Varbūt man nevajadzētu pirkt �īs kurpes? Bet tās ir tik skaistas. Un vizuļojo�as...

Okay, tas nav nekāds arguments. Alumīnija folija arī mirdz un ir lētāka. Bet es ta�u nevaru savas kājas ietīt alumīnija folijā? Īstenībā man to vajadzētu gan, jo patie�ām nevaru atļauties jaunas kurpes. Pasaulē ir tik daudz skaistu lietu, bet manā kontā tik maz naudas, lai tās iegādātos. Cik negodīgi, vai ne?

Es neesmu nekāda luksusmeitene. Tik tie�ām ne. Tomēr �ad tad izvēlēties pāri jaunu kurpju ta�u nebūtu par ļaunu. Nu nav jau tā, ka man �īs kurpes būtu OBLIGĀTI NEPIECIE�AMAS. Lai izdzīvotu, kā nauda ēdiena iegādei vai īrei. Bet ēdiens un īre mani tik sasodīti garlaiko, turpretī kurpes ir vienkār�i satrauco�as. Tās liek manai sirdij straujāk iepuk-stēties.

Vai esmu jau pieminējusi, ka kurpēm ir vizuļojo�i papē�i? Spīguļi mani vienmēr padara vāju. Glu�i tāpat kā citus cilvēkus �okolāde. Vai vīrie�i ar �okolādes krāsas acīm.

Okay, tomēr tik iz�ķiro�ā brīdī nevaru atļauties nekādus vājuma uzplūdus. Jo tas viss saistīts ar naudu. Kā nekā ar 49,90 eiro. Ne velti es strādāju bankā. Tāpēc zinu � lai pareizi rīkotos ar naudu, vajadzīga skaidra galva un lieti�ķi argumenti.

Lieti�ķā patiesība, piemēram, ir �āda � ja es �īs kurpes nenopirk�u, tad man �ovakar nebūs nekā, ko uzvilkt. Varbūt vienīgi izņemot baltās bikses, pie kurām man būtu nepiecie�ams krekliņ�, kas noteikti izmaksātu vairāk nekā kurpes. To sākotnējā cena bija 89,90, bet tagad ar atlaidi tikai 49,90 eiro, tas tik tie�ām ir brangs ķēriens!

Ja nopirktu �īs kurpes, mans maciņ� gan uz īsu brīdi kļūtu tuk�s, bet es būtu ietaupījusi ne vien teiksmainus �etrdesmit eiro, bet arī piķi krekliņam. Praktiski man maciņā būtu paliku�i tikai septiņi eiro, tomēr, no ekonomiskā viedokļa raugoties, pēc �ī izdevīgā pirkuma es būtu kļuvusi bagātāka par veseliem �etrdesmit eiro, kam vēl jāpieskaita jauna krekliņa izmaksas. Tādā skatījumā tas ir vienreizīgs darījums!

Turklāt jaunās kurpes man aiztaupīs turpmākos vakariņu izdevumus, jo viesībās ta�u varē�u par baltu velti pieēst pilnu vēderu. Tātad ietaupīti vēl apmēram divdesmit eiro. Tātad �etrdesmit, iegādājoties kurpes, plus krekliņ�, plus divdesmit par ēdienu, bet tas nozīmē, ka kurpes bū�u dabūjusi par brīvu. Būtu galīgi stulba, ja tās nepirktu!

Ja nu vienīgi �ovakar vienreiz paliktu mājās, par pliku velti kvernētu pie televizora un ēstu nūdeles ķīnie�u gaumē, kuras vakar pasūtīji, bet beigās tām pat nepieskāries, jo pēdējā brīdī nolēmi, ka ar lielāku apetīti notiesātu picu, pēk�ņi kaut kur savā iek�ienē saklausu klusu balsi. Es to ignorēju. Negrasos par saviem �īvakara plāniem diskutēt ar kuņa katru, ar kaut kādu iek�ējo balsi, kas, neviena nevaicāta, iejaukusies, nepavisam ne.

� Vai jūs tās tagad ņemsiet vai ne? � pēk�ņi jautā kāda balss ārpus manas iek�ienes. Manā priek�ā uzradusies pārdevēja un lūkojas manī ar sarauktu pieri.

Kas par vīzdegunību, kā �ī ve�a mani uzdro�inās tā steidzināt! �ādu kurpju iegāde ta�u ir labi jāapsver! Tomēr �ķiet, ka pārdevēja to nesaprot. Viņa vispār neko nesaprot, bet turpina uz mani blenzt glu�i kā aita. Es pārdevējai signalizēju, ka esmu nolēmusi viņu ignorēt, un, raugoties viņai pāri, ar mirdzo�ajām kurpēm kājās mēģinu pāris soļus attālināties. Ta�u pārdevēja nesaprot nekādus signālus, jo turpina sekot man pa pēdām.

� Jūs jau pusstundu staigājat ar �īm kurpēm turp un atpakaļ, � viņa pārmeto�i saka,

� Nu un tad, � atbildu pēc iespējas vīzdegunīgāk, � vai �inīs dienās ir izgudroti kurpju piclaiko�anas laika ierobe�ojumi?

� Nav gan, bet mēs tūlīt slēdzam ciet!

Nolāpīts! Vai ir jau astoņi? Viesības sākas astoņos, un nav labi par vēlu ierasties uz labākās draudzenes dzim�anas dienas svinībām. Jo īpa�i tad, ja esi apsolījusi palīdzēt tās sagatavot.

Nolādēts! Es ta�u apsolīju palīdzēt sagatavo�anas darbos. Es apsolīju ierasties septiņos!

� Septiņos mēs slēdzam ciet, � stulbā aita atkārto man par lielu atvieglojumu, � bet jūs varat nākt atkal rīt.

� Lai pārbaudītu, vai jūs septiņos slēgsiet ciet? Nē, paldies, nav vajadzīgs!

Aita iesmejas. � Nē, es domāju � kurpju dēļ. Ja jūs vēl vēlētos apsvērt? Tagad gan man veikals jāslēdz.

Viņa draudīgi �vadzina savu atslēgu sai�ķi, un es pēk�ņi skaidri sajūtu, kas notiks, kad kurpju paradīzes vārti aizvērsies un es uz mū�īgiem laikiem bū�u �ķirta no vizuļojo�ajām kurpēm. Mani pārņem panika un sirdssāpes...

Nekad neesmu spējusi paciest �ķir�anos. Kur� gan to spēj? Ja gribu izvairīties no turpmākām sirdssāpēm, tad ir tikai viens prātīgs risinājums � es pasniedzu aitai savu VISA karti. So brīvību nolemju atļauties!

Vai automāts manu karti akceptēs? Pēc nelielas drebinā-�anās sadzirdu tik pazīstamo un karsti ilgoto plkstoņu. VISA kartes kantora ierēdņiem �ķietami nav ne jausmas par melno bud�eta caurumu manā kontā. Laikam viņi pie�ķir kredītu arī federālajam finan�u ministram, citādi nav iespējams izskaidrot, kā �is vīrs spēj iedzīvoties aizvien jaunos parādos.

Jau pēc minūtes stāvu uz ielas un apbrīnoju savas jaunās kurpes, kurās kājas patie�ām izskatās seksīgas. Pēk�ņi man blakus uzrodas Mace.

� Laba pēcpuse, es teiktu, � viņ� smejas.

Mace ir īsts nevī�a. Par nevī�ām es dēvēju vīrie�us tuvu pie �etrdesmit, kuri vēl aizvien valkā kankaraini platus, raibus sporta kreklus, un Mace tie�i to dara. �ajā kreklā viņ� visu dienu kvern pie datora vai ar velosipēdu joņo caur pilsētu, vai arī dodas uz viesībām, kur visus pazīst un pierunā viņiem pilnas ausis par datoriem. Tomēr Ma�i nemitīgi kaut kur ielūdz, pāris rei�u viņ� pat mani ir paņēmis līdzi. Kā alibi sievieti, lai nevajadzētu sevi pakļaut flirta stresam. Varētu domāt, ka tik un tā neviens cilvēks negribēs flirtēt ar Ma�i, bet ir apbrīnojami daudz tik ļoti izmisu�u sievie�u, kas būtu ar mieru to darīt pat ar Nevī�u. Tomēr Mace ienīst flirtu, un, kamēr es to nemēģinu sākt, viņ� ir jauks puisis. Kopā ar viņu vienmēr ir jautri. Tas jāatzīst, tomēr nekā vairāk starp mums nekad nebūs, jo Mace ir un paliek Nevī�a.

� Izbeidz blenzt uz manu pēcpusi, Nevī�a, � es saku, � svarīgākas ir kurpes.

� Es esmu vīrietis, � apgalvo Mace, � man kurpes ir vienaldzīgas. Pretstatā pēcpusei.

� Ja tu būtu īsts vīrietis, tad zinātu, ka tikai pareizās kurpes palīdz veidot skaistu pēcpusi.

Mace smejas. � Ak tā, tātad bez kurpēm tava pēcpuse neizskatās tik tvirta?

� Vai vari vienreiz beigt runāt par manu pēcpusi?

� Manis pēc. Bet skatīties uz to es ta�u drīkstu, vai ne?

� Skaties uz kurpēm! Pēc tām tu iepazīsi savas dzīves sievieti!

To es nupat izlasīju, sē�ot pie friziera. GQ�urnālā. Vairums cilvēku apgalvo, ka tas esot domāts tikai homoseksuāliem, un, kad aplūko modes lappuses, tad �ķiet, ka tā patie�ām ir. Bet da�kārt viņi ievieto padomus arī heteroseksuāliem vīrie�iem. Iespējams, tad, kad kārtējo reizi tirā�a ir pavisam draņķīga un jāsāk domāt, kā varētu papla�ināt pircēju loku. Tad izdevēji atceras, ka ir atliku�i vēl pāris heteroseksuālo vīrie�u eksemplāru � par ko manas draudzenes gan ļoti �aubās �, un tad viņi ievieto tādus rakstus kā �is, kurā vīrie�iem paskaidro, kā var atrast savas dzīves sievieti, � �ī liktenīgā būtne mierīgi drīkst valkāt lētus krekliņus, apgalvo skribe-lētājs, bet viņa nekādā gadījumā nedrīkst vilkt sliktas kurpes!

Ja Mace būtu īsts vīrietis, homo- vai heteroseksuāls, un lasītu GQ tad viņ� to zinātu. Tomēr Mace ir un paliek Nevī�a.

Katrā ziņā tāds Nevī�a, kas mani uzaicina uz kokteili, lai nosvinētu jaunieguvumu, bet es �o uzaicinājumu noraidu. Nevaru iz�ķērdēt laiku ar nevī�ām, ja man jāuzcērtas ballītei, kur varu iepazīties ar īstiem vīrie�iem. Kuri pēc manām kurpēm sapratīs, ka es esmu viņu liktenīgā sieviete! Kad Macem to pastāstu, viņ� mani izsmej.

� Tu nu gan esi dīvains eksemplārs, Izabel! Un kas tās ir par viesībām?

� Manas draudzenes dzim�anas dienas ballīte, � es stīvi saku, jo neuzskatu to par komplimentu, ka kaut kāds Nevī�a mani drīkst izsmiet.

� Vai tu runā par Paulas dzim�anas dienas svinībām? � viņ� vaicā, � tad jau mēs vēlāk atkal satiksimies.

� Vai viņa ir uzaicinājusi visu pilsētu?

Nevī�a smejas.

� Tu ta�u pazīsti Paulu. Kāpēc knapināties, ja var dzīvot ar vērienu, � viņ� saka, � un ko tu viņai dāvināsi?

Nolāpīts!

Kā gan es tikai kurpju stresa dēļ vien varēju aizmirst par dzim�anas dienas dāvanu?

Kad beidzot biju tikusi vaļā no Maces, iepriek� viņu pierunājot atnākt pēc manis un aizvest uz viesībām, es pati ielecu taksometrā, kas mani mērkaķa ātrumā nogādā līdz F�nf Hofe. Kad pēc pāris minūtēm esam klāt, pasniedzu taksistam desmit eiro, un, kad �oferis tūļīgi sāk skaitīt izdodamo naudu, es nomurminu, ka viņ� to var paturēt sev, jo es steidzos, un jau nākamajā brīdī joņoju uz Hautnah.

Hautnah ir kosmētikas veikals. No pirmā acu uzmetiena. No otrā tas �ķiet debesu valstība, kurā cs ceru reiz nonākt, kad bū�u atstājusi aiz sevis �īs pasaules grūtības. Hautnah atrodams viss, kas mani spētu aplaimot, bet ko es nevaru atļauties, tur noteikti būs arī kas tāds, kas patiks Paulai. Vēl svarīgāk � kaut kas, kā viņai vēl nav, kaut arī viņa to vēlas.

Riņķa kvadratūra, jo parasti Paula neko ilgi nevēlas, bet gan to vienkār�i nopērk. Tik vienkār�i iespējams apmierināt vēlmes, ja ir pietiekami daudz naudas. Paula gandrīz vienmēr ir laimīga, viņai nav nekādu vēlē�anos, tie�i tāpēc viņu ir tik grūti apdāvināt.

Vienīgā izeja ir atrast kaut ko tādu, kas tikai nesen parādījies tirdzniecībā un Paulai nav bijis laika to vēlēties vai nopirkt. Laika sprīdis nedrīkstētu būt garāks par nedēļu.

Ienirstu kosmētikas debesu valstības vēsajā klusumā.

� Vai jums ir kāds produkts, kas parādījies tirdzniecībā tikai pirms nedēļas?

Pārdevēja blen� uz mani glu�i kā aita. �ķiet, ka �īm darbiniecēm tas ir raksturīgi.

� Ko tad jūs meklējat? � viņa vaicā.

� Kaut ko, kas ir pavisam jauns.

� Smar�as, vannas sāli?

� Vienalga!

Pārdevēja blen� atkal. Es blen�u viņai pretī, bet tas �o situāciju būtiski nemaina. Tagad pārdevēja mani nopēta no galvas līdz kājām. Dro�i vien lai mani labāk spētu novērtēt. Un pēc manas personības detalizētas analīzes varētu piedāvāt vispiemērotāko. �ķiet, ka kopējais novērtējums nav devis viennozīmīgu rezultātu.

� Labāk apskatieties pati, � viņa saka.

Tad pārdevēja mani vēl pēdējoreiz nopētī, likdama skaidri manīt, ka redz man cauri. Un labi zina, ka man nav tik daudz naudas, lai varētu atļauties iegādāties tās lietas, ko viņa piedāvātu, ja �īs analīzes rezultāts būtu citāds. Ja man mugurā būtu dārgs apģērbs. Ja es varētu di�oties ar zelta kredītkarti vai vismaz ar prāvu briljantu. Tā kā acīmredzot man nepieder ne viens, ne otrs, tad pārdevēja, plecus paraustījusi, novēr�as un pievienojas savām kolēģēm, kas cita ar citu pļāpā un sa�ukstas. �eit ir īsta paradīze, bet diem�ēl apkalpojo�ais personāls nācis no elles!

Lai aizbēgtu no elles suņu modrās uzraudzības, vispirms dodos pie Shiseido stenda un paostu savu visiecienītāko vannas sāli. Diem�ēl tas ir tik dārgs, ka es to vēl nekad neesmu

varējusi atļauties, bet tā smar�a vien mani jau nomierina, it kā ietītu aizsargājo�ā apmetnī, kam pat elles suņu svilino�ie skatieni nekā nespēj padarīt. Beidzot pāris metru tālāk atklāju japāņu vannas eļļu, kuru vēl nezinu. Kad to paostu, degunā iecērt asa smar�a, bet tad acumirklī viens elles suns atdalās no bara un izrauj man �o flakonu no rokas.

� Tur nav ko ostīt, � pārdevēja stingri saka, � aromāts izplatās tikai ūdenī.

� Saprotu...

� To jūs nevarat saprast , tā ir pasaules mēroga novitāte!

Tagad ES blen�u glu�i kā aita, un pārdevēja, augstprātīgi

laipnā grimasē savilkusi seju, man paskaidro, kā vannas eļļa, nonākot kontaktā ar silto ūdeni, pārmainās un tādējādi var iesūkties ādā. Kad es pavaicāju, no kurienes viņa to tik precīzi zina, ka �ī eļļa iesūcas ādā, pārdevēja man atbild, ka tā kop� vairākiem gadsimtiem tiekot izmantota japāņu pirtīs.

� Bet es domāju, ka tā ir pasaules mēroga novitāte.

� Jā gan, ta�u tikai pie mums.

Pārdevēja apgalvo: kaut gan Japānā �o eļļu lietojot jau veselu mū�ību, pie mums to varot nopirkt tikai kop� vakardienas. Tā esot īsta revolūcija, jo no �ī brī�a neviens cilvēks vairs nekad ūdenim nebēr�ot klāt vannas sāli. Vannas sāļi esot pagātnes paliekas, nākotne piederot eļļām.

Nākotne... Tas izklausās labi, es domāju, vismaz, ja to attiecina uz Paulu. Viņa mēdz pārvietoties pa apdzī�anas ceļu, cerot pārlēkt pāri tagadnei un nolaisties tie�i nākotnē. Tātad eļļa ar aso smar�u viņai būtu īstā.

Ja vien tās cenai nebūtu tik daudz ciparu!

� Tomēr NAV IESPĒJAMS, ka tā var maksāt simt deviņdesmit deviņus eiro?

� Protams, ka var. Tā ta�u ir pasaules mēroga novitāte!

� Kura Japānā pazīstama jau gadsimtiem ilgi?

� Jā, bet mēs neesam Japānā.

� Tomēr jūs man nevarat iestāstīt, ka japāņi gadsimtiem ilgi par to maksā simt deviņdesmit deviņus eiro?

� Nav ne jausmas, � saka pārdevēja, � Japānā tik un tā norēķinās ar jenām.

Es viņai atbildu, ka par �o sasmaku�o lietu nemaksātu ne ar eiro, ne jenām un neticu tam, ka nākotne pieder eļļām, jo tās lieto jau gadsimtiem ilgi, tādēļ pēc tam nopērku vannas sāli. Shiseido kā nekā arī ir japāņu produkts, turklāt tas maksā veselus simt piecdesmit eiro lētāk.

Tad ielecu nākamajā taksometrā, jo pa to laiku ir jau pāri astoņiem un man deviņos jābūt gatavai, tāpēc ka tad pie manām durvīm zvanīs Nevī�a. Līdz tam laikam jāpaspēj saposties, jo nekādā ziņā negribu, lai viņ� uznāktu aug�ā uz dzīvokli.

Mans dzīvoklis ir diezgan mazs. Jauks, bet mazs, turklāt ārkārtīgi neuzkopts. Mani īpa�i neuztrauc Nevī�as spriedums par to, bet es nevēlētos viņu uzvedināt uz nepareizām domām. Viņ� tikai tāpēc drīkst ienākt pēc manis, lai es ietaupītu naudu par taksometru, jo savās jaunajās kurpēs, kuras gan izskatās ļoti seksīgi, bet ir tik briesmīgi sāku�as spiest pirkstgalus, es nekādā ziņā nespē�u aiziet līdz metro stacijai, kur nu vēl no Fraunhofer�trāsespieturas līdz Paulai, grīļīgi tipinot lejup pa nebeidzami garo Bāder�trāsi. Pērkot vannas sāli, jau esmu dabūjusi pamatīgas tulznas uz kājas!

Kad atveru dzīvokļa durvis, man vispirms jāpārkāpj pār reklāmu un pasta sūtījumu kaudzi.

Viena aploksne ir no VISA. To tūlīt iemetu makulatūras tvertnē, kur jau guļ pārējās VISA vēstules. VIHNKAIVU Nl-TI-CAM1, cik daudz naudas tie mēnesī izdod par pasta nodevām! Viņiem nevajadzētu ļaudis apbērt ar vēstulēm un bro�ūrām spo�os vākos, bet gan derētu samazināt procentus.

Cita vēstule ir no manas bankas. Es ar to samierinos, jo �obrīd man neklātos labāk, ja sāktu nodarboties ar sava konta bilanci. Es tik un tā neko tur nevarēm grozīt. Bet varbūt �ie ļaudis tic, ka es vēl �ovakar atradī�u darbu, kur nopelnī�u tik daudz, ka spē�u nomaksāt visus parādus? Tie�i tāda pati situācija kā ar VISA: kas cilvēkus pamudina nemitīgi man rakstīt, ka es esmu mīnusos? It kā es pati to nezinātu! Ja padomā, cik daudz nevainīgu koku mirst, jo tāds papīra lērums tiek iz�ķērdēts, tad par to būtu jābrēc! Starp visiem �iem reklāmas sūtījumiem un rēķiniem ir arī īsts pasts: tēva atklātne no Meksikas. Ar Vācijas pastmarku un lidostas zīmogu. Ja tēvs jau sen ir atpakaļ, rad viņ� varētu vienreiz arī pats ierasties, nevis sūtīt man stulbu kartīti.

Laiks ir jauks, viņ� raksta. Man prieks par viņu. Tomēr tādēļ viņam nebūtu vajadzējis tik tālu braukt, jo laiks ir jauks arī

Jt

�eit, citādi nebūtu sev nopirku�i jaunas vasaras kurpes ar vizuļojo�iem papē�iem. Manam tēvam raksturīgi sare�ģītos aplinku ceļos un par lielu naudu sve�umā meklēt to, ko viņ� mājās varētu dabūt par brīvu. Pati par sevi �ī īpa�ība vēl nebūtu tik slikta, ja viņ� pēc tam tie�i par to nevaimanātu. Mans tēvs tik labprāt mēdz zūdīties. Var teikt, ka tas ir viņa hobijs. Mamma apgalvo, ka tēvs to alla� esot labprāt darījis un pa to starpu �o prasmi attīstījis līdz nevainojamam līmenim.

Viss iesākās ar to, ka tēvs vaimanāja par manu māti. Pēc tam kad tēvs mani un mammu bija pametis, viņ� parūpējās par jaunu sievu un bērnu un pēc ļoti īsa laika sprī�a sāka par savu jauno ģimeni tie�i tāpat gausties kā iepriek� par mums. Tagad ir tikai laika jautājums, līdz topo�ā laulātā draudzene numur

V

trīs viņam tāpat dos iemeslu vaimanā�anai. �obrīd abi vēl ir medusmēne�a fāzē un tēvs �īs sievietes dēļ tērē daudz naudas, jo pretēji iepriek�ējai pieredzei laikam vēl tic, ka sievietes funkcionē tāpat kā akcijas: jo vairāk līdzekļu ieguldīsi, jo lielāka būs pelņa.

Tēvs ir nelabojams un ikreiz jūtas vīlies, ka tā nav. Diezgan muļķīgi, bet tēvs ar savu gau�anos panāk to, ka es par viņu nemitīgi raizējos. Vai nu tāpēc, ka viņ� ar kādu sievieti ir nelaimīgs, vai arī tādēļ, ka tēvs ar to ir laimīgāks, nekā atļautu viņa konta bilance. Tad partnerattiecību stresa tēma tiek nobīdīta malā un tēvs �ēlojas par to, ka kādā jaukā dienā nonāk�ot nabagmājā. Kad pasaku, ka kompānijas pēc bū�u kopā ar viņu, tēvs smejas, it kā tas būtu joks.

Tomēr tā ir nopietnība. Un VISSLIKTĀKAIS ir tas, ka es pat nezinu, vai mūsdienās vispār vēl ir nabagmājas! Klusībā prātoju, cik draudzeņu tēvam vēl būs, līdz hormonu vētras pierims un beidzot ļaus viņa bankas kontam atpūsties. Apmēram se�desmit piecus gadus vecam vīrietim, kur� sievietes maina bie�āk nekā automa�īnas, ir visai vājas izredzes kaut vienu ccnru pataupīt: pelnītajai pensijas gadu atpūtai. Kad biju bērns, tad viņ� plānoja �o laiku pavadīt kopā ar manu māti Ibicas salā. Bet tad �os sapņus izjauca �ķir�anās, un mamma tagad Ibicas salā dzīvo viena pati. Es nedomāju, ka viņa grib dabūt atpakaļ manu tēvu, viņas jaunais draugs arī noteikti būtu pret to. Ar mātes pēcteci tēva izredzes ir vēl sliktākas, jo viņa ir vēlreiz apprecējusies un bērni jauno vīru sauc par tēti. Mans tēvs apgalvo, ka, viņaprāt, tas esot okay> jo �īs laulības īsajā pastāvē�anas laikā viņ� tik un tā neesot varējis izveidot nekādas attiecības ar bērniem. Tēvs jūtot, ka viņam esot tikai viens bērns, un tā esot es. Manuprāt, tas varētu būt mājiens, ka es tēvu dabū�u sev uz kakla tad, kad viņ� būs vecs un bankrotējis.

Tēva atklātne mani sarūgtināja vairāk nekā visas banku vēstules kopumā. Tāpēc, ka es to izlasīju. Man ta�u to vajadzēja darīt, vecāku vēstules nemēdz mest atkritumos tikpat pa�saprotami kā banku atsūtītās. Tomēr man vajadzēja labāk zināt, ar ko tas beigsies. Pat ar trīs Meksikā uz�ņāptām un Minhenes lidostā apzīmogotām rindiņām mans tēvs spēj sagādāt raizes un sabojāt omu pirms viesībām. Nevaru beigt prātot, cik labi varētu izmantot naudu, kuru viņ� tie�i patlaban notriec ar kādu sve�inieci, un vienlaikus kaunos par �īm domām. Bet nekas tur nav līdzams. Es esmu greizsirdīga uz sievieti, kura bez lielas prāto�anas var nopirkt vizuļojo�as kurpes un visu, ko viņa labprāt vēlētos, bet man nepietiek naudas pat tam, lai draudzenei dzim�anas dienā uzdāvinātu japāņu sasmaku�o eļļu.

Vislabākais līdzeklis pret draņķīgu garastāvokli ir jauki novannotics, es domāju, tas man noteikti atkal uzlabotu omu. Cik �ēl, ka laika pietiek tikai, lai ātri noskalotos zem du�as, jo tūlīt aiz durvīm stāvēs Nevī�a!

Iekrītu atzveltnes krēslā un tto

kurpes. Pēdas no staigā�anas sūrst. Ari tur vanna līdzētu, es domāju un dodos uz vannasistabu, lai sagatavotu ūdeni. Turklāt man ie�aujas prātā, ka ir beidzies vannas sāls. Ļoti nomāco�i!

Tad sāku prātot, cik nospiesti jutīsies Paulas viesi, kad redzēs, cik skaistu dāvanu esmu atnesusi namamātei. Shiscido vannas sāls patie�ām ir lieliska dzim�anas dienas dāvana. Pat nedaudz pārspīlēta. Un mazliet nekoleģiāla attieksme pret pārējiem ciemiņiem, kuri tāpēc varbūt sajutīsics mazvērtīgi, jo nav varēju�i atļauties tik izcilu dāvanu. Cik neglīti! Kamēr es ar mierīgu sirdsapziņu pie bufetes piestūķē�u pilnu vēderu, lai atkal atgūtu izdevumus par savu cēlo dāvanu, tikmēr citi nokaunēju�ies stumdīsies apkārt, apgalvos, ka negrib ēst, un maziem malciņiem dzers no glāzes parastu ūdeni. Cik nejauki no manas puses! Pārējie būs nomākti, tas viņiem samaitās oms^ tik loti, ka viesības beigsies ar pamatīgu izgā�anos. Un tas viss tikai vannas sāls dēļ! Ja negribu kaut ko tādu nodarīt savai draudzenei, tad man �ī lieta jāpatur sev pa�ai.

Bet tad rodas jautājums, ko lai dāvinu Paulai? Nūja, varbūt es viņai tomēr dāvinā�u �o sāli un sev paņem�u tikai mazu kriksīti. Galu galā jāizmēģina, vai tam vispār ir tāda smar�a, kas piestāvēs Paulai, citādi viņa beigās vēl būs vīlusies.

Izmēģinājuma pēc ieberu mazliet sāls karstajā ūdenī. Mazi zaļi akmentiņi nogrimst vannas dibenā un paliek tur guļam. �ķiet, ka tie pat negrasās iz�ķīst vai sākt smar�ot. Katrā ziņā es neko nesao�u. Varbūt tur vainīgas manas alerģiskās iesnas un ciet aizgāju�ais deguns. Vai arī es pārāk taupīgi bū�u apgāju�ies ar to lietu?

Varbūt vēlamā rezultāta sasnieg�anai tomēr jāizmanto lielāks daudzums? Uz paciņas rakstīts, ka sāls pietiekot desmit vai piecpadsmit vannām, atkarībā no tā, cik liels ūdens daudzums nepiecie�ams atsevi�ķajai patērētājai. Aprēķins laikam balstās uz Japānā gūto pieredzi, bet tur ta�u cilvēki ir mazāki un nav tik resni kā Eiropā.

Tas laikam ir no susi ē�anas. Tā kā es susi neēdu tik bie�i, tad nav nekāds brīnums, ka mana pēcpuse ir resnāka par to, kāda ir vidusmēra japānietei. Tāpēc man ir arī lielāka vanna un tādējādi nepiecie�ams lielāks daudzums ūdens. Apņemos atkal bie�āk ēst susi, tomēr, kamēr mana pēcpuse ir tāda, kāda nu reiz ir, vannai nepietiks ar to sāls daudzumu, kas norādīts uz paciņas.

Vēl pieberu klāt sāli, bet ūdens sāk smar�ot tikai tad, kad tam pievienota puse no paciņas satura. Daudzuma norādēs kaut kas saputrots, jo vidusmēra eiropietei �ī vannas sāls pietiks augstākais divām reizēm. Laikam būs vainīga lingvistiska problēma. Japāņu valoda ir sare�ģīta un vācu arī. Varbūt vienkār�i nepietiek kvalificētu tulkotāju, kas iztulkotu vannas produktu lieto�anas pamācības. Tas noteikti ir viens no nedaudzajiem darbiem, ar kuru vēl varētu labi nopelnīt naudu. Ja vien prastu japāņu valodu!

Guļu vannā un ieelpoju beidzot pamanāmo patie�ām brīnum jauko aromātu � tas atgādina tējas vai kaut kāda man nezināma koka smar�u �, turklāt prātoju, ka varētu iemācīties japāņu valodu un strādāt par tulkotāju. Kādā solīdā firmā, kas ra�o tikai augstvērtīgus produktus, kurus es, izmantojot darbinieces tiesības, dabūtu par velti. Vai vismaz lētāk. Kaut gan es nebūtu atkarīga no cenas atlaides, jo arī bez tās pietiekami nopelnītu. Ir sasodīti maz vācie�u, kuri teko�i runā japāņu valodā, un par �īm spējām es liktu labi samaksāt. Es pelnītu veselu kaudzi skano�ā, daudz vairāk nekā tagadējā darbavietā, kur cita starpā man neko nedāvina, ja nu vienīgi par firmas dāvanām varētu uzskatīt lodī�u pildspalvas, kuras es �ad tad paņemu no biroja līdzi uz mājām. Es to daru, bet, godīgi runājot: cik pildspalvas vajadzīgas tādam cilvēkam kā man? Tad jau lieliski japāņu kosmētikas produkti būtu daudz labāki. Bet mūsu birojā to nav.

Nav tik traki! Katrā ziņā tagad atkal bie�āk ēdī�u susi, lai vismaz mana pēcpuse kļūtu japāniskāka!

�ķiet, ka japānietes nevannojas tik ilgi kā eiropietes, jo no sāls sāk kņudēt āda.

īsta elle!

Tikko paeju zem du�as, lai noskalotos, kad pie durvīm zvana. NOLĀDĒTS! Tam jābūt Nevī�am! Manas kājas saudzējo�ajam līdzbraucējam. Ātri aptinu sev apkārt dvieli, joņoju uz durvīm un iedarbinu sarunu ierīci.

Kad Nevī�a ierodas pie manis aug�ā, es jau esmu noslaucījusies un uzvilkusi kleitu. Noteikti jāizvairās radīt Nevī�am nepareizo iespaidu. Bet �ķiet, ka Mace pats no sevis nācis uz nepareizām domām, jo zīmīgi nopēta mani un pasmīn.

� Tā, tagad mani beidzot ielai� svētajā hallē. Vai tas nozīmē, ka nākamajā brīdī mēs sabu�osimies? � Viņ� smejas, it kā būtu pateicis ko asprātīgu, tad palūkojas visapkārt kā cilvēks, kur� vēl nekad nav redzējis dzīvokli no iek�ienes. Iespējams, ka viņ� dzīvo teltī. Bet varbūt Nevī�as alā?

� �eit ir ļoti jauki, � konstatē alas iemītnieks, � kur es drīkstu apsēsties? � Viņ� apskatās visapkārt, meklējot vietu, kur nomitināties. To viņ� var mierīgi aizmirst!

� Vislabāk nekur, � steidzīgi saku, � mēs ta�u tūlīt iesim prom!

� Tūlīt? � Viņ� zobgalīgi paskatās uz maniem slapjajiem matiem.

� Pēc trim minūtēm tie būs iz�āvēti ar fēnu, � es cerīgi apgalvoju.

Pēc tam man ir vēl jāuzkrāsojas, bet to es viņam nesaku. �ķiet, ka Mace to nojau�, jo pārmeto�i norāda uz vienīgo atzveltnes krēslu, kas līdz aug�ai nokrauts ar drēbēm. Neticami!

Vai viņ� tikai tāpēc ir izlīdis no savas alas, lai pazobotos par citu cilvēku dzīves apstākļiem?

Neļaujos provokācijām, bet cieņas pilna nogrū�u drēbju kalnu uz grīdas. Mace iezveļas krēslā. Tad viņ� ieslēdz televizoru. � For�i, Premiere, � viņ� nomurmina un atrod basketbola spēles pārraidi.

Tie�i patlaban bumba ir pie l)irka Novicka. Mace tīksmi nopū�as un vēl dziļāk ierokas krēslā. Acīmredzot viņa alā Premiere vēl nav ievilkta.

Man/arī to nevajadzētu, jo tādēļ ik mēnesi no mana konta pazūd prāva naudas summa, toties varu ietaupīt un neiet uz kino � vismaz tā bija rakstīts Premiere reklāmas bro�ūrā. Ne druskas nav melots, tomēr, ja viņi būtu minēju�i, ka filmas savā kanālā rādīs tikai pēc pāris gadiem, tad es �o programmu laikam nebūtu pasūtījusi, jo tagad filmas demonstrē arī PRO 7, turklāt par brīvu. Toties Premiere kanālā patie�ām var redzēt ļoti daudz sporta pārrai�u. Galvenokārt no kaut kādām amerikāņu līgām, kuras �eit nezina neviens cilvēks. Izņemot Ma�i.

� Manis pēc varam palikt tepat un noskatīties spēli, � viņ� saka.

Man jāsmejas.

� To tu gribētu gan! Tūlīt bū�u gatava!

To teikusi, pazūdu vannas istabā un pēc nepilnām divām sekundēm ar tikko ieveidotiem matiem un uzkrāsojusies atkal parādos istabā. Spēle pa to laiku ir beigusies, un Mace vēro pāris sievietes, kuras apspīlētās biksītēs spēlē pludmales volejbolu. Viņam tas laikam �ķiet vēl aizraujo�āk, nekā skatīties uz Dirku Novicki. Kad atgādinu par plānoto ie�anu uz viesībām, Mace atbild, ka tagad ritot spēles pēdējās sekundes un viņ� tās gribot vienā mierā noskatīties, pēc tam kad es esot stundām ilgi pazudusi vannas istabā un likusi viņam gaidīt.

Lēkā�ana vienreiz ir beigusies, un uzvaru ir izcīnīju�as kaut kādas blondīnes, kas izskatās tie�i tāpat kā zaudētājas, tikai viņām kājās ir citas krāsas biksītes. Nu Mace �ēlīgi ir gatavs visbeidzot �ķirties no Premiere un savu skatienu atkal raidīt trīsdimensiju telpā.

� Woip, �viņ� pasmīn, � jāpiebilst, ka gaidī�ana ir atmaksājusies!

Nezinu, par kādu gaidī�anu Mace visu laiku runā, un rādu uz pulksteni, lai viņu pārliecinātu, ka mana po�anās ir ilgusi augstākais divas sekundes, bet izrādās, ka pulkstenis ir jau pusdesmit. Ir pilnīgi neiespējami, ka man veselas trīsdesmit minūtes bija vajadzīgas, lai uzkrāsotos! Mans pulkstenis laikam vairs neiet. Bet tagad ar to nevaru nodarboties, mums jādodas uz viesībām.

Kamēr meklēju dzīvokļa atslēgu, ieraugu, ka pie durvīm stāv¹ liela, ar sarkanu lenti pārsieta kaste. � Mana dāvana, � saka Mace.

� Lieliski!

� Paulai, � viņ� saka, iekams paspēju tai pieskarties. � Un ko tu viņai dāvināsi?

Nolāpīts, nolāpīts! DUBULTNOLĀPĪTS!

Tā kā pavisam draņķīgi būtu izskatījies, ja ierastos pie Paulas turpat pusotru stundu vēlāk un bez dāvanas, turklāt Maces pavadībā, kur� galīgi nesolidāri turēja rokās savu milzīgo kasti, tad man steidzīgi vajadzēja kaut ko improvizēt, tāpēc savām jaunajām Gucci smar�ām, kuras gandrīz neesmu lietojusi, pielēju mazliet ūdens. To mantu tik un tā ir labāk nedaudz at�ķaidīt, jo tā briesmīgi smird. Kā beigta pele. Bet laikam tur vainīga mana āda. Manuprāt, blondīnēm Gucci nepiestāt�, jo dizaineri strādā galvenokārt Itālijas tirgum, un tur ir tikai mākslīgās blondīnes. Tiktāl Paulai dāvana derētu nevainojami. Olīvkrāsas ādas un tum�o, sprogaino matu dēļ viņa atgādina itālieti, kura visu cauru dienu maisa shjjo un turklāt vēl dzied ārijas. Neko nekaitē arī Paulas pavārmākslas gau�i zemais līmenis, jo makaronus gatavojo�ā, smaido�ā itāliete redzama vienīgi reklāmas klipos. īstās itālietes izskatās kā Do-natella Vcrsace un strādā tik daudz, ka tik un tā izmanto tikai gatavās mērces. Vai arī iet ēst susi.

Tā kā Paula vairāk līdzinās itālietei nekā Donatella, Beigtā Pele ir viņai ideāli piemērota dāvana. Kādam ta�u �īs smar�as ir jāizlieto, galu galā, tik dārgi maksāju�as. Un Paulai patīk dāvanas, par kurām viņa skaidri zina, ka tās ir dārgas!

Lielā steigā izdekorēju Beigto Peli ar pāris puķēm no sētas mājas pagalma, izskatījās diezgan glīti. Individuāli, Mace novērtēja.

Tobrīd vēl labprāt ar viņu sarunājos. Sadusmojos tikai tad, kad izrādījās, ka Mace man pakaļ nav atbraucis ar automa�īnu, bet gan ar velosipēdu. Tik tikko noturējos, lai nesāktu ārdīties, bet tad man kļuva skaidrs, ka tā bija mana kļūda. Kā es varēju būt tik stulba, ka atļāvu tādam Nevī�am mani aizvest uz viesībām? Bija skaidrs, ka viņ� visu sacūkos. Un kā gan es tik pa�saprotami varēju spriest, ka viņam vispār ir auto? Vīrietim, kur� uz viesībām iet saplēstos d�insos un platā sporta kreklā?

Nevī�a stāv manā priek�ā ar noļuku�iem pleciem un izskatās ļoti nelaimīgs.

� Es domāju, ka Paula nemaz tik tālu nedzīvo, un turklāt pēc viesībām tad nebūs nekādu nepatik�anu alkohola promiļu pārbaudes dēļ.

� Tādiem gadījumiem domāti taksometri, � es at�ņācu.

� Taksometri? � Viņ� mani uzlūko tik apjucis, it kā pirmoreiz dzirdētu par �ādu pakalpojumu. � Vai tev tas ne�ķiet mazliet pārspīlēti?

� Ne tad, kad kājās ir pilnīgi jaunas kurpes!

Mace kā pārbaudot paskatās uz manām kurpēm, rad viņa sejā parādās smīns. � Tu domā, ka tāpēc nevarēsi braukt ar riteni?

� Nē. Turklāt mans ritenis ir salūzis.

� Un kājām paiet tu arī nevari?

� Nē. Jo manas kājas ir pārāk noberztas.

*

Mace pasmīn. � Kurpju dēļ?

� Tie ta�u nav nekādi sporta apavi, okaf.

� Okay, � Mace samiernieciski piekrīt, � un, tā kā man nav bagā�nieka, uz kura uzsēdināt, lai tevi kopā ar tavām tupelītēm sveiku un veselu nogādātu uz viesībām, tad man ir tas gods tevi aizvest turp ar taksometru.

Aizdomu pilna uzlūkoju Ma�i, bet �ķiet, ka viņa miera piedāvājums domāts nopietni, tāpēc viņam blakus tipinu Leo-pold�trāses virzienā un esmu svētlaimīgi priecīga, kad beidzot parādās taksometrs un Macc to ar rokas mājienu apstādina, jo kurpes jau atkal elli�ķīgi spie�.

Mace savu riteni iemet bagā�niekā, brauciena laikā puisis ir tik jauks un asprātīgs, ka nolemju vairs uz viņu neīgņoties un taksometra izmaksām no savas puses pievienoju dzeramnaudu. Ne jau Mace vai taksists ir vainīgi, ka es �odien sev esmu nopirkusi īstas moku kurpes un mans ritenis ir salūzis. Mace pat piedāvā to saremontēt, ber man �ķiet, ka viņam tas nav jādara. Galu galā, negribu modināt viņā veltīgas cerības, kas katrā ziņā rastos, jo kur� vīrietis gan būtu ar mieru sievietei kaut ko saremontēt par velti, nevēloties viņu iedabūt gultā? Turklāt es vēl aizvien esmu spējīga samaksāt par tradicionālu remontu. Nākamvasar, kad manā kontā, cerams, atkal būs nauda.

Ja līdz tam pēdējo centu nebū�u ieguldījusi, sapērkoties moku kurpes.

Kad esam nonāku�i pie Paulas mājas, es ar sāpēs savilktu seju kliboju aug�ā pa kāpnēm, Mace nes mūsu dāvanas.

� Beidzot, � Paula sauc, kad mēs ienākam iek�ā, un tūlīt krīt man ap kaklu, � ar ko jūs abi kopā tik ilgi nodarbojāties?

Es smejos, ciktāl sāpes atļauj, lai Paula tikai nedomātu, ka patie�ām esmu kaut ko darījusi ar Nevī�u, kur nu vēl to, uz ko viņa acīmredzot tēmē. Bet mani pūliņi ir veltīgi, jo Paula pa to starpu jau kāri noraugās uz dāvanām. Mēs tās viņai pasniedzam, ta�u Paula tās nevis izsaiņo, bet gan uzmet uz milzīgās citu paciņu kaudzes, kas torņveidīgi izaugusi uz lielās, antīkās kumodes, vienas no daudzajām senatnīgajām mēbelēm, kas di�ojas priek�namā. Tas izskatās kā dārgas viesnīcas lobijs. Un ar priek�namu viss tikai sākas!

Paula glu�i viena pati apdzīvo milzīgu dzīvokli pirms Otrā pasaules kara celtā mājā, ar dārgām mēbelēm pārmērīgi pieblīvētā dzīvokļa logi iziet uz Gertnerplatz. Jau kumode dro�i vien ir vairāk vērta nekā visa mana dzīvokļa kopējais saturs.

Domāju, ka �obrīd visvērtīgākā manā īpa�umā eso�ā manta laikam ir nolādētās kurpes, kuras tik ļoti spie�, ka es vispirms meklēju kādu ērtāku sēdvietu. Vienīgā brīvā mēbele ir kaut kāds maisam līdzīgs veidojums, kas pārvilkts ar plastikātu. Paulas dizainera ideja kontrasta radī�anai ar antīkajām mēbelēm. Izskatās visai ērti! Iekrītu maisveida sēdeklī, plastikāts tūlīt pat pielīp pie manām kailajām kājām un uz visu atliku�o vakaru piesaista mani �im dizainera maisam. Kāpēc tie�i �ovakar man vajadzēja vilkt mugurā īsos svārkus?

Tā kā tagad esmu pielipusi maisam, tad izmantoju savu nekustīgumu un sāku skenēt telpu, lai pārbaudītu tajā eso�os vīrie�u eksemplārus. Te sapulcējies vesels bars labi ģērbtu tipu! Ļoti daudzsolo�i, es ceru, ka kurpēs veiktais ieguldījums atmaksāsies.

Izstiepju kājas visā garumā, cerot, ka mans liktenīgais vīrietis pēc �iem di�ciltīgajiem apaviem sapratīs, ka es esmu viņa dzīves sieviete, bet neviens no pui�iem mani pat neievēro. Nepārprotami � viņu vidū nav G'Qlasītāju!

� Kolosālas kurpes. Vai tās ir jaunas?

Man blakus uzradusies Zāra. Precīzāk izsakoties, viņa ir virs manis, jo maiss ir tik zems, ka es tajā guļu uz muguras glu�i kā aug�pēdus apvēlusies vabole.

Es pamāju. � Bet tās elli�ķīgi spie�!

Zāra tikai pasmejas. � Skaistums maksā naudu, ko tu gribi darīt?

� Laikam neiespējami izgudrot tādas kurpes, kuras labi izskatās, bet tomēr nespie�!

� Vai pretgrumbu krēmus, kas iznīcina krunkas!

� Vai rokassomu, kurā atkal var atrast savas lietas!

Viņa atkal smejas. � Vai skeneri, kur� tev palīdzēs at�ķirt īstos vīrie�us no neīstajiem!

Zara vismaz vienreiz jau bija sastapusi īsto vīrieti. Pirms gada. Tad viņ� Zāru bildināja, kas pats par sevi �ķita diezgan pareizi, bet Zārai tā nelikās, jo viņa pēk�ņi sāka pārdomāt, kādas precībām varētu būt sekas. Zāra to darīja visai intensīvi un, baidoties no saistībām, nokļuva gultā ar pavisam sve�u puisi, tā dēļ Tobiass, viņas saderinātais, tagad dzīvo Milānā, un, ja drīkst ticēt baumām, viņam ir jauna draudzene, kamēr Zāra ir Minhenē un viņai no jauna jāsāk meklēt savas dzīves liktenīgo vīrieti. Visai ilgsto�s pasākums, kā apstiprinās katra sieviete, kura reiz jau ir mēģinājusi atrast adatu siena kaudzē. Skeneris �o procesu varētu būtiski atvieglot!

� Kāds tev �ķiet tas tur aizmugurē? � vaicā Zāra un norāda uz gai�ā smil�krāsas uzvalkā un violetā kreklā tērpu�os visai parasta izskata blondīnu, � tas ta�u izskatās jauks, vai ne?

� Un pēc pēdiņa, � brīdinu, lai taupītu Zāras vērtīgo dzīves laiku, � tas ir stjuarts, viennozīmīgi.

� Tā nav Lufthansa forma, bet gan Cavalli, turklāt �is tips vēl nesen bija kopā ar kādu Paulas draudzeni.

� Un viņa ar �o iz�ķīrās, jo viņ� ir pediņ�. Saderam?

Zāra smejas. � Viņ� it kā esot izbeidzis attiecības tāpēc,

ka viņa tikai dzinusies pēc �ā naudas!

Tie�i tagad, kad saruna kļūst interesanta, kāds ieslēdz mūziku un es vairs nesaprotu, ko Zāra vēl saka par blondīnu. Vai viņ� ir bagāts?

Nevar teikt, ka mani tas pārmērīgi interesētu, pirmajā vietā, protams, ir vīrie�a raksturs, tas ir skaidrs. Ciktāl spēju novērot no lipeklīgā dizainerkrēsla, �ķiet, ka ar blondīna raksturu viss ir kārtībā. Blondīns uzvedas civilizēti, nespļauj ēdienu atliekas uz grīdas, un arī citādā ziņā līdz �im viņa manieres nav nepatīkami dūru�ās acīs. Tā kā viņa sarunbiedre smejas, tad blondīns �ķiet diezgan asprātīgs. Es mīlu asprātīgus vīrie�us. Mace arī ir asprātīgs, bet tas neko nelīdz, jo viņam nav naudas. Ar smie�anos vien īri nevar samaksāt! Tomēr, ja asprātīgam vīrietim ir arī nauda, tad tā lieta ir pavisam stabila. Tad vismaz varētu iedomāties, ka ar viņu iespējams kaut ko uzsākt...

Tomēr velns mani dīda izzināt detaļas, tāpēc cen�os izdibināt, cik daudz naudas ir blondīnam, galu galā, neviens nekļūst laimīgs tikai tāpēc vien, ka spēj samaksāt par īri. Mēģinu Zārai par to apvaicāties, bet viņa nevar mani saprast.

� Piecelies beidzot aug�ā no �ī maisa, � viņa tikai kliedz.

Es to mēģinu, bet, pirmkārt, sē�u pavisam zemu un otrkārt, manas kājas ir tik cie�i pielipu�as pie plastikāta, ka man nav nekādu izred�u piecelties. Zāra smejas un uzvelk mani aiz rokas aug�ā.

� Cik daudz naudas tad ir �im tipam?

� Kāpēc es nejūtos izbrīnīta, ka tie�i tu man to vaicā?

� Nav ne jausmas.

Zāra smejas. � Viņam it kā piederot trīs automa�īnas, un Paulas draudzenei viņ� esot sadāvinājis veselu lērumu rotaslietu.

� Arī mans tēvs to dara!

� Ko, � Zāra mani izbrīnīti uzlūko, � vai tad tavs tēvs ir kopā ar Paulas draudzeni?

� Ne, bet viņ� arī izsvie� savu naudu par ma�īnām un draudzenēm.

Līdz �im mani īpa�i neiespaido par blondīnu iegūtā informācija.

Zāra smejas. � Tavs tēvs ir tikai vecis, kas notriec vecumdienu nodro�inājumu, bet �im tipam ir izredzes savu naudu pavairot. Viņ� nupat ir mantojis firmu.

� Woivl Kādu firmu? Varbūt kosmētikas vai ar modi saistītu?

� Zāles pļāvēju. Bet varbūt tās bija dārza mēbeles? Kaut kas tamlīdzīgs.

F.s vēlreiz pamatīgi izskenēju blondo, un man jāpiekrīt, ka Zārai ir taisnība. Viņ� �ķiet īsts jaukumiņ�. Varbūt ne no pirmā acu skatiena, bet, kad rūpīgāk paskatās, tad gan katrā ziņā. Un uzvalks viņam lieliski piestāv. Izskatās ļoti vīri�ķīgs. Hete-rovīri�ķīgs. Kā gan es varēju domāt, ka viņ� ir homoseksuāls? Nedrīkst ļauties pirmajam mānīgajam iespaidam. Ne jau violeti krekli ir svarīgi, bet gan garīgās vērtības.

� Vai pilns bankas konts īstenībā ir iek�ēja vai ārēja vērtība? � vaicāju Zārai, bet viņa neko neatbild, jo mums pievienojas cita sensena draudzene Linna.

Man Linna patīk, viņa ir jautra un dzīvespriecīga. Vismaz tāda bija, iekams palika stāvoklī. Kop� Linnai vēdera priek�ā ir savus apjomus aizvien vairāk palielino�a bumba, viņa runā tikai par to vien. Vai nu par bumbas satura sirdspukstiem un augļūdeni, vai arī par ultraskaņas fotogrāfijām, grūtniecības strijām un par to, ka tagad naktīs nevar gulēt, jo ir pieradusi gulēt uz vēdera, bet tas patlaban nav iespējams, jo viņai vairs nav vēdera, bet tikai bumba vien.

Nupat atkal iet vaļā. Linna tikko ar mani ir apsveicinājusies un uz līdzenas vietas sāk stāstīt par fenheļa tēju, kas it kā lieliski palīdzot pret vēdera uzpū�anos. Mani gan tāda ķibele nenomoka, bet, pieminot fenheļa tēju, viņa man atgādināja to, ka vēl neko neesmu paspējusi iedzert, un es aizbēgu no māti�ķās smadzeņu uzpū�anās, aizbildinoties ar to, ka man jāuzmeklē bārs.

Kā �ādās viesībās pierasts, tas iekārtots virtuvē. Pa ceļam sastopu Mcjāniju � draudzeni, kas viena pati audzina bērnu, viņa �ēlojas, ka pamazām vajagot taisīties prom, jo bērnauklei divpadsmitos jābūt mājās. � Nemaz nevaru sagaidīt, līdz Moricam vairs nevajadzēs aukli, � viņa nopū�as un pēc brī�a ir jau gabalā.

Dīvaini, kā pārvērtusies mūsu vecā kompānija. Viss ir pavisam citādi nekā agrāk, kad mēs visas bijām neprecēju�ās. Vienkār�i VIHNAS PASAS. Tagad mēs esam vientulnieces ar atsauktu saderinā�anos, �ķirtenes vai vientuļās mātes. Katrā ziņā vairs neesam vienkār�i vienas pa�as, bet katrai ir sava pagātne. Un iemesls, kāpēc esam kļuvu�as par vicntuļniccēm, arī �is iemesls vairs nav tāds pats kā toreiz, kad mēs domājām, ka neesam tikai vēl sastapu�as īsto vīrieti.

Pa to starpu vairums no mums viņu jau ir sastapu�as un zina, ka tas arī neko nav atrisinājis, citādi nebūtu atkal iz�ķīru�ās. Tagad mēs vairs nemeklējam un īsto vīrieti nepavisam ne. �ķirtenes meklē ilgsto�u flirtu, vientuļās mātes � tētiņu aizstājējus, precētās � piedzīvojumus. Iekams paspēju pārdomāt, kā tas gadījies, ka es esmu vienīgā, kura vēl aizvien gaida sapņu princi, man klāt pienāk blondais zāles pļāvēju mantinieks.

� Vai tu zini, kur �eit ir tualete? � viņ� jautā ļoti tie�i, nemaz ne kā princis.

Tā kā mūsu pirmo sarunu biju iztēlojusies mazliet romantiskāku, tad momentā nespēju atbildēt, ko tūlīt izmanto kaut kāds jauns sievi�ķis, kas viņam ir sekojis. � Pa gaiteni līdz pat galam un tad pa kreisi, � viņa nodūdo, � vai man tev parādīt?

Mantojuma tīkotāja!

Mantinieks pamāj, un sievi�ķis nozūd kopā ar viņu koridora tumsā, iekams man būtu radu�ās kaut niecīgas izredzes pierādīt, ka es esmu daudz piemērotāka miljardiera sievas lomai nekā viņa. Man vismaz jau ir pieklājīgas kurpes.

Bet tik ātri es gan nepiekāp�os! Sekoju tiem abiem gaitenī un neuzkrīto�i glūnu visapkārt. Diezin vai tas sievi�ķis būs

nostājies sargpostenī pie tualetes dūnām, lai sagaidītu mantinieku?

Kamēr tur uzkavējos, pamanu, ka Paulas viesi ir visai devīgi. Dāvanu kaudze ir milzīga. Tā ir īsta dāvanu ainava, ko veido krāsaini papīri un lentes, ar paugurainu Priek�ējo Alpu zemi, kas, aug�up slejoties, pārtop par kalnu. Dāvanu veidots Everests, kura virsotnē atrodas mana paciņa. Tā sakot, krusts kalna galā.

Vai Paula manu paciņu uzlikusi pa�ā aug�ā, lai citas dāvanas to nesaspiestu, jo tā ir tik maziņa? Pēk�ņi man tā sāk likties diezgan no�ēlojama. Protams, tikai salīdzinājumā ar citām, jo īstenībā Gucci smar�as nav nekāda niecīgā dāvana, kaut ari tās uz pusi ir at�ķaidītas ar ūdeni. Bet to jau neviens nezina. Beigu beigās dāvanām lielums nav tik svarīgs, cik tas ir citām lietām.

Noteico�ais ir saturs, un tagad es sev vaicāju, vai Paula pamanīs, ka tas ir ūdeņaināks, nekā tam vajadzētu būt? Tā prātojot, pamanu, ka mantojuma tīkotāja tomēr mīņājas pa gaiteni, gaidot, kamēr viņas sapņu vīrietis nokārtos savas darī�anas un atkal atgriezīsies pie viņas. Darīs vismaz to, pēc tam kad viņa bra�i kā gadatirgus pavadone aizvedusi �o līdz notikuma vietai.

�- Ko tad tu Paulai uzdāvināji? � viņa man jautā.

Caurcaurēm konkurēt kārs sievi�ķis! Es norādu uz lielo paku, kuru atnesa Mace.

� Un kas tur ir iek�ā? � viņa glūnīgi vaicā.

Izņemu no kaudzes paku un to sakratu. Tā �ķiet aizdomīgi viegla. Vai Mace ir atļāvies jokot un nav Paulai neko uzdāvinājis? Bet varbūt uzdāvinājis gaisu, ko elpot, vai varbūt ko citu, tikpat asprātīgu? Tas izskatītos pēc viņa!

� Tur ir talons nedēļas nogales pavadī�anai golfa laukumā, � es apgalvoju, jo mantojuma tīkotāja vēl aizvien glūn.

� Patie�ām, � ar plati ieplestām acīm viņa jautā, � tas ta�u ir iespaidīgi!

� Ak, tas starp draudzenēm nav nekas sevi�ķs, � es pieticīgi pasmaidu.

� Nūja, � viņa nopū�as un mazliet nomākta noglāsta oran�u paciņu, kas pārsieta ar zaļu lenti, � tad es ar savu Shi-scido vannas komplektu izskatī�os mazliet nabadzīga. Bet zini, es Paulu vēl nemaz tik labi nepazīstu. Īstenībā tikai kādas divas nedēļas.

To pateikusi, viņa mani atstāj stāvam, jo tagad mantinieks beidzot ir ticis nost no tualetes poda, es jūtos draņķīgi. Pietiekami slikti, ka viņa atkal ir izmantojusi pārsteiguma momentu, lai mestos klāt mantiniekam, ari attiecībā pret Paulu viņa TOTĀLI guvusi pār mani virsroku. Nevar ta�u būt, ka sieviete, kura Paulu pazīst tikai divas nedēļas, uzdāvina viņai ne vien Sbiseido vannas sāli, bet arī tūlīt visu komplektu? Vispār kādu komplektu? Veikalā Hautnah es tādu neredzēju! Pārdevēja man to dro�i vien nemaz neparādīja, jo viņa zināja, ka es to nevaru atļauties. Vannas sāls ziņā esmu otrās �ķiras cilvēks. Tā ir tre�ā pazemojo�ā atziņa �īs�pusminūtes laikā.

Kamēr mantinieku es vēl zināmā mērā bez īpa�ām sāpēm varu atstāt konkurentei, Paulas gadījumā man to izdarīt daudz grūtāk. Ks viņu tomēr pazīstu jau ilgus gadus un vienkār�i nespēju pieļaut, lai pilnīgi sve�a sieviete apdraudētu mūsu attiecības ar kaut kādu vanno�anās komplektu. Vienā rāvienā izvelku kartīti no mantojuma tīkotājas dāvanas un apmainu to ar manējo pie Gucci ūdens. Problēma atrisināta!

Kad pagrie�os apkārt, manā priek�ā stāv Mace un smīn. � Vai zini, ka tas, ko tu dari, ir nelegāli?

� Kas tad? Tas, ka pie dāvanām piestiprina kartītes?

Mace smejas.

� Izabcl, tu esi dīvaina sieviete. Bet asprātīga!

� Un tev rādās halucinācijas!

� Var jau būt. Hs esmu ļoti noguris. Pagāju�ajā naktī diezgan ilgi sēdēju pie datora.

� Tu ta�u tagad par to nestāstīsi, vai ne?

Mace smejas. � Neraizējies par to. Hs tikai tev gribēju pavaicāt, kā tu tiksi mājās?

� Kāpēc tevi tas interesē?

� Nūja, es domāju, es ta�u esmu tavs viesību pavadonis...!

� Tu tas neesi, neuztraucies, � es atbildu steidzīgi un uzspēlēti skaļi smiedamās, jo nupat mantinieks atkal krusto manu ceļu. Viņam gan ir sasodīti vāj� pūslis! Es viņam uzsmaidu. Tas laikam ir bijis maģisks smaids, jo viņ� paliek stāvam un atsmaida. �oreiz es zinu, kas man sakāms. � Pa gaiteni un tad pa�ā galā pa kreisi.

Mantinieks smejas. � Vai tu to tipu pazīsti? � viņ� pēc tam jautā.

Kuru tipu? Kad es pagrie�os, tad redzu Ma�i nozūdam aizmugurē. Un kaut kur mazliet neizlēmīgi mīņājas mantojuma tīkotāja. Cietusi sakāvi visās frontēs. Hā!

Ir jau gandrīz gai�s, kad Andijs, tā sauc mantinieku, un cs atstājam viesības. Nevaru apgalvot, ka esmu pilnīgi skaidrā, bet to jau neviens nevaicā.

Durvju priek�ā stāv ārkārtīgi eleganta smil�krāsas auto- � ma�īna ar tum�brūniem ādas sēdekļiem, pieskaņota tās īpa�nieka uzvalkam. Auto ir tie�i manā gaumē. Tam ir pat izdomāts vārds � Astors Mārtiņi vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas uz mani atstāj diezgan spēcīgu iespaidu, jo līdz �im vēl nav gadījies redzēt ma�īnu, kam ir vārds un uzvārds. Mans pēdējais auto bija veca, oran�a KM⁷ vabolīte, kuru dēvēju par Gliemezi, uzsverot tā izteiktāko īpa�ību. Lai tas tagad mierīgi atdusas! Kad Andijam par to stāstu, viņ� smejas un paskaidro, ka viņa ma�īnai neesot divu vārdu, bet gan dubults uzvārds: Astons-Martins. Kā Leitheissers-Snarrenbergers. Tātad precēta automa�īna, vai tā nav laba zīme?

� Vai nevēlies vēl kaut kur uzpildīties, � jautā Andijs.

Es domāju, ka esmu jau pietiekami uzpildījusies, un noliedzo�i papurinu galvu.

� Es arī ne, � saka Andijs un saņem manu roku. Nākamajā momentā viņ� to noskūpsta. � Bet es vēl negribu no tevis �ķirties!

Tas bija skaidrs. Kop� pie dāvanām biju apmainījusi apsveikumu kartītes un Mace bija nozudis, Andijs no manis vairs neatkāpās ne soli. Mēs viens otru piepildījām ar baltvīnu un labi izklaidējāmies. Sākumā viņ� mani pamatīgi izpra�ņāja par Ma�i, bet, kad noskaidrojās, ka es neesmu ar viņu kopā, tad sākās īstā jautrība. Mēs daudz dejojām un pa starpām kārtīgi pieēdāmies, lai atgūtu milzu izdevumus, kuri noteikti bija radu�ies Shiseido vanno�anās komplekta dēļ. Tā kā tagad es tomēr biju atnesusi tik dārgu dāvanu, tad, manuprāt, ar pilnām tiesībām varēju pamieloties pie bufetes, �ķiet, ka Andi-jam tas patika.

� Man patīk sievietes, kas kārtīgi ēd, � viņ� teica.

Vainas apziņā noliku pie malas savu bageti, uz kuras biju uzkrāvusi sālāmi desu, sieru un gurķus, bet Andija sacītais bija domāts nopietni. Viņa iepriek�ējā draudzene nemitīgi esot ieturējusi diētu, un tas pamazām sācis krist uz nerviem.

Varu to iedomāties. Ja ir nauda, lai varētu ēst pilsētas labākajos restorānos, un draudzene visu vakaru knibinās ap vienu un to pa�u salātlapu, tas var būt graujo�i. Man tas katrā ziņā tā ir, jo cenu dēļ es dārgos restorānos ēdu tikai salātus. Un, protams, arī maizi, jo to dabū par velti. Nenāk par labu figūrai, ja lieto tik daudz ogļhidrātu, nav brīnums, ka mana pēcpuse neizskatās kā japānietei!

Bet tagad tas varbūt mainīsies, es domāju, ja Andijs par visu maksās, tad es ēdī�u zivis. Un su�i. Tātad es apriju savu bageti, lai Andijam pierādītu, ka bū�u labāka pavadone nekā viņa slimīgi kalsnā Bijusī.

Sīciet, ka Andijs pa �o laiku to jau aptvēris, jo tagad viņ� savā �precētajā� automa�īnā sāk mani skūpstīt. Pie tā vajadzēs pierast, jo Andijam ir diezgan plānas lūpas, bet cs parasti jūsmoju par pilnīgām, toties nekad vēl neesmu bu�ojusies tik mīkstos automa�īnas sēdekļos kā �ie. Astors-Mārtiņi, vai kā to sauc? Vienalga. No �ī brī�a es gribu skūpstīties tikai automa�īnās, kas nosauktas dzērienu vārdos. Precētu dzērienu vārdos.

Kamēr vēl sapņoju par to, kādas jaunas pasaules man atklās Andijs restorānu un skūpstu tehnikas ziņā, viņa roka palien zem maniem svārkiem. Sekss automa�īnā, kaut ari tā nosaukta dzēriena vārdā, man ne�ķiet laba doma. Automa�īna gan ir eleganta, tomēr �aura. Gandrīz vai kā Porsche, un pēc statistikas datiem Porsche īpa�nieki nodarbojas ar seksu retāk nekā pārējie autobraucēji. Domāju, ka tur vainīgas mazās automa�īnas. Apbrīnojami, cik daudz vīrie�u tomēr brauc ar Porsche'. Mans tēvs arī.

Vienā rāvienā apsē�os taisni, un Andijs uz mani samulsis paskatās.

� Kas ir noticis?

� Nekas, � es atbildu un savelku atkal uz leju svārkus. Es ta�u nevāra atzīties, ka viņa daikts man atsauca atmiņā tēvu. Bet Andijs, par laimi, neturpina izpra�ņāt.

� Vai gribi konfekti? � viņ� pavaicā un atver kādu atvilktni ma�īnas priek�ējā panelī. Pretī palecas krāsainas ledenes uz kociņa. Man jāsmejas.

� Tas ir kā teletūbiju zemē!

Andijs ari smejas. Tad mēs abi sūkājam ledenes un runājam par bērniem domātām televīzijas pārraidēm. Andijam tās patīkot, it īpa�i Scsam�trāse. Tad Andijs mani atkal skūpsta. �oreiz viņa lūpām ir salda gar�a.

� Kurp brauksim � pie tevis vai pie manis? � Andijs jautā.

Kamēr prātoju, vai vispār gribu ar viņu kopā uz kaut kurieni braukt, Andijs iedarbina ma�īnu. Skaļi ieaurējoties, tā glu�i kā raķete dārdēdama �aujas uz priek�u.

Cik pareizs lēmums, es domāju, kamēr mēs traucamies ārā no pilsētas, nu man nebūs jāizliekas, it kā mans dzīvoklis tikai tāpēc nav uzkopts, ka apkopēja devusies atvaļinājumā, kam tik un tā neviens cilvēks neticētu, jo kur� vienistabas dzīvokļa īpa�nieks vispār algo apkopēju? Turklāt es vienreiz uzzinā�u, kā dzīvo miljonāri.

Ļoti slepeni, kā redzu, kad ma�īna apstājas Grīnvaldē augsta �oga priek�ā. Pa to laiku ir kļuvis gandrīz pilnīgi gai�s, un putni �ivina kā apreibu�i, lai ieskandinātu jauno, iz�ķiro�o dienu, kas manā dzīvē izmainīs pilnīgi visu. Lai kāds vēl mēģina apgalvot, ka neatmaksājas ieguldīt naudu, pērkot jaunu kurpju pāri, lai nomaksķerētu vīrieti, es prātoju, kad it kā pa�i no sevis atveras garā�as vārti un mēs iebraucam hallē, kas izskatās glu�i kā smalkā autonomā. No pirmā acu uzmetiena varu saskatīt trīs por�ē, divus jaguārus un vēl citas ma�īnas, cita starpā to vidū ir arī kolosāls zeltīts d�ips. Iztēlojos, kā An-dijs un es tajā dodamies nelielā nedēļas nogales braucienā. Varbūt uz Monako? Vai arī mēs turp aizlidotu ar privāto lid ma�īnu? Nūja, vienalga, to mēs vēlāk varam noskaidrot, �obrīd pilnīgi pietiek ar to, ka mans miljonārs ieved mani aiz rokas savā mājā.

Ieejas zona ir tik milzīga, ka tur ietilptu vismaz pieci tādi dzīvokļi kā manējais, un tajā ir vēl vairāk antīku lietu nekā Paulai. Hā!

Andijs velk mani aiz rokas pa bezgalīgu gaiteni, kas manām noberztajām kājām liekas glu�i kā balzams, jo ir izklāts ar paklāju, kas �ķiet vēl mīkstāks nekā tajā kurpju veikalā. Balts un pūkains.

Kad beidzot esam nonāku�i gaiteņa galā, tad stāvam virtuvē, gana lielā, lai tur gatavotu maltītes viesnīcas iemītniekiem. Tomēr tā ir nevainojami tīra. � Te noteikti var ar prieku gatavot, � es saku.

Andijs smejas. � Labāk pasaki, vai tev jau atkal gribas ēst?

Es to vēlētos gan, lai atstātu uz viņu labu iespaidu, tomēr pēc viesībās nobaudītā jūtos vēl tik ļoti pieēdusies, ka pie labākās gribas nespētu norīt nevienu kumosu, tāpēc tikai noliedzo�i papurinu galvu. Andijs no virtuves ledusskapja paņem �ampanie�a pudeli.

� Nāc, apsēdīsimies uz brītiņu bibliotēkā, � viņ� ierosina.

Tā kā man ir vienalga, kur sēdēsim, jo absolūti nebiju rēķinājusies ar to, ka pirms nodarbo�anās ar seksu vispār to darīsim, tad cs tikai pamāju un sekoju viņam pa kādām citām durvīm. Mēs izejam cauri pāris istabām, kuras iekārtotas gai�os toņos un savā starpā savienotas ar divviru durvīm. Varu saprast, kāpēc Andijs gribēja sēdēt bibliotēkā, jo pretstatā citām telpām tā ir tum�a un manam naksnīgajam noskaņojumam atbilst vairāk nekā daudzās baltās istabas, kas visas izskatās vienādas un ļoti sterilas.

Turpretī bibliotēka ir mājīga. Kamīnā pat deg uguns, it kā nupat te kāds vēl būtu sēdējis, katrā ziņā tā nav īsta, bet gan gāzes liesma. Arī jauki. Labāk nekā vispār bez kamīna un bez uguns. Atkrītu uz mīksta ādas dīvāna, kura krāsa un faktūra atgādina kokteiļa vārdā nosauktās automa�īnas sēdekļus, un Andijs man pasniedz �ampanie�a glāzi. Tad viņ� apsē�as blakus un dziļi ieskatās manās acīs.

� Un tagad, � viņ� saka, � pastāsti man par sevi!

Sis priek�likums mani pārsteidz. Vienkār�i pārāk reti atgadās, ka vīrietis grib par kādu uzzināt kaut ko vairāk, tāpēc ātrumā pat nevaru izdomāt nekādu piemērotu tekstu. Jo vairāk tad, kad vairs neesi rēķinājusies ar to, ka tāds vēl tiks pieprasīts. Biju domājusi, ka bez lielas runā�anas ielēksim gultā, bet �ķiet, ka Andijs ir aizmirsis, kur �ajā milzīgajā mājā atrodas guļamistaba. Viņa plaksti ar īsiem intervāliem paceļas un nolai�as, un, kad nupat esmu sākusi stāstīt par savu darbu, Korinnu un Mario, tie aizveras pavisam.

Kādu bridi vēl nogaidu, vai tas varbūt ir rikai joks un plaksti tūlīt atkal atvērsies, bet nekas tamlīdzīgs nenotiek. Glu�i pretēji, Andijs drīz vien sāk krākt. Gulēdams ar mazliet pavērtu muti, viņ� neizskatās pēc vīrie�a, kur� vēlas seksu, un es jūtos atvieglota. Nav glu�i manā stilā jau pirmajā iepazī�anās vakarā nodarboties ar seksu. Ja nu vienīgi vīrietis izskatītos kā Antonio Banderass un būtu mūziķis no Barselonas, kur� jau nākamajā dienā atstātu pilsētu. Tā notika pagāju�ajā rudenī.

Bet Andijs nemaz neizskatās pēc Antonio Banderasa, �obrīd jau nu nepavisam ne, viņ� nav ar aizsmaku�u balsi man ausī dungojis katalonie�u dziesmas. Tām es nespēju pretoties.

Turpretī krāk�ana man izraisa alerģiju. Tā kā tomēr esmu pārāk nogurusi, lai brauktu uz mājām, un negribu izdot savu pēdējo naudu par taksometru, tad dodos uz vienu no daudzajām baltajām istabām, kur atrodas milzīgs balts dīvāns, un atļaujos tajā iekrist.

Salīdzinot ar Andija villu, mans dzīvoklis �ķiet vēl mazāks nekā citkārt. Tomēr priecājos, ka atkal esmu �eit, jo situācija Grīnvaldē nebija piemērota tam, lai varētu izgulēt paģiras.

Sākumā viss bija zināmā mērā okay, ja ar okay var apzīmēt tādu stāvokli, kad mājā ar apmēram simt istabām jāpārguj uz dīvāna, tomēr vēlākie notikumi norisinājās pavisam citādi, nekā biju iztēlojusies, jo mani pamodināja nevis Andija skūpsti, bet gan kāda pavecāka sieviete, kura bija uzradusies dīvāna priek�ā un lamāja mani par ieleni. Tā laikam bija apkopēja, jo valkāja izstaipītu treniņtērpu. Tādi bagātnieki kā Andijs dro�i vien liek apkalpojo�ajam personālam ierasties arī svētdienās, tāpēc viņa milzīgajā virtuvē izskatījās tā, ka varētu ēst pat no grīdas.

Ko nevar apgalvot par manu virtuvi, nemaz nerunājot par to, ka tur vispār nav nekā ēdama, un tā ir turpmākā katastrofā, jo pa to starpu esmu izbadējusies kā vilks. Paulas viesībās uzņemtās kalorijas ir pārstrādātas un izveidoju�as jaunus tauku centimetrus uz mana dibena.

Tā kā neesmu spējīga saņemties aiziet līdz Leopold�trāsei, lai pacīnītos ar tūristiem par brīvu vietu kādā kafejnīcā, tad uzsildī�u nesen pasūtītās take-away nūdeles, man vajadzēs pārdomāt, kā dabūt atpakaļ savas jaunās mirdzo�ās kurpes.

Ķērco�ā apkopēja bija mani totāli izbiedējusi, un, tā kā Andijs bibliotēkā laikam �o kņadu nesadzirdēja, vienīgā izeja bija uz ātrāko laisties lapās, jo aiz sievietes muguras parādījās ari kāds pavecāks vīrietis, domājams, dārznieks. Man nebija nekādas patikas rīta agrumā un paģiru mocītai sākt diskusiju ar kalpotājiem � aizvien tiek stāstīts, cik grūti atrast īstos cilvēkus �, tāpēc nolēmu labāk no brīva prāta doties vai skriet prom.

Vēl paspēju paķert savu rokassomu un, tikai atrodoties uz ielas, konstatēju, ka savas kurpes esmu atstājusi bibliotēkā, kur gulēja Andijs.

Nolādēts. DUBULTNOLĀDĒTS.

Kamēr, pie sevis pukodamās, meklēju taksometru, kas Grīnvaldē agrā svētdienas rītā bija gandrīz vai tikpat liels retums kā rozā zilonis, man ie�āvās prātā, ka kurpēs veiktais ieguldījums varbūt tie�i tāpēc varētu atmaksāties, ka es tās esmu aizmirsusi pie Andija. Tiklīdz viņ� atmodīsies, es domāju, kurpes viņam atgādinās par mani, tad viņ� pa visti milzīgo māju meklēs, kur es esmu palikusi. Andijs uzzinās, ka kalpotāji mani rupji un bez brokastīm ir iztrieku�i uz ielas, un atlaidīs abus no darba. Tad Andijs, apbruņojies ar kurpēm, iekāps vienā no savām daudzajām automa�īnām un meklēs mani. Kā princis Pelnru�ķīti.

Es domāju, ka viņam nebūs nekādu problēmu mani atrast, jo es jau kādu stundu basām kājām biju klīdusi pa Grīn-valdi, līdz beidzot parādījās taksometrs. Ikviens, kur� kaut reizi bijis Grīnvaldē, zina, ka �eit ielas ir tik garas kā �osejas un pat piektdienu pēcpusdienās tik izmiru�as kā pēc atombumbas sprādziena. Bet, kad Andijs pēc pusotras stundas vēl aizvien nebija uzradies, man nekas cits neatlika, kā upurēt pēdējās skaidrās naudas paliekas, lai no bagātnieku un skaistuļu pasaules atgrieztos mājās. Kājām �im ceļojumam būtu nepiecie�ama vismaz vesela diena, un bez kurpēm tas man �ķita pārāk nogurdino�s sports.

Kad nūdeles ir gatavas, atlai�os ar visu �ķīvi gultā un blen�u priek�pusdienas programmu. Bērnu kanālā rāda raidījumu Scsamstrāse. Svētlaimīgi domājot par to, ka Andijs atnesīs atpakaļ manas kurpes, beidzot iemiegu.

Nav nekā labāka par gultā noguliSijātu sv�tdienu, lai pirmdienas rītā ar jauniem spēkiem sāktu nedēļu. Tā domāju, līdz pamanīju, ka mans VĒDERS RŪC kā vecs, īdzīgs suns.

Tā kā nav nekādas patikas arī brokastīs turpināt take-away nūdeļu diētu, kuru biju ieturējusi visu svētdienu, ceļā uz biroju noeju gar bankas automātu, lai skaidrās naudas ziņā atkal izvirzītos priek�galā un beidzot pabarotu veco, īdzīgo suni. Bet kas to deva! Bankas automātam laikam ir kaut kādi defekti, jo tas aprij manu karti. Tāpat vien!

Protams, ka esmu totālā �okā un nekavējoties dodos pie bankas lodziņa, lai �o lietu noskaidrotu. Par laimi, es pati strādāju bankā, un tāpēc man �eit ir tie�ais vads. Kur� �obrīd laikam nedarbojas. Pie lodziņa sēdo�ā sieviete uz mani tikpat kā nepaskatās. It kā es būtu parasta kliente, rāda pati kā visi pārējie. Tā laikam tikai nesen �eit sākusi strādāt, es nodomāju, tāpēc pacen�os ieviest skaidrību.

� Mēs esam kolēģes, � paskaidroju viņai, � es strādāju centrālē pie Salvatorplatz.

Nu ierēdne man pirmoreiz ieskatās sejā.

� Atā, � sieviete saka, � pie kura lodziņa?

� Ne pie viena. Nodarbojos ar presi un mārketingu.

�ķiet, ka sieviete acumirklī atkal ir zaudējusi interesi par mani, viņa paskatās uz lielo pulksteni pie sienas. Ir divas minūtes pāri deviņiem.

Kad pulksteņa rādītājs pavirzījies par minūti uz priek�u, ierēdne atkal uz mani paskatās. �ķiet, ka viņai nav ne jausmas, kāda nozīme bankas iek�ienē ir manai nodaļai un kā tā iespaido arī tik mazus kalpotājus kā viņa pati. Būdama laba mārketinga speciāliste, zinu, cik svarīga ir jutekliskā uztvere salīdzinājumā ar teorētisko informāciju, tāpēc norādu uz pulksteni, kas izrotāts ar bankas logo.

� To es esmu izdarījusi!

� Jūs esat izgatavojusi pulksteni?

� Ne jau pulksteni, bet logo.

� Patie�ām?

� Nūja, īstenībā logo ne. To izdomāja kāda reklāmas aģentūra �veicē.

� Vai pulkstenis ari ir no �veices?

� Nav ne jausmas, varbūt.

� Es tam neticu, � viņa saka, � �veices pulksteņi ta�u esot ļoti precīzi, ber �is parasti pāris minūtes atpaliek.

� Patie�ām?

� Jā. Bet, ja jūs pulksteni esat izgatavojusi, tad varbūt varat parūpēties par to, lai tas tiktu salabots?

� Es pulksteni neesmu izgatavojusi.

� Pareizi. To ta�u jūs nupat teicāt. Un logo arī nav jūsu. Ko tad jūs savā nodaļā īsti darāt?

� Mēs rūpējamies par to, lai logo nokļūtu uz pulksteņa.

� Ahā, � viņa garlaikoti saka, � kolosāli.

Es nezinu. Ja labi apdomā, tad mans darbs nemaz nav kolosāls. Būtībā tas ir pat drausmīgi garlaicīgs, izņemot pusdienu pārtraukumus, kuru laikā es parasti eju iepirkties. Tas ir labākais, ko iek�pilsētā var iesākt ar veselu brīvu stundu. Ja bankas automāts nav norijis EC karti. To pastāstu bankas ierēdnei, pēc tam viņa palūkojas savā datorā.

� Ak jā, Behtles kundze, te jūs mums esat. Izabcla Behtle.

� Pareizi, � es atviegloti saku, � vai jūs tagad varētu parūpēties par to, lai es atkal dabūju atpakaļ savu EC karti? Un ja jau esat sākusi kārtot �o lietu, tad, lūdzu, parūpējieties ari par to, lai bankas automātu salabotu!

Ierēdne manī vairs neklausās, bet atkal stīvi raugās savā datorā. �veices pulkstenis pa to starpu rāda desmit minūtes pāri deviņiem, un es kļūstu nepacietīga.

� Paklausieties, pietiks ar to, ja jūs līdz �im vakaram izmak�ķerēsiet manu karti un vispirms iedosiet mazliet skaidrās naudas, jo man vajag iet uz darbu!

� To es diem�ēl nevaru. Bet, ja gribat, varu norunāt jums tik�anos ar Hofa kungu.

� Ar ko?

� Ar Hofa kungu. Tas ir mūsu filiāles vadītājs.

Neaptverami! Kā lai publikai iestāstu, ka mūsu banka nav

birokrātisks, bet gan elastīgs uzņēmums, ja ierēdņi pie lodziņiem nav spējīgi kādam iedot naudu vai likt salabot bankas automātu, neiesaistot uzreiz nodaļas vadītāju?

� Vai nedomājat, ka pati varētu izsaukt tehniķi?

� Kādu tehniķi?

� Bankas automāta remontam, vai tad esat jau aizmirsusi?

� Jā, jā, skaidrs, bet tā nav tehniska problēma. Jūsu karte tika ievilkta, jo konts ir mīnusos.

� Tāds tas ir pastāvīgi, bet kop� kura laika �ī iemesla dēļ drīkst ievilkt karti?

Neelastīgā ierēdne nezināja, ko atbildēt. Viņa tikai pateica, ka Hofa kungs esot brīdinājis par manu iespējamo iera�anos, viņam ar mani esot personīgi jārunā.

� Ja tas ir tā, tad es ari labprāt pārmitu kādu personīgu vārdiņu ar Hofa kungu, � pikti saku. Tomēr diem�ēl nespēju Hofa kungam pasūdzēties par �īs filiāles vadī�anu, jo, �ķiet, ka viņ� savā darbā ierodas tikai ap desmitiem, un tagad ir ceturksnis pāri deviņiem. Tik ilgi nevaru gaidīt, jo pretstatā Hofa kungam, kuram, �ķiet, nav labāka darāmā par savu kolēģu mocī�anu, man ir darbs, kurā īstenībā jau sen vajadzēja būt. Jo Mario, mans �efs, diezgan augsti vērtē precizitāti, tāpēc mēs jau tāpat pastāvīgi konfliktējam. Pasaku ierēdnei, ka pusdienu pārtraukumā atkal ieradī�os, lai Hofa kungam paziņotu �o viedokli, un mērkaķa ātrumā skrienu Salmtorplatz virzienā. Vecais, īdzīgais suns manā vēderā skaļi protestē.

Kad ieskrienu birojā, pie kafijas automāta, protams, stāv tie�i Mario.

� Nu, Izabcl, � viņ� nosmīn, � vai tev bija grūta nedēļas nogale?

� Satrauco�a, salīdzinot ar tavējo, kā man �ķiet! To pateikusi, ieleju sev kafiju, kam klāt ir loti daudz piena, un pazūdu aiz sava datora. No manis strāvo asprātīga augstprātība, kā jau no sievietes, kas ir tiklab kā draudzene miljonu mantiniekam, kur�, ja vien gribētu, varētu nopirkt visu banku kopā ar Mario. To, ka mans miljonārs līdz �im vēl nav grasījies mani atrast, Mario nevajag zināt.

� �os te tu vari apstrādāt, Korinna sveiciena vietā saka un sakrauj uz mana rakstāmgalda veselu kaudzi papīru.

� Vispirms labrīt, � atcērtu, bet Korinna tikai pasmīn.

� Kas par rītu? Ir jau gandrīz vai pusdienas laiks!

Izdzirdot �o vārdu pieminam vien, mans vēders atkal sāk

rūkt. Es, protams, labprāt aizņemtos no Korinnas naudu, lai beidzot nopirktu sev kaut ko ēdamu, bet baidos, ka tādējādi viņai atgādinātu, ka jau no pagāju�ās nedēļas esmu viņai parādā divdesmit eiro. Man �ķiet, ka tik daudz Korinna man aizdeva, kad viss kolektīvs bija aizgājis paēst uz picēriju turpat aiz stūra, lai nosvinētu mūsu jaunā vēstuļu papīra iznāk�anu. Bet var būt, ka svinē�anas iemesls bija jaunie zīmogi? Atceros, ka tas bija kaut kas garlaicīgs, ar ko Mario dikti gribēja plātīties. Katrā ziņā man toreiz mazliet pietrūka naudas, jo vajadzēja samaksāt par iestā�anos fitnesa studijā, uz ko mani bija pierunājusi Paula un citas mei�as. Tas izrādījās mazliet dārgāk, nekā es biju rēķinājusies, katrā ziņā pārsniedza tos divsimt eiro, kurus nupat biju noņēmusi no konta, jo tā īstenībā nebija parasta fitnesa studija. Tātad tur nebija trena�ieru zāļu, kur o� pēc sasvīdu�u cilvēku sviedriem un skan diskomūzika, bet gan īsts labsajūtas templis. Kur relaksēties stresainām karjeristēm. Tā vismaz apgalvo Zāra un Paula, un viņām tas jāzina, jo viņas tie�ām ir karjeristes. Es par to vēl neko nevaru teikt, pirmkārt, tāpēc, ka darbā man ļoti reti kad ir stress, izņemot tās reizes, kad Mario ārdās, jo grib izveidot jaunus zīmogus vai lodī�u pildspalvas, kas nenotiek bie�i, jo pēdējos gados mārketinga nodaļas bud�ets ir visai sarucis. Turklāt es �o labsajūtas templi vēl nekad neesmu redzējusi no iek�ienes, jo pagāju�ajā mēnesī vēl neesam paspēju�as izmantot savu piederību �im klubam. Zāra un Paula vakaros bija pārāk sanervozēju�ās, un vienai pa�ai man nebija patikas turp iet. Bet tur jābūt kolosāli, tur varot pat nodarboties ar jogu, meitenes man stāstīja.

Es vispār nevaru saprast, kāpēc sākumā tā pretojos iestāties �ajā klubā. Domāju, ka joga ta�u vēl nevienam nav kaitējusi. Glu�i pretēji! Tas nāk par labu un atbrīvo enerģiju. Gan-dijs nodarbojās ar jogu, un tam ta�u bija tik daudz enerģijas, ka viņ� ar vienu vienīgu sēdē�anu varēja angļus tik ļoti novājināt, ka viņi brīvprātīgi pameta Indiju. Lai tik kāds to dabū gatavai! Varbūt es arī varētu gūt tik labus panākumus jogā, nupat domāju, lai izsēdētu savu darbu, līdz Korinna un Mario brīvprātīgi atstātu manu biroju, un tad es kļūtu par bankas mārketinga nodaļas �efu. Tas patie�ām būtu kolosāli! Es būtu daudz, piemērotāka nekā tie abi, jau tāpēc vien, ka izdomātu mūsu klientiem kaut ko satrauco�āku par vienkār�ām lodī�u pildspalvām. Kuram gan �odien vajadzīgas lodī�u pildspalvas, ja katram mājās ir dators? Tie nedaudzie cilvēki, kuri vēl raksta vēstules vai pastkartes, to dara ar cēlām tintes, nevis draņķīgām lodī�u pildspalvām, ko var dabūt bankā. Vismaz es tagad tā domāju. Es izdalītu citas £jive-aways (angļu v., �eit: bankas dāvanas reklāmas nolūkos, tulk. piez.), laikmetīgākas. Varbūt sūkājamās konfektes ar bankas logo uz kociņa vai prezervatīvus. Tie nepiecie�ami visā pasaulē. Un konfektes uz kociņa var ātri pasūkāt pa starpām, kad cilvēks ir izbadējies, turpretī prezervatīvi... nūja.

Nolādēts, JĀKAR ZOBI VADZĪ!

Vienpadsmit un divdesmit trīs minūtes. Vēl stunda un trīsdesmit septiņas minūtes, līdz varē�u Hofa kungam pateikt, ka uzskatu viņu par ļoti birokrātisku un neelastīgu filiāles vadi tāju, kura darba stils kaitē mūsu bankas imid�am. Un tad laikam paies vēl kādas desmit minūtes, līdz dabū�u kaut ko ēdamu. Doma par to, ka atkal varē�u ar pilnu naudas maku ieskriet kafejnīcā un pavisam vienkār�i pasūtī�u to, ko vēlos, mani tik ļoti spārno, ka man pat ir spēks ieslēgt datoru.

� Jums pienākusi vēstule, � tas paziņo.

Korinna, kura visu laiku glu�i kā apdullusi zīlīte klabinājusi pa savu klaviatūru, mani neuzticīgi vēro, jo viņa man alla� pārmet, ka es darba laikā rakstot privātas e-vēstules. It kā man tie�i tāpat kā viņai nevajadzētu atbildēt uz klientu pieprasījumiem!

Pirmā e-vēstule ir no Terēzas.

Tcrēza ir viena no manām neprecētajām draudzenēm �ķirtenēm. Kā jau teicu, mūsdienās mēs vairs neesam vienkār�i vienas pa�as, bet gan vientuļnicccs ar savu vēsturi un attiecīgo etiķeti. Atkarībā no tās sieviete tiek ierindota vienā no daudzajām neprecēto sievie�u apak�grupām. �Neprecēta sieviete meklē sapņu princi� � tik vienkār�i un tie�i tas vairs nenotiek. Katrai apak�grupai ir savi mārketinga mērķi, tāpēc tās uzrunā at�ķirīgas vīrie�u mērķa grupas. Tur ir �ķirtās sievietes kā Terēza, kura pēc �ķir�anās stresa nekāda ziņā vairs negrib neko stabilu, bet gan meklē vienu vieglprātīgu dēku pēc otras. Tā vien nebūtu nekāda problēma, jo vairums vīrie�u izjūt tik lielas bailes no saistībām, lca viņi ir piemēroti vienīgi flirtam. Tomēr ir zināmas grūtības � Terēzas kā preces tirgus vērtību ierobe�o tas, ka viņai jāpieliek ne vien etiķete ��ķirtene�, bet arī otra etiķete � �māte�. Kā �ķirtenei Terēzai ir tik grūti veidot stabilas partnerattiecības, ka viņa meklē tikai vieglprātīgas dēkas. Tā būtu skaidra rīcības līnija, ja pa vidu nejauktos mātes lomas apziņa. Būdama māte, tu nevari tik vienkār�i vieglprātīgi atvest mājās pavisam sve�u puisi, jo tas varētu izrādīties policijas meklēts bērnu slepkava vai tamlīdzīga persona. Tas apgrūtina vieglprātīgās dēkas meklējumus, un pa �o laiku Terēza visas �īs lietas dēļ ir kļuvusi diezgan nervoza. �obrīd viņa norunā randiņus vienīgi internētā, kas saprotamu iemeslu dēļ arī nav visai apmierino�i. �ķiet, ka Terēza ilgojas pēc kontaktiem ar īstiem, pilnasinī-giem, nevis virtuāliem cilvēkiem, jo uzaicina mani rītvakar uz mielastu. Pārējās meitenes arī ieradīsies, viņa raksta.

Tas mani pārsteidz, jo īstenībā bijām plānoju�as rit beidzot aiziet uz fitnesa studiju, par kuru esam maksāju�as veselu mēnesi.

Paula mūs uz to pierunāja, jo viņa domāja, ka visi kolosālie cilvēki mūsdienās nodarbojoties ar jogu. Ne vien veci vīri kā Gandijs, kur� gan tādējādi ir ieguvis tik lielu iek�ējo spēku, ka varēja dzert pats savus izdalījumus. Man tas �ķita ļoti pretīgi, un es Paulai teicu, ka nekādā ziņā negribētu iepazīties ar vīrieti, kur� nodarbojas ar jogu, bet Paula tikai smējās. Lieta ar izdalījumiem, protams, esot opcionāla, viņa domāja, turpretī esot pavisam dro�i, ka �ajā studijā mud�ēt mud�ot bagāti vīrie�i. Tas mani pārliecināja, jo �ādas biedru naudas var samaksāt tikai bagāti kluba biedri. Turklāt Paula �ādās lietās ir īsta eksperte, jo ir pieteikusies gandrīz katrā klubā, kurā par iestā�anos jāmaksā lielāka naudas summa, kas mazliet pārsniedz mazas Āfrikas valstiņas mēne�a bud�etu. Tādējādi Paula nemitīgi iepazīstas ar aizvien jauniem bagātiem vīrie�iem. Tas visbeidzot bija iz�ķiro�ais arguments, kāpēc es sagrabināju piķi litnesa tempļa apmeklē�anai, kaut arī līdz ar to �omēnes nespēju samaksāt par īri. Es domāju, ka mans saimnieks izturēsies ar izpratni, galu galā, viņ� pats ir laimīgi apprecējies un varētu būt ieinteresēts, lai arī es beidzot izeju pie vīra un izvācos no dzīvokļa, tad viņam būtu iespējams to izīrēt kādam, kas maksās regulāri.

� Vai tu esi tikusi galā ar tekstiem, � pēk�ņi atskan no blakus eso�ā rakstāmgalda.

� Vai tie�ām tā izskatās, � es atcērtu. Korinna pēc tam neko vairs nesaka, un es atbildu Terēzai, ka rītvakar ļoti labprāt ieradī�os pie viņas uz mielastu. Un parīt ie�u uz litnesa studiju. Pavisam noteikti!

Par vakariņām pie Terēzas iedomājoties vien, mans vēders atkal draudīgi ierūcas. Es pārdomāju, vai tomēr nevajadzētu no Korinnas aizņemties mazliet naudas, bet neskaidra nojauta mani brīdina, ka mūsu attiecības �im lēmumam nav labvēlīgas.

Korinna ārkārtīgi skopi apietas ar savu naudu un tāpat izturas arī pret sevi. Vēl nekad neesmu piedzīvojusi, ka viņa būtu nopirkusi sev jaunas drēbes, vismaz ne �ajos �etros gados, kurus mēs strādājam kopā. Un pirms tam laikam arī ne, jo viņas valkātie kostīmi izskatās kā no cita gadsimta. Un tie tie�i tā ari o�. Glu�i tāpat kā Korinnas ēdiens. Skopulības dēļ viņa to katru dienu paņem līdzi no mājām un uzsilda mikroviļņu krāsnī, kas stāv aiz viņas rakstāmgalda. Tāpēc mūsu birojā pusdienas laikā vienmēr smird tā, it kā kāds būtu uzvēmis uz tepiķa. Nepanesami, tādēļ man alla� jābēg prom. Mans starta signāls atskan, kad Korinna sāk knibināties ap plastmasas maisiņu, un, vēlākais, tobrīd, kad viņa noņem ēdena traukam vāciņu, es jau esmu pazudusi no biroja.

Tātad būtībā Korinna vainojama pie tā, ka esmu spiesta pusdienas pārtraukumu pavadīt ārpus biroja, tāpēc vismazākā kompensācija būtu tā, ja viņa segtu manus izdevumus un iedotu nedaudz naudas ē�anai. Nemaz neņemot vērā cilvēcību, galu galā, es jau no pa�a rīta badojos, un tas man nevar nākt par labu. Manai pēcpusei gan varbūt, bet ne dvēselei. Un ari ne darba tikumam.

Piesardzīgi palūkojos pāri uz Korinnu, lai redzētu, vai viņa akceptētu saprātīgus argumentus. Korinna mani neievēro, bet no rakstāmgalda apak�as jau izvelk savai plastikāta maisiņu. Tagad man jābūt stiprai!

Un jāatslābinās. Vienkār�i jāpavaicā Korinnai, vai viņa man aizdos divdesmit ciro? Vai vismaz desmit?

Vislabāk būtu bijis piecdesmit, tad es vēl varētu izņemt no ķīmiskās tīrītavas vakarkleitu, kas tur dirn jau kop� pagāju�ās nedēļas, jo līdz �im nespēju sagrabināt nepiecie�amos divpadsmit ciro, bet �ovakar man �ī kleita ir steidzami vajadzīga. Tā kā Korinna mani nepagodina ne ar vienu skatienu, manas izredzes izdīkt no viņas vēl piecdesmit eiro drīzāk ir bēdīgas, tāpēc nolemju aiziet uz grāmatvedību pie Kolmeieres kundzes. Viņa ir ārkārtīgi laipna, neiedomājami resna, un viņas rakstāmgalda atvilktnē vienmēr ir kaut kas ēdams.

Aizverot savas e-vēstules, pārdomāju, vai Kolmeieres kundze ir tik resna tāpēc, ka viņas rakstāmgaldā vienmēr ir kaut kas ēdams, vai varbūt viņai vienmēr ir krājumā kaut kas ēdams, jo lielākiem ķermeņiem vajag vairāk barības? Un vai tam ir kāda saistība ar Kolmeieres kundzes svaru, ka viņa ir tik mīļa? Resnie cilvēki it kā esot jautrāki nekā tievie. Vai kāds brīnums, tiem ta�u nevajag tā badoties kā man!

Korinna knibinās ap alumīnija foliju, un man nāsīs iecērt skābens smārds. No turienes tas aizceļo līdz pat kuņģim, un tas sāk celties. Kā jojo: aug�ā un lejā, aug�ā un lejā...

Gandrīz vai esmu tikusi laukā pa durvīm, kad Korinna man pakaļ nosauc:

� Pasaki, kad es beidzot dabū�u atpakaļ tos divdesmit eiro, kurus tu man esi parādā jau veselu mēnesi?

Par godu savam triumfam atvēlu sev glāzi �ampanie�a. Man �ķiet, ka to esmu pelnījusi! Saruna ar Hofa kungu bija ļoti easy¹. Ne uz pusi tik traka, kā biju gaidījusi, kaut arī iesākās drusku neveikli.

Kad ierados bankā, tad, pateicoties Kolmcieres kundzes iedotajai �okolādes tāfclītci, jutos jau daudz labāk. �okolādi biju aprijusi neparasti badīgā tempā, tās devēja tagad domā, ka man ir gremo�anas traucējumi.

Atbilsto�i savai pa�sajūtai uzvedos, arī tiekoties ar Hof'a kungu. Ar �okolādi vēderā pasaule izskatās pavisam citāda nekā bez tās! Mierīgi, bet ar uzsvaru es Hofa kungam izskaidroju, ka nolādēti zemiski un nekrietni ir ilggadēju bankas darbinieci, tātad kolēģi, finansiālās krīzes situācijā atstāt sē�am peļķē. Vienīgi �okolādes tāfclītci jāpateicas, ka spēju saglabāt mieru; ja kuņģis būtu bijis tuk�s, varētu atgadīties, ka es aizmirstu savu labo audzinā�anu!

Bet tagad tā bija kā pastaiga. Hofa kungs patie�ām �ķita satrūcies un, man gandrīz vai atvainodamies, paskaidroja, ka viņam personīgi neesot nekas pret mani un ka viņ� negribot būt nekoleģiāls, tomēr viņam esot sasietas rokas. Vainīgi esot firmas principi, kas viņam neatļaujot pret mani izturēties citādi kā pret citiem bankas klientiem tikai tāpēc, ka es �eit jau �etrus gadus strādāju, projektēju pildspalvas un atbildu uz klientu pieprasījumiem. Tāda nu reiz esot firmas politika.

Es atbildēju, ka man politika arvien ir �ķitusi stulba, jo tā ne�ķiro cilvēkus, tāpēc mūsu sabiedrībā izput ikviena individualitāte. Hofa kungs teica, ka man esot taisnība. Viņam kā privātpersonai arī politika krītot uz nerviem, it īpa�i tāpēc, ka politiķi nemitīgi savā starpā strīdoties, nevis strādājot. Tik vienkār�i viņ�, Hofa kungs, arī labprāt gribētu nopelnīt savai naudu, ber bankā pū�ot cits vēj� nekā lielajā politikā. Te vēl vajagot kārtīgi strādāt, viņ� teica un, �ķiet, tie�i tāpēc kļuva visai īgns.

Uzskatīju, ka gudrāk darī�u, ja Hofa kungu vēl vairāk nesanikno�u, jo gribēju, lai viņ� man atdod atpakaļ manu EC karti, tāpēc viņam visās lietās piekritu.

Kad pēc tam diezgan ātri vienojāmies, ka visi politiķi ir slinki pclavmaisi un viņiem vajadzētu kādu laiku pastrādāt bankā, lai redzētu, kā iet īstajā dzīvē, Hofa kungs nopūzdamies konstatēja, ka mēs to diem�ēl nevaram noteikt. Diem�ēl, es viņam piebalsoju, lai gan mūsu Angija* pie bankas lodziņa patie�ām labi izskatītos.

Tas gan izrādījās nepareizs gājiens, jo Hofa kungam bija glu�i pretējs viedoklis. Angija tikai izbaidītu klientus, viņ� teica, viņa bankā �ī persona nedrīkstētu strādāt. �ķiet, ka �ī doma viņu patie�ām saniknoja, un bija nepiecie�ams kāds bridis, līdz mēs atkal atradāmies uz viena viļņa. Tad es vēlreiz piesardzīgi ierunājos par lietu ar EC karti.

Hofa kungs nokrek�ķinājās. Tad viņ� atsāka stāstīt par firmas politiku un teica, ka mēs abi divi, tātad viņ� un es, diem�ēl nepiederot pie cilvēkiem, kuri pieņem likumus. Mums ar to vajagot samierināties.

Kad es sacīju, ka īstenībā nespēju iztēloties dzīvi bez EC kartes, Hofa kungs man vispārīgos vilcienos paskaidroja bez-skaidrās naudas maksājumu attiecību attīstību pēdējos trīsdesmit gados. Tas esot neticams triumfs. Tur es viņam varēju tikai piekrist. Diez vai ir jaukāka sajūta par to, kad pāri veikala letei pasniedz savu EC vai VISA karti, un � vismaz man � tas ikreiz ir liels triumfs, kad tā tiek akceptēta.

Hofa kungs �o sajūtu ļoti labi varēja saprast, bet viņ� uzskatīja, ka tie�i tur slēpjoties problēma. VISA ierēdņi esot nervozēju�i, jo es laikam savus rēķinus neesot apmaksājusi. Es apgalvoju, ka tur jābūt pārpratumam, jo VISA ierēdņiem ta�u ir atļauts naudu novilkt tie�i no mana konta. Hofa kungs ieteica apdomāt, ka to viņi varot darīt tikai tad, ja manā kontā ir nauda, bet tur tās neesot.

Sī ziņa mani, protams, iesākumā tā �okēja, ka nezināju, ko atbildēt. Hofa kungs bija pavisam norūpējies un teica, ka es esot glu�i bāla, vai nevajagot man atnest kafiju? Es vienīgi vārgi pamāju un atguvos tikai tad, kad viņ� atgriezās, nesdams plastmasas biķeri ar brūnu �ķidrumu. Viņam esot ļoti �ēl, Hofa kungs teica, viņ� neesot gribējis mani tā �okēt, bet saskaņā ar sava konta stāvokli es nu esot bankrotējusi. Vai tad es to neesot zinājusi? Es ta�u regulāri saņemot sava konta izrakstus?

Vispirms Hofa kungu nomierināju un pateicu, ka viņ� nav vainīgs pie tā, ka man ir gandrīz sabrukums, jo man arī, protams, ir skaidrs, ka nepiederu pie īpa�i pārtiku�iem cilvēkiem. Bet visai brutāli ir to dzirdēt no cita cilvēka mutes. Un, kas attiecas uz konta izrakstiem, tad lieta ir tāda, ka īstenībā es tos nekad nelasu. Tāpēc ka nesaprotu.

Hofa kungs piekrita, ka nespeciālistam esot zināmas grūtības uzreiz saprast skaitļu virknes. Vai es kādreiz esot jau domājusi, ka vajadzētu iekārtot saimniecības grāmatu, kur pierakstīt ienākumus un izdevumus?

Man tā �ķita lieliska ideja. Es aizvien biju gribējusi rakstīt grāmatu � tas ta�u nevar būt tik grūti? Bet ne par bud�etu, es paskaidroju Hoiā kungam, bet gan par tādu tēmu, kura labāk pārzinu. Piemēram, par modi. Tā kā esmu darījumos pieredzējusi būtne, tad pie izdevības tūlīt pat apvaicājos, vai banka manus pētījumus varbūt varētu pabalstīt ar izdevīgu kredītu?

Hofa kungs neatbildēja uzreiz, bet pēc pamatīgas pārdomā�anas un pāris kafijas malkiem pateica, ka viņam tas �ķietot neticami. Kā es no darba preses nodaļā noteikti zinot, banka galvenokārt atbalstot būvniecību. Es viņam atbildēju, ka pie �īs sarunas atgriezī�os, kad reiz bū�u nodomājusi kaut ko būvēt. �ķiet, ka Hofa kungs pēc tam jutās apmierināts un atsāka runāt par VISA ierēdņiem.

Vai tad es no viņiem neesot saņēmusi pasta sūtījumus? Es neuzdro�inājos viņam stāstīt par vēstulēm, kuras biju iesviedusi makulatūrā, jo biju noturējusi tās par reklāmām. Es domāju, ka tas varbūt varētu radīt sliktu iespaidu, ka es, preses speciāliste, tik vienkār�i, kaut ari ekoloģiski korekti aizmetu prom pasta sūtījumus. Bet kā gan es varēju zināt, ka tie ir brīdinājumi, nevis kaut kādi kaitino�i skribelējumi, līdzīgi liem, kurus es saceru ik dienas, lai pierunātu mūsu klientus iegādāties akcijas vai citādi atdot bankai savu grūti nopelnīto naudu. Tātad es Hofa kungam pateicu, ka neesmu no VISA saņēmusi nekādus pasta sūtījumus. Tas viņu �ausmīgi uztrauca, un Hofa kungs pateica, ka tas vienreiz esot tipiski. VISA mārketinga nodaļa neesot tik laba kā mūsējā. Tobrīd jutos glaimota un pasmaidīju, atliku�ais bija tīrā bērnu spēle.

Tā kā VISA esmu parādā tūksto� septiņi simti trīsdesmit eiro, bet mana kredīta limits ir ap trim tūksto�iem, kas tāpat jau ir izsmelts, rad Hofa kungs teica, ka esot tikai viens prātīgs risinājums. īsu brīdi biju noraizējusies, ka viņ� man ieteiks atrast kādu papildu darbu, lai nomaksātu parādus, bet Hofa kungs ir reālists. Viņ� izlēmīgi palielināja manu kredīta limitu līdz pieciem tūksto�iem. Ar vienu peles klik�ķi. VIENKĀR�I TĀPAT. Un, stink�, nu es esmu kļuvusi bagātāka par diviem tūksto�iem eiro, vai tas nav ģeniāli? Tam par godu ta�u pusdienas pārtraukumā varu izdzert vienu glāzi, vai ne?

Precīzi rēķinot, es, protams, neesmu kļuvusi bagātāka par diviem tūksto�iem eiro visā pilnībā, jo daļa no �īs summas ta�u pieder VISA un ir jau pārskaitīta, tomēr nu esmu daudz bagātāka, nekā biju �ajā priek�pusdienā.

Tas tomēr neesot ilgtermiņa risinājums, Hofa kungs teica uz atvadām, kas bija ļoti siltas un sirsnīgas. It kā es būtu tik stulba un ticētu, ka tagad viņ� katru mēnesi vienkār�i paaugstinās manu limitu! Par ko �is tips mani uzskata? Laikam par ļoti zemi apmaksātu personu, jo nākamajā brīdī Hofa kungs teica: esot apbrīnojami, ka es vēl aizvien neesot saņēmusi algas paaugstinājumu, kaut arī tik ilgi strādāju firmā. Tur nu viņam ir taisnība, es domāju un atbildēju, ka to var saprast tikai tad, ja pazīst manu �efu. Piebildu, ka Mario ir īsts ma�o, kur� uzskata, ka VIŅ� VIEN ir preses nodaļa. Kaut ari pats gadiem ilgi nespēj izdomāt labākas firmas dāvanas reklāmas nolūkos kā muļķīgas lodī�u pildspalvas, turpretī manējās idejas ir daudz vērtīgākas.

Hofa kungs to noklausījās ar visdziļāko izpratni. Diem�ēl ari �ajā firmā esot kolēģi, kuri cen�oties citus ierobe�ot, lai pa�i �ķistu vērtīgāki, viņ� ar no�ēlu teica. �im vīram ir pilnīga taisnība! Mario ir ierobe�otājs. Bez viņa es dro�i vien atrastos karjeras kāpņu pa�ā aug�galā un saņemtu tik prāvu algu, ka VISA ierēdņi manā priek�ā aiz apbrīnas kristu ceļos un ncbombar-dētu mani ar stulbām vēstulēm tikai tāpēc vien, ka reiz pusdienas pārtraukumā esmu sev nopirkusi jaunu tērpu kokteiļu vakaram, nevis nervozējusi kaut kādu draņķīgu tūksto� un velns viņu zina vēl cik eiro dēļ.

Vienalga, tagad �ī problēma ir atrisināta. Kad pasacīju Hofa kungam, cik kolosāli man tas �ķiet, viņ� atbildēja, ka mums kādreiz vajadzētu aiziet kopā pusdienās. Kā kolēģiem. Piekrīto�i pamāju, laikam rīko�os velni�ķīgi un par spīti saviem trūcīgajiem līdzekļiem uzaicinā�u �o tipu pusdienās, jo viņ� dro�i vien paļaujas uz to, ka es izmaksā�u. Kā gan citādi, viņ� ta�u man ir izdarījis tādu pakalpojumu!

Kaut arī īstenībā tas nebija nekāds lielais pakalpojums, viņ� ta�u tikai vienreiz noklik�ķināja ar peli. Es to daru katru dienu, bet mani vēl neviens tāpēc nav uzaicinājis pusdienās.

Vienalga, uz to iedzer�u vēl vienu glāzi!

Kad pēc otrās glāzes �ampanie�a izeju no Dallmajr, ir jau tik vēls, ka gandrīz vai nav vērts atgriezties birojā. Turklāt esmu viegli noreibusi. Bet varbūt tie�i tāpēc vajadzētu doties uz biroju? Varbūt neko nekaitētu izdzert pat drusciņ vairāk, lai spētu panest Korinnas pusdienu maltītes smaku?

Bet vispirms jādodas uz ķīmisko tīrītavu un jāatbrīvo no gūsta vakarkleita, kas man �odien nepiecie�ama, lai ietu uz operu. Man par to milzīgs prieks. Tur kaut ko kolosālu dziedā�ot, Zāra stāstīja, to noteikti vajagot dzirdēt. Sievietes lomas tēlotāja ir diezgan slavena, katrā ziņā viņas fotogrāfiju nemitīgi redz avīzēs, tie�i tāpēc biļetes bija dārgākas nekā parasti.

Tomēr Zāra domāja, ka mums vajadzētu arī mazliet izglītoties, turklāt operas foajē varot iepazīties ar veselu lērumu vīrie�u. Un Netrebko esot augstākā klase. Nūja, personīgi man augstākā klase ne�ķiet tas, kā viņa savas pēdējās Minhenes turnejas laikā nopēla mūsu nakts dzīvi. Salīdzinājumā ar Maskavu, kur viņa citkārt izklaidējoties, tā esot diezgan garlaicīga. Es uzskatu, ka visai nepieklājīgi ir paļāt pilsētu, kurā viesmīlīgi uzņem un izmitina luksusnumurā, liela aprobe�otība ir arī sagaidīt, ka it visur pasaulē varēsi justies kā mājās. Citas zemes, citi tikumi, vai ne? Katrā ziņā man �ķiet viss kārtībā, ja Minhenes naktsklubos neduelējas kaviāru mafijas bosi un lētas ielasmeitas no Ta�kentas vietējām nenosit cenu. Ja Netrebko kundzei tas neder, pēc izrādes viņa var doties savā viesnīcas gultā, es ar Zaru katrā ziņā izbaudī�u Minhenes nakts dzīvi.

Tas ir, Zara to darīs. Kas attiecas uz marti, tad jāpiebilst, ka es pamazām kļūstu mazliet nemierīga, jo mans princis gandrīz �etrdesmit astoņas stundas nav vēl devis nekādu ziņu. Nemaz nelīdzinās prin�a manierēm un neliecina par labu audzinā�anu, pēc tam kad starp mums bija gandrīz vai sekss un mani ar savu bļau�anu galīgi satrieca viņa ekonome, turklāt ne gandrīz, bet gan picbrēcot pilnas ausis. Nu labi, to es vēl varētu neņemt vērā. l'as, ko patie�ām nespēju pārciest, ir manu kurpju zaudējums. Kas �im tipam vispār prātā, ko lai velku �ovakar pie savas garās kleitas?

Tā kā diem�ēl neesmu miljonāre, kurai mājās no apavu skapī noglabātajiem bezgalīgi daudzajiem kurpju pāriem tikai jāizvelk piemērotais, lai ietu klausīties operu, tad es pa ceļam uz biroju vispirms ātri iegrie�os kurpju veikalā. �oreiz pārdevēja ir daudz laipnāka nekā sestdien un mani uzlūko ar tik starojo�u smaidu, it kā es būtu viņas labākā draudzene.

� Sveiki, cik jauki jūs atkal redzēt!

Okay, labāko draudzeni neuzrunā ar �jūs�, tomēr pa to starpu laikam esmu pieskaitīta pastāvīgajiem klientiem. Lai �o godu attaisnotu, tūlīt nopērku vēl vienu kurpju pāri �im vakaram. Paaugstināts kredīta limits ir patie�ām kolosāla lieta!

Plus divtūksto� eiro. Nūja, īstenībā nulle, mīnus trīstūksto� rīcībā eso�ās naudas, mīnus tūksto� septiņsimt trīsdesmit Visa kantorim, mīnus bagete Coffee-Company, mīnus samaksa par vakarkleitas ķīmisko tīrī�anu, mīnus vairāk nekā simt eiro par jaunām kurpēm, mīnus parādi kafijas kasē

Tas patie�ām bija pēdējais piliens jūrā! Tipisks Mario gājiens! �ķiet, ka cilvēki sao�, ja kādam ir uzradusies nauda. Viņi pielīp pie papē�iem glu�i kā velns pie nabaga dvēseles. Es varu dzīvi iztēloties, kā klājas manam princim miljonāram, kuram vienmēr jābaidās, ka viņu mīlēs tikai naudas dēļ vien.

Nūja, kad sāku domāt par viņu, tad manai līdzjūtībai ir robe�as. Pa �o laiku viņ� ta�u varēja piezvanīt? Ceru tikai, ka viņam nekas nav atgadījies? Cerams, ka kalpotāji nav viņu nogalināju�i tāpēc vien, ka viņ� ir uzdro�inājies gulēt bibliotēkā? Abi vecie izskatījās diezgan holēriski. Varbūt Andijs neuzdro�inās viņus atlaist, citādi viņam būtu jābaidās par savu dzīvību! Tiklīdz kopā ar viņu dzīvo�u villā, es Andija dēļ norī�u �o rūgto kumosu un abus izspiedējus izlik�u aiz durvīm.

Un katrā ziņā uzteik�u darbu. Aizmirsti, Gandij, es neesmu radīta jogai. Vai Gandijs nedzēra savu urīnu arī? Man vairāk patīk Cosmopolitans. Tiktāl par to.

Katrā ziņā man nav pacietības ilgsto�i noņemties ar tādiem ierobe�otājiem kā Mario, kas kavē manu attīstību. Kad atgriezos no pusdienas pārtraukuma ar jaunajām kurpēm un vakarkleitu, biju glu�i kā spārnos un beidzot man radās īstais noskaņojums ķerties klāt pie presei domātajiem tekstiem, kuriem vajadzēja būt gataviem jau pagāju�ajā nedēļā. Vispār es ienīstu preses tekstus. Tie ir ārkārtīgi garlaicīgi. Lielākoties tur tiek runāts par kaut kādu jaunu stulbu fondu, par kuru man jāuzraksta tā, lai mūsu klienti noticētu, ka ieguldīt tajā savu naudu būtu vissatrauco�ākais un vislabākais, kas vispār var būt. Satrauco�āk par ceļojumu apkārt pasaulei un vēl seksīgāk nekā randiņ� ar Bredu Bitu. Vai Orlando Blūmu. Es lieliski protu katrā lietā atrast kaut ko pozitīvu. Bat akcijās. Tas tiesa. Visam piemīt kaut kas labs, jāgrib tikai to saskatīt. Es to protu. Jo esmu pozitīvi domājo�s cilvēks.

Mana mamma uzskata, tas esot tāpēc, ka es esmu vasaras bērns. Bērni, kuri piedzimu�i vasarā, agrāk ieraugot sauli, tāpēc viņiem esot saulaināka daba, tā vismaz domā mana mamma. Mātei tas jāzina, jo viņa orientējas visā, kas redzams pie debesīm. Toties viņai nav nekādas nojausmas par �īs zemes lietām.

Un man arī nav ne vismazākās nojausmas par �o fondu. Tomēr es spēju sacerēt tik jautru un saulainu tekstu, ka pati vislabprātāk ieguldītu �ajā fondā savu naudu. Ja vien man tāda būtu.

Brīdi pārdomāju, vai nepiezvanīt Hof'a kungam un ne-pavaicāt, vai viņ� vēlreiz nepaaugstinātu mana kredīta limitu, lai es varētu iepirkties �ajos saulainajos fondos, bet tad atsakos no �īs idejas.

Lai arī cik saulaini �ie fondi tiek attēloti reklāmas tekstos, īstenība izskatās daudz drūmāka. Bet to rakstīt neietilpst mana amata pienākumos, un Mario būtu ārdījies kā traks, ja es pēk�ņi sāktu bankas klientiem teikt patiesību. Tātad es tur pinu rakstīt tik ilgi, līdz mans teksts pārliecina cilvēkus, ka viņi palaidīs garām milzu izdevību, ja tūlīt savu skaidro naudu neinvestēs. Tā sauc to procesu, kad klienti atdod bankai savu naudu. Patiesībā to tikpat labi varētu dēvēt par atdāvinā�anu, jo pēc sākotnējās eiforijas, kuru vairoju�i tādi raksti kā manējie, vairums fondu sāk nīkuļot un zaudē savu vērtību apmēram tikpat ātri kā vecās smar�as, kad tirgū parādās firmas parfīms jaunajai sezonai. Tad veco var sviest atkritumu konteinerā.

Tāpat ir arī ar fondiem, bet par to man vairs nav jāraizējas. Tad tas ir fondu konsultantu ziņā. Viņi mierina klientus un parūpējas par to, lai tic turpinātu uzticēties bankai un par spīti nelielajai neveiksmei atstātu savai naudu fondā, līdz tas ir galīgi nogrimis. Tad mēs izsūtām vēstules ar priek�likumiem, kuros jaunos fondos klienti var ieguldīt savu naudu, ja viņiem vispār vēl tāda ir atlikusi.

Es, kā jau teikts, biju ļoti motivēta ieklik�ķināt savā datorā pozitīvus vēstījumus, bet tad ieradās Mario ar nolādēto kafijas kasi un izturējās tā, it kā visas firmas eksistence būtu apdraudēta, ja es uz līdzenas vietas nenolīdzinā�u savus parādus. Galu galā, runa ir par piecpadsmit ciro. Tīrie sīkumi cilvēkam ar paaugstinātu kredīta limitu, bet pārāk daudz man, jo Mario pārkaļķotajā automātā gatavotā kafija gar�o kā samazgas, tāpēc es to nekad nedzeru.

� Tā ir tava problēma, � Mario aizvainoti saka, � mēs esam viena komanda, tāpēc visiem ir jāiemaksā nauda!

Tad es to arī izdarīju, jo man nebija nekādas patikas noklausīties kārtējo Mario referātu par mūsu komandu, bet pēc tam �ampanie�a radītā labā oma bija izgaisusi, un man vajadzēja Kolmeieres kundzei izlūgties vēl vienu �okolādes tāfe-līti, lai atgūtu noskaņojumu koncentrēties uz nolāpītajiem tekstiem. Vislabākais ir tas, ka īstenībā nekāda koncentrē�anās nav nepiecie�ama. Pēc tik daudziem vingrinā�anās gadiem �ie teksti pa�i no sevis plūst datorā.

Kā visām lietām arī gadījumam ar kafijas kasi ir labā puse � kamēr glu�i kā apsēsta klik�ķinu datorā savus tekstus, manī rodas milzīgs niknums pret savu ierobe�otāju. Varētu aiz dusmām vai pārsprāgt, un, kad Mario ienāk iek�ā, lai simto reizi pavaicātu, kad teksti būs gatavi, tad es arī to daru.

� Pasaki, Mario, vai tu īstenībā zini, cik ilgi es te jau strādāju?

Viņ� uz mani izbrīnīti nolūkojas.

� Vai �ī saruna tagad kļūs personiska, Izabcl, � viņ� pēc tam jautā, � vai tu gribi, lai tev uzsaucu kūku kā pateicību par uzticību firmai?

� Ļoti asprātīgi. Īstenībā es domāju par algas paaugstinājumu.

Nezinu, kas Mario lēcies, bet viņ� sāk tik skaļi smieties, ka asaras sakāpj acīs. Pie velna, kas gan jautājumā par algas pa augstinājumu ir tik smieklīgs?

� Man tas ne�ķiet komiski, � es piesardzīgi saku, � kaut arī esmu pozitīvi domājo�s cilvēks, vienmēr gatava saskatīt dzīves saulainās puses. Arī firmas interesēs.

Nekādas reakcijas.

� Jo sevi�ķi firmas interesēs, � tāpēc es uzsveru, � esmu nolādēti laba tajās lietās, ko daru.

Mario beidz smieties.

� Ja tu vispār kaut ko dari, Izabel, � viņ� iebilst, � tas gandrīz nekad nenotiek. Da�kārt man ir tāda sajūta, ka tu uz biroju nāc tikai tāpēc, lai mājās aiztaupītu maksu par telefona sarunām.

Kā gan viņam tas varēja ienākt prātā?

� Vaj mūs �eit uzrauga? � es vaicāju. � Ar videokamerām?

Mario atkal smejas.

� Nē. Mēs neesam no Valsts dro�ības komitejas. Tomēr ir uzkrīto�i, ja darbinieki pret saviem pienākumiem neizturas ar nepiecie�amo nopietnību. Da�reiz es nezinu, vai tev vispār ir vismazākā nojauta, ko tu �eit dari? Es domāju, vai tu vispār interesējies par fondiem?

Ko lai viņam atbildu? Es nelabprāt meloju, tāpēc klusēju.

� Starp mums runājot, Izabel, � Mario konfidenciāli saka, � jau pāris rei�u man ir vaicāts, vai mēs tavu vietu nevarētu aiztaupīt.

� Aiztaupīt? Mani? Kuram tad vajadzētu veikt manu darbu?

� Es nezinu, � Mario saka un viņa skatiens aizslīd līdz Korinnai, kura fanātiski klaudzina pa savu klaviatūru un izliekas, it kā neko no mūsu sarunas vispār nesaklausītu.

GOVS! Intrigante un vecas drēbes valkājo�ā govs! Protams, ka no manas puses bija bērni�ķīgi domāt, ka mūs uzrauga videokameras, bet pozitīvs cilvēks, kāda es esmu, tūliņ nespēj aptvert, ka vistuvākā un uzticamākā kolēģe viņu varētu apmelot un pakļaut mobingam. Kā Korinna man kaut ko tādu var nodarīt? Mēs tagad jau �etrus gadus strādājam kopā, mēs viena otrai aizdodam naudu, nūja, es aizņemos naudu no viņas. Ja tas nav uzticības pierādījums � un tomēr viņa mani nodod un strādā kā apsēsta, lai es uz �ī fona izskatītos sliktāka? Uzmetu Korinnai ledainu skatienu, kur� viņu, cerams, nogalinās, bet viņa man nepievēr� uzmanību.

Mario mani nelaimīgi uzlūko.

� Neuztraucies, � viņ� saka, � pagāju�ajā nedēļā, kad tu biji slima, �eit iegriezās uzņēmuma konsultants, un viņ� domāja, ka darbs varētu noritēt arī bez tevis. Mums ta�u jātaupa visās lietās un vietās.

� Okay, to ta�u es saprotu, bet kāpēc mēs nevaram beigt izdalīt klientiem lodī�u pildspalvas? Vai arī varbūt izveidot lētākas pildspalvas? Vai tāpēc mums tūliņ jāatlai� cilvēki?

� Pēdējais vārds jau vēl nav pateikts, � Mario saka, � un velns nav tik melns, kā to mālē.

Nezinu, ko lai atbildu. Protams, ka da�as lietas nav nemaz tik melnas, kā tās izliekas. Un tomēr no tām acīs metas tum�s.

� Ja tu man vaicā, � Mario saka, � tad pamēģini pierādīt, ka tavs darbs bankai ir nepiecie�ams.

To pateicis, viņ� iziet ārā, un es visu atliku�o pēcpusdienu nespēju vairs strādāt, jo man jāpārdomā, kā lai sadabūju �o nolāpīto pierādījumu, ka es bankā esmu vajadzīga? Man nekas nenāk prātā.

Bet ar ICorinnu visu atliku�o dienu nerunāju ne vārda, un viņa tāpēc neuzdro�inās vēlreiz man atgādināt par divdesmit eiro. Es ta�u mēdzu sacīt, ka dzīvē it visam ir arī savas labās puses!

Paņemu savu somu un joņoju pa kāpnēm lejā, jo taksometrs mani jau gaida. Protams, ka es varētu braukt arī ar metro, kas būtu lētāk, vai iet kājām, jo opera nav tālu no manām mājām, bet, pirmkārt, manas jaunās kurpes nav paredzētas ie�anai un, otrkārt, citādi es bū�u par vēlu. Es nemitīgi kavējos, tāpēc arī tērēju tik daudz naudas par taksometriem.

Kāpņu telpā gandrīz vai paklupu pār tum�u stāvu. Iekams esmu pazinusi, kur� �ajā laikā mīņājas pa kāpņu telpu, Mor-maņa kungs mani jau ir pamanījis. Nolādēts!

� Vienreiz arī jūs satieku, Behtlcs jaunkundzi

�ķiet, ka tas viņu kaut kāda iemesla dēļ iepriecina. Mani gan ne, jo Mormaņa kungs ir mana dzīvokļa izīrētājs un viņa vismīļākā nodarbo�anās ir �ķendē�anās uz mani, jo es plūcu puķes, kuras viņ� iestādījis sētas mājas pagalmā. Laikam tas ir tāpēc, ka pagāju�i kādi simt piecdesmit gadi, kop� viņ� savai sievai pēdējoreiz uzdāvinājis puķu pu�ķi. Ja viņ� zinātu, kā pa �o laiku ir cēlu�ās griezto ziedu cenas, tad noteikd būtu saproto�āks.

� Es tik un tā gribēju ar jums runāt, � viņ� saka, � jo manā kontā vēl nav ienākusi īres maksa par jūliju.

Nolādēts, es to pavisam aizmirsu! Jūtu, kā uz bridi man pietrūkst elpas, kas varētu būt arī nolāpītās vakarkleitas dēļ, kura man ir mazliet par �auru. Tik �aura, ka es korseti pati

■

nedabūju ciet un vēl aizvien turu rokas lentes, ar kuram to vajadzētu savilkt. Līdzko nokļū�u operā, Zārai vispirms vajadzēs savilkt ciet manu korseti. Un tā tad būs pēdējā reize, kad iespīlē�os �ajā moku tērpā. Man steidzami jānopērk cita, es nodomāju, vai arī jānokrītas svarā. Kļūt tievākai ir lētāk, jo tad es ietaupī�u naudu, ko iztērētu par ēdienu un jaunas kleitas iegādā�anos, tomēr varētu nolādēti ilgi vilkties, līdz es nokristos svarā, un līdz tam laikam kleita dro�i vien būs izgājusi no modes. Tātad labāk tomēr jāpērk jauna.

Mormanis turpina uz mani blenzt. Ko lai sakur Vīrietis, kuram nav nekādas jēgas par grieztajām puķēm, pavisam dro�i nebūs īstais sarunbiedrs par vakarkleitas problēmām.

� īre, Behtlcs jaunkundz.

� Ak tā! Jā, man ļoti �ēl par īri. Laikam ar pārskaitī�anu kaut kas nogājis greizi! Rīt es runā�u ar savu banku.

� Dariet to! Un, ja reiz būsiet sākusi, tad pavaicājiet tūliņ, kas noticis ar jūnija īres maksu, jo arī to es vēl neesmu saņēmis.

Man kļūst mazliet nelabi. Vakarkleita patie�ām ir par �auru!

� Darī�u to, � gaisu tvarstot, izdve�u Mormaņa kungam, � bet tagad jums mani jāatvaino, lejā gaida taksometrs!

To pateikusi, steig�us izskrienu ārā. Kādu brīdi prātoju, varbūt izlikties, ka tas nav mans taksometrs un iet uz operu kājām, lai ietaupītu naudu. Bet no �iem ietaupījumiem par divu mēne�u īri es tik un tā nevarētu samaksāt.

Pēc piecām minūtēm stāvu pie operas, diem�ēl esmu kļuvusi par piecpadsmit eiro nabagāka � nebiju domājusi, ka taksometra �oferim vajadzēs apbraukt milzu loku ap Odeon-platz_y jo visa nolāpītā iek�pilsēta ir gājēju zona.

No Zāras ne miņas, toties es ieraugu kādu citu � Andiju!

Viņ� uzvilcis smokingu un sasodīti labi tajā izskatās. Katrā ziņā smokings ļoti labi izskatās, tas ir apģērba gabals, kas katru krupi pārvēr� par princi. Tas nenozīmē, ka Andijs būtu krupis, tomēr grieķu dievs, kā jau teicu, izskatās citādi. Dieviem vismaz nav blondi, plāni mati. Bet toties tiem noteikti nav ari tik lielu virtuvju, ka tajās pavisam brīvi varētu gatavot ēst simt cilvēkiem. Dieviem tādas arī nav vajadzīgas, es nosprie�u, viņi noteikti iet ēst ārpus mājām.

Nolādēts, Andijs mani neredz. Turklāt viņ� skatās tie�i manā virzienā. Jādomā, ka cilvēki, kuri dzīvo lielās villās un algo kalpotājus, var atļauties arī kontaktlēcas!

Starp citu, par kalpotājiem runājot, tie�i tajā momentā, kad nolemju pārņemt iniciatīvu un nomak�ķerēt savu aklo miljonāru, viņam blakus uzrodas ekonome un pēc īsa brī�a atnāk arī dārznieks ar t rim glāzēm �ampanie�a rokā. Lai arī es tos abus patie�ām nevaru ciest, tomēr no �ī skata man kļūst silti ap sirdi. Es domāju, ka tas runā manam princim par labu, ja viņ� saviem kalpotājiem dāvā tik skaistu vakaru. Bet vai opera ir pareizā izvēle? Ja man būtu kalpotāji, ar kuriem es ietu izklaidēties, tad dotos uz nelielu, jauku picēriju turpat aiz stūra. Neizvēlētos neko tādu, kas viņus samulsinātu un liktu domāt, ka viņiem nav piemērotu drēbju. Varu derēt, ka nabaga ekonome savas kleitas iegādē investējusi vesela mēne�a algu. Ja ne vairāk, izskatās pēc Versacc firmas, katrā ziņā daudz dārgāka nekā mana moku kleita, bet man tagad ir vienalga, jo es nopirk�u simtiem Versace kleitu, tiklīdz Andijs savu kredītkarti būs atstājis manā rīcībā. To viņ� noteikti darīs, ja sāksim dzīvot kopā. Vienu no �īm daudzajām istabām, kur iek�ā dīvāni, es pārvērtī�u par ģērbtuvi, jo es ta�u nevaru aprobe�oties vienīgi ar Versace drēbju valkā�anu. Gucci arī izveidojis labas lietas, ne tikai Beigtās Peles smar�as vien. Bet, ja gribu dabūt Andija kredītkarti, tad man varbūt vispirms vajadzētu ar viņu aprunāties?

Kad jau stāvu gandrīz divu centimetru atstatumā no An-dija, viņ� mani, �ķiet, vēl aizvien nepazīst. Es ceru, ka viņam ir līdzi binoklis, citādi viņ� tikpat labi varēja palikt mājās un Netrebko dziedā�anu klausīties no stereoiekārtas.

� Hi! ²

Beidzot viņ� mani redz.

� O, hi, Izabel, � viņ� klusi saka, � kā klājas?

Labi, es nupat gribu teikt, tagad, kad tevi BEIDZOT atkal redzu, un tad gribu viņam uz vaiga uzspiest vieglu skūpstu, kas būtu kaut kā lielāka apsolījums, kā tik skaisti mēdz sacīt, bet nekas nesanāk, jo Andijs nemaz nenogaida manu atbildi.

� Vai drīkstu tevi iepazīstināt ar saviem vecākiem, � viņ� saka un norāda uz ekonomi un dārznieku, � Elizabete un Karstcns Smici.

Tas uz mani atstāj iespaidu. Lai vēl kāds apgalvo, ka bagātiem cilvēkiem neesot sirds krūtīs. Es drīzāk izceļotu, nekā ļautu vecākiem dzīvot pie manis, varbūt tāpēc, ka mātei ir jauns vīrs un viņam pūrā līdzi nāk divi piņņaini tīņi, kurus varu paciest augstākais reizi gadā, savukārt mans tēvs ir solārijos pārcepinājies Porsche braucējs, kas jūsmo par sievietēm, kuru inteliģences koeficients ir zemāks nekā mēslu mu�ām. Turklāt es pati mitinos vienistabas dzīvoklī.

� Sveiki, � es saku saviem nākamajiem vīra vecākiem, � ļoti priecājos!

Vīramāte atņirdz zobus smaidā un izstiepj roku, tomēr es to diem�ēl nevaru saņemt, jo man jātur savas korsetes lentes. Tādēļ vīramātes ledainais smaids sastingst.

� Okay, mēs labāk iesim iek�ā, � Andijs tad saka.

Viņ� apliek roku mātei ap pleciem un pēc brī�a trijotne ir jau pazudusi manam skatienam.

Nākamajā brīdī manā priek�ā nostājas Zāra. � Uzmini, no kurienes es nupat nāku, � viņa vaicā sveiciena vietā.

� Nav ne jausmas!

� No gultas!

� No savējās?

Zāra pasmīn. � Bet es tur nebiju viena.

Tajā brīdī atskan gongs.

� Es tev vēlāk pastāstī�u, � Zāra smejas, kad ejam iek�ā.

� Par laimi, man vēl laikus ienāk prātā, ka viņai jāsasien mana korsete, iekams mēs dodamies uz savām vietām, lai man līdz pat starpbrīdim nebūtu jātur rokās stulbās lentes. Mēs steig�us pazūdam tualetē, kur Zāra savelk man kopā visas zarnas un turklāt no�ņāc, lai es ievelkot vēderu un aizturot elpu. Tas nav tik vienkār�i, jo viņa tai laikā grib uzzināt visu par Andiju.

� Viņ� ta�u varēja ar tevi pārmīt vismaz pāris teikumus, � Zāra saka, pēc tam kad biju pastāstījusi par mazliet ledaino apsveicinā�anos, � cik nepieklājīgi!

� Kā nekā viņi steidzās. Var būt, ka viņi sē� pa�ā aug�ējā balkonā zem jumta un viņiem vajadzēja kāpt pa daudzajām kāpnēm.

� Vai arī viņam bija pilnas bikses!

� Ko tu ar to domāji?

� Viņa vecākus. Viņi laikam esot slaveni ar to, ka noko� katru sievieti, kas pietuvinās viņu dēlam, ja vien tā nav ļoti bagāta vai di�ciltīga.

� Kālab gan tā? Andijam ta�u pa�am ir pietiekami daudz naudas, viņ� nav atkarīgs no precībām ar bagātu sievu.

� Un kā vēl ir. Bagātiem cilvēkiem piemīt paranoja. Viņi domā, ka ikvienam patīk vienīgi savas naudas dēļ. Tāpēc viņi grib precēt tikai citus bagātus cilvēkus, jo tad varēs būt dro�i, ka viņus mīlēs vienīgi viņu kolosālā rakstura dēļ.

Neesmu dro�a, vai varētu Andiju mīlēt viņa rakstura dēļ. Es ta�u pat nezinu, vai tas vispār ir kolosāls.

� Tātad, ja bagātnieki viens otram �ķiet kolosāli tikai naudas dēļ, � es saku, � tad ta�u nav nekas, ja arī nabagiem viņi tāpēc patīk, vai ne?

Bet Zāra nav manī klausījusies. Viņa tikai neizpratnē mani uzlūko.

� Gatavs, � Zāra saka, kad es vairs nevaru ievilkt elpu,

� vai mēs tagad varam iet iek�ā?

� Skaidrs.

� Es tik un tā nesaprotu, kas tev ir ar �o Andiju.

� Es domāju, tev �ķita, ka viņ� labi izskatās?

� Jauki, nevis labi. Jauki.

� Man arī tā �ķiet, � es mazliet vīzdegunīgi saku, � okay:

� Okay, � Zāra smejas, � ber es līdz. �im biju domājusi, ka tas nav tavā gaumē. Tev patīk vai nu me�onīgi dzīvnieki, vai bagāti zēniņi.

� Man patīk abi. Vienam otrs ta�u nav jāizslēdz.

Zāra smejas. � Protams, ne � me�onīgs dzīvnieks izpriecām un bagāts puisis, kur� samaksā par īri un gultu, kurā tu izklaidējies ar me�onīgo dzīvnieku?

� Nu un tad? Kas tur ir tik a�gārns?

� Nekas, tikai Andijs nav ne bagāts, ne arī no me�onīgo dzīvnieku sugas.

� Tad tu vēl neesi redzējusi viņa villu!

� Esi bez rūpēm, to ir redzējusi gandrīz katra �īs pilsētas meitene, bet tā villa nepieder viņam.

� Kam tad?

� Viņa vecākiem. Jā, princese, � Zāra smīnēdama �alca,

� nu tu paliec glu�i vai mēma. Tavs princis dzīvo vēl pie mammītes un tētiņa.

Zārai taisnība. Es kļuvu glu�i mēma. Toties viņa tagad tikai tā īsti sāka runāt. Pa to starpu bijām aizgāju�as līdz savām vietām. Otrajā rindā, ar lielisku skatu uz priek�karu, bet kuru gan tas interesē.

� Uzmanies, lai tava kleita nepārplīst, � Zāra brīdina, kad apsē�os.

� Ak, esi klusa!

� Vai tagad esi nobēdājusies Andija dēl?

� Nē, bet kāpēc tu man agrāk to neteici?

� Tāpēc ka es pati to uzzināju tikai �orīt. �okējo�i, vai ne?

� Kas tad? Tas, ka lu to uzzināji tikai �orīt, vai ari tas, ka Andijs dzīvo pie saviem vecākiem?

� Ku�, � kāda sieviete man blakus apsauc. Es viņu ignorēju un pagrie�os pret Zāru.

� Es Paulu iztincināju par Andiju, � Zāra �ukst, �jo man viņ� �ķita glu�i jauks. Līdz es izdzirdēju �o jaunumu. Kāds neveiksminieks! Es vispār nesaprotu, kā Paula tādu varēja uzaicināt uz savām viesībām. �is lips ir kā nāvējo�s slazds. Iedomājies, ka tu viņā iemīlies. Un tad uzzini, ka �is puisītis vēl ir ieķēries māmiņas svārku stērbelē. Vatu derēt, ka arī gultā viņam nekas nesaceļas!

� Vai jūs tagad, lūdzu, varētu beidzot turēt muti, � kāds puisis, kas sē� blakus Zārai, lamājas. Bet Zāra tikai smīn vien.

� Vai jums ir līdzīgas problēmas? Vai jums arī varbūt neceļas?

Vīrietis izbijies palūkojas uz Zāru un vairs nesaka ne vārda. Zāra sasodīti prot iebiedēt. Un, izsakot savus nesaudzīgos spriedumus, viņa kļūst skarba. Esmu dro�a, ka viņai blakus sēdo�ajam puisim nekas nesacelsies. Katrā ziņā tagad vairs ne.

Un Andijam?

Es nezinu, mēs ta�u to neizmēģinājām.

Jo viņ� iemiga.

Iespējams, ka viņ� vienkār�i bija pārāk noguris, lai nodarbotos ar seksu. Viņam noteikti daudz jāstrādā firmā, kuru kādreiz mantos. Bet varbūt jau ir mantojis? Tas man steidzīgi jānoskaidro...

Katrā ziņā Zāra laikam vēl aizvien ir mazliet saīgusi sava biju�ā saderinātā dēļ, kur� tagad Milānā dzīvo kopā ar citu sievieti, tāpēc ar Zāru nav viegli runāt par vīrie�iem. Ja pavisam lieti�ķi visu pārdomā, tad var atrast daudz labu iemeslu, kāpēc vīrietis, kam krietni pāri trīsdesmit, dzīvo pie saviem vecākiem. Varbūt viņi ir aprūpējami? Vai arī depresīvi un ar pa�nāvnieciskām domām? Katrā ziņā ir diezgan riebīgi, ja kādu tāpēc uzreiz nosauc par neveiksminieku.

Neveiksminieki nebraukā kokteiļu vārdos nosauktās ma�īnās. Bet mums tagad nav iespējams par to diskutēt, jo pa to starpu zālē ir nodzisusi gaisma. Ari diriģents jau ir klāt, man �ķiet, ka tūlīt ies vaļā.

�ajā momentā, kad to nodomāju, sākas milzīgs troksnis. Iespējams, ka tiem vispirms jānoskaņo instrumenti. Ceru, ka tā vēl nav opera?

� Vai tā jau ir opera, � jautāju Zārai, � kā to vispār sauc?

Zāra nupat grib atbildēt, kad viņai blakus sēdo�ā sieviete atkal sāk �ņākt. Pēc tam kāda, kas sē� viņai aizmugurē, �ņāc uz �o sievieti un kāds cits �ņāc uz sievieti, kas ir �ņākusi uz pārējiem. Kaut kad man tas apnīk un es at�ņācu. Tad beidzot ir miers un var sākties.

Mums ir grandiozs skats uz Maskavas kazu. Viņai pie zobiem pielipusi lūpu krāsa. Laikam tāpēc, lai tik ļoti nedurtos acīs uz virslūpas augo�ie matiņi. Viņa dzied diezgan skaļi, tomēr es nevaru saprast ne vārda. Varbūt tāpēc, ka viņa dzied itālie�u valodā. Par laimi, ir redzams plūsto�s vāciskais teksts, kas virs skatuves mirgo digitālā sārtumā. Tomēr to iespējams salasīt tikai tad, ja galvu pamatīgi atliec atpakaļ, bet tādā stāvokli Netrebko vispār nevar redzēt. Ari labi. Varu iztikt bez skatī�anās viņai rīklē.

Ciktāl varu izsekot, � jo teksti da�kārt ir mazliet nesaprotami �, tiek stāstīts par nabadzīgu, slimu sievieti, kura mīl bagātu puisi. Tātad tomēr iespējama mīlestība pāri bankas konta robe�ām!

Pēc piecām minūtēm vai varbūt stundām mans kakls ir kļuvis glu�i stīvs un es uzmanīgi klausos itālie�u oriģinālu. Labā ziņa � mani kakla muskuļi atslābst, bet sliktā � es nesaprotu ne vārda no tā, kas norisinās uz skatuves. Tā kā man blakus sēdo�ā �ņācēja vēdinās ar programmas bro�ūriņu, tad es pavaicāju, vai drīkstu to uz brīdi aizņemties. Viņa uzmet man ledainu skatu, tomēr programmu iedod.

Operas nosaukums ir La Trnviata, un var teikt, ka tā ir �Pelnru�ķītes� turpinājums. Sākas no tā brī�a, kad princis iepazīstina savu mīļoto ar vecākiem, kuri ir vīlu�ies, jo viņ� princeses vietā mājās ir atvedis Pelnru�ķīti. Tā kā vecāki ir īsti snobi un uzskata, ka var savu pieaugu�o dēlu komandēt kā mazu bērnu, tad viņi pieprasa, lai viņ� �ķiras no Pelnru�ķītes, respektīvi, no Traviatas. Nabaga bagātnieku dēli, es domāju, nabaga Andijs!

Es pagrie�os atpakaļ un izbīstos. Tur viņ� ir, divas rindas aiz manis, un saspringti blen� uz skatuvi. Pamāju Andijam, bet viņ� mani neredz. Varbūt nevis viņa vecāki ir aprūpējami, bet gan viņ� pats? Viņam ir acu slimība, un vecāki uzņēmu�i viņu pie sevis, citādi viņam būtu jādzīvo pansionātā? Varbūt Andija stāvoklis ir pat tik slikts, ka viņ� drīz mirs? Ja gribu vēl kaut ko no viņa dabūt, tad man ir jāpapūlas! Kad atkal viena no daudzajām ārijām ir beigusies un visi aplaudē, es pieceļos un pamāju Andijam.

� Vēl nav pārtraukums, � Zāra �ņāc, � apsēdies!

Kad es nevēlos reaģēt uz viņas nepatīkamo �ņāk�anu, Zāra mani tik spēcīgi parauj aiz kleitas, ka korsete atsprāgst vaļā un es tur stāvu, KAI LA līdz pat nabai. LJn tas notiek tikai divu blenzo�u seju rindu attālumā no Andija un viņa vecākiem. Neesmu pārliecināta, ka striptīzs patie�ām ir vislabākā metode, lai iegūtu snobistisku prin�a vecāku labvēlību.

Pēc operas mēs vēl bijām 8 Seasons un aizkavējāmies tur nedaudz ilgāk, respektīvi, līdz agram rītam, tā ka es nupat gandrīz vai iesnaudos pie sava rakstāmgalda... Paspēju vēl laikus pamosties, iekams birojā ienāca Mario ar Morata kundzi.

Morata kundze ir bankas uzraudzības padomē, vienīgā sieviete starp vīrie�iem. Es domāju, ka viņa tur jūtas mazliet sve�atnīgi, katrā ziņā viņa pati ģērbjas kā vīrietis, laikam lai pārējiem tik ļoti nedurtos acīs, ka ir sieviete. �odien Morata kundzei mugurā apmēram tāds pats bē�s uzvalks, kādā nesen bija tērpies Andijs, tikai viņai tas tik labi nepiestāv. Bet vissliktākās ir viņas kurpes! Tupeles ar pavisam zemiem papē�iem, arī bē�as.

� Sveiki, � saka Morata kundze.

Es laipni smaidu un ceru, ka viņa nejūt, cik ļoti man viņas ir �ēl. Ko līdz tā lielā nauda, ko viņa nopelna, ja viņai tālab jāpārģērbjas par vīrieti un jāvalkā neglītas kurpes?

Bet Morata kundzei ir citas rūpes. Tā kā viņa nekad personiski nevēr�as pie darbiniekiem, tad Mario tagad mums paziņo, kas viņai uz sirds.

HAHĀ!

� Kā jūs zināt, mēs esam iesaistīju�i uzņēmuma konsultantus, � viņ� saka, � viņu pētījumā noskaidrojies, ka mūsu personāla izmaksas ir pārāk augstas. � Turklāt viņ� paskatās uz mani, un es kļūstu pavisam nedro�a. Vai man izplūdusi skropstu tu�a, bet varbūt Mario no tās vietas, kur stāv, var saskatīt, ka es patlaban lasu Paulas e-vēstuli? Viņa sirsnīgi pateicas par kolosālo Sbiseido vanno�anās komplektu. Kā gan es esot zinājusi, ka viņai tie�i tā vēl neesot? Vēl viņa raksta, ka kāds ārkārtīgi jauks tips...

� Izabel, � saka Mario.

Nolādēts!

-Jā?

� Ja tev ir kaut kāda ideja, kā mārketinga nodaļu būtu iespējams attīstīt tālāk, tad tu mums to labprāt vari paziņot.

Kā tas viņam tagad ienāca prātā? Kāpēc man vajadzētu būt kādai idejai? Vai tas nav viņa pienākums? Viņ� ta�u, galu galā, ir �efs. Un kāds tam sakars ar to, ko viņ� runāja pa�ā sākumā? Pārāk augstas personāla izmaksas. Vai viņ� mums tagad aplinku ceļā grib paziņot, ka mēs saņemsim zemāku algu, toties turpmāk būs jāiesniedz jaunas idejas? Es to neuzzinu, jo �ķiet, ka mans sarunas laiks ir beidzies, un Mario tagad savu uzmanību pievēr� Korinnai.

� Varbūt tev ir kāda ideja? � viņ� jautā.

To viņam nevajadzēja darīt, jo Korinnai vienmēr ir kaut kādas idejas, turklāt viņa nemaz nekautrējas tās gari un pla�i izklāstīt. Tā notiek arī tagad. Viņa gari un pla�i runā par investīcijām, kas veido bankas imid�u, tāpēc to sabiedrībai vajadzētu transparenti izskaidrot. Kā vienmēr, kad Korinna uzstājas ar savu kārtējo runu, tas izklausās ārprātīgi inteliģenti, jo viņa bārsta veselu lērumu vārdu, kuri sastopami mārketinga padomu bro�ūrās, bet es kā vienmēr nesaprotu, ko viņa īsti grib pateikt, un kādā brīdī, kad Korinna ir nonākusi līdz terminam Crossmarketing, manas acis atkal draud aizvērties. Tā kā uz Morata kundzi būtu atstāts ļoti slikts iespaids, ja mana galva pēk�ņi uzkristu uz klaviatūras, tad, pūloties neaizmigt, saspringti lūkojos monitorā.

Ārkārtīgi jaukajam tipam, par kuru raksta Paula, acīmredzot esot māja pie Komo ezera, un nedēļas nogalē viņ� tur rīkojot viesības. Vai es vēlētos braukt līdzi? Man par to vēl jāpārdomā, jo uzreiz nezinu, vai man vispār ir tādas drēbes, kas piemērotas ballītēm pie Komo ezera. Ko valkā sieviete pie Komo ezera? Bikini, vismaz man tā �ķiet. Man noteikti vajadzētu jaunu bikini, bet ir viena problēma � esmu apsolījusi Hofa kungam, ka bū�u taupīgāka.

�Nezinu, vai varu atļauties turpmākās investīcijas,� klik�ķinu atpakaļ.

Paula jau zina, ka es pēc dienas, kas pavadīta kopā ar Ko-rinnu, da�reiz sāku lietot viņas runas stilu. �oreiz Paula pat diezgan precīzi atspoguļo faktus. Var būt man kādreiz derētu ieskatīties mārketinga grāmatās, var būt, ka tad visam Ko-rinnas runātajam pat varētu saskatīt jēgu? Lai arī kā būtu, es vairs nedrīkstu investēt, man jākļūst taupīgai. Jājautā vienīgi, ko nozīmē būt taupīgai? Ja nepērku sev jaunu automa�īnu, tad varbūt drīkstu iegādāties bikini? Nav tā, ka es gribētu vai varētu pirkt jaunu auto.

Korinna pa to laiku ir izrunājusi sausu muti un iedzer malku ūdens. Es izmantoju klusumu, lai padomātu par An-dija kokteiļu ma�īnu ar eleganto atvilktni, kur noglabātas ledenes uz kociņa. Cik jauki būtu, ja man arī kādreiz piederētu tāds auto, es domāju un neviļus nopū�os.

� Vai kas noticis, Izabel? � Jautātājs nebija Andijs, bet gan Mario. Es izbiedēti salecos. Korinna pasmīn.

� Vai es tevi garlaikoju?

Nezinu, kā viņa līdz �ādam secinājumam nonākusi? Korinna nav tas cilvēks, kur� spētu lasīt manas domas.

�ķiet, ka arī Morata kundzi �is jautājums ir izbrīnījis. Viņa stingri paskatās uz Korinnu, tad pirmoreiz personiski vēr�as pie mums.

� Mans nodoms nebija radīt �eit konkurences situāciju, jo vēl nav izlemts, kura darbinieka vieta tiks aiztaupīta.

Viņa grib aiztaupīt personālu? Tātad Mario meloja, kad teica, ka velns nemaz neesot tik melns, kā to mālē? Mana sirds sāk dauzīties kā negudra, un tad atgadās kaut kas dīvains.

� Ledenes uz kociņa, � pēk�ņi dzirdu sevi sakām, � es domāju par ledenēm uz kociņa.

Laikam panikas radīta reakcija, es nespēju to citādi izskaidrot. Korinna, Mario un Morata kundze uz mani apmulsu�i skatās.

� Lodī�u pildspalvu vietā, � es ātri paskaidroju, � tās ta�u mūsdienās nevienam vairs nav vajadzīgas!

So paskaidrojumu man vajadzēja aiztaupīt, jo nu Korinna pēk�ņi pilnā kaklā sāk smieties. Parasti viņas stilā gan nav pālī dzēt man izkļūt no ķibeles un nogludināt nepatīkamas situācijas, kurās esmu samud�inājusies. Varbūt viņa tagad to dara, lai Morata kundzei pierādītu, ka mēs �eit esam labi kolēģi un nav radusies konkurences cīņa. Vai arī lai man pielīstu, jo viņa baidās, ka citādi uz mū�īgiem laikiem var aizmirst par saviem divdesmit eiro.

Lai arī kā būtu, tas darbojas, jo tagad arī Mario piebalso viņas smiekliem, un Moratas kundzes domas ir novirzītas. �ķietami, jo pēk�ņi viņa pienāk tie�i pie mana galda.

� Kad būsiet izstrādājusi savu koncepciju, tad atsūtiet man to elektroniskā formā, � viņa saka visnotaļ laipni.

Kādu ideju? Vai par ledenēm uz kociņa? Dieva dēļ, ko �ī sieviete runā? Mana sirds pēk�ņi sāk dauzīties kā traka, un tad Morata kundze vienā mirklī jau ir nostājusies aizmugurē un skatās man pār plecu.

� Investīcija Komo ezers, � viņa skaļi nolasa.

Korinna atkal pasmīn, jo privātā e-pasta sarakste pie mums ir aizliegta, un ir skaidri redzams, ka man var būt tikai privāta saistība ar Komo ezeru.

Vislabprātāk būtu iegrimusi zemē un jau pārdomāju, varbūt derētu aiztaupīt tūlītējas atlai�anas negodu un vajadzētu uzreiz savākt savas mantas. Ir ta�u skaidrs, kura vieta tiks aiztaupīta!

Tomēr tad jau atkal atgadās kaut kas dīvains � Morata kundze man uzsmaida.

Jau tas vien ir dīvaini, jo līdz �im nezināju, ka ļaudis no uzraudzības padomes vispār prot smaidīt, kur nu vēl divreiz pēc kārtas. Atkārtotais uzraudzības padomes smaids vien jau ir sensācija, bet sekoja vēl trakākas lietas.

� Komo ezers, � viņa domīgi saka, � stimulējo�s ceļojums?

Nezinu, kas īsti ir stimulējo�s ceļojums, bet tālredzīgi pamāju. Esmu dzirdējusi tikai par pau�ālajicm ceļojumiem, nojau�u, ka stimulējo�ie ir tādi pa�i, tikai domāti cilvēkiem, kuri ir tik bagāti, ka nedodas standartccļojumos un tāpēc stimulējo�ā ceļojuma laikā visu dabū par velti.

� Ļoti labi, � Morata kundze saka, � ko jūs līdz �im esat par to uzzinājusi?

� Neko daudz, � es atbildu, � izņemot to, ka tur dzīvo D�ord�s Klūnijs.

Visi smejas, vienīgi Morata kundze ne.

Tomēr tas ir pārdo�anas arguments, � viņa saka, � turpiniet iesākto. Tas ir tie�i tāds ieguldījums, kādu mēs vēlamies no jūsu nodaļas!

Un tad jezga ir beigusies. Morata kundze iet uz durvīm, viņai seko Mario, kur� uzmet man vaicājo�u skatienu, iekams pakalpīgi aizver durvis aiz Morata kundzes.

Es nezinu, kāda ir sajūta, kad sākas sirds infarkts, bet man

�ķiet, ka man tas ir. Sirds me�onīgi sitas, datora ekrāns manu acu priek�ā ņirb, un galva dūc. Iespējams, ka tas tomēr nav infarkts, bet gan vēlīnas paģiras pēc vakarējās nakts. Citā gadījumā es uz Korinnu nevarētu paļauties, jo viņas aukstajā mārketinga sirdī nav ne kripatiņas līdzjūtības un viņa nekādā ziņā neizsauktu ātro palīdzību.

� Pielīdēja, � viņa �ukst.

� Vai tu murgo?

Preses un mārketinga nodaļā valdo�ās manieres da�kārt ir ļoti tie�as. Katrā ziņā Korinnu tās nav iebiedēju�as.

� Ledene uz kociņa, � viņa nikni saka, � cik ilgi tu jau strādā pie �īs koncepcijas, neteikusi man ne vārda? Un Komo ezers?

Tad man ie�aujas prātā, ka es Paulai vēl neko neesmu atbildējusi.

� Jau vairākus mēne�us, � saku Korinnai, � bet tu aizvien domāji, ka �eit esmu tikai tāpēc, lai rakstītu privātās c-vēstules!

Korinna tagad vairs neko neatbild, un es Paulai uzklik�ķinu, ka katrā ziņā brauk�u līdzi uz Komo ezeru, jo tur dzīvo D�ord�s Klūnijs. Kā nesen esmu izlasījusi, sēdot pie friziera, viņ� ta�u atkal ir �ķīries!

Kad pēc �īs dienas velkos no biroja mājās pa pusei beigta aiz garlaicības un vēl aizvien paģiraina, ieraugu Ma�i stāvam pagalmā un darbojamies ap manu velosipēdu.

� Ja gribi nospert riteni, tad tikai ne manējo. Tas ir totāli salūzis!

Mace smejas. � Ks to remontēju, muļķīt!

To man pa�ai vajadzēja saprast, vismaz daudzie darbarīki, kurus viņ� bija salicis uz zemes ap riteni, varēja būt skaidrs mājiens. Bet es �odien esmu imūna pret jebkura veida mājieniem. Pirmkārt, pēc vakardienas mani vēl aizvien moka paģiras, otrkārt, es steidzos, jo jāiet pie Terēzas uz vakariņām, tre�kārt, esmu stresā, jo jāveic investīcijas, lai varētu uzturēties pie Komo ezera. Tomēr atlicinu mazliet laika Macem. Ir tik laipni no viņa puses, ka viņ� remontē manu riteni. Un izskatās tik mīļi, ka viņ� savu darbarīku ielenkumā tup uz zemes un rauc pieri. Kā mazs zēns blakus rotaļu dzelzceļa modelim. Kad Mace noņem riteņa ķēdi, viņa aug�delmu muskuļi saspringst. Nu viņ� nepavisam neatgādina mazu zēnu.

� Ļoti mīļi no tevis, � es saku, � bet tev tas nav jādara.

� Ir gan. Vai tu domā, ka man ir liela patika pirms nākamajām viesībām atkal tev izmaksāt taksometru?

� Skopulis!

� Au�a sandalēs!

� Kur� tev vispār ir teicis, ka es vēlreiz kopā ar tevi ie�u uz viesībām?

� Es. Sestdien uz dārza svētkiem. Pie Izāras.

� Slikti plānots, Mace, es nedēļas nogali pavadī�u pie Komo ezera.

Mace uz mani izbrīnīti noskatās.

� Tu arī, � pēk�ņi man aiz muguras jautā kāda vīrie�a balss. Andijs. Ko tad viņ� �eit dara? �ķiet, ka �odien mūsu sētas mājas pagalmā ir vīrie�u sapulce, jo tagad nāk arī Mor-maņa kungs, aizbildinoties, ka viņam jāizmet atkritumi, bet īstenībā sākot pļāpāt par īres maksu. �is tips ir necie�ams! It kā mēs nupat to nebūtu noskaidroju�i un it kā nebūtu redzams, ka es jau ar �iem abiem vīrie�iem esmu totāli pārslogota! Dzīvokļu saimniekiem vienkār�i trūkst smalkjūtības!

Tā kā man ir ārkārtīgi nepatīkami Maces, sīkstuļa, un An-dija, miljonāra, klātbūtnē diskutēt par savām finansiālajām problēmām, tad pasaku Mormaņa kungam, ka manā bankā ir atgadījusies kļūme un rit viņa kontā tiks pārskaitīta nauda. Mormaņa kungs pēc tam izmet savus draņķa atkritumus un atstāj mūs vienus pa�us.

Kad viņ� ir prom, Andijs atdod manas vizuļojo�ās kurpes, bet �is brīdis kaut kādā ziņā nav tik romantisks, kādu es biju iztēlojusies. Jo tas sākās ar to, ka Mace bija notupies uz zemes, nevis Andijs. Turklāt, salīdzinot ar Ma�i, Andijs pēk�ņi vispār vairs neizskatās kā princis. Varbūt tāpēc, ka nav redzami Andija aug�delmi, jo viņam mugurā kārtējais homoseksuālais Lufthansa uzvalks. Bet varbūt tāpēc, ka Andijs dienas gaismā manas sētas mājas pagalmā neizskatās glu�i tikpat labi kā naktī savā villā. Tomēr varbūt īstais iemesls ir tas, ka pa �o laiku mana jūsma par viņu drusku noplakusi, jo es tagad esmu ieplānojusi nomak�ķerēt D�ord�u Klūniju. Andijs pats ir vainīgs. Ko viņ� var sagaidīt, ja veselu mū�ību nav devis par sevi ziņu? Es pieklājīgi pateicos, paņemu pretī kurpes un gribu iet aug�ā. Bet Andijs, �ķier, neaptver, ka viņa lieto�anas termiņ� ir jau beidzies.

� Un kur tu dzīvosi? � viņ� jautā.

� Nav ne jausmas, bet neļau�u lietai aiziet tik tālu, ka Mormanis man uzsaka dzīvokli, � es saku, � gan jau kaut kā sadabū�u naudu īrei.

Abi pui�i uz mani izbrīnīti noskatās.

� Es īstenībā biju domājis � kur tu apmetīsies pie Komo ezera, � Andijs tad saka. Nepatīkami, tik nepatīkami.

� Ak tā! Mhm, es vēl nezinu. Un tu?

� Man tur ir dzīvoklis.

� Tev vai taviem vecākiem? � Macc viņu pārtrauc.

It kā tas būtu svarīgi, kam pieder dzīvoklis. Galvenais, ka tur var pārnak�ņot un aiztaupīt maksu par viesnīcu. Es apstājos un vēlreiz pārbaudo�i paskatos uz Andiju. Katrs cilvēks ir pelnījis vēl vienu iespēju, vai ne? Turklāt viņa aug�delmi noteikti arī ir glu�i glīti.

Bet to laikam es nekad neuzzinā�u, jo Andijs mani neievēro, tikai veltī Macem naidīgu skatienu.

� Tev skau�? � viņ� vaicā.

Maee tikai smejas. � Vai palīdzēsi man saremontēt riteni?

Tagad es veltīju Macem naidīgu skatienu. Kā viņ� var būt tik neveikls, ka ir gatavs sabojāt man kolosālas pārnak�ņo�anas iespējas pie Komo ezera tikai tāpēc vien, ka viens pats netiek galā ar velosipēda remontu. Tomēr, par laimi, Andiju nav iespējams tik ātri novirzīt no tēmas. Viņ� ignorē Ma�i un uzsmaida man.

� Tu vari pārnak�ņot pie manis, � viņ� saka, � ja vien pati vēlies.

Es pamāju. � Labprāt, ja vien tevi neapgrūtinā�u.

� Viss skaidrs, � Andijs saka, � tad es piektdien divpadsmitos atbrauk�u tev pretī!

Man gan nav nekādas nojausmas, kā es piektdien jau divpadsmitos varē�u aizlaisties no biroja, tomēr piekrīto�i pamāju. Nevar tērēt laiku sīkumiem, ja ir lielāki plāni. D�ORDZIJ, ES NĀKU!

Andijs pamet skatienu uz Ma�i, tad dodas prom. Te nu ir redzams, cik vienkār�i var ietaupīt naudu, ja mazliet palaimējas � man nav jāpērk jaunas kurpes un nu ir ari dzīvoklis pie Komo ezera! Tagad man tikai ir nepiecie�ams jauns bikini, un, it kā prastu lasīt manas domas, Macc ierunājas, ka varot aizdot naudu.

� Ap simt eiro, tas būtu super!

� Vai tavs dzīvoklis ir tik lēts? � Macc izbrīnīti jautā.

� Kā tev tagad ienāca prātā mans dzīvoklis? Man vajadzīgs jauns bikini.

Mace smejas. � Es domāju, ka nauda īrei?

� Mace, tu to nesaproti. Te ir runa par prioritātēm. Ja man būs �iks bikini, tad drīz vairs nevajadzēs naudu īrei, jo es dzīvo�u pie Komo ezera.

Mace mani izbrīnīti uzlūko.

� Patie�ām? Kur tad?

� To es tev pastāstī�u, kad būs tiktāl, okaf. Tagad man jānopērk bikini.

� Tikai nesaki, ka tev tāda nav?

� Tev patie�ām nav nekādas nojausmas par Komo ezeru! Tā nav nūdistu teritorija, kur veci pelavu maisi sauļo savas savītu�ās pēcpuses, bet gan pasaules slavenību tik�anās vieta. Tur dzīvo D�ord�s Klūnijs.

� Tātad tomēr veci pelavu maisi!

� Tu ta�u esi tikai nenovīdīgs, jo tevi nav uzaicināju�i!

� Ir.gan, � Mace nevērīgi saka, � Marks ir viens no maniem labākajiem draugiem.

� Marks?

� Vai tās ir Marka viesības?

-Jā.

� Es Marku pazīstu. Kāpēc viņ� mani nav uzaicinājis?

Mace atkal smejas. � Vai tev nav vienalga, tu ta�u tik un

tā turp iesi.

� Pareizi. Tātad, vai aizdosi man tagad naudu bikini?

Mace nosmīn. � Tikai tad, ja es drīkstē�u iet līdzi iepirkties? Domāju, ka tev steidzīgi nepiecie�ama konsultācija.

� Ne jau no tevis. Tu neko nesajēdz no modes. Tu ta�u pat nelasi G�<2!

� Jo es ta�u neesmu homoseksuāls. Tātad iesim vai brauksim?

Mace pastumj izremontēto riteni uz manu pusi, un pēc pāris minūtēm mēs joņojam pāri Lcopolditrāsei. Mans ritenis tik ilgi bijis salūzis, ka es esmu pavisam aizmirsusi, cik jauki ir ar to joņot caur pilsētu. Pat kopā ar Ma�i, kaut arī viņa izturē�anās ir galīgi garām, jo viņ� brauc stāvus un turklāt �ūpo dibenu. Tad viņ� apstājas pie pilsētas visdārgākā veikala un jau, tajā ieejot, mani apkauno, jo runā ar pārdevēju parupjā bavārie�u dialektā un stāsta, ka viņa lellītei vajagot seksīgu bikini. Tā lellīte esmu es un vislabprātāk aiz kauna iegrimtu zemē.

� Mace, ko tas nozīmē, � es �ņācu, � kad pārdevēja nozūd starp plauktiem. � Tu esi nejauks un finan�u konsultanta lomā pilnīgs neveiksminieks!

� Ko tu teici, lellīt?

� Es nevaru atļauties �ajā veikalā iepirkties!

Mace smejas. � Mācība ir apgūta. Bra�a meitene. Tātad iesim uz H&'M?

Manam finan�u konsultantam ir taisnība. Man vajadzētu steidzīgi doties uz lētāku veikalu, D�ord�s nepamanīs at�ķirību ar Gucci. Es domāju, ka viņ� ir tāds pats kā visi vīrie�i un ievēro tikai to, vai bikini tērpta sieviete seksīgi gora pēcpusi, un to es varu arī H&M nopirktā bikini, kas maksā trīs eiro. Atceroties Hola kungu un visus citus �īs planētas cilvēkus, kuriem esmu parādā, paklausīgi pamāju un tie�i gribu atstāt �o dārgās modes templi, kad pārdevēja atgrie�as ar sauju drēbju gabaliņu, no kuriem viens ir jaukāks par otru. Maigi audumi, sapņaini jauki dizaini un pasaulē labāko firmu zīmes. Etiķetes, kas man liek sapņot, un to H&M nedara. Tāda pati sajūta ir tad, kad esmu iemīlējusies, manā vēderā kņudinās noreibu�i taureņi, un kājas kļūst tik smagas, ka nespēju izkustēties no vietas. Kad pēdējoreiz �ādu sajūtu esmu izbaudījusi kopā ar vīrieti? Vai pie D�ord�a tā būs?

� Tikai vienu rcizīti uzlaiko�u, � pa�ukstu Macem, � pārbaudī�u piegriezumu. Pēc tam iepirksimics H&M\

Mace smejas, un es pazūdu uzlaiko�anas kabīnē. Maigu vasaras sapņu skurbumā. Mani ieskauj luksus, jau pirmajā bikini es jūtos tā, it kā gulētu kopā ar D�ord�u viņa verandā ar skatu uz ezeru. Kad esmu uzvilkusi otro, viņ� man tie�i atnes atspirdzino�u dzērienu. Mārtiņi ar ledu. Nesajauktu. D�ord�s man uzsmaida glu�i kā D�eimss Bonds.

� Tu izskaties kolosāli! � Diem�ēl tas nav D�ord�s, bet gan Mace, kur� pabāzis galvu kabīnē.

� Nolādēts, tev jāgaida ārā!

� Es ta�u to daru. Jau vairākas stundas. Tagad beidzot nāc laukā, mums vēl jānopērk man uzvalks.

� Tev?

� Jā. Vai varbūt tu gribi, lai ar savām nevī�īgajām drēbēm sevi apkaunoju, kad pirmdien ieradī�os pie tevis bankā?

� Ko tu gribi manā bankā?

Mace smejas. � Piķi, ko gan citu?

� iViace, es patiesām tagad nevaru lauzīt galvu par tavu ārieni. Kā tev �ķiet, vai man vajag ņemt �o bikini?

Es vēlreiz izmēģinot pagoru dibenu pie spoguļa, un Mace smejas. Tomēr es nespēju smieties, kad paskatos uz cenas zīmi.

� Jūs esat pilnīgi traki, � Mace saka pārdevējai, � divsimt �etrdesmit deviņi eiro par to mazumiņu auduma?

Pārdevēja skatās, it kā būtu iekodusies ar trauku mazgājamo �ķidrumu piesūcinātā sūklī, bet es zinu, ka Maccm ir taisnība. Tas IR TRAKI! Tomēr es nevaru izkustēties no vietas. Tādas nu reiz ir jūtas, es esmu iemīlējusies! Mana sirds lūztu, ja aiz tīriem prāta apsvērumiem atstātu �eit �o jauko bikini, kurā mans dupsītis izskatās tik seksīgs. Tie�i tagad, kad mēs viens otru beidzot esam atradu�i. Tas ar mani iederas tā, kā viņa vārds uz durvīm. Man pilnīgi vienalga, vai Macem tas patīk, es to esmu iemīlējusi un no tā neatteik�os, par spīti nelielajiem trūkumiem, kas tam piemīt. Kaut arī man jāatzīst, ka cena ir nevis MAZS trūkums vien, bet gan daudz lielāks. Tomēr tas ir mans, un neviens visā pasaulē mūs nedrīkst iz�ķirt. Tā kā mīlestībā un karā ir atļauti visi līdzekļi, tad es par savu bikini cīnī�os, kaut arī man tāpēc būtu jāiet ķurķī.

� Palīdzi man to no�iept, � es pa�ukstu Macem, kad pārdevēja aiziet izskalot muti. Mace piesit sev pie deniņiem.

� Es tev to nopirk�u, � viņ� pēc tam saka, � ja tu man tagad beidzot palīdzēsi izvēlēties uzvalku!

Kur� gan būtu domājis, ka diena, kas iesākās ar Morata kundzes iera�anos, varētu beigties ar seksīga bikini iegādi?

� Manolo Blahnik, � Terēza kliedz, � vājprāts, ka tie�i sieviete mūs pierunāja nopirkt �o moku rīku! Vai nepietiek ar to, ka pui�i mūsu dzīvi padara par elli?

Līdz �im es klusi sēdēju un piestūķējos ar Terēzas patie�ām dievi�ķīgo Thai Curry, bet �ajā jautājumā man jāiesaistās sarunā.

� Ko tu sauc par moku rīku? � es jautāju ar pilnu muti.

� Tās lietas ir Dieva dāvana visām sievietēm, kam ir pārāk īsas kājas!

� Bija skaidrs, ka tu to pateiksi, � domā Terēza, � tu ta�u tici visam, ko apgalvo reklāmās!

Visas smejas.

� Tā nav tiesa, � es meloju, � kad staigāju Manolo kurpēs, tad ir vienalga, kas man vēl ir mugurā, jo es jūtos kā seksa dieviete!

� Kāpēc tā? Jo Kerija tev to ir iestāstījusi!

� Ne jau Kerija, bet Manolo Blahnik ģeniālā sabiedrisko attiecību speciāliste, � sapņaini saka Zāra, � es vēlētos kaut reizi savā dzīvē gūt tādus panākumus biznesā! Iedomājies, tikai ar vienas vienīgas televīzijas sērijas starpniecību tu vari pārvaldīt visu pasaules tirgu. Nav nepiecie�ami sludinājumi, intervijas, nogurdino�i mielasti kopā ar kaut kādiem �urnālistiem, kuri tev jāpiekukuļo, lai viņi rakstītu par tavu zīmolu, ir vajadzīga tikai viena vienīga sērija, un tās lietas izpērk tāpat vien. Tas ir ģeniāli!

� Te taēu nav runa par pirk�anu un pārdo�anu, � es iebilstu, aizstāvot Manolo, � bet gan par dzīves izjūtu!

^:� Kas Manolo padara bagātu, bet tevi nabadzīgu un slimām kājām, � saka Tcrēza.

Kop� Terēzai ir bērni, viņa skraida riņķī koka tupelēs, katrā ziņā dārgajās, kuru autore ir Heidi Klutn. It kā �ī arī tādā veidā nepaliktu bagāta!

Kad es viņai to pasaku, Terēza pasmīn.

� Heidija to nedara naudas dēļ, viņa jau ir bagāta!

� Un kolosāla, � saka Linna, � kā viņa tika galā ar Flā-vio afēru, tas ta�u bija ģeniāli!

� Vairums sievie�u būtu sāku�as lietot narkotikas, ja viņas būtu stāvoklī un bērna tēvs tās pamestu. Kaut ko tādu ta�u var pārdzīvot tikai tad, ja esi stipro narkotiku iespaidā.

� Tās Heidija laikam lietoja iepriek�. Citādi nav izskaidrojams tas, ka viņa varēja likties gultā ar tik neglītu vecu ŪPI kā Flāvio, vai ne?

� Un vēl palika no viņa stāvoklī!

� Shit happens,³� Linna nopū�as.

Vēl nepiedzimu�u bērnu tēvi �obrīd nav viņas iemīļotākā tēma. Pretstatā Hcidijas meitai Linnas gaidāmajam bērnam ir bioloģiskais tēvs, kur� pat nenojau� par tā eksistenci, jo Linna viņam neko nav stāstījusi par savu grūtniecību. Tā kā Linna nav tik slavena kā Heidija, tad nedraud briesmas, ka neko nezino�ais bērna radītājs jebkad uzzinās, ka kļuvis tēvs.

� Vai tad tu nekad negribi viņu iepazīstināt ar bērnu? � es jautāju.

Linna nopū�as.

� Viņ� ir tāds, nūja, cs nezinu...!

� Nūja, tā nav skaidra atbilde!

Visas smejas.

� Viņ�... es nezinu, � Linna stostās, � es tikai gribu būt dro�a, ka esmu tikusi no viņa va|ā. Viņ� ir mans Lieliskais vīrietis!

� Jau atkal �ī Kerija, � Tcrēza nopū�as, viņa mūsu kompānijā ir vienīgā filmas �Sekss un lielpilsēta� noliedzēja.

� Bet Lieliskajam vīrietim un Kerijai ta�u bija happy end, ⁴� cs atgādinu.

� Happy end, � Zāra �ņāc, � kas tad tur bija tik laimīgs? Vai tas, ka vīrie�iem vispirms jāieskatās nāvei acīs, iekams spēj parādīt savas jūtas?

Paula smejas. � Es sev vaicāju, kāpēc mēs gadiem ilgi klīstam pa ballītēm un bāriem? Velti iz�ķērdēts laiks! No �ī brī�a es nostā�os sardzē slimnīcās.

� Tas ir nelietīgi, � es iebilstu, � cs priecājos par Keriju. Tās ir patiesas romances laimīgās beigas!

� Tas jau tā ir, � Linna nopū�as, � ar mani tas nekādā ziņā nevar atgadīties. Es domāju, televīzijā viņi rīkojas pavisam vienkār�i, sērija beidzas, un neviens cilvēks nekad neuzzinās, kā Lieliskais vīrietis Keriju padarīs nelaimīgu uz visu atliku�o dzīvi, jo viņ� nepiezvanīs, nepastāstīs viņai, ka uz kādu laiku aizbrauks uz citu zemi vai citu kontinentu. Es domāju, ka ar happy end tikai sākas visas nepatik�anas, un tajās cs savai mazuli negribu iepīt!

�^: Tu to saki, � Terēza nopū�as, � ir daudz vairāk bērnu ar �ķir�anās radītām traumām, nekā �ī planēta spēj panest!

Abi viņas bērni redz savu tēvu alla� tikai nedēļas nogalēs, kad Tcrēza savukārt satiekas ar pui�iem, kuras nedēļas vidū iepazinusi ar internēta starpniecību.

� Ko dara tas, kur� tev bija pagāju�ajā nedēļā? Vai viņ� vēl aizvien ir tik jauks un godīgs?

Tā bija Paula. Viņas uztverē vīrie�i ir kaut kas līdzīgs �okolādei, tikai vēl labāki, jo nepadara resnu, turklāt nākamajā rītā viņai pienes pie gultas kafiju. Paulas acīs tas ir liels pluss, jo viņa ir īsta miegamice un nav runājama, iekams nav dabūjusi izdzert pirmo tasi kafijas.

� Viņ� ar mani pārtrauca attiecības. Es viņu pietiekami neiesaistot savā dzīvē, � saka Tcrēza, � es domāju, kurā dzīves daļā man viņu vajadzētu iesaistīt? Man ir darbs un divi bērni. Man gandrīz nav laika tajā iesaistīt pa�ai sevi.

� Bet nedēļas nogale ta�u bija skaista, vai ne?

� Viņam nebija pa prātam, ka viņ� nedrīkstēja iepazīties ar bērniem. Pirmdien saņēmu no viņa e-vēstuli, ka viņ� meklējot īstas attiecības. Es viņam �ajos meklējumos novēlēju daudz laimes.

� Ak, nabadzīte! Un tagad?

� Paskatīsimies, � Tcrēza nosmīn, � nedēļas nogalē ta�u ir viesības pie Marka!

� Vai viņ� arī uz tām nāks?

� Nē, bet tur būs citi jauki pui�i lielā skaitā, vai ne?

Visas smejas. Terēza pieceļas un novāc traukus.

� Manējo tu vari vēl atstāt, � es saku, � es vēlreiz paņem�u!

� Kas ar tevi noticis, vai tu esi stāvoklī?

� Nē, man tikai ir veselīga apetīte, un tava desa ar kariju gar�o sasodīti labi!

� Tev atkal kārtējo reizi ir bankrots, � Terēza sausi saka. � Lūk, ko tu dabūji savas Kcrijas un kurpju dēļ!

� Liec Keriju mierā!

� Tā sieviete ta�u ir galīgi traumēta!

� Nopērc sev vibratoru, bet neizgāz savu slikto omu uz Keriju. Un ari ne uz skaistajām kurpēm!

Visas smejas, tikai Terēza ne. � Liec ta�u man mieru ar savām bērni�ķībām, � viņa saka un iziet ārā.

Mēs jautājo�i saskatāmies.

� Kas viņai ir, � vaicā Zāra, � varbūt man vajadzētu apskatīties, ko viņa dara?

� Ļauj man to izdarīt. Galu galā, es biju tā, kas viņu saniknoja!

Es izeju priek�namā un, kad virtuves durvis, aiz kurām pārējās jau atkal sarunājas un kladzina, it kā nekas nebūtu atgadījies, aizveru aiz sevis ciet, tad sadzirdu �ņukstus. Terēza guļ savā guļamistabā kādreizējā laulības gultā, kurā līdz pēdējai nedēļas nogalei ir berzējusies ar tvirto pakaļu no internēta, un izmisīgi raud.

� Terēza?

� Liec mani mierā!

� Ja tu tā vēlies, � es saku, bet nespēju aizvērt durvis. Kop� Terēzas vīrs bija aizvācies, es viņu vairs nebiju redzējusi raudam. � Tu ta�u neraudi �ī internēta pui�a dēļ?

Terēza papurina galvu.

� Kāpēc tad?

Viņa pasaka kaut ko, bet es to nesaprotu.

� Paņem no mutes nost spilvenu!

Viņa to izdara un pagrie�as pret mani. Izplūdusī skropstu tu�a nokrāsojusi Terēzas seju melnu. � Mazās dēļ. Viņa �urā gultā, un man ar viņu bija jāiet pie terapeita.

� Kāpēc tad tā? Vienkār�i nopērc viņai autiņus!

� Dievs Kungs, Izabel, tev patie�ām nav nekādas sajēgas par bērniem! Viņai ir �etri gadi. Sājā vecumā bērni vairs neslapina gultā.

� Ak tā. Un ko terapeits teica?

� Ka viņai... � Terēza atkal sāk raudāt, un es no viņas teiktā nespēju saprast nevienu vārdu. Var būt, ka tā ir labāk. Pagātnē ir izrādījies, ka es nevaru piedalīties sarunās par problēmām ar vīrie�iem vai bērniem. Tajās es pietiekami labi neorientējos. Toties vienā rāvienā varu pateikt, kur iespējams tikt pie lētām Manolo. Domājams, ka ar to Tcrēzai �ajā momentā nebūs līdzēts, tāpēc es viņu vienkār�i apskauju. Pēc brī�a mēs abas kopā atgrie�amies virtuvē. Esmu priecīga, ka tagad būs klāt pāris ekspertes.

� Izrādās, ka Terēzas meita slapina gultā tāpēc, ka viņai pietrūkst tēva uzmanības.

� Lai to uzzinātu, tev nevajadzēja iet pie terapeita, � saka Zāra.

Terēza caur asarām smejas. � Taisnība. Ja man laulībā kaut kā pietrūka, tad tā bija uzmanība.

� Un tomēr tu ne�urāji gultā!

Visas smejas, arī Terēza piebalso.

� Tur jau ir tā problēma, � viņa pēc tam saka, � es no �ī egoista varēju iz�ķirties. Es varu dzīvot tālāk bez viņa, bet bērni to nespēj. Viņi vēl tikko ieradu�ies pasaulē, un jau nepiecie�ams terapeits!

� Kas viņiem noteikti varēs palīdzēt.

� Un ja ne, � saka Terēza, � tad manai meitai visu mū�u būs problēmas ar vīrie�iem.

� Kā mums visām, � Paula lieti�ķi konstatē.

� Man nav nekādu problēmu ar vīrie�iem, � saka Zāra,

� jo man tādu nav, es runāju par vīrie�iem. Ir gan �ēl, ka ar To-biasu nekas nesanāca, bet bez viņa es jūtos tik brīva. Kā putns. Nu es vienreiz atkal varu darīt, ko gribu, un tas ir brīni�ķīgi!

� Mana topo�ā bērna tēvam, � smejas mūsu grūtniece,

� bija steidzama vajadzība ik vakaru mieloties ar pa�u vārītu

V

maltīti, kas man bija jāpagatavo. Tagad cs pasūtu picu un atslābinājusies ēdu televizora priek�ā. Kolosāli!

� Ļaunā, slinkā meitene, � Paula smejas, � bet tas vēl ir nevainīgi. Vakaros, kad neesmu kopā ar vīrieti, cs sēdu vannā ar rullī�iem matos un izspie�u sev poras!

� Opā!

Paula smejas.

� Es nezinu, � saka Tcrēza, � �ķiet, vissliktākais manā laulībā bija tas, ka man vajadzēja izlikties, ka es totāli jūsmotu par vaginālo seksu, jo viņa programmā nekā cita nebija.

� Reizēm ta�u ir pavisam labi, ja vīrietis to spēj, � cs saku, � vai ne?

� Jā gan, � Terēza atbild, � �ad un tad. Bet tu ta�u arī nevari katru dienu ēst picu.

� Es gan varu, � Linna smejas.

� Tātad man nepiecie�amas izmaiņas ēdienkartē, � saka Tcrēza, � un es pateicos Dievam par internētu!

Uz to mēs iedzeram. Pat diezgan daudz, tā ka es vairs ne spēju atcerēties visu, ko esam runāju�as. Es domāju, ka visievērojamākais bija tas, ko Paula stāstīja par savu aktuālo flirta partneri. Viņa �o tipu dēvē par misteru Gumijas �ūsku. Gumijas �ūskai īpa�i patīk filmas ar titriem, kuri Paulai neko nelīdz, jo viņa nenēsā brilles, katrā ziņā vīrie�u klātbūtnē ne, savukārt kontaktlēcas viņa nepanes. Tātad kinoteātrī Paulai jāmēģina aizgaiņāt garlaicību, ko viņa acīmredzot dara ar kaut kādām spēlēm, pie kurām pieder arī Gumijas �ūska. Tik precīzi es to nesapratu.

� �ķiet, pateik�u viņam, ka esmu stāvoklī, � saka Linna, kad mēs vēlāk krietni noreibu�as grīļojamies uz Ostbahnhof lai paņemtu taksometru.

� Dro�i, � saka Zāra. � Pat tad, ja tev draud briesmas viņu atkal sastapt? Un ka tu viņā atkal iemīlētos?

� Viņ� ir idiots, � cs atgādinu Linnai.

� Es zinu, � viņa atbild, � viņ� ir īsts nervu zāģis. Bet viņ� nu reiz ir ari mans Lieliskais vīrietis.

� Tu esi piedzērusies!

� Nē, tikai stāvokli.

�ajā momentā piebrauc taksometrs un es, ar roku mājot, aicinu to �urp. Es savai rokai to atļauju, jo �ovakar atkal mierīgi varu sev atvēlēt braucienu ar taksometru, galu galā, ēdieni un noreibums ta�u bija par brīvu.

Kad atveru acis, uzreiz nojau�u, ka esmu aizgulēju�ies. Skatiens pulkstenī to apstiprina.

Tīri teorētiski man jau pirms stundas vajadzēja būt birojā, bet praktiski es pilnā uniformā guļu savā gultā, un man dūc galva.

N.O.L.Ā.D.K.T.S.

Tomēr nav nekā tāda, pret ko nepalīdz auksta du�a. Vai arī silta. Kad tas ir izdarīts, es jūtos jau daudz labāk. Tagad tikai jāpaēd kārtīgas brokastis, un es bū�u kā no jauna piedzimusi. Darba spējīga un gatava Mario un Morata kundzei pierādīt, ka es bankā esmu neaizvietojama persona.

Tomēr man nav nekādu izred�u justies darba spējīgai un kā no jauna piedzimu�ai, jo ar brokastīm ir pavisam ļauni. ledusskapis ir tuk�s kā izslaucīts. Virtuves skapjos tāpat valda bēgums. Atrodu vienīgi putrai līdzīgu kukurūzas pārslu paciņu. Bet es neļau�u, lai �īs mazās riebeklības man tagad izjauc veidot karjeru. Nekādā ziņā! Man tikai ātri jāsaģērbjas, kas tik un tā ir ļoti vēlams, jo jāiet ta�u uz biroju, un pa ceļam jānopērk kaut kas brokastīm.

Tomēr pie drēbju skapja mani sagaida nākamais �ķērslis � man nav. nekā, ko vilkt mugurā. Katrā ziņā nekā prātīga, jo visi mani biroja apģērbi ir nolikti mazgā�anai. Vai arī tiem

trūkst pogu vai ir saplīsu�i rāvējslēdzēji. Man steidzīgi ir jā-iepērkas, es domāju, vispirms kaut ko brokastīm un tad drēbes, kas demonstrēs manu gatavību darbam. To es darī�u pusdienas pārtraukumā. Ja tagad steig�us pabrokasto�u, tad vēl pirms pusdienas pārtraukuma paspē�u aiziet uz biroju. Es ātri uzrauju savu treniņtērpu un skrienu uz lielveikalu. Nav nekā jaukāka par nelielu sporto�anu rīta agrumā!

Kad pēc pāris minūtēm esmu klāt, lielvcikals ir pilns kā piebāzts. Tīrais vājprāts, cik daudz cilvēku pavisam normālā nedēļas dienā slaistās gar desu stendu, nevis iet uz darbu! Vai varbūt tie visi arī ir aizmirsu�i sarūpēt sev brokastis un grib pēc tam pavisam ātri doties uz darbu? Viņi gan neizskatās tādi, kas steigtos. Es nepacietīgi bungoju ar pirkstiem pa leti, lai visiem signalizētu, ka man nav milzum daudz laika, bet neviens mani neievēro. Izņemot kādu sievieti, kura nervozi nopū�as, lai man parādītu, ka arī viņa �ai dienai ieplānojusi kaut ko citu, nevis tikai desas nopirk�anu vien.

Turklāt es nemaz negribu desu, bet gan mazsālītu siļķi. Kad dzerts pārāk daudz kokteiļu, tad tā palīdz vislabāk. Bet, kad beidzot pienāk mana kārta, pārdevēja paziņo, ka �odien neesot svaigu mazsālīto siļķu. Es ta�u varot nopirkt tās, kas ir kārbās, viņa ierosina, lai paņemot no saldējamās vitrīnas. It kā tas būtu mierinājums! Man nepatīk siļķes kārbās, jo tās gar�o pēc plastmasas, glu�i kā kārba, kurā tās pārdodat, es saku. Pārdevēja iebilst, ka svaigās siļķes arī saliekot plastmasas spaiņos, bet es atbildu, ka tad laikam ir vainīgas kārbas. Acīmredzot mazsālītās siļķes gar�o tikai tad, ja tās tirgo no spaiņiem, nevis saliktas kārbās. Kā jau teikts, svaigās siļķes atkal bū�ot rīt, atgādina pārdevēja. Aiz manis stāvo�ais vīrietis nepacietīgi bungo ar pirkstiem pa leti. Pēdējais laiks braukt uz Itāliju, es domāju, ja Komo ezers vispār atrodas Itālijā. Vienalga, tas ir dienvidos, kur cilvēki nav tik nervozi kā �eit, un iepērkoties viņi vienmēr atlicina Laiku, lai draudzīgi papļāpātu ar personālu. Sveiki, Klāra, ko dara bērni, sveiks, Mario, kā klājas Vespai?

Tā kā negribu iekulties nepatik�anās ar bungotāju un man ienāk prātā, ka mans Mario attiecībā uz darbalaika ievēro�anu nepavisam nav dienvidniecisks, paņemu siļķi kārbā un mazliet maizes, tad dodos uz kasi. Tomēr pēc tam iedomājos par savu tuk�o ledusskapi un par to, ka derētu papildināt tā krājumus, ja reiz radies tik izdevīgs gadījums, ka es atrodos liclveikalā. Arī karjeras ziņā tas ir gudrs solis � ja mani virtuves skapī�i vienreiz būs piepildīti, tad es nekad vairs neieradī�os pārāk vēlu birojā, tāpēc ka iepriek� vajadzēja nopirkt kaut ko brokastīm. Pavisam jauna dzīves izjūta. No �ī brī�a bū�u labi organizēta un precīza. Mario brīnīsies!

�īs jaunās dzīves izjūtas apgarota, stumju savus iepirkumu ratus pa ejām starp plauktiem un piekrauju ar visu, kam vajag būt labi organizētas karjeras sievietes ledusskapī. Tā kā es per soniski nemaz nepazīstu tik daudz karjeras sievie�u un labi organizētas nepavisam ne, tad orientējos no reklāmās redzētajiem piemēriem. Reklāmās parādītās strādājo�ās sievietes lielākoties ir superslaidas, no kā var secināt, ka viņas galvenokārt ēd diētiskos produktus. Par laimi, manā liclveikalā ir īpa�s plaukts, kur sarindoti vienīgi diētiskie produkti. Jau pirmajā acu uzmetienā tos var pazīt pēc to iesaiņojuma, kas nav tik vilino�s kā parastajiem produktiem. Tas nav griezīgi spilgtos toņos, bet gan mazliet pieklusinātās pasteļkrāsās. Gandrīz mazliet skumīgs salīdzinājumā ar tā raibo konkurentu, bet es neļauju, lai �ādas āri�ķības mani iebiedē. Diētiskajiem produktiem nav jāpievēr� uzmanība ar spilgtām krāsām, jo tie ir radīti apzinīgam pircēju lokam, kas tos atzīst par labākiem tie�i iek�ējo vērtību dēļ. Tic domāti cilvēkiem, kas zina, ko grib. Labi organizētiem, apzinīgiem cilvēkiem, kuri neiespaidojas � no reklāmām. Tādiem cilvēkiem kā man.

Kad piekrauju savus ratus ar diētiskajiem produktiem līdz pat aug�ai pilnus, tad jaunās dzīves izjūta uzvirmo manī ar patiesu spēku. Varu derēt, ka visīsākajā laikā kļū�u tikpat tieva un veiksmīga kā reklāmā demonstrētās sievietes. Tas Mario, protams, dursies acīs un atvieglos viņam iz�ķir�anos par to, vai viņam nodaļā tagad vajag paturēt Korinnu vai mani. Nabaga Kori nna!

� Vai jūs vēlaties nogar�ot? � Man uzsmaida veca sieviete. Viņa tērpusies jocīgā ka�okādas kostīmā un pasniedz man maizes gabalu, kas apziests ar kaut kādu brūnu ķēpu. Tā izskatās pretīga.

� Nē, paldies!

� Bet tad jums, jaunā sieviete, kaut kas paies secen.

� Kas tad?

� Mūsu jaunā maizes ziede. Vai jums patīk �okolāde?

�okolāde? Domāju gan, ka veiksmīgā karjeras sieviete �ad

tad ēd pa gabalam �okolādes. Sevi�ķi tad, ja viņa visu dienu ir pārtikusi no diētiskajiem produktiem, kas ilgsto�i noteikti ir garlaicīgi. Gandrīz satrieco�i, es novērtēju, ja tā ķēpa gar�o tā, kā izskatās.

� Kuram gan negar�o �okolāde?

� Es ta�u to zināju. � Vecā apmierināti smaida. Turklāt viņa savelk seju un no grumbām izveidojas vesela pakalnu ainava, kuras vidū glu�i kā divi skaidri kalnu ezeri mirdz zilas acis. Vislabprātāk es tūlīt tajos ienirtu. �ajos ezeros un �īs jaukās vecās sievietes roku apskāvienā. Esmu pārliecināta, ka viņa smar�o pēc pļavas puķēm. � Jums vajadzētu valkāt tautastērpu, � es saku, � nevis �o jocīgo kostīmu. Ko tas vispār attēlo?

Vecā sieviete nopū�as, un virs kalnu ezeriem savelkas tum�i negaisa mākoņi. � Vāveri, � viņa īgni saka, � tam ir kaut kāds sakars ar maizes ziedi.

� Kā tā? Vai tad vāveres �d �okolādi?

� Riekstus. Ziedē ir rieksti. Kokosrieksti �okolādē, vai redzat? �Viņa pastiepj man paciņu. Tā ir spilgta un krāsaina, un uz uzlīmes redz smīnam diezgan treknu vāveri, kas vienā rokā tur �okolādes tāfclīti, bet otrā � kokosriekstu.

� Nevaru iedomāties, ka vāverei ir izredzes pārkost kokosriekstu, � es saku, � tas ta�u ir trīsreiz lielāks nekā viņa pati!

Vecā uz mani domīgi nolūkojas. � Firma atrodas ASV. Var būt, ka tur vāveres ir lielākas? ASV viss ir lielāks nekā �eit.

� Arī vāveres?

� Iespējams. Vai gribat tagad nogar�ot?

Viņa tik mīļi smaida, ka nespēju atteikties, un jāatzīst, ka �ī ķēpa man ļoti labi gar�o. Tas veco sievieti tā iepriecina, ka viņa man tūlīt uzzie� ar to vēl vienu maizes gabalu, �oreiz lielāku. Kad esmu to notiesājusi, viņa uzzie� vēl vienu, un tad ierodas filiāles vadītājs, lai redzētu, kas �eit notiek. Viņ� acīmredzot domā, ka es piespie�u veco sievieti apziest visus maizes krājumus, bet es viņam paskaidroju, ka esmu speciāliste un �o apziesto maizi ēdu tikai profesionāla iemesla dēļ, lai izdibi nātu, kāds vāverei sakars ar �okolādi un kokosriekstiem. Filiāles vadītājs man paskaidro, ka tai ar �īm abām lietām īstenībā nav nekādas saistības, ta�u ASV firma esot kļuvusi slavena ar zemesriekstu krēmu. Tā kā vāvere ēd zemesriekstus, viņi to izvēlējās par savu logo, ko tagad vairs negrib mainīt, lai arī pa to starpu pārdod veselu lērumu produktu, kuriem ar vāverēm nav nekāda sakara. Piemēram, esot līdzīga ziede arī no makadamijas riekstiem, kas augot Austrālijā, kur vispār neesot vāveru, bet tikai oposumi. Pa to laiku vīrietis, kas iepriek� pie desu stenda bija tik steidzīgs, ir pienācis ldāt un iesaistās sarunā, sakot, ka makadamijas rieksti augot arī Kanādā. Viņ� to zina, jo pēdējā atvaļinājuma laikā tur bijis. Filiāles vadītājs apgalvo, ka kanādie�u makadamijas rieksti esot ievesti no Austrālijas, un tad par to izraisās diskusija, kuras laikā es nobaudu vēl pāris apziestās maizes. Viss beidzas neiz�ķirti, kad filiāles vadītājam vairs nav laika runāt par riekstiem, jo sākas viņa pusdienu pārtraukums.

Tas man atgādina, ka steidzīgi jādodas uz biroju. Vecajai sievietei par lielu prieku es iekrauju savos ratos pāris kārbu ar �okolādes un kokosriekstu ķēpu un eju pie kases.

Atkal nebeidzami gara rinda. Kur� �ajā valstī īstenībā vēl strādā, es nodomāju. Izņemot Korinnu. Tā noteikti jau no deviņiem rītā klik�ķina klaviatūras taustiņus un dusmojas, ka neesmu ieradusies un viņai nav neviena, ko varētu kaitināt ar smirdoņu, kas nāk no viņas mikroviļņu krāsns.

No avī�u plaukta man uzsmaida D�ord�s Klūnijs. No vairākiem virsrakstiem vienlaikus. Es nolemju nopirkt visas avīzes, lai būtu sagatavojusies nedēļas nogalei. Būtu pārāk nepatīkami, ja sastaptu D�ord�u un viņam tad rastos iespaids, ka es par viņu vispār neinteresējos, jo man nav ne jausmas par pēdējiem notikumiem viņa dzīvē. Pēc Gala rakstiem sprie�ot, svarīgākais jaunums ir tas, ka D�ord�ijs savā mājā jūtas vientuļ�, kop� saderinātā viņam iedevusi vilka pasi, tāpēc pie D�ord�a pārvākusies viņa māmiņa. Ar to es varu samierināties, māja ir pietiekami liela. Un, kad māte redzēs, ka viņas D�ord�am ar mani ir jaukas attiecības, tad viņa noteikti ātri aiztrauksies atkal atpakaļ uz ASV, lai netraucētu mūsu laimi. Ja vien D�ord�s nav �ķir�anos izmantojis kā ieganstu, lai atvilinātu māti uz Eiropu, jo viņ� baidījās, ka ASV mammu varētu nosist kokosriekstus mētājo�as vāveres.

Pāris minūtēs sakrauju savus pirkumus uz slīdo�ās lentes un jūtos diezgan kolosāli. Es esmu superorganizēta. Turpmāk manā virtuvē vairs nekā netrūks. Esmu padomājusi pat par �ampanieti, jo veiksmīgas biznesa sievietes ne vien brokasto, bet viņām vakaros �ad tad ir ari jāpacienā viesi. Manas finansiālās situācijas dēļ prātīgāk būtu to darīt mājās, arī cs pati nākotnē ēdī�u tikai mājās vien, izņemot pusdienas pārtraukumus, kurus pavadī�u parkā uz sola, ēdot pa�as apziesto gardo, krauk�ķīgo maizi ar lielisko un lieso diētisko pavalgu. Tagad man jāatrisina vienīgi kafijas problēma. Vislētāk būtu, ja es arī to ņemtu līdzi no mājām, nevis darītu tā kā parasti, kad pēc brokastīm pāri paliku�o izleju izlietnē. Tas nozīmē, ka man nepiecie�ams termoss. Par laimi, es zinu, ka Ar mani firmas veikalā ir patie�ām jauki termosi, un, ja reiz esmu iesākusi, uzreiz paņem�u arī tam piestāvo�u piknika segu.

� Divsimt astoņdesmit septiņi eiro piecdesmit centi, � saka kasiere.

Es viņai pasniedzu savu EC karti, bet domās esmu pavisam citā vietā � parkā uz sola, kur eleganti sē'/.u uz savas Armani piknika segas un sūcu kafiju no jaukā termosa, kuru rotā Armani logo. Vislabāk būs, ja netērē�u laiku un vēl pirms ie�anas uz biroju ātri iegriezī�os Armani veikalā un iegādā�os �īs lietas, lai jau �odien pusdienas pārtraukumā nevajadzētu tērēt naudu par ē�anu dārgā kafejnīcā. Taupīt nekad nav par vēlu!

Tomēr iesākumā nekas no tā nesanāks, jo tad, kad kasiere manu EC karti izvelk caur savu automātu, �ķietami ir sabojāta magnētiskā svītra, katrā ziņā cs nevāra samaksāt. Es pārdevējai pasaku, lai viņa salabo savu automātu, un tad aizmugurē sāk ārdīties nervozais bungotājs, kas vienlaikus ir arī makada-mijas riekstu eksperts. �- Tagad jūs jau atkal aizkavējat visus, kas ir veikalā, � viņ� kurn, � man jāiet uz darbu!

� Man arī, varbūt jūs domājat, ka es pelnu naudu, nīkstot rindās?

� �ķiet, ka ne, � saka bungotājs, � jums jau tās arī nav!

Es aizliedzu mani aizvainot ar �ādām nekaunībām, bet tas viņu neattur paspraukties man garām un par savu kolu un desmaizīti samaksāt ar ECkarti, lai tikai pierādītu, ka viņam ir taisnība. Tad viņ�, ļaunprātīgi smaidot, iziet ārā.

Tā kā kasiere tagad arī laikam domā, ka esmu maksātnespējīga, viņa pasaka, lai es paejot malā, un bez kādām emocijām paņem naudu no nākamā klienta. Ledaini auksta attieksme! Dienvidos ar mani noteikti nekas tāds nenotiktu! Tad ierastos kāds Lūkass vai Mario un aizvestu mani ar savu Vespu uz kafejnīcu.

Mario.

Nolāpīts! Man tagad patie�ām pamazām vajadzētu taisīties uz darbu. Bet pirms tam jānokārto �ī pārtikas krājumu lieta. Es pasaku kasierei, lai viņa atļauj atstāt �eit manus iepirkumu ratus, kamēr pati aizskrie�u uz banku un noskaidro�u problēmu ar EC karti.

� Tikai piecas minūtes, � es saku.

Kasiere pamāj, un es skrienu prom.

� Jūsu konts ir totāli pārsniegts, � pie bankas lodziņa sēdo�ā darbiniece konstatē. Tā ir tā pati sieviete, kas iepriek�ējā reizē, bet �ķiet, ka viņa mani nepazīst. Tāpēc es atgādinu, ka pirms pāris dienām mums jau bija līdzīga saruna, un paskaidroju, ka mans konts nevar būt totāli pārsniegts, jo Hofa kungs man tikko ir paaugstinājis kredīta likmi.

� Ak jūs tā esat, � darbiniece saka, un var redzēt, ka viņai pēk�ņi ir īss apskaidrības brīdis. Viņas acis iemirdzas, it kā aiz tām būtu uzspiests uz gaismas slēd�a. Bet tad tas atkal tiek izslēgts. Pēc tam viņa piebilst, ka vairs neko nesaprotot, un aiziet prom, lai pasauktu Hofa kungu. Acīmredzot viņ� �ajā filiālē ir vienīgais, kura dro�inātāji jau pēc sekundi ilgas noslogo�anas nepārdeg. Beidzot redzē�u laipnu seju, es domāju, kad viņ� nāk, redzē�u kādu, kas mani saprot!

Bet izrādās, ka �odien Hofa kungs pret mani izturas ar daudz mazāku izpratni nekā mūsu pēdējā tik�anās reizē. Turklāt viņ� ir mazliet saīdzis, jo vēl neesmu viņam piezvanījusi, lai ielūgtu uz mielastu. Tam atbilsto�i lieti�ķā tonī Hofa kungs paskaidro, ka �odien ir mēne�a pirmais datums un tāpēc no mana konta esot novilkts daudz maksājumu. Cita starpā ari VISA ļaudis esot ķēru�ies pie lietas un lielo vairumu naudas aizvāku�i sev.

Bet tik ātri es nepadodos. � Ja �odien ir pirmais datums, tad ta�u jābūt ienāku�ai arī manai algai?

Hofa kungs piekrīto�i pamāj.

PAR LAIMI!

Bet tad nāk nākamais nepatīkamais atklājums. Izskatās, ka nevis VISA vien ir atļāvusies nozagt manu naudu, Bet arī Hofa kungs. Viņ� to vienkār�i ir paņēmis, lai dabūtu atpakaļ kredītu, ko pirms pāris dienām man ir iedevis.

� Tas nevar būt, � es iebilstu, � to jūs nedrīkstat!

� Drīkstu gan, � Hofa kungs atbild un pabā� man zem deguna kādu lapiņu, kas ir apmēram tikpat gara kā saritināts tualetes papīra rullis, izrādās, ka es to esot parakstījusi.

� Tas nav mans paraksts, � pēdējo reizi uzdro�inos pretoties, bet Hofa kungs atteic, ka pie tiesas es ar �o aizbildinā�anos netik�ot cauri,

� Jūs ta�u zinājāt, ka tas nav ilgsto�ais kredīts, bet gan pārejo�s aizdevums, līdz tiks ieskaitīta nākamā alga? To mēs tā bijām norunāju�i.

� Vai patie�ām? To es nemaz nespēju atcerēties.

� Bet jūs to parakstījāt! Viņ� vēdina tualetes papīra rulli man gar degunu.

� Ir jau labi, � es atbildu, jo man no �ī skata paliek pavisam slikti. � Bet ko es tagad teik�u sava dzīvokļa izīrētājam? Es pa �o laiku esmu viņam parādā jau trīs mēne�u īres maksu! Ko gan lai daru?

Diem�ēl Hofa kungs ari to nezina. Viņ� sāk murgot par patēriņa spiedienu, kā dēļ it kā daudzi cilvēki nemitīgi sapēr-koties kaut kādas lietas, kuras viņi īstenībā nemaz nevarot atļauties, tad Hofa kungs atkal tur man zem deguna tualetes papīru. Viņ� gribot zināt, vai man patie�ām mēnesī vajagot piecus kurpju pārus. Es viņam atbildu, ka �is jautājums man �ķiet pārāk personīgs. Tik labi mēs beigu beigās vēl neesam pazīstami, un pamāco�a lekcija tagad man nepalīdzēs. Hofa kungs atzīst, ka man ir taisnība, un piebilst, ka nu jāķeras pie darbiem. Ātri.

Es atbildu, ka saprotu, un ātri izeju no bankas. Pirmais darbs, pie kā, manuprāt, jāķeras, ir brokasto�ana. Tā kā bada laikā velns ēd pat mu�as, es uzklūpu saķepu�ajām kukurūzas pārslām, kuras vēl ir patvēru�ās manā virtuvē.

Tās nemaz tik slikti negar�o, un ēdot atgrie�as arī dzīves-spars, tā ka es atkal spēju skaidri domāt. Manā profesijā galvenais ir pirkt un pārdot. Kāpēc gan vajadzīgas profesionālās zinā�anas, ja tās pa reizei neizmanto sevis pa�a labā? Tā kā tagad līdzekļu trūkuma dēļ nespēju pirkt, tad man vajag pārdot. Skaidra lieta, tikai diem�ēl man nav nekā pārdodama. �ādos gadījumos es savas bankas klientiem iesaku pārlikt viņu īpa�umu. Tā mēdz dēvēt to situāciju, kad banka negrib atdot klientam skaidro naudu par draņķīgu akciju un tāpēc pierunā to ieguldīt citā tikpat no�ēlojamā. Man gan nav akciju, toties ir vērtīgas kurpes ar spīguļiem. Nolemju, ka pārlik�u tās.

�im nolūkam precei jāizskatās kā jaunai, tāpēc es notīru pazoli. Tad labā noskaņojumā skrienu lejup pa kāpnēm un tie�i gribu sēsties uz riteņa, kad manu ceļu �ķērso Mormaņa kungs.

� Es nupat nāku no bankas, � viņ� saka.

� Cik jauki, � es pieklājīgi atbildu, bet Mormaņa kungs uz mani tikai nikni paskatās.

� Jūsu īres nauda vēl aizvien nav ienākusi!

Pūlos saglabāt mieru, bet ceļgali mani nodod. Tie pēk�ņi sāk trīcēt un turpina to darīt visu laiku. Kāds gan brīnums, es �odien pat kafiju vēl neesmu dzērusi.

Un tad man acu priek�ā satumst.

Kad at�ilbstu, skatos tie�i Mormaņa sejā. Izņēmuma kārtā tā vairs neatgādina grimasi. Izskatās gandrīz vai cilvēciska.

� Vai jums ir labāk? � viņ� jautā.

Es to nezinu, tāpēc neatbildu.

� Vai esat stāvoklī?

Stāvoklī? Tie�i tā man vēl trūktu. Kā es varētu parūpēties par bērnu, ja neesmu spējīga pati sev nopirkt kaut ko brokastīm? Par īres maksu pat nerunājot. Mēs būsim BEZPAJUMTNIEKI, mans bērns un es, dzīvosim uz ielas un iztiksim ar to mazumiņu, ko bū�u dabūjusi, pārdodot vizuļojo�ās kurpes.

Man jāpārdod savas kurpes ar spīguļiem. Jā�ķiras no tām. Jādara tas, lai arī es patie�ām ienīstu �ķir�anos! �ī doma mani tā skumdina, ka cs uzreiz sāku raudāt. Mormanis mani pārbijies uzlūko. Tas savukārt izbiedē mani. �o vīru es pazīstu jau vairākus gadus, un viņam visu laiku ir bijusi viena un tā pati sejas izteiksme. Īstenībā nekāda. Tie�i �odien viņ� bija nolēmis to mainīt, un tas �oreiz notika jau otro reizi. Izskatās, ka Mormanis justu man līdzi, viņ� izvelk no bik�u kabatas saburzītu mutautiņu.

� Kāpēc tad jūs man neko neteicāt? Es ta�u neesmu necilvēks un neizlik�u uz ielas grūtnieci.

� Jūs to nedarīsiet?

� Bet nē ta�u!

� Un īres maksa?

� Tagad tās dēļ neraizējieties! Man nauda nav tūlīt pat vajadzīga. Kad jums būs sagādāts viss bērnam nepiecie�amais, tad samaksāsiet. Kārtībā?

Es sajūtu, kā man galvā pieplūst asinis. Varbūt esmu aiz kauna piesarkusi? Tomēr mērķis ir sasniegts, un es jau jūtos nesalīdzināmi labāk, tā ka varu piecelties. Mormanis mani uzmanīgi vēro.

� Uz kurieni tad jūs gribat iet, � viņ� jautā, � jūs izskatāties pavisam bāla.

� Man jādodas... uz biroju!

Jau atkal viņa sejas izteiksme mainās. Viņ� skatās ar apbrīnu. Kas to būtu domājis, ka manā iesīkstēju�ajā saimniekā slēpjas dzīvība?

� Tik �akla! Un ar bērnu vēderā! Pasakiet, vai tad bērnam nav tēva?

No kurienes gan viņ� būtu, es domāju, man ta�u veselu mū�ību nav bijis seksa. Pēdējās izredzes bija ar Andiju, bet viņa vecāki visu izjauca. Pie �īs domas man atkal draud sanesties acīs asaras. Ja neesmu brokastojusi, tad laikam kļūstu ļoti emocionāla.

Mormanis tagad skatās gandrīz sirsnīgi un atkal pastiepj man savu saburzīto puņķu lupatu. Es notīru putekļus no sava sporta tērpa, un tad Mormanis uzved mani aug�ā dzīvokli un piezvana Mario, lai pateiktu, ka �odien ieradī�os birojā tikai pēc pusdienas pārtraukuma. Acīmredzot Mario nereaģē tik saproto�i, kā Mormanis bija cerējis, katrā ziņā viņ� sadusmojas, un es vēl īstā brīdī paspēju izraut no telefona kontaktdak�u, lai aizkavētu Mormaņa kungu pastāstīt Mario par manu grūtniecību. Tagad Mormaņa kungs man vēl vairāk jūt līdzi, jo es, nabaga sieviete, neuzdro�inos darba devējam stāstīt par savu stāvokli, Monnaņa kungs tik ļoti jūt man līdzi, ka piedāvājas uzvārīt man kafiju, lai es atkal varētu tikt uz. kājām. Es atbildu, ka tā ir laba ideja, bet man diem�ēl mājās vairs nav kafijas. Mormanis pēc tam papurina galvu.

� �os vīrie�us, kuri tik vienkār�i pamet grūtnieces, vajadzētu sist, � viņ� nikni saka.

Tomēr tad viņ� nevienu nesit, bet gan aiziet uz savu dzīvokli un pēc īsa brī�a atgrie�as ar svaigi brūvētu kafiju.

Kad esmu to padzērusi, man klājas jau daudzUabāk. Ne miņas no rīta nelabuma, bet gan milzīgs darbīgums un orga nizē�anas spējas, vēlme atkal sakārtot savu dzīvi. Tā patie�ām ir laba ziņa, ka īres parādus esmu dabūjusi nost no kakla!

Kad ar vizuļojo�ajām kurpēm ienāku veikalā, pārdevēja ar mani loti laipni apsveicinās. Es nākot tie�i īstā laikā, viņa saka, jo tikko esot ievesti jaunie ziemas modeļi. � Mūsu uzticīgajiem klientiem domāts pakalpojums, � viņa man paskaidro. � Visi pārējie dabūs �īs kurpes redzēt tikai septembrī!

Man, protams, �ķiet lieliski, ka piederu pie izmeklētu klientu loka, kas drīkst dzīvot pa priek�u savam laikam un kam ir izredzes nopirkt visjaunākās kurpes, nevis kā visiem pārējiem gaidīt līdz rudenim, kad glu�i kā maitu lijām būs jācīnās par atliku�ajiem eksemplāriem, kas paliku�i pāri pēc izmeklēto klientu iepirk�anās. Tas ir liels gods, ko es, protams, negribu atraidīt.

Kad pārdevēja manā priek�ā izliek ziemas apavus, es sajūtu, ka mana sirds sāk straujāk dauzīties. Kuram cilvēkam gan nepiecie�ama kafija, lai stimulētu asinsriti, ja viņ� grib dabūt jaunas kurpes? Es noglāstu ar pirkstiem mīksto ādu, kam ir smalks jaunas preces aromāts. �īs kurpes izskatās kā luksus-lietas, gan tad, kad tās aptausta, gan arī, kad ieelpo tām raksturīgo smar�u, kas atgādina paradīzi virs zemes. Es apauju pirmo pāri.

Pusstundas laikā esmu paspējusi uzlaikot apmēram simt da�ādu zābaku un vēl aizvien nespēju iz�ķirties. Tomēr pretstatā pirmajai iepirk�anās reizei pārdevēja tagad ir ļoti pacietīga. � Nesteidzies, � viņa laipni saka, � es tik un tā tekā�u līdz septiņiem.

Tādējādi uzmundrināta, es vēlreiz uzlaikoju brūnos zābakus un, staigājot tajos pa veikalu �urp un turp, iztēlojos, kā tie izskatītos pie brūna vai haki krāsas mēteļa. Man gan nav nedz brūna, nedz haki krāsas mēteļa, bet es nosprie�u, ka �o problēmu būs iespējams atrisināt. Brūnā un haki �ajā sezonā ir modes krāsas. Protams, ka laba ideja būtu arī iegādāties tādus zābakus, kuru krāsa piestāvētu maniem jau eso�ajiem mēteļiem. Tā varētu ietaupīt naudu.

Gara acīm alfabētiskā secībā pārskatu savu mēteļu krāsas un tie�i esmu nonākusi līdz krēmkrāsai, kad man aiz muguras veikalā parādās kāda sieviete, kura man �ķiet pazīstama citā kontekstā. Tā ir Morata kundze.

Līdz ar to jautājums par jaunu apavu iegādi nākamajai sezonai ir atrisināts. Diez vai Morata kundze mani novērtēs par neaizstājamu bankas darbinieci, redzot, ka �odien vēl neesmu tur pat parādījusies un tā vietā pusdienas laikā ap vieniem slaistos pa kurpju veikalu. Pamanu, kā mani atkal pārņem rīta nelabums.

� Vai tev palika slikti? � vaicā pārdevēja. � Tu pēk�ņi kļuvi glu�i bāla.

Tas mainīsies, kad dzīvo�u zem klajas debess, es domāju, un tas notiks ātrāk, nekā man patiktu, jo Morata kundze tagad ir mani pamanījusi.

� Behtles kundze, � viņa saka, � vai pareizi?

Es sakopoju pēdējās spēka paliekas, lai piekrīto�i pamātu ar galvu.

� �eit patie�ām ir glītas kurpes, � viņa saka, � un labas cenas!

Izrādās, ka tas nav nekāds joks, Morata kundzei tie�ām �ķiet, ka �ajā veikalā ir ārkārtīgi izdevīgas cenas. Es darot ļoti prātīgi, ka �eit iepērkoties, viņa uzskata. Kad pārdevēja piebilst, ka es esot viņas labākā kliente, Morata kundze atkal atkārto, cik es esot ļoti prātīga. Viņa esot pamanījusi, ka man kurpju izvēles ziņā esot ļoti laba gaume. Vai es varbūt varot viņai sniegt padomu?

To es, protams, labprāt daru un pasaku Morata kundzei to, ko jau sen gribēju viņai pateikt, proti, ka viņai vajadzētu izvēlēties kurpes ar augstiem papē�iem.

Morata kundze smejas. Izrādās, ka viņa valkā �etrdesmit otrā numura apavus un domā, ka augsti papē�i liks kājām izskatīties vēl lielākām.

� Un es domāju, tas ir saistīts ar to, ka jūs strādājat kopā ar vieniem vienīgiem vīrie�iem.

Morata kundze paskatās uz mani ar pilnīgu neizpratni. � Vai jūs domājat, ka es gribu izskatīties kā vīrietis?

Ak Dievs! Kā gan var būt, ka nevainīga saruna par kurpēm pārvēr�as īstā pa�nāvības mēģinājumā?

� Nūja, es domāju, ka jūs varbūt gribējāt skaidri parādīt, ka neesat �o pui�u sekretāre, � es stostos.

� Sekretāres vienmēr pērk kurpes ar augstiem papē�iem, � pārdevēja nāk man palīgā, bet Morata kundze viņu neievēro.

� Tātad jūs domājat, ka man reiz vajadzētu izmēģināt augstus papē�us?

� Nu, protams, � es saku, � jo zemāks kurpes papēdis, jo tā izskatās garāka. Ar augstiem papē�iem jūsu kājas izskatīsies mazākas, ticiet man!

Morata kundze pasmaida. � Es jau varu izmēģināt. Kāpēc gan ne? Viņa apskata zābakus tuvāk. � Ko jūs domājat par brūnajiem? � Morata kundze pēc tam vaicā.

� Vai jums ir brūns vai haki krāsas mētelis?

Morata kundze pārdomā. � Bē�s? Vai tas ari derēs?

Es pamāju, ūn viņa apauj brūnos zābakus.

� Un ko jūs domājat?

� To, ka diez vai jums ir tikai viens ziemas mētelis, es nespēju tam ticēt.

Morata kundze pārsteigta paskatās uz mani. � Kā tad jūs līdz tam nonācāt?

� Jūs ta�u nupat, kad es vaicāju, kāds ir jūsu ziemas mētelis, nosaucāt tikai vienu krāsu!

Morata kundze smejas. � Jūs mani pieķērāt. Un tagad es jums uzticē�u nelielu noslēpumu � es ienīstu iepirk�anos. Tāpēc man ir tikai viens ziemas mētelis.

Laikam esmu pārklausījusies. � Jūs ienīstat iepirk�anos?

Morata kundze pamāj, it kā tā būtu pati saprotamākā lieta pasaulē. It kā mēs runātu par kailglieme�iem. Es varu saprast, ja kāds necie� kailglieme�us. Vai arī karu, vai mazos matiņus uz kājām, ja pāris dienas ir aizmirsts tos noskūt. Bet iepirk�anos?

� Kā iespējams neciest iepirk�anos? Tas ir tā, it kā ienīstu Ziemsvētkus. Vai Ziemsvētku cepumus.

Morata kundze atkal smejas. � Ar Ziemsvētkiem arī es neko daudz nevaru iesākt, vai zināt, es esmu musulmaniete. Bet es ienīstu ramadanu, ja tas jūs nomierina.

� Ne īpa�i. Man varētu derēt reliģija, kas man �ad tad aizliegtu ēst!

Tagad mēs abas smejamies, un tad Morata kundze pamēģina pastaigāt ar brūnajiem zābakiem. Viņa ir kā Bembijs uz ledus � grīļodamies un nedro�i steberē pa veikalu, kas, par laimi, ir izklāts ar mīkstu tepiķveida grīdas segumu, tā ka ar Morata kundzi nekas nevarētu atgadīties, ja viņa nokristu uz dibena. Kas ir arī sagaidāms. Tomēr viņa tad uz mani sadusmosies un atlaidīs no darba, jo es nevis sē�u birojā, bet gan uzkavējos kurpju veikalā un smagi strādājo�us uzraudzības padomes biedrus novedu tik tālu, ka viņi lau� kaklu.

Ta�u tad, kad Morata kundze pagrie�as un ar drebo�iem ceļgaliem grīļodamās un gandrīz vai klupdama nāk man tuvāk, viņa nemaz neizskatās saīgusi, bet gan smaida. � Jūs man patīkat, � viņa klusi saka.

Es saskatos ar pārdevēju, un mēs abas uzelpojam, tad Morata kundze atkal apauj savas vasarīgās tupeles ar zemajiem papē�iem un iet uz kasi. Pat nepamirk�ķinot ne skropstu, viņa samaksā veselu kaudzi naudas, tad paņem no pārdevējas iepirkumu maisiņu un dodas uz dunam. Morata kundze izskatās laimīga, un es arī tāda esmu, jo viņa nav bildusi ne pu�plēsta vārda par to, kāpēc neesmu birojā. Tomēr, ejot laukā pa dunam, Morata kundze vēlreiz pagrie�as atpakaļ.

� Cita starpā, Behtles kundze, nesen birojā tā lieta...

� ... kad jūs mums teicāt, ka samazinās kāda darba vietu?

Morata kundze nokrek�ķinās. � Es domāju par jūsu

ideju, par ledenēm uz kociņa...

� ... tā ir tikai ideja vien. Es pie tās vēl strādāju.

� Labi. Neko vairāk es nemaz negribēju dzirdēt. Jo es to tūliņ pa�ukstēju zēniem, un viņiem tā �ķita laba.

� Kuriem zēniem?

Morata kundze smejas. � Uzraudzības padomes kolēģiem.

� Jūs uzraudzības padomi saucat par zēniem?

� Tas man �ad tad jādara. Kā jums �ķiet, cik skarbi tas ir, ja esi vienīgā sieviete starp vīrie�iem? Pie mums tur aug�ā da�kārt trūkst gaisa!

� Vēl viens arguments par labu augstpapē�u kurpēm, � es saku.

Morata kundze smejas. � Tātad izstrādājiet koncepciju, firmas, gar�as īpatnības, dizainu, izmaksas, ja iespējams, līdz aizvakardienai, un tad iedodiet to man.

� Savu koncepciju? Tie�i jums? Uzraudzības padomei? Un Mario? Viņ� jutīsies apiets!

Morata kundze vairs neizskatās kā Bembijs. Viņa nepamirk�ķina ne skropstu. � Vai jūs patie�ām visu atliku�o mū�u gribat pavadīt preses birojā?

Un tad viņa pazūd tik ātri, ka es pat nepagūstu viņai apliecināt, cik svarīgs man �ķiet mans darbs. Ka tas maksā par mana dzīvokļa īri, tīri teorētiski. Ka es �o darbu gribu paturēt. Vislabprātāk es izskrietu uz ielas, joņotu Morata kundzei nopakaļ un sauktu, ka es, protams, lūdzu, visu atliku�o mū�u gribu pavadīt preses birojā.

Tomēr glu�i ne visu mū�u. �ad un tad es vēlētos kādu brīvu brītiņu, lai nopirktu kurpes vai satiktos ar draugiem, bet pavisam noteikti es nekad to vairs nedarītu darba laikā. Vai arī darītu to pavisam reti, kad citādi nav iespējams.

Bet es nevaru skriet pakaļ Morata kundzei, jo manas kājas ir kā pielipu�as pie grīdas. Turklāt man nav ko elpot. �ķiet, ka gaiss ir deficīts ne vien uzraudzības padomē, bet arī kurpju veikalos.

� Vai tā bija tava priek�niece? � pārdevēja līdzjūtīgi vaicā.

� Apmēram desmit stāvus virs manis.

� Ak kungs! Tad jau tu esi pavisam sīks gariņ�?

� Man steidzīgi jāiet uz biroju, citādi viņi mani atlaidis!

� Un zābaki? Vai tu ņemsi brūnos vai melnos?

Ja tā jautā, tad es vislabprātāk ņemtu abus pārus, bet tas ir pilnīgi neiespējami, jo es nepelnu tik daudz kā Morata kundze, pat aptuveni ne. Par to domājot, atceros īsto iemeslu, kāpēc es �eit esmu.

� Īstenībā es tikai gribēju apmainīt savas vizuļojo�ās kurpes.

� Vai ar tām ir kāda problēma?

� Jā, � beidzot atzīstos, � es nevaru tās atļauties.

Pārdevēja mani domīgi uzlūko, tad viņa papurina galvai.

� Pirkuma vērtību mēs atdodam atpakaļ tikai tad, ja prece nav valkāta un nav bijusi nocenota. Man �ēl!

Un man jo sevi�ķi. Sa�ļukusi salieku vizuļojo�ās kurpes atkal tūtā un gribu iet, tomēr tad pārdevēja ierunājas, ka viņai esot kāda ideja. � Man vajadzīga izpalīdze ziemas pre�u iz-saiņo�anai. Vai tu to gribi? Par stundu dabūsi deviņus eiro.

Nu, kas to būtu teicis? Esmu atradusi izeju no finansiālās katastrofas! Tagad man tikai apmēram simt gadus jāizsaiņo kurpes, un tad jau pati varē�u atļauties vienu pāri no tām.

Kad ierodos birojā, Korinnas nav klāt. Ks izmantoju reto izdevību, lai viņas atvilktnē ātri uzmeklētu kaut ko ēdamu. Ja neskaita maizes drupa�as ar vāveru krēmu, �odien vēl aizvien neko neesmu ēdusi.

Es uzduros uz apmēram miljardu musli tāfelī�u un vienu tāfelīti Ritter Sport �okolādes ar riekstiem. Trāpīts! Korinna gan nemitīgi stāsta, eik svarīgi esot veselīgi ēst, bet īstenībā musli tāfelītes ir tikai viņas krājumi nebaltai dienai pēc atombumbas sprādziena, jo Korinna nekad tām nepieskaras, tāpēc ka daudz labprātāk mielojas ar �okolādi. Ritter Sport ar riekstiem. Viņa it kā ēdot �okolādi tikai tad, kad ir uztraukusies, bet Korinna nemitīgi ir stresā, tādēļ ik dienas jānotiesā pa tā-felītci. Darba laikā, vislabāk rakstot. Viņas datora klaviatūras taustiņi ir noķepu�i ar �okolādi.

Tā kā man nekārojas sāju musli tāfelī�u no atomkara krājumiem, es paķeru Ritter Sport un ieslēdzu datoru. Varbūt Ma-rio nemaz nebūs dūries acīs, ka visu priek�pusdienu neesmu bijusi klāt? Ja es kā vienmēr neuzkrīto�i savā nodabā klik�ķinā�u pa klaviatūru, tad viņ� varbūt vispār to nepamanīs? Ja kārtīgi pārdomāju, tad varu secināt, ka viņ� mani tik un tā gandrīz nepamana, izņemot tās reizes, kad kafijas kasē trūkst naudas. P.ar visu pārējo viņ� labprātāk runā ar Korinnu. Es viņa uztverē esmu glu�i kā istabas puķe. Jauki, ja esmu te, bet

.

viņam nemaz nedurtos acīs, ja manis nebūtu. Vai viņ� tikai nesen pat neteica, ka nav nekādas at�ķirības, vai es strādāju vai ne?

Ja tas ir tā, tad ta�u vispirms varu apskatīties, vai kāds man nav atsūtījis e-vēstuli?

Kamēr atveru savu e-pastu un lasu to, ka Paula viesībām pie Komo ezera grib nopirkt jaunu kleitu, izdzirdu Korinnu un Mario sarunājamies gaitenī. Korinna apsola, ka viņa kaut ko izdomā�ot. Tas nav nekas neparasts, Korinna nemitīgi kaut ko izdomā. Tad viņa ar īpa�i noslēpumainu ģīmi bungo pa klaviatūru un runā tikai savā slepenajā mārketinga valodā, lai es viņu nesaprastu un nevarētu no�iept viņas lielisko ideju. Tiktāl par komandas darbu �ajā bankā! Visā �ajā lietā mani satrauc vienīgi tas, ka Korinna, �ķiet, pirmoreiz, kop� viņu pazīstu, nav uzsildījusi plastmasas traukā līdzi atnesto ūdeņaino draņķi, bet gan ir ēdusi pusdienas kopā ar Mario. Viņa apgalvo, ka tas esot bijis ļoti jauki un iedvesmojo�i. Viņiem to vajagot darīt bie�āk. Korinna un iedvesmota. Sis priek�stats mani izbiedē vairāk nekā atombumbas sprādziens!

Jau pēc sekundes abi ienāk istabā.

� Arī jau klāt, � Korinna saka katram gadījumam, ja nu Mario nebūtu pamanījis manu nokavē�anos.

Tā kā nezinu, ko uz to atbildēt, tikai pamāju un tēloju aizņemto, līdz galam izlasot Paulas e-vēstuli. Viņa raksta, ka esot zināmi noteikumi, kādā parādes tērpā �ajās viesībās jāierodas. Ikvienam jātērpjas baltā. Tas mazliet izjauc viņas plānus, turklāt viņa baidās, ka baltā kleitā izskatīsies kā operāciju māsa, Paula vaicā man padomu, vai �o ģērb�anās kodeksu nevajagot vienkār�i ignorēt? Par to labprāt padomātu, bet Korinna neliek mani mierā.

� Mani gan interesētu, � viņa saka, � kāds �oreiz ir iemesls?

Retorisks jautājums, skaidrs. Mana dzīve Korinnu vispār neinteresē, tāpēc es viņai neko nestāstu par lielveikalu, savu grūtniecību un apavu veikalu.

� Gaisa trūkums, � ir mans vienīgais komentārs.

� Lieliska atruna, � Korinna ņirdz, � kaut kas pilnīgi jauns! Un kā tu izskaidrosi savu neparasto ārieni?

� Tas ir mans skrie�anas tērps.

� Neparasta ir tikai doma, ka tu skrien, � Korinna saka, � ja atceras, cik lēni tu kusties pa biroju, tad nemaz nav ko brīnīties par to, ka skrienot tev aizraujas elpa!

Ļoti asprātīgi! Kad viņai pateik�u, ka esmu pat fitnesa kluba biedre, tad viņa dro�i vien, gaisu tvarstot, gulēs uz grīdas!

� Pietiek! � Mario apsauc Korinnu, � viņas dzīvokja saimnieks man visu pastāstīja.

� Acīmredzot Izabela patie�ām uz īsu brīdi ir palikusi bez elpas, vai ne, Izabel?

Es blen�u uz Mario kā trusītis uz �ūsku, kas viņu tūlīt aprīs, un tad vieglītēm noklepojos. Kā nabaga Violeta La Traviata. Man �ķiet, ka viņai bija astma.

� Tad nesmēķē tik daudz, � Korinna iesaka.

� Es nemaz nesmēķēju!

� Kāpēc tad tu nemitīgi mango manas cigaretes?

� Jo es da�reiz kūpinu. Bet tikai tad, kad esmu izbadējusies, un birojā nekad. Tu esi tā, kas piedūmo mūsu istabu!

� Ak vai, kaprī�u trauksme, � Mario nosmīn, � tātad, Izabel, aizej pie ārsta un noskaidro to. Mēs ta�u negribam, lai mūsu vērtīgais darba spēks pēk�ņi padodas gurdenumam!

Korinna smejas. � Jā, tas noteikti ir vislabākais, Izabel. Ej pie ārsta! .Vai ari uz mājām. Galvenais, lai tu man netraucētu strādāt.

� Mhm, � es saku, jo man �ī ideja neliekas slikta.

Es patie�ām labprāt dotos mājup, ja nebūtu �īs lietas, ko nevaru atlikt, proti, ledenes uz kociņa.

� Diem�ēl nekas nesanāks. Ne �odien. Man kaut kas jāizpēta.

� Ak Dievs, � Korinna smejas, � darba lēkme, tas patie�ām ir aizdomīgi!

Mario paskatās uz viņu nosodo�i. � No �ī brī�a birojā valdīs smēķē�anas aizliegums, � Mario saka Korinnai, tad mani uzjautrināti uzlūko. � Un ko tu gribi izpētīt, Izabei? Vai viesību laikus?

� Kādu mārketinga ideju, � es aizvainoti atbildu.

Korinna pasmīn, bet Mario beidzot atkāpjas no manis.

� Labi, � viņ� saka, � tad tu pie ārsta iesi piektdien, okay!

Piektdiena man lieliski der, es nodomāju un pamāju, tad man būs pietiekami daudz laika, lai sakravātu braucienam uz Komo ezeru nepiecie�amās lietas. Mario pēc tam iziet ārā. Kā kārtējo reizi redzams, nav vērts raizēties. Jāpaļaujas vienīgi uz likteni, un viss notiks kā pats no sevis. Es esmu ne tikai stāvoklī vien un tādējādi aiztaupu īres naudu, bet arī dabūju vēl vienu brīvu dienu, lai sagatavotos braucienam uz Komo ezeru. Viss iet, kā smērēts.

Korinna gan ir citādās domās. � Paldies, ka tu ar savu iedomāto slimību esi panākusi to, ka man aizliedz smēķēt, � viņa kaprīzi bo�as.

Korinna nikni rakņājas pa atvilktni ar atomkara krājumiem. � Vai tu neesi redzējusi manu �okolādi? � viņa pēc tam jautā.

Es noliedzo�i papurinu galvu. � Kuru �okolādi?

fl

� Mani sauc Marlēna, � saka kurpju pārdevēja, kad cs pēc biroja iegrie�os veikalā.

� Izabela.

� Es zinu. No tavas VISA kaites. Skaists vārds!

� Tavējais ari, � cs saku, lai ari neesmu par to pārliecināta. Marleene hatte andere Pleene⁵, mana māte agrāk vienmēr dziedāja. Man nav ne jausmas, no kuras dziesmas tas ir, bet manā prātā cie�i iesakņojusies doma, ka Marlēnas nav apmierinātas ar savu dzīvi un viņām ir citi plāni.

� Mani vecāki bija Dītrihas fani, � Marlēna paskaidro un tādējādi nevil�us apstiprina manu tēzi. Kādas izredzes bērnam ir klvit par apmierinātu cilvēku, ja viņam jau no kristībām jāmērojas ar pasaules mēroga zvaigzni?

Kad es Marlēnai vēlreiz esmu apliecinājusi, ka viņai ir patie�ām skaists vārds, cs tieku aizvesta uz noliktavu. So telpu tikai tā dēvē, īstenībā tā ir niecīga istabele bez logiem un ar neona gaismu, tajā ir sakrauts simtiem kurpju kastu, kas veido milzīgus torņus un gaida, lai cs tās izsaiņoju. Kolosāls darbs, es uzskatu, ja vien �eit mazliet skanētu mūzika un varētu dabūt da�u labu kokteili. Tad vienā mierā un bez

J

pirk�anas stresa būtu iespējams gūt informāciju par jauno ziemas modi.

� �eit ir etiķe�u pievieno�anas ma�īna, � Marlēna paskaidro un iespie� man rokā kaut ko pistolei līdzīgu. � Cenas tu ņemsi no kataloga.

Marlēna pasniedz man katalogu. Glu�i tāpat kā noliktava nav nekāda īstā noliktava, arī katalogs ir pavisam citāds, nekā varētu iedomāties. Tā ir dokumentu mape, kas pilna ar kurpju attēlu sliktas kvalitātes melnbaltām kopijām, pat attālināti nelīdzinās oriģināliem.

� Vai ir vēl kādi jautājumi?

� Jā, � es saku, � cik lielas atlaides īsti ir darbiniekiem?

Marlēna smejas. � Tu neesi oficiāli pieņemta darba!

�Nolādēts!

Ber tu vari iepirkties uz mana vārda, ja gribi. Piecpadsmit procentu at laide par parastām un desmit par nocenotām precēm.

� Kolosāli!

� Es zinu! Sākumā visu savu naudu izdevu par kurpēm, bet ar piecpadsmit procentu atlaidi tālu netiksi. Katrā ziņā atmanu algu ne. Tie tik slikti maksā, ka tik tikko pietiek dzīvokļa īrei.

� Ar tavu algu nepietiek, ko samaksāt īri?

� Nē, � saka Marlēna, � vai tad ar tavējo pietiek?

Es noraido�i papurinu galvu. � Tikai tad, ja es nekad neietu izklaidēties un nepirktu sev jaunas kurpes.

� Ja tas tā ir, tad ķeries tik pie darba, � Marlēna nosaka un iziet ārā.

Es esmu viena. Ar miljonu kurpju kastu un etiķe�u pievieno�anas ma�īnu, kas izskatās kā pistole. Lai izdibinātu, ar kuru kasti jāsāk, es nomērķēju ar pistoli. Neapdrukāta etiķete no pistoles lido pret kurpju kasti un noplanē uz grīdas. Tas mani iepriecina, tomēr neesmu panākusi labu rezultātu, tāpēc uzreiz pamēģinu vēlreiz. �oreiz etiķete pielīmējas kādai kurpju kastei. Tā kā trūkst maksts, es iebā�u pistoli bik�u kabatā un mēģinu izvilkt iezīmēto kasti no lielās grēdas. Jau nākamajā brīdī esmu aprakta zem veselas kastu kaudzes. Lai tās atkal saliktu grēdā, man nepiecie�ams apmēram tik ilgs laiks, kurā varētu nopelnīt �etrus eiro, tad es apsē�os uz �īs grēdas un tā sauktā kataloga kopijās meklēju kurpju cenas. Tām esot jāmaksā divsimt deviņpadsmit eiro. Man tas �ķiet piemēroti, galu galā, tās ir laiviņas ar krokodilādas apdari un sapņainiem papē�iem. īsts sapnis, nevis kurpes, pavisam citādas nekā melnbaltajā kopijā. Precīzāk izsakoties, tajā kurpes vispār nevar pazīt.

Es eju kopā ar kurpēm un katalogu uz veikala telpām pie Marlēnas. Te nav tik karsts un smacīgs kā noliktavā. Marlēna tie�i patlaban apkalpo kādu klienti.

� Ja jūs vēlaties, es varu jums jau iepriek� parādīt jaunās ziemas sezonas preces, � viņa saka, � ārkārtas pakalpojums mūsu īpa�ajiem klientiem.

īpa�ā kliente izskatās aizgrābta, bet arī mazliet apmulsusi. � Es ta�u vēl nekad iepriek� neesmu bijusi jūsu veikalā!

� Tas nekas, � Marlēna atbild, � tomēr var redzēt, ka jūs esat īpa�a kliente. Man uz to ir ietrenēta acs!

Kliente lepni smaida, un es sev vaicāju, pēc kā Marlēna ir noteikusi, ka �ī sieviete ir tik īpa�a? Manuprāt, nekas nenorāda uz to, ka tā ir īpa�a kliente vai arī jebkad tāda varētu kļūt. Es neredzu neko citu kā vien tipisku priek�pilsētā dzīvojo�u mājsaimnieci, kam es Marlēnas vietā iesmērētu iepriek�ējā gada kurpes, kuru dēļ priek�pilsētas tingeltangelī viņu uzskatītu par modes dāmu.

� Pēc kā tu īstenībā pazīsti īpa�os klientus, � es Marlēnai klusi vaicāju, kamēr sieviete laiko veselu kaudzi ziemas apavu.

� Lai tie īpa�ie klienti iet pupās, � Marlēna at�ukst, � mana priek�niece pasūtot mazliet kļūdījās, un tagad mums jātiek vaļā no �iem modeļiem, iekams veikalā ienāks īstā ziemas sezonas prece.

� Tu mēģināji man iesmērēt novecoju�us zābakus? Un Morata kundzei arī?

� Sorrv, tas ir rīkojums no pa�as aug�as. � Turklāt Marlēna norāda uz griestiem.

� Vai tevi novēro videokamera?

Marlēna smejas. � Kā tev tas ienāca prātā? Un kāpēc tu nepieliec kurpēm etiķetes? Tu ta�u dzirdēji, ka tās lietas jādabū prom. Pie tautas!

� Man radās viens jautājums.

� Kas tad?

� �o laiviņu iepirkuma cena ir divdesmit deviņi eiro...

� Jā?

Paskaties uz pārdo�anas cenu. Tas ta�u nevar būt?

Tā kā Marlēna mani �ķietami nesaprot, es pabā�u katalogu viņai zem deguna un norādu uz skaitli divsimt deviņpadsmit. Marlēna mani neizpratnē uzlūko.

� Nu un tad?

� Pavisam jauka at�ķirība, vai ne?

Marlēna pasmīn. � Tie�i tāpēc priek�niece �o veikalu sauc par savu zelta bedri.

Kad atgrie�os savā neona bedrē, apbrīnas pilna domāju par Marlēnas priek�nieci un prātoju, ka man vajadzētu atvērt apavu veikalu. Tas ta�u ir labāk nekā iespiest naudu!

Turpmāko stundu pavadu, lētajām kurpēm pieliekot dārgas cenas. Pa starpām, kad kļūst garlaicīgi, ar pistoli spēlēju mērķī �au�anu. Tā kā man diezgan bie�i kļūst garlaicīgi, drīz vien gūstu visai labus panākumus. Ja mēs uz biroju drīkstētu ņemt līdzi pistoles, tad Korinna kļūtu veca aiz �ausmām. Zvīks �vāks, lido etiķete, un viņa jau ir gar zemi!

Kad ar pirmo grēdu esmu tikusi galā, manā darbā ienāk nelielas pārmaiņas, jo krokodilādas laiviņu vietā es tagad cenoju zābakus. Iepirkuma cena �etrdesmit deviņi, pārdo�anas � trīssimt �etrdesmit deviņi. Palēnām man kļūst skaidrs, kā Marlēnas boss veido cenas. Viņa piekarina nulli pie iepirkuma cenas un pierēķina vēl mazliet klāt. Naudu, kas viņai nepiecie�ama dzīvei. ĢENIĀLI! Un vienkār�i. To es arī varētu. Atvelkot telpu īres maksu un Marlēnas trūcīgo aldziņu, mēnesī noteikti paliek pāri pietiekami daudz, lai izbaudītu skaistu dzīvi.

Mani Fascinē doma par apavu veikala atvēr�anu, tāpēc nākamo pusstundu pavadu, aprēķinot izmaksas. Tā es secinu, ka Marlēnas priek�niece pa to starpu ir nopelnījusi brangu summu � tūksto� piecsimt eiro, atvelkot trīspadsmit eiro piecdesmit centus, ko līdz �im izmaksāju es.

Ja tā būtu mana nauda un es no tās apmaksātu savus īres parādus, tad man vēl aizvien paliktu pāri se�simt eiro. Tā vietā es ar etiķe�u pievieno�anu vēl neesmu nopelnījusi pat tik daudz naudas, ka kaut vienu dienu par to varētu mitināties savā dzīvoklī. Es nomērķēju ar pistoli uz kādu kurpju kasti, un, �vīks �vāks, Marlēnas priek�niece ir prom.

Tā tas ir ar iero�iem � tikko cilvēks tos tur rokās, viņ� sāk justies varens! Tikai tā es varu izskaidrot to, ka pēk�ņi sāku zābakiem trīssimt �etrdesmit deviņu eiro cenas zīmes vietā pievienot etiķetes, kur rakstīts daudz mazāks skaitlis � tikai simt �etrdesmit deviņi eiro. Es uzskatu, ka tā ir godīga cena. Marlēnas priek�niece par zābaku pāri vēl aizvien nopelnīs brangus simt eiro, tomēr nu �ie apavi būs pieejami ari cilvēkiem ar zemu atalgojumu, tādiem kā man. Par �o cenu es tos varu nopirkt.

� Tu veikalam būsi parādā deviņdesmit deviņus eiro se�desmit piecus centus, � Marlēna paziņo, kad no zābaku cenas ir atskaitījusi darbinieku atlaidi, � to jau tu varēsi nākamreiz atstrādāt!

Ja vispār vēl būs nākamā reize, es domāju, jo ir tikai laika jautājums, līdz naudas kārā priek�niece būs pamanījusi zābaku ccno�anas kļūdu.

� Es nesaprotu, kāpēc tu �eit strādā, ja tava priek�niece pievāc visu naudu un tu nevari pat atļauties samaksāt par īri!

� Es to daru tikai tāpēc, lai tiktu apmaksāta slimokase, � Marlēna saka, � mans pamatdarbs ir eskortservisā.

� Kā, kas, kad tad?

Marlēna smejas. � Vakaros, kad tad vēl? Tad es eju eleganti izklaidēties ar pui�iem un ļauju viņiem par to vēl samaksāt. Divsimt eiro par vakaru, neskaitot īpa�us pakalpojumus, samaksa skaidrā naudā, tie�i ķepā. Daru to piecus vakarus nedēļā!

Man vajag ātri aprēķināt. � Es atteiktos no sava dienas darba!

Marlēna smejas. � Es tev iedo�u adresi, ja tu vēlies, bet tagad man jāskrien!

Mēs izejam ārā, un viņa aizslēdz veikalu. Durvju priek�ā gaida sarkans por�c.

� Tātad uz redzi. � Marlēna man pamāj. U11 tad viņa iet uz por�i, kurā jau gaida mans tēvs.

� Jūtos loti pagodināts, ka varu divu tik pievilcīgu dāmu pavadībā iet ēst, � mans tēvs ierunājas, kad mēs dodamies iek�ā restorānā Mandarīn. Marlēna pasmaida un saņem viņa roku.

Kalpotājs abus pavada līdz liftam, un es �āpoju nopakaļ kā toreiz, kad sieviete pie tēva rokas vēl bija mana mālē. Tas ir sasodīti sen atpakaļ, man toreiz bija pieci gadi, kad tēvs no mums aizgāja, un pēc tam es viņu vairs tik bie�i neredzēju, rokrokā ar manu māti nepavisam ne, jo tēvam diezgan ātri bija cita sieviete un cits bērns, tāpēc arī neatlika man laika. Lai es nejustos atstāta novārtā, tēvs man katru vakaru piezvanīja un teica, ka es esot viņa mazā meitene. Tas bija vienmēr viens un tas pats rituāls.

� Kas ir mana mazā meitene?� es klausulē dzirdēju tēva balsi.

Es neko neatbildēju, jo gribēju, lai viņ� pats to pateiktu. Tēvs vēl vienu reizi atkārtoja �o jautājumu, tad nāca atpestī�ana. � Izabela ir mana mazā meitene!

Tad fonā bija dzirdama jaunās sievas balss un tēvs nolika klausuli. Jaunajai sievai nepatika, ka tēvs mums zvana vai arī pārāk bie�i ar mani satiekas, jo viņa uzskatīja, ka tēvam tagad esot jārūpējas par savu jauno ģimeni. Var jau saprast, ja apdomā, ka viņa ārkārtīgi ilgi ir bijusi tēva slepenā mīļākā un pēc tam kopā ar viņu izgājusi cauri visam �ķir�anās zaņķim. Tādos gadījumos vairs nav nekādas vēlē�anās izjust stresu biju�ās ģimenes dēļ. Otrā sieva nemaz negribēja runāt par manu māti, jo mamma, pēc viņas domām, �ķir�anās laikā esot iekasējusi no tēva pārāk daudz naudas, tāpēc �ī sieviete totāli iebilda pret to, ka ar mums vēl vajadzētu dalīt tēva laiku. Ik-vakara telefona zvanus viņa kaut kā vēl spēja paciest, bet bija pilnīgi pret to, ka tēvs pārāk bie�i ar mani satiekas. Respelc tējot jaunās sievas jūtas, tēvs to darīja diezgan reti un parasti tikai slepeni � darba laikā. Nedēļas nogalēs, kuras tēvs oficiāli it kā pavadīja kopā ar mani, viņ� īstenībā satikās ar savu slepeno mīļāko, ko nedrīkstēja zināt otrā sieva, tomēr viņai to vajadzēja nojaust. Galu galā, viņa pati arī gadiem ilgi bija mana tēva slepenā mīļākā.

Es nemaz neuztraucos, ka tēvu tik bie�i neredzu � jo retāk ar viņu satikos, jo lielāki bija viņa sirdsapziņas pārmetumi un jo skaistākas bija dāvanas, kuras saņēmu. Galvenokārt mēs gājām uz Obletter. Tā toreiz sauca rotaļlietu veikalu tie�i pie Marienplatz. Trīs stāvi paradīzes zemes virsū.

Acīmredzot visa burvība slēpās tur, ka veikals līdz pat griestiem bija piekrauts ar tām skaistajām lietām, par kurām es biju sapņojusi tajās garajās nedēļās, kurās savu tēvu nedrīkstēju redzēt. Tomēr visjaukāko Obletter nebija iespējams nopirkt � tas bija laiks, ko drīkstēju pavadīt kopā ar tēvu. Mēs abi stundām ilgi izpētījām visas rotaļlietas. Mēs skraidījām starp plauktiem, likām mums izskaidrot visjaunākos lego modeļus, kaut kad apsēdāmies uz grīdas, iegrimu�i savā mazajā pasaulītē, un tos visus izmēģinājām. �ādos brī�os laiks apstājās, un mūsu pa�u mazajā rotaļlietu pasaulē bez mums vairs nebija neviena cita. Tajā nebija ne skolas problēmu, ne �ķir�anās stresa ar manu māti vai citu sievieti, ar kuru tēvs tie�i patlaban �ķītās, �eit bijām mēs divi vien un pasaulē visskaistākās rotaļlietas. Tas gāja tik ilgi, līdz skaļrunis mums atgādināja, ka veikalu tūlīt slēgs. �is signāls ievadīja mūsu pēdējo rotaļu: mans tēvs izlikās, it kā man vajadzētu iz�ķirties un izvēlēties kādu lietu no tām, kuras vislabprātāk gribēju dabūt. Lai tava māte nesadusmotos, tēvs teica, piemiedzot ar aci, un mēs abi zinājām, ka viņ� vēlējās panākt tie�i pretējo, un tāpēc beigās nopirka visu, ko es vēlējos. Apkrāvu�ies ar rotaļlietām, mēs gājām uz kasi, un tur atskanēja skaņa, kas līdz pat �ai dienai manās ausīs skan glu�i kā mūzika: klusā VISA automāta klaboņa. Toreiz veikalus slēdza tūlīt pēc se�iem, pēc tam mēs vēl gājām uz McDonald restorānu. Māte nebija sajūsmināta, ka tēvs lāva man ēst �ādu ātrās ēdinā�anas pārtiku, ber ko gan viņ� varēja darīt, ja viņa jaunā sieva negribēja, ka viņ� mani ved uz savām jaunajām mājām. Daudz sliktākas par ēdienu mātei �ķita neskaitāmās iepirkumu tūtas, kuras es atnesu uz mājām. Viņa apgalvoja, ka tēvs mēģinot nopirkt manu mīlestību. Man �āds apgalvojums �ķita neizsakāmi zemisks, un mēs abas �ī iemesla dēļ regulāri strīdējāmies. Māte domāja, ka tādējādi es tikai iemācī�oties sajaukt patēriņu ar mīlestību, bet es savukārt uzskatīju, ka viņa pati vienā mierā varētu mazliet bie�āk iet iepirkties. Tad viņa neskraidītu apkārt kā ekoslampa un mans tēvs nebūtu mūs atstājis. Mamma tikai smējās un teica, lai es, lūdzama, nelietojot �ādus vārdus. Tad viņa mani apkampa un stāstīja par zvaigznēm. Māte ir astronome un toreiz strādāja Tautas planetārijā, kur viņa no rīta līdz pusdienas laikam, kad es nācu mājās no skolas, meklēja jaunas galaktikas un zvaigznes. Salīdzinot ar to dzīvi, kas noritot bezgalīgajā Visumā, Zemes problēmas esot mazas un nesvarīgas. No turienes, māte vienmēr mēdza teikt, neredzot pat mūsu augstākos kalnus. Arī mūsu māju ne? To katrā ziņā nē, māte sacīja un smējās. Manu tēvu viņa ar savām acīm laikam varēja tik tikko saskatīt, man tas tikai tāpēc �ķita traucējo�i, ka es biju vēl mazāka nekā viņ�. Vai es no aug�as biju neredzama? Toties vismaz uz �is planētas es biju bērns, kam piederēja vislieliskākās rotaļlietas.

� Kur tu paliec, Izabel? � tēvs jautā, kad viņ�, turoties pie Marlēnas rokas, uziet uz jumta terases.

Es skrienu viņiem abiem nopakaļ, bet tie savukārt skrien nopakaļ viesmīlim, kas mūs aizved pie galdiņa. Tas atrodas pie pa�as balustrādes, kur paveras brinum jauks skats uz pilsētu. Tikko esam apsēdu�ies, uz galda jau parādās �ampanietis. Tēvs zina, kas sievietēm patīk. Vismaz pirmajās tik�anās reizēs. Visam, kas seko pēc tam, viņ� der mazāk, ja grib ticēt manai mātei, bet es to daru visai nosacīti, jo ir ta�u zināms, ka �ķirti ļaudis par biju�ajiem partneriem neko labu nemēdz runāt.

� Dzersim par �o sagadī�anos, ka jūs viena otru pazīstat, � saka tēvs un paceļ savu glāzi.

� Un uz to, ka jūs abi esat pazīstami, � es piebilstu un arī paceļu savu glāzi.

Mans tēvs iesmejas mazliet skaļāk nekā parasti, un Marlēna man pamirk�ķina, turklāt papurinot galvu. Sākumā nesaprotu, ko viņa grib, bet, kad viņa sakniebj lūpas, man pielec, ka nedrīkstu jautāt, kā abi ir iepazinu�ies.

Pēc tam vairs nav nekādu sare�ģījumu. Kā vienmēr, kad tēvam ļauj runāt, viņ� viens pats uztur sarunu, stāstot par Meksiku, tomēr ne reizi neminot sievieti, ar kuru kopā tur bijis.

� Tur, protams, ir pavisam cita kalibra golfa laukumi nekā �eit, Eiropā, � viņ� saka.

Mēs abas ar Marlēnu saskatāmies, un pēc viņas skatiena skaidri redzams, ka viņa nekad nav redzējusi eiropeisku golfa laukumu un par to īpa�i arī neinteresējas. Tomēr Marlēna uzsmaida manam tēvam un cītīgi mielojas ar jūras velnu. Mans tēvs to uztver kā pamudinājumu un turpina stāstīt par golfu.

� Kas tad bija tavs partneris? � es vaicāju, lai signalizētu, ka esmu pietiekami pieaugusi un viņam manā priek�ā nav jāspēlē, paslēpes. Bet �ķiet, ka mans tēvs nav vēl pietiekami pieaudzis.

� Es biju golfa spēlētāju viesnīcā, � viņ� izvairīgi saka, � tur visu laiku izveidojas kaut kādas grupas.

Tad tēvs liek atnest deserta karti. Es sev vaicāju, vai sve�iniece Meksikā arī par golfu ir interesējusies tikpat maz kā Marlēna. Ja tas tā ir bijis, tad nav nekāds brīnums, ka pēc atvaļinājuma �īs attiecības ir pārtrūku�as.

Deserta karte ir debe�ķīga. Tajā ir viss, ko vēlos, un es tajā pamatīgi iedziļinos. Vispirms apmīļoju ar acīm restorāna pavāru gatavoto Key Lime Pie⁶ ar pasifloras augļu suflē, bet tad es to domās nosvītroju, jo Lime Pie da�reiz mēdz būt Coffe Company, kur bie�i ēdu pusdienas. Turpretī tur nekad nevar dabūt melno uzputeni ar me�a ogu sulu, kā arī krēmu brilē.

� Ko mana mazā meitene prāto? � tēvs grib zināt.

� Es nespēju izvēlēties no diviem saldajiem ēdieniem vienu!

� Bet tev tas jādara, � tēvs saka un, domās iegrimis, glāsta Marlēnas roku.

Marlēna smaida. � Vai tu gribi riskēt ar savu labo figūru?

Normālos apstākļos es būtu tiem abiem pateikusi, ka, izņemot vāveres maizi un no�ieptu Ritter Sport �okolādi, es �odien vēl neko neesmu ēdusi, tāpēc viņiem nav jāraizējas par manu figūru, bet es to nedaru, jo esmu pārāk �okēta tālab, ka tēvs, tiklīdz cita sieviete tur viņa roku, �ķiet, ir aizmirsis spēles noteikumus. Viņ� vēl nekad iepriek� manā mū�ā nav pieprasījis, lai es iz�ķiros par vienu no divām lietām. Es to neprotu un tie�i tagad to neiemācī�os.

� Es ņem�u abus, � sapīkusi saku.

Kā vienmēr, kad esmu saīgusi, mans tēvs vienkār�i aiziet prom. Viņ� pieceļas, atvainojas un aiziet uz otru terases galu, lai piezvanītu. Es nosprie�u, ka tēvs pa �o laiku ir nopratis, cik maz Marlēnai interesē golfs, tāpēc viņ� patlaban kontaktējas ar Meksikas sievieti.

� Tavs tēvs patie�ām ir patīkams, � Marlēna saka, līdzko viņ� to nevar saklausīt, � bet vai viņ� vienmēr tik daudz runā par golfu?

� Nav ne jausmas. Es viņu tik bie�i neredzu, un, kad satiekamies, tad ejam iepirkties.

� Es saprotu, � Marlēna saka, lai gan man nemaz tā ne�ķiet, � katrā ziņā paldies, ka tu neko par to neteici.

� Vai par golfu? Neraizējies, es nedarītu neko tādu, kas viņu iedro�ina!

Marlēna smejas. � Par pavadoņu aģentūru! Es domāju, ka viņ� meitas priek�ā justos nepatīkami.

� Ak tā, tu par to runā! Tas ta�u ir skaidrs, bet es nedomāju, ka viņ� par kaut ko tādu raizētos. Viņ� vēl nekad nav pamanījis, ja man kaut kas �ķita traucējo�s.

� Tā tikai tu domā, � Marlēna saka, � pirmīt, kad biji tualetē, viņ� man teica, ka nekādā ziņā negribot, lai tu uzzinātu, no kurienes viņ� mani pazīst.

Tie�i tobrīd manā priek�ā tiek nolikts krēms brilē un no otras puses nāk viesmīlis, nesot melno uzputeni sarkanā mērcē. Abi saldie izskatās vilino�i, bet es nespēju uz tiem koncentrēties.

� Un cik ilgi jau satiekaties?

� �odien ir mūsu pirmais randiņ�, � Marlēna saka, � tāpēc būtu pavisam labi, ja tu... nūja, ja tu kaut kad dotos prom!

I

Neko vairāk viņa man nevar pastāstīt, jo tēvs atkal atgrie�as pie galda. �ķiet, ka viņam nepatīk velni�ķīgā dedzība, ar kādu es apriju saldos.

� Izskatās, it kā tu vairākas dienas neko nebūtu ēdusi, � viņ� saka.

Kad esmu tikusi galā, ierodas viesmīlis ar rēķinu. �etrsimt septiņdesmit trīs ciro, simt se�desmit par �ampanieti vien.

� Vai jūs vēlētos tagad samaksāt vai arī aizsūtīt rēķinu uz numuru? � viesmīlis jautā.

�ajā momentā saprotu, kāpēc tēvs nerunā par savām sievietēm, un man būtu labāk paticis, ja arī viesmīlis nebūtu to darījis. Acīmredzot es tomēr neesmu pietiekami pieaugusi, lai

I varētu iztēloties tēvu un manu kurpju pārdevēju viesnīcas numurā nodarbojamies ar seksu. Vai arī vienkār�i esmu pārāk ātrā tempā aprijusi pārāk daudz saldo ēdienu, katrā ziņā mans kuņģis atkal sadumpojas un es gribu tikai uz mājām vien. Kad to pasaku, Marlēna man pateicīgi uzsmaida.

� Es savu mazulīti ātri iesēdinā�u taksometrā, � tēvs viņai saka un pavada mani līdz liftam.

� Vai tu maksā sievietēm par to, ka viņas ar tevi kopā pavakariņo, � es vaicāju, kad aiz mums aizveras lifta durvis, � kāpēc tā?

Tēvs parausta plecus. � Es pats to nezinu.

Mēs klusēdami braucam uz leju un izejam uz ielas. Tēvs ar rokas mājienu apstādina taksometru un pasaka �oferim manu adresi.

� Man patīk, ka viņas mani apbrīno, � tēvs atzīstas.

� Un par velti sievietes to vairs nedara?

Tēvs brīdi domā.

� Es to nezinu, � viņ� pēc tam atbild un izskatās bēdīgs. Tad tēvs ar rokas mājienu pasauc taksometru, patur vaļā durvis un iedod �oferim piecpadsmit eiro.

k

� Ej ar mani kopā paēst, � es saku, � es tevi apbrīno�u.

� Es zinu, � tēvs atbild un pasmaida. Tad viņ� atkal atver savu naudas maku un iedod man divus simtniekus.

� Izpriecājies kārtīgi pie Komo ezera, mana mazā!

Tēvs noliecas pie manis, un es noskūpstu viņu uz vaiga.

Tas smar�o pēc cigāriem un vīna. Tā ir tīkama smar�a un tik jauka sajūta, kad ir tēvs, kas par tevi rūpējas.

Pēdējā nauda samaksāta par skopuļa pusdienām, bet daudzsolo�ās saderinā�anās dēļ, ietaupīti piecsimt eiro. D�ord�, mazulīt, es nāku!

� Elpas trūkums, � Zāra telefona klausulē kliedz tik skaļi, ka man ausīs dūc, � grūtniecība? Vai tu murgo?

� Pierēķini vēl klāt ausu iekaisumu.

� Tu murgo, Izabel. Vai tu maz esi apdomājusi, ko tavs dzīvokļa saimnieks teiks, ja tev pēc deviņiem mēne�iem nebūs bērna?

� Var būt, ka man tad būs.

� No kā, lūdzu?

� Nav ne jausmas? Varbūt no D�ord�a Klūnija?

� Ko? Kā tu tiksi pie bērna no D�ord�a Klūnija? Turklāt, cik es zinu, viņam vispār nav bērnu?

� Protams, ka nav. Tāpēc viņ� kādu uztaisīs ar mani.

� Tie�i D�ord�s Klūnijs?

� �is plāns vēl nav izstrādāts līdz pēdējai detaļai, okay> Bet es pie tā strādāju!

� Kā?

� Braucot uz Komo ezeru. Un tur ta�u viņ� dzīvo, vai ne?

� Viņ� un apmēram miljons citu vīrie�u.

� Nu, vai redzi? Gan jau tad es paspē�u palikt stāvoklī no kāda.

Zāra klausulē noel�as.

� Izabel, tu esi traka. Un drīz vien būsi bczpajumtniece!

� Es zinu. Un bezdarbniece, bet es uzskatu, ka tev kā draudzenei mani vajadzētu uzmundrināt, nevis iedvest vēl vairāk baiļu, nekā man jau ir!

Zāra klusē.

� Sorry, � viņa pēc tam saka.

� Ir jau okay.

Es jau neesmu ļaunatrninīga.

� Kā būtu ar alerģiju, � Zāra pēc brī�a ierunājas.

� Paldies, man jau ir pietiekami daudz slimību. Elpas trūkums, grūtniecība...

Zāra smejas. � Es domāju nopietni. Alerģija ir lieliska! Mana sekretāre gadiem ilgi mani ar to apmuļķoja, stulbā govs. Viņa gandrīz katru otro dienu bija pie ārsta un nemitīgi izmantoja darbā �o atrunu, lai izvairītos no pienākumiem: man �ēl, es nevaru paņemt tavas lietas no ķīmiskās tīrītavas alerģijas dēj! Diem�ēl nevaru apmainīt kapsulu alerģijas dēļ. Man pēc katras stundas desmit minūtes jāpavada svaigā gaisā.

� Woiv\ Tas ta�u izklausās lieliski. Alerģija ir pieņemta!

� Kamēr tu ar to nepārspīlēsi! Kad atklāju, ka sekretāre savas svaigā gaisa desmit minūtes ir izmantojusi smēķē�anai, tūlīt viņu atlaidu.

� Saprotu.

Es apsolu Zārai, ka pacentī�os apmuļķot Mario ar stāstu par savu alerģiju, un viņa apliecina man, ka piezvanīs, līdzko abas ar Paulu būs nokļuvu�as pie Komo ezera.

� Mēs neapmetīsimies tie�i pie Komo ezera, � Zāra mani apgaismo.

� Lai arī kur jūs būtu, piezvaniet man. Mums pirms viesībām vajadzēs vēl iet iepirkties.

� Es domāju, ka tev nav naudas.

Es nepaspēju viņai pastāstīt par saviem da�ādajiem speciālajiem darbiem, jo tagad piezvana Andijs un man jādodas prom.

Apak�ā manu durvju priek�ā stāv zeltītais d�ips.

� Vai drīkstu sēsties pie stūres? � es sajūsmināti kliedzu.

Andijs smejas un iekārtojas līdzbraucēja pusē.

Tas man bagātajos mantiniekos īpa�i patīk! Tiem ir tik daudz automa�īnu, ka viņi var mierīgi noskatīties, ja tāds cilvēks kā es, kam vispār nav brauk�anas tiesību, vienu no tiem sadauza lupatās. Ko es laikam izdarī�u.

Varbūt.

Nūja, varbūt tomēr ne, jo es gan braucu reti, tāpēc ka diez vai man ļaus trenēties kāds, kas ir pie pilnas sapra�anas un zina, ka man nav brauk�anas tiesību, tomēr esmu laba braucēja. Ne vien teorētiski, bet arī praktiski man jau sen varētu būt tiesības. Katrā ziņā es braucu gandrīz tikpat dro�i kā cilvēks, kam tās ir, tāpēc es tās pavisam drīz iegū�u. Tikko man būs nauda.

Es uzmundrino�i uzsmaidu Andijam, tad atkrītu mīkstajā, baltajā sēdeklī. Manas rokas maigi noglāsta priek�ējo paneli. Tas ir no gai�a, mirdzo�a koka, ko sasildījusi saule. Kā vienmēr, kad uzlieku savas rokas uz kaut kā skaista, sirds sāk dauzīties kā negudra, un manā vēderā spārnus saplivina simtiem tauriņu.

� Domāju, ka esmu iemīlējusies, � es atzīstos.

Andijs smejas.

D�ips patie�ām ir visskaistākā ma�īna, ko es jebkad esmu redzējusi! Es nupat Andijam gribu pavaicāt, vai �ai brīnumainajai būtnei ir arī vārds un cik tā maksā, bet tad viņ� pievelk manu galvu sev klāt un noskūpsta. Viņa elpa dvesmo pēc cigaretēm. Nav īpa�i laba sajūta, jo sevi�ķi tāpēc, ka atgādina to smaku, ko birojā atstāj Korinnas cigaretes. Ja to nenomāc viņas mikroviļņu krāsnī uzkarsēto veco zeķu smārds. Doma par biroju lick man atcerēties Mario, kuram pirms ma�īnas iedar binā�anas vēl ātri piezvanu, lai informētu par izmeklē�anu mana elpas trūkuma dēļ.

� Es nezinu, vai �odien vēl paspē�u atpakaļ uz biroju, � es paziņoju, � �eit tas velkas tik ilgi, jo ārsts tagad man veic alerģijas testu.

� Ak kungs, cik ļoti �ēl, � atbild Mario.

Tas izklausās gandrīz tā, it kā viņam patie�ām būtu �ēl. Es apmierināta pabeidzu sarunu un iedarbinu dievi�ķīgo braucamo. Tas dūc kā maza bitīte. Kluss, smalks bi�u bērniņ�.

Turklāt tā sasodīti ātri lai�as prom!

� Vai esi jebkad kaut ko dzirdējusi par brauk�anas ātruma ierobe�o�anu apdzīvotās vietās? � Andijs smejas.

� Apmēram, � es atbildu, � bet precīzāk tev nevaru neko par to pastāstīt, jo man nav brauk�anas tiesību.

Andijs smejas tik skaļi, it kā es būtu jokojusi.

Tad viņ� man pastāsta, ka vakar bijis firmas jubilejā un tur pārliecīgi ilgi dzēris, tāpēc Andijs ir ārkārtīgi priecīgs, ka es �odien sē�u pie stūres, lai viņ� var pagulēt. Drīz vien dzirdama Andija krāk�ana. Man tas nemaz ne�ķiet tik slikti, jo līdz ar to atkrīt apgrūtino�ās nenozīmīgās sarunas un es vienā mierā varu sapņot par D�ord�u. Es sev vaicāju, vai nebūs pāragri jau pirmā randiņa laikā D�ord�am jautāt, vai viņ� man nopirks tādu d�ipu kā �is? Bet varbūt es to varu darīt tikai pēc tam, kad D�ord�s būs apmaksājis manus īres parādus un, protams, arī to, kas man jāatdod VISA, un manu pirkstu rotās veikalā Tiffany pirkts gredzens?

Es ceru, ka pie Komo ezera ir kāds Tiffany veikals.

Linnas zvans pamodina Andiju un arī mani no skaistajiem sapņiem. Kamēr sarunājos pa telefonu, Andijs man ar zīmēm rāda, lai es braucu uz nākamo stāvlaukumu. Es to daru, viņ� izkāpj un pazūd krūmos.

� Es tevi gribēju tikai brīdināt, � Linna saka, � es nupat uzzināju, ka �ajās viesībās ir ģērb�anās noteikumi.

� Zinu jau. Kāda vājprātīga ideja!

� Nu, un? Vai tev ir kaut kas balts?

� Nē. Un tev?

� Nē. Mēs ta�u varam kopā iet iepirkties, kad būsi ieradusies!

� Mhm. Bet man ir tikai divsimt ciro un īstenībā man par tiem vajadzētu...

� Ko?

� Aizmirsti to.

� Divsimt stabili pietiks tikai, lai nopirktu kaut kādu baltu lupatu.

� Bet es negribu gada nozīmīgākajās viesībās ierasties baltā lupatā.

� Tad ej ar mani iepirkties!

Linna apraksta man kādu kafejnīcu pie Komo ezera, ko ārkārtīgi viegli var atrast, jo turp iet ikviens. Jāsekojot tikai ļau�u straumei, tad automātiski turp nokļū�ot.

Kad ar Andiju runāju par ģērb�anās noteikumiem, viņ� apliecina, cik �ēl viņam esot, ka aizmirsis man par tiem pastāstīt. Vai tad man neesot līdzi nekā balta? Es noliedzo�i papurinu galvu.

� Tikai mazās biksītes.

Andijs smejas. � Tad tu būtu mazliet par trūcīgu ģērbta viesībām un tas būtu pārāk bīstami man!

� Kāpēc tad bīstami?

� Nūja, jo tad kāds cits tips tevi noceltu!

Es pārdomāju, vai tagad būtu īstais brīdis viņam pateikt, ka tik un tā esmu plānojusi, lai mani noceļ. D�ord�s.

Bet tad Andijs ierunājas, ka ie�ot ar mani iepirkties, jo tā, galu galā, esot viņa vaina, ka es ejot uz viesībām, kur ir obligāti ģērb�anās noteikumi. Man �ķiet, ka tas ir patie�ām mīļi no viņa puses, lai ari tās ir totālas blēņas. Bagātam mantiniekam raksturīga vīri�ķā sevis pārvērtē�ana. Es katrā ziņā būtu gājusi uz �īm viesībām ari bez Andija. Laikam labprātāk pat bez Andija, jo jābaidās, ka �is grandiozo mantinieku bēbis man varētu būt kā akmens pie kājas, kad gribē�u dejot ar D�ord�u. Jo agrāk pateik�u viņam taisnību, jo labāk!

No otras puses, man neko nevajadzētu sasteigt, kamēr visa �ī lieta ar D�ord�u vēl karājas gaisā. Ja no tā nekas nesanāktu, tad man pie Komo ezera vajadzētu naktsmājas un būtu jāpadomā arī par atgrie�anās iespējām. Tāpēc varu vēl mazliet nogaidīt, līdz viss nedaudz noskaidrojas, iekams salauzī�u Andija sirdi. Varbūt pēc iepirk�anās.

Atliku�o ceļa gabalu ma�īnu vada Andijs un es guļu, līdz mēs beidzot kaut kad apstājamies �aurā ieliņā pie lielas mājas.

� Vai esam klāt?

Andijs piekrīto�i pamāj. Viņa dzīvoklis ir ar skatu uz ezeru, bet tā ir vienīgā at�ķirība no Grinvaldes villas. Citādi viss te izskatās tie�i tāpat kā tur. Krēmkrāsas dīvāni un daudz zelta.

� Praktiski, ja visur izskatās vienādi, � es saku, � tad cilvēks tūlīt zina, ka ir mājās!

Andijs smejas. � Es uzskatu, ka pie mums nekad nejūtas kā mājās, jo visur izskatās kā viesnīcā!

� Vai tamlīdzīgi!

Bez baltajām telpām te vēl ir divas vannas istabas ar melnu marmora grīdu un zeltītiem paneļiem, kā arī divas guļamistabas, vienā nedrīkstu ieiet, jo tā pieder Andija vecākiem. It kā viņiem nepiederētu viss dzīvoklis! Turklāt �eit ir ari milzīga virtuve, kurā gan, kā Andijs stāsta, nekad nemēdzot vārīt ēst, jo pie Komo ezera vajagot iet ēst ārpus mājām. Un to mēs arī darām, lai uzkrātu spēkus iepirkumu veik�anai.

Restorāns, kuru Andijs izvēlas, ir tie�i tāds, uz kuru mēdz iet bagātnieki. Pirmajā acu uzmetienā tas izskatās zemniecisks un vienkār�s, bet, ja paskatās uz cenām, tad var dabūt �oku. Tas pārņem, protams, tikai tādus cilvēkus kā mani, bet ne bagātos. Tie pie �ādām cenām ir pieradu�i, galu galā, viņi ta�u vienmēr ēd dārgajos restorānos. Ja viņiem laipns viesmīlis restorānā ar baltiem galdautiem un sudraba galda piederumiem pasniedz makaronu porciju par desmit eiro, tad �ie cilvēki jūtas izķidāti glu�i kā Ziemassvētku zosis. Cita starpā visai likumīgi. Bet, ja nūdeles dēvē pasta un īgna oficiante tās noliek priek�ā uz vienkār�a koka galda bez galdauta un smalka �ķīvja, tad �iem ļaudīm tas pēk�ņi �ķiet senatnīgi un viņi gatavi ar sajūsmu samaksāt par to divtik lielu summu. Mājās tie lepni stāsta, ka atradu�i pavisam vienkār�u, pirmatnīgu restorānu, uz kuru citkārt ejot tikai vietējie. Visas Toskānas ēstuves darbojas pēc �āda principa, un �ķiet, ka �eit arī nav citādi.

� Vai �eit nav kolosāli? � jautā Andijs, kad īgnā, dziļi dekoltētā viesmīle uzsvie� uz mūsu galda grozu ar sausu maizi un ār roku aprakstītu lapeli, kas acīmredzot ir domāta ēdienkarte, � tik senatnīgi. Patie�ām labi informēta cilvēka mājiens.

Es piekrīto�i pamāju un mēģinu pagrauzt cieto maizi, turklāt neupurējot nevienu zobu. Kad nelaipnā oficiante atgrie�as pēc veselas mū�ības, kuras laikā acīmredzot ir apkalpojusi pāris domubiedrus ellē, mēs pasūtām divas porcijas nūdeļu un baltvīnu.

Kad esam tiku�i līdz maksā�anai, Andijs pat negrasās to darīt, bet nogaidot lūkojas uz mani. Okay\ es nosprie�u, beigu beigās es drīkstē�u pārnak�ņot viņa dzīvoklī un viņ� mani uzaicināja uz iepirk�anās tūri. Tad es mierīgi varu samaksāt par ēdienu, lai man vismaz nevajadzētu kaut kad noklausīties pārmetumus, ka esmu viņu tikai izmantojusi, lai tiktu klāt D�ord�am.

Kad ieskatos rēķinā, mani gandrīz ķer trieka: tik daudz naudas, cik �eit esam noēdu�i, �īs iemieso�anās laikā par baltām drēbēm izdot nevarē�u, ja nu vienīgi es izdomātu pārģērbties par ārsti. Zemnieciskie vēdera prieki man izmaksā veselus simt divdesmit deviņus eiro. Ko lai dara, tad es aizvilk�u Andiju uz Dulce & Gabbana, tur puse teniskrekla jau maksā tikpat daudz.

Pēc pāris minūtēm mēs stāvam veikalā un es apvaicājos pēc kaut kā balta. Pārdevēja ar no�ēlu papurina galvu. Marka viesi �odien pusdienas laikā esot iebruku�i pilsētā un glu�i kā taisnspārņi uzklupu�i veikalam. Mums vajadzētu pamēģināt Chancl veikalā, pārdevēja iesaka, cik viņai zināms, tiem vēl esot paliku�i pāri da�i balti teniskrekli. Bet, kad nonākam līdz Chancl, �ie teniskrekli arī ir jau pārdoti, tā ka mums jādodas tālāk. Pa ceļam izdzirdu pazīstamas balsis. Zāra, Linna un Paula stāv Tiffanysskatloga priek�ā un diskutē par cenām.

� Lētāk nekā Min lienē, � Linna saka pēc tam, kad esam sasveicināju�ās, � bet dārgāk nekā Ņujorkā.

Paula smejas. � Tad tik taisies prom uz Ņujorku!

Zāra nopū�as. � �im nolūkam vispirms vajadzētu kādu, kas nopirktu �ādu gredzenu!

� Tev bija saderinā�anās gredzens, � es saku, � pati vainīga, ka atdevi to atpakaļ.

Zāra nosmīn. � Tam tu nekad netiksi pāri, vai tiesa?

Kā gan lai to spēju? Ja es kaut kad atsauk�u saderinā�anos, tad katrā ziņā paturē�u gredzenu. Pēc manām domām, pietiekams zaudējums ir jau tas vien, ka jāatdod atpakaļ vīrietis, kālab jāmet nopakaļ gredzens?

� Tikai nesāc atkal �o diskusiju, � Zāra nopū�as.

� Kādu diskusiju, � Andijs grib zināt.

� To par saderinā�anās gredzenu, � Paula paskaidro, � da�as no mums domā, ka pēc izjuku�as saderinā�anās

nedrīkstot paturēt gredzenu, kamēr citas uzskata, ka to noteikti vajagot darīt.

� Tikai tāpēc vien, ka pēc saderinā�anās nav sekoju�as kāzas, nav jāizturas tā, it kā nekad nebūtu saderinājusies, � es saku jau simto reizi, kop� Zāra ir atsaukusi saderinā�anos, � pirmo ēdienu ta�u nekad nesūta atpakaļ tikai tāpēc vien, ka nav pasūtīts otrais!

� Ko tu par to domā, Andij? � Paula jautā.

Andijs smejas. � Es domāju, ka vīrietim, kur� Izabelai uzdāvinās gredzenu, nevajadzētu riskēt viņu beigās arī apprecēt.

Visi smejas, un tad mēs ejam iedzert automātā gatavotas kafijas tasi, dodamies uz kafejnīcu, kuru apmeklē visi. Tā ir tik pilna, ka mēs nolemjam te iegriezties vēlāk un vispirms dodamies tālākos baltu lupatu meklējumos. Beidzot kaut ko atrodu Gucci veikalā. Tā ir kleita � priek�pusē slēgta līdz pat zodam, bet ar dziļu izgriezumu uz muguras un trūksto�u apak�daļu. Tātad būtībā nevis īsta kleita, bet drīzāk gar� teniskrekls par kleitas cenu. �is apģērba gabals ir tik sasodīti dārgs, ka es to varētu uzvilkt kāzu kleitas vietā, ja tas nebūtu tik nolāpīti īss.

� Tu izskaties seksīga, � Andijs apgalvo.

Meitenes atzīst, ka viņam ir taisnība.

� Bet tā ir pārāk dārga, � Zāra man atgādina.

� Tā ir nocenota!

� Neskatoties uz to! Tev nav naudas!

� Zinu jau zinu, � es no�ukstu, � bet man pa�ai ta�u par to nevajadzēs maksāt!

Es norādu ar acīm uz Andiju, un Zāra uzmet man atzinīgu skatienu. � Tev nu gan ir cūkas laime, � viņa nenovīdīgi nopū�as, kad ejam uz kasi.

Pārdevēja iesaiņo kleitu, tad viņa ieklik�ķina kasē cenu, un mēs visas gaidām, kamēr Andijs viņai iedos savu kredītkarti. Bet viņ� stāv kaut kur starp violetiem vīrie�u krekliem un pat negrasās nākt �urp.

� Varbūt viņ� ātri grib nopirkt kaut ko sev, � Zāra saka, � iesim, pakonsultēsim viņu!

Andijs pa to starpu ir nozudis kabīnē un uzlaiko violetos kreklus. Ik pēc brī�a viņ� iznāk laukā un nodemonstrē tos mums. Tas notiek apmēram desmit rei�u, bet nekad nevar saskatīt at�ķirību. Tā kā mums kaut kad kļūst garlaicīgi apbrīnot Andiju vienā un tajā pa�ā violetajā kreklā, par kuru tikai viņ� pats vien apgalvo, ka tas neesot iepriek�ējais, bet gan pilnīgi cits, tad mēs, mei�as, iezveļamies dīvānā un ļaujam, lai pārdevēja mūs pacienā ar prosecco.

� Izabel, kā tev pa �o laiku gājis ar tavu plānu? � Zāra grib zināt

� Kas par plānu? � Linna vaicā.

Zāra un Paula smejas.

� Viņa grib iepazīties ar D�ord�u Klūniju!

Linna nosmīn. � Es domāju, ka �ādus plānus pie Komo ezera kaldina ļoti daudzas sievietes!

� D�ord�s Klūnijs, � ierunājas pārdevēja, kas līdz �im no mūsu runātā nav sapratusi ne vārda, � gud customer\⁷⁸

Es triumfējo�i pasmaidu, Zāra un Paula smejas.

� Izabela viņaņi ir laba draudzene, � Paula paskaidro. Pārdevēja viņu tikai neizpratnē uzlūko.

� Sbegood friend⁷⁷ � Zāra saka smiedamās un rāda uz mani.

Pārdevēja skatās uz mani ar plati ieplestām acīm, un es cieņas pilna pasmaidu.

� Ju liewe in ze Villa?⁹¹⁰�viņa jautā.

� Ko viņa saka, � es vaicāju Zārai, jo �ķiet, ka viņa ir vienīgā, kura saprot �ejienie�u valodu.

Zara smejas. � Vai tu dzīvo villā pie D�ord�a?

� Vēl ne, � es atbildu.

� Not yet⁸ � Zara pārtulko, � but soon. ¹¹¹²¹³

� Bjutiful forr ju⁹⁹⁹⁹ � pārdevēja saka, �Dschordsch kam to party?⁹⁹⁹⁹⁹

� Kas tad te notiek, � Andijs jautā un pabā� savu galvu no kabīnes.

� D�ord�s Klfmijs, kas ir labs Izabclas draugs, nāks uz Marka viesībām, � Paula saka.

� Jūs esat trakas, � Andijs konstatē un atkal pazūd aiz aizkara.

Pārdevēja mani jautājo�i uzlūko.

� He thinks its crazy. ******

� Dschordsch crazy man⁹ ****** � Pārdevēja pamāj un smejas. � Atze party man i press. Ju wer ze dress. ********

� Vai tu vilksi kleitu, �Zāra suflē.

Es cītīgi pamāju.

� Ja vien Andijs vēl �odien iznāks no kabīnes, tad jā.

Pēc īsa brī�a viņ� to dara, nesot pār roku pārliktus trīs

kreklus.

� Es ņem�u visus trīs. Violetā ir mana vismīļākā krāsa.

� Ak tā, patie�ām, � Zāra smejas.

Andijs pasniedz pārdevējai kreklus, kurus viņa rūpīgi ietin papīrā un pēc tam ieliek maisiņā.

� Forrhandrcd c sixty, ¹⁴ � viņa saka, un Andijs izvelk savu kredītkarti.

Tā ir zelta krāsā. Tāpat kā d�ips. Un kā mana nākotne. Kurā būs vesels lērums baltu kleitu. Ta�u Andijs pa �o laiku par kleitu ir pavisam aizmirsis. Par to nesamaksājis, viņ� atkal ieliek iek�ā savu kredītkarti un iet durvju virzienā. Kā zibens ķertas paliekam stāvam pie kases.

� Pasaki, vai neesi kaut ko aizmirsis, � Linna Andijam jautā.

Viņ�, durvīs stāvot, pagrie�as apkārt. � Izabel, vai tu nāksi?

Sekoju viņam kā apdullusi.

� Un ko tu tagad vilksi mugurā, � Zāra �ukstot vaicā.

� Baltas biksītes, � es atbildu un jūtos nomākta.

Kad jau ejam uz durvīm, mums neatlaidīgi seko pārdevēja, kas savā fantāzijas valodā neatlaidīgi cen�as kaut ko pateikt. Es nodomāju, ka viņa mums novēl viesībās labi izpriecāties.

� Ju werze dras,¹⁵ � pārdevēja pēk�ņi saka un pasniedz man iepirkumu maisiņu.

Es tajā ieskatos un ieraugu kleitu.

� Ju teli Dchordsch hiezfrcnd is mei frend¹⁶ � pārdevēja saka.

� Es nevaru to pieņemt, � es atbildu, � tā nevar!

� Turi muti, � Zāra no�ņāc un izstumj mani no veikala, � tagad tev vēl tikai jāiepazīstas ar D�ord�u!

Andijs, viss baltā, ceremoniāli patur vaļā zeltītā d�ipa durvis, un mēs, baltās drānās tērptas trīs grācijas, izkāpjam ārā pie ezera krastā uzceltās lielās villas, kuras ieejas priek�ā jau drūzmējas apmēram simt cilvēku, visi līdzīgās baltās drēbēs ģērbusies. Tas atgādina spoku sapulci.

Tā kā spoku saieti pie ezera acīmredzot nenotiek tik bie�i, tad glu�i kā sardzē nostāju�ies arī pāris fotogrāfu, kuri mūs cītīgi iemū�ina. Mani jo sevi�ķi, pēc tam kad Zāra viņiem ir paskaidrojusi, ka es esot D�ord�a Klūnija jaunā draudzene. Kāds fotogrāfs iebilst, ka D�ord�am vispār vēl neesot jaunas simpātijas, bet cits ir pārliecināts, ka nesen jau esot mani kopā ar D�ord�u kaut kur redzējis, savukārt tre�ais piemetina, ka D�ord�s visu laiku braukājot ar kaut kādiem zaķiem, tam neesot nekādas nozīmes.

� Tas nozīmē tikai to, ka D�ord�am ir ļoti grūti veidot stabilas attiecības, � Zāra atbild.

Kad es protestēju, jo nevēlos, lai par mani domā, ka esmu zaķis tādam tipam, kam ir psiholoģiska problēma, Zāra man iekniebj rokā.

� Turi muti, � viņa �ņāc, � to tu esi parādā Gucci. Bez tā tu �eit skraidītu apkārt plika, vai tas tev būtu mazāk nepatīkami?

Nākamajā brīdī viņa paziņo �urnālistiem, ka es valkājot Gucci tērpus, un, ja viņi neticot, ka esmu cie�i saistīta ar Holivudas leģendu, tad viņiem vienkār�i jāpavaicā Gucci veikala pārdevējai. Viņa, galu galā, ncatdāvina sava veikala drēbes kuram katram. Tas fotogrāfus pārliecina, un viņi noknipsē mani un manu balto kleitu. Līdz Andijs steidzina, ka mums beidzot vajagot iet iek�ā.

� Glu�i manas domas, � es saku, jo neesmu pieradusi, ka mani apdullina zibspuld�u gaismu zibeņi. Jau pēc īsa brī�a esam villā.

Starp balti tērptajiem viesiem skraidelē viesmīļi zilos un zaļos kaftanos, ar turbānu galvā, servējot visiem krāsainus kokteiļus. Kamēr Andijs dodas meklēt alu, mēs, mei�as, sūcam spilgti raibos dzērienus.

� Ballītes motīvs ir beduīnu telts, � viesmīlis mums paskaidro.

� Mhm, � Paula saka, � es domāju, ka islāms alkohola lieto�anu aizliedz?

� Turi muti un dzer!

Tas ir Marks. Kā vienmēr tuvu un tālu visskaistākais vīrietis, kur� savām viesībām praktiski izvēlējies tādu obligāto apģērbu, kas izdevīgi izceļ viņa viegli nobrūnināto ādu.

� Kā jūs atbraucāt �urp? � viņ� grib zināt.

Kad Zāra viņam pastāsta, ka es esmu atceļojusi kopā ar Andiju, tad Marks pasmīn. � Tie�i ar to!

� Ko tas nozīmē? Es domāju, ka Andijs ir tavs draugs?

� Kamēr viņ� nekļūs, Izabcl, par tavu draugu, viss būs kārtībā, � Marks smejas.

Es esmu izbrīnīta. � Kas tev ir pret Andiju?

� Nekas, � Marks smejas, � izņemot to, ka viņ� savu dzīvi pavada, izkaisot vējā vecāku naudu.

� Ko citu lai viņ� ar to dara, � es aizstāvu savas līdzbraucējas izredzes, � sarīkot viesības kā tev?

Marks smejas. � Katrā ziņā tas būtu asprātīgāk un ar mazākiem zaudējumiem nekā tas, ko viņ� dara!

Tomēr, kad Andijs atgrie�as ar savu alu, Marks beidz par viņu zākāties un atkal pārvēr�as par �armanto mājastēvu, kāds viņ� parasti mēdz būt, sirsnīgi apsveicinās ar Andiju un paņem līdzi, lai iepazīstinātu ar kādu draudzeni.

� Ja es simtprocentīgi nezinātu, ka tas tā nav, tad domātu, ka viņ� tevī ir ieķēries, � Zāra man saka, kad abi aiziet.

� Vai Andijs?

� Nē, tas ne, � Zāra cietsirdīgi saka, � citādi viņ� tev būtu nopircis kleitu. Marks.

ber mēs visas trīs zinām, ka tas nevar būt, jo Markam nepatīk sievietes. Diem�ēl. Viņam nepatīk arī vīrie�i. Marks ir neitrāls. Brinum jauks vīrietis, ko dievina ne vien vīrie�i, liet arī sievietes, tomēr viņ� nespēj mīlēt nevienu. Toties ir apbrīnojami devīgs un rīko vislabākās viesības.

Kad atkal garām iet beduīns, mēs paķeram nākamos dzērienus un ejam uz terasi. No �ejienes ir brinum jauks skats pāri ezeram. Es sev tie�i vaicāju, kura no kaimiņos eso�ajām villām varētu piederēt manam D�ord�am, kad sieviete ar kleitas baltumā izbalinātiem matiem nevil�us atbild uz manu jautājumu.

� Tur viņā pusē dzīvo D�ord�s Klūnijs, � viņa saka, spēcīgi izrunājot �r� skaņu, � pagāju�ajā tre�dienā ar viņu kniebos!

Paula un Zāra izbiedēti skatās, tad ieķiķinās kā skolas skuķi un, galvas purinot, aiziet prom, it kā lai paskatītos, kur palikusi Linna. Es gribu ko vairāk uzzināt par savu saderināto.

Blondo sauc Nata�a, un viņa ieradusies no Maskavas. Pēc viņas vārda to varēja noprast. Viņa esot modele, sve�ā paskaidro, Armani, Gucci, TSL, visa pla�ā palete. �obrīd viņa esot mazliet vīlusies par �īm viesībām, jo neesot atradusi vēl nevienu, kur� lietojot kokaīnu. Viņa esot domājusi, ka moto attiecoties uz piedāvāto narkotiku krāsu.

� Maskavā visi �ņauc kokaīnu, � viņa man skaidro, � man tas ir nepiecie�ams, citādi sāku justies slikti!

Jl

Varbūt es tai Nctrebko bū�u nodarījusi pārestību, es domāju, acīmredzot mēs, rietumnieki, patie�ām nezinām, kā īsti svin. Tā kā negribu radīt iespaidu, ka mēs visi esam vienaldzīgi tipi, lai Nata�u nepārņemtu sliktas sajūtas, es kopā ar viņu po�os meklēt mazliet kokaīna un ceru, ka viņa pa ceļam man pastāstīs visu par D�ord�u.

� Kāds tad viņ� ir, � es jautāju.

� Kas?

� D�ord�o, Latiņ Lovcr. ¹⁷

� Jauks. Nevainīgs vecāks kungs, ļoti strādīgs un nopietns.

� Strādīgs un nopietns? Tas gan mani pārsteidz.

� Protams, ka viņ� tāds ir. Kop� viņ� ir zaudējis savu ne�ķiramo partneri, viņam eksistē vairs tikai divi �P�.

� Par vienu man viss ir skaidrs, � es secinu, � to tu pagāju�ajā tre�dienā labi iepazini, bet ko apzīmē ar otru?

� Privātfirma un personīgā ģimene. �is vīrietis sevi ziedo tikai �īm divām lietām.

� Vai varētu būt, ka tu, Nata�a, pagāju�ajā nedēļā biji sa-lietojusies narkotikas?

� Nē, bet tagad es to gribu. Iesim uz virtuvi. Ja viesībās gribi atrast sniegu¹⁸, tad tas noteikti jāmeklē pie pavāra.

Mēs dodamies virtuves virzienā, kad izrādās, ka mūsu saruna bijusi viens vienīgs pārpratums. Diviem �P� sevi ziedo Giorgio Armani, bet par savu D�ord�u es vēl aizvien nezinu neko vairāk kā vien to, ka viņ� kopā ar trakulīgām Maskavas blondīnēm nodarbojas ar tre�o �P�. Kaislīgā blondīne atgrū� vaļā virtuves durvis. Kamēr viņa meklē savu sapņu vielu, es ieraugu, ka Linna to jau atradusi.

Viņa stāv pie plaukta, kas no aug�as līdz lejai piekrauts ar dārzeņiem, un ir cie�i apskāvusies ar misteru Tētuku, savu Sapņu princi un tā bērna tēvu, kuru viņa nes zem sirds. Aiz �oka esmu kā sastingusi, bet, līdzko atkal spēju pakustēties, abu nepamanīta, nemanāmi aizlavos prom no virtuves un sameklēju vistuvāko krēslu. Un dzērienu arī, lūdzu!

Misters Tētuks ieguvis savu iesauku tāpēc, ka viņ� bez Linnas gaidāmā mazuļa ir parūpējies par to, lai pasaulē nāktu vēl divi bērni. Kad attiecības tuvojās fini�a taisnei, jo misters Tētuks paralēli savām daudzajām kolosālajām rakstura īpa�ībām, kuras gan neviens, izņemot Linnu, nekad nav piedzīvojis, patiesībā ir īsts nervu zāģis, tad Linnai galvenokārt pietrūka �o bērnu. Es domāju, ka viņas ķermenis to sajuta un parūpējās par to, lai viņa pēc abu �ķir�anās vēl pēdējoreiz nokļūtu gultā ar misteru Tētuku un pati varētu tikt pie maza nervu zāģī�a. Mēs visas domājām, ka līdz ar to tēmu �Misters Tētuks� var uzskatīt par slēgtu, bet acīmredzot būsim maldīju�ās.

Es vēl aizvien mazliet �okēta sē�u savā krēslā, kad uzrodas Andijs kopā ar pāris draugiem. � Ļautiņi, tā ir Izabela, � viņ� saka, � mēs kopā atbraucām.

�ie �ļautiņi� ir trīs pui�i, kuri man laipni pamāj.

� Man �ķita, ka lidoju, � viens no viņiem saka.

Otrs viņam piekrīt.

� Tas ir to vērts, katrs cents atmaksājas, � Andijs piebilst.

Tas man atgādina Nata�u, cerams, ka viņa pa to starpu arī ir jau izbaudījusi lidojuma ekstāzi, atceros, ka man viņa vēl jāizpra�ņā par D�ord�u. Man tikai viņa jāatrod.

� Vai jās zināt, kur �eit ir sniegs, � es vaicāju.

� Tad tev jābrauc tālāk, �veices virzienā.

� Es domāju, ka �veicie�i narkotiku jautājumā ir ļoti stingri.

� Kāds sakars narkotikām ar �ļūdoņiem?

� Nekāds, � es atbildu, � kāpēc tā jautā?

� Vai tad tu nerunāji par ziemas sportu? � viens no pui�iem vaicā.

� Maniem vecākiem Cermatā ir dzīvoklis, � Andijs ierunājas, � vai aizbrauksim uz turieni Vecgada vakarā?

� Es īstenībā gribēju tikai uzzināt, kur �eit var dabūt kokaīnu?

� Kāpēc tu iedomājies, ka es to varētu zināt?

� Jo tavs draugs teica, ka spējot lidot.

� Ko?

� Viņ�. � Es rādu uz puisi, kas bija domājis, ka lidojot.

� Es runāju par ķiplokiem, � puisis paskaidro, � argentīnie�u ķiplokiem, precīzāk izsakoties.

� Tā ir mana jaunā biznesa ideja, � Andijs lepni saka, � es ievedī�u ķiplokus no Argentīnas.

� Vai tad Eiropā nav pietiekami daudz ķiploku? � es vaicāju.

� Protams, ka ir, � Andijs atbild un savelk seju nopietna biznesmeņa grimasē, � bet ne par �o cenu. Padomā tikai, cik Argentīnā ir lēts darbaspēks.

� Bet ķiploki ta�u tik un tā nav tik ļoti dārgi, vai ne?

�ķiet, ka neesmu Andija biznesa ideju pilnībā izpratusi,

un man nav arī nekādas patikas ar to tālāk nodarboties. Viesībās nevajadzētu runāt par darbu.

No kādas telpas dzirdu atskanam skaļu mūziku, tāpēc dodos turp. Baltie spoki dejo salsu, turklāt izjūtot vislielāko prieku. Es ienirstu cilvēku barā un jau pēc īsa brī�a esmu aizmirsusi �sniegu�, D�ord�u, misteru Tētuku un ķiplokus, pilnībā nododos dejai vien.

Nezinu, cik ilgs laiks ir aizritējis, kad mani kāds parausta aiz piedurknes. Tas ir kāds tum�matis, kas rāda, ka grib ar mani runāt. īstenībā man ir visai vienaldzīgi, ko viņ� vēlas, bet, kad vīrietis nebeidz raustīt manu jauno Gttcci firmas kleitu un es sāku baidīties, ka plānais audums to varētu neizturēt, tad padodos un sekoju viņam dārzā, kur ir klusāks. Mūs apņem vēss vakara gaiss.

� Es uzzināju, ka jūs esat D�ord�a Klūnija jaunā saderinātā, � melnīgsnējais saka.

� Tāpēc jūs aizvedāt mani no deju laukuma?

� Man �ēl, � viņ� saka, � bet es priecātos, ja jūs man par to mazliet varētu pastāstīt. Protams, tikai tik daudz, cik pati vēlaties un cik D�ord�s atjauj.

Tum�matis paskaidro, ka esot kādas man nezināmas itālie�u tenku avīzes �urnālists. Tā kā viņ� neesot �tata darbinieks, tad dabūjot naudu tikai tad, kad iesniedzot kādu rakstu, acīmredzot viņ� cer, ka man būs viņam ko pastāstīt.

� Cik jūsu avīze maksā par �ādu stāstu? � es vaicāju.

� Diem�ēl par to nedrīkstu izteikties!

� Mhm, tad es arī diem�ēl nevaru izteikties, � es atbildu.

Tum�matis nopū�as.

� Nu labi, esmu gatavs jums samaksāt piecsimt eiro. Maksimāli. Bet tad �im stāstam jābūt augstākajā līmenī!

Vai es esmu pareizi sapratusi? Sis tips man grib dot naudu, ja pastāstī�u viņam kādu notikumu? Piecsimt eiro ir vesels lērums naudas, par to es varu daudz pastāstīt.

� Nu, labi!

� Patie�ām, � tum�matis dāvā man laimīgu un starojo�u smaidu, � tad man gan ir palaimējies!

Un man arī! Es domāju, ka pie Komo ezera ir mana pasaule. Ja �eit tik viegli tiek pie naudas, tad nav brīnums, ka visi ir miljonāri.

Lai netraucēti varētu sarunāties, tum�matis uzmeklē solu ar skatu uz ezeru, tie�i zem smar�īga magnoliju krūma. Tā kā �ai nomaļajai vietai neiet garām beduīni, viņ� pats ir parūpējies par dzērienu papildinājumu. Es paņemu kokteili, iedzeru kārtīgu malku, tad atklāju viņam visu stāstu. Par savu finan�u krīzi, par garlaicīgo darbu, kurā neko nenopelnu, un Ko-rinnu, kura savā rakstāmgaldā uzglabā musli tāf�elīres, nekad tās neēdot, arī par to, ka viņa man drīzāk ļautu nomirt badā, nevis iedotu kaut ko no saviem krājumiem, stāstu par to, ka man jāapprec bagātnieks, ja jebkad gribu izkļūt no �ī posta.

� Tas ir ģeniāli, � melnīgsnējais saka, � Pelnru�ķīte atrod princi pie Komo ezera!

Viņ� aizdedzina cigareti un pasmaida.

� Vai tu īstenībā jebkad esi domājusi par to, ka pati varētu nopelnīt pietiekami daudz naudas iztikai? � viņ� pēc tam jautā.

Tas laikam ir joks.

� Kā tad, � es smejos, � vai tu nojaut, cik maksā kleita vien, kas man ir mugurā?

Melnīgsnējais arī smejas. � Un tā ir to vērta, katrs cents atmaksājas.

Tad viņ� mani noskūpsta. Skūpsts ir patīkams. Gar�o pēc krāsainā kokteiļa.

� Es nupat noskūpstīju D�ord�a Klūnija sievieti, � viņ� pēc tam apmierināti saka.

� Tā ir viņa, � es paskaidroju un rādu uz Nata�u, kura ari ir ienākusi dārzā un pa zig/.aga līniju dodas uz ezeru. Respektīvi, streipuļo. Viņa neizskatās laimīga, un es nemaz nebrīnītos, ja Nata�u pārņemtu vēl sliktākas sajūtas.

� Ko tu man maksāsi, ja tevi iepazīstinā�u ar vēl kādu D�ord�a Klūnija sievieti? � es jautāju tum�matim.

� Bra�s sekss trijatā? Tā būs programmas nagla. Vai ar tūksto� eiro pietiks?

� Tad es viņu atvedī�u �urp, � es pasaku un skatos uz

Nata�u, respektīvi, uz vietu ezera krastā, kur viņa vēl nupat stāvēja. Kur viņa vairs nestāv.

� Nolāpīts! Kur viņa ir?

� Kas?

� Nata�a. Viņa par D�ord�u zina visu. Pagāju�ajā tre�dienā viņa bija ar to gultā.

� Un tas tevi netraucē?

Melnīgsnējais mani gaidu pilns uzlūko. Ko lai atbildu?

� Protams, ka ne. Viņa man sagādās tūksto� eiro!

Tā notiek ar darbaspēku no Austrumiem. Viņi raujas melnās miesās, bet mēs, rietumnieki, savācam piķi. Nav ko brīnīties, ka viņi negrib ar mums runāt. Bet tās ir globalizācijas sekas. Nevis mans izgudrojums. Un es tagad arī nevaru īpa�i rēķināties ar citiem. Kur� ir bankrota priek�ā, tas nevar atļauties domāt globāli. Turklāt tik briesmīgi nabadzīga un izkal-pināta Nata�a nemaz nav. Kā nekā viņa bijusi gultā ar manu saderināto, tāpēc man Nata�a ir jāatrod.

Kad pieceļos, lai ietu uz ezeru un paskatītos, kur viņa ir palikusi, man pretī nāk Mace.

� Nevī�a, ko tu te dari?

Mace smejas. � Meklēju tevi. Vai iesim padejot?

�ajā momentā pēk�ņi izdzirdu pamatīgu plunk�ķi. Mani tūksto� eiro grasās iet peldēties.

� Vēlāk, � es atbildu Macem un skrienu uz ezeru.

Kad nonāku tā krastā, var saskatīt tikai Nata�as matus, kas kā neondzeltenas aļģes mētājas pa ūdens virsmu. Tātad tā notiek ar Pelnru�ķītēm, kas ar manu saderināto iet gultā: viņas sāk justies slikti un, pārlietoju�ās kokaīnu, ielec ezerā! Man ieduras pa�ā sirdī, bet nekas cits neatliek � jāupurē jaunā kleita, ja gribu izglābt savu stāstu. Aizmiedzu acis un ielecu ezerā, visu laiku sekojot neondzeltenajām aļģēm.

Kad atkal atvem acis, tās vispirms ir pamatīgi jāsamirk�ķina, jo saule ap�ilbina. Turklāt man jāieskatās acīs, ar kurām uz mani veras tikai sve�i cilvēki vien.

Ar vienu acu pāri uz mani lūkojas kāds glīts uniformā tērpts melnmatains vīrietis. Viņ� �estikulē ar rokām un rāda, lai ceļos aug�ā. Vīrietis paskaidro, ka esot policists.

F.s atkal aizveru acis un ceru, ka viņ� būs pazudis, kad tās vēlreiz atvēr�u, bet tā nenotiek. Vīrietis vēl joprojām grib, lai es pieceļos.

� Pasta nl sujjo, �es saku, jo, izņemot Lattc Macchiato, Gucci un Armani, tie ir vienīgie vārdi, ko varu pateikt itālie�u valodā.

Nata�a, kas man noteikti varētu palīdzēt izkļūt no ķibeles, jo viņa ta�u dzīvo Milānā un dro�i vien mazliet runā itālie�u valodā, diem�ēl nekur nav redzama.

Kad es ielēcu ezerā, izrādījās, ka Nata�ai nekādā ziņā nebija nodoma noslīcināt savas mīlas sāpes vai sevi pa�u, viņai tikai steig�us vajadzēja atvēsināties, jo no daudzo kokteiļu baudī�anas Nata�as galva bija pārkarsusi. Acīmredzot tā bija tik karsta, ka viņai vajadzēja peldēt diezgan tālu prom no krasta, un es Nata�ai drosmīgi sekoju, Gucci kleitas skrandas pielipa manam ķermenim. Bet es neatlaidos, jo negribēju atkal pa-

zaudēt savu tik vērtīgo stāstu. Turklāt abas laikam bijām novirzīju�ās no kursa, katrā ziņā mēs izkāpām nepazīstamā krastā, nokļuvām sve�ā dārzā, kur mūs aprēja da�i suņi. Tūlīt paniski laidāmies lapās, līdz atradām �o te vietu, kas tumsā izskatījās kā glu�i parasta pļava. Kad aplūkoju to gaismā, tas izrādījās publisks parks. Naktī mēs apsēdāmies �ajā �pļavā�, un es Na-ta�ai izstāstīju par �urnālistu, kas viņu gribēja padarīt pavisam slavenu. Bet Nata�a mani neklausījās. Viņa bija iemigusi. Tātad man nekas cits neatlika, kā gaidīt, līdz viņa pamodīsies, to darot, laikam biju uz īsu brīdi iesnaudusies. Bet kur Nata�a ir tagad, un kur ir manas kurpes?

Policists pa �o laiku kļuvis mazliet nepacietīgs un nervozi rausta savu pārāk plato bik�u staru. Tās ir tum�zilas ar baltu svītru sānos. Īstenībā ļoti elegantas, es nodomāju un sev vaicāju, kur� dizainers gan varētu būt to autors?

� Keldesenjo? ¹⁹� es jautāju un rādu uz biksēm.

Policists vispirms jautājo�i uzlūko mani, tad apkārt stāvo�os. �ķiet, ka neviens mani nesaprot.

� Pradci!

�Ju e kome wiz mi²⁰ � policists saka.

Izklausās interesanti. Atgādina arābu valodu. Varbūt turku dizainers, par kuru es neko vēl neesmu dzirdējusi?

Tad policists saņem manu roku un palīdz piecelties. Ļoti galanti, �ie itālie�i, tas gan jāsaka. Un glīti. Es laipni uzsmaidu policistam, un viņ� mani aiz rokas ved uz savu automa�īnu.

�Ju e kome wiz mi, � viņ� atkārto un rāda uz auto.

Lai arī no kurienes būtu �is dizainers, katrā ziņā viņ� ir ļoti talantīgs, ja projektē ne vien uniformas, bet arī automa�īnas.

Kad nokļūstam policijas iecirknī, izrādās, ka tur ir kāda

i i

sieviete, kas runā manā valodā. Viņa man paskaidro, ka mēs �eit neesam, lai runātu par dizaineriem, bet gan tāpēc, ka es esot radījusi publisku nepatiku, turklāt mani turot aizdomās par prostitūciju.

� Tā ir Gucci kleita, � es sasutusi saku un norādu uz savu tērpu, � vai jūs nopietni domājat, ka es kaut ko tik �iku vilktu uz darbu?

Sieviete skatās aug�up uz manām kailajām kājām. Kleita pēc piespiedu mērcē�anas ezerā ir sarāvusies un kļuvusi vēl īsāka, nekā bija jau tāpat. Daudzas prostitūtas valkājot firmas apģērbu, sieviete man paskaidro, jo viņas par saviem ienākumiem nemaksājot nodokļus, tāpēc viņām esot pietiekami daudz naudas, ko ieguldīt elcganm tērpu iegādē. Es tūlīt nolemju, ka pēc atgrie�anās mājās atradī�u sev tādu darbu, par kuru nav jāmaksā nodokļi. �ķiet, ka prostitūcija būtu īstais risinājums.

Pēc ilgas, bezjēdzīgas diskusijas man tomēr izdodas sievieti pārliecināt, ka no manis nav piedzenami nekādi nodokļu parādi, jo es nekad vēl neesmu nodarbojusies ar prostitūciju un �aubos, vai to jebkad darī�u. Man nav ko domāt pat par es-kortservisu, jo rad būtu jābaidās, ka varētu nejau�i sastapt savai tēvu. �ķiet, ka sieviete man notic. Kad esmu nosaukusi savu vārdu un adresi, esmu brīva.

Brīva kā putns, būtu vislabākais apzīmējums, jo man nav ne naudas, ne mobilā telefona, nav pat vismazākās nojausmas, kur atrodos. Basām kājām stāvu uz ielas, par kuru zināms vienīgi tas, ka tā atrodas uz planētas Zeme, kaut kur pie Komo ezera. Tomēr sākumam ar to pietiek! Tagad man jāsameklē tikai ezers, tad Komo un Andija dzīvoklis, kur ir manas mantas. Dzīvoklis atrodas Tiffany veikala tuvumā. Tik sare�ģīts �is uzdevums nemaz nevar būt.

Kad acis ir pieradu�as pie saules, es mirk�ķinot apskatos visapkārt. Komo un Tiffhny aprises pie apvār�ņa vispār nav redzamas, viss, ko varu ieraudzīt, ir pāris koku un ezers. Tas manā priek�ā guļ mēms un apmēram tikpat pilns, kāda laikam biju es, kad vakar tajā iemetos iek�ā.

Ari labi, es domāju, tad es vienkār�i tik ilgi ie�u gar ezeru, kamēr uzgrūdī�os Marka villai. Pavisam easy²¹. Ja nejau�ībai tā labpatiks, es varbūt pat nokļū�u pie D�ord�a, tas būtu pasākums, ko nedaudz esmu atstājusi novārtā. Es sāku iet pa kreisi, jo saule atrodas labajā pusē un man bez saulesbrillēm visu ceļu vajadzētu piemiegt aeis, kas nav labi, jo tā rodas krunkas un jāizdod vesels lērums naudas par pretgrumbu krēmiem, kas tām liks izgaist. Jau ar pirmo soli trāpu uz cigaretes gala. Riebīgi, ber tādējādi ienāk prātā doma, ka izņēmuma kārtā man varētu noderēt kāda cigarete. Kad kādam vīrietim, vienīgajam cilvēkam, kur� iet garām policijas iecirknim, palūdzu cigareti, tie�i tobrīd no mājas iznāk melnīgsnējais skaistulis.

Mani ieraugot, policists metas pie vīrie�a un sāk ar viņu diskutēt. Vīrietis parausta plecus. Kad abi ir beigu�i strīdēties, glītais atkal ieiet iek�ā, un sve�ais vīrietis iedod man cigareti.

� Vai jūs esat prostitūta? � viņ� grib zināt.

Es paraustu plecus, bet, ja jābūt godīgai, tad pamazām sāku pierast pie �īs domas, turklāt �im darbam ta�u ir iz�ķiro�ā priek�rocība, ka nodokļus neviena nemaksā.

� Cik daudz? � vīrietis jautā.

�Cik daudz kas?

� Cik daudz ņem par nakti?

� Piecsimt, � es atbildu, jo tik daudz man izmaksāja pagāju�ā nakts.

Vīrie�a skatiens lēni slīd lejup gar mani un manu sarāvu�os kleitu līdz pat basajām, mazliet noputēju�ajām kājām.

� Ar to jāpietiek, � viņ� saka un iespie� man rokā pāris naudaszīmes, ko ir izvilcis no bik�u kabatas. Tā kā nav somas, es tās aizbā�u aiz krū�tura. Pēc tam vīrietis iet uz savu automa�īnu ar �veices numuru un kā d�entlmenis patur vaļā durvis. Acīmredzot viņ� mani patie�ām noturējis par ielasmeitu, kas tik tie�ām ir glaimojo�i, jo līdz �im vēl nevienā darbā neesmu atstājusi pārliecino�u iespaidu. Mario ta�u uzskata, ka pieņemt mani darbā bijis pilnīgi aplams lēmums, tad ir jauki, ka �ādam cilvēkam vienreiz kāds dod izredzes, turklāt vēl kā iesācējam.

� Vai jums ir dzīvoklis? � vīrietis jautā, kad iekāpjam automa�īnā.

Es pamāju. � Tam nevar noticēt, ja es tā izskatos.

Mans kavalieris pat nesa�ķobās. � Tas ir labi, jo es esmu apmeties viesnīcā. Atvaļinājums kopā ar ģimeni, � viņ� paskaidro.

� Cik jums jauki.

� Jā, jā. Un kur atrodas jūsu dzīvoklis?

� Komo. Blakus Tijfany veikalam.

�Tad tik brauksim turp.

Kad ir noskaidrots, ko viņ� grib, mans jaunais darba devējs apklust, galu galā, viņ� nav man samaksājis par pļāpā�anu. Tāpēc esmu itin priecīga, jo nemaz nezinātu, par ko ar �o puisi varētu sarunāties, pat tad, ja viņ� man par to samaksātu. �is tips �ķiet diezgan aptaurēts. Vienmēr, kad paskatos uz viņu, viņ� nosmīn kā pamuļķis. Kā ar tādu kopā var nodarboties ar seksu, man �ķiet neatminama mīkla. Viņa sievai dro�i vien ari, citādi ta�u viņam nevajadzētu iet pie staigulēm?

Tikko esam nokļuvu�i Komo un apstāju�ies pie luksofora, es atrauju vaļā automa�īnas durvis un skrienu prom. �veices sieram nav nekādu izred�u mani panākt. Kad varu zināmā mērā būt dro�a, ka viņ� manas pēdas ir pazaudējis, ieeju kafejnīcā un tualetē izvelku no kleitas izgriezuma paslēptās naudaszīmes, kuras esmu nopelnījusi savā pirmajā un pēdējā prostitūtas darba dienā. Simt divdesmit eiro. Ar nodokļiem neaplikti. Nav slikti!

No savas jaunās bagātības atļaujos pasūtīt vienu Latte Macchiato un pāri pludmales �ību, lai būtu pienācīgi apbruņota Andija dzīvokļa meklējumiem. Es varēju aiztaupīt �os izdevumus, jo Komo ir niecīgs miests, kurā visi ceļi ved uz Tiffany veikalu. Tomēr, kad nonāku līdz Andija dzīvoklim, pie tā durvīm ieraugu pielīmētu zīmīti:

�Brokastoju kafejnīcā. Ja tu gribi kopā ar mani braukt atpakaļ, tad piezvani man tuvākās stundas laikā! Andijs.�

� Pie velna, kā es tev varu piezvanīt, ja pie tevis ir mans mobilais, tu, idiot, � es lādos, � un no kura laika sprī�a sākas tuvākā stunda?

Apstākļu spiestai, man jāinvestē savi beznodokļu ienākumi braucienā ar �īs apkaimes vienīgo taksometru, tomēr izrādās, ka tā vadītājs nezina kafejnīcu, kurā ir Andijs. Lai gan, pēc Linnas teiktā, turp ejot itin visi. Tikai taksometra �oferis ne. Bet viņ� pavaicā kādam garāmgājējam, un jau pēc īsa brī�a mēs paļāvīgi dodamies turp. Kad esam sasniegu�i pilsētas robe�u un jau tre�o reizi aplūkoju�i vienu un to pa�u Piazza²², es �ai izpriecai daru galu � iekams brauciens nav aprijis visu manu kapitālu, es izkāpju. Atkal atrodos pie kādas lielas ielas, tomēr nevar būt, ka esmu pilnīgi a�gārnā vietā, jo te redz ceļazīmes, kas norāda uz �oseju. Likteņa mājiens, ka man jābrauc ar autostopu?

Neesmu stāvējusi pat ne sekundi, kad kāda ma�īna jau pietur. Stingri vērtējot, tā nav nekāda automa�īna, bet gan rūsas �upa ar riteņiem. Es vienīgi ceru, ka tas atkal nebūs kāds seksa tīkotājs, kam, sprie�ot pēc viņa auto stāvokļa, nav simt eiro, ko investēt par maniem pakalpojumiem, tomēr tad tiek uz leju pavilkts novārtītais sānstikls un pa logu galvu izbā� kāds nevī�a.

� Ko tu te dari? � es izbrīnīti jautāju.

� To, ko lielākoties daru, � Mace smejas, � kaut kādā veidā glābju tavu pakaļu. Kas, starp citu, �ajā kleitā atkal sevi parāda no labās puses!

Nekad nebūtu domājusi, ka kādreiz bū�u tik priecīga, dzirdot Maces stulbos izteicienus!

Maces automa�īna gan nav zeltīts d�ips, toties Mace visa brauciena garumā neguļ, bet gan ļoti daudz smejas. Sevi�ķi tad, kad klausās manu stāstu par �veices sieru. Tas viņam �ķiet ļoti komisks. Lai mainītu tēmu, es pasaku, ka biju ļoti izbrīnījusies, kad sastapu Ma�i viesībās, jo viņ� nupat, kad abi pirkām bikini, kas tagad kopā ar visām manām vērtslietām ir pie Andija, apgalvoja, ka nevarē�ot ierasties, jo nedēļas nogales laikā gribot pabeigt kādu prezentāciju.

� Nevis kādu, � Mace mani izlabo, � bet gan TO prezentāciju. Runa ir par manu atklājumu.

� Lai ari kas tas būtu, � es steidzīgi saku, jo negribu, lai viņ� tagad, kad bija tik jauks, mani garlaikotu ar savām datora lietām, � kā tad tu tomēr ieradies?

Mace smejas. � Laiks bija pārāk jauks, lai sapelētu pie datora.

� To es sev saku katru dienu!

� Turklāt esmu pabeidzis prezentāciju, un es gribēju tevi redzēt.

� Vai �ajā secībā?

Mace kā vienmēr smejas, bet man tas neliekas jocīgi. Ls viņam atgādinu, ka man �odien jau bijis pietiekami daudz nepatik�anu, tāpēc esmu nopelnījusi aizgādnību un palīdzību lielā vairumā. Mace to saprot un piezvana Andijam, lai man palīdzētu tikt pie manām mantām. Kad Andijam ieslēdzas tikai automātiskais atbildētājs, Mace ierunā Linnas automātiskajā atbildētājā, jo viņa varbūt nupat sē� tajā pa�ā kafejnīcā, kur Andijs, un varētu viņam pateikt, ka viņam nav uz mani jāgaida, jo es pa to laiku bez viņa esmu ceļā uz Minhcni.

Mēs tie�i braucam caur ārkārtīgi piemīlīgu kalnu apvidu, kad Linna pārzvana. Viņai nav ne jausmas, kur ir Andijs, bet viņa patlaban pārtraukusi braucienu un ejot paēst. Vai mēs negribot pievienoties?

Es gribu, un Mace vēlas zināt, kas vēl tur ir.

� Tikai Franks, viņa bērni un es, � Linna atbild, it kā tā būtu pati saprotamākā lieta pasaulē.

� Vai kas noticis? � Mace jautā, kad esmu pārtraukusi sarunu.

F,s viņam to izstāstu.

Visu.

To, ka Linna, kop� bija kopā ar misteru Tētuku, kļuvusi pavisam cits cilvēks. Ka viņa agrāk bijusi jautrs ballī�u skuķis, iekams �is vīrietis ienāca viņas dzīvē un padarīja viņu par nervozu mājsaimnieci. Un ka �is vīrietis pats vēl parūpējās par stresu, kad Linna vairs nebija ar viņu kopā, jo viņ� vēl pēdējā sekundē paspēja Linnu padarīt grūtu, tā ka viņa nākamos divdesmit gadus būs nervoza, jo viņai būs jāpelna nauda un jāaudzina bērns.

Mace par to var tikai pasmieties. � Vai tu varbūt esi greizsirdīga?

� Nē, kāpēc?

� Jo tavai draudzenei ir pastāvīgs draugs, bet tev ne.

� Kur� tad ir teicis, ka es gribu pastāvīgu draugu?

� Vai tad negribi?

� Tu novirzies no tēmas. �eit nav runa par mani, bet gan par Linnu. Viņa negrib vīrieti, bet tikai savu ligzdu.

I

� Kas gan taja visā ir tik a�gārns? 1 u ari negribi vīrieti, bet gan kredītkarti ar divām kājām.

� STULBUMS!

Kamēr Mace automa�īnas navigācijas sistēmā iekodē restorānu, es dodu priek�roku apvainotai klusē�anai un pārdomāju viņa teikto. Runāt par kredītkarti ar divām kājām patie�ām ir zemiski, bet, kas attiecas uz Linnu, tad Macem varētu būt taisnība.

Kas gan tur būtu tik a�gārns, ja Linna ilgotos pēc savas ligzdas? Sievietes, kas ir stāvoklī, to dara, par to parūpējas hormoni. Linna nav vainīga, ka hormoni sāku�i darboties tikai pēc tam, kad viņa bija iz�ķīrusies no mistera Tētuka. Tagad hormoni viņu bīda atpakaļ.

No hormonu viedokļa es to pat varu saprast, jo Linnas ligzda neizskatās bērniem īsti piemērota. Viņa dzīvo jumta stāvā bez lifta, turpretī mistera Tētuka ligzda ir milzīga villa zaļajā zonā. No grūtniecības hormonu viedokļa noteikti laba vieta perējuma izaudzē�anai. Bet ari arhitektonisks pierādījums tam, ka uz hormoniem paļauties var tikai nosacīti. Pretstatā Linnas ligzdai, kas gan ir maza, toties mājīga, mistera Tētuka bērniem piemērotā villa izstaro spēļu elles �armu. Ne velti Paula tai pie�ķīrusi apzīmējumu Lns-vcgasas templis. Vai Linnas mazulis tur jutīsies labi, par to es �aubos, turklāt Linna būtu nemitīgā stresā, jo viņai būtu jābaidās, ka mazais pie viena no neskaitāmajiem bezgaumīgajiem virpotajiem koka galdiņiem varētu sadauzīt galvu.

Kad es Macem par to stāstu, viņ� atkal tikai pasmejas un apgalvo, ka es esot greizsirdīga.

� Neesmu gan, sasodīts!

� Tad atvēli ta�u savai draudzenei to prieku. Man �ķiet, ka tas ir patie�ām romantisks happy end.

� Romantisks?

Масс pasmīn. � Tādu jūtu apraksts, kuras tu laikam nepazīsti?

� Tu VIŅU nepazīsti.

� Es jau arī neesmu no viņa stāvoklī.

� Tu vispār nevari palikt stāvoklī, tu esi vīrietis!

Масс smejas. � Ak tā tas ir? Tad jau es beidzot varu pārtraukt dzert pretapaugļo�anās tabletes.

Ar �o cilvēku nav iespējams nopietni runāt, tāpēc es to vairs nemēģinu. Bet �ķiet, ka viņam �ī tēma tagad neliek miera.

� Un kāpēc, ja drīkstu jautāt, Linna iz�ķīrās no bērna tēva?

� Toreiz viņa vēl nezināja, ka ir stāvoklī.

� Wow! Un kāpēc viņa pēc tam to viņam nekad nepateica?

� Jo Linna viņu mīl.

Масс smejas. � Kop� kura laika tas var būt �ķir�anās iemesls?

� īstais iemesls bija tas, ka misters Tētuks ir nervozs. Un viņam ir divi nervozi bērni.

� Mjā, tad gan liktenis bija viltīgāks par viņu pa�u, � Mace smejas.

Par laimi, automa�īnas navigācijas sistēma tagad ir atradusi restorānu un ieved mūs mazā ieliņā, tā ka mūsu saruna beidzas, jo Maccm ir jākoncentrē sava uzmanība uz ceļu. Es koncentrējos uz happy end. Varbūt tie�ām esmu nenovīdīga uz Linnu, tāpēc ka viņa savējo ir atradusi?

Jau pēc īsa brī�a mēs dodamies pa ceļu aug�up tādā kā pils iebrauktuvē, un uniformā tērpts kalpotājs paņem Maces automa�īnas atslēgas.

� Paskat, tas ir romantiskā happy end pilns komplekts, � Масс smejas. � Nāc, kārtīgi pieēdīsimies!

� Tikai tad, ja tu mani uzaicini!

� Tu doma, ka ta bus samaksa par �ovu?

� Jā-

Viņ� smejas. � Un kā tu ar mani iepazīstināsi? Vai kā ar savu kredītkarti ar divām kājām?

Man nav nekas iebilstams pret �o aran�ējumu, ievērojot ieejas halles greznību, tikai ceru, ka Macem beigās nevajadzēs mazgāt traukus, nevis mani vest uz mājām.

Linna ir atgāzusies uz muguras kādā krēslā, bumbveida vēders izvirzīts tik tālu uz priek�u, ka vaicāju sev, kā viņa spēs ar rokām aizsniegt �ķīvi? Galu galā, viņai ta�u nav pērtiķa ķepu. Misters Tētuks pieklājīgi pieceļas, tad pamāj viesmīlim, lai tas piebīda pie galda papildu krēslus, kas beidzas ar to, ka es dabūju sēdēt blakus nervu zāģiem. Mace ieņēmis vietu blakus misteram Tētukam.

� So restorānu ieteica Michelin, � misters Tētuks viņu informē.

Масс pamāj, abi nervu zāģi �ļūkā pa saviem krēsliem.

� Kas �eit ir ko ēst, tēt?

� Katrā ziņā ne frf kartupeļi, � atbild misters Tētuks.

Meitene, tai jābūt apmēram desmit gadus vecai, noel�as.

� Kāpēc tad mēs negājām uz McDonald�s?

� Jo tas nav restorāns, ko iesaka Michelin.

� Bet es gribu uz McDonald�s!

� Es negribu nekur kvernēt, � saka zēns, kas ir mazliet vecāks par meiteni, � es beidzot gribu uz mājām.

Linna nopū�as.

� Vai tu tie�i negribēji pastāstīt par savu draudzeni? � misters Tētuks viņai jautā.

� Jau atkal stāsts par ķenguru, tikai ne to, � kurn zēns.

� Tu ta�u esi no Austrālijas, vai ne? � Mace jautā.

Linna pamāj.

� Un kā tu nokļuvi tie�i Minhenē?

� Vainīgs bija Oktuberfest, � Linna atbild, bet tad viņa vairs nevar stāstīt tālāk, jo atnāk viesmīlis un mūsu priek�ā noliek �ķīvjus ar sīkām, brūnām klimpiņām.

� Izskatās pēc suņu kakām, � meitene konstatē.

� Bet tas ir patc, � misters Tētuks apgalvo ne visai pārliecino�i. Tomēr mēs to pagar�ojam. Tas tomēr negar�o pēc suņu kakām.

� Kas tad notika ar tavu draudzeni Austrālijā? � Mace grib uzzināt no Linnas.

� Viņa strādāja Guide Michdin labā...

� Austrālijā vispār nav nekāda Guide Michdin, � misters Tētuks iebilst.

� Protams, ka ne, to ta�u zina katrs bērns, � zēns smejas.

Linna uzdzer �suņu kakai� mazliet ūdens.

� Ne jau par to tagad runa, � Linna saka.

Bet kāpēc tad tu apgalvo, ka tas bija Guide Michclin? � misters Tētuks grib zināt.

� Jo tā tiek stāstīts.

� Tas ta�u nav iespējams, ja Austrālijā vispār nav Guide Michdin, � misters Tētuks paskaidro.

Linna neatbild, bet tikai baksta ar dak�iņu savu �suņu kaku�.

� Tas ta�u ir vienalga, � domā Mace, � un kā �is stāsts turpinās?

� Tas nav gan vienalga, � misters Tētuks iebilst, � tu ta�u mūs nevari pie�maukt ar stāstu par Guide Michdin, jo Austrālijā vispār nav nekāda Guide Michdin.

Pa �o laiku esmu kļuvusi tik nervoza, ka pavisam dro�i zinu � mani spēki tūlīt būs galā un es sāk�u kliegt vai uzlie�u savu minerālūdeni misteram Tētukam uz galvas, ja man vēlreiz būs jādzird vārdi Guide vai Michclin. Aizbēgu uz tualeti, jo tomēr negribu izraisīt skandālu, kas novirzīs no īstā

skandāla � no tā, ka misters Tētuks ir par stulbu, lai saprastu, ka grūtniece, kas sē� pie mūsu galda un brī�iem izskatās tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku, īstenībā nes zem sirds viņa bērnu un tāpēc kaut kāda rī�anas vadoņa dēļ viņam nevajadzētu rīkot nekādu ļembastu, ja vien viņ� negrib sagandēt happy end.

Tie�i tobrīd mazgāju rokas, kad ienāk Linna. Viņa izskatās nervoza.

� Vai ar tevi viss okay}

Viņa nopūzdamās atslīgst uz viena no simt krēsliem, kas stāv pie spoguļiem.

� �is pēdējais mēnesis ir tik ļoti nogurdino�s. Jūtos kā muca!

� Bet tu tāda neizskaties, nomierinies!

� Paldies, � Linna pasmaida, � tomēr es tāda jūtos. Resna un neglīta. Mana pa�apziņa ir nolīdzināta līdz ar zemi!

� Tagad izbeidz! Kad bērns būs klāt, tu atkal kļūsi tie�i tāda pati kā agrāk!

Linna atkal nopū�as, un man neienāk prātā nekas cits, kā vien viņu apskaut, tāpēc es pavaicāju Linnai par stāstu.

� Kas par stāstu?

� Nu, tas par tavu Austrālijas draudzeni.

� Ak, tas.

Pār Linnas seju pārslīd smaids, un tad viņa man stāsta, ka draudzenei nekad neesot bijis naudas, bet viņa tik loti labprāt gājusi uz smalkiem restorāniem. Draudzene esot pieteikusies par ēdienu pārbaudītāju Guide Michelin un dabūjusi vienmēr visu par brīvu.

� Bet es domāju, ka Austrālijā nav nekāda Guide Michelin.

Linna ievaidas. � Nesāc tikai tu arī runāt to pa�u! Tā jau

ir �ī stāsta nagla, ka tur nav nekāda Guide Michelin.

Man.Linnas stāstītais arī bez kulminācijas �ķiet asprātīgs. Un ļoti pamāco�s.

� Tā ir lieliska ideja, � es saku, � labaka nekā triks ar prusakiem.

� Kāds triks ar prusakiem?

� Vai tu to nekad neesi izmēģinājusi? Tu sēdi restorānā, piebāz kuņģi ar trim ēdieniem un, kad atnes desertu, sāc kliegt, jo it kā esi ieraudzījusi prusaku!

� Opā!

� Jā, bet tas ir glu�i kā tavā stāstā � protams, restorānā nav nekādu prusaku. Bet tu kliedz pilnā rīklē tik ilgi, līdz tev tiek atlaists rēķins un restorāna �efs personīgi uzsauc dzērienu uz firmas rēķina.

Linna tik sparīgi smejas, ka viņas bumbveida vēders kratās.

Es esmu priecīga, ka varēju viņu uzmundrināt, turklāt esmu iemācījusies kolosālu triku, ko noteikti gribu izmantot, kad atkal bū�u mājās. Bet varbūt man derētu pārdomāt, vai neiet strādāt par restorānu pārbaudītāju, tad nekad vairs nevajadzētu izdot naudu par ē�anu. Bet �im nolūkam man vispirms būtu nepiecie�ams iemācīties at�ķirt pa te no suņu ka-kām. Varu derēt, ka kaut kur ir kāds smalks kinozvaig�ņu pavārs, kas man to varētu iemācīt. Vislabāk es aizlido�u uz Londonu un do�os uz kursiem pie Jamie Olivcr. Tiklīdz atkal bū�u birojā, man jāpaskatās internētā, cik maksā kursi pie viņa.

Atpakaļbrauciens pagāja (oti ātri, un, kad bijām nokļuvu�i mājās, man gandrīz vai kļuva mazliet �ēl, ka tas ir jau garām, tāpēc Macem pavaicāju, vai viņ� negrib uznākt pie manis.

� Es varētu kaut ko uzvārīt.

� Tu proti vārīt?

� Protams.

� Ko tad?

� Hm? Pasta al stīgo?

� Nūdeles, � Macc saka, � kāpēc gan ne? Es uz bridi aizie�u uz mājām nomazgāties zem du�as, tad bū�u tūlīt atkal klāt.

� Lieliski.

� Tātad uz redzi!

Kad viņ� atkal grib iekāpt savā rūsas kaudzē, man ienāk prātā, ka mani virtuves skapī�i vēl aizvien ir pavisam tuk�i.

� Vai tu varbūt vari pāris lietas atnest līdzi?

� Skaidrs. Ko tad?

� Nūdeles un pāris tomātu mērcei.

� Okay.

� Mazliet bazilika ari nebūtu par ļaunu.

Mace smejas. � Vēl kaut ko?

� Olīveļļu.

� Okay.

� Un vīnu.

� Bet katli tev ta�u ir, Izabel, vai ne?

Kad es piekrīto�i pamāju, Mace iekāpj savā sarūsēju�ajā ķerrā un aizjoņo.

Dzīvoklī vispirms ielai�u vannā ūdeni, kurā ieberu pēdējās Sbiseidopaliekas, tad piezvanu Andijam.

� Man nepiecie�amas manas mantas. Manas kurpes, mans mobilais telefons!

� Kur, pie velna, tu esi ielīdusi? � viņ� jautā.

� Mājās, savā vannā.

� Un kur tu biji vakarnakt?

� Peldēt. Kopā ar Nata�u.

� Vai tu zini, ka viņa nav nekāda modele, bet gan zagle?

� Pēc kā tu to spried?

� Viņa pie manis pārnak�ņoja, un, kad bija prom, arī mana nauda bija pazudusi.

Man jāsmejas. � Vai viņa vismaz bija to vērta?

� Nav ne jausmas! Es biju iemidzis. Tā bija visneseksī-gākā nakts, kādu jebkad ar kādu sievieti kopā esmu pavadījis savu vecāku dzīvoklī!

� Vai tu domā, ka savu vecāku dzīvoklī vispār var pavadīt seksīgas naktis? Tā ta�u pati par sevi ir pretruna.

� Es ta�u pārvāk�os, līdzko būs sācies darījums ar ķiplokiem!

� Tad es tev novēlu daudz laimes.

� Man nav vajadzīga laime, bet gan palīdzība, Izabel. Es domāju, ka tu varbūt varētu man sagādāt kredītu, tu ta�u strādā bankā, vai ne?

� Un tev ir bagāti vecāki.

� Kuri neinvestē manos darījumos.

� Un mana banka neizsniedz kredītus, lai pirktu ķiplokus. Katrā ziņā ne cilvēkiem, kuriem nav naudas.

� Kam tad?

� Cilvēkiem, kuriem ir nauda.

� Tam ta�u nav nekādas jēgas, vai ne?

� Bankai ir gan.

� �ēl. Bet es pirmdien tomēr ieradī�os tavā birojā un atnesī�u tavas mantas.

� Tu tās vari nodot pie ieejas.

Nākamajai es piezvanu Zārai, lai viņa zina, ka es atkal esmu labi nokļuvusi mājās. Zāra piebilst, ka viesības vīrie�u ziņā biju�as īsta izgā�anās, tāpēc mēs norunājam rītvakar beidzot vienreiz izmēģināt mūsu SPA studiju. Pēc Paulas teiktā tur ta�u �umot un mud�ot lieliski pui�i. Tad Zāra man pastāsta, ka nupat ir piezvanījusi Linna, lai pavēstītu � atceļā ar misteru Tētuku esot nolēmu�i, ka Linna vairs neīrēs dzīvokli, bet pārvāksies uz Las-vegasas templi. Arī turpmākās precības esot iespējamas. No izbailēm vien gandrīz vai noslīkstu vannā.

� Nekad nebūtu domājusi, ka tie�i tu būsi pret to, � Zāra smejas, � tev ta�u tā patīk tipi, kam ir nauda.

� Es domāju, ka misters Tētiņ� mani no tā ir izārstējis.

Tomēr Zāra mani nesaprot, bet tikai liek pie sirds oficiālo

pieņēmumu, ka mums jāpriecājas par mūsu draudzeni. Kamēr gaidu, ka beidzot radīsies prieka sajūta, pie dūnām zvana.

Mace!

Es izlecu no vannas un sagaidu viņu kā parasti, aptinusies ar dvieli. Kad esmu apģērbusies, Mace jau sē� manā atzveltnes krēslā un skatās Premiere kanālu. Arī kā parasti.

� Tikpat labi mēs varētu būt apprecēju�ies, � es saku.

Mace uz mani izbrīnīti paskatās, tad sāk smieties. � Ej

pie pavarda, sieva, es esmu izbadējies!

Ta�u pēc tam viņ� izslēdz to kasti un pie pavarda mēs nostājamies divatā, grie�am mazos gabaliņos tomātus un piedzeram klāt auksto baltvīnu. Kad luksusmiclasts ir gatavs,

mēs iespie�amies uz mana mini balkoniņa un tik ilgi kopā omulīgi ēdam, līdz Mormaņa kungs paskatās lejup no sava balkona un pavaicā, vai viņam nevajagot nonākt lejā un pārmīt kādu vārdiņu ar jauno kungu?

� Tikai ne to, � es pārbijusies saku.

� Vai tu viņam vēl aizvien esi parādā īres maksu? � Mace jautā, kad Mormanis beidzot ir atkal nozudis savā dzīvoklī, pirms tam Macem veltīdams niknus skatienus. Es Macem pastāstu par savu grūtniecību. Viņ� sāk smieties.

� Aizņemies ta�u no manis naudu, � pēc tam viņ� saka.

Es papurinu galvot. � Tā nevar, tik tie�ām. Es tev to nekad neatdotu. Manas draudzenes tev varētu par to pastāstīt, tāpēc viņas man vairs neko neaizdod.

� Okay, � Mace saka, � tad tu kļūsi par manu partneri.

Man jāsmejas. � Tas ir ļoti jauki, tomēr, ja es ar kādu apprecē�os, tad tas būs Andijs. Tas vismaz atmaksāsies.

� Izabcl, tu patie�ām un pavisam nopietni esi briesmīga!

� Kāpēc gan tā?

� Vai vīrie�i tev patie�ām ir tikai kā bankas automāti?

� Kas tad cits? � es smejos.

Bet Macem tas ne�ķiet asprātīgi. � Kā tad ir ar jūtām? � Viņ� grib zināt.

� Es tās nevaru atļauties. Jūtas ir domātas cilvēkiem, kam ir nauda.

� Ak Dievs, � Mace kliedz un iesit sev ar roku pa pieri, � kāpēc tev ir tik nolāpītas dīvainības?

� Man nav nekādu dīvainību, bet tev pa�am ir!

� Nē, tev!

� NĒ, TEV!

� Tā ir pareizi, meitēn, sadod viņam, � Mormaņa kundze sauc lejup no sava balkona. Kur� gan �ajā mājā īsti nezina, ka es esmu pamesta grūtniece?

Macc smīn. � Jā, dod man kārtīgi!

Viņ� saņem manu roku un ievelk mani klēpī. Pie velna, kam tagad jānotiek, es laikam nodomāju tie�i tāpat kā Mormaņa kundze, un tad Macc mani pēk�ņi noskūpsta. Tie�i Mace un neviens cits. Un tas nemaz ne�ķiet slikti!

� Un tagad? � viņ� jautā.

� Ko?

� Ko tu jūti?

� Ka tā laikam ir pēdējā reize, kad es uz sava balkona skūpstu vīrieti, jo nevaru samaksāt savu īri.

Mace smejas, tad viņ� sāk maigi glāstīt manus plecus.

� Es tevi padarī�u bagātu, � viņ� maigi �ukst manā ausī, � tu palīdzēsi man dabūt kredītu un kļūsi par mana izgudrojuma kompanjoni. Un tad tu katru dienu varēsi iet iepirkties. Prada un Dolce&Gabbana veikalos...

Es sajūtu, kā mani ceļgali kļūst ļengani.

� Vai pie Gucci ari?

� Pie Gucci arī. Protams, � Mace atbild, un viņa mēle pārslīd manam kaklam. � Tu kļūsi par Gucci veikala pastāvīgo klienti. Kad ieradīsies, pārdevējas stāvēs miera stājā un paturēs tev vaļā durvis. Tu pasniegsi viņām savu kredītkarti un pēc tam vienā mierā izvēlēsies...

Man kļūst karsti, elpa paliek straujāka, it kā tikko būtu noskrējusi krosu.

� Vai drīkstē�u redzēt īpa�ās lietas, kuras parasti mēdz būt tikai Milānā?

� Tu domā tās, kuras ir rezervētas Madonnai un Britnijai Spīrsai, � Macc no�ukst un pamāj.

Tad viņ� saņem manu roku un ieliek to savā kājstarpē.

� Vai drīkstu?

� Drīksti, � viņ� atbild ar aizsmaku�u balsi, � viņi pat speciāli aizslēgs veikalu, kad tu ieradīsies, lai tev neviens netraucētu uzlaikot drēbes. Un tu saņemsi kredītu. Par iepirk�anos vairumā.

Beidzot uzradies vīrietis, kas mani saprot, es nodomāju, vīrietis, kas prot ielūkoties manā dvēselē, it kā tā būtu atvērta grāmata. Un kas zina manas visintīmākās vēlmes. Vēl nekad nebiju piedzīvojusi tādu tuvību.

Kad Mace pēc tam klusi piebilst, ka visi dizaineri mani lūgs atlidot uz savām skatēm, kļūstu pavisam nevaldāma. Es pieceļos, paņemu Ma�i aiz rokas un ievelku iek�ā dzīvoklī, tie�i savā gultā.

1 as ir vislabākais sekss manā mū�ā!

Kad pirmdien gandrīz vai precīzi ierodos birojā, Mario kā vienmēr stāv gaitenī pie kafijas automāta.

� Nu, Izabel, vai tev bija satrauco�a nedēļas nogale?

� Var iztikt, � es nomurminu un gribu pazust pie sava rakstāmgalda, bet Mario izjūt vajadzību aprunāties.

� Un ko dara tava alerģija?

� Paldies, tai iet labi.

� Domāju gan, � viņ� saniknoti saka.

Izrādās, ka Mario ir sanervozējies, jo es piektdien pēc ārsta apmeklējuma vairs neatnācu uz biroju, bet gan izvēlējos labāku nodarbo�anos � aizbraucu uz Komo ezeru un tur padarīju sevi par mērkaķi, uzdodot sevi par D�ord�a Klūnija jauno draudzeni. Nolādēts.

� No kurienes tad tu to zini?

� Korinna man to pateica.

� Tev nav burtiski jāuztver viss, ko Korinna saka.

� Bet tas burtiski stāvēja rakstīts Bild am Sonntag!

� Kop� kura laika tu lasi Bild am Sonntag*.

� Vienmēr, kad bankas darbinieki vēr� manu uzmanību uz to, ka tur parādās viņu kolēģi, kuri �ķietami ir pārāk slimi, lai strādātu.

� Es avīzē? Vai fotogrāfija vismaz bija laba vai ari mans dibens tajā izskatījās pārāk resns?

Mario nopū�as. � Vai tev ir ārsta izziņa?

� Vai par manu dibenu? Vai tas ir tik slikts?

Mario grib apspiest smieklus, bet tie ir stiprāki. � Viena lieta gan jāatzīst: Izabel, tev piemīt zināma izklaidē�anas vērtība, tās man pietrūktu.

Viņ� uz mani nopietni paskatās.

� Tomēr mēs �eit neesam cirka arēnā, un mums nav vajadzīgi klauni, bet gan idejas. Ja tu palēnām kādu neprezen-tēsi, tad es tevi vairs nevaru aizturēt, Izabel. Jo vairāk tāpēc, ka tu darba laikā publiski noslaisties!

� Pagaidi līdz pusdienas laikam, � es saku, � es tie�i patlaban strādāju pie pavisam labas idejas.

� Ja runa ir par mūsu klientiem domātām ledenēm uz kociņa, tad aizmirsti tās. Korinna piektdien jau izstrādāja priek�likumu, kas tagad atrodas priek�niecības stāvā.

Es neticu savām ausīm.

� Par ledenēm? Par �upa�upiem?

� Jā. Tātad izdomā kaut ko citu.

� Bet tā bija mana ideja!

� Mēs esam viena komanda, okay, � Mario saka, � nav nekādas nozīmes, kur� ir idejas autors, ja vien tā ir laba.

� Es domāju, ka ir runa par mūsu darba vietām?

� Ir jau arī. Nolādēts, Izabel, izbeidz �o stulbo ledeņu dēļ uzvesties kā mazs bērns un ķeries pie darba!

Viss skaidrs.

Korinna no�iepj manu ideju, un Mario pieprasa, lai neko par to nesaku un pierādu, ka esmu laba komandas spēlētāja. Bet kas pateiks Korinnai, ka viņa nedrīkst apdraudēt manu darba vietu?

Nikni paspraucos garām Mario un gribu ieiet birojā, lai Korinnai pateiktu savas domas, bet Mario vēl nav beidzis.

� Nu, � viņ� jautā, � vai visā �ajā lietā ir daļa patiesības?

� Runājot par ledenēm? Mana jaukā komanda man pat neatvēlēja laiku izstrādāt �o ideju.

� Es runāju par saderinā�anos.

� Man �ēl, Mario, � nikni saku, � man tagad tie�ām nav laika sarunāties par savu privāto dzīvi, man vajag strādāt.

To pateikusi, atstāju viņu stāvam un atrauju vaļā biroja durvis. High noun²³ Mirsti, Korinna!

Viņa kā parasti sē� pie sava datora un, kad es ienāku, nepagodina mani pat ar skatienu, bet klik�ķina pa klaviatūras taustiņiem. Es nostājos pie viņas rakstāmgalda un pasaku, ka ar mums abām tā vairs nevar turpināties.

� Ko tas tagad nozīmē, Izabel, � Korinna smejas, � vai tu ar mani gribi izbeigt attiecības?

� Nē, bet es gribu, lai tu pateiktu �sveiki�, kad es rītos ienāk�u birojā.

Korinna smejas. � Okay, ja tu kaut kad ieradīsies no rīta, tad es to darī�u!

� Turklāt es negribu, ka tu zodz manas idejas!

Korinna pieceļas, un es jau domāju, ka viņa nokritīs manā

priek�ā uz ceļiem, lai atvainotos, bet notiek tie�i pretējais. Viņa mani uzlūko niknumā zvērojo�ām acīm.

� Kā tu vari būt tik nepateicīga, Izabel? �ī doma par ledenēm vispār nebija nekāda di�ā ideja. Es to tikai par tādu pataisīju, visu izpētot un uzrakstot. Vai tu īstenībā zini, kā es piektdien rāvos, kamēr tu izpriecājies pie Komo ezera? Neattaisnots darba kavējums, jo sevi�ķi aizbildinoties ar kādu slimību, ir pamats atlai�anai. Tātad, precīzāk izsakoties, es glābu tavu pakaļu, un tu man esi pateicību parādā!

To pateikusi, viņa atkal apsē�as un sāk klik�ķināt pa taustiņiem, �oreiz vēl ātrāk nekā iepriek�. Aiz pārsteiguma palieku glu�i mēma. Kop� Korinnu pazīstu, viņa ar mani dienā nekad nav pārmijusi vairāk par vienu sakarīgu teikumu. Es sprie�u, ka ar �o izvirdumu viņa ir izlietojusi visu nākamā mēne�a normu.

Mēs viena otrai vairs nepasakām ne pu�plēsta vārda, līdz Mario ap pusdienas laiku ienāk iek�ā un pavaicā Korinnai, vai viņa nevēlas iet kopā pusdienās. Izrādās, ka Korinna �odien izņēmuma kārtā nav paņēmusi līdzi nekādu uzsildāmo ēdienu. Vēl vienas pārsteidzo�as pārmaiņas.

Esmu priecīga, ka birojs vienreiz pieder man vienai pa�ai un es varu mierīgi pārdomāt. Tomēr, lai arī kā pūlos, nespēju izdomāt nevienu ideju. Ne to, kā varētu paglābt savu darba vietu, ne arī to, kā varētu nogalināt Korinnu tik neuzkrīto�i, ka mani neviens neapvainotu slepkavībā. Tas ar mani atgadās vienmēr. Kad esmu uztraukta, tad bloķējas smadzeņu darbība.

Es paņemu no Korinnas rakstāmgalda sev vienu Rittcr Spurt �okolādi ar riekst iem un tad no viņas aparāta piezvanu vienīgajam �īs planētas cilvēkam, kur�, kā man zināms, nekad neuztraucas.

� Ola!²⁴ � māte saka, noceļot klausuli.

� Hollal

�Alt, tu tā esi, Izabel, � viņa smejas, � kas noticis?

Es pastāstu mātei par savu ķibeli, kas viņai �ķiet ļoti uzjautrino�a. Katrā ziņā māte smejas un piebilst, ka tūlīt brauk�ot uz ciemu, lai nopirktu Hild am Sonntag. Tad viņa stāsta par savu darbu. J'ur arī ir stress, jo mātes pētniecības laboratorija vēlas jaunu teleskopu, bet nauda �iem nolūkiem tiek pie�ķirta ļoti gausi. Turklāt laiks steidzina!

� Tev jāiztēlojas, � māte stāsta, � ka gandrīz vai ik sekundi izkvclo un sabrūk kāda zvaigzne. Tas turpinās, līdz galēji augstos blīvumos kodolus veidojo�ie elementi tik tuvu pievirzās cits citam klāt, ka visi protoni un elektroni savienojas un izveido neitronus. Paliek pāri neitronu zvaigzne, kas ir tik kompakta, ka tikai viena tējkarotlte ar tās saturu uz Zemes svērtu miljardiem tonnu.

� Wow!

Māte smejas. � Tu to saki! Da�i no �iem saules līķiem savelkas kopā, izveidojot par vēl lielāku blīvumu, tā ka tādējādi rodas parādības, kas cilvēka prātam ir nesaprotamas, proti: melnie caurumi. Kosmiskie rīmas, kas aprij milzīgus mēterijas daudzumus un pat veselus zvaigznājus.

Tas izklausās labi, pat daudzsolo�i. Tā kā �ie melnie caurumi aprīs arī banku un Korinnu, man drīz vien nebūs vairs nekādu problēmu.

� Un cik ilgi vilksies, � es pavaicāju, � līdz Zeme pazudīs kādā melnā caurumā?

� Vēl kādu laiciņu, � māte atbild, � līdz Visumam pietrūks materiāla. Tad izkvēlos pēdējās saules un galaktikas un pāri paliks rikai atdzisu�as zvaig�ņu atliekas.

Nu, tātad tas tomēr ir atrisinājums!

Kad māte man vēl bija pastāstījusi, ka tagad dosies uz zivju tirgu, lai iepirktos vakariņām, un atgādinājusi, ka ziemā man viņa vienreiz ir jāapciemo, ja, cerams, beidzot būs saņemts arī jaunais teleskops, tad es, zināmā mērā nomierinājusies, beidzu runāt. Vēl laikus, iekams Korinna, kuras balss jau ir dzirdama gaitenī, mani var pieķert.

Es vēl paspēju aiziet līdz savam rakstāmgaldam un dedzīgi klik�ķinu pa savu klaviatūru, kā Korinna vienmēr dara, lai atstātu nodarbinātas personas iespaidu. Viņa apsē�as pie sava rakstāmgalda, atkal nepateikusi man �sveiki�. Mana vaina. Man vajadzēja viņai pateikt, ka vēlos, lai ar mani sasveicinās ne tikai rītos vien, bet arī pēc pusdienas pārtraukuma. Es tie�i gribu to darīt, kad atveras durvis un ienāk Mace.

� Sveiki, � Korinna saka.

Tomēr Mace viņu neievēro, bet pienāk pie mana rakstāmgalda.

� Tātad �eit tu strādā, Izabel, � viņ� nosmīn, � patie�ām �iki!

� Ļoti asprātīgi.

� Kur mēs varam aprunāties?

� Ne �eit.

� Okay, tad aiziesim paēst. Ko tu teiktu par nūdelēm ar sarkano mērci?

Viņ� atkal smejas, un es piekrīto�i pamāju, bet paiet mazliet ilgāks laiks nekā parasti, iekams varu piecelties, jo mani ceļgali pēk�ņi ir kļuvu�i kā no vates. Varbūt vainīgs jaunais uzvalks, bet Mace pēk�ņi vairs neizskatās kā Nevī�a, bet gan patie�ām seksīgi.

Kad nevī�as kļūst seksīgi? Kad viņi valkā Cerutti firmas drēbes!

�ķiet, ka Korinna arī to ir konstatējusi, katrā ziņā viņa nepacietīgi �vīkā kājas un nokrek�ķinās. Nosprie�u, ka Korinna grib, lai ar viņu iepazīstinu. Tomēr �o prieku es viņai nesagādāju, bet gan steig�us izvelku Ma�i no biroja.

� Tas ir potenciāls klients, � paskaidroju Mario, kas gaitenī darbojas ap kafijas automātu, � mēs tikai iziesim ātri kādu kumosiņu ieēst.

Mario ir tik pārsteigts, ka neko neatbild. Tā vietā viņa kafijas automāts izgrū� �ņāco�as skaņas.

� Kādu kumosiņu ieēst, � Mace smejas, kad mēs gaidām liftu, � vai tas ir bankas �argons?

� Skaidrs. Mums �eit ir pa�iem sava valoda.

Mace smejas. � Vai ir vēl kādas citas valodas īpatnības, ar kurām man vajadzētu iepazīties? Galu galā, es negribu tavas Morata kundzes priek�ā krist kaunā.

Es tie�i gribu viņam uzticēt bankas �argona noslēpumus, bet, kad iekāpjam liftā, Maccs jaunā uzvalka audums pieskaras manai rokai, un uz. tās parādās zosāda.

� Tu jūsmo par Cerutti, � Mace klusi saka.

Es pamāju.

� Ja tu man sagādāsi kredītu, tad varēsi sev nopirkt tik daudz drēbju, cik vien gribēsi, � Mace piebilst.

� Kā tad tā?

� Nu, protams. Es tev do�u piecus procentus no visa, ko nopelnī�u.

� Desmit!

� Astoņus.

� Piecpadsmit.

Mace smejas. � Okay, desmit.

� Un tu domā, ka ar �o projektu kaut kad kaut ko nopelnīsi?

� Es ceru. Un tu arī. Tad varēsi pirkt sev kurpes, kamēr tev kļūs melns gar acīm.

Pār manu augumu pār�alc viegli drebuļi. Mace pievelk mani sev klāt.

� Iedomājies, Izabel, ka tu ieej veikalā un tev nav jāizvēlas no diviem kurpju pāriem viens.

� Es vienkār�i paņem�u visus.

� Ko vien tu gribēsi, � Mace maigi un klusi nosaka, � un tad tu aiziesi turp, kur ir somas.

� Jā, � es dve�u, � un pie smar�ām.

� Un tur, kur ir vannas sāls bez gala un malas, � Mace �ukst man ausī. Viņa elpa noglāsta manu pakausi.

Mace aptur liftu un pabīda uz aug�u manus svārkus. Viss turpmākais ir glu�i kā izplūdis. Kad esmu uztraukta, tad manas smadzenes diem�ēl izslēdzas. Varu tikai pateikt, ka Mace arī liftā izpilda to, ko viņ� man solīja jau gultā. Tomēr te tas neaizņem tik daudz laika. Manuprāt, tam nav nozīmes.

Pēc Tsa brī�a mēs � vēl vairāk kārojot nūdeles nekā iepriek� liii mazliet aizelsu�ies � nonākam apak�stāvā, kur liftu gaida Morata kundze.

� Ak manu dieniņ, tas nu gan gāja ilgi, � viņa aizkaitināta saka, � vai lifts varbūt atkal ir salūzis?

Es sakārtoju savus svārkus un noklepojos.

� Morata kundze?

� Jā, Izabcl?

� Jūs ta�u teicāt, ja man reiz būtu kāda ideja, tad vajadzētu nākt pie jums?

� Jā?

� Es domāju, ka man viena ir.

Es norādu uz Ma�i.

Morata kundze jautājo�i paskatās. � Un par ko ir runa?

� Tālvadāmas vadības sistēmas.

� Tad norunājiet ta�u �im kungam tik�anās laiku kredītu nodaļā, Izabcl.

� Skaidrs, � es saku, � ta�u te nav runa par kredītu vien, bet par kaut ko vairāk. Mace, mans draugs, iemieso jaunas imid�a kampaņas sākumu, ko es patlaban izveidoju bankai. Ko es attīstī�u tālāk. Mēs esam inovatīvo ideju banka, vai ne? Tāpēc es ierosinu atbalstīt jaunus izgudrotājus un �o atbalstu padarīt par mūsu imid�a sastāvdaļu: saimnieciskā depresija ir kaut kur citur. Mēs ejam pa jauniem ceļiem! Tas ir labāk nekā ideja par ledenēm.

Mace uzlūko mani ar lielām acīm, un arī Morata kundze kādu brīdi klusē. Tad viņa pasmaida.

� Tad gan jūs esat kaut ko apņēmusies, � viņa saka, � tātad ķerieties tikai pie darba!

Manai mātei ir taisnība: ja uz Zemi kādreiz paskatās no zināma attāluma, tad arī kalni uz tās �ķiet pavisam mazi, glu�i vai pazudu�i. Tas atgadās arī tad, ja ir bijis labs sekss.

Mūsu SPA studija ir tik brīnum skaista, ka mani vairs nemaz netraucē tas, ka zaudē�u savu �auro, mazo dzīvoklīti, jo tik un tā visu atliku�o dzīvi pavadī�u �eit.

Jau foajē apgaismojums vien ir biedrunaudas vērts: kara-meļkrāsas lodes ar pasteļtoņu gaismu da�ādos augstumos nokarājas virs patiesas relaksācijas ainavas, ko veido ar baltiem pārklājiem apsegti neparasti lieli rotangpalmas dīvāni.

Vienā no tiem sē� Zāra un satraukti pamāj man, kad es ienāku.

� Pamēģini to vienreiz, � viņa saka un paceļ savu glāzi, � tu to dabūsi par velti! Uz veselību!

� Jau atkal kokteiļi? Es domāju, ka mēs �odien gribējām kaut ko darīt veselības labā.

� Tas ir lassi, bērniņ, vistīrākais govs piena ekstrakts, sajaukts ar augļiem.

Tikko viņa to ir pateikusi, kā neredzamas rokas nolikta arī manā priek�ā parādās glāze. Es atkritu dziļajā dīvānā un sūcu govs ekstraktu.

� Hm. Tas man atgādināja, ka jau sen neesmu nobaudījusi indie�u ēdienus.

� Es ari tagad to vēlētos, � Zāra saka, � visu cauru dienu neesmu vēl neko prātīgu ēdusi.

� Nav naudas?

� Nebija laika, � Zāra atbild, � cs �odien mazliet aizgulējos un tad nodomāju, ka vienreiz iztik�u bez brokastīm, jo tik un tā man bija paredzētas biznesa pusdienas. Bet tad mans darījumu partneris piezvanīja, ka mums labāk vajadzētu satikties viņa birojā, un tur bija tikai cepumi. Nūja, un tad man bija nākamās pārrunas, un tās risinājās līdz pat �im brīdim. Nu es esmu �eit un vislabprātāk iekostu tev rokā!

Viņa draudīgi pastiepjas pēc tās, un man jāsmejas.

� Iekams kļūsti par cilvēkēdāju, mums varbūt vajadzētu atlikt mūsu fitnesa programmu uz citu laiku un aiziet paēst?

Bet Paula, kura ierodas ar pārmērīgi lielu somu pār plecu, ir kategoriski pret to.

� Te nebūs nekādas izlocī�anās, jūs, mīkst�aules, � viņa iebilst, � mēs tūlīt tiksimies ar Boniju, kura mūs ievedīs fiziskās un garīgās veselības pasaulē.

Izklausās tā, it kā mēs iestātos kādā sektā!

� To jūs �eit arī varat, � Paula smejas un sūc savu lassi, � es domāju, ka Āzijā nav tik daudz reliģiju kā �ajā templī. Apskaidrotos tu pazīsi pēc tā, ka viņi nēsā platas pid�amas bikses.

Kā pēc burvju vārda tagad pa durvīm ienāk kalsns vīrietis ar mazu, sirmu laizīti un platām pid�amas biksēm. Viņ� mums uzsmaida, tad glu�i kā izbijies putns ātri aiz�aujas mums garām un nozūd vienā no istabām. Paula noskatās viņam godbijīgi nopakaļ.

� Tikai neapgalvo, ka es maksāju dārgu biedranaudu, lai iepazītos ar tādiem vīreļiem kā tas tur, � Zāra viņai saka, � jo tad es gribu savu naudu atpakaļ!

Paula atraisās no sava sastinguma. � Turi muti, ignorē tāja, � viņa no�ukst, � tas ir jogas guru. Viņ� nupat trīs mēne�us bija Srilankā, kur vada ājurvēdas jogas nometni. Tā ir vienreizīgi kolosāla, turp dodas visas slavenības.

� Patie�ām, � Zāra jautā, � kuras, piemēram?

� Keita Mosa, Borto, tamlīdzīgi ļaudis.

� Tad man arī turp jādodas, � Zāra piebilst.

� Vēl pirms minūtes tu gribēji dabūt atpakaļ savu biedra-naudu!

� Tad es ta�u vēl nezināju, ka �im jogas einuham ir kontakti, kuri manam darbam varētu būt ļoti svarīgi.

Zāra ir aģente, kas sadarbojas ar zvaigznēm un zvaigznītēm, drīzāk gan ar pēdējām, jo pie mums nav īstu zvaig�ņu. Gandrīz vai nav arī zvaigznī�u, tikai meteori, kas īsu brīdi iemirdzas, lai pavisam ātri atkal izkvēlotu. Ir vienīgi pieskaitāmās izmaksas, no kurām Zārai tad jāiztiek.

� Man vajadzētu tikai vienu zvaigzni, vienu vienīgu, kas ienestu kārtīgu piķi, � viņa teatrāli nopū�as, � tad es būtu apgādāta līdz pat mū�a beigām.

Paula smejas. � Es gan nedomāju, ka zvaigznes brauc uz Srilanku, lai runātu par savu darbu. Viņas grib tur relaksēties, lai Oskaru pie�ķir�anas ceremonijās atkal varētu mierīgi smaidīt, raugoties uz kamerām.

� Oskari, � Zāra nopū�as un nemaz neizskatās rclak-sējusies. Esmu pārliecināta, ka joga viņai nāktu par labu.

Tobrīd mums pienāk klāt sieviete, kura �ķiet ārkārtīgi atslābinājusies. Viņa tik plati smaida, it kā mutes kaktiņos būtu ielikts drēbju pakaramais.

� Hi²⁵, es esmu Bonija, � viņa saka un atkrīt Paulai blakus uz dīvāna.

� Hi, � es atbildu un pasmaidu tikpat plati.

Paula un Zāra dara to pa�u. Mēs izskatāmies tā, it kā tikko būtu ielidoju�as tie�i no Kalifornijas, L. A.²⁶, saule spīd un visi ir happy²⁷\ Katrā ziņā Bomja ir ļoti happy, ka drīkst mūs apsveikt kā studijas jaunās biedres, un viņa mums tagad paskaidros, ko mēs varam darīt, lai nokļūtu iek�ējā harmonijā ar sevi pa�u. Piemēram, ir jogas kursi pie kalsnā gura. Bonija piebilst, ka joga esot vislabākais un ātrākais ceļ� uz ķermeņa fizisko sagatavotību un dvēseles līdzsvaru. Lai varētu piedalīties, esot nepiecie�ams tikai jogas pītenis, ko iespējams nopirkt pie Bonijas par astoņdesmit deviņiem eiro. Man �ķiet, ka tā ir godīga cena par ķermeņa fizisko sagatavotību un dvēseles līdzsvaru, bet, tā kā man nav astoņdesmit deviņu eiro, tad atlieku jogas kursus uz nākamo reizi.

� Tas ir okay, � Bonija saka, � �ie kursi tik un tā ir jau gandrīz beigu�ies.

� Es esmu dzirdējusi, ka jūs rīkojat jogas kursus arī Srilankā, � ierunājas Zāra.

Bonija plati pasmaida. � Vai tev ir priek�zinā�anas?

- Ne sevi�ķi lielas, � Zāra atbild, � bet es tūlīt nopirk�u sev jogas pīteni.

Viņa izvelk savu naudas maku.

Bonija nemainīgi smaida. �Tas ir labs iesākums. Un, kad tu pāris gadus būsi apmeklējusi mūsu kursus, tad varēsi pieteikties uz tiem, kas ir Srilankā.

Zāra sa�ļūk glu�i kā gaisa balons, kurā ir iedurta adata, un noliek savai naudas maku.

� Vai ir kaut kas tāds, ko mēs varam darīt vēl �ovakar, � viņa aizkaitināta jautā.

Par spīti Zāras acīm redzamajam īgnumam un izjuku�ajam darījumam ar pīteni Bonijas sejas izteiksme nemainās.

� Bet, protams, � viņa dūdo, � ir indie�u dejas, tur jums vajadzīgi tikai apsienamie. Tie maksā piecdesmit deviņus eiro deviņdesmit centus.

Pamazām mani sāk kaitināt visas �īs papildu izmaksas par kursiem, tāpēc es Bonijai atgādinu, ka mēs jau esam samaksāju�as veselu lērumu biedranaudas.

� Ko var sākt bez pīteņiem un apsienamiem?

Bonija vairs tik plati nesmaida. � Vēl ir vaļā mūsu pirtis � dubļu vannas un tvaiku pirts, arī sauna...

� �odien esmu pietiekami daudz svīdusi, � Paula atbild, � mans birojs tveicē pats no sevis pārvēr�as par īstu saunu. Bet kā būtu, ja mēs izmēģinātu dubļu vannas?

Jau pēc īsa brī�a, satinu�ās baltos, pūkainos dvieļos, stāvam pie trim milzīgi lieliem koka kubliem, kas ir līdz malām pilni ar nejauki smirdo�u brūnu masu.

� Vai tas arī ir no govīm? � es vaicāju.

Bonija smejas un paskaidro mums, ka brūnā ķēpa esot dziednieciskie dubli no Himālāju kalniem. Turienes cilvēki it kā peldoties tajos katru dienu un dzīvojot pāri par simt gadiem, jo �ī dubļainā masa saturot daudz minerālvielu, kas atbrīvojot no sārņiem mūsu limfatisko sistēmu un atindējot ķermeni. Vai arī otrādi.

� Vēlu patīkami pavadīt laiku, � viņa tad piebilst un iziet ārā.

� Tas draņķis smird, � Zara �ukst tik klusi, lai Bonija to nevarētu dzirdēt.

� Tas ir veselīgi, � Paula paskaidro, � tie ir minerāli!

Es ļauju dvielim noslīdēt lejā un iebā�u kāju toveri. Tomēr dubļu zampa ir patīkami silta. Tādējādi labāk izplatās ari tās smaka.

� Es nemaz nezinu, vai noteikti gribu nodzīvot ilgāk par simt gadiem!

� Neizliecies, Izabel, � saka Paula.

� Es to domāju pavisam nopietni! Iespējams, ka zaudē�u savu darbu un mūsu pensijas sistēma tik un tā sabruks. No kā tad lai dzīvoju turpmākos septiņdesmit gadus?

Es atkal aptinu dvieli sev apkārt. Man jau tik un tā ūdens smeļas mutē, tam nav jābūt bagātinātam turklāt vēl ar smirdo�iem dubļiem!

Bet Paula necie� nekādas atrunas. Viņa iemērc plaukstu �ķidrajā govs �kara�ā�, izņem laukā brūnu piku un, iekams paspēju protestēt, ar to novelk �ķērsām pāri manai rokai.

� Nu pagaidi tikai, � es kliedzu un apmētāju viņu ar kārtīgām �ķietami ārstniecisko dubļu pikām.

� Vai tu traka esi, � Paula pārbijusies kliedz, � tie ta�u smird!

� Tas ir veselīgi, � Zāra smejas, � padomā par atin-dē�anos!

Zāra iemērc plaukstu dubļos un grib ar tiem sviest Paulai, tomēr tā laikus pieliecas un visu munīciju dabū Bonija, kas tie�i tobrīd parādās durvīs. Tagad viņa izskatās sasodīti ncrelak-sējusies un diezgan indīga.

� Mei�as, es domāju, ka dūņu vannas nebūs jums īsti piemērotas, � viņa stingri saka, � kā būtu, ja jūs vēlreiz vienā mierā pārskatītu mūsu katalogu un pārdomātu, kura procedūra jums varētu patikt?

� �ēl, � Zāra saka, � �ī ņem�anās pa dubļiem mums tikko sāka iepatikties!

Pēc pāris minūtēm mēs atkal sē�am foajē un dzeram lasu. �oreiz pa�as par savu naudu, jo tikai pirmā � apsveicinā�anās � glāze ir uz firmas rēķina.

� Mēs varētu izmēģināt procedūru ar akmeņiem, � saka Paula un �ķirsta katalogu. � Astoņpadsmitajā lappusē, tie varbūt labāk smar�o!

Es uz�ķiru kataloga astoņpadsmito lappusi. Tur ir nofotografēta Bonija ar akmeņiem uz muguras. Apak�ā rakstīts, ka akmeņu siltums atslābinot muskuļus un stimulējot �akru punktus. Es gan precīzi nezinu, kas ir �akru punkti, bet par akmeņiem stāstītais izklausās labi. Izskatās arī daudz tīrāk nekā mūsu pirmā procedūra.

� Lieliski, � Zāra saka, � tad tās būtu jau divas procedūras vienā vakarā. Kā jums �ķiet, cik ļoti relaksēju�ās mēs pēc tam būsim?

� Hs katrā ziņā jau jūtos diezgan relaksēta, � atbildu viņai.

Paula pamāj. � Dubļu ārstnieciskā kūre bija patie�ām fantastiska!

� Katrā ziņā bija vērts par to maksāt!

� Pilnīgi!

� Tātad, ja mēs vienā vakarā izmēģinātu vairāk nekā vienu dziedniecības kursu, tad tas būtu totāli pārspīlēts!

� It kā mēs gribētu izmantot oāzi.

� To mēs nevaram izdarīt, � salta Zāra.

Mēs piekrīto�i pamājam un beidzam sūkt savus lassi.

� Nu, � Paula vaicā, � kāda jums bija �ī diena?

Zāra stāsta par savām slavenībiņām un es par to, ka Mace bija ieradies bankā. Tā kā baidos, ka meitenes mani izsmies, ja atzī�os, ka man ar Nevī�u bija sekss, tad pavēstu tikai par Mācēs atklājumu.

� Ja panāk�u, ka viņam tiek pie�ķirts kredīts, tad kā pateicību es dabū�u desmit procentus no peļņas.

� Tad es tevi jau apsveicu ar nulli, komats, nulle centiem, � Paula smejas, � ko tad viņ� vispār ir izgudrojis? Datorprogrammu, kas rūpējas par to, lai viņa pica ir gatava tajā pa�ā laikā, kad televīzijā sākas beisbola spēle?

� Tie�i to. Tālvadāmu vadības sistēmu mobilajiem telefoniem.

� Wow\

� Zelta dzīslu, � Zāra pēc tam saka, � Izabel, tu dabūsi veselu kaudzi naudas!

� Patie�ām? Kā tad tā?

� Nu padomā ta�u mazliet: nākotne ir tālvadāma. Izmantojot mobilo telefonu, tu no biroja ieprogrammēsi savu videomagnetofonu un ieslēgsi mikroviļņu krāsni...

� ... un iesildīsi vibratoru, � Paula smejas.

Visas smejas, bet es par to nemaz neesmu tik pārliecināta.

� Izklausās pēc zinātniskās fantastikas.

� Tā ir nākotne, mazulīt!

� Es īsti nezinu. Gribu vispirms tikai prezentēt kādu ideju, lai varu saglabāt savu darbu.

Es abām pastāstu par Korinnu un notikumu ar ledenēm.

� Vissliktākais ir tas, ka viņa piektdien, kad nebiju birojā, �o ideju izstrādājusi lielā steigā un tik draņķīgi, ka Morata kundze tagad domā, ka esmu totāla neveiksminiece.

� Un kā viņa tika pie �īs idejas?

� Vai nav ne jausmas?

� Laikam viņa ir slepeni ok�ķerējusi Izabelas datorā!

� Nespēju tam noticēt, � es atbildu.

� Un ko tad, ja tomēr? Tad viņa tev nospers arī Maces ideju.

� Kā tad tā? iVlace ir mans draugs, un �ī ideja pieder man.

� Tā tu domāji arī par ledenēm!

� Vai tu gribi paturēt savai darbu vai ne?

Protams, ka es to gribu, tāpēc mēs jau pēc īsa brī�a sē�am taksometrā un esam ceļā uz banku.

Kad piebraucam, Maksis, naktīs de�ūrējo�ais resnais durvju sargs, pie ieejas durvīm klusītiņām krāc savā nodabā. Piesardzīgi, lai viņu nepamodinātu, iebā�u roku sargbūdas lodziņā un nospie�u durvju atveramo pogu. Tajā brīdī atskan griezīgs trauksmes signāls. Durvju sargs pamostas un izbijies paskatās uz mani.

� Ak, tā esat tikai jūs, � viņ� pēc tam man saka, � es jau iedomājos nezin ko citu!

Viņ� ielai� mūs iek�ā, tad atkal nokar galvai uz brangajām krūtīm, un, kad mēs stāvam pie lifta, kārtējo reizi ir sadzirdama sarga krāk�ana.

Manā birojā ir tum�s. Ir dīvaina un neparasta sajūta, kad to redzu tik klusu un tuk�u. Un tik mierīgu. It kā tas atpūstos. No Korinnas un manis. Tāds, kaut arī ne glu�i tik tum�s, tas varētu būt vienmēr, ja vien mēs abas visu laiku necīnītos viena pret otru.

Vai arī tad, ja man būtu cita kolēģe, kura mani visu laiku neapkarotu. Kura mani negribētu dabūt prom, da�ādi uzbrūkot un no�iepjot manus projektus.

� �ēlīgā debess, ir nu gan jums veci datori, � saka Zara, � un kur� ir viņējais?

� Tas tur! � Es norādu uz Korinnas rakstāmgaldu, un Zāra ieslēdz datoru.

� Kāda ir viņas parole?

� Vai tev tā nepiecie�ama?

-JĀ!

Es nopū�os. � Tad mēs tūlīt varam atkal doties uz mājām. Es to nezinu.

� Tu to nezini? Bet ja nu viņa kādreiz ir slima un tev jātiek klāt pie kādiem datiem?

� Korinna nekad nav slima.

� Bet mums ir nepiecie�ama parole. Kā sauc viņas māti? Viņas trusīti?

Man nav ne jausmas. Vai Korinnai vispār ir trusītis? Man ienāk prātā, ka es par �o sievieti pilnīgi neko nezinu. Izņemot to, ka viņai patīk �okolāde Ritter Spurt.

Ritter, � Zāra uzraksta un iekliedzas: � Jā!

Jau pēc īsa brī�a mēs atrodam meklēto. Pie investīcijām � mans Mace.doc Korinnas personīgajos failos.

Pēk�ņi acu priek�ā satumst, un man jāapsē�as. � Nespēju tam noticēt!

Bet man tas jādara, jo Paula nolasa priek�ā, kas Korinnas dokumentos rakstīts par Maces izgudrojumu. Tas ir mans teksts, vārdu pa vārdam!

� Un ko nu?

� Mēs to izdzēsīsim. Arī no tava datora, � Paula saka, � un tu to izstrādāsi mājās.

� Tas nesanāks. Mājās man nav datora. Tāpēc ari savas e-pasta vēstules man vienmēr jālasa birojā.

� Tad tu strādāsi manā birojā, � saka Zāra.

� Tas ta�u neko nedos, � Paula uzskata, � Maces projektu Izabela gan būs nodro�inājusi, bet �ī odze viņai vēl aizvien būs uz kakla.

� Taisnība, � Zāra piekrīt, � ja mums vienreiz ir izdevība, tad vislabāk izdarīsim visu līdz galam un parūpēsimies par to, lai �ī odze pazūd.

� Kādā veidā?

� Kā tev �ķiet, kad viņa ir dabūjusi no tevis �o dokumentu?

� Nav ne jausmas, � es atbildu, � tam jābūt pēc biroja slēg�anas. Kad es aizgāju uz fitnesa klubu.

� Tad viņa noteikti neko nebūs paspējusi izdarīt un gribēja to paveikt rīt. Viņa var to sākt, mums Maces biznesa ideja tikai jāapmaina ar kādu citu, ar kuru �ī Korinna sevi pamatīgi apkaunos.

� Un kas tā varētu būt?

� Ķiploki, � es saku, � ķiploki no Argentīnas!

Abas mani izbrīnīti uzlūko, bet es tagad zinu, kas man darāms. Es ierakstu datorā Andija ideju un ieteikumam uzrakstu viņa telefona numuru un adresi.

� Ķiploki, � Zāra saka, � tāds vājprāts!

� Tie�i tā, � es smejos, � tas nav nekas salīdzinājumā ar Maccs superideju!

� Tas tips izskatās kā nevī�a, � Paula saka, � bet viņu nedrīkst par zemu novērtēt. Viņ� ir tik gudrs!

� Un fantastisks gultā, � Zāra piebilst.

� Kā lūdzu? Tu esi bijusi ar viņu gultā?

� Tu varbūt ari?

Es pamāju, un Paula, laikam vienīgā no mums, kurai nav bijis seksa ar Ma�i, aiz smiekliem gandrīz vai nobeidzas. Tomēr man tas nemaz ne�ķiet tik komiski.

� Kā gan tev ienāca prātā savaldzināt manu biznesa partneri, � es Zārai indīgi pavaicāju, � un kop� kura laika mēs vairs viena otrai nestāstām, ar ko esam gulēju�as?

Zāra izskatās nomākta.

� Man bija neērti. Turklāt es mēģināju tev to pateikt, kad mēs bijām operā, vai vēl atceries? Tomēr tu biji tik ļoti pārņemta ar �o ķiploku Andiju, ka nemaz manī neklausījies!

� Tas ta�u ir saprotams. Es tur stāvēju praktiski plika, jo mana vakarkleita bija pārplīsusi!

� Tu biji kaila operā? Kā es to esmu palaidusi garām?

Paulai tas �ķiet tik jocīgi, ka viņa nespēj vien beigt par to

smieties, tā ka beigu beigās arī Zārai un man pielīp viņas labā oma, un mēs pievienojamies �iem smiekliem. Zināmā mērā tas viss patie�ām ir diezgan komiski. Piemēram, dzīve un tas, kā tā ar mums spēlējas. Vismaz tikmēr, kamēr Maces ideja neizrādīsies tikai par vienu no viņa parastajiem jokiem, bet es ļoti cera, ka tā nebūs, jo meitenes tagad ir pamatīgi rosināju�as manu apetīti. Varbūt, ka darbs cilvēku var pat iepriecināt, ja beigās ari pa�am kaut kas atlec? Nu, to mēs vēl redzēsim.

Lai savu jauno mārketinga ideju ticami prezentētu, man vispirms nepiecie�ams jauns tērps. Un kurpes. Kurpes ir pamats labas sapra�anās radī�anai starp Morata kundzi un mani. Iekams rīt apsēdī�os pie investīciju plāna veido�anas Macem, vispirms aizie�u iepirkties. Un tad es nogrāb�u Ma�i. Viņam vajadzēs izvēlēties!

Es paturēju savu darbu, un man pat paaugstināja algu. Ar tūlītēju rezultātu, tā ka beidzot varēju samaksāt par īri. Tomēr tagad meklē�u jaunu dzīvokli. Lielāku. Korinna ir patriekta. Arī ar tūlītēju rezultātu, tomēr ne ķiploku projekta prezentācijas dēļ, ar kuru viņa sevi padarīja visai smieklīgu, bet gan savas mikroviļņu krāsns dēļ. Līdz tam brīdim es arī nezināju, ka mūsu birojā aizliegts lietot mikroviļņu krāsnis un ka tas varētu būt atlai�anas iemesls. It īpa�i tad, ja tās tāpat kā Korinnas pavisam novecojusī ierīce izraisa ugunsgrēku. Mario bija saīdzis un drūms kā negaisa mākonis, un tāds viņ� ir vēl joprojām, jo arī kafijas automāts tagad vairs nedrīkst stāvēt gaitenī, bet tas jānovieto virtuvē, kā tiek pieprasits ugunsdro�ības noteikumos. Turklāt Mario nu ir pa�am jātiek galā ar visām apnicīgajām lietām, kuras līdz �im viņa vietā bija kārtojusi Korinna. īstenībā tas būtu mans uzdevums, bet es esmu pārāk aizņemta ar darbu pie mūsu tikko izveidotā fonda, ar ko mēs atbalstām jaunos izgudrotājus. Tā kā dienā viņi lielākoties gudro par savām idejām, tad pārrunas ar tiem notiek vakaros, kas nozīmē, ka es pēdējā laikā diezgan bie�i varu uz firmas rēķina mieloties smalkos restorānos, tāpēc birojā nereti ierodos vēlāk. Pārāk vēlu, kā uzskata Mario. Bet viņ� neuzdro�inās neko teikt, jo Morata kundze viņam ir pasacījusi, ka par mani ir ļoti augstās domās. Pa �o laiku viņa ir sākusi valkāt gandrīz vienas vienīgas augstpapē�u kurpes, kuras mēs vēl aizvien pērkam pie Marlēnas. Sākumā cs iedomājos, ka man vajadzētu meklēt kādu citu apavu veikalu, bet Marlēna apzvērēja, ka neesot bijusi kopā ar manu tēvu viesnīcas numurā. Acīmredzot tēvs uzskatījis, ka tas nav īpa�i godīgi no viņas puses, katrā ziņā viņ� Marlēnai vairs nekad nav piezvanījis un tagad ir Austrālijā kopā ar kādu citu sievieti. Vakar pienāca viņa pastkarte, kopā ar vēstuli no VISA kantora. Domāju, ka VISA ierēdņiem es tagad atkal patīku, jo viņi man iedeva zelta kredītkarti. Kop� tā laika es �ad tad lasu arī viņu vēstules. Citādi viss ir pa vecam. Izņemot to, ka Linnai ir piedzimis mazulis. Meitenīte. Mēs visas esam krustmātes, un es jau ar prieku gaidu to brīdi, kad mazā būs pietiekami liela, lai varētu kopā ar mani nākt iepirkties. Nauda �im nolūkam man ir no Maces izgudrojuma. Mace turēja vārdu un pie�ķīra man desmit procentus no peļņas, jo es viņam sagādāju kredītu, ar kuru viņ� varēja finansēt savu izgudrojumu. To viņ� pārdeva kādai firmai Siellā, līdz ar to sākās jaunās ierīces sērijveida ra�o�ana. �ī lieta tiek izķerta glu�i kā siltas bulciņas, diem�ēl pagaidām nav domāta personiskai lieto�anai, par ko Paula dikti sūrojas � vibratora dēļ. Mace tagad dzīvo Sietlā, un viņam tā �ķiet glu�i jauka, jo pilsētas reljefs ir pavisam līdzens, tā ka viņ� visur var aizbraukt ar divriteni. Mēs abas ar Zaru aizvedām Ma�i uz lidostu un uz atvadām pateicām, ka esam paliku�as no viņa stāvoklī. Par laimi, tas ir tikai joks, jo glu�i tik daudz es ari vēl nepelnu, lai varētu atļauties daudzās jaukās bērnu drēbītes, ar kurām Prada nākusi klajā �oruden. �obrīd taupu naudu lidojumam uz Siedu, jo Mace tur sarīkos grandiozu Vecgada balli. Tā viņ� pats apgalvo. (Jn viņ� noteikti gribot, lai es būtu blakus, jo viņam manis pietrūkstot, bet viņ� nevēloties man JAU ATKAL sūtīt biļeti, jo cs visu savu naudu izgrū�ot par drēbēm.

Mēs �odien beidzot dabūjām jauno teleskopu un uzstādījām to Lapalmā. Tas tik tālu ietiecas Visumā, ka mēs varējām novērot, kā divarpus miljardus gaismas gadu tālā Andro-medas zvaigznāja migla tik spēcīgi pieskārās kaimiņu galaktikai NGC 205, ka izvilka no turienes ļoti daudz zvaig�ņu. Mums patie�ām palaimējās, un mēs varējām pat piedzīvot Centaura zvaigznāja beigu fāzi. Pāri palika tikai izdegu�ā materiāla pelnu atliekas. Ogleklis miru�ā debess ķermeņa iek�ienē bija kristalizējies un sastindzis, izveidojot �etrtūksto� kilometru biezu dimantu. Mēs �ī paveida dimantus, kurus, Izabel, diem�ēl nav iespējams paņemt no debesīm privātai lieto�anai, dēvējam par Baltajiem Rūķiem. Mums vēl nekad nav izdevies saskatīt lielāku Balto Rūķi. Tagad �ī izdegusī saule kā dārgakmens dreifē pa Visumu. Tev jāiztēlojas, ka visas zvaigznes, amatiera acīm raugoties, ir saules, līdzīgas mūsējai. Milzīgas, mirdzo�as gāzveida lodes, kurās ūdeņradis apvienojas ar hēliju un atbrīvojas izstarojuma enerģija. Un kaut kad tās visas izkvēlos par dimantiem. Nē, ne mūsu dzīves laikā, un es arī nespēju iztēloties, ka tie pēc pāris gadiem būs nopērkami Tiffany�s veikalā, jo mēs nevaram pietiekami ātri līdz tiem nokļūt. Tic atrodas no mums gaismas gadu attālumā. Ak, Izabel, es tev jau simtiem rei�u esmu teikusi, ka gaismas gads, tātad attālums, ko gaisma veic viena gada laikā, ir 9,46 biljoni kilometru. Kāpēc tu kaut ko tādu nespēj iegaumēt? Jā, citiem vārdiem sakot � tas ir sasodīti tālu. Jau attālums starp mūsu Sauli un tuvāko zvaigzni, Proxima Centauri, vien ir 4,3 gaismas gadus liels. Mums, cilvēkiem, tas �ķiet tālu, bet tas ir tikai kaķa lēciena atstatums salīdzinājumā ar attālumu līdz citām saulēm. Līdz Antares ir apmēram piecsimt gaismas gadu. Tev jāiztēlojas, ka Polārzvaigznes mirdzums, kas �odien sasniedz Zemi, tika izstarots tad, kad Eiropā atklāja �aujampulveri � pirms se�simt astoņdesmit trim gadiem. Es nezinu, ko tu vienmēr tā uztraucies par manām drēbēm? Salīdzinājumā ar �o gaismu ta�u tās ir tikpat kā jaunas, vai ne?

Izdevējs � apgads �Jumava�, Dzirnavu iela 73, Rīgā, LV-I011 Iespiests SIA �Latgales druka�, Baznīcas ielā 28, Rēzeknē, LV-4601