nozuda, bet Gomess un Martiness, elpu aizturēju�i, pieplaka pie novēro�anas spraugas.

� Re, Manulo paķēris glāzi un dzer!

� Skat, kur Viljanazuls! Viņ� pakampis cigāru un ēd taco!

� Bravo! Domingess pievācis Rūbiju! Tam puisim gan ir dū�a!

Kāda plata ēna ātri ieslīdēja pa Muriljo kafejnīcas durvīm.

� Gomes! � Martiness satvēra Gomesa roku. � Tas bija Rūbijas drauģelis Toro Ruiss. Ja viņ� ieraudzīs Rūbiju kopā ar Va-menosu, mūsu saldējuma krāsas uzvalks tiks notriepts ar asinīm, saproti, ar asinīm...

� Tikai mieru! � atteica Gomess. � A�i iek�ā!

Abi metās skrie�us. Viņi piesteidzas pie Vamenosa tie�i tai brīdī, kad Toro Ruiss ar varenu tvērienu sagrāba brīni�ķā saldējuma krāsas uzvalka atlokus.

� Laid vaļā Vamenosu! � sauca Marti-ness.

� Laid vaļā uzvalku! � pārlaboja Gomess.

Purinādams Vamenosu, kura kājas ritmiski

klaudzēja pret grīdu, Toro Ruiss nikni blenza uz �iem cilvēkiem, kas jaucās viņa darī�anās.

Viljanazuls kautrīgi panācās uz priek�u.

Viljanazuls smaidīja:

� Nesit viņam! Sit man!

Toro Ruiss iegāza Viljanazulam tie�i pa degunu.

Viljanazuls, satvēris degunu, asarās kaisto�ām acīm atstreipuļoja atpakaļ.

Gomess sagrāba Toro Ruisu aiz vienas rokas, Martiness � aiz otras.

� Laid vaļā, laid, cabion, coyote, vaca!¹¹

Toro Ruiss �ņaudzīja brīni�ķā uzvalka

drānu, un visi se�i vīri, nespēdami to izturēt, spalgi kliedza. Sēkdams un svīzdams Toro Ruiss padarīja nekaitīgu katru, kas mēģināja viņam tuvoties. Viņ� jau atvēzējās, lai sadotu Vamenosam, kad asarojo�ām acīm atkal piestreipuļo ja Vilj anazuls.

� Nesit viņam! Sit man!

Kad Toro dūre ķēra Viljanazula degunu, uz Toro galvas nodārdēja krēsls.

� Tā, � teica Gomess.

Toro Ruiss sagrīļojās un noblisināja acis, it kā prātodams � krist vai nekrist. Tad sāka lēni gāzties, vilkdams līdzi Vamenosu.

� Laid vaļā! � kliedza Gomess. � Laid vaļā!

Toro Ruisa banāniem līdzīgie pirksti nesteidzīgi, pa vienam palaida vaļā uzvalku. Brīdi vēlāk viņ� sabruka pie pui�a kājām.

� Compadies, pazūdam!

Draugi izrāva Vamenosu uz ielas un nostatīja uz kājām, bet tas aizvainotā patmīlībā centās atbrīvoties.

� Nu labi, labi. Bet mans laiks vēl nav beidzies. Atliku�as divas minūtes un � tūlīt paskatīsimies � desmit sekundes.

� Ko? � visi iesaucās.

� Vārnēnos, � teica Gomess, � tu ļauj �ai Gvadalad�aras govij sēsties sev klēpī, tu lien kauties, tu smēķē, dzer, ed taco, un pēc tā visa tev netrūkst bezkaunības sacīt, ka tavs laiks vēl neesot beidzies?

� Vēl paliek divas minūtes un viena sekunde.

� Hei, Vārnenos, tu nu gan tagad izskaties smalks! � no ielas otras puses atskanēja sievietes balss.

Vamenoss pasmaidīja un aizpogāja svārkus.

� Tā ir Ramona Alvareca. Ramona, pagaidi! � Vamenoss nokāpa no ietves.

� Vārnēnos, � lūdza Gomess. � Nu, ko tu vēl saķersi vienā minūtē un, � viņ� paraudzījās pulkstenī, � �etrdesmit sekundēs!

� Tu tikai paskaties! Hei, Ramona!

Vamenoss aizlēk�oja.

� Varnenos, uzmanies!

Pārsteigtais Vamenoss pagriezās, ieraudzīja automa�īnu, dzirdēja iekaucamies bremzes.

� Ai! � iesaucās visi pieci vīri uz ietves.

Martiness dzirdēja trieciena troksni un satrūkās. Kāds it kā rau�us parāva viņa galvu uz aug�u. �Izskatās, it kā pa gaisu lidotu balti vejas gabali,� viņ� nodomāja. Un Martinesa galva atkal noslīga uz krūtīm.

Tad viņ� skaidri saklausīja, ka ikviens no draugiem izdvesa citādu skaņu. Viens aizgūtnēm ievilka gaisu. Otrs nopūtās. Tre�ais norīstījās. Cits ievaidējās. Kāds skaļi sauca pēc taisnības. Un vēl kāds aizklāja ar rokām seju. Martiness juta, ka pats izmisumā sit sev ar dūri pa krūtīm. Kājas bija kā svina pieliju�as.

� Es vairs negribu dzīvot, � Gomess klusi sacīja. � Nogaliniet mani!

Kaut cik attapies, Martiness palūkojās uz savām kājām un pavēlēja tām iet, kustēties, spert soli aiz soļa. Viņ� uzgrūdās virsū pārējiem. Arī tie mēģināja steigties. Beidzot viņi visi skrēja, kaut kā pārkļuva pāri ielai, kas �ķita kā dziļa upe, kurai grūti pārbrist, un noliecās pār Vamenosu.

� Varnenos! � iekliedzās Martiness. � Dzīvs!

Vaļēju muti un cie�i samiegtām acīm Va-menoss gulēja uz muguras un vaidēja, �ūpodams galvu uz priek�u un atpakaļ, uz priek�u un atpakaļ.

� Sakiet man, sakiet man, ak, lūdzu, jel sakiet!

� Ko tad, Vārnēnos?

Vamenoss sa�ņaudza dūres, sakoda zobus.

� Uzvalks ... Uzvalks . .. Kas ir ar uzvalku?

Pui�i pieliecās zemāk.

� Uzvalkam ... Nudien, nekādas vainas!

� Melo! � iesaucās Vamenoss. � Tas ir saplēsts, noteikti saplēsts, viscaur, mugurpusē!

� Nē, Vārnēnos, � Martiness nometās ceļos un aptaustīja uzvalku. � Tas ir viscaur vesels, pat mugurpusē!

Beidzot Vamenoss atvēra acis un ļāva asarām vaļu.

� Brīnums, � viņ� �ņukstēja. � Lai slavēti visi svētie! � Tad viņ� pamazām nomierinājās.

� Un ma�īna?

� Notrieca tevi un aizlaidās. � Atcerējies to, Gomess uzmeta niknu skatienu tuk�ajai ielai. � Un labi, ka neapstājās. Mēs būtu...

Viņi ieklausījās.

Tālumā gaudoja automa�īnas sirēna.

� Kāds izsaucis ātro palīdzību.

� �igli, � teica Vamenoss, acis apkārt �audīdams. � Pieceliet mani sēdus! Novelciet mūsu svārkus!

� Vārnēnos ...

� Klusu, muļķi! � Vamenoss jau kliedza. � Svārkus, lūk, tā! Un tagad bikses, ātrāk, ātrāk, peones¹²! �ie ārsti! Vai esat redzēju�i filmās? Lai dabūtu nost bikses, viņ� tās pārgrie� ar �ileti. Viņiem ta�u vienalga. īstie briesmoņi! Ātrāk, dieva dēļ, ātrāk!

Sirēna joprojām kauca.

Pui�i, apjukumā zaudēju�i galvas, visi uzreiz metās izģērbt Vamenosu.

� Labo kāju, uzmanīgi, pasteidzieties ta�u, tūļas! Tagad kreiso, kreiso, kad jums saka, tā, tikai uzmanīgi^uzmanīgi! Ak dievs! Martines, tavas bikses! Ātri, ģērb tās nost!

� Ko? � Martiness sastinga.

Sirēna jau gaudoja griezīgāk.

� Zābaks tāds! � vaimanāja Vamenoss. � Viss pagalam! Tavas bikses! Dod tās �urp!

Martiness atrāva vaļā jostu.

� Tuvāk! Sastājieties visi man apkārt!

Gaisā pazibēja tum�as, pēc tam gai�as bikses.

� �iglāk, briesmoņi ar �iletēm tūlīt būs klāt! Labo kāju, tagad kreiso, darīts!

� Rāvējslēdzēju, nejēgas, aizvelciet rāvējslēdzēju! � �ļupstēja Vamenoss.

Sirēna apklusa.

� Madre mia, tomēr paspējām. Un klāt viņi ir! � Vamenoss atlaidās uz muguras un aizvēra acis. � Gracias!¹³

Martiness bija aizgriezies un mierīgi darbojās ap balto bik�u jostu, kad feld�eri spraucās garām.

� Kāja ir lauzta, � viens no viņiem teica, kad Vamenosu novietoja uz nestuvēm.

� Compadres, nedusmojieties, � Vame-noss lūdzās.

� Kur� tad te dusmojas? � Gomess nepacietīgi noteica.

Gulēdams ātrās palīdzības ma�īnā, galvu atgāzis un a�gārni skatīdamies uz saviem draugiem, Vamenoss stostījās:

� Compadres, kad . .. kad es pārnāk�u no slimnīcas... jūs ta�u pieņemsiet mani savā pulkā? Nedzīsiet mani projām? Es, nudien, atmetī�u smēķē�anu, Muriljo kafejnīcā kāju nesper�u, ar sievie�iem nepī�os ...

� Nevajag nekādu solījumu, Vārnēnos, � Martiness maigi pārtrauca.

Atliecis galvu, asaru pilnām acīm Vamenoss skatījās uz Martinesu, kas likās tik balts pret zvaig�ņotajām debesīm.

� Ai Martines, tu nu gan izskaties varens �inī uzvalkā! Vai nav tiesa, compadres? īsts skaistulis!

Viljanazuls iekāpa ma�īnā un apsēdās blakus Vamenosam. Durvis aizcirtās. �etri palicēji noraudzījās ma�īnai nopakaļ.

Draugu pavadībā Martiness ar balto uzvalku mugurā piesardzīgi atgriezās uz ietves.

Kad viņi pārnāca mājās, Martiness sameklēja traipu tīrāmo līdzekli, un pārējie stāvēja viņam visapkārt, dodami padomus, kā uzvalks jātīra, cik karstam jābūt gludeklim, ko iesākt ar atlokiem un kā iegludināmas bik�u vīles. Iztīrīto un izgludināto uzvalku, kas izskatījās kā tikko uzplaukusi gardēnija, viņi novietoja uz manekena.

� Pulkstenis ir divi, � nomurmināja Viljanazuls. � Vamenoss dro�i vien guļ. Kad slimnīcā �ķīrāmies, viņ� jutās labi.

Manulo nokrek�ķinājās.

� Vai �onakt neviens uzvalku vairs neuzģērbs?

Pārējie nikni pablenza uz viņu.

Manulo nosarka.

� Tad nē jau... Ir vēls. Un mēs esam noguru�i. Bet varbūt neaiztiksim uzvalku kādas pāris dienas? Lai atpū�as. Skaidrs? Nu labi! Kur mēs gulēsim?

Tā kā nakts vēl arvien bija tveicīga un istabā necie�ami karsts, viņi paņēma manekenu ar visu uzvalku un izgāja gaitenī. Arī da�i spilveni un segas tika paķerti līdz. Viņi devās aug�up pa kāpnēm uz mājas jumtu. �Tur pūtīs vēss vēj� un varēs gulēt,� nodomāja Martiness.

Viņi pagāja garām daudzām atvērtām durvīm. Ļaudis svīda un mocījās bezmiegā, spēlēja kārtis, dzēra gāzētus ūdeņus, vēcināja filmu �urnālus.

�Gribētos zināt,� Martinesam ie�āvās prātā. �Diez vai... Tie�ām!�

Ceturtajā stāvā kādas durvis bija vaļā.

Kad vīri gāja garām, skaistā meitene pacēla galvu. Viņai uz acīm bija brilles, bet, ieraudzījusi Martinesu, viņa tās norāva un paslēpa zem grāmatas. Pārējie devās tālāk un nepamanīja, ka pazaudēju�i Martinesu, kas palika kā iemiets stāvam atvērtajās durvīs.

Labu brīdi viņ� nespēja izteikt ne vārda. Tad saņēmās:

� Hosē Martiness.

� Silija Obregona, � viņa atbildēja.

Pēc tam abi klusēja.

Martiness dzirdēja draugus uzkāpjam uz jumta. Viņ� sakustējās, lai sekotu.

� Es jūs �ovakar redzēju, � viņa steig�us sacīja.

Martiness pavērsās atpakaļ.

� Tas bija uzvalks, ko jūs redzējāt, � viņ� noteica.

� Uzvalks, � meitene atkārtoja un apklusa. � Bet ne jau tas vien.

� Kas tad vēl? � viņ� jautāja.

Meitene pacēla grāmatu, lai parādītu viņam acenes, kas gulēja klēpī. Viņa paņēma tās rokā.

� Es slikti redzu. Jūs domājat, ka es nēsāju brilles? Nē. Jau gadiem ilgi slēpju tās un staigāju apkārt, nekā neredzēdama. Bet �ovakar es redzēju pat bez brillēm. Lejā tumsā garām paslīdēja kaut kas balts. Gau�ām balts! Un tad es ātri uzliku brilles.

� Tas bija uzvalks, es jau sacīju, � sacīja Martiness.

� Pirmajā mirklī tā likās. Bet mirdzēja arī vēl kaut kas cits.

� Cits?

� Jūsu smaids! Vesela rinda baltu zobu!

Martiness aizklāja muti ar plaukstu.

� Es tā priecājos, mister Martines, � viņa sacīja. � Tik laimīgu seju un tādu smaidu negadās bie�i redzēt.

� Ak, � viņ� izdvesa, nespēdams pacelt acu un arvien vairāk nosarkdams.

� Un tā, redziet, � viņa klusi sacīja, � uzvalks vispirms saistīja manu uzmanību ar savu mirdzumu, tas aizgainīja tumsu. Bet jūsu smaids bija vēl gai�āks. Un uzvalku es tagad jau esmu aizmirsusi.

Martiness atkal pietvīka. Arī meitene bija apmulsusi par saviem vārdiem. Viņa uzlika acenes, ta�u nervozi atkal noņēma tās un paslēpa. Tad skatījās uz savām rokām, pēc tam uz durvju aplodu virs Martinesa galvas.

� Vai es drīkstu ... � viņ� beidzot atsāka.

� Ko tad?

� Vai es drīkstu pie jums atnākt, kad nāko�reiz dabū�u uzvalku?

� Kādēļ jums jāgaida uzvalks? � viņa vaicāja.

� Es domāju . ..

� Varat nākt arī bez uzvalka, � viņa sacīja.

� Bet...

� Ja viss būtu atkarīgs tikai no uzvalka, � viņa teica, � tad jau katrs tajā būtu skaists. Bet izrādās, ka tā nav. �ajā uzvalkā te �ovakar pagāja garām daudzi, un katrs izskatījās savādāk. Tāpēc es vēlreiz saku, ka jums nav jāgaida uzvalks.

� Madre mia, madre mici! � Martiness laimīgi iesaucās. Un tad mierīgāk piebilda: � Kādu laiciņu �is uzvalks man tomēr būs vajadzīgs. Mēnesi, pusgadu, varbūt gadu. Citādi esmu pārāk kautrīgs. No daudz kā vēl baidos. Esmu pārāk jauns.

� Glu�i dabiski, � viņa sacīja.

� Ar labu nakti, mis ...

� Silija Obregona.

� Silija Obregona, � viņ� atkārtoja un nākamajā mirklī bija pazudis.

Pārējie gaidīja viņu uz mājas jumta. Rāpdamies aug�up caur lūku, Martiness redzēja, ka manekens ar uzvalku bija novietots pa�ā vidū, bet segas un spilveni izklāti tam apkārt. Vīri posās uz gulē�anu. Te, aug�ā, pūta spirdzino�s nakts vēj�.

Martiness stāvēja līdzās baltajam uzvalkam, glāstīja tā atlokus un sarunājās pats ar sevi.

� Ai, caramba, cik lieliska nakts! Liekas � desmit gadi būtu pagāju�i kop� pulksten septiņiem, kad tas viss sākās un man nebija neviena drauga. Tagad pulkstenis ir divi no rīta, un esmu ieguvis daudz da�ādu draugu ... � viņ� apklusa, domās atkārtodams: �Silija Obregona .. . daudz da�ādu draugu ...� Tad turpināja: � Man ir istaba, un man ir uzvalks. Ko tu neteiksi! Un ziniet

ko? � viņ� paraudzījās visapkārt uz pui�iem, kas te uz jumta lokā gulēja ap manekenu un viņu pa�u. � Liekas jocīgi, bet, kad man ir mugurā �is uzvalks, es zinu, ka laimē�u spēlē, tāpat kā Gomess. Sievietes lūkosies uz mani tāpat kā uz Domingesu. Es pratī�u dziedāt tikpat maigi kā Manulo. Un spriedī�u par politiku tikpat gudri kā Viljanazuls. Bū�u stiprs kā Vamenoss. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka �onakt es neesmu Martiness vien. Es esmu Gomess, Manulo, Domingess, Viljanazuls un Vamenoss. Esmu ikviens no viņiem. Jā ... �

Viņ� vēl brīdi pakavējās pie manekena, uz kā bija uzvilkts �is uzvalks, ar kuru saistījās viņu �āvakara gaitas, tas, kā viņi sēdēju�i, stāvēju�i vai gāju�i. �is uzvalks prata iet gan ātri un nervozi, kā Gomess, gan lēni un domīgi, kā Viljanazuls, tas lidoja kā Domingess, neskardams zemi, it kā vēj� to nestu uz priek�u. �is uzvalks bija viņu visu īpa�ums, bet tajā pa�ā laikā arī �_īpa�nieks. �is uzvalks bija ... jā, kas tad? Āri�ķība.

� Martines? � iejautājās Gomess. � Vai gulēt neiesi?

� Ie�u. Es patlaban domāju.

� Par ko?

� Būs kaut kā skumji, ja mēs reiz kļūsim bagāti, � Martiness klusi teica. � Tad mums katram būs savs uzvalks. Bet nebūs vairs tādu nak�u kā �ī. Vecā draudzība izjuks. Nekad vairs nebūs tā kā pa�laik.

Atlaidu�ies guļus, pui�i pārdomāja dzirdēto.

Gomess viegli pamāja ar galvu.

� Jā-ā, tā nekad vairs nebūs ...

Martiness atgūlās uz segas. Pavērsis seju pret jumta vidū stāvo�o manekenu, kas bija kļuvis par viņu dzīves centru, viņ� līdz ar citiem raudzījās tumsā.

Viņu acis bija mirdzo�as un spo�as un tik labi saskatāmas tumsā, kad neona gaismas reklāmu ugunis blakus mājās uzzibsnīja un nodzisa, uzzibsnīja un nodzisa, gan skatienam paverot, gan atkal apslēpjot viņu brīni�ķo, gai�o vasaras uzvalku vaniļas saldējuma krāsā.