Starptautiskais ekspresis izkustējās no vietas lēnām, kā jau �is visaugstākās kategorijas vilcie-

niem pienākas, un abi ārzemju diplomāti tūdaļ katrs uz savu pusi parāva zīda aizkarus pie restorānvagona spodrā loga. Ustimenko piemiedza acis un vēl cie�āk ieskatījās �ajos augstprātīgajos, sportiski kalsnajos nelielā auguma cilvēkos melnos vakara uzvalkos, ar brillēm uz acīm, tieviem cigāriem zobos un gredzeniem pirkstos. Abi nelikās Ustimenko ne redzam, tikai alkainām acīm lūkojās nepārskatāmajā pla�umā un mierā, tur, stepē, pār kuru melnajās rudens debesīs peldēja pilns mēness. Ko viņi bija cerēju�i ieraudzīt, pārbraukdami robe�u? Ugunsgrēkus? Karu? Vācu tankus?

Virtuvē Volodjam aiz muguras pavāri ar veserī�iem dauzīja gaļu, kārdino�i smar�oja pēc ceptiem sīpoliem, bufetniece ar paplāti rokā aiznesa garām aprasoju�as krievu ��iguļu� alus pudeles. Bija vakariņu laiks, pie blakus galdiņa izblīdis amerikāņu �urnālists ar resniem pirkstiem mizoja apelsīnu, viņa militārajās prognozēs godbijīgi klausījās briļļainie, dvīņiem līdzīgie diplomāti ar gludi sasukātiem, kā nolaizītiem matiem.

� Nelietis!�Volodja teica.

� Ko viņ� saka? � uzprasīja Tod-�ins.

� Nelietis! � Ustimenko atkārtoja. � Fa�ists!

Diplomāti māja ar galvu un smaidīja. Pazīstamais amerikāņu �urnālists komentētājs bija pateicis joku. ��is joks jau lido pa radiotelefonu uz manu avīzi,� viņ� paskaidroja sarunu biedriem un iesvieda ar īk�ķi mutē apelsīna daiviņu. Mute viņam bija milzīga kā vardei � no vienas auss līdz otrai. Visi trīs bija ļoti jautri, ta�u vēl jautrāk viņiem kļuva pie konjaka pudeles.

� Jābūt mierīgam! � Tod-�ins teica, līdzjūtīgi noraudzīdamies uz Ustimenko. � Jāsaņem sevi rokās, tā jā.

Beidzot pienāca oficiants, ieteica Volodjam un Tod-�inam nogar�ot �mūku gaumē gatavotu stori� vai arī �auna gaļas siteni�. Ustimenko �ķirstīja ēdienu karti, oficiants, spīdinādams matos celiņu, gaidīja � skarbo Tod-�inu ar nekustīgo seju viņ� uzskatīja par ievērojamu un bagātu kādas austrumzemes pilsoni.

� Pudeli alus un befstroganovu, � Volodja sacīja.

� Man biezputru un tēju, � piebilda Tod-�ins. � Tā jā.

� Ejiet jūs, Tod-�in, pie velna! � Ustimenko saskaitās. � Man ta�u ir vesels lēvenis naudas.

Tod-�ins strupi atkārtoja:

� Biezputru un tēju.

Oficiants sarāva uzacis, savilka skumju seju un aizgāja. Amerikāņu komentētājs pielēja pie narzāna konjaku, izskaloja ar �o maisījumu muti un piestūķēja pīpi ar melnu tabaku. Pie �iem trijiem pienāca vēl kāds d�entlmenis � likās, viņ� izlīdis nevis no blakus vagona, bet no �arlza Dikensa rakstiem � pusakls, ar nokarenām ausīm, degunu kā pīles knābi un muti kā vistas guznu. Tie�i viņam, �im rūtaini svītrotajam, �urnālists arī pateica to frāzi, no kuras Volodjam pārskrēja salti drebuļi.

� Nevajag! � lūdza Tod-�ins un saspieda ar savu auksto roku Volodjas plaukstu. � Tas nelīdzēs, tā jā . . .

Ta�u Volodja nedzirdēja, ko Tod-�ins teica, pareizāk sakot, dzirdēja, bet nespēja vairs savaldīties. Un, piecēlies pie sava galdiņa kājās � stalts, vingrs, melnā, apvalkātā svīterī, � viņ� uzkliedza pa visu vagonu, ieurbdamies �urnālistā naida pilnām acīm, uzkliedza tajā �ausmīgajā, pa�mācības ceļā apgūtajā angļu valodā, no kuras tirpas skrien caur kauliem:

Paklau, jus komentētāj! Jā, ja, tie�i jus, es to saku jums ...

�urnālista plakanajā, taukainajā sejā pazibēja nesapratne, diplomāti vienā mirklī kļuva neparasti korekti, Dikensa d�entlmenis mazliet pakāpās atpakaļ.

� Jūs izmantojat manas zemes viesmīlību! � Volodja uzkliedza. � Tās zemes, kuras pilsonim man ir gods būt. Un es neatļau�u jums tik riebīgi, tik ciniski, tik nekrietni ņirgāties par lielo kauju, ko izcīna mana tauta! Vai arī es izmetī�u jūs no �ī vagona pie deviņiem velniem . . .

Apmēram tā Volodja iedomājās to, ko sacīja. Patiesībā viņ� pateica daudz nesakarīgāku frāzi, un tomēr komentētājs itin labi saprata Volodju, to varēja noskārst pēc tā, kā �urnālistam pēk�ņi atkārās �oklis un pavērās vardes mute, kurā varēja saskatīt sīkus zivs zobus. Ta�u viņ� tūdaļ attapās � nebija no tiem, kas nespētu atrast izeju jebkurā situācijā.

� Bravo! � viņ� iesaucās un pat izlikās, ka aplaudē. � Bravo, mans draugs entuziast! Priecājos, ka esmu pamodinājis jūsu jūtas ar �o mazo provokāciju. Neesam nobrauku�i no robe�as vēl ne simt kilometru, bet esmu jau dabūjis lielisku materiālu . . . �Jūsu veco Pitu tik tikko neizmeta no pilnā gaitā ejo�a ekspre�a par niecīgu jociņu sakarā ar krievu tautas kaujas spējām� � tā sāksies mana telegramma; vai tas jūs apmierina, mans ātrsirdīgais draugs?

Ko viņ�, nabaga cilvēks, varēja atbildēt?

Sataisīt vienaldzīgu seju un ķerties pie befstroganova?

Volodja tā arī izdarīja. Ta�u komentētājs nelikās mierā: piesēdies pie viņa galdiņa, tas vēlējās uzzināt, kas Usti-menko tāds ir, ar ko nodarbojas, kurp brauc, kādēļ atgrie�as Krievijā. Un pierakstīdams turpināja gvelzt:

� O, cik lieliski! Ārsts misionārs atgrie�as, lai cīnītos zem karogiem . . .

� Uzklausiet! � Ustimenko iesaucās. � Misionāri ir mācītāji, bet es . . .

� Veco Pitu tu nepie�mauksi, � pīpi kūpinādams, �urnālists attrauca. � Vecais Pits pazīst savus lasītājus. Parādiet muskuļus, vai tie�ām jūs spētu mani izmest no vagona?

Vajadzēja parādīt. Pēc tam vecais Pīts parādīja savus un izteica vēlē�anos iedzert kopā ar Volodju un viņa �draugu � austrumzemju Baironu� konjaku. Tod-�ins apēda biezputru, iztuk�oja tējas glāzi un aizgāja, bet Volodja vēl ilgi mocījās ar veco Pitu, juzdams diplomātu un rūtaini svītrotā vīreļa zobgalīgos skatienus un visādi lādēdams sevi par muļķīgo atgadījumu.

� Kas tur notika? � Tod-�ins skadri noprasīja, kad Volodja atgriezās viņu kupejā. Noklausījies Volodjas stāstu, viņ� aizsmēķēja papirosu un skumji noteica:

� Viņi vienmēr ir viltīgāki par mums, tā jā, dakter.

Es vēl biju pavisam maziņ� � rau, tāds ...

Viņ� parādīja ar plaukstu, cik liels bijis.

� Rau, tāds, un viņi tādi kā �is vecais Pits, tādi, jā, deva man konfektes. Nē, viņi mūs nesita, viņi deva mums konfektes. Bet mana māte, viņa mani sita, tā jā, jo viņa *� nespēja dzīvot � bija nogurusi un slima. Un es domāju � ie�u prom pie �ī vecā Pita, viņ� vienmēr dos man konfektes. Pits arī pieaugu�ajiem deva konfektes � spirtu. Un mēs nesām viņam zvērādas un zeltu, tā jā, bet pēc tam atnāca nāve . . . Vecais Pits ir ļoti ļoti viltīgs . ..

Volodja nopūtās:

� Iznāca pavisam dumji. Tagad viņ� vēl ņems un uzrakstīs, ka esmu vai nu pops, vai arī mūks ...

Uzlēcis uz aug�ējās lāvas, Volodja izģērbās un, palicis tikai peldbiksītēs, atgūlās uz �auksto�ajiem, vēsajiem un iecietinātajiem palagiem un ieslēdza radio. Drīz vajadzēja pārraidīt Padomju Informācijas biroja paziņojumu. Palicis rokas zem galvas, Volodja gulēja nekustēdamies un gaidīja. Tod-�ins stāvēja pie loga un skatījās uz bezgalīgo stepi, kur paloja mēness gaisma. Beidzot Maskava sāka runāt: �ajā dienā, pēc diktora vārdiem, bija kritusi Kijeva. Volodja pagriezās pret sienu un uzvilka pāri palagam segu. Nez kādēļ viņa acu priek�ā parādījās tā cilvēka seja, kur� dēvēja sevi par veco Pitu, un Volodja aiz riebuma pat aizmiedza acis.

� Nekas, � klusi noteica Tod-�ins, � PSRS uzvarēs. Vēl būs ļoti slikti, bet pēc tam ļoti labi. Pēc nakts atnāk rīts. Es dzirdēju pa radio � Ādolfs Hitlers aplenks Maskavu, lai neviens krievs neaizietu no pilsētas. Bet pēc tam viņ� apslīcinās Maskavu ar ūdeni, viņam jau viss nolemts,

tā jā, viņ� grib, lai tur, kur agrāk bija Maskava, ir jūra un nekad nav komunisma valsts galvaspilsēta. Es dzirdēju un domāju: es mācījos Maskavā, un man jābūt tur, kur viņi grib redzēt jūru. Es protu no bises trāpīt vanagam acī, tas ir vajadzīgs karā. Varu trāpīt acī arī caunai. CK es tā pateicu, kņ tev, biedri dakter, saku tagad. Es teicu, viņi � tas ir diena, ja viņu nav, tad būs mū�īga nakts. Mūsu tautai pavisam nakts � tā jā. Un es braucu atkal uz Maskavu, braucu otro reizi. Man nepavisam ne no kā nav bail, ne no kāda aukstuma, un karā es varu visu . . .

Brīdi klusējis, viņ� pavaicāja:

� Man nevar atteikt, tā jā?

� Jums, Tod-2in, neatteiks, � Volodja klusām atbildēja.

Pēc tam viņ� aizvēra acis.

Un pēk�ņi ieraudzīja: karavāna sāka virzīties uz priek�u. Vecais Abatajs metās skriet blakus Volodjas zirgam. Austrumu ekspresis klabēja uz slie�u salaidumiem, lāgu lāgiem gari un vareni iesvilpās lokomotīve, bet ap Volodju zirgi sacēla putekļu mākoņus, un visapkārt pulcējās aizvien vairāk un vairāk ļau�u. Blakus uz maza zirdziņa ar kuplām krēpēm, plauk�ķinādama ar plato plaukstu pa zirdziņa kaklu, nez kādēļ jāja Varja, Kharas putekļainais vēj� plui-nīja viņas sajuku�os, mīkstos matus, un, sniegdamās ar tievajām rokām pēc Volodjas, raudāja mazā Tu�a. Gan labi pazīstami cilvēki, gan tikai kaut kur redzēti ļaudis soļoja Ustimenko blakus un deva skābo sieru, kas viņam tik ļoti ^ gar�oja.

� Ņem kurutu, � viņam sauca. � Tu ēdīsi kurutu karā, un arī tava sieva dalīsies ar tevi mūsu kurutā . ..

� Dalī�os! � Varja māja ar galvu. � Dalī�os kurutā.

� �e ņem ar�u! � viņam kliedza, sniegdami kaltētu biezpienu. � Ar�a nesamaitāsies. Un tava sieva ēdīs ar�u kopā ar tevi.. .

� Ņem ta�u, neklīrējies, ■� Varja centās pierunāt Volodju. � Tu tak zini, cik ar�a ir laba?

� Ņem bi�taku, � viņam sauca, sniegdami pretim brie�u siera pinkulī�us. � Ņem, dakter Volodja! Vai tad tu mani nepazīsti, dakter? Tu �saglabāji man gadus� vēl tad, kad mēs baidījāmies no tavas slimnīcas . . .

� Mēģini atcerēties viņu, Volodja! � Varja teica.

� Citādi neērti, Volodja. Vai tad tev grūti? Tava izklaidība padarīs mani traku.

Viņu zirgi soļoja blakus, Varvara raudzījās viņā plati ieplestām acīm. Putekļi kļuva aizvien biezāki, aizvien blīvāki, un �o putekļu mākonī ietītā Varja klausījās, kā viņ� izglābis Kharu no melnās nāves, cik viņ� ir drosmīgs un labsirdīgs, kaut ari reizēm nikns, cik vientuļ� viņ� juties un cik ļoti viņam bijis bail, kā viņam visu laiku pietrūcis tikai viņas mīlestības, tikai viņas klātbūtnes, tikai viņas plato, silto un uzticamo plaukstu, viņas acu, viņas pa�as, visa tā, no kā viņ� bija �ķīries, vēl neapjēgdams �ā neglābjamā, �ausmīgā zaudējuma nozīmi. Bet tagad viņa bija �eit, viņam blakus, un viņi abi, izjājot no Kharas, ieraudzīja Lamzi tēvu, kas līdz ar saviem medniekiem stāvēja kraujas malā virs ceļa. Viņu bija daudz, savs pussimts, un visi viņi turēja �auteņu stobrus uz zirgu skaustiem. Vo-lodju un Varju viņi sagaidīja ar gaisā iz�autu zalvi � vienu, tad otru, pēc tam lieliskie mazie, muskuļainie zirdziņi ar kuplajām krēpēm tūdaļ metās auļos, lai arī tālīnās nomadu apmetnes sagatavotos padomju ārsta Volod-jas pavadī�anai.

� Tad, lūk, kāds tu man esi, � Varvara, vārdus stiepdama, noteica. � Tad, lūk, kāds tu esi, Vovik!

Bet nomadu apmetnēs, kurām viņi ar Varvaru jāja garām, Volodja ieskatījās cilvēku sejās, cītīgi, ta�u lielākoties veltīgi pūlēdamies atcerēties, kur� no tiem bijis pie viņa uz pieņem�anu ambulancē, kuru viņ� apmeklējis jurtā, kuru operējis un kuru ārstējis slimnīcā. Ta�u viņ� itin nekā nevarēja pastāstīt Varjai ne par vienu no viņiem � tagad tie visi smaidīja, bet toreiz, kad viņam bija darī�ana ar �iem cilvēkiem, viņi bija cietēji. Tagad tie atkal bija iedegu�i, kļuvu�i mundri, bet toreiz, kad tos atveda pie Volodjas, visi bija bāli un vāji. Tagad tie valdīja savus zirgus, bet toreiz gulēja, vai arī tos veda zem rokas vai nesa iek�ā uz nestuvēm.

� Un tu vairs nevari atcerēties, kuriem esi �saglabājis gadus�? � Varja jautāja, skatīdamās viņam acīs. � Es gan nekad nevienu neaizmirstu . ..

Viņu zirgi vēl joprojām soļoja blakus.

Un tad Volodja pazaudēja viņu. Pazaudēja vienā mirklī, pavisam, uz mū�īgiem laikiem. Vairs nebija ne roku, ne plati ieplesto acu, ne matu, kurus pluinīja vēj�. Nebija nekā, vienīgi neiedomājamas, necie�amas skumjas.

� Nomierinies, � teica Tod-2ins, uzlikdams roku uz viņa kailā pleca. � Nevajag kliegt, biedri, vajag klusu! Pēc nakts atnāk rīts, tā jā!

Zilā nakts spuldze mirgoja virs Volodjas galvas, un tās gaismā Tod-�ina seja, kurā bija iegūlu�ās pāragras krunkas, izskatījās pēc ve�a sejas, gudra un barga ve�a sejas.

� Tā jā! � pavisam klusu atkārtoja Tod-Zins.

� Vai tad es kliedzu? Kliedzu, jā? � piesardzīgi pavaicāja Volodja.

� Jā, � iekārtodamies lejā uz sola, atteica Tod-2ins.

� Ko tad es kliedzu?

� Tu kliedzi kādu krievu vārdu. Tu sauci krievu vārdu.

� Kādu? � pārkāries pāri sava plaukta malai un kaunēdamies, ka uzmācas ar jautājumiem, Volodja noprasīja. � Kādu vārdu es saucu, Tod-2in?

Diezin kādēļ Volodja tik ļoti vēlējās zināt atbildi. Varbūt tikai gribēja dzirdēt �o vārdu?

� Varjuha! � pateica Tod-2ins. � Un vēl tu kliedzi �Varju�a�, biedri dakter. Tu viņu sauci, tā jā . ..

�Tā jā!� zobus sakodis, nodomāja Volodja. �Kas tad tev, bet ko lai daru es? Kā lai es tagad dzīvoju?�

Pusotrtonnīgā ma�īna bedrē salēcās, �oferis ar ļaunu aci pa�ķielēja uz Ustimenko un teica:

� Turies, pasa�ier! Te ir kara ceļi, vari iekulties nepatik�anās pirms laika.

Kādas nepatik�anas? Viņ� visu laiku runā tik mīklaini, �is druknais un plecīgais puisis apdilu�ajā ādas jakā.

Borisova jau bija palikusi aiz muguras. Pretim brauca gausa un skumja smago ma�īnu virtene: tur veda darbgaldus, noguru�us, skarbus cilvēkus � ģērbu�os vatētos vam�os, lietusmēteļos un ar siksnām apjoztos ziemas mēteļos, snaudo�us bērnus, pārbiedētas ve�iņas un ve�ukus. Bet Mālaines ciemats jau dega vienās liesmās no pa�a tilta līdz pat visā novadā pazīstamajai padomju saimniecībai �Sarkanais gvards�. Un neviens nedzēsa uguni, pat cilvēki nebija redzami �ajā lielajā, vienmēr trok�ņainajā ciematā. Tikai aiz pārbrauktuves sievietes un meitenes raka ierakumus, un karavīri sviedriem piesmirku�ās formas blūzēs gāza laukā no kravas ma�īnām kaut kādas pelēkas piramīdas un ar lau�ņiem vēla tās tālāk, sabīdīdami vienkop gar ceļa malām.

� Kas tie tādi? � Ustimenko pajautāja.

� �is nu nezinot! � niknumu neslēpdams, atcirta �oferis. � It kā pirmo reizi ieraudzījis. Netēlo, pasa�ier, muļķīti, es tevi ļoti palūg�u. �is nepazīstot prettanku bluķus, arī aizsprostu e�us neesot redzējis. Varbūt tu nezini arī, kas ir ierakums? Bet kas ir kar�, vai to tu zini? Laikam arī nebūsi dzirdējis? Tā sauktais brūnais mēris mums uzbrucis. Tikai mēs �os bandītus no�miegsim, tā arī tur pasakiet!

� Kur tas ir � tur? � Volodja nesapratnē pārjautāja.

� Jūsu ārzemēs, no kurienes esat ieradies.

Ustimenko apjucis iesmējās: pats velns bija viņu kūdījis

pastāstīt �im modrības apsēstajam savādniekam, ka viņ� pēdējās divi dienas pagalam nomocījies ar savu ārzemju pasi. Izrādījās, ka arī svīteris viņam ir aizdomīgs un lietusmēteļa piegriezums neparasts, turklāt vēl mati apgriezti ne tā kā mūsējiem, un cigaretes no ārzemēm.

� Protams, sakarā ar neuzbruk�anas paktu mēs tūliņ nepaguvām izdarīt mobilizāciju, � �oferis pamāco�i noteica, � bet varat būt mierīgi � �ite tam fa�istam fricim tik un tā būs gals. Tālāk par Un�u netiksiet!

� Es jums gāzī�u pa purnu! � pēk�ņi, �ausmīgi apvainojies, uzkliedza Ustimenko. � Tad tu man redzēsi...

Ar kreiso roku �oferis parādīja Volodjam smagu uzgrie�ņu atslēgu � izrādās, ka �is puisis jau sen bija paguvis apbruņoties.

� Gatavība numurs viens, � �oferis pateica, bez kādas vajadzības grozīdams stūri. � Sēdi, pasa�ier, rāms, kamēr neesmu pauri iedauzījis ...

� Muļķīgi! � Volodja paraustīja plecus.

Patie�ām, bija iznācis muļķīgi. Apmēram tas pats, kas ar �veco Pitu� � tur, ekspresī.

� Kur vajadzēs, tur izlems � muļķīgi vai nav muļķīgi, � mirkli padomājis, �oferis atteica. � Tāpēc labāk sēdi, pasa�ier, un nevank�ķi, nespēlē uz nerviem ...

Pāri pilsētai gūlās dūmi, blīvi un zemi. Tik blīvi, ka nevarēja saskatīt pat rūpnīcu skursteņus: nedz �Sarkanā proletārie�a�, nedz ķieģeļu rūpnīcas, nedz arī cementa rūpnīcas un �Marksista� dūmeņus. Arī katedrāles torņi bija ietīti dūmos.

Pie pilsētas robe�as, kur atradās kontroles punkts, �oferis uzrādīja savu caurlaidi, bet par Volodju neapstrīdami un kategoriski paziņoja:

� Spiegs un diversants. Atbrīvojiet, biedrī�i, mani no viņa, viņam dro�i vien ir visādi iero�i, bet man tikai uzgrie�ņu atslēga. Un nopratiniet mani labi �igli, man �etrpadsmitos nulle nulle jābūt kara komisariātā.

Jauniņ� virsnieks ar diviem kubikiem uz zīmotnēm, pagalam norūpējies sakarā ar ārkārtējo notikumu, kas uzvēlis viņa plecos jaunu nastu, ilgi pētīja Volodjas ārzemju pasi, aplūkoja zīmogus � iebrauk�anas un visādas citādas vīzas, � nekā no tām nesaprata un noprasīja:

� Kādā nolūkā jūs �eit esat ieradies?

� Tādā nolūkā, ka esmu �eit dzimis, beidzis skolu, medicīnas institūtu un atrodos Un�as rajona kara komisariāta uzskaitē. Esmu ārsts, vai saprotat? Un pakļauts karaklausībai ...

Aiz finiera �ķērssienas bija dzirdama �ofera satrauktā balss:

� Nomests ar desantu, skaidrs. Aplūkojiet kaut vai uzmanīgāk, kā viņam apgriezti mati. Kakls it nemaz nav noskūts. Un arī smar�as, ja tā uzmanīgi pao�. Kas tas par odekolonu?

� Uzklausiet, � jau smaidīdams, sacīja Ustimenko. � Nu, pieņemsim, ka esmu diversants, bet kāpēc tad man būtu vajadzīga ārzemju pase? Vai tie�ām fa�isti ir tādi muļķi? .. .

� Jūs man te neaģitējiet, ka fa�isti ir gudri! � virsnieks apskaitās. � Atradies prātvēders . ..

Viņ� vēl aizvien �ķirstīja Volodjas pasi. Un pēk�ņi ātri noprasīja, zēniskām acīm urbdamies Volodjā:

� Uzvārds?

� Ustimenko! � Volodja tikpat ātri atteica.

� Kur dzīvojāt? Kādas ielas pilsētā zināt? Ar ko bijāt pazīstams? Kādu institūtu beidzāt?

Jaukais zēns! Cik apbrīnojams un izmanīgs izmeklētājs viņ� �ai mirkli pats sev likās, un cik līdzīgs pēk�ņi kļuva dakterim Volodjam �is zēns ar diviem kubikiem, ar sārtiem, aiz uzbudinājuma nosvīdu�iem vaigiem, � �is strup-degunis, kas iedomājās, ka notvēris īstu, pieredzēju�u, viltīgu un bīstamu spiegu . . .

� Un vēl nekaunas prasīt, kādēļ Mālaine deg, � skanēja aiz �ķērssienas. � Nevainīgs jēriņ�, �is it nekā nezinot .. .

Sazin cik vēl ilgi viss turpinātos, ja istabā, kur pratināja Volodju, neienāktu viņa skolotājs, dusmīgais fiziķis Ādams Jegorovi�s. Tikai tagad tas bija nevis pavecs vīrs ar svārkiem mugurā, bet gan īsts kadru virsnieks labi piegulo�ā formas blūzē ar portupeju pār plecu un pistoli pie sāniem.

� Sveicināti, Ustimenko! � viņ� sacīja tajā pa�ā pasausajā un mierīgajā skolmeistara balsī kā pirms daudziem gariem gadiem. � Ak tad jūs esat tas bīstamais spiegs?

� Es, � piecēlies un atkal juzdamies kā skolnieks, atteica Volodja. � Redziet, man ir_ārzemju pase .. .

Ar tādu pa�u kustību, ar kādu Ādams agrāk bija savācis no skolēniem rakstu darbus fizikā, viņ� paņēma pasi, pār�ķirstīja to un pasniedza Volodjam atpakaļ.

� Sasper velns, kā aizskrien laiks. Bet es, starp citu, nedomāju, ka no jums iznāks doktors.

� Es neesmu doktors, es esmu ārsts, � nez kādēļ priecādamies, ka Ādamam ir tik bra�s izskats, atteica Volodja. � _Un es nevarēju iedomāties, ka jūs esat karavīrs . ..

Ādams pasmaidīja un nopūtās.

� Nekad un neko mēs viens par otru tā īsti nezinām, � viņ� sacīja tai pa�ā balsī, kādā tika skaidrojis, kas ir lielā un mazā kalorija. � Skraidi kā apsvilis, un pēk�ņi pui�elis jau atgrie�as no ārzemēm � pavisam pieaudzis cilvēks . ..

Aplicis roku Volodjam ap pleciem, viņ� izgāja kopā ar viņu no zemās barakas, kurā vēl tikko Ustimenko bija uzskatīts par bīstamu spiegu, lika sameklēt modro �oferi, un, kamēr tas neapmierināts paslēpa zem sēdekļa uzgrie�ņa atslēgu un iedarbināja ar kloķi motoru, Ādams ar viņam neparastu maigumu balsī noteica:

� Un tagad � ardievu, Ustimenko. Kar� būs ilgs, un diez vai mēs tiksimies. Man gau�i �ēl, ka jūs slikti mācījāties fiziku, es esmu glu�i labs skolotājs, un tās zinā�anas, ko mēs sniedzam skolā, vēlāk jums lieti noderētu. Un vispār veltīgi jūs tik augstprātīgi izturējāties pret skolu.

� Zinu! � ar savādu prieku balsī attrauca Volodja.

� Tagad es visu labi saprotu, tikai diem�ēl par vēlu. Un tāpat ar valodām. Jūs nevarat ne iedomāties, kā es tur mocījos ar angļu valodu. Augām naktīm bez skolotāja . . .

� Labi jau labi, � Ādams pārtrauca, � pavisam jauki. Jaunībā mēs visi esam ģēniji, bet vēlāk � vienkār�i darbinieki. Un tas nemaz nav tik slikti. Ardievu!

Volodja atkal apsēdās blakus �oferim un aizcirta kabīnes metāla durtiņas. Sarkanarmietis ar laiviņu galvā pacēla aiz�ķērsi. �oferis miermīlīgi uzprasīja:

� Vai nav ko uzsmēķēt?

� Tikai spiegu cigaretes, � Volodja atbildēja.

� Neērcējies, brāl, � samierino�i palūdza �oferis.

� Saproti pats manu stāvokli. Tev tā apcirpti mati. ..

� Sākas atkal . . .

� Bet tu nogriez tos citādi, � �oferis ieteica, � pie mums puikas �ai ziņā varen acīgi. Un ari savu lietusmēteli met prom. Lai nu ir moderns, ta�u nav ko �ēlot.. .

Ustimenko viņā neklausījās: pretim brauca tanki. To nebija daudz, vilkās tie lēnām, un pēc to izskata Volodja saprata, no kādas elles tie izrāvu�ies. Viens visu laiku griezās uz labo pusi, to klāja savāda krevele � �ķita, ka tas ir apdedzis. Otram bija saplosītas bruņas, bet tre�ais pats nespēja kustēties, to bija paņēmis tauvā vilcējs.

� Dabūju�i pui�i velnu redzēt, � �oferis sacīja. � Arī man tāda pati specialitāte.

� Tankists?

� Jā. Tūdaļ nodo�u savu pusotrtonnīgo, paņem�u karoti un krūzīti � un �ardievu, meitenītes, zeltenītes�!

� Aizvediet mani līdz Radi��eva piemineklim, � Volodja palūdza. � Vai būs pa ceļam?

� Viss kārtībā!

Kad �oferis nobremzēja, Volodjam pēk�ņi pārskrēja drebuļi: un ja nu krustmāte Aglaja vairs nav dzīva pēc �īs bombardē�anas, ja nav vairs tās mājas, kas kādreiz bija viņam likusies tik milzīga?

Māja atradās savā vietā, un arī pīlādzis auga zem loga,

17

2 � 4G6

zem tā pa�a, pie kura viņ� tajā vējainajā dienā noskūpstīja Varvaru. Vai tas tie�ām bija noticis?

� Tev jāatzīstas man mīlestībā! � Varvara bija viņam stingri pavēlējusi. � Un tu nemaz neesi tik slikts, tu esi pat jauks � tad, kad tev nav nekā ko darīt.

Bet nu Varvaras vairs nav.

Durvis aizslēgtas, kāpņu telpā nobiris apmetums, ieplaisājusi siena laikam no bumbu sprādzieniem, aiz loga, kam izbiru�i visi stikli, vējā �ūpojas pīlādzis. Esi sveicināts, pīlādzi! Vai kaut kas ir noticis, vai arī nekas sevi�ķs nav bijis, tikai sirēnu gaudo�ana un zenītlielgabalu dārdi?

Viņ� pieklauvēja pie kaimiņu � septītā dzīvokļa durvīm. �eit par krustmāti Aglaju nekā nezināja. Reiz kāds bija viņu redzējis, bet, kad īsti, � neviens lāgā nevarēja pastāstīt. Un nelaida Volodju pat priek�namā: viņi esot apmetu�ies �eit tikai nesen un nevienu nepazīstot . . .

Ar smeldzo�u sāpi sirdī Volodja vēlreiz apgāja apkārt mājai, ar plaukstu pieskārās gludajam un dzīvajam pīlād�a stumbram, nopūtās un devās prom. Tirgus laukumā viņu pārsteidza negants uzlidojums, junkersi piķēja gaudodami, laikam bija noturēju�i veco upmalas tirgu par kādu militāru objektu. Bet var būt, ka to orientieris bija katedrāle? Nosvīdis, viss vienos putekļos un kaļķos Volodja galu galā aizkļuva līdz kara komisariātam Upmalas ielā, bet te nez kādēļ viss bija slēgts. Bumbvedēji aizlidoja, pāri pilsētai atkal klājās dūmu mākoņi, lidoja sodrēji. Zenītlielgabali apklusa. Mugursomas siksnas grauza plecus, Volodja brītiņu pasēdēja uz kāda nama lie-venēm, tad apķērās, ka tie�i �eit, tikai sētas mājā kādreiz dzīvoja Provs Jakovļevi�s Poluņins. Un viņam pēk�ņi iegribējās par vari ieraudzīt �o māju, ieiet Poluņina kabinetā, varbūt paskatīties uz veco, dzelteno Eriksona tālruni, pa kuru viņ� tajā naktī bija zvanījis Varjai . . .

Vilkdams mugursomu, smagiem soļiem Volodja aizgāja līdz sētas mājai, apstājās pie atvērtā loga un pieklājīgi palūdza:

� Sakiet, lūdzu, � vai Prova Jakovļevi�a ģimene �eit dzīvo?

Pie loga tūdaļ parādījās sieviete � liela auguma, vēl samērā jauna. Acis piemiegusi, viņa nopētīja Volodju un noprasīja:

� Ko jums īsti vajag?

� Nekā sevi�ķa, � mazliet samulsis no �is pazīstamās, zobgalīgās un valdonīgās balss, atteica Volodja. � Es, redziet, biju Prova Jakovļevi�a skolnieks, pareizāk sakot, tagad esmu viņa sekotājs, un es vēlētos . . .

� Tad jau nāciet iek�ā! � sieviete aicināja.

Viņ� nedro�i pārkāpa pār slieksni, noslaucīja zābakus uz kājslauķa un sacīja, pats nobrīnīdamies par savu atmiņu:

� Nekad neesmu jūs redzējis, bet labi atceros, kā jūs reiz no otras istabas skaidrojāt, kur atrodas tēja un marmelāde, un kā jūs sūdzējāties Provam Jakovļevi�am, ka pagāju�i jau divdesmit divi gadi, kop� esat precēju�ies, bet viņ� jums neļauj ne izgulēties . . .

Poluņina atraitne uz mirkli aizvēra acis, viņas seja it kā sastinga, tad pēk�ņi, papurinājusi galvu un it kā aizdzinusi to, ko Volodja bija atgādinājis, viņa mundri un laipni pasmaidīja un, paspiedusi Ustimenko roku, ievilka viņu pāri slieksnim tajā pa�ā istabā, kur plauktos joprojām bija redzamas Poluņina milzīgās bibliotēkas grāmatu muguras un kur pie Poluņina rakstāmgalda Volodja toreiz bija klausījies, ko viņ� stāsta par savu slaveno kartotēku. Nekas te nebija mainījies, un arī smar�as bija saglabāju�ās tās pa�as � oda pēc grāmatām, slimnīcas un tās stiprās tabakas, ar ko Provs Jakovļevi�s pildīja papirosu �aulītes.

� Sēdieties! � teica Poluņina atraitne. � Jūs izskatāties noguris. Vai nevēlaties, es uzvārī�u kafiju? Un iepazīsimies � mani sauc Jeļena Nikolajevna. Bet jūs?

� Es esmu Ustimenko.

� Bez vārda un tēva vārda?

� Vladimirs Afanasjevi�s, � Volodja sarkdams pateica. � Tikai Provs Jakovļevi�s mani nekad tā netika saucis.

Viņa smaidīdama lūkojās uz Volodju. Acis viņai bija lielas, gai�as un it kā mirdzo�as, �ī gaisma, kad Jeļena Niko-lajevna smaidīja, darīja viņas bālo seju un lielo muti glītu, un viņa �ķita kā pasaku skaistule. Ta�u, tiklīdz Jeļena Nikolajevna iegrima domās vai sarauca �aurās uzacis, tā tūdaļ kļuva ne tikai neglīta, bet arī savādi nepatīkama, vēsa un skarbi zobgalīga.

�Viņa nav viena � viņas ir divas,� Ustimenko negaidīti ie�āvās prātā. �Un viņ� iemīlējās Jeļenā Nikolajevnā tai mirkli, kad viņa smaidīja, bet vēlāk vairs nekā nevarēja darīt.� No �īs domas viņam sametās baisi, it kā viņ� būtu uzzinājis noslēpumu, ko tik rūpīgi bija slēpis miru�ais Poluņins, un Volodja, izbāris sevi, aizdzina �īs domas.

Kafiju Jeļena Nikolajevna atnesa tūdaļ, glu�i kā būtu to jau uzvārījusi, Volodju gaidīdama, un Ustimenko ar baudu, lūpas apdedzinādams, vienā rāvienā izdzēra lielu krūzi un tūlīt palūdza vēl.

� Es ta�u zinu, kādēļ jūs �odien atnācāt, � cie�i skatīdamās Volodjā, teica Jeļena Nikolajevna. � Un vēl, kā sacīt, pilnā gatavībā, ar mugursomu.

� Kādēļ? � brīnījās Volodja.

� Pats jūs negribat atzīties?

� Godīgi sakot, es nekā nesaprotu, � vaļsirdīgi un pat mazliet skaļāk, nekā vajadzētu, atteica Volodja. � Iegriezos nejau�i, pēc uzlidojuma .. .

� Un jūs nezināt, ka Provs Jakovļevi�s par visiem saviem studentiem kaut ko pierakstīja? Jūs to nezināt? Un atnācāt ne tādēļ?

� Nē! � iesaucās Volodja. � Dodu jums goda vārdu, ka it nekā tāda nezinu . . .

� Nezināt un arī negribat zināt? � nolikdama savu tasi uz paplātes, noprasīja Jeļena Nikolajevna, un viņas sejā pazibēja naidīgs smaids. � Vai tā jūs gribējāt sacīt?

� Nē, uzzināt, protams, es labprāt vēlētos, � piespiezdams sevi turēties pieklājības robe�ās, Ustimenko atteica,

� bet tas viss katrā ziņā ir tīrie nieki. Mani interesē tikai viens jautājums: vai tie�ām visa Prova Jakovļevi�a kartotēka tā arī palika �eit � bez darba, ja tā varētu izteikties? Vai tie�ām neviens par to nepainteresējās? Es mazliet zinu, kā Poluņins sistematizēja materiālus, un nevaru saprast, kā tas gadījies, ka viss tā arī palicis, kā bijis. Varbūt jūs nevēlējāties atdot to citās rokās?

� Kādās tad? � Jeļena Nikolajevna salti atvaicāja.

� Te pie mums ir tikai vienas rokas � profesora �ovtjaka rokas. Viņ� interesējās, apskatīja, pat uzmanīgi. Ilgi rakņājās, �studēja�, kā viņ� pats izteicās. Un atsaucās par arhīvu un kartotēku negatīvi. Pat tik negatīvi, ka pēc da�ām ziņām, kas nonāca līdz manim, kādā svarīgā instancē iesniedzis ziņojumu, ka, raugi, ja viņ� būtu agrāk zinājis,

k.i profesors Poluņins pavada savu �brīvo laiku�, tad viņ� la dēvētajam profesoram� parādītu velnu...

-� Kā tas saprotams?

� Tā, ka visu Poluņina arhīvu profesors �ovtjaks no-laksturojis kā nejēdzīgu, netiklu un nekam nederīgu anek-dotu krājumu par zinātnes vēsturi. �ādas anekdotes varot tikai atbaidīt padomju studentus no kalpo�anas cilvēcei. ..

� �ovtjaks ta�u ir visiem zināms nelietis, � pavisam vienaldzīgi sacīja Volodja. � Un ne jau viņ� ir tas, kur� visu iz�ķir. Ir arī vēl, piemēram, Gaņi�evs . . .

� Gaņi�evu nav ko minēt, � Jeļena Nikolajevna pārtrauca. � Kas no viņa par �piemēram�! Viņ� turējās pie Prova, bet pēc tam sāka atpalikt. Provs to jau bija paredzējis, pat savās piezīmēs par to raksta. Turklāt Gaņi�evs ir slims, pavisam vārgs . . .

Aiz atvērtajiem logiem iegaudojās gaisa trauksmes sirēna, pēc tam Un�as labajā krastā spalgi ierējās zenītliel-gabali.

� Vai jūs prom braukt netaisāties? � Volodja pajautāja.

� Taisos gan, tikai tagad tas ir ļoti grūti. Gandrīz neiespējami . . .

Un, pamanījusi, kā Volodja skatās uz plauktiem un kartotēkas kastītēm, tām pa�ām, ko Poluņins dēvēja par �zār-ciņiem�, Jeļena Nikolajevna skarbi noteica:

� To visu � sadedzinā�u. Te ir viss, ko radījusi viņa doma, viss � gan strupceļi, kuros viņ� nokļuvis, gan visas sirdsapziņas mokas . . .

Poluņina atraitne runāja mazliet grāmatu valodā, ta�u viņas dziļā krū�u balss bija tik sirsnīga, ka Volodja pat nemanīja frā�u pārlieko skaļumu. Pēc tam viņa skumji piebilda:

� Būtu labāk rakstījis mācību grāmatas. Cik piedāvājumu viņam nebija, cik viņu nelūdza. Bet Provs Jakovļe-vi�s tādās reizēs tikai atsmēja: �Viņi, Ļoļa, domā, ka mūsu darbā tas ir tikpat vienkār�i kā sarakstīt pavāru grāmatu.� Ta�u mācību grāmatas rakstīja cilvēki, kas bija daudz mazāk apdāvināti par Provu, mācību grāmatas ir vajadzīgas, un, ja es būtu mācību grāmatu autora atraitne, tad . . .

Volodjas cie�ā un bargā skatiena apmulsināta, viņa nepateica visu līdz galam. Ta�u viņ� tikpat kā nedzirdēja viņas vārdus, viņ� domāja tikai par to, ka Poluņina arhīvs nedrīkst iet zudumā. Un pēk�ņi ar sev raksturīgo skarbo apņēmību Volodja teica:

� Ar grāmatām nekā nevarēsim izdarīt! Bet kartotēku mēs apraksim. Noglabāsim. To nedrīkst sadedzināt. Kas par to, ka ir kar�? Tas ilgs gadu, ilgākais � divi. Aiz jūsu mājas ir kaut kas līdzīgs dārziņam � tur arī ieraksim.

� Es nevaru rakt, � Poluņina strupi atteica. � Man sirds streiko.

� Pats aprak�u, tikai kur lai to ielieku?

Kā saimnieks pārstaigādams dzīvokli, kur jau stāvēja evakuācijai sagatavoti koferi, Ustimenko atrada cinkotu trauku, kurā vārīja veļu. Trauks bija milzīgs, ar vairāku spaiņu lielu tilpumu, un arī vāks piegūla blīvi. Vēl viņ� atrada divas cinkotas vannas, kuras varēja ielikt vienu otrā. Kad bija jau krēsla, viņ� uzmeklēja dārziņā ērtu vietu, iespļāva saujās un sāka rakt kaut ko līdzīgu ierakumam. Aizupē dobji būk�ķēja lielgabali, no pilsētas lejup uz Un�u vēj� nesa karstas ugunsgrēku plēnes, debesis, kas kļuva aizvien tum�ākas, saraustīti un draudīgi gaudodamas, cita pēc citas aizlidoja fa�istu bumbvedēju eskadriļas, blakus dzelzceļa mezglam uzsprāga gaisā naftas noliktavas tvertnes, bet Volodja aizvien vēl raka, lādēdams savu neprasmi, neveiklību un tīri sievi�ķīgo nevarību. Galu galā gandrīz jau naktī, kad iestājās negaidīts klusums, Poluņina kartotēkas kaps bija izrakts un divi �ķirsti � veļas vārāmais trauks un no divām vannītēm darinātais zārks � noguldīti tajā. Klusu raudādama, it kā te patie�ām kāds tiktu apbedīts, Jeļena Nikolajevna stāvēja blakus Ustimenko tikmēr, kamēr tas nolīdzināja zemi un apbēra slēptuvi ar ķieģeļu drumslām, sarūsēju�ām veca jumta skārda loksnēm un stikliem, kas bombardē�anas laikā bija izbiru�i no logiem. Tagad kaps izskatījās pēc atkritumu izgāztuves . . .

� Tas nu būtu padarīts, � atliecies taisns, Volodja noteica. � Tagad uz redzē�anos!

� Būtu vismaz ko paēdu�i! � ne visai uzstājīgi piedāvāja Poluņina.

Viņam ļoti gribējās ēst, un arī staigāt �ajā laikā pa pilsētu ar ārzemju pasi nebija gudri, ta�u viņ� aizgāja. Lidz pa�ai Skaistajai ielai, līdz Varvaras mājai viņ� zināja

I.kIiis caurstaigājamus pagalmus un tādas �ķērsieliņas, kur viņu nekāda patruļa nespētu atrast. Un, uzmetis plecos mugursomas siksnas, viņ� devās prom, skumji domādams par lo, ko būtu teicis Poluņins, ja zinātu, ka viņa kartotēka bijusi nolemta sadedzinā�anai, bet Jeļena Nikolajevna vēlējusies būt mācību grāmatu autora atraitne.

Tad viņ� pēk�ņi atcerējās Poluņina piezīmes un to, ka lā ari nebija uzzinājis, ko Provs Jakovļevi�s domājis par viņu � par Ustimenko. Ta�u uzzināt to viņam pēk�ņi likās gau�ām nesvarīgi, nenozīmīgi, sīkumaini un patmīlīgi . ..

� Met un met! � vectēvs Mefodijs teica. � Nemaz bumbu ne�ēlo.

Viņa mazās a�teles raudzījās dzēlīgi un salti, Volodjam no �ī skatiena tirpas vien skrēja pa muguru � it kā viņ� būtu vainīgs pie tā, ka vācie�i sasniegu�i Un�as labo krastu. It kā viņ� būtu vainīgs, ka Melnkraujā ielauzu�ies fa�istu tanki.

� Tu ēd, neskaties, � vectēvs nopūtās. � Man �ito plau�u tomātos ir, cik tik uziet, tik un tā uz Akmeņaini neaizstiep�u. Labāk lai mūsu abu vēderi pārplīst, nekā �ie konservi tiek vācie�am rokās.

Māja atkal divas reizes nodrebēja, un vectēvs pa�ūpoja galvu:

� Karo kā kungs. Stāsta, ka viņam itin nekā netrūkstot. It kā, es atvainojos, pat mīzalus dzenot caur kand�as aparātiem un pārtaisot benzīnā � re, cik tālu ar savu zinātni aizgājis. Sē� �ie pa�i fa�isti savās mājās un pūlas, cik nu spēj, bet pēc tam salej visu, protams, kannās un nodod valstij. Vai tiesa, Vladimir?

� Muļķības! � Volodja dusmīgi atteica.

� Vai iedzersim vēl? � vectēvs apjautājās. � Man �ito �ampanieti kāds biedrs karavīrs uzdāvināja. Izņēma no savas emkas un sacīja man: �Dzer, vectētiņ, tas ir barojo�s.� Noprovēsim, jā?

Aizbāznis atsitās pret griestiem. Mefodijs nopūtās:

� Nieks vien ir. Kvass. Bet nez kādēļ uzrakstīts � pus-sau-sais! Paskaidro tu man! � Vectēvs bija manāmi iereibis, Volodjam sametās garlaicīgi. Līdz rītam viņam nebija kur iet, vajadzēja ciesties, klausīties un māt ar galvu. Starp citu, vectēva bija �ēl. Ko viņ� iesāks savā Akmeņainā? Un kā viņi varēja veco vīru �eit pamest? Aizmirsu�i, vai?

� Rīt pat ie�u prom! � vectēvs lielījās. � Es zem vācie�u tupeles nepalik�u. Es viņam, suņa bērnam, nepakļau�os! Un arī Aglaja mani pamācīja: jūs, vecotēv, ejiet uz Akmeņaini . . .

� Nekādi nevaru saprast � kur viņa pati palikusi? � Volodja uzprasīja.

� Man, brāl, jau neviens nekā nesaka, � ar sarūgtinājumu attrauca vectēvs. � Jāiztiek ar ve�a tiesu: ja ko pasaka � labi, bet pa�am, vecam celmam, nemaz ij neļauj pajautāt: da�reiz liekas nedzirdam, citkārt atkal aplamā, lai nebā�ot savu degunu, kur nevajag. Kā toreiz, kad vēl biju den��iks, � Stulbais Pēter, atnes teter, ko tu kurn, �e pa purn, � tāpat, Volodja, arī vēl tagad.

� Vai nu tā glu�i ir?

� Nu, ka ir . . .

Vecais vīrs mirkli ieklausījās un teica:

� Tā kā pieklusis. Fa�isti noliku�ies gulēt. Viņiem, stāsta, viss esot stingri pēc reglamentiem � līdz likiem kar�, līdz tikiem atkal � atpūta.

Petrolejas spuldzīte sāka mirk�ķināt, Mefodijs nobijās:

� Tagad diezgan, liksimies �igli uz auss. Petrolejas vairāk nav.

Tumsā sarunas vedās labāk. Gulēdams uz Varvaras dīvāna, Volodja it kā nejau�i pajautāja par viņu vai arī runāja tā, ka vecajam vīram bija jāpiemin viņa, � tas izraisīja gan prieku, gan moko�as skumjas. Ta�u Mefodijs maz ko zināja par Varju, viss juka vienā putrā, un vecais vīrs skaitās:

� Nu, tas Gubins pārstāja nākt. Viņa, tā pati Varvara, tāda vējgrābsle vien ir. Te pievilina, te atkal trenc prom. It kā atkal aizgāja par aktrisi, bet pēc tam pārdomāja. Man, saka, vecotēv, tas nav pa spēkam! Nevaru tikt ar �ito darbu galā! Bet kas tas par darbu � dievs to zin � ne īsti in�eniere, ne īsti aktrise. Un raud, zināms, bet kālab � neviens nevar saprast. Ir apauta, ir apģērbta, pēc izskata tīri glīta, vaigs kā pienā mazgāts . . .

Tie visi nebija īstie vārdi, un vecais vīrs saprata, ka viņ� stāsta ne to_r ko vajadzētu, un aiī ne tā, kā vajadzētu, lā�u. apjēgt, ko Ustimenko īsti vēlas, nespēja un tikai krek-sleja un kasījās pa smacīgo tumsu, bet tad pēk�ņi saskaitās un pateica:

� Pats dro�i vien pa tām ārzemēm nelaidi nevienu ga-lām, pazīstam tādus!

� Ko tu ar to gribēji sacīt? � Volodja nesaprata.

� Mūsu �eņka bija par tevi �o to dzirdējis, viņ� nav uz mutes kritis, saprot, kas un kā, viņ� bija lietas kursā . . .

� Gana melst, � ar skumjām balsī atteica Volodja. � Liksimies labāk gulēt. . .

Ta�u aizmigt viņ� nevarēja: te viņam likās, ka sajūt uz �ī Varjas sen pamestā dīvāna viņas tīro un silto matu smar�u, te atkal rādījās platās, viņam pretim ieplestās acis, kurās varēja redzēt dusmīgu prieku, ka viņ� tomēr �beidzot ieradies� � �is mū�īgais nosebotājs Ustimenko; te viņam likās, ka Varja tūdaļ atnāks �urp, ka viņa nevar neatnākt uz savu māju Skaistajā ielā, par kuru Volodja tik daudz domājis visus �os garos gadus . .

Vectēvs Mefodijs gulēja, smalki svilpdams caur degunu un kaut ko pa miegam murminādams. Volodja domāja un smēķēja. �ajā Stepanovu mājas tumsā un savādajā klusumā �ķita, ka �is kar� un vācie�i otrpus Un�as, un viņu lielgabali un lidma�īnas, kas dedzina un bombardē Aizupi, Jamskas priek�pilsētu, Stacijas ielu un piestātnes, un fa�istu tanki, kas it kā jau vakar esot ielauzu�ies Meln-kraujā, ka tas viss kopā, tāpat kā Poluņina arhīva aprak�ana, un tas, ka Volodju noturēja par diversantu, ir tikai muļķīgs sapnis, murgi. Likās: vajag tikai pa īstam atmosties � un viss izbeigsies, viss izklīdīs kā migla rīta saules siltajos un spēcīgajos staros, izklīdīs, un viss, protams, tūdaļ aizmirsīsies . . .

Rīts pienāca, ta�u nekas nedz izklīda, nedz aizmirsās.

Ustimenko nezināja, kas ir kar�, un vāji apjēdza visu notieko�o, ta�u arī viņ� �ajā rītā saprata, ka pilsēta, kurā bija uzaudzis, mācījies un kļuvis par vīru, � ka �ī pilsēta drīz vairs nespēs aizstāvēties un, izmocīta, nodedzināta, spēkus zaudējusi, tiks minēta ziņojumā aiz vārdiem �pēc ilgām un smagām kaujām, nodarot lielus zaudējumus pretinieka dzīvajam spēkam un tehnikai, mūsu karaspēks atstājis . . .�.

Kad Volodja rītausmā izgāja no Stepanovu dzīvokļa, pilsēta jau dega visās malās � dega tik drausmīgi, ka pat debesis � no rīta zilas un dzidras, � tagad bija no vienas vietas aizvilktas ar dūmiem, kvēpiem un plēnēm. Cauri �iem dūmiem, kvēpiem un plēnēm bumbu sadragātajās un uzvandītajās ielās, kur karājās saraustīti vadi, rēgojās saliektas tramvaju sliedes un sa�ķēpelēti stabi, uz austru-miem atkāpās kaujās izmocītas Sarkanās Armijas daļas. Gan Skaistajā, gan Greizajā ielā bija sadrūzmēju�ās ma�īnas, pajūgi, kājnieki un jātnieki, vilcēji, bruņuma�īnas; karavīri atkāpās cauri pilsētai, ne uz vienu nepaskatīdamies, it kā juzdamies vainīgi par to, ka arī no �ejienes viņiem jāaiziet, un tikai da�i, galīgi zaudēju�i spēkus, reizēm palūdza pie kluso mājiņu logiem, lai iedod padzerties, un, kad viņiem jautāja, kas tagad notiks, � bēdu sagrauztā balsī atbildēja:

� Drausmīgs pārspēks! Gā�as virsū kā melns mākonis!

Kara komisariātā Volodjam pateica, ka tagad neesot

laika ar viņu skaidroties, lai pagaidot kara komisāru. Viņ� izgāja laukā un apsēdās uz lievenēm. �eit, Upmalas ielā, bija nedaudz mierīgāk, tikai zemi, melni un smirdīgi ugunsgrēku dūmi klājās pāri ielas bruģim, un Ustimenko �ķita, ka piekvēpu�ajā gaisā visu laiku kaut kas vienmuļi it kā aizrīdamies gaudo � varbūt tur virpuļoja un sprakstēja ugunsgrēka liesmas, bet var būt arī, ka tur saplūda vienkop vecu sievu vaimanas, bērnu raudas un vīrie�u lamas. Viņi ta�u pameta dzimtās vietas . . .

Pēc tam pēk�ņi viss pieklusa: uzlidojums bija garām, radio paziņoja, ka trauksme beigusies, izmocīto kara komisāru saburzītajā apģērbā Volodja apturēja pie pa�ām lievenēm. Viņ� pagrozīja rokās Volodjas ārzemju pasi un pavēlēja:

� Jums jābrauc uz Maskavu. Jūs ta�u tur norīkoja?

� Bet es esmu pierakstīts jūsu Un�as kara komisariātā, � Volodja pikti atteica. � Esmu vesels cilvēks un varu karot, bet jūs . . . �

� Pagūsiet izkaroties! � kara komisārs atbildēja un, it kā kaut ko atcerējies, vēlreiz ieskatījās Volodjas pasē. � Vai Ustimenko?

� Jā, Ustimenko.

2G

� Vai jūs gadījumā neesat Aglajas Petrovnas radinieks?

� Esmu. Bet vai tam kāda nozīme?

� Ir gan. Jūs te pagaidiet mani pavēnī, kamēr tik�u galā ar saviem darbiem, un tad kopā uzmeklēsim viņu . . .

Kara komisārs vairāk Volodjā neklausījās. Viņ� aizgāja, bet pie mājas tūdaļ piebrauca divas kravas ma�īnas, un sarkanarmie�i ar kirzas zābakiem kājās un jaunā formas ietērpā � pa�i jau krietni gados un pagausi � sāka kraut ma�īnās kaut kādus aiz�ūtus maisus, laikam ar dokumentiem, aiznaglotas un virvēm pārsietas kastes, zaļas lādes un kara komisariāta mēbeles.

Juzdams atvieglojumu un prieku par to, ka krustmāte Aglaja ir dzīva un ka viņ� dabūs to redzēt, Volodja pat acis pievēra, lai iedomātos, kā tas viss notiks, bet, kad jau iztēlojās Aglaju ar ierasto sārtumu vaigu galos, ar melno, mazliet ie�ķībo acu paslēpto mirdzumu, kad jau likās � viņ� dzird tās balsi � un atkal paskatījās uz ielu, pēk�ņi ieraudzīja Postņikovu: tas bija gludi noskuvies, kājās vecas brid�as un līdz mirdzumam nospodrināti zābaki, mugurā � militāra piegriezuma formas svārki, un pa�am stāja kā kareivim. Ivans Dmitrijevi�s ar savām ledainajām, salti caururbjo�ajām acīm raudzījās uz kara komisariāta ēku, kravas ma�īnām un maisiem ar dokumentiem. Un par spīti �ķietami mierīgajam Poslņikova izskatam, Volodjas sirds sajuta, cik necie�amas un neremdināmas skumjas māc veco ārstu.

Ne par ko nedomādams, tikai ar vienu kaismīgu un nevaldāmu vēlē�anos � pēc iespējas ātrāk paspiest Post-ņikovam roku, Volodja metās pie viņa un tūdaļ izdzirda kara komisāra skaļo un nervozo balsi:

� Es tagad it nekā nevaru noformēt. Jā, jā, es jūs pazīstu, jūs man izoperējāt trūci, es visu atceros, bet ir jau par vēlu, vai saprotat? Par vēlu! Ejiet turp, uz turieni, jūs ta�u zināt, uz kuru pusi. . .

� Ivan Dmitrijevi�! � sacīja Ustimenko.

Postņikovs pagriezās. Viņa gludi noskūtā, grumbainā

seja bija notriepta ar sodrējiem, labais vaigs nedaudz raustījās.

� Neņem! � viņ� sacīja, un Volodjam �ķita, ka Postņikovs nav viņu pazinis. � Neņem. Par vēlu .. .

� Bet mēs iesim! � Volodja iesaucās. � Mēs iesim, Ivan Dmitrijevi�! Jūs ta�u esat vajadzīgs armijai, jūs esat ļoti vajadzīgs, mēs iesim un noformēsimies, un mēs . . .

� Jūs tā domājat? � ar negaidītu un ļaunu ironiju pavaicāja Ivans Dmitrijevi�s. � Vai jūs, Ustimenko, par mani tā domājat vai tikai par sevi, bet mani tikai aiz savas labās sirds piepinat klāt?

Viņa vaigs noraustījās stiprāk � un Volodja tikai tagad pamanīja, cik Postņikovam izmocīts izskats, par spīti visam viņa ārējam �vītīgumam un iznesībai, cik ļoti viņ� novecojis un novājējis.

� Sirsnīgi pateicos, neiesim vis! � ar ļaunu izmisumu balsī atteica Postņikovs. � Ar varu mīlēt nepiespiedīsi! Un ari gadi man vairs nav tie, lai varētu iet kājām. Lai skraida kājām tie, kuri ir jaunāki.

�os viņa skaļi pateiktos ļaunos vārdus izdzirdēja kara komisārs un, strauji apgriezies, pēk�ņi noprasīja:

� Ja jau esat tā sa�utis, Ivan Dmitrijevi�,. tad kādēļ neatradāt laiku atnākt agrāk un neatsacījāties no nobru-ņojuma, ko jums parakstīja profesors �ovtjaks? Mums �ādi gadījumi bija, un daudzus lūgumus mēs ņēmām vērā . . .

Postņikova acīs, kas vienmēr bija tik vēsas un mierīgi zobgalīgas, pavīdēja biklums un bailes. Paraustījis plecus un nekā neteicis, pat nepaskatījies atvadām uz Volodju, Postņikovs aizgāja, bet Ustimenko pēc vairākiem mēne�iem pēk�ņi atcerējās �o skatienu, un viņ� it kā atjēdzās, daudz ko saprata un daudz ko pārmeta sev, kaut gan tajā brīdī, stāvot pie kara komisariāta ēkas, viņ� maz ko varēja līdzēt cilvēkam, kas bija novests līdz izmisumam. Bet ja nu būtu varējis?

Tā vai citādi, bet �is gadījums vēlāk lika Ustimenko daudzreiz iejaukties un iebilst tikai tādēļ, lai neatkārtotos tāda pati nelaime, kāda atgadījās ar Ivanu Dmitrijevi�u Postņikovu. Viņ� ta�u varēja aizvest Postņikovu ar kara komisariāta kravas' ma�īnu pie krustmātes Aglajas, bet krustmātes uzraudzībā Ivans Dmitrijevi�s, protams, nebūtu pazudis!

Metās jau krēsla, kad kara komisariāta ma�īnas cauri artilērijas ap�audes dārdiem un dūmiem beidzot izlauzās uz Vecā trakta. Te kopā ar da�ādiem krēsliem un skapī�iem kratīdamies un lēkādams ma�īnas kravas kastē, Vo-lodja saņēma rupjmaizes doniņu un lielu burku ar aveņu ievārījumu; �ādu ievārījumu apgādes darbinieku dīvainas izrīcības dēļ saņēma visi, kas brauca laukā no pilsētas cauri Jagodnijas priek�pilsētai, kurā evakuētie saņēma uzturu .

Notriepies ar ievārījumu glu�i lipīgs, netīrs, aiz negulē�anas vai gāzdamies nost no kājām, Volodja ieraudzīja, ka atrodas Vasiļkovas stacijā � lielā dzelzceļu mezglā, starp gariem pre�u vilcieniem, pie nelielas, no baļķiem celtas mājeles. Pēc tam viņ� paspēra vēl soli, iegāja priek�namā un atskārta, ka viņam pretī iznākusi krustmāte Ag-laja.

� Vai pazīstat, Aglaja Petrovna? � kara komisārs pajautāja, kad viņa ar skarbām, pārguru�ām un tomēr bezgala skaistām acīm palūkojās uz Volodju. � Atvedu jums radinieku no ārzemēm. Vai ņemsiet pretim?

� Vai! � Aglaja iesaucās. � Vai, Volodeņka!

Viņa pat nepakustējās uz sava ķeblī�a, pat nepasniedza roku � tik sve�a viņai bija jebkāda izlik�anās. Viņa tikai papurināja galvu, lai noticētu, un, pārliecinājusies, ka acis nemelo, pavaicāja:

� Vai esi vesels?

� Vesels.

� Bet ar ko tu tādu sarkanu esi notriepies?

� Ar ievārījumu, � viņ� atteica. � Nejau�i nosmērējos .. .

Desmitlīniju petrolejas lampa meta no apak�as gaismu uz viņas aiz pārguruma pelēko seju. Kaut gan istabā bija karsts un smacīgs, Aglaja bija ģērbusies vatētā vamzī, viņa bie�i nodrebinājās, laikam kratīja drudzis, ta�u uz Vo-lodjas jautājumu atbildēja, ka sen neesot dabūjusi izgulēties.

� Birojs pagādāja man darbiņu, � smiedamas tikai ai acīm, Aglaja teica. � Visa evakuācija no �īs stacijas ir manā ziņā, bet vai tas ir sievietes darbs? Pamēģini kaut vai ar ūdeni vien padzirdīt �os ļaudis . . .

Turpat blakus telegrāfists, uzmetis uz pleciem karavīra �ineli, klaudzināja ar atslēgu, dego�a mahorka bira no viņa pa�taisītā smēķa. Durvju melnajā spraugā raustījās elsās sieviete, kas bija pazaudējusi bērnu, viņu mierināja, bet viņa kliedza:

� Padarī�u sev galu, es vairak nespeju! Padarī�u galu, mīļie cilvēki!

� Galva sāp, � krustmāte pasūdzējās. � Vai tev nav kāda piramidona tablete?

Viņ� pagramslījās pa kabatām, kaut gan zināja, ka nekādu zāļu nav.

� Vai vectēvu Mefodiju netiki redzējis?

� Viņ� dzer �ampanieti, � Volodja pateica. � Solījās �odien iet prom.

� Aglaja Petrovna, vai septīto-bis sūtīt prom? � no tumsas pavaicāja skarba balss. � Varbūt vēl pagaidīt?

� Sūtiet prom! � Aglaja Petrovna pavēlēja. � Sūtiet prom visus, ko vien varat. Kaut apmāktos debess, kaut uznāktu lietus, uznāktu negaiss. � burves balsī pēk�ņi ierunājās krustmāte, � lai nebumbotu ceļu, riebekļi tādi!

Naktī, glu�i kā krustmātes piesaukts, patie�ām uznāca negaiss. Sākumā izkaltētajā gaisā tikai plaiksnījās zibens, tad ierūcās pērkons, beidzot sākās nepārtraukts lietus, un Vasiļkovas stacija, lietus gāzes izmērcēta, pēk�ņi atdzīvojās. Atskanēja cilvēku balsis, sākās skraidī�ana, kaut kur patvērumā, zem �vecā tilta�, kā paskaidroja Volodjam, ar krustmātes Aglajas gādību milzīgā katlā pat tika izvārīta zupa, aiz noliktavas veikli vīri dīrāja vērsi, kas bija uzklīdis, padzirdot cilvēku balsis, un ko nogalināja ar diviem �autenes �āvieniem, bet mazajā uzgaidāmajā zālē, kur bija iekārtota operāciju istaba, vēlā nakts stundā Ustimenko asistēja ķirurgam Cvetkovam, skaistulim un necie�amam balamutim, kur� operēja bombardē�anā ievainotos cilvēkus. Volodjam vēl ne reizēs nebija gadījies redzēt karā ievainotus bērnus, cie�anas un notiku�ā neizpratnes �ausmas viņu acīs, �īs rociņas, nevis rokas, �īs kājiņas, nevis kājas, ko sa�ķaidīju�as �ķembas, � tas viss iedvesa viņā drausmas un niknumu, un tāpēc jo grūtāk pacie�ami bija Cvetkova joki.

Klusām, lai nedzirdētu māsas un sanitāres, viņ� to pateica ķirurgam un tūdaļ, saņēmis atbildi, aiz izbrīna acis vien iepleta:

� Gvelzt aplamības, kolēģi, ir daudz labāk nekā dzert baldriānu, kaut gan jums, starp citu, ir tāds izskats, ka, �ķiet, nenovēr�ami un visā drīzumā jums uznāks īsts dāmu ģībonis. Es ta�u savu darbu padaru samērā labi?

Volodja tikai paraustīja plecus: Cvetkovs patie�ām strādāja teicami � precīzi, ātri, mierīgi un apbrīnojami nosvērti.

� Svinīgas izdarības operācijas laikā neieteicu nevienam un itin nekad! � Cvetkovs teica, mazgādams rokas, kad visi ievainotie jau bija apstrādāti. � Man no tā uznāk riebums: �Aktiera spēle rauj sirdi no krūtīm laukā, mākslinieks glezno ar sirds asinīm, iemū�ināt, radīt, poetizēt, ķirurga gudrās rokas, vijolnieka ģeniālie pirksti!� Bet jums dro�i vien tas patīk?

Novilcis masku un cepurīti, ar enerģisku un glītu rokas vēzienu atbīdījis zeltainos matus no pieres, viņ� nokliksti-nāja cigare�u etviju un, pamanījis, ka Volodja skatās uz viņa rokām, sacīja:

� Tā ir trofeja! Es lo fa�istu pats no�āvu. Starp citu � no zelta. Tiklīdz radīsies izdevība � nodo�u kara vajadzībām.

� Kā tad jūs viņu no�āvāt? � Volodja uzprasīja. Viņ� pēk�ņi sāka justies tā, it kā Cvetkovs jau būtu beidzis to skolu, kurā viņ� pats vēl tikko uzņemts.�Vai kaujā?

Cvetkova ķir�u sarkanās, stipri izliektās lūpas (tādas mēdz dēvēt par �Amora loku�) nodrebēja, ta�u, it kā viņ� būtu nolēmis labāk nesmaidīt, pēk�ņi sadrūma un rāmā balsī pastāstīja:

� Pie mums medicīniskajā bataljonā atskanēja bērnu klieg�ana. Tikko bijām paguvu�i iekārtoties. Es biju nolicies zemnīcā nosnausties, pēk�ņi � desants. Atzīstos, man ir cie�s miegs. Pamostos � dzirdu: iet vaļā jandāliņ�. Vēlāk noskaidrojās � �ie, nelie�i, ar na�iem slepkavo mūsu dakterienes. Man toreiz bija Tokareva pistole. Bet pie lāviņas � lodziņ�. Skatos � glauni virsnieka zābaciņi. Stāv oberleitnants un tīksminās. Ilgi tēmēju, �ādā reizē nedrīkst kļūdīties. Pēc visiem anatomijas likumiem, ziniet, iztēlē it kā visu anatomijas atlasu pār�ķirstīju. Iz�āvu labi, eleganti!

Tikai tagad atļāvies pasmaidīt, viņ� atvēra etviju un sniedza Volodjam:

� Ņemiet! Turku tabaka.

� Pat cigaretes saglabāju�ās?

� Es ta�u tās, kad pagadās, nesmēķēju. Tikai ārkārtējos gadījumos.

31

� Kādos ārkārtējos?

� Piemēram, tādos, � it kā atbildot uz Volodjas nesenajām domām, Cvetkovs atbildēja, � tādos, kolēģi, kad nākas amputēt nevis kāju, bet kājiņu tādai būtnei, kas vēl neprot pat parunāt, bet jau dabūjusi ciest no fa�istiskajiem barbariem. Lūk, �ādos gadījumos . . . Vai sapratāt?

� Protams. Bet kā jūs toreiz tikāt sveikā cauri?

� Mūs izglāba tankisti. Bija pagadīju�ies turpat blakus me�ā. Tikai no medicīniskā bataljona reti kāds palika dzīvs.

� Vai tie�ām arī ārstus nogalināja?

� Arī ārstus! � Cvetkovs labprāt apstiprināja. � Arī Nade�du Mihailovnu, mūsu veco ārsti terapeiti, � ar nazi. �is ta�u ir īpa�s kar�, vēl nepieredzēts, te nav ko brīnīties, te ir tikai viens uzdevums: visiem jāprot nogalināt, jo nogalināt bendi � tas ārstam nav nekāds noziegums, bet gan pienākums. Vai negribat iedzert?

� Nebūtu par ļaunu! � Volodja labprāt un jautri piekrita.

Cvetkovs izvilka no bik�u kabatas bla�ķi un pasniedza Volodjam.

� Uz sapazī�anos! � viņ� teica. � Mani sauc Kostja. Un jūs?

� Volodja.

� Un tūdaļ pāriesim uz tu! � Cvetkovs pabrīdināja. � Saprati? Citiem vārdiem, turies, Volodja, pie manis, gan viss būs labi. Vai ierocis tev ir?

� Es ta�u esmu civilais, � Ustimenko nosarkdams atteica.

� Iedo�u, man vēl viens �vallers� ir rezervē. Grieķijā visu ko var dabūt.

Un Cvetkovs ar pavisam zēnisku �estu � pla�u un lielīgu � pasniedza Volodjam pistoli.

� Tankisti uzdāvināja, es viņiem iepatikos, gribēja, lai palieku pie viņiem, tikai nez kādēļ neiznāca. Ņem par piemiņu no ārsta Cvetkova � varen bra�u puisi tu esi sastapis .. .

� Bra�u? � smaidīdams un priecādamies par negaidīto sadraudzē�anos, pavaicāja Ustimenko. � Ar ko tad tu tā izcelies, Kostja?

Lēni savilkdams seju smaidā un atklādams lielu un mirdzo�i baltu zobu rindu, skaistais ārsts piemiedza acis un mierīgā balsī noteica:

� Pirmkārt, es esmu lielisks ķirurgs.

� Lielisks? � mazliet pat nepieklājīgi nobrīnījās Vo-lodja.

� Neticami lielisks! � it nemaz neapvainojies par Vo-lodjas izbrīnu, apstiprināja Cvetkovs. � Otrkārt, es esmu labs draugs, godīgs cilvēks, esmu dro�s, glīts, spēcīgs, veikls . . .

�Var būt, ka viņ� ir traks?� Volodja iedomājās un nobijās par savu minējumu.

� Kautrību es neatzīstu par pozitīvu īpa�ību, � Cvetkovs turpināja rāmā un mierīgā balsī, skatīdamies Vo-lodjam acīs. � Man tā nepiestāv. Un tā traucē strādāt � �ī pozitīvai personībai obligātā īpa�ība. Tāpēc esmu nekautrīgs, drīzāk pat bezkaunīgs un dro�i vien uzmācīgs . ..

�Vājprātīgais!� jau mierīgi konstatēja Volodja. �Visparastākais vājprātis.�

� Un no manis nav ko bīties, � Cvetkovs turpināja, laipni urbdamies Volodjā ar savu skatienu, kas �ķita sagrābjam pa�u dvēseli, � esmu visnormālākais no mirstīgajiem. Esmu tikai līdz galējībai vaļsirdīgs, lūk, kur tas āķis, vai saprati, Vladimir?

� Labi, � Ustimenko steidzīgi atteica, � mēs vēl aprunāsimies. Kamēr nav nekā ko darīt, aizskrie�u pie savas krustmātes, man te strādā krustmāte . ..

Un, strauji aizcirtis uzgaidāmās zāles durvis, viņ� metās lietus gāzē meklēt Aglaju. Svīda gaisma, pāri Vasiļkovas dzelzceļa mezglam ausa jauna kara diena. Rietumos aiz Un-�as dobji dunēja artilērija � pilsēta laikam vēl pretojās. Bet no �ejienes � no tumsas, no miglas un nepārtrauktām lietus gāzēm, vecas, klabo�as un drebo�as, savu mū�u nokalpoju�as un kara vajadzībām no jauna atdzimu�as lokomotīves dzina prom e�elonu pēc e�elona � aizveda tos, kuri nevarēja un negribēja samierināties ar iespēju �dzīvot pie vācie�iem� ...

Uzmetusi virs vam�a slapju brezenta lietusmēteli un apsējusi vēl melnos matus ar lakatu, krustmāte Aglaja ļoti nogurusi, ar skarbu un maigu seju stāvēja pie mājas, kurā atradās viņas ��tābs�. Krietnu brīdi viņa nemaz nemanīja Volodju, stāvēja un skatījās tālumā � turp, kur aiz blīvās rudens lietus sienas mirdama cīnījās viņas pilsēta, viņas jaunības pilsēta, pilsēta, kurā viņa iemīlēja pati un kurā mīlēja viņu, pilsēta, kurā viņa pazina katru ielu, kur tik daudzi cilvēki pazina viņu, pilsēta, kura, ja ne �odien, tad rīt kļūs par �teritoriju, ko uz laiku okupējis ienaidnieks� . . .

� Ak kungs, es vairs nespēju, nespēju! � pēk�ņi glu�i kā vaids izlauzās pār viņas lūpām, viņa piespieda pie tām lakatiņu un pagriezās, lai ietu prom, bet tad pamanīja Vo-lodju un caur asarām, vairs ir necenzdamās tās savaldīt, palūdza: � Pasēdi brītiņu pie manis, garkakli, kaut mazu brītiņu . . .

Volodja apskāva krustmātes plecus un sajuta, kā smagās elsās raustās viņas augums. Saprazdams, ka neviens nedrīkst redzēt �o viņas vājuma brīdi, Volodja dro�u roku aizveda Aglaju Petrovnu uz panīku�o dārziņu aiz mājas, apsēdināja uz slapja sola un apsēdās pats � pieaudzis, spēcīgs un nerunīgs vīrietis blakus izmocītai, apjuku�ai un drosmi zaudēju�ai meitenei.

� Tūdaļ, � viņa �ukstēja Volodjam, � tūdaļ, mans mīļais, mans dārgais. Tūlīt viss pāries. Nekas tāds nav ar mani noticis, esmu vienkār�i ļoti nogurusi, apirūcies spēka. Un Rodions arī neraksta, un vajag smaidīt, un vajag visus uzmundrināt, bet kā lai es uzmundrinu, ja viņi . . . viņi. .. nāk virsū . . . Un ir jau klāt! � viņa ar �ausmām izdvesa, it kā tikai tagad būtu aptvērusi visu notieko�o. � Ir atnāku�i fa�isti!

Cauri lietus �alkoņai Aglaju kāds pasauca, viņa pateica: �Tūlīt,� � un atkal pieplaka pie Volodjas pleca. Ta�u viņa vairs neraudāja � tur, pie Volodjas pleca, viņa slaucīja lakatiņā seju, sagatavodama sevi darbam.

� Un kas notiks ar tevi? � Volodja klusu pavaicāja.

� Kur paliksi tu?

� Palik�u pagrīdē, � mierīgi un a�i atteica viņa.

� Esmu ta�u apgabala komitejas biroja locekle, Volo-deņka. Mēs visi paliekam, tikai par to, pats saproti, nevienam ne pu�plēsta vārda. Vienīgi Rodionam, ja satiksities. Tikai viņam pa�am, nekādā ziņā neraksti par to vēstulē.

Viņa piecēlās un sakārtoja lakatiņu. Uz vaigiem Agla-jai dega sarkani plankumi, ta�u izraudājusies viņa �ķita it kā atguvusi spēkus. A�s smaids pazibēja viņas sejā, apmirdzēja melnās acis, pārskrēja pāri lūpām, un viņa tikko dzirdami pavaicāja:

� Vai atceries, Vova?

Tur, kur beidzas ciema sētas,

Notiek lietas neredzētas, �

Pēk�ņi me�a klusajā Taures pūst sāk tra-ta ta ...

Vai dabūsim vēl, Vova, dzirdēt �o tauru skaņas, vai nodzīvosim lidz tam laikam?

Kaut kas draiskulīgs, pat pārgalvīgs, kaut kas apburo�i �ķelmīgs un pārdro�i jautrs pazibēja Aglajas melno acu dzimumos. Abām rokām viņa saņēma lakata stūrī�us, veikli sasēja tos mezgla un skarbi sacīja:

� Piedod, garkakli, manu histēriju. Tas nekad vairāk neatkārtosies. Zvēru.

Un, tāpat kā Volodja uz visu mū�u bija saglabājis tēvu atmiņā tādu, kāds viņ� bija toreiz, tajā senajā rītausmā, kad stāvēja un skatījās uz debesīm, kur aizvijās viņa � lidotāja gaisa ceļ�, tā �ajā lietainajā rītā �ajā mazajā dārziņā Volodja uz visiem laikiem noglabāja atmiņā krustmātes Aglajas tēlu: cie�i sasiets spīdīgā, lietū samirku�ā lakatiņa mezgls, acu dzimumos trīs skumja draiskulība, un skan viņas mī]ā balss:

� Vai nodzīvosim līdz �o tauru skaņām? Vai sagaidīsim tās? Ai, kā vajadzētu nodzīvot, mans dārgais puisēn, mans muļķa dakter!

MANIEM LOPIEM KLAJAS SLIKTI

�Sveicināti! Kā Jums klājas? Un kā klājas Jūsu lopiem? To man tētis nocitēja no Jūsu vēstules. Esiet sveicināts, nekrietnais, pa�pārliecinātais un man pavisam sve�ais, Vladimir Afanasjevi� Ustimenko! Vai zināt, nākamā slavenība, kāpēc es Jums rakstu tik vaļīgi? Tādēļ, ka itin nekad nenosūtī�u �o vēstuli tāpat kā visas pārējās, kas Jums rakstītas, ar visvisādām errastībām, kas biju�as uz sirds. Un ne jau �eit vien guļ Jums adresētās vēstules, pat ar uzlīmētām markām, bet arī mājās, Skaistajā ielā, es arī no turienes Jums rakstīju, Jums, mana saulīte, mans muļķīti, mana neiecietīgā, grūtā, nepiepildījusies laime. Bet varbūt laime nemaz nevar būt neiecietīga? Kaut gan � kāda kuram daļa, ka es �eit krecelēju uz papīra: Maskavā, Sre-tenkā, Prosviru ielā 7, dzīvoklis 90, Stepanovai Varvarai Rodionovnai. Un tad es apraudājos un appilināju ar asarām vēstuli, bet arī par to nevienam nav nekādas daļas, nedz Tev, nedz manam kolektīvam, nedz kādai citai dzīvai dvēselei visā �ajā milzīgajā karojo�ajā pasaulē.

Uzklausiet, Ustimenko V. A.!

Mūsu pirmo īsto izrādi mēs sniedzām jau kara dienās. Bija atnāku�i papi un mammas, un vēl da�neda�ādi tēvo�i ar rūpju māktām sejām. Bija arī pazīstamais kritiķis L. L.� pagalam nopietns, skarbs, sajozies ar visādām siksnām, uz zīmotnēm �ķieģelītis�. Visi pārējie jutās viņa priek�ā mazliet vainīgi, to jau vairākkārt esmu novērojusi � �ādos apstākļos civilie militāro klātbūtnē jūtas bikli, neērti jutās arī mūsu Viktors V. un, pieliecies kritiķim klāt, jautāja, ko viņ� domājot par izrādi, bet tas �ūpoja jaunā, glītā zābakā ieautu kāju un, juzdams, kā visi mēs � gan papi, gan mammas, gan aktieri � ieklausāmies viņa klusē�anā, tikai klusēja un klusēja, tikai �ūpoja un �ūpoja kāju un, kamēr nebeidzās trauksme un neizziņoja atsaukumu, neteica ne vārda. Tikai tad viņ� �āvādamies izstaipījās, kauli vien nokrakstēja, un mums visiem � gausi un, ziniet, ar uzsvaru � noteica:

� Baidos, dārgie draugi, ka jūs vēstures priek�ā nenokļūstat smieklīgā stāvoklī. Tik nopietnā laikā � un klasika!

Mūsu resnā Nastja � viņa, Vova, ir �ausmīgi resna, staigā valstīdamās, kurpes � �etrdesmitā numura un arī tad tikai ar mokām dabūjamas kājās, ļoti labsirdīga un raudulīga � noslaucīja grimu un raudāja aiz apvainojuma, Viktors Viktorovi�s aiz mums, dūres vīkstīdams, glu�i kā melodrāmā deklamēja:

� Tik aplami saprast mūsu meklējumu būtību! Un vai lad mūsu pui�i neraka ierakumus? Vai �etri no mūsējiem nav zemessargos? Vai mēs nedzē�am degbumbas? Vai izvairāmies?

� Nē, neizvairāmies! � Nastja raudādama iesaucās.

(Raud viņa, starp citu, basā.) Un arī es apliecināju, ka mēs neizvairāmies. Un, lai kā Tu, Ustimenko, plātītos tai savā Kharā, lai kā Tu nicinātu visus, atskaitot pats sevi, mēs te arī esam cilvēki, par ko Tu, pa�apmierinātais un aprobe�otais dakter, tūdaļ dabūsi pārliecināties.

Tagad rakstī�u tre�ajā personā, citādi izklausīsies, ka es plātos.

Drīz pēc tam viņu (tas ir, mani. � V. S.) uzaicināja iegriezties nelielā, dzeltenā divstāvu namiņā Gogoļa bulvārī. Tur viss izskatījās ļoti svinīgi, gaitenī sarunājās pieklājīgi jūrnieki ar zeltītām uz�uvēm, lejā, pie ieejas, stāvēja matrozis, arī ļoti pieklājīgs, ar dīvainu svilpi uz krūtīm un �auteni rokās. Kabinetā viņai piedāvāja apsēsties. Kara jūrnieks � pēc izskata kuģa komandieris ar vējos appūstu seju un, kā viņai �ķita, asu skatienu, � sēdēja pie liela rakstāmgalda un, �ķirstīdams ar pirkstu �urnālu, runāja pa tālruni par sofītiem, līmes krāsām, par mākslīgo zīdu un vazelīnu tā, it kā viņ� būtu teātra speciālists. Tas likās mazliet savādi, ka viņ� runā nevis par lielgabaliem vai kuģiem, vai arī �au�anu, bet gan par zaļganzilu mākslīgo zīdu. Bet tas bija tie�i tā, un viņa drīz vien saprata, ka �is cilvēks ir visu jūru un okeānu teātru priek�nieks, ka viņam ir tāds darbs un itin nemaz nepiedien izrunāt tamlīdzīgus vārdus kā: �Zalvi! Uguni! Pilnu apgriezienu!� Ar to, acīm redzot, nodarbojās citi kara jūrnieki, bet �is te ar to dro�i vien bija nodarbojies tikai agrā jaunībā.

� Atļauju iesniegt par mani ziņojumu, � beidzot noteica visu teātru priek�nieks un, nolicis klausuli, vēl mirkli dusmojās uz savu sarunas biedru, rauca uzacis un dauzīja ar papirosu pa etvijas vāku. Tad strauji pagriezās pret Varju un pastāstīja, ka redzējis viņu spēlējam un ka piedāvā viņai darbu kādas flotes teātrī. To teikdams, viņ� vēl bija mazliet nikns un naidīgi lūkojās uz tālruni, ta�u drīz vien aizmirsa savu nepatīkamo sarunas biedru. Ar Varju viņ� tika ātri galā. Un visu jūru un okeānu kara teātru priek�nieks ne ar ko īpa�u arī nekārdināja Varju. Viņ� sacīja tā:

� Nekā izcila, biedre Stepanova, mēs jums piedāvāt nevaram. Nedz alga, nedz mūsu dzīves apstākļi jūs nespēs iejūsmināt. Bet patlaban ir kar�, un jūs esat vajadzīga flotei. Strādāt nāksies ļoti daudz. Mums nemaz nav slikts teātris. Izlemiet pati.

Varja klusēja. Vēl neviens un nekad nebija teicis viņai �ādus vārdus. Viņai sacīja: jūs esat vajadzīga flotei. Viņa vajadzīga flotei. Viņa, Varja Stepanova, vajadzīga kara flotei. Viņa, aktrise. Viņas talants vajadzīgs flotei kara laikā.

Sirds Varjai dauzījās kā negudra, vaigi sāka kvēlot. Patiesību sakot, viņa būtu tūdaļ devusi atbildi, bet kā to izdarīt? Pateikt: �Paldies par jūsu priek�likumu, esmu ar mieru!� Tas būtu muļķīgi! Sacīt: �Ar lielāko prieku?� Bet varbūt viņ� domā, ka Varvarai jau ir repertuārs, ka viņa ir daudz spēlējusi; iespējams, ka viņ� nemaz nezina, ka Varja tēlojusi tikai etīdes, atsevi�ķus fragmentus un Larisu �Līgavā bez pūra�. Nu, un, protams, viņai ir arī sagatavoti koncerta priek�nesumi.

Visu teātru priek�nieks smēķēja papirosu un lūkojās viņā ar asu, caururbjo�u skatienu. Tādam tu it nekā nesamelosi, neizrādīsi sevi par nez kādu varoni.

� Mēs te vienu jau uzaicinājām, � priek�nieks pēk�ņi ierunājās skumīgā balsī. � Viņa var tēlot Ibsena Noru, bet, kad ieminējos par solo priek�nesumiem, pat apvainojās. �Leļļu nams�, protams, ir ļoti spēcīgs darbs, ta�u uz mīnu kuģa vai aerodromā pie lidotājiem, kad notiek bombardē�ana, nekādu psiholoģiju neparādīsi. . .

� Saprotu! � Varja iesaucās un pēk�ņi iedomājās tēvu. Arī viņ� dro�i vien patlaban teiktu tāpat kā �is visu jūru un okeānu teātru priek�nieks: �.. . kad notiek bombardē�ana, nekādu psiholoģiju neparādīsi. . .�

Pēc tam Varju vadāja no istabas uz istabu, un viņa izpildīja anketas. Pirkstus viņa notriepa ar tinti, deguns saka spīdēt, viņai pazuda pase un �urnāla �Smena� numurs, kurā bija iespiesta viņas fotogrāfija. Kara jūrnieki ar uz�uvēm uz piedurknēm un vēju appūstām sejām atrada viņas pasi un �Smenu�, bet tad pazuda somiņa. Tas viss notika kā pa sapņiem. Vairākas reizes viņa anketās ierakstīja vārdu: aktrise. Viņa rakstīja arī, ka vecajā un balto armijā nav dienējusi, un vēl da�ādas citas ziņas, kas bija nepiecie�amas tai nākotnei, kura tagad gaidīja viņu. Pēc tam Varju noveda lejā, tad atkal uzveda aug�ā. Kopā ar viņu staigāja kāds jauns zēns ar revolveri pie sāniem, apsēju uz rokas un cepuri galvā. Cepuri viņ� nekur nenoņēma. 5>is zēns, kaut arī viņam bija apsējs un cepure, un revolveris, nemaz nebija tik uzpūtīgs kā tas kritiķis, viņ� itin nemaz nepieminēja vēsturi, bija ļoti pieklājīgs, un Varja dabūja dzirdēt, kā viņ� pa�ukstēja savam paziņam jūrniekam:

� Palīdzu aktrisei nokārtot dokumentus, viņa brauc uz mūsu floti.

Bet viņai pa�ai uzprasīja:

� Pastāstiet, lūdzu, biedrene Stepanova, kā mācās par aktieriem?

Viņi sēdēja uz dzeltena, pulēta atzveltnes sola � gaidīja vēl vienu papīru, kas bija aiznests parakstī�anai.

Varvara nopūderēja degunu un sāka skaidrot.

� Stepanova, parakstieties! � uzsauca sirms cienījama izskata pulkvedis, stāvēdams aiz barjeras. � Tur, kur ievilkts ķeksītis.

Viņa parakstījās �tur, kur ievilkts ķeksītis�, un devās saņemt �sauso devu�. Tad viņa atcerējās bērnību, Kron-�tati, tēva kuģi un to, kā viņu, Varju, toreiz mīlēja un lutināja. Tāds pats sarkanflotietis kā tie toreiz pie tēva, labsirdīgs un jau krietni gados, nodēvēja viņu par �meitiņu�, nogrieza krietnu gabalu speķa, iedeva baltmaizi, sviestu, cukuru un pat iebēra papīrītl �ķipsniņu sāls. Pēc tam noskaitīja konservu bund�as un uzbēra tik daudz tējas, cik sver pieckapeiku monēta. Viņai iedeva arī tabaku un papirosus, un sērkociņus, un ziepes.

� Es ta�u nesmēķēju! � Varja sacīja.

� Toties citi smēķē! � nopūzdamies atteica sarkanflotietis. � Pacienāsi viņus! Un ari tu sāksi smēķēt, nemaz neliedzies, karā nesmēķē tikai līdz pirmajām bēdām . . .

Un viņa aizsmēķēja � tāpat vien, lai nebūtu jāgaida �īs bēdas.

Bet viņa, dārgais draugs Vladimir Afanasjevi�, tā esmu es � Varvara Rodiona meita Stepanova.

Uzsmēķēja, aizbrauca, atbrauca un, nedabūjusi divas dienas ne uz mirklīti aizvērt acis, ar mūsu teātra koncert-brigādi nokļuva lidotāju daļā, kas bija izvietojusies pie kapsētas. Lidma�īnas nomaskēja starp kapu pieminekļiem un kokiem, mēs savu repertuāru rādījām lidotājiem milzīgā teltī kabatas laterniņu gaismā. Un tad es atcerējos �Leļļu namu� . . .

Kaut gan, kāda Tev, Volodeņka, par visu to daļa?

Varu iedomāties, kāds tu izskatītos, lasot �o vēstuli, ja vien tā nokļūtu Tavās rokās.

Bet varbūt pa �iem gadiem Tu esi kļuvis mazliet citāds? Varbūt kaut nedaudz, kaut mazdrusciņ pamani arī citus cilvēkus, neiedali visu, kas vien ir pasaulē, tikai baltā un melnā, esi sācis domāt, ieskatīties ari citos?

Kāda mūsu aktrise vēl tur, flotē, dziedāja dziesmiņu ar �ādiem vārdiem: �Dzīvot un ilgoties tevis.� Un man vienmēr sāpēja sirds, kad dzirdēju �os vārdus. Bet atceros tos vēl �obaltdien! Biju aizņemta augu dienu un nakti, mans darbs man likās un joprojām liekas vajadzīgs, jā, jā, biedri Ustimenko, viņi smējās � �ie lidotāji un kuteru matro�i, un zemūdeņu jūrnieki, un zenītnieki, un artilēristi, � kad lasīju viņiem savus pantiņus, mans darbs sagādāja viņiem prieku, un es pati redzēju, kā lidotājs smiedamies, vēl smiedamies, iekāpa iznīcinātājā, es biju dziedājusi, tēlojusi un dejojusi viņam, lai vēlāk tur � debesīs � viņam būtu vieglāk . . .

Un par spīti visam tam, par spīti pat tam, ka �ajos aizritēju�ajos gados iemīlējās manī un ari es pati iemīlējos, es nespēju iztikt bez Tevis.

Turklāt patlaban esmu arī bez darba.

Un galīgi nezinu, ko man iesākt. Es itin nekā nezinu par māmiņu, arī tētis klusē, dziedāt vairs nevaru: pēc tam, kad mūs ar visu tvaikoni līcī nogremdēja, man pazuda balss. Ir jau vēls, aizmirsu nopirkt maizi, arī biezputru neesmu izvārījusi, �ausmīgi gribas ēst un paraudāt gribas, tikai nav neviena, kam savas bēdas izraudāt.

Cienījamais biedri Ustimenko!

Uzrakstiet man vēstuli, kas sāktos ar vārdiem: �Varjuha, rudais velns, vai tu saproti ...�

Un es aizbrauk�u pie Tevis, mans Volodja, mana saulīte, mans mocītāj, uz jebkuru pasaules malu. Mēs itin nekad neķildosimies un vienmer sapratīsim viens otru. Mēs nodzīvosim savu mū�u lieliski. Ta�u nepienāks man no Tevis vēstule, Volodeņka.

Tu jau esi pārāk principiāls, kā mēdz teikt mūsu komunālajā virtuvē visādu sīku dzīvokļu strīdu gadījumos.

Slikti klājas maniem lopiem, Vladimir Afanasjevi�, tik slikti, ka ļaunāk vairs nevar būt.�

� Prieks skatīties! � pārlaidis savam �karaspēkam� piktu skatienu, sacīja Cvetkovs. � Ne vīri, bet ērgļi!

�Ielenktie� mulsi nokrem�ļojās un mīņājās no vienas kājas uz otru. Viņi bija pavisam trīsdesmit deviņi � gan civilie, kurus vācu knaibles bija ie�ņaugu�as Vasiļkova, gan arī karavīri, kas bija paliku�i iepakaļ savām daļām.

� Kur� no jums ir �ejienietis? � Cvetkovs noprasīja.

� Es, � atsaucās inteliģents baritons. � Holodiļins Boriss Viktorovi�s, docents.

Un, nedaudz pavirzījies uz priek�u, vīrietis, kam mugurā bija pelēks, ar tievu siksniņu apjozts mētelis, centās ieņemt tādu stāju, kāda pēc viņa domām, acīm redzot, iederētos pa�reizējos kara apstākļos.

� Mednieks? � pamājis uz divstobreni docenta rokās, pajautāja Cvetkovs.

� Neesmu vis. �is te, redziet, ir ierocis � �zauers�, se�padsmitais kalibrs. Ir arī ducis patronu. Tātad divpadsmit fa�istu.

Ielenktie atturīgi iesmējās, Cvetkovs bargi noskatījās viņos.

� Vai pratīsiet izvest mūs cauri Slīk�ņu purvam?

� Pacentī�os! � izmeklēti pieklājīgi atteica Holodiļins.

� Bet vai jūs �o purvu pazīstat?

� Diezgan pamatīgi, biedri komandier. Redziet, es tur vairākas nedēļas, vispār � vairāk nekā mēnesi kopā ar savu grupu centos atrast kādu visai retu . . .

� Skaidrs! � Cvetkovs pārtrauca docentu, neļaudams tam pateikt, ko viņ� tur īsti meklējis. � Pat ļoti skaidrs!

Brīdi klusējis un vēlreiz ar cie�u skatienu nopētījis savu karaspēku, Cvetkovs galu galā iesāka runu, kuru Volodja nez kādēļ iegaumēja uz ilgiem laikiem, un vēlāk, nokļuvis sare�ģītos apstākļos, ne reizi vien centās atdarināt �o Cvet-kova manieri, ta�u viņam, glu�i dabiski, no tā nekas neiznāca.

� Redziet, � teica pa�reizējais Volodjas dieveklis. � Es palūg�u uzklausīt mani uzmanīgi, jo neesmu radis reiz teikto atkārtot. Apstākļi sagadīju�ies tā, ka esmu jūsu komandieris un absolūts vienvaldnieks. Man ir

vietnieks � te viņ� stāv: Mihails Pavlovi�s Romaņuks, cara armijas jefreitors un Jura krusta kavalieris, vēlāk vecs komunists, pilsoņu kara kavalērists, kas kaujās pret pasaules kontrrevolucionāriem pazaudējis labo roku. Ta�u vecā, kaujās rūdītā zaldāta galva palikusi vesela, un viņa pieredze mums noderēs. Mums ir arī sanitārā daļa, ko reprezentē izcilais ārsts Vladimirs Afanasjevi�s Ustimenko, kur� vēl nesen pārstāvēja slaveno padomju medicīnu aiz mūsu dzimtenes robe�ām. Iznāciet priek�ā, biedri Romaņuk un Ustimenko. Lai nodaļa dabū jūs redzēt. /

Kaut ko dusmīgi purpinādams, Mihails Pavlovi�s izspraucās priek�ā, nez kādēļ noņēma savu cepuri ar podziņu vidu, noglaudīja sirmo matu ezīti un, seju saraucis, raudzījās zemē. Arī Volodja izgāja un nostājās blakus Cvetkovam, sakārtoja savu ārzemju lietusmēteli, pastūma uz karavīra siksnas uzkabināto �valteru� mazliet atpakaļ un, sava izskata kautrēdamies, paslēpās aiz Cvetkova, kas pa to laiku turpināja runāt:

� Vārds �ielenktie� no �ī brī�a tiek aizliegts. Bargs un nenovēr�ams sods gaida katru nelieti, kur� uzdro�ināsies tā izrunāties par mūsu brīni�ķīgo nodaļu, kas sastāv no mūsu pla�ās dzimtenes visuzticamākajiem cilvēkiem, par mūsu nodaļu, kas bez svārstī�anās pārvarēs visus �ķēr�ļus, par mūsu nodaļu, kura kop� �ī brī�a līdz pat savas godpilnās izformē�anas dienai sauksies �Nāvi fa�ismam� . . .

Vasiļkovas me�malā atskanēja apslāpēts priecīgu balsu troksnis un tūdaļ apklusa. Cilvēki, kurus Volodja tikko vēl bija redzējis noguru�us, izmocītus, nokārtām galvām, saslējās, kļuva mundrāki, un, kaut arī sejās pavīdēja pa neticīgi piesardzīgam smaidam, tas tūdaļ nozuda, glu�i kā ārsta Cvetkova skarbās balss nobiedēts:

� Lielā uzticība mūsu padomju cilvēkam, viņa nesalau�amajai gribai, viņa naidam pret apspiedējiem, viņa svētajām dusmām uz okupantiem, lūk, kas savienojis mūs �ajā nodaļā. Mēs absolūti uzticamies cits citam. Mūsu vidū nav un nevar būt nedz zaķapastalu, nedz nodevēju, nedz dezertieru. Mēs it nekad neuzdro�ināsimies turēt cits citu aizdomās par ļauniem darbiem. Neviens no mums nezina, kas ir zemiskas dziņas, iedzīvo�anās kāre, nekrietnība. Bet, ja notiks �āda nelaime � kam es neticu, bet, ja nu tomēr, � tad mūsu nodaļas vārdā, mūsu mātes dzimtenes vārdā, boļ�eviku partijas vārdā es ar �o pistoli, kas atņemta pa�a rokām noguldītajam fa�istu izdzimtenim, uz vietas no�au�u �o nelieti.

Un, turēdams rokā �valteru�, it kā būtu aizmirsis to, Cvetkovs svinīgi, kā zvēresta tekstu lasīdams, turpināja:

� Es esmu stiprs, dro�s, izturīgs un gudrs vīrs. Frontē esmu kop� pa�as pirmās dienas. Jums jātie man bez iebildumiem un visā pilnībā, tādēļ ka esmu vairāk pieredzējis karavīrs nekā jūs un zinu, ka fa�istus var sakaut un ka mēs, mūsu Sarkanā Armija sakaus viņus tik ne�ēlīgi, ka visi mu�u nākamie ienaidnieki ilgi domās, pirms uzdro�ināsies mums uzbrukt vēlreiz. Es beidzu, biedri! �odien mēs dodamies ceļā. Kop� �ī brī�a mana pavēle ir likums. Tātad, kur� neizpildīs pavēli, tiks pasludināts ārpus likuma. Manā vadībā mēs godam pārvarēsim visas grūtības un bez jebkādiem dzīvā spēka zaudējumiem izlauzīsimies pie saviem iero�u biedriem. Urā!

Savādi un pat mazliet komiski noskanēja �is �urā� pēc tikpat savādās Cvetkova runas. Tomēr tas bija �urā�, un to uzsauca trīs reizes, un Volodja, uzmanīgāk ieskatījies cīnītāju sejās, pēk�ņi iedomāja, ka �kautrīgā komandiera� runa gan saviļņojusi, gan arī satraukusi cilvēkus. Bet pats komandieris naktī, kad nodaļa tuvojās �irkovas palienai, aiz kuras sākās Slīk�ņu purvs, klusu un pavisam skumji atzinās Ustimenko:

� Es, draudziņ, neesmu nekāds plātīzeris, bet gan pa�cepts hipnotizētājs. Ja vienai tre�daļai cilvēku nav iero�u, bet otra tre�daļa ir slima un ievainota, un tikai viena tre�daļa ir kaujas spējīga, tad izglābt var vienīgi iedvesma ...

Volodja neteica nekā.

� Tu domā, ka es neizvedī�u? � Cvetkovs �ukstus noprasīja. � Izvedī�u, man visas pasaules zīlnieces to nozilēju�as. Es esmu nemirstīgs un, ja ko uzsāku, padaru līdz galam. Vai jums skaidrs, Ustimenko?

Pēdējos vārdos Volodja saklausīja draudus un pasmaidīja. Ta�u ne�petnais Cvetkovs pat �ajā rudens nakts tumsā pamanīja smīnu un, negaidīti dobji iesmējies, noteica:

� Bet skeptiķi un pesimistu, ja viņ� �aubīsies par mūsu pasākuma labvēlīgu iznākumu, � no�au�u un pat atpakaļ nepaskatī�os. Pat tad, ja �is ap�aubītājs būs mans kolēģis

Ustimenko. Par to tad arī lūdzu piedo�anu, kā mēdza teikt vecajos laikos. Vai nepatīk?

Viņi sojoja blakus, un Volodja sajuta uz sava vaiga Cvetkova silto elpu. Tas viss, zināms, varēja būt ari joks, ta�u Ustimenko labi saprata, ka nodaļas komandieris patlaban it nemaz nejoko. Viņ� gan smaida un, �ķiet, uzticīgi pū� elpu uz vaiga, ta�u trīsdesmit astoņu dzīvību labā viņ� ne�ēlotu trīsdesmit devīto.

Nav tas cilvēks!

Un tie�i patlaban pēc �iem Cvetkova iedvesmas pilnajiem vārdiem pirmo reizi visā �ajā laikā kop� tā brī�a, kad viņi, divi ķirurgi, operēdami Vasiļkovas stacijas uzgaidāmajā telpā, no de�uranta uzzināja, ka vācu knaibles sa�ņaugu�ās pie Kurganovkas, simt septiņus kilometrus uz austrumiem, Volodja sāka justies pavisam mierīgi. Mierīgi, dro�i un pat jautri.

Pie Cirkovas palienas sākās mazi brīnumi. Izklaidīgais un pieklājīgais docents Holodiļins, kam pēc visiem dieva un cilvēku likumiem noteikti vajadzēja kaut ko saputrot, kā jau tas visiem inteliģentiem savādniekiem pienākas, itin nekā nesaputroja, bet gan sāka vest nodaļu cauri Slīk�ņu purvam pa samērā pieklājīgu ceļu. Un pēc viņa �laika aprēķina� � tā ap trijiem pēc pusnakts � apsolītā sausā vieta naktsguļai aizkavējās tikai par minūtēm �etrdesmit. Te, uz �īs purva salas, varēja justies pilnīgā dro�ībā, te arī sakūra ugunskurus un iz�āvēja drēbes, un Volodja sāka nodarboties ar pārsie�anu, neganti lamādams sevi, ka �visā savā mū�ā� nav iemācījies izdrāzt ar nazi lubiņu, kas būtu vieglāka un ērtāka par Tomasa standart-�inu. Turklāt pat tādas nevienas nebija. Ari vates nebija, ta�u izglāba vecais kavalērists Mihails Pavlovi�s � ieteica Volodjam lietot sūnas.

� Ja tās saplūc un izkaltē, iznāk labu labā vate! � omulīgi �āvādamies, Romaņuks stāstīja. � Mēs savā laikā Vo-līnijā pat ļoti labprāt tās izmantojām. Nebaidies, dakter, sāc izgudrot nazi, ar ko maizi griezt...

Un nobrīnījās:

� Vai tie�ām jums universitātēs par to nekā nemācīja? Lai nu ko, bet �ito . . .

� Tā jau nu gāja klāstīt! � ļauni pasmējies, iejaucās

Cvetkovs. � Mūs mācīja lietot visu gatavu, kaut viņus jods parāvis. Pie visa gatava . . .

Svīda gaisma, cilvēki pamatīgi paēda prosas biezeni, kas bija izvārīts tā, kā pavēlēja Cvetkovs, � viņ� visur iejaucās un visu uzmanīja, pat biezeņa vārī�anu, � pēc tam tika dota komanda � likties uz auss. Kārtības labad komandieris izvietoja apsardzi, bet tad, kad visi aizmiga, ilgi apspriedās ar inteliģento pavadoni un ar savu vietnieku tēvoci Mi�u Romaņuku, kur� visu laiku kaut ko rūca, lai arī kam klāstīja savu viedokli.

� Vispār notiks pēc mana prāta! � laizdamies miegā, vēl izdzirdēja Volodja. � Vai skaidrs?

�Skaidrāks par skaidru, kā gan citādi!� Ustimenko nodomāja un tūdaļ cie�i aizmiga.

Otra diena ceļā bija nesalīdzināmi grūtāka par pirmo.

No zemajām, dzēli pelēkajām, ar udeni piesūcinātajām debesīm nepārtraukti lija lietus, brūnā purva rāva �ļerk-stēja zem kājām, gāte, pa kuru veda Holodiļins, daudzās vietās bija sapuvusi, un tad apvārsnis Volodjas priek�ā sa�aurinājās, pats viņ� sev likās kā pundurītis, � brizdami līdz ceļiem pa dubļiem, cilvēki kļuva maziņi, pārvērtās gandrīz vai liliputos . . .

�eit, �ajās cilvēka neskartajās vietās, ritēja sava dzīve: pēk�ņi, brīk�ķinādama un brak�ķinādama zarus, uztrūkās aug�ā un metās prom me�a cūka, turpat no kāju apak�as ar negantu troksni cēlās spārnos medņi un teteri, reiz pa-vjsam negaidot uz�āvās stāvus un pazuda milzīgs alnis. Un arī koki �eit nodzīvoja savu mū�u līdz galam � neviens tos necirta; sasniegu�i vecumu, tie mira dabiskā nāvē, ja vien tos neaizdedzināja zibens vai nenogāza vētras . . .

Ta�u pamazām pierada arī pie �ī smagā purva ceļa, daudzi pat noāva kājas � tā bija vieglāk. Tūdaļ aiz �ūsku un citu ne�ķīsteņu ķērāja Holodiļina soļoja divi baltkrievi no Poļesjes, kas labi pazina purvu tikumus: Miņka Ceduņko ar lielu galvu un rudzupuķu zilām bērna acīm un viņa lēnīgais draudziņ�, kas bija ievainots plecā un ļoti saudzēja sevi, pavisam vēl jauniņais Foma, kuru tie�i viņa jaunības dēļ visi cienīgi godāja par Fomu Narkisovi�u. Pēc tam gāja komandieris. Viņam mugurā bija brūns, no ļoti labas ādas darināts reglāns, plecos � mugursoma, pie sāniem � �valters�. Cvetkovs soļoja platiem, vingriem un viegliem soļiem, uz viņa iedegu�ās sejas glīti trīsēja lietus lāses, un Volodja, lāgu lāgiem paskatīdamies uz viņa plāno degunu ar niknu kumpiņu, uz tum�o uzacu plato vēzienu, uz krasi izzīmētajām lupām un platajiem pleciem, ar zināmu skaudību domāja: �Ir gan daba iedevusi cilvēkam visu, nekā nav noskaudusi un, galvenais, nav skopojusies ar pa�pārliecību, ticību saviem spēkiem, savām spējām, bet vai tas grūtos laikos nav pats galvenais?�

Uz sapuvu�a baļķa � pa�ā laika un mitruma saēstās gātes malā � Cvetkovam pēk�ņi strauji paslīdēja kāja, un visi tūdaļ sastinga jautrās un saspringtās gaidās: vai tie�ām �is velna bērns nenostiepsies gar�ļaukus zampainajā purvā tāpat kā visi pārējie mirstīgie? Ta�u viņ� ir netaisījās to darīt, ar saviem �vītīgajiem hromādas zābakiem nodejojis kaut ko līdzīgu kadriļai, apsviedās, lietū nozibināja reglāna brūno ādu un devās tālāk, uz nodaļu nemaz neatskatīdamies un mierīgi, pat nevērīgi aizsmēķēdams pie �ķiltavām, laikam gan vienīgi Volodja pamanīja, kā uz mirkli nobālēja komandieris, kas par varēm centās kļūt leģendārs.

�Ir gan velna pulveris!� Ustimenko nopriecājās. �Viņam nevajadzēja nokrist, un viņ� nenokrita. Un tā arī nodzīvos, � kā pats vēlēsies, līdz pa�ai nāves stundai. Bet varbūt viņ� ir nemirstīgs � �is jautrais huligāns?� Volodja sev pavaicāja, ta�u, neatradis atbildi, pajautāja Cvetkovam:

� Biedri komandier, atļausit jautāt?

Cvetkovs jautri pa�ķielēja uz viņu:

� Jautājiet.

� Vai jūs par nāvi esat kādreiz domājis?

� Tikai muļķi par to nekad nedomā, � Cvetkovs tī�uprāt, kā Volodjam likās, skaļi atteica. � Protams, ka esmu.

� Un ko, piemēram, jūs esat izdomājis? � Volodja mazliet viltīgā un pieglaimīgā balsī turpināja izvaicā�anu. � Kas tā nāve tāda īsti ir?

� Nāve vispirms nemaz nav bīstama!

� Kā tā � nav bīstama?

� Tāpat vien. Vai paskaidrot, ko es personīgi par to domāju?

Iet bija grūti, glumie baļķi valstījās, un visi bija noguru�i. Daudzi dzirdēja Volodjas jautājumu un tī�uprāt skaļi teiktos komandiera vārdus, un visiem, glu�i dabiski, gribējās uzzināt, ko gan Cvetkovs atbildēs savam civilajam dakterim. Un tādēļ ir Volodjam, ir Cvetkovam piepe�i nepietika vietas platajam solim un pat tā kā aptrūkās gaisa. Ap viņiem bija sanākusi nodaļa.

� Es no tās nebaidos, redzi, kādēļ, � skaļi un pamāco�i paskaidroja Cvetkovs. � Kamēr es esmu . . .

Abu acis uz mirkli sastapās, un Volodjam �ķita, ka viņ� �ajās acīs lasa: �To es nesaku tev, to es saku visiem, un, ka tās nav manas domas, � par to nevienam nav daļas. Es patlaban jums visiem esmu pats gudrākais cilvēks, un neuzdro�inies mani traucēt!�

�� Nu un tālāk, � Volodja sacīja. � Kamēr jūs esat...

� Kamēr es esmu, nekādas nāves nav un nevar būt. Bet, kad iestāsies nāve, manis vaiis nebūs � un tā mēs ar viņu nemaz nesatiksimies. Vai saprati?

� Sapratu! � Volodja, izlikdamies pārsteigts, atbildēja. � Tā ir vērā liekama doma! Izcila!

� Tikai tā nav mana doma! � tikpat skaļi un pamāco�i noskandēja Cvetkovs. � Es to izlasīju, un man tā iepatikās. Bija pa prātam . ..

Aiz muguras atskanēja atzinīgas balsis, pa�reiz �ī doma visiem bija pa prātam, bet Volodja sajuta, ka nokļuvis neērtā stāvoklī: Cvetkova acis stāstīju�as pavisam ko citu, �is cilvēks bija daudz sare�ģītāks un interesantāks, nekā viņ� bija domājis. Cvetkovs nav krāpnieks, viņ� tic tam, ko pasācis. Un atdod tam visus savus spēkus.

Kādreizējam bra�ajam kavalēristam vienrocim Romaņu-kam runas par dzīvību un nāvi nemaz nebija pa prātam, ta�u viņ� tikai nikni no�ņācās, pat viņam nebija dū�as atklāti iebilst Cvetkovam. Bet Cvetkovs soļoja pa gāti, svilpoja, smēķēja mahorku, vērīgi lūkojās apkārt un domāja savas komandiera domas, kā jau tas pieklājas tam, kur� viens pats atbild par nodaļas likteni, par cilvēku dzīvību, par panākumiem nāko�ajās kaujās.

Un neviens viņu, protams, netraucēja: komandieris domā � noaaļas �Nāvi fa�ismam� cīnītāji samirk�ķinājās, raudzīdamies viņā, � bet, ja komandieris domā, tad ir arī militāra kārtība. Viņ� ir tas, kur� atbild par visu, viņ� nav nedz pļāpa, nedz tuk�u salmu kūlējs, vārdu sakot, īsts komandieris . . .

Mazo brīnumu vietā ceturtajā dienā notika patiess brīnums, pat Volodja mazliet apmulsa.

Tajā rītā jau pa�ā agrumā no apniku�ajiem, slapjajiem mākoņiem iznira rudenim negaidīti silta saule, uzpūta rāms, silts un dzidrs vējiņ�. Debess noskaidrojās, kļuva zila, cīnītāji izmocīju�ies, brizdami pa purvu, jautri klaigāja un �āvējās sauiītē, kur� bija vājāks � tas gulēja, kur� izturīgāks � sarīkoja veļas mazgā�anu. Bet vecais karavīrs Semjons Iļji�s Babij�uks pat atļāvās ielīst upītē � izpeldēties un �izmazgāt aizsērēju�ās poras�, kā viņ� zinātniski paskaidroja nodaļas ārstam Ustimenko.

�eit, �ajā tālajā nostūrī, varēja visu ko atļauties. Ne jau velti �īs vietas sauca par Salām: visapkārt � purvi, kas saplūst ar ezeriem, un ezeri, kas saaugu�i ar purviem. Un viņi arī atļāvās visu: noāvu�i apavus, basām kājām, da�i, pat izmetu�ies apak�veļā, dedzināja ugunskurus, vārīja siltu ēdienu, mednieks Mitja Golubevs ar Ilolodiļina �zau-eru�, par spīti visiem zinātnieka protestiem, samedīja pīles un, mālos ievīstītas, cepa ugunskuru oglēs. Mitja mierināja docentu:

� Jūs, Boris Viktorovi�, veltīgi gau�aties. Ar sitām sloku skrotīm fa�istam nekā nepadarīsi. Fa�istam vajag lodi, nekas cits viņu neņem. Gan dabūsim jums piemērotu �autenīli, ticiet manam komjaunie�a vārdam . . .

Volodja, pārsējis ievainotos un apskatījis noberztās kājas tiem, kuri pa �iem mēne�iem vēl nebija iemācīju�ies, kā pienākas, uztīt autus, atlaidās piekalnītē un gandrīz jau aizmiga, kad notika tas patiesais brīnums, kas viņu pat nobiedēja.

� Ustimenko, celieties aug�ā, � nostājies viņam blakus, teica Cvetkovs. Kop� tā brī�a, kad Cvetkovs kļuva par komandieri, viņi atkal bija pārgāju�i uz �jūs� un pat aizmirsu�i, ka viņiem ir arī vārdi. � Dakter, celieties ta�u, ir steidzams darbs! Aug�ā!

Piecēlies un purinādams nomiedzi apdullu�o galvu, Volodja metās pakaļ Cvetkovam, kas a�i soļoja pa nokalni lejup. Tikko noskuvies un vēl smar�odams pēc ��ipra�, kas glabājās viņa virsnieka somā (�Grieķijā visu ko var dabūt�), komandieris, atpakaļ nepaskatījies, ienira biezā, pēc lietus vēl slapjā kārklienā, uzsvilpa no turienes Volodjam, kā mednieks uzsvilpj savam sunim, un iesvilpās vēl vairākkārt, tā ka Ustimenko jau gribēja apvainoties, ta�u pēk�ņi pavisam sievi�ķīgi iekliedzās un aiz brīnumiem pat atvēra muti. Priek�ā, purviņā, gulēja milzīga, vismaz Vo-lodjam tā likās, visgarām ieplīsusi, zaļgana glu�i kā varde vācu transportlidma�īna. Kā ar milzīga arkla lemesi tā bija uzarusi gan celmus, gan pa�u purvu, gan vecās, greizās priedes un arī pauguru purvā.

� Kas tad tas tāds? � Ustimenko klusu pavaicāja.

� Tas? Aeroplāns! � atspiedis zābaka purnu pret celmu un plīk�ķinādams ar rīkstīti pa stulmu, Cvetkovs paziņoja. � Lidaparāts, kas smagāks par gaisu. Tūlīt mēs līdīsim tajā iek�ā, ta�u brīdinu, skats nav no patīkamajiem . . .

� Kas tur iek�ā ir?

� Līķi, automāti, patronas, granātas, pistoles, pārtika un daudz mu�u. Domāju, ka �is milzenis novēlies vismaz pirms diviem mēne�iem. Nav sadedzis tikai tādēļ, ka tvertnēs nav ne pilītes degvielu. Kaut kas viņiem lēcies, bet kas īsti, � to bez speciālista nevar pateikt. . .

� Un visi biju�i uz vietas pagalam? � pamājis uz izplāto lidma�īnu, vaicāja Volodja.

� Dro�i vien. Kaut gan durvis bija ieķīlēju�ās, es atvēlu no tām �etrus līķus, laikam būs mēģināju�i tikt laukā, ta�u zaudēju�i spēkus . . .

Ietinis avīzes strēmelē mahorku un ievilcis pamatīgu dūmu, Cvetkovs pieliecās un pirmais ielīda tum�ajā durvju spraugā. Aiz viņa, cenzdamies neelpot un neskatīties uz �īm uzpūstajām, pārplīsu�ajām, jau pavisam necilvēciskajām sejām, kas turklāt vēl neganti sīca, � �ķita, ka sīc tie�i �ie biju�ie vācie�i, jo ap siltajā laikā satrūdēju�ajiem līķiem lidinājās miljoniem mu�u, � Ustimenko sāka iet pa salauzīto un sagumzīto grīdu.

� Sāksim! � Cvetkovs viņam uzsauca caur zobiem.

Volodja neizpratnē palūkojās apkārt: komandieris pa

iluminatoru sv^:eda laukā automātus un kaut kādas metāla kārbas.

� Ņemiet ta�u! � komandieris uzsauca vēlreiz.

Un tikai tad Ustimenko saprata, kas un no kura jāņem. Miroņiem bija jāatņem strupās desantnieku ma�īnpistoles, jāizrauj no tā, kas kādreiz biju�as viņu rokas, jāizņem no padusēm, jāizvelk no zābaku apak�as.

Cie�i sakniebis lūpas un dzenādams mu�as, kas tagad nevis sīca, bet, savā valstībā iztraucētas, nikni dūca, cenzdamies nekā cita neievērot kā tikai iero�us un patronu kārbas, Volodja darīja savu darbu un tomēr pamanīja gan nez kādas siksnas, gan apskapstēju�as sprādzes, gan speciālas kinofotokameras, gan plānu zam�ādas cimdu un cigare�u paciņu uz sarūsēju�as kastes malas, gan cepuri ar augstu priek�u un zaļgani pelēko vadmalu .. .

� Jāsapīpē! � Cvetkovs uzsauca viņam aiz muguras.

Viņi atkal bija izkļuvu�i saulē, vējā, atkal taisījās uztīt

smēķi, ta�u vispirms nomazgāja rokas ar kādu ļoti eļļainu vācu dezinficējo�u �ķīdumu, ko Cvetkovs, iepildītu nelielā kanniņā, bija atradis starp medikamentiem.

� Vajadzētu ataicināt palīgā vēl kādus, � Ustimenko ieminējās.

� Vai jūs jau esat pārguris? Nē, dārgais biedri, �is darbs mums vairāk pa kaulam, mums jau tāda profesija � esam apradu�i ar līķiem. Turklāt . . .

Cvetkova acīs pazibēja raksturīgā, zēniski' lielīgā izteiksme, un, pasmaidījis tikai ar lūpām vien, viņ� gandrīz vai svinīgi piebilda:

� Man patīk dāvināt! Patīk efekts. Vai varat iedomāties? Uzmanību, biedri nodaļas �Nāvi fa�ismam� cīnītāji, kur� vēlas saņemt iero�us, ko mums atsūtījis pats Ādolfs Hitlers? Protams, visi ir pārsteigti, grib zināt: kur tie ir, kā tie dabūti? Vai tie�ām jūs to nespējat novērtēt?

� Spēju gan, � Volodja smaidīdams atteica.

� Nu, redziet! Bet �oreiz fīrers patie�ām apbruņojis mūs. īsti kara joki. Interesanti.

� Kas tad?

� Vajadzētu kādam pārītim iztaisīt sekciju. Visi viņi izskatās tādi kā saīsināti. Saspiesti. Vai jūs neievērojāt? Visi nomiru�i pavisam ātri � no trieciena pret zemi laikam. Pievakarē pārbaudīsim.

Volodja tikai blisināja acis un pūta. Viņam tomēr bija uznācis nelabums. Kaut gan arī pats komandieris bija pietiekami bāls, pat mazliet iezaļgans.

� Tagad mūs gaida pats pretīgākais, � viņ� pabrīdi-nāja. � �iem miroņiem ir arī pistoles � arī tās mums ir vajadzīgas. Mums ir vajadzīgs viss, � nedabiski un skumji

iesmējās Cvetkovs, � vai saprotat, dakter? Mēs, mūsu bezgala drosmīgā nodaļa �Nāvi fa�ismam�, mēs ta�u esam gau�ām trūcīgi . . .

Tikai ap diviem dienā viņi pabeidza savu grūto darbu un, ietinu�i iero�us gumijotajos virsnieku apmetņos, devās uz upīti nomazgāties.

� Tikai nevienam ne vārda! � Cvetkovs piekodināja. � Sabojāsit man visu pasnieg�anu. Tas jāizdara tik spīdo�i, lai ļaudis �o dienu atcerētos visu mū�u . ..

Izģērbies Cvetkovs ar riebumu paskatījās uz zālēm pieaugu�o upītes ūdeni, tad spēcīgi atgrūdās un sāka peldēt straujiem vēzieniem � brasā, glu�i kā piofesionāls peldētājs.

� Stindzina, sātans tāds! � viņ� uzsauca no upītes vidus. � Ko� kā ar zobiem. Ta�u jūs, dakter, nebīstieties, metieties ar joni iek�ā!

� Ļaudis jau sāka bi�ķiņ uztraukties, � paziņoja Babij-�uks, kad viņi abi atgriezās. � Gribēja jūs meklēt.

� Desmit karavīru nāks man līdzi! � Cvetkovs pavēlēja.

Cilvēki satraukti saskatījās � sak, kas tad nu noliks?

Pēc minūtēm �etrdesmit viņi atgriezās. Pirmais soļoja Mitja Golubevs � pieklusis, pat tāds kā noguris. Aiz viņa slāja Miņka Ceduņko � viņa rudzu puķu zilās acis pauda kaut ko līdzīgu laimīgām �ausmām. Ar nokāru�os apak��okli, apsvīdu�ām brillēm soļoja inteliģentais Holodiļins � klēpī kā malkas pagales viņ� nesa automātus. Cvetkovs nāca pats pēdējais, � seja viņam atkal bija mierīga, apģērbs saposts, pat savus �vītīgos zābakus viņ� bija paguvis nospodrināt ar vācu ziedi un dauzīja ar viciņu pa stulmu; uz savu karavīru apstulbu�ajām, pagalam muļķīgajām sejām viņ�, �ķiet, pat neskatījās. Pēk�ņajā klusumā visi uzreiz sadzirdēja, kā pārsteigts nolamājās vecais kavalērists Romaņuks, � sapņainais tenoriņ� nogulgoja viņa kaklā kā lakstīgalai.

Svētā bijībā, uzmanīgi, it kā tie būtu no kristāla, iero�us noguldīja uz teltenes. Cvetkovs nostājās tiem blakus, brīdi klusēja, pabikstīja ar zābaka purnu ma�īnpistoli un, no-zibinājis ar acīm pār karavīru sejām, sacīja:

� Redziet, biedri, lūk, �itā. Krietns karavīrs ar �iem iero�iem var aiziet līdz pa�ai Berlīnei ne tikvien kā izlauzties pie savējiem ...

� Tā ir mistika! � pēk�ņi iesaucās Holodiļins. � Tas ir spiritisms, galdiņu dancinā�ana, pat Indijas jogi to nespētu .. .

� Indijas jogi nespētu, bet mēs spējam, � mierīgi iebilda Cvetkovs. � Galvenais, biedri karavīri, ir tas, ka taisnība ir mūsu pusē, � viņ� turpināja, vērīgi un stingri skatīdamies savu ļau�u sejās. � Mēs visi te esam labi cilvēki un mums vajag ne tikai izlauzties, bet arī nodarīt lielus zaudējumus nolādēto okupantu dzīvajam spēkam. �īs mūsu taisnības vārdā mums arī sagādāti �ie iero�i, vai skaidrs?

Visi sāka trok�ņot, apliecinādami, ka viņiem viss ir skaidrs, un tad Cvetkovs ar pasaku karaļa �estu pasniedza Miņkam Ceduņko ma�īnpistoli un nazi, ar kādiem vācie�i apgādāja savus desantniekus, un pavēlēja nākt �nāko�ajam�. Bez kāda rīkojuma vienā mirklī izveidojās rinda, un katram, kas saņēma ieroci, Cvetkovs pateica kaut ko patētisku, pamāco�u un iedvesmojo�u; ieroci viņ� nevis vienkār�i iedeva, bet tie�i pasniedza, un visiem nodaļā tagad kļuva skaidrs, ka no �ā brī�a viss noritēs pavisam labi; ja viņiem ir tāds �brīnumdaris� komandieris, kā par Cvetkovu izteicās Mitja Golubevs,. tad turpmāk ne no kādām nelaimēm nav ko bīties . . .

Ta�u pēc iero�u pasnieg�anas komandieris teica vēl īsu runu, pastāstīja, kā viņ� nolēmis tagad rīkoties. �odien pasniegtie iero�i, pēc viņa vārdiem, uzlika nodaļai nesalīdzināmi grūtākus pienākumus, nekā viņi agrāk to bija iedomāju�ies. Un tagad viņ� nodēvēja nodaļu nevis vienkār�i par nodaļu, bet gan par lidojo�o nodaļu �Nāvi fa�ismam�. Tā kā arī pieaugu�i vīrie�i �ad un tad ir tikai liela auguma pui�eļi, vārds lidojo�ā lielākai daļai bija īsti pa prātam, un vēlāk Volodja ne reizi vien dzirdēja, kā Cvet-kova karavīri ar bravurīgu lepnumu tie�i tā arī dēvēja sevi: mēs esam �lidojo�ie�, gan viņi dabūs no mums velnu matīt...

Visu dienas otro pusi nodaļa tīrīja, slaucīja, eļļoja un apguva jaunos iero�us. Cvetkovs izklaidīgi klausījās Ba-bij�ukā, kur� ātri vien atminēja visus �o automātu noslēpumus. Volodja rakņājās desantnieku aptiekā. Visas stikla pudelītes un ampulas, protams, bija saplīsu�as, ta�u pulveri, ziedes un tabletes varēja noderēt. Labs bija arī ķirurģisko instrumentu komplekts. Mitja Golubevs pētīja koncentrātus, tehniķis meliorators Terentjevs, uzlicis uz izburbu�ā deguna pensneju, dziļdomīgi lasīja konservu bund�u etiķetes:

� Fran�u sardīnes! Bet �ite . . . �itais kārbās ir no medījuma gatavota pastēte. No Burgundijas. Bet �itie konservi gatavoti Holandē. Tikai nevaru saprast, vai te ir gaļa vai kaut kas no piena? Virsū uzzīmēta govs . . .

Pret nakti sametās auksts, visa debess piebira pilna ar zvaigznēm. Volodja un Cvetkovs gulēja ieplakā, raudzījās spīdekļos un klusām sarunājās.

� Vajadzēja izdarīt sekciju vismaz vēl vienam, � gurdi un lēni noteica komandieris. � Aina tomēr nav īsti skaidra . . .

� Kāpēc nav skaidra? Pat ļoti skaidra. Abiem lauzts mugurkauls, turklāt vairākās vietās. Liela kauli, kakla skriemeļi. Viņi ir nokritu�i pēk�ņi, lidma�īna it nemaz nav planējusi. Durvju apak�a līdz ar zemi, bet viss pārējais ieracies purvā vai salūzis. Varat iedomāties, kas tas bija par triecienu? Un kā aizķīlēju�ās durvis uz vadības kabīni? Arī visa fizelā�a vienos plīsumos. Grīda iespiesta uz iek�u, un ari brangas, vai kā viņas sauc, tāpat deformētas. Starp citu, kā jūs ieraudzījāt �o lidma�īnu?

� Pavisam vienkār�i. Man ta�u ir binoklis. Paskatījos un pamanīju kaut ko spīdīgu. Pēc tam noskaidrojās, ka tas bijis vienīgais veselais iluminators, stikls. Vai pagulēsim?

Ta�u gulēt negribējās. Brītiņu vēlāk, izdzirdis, ka Cvetkovs aizsmēķē, Volodja pajautāja:

� Konstantin Georgijevi�, kā jūs kļuvāt par ārstu?

� Nejau�i! � iesmējies atteica komandieris. � Es saprotu, ko jūs vēlaties dzirdēt. Stāstu par aicinājumu, vai ne? Kaut ko ie�ēlino�u � sak, ieraudzīju, kā sunītim ritenis pārbrauca kāju, uzliku �inas, sunītis man ļoti pieķērās un vēlāk izglāba mani no laupītājiem, bet es nolēmu visu savu dzīvi ziedot cietējai cilvēcei. Vai tā?

Ustimenko apskaities klusēja.

� Ak jūs �ņācat? � teica Cvetkovs. � Esat sa�utis! Nē, mans jaunais draugs, viss bija pavisam citādi. Dzīve ir daudz sare�ģītāka par hrestomātiju stāstiņiem. Gribēju iekļūt kādā mācību iestādē, ta�u nelaimējās, galvenajā priek�metā izgāzos ar lielu troksni. Prātoju gan tā, gan �itā, aizskrēju uz vienu vietu, uz otru, pēk�ņi sastapu kādu Kara medicīnas akadēmijas klausītāju. Tiku iek�ā bez mazākās aizķer�anās, izvirzīja vai par paraugu, vēlāk kāds vecs profesors ar mani pat no sirds izrunājās par manām potenciālajām ārstējo�ā ārsta rezervēm. Un bija gau�i vīlies, uzzinājis, ka esmu gribējis kļūt nevis par kara ārstu, bet gan par komandieri. Protams, vēlāk pamodās interese par medicīnu � ja jau ko dari, tad dari to tikai spīdo�i un nekā citādi . . .

Stāstīja viņ� lēnām, un Volodjam �ķita, ka Cvetkovs stāsta nevis par sevi, bet par citu cilvēku, ko viņ� pat īsti labi nepazīst. Stāsta bez kādām simpātijām, ta�u ar cieņu, mierīgi, visu pārdomādams un dodams �ī sava paziņas vērtējumu.

� Ja vēl mūsu ķirurģija būtu kļuvusi par īstu zinātni, � viņ� it kā starp citu piebilda, � bet pagaidām, vai zināt...

� Kā to saprast?

� Nē, ar jums nevar par tādām lietām, � Cvetkovs atkal iesmējās, � jūs vēl atrodaties sajūsmas stadijā, jūs esat no tiem, kuri pēc parastas apendektomijas spēj noturēt runu par gandrīz jau pazaudētu, bet atkal atgūtu dzīvību ...

� Ja jau nevar, tad arī nevajag! � Volodja apvainojās.

� Nu, nu, jau spuras gaisā! ��āvādamies novilka Cvetkovs. � Es tikai pajokoju. Starp citu, liksimies uz auss, mans krietnais dakter Hāze, rīt būs grūta diena . . .

No rīta komandierim bija tāds izskats, it kā naktī viņi ar Volodju nebūtu nekā nopietna runāju�i, bija komandieris un padotais, turklāt vēl ne visai izveicīgs padotais, kur� tā ir nebija pa īstam ticis galā ar trofeju medikamentu sakārto�anu.

� Te jums nav nekādas ārzemes! � skatīdamies tie�i Volodjas niknajās acīs, sausi un strupi noskandēja Cvetkovs. � Te ir kar�, būtu jau laiks to iegaumēt!

� Vai dabūjāt gan, dakter? � apjautājās Holodiļins, kad viņi bija jau ceļā. � Mazs napoleoniņ�, lūk, kas ir �is cilvēks, vai nav tiesa?

� Manuprāt, viņ� ir teicams komandieris, � sakārto-

M

dams savu smago mugursomu ar aptieku un instrumentiem, atteica Ustimenko. � Un dabūju es pelnīti!

Pievakarē nodaļa sasniedza Soļaņi��es � Un�as dzelzceļu. No me�a cauri pelēkajai lietus duļķei varēja redzēt, kā garām apgaitnieka būdiņai pilnā gaitā aizdrā�as auto-drezīna ar vācie�iem bruņucepurēs un lietusmēteļos, uz pirmā sola rēgojās balsta lo�metējs. No būdiņas izlēca ap-gaitnieks, piesvieda roku pie cepures un vēl ilgi noskatījās drezīnai pakaļ.

� Jau kalpo! � Cvetkovs drūmi noteica.

Kad satumsa pavisam un apgaitnieka logā iespīdējās sarkana gaisma, komandieris ar Golubevu rau�us atrāva būdiņas durvis, aiz apkakles izvilka no tās cienīga izskata ve�uku, kas oda pēc siļķēm, un pavēlēja aizvest viņus pie �fa�istu suņiem�. Vecītis, rokas lauzīdams un vaidēdams, novēlās ceļa apmales grantī un, tupus nometies, lūdza ��ēlastību� � pasaudzēt viņa sirmo galvu. Ta�u Cvetkovs piegrūda viņam pie sejas �valteru�, un vecītim vajadzēja vien vest nodaļu uz pārbrauktuvi, kur, pēc viņa vārdiem, bija ne mazāk par se�iem fri�iem

Tagad blakus komandierim soļoja vecais kavalērists Ro-maņuks, aiz viņa, turēdama gatavībā granātas un pistoles, gāja �trieciengrupa� � zobgalis Vaņka Teļegins, meliora-tors Terentjevs un komandiera pastāvīgais izpalīgs Mitja Golubevs. Babij�ukam uzdeva komandēt �rezervi�.

Pie pārbrauktuves pa sargmājiņas durvīm, kas bija līdz kājai vaļā, plūda laukā gaudulīgas mutes ermoņiku skaņas. Pat iztālis varēja redzēt, ka iek�ā kuras krāsns, uguns atspulgi rotaļājās uz slapjajām sliedēm, gar kurām gausi soļoja vācu sargkareivis ar karabīni uz rokas, viņa ēna ar ritmisku precizitāti parādījās uz apgaismoto durvju fona te no labās, te kreisās puses.

� Ejam! � Cvetkovs pēk�ņi strupi pavēlēja.

Un tajā pa�ā mirklī �trieciengrupa� atdalījās no �rezerves� un, uzkāpusi uz pazemā uzbēruma, a�iem soļiem devās uz mājas pusi.

� Halt! � iespiedzās sargkareivis, ta�u viņa spiedzienu tūdaļ pārkliedza negantas, aizsmaku�as un neķītras vācu lamas, tādi lamu plūdi, ka Volodja tikai pēc brī�a pazina Cvetkova balsi, bet krietni vēlāk saprata arī komandiera samērā vienkār�o plānu.

Ta�u, kad saprata, sargmājiņā, kur vēl nesen klusu skanēja mutes ermoņikas, jau plīsa granātas un netālajā ap�u me�elī aiz pārbrauktuves sprakstēja īsas automāta kārtas, � turp at�audīdamies bija aizmucis vienīgais dzīvs paliku�ais vācietis.

� Atļaujiet, es viņu dabū�u rokā, � mirdzinādams tumsā acis, Mitja Golubevs lūdza Cvetkovam. � Es, biedri komandier, naktī redzu, es me�u pazīstu, bet viņ� � pus-plucis vācietelis . ..

� Atlikt! � gurdenā balsī pavēlēja Cvetkovs.

No ap�u audzes atkal atskanēja steidzīga automāta kārta.

� Blie� aiz bailēm, kur pagadās, � Golubevs īgni novilka.

Un nenocieties, zābakiem slīdot pa mālaino nogāzi, viņ� aizskrēja aiz mājas.

� Atpakaļ, muļķi! � Cvetkovs iekliedzās. � Atpakaļ ...

Bet bija jau par vēlu: vācietis, kas bija paslēpies me�ā, varēja bez kādām grūtībām no�aut gai�ajā loga ailē parādīju�os Golubevu un to arī izdarīja.

� Pagalam ir! � komandieris klusu konstatēja. � Nu, redziet, kā iznāk!

Volodja saklausīja �ajā �nu, redziet� gan brīdinājumu, gan rūgtuma pilnus draudus, gan savādu drūmu svinīgumu.

Golubevu apbedīja kilometrus divus no pārbrauktuves lauku ceļa malā. No dzelteni pelēkajām debesīm joprojām sijājās drēgns lietus, bet tagad vecajās apsēs sāka gaudot arī vēj�.

� Varēja vēl ilgi dzīvot, � pēc vāciskās lamā�anās aizsmaku�ā balsī klusu pateica Cvetkovs, stāvēdams pie vaļējā kapa. � Varēja vēl ilgi dzīvot, būtu atgriezies pēc uzvaras mājās ar slavu ...

No lietū nomelnēju�ā reglāna kabatas viņ� izvilka piecus �etonus, kas bija paņemti no�autajiem vācie�iem, iesvieda tos nelaiķim pie kājām un novērsies piebilda:

� Varbūt tā tev būs priecīgāka gulē�ana . . .

Golubeva kapu ātri vien aizbēra, Cvetkovs aizsmēķēja

un, soļodams nodaļas priek�galā, devās prom. Bet vienrocis kavalērists Romaņuks skaidroja Holodiļinam:

� Gadās, ka cilvēkam ir laba balss, � tad mēdz teikt, ka tā esot dieva dāvana. Bet da�kārt ari komandiera dotības ir no viņa un ne Citādi. Teik�u godīgi � sākumā domāju: plātīzeris un muldoņa. Un, es atvainojos, pat turēju par avantūristu. Bet tagad, mīļie biedrī�i, itin nemaz. Viņam ir tādas dotības, viņ� saprot . . .

Volodja soļoja nopakaļ un klausījās. Un, lai cik rūgts bija zaudējums, viņam pēk�ņi sāka likties, ka komandiera brīdino�ajā saucienā naktī un visā tajā, kas notika vēlāk, slēpjas viņu lidojo�ās nodaļas �Nāvi fa�ismam� nākamā labklājība!

� Vai neapvainosities? Ticiet man, es vislabākajos nolūkos.

Un nocitējis:

Vīri paslepeni gānās:

�Sievas dēļ viņ� aizmirst mūs,

Gulēdams pie viņas sāniem,

Pats par gļēvu sievu kļūst.�

Cvetkovs nobālējis, bet Veresova sākusi smieties.

� Tā kā esmu kārtīgs cilvēks, � Holodiļins paziņojis, � nenosauk�u savus kaujas biedrus, �o noskaņojumu izplatītājus.

� Es to arī neprasu! � Cvetkovs atteicis. � Man viss ir skaidrs. Varat būt brīvs.

Volodja uzmanīgi noklausījās komandiera stāstā, tad aizsmēķēja un teica:

� Nospļaujieties par to! Ir tikai viena nelaime � Veresova pieprasa, lai mēs ņemtu viņu sev līdzi. Un, godīgi sakot, mums nav nekādu tiesību viņai atteikt. . .

Cvetkovs padomāja, arī aizsmēķēja un, cie�i lūkodamies uz Ustimenko, paziņoja savu spriedumu:

� Lai tad būtu tā: Veresova nāks mums līdzi kā jūsu ... draudzene vai līgava, vai . . . vai, vārdu sakot, jūs abi esat veci paziņas. Kop� �ī brī�a man nav nekādas daļas gar viņu, turklāt tā nav izlik�anās, bet patiesība. Vai jūs saprotat mani? Es nemāku izlikties. Iet vienai pa�ai viņai būs par grūtu. Viņa nav tāda kā, teiksim, māsiņa Da�a vai Ma�a, nav mūsu pa�u skuķis. Viņa ir � Vera Nikola-jevna Veresova. Lūk, tā . . . Vai skaidrs?

� Skaidrs, � īsti neapjēgdams, kas no visa tā iznāks, sacīja Ustimenko.

� Ja jau skaidrs, tad var mazlietiņ arī palasīt, diez kad atkal radīsies izdevība! � Cvetkovs ar patiku noteica un pievilka tuvāk lampu.

� Ko jūs lasīsit?

� Bet jūs pacentieties uzminēt pēc pirmā teikuma . ..

Un Cvetkovs tīksminādamies un priecādamies lasīja:

� �Pulkstenis rādīja astoto rīta stundu � laiku, kad oficieri, ierēdņi un iebraucēji parasti pēc karstās un smacīgās nakts peldējās jūrā un pēc tam devās uz paviljonu dzert kafiju vai tēju ...�

� Nezinu! � Volodja paraustīja plecus.

� �Ivans Andrejevi�s Lajevskis ...� � Cvetkovs uzmanīgi izlasīja vēl trīs vārdus.

Volodja nepatikā saviebās.

� Bet jūs ta�u esat inteliģents cilvēks, � Cvetkovs sacīja, mierīgi raudzīdamies Volodjā. � Domājo�s ārsts, �resnā zarna�, kā izteicās kāds mans draugs, �jums ir tikpat kā atvērta grāmata�. Kā tad jūs tā � nepazīstat Ce-hovu.

Un negaidīti pavisam skumji sacīja:

� Domājat, ka es par jums zobojos? Pats par sevi, Us-timenko. Slikti, muļķīgi esmu dzīvojis. Vienmēr, redziet, pietrūcis laika.

Ar savu lielo roku viņ� noglaudīja grāmatas muguriņu un teica:

� Labi, liecieties gulēt. Pēc uzvaras kļūsim gudrāki!

ŅEM MANI PIE SEVIS!

�Sveicināti, ļoti cienījamais Vladimir Afanasjevi�! So vēstuli Jums raksta kāda Jūsu paziņa � Slepanova Var-vara Rodionovna. Kādreiz mēs bijām �paziņas�, kā jauni ļaudis tagad mēdz izteikties, un, ja vien es nejaucu Jus ar kādu citu, esam pat skūpstīju�ies, turklāt es pati lūdzu Jūs, nemākuli, noskūpstīt mani �kaislīgi�. Vai atceraties? Jums virs galvas toreiz gaudoja kuģa sirēna, Jūs devāties uz praksi Melnkraujā, un tas viss notika mūsu jaunības dienās.

Pēc tam Jūs pametāt mani augsti principiālu motīvu dēļ. Cilvēki ar tādu raksturu kā Jūsējais ta�u visu dara tikai principiāli, pat apgrie� cilvēkiem sprandas savas nolādētās principialitātes dēļ.

Kādēļ Tu toreiz neatskatījies, muļķi?

Kā Tu uzdro�inies neatskatīties?

Un kā lai es tagad dzīvoju ar aizlauztu sprandu?

Vai zināt, Vladimir Afanasjevi�, par ko es bie�i vien domāju?

Par to, kādu ļaunumu lepnība nodara mīlestībai, protams, ja tāda vispār pastāv. Visas nelaimes nāk no lepnības, no pārāk godbijīgas izturē�anās pret savu �es�. Ja ir mīlestība, tad ta�u �es� pārvēr�as par �mēs� un apvainoties var tikai uz �o �mēs�, savu �es� itin nemaz nevar ņemt vērā. Ja Tev, piemēram, nodarīs pāri darbā Tava uzdevuma pildī�anas laikā, kā Tu mēdz izteikties, es jutī�os aizskarta par mums abiem. Ja nodarīs pāri man, Tu tāpat jutīsies aizskarts par mums abiem. Bet es nevaru apvainoties uz Tevi, jo Tu esi arī es, mana kreisā roka ta�u nevar apvainoties uz labo. Tu nesaprati?

Redzu jau, redzu, kā Tu viebies un saki: �Metafizika un vairāk nekas.�

Vai atceries, kā Tu toreiz piestātnē apskaities, kad es pateicu, ka skūpsti mēdz būt arī spīvi? Tu neatceries, muļķīti? Bet es atceros. Sievietes visu atceras, ja vien vēlas atcerēties, bet, ja nevēlas, tad tur nekā nevar līdzēt. Ta�u es vēl neesmu izteikusi savu domu līdz galam: visdrausmīgākās nesapra�anās mīlestībā parasti notiek tie�i �īs idiotiskās, aplamās lepnības dēļ. Protams, jābūt savai cieņas izjūtai, personībai jāsaglabājas, ta�u tajā uzticības bezgalībā, bez kuras īsta mīlestība nemaz nav domājama, viss pārējais ir tikai niecība un pī�ļi. Ja Tu esi uzticējis man mīlestību, tad Tev, aptaurētais idiot, nav tiesību �aubīties, vai es brauk�u ar Tevi kopā kaut uz pa�u elli vai nebrauk�u. Ja nebraucu, tad tas nozīmē, ka itin nekā nav, nav bijis un arī nevar būt, un ne jau tādēļ, ka, aizbraucot kopā ar Tevi, es upurētu sevi, runājot mūsu �eņukiņa vārdiem, bet gan tādēļ, ka mīlestība, ja vien tāda pastāv, noteikti un ar prieku dara visu, kas veicina tās uzplaukumu, un kategoriski atsakās no tā, kas traucē tai normāli attīstīties. Bet, tā kā at�ķirtība, lai kāda tā būtu, tomēr traucē mīlestības dabisko pastāvē�anu, tad jāsecina, ka pati mīlestība būtu pretojusies un nepieļāvusi mūsu �ķir�anos, un tagad es jau būtu dzemdējusi Tev meitiņu ar bizītēm, varbūt arī puisīti vai meitiņu un puisīti, kā Tu pats vēlies!

Vienmēr vajag atskatīties atpakaļ, vai saproti?

Tik un tā labāku par mani Tu neatradīsi!

Atradīsi skaistu � ar garām kājām! Atradīsi ar tievu vidukli (tādu kā lapsenei � esi ta�u lasījis par tādām, bet kas tur sevi�ķs?), ar grieķietes degunu, ar romietes degunu, bet tādu kā mani � nemū�am!

Bet varbūt Tu tur jau esi apprecējies ar savu indiānieti Tu�u?

Lūdzu, neapvainojies uz mani, Vova, bet, tiklīdz iedomājos, ka Tu esi ņēmis un apprecējies, tad es vēlos Tavu nāvi. To tikai Pu�kins varēja uzrakstīt: �Esi laimīga, Me-rij!� Bet es neesmu Pu�kins. Es esmu Varvara Stepanova ar visām viņas labajām un sliktajām īpa�ībām. Un arī Pu�kins dro�i vien ir samelojies, noskaņojis sevi uz salkanī-bām, esam ta�u dzirdēju�i un lasīju�i par viņa ģimenes dzīvi.

Tāpēc labāk nomirsti.

Tad Tu gulēsi �ķirstiņā, manu mironīt, pavisam rātni un omulīgi. Bet, ja Tu apprecēsies, � mani atstums maliņa, pat tuvumā nelaidīs, un es arī nemaz neie�u, lai Tevi apraud Tava sievasmāte un visi tie, ar kuriem kopā Tu ej uz opereti vai futbolsacīkstēm.

Ak kungs, ko gan es esmu sarakstījusi!

Tomēr tas viss ir taisnība. Es citādi nemaz nespēju domāt. Es spētu Tev sērskābi ieliet acīs, ar bārdas nazi nogriezt Tavu galvu, es spētu izdarīt visu ko, vai saproti, Vovik, cik es esmu briesmīga!_

Laikam ta�u tas ir vecais Ādams, kas manī trako, vai arī atavisms, pret kuru jācīnās.

To ir viegli pateikt, bet pamēģini cīnīties! Vai cilvēks var sev pavēlēt, ja tik skaidri savā iztēlē redz, cik spīvi Tu skūpsties ar citām sievietēm.

Riebīgā, pretīgā persona!

Nevēlos vairāk par Tevi domāt!

Ak Tu tur dziedini? Liec kompreses pavisam kulturālos apstākļos? Mērī temperatūru? Dro�i vien esi jau piesēdies pie kandidāta disertācijas � pamazām apdomā un raksti?

Bet pie mums ir kar�. Jūs, Vladimir Afanasjevi�, radio ta�u klausāties?

Un kar� nebūt nav tāds, kā Jums liekas.

Tikai, Vova, lai cik tas dīvaini, es kļūstu resna. Es un mūsu �sentimentālais tanks� � Nastasja. Tu ta�u zini, cik ļoti man iet labumā ēdiens. Līdz pēdējai skripatai. Un Nastjai tāpat. Bet mums vienā dienā bija pa desmit un divpadsmit koncertiem. Un visur dod ēst. Tu nemaz nezini, cik viesmīlīgi ir �ie kara jūrnieki, Tev, nabadziņam, nav gadījies ar viņiem sastapties. Uzaicina iebaudīt: �Ņemiet nu par labu, kas mums ir,� � un pats koks, tas ir, pavārs, aprūpē tā, ka atsacīties nozīmētu apkaunot un apvainot labu cilvēku. Atteikties nekādā ziņā nedrīkst. Un arī ēst ar gariem zobiem nedrīkst, tūdaļ jautā: piedodiet, lūdzu, vai negar�o?

Starp citu, tagad vairs neesmu resna. Tas bija kādreiz. Nebrīnies, ka rakstu Tev pa gabaliņam, saproti � es apturu kādu laika posmiņu un saku:

� Pagaidi brītiņu, lai Vladimirs Afanasjevi�s paskatās no savas jaukās tālienes, tas viņam nāks par labu.

Un man �ķiet, ka Tu arī redzi, jo bez Tevis viss ir kaut kā a�gārni.

Zini, pie mums reiz bija iegriezu�ies �urnālisti. Viens kārns un gar� kā stādaigs, kauli un āda, par viņu mūsu mākslinieciskais vadītājs izteicās: �Sitam intendantam jau nav komplekcija, bet dekomplekcija.� Kopā ar viņu bija atbraukusi sieva � abi strādā vienā avīzē. Viņa �im visu laiku saka: �Vai, kāds tu esi, Borka, tu nekā nesaproti!� Bet �is tikai māj ar galvu, ka tie�ām nesaprot, māj un smaida viņai. Abi kopā aizgāju�i karā, vai Tu to apjēdz?

Kopā.

Pēc tam mēs iedzērām, un �ī sieviete � viņu sauc par Aņutu � ar asarām acīs man jautāja:

� Vai nav tiesa, Varja, mans Borja ir apbrīnojami skaists?

Es pat nobijos, domāju � meitēns pēk�ņi sajucis prātā. Bet viņa, vari iedomāties, neatlai�as:

� Visā pasaulē pats skaistākais!

Interesanti, vai arī Tu esi pats skaistākais visā pasaulē?

Tagad palasiet, biedri Ustimenko, kas ar mani notika tālāk.

Mēs nokļuvām kādā pilsētā N., kuru bija nolemts neatstāt. Tādēļ uz N. zemesragu vajadzēja izvest no pilsētas visus produktus. Es braucu kopā ar �oferi, vedām konservus un cukuru. Es ta�u esmu stipra, Tu jau zini, �oferis pat brīnījās un visu laiku brīdināja mani: �Nepārstiepieties, Varje�ka, meitenei tas nav labi.� Reiz joņojam, cik jaudas, bet mūs apstādina virsnieks ar pistoli rokā un saka:

� �igli iek�ā me�ā, fri�i ar motocikliem nogriezu�i ceļu.

Pa me�u aizkūlāmies līdz savējiem. Un pienāca tāds

�laika posms�, kā izteicās mūsu mākslinieciskais vadītājs, kad �mūzām vajadzēja apklust�. Mēs ar Nastju sākām strādāt pie lidotājiem par oficiantēm.

Un, iedomājies, Vovik, tās bija mana mū�a labākās dienas.

Nezinu kādēļ, bet gribas parādīt Tev vēl vienu laika posmiņu. Paskaties.

Sē�u viena pati mūsu pazemes ēdnīcā un snau�u: esmu nogurusi. Auksts un drēgns, garastāvoklis pavisam drūms un saskābis.

Pēk�ņi ienāk lidotājs Borovikovs Sergejs Sergejevi�s. Viņ� jau ir krietni gados, daudzi viņu saukā par tēvoci Serjo�u. Augumā padrukns un nez kādēļ atgādina tēvu. Viņ� tai dienā bija daudz rei�u pacēlies gaisā, es pat nezinu, cik īsti, ta�u ļoti daudz.

Iet viņ� lēnām, untās ieautās kājas ar pūlēm pa zemi vilkdams. Noņēmis pilota cepuri, ar lielajām plaukstām viņ� glauda matus. Un klusībā kaut ko domā, mani nemaz nemana. Es pavaicāju:

� Vai kaut ko iekodīsit, tēvoci Serjo�a? (Visi karavīri nevis ēd, bet ieko�, to Tu iegaumē.)

� Iekost? Noteikti!

Atnesu viņam treknu cūkgaļas kotleti. Viņ� ilgi un ar pretīgumu skatās uz to. Viņ� ir pārguris, vai saproti? Viņ� nespēj to ne norīt! Turklāt tā ir arī atdzisusi � �ī nolādētā kotlete. Es to visu jau zinu, bet man ir saspīlētas, smagas, necie�amas attiecības ar nelieti koku, kas te dzīvo kā niere pa taukiem. Koks vēlas tikai vienu: lai viņu �evakuē�. Viņ� pat kādu brīdi tēloja juku�u, ta�u nekas neiznāca. Tas ir nelietis un riebeklis. Tāpēc man vajag, lai tēvocis Serjo�a atsakās no kotletes.

� Būtu atnesusi, meitiņ, kaut ko skābu, � kautrēdamies klusu palūdz tēvocis Serjo�a. Viņ� kautrējas tādēļ, ka nespēj ēst cūkgaļu. Viņam pa�am �ķiet, ka tas ir untums. Ir ta�u kar�!

Aizgājusi uz kambīzi, es sagatavoju ēdienu pati, bet koks no kakta skatās manī ar kaķa acīm. Smalki sakapāju sālītu gurķi, sagrie�u sīpolu, izvelku no kastroļa sautētu nieri. Pirms pasniedzu tēvocim Serjo�am rasoļņiku, es vēl sataisu salātus no skābētiem kāpostiem ar dzērvenēm. Lidotājiem paredzētie simts grami ir tik auksti, ka glāzīte noraso. Dzērvenes mēs ar Anastasiju salasām turpat blakus aerodromam pa ciņiem.

Tēvocis Serjo�a ieko� un stāsta, kā karojis. Es lāgā neaptveru, ko viņ� stāsta, ta�u saprotu, ka esmu viņam nepiecie�ama, ka viņam vajag, lai kāds teiktu: �Vai tie�ām?�, �Nevar būt!�, �Vai dieniņās!�. Citi lidotāji ta�u viņam to neteiks. Viņi pa�i �odien ir cīnīju�ies, arī viņi ir pārguru�i, viņus ne ar ko nevar pārsteigt . . .

Pēc tam Nastju evakuēja ar lidma�īnu un es paliku viena � viena pati sieviete. Es, Vova, kļuvu arī par sanitāri, jo visas specialitātes jau bija sajuku�as juku jukām. Vācie�i pie mums izmeta kombinētus desantus, līda virsū aerodromam, bet mēs aizvien atsitām uzbrukumus. Arī es, Vladimir Afanasjevi�, kāvos � �āvu ar automātu, tikai slikti, un Mo�kovecs � mūsu priek�nieks � mani baigi norāja:

� Tu, Stepanova, pirms sprūda nospie�anas aizmiedz acis. Tas nekur neder, Stepanova. Tu zvetē pa tuk�o, nevis virsū ienaidniekam. Ej prom, Stepanova, ej prom, nekaitini mani. . .

Ta�u automātu man neatņēma, jo �o automātu man uzdāvināja kāds karavīrs. Automāts ir trofeja un saucas ��mei-sers�, tu dro�i vien par tādu neesi ne dzirdējis. Un vēl man uzdāvināja bruņu cepuri, divas granātas, mazu pistolīti . . .

Reiz vakarā pie manis ienāca Mo�kovecs.

Viņ� ir drūms vīrs, no viņa lieka vārda neizdabūsi.

Bet �oreiz viņ� cie�i aizvēra durvis, apsēdās man blakus un teica:

� Eju nopietnā uzdevumā, iedod man, Varvara, kaut ko līdzi kā laimes talismanu. Tev laimīga roka.

Es padomāju un atdevu Tavu fotogrāfiju � tā man ir tikai viena, un Tu uz tās izskaties diezgan ļutausīgs, reiz es to noplēsu no Tavas vecas studenta apliecības, pēc tam, kad Tu jau biji aizbraucis uz ārzemēm, Aglaja Petrovna man atļāva.

Mo�kovecs paskatījās un noprasīja:

� Kas tas tāds ir?

Es viņam atbildēju:

� Man pats dārgākais cilvēks! Neaizmirstiet atnest atpakaļ.

� Atnesī�u!

Un atnesa arī. Pārnāca viss glu�i kā apogļojies, pui�i, kas gāja ar viņu kopā, atgriezās sveiki un veseli, tikai gau�i nomocīju�ies. Mo�kovecs atdeva atpakaļ Tavu fotogrāfiju un vēl piedevām �etrus �etonus.

� Kas tie tādi? � es jautāju.

� Procenti! � �is atbild.

Tikai vēlāk atjēdzos, ka tie ir nogalinātie fa�isti.

Nāko�ajā naktī Mo�kovecs pamodina mani un saka:

� Iznāc laukā pie zēniem, atvadies, viņi tūdaļ dodas kaujā, lauzīsimies laukā.

Arī pats Mo�kovecs saposies kaujai � bruņu cepure galvā, teltene plecos. Man bija papirosi, es tos visus izdalīju, atdevu savu ��meiseri�, vienu granātu, bruņu cepuri arī. Pat nepīpētāji ņēma manus papirosus. To grūti paskaidrot � kādēļ, ta�u es viņiem �ajā mirklī biju ļoti vajadzīga. Un, atceros, es visiem teicu vienus un tos pa�us vārdus:

� Viss būs labi, lieliski, gan izlauzīsities!

Metos prom, apskrēju apkārt noliktavai un paslēpos � lai paiet man garām. Un viņi aizgāja . ..

No rīta pienāca pavēle � doties prom. Bet tikai ar lidma�īnām un kuteriem. Ta�u lidma�īnu maz, un arī kuteru nav daudz. Atskrien pie manis pazīstams lidotājs � Petja vārdā, uzvārdu neatceros � un saka:

� Meitenīt, posies �iglāk, man ir mācību lidma�īna, viena vieta ir brīva. Mantas neņem, citādi neaizvilksim līdz galam . . .

Uzrāvu vatēto vamzi, izgāju laukā, bet pretim nāk Ser-jo�a Korņilovs � bija mums tāds jauks jūrnieciņ� � ar sadragātu plaukstu un ievainotu plecu. Stumju �o pie lidma�īnas. Propellers jau grie�as, un Petja kliedz:

� Tikai viena vieta! Viena ta�u! Viena!

�ai mirklī mani kāds sagrābj aiz vam�a � atskrēju�i kuternieki: viņiem pavēlēts paņemt līdzi Stepanovu. Jau satumsa, kad mēs atstājām krastu, un vācie�i ar motocikliem jau bija pie pa�as jūras. Slikti atceros, kas un kā notika pēc tam. Stāstīja, ka mūsu kuteris atradies ceļā divdesmit trīs stundas. Bija necie�ami auksts, tas man palicis prātā. Un atceros, kā mēs nokļuvām ūdenī. Biju tā nogurusi, ka vēlējos, lai viss ātrāk beigtos, ta�u man blakus pie dēļa turējās kāds apbrīnojami uzmācīgs jūrnieciņ�, es pat uzkliedzu viņam:

� Nemāci mani, tu man esi apnicis, vācies pie velna!

Vēlāk viņ� to stāstīja visiem.

Bet vēl vēlāk es izdzirdu:

� Viņa no tā nomirs!

Ta�u es nenomiru � �tas� bija milzīga krūze ar spirtu. Es to izdzēru visu un aizmigu, bet, kad pamodos, man sāka likties, ka esmu nokļuvusi ellē. Tomēr tā bija tikai krāsns-aug�a, jūrnieki bija sakurināju�i krāsni, lai mani labi pamatīgi izsviedrētu. Paskatījos uz sevi � kājās vīrie�u apak�bikses ar saitītēm, mugurā jūrnieka krekls, virsū uzsegts ka�ociņ�, bet virs tā � segas. Lejā pie krāsns drūzmējas jūrnieki un kaut ko apsprie�.

Mēģināju piecelties, ta�u sajutu, ka nevaru, esmu visa salipu�i.

� Pui�i, � es saku, � esmu kaut kādā mīklā. Ko man darīt? . . .

Bet �ie atbild:

� Neuztraucies, draudzenīt, tur stāvēja burka ar medu, tā siltumā pārplīsusi, un medus patecējis tev apak�ā. Tas nekas, mēs sanesīsim ūdeni, gan nomazgāsies. Tikai medus gan �ēl. . .

Kamēr viņi sanesa ūdeni, kamēr sasildīja, � es salipu aizvien vairāk un vairāk. Nevarēju vairs ne pakustēties. Pēc tam viņi novilka mani no krāsns un aizgāja.

Ta�u balss man pēc �īs peldes pazuda.

Izrādījās, ka tev, Vovik, taisnība, nekāda aktrise no manis neiznāca.

Un tā nu es patlaban esmu Maskavā. Tēvs atrakstīja, ka pacentī�oties man palīdzēt atrast kādu vietu. Es ta�u tagad spēju visu ko. Tikai viņ�, mans tētis, visu laiku kaut ko finglierē, viņ� negrib, ka mani nogalina, kāds no jūrniekiem jau paguvis satenkot, kā es slīku. Tagad aizrakstīju tētim draudu vēstuli ar ultimatīvām prasībām. Un piebildu, ka manī rit Stepanovu asinis, lai nemaz necer, ka brauk�u uz Alma-Atu.

Pie mums ir auksts un snieg.

Bet Tu, laikam, dzer viskiju ar sodu un raksti vēstules, lai Tevi lai� uz fronti?

Brauc!

Es nespēju iztikt bez Tevis.

To nav iespējams izskaidrot, bet Tev tas jāsaprot.

Vai vēlies uzzināt par mani pa�u drausmīgāko, to, ko nezina neviens un₍ protams, it nekad ari neuzzinās, jo tas tiek sacīts tikai Tev, bet Tev, dumiķīt, es neesmu vajadzīga. Es, Vova, esmu sieva!

Tu nobijies?

Vai Tev uznāca krampji aiz �ausmām, tādēļ ka �ajā laikā tas nekādi nepiedien, tādēļ ka Tu �o jēdzienu saproti sīk-pilsoniski.

Tikai es neesmu tāda sieva kā daudzas citas, kā pārējās.

Es skatos Tavā toreiz rakstītajā �ausmīgajā, rupjajā un neganta niknuma pilnajā vēstulē par fraku, par �eņku, Svetlanu, Ņusju un mani. Visus Tu esi mērojis ar vienu olekti. Bet to Tu esi darījis dusmu lēkmē, es ta�u Tevi pazīstu. Toties tālāk, Vova, viss ir patiesība. Tālāk Tu esi uzminējis: �Tu būtu varējusi atbraukt uz �ejieni un kļūt man par uzticamu palīgu tajā varbūt neievērojamajā, bet nepiecie�amajā darbā, ko es strādāju. Tu būtu narkozes devēja un asistente, Tu būtu mana sieva un draugs, bet tagad . . .� Tālāk vairs nav interesanti, tālāk jau ir Tava parastā ka�ķē�anās.

Bet Tu ta�u nepaaicināji mani, Vovo�ka!

Tu neatskatījies, lai pateiktu man tie�i �os pa�us svarīgākos vārdus: brauksim, Tu būsi mana sieva un draugs!

Un es kļūtu, par ko vien vēlies, � par sanitāri Taviem slimniekiem, par māsu, par feld�eri, par pa�ceptu profesori, aptiekāri, trauku mazgātāju. Es esmu sieva, Vova, Tava sieva! Un nebrīnies, lūdzams, neviebies sa�utumā, nedomā � tie atkal Tavi kārtējie �stiķi�, � protams, �ie vārdi neskan īsti �odienīgi, tos dro�i vien daudzi nosodīs, bet, ja atceries, es nekad neesmu skrējusi pakaļ modei. Un darīt pa īstam es varu tikai to darbu, kurā Tu esi galvenais. Es varu brīni�ķīgi palīdzēt Tev, un tad �is Tavs uzdevums, darbs, kuram Tu nododies ar sirdi un dvēseli, kļūs par manas dzīves saturu.

Re, kāda sieva es esmu!

Zinu, mans mīļais un labiņais, zinu, ka īstas laulības nav tās, kurās cilvēkus saista tikai bērni, saimniecība un, atvaino, gulta. Tas ir par maz! Ar to cilvēka mū�am nepietiek. Viņi klusē! Spēlē viens ar otru dambreti un vēl lepojas ar to. Lai ievērotu smalkjūtības normas un visu pārējo, kas paredzēts laulības dzīvē, viņa, ar bu�iņu sagaidīdama vīru pie durvīm, apvaicājas:

� Nu, kas pie jums jauns?

Bet �is, protams, atbild:

� Mihails Petrovi�s jāatbrlvo no darba uz pa�a vēlē�anos. Kaut kas �ausmīgs!

� Ej nu ej? � �ī brīnās. � To gan nebiju domājusi!

�ādā garā sarunājas mūsu Jevgeņijs ar Iraidu. Un viņa

turklāt vēl rauc savu pierīti, tēlodama, ka domā.

Protams, ir arī cils variants, kad laulātie draugi aizņemti katrs savā darbā. Viņam savs, viņai � pavisam kas cits. Lai dieviņ� dod viņiem labu veselību, kā mēdz sacīt. Ta�u ne jau par viņiem es gribēju runāt. Pati par sevi. Par sevi � no�ēlojamo radījumu, kā Tu mani reiz nosauci. Nu, tad zini: es esmu absolūta sieva. Es neesmu ar mieru, ka Tu dari darbu, kas nav arī mans darbs. Man tas nav pa spēkam. Es sajuktu prātā, ja tajā nākotnē, kuras mums it nekad nebūs, bet, ja tomēr būtu, Tu darītu vienu darbu, bet es � citu. Man vienmēr jābūt kopā ar Tevi. Gan tad, kad klājas ļauni, gan tad, kad labi, gan laimē, gan nelaimē, gan ziemas salā, gan vasaras tveicē, gan kara, gan miera apstākļos, gan operāciju telpā, gan pārsienamajā istabā, gan viesos, gan mājās.

Nē, labāk, lai Tu esi aizgājis un es Tevi gaidu.

Un lai Tu nāc mājās, vai saproti? Lai Tu esi aizgājis viesos pie sava veca frontes drauga un tur drausmīgi pie-tempies. Un pārvilcies mājās rāpus. Un es Tev saku:

� Vladimir, kas tad nu?

Un Tu man atbildi:

� Piedod, bet tā nu ir iznācis!

Un es Tev:

� Ceru, ka otrreiz tā vairs nenotiks?

Un Tu man (drausmīgā dzēruma trakumā):

� Prom no ceļa! Kur� �eit ir galvenais? Nost! Riebekle! Es esmu galvenais . . .

Bet es:

� Tu. Tu, Vovo�ka, Tu esi pats galvenais . ..

Bet no rīta Tev jāatvainojas. Un vai zini, kā?

� Kas man, Varjuha, vakar bija lēcies?

Bet es cie�u klusu. Klusēju un nesaku nekā. Un klusēdama raudu. Bet tu rāpo uz ceļiem � pats jau krietni gados, jau ar aizdusiņu, manu mīļo plikpaurīt! Pēc tam es Tev, protams, piedodu, un viss ir labi.

Ak kungs, kādas tikai aplamības neienāk prātā, kad runāju ar Tevi.

Piedodiet, Vladimir Afanasjevi�, aizmirsos.

Tātad Tu, Volodja, domā, ka es mūsu jaunības dienās klausījos tavos medicīniskajos prātojumos un da�ādajos bioloģiskajos murgos tādēļ, ka mani tas interesēja?

Itin nemaz!

Mani interesēja tikai tas, ko Tu par to domā, un es Tev neap�aubāmi kļūtu par pirm�ķirīgu palīgu. Vai tas ir ļauni? Vai tas ierobe�o sievieti, padara viņu nelīdztiesīgu brāļiem vīrie�iem? Bet tā ta�u nav recepte, tas ir tikai tas, kas der man pa�ai. Un �ajā ziņā nekā ar mani nepadarīs, arī Tu man nekā nepadarīsi, ja jau esmu Tev tāda piedzimusi.

Nu, paliec sveiks!

Varbūt tomēr atbrauksi un paņemsi mani sev līdzi uz karu?

Ņem mani pie sevis, Volodja.

Maskavā, 1941. gada 8. novembrī.

Ziemeļu stacijā.

Bet, uz kurieni es braucu, � par to Jums nav nekādas daļas, Vladimir Afanasjevi�!�

ecembra sākumā Cvetkova nodaļa uz ilgāku laiku nokļuva smagā stāvoklī. Būtībā tai nebija nekādas nopietnas pieredzes karā, turklāt vēl tik sare�ģītā, kāds ir partizāņu kar�. Pārguru�i no pastāvīgām vajā�anām, no lietavām, mitruma un visbeidzot no aukstuma, kas stindzināja Un�as me�us, slikti apģērbtie cilvēki, kā saka, �uzdeva� un pie padomju saimniecības �Vecais boļ�eviks�, noliku�ies gulēt, glu�i vienkār�i nepamanīja vajātājus, kuri iznīcināja gandrīz vai visu nodaļu.

Par laimi, Cvetkovs, kas vienmēr gulēja pusmiegā, paguva sajust kaut ko nelabu � sadzirdēja vācu pēdu dzinēju suņu aizsmaku�ās rejas un sacēla nodaļu kājās. Izraisījās ilga, grūta un juceklīga kauja, ta�u � pats galvenais � tāda kauja, bez kuras varēja glu�i labi iztikt, jo partizāņi fa�istu dzīvajam spēkam tikpat kā nekādus zaudējumus nenodarīja.

�ajā kaujā iesaistījās arī Ustimenko, kaut gan viņam to nevajadzēja darīt. Ārsta pienākumus viņ� uzticēja Vere-sovai, pat norādīja lai vietu, kur apmesties, un apgādāja ar visu nepiecie�amo.

Kad viss bija beidzies, Cvetkovs nostādīja Ustimenko �miera stājā� un kaujā aizsmaku�ā balsī noprasīja:

� Kas jūs norīkoja par automātistu? Kādēļ jūs ar

Ceduņko līdāt vācie�iem flangā? Jūsu pienākums ta�u rūpēties par ievainotajiem? Kas jums atļāva līst kaujā?

� Tā kā nodaļā ir ārste Veresova, � Volodja iesāka,

� tad . ..

- Klusēt! � jau pavisam pārrīklis uzkliedza komandieris. � Veresova �odien dzirdēja pirmos �āvienus savā mū�ā. �Tā kā!� � viņ� pārmēdīja Ustimenko. � Kur tad viņa tagad ir? Vēl līdz �im brī�am neizskatās pēc cilvēka, bet ievainotie meklē ārstu. Atbildiet � vai man būs kareivim kaujā jāpārsien kāja? Vai man?

Sazini nu, ar ko tas viss beigtos, ja Koļa Pin�uks, kas pēc pārskrējieniem un kaujas azarta vēl joprojām elsa vien, nepaziņotu, ka �noķērusies mēle�.

� Kā �noķērusies�? � Cvetkovs uzbļāva.

� Tie�i tā, pats ņēma un noķērās, � nelikdamies ne zinis par Cvetkova nikno skatienu, Pin�uks paskaidroja.

� Pats pie mums noķērās. Mazlietiņ ievainots, bet tad va-ren pūslīgs! . . .

Ustimenko pārsēja �pūslīgo ievainoto�, iedeva viņam iedzert no mērstikliņa mazliet spirta. Vācietis bija gara auguma, ar sportisku ārieni, galvā tam bija cepure ar bramanīgi uzliektu priek�pusi � tipisks �blondā bestija�. Atradu�i viņu bedrē, ko, acīm redzot, kādreiz bija izraku�i mednieki. Tās dibenā bija sadzīti asi mieti � lielam zvēram. Fa�ists bija tajā iegāzies, un vajātāji atkāpdamies nebija viņu pamanīju�i.

�Blondā bestija� sākumā uzvedās lielīgi, tā, kā viņu bija mācīju�i: viņ� atteicās nosaukt savu daļu un arī uz pārējiem � formālajiem jautājumiem neatbildēja. Viņa zilās acis raudzījās dro�i un cie�i.

� Ko jūs līdāt pie mums? � Cvetkovs nevarēja iztikt bez psiholoģijas. � Ko jums vajadzēja mūsu Krievijā?

� Krievijas nekad vairs nebūs, � paraustījis plecus, atteica gūsteknis. � Būs protektorāts ar mū�īgu un sapratīgu kārtību. Visa zemeslode galu galā pakļausies Liel-vācijai. Mums zemcilvēku valstis nav vajadzīgas. Pati daba likusi zemcilvēkiem būt vergiem, � un �o dabas sūtību īstenos tre�ā impērija.

Volodja vāji prata vācu valodu un tikai pēc Cvetkova sejas izteiksmes, pēc viņa nāsīm, kas drud�aini cilājās, un greizā smīna saprata, ko spriedelē vācietis.

�Nu, labi, � brīdi klusējis, Cvetkovs sacīja. � Tagad pastāstiet, kā jūs nokļuvāt uz mūsu pēdām?

� To es pastāstī�u tikai komandierim! � atteica vācietis.

� Komandieris esmu es.

Vācietis pieklājīgi pasmaidīja:

� O nē! Sarkano partizāņu komandieris, kuru mēs tvarstām, ir ar bārdu. Rau, �āda bārda � neliela. Bet tomēr � bārda!

Un tad Cvetkovam kļuva skaidrs. Viņ� saprata, ka kaut kur tuvumā, tepat blakus, dzīvo un karo īsta partizāņu vienība, kurai dro�i vien ir sakari ar Lielo zemi, ir rācija, pieredzējis, kaujas ugunīs rūdīts komandieris, īsts komisārs . . .

Bet vācietis, mazliet pavīzējies, aptvēra, ka, pastāstīdams par sarkanajiem partizāņiem, viņ� nebūs nodevis savus fa�istiskos kara noslēpumus, � un sīki, nekā neslēpdams, izklāstīja Cvetkovam visu, ko zināja par kāda ievērojama sarkanā pulkve�a lielo un ļoti spēcīgo partizāņu grupu, kas spridzinot ar mīnām dzelzceļu. Vācie�i �o pulkvedi dēvējot par Lbovu.

Un ar zīmuļa smaili parādīja uz kaites tās vietas, kur Lbovs ar saviem �laupītājiem� uzspridzinājis dzelzceļu un nolaidis no sliedēm vilcienus.

- Pietiek, aizvākt! � Cvetkovs sacīja, pieceldamies no celma, uz kura sēdēja. � Tikai pārmeklējiet, kā pienākas!

Koļe�ka Pin�uks, kam bija domāti komandiera vārdi, mazliet nobāla un iebikstīja ar sava ��meisera� stobru vācietim sānos. Vācietis saprata, viņa seja sāka raustīties. Volodja novērsās. Da�us mirkļus vēlāk aiz priedēm no-sprakstēja īsa automāta kārta. �ai mirklī Cvetkovs teica Veresovai:

� Ja vēl vienu reizi atļausities dezertēt kaujas laikā, es pavēlē�u jūs no�aut. Mūsu reidā pasa�ieri nav vajadzīgi, bet zaķapastalas � vēl ne tik . . .

� Konstantin Georgijevi�, � Veresova iesāka, ta�u viņ� neļāva tai nobeigt.

� Jums es neesmu nekāds Konstantins Georgijevi�s! � Cvetkovs caur zobiem izmeta. � Jums es esmu komandieris! Sapratāt? Ejiet pildīt savus pienākumus un vairāk ar mani nerunājiet. Jūsu priek�nieks ir kara ārsts Ustimenko. Viss!

Docents Holodiļins, kas atradās turpat tuvumā, galvu vien nogrozīja:

� Va velna! Tikpat kā no dziesmas: piepe�i viņ� satver spēji kņazi, bailēs drebo�o, un, pār bortu atvēzējies, upes dzelmē iemet to. Tas tik ir raksturiņ�!

� Nerunājiet aplamības! � palūdza Volodja.

Kad kolona sāka kustēties, Vera Nikolajevna soļoja blakus Volodjam. Viņa vēl joprojām drebēja, acīs plaiksnījās �ausmas, bet uz vaigiem te iekvēlojās, te apdzisa sārti plankumi.

� Un es domāju � �is nu ir manas militārās biogrāfijas sākums: partizāņu nodala �Nāvi fa�ismam�, � viņa klusu noteica, un Volodja ārstes balsī saklausīja asaras. � Sitās �ausmas � no�au�u.

� Tāds jau ir kar�! � vecīgā pulvera dūmos apkvēpu�a karavīra balsī atteica Volodja. � Ta�u neļaujieties sarūgtinājumam, gan pieradīsit. Visiem sākumā ir bail. Paraugieties uz mūsu Holodilinu � bija visīstākais inteliģents, bet tagad � vīrs uz goda. Vai nu maz kas atgadās . .. jāprot tikai savaldīties ...

Veresova cie�i ieskatījās Volodjam acīs un palūdza:

� Palīdziet man, ja es nobī�os! Uzkliedziet man! Es nevēlos, lai �is briesmonis mani no�autu.

� Protams, � Ustimenko piekrita.

� Jūs zobojaties?

� Nē, itin nemaz.

Volodjam patie�ām smiekli nebija ne prātā. Viņ� tikai pasmaidīja, iedomādamies savu muļķīgo stāvokli: tagad viņam sazin kāpēc visur un visiem jātēlo, ka �ī viņam pavisam sve�ā un pat nepatīkamā, glītā sieviete ir kaut kādi saistīta ar viņu. Bet kas tad viņus saista? Kāda viņam darī�ana gar �o sievieti? Nobijās, paslēpās no ievainotajiem � viņ� pats ta�u aizgāja kaujā, jo paļāvās uz Vere-sovu un pat pamācīja, kā kurā reizē rīkoties, � bet tagad sāpju mocītais Trubicins skatās uz Volodju greizi, un karavīra skatienā viegli saredzams nosodījums: �Ir nu gan dakteris atradis sev vietnieku! Mokies nu viņas dēļ.�

Atpūtas vietā abi ievainotie � Azbeļevs un Trubicins � pieprasīja, lai viņus apskata Ustimenko, tiesa, diezgan de-līkāti aizbildinādamies, ka viņi esot pie tā pieradu�i. Ve-i 'sova nosarka, bet Volodja, kas pārsēja jau agrāk ievainoto Kisļicinu, savilkdams cie�āk pārsēj urnu, saskaitās.

� Tā, pui�i, ir cūcība, � viņ� sacīja, pieiedams pie pa-jūga, kurā gulēja Azbeļevs un Trubicins. � Atradu�ies lagad varoņi! Es ta�u atceros, kā tu, biedri Azbeļev, sākumā, pirmajā pārgājiena dienā, gaudies, ka viss mūsu pasākums esot veltīgs un ka mēs nekur netik�ot. Bet viņa ir sieviete, kas vēl kaujā nav bijusi, kas vēl pie tā nav pieradusi.

Azbeļevs drūmi klusēja, bet Trubicins, tī�uprāt skaļi vaidēdams, paziņoja, ka viņ� neesot �nekāds pērtiķis� un �neļau�ot, lai �ādi tādi skuķi pie viņa ievingrinātu roku kā laboratorijā�.

Pret vakaru visus piecus ievainotos un pēdējo pārtiku salika vienā pajūgā, bet Balodīti � dārko, gauso zirgu � Babij�uks no�āva �zupai�. Vera Nikolajevna no zirga gaļas atteicās, ēda pliku, sasalu�u maizi un klusu raudāja. Piekalts pie viņas ar Cvetkova pavēli kā ar va�u, Volodja strēba no katliņa zirggaļas viru, svīda no karstā ēdiena un domāja par to, cik tagad viņam būtu viegli kopā ar Var varu.

� Dodiet, es ar pamēģinā�u, � Veresova piepe�i sacīja. � Jūs tik gardi �amstināt . . .

Viņa mazliet pamēģināja, saviebās � tas �ajā sastingu�ajā ziemas me�ā, ugunskura liesmu atblāzmā pie katliņa ar zirggaļas viru izskatījās apbrīnojami ģeķīgi � un koķeti noteica:

� �aujiet kaut vai nost, bet nevaru!

Volodja klusēja, kaut gan viņam bija �ēl �īs sievietes. �ajā vakarā, apskatīdams karavīru kājas un rādams tos, kuri atkal nebija pratu�i aptīt autus, viņ� pēk�ņi sajuta, ka nav vairs spēka pajokot un ka �is pārgājiens, �ķiet, galīgi nomocījis arī viņu.

� Kā klājas, dakter? � Cvetkovs uzsauca, kad Usti-menko atgriezās pie sava ugunskura. � Esat noguris? Pasēdiet brītiņu! � viņ� gandrīz vai palūdza. Bet, pamanījis, ka Ustimenko nedro�i minstinās, pavēlēja; � Sēdieties!

Kā vienmēr gludi noskuvies un dīvaini smar�odams pēc odekolona un ugunskura dūmu sajaukuma, Cvetkovs sēdēja, atslējies pret vecas priedes stumbru, maidzīja pirkstos papirosu un pārskatīja vācu avīzi, ko bija atņēmis vakar no�autajam fa�istam.

� Interesanta parādība ir �ī zinātnes ikdiena, � viņ� noteica ar saltu smīniņu. � Te pa�i vācie�i raksta par mūsu slaveno laikabiedru � fran�u fiziķi Lan�evēnu. Viņi iesēdināju�i to Parīzē Santē cietumā, un Francijas Zinātņu akadēmija nav pat mēģinājusi aizstāvēt savu akadēmiķi. Vai varat to iedomāties? Turklāt �eit dots pavisam skaidrs mājiens, ka Lan�evēns apcietināts pēc fa�istisko zinātnieku norādījuma, kas saņemts no Vi�ī. Pa�i vācie�i raksta par to savā avīzē un, protams, slavina akadēmiju par tās �lojalitāti� .. .

� Bet kādēļ ikdiena? � pavaicāja Ustimenko.

� Tādēļ, ka neapdāvinātiem nelie�iem vissvarīgākās zinātniskās problēmas nav nekas cits kā tikai, tēlaini izsakoties, �ēdienu kartes�, �ēdmaņas� problēmas, bet, ja ņem augstāk, � tad savrupmāju, vai vēl augstāk � miljonu, jahtu, personīgas salas, briljantu un vēl sazin kādas problēmas, es ta�u neesmu speciālists �ajos jautājumos. �ādi vēsturiski satricinājumi kā pa�reizējie dod milzīgu vaļu �ai ikdienai, nezvēri zinātnieku togās parāda savu īsto seju, to, ka viņi patie�ām ir � nezvēri. Te vispār ir ko padomāt � gan par �odienu, gan arī pagātni.

Pār viņa lūpām pārlaidās ļauns smīns, viņ� salti palūkojās uz Volodju un noprasīja:

� Vai jūs nekad neesat padomājis par to, kā viss vecais, nopelniem bagātais un pat slavenais parasti nevis palīdz jaunajam, bet gan smacē to, pieliek visus savus vārgos, toties diplomētos spēkus un oficiāli apstiprinātos zinātniskos grādus, ne jau nu lai palīdzētu progresīvajam, patiesajam, novatoriskajam, bet gan lai �aizkavētu to un vilktu atpakaļ�?

� Piemēram? � uzprasīja Volodja, pēk�ņi ar prieku atcerēdamies sarunas ar Provu Jakovļevi�u Poluņinu. � Kādi jums būtu piemēri?

� Piemēri? Lūdzu, atradīsim! Starp citu, paaiciniet �urp jūsu dāmu, pēc viņas vārdiem, viņa kā nekā, �ķiet, tomēr ir ārste . . .

Ustimenko savā nodabā pasmaidīja. Cvetkovs piederēja pie tās kategorijas vīrie�u pārstāvjiem, kuri bez sievietēm, it īpa�i bez skaistām un tādām, kas prot klausīties (bet prast klausīties � tā ir liela māksla), jūtas daudz sliktāk, nekā tām pa�ām �Ievas meitām� klātesot, kaut gan �ie vīrie�i mēdz izrunāties par tām galvenokārt tikai nicino�i . ..

� Kādēļ es esmu vajadzīga? � Veresova nobijās. � Atkal kliegs uz mani . . .

� Nē, viņam uznācis labsirdības jonis, � atteica Vo-lodja. � Viņ� vēlas parunāties.

Puska�ociņā, ar plāniem velteņiem kājās, pazemīgi raudzīdamās ar savām tum�ajām acīm, Vera Nikolajevna bikli pienāca un padevīgi un klusi teica:

� Pēc jūsu pavēles ierados.

� Vai jūs baidāties no manis? � Cvetkovs apjautājās.

� Protams. Vēl neviens nav draudējis mani no�aut. Un nav kliedzis uz mani tā kā jūs . . .

Cvetkovs glu�i nopietni atbildēja:

� Starp citu, es nemaz nejokoju. Sēdieties! Mūsu Us-timenko izteica vēlē�anos, lai arī jūs piedalītos mūsu sarunā . . .

Volodjam aiz pārsteiguma pat uzacis uzrāvās pieres vidū, ta�u Cvetkovs nelikās viņu ne manām, it kā Vo-lodja patie�ām pats pēc savas ierosmes būtu ataicinājis Veresovu �urp.

� Man katliņā uzvārīta tēja, � komandieris viesmīlīgi piedāvāja. � Stipra. Tiesa, cukurs gan izbeidzies .. .

Ielējis Veresovai krūzīti tējas, Cvetkovs pastāstīja viņai, kā pats izteicās, sarunas �preambulu� un sāka minēt pēc atmiņas faktus:

� Sākumam, lūdzu: Galēns. Kur� gan viņu nezina, vismaz katrs feld�eris ir dzirdējis par viņu. Pamatlicējs, tēvs un tā tālāk. Protams, ja viņ� būtu par divām tre�daļām mazāk apdāvināts, tad viņa dzīve būtu ritējusi viņam pa�am daudz labvēlīgāk. Ta�u tie�i Galēna ģēnijs apvienoja pret viņu visus tā laikmeta neapdāvinātos nelie�us. Nekas tā nespēj apvienot nelie�us kā īsta talanta parādī�anās, jo tas ar savu esamību apdraud viņu labklājību, � neviens cilvēks, kas godīgi pētījis zinātnes vēsturi, nav varējis to nepamanīt. Un atkal būtu vietā pieminēt mūsu laikabiedru � francūzi Lan�evēnu. Tikai tas, ka visa pasaule atzina �ī zinātnieka nopelnus, piespieda pat aprobe�otos zinātniekus ielaist Lan�evēnu savā vidē, kura, pēc viņu mū�īgajām deklarācijām, ir brīva no politikas. Ta�u politiskās mahinācijas atbrīvoja �o baru no morāla pienākuma aizstāvēt pa�iem savu akadēmiķi no brūnā mēra, un viņi ar prieku novērsās no viņa, jo viņ� ir talantīgs, tātad arī bīstams kā konkurents viņiem visiem, kopā ņemot . . . Starp citu, Vera Nikolajevna, vai jūs esat kādreiz pētījusi kaut vai medicīnas vēsturi?

Cvetkovs jautāja izmeklēti pieklājīgi, ta�u Veresova nodrebēja un atbildēja kaut ko nenoteiktu.

� Ir jā, ir nē, � pasmaidīja Cvetkovs. � Vispār � �lika stāstīts�. Ir gan teiciens, velns paiāvis! Ti-ka stāstīts! Kaut gan tas laikam arī labi, ka tikai �tika stāstīts�, ja pats nesāk domāt, var likties, ka mūsu zinātnē vienmēr viss ritējis kā pa diedziņu kā tajā aizgrābjo�ajā situācijā, kāda bijusi jaunā Pu�kina un aiz vecuma nevarīgā Der�a-vina laikā, es domāju Aleksandra Sergejevi�a svētī�anu varoņdarbiem dzejas laukā. Un visiem, kas raksta par medicīnas vēsturi, kurai, manuprāt, tautu dzīvē nebūt nav mazāka nozīme, bet varbūt pat lielāka nekā mākslas vēsturei, ļoti gribas visiem viņiem, �iem paipuisī�iem, ļoti gribas attēlot visu ro�ainā vai arī debesu zilā, omulīgā lieldienu gaismā. Vai jūs tam nepiekrītat, Ustimenko?

Ustimenko, būdams Poluņina skolnieks, piekrita un pat gribēja piebilst savu �trāpīgu�, kā viņam �ķita, teicienu, ta�u Konstantinu Georgijevi�u neinteresēja, ko domā Vo-lodja, viņ� turpināja runu, tagad jau raudzīdamies uz docentu Holodiļinu, kas bija pienācis tuvāk, ģērbies virs-jakā, no kuras līda laukā vate, un jērenē, tādējādi ar savu izskatu visā pilnībā atgādinādams francūzi pie Berezinas krastiem.

� Un ne jau medicīnas vēsturē vien, jebkuras zinātnes vēsturē varam vērot vienu un to pa�u ainu, � Cvetkovs turpināja, un viņa sala apsvilinātā, skarbā un cietā seja pēk�ņi sa�ķobījās negantās dusmās. � To pa�u! � viņ� gandrīz vai izkliedza. � Absolūti to pa�u, tikai neviens nepūlas par to padomāt, bet vajadzētu kaut vai tādēļ, lai pasargātu mūsu nākotni, ja jau biju�i tik drausmīgi precedenti. Drausmīgi! Kaut vai, piemēram, Galēns, ar kuru mēs iesākām! Skauģi un apmelotāji, pielīdēji un stulbeņi ta�u panāca, ka Galēnu izraidīja no Romas. Bet mūsu pa�reizējie medicīnas vēsturnieki, izmantodami �zinātniskus� avotus, ko sarakstīju�i bēdubrāļa Galēna laikabiedri, gvel� kā apmāti, pamatodamies uz viņa pēlēju, skaudēju un apmelotāju liecībām, ka di�ajam ārstam bijis �stūrgalvīgs un smags raksturs�. Ir tāda interesanta doma, kas balstās uz novērojumiem. Arī mūsu Pirogovu, Nikolaju Ivanovi�u, viņa pēlēji un apskaudēji tāpat apvainoja, ka viņam esot smags un ne tikai stūrgalvīgs, bet arī ka�ķīgs raksturs. Bet vai jūs zināt, kā tas viss radās? �o neslavu cēla Krimas kara laika intendanti, tie pa�i �necie�amie zagļi�, kuriem mūsu Nikolajs Ivanovi�s nekādi neļāva zagt. . .

Kad Cvetkovs pieminēja Pirogovu, viņa acis pēk�ņi atvilga un sejā parādījās agrāk nemanīts, silts maigums; ta�u viņ� tūdaļ it kā nokaunējās, novērsās no ugunskura un sāka meklēt somā papirosus. �ai mirklī Volodja uztvēra Veresovas skatienu: viņa raudzījās uz Cvetkovu piesardzīgi, caur pieri, un pat Volodjam, kas �ajā ziņā bija aplam neatjautīgs, pēk�ņi kļuva skaidrs, ka Vera Nikola-jevna ir iemīlējusies, ka viņa klausās Cvetkovā ar prieku, vēl vairāk � ar sajūsmu un, ja viņ� runātu kaut ko pavisam pretēju, arī tad viņa klausītos glu�i tāpat.

� Par Galēnu pat izpūta, ka viņ� esot nobijies no mēra. Un tagad ņemiet vērā, ka arī Pirogovam bija tādi �labvēļi� Ķirurģiskās medicīnas akadēmijā, kuri palaida baumas, it kā Nikolajs Ivanovi�s esot aizmucis no Krimas, no Sevastopoles, baidīdamies no ap�audes. Bet ko nu tik daudz par to! � Cvetkovs atmeta ar roku, paņēma oglīti un, ar gleznainu �estu aizsmēķējis papirosu, uz mirkli iegrima domās. � �ādu analoģiju ir, cik tik uziet! Atcerēsimies Harveja traktātu �Par sirds un asins kustību�; lai gan tas uzrakstīts �ekspīra laikmetā, Bēkona �Pārdomu� laikmetā, tie pa�i apvienotie neapdāvināto spēki panāca, ka Harveju pasludināja par ārprātīgu. Starp citu, interesanti, ka zinātnei neļauj virzīties uz priek�u ne tikai aprobe�oto bari � tas vēl nebūtu tik ļauni, � tai ķeras spieķos pat talantīgi, ievērojami cilvēki. Piemēram, jūs, Us-timenko, aizvien vēlaties, lai būtu vairāk piemēru. Lūdzu: D�eimss Simpsons, kas vienā laikā ar Pirogovu atklāja hloroforma labvēlīgās īpa�ības un pieredzēja ne mazumu nedienu niknajā cīņā par savu atklājumu, � �is pats zinātnieks vēlāk nostājās ceļā Listeram un kā vēl pretojās! Uz viņu pa�u savā laikā brēca, ka cilvēku pats dievs licis dzemdēt mokās un ka mēģinājums atvieglināt dzemdību sāpes ar hloroforma palīdzību ir dieva zaimo�ana, toties viņ�, Simpsons, panāca, ka Listeram mīļā Londona pati pēdējā sāka lietot antiseptiku. Un to izdarīja viņ�, toreiz slavenais Simpsons, viņa enerģija un autoritāte. Bet Pastērs? Vesela karikatūristu un �urnālistu banda ilgu laiku pārtika no tā, ka ņirgājās par Pastēra mikrobiem. Bet viņ� ta�u lasīja avīzes katru dienu. Nav �aubu, ka Pastērs būtu padarījis daudz vairāk, ja viņ� varētu izlietot darbam to enerģiju, ko iz�ķieda cīņā pret sava laika tumsoņiem . . .

Pēk�ņi Cvetkova seja saspringa un viņ� strupi noprasīja:

� Ko jūs, Holodiļin, smīnat?

� Tāpat vien, ienāca prātā kāda doma, � docents atteica. � Ta�u tā neatbilst subordinācijai .. .

� Nekas, klājiet vaļā!

� Man, biedri komandier, ienāca prātā � ir beidzies �is kar�, jūs esat kļuvis, glu�i dabiski, par profesoru, zinātņu doktoru, bet varbūt liktenis un neap�aubāmais talants pacēlis jūs vēl augstāk, � un kā būs tad? �īs patīkamās sarunas griezienā? Patlaban, tikai nedusmojieties, �ī saruna me�ā mums nekādas saistības neuzliek, mēs visi esam sa�utu�i un pukojamies, bet kā būs tur, kabinetā? Kad jums būs savs sekretārs un pieņemamās stundas vai arī adjutants un pieņemamās stundas, un kad viss būs atkarīgs no jums? Kā jūs domājat? Vai jūs atbalstīsit un palīdzēsit vai arī. . .

� Ko � arī?

� Jūs pats saprotat, biedri komandier, kādēļ tad vēl precizēt vārdos . ..

Dziesto�ā ugunskura liesmiņu atblāzma klaiņoja pa docenta neskūto, ar pinkainu bārdu apaugu�o seju, ar virves gabalu sasietajos futbola zābakos ieautās kājas sala, un viņ� jocīgi dauzīja tās vienu pret otru. Zābaki jau bija paguvu�i saplīst. Vispār Holodiļins izskatījās smieklīgs, ta�u viņa gai�ās acis raudzījās jautri un bezbailīgi un, �ķiet, viss viņa izskats runāja: �Redziet, nu, kāds es esmu, un ko jūs man padarīsit!�

Cvetkovs uzvarēja arī �ajā spēlē.

� Kas to lai zina, � ar niknu un patiesu nesapratni viņ� atteica. � Nezinu. Neesmu par sevi domājis. Un kā pats uzvedī�os � nevaru iedomāties.

� Ja jau jūs nevarat, kur tad nu es, � Holodiļins iesaucās. � Kur nu es, ja jūs �nevarat iedomāties�. Kaut gan, biedri, ar mani ir ļaunāk, es varu. Un ne jau sev par labu, kaut arī nelielīdamies varu apgalvot, � kaujās uzvedos pavisam pieklājīgi.. Bet pēdējā laikā esmu kļuvis pat lepns par savām karavīra spējām. Goda vārds, nebaidos. Tas ir, iek�ēji man ir gan bailes, bet kāda kuram par to daļa? Ta�u ja tā dēvētajā zinātnē man sāks klupt krāgā . ..

� Kas tad būs? � Volodja vaicāja.

Holodiļins palūkojās apkārt un brīdi domāja. No viņa pirmītējā izskata � �un ko jūs man padarīsit� � nekas vairs nebija palicis pāri . ..

� Ja nu, ziniet, pēk�ņi uzklūp tas organizētais spēks ar visiem apvienotajiem līdzekļiem, to es esmu redzējis un zinu, � tad negalvoju, tad ne par ko negalvoju. Neesmu D�ordano Bruno, kā saka, neesmu no tiem. Tad, atvainojiet, es neizturē�u. Un, ja nu vēl mani sāk plucināt kāds stingrs profesors, zinātņu doktors, ko vainago da�ādi lauri, savā raksturā līdzīgs, piemēram, mūsu komandierim, biedram Cvetkovam Konstantinam Georgijevi�am, tikai tam otram atbilsto�i nopelniem jau sācis augt vēderiņ�, ko tad? Rau, �itāds apaļ� vēderiņ�, kas uzaudzēts, sē�ot automobilī vai pie banketu galdiem ar ikriņiem, ar kūpinātu sev-rjugu un vēl ar irbju cepeti, vēderiņ�, kas, es nenoliedzu, iemantots pelnīti, godīgi, ar sēdo�u dzīves veidu, ko necen�as patraucēt pat ar tenisu, jo sirsniņa neļauj . ._:

� Paskat, cik bra�i! � Cvetkovs ar galvas mājienu parādīja Ustimenko uz docenta pusi.

� Bra�i? � docents pārprasīja. � Nē, tas nav bra�i, tas ir bēdīgi, un es mūs visus tikai biedēju, tā teikt, brīdinā�anas nolūkā, lai nedabūtu to pieredzēt. Nu, redziet, iznāk �āds oponents, kā iepriek� minēts, un pagalam esmu. Pagalam, jo da�iem nopelniem bagātiem profesūras pārstāvjiem, ja viņiem vēl ir attiecīgi grādi, ko raksta kursīvā, turklāt vēl pieredze vadī�anā, pat balsī parādās tik �ausmīga autoritāte, tāda saērcināta augstprātība, tāds gurdenums, tāda it kā jau iepriek� sagatavota apvainojo�a iecietība, ka tu nevari ne sapņos iztēloties, kā �im te kompleksam pretoties. Un ziniet, dārgie biedri, arī patlaban me�ā pēc kaujām un pirms jaunām kaujām vajag tikai iedomāties prezidiju, zaļo vadmalu, lustras un katedru, un tos, kuri cienīgi un gausi soļo uz �o katedru, ar bārdiņām, bārdām un vaigu bārdām, sirmus, inteliģentus, atzītus un pārliecinātus, ka neizcelt viņu darbību būtu pat nepieklājīgi, tos, kas izurbu�ies cauri visai zinātnei, � nu, nē-ē, to es nespētu izturēt, pareizāk sakot, tur mani spēciņi par vājiem. Bet vai jums, Ustimenko, pietiktu dū�as?

Volodja nesteigdamies palūkojās Holodijinā, ieraudzīja viņa izbiedētās acis, iemeta smēķa galu ugunskurā, brīdi padomāja un teica:

� Jūs to notēlojāt briesmīgi.

� Vai nobijāties?

� Ne jau tik ļoti, lai nepietiktu dū�as.

� Kāds drosminieks atradies, � Cvetkovs, malā stāvēdams, zobgalīgi novilka. � Varbūt savas jaunības dēļ nevarat iztēloties vienu otru skatu.

� Kādēļ ne, varu, � aizvien vēl nesteigdamies un nepakļaudamies komandiera zobgalīgajam tonim, domīgi atteica Volodja. � Glu�i labi varu . . .

Viņ� gribēja izteikties piesardzīgāk, ta�u pēk�ņi nolēma runāt tā, kā domā, necen�oties izvairīties no asumiem.

� Glu�i labi varu iztēloties, � viņ� atkārtoja, � tikai... es itin nekad neielaidī�os nekādos kompromisos, ja tas skars manu darbu. Es saprotu, pat ļoti labi saprotu, ka jūs man patlaban neticat, ta�u pats par sevi es esmu pilnīgi pārliecināts. Un tas briesmīgais attēlojums, tas skats, Holo-diļin, ar zaļo vadmalu mani nemaz nebiedē. Laikam jau tikai tad ir briesmīgas bailes, ja cilvēks aizstāv savu labklājību, nevis savu darbu, � pie mums ta�u gadās, ka �os jēdzienus jauc, vai tā nav? Cīņa par amatu, dienesta pakāpi, zinātnisku grādu � tā nebūt nav cīņa par savu darbu . . .

� Pārāk gudri, � Cvetkovs viņu pārtrauca un no�āvājās. � Bez pamatīgām vakariņām nekādā galā netikt . . .

Volodjas kuplās uzacis salēcās, acīs iedegās kvēlas uguntiņas, un, ne vārda neteicis, viņ� piecēlās.

� Apvainojāties? � Cvetkovs uzprasīja.

� Nē.

� Kas tad notika?

� Nekas, palika garlaicīgi.

� Tur jums parādīs garlaicību! � prom iedams, piedraudēja Holodijins.

Aizgāja arī Veresova. Volodja joprojām stāvēja pie ugunskura, kam bija uzmesti jauni zari un kas neganti kūpēja. Cvetkovs no apak�as raudzījās viņā.

� Interesanti, kādi mēs kļūsim pēc gadiem desmit, � viņ� domīgi sacīja. � Jūs un tāpat es . . .

Un pēk�ņi atkal sāka runāt par �ehovu. No Cvetkova vārdiem varēja secināt, ka zoologa fon Korena personā �ehovs aprakstījis fa�ismu tā iedīgļa stadijā.

� Nebūs tiesa! � viņu ap�aubīja Volodja.

� Nevis nebūs tiesa, bet tie�i tā! Un vispār, Ustimenko, politiķi būtu daudz ko ieguvu�i, ja būtu nopietnāk izturēju�ies pret īsto literatūru. Fa�isms un viss, kas ar to saistīts, ne reizi vien jau aprakstīts pirms daudziem gadiem. Piemēram, �Kar� ar salamandrām�, � grāmatu uzrakstījis �ehs, tikai neatceros viņa uzvārdu. Viss precīzi parādīts, bet vai tad viņi � da�ādi prezidenti, premjerministri, feldmar�ali un padomnieki � vai tad viņi lasa? Tiem viņu slepenie dosjē liekas daudz nopietnāki dokumenti par daiļdarbu. �Izdomājums� � viņi sprie�, vaļas brīdī, laiku kavēdami, pārlasot kādu grāmatu. Ta�u brīdinājumu neredz, trauksmi nesadzird. Viņi ir gudrāki par visiem un atkal tikai tādēļ, ka viņiem ir amati, dienesta pakāpes un posteņi, tas, par ko pirmīt runāja Holodiļins, � bet kaut kāds tur skribents � nav it nekas. Protams, tagad sē� �itāds tips bumbu patvertnē ar centrālapkuri, urbina degunu, gaida, kad fri�i pārstās apmētāt ar bumbām viņa tautu, un aiz garlaicības lasa: �Ak vai, cik patiesi!� Bet tas viss bija uzrakstīts pirms desmit gadiem un tādēļ, ka pēc satura varēja nojaust: te runa ir par draudzīgu valsti, par fa�istiem, � grāmatu aizliedza.

� Jūs tā domājat? � nezinādams, ko sacīt, ieminējās Volodja.

� Esmu pārliecināts. Starp citu, jūs esat maz lasījis, ar jums nav interesanti runāt. Labāk pagulēsim . . .

� Ir nu gan bra�s cilvēks tas mūsu komandieris, � sacīja Vera Nikolajevna, iekārtodamās uz naktsguļu zemā skuju būdiņā, kas no aug�as bija apbērta ar sniegu. � Grandiozs raksturs. Un cik patiess!

� Jā, patiess! � Volodja gurdi atsaucās.

Viņam bija skumji un gribējās pēc iespējas ātrāk aizmirst �odienas sarunu. Bet Vera Nikolajevna, ar visu ka�ociņu ietinusies vēl divās segās (tagad visiem bija Augstkalnē konfiscētās segas) un mazliet atsilusi, piepe�i kjuva mundrāka un sāka Volodjam kā tuvai draudzenei stāstīt par savu dzīvi. Ustimenko gribēja gulēt, un Veras Nikola-jevnas dzīve viņu nemaz neinteresēja, ta�u ārste bija uzstājīga stāstītāja, bet viņ� � pieklājīgs cilvēks. Un lāgu lāgiem �o to piebilzdams un noskurinādamies kā suns pēc peldes, lai nejau�i neiekrāktos, viņ� klausījās viņas atmiņas par bērnību un jaunību, par glīto tēvu un skaistuli māti, par viņu mīlestību � kvēlu un moko�u, tādu, kādas īstenībā nemaz nav, bet par kādu mēdz stāstīt, � klausījās, kā Nikolajs Anatojjevi�s �dievinājis un mīlējis� savu vienīgo meitu, cik viņ� bijis talantīgs in�enieris un kā māmiņa priecā�oties, ja Vladimirs Afanasjevi�s apciemo�ot viņus Maskavā. Vera Nikolajevna pastāstīja arī par savu pirmo �bērni�ķīgo mīlestību�, par to, kā viņ�, Kirils, pārnesis to �uz rokām pāri verdo�am strautam� (tie�i tā viņa arī teica � �verdo�am�), un par to, kā tā kara laikā kaut kur pie Viborgas vaļas brī�os pēc kauju izlidojumiem rakstījis viņai vēstules.

� Viņ� ir brīni�ķīgs cilvēks, � Vera Nikolajevna teica, � tagad dro�i vien jau komandē daudzus lidotājus. Brīni�ķīgs un ar lielu gribasspēku! Ziniet, tāda vīri�ķīga seja, mazliet hamsuniska.

� Vai viņ� līdzīgs Knutam Hamsunam? � Volodja uzprasīja tikai tādēļ, lai nebūtu jāklusē. � Ar ūsām?

� Kādēļ ar ūsām?

� Hamsuns ta�u ir ūsains.

� Nē, es domāju par viņa varoņiem. Piemēram, leitnants Glāns.

� Ak tā! � jau aizmigdams, Volodja novilka. � Protams . . .

� Vai jūs jau guļat?

� Nē, lūdzu, stāstiet vien! � galīgi iekrizdams nebūtībā, viņ� nomurmināja. � Lūdzu . . .

Pulksten divos viņu pamodināja Teļegins � bija jānomaina sargs. Pusmiegā līgodamies un aizvien pieaugo�ajā salā drebinādamies, Ustimenko pārbaudīja ��meiseru�, bet tūdaļ pēc se�iem nodaļa, iebaudījusi zirga gaļas un prosas putraimu viru, izvērsās ķēdītē un devās pa sniega aizbērtu me�a ceļu uz Vspoļ��inu � turp, kur Cvetkovs cerēja sastapt kādu no Lbova ļaudīm.

Soļodams blakus Ustimenko, Cvetkovs viņam tai dienā klusu un drūmi pateica:

� Munīcija iet uz beigām. Tabakas vairāk nav. Arī maizes vairāk nav. Re, dakter, cik draņķīgs mūsu stāvoklis!

Tad saslēja galvu, nospļāvās, spēcīgi ar plaukstām saberza nosalu�ās ausis un negaidīti piebilda:

� �odien mēs uzkritīsim viņiem kaklā. Saderēsim?

Varbūt tie�i �ā brīdinājuma dēļ Ustimenko nemaz nebija pārsteigts, kad saltā ziemas vakara nokrēslī izdzirdēja aizsmaku�u un valdonīgu uzsaucienu:

� Kas nāk? Stāt! Nolikt iero�us! Komandierim iet taisni uz aizsprostojumu!

Neviens nekādu aizsprostojumu neredzēja. Cvetkovs skaļi un jautri uzsauca:

� Nāk nodaļa �Nāvi fa�ismam� kara ārsta Cvetkova vadībā. Mēs esam savējie! Atsūtiet savu cilvēku, pa�i redzēsit! Citādi mēs no jūsu saimniecības nekā nesaprotam! Un ātrāk, biedri, mums ir ievainotie, un mēs pa�i tikko turamies kājās . . .

Aiz tum�ā eglāja ne jau nu tūdaļ, bet pēc kāda brī�a paspīdēja laternas gaisma, un tā pati valdonīgā balss lieti�ķi paziņoja:

� Jūsu zinā�anai: pret jums pagriezts �maksima� lo�metējs. Tāpēc uzmanieties, ja jūs esat riebekļi!

Pie Cvetkova pienāca pavecs cienījama izskata karavīrs īsā, sajoztā �inelītī, ādas cepurē ar sarkanu lentīti, ar granātu rokā un pieklājīgi palūdza:

� Nolieciet visus savus iero�us, vei, �iteitiņ. �iteitiņ, kur nomīdīts . . .

Un, pārlaidis laterniņas gaismu pār Volodjas, Holodi-ļina un Babij�uka seju, apskatījis ievainotos, viņ� nopūtās, pa�ūpoja galvu un pa�ēloja:

� Esat gan dabūju�i velnu pieredzēt, brālī�i, skaidrs, ka esat dabūju�i pieredzēt.

Tai pa�ā brīdī divi jauni pui�i � uz slēpēm, ar karabī-nēm plecos, vatētos vam�os un siltām cepurēm galvā � iznāca no me�a un nostājās Cvetkova nodaļai aiz muguras.

� Vai tie pa�i? � pajautaja tas karavīrs, kur� pavēlēja nolikt iero�us.

� Tie pa�i, tēvoci Vasja, � atskanēja jauneklīga balss. � Tie pa�i. Mēs sekojam viņiem no pa�ām �epeļevas viensētām.

Cvetkovs nikni saviebās: izrādījies, ka �ie slēpotāji pat novēroju�i viņu nakts apmetni.

� Mūsējie, � teica otrs. � Viņi aiz �epeļevas nokļuva tādā ellē, ka trakāku grūti iedomāties. Bet nekas, izkūlās cauri labi.

� Kaut tikai nebūtu atvilku�i sev līdzi asti! � neapmierināti noņurdēja tēvocis Vasja, atņemdams Cvetkovam �valteru�. � Vai saproti?

Nebija pagājusi ne stunda, kad Cvetkovs un Volodja jau sēdēja pa�a Viktora Borisovi�a Lbova siltajā un tīrajā zemnīcā un atbildēja uz komandiera un nodaļas komisāra Lucenko strupajiem un stingrajiem jautājumiem. Biezās vācu fajansa krūzēs ielietā tēja atdzisa, neviens tai pat nepieskārās. Bija atdzisu�i ari kartupeļi, kam bija pārlieta dzeltena tauku kārta. Izturēdams to pārbaudi, bez kuras nedz viņ�, nedz viņa cilvēki nevarēja iekļauties Lbova vienībā, Cvetkovs tikai brīdi pa brīdim uztina smēķi no pa�audzētās saimnieku tabakas.

� Pasakiet vēlreiz: kāds ir jūsu uzvārds? � Lucenko jautāja Volodjam, salti vērdamies viņā ar savām �aurajām acīm. � Es tā lāgā nesapratu.

Volodja pa zilbēm atkārtoja.

� Vai tikai jūs neesat Aglajas Petrovnas dēls?

� Nē. Viņai bērnu nav. Esmu viņas brāļa dēls.

� Vai tas pats, kas pa ārzemēm braukāja?

� Tas pats. Cita viņai nemaz nav.

� Bet, kad atgriezāties, netikāt viņu redzējis?

Lbovs pārstāja iztaujāt Cvetkovu un pagriezās pret Lucenko.

� Redzēju gan, � Volodja atteica. � Mēs ar dakteri Cvetkovu tur pat operējām, Vasiļkovā, viņa organizēja evakuāciju ...

� Tā-tā, � priecīgā balsī apstiprināja Lucenko, � tā-tā. Un ko viņa domāja darīt turpmāk, jūs nezināt?

� Zinu gan, tikai krustmāte lūdza par to nevienam nekā neteikt.

� Tā-tā_f � Lucenko kļuva vēl priecīgāks. � Un arī mums nevēlēja teikt?

Ustimenko neatbildēja.

� �imbrī�am jūsu krustmāte ir sveika un vesela, � komisārs negaidīti priecīgi pasmaidīja. � Pats sev par patik�anu es to jums saku. Varat viņai pat uzrakstīt vēstuli. Pēc kāda laika vai mazliet vēlāk viņa to varēs izlasīt. Tagad vēl viens jautājums � pēdējais. Pēc tā nelāgā nodarījuma Baltajā ciemā � kādu cilvēku jūs aizsūtījāt meklēt sakarus uz rajonu? Kā viņam uzvārds?

� Terentjevs Aleksandrs Vasiļjevi�s ... � apjucis atbildēja Cvetkovs. � Viņ� ir meliorators pēc aroda . ..

� Vai saskan? � uzprasīja Lbovs.

Viņa gludi noskūtā galva spīdēja, lielās mutes plānās lūpas bija cie�i sakniebtas, spēcīgais zods ar bedrīti izvirzījies uz priek�u.

� Saskan! � komisārs iesaucās. � Un arī sev par patik�anu varu jums paziņot, ka jūsu biedrs ir dzīvs, kaut gan ievainots. Ir tādas domas, ka izveseļosies. Nevarēja izpildīt uzdevumu, jo pavisam neparedzēti nokļuva zem fri�u lodēm.

� Tā, es domāju, ka tagad viss skaidrs? � apvaicājās Lbovs.

� Arī man ir tādas pa�as domas, biedri komandier.

� Ko jūs mani visu laiku tā aplūkojat? � Lbovs piepe�i uzprasīja Cvetkovam.

� Sagūstītais vācietis stāstīja par bārdu, � mazliet apjucis atbildēja Konstantins Georgijevi�s. � Tāpēc arī skatos . . .

Lbovs pasmaidīja un nobraucīja ar plaukstu zodu:

� Noskuvu! Bija bārda un izbija. Vācie�i visās malās manu fotogrāfiju izkāru�i un piedāvā pieklājīgu samaksu. Fotogrāfija, protams, nav mana, pats galvenais ir bārda. Mēs ņēmām un pie�maucām fri�us . . .

Domādami, ka pienācis laiks iet prom, Volodja un Cvetkovs piecēlās, ta�u komandieris pavēlēja viņiem palikt. �ajās da�ās sekundēs viņa neizdibināmā seja krasi pārvērtās � tagad viņ� bija tikai jau krietni pavecs, gudrs, noguris un labsirdīgs cilvēks. Un komisāra �aurās acis tagad raudzījās �ķelmīgi un pat zobgalīgi.

� Re, kādas tās lietiņas, � viņ� sacīja, likdams galdā pudeli degvīna. � Pavisam skaidras. Un jums, biedri, arī skaidrs, cik nepatīkami klājas fri�iem, bradājot pa mūsu zemi?

Viņa seja atkal kļuva nopietna, un it kā ieklausīdamies viņ� noteica:

� Iedomājieties tikai, Viktor Borisovi�, viņi, iekarotāji, it kā būtu iekaroju�i, bet saimnieki esam mēs! Par gabalu! Simtiem kilometru, bet mums ir sakari. Aglajas Petrovnas brāļadēls izklimties pa me�iem, bet mēs viņam uzsaucam � esi sveicināts! Viņi pazaudēju�i savu melio ratoru, bet viņ� guļ pie mums � viņam mērī temperatūru, ie�ļircina zāles. Interesanti, piemēram, izsekot �īs pa�as slavenās, varonīgās nodaļas �Nāvi fa�ismam� reidu biedra Cvetkova, tā teikt, vadībā. Cik daudziem mūsējiem viņ� pagājis garām, ko? Tikai pa me�iem vien, pa me�iem vien un purviem, visu laiku vairījies no cilvēkiem, bet mūsējo ta�u nav mazums. Nu nekas! No kļūdām mēs mācāmies . . .

Lbovs ielēja krūzītēs degvīnu un iesmiedamies noteica:

� Uz jūsu veselību, dakteri komandieri. Tā sacīt, uz satik�anos! Bet kļūdas var gadīties katram!

Cvetkovs sēdēja sarkans un drūms. Vai tad tādu viņ� bija iedomājies �o satik�anos? Starp citu, viņ� bija no tiem cilvēkiem, kuri ātri aptver pa�i savas kļūdas. Un, kad, nomazgāju�ies Lbova vienības pazemes pirtī, viņi abi ar Us-timenko likās gulēt, komandieris Cvetkovs, kas atkal bija kļuvis par Konstantinu Georgijevi�u, jau bija paguvis izdarīt attiecīgus secinājumus.

� Par to napoleoniņu jūs man toreiz pareizi sadevāt, � ar nepatiku, bet vaļsirdīgi atzinās Cvetkovs. � Manī tup �itas velniņ�. Grūti tikt no tā vaļā. �ķita � vienīgi mūsu nodaļa cīnās visā �ajā okupētajā novadā. Mēs vienīgie esam drosminieki un varoņi. Ta�u . . .

Viņ� nopūtās un piebilda:

� Un tomēr izvedu! Atvedu pie savējiem! Un tikai es!

� Mēs arī, starp citu, centāmies iziet! � Volodja ieminējās.

Cvetkovs pavīpsnāja:

� Censties iziet ir viena lieta, izvest � pavisam kas cits. Vai jūs tam nepiekrītat, mīļais dakter Hāze?

Volodja neatbildēja. Strīdēties ar Cvetkovu nebija nekādas jēgas. Un tomēr Ustimenko neviļus lepojās ar viņu, cienīja viņa gribasspēku, prātu, izturību.

Ta�u arī �oreiz viņiem neļāva izgulēties.

Ustimenko bija aizmidzis tik cie�i un tik smagā miegā, ka pamodās, kad Cvetkovs jau bija kājās.

� Celieties, kaut jūs velns parautu! � viņ� uzsauca galīgi apstulbu�ajam Volodjam. � Atvedu�i ievainoto, mūs steidzīgi izsauc uz viņu hospitāli. Lbovs pavēlējis.

Volodja ar mokām piecēlās, bet viņam apreiba galva, un viņ� atkal atslīga gultā.

� Kas tad nu? � Cvetkovs noprasīja. � Jucis esi, vai?

Zēns sakarnieks nepacietīgi mīņājās pie zemnīcas durvīm. Izrādījās, ka nav nemaz tik agrs, jau sen bija sākusies saulaina ziemas diena, kad viņi a�iem soļiem tuvojās zemnīcā ierīkotajam hospitālim, pie kura durvīm, ģērbies baltā puska�ociņā, velteņos un siltā cepurē, sadrūvējies un par kaut ko uztraucies, staigāja Viktors Borisovi�s Lbovs.

� �iglāk, �iglāk! � viņ� strupi un dusmīgi noteica. � Fa�isti sa�āvu�i labu cilvēku, kaut kas jādara, jāpasteidzas . . .

� Vai kādu partizāņu komandieri? � a�i noprasīja Cvetkovs.

� Kādēļ tad partizāni? � nobrīnījās Lbovs. � Nē, mūsējie visi ir veseli. Nevienam nav ne skrambiņas. Sa�āvu�i vācieti, mūsējie gāja viņu glābt. Viņu pa�i savējie � fa�isti sa�āva . . .

� Kā tas saprotams, � Cvetkovs gribēja ko iebilst, ta�u Viktors Borisovi�s nekā nepaskaidroja. Atvēris zemnīcas smagās, no bieziem, nesen ēvelētiem dēļiem taisītās durvis, viņ� pateica, ka izrunāties vēl pagū�ot, un ielaida abus ārstus iek�ā.

Partizāņu hospitālis, acīm redzot, atradās dziļi un tālu zem zemes. Tum�i, silti un klusi ar bērzu kārtīm ap�ūti gaiteņi aizstiepās pa labi un kreisi no lielas priek�telpas, ko apgaismoja uz plauktiņa uzlikta kvēpenīte. Turpretim operāciju telpu apgaismoja petrolejas lampa � no �īs telpas skanēja bie�i, aprauti vaidi, un uz palaga, ar ko bija aizsegta durvju sprauga, melnēja drukna uzsvārcī un cepurītē tērpu�ās ārsta ēna.

� Mūsu dakteris ir stipri vecs, � pabrīdināja Lbovs, pamādams ar galvu uz resnā ārsta ēnas pusi. � Jūs tikai nedariet viņam pāri!

Tepat pie durvīm Volodja tūdaļ pamanīja vācu virsnieka �ineli, kam bija uzple�i ar sudrabotu apmali, sāņus aizvēlu�os cepuri ar augstu priek�u, arī tai bija sudrabpelēka apmale, un vēl viņ� ieraudzīja asinīm no�ķiestus formas tērpa un apak�veļas gabalus.

Lbovs palika priek�namā un apsēdās uz bērza bluķī�a, bet Cvetkovs un Volodja, izvilku�i no kastes saņurcītus uzsvār�us � �aseptikas simbolu�, � apģērba tos un nomazgāja rokas, vēl neskatīdamies turp, kur gulēja ievainotais, bet tikai ieklausīdamies, ko viņiem steidzīgi stāsta vecais partizāņu ārsts.

� Nekā nesaprotu, ko ar viņu darīt, � viņ� teica. � Nevaru dabūt laukā no �oka, kaut vai raudi. Ievainojums ir ļoti slikts, ļoti nelabs, un nezinu, ko mums ar viņu iesākt. Un viņ� ta�u nav nekāds jauniņais, nepavisam nav jauns, cilvēks jau krietni gados. Tieciet nu, biedri, lūdzu, pa�i galā, man, teik�u godīgi, nekad nav bijis darī�anas ar �āda veida ievainojumiem, nav bijis . . .

� Viņ� katrā ziņā jāizārstē! � Lbovs no priek�telpas skaļi pavēlēja. � Vēlāk jums visu paskaidro�u . . .

Cvetkovs piegāja pie ievainotā pirmais, aiz viņa Volodja. Vācietis gulēja sāniski uz lāviņas, kas bija pārsegta ar vaska drānu, viņa baltā, tuklā seja gandrīz bez uzacīm, ar uzrautu degunu un pavisam sirmu, īsi apcirptu matu ezīti virs pazemās pieres bija nekustīga un tikai reizēm savilkās moko�ā un ķēmīgā cie�anu grimasē.

� Lampu! � Cvetkovs pavēlēja.

Sanitāre ar kirzas zābakiem kājās paņēma lampu un pietupēs blakus Cvetkovam. Vecais āists kaut kur Volodjam aiz muguras pukstēja un kaut ko stāstīja, ta�u tagad neviens viņā neklausījās.

� Kā tas nolika? � skaļi, tā, lai dzirdētu Lbovs, noprasīja Konstantins Georgijevi�s.

� Pavisam vienkār�i, � komandieris no priek�telpas rāmā balsī atteica. � Viņ� gāja, lai saliktos ar maniem ļaudim, citiem vārdiem, bēga no Hitlera pie mums. Nu un kāds viņējais, kāds fa�istu nelietis, iz�āva uz viņu no �autenes ar optisko tēmēkli...

� Vai sen?

� Apmēram pirms divām trim stundām. Viņ� nokrita, viņu pacēla, noguldīja ragavās un tūdaļ pie mums. Ja vajadzīgs, es uzzinā�u visu līdz pēdējam . . .

� Augstāk lampu! � Cvetkovs pavēlēja sanitārei. � Tagad pa kreisi! Kustieties a�āk, a�āk! Vai nezināt, kur kreisā, kur labā puse?

� Manuprāt, lode iestrēgusi, � nedro�i ieminējās Us-timenko. � Skarts mugurkauls, bet kur atrodas lode?

Cvetkovs dusmīgi klusēja.

� Skartas mugurkaula smadzenes? � viņ� pēc brī�a uzprasīja.

� Protams. Turklāt mugurkaula smadzenes bojātas pla�ā rajonā.

� Te ne velna nevar izdarīt, � Cvetkovs sacīja. � Ur-ķēsimies kā akmens laikmetā. Labi, gatavojiet operācijai.

� Taisīsim laminektomiju? � pavaicāja Volodja.

Cvetkovs pamāja. Pabāzis galvu priek�telpā, Volodja

pateica, ka vajadzīgas vēl lampas, ka ar vienu nepietiek.

� Vai izglābsit? � Lbovs pajautāja.

� Es, biedri Lbov, neprotu sacīt: viņ� dzīvos vai -kaut ko tamlīdzīgu. Kā zināms, prognozes mugurkaula smadzeņu ievainojumu gadījumos vienmēr ir ļoti ļaunas, turklāt vēl �ādos apstākļos . . .

Lbovs sakoda zobus, viņa spēcīgais, kaulainais zods izspiedās uz priek�u, zem ādas sakustējās muskuļu kamoli.

� Labi! � viņ� sacīja. � Lampas būs!

Un izgāja no zemnīcas, uzmanīgi un cie�i pievērdams aiz sevis durvis.

Ap septiņiem no rīta noslēpumainajam ievainotajam izdevās likvidēt �oku. Volodja sāka anestezē�anu.

� Mans stāvoklis slikts? � vācietis diezgan mierīgi un skaidri pavaicāja. � Vai skarts mugurkauls?

� Ne nu glu�i! � Cvetkovs vācu valodā izvairīti atteica. � Turpat blakus, bet mugurkauls nav skarts . . .

Operācijas telpā bija necie�ami karsts. Dro�i vien arī tādēļ, ka nebija pierasts. Arī lampas karsēja, gandrīz vai svilināja.

� Ko jūs gribat darīt? � atkal pavaicāja vācietis.

� Mazliet patīrīsim, � Cvetkovs atbildēja. � Tur sadzīta iek�ā visāda draza � apak�veļas un formas svārku gabaliņi.. .

� Uzklausiet, � vācietis sacīja, � es esmu ārsts, mans uzvārds Hummelis. Varat runāt ar mani atklāti.

Un viņ� nosauca savu ievainojumu latīniski. Viņ� nekā nejautāja, tikai konstatēja faktu. Arī nekādu vērtējumu �im faktam nedeva.

� Ar jūsu atļauju mēs tagad sāksim? � Cvetkovs sacīja.

� Jā,lūdzu!

Ta�u Hummelis pēk�ņi palūdza:

� Vienu mirklīti. Mana �ineļa kabatās, iek�ējās arī, un svārkos � visur sabāzti da�ādi preparāti. Arī streptocīds. Nedomāju, ka tas varētu līdzēt man, bet �is tas var noderēt citiem. Visās kārbiņās ir lieto�anas pamācības, vai sapratāt, daktera kungs? Un tagad, lūdzu, sāciet. Kā piejums mēdz �ādos gadījumos teikt?

Un samērā skaidrā krievu valodā piebilda:

� Laimīgu izdo�anos!

Volodja asistēja, Cvetkovs strādāja nosvērti un mierīgi, pa�u partizāņu resnais ārsts bija iecelts par operāciju māsu. Pukstēdams un stenēdams viņ� jauca instrumentus un lāgu lāgiem nopūtās glu�i kā veca sieva: �Ak tu kungs!� Cvetkovs divas reizes izlamājās, bet vēlāk tikai nikni blenza uz veco vīru.

� Tas ir smieklīgi, � Hummelis pēk�ņi ierunājās. � Uz mani �āva mans feld�eris � vācietis, ārietis, mans palīgs, bet krievu ārsti � slāvi, mani ienaidnieki � pūlas mani izglābt. Tas ir smieklīgi, � viņ� atkārtoja. � Ļoti ļoti smieklīgi!

Tagad Volodjam sametās salti, viņam pat likās, ka no durvīm velk caurvēj�. Lampas viņu svilināja, bet mugura un kājas sala. Un vispār tikai tagad viņ� saprata, ka tikko var nostāvēt. . .

� Sāp! � aizsmaku�ā balsī iesaucās vācietis.

Tagad jau varēja saskatīt lodi � tās resgali. Cvetkovs ar tamponiem ātri un veikli apturēja asiņo�anu.

� Lāpstiņu! � viņ� uzsauca.

Beidzot lode smagi novēlās uz grīdas.

� Viss? � Hummelis pajautāja.

� Cauri! � atliecis muguru un ieelpojis pilnu krūti, atteica Cvetkovs. � Tūlīt saņemsit savu lodi par piemiņu.

Mazliet svinīgiem, pat pārspīlēti izmeklētiem teicieniem v.k icMis tencināja savus ķirurgus. Viņa mazās acis asa-ioj<i, tuklā seja nosvīdusi spīdēja. Viņ� elpoja ātri un sekli: laikam ta�u viņam ļoti sāpēja.

� Es palik�u tepat, � Cvetkovs izrīkoja, � bet jūs, Vladimir Afanasjevi�, ejiet, paziņojiet komandieriem. Ieteicu jums atgulties � jums ir drausmīgs izskats! Un atsūtiet �urp Veresovu, vismaz būs man kvalificēta māsa . . .

Volodja pamāja ar galvu un izgāja lauka; bija tie�i pusdienu laiks, saule bija pakāpusies augstu pie saltajām, palsajām debesīm. No zemnīcām, no īsajiem skurstenī�iem tie�i pretim vieglajiem mākoņiem cēlās omulīgas dūmu strūkliņas, pie slitas partizāņu zirgi skrum�ķināja siena smalkumus, karavīri teciņus nesa no virtuves zupas spaiņus, verdo�u ūdeni un maizes klaipus.

Cenzdamies atgūties un aptvert notiku�o, Volodja brītiņu pastāvēja aukstumā. Bet, tā ir lāgā neatguvies, ļodzīgiem soļiem, aizmirsis novilkt uzsvārci, noņemt cepurīti un masku, Ustimenko nokāpa �tāba zemnīcā un pulējās sīki informēt par Hummeļa stāvokli, ta�u tas viņam nekādi neizdevās, viņ� pats aptvēra, ka runā aplamības, ka stāsta kaut ko nesvarīgu, nevajadzīgu � par ketgutu un nekādi nespēj tikt no tā vaļā.

� Labi, � pacietīgi sacīja Lbovs. � Saprotams. Bet kā jūs pats jūtaties?

� Kādā ziņā?

� Vai jums nekas nekai�?

� Jūs prasāt to man?

� Jā. Es domāju, ka jūs esat slims.

� Tās ir muļķības un vistīrākās aplamības, � cenzdamies skaidri izrunāt katru vārdu, Volodja sacīja. � Tas ir tikpat kā ar plaukstu plikumu aizsegt. Un dakterim Cvetkovam pilnīgi taisnība: taisīt mūsu gadsimtā �āda veida operācijas bez rentgena � tas ir tikpat kā ar plaukstu plikumu aizsegt. Vai saprotat, biedri: ar plaukstu plikumu!

Un viņ� apsēdās.

Viņam pasniedza krūzīti ar ūdeni, viņ� meģinaja padzerties caur masku. Protams, no tā nekas neiznāca. Ustimenko tas likās neiedomājami smieklīgi. Aizvien vēl

cenzdamies ieskaidrot, ka �tas ir tikpat kā ar plaukstu plikumu aizsegt�, viņ� atlaidās turpat uz sola guļus, un kaut kas silts, ļodzīgs un neskaidrs tūdaļ uzvēlās viņam virsū ar smacējo�u, nepanesamu, drausmīgu smagumu . . .

MAN VAIRS NAV SPEĶA TEVI MĪLĒT!

�Sveicināti!

Vai Jūs vēl atceraties mani?

Rakstu Jums naktī, sēdēdama tuk�ā pirmsoperāciju istabā. Esmu te visu izberzusi � �ai mūsu pazemē, visu izmazgājusi un mazliet pasnaudusi.

Kad pamodos, atcerējos, kā Jūs reiz, paklausot manai pavēlei, noskūpstījāt man roku, un ar �o pa�u roku tagad rakstu Jums vēstuli, ko nekad nenosūtī�u, jo nevaru ta�u sarakstīties ar personu, kas mani pametusi un, atrazdamās tālu ārzemēs, izvairās no sava karavīra pienākuma pildī�anas.

Nē, Volodja, es nekad par Tevi tik ļauni nedomā�u.

Es drīzāk nomir�u nekā sāk�u domāt, ka Tu vari no kaut kā izvairīties, mans nesasniedzamais garkakli. Es ta�u zinu, kā Tu, pieri saraucis, lauzies uz priek�u, apkārt neskatīdamies. Cik daudz grūtību tas Tev sagādājis un cik vēl lielāku grūtību sagādās! Lai nu kā, bet dzīves izmanības Tev nav ne tik, cik melns aiz naga, pat mans tētis reiz, jau pēc tam, kad mēs uzzinājām par mēri, atrakstīja, ka mūsu Vladimiram (viņ� vēl �obaltdien vēstulēs dēvē Tevi par mūsu Vladimiru . . .), vārdu sakot, viņ� raksta, ka Tev dzīvē neklā�oties viegli un Tev bū�ot diezgan sūrs liktenis.

Un tagad � vai gribi zināt, kā es kļuvu par medicīnas darbinieku?

Ja vēlies, tad sēdi un klausies, kaut gan, starp citu, Tu to nemaz neproti. Tu ta�u nekad neesi klausījies, ko Tev stāstu, klausījusies Tevī esmu es. Bet, ja es mēģināju kaut ko pateikt, tad Tu tā viebies, it kā Tev būtu uznāku�as galvas sāpes. Bet es mīlēju arī �o Tavu īpa�ību, jo zināju � viņam ir tiesības viebties, viņ� ir daudz lielāks, daudz savdabīgāks par mani. Viņ� ir mans priek�nieks!

Tad klausies nu, priek�niek!

līs uzrakstīju tētim divdesmit deviņas vēstules un atstāju Itis Maskavā (Pre�istenkā, Prosviru ielā) ar tādu nolūku, lai viena ļoti akurāta tantiņa nosūtītu tētim uz floti ik nedēļu pa vēstulei. Katrai vēstulei ir savs numurs, tādējādi Rodions Mefodijevi�s veselas 29 nedēļas būs mierīgs par savu jauko, mīļoto un vienīgo meitiņu.

Un aizgāju uz kara komisariātu, kur mani bez jebkādas lūg�anās ieskaitīja kādā karaspēka daļā, kas devās prom uz Ziemeļiem.

No vagona mūs pārvietoja uz �ķūni.

Mēs izveidojām veļas mazgā�anas vienību. Vai Tu maz zini, ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka mēs mazgājām.

Ar ragavām un pajūgiem mums veda veļu � veda uz mūsu �ķūni netālu no mazītiņas Louhi stacijas. Tad sāka vest �o veļu ar kravas ma�īnām, ragavām un pajūgiem. Tās bija bezgala daudz � �īs �ausmīgās, pelēkās, nelabi smirdo�ās karojo�o cilvēku veļas. Pie mums strādāja kāds klibs puisis � �ura Krav�uks. Ar milzīgām grūtībām viņ� bija panācis, ka viņu paņēma armijā, un viņ� strādāja pie mums veļas pieņemtuvē, tas ir, �ķūni, kur visu laiku neganti oda pēc sviedriem piesmirku�as veļas, puvekļiem un netīrumiem. Sākumā, kad es paskatījos uz �iem veļas kalniem, �iem sai�ķiem un paunām, uz visu to, ko mums vajadzēja apstrādāt, � mani vienkār�i pārņēma izmisums, kā grāmatās mēdz rakstīt. Bet veļu aizvien vēl veda un veda klāt, un mūsu Sūra Krav�uks jau slīka tajā vai nost, reizēm viņu �ķūnī aiz veļas kalniem nevarēja ne saskatīt, un, kad es gāju tur iek�ā, tad kliedzu kā dziļā me�ā pazudusi:

� A-ū, Surik! Surik, kur tu esi?

Un Suriks stostīdamies atbildēja:

� No tevis pa kreisi! Es tūlīt rāp�os laukā! Uzgaidi, Vareņka!

Senajos laikos, kad es vēl biju aktrise, mēs ar �sentimentālo tanku� taisījām sev manikīru. Te tas izklausās smieklīgi. Manas rokas ir satūku�as, āda sākusi spīdēt, plaukstas pavisam raupjas, bet locītavas uzpampu�as.

Katli, kuros pirms mazgā�anas vārījām veļu, stāvēja mūsu �ķūnī. Te vienmēr bija mitrs, pludoja netīrais ūdens, gaisā visu laiku turējās lipīgi dzelteni garaiņi un smakoja vēl trakāk nekā veļas pieņem�anas telpā pie �urika.

Mēs mazgājām silēs. Mazgājamās ierīces kļūdas pēc bija aizvestas uz pavisam citu staciju, bet mums noturēja runu, ka mēs nedrīkstam būt tehnikas vergi un ka mūsu pienākums ir izvērst savas spējas un parādīt sevi.

�uriks norūca, ka būtu labi, ja mazgāt pamēģinātu pats tas stulbenis, kura vainas dēļ ierīces bija noklīdu�as sazin kur, ka bija jāmeklē veselas trīs nedēļas. Diem�ēl dzīvē tā nenotiek, � mazgājām mēs, bet stulbenis, kā vēlāk noskaidrojās, mūs vadīja.

Ja tu, Vovo�ka, zinātu, cik tas bija grūti!

Augām naktīm sāpēja krusti, sāpēja pleci, rokas, sāpēja visa miesa. Pa naktīm mūsu meitenes stenēja un vaidēja pat nepamodu�ās, man bija �ēl viņu un gribējās savelēt pa purnu tam, kura vainas dēļ bija pazudu�as mūsu mazgā�anas ierīces.

Kaut gan morāli viņ� mūs ļoti atbalstīja.

Viņ� mums skaidroja, � kar� neesot deja vai jautra pastaiga, bet gan kar�, kas uzliekot zināmas grūtības . . .

Bet ko nu par viņu tik daudz!

Esmu jau sastapusi diezgan �ādu �skaidrotāju�, ta�u netīkas viņus ne atcerēties, tāpat kā netīkas domāt par tiem vīrie�iem, kuru dēļ mums, sievietēm, karā klājas tik grūti un smagi.

Ta�u ko lai dara � Tev tas ir jāzina.

Viņi teic runas, �ie cilvēki, viņi apsveic mūs un dēvē par cīņu biedrēm, viņi ir dro�sirdīgi un arī karo pa īstam, viņi pilda savu pienākumu, kā nākas, ta�u viņi nespēj paiet mums garām neiekniebu�i, neapķēru�ies apkārt, ne-pamurdzīju�i, nepateiku�i kaut ko mīļu un tajā pa�ā laikā apvainojo�u, pazemojo�u, pa�ā būtībā neķītru. Un tā tiek uzskatīta par normālu parādību, par to nevienu nesoda, par to nevar nevienam pat pasūdzēties, jo tad tevi pa�u vēl ņems un izzobos, par tevi labprāt samelos, ka tu nemaz neesi tāda, kāda izliecies, sak, iedomājies tikai, kāda �ī � nevarēs ne pajokot, tas viss ta�u piederas pie jaunības, biedrs tikai mazliet �paķircinājies�. Neesmu nekāda ņurdētāja vai svētule, esmu jau daudz ko pieredzējusi, ta�u bie�i vien stundām ilgi gaudoju, nesaprazdama, kādēļ par �ādām izrīcībām netiesā un nepiesprie� visbargāko sodu. Volodja, mēs ta�u aizgājām karā, sirds aicinātas, atvaino, ka runāju tik augstā stilā. Mēs esam darīju�as visu un ari turpmāk darīsim, ta�u mūsu priek�niecība nedrīkst to pieļaut un neredzēt.

Pats riebīgākais ir, zini, kas?

Reiz es ierunājos par to skaļi. Es visa drebēju, es runāju tikai patiesību. Un mani pa�u par to, kā saka, �ņēma priek�ā�. Mūsu mazgātavas priek�nieks, ko mēs dēvējām par Merkazu, pla�ā un kvēlā runā nosauca mani par apmelotāju, paziņoja, ka es neesmu cienīga atrasties kolektīvā, ka it nekad neviens karavīrs to neatļau�oties un tā tālāk, un tā joprojām �ādā pa�ā garā. Bet manas draudzenes klusēja, un �uriks Krav�uks, mūsu vienīgais aizstāvis, arī klusēja un centās vairīties no mana skatiena. Vēlāk viņ� man deva padomu:

� Tu, Vareņka, ņem visu pārāk asi! Mēs ta�u esam karadienestā. Jābūt iecietīgākai!

Ai Vovik, cik daudzreiz Tev bijusi taisnība: mēs nedrīkstam būt iecietīgi! Toreiz es to nesapratu, bet tagad saprotu ...

Un zini, ko es domāju: kad gan beigsies kar� un kad gan parādīsies grāmatas par to? Kāda bijusī sakarniece, regulētāja vai veļas mazgātāja, vai arī oficiante noteikti par visu uzrakstīs. Medicīnas māsas, sanitāres un ārstes par �o dzīves pusi dro�i vien maz ko zina. Viņām ir pacienti, bet jūs, vīrie�i, kad jums klājas grūti, kļūstat tik jauki jēriņi, protat tik aizkustino�i pasaukt �māsiņ� vai arī tik �ēlabainiem vārdiem pateikties par �dzīvības glāb�anu�, ka nevar ne prātā ienākt, par ko pārvēr�as �is biklais vārgulis, kad viņ� atgūst spēkus . . .

Es nīstu jūs, nolādētie divkosīgie dzīvnieki!

Un arī Tu laikam neesi labāks.

Varu iedomāties, kā Tu tur uzvedies vietējo skaistuļu vidū.

�Atļausit uzlūgt jūs, milēdij, uz vienu fokstrotu!�

Kaut gan Tu laikam neproti dejot. Ka Tu neprati � to es zinu, bet gan jau būsi iemācījies kādā dansingā. Un, pieglaudis matus, uzspīlējis lakādas kurpītes, tagad blēj:

�O, my dear!�

Riebjas.

Starp citu, mūsu vienībā nemaz neklājās tik slikti.

Tiesa, kar� tur gāja mums secen, ja neņem vērā Louhi stacijas bombardē�anu. �o nelaimīgo staciju bombardēja katru dienu, turklāt vairākas reizes. Ta�u lielākoties fri-�iem no tā nekāda labuma nebija, jo slie�u ceļus tūdaļ atjaunoja un mums garām dārdēdami atkal joņoja e�eloni, traucās sanitārie vilcieni, smagie Pulmana vagoni.

Galu galā atveda mazgājamās ierīces, un mums kļuva vieglāk. Mēs iemācījāmies veikli un labi gludināt. Bez tam mēs �uvām un lāpījām un strādādamas dziedājām savā �ķūnī.

Vai zini, atceroties tas �ķiet pat diezgan jauki: �uguna krāsniņa nokarsusi glu�i sarkana, o� pēc gludinātas veļas. �uriks, acis pievēris, aizrautīgi diriģē ar malkas pagali, bet meitenes dzied:

Viens es domās olu ceļu eju,

Miglas tuk�ie tēli mani sveic;

Klusa nakts sedz vientulīgo leju,

Zvaigzne zvaigznei labvakaru teic.

Tā, Vladimir Afanasjevi�, ritēja mūsu dzīve �ajā posmā.

Tā tas bija. Patlaban ir atkal pavisam cits posms.

Manī ir iemīlējies kāds glu�i jauks cilvēks.

Redziet nu, Vladimir Afanasjevi�, es saprotu, ka Jums tas nepatīk, bet manī bie�i iemīlas. Nezinu, kādēļ, tikai es gan tam nekādu iemeslu nedodu. Iemīlas da�ādi un katrs citādi. Iemīlas un staigā ar tādām acīm kā auni, sākumā runā aplinkus, pēc tam nenovēr�ami seko atzī�anās mīlestībā, bet vēlāk, kad es pasaku lo, ko domāju, � apskai�as. Jā, jā, lielākā daļa nespēj saprast, kādēļ es neatbildu ar pretmīlestību. Bet man nāk smiekli un ir arī kauns. Es ta�u jau esmu sev izvēlējusies un uz visiem laikiem.

Bet kā lai viņiem to pasaka?

Tas ta�u nav nopietni ņemams: es mīlu biedru Usti-menko, bet viņ� mani pirms vairākiem gadiem pametis, un tādēļ � kas jums daļas, ka mans deguns ragutiņas taisa, tā laikam mēs bērnībā teicām?

Starp citu, majoram Kozirevam es tā arī pateicu. Tas �glu�i jaukais cilvēks� ir tie�i viņ�. Gadus piecpadsmit vecāks par mani.

Viņ� noklausījās un atbildēja kā vecos romānos:

- Es gaidī�u, Varvara Rodionovna, cik ilgi jūs vēlēsities.

Es atteicu:

� Nevēlos, lai jūs mani gaidītu.

Bet viņ� saka:

� Nu, gaidīt jau nu jūs man nevarat aizliegt. Bez tam dodu jums goda vārdu, ka neuzmāk�os ar savām jūtām. Būsim labi draugi. Ceru, ka tas nav man aizliegts?

Pasaki � ko lai uz to atbild?

Viņ�, Vovo�ka, ir ļoti glīts, stalts, deniņi sirmi, pleci plati. Visas mūsu meitenes viņa dēļ vai prātu zaudēju�as. Ja runājam vaļsirdīgi � viņ� ir glītāks par Tevi. Un viņam nemaz nav Tavas muļķīgās ietiepības, aizvainotības, prasmes, ejot prom, nepaskatīties atpakaļ. Vari būt mierīgs, � viņ� atskatīsies un ne vienu reizi vien. Un cik viņ� ir uzmanīgs, mans majors Kozirevs, ja Tu, Volodeņka, varētu to iedomāties . . .

Tev derētu no viņa pāris mēne�u pamācīties.

Tikai diez vai Tu no viņa ko iemācītos: Tu esi tāds, kāds Tu esi, un Tevi neviens vairs neizskolos. Nav tiesa, ka Tu esi neuzmanīgs, tikai Tu mū�dien esi aizņemts. Bet Kozirevs pēc darba ir pilnīgi brīvs cilvēks. Viņ� cienī vārdu un jēdzienu � atpūta. Bet Tu, nekrietnais garkakli, manuprāt, nemaz nesajēdz, ko tas nozīmē � atpūta. Tavas sugas cilvēki � jo brīvāki darbā, jo vairāk aizņemti iek�ēji, bet varbūt Tu iebildīsi, ka tā nevar teikt? Es gribēju pasacīt, ka, par spīti Tavām neap�aubāmi cēlajām īpa�ībām, Tu it nemaz neesi harmonisks cilvēks. Harmonisks cilvēks mīl dzeju un citas mākslas, mīl dabu un, protams, sportu, viņ� spēlē �ahu jeb, kā tev reiz nebija kauna izteikties, �dzenā pe�kas�, viņ� varbūt ir mednieks vai mak�ķernieks, viņam nav nekas pretim kļūt par planieristu. Bet Tu, Volodeņka, esi vienpusīgs, vai ne? Vēl �odien atceros, kā Tu, nabadziņ�, neprati it nekā nedarīt un izbaudīt �o nekā nedarī�anu, un vēl nāk prātā, kā Tu reiz sūdzējies, ka Tev fiziski nogurstot smadzenes, glu�i kā sprinterim kājas vai kalējam rokas. Vai atceries, Volodeņka? Bet Kozirevs ir jauks tie�i tāpēc, ka smadzenes viņam nekad nenogurst, kaut gan viņ� nemaz nav glups. Viņ� ir harmonisks. Viņ� nepārslogo savas esības intelektuālo pusi un tādēļ vienmēr ir vienāds, mierīgs, pieklājības robe�ās pa�pārliecināts un arī pa�kritisks.

� Es esmu cilvēks, � viņ� ar patiku saka, � un nekas cilvēciskais man nav sve�s.

Vai tas, ko es rakstu, Tevi negarlaiko?

Viņam ir ļoti jauks visu pieredzēju�a un visu izbaudīju�a kaujas komandiera izskats.

� Mēs, Varvara Rodionovna, esam visu ko izbaudīju�i! � viņ� mēdz teikt, un tā ir patiesība.

Viņam aiz muguras gan Halhingola, gan Hasana ezers, gan Manerheima līnija, gan pusgads pa�reizējā � vai cik grūtā � kara. Savus ordeņus viņ� nēsā prasmīgi, ar gaumi, tie vienmēr ir redzami, pat tad, kad viņam mugurā teltene. Tā ir īpa�a māksla, kuru, ja Tu atceries, mans tētis nekādi nevarēja apgūt. Ko lai vēl pasaku? Viņ� valkā teicami pa�ūtus formas svārkus, �oferis, kas viņu atved pie mums, raugās uz savu majoru kā uz dievu, ta�u viņiem nav familiāru attiecību, �oferim roka tā vien �aujas pie cepures: �Klausos, biedri major�, �Tiks izpildīts, biedri major�, �Pēc jūsu pavēles ierados, biedri major�.

Nu, tad zini, Vovik, es no majora Kozireva aizmuku.

Visos �ajos garajos kara mēne�os ne no viena nekā neesmu lūgusi, bet nu aizbraucu uz frontes sanitāro pārvaldi, sameklēju senu tēva draugu, arī �spānieti�, divīzijas ārstu Ivanu Aleksandrovi�u �atilovu, mūsu vislielāko priek�nieku, � viņ� labi pazina arī Tavu tēvu, � tiku pie viņa uz pieņem�anu un palūdzu, lai pārceļ mani, uz kurieni vien vēlas, ta�u, ja iespējams, labi tālu prom.

� Tālu prom no frontes? � viņ� bargi noprasīja.

� Nē, no mūsu vienības.

� Kādēļ tā?

Kā lai to izskaidro? Es neteicu nekā. Viņ� uzrakstīja zīmīti, iebāza to papirosu etvijā � tas viņam tāds paradums, lai neaizmirstu, � un noprasīja:

� Stepanova Varvara?

� Tie�i tā! � es atbildu.

� Bet kāds tēva vārds?

Un urbjas manī ar savām acīm. Vai nu bija pazinis, vai arī bija radu�ās aizdomas.

� Kāds tev tēva vārds?!

� Rodionovna! � es atbildu.

Viņ� klusēdams ilgi pētīja mani, tad nicino�i pateica:

� Mazs, dumj� un ļauns kukainis! Turklāt kaitīgs! Kā tev nebija kauna krāpt savu tēvu? Vai tu zini, ka viņ� atbrauca uz Maskavu tre�ajā dienā pēc tavas aizmuk�anas un izlasīja uzreiz visas tavas vēstules, ko tu biji sagatavojusi ilgākam laikam? Viņ� te nupat nesen pabrauca garām, es aizgāju uz vilcienu, lai satiktu viņu, tad viņ� man pamāja ar �īm vēstulēm.

Divīzijas ārsts brīdi padomāja un piebilda:

� Nekrietnais skuķis! Ja es būtu civilais, es saplucinātu tavas draņķīgās ausis. Nepink�ķi, riebjas skatīties, tu ta�u esi karadienestā. Tūlīt aizraksti tēvam un izlūdzies piedo�anu.

Nosēdināja mani pie sava rakstāmgalda, iedeva spalvaskātu, papīru un, brītiņu pagaidījis, noteica:

� Mana Ņina arī aizmuka.

� Kāda Ņina?

� Meita. No Sverdlovskas. Cik esmu dzirdējis, mācoties par para�utisti diversanti. Bet varbūt jau atrodas vācie�u aizmugurē. Esam paliku�i divi ve�i � mana Jeļena un es. Uzraksti vēstuli, un iesim pie mums pusdienot.

Es uzrakstīju, viņ� pierakstīja kaut ko klāt, salika komatus un aizveda uz māju, kur abi ar sievu bija apmetu�ies.

� Paskaties, � viņ� sacīja sievai, � iepazīsties: Ņina numurs divi. Rodiona Mefodijevi�a meita � vai atceries to jūrnieku? Saplucini viņai ausis, Oļena, man nav ērti, jo esmu viņas militārais priek�nieks, un pie mums diem�ēl miesas sodi uz visstingrāko aizliegti.

Pusdienojām klusēdami. �atilovs mēģināja jokot, bet Jeļena Porfirjevna skatījās manī mitrām acīm, laikam domāja par savu Ņinu. Arī ārsts vēlāk saduga. Bet es domāju par māmiņu, un, vai zini, Volodja, man viņas bija gau�i �ēl. Kā viņai tur, pie vācie�iem, klājas, � vienai pa�ai, tik nepraktiskai, izlutinātai, untumainai? Un vai vispār vēl ir dzīva? Cik viņa ir �ausmīgi vientuļa � to nevar pat iedomāties.

Vārdu sakot, es aizbraucu.

Aizbraucu tālu � strādāt par sanitāri uz motorizētu ķirurģisku vienību.

Es aizmuku no Kozireva, Volodja, aizmuku no pieklājīgā, uzmanīgā, skaistā un patīkamā majora Kozireva.

Vai vari to saprast, Volodja, cik es esmu uzticīga?

Bet Tu to nesaproti! Un nekad nesapiatīsi! Nesapratīsi!

Un tomēr Tev vajadzētu saprast: reizēm mēs jūtamies tik vientuļas, reizēm kļūstam tik bezpalīdzīgas, ka mums vajag, lai kāds spēcīgs un mierīgs cilvēks justu mums mazdrusciņ līdz, lai mazlietiņ ievērotu mūs. rau, tā kā Kozirevs: �Jūs, Varvara Rodionovna, pirmīt dusmojāties, ka �uriks apgāzis jūsu zobu pulveri. Lūdzu, man ir krājumā . . .�

Lai kāds par mums domātu!

Lai kāds zinātu, ka tu valkā trīsdesmit tre�ā numura apavus, bet tāda izmēra zābaku nav, ta�u bez zābakiem iztikt nevar. Un lai �is kāds sarkdams un atvainodamies, pat ar tādu kā muļķīgu smiekliņu pasniegtu tev zābakus, ko sapieru kurpnieks pārtaisījis no viņa �etrdesmit ceturtā numura zābakiem, un lai tu, frontes meitene, zinātu, ka viņam nemaz nebija viegli runāt par to ar savu kurpnieku. Vai saproti? Lai viņ� tavā labā tērētu savus garīgos spēkus, rūpētos par tevi, domātu, kā tev klājas, un lai atcerētos tevi, kad tevis nav klāt.

Uzskatu, ka daudzas nelaimīgas laulības sākas tie�i ar to � ar sirsnīgu gādību, kuru bie�i vien notur par mīlestību un kura, iespējams, arī ir mīlestība, bet tāda, par kuru atmaksāt ar mīlestību nedrīkst.

Man klājas slikti, Volodja.

Nevaru lielīties, ka manā izrīcībā ar Kozirevu viss būtu skaidrs un saprotams.

Man bija skumji, es jutos vientuļa, bet viņ� . .. kaut gan, kāda Tev par to daļa.

Paliec sveiks.

Kozirevam pat neesmu nekā uzrakstījusi.

Un arī nerakstī�u.

Arī Tev, mans dārgais cilvēk, ilgi nerakstī�u. Tā bija maldīga iedoma � �īs nenosūtītās vēstules. No tām nekļūst vieglāk ap sirdi, bet gan vēl smagāk. Tagad sāk�u Tevi aizmirst. Tas, pats par sevi saprotams, nebūs viegli izdarāms, ta�u es papūlē�os. Protams, ļoti traucēs tas, ka liktenis lēmis, lai man mazliet būtu darī�ana ar medicīnu, bet tas ar laiku pāries.

Starp citu, Kozirevs, uzzinājis, ka esmu ģeoloģe, centās pārvilināt mani pie sapieriem.

Tagad viņ� ir tālu no manis, un mēs dro�i vien nekad vairs neredzēsimies.

Arī ar Tevi mēs nekad neredzēsimies.

Ardievu!

Man vairs nav spēka Tevi mīlēt!

Aiz Polārā loka, decembri.�

MEDICĪNAS PADOMNIEKA ARSTA HUGO HUMMEĻA BĒDĪGAIS DZĪVES STĀSTS

� Nekā nesaprotu! � noskaities un, kā viņam �ķita, ļoti skaļi pateica Ustimenko. � Vai te kāds ir?

Karsti sakurinātās zemnīcas blīvajā krēslā salīgojās lampiņas dzeltenā kvēpo�ā liesmiņa.

� Tūlīt jūs jautāsit: �Kur es atrodos?� � atbildēja Cvetkovs. � �Kur es atrodos�, �kas tas ir� un pēc tam kā vienā no lugām: �Māmiņ, padod man saulīti!�

Volodja klusēja. Cvetkovs savā puska�okā ar siksnām, viss nokāries ar iero�iem, likās milzīgs, neiedomājami plecīgs, īsts pasaku milzis.

� Pagaidi, vecais, es tūlīt noģērb�os, saproti, es tikko kā pārnācu . . .

� No kurienes?

� No kara. Pamazītēm karojam. Vai jūs, ar murgiem kaudamies, vēl neesat aizmirsis, ka turpinās kar�?

� Nē. Bet kas ar mani bija noticis?

� Sazin jods! � ar troksni nosviezdams iero�us, Cvetkovs atteica. � Vismaz ievainots jūs neesat bijis, bet, ja runājam par kādu akūtu infekcijas slimību, tad kur� te var ko saprast? Viens gan tiesa � daudz netrūka, ka būtu nolicis karoti...

� Ej nu ej? � Volodja pabrīnījās.

� Kas te ko brīnīties! Ļoti labi, ka beidzot nācāt pie samaņas . . .

Uzlicis savu smago plaukstu uz Volodjas rokas, saskaitīja pulsu, nopūtās un pastāstīja Ustimenko, ka viņu izglābusi Veresova � dienām un naktīm sēdējusi pie viņa gultas.

� Vīlusies manī, viņa pārorientējās uz jums, �

Cvetkovs, klusu iesmiedamies, piebilda. � No viņas viedokļa jūs esat cilvēks ar lielo burtu . . .

Ustimenko dzirdēja, kā Cvetkovs ēda, pēc tam ilgi un skaļi guldzinādams dzēra ūdeni. Volodjas acu priek�ā lēni riņķoja kvēpenes dzeltenā uguntiņa. Nopūzdamies viņ� aizvēra acis un atkal uz bridi iesnaudās. Tad pēk�ņi pusmiegā atcerējās savus ievainotos, nobijās un nemierīgi ar dusmīgu uzstājību sāka izpra�ņāt Cvetkovu par visiem. Tas savukārt sīki pastāstīja par katru, visi izveseļoju�ies, atgriezu�ies ierindā, tikai Kisļicinam kaut kas neesot kārtībā ar atslēgas kaulu, kad Ustimenko atlab�ot, tad apskatī�oties � vai nu varē�ot operēt tepat, vai bū�ot jānogādā uz Lielo zemi.

� Vai tad sakari ir? � Volodja noprasīja.

� Visu laiku. Te, Vladimir Afanasjevi�, viss lieliski noorganizēts, nav vis mūsu lidojo�ā nodaļa, lai tai gai�a piemiņa . . .

Volodja moko�i pūlējās aptvert: cik ilgs laiks īsti pagājis, ja ievainotie, turklāt samērā smagi ievainotie, jau paguvu�i atgriezties ierindā?

� Jā, tāds laiciņ� ir pagājis gan, � Cvetkovs nenoteikti atbildēja.

Abi brīdi klusēja.

� Kas notika ar mūsu vācu dakteri? Vai atceraties, ar to, kuru mēs operējām?

� Nomira, � aizdedzinādams smēķi, atteica Cvetkovs.

� Apbedījām mūsu vācieti.

Volodja aizvēra acis: vēl joprojām viņ� nespēja pierast pie tā, ka cilvēki tik vienkār�i ņem un nomirst . . .

� Kas viņ� tāds bija? � Ustimenko pēc brī�a pavaicāja.

� Vai jums izdevās ko noskaidrot?

� Kad pats būsit uz pekām � pastāstī�u! � Cvetkovs apsolīja un, atlaidies uz puska�ociņa, saldi aizmiga.

Ustimenko atlaba gausi. Spēka vēl joprojām nebija, ēst negribējās, ta�u galva bija skaidra, domas sakarīgas. Gulēdams lielāko tiesu viens, viņ� apcerēja dzīvi � tā viņ� dēvēja savas pārdomas ilgajā bezdarbības laikā. Un bija arī ko pārdomāt � dzīve, kas viņam vēl nesen bija likusies pavisam vienkār�a, negaidīti sare�ģījās, piepildījās ar jauniem faktiem, kurus nevarēja iekļaut itin nekādās shēmās; cilvēki, kurus viņ� a�i vien bija sa�ķirojis pozitīvos un ne-g.itivos, tagad izskatījās pavisam citādi, pat citādāki nekā Kliara, ta�u visvairāk viņ� prātoja par Konstantinu Georgi jo vicu Cvetkovu: �ajā cilvēkā viss bija juku jukām � cēlais un zemiskais, Jaunais un labais, īstais un mākslotais. Un Volodjam bija tik necie�ami grūti sakārtot pa plauktiņiem to �da�ādo�, kas bija iemiesojies Cvetkovā, ka no apceres nekas prātīgs neiznāca, viens gan bija pavisam skaidrs: tā mēraukla, ar kādu Volodja vērtēja cilvēkus agrāk, sa�ķīda drisku driskās, bet jaunu viņ� vēl nebija atradis.

Ustimenko domāja arī par Holodiļinu un par Veru Ni-kolajevnu, pavisam citādām acīm viņ� skatījās uz lidojo�ās nodaļas �Nāvi fa�ismam� cīnītājiem, kas iegriezās viņu apraudzīt. Un ik reizi pārliecinājās, ka cilvēki, ja tikai viņos ielūkojās dziļāk, � nepavisam nebija tādi, kādi tie viņam sākumā bija �ķitu�i: Kisļicins, piemēram, nemaz nebija �vecs karotājs, krietns cilvēks un uzticams biedrs�. Patiesībā visas �īs īpa�ības viņam piemita, ta�u ne jau �īs ārējās,, visiem redzamās, visvieglāk saskatāmās rakstura iezīmes noteica Kisļicina morālo būtību. Arī odesietis Ko-ļe�ka Pin�uks nebija �pa�aizliedzīgs dro�ulis�, �nodaļas dvēsele�, �pirmais stiķu meistars�. Viņ� bija iemanījies neizrādīt bailes, iedīdījis sevi mehāniski atdarināt visādus jokus, ta�u arī �īs izdarības nebija aizgūtas no dzīves, bet gan no estrādes un no kinofilmām. Ta�u tas viss nemaz nepadarīja Koļe�ku sliktāku, glu�i otrādi, viņ� bija pat labāks, jo ar �īm sevī izkoptajām īpa�ībām bija piespiedis sevi kļūt par tādu, kāds nodaļai bija vajadzīgs, tikai izrādījās, ka Ustimenko dotais apzīmējums arī �oreiz ir aplams. Arēji vientiesīgais Vaņa Teļegins būtībā nemaz nebija tik vientiesīgs, ar neatkarīgu un pat nekaunīgu izskatu viņ� prata iztapt priek�niecībai, prata uzminēt Cvetkovā noskaņojumu un uzlabot �o noskaņojumu, kas, protams, nāca par labu pasākumam un arī pa�am Teļeginam. Babij�uks, par spīti visām savām krietnajām īpa�ībām, bija mantrausis, viņam nekad netrūka tabakas, viņ� zināja, kā parūpēties par sevi, un, rūpēdamies par citiem, reizē ar to un vispirms rūpējās pats par sevi. Izrādījās, ka Ceduņko, kam bija visvientiesīgākais izskats visā nodaļā, īstenībā ir pats viltīgākais, �viltīgāks pats par sevi�, � Volodjam tas bija negaidīts atklājums, ta�u pats galvenais atklājums visās �ajās pārdomās un apcerēs Ustimenko bija tas, ka nodaļā, izrādījās, visi viens otru bija labi pazinu�i, zināju�i cits cita labās un ļaunās īpa�ības, zoboju�ies, smēju�ies un pat bāru�ies, ta�u reizē ar visu to izturēju�ies cits pret citu nopietni, ar cieņu un mierīgi. Starp citu, visu to īsi un samērā precīzi reiz, dzerdams Volodjas zemnīcā vācie�u melno surogāta kafiju, pateica biju�ās nodaļas �Nāvi fa�ismam� biju�ais saimniecības pārzinis Pāvels Kondratjevi�s Kopi-tovs.

� Mēs ta�u neesam eņģelī�i, � viņ� sacīja, smīnēdams sirmajās, neapcirptajās ūsās. � Eņģelī�i plivinās pa debesīm, pa mākonī�iem. Bet mēs esam normāli padomju karavīri, vārdu sakot, melna darba darītāji. Jūs, Vladimir Afa-nasjevi�, kā skatos, gribat izdabūt no cilvēka pārāk daudz, tikpat, cik no eņģelī�a. Tāpēc atbildē�u jums �ādi: ja tā labi paskatās, tad pat eņģelītis nespētu izdarīt to, ko pārgājiena laikā paveica mūsu karavīrs. �is eņģelītis būtu galīgi saskābis, kaut gan aiz �ķīstības viņ� ir pavisam caurspīdīgs. Bet ar mums nekas nenotika! Atnācām, savu kārtējo uzdevumu izpildījām . . .

Kādu vakaru, kad pie Volodjas sēdēja Veresova, ienāca Lbovs. Stingrs, vienmēr mundrs un vēsi pieklājīgs, viņ�, brīdi pasēdējis, paziņoja, ka �nolēmis nogādāt Ustimenko uz Lielo zemi, jo partizāņu dzīves apstākļos neesot iespējams tikt galā ar viņa nesaprotamo slimību�, apjautājās, vai slimniekam nav kādu vēlē�anos, un uzlika uz segas divas paciņas Maskavas papirosu �Lukss�.

� Viņam ta�u kaitīgi! � pārmeto�i noteica Vera Niko-lajevna.

� Kar� ir vēl kaitīgāks! � pasmaidīja Lbovs. � Starp citu, biedri dakteri, es pirms kara slimoju � man bija gan �ūla, gan sirds streikoja. Bet, rau, tagad visu kā ar roku atņēma. Vai zinātne to spēj izskaidrot? Starp citu, visvairāk slimoju, kad s^ikstīju savu grāmatu . . .

� Vai tad jūs esat rakstnieks? � brīnījās Volodja.

Lbovs pēk�ņi samulsa un sacīja:

■� Kur nu rakstnieks! Biju padomju saimniecības direktors un ļoti aizrāvos ar vistu audzē�anu. Biju uzkrājis nelielu pieredzi un gribēju pastāstīt par to citiem . . .

� Par vistām? � jau pavisam nepieklājīgi nobrīnījās Ustimenko.

Lbovs mazliet apvainojās:

� Jā, par vistām! Vai tad par to jābrīnās?

� Nē, es tikai biju iedomājies, ka jūs esat kadru virsnieks.

� Biju arī kadru virsnieks, � Lbovs pieceldamies atbildēja.

�Vistas � un �is lielais, enerģiskais zods ar bedrīti, apbrīnojamā partizāņu vienība, par kuru fa�isti runā ar �ausmām � un Lbovs, padomju saimniecības direktors. Vai tas nav dīvaini?� Volodja domāja, kad zemnīcas durvis aizvērās.

� Par ko jūs visu laiku domājat? � Veresova pavaicāja.

� Par to, kur pazudis mūsu Konstantins Georgijevi�s, � sameloja Volodja. � Jau otru nakti nepārnak�ņo mājās ...

� Viņ� aizgāja kopā ar spridzinātājiem, minētājiem. Viņ� ta�u nespēj dzīvot bez kaujām, un arī ārsts viņiem vienmēr var noderēt. Viņu te dikti slavē, ceļ vai debesīs ...

Veresovas acis atmaiga kā vienmēr, kad viņa atcerējās Cvetkovu, ta�u ārste stāstīja par viņu kaut kādā savada, oficiālā valodā, it kā sniegtu izziņu no enciklopēdijas vai lasītu nekrologu:

� Apbrīnojami enerģisks cilvēks, ar lielu gribasspēku. Ar milzīgām perspektīvām, vai nav tiesa, Vladimir Afanas-jevi�? Vispusīgi apdāvināts cilvēks un spējīgs ķirurgs � �ajā laikā esmu viņam vairākkārt asistējusi, � turklāt izcils organizators un ar apbrīnojamu vērienu. �ēl, ja viņ� visu kara laiku būs tikai partizāņu ārsts. Es viņu domās redzu atbildīgā, ļoti atbildīgā darbā . . .

Volodja klusu no�āvājās: viņ� nekad nebija spējis Veru Nikolajevnu lāgā saprast. Ko tas nozīmē � tikai partizāņu ārsts?

Bet viņa jau stāstīja par citu � par lidotāju ar skaistu, no grāmatām aizgūtu vārdu � Kirils: cik viņ� gudrs, labs, kāda viņam �dāsna sirds� � Vera Nikolajevna pateica tie�i tā un pat atkārtoja �os divus vārdus, tik ļoti viņai tie patika. Pēc tam viņa pateica, ka Kirils esot tāds pats �liels bērns� kā Ustimenko.

� Kādēļ tad es esmu liels bērns? � Volodja pēk�ņi apskaitās.

� Ko nu strīdaties! � Vera teica, spaidīdama ar pirkstiem deniņus, it kā viņai sāpētu galva. � Jūs mū�īgi strīdaties. Mēs, sievietes, jūs izprotam daudz labāk nekā jūs pa�i sevi. Jūs, piemēram, kļūsit par lielu zinātnieku, vai skaidrs? Un nekāds organizators, nekāds priek�nieks no jums neiznāks. Jūs esat tipisks pirmatklājējs, zinātnieks, mazliet izklaidīgs, mazliet ietiepīgs, mazliet pārlieku piesardzīgs pret cilvēcisku siltumu, pret līdzjūtību . . .

�Izrādās, ka viņa ir vulgārs sievi�ķis!� skumji nodomāja Volodja.

Un, izmantodams savas slimnieka tiesības, pateica:

� Jūs, Vera Nikolajevna, tikai neapvainojieties, bet man gribas gulēt.

Viņa tomēr drusku apvainojās un aizgāja. Bet pa�ā nakts vidū iedrāzās Cvetkovs � izsalcis, jautrs, skaļ�, izvilka no vienas kabatas vācu bla�ķi, no otras � vācu konservus, no tre�ās � vācu galetes. Viņa acis spīdēja; skaļi �amstinādams, piedzerdams no bla�ķes rumu, pat nenovilcis puska�ociņu, viņ� sāka stāstīt, kā �uzspēru�i gaisā� vilcienu sastāvu, kā sprādziens pacēlis un nogāzis no uzbēruma abas lokomotīves, kā pēc tam vēl ilgi degu�as benzīna cisternas un kā partizāņi �āvu�i no automātiem uz hitlerie�iem.

� Un ievainotie? � Ustimenko pajautāja.

� Ievainotie? Tikai divi! � izklaidīgi atteica Cvetkovs. � Pavisam niecīgi ievainojumi! Bet fri�i gan dabūja pamatīgi! �etri klases vagoni, viens pavisam apsviedās apkārt, pārējie novēlās no uzbēruma. Vācie�i metās laukā pa logiem, bet, manuprāt, neviens sveikā nepalika.

� Uzklausiet, � Volodja sacīja, � jūs ta�u apsolījāt pastāstīt par to vācu ārstu.

� Solīju gan! � Cvetkovs sarauca pieri. � Ta�u saprotiet, cik idiotiski viss iznāk. Kara laikā ir grūti domāt par tādām lietām: pārdomas traucē. Man vēl nekas, bet cilvēkiem ar tādu raksturu kā jūsējais tas vienkār�i, kā man liekas, ir kaitīgi. . .

� Par manu morāli politisko stāju jums nav ko uztraukties!

� Nolēmāt kost pretī? � raudzīdamies Volodjā, uzprasīja Cvetkovs. � To jūs protat, es zinu . . .

Kaut ko pārdomādams, viņ� izsmēķēja vienu pēc otra divus Volodjas papirosus, iedzēra vēl rumu un palūdza:

� Tikai, labais dakter Hāze, nepļāpājiet tagad par to faktu. Tas nav vajadzīgs. Vai sapratāt?

Viņ� novilka puska�ociņu, izstaipīja savu spēcīgo augumu un pagaudās:

� Tas, Ustimenko, nav humāni. Es esmu atnācis no darba, man jāliekas gulēt, bet nekā � ņem nu un stāsti . . .

Ta�u Volodja juta, ka Cvetkovam pa�am mēle niez, ka �odien viņ� noteikti izstāstīs, nespēs neizstāstīt.

Un Cvetkovs stāstīja.

Vēl pa�ā septembra sākumā kādai vecenītei, me�sarga atraitnei, kas dzīvojusi tā dēvētajā Krustojumā, saslimis mazdēls. Puisēna māti bija no�āvis kāds piedzēries hitlerietis, tēvs � armijā. Pusjukusī vecenīte, pat lāgā neatskārzdama, ko dara, ar mirsto�o bērnu uz rokām atnākusi uz Aizlejas ciemu, kur stāvēja vācu karaspēka daļa, un, ieraudzījusi sava kūma Levontija mājas pagalmā resnu vīru baltā uzsvārcī, iedrāzusies pa vārtiem, nokritusi resnā vācie�a priek�ā uz ceļiem un vaimanādama sniegusi viņam bērnu. �is resnis arī bijis mūsu paziņa dakteris Hummelis, pediatrs, kas specializējies bērnu ķirurģijā. Turpat pagalmā apskatījis bērnu, Hummelis ie�ļircinājis viņam pret-difterijas serumu un pavēlējis vecenītei, lai vāķas prom. Neesot pateicis tai neviena cilvēciska vārda un, kā vecā stāstījusi, raudzījies uz viņu �kā zvērs�.

Bērns izveseļojies.

Vēlāk, it kā iedams medībās, Hummelis pāris rei�u iegriezies pie vecās un ar to pa�u �zvēra izskatu� pasviedis viņai paciņas ar kaut kādu maisījumu, no kā vārīt bērnam biezputru.

Tai laikā Aizlejā un arī visā apkārtnē iedzīvotājiem nekāda medicīniskā palīdzība nav sniegta. Vietējo ārstu, jaunu komunistu, hitlerie�i, protams, bija pakāru�i. Vecmāte un feld�eris aizbēgu�i. Ārsti � ebrejieti, kas bija atbraukusi �urp atpūsties, vācie�i dzīvu sadedzināju�i siena �ķūnī.

Valodas par to, kā resnais Hummelis izglābis Levontija kūmas mazdēlu, ātri vien apskrēja visus apkārtējos ciemus. Un, glu�i dabiski, daudzas mātes sāka nest pie Hum-meļa savus bērnus � toreiz te plosījusies difterija. Resnais un vienmēr neapmierinātais dakteris nevienam palīdzību nav liedzis. Bijis īgns, raudzījies uz visiem drūmi, ta�u ārstējis un ne no viena nav ņēmis ne Speck, ne Butter � parasto zemnieku pateicības algu, glu�i otrādi, metis ar to pa�u Speck un Butter tiem, kas atnesu�i un devu�i �o vienkār�o honorāru.

Hummeļa rīcībā jau tolaik bija ievērota kāda dīvainība: ārstam patika, ja viņu �noķēra� ceļā, kad viņ� devās medībās, bet viņ� skaitās, ja bērnus nesa pie viņa uz sanitāro daļu. Sievas, protams, a�i vien izdarīja attiecīgos secinājumus un tikai pavisam katastrofiskos gadījumos devās pie Hummeļa uz sād�u, bet parasti it kā nejau�i, ta�u patiesībā ar nolūku satika viņu aiz Vecā lielceļa straujā pagrieziena un cauri dārziem un pagalmiem aizveda viņu atpakaļ uz Aizlējām . . .

Tas viss likās dīvaini, kaut gan prātīgākie vīri visam atrada izskaidrojumu: Hummelim propagandas nolūkos esot dots slepens rīkojums � atvieglināt bērnu mokas un tādējādi atturēt zemniekus no sakariem ar partizāņiem un visādas citādas vācie�iem nepatīkamas rīcības. Bet, ja tas tie�ām bija tā, tad kādēļ Hummelis uzskatīja par labāku ārstēt slepeni, nevis atklāti? Visu, ko vācie�i pasāka propagandas nolūkos, viņi ta�u darīja ne tikai atklāti, bet vēl ar lielu troksni!

Turklāt Hummelis bija gau�i dīvains mednieks: viņ� gandrīz nekad neko nenomedīja � laikam bija galīgs pudelē-tājs � ta�u �āva bie�i, bet, kad reiz kāda māmuļa pasniedza viņam no�autu teteri, Hummelis kļuva varen priecīgs un piekabināja putnu sev pie jostas, it kā pats to būtu nomedījis ar trāpīgu �āvienu. Pēc �ī gadījuma resno dakteri vienmēr apdāvināja ar kādu medījumu, ko viņ� labprāt pieņēma un lielījās saviem vācie�iem, ka esot veikls mednieks. Vīri, protams, to zināja, ta�u cieta klusu. Ap to laiku daudzi bija nopratu�i, ka Hummelis baidās no feld�era un tāpēc slēpj, ka viņam tik daudz pacientu.

Zīmīgi arī tas, ka, dodamies medībās, Hummelis vienmēr ņēma līdz ķirurģiskos instrumentus, �ļirci ar adatām un krietnu daudzumu visvisādu medikamentu . . .

Un tomēr Hummelim īsti neuzticējās. Klīda pat baumas, ka bērni, kuriem viņ� ievadījis serumu, vēlākais pēc gada tik un tā nomir�ot ar krampjiem, ka fa�isti esot izgudroju�i tādu nenovēr�amu nāvi. Kur� bija palaidis �īs baumas � nav zināms, ta�u par to runāja visur, un kāda māte pat neatļāva Hummelim �durt� bērnam, bet palūdza, lai labāk iedodot �pulverī�us�. Hummelis rupji atgrūda māti, sakliedza uz viņu un serumu tomēr ie�ļircināja.

Ta�u reiz bija noticis tāds gadījums, par kuru, tiesa, zināja tikai divi trīs cilvēki visā Aizlejā, bet kur� tomēr novērsa no dīvainā vācie�a visas aizdomas, ka viņ� varētu būt tāds pats nelietis kā pārējie fa�isti.

Tas bija noticis tā.

Naktī uz devīto novembri Stāvajā gravā, kas atrodas turpat Aizlejas nomalē, Lbova partizāņi mēģināja sadabūt �mēli�. Nakts bija tum�a, auksta, visu laiku te sniga, te lija, ta�u partizāniem nekas neiznāca: vācie�i sacēla kājās visu bataljonu, un partizāņiem vajadzēja atkāpties. Tā kā tas bija jādara lielā steigā, partizāņi nepaguva paņemt līdzi savu Gri�ku Panfutjevu, pārgalvīgu puisi, kam sprāgsto�ā lode bija sadragājusi kāju un kur� nesamaņā bija ievēlies biezā eglienā uz pa�as gravas kraujas.

Vistum�ākajā stundā, īsi pirms ausmas, Panfutjevs atguva samaņu un, zobus sakodis, lai nevaidētu un nekliegtu aiz drausmīgajām sāpēm, ar vienu vienīgu �niknuma� spēku aizvilkās līdz ciema nomalei veco putraimdzirnavu pusē. Te pa�ā galējā mājā dzīvoja kāda atraitne, ar kuru Panfutjevam, kā viņ� pats stāstīja, bija �zināmas attiecības�. Un atraitne paslēpa savu mīļoto pagrabā, vispirms kā nu prazdama pārsējusi viņu.

Uzņemt sakarus ar partizāņiem viņa nevarēja. Un diez vai lbovie�i tais dienās arī varētu ko līdzēt, jo bataljons, spēcīgas partizāņu grupas parādī�anās pārbiedēts, rūpīgi un pa vācu modei pedantiski �pārķemmēja� visu Aizlejas apkārtni. Panfutjeva veselības stāvoklis pa to laiku nevis uzlabojās, bet, glu�i otrādi, strauji pasliktinājās. Bezbailīgais un pārgalvīgais Gri�ka, kam bija tik bra�s matu cekuls, mira nost.

Un tad atraitne iz�ķīrās par riskantu soli. Zinādama, ka Panfutjevam ir granāta un pistole, un apspriedusies ar viņu par savu nodomu, viņa noķēra Hummeli, kad tas devās medībās, sameloja, ka mirstot �bērniņ��, ka �bērniņam sastrutojusi kājiņa�, un atveda resno, aizelsu�os un dusmīgo dakteri uz savām mājām. Mazliet pabrīnījies, ka bērniņ� atrodas pagrabā, un pateicis, ka tas �ir ļot slikt, dum!�, ārsts tomēr nokāpa pa slidenajām kāpnēm. Starp citu, kop� tiem senajiem laikiem, kad viņu, vēl pavisam jaunu ārstu, Bo�enkas un ��orsa vadītie Boguna un Tara��anskas pulki iztrenca no Ukrainas, Hummelis saprata un pat mazliet runāja krieviski.

� Tas ir ļot slikt, dum! � nokāpis lejā, viņ� atkārtoja, zināms, tūdaļ sapratis, kāds bērniņ� viņam ārstējams.

Gri�ka no milzīgās temperatūras apreibu�ām acīm raudzījās vācietī. Puisis turēja rokās pistoli. Atraitne paņēma granātu.

� Rau, �itā! � viņa sacīja, nespēdama nekā cita paskaidrot.

Mēģiniet iedomāties, kāda izskatās mīlo�as sievietes seja �ādā brīdī.

Hummelis, noslaucījis nosvīdu�o pieri, apsēdies un, galvu �ūpodams, skatījies uz savu neparasto pacientu.

� Gro� pui�els! � pasmīnējis vācietis. � Kolosāli

Un aizgājis pēc instrumentiem, ko viņ� nevarēja mierīgi paņemt, bet kas viņam bija jānozog. Kādēļ tā � par to runāsim vēlāk. Un arī atgriezties atpakaļ pie atraitnes viņam nemaz nebija tik viegli. Bet Panfutjevs un atraitne gaidīja � arī to jūs varat iedomāties � visas �īs garās stundas: viņ� gandrīz vai bez samaņas, viņa � ar granātu rokā.

Beidzot vācietis ieradās. Sastrutojumus viņ� uzgrieza veiksmīgi, vismaz vēlāk Panfutjevu aizgādāja uz Lielo zemi labā stāvoklī. Pēc operācijas resnais vācietis vairākkārt apmeklēja savu slimnieku, kas tagad pats turēja rokās granātu un pistoli.

Pret �o savu pacientu Hummelis izturējās daudz mīlīgāk nekā pret pārējiem. Vairākas reizes viņ� bija teicis: �Kād lab, lēī Sohn! Palaidnēk! Kolosāli� Bet reiz ieteica nerota-ļāties ar bīstamajām mantiņām, tās varot iztaisīt �bacs!�.

� Ja uzlaidīsiet man virsū savus suņa bērnus, daktera kungs, � Gri�ka pavisam nopietni atbildējis, � tad es tomēr iztaisī�u �bacs�. Un lielu �bacs�. Pats sevi nepa�ēlo�u, ņemiet to vērā.

� Lēl dummer Sohn! � atteicis Hummelis. � Ļot lēl!

Resnais dakteris tomēr nebija uzrīdījis suņa bērnus. Pat

bija atsacījies no divām treknām vistām, ko atraitne viņam piedāvājusi, likdams saprast, turklāt diezgan rupjā veidā, ka paņem�ot sev visu sād�u un pa�u atraitni arī, ja vien iegribē�ot.

Atraitne, to dzirdēdama, dikti nobrīnījusies par �ādiem resnā vācie�a vārdiem, bet tad atcerējusies, ka �o sarunu dzirdējis arī Hummeļa feld�eris � slaids, gai�acains blondīns, no kura sād�ā baidījās un kuru neieredzēja vairāk par visiem citiem okupantiem: par viņu klīda baumas, ka viņ� uzjautrinādamies ap�āvis bezgala daudz cilvēku.

Kā vēlāk noskaidrojās, ārsts Hummelis tie�i no �ī feld�era arī baidījies, turklāt pamatoti. Feld�eris Erihs Hercs jau vairākkārt bija ziņojis par savu �efu, kam pienākas, un saņēmis no turienes pavēli � uzmanīgi izsekot dakteri Hummeli, jo tam esot krietni vien aptraipīta pagātne.

Un Hercs cītīgi izsekoja.

Gadījums ar Gri�ku Panfutjevu bija pagājis viņam secen, lo viņ� bija nogulējis, ta�u intuitīvi nojauta, ka vecais dakteris gājis ne tikai pie bērniem, ka noticis kaut kas daudz būtiskāks, kaut kas tāds, ka viņu, feld�eri, noteikti ievērotu un izceltu, ja viņ� par to paziņotu, kur pienākas.

Un gai�acainais feld�eris sāka �rakāties�. Nekādu īstu skaidrību viņ� nedabūja, bet par baumām paziņoja.

Hummeli aizveda uz gestapo.

Viņ� noliedza, ka būtu palīdzējis krievu partizāņiem, ta�u atzinās, ka ārstējis bērnus: jā, vainīgs! Jā, devis vakcīnu! Protams, tas esot nekrietni, ta�u viņ� labprāt samaksā�ot vakcīnas vērtību no saviem līdzekļiem, lai naudu izlietojot �ziemas palīdzības� vajadzībām. Viņ� esot vainīgs, ta�u pelnījis saudzību � bērnu cie�anas viņ� nespējot izturēt.

SS ober�turmfīrers, jauns cilvēks ar teicamām manierēm, pēk�ņi noprasīja:

� Bet kādiem nolūkiem, Herr Doktor, �ā gada astoņpadsmitajā novembrī jūs paņēmāt līdzi lauka ķirurģisko komplektu? Ko jūs operējāt? Varat ticēt, man pa�am �ī lieta ļoti nepatīk, es gribu pārvilkt tai krustu. Uzrakstiet man paskaidrojumu, mēs pārbaudīsim un vairāk jūs netraucēsim . . .

� Nekādu ķirurģisko komplektu neesmu ņēmis! � no ober�turmfīrera mierīgā skatiena kļūdams vai dzeltens, atteica resnais Hummelis. � Tas ir pārpratums!

Tas būtībā arī viss.

Ar �o notikumu beidzas priek�vēsture.

Resno dakteri atlaida, piekodinot viņam:

� Herr Doktor, mums patlaban nav formālu tiesību jūs apcietināt. Mums jānoved izmeklē�ana līdz galam, un mēs to izdarīsim. Mēs Īpa�i nopratināsim visas personas, kam bijusi kaut mazākā saskare ar personām, ar kurām sasta-pāties jūs. Vai jūs sapratāt manu domu? Tas būs kaut kas līdzīgs viļņiem uz ūdens, kad tajā iemet akmeni, tā mūs mācīja SS reihsfīrers Himlers. Ļoti gribētos, lai mēs būtu kļūdīju�ies, jo �im gadījumam nav precendenta visā impērijas armijā. Es pats ne visai tam ticu � �im iespējamajam faktam. Ta�u instrumentus jūs esat ņēmis un esat operējis ar tiem � līdz astoņpadsmitajam tie ne reizes nav lietoti. Varbūt jūs pats tagad pateiksit taisnību?

Hummelis neteica nekā un aizbrauca.

Nāko�ajā dienā SS zaldāti aizveda veco Levontiju. Ober-�turmfīrers ne velti bija draudējis ar viļņiem uz ūdens. Bet, kas ir īpa�ā pratinā�ana, to Hummelis zināja. Desmitiem pilnīgi nevainīgu cilvēku varēja iet bojā necilvēciskās mokās. Kara ārsta Hummeļa � nodevēja un boļ�evika ārkārtējo nodarījumu vajadzēja darīt zināmu līdz pat gestapo virsotnei, lai tur ievērotu un, glu�i dabiski, atzīmētu vienkār�o ober�turmfīreru, kas atklājis noziegumu, kur� apkauno impērijas armiju . . .

Gestapo ma�īna sāka strādāt, un Hummelis saprata, ka tā apstāsies tikai tai gadījumā, ja viņ�, Hugo Hummelis, pazudīs.

Izdarīt pa�nāvību viņam nepietika spēka.

Atzīties?

Nē, to viņ� negribēja. Viņ� gribēja pastāstīt! Katrā ziņā pastāstīt! Un tie�i tādēļ, ka viņ� gribēja pastāstīt, viņ� nedrīkstēja nogalināt sevi.

Naktī, divas dienas pēc tam, kad aizveda Levontiju, Hummelis pieklauvēja pie atraitnes durvīm un palūdza sievieti, lai tā nodibina viņam sakarus ar pārējiem lēl Sohn, kuri taisa �pif� un �paf�. Pēc tam viņ� parādīja, ka pretējā gadījumā viņu pakārs.

� Būs schlechtl � viņ� sacīja.

� Būs slikti! � salīgi tīdamās lakatā, atteica atraitne.

Rītausmā par Hummeļa lūgumu pavēstīja Lbovam.

Visu, kas bija noticis pirms tam, Lbovs zināja un paziņoja resnajam vācietim satik�anās dienu un stundu. Uz �o satik�anos savu pui�u apsardzībā aizgāja vienības izlūks Maņa �erstņuka � prātīga un izmanīga meitene.

Uzmetis plecā divstobreni un paķēris līdzi patronu somu, Hummelis noteiktajā laikā ieradās me�malā pie vecā Kara-�ajevas lielceļa. Viss ritēja labi līdz tam brīdim, kamēr gai�acainais Ērihs Hercs, kas pa eglāju sekoja savam �efam, neaptvēra, uz kurieni īsti dodas neveiklais, pēc viņa priek�statiem dumjais un vecais resnis Hummelis. Bet, kad saprata, tad iz�āva no snaiperu �autenes, kam bija optiskais tēmēklis. Viņ� teicami prata rīkoties ar to, jo bija vingrinājies, ap�audams no liela attāluma Aizlejas pui�eļus, kas mak�ķerēja upmalā, un arī sād�as vīrie�us.

Maņa �erstņuka ar saviem pui�iem nepalika parādā un ietrieca fa�istā Ērihā Hercā pāris lo�u, ta�u resnajam Hummelim, kā zināms, tas nelīdzēja: viņ� nomira.

� Bet ko tad viņ� īsti bija gribējis pastāstīt? � uzprasīja Ustimenko, kad Cvetkovs aizpīpēja. � Viņ� ta�u gribēja par katru cenu kaut ko pastāstīt. Bet ko?

� Daudz ko.

� Ko tas nozīmē?

� Ļaujiet atvilkt elpu . . .

Par kaut ko pasmaidījis, Cvetkovs piepe�i sacīja:

� Katram ir savi mazi prieki. Jau mirdams un saprazdams, ka mirs, � Hummelis to saprata, � viņ�, zināt, par ko priecājās? Par to, kas �is gestapovietis ar labajām manierēm, ober�turmfīrers, kur� bija cerējis izcelties ar nodevēja Hummeļa atklā�anu, tagad ir �ausmīgi pārbijies, ka uzsācis �o lietu un, uzsākdams to, izlaidis Hummeli no rokām. Vecais vīrs par to ļoti priecājās. Viņ� bija priecīgs arī par to, ka Hercs no�auts. Viņ� pastāstīja daudz ko interesantu par Vāciju � par izspiego�anas sistēmu, kā tur cits citu izspiego un cits par citu ziņo. �Katrs tre�ais � ir Bohēmijas jefreitora ausis,� viņ� teica. �Bet katrs otrais � Himlera ausis . ..�

� Tas nu tā, � Ustimenko nepacietīgi pārtrauca Cvet-kovu, � tas viss ir interesanti, bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, kādēļ viņ� tā rīkojies, �is jūsu Hummelis. Ir ta�u jābūt kādam iemeslam. Ne jau labsirdība te galvenais, ne jau labais dakters Hāze, kā jūs mēdzat teikt. Tam par cēloni neap�aubāmi ir kaut kas daudz nozīmīgāks, bet kas īsti?

� Tas ir pārāk sare�ģīti! � negribīgi sacīja Cvetkovs. � Pat ļoti sare�ģīti. Viņ� pastāstīja, ka dienējis vācu armijā pie Sommas, kad �ie nelie�i izdarīju�i gāzu uzbrukumu. Izrādās, ka fosgens o�ot pēc svaiga siena. Pēc siena! Viņam cie�i palicis prātā �is uzbrukums � viena vienīga vēsturiska zalve, kurai otra nav sekojusi; �is sācis kliegt, uztaisījis histēriju, kā mēdz sacīt. Par to dabūjis sutu . . .

� Sēdējis cietumā?

� Sēdējis, pēc tam norauti uzple�i, pēc tam ap�ēlots � un prom uz Ukrainu. Te atkal tas pats vācu terors, te �is, te tas. Vai zini to pazīstamo dziesmiņu, viņi to dzied kop� astoņi simti divpadsmitā gada: �Tavai tēvzemei jākjūst vēl lielākai.� To man Hummelis pateica: vēl lielākai. Un tie�i �ai vietā sākas pats dīvainākais.

� Kas tad? � uzprasīja Volodja.

� Viņ� pastāstīja, ka rīkojies tā ar bērniem ne tikai tādēļ, ka �ēlojis tos. �Mēs esam atradināti no cilvēciskām jūtām,� tā Hummelis man paskaidroja. Bet, galvenais, viņ� darījis to tādēļ, ka mīlot savu tēviju. �Vācijas labā ir vērts riskēt,� tā viņ� teica.

� Kā tas saprotams?

� Diezgan vienkār�i, � pieliecies pie Volodjas, Cvetkovs sacīja. � Hummelis man visu to paskaidroja �ādi: kad pienāks gals �im cietsirdības neprātam, kad jūs uzzināsit par fa�ismu visu to, ko jūs vēl nezināt, bet jūs zināt ļoti maz, �tikpat kā neko�, tad visa pasaule, visa cilvēce sāks nīst viņa lielo tautu. Visos fa�isma �ausmu darbos vainos nāciju. Nevienam neienāks ne prātā, ka vairāku desmitu gadu laikā Bohēmijas jefreitors ar saviem drauģeļiem iedragājis nācijas mugurkaulu glu�i tāpat kā viņa � Hummeļa feld�eris izrīkojies ar savu �efu. Neviens neuzdro�ināsies kaut ko teikt, neviens nemēģinās aizstāvēt tautu, neviens nepateiks par vācieti nevienu labu vārdu. Un resnais Hummelis sprieda tā: es, protams, riskēju ar dzīvību, rīkodamies tā, kā liek mana sirdsapziņa vai arī tās erzacs, kas patlaban aizstājis īsto sirdsapziņu. Bet mana dzīvība ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, ka pēk�ņi pēc daudziem gadiem, kad naids pret nāciju būs sasniedzis visaugstāko pakāpi, kāda krievu sieviete pateiks:

� Bet, redziet, bija kāds vācu dakteris, viņ� darīja pavisam citādi! Bija tomēr cilvēks!

� Labi sacīts! � nopūties klusu pateica Volodja. � Labi teikts, tomēr bija cilvēks . . .

� Bija cilvēks! � atkārtoja arī Cvetkovs.

Viņa acīs parādījās piesardzība, neuzticība, viņ� novilka velteņus, ielēja rumu, pēc tam, it kā atgainīdams uzmācīgas domas, teica:

� Pie velna ar visu to!

� Konstantin Georgijevi�, kā jums �ķiet, vai viņiem ir vēl arī citi tādi pa�i cilvēki? � Volodja klusu iejautājās.

Likās, Cvetkovam kāds pēk�ņi izrāvis savaldības sprūdu.

� Tā jau domāju! � viņ� aiz dusmām gandrīz vai kliedza. � Es biju pārliecināts, ka jūs to pavaicāsiet, sasodītais dakter Hāze! Jūs esat labiņ�, jūs gribat tīksmināties ap �īm domiņām un siekaloties! Pie velna! Es nevēlos runāt, es nevēlos domāt par to, ka tā ir Gētes un Heines nācija! Un vācieties, Vladimir Afanasjevi�, uz elli ar savām idejām . . .

� Labi jau, labi, nebļaustieties, � teica Volodja, gai�i raudzīdamies Cvetkovam acīs. � Jūs ta�u domājat tāpat kā es, tikai baidāties no �īm domām. Bet kādēļ mums no tām bīties? Vai tad mēs nezinām, ka fa�isti � tas ir viens, bet vācietis � pavisam kas cits. Vai tas jums ir kāds jaunums? Un vai padomju varas uzskati ir citādi?

� Esmu noguris, � Cvetkovs, kas vispār neprata gausties, negaidīti pa�ēlojās un nodzēsa kvēpeni. � Tagad gulē�u!

Ta�u viņ� tik drīz neaizmiga � Volodja, domādams savas domas, to dzirdēja. Viņam atkal bija ko pārdomāt, un, dīvaini, bēdīgais stāsts par dakteri Hummeli nomierināja, viņam kļuva vieglāk ap sirdi un arī dzīve likās vienkār�āka.

. . . Bet divas dienas vēlāk � naktī � viņu vēl pavisam vārgu noguldīja ragavās un aizveda uz pļavu, kur dega ugunskuri, kas iezīmēja lidma�īnas nosē�anās vietu. Kamēr gaidīja lidma�īnu, Pin�uks kavēja Ustimenko laiku ar Informbiroja ziņojumiem, kurus Volodja jau zināja no galvas, un jaukām leģendām par kaut kādiem lielā slepenībā turētiem Sarkanās Armijas tanku daļu triecieniem �pa�ā fa�istu midzenī�. Volodja zināja, ka tās ir aplamības, ta�u solīdais Pāvels Kondratjevi�s, kas arī pavadīja Vo-loriju, tik nopietni māja ar galvu un tik noslēpumaini brīdināja, � ka �par to nedrīkst pļāpāt�, ka Volodjam nepietika spēku, lai iebilstu.

� Viņi izrāvās uz �o pusi un pagaidam diezgan veiksmīgi, � stāstīja Koļe�ka, � bet mēs viņiem sadevām tur � Minhenes un Ķelnes apvidū, sadevām tā, ka �ie nezin, kur sprukt. Laidām darbā jauno tehniku, tiesa, Vladimir Afanasjevi�, nudien tiesa. Manevru kar�, jauna tehnika un stratēģija: tu mani ķer aiz kājas, bet es tev pa to laiku sprandu apgriezī�u . . .

Lidma�īna nosēdās pa�ā rītausmā, kad to neviens vairs negaidīja. Sadrūmu�ais Cvetkovs un Vaņa Teļegins palīdzēja Volodjam ierāpties �kulbā�, kā izteicās Babij�uks, atkal ierēcās lidma�īnas propelleri, saltajā rīta gaisā uzmutuļoja sniega vērpetes, lidma�īna apmeta loku un uzņēma kursu uz Maskavu.

Lidma�īnā bija tikai ievainotie, Veresova, kas viņus pavadīja, un Ustimenko ar uztūkumiem zem acīm. Viņ� sēdēja gabaliņu nostāk, lai neaplaistu citus ar savu neizprotamo slimību . ..

Aglaju Petrovnu veda kājnieka hauptfeldfēbelis: ar zaļiem uzple�iem un melni-balti-sarkanu vairogveida zīmotni pie bruņu cepures. �Pat kājnieki jau izsūtīti mani tvarstīt,� gurdi nodomāja Aglaja, �SD vairs nepietiek!� Hauptfeldfēbeļa seja bija gara, balta, acis slēpās aiz apaļajiem briļļu stikliem bez ietvariem. �ādas sejas Aglaja Petrovna bija redzējusi ārzemju kinofilmās � tie bija vai nu mācītāji, vai ideju apmēti skolotāji, vai ari ar zinātni aizrāvu�ies ārsti, kas tika pretstatīti ārstiem ierāvējiem . . .

Bez �ī briļļainā Aglaju pavadīja vēl �etri automātisti ar ��meiseriem� un suņi � Elzasas aitu suņi, īpa�i trenēti cilvēku ķer�anai. Suņiem purni bija apsarmoju�i, un viens, kuru viņa tik muļķīgi bija mēģinājusi no�ņaugt tur, pie ceļa pagrieziena, vēl aizvien klepoja, un ik reizi, kad suns ieklepojās, tā saimnieks, SD automātists, �ūpoja galvu un glaudīja suni, it kā uzmundrinādams, lai tas pacietīgi panes visus pārbaudījumus un nezaudē dū�u. Bet hauptfeldfēbelis viebās.

Vācie�i soļoja ātri, un Aglaja Petrovna, lai viņu nemocītu, centās turēties līdzi hauptfeldfēbeļa vienmērīgajiem, platajiem soļiem. Un tomēr viņa atpalika, un tad tas, kur� gāja pēdējais, � jauniņ� ierindnieks ar dzeltenām zīmot-

nēm, � spēra viņai ar zābaku pa ikriem � ļoti sāpīgi, veikli un vienaldzīgi.

Pa ceļam viņiem pievienojās vēl vairāki kareivji no tā dēvētajām SA �iznīcinā�anas grupām� � spēcīgi pui�i tuklām sejām, jautri, gai�acaini ārie�i. Arī viņi visu �o rītu un dienu Bugajevas me�os bija tvarstīju�i ��os nolādētos partizānus�, ta�u nevienu nebija noķēru�i, bet, rau, hauptfeldfēbelis noķēris, un Aglaja Petrovna dzirdēja, kā SD automātisti stāstīja iznīcinā�anas grupas zaldātiem: tā nu gan esot �velni�ķīgi nekaunīga krievu vazaņķe�, kā ��ņākusi un skrāpējusies�, cik �grūti nācies viņu savaldīt� un kā tēlo, ka nekā ļauna nav pastrādājusi, bet gan jau redzēsim, kādu ģīmi rādīs, kad mēs viņu apstrādāsim!

�To nu viņi pacentīsies gan!� skumji nodomāja Aglaja Petrovna.

Kontroles un caurlai�u punktā ceļu krustojumā viņu it kā aizmirsa. Hauptfeldfēbelis bija notupies pie suņa un uzmanīgi vēroja, kā tas, aiz sāpēm stenēdams, rija mazus gaļas kumosiņus, bet pārējie kareivji smēķēja, un no viņu sejām varēja redzēt, ka viņi dusmojas un uztraucas par suni. �Vai dieniņ, kā tad es tā kļūdījos!� Aglaja Petrovna nodomāja. �Viņ� ta�u nav no kājniekiem, bet gan no kalnu strēlnieku daļām � �is feldfēbelis. Kājniekiem ir baltas apmalītes!� Viņai vēl aizvien �ķita, ka tās ziņas, ko viņa te iegūs, vēlāk noderēs.

Fenrihs īsā formas svārkā � �īs mājiņas priek�nieks � noskatījās uz suņa aprūpē�anu ironiski, ta�u, uzzinājis, cik impērijai izmaksā viens �āds suns. kamēr to izaudzina un apmāca, � atnesa no otras istabas aptieciņu ar veselu lēveni da�ādu tūbiņu, kārbiņu un pudelī�u.

Pēc minūtēm �etrdesmit piebrauca ma�īna � mazs kravas automobilis ar aizrestotiem logiem un īpa�u atdalījumu suņiem. Ma�īnā atbrauca virsnieks, laikam veterinārs, ar pamatīgi apvēlu�os vēderiņu un tikpat tukliem vaigiem. Uzvilcis gumijas cimdu, viņ� iebāza roku rudajam sunim rīklē, ieklausījās, kā muzikanti ieklausās savā instrumentā, un paziņoja, ka nekas bīstams nav noticis un ka var braukt. Un atkal, tāpat kā visu �o dienu, viņi sāka runāt par aukstumu, par to, cik �odien grādu un cik būs rīt, un cik necie�ams ir �is krievu sals.

Ma�īnā veterinārs apsēdēs blakus Aglajai Petrovnai un iesānis palūkojās viņā. Viņa domāja savas domas un pūta dva�u uz rokām. Pa kreisi, atdalījumā, grozījās un rūca suņi. Vilka caurvēj�, un bija salti.

� No kurienes �ī ragana uzradusies? � veterinārs pajautāja.

� Izlēkusi no lidma�īnas, � atbildēja hauptfeldfēbelis. � Tēlaini izsakoties, uzradusies no debesīm, kaut arī negrib atzīties.

� Nav vairs meitene, bet vēl tā nekas!

� Pārāk kārna! � noteica hauptfeldfēbelis. � Nav manā gaumē. Kaut gan ierindnieku vajadzībām noderēs!

� Bet kur izpletnis? � jautāja veterinārs.

� Neatradām! � hauptfeldfēbelis nopūtās. � Bet tas nekas. Gan jau pati pastāstīs un visos sīkumos. Ober�turm-banfīreram lietiskie pierādījumi nav vajadzīgi. Ja viņa negribēs runāt, lieliskie pierādījumi tik un tā nelīdzēs, vai ne?

Viņ� sakārtoja uz savas garās, izstieptās galvas bruņu cepuri un uzslavēja adīto vilnas kapuci, kas bija pavilkta zem cepures.

-� Ja nebūtu �ī izcilā izgudrojuma, mums �eit klātos pavisam ļauni, � hauptfeldfēbelis teica. � Esmu par to pārliecināts.

� Bet es ne, � atbildēja veterinārs. � Es vispār ne par ko neesmu pārliecināts. Absolūti ne par ko!

� Arī par to, ka jūs esat jūs, � arī par to jūs neesat pārliecināts?

� Protams, ka ne! � veterinārs iesaucās. � Esmu pārliecināts vienīgi par pasaules irrealitāti. Pieklauvējiet, lūdzu, �oferim, man laiks izkāpt, te ir Melnkrauja.

�Melnkrauja,� Aglaja Petrovna domāja. �Cik ilgi jau, kop� neesmu �eit bijusi. Un Ksenija Nikolajevna priecātos, dro�i vien nemaz nenobītos. �urp man bija jāatnāk. Tagad es vairs uz �ejieni neatnāk�u. Itin nekad.�

Veterinārs izkāpa, automa�īna izdrāzās no me�a un tagad joņoja pa klajumu. Ledains vēj� grieza un dzenāja bezgalīgas sniega vērpetes, gaudoja kravas ma�īnas dēļu kulbas spraugās, stindzināja cilvēku miesu līdz kaulam. Pat aitu suņi savā aizgaldā sāka smilkstēt.

�Kā tas viss notika?� Aglaja Petrovna jautāja pati sev.

�Kamēr vēl ir laiks, viss jāpārdomā, jāpārbauda, jāsagatavojas!�

Un viņa atkal sāka, jau kuro reizi �odien, pārdomāt visu savu rīcību un atcerēties visu, kas noticis ar viņu kop� tā brī�a, kad Nikolajs Iļji�s un divi viņa vienības pui�i izveda Aglaju Petrovnu uz lielceļa un vēlreiz sīki un lieti�ķi paskaidroja, kā un uz kurieni jāiet, kur jānogrie�as un kā jātiek garām vācu kontroles punktam, lai nokļūtu uz Melnkraujas ceļa. Nē, nē, viss bija pareizi, viņa nekā nesajauca, bet tas, ka viņa noturēta par para�utisti, � ir muļķīga nejau�ība, sagadī�anās. Turklāt �odien nebija gaidāmi nekādi para�utisti vai para�utistes, citādi ta�u viņa to zinātu. Un kādēļ tad nomest cilvēkus me�ā, ja ir ērta un Maskavai sen zināma nolai�anās vieta ...

Muļķīga kara laika nejau�ība!

Bet suns? Varbūt viņai nevajadzēja �ņaugt �o suni? Ta�u jebkur� cilvēks pretosies, ja viņam uz me�a ceļa uzklups �āds briesmonis. Viņa, starp citu, laikam kliedza aiz bailēm, nevarēja nekliegt!

Par to nu gan nevajadzēja domāt.

Tagad bija jādomā par to, kas viņu gaida.

Uz viņas vēja appūstajām, vēl jaunajām lūpām mirkli pazibēja smaids, pazibēja, apmirdzēdams acis, saltajā vējā sasprēgāju�os, izciļņos vaigus, pazibēja, lai uz brītiņu atgrieztos agrākā Aglaja Petrovna Uslimenko, pazibēja un izgaisa, iespējams, ka �oreiz uz visiem laikiem.

Vai tad nav muļķīgi domāt par to, kas viņu gaida?

Tas bija agrāk, kad viņu vienmēr kaut kas gaidīja: gaidīja cīņa apgabala komitejas biroja sēdē, kad viņa uzsāka me�a skolas celtniecību ar tuberkulozi slimajiem bērniem un kad Kriņi�nijs, smieklīgi valbīdams acis, pēk�ņi sāka kliegt:

� No kurienes es tev �os simtus tūksto�us rau�u? Biedri, vediet viņu prom, man sākas stenokardijas lēkme, aizvediet Ustimenko!

Viņu gaidīja arī skolas atklā�ana. Tais vējainajās vasaras dienās viņa gulēja pēc nesen izdarītās �apendektomi-jas�, kā bija uzrakstījis zinātņu vīrs Volodja, viņa vēl nedrīkstēja celties kājās, ta�u piezvanīja Kriņi�nijs un pateica:

� Nenomirsi! Tevi tur gaida!

Viņa aizbrauca arī, viņu patie�ām tur gaidīja, jo visi zināja, kā viņa cīnījās un mocījās, lai uzceltu �o skolu, cik grūti klājās ar kredītiem, cik nemākulīgs darbu vadītājs bija pagadījies un kā pilsētas veselības aizsardzības nodaļas speciālās komisijas priek�sēdētājs profesors �ovtjaks, ar aizkavē�anos uzzinājis Kriņi�nija viedokli �ai jautājumā, pēk�ņi apturēja celtniecību.

Tā bija viņas me�a skola, un visā apgabalā to zināja, un pats Kriņi�nijs skolas atklā�anas dienā viņai teica:

� Vai zini, Aglaja Petrovna, mēs ta�u, manu sirsniņ, daudz ko no tevis ceram. Bārties jau nu baramies, ta�u uzskatām, ka tu esi potenciāli spēcīgs darbinieks.

Protams, vārdu �potenciāli� viņ� pieminēja tikai tāpat � dro�s paliek dro�s. Lai nekļutu iedomīga.

Bet tur, tālu Ziemeļos, savā klusajā dzīvoklītī uz melnajām klintīm, kas slējās augstu pāri līcim, kur� ik pa brīdim mainīja savu nokrāsu, gaidīja Rodions Mefodijevi�s, klausījās, vai nepiezvanīs tālrunis, uzklāja galdu � gaidīja aizkavēju�os reisa lidma�īnu, gaidīja sievu. Un arī viņa gaidīja to brīdi, kad kuteris ar būk�ķi atdursies pret nodarvotajiem piestātnes baļķiem un Rodions, kautrēdamies no saviem sarkanflotie�iem, nez kādēļ uzrunās viņu ar �jūs�:

� Esiet sveicināta, Aglaja Petrovna.

Viņa gaidīja vēstules no Volodjas � pilnas nikna mundruma un kautrīga aizkustinājuma. Gaidīja viņa atgrie�anos. Gaidīja atvaļinājumu, kad viņi abi ar Rodionu aizbrauca uz Melno jūru � �pasildīt kaulus�, kā viņ� mēdza teikt, bet sanatorijā gaidīja to dienu, kad varēs ieiet savā kabinetiņā, uzkārt lietusmēteli un pateikt sekretārei Marijai Dmitrijevnai:

� Pagalam esmu. Kā lai dabū visā �ajā saimniecībā kaut kādu skaidrību?

Bet mājās vienā laidā purpināja vectēvs Mefodijs, kas bija iemitinājies pie viņas:

� Aglaju�ka, tevi gaida vanna!

� Sēsties pie galda, vakariņas galīgi atdzisu�as!

� Tevi gaida pie tālruņa!

Uz sava kuģa, omulīgi pastaigādamies pa nelielo komandiera salonu un ar baudu vilkdams smēķa dūmus, Rodions skaidroja:

� Esmu pārliecināts, Aglaja, ka cilvēkam līdz pat savai pēdējai stundai jāgaida kaut kas tāds, kas viņa biogrāfijā vēl nav bijis, jāgaida kaut kas apbrīnojami vienreizējs, tas, kā dēļ viņ� vispār ir dzimis. Vai tu tam nepiekrīti?

Un apgalvoja:

� Tāda diena noteikti pienāks. Katrā ziņā! Un tad cilvēkam būs jāiztur pārbaudījums, turklāt visbargākais.

�Vai tad �ī diena nav jau pienākusi?�

Pati pāreja no gaismas tumsā, protams, nav nekas briesmīgs. Dzejā un mūzikā �ajā ziņā daudz kas ir pārspīlēts, arī dabiskajām bailēm no nāves lielas acis. Pats par sevi saprotams, ka grūti izturēt visu to, kas gaida pirms pa�a pēdējā mirkļa, � �o �visbargāko pārbaudījumu�, par kuru runāja Rodions Mefodijevi�s. Nav viegli izturēt, nesaliek-ties, nepakļauties tam spēkam, kas tagad, pavisam drīz, tūdaļ pat uzvelsies viņai virsū ar visu savu smagumu, ar visu aprēķināto un pārdomāti organizēto viltību, pieglai-mību, spīdzinā�anu, vilinājumu uz atklātību, �ķietamo sirsnību, ņirgā�anos, ēdienu, badu, uguni, provokācijām � visu, ko viņa jau labi zināja pēc to cilvēku nostāstiem, kuri to izcietu�i, ta�u tikai pēc nostāstiem, bet tagad viņai pa�ai būs jāpārcie� tas, par ko viņa bija tikai dzirdējusi . . .

� Viņa visu laiku �ukst! � hauptfeldfēbelis sacīja savam kaimiņam � automātistam ar melnām Ūsiņām. � �ukst un �ukst.

� Laikam lūdz dievu! � novīpsnāja kareivis.

� Boļ�eviki dievu nelūdz! � nopietni atteica hauptfeldfēbelis. � Viņiem nekāda dieva nav. Diem�ēl arī mēs reti kad pielūdzam dievu!

Kareivis vienaldzīgi pamāja ar galvu. Feldfēbelis saka stūķēt īsajā pīpītē tabaku, un viņa seja kļuva skumja. Uz zeltne�a viņam spīgoja gredzens, uz mazā pirkstiņa tāpat. Un Aglaja Petrovna neviļus pabrīnījās, ka �is cilvēks ar glītajām rokām un nopietno, izskatīgo seju pirms da�ām stundām mierīgi un lieti�ķi spārdīja viņu ar zābakiem, grieza laukā rokas un ar �iem pa�iem gredzeniem izdauzīja viņai zobu. Pēc tam viņa dzirdēja, kā feldfēbelis dungo dziesmiņu un kā tīksminās par tās melodiju, un viņai kļuva baigi. �Viņ� ta�u nav nedz SA, nedz arī SS,� Aglaja domāja, �un viņu neviens nevarēja piespiest un arī nespieda sist mani; tas nozīmē, ka viņ� pats ir tāds, tas nozīmē, ka viņam tā patīk?�

Bija jau krēsla, kad viņi iebrauca pilsētā, pareizāk sakot, tā bija nevis pilsēta, bet gan pilsētas līķis vai pat sen miru�as pilsētas ģindenis. Vadīdama evakuāciju, Aglaja Pet-rovna nemaz nezināja, cik ļoti sagrauta viņas pilsēta, tā pilsēta, kurā aizritējusi gandrīz visa viņas apzinātā dzīve, un tagad viņai bija rūgti un baisi skatīties uz tum�ajiem sabombardēto ēku rēgiem, uz Upmalas ielu, kas bija nodegusi līdz pamatiem, uz pilsētas lepnumu � se�stāvu viesnīcu, no kuras itin nekas nebija palicis pāri, uz sakropļoto tiltu Aizupē . . .

Ma�īnas priek�ā atvērās vārti, automātisti, izstaipīdami notirpu�os locekļus un rībinādami zābakus, izlēca ārā sasalu�ajā pagalmā, arī Aglaju Petrovnu izsēdināja laukā. Sētnieks, uzlicis skoteli, slaucīja sniegu, gestapo trīsstāvu nams spo�i mirdzināja lielos logus � aptum�o�anu �eit uzskatīja par apkaunojo�u. Nez no kurienes uzvēdīja laba, sātīga ēdiena smar�a, atskanēja mūzika, divi sportiska izskata virsnieki bez cepurēm, ģērbu�ies svīteros, ar cimdiem rokās uz apgaismotās terases zieda slēpes.

� Stāvēt �eit! � rakstvedis sacīja Aglajai Petrovnai.

Viņa nostājās. Rakstvedis slikti prata krieviski. Tas

ierakstīja viņu lielā, rūpīgi iesietā grāmatā, pēc tam atsevi�ķā kartītē, tad vēl vienā mazākā kartītē. Otrs cilvēks zilā priek�autā ar tādas pa�as krāsas uzro�iem, kas bija uzmaukti uz formas svārku piedurknēm, noņēma viņas pirkstu nospiedumus. Bet kareivis fotogrāfs jau gaidīja viņu lielas tuk�as istabas kaktā. Arī viņ� prata krieviski tikai tos vārdus, kas viņam bija vajadzīgi darbā.

� Sēdēt! � viņ� teica.

Un ar kāju piebīdīja Aglajai Petrovnai ķebli.

Viņa apsēdās. Tad fotogrāfs uzkāra viņai kaklā dēli ar numuru �R. � 709-3� un vēlreiz nokomandēja:

� Uzņemu en face\ Mierā!

Aparāts noklikstēja.

� Uzņemu profilā! Mierā!

Tad pavēlēja:

� Piecelties!

Viņa aizgāja uz �īs garās, zemās un velvētās istabas kaktu. Te atradās sols. Laikam bija kārtējā uzpo�anas stunda, jo kareivji slaucīja istabu un sarunājās. Tie visi bija esesie�i, izlases nacisti, un sarunājās, kā jau tas

pieklājas tūksto�gadu impērijas īstenajiem dēliem. Viņi pieminēja neuzvaramās armijas � �Dienvidi�, �Centrs�, i pēc tam slavēja nez kādu Ceitpleru, bet visvairāk Rom-meli Āfrikā un vēl Riteru fon Greimu . . .

� Un vēl sievietes, � fotogrāfs viņus pēk�ņi pārtrauca, salocīdams savu trijkāji un slēgdams ciet skapi. � Tās nedrīkst aizmirst! Sievietes, saprotiet, labi uzbarotas, labi nomazgātas, tādas, ko varētu nosaukt par gei�ām mūsu armijai. Vai saprotat, pui�i? Un nekādu cūcību. Vienkār�i, omulīgi mīlas apliecinājumi, mīlīgi skatieni, lai varētu paspēlēt koncertīnu, lai būtu mīlestības imitācija, bet tikai labi notēlota. Visas �īs apkalpo�anas armijas priek�galā jānoliek kāds prātīgs pulkvedis, nu, ziniet, talantīgs kā Hagenbeks Hamburgā ar savu pasaulslaveno zvēru dārzu. Dzīvnieki brīvībā . . .

� Es jums piekrītu! � fotogrāfam pievienojās gestapo-vietis ar mazu, pogai līdzīgu degunu. � Es jums pilnīgi piekrītu . . .

Viņa apaļā sejiņa aiz saviļņojuma nosvīda, un arī viņ� sāka stāstīt par sievietēm uzvarētajās zemēs. Viņ� bija varmācības pretinieks, tā viņam derdzās. Viņ�, tāpat kā fotogrāfs, vēlējās, lai būtu īsti vāciska organizētība. Lai būtu precizitāte, ieceres skaidrība, vēriens.

� Galu galā mums uz to ir tiesības! � iesaucās gara auguma gestapovietis ar izvalbītām acīm, gaļīgu kaklu un noskūtu, taukainu seju. � Mums un mūsu brāļiem frontē. Sievietei mūsu dzīvē ir liela nozīme.

� Sievietei nav nekādas nozīmes, nozīme ir dzīves-biedrenei, tas ir, sievai, � iebilda kāds gados vecāks vīrs.

� Sieviete izklaidē, sieviete, neap�aubāmi, ir daļa no armijas, ta�u iz�ķiro�a nozīme ir sievai. . .

Par viņu sāka zoboties. Un arī par viņa sievu sāka smiet.

It kā esot dzirdēts, ka viņa tur, Dancigā, par daudz ko �iz�ķiroties�. Un ne jau nu vīra labā.

� Ģimene! � zvaigāja gestapovie�i. Būtu nu Rups labāk klusējis par savu ģimenes laimi. Un, ja jau par to sākts runāt, tad �o jauko dāmu mobilās vienības tie�i tādēļ vien esot vajadzīgas, lai impērijas karavīrs nekad nedomātu par ģimeni, lai viņ� būtu laimīgs �odien un nevis gaidītu atvaļinājumu. Sieviete! Zinām jau viņu uzticību līdz kapa malai! ..,

Un, nelikdamies par Aglaju Petrovnu ne zinis, viņi sāka runāt par sievietēm, cits citu pārtraukdami un lielīdamies ar savām uzvarām daudzajās pasaules zemēs. Nepieklājīgie �esti un vārdu patiesā jēga pagāja viņai secen, tomēr Aglaju Petrovnu pārņēma aizvien lielāks un lielāks riebums, kad viņa iedomājās, ka to runā nevis netīri ļautiņi, huligāni, piedzēru�ies pļēguri, bet gan vesela sistēma, valsts iekārta, nākamība no viņu izpratnes viedokļa, runā viņu �tikumība�.

Arī viņu priek�nieks sēdēja tepat un smēķēja cigareti, Aglajai Petrovnai gar acīm uz balsinātās sienas ņirbēja gestapovie�u ēnas � viņa novērsās no tām, turpat blakus no radio cits pēc cila skanēja skarbi, it kā saraustīti mar�i, un bija necie�ami smagi, iedomājoties, ka tas viss notiek Krievijā, zem Krievijas debesīm, ka visapkārt ple�as Krievijas tīrumi un me�i, guļ nelielās, viņas sirdij mīļās.rajonu pilsētiņas, padomju saimniecības, ciemi, ciemati, kolhozi, kur viņa bie�i vien iegriezusies un strādājusi, bet, rau, �odien vai rīt, vai arī parīt viņu nogalinās tikai tādēļ, ka viņa it nekad nespēs pakļauties �iem trulajiem bandītiem zaļpelēkajos īsajos mundierī�os, tāpat kā nespēs pakļauties tā milzīgā zeme, kuras daļiņa bija arī viņa � Aglaja Pet-rovna Ustimenko . . .

� Bet ko nu tik daudz domāt! � viņa nopūtās un atspiedās pret sienu, lai pasnaustu, kamēr vēl ir iespēja.

Iespēja bija, laikam Aglaju uz kādu brīdi bija piemirsu�i, un viņa, �ajā drausmīgajā dienā līdz nespēkam novārgusi, tūdaļ iegrima cie�ā miegā. Bet, kamēr viņa gulēja, notikumi �ai iestādē risinājās noteiktajā secībā: palīg-dienesta darbiniece Frau Mizele, ko pa�i gestapovie�i nez kādēļ bija iesauku�i par �Suņu Nāvi�, uzspraudusi uz deguna divas brilles, �nodarbojās� ar Aglajas Petrovnas dokumentiem. Speciāls aparāts, portatīvs, ārkārtīgi ērts izmanto�anai pat lauku apstākļos, apstiprināja, ka aus-veiss � apcietinātajai atņemtā pase � ir īsts. Pase patie�ām bija īsta, tikai fotogrāfija uz tās bija cita, ta�u tādās gudrībās aparāts nebija �mācīts�, un tādēļ Suņu Nāve, pagriezusies uz sava grozāmā krēsla, a�i uzklidzināja ar portatīvu rakstāmma�īnu apstiprino�u izziņu. Pēc tam, mīksti �ļūkdama ar savām milzīgajām, plakanajām kājām, kas bija ieautas filca tupelēs, Frau Mizele nogāja gar plauk-

tiem, kur atradās attiecīgi klasificēta gestapo �C� grupas kartotēka; Suņu Nāvei bija tas gods uzticīgi kalpot �aja grupā. Lielās, mīkstās lupas �amstinādama, Suņu Nāve izvilka no otrā plaukta brūnus vākus ar uzrakstu: �VK(b)P aktīvs, apgabals � pilsēta (sievietes)�, izņēma no tiem zaļi pelēkas audekla aploksnes ar uzrakstiem � �brunetes�, �blondīnes�, ��atenes� � un, mirkli padomājusi, atvēra to aploksni, uz kuras bija uzlīmēta papīra signatūra ar uzrakstu �brunetes�. Te bija savāktas fotogrāfijas, kas bija izgrieztas galvenokārt no avīzes �Un�anskas strādnieks�, � protams, tikai apstrādātas un palielinātas.

Vēl slapjās tikko uzņemtās Aglajas Petrovnas fotogrāfijas gulēja uz īpa�a paliktņa, ko apgaismoja spēcīgu matētu spuld�u vienmērīgā gaisma. Vēl aizvien �amstinādama lūpas � tā viņa bija darbā paradusi, � Frau Mizele samērā viegli sameklēja �brune�u� aploksnē fotogrāfiju, kurā bija redzama sieviete ar platām, mazliet ie�ķībām acīm, palieliem vaigu kauliem, ar galvai apvītu bizi un garu parakstu: �Ustimenko, Aglaja Petrovna, dz. 1902. g. martā, dzimusi Un�anskas apriņķa Akmeņaines ciemā, VK(b)P biedre kop� 1918. gada aprīļa, pēd. ieņemamais amats � apgabala tautas izglītības nodaļas vadītāja, VK(b)P apgabala komitejas biroja locekle, �ekista atraitne, precējusies ar pirmā ranga kapteini R. M. Stepanovu, populāra, pazīstama, bīstama kā organizatore, domstarpības ar tā dēvēto �ģenerālo līniju� nav biju�as, sodīta nav. Izglītība augstākā, arī speciālā partijas. Varbūtējā atra�anās vieta � pagrīde.�

Zem fotogrāfijas bija �ifrs: Gr.-I�.

Tas nozīmēja, ka pēc sazīmē�anas un ziņu iegū�anas viņa slepeni jānogalina.

Iesviedusi savas mutes atvarā apaļu, zaļu piparmētru konfekti, Suņu Nāve vēlreiz uzrausās uz grozāmā krēsla, ar speciālu, arī portatīvu caurumotāju, kas automātiski sa-bro�ēja papīrus, apstrādāja dokumentus, sasēja auklu pu�ķītī, uzspieda mezglam lakas zīmogu ar kā�krustu un literu �C�, sakārtoja matus, kam bija pērngada salmu krāsa, un, aizslēgusi kriminālistikas arhīvu ar divām atslēgām, aizgāja pa gaiteni uz sesto istabu, kur �strādāja� �turmban-fīrers Venclovs, kas tikai nesen bija atkomandēts uz �ejieni par kaut kādu puicisku nedarbu, ko bija pastrādājis

�uha alejā Var�avā, turienes slavenajā gestapo. �is Baltijas vācietis bija īsts poliglots: prata poļu, krievu un ukraiņu valodu, �ehiski pļāpāja kā īsts �ehs, parīzie�i uzskatīja viņu par provansieti, bet angļi � par jork�īrieti. Divdesmit se�u gadu vecumā viņu pieņēma Himlers, bet divdesmit astoņu gadu vecumā viņam jau bija apliecība �PK�, kas nozīmēja �Gestapo pa�ā gestapo vai Himlera personīgais pilnvarotais�. Klīda baumas, ka viņa karjeru Var�avā sabojāju�i briljanti, �PK� kartīte ar atlasa vākiem Venclovam esot atņemta bez jebkādiem paskaidrojumiem. Tagad viņam vēlreiz vajadzēja savākt iztrūksto�ās acis �ajā lielajā spēlē. Te viņ�, bez �aubām, varēja izvērsties visā pilnībā.

Un Suņu Nāve, kas jau bija paguvusi iemīlēties �turm-banfīrerā Venclovā, aiznesa �o, kā viņai �ķita, �skaisto un pateicīgo� lietu tie�i viņam.

� Jā! � aiz durvīm uzkliedza Venclovs.

Ta�u Venclovā kabinetā plātījās pats standartenfīrers fon Canke, un Suņu Nāve sastinga ar saviem dokumentiem pie durvju stenderes. Liekas, saruna bija iesākusies jau sen, Venclovā ļaunajās acīs bija sastingusi necie�amas garlaicības izteiksme, ta�u viņa baltā seja pauda pieklājīgu un pat sirsnīgu uzmanību.

� Un providence palīdzēs mūsu vācu domas spēkam,� fon Canke patētiski turpināja, ar galvas mājienu atņēmis Frau Mizeles sveicienu, � palīdzēs mūsu gai�ajam prātam, palīdzēs mūsu nacionālajam raksturam tā cildenajā misijā. Bet tikai vienā gadījumā. Ja . . .

� Ja? � pakalpīgi atkārtoja Venclovs.

� Ja mums būs aizmugure, kas mums nepretosies, pilnīgi uzticama, uz mū�iem apklususi. Jo aizmugure � tās ir komunikācijas � uz kurieni?

� Uz kurieni? � skaizdamies par �o lauku skolotāja paņēmienu, ta�u mīlīgā balsī pārjautāja Venclovs.

� Uz piepildī�anos, manu zēn, uz ieceru piepildī�anos! � iesaucās fon Canke. � Bet �ī piepildī�anās vēl ir priek�ā.

Viņ� pasmaidīja tikai ar lūpām vien.

� Vai esat bijis Indijā?

� Nē.

� Ķīnā?

� Nē.

� Ēģipte?

� Nē.

�Krustmāt Aglaja, esmu noilgojies pēc Tevis.

Protams, Tu teiksi, ka man �eit glu�i vienkār�i ir garlaicīgi, tādēļ ka valstos hospitālī un nekā nedaru. Varbūt Tev taisnība, un tomēr es labprāt būtu ar Tevi ticies.

Kādēļ Tu man neraksti? Pati ta�u mācīji, ka uz vēstulēm vienmēr jāatbild.

Vai Tu mani vēl atceries, krustmāt Aglaja? Vai atceries, kā dēvēji mani par �garkakli�? Vai atceries, kā teici, ka esmu Tavs vienīgais, Tavs acuraugs, Tavs mīļotais brāļadēls Volodja?

Krustmāt, man garlaicīgi nekā nedarīt. Es to neprotu. Nekā nedarīt un izlikties priecīgam � tas laikam ir vareni! Un, vai zini, es apskau�u cilvēkus, kuri prot atpūsties, prot dauzīt domino kauliņus, spēlēt dambreti, ar domīgu, skumju un saldsērīgu izteiksmi strink�ķināt ģitāras stīgas.

Kādēļ Tu man neiemācīji visas �īs gudrības, krustmāt?

Tev bija jāiemāca mani nekā nedarīt un gūt no tā baudu.

Nekādu jaunumu man nav.

Nav tiesa, ir gan: �ausmīgi salamājos ar Mi�u �er-vudu � vai atceries viņu? Mēs kopā beidzām mūsu institūtu. Tāds pieklājīgs gai�matis ar mazliet izvalbītām acīm un nolaizītiem matiem. Institūtā viņ� bija diezgan spējīgs, ta�u pārāk kaisli, gandrīz vai histēriski gaidīja, kad saņems diplomu. Atceros to pretīguma sajūtu, kādu viņ� izraisīja manī un ne jau manī vien, arī Ogurcovā un Pica, ar �o savu diploma gaidī�anu, ar savu gvel�anu, ka diezgan jau esot izglītoju�ies, ka laiks mest mācības pie malas un kļūt par ārstiem. To, krustmāt, grūti paskaidrot, bet Tu jau esi gudriniece, Tu sapratīsi: man vienmēr ir licies, ka tiek�anās pēc papīra ar parakstu un zīmogu vēl nebūt nav tiek�anās pēc sava darba uz planētas Zeme. Hercens to ģeniāli izteicis �ādos vārdos: �Diploms ārkārtīgi traucē attīstību, diploms apliecina vai apstiprina, ka darbs ir pabeigts, � latīniski, ja nemaldos, consomatum est. Diploma īpa�nieks ir izurbies cauri zinātnei, viņ� zina to.� Vai nav vareni, ko? Nu tad ņem vērā, Mi�eņka �ervuds ir no tiem cilvēkiem, kas zinātnei izurbu�ies cauri. Bet man tas vienmēr ir licies aizdomīgi, kaut gan Tu, es jau zinu, teiksi, ka es atkal, kā parasti, ka�ķējos. Nu labi, gan jau izrunāsimies, kad satiksimies.

Vārdu sakot, tre�ā ranga kara ārsts biedrs �ervuds apciemoja mani pieņem�anas dienā mūsu hospitālī, kas būtībā, pazīstot viņa raksturu, bija visai aizkustino�i. Viņ� strādā Maskavā, dzīvo pie savas �māsīcas�, ir sārts, labi paēdis, vāc materiālus disertācijai. �Arī terpentīns �im un tam noder,� kā mēdza teikt Provs Jakovļevi�s Poluņins, citēdams Prutkovu.

Mēs sēdējām viesistabā � �eit ir tāda vieta, pa trim stāviem viena. �ervuds, starp citu, pieder pie tiem cilvēkiem, kuri viesistabu noteikti dēvē par halli, lietusmēteli par makinto�u, bet bufeti � par servantu. No medicīnas, manuprāt, viņ� �ajos gados paguvis krietni vien attālināties, vismaz par samērā elementārām lietām runā ar tādām kā bailēm un cen�as pēc iespējas ātrāk mainīt sarunu tematu.

Dabīgi, ka sākām runāt par karu, pēc tam � par fa�ismu, tad � par vācie�iem. Un �ajā brīdī Mi�eņka �ervuds, skatīdamies manī ar savām mierīgajām, izvalbītajām a�elēm, nolasīja veselu referātu par Vāciju. Vispār �is akurātais zēniņ� �nācis pie secinājuma�, ka vācu tauta kā tāda, tie�i tauta par visām savām ļaundarībām jāiznīcina. Ne tikai fa�isms, saproti, krustmāt, bet tie�i tauta � sievietes, bērni, vecenes, ve�i, � �lai vairāk nelīstu�, kā izteicās Mi�eņka.

Sākumā es pat lāgā nesapratu, jo neklausījos viņā diez cik uzmanīgi: viņ� runā �skaisti�, bet man tas nepatīk, un Tu ta�u zini � man piemīt nelāga niķis domāt pavisam ko citu, kad klausīties garlaicīgi. Bet tad sarunā iejaucās kāds lidotājs, viņam amputēta kāja, apbrīnojami jauks un kluss puisis. Pēc viņa balss sapratu, ka ir kaut kas noticis, viņ� tik savādi pārjautāja:

� Tauta? Bet kāpēc vainīga tauta?

�ervuds paskaidroja, kādēļ vainīga tie�i tauta. Mēs vairs nebijām tikai trīs tai kaktā � pie gumijkoka, bet jau cilvēku desmit. Galvenokārt ievainotie. Mi�eņka skaidroja akurāti, lieti�ķi un, pēc viņa domām, pārliecino�i. Bet es aizmirsos. Vairs neatceros, ko un kā es kliedzu, bet kliedzu gan, kliedzu tā, ka �ervuds pat atlēca nost un apstājās krietnu gabalu no mums visiem. Cik atceros, viņ� kaut ko blēja par �nesavaldīgiem nerviem�, bet mans lidotājs Jemeļjanovs atvēzējās pret viņu ar kruķi. Skats bija neglīts, krustmāt, pavisam riebīgs. Tev pazīstamais Rodions Mefodijevi�s par �ito histēriju sāktu mani nīst uz mū�u mū�iem, bet Tu viņam par to neraksti, � �ī vēstule domāta tikai Tev. Mi�eņka �ervuds arī parādīja zobus, viņ� prot atkosties. Ari galva viņam, kā vectēvs Mefodijs saka, ir savā vietā. Sajutis, ka pret viņu vienotā frontē nostāju�ies cilvēki, kas, kaut arī drusciņ, tomēr ir redzēju�i karu, Mi�a sāka izteikt savas domas par senseno krievu labsirdību, kas pa�reizējos apstākļos esot �noziedzīga�, par rīcības �vienotību un mērķtiecību�, par to, cik kaitīga ir spriedelē�ana un pārdomas �ais cilvēces vēsturē vēl nepieredzētā kara traģiskajās stundās. Un tad es ieķēros viņā �kā ērce�. Mums visiem derdzās �ī demagogi]a, ta�u divi tomēr mazliet apjuka, protams, ne jau no �ervuda pierādījumiem, bet no viņa runas manieres, no aplinkajiem mājieniem, no tā, ko Varvara dēvē par �zemtekstu�, no tā, kā viņ� centās iebiedēt ar tādiem formulējumiem kā, piemēram, �no tā tikai viens solis līdz pacifismam� un �apsveicu jūs, biedri, tālāk vairs nav kur braukt�. Es zaudēju kuru katru savaldību un sāku sist �ervudu, tēlaini izsakoties, tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi. Divi �svārstīgie� atgriezās zem mūsu karogiem. Un te es pieļāvu aplamību. Es, krustmāmiņ Aglaja, pateicu, ka mani visā �ajā strīdā pārsteidz aizmugures darbinieka �ervuda asinskāre.

� Aizmugures? � �ervuds atvieza zobus. � Tātad visi mūsu biedri, kas neatrodas frontē, ir aizmugures �urkas?

Es pats biju nācis talkā viņa demagoģijai. Tagad viņ� metās kaujā � apvainodams un uzbrukdams, bārdams un atmaskodams. Tādiem kā �ervuds nevajag ne ēst, ne dzert, viņiem pietiek ar to, ja viņu klātbūtnē pārsakās vai neprecīzi izteic savu domu. Viņi uz tā balsta savu labklājību. Protams, arī mans vadzis bija pilns. Strīds pavērsās pavisam uz citu pusi, tagad �ervudam vajadzēja pierādīt, ka mēs sludinām nepreto�anos ļaunumam, ka mēs esam bīstami frontē, ka no piedo�anas tautai līdz piedo�anai fa�ismam ir tikai viens solis, ka mēs varam nodarīt tikai sliktu.

Un tad, krustmāt, es laikam izdarīju otru muļķību. Strīda karstumā ņēmu un pastāstīju par kādu vācu kara ārstu, ar kuru mani liktenis nesen bija savedis kopā. Un pastāstīju arī par viņa nāvi.

Kādu negaidītu prieku tas sagādāja �ervudam!

Viņ� pat nosarka aiz laimes.

Un, protams, man nekā neatbildēja. Es vairs nebiju viņa atbildes cienīgs. Mi�a �ervuds uzrunāja pārējos mūsu ievainotos, kas jau sāka izveseļoties, un sa�utu�a atmaskotāja balsī sacīja viņiem:

� Redziet nu, biedri! Tagad, es ceru, jums visiem skaidrs, kurp aizved �āda, ja atļauts teikt, filozofija? Tagad jums skaidrs, ko sludina Uslimenko? Tāda ir viņa filo-iw

zofijas jēga! Kara ārsts Ustimenko slavina ienaidnieka cēl-sirdību, stāsta par viņa sirdsapziņas mokām, aicina jūs rakņāties savās izjūtās un nodarboties ar visādām citādām inteliģentiskām padarī�anām, nevis iznīcināt vācie�us kā trakus suņus. Ustimenko vēlas, lai katrs no jums �audams iedomātos � vai tikai jūs ne�aujat uz Hummeli, vai tikai jūs, nedod dievs, neievainosit kādu labiņu fa�istiņu . . .

� Tu melo, �ervud! � es iebļāvos. � Mēs nogalinām un nogalināsim okupantus, mēs karojām, karojam un turpināsim iznīcināt fa�ismu tikmēr, kamēr atbrīvosim ne tikai Eiropu, bet arī pa�u Vāciju no Hitlera un no tās nelietības, ar ko viņ� saindējis veselas vācie�u paaudzes. Bet vācu tauta ir pavisam kas cits . . .

No kurienes tas viss, krustmāt, manī radās!

Kā es trakoju, kā kliedzu! Starp citu, �ervuds tomēr aizgāja kā uzvarētājs. Man tik ļoti gribējās iespert viņam ar tupeli, ta�u es to neizdarīju Bet mans jaukais Jemeļ-janovs (pēc izglītības viņ� ir filologs) apvaicājās:

� Viņa uzvārds ir �ervuds?

� �ervuds.

� Vai viņ� nav tā �ervuda pēctecis, kur� nodeva de-kabristus un no pa�a Nikolaja saņēma par to pievārdu �ervuds Uzticamais?

� Nezinu, � es atteicu.

Bet Jemeļjanovs padomāja un piebilda:

� Jādomā, ka �ervuds Uzticamais bija tikpat akurāts.

Ta�u mani tas pats Jemeļjanovs pamācīja:

� Par to Hummeli, dakter, jums nevajadzēja vis stāstīt. �ai ziņā taisnība Uzticamajam! Kāda velna pēc karā jādomā par tādām lietām.

Redzi nu, krustmāt, kādus podus es izgāzu.

Vai nav muļķīgi, ko?

Vai Tu nekā neesi dzirdējusi par Postņikovu, par Ga-ņi�evu, par manu Ogurcovu? Viņ� kaut kur iesprūda un pazuda.

Vai Tev ir kādas ziņas no Rodiona Mefodijevi�a? No vectēva Mefodija?

Krustmāt, kur ir Varvara?

Ja �ī vēstule nonāks Tavās rokās, tūdaļ atraksti man, kur atrodas rudā Stepanova? Es, kā jau Tu viegli uzminēsi,

netaisos ar viņu sarakstīties, bet tāpat vien interesējos, kur viņa varētu būt, �ī Varvara.

Un, lūdzama, nesmaidi, visam tam pienācis gals uz visiem laikiem.

Redzu jau, redzu, kā Tu smīni.

Paliec sveika, krustmāti

Gan jau vēl pieredzēsim labākas dieniņas.

Paziņo man uz �ejieni, kā Tev tur klājas.

Kaut nu mani ātrāk izrakstītu, krustmāti Palieku joprojām Tavs mīlo�ais brāļadēls.

Vladimirs�

� Ārā! � uzsauca vācu ārsts. � Tūdaļ vācieties ārā! Vai jūs nesaprotat, vai?

�ovtjaks nesaprata: viņ� nezināja vācu valodu.

� Jūs dzen laukā, � Postņikovs pārtulkoja Genadi-jam Tarasovi�am. � Vai nedzirdat?

� Arā! � atkārtoja vācietis un parādīja ar pirkstu uz durvīm. � Un vairāk nekad �eit nerādieties!

Genadijs Tarasovi�s izgāja gaitenī. Pa viņa seju tecēja asaras. Vai tad viņ� vainojams �ajā �ausmīgajā izsitumu tīfa uzliesmojumā? Vai tad vācie�i kaut drusciņ palīdzēja? Vai tad viņ� nerakstīja ziņojumus � citu pēc cita � sākumā godbijīgus, tad skarbus? Jā, jā, pēdējais ziņojums bi ja skarbs, un nu viņam par to jāmaksā . . .

Vācu sanitāri, ģērbu�ies ūdenslīdēju skafandriem līdzīgos tērpos, stiepa pa gaiteni smirdo�us matra�us, palagus un izdilu�as segas � dedzināt. Dzenādams sniegu, gaudoja auksts vēj�; �ie nolādētie marsie�i, protams, tiks galā ar tīfa uzliesmojumu. Viņiem tas ir vienkār�i: nodedzinās visu un cauri.

�ņaukādams degunu pēc iespējas �ēlīgāk, �ovtjaks pastiepa atpakaļ rokas, lai sanitāre pasniegtu ka�oku. Ta�u arī �ī sasodītā Klaudija nepa�ēloja savu veco, nopelniem bagāto profesoru, viņa likās nemaz nemanām tā asaras. Un arī cepuri viņa iegrūda tam rokās, pat nepaskatījusies.

Pa biju�o Proletārie�u ielu, tagadējo Ādolfa Hitlera ielu, nikns janvāra vēj� dzenāja sniegu. No aukstuma �ovtja-kam aizrāvās elpa. Un pēk�ņi uznāca bailes, necie�amas, �ausmīgas bailes. Kā viņ� tagad dzīvos? Viņ�, kas tik ļoti dievināja algu, lai kādā naudā to izmaksāja, � veco laiku kerenkās vai okupācijas markās. Pārdot kolekciju? Kas to pirks? Vācie�i? Ja tie uzzinās par viņa bagātībām, atņems visu, atņems par velti, nedodot pretī ne gra�a. Bet viņu pa�u no�aus! No�aut � tas viņiem tīrais nieks. Ne jau tādus vien ir nogalināju�i, nogalināju�i lieti�ķi, ātri, mēļodami savā starpā, pa�i gludi noskuvu�ies, spo�iem zābakiem kājās, rūpīgi sasukātiem matiem, kas, pieziesti ar fiksatūru, arī laistās kā nospodrināts zābaks . . .

Nopūzdamies un �ļūkādams ar salāpītajiem velteņiem, griezdams vācie�iem ceļu, viņ� vilkās uz mājām, uz tālīno Upmalas ielu. Pats velns viņu kūdīja apmesties tur, bet tagad vairs nav iespējams pārcelties uzdzīvi citur, jo kā tad viņ� tiks galā ar savu porcelānu, fajansu un gleznām . . .

Pla�i atvērās kazino �Mīļā Bavārija� durvis, laterna, kas, vēja �ūpota, �īkstēja, apgaismoja trīs vācu tankistus, to melnos uzple�us ar sārto apmali un krū�u nozīmīti � sudraba ērgli ar ieplestiem spārniem, to pelēki melnās zīmotnes un labi paēdu�os ģīmjus. Tā kā kazino atradās puspagrabā, �ovtjakam pēk�ņi �ķita, ka tankisti izlīdu�i no zemes kā sliekas.

Genadijs Tarasovi�s apstājās: neviens visā pilsētā nekad nevarēja paredzēt, ko var sagaidīt no piedzēru�ajiem uzvarētājiem, vismaz labāk bija ar viņiem nesatikties.

Caur pla�i atvērtajām un spo�i apgaismotajām kazino durvīm uzvēdīja ēdiena smar�a � oda pēc gaļas viras, sīpoliem un tefteļiem grieķu gaumē. �ovtjaks kāri ievilka gaisu � arī viņ� kādreiz tika ēdis �ādus gardumus . ..

Visi trīs vācie�i, saķēru�ies rokās, pēk�ņi sāka vilkt vecu atkal modē nāku�u dziesmu ar idiotiskiem vārdiem: �Es noslaucī�u tavas asaras ar smirģeli!�

Dro�s paliek dro�s, savilcis seju godbijīgā un laipnā grimasē, �ovtjaks pagaidīja, kamēr piedzēru�ies tankisti fenrihi nogrie�as aiz biju�ās Riļejeva ielas stūra, tad iegāja pagalmā, apgāja apkārt smirdo�ajai samazgu bedrei, kurā rakņājās nez kādi bērneļi, parāva vaļā durvis, kam bija piekārts atsvars, un, apstājies uz dienesta kāpņu aug�ējā laukumiņa, sāka blisināt acis. Kāpnes veda lejup uz �Mīļās Bavārijas� virtuvju un noliktavu dzīlēm. �eit, �ajā sātīgā ēdiena pazemes valstībā, sakņu nodaļā strādāja bijusī Alevtīna, vēlāk Valentīna Andrejevna Stepanova, ko �eit bija iekārtojusi Ļisa kundze, pilsētas �blicmēdeļu�, tā saukāja mei�as, kas tinās ar vācie�iem, galvenā �uvēja.

Nokāpis mazgātavas priek�iņā, kur ar lielu troksni tika sagāzti netīrie trauki un kur bija tik biezi garaiņu mākoņi, ka nekā nevarēja saskatīt, �ovtjaks brītiņu pastāvēja, slaucīdams apsvīdu�ās brilles, pēc tam savilka izmocīta, bet garā vēl mo�a inteliģenta sejas izteiksmi, brīdi pamīņājās un, uzmetis kūkumu, palūdza kādai kuplkrūtainai oficiantei jeb �ķelnerienei�, kā viņas dēvēja vācie�i:

� Esiet tik laipna, izpalīdziet vecam cilvēkam, ceru uz jūsu labvēlību, vai nevarētu palūgt Valentīnu Andre-jevnu?

Ķelneriene īgni nogrozīja plecus un aizskrēja, bet Alev-tīnu tomēr pasauca. Kādreiz glītā un izteiksmīgā biju�ās Gogoļevu kungu istabenes seja bija novītusi, zem acīm parādīju�ies tum�i loki, kakls kļuvis krunkains, Alevtīna izskatījās nogurusi, pat nomocījusies.

� Ak kungs, � viņa nelaipni noteica. � Atkal jūs!

�ovtjaks noskūpstīja viņas virtuves darbos sasprēgāju�o

un nomelnēju�o roku un neteica ne vārda, ar visu savas sejas izteiksmi un pozu likdams saprast, ka viņ� jūtas visai sarūgtināts, bet ko lai dara . . .

� Patie�ām nezinu, � Alevtīna domīgi novilka, � nudien nezinu, ko lai patlaban ar jums iesāku, Genadij Ta-rasovi�. Tagad tik �ausmīga stingrība. Vēlāk, vakarā, pie mūsu dienesta ieejas pat nostāda sargu. Neviens netiek iek�ā. Būtu jūs vismaz bijis piesardzīgāks, citādi iegāzīsit arī mani, tagad par galīgiem niekiem padzen no darba.

� Arī mani �odien padzina! � savilcis lūpas �okurā, paziņoja �ovtjaks. � Es jau neko, � viņ� pasteidzās piebilst, � man nekādu pretenziju nav, es, protams, nespēju tikt līdzi impērijas pavēlniecībai ar tās gigantisko enerģiju, es savu laiku esmu nodzīvojis. Ta�u, vai zināt, ēdiena kartes jautājums, am-am . . .

Viņ� drusku pa�amstināja ar muti un atkal �ēlīgi palūkojās uz Alevtīnu.

� Tikai vajadzēs pagaidīt, � viņā gandrīz neklausīdamās, sacīja Alevtīna. � Un ne jau �eit, labāk uzgaidiet pagalmā ...

� Tikai neaizmirstiet! � �ovtjaks noteica un �ķelmīgi padraudēja Alevtīnai ar pirkstu. � Gaidīt ta�u nevar par velti, vai ne tā, madame?

Viņ� gaidīja ilgi un visu laiku �āvājās � drausmīgi� gribējās gulēt.

Un visu laiku uztraucās � ja nu pēk�ņi viņu pa �o laiku ir apzagu�i? Ta�u par gaidī�anu galu galā tiķa samaksāts. Alevtīna iesaucās: �Genadij Tarasovi�, kur jūs esat?� � un iegrūda viņam rokās sainīti ar ēdienu. �ov-tjaks sulīgi un �oreiz no sirds noskūpstīja viņai roku un tūdaļ steidzās prom, jo pēdējā laikā viņai bija uznācis liebīgs niķis iztaujāt un turklāt ar zināmu pieskaņu balsī: �Kas labs no jauna?� �ovtjaks saprata, ko viņa vēlas un kādas jaunas ziņas viņai vajadzīgas, ta�u nemaz negribēja runāt par �ādiem tematiem.

Pie sabombardētās katedrāles, dārziņā, kur dega laterna, viņ� izrevidēja sainīti: tajā bija trīs vārītas bietes, da�i zaļi kartupeļi, pāris lielu sīpolu un �ķībi no�ņāpts, laikam steigā nosperts trīssimt �etrsimt gramu smags gaļas gabals. Un atsevi�ķā papīrītī vēl kam�ķis baltu tauku.

�Vai tu re!� atzinīgi nodomāja �ovtjaks. �Izveicīga dā-miņa!�

Vārītās bietes viņ� apēda tepat, sēdēdams uz soliņa, pēc tam, ieraudzījis kareivi, kas kaut ko līmēja uz vācu pavēlniecības �speciālo paziņojumu� dēla, a�i piecēlās un, aiz vācie�a milzīgajiem, stūrainajiem pleciem noburk�ķējis �par-don, msjē�, lūpas staipīdams, sāka lasīt jauno pavēli. Viņ� maz ko saprata no izlasītā, varbūt vienīgi vairākkārt atkārtotos, tāpat kā visās citās fa�istu pavēlēs, vārdus �ar no�au�anu�, ta�u paraksts zem pavēles viņu tā pārsteidza, ka viņ� nenoticēja savām acīm, pakāpās soli atpakaļ, piegāja vēlreiz klāt un atkal pakāpās atpakaļ. Nē, vairs nebija ko �aubīties. Lieliem, trekniem burtiem tur bija iespiests: �Kara komandants majors cu �takelbergs und Valdeks�.

� Und Valdeks! � glu�i kā pielūgdams, no�ukstēja �ovtjaks. � Cu �takelbergs und Valdeks! Cu! Und!

Sajutis sē�amvietā tādu kā vājumu, viņ� atkal nometās uz soliņa, un tūlīt acu priek�ā visā di�enumā atausa tā sen pagājusī nakts: �tāba kapteiņa laulene kuplā, smar�īgā neparasta piegriezuma rīta tērpā, jauniņas zīdītājas galicietes pārbiedētā seja, piedzēru�ais �tāba kapteinis ar monokli acī, zilā zīdā ietītais, �ūpulī duso�ais mazulis, potēto ceriņu pu�ķis un viņ� pats, �ovtjaks, stalts, sve�ā, bet tikpat kā uzlietā frencī, zirgu ārstē�anai domātie instrumenti un laimē starojo�ās baroneses vijolī�u zilās acis.

�Bet... bet dzimusi cu �takelberga und Valdeka bija tikai viņa!� pēk�ņi nobijies, atcerējās �ovtjaks. �Viņa, nevis viņ�! Viņ� bija tikai Kleterers � jā, �tāba kapteinis Klete-rers, Oto Ivanovi�s nez kādēļ.� Un tai pa�ā mirklī Gena-dijs Tarasovi�s atcerējās arī ko citu, patīkamu, iepriecino�u: �Viņa, �ī māmiņa, toreiz sacīja, nē, iesaucās: �Manu bērniņ, manu puisīt, manu dēliņ � es panāk�u, lai tev saglabātu mūsu uzvārdu: tu būsi barons cu �takelbergs und Valdeks.� Viņa tā iesaucās, un tas būs pierādījums manam majoram. Viņ� neuzdro�ināsies ap�aubīt, kad es viņam atgādinā�u arī �o detaļu. Neuzdro�ināsies!�

Spiezdams sainīti pie krūtīm, smaidīdams, uzacis raustīdams, aiz prieka vai dejodams, �ovtjaks aizdrāzās uz mājām, nometa ka�oku, pat aizmirsdams to uzlikt uz pakaramā, aizbultēja un aizslēdza durvis ar visām sare�ģītajām atslēgām, atrotīja piedurknes, izcepa uzreiz visu gaļu, izdzēra divas pamatīgas degvīna glāzītes, krietni saēdās un tikai tad sāka riet kā suns.

Rēja viņ� jau vairākus gadus no vietas un reiz, būdams labā omā, pats par sevi tīri asprātīgi nosprieda, ka ir jau krietni ierējies.

Genadijs Tarasovi�s visu laiku dzīvoja viens pats, jo uzskatīja, ka laulība ir sakas un ka tikai muļķi precas un lai� pasaulē bērnus, kuri pēc tam uzsē�as vecākiem uz kakla un prasa vienā prasī�anā, bet, ja ari ko dod, tad vienīgi trūcīgiem vecākiem. �ovtjaks negribēja būt trūcīgs, viņ� nevēlējās arī, ka viņam kāds sē� uz kakla. Tā �eit bija izveidojies kaut kas līdzīgs apburtam lokam. Par laulības dzīvi bez bērniem �ovtjaks savukārt sprieda tā: kādēļ tad vispār jāmauc sev kaklā sakas? Tālab viņ� bija labs draugs daudzām pilsētas dāmām, kas reizēm apmeklēja viņu, lai gan tas viņam ne sevi�ķi patika sievietēm raksturīgās ziņkārības dēļ. Daudz labprātāk viņ� apciemoja savas draudzenes pats, tās viņu cienīja kā profesoru, pazina viņa gaumi gan gastronomisko, gan arī citādu baudu ziņā un, ja arī sarīkoja scēnas, tad ne pārāk skandalozas, jo pa�ām bija vīri, ģimenes un viņas

I.ibi saprata, ka ne ar kādām varām nepiespiedis Gena-. (li ju Tarasovi�u apprecēties: viņ� bija pieredzējis vīrietis un prata tik nejauki atkosties, ka īsi pirms kara kāda visai inteliģenta un muzikāli apdāvināta konservatorijas audzēkne pat nokrita uz ielas ģībonī, izdzirdusi savas tikumības novērtējumu, ko �ovtjaks bija devis ļoti kategoriskā un lakoniskā formā.

Vēl pirms kara divas reizes nedēļā uzkopt �ovtjaka dzīvokli, iecietināt viņa kreklus un �o to izvārīt ieradās Jamskas priek�pilsētas popa atraitne � ļoti resna un klusa būtne ar varenām kājām, Kapitolina Fedosejevna, ko profesors dēvēja vienkār�i par Linu. �ī pati Lina, kas bija Genadijam Tarasovi�am ļoti uzticīga, ieteica viņam nopirkt savas �kolekcijas� apsargā�anai (viņa vienīgā vēl zināja par to) labu, niknu suni. Ideja �ovtjakam iepatikās. Kapitolina Fedosejevna atveda ķēdē piesietu suni ar uzpurni, un patie�ām, tiklīdz kāds tuvojās profesora dzīvokļa durvīm, suns sāka labi un skaļi riet, ik pa brīdim nikni pie-gaudodams.

Ta�u sunī bija kaut kas tāds, kas profesoram �ķita aizdomīgs.

�im raibajam zvēram trūka tā negantā niknuma, tās aizsmaku�ās balss un putu uz lūpām, un ļauno, asinīm pieplūdu�o acu, kas spētu galīgi nomierināt Genadiju Tarasovi�u, lai viņ� justos dro�s par savām bagātībām. Tāpēc viņ� izstudēja grāmatu par dresūru un sāka savu suni mācīt.

�ovtjaks darīja to tik pamatīgi un tik stingri, ka raibais suns reiz tā saplucināja savu plikpauraino un smar�ojo�o mocītāju, ka profesors ne tikai ie�ļircināja sev nepiecie�amo devu seruma pret trakuma sērgu, ne tikai nogulēja nedēļu gultā, bet arī pavēlēja suni aizvest un nogalēt. Citu suni viņ� vairs neiegādājās, ta�u, apmācīdams raibo, bija iemācījies riet pats. Turklāt visā pilnībā, zināmā mērā pat pārspējot savu skolotāju niknumā, piegaudienos, mākslinieciskajā aizsmakumā un balss aprāvumos .. .

Ja kāds nejau�i iegriezās pie profesora, tad �ovtjaks nospēlēja īstu teātri. Sākumā viņ� �ausmīgi rēja un pat metās ar krūtīm pret durvīm, tēlodams neeso�o suni, pēc tam it kā aizveda suni prom, mazlietiņ tam iebukņīdams, ieslēdza to un tikai pec brī�a atvēra apmeklētajam durvis, noteikti piebilzdams:

� Idiotisks radījums! Nesen sakoda vienu savādnieku, nedzirdēti nikns lopiņ�!

Reizēm, pārskrējis darba dienas vidū uz kādu stundiņu mājās, �ovtjaks arī tad drusku parēja, lāgiem pat gaudoja, bet vēlāk stāstīja kaimiņiem, ka Zevs � tā viņ� sauca iedomāto suni � ļoti skumstot pēc viņa.

Reiz kaimiņi painteresējās � kā tad suns varot iztikt, tā teikt, bez pastaigā�anās? Ne drusciņ nesamulsis, profesors atteica, ka suns lietojot �tualetes telpas� glu�i kā labi audzināts cilvēks un pat ūdeni protot nolaist, paraujot ķēdīti ar zobiem.

� Parādiet, lūdzu! � iesaucās kaimiņu bērni.

� Neieteicu! � lāga onkulītis �ovtjaks pasmaidīja. � Tas var maksāt dzīvību. Ar manu Zevu nevar jokot.

Un tomēr pāris rei�u mēnesī, lielākoties dziļā naktī, �ovtjaks tēloja savu Zevu, riedams arī uz ielas, � lai ta�u visi zina, ka viņam ir nikns suns, kas it nekad un itin nevienu neielaidīs simpātiskā Genadija Tarasovi�a dzīvoklī.

Bet ko sargāt �ovtjakam, kā mēdz teikt Odesā, �bija ko�! Kop� pirmajām revolūcijas dienām viņ� vāca gleznas, porcelāna un fajansa priek�metus, ielikdams kolekcionē�anā visu to, kas aizstāja viņam sirdi, � kūsājo�o, nevaldāmo, neizsīksto�o enerģiju. Tā kalpoja viņa vienīgā un kārotā mērķa sasnieg�anai.

�ovtjakam nesaprotamās revolūcijas un juku dienās, kad tālajā Voroņe�ā galīgi sagrāva vecā �ovtjaka dzelzs lietu tirgotavu ��ovtjaks un dēls�, kad likvidēja cukura fabriku, ko Genadija Tarasovi�a tētiņ� tikko bija laidis darbā, un kad viss �ovtjaku � vecās tirgoņu dzimtas � nekustāmais īpa�ums pārgāja jaunās valsts rīcībā, Genadijs Tarasovi�s paklanījās triekas ķertajam, gārdzo�ajam tētiņam, paklanījās izkaltu�ajai, nomāktajai, pelēkai pelītei līdzīgajai māmiņai, lika, lai tā aizmirst, ka viņ� vispār ir bijis, un aizbrauca nezināmā virzienā . . .

Upmalas ielā viņ� ieradās kā feld�eris frontinieks, kas neieredzēja Kerenski un �brāļu� karu. Mītiņos viņu cildināja kā lielisku oratoru, kaut arī tādu, kas reizēm �auj pār strīpu: viņ� pārāk bie�i un bez jebkāda pamatojuma prasija

Iirtot galējus līdzekļus. Un tomēr vēl tikko organizējamajā veselības aizsardzības tīklā viņ� dabūja visai atbildīgu amatu, kurā rīkojās ļoti enerģiski, kaut arī pieļāva da�us pārspīlējumus �savas pārāk izkoptās �ķiriskās izjūtas� dēļ.

�is amats viņam tomēr netraucēja tālajā Upmalas ielā enerģiski izvērst privāto praksi: viņ� dziedināja saviem pacientiem hemoroīdus, nevis operēdams tos, bet gan ar �ļirci ievadīdams tajos spirtu. Par spīti necilvēciskajām sāpēm, ko nodarīja spirts, daudzi slimnieki visādi cildināja �ovtjaku un �o �viņa� metodi, un tas lika pamatus Gena-dija Tarasovi�a vēlākajām prāvajām bagātībām. Tepat, Upmalas ielā, viņ� uzgrieza zemniekiem augoņus un sastrutojumus; svīzdams un bārdamies ievilka izme�ģītos locekļus, nevairījās arī no zobu rau�anas, ta�u, pats galvenais, � �izsniedza�, protams, ne jau par paldies, tais laikos grūti dabūjamas zāles. Un to visu viņ� darīja savas kaislības dēļ!

Zemnieki maksāja viņam graudā: deva miltus, kautas zosis, gaļu, speķi, sviestu . . .

Sakrājis pa vairāk produktu un izrakstījis pats sev attiecīgus dokumentus (pēc amata viņ� guberņas veselības aizsardzības nodaļā tie�i pārzināja dokumentu kārto�anu), viss sarkans aiz piepūles Genadijs Tarasovi�s spraucās iek�ā piesmēķētajos karavīru �teļu vāģos�, uzdevās par akadēmijas profesoru, turpat uz vietas kādam pārgrieza augoni vai arī izrāva sāpo�u zobu, stāstīja neķītras anekdotes, uz nebēdu lamāja bur�ujus, starptautisko hidru, baltgvardus un da�ādus citus nelie�us, cienāja neticīgākos sarkanarmie�us ar kand�u un �āds � �savs puika�, �tas tik ir profesors!� � brauca uz izsalku�o Pīteru, kur viņam bija da�i paziņas � Baseina ielā un Petrogradas pusē, Rotu un Pesku rajonā. Te, apbruņojies ar palielināmo stiklu, viņ� pētīja fabriku zīmes un rakstus uz tasītēm, tējas traukiem, �ķīvī�iem un statuetēm. �Hidra un bur�uji� gribēja sātīgāk paēst. �ovtjaks bija paēdis, viņam nekas nedraudēja, arī konkurentu nebija. Viņ� bija vienīgais �āds ievērojams pircējs. �Hidras� aprindās viņu ar zināmu cieņu dēvēja par �ūnikumu� � tas bija viņa mīļākais vārds, jo viņ� ta�u vāca �ūnikumus�. Pēc pāris nedēļām �ovtjaks devās atceļā, vezdams sev līdzi kasti, kura krustām un �ķērsām bija aplīmēta ar tipogrāfijā iespiestām baltām brīdinājuma zīmēm: �Br. Ropfu laboratorijas iekārtā�. Mandatu viņam netrūka, viņ� pats tos sev izrakstīja.

�ovtjaks braukāja arī uz Maskavu, klaiņoja pa savu apriņķi, pa vecām mui�nieku jeb, kā viņ� pats izteicās, pa Turgeņeva ligzdām. Pārlūkoja sienas, rakņājās pa trauku skapjiem, ko bija darināju�i smalkgaldnieki vēl dzimtbū�anas laikos, kopā ar vecenītēm un vecī�iem pa-gaudās un pasūrojās, un �kratīja�, kā pats mēdza teikt, �dvēseli no viņiem laukā�. �ovtjaka priek�niecība uzskatīja, ka viņ� braukā inspekcijas uzdevumos � pārbaudīt veselības aizsardzības darbu. Ta�u Genadijs Tarasovi�s ar pārbaudi pārlieku sevi neapgrūtināja. Un kāda vispār tajos gados varēja būt veselības aizsardzība? Galvenokārt bija tikai skaisti sapņi, cirkulāri un kruzuļoti paraksti zem tiem . . .

Tā tika likti pamati kolekcijai.

Tai pa�ā laikā feld�eris �ovtjaks, teikdams runas un vienmēr kaut kur kādu atmaskodams, tie�i tiem, kurus atmaskoja un kuri gaidīja, ka viņiem �uzklups� �ovtjaks, izpauda savu slepeno, vienkār�o un pat aizkustino�o vēlē�anos � mācīties. �Esmu palicis pusceļā,� kautrīgi nolaidis a�eles, viņ� sacīja pats par sevi. �Prakse man ir, pieredze arī, bet teorijā esmu tikai feld�eris.�

Sarunu biedri saprata, sāka rosīties un pat uztraukties. Vietējie profesori izteica vēlē�anos palīdzēt tādam �autodidaktam� kā Genadijs Tarasovi�s. Patiesībai par godu tomēr jāsaka, ka �autodidakts� mācījās pa�aizliedzīgi, zinā�anu viņam kārojās. Arī neatlaidības, kas nepiecie�ama iekal�anai, viņam pietika. Bet pēc kāda laika viņ�, �lai �ie nekļūtu pārāk iedomīgi�, sāka savus skolotājus pārtraukt, zīmīgi izrunādams vārdus: �dialektika�, �tas, lūdzu, atvainojiet, ir empīrisms�, �Markss mācīja�. Profesori nobijās . . .

Reizēm �ovtjaks uzaicināja savus skolotājus pie sevis viesos, bagātīgi mieloja tos, tī�ām lamājās ar neķītriem vārdiem un plātījās, kā reiz, būdams revolucionārais komisārs ar pla�ām pilnvarām, nav zinājis, kā pareizi uzrakstīt rezolūciju: �Ap�avt visus� vai �No�avt visus�. Skolotāji aiz bailēm blenza cits citā baltām acīm. Bet �ovtjaks skaļi smējās:

� Jā, tas tik bija laiciņ�, tagad pat smiekli nāk atceroties. �odien gan vairs nekļūdī�os, rezolūcijas rakstot . . .

Nākamais profesors �ovtjaks savu kolekciju tais laikos vēl glabāja pagrabā, vēl bija par agru to rādīt dienas gaismā, nebija pienācis īstais laiks.

Tomēr partijā �ovtjaks necentās iestāties, tam viņam bija svarīgi un visai pamatoti iemesli: vispirms jau biogrāfiskajās ziņās viņ� bija �o to �pārsālījis�. Aizrautībā viņ� bija kaut ko piemelojis klāt, bet kandidātus un vispār tos, kuri centās iekļūt partijas rindās, rūpīgi pārbaudīja. Turklāt veselības aizsardzības sistēmā bija arī tādi cilvēki, kas vienmēr atklāti zobojās par �ovtjaku un pat uzdro�inājās atklāti uzstāties pret viņu, piemēram, nelaiķis Provs Ja-kovļevi�s Poluņins un viņa mazāk drosmīgais, bet tik un tā dzēlīgais drauģelis, vēl �odien diem�ēl dzīvais profesors Gaņi�evs. Bez tam vēl bija arī ienaidnieki pat studentu vidū, pat tādi pui�eļi kā Vladimirs Ustimenko, kas ne ar ko neizcēlās.

Tas bija pirmais un galvenais iemesls, kādēļ �ovtjaks necentās iestāties VK(b)P rindās.

Otrs iemesls bija pla�ā un ļoti izdevīgā privātā prakse. Saņēmis ārsta diplomu, Genadijs Tarasovi�s ir nedomāja, ka nu viņ� jau sasniedzis visu. Mutes bajārs ar vienkār�ajiem cilvēkiem, iejūtīgs un optimistisks, idejiski izturēts ārsts inteliģentu sabiedrībā, balamutīgs tējas tempējs un ieme-tējs, tiekoties ar nepmani, smalks mūzikas un citu daiļo mākslu pazinējs sarunās ar guberņas dāmām, kas skuma un gaudās pēc galvaspilsētas, lieti�ķs, karavīra blūzē un stulmzābaķos ģērbies mediķis partijas darbinieku ģimenēs � �is mimikrijas briesmonis, lai cik tas savādi, guberņā un pēc tam arī apgabalā sāka tik strauji taisīt karjeru, ka reizēm pa�am uznāca bailes un viņ� piebremzēja sevi.

Bet tālāko jau darīja inerces spēks. Pēc sava stāvokļa �ovtjaks nevarēja palikt ārsts vien, un viņ� ļoti drīz aizstāvēja disertāciju ar ļoti garu un pārgudru nosaukumu; disertācijā viņ� ieteica dziedēt brūces ar pa�a izdomātām ziedēm un balzāmiem. Viņa otrais temats bija iepriek�ējā tālāks risinājums, tikai ar zināmu pa�kritiku un visai pārdomātiem reveransiem tiem, kuri vaiēja būt bīstami. Ta�u viss pagāja gludi, un kādā jaukā dienā Genadijs Tarasovi�s �ovtjaks pēk�ņi kļuva profesors, �ielīda profesoros�, kā par viņu toreiz izteicās Provs Jakovļevi�s Poluņins, visiem pazīstamais Genadija Tarasovi�a nelabvēlis un ienaidnieks.

Par to, lai izskatītos pēc profesora, �ovtjaks bija parūpējies jau agrāk, turklāt tik pārdomāti, ka ilgi pirms �īs, atkal pēc Poluņina izteiciena, �nelietības�, slimnieki Gena-diiu Tarasovi�u par �profesoru� vien dēvēja.

Viņam bija gan sārts un sasmar�ots plikums pakausī, gan bārdiņa, gan gredzeni pirkstos (�ai ziņā, tāpat kā par porcelānu un fajansu, viņam sapra�anas pietika), gan labvēlīgs smaidiņ�, gan arī negaidīti dusmu uzliesmojumi, kādus viņ� atļāvās tī�uprāt, it kā aizstāvēdams slimnieku pret medicīniskā personāla neiejutlbu, gan eņģeliska pacietība, runājot ar �īs pasaules vareno sievām, sievasmātēm un svainienēm, gan prasme radīt savā klīnikā vajadzīgajam cilvēkam uz nevajadzīgo rēķina pasakainus apstākļus, gan arī prasme ar savu svītu svinīgi apstaigāt slimniekus (arķi-bīskapa gājiens) � tas viss pārvērta populāro ārstu �ov-tjaku par slavenu profesoru.

Partija, bez �aubām, būtu liegusi Genadijam Tarasovi-�ain iespēju gadu no gada vākt ra�u no druvas, ko viņ� tik rūpīgi un ar tādām pūlēm bija uzaris un apsējis. Sīs ra�as, pats par sevi saprotams, nebija mazās . ..

Strādādams par feld�eri, �ovtjaks nevairījās ne no kāda darba, kur varēja �ievingrināt roku�, jaunības gados bija daudz operējis, tāpēc tās operācijas, kur pietika ar standarta tehniku, viņ� izdarīja veikli un pat ar zināmu �vīlību. Bet, ja, nedod dievs, vajadzēja izdarīt operāciju, kur pa�ā operācijas gaitā bija precīzi jāizvērtē sare�ģītie anatomisko novir�u varianti, tad �ovtjaks apjuka, mulsa un lūdzo�ām acīm raudzījās uz Ivanu Dmitrijevi�u Postņi-kovu, kuram bija pielipis kā dadzis un kur� arvien bie�āk operēja �efa vietā. Ar laiku �ovtjaka kāre pēc naudas pieauga vēl vairāk, viņ� nekautrējās ievietot savā klīnikā slimniekus par maksu, brīdinādams, ka operēs Ivans Dmit-rijevi�s viņa � �ovtjaka vadībā. Būdams iemidzināts, slimnieks, protams, nezināja, kur� kura vadībā atvēris viņam vēdera dobumu, un drūmā Ivana Dmitrijevi�a zelta rokas un izcilais talants vairoja �ovtjaka slavu, bet honorāru profesors līdz pēdējai kapeikai ielika savā kabatā, �lai nebūtu lieku valodu�.

Kara pirmajās dienās profesors �ovtjaks sāka drud�aini posties aizbrauk�anai, galvenokārt sāka gatavot evakuācijai savus �dārgumus�. Tad viņ� piepe�i saprata, ka nevarēs aizvest visu, ko �ajos gados sakrājis. Un, ja ari aizvedīs, tad tikai atklājot citiem to, kas bija viņa noslēpums. Viņam nolaidās rokas, divās drūmu pārdomu dienās profesors kļuva dzeltens un novājēja. Vietējām organizācijām viņ� ieskaidroja, ka viņam it kā esot pa tālruni no Maskavas dots rīkojums, lai viņ� nebraucot kopā ar institūtu, bet gaidot norādījumus. Maskavai viņ� savukārt pasūdzējās, ka institūts viņu �pametis�. Uzmanīgi noklausījies savu desmitu ziņojumu par vācu armiju virzī�anos uz priek�u, Genadijs Tarasovi�s pārtrauca gatavo�anos aizbrauk�anai un aizliedza to darīt arī Postņikovam.

� Kā tad tā? � ļauni raudzīdamies �ovtjakā, Postņi-kovs jautāja.

� Vienkār�i tā! Varbūt vajadzēs atgādināt jums kādu jūsu biogrāfijas faktu?

� Kādu faktu? � nobālis, bet vēl aizvien raudzīdamies Genadijam Tarasovi�am acīs, Postņikovs pārvaicāja. � Par kādu faktu jūs runājat?

� Par jums zināmo noziedzīgo faktu.

� Bet jūs ta�u pats! � Postņikovs iesaucās. � Jūs ta�u pats man ieteicāt. . .

� Tas, mans dārgais Ivan Dmitrijevi�, vēl ir jāpierāda, � Zovtjaks atbildēja, savilcis nevainīgu sejas izteiksmi. � Un kuram tad �ajās bēdu pilnajās dienās gribēsies piņķēties ar garlaicīgu skaidro�anos? Armijā jūs, protams, �ā fakta dēļ neņems, bet toties aizsūtīs uz tādu vietu, kur jūs varēsit skatīties uz debesīm caur dzelzs me�ģinēm, jeb�u kā ieslodzītie vēl mēdz izteikties � es tevi redzu, bet tu mani ne. Turklāt sakarā ar kara laika bardzību jūs var arī ņemt un no�aut, tāpēc tī�uprāt nebāziet galvu cilpā . . .

Postņikovs pagalam sakumpis aizgāja. Bet �ovtjaks, pēc veca paraduma parējis kā suns, nolikās uz tahtas un sāka pārdomāt: viņ� ir krievs, bezpartejiskais, profesors. Visi viņu pazīst. Rakstus un publiskās runas viņam piedos. Par visiem neuzticamajiem, kas paliku�i pilsētā, viņ� tūlīt pēc impērijas karaspēka ienāk�anas paziņos, kam pienākas, tas viņu tuvinās vācu pavēlniecībai. Un tad viņ� atvērs privātu klīniku. Tā būs viņa klīnika, viņa, profesora �ovtjaka personīgā klīnika. Pie velna visas operācijas un risku, kas ar tām saistīts: operēs Postņikovs, ko viņ� arī tagad jau pa otram lāgam saņems savās rokās par to, ka pilsoņu kara gados dienējis Sarkanajā Armijā, ka bijis noskaņots par labu padomju varai un sazin vēl par ko! Bijis tikai cilvēks, kā mēdz teikt, gan jau lietu par viņu varēs sameistarot. Tādējādi viņam, �ovtjakam, nevajadzēs �ķirties no savas kolekcijas, nevajadzēs pārciest visādus uztraukumus, vajadzēs tikai kādu brīdi nogaidīt un nerādīties nevienam acīs.

Un Genadijs Tarasovi�s saslima.

Slimoja viņ� ilgi un smagi, te mazliet atlabdams, te atkal noguldamies ar �ausmīgām nierakmeņu lēkmēm. Kā jau ārsts, viņ� ļoti labi zināja, kādām tām jābūt. Pilsētas evakuācijas pēdējās dienās �ovtjaku vēl bija redzēju�i, bet pēc tam viņ� ar Jamskas priek�pilsētas popa atraitnes palīdzību, kura nepacietīgi gaidīja vācie�u iera�anos, palaida baumas, ka viņu, �ovtjaku, nogalinājusi bumba tie�ā trāpījumā. Genadija Tarasovi�a dzīvoklī, kur saimniekoja atraitne, joprojām rēja un gaudoja suns. �ovtjaks, lai neietu bojā pilsētas ap�audes laikā, sēdēja dziļajā pagrabā, kur tagad glabājās viņa kolekcija, un �ķirstīja krievu un vācu sarunu vārdnīcu.

Dienā, kad fa�isti ienāca pilsētā, profesors �ovtjaks rūpīgi noskuvās, uzvilka sacietinātu kreklu, gai�u uzvalku, ielika portfelī siltu atraitnes ceptu maizes klaipu, sudraba sāls trauciņu ar sāli un paplāti un pa mazajām ieliņām devās uz Ļeņina ielu pie viesnīcas �Grand Hotel�, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties vācu pavēlniecības mītnei.

Ta�u viesnīcu �Grand Hotel� bija trāpījusi bumba, un �īs viesnīcas vairs nebija.

Uz ielām vēl �āva.

Zaļi pelēki motociklisti ar bruņu cepurēm galvās un motocikliem piestiprinātiem lo�metējiem divas reizes piespieda profesoru �ovtjaku nogulties uz ielas bruģa. Un tikai pret vakaru sagumzīts, nomocījies, svelo�ās saules izcepināts, ar izkaltu�u muti viņ� sagaidīja to brīdi, kad no pilsētas lejas gala, no nodegu�o noliktavu puses, parādījās motorizētie kājnieki.

Pa priek�u mazā automobilītī brauca gar�, izstīdzējis virsnieks. Ar noguru�a un pie visa pieradu�a cilvēka vienaldzīgo skatienu viņ� lūkojās uz apkvēpu�ajām, vēl liesmu apņemtajām ielām, uz sagrautajām, it kā uz�ķērstajām mājām, � aplūkoja visu to, kas vēl nesen bija liela un trok�ņaina pilsēta, bet tagad nebija nekas . . .

Notrausis ar plaukstu netīrumus, sakārtojis platmali, �ovtjaks uzlika krītot saspaidīto maizes klaipu uz paplātes, iespieda sāls trauciņu klaipa garozā, iebēra �ķipsniņu sāls un nostājās ielas krustojumā.

No mazā automobilī�a �ovtjakam kaut ko brīdino�i uzkliedza, pāri galvai nosvilpa automāta kārta, viņ� pietupās, platmale aizripoja pa ielas apaļajiem akmeņiem, ta�u auto-mobilītis tomēr neuzbrauca Genadijam Tarasovi�am virsū. Ārkārtīgi pieklājīgs jauneklis, kas sēdēja oberleitnantam Dīcam blakus, kaut ko a�i paskaidroja tam, kareivji piecēla �ovtjaku kājās un pasniedza viņam platmali . . .

Izrādījās, ka �o karaspēka daļu, kas bija nogājusi no Brestas līdz pat Un�as krastiem, vēl neviens ar sālsmaizi nebija sagaidījis, un Dīcs glu�i vienkār�i nesaprata, kas tā par ceremoniju. Sazin no kurienes uzradās kinooperators ar savu kameru. Ar motocikletu piebrauca vēl kāds. Parādījās piezīmju bloki, sāka knikstēt fotoaparāti, profesoram �ovtjakam ar visu maizes kukuli jau �odien pat bija jānokļūst vācu avī�u lappusēs. Bet, tā kā operatoriem un fotogrāfiem likās nepieklājīgi, ka �ovtjaks stāv viens pats, tad viņi pavēlēja kareivjiem noņemt bruņu cepures un izveidot aiz profesora muguras neskaidru, kustīgu fonu . . .

Oberleitnants Dīcs �āvājās, operatori pieprasīja, lai sagaidī�anas brīdis tiktu atkārtots. Viņu fantāzija iekvēlojās, un Dīcam pa tre�i lāgi nācās spiest �ovtjakam roku, bet �ovtjakam vajadzēja izmisīgi saķert galvu rokās; pēc operatoru ieceres tam vajadzētu paust �ādu vienkār�u domu: �Vai, kādas �ausmas te bija jāpārcie�, oberleitnanla kungs, kamēr jūsu nebija!�

Beidzot viss bija galā.

Motorizētā daļa aizbrauca, un �ovtjaks palika ielas krustojumā viens pats.

�ajā mirklī no tās mājas drupām, kur agrāk atradās valsts banka, kaut kur no aug�as norībēja automāta kārta. Atsitu�ās pret akmeņiem, lodes aizspindza tālāk. �ovtjaks saprata � �āva uz viņu, �āva, lai nogalinātu, iznīcinātu. Tagad viņ� ir nelietis, Dzimtenes nodevējs . . .

Tad viņ� sāka līst rāpus.

Viņu neievainoja, pat neieskrambāja, tomēr viņ� vaidēja. Viņam �ķita, ka no turienes, no �iem izdegu�ajiem, rieto�ās saules apspīdētajiem logiem, vēl joprojām viņu var saredzēt. Viņam �ķita, ka desmitiem, nē, simtiem saltu un mierīgu acu seko, kā viņ� rāpo pa akmeņiem. Un viņam likās, ka ir jau miris.

Tomēr �ovtjakam izdevās aizlīst: laikam tam, kur� uz viņu �āva, bija izbeigu�ās patronas. Mājās Genadijs Tara-sovi�s nomazgājās vannā un pirmo reizi �o gadu desmitu laikā nepazobojās par popa atraitni, kas virtuves kaktā klusu lūdza dievu.

No rīta �ovtjaks devās uz pilsētu.

Ta�u viņ� neatrada nedz oberleitnantu Dīcu, nedz viņa pieklājīgo tulku, nedz arī kādu no kinooperatoriem. Sī daļa bija nogriezusies uz dienvidiem. Bet biju�ajā apgabala un pilsētas komitejas ēkā rosījās kādi citi, pavisam nepazīstami vācie�i. Viņ� raudzīja tiem ieskaidrot, ka esot profesors un vēloties sadarboties, ka viņ� tūlīt uz vietas varot atvērt klīniku, ka ar visu sirdi piekrīt �jaunajai kārtībai�, ta�u viņu vienkār�i aizdzina. Tikai septembra beigās viņam izdevās iekārtoties par galveno ārstu nelielā slimnīcā, ko vācie�i neapgādāja nedz ar medikamentiem, nedz pārtiku, nedz inventāru. Postņikovs te operēja, bet �ovtjaks sēdēja savā kabinetā, sala un baiļojās. Tagad atgadījums ar sālsmaizi viņam likās idiotisma kalngals. Pēc tam slimnīcā uzliesmoja izsitumu tīfa epidēmija, un Ganadiju Tarasovi�u padzina, padzina, lai viņ� pēc tik ilgiem sūra darba gadiem nomirtu bada nāvē, � tā viņ� patlaban domāja, gatavodams runu, ko rīt pateiks pilsētas kara komandantam majoram cu �takelbergam und Val-dekam.

�Dievs jau nav mazais bērns, viņ� neļausies apkrāpties,� domāja profesors �ovtjaks, smagi pārdzīvodams to, ka vienā reizē bija apēdis visu gaļas gabalu. �Ja �itas cu ir tas pats cu, uz kuru es ceru, tad visa dzīve man vēl ir priek�ā. Bet ja nu nav . . .�

Bet kā nu būs, tā būs, nav jau pirmā reize, kad viņ� riskējis ar dzīvību, ņems un riskēs vēlreiz: viņ� aizrakstīs vēstuli Hitleram vai, ļaunākajā gadījumā, Rozenbergam. Uzrakstīs, kādu �ausmīgu ostrakismu pārcietis no pilsētas iedzīvotājiem. Viņ� uzrakstīs par savu absolūto vientulību. Viņ� uzrakstīs par savu uzticību tai augstākajai kārtībai, ko nes uzvaro�ā Vācija, un izsacīs savus uzskatus, ka nepiecie�ami visbargākie līdzekļi pret tiem, kuri, kaut arī klusēdami, boikotē jauno kārtību . . .

Ar �īm domām �ovtjaks aizmiga.

Sapnī viņ� redzēja sevi priek�sēdētāja godā. Kur viņ� bija par priek�sēdētāju un kāpēc, tas sapnī netika paskaidrots. Ta�u viņ� sēdēja gara galda galā un strupi aprāva oratorus. Tā bija jauka sajūta � pārtraukt runātājus. Un �ovtjaka acis bija pilnas gandarījuma asaru, kad divos naktī nozvanīja modinātājs un atgādināja profesoram, ka pienācis laiks riet kā sunim . ..

Jau aizpildīdams �C� grupas devītajā istabā veidlapu, kā to bija pavēlējis Venclova kungs, Stepans Naumovi�s Averjanovs bija pārliecināts, ka �odien pat viņ� katrā ziņā pārkāps gestapo doto solījumu. Piebilde par �nāves sodu� viņu itin nemaz neuztrauca. Pa �o laiku gandrīz aizmirstās tīkamās un nevaldāmās dusmas atkal pārņēma viņu ar visu spēku: tagad viņ� parādīs �ai velna mātītei Aglajai Petrovnai, kas viņ� par �nejau�u cilvēku apgabala izglītības sistēmā�. Un, lai tikai pienāk gals karam, lai tikai aiztrenc no �ejienes �os nekrietnos fa�istus, viņ� tūdaļ iesniegs tiesā sūdzību un pieprasīs kompensāciju par visiem �iem gadiem, tad tā nekrietnā Aglaja dabūs padancot, tad viņa dabūs redzēt pa�u velnu, tad viņai apskaidros, kas ir �is �mēra sajūtu zaudēju�ais Averjanovs�, kā toreiz tiesā paziņoja tas pienapuika juriskonsults, kur�, varat iedomāties, tiesā esot pārstāvējis apgabala tautas izglītības nodaļas intereses . . .

�Pat acis aizvēra,� viņ� jau kuro reizi atcerējās, pasniegdams sargam gestapovietim caurlaidi. �Pat skatīties uz mani negribēja, tik pazudis cilvēks esmu viņas acīs. Ja nepadevos, tad tikai tādēļ, ka man ir savi principi, un tas nebūt nenozīmē, ka es � krievu cilvēks Averjanovs � būtu nodevējs un noziedznieks! Ja 1941. gada ceturtajā maijā es neizgāju darbā sakarā ar smagu saindē�anos, par ko liecināja ārsta izziņa, vai tad mani, neņemot vērā iepriek� minēto, tikai viņas �untumu� dēļ vien, kā jau es pamatoti atzīmēju savā sūdzībā, var ņemt un atlaist no darba? Un tādēļ, ka tiesa izlēma nepareizi, �itie fa�istu lopi grib mani noķert uz mu�papīra? Sak, Averjanovs � tas jau nodos! Nu, nē, cienījamie kundziņi, es sagaidī�u pats savu padomju tiesu, un tad nu gan, neņemiet par ļaunu, es nepiekāp�os ne par matu. Lai pilsone Ustimenko krīt vai ceļos, bet kompensāciju no viņas par visiem �iem gadiem noplēsī�u, kaut vai �is kar� vilktos desmit gadus no vietas. Un tad gan es piedzer�os: vismaz līdz pēdējai saindē�anās pakāpei, re, kā es izdarī�u. Tad tikai jūs mani iepazīsit, manu necie�amo raksturu. Un arī apgabala izglītības nodaļā atgriezī�os tikai uz vienu vienīgu dienu, � lai iesniegtu lūgumu, ka aizeju no darba pats pēc savas vēlē�anās.�

Izgājis uz ielas, aukstajā vējā, kas koda vai līdz kaulam, Averjanovs sāka pārlikt, kur varētu tūlīt �iekampt kādu mēriņu�, lai �atdzesētu nervu sistēmu�, kā viņ� mēdza izteikties. Kā jau katram dzērājam, viņam �odien noteikti vajadzēja dabūt iedzert, ta�u, nekā prātīga neizdomājis, viņ� devās uz mājām, klusībā cerēdams, ka iedzers vēlāk, kad būs sācis izpildīt to, kas bija ienācis prātā devītajā istabā, parakstot veidlapu ar vārdiem �nāves sods�.

Sievu nekur neredzēja, � laikam vēl nebija atlaista no malkas izkrau�anas, kurp viņu aizdzina vācie�i. Averja-nova dēls stingrām acīm raudzījās tēvā no fotogrāfijas; Koļa bija nofotografējies civilā uzvalkā, ta�u tēvs zināja, ka dēls nebūt nav civilais, bet gan kalpo savai lautai, kā jau tas viņa vecuma vīrietim �ādā laikā pieklājas.

� Tā jā, draudziņ Koļa, � tēvs sacīja dēla portretam, � arī man nācās �o to pieredzēt. Nekas, nekas, mēs vēl neesam ar pliku roku ņemami. . .

Noģērbies un noāvis kājas, vecais grāmatvedis noskuvās ar galīgi neasu nazi, iezieda seju ar sievas krēma paliekām, ko tā tik ļoti glabāja, jo domāja, ka �is krēms �izgludina grumbas�, tad no slēptuves, kas atradās aiz virtuves, izvilka koferi, uzģērba savu zilo �eviota goda uzvalku, ko pēdējo reizi bija valkājis tiesas dienā. �āds � noskuvies, ar �tauriņu� pakaklē un mazliet �mākslinieciski� izpēru�iem sirmiem matiem � viņ� pat iepatikās sev, jo druscītiņ atgādināja veco aktieri Makaveiski, varoni neirastēniķi, kur� reiz te bija tēlojis kņazu Mi�kinu, caru Pāvelu Pirmo, bet pēc tam kādu ārzemju psihopātu.

� Tu tikai iedomājies, � Averjanovs atkal sacīja dēlam, � �ī aizver actiņas! Tik ļoti, redz, �ī ir pārliecināta! Tik labi �ī visu zina! Tik smalki orientējas kadru anketā, �ī proletārisko vecāku meita! Bet mēs, redz, esam grāfa Sumarokova-Elstona, kņaza Sandonato, kā arī �tirmera pēcte�i ...

Ar mokām sasējis veco �ņorzābaku auklas, Stepans Nau-movi�s iebāza roku skapī � tur, kur parasti atradās mutautiņi, un pirksti neviļus sataustīja pudelīti. Pār muguru pārskrēja vieglas un �iglas tirpas, un viņ� mirklīti vilcinājās, lai nebūtu tūdaļ jāviļas.

�Ja tas būs kaut vai visdārgākais odekolons � tik un tā izdzer�u!� pieri saraucis, viņ� cie�i nolēma.

Ta�u ceturtdaļlitra pudelītē bija kaut kas labāks par odekolonu. Tajā atradās Averjanova dzīvesbiedres � Margaritas Borisovnas � pa�as gatavotais �losjons�, viņas slavenais losjons �sejas poru ātrai un efektīvai atvēr�anai�, kā bija teikts kalikona vākos ie�ūtajā burtnīcā, kurā Margarita Borisovna pirms kara ierakstīja visādas jaunas receptes � kā pagatavot vitaminizētus salātus, cepumus �minūtīte�, siera standziņas, kā arī da�ādus traipu iznīdē�anas paņēmienus. �o losjonu taisīja ar smalki sarīvētiem mārrutkiem, un tagad, ostīdams dzidro �ķidrumu, vecais grāmatvedis pēk�ņi atcerējās, kā pats tajā karstajā vakarā, tie�i pirms kara sāk�anās, asaras slaucīdams, rīvēja lielu mārrutka sakni. �Tas bija tad, kad es jau neglābjami ripoju uz leju!� viņ� nikni nodomāja, atkārtodams ķildīgās sievas vārdus, izdzēra �ķidrumu un paoda vācu necietējo�ās maizes garoziņu. �Tas bija jau pēc tiesas!�

Ticis galā ar losjonu, Averjanovs noslēpa tuk�o pudeli, lai būtu tālāk no grēka, un ar savu stingro grāmatve�a rokrakstu uzrakstīja sievai �ādu zīmīti:

�Margiņ! Man ļoti daudz darī�anu. Sagatavo galu galā kaut ko ēdamu, atmet savu niķi nevārīt neko siltu. Tas nav ekonomiski. Stepans Averjanovs.�

Juzdamies spirgts, spēcīgs un pat jauns, Stepans Naumo-vi�s uzvilka rudens mēteli, kam bija ļoti pieklājīgs izskats, aptina ap kaklu �alli un, mazliet pasitis atpakaļ un pastūmis uz vienas auss ko�u saēsto plakano karakula cepurīti, izgāja no mājas. Pēc daudzajiem bezdarba, prāvo�anās un ķildo�anās mēne�iem viņ� jutās kā darbā aizņemts un vajadzīgs cilvēks, kam nav laika lieki tūļāties. Arī ap sirdi bija priecīgi � pirmo reizi pēc tam, kad viņ� pēdējā tiesas instancē bija zaudējis prāvu pret apgabala tautas izglītības nodaļu. Bet tāds �darbiņ��, kādu viņ� bija iecerējis �odienai, nesaticīgā rakstura dīvaino īpa�ību dēļ bija viņam tie�i pa prātam. Un Averjanovs pat uzvilka dziesmu, tikko dzirdami dungoja sev zem deguna:

Cauri asinīm un liesmām Trauca varens tāds un spulgs Pieamūras partizāņu Straujo eskadronu pulks.

Divi vācie�i, apkaltos zābakus pret sasalu�o bruģi klaudzinādami, iznira no �ķērsielas un izbrīnā ieklausījās � cilvēks galīgi sajucis, iet un dzied? � bet viņ� nepievērsa tiem ne mazākās uzmanības, viņ� �odien bija ļoti aizņemts un devās darī�anās, viņ� steidzās, lai tiktu ar visu galā tie�i �odien, viņ� neatliks uz rītu vai parītu, kā to darītu daudzi, pat tie, kuriem Aglaja Petrovna visādi uzticējās un parakstīja viscildino�ākos raksturojumus. Viņ� ir Aglajas Petrovnas padzītais, ta�u tie�i viņ� riskē �īs sievietes dēļ, viņas labad, kurmēr citi jau po�as uz guļu, bet daudzi jau ir noliku�ies gultā.

Ielu krustojumā viņ� apstājās, atcerējies, ka viņam var sekot, kā tas bija zināms no grāmatām par narodovolie-�iem vai boļ�evistisko pagrīdi, kā arī no redzētajām kinofilmām.

Saltajā vējā, kas ielu krustojumā bija sevi�ķi skaudrs, viņ� uzmanīgi palūkojās uz visām pusēm, noslaucīja slapjo degunu dūrainī un, turpinādams dungo�anu, devās tālāk:

Nezūd gadu gaitā naskā Lielo cīņu slava tā,

Bargo kauju naktis Spa^kā,

Dienas � Volo�ajevskā . .

Tā kā Averjanovs bija pieradis pie vecajiem, nodilu�ajiem velteņiem, soļo�ana ar �ņorzābakiem neveicās, turklāt �odien viņ� vispār jutās mazliet sanervozējies un noguris, ta�u garastāvoklis bija mo�s un kaujiniecisks, pat vairāk, viņam pamazām sāka likties, ka iet nevis tādēļ, lai izpildītu savu nodomu, bet gan tādēļ, lai izpildītu uzdevumu � atbildīgu, bīstamu un pagalam grūtu, ta�u tādu, kas uzticēts tie�i viņam.

�Nu un kas par to?� viņ� pus�ukstus spriedelēja. �Izpildī�u arī! Vai tu re, kā fri�i zvaigā. Ja viņi zinātu, kāpēc soļo �is pilsonis, ja viņi to zinātu! Ta�u viņi, stulbeņi, to nekad neuzzinās, re, kur tas āķis. Nē, jūs �tūksto�gadīgās impērijas� kungi, to jums neuzzināt! Un arī jūs, cienījamā Tatjana Jefimovna, nezināt un pat iedomāties nevarat, kas dodas pie jums un kāda saruna jūs gaida . . .�

Biju�o mācību daļas vadītāju Okajomovu, kas vēlāk kļuva par sestās skolas direktori, vecais grāmatvedis nebija sen redzējis un patlaban ar pūlēm centās atcerēties

viņas vājās, kaulainās sejas drūmo, nosodo�o izteiksmi. �Ar �ito nebūs viegli,� viņ� nodomāja, �bet es viņu pabiedē�u. Es viņu par katru cenu nobiedē�u, viņa nav nekāda drosmīgā. Tā.�

� Kas tur ir? � Okajomova, durvis neatvērusi, jautāja.

� Kāds senum sens jūsu paziņa! � saldenā balsī atbildēja grāmatvedis. � Averjanovs, Stepans Naumovi�s . ..

� Tik vēlā stundā, � Okajomova diezgan nelaipni atteica, bet durvis tomēr atvēra.

Nevarētu sacīt, ka Averjanovu uzņēma viesmīlīgi, tomēr puslīdz pieklājīgi, Tatjana Jefimovna pat parādīja ar kvēpeni gaismu, kamēr viņ� novilka mēteli, un apjautājās, kā viņam klājas. Kur apsēsties tomēr nepiedāvāja, iespējams tādēļ, ka viņas mazajā istabelē visās malās uz lupatām un vecām avīzēm bija sabērtas apgrauzdētas un nolobītas zīles, kuras Tatjana Jefimovna un kāda putekļiem notriepusies vecene lielu degunu �ķiroja un iesaiņoja paciņās pa mārciņai katrā.

� Kas te notiek? � berzēdams aukstumā sastingu�ās rokas, Stepans Naumovi�s painteresējās. � Vai Okajo-movas kundzes kafijas izsvēr�anas uzņēmums? Jeb�u kas cits? Ko jūs apgādājat � sivēnus vai cilvēkbērnus? Tiku dzirdējis, ka vienu laiku jūs esat utenī tirgojusies ar diegu spolītēm?

Tatjana Jefimovna neatbildēja, tikai rāmi un nievīgi lūkojās Averjanovā. Putekļainā vecene �abinājās viņai aiz muguras.

� Būtu vismaz papriecājusies, � grāmatvedis teica. � Kā nekā � tomēr esmu vēl dzīvs, neesmu nodzēries un nosprādzis �ogmalē, kā jūs man pareģojāt . . .

� Kāpēc tad jums tagad sprāgt? � Tatjana Jefimovna pieklājīgi sacīja, bet viņas balsī ieskanējās tāds kā dzēlī-gums. � Tagad jau jūs esat godā un cieņā. Dro�i vien esat labā amatā, vai ne tā?

Averjanovs, tikko valdīdamies, acis vien noblisināja. �Ak tu vecā ragana,� viņam gandrīz vai paspruka. �Pat tev es neesmu nekam derīgs! Palūkosimies, madame Okajomova, kā jūs pārcietīsit manu triecienu. Tas nebūs tik viegli kā uzrakstīt sūdzību, ka darba laikā esmu rupji uzvedies un aiz tīri birokrātiskiem ieganstiem neesmu pieņēmis jūsu pārskatu. Tā vis nebūs piebalso�ana velna Ag-lajai, kad visi barā saklupāt man virsū un kad es patie�ām apjuku un parādīju sevi ne visai jaukā gaismā. Tas būs pavisam kas cits!�

Ta�u Averjanovs nekā tāda, protams, nepateica, tikai nopūtās un, savilcis cik vien iespējams noslēpumainu seju, �ukstus sacīja:

� Man vajag ar jums mazliet apiunāties aci pret aci. Tā, lai neviens nedzirdētu, jo tā ir pārāk bīstama lieta . . .

� Kas tā par lietu varētu būt? � Okajomova drebo�ā balsī uzprasīja. � Savādi . . .

� Mēs dzīvojam tādā laikā, ka es te nekā savāda neredzu, � vecais grāmatvedis dobji un pavisam noslēpumaini sacīja. � Ta�u man nav laika lieki tērgāt. Ja vēlaties � aprunāsimies, ja ne � tad tā arī ierakstīsim.

� Man nekādu noslēpumu nav, � bailes pievārējusi, Okajomova atcirta. � Ne no viena man nav itin nekā ko siēpt.

� Toties man ir, � sacīja grāmatvedis, cenzdamies runāt tādā balsī, kādā ar viņu �odien bija runājis gestapo-vietis Venclovs. � Vai jūs to saprotat? Un nekavējiet mani, es steidzos!

� Tad iesim atpakaļ priek�namā, � mazliet nobālusi piekrita Okajomova. � Citur nav, kur iet.

Turēdama kvēpeni, viņa aizvēra istabas durvis, un tad Averjanovs pastāstīja viņai to, ko bija izdomājis jau tur, devītajā istabā. �

� Gestapovie�i noķēru�i kādu sievieti, kas līdzīga Ag-lajai Petrovnai. Viņas uzvārds ir Fjodorova, atceraties, bija tāda skolotāja � Soņas Martemjanovas draudzene? Tāpēc iegaumējiet: ja kāds liecinās par Fjodorovu, ka viņa ir Ustimenko, lai tas jau uzskata sevi par mironi, man ir dots visu sarkano partizāņu ģenerāl�tāba rīkojums par to brīdināt.

� Kā tad tā? � glu�i pelēka aiz bailēm un cenzdamās neievērot degvīna dvingu, kas nāca no Averjanova mutes, Okajomova �ausmās iesaucās. � Kāpēc? Un kāda man tur daļa?

� Tāpēc, ka jums bija tikpat sliktas attiecības ar Ustimenko kā man. Tikai mani viņa necieta dzer�anas un neētiskas uzvedības dēļ, bet jums pārmeta nepareizu mācību metodiku, jūs, es atceros, aktīvā tai Aglajai pamatīgi sadevāt, es pat jums aplaudēju no sava kakta. Un tad viņa sadeva jums, tas notika pedagoģiskā tehnikuma konferen�u zālē. Pēc tam jūs, protams, dzērāt baldriānus un kliedzāt, ka �tā �o lietu neatstāsit!�. Nu, vai atceraties?

Tatjana Jefimovna, spiezdamās pie priek�nama sienas, vilcinājās ar atbildi: ko �is cilvēks no viņas vēlas? Kas viņ� tāds ir � provokators? Un kas tas par partizāņu ģenerāl�tābu?

� Vai tie�ām esat aizmirsusi? Jums vēl bija tīri teorētisks strīds par biedriskumu skolā un par biedriskuma aplamu izpratni. Jūs viņai, tai velna mātītei Aglajai, atgādinājāt, ka viņas brāļa dēls nebija ziņojis par saviem draugiem, nebija atklāti pastāstījis par tiem, pēc jūsu pārliecības viņam vajadzēja par to atklāti paziņot. Par to, ka viņi it kā visi esot lēku�i pa logu . . .

� Bet kāda jums par visu to daļa? � Tatjana Jefimovna pēk�ņi iesaucās. � Kāds tam sakars ar Fjodorovu?

Grāmatvedis noslēpumaini pasmaidīja. Noslēpumaini un drūmi.

� Nesaprotu! � Okajomova paraustīja plecus.

� Tāds sakars, � biedēdams Tatjanu Jefimovnu ar savu acu stiklaino spīdumu, grāmatvedis sacīja, pieliecies viņai pavisam klāt. � Tāds sakars, ka jums �odien pat var pavēlēt būt atklātai. Pavēlēt un vēl piedraudēt ar visādiem sodiem. Tāpēc jūs � ne �iku, ne grabu! �Citādi lai jau uzsknta sevi par mironi.�

� Tātad jūs tagad esat partizānis? � Okajomova zobgalīgi pavaipāja.

� Tā nav jūsu darī�ana, � Averjanovs cienīgi atteica. � Tā ir augstākstāvo�o instan�u darī�ana, un ne jums par to spriest. Ne jau jums, kas domājat, ka esmu tikai padzīts galvenais grāmatvedis. Arī jūs, starp citu, pielikāt savu rociņu pie �īs lietas, rakstījāt, ka es, redziet, �esot necie�ams �ajā amatā�. Atceros pat ļoti labi, vecais Averjanovs visu atceras!

Un, dusmīgi �ņākdams, viņ� noņēma no pakaramā savu mēteli.

� Ja ziņosit par mani, jums tāpat klāsies slikti, � viņ� lieti�ķi piebilda, uzsizdams ar plaukstu pa savu karakula cepuri. � Pat ļoti slikti. Neesmu gan nekāds lielais vīrs, bet mani pazīst un pēc kara pazīs vēl labāk. Bet, lai es nebūtu necie�ams jums pa�iem, biedri kritizētāji, vajadzēja laikus parūpēties par atskaitēm. Grāmatvedības norēķini nav nekādi sekmības ķimeriņi, kur var ierakstīt visu, kas ienāk prātā, norēķins � tā ir svēta lieta. Mūsu norēķini � tā nav jūsu metodika un pedagoģija.

Viņ� runāja ilgi, dusmīgi un ar iedvesmu, bērdams grāmatvedības terminus aiz uztraukuma drebo�ā balsī, apgalvoja, ka savas dzīves labākos gadus esot atdevis tautas izglītībai, kaut gan varējis pa �o laiku sarakstīt �klasisku mācību grāmatu� ar nosaukumu �Grāmatvedība visiem!�, ka viņam pat esot sagatavoti visi materiāli �im darbam, bet tie�i tā nolādētā Aglaja pierunājusi viņu �neatstāt tuk�u vietu� un tāpēc tagad viņ� pats esot tuk�a vieta.

� Jā, es esmu tuk�a vieta! � viņ� patētiski iesaucās. � Un pat jūs, pedagogu pasaulē tik labi pazīstamais sausiņ�, atļaujaties .. .

Ta�u viņ� nedabūja pasacīt teikumu līdz galam, jo skaidri sadzirdēja �ņukstus. Tatjana Jefimovna, turēdama vienā rokā kvēpeni, ar otru nevarīgi centās aizsegt seju un, visa raustīdamās, skaļi un rūgti raudāja.

� �e tev nu bij! � iesaucās Averjanovs. � Kādēļ tad jāraud? Tas nu nepavisam nav vajadzīgs!

� Nē ... es to tādēļ ... � Okajomova sacīja, neglīti �ņaukādamās un par varītēm cenzdamās runāt klusāk, � es to tādēļ, ka tikai tagad sapratu: cik tālu viņi, nolādētie, mūs novedu�i, ka, lūk, jūs . . . staigājat ... un brīdināt. .. sak . . . nenododiet, nu! Un to darāt jūs! Tikai, lūdzu, neapvainojieties, lūdzu, Stepan Naumovi�, dieva dēļ. . .

� Tas nekas, � viņ� nenoteikti novilka, nesaprazdams, kas noticis ar Okajomovu. � To jau var. Kādēļ tad nepa-brīdināt, cilvēks ta�u var itin nekā arī nezināt. Tātad viņa ir Fjodorova, sapratāt? Nevis Ustimenko, bet Fjodorova. Un viss!

Atkal tikpat pa�puiciski uzlicis cepuri uz sapinko-tajiein matiem, vecais grāmatvedis pavicināja Okajomovai ar roku, pateica vēl kaut ko uzmundrino�u, izgāja laukā un pēk�ņi atcerējās, ka tepat netālu, Greizajā ieliņā, dzīvo viņa vietnieks, ko vēlāk iecēla par galveno grāmatvedi, � kuprītis Platons Zaharovi�s Zemskovs. Pret Zemskovu Averjanovam nebija nekāda naida, jo tas bija viņu pat aizstāvējis kā ļoti zinīgu grāmatvedi, kaut gan bija arī sunījis par mū�īgo pļēguro�anu un neķītro lamā�anos un reiz pat bija solījis ietupināt cietumā, ja �izrunāsies� sievie�u klātbūtnē, ta�u Averjanovs par to neapvainojās. Platonam neizdevās evakuēties, jo saslima mā�ele, un reiz, vēl septembrī, Stepans Naumovi�s, kara nedienu un savas pamestības apdullināts, bija iegriezies pie Zemskova. Tas kopā ar savu mā�eli Pa�u, ar kuru, redzams, dzīvoja ļoti draudzīgi, uzņēma savu biju�o priek�nieku cilvēciski un pat uzlika galdā krūku ar diezgan stipru pa�brūvēto un bliņas, no kurām spraucās laukā asas sēnalas. Un tomēr tas bija gan dzeramais, gan arī uzko�amais, un varēja patērzēt; Platons un Pa�a runāja apdomīgi un nesteigdamies, bet Averjanovs, kā parasti, pa�pārliecināti klaigāja . . .

Patlaban, gan vairāk atcerējies pa�brūvēto nekā kluso brāli un māsu, Averjanovs pieklauvēja pie pazīstamajām, ar nodriskātu vadmalu apsistajām durvīm. Pa�a nāca atvērt. Būdams jau kop� dzim�anas tāds cilvēks, kur� neprot glabāt nekādu noslēpumu, turklāt vēl vēlēdamies ierasties ciemos ne jau tāpat vien, bet katrā ziņā ar kādu jaunumu, Stepans Averjanovi�s jau pie sliek�ņa pastāstīja Zemsko-vam, kā viņ� �vazāts� uz gestapo, kā ar viņu tur runāju�i un kā �ī (mūsu bijusī priek�niece, kaut viņai greizi samestos, es viņu tik un tā aizdabū�u līdz Augstākajai Tiesai) aiz riebuma pat a�eles aizvērusi.

� Vai tu, re, kāda! � Zemskovs noteica, un viņa kalsnajā, tum�ajā sejā nepakustējās ne vaibsts. � Pat �itā!

� Kā tad citādi! � Averjanovs iesaucās, ar acīm sekodams tieviņajai un klusajai Pa�ai, kas lika galdā krūku ar pa�brūvēto un �ķīvi ar �āvētu zirggaļu. � Kā tad citādi! �ai, velna mātei, derdzas manī skatīties!

� Varbūt nederdzas? Varbūt bija kauns? � iebilda Zemskovs. � Arī tā ta�u var būt.

� Viņiem tā nevar būt!

� Kādiem viņiem? � negaidīti pajautāja Pa�a un uzmeta vecajam grāmatvedim a�u skatienu.

� Nu, tādiem kā Ustimenko . . .

Zemskovs pasmīnēja un savilka uzaci, ielēja savam biju�ajam priek�niekam pa�brūvēto un, kad tas izdzēra, apjautājās:

� Bet, ja nu viņi jūs, Stepan Naumovi�, sāktu spīdzināt, ko tad jūs darītu?

� Iespļautu �iem purnā, � grāmatvedis atteica, sūkādams zirga skrimstalu. � Tāds ir mūsu partizāņu zvērests.

� Partizāņu? � nemanīti pasmīnējis, pārjautāja Zem-skovs. � Vai tad jūs esat partizānis?

*� Kas to lai zina! � grāmatvedis atteica, jau pats ieliedams smar�īgo dziru. � Tā, Plato�a, manu draudziņ, ir augstākā politika. Tu, re, tecini kand�u, kūpini sprāgu�u zirgu gaļu, visa tava bēda � kā pārciest karu. Bet ir arī citādi cilvēki, vai tu to saproti? Ir arī citādi! Benzīna cisternas Jamskas priek�pilsētā pirms Jaungada pa�as no sevis vis neaizdegās, skaidrs?

� Vai tad jūs tās aizdedzinājāt? � nez par ko priecādamies un jau atklāti smaidīdams, Zemskovs uzprasīja, un Stepans Naumovi�s neviļus nobrīnījās, cik viņa biju�ajam vietniekam jauka un patīkama seja. � Vai tie�ām jūs?

Tā jau nu es ie�u tev stāstīt tavas draņķa kand�as dēļ, � grāmatvedis atteica. � Lika drusciņ pagaidīt. . .

� Stepans Naumovi�s zina gan, bet nekad nekā neteiks, � Averjanovā neskatīdamās, sīciņā Pa�a sacīja brālim un pārmeta pār plecu garo, zeltaino bizi. � Viņ� ta�u saprot, ka tagad par tādām lietām runāt nedrīkst. Var pazaudēt galvu...

� Un kā vēl! � Averjanovs bargā balsī apstiprināja.

Un piekodināja Zemskovam:

� Tu, draugs, arī turi mēli aiz zobiem. Redzēji ta�u, kā tirgus laukumā pakāra cilvēkus? Un kārs vēl. Viņi nespēj dzīvot bez kār�anas, es �odien gestapo pats dzirdēju.

� Ko tad jūs tādu dzirdējāt?

� Daudz ko.

� Bet tomēr? � atbalstījusies ar kaulainajiem elkoņiem pret galdu, Pa�a pavaicāja. � Gribas ta�u zināt! Bet varbūt jūs devāt parakstu?

� Devītajā istabā! � Averjanovs svinīgi atteica. � Piedraudēja ar nāves sodu. Bet es jau neesmu nekāds viņu pakalpiņ�! � grāmatvedis iesaucās. � Uzklausiet, kāds man radās plāns. Un �o plānu jau pa daļai esmu izpildījis. Uzklausiet uzmanīgi un tad spriediet pa�i par cilvēku, kuru jūs pa ... pa .. .

� Padzināt no darba, � Platons pateica priek�ā. � Bet jūs, Stepan Naumovi�, ta�u patie�ām pārlieku trakojāt un ārdījāties, nevienam nedevāt mieru. Bet ko nu par to. Jūs gribējāt kaut ko pastāstīt?

� Un pastāstī�u ar! � vecais grāmatvedis iesaucas. � Pastāstī�u! Negaunerējies, ielej vēl dzeramo, tik un ta man savu darbu dēļ būs jākarājas tirgus laukumā.

� Tā jau nu būs jākarājas! � Pa�a viltīgi pasmaidīja.

� Un tu domā, ka ne?

Ar iekritu�ajām krūtīm uzgūlies uz galda malas, ar savām acīm biedēdams brāli un māsu, tāpat kā pirmīt Oka-jomovu, un draudēdams ar netīro pirkstu, Averjanovs visos sīkumos pastāstīja, ka tikko �izskaidrojies ar to veco grezeli Tatjanu Jefimovnu� un tagad do�oties �rīklē pa�am lauvam�, jo tie�i no turienes draudot �Agla�kai nāve�, turklāt vēl drausmīga nāve. Viņ� runāja gari un puķoti, jaukdams domu un bezgala lielīdamies ar saviem tagad jau milzīgajiem sakariem ar diversijas grupu virspavēlniecību, ta�u abi Zemskovi � brālis un māsa � klausījās viņā uzmanīgi, nopietni, pat līdzjūtīgi, it kā ticēdami katram viņa vārdam.

� Tas viss ir labi, � Platons sacīja, noklausījies savu biju�o �efu līdz galam, � pat brīni�ķīgi. Protams, ka Alev-tina Andrejevna var nodot Aglaju Petrovnu, pareizāk sakot, var viņu sazīmēt. Greizsirdība, naids, tas viss ir pareizi, bet �odien jūs vairs nevarat iet, pa ielām vairs nedrīkst staigāt, komandantūras patruļa jūs aizturēs un nogādās, kur pienākas. Jums patlaban jāuzvedas pavisam rāmi . . .

� Es spļauju viņiem virsū, � Averjanovs atteica un piecēlās. � Mūsu darbā zaķapastalu nedrīkst būt. Vai tu maz zini, kas ir mūsu pui�i?

� Kas tad viņi ir? � Platons Zemskovs nopūzdamies uzprasīja.

� Mūsu pui�i ir tie, kuriem nāve pie�ķīrusi atvaļinājumu! � iesaucās Stepans Naumovi�s, ieskatīdamies krūkā, kur vēl bija palikusi dzira. � Saprati? Un arī man, � viņ� iezvēla sev pa krūtīm un lepni paziņoja, � arī man nāve pie�ķīrusi atvaļinājumu!

Aizmiga viņ� turpat, uz vecas tahtas, bet, kad pamodās, ilgi nespēja atjēgties, kā �eit nokļuvis. Beidzot, iededzis kvēpeni, vecais grāmatvedis atskārta, ka tā ir Zemskova istaba, pasauca viņu un, atbildi nesagaidījis, pielēja sev pilnu glāzi pa�brūvētā. �vingulis atkal iesitās galvā, viņ� jutās kā pacēlies spārnos, viņam atkal sāka likties, ka ir partizānis, pats galvenais, visdrosmīgākais un uzņēmīgākais. Viņ�, protams, ar lielāko prieku būtu vēl parunājies, ta�u abi sarunu biedri � brālis un māsa � bija kaut kur iz�ibēju�i un neatsaucās. �Laikam jau aizgāju�i darbā,� Averjanovs nopūtās, �arī mana Margarita dro�i vien jau aizgājusi kraut malku. Tikai es viens te klimstu!�

Un tad viņ� atcerējās visu, ko bija piedzīvojis gestapo, kā bija �nodibinājis kārtību pie Okajomovas�, tad sāka pārdomāt, kāds kauns vēlāk būs Aglajai Petrovnai, kad viņa uzzinās, kā priek�ā aizvērusi acis, iedomājās to tālo nākamības ainu Augstākajā Tiesā, kur velna Aglaja nokritīs viņa priek�ā uz ceļiem, un viņ� sāka runāt pats ar sevi.

� Muļķīte, � asarainā dzērāja balsī viņ� maigi noteica, � muļķīte gatavā, nemaz neapjēdz, uz kuru var paļauties. Pļēgurs! Bet to viņa nespēj apjēgt: kas gudrs, kaut pilns kā mārks, tas divkārt dārgs. Tagad ņem�u un ie�u pie tās tavas Alevtinas un arī ar viņu aprunā�os. Pateik�u visu. Un tad viņa dabūs zināt, kas mēs esam par cilvēkiem. Mēs, draudziņ, tevi nenodosim, bet Augstākās Tiesas sēdē gan pateik�u, kā toreiz iznāca ar gada pārskatu. Visu pastāstī�u!

Atbīdījis pakausī karakula cepuri, Averjanovs stenēdams uzvilka mugurā mēteli un, aizmirsis aptīt �alli, izgāja laukā. Te aukstumā viņ� galīgi sasparojās. Tagad viņam ne no kā vairs nebija bail. No Greizās ieliņas garām sagrauto, apsarmoju�o māju drupām viņ� izkūlās uz Hitler-�trāses un, aukstumā drebinādamies, vecīgā balsī sāka vilkt okupētās, nomāktās pilsētas nakts klusumā dziesmu, ko slikti atcerējās, bet kas lieliski atbilda viņa noskaņojumam:

Mēs, sarkanie partizāni, un par mums Vīs varopteikas dziesminieku dziedājums:

Par to, kā naktīs saltajās ...

� Iīalt! � viņam uzsauca no sarmotās miglas.

� Ej ratā ar savu halt! � Averjanovs atcirta. � Vāķies uz elli!

� Halt\ � vēlreiz draudīgi un ļoti skaļi nobrīdināja vācietis.

� Vācieties pie velna! � Averjanovs nikni uzbļāva. � Es no jums nebaidos, vai sapratāt, draņķa desinieki?

Viņ� neredzēja �os vācu kareivjus ar baltajiem apsējiem, uz kuriem bija uzrakstīts vārds �patruļa�. Nedzirdēja arī �āvienus. Pat nekādu sāpju viņ� nepaguva sajust. Savas nāves mirklī viņ� nebija nedz dzērājs, kas padzīts no apgabala izglītības nodaļas, nedz cilvēks, kas mū�īgi lamājās, nedz ka�ķa meklētājs, nedz sūdzībnieks. Viņ� bija varonis, tiesa, nedaudz iedzēris varonis partizānis, un dziedāja dziesmu:

Par to, kā naktīs saltajās,

Par to, kā dienās svelmainās Kā ērgli cīņās

traucām mēsi

IZGĀZUSIES VEL VIENA IZRĀDE

Tas bija pirmais gadījums �C� grupas pastāvē�anas laikā, un par upuri krita pats Venciovs. Tiesa, Berlīnē viņ� bija dzirdējis par tā dēvētajām �aukstā un karstā� metodēm, ta�u �eit tik komplicēti paņēmieni netika lietoti. Turklāt Venciovs nekādi nevarēja iedomāties, ka fon Canke viņu nemaz nebrīdinās. Varbūt tie�i tādēļ izrādes pirmā daļa izdevās ļoti labi, bet tikai pirmā daļa �turmbanfīreram par lielu apmierinājumu.

Jau uz kāpnēm vecais sāka bļaut un lamāties vispēdī-giem vārdiem, kā jau īsts prūsis, tad iespēra ar zābaka purnu pa durvīm tik sparīgi, ka izbira stikli, un, pārrīklis spiegdams, pavēlēja tūlīt atsprādzēt siksnas, bet, tā kā Venclovam nebija līdzi atslēgu, �efs aiz dusmām sāka dauzīt kājas. Gestapovie�i, kas it nekā nezināja par �īs spēlītes noteikumiem, �ausmās skraidelēja pa visu namu, de�urants aiz pārbīļa nospieda trauksmes zvanu, lejā, kazarmā, vācie�i steigā rāva mugurā drēbes, it kā pretinieks tikko būtu nometis tepat blakus gaisa desantu. Bet �efs tikai kliedza, un Venclovam pat �ķita, ka viņ� reiz atvēzējās ar cimdā tērpto roku. Gara auguma, ar spieķi rokās un cepurē ar saslieto priek�pusi, ar izvirzīto stingro zodu, ar visu savu izskatu, trako klieg�anu, kāju dauzī�anu, valdonību, izmeklētajiem lamu vārdiem, kurus varētu apskaust pats zonder-

/

komandenfirers Difenbahs, viņ� izskatījās visai iespaidīgs.

Kamēr mekleja atslēgu, apstulbu�ais �C� grupas apsardzes feldfēbelis pārknieba ķēdīti ar īpa�ām knaiblēm, �efs pats savām rokām norāva siksnas, pēdējo, kuru nekādi nevarēja atsprādzēt, pārgrieza ar nazi tik efektīgi glu�i kā kovboju filmā. Aglajai Petrovnai saļodzījās kājas. Viņa vēl dzirdēja, kā Canke pateica viņai kaut ko laipnu, labsirdīgu, veci�ķi līdzjūtīgu, sajuta, kā tas saķēra viņu uz rokām, kā noguldīja uz nestuvēm. Salā drebo�i, no bailēm paralizēti gestapovie�i kailām galvām, otrādi apgriezta, nekā nesaproto�ā Venclova seja, elektrisko spuld�u zibo�ā gaisma, ārsts �efers īsā virssvārcī � tas bija pēdējais, ko Aglaja Petrovna pamanīja no savām nestuvēm. Pēc tam viņa iegrima ilgā nemaņā.

� Neļaunojieties uz mani, mīļo zēn, � nomezdams savā kabinetā mēteli, �efs sacīja Venclovam. � Jūs �o lietu iesākāt it kā negribēdams. Bet mums par katru cenu jādabū savās rokās atslēga uz me�u. Kālab mums vajadzīga �ī atslēga?

�Kaut velns tevi parautu!� ļauni nodomāja Venclovs.

� Kālab? � atkārtoja fon Canke.

� Lai tiktu galā ar partizāņiem.

� Bet kā vārdā mums jā tiek galā ar partizāņiem?

��itā laikam ir visizsmalcinātākā spīdzinā�anas metode,�

nolēma Venclovs.

Tomēr viņ� vairāk vai mazāk veiksmīgi atbildēja. Pats par sevi saprotams, ka galvenais ir klusējo�ās, uz mū�īgiem laikiem pakļautās komunikācijas. Ko vēl vajag �im vecajam nacistu ēzelim?

Un tad fon Canke sāka runāt.

Viņ� runāja bez kādas loģikas, bez sakarības ar iepriek�ējiem �kālab� un �kā vārdā�. Kaut gan zināma sakarība bija, ta�u Venclovs to atskārta tikai daudz vēlāk. Svarīgākais bija tas, ka ar �me�a cilvēku� starpniecību � tā vismaz domāja vecais lapsa � apgabalā iekļuva nevēlamas ziņas par padomju iero�u uzvaru pla�ā Kaļiņinas � Jeļe-cas frontes sektorā. Galvenais bija ne jau �neizdarība mūsu otrajā armijā�, kā izteicās fon Canke, bet gan tas, ka par to nedrīkstēja zināt! Bet viņi te zina, ka atcelts Guderians un Hipners, tāpat viņiem pa radio pavēstīts, ka �Centra� grupā virspavēlnieks vairs nav feldmar�als Boks un ka atcelts Brauhi�s.

� Viņiem ir hektogrāfs, un viņi izplata lapiņas! �fon Canke, acis valbīdams, iesaucās. � �e tev nu bij klusējo�ās, uz mū�īgiem laikiem pakļautās komunikācijas! Mūsu iero�u pirmā sakāve � vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Kas tas ir viņiem?

� Laikam ta�u prieks! � Venclovs paraustīja plecus.

� Skābeklis! � paziņoja fon Canke. � Skā-bek-lis! Un tātad � kāds ir mūsu uzdevums?

� Atņemt viņiem �o skābekli!

� Ļoti labi, Venclov! Bet kas mums �ai nolūkā jādara?

� Manuprāt, jātiek galā ar �me�u�, � Venclovs sausi atteica. Viņam prāts nemaz nevedās uz atklātu sarunu. � Protams, ja tas iespējams . . .

�efs vai nu klausījās neuzmanīgi, vai arī neklausījās nemaz. Citādi Venclovs par savu �ja tas iespējams� dabūtu sutu. Vai tad �C� grupai ir kas neiespējams? � tā teiktu �is nacistu bonza. Tagad viņ� pats dabūs redzēt, kādi ir boļ�eviki! Lai pamēģina pārkost �o riekstu ar saviem priek�zīmīgi izgatavotajiem �okļiem. Tas nāks par labu!

� Ejiet atvelciet elpu, � �efs beidzot atļāva. � Mūsu dāmas lietu pabeig�u pats. Savā laikā fini�u sasniedzu ne jau nu pēdējais. Bet jūs ņemiet sev pilsētas valdes grāmatvedi Zemskovu. Tikai nesteidzieties, esiet ļoti ļoti uzmanīgs. Es ielūkojos sagatavotajā lietā un domāju, ka arī pie Zemskova var glabāties sarkano apburtās me�a valstības atslēdziņa.

Venclovs piecēlās:

� Vai drīkstu iet?

� Protams! � fon Canke iesaucās. � Ejiet iedzeriet kaut ko, jūs izskatāties noguris. Ak kungs, cik mums visiem grūts darbs, vai nav tiesa?

Palicis viens pats, viņ� ielēja sev glāzīti kiraso, palūkojās uz to pret gaismu, piecēla pie mutes un nolika atpakaļ. Ar veselību nebija labi, sāpēja pakrūtē un mocīja grēmas. �Nolādētais sapiparotais spānie�u ēdiens,� � ar �ādiem vārdiem fon Canke vienmēr atcerējās savu darbību pie Franko. Ne jau velti viņ� saņēma pensiju, ko ģeneralisi-musa sūtnis Berlīnē regulāri divas reizes mēnesī izmaksāja standartenfīreram . . .

�āvādamies un ieklausīdamies, kas notiek viņa zarnās, 234

£

fon Canke pastaigajas pa kabinetu, Jika atnest sev pastu un sildītāju, vēlreiz pielika pie mutes liķieri un pa�ūpoja galvu.

Turēdams sildītāju uz vēdera, viņ� iz�ķiroja vēstules, vienu atgrieza un izlasīja, tad piezvanīja pa iek�ējo tālruni �lāga zēnam� Colingeram.

� Ienāciet, manu zēn! � viņ� palūdza gurdenā balsī. Un, kad tas, jautri smaidīdams, atvēra durvis, �efs pajautāja: � Vai jūs atceraties tā nodevēja ārsta Hummeļa lietu?

� Godīgi sakot, tādu lietu es neatceros, bet . . .

� Jā, jā, � pamāja �efs, � es saprotu. Bet te ir interesantas ziņas, kas izskaidro trīsdesmit piektā gada likuma izcilo gudrību. Kas tas bija par likumu?

�Lāga zēna� seja kļuva pavisam muļķīga. Viņ� nebija nopulējis savas smadzenes ar visādiem datiem. Bet velna vecis atkal bija apseglojis savu jājamo zirdziņu. Vajadzēja pieciest, te pat apliecība �Gestapo pa�ā gestapo� nekā nevarēja līdzēt. Ne jau velti Frau Colingera vēl tagad saka, ka viņas puisēnam nepietiekot pacietības.

� Impērijas brīvības kongress Nirnbergā pieņēma likumu. Kādu likumu?

� Protams, ka ģeniālu, � �lāga zēns� nolēma izkulties ar sīku provokāciju. � Mums ta�u viss ir ģeniāls. Pat pavēlniecības kļūdas un neveiksmes. Pie mums . . .

� Jā gan, pie mums viss ir ģeniāls, � �efs atcirta tikpat kā ar cirvi un nostādīja �lāga zēnu� savā vietā. � Un nemēģiniet, mīļais, trīt zobus gar svētām lietām, tas netiek piedots nevienam, bet jums it īpa�i. . .

Colingers gribēja ko iebilst, bet �efs neļāva.

� Savu kaķa un peles rotaļu jūs varat spēlēt ar citiem,� viņ� skarbi un strupi noskandēja. � Bet ne jau ar mums � veciem cīnītājiem. Provokācija ir apsveicama, ja to var aplūkot no tāda pa�a viedokļa kā formulu par tiesībām. Kā skan �ī formula?

� Formula par tiesībām?

� Arī to jūs nezināt. �Tautas tiesības ir tas, kas ir derīgs tautai no to cilvēku viedokļa, kuri valda pār tautu.� Respektīvi �provokācija ir apsveicama, ja tā ir derīga tautai no to cilvēku viedokļa, kuri valda pār tautu�. So izcilo domu vairākkārt izteicis . . . Kur�?

� Fīrers?

� Ne jau glu�i. To izteicis reihsjugendfīrers Baldurs fon �irahs. Un jums to derētu zināt. Jums vēl daudz ko derētu zināt, ober�turmfīrer Colinger.

� Tie�i tā! � aptiprināja �lāga zēns�.

� Bet tagad klausieties! � �efs pavēlēja.

Un rāmā, labsirdīgā, maigā balsī ar pamāco�ām intonācijām nolasīja �lāga zēnam� dokumentu, uz kura bija uzraksts �pilnīgi slepeni � ļoti svarīgs valsts dokuments�.

Colingers, izliekoties par paipuisīti, klausījās, rotaļādamies ar perlamutra nazīti un pēc iespējas nemanāmi �āvādamies. Papīri, kas tika saņemti no Prin�a Alberta alejas Berlīnē, parasti bija gari, gestapo bija savs rakstī�anas stils � izpu�ķots, ar divdomībām, zemtekstiem un mājieniem; savējie ta�u rakstīja savējiem � tas pie�ķīra īpa�u nozīmību katram niekam.

�Svarīgā valsts dokumenta� saturs īsumā bija �āds: nodevējs, medicīnas padomnieks ārsts Hummelis, kas paslēpies pie sarkanajiem partizāņiem, jau 1923. gadā apprecējies ar Hamburgas ebrejieti Idu Fain�teini, kura 24. gadā dzemdējusi jauktu asiņu bērnu, kas nokristīts par Oto. Tad, kad tika pieņemts likums �par vācu asiņu un vācu goda tīrības aizsargā�anu�, minētajam Hummelim ieteikts �ķirt laulību, ta�u viņ� ilgu laiku pretojies, tad beidzot paziņojis, ka Ida Fain�teina aizbraukusi nezināmā virzienā, paņemot līdzi arī dēlu Oto. Ta�u, kā parādījusi speciāla pārbaude, �is viņa paziņojums bijis melīgs. Ida Fain�teine, nekrietnos krāp�anas nolūkos izmantodama savu ārisko izskatu, ar viltotu dokumentu palīdzību bija tikai paslēpusies no uzraudzības orgāniem un turpinājusi uzturēt nelegālus rakstiskus sakarus ar savu vīru. 1939. gada oktobrī ebrejieti Idu Fain�teini, kas ar Elzas Lav�icas vārdu dzīvojusi bērnu slimnīcā �Magdalēnas patversme�, kur strādājusi par acu ārsti, slepenā politiskā policija atmaskojusi, apcietinājusi un nosūtījusi uz koncentrācijas nometni. Valsts nodevēja dēls Oto savas mātes apcietinā�anas brīdī mēģinājis izrādīt preto�anos un ticis no�auts. Pēc tam kad saņemta ziņa par Hummeļa noziegumu, viņa sieva nometnē pakārta . . .

Berlīne par to informēja �C� grupu.

Reizē ar to Berlīne ieteica �C� grupai un standarten-fīreram fon Cankem darīt visu, lai dabūtu rokā Hummeli un nekavējoties nogādātu valsts noziedznieku nodaļas �B-4� rīcībā īpa�ai izmeklē�anai.

Izlasījis dokumentu līdz galam, fon Canke nopūtās: katra rindiņa tajā bija pilna pārmetumu. Kādas iespējas palaistas garām, kāds darbs izniekots, kāds elegants process varētu iznākt!

� Esam gan iekūlu�ies pamatīgā ķezā, � ieminējās �lāga zēns�. � Jums tomēr vajadzēja paziņot Berlīnei, ka partizāni dabūja savās rokās ne jau pa�u Hummeli, bet tikai viņa līķi. Feld�eris Hercs nevarēja aiz�aut garām, es pats ta�u �ķetināju to kamoliņu. Protams, ka viņi aizvilka tikai līķi, un tādā gadījumā mums neviens nepiekasītos.

Fon Canke piecēlās un atnesa pudeli ķimeļa: varbūt ķimelis liksies labāks nekā kiraso?

� Galvenais jau nav �is draņķa nodevējs, � viņ� sacīja, spiezdams pie vēdera termoforu. � Galvenais ir tas, ka visur jāmeklē rokā ebreji. Bet mēs to darām nolaidīgi.

Ta�u arī ķimelis nelīdzēja � tas bija tikpat negar�īgs kā kiraso. Un cigārs oda pēc siena.

� Starp citu, kad mēs tiksim ar viņiem galā �eit? � viņ� ērcīgi noprasīja. � Var būt, ka mēs esam tik nervozi, tik pārlieku noguru�i jeb vai vispār nepilnvērtīgi, ka pa�i netiksim galā un vajadzēs lūgt, lai atsūta mums palīgā speciālu einzatcgrupu? Kā jūs, zēn, laugāties uz �o jautājumu? Kam varētu uzticēt �o operāciju?

� Ja man tiklu parādīts �āds gods ... � Colingers ieminējās.

� Viss ir labi jāpārdomā un jānodro�inās ar transporta līdzekļiem, � nesteigdamies un braucīdams ar termoforu vēderu, sacīja �efs. � Operāciju mēs nosauksim tāpat, kā to reiz nosaucām Poznaņā, � �Ar labu nakti�. Man vēl viss nav skaidrs, ta�u ir ziņas, ka, piemēram, onkoloģiskajā slimnīcā varam sagaidīt preto�anos. It kā viens no ārstiem � viņa vārds vēl nav noskaidrots � esot sacījis: �Lai tik pamēģina!� Es iedo�u jums aģentūras ziņojumus . . .

�Lāga zēns� piecēlās.

� Un pamēģināsim ar! � viņ� sacīja un nozibsnīja ar acīm. � Varu apzvērēt, standartenfīrera kungs, ar operāciju �Ar labu nakti� jūs būsit apmierināts. Paļaujieties uz mani. Reihsfīrers noteikti izsacīs jums pateicību. Lai nu ko, bet �itādas lietiņas es protu nostrādāt . . .

Fon Canke saviebās; viņam vienmēr derdzās �ie vulgārie izteicieni: �iedzīt galvu plecos�, �lietiņas nostrādāt�, �uzraut ar kājām gaisā�. Ir ta�u speciāla, apstiprināta, pieklājīga nomenklatūra, kādēļ tad jālieto �ādi rupji vārdi . . .

� Labi, � viņ� vēsi sacīja. � Vēlāk mēs izstrādāsim plānu visos sīkumos.

Pārlasījis vēstules un Suņu Nāvei nodiktējis atbildes, viņ� apvaicājās pa tālruni ārstam Seteram, vai viņa �mīļā paciente� cie�i aizmigusi. Seters atteica, ka, par spīti miega zāļu zirga devām, viņa nekādi nevarot nomierināties � neesot pat acu aizvērusi.

� Ļoti jauki, es viņu tūdaļ apmeklē�u! � standarten-fīrers paziņoja.

Lēnām, kā vienmēr, viņ� dienesta guļamistabā, kas atradās aiz kabinetā, pārģērbās: novilka formas tērpu un uzģērba dzintardzeltenas bikses un mīkstus, ar zīda auklu apmalotus mednieka svārkus, uzmauca uz vienas auss turku cepurīti un pēk�ņi pārvērtās simpātiskā, mazliet parupjā, bet sirsnīgā vecā birģerī, vecā vīrā, kas pieredzējis visādas nedienas un kam vienmēr kaut kas aiz ādas, vienā no tiem ve�ukiem, kuri nekad nezaudē filozofisku labsirdību. �Forma numurs trīs� � tā �o savu pārveido�anos dēvēja vecais gestapo lapsa, viens no tiem eksemplāriem, par kuriem pat pie visa kā pieradu�ais reihsfīrers Himlers nespēja ne nopriecāties.

Tā, krek�ķinādams un uz spieķa atbalstīdamies, piespiedis tikko pielieto termoforu pie vēdera (arī tas piederēja pie �formas numurs trīs�), simpātiskais ve�uks iegāja baltajā istabā, kur lielā, augstā un ērtā gultā Aglaja Petrovna cīnījās ar drausmīgu miegu, kas par varēm mācās virsū.

�efers (arī sirsnīgs vācu ārsts) pielēca kājās, nostiepa rokas gar sāniem un nobļāva �formai numurs trīs� paredzēto sveicienu. �ī sveiciena nolūks bija likt �objektam� (�ajā gadījumā Aglajai Petrovnai) saprast, ka pie viņa ieradusies augstākā priek�niecība, pati augstākā, par kuru augstākas vairs nevar būt. Drausmīgajās SS laboratorijās jau laikus, turklāt absolūti zinātniski pamatoti bija noskaidrots, ka uz idejiski un intelektuāli attīstītiem �objektiem� nedz militārā uniforma, nedz regālijas, nedz slepenās politiskās policijas augstāko ierēdņu � pat Oto Olen-dorfa, Eihmaņa, Heidriha un pa�a Himiera � svinīga iera�anās neatstāj itin nekādu iespaidu. Reizēm tikai konstatēja, ka �ie �objekti� izrāda ziņkārību. Ta�u bija novēroti atsevi�ķi gadījumi, tiesa gan, reti, kad augstāko amatpersonu pieklājīga, laipna un sirsnīga izturē�anās deva zināmus pozitīvus rezultātus.

Pēc Aglajas Petrovnas acīm nomanījis, ka viņa saprot, kas ieradies, fon Canke, �ļūkādams ar istabas �ībiņām, piegāja tuvāk pie gultas. Viņu pārsteidza �īs komunistes acīs krīto�ais, spilgtais skaistums (�o sievieti ta�u sita). Canke pabrīnījās par viņas acu nelaipno, bet mierīgo rēno mirdzumu, nobrīnījās, pamanījis mazu klasiskas formas ausi, un saviebās, ieraudzījis uz kakla zem zoda lielu zilumu .. .

Pēc tam nesteigdamies savilka savā krunkainajā un noļuku�ajā sejā līdzjūtīgu smaidu, apsēdās, vēlreiz paberzēja ar termoforu sev vēderu, tad klusi un laipni ierunājās:

� Tas ir �ausmīg, tas ir slikt, tas ir neiespējam! Lai madame... es nezin, kā to sacīt krieviski Madame vajag zināt: es ir kara cilvēk. Tikai karavīr! Vecs, dienest ģenerāls! Ir pavēl! Klausīt! Mierā! Soldat! Es! Un tikai Soldat! Bet �itie nolādēt suņ, pardon, madame, �itie utain gestapo, fa�isti padarij slikt! Mūs fīrer to nezin! Mūs Generalit�t to nezin! No vis reih karaspēk vārd ģenerālleitnant fon Coren (dro�s paliek dro�s, vecais lapsa pat sagrozīja savu uzvārdu) izsak sav dziļ... kā to sak? . . . zem ... apak� . . . atvaino�an no pa� apak�! Nav div dom, protams, mēs karo. Bet vāc karavīr nepazemo sev ar tād riebīg darb. Jūs būs atpūsties! Jūs būs lab ēst, daudz lab smeķig ē�an. Un jūs iesit nach Haus ... kā to pa krievisk sak? ... uz māj! Uz māj! Quartieren! Lai jūs lab... kā to sacīt?... mammiņ, papiņ un Gro�mutter var just sev mierig. Un tagad tepat vajag daudz . .. lab . . . gulēt, ja? Ļoti gulēt, atpūt, ātr, miegs . . .

Un �ajā brīdī standartenfīrers pulkvedis Ulrihs fon Canke, Himiera uzticības persona un Olendorfa tuvs draugs, Eihmaņa skolotājs un Heidriha palīgs, vecā viltnieka Kanarisa mīlulis, viens no nedaudzajiem pa�a Ādolfa Hitlera padomdevējiem impērijas galvenās dro�ības pārvaldes ma�īnas izveido�anā un rīkļurāvēju esesie�u izdarīto pirmo masu slepkavību ierosinātājs, �C� grupas

Austrumu apak�grupas priek�nieks pēk�ņi saprata, ka �ajā spēlē ar nolādēto komunisti ir bezcerīgi zaudējis un uzvarēt nekad nevarēs.

Aglaja Petrovna cieta klusu, nepārtrauca fon Canki, nelikās par viņu ne zinis. Viņa tūdaļ uzminēja, kas viņ� tāds ir, ne jau tādā nozīmē, kā viņ� pats to bija iedomājies, kad ārsts Seters stādīja viņu priek�ā kā ģenerālleitnantu fon Corenu, bet pavisam citādā � pēc būtības. Tas viss atgādināja veco pasaciņu par Sarkangalvīti un pelēko vilku, ta�u �eit �ī boļ�eviku Sarkangalvīte tūdaļ pazina vilku, kā saka, pēc tikuma, bet, kad lapsa � patiesībā � tas pats vilks � sāka cukurotā balsī pierunāt, lai viņa aizmieg, Aglaja Petrovna saprata, ka viņam kaut kādam nolūkam vajag, lai gūstekne gulētu, un viņas aizēnotajās, skadrajās acīs iegailējās spītīga, asa uguntiņa. Pulkvedis fon Canke caur pietūku�ajiem, tum�ajiem plakstiem vēroja Aglaju Petrovnu un pamanīja �o uguntiņu, kas iegailējās un tūdaļ apdzisa, un saprata, ka viņ� ir zaudējis. Tikai vienu viņ� vēl neaptvēra, proti, ka zaudējis ne tikai visā pasākumā, bet arī �ī pasākuma vienā daļiņā � mēģinājumā panākt, lai viņa gulētu. Un tādēļ, pieceldamies un ar roku turēdams termoforu pie vēdera, viņ� miermīlīgi un labsirdīgi noteica:

� Ar lab, dziļ, gar mieg. Gulēt! Un � veselib � uz māj, ātrāk uz sav māj, madame Fjodoroff!

Ta�u, iedams laukā, viegli piemiedza acis, tā likdams saprast izmanīgajai gestapo medicīnas �urkai ārstam Seteram, ka viņai ir jāaizmieg. Medicīnas �urka nolaida acis: daudzus gadus kalpodams ar savām zinā�anām iznicinā�anas nolūkiem, viņ� tomēr mazlietiņ, pavisam mazdrusciņ kautrējās no tā, it kā teikdams saviem pavēlniekiem � visu rangu un dienesta pakāpju bendēm, � ka viņ�, lai cik tas grūti, tomēr lielākā mērā ir vācietis nekā ārsts . ..

Fon Canke aizgāja. Vecā, sirmā medicīnas �urka ar pliko pauri, domīgi savilkusi lūpas, atvēra aptieciņas durtiņas. �Ko lai �ai sievietei tādu iedzen vēnā, kas piespiestu viņu gulēt?� ārsts �efers prātoja. �Kā lai izpilda �o �efa kategorisko prasību? Un vai zāles spēs �o sievieti pieveikt?�

Beidzot ārsts �efers � īsta vēderaina ��urku mamma�, kas ietērpusies uzsvārcī un pacēlusies pakaļkājās, � ar �ļirci rokās, dungodams zem deguna klusu dziesmiņu, piegāja pie lielās gultas. Un apstājās glu�i kā �urka, kas ieraudzījusi veselu lēveni gar�īgas ēsmas. Apstājās un pat degunu paraustīja tāpat kā �urka: komuniste gulēja.

Viņa gulēja uz sāniem, palikusi roku zem vaiga, vienmērīgi elpodama, kā jau pienākas gulēt veselam, ļoti noguru�am cilvēkam. Lieliskie preparāti, vācu preparāti, pa�u zemē ra�otie patentētie preparāti, Bayer � /. G. Farbenindustrie firmu preparāti, ko viņ� deva tai dzert, kad tā vēl bija bez samaņas, bija savu darbu padarīju�i. Tātad vācu preparāti tomēr ir uzvarēju�i �īs sievietes nervu sistēmu. Viņa guļ . . .

Lieliskais Baiers! ��urku mamma� �efers saskaitīja pulsu: tas bija laba pildījuma, tikai mazlietiņ ātrāks. Varbūt tomēr vēl ie�ļircināt vēnā miega zāles?

Viņ� paņēma komunistes roku, lai noliktu to ērtāk, bet viņa strauji pagriezās, miegā kaut ko nikni nomurmināja un uzvilka segu līdz pat mazajai, sārtajai austiņai.

�Nav ko �aubīties,� �efers nodomāja, �tas ir dziļ�, labs miegs.�

Un, izsaucis no kazarmas feld�eri Ēriku Hercu, to pa�u, kur� reiz no �autenes ar optisko tēmēkli bija no�āvis Hum-meli un par savu vērā liekamo uzticību fīrera di�enajai lietai ticis pārcelts uz �C� grupu un apbalvots ar krustu �Par nopelniem�, �urka �efers paziņoja standartenfīreram, ka �slimā� ir cie�i aizmigusi.

� Jūs esat par to pārliecināts? � �efs jautāja. Viņ� bija sliktā omā.

� Absolūti.

� Priecājos, ka vismaz viens cilvēks mūsu draņķīgajā iestādījumā ir par kaut ko pārliecināts, � neticīgi un ļauni noteica fon Canke. � Tas ir liels panākums. Komuniste man noticēja, un ir ļoti svarīgi, lai viņai �o ticību neiedragātu . . .

Tā teikdams, fon Canke zināja, ka nerunā patiesību, ta�u viņam negribējās atzīties pat sev, ka �odienas triks ar �formu numurs trīs� ir izgāzies. Varbūt viņa vismaz aizmigs � �ī sieviete, no kuras tik daudz kas atkarīgs? Un, tā domādams, viņ� klaudzināja ar nagiem pa absinta glāzīti . . .

Aglaja Petrovna saprata, ka tiem nez kādēļ vajadzīgs, lai viņa aizmigtu, saprata, ka tas tiem nepiecie�ams, un tagad viņas griba uzsāka nogurdino�u un grūtu divkauju ar di�ā Baiera produkciju, ar /. G. Faibenindustrie ķīmiķu un farmakologu produkciju; griba stājās cīņā pret spēcīgākajiem līdzekļiem, ko zinātnieki radīju�i, lai �o gribu apslāpētu.

Izlikdamās, ka guļ, viņa tomēr negulēja.

Gulta zem viņas �ūpojās, lēni viļņi laiski līgoja līdz pa�ai apvār�ņa malai, saule rietēja aiz smil�ainā liedaga, Volodja, apsējies pionieru kaklautu, nāca viņai pretim, mazliet mulsi smaidīdams, nelaiķa brālis lidotājs Afanasijs, kas krita kaujā virs Madrides, acu nenovērsis, stingri raudzījās viņā, Rodions Mefodijevi�s pēk�ņi strauji pagriezās un, uzkāpis pa trapu uz sava kuģa, ar a�u un aprautu rokas kustību militāri sveicināja viņu � savu sievu.

� Jā, jā, � Aglaja Petrovna pa�ukstēja, � es zinu, es ta�u saprotu!

Zem segas viņa sāpīgi knaibīja pati sevi � ceļus, lielus, plecus � knieba ar nagiem, cik spēka. Pēc tam iekoda vaigā un tā saspieda zobus, ka sajuta asins gar�u. Tad iekoda arī otrā vaigā, lai tikai neaizmigtu, lai tikai uzvarētu nolādēto fa�istu ķīmiju, lielvēderaino ārstu, iemidzino�os vēzekļa tik�ķus pie sienas. Bet kādēļ viņiem tik ļoti vajag, lai es gulētu?

� Tādēļ, � �ai pa�ā laikā standartenfīrers fon Canke skaidroja ārstam �eferam, � tādēļ, dārgais daktera kungs, lai dziļā miegā viņu pazītu visi tie, kam biju�as ar viņu saspīlētas dienesta vai personiskās attiecības. Zinādami precīzi, kas viņa ir � Ustimenko vai Fjodorova, � mēs arī attiecīgi rīkosimies. Ja viņa ir Ustimenko, un mēs par to pārliecināsimies, es norīko�u visu savu aģentūru, lai izsekotu, ar ko �ī sieviete uztur sakarus, kad ar pavadu � manu �stingro kaklasiksnu� tiks palaista brīvībā. Risks būs tā vērts. Bet, ja viņa ir tikai Fjodorova, es, protams, izlaidī�u viņu laukā, jo bezpartejiskā provinces skolotāja Fjodorova drīz vien, par to es ne�aubos, aizmirsīs pārciestos grūtos brī�us, toties pastāstīs visiem par �formu numurs trīs�, citiem vārdiem, par mūsu humāno izturē�anos pret viņu �ajās mums tik grūtajās dienās. Kaut gan varbūt tie�i Fjodorova, kas mums nekādas ziņas nevar sniegt, dro�ības labad būs jālikvidē. Lai mūsu izmēģinājums ar �formu numurs trīs� nomirst kopā ar viņu . . .

Durvis bez klauvējiena atvērās, ienāca �turmbanfīrers Venclovs. Viņa acis mirdzēja ļaunā priekā.

� Klausos jūs, manu zēn! � �efs sacīja tādā balsī, kas liecināja, ka viņam ne prātā nenāk kādu uzklausīt.

� Pirms stundas, � �turmbanfīrers Venclovs teica, cenzdamies apvaldīt savā balsī uzvaro�u toni, � uz Hitler-�trāses no�auts tas pats grāmatvedis Averjanovs, par kuru jūs teicāt, ka viņu nevajadzējis laist laukā. �is vazaņķis jau bija paguvis pielakties kā lops. Es apskatīju līķi: tam mugurā labs uzvalks, jauns mētelis, un vispār grāmatvedis laikam bija svinējis atgrie�anos no mūsu viesmīlīgās mājas.

�efs pielika pie lūpām absinta glāzi.

� Ļoti jauki, � viņ� vienaldzīgi noteica. � Pavisam labi, ja tikai nelaiķis, protams, kamēr viņ� vēl bija dzīvs, nav mums kaut ko savārījis. Man labāk patīk kļūdīties sev par labu.

� Ko gan viņ� varētu mums ļaunu nodarīt? Un pa kuru laiku?

� Diem�ēl viņi vienmēr izmanās to pastrādāt, � skumīgi novilka �efs. � �eit mums klājas grūtāk nekā jebkur citur. Kādēļ?

�Vecais, kraupainais ēzelis!� Venclovs trakā niknumā nodomāja. �Atkal ar savu �kādēļ�? Mū�dien mums kā skolēniem jāliek eksāmens.�

Ta�u �oreiz nekāds eksāmens nebija jāliek. �efs palūkojās pulkstenī, iedeva Venclovam to personu sarakstu, kuras varēja sazīmēt Ustimenko-Fjodorovu, un pavēlēja nekavējoties nogādāt tās �urp. Kaut arī pulkstenis jau bija pāri pieciem, �C� grupa vēl strādāja.

� Dzeniet visus �urp, manu zēn, � �efs pavēlēja. � Par atbildīgo ieceļu ober�turmfīreru Colingeru. Aizturētie nedrīkst pārmīt savā starpā ne vārda. No gultām laukā un tie�i �urp, nekādu sarunu, nekādu paskaidrojumu. Atsevi�ķi � pirmo numuru . . .

Viņ� paņēma no Venclova sarakstu un kā visi tālredzīgie, turēdams papīru izstieptā rokā, izlasīja:

� Valentīna Andreja meita Stepanova . ..

Un pamāja �eferam:

� Novērot vajadzēs jums! Novērosit ļoti uzmanīgi!

Venclovs izgāja laukā. Pie parādes durvīm, riepas pa

sasalu�o sniegu �irkstinādami, cits pēc cita piebrauca gestapo �opeļi�. Uz lieveņa, ģērbusies formas �inelī, vīrie�u cepurē ar garu nagu un augstu priek�pusi, drebinājās Suņu Nāve.

� Cerams, vismaz �odien viņu pakārs! � ieminējās Frau Mizele. � Viena cilvēka dēļ . . .

� Pavēlniecības rīkojumus es ne ar vienu neapsprie�u, � �turmbanfīrers Venclovs strupi atcirta. � Arī jums neieteicu to darīt!

�oferis atvēra viņam durvis un nostājās �miera stājā�.

� Atkal sals, Karlhen, � Venclovs sacīja. � Kaut velns parautu �ito salu! Mājās pie sievas dro�i vien ir sil- � tāk, vai ne, Karlhen?

Reizēm viņ� mēdza ar padotajiem jokot.

Bet lielvēderainā ��urku mamma�, mācītais ārsts �efers, tai pa�ā laikā veica pēdējo sagatavo�anos izrādei, kam bija lemts izgāzties: feld�eris � patlaban skatuves strādnieks Ēriks Hercs � klusu izritināja no durvīm līdz gultai grīdsegu. Apgaismotājs � zinātnieks �efers � veikli pagrieza lampu tā, lai maigā gaisma kristu tie�i Aglajai Petrovnai sejā, viņa savukārt domās pateicās �eferam: gaisma palīdzēja cīnīties pret miegu. Pēc tam par visu padarīto paziņoja galvenajam re�isoram � standartenfīreram fon Can-kem.

� Ļoti labi! � re�isors uzslavēja, kamēr tik rūpīgi gatavotā izrāde vēl nebija izgāzusies. � Lieliski!

Ēriks Hercs stāvēja pie durvīm, rokas gar sāniem izstiepis. Viņam gribējās dabūt pie krūtīm vēl vienu bim-buli � �Par centību�. Un �ī nemierīgā nakts viesa viņā cerības.

OPERĀCIJĀ �TUMSA UN MIGLA XXI�

Majora valgi mirdzo�ās vijolī�u zilās acis raudzījās 2ov-tjakā cie�i un vērīgi. Par spīti agrajai stundai, barons Bernhards cu �takelbergs und Valdeks jau bija ne nu īsti �kunga dū�ā�, bet krietni vien �iekampis� un, sarunādamies ar Genadiju Tarasovi�u, bez steigas ieņēma pa malciņam sava fran�u armanjaka, ar kuru, starp citu, �ovtjaku vairs necienāja.

� Diem�ēl vietējie iedzīvotāji neaplaudēja, � smīnēdams noteica cu �takelbergs. � Pat glu�i otrādi, bija vērojami ekscesi: svilpieni, lamas . . .

Profesors nopūtās.

� Otro seansu mēs rādījām ar iedegtu gaismu, � komandants turpināja. � Ekrāna priek�ā sēdēja mūsu cilvēki un skatījās uz zāli. Viss noritēja gludi. Vai jums pa�am filma patika?

� Jūtos loti glaimots, � Genadijs Tarasovi�s paklanījās. � Mani nopelni vācu valsts labā vēl ir tik niecīgi ...

Sarunājās viņi ar tulka starpniecību Tas tulkoja ātri, �audīdams savas dziļi iegrimu�ās acis te uz komandantu, te uz burgomistru. Goddevīgi saliecies un izblīdu�o pakaļgalu izstiepis, tulks ar balss intonācijām centās uzsvērt, cik nozīmīgs un dziļa saprāta pilns ir viss, ko saka komandants, tai pa�ā laikā saīsinādams pilsētas galvas teikto un tā likdams saprast, kāda milzīga aiza �ķir vācu pavēlniecību no plikpaurainā burgomistra . ..

Atkal iedzēris armanjaku, komandants apjautājās:

� Ko jūs vēlējāties lūgt no manis?

� Es gribētu lūgt, majora kungs ...

Ta�u tulks pārtrauca �ovtjaku.

� Pie mums pieņemts, � viņ� teica, � uzrunāt augstāko pavēlniecību tre�ās personas daudzskaitlī. Esiet tik laipns un turpmāk ievērojiet �o instrukciju.

� Pateicos. Es gribētu lūgt majoru kungus, � minstīda-mies un svīzdams �ovtjāks atsāka, � es gribētu lūgt no-precizēt jautājumu par slimnīcu apgādi. . .

IJn, cenzdamies atrast visērtākos un aplinkākos formulējumus, �ovtjaks sāka pla�i klāstīt par �da�ā ziņā apgrūtinātu� stāvokli ar �uzturu� pilsētas onkoloģiskajā institūtā, bērnu slimnīcā un profesora Poluņina slimnīcā. Ta�u majors cu �takelbergs und Valdeks nenoklausījās �ovtjaka runu līdz galam. Mazliet parāvis galvu uz aug�u un ar pirkstu sakārtojis iecietināto krekla apkaklīti, majors uzprasīja, vai profesors kaut ko zina par �odien paredzamo operāciju �Ar labu nakti�?

Nē, �ovtjāks par to nekā nezināja.

� Mēs grozījām operācijas nosaukumu, � majors sacīja. � Tajā saklausāms kaut kas banāls, operetisks. Un kādēļ jāizdomā kādi jaunumi, ja jau pastāv vācie�a sirdij

tik tuvs nosaukums � �Tumsa un migla�? To, kas �odien notiks mūsu pilsētā, oficiāli sauc �Tumsa un migla XXI�. Latīņu cipari nozīmē operācijas kārtas numuru.

Barons atvēra kasti ar cigāriem, domīgi izņēma vienu, nogrieza ar ma�īnīti tam galu un lēnām aizsmēķēja. Viņa vijolī�u zilajās acīs iedzalkstījās cietsirdība.

� Nacht und Nebel Erla�! � viņ� skarbi noteica.

� Tumsa un migla! Sonderbehandlung! Jūs esat mu�u cilvēks, un jums jāprot orientēties speciālajā terminoloģijā. �C� grupa jums ne sevi�ķi uzticas, viņi cen�as visur saskatīt ienaidniekus, bet es jūs patie�ām pazīstu kop� pa�a dzim�anas brī�a, un es jums uzticos . .

� Majora kungs parada jums vislielāko labvēlību, � ļoti godbijīgi pateica tulks, izriezis savu resno pakaļpusi.

� Jums jāzina speciālā terminoloģija . . .

Par �C� grupu piesardzīgais tulks neteica ne vārda. Viņam vispār lāgā nepatika majora atklātība pret �o plikpauraino. Tur, protams, vainojams pēc negulētās nakts tuk�ā dū�ā iedzertais armanjaks.

� �Tumsa un migla� � tas ir kodēts apzīmējums da�u civiliedzīvotāju slāņu iznīcinā�anai, � teica cu �takel-bergs. � Tāpat kā �Sonderbehandlung� nozīmē īpa�u apie�anos . . . Bet tas jums, starp citu, nemaz nav vajadzīgs! �Tumsa un migla� � tas jums pats galvenais . . .

Saudzīgi turēdams pirkstos cigāru, lai nenobirdinātu pelnus, saulē mirdzinādams zābaku stulmus un iedzerdams vēl da�us malkus armanjaka, majors, piecēlies no galda, sāka stāstīt pilsētas galvam, kam �odien jānotiek. Sākumā �ovtjakam izkalta mute, pēc tam ienāca prātā, ka majors laikam nepiedienīgi joko, tad viņa seja veci�ķi saruka, visi muskuļi zaudēja spēku un viņ� nespēja ne pakustēties. Vēl pēc brī�a viņ� nodomāja, ka barons laikam ir piedzēries, bet arī tas nebija tiesa, jo komandants bija, kā saka, �mazliet dū�ā�, ta�u turējās stingri, nemaz nestreipuļoja, tikai vijolī�u zilās acis bija kļuvu�as tādas kā stiklainas un arī runāja viņ� strupāk un skarbāk nekā parasti.

� Mana di�enā tēvzeme, � cu �takelbergs klāstīja,

� ir paredzējusi eitanāzijas programmu � jums, profesoram, dro�i vien būs zināms, ka �tanatos� grieķiski nozīmē nāvi. Fīrera cēlais humānisms izpau�as arī �ajā jomā. Eitanāzija � tā ir viegla nāve, nāve bez mokām. Ogļskābā gāze ir vēl nepārspēts līdzeklis masveida eitanāzijas sarīko�anai. Visam nepilnvērtīgajam jābūt iznīcinātam � tāds ir mūsu visupirmais un neatliekamais uzdevums. Slimnieki, kas atrodas jūsu slimnīcās, �odien speciālos autofurgonos liks izvesti uz . ..

Viņ� piegāja pie pilsētas plāna, pakustināja uzaci, iesprauda monokli un padauzīja ar pirkstu tie�i pa to vietu, kur �ovtjaks parasti mēdza vasarā atpūsties.

� �itā ieplaka! � viņ� sacīja. � �eit jau tiek rakts prettanku tipa grāvis, bet varbūt tiks izmantoti arī tie grāvji, kurus jūs izrakāt pret mums. � Komandants pasmējās. � Vai nav jocīgi, ko? Pēc aprēķiniem autofurgons ap to laiku, kad tas ieradīsies ieplakā, jau būs izpildījis savu eitanāzijas uzdevumu. Ieslodzītie, kas attiecīgas apsardzes uzraudzībā atradīsies pie grāvjiem, saņems līķus, noguldīs tos noteiktā kārtībā, bet pēcāk arī pa�i tiks iznīcināti. Protams, viņus vajadzēs no�aut, un �ajā akcijā piedalīsities arī jūs . . .

� Jums noteikti jābūt klāt! � piebilda tulks ar resno pakaļpusi.

� Bet es . . . � �ovtjaks mazliet piecēlās no krēsla.

� Pēc aprēķiniem tas būs jau rīta pusē, � it kā nesadzirdējis Zovljaka vārgo izsaucienu, cu �takelbergs atkal iekampa armanjaku un turpināja: � Mēs uzņemsim �o akciju filmā, protams, ne jau visu, bet tās beigu akordu, kodu, ja tā varētu teikt. Jūs komandēsit sarkano partizāņu ap�au�anu, tādējādi ar savu parādī�anos simbolizējot krievu naidīgumu pret me�a bandītiem! Jūs, kas jau esat iemū�ināts filmā kā vishumānākais profesors, kā zinātnieks, jūs, kur� jau esat parādīts uz ekrāniem un kuru uz ekrāna jau redzējis pats reihsleiters Gērings, jūs, kas izteicis atzinību mūsu politikai, tagad iemiesosit, simbolizēsit vienotību cīņā pret komunismu . . .

� Tā ir pavēle! � nobeidza tulks.

� Bet tagad jūs pieņems �C� grupas ober�turmfīrers Colingers, un jūs dabūsit no viņa attiecīgas instrukcijas. Starp citu, tur ļoti interesējas par kādu ārstu, kur� par mūsu eitanāzijas politiku esot izteicies: �Lai tikai pamēģina!� Jūs aprunājieties �ai sakarā ar ober�turmfīreru Co-lingera kungu, pasakiet savas domas . . .

Smagiem un neveikliem soļiem, jo kājas bija pēk�ņi kļuvu�as it kā no vates taisītas, Genadijs Tarasovi�s iznāca no komandantūras, izdzēra savā kabinetā divas karotes broma, pasēdēja kādu brīdi ar aizvērtām acīm un devās uz gestapo. �Lāga zēns� saņēma �ovtjaku kā vecu paziņu, tiesa gan, mazliet vaļīgi, papliķēja viņam pa vēderu, apsēdināja krēslā, ielēja viesim glāzīti ķimeļa, bet sev � glāzi zeltera un ar tulka � kāda drūma sārtvaid�a � Baltijas jaunie�a starpniecību enerģiski un ātri, ja tā varētu teikt, izspieda no pilsētas galvas uzvārdu � Ogurcovs.

� Neviens cits nespētu dabūt pār lūpām � �lai tikai pamēģina!� � �ovtjaks sacīja. � Es viņu pazinu jau tad, kad viņ� bija students, � bezkauņa un ka�ķis. Palika �eit ne jau pēc pa�a vēlē�anās, bet gan tādēļ, ka tie�i tajās dienās ārsts Postņikovs bija izoperējis viņam apendicītu. Pēc operācijas radās komplikācijas, un ārsts Postņikovs tik tikko viņu izglāba . . .

�Lāga zēns� Colingers vērīgi klausījās, ko stāsta �ov-tjaks. Colingeram patika cilvēki, kurus gestapo �argonā sauca par �vaļsirdīgajiem�. Vajag tikai mazliet piespiest, un no viņiem sāk birt kā no caura maisa, � ta�u diem�ēl viņu ir tik maz . . .

� Bet pats Postņikovs? � pajautāja Colingers.

� Ko Postņikovs? � �ovtjaks nobijās.

�Lāga zēns� ar cie�u skatienu nolūkojās burgomistrā un klusēja. Klusē�ana, kārtojot darī�anas ar �vaļsirdīgajiem�, ir pats labākais paņēmiens. Viņi necie� ilgas pauzes. Viņiem tad sāk rēgoties no�au�ana un karātavas.

� Nesaprotu, kāds tam sakars ar Postņikovu? � steidzīgi nobēra �ovtjaks. � Dīvaini, pat ļoti dīvaini! Viņ� .ta�u dienējis balto armijā.

Colingers pasmaidīja; arī smaids reizēm palīdz. Tas liek sarunu biedram nojaust, ka �eit zina nesalīdzināmi vairāk, nekā viņ� spēj iedomāties.

� Kad tad viņ� dienēja balto armijā? Es iepazinos ar viņa dokumentiem, tur par to nav ne vārda. Toties padomju veselības aizsardzības orgānu atestācijas ir viscildino�ākās. Vai jūs esat pārliecināts, ka Postņikovs patiesi dienējis balto armijā?

� Noteikti!

� Cik ilgu laiku?

� Pavisam maz . ..

� Vai nevarētu precīzāk?

� Septiņpadsmit dienas.

� Jūs atbildat par saviem vārdiem?

� Protams, ober�turmfīrera kungs. Redziet, Postņikovs noslēpa no boļ�evikiem to, ka viņ� dienējis balto armijā. Pareizāk sakot, es viņam devu tādu padomu. Tas bija bīstami, ļoti bīstami, bet tagad, pats par sevi saprotams, viņ� ir man pateicīgs par to.

� Un jūs varat par viņu galvot? Jūs varat galvot, ka tas nebija viņ�, kas sacīja: �Lai tikai pamēģina!� Vai jūs padomājāt, kādu atbildību uzņematies, kaut arī jums pie mums ir labi situēts stāvoklis?

�Kaut viņu nelabais parautu!� �ovtjaks skumji nodomāja. �Iespējams, ka �os vārdus �Lai tikai pamēģina!� � teicis tie�i viņ�.�

Bet tagad jau bija par vēlu atkāpties.

Un �ovtjaks, kā viņam pa�am �ķita, ļoti apņēmīgi apgalvoja:

� Postņikovs ir mūsējais. Lieku ķīlā savu godīgo vārdu.

Colingers un tulks saskatījās. Genadijam Tarasovi�am

pakrūtē smeldzo�i iesāpējās. Pat �eit viņu uzskata par nodevēju. Pat �itie netic viņa godīgumam. Pat �itie, kam viņ� tik uzcītīgi un no sirds kalpo . . .

Pēc tam Colingers pateica �ovtjakam, ka tie�i astoņos no rīta pēc viņa aizbrauks ma�īna. Colingers ieskatījās papīrīlī, lai pārbaudītu savu dienas iekārtojumu: jā, tie�i astoņos. Akcija ar partizāņiem paredzēta deviņos divdesmit.

Iznācis no gestapo, �ovtjaks jutās pavisam slims. Turklāt pagalmā viņ� vēl ieraudzīja �os tikko pienāku�os autofurgonus. Viņam pat sametās nelabi, uznāca vēmiens. Ta�u uz ielas viņ� piespieda sevi mierīgi izlasīt pavēli par gaidāmo simt ķīlnieku no�au�anu, kas būs reiha pavēlniecības atbildes akcija pret zvērisko izrēķinā�anos ar vācu karavīru. ��ādi pasākumi tiks veikti arī turpmāk,� �ovtjaks lasīja, �jo pavēlniecība . . .�

Arī pazīstamo parakstu viņ� rūpīgi izpētīja: Zu Stcickel-berg unci Waldeck. Galu galā pārnācis mājās, profesors �ovtjaks, sevi �ēlodams un par savu likteni gauzdamies, lēnām novilka seskādas ka�oku ar bebra apkakli, pakāra savu bajāra cepuri, noāva boles �ardievu, jaunība� un nolika ēdamistabā uz galda smago pistoli, ko viņam pirms kāda laika bija izdevis cu �takelbergs, piekodinādams, ka profesora kungam �vajadzības brīdī� par savu dzīvību dārgi jāsamaksā �sarkanajiem laupītājiem�. Toreiz Gena-dijs Tarasovi�s tikai pateicīgi pasmaidīja, ta�u tagad, �o to uzzinājis un izo�ņājis, viņ� izturējās pret savu personīgo ieroci visai nopietni, iemācījās lo izjaukt, ieziest un vaļas brī�os, savilcis sārto mutīti �okurā un piemiedzis vienu aci, pat ilgi tēmēja kādā pavisam nevainīgā priek�metā, piemēram, petrolejas lampā vai tējkannā . . .

Mājās viņ� turēja pistoli vienmēr redzamā vietā � lai būtu pa rokai.

Aizmirsis pariet un parūkt kā suns, ko viņ�, atgriezies mājās, parasti darīja, Genadijs Tarasovi�s atkal no�aus-minājās par gaidāmo rītdienu un pat nomurmināja: �Ak kuņgs!� Bet tad pavēlēja sev nomierināties un nenervozēt, jo nervu audi nekad vairs neatjaunojas, kā arī nolēma tūdaļ iestiprināt miesas ar ēdienu, jo gurdums par vari mācās virsū; uzvārījis uz prīmusa divas olas, apgrauzdējis sausiņus un uzkarsējis pienu, viņ� nolēma, ka �odien labāk diētu neievēros, un sākumam izdzēra lielu glāzi degvīna. Alkohols � zaķapastalu dro�ais ierocis � uzmundrināja �ovtjaku, un viņ�, nomīdītās mājas tupelēs pastaigādamies pa istabu, sāka spriedelēt par sevi un par Francijas mar�alu Petēnu, kur�, tāpat kā viņ� � Genadijs Tarasovi�s, pēc viņa domām, nevēlējās nekāda kara, kaut arī bija mar�als, pat feldmar�als.

� Bet es esmu civilais! � �ovtjaks iesaucās. � Es, esiet tik laipni, esmu ārsts un nevēlos izliet asinis! Un neviens nedrīkst mani piespiest! Es esmu brīvs cilvēks, un es jūs cienu, Petēna kungs.

Degvīna iedarbība drīz vien pārgāja, un �ovtjaks atkal sa�ļuka. Nenoguris steidzās laiks, rītdienas �akcija� nāca aizvien tuvāk un tuvāk.

Vajadzēja par katru cenu saglabāt spēkus.

Krekstēdams profesors �ovtjaks nokāpa savā dārgumu krātuvē, ar kabatas laterniņu pārbaudīja, vai sienas nepaliek miklas, kaktā pat paostīja, tad sameklēja divas aizsāktas veca, dārga konjaka pudeles, cie�i un saudzīgi aizvēra krātuvi, uzvārīja kafiju turku gaumē � stipru un saldu � un apsēdās pie galda, stingri apņēmies piedzerties.

Cruzijas konjaks profesoram pēk�ņi �ķita daudz labāks par to, ar kādu viņu cienāja vācie�i, un �ai sakarībā Genadijs Tarasovi�s nolasīja pats sev pat veselu monologu. �Aiī mūsu siļkīte ir labāka nekā viņējā ar saldo mērci,� �ov-tjaks prātoja, �bet par maizi nav nemaz ko runāt. Tas pats, ja ņemam tabaku. Viņu tabaka � tā ir draza, mēsls un surogāts, kaut arī smar�īga. Pat mūsu vislētākā ir daudz īstāka, kaut gan esmu tikai tāds svētdienas pīpmanis. Viņu �ņabis � gatavais draņķis, no runkuļiem, kompotu ar mūsu konserviem nevar ne salīdzināt, bet rums � to pat cūkas negribēs dzert! Nē, mūsu uzturs tomēr ir labāks!�

Izrādījās, ka �ai ziņā profesors �ovtjaks ir sazin kāds patriots.

Ta�u viņam neizdevās pa īstam piedzerties.

Astoņos vakarā pie durvīm pēk�ņi sāka rībināt Postņi-kovs, viņa rupjos klauvējienus Genadijs Tarasovi�s paziņa tūdaļ.

�Pats velns tevi �urp atdzina!� profesors izlamājās un ilgi, līdz pa�am apnika, izrājās pie durvīm. Tad, notēlojis, ka aizved suni prom, viņ� ļoti nelaipni sasveicinājās ar bālo, noguru�o un nikno Postņikovu.

� Ko jūs vienmēr tā rībināt, it kā būtu ugunsgrēks izcēlies! � �ovtjaks errīgi noteica un, mirkli paklausījies, pagriezās uz istabas pusi un uzsauca: � Zev, vai paliksi mierā!

� Starp citu, es nenāku pie jums viesos, bet gan tikai darba jautājumos, � Ivans Dmitrijevi�s atcirta, � un man parasti ir tādas darī�anas, kas nav atliekamas.

�Muļķis, kādēļ nenovācu konjaku,� profesors sev pārmeta, �tagad izlaks ne mazāk par glāzi.�

Ģērbies apdilu�ā ne īsti formas svārkā, ne īsti frencī, toties ar sniegbaltu apkaklīti, laika gaitā nospīdinātās dia-gonālauduma galifē biksēs ar ādas uz�uvēm un nospodrinātos zābakos, Postņikovs ar smailajiem sirmo ūsu galiem, bāli zilo acu salto skatienu un ezītī apcirptajiem māliem atgādināja vecu ģenerāli, ko �ovtjaks viņam tūdaļ paziņoja.

� Ja jau mana dzīve būtu gājusi pa noimālu ceļu, nevis kā pa celmiem no viena grāvja otrā, es patie�ām �odien būtu vismaz divīzijas ārsts, � Ivans Dmitrijevi�s piebilda.

� Tātad medicīnas dienesta ģenerālis. Ta�u atnācu pie jums runāt ne jau par savu dzīvi . . .

� Cerēsim, ka ne jau par to . . .

Uz mirkli viņu skatieni sastapās: Postņikova mierīgais un jau sendienis naida pilnais un burgomistra � mazliet suniskais, trulais no izdzertā konjaka druscītiņ asarainais skatiens.

� Gestapovie�i apcietināju�i Ogurcovu . . .

� Ogurcovu? � jautājo�i novilka �ovtjaks. � Kādu Ogurcovu?

-- It kā jūs nepazītu?

� Kādēļ tad man īsti tāds Ogurcovs jāpazīst?

� Tādēļ, ka jūs pazīstat ļoti daudzus. Un arī jūsu amats ir tāds, ka jums vajag pazīt! Bet, ja esat aizmirsis, tad pacentieties atcerēties!

Genadijs Tarasovi�s, pūlēdamies atcerēties, sarauca pieri. Protams, ka viņ� pazina Ogurcovu, ta�u nevarēja atzīties, ka tūdaļ uz vietas jau ir atcerējies.

� Taisni jābrīnās, kā jūs esat iemanījies vienmēr un visur melot, � Postņikovs teica. � Neviena patiesa vārda no jums nevar izdabūt, vienmēr tēlojat tādu kā antiņu . . .

Tagad �ovtjaks izlikās, ka beidzot ir atcerējies.

� Jūsu Vladimira Ustimenko drauģelis? � viņ� jautāja, iesitis ar plaukstu sev pa pieri. � Tas Ustimenko bija tāds sabozies . . .

� Es nerunāju par Ustimenko un par to, kur� kuram bija draugs, � apgājis apkārt galdam un cie�i palūkojies uz sviesta trauciņu un �ķiņķi, Ivans Dmitrijevi�s atteica.

� Pieņemsim, ka bija arī draugs. Ogurcovs ir mūsu students, apdāvināts ārsts, kam visa dzīve vēl priek�ā, viņ� jāizdabū brīvībā un jāglābj, lai tur vai kas...

Postņikovs apsēdās, izstiepa garās kājas nospodrinātajos, salāpītajos zābakos, pa�amdījās pa kabatām, meklēdams smēķi, bet, neatradis to, paņēma no profesora sudraba etvijas vācu cigareti.

�Labāk jau pats ielie�u viņam konjaku,� �ovtjaks nolēma, bet tūdaļ arī grozīja savu lēmumu, nospriedis, ka Postņikovs var uzskatīt �o konjaka glāzīti par pieglaimo�anos vai nobī�anos sakarā ar Ogurcovu.

� Ja jums vajag, tad glābiet vien! � paraustījis brangos plecus un iestumdams izlīdu�o kaklasaiti atpakaļ aiz vestes, profesors atteica. � Man ar viņiem nav tik labu attiecību, lai es varētu Ogurcovu izglābt.. .

� Kādas tad ir jūsu attiecības? � �erksto�ā balsī pajautāja Postņikovs. � Es sprie�u tā: ja jau kāds var iesēdināt, tad viņam ir ari iespējas atbrīvot. . .

� Kur� tad, jūsuprāt, ir tas, kas var iesēdināt?

� Nu, jūs ta�u to darāt, � Postņikovs atmeta ar roku. � Bet varbūt jūs domājat, ka es nekā nesaprotu? Visi zina, kādas ir jūsu attiecības ar viņiem gan dienesta ziņā, gan tāpat � no brīva prāta.

� Es nepieļau�u! � �ovtjaks pēk�ņi iespiedzās. � Kā jūs iedro�ināties, es . . .

� Rāmāk! � Postņikovs mierīgi un nicīgi aprāva viņa spieg�anu. � Iztiksim bez histērijas! Ka jūs iesēdinājāt Ogurcovu, tas saprotams katram, jo viņ� pazobojās par jūsu kinofilmu, bet tagad viņu, bez �aubām, pakārs. Ta�u ņemiet vērā: �ī nelietība tūlīt jānovēr�, citādi jums klāsies pavisam ļauni.

� Patie�ām? � �ovtjaks pārjautāja.

� Varat būt pārliecināts! � Postņikovs apsolīja un pats ielēja krūzīti konjaka.

� Kas tad būs tas ļaunā darītājs?

� Kaut vai es pats, � Postņikovs atteica. � Ņem�u un no�au�u. Patiesībā es pat brīnos, kā vēl līdz �im neesmu to izdarījis.

Iedzēris malku, viņ� ar sniegbaltu lakatiņu noslaucīja ūsas un sāka skatīties �ovtjakā tā, it kā patie�ām brīnītos, kā tas vēl stāv �eit pat sveiks, vesels, sārts un, kaut ari aizkaitināts, ta�u vēl glu�i labā omā.

� Jūs, Ivan Dmitrijevi�, brīnāties, ka neesat nogalinājis cilvēku, kam varat pateikties par savu dzīvību? � it kā no aizvainojuma drebo�ā balsī uzprasīja �ovtjaks. � Vai tik jūs nedzenāt jokus? Aizlaist pie dieva ...

� Man jums jāpateicas par dzīvību?

� Tikai man vienam!

� Kādēļ, �ovtjaka kungs, tad man jums jāpateicas par savu dzīvību?

� Tādēļ, Postņikova kungs, jūs, nepateicīgais cilvēk, ka, atnācis pie manis, atvainojiet, lai stātos darbā, jūs iesniedzāt anketu, kur kādā ailē aiz jūsu, pardon, muļķības bija ierakstīts, ka jūs septiņpadsmit dienas esat nodienējis balto armijā. Un tas biju tie�i es, kur�, jūs nemaz nepazīdams, paļaudamies tikai uz jūsu krietnumu un godīgumu, no visas sirds vēlēdams jums tikai labu, devu padomu to noslēpt. ..

� Un es noslēpu, � svelpjo�i iesmējās Postņikovs.

� Noslēpu ar. Un tā godīgums un krietnums noveda mani pie tā, ka nokļuvu nodevēja nagos. Jūdasa nagos . . .

�ovtjaks gribēja protestēt, bet Ivans Dmitrijevi�s vēlreiz atkārtoja:

� Jā gan, nodevēja nagos! Un noslidēju tik tālu, ka nedienu vis Sarkanajā Armijā . . .

� Lai kopā ar to muktu uz Urāliem, � �ovtjaks pārtrauca, � jā, jā, bet �eit jūs vārgiem un sirgsto�iem . . .

� Klusu, tu! � Postņikovs negaidīti rupji uzkliedza.

� Turi muti!

�ovtjaks apklusa un blisināja acis. Postņikovs nesteigdamies pastūma sāņus pudeles un kastrolīti, kurā bija vārīju�ās olas, un pasniedzās pēc pistoles, ko laikam tikai tagad bija pamanījis guļam uz galda malas. Genadijs Tara-sovi�s salīgi noraustīja plecus, � to viņ� �ovakar jau bija darījis vairākkārt.

� Vai pa�aizsardzībai? � pasvārstījis saujā vācu komandanta dāvanu, Ivans Dmitrijevi�s apjautājās. � Jeb�u pamazām mācāties cilvēkus �aut?

� Nolieciet labāk atpakaļ, � �ovtjaks palūdza. � Ar iero�iem nekad nevajag niekoties.

� Es nemaz neniekojos, � Postņikovs atteica. � Vai tad tā kāda nieko�anās. Es tikai aplūkoju jūsu lielgabalu . . .

� Un tomēr es gribētu panākt skaidrību visās lietās, � raudzīdamies uz pistoli Postņikova rokās un juzdams, ka pār muguru skraida salti �ermuļi, �ovtjaks turpināja. � Ja jūs nebūtu noslēpis �o savas biogrāfijas laktu no boļ�evikiem, tad, glu�i dabiski, viņi jūs būtu jau sen apēdu�i ar visām ķeskām.

� Viņi gan nebūtu mani apēdu�i, ta�u jūs jau sen mani esat aprijis. Visu mū�u jūsu vietā operēju, rakstīju jūsu zinātniskos darbus un tagad jūsu dēļ esmu tikpat vai kā nodevējs.

Postņikovs izņēma no pistoles aptveri, izvilka patronu no stobra un, a�i notēmējis uz �ovtjaku, nolaida sprūdu.

� Pārstājiet ta�u! � sīkiem, �igliem solī�iem kāpdamies atpakaļ, profesors iekliedzās. � Kas nu vēl nebūs, velns parāvis!

� Vai nobijāties? � Ivans Dmitiijevi�s lēnprātīgi pasmaidīja. � Jums gribas dzīvot?

� Tā ir muļķo�anās! � Zovtjaks paraustīja plecus un mutautā noslaucīja pēk�ņi nosvīdu�o pliko galvvidu. � Tas ir dumji un aizvainojo�i, Ivan Dmitrijevi�. Jūs tātad ieradāties pie manis ar lūgumu Ogurcova dēļ. Bet vai jūs zināt, ka toreiz, kad paklīda baumas par . . . nu, kā lai to pasaka ... jūs zināt, vācie�i gatavojas izdarīt kādu �akciju� . . . saskaņā ar viņu piekopto ebreju un vārguļu iznīcinā�anas sistēmu . . .

� Nu, nu? � Postņikovs pēk�ņi skarbi un satraukti iesaucās.

� �is pats Ogurcovs tad kaut kur arī esot pateicis: �Lai tikai pamēģina!� Un pateicis to pavisam draudīgi . ..

� Un jūs par to paziņojāt?

� Viņi pa�i par to man ziņoja.

� Ziņoja? Kādēļ tad viņiem vajadzēja ziņot, ka to teicis Ogurcovs, ja tie�i �os vārdus onkoloģiskajā institūtā pateica nevis viņ�, bet gan es?

� Jūs? � parādījis ar pirkstu uz Postņikovu, �ovtjaks noprasīja.

� Es! � Ivans Dmitrijevi�s apstiprināja. � Un diem�ēl ne visai piesardzīgi, vācietim inspektoram tie�i acīs. Bet mūsu tur bija daudz, viņ� lāgā nepamanīja un pēc tam vairs nevarēja noskaidrot.

� Nu, redziet, redziet, � uzvaro�i iesaucās �ovtjaks. � Jūs man te sarunājāt visādas nekrietnības, bet es jau otro reizi jūs izglābju . . .

� Ko jūs ar to gribat teikt? � Postņikovs uzprasīja un pēk�ņi nobālēja, aptvēris, kas noticis. � Tātad manis teiktos vārdus jūs piedēvējāt Ogurcovam?

� Nekā es neesmu piedēvējis, � baiļu pārņemts, Zov-tjaks atkal samelojās. �- Es par Ogurcovu nekā nezinu, tikai nule no jums dabūju dzirdēt, es runāju tai sakarībā, ka jūs nesagrāba turpat uz vietas tikai tādēļ, ka viņi zina, kādas ir mūsu attiecības un ka es jus atbalstu.

� Kādas tad ir �īs mūsu attiecības? � salti apvaicājās

Postņikovs. � Kas tās ir par tādām īpa�ām attiecībām? Es palūg�u jūs paskaidrot sīkāk . . .

Ar lielajām, ļoti vājajām un baltajām rokām viņ� viegli iestūma aptveri pistolē, iebīdīja patronu stobrā un pārslēdza dro�inātāju kaujas stāvoklī. Genadijs Tarasovi�s nolūkojās visās �ajās noteiktajās Postņikova kustībās, acu nenovērsis, pat nepamirk�ķinājis, glu�i kā ūpis, skaidri apzinādamies, ka patlaban viņ� ne tikai baidās, bet ir pārliecināts � �jau otro reizi izglābtais� Ivans Dmitrijevi�s var viņu arī no�aut.

� Kādas tad ir �īs mūsu attiecības? � Postņikovs atkārtoja.

� Biedriskas. Draudzīgas, � pats neaptverdams, ko saka, un savus vārdus nedzirdēdams, atbildēja �ovtjaks. � Jūs esat mans kolēģis . ..

� Nekādu attiecību mums nav, � Ivans Dmitrijevi�s mierīgi noteica. � Esmu jūs vienmēr ienīdis, tikai, ziniet, arī baidījies no jums. Bet tagad es no jums vairs nebīstos. Esmu atbrīvojies no bailēm . . .

� Tātad no tā jāsecina, ka esat nodomājis ... � �ov-tjaks, tikai ar zodu vien pamājis uz pistoles pusi, aiz�ņaugtā balsī noprasīja. � Esat nodomājis mani .. .

� Protams, � pavisam vienkār�i un mierīgi atteica Postņikovs. � Jau sen to vajadzēja izdarīt, ta�u nebija izdevīga gadījuma un, protams, arī iero�a. Ar rokām vien ta�u nevar? Un nevar arī ar galda nazi, nevar nokaut kā cuku, tam vajadzīgas zināmas iemaņas. Bet, ja runājam par jums līdzīgu rāpuļu iznīcinā�anu, tad tā ir sabiedrības higiēna. Citiem par brīdinājumu!

� No kā tad . . . jābrīdina . . . citi?

� No visa! Gan no nodevības . . . sve�a darba zag�anas . . . gan no karjerisma. Tas izriet cits no cita, Genadij Tarasovi�. Karjerists spējīgs uz visu, viņa morāle viņam nekā neaizliedz. Jūs, redzat, nodevāt dzimteni, vai sapratāt?

� Es neesmu karavīrs! � �ovtjaks iesaucās. � Neesmu nevienam zvērējis. Esmu privāta persona, kurai .. .

� Privāta, kurai ... � Postņikovs atkārtoja, un viņa lūpas savilkās sājā smīnā. � Kāda nelietība, ak kungs, kāda nelietība . ..

Viņ�, glu�i kā izbrīnījies, ieraudzīja savā rokā pistoli, un �ovtjaks saprata, ka arī Postņikovam ir drausmi.

� Ivan Dmitrijevi�, � profesors iesaucās, juzdams pēdējā mirkļa nenovēr�amo tuvo�anos, � Postņikova kungs! Es jūs lūdzu! Es krītu ceļos! Esmu ar mieru visiem saviem spēkiem . . .

Postņikovs iedzēra vēl malku konjaka.

� Es, vai saprotat, ne ar vienu diem�ēl nevarēju uzņemt sakarus, � viņ� atklāti un skumji noteica. � Es meklēju, tas ta�u saprotams, kaut kādus sakarus ar pagrīdi, ta�u no manis vairās kā no spitālīgā, jo uzskata, ka esmu jūsu cilvēks! Un, kad reiz nesavaldījies izteicos, ka viņi � visi �ie nelie�i � vēl slaucīs savas asaras ar smirģeli, kā viņi pa�i dzied, tad visi, kas stāvēja tuvumā, pēk�ņi apklusa, jo uzskatīja mani par provokatoru un ziņu pienesēju.

Postņikova blāvi ledainajās acīs iegūla nepanesamas skumjas, pēc tam viņ� viegli nopūtās un sacīja:

� Kas tā būs par neaprakstāmu baudu � iznīcināt jūs!

� Bet kāds jums no tā būs labums? � baidīdamies pakustēties, �auksto�ā balsī lieti�ķi uzprasīja �ovtjaks. � Vācie�i ta�u jus pakārs.

� Bet es ta�u neteik�u viņiem, ka jūs no�āvu es, � Postņikovs nopietni atteica. � Es to nevienam neteik�u. Viņi to neuzzinās un mani nepakārs.

� Viņi to jau zina! � Genadijs Tarasovi�s piesardzīgi ieminējās. � Es viņus jau laikus brīdināju: ja mani te kāds nogalinās, tad tas būsiet jūs!

Postņikovs lēni pacēla acis; �ai īsajā laika sprīdī �ov-tjaks jau bija kļuvis līdzīgs līķim � glu�i pelēks un it kā, vismaz Ivanam Dmitrijevi�am tā likās, �pārvērties�. Tagad tas bija nevis iedomīgais un uzpūtīgais profesors �ovtjaks, bet kāds cits, kur� pavisam drīz nomirs, kā mēdz teikt, suņa nāvē, varbūt pat jau miru�ais �ovtjaks, �ovtjaka mirstīgās atliekas . . .

� Jūs ta�u melojat, � Postņikovs drūmā balsī atteica. � Melojat, tāpat kā visu mū�u esat melojis. Jūs esat melis .. .

� Vai nevēlaties, es jums atdo�u visas savas dārglietas? � �ovtjaks pēk�ņi piedāvāja, un viņa tuklais ķermenis ar īsajām kājām noraustījās. � Vai nevēlaties, Ivan Dmitrijevi�? Esmu bagāts, ļoti bagāts, man visa kā ir

257

17 � 4f>6

papilnam, pat tik daudz, ka nevarēju savas vērtības evakuēt. Patiesību sakot, tas mani, tā teikt, arī. . . limitēja aizbrauk�anas ziņā. Uzklausiet, Ivan Dmitrijevi�! Man pieder neaprakstāmas vērtības � vecmeistaru audekli, brīnumains kristāls, porcelāns, unikāli fajansa izstrādājumi . ..

� Kad paredzēta �akcija�? � Postņikovs noprasīja, Zovtjakā neklausīdamies. � Kad sāksies �ī masveida slepkavība?

Genadijs Tarasovi�s steidzīgi paskaidroja un pat paspēra pussolīti uz priek�u:

� �odien, Ivan Dmitrijevi�! Operācija saucas �Tumsa un migla XXI�. Tas viņiem tā pieņemts, ziniet, tāds stils. Pēc principa �apmetnis un zobens�. Pirmajā kārtā � mūsu onkoloģiskais institūts, pēc tam psihiatriskā slimnīca un tā tālāk. Visas slimnīcas un, protams, ebreji pēc saraksta. Speciālos autofurgonos . . .

Un viņ� ar rokām parādīja, kāds izskatās autofurgons.

� Un visu to saskaņoja ar jums? � Ivans Dmitrijevi�s pieklājīgi apvaicājās. � Visus �os un pārējos sīkumus?

� Ivan Dmitrijevi�, � �ovtjaks iesaucās, pēk�ņi it kā uzticēdams savus noslēpumus un uz kaut ko cerēdams,

� saprotiet galu galā ta�u mani: tirānijas apstākļos izrādīt iebrucējiem aktīvu preto�anos var tikai, izliekoties, ka esi pilnīgi lojāls un pat atrodies viņu pusē ar sirdi un dvēseli. Atklāta uzstā�anās pret viņu nodibināio re�īmu ir muļķība! Jā, jā, esmu par to domājis! Pieņemsim, ka es apzinīgi eju nāvē, uzlieku sev galvā, tā teikt, ērk�ķu vainagu. Bet kāds no tā labums? Jebkura mocekļa nāve nogrims aizmirstībā, jo manu vārdu būs aizliegts minēt. Kādēļ tad . . .

� Es jautāju pavisam ko citu, � Postņikovs pārtrauca.

� �ī jūsu pļāpā�ana mani neinteresē. Es jautāju: vai ar jums saskaņoja visu to, ko viņi dēvē par �akciju�?

� Kā tad citādi? Katrā ziņā saskaņoja! Tas ir, es, protams, esmu tikai iepazīstināts, man ta�u ir tikai padomdevēja tiesības . . .

� Padomdevēja! � Postņikovs dobjā balsī automātiski atkārtoja; kreisās rokas plaukstu viņ� piespieda pie deniņiem, bet labajā turēja pistoli ar stobiu uz leju. � Un jus it nekā nevarējāt padarīt? Nevarējāt kaut mani laikus pabildināt? Mēs ta�u . . . vismaz da�us būtu izglābu�i, aiznesusi, nozagu�i, aizvilku�i. Mēs . . . kaut vai to pa�u Gaņi-�evu? Jūs ta�u zinājāt, ka es izoperēju Fjodoru Vladimi-rovi�u, izdarīju kuņģa rezekciju, jūs zināt, ka metastā�u nebija, bet tagad iznāk, ka Gaņi�evu iegrūdīs smacētavā, noindēs, iznicinās. Vai ne tā? Bet viņ� ta�u ir zinātnieks, nesalīdzināmi pārāks par mums, viņ� . . .

� Viņ� atteicās sadarboties! � �ovtjaks iesaucās, draudēdams Poslņikovam ar pirkstu. � Galu galā tas nebija manos spēkos! Es ta�u nevaru katra . . .

Postņikova vājā, dzelteni bālā seja nodrebēja; it kā ar vari piespiezdams sevi, viņ� pateica:

� Nezinu, kā to lai saka. Kā vārdā? Manas ķirurģijas vārdā, vai? � Un viņ� pēk�ņi pacēla pistoli.

� Vai! � �ovtjaks iekliedzās. � Vai, Ivan Dmitrijevi�, vai! Lūdzu . . .

Postņikovs iz�āva, tāpat sēdēdams, un, kad �ovtjaks, smagi atsities ar galvu pret kumodi, apklusa uz mū�īgiem laikiem, Ivans Dmitrijevi�s piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda, paņēma bloku, uz kura bija uzskaitīti visi �ovtjaka amati un grādi, izrāva lapu, padomāja un tad slaidā rokrakstā uz�ņāpa uz tās: �Nāvi vācu okupantiem�, uzlika lapiņu uz miroņa un, iebāzis pistoli kabatā, priek�namā ilgi pūlējās, lai aizpogātu sava vecā, galīgi apdilu�ā mēteļa po-gas.

Nakts bija melna, bez mēnesnīcas un zvaigznēm, salta migla gulēja pār pilsētas melnajām drupām, kad ārsts Postņikovs, pats ar sevi �ukstus sarunādamies, soļoja uz onkoloģisko institūtu. Tagad viņiem, slimajiem un tiem, kuri atveseļojās, vairs nekādi nevarēja palīdzēt, ta�u Postņikova prāts joprojām drud�aini un moko�i meklēja izeju. Viņ� zināja, ka Gaņi�evs izveseļosies, bija pārliecināts, ka operācija noritējusi veiksmīgi, saprata, ka zinātnieks, kam viņ� bija atdevis dzīvību, tagad tiks zvēriski iznīcināts, un tas necie�ami sāpīgi plosīja viņa dvēseli. Iznīcinās Gaņi�evu un visus citus, visu slimnīcu, visas palātas, katru, kas atradīsies gultā . . .

�Tumsa un migla�, nodilu�ajos zābakos ieautajām kājām slīdot, viņ� domāja, �tumsa un migla, un nav nekāda glābiņa!�

�Varbūt tūlīt pat aizvest: Gaņi�evu pie sevis uz mājām?� Postņikovs pārlika, pienācis pie onkoloģiskā institūta,

un tūdaļ saprata, ka to neizdosies izdarīt, jo gar ieejas durvīm pastaigājās vācu kareivis ar automātu rokā un bruņucepuri galvā.

Kareivis apturēja viņu un, atbalstījis automātu pret roku, pārbaudīja caurlaidi ar �ovtjaka parakstu, iespīdināja la-terniņas gaismu Ivanam Dmitrijevi�am sejā, lai salīdzinātu viņu ar fotogrāfiju, un pamāja ar galvu � var iet!

Neapkurinātajā, ar mazu kvēpenīti vāji apgaismotajā vestibilā Postņikovs nosvieda mēteli, uzvilka dzeltenu, trai-painu halātu un, kā vienmēr, pabrīnījies, ka institūts tomēr varējis noturēties līdz pat �ai dienai, vieglā, jauneklīgā solī uzkāpa otrajā stāvā. Te, pie �uguna krāsniņas, kas bija novietota blakus operāciju telpai, sildījās slimnieki. Juzdams moko�u kaunu par to, ka viņi, ārstam pienākot, piecēlās, un arī tāpēc, ka viņu balsī izskanēja cieņa un uzticē�anās, kas tik pazīstama īstiem ārstiem, kuri nodevu�ies savam darbam ar sirdi un dvēseli, Postņikovs, pamādams ar galvu visiem sveicienu, atvēra durvis uz mazo, ļoti auksto septiņpadsmito palātu, kurā Gaņi�evs, atgādinādams izkāmēju�u Budu, eglī�u svecītes vārgajā gaismiņā, noslēpumaini smaidīdams, lasīja savu iemīļoto grāmatu � Ro-terdamas Erasma �Muļķības slavinājumu�.

� Zināt, par ko es domāju? � viņ� paklusu, ta�u jau mundrā balsī sacīja, it kā turpinādams sen aizsāktu sarunu. � Nikolajam Ivanovi�am Pirogovam tomēr bija apbrīnojami daudz taisnības, kad viņ� apgalvoja, ka viss jaunais �* būtībā ir tikai pamatīgi aizmirsts vecais. Nelietība un cietsirdība nav nekas jauns . . .

Postņikovs apsēdās un, garās, noguru�ās kājas izstiepis, skarbi nodomāja, ka vēlākais pēc divām stundām �is varenais intelekts, kas vienmēr viņu tā iepriecināja, pārstās eksistēt un ka tai kaujā, kurā viņ� tik sīvi cīnījās par �ī apbrīnojamā zinātnieka dzīvību, nav guvis itin nekādu panākumu . . .

� Vai tas nav dīvaini? � turpinādams domu, kuras būtību Postņikovs tā arī neuztvēra, Gaņi�evs sacīja: � Vai tas nesaskan ar laiku, ko mēs pārdzīvojam patlaban! Paklausieties tikai!

Un, raiti tulkodams no vācu valodas, viņ� izlasīja:

� Karam . . . �nododas liekē�i, savedēji, zagļi, laupītāji, maz izglītoti lauku ļaudis, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas mirstīgo padibenes, nevis pie lampas gaismas mod-rīgie filozofi . . .�

Un viņ� ar uzvaro�u smaidu palūkojās Postņikovā.

� Vai tas jūs apmierina? � Ivans Dmitrijevi�s klusu pajautāja.

� Un kā vēl! Erasms, starp citu, bija vācietis, un viņ� turklāt ir arī rakstījis: �Te vēl pievienojiet vārdu un iesauku piesavinā�anos. Te vēl pievienojiet dievi�ķos godinājumus, kas parādīti niecīgiem cilvēciņiem, pievienojiet atklātās svinībās līdz dieviem paceltos pat visnegantākos tirānus.�

� Es nupat kā no�āvu �ovtjaku, � pats pret savu gribu pateica Postņikovs. � Pirms nepilnas stundas.

Un nez kādēļ Gaņi�evam parādīja Zovljaka smago pistoli.

Fjodors Vladimirovi�s nolika grāmatu uz lupatu gubas, kas bija uzklāta virs segas, aiz aukstuma nodrebinājās un pavaicāja:

� Jūs � pats?

� Pats. No�āvu. Ar �īm te rokām.

�� Kas to būtu domājis, � atkal mīklaini pasmaidīdams, noteica Gaņi�evs. � Ar �īm rokām, kas darīju�as tikai labu. Tik ilgus gadus un tikai labu . .

� Bet vai tad tas, ka es nogalināju �ovtjaku, ir kas ļauns? � Postņikovs klusu vaicāja, un viņa blāvi ledainās acis ieurbās Gaņi�evā. � Vai jūs vēl joprojām esat tikumiskais veģetārietis? Es ta�u viņu no�āvu, starp citu, lai izpirktu arī mūsu abu grēkus. Tik daudzus gadus zinājām, ka viņ� ir nelietis, bet samierinājāmies ar to. Turklāt vēl es kalpoju viņam ar sirdi un dvēseli. Vai atceraties, kā Provs Jakovļevi�s Poluņins lamājās ar mums �ovtjaka dēļ un ka mēs � es aiz bailēm, bet jūs aiz sava garīgā kūtruma � pat pirkstu nepakustinājām, lai izvilktu �o nelieti dienas gaismā . . .

� Par miru�ajiem vai nu runā labu, vai nerunā nemaz, � vēl aizvien smaidīdams, sacīja Gaņi�evs. � Vai nav tiesa?

� Par miru�ajiem vai nu runā patiesību, vai arī nesaka neko, � Postņikovs iebilda. � Un nu iznāk, ka taisnība bijusi jauneklim � vai atceraties Vladimiru Ustimenko? Atceraties viņa trako nesavaldību? Atceraties, ka viņ� nespēja saprast mūsu abu gļēvumu? Bet tie�i mūsu bezdarbība, piedodiet, savtīgā bezdarbība vainojama, ka radās tāds �ovtjaks � nelietis un nodevējs. Starp citu, viņ� �odien nodeva gestapovie�iem Ogurcovu � atcerieties, Usti-rnenko bija tāds draugs, jauneklis, kas vienmēr visu ap�aubīja? Esat aizmirsis? Viņam bija tādi reti zobi.

� Un kas vēl �odien noticis? � cie�i un vērīgi skatīdamies Postņikova izmocītajā, kaulaina]ā sejā, Gaņi�evs pavaicāja. � Laikam ta�u daudz kas noticis, citādi jūs nebūtu viņu no�āvis. Tas ir, jums nepietiktu spēka � nogalināt! Tas, man �ķiet, nav nemaz tik vienkār�i. Tātad: kas īsti ir noticis?

� Daudz kas, � Ivans Dmitrijevi�s atteica. � Tūdaļ pastāstī�u. Bet sakarā ar visu to, ziniet, ko es iedomājos pirms pa�a �ī notikuma? Es iedomājos: �Es tevi, �ovtjak, tagad iznīcinā�u arī tādēļ, lai vēlāk neatrastos kāds prātvēders, kas pēk�ņi pasludinātu: �Redziet, kādi ir tie profesori!� � �Nē, tādu profesoru nav!� cilvēce viņiem atbildēs. �Un arī nevar būt, jo vārds �profesors� nenozīmē tikai zinātnisku rangu, tas ir arī morālisks jēdziens.�

� Esat nu gan aizrāvies! � Gaņi�evs pasmīnēja. � It kā jums būtu tikai divdesmit gadu. Un tomēr: kas tad īsti ir noticis?

Postņikovs atbildēja tikai pēc brī�a. Gaņi�evs redzēja, ka Ivans Dmitrijevi�s saņem spēkus.

� �odien viņi iznīcinās visus slimniekus itin visās slimnīcās, � klusā balsī, lēnām, ta�u stingri noteica Postņi-kovs, un viņa jau tā bālā seja kļuva vēl bālāka. � Visus mūsu slimniekus visās mu�u slimnīcās. �o masveida slepkavību viņi nosauku�i par �Tumsu un miglu�. �ovtjaks zināja par gatavojamo noziegumu un slēpa to . ..

Gaņi�evs aizvēra acis.

� Novēlojusies pamācība mums, lai neesam iecietīgi pret nelie�iem, � viņ� beidzot noteica. � Un lai neieslīgstam prāta kūtrumā. Iecietība un gļēvums noved pie tā, ka tagad mūs izvārīs ziepēs.

� Ziepēs?

� Protams! Viņi ta�u, esmu dzirdējis, nekā nelai�ot zudumā. Labi vēl, ka man nav zelta zobu. Zeltu viņi izlau� un nogādā valsts bankā. Kaut viņus velns parautu. Un ko tad darīs ar mums? Ar gāzi, vai?

Postņikovs neatbildēja, bet iebāza pirkstus sava fren�a krū�u kabatiņā un izvilka mazu kārbiņu, tur, vatē ietīta, gulēja pērļaina ampula. Viņ� paraudzījās caur to pret gaismu � pret sārtās eglī�u svecītes vārgo gaismiņu � un pasniedza Gaņi�evam.

Uzminējis, kas atrodas ampulā, Fjodors Vladimirovi�s apjautājās:

� Bet jums pa�am? Vai jums pa�am palika?

� Man ir pistole, � Postņikovs atteica. � Tajā ir astoņas patronas. Vienu es iztērēju Genadijam Tarasovi�am, se�as lodes pacentī�os ietriekt hitlerie�os . . .

� Bet ja nu . . .

� Visvairāk ticams, ka viņi mani no�aus, � vēsi paskaidroja Postņikovs. � Turpat uz vietas.

� Ja tā � tad paldies . . .

Un arī viņ� paskatījās uz ampulas saturu caur gaismu.

� Lai nu ko, bet �itos krāmus viņi ir iemācīju�ies taisīt, � Postņikovs teica. � Sprie�ot pēc viņu literatūras, tur izdara veselas eksperimentu sērijas ar cilvēkiem. Kaut arī ne visu, tomēr galveno es saprotu . . .

Viņam ļoti gribējās smēķēt, Gaņi�evs to uzminēja un izņēma no skapī�a vācu pīpējamā papīra grāmatiņu un tabakas maku ar saberztu pa�audzēto tabaku. Postņikovs satina �kazaskāju�, ievilka spēcīgu dūmu un sacīja:

� Rakstniekam Leonīdam Andrejevam ir tāds psiholoģisks stāsts �Reiz bija�. Par slimnīcu un slimniekiem . . .

� Atceros gan, � Gaņi�evs atteica, grozīdams pirkstos ampulu. � Ļoti labs stāsts. Kā jums �ķiet? Vai par mums kādreiz kāds uzrakstīs? Par, rau, �ādiem te brī�iem, par to, cik muļķīgi mēs kļūdījāmies, kā labojām savas kļūdas, kā aizveda, teiksim, jauno Ogurcovu un kā viņ�, pats par sevi saprotams, nekā neizpļāpāja . . .

Pēk�ņi Postņikovs ļauni pasmīnēja:

� Uzrakstīt jau uzrakstīs un arī iespiedīs, ta�u, manuprāt, īstu, kā mēdz teikt, pla�u atzinību �ī literatūra neiegūs. Un es nevainoju lasītāju par to, ka viņ� lasīdams vēlas �atpūsties� � pats esmu tāds. Noguris darbā, cilvēks labprāt pār�ķirsta kaut ko tādu, kur stāstīts par diloņslimu, dvēselē �ķīstu D�esiju, kas viļņu apskalotā liedagā mīl spēcīgu, bet garā biklu un strādīgu D�onu. Kādēļ gan lasot sevi �nogurdināt�? Es, Fjodor Vladimirovi�, jau gara redzu, kā �āda mei�a gul�ņā uz tahtas vai arī lēnkrēslā, � vārdu �lēnkrēslā� viņ� nez kādēļ izrunāja ar sevi�ķu naidu, � kā gul�ņā un sūkā karameles � ir ta�u tādi lasītāji, kas lasa un ēd kūkas, � ēd, lasa un pēk�ņi tādā ērcīgā balstiņā iesaucas: �Māmiņ (vai arī Jurkiņ, vai Anniņ), bet to ta�u nemaz nav iespējams lasīt!� Vai saprotat? Viņai, guļot lēnkrēslā, būs grūti lasīt . . .

� Un tad? � Gaņi�evs ziņkārīgi pajautāja, vel joprojām rotaļādamies ar ampulu. � Kā jums liekas, kas notiek tālāk?

� Tālāk nekas, viss labi, pat teicami. Viņi aiziet uz opereti, kas saucas ��ūpojiet, �ūpoles, lēnām�, kur noskatās kankānu, pas de quatre un noklausās kuplejas. Un tur viņi saka: ��eit mēs patie�ām atpū�amies.� Bet kāds jauns Ādolfs atkal gatavosies jaunam karam, un tie�i viņ� kļūs par visa vieglā � tāda, kas neapgrūtina smadzenes un neuzliek nekādus pienākumus, propagandētāju. Ne jau velti pats fīrers, starp citu, dievina visvieglākos �anrus, un ne jau velti cilvēce visus pirmskara gadus tik histēriski uzjautrinājās un aizmirsās . . .

� Arī es, starp citu, cienu un atzīstu vieglos �anrus, � teica Gaņi�evs. � Bet tādus gabalus, kas sirdi rauj no krūtīm laukā, � nevaru paciest. Tā kā �ai ziņā jūs, Ivan Dmit-rijevi�, stipri pārspīlējat. Ta�u, protams, būtu ļoti labi, ja cilvēce ar savu vieglprātību izlobītu no �īs fabulas kaut kādu morāli. Starp citu, cik pulkstenis?

� Vienpadsmit! � brīdi klusējis, Postņikovs atteica.

� Tik daudz?! � iesaucās Gaņi�evs, it kā viņam būtu kur jāsteidzas. � Labi, Ivan Dmitrijevi�, jūs ejiet, gan es viens pats tik�u galā. Esiet tikai laipns, pasakiet manai atraitnei . . .

� To es nevarē�u izdarīt, � Postņikovs teica un piecēlās. � Un nav arī vajadzīgs, patie�ām, nav vajadzīgs . . .

Cie�i sakodis zobus, viņ� pasniedza Gaņi�evam roku. Tas, pārlicis ampulu no labās rokas kreisajā, mierīgi, viegli paspieda Postņikova roku, tikai Gaņi�eva smaids bija kļuvis nedro�s, trīso�s.

� Vai zināt ko? � viņ� pēk�ņi teica. � Vai zināt? Es kādreiz apgalvoju, ka nicinā�ana ir naids miera stāvoklī. Cik riebīga alo�anās par to miera stāvokli vispār, vai nav tiesa?

�� Tas pats pinkainais Ustimenko visu laiku klaigāja: �. . . Nē, cīņai gala nav, miers dots mums tikai sapņos. ..� � sāji un skumji pasmaidījis, noteica Postņikovs. � Vai atceraties?

� Atceros gan ... � Gaņi�evs atbildēja.

Un, pamājis ar roku Postņikovam, kas jau stāvēja durvīs, viņ� glu�i kā paroli atkārtoja:

� Nē, cīņai gala nav!

� Ardievu! � Postņikovs pateica.

� Ardievu, Ivan Dmitrijevi� . . .

Postņikovs izgāja laukā, ar drebo�iem pirkstiem sakārtoja ūsu galus, apturēja kopēju un cie�i piekodināja, lai profesoru Gaņi�evu netraucē, viņ� beidzot esot iemidzis. Pēc tam nokāpa lejā, aizkrampēja apsarmoju�ās ārdurvis, aizbīdīja priek�ā vēl bultu un pavēlēja de�urējo�ajai māsai bez viņa durvis vaļā nevērt, tad atgriezās pie krāsniņas, kur viņa slimnieki īsināja skumjo vakaru. Viņam piedāvāja zemu ķeblīti, un �eņa Ladi�ņikovs � puisēns ar pleca sarkomu, vasaras raibumiem nosētu seju un uzrautu degunteli � puisēns, par kura dzīvību viņ� tik ilgi bija bezcerīgi cīnījies un kam pēc stundas būs jākļūst par līķi, pēk�ņi �ukstus pajautāja:

� Ivan Dmitrijevi�, vai par mūsējiem nekā nedzird?

� Par mūsējiem? Par kādiem mūsējiem? � kā parasti, baidīdamies no provokācijas, pārjautāja Postņikovs. Un pēk�ņi atjēdzās, ka tagad, �ajā brīdī, ne viņam, ne arī citiem ne no kā vairs nav jābaidās.

� Ak par mūsējiem? Par Sarkano Armiju? Kā nu ne, dzird gan, � pie oglītes aizdedzinādams savu apdzisu�o �kazaskāju�, Postņikovs atteica. � Daudz kas dzirdams, loti daudz, par spīti visbargākajām pavēlēm, kas aizliedz mums klausīties. Pie Maskavas viņi aplauzu�i zobus! Tātad ar zibenskaru it nekas nav iznācis, tas viņiem ir pirmais smagākais trieciens, jo viņi ir pieradu�i, ka viņiem viss iet no rokas, vai saprotat? Jau atbrīvotas daudzas mūsu pilsētas. Nav ko �aubīties, augstākā pavēlniecība gatavo triecienu. Tiek gatavotas tanku armijas, un daudzas no tām jau ir pilnīgā kaujas gatavībā. Drīzumā arī gaisa armādas dos triecienu vācu karaspēkam. Arī �eit viņiem neklājas viegli. �odien no�auts burgomistrs Zovtjaks .. .

� Ka no�auts, kas no�āvis? � �eņa Ladi�ņikovs iesaucās.

� Kas gan cits kā tautas atriebēji! � strupi atteica kada sirdīga balss.

� Tik tie�ām, atriebēji, � Postņikovs pamāja ar galvu. � Nav un arī nebūs fa�istiem miera. Sibīrijā, Urālos un vēl daudzos citos novados un apgabalos, tas, protams, tiek turēts lielā slepenībā, � komplektējas milzīgas gaisa desanta armijas, ko komandē pieredzēju�i un talantīgi komandieri. �īs armijas dos Vācijai, tās aizmugurei, tās militārajām komunikācijām, pa�ai Hitlera mītnei vēl nepieredzētu, vēl nedzirdēti spēcīgu triecienu . . .

Un viņ� stāstīja un stāstīja nomocītajiem, satriektajiem aukstuma un bada izvārdzinātajiem cilvēkiem, un no palātām jau nāca pie viņa slimnieki, atbalstīdamies uz kruķiem, citu atveda ratiņos, citu atnesa krēslā, visi, kas vien spēja kaut kā paiet, pulcējās ap savu sirmo, vienmēr tik noslēgto ārstu un klausījās, slepus asaras slaucīdami, bet viņ� tikai meloja, meloja aizrautīgi un skaisti, un visiem viņiem likās � lielā uzvaras diena jau pavisam tuvu, tā ir tepat blakus, tā pienāks ja ne rīt, tad parīt . . .

� Lūk, tā, � ārsts pēk�ņi nobeidza. � Vai tagad visu sapratāt?

. . . Piesardzīgi, it kā patie�ām baidītos iztraucēt Gaņi-�eva miegu, viņ� piegāja pie gultas un pataustīja ar pirkstiem pulsu, tad aizspieda Fjodoram Vladimirovi�am plakstus, sakārtoja lupatas, kas bija noslīdēju�as no segas, bet pēc mirkļa iesvieda �īs lupatas kaktā: nelaiķim tagad ta�u bija vienalga. Gaitenī pie krāsniņas slimnieki vēl par �o un to sarunājās. Postņikovs pēc veca paraduma bargi noteica: �Kas tā par nekārtību? Jāiet gulēt, uz vietas gulēt!� � un, pulkstenī raudzīdamies, nokāpa vestibilā. Līdz divpadsmitiem vēl trūka da�as sekundes, un viņ� jau sadzirdēja pie institūta piebrauku�o autofurgonu motoru rūkoņu. Pavēlējis, lai atnes viņam verdo�u ūdeni, Postņikovs dabūja prom de�urējo�o māsu un, kad pie durvīm sāka dauzīties, satvēra labajā rokā pistoli, bet ar kreiso atmeta krampi un atbīdīja bultas.

Domādams, ka pirmais nāks iek�ā virsnieks, Postņikovs, gandrīz netēmēdams, iz�āva uz kareivi un no�āva to, tad gestapovie�i, bērdami no automātiem vestibila pustumsā, barā metās iek�ā, ta�u Ivanu Dmitrijevi�u tikai ievainoja. Viņ� atlēca sāņus, pie garderobes, aptupās pie barjeras uz ceļiem un ietrieca viņos vēl divas lodes, beidzot, zaudēju�i trīs savus zonderkomandas zaldātus, viņi ieraudzīja Postņikovu un, mākdamies viņam virsū, �āva no automātiem tikmēr, kamēr atjēdzas, ka viņ� jau sen miris, ka viņi �auj uz līķi. . .

Pēc tam a�iem soļiem pa parādes durvīm ienāca �lāga zēns� ober�turmfīrers Colingers, ģērbies savā elegantajā vilkādas jakā un cepurē ar augsto priek�u, iespēra ar zābaka purnu pa Postņikova īsi apcirpto sirmo galvu un te-noriņā noteica:

� Nogādāt gestapo morgā. Mēs vēl uzzināsim, kas viņ� tāds bijis!

�Sveicināta, krustmāti

Visi mūsu palātā raksta vēstules, arī es nolēmu uzrakstīt Tev vēlreiz, kaut gan Tu man neatbildi. Iespējams, ka Tu pastu nesaņem tik kārtīgi kā mēs. Tādēļ es Tev piedodu. Un arī citiem, kas man neraksta, es piedodu. Un vispār es, krustmāt, esmu kļuvis daudz labsirdīgāks, nekā biju agrāk.

Vaļas brī�os esmu domājis pats par sevi un nācis pie visai neapmierino�iem secinājumiem. Jums, Aglaja Pet-rovna, ir bijis diezgan pretīgs brāļadēls. Pa�pārliecināts, pats sevī iemīlējies, vienmēr ar kādu neapmierināts, pretenciozs. �Pats sadegu, citiem gaismu dodams!� Vai dieniņ, cik cēli! Kā Tu, krustmāt, varēji mani paciest? Un visu es noliedzu! Kam vajadzīga literatūra, kam vajadzīgs teātris, kam glezniecība?!

Pērt vajag tādus pui�eļus, lūk, kā!

Pērt bez �ēlastības ar nātrēm, lai neceļ degunu gaisā, lai �nekļūst iedomīgi�, lai nemoka ar savu nolādēto �izredzē-tību� citus cilvēkus.

Mū�īgi es kādu centos mācīt un audzināt. Tagad guļu un atceros un, tici vai netici, sametas �ķebīgi. Un arī �ēl sametas. �ēl, ka neesmu spēlējis futbolu, �ēl, ka vasaras vakaros neesmu pastaigājies ar Stepanovu zem rokas gar mūsu Un�u, kā to darīja citi pui�i, �ēl, ka nepaguvu kārtīgi izlasīt Tolstoja �Karu un mieru�, pēc kura pie mums hospitālī stāv milzīgā rindā . . .

Starp citu, vai zini, kas man atnesa uz �ejieni �o grāmatu?

Bogoslovskis.

Vai atceries viņu?

Lika tevi �sirsnīgi sveicināt�.

Pirmā ranga kara ārsts, vēl nesen frontes galvenais ķirurgs. Bet jau paguvis ar kādu saiet matos � un vairs nav galvenais. Viņ� tikai viltīgi smejas. Novājējis, mazliet novecojis, klibo. Vēl augustā bija operējis, netālu sprāgusi bumba, viņa ķirurģiskā māsa kārtīgi nokritusi uz muguras, paceldama uz aug�u sterilās rokas, bet Nikolajs Jev-geņjevi�s nav nokritis � noturējies, jo operējis sirdi. Bumbas �ķemba viņam savainojusi lielu, sanitāre steigā uzlikusi �ņaugu veselajai kājai, bet Bogoslovskis pabeidzis operāciju un tikai tad pārsējis pats sevi. Tas, kuru viņ� operējis, tagad ir sveiks un vesels. Pārējam, pēc viņa vārdiem, �nav principiālas nozīmes�.

Bogoslovskis �ausmīgi uztraucas par sievu un meitu: abas paliku�as okupētajā teritorijā, un viņ� nav saņēmis par tām nekādu ziņu. Kad sāk par to runāt, grūti uz viņu pat paskatīties. Tu, krustmāt, esi gudra, varbūt viņiem var kaut kā palīdzēt? Nikolajs Jevgeņjevi�s apgalvo, ka nepraktiskāka cilvēka par viņa sievu Kseniju Nikolajevnu neesot uz visas mūsu planētas.

Vispār padomā, krustmāt, paMo!

Viņa � Bogoslovska � ir laba ārste, pat ļoti laba, �ai ziņā tu vari man ticēt. Prolams, ginekoloģija un palīdzība dzemdībās patlaban nav diez kādā godā, ta�u Nikolajs Jevgeņjevi�s apgalvo, ka viņa dzīvesbiedre esot arī �iniciatīvas bagāts un saprātīgs� ķirurgs. Viņ� ta�u neslavēs pa tuk�o, turklāt vēl savu sievu.

Atmiņās pakavējāmies pie nelaiķa Poluņina, � vai atceries, kā es pie Postņikova, ēzdams pelmeņus, apkaunojo�i piedzēros? Un tad man, krustmāt, sāka likties, ka es nemaz vairs neesmu jauns. Pieminējām arī slaveno �profesoru� Zovtjaku � kur viņ� patlaban atrodas, mūsu Gena-dijs Tarasovi�s ar savu asīrie�a bārdiņu un svinīgajām �arķibīskapa� apgaitām. Un paskumām par Postņikovu.

�ēl, ka nevaram nokļūt Ivanam Dmitrijevi�am uz pēdām. Bogoslovskis apgalvo, pat nikni apgalvo, ka tie�i karā Post-ņikova talantam vajadzētu uzplaukt visā krā�ņumā. Tāpat viņ� apzvēr, ka Postņikova ķirurga talants neesot ticis novērtēts, kā pienākas, � starp citu, tas ir Nikolaja Jevgeņje-vi�a mīļākais temats, ja runa nav par profesoru, bet par ārstu. Iespējams, ka viņam taisnība.

Bogoslovskis man pastāstīja kādu interesantu gadījumu: angļu zinātnieks Flemings jau 1928. gadā ievērojis, ka pelējumam, kura sporas glu�i nejau�i ielidoju�as pa viņa Londonas slimnīcas laboratorijas logu un izaugu�as uz agar-agara, ka �im pa�am pelējumam piemīt brīni�ķīgas, vēl nepieredzētas spējas nogalināt visas apkārtējās baktērijas. Aleksandrs Flemings ieradies ar savu atklājumu pie �īs pasaules varenajiem � pie medicīnas pasaules spīdekļiem, pie pa�iem galvenajiem un cienījamākajiem. Flemingu ar viņa atklājumu izsviedu�i kukurniski laukā. Izsviedu�i arī tādēļ, kā apgalvo Bogoslovskis, ka vācu firma Baiers ap �o laiku piekrāvusi pilnas aptiekas un aptieku noliktavas ar saviem preparātiem, kas nonāvējot, kā apgalvoja pasi vācie�i, jebkuras baktērijas. Vai tad biklais Flemings varēja izturēt cīņu ar Baiera firmu un ar slavenību un augsti cienījamu spīdekļu baru? Glu�i dabiski, ka viņ� ar savu pelējumu atkāpās, un bars par to gavilēja. Tikai tagad, kad Anglijai gā�as virsū fa�istu bumbas, cēlās un tīrās zinātnes pārstāvji uzmeklēja Flemingu un viņa dzīvo pelējumu. Vari iedomāties, krustmāt, klusais Flemings bija gaidījis si'am savu stundu?

Un sagaidīja ar!

Izrādījās, ka pelējums ir daudz varenāks līdzeklis, nekā I lemings varēja to iedomāties.

�o jauno līdzekli sauc par penicilīnu.

Tagad zinātnieku likteņu lēmēju bars atzinis Fleminga darbu.

Ta�u kop� divdesmit astotā gada līdz mūsu dienām kā ne kā aizsteigu�ies trīspadsmit gadi. No kā lai prasa atbildību par visu to cilvēku nāvi, kuri būtu vēl dzīvi, ja Baiera koncerns un tie, kas iedomājas sevi par �svaidītajiem�, nebūtu �sadziedāju�ies� un savā laikā �iegāzu�i� kautrā zinātnieka milzīgo atklājumu?

Vai nav jautrs pastāsts, ko?

Tu, krustmāt, neskaisties, ka es Tev �jaucu prātus�, kā Tu mēdzi teikt tajās mūsu senās, mierīgās dzīves dienās. Man patlaban ir pārāk daudz brīva laika, bet domām ta�u nevar pavēlēt, lai tās liek mieru. Un arī miegs lāgā nenāk. Guli un domā, domā.

Tev laikam nepatīk, ka es tādā karā kā pa�reizējais domāju par civilām lietām, ta�u, saproti pati, �ie svaidīto bari un Baieri, �is cunftu stulbums un amatpersonu dievinā�ana zinātnē cilvēcei dārgi izmaksā arī traģiskajos kara gados. Bogoslovskis man pastāstīja, ka reiz kāda gudra cilvēka grāmatā izlasījis apmēram �ādu domu: daudzus izcilus atklājumus un izgudrojumus izdarīju�i nespeciālisti, un tas nebūt nav nejau�i. �ie nespeciālisti, brīvi no oficiālās zinātnes normām, no jebkādiem kanoniem un vides, kuros �ie kanoni ir kaut kas līdzīgs tabu, var rīkoties, kā vēlas, �ā vārda viscildenākajā nozīmē. Tie�i tādēļ jurists Kova-ļevskis atklāja jaunu ēru paleontoloģijā, ķīmiķis Pastērs pārveidoja medicīnas pamatus, tāpat kā zoologs Me�ņi-kovs. Muzikants Her�elis atklāja planētu Urānu, juvelieris Fultons uzbūvēja pirmo tvaikoni. Var minēt vēl daudzus �ādus piemērus. Nikolajs Jevgeņjevi�s, piemēram, ir pilnīgi pārliecināts, ka galvenie, spēcīgākie cīnītāji pret ļaundabīgajiem audzējiem būs nevis ķirurgi, bet gan bioķīmiķi, ķīmiķi un biofizikā. Ķirurga nazis savu laiku nodzīvojis. Ķirurga māksla nav vajadzīga tikai tādēļ, lai pilnveidotu operācijas tehniku, bet gan, lai meklētu tādus atrisinājumus, kur �ī tehnika vispār nebūtu vajadzīga . . .

Redz, cik daudz es Tev visādu lietu sastāstīju.

Neraizējies! Tu ta�u zini, kad mani no �ejienes izrakstīs un es atkal ķer�os pie darba, tad rakstī�u retāk un īsāk.

Tātad tagad tiek rakstīts arī priek�dienām.

Vai Tu nezini, kur airodas �eņka Stepanovs?

Paziņo kaut viņa adresi.

Vai Rudā Tev nekā nav rakstījusi?

Man pa�am nekādu jaunumu nav. Vēlreiz bija atnācis Mi�a �ervuds. Manuprāt, viņ� pieder pie to daudzo ļau�u sugas, kuri nekādi nevar paciest, ka viņiem ir ienaidnieki! Un ne jau savas labsirdības dēļ, bet tikai tādēļ, ka tas nav diez cik patīkami, jo traucē mierīgu dzīvo�anu. Labāk jau ar visiem būt samērā cie�amās attiecībās, tā doma �ie cilvēki, nekā iegūt kaut vienu ienaidnieku. Laikam tie�i tādēļ nelie�iem tik viegli klājas. �ervuds nav nelietis, bet viņ� nekad ar nelieti ari nenaidosies.

Atnāca, apsēdās, sāka runāt par �neitrāliem� tematiem � par mākslu. Viņ� ta�u prot spriest arī par to. Kinofilmu viņ� sauc par �darbu� un nerunā par to, kas viņam paticis vai nav paticis, bet saka: ��ito darbu veidojis meistars� vai �Sitas darbs nav nostrādāts�. Kad es klausos �ādas sarunas par man nezināmu specialitāti, man sāk sāpēt pakrūtē. Ta�u es neiebildu un nelamājos � bija garlaicīgi. Toties Mi�a aizgāja prom ļoti apmierināts pats ar sevi.

Kā Tev patīk notikumi mūsu frontē?

Izrādās, ka hitlerie�us tomēr var kaustīt! Un tas ir pats galvenais, ko �ajā brīdī vajadzēja pierādīt. Bet es valstos pa hospitāli, man ir silti, istaba gai�a, un jūtos kā dieva ausī. Mani kaimiņi stāsta, ka es pa miegam ne�petni lamājoties, galvenokārt tādēļ, ka mani nelai� no �ejienes laukā. Bet vispār es laikam drīz no �ejienes izspruk�u: rīcības plāns jau ir izstrādāts. Ta�u pagaidām vēl izmēģinu pie sevis medicīnas zinātnes visvarenību. Tikpat kā vecā Krilova fabulā � visu laiku dziedāju gan, tagad pa�am arī jādejo. Un dejoju ar. Dakteri pētī, izdomā da�ādas diagnozes un strīdas savā starpā. Ārstiem derētu pa�iem bie�āk slimot, no tā viņi kļūst tikai gudrāki. Tas ir gan parupji teikts, bet toties patiesīgi. Citādi viņiem viss liekas pārāk vienkār�i.

Dzīvo vesela un esi mierīga, krustināt Aglaja. Un atraksti ta�u man vēstuli. �āda klusucie�ana nav Tev raksturīga.

Vladimirs

Neaizmirsti Bogoslovska ģimeni, es Tevi ļoti lūdzu.�

Cigārs nekādi negribēja degt, arī Ēģiptes cigarete no Rommeļa atsūtītās paciņas bija bez kādas gar�as. Un lieliskais �moka� gar�oja pēc slapjām skaidām. �Tā jau var arī nomirt �ajā caurcaurēm izsalu�ajā pilsēta, �ajās drupās, pelnos un sadauzītu ķieģeļu kaudzēs,� stan-dartenfīrers fon Canke domāja. �Un vecie draugi, izlasīju�i avīzē manu uzvārdu, sacīs: vai tu re, kā � tomēr mūsu fon Canke nenodzīvoja līdz brigadenfīrera pakāpei . ..�

Viņam sametās �ēl gan sevis, gan savu ro�u, kuras viņ� tik maigi un uzticīgi mīlēja un pie kurām varēja pavadīt augas dienas, prātojot par Lielvācijas atdzim�anas ceļiem un par to, kā iznīcināt vācu tautas sirdī līdzcietības jūtas, vai arī sacerot projektu, kā efektīvi un enerģiski iznīcināt vācu ģēnija iekarotajās teritorijās �zemcilvēku kontingentu� . . .

Reizēm viņ� dungoja dziesmiņu, apstājies pie skaistās rozes �arls Malerēns vai arī pie jaukajām pundurrozītem Pink Grutendorst, vai arī pie lepnās un uzpūtīgās mistress Henry Morse, ko aiz naida pret visu anglosaksisko, daudz negudrodams, bija pārkrustījis par Brunhildi. Un savā ro-zārijā, dungojot dziesmiņu par veco Reinu, kas klusu vēla viļņus, standartenfīrers ar savu īso, eleganto skotelīti, glītajām man�etēm un lentītēm, ar nevērīgi apsieto kakla la-kalu drīzāk atgādināja simpātisku simfoniskā orķestra fleitistu nekā to, kas viņ� bija īstenībā. Vai, cik drausmīgi cilvēka āriene reizēm var krāpt, cik briesmīgas patiesībā da�kārt mēdz būt tā dēvētās starojo�ās, biklās vai labsirdīgās acis, un cik patiesi jauku sirdi, skaidru prātu un milzīgu, neaptveramu, pla�u tīru domu pasauli reizēm var slēpt nepievilcīga āriene . . .

Simpātiskais fleitists, mīlēdams rozes, skaidrā un apaļīgā rokrakstā rakstīja savam fīreram savus �sevi�ķi slepenos ziņojumus� � par jautājumiem, �kas nav publicējami�, un ne reizi vien gadījās, ka Hitlers, vicinādams akurātās zelta griezuma papīra lapiņas Himleram, Heidriham vai Rozen-bergam gar pa�u degunu, savā uzstājīgajā jefreitora balsī taujāja:

� Bet vai �ito jūs zināt? Vai �ito esat izpētīju�i? Vai �os jautājumus esat aplūkoju�i?

Līdz pa�am karam ar Krieviju viss ritēja ļoti labi. Sākumā pat �eit fon Cankem bija pie�ķirtas milzīgas pilnvaras. Ta�u tie punkti un paragrāfi, kas uz papīra izskatījās tik skaidri un pārliecino�i, �eit, �ajā neizprotamajā zemē, nederēja itin nekam. Un Himlers, Heidrihs un Rozen-bergs tūdaļ nokārtoja ar veco simpātisko fleitistu savus rēķinus. Standartenfīrera kontā tika ierakstīts katrs e�elons, ko partizāni nolaida no sliedēm, pēc katra sava ziņojuma viņ� pretim saņēma iznīcino�us, �ifrētus priek�rakstus, un jau pa divi lāgi ozola lapas viņa bruņinieka krustam pagāja secen, kaut gan viņ� noteikti zināja, ka pavēle bijusi iesniegta parakstī�anai.

Un nu atkal nācis klāt mīklainais notikums ar nogalināto burgomistru un �o nolādēto ārstu Postņikovu, par kuru burgomistrs bija galvojis un kur� �āva uz zonderkomandas vīriem, nogalinādams trīs pui�us . . .

Varbūt visu uzvelt pilsētas komandantam, �im iznirelim cu Stakelbergam und Valdekam?

Bet ko lai īsti uzveļ?

Viņa �ovtjaks ta�u nav aizbēdzis pie partizāniem, bet gan no�auts savā dzīvoklī.

Kas to izdarījis?

Turēdams pie vēdera termoforu (�is sensenais līdzeklis mazināja sāpes labāk nekā citi), viņ� piegāja pie loga, izskrāpēja ar nagu ledū caurumiņu un vērīgi paskatījās

pakārtajā Ogurcovā. Tā bija aplama izrēķinā�anās! Spīdzinā�anās pārmocītais cilvēks uzspļāva Hitlera portretam, un viņu pakāra par nācijas apvaino�anu, itin nekā no viņa neizdabūju�i! Bet pamēģini nepakārt. �Lāga zēns� Colin-gers, izmantodams savas �gestapo pa�ā gestapo� tiesības, tūdaļ paziņos, ka, lūk, �C� grupā var nesodīti apspļaudīt fīrera portretu!

Diena bija vējaina, drūma, pa laukumu �audījās sniega vērpetes, miru�ais Ogurcovs �ūpojās virvē. Pieredzēju�ā standartenfīrera fon Cankes vadītās �C� grupas izmeklē�anas nodaļas visgrandiozākais sasniegums! Visdi�ākā uzvara pār sarkanajiem pagrīdniekiem! Visi var gulēt mierīgi, partizāņu kustība rajonos, ko kontrolē �C� grupas priek�nieka padotie, pilnīgi likvidēta.

� Palūg�u manā istabā nesmēķēt! � pēk�ņi, galīgi zaudējis savaldī�anos, uzbrēca fon Canke. � Vai tad jūs neredzat, kā es jūtos? Galu galā neesmu vairs nekāds zēns, man tūlīt būs se�desmit gadu!

Tas viss izlauzās laukā pret pa�a gribu. Un atgādināja tāda ve�a �ēlabainas gaudas, kuram pietrūkst spēka cīnīties ar savu nevarību. Nē, tā rīkoties nevar! Un standar-tenfīrers visu pārvērta jokā:

� Nobijāties gan? Es tikai, puisī�i, rūpējos par jūsu veselību. Nedrīkst dedzināt sveci no abiem galiem. Jau tā darbs paņem visu, jūs nezināt, kas ir atpūta, un vēl indējat sevi ar nikotīnu! Labāk jau apbediet jūs mani, nekā es apbedu kādu no jums, � kādēļ?

�Atkal sākas �ie idiotiskie kādēļ,� nopūtās Venclovs. Bet Colingers pamirk�ķināja aci, kas nozīmēja: �Mūsu vecajam sāk birt smiltis!� �Lāga zēns� �odien izskatījās pavisam sa�ļucis � plāksteris uz vaiga viņa skaistumam par labu nenāca. Viņ� pats stāstīja, ka savā istabā �nejau�i uzskrējis� virsū drēbju pakaramajam, ta�u Venclovam bija nācis zināms, ka operācijas �Tumsa un migla� laikā kāds no nāvei nolemtajiem pēdējā mirklī uzlēcis ober-�turmfīreram kaklā un gandrīz vai no�ņaudzis viņu.

� Tādēļ, � turpināja fon Canke, � tādēļ, ka katrā no jums ir arī daļiņa manas pieredzes, manu teoriju, manu ideju, kas dzimu�as �eit!

Un viņ� saudzīgi pieskārās ar plaukstu savai pierei, it kā baidīdamies iz�ļakstināt �īs gudrības.

� Jūs esat mana nemirstība, � Venclovs sadzirdēja un iek�ēji no�āvājās. � Jūs esat mana mirstīgā �es� turpinātāji tīrās rases nemirstīgajā garā. Mūsu rases tīrība . . .

Un viņ� sāka gari un pla�i klāstīt savu iecienīto tēmu par vistīrāko ārie�u atlasi, bet Venclovs garlaikodamies neviļus atcerējās, ka reiz kādā pretnacistiskā emigrantu avīzē bija lasījis, it kā nacistu rūpes par sugas tīrību esot tādu lopu reliģija, kuri iemācīju�ies saprast lopkopju spriedelējumus. To atceroties, viņam uznāca smiekli, it kā viņu kāds kutinātu, viņ� pat mazliet sakustējās, ta�u izlikās, ka tie biju�i drebuļi, un sāka uzmanīgi klausīties. .��efs apnicīgā balsī stāstīja par Frīslandes vācie�iem, kas piegādā tīras vācu rases vaisliniekus. Colingers pa�apmierināti smaidīja � viņ� bija no Frīslandes. �Vecais cen�as pielīst,� Venclovs nodomāja, �tātad mums neklājas diez cik labi, ja jau tērējam laiku �ī kucēna dēļ.�

Pēc tam Colingers ziņoja par Ogurcova lietu. Pēc viņa vārdiem, Ogurcovs patie�ām esot teicis: �Lai tikai pamēģina!� � tāpat arī daudzi citi pretnacistiski izteicieni esot nāku�i no �ī noziedznieka mutes Ta�u pakārts viņ� jau pēc nāves. Colingers neesot varējis paciest ��o zaimojo�o ļaundarību�, kā viņ� izteicās par spļāvienu, nespējis novaldīties, neesot �izturēju�i nervi� un viņ� no�āvis �o nelieti Ogurcovu ar diviem pistoles �āvieniem � tie�i krūtīs, bet tagad esot ar mieru saņemt sodu. Protams, Colingers teica, viņ� � ober�turmfīrers � esot vainīgs, ta�u lūdzot saprast arī viņu, jo pirms �ī �atgadījuma� bijusi ar �ifru �Tumsa un migla� kodētā nakts, un tā prasījusi zināmu nervu sasprindzinājumu . . .

Noskaitījis datus par vērtslietām, kas iegūtas pēc operācijas �Tumsa un migla�, par pulksteņu, papirosu etviju, rokas sprād�u, gredzenu, va�iņu un da�ādu kolekciju skaitu un zelta zobu daudzumu (gramos), Colingers viegli paklanījās un apsēdās.

�efs labvēlīgi pielieca galvu.

� Jūsu nopelni operācijas �Tumsa un migla� realizē�anā, bez �aubām, tiks pienācīgi novērtēti, � �efs sacīja. � Es par to parūpē�os. Minētos divi tūksto�i se�i simti gramus zelta, kas izņemti no mutes tiem, kam tas vairs nav vajadzīgs, Frau Mizele (�efs palūkojās uz Suņu Nāvi, tā mazliet piecēlās un atkal apsēdās), Frau Mizele nosūtīs uz

Berlīni reihsbankai � viņai labi zināms, kā lo dara. Labākie pulksteņi ar piemiņas ierakstiem jāpasniedz katram zonderkomandas vīram � tāds ir likums. Vērtīgās monētu un papīrnaudas kolekcijas saskaņā ar mūsu veco labo tradīciju tiks izlozētas �C� grupas virsnieku loterijā. Mūsu virsnieki tāpat izraudzīsies sev da�ādas mantiņas, kas varētu interesēt viņu tuviniekus mūsu dzimtenē. Pēc tam visu pārējo, ko attiecīgi iereģistrēs, Frau Mizele nosūtīs reihsbankai uz viņai zināmo rēķinu (Suņu Nāve atkal mazliet piecēlās). Tagad uzklausiet da�as manas domas par Ogur-covu, kas sodīts saskaņā ar manis parakstīto matrikulu, � nāves spriedumus �efs vienmēr dēvēja par matrikulām, � tātad par sarkano partizāni Ogurcovu . . .

Colingers savilka savā glītajā porcelāna lelles sejiņā uzmanības grimasi. ��efs staigā kā pa virvi,� viņ� nodomāja. �Tagad, ja arī viņ� izteiks kādas �aubas, � man par to nospļauties. �Sodīts saskaņā ar manis parakstīto matrikulu� � tātad viss pilnīgā kārtībā.�

Venclovs atkal no�āvājās, muti ai roku piesedzis: nav nekādu �aubu � pēc Ogurcova muļķīgās nogalinā�anas pārrauti visi pavedieni, nekādiem partizāniem vairs nevarēs pietikt un arī diversijas vairs nevarēs novērst. Pie visa vainīgs tas ūsainais Postņikovs, nav �aubu, ka viņu iesūtīju�i sarkanie un viņ� te visu komandējis. Ta�u viņ� diem�ēl ir miris un vairs nekā nevar pateikt. �efam, protams, taisnība: kura katra fiziskās ietekmē�anas nomenklatūras metode, kas ar vieglu roku izstrādāta gestapo kabinetos Berlīnē Prin�a Albrehta alejā, te nemaz neder. Ar �nomenklatūru� � kā to mēdza dēvēt �efs un kas nozīmēja spīdzinā�anu, � viņiem klāt netikt. Pieredze to parādījusi tikpat labi kā vēl vienu vērā liekamu krievu īpa�ību � spīdzinā�anas laikā atzīstas tikai tie, kuri it nekā nav darīju�i. Vājie apmelo sevi, lai viņus vairāk nemocītu. Spēcīgie un aktīvie mirst klusēdami vai lamādamies.

� Tātad varam secināt, � saņemdams no ��urku mammas� � ārsta �efera � karstu termoforu un bāzdams to aiz atpogātajām biksēm, fon Canke teica: � Tātad, mani zēni, mums jāstrādā smalkāk. Bet kā īsti?

Venclovs, Colingers, stulbais Volgemuts �ranks, mū�īgi nosvīdu�ais Krolle, �C� grupas pilnvarotais komandantūrā ober�turmfīrers Kodickis, SS leitnants Brunks ar tuk-

I.ijiem vaigiem un vienmēr mirdzo�ajām bultām uz pārlieku augstās formas svārku apkakles, morfīnists Rups. I lanss Ķers, kas visā grupā staigāja visvairāk uzcirties, bija visiznesīgākais un nodarbojās ar pornogrāfisku dzejolī�u rakstī�anu par �ārie�u sēklas un gribas spēku�, spānietis Fransisko Largo �eka, kas bija atsūtīts �urp praksē, kvis-lingietis Nursens, vieglprātīgais D�enovas āksts leitnants grāfs d'Aosta, kas �eit bija patvēries no kara, jo viņa māmiņai biju�i kaut kādi seni sakari ar Heidrihu, rumānis Di-mitresku, kas kādreiz Kenigsbergā bija mācījies pie fon Cankes īslaicīgos kursos �Austrumi�, kriminālisti bez dienesta pakāpēm � Zonne, �tīrs, fon Bocovs, sīkais leitnan-telis Hugo Veihalds, ko dēvēja par Mazlitrā�u, � visi, kas bija sapulcināti �efa kabinetā, pat Suņu Nāve, uzmanīgi un saspringti klausījās, ko stāsta fon Canke. Tas patie�ām bija pats svarīgākais � strādāt smalkāk; bet kā? Iemāci ta�u, ja tu zini, tu vecais, ko�u saēstais, aiz �aubām nodzeltēju�ais papagaili, ja jau esi tik gudrs, par kādu centies iztēloties, tad neslēp savas gudrības. Saki: �Sezam, atveries!�, ja tu to spēj. Kas tad tev, vecajam ūpim, ja arī tevi aiztrenks prom, tu atgriezīsies savā ro�u paradīzē, bet kā klāsies taviem �zēniem�? Reihsleiters Gērings jokus nemīl, gestapovie-�iem ne vienu vien reizi bija lasītas priek�ā viņa lako-nismā nepārspējamās rezolūcijas: �Par galīgu bezdarbību visu �Z� grupu pazemināt par ierindniekiem un nosūtīt uz Austrumu frontes trieciendaļu pirmo e�elonu.� Tev, vecajam graustam, tas nedraud, bet ko lai dara tavi �zēni�? Viņiem sen izgaisu�i hitlerjugenda laiku ro�ainie sapņi par to, ka impērijas armijas virzīsies uz priek�u pa Krievijas pla�umiem tikpat viegli kā nazis pa sviestu. Te katrs zina, cik viegli dodas rokās �īs bagātības . . .

� Kaut arī aizturētās komunistes Ustimenko sazīmē-�anā, � �efs turpināja, � esmu cietis pilnīgu neveiksmi, esmu pārliecināts, ka viņa nebūt nav Fjodorova, bet gan komuniste Aglaja Ustimenko. Viņas izturība un nelokāmība, viņas iek�ējā brīvība un pārliecība par saviem spēkiem, viņas nemitīgā, spraigā pretestība dod man tiesības būt pārliecinātam, ka viņa nav Fjodorova, bet gan Ustimenko. Neveiksmi ar konfrontāciju varu izskaidrot ar sazvērestību un to, ka personas, kas bija iesaistītas konfrontācijā, jau laikus biju�as brīdinātas.

� Kas tad viņas brīdinājis? � Venclovs pajautāja.

� Nezinu, � bridi klusējis, atteica standartenfīrers. � Man ir aizdomas, bet pagaidām tās ir tikai aizdomas. Fjodorovu es jau būtu iznīcinājis: viņa mums nav vajadzīga, turklāt steigā mēs mazliet vairāk, nekā vajadzēja, parādījām viņai savu �sistēmu�! Bet, ja runājam par Us-timenko, tad viņai tas nav no svara. Mums uzmanīgi un pacietīgi jāseko viņai pa pēdām. Agrāk vai vēlāk viņa aizvedīs mūs turp, kur mums jānonāk. Pilsētā viņa tik un tā visu laiku nepaliks. Viņa ir liela mēroga darbiniece un mierā nestāvēs. Sekodami viņai pa pēdām, mēs novērsīsim viņas jauno rīcību, kas vērsīsies pret mums, neļausim viņai nekā ļauna izdarīt. Un tikai pēc tam, nemaz nemēģinādami no viņas vēl ko izdibināt, vienkār�i pakārsim �o sievieti.

� Tātad ar pavadu kaklā? � strupi noprasīja Venclovs.

� Jā! Tā un tikai tā!

� Bet ja nu izgāzīsimies? Ja viņa aizies?

Venclovs piecēlās. Viņa vaigos pēk�ņi iekvēlojās sarkani plankumi. �C� grupas virsnieki sarosījās, visi saprata, ka �turmbanfīrers tūlīt �sados� vecajam pelavmaisam. Un Venclovs sadeva arī.

� Parteigenosse fon Canke, � Venclovs iesāka tā, it kā viņi nesēdētu vis tērpu�ies mundieros, bet brunajos kreklos, it kā �eit nebūtu Krievija, bet Minhenes dzertuve, kur atļauts debatēt un pat klaigāt. � Parteigenosse fon Canke! Es neesmu noskaņots tik optimistiski. Es lūdzu ņemt vērā, ka visā savā pastāvē�anas laikā �C� grupa, ko vada standartenfīrers fon Canke, nav atklājusi nevienu vēra liekamu lietu. Mūsu stāvoklis ir ļoti saspringts; atļaujoties izsacīties pretinieka vārdiem, es teik�u, ka �zeme deg zem mūsu kājām�, bet ko mēs esam darīju�i, lai novērstu �i ugunsgrēka izplatī�anos? Itin nekā! Mēs lasām lapiņas, kas iespiestas ar hektogrāfu, bet nezinām, kas tās iespie�! Mēs apsekojam objektus, kur notiku�as diversijas, un plātām rokas! Mēs reģistrējam uzspridzinātos vilcienus un nekā vairāk! Mēs meklējam vainīgos, ta�u neatrodam tos un sodām tikai ķīlniekus. Tas itin nekā nelīdz, vienīgi sanikno iedzīvotājus . . .

� Un ko jūs ieteiktu darīt, manu zēn? � mazliet uzrāvis uzaci, fon Canke noprasīja. � Negatīvā puse man ir zināma. Es gaidu konstruktīvus priek�likumus.

� Radīt tuksne�a zonu! � Venclovs salti atteica. � Tā ir veca un pareiza ideja. Nevis simt ķīlnieku un arī ne divsimt vai trīssimt, bet pilnīga iznīcinā�ana. Absolūta!

�efs laipni pasmaidīja, paņēma rādāmo nūjiņu un, termoforu zem biksēm pieturēdams, piegāja pie apgabala kartes.

� Mani zēni, � viņ� sacīja labsirdīga vectēva balsī. � Mani simpātiskie smurgulī�i! Karstās galviņas! Paskatieties labāk �urp!

īsiem, precīziem un nikniem vilcieniem viņ� veikli parādīja uz kartes tās vietas, kur bija dislocētas impērijas karaspēka daļas.

� Tikai ceļi! � viņ� falsetā iekliedzās. � Untermensch, zemcilvēki, mūsu ienaidnieki krievi aizņem, rau, �ito! Tikai ceļi pieder mums, viss pārējais � viņiem.

Viņ� izraibināja ar elipsēm, kvadrātiem un trijstūriem gandrīz visu apgabalu. Pēc tam novilka līnijas gar ceļiem un atzīmēja da�us punktus.

� Bet mēs esam te, tikai te! Varbūt kāds gribēs pārmest man mīkstsirdību?

Viņa acis blāvi iemirdzējās. Un visiem �iem �zēniem�, kas bija izlēju�i ļau�u asiņu jūras, uz mirkli sāka likties, ka viņi ir jēri, pie kuriem ielavījies vilks. Viņiem, bez �aubām, bija taisnība, jo viss, kā, beigdams savu runu, izteicās standartenfīrers fon Canke, ir izzināms tikai salīdzinot.

� Pusauga smurguļi! � viņ� uzbrēca, saprazdams, ka kapteinim jā�auj pirmajam, ja uz kuģa sākas dumpis. � Es jums neesmu nekāds Paiteigenosse, Venclov! Nestāviet kā utains ebrejs sinagogā, bet nostājieties, kā mūsu slavenajā armijā pienākas! Lūk, tā, citādi lik�u, lai �pehts sarīko jums ierindas mācības, un viņ� patrenkās jūs ar pilnu uzkabi pa laukumu. Venclov, galvu augstāk! Tas bijāt jūs, stulbenis tāds, kas palaidāt grāmatvedi! Tikai jūsu vainas dēļ izgāzās sazīmē�ana! Un jūs labi zināt, ka esat vainīgs, bet vēl te sākat spriedelēt! Sēdiet!

Viņ� nosvieda rādāmo nūjiņu. Visi �C� grupas virsnieki sastinga un blenza savā �efā. Tas izvilka no etvijas cigareti, un tūdaļ tam pretim pasniedzās vairākas �ķiltavas. Bet fon Canke uz�ķīla uguni pats, un virsnieki atcerējās: kā nekā monogramma uz �īm �ķiltaviņām norāda, ka tās uzdāvinājis Himlers.

� �Garo na�u� naktī, � fon Canke paklusu sacīja, � kad, kā jums dro�i vien jau zināms, tika galā ne tikai ar vairākiem tūksto�iem jaunās kārtības pretinieku, bet arī ar savējiem, kuri atļāvās tādu greznību kā spriedelē�anu, � es ar �o te pa�u roku, vairākkārt pārlādēdams savu mauzeri, savu veco, uzticamo mauzeri, �atbrīvoju� no �īs pasaules cie�anām un nogādāju uz paradīzi simt septiņpadsmit savu biju�o draugu un līdzgaitnieku. No tā varam secināt, ka �aubī�anās, kas, pēc jūsu domām, piemīt jūsu priek�niekam, man nav raksturīga! Bet es vienmēr paturu skaidru prātu, mana galva ir auksta, bet ausis dzird un acis redz, un tie�i tādēļ brīdinu jūs, ka mums ir darī�ana ar vēl neredzētu pretinieku un mums nav tiesību tīksmināties tikai par mūsu iero�u uzvarām. Iekarot N. pilsētu � tas vēl nenozīmē, ka tā ir ieņemta, ja ari tā ir sagrauta vai pat iznīcināta. Iekarot � tas nozīmē apgūt, bet ko mēs esam apguvu�i? Tāpēc saprotiet, ka armija karo, bet mums iekarotais ir jāapgūst. Armija pagaidām savu uzdevumu veic, bet mēs tikai pļāpājam un karam ... Ja jums �ķiet, ka esat pieredzēju�i sodī�anas daļu karavīri un saprotat mūsu amatā vairāk par mani, tad jūs dziļi un rūgti maldāties. Viss ir izzināms tikai salīdzinot. Jūsu pieredze salīdzinājumā ar manējo � ir vieninieks pret tūkstoti. Uz vienu jūsu matrikulu sanāk tūkstotis manējo. Jūsu no�ēlojamiem spriedelējumiem par absolūtas tuksne�u zonas sistēmas lietderīgumu varu likt pretim savu jau realizēto zemcilvēku nāves fabriku ideju. Jau realizētu! Un, ja ari mūs pa�laik piemeklē neveiksmes, vajā ļauns liktenis, tad tā ir tikai īslaicīga parādība, tāpat kā īslaicīgas ir atsevi�ķās neveiksmes mūsu neuzvaramajā armijā, ko fīrera ģēnijs vada pretim di�ajam visas zemeslodes iekaro�anas mērķim. Un tāpēc: izpildiet manas pavēles. Vai viss saprotams?

Kabinetu pār�alca neskaidrs troksnis. Neskaidrs, bet toties godbijīgs.

� Ļoti labi, � fon Canke pamāja ar galvu. � Bet tagad, lūdzu, uzklausiet SS karaspēka galvenā ārsta, medicīnas dienesta brigadenfīrera, mūsu laba drauga un padomdevēja profesora Klauberga ieteikumu.

Un, aizlicis zelta briļļu kājiņas aiz ausim, �efs nolasīja, k<i SS sanitārās pārvaldes zinātniskās pētniecības centrs nācis pie pozitīviem secinājumiem par �nepilnvērtīgo elementu� likvidāciju, ievadot tiem sirds rajonā desmit kubikcentimetru tīra fenola.

� �is paņēmiens ir ekonomisks, � standartenfīrers mierīgi un lieti�ķi turpināja, � to var izdarīt jebkur� pa�as zemākās kvalitātes medicīnas darbinieks, tas notiek bez trok�ņa un būtībā saudzē gestapo, SS, SD un visu pārējo jau tā smagi pārslogoto darbinieku nervu sistēmu, visu to cilvēku nervu sistēmu, kuri pēc saviem dienesta pienākumiem saistīti ar mūsu valsts cildeno sanācijas misiju.

Aizlasījis līdz galam, fon Canke atļāvās mazliet pazoboties par savu draugu ��urku mammu�, ārstu �eferu:

� �is darbs, dakter, laikam gan būtu jums pa prātam, � viņ� sacīja, noslēpdams brilles futrālī. � Nevar ne salīdzināt ar �efa slimību dziedinā�anu un klausī�anos viņa mū�īgajā rūk�anā. Pēc fenola neviens vairs nerūc, vai ne?

Un strupi pavēlēja:

� Sagatavojiet jūsu komunisti izrakstī�anai. Jau �odien pat mēs viņu izlaidīsim laukā. Bet Parteigenosse kolēģis Venclovs atbildēs par viņas uzvedību, kamēr viņa staigās �ar pavadu kaklā�. Venclov, vai jūs dzirdējāt, ko teicu?

Kad vēl tikai �formēja� dokumentus un viņa vēl nemaz neticēja, ka tiks laukā, Aglaja Petrovna jau sāka domāt par to, kurp doties, lai, nevienu neiegā�ot un nenododot gesta-povie�u rokās, tomēr atrastu iespēju sazināties ar savējiem. Protams, Aglaja Petrovna it nemaz ne�aubījās, ka viņai sekos gestapo aste, ka viņa dienu un nakti atradīsies nemitīgā un cītīgā uzraudzībā un ka viņa izlaista tikai uz laiku, lai viņu varētu pakārt nevis tāpat vien, bet gan pēc tam, kad viņa būs �devusi pamatu īstai lietai�, kā tie tur, gestapo, mēdza izteikties savā ierastajā valodā.

Izlikusies, ka nav pamanījusi fon Cankes pasniegto roku, un tikai cienīgi atvadām pamājusi ar savu mazo, lepno galviņu, �komuniste karaliene�, kā viņu savā nodabā dēvēja standartenfīrers, kas patiesi cienīja elegantas sievietes ar nelokāmu raksturu, jau devās prom pa gaiteni uz durvīm un tad pēk�ņi vēlreiz parādīja nepieredzētu savaldī�anos un gara spēku. Pagriezusies pret fon Canki, kur� jau vēra sava kabineta durvis, Fjodorova-Ustimenko apvaicājās, kur un kad viņai atdos atpakaļ atņemto bostona gabalu, kas hijs līdzi nelikumīgās apcietinā�anas brīdī.

Vecās lapsas standartenfīrera fon Cankes lūpas lēni savilkās tikko manāmā smīnā, tas bija lēns un ļauns smīns. Nekas, gan jau pienāks mirklis, kad viņ� ar baudu atgādinās �ai kucei karalienei �o bostona gabalu, ko viņai tagad atdos, kaut arī nav nekādu �aubu, ka viņa ir noziegusies pret impērijas karaspēku. Lielvācijas kareivji, cienītā, nav nekādi sīki zaglēni. Lūdzu, cienītā, saņemiet savu drēbes gabalu. Labprāt patērzē�u ar jums, cienītā, pirms tam, kad jūs vedīs pakārt. Mums, cienītā, patie�ām klājas grūti �ai saltajā un mums naidīgajā zemē, ta�u mūsu gars ir stingrs, un izdaudzinātā āriskā viltība tomēr iznīcinās jūsu godprātību, cienītā, tik tie�ām iznīcinās kopā ar visu jūsu nākotni, ar kuru jūs tā mīlat plātīties . . .

Protams, vecais lapsa skaļi neko tamlīdzīgu neteica. Viņ� vienīgi deva valdonīgu un strupu rīkojumu, �is lapsa, kur� vairs neizlikās par labsirdīgu tēvoci, kas tikai ārēji �ķiet parupj�, bet patiesībā ir vienkār�s, laipns un godīgs karavīrs. �ito sievi�ķi ne ar vienu gestapo augstākās stratēģijas variantu ap stūri neapvedīsi. �ādus raksturus var uzveikt tikai ar pacietību un neatlaidību. Viņa neizcietīs bezdarbību. Un tad pienāks gals ne tikai viņas fiziskajai eksistē�anai, bet arī visam tam, ar ko viņa ir saistīta un ko viņa varbūt arī pati vada: ļoti iespējams, ka �komuniste karaliene� ir visai ievērojama persona . . .

Suņu Nāve teciņiem vien sameklēja jefreitoru Kraucu, kas pārzināja konfiskātus; mīksti �ļūkdama ar milzīgajām, plakanajām pēdām, viņa aizveda komunisti, kas palaista brīvē �ar pavadu kaklā�, uz noliktavu, iesvieda savā mīkstajā, slapjajā mutē iecienīto piparmētru konfekti un pateica jefreitoram standartenfīrera pavēli.

Un tad notika aizķer�anās.

Kraucs apjuka.

Tai pa�ā vakarā, kad Aglaju Petrovnu aizveda uz solāriju, no kura, kā Kraucam bija labi zināms, neviens un nekad neatgriezās, tie�i tajā vakarā pagadījās necerēts un uzticams cilvēks, kas brauca uz �tetīnu, kur dzīvoja Krauca dārgā Lisija, �zelta gabaliņ��, kā viņ� to dēvēja savās kaisles un greizsirdības pilnajās vēstulēs, kas stāstīja par nevaldāmajām alkām, ko izjūt �Tavs Frīslandes bullis�, kā viņ� mēdza parakstīties savās vēstulēs, tādējādi pats raksturodams da�as savas īpa�ības. Un, tā kā tajā nolādētajā vakarā mīlas alku mocītais Frīslandes bullis noliktavas plauktos nekā labāka neatrada, tad viņ� sagatavoja paciņu, kurā bija tikai divi pāri veikli paslēptu zelta pulksteņu un bostona gabals, kas piederēja sievietei, kuru pretēji visiem noteikumiem pats standartenfīrers vēlāk atbrīvoja.

Tiesa, jefreitors Kraucs, kas zināja, ko nozīmē dienests, nekad �nezaga�. Paņemtā vietā viņ� nolika ko citu, un to nebija grūti izdarīt, kad bija jārīkojas ar miru�u cilvēku mantām, ta�u �oreiz bija citādi. Viņ� nevarēja �ai dzīvajai mironei izsniegt Vācijā ra�otā no�ēlojamā erzacauduma gabalu, kam ar īpa�u spraudi bija piestiprināta no bostona atgriezuma noņemtā birka. Un Kraucs, nezinādams, ko darīt, vilcinājās. Bet Aglaja Petrovna, aptuveni nojauzdama, kas noticis, pacietīgi apsēdās pie letes uz ķeblī�a, nopūtās un ar viņai raksturīgo kluso ietiepību nolēma no sava nodoma neatteikties.

Kraucs rakņājās pa saviem plauktiem, Suņu Nāve sūkāja piparmētru konfektes, aiz sienas gestapo �oferi dziedāja:

Uzticīgāk mīlēt grūti,

Nekā karavīrs to prot,

Ja vien vairāk laika būtu Savās mājās padzīvot...

Bet no reproduktora skanēja vācu diktora balss. Raidījums bija domāts Krievijai:

� Vācu tautas di�enais fīrers un augstākā vara, kas viņu sargā, lika uzbrukt Krievijai, lai sagrautu to, pirms tā kļūst par ienaidnieku . . .

Aglaja Petrovna, noliekusi galvu, pasmaidīja: esat gan jūs, fa�isti, dumji, vai cik dumji, taisni jābrīnās!

Un uzprasīja:

� Kas tur galu galā noticis ar manu drēbes gabalu? Pazudis, vai?

Frīslandes bullis, jefreitors Kraucs, galīgā izmisumā nosvieda viņai priek�ā erzacbostonu, bet viņa tikai piemiedza aci un pateica, ka te notikusi kāda kļūda un ka viņa lūdz tūdaļ pat visu noskaidrot vai ataicināt �urp fon Cankes kungu. Vecais lapsa tie�i �ajā mirkli kāpa lejup pa kāpnēm, dodamies pusdienot. Viņ� bija ģērbies gai�i brūnos svārkos, ķengura ādas apkakle bija saslieta un zods paslēpts pūkainā �allē. Standartenfīrers izdzirda savu uzvārdu un uz mirkli apstājās. Un tūlīt pat ieraudzīja �komunistes karalienes� rokās erzacbostona gabalu. �Ak, kas par raksturu!� �C� grupas �efs gandrīz vai ar sajūsmu nodomāja. �Kaut man būtu vismaz viens �āds izlūks!�

Un, rotaļādamies ar spieķi, uz kura bija balstījies, kāpdams lejup un vienu kāju pievilkdams, viņ� pienāca tuvāk, ta�u nekā nejautāja, tikai galanti pielika labās rokas divus pirkstus pie garā cepures naga un lauzītā krievu valodā apsolīja Frau Fjodorovai, ka Frau Mizele abām pusēm par apmierinājumu tūdaļ pat izmaksās drēbes vērtību markās.

Aglaja Petrovna vēlreiz cēli pamāja ar galvu.

Standartenfīrers atkal piesvieda pirkstus pie cepures un, tīksminādamies, ka pretēji paradumam pats vadīs �īs dzelzs karalienes sodī�anu, aizsoļoja uz �Mīļo Bavāriju� pusdienot, bet Suņu Nāve nolika Aglajai Petrovnai paciņu okupācijas mārku, par kurām bija zināms, ka tās iespie� Berlīnē tajā pa�ā fabrikā, kur izgatavo novelkamās bildītes, palūdza parakstīties un, tikai izvadījusi komunisti, uzdro�inājās piezvanīt Colingeram, lai tas pavēlētu arestēt zagli jefreitoru.

Laukumā Aglaja Petrovna apstājās pie karātavām. Tikai ar pūlēm viņa pazina Volodjas institūta laiku draugu � Ogurcovu, ar pūlēm izlasīja uz finiera gabala uzrakstītos vārdus � �Viņ� sadarbojās ar boļ�evikiem�, ar pūlēm atcerējās dzīvo Ogurcovu � viņa retos zobus, patētiskos izteicienus, ārstē�anas lietderības vētraino ap�aubī�anu, skeptisko izturē�anos pa�am pret sevi, � smagi nopūzdamās, cie�āk savilka lakatiņa stūrus un aizgāja tālāk.

Tagad Aglaja Petrovna zināja, uz kurieni viņai jāiet.

Alevtina Andrejevna nebija nodevusi viņu tajā naktī � tātad jāiet pie viņas. Tas, protams, nebija viegli izdarāms, ta�u Aglaja Petrovna labi atcerējās, kā standartenfīrers, svelpjo�i �ukstēdams, centās pierunāt Alevtinu ieskatīties uzmanīgāk, kā viņ� teica, jo Alevtina ta�u strādājot pie viņiem, viņi �ai uzticoties un viņai vajagot pazīt sievieti, pie kuras aizgājis viņas vīrs. Cauri miegam, kas par varēm mācās virsū, Aglaja Petrovna tomēr sadzirdēja, kā Alev-tina atkārtoja vienu un to pa�u:

� Nē, nē, ko jūs! Ko jūs! Vai tad nu es �o nepazītu? To es pati ar savām rokām pie jums atvilktu . . .

Nē, Alevtina Andrejevna nevarēja nepazīt, agrāk viņas pārāk bie�i bija redzēju�ās, pārāk labi viena otru atcerējās, un diez vai Aglaja Petrovna bija tā pārvērtusies, ka Alevtina nevarētu ne pazīt. Pats par sevi saprotams, ka viņu bija brīdināju�i mūsējie, jo viņa bez kādas priek�ā teik�anas nosauca Aglaju Petrovnu par Fjodorovu un pat piebilda, ka viņa �o Vaļu labi pazīstot un ne vien pazīstot, bet esot pat viņai draudzene, �draudzenīte�, kā tajā naktī aiz uztraukuma drebo�ā balsī bija pateikusi Alev-tina-Valentīna Andrejevna, bijusī Gogoļevu kungu istabene . . .

Saltajā vējā piemiegusi acis, Aglaja Petrovna ar skumju pussmaidu raudzījās uz savas pilsētas drupām. Atpakaļ viņa neskatījās � zināja, ka viņai noteikti seko. Bet tam patlaban nebija nekādas nozīmes. Ar laiku viņa izdomās, kā aizbēgt no saviem nolādētajiem izsekotājiem, vajag tikai atbrīvoties no �ā grūto dienu un nak�u izraisītā nervu saspīlējuma, tikt vaļā no nepārtraukti saspringtās gatavības pretoties nopratinā�anās un �vaļsirdīgajās� sarunās. Par nākotni viņai ta�u nebija laika domāt, bija jādomā tikai par to, kas viņu sagaida patlaban, �ajā brīdī, kas ar viņu notiks un ko nesīs nākamais mirklis, bet tā jau nebija nekāda nākotne, tā bija pa�reizējā īstenība, kas draudēja ar nāvi. Tagad noteikti pienāks arī brīdis, kad varēs apdomāt un atrast izeju no tā �ķietamā strupceļa, kādā viņu iedzinu�i gestapovie�i.

Un nav divu domu: viņa atradīs �o izeju . ..

Pēk�ņi viņa satrūkās � pavisam blakus norēcās kara orķestra taures, un Aglaja Petrovna ieraudzīja dīvainu bēru gājienu: ar popiem un vācu karavīriem, ar kareivju vadu, kas pavadīja katafalku, un tuk�iem vācu pavēlniecības vieglajiem automobiļiem � mersedesiem, opelkapi-taniem un vienu opeladmirāli, kas piederēja komandantam majoram cu �Lakelbergam und Valdekam. �Opeladmirāli� pazina pat me�ā, jo savā laikā tie�i zem �īs melnās automa�īnas mēģināja pasviest granātu, ta�u neveiksmīgi.

� Ko tad apbedī? � Aglaja Petrovna pajautāja kroplam ubagam, kas ar saviem kruķiem klunkuroja nopakaļ sēru procesijai. � Kas miris?

� Burgomistru rokam zemē, � ubags jautri un valodīgi atteica. � Mūsu pilsētas galvu, �ovtjaka kungu! Iedod, kundzīt, kādu tūkstoti nelaiķa piemiņas apslacī�anai, lai viņam ellē jestrāku uguntiņu pakur . . .

Aglaja Petrovna labprāt pasniedza zildegunim pļēguram Berlīnes novelkamo bildī�u fabrikā iespiesto simtnie-ciņu, kā izteicās ubags, un, vācu kara orķestra skumīgajā dūk�anā klausīdamās, devās tālāk. Aiz sēru ratiem viņa pamanīja tikai divus cilvēkus, kas pavadīja profesoru viņa pēdējā gaitā: �os abus viņa ļoti labi pazina un zināja arī, ko viņi pilsētā dara. Tie bija brālis un māsa Zemskovi � klusais kuprītis Platons Zaharovi�s un viņa māsa Pa�a...

�Tātad viņi ir dzīvi, nav iekritu�i,� Aglajai Petrovnai pēk�ņi ienāca prātā, viņa nopriecājās un, iegriezusies �ķērsielā, atcerējās, ar kādu �ķebīgumu un naidu Volodja savā laikā stāstīja, kā reiz kopā ar Varju bijis svinēt dzim�anas dienu tam pa�am Dodikam, ar kuru, pametusi Ste- ¹ panovu, apprecējās Alevtina, cik smieklīgi Volodja atdarināja Lūsi Mihailovnu, kas propagandēja �pa�masā�u�, kā pukojās par �zaļbarību� un kā atdarināja māsu Bebas un Kūkas dejas . . .

�Ja arī tagad tur notiek kaut kas tamlīdzīgs, tad man, starp citu, neklāsies slikti,� Aglaja Petrovna lieti�ķi nosprieda un, uzkāpusi pa apskrubu�ajām terases kāpnēm, parāva stiepli, kurai blakus atradās uzraksts � �Zvans�. Kaut kur iek�ā klusu notrink�ķēja, pēc tam nobijusies Alevtinas balss noprasīja: �Kas tur ir?� � un, kad Aglaja Petrovna nosauca savu vārdu, durvis strauji un pla�i atvērās, un Alevtina, ģērbusies vecā ka�ociņā, nesukātiem matiem, iekritu�ām acīm, pakāpās atpakaļ pustum�ajā terasē, vārgi novaidējās un tikko dzirdami iesaucās:

� Jūs?

� Jā, es, � Aglaja Petrovna skaļi un skaidri atteica, tā, lai dzirdētu �viņi� � �piki. � Es pati, mīļā draudzenīt! Redzi, patiesība vienmēr uzvar. Ne tikvien kā izlaida, bet arī atļāva palikt pilsētā un sameklēt sev darbu. Tur ir ļoti jauki cilvēki, simpātiski!

Alevtina-Valentīna skatījās Aglajā Petrovnā platām acīm, un �ajās ieplestajās acīs Aglaja Petrovnā pēk�ņi ieraudzīja Varvaru, ko viņa tik ļoti mīlēja. Tas bija negaidīti un savādi, ta�u viņa nespēja novaldīties un tīksminādamās jau pavisam sirsnīgi noteica:

� Tu man patlaban tik ļoti atgādini Varvaru!

� Varju? � vārgi un skumji smaidīdama, Alevtina apjukusi pārvaicāja. � Vai tie�ām? Nāciet ta�u, lūdzu, iek�ā, ko tad mēs tā uz sliek�ņa apstājamies . . .

Uz terases oda pēc samazgu spaiņa, kaķiem un aukstiem, rūgteniem dūmiem. Tas liecināja par nabadzību, un Aglaja Petrovnā tūdaļ saprata, ka Gogoļevu kungu bijusī istabene, palikdama pie vācie�iem, nekādu karjeru nav iztaisījusi.

� Tagad uzklausiet, � pieturēdama Alevtinu aiz elkoņa, Aglaja sacīja. � Vienu mirklīti! Vai te neviens mūs nedzirdēs?

Alevtina atteica, ka te neviens nedzirdē�ot, un Aglaja Petrovnā �ukstus, bet nesteigdamās paskaidroja, ka viņa tūdaļ pat aizies, ja Alevtinai ir bail, bet, ja nav (�Manuprāt, jums nebūtu ko bīties,� viņa piebilda), tad paliks līdz izdevīgam brīdim, kas katrā ziņā reiz pienāks. Aglajai no Alevtinas, protams, itin nekā nevajag, Alevtina nekur netiks iejaukta, bet to, ka viņas ir �draudzenes�, gesta-povie�i jau zina, un viņiem tas nebūs nekāds pārsteigums, ja Aglaja padzīvos kādu laiciņu pie Stepanovas.

� Vai dieniņ! � Alevtina iesaucās, skatīdamās Aglajā Petrovnā ar Varjas apaļajām acīm. � Kā gan jūs varējāt iedomāties, ka man būs bail? Es pat tur nenobijos, lai gan pie �iem bija drausmīgāk. Bet par to parunāsimies vēlāk, tagad nāciet istabā, jums ta�u kaut kas jāieēd, vismaz jāiedzer tēja. Nevar ta�u dzīvot badā . . .

Viņas izgāja cauri tum�ai, ar da�ādiem krāmiem piekrautai priek�istabai un nonāca greizā, neuzkoptā istabelē ar vienu logu. Te dzīvoja Alevtina. Ziemas pievakares krēslainajā gaismā Aglaja Petrovnā ieraudzīja �kaktusa portretu�, par kuru ne vienu reizi vien bija stāstījis Vo-lodja. Noslēpumainais augs portretā ziedēja: kaktusa galā plauka brīnumains, ļoti spilgts zieds � kropļa dzemdēts skaistulis.

� Te viss ir nepiekopts, � neveikli savākdama slikti izmazgāto un negludināto veļu, sacīja Alevtina. � Tā nogurstu, ka negribas vairs ne roku pakustināt . . .

Rokas viņai tie�ām laikam negribējās kustināt: gulta bija sajaukta, uz galda jau samelnēju�u mizu vidū gulēja da�i cepti kartupeļi, mētājās maizes garozas, atvilgusī sāls bija iebērta konservu bund�ā. �ķīvītī bija ieliets nedaudz saulespuķu eļļas, istabā oda pēc sliktas tabakas, ta�u �o smaku nomāca kāda vācu dezinfekcējo�a �ķidruma smirdoņa.

� Tas ir viņu darbs � nelie�i tādi! � pamājusi uz tās sienas pusi, aiz kuras laikam mitinājās hitlerie�i, Alevtina nikni nosūkstījās. � Lej tik un lej no savām �ļūtenēm, visu māju aplēju�i, kaut gan blak�u mums it nekad nav bijis . . .

Viņa pamanīja Aglajas Petrovnas skatienu, kas bija pievērsts uz kumodes saliktajām fotogrāfijām, kur bija redzams 2eņka studenta gados, Varvara ar bizītēm, kas slējās virs ausīm kā divi radziņi, Rodions Mefodijevi�s civilā uzvalkā, un glu�i kā nobijusies palūdza:

� Jūs neļaunojieties, ka arī Rodions te nolikts. Tas itin nekā nenozīmē. Tāpat vien . . . visiem ta�u ir savas ģimenes. Pareizāk... ir biju�as. Bet es viņa priek�ā jūtos tik ļoti vainīga, ka nevaru ne izsacīt, nu, un nejau�i atradu �o fotogrāfiju . . .

Viņas lūpas viegli iedrebējās, viņa nocēla no kumodes Stepanova fotogrāfiju un gribēja paslēpt to atvilktnē, ta�u Aglaja Petrovna valdonīgi satvēra Alevtinas roku un neļāva.

� Muļķības! � Aglaja, pieri saraukusi, noteica. � Kā jums nav kauna! Es �o fotogrāfiju nekad nebiju redzējusi, tādēļ arī tā skatījos. Arī Varvaru ar �itādām astītēm nekad neesmu redzējusi, � viņa piebilda un pasmaidīja. � Bet Jevgeņijs te izskatās vienkār�i lielisks . . .

� Tā fotografēta kāzu dienā! � Alevtina paskaidroja un arī pasmaidīja. � Iraidu es nogriezu nost, Iraida nebija izdevusies, viņa ir galīgi nefotogeniska . . .

�is vārds jau nāca no Alevtinas-Valenlīnas vecā, miru�ā leksikona, viņa pati sajuta, cik mākslots ir viņas spriedelējums par fologeniskumu, un samulsa, ta�u Aglaja Pet-jovna neļāva viņai skumt un uzsāka citas valodas � par lo, cik viņa, Alevtina, bra�i izturējusies, ka tur, gestapo, nav pasacījusi neviena lieka vārda.

� Nu, ko jūs, vai tad tā var! � Valentīna Andrejevna sacīja un mazliet aizbildnieciski pasmaidīja. � Vai tad es esmu no tādiem? Lai nu mēs te būtu kādi būdami, tomēr esam padomju cilvēki, � viņa piebilda, lūpas savilkdama un it kā baidīdamās no �ādiem pa�as vārdiem. � Ja jau pat tāds cilvēks kā Averjanovs izrādījās goda vīrs . . .

� Grāmatvedis Averjanovs? � cie�i ielūkojusies Alev-tinā, Aglaja Petrovna pajautāja.

� Jā, viņ� . . .

Un, nosēdinājusi Aglaju Petrovnu sev blakus nesakoptajā gultā, Alevtina, steig�us �ukstēdama, pastāstīja Aglaja i visu par vecā Averjanova atdzim�anu un nāvi, kā to bija dzirdējusi no Zemskovu Pa�as. Viņa stāstīja gari un juceklīgi, ļoti uztraukdamās un apdvesdama Aglaju ar tabakas smaku, bet Aglaja klausījās, aizsegusi savas melnās acis ar plaukstu, un klusu raudāja � pirmo reizi kop� tās dienas, kad pilsētas evakuācijas laikā atvadījās no Volodjas. Raudāja un smaidīja, kad Alevtina stāstīja par vecā dzērāja Averjanova juridiskajiem draudiem, minēja viņa vārdus par velna mātīti Aglaju, kurai pēc kara saskaņā ar tiesas spriedumu būs jāizmaksā viņam kompensācija pa�ai no savas kabatas, lai vairāk neuzdro�inātos pārkāpt likumu!

� Un tā arī no�āva? � viņa caur asarām pārvaicāja.

� Protams, � Alevtina strupi atteica. � Tagad tas nav itin nekas, Aglaja Petrovna. Agrāk, tad mēs bijām cilvēki un pilsoņi ar saviem aizvainojumiem un pretenzijām, līdzko nebija kas pa prātam, tūdaļ kliedzām: �Nav vairs nekādi cara laiki, tagad ir padomju vara!� Nu tam visam pienācis gals! Jūs jau nezināt, es jums ne to vien varu pastāstīt! Neraudiet ta�u, ko nu vairs viņu apraudāt, ko tas viņam, Averjanovam, vairs var līdzēt. Te būs tīrs mutautiņ�, noslaukiet asaras . . .

� Tātad viņ� bija tas, kur� pastāstīja? � galvu purinādama un nīzdama sevi par �īm aplamajām asarām, Aglaja pārjautāja.

� Protams, viņ�. Viņ� ta�u vispirms aizskrēja pie Tatjanas Jefimovnas, pie Okajomovas, jūsu ienaidnieces, un piedraudēja, ka rīkojas sarkano partizāņu ģenerālā �tāba vārdā. Un arī pie Platona Zemskova. Bet naktī Pa�a, riskēdama uzskriet virsū patruļai, tūdaļ pat atsteidzās pie manis. Viņa bija ne dzīva, ne mirusi, kad ienāca iek�ā. Protams, Aglaja Petrovna, nav ko slēpt, es biju ļoti apvainojusies, ka viņi turēja mani aizdomās un pierunāja . . .

� Bet tas ta�u glu�i dabiski! Jums nevarēja būt uz mani nekāds labais prāts, tas nebija iespējams . . .

� Par to labāk nerunāsim, � Valentīna Andrejevna sacīja un mazliet atvirzījās nost no Aglajas Petrovnas.

� Ko es jūtu un domāju, tā ir manis pa�as darī�ana, tā ir manas dvēseles apslēptā pasaule, kurā nevienam nav brīv līst . . .

� Es arī negribu tajā līst, � Aglaja atteica, cenzdamās apslāpēt smaidu, � izbeigsim �o spriedelē�anu. Vislielāko prieku man sagādā tas, ka jūs visi �eit esat krietni ļaudis, pat tie, kuri mani nevarēja ne acu galā ieraudzīt . ..

� Krietni? � Alevtina iesaucās.

� Protams, krietni.

� Tā viņ� vienmēr mēdza teikt, � Alevtina sacīja.

� Viņ� � Rodions Mefodijevi�s kaut kur bija atradis �o vārdu un alla�iņ mani ar to kacināja, vienā laidā skaidrodams, kas ir krietni un kas � nekīietni. To viņ� dro�i vien bija iemācījies no jums?

� Nē, ne no manis, � Aglaja klusi atteica. � Viņiem akadēmijā mācīja kāds vecs vēl cara laiku oficieris. Viņ� visus savus drauģeļus � kontrrevolucionārus un baltgvardus � kādā sarunā bija publiski nosaucis par nekrietniem ļaudīm. Tas Rodionam Mefodijevi�am bija ļoti paticis, viņ� man vēlāk stāstīja . . .

� Bet man vis nestāstīja, kaut gan es tai laikā biju viņa sieva, � Alevtina sarūgtināta novilka. � Pat ne vārdiņa netika bildis par �ādu sarunu ... Bet ko nu tagad vairs to atcerēties, tagad tam nav nekādas jēgas. Labāk ieediet mazliet, kaut vai tos pa�us kartupeļus . . .

Tāpat stāvēdama, Aglaja apēda kartupeļus, uzbērdama tiem pamatīgu �ķipsnu sāls un lūkodamās fotogrāfija, kur bija redzams Rodions Mefodijevi�s civilā uzvalkā. No kumodes Aglajā cie�i un stingri raudzījās Rodiona acis, kuras viņa tik bezgala ilgi nebija redzējusi, un, nespēdama savaldīties, Aglaja pat kaut ko ātri pa�ukstēja �īm acīm � kaut ko laipnu, mierino�u un tai pa�ā reizē arī it kā palīdzību lūdzo�u. Alevtina, piekopdama istabu, nekā nepamanīja. Aglaja novērsās no fotogrāfijas, papurināja galvu un palūkojās, kā Alevtina uzliek apkvēpu�u tējkannu uz greizas petrolejas plītiņas, kā ar neasu nazi atgrie� vācu konservu kārbu.

� Vai fa�isti apgādā? � Aglaja Petrovna pavaicāja.

� Fa�isti? Gaidi vien, tā jau �ie tev gādās! Tie ir zagti konservi. Partizāņi nolaida no sliedēm viņu vilcienu � pilsētā to tūdaļ dabūja zināt, � nu, un mēs visi metāmies turp kā apmāti, veselā barā. Viņi, nelie�i, sāka �aut! Tikai pēc tam izstrādājām metodi, kā paņemt, lai apsardze nepamana. Gatavā zinātne! Bet ir arī vērts riskēt � tie, �itie konservi, ir trekni. Man vēl ir divas bund�as. Pēc tam dzersim tēju ar saharīnu, bet, ja vēlaties, � ar kompotu, man vēl vesels maisiņ� kop� miera laikiem saglabājies, taupīju visādam gadījumam . . .

Paslepus, domādama, ka Aglaja Petrovna nemana, Alevtina vēroja un pētīja viņu: vai nav novecojusi, vai nav vismaz krunciņas pie acīm parādīju�ās, vai saglabājusies tā pati agrākā �auro, melno acu zobgalīgā izteiksme? Un klusībā secināja: nē, nav novecojusi, mazliet novājējusi gan, arī skatiens kļuvis maigāks, vairs negrie� kā ar na�iem. Bet, ja nu runājam patiesību, īstu patiesību, tad Alevtina nebūt nav sliktāka par viņu. Augumā viņas vienādas, abas ar slaidām kājām. Aglaja tikai melnākiem matiem un tum�āku seju, bet Alevtina gai�āka, �maigāka, sievi�ķīgāka�, kā Valentīna Andrejevna raksturoja pati sevi. �Ne jau velti Dodiks mēdza teikt par mani, ka es esmu absolūti sievi�ķīga sieviete,� Alevtina atcerējās un iedomājās Dodika seju, viņa dziļo, rūpīgi izskūto bedrīti uz zoda, viņa garo angļu pīpi, apvaldītās, aprēķinātās kustības un arī to, ka Rodions Mefodijevi�s reiz dusmās bija par viņu teicis:

� Vai zini, Valentīna, tavs Dodiks ir tik elegants, ka viņu var patie�ām noturēt par starptautisku vagonu ap-zadzēju ...

Uz mirkli viņai �ķita, ka tas viss ir murgains, ieildzis un nelāgs sapnis: ko un pret ko viņa apmainījusi? Kas ir �ī jaukā, klusā sieviete, kas tikko viņas istabā slaucīja asaras? Kur palicis īstais vīrs? Kur pazudu�i trok�ņainie bērni, kas mū�am ķildojās savā starpā? Kādē} �eit nav vectēva Mefodija, viņas taisnīgā, apslēptā ienaidnieka, pirmā, kur� aptvēra, ka viņa ir sve�iniece savā ģimenē? Un kur atrodaties jūs, Gogoļevu kungi, kas ar savas dzīves �ķietamo un bezjēdzīgo skaistumu jau pa�ā jaunībā sadragājāt manu dvēseli? Ta�u tagad vairs nekā nevar atgriezt atpakaļ, tagad viss ir pagalam, pagalam uz visiem laikiem.

� Varbūt iedzersim kādu glāzīti, Aglaja Petrovna? � pārliecināta, ka Aglaja noteikti atsacīsies, Valentīna-Alevtina pajautāja. � Man ir gan saldais, gan arī stiprais liķierītis. Pa vienai glāzītei?

� Degvīnu gan es iedzertu, � Aglaja pavisam negaidīti sacīja.

� Degvīnu? Degvīns man ir � vācie�u �napss, gau�ām pretīgs. Mēs to at�ķaidām ar sīrupu.

� Dodiet ar sīrupu, � Aglaja tūlīt piekrita. � Man noteikti vajag iedzert, lai palaistu vaļīgāk bremzes.

� Kādas bremzes?

� Ziniet, es jūtos tā, it kā manī no visām pusēm būtu sadzīti ķīļi, � ar skarbu smaidu, kas tā iederējās viņas sejā, Aglaja Petrovna paskaidroja. � Kamēr atrados gestapo, viss manī bija it kā noķīlēts. Tas nemaz nav viegli, ja nepārtraukti katru stundu un pat katru minūti jāizsver viss, kas tev apkārt un tevī pa�ā: jāzina, ko atbildēt, un vai vispār atbildēt, kā paskatīties, kā pagriezties. Tas nemaz nav viegli . . .

Un Alevtina atkal nobrīnījās: Aglajas seju padarīja skaistāku ne tikai skarbais smaids, bet jebkura izteiksme, jebkura jūtu maiņa viņas dvēselē � viss viņai nāca par labu, viss piestāvēja, viss vērta daiļāku, nevarēja saprast tikai vienu: kad lai pasaka � tagad vairs nemainies, tagad tu esi visskaistākā . . .

�Atdevu, pati savām rokām aizstūmu pie viņas,� Alev-tina-Valentīna ar sāpēm un niknumu nodomāja, �un viņas glāsti tam kļuva labāki par manējiem, viņas mīlestība � dārgāka par manējo!�

Izslaucījusi glāzītes ar dvieli, Alevtina ielēja tajās asi smirdo�o vācu ķīmisko �ņabi, at�ķaidīja to ar smar�īgu sīrupu un, cenzdamās vairs uz Aglaju neskatīties, jo, līdzko paskatījās, tā tūdaļ sāka pētīt, klusu noteica:

� Nu, Aglaja Petrovna, lai viss būtu labi. Uz jusu

veiksmi.

� Uz jūsu veselību, � Aglaja nopietni un cie�i atbildēja. � Par jūsu vīri�ķību. Es ne tikai dzirdēju, es arī redzēju, kā jūs toreiz sacījāt: �Viņa ir Fjodorova, es viņu labi pazīstu, mēs abas esam draudzenes.� Jūs ta�u sapratāt: ja viņi noskaidros, kas es esmu, jums draud nāve . . .

� Kāda velna man �itāda dzīve vajadzīga! � iz�ļakstīdama sārteno degvīnu, aiz�ņaugtā un pat spiedzīgā balsī iesaucās Valentīna Andrejevna. � Paskaidrojiet man, jūs esat gudra sieviete, atbildīga darbiniece, kādēļ man tagad jādzīvo? Kas es tāda esmu, ka man jādzīvo? Darba darītāja, sava vīra sieva vai savu bērnu māte? Kas? Vispareizāk būtu teikt, ka esmu tikai novecojusi sieviete ar da�ādām dumjām domām galvā, ar uzmācīgām un maniakālām domām. Arī patlaban � zinu, tas no manas puses ir smieklīgi un nekrietni, � arī patlaban es skatos uz jums ne jau tā, kā vajadzētu skatīties, bet kā uz sievieti, kaut gan manā vecumā un manā situācijā tas izklausās pēc anekdotes! Ek, ko tur tik daudz runāt!

Kā parasts, ātri un kāri izdzērusi �ņabi, viņa uzkoda aukstu kartupeli un, izvilkusi no jakas kabatas saņurcītu cigareti, aizsmēķēja.

� Metīsim �īs runas pie malas, � Aglaja sacīja, mazliet saviebusies. Viņai derdzās viss, kas atgādināja histēriju, dzirdot visādus izkliedzienus, skaistas frāzes un pa�-�austī�anos, viņai vienmēr uznāca nelabums, un tagad Aglaja nobijās, ka būs jārunā viņai nepatīkamajā uzmundrino�ajā un nomierino�ajā tonī �Nevajag, � viņa teica. � Labāk, kamēr vēl neesam apreibu�as, pārspriedīsim, kā mums turpmāk izturēties un kāda būs mūsu abu leģenda.

� Kas tā leģenda tāda ir? � Alevtina izbrīnījusies noprasīja.

� Izdomāts dzīves stāsts. Tas, kas mums turpmāk par sevi jāstāsta, kaut vai draudētu nāve.

� Bet vai mums katrā ziņā draud nāve?

� Ne jau nu katrā ziņā. Tas daudzējādi atkarīgs no mums pa�ām. Mēs ta�u neesam nekādas dumjās, un arī viltības mums netrūkst. Vai nav tiesa? Mēs neesam dumjākas par fa�istiem! Bet, ja lunājam par mūsu pārliecību, tad arī pēc tās nav sve�ā kabatā jālien. Mūsu lieta ir taisnīga.

Un, raudzīdamās Alevtinai cie�i acīs, Aglaja Petrovna rāmā un mierīgā balsī pastāstīja viņai Vaļas Fjodorovas biogrāfiju, pastāstīja, kur un kādos apstākļos Vaļa sadraudzējusies ar Alevtinu, kas viņas tuvinājis un kas Fjodorovas biogrāfijā ir pats svarīgākais . . .

Alevtina klausījās izklaidīgi, bie�i pārjautāja, baidīdamās par savu izklaidību, un pēc tam, pēk�ņi pāriedama uz �tu�, noprasīja:

� Vai tevi partija sūtīja �urp ar uzdevumu?

� Tagad arī es izdzer�u, � Aglaja Petrovna sacīja un ar savu mazo un spēcīgo roku pacēla glāzīti. � Un tomēr izdzer�u, Valentīna Andrejevna, par jūsu vīri�ķību. Starp citu, uzrunāsim viena otru vienmēr ar �tu�, kā jau tas vecām paziņām pieklājas.

� Bet kas tevi �urp sūtīja? � Alevtina nelikās mierā, un Aglaja Petrovna saprata, ka viņu moka Aglajas neuzticība, viņas īpa�ā dzīve. Tu ta�u ar savu partijnieces biogrāfiju nenāci uz pilsētu pati no sava prāta?

� Es nemaz nenācu uz pilsētu, � Aglaja Petrovna sacīja, nopriecādamās, ka var izvairīties no galvenā jautājuma, Alevtinu nemaz nesarūgtinot. � Mani apcietināja ārpus pilsētas, kad es gāju . . .

Un viņa mierīgā balsī pastāstīja Alevtinai to pa�u versiju, kuru jau zināja gestapo gan fon Canke, gan arī Venc-lovs, tā bija Vaļas Fjodorovas versija, un pēc �īs versijas Aglaja Petrovna nebija vis Ustimenko, bet gan Vaļa Fjo-dorova.

� �ausmīgi, � Alevtina papurināja galvu un pārtrauca Aglaju. � Cik �ausmīgi, Aglaja Petrovna! Vai jūs to saprotat? Jūs mani atstūmāt no savām aprindām, tagad es jums esmu tāds kā sve�ķermenis! Bet es ta�u biju pa�u cilvēks, biju, un viņi, sanāku�i kopā, nebaidījās no manis, runāja par savām kara lietām. Bie�i vien viņi sēdēja pie galda � ir tavs nelaiķa brālis Afanasijs Petrovi�s, ir manējais ... ir Rodions Mefodijevi�s, ir pārējie biedri � un dziedāja. Tas bija pirms tevis mūsu jaukās mīlestības laikā. Viņi dziedāja, vai zini?

Jūrniek, tevi kā apmāta skatos, Kaut vēl esi tu pārlieku jauns, Jūrniek, savu sirdi tu man atdod, Mīlēt ta�u nav nekas Jauns . ..

Ar tādu pa�u �estu kā zvērinātā advokāta Gogoleva laulene Alevtina pielika pirkstus pie deniņiem un saspieda tos tāpat kā Gogoļeva madāma savu �necilvēcisko un nāvīgo� migrēnas lēkmju laikā.

� �ausmīgi, � viņa noteica. � Tas ir apburts loks, strupceļ�, migla, kas blīva kā vate! Un pat ne loks, bet loka kvadratūra!

Aglaja vērīgi paskatījās uz sava vīra pirmo sievu, un viņai pēk�ņi kļuva tās �ēl.

� Es esmu Valentīna Fjodorova, tava draudzene, � viņa �ukstus, bet skaidri, vārdus atdalīdama, teica. � Tev vairāk neko nevajag kā vienīgi sniegt mums, mums, � viņa atkārtoja, � nopietnu, bet tev pa�ai bīstamu palīdzību. Tie cilvēki, kuri dara mūsu darbu, nedrīkst daudz runāt, vai saproti, Vaļa? Turi mierā galvu, skaties manī!

Uzlikusi roku uz Alevtinas plaukstas, Aglaja drusku skaļāk noprasīja:

� Vai tad tu jau neizturēji eksāmenu?

� Jūs visi esat muļķi, � iedzērusi vēl glāzīti degvīna un aizsmēķējusi jaunu cigareti, Alevtina nikni atteica. � Muļķi! Nekā jūs nesajēdzat! Jūs atstūmāt mani un palaidāt manu laiviņu pa straumei. Vai tad viņ� maz mēģināja pacelt arī mani, lai es kļūtu viņam līdzīga? Viņ� deva naudu ģimenei un noslēdzās pats savā �aulā, ielīda savā alā, vai kā lai to saka! Viņa kuģi! Viņa jūrnieki! Bet tas, ka es lēnām, bet neglābjami grimu un nogrimu tiktāl, ka viņ� glu�i pareizi sāka mani nicināt, � kas pie tā vainojams? Pu�kins, vai? Mani vajadzēja audzināt, un es būtu atvērusies kā zieds pretim saulei, ar visu sirdi un dvēseli būtu tiekusies pretim nākotnei, bet mani nostūma maliņā. Ta�u es dro�i vien nemaz neesmu sliktāka par citām!

Viņa izrāva savu roku no Aglajas pirkstiem un raudādama palūdza:

� Tu neklausies manī! Es ļoti lūdzu � neklausies. Stāsta, pat zieds, ja tam uzminot, brēcot ultraskaņas balsī. Bet es esmu sieviete ar visām mums piemīto�ām vājībām. Labāk, draudzenīt, iedzersim �ai sakarībā un, lūdzu, paļaujies uz mani! Paļaujies! Es saprotu, tādām kā tu nav atļauts runāt ar tādām kā es. Bet, ja tu izjustu to, ko katru dienu izjūtam mēs, ja tu padzīvotu to dzīvi, ko dzīvojam mēs, tu saprastu, tu izprastu mūsu pārdzīvojumus. Un tu nekad neatļautos skatīties uz mums ar nicinājumu. Arī samītais taurenis kādreiz vicināja spārniņus maigajos saules staros, tas ta�u jāņem vērā, to nedrīkst aizmirst... Bet tagad paklausies, kā mēs dzīvojam . . .

Ielējusi sev vēl, viņa iztuk�oja mēriņu un nekā neuz-koda, tikai uzdzēra virsū karstu ūdeni no trumuļa, tad steigdamās sāka �ukstus stāstīt.

Brīdi pa brīdim īsi nopūzdamās un viebdamās, Aglaja Petrovna klausījās Alevtinas muļķīgi izsmalcinātajos izteicienos un stāstījumā par tām �ausmām, ko diendienā pieredzējusi zem hitlerie�u naglotā zābaka. Jā, protams, Aglaja nekā no tā nezināja. Tur, me�ā, viņi zināja par ap�au�anām, badu, ķīlniekiem, nāves kamerām, Osven-cimu un Maidaneku, par Hitlera vecajām pirmskara nometnēm, ta�u par to cilvēku drūmo ikdienu, kurus vācie�i sauca: Unleimenschen � zemcilvēki, nebija minēts nedz pilsētas aģentūras ziņojumos, nedz tajās vēstīs, ko me�inieki saņēma pa radio no Lielās zemes.,

� Viņi pat savējiem ne drusciņas netic, � pieliekusies pie Aglajas, steidzīgi stāstīja Valentīna Andrejevna. � Pie mums kazino � tas ir tāds restorāns � �Mīļā Bavarija�, � augu dienu aiz letes, it kā bufetniecei piepalīdzēdams, dirn kāds sprukstiņ�, sevi�ķi slepens spiegs, viņ� speciāli atvests pie mums, es jau pati nezinu, bet mūsu ķelnerienes saka, viņas izzināju�as, �is slepenais esot kurlmēms, viņ� pēc lūpu kustībām saprotot, kur� no oficieriem kur un ko saka, un visu stenografējot. Tas ir taisnība, mūsu meitenes redzēju�as viņa stenogrammu. Pa�i viņi pļāpā, cik daudz viņiem esot slepenu ziņu pienesēju. Arī mani gribēja savervēt, kaut gan strādāju pie sakņu tīrī�anas, solījās pārcelt par ķelnerieni, dot papildu pārtikas devu, ta�u izlikos par muļķīti, un tas līdzēja. Tikai lika parakstīties, ka neizpļāpā�os, citādi pakār�ot. Bet vai par lazareti zini, par to, kur atradās universitātes klīnika?

� Nē, � atteica Aglaja, � kā lai es to zinu?

� Tur nav nekāda lazarete, tur �auj cilvēkus. Visi viņi ģērbu�ies baltos uzsvār�os, tirini, glītiņi, jautri un laipni. Protams, piedzēru�ies gan, viņiem par to izsniedz gan tabaku, gan rumu, gan papildu pārtiku. Līdzko cilvēks tur ieiet, �ārsts� viņam pārbauda muti. Ja ierauga zelta zobus, tad uzvelk uz vaiga krustiņu. Nav nekas īpa�s, krustiņ� kā da�dien krustiņ�. Pēc tam mērī augumu. Mērīt augumu uz turieni labprāt braukā gestapovietis Colin-gers, ir tāds glītiņ�, kā lellīte. Arī viņam mugurā uzsvārcis, kā jau pienākas. Bet, kad cilvēks nostājas, lai izmērītu augumu, aiz muguras tie�i pretim pakausim atveras sprauga � un �āviens. Pēc tam kareivis apkalpotājs atver grīdā lūku, un mironis iekrīt lejā pagrabā. Visu laiku, protams, auro mūzika.

� Kāda mūzika?

� Patafons kliedz, cik spēka, lai citi pienācēji nedzirdētu �au�anu. Visi, kas izsaukti uz medicīnisko apskati, sē� parkā uz sola un gaida. Kā tas izskatīsies, ja būs dzirdama �au�ana. Un tādēļ, lai neviens nenoģistu, visu laiku spēlē mūzika. Jums vajadzētu uzrakstīt savās proklamācijās vai lapiņās, lai neviens neiet uz medicīnisko apskati . . .

Aglaja Petrova klusēja, tikai sārtums iesitās viņai vaigos.

Alevtina atkal aizsmēķēja, istaba dīvaini un �ēlabaini noskanēja viņas smiekli kopā ar raudām.

� Tiesa, es esmu vainīga, � viņa sacīja, dziļi ievilkusi erzactabakas dūmus. � Tā kuņa Ļisa kundze un Lūsi Mihailovna, kraupainā neliete, man klāstīja: �Kā nu tā, meitenīt, � tas ta�u smieklīgi, vācu armija ir disciplīnas un korektuma paraugs. Jūs protat �ūt, galu galā jūs varat gatavot mājās pusdienas, pie jums ēdīs oficieri, vīrs jūs pametis, jūsu sirdsapziņa ir tīra, jums jādzīvo pilnvērtīga dzīve. Vēl par agru sevi apbedīt.� Un iekārtoja mani par ķelnerieni. Pa�ā pirmajā dienā nejau�i izlēju zupu kādam �vītīgam gebītskomisāram uz ceļiem. Viņ� paņēma �ķīvi un visu, kas tajā bija palicis, ie�ļāca man sejā. Bet Ļisa kundze sacīja, ka nevajagot būt tik tūļīgai, jāprotot glīti strādāt . . .

Alevtina atkal sāka �ņukstēt un ielēja savā glāzītē no vācu pudeles.

� Protams, esmu pelnījusi, lai tu mani nīstu.

� Labi jau, labi, � Aglaja noteica, domādama savu domu. � Mani interesē pavisam kas cits_: Ja jau tava dzīves skolotāja bijusi �ī Ļisa kundze, kādēļ tad Pa�a Zemskova tomēr atnāca pie tevis?

� Nezinu, � Alevtina dobji atsaucās. � Kā es to lai zinu? Es ta�u dzīvoju viena pati, ar mani neviens nerunā. Ar vācu ma�īnu tīru pagrabā saknes, pēc tam sagrie�u tās, kā man liek, un eju uz mājām. Ja ir pie rokas � iedzeru, ja nav � liekos gulēt. Ar to arī beidzas visi mani sapņi. Bet, kad atgriezīsies mūsējie, kas tad es bū�u? Nodevēja?

Atbildi nesagaidījusi, Alevtina pieceļas, atnesa mazgājamo bļodu un izņēma no kumodes tīru vēju. Komplekts bija glu�i jauns, pārsiets ar lentīti, priecīgā gai�i zilā krāsā. Viņa nolika uz gultas arī glu�i jaunas zeķes un sarkaniem rakstiņiem iz�ūtu blūzi.

� Nomazgājies, � viņa lieti�ķi sacīja, � pēc cietuma būs pavisam cita sajūta. Te ir silts, no saaukstē�anās nav ko baidīties. Man ļoti patīk nomazgāties pēc skumjiem brī�iem, tad var elpot ar visu ādu, ne tikai ar plau�ām vien. Te būs tīra veļa. Veļa man patīk vislabākā, es pat no�ēloju, ka tagad vairs nevalkā me�ģines . . . Gogoļeva madāma da�kārt paver savu peņuāru, bet tur me�ģiņu � kā putu jūras viļņos . . .

Aglaja, domās iegrimusi, noģērbās. Pat nepamanīja, kā Alevtina-Valentīna, kas vēl �odien saucās viņas � Agla-jas � vīra vārdā par Stepanovu, cie�u un ļaunu skatienu pētīja viņu � kailu, staltu, ar melnīgsnēji sārtu ādu, tvirtām, stipri atstatus stāvo�ām krūtīm, nolaideniem pleciem un smalkām mazo, spēcīgo kāju potītēm. Viņa nepamanīja ari to, cik strauji novērsās Alevtina, kā izdzēra vēl glāzīti �ņabja un, ļauni, nievīgi un vārgi pasmaidījusi, sacīja pati sev:

� Nu, ko, ej vien un nodod! Un pasaki arī par Zem-skoviem, tev ta�u noticēs! Esi sagaidījusi atmaksas stundu, ej, norēķinies . . .

� Ko tu, �ņabdegune, tur burk�ķi? � spēcīgi berzdama slaido kāju ar ziepaino vī�ķi, Aglaja iejautājās, un acis viņas tum�ajā sejā jautri iemirdzējās. � Vai sagādāju tev liekas rūpes?

Pēc tam, padzēru�as tēju, abas apgūlās Alevtinas-

Valentīnas gultā. Vēlu naktī Aglaja pamodās, sajutusi, ka Alevtina raud, visa viņas miesa trīs raudās, ko viņa nespēj savaldīt, viņa aizrijās ar asarām un ko�as ar zobiem spilvenā.

� Rimsties, rimsties, Valentīn, � Aglaja Petrovna klusu ierunājās. � Gana raudāt.

� Dzīves �ēl! � Alevtina tikko dzirdami atteica. � Tik ļoti �ēl visas dzīves, kas aizlidojusi kā viens mirklis. Tagad jau viss pagalam, nekā vairs nevar atgriezt. Nav arī neviena, ko vainot, nav, ko saukt pie atbildības, pati nogalēju savu dzīvi pa�ā plaukumā.

� Guli! � Aglaja pavēlēja. � Mums abām vēl daudz grūtību priek�ā, un es gribu, lai mēs abas būtu �irgtas! Vai saprati?

Alevtina padevīgi atteica:

� Sapratu.

Un apklusa.

RE1ZEM NAV NEMAZ PAR ĻAUNU NOKAVĒT!

Formāli �Mazo Bavāriju� vēra ciet pulksten vienpadsmitos vakarā, bet patiesībā tie�i �ajā laikā tikai varēja sākties īstā jautrība, jo gestapo �C� grupas virsnieki atbrīvojās no darba ne agrāk, bet bie�i vien vēlāk par vienpadsmitiem.

Vispār viss garnizona �krējums� ar komandantu majoru baronu cu �takelbergu und Valdeku un standarten-fīreru fon Canki priek�galā parasti te parādījās tikai ap pusnakti. Līdz pusvienpadsmitiem te tikai ēda un dzēra, piedzērās un auroja dziesmas, piemēram, to pa�u �Es noslaucī�u tev asaras ar smirģeli�, ta�u pēc pusvienpa-dsmitiem �Mīļās Bavārijas� apmeklētāju kontingents krasi mainījās, ko, protams, veicināja arī komandanta patruļnieki, kas, izslēju�i uz priek�u ar sildītājiem apsegtos zodus un turēdami, kā pienākas, savus ��meiserus�, apstaigāja gan lielo zāli, gan atsevi�ķos kabinetus un bez kādām ceremonijām izmeta uz ielas pārdzēru�os kājnieku virsniekus, lai kādas tiem bija dienesta pakāpes un lai ar kādiem elles sodiem tie draudēja. �Te es esmu fīrera vietā,� tā reiz bija teicis vecais fon Canke, un �os vārdus, tāpat kā drausmīgā ve�a melno mundieri ar zibeņiem pie apkakles un vienu uzpleci, karavīri iegaumēja uz mū�u mū�iem. Ārā metamo virsnieku lamu un patruļas stūrgalvīgi atkārtoto schneller pavadībā ķelnerienes vēdināja telpas, uzklāja tīrus galdautus, ieslēdza papildu gaismu un salika jaunus tā dēvētos �nakts� ēdienu sarakstus un vīnus, kas, protams, krietni vien at�ķīrās no tā, ko piedāvāja kazino apmeklētājiem dienā, zināms, tikai pēc kvalitātes, nevis pēc cenas. Gestapo �C� grupas, SA un SD virsnieki un viņu viesi par dārgajiem konjakiem, fran�u kolekciju vīniem un vecajiem vācu vīniem maksāja taisni tikpat, cik nepriviliģēto iero�u �ķiru pārstāvji par sintētisko rumu, dzelteno Schnaps un �eit iecienītajiem grieķu gaumē gatavotajiem tefteļiem, kas pa pusei sastāvēja no necietējo�ās kareivju maizes. Tādu kārtību bija noteikusi Himlera intendantūra, protams, �pavisam slepeni�, un tādēļ pēc pusvienpadsmitiem kazino pagrabtelpu vestibilā de�urēja atjautīgi, pieklājīgi unterfeldfēbeļi, kas pazina visus savējos pēc sejas un kam bija kategoriski aizliegts ielaist nepiedero�os tur, kur no grūtā, nervozā un saspringtā darba omulīgos apstākļos atpūtās tie, uz kuru pūlēm un izdarības balstījās di�enā, cilvēces vēsturē vēl nepieredzētā �tūksto�gadīgā impērija�.

�ajā aukstajā 1942. gada piecpadsmitā februāra naktī, kad vēj� svilpdams un �ņākdams trenkāja pa ielām sniega vērpetes, pagrabā, kā jau parasti, pirmais ieradās �lāga zēns� Colingers, � jautrs, pieklājīgs, ar maigu sārtumu uz porcelāna vaidziņiem, ar debesdzidru skatienu un ikvienam sagatavotu labsirdīgu joku uz ko�i sārtajām lūpām.

Draudzīgi pasūkstījies unterfeldfēbeļiem par ��ausmīgo Krievijas aukstumu� un iesviedis viņu pakalpīgi pasniegtajās rokās cepuri un ādas jaku, Colingers ar ne visai skaļu �heil Hitler� pasveicināja reveransā pietupu�ās ķelnerienes un lika, lai �palūdz� pie viņa Voicehov-ska kungu. Gaidīdams Voicehovski, viņ� pārskatīja ēdienu un vīnu sarakstu un pateica Frau Evai � no Ham-burgas atvestajai iestādes direktorei, staltai un sārtai ba-vārietei, � �ādus vārdus:

� Tikai jums vienai, Eva. Kā jūs jau dzirdējāt, mums �odien svētki. Standartenfīrera kungam se�desmit gadu. Jūs to zināt. Ta�u nesen mēs saņēmām ziņu, ka mūsu intīmās svinības būs daudz pla�ākas, nekā varējām iedomāties. Tie�i �urp automa�īnā atbrauks brigādenfīrers Merkels, lai pasniegtu pulkvedim fon Cankem ozola lapas pie viņa pirmās pakāpes dzelzs krusta. Un tādēļ es jūs ļoti lūdzu: visam jābūt uz to labāko.

Colingera bērni�ķīgi skaidrās acis ar tādu saltu spēku ieurbās Frau Evas redzokļos, ka pat �ī pa�u velnu pieredzējusī nacistu krodziniece mazliet pakāpās atpakaļ, bailīgi pakniksēja un lūdza ober�turmfīrera kungu paļauties uz viņas uzticamību un pieredzi.

� Ļoti priecājos! � atteica �lāga zēns� un, svilpodams �Rommelis no tuksne�iem nebaidās�, kaķa soļiem nogāja gar banketa galdu, lai pēdējo reizi pa�a acīm vēl pārbaudītu �Mīļās Bavārijas� gatavību svinībām.

Nesen atbrauku�ais mui�nieks Voicehovskis, reiha virsnieku �ēdinā�anas punktu� �efdirektors, paspīdinājis celiņu lakotajos matos, jau iztālēm paklanījās Colingeram. Garajos emigrācijas gados viņ� bija pamatīgi iemanījies restorānu lietās, viņa �Eh, Volga�, ��iguļi�, �Dņipro�, ��a�liki-�ebureki�, �Krievu bliņas�, �Sibīrijas pelmeņi�, kas atradās visās Vācijas malu malās, deva �ādu tādu ienākumu, viņa cerības par nekustamās mantas atgū�anu Krievijā bija piepildīju�ās, tomēr ne tādā apmērā, kā bija cerējis, un tādēļ Voicehovska kungam �odien bija visai melanholisks garastāvoklis.

� Kā strādā virtuve? � roku nepasniedzis, �lāga zēns� apjautājās.

� Darām visu, kas vien iespējams, � plānās lūpas sakniebis, atteica Voicehovskis. � Grūti ar gaļu. Tā, ko mēs saņemam . . .

Colingers smalki pasmaidīja.

� �Katram pēc nopelniem� � tā mēs rakstām uz koncentrācijas nometņu vārtiem, � viņ� divdomīgi piebilda.

� Vai jūs sapratāt manu domu, Heir Voicehovski? Jūs mūs ēdināt, mēs gādājam par jūsu dro�ību. Tie, kuri nekā nedara, saņem �pēc saviem nopelniem�.

� Vienu mirklīti, � Voicehovskis sausi sacīja.

� Manā mui�ā, ko te dēvē par �Melnkraujas aeroplānu�, bet kas agrak saucas par �Lapenīti�, tagad atrodas slimnīca ...

Colingers sarauca pieri. Viņam patlaban negribējās runāt par darba jautājumiem. Ta�u �efdirektors pasteidzās ober�turmfīreram priek�ā un pavēstīja, ka visu �o dienu, kop� atgriezies no �Lapenītes�, centies sazvanīties ar gestapo vadību, ta�u no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ nav varējis sazināties, kaut gan fakts, par kuru viņ� gribējis ziņot, esot ārkārtīgi svarīgs.

� Tikai pavisam īsi! � �lāga zēns� pabrldināja.

� Divos vārdos: tur vēl �obaltdien visu, kā viņi saka, izrīko boļ�eviki, komuniste, vecā komunista Bogoslovska sieva Ksenija Nikolajevna un viņas meita � galīgi kaunu pazaudējusi komjauniete Sa�a Bogoslovska. Vai tie�am ne vār tikt ar �iem riebekļiem galā?

� Var, � Colingers atbildēja � var, visu var, mans mīļais Voicehovski, tikai katram sava reize. Bogoslovska pagaidām mums nav vajadzīga. Kādēļ trenkāt zaķi pirms laika? Ceru, jūs mani sapratāt?

Voicehovskis paklanījās, bet Colingers devās sagaidīt standartenfīreru fon Canki, kas kopā ar duci savu virsnieku melnos mundieros un praktikantiem savu armiju formas tērpos, balstīdamies uz spieķa un, kā vienmēr, kaut ko skaidrodams, nāca iek�ā galvenajā zālē.

Ķelnerienes pietupās svinīgā reveransā, bet fon Canke saviebās.

� Kādēļ tas bija vajadzīgs? � viņ� noprasīja. � No kurienes uzradies �is sliktais tonis? Glu�i kā Heidelbergas publiskajā namā manas tālās jaunības dienās! Colinger, ceru, ka tas nebijāt jūs, kas to izdomāja? Un arī ne jūs, Voicehovska kungs? Ķelneris nedrīkst eksistēt, viņ� ir vairāk gars nekā miesa, � vai jūs sapratāt manu ideju?

Colingers pasmīnēja. Voicehovskis nopūtās, slandarten-fīrers, krustus un medaļas �vadzinādams, devās tālāk.

� Ir tāda doktrīna, ka uzvarētajiem esot jānodro�ina brīvības �ķietamība, � viņ� turpināja, pārlaizdams acis savu virsnieku godbijīgajām un nekustīgajām sejām. � Turklāt tiek apgalvots, ka uzvarētajiem patīkot �ķietamības un viņi ticot tām, cerēdami, ka ar laiku kļūs pavisam labi. Tā, mani kungi, ir augstākā mērā kaitīga doktrīna. No ticības nākotnei izriet cīņa par �o nākotni, to nedrīkst nesaprast. Providence mūs aicinājusi apslāpēt jau pa�u domu par nākotni un tātad ari ciņu par to. Mūsu uzdevums � izveidot rāmu un padevīgu, tikumisku un idejiski kastrētu karaspēku. Un mums ir nevis jānodarbojas ar indivīdu iznīcinā�anu, bet gan jāiznīcina masas, kas iemācīju�ās domāt komunistiski, masas, kuras klusē, bet kuru klusē�ana ir protesta pilna . . .

Voicehovskis pavadīja fon Canki un viņa svītu pie pa-kavveidā sabīdītajiem galdiem un aizgāja uz virtuvi pārbaudīt, kā tur veicas. Ķelnerienes jau nesa aukstos uzko�amos, un Voicehovskis tikai pa ieradumam skubināja: �Veicīgāk, meitenes, veicīgāk!�, tad nokāpa pa vītņu kāpnēm lejā � pa tām staigāja direktors � un, aizkūpinājis melnu, smar�īgu cigāriņu, pla�i iepleta lakādas kurpēs ieautās kājas un sakrustoja uz krūtīm rokas glu�i kā Napoleons. Tie�i �ajā mirklī viņ� arī pamanīja mazu, sve�u un varbūt pat kuprainu cilvēku, kas bija ģērbies jakā, kurai pārvilkts virtuves uzsvārcis. �is cilvēks, kleini sperdams solus, a�i aizslīdēja garām cinkotajam sakņu grie�anas galdam un pazuda aiz īpa�i �urp ataicināto karaspēka daļas pavāru platajām mugurām.

� Kas tas tāds? � Voicehovskis uzsauca nopakaļ cilvēkam, ta�u vācu pavāri nesaprata.

Uz plīts �urkstēja kotletes, skaļi �ņāca lielā panna, kurā patlaban bēra smalki sagrieztus kartupeļus, �ķindēja trauki, un visā �ajā troksnī Voicehovskim pa�am vajadzēja noskaidrot, kas bijis �is �kuprainais, a�ais un kleinais�, � vairāk nekā �efdirektors par viņu neprata pasacīt.

Sakņu sagatavo�anas nodaļā strādāja viena pati Alev-tina, � domās iegrimusi, viņa smalcināja bietes.

� Sveicināta, madame\ � pieklājīgi un jautri uzsauca Voicehovskis (viņ� bija apņēmies pret krieviem vienmēr izturēties laipni un cik iespējams apburo�i). � Kā jums klājas?

� Sveicināti, direktora kungs, � Alevtina mazliet izbrīnījusies atteica.

� Ceru, ka jums iet labi?

� Man iet labi, � Alevtina jau izbijusies piekrita.

�efdirektors, stāvēdams viņai iepretī, �ūpojās uz savu lakādas kurpju purngaliem, un kurpes dziļaja pagraba klusumā skaļi �ikstēja.

� Kas tas bija � tāds a�s un kleins? � �efs apvaicājās, kā viņam pa�am �ķita, brīni�ķīgā, gleznainā un īstā krievu valodā. � Viņ� nāca no �ejienes, es to redzēju no gaļas cep�anas nodaļas. Viņ�, iespējams, bija ar kupri? Vai ari mazs, ta�u ļoti resns? Kaut gan laikam tomēr viņam bija kupris.

� No �ejienes? � izbrīnījusies pārvaicāja Alevtina Andrejevna. � Te, direktora kungs, neviens nav bijis. Sagrieztos kartupeļus es pali tikko kā aiznesu! Varbūt pa to laiku, kamēr es nebiju iek�ā? Ta�u �aubos, es būtu viņu sastapusi, jo izgāju tikai uz mirklīti � kamēr pasniedzu spaini, pa�i saprotat. . .

�efs paraustīja plecus un, atvadām pamājis Alevtinai ar galvu, uzkāpa pa dienesta, nevis pa direktora kāpnēm aug�ā un izgāja pagalmā, kur, sniegu trenkādams, svilpoja vēj�, un par lielu izbrīnu ieraudzīja, ka pazudis sargkareivis, kam tur bija jāstāv.

� Soldatl � direktors vāciski uzsauca, piesedzis kaklu ar plaukstu, jo baidījās apsaldēties. � Vai te kāds ir?

Kareivis, acīm redzot, nosalis, �ajā negantajā aukstumā stāvēdams vienā pelēki zaļajā �inelītī un bruņu cepurē, zem kuras pavilkta adīta kapuce, tūdaļ parādījās no stūra, aiz kura bija slēpies no vēja.

� Kas iznāca pa �īm durvīm? � Voicehovskis bargi noprasīja.

Kareivis ļoti sīki un pieklājīgi paskaidroja bargajam civilistam, ka, sākot ar vienpadsmitiem, viņam esot jālai� laukā visi, jo tiem laiks doties mājās. Ta�u iek�ā gan viņ� nedrīkstot laist nevienu.

Aizcirtis aiz sevis durvis, Voicehovskis aizsmēķēja pie �ķiltaviņas savu melno cigāriņu un drusku padomāja par visām �īm aplamībām, tad nodrebinājies sakārtoja pērli savā pelēkajā kaklasaitē, ar ierastu kustību saraustīja aproces un jau gribēja doties uz zālēm, kad sastapās ar aizejo�o Alevtinu Andrejevnu. Viņa bija ģērbusies novalkātā mētelītī, bet ap galvu apsējusi vecu Orenburgas lakatu. Iedama Alevtina kaut ko grauza, kā Voicehovskim �ķita, � apskrubināja kauliņu no zupas gaļas. Ieraudzījusi direk-loru, viņa drausmīgi apjuka, nosarka, un viņas vēl skaistajās acīs izsprāga asaras.

� O, tas nekas, � Voicehovskis aizbildnieciski noteica. � Nevajag sarkt, madame. Apēst � nav nozagt. Un, protams, skaistai sievietei vajag paēsl, lai uzturētu savu skaistumu pienācīgā mērā. Jūs vienmēr varat �eit paēst, es jums dodu tādu atļauju. Vai esat apmierināta?

Alevtinai bija bail. Viņai �ķita, ka tas atkal sāks taujāt par �a�o un kleino�, kuru viņa patiesībā bija redzējusi. Viņa pat bija saskrējusies ar viņu � ar mazo grāmatvedi Zemskovu � tie�i tai brīdī, kad viņ� laikam kļūdas pēc ieskatījās viņas sakņu grie�amajā istabā. Viņi pazina viens otru, un Zemskovs tūdaļ parāvās atpakaļ. Viņ� bija ļoti bāls � Alevtina paguva to ievērot, � un sejā vēl varēja saskatīt piepūles pēdas, it kā viņ� tikko būtu novēlis no pleciem lielu smagumu un vēl nepaspējis atvilkt elpu.

� Ko tad jūs te darāt, Platon Zaharovi�? � Alevtina izbrīnījusies noprasīja. � Strādājat, vai?

� Es? � viņ� atjautāja un tūdaļ aizcirta durvis.

Bet, kad viņa ar kartupeļu spaini iegāja virtuvē, tur neviena vairs nebija, un viņa tai pa�ā mirklī saprata, ka Zemskovs te iekļuvis kaut kādos īpa�os nolūkos, par kuriem viņai nekas nav jāzina. Bet nu viņ� laikam ir notverts, un Voicehovskis jau paguvis izdibināt, ka Alevtina ne tikvien kā redzējusi Zemskovu, bet arī pazinusi viņu. Tagad Alevtinu vedīs uz geslapo, un tādējādi viņa pazudinās Ag-laju.

� Madame ir ļoti skaista, � Voicehovskis teica. � Ma-daine ir ļoti noskumusi, bet ļoti skaista.

� Kur nu! � Alevtina atbildēja. � Es ta�u, direktora kungs, esmu vecene!

� Vecene! � iesaucās Voicehovskis. � O madame, to ta�u pat klausīties sāpīgi. Kas tad, pēc jūsu domām, esmu es?

�Var būt, ka arī nekā vēl nezina!� Alevtina nodomāja.

� Ja madame ir vecene, tad es esmu Metuzālems, � �efdireklors noteica, baltos zobus zibinādams. � Bet es vēl nemaz nesūdzos, nē, it nemaz nesūdzos. Un neviens par mani nesūdzas . . .

�Nekā nezina!� Alevtina nolēma.

� Direktora kungs mūs visus pārsteidzis ar savu enerģiju, � viņa sacīja. � Mēs pat esam pārrunāju�as � cik interesants �efdirektors mums atbraucis . . .

Un viņa, tāpat kā senajos laikos zvērinātā advokāta Go-goļeva priek�istabā, pasniedzot mēteli tā viesiem, uzmeta Voicehovskim tik caururbjo�u, kaislu un svelo�u skatienu, ka vecais brun�u mednieks plecus vien noraustīja un izteica nepārprotamu gatavību palīdzēt Alevtinai taisīt ķel-nerienes karjeru.

� Tur lejā nevar būt nekādas karjeras, � viņ� sacīja, saldi pasmaidīdams. � Karjeru var taisīt tikai aug�ā .. .

� Kur nu man, � Alevtina koķeti pasmaidīja. � Man neveiklas rokas, es netik�u galā. Un es neesmu pikanta, neatbilstu pa�reizējai gaumei . . .

� Nav tiesa, � Voicehovskis iebilda. � Madame ir pavisam mūsdienīga āriene. Madame vajadzēs man atgādināt mūsu patīkamo sarunu rīt . . .

Viņ� padeva ceļu, no lejas, no kāpņu laukumiņa a�i uzmeta acis aizvien vēl glītajām Alevtinas kājām ar smalkajām potītēm, nopūtās un nodomāja, ka rūpestu un darba steigas dēļ viņ� pavisam aizmirsis dzīvi ar tiem pavisam nedaudzajiem priekiem un baudījumiem, kas vēl atliku�i vīrietim piektā gadu desmita norietā.

Pa to laiku Alevtina, nogriezdamās Greizajā ielā, domāja, ka būs vien labi darījusi, aizkavēdama Voicehovski, kas �īs sarunas dēļ aizlaida prom Platonu Zemskovu. Ne jau nu velti Zemskovs bija ieradies viņu virtuvē: laikam ta�u kāds viņam �piegādā� pārtiku . ..

�Mīļās Bavārijas� lielā zāle un kabineti jau bija stāvgrūdām pilni, kad Voicehovskis raudzīja ar acīm uzmeklēt �lāga zēnu�. Ober�turmfīrers Colingers stāvēja standarten-fīreram aiz muguras, un �efdirektoram, ejot veikliem, ierastiem oficianta solī�iem, izdevās aizkļūt līdz Colingera uzplecim. Tas �kuprainais, a�ais un kleinais� nezināmais vēl joprojām nedeva Voicehovskim mieru, un viņ� pieliecās pie sārtās, ideāli veidotās gestapovie�a auss, lai pastāstītu tam par savām aizdomām, bet tas ar galvas kustību lika saprast, ka ir aizņemts, un arī Voicehovskis sāka klausīties zemajā, dudino�ajā fon Cankes basā:

� Savienoto Valstu pilsoņu cīņā pret negroīdiem, kungi, saskatāma absolūti tā pati ideja, kas mūsu cīņā pret ebrejiem. Starp citu, katrs antisemīts ir stihisks nacionālsociālists, kur� vēl tikai mazlietiņ jāpaveido un jāpiebā� ar �ī jautājuma teoriju un, tā teikt, ar tās visiedarbīgāko ideju. Nav divu domu: ja ne patlaban, tad mazliet vēlāk viņi tik un tā ies pa mūsu ceļu. Viņiem nav vadoņa, bet gan jau tāds radīsies. Mēs viņiem iztaisīsim lielisku vadoni, mums jau ir Austrijā, Slovākijā, �ehijā, Morāvijā, Dānijā un Norvēģijā iegūtā pieredze, mēs protam taisīt maziņus, centīgus, disciplinētus un paklausīgus vadoņus. Un mēs ta�u nesteidzamies! Kas zina, varbūt kaut kur Minhenē, Diseldorfā vai pa�ā Berlīnē jau ir iz�ķīlies un patlaban tiek dresēts kāds tīrasiņu jenkijs, drosmīgs un mazliet vājprātīgs, ģeniāls un druscītiņ infantils, mūsu idejas pārņemts un tomēr spējīgs pasniegt to, �o ideju, teiksim, nevis holandie�u mērcē, bet kumberlenā, ja runājam gastronomijas valodā.

Fon Cankes veciskā roka ar plakanu laulājamo gredzenu uz zeltne�a pasniedzās pēc glāzes, �lāga zēns� pakalpīgi ielēja standartenfīreram �Vi�i� ūdeni, un viņ� aplaimoti nokrekstējās:

� Pat ūdens no Francijas, re, kā fīrers par mums rūpējas!

� Heil\ � �lāga zēns� viņam aiz muguras klusu iesaucās.

� Heil\ � noskanēja visgarām galdam.

� Un ne jau �Vi�i� vien, � �efdirektors Voicehovskis, kas visu laiku bija gaidījis savu stundu un �tēmu�, padevīgi pieliecās standartenfīreram pie auss. � �odien ar lidma�īnu mums atgādāja no Parīzes kamamberu, no Os-tendes austeres, no Dānijas kumberlenu, garneles un pavisam svaigu �trasburgas zosu pastēti . . .

Fon Canke pielieca galvu. Runājot par pastētēm, kliegt �heil� neklājās, ta�u fon Canke nedrīkstēja arī palaist to gar ausīm.

� Fīrera ģēnijs, � viņ� atsāka, ieskatīdamies savos oficieros, tais pa�os, kuriem viņ� pavisam nesen atgādināja �garo na�u nakti� un kuri tagad sēdēja kā mazuļi ap gudru vectētiņu, � fīrera ģēnijs izpau�as arī tā, ka mūsu darba atbalstī�anas sistēma ir rokām taustāma, tā sastāv no vielas, ir materiāla un sajūtama. Fīrers ne tikai pakļauj tautas, bet viņ� arī tūdaļ turpat uz vietas ar visu sev piemīto�o enerģiju piespie� �īs tautas strādāt mūsu materiālās

labklājības labā. Francijas iekaro�ana nav nekāds efemers iekarojums � par to liecina Parīzes kamambers. Mūsu operācijas �Tumsa un migla XXI� veicēji tika atzīmēti tai pa�ā brīdī, kad par to uzzināja mītnē. Tās ozolu lapas manam krustam, ko man �odien pasniegs Parteigenosse brigāden-fīrers Merkels, tāpat kā tās izcilības nozīmes, ko viņ� pasniegs jums, mani zēni, ir realitāte, nevis cerība uz atmaksu debesīs . ..

Viņ� vēl būtu daudz runājis, ta�u �ajā brīdī �turban-fīrers Venclovs atļāvās pārtraukt �efu un pāri visai zālei skaļi un priecīgi uzsauca:

� Brigādenfīrers Merkels izbraucis cauri kontroles un caurlai�u punktam Kapejuhu stacijā.

Vecais lapsa mazliet nobāla. Viņam aiz muguras Voice-hovskis steidzīgi �ukstēja Colingeram par �kupraino un kleino�, ta�u �lāga zēns� neklausījās. Viņu uztrauca orķestris, un, pabīdījis �efdirektoru sānis, viņ� aizsteidzās pie kapelmeistara, lai pabrīdinātu, kad jāsāk spēlēt �Horstu Veseli�. Tas stulbenis noteikti varēja uzsākt dziesmu �Augstāk karogu celiet, cie�āk kļaujieties rindās�, kad jāsāk �Lielais mar�s�, kā tas ne reizi vien bija gadījies. Jau ejot, viņ� sadzirdēja, kā fon Canke skaļi un svinīgi uzsauca: _f

� Palūg�u piecelties, zēni! Mēs sagaidīsim mūsu slaveno brigādenfīreru, stāvēdami kājās!

Tas bija pēdējais, ko �lāga zēns� vēl dabūja dzirdēt, jo sprādzienu neviens no �C� grupas un komandantūras virsniekiem, kas tie�i �ajā brīdī ar majoru cu �takelbergu und Valdeku priek�galā ienāca vestibilā, nedabūja dzirdēt. Starp citu, miroņi, kā zināms, nekad neko nestāsta. Sprāgstvielas, ko bija ielicis kuprainais grāmatvedis Zemskovs, paveica savu taisnīgo darbu. Detonators izsprāga vienpadsmitos un piecdesmit minūtēs naktī uz 1942. gada se�padsmito februāri. Trīsstāvu ēka, zem kuras atradās �Mīļā Bavārija�, uz mirkli pazuda sarkanīgās liesmās, kas uz�āvās aug�up it kā no visdziļākajām zemes dzīlēm. Tad nams lēni sabruka, un pēc tam gaudodams un aurodams sāka plosīties ugunsgrēks.

Tie�i pie �īs dego�ās ēkas apstājās melns, bruņots automobilis ar kā�krustu uz radiatora karodziņa. Bija atbraucis milzīgais, kumpais un kaulainais SS brigādenfīrers, nelaiķa

fon Cankes sens draugs Volfgangs Merkels, kas bija iesaukts par �Dromedāru�.

Vienīgi sakniebis lūpas un savu �vītīgo adjutantu pat nemanīdams, viņ� pagriezās pret trakojo�ajām liesmām un, it kā tur atrastos viņa sarunu biedrs, noteica:

� Nu? Kāda velna pēc jūs mani steidzinājāt?

ATPALIKUSI MIETPILSONE

Alevtinu kratīja drebuļi, acis bija pilnas asaru, bet rokas nepārtraukti kustējās, � te viņa lauzīja un plucināja sērkociņu kārbiņu, te pārlika no vienas vietas otrā nazi, te nostatīja rindā krūzīti, degvīna glāzīti, konservu bund�u un pelnu trauku.

� Vai daudzus saņēma? � Aglaja Petrovna jautāja.

Valentīna Andrejevna pamāja ar galvu, asara steidzīgi

noritēja pār vaigu un nopilēja uz galda.

� Nomierinies, lūdzama!

� Es jau esmu mierīga, tikai nerviem nekādi nevar pavēlēt. Ņem ciet visus, pat tos, kas guļ slimi. Viņi ieradu�ies ar lidma�īnām no pa�as Vācijas, nobaroju�ies, fronti nav matīju�i, visi kā viens � bendes. Agrāk te ieradās zonderkomanda, bet tagad � pavisam citi, neatceros, kā viņus sauc. Viņi �ajā specialitātē ir pa�i galvenie, galvenāku vairs nav. Staigā no mājas mājā, nekā nesaka, tikai savu mū�īgo �schnellerl�. Un, ja kas, tūlīt �auj, tāda esot pavēle.

� Bet kas ir viņu priek�nieks?

� Nezvērs no Berlīnes, riebeklis brigādenfīrers. Pat uz ielas nerādās. Stāsta, ka pats sev ēst gatavojot � olu kulteni. Visu gestapo ēku ielenku�i automātisti. Pat gar otru pusi nevar paiet garām . . .

Viņa pēk�ņi saķēra galvu plaukstās un gandrīz vai ievaidējās:

� Kaut vismaz �is putenis beigtos, jau kuro dienu auro un auro .. .

� Būtu baldriānus iedzērusi, � Aglaja Petrovna piedāvāja. � Vai arī karstu tēju!

� Man ir vācu pulverī�i, uzmundrino�i, � Alevtina atteica. � Tie, kurus viņi dod saviem tankistiem. . . Izdzer�u kādu un �ņabi pa virsu.

Aglaja paraustīja plecus. Valentīna Andrejevna iebēra karotītē divus pulverī�us, uzdzēra viīsū �ņabi ar tēju un aizsmēķēja cigareti.

� Tas ir Zemskova darbs, � viņa pēk�ņi sacīja.

� Kādēļ tad Zemskova?

� Es ta�u tev stāstīju, kā viņ� uzskrēja man virsū un atlēca atpakaļ un kā es pēc tam tī�u prātu koķetēju ar �efdirektoru, lai novērstu aizdomas . . .

� Zemskovs varēja arī tīri nejau�i tur gadīties ...

Alevlina pasmējās.

� Es novērsu �efdirektora Voicehovska uzmanību, tagad tu dari to pa�u ar mani. Interesanti gan. Ja jau tu pie manis dzīvo un esi paļāvusies uz mani, tad ta�u tici, ka es esmu godīgs cilvēks. Bet, ja netici, kādēļ tad tu te dzīvo? Kaut gan tā ir tuk�a, beznozīmīga pļāpā�ana, tu tik un tā klusēsi, es jau tevi, draudzenīt, esmu iepazinusi. Dro�i vien gribi zināt, kur viņi, Zemskovi � brālis un māsa, � tagad atrodas? Kā zemē iekritu�i. Visu viņu ielu pārmeklēja, pat sagrautos pagrabus, � bet laikam jau aizgāju�i pie tavējiem. Vai esi apmierināta?

� Protams, kā tad citādi! � Aglaja Petrovna atteica, klusu smaidīdama.

� Bet tur, kur atradās mūsu �Mīļā Bavārija�, tagad ir milzīga bedre. Un visus viņus ar lu�kām vāca kopā zārkos.

� Kas tās par lu�kām? � ar riebumu balsī noprasīja Aglaja Petrovna.

� Ir tādas garas knaibles, ar ko kamīnos ogles ru�ina. Iemet ar tām zārkā kādu lēveri, bet pēc tam smaguma pēc pieber klāt ķieģeļus, sasalu�as smiltis vai visādus apmetuma gabalus. Turpat bedrē zārku aiznaglo un ar krītu uzraksta � ��turmbanfīrers Venclovs�. Lai gan tur varbūt nav ne smakas no Venclova, bet ir Frau direktore vai arī tas und Valdeks � komandants.

� Vai arī komandants atradās jūsu �Bavārijā�?

� Protams. Es ta�u teicu: neviens nepalika dzīvs, tikai Suņu Nāve skraida un kliedz, laikam jukusi. Tagad viņu aizvāca prom, dro�i vien ietupinās trako namā.

� Bet kas notiek pilsētā?

� Kā parasts: visi paslēpu�ies. Pat bērni nekur nav ma-nami. Nedz dūmus redz, nedz uguntiņu logā. Cilvēkiem bail . . .

Salīgi paraustījusi plecus, Aglaja Petrovna atkārtoja:

� Nedz dūmus redz, nedz uguntiņu logā . ..

Alevtina cie�i paskatījās viņā, paburzīja pirkstos cigareti, ilgi turēja to pie uguns, tad pajautāja:

� Man, Aglaja Petrovna, ir kāds plāns, pati izgudroju. Ilgi domāju un tagad gribu aprunāties. Vai drīkst?

� Kas tas par plānu?

� Ļoti jauks un vienkār�s. Tu tikai uzklausi un nedomā, ka esi vienīgā gudrā. Plāns ir �āds: tie divi vēl aizvien te slamstās gar maizes veikalu. Viens gar�, otrs īsāks un resnāks. Viņu ok�ķeri. Un ļoti vērīgi aplūko, kad es eju laukā. Bet tikai no tālienes. Seju viņi nesaskatīs, redzēs likai augumu un, protams, arī apģērbu. Iet pie nezvēra, pie brigādenfīrera, pēc jauniem norādījumiem viņiem bail. Viņiem viss rit pa vecam, it kā �Mīļā Bavārija� nemaz nebūtu uzspridzināta. Bet var būt, ka �im nelietim � nezvēram � kāds pastāstījis, kādēļ tu esi atbrīvota, izlaista uz laiku brīvībā. Un �is būs piekritis viņu plāniem. Var jau būt!

Aglaja Petrovna pamāja ar galvu: kādēļ gan ne, pilnīgi iespējams. Alevtina Andrejevna kāri lieliem malkiem padzērās no tējkannas silto ūdeni, noslaucīja ar plaukstu asaras, brītiņu pagaidīja, lai nomierinātos, savaldītu drebuļus, kas pēk�ņi alpiem pārņēma visu viņas miesu.

� Mums nav ko zaudēt, � viņa apņēmīgi sacīja. � Tik un tā apcietinās, ja ne tagad, tad vēlāk. Tagad noteikti apcietinās. Bet, līdzko saņems ciet, tūlīt pakārs, viņi tagad visus kar un �auj, ir jau pasludināta pavēle, kādi sodi gaida par �Bavārijas� uzspridzinā�anu. Saucas � �masveida sodi�. Tagad uzklausi manu plānu: es izie�u laukā tavā vietā � tavā mētelī, tavā lakatā un tavos velteņos. Tavam mētelim ir pārāk vecmodīgs piegriezums, tagad neviens vairs tā ne�uj, taisni jābrīnās, kur tu tādu aizvēsturisku krāmu esi sadabūjusi. Arī apkakle kā vīrie�u mētelim, tūlīt duras acīs. Tie divi aiz prieka, ka tu iznākusi laukā, vai gaisā palēksies un drāzīs man pakaļ. Es viņus aizvilinā�u pēc iespējas tālāk, ievedī�u kaut kādās drupās, lai viņi iedomātos, ka tiku�i uz pēdām vislielākajam noslēpumam. Kamēr es viņus vadā�u un maldinā�u, kamēr mānī�u, tu pagūsi aiziet. Tev jāuzvelk mans mētelis, es iedo�u vēl lapsiņu, tiesa, nav jau sudrablapsa, lomēr efektīga, tādas patlaban Eiropā valkā. Arī savu cepuri iedo�u, bet zodu tu ietīsi mīkstajā �allē. Un paņemsi arī manas kurpes, kājas mums vienādas, man tikai stāvāks kāpums. Somiņa, zam�a cimdi � tas viss man vēl saglabājies, turklāt pieklājīgā izskatā. Iesi uz Gravām, tur gan atrodas viņu kontroles punkts, ta�u tev jāiet lejāk, ne tur, kur agrāk bija tirgus, bet kur sāka celt modes ateljē, atceries? Tur viss sajaukts gubu gubās, pa �īm drupām viegli aizkļūsi garām kontroles punktam un � prom uz Aizupi. Par tālāko gan domā pati, man ir se�as sudraba karotes, atdod kādam tēvocim, kas brauks no tirgus. Vēl man ir drēbes gabals, paņem to ari. Un ievēro: ja man sekos tikai viens, nevis abi divi, es tūdaļ atgriezī�os, it kā būtu pārdomājusi. Bet tu, kad iziesi laukā, paskaties apkārt � vai maz kas var gadīties. Ja neviena neredzi � riskē! Mans plāns tev skaidrs?

� Skaidrs, � Aglaja Petrovna lēnām un domīgi atteica. � Protams, skaidrs. Bet tevi ta�u nogalinās, Alevtina, katrā ziņā nogalinās, kad visu to uzzinās.

� Mani tik un tā nogalinās, � dobji iesmiedamās, atteica Alevtina-Valentīna. � Noteikti nogalinās, jo viņi nevienu, kas strādājis �Mīļajā Bavārijā�, dzīvu neatstās, dro�s paliek dro�s, tas ta�u skaidrs. Tikai, ja iznāks pēc viņu prāta, tad mana nāve būs tikpal muļķīga un aplama kā visa nodzīvotā dzīve, bet, ja izdosies mūsu plāns, es aizie�u bojā skaisti, uzplauk�u kā, rau, �is zieds!

Un viņa pamāja ar galvu uz �kaktusa portretu�, uz jauko, spilgto, lielo ziedu, kas, glu�i kā brīnums, bija izplaucis mazajam, adatainajam kioplim.

� Tu tikai neiedomājies, ka es vēlos ko darīt tie�i tavā labā, � Alevtina turpināja, un viņas skadrajos �ukstos neviļus izlauzās viss apslēptais naids, ko viņa juta pret Aglaju Petrovnu. � Tavā labā es itin nekā nedarītu, nebijis tevis, viņ�, Rodions Mefodijevi�s, vēlāk man būtu ne tikai piedevis, bet būtu mani pat uz rokām nēsājis un atzinis visas savas kļūdas. Bet tie�i tajā nestundā, kad es pastrādāju �ausmīgas aplamības, pagadījies tu, tu izmantoji tie�i to brīdi, kad viņ� manu dumjību dēļ jutās gau�i nelāgi, un tagad jau viss pagalam, tagad mēs esam �ķirti uz visiem laikiem. Tāpēc, Aglaja Petrovna, lūdzu, iegaumējiet: ne jau jūsu skaisto, ie�ķībo actiņu dēļ es to uzņemos, bet gan tādēļ, ka negribu nomirt tikpat stulbi, cik stulbi esmu dzīvojusi savu mū�u. Bet, ja tu izkulsies no �is gaļas ma�īnas sveikā, � Alevtina atkal pārgāja uz �tu� un pēk�ņi mazliet patētiski, mazliet teatrāli turpināja, � ja izkulsies sveikā, tad tava partijas biedra sirdsapziņa neļaus tev noklusēt, bet gan liks visos sīkumos pastāstīt Rodio-nam Mefodijevi�am, cik skaisti un varonīgi es esmu atdevusi savu dzīvību . . .

� Tātad tu to dari tikai skaistuma pēc? � Aglaja skarbi noprasīja. � Un tā viņam arī pateikt: skaisti un varonīgi?

� Nē, ne jau tā, � Alevtina-Valentīna �ukstus izdvesa, pēk�ņi nobijusies. � Ne tā, neuzdro�inies viņam tā pateikt! Tas viss, Aglaja Petrovna, ir blēņas, vainīga mana nervozitāte un tie nolādētie vācu pulverī�i. Atvaino, es ta�u patie�ām esmu nervoza, viss viens nervu kamolītis. Tu Rodio-nam pasaki: lai gan Vaļa-Aļa nodzīvoja mū�u grēcīgi, ta�u nomirt muļķīgi negribēja. Negribēja nomirt bez kādas jēgas. Nolēma izdarīt visu pēc sava projekta, lai nedz viņ�, nedz bērni � Varvara un Jevgeņijs � nedomātu, ka biju tikai atpalikusi mietpilsone. Es nesapratu, nespēju apjēgt, ta�u nebiju tāda, ka viņiem būtu par mani jākaunas. Bet ko es maļu vienu un to pa�u? Lai kāda tu pret mani būtu bijusi � nekrietna un ļauna, � ta�u vispār tu esi godīgs un cēls cilvēks. Gan jau pati atradīsi vārdus, ko pateikt . . .

Raudas aiz�ņaudza Alevtinai kaklu, ta�u viņa drīz savaldījās un novērsusies sāka mest laukā no kumodes �efektīgo lapsiņu�, cepuri, smalko vilnas �alli un visu pārējo, kas bija vajadzīgs, lai Aglaja Ustimenko pārvērstos Valentīnā Stepanovā. Tuk�ajā mājā viss bija klusu, varēja tikai dzirdēt, kā �vīkst sniegs pret sasalu�ajām rūtīm, un lielā sienas pulksteņa vēzeķļa vienmērīgos tik�ķus. Pēc tam, aizvien vēl klusēdama, Alevtina pārģērbās Aglajas drēbēs un ilgi aplūkoja sevi spogulī . . .

� Es esmu blonda, bet tu tum�mate, mazliet pat �igāniska, � viņa sacīja. � Tūlīt nogrimē�os, man ir tāda toņa grims, ļoti labs, vesels toņu komplekts, Dodiks to man vēl pirms kara nopirka no kādas spekulantes, ārzemju manta, samaksāja bargo naudu. Lūsi Mihailovna vai ceļos krizdama lūdzās, lai pārdodu, bet es viņai � pigu! Es tūlīt nokrāso�os tum�āka, bet tu paņem gai�āko toni. Un paslēp savus melnos matus, citādi iekritīsi vēl . . .

Klusumā atkal tik�ķēja vēzeklis, atkal �vīkstēja un skrāpējās sniegs. Alevtina zieda uz vaigiem savu �ārzemju toni�, acis viņai sausi spīdēja, lūpas lāgu lāgiem ietrīsējās. Viņa vēlreiz pārsēja lakatu �pēc Aglajas modes�.

� Kad Malbruks karā gāja, � viņa noducināja. � Ir tāda satīriska romance. Es tagad esmu Malbruks. Nu, un tagad brītiņu pasēdēsim, vai?

Viņa atsēdās, brīdi paklusēja, vilkdama cigaretes dūmus, tad piecēlās un neatskatījusies izgāja laukā.

Tie divi joprojām pastaigājās gar maizes veikalu.

Viens tūdaļ ienira vārtu spraugā ielas pretējā pusē, otrs izlikās lasām pie sienas pielīmēto pavēli. Alevtina brītiņu pastāvēja, glu�i kā domādama, uz kuru pusi doties, tad izvilka no mēteļa kabatas papīrīti un kā slikta aktrise notēloja, ka viņai �ai papīrītī pierakstīta adrese. Viņa saplucināja to sīkos sīkos gabaliņos un izkaisīja vējā. Tagad viņas sirds pukstēja vienmērīgi un rāmi, uzkrāsotās lūpas smaidīja augstprātīgi un viszino�i: pēc viņas domām, tā bija jāsmaida Aglajai, nokļūstot �ādā situācijā.

Abi ok�ķeri aizslāja Alevtinai pakaļ.

A�iem, naigiem soļiem viņa izgāja pa �ķērsielu uz Ļeņina ielas un te atcerējās, kā sensenis, kad, vēl meitene būdama, kalpoja Petrogradā par istabeni, bija redzējusi kinoteātri �Pariziana� nez kādēļ zilā krāsā uzņemtu filmu par detektīviem un bēgo�iem noziedzniekiem, maldino�ām pēdām un maldino�iem pierādījumiem, atcerējās, kā klavieres spēlēja pinkains vīrs un kā pa zilo ekrānu smieklīgiem, lēkājo�iem solī�iem skraidīja cilvēki ai katliņiem un cilindriem galvā.

Tāpat kā tie kinofilmā, viņa apstājās pie afi�as, paskatījās uz slaveno vācu dziedātāju Zaru Leanderi un uzrakstīja ar zīmuli divus ciparus � �9� un �14�. Ok�ķeri pamanīja, ka viņa raksta, viens aizskrēja viņai pakaļ, otrs apstājās pie milzīgās Marlēnas, kas bija atviezusi baltos zobus, un tādēļ, ka �odien viss tā veicās, Alevtina-Valentīna, priecīgi pasmaidījusi, ieskrēja parfimērijas veikaliņā, kas pavisam nesen bija atvērts, un noslēpumaini apvaicājās plikpaurainajam veikalniekam, �vai ar viņa palīdzību nevar dabūt simt gramus saharīna�. Bodnieks, acis iepletis, atsprāga atpakaļ, bet viņa tam uzsmaidīja tāpat, kā bija smaidījusi jaunības dienās Kiro�najas ielā, un, tūbas zābaciņus klaudzinādama, atkal aizsoļoja par Ļeņina ielu, skaidri zinādama, ka ok�ķeri būs pārsteigti par viņas apvaicā�anos pēc saharīna. Viņi patie�ām bija pārsteigti un aizvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka viņiem ir darī�ana ar bīstamu, gudru un viltīgu partizāni, varbūt pat ar �sarkano me�a cilvēku� barvedi.

Pie katedrāles drupām Alevtina izlikās, ka pēk�ņi pamanījusi sekotājus un sāka jaukt pēdas. Viņa iegāja pa kādreizējās pirts vārtiem � vācie�i tagad te būvēja noliktavu � un paslēpās tur, zinādama, ka arī ok�ķeri paslēpu�ies kaut kur tuvumā. Pēc tam, izlikdamās, ka vairs neredz viņus, Valentīna nemierīgi palūkojās apkārt un teciņus devās lejup uz Upmalas ielu un tur apstājās, ļaudama viņiem atkal paslēpties. Tagad sekotāju vairs nebija tikai divi vien, bet jau krietns bariņ�: uzzinājis, ka Ustimenko-Fjodorova meklē sakarus, Dromedārs pavēlēja atvest to pie viņa � vienalga, dzīvu vai miru�u. Brigādenfīrers Merkels nebija noskaņots taisīt kriminālu izmeklē�anu. Viņ� atbalstīja elementāro teoriju par �visu cilvēku iznīcinā�anu� pretinieka teritorijā � tā viņ� bija paziņojis vēl pa�ā krievu kampaņas sākumā. Un te viņ� izdeva rīkojumu � iznīcināt bez tiesas un izmeklē�anas.

Ap pulksten trijiem, uzrakstījusi uz pavēlēm un afi�ām vēl da�us mīklainus skaitļus, Alevtina sajuta, ka ir bezgala nogurusi, un saprata, ka laiks izbeigt �o rotaļu. �Vācu pulverī�u� uzmundrino�ā iedarbība izbeidzās, ausīs sāka zvanīt, un reiba galva. �Tagad viņa būs jau aizgājusi,� Valentīna iedomājās Aglaju, �tagad viņa, protams, ir jau aizgājusi, katrā ziņā aizgājusi, un es jau varu.�

Izgājusi cauri Jamskas priek�pilsētas vecajām ielām, Valentīna ieraudzīja kinoteātra �Stahanovietis� drupas. Te visu klāja sniega kupenas un sadauzītu ķieģeļu kaudzes, ta�u viņa izlikās, ka neredz vajātājus un tūlīt pazudīs kādā slepenā ejā. Ok�ķeri un gestapovie�i saskatījās � protams, viņi varēja to no�aut, ta�u kārdinājums bija pārāk liels. Nav divu domu, viņi neļaus tai aiziet, bet ja nu tur ir vēl citi cilvēki?

Valentīnai paslīdēja kāja, un viņa iekliegdamās ievēlās kādā tum�ā, dziļdziļā pagrabā, zem bumbas sprādziena saliektām un sakropļotām dzelzs sijām Galva reiba aizvien vairāk, ta�u viņa saņēma spēkus, lai skaļi uzsauktu:

� Biedri Rodion, vai jūs esat �eit?

Un, brītiņu pagaidījusi, jau klusāk, bet tā, lai ok�ķeri sadzirdētu, pati sev atbildēja:

� Viss kārtībā!

Pēc tam Alevtinai uznāca nelabums, laikam ta�u viņa bija sasitusies, krizdama �ajā bedrē, vai arī tuvās nāves nojausma lika sevi manīt. Viņa vairs nespēja iztēloties detektīvus un pakaļdzī�anos, nespēja priecāties par to, ka tik veikli piekrāpusi fri�us, nespēja izdomāt jaunus stiķus, kā to bija darījusi visu �o dienu.

Vientulības �ausmas sa�ņaudza viņai kaklu.

Te �ajā tumsā gestapovie�i sagrāba viņu.

Gestapovie�u bija daudz, viņi zibināja laterniņas, bakstīja visos kaktos ar automātu stobriem, meklēja �Rodi-onu� un citus cilvēkus, bet pēc tam pārskaitu�ies sāka dauzīt Alevtinu un tincināt, kur paliku�i pārējie, ta�u viņa klusēja, cenzdamās aizsegt ar rokām galvu, un skumji domāja, ka viņu nobeigs tepat uz vietas un nevis no�aus, kā to būtu darīju�i ar Aglaju.

Beidzot viņu nesamaņā, galīgi izmocītu, saplosītu, bet vēl dzīvu, izvilka ārpusē, un tikai tur pie kinoteātra �Stahanovietis� saltās februāra saules rieto�ajos staros Frīslan-des bullis jefreitors Kraucs ieraudzīja, ka Alevtina nav �tā komuniste�. �ī nebija tā, kas atprasīja no viņa bostona gabalu, to viņ� tūdaļ pazītu. Ok�ķeri izbīlī pakāpās atpakaļ � tagad, nav ko �aubīties, viņus ņems priek�ā! Tikai tie gestapovie�i, kas bija atbrauku�i no Berlīnes, smēķēja un jokojās � viņiem gar visu �o jandāliņu nebija nekādas daļas.

Desmitos vakarā Alevtinu nogādāja pie brigādenfīrera.

Milzīgais, kārnais, dzeltenais un kaulainais Dromedārs stāvēja biju�ā standartenfīrera, biju�ā pulkve�a, biju�ā fon Cankes, biju�ā ar ozollapām rotātā bruņinieku dzelzs krusta kavaliera istabā. Pa Dromedāra seju, kas �ķita pilnīgi bezkaislīga, tecēja sviedri: viņ� tikko bija runājis pa tie�o vadu ar pa�u reihsleiteru. Pie Dromedāra krūtīm, smalki ie�ķindēdamies un melodiski ieskanēdamies, mirdzēja un laistījās visi viņa nopelnītie ordeņi, ko reihsleiters

Gērings bija apzvērējies viņam noraut, ja viņ�, �smirdo�ais dromedārs�, tūlīt pat netik�ot galā ar visu �o jezgu!

� Ustimenko? � brigādenfīrers uzbļāva. Viņ� vēl nekā nezināja, viņam vēl neviens nebija uzdro�inājies ziņot. � Tu? Atbildēt man!

� Ustimenko! � izaicino�ā un drebo�ā balsī atkliedza pretī Alevtina-Valentīna. � Jā, Ustimenko! Komuniste! Un nekad un nekā jums, nelie�iem, neteik�u! Kaut jūs nosprāgtu! Lai dzīvo mūsu Padomju Dzimtene, nāvi jums, fa�istiskie okupanti, urā-ā-ā! Arī es esmu bezbailīga, arī es neesmu sliktāka par citām, un man nav no jums bail, man . . .

Viņa nepaguva izkliegt visu, ko gribēja: zila liesma apsvilināja viņas sadauzīto, asiņaino seju, un viņa saknupa ar lodi pierē. Dromedāru vienmēr uzskatīja par lielisku �āvēju, it īpa�i nekustīgā mērķī.

aizritēju�ās bērnu dienās bija viņu aizvedis sapnis, turklāt tas bija tāds sapnis, ka Volodjam miegā sametās sevis �ēl: it kā krustmāte Aglaja būtu pabāzusi viņam zem pakau�a savu vēso ioku, kā viņa mēdza darīt, kad vajadzēja guļo�o brāļadēlu pamodināt, lai izvadītu uz skolu vai institūtu, it kā būtu viņu lēnītēm paraustījusi aiz auss un, zemu pieliekusies, �ukstējusi:

� Nu, pamosties ta�u, garkakli! Volodja, celies! Ir jau laiks, mīļo puisīt, laiks celties, manu bērniņ . ..

Volodja sapņoja, ka viņam tik drausmīgi negribas mosties un ka viņ�, atrazdamies jaukā pusnomodā, sprie�: gan jau, vēl var druscītiņ pasnaust, krustmāte ir tepat blakus, tātad viss kārtībā, viņa neļaus aizgulēties.

� Vai tu, garkakli, beidzot modīsies vai ne?

Viņ� pamodās.

Krustmāte Aglaja sēdēja turpat blakus uz ķeblī�a, uzģērbusi dzeltenīgo hospitāļa uzsvārci, bet plauksta bija pabāzta viņam zem kakla, tāpat kā tajos tālajos bērnības un jaunības gados.

� Tu esi �eit? � Volodja �ukstus jautāja.

� Jā, manu bērniņ, � pieliekusies Volodjam pie pa�as sejas, viņa tāpat �ukstus atbildēja. � Tā esmu es, manu dēliņ ...

Nekad agrāk viņa nebija Volodju tā saukusi. Un viņ�, kas savu māti neatcerējās, pēk�ņi ar laimīgu smeldzi izjuta �ī vārda vērtību, pievilka krustmāti sev cie�i klāt un, samanījis uz sejas viņas karstās, strauji rito�ās asaras, sāka skūpstīt krustmātes deniņus, pieri, mazo ausi, kvēlojo�os vaigus.

� Laid ta�u vaļā! � viņa lūdzās. � No�ņaugsi, lācis tāds! Laid ta�u, Volodja!

Volodja palaida Aglaju Petrovnu vaļā, un viņa, atstūmusi matus no tā pieres, sāka brāļadēlu cie�i un nopietni apskatīt, it kā neticēdama, ka tas tie�ām ir viņ�. Aglajas skropstās vēl mirdzēja asaras, un melnās acis tādēļ likās vēl lielākas, nekā bija patiesībā.

� Apaudzis ar bārdu, � Aglaja noteica. � Pavisam nolaidies! Taisni kauns!

� Vai jau sāksi zāģēt? � Volodja uzprasīja, laimīgi smaidīdams. � Ne brītiņu neatpūtusies?

� Un mati necirpti, � krustmāte turpināja, turēdama viņa roku savās plaukstās. � Palikusi tikai pagātne! Vēl neesi pat sācis karot, bet jau ierakstījis sevi �zudu�ajā paaudzē�. Esmu par tādiem lasījusi. Viņi dzer brendiju un ļoti daudz smēķē. Arī mīļākā viņiem katru dienu cita, ta�u viena ir galvenā, kura visu laiku kaut ko nevēlas saprast. Vai tā ir, Volodja? Vai tu jau dzer brendiju?

� Tādu krustmā�u vispār nav, � Volodja teica.

� Krustmātes parasti ir lielas ņaudētājas. Saderēsim, krustmāt, neviens cilvēks mūsu palātā nenoticēs, ka tu esi mana krustmāte? Biedri! � Ustimenko skaļi iesaucās.

� Dārgie draugi!

Ta�u palātā neviena nebija. Pēc nerakstīta draudzības likuma staigājo�ie slimnieki izgāja laukā, ja pie kāda biedra ieradās meitene. Un �odien par tādu tika uzskatīta krustmāte Aglaja.

� Vai redzi? � viņ� triumfēdams noprasīja. � Vai tu saproti? Ja atnāk krustmāte vai kāda vecmāmiņa, viņi pat no vietas neizkustas. Re, kāda tu man esi, krustmāt! Bet tagad paskaidro, kādēļ tu staigā slimnīcas drēbēs? Vai �eit ārstējies? Esi ievainota? Slima? Vai manas vēstules saņēmi? Stāsti visu pēc kārtas, sākot ar to dienu, kad mēs iz�ķīrāmies. Labāk uzgaidi, es apģērb�os, mēs iziesim

gaitenī, tur ir dīvāniņ� un var smēķēt. Tu ta�u nekur nesteidzies?

� Nē, man nav kur steigties, � Aglaja Petrovna lēnām noteica. � Itin nemaz . . .

�eit, sēdēdama uz dīvāniņa, kas bija pārsegts ar izdilu�u gai�i zilu atlasu, Aglaja mierīgi un visos sīkumos izstāstīja savam brāļadēlam par mocībām gestapo �C� grupā. Pastāstīja par izmeklētāju Venclovu, par veco lapsu fon Canki, par strīdnieka, vecā grāmatve�a Averjanova atdzim�anu un nāvi, par Tatjanu Jefimovnu Okajomovu � savu un Volodjas ienaidnieci, � kas tomēr nebija nodevusi viņu, Aglaju Petrovnu, pastāstīja par Ivana Dmitrijevi�a Postņikova varonīgo bojā eju, par nu jau miru�o profesoru Gaņi�evu un, visbeidzot, par Alevtinu-Valentīnu An-drejevnu, kurai, kā pati uzskatīja, bija pateicību paradā par savu dzīvību.

Volodja sēdēja nekustēdamies un skatījās logā, aiz kura lēnām biezēja pavasarīgs mijkrēslis.

� Bet ko dara �ovtjaks? � viņ� klusu pajautāja.

Aglaja Petrovna pastāstīja arī par burgomistru �ovtjaku.

Volodja pamāja ar galvu, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Uzzinājis, kā gājusi bojā Alevtina Andrejevm, Volodja it kā pārstāja klausīties, ko stāsta krustmāte, viņ� tikai �ņaudzīja savas lielās plaukstas, kodīja lupas un raudzījās tumsto�ajā logā, glu�i kā saskatīdams aiz tā kaut ko sevi�ķi svarīgu.

� Nu un kas notika ar sprāgstvielām? � viņ� pēk�ņi ievaicājās.

� Sprāgstvielas dabūjām, � Aglaja Petrovna atteica, � protams, ka dabūjām. Tikai, Volode�ka, tās mums ļoti dārgi izmaksāja.

� Ksenija Nikolajevna! � Volodja iesaucās.

� Gan viņa, gan arī Sa�eņka. Un nu tavs Nikolajs Jev-geņjevi�s palicis viens un bārs. Pavisam viens.

� Fa�isti nogalināja?

� It kā bēgot.

� Vai tas tā noteikti, krustmāt?

� Jā, Volodja.

Viņ� bija dzelteni bāls, acīs kvēloja sāpīga un moko�a neizpratne. Aglaja Petrovna stāstīdama visu laiku ar plauksi u glaudīja viņa plecu. Sākumā Volodja klausījās krustmātes stāstā viens pats, bet tad blakus dīvāniņam apstājās vēl vairāki ievainotie un slimie. Kad Aglaja Petrovna pastāstīja par Ogurcovu, Volodja sarāvās. Ap viņiem pulcējās aizvien vairāk un vairāk cilvēku, un klusumā Aglaja Petrovna pastāstīja arī par to, kā uzspridzināts kazino un kā apbedīti zārki ar ķieģeļu gabaliem.

� Kādā pilsētā tas nolika? � pavaicāja kāds dziedo�s tenoriņ�.

� Pilsētā, ko uz laiku okupējis fa�istu karaspēks, � Aglaja Petrovna mierīgi atteica, un viņas mazliet ie�ķībās acis stingri pavērās jautātājā, pavērās stingri un mazdrusciņ zobgalīgi, � sak, nejautā, zēn, to, ko nevajag. Viņa pastāstīja arī par Dromedāra atbrauk�anu un par masu slepkavībām, un par to, kā lido no slie�u ceļiem hitlerie�u vilcieni.

� Tātad mūsu lautu viņi nekādi nespēj no�ņaugt? � jautāja tā pati balss, bet tagad tajā jau skanēja jūsmīgs prieks. � Pat tur tajā teritorijā?

� Un neno�ņaugs arī, � Aglaja noteica un tagad jau laipni palūkojās uz jauniņo, apspīlētā pid�amā ģērbu�os tankistu, kas visu laiku centās piekļūt viņai tuvāk. � Fa�isti padevību vēl nekur nav redzēju�i un nekad arī neredzēs.

Pēk�ņi sametās smacīgi; lidotājs Jemeļjanovs, ar slikti pielaikoto protēzi �ļūkdams pa parketu, aizgāja un atvēra logu. Vēl diezgan saltajā aprīļa gaisā skanēja tramvaju miermīlīgā �ķinda, autobusu signāli, bija dzirdams pat, kā spiedz bērni, lai�oties ar kamaniņām no kalniņa pie hospitāļa. Visi uz mirkli nogrima katrs savās domās, un �ajā klusumā Aglaja Petrovna kādam palūdza papirosu. Viņai pretim pasniedzās desmitiem roku ar kārbiņām un etvijām. Volodja izbrīnā noprasīja:

� Bet tu ta�u nesmēķēji?

� Un tagad ar nesmēķēju, � krustmāte apliecināja.

� Tas tikai tā laika pakavē�anai, kā mēdza sacīt vectēvs Mefodijs. � Un, tāpat kā viņ�, tie�i tāpat kā viņ�, noteica:

� Mā�o�anās!

Visi klusēja, aiz loga mierīgi elpoja Maskava.

� Jums vajadzētu par visu to nolasīt referātu, � ieteica mū�am ar kaut ko neapmierinātais un garlaicīgais

Smetaņikovs no devītās palātas. � Konferen�u zālē, lai dzird viss hospitālis.

Krustmāte atbildēja tikai pēc brī�a:

� Lasīt referātu man būtu par grūtu. Es ta�u nepar-stāstu no citiem dzirdēto, bet to, ko esmu pārdzīvojusi pati.

Viņas tvirtās lūpas nodrebēja, viņa cie�i saspieda Vo-lodjas roku un novērsās. Ustimenko pameta visiem ar acīm, lai atstāj viņus divatā. Tagad bija pienākusi viņa kārta mierināt Aglaju Petrovnu. Viņa klusēja, tikai reizēm nodrebinājās un papurināja savu mazo un lepno galvu. Jemeļjanovs atnesa mērtrauciņu ar baldriāna pilieniem, bet brītiņu vēlāk � krūzīti ar �ķidro hospitāļa tēju. Ag-laja Petrovna izdzēra gan vienu, gan otru, pasmaidīja un palūdza, lai viņu tik bargi nenosodot, jo viņa ta�u esot �psihiskā� un guļot nervu slimnieku nodaļā. �Trakumi� viņai gan uznākot gau�ām reti, un viņa esot atsūtīta �urp vairāk �aiz līdzjūtības� nekā aiz nepiecie�amības.

� Jums vajadzētu saņemt pilnvērtīgu uzturu bez kara laika ierobe�ojumiem, � pavisam nopietni ieteica lidotājs, � vitamīnus �C�, speķi � tie ir pirmais līdzeklis pret visām nervu kaitēm. Paskatieties, cik vājiņa esat!

� Speķis, protams, ir laba lieta, � Aglaja Petrovna domīgi piekrita. � Apskau�ami laba.

Ta�u varēja redzēt, ka viņa domā pavisam ko citu, un Jemeļjanovs pēk�ņi apmulsis aizgāja prom.

� Redzi nu, Volodja, � krustmāte klusu sacīja. � Es tevi apbēdināju . . .

� Tie nav īstie vārdi, � viņ� atbildēja.

� Jā, nav gan īstie. Tos vārdus, mans mīļais, nemaz nav iespējams sameklēt. Es tikai zinu vienu: tagad gandrīz vai varmācīgi esmu atsūtīta ar lidma�īnu uz Lielo zemi, bet te man ir grūtāk nekā tur, neizsakāmi grūtāk. Vai tu mani saproti?

Volodja pamāja ar galvu.

� Tur es kaut cik, lai arī ļoti ļoti maz, ta�u palīdzēju atbrīvo�anās cīņā, piedod man, ka runāju tik augstā stilā, bet �eit esmu tikai tāda liekēde . ..

� Tu � liekēde?

� Jā, es.

� Bet kas tad tādā gadījumā esmu es?

Aglaja Petrovna strauji pagriezās pret viņu. Volodja skatījās viņā niknām un nelaimīgām acīm, un viņa pēk�ņi saprata, ka visu stāstīto Volodja uzņēmis kā pārmetumu par to, ka viņ� samierinājies ar slimību, bet pēdējais krustmātes teikums par liekēdību galīgi satriecis Volodju.

� Volodja! � Aglaja Petrovna satraukta iesaucās.

� Kas ir, krustmāt? � viņ� mierīgi pajautāja. Un Aglaja Petrovna ar sāpēm un maigumu sajuta, ka veltīgi būtu ar viņu strīdēties un kaut ko iebilst, tāpat kā būtu veltīgi strīdēties ar viņu pa�u, ja pati nok]ulu �ādā stāvoklī, vai arī ar Volodjas tēvu � nelaiķi Afanasiju Petrovi�u, ja tas būtu nodzīvojis līdz �ai dienai. Viss, ko viņa �odien stāstīja, Volodjam bija ne tikai vēsts par ļau�u drausmīgajiem likteņiem fa�istiskajā nebrīvē, bet arī pārmetums, ka viņ� dzīvo dīkdienībā, ka gļēvi padevies objektīvajiem apstākļiem, pārmetums par gara pagurumu, ko viņ� tik drausmīgi ienīda.

� Volodja, � Aglaja Petrovna atsāka. � Mīļais Volodja, es ta�u vispirms aprunājos ar taviem ārstiem un tikai tad modināju tevi. Tu esi slims un nedrīksti ne domāt par fronti . . .

Volodja raudzījās viņā vērīgi un mazliet skumji.

� Tā jau nu nedrīkstē�u domāt! � viņ�, grīni pasmaidījis, iebilda. � Mana slimība, krustmāt, ir pavisam niecīga, gan pati pāries . ..

� Bet ārsti . . .

� Starp citu, krustmāt, es pats esmu āists, turklāt diezgan labs ...

� Izmet no savas dumjās galvas tādas . . .

� Neizmetī�u vis! � viņ� mierīgi apsolīja.

Aglaja Petrovna dusmīgi paraustīja plecus.

� Un Ivans Dmitrijevi�s? � viņ� negaidīti iejautājās. � Vai tad es toreiz nevarēju dabūt viņu līdzi?

� Kā tā � dabūt līdzi?

� Es viņu satiku pie kara komisariāta, � Volodja paskaidroja. � Kaut gan tu jau nezini . . .

�Un nekad arī neuzzinā�u,� Aglaja Petrovna skumji nodomāja. �Vai tad �ilas kaut ko stāstīs? Tagad es itin nekā neuzzinā�u � muļķa sieviete!�

� Par ko tu domā? � viņa pajautāja.

� Par visu ko, � viņ� gurdi atteica. � Starp citu, krustmāt, visa �ī prāto�ana ir tikai mā�o�anās. Ari Gaņi-�evs un Poluņins izprātojās par �ovtjaku, bet viņ�, rau, iekundējās burgomistra amatā. Tāda prāto�ana ir kaitīga . . .

� Nu jau tu, puisīt, brauc grāvī, � rāmi pasmaidījusi, noteica Aglaja, � turklāt pamatīgā grāvī . . .

Sabāzusi plaukstas uzsvār�a platajās piedurknēs, Aglaja Petrovna piecēlās. Volodja aizgāja viņu pavadīt uz tre�o korpusu, kur atradās nervu slimnieku nodaļa. Hospitāļa pagalms bija tum�s un slidens, tālajās debesīs virs Maskavas spo�i dega zvaigznes, no turienes plūda mierīga rūkoņa � tur lidoja iznīcinātāji, kas apsargāja galvaspilsētu. Lai krustmāte nepakristu, Volodja cie�i un saudzīgi paņēma viņu zem rokas, bet Aglaja Petrovna, it kā pati izbrīnījusies, pēk�ņi atzinās:

� Biju noilgojusies pēc tevis, manu muļķīti.

� Patie�ām?

� Bet vai tu mani kaut reizi atcerējies?

� Protams, � Volodja atteica. � Vai tad maz drīkst tevi neatcerēties? Tāda krustmāte uz visas zemeslodes ir tikai viena vienīga.

Un a�i noprasīja:

� Vai no tās rudās neesi saņēmusi nekādas ziņas?

� Tikai tagad pēc visiem �iem notikumiem saņēmu vienu vēstuli, bet arī pavisam senu, vēl augustā rakstītu. Saņēmu kopā ar divām tavējām. Un arī no Rodiona saņēmu.

Volodja klusēja.

� Rodions karo un, cik es sapratu, komandē divizionu, � Aglaja Petrovna pateica un uz brīdi apklusa. Vo-lodjam ta�u vajadzēja pajautāt, ko raksta Varvara. Ta�u viņ� nekā nejautāja. Un Aglaja piebilda: � Rodions Melo-dijevi�s ir sveiks un vesels.

Pie tre�ā korpusa durvīm viņi apstājās. Zila spuldzīte te lēja nespodru gaismu.

� Te mēs, visi trakie, arī dzīvojam, � Aglaja Petrovna paskaidroja, lūpas kodīdama. � Dzīvojam un nekā nedarām. Apciemo kādreiz . . .

� Apciemo�u, � viņ� apsolīja.

� Volodja, tu ta�u viņu vēl aizvien mīli? � Aglaja

Petrovna sacīja, pavērsusi seju aug�up. � Patie�ām, mīli ta�u?

� Un kas būs tālāk? � viņ� pikti uzprasīja.

� Neesi tik negants! Agrāk vai vēlāk tu noteikti viņu apprecēsi. Tāpēc nemoki ne sevi, ne arī viņu. Sameklē rokā un appreci. Labāk jau agrāk nekā vēlāk . . .

� Atradusi īsto reizi, kad nodarboties ar precinā�anu,� drūmi pasmīnējis, attrauca Volodja. � īstais laiks, kad noskaidrot savas attiecības un precēties.

� Dumjais spīdzinātājs! � krustmāte noteica, un Volodja saprata, ka viņa skai�as. � Patie�ām, tu esi rigorists, kā tevi agrāk saukāja. Saproti ta�u, kar� vēl nenozīmē, ka ir tikai viena vienīga �au�ana un triecienuzbrukumi. Tu ta�u viņu mīli, kā tu vari tā runāt. . .

� Gana, � viņ� strupi aprāva. � Nav vērts, krust-māmiņ, lieki vārdus tērēt. Katram savs liktenis. Laikam jau tāds esmu piedzimis. Veseļojies un nāc ciemos, nekautrējies . ..

� Paliec sveiks, � viņa nopūtās.

Aglaja Petrovna uzlika uz Volodjas pleciem savas vieglās plaukstas, pacēlās pirkstgalos un noskūpstīja brāļadēla vaigu. Tie�i �ajā mirklī atvērās tre�ā korpusa durvis un drukns vīrietis baltā uzsvārcī un baltā cepurītē bargi noprasīja:

� Kas nu vēl nenoliks?

� Viņ� ir mans brāļadēls, � Aglaja smiedamās atbildēja. � Vai tad vairs nedrīkstēs pat krustdēlu nomutēt?

Druknais baltajā uzsvārcī pienāca tuvāk, ātri pārlaida pār viņu sejām kabatas laterniņas gaismu un, prom iedams, norūca:

� Neturiet mani par muļķi! Mar� uz palātām!

� Tev ir gan bra�a krustmāte! � teica kaimiņ� kara in�enieris Kostjukevi�s, kad Volodja atgriezās savā gultā. � Visai interesanta parādība.

Volodja pakāra uzsvārci, apēda vinegretu un izdzēra atdzisu�o tēju. Viņa acu priek�ā visu laiku rēgojās Postņi-kovs ar savām smailajām ūsām, Postņikovs, kas ar pistoli rokās aizstāvēja savus slimniekus, Postņikovs, ko bija caururbu�as fa�istu lodes. Ivans Dmitrijevi�s Postņikovs, ko viņ� nebija aizvedis sev līdzi, ko viņ� nebija mēģinājis pierunāt. Lai nolādēta tā diena, tā viņa � Volodjas dzīves ļaunā diena . . .

Klusu, kā necie�amās zobu sāpēs stenēdams, viņ� savā svītrainajā pid�amā sēdēja uz gultas un domāja par sevi nesaudzīgi, cenzdamies izdabūt no sevis atbildi: kādēļ viņ� toreiz neuzmeklēja Gaņi�evu un, lai tas maksātu ko maksādams, nenogādāja pie Aglajas Petrovnas? Un Ogur-covs�arī tas guļ uz viņa � Volodjas sirdsapziņas, ja viņam �ī'sirdsapziņa vispār ir, ja viņam ir tiesības �o vārdu ņemt mutē. Bet Valentīna-Alevtina? Viņam neienāca prātā apciemot �o sievieti, ieskriet kaut uz mirklīti, viņ� ta�u būtu bijis pēdējais pa�u pasaules cilvēks, ko viņa redzētu! Uzskatīja par sevis necienīgu? Nepatika kaktusi? Dodiks nebija pa prātam? Bet varbūt jūs, biedri Ustimenko, toreiz nobijāties no bumbām un viņu triecienlidma�īnu lo�metēju uguns? Varbūt visa jūsu toreizējā spriedelē�ana bija tikai nekrietna gļēvulība un nekas cits?

Viņ� nostenējās un papurināja galvu. Nē, toreiz viņ� nebaidījās. Vienkār�i neuzskatīja par vajadzīgu. Viņ� �ajā pasaulē bija svarīgāks par visiem ciliem, viņa militārā karjera iz�ķīra visu cīņu un kauju iznākumu. Vispirms jāatrod vieta pa�am, pārējam nav nekādas nozīmes. Kam vajadzīgs tāds Postņikovs? Tad ta slavenība � Gaņi�evs! Kāda viņam, Volodjam, darī�ana gar mietpilsoni Alevtinu? Bet, kad pienāca pārbaudījuma brīdis, kad bija jārīko-jas,� kāds tad izrādījās viņ� un kādi viņi? Vai viņ� spētu paveikt kaut mazu drusciņu no tā, ko padarīju�i viņi? Vai viņ� spētu ar pistoli rokās at�audīties no tiem, kas apdraudēja nevis viņu pa�u, bet viņa slimniekus?

Nē, viņ� daudz ko nespēj.

Gulēt �eit � to gan viņ� spēj un pat ar mierīgu vai ar gandrīz mierīgu sirdi sarunāties ar pionieriem, kas nāk apmeklēt frontiniekus. Var arī pastāstīt bērneļiem sarkanajos kaklautos par kaujas epizodēm, kas laika ritumā gandrīz jau aizmirsu�ās; pieaugu�ajiem par nodaļas �Nāvi fa�ismam� reidu viņ� neuzdro�inājās stāstīt. Ko tad jūs, Ustimenko Vladimir Afanasjevi�, būdams, patiesību sakot, prasmīgs ķirurgs, esat izdarījis, lai uzskatītu, ka jums ir tiesības raudzīties cilvēkiem acīs?

Pinkainiem matiem, tupelēm kājās, ar vienu roku pieturēdams uz pleciem uzmestā virssvār�a malas, viņ� aiz�ļūca līdz de�urējo�ā ārsta kabineta durvīm, pieklauvēja, apsēdās bez uzaicinājuma un skarbi noteica:

� Nikolaj Nikolajevi�, lūdzu mani rīt izrakstīt!

Kara ārsts nolika avīzi, diezgan labsirdīgi palūkojās pāri

brillēm uz Volodju un no�āvājās:

� Ak tad izrakstīt?

� Jā, izrakstīt.

� Esat sadomājis karot?

Volodja neatbildēja un arī neskatījās uz ārstu.

� Vladimir Afanasjevi�, mans dārgais, jūs ta�u pats esat ārsts. Un �is nav jūsu pirmais ultimāts. Patie�ām ju-smejas, es ta�u �odien redzēju jūsu analīzi. ..

� Cilvēki karo ar vēl lielāku olbaltuma daudzumu.

� boti �ēl, ja tas tā ir.

� Es nespēju, � Volodja sacīja, � saprotiet mani, es nespēju . . .

� Arī es nespēju, � paņemdams avīzi un tādējādi likdams saprast, ka saruna izbeigta, noteica de�urējo�ais ārsts. � Nevaru, mans dārgais, un, lūdzu, nedusmojieties. Ejiet gulēt, es lik�u, lai māsiņa atnes jums miega zāles.

Kad Volodja atgriezās, Kostjukevi�s vēl negulēja, viņ� �ķirstīja �Karu un mieru�. Galda spuldze meta uz viņa smalko seju un ļoti melnajām, slaidi izliektajām uzacīm spo�u gaismu.

� Paklau, Andrej, � Ustimenko, apsēdies uz savas gultas, skaļi �ukstēdams, sacīja, � vai tu nevari man izpalīdzēt?

� Kāpēc gan ne, � priecādamies par kaut kādām Tolstoja rindām un Volodjā nemaz lāgā neklausīdamies, Kostjukevi�s atbildēja.

� Tu man izdarītu lielu pakalpojumu . . .

Un Ustimenko aizgūtnēm, aiz uztraukuma stostīdamies, galvenajos vilcienos pastāstīja kara in�enierim savu vēl ne visai precīzi izstrādāto plānu.

� Labi jau, labi, bel tu uzklausi, � Kostjukevi�s viņu pārtrauca un, iekārtojies ērtāk, jau gribēja palasīt priek�ā Tolstoju, ta�u Volodja neļāva.

� Labi, � viņ� sacīja, � es klausī�os tevī, bet tu vispirms atbildi man.

� Es ta�u jau teicu � lūdzu.

� Tu atbildēji, pats nekā nesaprazdams. Tas ir ilgsto�s darbs. Ar pāris dienām te galā netikt. Un garlaicīgs. Tu man piegādāsi materiālu analīzēm.

� Zinātniskajam darbam, vai?

� Kādam zinātniskajam darbam? Tādēļ, lai mani izrakstītu. Redzi: nieres izstrādādamas . . .

� Ak tā! Lūdzu! Vai tad man �ēl, vai? � jau skaizdamies, Kostjukevi�s pārtrauca Volodju. � Varu apgādāt visus palātas slimniekus. Tikai, ja pēc tam nomirsi, lūdzu mani nevainot. Bet tagad klausies!

Un viņ� sāka �ukstus lasīt Volodjam priek�ā to vietu, kur attēlota aina pēc Petjas Rostova nāves, kad Dolohovs pavēl kazakiem neņemt gūstekņus.

� �Deņisovs neatbildēja; viņ� piejāja pie Petjas, nokāpa no zirga un drebo�ām rokām pagrieza pret sevi asinīm un dubļiem notriepto, jau nobālu�o Petjas seju.

�Esmu pieradis pie salda. Lieliskas rozīnes, ņemiet visas,� viņam ienāca prātā. Un kazaki izbrīnā atskatījās, dzirdot skaņas, kas atgādināja suņu rie�anu, kad Deņisovs strauji pagriezās, piegāja pie �oga un ieķērās zedeņos.�

� Nu, kā? � uzprasīja Kostjukevi�s. � Re, �itādas lapiņas vajadzētu rakstīt. . .

Volodja klusēja. Kostjukevi�s apsēdās uz savas gultas malas un ieraudzīja, ka Ustimenko pa seju rit asaras.

TRlS VĒSTULĒS

Pirmā vēstule

�Mīļā, dārgā Aglaja Petrovna! No tēva ļoti lakoniskās vēstules, Jūs ta�u zināt, kā viņ� mēdz rakstīt, sapratu, ka Jūs atrodaties hospitālī. Vai esat ievainota? Ienāca prātā doma palūgt atvaļinājumu, lai kaut uz da�ām dienām aizbrauktu pie Jums uz Maskavu, bet Jūs ta�u sapratīsit, kauns bija prasīt. Pie mums �eit patlaban iet karsti, bet man ir atbildīgs darbs, esmu diezgan lielā amatā � ekspeditore. Vai Jūs zināt, kas tas ir? Mēs � ekspeditores � piegādājam asinis. Vedam pārlejamās asinis turp, kur tās vajadzīgas. Tās parasti vajadzīgas tur, kur notiek kaujas, bet, kad noris kaujas, tad ceļus gan ap�auda, gan bombardē, ta�u asinis nevar gaidīt, pareizāk sakot, tās tiek gaidītas � �is pa�as bezgala dārgās asinis. Tātad mēs, ekspeditores, nevaram palūgt, lai, kā mēdza izteikties Jums pa zīstamais V. A. Ustimenko, �palai� pie māmiņas azotē�. Un tā nu mēs ar visiem saviem �emodāniem dabūjam izbaudīt uz �iem kara ceļiem visādas �ausmas. Pēdējās dienās es pat iemācījos jāt � man iedeva pinkainu, rāmu zir-ģeli ar nokāru�os vēderu, un mēs abi klumburojam pa mūsu purviem. Patlaban ir baltās naktis, un nav tumsas, nav kas paglābj.

Reizēm, Aglaja Petrovna, uznāk �ausmīgas bailes, nedusmojieties, ka es tā rakstu

Milzīgi akmeņi, purvi, migla, bet mīnas gaudo, un arī no lo�metējiem �auj. Un tas viss vēr�as pret mani � Varvaru Stepanovu � un manu �emodānu ar asinīm. �Nepieradu�am ir grūti,� tā man teica kāds kareivis, kad viņam amputēja roku.

Vai par manu māti nekā neesat dzirdējusi?

Pēc tēva vēstules man �ķita, ka viņ� kaut ko zina.

Atrakstiet, lūdzu, visu, ko Jūs zināt, man nez kādēļ �ķiet, ka viņai � māmiņai � klājas ļauni.

No �eņkas vēstījumus saņemu regulāri. Viņam neiet slikti, viņ� pat po�as kaut kur braukt un aizstāvēt kandidāta disertāciju.

Kas noticis ar Volodju? Es par viņu itin nekā nezinu. Vai vēl aizvien ārzemēs? Ja jums nav nekas iebilstams, atsūtiet man to, ko viņ� Jums raksta. Man tas būtu interesanti, kā nekā mēs ta�u bijām labi draugi.

Varbūt Jūs jau zināt, ka es vairs neesmu aktrise. Pametu �o nodarbo�anos. Vispār esmu jau daudz ko �ai karā pieredzējusi. Tagad mani dēvē par �māsiņu� � tas ir pats skaistākais no visiem man zināmajiem vārdiem. Pirms da�ām dienām velku kādam ievainotajam nost apavus, bet �is neļaujas. Bet tad saka:

� Nu, pie velna, liecieties, māsiņ, mierā, man neērti, kājas netīras . . .

Starp citu, es �im ievainotajam devu savas asinis. Man, redziet, ir nulles grupa, bet viņ�, tas ievainotais, kā pie mums saka, bija pavisam �bezcerīgs�. Uz vienām nestuvēm noguldīja viņu, uz otrām � mani, un viss kārtībā. Es tikai kļuvu ļoti vārga. Dikti daudz paņēma, vismaz kādus �etrsimt kubikus. Un es tai dienā biju neganti nogurusi. Bet no rīta atveda majoru Kozirevu � starp citu, viņ� jau ir apak�pulkvedis. Sapieris. Labs paziņa. Mūsu Mihails Ivanovi�s Rusakovs pienāk pie manis, sak, tā un tā, Varvara, tu neerrojies, bet vajadzēs vēl no tevis asin-tiņu aizņemties. Nekas ļauns, viņ� teica, nenotiks, mēs tev ieliesim fizioloģisko �ķīdumu. Bet man, godīgi sakot, viss jau bija vienalga, es pat lāgā neko neaptvēru. �Labi,� teicu, �ņemiet ar, man par to nospļauties!� Viņ�, Mihails Ivanovi�s, pat saviebās: �Ko tu, Varvara, tik vulgāri izrunājies!�

Tagad abi ir dzīvi � kā kareivis, tā Kozirevs. Bet Kozi-reva sapieri � viņus te par �kozirevie�iem� vien dēvē � stiepj man visādus cepumus un citu ēdamo no viņa virsnieka devas, lai es dabūtu atpakaļ �asintiņu�. Tāpēc es tagad dzīvoju gandrīz vai kā sanatorijā.

Vaļas brīdi arī rakstu �o vēstuli.

Visādi ir klājies, Aglaja Petrovna, visu ko esmu dabūjusi pieredzēt. Esmu nesusi ievainotos uz pārsie�anas punktiem, līdusi uz vēdera, stiepusi ievainotos gan uz �ineļa, gan ar �laiviņu�. Vispār tas ir gau�i smags zirga darbs, no kura sāp krusti un gribas kliegt. Esmu bijusi arī grābeklis, sanitārais grābeklis. Jūs jau nezināt, ka te var ļoti viegli pazaudēt ievainotos, te ir pārāk me�onīga daba � ciņi, purvi, visādas siekstas, milzīgi laukakmeņi. Nu un mēs, izvērsu�ās ķēdē, pārstaigājam tās vietas, pa kurām, teiksim, uzbrukusi rota. Ļoti vienkār�i un lietderīgi.

Vai Jums ne�ķiet, ka esmu uzņēmusi kaut kādu aplamu toni?

Man, Aglaja Petrovna, nez kādēļ ir skumji. Vai nevēlaties, lai es Jūs mazliet uzjautrinu, uzrakstu, kā mēs reiz agrā pavasarī gājām uz pirti? Kad man sametas skumji, es vienmēr atceros �o gadījumu, un reizēm tas palīdz. Varbūt pasmaidīsit arī Jūs?

Aizejam uz pirti: mūsu pazīstamā ķirurģiskā māsa Anna Markovna � viņa ir ļoti resna un valkā vīrie�u triko veļu, � un �asins dienests� � ekspeditores Kapa, Tasja un es. Tasja ir ļoti glīta, ne acu novērst � slaida, garām kājām, ne jau tāds repstiķis kā es.

- Mūsu pirts nav vis zemnīcā, bet nelielā teltī. Pareizāk: ne īsti teltī, ne arī koka būvē. Izģērbāmies, ap�ļakstinājām Annu Markovnu ar karstu ūdeni, sacēlām milzīgu traci. Kapa applaucējās un sāka kliegt:

� Rasulov, dod aukstāku. Jucis esi, vai?

Rasulovs ir kareivis, kas pārzina pārvietojamo du�u iekārtu. Pēc tam viss nokārtojās, sāka tecēt normāla karstuma ūdens, mēs mazgājam matus un pārsprie�am, kāds kurai augums. Galvenais tiesnesis, protams, ir Anna Markovna: Tasjai kājas pārāk garas, man pārāk mazas, bet Kapitolinai � pārlieku �laupi pleci.

� Bet tagad paskatieties uz mani, � saka Anna Markovna un nostājas kā statuja.

Mēs sasaucam konsiliju un pieņemam lēmumu: jums, Anna Markovna, mazliet jānodzen tauki, citādi izskatāties pārāk rubensiska.

�ajā mirklī kaut kas sāk dārdēt un gaudot. Anna Markovna tūdaļ nometas rāpus un uz visām �etrām kaktā iek�ā. Arī mēs kur nu kurā. Bet Tasja sauc:

� Meitenes, tas ir uzlidojums!

Pēk�ņi atkal: bladāc! �ķīst skaidas, krīt ķieģeļi, aizsvilpj kaut kāds dzelzs gabals, dūmi, uguns, no caurules �ļāc karstais ūdens. Anna Markovna kliedz:

� Meitenes, skrejiet uz ierakumu!

Bet mēs esam glu�i kailas, un ārā putina. Nezinām arī, kur palicis apģērbs, tam kaut kas uzkritis virsū. Varat iedomāties tādu stāvokli? Pa to laiku mūsu Tasja jau izgāzusi durvis un diedz pa lauku, ka garaiņi vien kūp. Bet aiz viņas īsiem pārskrējieniem, palēkdamās glu�i kā varde, drā�as Anna Markovna ar emaljētu bļodu uz galvas.

Pēc tam aizskrēja Kapa un tad es � ietinusies palagā kā rēgs.

Protams, bijām apstulbu�as un nekā neapjēdzam.

Bet lidma�īna jau sen aizlidojusi. Kad visi atguvās � smējās kā nelabie, nezinājām, no kauna kur dēties. Mēs ta�u ielēcām sniega pieputinātajā ierakumā pavisam kailas.

Bet Anna Markovna filozofiski noteica:

� Kas tur sevi�ķs? Es, meitenes, esmu dzirdējusi, ka sievietes, ja esot vienas pa�as bez vīrie�iem, ļoti viegli pakļaujoties masu psihozei. �ajā gadījumā tā bija masveidīga baiļu psihoze. Un totāla saslim�ana ar �o psihozi.

Vai Jums nenāk smiekli?

Vai es, Aglaja Petrovna, nesagādāju Jums ar �o stāstu mazu jautrības mirkli?

\

Ja Jūs zinātu, cik man nelāgi ap sirdi!

Beidzu rakstīt. Atnāca Kozirevs, viņ� sūta Jums vissirsnīgākos sveicienus un liek pateikt, ka esot daudz par Jums dzirdējis un justos laimīgs, ja varētu ar Jums kādreiz iepazīties. Starp citu, viņ� vēlas pats kaut ko uzrakstīt un lika man apzvērēt, ka es nelasī�u viņa piebildi.

Skūpstu Jūs, mīļā, dārgā Aglaja Petrovna.

Jūsu Var vara.

Cienījamā Aglaja Petrovna! Ar prieku paziņoju Jums, ka Varvara Rodionovna pirmsjjiviem mēne�iem, konkrēti �ā gada 23. maijā, izvilka mani �laiviņā� no tādas elles, no kādas parasti dzīvi neatgrie�as. Un tagad par to, ka vel dzīvoju �ajā pasaulē, esmu Varvarai Rodionovnai divkār�s parādnieks. Reiz vēl mierīgās dzīves laikos kaut kur izlasīju �ādu frāzi: �Ja tev ievajadzēsies manas dzīvības, � nāc un ņem to.� �os skaistos un spēcīgos vārdus es adresēju Varvarai Rodionovnai, labākajam cilvēkam no visiem, kādus jebkad esmu sastapis kara ceļos.

Jūs cienīdams,

in�enierapak�pulkvedis Kozirevs�

Otrā vēstule

�Labdien, mana mīļā sieva!

Biedrs, kas nodos Tev �o paciņu un vēstuli, ir kapteiņleitnants Aleksejs Aleksandrovi�s Zvjagincevs, mīnu kuģa �Straujais� komandieris. Uz �ī kuģa es atrados ar savu karogu. Patlaban minētais kuģis ir remontā, bet b. Zvjagincevs dodas īslaicīgā atvaļinājumā pie ģimenes uz Kazaņu. Esi pret viņu uzmanīga, viņam ģimenē bēdas, nomirusi māte. Klātpieliktajā paciņā atrodas mana papilddeva, tas viss Tev jāapēd: sviests, konservi � menca tomātos, da�ādi cepumi. Pārējais ir pavēlniecības dāvana, priek�niecība nejau�i uzzināja, kādos apstākļos Tu atrodies, un ar pavēli lika man aizsūtīt Tev �o klātpielikto paciņu. Kas tajā ir, es nezinu.

Kā mēs karojam, � to Tev izstāstīs kapteiņleitnants Zvjagincevs. Viņ� par visu ir informēts. Un vispār vari uz

viņu paļauties. Viņ� ir kaujās pārbaudīts biedrs un gudrs komandieris. Par kauju epizodēm neprotu pastāstīt, bet vienu gan varu apzvērēt � cen�os kalpot Padomju Savienībai un būt tādas sievas kā Tu cienīgs. Atvaino, ja esmu neveikli izteicies.

Alevtinas bojā eja un viņas varonigā izturē�anās zem nolādēto okupantu papē�a mani ļoti pārsteidza. Man pat trūkst vārdu, lai aprakstītu, kā es jūtos.

Bet par skolotājas Okajomovas un grāmatve�a Averja* nova rīcību es itin nemaz nebrīnos. Reizēm mēs pārāk pavir�i sprie�am par cilvēkiem un redzam tikai viņu sīkos trūkumus, bet būtību nesaskatām. Man sakarā ar savu amatu nācies par to pārliecināties.

Bet tagad, dārgā sieviņ, izskaidro man kādu dīvainu gadījumu: pavisam nesen uz mana kuģa ieradās ļoti glīta, jauna sieviete, medicīnas dienesta kapteine b. Veresova Vera Nikolajevna, un teica, ka viņa grie�oties pie manis ar lielu un svarīgu lūgumu sakarā ar man pazīstamo kara ārstu Vladimiru Afanasjevi�u Ustimenko. Es, protams, biju ļoti priecīgs, ka uzzinā�u kaut ko par Volodju. Viņa pastāstīja man par partizāņu nodaļas pārgājienu un ļoti gleznaini attēloja Vladimira rīcību, par ko es, protams, arī nopriecājos, jo nekā cita no viņa nekad nebiju gaidījis. Pēc tam b. Veresova pastāstīja, ka Vladimirs saslimis ar nierēm, un sarunas gaitā paziņoja: viņa cerot uz manu palīdzību, lai panāktu, ka turpmāk Vladimirs varētu dienēt mūsu flotē. Kad es pajautāju, vai to vēlas arī pats Ustimenko, b. Veresova atbildēja izvairīgi, bet es aiz pieklājības necentos par vari izdibināt. Reizē ai to viņa paziņoja, ka jau runājusi ar sanitārās pārvaldes priek�nieku b. Mord-vinovu, kā arī ar flagmaņķiruigu medicīnas dienesta ģenerālmajoru profesoru b. Harlamovu. Viņi it kā nekā neiebilstot, ta�u būtu labi, ja es (t. i., Stepanovs) �pasteidzinātu �ī jautājuma risinā�anu�. Es, protams, pateicu, ka �steidzināt neesmu mācīts�, tas iznāca pat parupji, ta�u nespēju savaldīties. Lūdzu, atraksti, mana dārgā sieviņ, kas te par āķi un ko �ajā jautājumā saka pats Vladimirs.

Veseļojies un krāj spēkus!

Skūpstu!

Uz mū�iem Tavs

R o d i o n s Stepanovs�

�Krustmat, Tu manu krustmat!

Sprie�ot pēc Tavas augstsirdīgi ironiskās vēstules, tu man esi piedevusi. Bet Tu ta�u nemaz nezini, ka tajā dienā, kad mani izrakstīja, es biju iegājis pie Tevis tre�ajā korpusā, bet tie�i tajā laikā pie jums notika kaut kada apgaita ar profesoriem, un mani pie Tevis nepielaida. Turklāt es atrados laika spīlēs, kā �ahisti mēdz teikt. Un afī baidījos, ka mani noķers un iebāzīs atpakaļ, jo Tavs brāļadēls aizgāja no hospitāļa, kad viņ� vēl �tika turēts aizdomās�, kā mēdz sacīt. Tikai, lūdzama, neuztraucies, � esmu vesels un jūtos lieliski.

Bū�u priecīgs, ja nokārtosies Varvaras personīgā dzīve. Ta�u rakstīt viņai kaut ko �ai sakarībā nenāk ne prātā. Ja jau Kozirevs, lai tad arī būtu Kozirevs, kāda man gar to daļa? Ka viņa ir bra�a meitene, � to esmu vienmēr zinājis un nekad par viņas cilvēciskajām īpa�ībām neesmu �aubījies, bet, ja mūsu likteņi nav atradu�i kopīgu ceļu, tur es, krustmāt, itin nekā nevaru darīt. Protams, vainīgs esmu tikai es un neviens cits, bet es arī netaisos nevienu vainot. Tāpēc pieliksim �im jautājumam punktu. Un nekad vairāk neatgriezīsimies pie tā, kas reiz par visām reizēm izlemts.

Bet tagad palasi, kā mani �eit uzņēma mana priek�niecība � medicīnas dienesta majore A�hena Ovaņesovna Oganjana. Ja vēlies iztēloties, kāda viņa izskatās, tad atceries visparastāko pasaku raganu; starp citu, viņa pati jau zina, ka izskatās pēc raganas, un zināmā mērā pat koķetē ar to.

Es ierodos.

� Medicīnas dienesta kapteinis Ustimenko?

� Tie�i tā.

� Vladimirs Afanasjevi�s?

� Pilnīgi pareizi.

� Vai �ehova stāstu �Joni�s� esat lasījis?

� Esmu.

� Jūsuprāt, tādi ārsti sastopami arī �odien, vai ne?

� Nebūt ne.

� Protams, viņi nav tik atklāti mantrau�i un savu cinismu rūpīgi slēpj, bet viņi ir. Viņiem ir arī cita taktika

un stratēģija. Karā viņiem, manuprāt, ir tikai viens galvenais mērķis � palikt dzīviem.

� Es tādus nepazīstu, � es atteicu.

� Viņi izmanto protekcijas . . .

� Kādam nolūkam?

� Lai paliktu dzīvi!

�āda muļķīga saruna vilkās diezgan ilgi. Beidzot es izteicu domu, ka Joni�s ir iznīkusi parādība, kas mūsu sabiedrībā nav iespējama.

� Nav iespējama? � A�hena pārjautāja.

Un nomērķēja uz mani ar savu pensneju, ar kuru rīkojās glu�i kā ar sapārotu lo�metēju.

� Nav iespējama? Un to apgalvojat jūs? Jūs, kura dēļ mani, vecu sievieti, sanitārās pārvaldes priek�nieks Mord-vinovs izsauca pie sevis un lika saprast, ka kaut kādas instances esot ieinteresētas, lai jūs � Ustimenko � būtu apmierināts ar mani. Jūs, kur� . . .

Vai Tu, krustmāt, vari iedomāties, kas ar mani notika?

Laikam gan tie�i tas, ko nelaiķis Provs Jakovļevi�s Po-luņins samērā precīzi definēja par �vistas histēriju�. Patlaban nemaz vairs neatceros, ko es tur bļaustījos, ta�u vienu noteikti atceros: ve�a numurs divi � Zinaida Mi-hailovna Bakuņina, mūsu terapeite, � pamodās aiz savas �ķērssienas un atnesa man karoti broma. Tagad, ceru, Tu sapratīsi, ka visu �o nelietību ar protekciju pastrādājusi tā pati ļoti glītā Vera Nikolajevna Veresova, par kuru Tev savā laikā rakstīja Rodions Mefodijevi�s. Man vēl nav bijis gods redzēt �o Veru, viņa dien tepat mūsu flotē, bet, kad sastap�u, tad nu reiz pateik�u, ko domāju. No visas sirds!

Bet pagaidām (Tu, krustmāt, to noteikti sapratīsi) man vajadzēja un joprojām vajag ar katru savu soli pierādīt vecajām, ka neesmu nākamais Joni�s, ka neesmu Ostaps Benders, bet gan, kā mēdz sacīt tavs vīrs, godīgs cilvēks. Tas nebūt nav viegli. Vispār pierādīt, ka Tu neesi Tu, vienmēr bijis moko�i, bet �eit tas ir �ausmīgi, jo labi zinu, kādas ir manas priek�nieces.

Tagad par to, kādas viņas ir.

A�hena � galvenā priek�niece � ir skarba, stingra, nerunīga, ta�u aiz �īs oficiālās un korektās cietsirdības, aiz pensneja, kuru viņa, ar pirkstiem pieturēdama, notēmē uz

sarunu biedru, aiz aprautajiem vārdiem un no vīrie�iem patapinātajām manierēm tikai galīgs stulbenis nespēj saskatīt atsaucīgu un īsti laipnu sirdi, īstu dieva izraudzītu, piedod, krustmāt, ārsta sirdi, tādu, kāda ir N. J. Bogoslov-skim vai bija nelaiķim I. D. Postņikovam.

Viņa ir vientuļa visā pasaulē, liktenis viņai lēmis palikt vecmeitās, kam nekad nav bijis nedz vīra, nedz bērna, viņa nekad nav zinājusi un arī tagad, vecuma dienās, nezina, ko nozīmē dzīvot pa�ai sev, un, lai gan ne no viena neprasa nekādu atsacī�anos, ta�u itin neviens pie viņas nevar strādāt slikti vai viduvēji, mazāk, kā spēj. Pret cilvēkiem, kas strādā tikai aiz vajadzības, bet ne pēc labākās sirdsapziņas, mana ve�a numurs viens ir absolūti nesaudzīga un ne�ēlīga. Bet tos, kuri strādā, sevi netaupot, A�-hena neliekas manām, uzskatīdama, ka tikai tāds darbs ir dzīves norma, reizēm pat ar tādu kā ļaunu prieku aizrādīdama, ka patlaban risinās kar� un arodbiedrības kolektīvais līgums par astoņstundu darba dienu nav spēkā.

Toties ve�a numurs divi ir visbiklākais un visjaukākais radījums � mazītiņa, izkaltusi, starp citu, ļoti laba terapeite, tikai tāda, kas galīgi netic saviem spēkiem un visas diagnozes raksta ar jautājuma zīmi galā; viņa dievina A�-henu Ovaņesovnu, ar kuru liktenis viņu savedis kopā jau pilsoņu kara gados, kad dienējusi uz kāda bruņuvilciena, kur Zinaīda �ausmīgi iemīlējusies priek�niekā vai komandierī, par ko A�hena vēl �odien atceras un mīklaini saka:

� Tava sen zināmā bezprātība, Zino�ka!

Un tomēr Zino�kai uz pirksta ir laulājamais gredzens. Bet kā viņa sarkst, kā viņa sarkst, ja Tu to, krustmāt, redzētu!

A�hena man par viņu stāstīja �ādi:

� Zino�ka bija ļoti trūcīga un vienmēr izsalkusi, vienmēr! Bet viņas tēvs � īstenais slepenpadomnieks � bija Zino�ku nolādējis, un, kad viņa izpildīja savus draudus un aizbēga no mājas, lai mācītos, �is slepenais pat atveda viņu atpakaļ ar policijas palīdzību. Ta�u viņa aizbēga pa otram lāgam un ne jau tādēļ, lai kļūtu par slavenību un iemantotu godu un vārdu, nē, viņai tādu dotību nebija, viņa tikai gribēja darīt cilvēkiem labu. Un tie�i no Sorbonas atbrauca uz Mordoviju par zemstes ārsti. Uradņiks viņu uzrunāja ar �tu�, jo viņa atradās policijas uzraudzībā, zemnieki ārstēja luesu pie pū�ļotājiem, bet Zino�kai nebija pat malkas, ar ko sakurināt istabu. Un itin nekādas protekcijas, kā, piemēram, jums, Vladimir Afanasjevi�! Absolūti nekādas . . .

Vai vari iedomāties, krustmāt, kā es jūtos, visu to dzirdot? Un atkal tiek pieminēts Joni�s. Notiek, piemēram, �āda saruna.

A�hena: � Un jūs vēl arvien uzskatāt, ka pie mums nav Joni�u?

Es: � Jā, joprojām uzskatu.

Zinaida: � Jūs, Vladimir Afanasjevi�, esat ļoti stūrgalvīgs!

A�hena: � Ja gribat darīt labu mūsu padomju iekārtai, tad nevajag tai glaimot un kvēpināt vīraku. Joni�i ir. �e-hovs bija gau�i labs ārsts un prata redzēt uz priek�u. Jūs, piemēram, esat jauns Joni�s.

Es: � Atkal Joni�s?

Zinaida: � Paraugieties tikai uz �o jauno cilvēku. Viņ� pat jūtas pārsteigts!

A�hena: � Cik patlaban pulkstenis?

Es: � Esmu vainīgs, aizgulējos! Ta�u es ...

A�hena: � Man �ķiet, Zino�ka, ka arī Joni�s laikam iesāka savu grim�anu zaņķī ar to, ka nokavēja laikā ierasties slimnīcā. Viņ� par darbu neinteresējās, viņam vispār nebija nekādu intere�u, viņ� tikai sagādāja sev baudu, skaitīdams naudu . . .

Zinaida: � Cirpa kuponus . . .

Es: � Nekādi nesaprotu, kāds sakars manai nokavē�anai ar kuponu cirp�anu . . .

A�hena: � Un kāds jums izskats, kapteini Ustimenko? Kauns un negods! Jūs pat neesat atradis par vajadzīgu noskūt bārdu. Svārki jums saņurcīti, it kā tos kāds būtu gremojis un vēlreiz pārgremojis. Un vai jūs patie�ām nevarat pat notīrīt savus zābakus?

Es (atkal krizdams kārtējā lielīgajā, izlaidīgajā, riebīgajā un man galīgi nepiedienīgajā diem�ēl tomēr histērijā): � Nu, labi! Esmu caurcaurēm slikts. Esmu Joni�s, kas nokļuvis pie jums ar protekcijas palīdzību. Mans vienīgais nolūks � palikt dzīvam. Tad uzklausiet, kādā ellē es biju nokļuvis . . .

A�hena: � Vai tu dzirdi, Zino�ka, �is esot pabijis ellē! . . .

Zinaida: � Varbūt, A�hen, tomēr uzklausīsim viņu? Viņ� tik ļoti nervozē. Un paskaties, cik viņ� bāls. Pat mazliet zilgans . . .

Es: � Man jūsu līdzjūtība nav vajadzīga. Jūs pa�as aizsūtījāt mani vakar uz pulka sanitāro rotu un tie�i tur ...

Tālāk es pastāstu, kas tad tur īsti bija.

Starp citu, krustmāt, tas ir interesants atgadījums.

Vari iedomāties: nāk bariņ� mūsu jūras kājnieku matro�u. Viens no viņiem ievainots, ta�u mundrs, nāk pats savām kājām bez kādas palīdzības un skaļi klaigā:

� Izklīstiet, tūdaļ uzsprāg�u gaisā! Mūciet prom, es eksplodēju! Nenāciet tuvu � apdraudu dzīvību! Sauc �urp ārstus un sapierus . ..

Pienāku �im matrozim klāt. Bra�s puisis, laikam krietni iemetis, lai justos mundrāk un dro�āk. Kā vēlāk noskaidrojās, viņ� ir pie mums izslavētās kapteiņa Ļeontjeva apak�vienības izlūks un viņu sauc Sa�ka Djakonovs. Spirtu viņam iedevu�i jau pēc visa notiku�ā. Bet, kā man paskaidroja biedri, kas ekskortēja ievainoto, noticis bija, luk, kas: Sa�am plecā trāpījusi piecdesmitmilimetrīgā mīna un nav izsprāgusi. Kuru katru mirkli tā var sprāgt, mīnai galviņa no plastmasas, vārdu sakot, viltīgs krāms. Mīnu vai detonatoru vajag dabūt laukā, bet ķirurģija viena pati te ir bezspēcīga, vajag dabūt palīgos arī sapieri, turklāt tādu, kas būtu puisis ar galvu.

Sa�a, cenzdamies mazāk �estikulēt, visu to iztālēm apstiprina.

Viņam pasniedz uzsmēķēt � viņ� pīpo, stāvēdams aiz milzīga akmeņa, lai, mīnai sprāgstot, neievainotu pārējos.

Sasaucam pulka ārstu padomi, bet, kamēr mēs sprie�am, ierodas sapieris, drūms tēvocītis no tās mūsu virsnieku kategorijas, kurus nekad nevar ne tikvien kā pārsteigt, bet arī izkustināt no parastā flegmatiskā miera. Viņ� piegāja pie Sa�as, apskatīja detonatoru un pateica, kāda tas tipa, it kā ar to varētu ko līdzēt. Noskaitīja visādus �W�, pieminēja �devītnieku�, vairākus �a� un vēl citādas pārgudrības.

Es jautāju:

� Kā tad būs?

Sis atbild:

� Es to detonatoru patlaban nevaru saņemt. Tas tik tikko rēgojas ārā no ādas. Vajadzētu, lai jūs viņam, sitam jūras ērglim, papla�inātu brūci, tad mēs pastumsim mīnu aiz tās astoņspārnu stabilizatora uz priek�u un padarīsim nekaitīgu. Cilvēki labāk lai iet prom, tad gadījumā, ja mēs kļūdīsimies un mīna izsprāgs, neviens bez mums trim nedabūs ciest.

� Bet jūs, � iejaucas Sa�a, � pacentieties nekļūdīties. Sapieris kļūdās tikai vienreiz mū�ā, bet es negribētu būt �ajā brīdī klāt. Rīkojieties uzmanīgāk.

Ejam trijatā uz telti. Matro�i iztālēm dod Sa�am padomus:

� Tu skaties, kur liec kājas, nepaklūpi, Sa�iņ!

� Sa�iņ, tava dzīvība vajadzīga tautai!

� Sa�a, draudziņ, esi rāms!

Iegājām teltī. Apsēdināju viņu. Viņ� smaida, ta�u ar pēdējiem spēkiem. Viss nobālis, sviedri līst. Bet man smaidī�ana ne prātā nenāk. Pui�a plecā rēgojas astoņspārnu stabilizators, kaut to jupis parautu, un es par to vien domāju, ka tik nu tam nepieskartos. Arī sapieris brīdina:

� Jūs, dakter, uzmanīgāk. �itiem �piecdesmitniekiem� ir ļoti jūtīgas kapseles. Kurā katrā mirklī var no jums ro-solu iztaisīt.

Pārgriezām ar bārdas nazi mūsu Sa�iņam vatēto vamzi. Nekad nebiju domājis, ka tas būs tik moko�s darbs � pārgriezt vateni. Tad pārplēsām kreklu. Mīna bija ietriekusies miesā tie�i zem lāpstiņas, bet kapseles gals raudzījās laukā paduses bedrītē. Ie�ļircināju viņam � Sa�am � pamatīgu porciju novokaīna un paņēmu skalpeli. Un tad pats nosvīdu glu�i slapj�. Bet sapieris dod norādījumus:

� Nē, es vēl nevaru dabūt rokā, man ir resni pirksti, jūs, dakter, nogrieziet viņam vēl gabaliņu gaļas. Tas nekas, ka būs lielāka rēta, toties mēs visi trīs paliksim dzīvi. �ai gadījumā risks ir attaisnojams un mēiķtiecīgs . . .

Beidzot dabūjām to melno detonatoru pavisam vaļā. Un, zini, ko tad man �is sapieris pateica?

� Tagad jūs, dakter, ejiet prom: nav nekādas jēgas uzlidot gaisā trim, ja var iztikt ar diviem.

Viņ� izdzina mani laukā, bet pēc brītiņa pasauca atpakaļ: detonators jau bija izskrūvēts, un mans sapieris, kura vārdu es neuzzināju un tagad laikam arī nekad neuzzinā�u, kopā ar Sa�u glu�i kā pui�eļi pētīja �ī detonatora iek�as un strīdējās.

� Vai tu re, kas par cigāru?

� Tā ta�u tapiņa!

� Pats tu, matrozīt, esi tapiņa! Skaties un iegaumē: inerces dzelksnis . ..

Bet mīna, kas bija padarīta nekaitīga, gulēja uz ķeblī�a.

Es apstrādāju brūci, uzliku �uves un, lai dievs ir mans soģis, iedevu Sa�am kādus simt gramus medicīniskā spirta.

� Vajadzētu kaut ko uzkodām, � Sa�a palūdza. � Man no �ī piedzīvojuma apetīte uzradusies, biedri dakter . . .

Kamēr noguldīju savu Djakonovu gultā, sapieris bija pazudis un paņēmis līdzi arī mīnu. Sa�as draugi gaidīja mani, sēdēdami uz akmeņiem. Viņiem bija �ņabis. Un tradicionālā tosta �līdz dibenam, līdz dibenam, līdz dibenam� pavadībā es, krustmāt, tavs mīļotais brāļadēls, tavs labiņais paipuisītis Volode�ka, pielakos kā pēdējais plencis. Neatceros, ko mēs tur, sēdēdami uz akmeņiem, muldējām, tik vien palicis prātā, kā kopā ar visiem dziedāju � �Un viļņojas jūra tāltālu�, skūpstījos ar �iem ūsainajiem albatro-siem, gāju ar viņiem pie viņu komandiera, pēc tam viņu komandieris aizveda mani pie savas priek�niecības, un tur, kā man �ķiet, es nez kādēļ svinīgi zvērēju palikt uz mū�iem Jūras kara flotes rindās.

Pēc tam es aizgulējos un galu galā sāku ve�ām plātīties, kāds varonis esmu.

Vai Tu zini, ko pateica A�hena, noklausījusies manu stāstu par notikumu ar mīnu? Viņa pasmaidīja un teica:

� Jā, kapteini Ustimenko, te darba aizsardzības likumi neko nevar līdzēt!

Viss notiku�ais viņas nemaz neuztrauca.

Tomēr abas sāka izturēties pret mani mazlietiņ labāk. Varbūt arī pavisam labi, vismaz par Joni�u nekad vairs nav runāju�as. Bet �ajā nolādētajā rītā A�hena sacīja:

� Kā būtu, ja mēs kopīgi paēstu brokastis? Sēstieties, Ustimenko, dzersim tēju! Palkin, Palkin, kur jūs esat palicis, mēs gribam dzert labu, stipru, karstu tēju ar dzērveņu ekstraktu! Vai arī ar kondensētu pienu. Un maizi, Palkin, kur tu, Palkin, esi nolīdis?!

Bet Palkins, lai Tu, krustmāt, zinātu, ir neparasti viltīgs vīrs ar tādu bārdu kā Grigorijam Rasputinam, ļoti spēcīgs un veselīgs cilvēks, tikai, redzi, kā pats saka, viņ� esot tolstojietis, tātad neatzīst preto�anos ļaunumam. Viņ� ir sanitārs, viņ� baidās no asinīm, ieraugot brūci, krīt ģībonī, un mēs nekādi nevaram pieķert viņu simulācijā. Manas ve�iņas ir verdziski atkarīgas no viņa, jo neprot nedz krāsniņu iekurt, nedz ūdeni sadabūt, neprot itin nekā, vienīgi savu tie�o darbu. Un to viņ�, nelietis, arī izmanto. Nu, tad klausies tālāk:

� Palkin, Palkin, mēs gribam dzert tēju! Palkin, bet kur tad palicis cukurs? Kā tā � noēdu�as? Vakar vēl bija diezgan! Kā tā � bija un izbija? Neesiet rupj�, Palkin! Neviens, jūs, Palkin, netur aizdomās un neviens te caur puķēm nerunā, tikai tas ir ļoti dīvaini. Un arī kondensētā piena nav?

Vai, krustmāt, mīļā krustmāt, kā es nevaru ciest, kad dara pāri tādām vecenītēm kā manējās! Ja tu to zinātu! Nedrīkst tikai ļaut vaļu �ādiem palkiniem, un viss būs kārtībā.

Panācis Palkinu, es viņam uzsaucu:

� Palkin, paklau, Palkin!

Viņ� apstājās. Ta�u neatskatījās. Kas tad es �im tāds esmu? Tikai tāds kapteinelis! Viņ� pat no savām majorēm nebīstas.

� Palkin, � es teicu, � kā jūs stāvat?

� Nekā nestāvu, � Palkins man atbild. � Es esmu ārrindnieks. Man nav katra priek�ā jāizstiepjas kā stīgai.

� Redzat, Palkin, � es viņam sacīju. � Redzat, mans dārgais biedri Palkin. Vispirms jūs man nostāsities miera stājā. Pēc visiem noteikumiem! Jūs to protat izdarīt, redzēju, kā jūs stāvējāt, kad bija atbraucis flotes sanitārās pārvaldes priek�nieks. Mierā, Palkin!

Viņ� nobālēja. Laikam tāds izskatījās Rasputins, kad Sumarokovs-Elstons vai Puri�kēvi�s grasījās pacelt pret viņu roku. Un tomēr nostājās miera stājā. Bet es sacīju:

� Jūs, Palkin, esat īsts simulants un nelietis. Es jau pārbaudīju, jūs nemaz neesat tolstojietis. Jūs esat blēdis!

Un zaglis. Riebīgs kara laika zaglis. Ja jūs uzdro�ināsities nozagt manām majorēm kaut graudiņu cukura, kaut kripatiņu, es paņem�u jūs līdzi pastaigāties pa pirmajām līnijām. Jūs līdīsit pirmais, bet es aiz jums. Un, ja jūs apstāsities, � es jūs no�au�u. Vai sapratāt, Palkin?

� Sapratu, biedri kapteini, � Palkins atteica, baltos zobus klakstinādams. � Atļausit izpildīt?

Esmu Tev, krustmāt, pārāk daudz sarakstījis.

Bet vispār man neklājas nemaz tik slikti, krustmāt! Vecās, protams, turpina spīdzināt mani ar savu audzinā�anu, viņas uzskata, ka mūsu paaudzei trūkstot �Likumisko pamatu�. Pēc viņu domām, es esot glu�i cie�ams ārsts, tikai rupji uzvedoties (ak kungs!), kliedzot uz nabadziņu Pal-kinu, kur� (kādēļ es uzņēmos �o ve�iņu aizstāvē�anu?) pat mu�ai nevarot nodarīt pāri, nekad un neko nezogot un bez kura viņas nevarot ne mirklīti iztikt, un vēl � tā viņas, manas priek�nieces, uzskata, � esot gau�i slikti, ka man neesot līgavas.

� Jums nav nekādu savaldo�u pirmpamatu, � tā man A�hena reiz paziņoja.

� Kālab nav? � es izbrīnījies jautāju.

� Jūs neviena un nekur negaida. Bet dzejnieks Simo-novs ir uzrakstījis: gaidi mani, pagaidi ta�u!

� Nē, Simonovs nav tā rakstījis! � es iebildu.

Vārdu sakot, mīļo krustmāmiņ, tagad man jāēd vakariņas kopā ar viņām, viņas �stiprina� manus tikumiskos pamatus un baro mani ar visādiem vitamīniem. Reizēm ir interesanti, bet citureiz � garlaicīgi.

Saudzē sevi.

Ja Tu nebūtu apprecējusies ar Rodionu Mefodijevi�u, tad es, tā kā man nekādu �tikumisku pamatu� nav, varētu pavisam mierīgi apprecēt Tevi. Diem�ēl esmu Tavs brāļadēls, un tas vairs nav īsti labi. Ta�u, no otras puses, gadu starpība mums nemaz nav tik liela. Pēc kāda laika es būtu apprecējis citas, jaunākas, un es ar savam jaunākajām sieviņām tad vizinātu Tevi, pavisam vecu ve�iņu, ratiņos.

Raksti, krustmāt! Ak Tu manu krustmāt!

Vladimirs�

Reiz, kad notika kārtējā audzino�ā saruna par tikumības jautājumiem medicīnā, Palkins atnesa flotes avīzi �Sardzē�. Volodjam pavēlēja lasīt pirmo lappusi no sākuma līdz galam, kaut gan visu, kas tajā bija nodrukāts, vecās jau bija dzirdēju�as pa radio. Ustimenko vispirms pārskrēja lappusei pāri ar acīm. Viņ� tā darīja vienmēr, un A�hena Ovaņesovna par to vienmēr dusmojās.

Arī �odien viņa apskaitās.

� Kas tad nu? � Ragana iesaucās. � Tas, Ustimenko, vairs nav biedriski! Mēs gaidām, bet �is lasa pats sev par prieku. Es jau sen zināju, ka jūs, Vladimir Afanasjevi�, esat egoists . . .

� Trīssimt trīsdesmit tūksto� cilvēku, � izlasīja Vo-lodja. � Nekas! Vācijā oficiāli pasludinātas sēras.

� Jūs man nedomājat atstāstīt kā sarkanajā stūrītī, jums jālasa viss pēc kārtas, � A�hena pavēlēja. � Viņ� izrīkojas ar mums kā ar tādām muļķītēm, vai nav tiesa, Zino�ka? Viņ� negrib mums pat palasīt priek�ā!

Zinaida Mihailovna applaucējās ar tēju un arī atzina, ka �negrib gan�.

� Ak kungs, lasī�u jau, lasī�u! � iesaucās Volodja un, pievirzījies tuvāk spuldzītei, sāka skaļi lasīt: � �Gala rezultātā pretuzbrukums pie Staļingradas izvērsās par visas Padomju Armijas vispārēju uzbrukumu milzīgā frontē no Ļeņingradas līdz Azovas jūrai. Uzbrukuma �etros mēne�os un divdesmit dienās Padomju Armija grūtos ziemas apstākļos atsevi�ķos iecirkņos pavirzījās uz rietumiem par 600�700 kilometriem, atbrīvojot no ienaidnieka ...�

� Vai esat kādreiz dzirdējis, kā lasa ķesteris? � apjautājās Ragana. � Vai nav gadījies?

� Neesmu dzirdējis! � atcirta Volodja. � Un vairāk nelasī�u. Jūs nekad neesat ar mani apmierināta!

� Jums, Volodeņka, nav māksliniecisku dotību, � teica Bakuņina. � Pat es izlasītu labāk par jums.

Un viņa savā smalkajā balstiņā sāka lasīt par tankiem un lielgabaliem, par bruņu transportieriem un lidma�īnām, par trofeju �āviņiem un aviācijas bumbām. Bet Ragana klausījās un piekrīto�i klanīja galvu ar lielo degunu, un uz zemnīcas sienas viņai līdzi klanījās ēna � vel baigāka nekā pati A�hena Ovaņesovna.

� Ko jūs tur visu laiku skrapstināties? � viņa jautaja Volodjam.

� Te mētājās kāda izjaukta pistole, es gribu to salikt. Vai tā ir jūsējā?

� Mana, � A�hena piekrita. � Es to izjaucu, bet kopa vairs nevarēju sadabūt. Manuprāt, tur ir daudz lieku krāmu.

� Jūs tā domājat?

� Esmu pārliecināta.

Zinaida Mihailovna drebo�ā balsi izlasīja par pagrieziena punktu kara gaitā. Izlasīja arī par to, ka Staļingra-das kauju ugunīs cilvēce saskatījusi, kā aust uzvara par fa�ismu. Un arī par to, ka vācie�i rakstīja: �Mēs esam zaudēju�i tikai Staļingradu, bet ne Breslavu vai Kenigs-bergu.�

� Muļķi! � A�hena sacīja. � Pa�apmierināti idioti! Volodja, vai nav tiesa, Zino�ka ļoti labi lasa? Agrāk, kad viņa vēl bija jauna, Zino�ka deklamēja, �ķiet, Apuhtina �Vājprātīgo� un to, nu, ziniet, �Sakja-Muni�. Neesat tādu dzirdējis? Gan jau Zino�ka jums nodeklamēs!

Un A�hena Ovaņesovna parādīja, kā Bakuņina deklamē dzejoļus. A�hena izvalbīja savas melnas acis, sa�ķieba muti, atkāpās pie sienas un iesaucās:

Ienāca, ielauzās. �ķel Mūs, kuriem mila līdz kapam.

Tagad kā adatām dze]

Mani ar asajām lapiņām . .�

� Lapām! � parlaboja Zinaida.

� Ha! � draudīgi ierēcās A�hena. � Hā!

Sirds no sāpēm un asarām milzt.

Dievs, kur lai glābiņ� man rodas?

Rudzpuķes, rudzpuķes zilst,

Smejas par mani un lokās!

� Vai nav vareni? � viņa noprasīja Volodjam.

� Kas tiesa, tas tiesa, vareni, � atteica Ustimenko. � Es pat mazliet satrūkos.

� Es varētu tēlot Otello, � A�hena patētiski sacīja, � protams, ja tā būtu sievietes loma. Un zināt, dārgais Vladimir Afanasjevi�, man ļoti patīk uz skatuves vecais tēlo�anas veids, kad teātris ir īsts teātris, kur �ņāc, krāc un spiedz un kur, zālē sē�ot, pat baisi sametas un reizēm tā kā kauns uznāk. Bet tagad � tikai tāda pa�ivinā�ana .. .

Un viņa atmeta ar roku.

Zinaida Mihailovna tam nepiekrita.

� Tā vis nesaki, A�hen, � viņa bikli iebilda, � mākslinieks � tas ir kaut kas neaizmirstams. Viss ir vienkār�s kā pati dzīve, un tai pa�ā laikā . . .

� Garlaicīgs kā pati dzīve! � iesaucās A�hena. � Nē, nē, tu nestrīdies ar mani, Zinaida, tas domāts idejiskiem zvērinātiem advokātiem un tādiem eņģelī�iem, kāda jaunībā biji tu. Mākslai jābūt vētrainai, rau, �ādai!

Un Volodjam par mocībām viņa atkal nodeklamēja:

� Ej prom! � es aptraipīts ar Kaina zīmi.,,

Es esmu mīlas dēls, un manas dzīves irklis,

Mans elks ir kaislē uzliesmojis mirklis.

�ā mirkļa dēļ es sirdi izrauju ...

Ej prom! Tā dēļ es meloju!

Ej prom!

� Redzi, arī Palkinam patīk! Vai patika, Jevgraf Roma novic?

� Kas nu tur ko patikt, � Palkins drūmi novilka, nolikdams uz galda tikko no uguns noņemt� tējkannu. � Nekāda satura, tikai ne�ķīstība ... Kā gan jums, jau vecākām sievietēm . . .

Viņ� vienmēr runāja par savām priek�niecēm daudzskaitlī.

� Palkins grib mūs iedabūt baznīcas klēpī, � nopūtās A�hena. � Vai arī sektantos. Jūs, Palkin, �ķiet, esat no lēcēju sektas?

Bet Volodjam viņa uzbrēca:

� Ziediet vairāk sviesta! Biezāku kārtu! Lieciet vairāk sviesta, jūs, Vladimir Afanasjevi�, riebīgi izskatāties. Es to necietī�u un pat nosūdzē�u jūsu krustmātei. Jūs ta�u zināt, kāda tenku vācele esmu . . .

Palkins iemeta �uguna krāsniņā malku, sarkanas liesmas uz mirkli apspīdēja viņa Rasputina bārdu, asinssar-kanās lūpas, baltos zobus un blēdīgās �igāna acis. Garais skurstenis iegaudojās, un Zinaīda Mihailovna sapņaini noteica:

� Atceros, reiz Nicā nopirku trīs baltas rozes. Tur Ir brīnumjaukas rozes. Un uz Aleksandra Ivanovi�a Hercena kapa . . .

� Te būs jūsu pistole, � Volodja sacīja Raganai.

� Tajā nav nevienas liekas daļas, A�hen Ovaņesovna. Tikai pati nekad vairs nejauciet laukā.

� Vai jūs to pielādējāt?

� Pielādēju.

� Tad iebāziet makstī, bet maksti nolieciet uz plauktiņa virs manas gultas. Man nepatīk krāmēties ar revolveriem. Un pārbaudiet arī Zino�kas pistoli, tajā dro�i vien peles būs migu ietaisīju�as, jo viņa nav tai pat ne reizes pieskārusies . . . Zino�ka, uzsmērē Vladimiram Afanasje-vi�am sviestmaizi, viņ� pats neprot. . .

Padzērusi tēju ar pienu, A�hena Ovaņesovna satina sev milzīgu smēķi, iemauca to organiskā stikla iemutē, kas bija izrotāta ar kara feld�era Mitja�ina grieztiem ornamentiem par kara medicīnas tematiem, izpūta pret zemajiem griestiem veselu mākoni slavenās �Fiļi�eva tabakas� dūmu un atgriezās pie problēmas, ar ko bija sākusies �īsdienas saruna, � par ārsta uzvedību da�ādos sare�ģītos dzīves strupceļos.

� Tikai drosmīga un vēlreiz drosmīga rīcība! � draudīgi sakustinājusi uzacis, sacīja A�hena Ovaņesovna.

� Piemēra dēļ, Volodja, pastāstī�u �ādu kazuistisku gadījumu, ko piedzīvojis slavenais pediatrs Rauhfuss: vecāki kategoriski aizliedza taisīt bērnam traheotomiju . . . Rauhfuss pavēlēja sanitāriem sasiet vecākus un, protams, izglāba bērnu. Idiots jurists, kas uzstājās Pēterburgas juridiskajā biedrībā, kvalificēja profesora Rauhfusa rīcību kā divkār�u noziegumu: kā brīvības atņem�anu vecākiem un miesas bojājumu nodarī�anu bērnam. Vai jūs kaut ko līdzīgu esat dzirdējis?

� Idioti ar uguni nav jāmeklē, � sacīja Ustimenko.

� Esmu lasījis, ka vēl mūsu gadsimtā Parīzes Medicīnas fakultātes profesori biju�i sa�utu�i par sifilisa ārstē�anu. Viņi apgalvoju�i, ka �nav tikumiski dot cilvēku rokās līdzekli, lai tie varētu grimt izvirtība�. Citēju vārds vārdā, man ir laba atmiņa . . .

Volodja pagrieza sānis Bakuņinas pistoles stobru un nospieda gaili.

� Uzmanīgāk! � palūdza A�hena. � Nesaprotu, kāpēc pui�eļiem tā patīk tēlot zaldātiņus?

� Bet tagad ta�u ir kar�! � Volodja mierīgi atteica. � Vai jūs jau bijāt to aizmirsusi?

� Jūs tomēr esat bezkauņa! � Ragana noteica. Un sāka runāt par tematu, kas viņu mū�īgi uztrauca, � viņa to dēvēja par �diagnozes uzstādī�anas komfortu�. Jaunā ārstu paaudze, kā A�hena apgalvoja, neprot pa īstam �izmeklēt� slimnieku, diagnosticē�anā tā visnotaļ paļaujas uz laboratoriju analīzēm un aparātiem, kas galīgi izlutināju�i ārstus, viņu maņu orgāni zaudēju�i vajadzīgo asumu, redze notrulinājusies, o�u viņi tikpat kā nelieto . . .

� Kā tad, kā tad, protams, � Bakuņina pamāja ar galvu, jaukdama kārtis pasjansam. � Protams. Profesors Besers pamatoti apgalvoja, ka baku slimnieks o� pēc nosvīdu�as zoss.

� Bet kā lai es zinu, kā o� nosvīdusi zoss? � Volodja brīnījās. � Mums to neviens nekad nav mācījis. Un kādēļ .. .

Ta�u abas ve�as, kā jau vienmēr, neļāva viņam izteikties. Viņas ta�u audzināja Volodju, viņas deva tam padomus, viņas centās piebāzt Volodjam galvu ar visu to, par ko domāja pa�as, stāstīja, ko bija pārcietu�as un pieredzēju�as. Sazvērnieciski, kā pa�ām �ķita, saskatīdamās, viņas izrīkojās ar puisi glu�i kā Makarenko ar saviem likumu pārkāpējiem, viņām bija kaut kāda sava ietekmē�anas metodoloģija, viņas uzskatīja Ustimenko par stūrgalvi, kas ļoti ātri apvainojas, un viņām bija sava �pieeja�, kas mazliet atgādināja apie�anos ar psihiski slimu cilvēku. Un pēk�ņi Volodja atskārta: viņām nekad nav bijis bērnu � un tas ir pats galvenais! Un �eit, aiz Polārā loka, viņas it kā bija atradu�as sev dēlu . . .

� Ēdiet vitamīnus! � pavēlēja viena.

� Dzeriet skuju novārījumu! � uzstāja otra.

� Nebojājiet sev acis, lasīdams vājā gaismā! � bārās A�hena. � Jūs esat ķirurgs, jums jābūt acīm kā ērglim.

� Neberiet zupā tik daudz piparu, � smalkā balstiņā lūdza Bakuņina. � Jūs bojājat savu veselību!

� Kāpēc jūs smēķējat?

� Kapteini Ustimenko, jūs, �ķiet, esat dzēris �ņabi?

� Nevajag dzert sodu, jūs neitralizējat kuņģa sulu.

� Kādēļ jums tik pelēka seja?

� Vai vēstuli krustmātei uzrakstījāt?

� Kad jus beidzot sāksit ārstēt savas nieres?

Paldies dievam, tas posms, kad viņas gribēja Volodju apprecināt, jau bija secen. Zinaida Mihailovna, pati palikusi atraitnēs gandrīz vēl meitenes gados, centās ieskaidrot, ka �cilvēka spējas atklājas tikai laimīgā laulības dzīvē�. Oganjana ticēja draudzenei uz vārda.

� Jūs ta�u saprotat, Volodeņka, � viņa reiz Ustimenko atzinās, � es ar savu izskatu ne uz kādu mīlestību nevarēju cerēt. Tagad esmu gandrīz vai izskatīgāka � arī īsta raganā ir savdabīgs kroplības skaistums � bet, ja tev ir divdesmit gadu un no tevis gandrīz vai mūk, tad laulības dzīve �ķietas tikai mietpilsoniska iedoma Ta�u jums nav jāseko manam paraugam. Jums jāiemīlas pa�aizliedzīgi, kaislīgi un uz visu mū�u. Kāpēc gan jums neiemīlēt Kat-ju�u? Viņa ir nopietna un gudra meitene, ar jūsu palīdzību no viņas ar laiku izveidotos laba ārste ...

Volodja izbīlī pa�ķielēja uz Oganjanu: kādēļ pēk�ņi Katju�u? Kādēļ ne resno Kondo�inu? Kādēļ ne Noru ar viņas bizēm un aizrau�anos ar ģitāru? Ko viņas � �īs ve�as � īsti grib?

� Liec viņam mieru, A�hen, � Bakuņina sacīja. � Viņ� par savām jūtām negrib runāt.

� Viņam nav jutu! � iesaucās Oganjana. � Uzpūtīgs pui�elis, lūk, kas viņ� ir! Es �ito sugu pazīstu, viņ� neprot mīlēt. A�a filozofija, re, kā to sauc . . .

� Bet es ta�u nemaz negribu precēties, � �ēlabainā balsī sacīja Volodja. � Esat gan jūs, A�hen Ovaņesovna, briesmīgs komandieris. Nolēmāt mani apprecināt, un beigas. Bet kas tā ā�a filozofija tāda ir?

� Visi jūs esat ā�i! � atteica A�hena. � Jums ir ā�a filozofija. Lūk, tā!

Galu galā viņas vairs nerunāja par precē�anos, bet tad abas ve�as apsēda ideja, ka Volodjam katrā ziņā jāuzraksta disertācija. Jāuzraksta, jāaizbrauc un jāaizstāv. To vien viņas tagad skandināja diendienā. Bet Volodjam nebija laika un ari negribējās strādāt pie tādām tēmām, kādas viņam citu pēc citas piedāvāja A�hena. Reiz apskaities Volodja viņai noprasīja:

� Manuprāt, jūs ļoti cienāt Cehovu?

� Cienu, un kas tad? � Oganjana piesardzīgi atteica.

� Tad paklausieties, � Volodja sacīja un izlasīja to gabaliņu no �Garlaicīgā notikuma�, kur jaunais ārsts atnāk pie profesora pēc tēmas. �Ļoti priecājos, kolēģi, ka varu jums izpalīdzēt,� Volodja lasīja, �ta�u vispirms vienosimies par to, kas ir disertācija. Ar �o vārdu pieņemts saprast sacerējumu, kas ir patstāvīga darba produkts. Vai nav tiesa? Turpretim sacerējums, kas uzrakstīts pēc cita dota temata un cita vadībā, saucas citādi . ..�

A�hena Ovaņesovna nosarka un nosauca Volodju par �smaga rakstura cilvēku�. Bet Zinaidai Mihailovnai vienatnē pasūdzējās:

� Mēs ar savām audzino�ajām sarunām esam novedu�as mūsu zēnu līdz tikumiskai krīzei. Turēdamas puisi aizdomās, ka viņ� sirgst ar karjerismu, neesam pamanīju�as, ka viņam ir kņaza Mi�kina dvēsele. Tagad mums pa�ām �ī putra jāizstrebj, jo viņ� nav piemērots dzīvei . . .

No tā varēja sajukt prātā.

Pat par Volodjas apģērbu abas rūpējās divatā. Ieņēmu�as galvā Mi�kinu, ārstes ar lielām grūtībām panāca, ka Volodju no galvas līdz kājām ietērpa jaunā un pat greznā apģērbā � ve�as visur tā cienīja, ka neviens viņām nekā neatteica, � un tagad Ustimenko lepojās teicami pa�ūtā flotes formas tērpā, viņam bija īpa�a piegriezuma lietusmētelis, �vītīgs �inelis, pat cepuri A�hena viņam atnesa no bāzes mantu noliktavas. Protams, Volodjam bija kauns par �o gādību, viņ� jutās neērti, kad dzim�anas dienā vecās uzdāvināja viņam etviju, kas bija jau laikus nopirkta Maskavā un nogādāta �urp ar to cilvēku palīdzību, kuriem bija kāda darī�ana flotē. Volodja jutās tik neērti, ka sarunāja pat rupjības.

Reizēm Volodja neieredzēja viņas abas, turklāt viņam abas it kā saplūda kopā: �ķita, ka A�henas deguns un Zi-naidas Mihailovnas smalkā balstiņa, Raganas pensneja un Bakuņinas pasjanss pieder vienam un tam pa�am cilvēkam. �o cilvēku, kas bija nomocījis viņu ar savu līdzjūtību, Volodja neieredzēja ne acu galā, ta�u vecās mīlēja bijīgi, ar maigumu un prieku. Mīlēja arī patlaban, kad bija jāuzklausa tas, ko viņ� jau sen labi zināja . . .

� Sergejs Petrovi�s Fjodorovs, � A�hena dziļdomīgi skaidroja. � Jūs viņu, Volodja, nepazināt, �is pats Sergejs Petrovi�s visai asprātīgi un smalkjūtīgi ieteica: tiek�anās panākt, lai pēc viena vai diviem gadsimtiem cilvēkus ārstētu labāk, ir cildena, ta�u tādēļ nevajag apkaut savus laikabiedrus . . .

� Iespējams, ka tas ir asprātīgi un arī smalkjūtīgi, � Volodja iebilda, � bet mums, ķirurgiem, �ajos vārdos slēpjas kaut kas bīstams. Jau pa�ā būtībā . . .

� Jūs tomēr gribat apkaut? � A�hena pajautāja.

�ajā mirklī iepīkstējās lauka tālrunis. Oganjana nocēla

klausuli un vīrie�a balsī teica:

� �Ceriņi� klausās. Tie�i tā, biedri pulkvedi, tiks izpildīts. Ak tikai mēs? Labi, sagatavosimies.

Viņa piecēlās, sajauca Zinaidas Mihailovnas pasjansu, parāva Volodju aiz matiem un pavēlēja:

� Ejam. Tūdaļ būs ievainotie. Daudz. Ejam sagatavoties.

Un re�itatīvā nodeklamēja iemīļoto �Iliādas� rindiņu:

� �Daudz kareivju vērtas ir ārsta prasmīgās rokas.� Vai jūsu rokas, Volodja, ir prasmīgas?

� Nav, � Ustimenko atteica, � bet es tās mācu.

Visu nakti un visu dienu, un vēl otru bezgala garu nakti 126. medicīniski sanitārā bataljona ārsti pavadīja, kājās stāvot. Visā �ajā trakajā laikā medmāsa Kondo�ina vairākkārt ie�ļircināja A�henai Ovaņesovnai kofeīnu. Ārsti strādāja pie visiem galdiem. Kad otrā nakts jau tuvojās beigām, kara feld�eris Mitja�ins zaudēja samaņu un viņu saudzīgi iznesa aukstumā. Atguvies Mitja�ins ļoti nokaunējās un dzeltens kā sterilizēta salvete atkal atgriezās operāciju telpā. Tie�i �ajā mirklī Ustimenko arī ieraudzīja Veru Nikolajevnu Veresovu, kas bija ieradusies kopā ar palīggrupas ārstiem. Viņa ienāca, plaukstas uz priek�u pastiepusi, sārta no aukstuma, lieti�ķi jautra un uzbudināta.

� Sveicināti, Vladimir Afanasjevi�! � viņa uzsauca.

Viņ� tikai nozibsnīja ar savām pārguru�ajām un kā tru-

sītim sasarku�ajām acīm. Gan jau vēlāk viņ� tai pateiks visu, ko doma! Bet, protams, nepateica itin nekā. Vienkār�i nepaguva, jo pirmā iesāka Vera:

� Jūs izturaties tā, it kā es būtu sagādājusi jums vietiņu Alma-Atā, � viņa iesāka raudzīdamās Volodjā mirdzo�ām, miklām un laimīgām acīm. � Jūs esat piepūties, jūs man neatrakstījāt, jūs uzvedaties tā, it kā jūs kāds būtu aizvainojis. Vai es esmu jums ko sliktu nodarījusi? Jūs strādājat medicīniski sanitārajā bataljonā, �ai iecirknī vienmēr iet karsti, jums ir brīni�ķīga priek�niecība, kā jūs uzdrīkstaties neteikt man paldies?

� Patie�ām, Volodeņka, jums jāpateicas kapteinei Ve-resovai, � piekrita A�hena, kas jau bija visu aizmirsusi. � Vai tad jums �eit klājas slikti?

Zemnīcā, kur bija ierīkota ēdnīca, noguru�ie palīg-grupas ārsti, skaļi sarunādamies, ēda vinegretu �ar svaigiem sīpoliem� un dzēra tēju. Palkins, kas Volodjas acu priek�ā bija paguvis no�iept trīs bund�as ar konservētu desu un tagad ļoti baidījās, ka viņu pieķers, pārspīlēti laipni cienāja viesus. Vera Nikolajevna, palūgusi no Noras ģitāru, sāka dziedāt jūrnieku dziesmu:

Es zinu, ka mir�u, ja nebūs man jūras,

Mirs jūra bez manis tāpat...

Dziedāja viņa labi, tik labi, ka Zinaida Mihailovna pat

iesaucās:

� Jums, bērniņ, jāmācās! Jums ir īsta izjūta!

� Ar izjūtu vien nepietiek, � Vera Nikolajevna iesmējās. � Izjūta ir simtiem un tūksto�iem, bet īstu dziedoņu � da�i desmiti...

Atskrēja medmāsa Kondo�ina, pateica, ka ārā sākusies sniega vētra, un tie�i tāpēc, ka ārā bija sniega vētra, visiem kļuva vēl omulīgāk. Pēc tam atnesa aizzīmogotu vēstuli, A�hena to svinīgi atvēra un nolasīja pavēli, ka viņai un Bakuņinai pie�ķirta medicīnas dienesta apak�pulkve�a pakāpe, bet Ustimenko � majora dienesta pakāpe. Visi redzēja, cik ļoti viņa un Zinaida Mihailovna priecājas par Volodju. Visi nolēma �ai sakarā iedzert un aizsūtīja Palkinu uz A�henas zemnīcu pēc portvīna pudeles.

� Manā bla�ķē ir spirts, � ieminējās palīggrupas priek�nieks ķirurgs Stupins. � Vajadzētu at�ķaidīt...

Kājās stāvēdami, iedzēra uz apak�pulkve�u un majora veselību. Vera Nikolajevna visu �o laiku, acu nenovērsusi, skatījās uz Ustimenko. Arī A�hena skatījās uz viņu. Pēc tam paklusu sacīja Bakuņinai:

� �odien operāciju telpā es lāgu lāgiem pametu acis uz viņu tai laikā, kad bija daudz ievainoto. Un vakar arī. Viņ� ir enerģisks, strauj�, piesardzīgs un uzmanīgs. Kas viņam par ķērienu, Zino�ka! Es viņa vecumā biju tikai tāda slapja vista. Un vai zini, kas man ienāca prātā?

� Kas tad? � kā vienmēr, bikli apjautājās Zinaida Mihailovna.

� Sājā ķērienā jau ir dajiņa no mūsu nemirstības. Viņ�, piemēram, pieliecas tāpat, kā es to daru, kā mūs mācīja Spasokukockis. Vai tu saproti, ko es domāju?

� Bet palpāciju viņ� izdara tā kā es, � galīgi apmulsusi piebilda Bakuņina un tomēr paskatījās ar savām mazajām, gai�ajām un starojo�ajām actiņām A�henai Ova-ņesovnai tie�i sejā. � Es viņam divas reizes skaidroju, ka tā ir ērtāk, un viņ� galu galā man piekrita . . .

� Stūrgalvīgs! � priecādamās par Volodju, noteica A�hena.

� Ļoti ļoti stūrgalvīgs! � Zinaida Mihailovna apliecināja. � Un, paraugies, jau atradis nodarbo�anos. Jau strīdas ar Stupinu. Pieklājīgi, bet tomēr strīdas . . .

Volodja patie�ām strīdējās. Abas vecās ārstes labi pazina viņa dabu.

� Kā būtu, ja es paliktu pie jums? � Vera Nikolajevna palūdza, nosēzdamās A�henai blakus. � Jūs nekā neiebildīsit? Esmu vispusīgs biedrs, man arī saimniecībā būs ideāla kārtība.

To sakot, viņa skatījās uz Volodju, kas ar dak�iņas spalu zīmēja uz vaska drānas sve�ķermeņa stāvokli �onakt izoperētā galvenā star�inas Monasenko pleca kaulā. Pulkvedis Stupins drūmi klausījās un gribēja kaut ko iebilst, bet Volodja neļāva.

� Jūs uzskatāt, ka manā saimniecībā nav kārtības? � A�hena noprasīja.

� Kādēļ tad tā? Jums ir paraugbataljons, bet es arī �ai jomā varu jums palīdzēt.

A�hena neatbildēja.

- Vai drīkstu, bū�u ar jums atklāta kā ar savu pa�as

māti? � Vera mīlīgi palūdza. � Vai atļausit, A�hen Ova-ņesovna?

Vecā pamāja ar savu lielo galvu.

� Es neprātīgi mīlu �o cilvēku, � Veresova �ukstus sacīja un pameta ar acīm uz Volodjas pusi. � Mīlu viņu vairāk par savu dzīvību, vairāk nekā vecākus, vairāk nekā pati sevi. Esmu ar mieru viņa dēļ dzīvot nabadzībā, esmu ar mieru iet viņam līdzi līdz pasaules malai . . .

� Uz pasaules malu iet nebūs vajadzīgs, � ar savu raksturīgo gārdzo�o akcentu domīgi noteica A�hena. -� Arī trūkums nebūs jācie�. �im kuģim priek�ā pla�i ceļi, no Ustimenko iznāks lielisks ārsts. Jau tagad viņ� ir vienreizēja parādība...

� Vienreizēja parādība? � tikai ar lūpām vien atkārtoja Vera, un viņas vaigi pārklājās ar spilgtu sārtumu.

� Jā, vienreizēja parādība! Un to nespēj saprast tikai ļoti stulbi cilvēki. Tāpēc jūs, Vera Nikolajevna, nemaz neriskējat, mīlēdama viņu . . .

Un A�hena ar cietsirdīgu ziņkāri palūkojās Verā caur savu pensneju:

� Par biedra Ustimenko spējām zina arī mūsu sanitārajā pārvaldē, viņu jau vairākkārt aicināja strādāt bāzes hospitālī, un jūs to dro�i vien zināt. Par viņa turpmāko likteni ļoti interesējas ģenerālis Harlamovs. Arī Aleksandrs Markovi�s Levins, kur�, kā jūs zināt, ir smagi slims, man stāstīja, ka Ustimenko viņu apbūris . . .

Vera, galvu nodūrusi, klusēja: viņai bija pat mazliet baisi. Bet A�hena, it kā lasīdama viņas domas, turpināja:

� �ajā karā, mana mīļā, nav nemaz tik vienkār�i: ir ģenerāļi, kas atrodas kapteiņu amatos, � iespējams, ka es mazliet pārspīlēju . . . Bet ir arī kapteiņi, kas iesoļos Berlīnē kā ģenerāļi un varbūt arī kā mar�ali, un �ai ziņā es it nemaz nepārspīlēju. Es ticu �im augstākajam taisnīgumam, mana dārgā Vera Nikolajevna, kaut gan ģenerālim, kas ir kapteiņa amatā, varbūt tas izliekas citādi. Vai jūs man piekrītat?

Veresova �igli pamāja ar galvu. Viņa nebija visu sapratusi. Viņa saprata tikai to, ka Volodja iesoļos Berlīnē, būdams ģenerālis. Viņa pat aizvēra acis uz mirkli aiz prieka par viņu.

� Tādam cilvēkam kā Ustimenko vajadzīga ļoti laba sieva, � viņa dzirdēja sakām. � Viņ� visu ņem pārāk nopietni, vai saprotat? Viņ� izturas pret dzīvi nopietni.

� Vai tad es viņam nebūtu laba diezgan? � Vera Ni-kolajevna lēnām pasmaidīja. � Vai esmu muļķe? Neglīta? Starp citu, ari specialitāte mums ir vienāda . ..

� Vai tie�ām? � brīdi klusējusi, A�hena pēk�ņi pavaicāja. � Vai tad arī jūs esat ārste?

�Vai viņa prātā jukusi?� Vera nobijusies ļauni nodomāja. �Nu, pagaidi tu man, vecā ragana!�

Pulksten vienos, kad sniega vētra pierima, palīggrupa aizbrauca uz piestātni, bet no turienes ar kuteri uz galveno bāzi. Ustimenko no Veras neatvadījās, viņ� �ajā laikā strādāja pārsie�anas istabā. A�hena Ovaņesovna paskatījās, kā viņ� tur komandē, ar baudu noklausījās, ka viņ� pēk�ņi uzklupa nevī�īgajai māsai Soņe�kai Sima-kovskai, tad sadeva Soņe�kai arī savu tiesu un devās lejup pa ledus klātajām granīta kāpnēm uz savu zemnīcu. Ar pūlēm atvēra smagās, apledoju�ās durvis, novilka vatēto vamzi, aizsmēķēja papirosu no glītās paciņas, ko todien bija uzdāvinājis Stupins, nopūtās un pateica Ba-kuņinai:

� Mūsu vērsītim jau valdziņ� novils, Zino�ka! Viņa, �itā skaistule, labi saprot, par ko ar laiku var izveidoties tāda personība kā mūsu Volodja. Bet es, vecā muļķa vecene, nenovaldījos un vēl pielēju eļļu ugunī. Tu sava svētajā vientiesībā dro�i vien nezini, ka ir sievietes, kas no sirds, ar visu kaisles spēku bezprātīgi mīl panākumus. Jā, jā, tādas sievietes ir! Viņas mīl tikai panākumus un �īs slavas labad spējīgas pat uzupurēties . . .

Bakuņina sajauca kārtis un iesaucas:

� Tu, A�hen, mani vienkār�i biedē!

� Jūs paliksit manā vietā! � Ragana no rīta pavēlēja Volodjam. � Komplicētos gadījumos pavēlu konsultēties ar mani. Protams, ja esmu pie skaidra prāta. Un neuzdro�inieties skatīties manī ar līdzjūtības pilnām acīm, man jau no tā nolādētā sulfidīna nāk vēmiens.

� Nerunā tik daudz, A�hen, � rokas pie krūtīm spiezdama, lūdzās Zinaida Mihailovna. � Es tevi lūdzu!

Oganjana brīdi klusēja un tad paprasīja spoguli. Kādu mirkli viņa raudzījās tajā, pēc tam nopūtās:

� Vai zināt, es esmu kļuvusi skaistāka. Vai varat to iedomāties: A�hena Ovaņesovna Oganjana pēk�ņi zārkā kļuvusi par apburto princesi, kaut kas tamlīdzīgs man |oti patika bērnībā, laikam bija tāda pasaka . . . Gulē�u tajā sīciņa, baltiņa, ar zilām actiņām. Kaut gan acis �ajos gadījumos parasti ir aizvērtas . . .

Un, atkal aizmigdama, viņa aizvēra acis.

Pie pārsienamās istabas Volodju gaidīja saimniecības māsa � milzīgā un resnā Karolina Janovna. Viņa jau pati bija uzminējusi, kas aizstās apak�pulkvedi Oganjanu, un apjautājās Volodjam, kādi būs turpmākie rīkojumi. Juzdamies mazliet pārsteigts, Ustimenko atteica, ka nekādus īpa�us rīkojumus viņ� netaisās dot. Tad Karolina Janovna, kas simt divdesmit sestajā bija ieguvusi bēdīgu slavu ar savu pretīgi salkano pieklājību pret priek�niekiem un fenomenālo rupjību pret padotajiem, ļoti delikāti apjautājās, ko darīt ar meiteni Ļenu, kuru Nora nelikumīgi atvedusi uz medsanbatu un iemitinājusi kopā ar parejam māsām.

� Vai tad māsas sūdzas, vai? � Ustimenko pajautāja.

� Māsām, biedri major, ir tiesības uz atpūtu.

� Vai meitene viņas traucē?

� Katra meitene, ja viņa nav pietiekami disciplinēta ...

� Es jums jautāju: vai māsas sūdzas vai ne?

� Patlaban vēl māsas nesūdzas, bet, ja viņas, biedri major, iebildīs ...

� Tad atsūtiet viņas pie manis. Kas vēl?

� Vēl ir tas: ko darīt ar meitenes uzturu? Man nav tiesību uz ievainoto un slimo rēķina, kuri ar savām asinīm . . .

Volodja gausi palūkojās saimniecības māsas skumīgi blēdīgajās un viltīgi atklātajās acīs: protams, viņai nav tiesību, protams, vai tad kāds ar viņu strīdas? Bet, ja nu necilātu �o jautājumu, tikai vienkār�i ņemtu un ielietu Noras katliņā drusciņ vairāk kāpostu viras? Un ieliktu vairāk gula�a? Un iedotu arī vairāk maizes, kura med-sanbatā tik un tā paliek pāri? Meitene ta�u tāpat ir pieredzējusi kara nedienas, palikdama bez tēva, kas kritis kaujā, un bez mātes, kas brīvprātīgi aizgājusi uz fronti?

� Lūdzu, nepārprotiet mani, � Karolina Janovna teica. � Arī man ir bērni, un es esmu viņiem laba māte, ta�u būt līdzjūtīgai uz man uzticēto ievainoto un slimo rēķina . . .

� Labi, � atteica Ustimenko, � mēs par �o jautājumu padomāsim. Bet pagaidām ataiciniet Noru, lieciet, lai viņa parakstās kaut kādā jūsu veidlapā, un izsniedziet manu papilddevu . . .

� Norai? � Karolina Janovna nesavaldījusies iesaucās. � Visu papilddevu?

� Norai Jarevai. Tikai ne tabaku. Vai sapratāt?

� Sapratu! � skumīgi parāvusi aug�up izskūtās uzacis, noteica Karolina. � Tiks izpildīts, biedri major. Bet vai man ir tiesības atraut jums, vado�ajam ķirurgam .. .

� Tā vairs nav jūsu darī�ana!

Vakarā viņ� ieraudzīja Ļenu pazemes ķirurģiskās nodaļas priek�telpā. Par �pazemes ķirurģisko� dēvēja nodaļu, kurā viņ� komandēja: milzīgā palāta bija izcirsta granīta klintī, bija arī gaitenis un vēl divas palātas, operāciju telpa, pārsienamā istaba un sterilizētava . ..

� Labvakar, � Ļena teica.

� Labvakar, � atbildēja Ustimenko un drusku nobijās, ka meitene nesāk pateikties par papilddevu. � Ko tu te dari?

� Atļaujiet man dziedāt, dejot un deklamēt, � raudzīdamās caur savām it kā pielīmētajām skropstām aug�up uz Ustimenko, meitene ļoti svarīgi, cienīgi un nopietni palūdza. � Es to labi protu. It īpa�i dejot.

� Cik tev, Ļena, gadu?

� Drīz būs desmit.

� Kādēļ tad tu esi tik maziņa?

� No slikta ēdiena. To man visi jau vilcienā jautāja un arī uz kuģa. Mums bija ļoti grūti ar pārtiku.

Volodjam sa�ņaudzās kakls. Viņ� iekāsējās.

� Bet vai māmiņa zina, ka tu esi �eit?

� Māmiņa patlaban de�urē otrajā ķirurģiskajā. Viņa man lika palūgt jums atļauju dziedāt, dejot un deklamēt.

� Labi, es atļauju. Tikai iegaumē: ir ievainotie, kuriem stipri sāp un kuri jūtas ļoti slikti. Ja viņiem nepatiks, tu neapvainojies.

� Es saprotu.

Abi brītiņu klusēja. Jeļena stāvēja Volodjam pretim un, mazliet atmetusi galvu, skatījās viņā ar savu nepanesami atklāto skatienu.

� Iesim mēģināsim sagudrot tev uzsvārci, � Ustimenko sacīja.

Ta�u �sagudrot� uzsvārci neizdevās, nebija neviena tik maza, kur� kaut cik derētu. Tad māsa Kondo�ina, ko Vo-lodja satika pa ceļam uz veļas noliktavu, nolēma uzvilkt

Jejenai vīrie�u apak�kreklu, apjozt ar saiti un atrotīt piedurknes. �ai brīdī Volodju pasauca Mitja�ins: no Tres-kovska zemesraga bija atvesti ievainotie.

� Ejam, � Ustimenko teica, � bet tu, Jelena, rīkojies bez mums.

Garais ārsts un māsa Aleksandra Timofejevna aizgāja. Ļena pastāvēja, padomāja un nopūtās. Tad atvēra durvis un nokļuva pazemes gaitenī. Maza mazītiņa, bikli raudzīdamās apkārt, atcerēdamās piekodinājumu, ka ievainotajiem ir grūti un ka viņi cie� sāpes, meitenīte klusītēm soļoja pa garo gaiteni. Viss te bija sve�s, nesaprotams, nepierasts, biedīgs: gan asā medikamentu smaka, gan savādās augstās nestuves uz ritentiņiem, gan spilgtā gaisma baltajā pārsie�anas istabā, gan stieptie, vienmuļie vaidi, kas plūda caur nelielās palātas atvērtajām durvīm.

Pēk�ņi pa otrām durvīm Ļenai pretim iznāca ievainotais ar kruķi padusē, pieliecās pie meitenes un sulīgā basā noprasīja:

� Kas tad tā par parādību?

Jeļena, piespiedusies pie sienas, klusēja. No ievainota spēcīgi oda pēc tabakas, un viņ� bija tā noaudzis ar bardu, ka atgādināja viņai Robinsonu Kruzo no grāmatas, ko nesen bija izlasījusi, trūka tikai papagaiļu.

� Ziņojiet, � Robinsons teica, � kādēļ jūs, parādība, esat �eit ieradusies? Un vēl paskaidrojiet: vai tad parādības ir arī bērnu izskatā?

� Es nezinu, � Jeļena ar savu raksturīgo nopietnību atbildēja. � Un es neesmu nekāda parādība, es esmu meitene un atnācu pie ievainotajiem dziedāt, dejot un deklamēt. Dakteris Vladimirs Afanasjevi�s man atļāva.

� Zili brīnumi! � Robinsons Kruzo sajūsmā iesaucās.

Kruķi klaudzinādams, viņ� aizveda Jeļenu uz milzīgu

palātu ar akmens sienām un akmens griestiem. Tikai grīda te bija no koka. Zem pelēkajām segām �ur un tur vīdēja izciļņi, � Robinsons Kruzo ne visai saprotami paskaidroja, ka �os izciļņus saucot par �zenītlielgabaliem�. �ur un tur pustumsā viņa ieraudzīja kaut ko dīvainu, ballu un gandrīz vai bezveidīgu. Robinsons teica, ka tās esot ieģipsētās rokas un kājas un ka nekā dīvaina tur neesot. Viens ievainotais gulēja uz muguras, viņa kājas sedza stikla jumols. Zem jumola dega elektriskā spuldze, �ī spuldzīte Jeļenu �ausmināja, un viņa ilgi nespeja novērst acu no ievainotā ar spuldzīti.

� Tu, Jeļena, nebaidies, � Robinsons viņai teica. � Pavļikam ir apdedzinātas kājas, Vladimirs Afanasje-vi�s viņu ārstē pēc jaunas sistēmas saskaņā ar jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Lai tur, tajā kastē, turētos vienāda temperatūra. Tagad par tiem �zenītlielgabaliem�. Tā mēs tikai savā starpā izrunājamies, patiesībā tur ir nostiprināti lūzu�ie kauli. No pirmā acu uzmetiena tīrās �ausmas � kaulam izsista cauri adata. Bet būtībā mūsu varonīgais star�ina Panasjuks nekādas sāpes nejūt. Vai nav tiesa, Arkādij?

� Bet kas tā tāda ir? � Arkādijs uzprasīja.

� Tūdaļ stādī�u priek�ā, � Robinsons atteica. � Lai viņa mazlietiņ aprod ar mūsu zvēru dārzu . . .

� Esmu jau apradusi, � Jeļena mierīgi paskaidroja.

� Nu, ja jau esi apradusi, tad sāksim.

Un pieredzēju�a konferansjē balsī Robinsons noskan-dēja:

� Biedri ievainotie! Te pie mums ieradies bērns, vārdā . . . Kāds tev, meitenīt, uzvārds?

� Jeļena, Jeļena Jarceva.

� Ieradies bērns Jeļena Jarceva. Viņa stāsta, ka protot dziedāt, dejot un deklamēt. Tātad viņa ir it kā iesācēja aktrise. Tāpēc palūgsim?

� Palūgsim! � atskanēja no star�inas Panasjuka gultas.

Arī pārējie ievainotie izturējās pret gaidāmo Ļenas pirmo koncertu diezgan labvēlīgi:

� Lai sāk vien!

� Klāj tikai, meitenīt, vaļā, nekautrējies!

� Bail ir tikai pirmajā kaujā!

� Pūcē vaļā!

Nezinādama, kur likties un kā nostāties, Ļena piegāja pie tās pa�as gultas, kurā gulēja Panasjuks, satvēra ar abām rokām kājgali un, raudzīdamās star�inas labsirdīgajā, bālajā sejā, noteica:

� Dziesma. Saucas �Zeltītie vakari�.

� Neko teikt, laba dziesma, � piekrita Arkādijs.

Jeļena nokāsējas un sāka dziedat savā smalkaja, tlraja un mazliet trīso�ajā balstiņā:

Smar�o medus.

Smar�o mētras Zeltītajos vakaros ., ,

Viņa dziedāja un skatījās ar pelēkām, joprojām mazliet izbiedētām acīm uz ievainoto, kam zem kājām dega elektriskā spuldze. Bet ievainotais Pavļiks skatījās uz Ļenu vienkār�i, nopietni un domīgi un, kad viņa beidza savu dziesmiņu, tūdaļ skaļi iesaucās:

� Bis-bravo-bis!

� Polundra, fri�i, te aizstāvas matro�i, � mīklaini un uzmundrino�i noteica Arkādijs un sāka dobji aplaudēt ar savām milzīgajām plaukstām.

Ļena nodziedāja vēlreiz. Palātas durvīs tagad stāvēja apkopējas un māsas, bija atnāku�i vairāki viegli ievainotie. Robinsons Kruzo, bargi savilcis savu sariem apaugu�o seju, palūdza ievērot pilnīgu klusumu, bet to viņ� pateica tāpat vien, jo visi jau tā stāvēja klusi kā pelītes.

� Un tagad es jums noskaitī�u dzejoli, � Jeļena teica, un viņas garās skropstas nolaidās lejup, kādēļ vājā sejiņa pēk�ņi kļuva tik aizkustino�i skaista, ka Robinsons Kruzo, kuram kaut kur pie Orlas bija paliku�as divas meitenes, piepe�i nosvīda un aizsmaka. � To uzrakstījis Mar�aks.

Tagad Jeļenai vairs nebija tik bail kā pirmīt, kad viņa ienāca �pazemes ķirurģiskajā�. Un tie ievainotie, no kuriem vēl pavisam nesen viņa baidījās, tagad izskatījās pēc pavisam parastiem cilvēkiem, tikai viņi bija noguldīti neērtos stāvokļos. Un visi viņi aplaudēja, bet tie, kuri ievainoto roku dēļ nevarēja aplaudēt, sauca:

� Skaiti, Jarceva, dzejoli!

� Nekautrējies, Oļonka!

Tāpat kā pirmīt, turēdamās pie gultas kājgaļa, Oļonka sāka deklamēt par vecenīti:

Reiz vecīle gāja uz tirgu ar pienu .. ♦

Dzejolis par ve�iņu bija ļoti smieklīgs, un, tā kā Jeļena dzejoli neskaitīja, kā tas parasti pieņemts, bet atstāstīja, it kā pati visu būtu piedzīvojusi, turklāt darīja to ar visnopietnāko izskatu, tad dzejolis �ķita vēl smieklīgāks, un ievainotie jūrnieki skaji smējās, bet Pavļikam pat asaras izsprāga acis. Viņ� slaucīja tās ar plaukstu un stenēja:

� Tā tik ir vecenīte! Ak tu velns . . .

� Un tagad es jums padejo�u! � Jeļena teica, tikusi galā ar deklamē�anu.

� Jeļena Jarceva tūdaļ dejos, � balstīdamies uz kruķa, Robinsons Kruzo, kas bija kļuvis par neatņemamu koncerta dalībnieku un pat par tā vadītāju, veikli palēcās un it kā pārtulkoja Jeļenas teikto. � Uzmanību, biedri, dejas!

Programmas tre�ā daļa � dejas � noritēja ievērojami sliktāk nekā divas pirmās. Izrādījās, ka palātas grīdas dēļi ir izkaltu�i un, kad Ļena sāka lēkāt, izdarīdama visādus sare�ģītus pagriezienus un piesizdama ar kāju, sāka lēkāt arī grīda, lēkāja arī gultiņas, un viens mazāk pacietīgs ievainotais pat novaidējās, par ko viņ� vēlāk, protams, dabūja no biedriem bārienu. �Kabardīnieti� Jeļena pārtrauca pusē un ļoti apjuka, lai gan viņu tūlīt pat sāka slavēt un pie reizes paskaidroja, ka dejas labāk rīkot gaitenī, ka tās neap�aubāmi ir ļoti jaukas, ta�u, tā kā te ir īpa�i apstākļi, tad Jeļena varbūt vēl kaut ko nodziedās, bet dejo�anu atliks līdz tam laikam, kad Robinsons Kruzo, namdaris pēc aroda, sastiprinās dēļus cie�āk, lai tie nedrebētu kā suņa aste.

Un Jeļena sāka dziedāt.

Repertuārs viņai bija pla�s: gan �Katju�a�, kura, kā zināms, gāja vakaros uz krastmalu, gan arī jautrā dziesmiņa �Ne uz priek�u, ne atpakaļ�, kurā Jeļena izzoboja trako fīreru, un pat �Es tevi izvadu kaujā . . .�.

Kad Ļena dziedāja pēdējo dziesmiņu, palātā ienāca, pareizāk sakot, iespraucās pūlī pie durvīm Vladimirs Afanas-jevi�s Ustimenko. Ievainotie mazliet pa�ķīrās, lai palaistu viņu uz priek�u, un tad viņ� ieraudzīja Jeļenu, kas, piesarkusi no gūtajiem panākumiem, dziedāja pēdējos vārdus. Kara feld�era Mitja�ina karstā elpa sitās Volodjam mugurā. Kopā ar pārējiem paplauk�ķinājis Jeļenai, Ustimenko pavēlēja, sākot ar rītdienu, izsniegt viņai hospitāļa uzturu, bet, tā kā Mitja�ins nopūtās un sāka knosīties, tad Ustimenko pabeidza savu pavēli �ādi:

� Uz manu atbildību. Gan vēlāk kaut kā izkulsimies.

� Man vajadzētu kādu pamatojumu, � Mitja�ins nopūtās vēlreiz. � Birokrātisma labad.

� Pamatojums � pieņemt par sanitāri! � Volodja izgrūda.

� Kas tad no viņas par sanitāri, biedri major?

Divatā, mēģinādami izgudrot pamatojumu, kā meitene

varētu likumīgi saņemt pārtiku, viņi izgāja no pazemes tīrā, aukstā gaisā. Kuprainajā līcī nosvdpās aizejo�ais velkonis, augstu gaisā Kivenapas fjorda virzienā aizlidoja bumbvedēji. Ustimenko, vārdus meklēdams, sacīja:

� Nevar, biedri Mitja�in, runāt par cilvēcību un neņemt vērā pa�u cilvēku. Cilvēce sastāv no cilvēkiem, Jeļena ir cilvēks.

� Tas jau gan! � Mitja�ins piekrita. � Baidos, ka neizceļas nevalodas.

� Kādas nevalodas?

Tumsā Ustimenko balss noskanēja neapmierināti, gandrīz vai nikni.

� Nu, tādas! Nora ir interesanta, izskatīga sieviete. Turklāt vēl atraitne. Jūs esat izskatīgs vīrietis, mūsējās visas par jums jūsmo, arī precējies neesat. . .

� Es par to negribu ne dzirdēt! � atteica Ustimenko. Nomazgājies un padzēris tēju, viņ� iegāja pie A�henas.

Raganai klājās pavisam slikti. Zinaida Mihailovna, klusītēm �ņukstēdama, vārīja �ļirci. Volodja ieskatījās temperatūras lapā, pārbaudīja pulsu.

� Kā jums tur veicas? � Bakuņina pavaicāja.

� Viss kārtībā.

� Vai nu tā ir? � acis neatvērusi, A�hena ap�aubīja.

� Kad piecel�os kājās, � visu izdibinā�u.

Pēc tam viņa sāka runāt armēniski.

� Lamājas, � caur asarām pasmaidījusi, paskaidroja Zinaida Mihailovna. � Jūs jau laikam esat ievērojis � viņa nekad nesūdzas. Tajās reizēs, kad citi gau�as, A�hena lamājas. Tāds jau viņai dīvains raksturs.

Divos naktī pie Volodjas zemnīcas durvīm pieklauvēja.

� Pie mums ieradu�ies divi kapteiņi, � māsa Kondo-�ina teica. � Tikko norīkoti .. .

� Lai Karolina viņus iekārto, � Ustimenko atbildēja.

� Esmu noguris.

� Viņi par katru cenu grib jūs redzēt, � salā drebinādamās, Kondo�ina paskaidroja. � Viena, varbūt atceramo

ties, tāda glīta, Veresova Vera Nikolajevna, reiz jau bija pie mums . ..

� Rit! � pateica Uslimenko. � Rīt no pa�a rīta! Sapratāt?

Kondo�ina nopūtās:

� Sapratu!

BET JA NU JŪSU KRUSTMĀTE PADEVUSIES GŪSTĀ?

� Un tomēr bez jūsu cienījamajām vecenēm ir labāk! � Vera Nikolajevna sacīja. � Atvainojiet, bet gaiss tīrāks.

Ustimenko klusēdams aizsmēķēja. Viņ� saprata, ka Ve-resova viņu tī�uprāt kaitina, un centās neskaisties.

� Jūsu A�hena ir tirāns, diktators, īsta despote un pat-vaļniece, � viņa noskandēja jau sen sagatavotu frāzi. � Starp citu, jūs esat viņas cienīgs skolnieks. Pat Palkins, ir tas sūdzas, ka jūsu laikā kļuvis vēl �drausmīgāk�.

Viņa iesāņus �ķelmīgi palūkojās Volodjā. Viņ� soļoja nesteigdamies, acis piemiedzis, raudzījās gai�i zilajās pavasara debesīs un baltajās viļņu galotnes, kas �audījās virs �īs nemīlīgās jūras vienmēr saltajiem ūdeņiem. Cik laika jau pagājis, kop� viņ� atrodas �eit? Cik bijis garu, nogurdino�u dienu, nedēļu, mēne�u, gadu, cik bijis operāciju, pār-sējumu, steidzīgu apsprie�u, katastrofu, uzvaru, zaudējumu? Cik rei�u viņ� nebija braucis prom no �ejienes un atkal atgriezies savās �akmens pilīs�, kā mēdza jokot A�hena Ovaņesovna, cik rei�u viņ� nesaņēma tās bārienus, cik rei�u viņi netika saķildoju�ies un tad augām dienām sarunāju�ies tikai oficiālā tonī? Un vai tagad, kad vecās ir aizbrauku�as, viņ� nav pieķēris sevi, ka izrīko A�henas Ovaņesovnas balsī gan pārsienamajā telpā, gan pat operāciju zālē? Vai tad nav pats pie sevis novērojis, cik svētīga bijusi viņas stingrā skola? Un, ja viņ� kļuvis par samērā labu terapeitu, � vai par to nav jāpateicas Zinaīdai Mi-hailovnai, �ai neiedomājami klusajai un biklajai būtnei, kas nēsā savas baltās rokas pirkstā pavisam nodilu�u atraitnes gredzenu.

� Vai braucienā nogurāt? � Veresova pavaicāja.

� Nē.

� Toties esat pamatīgi iededzis. Jūs patlaban izskatāties pēc veca jūras vilka. Glu�i kā Mi�a un Gri�a, viņi �ajos nordvestos un vētrās tādi pa�i apsvilu�i. Un esat kļuvis daudz glītāks, Vladimir Afanasjevi�. Tagad visas mūsu meitenes pavisam sajuks prātā. It īpa�i jūsu mīļotā Jar-ceva.

� Kā klājas Jeļenai?

� Viens otrs, starp citu, uzskata, ka viņa ir jūsu meita, � ar laisku smīnu atteica Veresova. � Atrod pat zināmu līdzību, piemēram, skropstas. Vai tas tiesa?

� Nerunājiet jēlības! � Volodja palūdza.

Viņi nogriezās uz klintīm. Ceļ� sāka iet kalnup. Te auga arī bērziņi � sīciņie, nelaimīgie Tālo Ziemeļu bērziņi.

� Jūs nebrīnāties, ka es jūs sagaidīju? � Veresova jautāja.

� Pabrīnījos gan. Patie�ām, kādēļ jūs atnācāt mani sagaidīt?

� Es jau gan nenācu sagaidīt jūs, � viņa atbildēja. � Es vienmēr nāku sagaidīt reisa kuteri. �eit, jūsu dieva dotajā iestādē, var nobeigties aiz garlaicības.

� Būtu vairāk strādājusi, nevis vēlusi visu uz nabaga �apiro pleciem, tad arī kļūtu drusku jautrāk.

� Dzirdu Oganjanas intonācijas . . .

� Ļoti priecājos, ka esmu viņai līdzīgs.

Negaidot Vera saņēma viņu cie�i zem rokas.

� Pārstājiet, � viņa ātri un kaismi izdvesa. � Es nespēju ar jums ķildoties. Tas ir moko�i. Vai saprotat? Jūs it kā ķircināt mani, nekad nerunājat ar mani nopietni, esat uzņēmis kaut kādu muļķīgu, ironisku toni, te iedzeļat, te pazobojaties. Tas nav pacie�ams! Es ta�u esmu cilvēks, sieviete, nevis akmens . . .

� Par ko jūs runājat? � viņ� salti apvaicājās. � Ko esmu jums nodarījis?

Viņa palaida Volodjas elkoni vaļā, viņ� novilka apmetni, pārmeta to pār plecu, tad paņēma kreisajā rokā, lai Veresova viņu vairāk neaiztiktu, un klusēdams soļoja tālāk. Visnelāgākais tomēr bija tas, ka viņ� visu it labi saprata un saskatīja viņā tie�i sievieti. Un viņa to zināja. Tāpat kā, starp citu, zināja arī to, ka viņ� nez kādēļ visiem spēkiem pretojas nenovēr�amajam, pec viņas domam, notikumu ritumam.

�Vēl drusciņ, un es sajuk�u prātā,� viņa izmisusi pēk�ņi nodomāja. �Varbūt aizbraukt prom no �ejienes? Galu galā tas pārvēr�as par muļķīgu, stulbu farsu! Es ta�u atrodos smieklīgā stāvoklī!�

Un tūlīt pat sev atbildēja: �Kādēļ smieklīgā stāvoklī? Kas par to, ka mīlu cilvēku, kur� mani nemīl, kas par to, ka citi to redz? Kas tad te smieklīgs? Tas ir pat aizkustino�i. Ja vēl būtu neglītene, �ķība vai bakurētaina, bet es ta�u esmu skaista, ne sliktāka par viņu, pat labāka. Smieklīgs ir viņ�, paskat, kur atradies neaizskaramais Skaistais Jāzeps.�

Viņa paskatījās uz Ustimenko gandiīz vai nikni. Volodja so|oja nesteigdamies, kaut ko domāja un kodīja sen nosmēķēta papirosa iemuti. Bet viņam pretī jau skrēja apaļīgais, glu�i kā pēc pirts nosvīdu�ais Mitja�ins, lai ziņotu, paspiestu roku, priecātos . . .

� Līdz vakaram, � viņa skumji noteica. � Tad vēl redzēsimies ...

� Laikam gan! � viņ� izklaidīgi atbildēja un, jau uzsmaidīdams Mitja�inam, kas skrēja, cik jaudas, piebilda: � Protams . . .

Viņa pagāja Volodjam garām un viegliem soļiem devās� uz priek�u un, pa gabalu atskatījusies, ieraudzīja, kā Mitja�ins kaut ko stāsta Ustimenko, bet tas māj ar galvu un smaida.

Volodja iegāja zemnīcā, kurā kādreiz dzīvoja ve�as, bet tagad mitinājās viņ� viens pats, pasēdēja uz ķeblī�a, izdzēra krūzīti tējas, vēlreiz uzsmēķēja, tad noskuvās, nomazgājās zem du�as, uzvilka citus svārkus, tad uzsvārci un cepurīti un devās pārlūkot savu 126. medicīniski sanitāro bataljonu, kas jau sen vairs nebija medsanbats, bet gan hospitālis, ta�u flotē klintīs iekalto hospitāli pēc veca paraduma dēvēja par simt divdesmit sesto medsanbatu vai arī pēc vēl vecāka ieraduma � �Pie ve�ām�.

Pirmo savā ķirurģiskajā nodaļā Ustimenko ieraudzīja Je-ļenu. Volodjas sirds tūlīt atmaiga, viņ� paslēpās gaitenī un skatījās, kā meitene pēc auguma pa�ūtā uzsvārcī (tagad viņai laikam bija pa�ai savs uzsvārcis), ar kārtīgi un līdzeni apgrieztiem matiem un pla�i ieplestām pelēkām acīm piegāja pie ievainotā, turēdama rokās �ķīvi ar kūpo�u viru, kā apsēdās tam blakus uz ķeblī�a un sāka ar karotīti to barot. Pienācis tuvāk pie durvīm, Volodja ieskatījās cie�āk un pēk�ņi ieraudzīja pie meitenes uzsvār�a medaļu. Pats sev neticēdams, Ustimenko iegāja palātā, pasauca Jeļenu un, pamanījis viņas acis pazibam a�u, laimīgu mirdzumu, apsēdās uz tās pa�as gultas malas, kurā gulēja ievainotais, ko viņa ēdināja, un uzprasīja:

� Kas tad tas tāds, Ļena?

� Valdības apbalvojums, � viņa atbildēja, mazliet nolaidusi acis, lai paskatītos uz medaļu pie uzsvār�a, un atkal paceldama tās, lai redzētu Volodju. � Kamēr jūs, Vladimir Afanasjevi�, atradāties braucienā, pie mums bija ieradies admirālis, pavēlnieks, un apbalvoja mani valdības vārdā un uzdevumā. Tā ir medaļa � �Par kaujas nopelniem�. Ēdiet, tēvoci Koļa, � viņa teica ievainotajam, � zupiņa ta�u garda, �odien ir ar svaigu gaļu, nevis ar konserviem.

� Varen stingra! � piebilda tēvocis Koļa, vīrs ar platiem pleciem un apsaitētām rokām. � Varen stingra māsiņa!

� Ar jums jau citādi nevar, � Jeļena nopūtās.

� Vai sen, kop� tev atļāva ēdināt ievainotos? � Volodja pavaicāja.

� Tūdaļ pēc pirmā koncerta. Biedrs Mitja�ins mani mobilizēja. Kad jūs devāt viņam neizpildāmo pavēli, viņi abi ar māmiņu ilgi domāja līdz pa�am vakaram. Pēc tam biedrs Mitja�ins iekliedzās . . .

� Ko tad viņ� tādu kliedza?

� Eurika, lūk, ko. Un mani tūlīt mobilizēja. Redziet, man ir arī tīrs dvielītis, ko ievainotajam uz krūtīm uzklāt, citādi da�i no viņiem ļoti neakurāti ēd .. .

� Bet tad ir gan viņa viltīga kā mu�a, � tēvocis Koļa noteica un pastiepa lūpas, lai Ļena tās noslaucītu. � Vai zināt, biedri dakter, kā viņa te izrīkojas? Gadās, ka ievainotais atsakās ēst. . . Vai nu nelaba dū�a, vai arī kas cits, � teiksim, moka sāpes vai arī trūkst apzinības, ar vienu vārdu � atsakās. Vai zināt, ko viņa tad dara?

� Saku, � mani atlaidīs no darba, � Jeļena teica, apvaldīti nopūtusies. � Tāpēc, ka netieku galā ar pienākumiem. Un vai tad neatlaidīs?

Notraususi drupatiņas no tēvo�a Koļas platajām krūtīm, Ļena aizgāja pēc otrā ēdiena, bet tēvocis Kola sacīja:

� Bērņuks, bet vēl interesantāks nekā kino. Atnāk un sāk �ivināt � tūdaļ ap sirdi paliek vieglāk. Viņu pie mums iesauku�i par �dzīvo avīzi�. Viņa ir klusa tikai tad, kad jūs esat klāt, ta�u ar mums � pavisam kas cits! Gatavais lo�metējs!

Bet vēlu vakarā Ustimenko sakūra pamatīgu pirti visiem, kas strādāja 126. medicīniski sanitārajā bataljonā, kuram tagad bija hospitāļa tiesības, ko bija izkarojusi A�hena Ovaņesovna toreiz, kad te, klintīs, vēl komandēja viņa, un kur� tagad, pēc Volodjas vārdiem, bija galīgi �nolaidies�, �izjucis�, �izlepis� un nebija nekas cits kā �kūtri domājo�u vai pavisam nedomājo�u lielu un mazu priek�nieku un padoto bars, pie kam �ie padotie arī par katru cenu grib iekulties priek�niekos�.

Kamēr Ustimenko teica savu runu, Mitja�ins uzrakstīja viņam zīmīti: �Rīt paredzēta partijas sapulce, uzņemsim jūs partijā.� Volodja izlasīja. Mitja�ins pa to laiku nogaido�i raudzījās viņā. Ustimenko tūdaļ aptvēra, ko domā Mitja�ins, bet tas savukārt pēc Volodjas acīs uzliesmoju�ā mirdzuma saprata, ka izdarījis nelabojamu kļūdu, uzrakstīdams �o brīdinājumu: tie�i tagad Ustimenko sāks kā tāds ietiepīgs auns maitāt attiecības . ..

Prātīgais Mitja�ins nebija kļūdījies.

Lai nu ko, bet maitāt attiecības Ustimenko prata. Pirmo triecienu viņ� deva Mitja�inam, kas bija pats klusākais un vismazāk bija gaidījis �ādu triecienu. Kādēļ sabojājies elektrostacijas motors un turklāt sabojājies tā, ka vēl līdz �ai dienai nav salabots? Interesanti, kas par to atbild? Un kā tas varēja notikt, ka Mitja�ins, �noblandījies� vairākas dienas pa aizmugures dienesta pārvaldi un pat pieticis pie pa�a ģenerāļa, ne ar vārdu nav ieminējies par notiku�o avāriju? Nav gribējis saņemt sodu? Bet kā lai operāciju telpā strādā, ja spuldzītes tur tik tikko mirgo un ķirurgi operēdami visu laiku nervozē, ka var palikt galīgi bez gaismas? Varbūt tas, biedri Mitja�in, notiek darba labā? �Nāk lietai par labu?� kā izteicās Volodja, atcerēdamies Polu-ņinu un viņa leksikonu. Jeb varbūt viņi visi aizmirsu�i, ka vēl turpinās kar�?

Mitja�ins noblisināja acis un lūdza vārdu paskaidroju-

mam. Ustimenko neļāva viņam runāt. Nāko�o triecienu Vo-lodja deva saimniecības māsai Karolinai Janovnai, kas jau no pa�a sapulces sākuma sēdēja kā uz adatām, jo bija pamanījusi uz galda blakus Ustimenko apsegtu katliņu un uzminējusi, kas tajā ir iek�ā.

�Pa kuru laiku viņ�, nolādētais, ielavījies virtuvē?� Ka-rolina Janovna pali sev jautāja, nemaz neklausīdamas, kādu sutu saņem Mitja�ins. �Kā viņ� izmanījies iebāzt tur savu degunu, ok�ķeris tāds, kaut viņu nelabais parautu! Es ta�u visu laiku pa virtuvi vien dzīvoju, tikai kādu stundiņu nebiju klāt, nosnaudos, arī koks man nekā netika teicis! Nu, pagaidi tu man!�

Bet pavārs tikai viltīgi smaidīja: kas tad viņam, viņam ir pat liecinieki � virtuves de�uranti. Nelaime ta�u katram var notikt, nu, piedega zupa, vai tas kāds brīnums? Bet viņ� ta�u saimniecības māsu brīdināja? Lai tikai pamēģina noliegt! Arī to, ka, nogar�ojusi viru, viņa pavēlēja izvārīt ārstiem citu zupu, bet piesvilu�ajā iemest vēl lauru lapas, arī to viņ� pateiks. Lai iebā� kaut virssardzē, ta�u arī sātana Karolina dabūs pa mizu. �is jau nu ne�ēlos, sados un izpurinās, ka vai nu! Pēc �itā nagiem pat A�hena liksies tīrais eņģelis!

Un Volodja sadeva un izpurināja ar. Viru nogar�oja visi ārsti, bet Mitja�inam pavēlēja nogar�ot. Arī Karolina nogar�oja viru, tāpat pavārs, savilcis apvainotu seju, iestrēba pats savu vārījumu.

� Vera Nikolajevna, � Volodja pēk�ņi pagriezās uz Veresajevas pusi, � vai �odien ēdiens bija jāpārbauda jums?

� Man, biedri major, � viņa jautrā balsī mierīgi apliecināja. � Man atnesa uz zemnīcu pusdienas, un es arī pārbaudīju . . .

Viņa smaido�ām acīm pārskatīja sapulcēju�os un vēl piebilda:

� Tā ta�u parasti dara, un arī citur dara tāpat . . .

Daudzi iesmējās, ta�u Ustimenko pat nepasmaidīja. Bet

Mitja�ins kļuva vēl skumjāks. Viņ� labāk par citiem pazina un saprata jauno priek�nieku un aptvēra, ar ko tas viss beigsies.

Pēc jandāliņa ar viru Ustimenko pavēlēja svētulim � sanitāram Palkinam � �dot sīkus paskaidrojumus viņam zi-

nāmajā lietā�. Gri�ka Rasputins, kuram �odien bija tāds izskats, it kā Puri�kevi�s un Jusupovs jau būtu viņu nogalināju�i un viņ�, tādu laiciņu pagulējis zemē, ieradies simt divdesmit sestajā medsanbatā, � piecēlās no sola un sāka tvarstīt ar muti gaisu, tēlodams slimu.

� Sirds vājumu simulē, � Mitja�ins nicīgi noteica. � Iemanījies kā īsts aktieris . ..

� Palkin, mēs gaidām! � Ustimenko atgādināja.

Un Gri�ka Rasputins sāka steidzīgi stāstīt, kā viņ� zadzis konservus. Viņ� stāstīja visos sīkumos un stāstīdams uzticīgi smaidīja, it kā visi, kas te sapulcēju�ies, būtu, ja ne līdzdalībnieki, tad tādi ļaudis, kuri nevar viņu nesaprast, jo arī viņi ir cilvēki ar visām vājībām, kādas cilvēkiem piemīt. Viņ� stāstīja un ik pa brīdim piebilda: �Vai nav tiesa?�, �Ja nav nolikts, kā pienākas, tad ari grēks nav tik liels?�, �Vai tad es esmu vainīgs? Vainīgs ir kārdinātājs un tas, kur� par �o kārdinātāju nav padomājis, vai nav tiesa?�. Visi klusēja, neviens pat nepaskatījās uz Pal-kinu-Rasputinu, visiem bija smagi ap sirdi, visus māca kauns. Gan tādēļ, ka Palkins zaga valsts mantu jau sen un daudzi to nojauta, ta�u aiz pretīguma sajūtas aplam klusēja, gan tādēļ, ka viņ� nestāstīja visu, kā tas patiesībā bija, bet gan ar saviem jautājumiem iztaustīja, ko un kā sacīt, gan arī tādēļ, ka daudziem no klāteso�ajiem viņ� bija izdarījis visādus sīkus, ne glu�i likumīgus pakalpojumus, � ārsti, sanitāri, māsas, apkopējas jutās gau�i nelāgi un vēlējās tikai vienu: kaut tas viss ātrāk beigtos. Ta�u Ustimenko, kur�, kā likās, mocījās ne mazāk par ciliem, neļāva, kā saka, itin nekā noklusēt, un iznāca tā, ka pat Karolinai Janovnai vajadzēja piecelties un sīki pastāstīt par kādu kombināciju, ko svētulis Palkins, kas jau sāka rādīt zobus, pieminēja it kā garāmejot. Brītiņu vēlāk no savas vietas pie pa�ām ēdnīcas durvīm piecēlās klusā un bie�i sarksto�ā māsa Kondo�ina un negaidīti sāka skaļā balsī ātri stāstīt:

� Pareizi darīja biedrs majors, ka uz�ķērda �o trumu. Es jau sen pazīstu Vladimiru Afanasjevi�u, viņ� pārdzīvo vairāk par mums visiem. Un arī man jāsaka, tas ir mans pienākums, un lai ari citi pasaka . . .

Spēkus sakopodama, viņa kādu brītiņu klusēja, labsirdīgā seja kļuva pavisam bāla, tad viņa neveikli noplātīja rokas un iesaucās:

� Kā tad tas noticis? Esmu partijas biedre kop� divdesmit ceturtā gada un arī, tā sacīt, esmu apzagusi mūsu ievainotos? Es �im riebeklim par zagtajiem konserviem atdevu �ņabi, bet konservus nosūtīju ar paciņu. Tātad arī es esmu uz vienu roku ar viņu? Bet es ta�u to nezināju! Vai tas man varēja ienākt prātā?

� Varēja, māsa Kondo�ina, � Ustimenko klusu pārtrauca. � Ko nu tur lieku runāt! Kaut vai neskaidri, tomēr jums pazibēja doma: no kurienes Palkins ņem tās lielās konservu bund�as? Tas ta�u jums nevarēja neienākt prātā.

Pēc Kondo�inas runāja Nora Jarceva, viņai bija �ēl Pal-kina, un viņa ieminējās, ka varbūt vajadzētu iz�ķirt �o jautājumu pa labam, kaut arī tas esot riebīgs notikums. Vai tad vērts apkaunot sevi visas flotes priek�ā, sanitārās pārvaldes un visas lielās priek�niecības acīs? Noras balss drebēja, un visi saprata, ka viņai kauns par to, ka tiek aptraipīts līdz �im tīrais un neaptraipītais medsanbata vārds, saprata, cik viņai ļoti sāp, ka arī ve�ām jāuzņemas daļa vainas par Palkinu, kur� jau sen zadzis, cik viņai grūti, ka tagad ievainotie teiks: ārstē pie viņiem glu�i labi, ta�u ēdienu zog, ka nekur glābties . ..

Arī kapteinis �apiro piekrita Jarcevai, un, joprojām acis priecīgi mirk�ķinādama, viņam piebiedrojās Vere-sova. Viņa bija ar �abām rokām par to, lai visu izbeigtu pa labam�. Protams, Palkinu vajag sodīt, tikai nedrīkst savu kaunu rādīt citiem. Tā kā tā tagad nekā vairs nevarēs atpakaļ dabūt!

Vera Nikolajevna runāja tik sirsnīgi, tik labsirdīgi un atklāti, ka viņai pirmo reizi �ajā vakarā pat aplaudēja, turklāt diezgan skaļi. Ta�u Volodjas vārdos klausījās apvaldīti, pat drūmi. Bet viņ� jau zināja, ka tā būs, un bija sagatavojies uz to, kad iesāka savu īso runu.

� Labsirdība ir da�āda, � viņ� sacīja, pārlaizdams visiem cie�u un stūrgalvīgu skatienu. � Un mēs, mediķi, to zinām pat labāk nekā citu profesiju cilvēki. Vai tad vecmāmiņa grib savam mazdēlam ļaunu, kad, nezinādama, ko nozīmē �akūts vēders�, uzliek viņam uz vēderiņa termoforu un tādējādi nogalina viņu? Un vai tā nav labsirdība, kad jauniņais, nepieredzēju�ais, neprofesionālais ķirurgs, paklausīdams ievainotā lūgumam, saglabā viņam, pieņemsim, nekrotizēto kāju, bet pēc tam aizlai� bojā cilvēku pa�u? Par Palkinu es nestrīdos, te man viss skaidrs, un es izlem�u kā komandieris. Es runāju par ko citu: kā mums dzīvot un strādāt turpmāk? Būt labiņiem? Vai piedot labsirdīgajai Verai Nikolajevnai Veresovai par to, ka viņa, pārkāpdama savu karavīra pienākumu, nonievādama ārsta godu, � kapteini �apiro, neskatieties uz mani tik pārmeto�i, �ie vārdi attiecināmi ne tikai uz tiem, kas atrodas pirmajās līnijās, bet arī uz mums, � tātad vai var piedot to, ka viņa apēda gar�īgu, speciāli gatavotu viru, bet ievainotie savu piedegu�o zampu izlēja? Vai jūs to vēlaties, biedri? Vai to gribat? Vai paglaudīt galviņu biedram Mit-ja�inam par to, ka viņ�, redziet, �aizmirsis� aizmugures pārvaldē ierunāties par motoru? Bet, ja nu man �onakt operāciju telpā nodziest gaisma, ko tad? Gaidīt jūsu petrolejas lampas? Bet kādā stāvoklī ir �īs jūsu lampas? Es tās apskatīju, redzēju! Tās ir neiedomājami sliktā stāvoklī! Bet, lai varētu operēt tumsā, � tik tālu zinātne vēl nav likusi. Tātad pret Mitja�inu jābūt labiņam, bet kāds lai es esmu pret kareivi Ivanovu vai Petrovu, ko atvedīs operēt? Pasakiet to man, labiņie! Pamāciet!

Zemajā ēdnīcā visi sakustējās, sarosījās. Pie sienas kāds smagi nopūtās.

� Ja dienēt, tad dienēt un ne�ļupstēt, bet, ja �ļupstēt, tad nedienēt, � skarbi noteica Ustimenko. � Citādi nekas labs nav gaidāms. Bet, ja runājam par �o, protams, apkaunojo�o faktu, ka apak�pulkvede Oganjana uzzinās par mūsu negodu, tad tur nu nekā nevaram darīt! Labprāt saņemtu no viņas vēstuli un nolasītu to jums. Jūs jau tīri labi zināt, kā viņa saprot labsirdības jēdzienu . . .

Ar �iem vārdiem Ustimenko beidza savu runu un aizsmēķēja papirosu. Viņ� tagad bija palicis viens, pat nepaskatīju�ies uz viņu, visi pa grupiņām izgāja ārā no telpas. Tikai Gri�ka Rasputins iztālēm dzēlīgi noraudzījās viņā, laikam gaidīdams, kamēr citi iziet laukā. Bet arī tad viņ� neuzdro�inājās pieiet pie Ustimenko, � majora sejas izteiksme nebija tāda, lai varētu uzsākt sarunu.

Tikko Volodja apsēdās pie sava galda, lai uzrakstītu pavēli, iedūcās tālrunis.

� Vai tie�am jus man izteiksit rājienu? � Veresova jautāja.

� Noteikti.

� Tā ta�u nebūs d�entlmeņa rīcība, � viņa smiedamas sacīja. � Sievietei, kura iemīlējusies jūsos līdz ārprātam, jūs pēk�ņi pasniedzat nevis orhidejas vai vismaz margrietiņas, bet gan rājienu.

Viņ� klusēja.

� Esmu kaut kur lasījusi tādu nosaukumu, � viņa klusu un steidzīgi piebilda, � �Ledus un liesma�. Tas esat jūs.

� Pārāk skaisti.

� Vai tad jums nepatīk, lai būtu skaisti? Un kādu runu jūs pats �odien nolējāt: �. .. pārkāpdama karavīra pienākumu, nonievādama ārsta godu!� Pat Cvetkovs pārsprāgtu aiz skaudības. Kāpēc jūs klusējat?

� Esmu aizņemts, rakstu pavēli.

� Tas nozīmē: lieciet mani mierā? Bet es nelik�u. Paņem�u pudeli vīna un ieradī�os pie jums. Atbildiet ta�u kaut ko!

� Ar labu nakti! � viņ� drūmi atteica un nolika klausuli.

No rīta nolasīja pavēli. Rājienus bija saņēmu�i Mitja-�ins, Karolina Janovna un pavārs. Veresovai viņ� bija izteicis stingru rājienu.

� Kādēļ tad man vienai stingrais? � tagad jau bez parastās zobgalības Vera Nikolajevna ļauni noprasīja. � Vai nebūs par stipru, Vladimir Afanasjevi�?

� Jūs esat virsnieks! � viņ� sacīja, ar gai�u un atklatu skatienu ielūkodamies acīs. � Un es nevaru rīkoties citādi, nekā domāju . . .

Ap pusdienlaiku aizveda Palkinu, orderi par viņa apcietinā�anu bija parakstījis flotes prokurors.

Bet tie�i pulksten astoņpadsmitos bija jāsākas partijas sapulcei. Komunisti sanāca uzkalniņā, mazliet augstāk par savu hospitāli pie granīta klints. Bija kluss, drusku miglains un neparasti silts. Pie piestātnes aprauti ūjināja velkoņi, automa�īnu balsīs sasaucās motorlaivas un kuterī�i. Augstu pāri galvām Kivenapa fjorda virzienā, kāsī sakārtoju�ās, aizlidoja lidma�īnas.

� Ek, kar�, kar� ... � noteica rudmatains ievainotais ar spriganām acīm, sēdēdams blakus Volodjam. � Tik�anās, �ķir�anās un da�da�ādas atmiņas. Vai mani atceraties, biedri major?

� It kā būtu gan redzējis . . .

� Bet es jūs nemū�am neaizmirsī�u! � vārdus stiepdams, sacīja ievainotais un, pavisam nopietni notēmējis ar kruķa galu, nospieda milzīgu zirnekli, kas bija izlīdis no akmens bluķa apak�as. � Nē-ē, neaizmirsī�u! Tātad nevarat atcerēties?

� Vai neesat no aviācijas?

� Kādēļ tad no aviācijas? Mēs staigājam pa zemīti. Vai nevēlaties uzsmēķēt?

Volodja aizsmēķēja.

Pa ceļam vilkdams nost uzsvārci, no klints puses parādījās kapteinis �apiro � kupliem matiem, bāls, aiz viņa gāja Mitja�ins, nesdams mazu galdiņu, pie kura ar spraudītēm, lai vēj� nenorautu, bija piestiprināts sarkans galdauts. Aiz Mitja�ina māsa Kondo�ina nesa portfeli, kurā (Ustimenko to zināja) glabājās viņa personālā lieta.

� Es atvainojos, � Mitja�ins aizelsies sacīja, � ka drusku aizkavējāmies, bet kapteinis �apiro bija spiests steidzīgi uzlikt �uves, Jeremei�ikam nolika nelaime, bija nolēmis, lācis tāds, izmēģināt spēkus un pacīkstēties. Nu un sacīkstēja nelaimi. Tātad sāksim? Vai kvorums ir? Un varbūt izbeigsim smēķē�anu, cienīsim partijas sapulci?

Sanitārs Belkins klusu iesmējās: Mitja�ins vienmēr aizmirsa, kur drīkst smēķēt un kur nedrīkst.

Ievēlēja prezidiju, pēc tam Kondo�ina nolasīja da�u biedru lūgumu atļaut piedalīties sapulcē, Volodja viņu uzvārdus nesadzirdēja. No mugurpuses klusiem soļiem pie Volodjas pienāca Nora Jarceva, ie�ukstēja viņam ausī: �Jūs, biedri major, neuztraucieties, viss būs labi!� � pasmaidīja un tūlīt pazuda. Arī Karolina Janovna cēli un miermīlīgi pamāja Volodjam ar galvu, it kā uzmundrinādama un teikdama, ka netur uz viņu ļaunu prātu.

Mitja�ins a�i un veikli nostādīja savu galdiņu, nolika uz galdauta Volodjas personālo lietu, māsa Kondo�ina paziņoja darba kārtību, un kapteinis Ņesterovi�s no flotes Politiskās pārvaldes pievilka vākus ar dokumentiem sev tuvāk ar tādu izskatu, it kā viņ� cerētu tūdaļ uzzināt kaut ko jaunu un ārkārtīgi svarīgu, tādu, ko neviena dzīva dvēsele vēl līdz �im nav zinājusi.

Kad Volodja bija izstāstījis savu �autobiogrāfiju�, kā izteicās māsa Kondo�ina, pāri biju�ā 126. medicīniski sanitārā bataljona novietnei uz fjordu pusi atkal aizlidoja bumbvedēji, un Volodja noskatījās tiem pakaļ. Viņ� jau vairākkārt bija lidojis ar DB-3, pildot da�ādus speciālus mediķa pienākumus, aviācijā viņam bija draugi, un Vo-lodjam �ķita, ka tie redz viņu no aug�as un zina, kāda viņam �odien diena. Arī visi pārējie, kas piedalījās sapulcē, palūkojās ziemeļu bāli zilajās vakarīgajās debesīs. Hospitālī bija ārstēju�ies daudzi lidotāji � un starp tiem, kas patlaban aizlidoja bombardēt ienaidnieku, noteikti bija ne viens vien māsu, apkopēju un ārstu paziņa. Māsa Ļusja pat nopūtās, bet viņas vecākā draudzene Nora a�i un pārmeto�i paskatījās tajā, it kā teikdama, ka par tādu strēl-nieku-radistu, kur� nav atradis par vajadzīgu pat vēstuli atrakstīt, nav vērts skumt.

� Vai ir kādi jautājumi dakterim . . . majoram biedram Ustimenko? � uzprasīja māsa Kondo�ina.

Volodja stāvēja nekustēdamies. Viegls vējiņ� no jūras puses pluinīja viņa matus, noguru�ās acis raudzījās stingri un mierīgi, iedegusī seja nobālusi: viņ� �odien bija piekusis � visu dienu vajadzēja operēt kuteinieku bāzē, pēc tam padarīt �o to tepat, pa�u mājās . . .

� Man ir jautājums, � zīmīgi nokrem�ļojies, ierunājas kapteinis Nesterovi�s. � Man ir jautājums majoram Ustimenko. Jūs �eit minējāt, ka savu māti neatceraties un ka jūs uzaudzinājusi krustmāte, laikam tā jūs teicāt, Ustimenko Aglaja Petrovna. Jūs arī paziņojāt, ka par visu esat pateicīgs viņai un savam tēvam, kas gājis bojā speciālā komandējumā. Un tāpat jūs paziņojāt partijas sapulcei, ka Aglaja Petrovna Ustimenko līdz tūksto� deviņi simti �etrdesmit otrā gada vasarai regulāri rakstījusi jums vēstules, bet tagad nekādu ziņu par viņu jums vairs neesot. Man gribētos precizēt �o jūsu runas daļu. Kā jūs domājat, kur patlaban varētu atrasties jūsu krustmāte?

� Da�kārt karā arī nogalina! � Volodja drūmi atteica.

� To mēs zinām! � Ņesterovi�s salti sacīja. � Bet ta nav atbilde, tā ir demagoģija. Bet ja nu jūsu krustmāte padevusies gūstā vai sadarbojas ar vācu izdzimteņiem?

� Piedodiet, biedri kaptein, es atvainojos, � pieceldamās iesaucās Kondo�ina. � Piedodiet. ..

Ari Ņesterovi�s piecēlās no sava akmens.

� Jautājums uzdots majoram Ustimenko, � viņ� noskaldīja. � Un es gaidu atbildi no Ustimenko.

� Labi, es atbildē�u, � bridi klusējis, sacīja Volodja.

� Lūdzu! Es nezinu, kas noticis ar Aglaju Petrovnu. Laikam ta�u gājusi bojā. Bet es personīgi neesmu savā mū�ā sastapis cilvēku, kas vēl būtu ar tik tīru sirdi, tik labs un idejisks kā mana krustmāte, vai to jūs varat saprast, biedri kaptein? LJn, kamēr es esmu dzīvs, nevienam neļau�u nesodītam pat turēt viņu aizdomās par to, ko jūs nupat teicāt.

� Kādēļ tad jūs pēk�ņi tā neļausit?.

� Tādēļ, ka es to neatļauju.

� Kā tad jūs varat to neatļaut?

� Tāpat, kā to neļauj runāt par savu miesīgu māti! � pēk�ņi aizsmaku�ā un neganti niknā balsī iesaucās vecākais ser�ants, kur� bija piedāvājis Volodjam uzsmēķēt.

� Vai esat par tādām lietām kādreiz dzirdējis? Tāpat, kā neļauj apvainot māsu, tēvu, vai jūs to nezināt?

� Domāju, ka jautājums iz�ķirts, � sacīja kapteinis �apiro. � Vai piekrītat, biedri?

� Jo vairāk tāpēc, ka bērni par vecākiem neatbild! � turpat no vietas diezgan indīgi sacīja saimniecības māsa Karolina Janovna un piebilda: � Tāpat, kā, starp citu, vecāki neatbild par bērniem . ..

� Es atbildu, � Ustimenko mierīgā un stingrā balsī pārtrauca Karolinu. � Es visā pilnībā atbildu par Aglaju Petrovnu, tāpat kā viņa atbild par mani, es tā domāju, kaut arī viņa nav mana māte, bet tēva māsa. Man viņa ir vairāk nekā māte, jo � laba māte � tā ir normāla parādība, bet, ja jauna, turklāt glīta, vientuļa sieviete uzņemas gādību par brāļa dēlu, atdod �im brāļa dēlam visu sirdi, lai izaudzinātu viņu par padomju cilvēku, turklāt vēl dabū pamocīties ar �o pui�eli, jo viņ� bija gan iedomīgs pūslis, gan arī centās pasludināt sevi par ģēniju, gan mācījās ar dievu uz pusēm, � tas, zināt, nav nemaz tik vienkār�i. Kāds nelietis es tad būtu, ja kaut vai uz mirkli ļautos kapteiņa Ņesterovi�a pamudinājumam un kaut drusciņ, kaut uz acumirkli sāktu �aubīties par Aglajas

Petrovnas krietnumu? Un ja es ta darītu . . . Vai tad manu lūgumu maz drīkstētu te apspriest?

Viņ� apklusa, it kā kaut ko pārdomādams, tad sastapas ar Noras Jarcevas skaidrajām un atklātajām acīm. Jar-ceva sēdēja viņam tie�i pretī, un, viņas uzticības pilna skatiena iepriecināts, skaji, vārdu no vārda at�ķirdams, uzsvērti un pārliecināti nobeidza:

� Nedrīkst neticēt! Nav nekā briesmīgāka par savstarpēju neuzticību! Un neviens mani nepārliecinās, ka nevajag ticēt tam, kam es ticu. Tad ta�u es nevarētu dzīvot! Vai tad var dzīvot, neticot saviem biedriem, pat tad, ja tu viņus bar vai strīdies ai viņiem? Nē, nevar! Un karot? Nevar ne tik! Neticot nevar darīt itin neko! Vai nav taisnība?

� Pareizi! � Mitja�ins nocirta kā ar cirvi. � Vairak jautājumu nav? Kas vēlas runāt? Jūs apsēdieties, biedri Ustimenko, apsēdieties turpat uz akmens . . .

Volodja apsēdās un noslaucīja nosvīdu�o pieri. Ņeste-rovi�s joprojām rakņājās viņa personīgajā lietā, un tas nez kādēļ aizvainoja Ustimenko. Viņ� pat lāgā nedzirdēja, kā kapteiņleitnants Kozjurins nolasīja sapulcei savas mātes vēstuli, kas bija adresēta �tam mūsu brīni�ķīgajam padomju ārstam, kas tevi, manu dārgo dēliņ, atkopa un izglāba no nelaimes ne sliktāk, bet gan labāk, nekā to būtu spējusi es pati�.

Pēc Kozjurina runāja kara feld�eris Mitja�ins, galvotājs Volodins, pēc tam lasīja A�henas Ovaņesovnas un Bakuņinas vēstules. Arī A�hena bija Volodjas galvotāja, bet tagad vēl bija uzrakstījusi sapulcei vēstuli, un, kamēr māsa Kondo�ina to lasīja, burtodama A�henas rokrakstu, visa sapulce smaidīja, jo katrs saklausīja tajā apak�pulk-vedes Oganjanas valdonīgo un paskarbo balsi, bet, kad sāka lasīt Zinaidas Mihailovnas vēsluli, visi izdzirdēja Bakuņinas biklās intonācijas, viņas smalkjūtīgo paradumu nevis pavēlēt, bet palūgt, un visi pat ieraudzīja viņas jauko smaidu. Bet, kad Kondo�ina lasīja to vietu, kurā bija sūtīti sveicieni �mūsu brīni�ķīgajam, neaizmirstamajam un izturīgajam kolektīvam�, visi sāka aplaudēt, un, kamēr plauk�ķināja, Mitja�ins paguva pateikt Volodjam:

� Redzat? Vecenītes mums tic, sveicina kolektīvu. Tātad mēs nemaz neesam tik slikti . . .

� Vai tad man vakar nebija taisnība?

� Laikam bija gan, � Mitja�ins ne labprāt piekrita. � Tikai pārlieku asi, biedri major . . .

Pēdējais vārdu lūdza vecākais ser�ants Sa�ka Djako-novs. Līdzko viņ� piecēlās, mazliet teatrāli atspiezdamies uz sava kruķa, Volodja piepe�i atcerējās visu: �o pārgalvīgo mirdzumu acīs, �o uzvaro�o smaidu, �o matu cekulu, kas nokārās pāri izliektajai uzacij, un arī raksturīgo piesmaku�o balsi.

� Mana runa, cienījamie biedri, būs īsa! � Djakonovs teica, pēk�ņi sākdams uztraukties un mazliet palēkdamies uz sava kruķa. � Es jūsu uzmanību ilgi neaizkavē�u. Kas attiecas uz manu personīgo autobiogrāfiju, tad tā nav diez kāda labā, man to kauns atcerēties, vārdu sakot, es biju zaglis. Vai saprotat? Es te nekā neprecizē�u, ta�u karu iesāku soda rotā, kur nokļuvu ne jau aiz pārskatī�anās, kā da�i mēdz melst, bet gan pelnīti. Par ļoti neglītu nodarījumu. Dabiski, ka tur dabūju izjust, kas un ko nozīmē, un �o to ar asentiņu nomazgāju. Protams, pacentos, lai man asiņu izlītu mazāk, bet fa�istiem � vairāk. No turienes mani arī paņēma mūsu varonīgais kapteinis Pjotrs Kuzmi�s Ļeontjevs, kas kļuvis slavens visā Savienībā. Un man bija viņam jāpierāda, ka viņ� nav velti uzticējies tādam cilvēkam kā es. Un es labi pierādīju, avīzēs bija rakstīts, kā pierādīju, bet, kad jau biju pierādījis un līdu atpakaļ uz savām dzimtajām mājām, � tad arī dabūju pa sprandu. Jau domāju � krusts un kaps tev, Sa�eņka! Gals klāt, manu kucēniņ! Sadegi kā taurenītis, nepaguvis paziņot rezultātus. Vārdu sakot, aizkūlos līdz kaujas apsardzības postenim un lūdzu, lai dod pavadoņus, jo mani bija trāpījusi mīna, ta�u nebija izsprāgusi manā organismā, bet iestrēgusi plecā . . .

� Vai dieniņ! � Nora skaļi novaidējās.

� Nemeloju! � bargā balsī apstiprināja Djakonovs. � Iestrēgusi zem lāpstiņas un tup, tikai stabilizators vien rēgojas laukā no manis, bet kapsele atrodas manās iek�ās, un neviens nezina, kas tur notiekas . . .

Volodja nodūra galvu. Visumā Sa�ka stāstīja patiesību, ta�u tagad �ī patiesība bija apaugusi ar tādiem izdomājumiem, ka Volodja pūta un elsa vien, klausīdamies, kā �kara ārsts Ustimenko, nepakustinājis savā vīri�ķīgajā sejā ne muskuli un sasprindzinājis visu savu tēraudcieto gribu, izvirzīja uzdevumu atminēt �o kaujas biedru . . .�.

Visi klausījās Djakonovā, elpu aizturēju�i un lāgu lāgiem ievaidēdamies, Mitja�ins �ņāca vien, un, savādi, � neviens ne reizīti pat nepabrīnījās par tiem zilajiem brīnumiem, ko sapūta stāstītājs, nevienam neienāca ne prātā ap�aubīt pasakainos izdomājumus, neviens nepasmaidīja par Sa�as retorisko stilu.

�Kā to lai saprot?� izbrīnījies un laimīgs domāja Vo-lodja. �Es viņiem vakar sarunāju tik daudz nepatīkamu vārdu, bet viņi tagad ar prieku klausās leģendā par mani un tic pasakai! Tātad viņi vēlas man ticēt? Un kādam man tagad jābūt, ja pat Karolina Janovna, pat tā aplaudē Dja-konovam un vēl ar sajūsmu?�

Djakonovam aplaudēja aizrautīgi, ta�u viņ� ar valdonīgu rokas mājienu pārtrauca aplausus un, uzrunādams Volodju, gandrīz vai klieg�us izkliedza:

� Bet par to, ka jūs tā teicāt par savu krustmāti, biedri major, par to jums gods un slava! Ļeontjevs, piemēram, man uzticējās, un ko jūs redzat savā priek�ā? Triju ordeņu kavalieri, kas ieteikts vēl augstākam apbalvojumam, nerunāsim par to � kādam. Es esmu pateicīgs jūsu krustmātei, ka viņa izaudzinājusi tādu padomju inteliģentu kā jūs un nevis no�ēlojamu starpslāni vai nicināmu birokrātu, kādi vēl � kaut arī ne visai bie�i, bet kā reti izņēmumi, � maisās mums pa kājām . . .

Un, pārvērties uz mirkli pats par savu pieminekli, Sa�ka Djakonovs pēk�ņi ieurbās ar nekustīgu, ilgu skatienu Polit-pārvaldes kapteiņa bālganajās acīs, pēc tam atspiedās ar kruķi pret akmeni, apgriezās pats ap savu asi un, vētrainu aplausu pavadīts, apsēdās.

Volodju uzņēma partijā vienbalsīgi.

Pēc sapulces viņ� vēlreiz apstaigāja savu pazemes ķirurģisko nodaļu. Lielajā palātā viņ� apstājās pie ievainotā, kur�, saldi nopūzdamies, diktēja pa dienu jau krietni noguru�ajai Jeļenai vēstuli:

� Skūpstu tavas rociņas un kājiņas, komats, mana mīļā Galo�ka . . .

Jeļena rakstīja lēni ar lieliem, bērni�ķiem burtiem, papīra lapu uz grāmatas uzlikusi. Papīrs bija bez līnijām, tādēļ vēstules rindas slīdēja lejup, Jeļena pūlējās uzdabūt 4G2 tās atpakaļ aug�ā, un tā vien likās, ka viņa nevis raksta vēstuli, bet zīmē �ūskas � resnas un drausmīgas.

Turpat blakus skaļi dauzīja domino kauliņus un pa radio maiga balss vilka:

Slīdēja nost tev no pleciem Rudzpuķu lakatiņ� maigs ..,

� Vai meitiņai rakstāt, tēvoci Vasja? � Jeļena pavaicāja un noplivināja skropstas.

� Kādai meitiņai? � tēvocis Vasja nobijās. Pēc tam atģidās un apstiprināja: � Kā tad meitiņai, kam tad citam? Galo�ka � tā ir meitiņa. Raksti tālāk: �Augām dienām un naktīm tu stāvi manu acu priek�ā, komats, meitiņ, komats, esmu noilgojies pēc tevis kā zvērs . . .�

� Nobiedēsit bērnu, � apiedams gultai apkārt, sacīja Volodja. � Kādēļ bērnu ar zvēriem biedēt . . .

Tas, kuru Jeļena dēvēja par tēvoci Vasju, uz mirkli apjuka, tad ieskatījās Volodjam acīs un mierīgi noteica:

� Viņa man ir drosmīga, mana meitiņa, biedri dakter. Gan jau nenobīsies!

� Ej, Oļonka, � Volodja pavēlēja. � Es pabeig�u tavā vietā . . .

Viņ� apsēdās uz ķeblī�a, a�i pārrakstīja jau uzrakstīto un teica:

� Un ko tālāk?

� Tālāk? Tālāk rakstiet tā: ja tu mani aizmirsīsi, es bū�u pagalam, jo tu esi mana mīlestība. Bet mīlestību, biedri dakter, uzrakstiet ar lielo burtu.

� Ar lielo ... � Volodja atkārtoja. � Var arī ar lielo, ja jau jūs tā vēlaties!

� Jums, biedri major, zvanīja kapteinis Amirad�ibi,� de�urants paziņoja Volodjam, ieskatījies papīrītī; kapteiņa uzvārdu viņ� izrunāja ar grūtībām, pa balsieniem. � Teicās zvanīt pulksten trīspadsmitos. Ļoti lūdza, lai jūs sagaidot viņa zvanu.

Un de�urants iesmējās: laikam Amirad�ibi bija paguvis viņu kaut kā sasmīdināt.

� Vai sagaidīsiet?

Ustimenko pamāja ar galvu.

Savu tiesu mencas ar biezputru viņ� jau bija apēdis un tagad gaidīja apsolīto tēju, bet, �ķiet, ir tēja, ir viņ� pats bija aizmirsts. Patiesībā Volodja nemaz necerēja �o tēju

dabūt un gaidīja tikai aiz pieklājības, viņam nebija tāda dienesta pakāpe, lai viņu neaizmirstu, bet nevar ta�u piecelties un iet prom, ja ir teikts: �Bet tagad, dakter, mēs jums atnesīsim tēju, jums ir pārāk noguris izskats. . .�

Viņ� sēdēja, smēķēja, gaidīja un pārlasīja �eņkas vēstuli:

�No Aglajas, protams, ne ziņas, ne miņas. Kāpēc viņai vajadzēja līst vīrie�u darī�anās, es ta�u ļoti labi zinu, ka viņu gribēja paturēt Maskavā! Protams, viņas ir �ēl, viņa bija lāga sieviete un tēvam krietna sieva, cik nu es saprotu. Bet vai vari iedomāties, kā tas viss var beigties? Vismaz manam vecajam nepatik�anu līdz kaklam, kaut vai pa dienesta līniju, mēs ta�u visi esam pieaugu�i cilvēki un saprotam, kas un kā. Viņ� vēl dabūs velnu pieredzēt!

Starp citu, vai Tu esi viņu saticis?

Uzmeklē veco un uzmundrini viņu, man rādās, ka viņ� ir pārāk nomākts: pats saproti, viņa gados pēdējā mīlestība un tā joprojām.

Ziņa par mātes bojā eju mani gau�i satrieca. Kaut gan par to labāk nerunāt � pārāk smagi.

Vai neesi redzējis Varvaru? Aktrises darbu viņa ir galīgi pametusi un karo, tāpat kā mēs visi, kaut kur jūsu pusē. Izrādījās, ka meitenei ir raksturs � tēvā atsitusies.

Iraida ar Jurīti dzīvo Alma-Atā. Gau�as un diedelē no manis paciņas. Viņa gai�ība tētiņ� palicis bez amata, �nav atradis sev vietiņu�, kā pats uzrakstījis man kādā vēstulē, un, atklāti sakot, arī ir uzsēdies uz mana jau tā apkrautā kakla. Vari iedomāties, kā man tagad klājas?

Strādāju pie kandidāta disertācijas. Viens jokupēteris ieteica man tematiņu, pēc tam, �ķiet, pa�am sametās �ēl, bet man, kā jau zini, ir stingrs ķēriens, kas mans, tas mans arī paliks, it īpa�i, ja tas skar zinātnes jautājumus. Tā es viņam, starp citu, arī atcirtu!

Es neesmu nekāda sociālās nodro�inā�anas iestāde!

�eit, mūsu saimniecībā, caurbraucot pārgulēja divas vecenes � Oganjana un Bakuņina. No viņām dabūju dzirdēt par Jūsu labdzimtību debesu brīnumus. Galvenā vecene � A�hena Ovaņesovna � par Tevi runāja kā par kādu elku, ar pielūgsmi, nonāca ekstāzē, teica, ka Tu

nu nākamībā kļū�ot kaut kas līdzīgs Kuprijanovam vai Bur-denko, vai arī Bakuļevam. Es vēl uzlēju ugunij eļļu, pateicu, ka pazinu Tevi, kad Tu biji tikai students un ka Tu pie mums vienmēr un visur biji pirmais � visspējīgākais. Vecenes sajūsmā saskatījās, un tagad es viņām esmu vislabākais draugs, pat vēstulīti saņēmu no viņām. Priecājos, draudziņ, par Tevi. Vecenītes ir eksaltētas, ta�u enerģiskas un ar pazī�anos, viņas visur cienī, un, ja rīkojas ar prātu, tad arī viņas var grūtā brīdī palīdzēt.

Raksti.

Ja Tev gadās kāda aizķer�anās organizatoriskajā ziņā, vari paļauties uz mani, es ļaunu prātu neturu, vienmēr izdarī�u visu, kas manos spēkos.

Vai tu gadījumā neesi apprecējies?

Nesper �o pārsteidzīgo soli, pēc tam nolādēsi pats sevi.

Vienkār�i sakot, mīli mīlestību, mīli mīlē�anu, mūsu dzīves apstākļi �ai ziņā sagādā mums pilnīgi neierobe�otas iespējas. Var sacīt, ka mēs ganāmies smar�īgu ziediņu vidū, un kam gan citam ieelpot �īs smar�as, ja ne mums, � tā izteicās med. dien. pulkvedis Konstantins Georgijevi�s Cvetkovs, kur� nesen mūs inspicēja un kuru Tu, �ķiet, pazīsti. Starp citu, ar mani viņam nelabpatikās aprunāties, es viņa acīs esmu pārāk sīks kukainītis . ..

Nu, paliec sveiks, vecais, lai Tev viss iet no rokas, uz redzē�anos Berlīnē.�

� Vai tas ir mans glābējs? � Amirad�ibi tie�i trīspadsmitos uzprasīja.

� Kā tad! � Volodja atbildēja. � Sveicināti, Jelisbar �abanovi�, apsveicu ar laimīgu atgrie�anos.

� Kā jūs zināt, ka tā ir laimīga?

Volodja klusēja. Pēc tam apķērās:

� Jūs ta�u atkal esat �eit.

� Pilnīgi pareizi, atkal! Es gribētu ar jums parunāt, mans dārgais. Vai jūs pēdējā laikā neesat iegriezies tajā hospitālī, kur ārstē amerikāņus un angļus?

� Pie Vorda? Nē, neesmu.

� Jūs tur esat vajadzīgs. �odien dabūju dzirdēt, ka jūs pie mums esat galvenais apsaldē�anās jautājumos. Bet pie �ī Vorda, vai kā viņu sauc, guļ viens lāga puisis, ingli�s, anglis, lidotājs, viņ� kāvās virs mums un galu galā mēs viņu izvilkām no ūdens uz mūsu kuģa. Jauks zēns ar jauna lauvas sirdi. Viņu vajag salāpīt, dakter.

� Bet man ta�u nav attiecīga norīkojuma, � Volodja sacīja. � Saprotiet mani, Jelisbar �abanovi�, Vords kļūst nikns, kad es ierodos pie viņa. Tas viss nav nemaz tik vienkār�i.

� Labi, jūs saņemsit pavēli, � kapteinis Amirad�ibi sacīja draudīgā balsī. � Gaidiet pavēli, dakter, un, kad gadīsies brīvs brīdis, atnāciet pie mums viesos uz �Aleksandra Pu�kina�, tikai ilgi nevilcinieties. Pacentieties atnākt, kamēr vēl ir kafija, brendijs un cigaretes . . .

Pavēli Volodja saņēma nekavējoties. Aleksandrs Alek-sandrovi�s Harlamovs paziņoja majoram Ustimenko, ka stūrgalvīgais Vords jau paguvis pastrādāt muļķības savās palātās un ka Vladimiram Afanasjevi�am nekavējoties jā-izstrebj viss, ko Vords savārījis.

� Uz kā pavēli varu atsaukties, kad ieradī�os pie Vorda?

� Uz man adresēto komodora Vudsvorda lūgumu. Skaidrs?

� Skaidrs.

� Un lēnām pār tiltu, � Aleksejs Aleksandrovi�s negaidīti palūdza. � Esiet mazliet diplomāts. Ziniet, tur ir visādas �persona grata� un �persona non grata� � pats velns nevar saprast viņu attiecības, ta�u, es lūdzu, esiet uzmanīgs.

� Tiks izpildīts, � Ustimenko atbildēja, � vakarā bū�u tur.

Turpat blakus ^hospitālim resnais sārtvaidzis angļu �efpavārs D�eks, pavadiņā turēdams, ganīja vecu klaidoni runci, ko ārkārtīgi mīlēja. Runcis, izlikdamies par īstu plēsoņu, zagās pa sadauzīto ķieģeļu lauskām, bet D�eks soļoja nopakaļ un bubināja � ��ip-�ip-�ip�, kas nozīmēja �inc-inc-inc�.

Ieraudzījis Ustimenko, D�eks, kā parasti, mēģināja aizvilkt viņu uz savu virtuvi, lai tur paēdinātu, bet Volodja atteicās, un D�eks, kā vienmēr, mazliet apvainojās.

� Es saprotu, � viņ� teica, � bund�a-bund�a-bun-d�a � tas nav labi, bet ir drusku pudding. Arī no bun-d�a-bund�a-bund�a, bet labi.

� Nevaru, D�ek, es steidzos.

4IH

Pavārs ar savām mazajām a�telēm vērīgi un skumji paraudzījās viņā.

Visa D�eka lielā ģimene bija gājusi bojā Koventrijā no bumbas sprādziena, un kop� tā brī�a, kad pavārs to uzzināja, viņ� vienmēr par kādu rūpējās �ajā aizpolārajā krievu pilsētā. It sevi�ķi daudz viņ� noņēmās ar bērniem. Pirms kāda gada vecais pavārs bija iedraudzējies ar zēnu Petju, kuram gandrīz vai ar varēm stūķēja iek�ā sald-ēdienus, bet Petja evakuējās un atstāja D�ekam savu runci, kur�, pēc D�eka vārdiem, bija neparasti gudrs, ta�u nekādi negribēja saprast angļu valodu.

� Nesaprot? � Volodja pajautāja, pamādams uz run�a pusi.

� Ljoti speijigs! � atbildēja D�eks. � Tikai stjūr-galvīgs.

� Vai Petja raksta arī?

� Vienreiz. Speijīgs, bet slinks.

Vords sagaidīja krievu ārstu pie durvīm.

Viņ� bija maza auguma, ļoti smalki audzināts, īsts d�entlmenis, ļoti korekts. Uz priek�u pastiepts purniņ� ar mirdzo�ām brillēm. Un par visu viņam, �im Glazgovas ārstam, bija savi no grāmatām iekalti spriedumi, aizvien pie rokas mū�īgi un negrozāmi, ar auloritātu vārdiem apzīmogoti, nepārkāpjami likumi. Protams, viņam vēl nebija gadījies sastapties ar cilvēkiem, kas pārsaldēju�ies Barenca jūras ūdeņos, cilvēkiem, kas turklāt vēl bija ievainoti un reizēm arī apdegu�i, toties viņam bija biezākas un plānākas rokasgrāmatas, ar kuru palīdzību viņ� ikreiz sev sastādīja uz autoritātu spriedumiem balstītus likumus, bez tam viņam bija burkas ar ziedēm un balzāmiem, daudz visvisādu burku ar lieliski pieslīpētiem aizbā�ņiem un uzskrūvējamiem vākiem un, protams, arī ar etiķetēm, uz kurām bija iespiests mazs, sarkans krustiņ� un zem tā pazīstamas farmaceitiskas firmas brīnumlīdzekļu reklāma.

Vords ticēja �īm burkām, ta�u visvairāk viņ� ticēja streptocīda zīmulim, pa�am streptocidam un sulfidīnam. Vajadzēja dzirdēt, kādā balsī viņ� stāstīja:

� Bet brūces kanālā es ievadī�u streptocīda zīmuli, mums ta�u ir visāda veida un formas streptocīda zīmuļi. Noteikti zīmuli.

Un akurāts, centīgs, ne par ko ne�aubīdamies, viņ� baza brūcēs savus zīmuļus, zieda savas ziedes, bārstīja savus pulverus, � viņ� ta�u visu darīja saskaņā ar to autoritatīvo vīru spriedumiem, kuriem nevarēja neticēt. Un, ja viņam bija attiecīga instrukcija par �iem zīmuļiem, ka tad viņ� varēja nepakļauties �ai instrukcijai?

Laikam gan viņ� nebija slikts puisis, �is Vords, pat ļoti uzcītīgs, tikai, acīm redzot, mācīts kaut kā citādi, �ne pa cilvēku modei�, kā par viņu izteicās Aņuta � Volodjas ķirurģiskā māsa.

Visu vakaru, visu �o pavasara nakti un vēl daļu nākamās dienas Volodja iepazinās ar Vorda slimniekiem un ievainotajiem. Un deva pavēles savā angļu valodā, no kuras tirpuļi skrēja caur kauliem. Parasti angļi viņu saprata tikai pēc otrā vai tre�ā atkārtojuma, ta�u galu galā viņi pierada.

Rīta gaismiņā uz operāciju galda noguldīja zēnu, kas atradās tādā stāvoklī, ka Volodja pat apjuka. Jaunietis bija ievainots ar lielkalibra lo�metēja lodi zem labās lāpstiņās, apdedzis un pārsaldējies jūrā.

� Kāda velna pēc ... � Volodja jau iesāka, ta�u, atcerējies, ka jābūt �mazliet diplomātam�, aprāvās. Vords ar korncangas galu rādīja viņam, kur novietoti patentētie spilventiņi. � Asins grupu! � Volodja pavēlēja, izlikdamies, ka uzklausa savu korekto kolēģi.

Jauneklis uz galda bija tā sakodis zobus, ka zem maigās, baltās ādas izspiedās muskuļu kamoli. Volodja zināja, cik ļoti viņam sāp � �im smalkajam, gai�matainajam, galīgi nomocītajam zēnam. Par spīti farmaceitisko firmu apgalvojumiem, spilventiņi neatlipa �bez jebkādām sāpēm�. Tos vajadzēja vienkār�i noplēst. Un, lai cik meistarīgi Volodja to darīja, jo bija daudz strādājis pie apdegu�ajiem un apsaldētajiem, ta�u uz angļa baltās pieres sarasoja lielas sviedru lāses.

� Leitnants Nevils ir neiedomājami pacietīgs, � teica dakteris Vords. � Viņ� prot savaldīties. Starp citu, mēs �odien dabūjām zināt, ka par pēdējo kauju virs karavānas leitnants apbalvots ar Viktorijas krustu . . .

�Tad jau tas pats vien būs � ar jauna lauvas sirdi,� Volodja atcerējās telefona sarunu ar Amirad�ibi.

� Tiesa, � dakteris Vords turpināja, � sers Lajonels drusku nervozē .. .

� Ak kungs, kaut jūs vienreiz klusētu! � Nevils pēk�ņi nenocietās. � Man kļūst nelabi, kad dzirdu, kā jūs �erkstat.

Viņ� tā ir neievaidējās, �is sers Lajonels, kaut gan asaras mirguļoja viņa acīs. Niknas sāpju un kauna asaras par to, ka citi redz viņa mokas.

� Uzklausiet mani, Vord, � Volodja teica, kad viņi abi dzēra kafiju angļu ārsta mazajā kabinetiņā. � Jau kuro reizi uzsāku �o sarunu: jūs ar savām bailēm no siltuma bendējiet apsaldēju�os karavīrus. Visi �ie muļķīgie izdomājumi, ka apsaldētie locekļi nolūst. Siltums, saprotiet, silta vanna . . .

� Bet neviena vispār pazīstama autoritāte ... � Vords atkal uzsāka savu dziesmu.

� Labi, � Ustimenko atmeta ar roku, � jūsu slavenās autoritātes izgāzīsies un reizē arī nobendēs visus �ajā karā apsaldētos. Bet tad jau būs par vēlu!

Gaitenī viņu gaidīja vecais paziņa � bārdainais �Otī-lijas� bocmanis. Viņam bija noslēpumaina seja.

� Jus atkal esat �eit? � Volodja brīnījās.

� Mani moka reimatisms, � bocmanis atbildēja. � Turklāt es arī gribēju satikt jūs . . .

Aiz muguras viņ� bija turējis grāmatu un nu pasniedza to Volodjam.

� Tā ir pateicība, � bocmanis sacīja. � Tas ir jauks prezenls jums, dok, doktor, par to, ka jūs tā ņēmāties ar mani, kad es gribēju laisties pa burbuli. Tā ir grāmata! No tās nedrīkst atteikties .. .

Volodja pavēra grāmatas vākus: �Otīlijas� bocmanis bija atvedis viņam brīni�ķīgi izdotu �ekspīra sējumu � �Hamletu�, �Otello�, �Karali Līru�.

� Paldies, � Volodja teica. � Esmu jums ļoti pateicīgs . . .

� Ei! Ei! � uzsauca bocmanis. � Uzgaidiet! Tas nemaz nav tik vienkār�i. Es apspriedos ar prātīgiem pui�iem. �ekspīrs rakstīja ļoti labi. Labāk par visiem. Jums tas jāpārtulko krievu valodā un jāatdod krievu teātriem. Viņi visi kļūs vai traki, bet jūs iesitīsit lielu naudu! Jums tā būs � te tā ir!

Un viņ� iebakstīja ar pirkstu Volodjam uzdāvinātajā grāmatā.

� Paldies! � teica Volodja. � Man, protams, negribas jūs, lāga zēn, sarūgtināt, ta�u �ekspīrs pie mums jau sen pārtulkots un sen tiek izrādīts teātros. Pat ļoti sen. Tāpēc naudu es ar to iesist nevarē�u! Bet �ekspīru angļu valodā es lasī�u un vienmēr atcerē�os �Otīlijas� bocmani.

Bocmanis palika stāvam gaitenī, viņam bija trāpīts pa�ā sirdī. Bet Volodja iztālēm vēl pamāja ar roku un iegāja palātā pie Nevila.

� Jums bija ļoti sāpīgi, � viņ� teica, apsēzdamies uz ķeblī�a starp angli un mū�īgi piedzēru�os amerikāni � �Sant-Mikaelas� bocmani. � Būtu vismaz kaut pāris rei�u iekliedzies � tas palīdz . ..

� Viņ� nav no tiem, � ar laisku smaidu platajā seja ierunājās bocmanis. � Viņ� ir lepns, dok! Viņ� nekam �ajā pasaulē netic un visu nicina. Pat vakar, kad bija atnācis pats admirālis . . .

� �Aizbāziet savu trekno spļaudāmo! � Nevils pavēlēja bocmanim, un tas, kā par brīnumu, pat neapvainojās.

Volodja paņēma angļa roku, lai saskaitītu pulsu, un pamanīja uz tievā pirksta gredzenu ar melnu akmeni � Ādama galvu.

� Dok, vai jūs esat komunists? � Nevils piepe�i uzprasīja.

� Kādēļ tas jūs interesē?

� Es vēl nekad nebiju redzējis krievu komunistus. Un tagad vācu kolekciju . . .

Viņ� skatījās uz Ustimenko vērīgi un bezkaunīgi.

� Kādu kolekciju?

� Iespaidu kolekciju.

� Es ne visai labi jūs saprotu, � jau skaizdamies un atkal sevi savaldīdams, atceroties mistisko jēdzienu �persona grata�, Volodja noburk�ķēja. � Es esmu ārsts, jūs � ievainotais. Un tas ir viss.

� Nē, nav gan viss, � Nevils atteica, kodīdams apak�lūpa (viņam joprojām ļoti sāpēja). � It nemaz nav viss. No ūdens mani izvilka krievu komunisti. Viens no viņiem, starp citu, gandrīz vai noslīka. Kuģis, uz kura mani izvilka, arī bija komunistisks tvaikonis, kas saucās jūsu līdera vārdā par �Aleksandru Pu�kinu� . ..

Ustimenko pasmaidīja, ta�u leitnants to nepamanīja.

� Tagad mani ārstē komunistu ārsts. Redziet, kāda man kolekcija. Tie ir komunisti. Bet es esmu redzējis arī Mosliju � vai esat par tādu dzirdējis, varbūt jūs pat nedrīkstat par tādiem runāt?

� Man �ķiet, Moslijs patlaban sē� cietumā?

� Arī Musolini esmu redzējis, � izaicino�ā balsī sacīja Nevils. � Viņ� stāvēja pavisam tuvu man. Un arī ar Gēringu mūs sapazīstināja, es toreiz biju pats jaunākais lidotājs Eiropā.

� Jums ir simpātiski paziņas, � Ustimenko teica un piecēlās. � Pat neērti pļāpāt ar tādu slavenību kā jūs.

� Pasēdiet, dok, � lidotājs palūdza, cenzdamies neievērot Volodjas toni. � Iedzeriet kopā ar mani viskiju . . .

Tagad palātā viņi bija divi vien. Resnais bocmanis un visi trīs matro�i bija aizgāju�i spēlēt kārtis, aiz atvērtajiem, ar finiera plāksnēm aizsistajiem logiem sijājās gaudens lietutiņ�, reidā būk�ķināja transporlkuģu sirēnas, pukstēja velkoņi . . .

� Viskiju vai brendiju?

� Ne vienu, ne otru, � atteica Volodja. � Bet jūs gan ielejiet brendiju pienā, tas jums par ļaunu nenāks . ..

� Vai jūs to nedrīkstat tādēļ, ka esat komunists?

� Es nedrīkstu tādēļ, ka �odien man vēl jāoperē. Tāpat kā to nedrīkstat jūs, kad po�aties lidojumam.

� Dok, vai es nekad vairs nevarē�u lidot?

Jautājums nāca tik negaidīti, ka Volodja apjuka.

� Kāpēc jūs klusējat?

� Nieki! � Ustimenko sacīja. � Varēsit vēl lidot simt gadus!

� Muļķis Vords saka to pa�u, � lidotājs skumji pasmīnēja. � Bet es ta�u zinu. Un es sapratu, ka viņ� ar saviem spilventiņiem nav pamanījis pa�u galveno. Es to sapratu tad, kad jūs tur, operāciju telpā, apskaitāties . ..

� Vords ir zinīgs ārsts, � Ustimenko samelojās, acis no Nevila novērsis. � Mums ir at�ķirīgi uzskati detaļās, ta�u galvenajā . . .

� Vords ir stulbenis, � lidotājs ietiepīgi un ļauni atkārtoja. � Kamēr nezināja, kas es esmu, viņ� man pat virsū neskatījās. Bet es tī�ām klusēju, jo tas ir necie�ami pretīgi. Toties, kad atbrauca komodors un pienāca �ilrēta telegramma no mātes . . .

Jaunekļa smalkā seja savilkās riebuma grimasē, viņ� papurināja galvu un apklusa.

� Kas tad jūs tāds esat? Princis, vai? � Volodja klusām pajautāja. � Jeb varbūt hercogs inkognito? Esmu kaut ko lasījis �ādā garā � diezgan garlaicīgi.'

� Vai jūs zināt, ko nozīmē Lielbritānijas valdo�ā elitē? Esat par tādu dzirdējis?

� Esmu, � Volodja ne visai pārliecināti atteica.

� Tās ir divsimt ģimenes vai kaut kas tamlīdzīgs, jā?

� Esmu tas, ko pie jums dēvē par ��ķiras ienaidnieku�. Es esmu jūsu ienaidnieks.

Un viņ� ieskatījās Volodjam sejā izaicino�i kā gailēns.

� Jūs � mans ienaidnieks?

� Jā. Elitē.

Tagad Volodja atcerējās: tie ir lordi, pēri, hercogi, Pirts ordeņa un Bik�u len�u ordeņa kavalieri un tamlīdzīgi.

� Nu, tad ziniet: es esmu lords!

� Bairons arī bija lords, un nekas! � Volodja ne visai gudri atbildēja. � Lords Bairons!

� Bairons? � Nevils izbrīnījās. � Kaut gan patie�ām.

� Mums ir ļoti labs rakstnieks, � Ustimenko atcerējās. � Aleksejs Tolstojs. Starp citu, grāfs. Un vēl Ignat-jevs � ģenerālis, arī grāfs.

Viņi skatījās viens otrā ieplestām acīm. Tad Ustimenko uznāca smiekli.

� Tas viss ir nieki, � izaicino�ā balsī sacīja lidotājs.

� Tūlīt jūs pārstāsit smaidīt: mani sauc Lajonels Ri�ards �arlzs Heijs, piektais grāfs Nevils.

� Ehē! � Volodja novilka. � Skan vareni! Kaut ko tādu esmu dzirdējis tikai teātrī, miera laikos. Ienāk oficiants un ziņo: �Baronese, ieradusies viņa augstība . . .�

Lajonels nicīgi pasmīnēja:

� Kādēļ oficiants?

� Nu tad kamerdīners.

� Un arī ne kamerdīners.

� Kas tad? Erchercogs? � Volodja tī�uprāt taujāja. Viņ� arī oficianta vārdu nosauca tī�ām.

Ta�u Lajonels bija uzminējis �o rotaļu.

� Pārstājiet, � viņ� dusmīgi teica. � Lai nu kas, bet biedrs es jums neesmu!

Volodja nopūtās. Viņam kļuva garlaicīgi.

� Man visi �ie kamerdīneri un erchercogi neinteresē, � viņ� sacīja. � Man jūs vienkār�i esat ievainots lidotājs, es jums � ārsts. Un neapgrūtināsim viens otru ar visādiem niekiem, vai skaidis, piektais grāf Nevila kungs?

� Ak tā, jūs baidāties no brīvas domu apmaiņas! � Nevils uzvaro�i un zobgalīgi iesaucās. � Baidāties ar mani pat strīdēties. Es jau zinu, man stāstīja, ka jūs te visi esat kā no dzelzs izkalti . . .

� Norunāsim tā, ser Lajonel, � Ustimenko teica un piecēlās. � Kad jūs atlabsit, mēs abi izrunāsimies par visiem jautājumiem, kas jūs interesē. Bet tagad jums jā-guļ, mani gaida darbs . . .

� Vai jūs vēl pie manis atnāksit?

■� Kā tad citādi? Es ta�u jūs ārstēju.

� Bet es ta�u . . .

� Jūs esat mans �ķiras ienaidnieks?

� Jā. Un jums nav pienākums te noņemties ar mani.

� Jums pilna galva muļķību, � Volodja nikni atcirta, galīgi aizmirsis par �persona grata�. � Jums galvā samazgas! Ceru, ka tad, kad mēs jūs nostādīsim uz kājām, kļūsiet gudrāks, ser Lajonel. Starp citu, jūs teicāt: �Biedrs es jums neesmu!� Es domāju, ka tam puisim, kur� jūs uzvilka uz glāb�anas plosta un pats gandrīz vai aizgāja bojā, �āda jūsu uzpūtība nemaz neietu pie sirds. Pie mums cilvēki, kas karo plecu pie pleca, visi ir biedri � no matro�a līdz admirālim. Bet tagad veseļojieties!

Viņ� izgāja laukā, ta�u viņa atmiņā nez kādēļ iespiedās niknā izmisuma izteiksme neparastā pacienta pla�i ieplestajās zēniskajās acīs. Vord.a kabinetā pat neapsēdies Ustimenko izpētīja rentgena uzņēmumus un sadrūma.

� Ko jūs domājat? � Vords pajautāja.

� Lode iestrēgusi pārāk tuvu pie plau�u saknes, � Ustimenko teica. � Redzat?

Protams, ka Vords redzēja. Tie�i tādēļ viņ� ari uzskatīja, ka operācija ir galīgi neiespējama.

� Bet ko jūs teiksit par sekundārās asiņo�anas draudiem? � Ustimenko pavaicāja. � �is krāms tupēs viņa plau�ās kā bumba ar laika degli. Pi-enāks brīdis, kad tā mehānisms sāks darboties, un asiņo�ana novedīs pie katastrofas.

� Cerēsim uz labāko, � Volodjā neskatīdamies, atteica Vords. � Galu galā mēs esam tikai cilvēki . . .

� Lai tad velns mūs parauj, ja mēs esam tikai cilvēki! � Ustimenko, pēk�ņi saskaities, iesaucās; viņ� sēdēja bāzes hospitāļa ordinatoru istabā, kur bija pārgulējis, un sēja vaļā zābaku auklas. � Tikai cilvēki, tikai cilvēki!

No Tīta viņ� asistēja Harlamovam un domāja par savu Neviļu un par to, kā un kad sāks darboties tās nolādētās bumbas mehānisms. Par to, ka bumba sāks �darboties�, viņ� tikpat kā ne�aubījās, un raudzīties uz tādām parādībām ar pievērtām acīm un mierināt sevi, ka �esam tikai cilvēki�, viņ� nebija iemācījies . . .

� Kāpēc jūs, major, �odien esat tik dīvains? � Har-lamovs vaicāja, mazgādams rokas pēc operācijas. � Vai tikai nebūsit iemīlējies?

Volodja ar mokām pasmaidīja un, pa�am negribot, pastāstīja Aleksejam Aleksandrovi�am vakardienas sarunu ar Vordu un savas pārdomas. �Zemnieku profesors�, ka Harlamovu dēvēja skauģi, apsēdās, ar lielajām plaukstām nobraucīja krunkaino, patie�ām �zemniecisko� seju, pārlaida Volodjam savu izbalēju�u rudzupuķu zilo acu gaismu un domīgi noteica:

� Mjā-ā! Te grūti uzreiz ko pateikt. Ta�u, raugoties no mana, tā teikt, pārdro�ā viedokļa, � bet es, kā jūs jau zināt, esmu zināmā mērā pārdro�s ķirurgs, � vajadzētu operēt. Jūsu salīdzinājums ir vietā. Starp citu, kad mūsu biedri padara �īs bumbas nekaitīgas, viņi riskē, pat ļo-oti riskē! Domājiet, major, domājiet! Bet, ja ievajadzesies padoma, laipni lūdzu, jebkurā laikā . . .

Ap pulksten divpadsmitiem Volodjam piezvanīja Aņuta. Aplāpētā balsī, bet, acīm redzot, par kaut ko priecādamās, viņa stāstīja:

� Vladimir Afanasjevi�, iznāk kaut kā nelabi, un es pati esmu galīgi nomocījusies. Tas lidotājs nenāk uz pārsie�anu, viņ� grib tikai pie jums. Un ari otrs � tas vecītis mehāniķis no ārzemniekiem. Un vēl trīs. Bet lidotājs taisa skandālu, manuprāt, viņ� ir piedzēries � savu viskiju visu izdzēra un viņam atnesa vēl.

� Nieki! � Volodja sausi atteica. � Vords �odien viens pats tiks galā, nav ko izdabāt visādām kaprīzēm.

� Tātad jūs nebūsit?

Aņutas balsī Volodja saklausīja izmisumu.

� Bet kā jūs pati uzskatāt?

� Es nezinu. Tikai, ja jūs neatbrauksit, es no �ejienes aizmuk�u. Viņ�, tas lidotājs, teica, ka runā�ot ar savu admirāli un mūsu priek�niecība jums pavēlē�ot. Te bija ienācis mūsu sakaru virsnieks, pagalam nomocījies, tāpat kā ne es . . .

Aņuta nekad neteica �kā es�, bet �kā ne es�.

Dienā Volodja asistēja flagmaņķirurgam, bet, kad aizgāja pusdienot, de�urants ar apsēju uz rokas uzsauca:

� Medicīnas dienesta major Ustimenko! Jūs meklē!

Volodja piegāja pie durvīm.

� Jūs esat Ustimenko? � noprasīja jauniņ�, sārts sakaru virsnieks. Un sāka runāt �ukstus, it kā uzticēdams Volodjam diez kādu valsts noslēpumu: � Piedodiet, ka neļāvu jums paēst pusdienas, bet mani steidzīgi atsūtīja pēc jums. Tur tie ievainotie sabiedrotie ļoti satracināju�ies, viņi neieredz savu ārstu. Pieprasa, lai jūs ierastos hospitālī pie Vorda, viņu priek�niecība jau divas reizes runāja ar mūsējo. Jūs ta�u pats saprotat!

Kas nu tur ko nesaprast!

Vords bija ieslēdzies savā kabinetiņā un pat neiznāca sagaidīt Volodju. Aņuta atnesa viņam uzsvārci un par sevi pateica, ka esot �līdz pēdējam nomocījusies ar �iem ingli�iem�.

Sizdami kārtis, matro�i dziedāja �Trīs cienījamas vecenītes�. Amerikāņu jūrnieki apsveica Volodju ar īsiem iesvilpieniem un atzinīgiem uzsaucieniem.

� Nu? � Volodja noprasīja, atvēris palātas durvis un ieskatīdamies piektā grāfa Nevila piemiegtajās un uzvarā smaido�ajās acīs. � Kas tie par stiķiem?

� Jūs, starp citu, diezgan draņķīgi runājat angliski,� leitnants sacīja. � Draņķīgi, bet apbrīnojami pa�pārliecināti. Brīdinu: no manis angļu valodu nemācieties. Esmu ilgu laiku dzīvojis �tatos, un tur mani �sakropļoju�i�, tā domā mana mamma un tēvocis Torpentovs. Viņiem, �iem jenkijiem, ir ļoti lipīga valoda, un es tai pielipu . . .

Viņ� mazliet māksloti iesmējās.

� Kādu skandālu jūs te esat sarīkoju�i? � Volodja noprasīja. � Ar sūdzībām un gandrīz vai ar histērijām? Vīrie�iem tas nepiedienas, ser Lajonel!

Piektais grāfs Nevils drusku apvainojās.

� Te nav bijis nekādu histēriju un nekādu skandālu, dok, � viņ� strupi atteica. � Es vienkār�i pieprasīju!

� Ko tad jūs pieprasījāt?

� �Otīlijas� matro�i man deva padomu . . . Pareizāk sakot, viņi teica: ja viņi būtu manā vietā un ja viņiem būtu mana nauda . . .

Neviļam jau kļuva neērti, un Ustimenko to pamanīja.

� Kas tad notiktu, ja viņiem būtu jūsu nauda?

� Nekas sevi�ķs, � Nevils atteica pavisam sadrūmis. � Patie�ām, es spēju apmaksāt jūsu rēķinus. Es neesmu nabags! Un jūs man patīkat, tas ir, protams, ne jau jūs personīgi, bet tas, ka jūs protat savu amatu labāk nekā �ī iedomīgā �urka Vords. Jūs man esat vairāk pa prātam! Un es negribu izmantot jūsu laipnību � jo vairāk tāpēc, ka jūs teicāt, it kā jums darba jau tā pietiekot. Tādēļ par tiem pakalpojumiem, ko jūs man izdarāt, es gribu samaksāt.

Ustimenko uznāca smiekli.

� Tas ir interesanti, � viņ� teica, ieskatīdamies sava lorda jauniņajā sejā. � Samaksāt. Par pakalpojumiem. Esmu lasījis grāmatās, ka pie jums vajagot tikai kļūt par augstāko aprindu ārstu un tad karjera jau nodro�ināta. Tātad mana karjera jau nodro�ināta?

Nevils pēk�ņi nosarka glu�i sarkans.

� Un daudz jūs domājat man maksāt par pakalpojumiem? � Volodja apjautājās. � Vai devīgi?

� Tie�i tik, cik būs uzrakstīts uz jūsu rēķina.

� Bez dzeramnaudām?

� Uzklausiet, dok! � Lajonels iesaucās. � Es . . .

Labi, � Volodja sacīja. � Es jūs ārstē�u, bet ne

jau lādēļ, ka jūs �neesat nabags� un jums ieteica apmaksāt manus rēķinus, bet gan tādēļ, ka man to pavēlēja mana priek�niecība. Jūs to saprotat?

Nevils gribēja kaut ko teikt, ta�u Ustimenko viņā neklausījās.

� Leitnantu Neviļu uz rentgenu! � viņ� pavēlēja māsai un aizgāja pie rentgenologa kapteiņa Subotina, kas visu laiku skumji un tikko dzirdami dudināja operu āri-jas. Arī patlaban, kaut ko prātodams pie uzņēmumiem, viņ� dungoja �Oņeginu�.

� Bet viņ� ta�u pie manis jau bija, � Subotins teica, kad Volodja nosauca viņam Nevila vārdu. � Vai jūs gribat paskatīt viņu pats?

Arī Lajonels brīnījās, kad viņu ar ratiņiem atveda uz rentgenkabinetu.

� Atkal visu no gala? � viņ� pikti noprasīja. � Kādēļ tā?

� Lai noplēstu no jums pēc iespējas vairāk jūsu sterliņu mārciņas, � Ustimenko paskaidroja. � Tas ta�u arī tiks ieskaitīts rēķinā, kā jūs to nesaprotat?

Subotins izslēdza normālo gaismu � vajadzēja pierast pie tumsas. Pāris minū�u pagāja klusumā, tad Nevils sacīja:

� Par �o laiku, ko mēs nosē�am tumsā un nekā nedarām, es nemaksā�u ne pensa! Vai jūs dzirdat, dok?

Volodja smaidīja. Viltīgais piektais grāfs Nevils bija sapratis, ka nokļuvis ar saviem rēķiniem muļķīgā stāvoklī, un tagad izlikās, ka tā bijusi tikai nieko�anās. Nekas, gan Volodja vēl izjokos �o seru pa īstam!

� Pagrieziet viņu vairāk pa labi, � Ustimenko palūdza. � Vēl vairāk, vēl drusciņ!

_ Nevils īsi ievaidējās. Protams, viņam sāpēja, ļoti sāpēja. Ārsti �ādās reizēs delikāti izsakās, ka slimniekam �nav ērti�. Ta�u Volodja zināja, cik ļoti viņam sāp: blakus lodei, ko viņ� skaidri saskatīja, bija redzamas arī pārlauztās ribas � tre�ā un ceturtā.

� Vajadzēs paciesties, ser Lajonel, � Volodja palūdza. � Es jūs lūdzu! Nekā nevaru līdzēt, man pa�am viss jā redz.

� Un ko jūs redzat?

� Redzu, piemēram, jūsu sirdi.

� Kāda tā ir?

� Tai ir tūksto� zirgspēku, un tā strādā lieliski.

� Toties ribas nekam neder? Vai tā nav, dok?

� Ribas mēs jums salīmēsim viens un divi.

� Un vai tā nolādētā bo�a lodi ari redzat?

� Redzu, redzu!

Un krieviski sacīja Subolinam:

� Turpat blakus labās puses plau�as saknei, mazliet uz aug�u, vai pareizi?

Subotins domīgi dungoja.

� Pārāk tuvu, daudz, daudz par tuvu, � viņ� nesteidzīgi atteica, it kā atbildēdams uz Uslimenko domām. � Pavisam blakus. Un, starp citu, Vladimir Afanasje-vi�, plevras dobumā asinis . . .

Volodja atliecās taisns, palūdza izdarīt uzņēmumus un izgāja no rentgena kabineta. Gaitenī ar cigareti zobos stāvēja Vords.

� Vēl vakar jūs pats baidījāties no asiņo�anas, bet �odien grozāt un valstāt viņu, � korekti smaidīdams, rupjā balsī noteica Vords. � Tas ir bīstami, dok.

� Ar jūsu atļauju, mēs aprunāsimies vēlāk, � atbildēja Ustimenko. �iem vārdiem �ar jūsu atļauju� vajadzēja nozīmēt smalku diplomātisku valodu.

No rentgena kabineta Neviļu atveda uz operāciju telpu. Lidotāja seja bija slapja no sviedriem, ta�u viņ� aizvien vēl mēģināja jokot.

� Jūs mani pamatīgi izmocījāt, � viņ� teica un aplaizīja lūpas. � Vajadzēja tikai pasolīt jums naudu, un tūlīt sākās īsta ārstē�ana. Amerikāņiem tomēr bijusi taisnība!

� Tik tie�ām, � Ustimenko apstiprināja, � nauda spēj visu. Esmu dzirdējis, ka par to varot nopirkt pat sev titulu. Un tad es kļū�u, teiksim, par marķīzu . . .

Nevils nodrebēja. Adata iedūrās viegli, un Volodja lēnām pavilka �ļirces virzuli uz savu pusi.

� Jūs mani operējat, dok?

� Nē! Jums plevras dobumā sakrāju�ās asinis, es izvelku tās.

� Vai tas dārgi maksās?

� Samērā cilvēciski, � atbildēja Volodja. � Esam ta�u pa�u ļaudis, sabiedrotie! Varbūt arī izdarīsim tapat kā jūs, uz kredīta!

Pēc tam Ustimenko sāka pārsiet, arī tas bija Neviļam diezgan moko�i, ta�u puisis turējās, kaut gan viņa tī�ām plati ieplestajās acīs sasprāga asaras.

Tikai, atrazdamies palātā, viņ� sūdzējās;

� Jūs mani �odien pamatīgi izmocījāt, dok!

� Citādi nevarēju, � Volodja atbildēja. � Man vajadzēja pa�am visu apskatīt un tikt skaidrībā.

� Un tikāt ar?

� Tagad es padomā�u.

� Bet es iedzer�u. Vai nevēlaties viskiju, dok? Man ir ļoti labs viskijs, skotu . . .

No viskija Ustimenko atteicās. Viņam vēl vajadzēja runāt ar Vordu. Sprie�ot pēc vakardienas, �ī saruna bija bezcerīga, ta�u Volodja nevarēja to neturpināt, viņam nebija tiesību.

� Cigāru? Tasīti kafijas? � Vords apjautājās, kad Ustimenko iegāja viņa kabinetiņā.

Ekrāna priek�ā karājās vēl slapji rentgena uzņēmumi. Volodja noprata, ka tos �urp atnesis Subotins.

� Nevils, � ar �ādam gadījumam piedienīgu nopūtu sacīja Vords un pasniedza Ustimenko lielu tasi melnas kafijas. � Manuprāt, tur nav nekā laba!

Ustimenko apskatīja visus trīs uzņēmumus pēc kārtas: jā, nekā laba tie neliecināja!

� Nepatīkami uzņēmumi, � Vords teica, bet pēc viņa balss varēja iedomāties pavisam pretējo: tie�i �ādi uzņēmumi viņam palika � tie iederējās viņa koncepcijā. � Protams, �ēl zēna. Ļoti bagāti cilvēki. Pavisam bija pieci dēli � Lajonels ir pēdējais. Vienīgais lielā īpa�uma mantinieks . ..

Volodja pēk�ņi ievēroja Vorda acis aiz brillēm: tajās bija sastindzis nepiepildāms sapnis.

� Bagāti cilvēki, � Vords teica, ar balsi it kā noglāstīdams �o viņam nesasniedzamo bagātību. � Un māte, kam nav ne mazākās sajēgas par mantas vērtību, nabadzīte aiz bēdām gandrīz vai zaudējusi prātu. Brokastis servē piecām personām � it kā visi viņi būtu dzīvi un visi sēdētu kopā pie galda. Tēvs � nelaiķis brigādes ģenerālis� jau sen aizmirsts, bet miru�ie zēni vēl aizvien ir kopā ar māti. Saprotiet, karu �ie puikas uzskatīja par sportu, par olimpiādi vai kaut ko tamlīdzīgu. Vai neiedzersit mazliet brendiju, dok?

Volodja brendiju nevēlējās.

Aiz loga smidzināja un smidzināja sīks, apnicīgs pavasara lielus, tas sitās pret finiera plāksnēm, kas aizstāja stiklus. Tādēļ arī bija tik kluss � visu aizklāja lietus un migla, citādi vācie�i mierā neliktu. Pavasara lietus, vasaras lietus, rudens lietus! Te vienmēr līst . . .

� Labi, � pēc brī�a sacīja Ustimenko. � Runāsim par lietu. Es domāju, ka Neviļu tomēr vajadzētu operēt!

� Nekādā gadījumā! � iesaucās Vords.

� Vispirms jūs tomēr uzklausiet mani!

� Man nav tādu pilnvaru! � Vords ar uzsvaru atbildēja. � Es �ādus jautājumus nevaru iz�ķirt.

� Bet, ja es esmu ataicināts pie slimnieka, tad jums jāzina arī mans viedoklis, � Ustimenko neiecietīgi un skarbi atteica. � Vai sapratāt?

Vords savilka padevīgu seju. Padevīgu un tomēr mazliet neatkarīgu. Viņ� iebilda jau laikus, � kaut arī viņam nebija savu uzskatu �ajā jautājumā, dro�ības labad tomēr iebilda. Un ar visu stāju apliecināja sava domu gājiena un sava neeso�ā redzes viedokļa neatkarību.

� Lode atrodas pie pa�as plau�u saknes, � lēnām un uzsvērti sacīja Volodja, turēdams rentgena uzņēmumu tā, lai arī Vords redzētu lielkalibra lodes novietojumu. � Jūs redzat? Pat bērniem zināms: jo sve�ķermenis atrodas tuvāk pie plau�u saknes, jo bīstamāka un komplicētāka ir operācija. Ta�u lodes stāvoklis �ajā gadījumā kolosāli palielina briesmas, ka sāksies sekundārā asiņo�ana. Vai piekrītat?

Vorda lupas, dro�s paliek dro�s, izraisīja skaņu, kas vienlīdz varēja nozīmēt kā piekri�anu, tā arī nolieg�anu.

� Skaidrs, ka sekundārās asiņo�anas ir ļoti bīstamas, � teica Volodja. � Vai ne? Tās var novest un ne tikai var, bet dro�i vien tie�i tās aiī novedīs pie katastrofas. Turpretim operācijai, kaut arī tā ir gan bīstama, gan grūta, gan sare�ģīta, ta�u nav absolūti neiespējama, � glu�i otrādi, ja slimnieka vispārējais stāvoklis ir labs, var būt labvēlīgs iznākums. Tādējādi es uzskatu, ka atteik�anās no operācijas ir daudz bīstamāka nekā pati operācija.

� Jūs pārāk kategoriski izvirzāt jautājumu, dok! � Vords teica.

Ustimenko neatbildēja.

� Es pats personīgi neuzdro�inātos taisīt �ādu operāciju, � Vords neatlaidīgi turpināja. � Lodes izņem�ana plau�u ievainojuma gadījumos ir bīstama, it īpa�i agrīnajos periodos pēc ievainojuma. Pat ļoti bīstama, un pie mums to neieteic darīt.

� Kas to neieteic?

� Tie, kuri mani mācīja.

� Jūs mācīja miera laikos, � Volodja sacīja. � Un mācīja galvenokārt miera laiku profesori. No mūsu ārstu pieredzes zinu, ka risks, kas saistīts ar plau�u operācijām, ir stipri pārspīlēts. Bet, ja runājam par sekundārās asiņo�anas konservatīvu ārstē�anu, tad, ārstējot ekstremitātes . . .

� Ekstremitātes vēl neko nepierāda! � Vords iesaucās. � Galīgi nekā! Bet piektā grāfa Nevila nāve uz mana operāciju galda būs arī mana nāve, � vai jūs to varat saprast? Krievu ķirurgu pieredze, kas turklāt iegūta, operējot ekstremitātes, man nekā nepalīdzēs. Ceru, vismaz �ai ziņā jūs man piekritīsit?

� Flagmaņķirurgs ģenerālis Harlamovs neatteiksies operēt Neviļu, � Ustimenko atteica. � Es saprotu, ka mani gadi...

� Nē, nē! � Vords iebilda dudino�ā balsī. � Mēs ļoti augsti vērtējam jūsu zinā�anas un pieredzi, dok! Bet �ajā gadījumā, saprotiet, ir principa jautājums.

� Laikam gan, � Volodja teica un piecēlās. � Laikam patie�ām princips. Un tas ir pats grūtākais. Bet varbūt jūs palūgsit atļauju no savas galvenās medicīniskās priek�niecības? Varbūt jūs darīsit zināmu tai, �ai jūsu priek�niecībai, kā jūsu, tā arī mūsu viedokli?

� Jūs gribat atvest �urp ģenerāli Harlamovu?

� Kādēļ gan ne?

Vorda acis aiz brillēm sāka izbīlī mirk�ķināties.

� Protams, es ļoti priecā�os, ta�u sers Lajonels nedrīkst par to nekā zināt... Viņ� var pieprasīt, ar viņa neatlaidību . . .

� Labi, � Volodja atteica, � viņ� nekā nezinās. Ta�u ģenerālis Harlamovs un doktors Levins apskatīs jūsu grāfu un pateiks jums savas domas .. .

Ta�u laikam tie�i �ajā brīdī viņ� izdarīja kļūdu � nepiedodamu un traģisku kļūdu: viņ� aizgāja no hospitāļa, neiegriezies pie Nevila un nepastāstijis viņam visu, ko domā par operē�anu.

Ir, bez �aubām, protams, noteikti, ir tradīcijas un attiecīgi postulāti, ir gadsimtos izveidojusies ārstu rīcības prakse: tas ir ētiski, un tas nav ētiski, to drīkst, un to nedrīkst, tas slimniekam jāzina, un to nav ieteicams viņam sacīt, bet �ajā gadījumā tas skāra ne tik daudz slimnieku, cik ārstu Vordu un viņa nākotni.

Pats velns nevar saprast �os starptautiskos noteikumus, �o �persona grata� un visu pārējo diplomātiju. Tas, zināms, ir tā, stāvoklis nav tik vienkār�s, bet ja nu viņ� būtu iegājis palātā pie sava niekkalbja lordiņa un cilvēciskiem vārdiem pateicis apmēram �ādi:

� Redziet, ser Lajonel: patlaban jūs jūtaties labi un sākat izveseļoties, kā jums pa�am liekas. Ta�u jūsos paslēpusies nāve. Jūs nemirsit rīt vai parīt, ta�u gandrīz noteikti jūs mirsit tie�i �īs lodes dēļ. Bet, ja mēs jūs izoperēsim, � tikai, pirms atbildat, visu rūpīgi pārdomājat, � ja mēs izņemsim �o lodi un operācija noritēs labvēlīgi, jūs kļūsit absolūti vesels puisis. Saprotiet, absolūti! Tiesa, operācija ir sare�ģīta un riskanta. Jūs varat arī nomirt. Varat! Ta�u es domāju, ka viss beigsies labi. Iz�ķirieties.

Laikam ta�u viņam vajadzēja rīkoties tie�i �ādi.

Bet tā ta�u nez kādēļ nedrīkst!

Tā nepiedienas!

Tā neviens nerīkojas!

Nedrīkst, redziet, biedēt slimnieku!

Slimniekam jāmelo, paļaujoties uz tiem, kuri ne tik daudz baidās par slimnieku, cik pa�i par sevi kā, rau, �is Vords.

Tā arī neiegriezies pie sava Nevila, Ustimenko devas uz reisa kuteri un vakarā jau atradās uz �Spo�ā�, sēdēja pirmā ranga kapteiņa Stepanova salonā, zieda uz baltmaizes sviestu, dzēra stipru tēju un stāstīja Rodionam Mefodijevi�am par saviem strīdiem ar Vordu, par Lajo-nelu Ri�ardu �arlzu Heiju, piekto grāfu Neviļu, par lodi pie plau�u saknes un visu, kas draud �im zēnam �ar jauna lauvas sirdi�.

� Saprotiet, Rodion Mefodijevi�, � Volodja runāja, � tas, zināms, nav tik vienkār�i, ta�u visa �ī bezpalīdzība, �ī pārmērīgā nodro�inā�anās padara mani traku. Es nespēju to aptvert. Vienalga � runā ar �o Vordu vai ar sētas mietu. Viss viņiem citādi nekā mums. A�gārni vai...

� Jā, a�gārni, � Stepanovs domīgi piekrita. � Pilnīgi pareizi, a�gārni . . .

Vēlāk, kad Volodja jau bija nomazgājies zem du�as, noskuvies un uzvilcis Rodiona Mefodijevi�a tīro, iecieti-nāto pid�amu, pēk�ņi pie viņiem iegriezās pasērst �Aleksandra Pu�kina� kapteinis.

� Gribēju paķert līdzi pudelīti brendija, � viņ� sasveicinādamies sacīja, � ta�u man ir nepielūdzams vecākais palīgs � mans Petrokovskis. Tiesa, mūsu abu pienākumi ir mazliet sadalīti: es esmu lāga dvēsele, ar devīgu sirdi, vārdu sakot, savs puika. Bet viņ� � mantrausis! Skopulis! Tāpēc mēs tā arī nolēmām, jo citādi no mana kuģa nekas nepaliktu pāri. Nu un viņ�, mans Zor�s, Je-gors Stepanovi�s, � man nekā neiedeva. Viņ� paziņoja: ja atnākot viesi, � lai cienājot, cik uziet, bet, ja es gribot �stiept prom�, � tad viņ� nedo�ot. Viņ�, redziet, nevarot apgādāt visus, pie kuriem es ejot viesos, jo es pārāk bie�i staigājot apkārt. Man izdevās tikai pa�am savā kajītē nozagt �ito d�inu un arī pa to brīdi, kamēr Zor�iks bija izgājis laukā. Viņ� ir tirāns, bet mazliet arī �āva, tikai mazdrusciņ. Un tas ir mans glābiņ� . . .

� Bet varbūt, draugi, iedzersim �ņabīti? � Rodions Mefodijevi�s apvaicājās. � Man ir, ietaupīju brauciena laikā. Ir arī �ādi tādi konserviņi. Tūlīt do�u rīkojumu, un viss būs kā pie gvardiem . ..

Salonā bija silti, sausi un mājīgi. Aiz atvērtajiem iluminatoriem svilpoja drēgns vēj�, spiedzīgi klaigāja kaijas, no piestātnes atplūda vienmērīgas val�a skaņas: tur, par spīti sliktajam laikam, dejoja matro�i.

� Interesanti karojam, � par kaut ko smaidīdams un izkārtodams uz galda glāzītes, sacīja Stepanovs. � Jūrā pa�u velnu reizēm dabū redzēt, bet te pēk�ņi sens valsis ...

� Vai tas ir �Mand�ūrijas kalnājos�? � Amirad�ibi jautāja.

Viņ� vieglītēm diriģēja ar vienu roku, bet pēc tam, kad mūzika apklusa, nopūtās un teica:

� Skaisti. Ta�u pasaki, Rodion, kādēļ tie�i jūrnieki visvairāk cienī valsi?

� Laikam jau tāpēc, ka �ķir�anās liek saglabāt mīlestību, � Stepanovs teica, klusībā kaut ko domādams un atbildēdams pats savām domām, ta�u tūdaļ apjuka un palūdza viesus pie galda.

� Lūdzu, pie galda, � viņ� teica tai pa�ā balsī, kādā jau daudzus gadus bija atkārtojis �os vārdus savu kuģu kopkajītēs, un no �ī Stepanova aicinājuma Volodjam kļuva vēl omulīgāk.

Amirad�ibi pasmaidīja.

� Kad es lūdzu savas sievas roku, � viņ� pagriezās pret Ustimenko, � savas pa�reizējās sievas roku, tad līdz ar citiem argumentiem � gan ne visai pārliecino�iem � minēju vienu, kas iz�ķīra manas kvēlās, temperamentīgās, ta�u ne visai veiklās runas likteni. Es teicu: �Tasi�ka, mana Tasi�ka!� (Mana sieva ir krieviete � Anastasija Vasiļjevna.) �Tasi�ka!� es iesaucos un pasniedzu viņai sasilu�u, pussaspiestu bumbieri, � �is bumbieris manā kabatā bija sasilis līdz metāla ku�anas temperatūrai. �Tasi�ka,� es teicu, �mēs, jūrnieki, vienmēr ilgojamies pēc savām sievām, jo tik ilgi neredzam viņas. Mēs vai jūkam prātā aiz mīlestības, jo nezinām, ko nozīmē laulības dzīves ikdiena, mēs pazīstam tikai svētkus.� Tu saproti, Rodion, ko es gribu teikt? Jūs saprotat mani, dakter? Sieva vīram ir svētki, un viņ� sievai � tāpat. Tad neviens nepiemin pārsālītu zupu vai arī to, ka vīrs �odien atkal nav noskuvies. �Neskujies,� viņa saka, �netērē laiku tai nolādētajai bārdai!� � �Man gar�o tie�i pārsālīta zupa,� viņ� atbild, �kas tā par zupu, ja tā nav pārsālīta!�

� Un tā arī iznāca? � Ustimenko pajautāja.

� Gandrīz vai tā. Vairākkārt viņa gribēja �ķirties, ta�u vēlāk, kad kļuvām mazliet vecāki, Tasi�ka saprata, cik romantiska ir �āda dzīve. Un vairāk neno�ēlo, ka toreiz Odesas ostmalā, mani pavadīdama, paņēmusi un apēdusi to nokaitēto bumbieri.

� Bet kad jūs bijāt cietumā?

� Ta�i�ka sameklēja Rodionu un pēc tam sagaidīja mani tā, it kā es bulu atradies visai grūtā reisā. Bija brīni�ķīgas pusdienas � gan sacivi pa manai gaumei, gan basturma, gan citi ēdieni, ko viņa bija iemācījusies gatavot pie mums, Kahetijā. Tiesa, toreiz viņa paraudāja vairāk nekā parasti. Vai nav dīvaini, Rodion, ka jūrnieku sievas, sagaidīdamas vīrus, nez kādēļ raud .. .

Ar mierīgu un precīzu kustību viņ� pacēla glāzīti un ieteica izdzert par Aglaju Petrovnu un Anastasiju Vasiļ-jevnu. Tad palūkojās Volodjā.

� Nav vēl apprecējies, � Stepanovs sacīja, uztvēris drauga skatienu. � Viņ� nevar dzert par savu sievu. Lai izdzer par mūsējām!

Kamēr ēda, saruna atkal atgriezās pie piektā grāfa Ne-vila, bet no tā pārlēca uz sabiedrotajiem.

� Ar tiem nav nemaz tik vienkār�i, � Rodions Me-fodijevi�s pēk�ņi dusmīgi ierunājās. � Ir viņiem lieliski cilvēki, bet ir arī tum�i spēki, kas it kā tī�ām ar visiem iespējamiem un neiespējamiem līdzekļiem cen�as traucēt, izjaukt, sabojāt attiecības. Tādus cilvēkus uz mana kuģa dēvē par jēriem ar vilka zobiem. Un ir arī virsnieciņi, kas dara savai tautai kaunu. Pirmīt ieradās �ie āksti pie priek�niecības un klaji un atklāti noprasīja: kad beidzot atvēr�ot atklātos namus jūrnieku vajadzībām? Vai varat iedomāties �ādu sarunu?

Rodions Mefodijevi�s piecēlās, aizsmēķēja un paspēra da�us soļus pa kajīti. Amirad�ibi paskatījās viņā no apak�as uz aug�u, padomāja un skumji noteica:

� Rodion dārgais, kādēļ uztraukties? Viss notiek pavisam likumsakarīgi � protams, ne jau no tautas, bet no tum�o spēku viedokļa. Jūrnieki dara visu, kas viņu spēkos, pat vēl vairāk, bet vai tad tie, kuri Minhenē nodeva Anglijas intereses, ir padzīti no valsts aparāta? Vai tad viņiem vara vairs nemaz nepieder? Protams, ka tā tas nav, un viņi izliekas mūsu priek�ā, ka pūlas, cik jaudas, ta�u īstenībā viņiem nemaz nerūp, lai mēs saņemtu to, kas mums nepiecie�ams. Neesmu ne diplomāts, ne vēsturnieks, esmu tāds pats kā mēs visi � parasts karavīrs � un nevaru spriest par to citādi, jo visu redzu pats savām acīm. Redzu, kā viņi nogremdē transportkuģus,

kuri vēl glu�i labi varētu braukt. Un nespēju tādēļ klanīties un smaidīt, un rakstīt �jūs cienīdams�. Nē, es jūrniekus nevainoju, � angļu flote vienmēr bijusi slavena ar saviem jūrniekiem. Bet es vainoju vienu otru viņu instrukciju. Kaut vai �āds piemērs: mums �ajā braucienā bija daudz lielāki bojājumi nekā tie, kurus viņi sauc par nelabojamiem, bet mēs kaut kā tomēr atvilkāmies. Mēs, dārgais Rodion, trijās dienās izturējām trīsdesmit deviņus aviācijas uzbrukumus, izturējām un atsitām tos. Bet, kad bumba ķēra kuģa priek�galu un izcēlās ugunsgrēks, fa�isti metās uzbrukumā vēlreiz, viņiem bija iepaticies ugunsgrēks, viņi gribēja mūs pieveikt galīgi, tad �os uz- ) brukumus mums pat nebija laika saskaitīt. Mums bija, tā teikt, jācīnās divās frontēs � pret aviāciju un uguns-grēku. Un �ajā brīdī apsardzes kuģu komandieris mums paziņoja, ka saskaņā ar instrukciju viņam esot jānogremdē bojātais kuģis, un jau lika priek�ā �Pu�kina� komandai pamest tvaikoni un pāriet uz eskorta kuģi. Mans Petrokovskis atbildēja, kā pienākas, es gan vēl nezinu, ; ar kādiem vārdiem, ta�u dro�i vien vajadzēs iet pie priek�niecības skaidroties par nekorektu izturē�anos pret sabiedrotajiem. Bet tāda instrukcija, ko varbūt sacerējis kāds no viņu admiralitātes lordiem, mums itin nekā nenozīmē. Vēl veselu diennakti mēs dzēsām pa�i sevi un lāpījām bojājumus. Es tad biju kurls un laikam tikai traucēju, tādēļ nopelni �ai ziņā nepieder man, es nelielos � tu ta�u saproti! Bet, kad panācām konvoju, saņēmām strupu sveicienu un ne mazāk strupu admiralitātes apsveikumu .. .

� Tas ir idiotisms! � Volodja sacīja.

� Kādēļ idiotisms? � Amirad�ibi izbrīnījās un pat mazliet saskaitās. � Savādi, ka tik vienkār�as lietas vēl jākomentē. Tas ta�u ir smieklīgi. Rodion, tavu acu priek�ā aizgāja bojā kreiseris �Edinburga�. Pastāsti savas sievas brāļadēlam, viņ� nav no pļāpīgajiem un nesa-gandēs mūsu attiecības ar sabiedrotajiem.

� Ko nu tur daudz stāstīt, � Stepanovs pasmaidīja,

� viss ļoti vienkār�i. Tikai tu, Vladimir, patie�ām nepalaid mēli, tā ir smalka padarī�ana, diplomātiska. Fri�i uzbruka �Edinburgai� un sabojāja to. īsi sakot, kreiseris zaudēja tikai skrūves un stūri. Mēs to varējām mierīgi <itvilkt līdz mums un pat piedāvājāmies to izdarīt. Bet kur nu! �Edinburgas� komanda prom uz mīnu kuģi un sāk gremdēt kreiseri. Nogremdēja ari. Turklāt kopā ar zelta kravu � mūsu maksu viņiem par militārajām piegādēm. Desmit tonnu zelta nogremdēja; biedri, kas �ajā ziņā ir lietpratēji, teica: simt miljonu rubļu. Un tagad sacelts Iroksnis pa visu pasauli: pie viņiem nevar tikt. klāt, tās ir veltīgas pūles, redziet, pat �Edinburgu� nogremdēja! Bet kas? Kas tad nogremdēja? Kaut viņus, piedodiet, jupis parautu! Un ka viņi ap�auj lidotājus, kas no sabojātajām lidma�īnām izlec ar izpletņiem jūrā! Es pats divas reizes protestēju, kad viņi uzaicināja mūs viesos. Kāpēc gan bīstams tāds lidotājs, kas ar izpletni nokļūst pie mums, turklāt vēl atklātā okeānā? Arī vācietis var būt noderīgs, mēs viņu pievāksim! Kā liekas, nejau�i pa�i savējos �etrus no�āva, jābrīnās, kā tas jūsu grāfs vēl palika dzīvs! Tagad jau mēs vēl nekā nezinām, kad beigsim karot, tad gan �is tas nāks klajā. Un ari vēl nevar pateikt, kad īsti . . .

� Pagaidām mēs zinām to, ko redzam, � liedams degvīnu, mierīgi noteica Jelisbars �abanovi�s. � Un arī tas nav maz. Pat tas, ko redzam pa�i savām acīm, vedina uz pārdomām, vai nav tiesa, jaunais dakter, mans glābēj? Un, ziniet, kas visvairāk aizskar? Aizskar tas, ka pat pēc kara, kad viss kļūs pilnīgi skaidrs, kad arī jēri ar vilka zobiem uzrakstīs savas atmiņas, bet mēs, kas visu redzējām, pateiksim, ka viņi, maigi izsakoties, sagroza īstenību, tomēr � es uzsveru � tomēr atradīsies vientie�i vai pārāk labsirdīgi ļautiņi � tādu ir diezgan, � kas viņiem noticēs. Viņi man sacīs: �Tu, Amirad�ibi, esi vecs muļķis! Tev patīk sabiezināt krāsas! Viņi ir lāga pui�i � �ie ingli�i un visi pārējie, viņi darīja visu, ko varēja! Un tāpēc ciet klusu, izbiju�ais kapteini, vecais Jelisbar, nejaucies tur, kur tevi neaicina!� Re, ko viņi teiks, un es, to dzirdot, jutī�os aizvainots. It īpa�i, ja to teiks cilvēki, kas īstu karu nav pat matīju�i.

� Tie jau būs galvenie spriedēji! � Stepanovs apstiprināja.

� Bet kāpēc jūs runājāt par jēriem ar vilka zobiem? � Ustimenko, glu�i kā tikko pamodies, ieprasījās. � Ko jūs ar to domājāt?

� Vai par mīnu aizsprostu kuģi �Adventure� esat ko dzirdējis?

� Nekā neesmu dzirdējis, � Ustimenko atteica. � Un kas tad ir?

� �o kuģi mums atsūtīja tie�i �ie jēri ar vilka zobiem, � strupi, ļauni iesmējies, noteica kapteinis Amira-d�ibi. � Vai nav tiesa, Rodion?

Stepanovs pamāja ar galvu un atkal aizsmēķēja. Vo-lodja pie sevis nodomāja, ka Rodions Mefodijevi�s, kas senāk tikpat kā nesmēķēja, tagad neizlai� papirosu no zobiem un arī degvīnu lej sev bie�āk nekā pārējiem. �Tāpat kā Bogoslovskis,� viņ� skumji nodomāja, �bet kā lai viņam pārmet?�

� Mīnas, ko mums atveda tas pats �Adventure,� � Jelisbars �abanovi�s turpināja, � magnētiskās mīnas derēja ne vairāk kā divdesmit � divdesmit piecu metru dziļumam, un �eit, mūsu apstākļos, tās nevarēja izmantot. Domāju, ka �ādu kravu mums atsūtīja jēri ar vilka zobiem, neviens cits. Bet �Adventure� matro�i, piegādājot mums �īs graba�as, riskēja ar dzīvību, un viņiem, �iem pui�iem, nekā nevar pārmest. Ta�u būtu interesanti uzzināt, kā viņi izturētos, ja jau laikus zinātu, ka tiem cilvēkiem, kas iznes uz saviem pleciem visu kara smagumu, piegādā graba�as, butaforiju, parāda pliku pigu . ..

Viņ� attaisīja savā kajītē �nozagto� d�inu, paoda un sacīja:

� Labāk par to vairāk nerunāsim. Esmu rāmas dabas cilvēks un jau krietni gados, protu savaldīties, ta�u reizēm kļūst gau�i nelāgi ap dū�u. Tā, redz, Vladimir Afa-nasjevi�. Jums uznāku�as skumjas?

� Riebīgi ap dū�u, � Volodja atzinās.

� Viņ� mums ir goda virs, � Rodions Mefodijevi�s teica. � Nav nekāds lielais speciālists nelietības jautājumos. Bet ko nu � viņ� vēl ir jauns, es viņam varētu būt tēvs un tomēr it nekādi nevaru pierast. . .

� Es arī negribu jūs pieradināt, � Jelisbars �abanovi�s nikni atteica. � Glu�i otrādi, es gribu pierunāt, lai jūs priecātos, stāstīsim, piemēram, anekdotes, labi? Stāstīsim jautras, smieklīgas anekdotes un pasmiesimies no sirds. Ar mieru?

Ta�u līdz anekdotēm netika, jo virs pilsētas un ostas

parādījās vācu bumbvedēji un kuru katru mirkli varēja ierasties arī �eit. Rodions Mefodijevi�s aizgāja uz komandtiltiņu. Jelisbars �abanovi�s, uzvilcis grabo�o lietusmēteli, aizskrēja uz pēdējo reisa kuteri, bet Volodja apgūlās uz dīvāna un atmeta rokas aiz galvas.

Tai pa�ā mirklī viņam kļuva viegli un mierīgi ap sirdi.

Viņ� nobrīnījās par �o mieru, pēc tam paliecās uz priek�u un dziļi, laimīgi nopūtās: tie�i viņam pretim pie kajītes �ķērssienas karājās liels Varvaras portrets. Ar savām pla�i ieplestajām acīm viņa uzticīgi un atklāti raudzījās Volodjā un ar visu savu izskatu it kā teica: �Kas tev noticis, Volodja? Kur tu esi? Nāc ta�u pie manis!�

OPERET VAR UN VAJAG!

No rīta Volodja ar Harlamovu aizbrauca uz hospitāli pie apak�pulkve�a Levina, padzēra tur tēju ar dzērveņu ekstraktu un operēja līdz pat pusdienām. Pēc tam Ustimenko sarīkoja mācības pastiprinājuma grupas māsām un feld�eriem � stāstīja viņiem par apsaldējumu ārstē�anu, vēlāk kopā ar Alekseju Aleksandrovi�u galvenajā bāzē � Har-lamova hospitālī � apskatīja apdegu�os; pilsētā Volodja atgriezās tad, kad, kā saka, viss jau bija padarīts. �ifrētā telegramma no Londonas jau bija pienākusi. Vords bija �godīgs� cilvēks un, dro�s paliek dro�s, bija pieprasījis savas medicīniskās priek�niecības domas. Sprie�ot pēc atbildes, pieprasījums bija uzrakstīts diezgan objektīvi. Un arī atbilde bija mierīga, ieturēta akadēmiskā pārgudrības un viszinības garā, ta�u absolūti kategoriska. Arī kaut kāds Torpentovs iebilda pret �radikālu iejauk�anos�.

� Kas tas Torpentovs tāds ir? � Volodja pajautāja.

� Viņa tēvocis, � atbildēja Vords. � Tagad ģimenes galva._

� Ārsts?

� Kādēļ tad ārsts? Ģenerālis, ilgi dienējis Indijā.

� Ak Indijā! � Ustimenko noteica, it kā būtu visu sapratis.

Tikai tagad viņ� atcerējās, ka bija apsolījis sagaidīt

flagmaņķirurgu un Levinu. Protams, tagad viņu brauciens bija veltīgs, ta�u Volodja vairs nevarēja to novērst.

Kad Volodja iegāja pie Nevila, tas klausījās radio. Re-produktors atradās gaitenī.

� �ostakovi�s! � viņ� laimīgs iesaucās, alkaini ieklausīdamies mūzikā. � Vai jūs saprotat, dok?

Un, kustinādams pa segu pirkstus, viņ� cie�i aizvēra acis, bet sejā lāgu lāgiem no sajūsmas ietrīsējās kāds muskulis. Noklausījies simfoniju līdz galam un brītiņu klusējis, viņ� uzvarētāja balsī noprasīja:

� Ko jūs teiksii? Un to ņēmis un uzrakstījis cilvēks ar brillēm, ar tādām pa�ām brillēm kā mūsu Vordam. Kā jums tas patīk, dok? Un viņ� tur, Ļeņingiadā, dzē� ugunsgrēkus � �is pats �ostakovi�s, � es redzēju filmā. Nē, bet �is gabals � tas ir gan bo�i, tas ir viss � gan Dinkerka, gan kauja virs Londonas, pat vēl vairāk � Minhene ar tās alus kausiem!

Un, tikko dzirdami svilpodams, reizēm iedziedādamies vai bungodams ar pirkstiem pa skapī�a saplāk�ņa sieniņu, viņ� atkārtoja to, kas viņam simfonijas sākumā tik ļoti bija paticis.

Medicīnas dienesta ģenerālmajors Harlamovs un Aleksandrs Markovi�s Levins ienāca palātā tai brīdī, kad sets Lajonels stāstīja Volodjam, ka arī viņ� �drusku� sacerot mūziku un kādus �opusus� jau sarakstījis. Bet Usti-menko, pats to nevēlēdamies, jūsmoja par �o pui�eli, kam virs pieres un gar deniņiem bija ataugu�as gai�as cirti-ņas, un nepamanīja, kā savā raksturīgajā gaitā mazliet iesāniski, �ne kā profesors� � tā par viņu runāja skauģi, � druscītiņ kautrēdamies par savu ģenerāļa stāvokli, palātā ienāca Aleksejs Aleksandrovi�s, bet aiz viņa, uzsvār�a malas plivinādams, � dzeltenais, ķērco�ais Levins ar lielo degunu. Pēc visu triju sejām (Vords visu laiku centās iespraukties starp Levinu un Harla-movu) Volodja neviļus uzminēja, ka saruna par depe�u apmaiņu jau notikusi un Harlamovs patlaban atrodas tai apvaldītajā, pat rāmajā trakuma stāvoklī, no kura tik ļoti baidījās viņa padotie.

Apskate ilga minūtes desmit, ne Vairāk. �Neinteliģentā profesora�, kā viņu sauca nelabvēļi, vājā, sīkām krunciņām izvagotā seja ar strupo degunteli nekā nepauda, var-

būt vienīgi rāmu apmierinājumu, kaut gan viņa prātā jau bija izveidojies galīga un nepārsūdzama sprieduma formulējums. Vienaldzīgi viņ� pārmija da�as visai optimistiskas frāzes ar veco, gudro Levinu. Satraukumu Lajo-nela acīs nomainīja jautrs �ķelmīgums, bet Volodja nodomāja, ka pasaulē nav labāku aktieru par �iem diviem ārstiem � Harlamovu un Levinu, � kad viņi spēlē savas neiedomājami grūtās lomas tikai tādēļ, lai palīdzētu cilvēka dvēselei uzveikt bailes no aizie�anas nebūtībā.

� Tātad, � Harlamovs teica lidotājam labā fran�u valodā, tikai mazliet uzsverot �o� (viņ� bija dzimis pie Volgas), � tātad, dārgais draugs, atliek tikai veseļoties. Viss rit savā gaitā. Miers, pacietība, humora izjūta � �ķiet, angļiem tā piemīt lielā mērā, � laba ēstgriba . . .

� Un mazliet viskija? � pajautāja piektais grāfs Nevils.

� Kādēļ ne? Var arī viskiju . . .

� Jūs dzirdat, dok? � Lajonels priecīgi un tomēr apvaldīti sacīja un paskatījās uz Ustimenko. � Jūs dzirdat? Pats profesors ...

Vorda kabinetā viņi �etratā tikko spēja pagriezties.

� Būtībā mēs atbraucām bez kādas reālas jēgas, � Harlamovs drusku trīso�ā balsī noteica. � Vorda kungs jau nodro�inājis sevi un tātad arī mūs ar aizliegumu rīkoties . . .

Vords viegli noplātīja rokas, likdams saprast, ka vēlētos dzirdēt angļu valodu.

Bet Harlamovs pēk�ņi vairs nespēja savaldīties. Viņam tas �ad tad atgadījās, kaut gan bija mēne�i, kad viņ� uzvedās pavisam miermīlīgi. �odien bija gadījusies tie�i tāda raiba diena, kā viņ� vēlāk Volodjam atzinās.

� Vorda kungs un viņa �efi tur, � viņ� strauji un izteiksmīgi pamāja uz to pusi, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties Anglijai, � cer, ka lodes var inkapsulēties uz ilgiem gadiem. Viņi nevēlas saprast, ka operācijas galvenais nolūks nebūt nav sve�ķermeņa izņem�ana, bet gan asiņo�anas galīga apturē�ana ievainotajā plau�ā, jo pastiprinātas sekundārās asiņo�anas gadījumā cerību uz operācijas labvēlīgu iznākumu tikpat kā nav. Pārtulkojiet viņam, major!

Volodja, kā nu prata, tā pārtulkoja. Ta�u kādēļ? Ko tas

viss varēja līdzēt? Vords klausīdamies tikai viebās un raustīja plecus.

� Brīdinu, � Harlamovs jau pavisam spiedzīgi piebilda, � brīdinu, ka slimnieks patlaban ir labā stāvoklī, viņu �odien pat var un vajag operēt. Ja sāksies sekundārā asiņo�ana, operācija nebūs iespējama.

Vords uzklausīja tulkojumu un atkal nopūtās.

Aizvadījis Harlamovu un Levinu, Volodja mazliet pastāvēja gaitenī, cenzdamies sakoncentrēt domas, tad atgriezās pie Nevila.

� Viņ� ir bra�s vīrs, tas jūsu profesors, � Lajonels sacīja. � Laikam vareni pieprot jūsu amatu? No kurienes viņ� ir?

� No kurienes? To ir vērts pastāstīt.

Un, cenzdamies ne par ko nedomāt, Volodja pastāstīja Lajonelam par profesoru Harlamovu. Ko�ļājamo gumiju gremodami un cigaretes sūkādami, visapkārt stāvēja un sēdēja amerikāņu un angļu matro�i ar mū�īgi piedzēru�o �Sant-Mikaelas� bocmani priek�galā. Arī viņi klausījās. �is pui�elis pirms Lielās Oktobra revolūcijas bija no�ēlojams bezpajumtnieks, bārenis, iznēsājis pa Maskavu maizītes � rau, tā, grozā uz galvas. Bet pēc tam piedalījies pilsoņu karā. Starp citu, Ziemeļos, tepat, kur angļi bija izsēdināju�i desantu, re, kā liktenis da�kārt pazobojas. Un ārstējis savus ievainotos, ārstējis, kā nu pratis un ar ko nu pratis . ..

� Ar maizītēm! � piedzēru�ais bocmanis muļķīgi pajokoja.

� Maizī�u mums nebija. Maizītes bija jums, � Volodja nopietni un stingri atteica. � Pēc tam Harlamovs aizbrauca mācīties.

� Kas viņam deva naudu mācībām? � pajautāja sīciņ�, novājējis matrozis.

� Strādnieku un zemnieku valsts.

Nevils raudzījās Volodjā vērīgi un mazliet ironiski.

� Izrādās, ka jūs esat arī komisārs, � viņ� uz atvadām teica.

� Noteikti! � Ustimenko smaidīdams atbildēja. � Ārsts, kur� neprot būt par komisāru, ja tas nepiecie�ams, nav ne gra�a vērts. Uzvedieties labi, ser Lajonel, es jūs apciemo�u.

Un viņ� aizgāja, pat neieskatījies Vorda kabinetiņā. Pārāk pretīgi viņam bija ap sirdi, un pārāk labi viņ� zināja, ar ko tas viss beigsies. Jo viņ� bija pietiekami gudrs

ārsts.

Kaut arī viņ� daudz ko nojauta, ta�u ne visu.

Vai tad �ajā brīdī varēja iedomāties visos sīkumos notikumu tālāko gaitu?

Protams, ka ne!

� Vai drīkstu braukt? � Volodja jautāja, spēcīgi iepūzdams tālruņa klausulē.

� Domāju, ka jā! � Harlamovs teica. � Kā jums patika tas tips?

Ustimenko klusēja. Viņam gribējās gulēt.

� Ja iznāk, iegriezieties pie sava lidotāja! � Harlamovs deva padomu. � Viņā ir kaut kas jauks. Vai jūs mani dzirdat, major?

� Dzirdu.

� Nu, tad brauciet! Vai ar reisa kuteri?

� Tikai līdz galvenajai bāzei, pēc tam � ar ko pagadīsies!

� Labi!

Arī Levins atsveicinājās no viņa pa tālruni. Volodjam uz kutera neizdevās nosnausties � nebija, kur apsēsties, � un visas trīs stundas viņ� nodirnēja aiz siltā skursteņa. �alca lietus, klaigāja kaijas, � cik ļoti patiesībā viss te bija apnicis! Un cik labi �is vārds raksturoja visu viņu izjūtas �ajā laikā! Apnicis bija tam vecajam virsdienesta mi�manim un tai sievai ar bērneli uz rokām, un arī viņam, Volodjam Ustimenko, bija apnicis! Ja vēl ir darbs � tad citādi, bet ja, rau, tā jādirn aiz skursteņa vai jāgaida nejau�s kuģis, kas būtu pa ceļam, vai arī kaut kur jābrauc, zinot, ka laika lielākā daļa paies gaidī�anā ...

� Nav kārtības! � Volodjam aiz muguras atskanēja pikta balss. Un Ustimenko pat neatskatījās uz �o apskaitu�os vīru. � Nav kārtības!

It kā vārds �kar�� varētu ietvert sevi kārtības jēdzienu! Kar� jau pats par sevi ir nekārtība.

Tikai pret vakaru viņ� galu galā sasniedza savu mīļo 126. bataljonu, uzzināja, ka nekas jauns nav atgadījies, pamatīgi saēdās un, priecīgi pārsteigts, ka, par spīti viņa drūmajām domām, hospitālī tie�ām viss kārtībā, viena mirklī aizmiga.

Kad viņus atveda, bija dziļa nakts, un Ustimenko kādu brīdi pastāvēja pie klints, kurā bija izcirsta viņa zemnīca, � viņ� nekādi nespēja pa īstam pamosties: �āvājas, drebinājās un ieklausījās; kaut kur lejā pie juras Staigna lī�a virzienā būk�ķēja lielgabali, bet pelēkajās, iz�ulgu�a-jās debesīs, uzmācīgi un riebīgi gaudodams, riņķoja vācu �arrado�, � kas tam te meklējams?

� Atkal karojam? � skriedams pa izmirku�o taciņu, ievaicājās kapteinis �apiro. � Kā jums �ķiet, biedri major?

Volodja neatbildēja.

Pie iebrauktuves tumsā rūca pusotrtonnīgās ma�īnas motors.

� No kurienes? � Volodja uzprasīja �oferim, kas patlaban kabināja ciet bortus.

� No vecā muliņa. Ceļu būvētāju bataljona cilvēkus apsita. Būvēja ceļu cauri Gubiņa klintij, �is to pamanīja un sadeva.

Pirmsoperāciju telpā bija karsti. Dzinējs jau strādāja, spuldzī�u kvēldiegi ātri nokaita balti. �Pa kuru laiku viņ� to pagūst?� Volodja ar cieņu padomāja par Mitja�inu. �Ievainotos vēl tikko izcēla ārā no ma�īnas, bet viņam jau viss kārtībā!�

Uzmīdams ar kāju uz roku mazgājamā trauka paminas, viņ� sāka roku mazgā�anas ierasto procedūru. Volodjam aiz muguras garām aiznesa nestuves, un viņ� izdzirda Mit-ja�ina sirdīgo uzsaucienu:

� Kur� tad nes ar kājām pa priek�u? Miegamices ap-taurētie! Vai jūs domājat ar?

�Un arī te viņ� pagūst izkārtot!� Volodja atkal nobrīnījās.

Piecas minūtes bija pagāju�as, Ustimenko nolika sukas un pastiepa rokas, lai Nora Jarceva uzlietu o�amā spirta �ķīdumu. Ta�u �ķīdums nelija.

� Tur atveda kādu meiteni, ārkārtīgi glītu! � Nora pavēstīja.

� �ķīdumu! � Ustimenko bargi pavēlēja.

Noberzis rokas ar denaturātu, viņ� piegāja pie galda un, miegdams acis zemu nolaistās operāciju lampas spilgtajā gaismā, sāka apskatīt ievainoto, galīgi aizmirsis Noras vārdus, ka atvesta meitene. Tikai uz mirkli viņu pārsteidza mazā, sārtā austiņa un cie�ās cirtās saviju�ies zeltaini brūnie mati, kurus Nora, �ēli gauzdamās, grieza nost. . .

Vera Nikolajevna brīdino�i pateica:

� Vladimir Afanasjevi�, pulss diegveidīgs!

Ustimenko kaut ko domāja un neatbildēja. Uz mirkli viņa galvā pazibēja ierastā skumjā doma par A�henu. pazibēja un pagaisa, un tūdaļ medicīnas dienesta majors Us-limenko saka dot pavēles skarbā balsī, kas necieta nekādus iebildumus.

Katram ķirurgam viņa dzīves gaitā ir biju�i gadījumi, kad redze, prāts un rokas sasniedz vislielāko rīcības saskaņu, kad domas gājums pārvēr�as spīdo�u apskaidrību virknē, kad galīgi pazūd apkārtējie sīkumi un paliek tikai viens � zinā�anu un apdāvinātības divkauja ar blakus stāvo�ās nāves trulo idiotismu.

Zinātnei nepatīk vārds �iedvesma� tāpat, kā, starp citu, tas nepatīk arī patiesai mākslai. Ta�u neviens arī nemēģinās noliegt �o īpa�o, ne ar ko nesalīdzināmo koncentrē-tību un reizē arī norobe�o�anos no apkārtnes, �o apgarotā saprāta laimīgo saspringumu un cilvēka spēku ārkārtējo pacēlumu tai mirklī, kad viņ� pilda sava dzīves aicinājuma augstāko pienākumu . . .

Viņa stāvēja tepat blakus, � tā, kuru attēlo ar izkapti rokās, � akla, bezjēdzīga, pretīga savā kretīniskajā stūrgalvībā; Volodja dzirdēja viņas balsi narkozes devēja apvaldīti brīdino�ajos vārdos: tā bija viņa, kas vērta vēl nesen sārto, mazo austiņu zilgani bālā, tā bija viņa, kas dzina visādus niķus ar pulsu; tā bija viņa, kas ļauni smējās, kad Volodjas seja pārplūda sviedriem, jo pēk�ņi sabojājās dzinējs un vajadzēja atnest sveces; tā bija viņa, kas ne�petni priecājās un iegavilējās, kad ārsts �apiro izdarīja neveiklu kustību un gandrīz vai iznīcināja visu to, ko Volodja bija panācis ar tik lieliem pūliņiem.

Ta�u medicīnas dienesta majors Ustimenko pazina viņas niķus, zināja viņas spēkus, pazina viņas viltību, tāpat kā zināja arī savus spēkus un iespējas. Un vispār viņ� nestāvēja te pie operāciju galda viens pats, � �odien kopā ar

viņu atradās, kaut arī viņ� to neaptvēra un nemaz par to nedomāja, gan Nikolajs Jevgeņjevi�s Bogoslovskis, gan mū�īgi neapmierinātā A�hena Ovaņesovna, gan Baku-ņina, gan Postņikovs, gan Poluņins, gan arī tie, kurus viņ� nekad nebija redzējis, bet pazina kā uzticamus un krietnus padomdevējus: Spasokukockis un Burdenko, D�ane-lidze un Vi�ņevskis . . .

Viņi bija �eit visi kopā � dzīvie un miru�ie, tā bija viņa kara padome, viņa � ierindas ārsta Ustimenko padome, ta�u kauju vadīja viņ� viens. Un kā jau īsts karavadonis, Volodja ne tikai vienkār�i vadīja kaujā savu karaspēku, savas jau uzvaro�ās armijas, bet vadīja tās, paturot prātā visu, ko ienaidnieks varētu uzsākt � izdarīt apie�anas manevru, dot triecienus aizmugurē, saņemt spīlēs, aplenkt un izgudrot visnelietīgākos pārsteigumus. Viņ� ne tikai redzēja, bet ar savas kara padomes palīdzību arī paredzēja, � un tad beidzot iestājās tas mirklis, kad viņam vairs nevajadzēja domāt par pretinieka viltīgajiem un sare�ģītajiem plāniem.

Mazā austiņa atkal bija sārta, pulss izlīdzinājās, elpo�ana kļuva rāma un dziļa. Riebīgā vecene ar tuk�ajiem acu dobumiem un sarūsēju�o izkapti �ajā naktī pazemes hospitālī nekā neieguva. Operācija beidzās. Māsa Kondo�ina izmocītā balsī noteica:

� Tas ir kaut kas neticams, Vladimir Afanasjevi�. Pats D�anelidze ...

� Viņ� � �is jūsu D�anelidze � man �odien, starp citu, daudz palīdzēja, � Ustimenko klusā balsī pārtrauca Kon-do�inu.

Viņ� sēdēja uz taburetes, aizmirsis noņemt no sejas marles masku, glu�i kā apstulbis un, kā pa�am �ķita, pavisam bez spēka. Iek�ā viņam viss drebēja aiz drausmīga pārguruma.

Un tie�i �ajā mirklī viņ� pazina Varju.

Viņa elpoja mierīgi, ta�u vēl nebija atģidusies. Viņas apkaltu�ās, sakodītās lūpas drebēja. Acīs bija sastingusi neizpratne.

� Ak kungs! � Volodja tikko dzirdami iesaucās. � Ak kungs!

Nez kāpēc viņam paspruka tie�i �ie vārdi. Ta�u pārsteigts viņ� nebija nemaz. Viņ� bija tikai izbrīnījies. �ajā brīdī viņ� bija pārāk izsmelts, pārāk daudz enerģijas viņ� bija iztērējis cīņai par �ī smagi ievainotā �karavīra� dzīvību, un pa�ai Varjai vairs nekas nebija atlicis .. .

� Vai tā ir . .. jūsu paziņa? � Veresova pajautāja.

� Jā, � viņ� nelabprāt atbildēja.

� Viņa bija ienākusi �eit martā, � Vera Nikolajevna dzedri pavēstīja. � Laikam aizmirsu jums pateikt.

� Martā? � Volodja pārvaicāja. � Jau martā?

� Nu jā, tūlīt pēc manas iecel�anas. Bet pēc jums jau daudzi vaicā . .. Var ta�u gadīties . . . Sitiet kaut nost, esmu vainīga! Vai arī iesēdiniet virssardzē.

Viņas skaistās, mierīgās acis raudzījās zobgalīgi, mute smaidīja. Pat tagad viņai bija nokrāsotas lūpas. Un no lakatiņa apak�as lūkojās maza sprodziņa. Volodja novērsās.

� Jau martā, � viņ� pats sev teica. � Tātad pirms tam, kad es biju pie Rodiona Mefodijevi�a uz �Spo�ā�. Tad, lūk, kad viņa mani atrada . . .

�apiro strādāja pie galda, kas atradās kreisajā pusē, Vera pie tā, kas labajā. Volodja domāja, sakumpis uz ķeblī�a. Veresova operēja tāpat kā Vords. Viņiem bija kaut kas kopējs. Pa�pārliecība? Ustimenko pabrīnījās par savu minējumu.

� Aiz�ūt! � viņa pavēlēja.

� Izejiet nu laukā, svaigā gaisā, Vladimir Afanasje-vi�! � �apiro teica. � Jūs ta�u esat bāls kā mironis . ..

Arī Vera ieteica viņam aiziet atpūsties, ta�u viņ� palika. Tā viņ� darīja vienmēr � pat ja nebija neviena smagi ievainotā. Tā viņam bija mācījusi A�hena, un �is pazemes hospitālis joprojām bija viņas hospitālis.

Pulkstenis jau rādīja astoto rīta stundu, kad Volodja apsēdās uz soliņa pie klints un aizsmēķēja. Bija ļoti vēss un drēgns, un �eit, pie klints, viņam it kā kāds pa pieri iesita: Varja! Varvara Stepanovna! Viņa ir, viņa ir dzīva, viņa ir meklējusi viņu. Un, �ķiet, tagad viņ� izglābis viņai dzīvību. Viņai � Varjai!

Vai jucis aiz laimes, Volodja vienā rāvienā uzskrēja pa slapjajām un slidenajām kāpnītēm un atrāva vaļā savas zemnīcas smagās, lietū piemirku�ās durvis. Tur pie galda nedaudz mākslotā un tai pa�ā laikā valdonīgā pozā, krēslā atgāzies, sēdēja apak�pulkvedis atpogātos formas svārkos, viņa krūtis vizēja vienos ordeņos un medaļās. Apak�pulkvedis lēja sev krūzītē trofeju rumu. Dzeltens reglāns viņam karājās uz viena pleca, zam�ādas cimdi mētājās uz grīdas, ādas tabakmaks � uz ķeblī�a, un Volodjam likās, ka apak�pulkvedis �o nekārtību radījis tī�uprāt, ka tas viņam tāds īpa�s stils.

� Vai tu esi Ustimenko? � apak�pulkvedis nevērīgi, ta�u laipni noprasīja.

� Jā, � Volodja atbildēja, it kā no kaut kā baidīdamies, tikai nesaprazdams, no kā tie�i. � Es esmu Ustimenko.

� Kozirevs, Nikolajs Arkadjevi�s, � sacīja apak�pulkvedis un pasniedza kalsnu, ļoti spēcīgu roku. � Būsim pazīstami. Man te ievainoja vienu jaunkundzi, viņa pieprasīja, lai noteikti vedot pie tevis, nu, un es atvedu. Kas tu esi � kaut kas līdzīgs Kuprijanovam vai Ahutinam?

Volodja klusēja, naidīgi un drūmi raudzīdamies glītajā, ta�u jau pavecajā apak�pulkve�a sejā. Un pēk�ņi viņ� atcerējās Rodionu Mefodijevi�u, kad tur, �Spo�ā� kop-kajītē, pieminēja Varju, atcerējās, kā, pieminot Varjas vārdu, jūrnieka gludi skūtajai, vēju appūstajai sejai pārslīdēja it kā ēna. Kas tas toreiz bija? Sis pats Kozirevs?

� Izoperēji tu viņu laimīgi, pareizāk sakot, normāli, teiksim tā, lai nekaitinātu likteni, � apak�pulkvedis turpināja, liedams krūzītē rumu, kas laikam bija domāts Volodjam. � Man jau izlūki ziņoja, es tev, draugs, teik�u, Kozirevam visur ir savi cilvēki. Tātad pa�reizējā brīdī viss ir saskaņā ar kondīciju, bet kā būs tālāk?

� Kas � tālāk? � Ustimenko ar mokām izdabūja.

� Kas notiks ar �o manu meiteni, tehniķi leitnantu tālāk? Kādas prognozes, vadoties no tavas zinātnes? Es tev, biedri kara ārst, godīgi atzī�os: man viņa, �ī Varja, sīkumos neielai�oties, ir vistuvākais cilvēks. Tuvāka vairs nav, pārējo pats sapratīsi, neesi vairs bērns. Kar� paliek kar�, visi mēs esam cilvēki, bet, ja kaut kas arī nav īsti tā, tad kur� to lai iztiesā?

Volodja joprojām klusēja. Viņa pla�i ieplestajām, it kā izbrīnītajām acīm pārslīdēja sāpju ēna un tūdaļ izgaisa. Ta�u Kozirevs nekā nepamanīja. Viņ� meklēja gleznainākus vārdus un galu galā atrada tos, kuri viņam �ķita pa�i izteiksmīgākie:

� Viņa man ir brīnumputns. Saprati? Ja nesaprati � iedzer rumu: draņķis jau ir, bet tu, gauneri, arī nekā labāka nepiedāvā. Un tā apak�pulkvedim Kozirevam jāklimst apkārt pie labiem ļaudīm pa�am ar savu dzeramo un uzko�amo . . .

Viņ� brīdi padomāja, notrauca ar pirkstu asaru un, pataustījis plecus, piebilda:

� Piedod manu skopo vīrie�a asaru. Ta�u vari ticēt, kara ārst, man neklājas viegli. Mazliet iedzēru: cilvēkus bataljonā apsita, no kā prasīs atbildību? No apak�pulkve�a Kozireva. Bet sapieris kļūdās tikai reizi dzīvē. Esmu sapieris, kļūdījos, nu tiesājiet. . .

� Velti centieties ar tādu troksni iegūt labvēlību! � Volodja klusi, bet naidīgi sacīja. � Tā esot varonība! Mēs te jau sen brīnāmies, kā jums izdodas bez soda tikt cauri. ..

Viņ� nepavisam negribēja tagad runāt par to, ko pagāju�ajā naktī operāciju telpā bija dzirdējis no ievainotajiem, ta�u apak�pulkvedis ar savu māksloto �skopo vī-lie�a� asaru un �brīnumputnu� izraisīja Volodjā tik skaudras sūra naida jūtas, ka viņ� nenovaldījās. Bet Ko-zirevs uzņēma Volodjas vārdus kā draudzīgu pārmetumu un piekrita viņam:

� To tu prātīgi pateici! Pareizi! Labāk nemaz nevar pateikt, trāpīji naglai uz galvas. Ta�u es, manu mīļo kara ārst, esmu, vai zini, cilvēks, kas prot daudz ko likt uz spēles, ar �o īpa�ību vēl somu karā iemantoju autoritāti. Kā redzi, tie nav tikai tuk�i vārdi . . .

Kozirevs tī�ām sakustējās tā, ka viņa ordeņi un medaļas vienlaikus gan no�ķindēja, gan arī iemirdzējās sveces uguntiņas gaismā.

� Bez atzinības neesmu palicis! Bet �oreiz nelaimējās! Un, kā par spīti, tie�i mana Varvara bija tur iesprūdusi. Nevajadzēja jau viņu sūtīt, bet, no otras puses, kā lai nesūta, ja daļā mūsu attiecības labi, pat pārāk labi zināmas. Padomā pats ar savu gudro galvu, iejūties manā ādā, un tad tu sapratīsi! Turklāt vēl viņa pati pieprasa, viņu, redziet, pienākums aicinot. Tātad, ja atteiksi, � tūdaļ atradīsies biedri, kas pie�ūs lietu par morāli politiskā stāvokļa grau�anu.

Iekampis vēl malku, viņ� pēk�ņi ievaicājās:

� Tātad viņa dzīvos?

labi viņa pazina Volodju! Un cik grūti viņam bija atsākt visu no gala, atkal paņemt viņas roku, atkal sataisīt domīgu seju, atkal sajukt skaitī�anā un beidzot noskaidrot, ka pulss viņai ir mazliet paātrināts, ta�u laba pildījuma, vārdu sakot, normāls.

Ustimenko skatījās viņā un klusēja. Un ja arī būtu Ko-zirevs? Kāda tam nozīme? Bet varbūt tomēr ir? Kādēļ viņa pateica: �Vai jums jau viss?�

Viņa vēl smaidīja, viņ� � ne.

� Volodja! � viņa klusu pasauca un pavilka viņu ar pirkstiem aiz uzsvār�a atloka. � Volode�ka, kas tev notika?

� Man? Itin nekas! � viņ� lēnām atteica.

Un Varja saprata � tā vairs nav izlik�anās. Tas vairs nav tas Volodja, kur� tikko noskūpstīja viņai roku. Viss atkal nostājies savā vietā, bet tas, kas bija noticis, � tikai īss, jauks, mīļ� sapnis. Un kā jebkur� sapnis � tas pagaisis. Un nekad to vairs neatgriezt atpakaļ. Varbūt būtu labāk, ja �is sve�ais, novājēju�ais un grūti saprotamais cilvēks tūdaļ aizietu? Viņ� ta�u ir sve�s, tāds, kas nepiedod, kas nespēj saprast . . .

Bet arī tādam viņa nevarēja ļaut aiziet tāpat vien.

Un viņa sāka runāt, sevi nicinādama, nicinādama savu vājību, savu vārgo gribas spēku, sāka runāt niekus, lai tikai viņ� neaizietu. Ta�u viņ� aizgāja, uz atvadām pateicis, ka viņa nedrīkst pļāpāt, ka viņai jāievēro � tie�i tā pateica: jāievēro absolūts miers. Tagad viņ� vairs neizlikās � viņa to saprata: viņ� nogrieza kā ar nazi tāpat kā toreiz pirms aizbrauk�anas uz Nomaļiem. Un aizgāja pat neatskatījies.

� Jau otro reizi, � Varja �ukstus noteica. � Otro! Bet būs vēl tre�ā reize, Volode�ka, � viņa raudādama no�ukstēja, un asaras plūda pa vaigiem. � Būs mūsu dzīvē vēl tre�ā reize, būs � es to zinu!

Ta�u viņ� nezināja, ka būs vēl tre�ā reize. Viņ� nekad nedomāja ne par melniem kaķiem, ne par kādiem citiem pareģojumiem � labiem vai ļauniem, ne par kādām tre�ajām reizēm. Turklāt, kā jau vienmēr, viņam nebija laika. Viņ� jau mazgāja rokas, bet uz galda gatavoja operācijai jauniņu lidotāju ar smagu brūci kaklā. Un plēstā brūce un �ļāco�ās arteriālās asinis, un straujā kauja ar veceni, kas .ilkal bija ieradusies pazemes hospitālī pēc upura un nostājusies operāciju galda kājgalī, un gara atvieglinājuma nopūta, kas izlauzās ārstam �apiro, � tas viss kopā pabīdīja Varvaru sāņus un uz da�ām stundām mazliet apslāpēja aso, gandrīz necie�amo sāpi. Pēc tam bija citi pienākumi, bet vakarā ieradās apak�pulkvedis � glu�i skaidrā, iznesīgs, gludi noskūtiem zilganiem vaigiem, ar plecu siksnām � un atveda �savējai�, kā viņ� izteicās, dāvanu un palūdza atļauju tikties.

Nora aiznesa paciņu, ta�u tik�anos Volodja neatļāva.

Otrā dienā Kozirevs atbrauca atkal, un atkal viņu nelaida iek�ā.

� Varbūt man vajadzēs pasūdzēties par jums? � Kozirevs apvaicājās. � Piemēram, Mordvinovam?

� Varat sūdzēties, � Ustimenko atļāva.

� Paklau, major, nesāc au�oties, � apak�pulkvedis atkal pacēla balsi, � viņa ta�u nav man sve�s cilvēks . . .

� Tā ir jūsu pa�u darī�ana.

� Bet ja es iekļū�u bez tavas atļaujas?

Ustimenko neatbildēja un aizgāja. Pēc pāris stundām Volodjam paziņoja, ka �tas uzmācīgais apak�pulkvedis� atsūtījis star�inu, kas esot �varen izveicīgs puisis� un gatavojot apak�pulkve�a �ielau�anos� pie tehniķa-leitnanta. Star�inu atveda pie Volodjas, un tas atzinās visos savos grēkos.

� Labi, tikai vācieties projām! � Ustimenko pavēlēja.

� Bet varbūt viņa nemaz vairs nav dzīva? � star�ina uzprasīja, nobīlī valbīdams acis. � Es jums, biedri medicīnas dienesta major, godīgi atzī�os: kādas viņai attiecības ar apak�pulkvedi � tā nav mana darī�ana. Bet daļas ļaudis viņu ļoti cienī! Ļaudis uztraucas par viņu! Jūs nemaz nezināt, kas viņa par cilvēku.

Skumji smaidīdams, Volodja smēķēja savu pa�tīto: lai nu kur�, bet viņ� tomēr zina, kas par cilvēku ir Varvara.

Un atļāva de�urantam aizvest star�inu pie tehniķa-leitnanta Stepanovas, bet ne vairāk kā uz piecām minūtēm.

Vīles vien nostirk�ķēja, kad star�ina iespraucās vislielākajā uzsvārcī, kādu vien varēja atrast; sataisījis pieklājīgu un izbiedētu seju, viņ� devās uz pazemes ķirurģisko nodaļu.

Bet Veresova, kā vienmēr, daudznozīmīgi un daudzsolo�i smaidīdama, pasniedza Volodjam telefonogrammu:: majoru Ustimenko flotes sanitārās pārvaldes priek�nieks nekavējoties izsauca pie sevis.

� Jūs gaida liela nā-ākotne, � īpatnēji stiepdama �ā�_r sacīja Vera Nikolajevna. � Mēs visi �ā tā kuļamies uz priek�u, bet jūs rautin rauj uz visām pusēm. Te jūs operējat kopā ar pa�u Harlamovu, te hospitālī pie sabiedrotajiem, te jūs steidzīgi pieprasa Mordvinovs. Es, Volo-deņka, �ajā spēlē lieku uz jums!

� Ko tas nozīmē? � viņ� nesaprata. Viņ� nekad nesaprata Veras Nikolajevnas dīvainos izteicienus.

� Jūs esat tas zirdziņ�, uz kuru ir vērts likt. Vai saprotat? Jeb vai jūs ne reizi neesat bijis hipodromā?

� Nav gadījies! � viņ� vecīgā balsī atteica. � Neesmu bijis ne hipodromā, ne citur zirgu skrie�anās sacīkstēs.

Viņa aizvien vēl skatījās Volodjā un it kā gaidīdama kodīja savas vienmēr valgās, pusatvērtās lūpas.

� Vai brauksit?

� Ko lai dara � pavēle nav ielūgums.

� Bet, ja būtu ielūgums, tad nebrauktu?

� Laikam gan nebrauktu!

Ta�u viņai ar to vien nepietika. Paskatījusies viņa spogulī un izlikdamās, ka uzkopusi zemnīcu, � mazdrusciņ, kā nekā tomēr �sievietes roka�, � tas bija viņas iemīļotais izteiciens, � Veresova oficiāli jautāja:

� Kādi būs īpa�i norādījumi sakarā ar ievainoto Ste-panovu?

� Itin nekādi! � viņ� gandrīz vai mierīgi atbildēja. � Es parunā�u ar ārstu �apiro.

Gaiss bija dzidrs, vēss un mazliet sāļ�, pāri agrākos ugunsgrēkos nomelnēju�ai pilsētai peldēja caurspīdīgi, sārti mākoņi, un, kā vienmēr, �ajā laikā, kad �ajos platuma grādos ir baltās naktis, Volodja nevarēja lāgā apjēgt, kas patlaban ir � rīts vai vakars.

Pie sabombardētās viesnīcas �Zapolarje� uz granīta kāpnēm un starp kolonām laiski smēķēja amerikāņu matro�i � visi dū�īgi sārtvaid�i, ap spēcīgajiem kakliem viņi bija apsēju�i sievie�u zeķes � viņi mēģināja tirgoties. Vienam � ļoti garam un baltmatainam � blakus atradās konservu bund�u kaudzīte: desas un sautēta gaļa; otrs � melnīgsnējs ar bakurētainu seju � plak�ķināja �okolādes tāfeles krietna dēļa gala lielumā. Mazliet nostāk dzērumā raudāja un draudēja ar dūrēm tāds kā sapluinīts fran�u Preto�anās kustības matrozis; viņam bija kumps deguns, galvā berete ar sarkanu pu�ķi.

Kūkumu uzmetis, kaunēdamies no cigare�u pakām, zeķēm, ko�ļājamās gumijas, kārdino�ajām sviestmaizēm ar �ķiņķi, kuras matro�i, nopirku�i par se�desmit kapeikām gabalā restorānā �Intūrists�, tagad pārdeva par milzu naudu, Ustimenko sāniski aizspraucās garām. Jau pie viesnīcas durvīm Volodja ieraudzīja, ka novājējusi liela auguma krāvēja izvilka divus sarkanus trīsdesmitniekus un

pasniedza tos par sviestmaizēm ar �ķiņķi un kā amerikāņu matrozis veikli ietina savu preci jau laikus sagatavotā papīrā. Bet bakurētainais joprojām dauzīja savas �okolādes tāfeles jautrā dejas takti.

�Kā pa sapņiem!� Volodja nodomāja, iedams aug�ā pa kāpnēm.

Ta�u tirdzniecība uz ielas bija gatavais nieks salīdzinājumā ar to, kas notika otrajā stāvā divdesmit devītajā numurā: te bija veikals, īsts universālveikals, kurā jautri un izveicīgi tirgojās amerikāņu transportkuģa �Paola� matro�i. Vienu no viņiem Volodja pazina, viņ� bija drusku apdedzis � �is rudais milzenis, � un Volodja bija viņu izmeklējis Vorda hospitālī. Arī rudais pazina savu ārstu.

� Hello, dok! � viņ� iesaucās, baltos zobus mirdzinā-dams. � Ja vēlaties, mēs jums pārdosim lētāk. Mums ir viss: bekons, �okolāde, cigaretes, sulfidīns, da�ādi milti, rīsi, sviests, lūdzu!

Arī pircēju �eit bija diezgan � Ustimenko pazina operetes aktierus, kas nesen bija ieradu�ies flotē. Viņi stāvēja rindā � klusi, padevīgi, kaunēdamies no virsniekiem, kas staigāja pa gaiteni.

Bet resnītis ar īsām rokām � �Paolas� stjuarts � pavisam mierīgi mērīja ar glāzi kvie�u miltus, cukuru, kafiju, mannas putraimus. Ar palagu pārklātais rakstāmgalds no�ogoja durvis uz istabu un tika izlietots kā lete, tālāk istabā varēja redzēt vēl vairākus cilvēkus � tie pārcilāja kastes un saiņus.

� Nu, dok! � rudais uzmundrino�i uzsauca. � Mēs dosim jums bez rindas. Pavisam lēti. Ļoti labs produkts!

Viņ� jau tīri labi buldurēja krieviski � �is rudais biznesmenis � un pat nosauca Volodjam pakaļ:

� Hello, dok! Mums ir brīni�ķīgs sulfidīns!

Sanitārās pārvaldes priek�nieks Mordvinovs, pārvilcis

�ineli pāri galvai, gulēja uz kiikumaina dīvāna un ilgi nespēja apjēgt, kādēļ ieradies majors Ustimenko. Pēc tam iedzēra no karafes glāzi dzeltena, sastāvēju�a ūdens, satina mahorkas smēķi, izkāsējās un sacīja:

� Prātojām, prātojām, Afanasij Vladimirovi� ...

� Vladimirs Afanasjevi�s, � Volodja diezgan parupji izlaboja.

� Piedodiet, major. Nu, redziet: prātojām mēs, prātojām un apspriedu�ies nolēmām, ka jums vajadzēs doties kopā ar karavānu.

Sanitārās pārvaldes priek�nieka glītā seja bija nodzeltējusi, zem melnajām, izteiksmīgajām acīm satūku�i ve-ci�ķi maisiņi. Un viņ� nevarēja arī nekādi atklepoties.

� Bet kas man tur būs jādara tajā karavānā? � Vo-lodja uzprasīja.

� Protams, kuģi jums tur nebūs jākomandē, to es varu apzvērēt. Ta�u mums ir jādabū specifiska un precīza informācija par to, kā karavānās darbojas medicīnas dienests un kāda tur ir medicīniskā apkalpo�ana. Viņu kuģu ārsti kaut ko stipri pārspīlē. Bez tam viņiem da�kārt kuģa ārsta funkcijas ir apvienotas ar garīdznieka funkcijām � �ajos gadījumos uz objektīvu informāciju, protams, nav ko cerēt. Un ir vēl viena dīvainība, kuras cēloni gribētos mierīgi un saprātīgi izpētīt: viņu jūrnieku vidū ir aplam daudz apsaldēju�os, par mūsu jūrniekiem turpretī ir pavisam citi dati.

Nodzēsis pelnu traukā pa�tīto smēķi, Mordvinovs apklusa.

� Un tas ir viss? � Volodja noprasīja.

� Nē, nav viss . . .

Aiz puspievērtajiem un ar finiera plāksnēm apsistajiem logiem iegaudojās gaisa trauksmes sirēnas.

� Kopā ar jums brauks jūsu pacients � tas angļu leitnants. Mūsu pavēlniecība saņēmusi jūsu lidotāja māmiņas mutisku lūgumu, lai viņu nogādā mājās ar krievu kuģi, ar padomju kuģi. Situācija, tā teikt, kutelīga, ja kaut kas atgadās � mutisks lūgums. Bet, ja labi padomā, viss ir glu�i vienkār�i: mēs esam gan barbari, gan boļ�eviki, gan vandaļi, gan bezdievji, gan pats velns sazin kas vēl, ta�u mēs � un �ī lēdija to it labi saprot � mēs nepametīsim viņas zēnu uz grimsto�a kuģa. Vai nu mēs pa�i neieradīsimies, vai arī viņas puisītis tiks nogādāts mājās.

� Ar puisīti nav labi! � Volodja drūmi pateica. � Dro�i vien jūs jau zināt, Harlamovs būs stāstījis ...

� Stāstīja gan, tikai nesaprotu, vai stāvoklis maz ir tik ļauns, sekundārā asiņo�ana var ta�u arī nebūt .. .

� Tie�i uz to arī cer angļu ārsti. Bet Harlamovs un

Levins ir pārliecināti, ka sekundārā asiņo�ana noteikti būs, tikai nav zināms � kad. Saprotat?

Taisni jābrīnās, bet Uslimenko nemaz nemācēja runāt ar priek�niekiem.

� Labi, � Mordvinovs skaizdamies sacīja, � es �ajā ziņā nevaru teikt ne jā, ne nē. Runa ir par sabiedroto pavēlniecības lūguma izpildi. Un mēs uzskatām par vajadzīgu �o lūgumu izpildīt.

Un piecēlies piebilda, ka kapteinis Amirad�ibi � tvaikoņa �Aleksandrs Pu�kins� komandieris � jau visu zina un ir ar mieru sagādāt ievainotajam visas iespējamās ērtības.

Gaitenī pie tās istabas, kuru Volodja domās bija nokrustījis par �amerikāņu universālveikalu�, tagad norisa kauja. Angļu kara jūrnieki bija apvainoju�ies par �ādu tirdzniecību, pārplēsu�i miltu maisu, iebelzu�i ar kasti plauksto�ās firmas vadītājam, un tagad no istabas, kura jau bija sasistas visas spuldzes, atskanēja tikai kautiņa dalībnieku smagie sēcieni, lamas un brēcieni. Angļu un amerikāņu patruļa gan mēģināja nodibināt kārtību, ta�u arī pa�i dabūja savu tiesu . . .

� Tirgoties var un vajag, � angļu komandanta patruļas virsnieks pieklājīgi paskaidroja Ustimenko, � ta�u jāsaprot � kur, kad un ar ko. Vai nav tiesa?

No �universālveikala� atkal atskanēja gar�, stiepts ielenkto brēciens. Laikam patruļas matro�i bija devu�ies pēdējā triecienā.

Kad Mordvinovs un Ustimenko gāj^/a laukā no viesnīcas, turpat netālu nopikēja bumbvedējs, un sprādziena vilnis abus mazliet pagrūda, ta�u tik piesardzīgi, ka viņi to nepamanīja vai arī izlikās, ka nav pamanīju�i. Tomēr ausīs vēl ilgi d�inkstēja, arī vēl tad, kad Volodja apstājās, lai nospodrinātu zābakus pie izdaudzinātā sīrie�u zēna, kas bija iemitinājies biju�ā jūrnieku nama drupās.

� Cik tev, draudziņ, jāmaksā? � Ustimenko noprasīja, tīksminādamies par savu pa�u velnu pieredzēju�o flotes zābaku pasakaino mirdzumu.

� Simt rubļu, � zēns lakoniski pateica un ar domīgām, apaļām un bezgala dziļām acīm paraudzījās Volodjā.

� Vai tu neesi prātā jucis?

� Neaizmirstiet, ka, strādādams �ajos apstākļos, es li�ķēju ar savu dzīvību, � bērns strupi atteica.

Neko darīt � vajadzēja samaksāt!

Uz hospitāļa sliek�ņa sēdēja resnais D�eks. Blakus viņam cītīgi mazgājās Petjas atstātais atkritumu bedru runcis.

� Kas jauns, veco zēn? � Ustimenko apvaicājās.

� Nav nekā laba, dok, � �efpavārs drūmi atteica. � Mani pārceļ uz Āfriku, bet es ta�u nevaru stiept uz turieni arī �o dārgumu! � un viņ� pamāja uz runci. � Bet kas viņu uzraudzīs, ja manis nebūs? Petja atgriezīsies un nodomās, ka esmu viņu piekrāpis. Es ta�u devu zēnam goda vārdu . . .

Tālu aiz klintīm atkal sprāga divas bumbas. Runcis pārstāja mazgāties, un pavārs pakasīja viņam aiz auss.

� Ļoti gudrs. Vienmēr saprot, kad sprāgst bumbas. Tas viņam briesmīgi nepatīk. Vai negribat brokastis, dok?

� Nē, � Volodja aiz lepnuma atteicās, kaut gan viņam gribējās ēst. � Nē, D�ek, esmu paēdis. Vēlu jums visu labu.

Viņi pasniedza un paspieda viens otram roku. Un Ustimenko pēk�ņi kļuva labi ap sirdi.

� Ak, tas esat jūs, dok! � Nevils iesaucās, kad Volodja iegāja palātā. � Kādēļ jūs skraidāt apkārt bombardē�anas laikā?

� Steidzos pie sava ļoti bagātā pacienta! � Ustimenko atbildēja. � Manā pārziņā ta�u atrodas viens ievainots un apdedzināts lords, �ķiras ienaidnieks, kas nācis no divsimt Anglijas ģimenēm. Pēc tam es viņam pasnieg�u rēķinu, un viņ� man noskaitīs veselu kaudzi savu mārciņu. Es kļū�u bagāts un atvēr�u bodīti. Izrādās, ka tie�i tā ir cilvēka dzīves jēga . . .

Nevils gan smaidīja, ta�u ne visai jautri: Volodja bija viņu krietni vien panerrojis ar �īm mārciņām un privāto praksi.

� Kādēļ jūs tik ilgi nerādījāties?

� Kar� vēl nav beidzies, ser Lajonel. Un jūsu draugi, � Hitlers, Gērings un Musolini vēl nav pakārti. Bez jums ir arī vēl citi ievainotie . . .

Lidotājs skatījās Volodjam garām � kaut kur uz durvju pusi.

� Man te bez jums mazliet sametās bailes, � viņ� vienaldzīgā balsi noteica. � Vakar pēk�ņi no mutes sāka plūst asinis . . .

�Tātad tomēr!� Ustimenko nodomāja. Un pats sev pavēlēja: �Mieru!�

� Tas ir iespējams! � viņ� teica, cik vien varēdams dabiski. � Kā nekā �.jums tomēr plau�ās atrodas lode un turklāt pamatīga ... Tā var izsaukt vēl lielāku asiņo�anu . . .

� Mani nevajag mierināt, � Nevils rāmā balsī sacīja.

� Tas stulbenis Vords vakar nobijās vairāk par mani, un tomēr, kaut arī jūs mani mierināt, es jūtos daudz sliktāk nekā agrāk . . .

Volodja neatbildēja � viņ� pētīja temperatūras līkni.

� Gaisa trauksmes atsaukums! � no skaļruņa paziņoja diktors. � Atsaukums! � Un, pats sevi pārtraukdams, atkal steidzīgi nobēra: � Gaisa trauksme! Gaisa . . .

� Ļoti garlaicīgi! � piektais grāfs Nevils pasūdzējās.

� Mani kaimiņi augām dienām sē� patvertnē. Kamēr lija lietus un bija miglains, � viņi trok�ņoja �eit, tas bija riebīgi, tomēr nejutos tik vientuļ�. Bet tagad viņi pieradu�i pie patvertnes, iedzīvoju�ies tur: sit kārtis, spēlē uz kauliņiem, dzer viskiju un priecājas par dzīvi. Laidiet mani pie jūsu pui�iem, es ta�u zinu � tepat blakus atrodas jusu lidotāji. Viens no viņiem bija iegriezies pie manis, un mes aprunājāmies ar pirkstu palīdzību � visas pasaules lidotāji prot sarunāties ar pirkstu palīdzību, parādīt, kā viņ� notriecis vai kā notriekts pats . . .

Volodja klusēja.

� Izdari tā, dok!

� Nedrīkst.

� Kādēļ, dok?

� Tādēļ, ka jūsu �er�ils atkal sūdzēsies mu�u pavēlniecībai, ka jums nav radīti apstākļi un ka jums nodara pāri.

� Nav taisnība, dok! Jūs tikai baidāties, ka es neieraugu, cik daudz sliktāk baro jūsu lidotājus salīdzinājumā ar �iem slaistiem. Un jūs negribat, lai es redzu, ka jums nav pid�amu, bet ir patie�ām drausmīgi halāti. Tas nekas, dok, to visu es tāpat zinu, bet, ja runājam par nabadzību, tad teik�u, ka bērnībā mēs ar brāļiem rotaļādamies tēlojām �izsalku�us ubagus� un tas bija ļoti aizraujo�i.

� Bet te jau nav bērnu rotaļas, � Volodja vēsi atteica.

� Vai jūs par Vinstonu teicāt nopietni vai tikai pajokojāt? � Lajonels vaicāja.

� Pavisam nopietni.

� Es to pastāstī�u māmiņai, bet māmiņa pateiks viņa sievai, � piektais grāfs Nevils lieti�ķi padraudēja. � Jūs nesmaidiet, viņas bie�i tiekas.

Volodjam nāca smiekli: tik ērmota likās doma, ka �itā pui�eļa māte kaut kam kaut ko pateiks un Vinstons �er�ils dos rīkojumu pārtraukt nejēdzības, pavēlēs sūtīt karavānu pēc karavānas, liks atklāt otro fronti.

� Būtu vismaz ielēju�i mums abiem viskiju, � Nevils palūdza. � Kā nekā � cik man kļuvis zināms � mums priek�ā kopīgs ceļojums! Un tāpēc mēs varētu iedzert par to, lai zem mūsu kuģa ķīļa butu piecas pēdas ūdens . ..

� Kā jūs zināt, ka mūs gaida kopīgs ceļojums?

� Jums nebūtu par ļaunu apskatīt pasauli! � Lajonels teica un pasmīnēja. � Un jums patiks jūras gaiss. Kaut gan, ja jau nevēlaties, � varu palīdzēt, un jūs paliksit tepat.. . Braucot kopā ar arktisko karavānu konvojiem, uz kaut kādu mieru nav ko cerēt. . .

Volodja jau gribēja izlamāties, ta�u nepaguva, jo pavisam blakus � daudz tuvāk nekā ostas rajons � sprāga divas bumbas. Hospitālis divas reizes palēcās, un Nevils teica:

� Starp citu, kad viņi � �itie bosi � sāk svaidīt bumbas, uz zemes nav diez cik patīkami. Lai cik tas savādi, ta�u es vēl nekad, pareizāk sakot, gandrīz nekad neesmu piedzīvojis bombardē�anu, guļot gultā, galīgi bezpalīdzīgs. Gaisā ir jautrāk.

� Jūs izraugāties dīvainus vārdus, � Volodja sacīja. � Nav diez cik patīkami, jautrāk! It kā tā patie�ām būtu kāda rotaļa . . .

Tā arī nesagaidījis gaisa trauksmes atsaukumu, viņ� aizgāja. No lejas, no konservu rūpnīcas puses, plūda smirdīgi, kodīgi dūmi, aiz mākoņiem �audījās iznīcinātāji, meklēdami tur paslēpu�os vācie�us, krāvējas ar skarbām sejām klaigāja sievietēm pavisam nepiedienīgus vārdus:

� Maina!

� Vira, pamazām!

� Stop, maita!

No milzīgā, raibi izkrāsotā �Liberti� trapa aug�ējā laukumiņa lejup uz sievietēm vatētajos vam�os garlaikodamies raudzījās amerikāņu matro�i, viens ar spogulīti dancināja uz viņām saules zaķīti, otrs, salicis plaukstas taure, klaigāja kaut kādus aicino�us vārdus. Bet pavārs ar bramanīgi uzmauktu mici auroja:

� Mademoiselle � krievu bāb!

� Kur pietauvojies �Pu�kins�? � Volodja pavaicāja plecīgai sievietei ar asiem vaigu kauliem. Galvu viņa līdz pa�ām uzacīm bija apsējusi ar puķolu lakatu.

� Vai tu re! Savējais! Jūrnieciņ�! � plecīgā iesaucās.

� Protams, ka savējais! � Volodja atteica, cenzdamies izlikties bra�āks.

� Un, rādās, pat tīri glīts!

Plecīgā apsvilināja Volodju ar gai�u, karstu skatienu, pasmīnēja un dziedo�i iesaucās:

� Mei�iņas! Pie mums puisēniņ� atnācis viesos! Ie�ēlojies par mums nabadzītēm � salmu atraitnēm. Vai tiksi galā, jūrnieciņ? Mūsu ir daudz, virsnieciņ, un visas kā ko-onfektes!

Volodjam sejā iesitās parastais muļķīgais sārtums, viņ� sāka murmināt, ka neesot laika zirgoties, ta�u sievietes ne no �ā, ne no tā jautrā barā metās viņam virsū, klaigādamas, ka ēdinā�ot viņu trīs reizes dienā, ka ar skūpstiem vien nomu�ī�ot, ka viņam esot jābūt īstam patriotam, citādi viņas tūdaļ �o nokutinā�ot un izmetī�ot mencām par ēsmu . . .

Volodja, muļķīgi smiedamies, pakāpās atpakaļ, aizķērās ar kāju aiz staba, novēlās pa dēļiem un nepaguva ne galvu plecos ieraut, kad tas jau bija noticis. Galīgi apdullināts, viņ� pamodās laikam tikai pēc krietna brī�a. Lūkoja piecelties, ta�u nevarēja. Pagulēja vēl brītiņu, aptaustīja sevi( vai nav kas sadragāts), bet ne jau ar savām � ar ķirurga rokām. Laikam tomēr viss vesels. Tad ieraudzīja mākoņus, tikai nespēja aptvert, kas patlaban ir � diena, rīts vai vakars. Pēc tam pamanīja �Liberti� bortu � milzīgu, pelēku � līdz pa�ām debesīm. Tad atkal debesis ar skrejo�iem mākoņiem, blāvi zilgās polārās debesis.

Tikai pēc tam Volodja ieraudzīja viņas. Visas bija miru�as. Vispār viņu nemaz vairs nebija. Bija tikai seja. Tad likai roka. Tai blakus lakatiņā ievīstīta maizes doniņa � brokastis. Kāds liels gabals � balts, no ķermeņa at�ķirts. Un vēl kaut kas ar vateni apņemts � asiņains un briesmīgs . . .

Pat viņam tas bija par daudz. Soļus divdesmit no �ī kapa viņam uznāca vēmiens. Tad vēl un vēlreiz! Bet, kad viņam vēlreiz uznāca vājums un viņ� atspiedās ar plecu pret kādu gul�ņu kaudzi, � atskanēja vaidi.

Sprādziens �o sievieti bija aizsviedis sāņus, un viņa mira �eit � pie celtņa. Viņ� mēģināja kaut ko darīt ar savām netīrajām, lipīgajām un nepaklausīgajām rokām. Un tad viņam prātā ienāca �Liberti� � milzīgais kuģis, uz kura ir viss � ir ārsti, ir lazarete, ir instrumenti, ir nestuves . ..

Līgodamies uz nedro�ajām kājām, viņ� devās pa piestātni gar kuģa bortu. Ta�u trapa vairs nebija. Viņ� ta�u nav jucis prātā � tur, uz trapa laukumiņa, matrozis zibināja saules zaķī�us, bet pavārs auroja: �Mademoiselle, ma-demoiselle!� Un traps � milzīgs, izturīgs traps bija nolaists līdz pa�ai piestātnes malai.

� Ei, jūs tur, uz kuģa! � Ustimenko uzsauca.

Pēc tam aptvēra, ka �ie tur laikam nedzird, atcerējās, ka viņam ir pistole, un iz�āva. Iz�āvis visu aptveri, Volodja ieklausījās: nē, nav neviena, nekādas atbildes.

Galvu atmetis, viņ� palūkojās aug�up, bet nekā nesaskatīja.

Nekā � tikai milzīgu, pelēku bortu līdz pa�ām debesīm.

Viņi bija novāku�i trapu � un cauri, lai nebūtu nekādu klapatu, lai neviens pie viņiem neuzlīstu un lai tā bumba, kas tika mesta uz viņiem, bet trāpīja krievu sievietēm, netraucētu viņu ierasto kārtību.

Smagi elsdams, galīgi aizsmacis, ar pistoli rokās viņ� atgriezās pie tās pēdējās � mirsto�ās. Viņa vairs nebija dzīva, un nekādas amerikāņu lazaretes vairs nespēja līdzēt.

Bet pāri ostai atkal gaudoja sirēnas, vēstīdamas jauna uzlidojuma sākumu.

Gausiem soļiem, sakumpis, tikko vilkdams kājas, viņ� devās meklēt �Pu�kinu�.

Un pēk�ņi sajuta, ka ir pavisam maziņ�, galīgi niecīgs, pilnīgi nevajadzīgs � muļķis, ko apmājusi ideja, ka cilvēks cilvēkam ir brālis. Viņi novāca trapu � �ie brāļi lūk, ko viņi izdarīja!

PAR ASIŅOJO�O SIRDI

� Mans dārgais dakter! � teica kapteinis Amirad�ibi, kad Volodja iegāja pie viņa salonā. � Mans glābēj!

Tad viņ� vērīgāk ieskatījās Volodjā un izbrīnījies noteica:

� Jums ir diezgan draņķīgs izskats. Varbūt sagatavot vannu?

Ustimenko pamāja ar galvu.

Amirad�ibi sēdēja pie maza rakstāmgaldiņa un lika pasjansu. Katru kārti viņ� nolika ar piesitienu, it kā tā būtu kāda azarta spēle. Volodjam aiz muguras, jautri urdzēdama, pildījās balta, smar�ojo�a vanna, � stjuarte krustmāte Poļa bija iebērusi tajā dzeltenu skuju pulveri.

� Patrāpījāties zem bumbām? � kapteinis noprasīja.

� Mazlietiņ, � Ustimenko atbildēja, nedzirdēdams pāls savu balsi.

� Jūs nomazgāsities vannā, pēc tam mēs iedzersim brendiju, man viena pudele vēl ir saglabājusies.

� Labi.

� Un paēdīsim. Es vēl neesmu pusdienojis.

� Cik pulkstenis? � Volodja pavaicāja. � Manējais ii apstājies . . .

Un it kā pierādīdams viņ� pacēla asiņaino roku ar pulksteni.

� Ehē, dakter, � Amirad�ibi novilka, � izskatās, ka brendijs jums jādod tūlīt . . . Petrokovskis jau neiebildīs, viņ� ir viesmīlīgs vīrs.

kapteinis vēl joprojām skatījās uz Volodjas roku.

� Tās nav manas asinis, � Ustimenko stomīdamies sacīja, � es neesmu ievainots.

Viņ� nekādi nevarēja atcerēties, kādēļ bija atnacis �urp uz �Pu�kinu�. Vajadzēja ta�u būt kādam nolūkam, kādēļ viņ� nāca �urp. Laikam būs gribējis kaut ko pavaicāt, bet ko tad?

Par savu piekto grāfu?

Jeb arī Mordvinovs viņam bija kaut ko �orīt uzdevis?

Bet ko īsti?

Kapteinis vēl mazliet pazobojās, ta�u ar mēru, tikai drusciņ.

Ta�u ne viņ� pats, ne arī Volodja nepasmaidīja. Arī brendijs nelīdzēja. Tikai karstajā ūdenī k|uva mazliet vieglāk. Viņ� pat uz brītiņu iesnaudās, kaut gan arī snaudā dzirdēja tās � vairs neeso�ās sievietes jautro balsi, viņas stiepto intonāciju: �Mūsu ir daudz, virsnieciņ, un visas kā ko-onfektes!�

� Un iedodiet dakterim tīru veļu! � kapteinis aiz durvīm uzsauca. � Paņemiet no vecākā palīga, viņi ir vienāda auguma.

�Uz �ī tvaikoņa viss ir kopējs,� Volodja ar gurdenu atzinību nodomāja. �Viņi reiz lielījās, ka apsargājot tikai munīciju, vairak itin nekā.�

Amirad�ibi atnesa viņam veļu, �ības un rītasvārkus no kaut kāda spuraina, ļoti grezna auduma. Krustmāte Poļa uzklāja tepat salonā pusdienu galdu, un Volodja izēda pilnu �ķīvi ar makaroniem. Atnāca Petrokovskis, līdzjūtīgi paskatījās Volodjā un apjautājās:

� Kā klājas jūsu anglim, dakter?

� Vai jūs viņu pazīstat?

� �e tev nu bija! � vecākais palīgs atbildēja. � Kas tad viņu izvilka no ūdens, kad viņ� jau taisījās laisties dibenā?

� Nelielieties, Jegor Semjonovi�, � dokumentus parakstīdams, iejaucās Amirad�ibi. � Nevajag lielīties, mans draugs!

� Es nemaz nelielos, tikai man apnicis, ka glābjamie vienmēr ir viņi. Uzlaist debesīs � to viņi prot, bet apturēt kuģi, kad �itāds pui�elis sāk laist burbuļus, � to gan ne.

Un, piesarcis aiz niknuma, nesavaldīgais Petrokovskis pielika galā vārdu, kas sākas ar burtu �m�. Kapteinis savā krēslā gandrīz vai palēcās.

� Jūs mani nogalināsit, biedri vecākais palīg! � Amirad�ibi iesaucās. � Vai tad jūs nevarējāt atrast adekvātu vārdu, ta�u pieklājīgu? Piemēram � bakhante! Vai arī � hetera! Vai galu galā � pērkama sieviete! Ja jūs gribat izsacīt savu negatīvo attieksmi pret jums pazīstamajiem jēriem ar vilka zobiem, tad varat teikt: viņi ir kokotes! Bet jūs kara laikā izrunājaties uz mana kuģa kā slikti audzināts, nejauks ielas pui�elis. Ko pēc tam dakteris par mums domās? Mums vienmēr jābūt pieklājīgiem, ārkārtīgi saprātīgiem un morāli neiedomājami �ķīstiem, lūk, kādiem mums jābūt, biedri vecākais palīg Petrokovski! Vai sapratāt?

� Sapratu! � vecākais palīgs nopūtās un aizgāja.

Bet kapteinis stāvēja pie atvērta iluminatora un klusītēm dungoja:

Jel aizbilstiet vārdu

Par huzāru veco,

Virs jūsējais atkal man naktsmītni liedz .,,

Pēc tam viņ� strauji pagriezās pret Volodju un noprasīja:

� Vai jūs dodaties �ajā reisā kopā ar mums?

� Tā �ķiet.

� Man ir tādas ziņas, ka jūs esat saņēmis norīkojumu uz manu kuģi.

� Tā jau laikam ir ...

Un viņ� atkal nevarēja atcerēties, kādēļ �urp atvilcies. Laikam Volodjam bija diezgan muļķīgs izskats, jo Ami-rad�ibi visu laiku uzmanīgi vēroja viņu.

� Vai viņam, �im puisim, klājas slikti?

� Kādēļ jūs tā domājat?

� Tādēļ, ka pie manis bija ieradu�ies ingli�i. Ļoti pieklājīgi. Pat mazliet par daudz pieklājīgi. Es ta�u viņus visus pazīstu, �os kara ierēdņus. Pareizāk sakot, kara flotes �inavniekus.

� Viņam klājas ļauni, � Ustimenko pateica. � Viņi neļāva operēt.

� Bet vai pie manis uz kuģa jūs pats tiksiet galā?

� Nav nemaz ko domāt.

� �ēl, � Amirad�ibi domīgi un piesardzīgi noteica. � Viņ�, �is pui�elis, ir mazliet bezkaunīgs, viņam kaut kas ir no tiem kucēniem, kuri agri sāku�i riet, ta�u rej uz lieliem, bīstamiem suņiem. Tajā draņķīgajā dienā viņ� drosmīgi un prasmīgi kāvās, mēs visi sekojām tai kaujai. Viu� tī�ām līda pa�ā speltē; saprotiet, viņ� gribēja palī-41 )U

dzēt mums ar visiem saviem vājajiem spēciņiem. Ja tādi kā viņ� sēdētu viņu admiralitātē . . .

� Tas taisnība! � Volodja sacīja, pēk�ņi sajuzdams lielu cieņu pret Amirad�ibi, ka tas sapratis Lajonela rīcību. � To jūs pareizi sacījāt, ļoti pareizi. . .

� Viņ� gan drusku ālējās, kad bija ievainots � �is jūsu zēns, � kapteinis turpināja, � ziniet, viņi, puikas, reizēm tā saka: �Jūsu augstība, es neesmu ievainots, es esmu kritis.� Visumā skaisti, ta�u ļoti �ēl pui�eļa. Iedzersim, dakter!

Krustmāte Poļa atnesa divas milzīgas krūzes melnas, smar�īgas kafijas � uz �Pu�kina� prata vārīt �o dzērienu � un Amirad�ibi izvilka cigārus � divas garas vir-d�īnijas.

� Vairāk nav, � viņ� teica. � Vairāk itin nekā nav. Ja grib ko dabūt, � visi nāk pie �Pu�kina� kapteiņa, bet viņam atceļam pietrūkst pat draņķa mahorkas. Vakar uz mu�u kuģa notika kaut kāda idiotiska parakstī�anās un nez kā labā bija jāatdod viss cukurs. Tas jau nav padomju kuģis, bet anarhistu banda . . .

� Jūs ta�u parakstījāties pats pirmais, � kapteinim aiz muguras sacīja krustmāte Poļa. � Kāpēc tad veļat vainu uz citiem, Jelisbar �abanovi� . ..

� Man nedrīkst dot rokās tādus papīrus, � Amirad�ibi sacīja. � Man ir vāj� raksturs. Mani, krustmāt Poļa, vajag sargāt no tādiem papīriem, mani vispār vajag turēt ķēdē piesietu ...

Krustmāte Poļa bija iztīrījusi un izgludinājusi Volod-jas formas svārkus un bikses, viņ� jau varēja iet projām, ta�u negribēja. Kopā ar Amirad�ibi viņ� apskatīja kuģa balto un tīro lazareti, kopīgi apsprieda, kā vajadzības gadījumā varēs iznest Neviļu uz klāja, pēc tam kādu brīdi atpūtas krēslos pasēdēja vējā, un Ustimenko, pa�am negaidot, pastāstīja, ka ārstam reizēm pietrūkst spēka samierināties ar to, ka cilvēks, kuru viņ� ārstējis, aiziet nebūtībā. Ievainotais vai slimais, ar vienu vārdu sakot, cilvēks nomirst, un ārsts pārmet sev. Varbūt tas nemaz nebija tik aplami, ka viens no zinātniekiem nodrukāja darbu, kurā apgalvoja, ka nevajag iemīlēt savus slimniekus, ka tie jātur no sevis, tā teikt, pa gabalu.

Amirad�ibi noklausījās, pēc tam diezgan neiecietīgā balsī sāka �o jautājumu �noprecizēt�.

Spalgi kliegdamas, ūdenī ieslīpi krita kaijas; �Pu�kina� kapteinis domīgi un nesteigdamies sacīja:

� Nieki, mīļais! Vai maz ko var uzrakstīt grāmatās, papīrs ne to vien ir pacietis un vēl ilgi pacietīs. Papīrs pacieta �Mein Kampi�, pacieta rasistus, antisemītus, visu ko. Viņ�, redzat, ir ievērojams profesors, un viņ�, redzat, ir autoritāte, ta�u apgalvo, ka ķirurgam nav jānodibina personiski kontakti ar to cilvēku, kuru viņ� operēs, jo neveiksmes gadījumā ķirurgs, rau, dabū�ot morālu traumu. Vai tā? Vai pareizi jūs sapratu?

� Pareizi! � Volodja pamāja.

� Neģēlība! � Amirad�ibi teica un nicīgi paraustīja plecus. � Personisks kontakts rada arī garīgu kontaktu. Ta�u garīgais kontakts izveidojas tikai tai gadījumā, ja cilvēkiem rodas savstarpējas simpātijas vienam pret otru, un tad jau viena alga, kas viņi ir � ķirurgs un pacients vai divi jūrnieki, vai arī lidotājs un jūrnieks. Garīga kontakta ra�anās vienmēr padara dzīvu dvēseli bagātāku, un tikai galīgi aptaurēts un ļauns muļķis var �ai ziņā sevi ierobe�ot. Bet, attīstot �o ideju tālāk līdz absurdam, iznāk, ka mums vispār nedrīkst būt draugu, jo kāds kaut kur �ajā riebīgajā pasaulē tik un tā kādu apbedīs. Bet draugu apbedī�ana � tā ir trauma.

Viņ� uzlika Volodjam uz pleca roku, brīdi paklusēja un tad teica:

� Nedzeniet savā galvā muļķības, mans jaunais draugs! Nenoskaudiet savas sirds spēkus nevienam un itin nekad. Atvainojiet, ka runāju tik augstā stilā, ta�u asiņojo�a sirds ir citiem daudz vairāk vajadzīga nekā tāda, kādu agrāk zīmēja uz atklātnītēm, � tāda ar balodī�iem. Par �o jautājumu ļoti jauki uzrakstījis vecais Gorkijs, bet man, grēciniekam, ļoti patīk, ja ir jauki. ..

Viņ� paplauk�ķināja sev pa kabatām un uzprasīja:

� Vai jums mahorka ir?

� Ir, � Volodja atteica.

� Kaptein, atkal gaisa trauksme, � vecākais palīgs pienācis paziņoja.

� Jūs gaidāt manus rīkojumus, Jegor Semjonovi�? �

Amirad�ibi nobrīnījās. � Jūs ta�u tos zināt no galvas: �aut, bet tikai labi. .. Vai, 2or�, cik jūs esat izklaidīgs!

Ostā iegaudojās sirēnas, izvērsu�ies vienā līnijā, tuvojās �junkersi�.

� Vai jums, dakter, patīk kar�? � Amirad�ibi pajautāja, nemākulīgi tīdams smēķi.

� Nē! � Volodja izbrīnījies atteica.

Kapteinis uzmeta viņam a�u skatienu un pasmaidīja savu skumjo smaidu.

� Kāda brīni�ķīga sagadī�anās, � viņ� sacīja, �Aleksandra Pu�kina� lielkalibra lo�metēju dārdu pavadīts. � Izrādās, mēs esam domu biedri . . .

Tikai �ajā mirklī Volodja atcerējās, kādēļ viņ� gribēja satikt Amirad�ibi: vajadzēja kaut aptuveni uzzināt, cik daudz laika vēl atlicis līdz karavānas atie�anai. Tur, hospitālī, ta�u palika Varvara. Un viņam vajadzēja noorganizēt, lai �ievainoto Stepanovu� evakuētu uz aizmugures hospitāli.

� Pēc gaisa trauksmes atsaukuma mēs aprunāsimies! � Amirad�ibi nokliedza. � Tagad tik un tā nevar sadzirdēt!

PĀRI CILVĒKA SPEĶIEM...

Jeļena lēkāja ar lecamauklu; tas bija tik neparasti, ka Ustimenko pat apstājās. Vēl ziemā �ķita, ka �ī meitene nekad pat nepasmaidīs. Bet tagad viņa, it kā nekas nebūtu noticis, bija atgriezusies dabas pie�ķirtajā bērnībā un, cik varēja nojaust, jutās tajā pavisam brīni�ķīgi.

� Labdien, Oļonka, � viņ� iztālēm sauca.

� Vai dieniņās, biedri major! � Jeļena smieklīgi ievaidējās. � Nemaz jūs nepamanīju, gatavā nediena!

Arī visādus jaunus vārdus iemācījusies � kaut �o pa�u �vai dieniņās�. Un vai laistās priekā, skatīdamās tie�i acīs un mirk�ķinādama garās skropstas, kas pa �o laiku �ķita izaugu�as vēl garākas.

� Kā klājas? � viņ� apjautājās un neveikli uzlika roku uz Oļonkas stingrā pleca. � Var iztikt?

� Nevaru sūdzēties, � priecādamās par viņa skopo glāstu un pleciņu pakustinādama, meitene atteica. � Mums �odien būs jauns koncerts, vai atnāksit?

� Noteikti!

� Tātad viss kārtībā kā pie gvardiem. Tikai jūs katrā ziņā atnāciet, labi?

� Katrā ziņā!

� Es nodziedā�u �Zilo lakatiņu�, skaista dziesmiņa, vai esat dzirdējis?

� Nē, neesmu.

Patiesībā viņ� vairs neatskārta, ko Oļonka jautā un ko viņ� atbild. Viņ� tikai skatījās � tikai redzēja Kozirevu, kas it kā kaitinādams apstādināja savu �vilīti� pie ieejas hospitālī. Apak�pulkvedis bija atbraucis viens pats, viņ� palūkojās apkārt, brīdi padomāja, iebāza pīpē tabaku un aizsmēķējis pamāja kādam ar roku glu�i kā kinofilmā.

� Kozirevs sasveicinās ar Veru Nikolajevnu, � Oļonka paskaidroja Volodjam, it kā cenzdamās viņam kaut kā palīdzēt. � Vai redzat?

Bet Ustimenko skumji nodomāja: �Pat �ī meitenīte laikam zina visu par manu dzīvi un cen�as cik nu spēdama palīdzēt. Palīdzēt, lai es nekļutu smieklīgs. Saklausījusies zemnīcā visādas valodas un sprie� pa savam prātam. Un es patie�ām esmu galīgi smieklīgs. Kaut gan kāda tam nozīme � esmu vai neesmu smieklīgs! Visam tam ta�u pienācis gals, gals uz visiem laikiem, sasper jods, uz visiem!�

Piesteidzās kapteinis �apiro, veikli noziņoja, ka aizritēju�ajā laika posmā nekas jauns nav atgadījies, un apklusa, mazliet samulsdams un pat piesarkdams. Tātad viņiem visiem Volodjas dēļ neērti, vai ne?

Bet apak�pulkvedis Kozirevs ļodzīgā saimnieka gaitā, jau uzvilcis uzsvārci, parādījās no klints puses un, nesteigdamies un smaidus pa labi un kreisi dāļādams, devās uz pazemes ķirurģisko nodaļu, kurā gulēja Varvara.

� Nekā nevaru darīt, � Veresova pateica un nopūtās, � viņ� dabūja atļauju no pa�a Mordvinova. Bet, kā jums zināms, Mordvinovs ar mums abiem neko daudz nerēķinās. Ja jūs varētu iedomāties, kas tas bija par niknu zvanu! Vai netikāt viņu redzējis?

� Mordvinovu? Redzēju gan.

� Un viņ� jums nekā neteica?

� II in nekā.

� Laikam tādēļ, ka visu vainu uzņēmos es, � Veresova uzvaro�ā balsī paskaidroja. � Teicu, ka es nelaidu. Viņ� noticēja . . .

Un iesmiedamās piebilda:

� Cik gan viegli jūs, vīrie�us, var piekrāpt. . .

No lī�a puses brīdi pa brīdim uzbrāzās vēj�, sapluinīja uz auklām izkārto veļu, atdzina sīkus, niknus ūdens putekļus.

� Bet jūs ta�u nekā vēl neesat ēdis! � Vera Nikola-jevna pēk�ņi iesaucās. � Pareizi? Neesat ēdis? Ejiet uz savu zemnīcu, es jūs tūdaļ brīni�ķīgi paēdinā�u. Mums �odien pusdienās varen gar�īgs plovs! Nu, ejiet ta�u, ir gan necie�ams cilvēks! Oļonka, aizved majoru un uzklāj viņam galdu ... Tu ta�u tagad visu proti!

� Gan jau es pats izdarī�u! � Ustimenko sāji atteica un devās uz savu zemnīcu, moko�i domādams par to, ka tagad būs jāuzklausa Veresovas garā un nevienam nevajadzīgā līdzjūtība.

Ta�u viņa bija daudz gudrāka, nekā Volodja par viņu domāja.

Viņa neteica neviena �ie�ēlino�a� vārda, glu�i otrādi, viņa izturējās brīvi, viegli, dabiski, kā labs draugs, kas nolēmis neurdīt vārīgās vietas. Ielējusi Volodjam degvīnu, Vera uzkaisīja plovam �savus pa�as� piparus (viņai patika stipri ēdieni) un ar sev raksturīgo prasmi saskatīt cilvēkos smieklīgo un zemisko pēk�ņi pastāstīja, kā galvenajā bāzē viņu lencis kāds visai nopietns un cienīgs ģenerālis,..kā dāvinājis viņai suvenīriņus un cik negaidīti ātri � vienā mirklī viss izjucis, jo pie ģenerāļa, uztraukusies par baumām, pēk�ņi atbraukusi sieva � visai barga, histēriska un ārkārtīgi drosmīga dāma. Lai noskaidrotu sīkumus, viņa ieradusies hospitālī pie Veresovas un sapulcinājusi visu priek�niecību.

Verai Nikolajevnai piemita viņas tipa sievietēm raksturīgās novēro�anas spējas, viņa stāstīja, nesaudzējot arī sevi pa�u, ta�u tik dzīvi un tēlaini, ka Volodja aizmirsa drūmās domas, klausījās un smaidīja . ..

� Redziet nu, mans dārgais Vladimir Afanasjevi�, kurai gan nav bijis savs apak�pulkvedis, � vārdus stiepdama, viņa negaidīti nobeidza. � Bet kāda viņiem visiem nozīme salīdzinājumā ar mīlestību, ja tāda pastāv?

� Par ko jūs tagad runājat? � Volodja nīgri uzprasīja.

� Par jūsu personīgo dzīvi! � atspiedusies ar celi pret ķeblīti un zemu pieliekusies pie Ustimenko, Veresova atbildēja. � Vai tad jūs nesapratāt?

Viņ� klusēja, gausi skrabinādams no panniņas plova atliekas. Ko �ī sieviete no viņa vēlas? Kādēļ viņai pēk�ņi ievajadzējās runāt par Varvaru? Un viņ� vēl bija cerējis, ka viņai pietiks smalkjūtības, lai nepieskartos �ai tēmai!

� Jūs teiksit, tā nav mana darī�ana? � viņa klusam pavaicāja. � Jūs tā domājat?

� Gandrīz tā, � viņ� alteica, a�i ieskatījies viņas mirdzo�ajās acīs.

� Nē, ir gan mana! � Veresova nikni attrauca. � Mana, jo es jūs mīlu. Mīlu, kaut gan zinu, ka jūs mani itin nemaz nemīlat un arī neesat mīlējis. Mana, jo jūsu dēļ esmu gatava izdarīt nezin ko. Mīlu jūs, nelaimīgais ego-centrist, mīlu un bezgalīgi ticu jums, gribu būt vienmer kopā ar jums, gribu raudzīties uz jums no apak�as uz aug�u un ar prieku sveik�u likteni, kas atdos jūs manas rokās. Vai tagad saprotat?

� Jūs maldāties, � viņ� pieklājīgi atbildēja. � Jūs, Vera Nikolajevna, esat mani izdomājusi. Jūs esat izdomājusi pat kaut kādu zirdziņu, uz kuru ir vērts likt totalizatorā. Tas viss ir nieki, muļķības, esmu tikai vienkār�s, diezgan ka�ķīgs ārsts. Un nekāds spīdeklis no manis neiznāks . . .

� Paraugieties tikai uz viņu! � Veresova sacīja, viegli iesmiedamās. � Kāda vīri�ķība! Viņ� pat sev gatavs krustu pārvilkt, lai tikai es aizvāktos prom no ceļa. Nu, ko lai dara, dievs ar jums. $ī jūsu tehniķe-leitnante patie�ām ir jauks skuķītis. Arī es būtu viņā iemīlējusies un pilnīgi saprotu kā jūsu, tā arī skaistuļa Kozireva jūtas. Bet, Vladimir Afanasjevi�, ja jau runājam par jūsu nākotni, tad diez vai apak�pulkvedis vēlāk apprecēs Stepa-novu. Es no viņa karavīriem jau izdibināju un saņemiet no manis �o dāvanu: biedrs apak�pulkvedis ir precējies, regulāri saņem no savas laulenes vēstules un savu bērneļu fotogrāfijas, raksta viņiem pats un arī paciņas sūta. Tātad nākotne pieder jums. Tādi tēviņi kā Kozirevs � to es it labi zinu, ne jau velti pastāstīju jums par savu ģenera-līti, � ir bra�i tikai tikmēr, kamēr likumīgās sievas nav klāt. Miera laikos viņi ir rāmāki par jēriem. Savu sievu

Kozirevs dro�i vien sauc par mamucīti, bet viņa to � pir papucīti, viņiem ir veselīga, normāla ģimene, un kā tad tā � pēk�ņi ņemt un �o ģimeni izjaukt. Nē, biedri major, Varvara Rodionovna noteikti tiks jums, tikai jāpagaida, mljais Vladimir Afanasjevi�, jāpagaida un jāsamierinās . . .

� Uzklausiet! � viņ� pēk�ņi nesavaldījies gandrīz vai iekliedzās. � Es nevēlos . . .

� Nu tad nostādiet mani �miera stājā�, � viņa a�i atteica un spalgi, naidīgi iesmējās. � Vai arī iesēdiniet uz piecām dienām virssardzē! Viss būs pēc likuma, biedri major, es ta�u esmu jūsu padotā, jums ir tiesības saukt mani pie kārtības . . .

Par spīti visām �īm zobgalībām, viņas pirksti, tinot smēķi, drebēja, un Ustimenko, saniknots un reizē arī izbrīnījies, nodomāja, ka �ī sieviete varbūt patie�ām viņu mīl.

Bet kāda visam tam tagad varēja būt nozīme?

Nozīme bija tikai viena � vai Kozirevs ir aizgājis no Varvaras vai vēl joprojām sē� tur? Un svarīgi bija to noskaidrot.

To Volodja dabūja zināt ļoti vienkār�i: pie viņa ieradās pats apak�pulkvedis.

� Sveiciens zinātnei! � viņ� pateica un apsēdās. � Tātad manu slimnieci varēs drīz izrakstīt?

� Nebūs tiesa, biedri apak�pulkvedi, � Vera skarbi atteica. � Mēs viņu evakuēsim uz aizmuguri. Viņai vēl vajadzēs ilgi un pamatīgi ārstēties.

� Nu, no aizmugures vēl neviens ceļam uz manu daļu nav aizlicis �ķērsli priek�ā.

Veresova pasmaidīja:

� Viņai jau ir aizlikts.

� Kā tā? Varbūt paskaidrosit?

� Ļoti vienkār�i! Viņa savu laiku nodienējusi.

� Patie�ām? � Kozirevs vientiesīgi un bezkaunīgi pabrīnījās. � Vai to jūs izlemjat pa�i tepat uz vietas?

� Man, apak�pulkvedi, nepatīk jūsu tonis, � Ustimenko strupi iejaucās sarunā. � Mēs darām to, ko uzskatām par vajadzīgu, un jūs ar saviem sakariem varat sūdzēties par mums, kam vien gribat. Un lieciet, lūdzams, mums mieru . . .

Bet tie nebija īstie vārdi: Kozirevs nelikās par tiem ne zinis. Pavisam negaidot viņu nobiedēja Veresova. Viņ� pat pārstāja lamāties, kad Vera Nikolajevna sāka runāt. Un kļuva pat tāds kā dzeltens.

� Man te nebūtu ko jaukties, � viņa pēk�ņi maigi sacīja un pat pieskārās ar pirkstiem pie Kozireva elkoņa.

� Ta�u es, apak�pulkvedi, no sirds jums iesaku pārtraukt �o jūsu uzsākto jandāliņu. Pavēlniecība lika man saprast, ka �ī ir pēdējā reize, kad tiek uzklausīts jūsu lūgums, lai atļauj apmeklēt Stepanovu, vismaz �eit. Visa �ī jezga sacēlusi pārāk lielu troksni, par daudz lielu . . .

Kozirevs dziļi nopūtās, pēc tam ātri uzprasīja:

� Ņems mani priek�ā?

� N-nezinu... � Vera nesteigdamās atbildēja.

� Katrā ziņā, ja jau signāli ienāku�i . . .

� Signāli dro�i vien jau ir, bez signalizē�anas pat uz podiņa neviens nevar aiziet ... � Kozirevs nikni izmeta.

� Nu labi, paldies par to pa�u, nomierinājāt . . .

� Nenāk ne prātā jūs mierināt, apak�pulkvedi. Brīdināju tikai tādēļ, ka, glu�i dabiski, nevēlos sagādāt mūsu hospitālim nepelnītas nepatik�anas.

� Jau laikus nodro�ināties?

� Kaut vai tā. Jūs putru ievārījāt, jums arī jaiz-strebj .. .

� Nevienu jau palīgos nelūg�u . . .

Aizdedzinājis pīpi, viņ� aizgāja glu�i kā uzvarētājs. Bet Vera Nikolajevna mierīgi un draudzīgi pajautāja:

� Kā jums �ķiet, biedri major, ar mani kopā nekur nevar pazust?

� Var gan! � viņ� strupi un nikni atteica. � Tik tie�ām pazudī�u un vēl kļū�u par nelieti.

� Vai, cik skaisti! � Veresova iesmējās. � Es to, vai zināt, esmu jau kaut kur lasījusi vai redzējusi kino, kā �ī pārvēr� viņu, gatavo eņģelīti, par nelieti. Tikai tās, Vladimir Afanasjevi�, ir blēņas. Ja viņ� būs krietns^ tad neviens par nelieti nepārvērtīs. Bet, ja viņ� savā dvesele jau ir mazliet nekrietnelis, tikai ārēji �o īpa�ību neizrāda, tad nav ko runāt, un tad tas nav arī nekāds grēks. Un jūs �ajā konkrētajā gadījumā ar Kozirevu nemaz netaisījāties mani apturēt, kaut arī zinājāt, ka meloju, � jūs vēlējāties, lai �is sprukstiņ� ātrāk aizvāktos. Vai nav tiesa?

� Jūs visu laiku melojat! � viņ� nedro�i atteica. � Melojat ari par savām jutām. Nekā nav bijis, nav un ari nebūs.

� Bet ko jūs saucat par jūtām? � nosmiedamās savu smiekliņu, viņa vaicāja. � Ko jūs saprotat ar �o jēdzienu?

Ustimenko palūkojās Veresovā caur pieri un palūdza:

� Vera Nikolajevna, lieciet labāk mani mierā! Mums katram ir sava dzīve. Mēs esam da�ādi cilvēki, un mums grūti saprasties . . .

� Dzenat mani laukā?

Viņ� neatbildēja un arī nepagriezās uz durvju pusi, kas aizcirtās ar troksni, tikai nopūtās, izdzēra krūzīti ūdens un aizgāja pie Varvaras.

� Vai tu atnāci pie manis kā ārsts, � Varvara pajautāja, kad viņ� apsēdās, � jeb vai �odien kā cilvēks?

� Man �ie jēdzieni ir ne�ķirami, � viņ� diezgan muļķīgi atbildēja, un viņa to, protams, pamanīja, viņa ta�u nekad un neko nepalaida garām.

� Tātad tu esi cilvēkmīlētājs ārsts humānists? Gaismu dodams citiem, sadedz pats?

Varja dusmojās, viņas lupas trīcēja.

� Sākam mūsu koncertu! � pazemes hospitāļa dziļumā dobji noskanēja Oļonkas balss. � Pirmā daļa � politiskās satīras cirks!

Ievainotie aplaudēja un sauca �bravo-bis!�. Klusu iedziedājās bajāns, Volodja ar roku pavilka mazliet sāņus palagu, kas norobe�oja Varju no izrādes, un viņi abi ieraudzīja Oļonku garā, ar marles saiti apjoztā bjaza kreklā, milzīgu lenti matos un kaut ko līdzīgu �okeja pātagai labajā rokā. Kreisajā rokā meitene turēja pavadiņu.

� Viņai ir mūsu �unelis, � Volodja sacīja, aptvēris, ka Varja nevar visu redzēt. � Tūlīt Bobis sāks riet � tas būs Hitlers pirms uzbruk�anas Padomju Savienībai. Pēc tam viņ� apvelsies uz muguras � tas nozīmēs sakāvi pie Staļingradas. Starp citu, mūsu Jeļenai vienmēr ir milzīgi panākumi . . .

� Ak kungs, � Varja klusu teica. � Kāda man gar visu to tagad daļa? Tu atkal aiziesi un pazudīsi uz vairākām dienām, bet es �eit gulē�u un domā�u .. .

Viņ� a�i ieskatījās tai acīs, pamanīja asaras un palūdza:

� Neraudi, Varja! Tu nedrīksti nervozēt . . .

� Man jāievēro absolūts miers?

Viņa bija iegaumējusi toreiz teikto vārdu �jāievēro�.

� Jā, jāievēro!

Ievainotie sāka aplaudēt un kliegt �bis-bravo-bis�, pēc tam atkal iedziedājās bajāns � Jejena dejoja savu solo valsi �Sniegpārsliņa�. Cik rei�u Volodja jau nebija to visu redzējis un dzirdējis!

� Man jāievēro absolūts miers tādēļ, ka es gandrīz vai nomiru?

� Jā, diez cik labā stāvoklī tu vis nebiji.

� Un tu mani izglābi?

� Izglābi � tā raksta grāmatās, � Volodja teica. � Un vēl tajās raksta: �Viņ� dzīvos� � viņ� vai arī viņa. Un vēl mēdz rakstīt: �Ķirurga labās un gudrās rokas .. .�

� Kādēļ tu skaisties? � viņa mīļi un klusi pavaicāja.

� Man apnikusi pliekanība, � juzdams, ka viņam sāk aizsmakt balss, Ustimenko atteica. � Tu nevari ne iedomāties, kā man tas viss apnicis! Man apriebu�ies ķirurgi, kas spēlē vijoles, un ķirurgi, kas izvilina akordus no klavierēm. Tas viss atgādina . . . brīnumputnu!

To gan nevajadzēja teikt, tas bija cietsirdīgi un zemiski, bet paspruka pavisam neviļus. Varvara aizvēra uz mirkli acis, it kā gaidīdama kaut ko vēl briesmīgāku, ka viņ�, piemēram, atvēzēsies un iesitīs viņai. Kaut gan tas nemaz nebūtu pats briesmīgākais. Tas laikam pat būtu vislabākais. Būtu vismaz nositis, un beigas!

Ta�u viņ� klusēja.

Pa to laiku Jeļena tur, lielajā pazemes telpā, sniedza jaunu priek�nesumu � �īsdienas programmas naglu � �Zilo lakatiņu�. Ievainotie klausījās, elpu aizturēju�i, nepakustēdamies, priecādamies par Oļonkas balsi un vienkār�o melodiju ar tik saprotamiem un nemākslotiem vārdiem:

Slīdēja nost tev no pleciem Rudzpuķu lakatiņ� maigs, Solīji man, ka visur tev līdzi Ies mūsu tik�anās laiks ...

Kad klusu viss,

Kad tālumā zvaigznāji viz,

Tikāmies abi.

Atmiņā labi Palicis lakatiņ� �is ...

� Nekas īpa�s jau nav noticis, � Volodja, spēkus saņēmis, gandrīz vai mierīgi sacīja. � Es tevi, Varju�a, operēju.

� Tu tikai izpildīji savu pienākumu? � viņa pajautāja, priecīgi lūkodamās Volodjā. � Tu izdarīji tikai to, ko tavā vietā būtu izdarījis kur� katrs? Bet vai tev ne�ķiet, ka tie�i tas atgādina ķirurgu, kur� izvilina akordus no klavierēm? Ai, cik kautrīgs!

Nē, viņa nemaz nevēlējās, lai �brīnumputns� paliktu nepamanīts. Viņa atgriezās pie �ī nolādētā �brīnumputna�, viņa gribēja tūlīt uz vietas par visu izrunāties, visu noskaidrot, par visu izlemt līdz galam.

Ta�u viņ� to nevarēja pieļaut, viņam nebija tādu tiesību.

� Atnesu tev tavas �ķembiņas! � cenzdamies pasmaidīt, viņ� sacīja. � Paglabā piemiņai, pēc kara varēsi rādīt paziņām . . . �e, ņem!

Viņa salika plaukstas kā laiviņu, un viņ� iebēra tajās �ķindo�as �ķembas � visas septiņas.

Jeļena pēc klausītāju vēlē�anās dziedāja vēlreiz:

IJn bie�i vien

Es ritausmā sapņoju viens:

Lakatiņ� zilais Cauri caur silu

Atkal man pretim nu skrien ...

� Tās visas tu izņēmi man no galvas? � Varja gandrīz vai �ukstus jautāja.

� Nūjā!

� Un vai mans galvaskauss ir tikpat pretīgs kā tam skeletam, kuru mums atteicās pārdot par skaidru naudu?

� Atceries, tu toreiz ierakstīji sūdzību grāmatā, ka �atteikums pārdot skeletus par skaidru naudu uzskatāms par bezjēdzību�, � Ustimenko smaidīdams piebilda. � Un vēl pieprasīji, lai es ļauju ��o pasākumu novest līdz loģiskām beigām�.

� Tu visu tik labi atceries?

� Man ir teicama atmiņa.

� Tu ta�u atceries vārdu pa vārdam.

Pazemes hospitālī atkal sāka aplaudēt, un varēja dzirdēt, kā Jeļena teica:

� Biedri viegli un smagi ievainotie, ar �o mes savu koncertu beidzam!

� Tu jautāji, vai tavs galvaskauss ir pretīgs? � Vo-lodja pārvaicāja, Varvarā neskatīdamies. � Nē, nav pretīgs!

� Dzeltens ka nogatavojusies melone?

� Nē, balts . . .

Ar trīso�u smaidu uz lūpām viņa turpināja �o rotaļu, lai tikai viņ� neaizietu. Viņa bija gatava darīt visu, lai tikai viņ� paliktu un sēdētu te.

� Bet vai tas nav nepieklājīgi, ka tu rakņājies manās smadzenēs?

� Nē, nav nepieklājīgi. Dro�ības pēc centos rakņāties tajās pēc iespējas mazāk!

� Un tomēr drusku paurķējies ar savām ķetnām?

Tikai viņa vienīgā pasaulē prata tā runāt.

� Kādēļ tu klusē? � Varvara pēk�ņi noprasīja. � Vairāk mēs nedrīkstam pļāpāt niekus. Man jāatbild uz visu, kas tevi interesē. Un par visu . . .

� To tu tagad nedrīksti! � viņ� a�i iesaucās. � Tu vēl esi slima, Var ja! Tu nervozēsi un raudāsi, un . . .

� Vai gan tu domā, ka esmu no akmens? � viņa piepe�i aizsmakusi atsaucās. � Tu domā, ka tas mani neaizskar? Kā tu uzdro�inies nekā man nejautāt? Ņēmi un izlēci no tramvaja toreiz, ņēmi un izlēci uz visiem laikiem, ņēmi un izsvītroji mani, vai ne tā? Bet es . . . Bet tu . .. tas ta�u ir moko�i . . . Neuzdro�inies aiziet, uzklausi, man tev viss tūlīt pat jāizstāsta!

Ta�u viņ� nevarēja uzklausīt, viņ� nedrīkstēja uzklausīt. Viņ� tomēr bija ārsts. Un stingrā komandiera balsī, ne jau skaļi, bet tā, lai viņa saprastu � citādi viņ� tūlīt pat aizies, � Ustimenko pavēlēja viņai klusēt.

� Tu ta�u nedrīksti, Varja, � viņ� teica, pieliecoties pie viņas apsaitētās galvas. � Tu nedrīksti, tev nav brīv uztraukties. Izrunāsimies, kad būsi izveseļojusies. Bet patlaban nedrīkst, tas ir noziegums, tas, ko es tev atļauju.

� Vai es no runā�anas varu nomirt? � viņa pēk�ņi pajautāja, un viņas acis iemirdzējās. � Jā? Un tagad pa-'UiO

saki: �Idiote!� Vai atceries, kā tu teici, kad es nesapratu, ko no mums visiem vēlas tavs di�enais Se�enovs?

� Idiote! � viņ� priecīgi pa�ukstēja.

� Un ko tu vēl teici?

� Tumsoņas!

� Tas vairs nav cilvēkam izturams! � viņa nobālusi sacīja. � Tas, Volodja, iet pāri spēkiem! Uzgaidi!

Kādu brīdi viņa klusēja. Un viņ� sēdēja, noliecies pār Varju, un gaidīja. Viņ� vairs neuzdro�inājās liegt viņai runāt.

� Tas, kas notiek, � ir noziegums, � viņa �ukstus a�i un skaidri pateica. � Negribu itin ne par ko domāt. Ne par taviem stiķiem, ne arī par to . . . brīnumputnu. Visā pasaulē esam tikai mēs vieni, vieni pa�i! Es nesaprotu, es nezinu, es negribu vairāk domāt. Tas, kas ir noticis, nav itin nekas! Bet tas, ka mēs zaudējām viens otru, ir drausmīgi, tas, Volodja, vairs nav atsaucams atpakaļ. Saproti, lūdzams, mani! Es zinu, un arī tu zini, � mēs notiesājam sevi uz bezlaulības dzīvi, jo, lai kā izveidotos mūsu mū�s, mēs būsim vientuļi, bezgala vientuļi, to ta�u nevar darīt bez mīlestības, tad tas nav ņemams vērā. Ta�u gadi, Volodja, gadi aiziet, dzīve būs muļķīga, tuk�a, kāda tā jau ir bijusi, kāda ir patlaban, tā būs tikai tāda pusdzīve, pat ceturtdaļdzīve, neīsta dzīve. Tu to nesaproti, tu nekā nesaproti, tu vēl neesi iemācījies saprast, tu ta�u vēl līdz pat �im brīdim neesi galīgi pieaudzis. Padomā, atceries, iedomājies, muļķīti, toreiz ta�u tu varēji paņemt mani līdzi uz tām tavām ārzemēm. Tu ta�u varēji! Varēji?

Viņ� piecēlās.

� Vai tu jau aizej? � viņa �ukstus jautāja.

� Jā, � viņ� atbildēja. � Rīt atnāk�u atkal. �odien mēs nedrīkstam vairāk runāt.

� Noslauki man, lūdzu, degunu, � viņa palūdza, � esmu galīgi noraudājusies. Tur, uz galda, ir kabatas lakatiņ� .. .

Viņ� noslaucīja viņai degunu un aizgāja galīgi sakumpis, bet Varvara nodomāja: �Nē, �ī nebija tre�ā reize, � tre�ā būs pavisam īpa�a, ne jau rīt, ne jau �eit, tā varbūt pienāks pēc daudziem gadiem, kad mēs jau būsim veci. Kaut gan � diez vai! Tre�ā reize var arī nebūt. . .�

Un viņa sāka gaidīt rītdienu.

Ta�u Varja nesagaidīja ari rītdienu, jo naktī majoru Ustimenko ar telefonogrammu izsauca pie lielās priek�niecības. Stepanovai to pateica kara ārste Veresova.

� Tuvākajās dienās mēs evakuēsim jūs uz aizmuguri, � viņa jautri piebilda. � Apak�pulkvedis Kozi-revs to jau zina un katrā ziņā pavadīs jūs ...

Varja nekā neatbildēja.

�MAZO GULBl�U DEJA�

Vords atveda Neviļu ar sanitāro automa�īnu un pats vadīja ievainotā nogādā�anu uz kuģa. ��ādās lietās viņ� ir meistars,� Volodja nodomāja, vērodams angļu ārsta rīcību. Bet tikai �ādās � un nekur vairāk. Arī slimības vēsturi Vords bija atvedis greznā aploksnē ar pieciem zīmogiem.

� Tā tas neies cauri, Voīd, � Ustimenko teica, kad viņi palika kopkajītē divi vien. � Man jāzina, kas �eit rakstīts. Mēs esam viens otru mazlietiņ iepazinu�i, vai ne? Atbildība par jūsu, piedodiet, gļēvo bailību, � iespējams, ka esmu pārlieku ass, � tomēr gulstas uz jums, nevis uz mūsu medicīnisko dienestu. Tādēļ es vēlos � tāpat kā, starp citu, arī mans �efs � profesors, ģenerālis Harla-movs, � lai slimības vēsturē būtu atspoguļots arī mūsu viedoklis, mūsu apgalvojums, ka nepiecie�ama operatīva iejauk�anās. Acīm redzot, aizzīmogotajā dokumentā nav pateikts viss, citādi jūs tepat uz vietas atplēstu aploksni.

Vords, protams, aploksni neatplēsa.

Viņ� iegremdējās tradicionālajā angļiem raksturīgajā klusucie�anā, ne jau klusē�anā, bet tie�i augstprātīgā klusucie�anā, tad pateica, ka Ustimenko esot �ļoti punktuāls, pat ļoti�, un aizbrauca, apsolīdams atvest citu slimības vēsturi.

� Redziet nu, es uzminēju, kas jums aiz ādas, � Ustimenko noteica, ļauni iesmējies.

� Nepiesienieties vārdiem, � Voids strupi atbildēja. � Citu � tas ir � atvērtu, � tā es gribēju teikt.

Bet var ta�u atvērt arī �o! Slimības vēsture � tā nav diplomātiskais pasts. Starp citu, neaizmirstiet piebilst tai

4H2

otrajā slimības vēsturē par abiem sekundārās plau�u asiņo�anas gadījumiem.

Tas tika pateikts jau pie trapa. Anglis paraustīja plecus un aizbrauca, bet Volodja devās pie sava piektā grāfa Ne-vila.

� Jūs varat saukt mani vienkār�i par Lī, dok, � viņ� teica.

� Sers Lī?

� Nē, tikai Lī. Jūs ta�u salīdzinājumā ar mani esat galīgs ve�ukiņ�! Un ļaujiet man pagulēt te svaigā gaisā, dok, kamēr ir tik jauks laiks.

� Bet vai jums nepū� virsū?

� It nemaz!

Nestuves stāvēja aizvējā � pie lazaretes, un tomēr �eit bija vēss. Krustmāte Poļa sameklēja Orenburgas lakatu � viņa pati atnesa to anglim. Kopā ar Volodju viņa apsēja to Neviļam ap galvu � pēc visiem sare�ģītajiem noteikumiem � ātri un veikli. Krustmāte Poļa izvilka uz viņa tīrās, neiedegu�ās pieres linu krāsas cirtas. Lajonels apvaicājās:

� Vai tagad es esmu krievu Matrjo�ka? Pareizi, dok?

Volodja nespēja piespiest sevi pasmaidīt, skatoties uz

leitnantu: lepna, neganti lepna meitene, kas cen�as izturēties kā zēns, � tā �ai brīdī majors Ustimenko domāja par �o metropoles karalisko gaisa karaspēku lidotāju Lajonelu Ri�ardu �arlzu Meiju, piekto grāfu Neviļu un komponistu, kura vārdu neviens un nekad nedabūs dzirdēt.

� Tagad es dzer�u pienu! � Lajonels sacīja.

� Dzersi, dzersi, Ļoņe�ka! � krustmāte Poļa apstiprināja, kad Ustimenko pārtulkoja viņai, ko slimais saka. � Dzersi, Ļoņa!

Kop� �ī brī�a visi �Pu�kina� ļaudis sāka saukt Neviļu par Ļoņu vai pat par Leonīdu. Pēc tās kaujas virs karavānas visi izturējās pret viņu ar lielu cieņu. Viņ� to zināja un smaidīja, arī viņam te viss patika � gan elegantais vecākais palīgs Petrokovskis, gan skābu kāpostu salāti, ko viņam atnesa koks Sļusarenko, gan izdaudzinātās krievu dzērvenes, kuras viņ� nepārtraukti ēda un slavēja, gan kapteinis Amirad�ibi, kas apciemoja savu pasa�ieri un aprunājās ar viņu par laiku, gan kaiju kliedzieni virs lī�a, gan tvaikoņa komandas vēsais, izturētais un saskanīgais

miers, gan �erlikonu� stobri, kurus ar mīlestību kopa cienīgs, par saviem spēkiem pārliecināts matrozis .. .

Vakarā, kad Volodja kajītē rakstīja Varvarai vēstuli, viņu izsauca pie trapa.

Gar to pastaigājās Vords. Viņ� bija uzvilcis var�u krāsas lietusmēteli: lejā, piestātnes malā, patlaban apmeta līkumu angļu d�ips.

� Saņemiet, lūdzu! � Vords teica un pasniedza Vo-lodjam atvērtu aploksni.

No jauna uzrakstītā metropoles GKS leitnanta sera La-jonela Nevila slimības vēsture bija sacerēta diezgan miglainā formā, ta�u fakti tomēr bija minēti pareizi.

� Nu, labi, � Volodja teica. � Viss kaut cik normāli.

Salocījis papīrus, viņ� iebāza aploksni kabatā.

� Tagad jūs, �ķiet, dabūsiet no manis atpūsties . ..

Volodja pasmīnēja.

� Man tomēr gribētos atvadīties no sera Lajonela.

� Ejam.

Nevils vēl negulēja, � viņ� smēķēja un ik pa brīdim iedzēra kādu malku viskija. Viņ� bija mazliet iereibis un tā kā savādi nopriecājās par Vorda iera�anos. Savādi un ļauni.

� Ā, doks! � Nevils piemiedza acis. � Varat iedomāties, es jau biju pārliecināts, ka vairs nedabū�u ieskatīties jūsu vizuļojo�ās brillēs. Un ka jūsu noslēpums paliks kopā ar jums. Ko jūs tur pļāpājāt man pirms pa�as aizbrauk�anas par nez kādu operāciju, ko piedāvāju�ies izdarīt krievi un kas būtu mani nogalinājusi?

Ustimenko pievilka pilnas krūtis ar gaisu: pat to viņ� ir izpļāpājis, nolādētais Vords! Kas viņu raustīja aiz mēles? Viņ� ta�u pats lūdza, lai klusējam un neiejaucam ievainoto visās telegrāfiskajās sarunās!

� O-o! � sacīja Vords un paraustīja degunu.

� Ko-o? � Lajonels pavisam pieklājīgi apjautājās. � Sākumā nesapratu, par ko iet runa, bet tagad tas mani ir ieinteresējis.

� Operācija, kas saistīta ar milzīgu risku! � Vords novilka un pa�ķielēja uz Ustimenko. � Gandrīz vai neiespējama operācija . . .

� Ja, bet, ja jau viņi to ieteica, rau, viņi, � Nevils pamāja uz Volodjas pusi, � tad mans stāvoklis nemaz tik labs nav? Jeb vai jūs uzskatāt mani par galīgu idiotu?

Volodja izgāja laukā.

Viņam par �o sarunu nebija nekādas daļas.

Lai uz visiem jautājumiem atbild Vords, lai atbild, ja viņ� to spēj.

Pēc pārdesmit minūtēm � ne vairāk � viņ� ieraudzīja, ka Vords iesē�as savā d�ipā un aizbrauc, bet drīz pēc tam kuģa feld�eris Miļonu�kins uzmeklēja Ustimenko un pateica, ka �Leonīds� lamājoties un aicinot savu ārstu.

� Vai zināt ko? � Lajonels teica, kad Volodja iegāja lazaretē. � Tagad es visu saprotu. Neuztraucieties, dok, es nemocī�u jūs ar visu �o nelietīgo jezgu, neviens cits pie tās nav vainīgs, vienīgi mans tēvocis Torpentovs un viņa ierēdņa ārsti, viņiem par visu jāatbild, kaut viņus nelabais parautu, es saprotu ko citu, galveno . . .

� Jūs esat piedzēries � lūk, ko es saprotu! � Volodja nikni teica.

� Tikai drusciņ. Bet tam ta�u tagad nav nekādas nozīmes. Tikai netraucējiet, citādi man sajuks; nu, tad redziet: visai �ai jezgai ar manu operāciju, ko jums neatļāva izdarīt, ir pat zināma filozofiska jēga. Vai negribat iedzert?

� Ielejiet ar!

� Filozofiska! Un ļoti dziļa. Es to nepratī�u izteikt, bet mēs aizvien atliekam, negribam uzņemties atbildību un neuzdro�ināmies riskēt. Tā ir mūsu tradicionālā politika. Vai sapratāt? Vords nav vainīgs. Viņ� ir parasts muļķis! Starp citu, viņ� man visu pastāstīja, un tagad es saprotu. Viņ� pastāstīja tādēļ, ka tagad vairs ne par ko neatbild. Tiesa, es viņu mazliet pabiedēju, ka palūg�u, lai mani ievieto jūsu hospitālī un ka jūs mani izoperēsiet, bet arī �im gadījumam viņam jau bija gatava atbilde: jūs nevarat mani operēt, jo mana veselība pieder nācijai, bet nācija aizliegusi to darīt. Vai saprotat?

Lajonels iesmējās.

� Izrādās, ka nācija � tas ir mans tēvocis Torpentovs . . . Labi, pietiks par to runāt. Tagad es mēģinā�u pagulēt, bet rīt jūs mani atkal iznesīsiet uz klāja, vai ne, dok? Gribu noskatīties uz visu �o jandāliņu no apak�as . . .

� Kādēļ?

� Tādēļ, ka no aug�as visas kaujas izskatās kā tāda nieko�anās, kā nekrietna rotaļa un tomēr rotaļa, bet no �ejienes . ..

� Neesmu redzējis �o jūsu rotaļu ne no aug�as, ne no apak�as, � Volodja atbildēja, � ta�u nedomāju, ka man tā izliktos pēc jandāliņa . . . vai ari pēc rotaļas!

Nevils, kā jau vienmēr, kad bija noklausījies Volodjas atbildi, bridi padomāja, kamēr tika galā ar Volodjas angļu valodu.

� Jums, dok, pietrūkst domā�anas viegluma, � viņ� beidzot noteica. � Jūs visu uzņemat pārāk nopietni. Tāds domā�anas veids raksturīgs anglosak�iem, nevis slāviem. Turklāt jūs ātri apvainojaties. �ķiet, jums ir tieksme runāt tādus vārdus, kādi patīk manam tēvocim Torpento-vam, piemēram, � ��ie svētie kapi�.

� Ir arī svēti kapi! � Volodja atrūca.

� Jā, ir, bet tikai tai gadījumā, ja tajos neguļ uzpūtīgu patmīļu, neapdāvinātu flotes vadoņu un sevī iemīlēju�os idiotu pī�ļi, tādu, piemēram, kā mans tēvocis Torpentovs. Ta�u parasti viņi � tie�i viņi guļ ar likumu aizsargātos kapos un ģimeņu kapli�ās. Bet manu brāli D�oniju kaut kāds nelietis � Rommeļa tankists � ar savām kāpurķēdēm tā iemīcīja tuksne�a smiltīs, ka viņu pat apbedīt nevarēja.

� Pietiek, izbeigsim �īs valodas! � Volodja pavēlēja.

� Kādēļ tad pietiek? Bet manu vecāko brāli Haraldu, dok, trīsdesmit astotā gada pavasarī Hamburgā nogalināja nacisti. Viņ�, ziniet, bija izlūks, un viņ� neieredzeja Min-heni un visu tamlīdzīgo. Viņ� kliedza uz manu tēvoci Tor-pentovu, ka mūs nomu�īs, ja mēs nenodibināsim labu kontaktu ar krieviem. Un angļi izdeva brāli nacistiem. Jā, ja, neblisiniet acis � viņi spēlēja brid�u, �ie divi moslijie�i, ar diviem Ribentropa diplomātiem un pateica viņiem brāļa vārdu. Nebrīnieties, fran�u kagulāri rīkojās tapat, tagad mēs �o to jau zinām, ta�u ne visu . . .

Viņ� brīdi klusēja, tad piebilda:

� Haraldu vispār neatrada. Bet mans tēvocis Torpen-tovs � cilvēks, kas visos laikos bijis labi informēts, � jau toreiz teica: �Tādiem kā man ir pārāk daudz kopēja ar viņiem. Pārāk daudz.�

Kā to saprast � ar viņiem? � Volodja neaptvēra.

� Ar nacistiem, dok, tikai jūs nedusmojieties...

40li

� Jūs nu gan esat pikts uz savu tēvoci Torpentovu, � sacīja Volodja.

� Man uz viņiem visiem nospļauties! � Nevils miegaini atcirta. � Es tikai negribu nomirt tuvākajās dienās. Kaut vienam krietnam puisim jāpabaro tārpi mūsu ģimenes kapli�ā, un �is puisis bū�u es. Bet rīt es piedzer�os, lai nebūtu jādomā par savu lielkalibra lodi . . .

� Labi, varat piedzerties!

� Un mani atkal noguldīs uz klāja?

� Ja jums tā patiks, Lī. . .

Nospiedis podziņu, Volodja izdzēsa lustru un iededza nakts spuldzīti.

� Vai tagad es palik�u viens? � anglis �ukstus jautāja.

� Nē. Es pārnak�ņo�u tepat, jo man nav citas vietas, � Volodja samelojās. � Es tikai drusku iekodī�u.

� Jūsu prosas biezputru?

� Mūsu prosas biezputru.

� Bet man ta�u ir vesels maiss ar konserviem! � Nevils svelpjo�i un bezgala nikni no�ukstēja. � Tas ir muļķīgi, dok! Es ta�u nevaru nekā ieēst, it īpa�i konservus. Aiznesiet tos, dok, uz kopkajīti, es jūs lūdzu. Konservēti ananasi. Un vistas gaļa un bekons . . .

� Vai jūs apjēdzat, ko runājat? � Volodja klusu noprasīja.

� Neapjēdzu! � Lajonels nokliedza viņam pakaļ. � Nesaprotu, kaut velns parautu jūsu trako lepnumu!

Volodja cie�i pievēra durvis.

Blakus, uz kaimiņu kuģa, spārnus kulstīdams, iebrēcās gailis, kam �ajos platuma grādos jau sen bija sajuku�i visi laika rēķini. Maigi savus kristāla �ķindienus nobirdināja kuģa pulkstenis, un LJstimenko atkal nevarēja saprast, cik īsti rāda pulkstenis un kāds diennakts posms patlaban ir. Bet tam arī nebija nekādas nozīmes. Pēc tām divām bumbām viņa pulkstenis vairs negāja.

Коркаjītē krustmāte Poļa patie�ām pasniedza viņam prosas biezputru un kaut kādu brūnu dzeramo, ko dēvēja par �kakao�, bet kas oda pēc vilnas.

� Kādēļ to sauc par �kakao�? � Volodja pajautāja.

� Tā koks to nosaucis, � krustmāte Poļa pikti atcirta. � Viņ�, Vladimir Afanasjevi�, labāk zina. Kaptei-

nis pirmīt, starp citu, uzlielīja, teica, ka no skaidām labāku nemaz nevarot izgatavot. . .

Ienāca Petrokovskis, novilka telteni, pacēla klavieru vāku un sāka klinkstināt �Zilā lakatiņa� melodiju.

Slīdēja nost tev no pleciem Rudzupuķu lakatiņ� maifis . ..

Solīji man, ka mū�am visur tev līdzi Ies mūsu tik�anās laiks . ..

� Mū�am � nevajag! � Volodja aizrādīja.

� Ja nevajag, tad nevajag! � Petrovskis labprāt piekrita un pajautāja: � Kas man, dakter, varētu būt lēcies, glu�i kā nenormālam: viss tik neganti o� pēc trinitrotoluola, ka nezinu, kur dēties. Pirmīt apēdu veselu galviņu ķiploku � arī tas nelīdz.

� Nospļaujieties!

� Vai tad pāries?

� Noteikti.

� Vai tad pret to zāles vēl nav izgudrotas?

� Vienīgās zāles � kara beigas.

� Tas jau nu tā, � vecākais palīgs piekrita, � to jūs pareizi pateicāt. . .

Un atkal pagriezās pret klavierēm:

Atceries, �ķir�anās brīdī Atvadu sveicienam tu Upmalā atnesi savu, mīļā ...

� Savu � nevajag! � Volodja pamācīja.

Pabīdījis sāņus �ķīvi, viņ� beidza rakstīt Varjai vēstuli: �. . .Tur Tev, rudā, taisnība, es ta�u zinu, ka nespēju bez Tevis dzīvot, esmu zinājis to vienmēr, esmu sapratis, ta�u nolādēto raksturu ir grūti pārvarēt. Arī patlaban man sāka rēgoties nodevība � visdrausmīgākā nodevība, kāda vien uz mūsu planētas pastāv. Bet tas tikai tā uz brīdi: ja jau esam sāku�i par to runāt, tad es esmu daudz vairāk vainīgs nekā Tu! Tu ta�u viņu nemīli, Tu neaizgāji no manis kopā ar viņu, Tu paliki, kā tev likās, bez manis un atmeti visam ar roku. Es visu saprotu, tikai vienmēr par vēlu, redz, kur, draudziņ, mana nelaime. Un arī vārdi iesprūst man kakla. Bet Tu ta�u mani pazīsti labāk nekā es pats. Tas nav sva-Hgi, ka mēs tagad atkal �ķiramies, gan mēs tomēr atradīju

sim, mēs nevaram neatrast viens otru. Un trenc ratā savu skaistuli, kaut arī tas ir aplam, bet viņ� man sagādā mokas un domas . . .�

� Vai vēstule uz dzimteni? � Petrokovskis pajautāja.

� Nu jā! � Ustimenko atbildēja, uzrakstīdams uz aploksnes savu lauka pasta numuru. � Patie�ām uz dzimteni! � un apjautājās, vai nav dzirdams kas jauns.

� Jūs domājat apsardzes kuģus?

� Tie�i tā.

� Par to iera�anos pats dievs kungs zina tikai aptuveni. Vai arī nezina itin nekā. Tāds jau ir konvoju likums.

� Vai jūs netaisāties nokāpt krastā?

� Gribat vēstuli iemest, vai? Pastkastīte atrodas tepat netālu ostā. Piecu minū�u gājiens.

� Kas jums bija vakariņās? � Lajonels miegainā balsī pajautāja, kad Ustimenko, nosūtījis vēstuli, ienāca lazaretē. � Vai prosas biezputra?

� Prosas biezputra. Un kakao! Un omāri un langusti, austeres, garneles un kas vēl jums tāds aristokrātisks varētu būt? Jā, un vēl deserts! Un kafija ar liķieriem. Un, protams, augļi.

� Ejiet pie velna, dok! Es te gulēju un, zināt, ko domāju? Mēs ieradīsimies paredzētajā ostā, laikam jau Reik-javikā? Mēs ieradīsimies, un jūsu kopkajītē būs klāts galds visiem tiem idiotiem, kas pie jums atnāks, un būs krievu ikri, būs degvīns, bor��s un bliņas, būs viss. Un visi jūs izliksities, ka jums tas neko nenozīmē, un smēķēsit resnus krievu papirosus ar zeltītu apmali, bet komodors Greivs no admiralitātes rīs jūsu ikrus ar karoti un vēl atgādinās jūsu kapteinim, ka nebūtu par ļaunu dabūt kādu bund�iņu līdzi, un jūsu kapteinis iedos ar. Ir ikrus, ir degvīnu, ir papirosus . ..

� Iedos, un kas par to? � Ustimenko sacīja.

� Bet tas ta�u ir muļķīgi!

� Nezinu, � Volodja novilka. � Nesaprotu, kāpēc muļķīgi? Labāk gulēsim, Lī, ir jau vēls .. .

� Viss ir muļķīgi, dok, � Lajonels, smagi nopūzdamies, nomurmināja. � Viss ir bezgala muļķīgi un netīri. Riebīgi. Un vai zināt, dok, es �ausmīgi nogurstu domājot. Tas, ko es atklāju, saskardamies ar nolādēto smerdeli Vordu un ar manu tēvoci Torpentovu, un ar visiem viņiem, kopā ņemot, nedod man ne mirkli miera. Starp citu, jūs laikam gribat gulēt?

� Jā, gribu! � Ustimenko atbildēja, vēlēdamies, lai arī Nevils aizmieg. Ta�u viņam � �im lidotājam � miegs nenāca ne prātā, viņam gribējās runāt. � Rīt! � Ustimenko pavēlēja. � Vai dzirdat?

� Tad ie�ļirciniet, dok, man kādu draņķi, jo citādi es jūs nomocī�u un pret rītu sāk�u klupt virsū ar zobiem . . .

Volodja nopūtās un aizgāja novārīt �ļirci.

Kad viņi pamodās, konvojs jau bija jūrā.

Pēc ledaini aukstas du�as, kas asām strūklām kapāja miesu, Volodja uzkāpa komandtiltiņā pie Amirad�ibi, noņēma no āķa rezerves binokli un aiz brīnumiem iesaucās, � viņa skatienam bija pavērusies brīnumaina aina. Zem spo�ajām, gai�i zilajām ziemeļu debesīm, cik vien tālu acs spēja pārskatīt, brauca milzīgi transportkuģi un draudīgi apsardzes kaujas kuģi. Aug�ā sidraboti saules pusē un melni ēnā peldēja gaisa aizsprostu aerostati, bet virs tiem dzidrajā zilgmē �o milzīgo, peldo�o pilsētu apsargāja mazi, �igli iznīcinātāji.

� Varen skaisti! � Ustimenko neviļus skaļi iesaucās.

� Jā, vajadzētu nofotografēt, paņemt par piemiņu un nekad vairs �eit nerādīties, � Jelisbars �abanovi�s īgni atsaucās. � Tā mēdz izteikties odesie�i . . .

Volodja palūkojās viņā un pamanīja maisiņus zem acīm, dzimumu skarbo spīdumu un gurdi sagumu�os plecus.

� Man nepatīk celt paniku, � Amirad�ibi dusmīgi, bet klusi pateica, � ta�u ceru, ka tas paliks starp mums. Mēs varam pieredzēt lusLīgu baletu, ja vien �ie ne�ķīsteņi līnijkuģi � �Admirālis �ērs� un �Tirpics�, un �Licovs� un smagais kreiseris �Admirālis Hipers�, un vieglie �Ķelne� un �Nirnberga� ar visiem saviem mīnu kuģiem un zemūdenēm mūs pamanīs. Vai varat iedomāties?

� Nē! � paraustījis plecus, Volodja atbildēja. Viņ� patie�ām nespēja iedomāties, kā tas viss varētu notikt.

� Vārdu sakot, būs liels troksnis. Un arī jums darbs atradīsies.

� Esmu tam sagatavojies.

� Par to es ne�aubos! Ta�u te ir grūtāk nekā uz cietas zemes.

� To es saprotu! � Volodja pamāja.

� Te ir sava specifika, � Amirad�ibi turpināja. � Turklāt mēs neesam paradu�i pamest kuģi, kamēr tas turas uz ūdens. Mūsu likums: cīnīties līdz pēdējam. Ta�u ievainotajiem jābūt evakuētiem jau laikus Arī jūsu anglim, �im piektajam grāfam, tāpat. Jūs atbildat par viņiem visiem. Vai skaidrs?

� Tiks izpildīts! � Ustimenko atbildēja.

Nokāpdams atpakaļ uz klāja, Volodja pēk�ņi iedomājās, ka Amirad�ibi būs viņu panerrojis, ka tas viss tikai joks, ta�u tūdaļ aizdzina �o domu. Viss, kas notika uz klāja � gan lo�metējnieki pie �erlikoniem�, gan artilē-risti, gan sanitārie instruktori ar somām plecos, gan kuģa kara komandants flotes formas tērpā, kas likās tik dīvains uz �ī �ķietami miermīlīgā kuģa, gan cilvēki ar bruņu cepurēm galvās, gan organizētība, gan pastāvīgais saspringums, � viss liecināja, ka sveikā cauri nekādi netikt, ka tas ir kar� un kauja neizbēgama!

Ta�u vēj� svilpoja tik brīvi un mierīgi, saule spīdēja tik dāsni un jautri, Lajonels tā priecājās, ka atkal iznests �ajā sāļajā gaisā, kas tīkami kutināja nāsis, ka ārsts Ustimenko nolēma �līdz liktenīgajai stundai� par karu nedomāt, bet tikai baudīt dzīvi, cik nu tas viņam �ajos apstākļos iespējams.

� Vai neuzspēlēsim? � Nevils, �ķelmīgi pasmaidīdams, iejautājās.

� Uzspēlēsim ar, leitnant.

� Tikai jūs, dok, pacentieties iegaumēt! Citādi tam nav nekādas jēgas � es jūs it nekad neiemācī�u, ja visu laiku domāsit par savu meiteni. Starp citu, vai jums ir meitene?

� Nav! � Ustimenko drūmi atteica.

� Tik vecs, bet vēl nav.

� Un jums?

� Es vēl nepaguvu, dok! Es vispār it nekā neesmu paguvis.

Viņa sejai pārslīdēja viegls sārtums: �is kara lidotājs vēl nebija iemācījies pat runāt neķītrības.

� Saprotat, dok? Es aizgāju pie viņām pēc ģīpku sacensībām, tikai no tā nekas neiznāca. Viņas nosauca mani par �draudzenīti� un ar varēm iebāza man mutē milzīgu, lipīgu konfekti. Un pēc tam es piedzēios � tas arī viss.

Volodja smaidīja � tāds vecs un tāds visgudrs ūpis blakus �im lidotājam. Smaidīja, skatījās uz vēja plivinātajām gai�ajām cirtiņām un skumji domāja: �Ja tu, muļķīti, iemīlēsi, tad uzzināsi, kas tā ir par mocību. Dzīvosi ar dvēselē iedzītu ķīli un izliksies, ka tev klājas pavisam labi.� � Jaunībā es itin nekad un nekā nepaguvu, � Nevils sacīja. � Es vienmēr nokavēju. Man nepietika laika, vai saprotat, dok? . ..

Un, atmetis ar roku, kuras pirkstā mirdzēja gredzens, viņ� tikko dzirdami sāka svilpot. Tā arī bija viņa �spēle�, savāda spēle, ko bija izdomājis sers Lajonels Nevils.

� Kas tas bija? � viņ� pēc brītiņa pajautāja.

� Skrjabins! � Volodja saspringtā balsī atbildēja.

� Dok, jums gan ir biezas ausis. Atkārto�u vēlreiz.

Un viņ� atkal sāka klusītēm svilpot un pat nodungoja, lai Volodja varētu atbildēt pareizi.

� Dieva vārds, Skrjabins! � Ustimenko stūrgalvīgi atkārtoja.

� Tas man ļoti glaimo, bet tomēr tas ir Nevils, �opuss 9�.

� Varen atgādina Skrjabinu.

� Jūs tā domājat? Nu, un �is?

Volodja klausījās ar nopietnu seju.

� Skrjabins, par to nav ne mazāko �aubu.

Lajonels laimīgi iesmējās.

� Tā ir mūsu lidotāju dziesmiņa un to sauc: �Run�i uz jumta�! Diezgan nepieklājīga dziesma. Jūs, dok, nekā nejēdzat no mūzikas . . .

Kad tas sākās, viņ� vēl aizvien smējās. Un ne jau viņ� pirmais pamanīja asinis, bet gan Ustimenko. Tās bija spilgti sarkanas, un vienā mirklī to iz�ļācās tik daudz, ka Volodja apjuka. Divatā ar cekulainu matrozi, kas pagadījās turpat blakus, Ustimenko ar nestuvēm aiznesa Lajonelu uz lazareti. Nevils apklusa, acis bija aizvērtas. Te labāk varēja dzirdēt kuģu ma�īnu dunu, bet varbūt tur saltajā ūdenī tikai griezās kuģa dzenskrūves. Aiz �ķērssienas, kas atdalīja lazareti no kambīzes, koks �ēlabaini vilka:

Kad klusu viss,

Kad tālumā zvaigznāji viz.

Tikāmies abi.

Atmiņā labi Palicis lakatiņ� �is ..,

Lai nu kas, bet lakatiņ� jau bija iekarojis �Aleksandru Pu�kinu�.

� Vai tā atkal ir sekundārā asiņo�ana? � Lajonels beidzot pajautāja. � Jā? Un spēcīga?

� Nē, viegla! � Ustimenko sameloja.

� No manis �ļāca kā no kaujama teļa! � Nevils sacīja. � Interesanti, kāda tad būs spēcīga? . . .

� Labāk būtu tagad klusēju�i.

� Vai tad es nodzīvo�u simt gadus?

� Es jūs lūdzu nepļāpāt! Un nav ko tik briesmīgi uztraukties, visu, cik jūs patlaban pazaudējāt, es tūlīt atlie�u atpakaļ. Man te labu asiņu, cik uziet.

Atnāca Miļonu�kins, un viņi sāka pārlie�anu.

� Paklau, tas patie�ām ir ļoti vienkār�i! � Nevils ironiski pabrīnījās. � Kaut kas līdzīgs mū�īgajam dzinējam.

� Tas ir vēl vienkār�āk!

� Tātad mani tagad vienmēr papildinās?

� Jā. Bet Anglijā jums izņems lodi, un jūs to aizmirsīsit!

� Dok, � Lajonels jautāja, kad pārlie�anas procedūra bija beigusies, � vai jūs nedabūsit no saviem komunistiem pa mizu, ka tik daudz ņematies ap mani? Es tomēr, vai zināt, neesmu glu�i �savs puika�, kaut gan hospitālī viens jūsu lidotājs, kad mēs abi paklusām iemetām, sacīja, ka es esot �savs puika�. Un vēl viņ� man ieteica pēc iespējas ātrāk atklāt otro fronti un nevilcināties ar to. Grūti pat iedomāties . . .

Nevils aprāvās.

� Ko iedomāties?

� Iedomāties, ka es varēju, rau, tāpat nogāzt viņu kaut kur virs kādas jūras.

� Vai arī viņ� jūs.

� Vai arī viņ� mani, tam nav būtiskas nozīmes. Nozīme ir kam citam, nozīme ir tam, ka pui�i, kuri sāk kaut ko apjēgt, atjēdzas tad, kad ir jau par vēlu . . .

� Kādā ziņā par vēlu?

� Kaut vai hemoglobīna ziņā. Jau tur, hospitālī, Vords izpļāpājās, bet es to dzirdēju. Tikai jūs protat glabāt savu nolādēto ārsta noslēpumu, bet Vords to nespēj . . .

Viņ� pagrozīja melno gredzenu uz tievā pirksta un aizvēra acis.

� Nogurāt?

� Ielejiet man viskiju, jūs ta�u zaudējat ar savu Skrjabinu.

Volodja ielēja, ta�u Nevils nedzēra.

� Pretīgi! � viņ� nopūzdamies pateica.

Nevila domas bija aizklīdu�as kaut kur tāluma.

� Varbūt jūs pasnaudīsit? � Ustimenko apvaicājās. Ta�u viņ� laikam bija izteicies tik neprecīzi, ka lidotājs ilgi domāja, pirms atbildēja, un galu galā pavaicāja:

� Ko jūs ar to gribējāt sacīt?

Nevila skatiens bija izklaidīgs: laikam juka domu gaita. Ta�u nē, izrādījās, ka glu�i otrādi: viņ� neatlaidīgi domāja vienu un to pa�u.

� Jā, jā, dok, neviliniet mani sāņus, � viņ� atgriezās pie iepriek�ējās tēmas. � Tas puisis varēja cīnīties pret mani, ja mūs būtu sarīdīju�i. Saprotat? Arī viņ� nekā nav paguvis, un abi mēs nekā cita nepagūtu kā tikai nogalināt viens otru.

Nevils aizvēra acis, un viņa sāpju izmocītā, mīkstu, valgu un sapinkoju�os cirtu ieskautā seja, kas bija maiga kā meitenei, it kā apdzisa.

Acu neatvēris, viņ� pavisam klusu nobrīdināja:

� Un netraucējiet man runāt, kamēr es vēl spēju. Vai tad �īs sekundārās asiņo�anas ir maz tik vieglas?. . . Man atlicis pārāk maz laika, lai izpļāpātos, tas ir tāpat ka gaisā, kad sāk izbeigties degviela. Un jūsu papildinā�ana vai pārlie�ana � tā ir tikai tāda nieko�anās. Laikam jau tajās asinīs, ko jūs pielejat man klāt, hemoglobīns ir daudz �ķidrāks...

Viņ� nepabeidza sakāmo, nez kam uzsmaidīja un iegrima snaudā.

Cenzdamies nekā nedomāt, Ustimenko nopūtās un, uzmanīgi ietinis asiņainos dvieļus papīrā, pārmeta tos pāri bortam. Tikai te, uz klāja, viņ� pamanīja, ka visapkārt kaut kas pārvērties, lai gan karavāna turpināja uzsākto ceļu. Viņ� pat nepaguva aptvert, kas īsti pārvērties, kad uz konvoja kara kuģiem iedārdējās zenītlielgabali, bet pēc tam gandrīz tajā pa�ā mirklī � arī uz transportkuģiem.

Pa kreisi priek�ā pacēlās vienlaida aurojo�as uguns siena, un tomēr, par spīti �ai zaļgani sārtajai, trīsuļojo�ai trasējo�o lo�u nāvējo�ās gaismas straumei, vācu torpēd-lidma�īnas, motoriem gaudojot, nāca aizvien tuvāk, nemaz nedomādamas nogriezties vai nosvērties sāņus. Tās lidoja virs pa�a ūdens pļaujo�ā lidojumā, itin kā pieglauzdamās viļņu galotnēm, cenzdamās sasniegt to distanci, no kuras varēja iz�aut torpēdas, un arī iz�āva tie�i tajā mirklī, kad karavānai no aizmugures un labās puses vilnis pēc viļņa uzklupa piķējo�ie bumbvedēji. Var būt arī, ka Volodja pirmajā mirklī lāgā neaptvēra, kur� un kādā secībā ko darīja, bet tie�i tā viņ� to ieraudzīja �ai spo�ajā, saulainajā polārās dienas gaismā � torpēdlidma�īnu ierindu, kas lau�as cauri uguns sienai, un bumbvedējus tur, aug�ā, virs galvas. Pēc tam sava tvaikoņa zenītlielga-balu aizsmaku�ajos auros un gārdzoņā, nepārtrauktajās �erlikonu� rejās pie pa�as auss viņ� vispār pārstāja kaut ko saprast un aptvert, tikai atjēdzās, ka viņam sācies darbs, norāva no āķa bruņu cepuri, savilka cie�āk zem zoda siksniņu un tai pa�ā mirklī ieraudzīja sev blakus Miļonu�-kina bakurētaino, rudo sejiņu. Viņ� vienmēr mulsa un pat nedaudz stostījās aiz mulsuma.

� Kas ir? � Ustimenko viņam uzsauca.

� Viss kārtībā! � Miļonu�kins atkliedza. � Pagaidām viss kārtībā!

Volodja atmeta ar roku un aizskrēja uz komandtiltiņu. Te viss likās mazliet labāk saprotams, ta�u �ķita, ka tūdaļ pārplīsīs ausu bungādiņas, jo turpat blakus blīk�ķēja un klabēja lielgabali. Amirad�ibi ar nosvīdu�u bronzas brūnu seju stāvēja blakus stūres vīram, un Ustimenko izdzirda, kā signalizētājs gandrīz vienlaikus uzsauca kapteinim: �Pa labi aiz muguras pretinieka bumbvedējs,� � un: �Izmeta bumbas,� � un kā Amirad�ibi tūlīt pavēlēja stūres vīram: �Stūri pa labi,� � bet bumbas gaudodamas aizlidoja turpat blakus garām, pēc tam kapteinis pavēlēja: �Pagriezt stūri pa kreisi,� � un pēk�ņi te viss apklusa, kaut arī priek�gala lo�metēji vēl turpināja dārdinā�anu.

� Tagad sapratāt? � Amirad�ibi aizsmacis noprasīja un sāka kāsēt.

� Vai tas ir solītais lustīgais balets? � Ustimenko pavaicāja.

� Nē, dārgais doktor, tā ir tikai mazo gulbī�u deja baletā �Gulbju ezers�. Tas ir mazs gabaliņ� no kara .. ,

Beidzot atkāsējies un vējā veikli aizsmēķējis, kapteinis apvaicājās:

� Redzējāt, kā aizgāja bojā �Faraons�?

� Nē, neredzēju.

� Uz vietas. Vienā mirklī. Viņi, nabagi, laikam samin-stinājās, un bumbvedējs uzmeta viņiem divas bumbas. Rau, kur �audās korvetes, cer vēl izglābt cilvēkus . . .

Signalizētājs uzsauca:

� Redzu komodora signālu: nolaist karogu par godu bojā gāju�ajam kuģim.

� Karogu pusmastā! � Amirtid�ibi apgriezies pavēlēja.

Un, noņēmis bruņu cepuri, vēl drebo�ā rokā turēdams

baltu lakatiņu, viņ� noslaucīja no pieres kara sviedrus un ierunājās pavisam mājīgā, klusā un gurdā balsī:

� Mū�īga slava kritu�ajiem! Padomju tauta jūs nekad neaizmirsīs! Lai jums slava mū�os, jūras darba rūķi, iero�u brāļi! Lai ļaunā dzelme kļūst jums par siltu klēpi, kaujas ērgļi, kur atdusēties mū�a miegā . . .

�ķita, ka viņ� skaita lūgsnu, bet, pēk�ņi apskaities, kapteinis noteica:

� Ja jūsu mīnu kuģi �autu tāpat, kā �auj �Spo�ais�, � ar galveno kalibru, tad neviena torpēdlidma�īna netiktu klāt! Starp citu, neviens to vēl nav darījis, ta�u Rodions no septiņdesmit kabeļtauvu attāluma gā� ar visiem borta lielgabaliem. Velē un nelai� klāt, re, kāds bra�s kapteinis. Bet �itie � tikai plāta mutes!

Un viņ� dusmīgi parādīja, kā ��itie plāta mutes�. Pēc tam uzsita Ustimenko uz pleca un pamācīja:

� Nevajag būt tik nopietnam, mans dārgais dakter! Atcerieties, kā jūs izglābāt man dzīvību � tur tajā bāzes pirtī. Un tagad � nāves draudu priek�ā � atzīstieties: vai tā adata bija jūsējā?

� Mana! � Volodja pateica, priecīgi smaidīdams sejā �im apbrīnojamam cilvēkam.

� Protams, ka jūsu! Es ta�u novēroju, kurā vietā jūs apģērbāties. Jau sen esmu par to domājis.

� Piedodiet, Jelisbar �abanovi�, � Volodja sacīja. � Bet es toreiz nobijos: ja nu nejau�i pagadījies admirālis un sāk mani visādi gānīt!

� Tagad vairs negānīs! � Amirad�ibi teica. � Tagad, dakter, esmu jau piedevis, un, ja liktenis būs lēmis, satiksimies zem ūdens kā draugi. Un nu ejiet pie sava angļa un nepametiet viņu nieku dēļ.

Vēlāk, atcerēdamies �īs stundas, dienas, naktis, zemūdeņu uzbrukumus un dziļumbumbu sprādzienus zem mirdzo�ajiem saules stariem, atcerēdamies gaudojo�ās �etrmotoru torpēdlidma�īnas, kas tiecās izlauzties līdz karavānai, amerikāņu matro�us, kuius uzņēma �Pu�kins� pēc tam, kad viņu �Paolu�, vēl nenogrimu�u, sa�āva angļu sardzes kuģis un galīgi nogremdēja vācu bumbvedējs; atcerēdamies �Paolas� stjuarta histēriskos kliedzienus, ka viņ� skaidri saredzot milzīgu �vācu floti�, rakstīdams vēlāk dienesta ziņojumu un atsaukdams atmiņā visu �o braucienu, Ustimenko lieliem burtiem uzrakstīja �ādu rindkopu:

�Mani novērojumi liecina, ka apsaldēju�os skaits būtu desmitkārt mazāks, tas ir, cietu�i būtu tikai atsevi�ķi cilvēki, ja jautājumam par kuģu peldētspēju pieietu ar principiāli citu mērauklu, un tas, glu�i dabiski, pierādītu, cik nepamatota ir sabiedroto flotes sanitārā dienesta doktrīna. kas diem�ēl apstiprina Britu admiralitātes galīgi aplamo uzskatu, ka kuģu konvojē�ana Arktikā ir pilnīgi neiespējama.�

Ta�u �o rindkopu medicīnas dienesta majors uzrakstīja daudz vēlāk, pagaidām viņ� tikai vēroja, strādāja un pārdomāja, un viņam vēl nebija sava viedokļa par notikumiem, kas risinājās ap viņu.

Jelisbars �abanovi�s atnāca neskuvies, un viņa seja naktī izskatījās kā apkaltusi, pelnu pelēka. Atnāca arī �vītīgais Petrokovskis baltā svīterī, kas bija pavilkts zem moleskina svārkiem. Pavārs ar ballu cepuri galvā atnesa ingli�am Ļoņam kafiju, kas bija izvārīta pēc visiem uz �Pu�kina� pieņemtajiem likumiem. Bet krustmāte Poļa izcēla klajā noglabātās Gardnera tases un pasniedza tās uz paplātes ka tajos senajos miera laikos, kad viņa apkalpoja uz kongresu sabrauku�os fiziologus. Atnāca arī tas, kur� bija izvilcis piekto grāfu Neviļu no ūdens � krietni pavecs un neveikls klāja matrozis ar drausmīgām iesnām, � atnāca un nostājās maliņā, lai �neaplipinātu�, kā viņ� izteicās, �viesi pirms pa�as atgrie�anās dzimtenē�. Uz a�u roku izdzēris savu martini un uzkodis sīpola galviņu, glābējs aizgāja pie lo�metējiem, bet Nevils klusēja un smaidīja kuslu, gurdu smaidu.

Viņa skatienā jautās dīvaina samierinā�anās, �ī cilvēka aizie�ana �ķita tik pretdabiska, un bija drausmīgi apzināties, ka nav līdzekļu, lai �o aizie�anu apturētu, ka viņ� vienā un tai pa�ā laikā fiziski vārgs un reizē arī pilns milzīga morāla spēka, mirsto�s un vienlaikus arī apbrīnojami dzīvs un īsts, tikko kā piedzimis zemes dēls, cilvēks � drīz, pavisam drīz izgaisīs nebūtībā.

� Nu, � Nevils noleica, aizvien vēl smaidīdams. � Tagad vairs atlicis pavisam maz, vai ne, kaptein?

Amirad�ibi sejā nepakustējās ne vaibsts, viņ� paņēma glāzīti ar martini, pielika pie lūpām un pamāja ar galvu.

� Laikam gan, � viņ� piesardzīgi, kā jau visi kapteiņi, atbildēja. � Uz jūsu veselību, Nevil!

Arī Petrokovskis iedzēra uz leitnanta veselību.

� Kafiju arī, � Lajonels piedāvāja. � Lūdzu, dzeriet kafiju. Un brendiju vai ko citu, kas tur mums ir. Dok, ielejiet sev!

Ustimenko pielēja glāzīti, gribēja iedzert, ta�u aizmirsa.

� Kaut kur tiku lasījis, � Nevils pēk�ņi skarbi sacīja, � vēl pavisam nesen, ka da�i no tiem, kas taisa vēsturi, visai vienaldzīgi izturas pret cilvēku dzimumu, un tādēļ �ī vēsture da�kārt veidojoties par cilvēku dzīvību cenu.

Iedzersim par tiem cilvēkiem, kuri, taisīdami vēsturi, neaizmirst arī cilvēci. ..

Ari viņ� tikai pielika glāzīti pie lūpām un a�i it kā nobijies atskatījās.

Amirad�ibi izdzēra savu kafijas tasi un, sapurinājis Vo-lodju aiz pleca, glu�i kā saprazdams, kas viņu sagaida, aizgāja uz komandtiltiņu, Petrokovski aizsauca raitnieks, krustmāte Poļa aiznesa traukus, un tagad � �ai dziļās nakts zaļganajā gaismā un saltā vēja �audīgajās brāzmās viņi palika divatā � krievu kara ārsts baltā uzsvārcī, kas uzvilkts virs jūrnieka formas tērpa, un mirsto�s jauneklis ar meitenīgām sprodziņām pie deniņiem un uz pieres, tik ļoti bezbailīgs, ka pietika drosmes pat pajautāt:

� Un tagad ir beigas, dok?

Ta�u atbildi viņ� vairs nesaprata, vairs nevarēja saprast. Viņ� runāja pats � Lajonels Ri�ards �arlzs Heijs, piektais grāfs Nevils, runāja un zvērēja Ustimenko, ka tur, �mājās�, viņi abi izdzers pa māla krūzei veca, laba un vēsa Hilfordas alus, un viņ� beidzot nevis ar muti, bet uz klavierēm nospēlēs savu �opusu 2�, �opusu 7�, �opusu 9�.

� Tas nav nemaz tik ļauni, � pūlēdamies piecelties un neredzo�ām acīm meklēdams Volodju, viņ� murmināja, � gongs uz pusdienām, un māte, kad mēs po�amies ceļā. Bet kas lai po�as, dok?

Glu�i kā pa miegam Volodja pamanīja, kā pienāca un atlēca atpakaļ Miļonu�kins. Vēl un vēlreiz nosita kuģa pulkstenis, tuvojās rīts, Lajonela Nevila pēdējais rīts. Domas aizvien vairāk un vairāk viņa apziņā apsteidza cita citu, viņ� slīdēja kaut kādā nebūtībā un bijās no �ī tuk�uma, kurā viņu rāva iek�ā ar neatvairāmu spēku. Un, lai viņam nebūtu tik baisi un tik vientuļi, Volodja paņēma viņa rokas savējās, saprazdams, ka tās jau ir beigas. Ar karstām, lielām un spēcīgām plaukstām viņ� spaidīja un berza � neapzināti, ne kā ārsts, bet kā brālis � nevarīgās Lī plaukstas, kas kļuva arvien saltākas, raudzījās viņa meklējo�ajā, kliedīgajā un tuk�ajā skatienā un atkārtoja vienu un to pa�u � klusu, bez kādas nozīmes, ne vairs angliski, bet gan krieviski:

� Pacieties, Lī, viss būs labi, viss nokārtosies, jūs kļūsit vesels! Viss būs lieliski!

Bet kas gan varēja būt labi �ajā pasaulē, kur godīgais un skaidrais reizēm nomira agrāk nekā nekrietnais un gļēvulīgais? Kas?

Un Volodja joprojām berza un berza Lī rokas, aizvien vēl skatījās un skatījās tam acīs, kamēr ārsts viņā pa�ā nepateica viņam � cilvēka brālim un cilvēkam, ka nav vairs ne brāļa, ne cilvēka, bet ir tikai tas, ko sauc par �līķi�.

Abi ar Miļonu�kinu viņi aiznesa �o līķi un ieģērba to Lielbritānijas gaisa kara spēku aizsargkrāsas mundierī ar sudraba spārniņiem uz piedurknēm. Virs karavānas jau bara�ēja angļu iznīcinātāji, un to motoru dārdi un kaucieni, kad iznīcinātāji metās virā�ās, ne vien netraucēja �o di�eno mieru, kur� tagad uz visiem laikiem bija apņēmis leitnantu Neviļu, bet pat skanēja kā patlaban vienīgā pareizā, svinīgā un draudīgā, Lajonela cienīgā mūzika. Un savādi: izmocītā meitene, kas izlikās par drosmīgu zēnu, bija pazudusi. Tagad �eit, lazaretes matēto spuldzī�u baltajā gaismā, gulēja jauns vīrietis � spēcīgs un trausls, un bezgala vientuļ�, neizturami vientuļ� . ..

Volodja ar savu ķemmīti izsukāja linu krāsas cirtas tam, kur� dēvēja sevi par piekto grāfu Neviļu, sakārtoja podziņu uz miru�ā leitnanta uzple�a, vēl paskatījās viņā un izgāja laukā, cie�i aizvēris aiz sevis durvis.

Pa to laiku uz kuģa jau bija sākusies �uzpo�ana�, un izberztajā kopkajītē gatavojās tam, ko tik precīzi bija paredzējis tagad jau miru�ais Lī: noraudājusies krustmāte Poļa lika uz balta galdauta kārbas ar ikriem, degvīnu, papirosu �Severnaja Paļmira� paciņas. Brīvprātīgie izpalīgi slaucīja glāzītes un vīna kausus. Kapteinis Amirad�ibi gludi noskūtiem zilgiem vaigiem, atpogātos formas svārkos ar uz�uvēm, iecietinātā kreklā, ar Zelta Zvaigzni pie svārku atloka gausi soļoja pa diagonāli no kajītes viena kakta uz otru, smēķēja un, kaut ko domādams, klusi dungoja:

Jel aizbilstiet vārdu Par huzāru veco,

Virs jūsējais atkal man naktsmītni liedz,

Bet jaunavas sirdi...

� Krustmat Poļa, atnesu jusu lakatu! � Volodja teica un, juzdams, ka sāk ļodzīties kājas, apsēdās uz dīvāna.

� Saņemieties, Vladimir Afanasjevi�, � Amirad�ibi aizrādīja. � Vai tad jūs domājāt, ka kar� ir līdzīgs kino, kur pat mirst tā, ka it neviena nav �ēl? �itie nelie�i � fa�isti, � viņ� teica ar bezgalīgu naidu balsī, � �itas briesmonis Hitlers ... Viņi kā nezvēri rauj dzīviem dzīvas sirdis laukā. Bet ir jāiet un jāiet, jāsoļo pa savu ceļu, kamēr vien vēl ir spēks, un jācen�as smaidīt, dakter, smaidīt visiem spēkiem, vie�ot mundrumu komandā. Paraugieties, kā smaidī�u es, esmu jau iemācījies .. .

Ustimenko pacēla izmocīto seju un paraustīja plecus. Tie�i viņam pretim, bezēnu spuldzes apgaismots, � �o spuldzi bija aizmirsu�i iznest laukā no kopkajītes � ar glu�i kā uzlīmētu, atsevi�ķi no�ķirtu smaidu lūkojās ļoti korekta izskata cilvēks krunciņām izvagotu pelēcīgas bronzas krāsas seju un ļoti melnām, nespodrām acīm, kurās dega neprātīgs naids.

� Vai nav labi? � Amirad�ibi pajautāja.

� Nav! � Volodja atteica, apkaltu�ās lūpas laizīdams. � Pārāk skaidri redzams, ko jūs domājat.. .

� Tā jau ir mana darī�ana, � kapteinis iesmējās ar sev raksturīgajiem, gārdzo�ajiem smiekliem. � Tas vairs nav diplomātijas jautājums.

Un, strauji novērsies no Volodjas, viņ� atkal tikko dzirdami iedungojās:

Jel aizbilstiet vārdu Par huzaru veco ...

ĀMEN

Pēc pusdienām Volodja no kapteiņa tiltiņa ieraudzīja, kā lī�a ūdenī nosēdās milzīga lidlaiva �Katalīna�. Pāri Reikjavikas ostai bara�ēja desmitiem lidma�īnu, un to motoru dārdoņā nevarēja saprast, kur un kas spēlē �viesus sveikt�, pēc tam pie trapa nokomandēja �mierā�, un Ustimenko pret savu gribu nokļuva kopkajītē, kur viss tagad izskatījās kā uz teātra skatuves � gan cilindri, gan mundieri ar apsūbēju�u zeltu uz aprocēm, gan plūksnainu, lipīgi smar�ojo�u melnu ro�u klēpis, gan jūrnieku tabaka, gan neticami gari cigāri, gan pliki pauri virs iz�ūtām apkaklēm, gan saliju�i, spīdīgi mēteli, gan izmanīgi, pakalpīgi sakaru virsnieki ar pistolēm pie sāniem glu�i kā frontē, gan kāda melnās drānās un melnās ka�okādās tērpusies sieviete �auru seju bez mazākā sārtumiņa, ar nesaproto�ām, nekā neredzo�ām acīm.

�Tā ir māte!� Volodja, zobus sakodis, nodomāja. �Tā ir viņa māte!�

Tukla militāra persona, uz kuras rokas viņa atbalstījās, pieaicināja sakaru virsnieku, un tas, sasitis papē�us, pagriezās pret Amirad�ibi. Viņi pusbalsī kaut ko parunāja, tad kapteinis parādīja ar acīm uz Volodju, un viņu skatieni neviļus sastapās.

�Saņemies, Vladimir Afanasjevi�,� Ustimenko tajās izlasīja. �Tas ir ļoti grūti, tas ir gandrīz necie�ami, ta�u mums ir jāiet un jāiet, un jādara tas, ko mums liek mūsu sirdsapziņa! Jūs ta�u pats saprotat, dakter!�

Tas patie�ām bija neizturami grūti, bet viņ� nedrīkstēja neiet. Viņ� aizgāja uz hoteli, kas atradās Kirkustraitā, � un maziņ�, ruds blēdīga izskata bojs sarkanā ar zeltu iz�ūtā mundierītī aizveda viņu uz lēdijas Neviļas apartamentiem. Norūpējies, ļoti cienīgs d�entlmenis � laikam sekretārs � brīdināja krievu ārstu, ka lēdija nejūtoties īsti vesela, tas ta�u saprotams, vai ne? To nemaz nevar nesaprast, it īpa�i �ādā brīdī . . .

� Saprotu! � Volodja atbildēja.

Pavecs sulainis jeb kamerdīners, arī visai cienīga izskata kungs, atvēra vēl vienas durvis � te bija tāda pati puskrēsla kā citās istabās. Un �eit, sakumpusi, sarāvusies �o-kuriņā un ceļus ar pledu apsegusi, sēdēja tā slaidā, vecā sieviete ar nekā nesaproto�ajām, nekā neredzo�ajām acīm, kuru visi dēvēja savādā vārdā � �lēdija�.

�Tā ta�u ir māte, Lajonela māte, kurai vairs nav nekādas vajadzības nest dzīves slogu,� ar skumjām un sāpēm nodomāja Ustimenko. �Tā ir visu viņu māte � miru�u dēlu māte.�

Ta�u viņa klusēja.

Klusēja un gaidīja � bet ko?

Tuklā militārā persona ar īsu sirmu cirtu vainadziņu ap pliko galvvidu � tēvocis Torpentovs, � stāvēdams nomaļus ar cigāru rokās, arī gaidīja.

� Lēdija Nevila vēlas zināt visu, kas iespējams, par savu dēlu, tagad jau nelaiķi. Sers Lajonels Nevils, kuru jūs ... � Torpentovs iesāka.

� Jā, es saprotu! � Volodja pamāja ar galvu.

Un Ustimenko sāka stāstīt, skatīdamies �ai vecajai sievietei acīs, stāstīja tie�i, rāmi un saspringti, tā, lai viņa visu saprastu. Vispirms viņ� pastāstīja par kauju virs karavānas � par visiem viņam zināmajiem sīkumiem, par Lajonela drosmi un varonību, par to, kā viņa mazo lidma�īnu vēroja no visiem kaujas kuģiem un transportkuģiem, par to, kā viņ� notrieca nacistu lidma�īnu, un visbeidzot par to, kā leitnantu � jau ievainotu � izvilka uz tvaikoņa �Aleksandrs Pu�kins� klāja. Nesteigdamies, cenzdamies, kā pienākas, un pēc iespējas precīzāk izteikt Amirad�ibi domas par Lī, viņ� pārstāstīja kapteiņa vārdus par lidotāju ar jauna lauvas sirdi. �ai vietā resnais Torpentovs iekrekstējās un sāka kvēpināt jau gandrīz nodzisu�o cigāru.

� Jā, jā, � lēdija Nevila ierunājās, � es klausos, dakter, es klausos . . .

Ta�u tauku blāķis Torpentovs neļāva Ustimenko turpināt. Viņ� kaut ko klusu pateica vecajai sievai un piezvanīja, pēc maza brītiņa �ajā pustum�ajā istabā saradās vel vairāki cilvēki � jauni pui�i aizsargkrāsas drēbēs, ar burtu �P� uz saviem mundieriem. ��P� � prese!� Volodja nodomāja, un tā noskaņa, ar kādu viņ� bija nācis �urp stāstīt par Lajonelu, pazuda, palika tikai aukstuma un tuk�uma izjūta.

� Viņi ir preses pārstāvji! � tēvocis Torpentovs sacīja. � Prese! Es palūg�u jūs, dakter, atkārtot visu, ko jūs mums stāstījāt par lordu Neviļu.

Ustimenko atkārtoja. Ta�u nu viņ� to atstāstīja mehāniski, domādams par to, ko tagad sers Lajonels izdarītu ar �o tēvoci Torpentovu, kas �dienējis Indijā�. Un viņa ausīs vēl skanēja Lajonela skarbie smiekli, kad viņ� atkal pagriezās pret Lī māti, cenzdamies aizmirst tos jaunos cilvēkus ar burtu �P�, kuri rūpīgi un naski pierakstīja visu, ko viņ� stāstīja . . .

� Jā, dakter! � vecā atkal teica.

Viņa, �ī garā sieviete, kas Volodjam likās tik maziņa, saliecās uz priek�u, un viņas sirmā galva ar celiņu matu vidū vienmērīgi drebēja turpat blakus Volodjam. Viņa neraudāja, viņa alkatīgi un kaisli klausījās, no acīm bija izzudusi nesapratne, tajās iemirdzējās prieks un uzmanība, un �ķita, ka viņu patlaban pie dzīvības tur tikai Volodjas stāsts. Un Volodja stāstīja viņai patīkamus sīkumus, viņas sirdij mīļus niekus � par to, kā uz kuģa Lajonelu dēvēja par Ļoņu vai Leonīdu, stāstīja, kā viņi kavēju�i laiku, pūlēdamies uzminēt mūzikas autorus, kā Lajonels centies iz-dāvāt visiem savus gardumus un kā viņ� hospitālī sadraudzējies ar krievu lidotāju, kur� pat nosaucis viņu par �savu puisi� . . .

� Mēs ļoti pateicamies jums par �īm sīkajām ziņām, � tēvocis Torpentovs pēk�ņi valdonīgi un pat mazliet naidīgi pārtrauca Volodju. � Mēs vēlētos vairāk dzirdēt par piektā grāfa Nevila pēdējām dienām. Jūs atradāties viņam blakus un, acīm redzot, dzirdējāt da�as viņa domas, kas patlaban būtu it sevi�ķi svarīgas . ..

Ustimenko brīdi klusēja.

Un atkal viņ� ieraudzīja Lajonelu Neviļu, ieraudzīja viņa klaiņojo�o naida pilno smaidu, kas nespēja itin nekā piedot. Viņ� atkal ieraudzīja cie�anu mocītu meiteni, kas centās izlikties par zēnu. Un jau kuro reizi Volodja pats sev jautāja: vai tās bija tikai fiziskas mokas vien?

Aizsargkrāsas drēbēs tērptie �urnālisti stāvēja sastingu�i ar saviem blokiem un pildspalvām rokās. Viņi gaidīja. Ko viņiem tagad sacītu Lajonels Nevils, ja viņu nebūtu nogalinājusi tradicionālā politika?

Ustimenko vēlreiz paskatījās mātē.

Arī viņa gaidīja.

Gaidīja arī viens no Lajonela slepkavām, kas bija parakstījis telegrammu � nāves spriedumu, � tēvocis Torpentovs, � kuram bija pārāk daudz kopēja ar nacistiem, lai vēlētu viņiem sakāvi.

Un kara ārsts Ustimenko sāka runāt. Viņ� stāstīja nesteigdamies, cik vien iespējams uzmanīgi izraudzīdamies angļu valodas vārdus. Viņam vajadzēja precīzi atstāstīt Lajonela teikto: leitnantam bija savs runas veids � nervozs un paskarbs, savi izteicieni, vēl pavisam zēniski, stūraini, saraustīti, un Volodja vārdu pa vārdam atkārtoja, ko bija teicis miru�ais Nevils, atdzīvinādams atmiņā viņa 5 i 2

intonācijas, ari patlaban ieklausīdamies tajās, un redzēja savu acu priek�ā viļņu vālus, baltās putas un apsardzes kuģu vienmērīgo gaitu.

Viņ� pastāstīja par asinīm, kas krievu tautai liju�as bektolitriem, par brāli, ko kāpurķēdes iemīcīju�as tuksne�a smiltīs. Viņ� atcerējās otru brāli � izlūku, kas neieredzēja Minheni un kuru ar moslijie�u palīdzību nogalināja Hamburgā. Tas, ka viņ� zināja visus sīkumus, liecināja par Volodjas stāsta patiesīgumu. Ar vēsu sirdi un skaidru prātu, atturēdamies izteikt pa�a vērtējumus, viņ� atkārtoja tikai to, ko Lajonels noteikti bija zinājis, jo viņ� vēl nebija iemācījies melot. Tā viņ� aizkļuva līdz viskutelīgākajam jautājumam � par arktisko karavānu konvojiem un tagad sāka runāt vēl lēnāk, pievērsdamies tikai tēvocim Torpentovam un uz māti nemaz neskatīdamies. Nogremdētās sprāgstvielas un lielgabali, lidma�īnas un tanki, kas guļ ledus okeānu dzelmēs, � tās ir bēdas tūksto� mātēm, atraitnēm un bāreņiem. Lai tad �urnālisti ņem un pieraksta visu Torpentovu, it visu Torpentovu viedokli �ai jautājumā.

Viņam nenāca ne prātā nodot Lajonelu, viņ� tikai izpildīja savu pienākumu pret viņa piemiņu. Un, kad milzīgais Torpentovs pārtrauca Volodju ar ārēji korektu aizrādījumu, ka nelaiķis leitnants Nevils vienmēr visu pārspīlējis, bet zēna pārspīlējumus �mūsu jaunā daktera� komunistiskie uzskati, bez �aubām, vēl vairāk hiperbolizējot, Vo-lodja jau bija pilnīgi sagatavojies atbildei.

� Es arī nemaz nebiju domājis, ģenerāl, � Ustimenko klusi un rāmi turpināja, � ka jūs man noticēsit vai vismaz vēlēsities noticēt. Bet būtībā tas nemaz nav svarīgi. Es tikai pateicu to, ko sers Lajonels Nevils vairs nevarēja jums pateikt, un, cik es saprotu, jūs neticētu arī viņam, lai gan ļoti labi zināt, kam taisnība. Bet ne jau tas ir galvenais. Mums ir ļoti svarīgi, ka tādi cilvēki kā nelaiķis leitnants Nevils visgrūtākajos pārbaudījuma brī�os kļūst mūsu patiesi draugi � gan dzīvē, gan kaujā, gan arī nāvē . . .

Un, paklanījies lēdijai Nevilai, viņ� devās uz durvīm.

� Bet vajag iet un iet! � Ustimenko teica pats sev, soļodams pa lietu uz ostu. � Tur nu nekā nevar darīt � vajag iet un iet!

Lietusmēteļos ģērbu�ies islandie�i palēca sāņus, dodami ceļu krievu kara jūrniekam. Viņ�, �is jūrnieks, sarunājās pats ar sevi, un viņa acis sausi un naidīgi spīdēja.

Pie pa�as ostas viņa priek�ā strauji nobremzēja maza, zila automa�īna, un tūdaļ Volodjas ceļā, pūzdams viņam sejā kodīgu cigāra un alkohola dvingu, nostājās viens no tiem, kam bija burts �P� uz mundiera un kas tikko bija pierakstījis blokā viņa stāstu par Lajonelu Neviļu.

� Vēl divus vārdus, dok! � viņ� teica, izvilkdams no ma�īnas lietusmēteli.

� Man nav laika! � Ustimenko gurdi nopūtās.

� Tepat netālu atrodas lielisks bārs!

� Tam visam nav nekādas nozīmes, � Volodja teica. � Un ari jūs to it labi saprotat. Jūs visi domājat un sprie�at tāpat kā �is Torpentovs.

�urnālista zirdziskā seja ar lielajiem zobiem bija slapja no lietus.

� Tas nu ir pāri par mēru! � viņ� teica. � Tas būs pārāk asi. �ajā karā mēs darām vienu un to pa�u darbu.

� Mūsu militārajā reglamentā ir �ādi vārdi, kurus jums derētu iegaumēt, � Ustimenko teica. � Citādi jūs it nekā nesapratīsit. Pacentī�os jums tos pēc atmiņas pārtulkot. ..

Un, brītiņu padomājis, viņ� turpināja:

� Pārmetumus pelna nevis tas, kur�, tiekdamies iznīcināt ienaidnieku, nav sasniedzis mērķi, bet gan tas, kur�, baidīdamies no atbildības, nav nekā darījis un vajadzīgajā brīdī nav izmantojis visus spēkus un līdzekļus uzvaras sasnieg�anai.

�urnālists klusēja.

� Vai sapratāt?

� Tā jau ir tīrā politika!

� Tas attiecināms uz visu, � Ustimenko uzsvērti un nikni atbildēja. � Un, ja jau tā vēlaties, � arī uz Lajo-nela Nevila nāvi. Vaļas brīdī pārlieciet to visu un padomājiet, ja Torpentovs jums atļaus.

Un, apgājis �urnālistam apkārt, it kā tas būtu stabs, Ustimenko devās uz ostu. Kad Volodja ieradās uz kuģa, viņu tā kratīja drebuļi, ka krustmāte Poļa pasniedza viņam bufetē glāzīti degvīna, lai nomierinātos.

� Bet mūsu kuģi nemaz ir netaisās piekraut, � Petro-kovskis, ieskatījies bufetē, pateica Volodjam. � Ziniet, ko viņi saka? Mums vajagot atpūsties pēc reisa, viņi saka. Neviens tā nerūpējas par mūsu nervu sistēmu kā mīļie sabiedrotie. Ārkārtīgi laipni ļaudis . . .

� Kaut viņi pakārtos! � sacīja krustmāte Poļa.

� �Baltgalvītes� tikpat kā jau cauri, tik vien zina kā nākt kop� pa�a rīta vizītēs un neēd vis sendvi�us ar ikriem, bet grābj ikrus no kārbas ar karotēm.

� Bet jūs nedodiet! � Petrokovskis pamācīja. � Taisiet pati sendvi�us � maziņus mazītiņus .. .

� Ej nu nedod, ja mums tāds kapteinis!

Nāko�ās dienas pievakarē cinka zārku ielādēja �Kata-līnā�, lai aizgādātu miru�o uz to pa�u kapli�u, par kuru bija stāstījis Nevils. �Pu�kina� kopkajītē konvoja angļu virsnieki dzēra degvīnu un uzkoda ikrus. Vecākais virsnieks teica runu par savu sabiedroto Sarkanās Armijas un Flotes nepieredzēto varonību. Kapteinis Amirad�ibi sēdēja ar puspievērtām acīm, pelēcīgās bronzas krāsas seja �ķita nedzīva, raustījās tikai viens plakstiņ�.

� Nāvi vācu okupantiem! � viņ� angliski uzsauca un pacēla glāzīti. Tie�i �ajā mirklī Petrokovskis ieveda kopkajītē lēdiju Neviļu. Ar acīm viņa tūdaļ uzmeklēja Vo-lodju. Viņa bija viena pati, �ī vecā sieviete, un no viņas gumijotā mēteļa pilēja ūdens. Slapjā seja bija vēl bālāka nekā vakar.

� Es nezinu, � viņa teica, mulsi raudzīdamās virsniekos, kas bija piecēlu�ies kājās. � Es nezinu ... Es nācu �urp. . .

Viņa mēģināja pasmaidīt, un �ajā smaida pēk�ņi pavīdēja Lī � tie pa�i lepnie un cie�anu pilnie vaibsti.

� Mazliet viskiju, lēdij, un jums kļūs siltāk, � teica Amirad�ibi. � Jūs esat nogurusi un nosalusi . . .

Volodja piegāja viņai tuvāk, un viņa a�i paskatījās ārstā.

� Jā, � viņa sacīja savā aizlūzu�ajā, apjuku�ajā balsī.

� Es vakar nepaguvu pateikties dakterim. Es vakar nesapratu. Ta�u vēlāk, naktī, es sapratu. Tas bija Lī, protams, tas bija mans zēns � Lī. Viņ� .. . nekad nemeloja!

Un, it kā kaut ko pazaudējusi, viņa sāka meklēties pa sava lietusmēteļa kabatām.

� Vai zāles? � Volodja pavaicāja.

� Nē! � viņa atbildēja un sāpīgi saviebās. � Ne jau zāles.

Viņa atlocīja slapju papīra lapiņu, izņēma no tās fotogrāfiju un pasniedza Volodjam. Arī fotogrāfija bija slapja un ļoti spīdēja, un laikam jau tādēļ, ka uz jauniņā Lajo-nela sejas bija uzpilējusi ūdens lāsīte, tā �ķita pavisam kā dzīva un arī lidma�īnas propelleris viņam aiz muguras likās kā īsts. Viņi abi � zēns un lidma�īna � it kā stāvēja lietū, un abi gaidīja, kad debesis kļūs skaidras.

� Ņemiet! � lēdija Nevila sacīja un cie�i piespieda Volodjas pirkstus pie dēla fotogrāfijas, it kā likdama saprast, ka fotogrāfija tagad pieder viņam. � Un tagad es vēl noskaitī�u lūgsnu un tad ie�u! Vairāk es nekā nespēju!

Galīgi nobālu�u seju viņa brītiņu klusēja, glu�i kā pūlēdamās ko atcerēties, tad vēlreiz paskatījās uz Volodju, uz Amirad�ibi, uz pārējiem � un tepat galda galā pie ikriem un degvīna, pie pelnu traukiem un papirosiem, pie gāzēta ūdens sifoniem un pudelēm ar sulām viņa sausā, skaidrā un bezkaislīgā balsī noskaitīja senu jūrnieku lūgsnu.

� Ak kungs! � Volodja dzirdēja. � Tu, kas �ķel debesis un savaldi jūras, tu, kas rādi, kur tecēt upēm, lielām un mazām, tu, mūsu valdnieks līdz pastarai tiesai, ņem, ak dievs, savā aizgādībā ļaudis, kas tev kalpo tavā flotē. Pasargi viņus no bailēm jūrā, pavēli viņiem nemū�am nebīties ienaidnieka, lai viņi varētu mū�īgi mū�os likumīgi kuģot pa jūrām un lai reizē ar to tavi kalpi, ak kungs, uz tavām salām varētu mierā un saticībā tev kalpot un priecāties par zemes brīnumiem, baudīt sava darba augļus un ar pateicdm cildināt tavu vārdu, kā arī Jēzus Kristus svēto vārdu. Āmen!

� Āmen! � karaliskās flotes virsnieki apstiprināja.

� Āmen! � vecākais virsnieks noteica smalkā balsī atsevi�ķi.

Kapteinis Amirad�ibi un Volodja pavadīja veco sievu līdz trapam. Pāri Reikjavikas ostai sijājās lietus. Lejā pie pa�iem steķiem ducināja melns �kadijaks�.

� Viņi jau uzmeklēju�i mani, � lēdija Nevila sacīja, un viņas seja savilkās dīvainā pussmaidā. � Bet es ta�u it nemaz neesmu vājprātīga!

Tie�i pulksten desmitos �Katalīna�, iegaudodamās ar visiem saviem motoriem, atrāvās no ūdens, apmeta virs ostas atvadu apli un uzņēma kursu uz Londonu.

* * *

� Lūk, tā tas viss norisa � cilvēka dzim�ana un nāve.

Pēc tam jo diena, jo lielāks kļuva attālums, kas �ķīra Volodju no tām sūrajām dienām, ta�u dīvaini: daudz kas pilnīgi pagaisa no atmiņas, tikai meiteni, cietēju meiteni, kurai tā gribējās izlikties par drosmīgu zēnu, laika ritums lā ir nespēja izdzēst.

Un to visu pastāstīt un izskaidrot viņ� nevarēja itin nevienam, tikai Varjai, bet Varjas nebija, nebija, nebija!

Pie pavēlnieka sēdēja tā konvoja augstākā priek�niecība, ar kuru kopā bija atgriezies �Pu�kins�, un smagās durvis vērās te ciet, te vaļā, un tad uzgaidāmajā telpā varēja dzirdēt uzbudinātās sabiedroto balsis un pavēlnieka nelaipnās, strupās un asās replikas. Adjutants, ģērbies ļoti īsos formas svārkos, ar centīgu un pieklājīgu sejas izteiksmi godbijīgi aizvēra durvis, un tad uzgaidāmajā telpā atkal kļuva klusi un svinīgi, varēja tikai dzirdēt, kā tur aiz lielā loga kalnājos auro vēj� un kā labi paēdu�ais adjutants �ķirsta papīrus.

Kad sabiedrotie gāja prom, pulkstenis nosita divi. Vo-lodja pamanīja, ka admirālis, kur� bija augumā visīsākais, izgāja cauri istabai viss sarkans, acu nepacēlis. Bet zilacainais, sagumu�ais vecītis � pirmā ranga kapteinis, kas sekoja tūdaļ aiz admirāļa, laikam domādams, ka krievi viņu nesapratīs, skaļi, ļoti skaidri un bezgala pārskaities noteica:

� Lai nolādēta tā diena, kad es kļuvu par kara jūrnieku!

Pārējie angļi paskatījās uz viņu, bet vecītis tikai atmeta ar roku uz viņu aizrādījumiem, kas izklausījās pēc ūdens guldzē�anas, un pazuda gaitenī. Uz adjutanta galda iedegās spuldzīte, un Ustimenko iegāja kabinetā, kur peldeja zili pelēki pīpju un cigāru tabakas dūmi un kur salona oficiante Zoja krāva uz paplātes tējas glāzes un viesu pusēstās sviestmaizes. Pavēlnieks dusmīgi vēra vaļā logu. Apstājies pie durvīm, Volodja vēl pamanīja viņa nikni sarauktās uzacis un roku, kas nekādi nevarēja atvērt logu.

� Labdien, major, � admirālis sacīja, beidzot dabūjis vaļā logu un apsēzdamies uz palodzes. � Nāciet �urp, citādi vēl nosmaksit pēc tās draudzīgās sarunas. Sēdieties. Vai paguvāt atpūsties?

Viņ� runāja steigdamies, laikam vēl nebija atguvies pēc �draudzīgās sarunas�, seja dega, un acīs vēl spīdēja piktas uguntiņas. Ustimenko ziņoja visu, kas pienākas pēc reglamenta, admirālis pamāja ar galvu un vēlreiz uzaicināja apsēsties. Kādu brīdi viņ� raudzījās tālumā uz līci, tad grumba pierē izzuda, acīs iespīdējās viņam tik raksturīgā niknā zobgalība, un viņ� negaidīti uzprasīja:

� Vai jūs, dakter, Nikolaja Vasiļjevi�a Gogoļa �Apburto vietu� esat kādreiz lasījis?

� Esmu, tikai sen, biedri pavēlniek.

� Tur attēlots kāds neveiksminieks vectētiņ�, kas visu laiku meklē apslēptu mantu, � pavēlnieks turpināja, skatīdamies Volodjam acīs un smaidīdams. � �im pa�am vectēvam, ve�ukiņam, ziniet, lai varētu atrast aprakto mantu, vajadzēja uzmeklēt tādu vielu, no kuras vienlaikus redzētu gan �balo�u būdu� popa sakņu dārzā, gan �pagasta skrīvera� piedarbu. Bet ve�ukam tas nekādi neizdevās, jo visu laiku vai nu �balo�u būda rēgojas, ta�u piedarba neredz�, vai arī �piedarbu redz, bet atkal nav balo�u būdas�. Glu�i tāpat rīkojas arī �itie . . .

Viņ� pamāja ar galvu uz to pusi, kurp aizgāja sabiedrotie . . .

� Uz mata tāpat! Konvoju pavadī�anai viņiem vajag dabūt tādu ceļu, lai varētu vienlaikus redzēt gan balo�u budu, gan arī piedarbu. Bet, kā par spīti, risinās kar�, un viņiem nekas nesanāk. Pastāstīju viņiem �odien par �o vectēva nedienu � ta�u nesaprata, uzpūtās vēl vairāk, kaut viņus nelabais parautu .. .

Jautrās uguntiņas viņa acīs apdzisa, viņ� aizsmēķēja un, raudzīdamies tālumā uz zaļganzilajiem, saulē vizo�ajiem, rāmajiem lī�a ūdeņiem, sacīja:

� Piedodiet, tas bija tikai tāpat starp citu. Ataicināju jūs, lai pateiktos par ziņojumiem. Esat paveicis ārkārtīgi vajadzīgu darbu, biedri major. Un ari apstākļus esat politiski pareizi novērtējis. Politika � tā ir dīvaina lieta. Jūs, piemēram, esat ārsts, uzrakstījāt man ziņojumu par apdegumiem un apsaldē�anos konvoja apkalpes vidū, bet vai tad tas ir viss? Tur tādi jautājumi risināti, ka vai elpa aizraujas! Uzskatu, ka mūsu �draugs� �er�ils un citi �drauģeļi� no viņu admiralitātes būtu ar mieru dārgi samaksāt, lai tāda ziņojuma vispār nebūtu. Skaitļi! Ar tiem grūti cīnīties! Tāpēc par to, kā saka, liels paldies, bet man jums ir vēl viens lūgums. Pēdējais. Pēc tam atgriezieties pie savas ķirurģijas � jo vairāk tāpēc, ka Harla-movs jūs neatlaidīgi pieprasa, apgalvodams, ka jūs esat viņa maiņa . . .

Ustimenko nosarka kā puika, tā viņ� sarka arī vēl tagad, pavēlnieks pamanīja sārtumu viņa vaigos un pasmaidīja:

� Nekas, biedri major, nav ko kautrēties! Izpelnīties Harlamova uzslavu � tas ir liels gods, bet, ja �o uzslavu vēl apstiprina Levins ar saviem ķērco�ajiem bļāvieniem un viņiem vēl piekrīt mūsu skeptiķis Mordvinovs, tad, ziniet, tie vairs nav joki. Un tagad mans lūgums ...

� Klausos, biedri pavēlniek!

� Nekavējoties tie�i no �ejienes dosities uz aerodromu �Ribnij�. Vai esat kādreiz tur bijis?

� Esmu.

� Uzmeklējiet tur pulkvedi Kopjuku. Iegaumējāt? Kopjuks. Viņ� jūs gaida. Ar viņu aizlidosit transportlid-ma�īnā uz Baltās Zemes rajonu. Tas daudz laika neprasīs, ta�u iespējams, ka tur ir apsaldēju�ies. Vajadzēs tos evakuēt. Un pie reizes arī papētīt apstākļus. Tai pa�ā griezienā, kāds jums jau zināms. Pāvels Ivanovi�s Kopjuks paskaidros jums sīkāk. Aprunājieties ar Mordvinovu par tīri medicīniskajiem jautājumiem. Tas arī viss.

Viņ� piecēlās un pasniedza Volodjam roku.

� Vēlu sekmes.

� Klausos! � Ustimenko atbildēja.

� Vai ar Amirad�ibi sadraudzējāties? � admirālis apjautājās, pavadīdams Volodju līdz durvīm. � Kāds viņ� jums rādās?

� Brīni�ķīgs cilvēks, � Ustimenko atbildēja laimes pilnā balsī. Viņ� pat uz mirkli apstājās. � Apbrīnojams cilvēks, lielisks . ..

Arī admirālis apstājās un cie�i palūkojās Volodjā.

� Arī tas ir labi, � viņ� mazliet paskarbi noteica. � Labi, dakter, ka jūs protat priecāties, satiekot krietnus cilvēkus. Bet, ziniet, ir tādi ļautiņi, kas nav iemācīju�ies par to priecāties. Toties, ja ierauga nelietību vai kādu cūcību, � gatavi spiegt aiz sajūsmas. To es nekādi nevaru saprast. . .

Mordvinovs Ustimenko nekā jauna nepateica. Viņ� tikai zināja, ka Zubova lī�a rajonā Baltajā Zemē pie ledus joslas strandējis amerikāņu transportkuģis �D�esija D�on-sona�, bet, kāda nelaime tam atgadījusies, � to neviens lāgā nezinot.

� Piedodiet, � Ustimenko iesaucās, � bet �ī pati �D�esija� brauca kopā ar mums, es labi atceros, mūs pielādēja blakus pie vienas piestātnes . ..

Mordvinovs tikai paraustīja plecus.

Arī lielā auguma neiedomājami mierīgais pazīstamais lidotājs Kopjuks tāpat nekā sakarīga Volodjam nevarēja pateikt. Nedz māsas, nedz feld�eri viņ� neļāva ņemt līdzi, jo baidījās, ka lidma�īna atceļā būs pārāk pārslogota.

Līdz pat vakaram nedeva atļauju lidojumam. Ustimenko grauza sausiņus, uzdzēra virsū plānu tēju un klausījās, kā Kopjuks strīdas ar sinoptiķiem par kaut kādu siltuma fronti un apledo�anu, pēc tam viņam palīgos ieradās stūrmanis, pikts, jauns slaida auguma cilvēks, bet pēc tam arī bortmehāniķis, ko visi �eit ar cieņu dēvēja par vectevu. Tepat arī pēk�ņi kļuva zināms, ka otrs pilots saslimis un nav, kas stātos viņa vietā.

� Viņ� saēdās suņu sēnes, � Kopjuks smiedamies paskaidroja, � goda vārds. Pats redzēju. Izgāju no rīta no zemnīcas, bet viņ� man saka: �Pavej, Pa�a, sēnītes izaugu�as!� Es atbildu: �Liecies, Loņa, mierā!� Bet �is neizturēja � izcepa! Un vēl pats iztaujā: �Pāvel, ja saindējas ar sēnēm, vai tad noteikti jāmirst vai gadās arī, ka izveseļojas? ...�

Varēja dzirdēt, kā lidotāji un sinoptiķi smejas, tad druknais, kā no �uguna izlietais vectēvs pēk�ņi uzsauca Volodjam: �Skrējām uz ma�īnu!� � un tur Kopjuks pieklājīgi uzaicināja Ustimenko apsēsties otra pilota krēslā.

� Vai esat kādreiz lidojis? � viņ� apvaicājās.

� Esmu, � Ustimenko atbildēja.

Viņam ļoti gribējās gulēt, jo �etras dienas bija rakstījis savu ziņojumu un �odien pēc ziņojuma iesnieg�anas pavēlniekam gribēja doties uz savu hospitāli, bet pēk�ņi viņu izsauca no jauna un pavēlēja lidot uz nez kādu Balto Zemi. Bet pazīstamais pulkvedis Kopjuks bija ļoti runīgs un sīki skaidroja Volodjam, kā paceļ lidma�īnu gaisā:

� Vai jūtat? Es piedodu gāzi. Izvedot lidma�īnu starta laukumā, to vada, piebremzējot labo vai kreiso riteni, un, protams, arī ar motoriem, mainot apgriezienu skaitu labajā vai kreisajā pusē. Un nu mēs jau esam pie starta ...

Ustimenko nopūtās.

� Te mēs pārbaudām motorus, pieturēdami savu lidaparātu ar bremzēm. Motori, kā jau pats dzirdat, strādā vienmērīgi, nesprauslo, un tāpēc palai�am bremzes vaļā. Sapratāt? Nu re. Tagad mūsu aparāts raujas aug�ā gaisā. Mēs paceļam lidma�īnai asti, pārbaudām ar aparātiem horizonta līniju � un atraujamies no zemes. Atrau�anos jau izdarām pēc izjūtas .. .

�Esmu pagalam,� Volodja nodomāja. �Tas neļaus ne mirklīti pasnaust!�

Bet slavenais lidotājs runāja bez apstājas.

� Lūdzu, � pēc kādas stundas sacīja Ustimenko, � jūs mani atvainojiet, biedri pulkvedi, bet es gribu gulēt. Es vairs nevaru . . .

Tad Kopjukam uznāca smiekli.

Un, kad viņ� pastāstīja saviem kolēģiem, ka ārsts grib gulēt, arī viņiem uznāca nevaldāmi smiekli. Bet vectēvs pat slaucīja asaras un drebēja no smiekliem. Mazliet vēlāk Volodja noskaidroja, ka arī Kopjuka ekipā�a pēdējās dienās nav dabūjusi izgulēties un tie�i tādēļ, lai neaizmigtu, pulkvedis nosēdinājis sev blakus medicīnas dienesta majoru, bet majors, pēc Ivana Pavlovi�a izteiciena, �nav attaisnojis uzticību� un nu atzinies �ajā grēkā.

� Nu, kad jau, tad jau, � teica smagnējais Kopjuks, kad bija beidzis smieties. � Runāsim par jūsu medicīnu, varbūt tad neaizmigsit.

Volodja skumji nopūtās: cik daudz viņ� bija dzirdējis �ādu sarunu par medicīnu! �Man ir sievasmāte, ārsti viņu dakterēja, dakterēja, bet tā ari neizārstēja. Tiklīdz aizgāja pie homeopāta, � visas kaites kā ar roku atņēma!� � �Vienu atkal graizīja, atgrieza vaļā un aizmirsa brūcē �ķēres, bet brūci aiz�uva ciet! Tantei Serafimai �atzina� vēzi, bet, kad atgrieza vaļā, � izrādījās, ka nekāda vē�a nav, kādēļ tas tā notiek?� � �Man pazīstamam lidotājam neatvērās izpletnis, viņ� nokrita zemē. un itin nekas nenotika, kā to lai saprot?�

Ta�u Kopjuks nekā tāda nepateica.

Viņ� negaidīti skarbi noprasīja:

� Pasakiet, dakter, � kādēļ slimnīcās ir tik slikti?

� Kā tā � slikti?

� Kā slimnīcās, tā arī hospitāļos, � pulkvedis skaļi sacīja, turēdams rokas uz stūres. � Pastāstī�u pats par sevi. �etrdesmit otrajā mani pēc ievainojuma izoperēja, tas vēl notika pie Melnās jūras. Operēja galvu. Man kaut kas gaisā pa to iebelza � atgadījās tāds bēdīgs notikums. Es dzirdu, kā ķirurgs � tas bija labs, cienījams ķirurgs, vismaz profesors, � skaidro. Viņ� tātad saka: �Tagad mūsu ievainotajam draugam parakstu vienīgo zāli � mieru!�

Lidotāja lielajai, spēcīgajai un atklātajai sejai pārslīdēja dusmas.

� Tad arī sagādāja man mieru! Un tas notika aizmugures hospitālī, īstā un labā hospitālī. Vai varat iedomāties? Piemēram, jau dziļa nakts. Tikko esi sācis snaust � mums tas nemaz nenācās tik viegli, � tā satruksties: kādām ievajadzējies sanitāri. Bet sanitāre nerādās. Visi ir smagi ievainoti, celties nav brīv, aizliegts. Un, ja arī gribētu, nevarētu piecelties. Tad nu sāk velēt ar krūzītēm un �ķīvjiem pa skapīti. Protams, visi pamostas. Un nav itin nekāda miera, nav pat vērts par to sapņot. Tikko esi no jauna aizmidzis � jau staigā atkal, bā� azotē termometru, slauka grīdas. Un stumda ķebļus, ka rīb vien. Pec tam, protams, ie�ļircinājumi. Bija pavisam vai gals klāt, dakter. Un būtu arī nomiris, ja mā�ele nepievāktu pie sevis uz mājām. Viņa dzīvo tai pa�ā Novosibirskā, deva vai desmit parakstus, kamēr dabūja mani pie sevis. Un es, varat iedomāties, pēc divām nedēļām atveseļojos. Tikai no miera vien . ..

Ustimenko klusēja, dusmīgi raudzīdamies uz Kopjuku. Klusēja, smagi pūta un domāja par to, par ko �ādos gadījumos domā daudzi ārsti: protams, saudzējo�s re�īms, tas viss ir ļoti jauki! Bet ja nu slimniekam ir �ūlas perforācija? Vai arī apmetu�ās zarnas? Ar kādu klusumu un kār-lību palātā jūs, biedri pulkvedi, piespiedīsit pamiru�o zarnu atjaunot savas funkcijas? Jeb varbūt jums �ķiet, ka mājās pie jūsu māsas ar sirds insuficienci slims cilvēks izveseļosies tikai no mierīgas gulē�anas?

� Un ziniet ko, dakter? Man stāstīja, ka Ukrainā netālu no Kijevas esot maza slimnīciņa . ..

Volodja no�āvājās dūrē un novērsās. Smagajai lidma�īnai pretī peldēja zeltains mākonis. Tur tālu lejā okeāns vienmuļi vēla savus ledainos, nepārredzami garos un melnos viļņu vālus . ..

� Jā, es klausos, esot tāda slimnīciņa . . .

Ta�u pulkvedis neteica vairāk ne vārda. Viņ� nebija no tiem, kuri prot runāt tuk�ā gaisā. Viņ� jau vairākkārt bija �uzmācies� ar �o lauku slimnīcu. Ne reizi vien bija stāstījis medicīnas ģenerāļiem un aiī parastiem ārstiem � gan civilajiem, gan militārajiem. Bet neviens vēl nebija uzklausījis viņu līdz galam. Kopjuks bija lasījis flotes avīzē par mīnu, ko Ustimenko izvilcis matrozim no pleca, un, iepazinies ar Volodju, nolēma, ka ��is� jau nu sapratīs, uzklausīs un ņems vērā. Ta�u arī �is nenoklausījās līdz galam . . .

Viņ� glu�i vienkār�i aizmirsa mazo slimnīciņu netālu no Kijevas.

Aizmirsa, pat nenoklausījies līdz galam.

Vai pulkvedis Kopjuks varēja maz iedomāties, ka Volodja Ustimenko vēl dabūs atcerēties �o sariņiu un kā vēl atcerēties! Viņ� to atcerēsies vēlāk nestundā, kas pārsteigs viņu pēk�ņi, nelaimē, kas muļķīgi un me�onīgi uzbruks viņam un sakropļos �odien tik skaidri pārredzamo un precīzi nosprausto nākotni .. .

Protams, nekas tamlīdzīgs pulkvedim nevarēja ienākt ne prātā.

Uzmetis snaudo�ajam kara ārstam niknu skatienu, pulkvedis Kopjuks sāka svilpot. Viņ� svilpoja klusītēm, cenzdamies nomierināt sevi, un skumji domāja par to, cik grūti jaunajam, patiesajam izlauzt sev ceļu caur rutīnu, vienaldzību un �tata oratoru tuk�ajām, skaļajām frāzēm.

�Veselības aizsardzība,� viņ� domāja, �labsirdīgi ārsti, labsirdīgas māsas, labsirdīgas sanitāres. Dro�i vien, ja kādam no priek�niekiem ievajagas pagulēt hospitālī, to tūdaļ ievieto atsevi�ķā palātā, un tur nevienam neienāk ne prātā patrok�ņot! Tur miers ir nepiecie�ams. Tur vis ne- pagrūdīsi ķebli tā, ka tas lido pāri visai istabai. Tur vis nemodinās aug�ā, lai iebāztu termometru. Par priek�nieku mieru � par to gādā.

�Bet, ja pie Kijevas tādu slimnīcu uzcēlu�i zemniekiem, kolhozniekiem, tad neviens par to negrib ne dzirdēt. No tādām sarunām viņi �āvājas un aizmieg! Nu, pagaidiet tikai, biedri dakteri, es tomēr esmu PSRS Augstākās Padomes deputāts un atradī�u iespēju taktiski uzstāties debatēs un sadot jums par �o iesūnoju�o rutīnu! Tikai pabeigsim karu, ie�miegsim tā pamatīgi fīreram asti un tad jau atgriezīsimies pie mierīgās celtniecības jautājumiem.�

Tā domādams, pulkvedis Kopjuks sāka nosēdināt savu smago ma�īnu. �eit, uz Baltās Zemes, tas bija visai sare�ģīts uzdevums, � jo vairāk tāpēc, ka vajadzēja nolaisties pēc iespējas tuvāk pie �D�esijas D�onsonas�, ko pulkvedis ieraudzīja jau pēc otrā apļa, bet uz kuras nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Tas bija ļoti dīvaini � nevarēja ta�u viņi pa �īm piecām diennaktīm apmirt? Neviens ta�u nevarēja viņus te nogalināt?

Motoru gaudoņa Volodju pamodināja, un arī viņ� sāka skatīties, ta�u itin nekā nesaprata. Viņ� pat transportkuģi nedabūja redzēt, iekams neuzkāpa uz tā apsarmoju�ā, klusā un pamiru�ā klāja.

Kopā ar lidotājiem Volodja pastāvēja uz klāja, ieklausīdamies stingajā klusumā.

� Viņi noņēmu�i lielgabaliem aizslēgus, � pēk�ņi ierunājās vectēvs. � Vai dzirdat, biedri pulkvedi?

� Kas tad tos varēja noņemt? Vai tad te ir kādi fa�isti?

Garais stūrmanis izlīda no klāja virsbūves, no�īkstināja

durvis un pasauca borta radistu:

� Ko-oļa!

� Ko tev vajag, Andrej? � radists atsaucās, it kā atrastos kaut kur Piemaskavas me�ā.

� Krava nav aizskarta.

� Drausmīgas lietas, � vectēvs sacīja un nodrebinājās. � Te notikusi kāda traģēdija. Drausmīga traģēdija, paskatieties pa�i.. .

Ta�u nekāda drausmīga traģēdija te nebija notikusi. Izrādījās, ka viss ir gau�ām vienkār�i: pēc kapteiņa pavēles komanda bija pametusi kuģi un uzcēlusi krastā teltis. Un nobarojies kapteinis ar drebo�iem, sārtiem vaigiem, ietuntuļojies ka�okā un vēl vairākās segās, ilgi un nikni brēca uz pulkvedi Kopjuku, kura seja pauda pavisam bērni�ķīgu apjukumu:

� Jā, mani atrada vācu avioizlūks! Un es devu viņam zīmi, ka padodos. Esmu tirdzniecības, nevis kara flotes jūrnieks. Man maksā apdro�inā�anas naudu un piemaksas par �iem sātaniskajiem reisiem polārajos ūdeņos. Bet man nemaksā par nāvi. Mēs pārcēlāmies uz krastu un atsakāmies atbildēt par jūsu kravu. Es �o karu neuzsāku. Man ar vācie�iem nav ko dalīt. Es esmu izolacionists un pacifists. Un es nevēlos braukt uz jūsu jūru, tur de�urē vācu zemūdenes, kas mani nogremdēs. Es esmu atbruņots! Izvediet mani no �ejienes ar lidma�īnu; galu galā varu �o greznību atļauties, jūsu krava ir jūsu rīcībā, pārējais � tīrie sīkumi...

Ustimenko nesteigdamies tulkoja. Tas viss �ķita pārāk nereāli � gan ar bārdu apaugu�ie iereibu�ie jūrnieki, dārgās tabakas smar�a, pīpes, gan nemākulīgi uzceltās teltis, gan tas, ka kuģis padevies gūstā pretiniekam, kas �eit nemaz nav rādījies, tāpat nenorieto�ā saule, kas nemaz nesilda, segas, kas dīvaini apmestas ap �o dezertieru pleciem, un viņu greizie smīni, kā arī bocmaņa rokās drebo�s, kāsējo�s mērkaķītis zaļā uzvalkā un cepurē ar spalvu.

� Es varu runāt tikai ar padomju valdības pārstāvi, � kapteinis pēk�ņi paziņoja. � Ar jums es nevēlos runāt!

Kopjuks, smagi gāzelēdamies savās untās, piegāja kapteinim klāt, atpogāja ka�okādas svārku un parādīja Augstākās Padomes deputāta zīmotnīti uz tum�i zilā formas tērpa.

� Viņi paliks uz laiciņu tepat, � kapteinis konfidenciāli teica, � bet es do�os jums līdzi. Norunāts?

� Nekas nesanāks! � pulkvedis atteica. � Mēs paņemsim tikai slimos, ja tādi jums ir, un, protams, ievainotos.

Ta�u �D�esijas D�onsonas� komandā Volodja neatrada nedz ievainotos, nedz slimos.

Tad kapteinis piedāvāja naudu.

Pulkvedis Kopjuks no naudas atsacījās.

Pēc tam kapteinis piedāvāja, lai viņ� paņem no transportkuģa �savā personīgā īpa�umā� visu, �ko vien vēlas un cik vien vēlas�.

� Ejam uz ma�īnu! � Kopjuks teica.

Pie lidma�īnas kapteinis sāka tvarstīt Kopjuku aiz svārku stūriem. Kopjuks strauji pagriezās, viņa lielā seja drebēja aiz niknuma. Kāpdams aug�ā pa trapu uz lidma�īnu, Volodja pārtulkoja:

� Kā jums nav kauna!

Jau atrazdamies gaisā, pulkvedis, it kā atvainodamies Ustimenko, piebilda:

� Nepateicu viņam to, ko vajadzēja, � kā nekā ārzemnieks. Bet vajadzēja gan! � Pēc. tam negaidīti pavaicāja: � Vai izstāstīt jums par to slimnīciņu līdz galam? Jeb tas jūs nemaz neinteresē? Pēc visa sprie�ot, jūs esat glu�i krietns cilvēks, ar viņiem sarunājāties, kā pienākas, vai tie�ām jūs par savu arodu interesējaties mazāk nekā es par jūsējo?

Un tā gaisā tālu aiz Polārā loka medicīnas dienesta majors Vladimirs Afanasjevi�s Ustimenko pirmo reizi mū�ā dabūja dzirdēt to, kam daudz vēlāk bija visai svarīga nozīme tai darbā, kuram viņ� nodevās ar visu sirdi . ..

ES BEZ TEVIS VAIRS NESPEJU!

� Vai, kā no jums o� pēc ārzemēm! � teica Veresova, priekā mirdzo�ām acīm skatīdamās Volodjas galīgi novājēju�ajā sejā. � Tiesa, Vladimir Afanasjevi�, pavisam īpatnēja smar�a.

Viņ� vēl aizvien stāvēja uz savas zemnīcas sliek�ņa: kaut kas te bija pārvērties, bet, kas īsti, � to viņ� nespēja aptvert.

� Vai jūs nedusmosities? Es te dzīvoju. Tūlīt visu novāk�u.

� Par ko tad lai dusmojos? � viņ� vienaldzīgi pavaicāja.

Un ieraudzīja uz galda vēstulīti � Varvaras �ķībos un greizos, kā vienmēr steigā uzvilktos kā�us.

� Jā, tā jums no Stepanovas, � izsekojusi viņa skatienam, Vera Nikolajevna sacīja. � Gaidīja, gaidīja, nabadzīte, kad jūs atgriezīsities, rakstīja pēdējā mirklī pirms pa�as prombrauk�anas, Kozirevs pat dusmojās, ka aizkavē .. .

Viņa teica vēl kaut ko, bet viņ� vairs nedzirdēja � lasīja.

�Es tā gaidīju Tevi,� viņ� lasīja, bet sirds dauzījās kā negudra, �es tik moko�i gaidīju Tevi, Volodja! Es tomēr cerēju, ka Tu parādīsies vēl īsto � tre�o reizi. Bet Tu neieradies, Tu, protams, tī�ām aizgāji, atkal izlēci no tramvaja, lai nepiedotu man, kaut gan esmu nogrēkojusies, pa�ai negribot. Ek, Volodja, Volodja, es bez Tevis vairs nespēju dzīvot, un Tu nespēj bez manis, un Tev vajadzētu būt vienkār�ākam un iecietīgākam pret cilvēkiem, un Tev vajadzētu iemācīties saprast ne tikai sevi, bet arī citus, beidzot Tev būtu pienācis laiks saprast, kas ir cilvēku un kas svēto mocekļu dzīve ... Un vai maz tādi svētie mocekļi ir pasaulē?

Kaut arī vairs neesmu meitene, ta�u, kad nokļuvu frontē, man bija dārgi jāsamaksā par �o iedomu, ka cilvēki dzīvo kā svētie mocekļi. Cilvēki ir un paliek cilvēki, viņi ir da�ādi, un katram ir vēl savas da�ādas noslieces, bet Tu vēl joprojām to nevēlies saprast un atzīsti tikai tos, kas no Tava viedokļa ir svēti, un atstum visus, kas nebūtu mērāmi ar Tavu cietsirdīgo un ne vienmēr taisnīgo mērauklu.

Tagad Tu pameti arī mani, jo, lūk, es vairs neesmu svētā. Bet es ta�u Tevi mīlu, mans mū�īgais, riebīgais mocītāj, esmu Tev vienīgā tāda, kas Tev mū�am būs vajadzīga, es saprastu katru Tavu domu un palīdzētu Tev neizgāzt podus, es Tevi savaldītu un glāstītu pat tad, ja Tev uznāktu untums iedzelt, es klausītos Tavos murgos, es . . . Bet ko nu vairs par to runāt. Un tomēr liels paldies Tev par visu. Paldies ne jau manis dēļ, bet par to, ka Tu

tāds esi, par to, ka galveno, kura dēļ Tevi mīlē�u vienmēr, Tu �ajos gados esi nevis iz�ķiedis, bet gan vēl vairāk nostiprinājis sevī.

Nekad neteik�u, ko es ar to domāju, bet katrā dzīvā cilvēkā tas, protams, ir pats galvenais.

Tāpēc � paldies Tev, ka Tu vispār esi! Tie�i �ajās man grūtajās dienās man ļoti vajadzēja pārliecināties, ka pasaulē ir tādi cilvēki kā Tu.

Ardievu, mans pats dārgākais cilvēk!

V a r j u h a�

� Bet vai manu vēstuli viņa nesaņēma? � Ustimenko jautāja Veresovai, kas, satinusi savu gultas veļu, jau gāja laukā pa durvīm.

Jautāt bija velti: viņ� saprata, ka Varja nevienu vēstuli nav saņēmusi.

� Tūlīt, � Vera atteica. � Atgriezī�os un visu pastāstī�u.

Viņ� ielēja sev no tējkannas atdzisu�o tēju, kāri izdzēra, tad vēlreiz pārlasīja to vietu par svētajiem mocekļiem. Patiesībā tas viss bija netaisnīgi vai arī ne visai taisnīgi. Jau toreiz mēra laikā viņ� pats bija pārsteigts, vērodams Soldatenkovu. Un abas ve�as? Un Cvetkovs? Ta�u arī tam visam nebija nekādas nozīmes salīdzinājumā ar to, ka tagad viņ� bija uz visiem laikiem pazaudējis Varvaru. Un nav neviena cita, ko vainot, kā tikai pa�am sevi!

� Te ir jūsu vēstule, � ienākdama un nomezdama vēstuli uz galda, sacīja Vera. � Tā pienāca pēc tam, kad Stepanova bija jau evakuēta.

� Vai jūs esat pārliecināta, ka pēc tam?

� Es ta�u pastu nepiegādāju, � Veresova izaicino�i atbildēja. � Ieraudzīju jūsu rokrakstu � tas arī viss. Protams, varēju jau pārsūtīt jūsu vēstījumu apak�pulkvedim Kozirevam, � viņ� ta�u zina, kur atrodas Stepanova, pats viņu no �ejienes aizveda, bet diez vai jūs būtu mani par to uzslavējis . . .

Ustimenko klusēja.

Veresova izvilka no lāviņas apak�as savu apbru�āto koferi, attaisīja to un, viegli notupusies uz ceļiem, sāka kraut iek�ā savas mantas, � kaut ko sārtu, caurspīdīgu, kam nebija nekā kopēja ar skarbo karavīra dzīvi. Un Volodjam pēk�ņi uzvēdīja parfima smar�as.

� Jūs neļaunojieties! � viņa palūdza. � Zemnīca tik un tā stāvēja tuk�a. Bet man tā bija apnikusi Noras ģitāra, māsiņu sa�ukstē�anās, viss mūsu jaukais kolektīvs. Te varēja tik jauki palasīties un nodoties individuālisma priekiem. Cilvēkam kādreiz vajag arī pabūt vienatnē.

� Es ta�u nekā nesaku, � viņ� negribīgi atbildēja.

Pie durvīm pieklauvēja. Mitja�ins atnesa tējkannu ar

verdo�u ūdeni, dvielī ietītu maizi un virsnieka papildu devu � cepumus, sviestu, konservus � veselu bagātību. Un arī degvīnu � divas pudeles, �efu dāvanu. Viņi bija atbrauku�i, kamēr Volodja bija prom. Brīvlīguma darbiniece Jeļena jau lēkāja kā kaza, kapteinis �apiro, smaidīdams savu jauko, mazliet izklaidīgo smaidu, atnesa parakstīt papīrus, Nora aizelsusies ziņoja, ka �bezkaunīgā kārtā jau otro reizi atsacīju�ies izsniegt pantoponu�, uz plauktiņa iepīkstējās lauka tālrunis, un pazīstamā, ierastā, karam raksturīgā �nekārtīgā kārtība�, ikdienas pienākumi un darbi atkal ierāva kara āistu Ustimenko savā virpulī, un viņ� atgriezās savā akmens zemnīcā tikai naktī � izsalcis, noguris, bet nomierinājies � un nemaz nejutās pārsteigts, kad ieraudzīja uzklātu galdu un Veru Nikola-jevnu, � tieviņu, slaidu, apbrīnojami skaistu � raugāmies viņā kvēlojo�ām, maigām acīm.

� Sakarā ar ko tas viss te sarīkots? � viņ� noprasīja, ar ierastu kustību pakārdams uzsvārci pie durvīm.

� �ī balle? Sakarā ar jūsu laimīgu atgrie�anos.

� Manuprāt, jūs jau esat iedzērusi?

� Kā gan citādi? Ja jums ir vienalga, ka esat atgriezies, tad man tas tā nebūt nav, turklāt vēl, ja esat atgriezies manā dzim�anas dienā, tad, pats sapratīsit, cik tas ir jauki no jūsu puses ...

� Vai tad �odien ir jūsu dzim�anas diena?

� Pēc divdesmit minūtēm sāksies mana dzim�ana!

� Tad jau paaicināsim citus arī!

� Nē, � Veresova pateica un cie�i un kaisli ieskatījās Volodjam acīs. � Nekādā gadījumā. Tā ta�u ir mana dzim�anas diena, ne jūsu! Vai ne?

Viņ� apsēdās un pasniedzās pēc cigaretēm.

� Tikai nebaidieties ne no kā, � viņa palūdza. � Tik un lā par mums runā un runās. Tik un tā �uro�ka raudas, bet Nora nēsās jūsu fotogrāfiju aiz krū�tura. �ai ziņā nekā vairs nevar līdzēt. ..

Viņas acis dzirkstīja un lūpas trīcēja apvaldītos smieklos.

� Vai jūs zināt, Ustimenko, kas jūs esat?

� Kas tad es esmu?

� Jēriņ� sir�u lauzējs, lūk, kas jūs esat! Sievieles par jums nemaz citādi nerunā, kā tikai rokas �ņaudzīdamas un acis valbīdamas. Un vēl �ī jūsu neatkarīgā izturē�anās, vai atceraties, kā teica gudriniece A�hena: �Eleganta bezkaunība pret �īs pasaules varenajiem.� Sievietes no tā jūk vai prātā. Redzēt cilvēku, kur� nepavisam nebaidās no di�ām amatpersonām un vienmēr saglabā mieru .. .

� Pietiek, � Ustimenko sacīja, � jūs pārāk daudz mani cildināt. Ne jau miera saglabā�ana ir galvenais. Ne reizi vien, Vera Nikolajevna, esmu teicis, ka mūsu militārais reglaments ir izcili prātīga grāmata. Tas sagādā visas iespējas justies par pilntiesīgu pilsoni, turklāt precīzi ievērojot subordinācijas sistēmu.

Viņ� ielēja sev un viņai degvīnu un uzlika uz �ķīvī�a gabalu konservētas mencas eļļā.

� Un tomēr jūs izskatāties tāds ka nomocīts! � Vere-sova pēk�ņi klusu noteica. � Neapkopts bārenis! Ir arī tādi � vilcēni. Jūs vajag savest kārtībā � apmazgāt, palutināt. Tikai neceliet tūdaļ spuras gaisā, jūsu iek�ējo neatkarību neviens netīko laupīt.

Un, brīdi klusējusi, apvaicājās:

� Vai grūti braukt kopā ar konvoju?

� Var iztikt.

Viņi saskandināja pāri galdam, cie�i skatīdamies viens otram acīs. Vera izdzēra savu glāzīti, papurināja mazo galvu ar augsti sapītajām bizēm, iesmējās un ielēja vēl.

� Es �odien piedzer�os. Tikai jūs nenosodiet mani, stingrais Volodeņka!

�Un ja nu viņa patie�ām mani mīl?� viņ� mierīgi nodomāja. �Ko tad?�

� Nekā jūs negribat man pastāstīt, � Veresova skumji noteica. � Es jau zinu, jūs glabājat visu Stepanovai. Viņa, protams, ir ļoti jauka, �ī jūsu Varja: gan nemākslota, gan ar atklātu sirdi, ari jaunība jums bijusi romantiska un viss pārējais, ta�u bērnības romāniņi parasti nekā nedod. Varbūt vienīgi pāragras laulības saites, kas nekad nav izturīgas. Bet tas viss ir nieki, ne jau par to gribēju runāt. Gribēju sacīt pavisam ko citu . . .

Un, galvu atmetusi, smiedamās ar savām tum�ajām, dziļajām un mirdzo�ajām acīm, ar ļaunu smaidu uz lūpām Veresova nobrīdināja:

� Es jūs viņai neatdo�u! Ne jau tādēļ, ka jūs viņai nebūtu vajadzīgs, visādi kozirevi � tas ir � tīrie nieki, kaut arī es, protams, varētu izmantot �o Kozirevu daudz vairāk sev par labu, bet es to apzināti nedarī�u, jo jūs esat gudrs un manus apsvērumus saprotat. Es jums godīgi saku: Kozirevs � tas nav nekas, tā ir viņas nelaime. Un tomēr es jūs nevienam neatdo�u. Un neatdo�u tādēļ, ka jūs man esat daudz vairāk vajadzīgs un svarīgāks nekā visām pārējām. Un vai zināt, kādēļ?

� Kādēļ tad? � viņ�, mazliet satrūcies, pajautāja.

� Tādēļ, ka es zinu, es vēroju jūs un tādēļ zinu, � par ko jūs varat kļūt! Un jūs manu acu priek�ā par lādu jau kļūstat! Pat ar manu palīdzību, jo, kaut arī jus to it nemaz nemanāt, es vienmēr atgādinu jums � gan izdevīgā gadījumā, gan tāpat, � ka jūs esat izcila parādība! Vai saprotat? Bet cilvēkam tikai jānotic, ka viņ� ir izcila parādība, tad arī citi tam noticēs, esmu kaut kur par to lasījusi. Un es jūs piespiedī�u kļūt par izcilu parādību, lai kā jus censtos izgrozīties, es piespiedī�u jūs uzkāpt pa�ās virsotnēs, grandiozos augstumos, kur reibst galva, un tur, �ajos augstumos, �ajos vējos, tie�i tur es jums arī pateik�u, ka es esmu daļiņa no jums, ka esmu daļiņa no jūsu nākotnes, es, es � daļiņa jiīsu ģēnija, jusu slavas, jūsu � kā to lai labāk pasaka, izskaidro � nu, piemēram, kad jūs kaut kur pēc kara Parīzē vai Londonā, vai Lisabonā .. . atklāsit ķirurgu kongresu . . .

� Oho! � viņ� smiedamies teica un tūlīt pat saviebās, jo atcerējās Torpentovu un Vordu un tikko dzimu�ā cilvēka nāvi. � Patie�ām, jūs esat nolēmusi uzdabūt mani varenos augstumos . . .

� Nezobojieties! � viņa strupi aprāva. � Es esmu neapdāvināta ārste, jeb vai jūs domājat, ka es to nezinu? Kā ārste es neesmu nekas, bet es esmu gudra, es esmu sieviete, un es būtu vispiemērotākā sieva tādam cilvēkam kā jūs. Bez manis jūs pazudīsit, � viņa piepe�i nesaudzīgi piebilda. � Jūs samīs, jūs iznīcinās tā, ka nekas no jums nepaliks pāri. Jūs visādiem stulbiem, neapdāvinātiem profesoriem un no�ēlojamiem karjeristiem cilvēcības ideju vārdā un arī tādēļ, ka jums muļķīgā kailā itin nemaz nav godkāres, � jūs viņiem, visādiem idiotiem, kas prot pielāgoties, rakstīsit grāmatas tikai par to vien, ka viņi izteiks jums pateicību priek�vārdā vai piebildē zem teksta. Lūk, kas notiks ar jums bez manis. Bet es jūs jau pazīstu, esmu jau pavērojusi jūs. Kopā ar mani jus sāksit ticēt sev, augām naktīm, cik vien būsim kopā, es jums �ukstē�u, kas jūs esat, un arī no rītiem, kaut vai divas trīs stundas, bet tas jums tiks atgādināts, vai saprotat?

� Saprotu, � viņ� smaidīdams atteica, � ta�u, lai tā būtu, mums vēl ir jāapprecas, vai ne?

� Jūs arī apprecēsit mani! � viņa ar uzsvaru pateica. � Neesmu jau lepna, varu arī pagaidīt. Mīlestībā, vai zināt, Volodeņka, tikai muļķes un vistas ir lepnas � un arī mietpilsones. Ah un vai dieniņ, �ī drīzāk mir�ot nekā upurē�ot savu lepnumu. Tātad nemīl, ja ir tik lepna. Tātad īstas mīlestības nav ne tik, cik melns aiz naga, re, ko tas nozīmē . . . Arī es kādreiz biju lepna .. .

Viņa iedzēra vēl un pasmaidīja � ko�s, silts sārtums ielija viņas vaigos.

� Ar pulkve�iem un apak�pulkve�iem! Ar vienu lidotāju � vai kā viņ� kautrējās un kādas neķītrības gvelza, un raudāja. Un arī ar ģenerāli. Ar mūsu profesoru institūtā � toreiz vēl biju meitene. Gudra galva bija � īsts zinātnieks. . .

Viņas mirdzo�ās acis, likās, raudzījās cauri Ustimenko, kaut kur viņai vien saredzamā tālē. Pēc tam viņa tik spēcīgi sapurināja galvu, ka viena bize � tum�i brūna un vizo�a � pa uzpleci noslīdēja aiz muguras. Tad viņa saslējās un teica:

� Ziniet, kas jums ir galvenais? Iek�ējā morālā neatkarība. Viņiem, visiem manējiem, nekad tādas nav bijis. Patiesībā bija gan, bet tikai līdz zināmai pakāpei, varbūt arī � robe�ai. Ak dievs, ko es le jums sapļāpāju, tas viss izklausās pēc glaimiem, bet es tā domāju, un es gribu, lai jūs visu zinātu. Iedzeriet, lūdzu, kaut reizīti uz manu veselību, � es tomēr esmu dzimusi tie�i �odien.

Volodja pasniedzās pāri galdam pēc viņas glāzītes, Ve-resova pēk�ņi strauji pieliecās, satvēra ar divām karstām plaukstām viņa roku un pieplaka pie tās ar lūpām.

� Nemā�ojieties! � viņ� apjucis iesaucās. � Pārstājiet ta�u, Vera . . . Vero�ka! Vera Nikolajevna, tā ta�u nevar!

� Nosauciet mani par Veruhu, � viņa pēk�ņi palūdza caur asarām. � Tas ta�u nav grūti! Jeb varbūt baidāties aptraipīt viņu? Nebaidieties, nav ko baidīties, apak�pulkvedis Kozirevs ar viņu ne tādas vien lietiņas strādā un nemaz nebaidās ...

Viņ� parāva roku, bet Vera to neatlaida.

� Tas ir muļķīgi! � viņ� sacīja. � Un zemiski!

� Nē. Tas ir pavisam vienkār�i, es esmu kā ubadze pie baznīcas sliek�ņa, lūk, kā tas ir. Bet es jau jums teicu, ka neesmu lepna . . .

Viņas balsī trīcēja apvaldītas asaras, ta�u viņam nebija nekādas daļas gar tām � viņa sirdi vēl joprojām rūgti un sāpīgi skanēja vārdi: �Apak�pulkvedis Kozirevs ar viņu ne tādas vien lietiņas strādā un nemaz nebaidās!�

Un pēk�ņi kā asa un strauja vēja brāzma uzvēdīja atmiņā tas tālās un dārgās jaunības rudenīgais rīts, kad aiz atvērtā loga �alca pīlād�a lapotne un kad viņ� pirmo reizi mū�ā sajuta pret Varvaru �ēlumu un maigumu, viņ� atcerējās plato plaukstu starp savām un viņas lūpām, viņas jaunavīgo augumu, ko viņ� bija apskāvis, un viņas zobgalīgos vārdus par to, kā viņi apprecēsies:

� Kad tev būs kāds brīvs brītiņ�, vai ne, Volodeņka?

�Mans dārgais cilvēk!� viņ� pēk�ņi ar smagu, verdo�u

naidu nodomāja. �Brīnumputns! Paldies, ka tu esi! Un pati?�

Izrāvis savu roku, viņ� piecēlās, pielēja glāzi līdz malām ar degvīnu, aizsmēķēja un, cenzdamies būt vienkār�āks un vaļīgāks, tomēr saspringtā balsī pateica:

� Uz jūsu veselību, Vera. Vai zināt, mums nemaz neklājas tik ļauni! Papļāpājam, iedzeram, uzko�am?

� To jūs nesakāt man, � īsi un skumji iesmiedamās, kā uzminējusi Volodjas domas, noteica Veresova. � Tas jūsu �papļāpājam� bija galīgi nevietā. Jūs ta�u, Vladimir Afanasjevi�, atriebjaties Stepanovai. Tikai, lūdzams, nedomājiet, ka es rīkoju jums greizsirdības scēnu. Nekas, es jums arī �ajā ziņā palīdzē�u, es jums visur palīdzē�u, arī tikt galā ar �īm jūsu jutām palīdzē�u. Man spēka gana, un, ja jau esmu iejūgusies, tad negaudī�os, ka vezums par smagu. Bet iejūgusies jau esmu. Es ta�u piederu jums, biedri major, piederu, vai zināt, līdz pat kapa malai. Tas nekas, ka man grūti, tas nekas, ka esmu uz jums tik greizsirdīga, ka pat visas vēstules, kas jums pienāk, dro�ības pēc paturu virs garaiņiem un ar nazīti � man speciāli �im nolūkam ir tāds vecs skalpelis � atplē�u un izlasu, per-lustrēju, mīlestība visu ko piedod, svarīgs ir pavisam kas cits . . .

Aptinusi ap roku savu noslīdēju�o bizi, viņa ar spēku parāva to, piecēlās, iekoda lūpā un, pienākusi Uslimenko pavisam klāt, atkārtoja:

� Svarīgs ir pavisam kas cits! Svarīgs ir tas � vai es jums deru?

Ar nekustīgu, tum�u skatienu viņa lūkojās Volodjam tie�i acīs.

� Derat! � viņ� rupji teica. � Noteikti derat!

No izdzertā degvīna un no tā, ka Veresova bija tik tuvu, viņam noreiba galva.

� Tad pavēliet: paliec �eit! � viņa teica, lūpas gandrīz nepa vērusi.

� Paliec �eit! � viņ� atkārtoja.

� Tas nekas, ka jus mani nemīlat, � tāpat, muti gandrīz neatvērdama, viņa noteica. � Tam nav nekādas nozīmes. Jūs mani iemīlēsit �- ar laiku � es to zinu, esmu pārliecināta. Iemīlēsit, jo es kļu�u par jūsu daļiņu.

Uzlikusi rokas viņam uz pleciem, viņa mazlietiņ pievilka Volodjas seju tuvāk pie savām lūpām un, gandrīz vai pieskardamās viņa mutei, palūdza:

� Un vēl: pasakiet kaut vienu daudzmaz maigāku vārdu. Tas ta�u nebūs grūti. Tikai aiz pieklājības, bet es pacentī�os noticēt, ka tā ir patiesība. Pasakiet man �mīļā� vai �dārgā�, vai �jaukā�, pasakiet ta�u kaut ko! Tā būs man dāvana dzim�anas dienā . ..

� Vero�ka! � viņ� līdzjūtīgi pa�ukstēja un pēk�ņi ar sāpēm, ar atriebības niknumu, atcerējies visu pagaisu�o, piebilda: � Veruha!

� Kā tu teici? � notrīcējusi un piespiedusies viņam klāt, Veresova pārjautāja.

� Veruha! � viņ� alkatīgi un a�i atkārtoja. � Veruha!

� Nu redzi! � viņa tikko dzirdami ie�ukstēja viņam ausī. � Nu, redzi, cik dāsns tu esi, paldies tev! Nebiji skops!

Bet no rīta Nora Jarceva, acīs neskatīdamās, apsveica viņu.

� Ar ko tad? � viņ� nesaprata.

� Ar jūsu personīgu laimi! � Nora caur asarām atteica.

Ievainots!� viņ� iedomājās. �Cik tas muļķīgi!�

Viņam vēl izdevās pievilkt tuvāk pie trapa star�inu, kas laikam bija jau miris, pēc tam viņ� izdzirdēja spalgu, stieptu zalves kliedzienu � mīnu kuģis �āva ar galveno kalibru � tad pamanīja melnas lidma�īnas ar kā�krustiem � tās atkal izvērsās triecienam, � un tikai tad, atdūries ar degunu kritu�a matro�a apdegu�ajā zābakā, Volodja zaudēja samaņu.

Viņ� pamodās �Spo�ā� kopkajītē, kur tagad atradās operāciju zāle. Kuģi vēl turpināja ap�audi, segdami desantu, no zalvēm viss d�inkstēja un drebēja, un pēk�ņi Ustimenko ieraudzīja sev blakus Rodionu Mefodijevi�u, kam kuģa ārsts ātri un veikli apsaitēja elkoni. No bezēnu spuldzes dzeltenās, �ilbino�ās gaismas sāpēja acis. Usli-menko samiedza plakstus un, kā pa�am �ķita, ļoti skaļi pasauca pirmā ranga kapteini, tikai neviens nekā nesadzirdēja, bet Volodja jau bija galīgi zaudējis spēkus un atkal grima kādā tum�ā un smacīgā bezdibenī, kur sabija līdz pat tam brīdim, kad ieraudzīja sevi nepazīstama hospitāļa zemā, velvētā pagrabā. Starp cilu, tas bija viņam ļoti labi pazīstams hospitālis, tikai nekad vēl viņam nebija nācies skatīties tā griestos, guļot uz gultas, kā lo dara ievainotie.

Vairākas dienas, bet varbūt arī daudz ilgāk viņ� pava-

dlja tai mīklainajā nesaprotamu skaņu un palsas miglas pasaulē, te �ķirdamies no dzīvības, te atkal atgriezdamies pie tās. Laikam ta�u viņ� jau bija izoperēts � tikai viņ� to nezināja. Kādu mirkli �ķita, ka viņ� redz flagmaņķi-rurgu Harlamovu, dzird tā valdonīgo tenoriņu, kas necieta nekādus iebildumus, pēc tam viņ� pazina Veru, kas stāvēja asaru pilnām acīm . . .

� Kā jūties, Volodeņka? � viņa saspringti jautāja.

� Riebīgi! � viņ� pasūdzējās un atkal iegrima nemaņā.

Un atkal sāka steigties stundas, dienas, naktis � līdz

pat tam brīdim, kad turpat sev blakus izdzirdēja dobju un noguru�u balsi:

� Baidos, ka mēs viņu neizvilksim!

� Bet mani mācīja ... � smakdams no vārguma, tikko valstīdams apkaltu�o mēli, Ustimenko ierunājās, � man savā laikā mācīja pat.. . visbēdīgākajos gadījumos . . . nepļāpāt . . . nekā lieka . . .

Palātā iestājās klusums, pēc tam kāds basā par viņu ar cieņu noteica:

� Tam ir gan raksturs!

Viņ� palūdza dzert.

Pār viņu noliecās Vera ar dzirdināmo trauciņu � silta, sārta, ar no�ķiebu�os lakatiņu, tikko kā pamodusies.

� Kur es esmu ievainots? � viņ� stingri noprasīja.

� Tikai mīkstajos audos, Volodeņka . . .

� Nemelo! � viņ� pavēlēja. Un, atvilcis elpu, pajautāja: � Vai rokās, jā?

Viņas lupas līdzjūtīgi un �ēlabaini noraustījās.

Ustimenko it kā aizmigdams aizvēra acis. �Tad tu priecājies bez jaudas,� viņam ie�āvās prātā. �Tagad, kaimiņ, vari dejot, lai tev siltāk būtu salā!� Būt pa�am ievainotam � tas ir pavisam kas cits nekā ārstēt citus.

Atkal joņiem vien skrēja laiks. Bet arī tad, kad viņam kļuva daudz vieglāk, viņ� ne ar vienu nevarēja runāt. Pat pa�am Harlamovam viņ� nekā nejautāja � vai tad nezināja, cik Aleksejs Aleksandrovi�s jauki prata melot �veselības uzlabo�anas labad�?

� Par labu vien nāks! � viņ� reiz pateica flagmaņķi-rurga klātbūtnē, atbildēdams pats uz savām domām.

� Kādā ziņā? � Aleksejs Aleksandrovi�s nesaprata.

� Tādā, biedri ģenerāli, ka mums, ārstiem, reizēm vajag �o to izbaudīt pa�iem pie sevis. Piemēram, cie�anas. Man ļoti sāpēja, es lūdzu morfiju, bet aiz tiem augstajiem un aizkustino�ajiem apsvērumiem, ka varu kļūt par morfī-nistu, man to nedeva. Agrāk arī es darīju tāpat, bet ta-gdd . . .

� Hm! � Ilcirlcimovs novilka. � Jūs aizvien krītat galējībās, Vladimir Afanasjevi�, bet tādi gadījumi patie�am ir biju�i. . . Ta�u labāk pastrīdēsimies, kad būsit izveseļojies.

Mordvinovs � flotes sanitārās pārvaldes priek�nieks � ģenerāļa formas tērpā ar platām uz�uvēm uz biksēm nolasīja viņam dekrētu par to, ka medicīnas dienesta apak�pulkvedis Ustimenko V. A. apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. Volodja jau gribēja sacīt tāpat kā agrāk, kad saņēma ordeņus: �Kalpoju Padomju Savienībai�, ta�u �oreiz viņam �ķita, ka tas nebūs īsti precīzi, un viņ� tikai pateicās. Ordeni nodeva Verai Nikolajevnai, jo Volodjam nebija, ar ko to saņemt.

Nāko�ajā dienā Veresova izlasīja viņam rakstu flotes avīzē, kur bija stāstīts par viņa varoņdarbu. Pāri visai lappusei greznojās uzraksts: �Polundra, fri�i, te cīnās matro�i�, bet raksta vidū Volodja ieraudzīja savu fotogrāfiju � akurāts dakterltis ar centīga pieaugu�a labākā skolēna sejas izteiksmi. Vera lasīja drebo�ā balsī, palātā bija klusu, visi ievainotie klausījās, kā apak�pulkvedis Usti-menko operējis kaujas laikā, kā izvilcis no uguns matrozi Saliginu, kā stājies lo�metējnieka vietā . . .

� Meli, � Volodja sacīja. � Neviena lo�metējnieka vietā neesmu stājies, es ta�u neprotu �aut ar lo�metēju .. .

� Tam nav būtiskas nozīmes, � Vera kategoriski noteica, � tas ta�u ir māksliniecisks apraksts ...

� Vēl jo vairāk. Lai nemelo!

Vera padevīgi nopūtās, un viņ� saprata, ka viņa klusībā nodomājusi: �Mocītājs!�

�Kāpēc man bija jāķildojas?� viņ� sevi aprāja.

Pēc tam vairākas dienas no vietas pie viņa nāca ciemiņi, �ie apmeklējumi viņu galīgi nogurdināja: Volodju centās nomierināt un uzmundrināt. Viņam stāstīja par da�ādām laimīgām beigām un priecīgiem iznākumiem. Apelēja pie viņa gribasspēka, vīri�ķības, pie tā, ka optimisms tomēr ir

pāls galvenais. Vienīgi gudrais Jelisbars �abanovi�s necentās mierināt. Viņ� atnāca, uzvilcis gai�u uzvalku, ļoti iededzis, un viņu nekādi negribēja ielaist kara hospitālī � tik ļoti vieglprātīgs izskats bija �im slavenajam kapteinim: raiba kaklasaite, gai�as kurpes, no kabatas raudzījās laukā lakatiņ�.

� Es laikam izskatos pēc spiega, � Amirad�ibi teica, apsēzdamies blakus Ustimenko. � Solīduma trūkums � tas ir mans lāsts, neviens krastā neuzskata mani par pieaugu�u cilvēku, vai jūs to saprotat, Vladimir Afanasjevi�? Arī jūs neesat solīds, es to jau ievēroju.

Neko nejautādams Volodjam, netaisīdams gaudenu seju, necenzdamies būt �iejūtīgs�, viņ� pastāstīja da�us ārzemēs piedzīvotus nolikumus un par to, kā iekļuvis augstākajās, pa�ās smalkākajās aprindās, lai tikai panaktu, ka ātrāk pielādē viņa tvaikoni � ��ipu�, kā viņ� pats mēdza to dēvēt; attēloja da�ādas titulētas personas un viņu paradumus, attēloja pats sevi un iekrau�anas bosu Makkor-miku, turklāt to izdarīja tik labi, tik jautri, parādīdams tik izcilas novēro�anas spējas, ka visa Volodjas skumjā palāta vai līgojās no nevaldāmiem smiekliem un lūgtin lūdzās, lai pastāsta vēl, un līdz pat vēlam vakaram nelaida leģendāro kapteini prom.

Atvadīdamies Jelisbars �abanovi�s pēk�ņi pateica:

� Bet pēc kara, Vladimir Afanasjevi�, dabū�u kaut kādu pieklājīgu kuģojamo un uzaicinā�u jūs par kuģa ārstu. Mēs dosimies reisos apkārt pasaulei, parādī�u jums okeānus un jūras, dabūsit redzēt gan Atlantiju, gan Vidusjūru, gan da�ādus citus dīķus. Mēs abi sēdēsim atpūtas krēslos � biju�ais mazliet slavenais Amirad�ibi, tagad vecītis kapteinis, un jūs � vēl jauns skaistulis ārsts, kas karā mazdrusciņ apskrambāts. Mums abiem, dakter, būs sirmi deniņi, un jūs nopirksit sev baltas bikses, tās jums apbrīnojami labi piestāvēs. Mēs sēdēsim atpūtas krēslos, un es parādī�u jums da�us jaukus dabas nostūrī�us, �ajā trakajā pasaulē tomēr ir �is tas, ko vērts apskatīt. Piekrītat, vai ne?

� Piekrītu! � Ustimenko jautri atbildēja.

� Tomēr ņemiet vērā, � Amirad�ibi aizrādīja, � �ais da�ādajās zemēs jāprot valkāt platmali, tas ir ļoti svarīgi.

53'J

Bet jums ir uz kā to, tas ir, platmali, uzmaukt, pēc tāda kara ne katrs varēs palielīties ar līdzīgiem panākumiem . ..

Viņ� aizgāja, bet palātā vēl ilgi atcerējās viņa nostāstus un smējās, tos atcerēdamies.

Beidzot nestuves ar Volodju saudzīgi ienesa Krīgera vagonā, Vera Nikolajevna piespiedās pie viņa tikko noskūtā, iekritu�ā un sausā vaiga ar siltām, no asarām slapjām lūpām, un sanitārais vilciens lēnām devās garām nodedzinātām pilsētām, garām kara krāsmatām un bēdām � prom uz tālu aizmuguri. Lielāko garā ceja daļu Uslimenko nogulēja ar aizvērtām acīm. Viņ� bija tik �ausmīgi, tik necie�ami noguris no kara, tik noguris no domām par savu nākamo vietu dzīvē, ka pats sev apzvērēja visu ceju tikai atpūsties un krāt spēkus tai cīņai par sevi pa�u, kas viņu vēl gaidīja. Ko tad galu galā nozīmēja pat viņa pilnīga invaliditāte salīdzinājumā ar to cenu, kas samaksāta par pa�reiz jau tikpat kā saredzamo Uzvaru ...

Un klusums!

Cik labi viņ� tagad saprata, kāda vērtība ir tam svētīgajam klusumam, �īm dzidrajām, siltajām rudens debesīm, �ai skuju smar�ai, kas ieplūda pa atvērtajiem vagona logiem. Kur, kad un no kādiem laikiem viņa atmiņa bija saglabājusi �ādu klusumu? Laikam ta�u no tālajām jaunības dienām?

Vilciena ķirurgs � laipns ve�ukiņ�, kur� kopā ar savu aiz pienākuma tikpat laipno laulāto draudzeni bija omulīgi iekārtoju�ies divvietīgā kupejā, � bie�i un ilgi sarunājās ar Volodju, smalkjūtīgi un gudri stāstīja viņam par vienkār�as, pieticīgas dzīves priekiem, piemēram, par mak�ķerē�anu vai arī par kolekcionē�anu, vai arī par to, cik jauki ir saullēkti pie Volgas. To viņ� stāstīja ne tikai Ustimenko, bet visam vagonam, un ievainotie, klausīdamies ve�ukiņā, ne reizi nepārtrauca viņu, tikai samirk�ķinājās un saproto�i smaidīja. �Katram savs darbs,� vēstīja �ie skumjie, reizēm pat dusmīgie smaidi, �katram uzticēts savs pienākums. Viņam, piemēram, uzdots mierināt.�

� Bet jums ta�u rokas ir paliku�as! � ārsts reiz pateica Volodjam vienam pa�am. � Nav amputētas, tam, vai zināt, ir būtiska nozīme!

� Protams, būtiska! � ar vēsu pussmaidu atteica Vo-lodja.

Jā, protams, rokas bija klāt, bet tikai tālajā Starodoļskā, tālas aizmugures evakuācijas hospitālī, un arī tikai pēc kāda laika Volodja beidzot saprata visu un, kā viņam �ķita, � pilnīgi.

Viņu gaidīja jau sen � �o slaveno profesoru, vienu no tām nedziesto�ajām zvaigznēm, kuru priek�ā nevarēja nesamulst. Arī Ustimenko tai dienā, kad akadēmiķis ar visu savu �tābu atlidoja no Maskavas, bija samulsis, samulsis tā, ka pat piecēlās, balstīdamies uz kruķiem, kad atvērās durvis un saules stars iekrita Romas patricie�a valdonīgajā, gudrajā un skarbajā sejā.

� Apsēdieties! � akadēmiķis pavēlēja spēcīgā, dim-dīgā basā. � Es �eit neesmu ģenerālis, bet ārsts.

� Es arī piecēlos ārsta, nevis ģenerāļa priek�ā! � Ustimenko atbildēja, cie�i raudzīdamies Romas patricie�a dzeltenajās kaķa acīs.

� Jūs mani pazīstat?

� Esmu ārsts, un man nav tiesību nezināt jūsu darbus.

� Bet kāpēc jūs esat dusmīgs?

Volodja neatbildēja.

Godbijīgā apmulsumā skraidīja hospitāļa ārsti un ārstes, �ukstēdami ziņoja akadēmiķa �tābam, pienesa slimību vēstures ar analīzēm � visu kopā, gan vajadzīgu, gan nemaz nevajadzīgu, ta�u attiecīgās pavēlēs, nolikumos un cirkulāros paredzētu. Atnesa arī Volodjas dokumentus, viņ� pa�ķielēja uz tiem un pasmaidīja: tajos bija viss, tikai ne vārda par to, ka viņ� ir ķirurgs.

� Un tomēr kas jūs tā aizkaitinājis? � profesors jautāja.

� Laikam esmu pārguris ...

� Tagad atpūtīsities!

� Cerēsim!

Un viņ� jau skatījās slavenā ārsta lielajā, priek�zīmīgi noskūtajā un labi koptajā sejā ar neslēptu naidu. Kaut tev būtu tā jāatpū�as!

� Redziet, arī es esmu ķirurgs, � Ustimenko savaldīdamies paskaidroja. � Un tā atpūta, kuru jūs man solāt... man . . nav diez kāds labais mierinājums.

Profesors, ar vēl glu�i jauneklīgajām, vērīgajām, dzeltenajām kaķa acīm paskatījies Volodja, brīdi klusēja, kaut kam strupi uzsauca, parakņājās Volodjas dokumentos un, kad beidzot kāds atnesa Harlamova depe�u, kas laikam kaut kur bija noklīdusi, tādā balsī pateica �sirsnīgs paldies�, ka Volodja salīgi nodrebinājās, iedomādamies gaidāmo profesora sarunu ar to, kur� vainojams no flotes atsūtītās telegrammas pazaudē�anā.

Tas bija sērīgs rīts, kad �Romas patricietis� pasludināja savu nepārsūdzamo spriedumu. Viņ� bija gudrs cilvēks un vienlaikus arī pietiekami labsirdīgs, lai pateiktu taisnību, un pietiekami vīri�ķīgs, lai neatliktu �os neiepriecino�os formulējumus uz vēlākiem laikiem.

� Tātad bezcerīgi? � Volodja uzprasīja.

� Es nebūt netaisos, un man nav tiesību jūs mierināt,� skatīdamies Volodjā dzedrām acīm, profesors atbildēja, � ta�u nevaru nepiebilst, ka bez mūsu abu specialitātes pasaulē ir vēl diezgan daudz cita interesanta . . .

Un, pieliekdams lielo, spēcīgo roku pirkstus � te kreisajai, te labajai rokai, � sāka uzskaitīt:

� Ko jūs teiksit par neiropatologi ju? Mikrobioloģiju? Un kā būtu ar patoloģisko anatomiju? Starp citu, pazīstu kādu neiroķirurgu, kam notika aptuveni tāda pati nelaime kā jums, ta�u viņ� ietrenēja sevi tā, ka izdara ar kreiso roku muguras smadzeņu punkciju, un tie�i kreisā jums ir samērā labā stāvoklī. Un vēl ir rentgenoloģija � visai cildināms un daudzsolo�s darba lauks, kam vajag talantīgu cilvēku . ..

Ustimenko tikpat kā neklausījās viņā un skatījās sāņus.

� Es, protams, kolēģi, saprotu jūsu stāvokli, ta�u nevaru nepastāstīt jums vēl kādu gadījumu, � �Romas patricietis� turpināja, � var būt, ķa tas piesaistīs jūsu uzmanību. Viens no mūsu slavenākajiem ķirurgiem, mans sens paziņa, varētu pat teikt, draugs, īsi pirms kara zaudēja redzi. . . Reinbergs � tā sauc �o cilvēku. Un, varat iedomāties, �is vīrs kop� pa�a kara sākuma uzskatīja par savu morālo pienākumu piedalīties visās operācijās, kas tika izdarītas viņa kādreizējā klīnikā, un, kaut gan pats nevarēja operēt, tomēr ar savu vērtīgo pieredzi un talantu deva daudz tie�a labuma, sniegdams padomus sare�ģītākajos gadījumos. Un vēl �obaltdien mans vecais draugs stundām ilgi sē� operāciju zālē, un viņa ārsti aiz viņa � aiz aklā � muguras jūtas kā aiz akmens sienas, vai jus to saprotat?

� Tas viss, bez �aubām, ir ļoti aizkustino�i, � Usti-menko dzedri un skarbi atteica, skatīdamies akadēmiķim acis, � un tam visam, protams, jāpace} mans garastāvoklis. Ta�u sāpes, biedri ģenerāli, necie�amās sāpes, tās ta�u nevar neņemt vērā! Neiroma, agrāk es par to biju tikai lasījis, bet tagad esmu izbaudījis pats pie sevis. Glu�i kā tai fabulā � �Tagad, kaimiņ, vari dejot. . .�.

� Ko tad jus īsteni tādā gadījumā vēlaties? � akadēmiķis noprasīja un, izņēmis no etvijas resnu papirosu, padauzīja ar �aulīti pa zelta monogrammu. � Ar ko varu jums pakalpot?

� Man vajag amputēt labo delnu.

Akadēmiķis dziļi ievilka dūmu, izklīdināja ar balto plaukstu mākulīti un nesteigdamies atteica:

� Labi, mēs �o jautājumu pārdomāsim. Pārdomāsim, apspriedīsimies un vēl ar jums aprunāsimies...

Pēk�ņi kādu vakaru Volodjam atnesa telegrammu:

�Sagaidiet noteikti piektdien vienpadsmitajā Maskavas pasa�ieru lidma�īnu.�

�Vai tā būtu Vera?� viņ� pikti un nemierīgi nodomāja. �Bet kādēļ tad rakstīts: sagaidiet, bet ne � sagaidi?�

Piektdien vienpadsmitajā pēc pa�a hospitāļa priek�nieka pavēles viņam palīdzēja apģērbties un pavadīja viņu līdz vecai �emkai�, ar kuru hospitāļa priek�niecība braukāja pa Starodoļsku.

�Sagaidiet,� Volodja prātoja. �Kas tie par mā�iem?�

Lidma�īna bija veca, aplupusi, ta�u pilots to nosēdināja ar tādu �iku, it kā tā būtu aviācijas tehnikas pēdējais sasniegums. Arī trapu klusajā Starodoļskas lidlaukā pievilka pie lidma�īnas ar tik elegantu ātrumu glu�i kā Vnu-kovas aerodromā.

Atvērās durvis, un uz trapa parādījās ģenerālis. Tai pa�ā mirklī Volodja saprata, ka tas nav ģenerālis, bet A�-hena Ovaņesovna � visā savā godībā, parādes tērpā ar visiem ordeņiem un medaļām, ar sudrabā mirdzo�iem uzple�iem, ar velni�ķi bravurīgu cepuri, kas bija uzmaukta uz sirmajām cirtām, pat ne uz cirtām, bet kaut kādām jēra sprogām, kas skurinājās rudens vējā . ..

Viņai līdzi bija tikai lietusmētelis un veca lauka soma, un kareivim �oferim viņa pavēlēja braukt tie�i uz �komercrestorānu�, tikai uz labu, uz vislabāko, tādu kā

Maskavā. Vienīgi pēc tam vecā pagriezās pret Volodju, viņas ūsainā aug�lūpa pacēlās, atsegdama vēl veselus, jaunavīgus zobus, un A�hena noprasīja:

� Varu saderēt, Volodeņka, ka jūs, mani ieraugot, nodomājāt: vecā Ragana atlidojusi uz slotas kāta. Vai nav tiesa?

� Nē, � Ustimenko atbildēja. � Es tikai nodomāju, ka jūs esat ģenerālis.

� Tēviņ�?

� Kādēļ tad tēviņ�? Ģenerālis.

� Sievi�ķīga ir tikai Zino�ka, bet es esmu kļuvusi rupja, � A�hena sacīja. � Un, ziniet ko, Volodeņka? �odien es uzvedī�os jusu pilsētā kā prasts zaldāts, kas ieradies īslaicīgā atvaļinājumā. Vai tas ir restorāns? Un vai �ņabis te ir?

Viņa paskatījās pulkstenī, sakārtoja pensneju, pavēlēja �oferim atbraukt viņai pakaļ tie�i �etrpadsmitos nulle nulle un smagi izrausās no �emkas�.

Restorāns �Vējiņ�� tikko kā bija atvērts. Pasviedusi cepuri un mēteli ar somu par viņas rīcību pārsteigtajam garderobistam, vecā lika ataicināt direktoru un aizņēma vislabāko galdiņu starp gumijkoku, palmu un logu.

� Jūs esat direktors?

Plikpaurains, protestantu sludinātājam līdzīgs cilvēks ar brillēm raga ietvaros paklanījās.

� Pa�u labāko, kas vien jums ir, � vecā teica. � Konjaku, protams, tikai armēņu. Es notriek�u me�onīgu naudas lēveni, notriep�u oficiantu sejas ar sinepēm un sasitī�u trimo. Vai jums ir labs, dārgs trimo?

� Labam viesim atradīsim, � laipni smaidīdams, atbildēja direktors. � Visu atradīsim.

� Bet kur ir mūzika?

� Vēl par agru, madame.

� Neesmu nekāda madāma, pilsoni direktor. Mēs visas madāmas savā laikā aizsūtījām pie ģenerāļa Duhoņina jeb, lai jums būtu saprotamāk, � pie sentēviem. Es esmu PSRS Jūras Kara Flotes pulkvedis. Un lai �ampanietis būtu sausais un pienācīgi atdzesēts.

Direktors sāka kāpties atpakaļ, A�hena pacienāja Volodju ar papirosu �Hercegovina-Flora�, ievilka dūmu un basā pateica:

� Ja es, Volodeņka, būtu vīrietis, vai kādas drausmīgas dzer�anas es sarīkotu. Un vājajam dzimumam nebūtu no manis nekāda glābiņa.

Tad viņa cie�i ieskatījās Volodjā un pēk�ņi noprasīja:

� Par ko tad mēs tā domājam? Esam iegrimu�i pa�i sevī? Mēs pat vairs neinteresējamies par Padomju Inform-biroja ziņojumiem? Mēs uz vēstulēm neatbildam, mums divas vecenes gan raksta, bet mēs esam kļuvu�i tik nekaunīgi, tā auklējamies ar savām cie�anām, ka nevaram nodiktēt pat pāris vārdu. Mēs esam kaut kas īpa�s, vai ne?

� Ja jūs ataicinājāt mani �urp tikai tādēļ... � Volodja jau iesāka, bet A�hena tā iezvēla ar dūri pa galdu, ka vecītis oficiants, kas lika uz galda glāzītes, pat atlēca sāņus.

� Sēdiet un klausieties, � Oganjana teica un nozibi-nāja savas izvalbītās acis. � Un sēdiet klusītēm, citādi pārskaitī�os, jau tā esmu pietiekami nikna, bet, ja es neganti pārskaitī�os, tad jums, apak�pulkvedi, klāsies plāni. Lejiet ta�u, � viņa uzbrēca oficiantam, � jūs ta�u redzat, ka viņ� ir nelaimīgs kara invalīds, kam steidzami jānoslīcina savas bēdas, citādi viņ� sāks lamāties neķītriem vārdiem un aizskars garāmgājējus. Ielejiet a�āk un zemu paklanieties viņam, vectēv, jūs esat viņa priek�ā vainīgs, jo jums rokas un kājas ir veselas . . .

Ustimenko smagi nopūtās: viņ� tomēr bija jau atradinājies no Raganas un aizmirsis, ka viņa paradusi vienmēr lietot tikai spēcīgas iedarbības līdzekļus.

� Uz manu veselību, � A�hena sacīja. � Es esmu veca, ne�petna vecene, iedzeriet uz manu veselību un klausieties . . .

Volodja izdzēra glāzīti un pamanīja A�henas skatienu, kādu tā uzmeta viņa pirkstiem.

� Neuztraucieties, � viņ� pasmīnēja, � glāzīti noturēt varu.

� Es nemaz neuztraucos. Uzklausiet: trīsdesmit otrā gada vasarā smagi slimajam Opelim ārsti ieteica steidzīgi izoperēt ar vēzi saslimu�o aci. Opelis vairākas dienas domāja, tad aizgāja uz savu klīniku, aizsēja slimo aci ar lakatu un uzsāka kārtējo operāciju, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai galīgi pārliecinājies, ka operēt var arī ar vienu aci, Opelis piekrita, lai viņu operē. Tiesības palikt par ķirurgu bija viņam svarīgākas par dzīvību.

� Un pareizi darīja, � Volodja atteica. � Vai tad es par to strīdos? Ja jus gribējāt mani mazliet paaudzinat, A�hena Ovaņesovna, tad esat izvēlējusies nepareizu piemēru .. .

Viņa acis raudzījās nikni un zobgalīgi, kuplas skropstas trīcēja.

� Tie�i �ajās dienās Opelis uzrakstīja, � A�hena nedro�i turpināja savu stāstu, � uzrakstīja, zināt, �os slavenos vārdus...

� Kādus tad?

� Vai tad jus tos neesat dzirdējis? � viņa bezpalīdzīgi noprasīja.

� Nē.

Ustimenko ielēja sev konjaku un izdzēra. Oganjana palūkojās viņā ar �ausmām.

� Jūs esat dzērājs! � viņa iesaucās.

-� Nē � esmu alkoholiķis! � Volodja paķircinājās.

� Kādi tad bija tie slavenie vārdi?

A�hena izvilka no formas blūzes iek�kabatas naudas maku, parakņājās tajā un nolika uz galda �auru papīra strēmelīti, kas bija izraibināta ar Bakuņinas sīko burtu rindiņām.

� �pikeris, kas sagatavots speciāli man, � Volod ja sacīja. � Varu iedomāties, cik laika tas prasīja, cik daudz grāmatu pār�ķirstīja nabaga Zinaida Mihailovna un cik rei�u jūs sabārāties. Nu, vai atradāt?

� Atradu.

� Izlasīsim �o piemēriņu?

� Jūs, Volode�ka, jau esat pilniņ�, � vecā pārmeto�i pa�ūpoja savu jēra sprogām klāto galvu. � Pilns ka mārks, lūk, kāds jūs esat. . .

� Piemāvies kā teļ� un pilns kā zābaks! � A�henu biedēdams, Ustimenko piebilda. � Apdzēries līdz pēdējam .. .

� Uz ātrāko jāieēd vairāk sviesta. Un lasis! Kādēļ jūs neēdat lasi? Vectētiņ, atnesiet apak�pulkvedim vēl kaut ko treknāku, viņ� jau sāk zaudēt jēgu . . .

� Es tikai pajokoju, � Volodja smaidīdams atteica.

� Es jokoju, A�hen Ovaņesovna. Es jūs vienkār�i ļoti mīlu un esmu bezgala priecīgs ...

Vecā skaļi iz�ņauca degunu un, mazliet novērsusies, sacīja:

� Stāstiet nu man! Klausieties cilātu!

Un, sagriezusi pensneju �ķērsām uz deguna, ar izteiksmi izlasīja:

� Slavenais ķirurgs Opelis tajās dienās rakstīja: �īstie, patiesie ķirurgi parasti meklē grūtības, lai �īs grūtības pārvarētu. Un man, �ķiet, ir tiesības pieskaitīt sevi pie tās ķirurgu kategorijas, kas meklē grūtības, lai tās pārvarētu.� Saprotat?

� Ļoti labi. Tikai tam nav nekāda sakara ar mani. Lūdzu, saprotiet, A�hen Ovaņesovna: mani nomocījusi nei-roma. Es vairs nespēju gulēt kā visi normāli cilvēki. Es zaudēju sajēgu no �īm sāpēm un visa cita. kas ar tām saistīts. Man vajag amputēt roku, bet viņi to negrib darīt. Man no ķirurģijas jāalsakās, bet viņi negrib uzņemties atbildību, kaut viņus velns parautu. Ta�u es pats sev to nevaru izdarīt. Nepietiek vīri�ķības. Un laikam būtu arī pagrūti. Aprunājieties ar viņiem, labi?

� Labi, � Ragana atbildēja, domīgi sūkdama �ampanieti. � Es aprunā�os. Ta�u roku mēs jums nost negriezīsim. Neiromu jus piecietīsit, nē, nē, nevajag trakot, mīļais Volodeņka, es zinu, ko nozīmē neiroma. Neiromu, es atkārtoju, jūs ar laiku pieveiksit, bet profesijas zaudējumu � to jūs sev visu mū�u pārmetīsit. Vai tagad saprotat?

� Es jau esmu to zaudējis � savu profesiju, � viņ� atbildēja, tikko valdīdams niknumu balsī. � Es ta�u, A�hen Ovaņesovna, neesmu puika, es esmu ārsts un pieredzējis ārsts.

� Nē, jūs esat puika, man ir lielāka pieredze.

� Bet jūs ta�u nekā par mani nezināt!

� Jā, jūsu rokas es neesmu pētījusi, bet visu, kas bija vajadzīgs, redzēju jau Maskavā, man to atsūtīja. Un �odien pati apskatī�u jūsu rokas.

Vakarā pārsie�anas istabā viņa ilgi pētīja �īs nolādētās, nelaimīgās rokas. No Ustimenko plūda degvīna dvinga. Viņ� bija bāls, uztraucies un nikns. A�hena klusēja, pūta caur degunu un neteica ne vārda.

� Nu, kas ir? � viņ� jautāja.

� Teik�u jums taisnību, Volodeņka. Absolūtu taisnību.

Jūs jau divas reizes operēja, un jūsu roku stāvoklis, bez �aubām, ir kļuvis labāks. Vēl vajadzīgas vismaz divas operācijas, jūs to pats labi zināt. Bet ne jau operācijas ir galvenais. Galvenais esat jūs pats.

� Paldies! � viņ� paklanījās. � Griba, uzņēmība, ticība cilvēka saprāta uzvarai pa�am pār sevi. Vecmāmiņas pasaciņas. Visu to es pats pratu stāstīt, tikai līdz zināmam laikam. Bet tagad pietiek. Ar labu nakti, A�hena Ovaņesovna, jūtos �odien kaut kā noguris.

� Ar labu nakti, Volodeņka, � Oganjana skumjā basa atbildēja.

Nākamajā dienā viņ� aizvadīja A�henu Ovaņesovnu uz aerodromu. Viņa piedāvājās Volodjam ievietot viņu hospitālī Maskavā, ta�u Volodja atteicās Un lidma�īna � vecā lidma�īniņa cienīgi aizlidoja no Starodoļskas, tikai Volodja vēl ilgi neatgriezās savā piektajā palātā, lielāko daļu no tveicīgās rudens dienas viņ� nosēdēja hospitāļa parkā. Arī nāko�ajā dienā viņ� sēdēja turpat un arī vakarā, un tā katru dienu un katru vakaru, sēdēja, domāja un klausījās, kā pilsētas dārzā pie So�aras upes spēlē orķestris, un tas viņam atgādināja jaunību, mūziku biju�ajā tirgoņa dārzā, kas tagad saucās par Oktobra Desmitās gadadienas parku, tajā pa�ā, kurā nomira Provs Jakovļevi�s Poluņins.

Divi kreisās rokas pirksti Volodjam darbojās labi � ar tiem viņ� ņēma no uzplēstās paciņas tieviņus kā nagliņas papirosus un pīpēja citu pēc cila, kuplās uzacis savilcis un nekustīgi raudzīdamies vecā dārza ēnainajos dziļumos. Tur jau sabiezēja un sagūla tuvojo�ās nakts tumsa. Bet orķestris aizvien spēlēja un spēlēja, glu�i kā toreiz, kad viss vēl bija priek�ā, kad �garkaklis� Ustimenko jau iztēloja sevi par īstu ķirurgu, kad viņa nevaldāmā fantāzija izdomāja vēl tagad neiespējamas operācijas, kad, aizelsies no satraukuma, viņ� pameta tālu aiz muguras mūsdienu ķirurģiju un lēk�iem vien izjoņoja cauri gadsimtiem, nikni �ukstēdams lāstus saviem di�ajiem laikabiedriem:

�Retrogradi! Pū�ļotāji! Stulbeņi! Ķirurģijas ierēdņi!�

Nu ko, cienījamais Vladimir Afanasjevi�, ķirurg ar Liela Tēvijas kara pieredzi, dakter, kas esat apguvis visas mūsdienu zinā�anas, vienīgais un īstenais revolucionārs zinātnē, salāpiet pats savu rociņu! Jūs nevarat? Jums nekas prātā neienāk? Bet cik vienkār�i viņ� atrada mierinājuma vārdus ciliem ievainotajiem, cik saprātīgi, tie�i saprātīgi ieteica tiem citas specialitātes un arodus, kā dusmojās uz tiem, kuri atteicās ēst un ilgi klusēja, noslēgdamies sevī un attālinādamies no tā, ko viņ� sauca par �kolektīvu�.

� �itie ņaudētāji! � tā viņ� tos sauca, �os cilvēkus, kas bija zaudēju�i pa�u galveno � savu uzdevumu, kam bija nodevu�ies ar sirdi un dvēseli. � �it.ie ņaudētāji!

Reizēm ar viņu uzsāka sarunas vietējie ārsti � lācim līdzīgais Nikolajs Fjodorovi�s ar līkajām kājām un lielo vēderu, garā, vājā un stiegrainā Antonova, vecais un zobgalīgais Zakoldajevs un vēl pavisam jauniņā ārste Marija Pavlovna. Laikam jau tādēļ, lai nesagādātu viņam liekas sāpes, viņi visi likās aizmirsu�i, ka viņ� ir ārsts, un runāja par ko vien pagadījās, tikai ne par to darbu, bez kura viņ� nespēja dzīvot. Viņi centās iesaistīt Volodju sarunās par da�ādiem jautājumiem, bet viņ� tikai klusēja, drūmi un dzēlīgi raudzīdamies viņos caur savām kuplajām skropstām un nepacietīgi gaidīdams �aiz līdzjūtības� uzsāktās sarunas beigas.

Viņi priecājās bez jaudas, tāpat kā savā laikā darīja viņ�.

Priecājās, līdz . . .

Tagad, kaimiņ, vari dejot, � tu, gudrais, talantīgais, ar nākotnes izredzēm apveltītais, dzelzscietais, nelokāmais, augsti principiālais, līdz pedantismam stingrais apak�pulkvedi Ustimenko! Biju�ais ārst Ustimenko, tagad uz ārstē�anos aizsūtītais apak�pulkvedi. Padejo!

DIVAS TABLETES � KRIETNS MIEGS, PIECDESMIT � KLUSA NĀVE

Viņ� jau posās iet atpakaļ uz hospitāli, kad blakus smagi atlaidās uz sola majors Maļevi�s � palātas kaimiņ�, preferansa cienītājs un iemetējs.

� Vai tas esat jūs, apak�pulkvedi?

� Es.

� Aizvien vēl domājat?

� Ko lai citu dara?

� Protams, cita nekā nav ko darīt.

Volodja klusēja.

� Es te mazlietiņ spirtu samangoju, � vēl aizvien pūzdams, sacīja majors. � Nolādētās �eņķu turētājas gan plē� nost pēdējās bikses par �ito zampu, bet ko lai dara? Vai nevēlaties uz pusēm?

� Varu.

� Norēķins skaidrā naudā.

� Nauda atrodas palātā.

� Norunāts. Sāksim?

Un kādē| gan ne? Kādēļ tad neiedzert, ja radusies izdevība? Arī preferansu viņ� tagad spēlēs � arī tas ir līdzeklis, kā nosist laiku, � tā laikam saka pa�i preferansa spēlētāji?

� Te būs sīpola galviņa, maizīte arī atradīsies, � Ma-levi�s laimīgi ducināja. � Arī glāzīte man ir līdzi. Viss, kas vajadzīgs skumju slīcinā�anai.

Aizdedzinājis �ķiltavas, viņ� veikli ielēja no bla�ķes spirtu, pielēja no puslitra pudeles klāt ūdeni, nolauza gabalu maizes un pasniedza Volodjam sīpolu.

� Nu, iemetiet uz veselību, apak�pulkvedi. . .

Noturēt ar diviem pirkstiem glāzi bija daudz grūtāk

nekā papirosu, un majors gandrīz vai ielēja Volodjam mutē svilino�o �ķidrumu, kas oda pēc petrolejas. Tad iedzēra pats, pēc tam sadalīja pārpalikumu.

� Nu, vai kļuva vieglāk?

� Liekas gan.

� Tāds jau mūsu liktenis, � majors nopūzdamies sacīja. � Māmiņas nav, kam pasūdzēties.

Viņi pasēdēja vēl brītiņu, pasmēķēja, tad majors saka steigties �uz mājām, paēst un likiies cisās�, ka pats izteicās. Kad apklusa viņa smagie, stampājo�ie soļi, mūzika, kas atplūda no dārza, kļuva labāk dzirdama, un �ī sena, lēnā val�a miermīlīgo skaņu pavadībā Ustimenko neviļus nopietni un pavisam lieti�ķi pirmo reizi sāka domāt par pa�nāvību. Tā bija tik vienkār�a izeja, ka viņam pat elpa aizrāvās.

Ja cilvēkam atņem viņa darbu, viņ� sprieda, ja atņem viņa dzīves jēgu, atņem pa�u laimes izpratnes jēgu, tad kādēļ vēl stiept �o nastu, kādēļ nosist laiku ar preferansu un spirtu un būtībā apgrūtināt citus ai savas eksistē�anas

procesu, ne jau dzīvo�anas, bet tie�i eksistē�anas procesu? Kādēļ?

Cik vienkār�s, cik bezgala vienkār�s un skaidrs tagad pēc �ī atklājuma viss kļuva . . .

Un atkal sāka vilkties dienas un vakari, līdzīgi cits cilam � ar preferansu, �ahu, klusu iedzer�anu, Veras vēstulēm, uz kurām viņ� atbildēja ar atklātnītēm. Māsa vai apkopēja nopūzdamās rakstīja, ko viņ� teica priek�ā: �Ārstējos, skūpstu, garastāvoklis normāls, sveiciens darba biedriem.�

Citu viņam nebija spēka nodiktēt.

A�henai un Bakuņinai uz viņu kopīgo vēstījumu viņ� mundri atbildēja: �Pa�sajūta uzlabojas, garastāvoklis

kaujiniecisks, apstākļi teicami, apkop�ana pirm�ķirīga, lūgumu un vēlē�anos nav.� Bet Harlamovam nemaz neatbildēja, tāpat kā neatbildēja Rodionam Mefodijevi�am, kas bi ja atsūtījis drūmu vēstuli, kurā ziņoja, ka guļ ar infarktu. �ie abi, ja nebūs rakstīts ar viņa pa�a roku, sāks izrādīt līdzjūtību, un kādēļ tas vajadzīgs?

Kādēļ apgrūtināt jau vecus un slimus cilvēkus ar savas eksistē�anas procesu? Kāda tam jēga?

Reiz, kad jau bija sāku�ās garās lietavas, vēlā sērīgā vakarā viņ� iznāca no sava pirmā stāva palātas un apsēdās tuk�ajā de�urējo�ās māsas krēslā, kam bija izspiedu�ās atsperes. Lēmums, ko viņ� bija pieņēmis tai smacīgajā naktī hospitāļa parkā, tagad bija nostiprinājies un galīgi nobriedis viņā, viņ� tikai gaidīja izdevību, lai �izpildītu spriedumu�. Un patlaban �eit, krēslā sēdēdams, kā vienmēr, kad palika vienatnē, viņ� sāka domāt par �galu�, neatlaidīgi vērdamies ar savām vienmēr stingrajām acīm uz baltā skapī�a durtiņām ar sarkano krustu. Sirds viņam bija mierīga, viņ� itin nekā nebaidījās, viņam pat nebija bail pamest Veru. �Patiesībā es tikai atvieglinā�u viņai dzīvi,� viņ� domāja, �viņa ir pārāk krietna, lai pamestu mani tagad, bet sagaidīt kopā ar mani laimīgu nākotni viņai, protams, nekad neizdosies.� Tā domādams, viņ� aizvien vēl skatījās uz skapī�a baltajām durtiņām, līdz pamanīja, ka tajās rēgojas atslēga. �odien de�urēja vienmēr pārgalvīgi jautrā, kā ābols sārtā, melnacainā māsa Raje�ka, � protams, ka viņa aizmirsusi aizslēgt savu aptieku.

Pat nepiecēlies Volodja pastiepa kreiso roku � durtiņas atvērās. Te, tāpat kā citos hospitāļos, viss bija salikts reizi par visām reizēm noteiktā, ierastā kārtībā; viņ� �o kārtību zināja un labi atcerējās, un tādēļ viņam nevajadzēja ilgi meklēt. Tepat pa kreisi uz otrā plauktiņa: divas tabletes � krietns miegs, piecdesmit � klusa nāve. Miegs, kas pāriet nāvē. Bet, lai Rajai nebūtu nekādu nepatik�anu, viņ� iebērs tabletes kabatā un pudelīti noliks atpakaļ skapītī, neviens ta�u tabletes nav skaitījis . . .

Drūmā priekā viņ� izpildīja savu nodomu un, smagi balstīdamies uz kruķa, aizgāja uz palātu, kur apdegu�ais tankists Hatņuks un flotes kapteiņleitnants Karcevs, laiski pārmīdami pa vārdam, sita �durakus�.

�Kaut varētu izmānīt viņus gaitenī!� Ustimenko saērcināts nodomāja un ielikās gultā. Glāze ar ūdeni stāvēja blakus uz skapī�a, ta�u Volodja nevarēja sākt table�u rī�anu, viņiem redzot: tūdaļ izvaicās, ko viņ� tur dara? Kādēļ viņ� �dzer� tik daudz table�u? �Varbūt atlikt uz nakti?� viņ� pats sev jautāja. Un sāji pasmaidīja, saprazdams, ka tikai meklē ieganstu, lai godam atliktu sprieduma izpildī�anu ...

Kārtīgi pakāris uzsvārci, lai tabletes neizbirtu, viņ� sakārtoja gultu un vienā mirklī aizmiga tik cie�ā miegā, kādā bija gulējis tikai jaunībā, darbā noguris, un pamodās rītausmā � palāta bija ietinusies pelēkā krēslā, bet pie viņa gultas kājgaļa kāds stāvēja, kāda tieviņa, balta, sagumusi figūriņa . . .

� Kas . . . tur stāv? � viņ� �ukstus pavaicāja.

� Tā esmu es � Marija Pavlovna, � ārste tāpat �ukstus atbildēja, tikai pavisam klusu, tikko dzirdami.

� Marija Pavlovna?

� Jā. Vai jūs nevarētu atnākt. . . man līdzi? � pienākusi vēl tuvāk, viņa palūdza. � - Tikai uz da�ām minūtēm . . . Protams, ja jūs nejūtaties slikti.

�Būs redzējusi, kā es nozagu tabletes,� viņ� dusmīgi nodomāja, �un nu nobijusies. �odien viņas de�ūra. Vai arī Raja būs visu redzējusi.�

� Pasniedziet uzsvārci! � Ustimenko pavēlēja.

Viņam �ī ārste nez kādēļ nepatika, te daudzi nebi ja viņam

pa prātam. Viņi neko nebija nogrēkoju�ies pret Volodju, visi �ejienes ārsti un ārstes, ta�u Volodja, vismaz viņam tā �ķil��, zināja to, ko viņiem nemū�am neuzzināt, un tādēļ uzskatīja, ka viņam ir tiesības raudzīties uz viņiem zobgalīgi, neiecietīgi un pat nicino�i.

�Varoņi baltajos uzsvār�os!� viņ� pikti domāja, cenzdamies iet tā, lai kruķa gals nepaslīdētu uz grīdas flīzēm. �Cilvēku glābēji! Kas, sasper jods, �ai gaudenajai vecmeitai no manis vajadzīgs?�

Tieviņa, maziņa, ar bezgalīga noguruma un pat tāda kā nespēka izteiksmi gai�ajās acīs viņa a�i un apjukusi ieskatījās �ī vienmēr sapīku�ā apak�pulkve�a drūmajā sejā un atkal palūdza:

� Vai jums nebūs par grūtu atnākt man līdzi uz ordinatoru istabu?

Nē, tabletes te nebūs vainīgas. Bet kas tad? Viņa morāli politiskais stāvoklis? Varbūt A�hena pasūdzējusies par viņa strupajām vēstulēm, un �ī kaziņa tagad sarīkos viņam pamāco�u pārrunu un skaidros, kādas ir brīnum jaukā padomju cilvēka rakstura pamatīpa�ības?

Lai tikai pamēģina!

Lai tikai uzdro�inās!

Tas viņai dārgi maksās!

Viņas guļvieta uz dīvāna, kas bija pārsegts ar vaska drānu, stāvēja neaizskarta � laikam vēl nemaz nebija likusies gulēt. Protams, viņa ir no tām, kurām visa dzīve ir varoņdarbs! Ir nedomās atgulties, kaut gan varētu pavisam dro�i to atļauties! Vai tad to maz drīkst � viņa ta�u kalpo cietējai cilvēcei!

� Kas ir? � viņ� noprasīja, apsēzdamies un nostutē-dams kruķi sev blakus. � Es klausos!

� Redziet, dakter, � viņa iesāka, un Ustimenko pamanīja, ka �ī klusā Marija Pavlovna pēk�ņi nosarkst un iekvēlojas kaut kādā meitenīgā, nenobriedu�ā, jaunavīgā skaistumā. � Es gribētu, dakter.

� Es krauklis esmu, nevis dzirnavnieks, � Ustimenko drūmi pārtrauca viņu, � kas es vairs par ārstu . . .

� Nē, jūs esat ārsts, � pārvarējusi acumirklīgo biklumu, pat ar zināmu spēku balsī sacīja Marija Pavlovna. � Jūs esat ārsts, es ta�u zinu. Un man vajadzīgs jūsu padoms, saprotiet, jūsu konsultācija. Redziet, tiku par jums dzirdējusi jau no Oganjanas, un vispār es saņēmu arī vēstuli. Un te vēl tāds gadījums . . .

Ar mazajām rociņām, kam bija īsi pirkstiņi ar rūpīgi apgrieztiem nagiem, vēl aizvien sarkdama, viņa izklāja rentgenuzņēmumus � veselu lēveni labi un rūpīgi apstrādātu. uzņēmumu; �ajā hospitāli bija lielisks rentgenologs. Nesteigdamies, uzmanīgi Volodja ieskatījās vienā uzņēmumā, otrā, tre�ā, pēc tam smagi atvilka elpu. Viņ� pat nosvīda � tas bija tik negaidīti un �ausmīgi.

Tie�i tādus pa�us uzņēmumus viņ� bija skatījies toreiz briļļainā daktera Vorda mazajā kabinetiņā � tur, aizpolā-rajā hospitālī kalnā. Tie�i tāpat bija ievainots angļu lidotājs Lajonels Nevils, jaukais zēns, kuru atceroties sirdij vēl tagad uzgūlās necie�ami smags slogs. Nu kā tad, tāpat guļ lode, tāpat pie pa�as plau�as saknes. Nu kā tad, viss ir tāpat, bet kas par to? Ko no viņa vēlas �ī sarksto�ā mei�a?

Viņa stāstīja, bet Volodja klausījās un pārcilāja uzņēmumus. Skaidrs, ka �ādu operāciju viņa pazīst tikai no literatūras, par to nav ko kautrēties, � ja viņ� nemaldās, mei�a vēl ir jauniņa. Pirms �etriem gadiem beigusi institūtu, un tūlīt sācies kar�? Ta�u ķirurgam kar� � tie ir nevis �etri gadi, bet visi divdesmit. Tomēr ko gan viņ�, godīgi runājot, varētu te līdzēt? Marija Pavlovna laikam ta�u saprot, ka viņa rokas patlaban nav derīgas darbam? Jeb vai viņai, tāpat kā daudziem citiem ārstiem, �ķiet, ka viņ� ar �iem diviem pirkstiem vēl spēj padarīt ko derīgu? Nē, viņ� var apzvērēt, ka viņa ir dziļi alojusies . . .

� Nē, es jūs ataicināju cita iemesla dēļ, � ārste klusu teica. � Man, pareizāk sakot, ne jau man, bet mums visiem �ai gadījumā vajadzīgs jūsu padoms, biedri apak�pulkvedi! Redziet, pulkvede Oganjana stāstīja, un arī no vēstules, ko esam saņēmu�i, mēs zinām, ka jūs esat operējis plau�as.. .

�Kas tā varētu būt par vēstuli,� nojauzdams, ka vēstuli būs rakstījusi Veresova, un skaizdamies par �ādu uzdar-bo�anos, Volodja domāja. �Dro�i vien kaut kas �ēlabains par kropli ārstu . . .�

� Jūs daudz operējāt, dienēdams flotē ... � ārste turpināja.

� Ne jau �dienēdams flotē�, bet �flotē�! � viņ� pavisam aplami pārlaboja Mariju Pavlovnu, aptvēra, ka tas bijis muļķīgi, ta�u aiz stūrgalvības tomēr paskaidroja: � Pie mums saka tikai: �flotē�.

� Flotē! � viņa apjukusi atkārtoja. Un sāka steigties, laikam kaunēdamās no viņa neapvaldītā niknuma, netaktiskajiem aizrādījumiem, kaunēdamās no tā, ka viņ� nemaz necen�as savaldīt savas dusmas. � Vārdu sakot, lai nevilktu garumā, dakter, pie mums guļ pulkvedis Saran-cevs � tie ir viņa uzņēmumi. Pagaidām viss ir labi, ta�u mēs domājam, ka tā ir nevis patiesa, nevis īsta labsajūta, bet tikai īslaicīga. Pulkvedis Sarancevs dabūjis ļoti daudz izciest, viņam nav labi ar kāju, atklāti runājot, nepieredzēju�ie biedri pirmajā laikā izdarīju�i daudz aplamību. Nu, un mēs gribējām lūgt jūs, Vladimir Afanasjevi�, tā kā jūs jau Oganjanas vadībā un pa�a Harlamova vadībā un arī pats . . .

� Saprotu! � Ustimenko teica, pār�ķirstīdams A. Sa-ranceva slimības vēsturi. � Viss skaidrs!

Viņ� daudz neklausījās, ko stāsta ārste, un pats sev jautāja: vai tikai tā nav filantropija, vai nav izrāde, kas sagatavota vienīgi tādēļ, lai iesaistītu viņu darbā, vai tas nav A�henas brauciena un Veras �ēlabu pilnās vēstules rezultāts? Bet pēk�ņi viņ� izdzirdēja pats savu balsi, saklausīja savus strupos jautājumus par Saranceva ievainojumu un aizmirsa tās �aubas, kas tikko vēl bija mocīju�as viņu. Viņ� pazina to savu biju�o balsi, no kuras jau bija atradinājies. Tā viņ� strādādams runāja ar kapteini �apiro, kad tas kaut ko pārāk sīki, bet neprecīzi skaidroja par to darbu, ko abi kopā darīja.

Bet vai tad viņ� tagad strādāja?

Tomēr tam visam vairs nebija nekādas nozīmes, visas savas �aubas viņ� jau bija aizmirsis. Brokastis un kakao Volodjam atnesa �urp uz ordinatoru istabu, kur viņ�, pikti uzmetis kūkumu, noklausījās ik rīta �piecminū�u apspriedi�, pēc kuras Marija Pavlovna, atkal nosarkdama, paziņoja, ka kolektīva uzdevumā viņa atļāvusies uzaicināt ārstu Ustimenko sniegt konsultāciju sakarā ar pulkve�a Saranceva ievainojumu un Vladimirs Afanasjevi�s piekritis .. .

�Piekritis! Galīga aplamība!� Volodja nodomāja un ar uzmanīgu skatienu pārbaudīja visus � vai tikai tie nesa-mirk�ķinās, vai te nav kāda �līdzjūtības sazvērestība�, vai tikai tā nav viņam sagatavota izrāde?

Nē, nekā aizdomīga viņ� nepamanīja. Lācim līdzīgais

Nikolajs Fjodorovi�s tina smēķi no bēdīgi slavenās Fiļi-�eva mahorkas. Ārste Antonova rakstīja blokā. Māsas par kaut ko aprunājās ar Zakoldajevu.

� Nu, ko tad darīsim? � Nikolajs Fjodorovi�s labsirdīgi apjautājās. � Aiziesim, biedri apak�pulkvedi, pie Sa-ranceva? Tikai brīdinu, viņ� ir ļoti nomocīts un var sarunāt nekrietnības . . .

� Ejam! � Ustimenko piekrita.

Nolādētais kruķa gals divas reizes paslīdēja, iekams viņ� dabūja uz tā atspiesties. Ta�u neviens �eit nelikās par viņa neveiksmi ne zinis. Pēc tam viņi aizsojoja pa gaiteni � nevis ievainotais un ārsts, bet gan divi ārsti, kas nesteidzīgi sarunājās par savām aroda darī�anām un par pa�reizējām neatliekamajām hospitāļa vajadzībām . . .

� Kas tad tas par ērmu? � izbrīnījies apjautājās zilacainais Sarancevs, kad Volodja tikai ar mokām apsēdās uz ķeblī�a pie viņa gultas.

� Apak�pulkvedis Ustimenko nav ērms, bet ārsts, � Nikolajs Fjodorovi�s atcirta savā rūco�ajā lā�a basa.

� Uzvedieties, Sarancev, pieklājīgi un neapvainojiet cilvēkus, kas atnāku�i pie jums, lai . . .

� Mani nemaz nevar tik viegli apvainot! � Ustimenko pārtrauca.

Protams, viņ� varēja pats sevi aizstāvēt! Un būtu to arī izdarījis bez citu palīdzības. Vai patie�ām viņ� izskatās tik no�ēlojams, ka izraisa vēlē�anos aizstāvēt?

Pēc kādām desmit minūtēm Nikolajs Fjodorovi�s aizgāja, un Volodja palika aci pret aci ar kalsnu maza auguma tankistu noskūtu galvu. Pulkvedis aizvien vēl skatījās savā jaunajā ārstā ar skaidrām, bet ļaunām vanaga acīm, aizvien vēl it kā vērtēja viņu, it kā risināja kādu mīklu. Volodja klusēja, smēķēdams pie mazās palātas loga, aiz kura, tāpat kā tajās dienās aiz Polārā Loka, kad ostā ducināja velkoņi, smidzināja sīks, apnicīgs lietus.

� Nu? � pulkvedis beidzot noprasīja. � Vai tu vēl ilgi klusēsi, kara ārst?

� Man jau nav kur steigties, � Ustimenko atteica.

� Esmu no piektās palātas �ai pa�ā stāvā.

Tātad atnāci pakavēt sev laiku?

- Visi mēs �eit. esam nervozi, Sarancev, � Volodja teica. � Visiem klājas cūcīgi.

Pulkvedis pēk�ņi apskaitās.

� Es ne par ko nesūdzos, � viņ� iekliedzās, acis nikni valbīdams. � Es pieprasu un uzstāju, lai mani izraksta. Esmu vesels. Kāda velna pēc viņi te taisa ar mani visādus diplomātiskus gājienus? Tup manī lode un lai arī tup, ja tā mani nemaz netraucē. Ciliem ir vēl lielāki dzelzs gabali plun�os, un dzīvo. Gadās, pat kaulos ir iesprūdu�i, ta�u nekas, � ne tikai dzīvo, bet arī karo, turklāt vēl glu�i labi. Bet �itie � ne īd, ne dzemdē. Sarejas savā starpā kā suņi tai latīņu mēlē, bet es kā tāds spēļu kauliņ�.

� Vajag ļaut, lai izoperē! � Volodja dzedri noteica.

� Ko lai izoperē?

� Jums jāizņem lode.

� No plun�iem, vai?

� No plau�ām.

� Neļau�u! � pulkvedis drūmi attrauca. � Pārāk liels risks. Es arī �o to esmu iemācījies, diezgan esmu dzirdējis. Izredzes � piecdesmit pret piecdesmit, tas, brāl, pārāk dārgi izmaksās.

� Bet, ja neļausit operēt, tad deviņdesmit pieci procenti ir par to, ka jums sāksies tāda sekundārā asiņo�ana, no kuras, vai zināt, jūs neviens vairs neglābs .. .

� Vai tu nemelo?

� Itin nemaz.

� Labi, vari būt brīvs, apak�pulkvedi, līdz vakaram. Es tagad domā�u.

Dīvaina sagadī�anās � tankista gai�i zilās acis un �o acu vanaga skatiens � visu dienu nelika LTstimenko mieru. Savas tabletes viņ� bija pavisam aizmirsis. Protams, nevajadzēja biedēt pulkvedi ar sekundāro asiņo�anu, ta�u Sa-rancevs nebija no bailīgajiem. LJn vai tad tādos gadījumos var neteikt taisnību? Leitnantam Neviļam ta�u noslēpa patiesību ...

Pievakarē, kad sākās mijkrē�ļa stundas, kas hospitālī ir tik bezgala garlaicīgas, viņ� iegāja ordinatoru istabā un viens pats atkal sāka pētīt renlgenuzņēmumus, lēnām pār�ķirstīja slimības vēsturi un atkal krietnu brīdi domāja, pēc tam, izpīpējis no vietas divus papirosus, devās uz palātu pie Saranceva. Ustimenko acis skarbi mirdzēja, bet seja pauda enerģiju un spēku.

� Nu? � viņ� jau durvīs uzprasīja.

� Rezolūcija � atteikt! � pulkvedis paziņoja. � Jautājums izsmelts. Ej, apak�pulkvedi, pastaigāties. Vari būt galīgi brīvs.

� Jūsu �piecdesmit pret piecdesmit� ir blēņas! � Vo-lodja teica, apsēzdamies un ērtāk iekārtodams kruķi. � Muļķības! Risks, protams, ir, ta�u gribu jums pastāstīt kādu notikumu, bet jūs mani uzmanīgi uzklausiet. . .

� Nekā asaraina nestāsti! � pulkvedis savā komandiera tenoriņā pavēlēja. � Ja būs kas smieklīgs, � paklausī�os.

� Nekā smieklīga nebūs! � Ustimenko brīdināja.

Un izstāstīja visu par Lajonelu Neviļu. Nekad kara ārsts Vladimirs Afanasjevi�s Ustimenko nebija bijis labs stāstītājs, vienmēr viņam iznāca kaut kā saraustīti, bez plūduma un pārejām, ar visām �ķautnēm, ta�u �oreiz, tie�i �ajā gadījumā, laikam nemaz citādi nevarēja stāstīt . . .

VELREIZ PAR LEITNANTU LAJONELU NEVIĻU

Aiz atvērtā loga joprojām vienmērīgi un rāmi �abinājās lielus, kad tankista Aleksandra Daņilovi�a Saranceva mazajā palātā it kā ienāca un palika kopā ar viņiem trijatā Lajonels Nevils, mazais anglis, zēns, kas kļuva par vūu, jauneklis, kas sāka saprast visu, kad tas jau bija daudz par vēlu. Un tagad leitnants ar savām sprodziņām uz pieres, ar stingro smaidu uz vēl zēniskajām lūpām, jau sen miru�ais piektais grāfs Nevils ar kara ārsta Ustimenko palīdzību it kā stāstīja zemnieka dēlam Sarancevam: �Nebaidieties, pulkvedi, redziet no mana piemēra, ko nozīmē tā dēvētā konservatīvā metode, ja runa ir par mūsu abu dzīvībām. Nedzen velnu, vecais, paldies jūsu dievam, ka jums nav Vorda un tēvo�a Torpenlova, pūcējiet prom uz operāciju galdu, paļaujieties uz !o cēlo jūsu nākotnes pasaulē, ko es izpratu daudz par vēlu, bet kas jums blakus ir vienmēr.�

Un vēlreiz pāri Volodjas galvai aizsvilpoja Nevila mū�ā pēdējās arktiskās nakts saltais vēj�, vēlreiz, mezdami vi-rā�as, pāri �Pu�kinam� aizjoņoja angļu iznīcinātāji, un vēlreiz viņ� atdeva krustmātei Poļai � kuģa stjuartei � viņas Orenburgas lakatu, kad pulkvedis Sarancevs beidzot nopūtās un apjautājās:

� Tātad ir vērts?

� Noteikti.

� Kaut vēl dabūtu viņu redzēt, � Sarancevs pēk�ņi �ukstus sacīja un dro�i vien aiz kauna, ka sācis par to runāt, nolaida acis. Tā viņam laikam bija vieglāk, un viņ� piebilda: � Varbūt atceries, vienā dziesmā tiek dziedāts? ��ēl tikai... saulītes debesīs un mīlas virs zemes.� Varen trāpīgi teikts. Esmu tankists, kad viss sākās, man nepalika ne mirkļa laika, no viņas sāniem atrāva, no siltas gultas izcēla. Atceros � matu �ķipsna viņai bija pie pieres pielipusi. Pamēģini tu, kara ārst, atrauties no tādas uz tik ilgiem gadiem. Tagad man raksta, � mana sprodziņa, raksta, pavisam sirma: izmet no galvas savas muļķības. Bet man gribas smieties, goda vārds, apak�pulkvedi, gribas smieties! Muļķības! Dabūjiet man to lodi no plun�iem laukā, es viņai tādas muļķības vēl parādī�u, ka mēma paliks!

Volodja klausījās un skatījās uz melno, rudens lietavās piemirku�o hospitāļa parku. Lajonels Nevils jau bija aizgājis no viņiem uz savu miru�o valstību. Viņ� nekā nezināja par muļķībām un par pielipu�o matu sprogu. Un arī Volodja varēja to neuzzināt, un sen mnu�ais Lajonels varēja neatnākt palīgā Sarancevam, ja dzīvais Ustimenko nebūtu izsaucis no pagājības dakteri Vordu un tēvoci Tor-pentovu. Izrādās, ka dzīvība palīdz dzīvībai, un nevienam nav tiesību patvaļīgi atstāt �o mū�īgi dzīvo dzīvi . . .

Ordinatoru istabā viņ� pajautāja Marijai Pavlovnai, kas tā par vēstuli, ko viņi saņēmu�i. Vēstuli patie�ām bija sūtījusi Vera � tā bija īsa un lieti�ķa. Nesaukusi �ejienes ārstus par �dārgiem biedriem�, viņa rakstīja, ka apak�pulkve�a Ustimenko nomāktais garastāvoklis, protams, izskaidrojams ar to, ka viņ� nekā nedara, bet viņ� piederot pie tiem cilvēkiem, kuri nespēj dzīvot bez darba. Pēc tam īsi un atkal lieti�ķi, bez viena lieka vārda un bez jebkādas izskaistinā�anas bija uzskaitīti, kur un kādos gadījumos viņ� kā konsultants varētu hospitālim noderēt. Ar sarkanu zīmuli bija pasvītrots: �plau�u operācijas�. Un atsauk�anās uz �pa�u� Harlamovu un uz A�henu.

55 9

� Kas to pasvītroja? � Ustimenko pavaicāja.

� Nikolajs Fjodorovi�s, � Marija Pavlovna atbildēja, satrūkusies no Ustimenko priek�nieciskās balss. � Pēc sarunas ar pulkvedi Oganjanu, kad pa�i bijām strupceļa, viņ� ņēma un pasvītroja.

Volodja tikko manāmi pasmaidīja: �ī mazā ārste mīlēja tādus izteicienus kā �katastrofa�, �viņu gaida bojā eja�, �esam strupceļā�. Un arī patētiskus: �zinātnes ceļi�, �skalpelis uzvarēja nāvi�, �cilvēka saprāts spēj visu!�.

Un pēk�ņi Ustimenko sametās kauns. Arī viņ� reiz bija kaut ko klāstījis krustmātei Aglajai par saprātu � turklāt naktī un ēzdams. Kaut ko ārkārtīgi patētisku un neiedomājamu . . .

� Kā tad būs ar Sarancevu? � Marija Pavlovna jautāja. Pēc viņas sejas varēja noprast, ka viņa to jautā jau otro reizi � laikam viņ� bija tā iegrimis domās, ka nebija dzirdējis viņas vārdus. � Vai jūs runājāt ar viņu, Vladimir Afanasjevi�?

� Jā, runāju, � Volodja pavisam mierīgi un pieklājīgi atbildēja. � Viņ�, Marija Pavlovna, ļaus sevi operet. Un, ja es būtu Nikolaja Fjodorovi�a vietā, es to darītu tūlīt. . .

Savā palātā viņ� ilgi un pedantiski pārlika tabletes no uzsvār�a kabatas aploksnē, pēc tam atstūma divas sāņus, iedzēra tās, kā jau tas pienākas cilvēkam, lai būtu krietns miegs, bet pārējās noslēpa dziļāk galdiņa atvilktnē. Kad pienāks tā stunda, viņ� iz�ķīdinās tās savā emaljētajā krūzītē un izdzers . . .

Ta�u, tā domādams, viņ� jau saprata, ka �ī stunda nepienāks.

*

*

�Briļļains lācis!� Volodjam ie�āvās prātā, skaloties uz Nikolaju Fjodorovi�u, kas pēc operācijas mazgāja rokas. �Kā es to agrāk nebiju iedomājis? Kaut gan es ta�u nekad agrāk nebiju redzējis viņu ar brillēm.�

Blakus mazgājās aiz noguruma tīri zilā Marija Pavlovna. �Viņa nepavisam nav vecmeita,� Ustimenko nosprieda, sunīdams sevi, ka tik aplami domājis. �Viņa tikai ir bezgala pārmocījusies.�

Vēlāk, kad viņi bija paliku�i divi vien, Volodja to pateica Nikolajam Fjodorovi�am.

Tas pa�ņākuļoja, padomāja un pikti atteica:

� Viņai ir nulles asiņu grupa. �ķie�as ar tām pa labi un kreisi, bet es vairs nespēju izsekot, vecs esmu palicis, moka aizdusa, reizēm uznāk tāda miegainība, ka vai jābrēc. �ī pati par sevi noteicēja, kas ie�aujas prātā, to izdara . . .

Viņi divatā sēdēja ordinatoru istabā, aiz loga bārstīja zeltu saulaina un vēsa rudens diena. �āvādamies aiz noguruma, �briļļainais lācis� sapņaini noteica:

� �itādā laiciņā me�ā ir īsta paradīze!

Ustimenko pasmaidīja: ko gan tev, lācim, vēl vairāk vajag! Un pēk�ņi iedomājās �o veco ārstu me�ā � pārvērtu�os par lāci, kas peko klumpa�u klumpa�ām, atspie�as uz spieķa, nopriecājas par skaistumu, iztīksminās par gaisto�ajām rudens smar�ām, pēk�ņi apstājas paugura galā un aplūko kā saimnieks bezgalīgās me�a tāles.

� Kas jums notika? � vecais ārsts jautāja, ar interesi vērodams Ustimenko. � Par ko jūs tā priecājaties?

� Tāpat vien . . . Iedomājos me�u . . .

� Me�s ir laba lieta . . .

Viņ� joprojām skatījās Volodjā, tad negaidīti tie�i un pat rupji pateica:

� Nekad nebiju redzējis, kā jūs smaidāt.

Un it kā samulsis pievilka sev tuvāk majora Hatņuka liela rentgenuzņēmumus, pagrozīja vienu gan �ā, gan tā un dusmīgi norūca:

� Nekā nesaprotu! Vai jūs te ko sajēdzat?

Viņa acis cie�i vēroja Volodju. �is vecais me�ainis itin labi redzēja, kas noticis ar majora Hatņuka lielu, kas nu tur bija ko nesaprast! Un ne jau liels viņam bija �odien prātā, bet gan �ī gaisma medicīnas dienesta apak�pulkve�a Ustimenko acīs, �ī pazudusī un atkal iedegusies gaisma, �īs nesen vēl galīgi vienaldzīgās un pēk�ņi atdzīvoju�ās acis aiz kuplajām skropstām .. .

� Nu, kādas ir jūsu domas?

Ustimenko sāka stāstīt. Tūlīt pēc operācijas, kurā, kā viņam �ķita, viņ� visu izrīkoja, pēc viņa, kā pa�am �ķita, veiksmes, pēc viņa norādījumiem visai sare�ģītās operācijas laikā, kad tika izņemta lode gandrīz no pa�as plau�u saknes, � pēc visas tās uzvaras, ko �briļļainais lācis� vēlāk dēvēja par �dubultu operāciju�, jo vienlaikus tika glābtas divu cilvēku � Ustimenko un Saranceva dzīvība, � Volodja vairs neievēroja, ka viņu �apstrādā�. Vai gan viņ� varēja zināt, ka Nikolajs Fjodorovi�s ne reizi vien jau operējis plau�as un ka Volodjas norādījumi vienkār�i saskanēja ar to, kam Nikolajs Fjodorovi�s jau sen bija sagatavojies, un ka viņ� tomēr it kā paklausīja Vo-lodjam, jo visā pilnībā apzinājās, ko �i diena nozīmē viņa karā sakropļotajam kolēģim. Un mirdzums Volodjas acīs un �is vieglais uzbudinājuma sārtums, un �ī ķirurga, nevis ievainotā balss, � tas viss bija dubultās operācijas rezultāts, rezultāts tai mazajai viltībai, ko viņi visi �ai tālajā aizmugures hospitālī bija izdomāju�i. Operācija izdevās sekmīgi, tagad viss bija atkarīgs no pēcoperācijas perioda labvēlīgas norises. Bet, lai tas noritētu labvēlīgi, bija nepiecie�ams darbs, kaudzēm darba, lai, kā saka, �nebūtu, kad elpu atvilkt� . ..

� Tā, tā, tā! � vecais ārsts piekrīto�i māja ar galvu, klausoties Ustimenko stāstījumā. � Tā, tā, tā!

Un vecais me�ainis �āvājās, viņam ta�u bija garlaicīgi klausīties Volodjas sīkajos apsvēiumos, turklāt vēl pēc tik grūtas dienas, kad izdarītas vairākas operācijas.

� Tā, tā. Diezgan asprātīgi!

Ustimenko uz mirkli apjuka: kas te tik asprātīgs? Bet tūdaļ aptvēra � vecais ķirurgs ir gau�i noguris, nekā vairs lāgā nesajēdz, grib atpūsties, un, patie�ām, kādēļ viņ� nevarētu iet pagulēt?

� Un ie�u ar! � �briļļainais lācis� nopūzdamies teica. � Ie�u, velns parāvis, iestrēb�u kāpostiņus un lik�os gar�ļaukus. Bet jūs te ar Antonovu pa�i tieciet galā, Hatņuks ir viņas slimnieks. Un vēl es jūs palūg�u, ja tas nav par apgrūtinājumu, apraugiet mūsu Sarancevu. Viņam �ī būs grūta nakts, dakter.

Dakter!

Un pēk�ņi Volodja atcerējās Melnkrauju, turienes slaveno �aeroplānu� un to rītu, kad Bogoslovskis viņam sacīja: �Dakter.� Tikai toreiz viss bija daudz vieglāk un daudz vienkār�āk.

Bet tagad, ja jau esi dakteris, tad ej vien un padejo!

Durvis aiz �briļļainā lā�a� aizvērās, Ustimenko apsēdās pie galda ārsta vietā, uzsmēķēja un biīdi domāja. Pēc tam ienāca Antonova � aprunāties, tad iegriezās un pamirk�ķināja viņai ar aci visas �īs �līdzjūtības� sazvērestības dalībnieks un pat iniciators � dakteris Zakoldajevs. Ta�u ārste Antonova nemaz nemanīja, ka viņai mirk�ķina. Viņa bija pavisam aizmirsusi sazvērestību un nikni strīdējās ar �o apak�pulkvedi par tā vienaldzīgo un pat mazliet ironisko izturē�anos pret streptocīdu kā glābiņu no visām kaitēm. Mazliet pagaidījis, arī Zakoldajevs aizmirsa sazvērestību un metās strīdā, pilnīgi un galīgi nostādamies Us-timenko pusē un uzklupdams Antonovai ar pārmetumiem, ka viņa vienmēr un par visu sajūsminās . . .

Tā nemanot izbeidzās sazvērestība, visi to aizmirsa, tā �uzsūcās�, kā par tām dienām vēlāk izteicās Nikolajs Fjo-dorovi�s.

Strīdā pagāja vakars un pienāca nakts.

Pierunājis de�urējo�o ārsti Antonovu iet un izgulēties, Ustimenko aizgāja uz tālo, mazo palātu pie Saranceva, kur �odien de�urēja pieredzējusi un gudra māsa. Ar vienu pirkstu, turklāt diezgan veikli Ustimenko sataustīja pulsu, saskaitīja to un piekrita māsai, ka viss noris labi � Saranceva sirds strādā normāli. Tāpat kā strādātu arī Lajonelam Neviļam.

Uz kruķa balstīdamies, kara ārsts Ustimenko lēnām pagāja garām galdam, pie kura savā krēslā snauda māsiņa Raja ar neiedomājami sārtiem vaigiem. Atslēga atkal rēgojās skapī�a durvīs, tāpat kā toreiz, kad Volodja nozaga luminālu.

� Raisa, paklau, Raisa! � viņ� pieskārās māsiņas plecam.

� Kas ir? � viņa pavaicāja, raudzīdamās Volodjā nekā neredzo�ām, kaut arī atvērtām acīm.

� Aptieciņa jātur aizslēgta! � Ustimenko stingri sacīja. � Vai dzirdi? Es zinu kādu gadījumu, kad viens idiots . . . Vai tu maz esi pamodusies?

� Esmu gan! � Raisa atbildēja, lūpas aplaizīdama un galvu skurinādama. � Savādi, kā gan es varēju nepamos-ties?

� Redzi, es zinu kādu gadījumu, kad viens idiots nozaga pudelīti ar luminālu, iz�ķīdināja tabletes ūdenī, izdzēra un aizmiga uz visiem laikiem. Māsu nodeva tiesai. Vai saprati?

� Kādas �ausmas! � Raje�ka teica. � Traks var palikt! Un tas jāsaka cilvēkam taisni naktī, turklāt, kad viņam tā gadījies pirmo reizi mū�ā.

� Nē, nav vis pirmo reizi! � Ustimenko dzedri noteica, skatīdamies Raisai tie�i acīs. � Nav pirmo reizi!

Atlaizdamies gultā, viņ� gribēja, kā parasts, iedzert savas divas tabletes, ta�u atcerējās, ka vajadzēs iet pie Sa-ranceva, � un apēda �efu uzdāvinātās rozīnes. Atcerējās vēl par Hatņuka lielu, iedomājās, kā soļo pa me�u �briļļainais lācis�, pamēģināja ieskaidrot Antonovai, ka viņas pieminētais apsaldē�anās gadījums ir nevis tipisks, bet gan izņēmuma gadījums un ka no tā nevar taisīt nekādus secinājumus, ta�u nepaguva, jo aizmiga un pamodās tikai tad, kad viņu paaicināja pie Saranceva.

Pulkvedis gulēja un smaidīja � bāls, pa�apmierināts, priecīgs.

� Vai tiesa, ka man izņēma lodi? � viņ� �ukstus pavaicāja.

� Tiesa gan! � Volodja atbildēja, taustīdams ar pirkstu Saranceva pulsu. � Izņēma, turklāt viss izdevās ļoti labi!

� Vai plun�i veseli?

� Nekas jūsu plun�iem nav noticis. Tikai sarunāties � lai dievs pasargā! Tagad galvenais miers � un jūs būsit vesels cilvēks.

Pulkvedis no�irkstināja zobus, cie�i sakoda tos, bet neticami zilās acis, kas Lomēr atgādināja vanaga acis, skatījās kaut kur cauri sienām � tālumā.

� Bet kāja tomēr traucēs! � viņ� nikni noteica. � Tik un tā būs jāsteberē: pus tre�s, pus tre�s! Ir gan tā medicīna!

Smaidīdams ar acīm vien, Ustimenko klusēdams raudzījās Sarancevā. Tā, lūk, ir īsta dzīve! Un kas par to � lai paņurd uz pagaidām vēl nevarigo, neveiklo un no�ēlojamo ķirurģiju, lai pulkvedis Sarancevs, kas atdevis visu, ko varējis, tajā kaujā, kad viņu izvilka no saspridzinātā, miru�ā tanka, paņurd vien, bet lai dzīvo. Lai tikai dzīvo! Sarancevs ir in�enieris, klibā kāja tikpat kā netraucēs tajā darbā, kam viņ� atdevis un atdos dzīvi, � un viņ� dzīvos, strādās un ņurdēs . . .

Un pielipusī sproga, pie kuras viņ� atgriezīsies dzīvs, to nemaz nepamanīs. Viņ� pastāstīs tai par �plun�iem�, un viņi abi pasmiesies, un nekad tai neienāks ne prātā, ka tas Sarancevs kaut kādu �plun�u� dēļ varētu būt arī miris. Kāju gan nav saārstēju�i � taisni kauns un negods!

Tad pulkvedis nopūtās un paskatījās uz Ustimenko.

Tā viņi vēl kādu brītiņu saskatījās � abi divi, ko bija izglābusi viena un tā pati operācija, abi divi dzīvi, abi divi vēl pavisam jauni cilvēki . . .

Tad Volodja pameta Sarancevam ar aci un devās uz savu palātu � izgulēties pa īstam, ta�u līdz gultai nemaz netika, jo gaitenī viņu notvēra �briļļainais lācis�, apņēma ar vienu roku ap vidukli un, pieliecies Ustimenko pie pa�as auss, klusām kā noslēpumu pa�ukstēja:

� Kā jūs domājat, Vladimir Afanasjevi�, vai mums nevajadzētu �odien pat ķerties pie jūsu rociņas? Pie jūsu ķepiņas? Ziniet, nekavējoties vairāk ne stundu. Es personīgi domāju tā: neiroma pēdējā laikā liek jums mieru, kadeļ gan vēl vilcināties? Pirkstu ievingrinā�anai pēc tam vēl vajadzēs ļoti daudz laika, ne jau vienā dienā varēsit iemācīties rīkoties ar rokām kā agrāk. Ar vienu, teiksim, jums ir tikpat kā kārtībā, bet ar otru?

� Labi, � Ustimenko a�i atbildēja, � esmu ar mieru. Aizie�u tikai pie friziera, mazliet savedī�u sevi kārtībā, Nikolaj Fjodorovi�, citādi Saranceva dēļ vakar un aizvakar viss gāja pa galvu pa kaklu. Kāds viņ� jums liekas?

� Ko nu tur lielu teikt, liekas pavisam labs, � �briļļainais lācis� �ņākuļodams atbildēja. � Pat īsti labs. Jācer, ka jūsu neatlaidības rezultātā mēs viņu tomēr esam izvilku�i no pamatīgas ķezas. Tātad noiunāts � mēs jūs gaidīsim otrajā operāciju zālē . ..

Pēc stundas gludi noskuvies un pēc frizētavas smar�ojo�ais medicīnas dienesta apak�pulkvedis Ustimenko nogūlās uz aukstā galda zem milzīgās bezēnu spuldzes rāmās gaismas, drusku pagrozījās, lai iekārtotos ērtāk, un, uzticīgi ieskatījies Nikolaja Fjodorovi�a briļļu stiklos, sacīja:

� Man viss kārtībā.

Un aizvēra acis.

�Kā gan lai nebūtu kārtībā,� Nikolajs Fjodorovi�s mierīgi nodomāja. �Ja tu, mans mīļais, zinātu, cik neredzamu konsultantu te stāv blakus, sākot ar galveno ķirurgu un beidzot ar tavu veco Oganjanu, cik mēs tevis dēļ neesam papīra iztērēju�i � visādām sarakstēm, cik rentgenuzņē-mumu pasts nav pārvadājis no mūsu hospitāļa uz Maskavu, uz Ļeņingradu un atpakaļ mums! Ja tu, apak�pulkvedi, to zinātu!�

� Skalpeli! � Nikolajs Fjodorovi�s pavēlēja.

LAI ARI BUTU KĀZAS ...

Pirmā decembra pievakarē piektajā palātā ienāca Vera Nikolajevna Veresova. Ustimenko bija aizmidzis. Viņa lielās rokas mierīgi gulēja virs segas, it kā patie�ām atpūstos pēc darba, tāpat kā agrāk.

Maļevi�s un majors Hatņuks, seni �ejienes iemītnieki, aizmirsa dambreti un lūkojās nepazīstamajā, ļoti skaistajā sievietē, kas, klusu ie�ņukstēdamās, noslīga pie Volodjas gultas uz ceļiem un noskūpstīja viņa delnu.

� Kā ķinītī! � sajūsmināti no�ukstēja sentimentālais Maļevi�s. � No paskatī�anās vien kļūst patīkami ap sirdi.

Hatņuks bija rāmākas dabas un arī smalkjūtīgāks, tādēļ tikai norūca �hm-m� vai kaut ko tamlīdzīgu un aizvilka ziņkāres mocīto Maļevi�u uz durvīm, kurās tas gan raudzīja brīdi aizkavēties, ta�u tika izstumts laukā.

Ustimenko skropstas notrīcēja. Tad viņ� atvēra acis. Vera nenovērsdamās raudzījās viņā.

� Tu? � viņ� klusu pajautāja.

� Es! � viņa atbildēja un piespiedās ar silto vaigu pie viņa rokas. � Es! Un uz visiem laikiem! Mani pārcēla uz �ejieni! Ja tu zinātu, Volodja, kādas tās bija mokas!

Viņ� aizgādnieciski un vēsi pasmaidīja: cik apbrīnojami vārdi ir veselu cilvēku sarunu valodā.

� Un nezobojies, � viņa palūdza. � Ir ta�u, pats saproti, visādas mokas. Ir tīri fiziska rakstura cie�anas, bet ir arī patmīlība, ir, pats ta�u zini, aizvainots lepnums, ir ...

Smaidīdams Volodja skatījās uz viņas smalko seju un meklēja viņas acu skatienu. Vienmēr viņa mazlietiņ neizprata pa�u galveno vai arī saprata pusi no tā, ko vajadzēja saprast kopumā, pretējā gadījumā ta�u labāk nemaz nesaprast! Vai tie�ām visu, kas bija piemeklējis Volodju, viņa iedomājās tikai kā fizisku cie�anu summu un slimības uzveik�anu?

Kaut gan � vai tam vairs kāda nozīme?

Viņa atrodas �eit, ir panākusi, lai pārceļ, un atbraukusi �urp uz �o tālo elles kaktu pie viņa un viņa dēļ...

� Apsēdies, � viņ� palūdza, � tev ta�u tā nav ērti ...

� Ir labi, ir ērti, ir jauki, � viņa sacīja un atkal piespiedās ar karsto vaigu pie viņa rokas. � Ir apbrīnojami ērti. Un vai tam kāda nozīme � ērti vai nav ērti? Galvenais, ka esmu pie tevis.

Durvis uz gaiteni bija atvērtas, palātā lāgu lāgiem kāds ieskatījās, un Volodja jutās neērti, ka Vera vēl joprojām stāv uz ceļiem. Uz viņa vaigiem parādījās viegls sārtums, un viņ� diezgan paskarbi pavēlēja:

� Neskaties! Es apģērb�os! Vai ari izej uz brītiņu laukā . ..

Laikam mazliet apvainojusies, viņa izgāja gaitenī, un viņ� nobrīnījās par viņas gaitas vieglumu un straujumu. Tad pasniedzās pēc uzsvār�a, ar mokām iedabūja nepaklausīgās rokas piedurknēs, sataustīja ar kājām �ības un atspiedās pret kruķi. Vispār tā bija diezgan ilga procedūra, ta�u salīdzinājumā ar to, cik pūļu tā prasīja vēl pirms mēne�a, �progress bija visai jūtams�, kā mēdza teikt Nikolajs Fjodorovi�s � �briļļainais lācis�.

� Tu ta�u izskaties pavisam bra�i! � Vera gaitenī pateica, kad viņ� beidzot nostājās tās priek�ā � pēk�ņi nez kādēļ izstiepies garāks, ar mīkstiem, sajuku�iem matiem un skumji ironisku mirdzumu acīs aiz kuplajām skropstām.

� Pavisam, pavisam bra�i!

� Apak�pulkvedis te tādas lietiņas strādā, ka vai jā-brīnās! � iejaucās rudais Maļevi�s. � Uz goda plāksnes viņ� ir pats pirmais.

� Kā tā? � Vera nesaprata. � Kā paraugslimnieks?

� Kādēļ paraugslimnieks? Viņ� ir dakteris! Ārstē mūs visus. Viņ� ta�u . . .

� Stāvi nu klusu, major, � Volodja pārtrauca viņu.

� Iesim, Vera, pasēdēsim tur uz soliņa ... kā pie mums saka, � �palmu ēnā� .. . Ejam!

Divas apputēju�as, nonīku�as palmas uz zaļiem paliktņiem gaiteņa galā aiz stūra padevīgi gaidīja sava mū�a beigas. Te bija brīv arī uzpīpēt, ne jau visiem, bet pa�u ļaudīm.

� Vai tas tiesa, ka tu te arī ārstē? � Vera noprasīja, kad viņi apsēdās. Viņas acis mirdzēja lepni un arī drusku izbrīnīti, it kā viņa skatītos nevis uz Volodju, bet, teiksim, uz ziloni, ko iemācījusi rādīt mazus brīnumus. � Vai tie�ām taisnība?

� Nieki! � viņ� sapīcis atbildēja. � Reizēm gadās, ka ar mani aprunājas. Tas ta�u glu�i dabiski.

Viņa vēl aizvien skatījās Volodjā, acu nenovērsusi, � kaisli, laimīgi un pat ar tādu kā sajūsmu. Viņam gribējās smēķēt, ta�u viņ� baidījās uzsākt Veras klātbūtnē gauso papirosa izņem�anas procedūru un izdarīja mazu viltību � palūdza, lai viņa aiziet uz palātu un tur pie kāda aizsmēķē. Viņa pielēca kājās un aizskrēja, paslidinādamās pa flīzēm izklāto grīdu, bet viņ� noskatījās Verai pakaļ un nodomāja, ka viņam nav vairāk neviena cita tuva cilvēka �ai pasaulē kā tikai Vera, un no �īs domas viņam nekļuva jautrāk, viņ� nejutās arī laimīgāks un pat mierīgāks ne. Viņ� tikai konstatēja �o faktu un vairāk itin nekā.

� Paklau, � viņa sacīja, atgriezusies un pasniegusi viņam papirosu, � te ta�u visi tevī iemīlēju�ies. Sastājās palātā man apkārt, un tik vien dzirdēju kā � �jūsu vīrs, jūsu vīrs, jūsu vīrs . . .�. Es, starp citu, nekā nenoliedzu, varbūt tas tev nav pa prātam? Mēs ta�u esam vīrs un sieva? Sieva un vīrs?

Viņas sejā pazibēja lūdzo�a izteiksme, un Volodja pasteidzās atbildēt, ka, pats par sevi saprotams, citādi tas nemaz nevarot būt . . .

Vera uzlika roku Volodjam uz pleca un pagriezās pret viņu. Viņas krāsotā mute atradās turpat blakus viņa lūpām, Volodja redzēja viņas zodu, balto kaklu, ko apņēma jūras virsnieka formas svārku apkakle, dzirdēja viņas ātro elpu, juta viņas matu silto smar�u. Un viss, kas viņam vēl tikko vēl pirms da�iem mirkļiem bija licies Verā neīsts, viss, kas bija �ķitis nepatīkams un pat kaitinājis, atkāpās, dodot vietu citām jūtām � ilgām pēc viņas, alkatībai un iekārei...

Neganto kara viesuļu apsvilinātā vīrie�a skarbā seja nodrebēja, no acīm pagaisa tā saltā stingrība, pie kuras bija pieradu�i visi, kas nepazina Ustimenko tuvāk. Aiz hospitāļa gaiteņa stūra starp divām aiz garlaicības apru-du�ām palmiņām Vera no jauna atklāja savu Volodju Ustimenko, joprojām neveiklu un kautrīgu puisi, kas tā arī nebija iemācījies, kā pienākas, skūpstīties, savu apak�pulkvedi, kāda otra �ai pasaulē vairāk nav, visgalvenāko dakteri, to, kur�, līdz �im vēl nepieredzētu pērkonīgu ovāciju pavadīts, noteikti reiz atklās ķirurgu vispasaules kongresu brīnumpilsētā Parīzē ...

� Pārstāj ta�u, Volodja, � viņa teica, � pārstāj! Es atbraucu �urp dienēt, bū�u �eit nodaļas priek�niece, mēs ta�u nevaram tagad gaitenī visu acu priek�ā skūpstīties . . .

Kā viņi varēja zināt, ka smalkjūtīgais Maļevi�s, līdzko viņi apsēdās starp palmiņām, izsludināja �o teritoriju par slēgtu jebkurai kustībai �līdz īpa�ai pavēlei�, bet ar �o īpa�o pavēli kavējās līdz pat tam brīdim, kamēr lejā pēc vakara apgaitas neparādījās pats stingrais �paps� � galvenais ārsts Anatolijs Akinfijevi�s. Tikai tad Maļevi�s, jau iztālēm sākdams dudināt āriju no �Silvas�, apstājās pie �jaunā pāra�, kā viņus hospitālī tūdaļ iesauca, un aicināja viņus vakariņās . . .

Vakariņas tikko atbrauku�ajai Volodjas sievai bija ienestas ordinatoru istabā, un, tā kā neviens cits tā neprot priecāties par biedra laimi, kā to prot kara nedienas pieredzēju�ie frontinieki, tad vakariņas bija pavisam karaliskas. It īpa�i bija papūlējies pulkvedis Sarancevs, kas nez kādēļ uzskatīja sevi par speciālistu ēdienu jautājumos. Domādams, ka tie�i apak�pulkvedis Ustimenko un neviens cits iztīrījis viņam �plun�us� un tādējādi atgriezis pie dzīvajiem, pulkvedis, kas bija noskuvis pliku galvu, pats ar savām rokām un pēc savas metodes uzcepa uz hospitāļa plīts pilnu pannu kartupeļu un svinīgi uzlika ordinatoru istabā uz galda. Kamēr jaunatbraukusī ārste Veresova mazgājās zem du�as, māsiņa Raja klāja uz dīvāna gultu, kautrēdamās no tā spilvenu daudzuma, kas nodevīgi liecināja par �īs guļvietas uzdevumiem nākamajā naktī.

Virsnieki zilajos un rudajos hospitāļa virsvalkos, uz ātru roku noskuvu�ies un apdullino�i smar�odami gan pēc �Neļķēm�, gan �Maijpuķītēm�, gan pēc �Puķu zirnī�iem�, smēķēja pie ordinatoru istabas atvērtajām durvīm Veras atvesto īsto Maskavas �Kazbeku�, sarunājās, bārstīdami mēreni sālītas asprātības, paklusām smējās un izturējās tā, lai redzētu, ka �arī viņi �ai elles kaktā, atrauti no frontes, nav nekādi �abraki, bet gan tur godā karavīru brālības likumus . ..�.

Pēc du�as Vera atgriezās, ģērbusies �-civiltērpā� � gai�ā vilnas kleitiņā ar spīdīgu ādas jostu un tādu pa�u lakotu ādas taurenīti pie kakla. Tas radīja Volodjas biedros daudz lielāku iespaidu, nekā to būtu spējis tonnu smagas aizkavētas iedarbības bumbas sprādziens �eit tālā aizmugurē.

� Va velns! � Maļevi�s sajūsmināts �ukstēja. � Varu apzvērēt, dārgie biedri, tas ir �etrdesmit ceturtā gada modes pēdējais kliedziens . . .

� �itā mode no�pikota ķinītī, � iejaucās māsiņa Raja. � Es dabūju redzēt �ādu pa�u karalieni toreiz, kad vēl nebiju armijā ...

� Kur tad tu viņu, sirsniņ, toreiz dabūji redzēt? � Hat-ņuks pajautāja.

Ordinatoru istabas durvis aizvērās, virsnieki pūzdami un krekstēdami, cits balstīdamies uz nūjas, cits uz kruķa, cits atkal saudzēdams sakropļoto roku, bez steigas izklīda pa savām palātām � gatavoties garajai, skumjajai hospitāļa naktij bez miega. Pulkvedis Sarancevs, plecus salīgi raustīdams, arī apgūlās cietajā gultā, uzvilka segu līdz zodam un domāja par to, ka Ustimenko jau sagaidījis savu �sprodziņu�. Viņam uznāca drebuļi, un viņ� gari no�āvājās. Raja, domādama par �karalienes� kleitas piegriezumu, nodzēsa vestibilā spuldzīti: �Patriot, taupi elektrību!� � tāds plakāts karājās visās hospitāļa telpās . . .

Vera, stāvēdama ordinatoru istabā pie reproduktora, ar melnu ķemmi sukāja mitros, pēc du�as blāvi vizo�os matus, bet Ustimenko klusēdams skatījās viņā. Un domāja, ka tā bija Vera, kas uzrakstīja vēstuli, kura palīdzēja viņam palikt dzīvam, ka viņam vajadzētu izjust pateicību pret �o sievieti un ka viņam laikam pārāk �aprepējusi dvēsele�, jo nekādu pateicības jūtu nebija, un domas par �o vēstuli izraisīja tikai nepatiku.

� Maskavā salūti, � Vera klusu sacīja. � Vai tu dzirdi?

� Dzirdu.

� Bet mums kāzas . ..

Viņa pameta ar galvu, un tum�ais matu vilnis noslīdēja pār plecu � gandrīz līdz pat lakotajai jostiņai.

� Ir kāzas vai nav?

� Lai arī būtu kāzas . . .

� Bet es neapvaino�os pat par tavu �lai arī būtu�, � Vera, acis un zobus nomirdzinādama, atteica ar izaicino�u smīnu, kas viņai ļoti piestāvēja. � Tu nevari dzīvot bez manis, tāpat kā es nevaru bez tevis, tikai es to jau sen zinu, bet tu, mīļais, vēl to neapjaut. Gan jau ar laiku sapratīsi .. .

Kamēr viņa attaisīja �ampanie�a pudeli, Volodja skatījās uz viņas rokām un domāja, ka laikam ta�u Vera patie�ām viņu mīl, ja jau tā tic. Bet �is �ja jau� tai pa�ā laikā bija tik nedro�s, tik līgans, tik bīstams. Un vai tas bija viņ�, ko mīlēja �ī skaistā, gudrā, staltā un labi ģērbtā sieviete? Vai tie�ām viņu tādu, kādu viņ� pazina pats sevi un kādu viņu pazina un saprata Varvara?

Patlaban nedrīkstēja domāt par Varvaiu, tas būtu bijis kaut kas pretdabisks, zaimojo�s, ta�u Volodja domāja par viņu pats pret savu gribu, bet viņa griba �odien bija pavisam vārga...

�ampanietis �iz�āva�, Vera ielēja putas emaljētajās hospitāļa krūzītēs un mierīgi pavēlēja:

� Par viņu tu nedomā! Tu viņai neesi vajadzīgs! Vai saprati? Saproti pats, mīļais, nav glu�i pieklājīgi mūsu kāzu vakarā domāt par citu sievieti. Tas tev nemaz nepiestāv, tev acis kļūst valgas kā govij . . .

Kā viņa varēja uzminēt, par ko tie�i viņ� domā?

Viņa pastāstīja Volodjam par Rodionu Mefodijevi�u, ka viņam patie�ām bijis miokarda infarkts, bet ka tagad viss jau beidzies labi, viņ� dabūjis kontradmirāļa dienesta pakāpi un esot flotē vienīgais mīnu kuģu diviziona komandieris � Padomju Savienības Varonis. Par Aglaju joprojām neesot nekādu ziņu. Vera bijusi viesos uz kuģa pie kapteiņa Amirad�ibi, kad viņ� pēdējo reizi atgriezies kopā ar karavānu. Tagad Jelisbara �abanovi�a rīcībā esot jauns, milzīgs tvaikonis, viens no tiem, kurus Ruzvelts dēvējot par �lētu iesaiņojumu dārgajām amerikāņu precēm�. Kapteinis �apiro jau esot majors, bet doktoram Levinam klājoties pavisam ļauni, laikam drīz mir�ot. Cvetkovu Vera redzējusi Maskavā, cauri braucot, iegājusi pie viņa pateikt paldies, jo viņ� tai palīdzējis dabūt norīkojumu uz Staro-doļsku, viņ� un, protams, arī Harlamovs . . .

� Aizveda mani uz restorānu � pavisam jocīgs! � Ve-resova pēc brī�a piebilda.

� Harlamovs, vai? � Volodja brīnījās.

� Kādēļ Harlamovs? Cvetkovs.

� Arī es te biju restorānā, mani A�hena aizveda, � Volodja atcerējās.

Vera strauji paskatījās viņā un novērsās.

Ap vienpadsmitiem no rīta Vera Nikolajevna Veresova jau ar pavēli bija norīkota darbā hospitālī, un viņa aizgāja pieteikties pie �briļļainā lā�a�, kur� gandrīz vai izbijies nosauca viņu par �skaistuli� un �frontes dāvanu mums, apsūnoju�iem me�a celmiem�, ko viņa priecīgi pavēstīja Volodjam. Ap pusdienlaiku Vera bija sameklējusi divistabu dzīvoklīti pavisam tuvu hospitālim � turpat bla kus, saimnieki, �ļoti simpātiski, absolūti inteliģenti ļaudis, ir sajūsmināti, ka pie viņiem dzīvos ārsti�. Pirms vakariņām Volodju kāda liela priek�nieka ma�īnā aizveda uz jauno dzīvokli, bet da�as dienas vēlāk vakarā, kad viņ� vecā Brokhauza un Efrona enciklopēdiskajā vārdnīcā lasīja rakstu par kaktusiem, pie viņa ieradās divas korespondentes no �Starodoļskas Pravdas� � abas gudriņas, bikliņas, jauniņas, mazliet pacilātas un ļoti neglītas.

� Ko jūs īsti gribējāt satikt? � Ustimenko vaicāja.

� Jūs. Jūs ta�u esat apak�pulkvedis Ustimenko?

� Jā, tas es esmu. Lūdzu, piesēdiet.

Abas apsēdās.

Pirmā sāka runāt tā, kurai galvā bija vīrie�u ausaine.

� Taisnību sakot, par jums vajadzēja rakstīt mūsu Krajevojam, � viņa teica. � Tie�i viņam. Tas ir viņa temats!

� Jā, Krajevojs patie�ām dabūtu gatavu, � otrā nopūtās. � Viņ� vispār spīdo�i raksta. Viņ� strādā �Dzimtenes Patriotā� � vai netikāt frontē sastapu�i?

� Nē, nav gadījies.

� Un neesat arī dzirdējis par Krajevoju?

� Neesmu. Par Borisu Poļevoju gan esmu dzirdējis.

� Krajevojs ir mūsējais, �ejienietis. Nu, vai sāksim?

Ustimenko nesaprata: kas tad viņam jāsāk? Vai tā nav

kāda nerro�anās? Un kādēļ Krajevojs dabūtu gatavu? Ko tad? Viņ� jutās tik neveikli un neomulīgi, it kā nejau�i būtu ieskrējis sievie�u pirtī. . .

� Nu, tātad pāriesim, biedri apak�pulkvedi, pie lielas, � teica tā, kura bija runīgāka. � Vai jūs neapgaismosit mums vispirms savu bērnību un jaunību? . . .

� Pavisam īsi, � piebilda otrā. � īsumā, kā mēdz teikt.

� Kādēļ? � Volodja noprasīja mazliet parupji. � Es, biedrenes, vispār jūs lāgā nesaprotu. Kas tāds īpa�s ir noticis? Redakcijā kāds materiāls par mani ienācis? Un kas tā par lietu, ko jūs gribat sākt?

Viņam paskaidroja: materiāls patie�ām ienācis; virsnieki no hospitāļa � te būs viņu uzvārdi: Hatņuks, Maļevi�s, Sarancevs, un arī ārsti � uzrakstīju�i redakcijai vēstuli par izcila biedra, smagi ievainota ķirurga rīcību, kur� . . .

� Ak kungs, kādas muļķības! � Ustimenko vai nosvīda aiz uztraukuma. � Tas viss ta�u ir muļķības, nieki. . .

Korespondentes pacietīgi pagaidīja, pēc tam tā, kura runāja īsāk, ātri un uzstājīgi noprasīja:

� Kāda loma jūsu dzīvē, biedri apak�pulkvedi, bija Nikolaja Ostrovska izcilajai grāmatai �Kā rūdījās tērauds�? Un konkrēti, par jūsu rīcību �eit . . .

� Kas tā par rīcību! � Ustimenko atkal nesavaldījās. � Nekādas rīcības nav bijis . . .

� Kā tā � nav bijis? � ar pārākuma smaidu teica tā, kura bija runīgāka. � Mēs ta�u atnācām �urp no hospitāļa, tur mēs, biedri apak�pulkvedi, dabūjām daudz vērtīgu ziņu. Kautrība, protams, ir padomju cilvēka raksturīga īpa�ība, ta�u mūsu zemei, varat mums ticēt, ir jāpazīst savi varoņi. Mēs izrunājāmies arī ar ārstiem � gan ar pa�u Nikolaju Fjodorovi�u, gan ar Mariju Pavlovnu, viņi atsaucās par jums ļoti labi � par jūsu vīri�ķību un par to, kā jūs pats, vēl būdams ļoti smagi ievainots, iesaistījāties hospitāļa darbā. Tie�i tā � iesaistījāties un kļuvāt tur par neaizstājamu biedru. Jūs nedusmojiet, biedri apak�pulkvedi, bet tie�i �ajā un tikai �ajā griezienā mums jāstrādā pie apraksta. Tāpēc, lūdzu, mēs jūs ļoti lūdzam, � pastāstiet mums par savu bērnību. Var pat sākt no skolas laikiem � tie�i kad jūs sāka vilināt ārsta humānā profesija? Tie�i �is moments � mums būs pie tā jāpakavējas � ir jūsu ceļa sākums . . .

Viņas sēdēja Volodjam pretī � divas novājēju�as meitenes apnēsātos mētelī�os, zem kuriem bija pavilkti veci vatēti vam�i, un gaidīja, bet viņ� tā ir neprata nekā pasacīt un tikai krekstēja, veidodams prātā tās frāzes, ko viņ� rīt procedūru laikā pateiks sasodītajiem vēstules autoriem. Tiem jau nu viņ� gan pateiks! Tiem nu viņ� gan pateiks visu! Pats velns tos sakūdījis!

Nezin, ar ko tas viss beigtos, ja pēk�ņi no hospitāļa nepārnāktu Vera Nikolajevna � ar zupas traukiem un piena pudeli rokās, sārta un laimīga. Meitenes paņēma no viņas zupas traukus, viņa nopurināja no �ineļa sniegu, meitenes ar dievinā�anas pilnām acīm raudzījās viņā � tik staltā, vingrā, ar ordeņiem pie krūtīm; viņa ir kara flotes ārste, medicīnas dienesta kapteine, jūras kauju dalībniece, ievērojama cilvēka sieva, bet viņas �eit, aizmugurē, tā arī novecos, nekā neredzēju�as. Tas viss bija lasāms meiteņu bālajās, aiz pastāvīga izsalkuma iekritu�ajās sejās, ta�u Vera Nikolajevna tūlīt apmīļoja viņas, salika galdā konservus �menca eļļā�, kas bija saglabāju�ies vēl no aizpo-lārās papilddevas, cepumus, tēju, sviestu, maizi � visa papilnam, un tad Vera Nikolajevna, ar acīm pazibsnīdama uz Volodju, pateica, ka viņ� nekad nevarē�ot tikt galā ar tiem jautājumiem, ko uzdod �urnālisti, �viņa jau viņu pazīstot�, un apsolīja, ka viss bū�ot kārtībā, jo cerot, ka Vladimirs Afanasjevi�s ļau�ot atbildēt �viņa vietā�. Tikai mazliet vēlāk, kad viņ� atgul�oties un pats nebū�ot klāt, citādi nekas neiznāk�ot.

� Jūs, meitenes, nevarat ne iedomāties, kāds viņ� ir spīdzinātājs, � Vera stāstīja, mīļi piemiegusi acis un kozdama cukuru, � jūs nevarat ne iedomāties, kas slēpjas aiz �īs ārienes. �ausmīgs cilvēks! Te jau es no viņa vairs nebīstos, bet, kad biju viņam pakļauta, oho! Līdzko kaut kas nav īsti, kā vajag � prom uz virssardzi! Reiz, iemīlējusies viņā, atļāvos uzkrāsot lūpas . ..

� Vera! � Ustimenko izbrīnā klusu iesaucās.

� Ļusja, pieraksti! � pavēlēja tā, kura bija runīgākā.

Ar pilnu muti Ļusja sāka kaut ko rakstīt. Ustimenko

piecēlās un aizgāja uz otru istabu, uz guļamtelpu, un ieslēdza radio. Maskavā spēlēja vijoles, tās spēlēja gan frontei, gan aizmugurei, spēlēja Rodionam Mefodijevi�am Ste-panovam un Volodjam, spēlēja Jelisbaram Amirad�ibi un Varvarai, spēlēja kuteru komandieriem � Mi�ām un Gri-�am, spēlēja tankistiem un lidotājiem, desanta karaspēkam un zemūdeņu apkalpēm, spēlēja visiem, kas bija izturēju�i līdz �im vakaram . . .

Volodja atgūlās un aizvēra acis.

�Bet vai es esmu izturējis?� Ustimenko jautāja, zobus sakodis. �Vai esmu? Jeb vai esmu padevies?�

Aiz durvīm jautri smējās �urnālistes, pēc tam viņ� sadzirdēja Veras balsi:

� Tas ta�u ir aizkustino�i � peles teātrī � vai ne? Tāds nu ir viņa raksturs, tur nekā nepadarīsi!

�Ak kungs!� Ustimenko skumji nodomāja un pagrieza reproduktoru skaļāk, lai nedzirdētu, ko viņas tur runā.

Bet naktī viņ� pajautāja Verai:

� Lūdzama, paskaidro, kas tā par ākstī�anos ar to aprakstu?

� Vispirms noskūpsti mani! Nespēju augām dienam izturēt bez tevis . ..

Noklikstēja slēdzis, un iedegās naktsspuldzīte, kas nez kādēļ bija sārtas pūces izskatā. Vera gulēja, piespiedusies ar vaigu viņam pie pleca. Viņ� dzirdēja tās elpu, dzirdēja, kā aiz silti sakurinātās istabiņas loga gaudo putenis, dzirdēja, kā pukst par viņa sievu kļuvu�ās sievietes sirds.

� Noskūpsti mani tūlīt pat! � viņa rāmā balsī pavēlēja. � Un neniķojies kā jaunkundze.

� Vai tas apraksts avīzē ir tavu roku darbs?

� Dumjais pui�elis, � viņa atbildēja un īsi iesmējās. � Vai tad tas ir kas ļauns? Viņi visi runā par tevi kā par dievu un to visu stāsta, starp citu, ne jau tev, bet man. Un tad es pateicu: jūsu vārdus, dārgie biedri, manam apak�pulkvedim kaklā nevar pakārt. Uzrakstiet par viņu avīzei. Un aiznesu viņiem izgriezumu no mūsu flotes avīzes par tavu varoņdarbu.

� Bet nekāda varoņdarba ta�u nebija!

� Bija! � atkal tāpat iesmējusies, atbildēja Vera. � Bija, manu muļķīti! Tu ta�u neatceries, bet, ja arī atcerētos, tik un tā nevienam nestāstītu! Esmu iemīlējusi izcilu cilvēku, personību, to jau sensenis un visos sīkumos esmu tev, mans glupiņais, skaidrojusi un neļau�u tev palikt pie viduvējībām, kaut arī tur ir mierīgāk un varbūt pat omulīgāk . ..

Viņa nedaudz pacēla Volodjas galvu, ieskatījās acīs un sāka ar savām baltajām rokām purināt tā plecus. Viņas smagā, tum�ā un spīdo�ā bize kā �ūska noslīdēja viņam uz kakla, lūpas smaidīja �ai idiotiskajā, sārtajā spuldzes gaismā, bet viņ� ar smagām skumjām skatījās Veras glītajā, jaunajā sejā un domāja par to, ka apprecēdamies viņ� savā iek�ējā pasaulē pēk�ņi kļuvis daudz vientuļāks, nekā bijis agrāk pat savās visgrūtākajās dienās.

� Kas tev notika? � pārstājusi smaidīt, Vera klusi un satraukti uzprasīja.

Veras bize noslīdēja viņam no kakla, viņ� sajuta dīvainu atvieglinājumu un pēk�ņi ar rūgtumu un skaudību atcerējās �pielipu�o� sprodziņu, par kuru stāstīja Sarancevs.

� Vai tu noskaities? � cenzdamās saprast un, kā vienmēr, saprazdama tikai pusi, Vera pajautāja. � Tev tā avīze sagādāja nepatik�anas, jā? Tu laikam esi pārliecināts, ka viņas uzrakstīs slikti, sagrozīs faktus, vai ne? Es, Volodeņka, to uzmanī�u, viņas man parādīs gatavo aprakstu, un es palabo�u, es ta�u pazīstu tevi un tavu gaumi. Viss būs ļoti pieklājīgi. Man tikai gribētos, lai tu saprastu: atteikties nedrīkst. Pirmkārt, �ēl meiteņu, viņas ir īstas entuziastes un tik ļoti saradu�as ar savu darbu. Otrkārt, arī tavā dzīvē �im rakstam ir zināma nozīme . ..

�Tūlīt sāks skaidrot, ka dzīve ir dzīve,� Ustimenko ar nepatiku nodomāja, bet tai pa�ā mirklī viņam uznāca kauns par savu neiecietību, par to, ka pats nevēlas saprast Veras sirsnīgās jūtas un ir iztēlojies vientulību kopā ar viņu, ar vienīgo sievieti, kas no sirds mīl viņu, tic viņam un, protams, vēl viņam tikai labu.

� Zini ko, � Volodja pa�am negaidīti, ta�u ļoti maigi un samierino�i palūdza, � zini ko, Vero�ka, lūdzu, it nekad un nekā mūsu dzīvē nevajag organizēt. Nav vajadzīga �ī lieti�ķība, �ī enerģija, uzstājība. Tas, kam jābūt, noteikti atnāks pats no sevis.

� Pāls no sevis? � viņa jautri pārvaicāja, īsiem skūpstiem apklādama viņa deniņus. � Pats no sevis, Volodja? Tu nekā neuzsāksi, es nekā neorganizē�u, bet kur� tad par mums padomās? Kam mēs esam vajadzīgi? Es te kaut ko nesaprotu, mans sapņu zemes zēn. Nē, �ai ziņā tu mani labāk netraucē. Ko vērts tāda sieva, ja viņa nevar būt savam vīram īsts palīgs? Tu ta�u, Volodja, esi tūļa! Protams, tu esi talants un ievērojams cilvēks, un tomēr, mans mīļais, tu esi arī murmulis. Tev vajadzīgs viens, kas tevi uz-kurbulē, un tie�i es esmu tāds kurbulis. Tikai uzticies man, saproti, kādu spēka mitriķi tev dievs pie�ķīris par sievu, un mēs abi kalnus apgāzīsim. Nu? Ko skaties? Vai es neesmu tev laba diezgan?

Tā viņi arī aizmiga tai naktī � cie�i viens otram piespiedu�ies, pavisam sve�i, pavisam da�ādi cilvēki. Bet tas, kas kop� seniem laikiem tiek dēvēts par �laulības noslēpumu�, jau sen nebija noslēpums, tagad viņiem bija ģimenes ligzda, kurā iegriezās paziņas, viņ� sauca viņu par �sievu�, viņa viņu � par �vīru�, un, kaut arī viņus nebija salaulājis garīdznieks, nebija vedu�i ne vedējtēvs, ne vedējmāte, kaut arī viņi nebija miju�i gredzenus, � noslēpums bija izzināts, un uz ilgiem laikiem, varbūt pat uz visu mū�u viņiem vajadzēja nez kādēļ ievērot kaut kādas ģimenes intereses. Bet kādas tad?

Lai gan, kā mēdz teikt, arī pa�a noslēpuma sekas nelikās ilgi gaidāmas.

Reiz hospitālī bargais Anatolijs Akinfijevi�s ar sev raksturīgo atklātību it kā starp citu, ta�u pietiekami skarbi aizrādīja:

� Vai jums, apak�pulkvedi, ne�ķiet, ka jūsu attiecības ar Veru Nikolajevnu vajadzētu nostiprināt pēc valstī noteiktajiem likumiem? Viņa jums, glu�i dabiski, aiz savas smalkjūtības nestāsta da�us sīkumus, ta�u pārcelties no aktīvās flotes uz dziļu aizmuguri pie invalīda vīra � tā ir viena lieta, bet. . .

� Viss skaidrs! � Volodja atteica.

Tās pa�as dienas vakarā, kad Starodoļskas pilsētas civilstāvokļa aktu ierakstu biroja grāmatās tika noformēts laulību sakraments, Vera Nikolajevna atklāja vīram, ka viņa ir mātes cerībās. Viņ� spēcīgi un tomēr maigi pagrieza

viņu pret sevi, ieraudzīja kvēlojo�u sārtumu viņas vaigos, pēk�ņi iemirdzēju�ās acis un strauji pateica:

� Piedod man par visu, Vera! Esmu ātri aizkaitināms, ka�ķīgs, nesaki ne vārda, klusē, es zinu, ka veltīgi moku tevi. Tas pāries! Vari man ticēt, es saņem�os! Un kā vēl saņem�os! Tu mani vairs nepazīsi.

� Esmu laimīga, � viņa klusu atbildēja, � esmu laimīga, Volodeņka! Goda vārds, es tev bū�u laba sieva.

Un pavisam klusu pajautāja:

� Kā tu domā, kas mums būs? Puisītis vai meitiņa?

Tagad laulības dzīve tikai pa īstam sākās.

* * *

Tas bija drausmīgs darbs.

Pirms Volodja sāka �nodarbības�, viņ� ieslēdzās aiz bultām un atslēgām, tad izvilka no dīvāna apak�as visu savu vienkār�o �saimniecību�, pēc tam nolika sev priek�ā pulksteni.

Starp uzacīm iegūlās dusmīga rieviņa.

Sākumā viņa vārgie, gandrīz bezpalīdzīgie pirksti ik pa brīdim palaida vaļā bumbiņu, un tad vajadzēja, balstoties uz kruķa, uz krēsla atzveltnes un dīvāna apaļā veltnī�a, pamazām nolaisties uz grīdas, lai sadabūtu rokās �o rotaļlietiņu. Vēlāk ar laiku viņ� iemanījās iekārtoties gultā tā, ka bumbiņa, ja arī izspruka no rokām, tad nekur tālu ne-aizvēlās. Pēc tam bumbiņa vispār vairs nemuka prom � tagad ne vairs tā komandēja Volodju, bet gan viņ� komandēja to. Un Volodja tai skaidroja:

� Ko? Gribēji izsprukt? Es tev izspruk�u,- nekrietnā!

Hospitālī �briļļainais lācis� � Nikolajs Fjodorovi�s �

pamācīja:

� Mierīgāk. Nevajag jau vienā laidā, bet katru stundu, teiksim, minūtes desmit. Tā būs dro�āk.

Ta�u Veras klātbūtnē Ustimenko nespēja trenēties. Vairākkārt viņa piecēla uz grīdas nokritu�o bumbiņu, un tas bija moko�i. Reizēm viņa deva Volodjam padomus � glu�i pareizus, lieti�ķus, bet viņ� jau pats bija visu izmēģinājis, un nekādu padomu viņam nevajadzēja, viņ� pats zināja, ko spēj, ko galīgi nespēj un vēl ilgi nespēs; bet viņa lasīja da�ādas bro�ūras un uzstāja, lai dara to, ko tajās sa-clju�i ievērojami autori. Starp citu, slaveno autoru padomi maz līdzēja. Lai cik tas savādi, bet palīdzēja pulkvedis Sarancevs � in�enieris, liels prātnieks, izgudrotājs un stūrgalvis. Ilgi vērodams Ustimenko vingrinājumus hospitālī, viņ� izgatavoja speciālu aukliņu ar mezgliem, ko vajadzēja īpa�ā veidā izmaukt starp sakropļotajiem pirkstiem, tad savēra uz stieples alumīnija bumbiņas, pēc tam izkonstruēja hospitāļa galdnieku darbnīcā mazu, bet ļoti ērtu ierīcīti, ko nokrustīja tīri ārzemnieciski: �trena�er ekstra�. �Briļļainais lācis� atzina visus �os izgudrojumus par labiem, ta�u Sarancevs, kā saka, �neapmierinājās ar sasniegto� un no veciem termoforiem, gumijas baloniņa un adāmadatām �sameistaroja� Ustimenko patie�ām ļoti vērtīgu aparātu, no kura Volodja ne�ķīrās ilgu laiku . . .

Reizēm, bet vairs ne tik bie�i Volodju mocīja arī nei-roma, vēl bija grūti paiet, ta�u tagad tas viss viņam �ķita tīrie nieki salīdzinājumā, protams, ar to, ko viņ� bija pārcietis agrāk.

Tagad viņu mocīja pavisam kas cits. Un proti: Vera bija nolēmusi, ka viņ� ir pārlieku novājējis un viņu vajag kaut kā sevi�ķi barot.

� Tevi vajag uzbarot! � viņa bie�i vien un pavisam nopietni ar ļoti dziļdomīgu izskatu teica. � Jābaro pa īstam! Un tev nav tiesību izturēties pret �o problēmu ar tavu mū�īgo ironiju. Tev jākļūst par veselu, pilnvērtīgu cilvēku. Tev . ..

� ... jāsadraudzējas ar ēdienu?

� Jā, jāsadraudzējas, � viņa pamāco�i un pat pikti teica, nemaz nenoģizdama, cik ļoti Volodja neieredz da�us viņas izteicienus. � Tas ir tavs pienākums, jo tu galu galā esi mūsu nākamā bērna tēvs.

Un atkal ar neiedomājamu precizitāti un ātrumu bija sācis darboties kāds no tiem slepenajiem mehānismiem, ar kuriem tik veikli prata rīkoties Vera Nikolajevna: Ustimenko dzīvoklī tika ienests sainis ar produktiem, par kuru saņem�anu viņ� parakstījās, bet pēc tam Vera katru mēnesi sāka saņemt talonus � gan pelēkus, gan brūnus. Dro�i vien tas viss notika likumīgā ceļā, par to viņ� ne�aubījās, tomēr te nevarēja iztikt bez viņa tik nīstās ��ēlsirdības�, un tas padarīja Volodju vai traku, tāpat kā viņu kaitināja arī tas, ka viņam krāva priek�ā te vienkār�as klimpas, te klimpas ar biezpienu, te sautētas gaļas konservus ar kartupeļiem, te biezputru ar pienu.

� Tev noteikti vajag laba uztura! � Vera uzstājīgi skaidroja. � Olbaltumi tev vajadzīgi! Un ogļūdeņra�i! Cik labi būtu, ja tu atmestu smēķē�anu! Vai tie�ām tev nepietiek tam gribasspēka? Saproti ta�u, mīļais, tu indē pats sevi!

Tas viss bija pilnīgi pareizi, neapstiīdami pareizi � gan par uzturu, gan arī par indē�anos. Tik pareizi, ka viņ� pat izbrīnījās: vai tie�ām par to var runāt nopietni?

Reizēm viņ� aizgāja uz hospitāli kā ārsts, bet pēc tā, kad par viņu uzrakstīja avīzē, tas vairs nebija viegli izdarāms: uz viņu norādīja ar acīm, pret viņu izturējās uzsvērti laipni, apgaitā viņam lika iet pirms Nikolaja Fjodo-rovi�a, un tas viss, kopā ņemot, bija gau�i nepatīkami � jo vairāk tādēļ, ka Vera Nikolajevna ne reizi vien ar nepārprotamām ironiskām piezīmēm bija likusi manīt, ka ļoti daudz kas te noorganizēts viņas vadībā un ar viņas līdzdalību. Iznāca tā, ka pat A�hena bija atlidojusi ne jau pēc pa�as vēlē�anās, bet Veras Nikolajevnas �zināma spiediena rezultātā�, jo viņa rakstījusi Harlamovam, galvenajam ķirurgam un pat flotes pavēlniekam.

� Ak tu mans ideālist! � Vera sacīja. � Visur tev rādās kaut kas pacilājo�s un aizkustino�s! Protams, tava vecene A�hena ir jauks radījums! Bet viņa ta�u ir vecene! Kāda velna pēc viņai vajadzēja drāzties ar lidma�īnu? Un Harlamovs! Tu domā, ka viņam savos amatos nepietiek darba? Nē, mans mīļais, zem gulo�a akmens ūdens netek; tādēļ, lai akmens potenciālo enerģiju pārvērstu kinētiskajā, �is akmens ir jāpagrū�. Es arī pagrūdu, un viss sāka griezties, paraksts uz papīra daudz ko iz�ķir. Bet mūsu hospitālim, es tev no sirds ieteicu, vairāk laika netērē. Tu no viņiem vairāk nekā laba nesaņemsi, viņi ta�u naivi domā, ka palīdz tev galīgi atgūt ticību saviem spēkiem. It kā mēs pa�i netiktu galā .. .

�Laikam viņai tomēr taisnība,� Volodja da�dien domāja, soļodams ar savu kruķi no hospitāļa. �Vairāk neie�u! Lai brauc pie velna!�

Ta�u neuzdro�inājās arī neiet, kad viņu aicināja, jo tomēr lāgā neticēja savai sievai. Ne jau visi un ne jau visu var vienmēr noorganizēt! Pasaule nemaz nav tāda, kāda tā Veresovai rādās. Un ja nu viņ� tie�i �odien ir vajadzīgs, nepiecie�ams? Vajadzīgs pa īstam, bez ākstī�anās? Kas lai sazina, var būt, ka viņ� vienmēr bijis tur vajadzīgs, � to Ustimenko tagad vairs nekādi nevarēja iz�ķirt...

� Darbu, � viņ� ļauni pa�ukstēja, � atdodiet man manu darbu! Vai dzirdat? Es nespēju bez tā iztikt!

Un naidīgi paraudzījās uz savām rokām: nekā sevi�ķa, pēc izskata glu�i normālas rokas, tagad tās bija salabotas. Tās strādā: viņ� var nogriezt maizi; ja labi pacen�as, var uztīt mahorkas smēķi, var pat aizdedzināt sērkociņu.

Bet operēt?

Kas viņam atbildēs uz �o jautājumu?

Izmocījies ar Saranceva konstruētajiem aparātiem � pats viņ� jau bija aizbraucis uz dzimteni, � Volodja uzsmēķēja un, iekārtojies dīvānā ērtāk, atplēsa �eņkas rakstīto vēstuli:

�Kā Tu, vecais, tā uzdrīksties, ko?� Jevgeņijs Rodiono-vi�s rakstīja savā smalkajā un vienmērīgajā rokrakstā. �Kā Tu uzdro�inies? Vai esi nolēmis pārtraukt mūsu labas attiecības? No acīm nost � no sirds laukā? Esi kļuvis slavens visā mūsu daudznāciju Savienībā � un ardievu, vecie, uzticamie draugi? Vai tā?

Bet labāk visu pēc kārtas: saķēru kaut kādu nelielu infekciju, pamocījos ar to un, grēcīgs cilvēks būdams, izmantoju da�as iespējas un demobilizējos. Savu tiesu mes �ajā karā esam padarīju�i, atdevām visu, ko varējām, tagad lai mūsu darbu pabeidz jaunie. Izvadīja mani labi, silti un sirsnīgi. Tika dzerts, tika ēsts, tika lietas asaras.

Tagad esmu mājās, komandēju mūsu veselības aizsardzību. Teik�u godīgi, vecais, augām dienām un naktīm plē�os vai pu�u un brēcu � glābiet! Kadru, citiem vārdiem, ārstu un pārējā personāla � nav, ar medikamentiem � pavisam gals klāt, izvērst slimnīcas (piedod, esmu pieradis pie kara sanitārā dienesta terminoloģijas) ārkārtīgi grūti, vienmēr aizķer�anās ar būvmateriāliem. Vardu sakot, pēc fa�istiskā iebrukuma � liecies kaut zemē un bļauj pilnā kaklā. Tu jau pats saproti, es paniku neceļu, turos, kā pienākas, ta�u da�i trūkumi ir, un tur nu nekā nevar darīt.

Tagad par Tevi un Tavu izturē�anos.

Tu, vecais, izturies gau�ām slikti!

Kādēļ pats biji tik kūtrs un neafsūtīji man rakstu par savu varonīgo uzve�anos hospitālī? Tēvam uz floti aizsūtīji, bet man ne. Vārdu sakot, tēvs man tikai tagad atsūtīja �o avī�u izgriezumu � gandrīz vai veselu lappusi par Tavu ievērojamo personību - un vēl bija pielicis pie �ī apraksta otru � no jūsu flotes avīzes, vēl no pērnā gada, kur iespiesta glīta Tava bildīte.

Es vai mēms paliku!

Tu mani varen iepriecināji, vecīt!

Vienmēr esmu Tev ticējis, ticējis Tavai mērķtiecībai, Tavai nelokāmībai, augstajam idejiskumam, vienmēr esmu sapratis, kas Tu tāds esi, bet �ito, atzīstos, nekad nebiju gaidījis! Tas, brālīt, protams, jau sasniedz Vissavienības mērogus. Gan gribasspēks, gan iek�ējā disciplinētība, gan, tā teikt, dvēseles cēlums. Lepojos, draudziņ, ar Tevi, ļoti lepojos! Protams, mūsu pa�u mīļais un nesaudzīgais �Un-�as Strādnieks� pārdrukāja j.ūsu aprakstu, pielika vēl �o to par Taviem studenta gadiem, kaut ko tādu, par ko Tu savas nolādētās kautrības dēļ netiki stāstījis. Sis raksts bija kā bumbas sprādziens! Augstākstāvo�ie biedri mani tūlīt aiz �upras � padod �urp to Tjapkinu-Ļapkinu! Kur ir �is jūsu slavenais Ustimenko? Sākam, saproties, slimnīcas atjaunot, zināms, tikai citos mērogos, daudz lielākos. Tāpēc gādājiet �urp to jūsu Ustimenko, mēs viņam radīsim te tādus apstākļus kā nevienam citam. Cilvēks to nopelnījis, pats par sevi skaidrs.

Tas ir priek�niecības spriedums.

Tagad � manas domas: brauc!

Iedosim Tev slimnīcu, un varēsi viens pats tajā komandēt. Autoritāte Tev jau ir radīta, mūsu pilsētā Tu esi leģendāra persona. Atradīsi sev jēdzīgus palīgus, bet pats, draudziņ, varēsi sēsties pie disertācijas. Tematu Tev dro�i vien ir vairāk nekā vajag, pie citiem lienēt nebūs jāiet, kā tas jādara mums � neveiksmīgiem dziedinātājiem. Drīz pēc tam � Tu jau būsi kandidāts, vēl pēc brītiņa � doktors. Kad Tu aizstāvēsi disertāciju, ļaudis uz to, pats saproti, skries kā uz teātra izrādi, par to nav ko �aubīties. Un arī tālāk Tev visi ceļi vaļā: ja gribi uz Maskavu � brauc uz Maskavu, ja vēlies uz ārzemēm �kas uzdro�ināsies liegt Tev iespēju papildināt zinā�anas? Nu, un vienlaikus, es par to ne�aubos, visādas kolēģijas, reprezentācijas un viss pārējais. Arī mums, taviem novadniekiem, būs ar ko palepoties. Turklāt Tu jau neesi no skaudīgajiem, kaut kur pieminēsi arī mūs ar labu vārdu, mums arī mazumiņa būs gana.

īsāk sakot, � nekavējoties gādā �urp depe�u. Ceļa naudu, protams, un visu pārējo, kā saka mans saimniecības vadītājs, �noorganizēsim�. Dzīvokli sagatavosim.

Mūsu dzīvē nekā īpa�a nav, tā rit bez pārmaiņām: Var-vara Stepanova pēc ievainojuma demobilizēta un strādā kādā ģeologu partijā. Ja Tevi tas interesē, � viņa ir vientuļa. Ek jūs, dumiķi, pa�i savas vainas dēļ sabojājāt sev dzīvi. Mans vecais �odien jau kontradmirālis un Varonis. Kaut arī vēl karo viņam uzticētajās jūras komunikācijās un gremdē fri�u kuģus, ta�u, manuprāt, ir jau �at�ālē-jies� � sirsniņa klibo, turklāt radu�ies zināmi sare�ģījumi viņa biogrāfijā. Tu jau laikam vari iedomāties, kādā griezienā. Aprunāsimies, kad satiksimies. Vārdu sakot, � Tu jau mana ve�a raksturu pazīsti, laikam būs sācis trok�ņot tur, kur nenākas, � vismaz es tā domāju.

Mana māte gājusi bojā varonīgi, to jau Tu laikam zini. Lepojos, ka esmu viņas dēls.

�ovljaks un Tavs Postņikovs pārdevu�ies fa�istiem. Es vienmēr tiku teicis, ka Postņikovs ir spējīgs uz visu, tipisks jebkuras izlūko�anas algotnis. Laikam jau viņ� bija tas, kas ievilka �ais tīklos arī nelieti �ovtjaku.

Labāk pie deviņiem velniem ar tiem, riebjas pat atcerēties.

Bija atbraucis Nikolajs Jevgeņjevi�s, meklēja sievas un meitas kapus. Dikti iztaujāja par Tevi un, kad uzzināja visus sīkumus, pat apraudājās. Stipri dzer, citādi būtu labs ārsts! Kad beigs karot un ja atmetīs dzer�anu, varēsi ņemt pie sevis savā nākamajā slimnīcā, labprāt atbalstī�u.

Iraida sūta tev vissirsnīgākos sveicienus.

Jurītis arī, viņ� ir varen ziķerīgs puika!

Ek, kā vajadzētu izrunāties!�

Tā Volodjam bija atrakstījis Jevgeņijs Rodionovi�s Ste-panovs.

Un, kaut arī viss vēstules tonis, kā vienmēr viss, kam Zeņķa bija pielicis roku, Volodjam riebās, viņ� ilgi domāja par piedāvāto galvenā ārsta vietu. Vai nebūtu labāk tūdaļ, neatliekot un ne�ēlojoties par savu likteni, sākt darīt to, kas ir pa spēkam, pielikt roku, kur var būt noderīgs, nekā mīcīt no rīta līdz vakaram �o nolādēto bumbiņu un naktīs, caurcaurēm nosvīdu�am, pēk�ņi sākt baiļoties, ka nekad nekas neiznāks un ka neatgūt vairs savu operāciju zāli ar tās gudro un saspringto mieru?

Starp citu, vēstuli vajadzēja izlasīt ari Verai.

Līdz �im viņi vēl nebija runāju�i par nākotni, it kā tī�uprāt vairīdamies no �ī jautājuma. Varbūt nu ir pienācis laiks padomāt par �o pa�u nākotni? Kā tā izveidosies, kaut aptuveni?

�Bet kādēļ viņa izsūta avī�u izgriezumus?� Ustimenko pēk�ņi nodomāja par sievu un papurināja galvu: �īs domas vienmēr uzmācās pa�as no sevis, viņ� tās ne lūdza, ne aicināja. �Gribēja sūtīt un aizsūtīja, kas tur ļauns? Vēlējās iepriecināt Rodionu Metodijevi�u!�

Kad Vera atgriezās no hospitāļa, vēstule gulēja ēdamistabā uz galda. Volodja, atlaidies pusguļus uz kleinkā-jaina dīvāniņa, lasīja angļu valodā grāmatu par kaktusiem, kuru ar lielām grūtībām bija izrakstījis no Maskavas, no kāda Nikolaja Fjodorovi�a paziņas. Istabā bija karsts, te kurināja, malku ne�ēlojot.

� No kā tā vēstule ir? � Veresova noprasīja.

� No �eņkas.

� Kas tas �eņka tāds ir?

Pēdējā laikā Vera bie�i apskaitās, grūtniecība noritēja smagi. Turklāt viņa hospitālī nogura.

� No �eņkas Stepanova, Varjas pusbrāļa, � Ustimenko mierīgi paskaidroja. � Izlasi, interesants sacerējums.

� Vai tev nekas nebūs pretī?

� Protams, ne.

Viņam negribējās runāt. Berbanka lieliskā frāze par visu �o opunciju, mamilāriju un cereusu apbrīnojamām dzīvotspējām viņu pārsteidza un pat iejūsmināja.

� Va velns! � viņ� atmaigu�ā balsī iesaucās.

� Par ko tu tur runā?

Viņ� pārtulkoja Berbanka citātu krievu valodā. Vera ar savām tum�ajām acīm vēsi un mieiīgi palūkojās viņā.

� Vai nav vareni? � viņ� pavaicāja.

� Dro�i vien ir! � viņa piekrita un atkal sāka �auksti-nāt �eņas vēstules lapas.

Atlaidies uz dīvāniņa, Volodja aizsmēķēja papirosu: opuncijas lapa, kas veselus �etrus gadus bijusi pamesta tum�ā kaktā, sākusi augt. Izrādījies, ka pavisam iz�uvu�ais augs ir dzīvs un pilnīgi vesels vairākus mēne�us pēc tam, kad tas bijis nolemts nāvei. Bet potējumi?

� Par ko tu domā? � Vera jautāja, izlasījusi vēstuli līdz galam.

� Par kaktusiem.

� Tātad nebūsi vairs ķirurgs, bet kaktusu audzētājs?

Sievas balsī viņ� sadzirdēja neslēptu naidu: kādēļ viņa

runā tādā tonī?

� Pagaidām man vēl grūti būt ķirurgam, � Ustimenko atbildēja, cenzdamies savaldīties. � Ar tādām rokām kā manējās es pat tavā klātbūtnē nespētu operēt . . .

� Kādēļ tik dīvains teiciens � �pat tavā klātbūtnē�? Kā to lai saprot?

� Ļoti vienkār�i: tu pat aiz �ēlastības neļautu man operēt. Tu tomēr esi mana sieva . . .

� Ko nozīnļē tavs �tomēr�?

Atkal sākās bezjēdzība, viņu laulības dzīves nolādētā bezjēdzība.

� Nav vērts, Veriņ, ķildoties, � viņ� teica. � Man grūti runāt ar tevi, ja tu jau iepriek� esi pārliecināta, ka gribu tevi aizskart. Labāk aprunāsimies par vēstuli, par to, ko tu par �o vēstuli domā.

� Tikai atklāti? � tai pa�ā naidīgajā un piesardzīgajā balsī viņa noprasīja. � No sirds?

� Protams.

� Man �ī vēstule nepatīk!

� Man arī! � Ustimenko atviegloti sacīja. Bet tūlīt pat bailīgi palūkojās uz Veru: nevarēja ta�u būt, ka �eņas priek�likums nebūtu paticis viņai to pa�u iemeslu dēļ, kuru dēļ nepatika viņam. � Man ļoti nepatika, � viņ� piebilda, � daudz kas te nav man pa prātam.

Vera Nikolajevna klusēja un lūkojās savās sārtajās plaukstās. Volodja gaidīja. �Tūlīt kaut kam jāiz�ķiras,� viņ� pēk�ņi iedomājās. �Tūlīt un dro�i vien uz visiem laikiem!� Viņ� ta�u vienmēr izlēma uzreiz un galīgi.

� Slimnīca, darbs, kalpo�ana � galīgas blēņas, � Vera vārdu pa vārdam noskandēja, skatīdamās Volodjam acīs.

� Tev tur nav ko darīt, Volodeņka! Tur tevi sasaistīs kā virvēm, tur tu iestigsi un ikdiena ieraus tevi savā virpulī, saproti?

Viņ� klusēja.

Kā parasti, viņa nesaprata pa�u galveno. Nesaprata īsto! Volodju pārņēma neskaidra, grūtsirdīga nelaimes nojauta, bet viņa it kā tī�uprāt vilcinājās, kaut kam uzsmaidīja un domāja.

� Es tevi nesaprotu . . .

� Kas tur ko nesaprast? � ar tādu kā ļaunu izbrīnu balsī viņa pārjautāja. � Te viss ir tik vienkār�s, tik skaidrs, glu�i kā uz delnas izklāts . ..

Un viņa iztālēm parādīja savu �auro, glīto delnu.

� Tu neesi nekāds �ehova Joni�s, kā par tevi domāja tavas vecenes, � tu esi zinātnieks! � viņa rāmi, bet valdonīgi noteica. � Tu esi vienīgais talantīgais cilvēks, ko savā mū�ā esmu sastapusi. Un tev nav brīv būt tikai ārstam, es � �tikai ārste� Veresova � to nepieļau�u. Jau sen zināju, par ko tu vari kļūt, bet �ī nelaime, kas tevi piemeklēja, mani par to vēl vairāk pārliecināja. Nelaimē tu atradi pats sevi . . .

� Tas viss ir izdomājums! � viņ� dusmīgi atteica.

� Viss izdomāts, turklāt neķītri izdomāts. Vai tu domā, ka esmu tik stulbs, lai nebūtu sapratis to teātri ar Saran-cevu? Un arī tu pati man tiki stāstījusi! Nemaz nevicini roku, toreiz, zināms, neaptvēru, kaut gan aizdomas bija, ta�u ar laiku visu sapratu. Tai brīdī gan tava �ēlabainā vēstule, gan vienkār�i krietnie cilvēki � mani kolēģi, visi kopā paveica savu tiesu, un pārgāja mans vājuma mirklis, tas riebīgais mirklis, kad es . . .

Un Volodja tikko nepastāstīja Verai par piecdesmit tabletēm, ta�u laikā attapās un palūdza:

� Lūdzu, esi tik mīļa un neizdomā mani, es nemaz neesmu tik labs, kā tev liekas . . .

� Tātad brauksi strādāt par galveno ārstu? � acīm redzot, Volodjā neklausīdamās, Vera pāitrauca. � Brauksi pie sava �eņkas Stepanova un gadiem ilgi vergosi viņam, viņa kantorim un viņa birokrātiskajai labklājībai? Un tikai vaļas brī�os, kuru tev tur, protams, nebūs, bez kāda spo�uma, mēne�iem ilgi � pa naktīm uz normālas dzīves un atpūtas rēķina � sāksi, vārda pilnā nozīmē tikai sāksi nodarboties ar disertāciju?

� Bet par kādu tematu tad tā būs � �ī disertācija? � pēk�ņi nomierinājies un konstatējis, ka nelaime jau atnākusi, Ustimenko pavaicāja. � Vai tev ir padomā kāda interesanta tēma, bez kuras mediķu armija vairs nevar iztikt? Vai arī tu domā, ka man �āda tēma ir jau pa�am? Jeb varbūt vajadzētu palūgt �ādu tēmiņu no gudriem cilvēkiem, kā to daudzi nelie�i jau darīju�i? Bez spo�uma! � viņ� pēk�ņi, uzsvērdams �os vārdus, pārmēdīja Veru.

� Disertācija spo�a ir tad, ja tiek darīts vajadzīgs, ļoti vajadzīgs darbs! Ta�u, ja spo�ums ir tikai aizstāvē�anas procesā un arī tad vēl tiek mākslīgi uzturēts, bet pēc tam �o vākos iesieto savārstījumu glabā tikai kā dokumentu, kas apliecina darba algas paaugstinājuma likumīgumu, ko tad darīt? Kā to visu dēvē caurmērā pieklājīgu cilvēku valodā? Kāpēc tu klusē?

Veras sejā pēk�ņi pazibēja tādas kā bailes.

� Nekā no tevis nesaprotu, � viņa klusi un izbijusies sacīja. � Visi ta�u aizstāv ir kandidāta, ir doktora disertācijas, tas ir glu�i dabiski un citādi nemaz nevar būt, bet, kādos d�ungļos tu patlaban iebridi, � to neviens nevar saprast. . .

� Ja tu mani nesaproti, tas vēl nebūt nenozīmē, ka neviens cits arī mani nesaprastu, � Ustimenko atbildēja.

� Mēs ta�u, starp citu, arī nesapratām viens otru jau no pirmā acu uzmetiena vai no pusvārda, vai ne? Bet tagad papūlies atcerēties, vai es jebkad esmu gatavojies uzdāvināt cilvēcei savu disertāciju un plātījies tev ar to? Un ko savā mū�ā esmu tādu paveicis, lai liktu tev vai kādam citam domāt par mani kā par izcilu parādību? Vai tad es esmu tur vainīgs? Var būt, ka jaunībā, kad tu mani vēl nepazini, es arī iedomājos par sevi velns zina ko, bet tas ta�u bija jaunībā, pareizāk sakot, gandrīz vai bērnībā, bet �odien es labi saprotu savas iespējas, turklāt vēl tajā situācijā, kad manas darba spējas ir krasi ierobe�otas . ..

� Muļķības! � Vera pēk�ņi vienkār�i un viegli iesaucās, it kā nekas nebūtu noticis, un Ustimenko tūdaļ uztvēra �īs vienkār�ības un viegluma mākslotību � viņa sieva bija nobijusies no bezdibens, kur �ī saruna varēja novest. � Muļķības, grūti pat iedomāties, cik tālu esam aizrunāju�ies! Tu esi nomocījies ar visādām domām par sevi kā par ķirurgu, es esmu nogurusi. Protams, tu nevari vienā mirklī visu iz�ķirt. Aizbrauksim uz Maskavu un tad ...

� Uz kādu Maskavu? � Volodja gurdi pajautāja un nopūtās, atdūries pret �o nesapratnes sienu. � Kas tā par Maskavu uzradusies?

� Kā uzradusies? � cenzdamās runāt mīlīgi, kā ar mazu bērnu, Vera pārjautāja. � Kas tā, Volodeņka, par runā�anu? Un Harlamova vēstule? Ka viņ� cer � atceries, viņ� tev rakstīja, � tad, kad viss beigsies, strādāsim kopā ... To viņ� rakstīja tev jau pēc ievainojuma, zinādams visu, kas ar tevi noticis . . .

Apbrīnojami, kā viņa atcerējās, kas pēc kam noticis, kā atcerējās datumus, ko kur� teicis vispirms un ko pēc tam. �īsts juriskonsults,� Volodja nobrīnījās, �it kā viņai visu laiku pa tiesām vien būtu bijis jāstaigā.�

� Un kas par to?

� Tas, ka tev jābrauc pie Harlamova, nevis pie tava �eņkas! Ja jau reiz gribi strādāt par galveno ārstu, Maskavā tev būs pavisam citas perspektīvas, Harlamovs ir cilvēks ar vārdu, un tavs karavīra liktenis . ..

� Pārstāj reiz pieminēt likteni! � aiz niknuma aizsma ku�ā balsī viņ� tikko dzirdami noteica. � Aizmirsti �os vārdus, vai saprati? Citādi pateik�u, kā to visu sauc � �o tavu rīcību pēdējā laikā, un tad mums kļūs pavisam slikti . . .

� Nu, kā tad to sauc? � viņa nobālusi uzprasīja.

� Kā? Kā, tavuprāt, var saukt rakstu organizē�anu avīzēs? Kā, tavuprāt, man jāizturas pret to, ka tu pati sūti tos da�ādiem cilvēkiem?

� Kādiem cilvēkiem? Ja aizsūtīju uz sanitāro pārvaldi vai Cvetkovam, kas tev tik daudz laba ...

� Pārstāj! � viņ� aprāva. � Kā tev nav kauna? Tas ta�u ir viens un tas pats � gan avī�u izgriezumu sūtī�ana, gan pārtikas devas, kuras tu izdiedelē, gan �efu dāvanas, gan ...

� Ciet klusu! � viņa iespiedzās. � Kā tu uzdro�inies! To ta�u daru tevis dēļ un tavā labā � gan avīzes, gan pārtikas devas. Neesmu tam ēdienam pat pieskārusies, visu tikai tev .. .

� Es nekā nezinu, ta�u tā ir nelietība! � viņ� uzkliedza un piecēlās � gar�, vāj�, sakumpis, ar trīso�u apak��okli. � Tā ir nelietība! Un tu nedrīksti nesaprast, tev nav tiesību nesaprast, un, ja tomēr tu nesaproti, tad es piespiedī�u tevi pārtraukt spekulē�anu ar manu, kaut velns to parautu, likteni! Piespiedī�u!

� Spekulē�anu? � viņa tikko dzirdami pārjautāja. � Spekulē�anu?

Viņas acīs neredzēja ne aizvainojuma, ne pārestības, ne arī sāpju. Tajās bija �ausmas. It kā viņa būtu ieraudzījusi pati savu nāvi.

� Vai dieniņ, Volodja, � viņa �ukstus izdvesa, � vai dieniņ, Volodeņka, ko tu pateici! Te ta�u vairs neko nevar glābt, Volodja!

Protams, te vairs neko nevarēja glābt. Pats par sevi saprotams.

� Spekulācija ir tad, ja tā nāk pa�am par labu, ja to dara savtīgi, � spiezdama rokas pie kakla un cenzdamās savaldīt elsas, Vera sacīja, � bet es? Vai tad es to daru savā labā? Tu kaut ko jauc, tiesa, tu esi izmocīts, bet arī es esmu tik ļoti pārgurusi, un man nemaz vairs nav spēka . . .

Protams, spekulācija var būt tikai savtīga. Bet ir arī spekulācija, kas notiek mīļās meitiņas vai mīļā dēliņa labad. Bet ko gan Volodja varēja tagad viņai ieskaidrot, ja pat daudz vienkār�ākos gadījumos viņi saprata viens otru tikai pa pusei? Bet �ajā? Tas ta�u tiesa, ka Vera pūlējās viņa labā!

� Labi, � viņ� teica, � piedod man, laikam jau taisnība ir tev. Un vairāk par to nerunāsim . . .

Miljoniem rei�u �o frāzi ir teiku�i un joprojām saka visu laikmetu un tautību laulātie pāri, un tā nozīmē tikai vienu: �Mēs abi divatā esam bezgala vientuļi. Nepanesami, neiedomājami vientuļi!�

Tā domāja Ustimenko, ieklausīdamies Veras vienmērīgajā elpā un dodamies uz ēdamistabu, lai vēl atlaistos uz dīvāniņa un palasītu. Cie�i pievēris durvis, viņ� aizsmēķēja un, viegli pasmaidījis, izlasīja kādu pasvītroto angļu botāniķa frāzi: �Kaktusi ir vīri�ķīgi un pacietīgi: viņi mirst stāvus.�

Un neviļus atcerējās, kā viņ� bija nicinājis �os augus Alevtinas Andrejevnas un viņas Dodika jaunajā dzīvoklī, cik ļauni bija domājis par gleznu pie sienas, ka tā ir �kaktusa portrets�, kādā neizpratnē jautājis Varva-rai, � kāds no tiem, no �iem dzelk�ņiem, �labums�, un cik viņ� toreiz vispār bijis neiecietīgs, ka�ķīgs un kā mocījis Varju .. .

�Un tagad?� viņ� sev jautāja.

Viņ� pa�ūpoja galvu, nespēdams atbildēt pats uz savu jautājumu, un devās atvērt durvis. Sprie�ot pēc zvana, tas bija Nikolajs Fjodorovi�s, pēdējā laikā, nākdams no hospitāļa, viņ� bie�i vien iegriezās pa ceļam tāpat vien � pasērst, izdzert glāzi tējas un izsmēķēt klusumā un mierā kādu papirosu. Ta�u �odien viņ� iek�ā nenāca, aizbildinādamies ar vēlo laiku, tikai atdeva vēstuli, kas kop� vakardienas �aizķērusies� viņam uz galda.

Ustimenko un �briļļainais lācis� brītiņu pastāvēja uz lievenēm. Nakts jau bija pavasarīga, ar palāsēm, vieglu migliņu, pār kuru tum�ajās debesīs mirguļoja lielas zvaigznes.

� Vai �īsdienas pavēles dzirdējāt? � �briļļainais lācis� apjautājās.

� Jā. Pat veselas trīs.

� Nu jau iet uz beigām, uz beigām, � Nikolajs Fjodorovi�s nopūties sacīja. � Un tas ir labi! Cilvēkiem vajag atpūsties. Diezgan esam izkaroju�ies.

Viņ� vēl mazliet pa�ņākuļoja, papūta un, slīdēdams ar savām galo�ām pavasarīgi �ķidrajā sniegā, devās uz mājām.

Bet Volodja, ieraudzījis, ka vēstule ir no Cvetkova, un nepamanījis, ka tā adresēta Verai Nikolajevnai Veresovai, apsēdās uz dīvāna, aiz stūrī�a izvilka bieza balta papīra lapu un, atlocījis to, vienā rāvienā izlasīja vēstuli līdz galam:

�Verucīt!

Izmantoju nejau�i sastaptu uzticamu cilvēku, lai Tu bez

ļļ

kādiem sare�ģījumiem varētu saņemt no manis vēstuli. Ar tās pasniedzēju vari arī man atbildēt, raksti atklāti, nav ko kautrēties, �is cilvēks ir mans padotais un atgādās visu, kā tas manā resorā pieņemts.

Ko lai Tev, Veriņ, pasaku?

Tās dienas ap septīto novembri arī man saglabāsies atmiņā kā ļoti jauki brī�i; ar prieku parakstos zem visa, ko Tu rakstīji par tām laimīgajām stundām; visus sīkumiņus, ko Tu kā sieviete atceries, arī es � diezgan izmanīgs un daudz pieredzējis vīrietis, � neesmu aizmirsis un, ja arī aizmirsī�u, tad ne tik drīz. Vismaz tikmēr ne, kamēr pastāvēs mūsu vecā planēta un kaut kur kaut kādā tās vietiņā dzīvosi Tu � Ievas meita, lielā grēciniece, apburo�a un jauka, tāda, kādu es Tevi pazīstu un atceros, lai kā izveidotos mūsu likteņi, es vienmēr ar prieku un, piedod par vecmodīgumu, kaisli atcerē�os Tevi. Ir lietiņas, kuras pat mēs, kas esam berzti un mīcīti, izgāju�i cauri uguņiem un ūdeņiem, nekad nevaram aizmirst...

Labi, pietiks par to runāt.

Tev, protams, vajag nokļūt Maskavā. Būtu smieklīgi atbraukt �urp pa�ai pēdējai. Iestāsti to (vari to darīt manā vārdā) savam vīram. Pilnīgi piekrītu Tavam rīcības plānam, Tava gudrība arī �oreiz iepriecināja mani. Kā gan es nepratu novērtēt Tavas spējas jau toreiz mūsu nodaļas �Nāvi fa�ismam� pārgājiena laikā? Kā man tas neienāca prātā? Bet ko nu vairs gausties! Kas padarīts � padarīts, tur nekā vairs nevar atsaukt atpakaļ.

Vārdu sakot, Jums abiem, ja ne tūdaļ, tad ne vēlāk par maija beigām vajadzētu ierasties Maskavā. Es visu, glu�i dabiski, jau iepriek� sagatavo�u. Norīkojums pa abiem kanāliem � gan pa mūsējo, gan arī viņa (tas ir, Tava vīra) � tiks sagatavots. VI. Af., protams, ir pelnījis visai godpilnu un viņam piemērotu amatu. Tēmu disertācijai atradīsim, viņu, �o tēmu, ir kaud�u kaudzēm, vajag tikai izmeklēties ar prātu, lai viss noritētu ne tikai svinīgi, bet arī ar zināmu elegantu troksni, kas visos laikmetos ir sekmējis patiesus panākumus. Es apņemos sagatavot VI. Af. tie�i tādas tēmas aizstāvē�anai, kāda man liksies ne tikai viņa pa�a, bet arī mūsu kopīgās labklājības cienīga. Viņam, Tavam tik daudz izcietu�ajam laulātajam draugam, protams, ir visas tiesības uz mierīgu un ērtu dzīvi. Un Tu kā sieva nebūsi nekā vērta, ja nepalīdzēsi viņam �ai cēlsirdīgajā darbā.

Pēc tam kad būsi atbildējusi uz �o manu garo vēstījumu, turpmāk vari rakstīt, kā parasti, � uz mana Fomi�eva adresi. Tas puisis būs kluss kā kaps.

Mana laulene sūta Tev vissirsnīgākos sveicienus. Tu esi viņu galīgi apbūrusi, viņa ir sajūsmā par Tevi. Starp citu, mūsu vērtējumi vienmēr saskan.

Tavs Konstantins�

Izlasījis vēstuli, Ustimenko nolika to uz galda, izgludināja aploksni, vēlreiz pārbaudīja, kam tā adresēta: jā, tā bija adresēta Veresovai Verai Nikolajevnai, viss bija pilnīgi pareizi.

Viņ� nejuta nedz sāpes, nedz �ausmas, nedz dusmas. Viņam tikai pēk�ņi sametās salti un briesmīgi sagribējās uzpīpēt. Atspiedies ar muguru pret krāsni, viņ� ievilka krūtīs pa�audzētās tabakas neganti stipros dūmus un, pa�am negribot, neviļus atcerējās tās dienas, �ap septīto novembri�, kuras bija pieminējis Cvetkovs. Tie�i tai laikā Vera katru dienu rakstīja no Maskavas uz �ejieni, uz hospitāli, maigas un aizkustino�as vēstules. Cik tas viss apnicīgi un parasti: izrādās, Konstantins Georgijevi�s ir precējies cilvēks, kam nenāk ne prātā pamest ģimeni. Bet Vera Nikolajevna gribēja savīt sev �ligzdiņu� � �is vārds bija no viņas leksikas. �Katra sievietē vēlas kļūt par mīlamu sievu un mīlo�u māti,� viņa mēdza teikt, bet viņ� tikai klausījās un piekrita: protams, nu kā tad, kā gan citādi...

� Volodeņka, � viņa no otras istabas miegainā balsī pēk�ņi pasauca Volodju. � Vai pie mums kāds bija atnācis? Man likās � zvanīja?

� Jā, � viņ� pēc brī�a atteica. � Bija atnācis.

� Kas?

� Nikolajs Fjodorovi�s. Viņ� atnesa tev vēstuli. Es neieskatījos, ka tā tev no Cvetkova, un izlasīju. Bet tā domāta tikai tev.

Aiz durvīm kļuva gai�s. Vera bija iedegusi savu riebīgo, sārto pūci.

� Padod man, lūdzu, to vēstuli, � viņa rāmā balsī palūdza. � Ja tas tev nav par grūtu.

Cenzdamies viņā neskatīties, Volodja pasniedza Verai

aploksni. Viņam bija kauns skatīties uz Veras kailajām rokām, viņas kaklu, pleciem, bizēm. �Varena saimniecība,� viņ� pēk�ņi ar skumju niknumu nodomāja, ��itāda bagātība gudram cilvēkam.� Un, prom iedams, piebilda:

� Rīt es uz pāris nedēļām nolik�os hospitālī, man kaut kas nav kārtībā ar kāju. Tu pārdomā pa to laiku. Ceru, ka bērnam, kas pēc laika rēķiniem tomēr ir mans, nekas ļauns no tā nenotiks. Tas arī viss .. .

Un cie�i aizvēra aiz sevis durvis.

Pats sev viņ� tikko dzirdami pateica:

� Bet dzīve paliek dzīve!

Pēc brītiņa Vera paaicināja viņu, ta�u Volodja neatsaucās. Viņa aicināja vēlreiz. Viņ� atkal neatbildēja. Tad viņa parādījās durvīs � bāla, stalta, mazliet pat augstprātīga, � uzģērbusi savu raibo rītakleitu.

�Arī �ī rītakleita bija kopā ar viņu Maskavā,� Usti-menko nodomāja.

� Jā, esmu vainīga, esmu caur un caur vainīga, � viņa dusmīgi sacīja. � Vari sist, griezt, darīt, ko gribi. Man viņ� vienmēr ir paticis, un es to neesmu no tevis slēpusi. Un tai mirklī es aizmirsos, pazaudēju galvu, tu man neatbildēji, no tevis nebija ne vārda, bet viņ� bija uzmanīgs, atsaucīgs, ar pla�u sirdi...

Ustimenko klusēja.

� Ko tad lai es daru? � viņa uzkliedza.

Volodja paskatījās viņā rāmi un gurdi un atkal nekā neatbildēja.

� Nu labi, ļoti jauki, � viņa satraukti iesaucās, pati nesaprazdama, ko runā, � brīni�ķīgi, pieņemsim, ka biju viņā iemīlējusies, bet tas viss ir pagājis, aizmirsies, es ta�u tev nepārmetu par Varju? Es tevi mīlu ...

� Galvenais jau, Vera, ir tas, � viņ� pārtrauca, � ka tu neviena nemīli un pat nezini, kas tas ir � mīlestība pret otru cilvēku. Tu mīli un spēj mīlēt tikai panākumus! Es to sapratu, ta�u savas gļēvulības un vēl da�u iemeslu dēļ, par kuriem te nebūtu vietā runāt, izlīgu pats ar savām jūtām. Tāpēc es esmu ne mazāk vainīgs par tevi. Nekur nav vainojams tikai bērns. Vienīgi viņ�. Un, ja vien tu vari, vairāk par �o jautājumu nerunāsim. Dzīvosim katrs savu

dzīvi, un viens otram netraucēsim. Un, protams, viens otram nekā nepārmetot. Kaut gan iz�ķiries pati...

Un, paņēmis sev līdzi tabaku, sērkociņus, smēķējamo papīru un grāmatu par kaktusiem, Volodja aizgāja uz virtuvi, pamezdams viņu vienu. Bet viņa raudāja un ilgi un rūpīgi plucināja Cvetkava vēstuli sīksīkos gabaliņos, it kā darītu kādu svarīgu Tarbu.

� Mierīgi! � viņ� teica. � Nomierinies, histēriķi, lempi, nekam nederīgais cilvēciņ! Nomierinies, citādi tu it nevienam nebūsi vajadzīgs! Mieru!

Tā viņ� teica pats sev, stāvēdams viens istabas vidū. Vai tie�ām tā teica vai tikai domāja � to viņ� nezināja. Viņ� bija noskuvies, skaidru prātu, nomazgājies, atrotījis krekla piedurknes glu�i kā uzsvār�a piedurknes operāciju zālē, tikai nekādi nespēja savaldīties, nomierināties, koncentrēties. Varbūt traucēja mūzika � Uzvaras diena tur, Maskavā? Bet vai gan tāda diena var traucēt?

Silta vēja brāzma iedzina balto aizkaru vai līdz istabas vidum, pat iesita ar to Volodjam pa seju. Me�onīgi, kareivīgi un priecīgi aurodami, pa kluso ieliņu aizjoņoja pui�eļi. Jā, kar� beidzies, pienākusi Uzvaras diena.

Pienākusi, un tagad tur, viņa flotē, jautram un saulainam pavasara sniegputenim gaudojot un svilpojot, cilvēki ar melniem flotes �ineļiem mugurā dro�i vien nostāju�ies ierindā; kalnos dro�i vien vēl zaigo sniegs; kuģi dro�i vien ieņēmu�i savas vietas, un pavēlnieks runā, asaras slaucīdams, tāpat kā tās slaukaVolodja, jo nevar ta�u neraudāt �ajā Uzvaras dienā!

Gan Rodions, gan Jelisbars, gan Mi�a un Gri�a, gan Har-lamovs, gan vecais Levins � visi viņi ir tur tajā skano�ajā un stindzino�ajā vējā uz melnajām klintīm. . .

� Nē, pie joda!

Viņ� papurināja galvu un ieklausījās: Maskava svinēja svētkus, tur dārdēja orķestru taures, un jautra balss teica:

� Pievienojam Sarkano laukumu!

Veras nebija mājās, viņa bija aizgājusi uz mītiņu hospitālī. Laikam arī neviena cita nebija mājās, tikai viņ� viens pats . . .

Vēl un vēlreiz viņ� izvingrināja rokas, izlocīja pirkstus, sa�ņaudza dūres un nopūtās.

Saimnieku kaktusi, kurus viņ� visu �o ziemu bija tik rūpīgi kopis, izskatījās labi, pat ļoti labi tagad pavasarī. Stingri, spēcīgi, ar asiem dzeloņiem. Viņam bija skalpelis � labi uzasināts, bija arī bārdas skujamais asmenis un gumijas gabaliņi, lai būtu ar ko piespiest potzaru pie potcelma.

� Nu, pui�i! � viņ� mundri uzsauca kaktusiem. � Sāksim!

Tā viņ� centās pats sevi iepriecināt.

Viņ� iemērca asmeni denaturātā. Tad ar lokveidīgu, vieglu un ātru, precīzu un spēcīgu kustību izdarīja iegriezumu cereusa potcelmā; pēc tam, mierīgi un vēsi apsvērdams, aplūkoja vietu, no kuras izgriezt potzaru � apaļo ehinopsi. Un, aizmirsis savas rokas, aizmirsis, ka viņ� ir kroplis, paņēma ar ķirurģisko pinceti mazītiņu jau laikus sagatavoto kaktusa dzelksnīti un ar tā palīdzību sastiprināja ehinopsi ar stabiņveidīgo cereusu. Pēc tam uzlika vates piciņu un pievilka ar gumijiņu � tie�i tā, kā bija pamācīts angļu grāmatiņā.

Viņa priek�ā stāvēja pavisam jauns augs � dīvains un apbrīnojams. Palūkojies uz paveikto darbu ar kritisku un nelabvēlīgu skatienu no biezo uzacu apak�as, viņ� izbara sevi, ka griezuma vietas īsti precīzi nesakrīt, un sāka gatavot otru operāciju. Tagad viņ� vairs nekā nedzirdēja � ne orķestri, ne dziesmas, ne dzejoļus. Viņ� strādāja. Un, kaut arī tas vēl nebija īsts darbs, bet tikai priek�spēle, � viņ� atkal dzīvoja, kā jādzīvo cilvēkam. Viņa rokas tagad pa�as darīja to, ko vajadzēja darīt, ar savu gribasspēku viņ� bija tās izdresējis, bija piespiedis paklausīt, un Lielās Uzvaras dienā viņ� svinēja arī savu Uzvaru. Ja tikai būtu pie rokas, viņ� būtu sapotējis vēl simt kaktusus, pa�us mazītiņākos, lai varētu pilnīgi uzticēties saviem pirkstiem . . .

Pēc tam viņ� uzpīpēja un atlaidās pret krēsla atzveltni. Nez kādēļ viegli reiba galva. Siltais vēj� purināja un purināja aizkaru, tas �audījās un pliuk�ķināja viņam aiz muguras. Un �ajā vējā un �ajā siltumā, un dīvainajā, reibino�ajā gurdumā, pievēris acis, viņ� izdzirdēja lasām dzejoli, kura vārdi iespiedās atmiņā uz ilgiem gadiem, un vēlāk da�ādos dzīves mirkļos viņ� tos klusībā atkārtoja kā burvja vārdus:

Cilvēkiem no debesīm nav baiļu,

Tajās mēness gaismu lej.

Izdzirdēja, nopūtas un sacīja:

� Vai redzi? Tu tomēr vēl noderēsi!

Ūsains krāsotājs platiem vēzieniem krāsoja �ogu. Mājas priek�ā strādāja divi dārzkopji: viens � bārdainis, kas izskatījās pēc vecticībnieka, otrs � jaunāks, piesvīdu�u karavīra blūzi mugurā un izmīdītiem kirzas zābakiem kājās. Bet uz jumta cits caur citu klaudzināja jumiķi.

� Re, kas par darba fronti! � teica Jevgeņijs, cenzdamies izdabūt saspraudi no �aurās apkakles. � Man, mīļā mā�elīt, patīk vēriens .. .

Varvara bija ģērbusies slēpotāju biksēs un blūzītē ar punktainu pu�ķi. Arī mati lejpus pakau�a bija apsieti ar tādu pa�u zili punktotu lentīti.

� Pasēdēsim, � viņ� palūdza. � Esmu noguris kā suns.

� Kļūsti resnāks, � Varja nenoteikti piebilda.

� Gribot negribot kļūsi resnāks, dārgumiņ, no �itās sēdē�anas. Un reizē ar to ne mirkli nevari justies mierīgs.

� Būtu labāk ārstējis cilvēkus!

Viņi aizgāja līdz platam dārza solam un apsēdās. Var-varai bija tik saspringta seja, it kā viņa censtos ko atcerēties un nekādi nevarētu. Un visu laiku viņa nemierīgi raudzījās apkārt.

� Ko tu tā skaties? � Jevgeņijs Rodionovi�s pavaicāja.

� Tāpat vien. Nekādi nevaru atcerēties, kas te bija agrāk.

� Te dzīvoja vācu komandants.

Noņēmis brilles, Jevgeņijs izslaucīja tās ar zam�ādas gabaliņu, labpatikā piemiedza acis un, beidzot izdabūjis saspraudi no apkakles, gardi nopūtās.

� Vai tev nav salti? � viņ� apjautājās. � Kā nekā � tomēr rudens, �lapu zeltu sēj kļavas�.

Un mazliet, mazlietiņ iedungojās:

Lapu zeltu sēj kļa-avas ...

Tad sacīja:

� Ļoti priecājos, ka dabūju tevi redzēt. Tu, kā jau vienmēr, esi noskaņota pret mani ironiski, bet es tevi mīlu.

Goda vārds, Vareņka, mīlu. Par spīli tavam raksturam, par spīti tam, ka tev bija atļauts darīt to, kas vien ienāca prātā, tomēr mīlu. Kaut arī nekad, itin nekad nekā laba no tevis neesmu pieredzējis. Pat laipna vārda neesmu dzirdējis.

� Kādēļ tad tev mans laipnais vārds vajadzīgs? Kas tev no tā būs par labumu?

� Tā jau ir gatavā bezkaunība, � Jevgeņijs teica. � Par ko tu mani turi? Par aprēķina cilvēku?

Varja neatbildēja. Viņa izvilka no bik�u kabatas mazītiņu manikīra piederumu komplektu un sāka apvīlēt nagus.

� Jauka mantiņa, � Jevgeņijs sacīja. � Vai piemiņa?

Viņa neatbildēja, tikai paraustīja plecus.

Jevgeņijs nogrozīja galvu.

� Tu esi necie�ams cilvēks, � viņ� sūkstījās. � Tev smags raksturs, Vareņka. Būtu kaut vai par māju ko pajautājusi, tā man daudz pūļu sagādājusi. Ne jau sevis dēļ noņemos, mūsu tēva dēļ...

� Visas septiņas istabas? Un arī jumta izbūvi aug�ā?

Viņa no sāniem gandrīz vai jautri palūkojās brālī. Tas,

it kā viņam pēk�ņi būtu viss piedots, sāka a�i stāstīt ar to īpatnējo atklātību, kāda piemīt kvalificētiem un izveicīgiem blē�iem:

� Paklau, manu dārgumiņ, tas ta�u smieklīgi: vecais � Padomju Savienības Varonis, atvaļināts rezervē, kontradmirālis, vecs komunists, ievērojama figūra. Vai tad pilsēta nevar radīt viņam cie�amus apstākļus? Vai nu maz tik nabagi esam? Tas ta�u ir elementārs bungalo, būdiņa, būcenis. Ņem vērā, mans jautājums arī tika cilāts un, tā teikt, palika karājamies gaisā. Man ir ģimene, es esmu nomenklatūras darbinieks, Iraida tāpat drīz vien aizstāvēs disertāciju. Un bērns. Arī tu esi admirāļa meita, neiesi jau visu mū�u klimst apkārt ar saviem ģeologiem. Vai tev, Varvara Rodionovna Setpanova, tev personīgi, karā smagi ievainotais biedri, vai tev ir tiesības uz labu istabu, gai�u, saulainu, ar diviem logiem dienvidu pusē? Ir vai nav tiesības? Tad vēl vectēvs Mefodijs, �visas Stepanovu dzimtas pamatakmens�, kā mūsu papiņ� mēdz izteikties. Vai tad viņ� nav nekas? Kur lai viņu liek? Okupācijas laikā ve�ukiņ� bēdu bēdas izcietis, koku mizas grauzis, lai gan visu mū�u maizīti audzējis, pie arkla pavadījis, kur viņam dēties?

� To arī tu uzrakstīji tai savā papīrī? � Varvara zobgalīgi noprasīja.

Klausīdamās Jevgeņijā, viņa lāgu lāgiem paskatījās uz brūno, tikko nokrāsoto māju, uz krāsainajiem terases stikliem, kas zaigoja vakara saules staros, uz baltajiem, vēl neap�uvu�ajiem logu rāmjiem.

� Protams, � Jevgeņijs Rodionovi�s atteica.

� Bet vai to arī uzrakstīji, ka te agrāk atradās Pionieru un skolēnu nams? Es ta�u atceros, arī es liku uz �o namu skrējusi, noskatījos �eit �Platona Kre�eta� mēģinājumus. Bet varbūt tu to nezināji?

� Es tevi lūdzu, � Jevgeņijs iesāka, ta�u Varvara viņu pārtrauca.

� Ko nu tur tik daudz lūgt, � viņa sacīja. � Te nav ko lūgt. Ja tēvs to uzzinās, tad sargi ādu. Un, �eņukiņ, manu zaķīt, vai, kā tevi galu galā izlingos no partijas, vai dieniņ, kaķīt, kas tas būs par skatu . . .

Viņa iesmējās, izstaipīja savu spēcīgo, jauno augumu, īsi no�āvājās un palūdza:

� Mani no savas mājas grāmatas izraksti. Es te nedzīvo�u. Man pilsētā ir paziņas, un vispār mūsu bāze atrodas Melnkraujā, nevis �eit. Un arī mazdrusciņ riebjas man te, neņem nu ļaunā, �eņukiņ!

Viņa saņēma ar siltiem pirkstiem solīdo Jevgeņiju Ro-dionovi�u aiz strupā, stingrā deguna un mazliet paraustīja � pa labi, pa kreisi, pēc tam drusku spēcīgāk un sāpīgāk, bet beigās � pavisam sāpīgi . . .

� Pārstāj! � viņ� no�ņāca. � Laid vaļā, vai dzirdi!

Varvara palaida degunu vaļā, noslaucīja plato plaukstu

pie savām slēpotāju biksēm, bet viņ� apskaities sāka pukoties:

� Cūcība, cilvēki ta�u skatās, neesmu nekāds pui�elis, viņiem es esmu liela priek�niecība. Galu galā tev jāsaprot, ka es nevienam neļau�u ...

Ar pacietības un uzmanības izteiksmi sejā viņa labu brīdi klausījās, tad ieminējās:

� Tu mirsi ar trieku. Tu, �eņukiņ, vēl nemaz neesi tik vecs, bet kakls jau resns kā cūkai. Vispār tas vairs nemaz nav kakls. Tas ir speķa gabals kakla vietā ...

� Pārstāj ta�u! � viņ� iesaucās.

� Kur tikai tādi kā tu rodas? � Varvara, savilkusi sapņainu seju, teica. � Vai zini, es daudz par to esmu domājusi. Bet reiz, kad laukā nekā nevarēja darīt, bija uznāku�as lietavas, man pagadījās pa rokai grāmatiņa par putnu dzīvi. Interesanta grāmata.

Ta�u Jevgeņijs neklausījās, viņ� skatījās uz savrupmājas jumtu.

� Ko tu tā skaties?

� Manuprāt, viņi kļuvu�i tik bezkaunīgi, ka acu priek�ā zog naglas, � Jevgeņijs teica, un viņa strupā deguna nāsis iepletās. � Ņēma un nolaida no jumta veselu kasti.

� Bet tu nozagi veselu māju, � Varvara, strupi iesmē-jusies, sacīja. � Nozagi miegamicēm. Labāk uzklausi! Es ta�u stāstu par tevi, un tevi tas varētu interesēt. Pamēģini, �eņukiņ, klausīties uzmanīgi. Gribu tev pastāstīt, no kurienes rodas tādi putniņi kā tu.

� No kurienes tad?

Smīnēdama viņa pastāstīja tam par dzeguzi: visi sīkie putniņi saprot, cik briesmīgs ienaidnieks viņiem ir dzeguze, un tādēļ, līdzko ligzdiņai tuvojas �is �lāga putnelis�, visi drosmīgi uzbrūk tam. Bet, kamēr putniņi trenkā dzeguzes tēviņu (tā paskaidroja Varvara), tikmēr dzegu�māte ielien sve�ā ligzdā un vienā mirklī iedēj tajā oliņu, vienu vienīgu, līdzīgu tām, kas jau atrodas ligzdiņā. �ī mazā neliete izraugās ligzdu jau laikus, vairākkārt atlido izlūkos un pēc tam zina, kur dēt. Un, iedējusi vienu savu olu, dzeguze noteikti izmet no sve�ās ligzdas vienu tās saimnieka olu. Tas nozīmē, ka kopskaits nepārsniedz normu, vai saproti, �eņukiņ?

Jevgeņijs solīdi pamāja ar galvu. Viņ� tikpat kā neklausījās, ta�u Varvara diezgan jūtami iebukņīja viņam ar dūri sānos un pavēlēja klausīties uzmanīgāk.

� Ak kungs, � Jevgeņijs Rodionovi�s nopūtās. � Pats velns sakūdīja mani, lai atvedu tevi apskatīt celtniecību.

� Saproti, � Varvara turpināja, � dzegu�māte iedej olu mazu putniņu ligzdā, kuri, protams, nespēj izbarot savus mazuļus un lielo, nepiepildāmo, resno dzeguzēnu, tādu kā tu. Tādēļ dzeguzēns, lai saglabātu savu sugu, kā tas zinātniski rakstīts grāmatā, likvidē savus aud�u pusbrāļus un

māsiņas. Izmet bez kādas �ēlastības no ligzdas. Un viņam savas sugas saglabā�anas labad pastāv vesela cīņas sistēma, glu�i tāpat kā tev .. .

Mīlīgi pieglaudu�ies pie Jevgeņija Rodionovi�a tuklā, karstā pleca, Varvara dudino�ā balstiņā piebilda:

� Arī es tev, zaķīt, esmu pusmāsa. Un ar kādu baudu tu mani izmestu laukā, ja es sāktu traucēt tavas sugas attīstību!

� Ko nu mels niekus!

� Tie nemaz nav nieki. Un tad, kad visi citas sugas putnēni no ligzdas izmesti, dzeguzēnu baro iznīcināto mazuļu tētis un māmiņa. Viņ� � �is dzeguzēns � kļūst par ligzdas pilntiesīgu saimnieku. Un viņ� vairs ne pa�a velna nebēdā!

Jevgeņijs pēk�ņi pasmaidīja.

� Ir tā nelabs, ir �itā, bet tomēr vajadzīgs, � viņ� jautri noteica. � Es, Varvara, labi atceros, man, tu jau zini, ir unikāla atmiņa: dzeguze pieder pie derīgajiem putniem, jo tā iznīcina daudzus spalvainos kāpurus un taureņus � me�a kaitniekus, kurus visādi zvirbulī�i nemaz nespēj uzveikt. Bet dziedātājputniņi . ..

� Kas tad dziedātājputniņiem vainas? � Varja skumji pajautāja.

� Viņi ta�u nekam neder . ..

� �e tev nu bij! � Varvara iesaucās. � Cik gudriņ� tu man esi.

� Gan gudriņ�, gan arī viltīgs, � Jevgeņijs atbildēja un noskūpstīja Varvaru uz pieies. � Un nepieminu ļaunu. Glu�i otrādi, esmu pat labsirdīgs. Un, lai �o tēzi pierādītu, pastāstī�u, ka �odien satiku kādu . . .

Viņ� brīdi klusēja. Varvara manāmi nobāla, Jevgeņijs Rodionovi�s vēl tī�uprāt pavilcinājās. Beidzot Varja neizturēja.

� Nu? � novērsdamās no brāļa, viņa gandrīz �ukstus pavaicāja.

� Neko teikt! Sieva � īsta skaistule! Bērniņ� � kā eņģelītis! Pats novājējis, deniņi mazlietiņ iesirmi. Ģērbies Botes formas tērpā, nav pat civiluzvalku iegādājies. Staigā viņu melnajā formas apmetnī, cepurei tikai emblēma jeb krabis, vai kā to sauc, noplēsts nost. Diezgan jūtami klibo.

Balstās uz spieķa. Bez tā laikam vēl nespēj paiet. Ja runājam godīgi, viņ�, protams, ir invalīds . . .

� Tu melo! � Varvara klusi un nikni noteica.

� Psiholoģiskajā ziņā viss, protams, ir ideāli. Viņ� alkst darba, ne par ko nesūdzas � varonis kas varonis, kā jau tas īstam cilvēkam pienākas, bet tas ta�u, mana mīļā, ir tikai teātris. Es esmu ārsts, kaut ko sajēdzu .. .

� Bet rokas? � Varja tikpat klusi pajautāja.

� It kā operējot, ja ticētu pa�a un viņa madāmas vārdiem. Viņa ir jauka, laikam, tā teikt, gatavais eņģelis viņam. Visu laiku uzmana, visu uzklausa un tecēt aptekā Vladimiru . . .

Labsirdīgais Jevgeņijs Rodionovi�s, kā nu prata, tā atmaksāja par �dzeguzēnu�. Ta�u Varvara nelikās to ne dzirdam. Tad viņ� jau krietni dzēlīgāk piebilda:

� Paspēlēji tu viņu, mā�el. Tagad vairs atpakaļ nedabūsi! Vera Nikolajevna ir pārlieku skaista. Ar tādu nekur nepazudīs.

� Vai viņ� norīkojumu jau saņēma? � Varvara noprasīja, laikam nemaz neklausīdamās, ko stāsta Jevgeņijs. � Vai tu viņu kaut kur norīkoji darbā?

� Vēl ne, klaiņo apkārt pa pilsētu. Un vēl rīt klimtīs apkārt. Viņam radu�ās kaut kādas idejas un nu meklē �īm idejām objektu. Bet kādi pie mums var būt objekti? Apdegu�as drupas vien rēgojas un vairāk nekas . . .

Viņ� stāstīja un, acu nenovērsis, raudzījās Varvarā.

� Nu, � viņa teica, � pietiks. Brauksim, dzeguzēn, patie�ām kļūst vēsi. ..

Turēdams roku pie cepures naga zeltītās apmales, kontradmirālis Stepanovs nesteidzīgiem, stingriem un dro�iem soļiem pēdējo reizi gāja gar �Spo�ā� matro�u ierindu. Mazliet iepakaļ aiz Rodiona Mefodijevi�a soļoja Kara padomes loceklis � drukns, jau pavecs vīrs � un jaunais diviziona komandieris � kalsns gara auguma pirmā ranga kapteinis, kas, dienēdams Melnās jūras flotē, bija iededzis glu�i brūns.

6)i

Bija ļoti kluss, pat kaijas nez kādēļ vairs neķērca, varēja dzirdēt tikai vienmuļās saltā vēja gaudas un to, kā kaut kur krastā, laikam pie matro�u kluba, pūtēju orķestris spēlē seno valsi �Mand�ūrijas kalnājos�. Un �ī skumjā un it kā iedro�ino�ā val�a tālās skaņas apbrīnojami atbilda tai īpa�ajai, pacilāti svinīgajai noskaņai, kādā patlaban atradās viss diviziona personālais sastāvs . . .

Rodiona Mefodijevi�a mazās gai�ās un stingrās acis arī �ajās pēdējās atvadu minūtēs, kā vienmēr, saglabāja savu kategorisko, it kā bargi jautājo�o izteiksmi. Viņ� ne tikai atvadījās, bet arī inspicēja kuģa komandu, ne tikai vēlreiz ieskatījās cilvēkos, bet arī vēl pēdējo reizi pārbaudīja viņus, bez vārdiem, tikai ar acu skatienu vien prasīdams no visiem � gan no vecajiem jūrniekiem, gan arī no jauniņajiem � lai viņi arī turpmāk paliek tādi pa�i, kādus tos pazinis un kādus iemīlējis. Starp citu, kontradmirālis Ste-panovs nekad nebija ne iedomājies, ka tās jūtas, kādas viņam bija pret savu �personālo sastāvu�, tas lepnums par saviem matro�iem un pastāvīgā ba�ī�anās par viņiem, tā laimīgā sajūsma par padotajiem un rūgtums par kāda mi�-maņa, star�inas vai matro�a aplamajām izdarībām � viss kopumā nav nekāda dienesta darī�ana, bet visīstākā mīlestība . . .

Viņ� soļoja gar ierindu un nejuta, ka visi tie, kas jau sen viņu pazina, patlaban bez jebkādām grūtībām saskata viņa acīs īpa�u, jaunu izteiksmi � rūgtuma izteiksmi, to, ko viņ� parasti bija slēpis un kas nozīmēja, ka viņam ir gandrīz vai nepanesami grūti, turpretim skarbums viņa acīs bija kaut kas obligāts, ierasts, to prasīja dienesta pienākums, tāpat kā �is pienākums prasīja priek�zīmīgi tīru apkaklīti vai parādes formas tērpu, cimdus un kortiku, kuri tomēr nekad neveidoja Rodiona Mefodijevi�a būtību, bet bija tikai da�as viņa ārējās pazīmes.

Redzēdami diviziona komandiera bālo seju, redzēdami, kā iedrebas viņa roka pie cepures naga, �Spo�ā� matro�i un star�inas vēl spriegāk sastinga �miera stājā�, gandrīz vai pamira un pārstāja elpot, cenzdamies kaut vai tā parādīt, cik ļoti viņi saprot notieko�ā nozīmi. Da�iem vecajiem jūrniekiem acīs mirdzēja asaras, viņiem � kara jūrniekiem, kas tikai nesen beigu�i karot, � bija kauns par to, ta�u citādi nevarēja, bet Rodions Mefodijevi�s baidījās

ieskatīties viņiem acīs, jo, kā pats izteicās, necieta nekādu �puņķo�anos�, kaut gan nepavisam nebija pārliecināts, vai pats spēs noturēties vajadzīgajā augstumā līdz galam.

It sevi�ķi grūti kontradmirālim klājās, ieraugot galveno star�inu Gavriļenkovu. Jau otrajā kara gadā jauno matrozi Gavriļenkovu norakstīja no kuģa un aizsūtīja uz soda bataljonu. Tur jūrnieks, kā tolaik mēdza izteikties, �ar asinīm izpirka savu vainu�, un Stepanovam, par spīti da�u īpa�i modru biedru iebildumiem, izdevās panākt, ka veiklais un izveicīgais elektriķis atgriezās atpakaļ uz �Spo�ā�, kas ap to laiku jau bija kļuvis par gvardes kuģi. Gvardi sarkanflotie�i sākumā skatījās greizi uz biju�o sodīto, jo tas, kā viņiem �ķita, ieradās jau pie visa gatava. Arī pats Gavriļenkovs, kas bija izcietis gana visādu pārestību par da�ādām savām trakulībām, neizcēlās ar īpa�u iecietību, biklumu vai klusē�anu. Vienam vārdam viņ� deva pretim desmit un atkal būtu iekūlies nelaimē, turklāt neglābjamā, ja neiejauktos Stepanovs. Pēc garas sarunas Rodiona Me-fodijevi�a salonā Gavriļenkovs vienā rāvienā un uz visiem laikiem pārvērtās. �īs sarunas laikā Gavriļenkovs pavisam negaidīti uzzināja, ka diviziona komandieris zina par viņu visu, ka tad, kad Gavriļenkovam notika pirmā ķibele, pa�am diviziona komandierim bija lielas nepatik�anas, un saprata arī to, ka Stepanovs, dabūdams puisi atpakaļ uz kuģa, galvojis par viņu ar savu goda vārdu. Pēc �īs skarbās sarunas salonā Gavriļenkovs galu galā pārstāja skaisties uz visu cilvēku dzimumu, teicami cīnījās līdz kara beigām un palika virsdienestā.

Tie�i �im galvenajam star�inam kontradmirālis patlaban tuvojās un jau iztālēm juta viņa cie�o, saspringto un pārmeto�o skatienu. �Ek, atmiņa vairs nekam neder,� Stepanovs apskaitās uz sevi, �pats ta�u pirmīt apsolījos aprunāties ar viņu, bet joprojām vēl neesmu paguvis!� Un Rodi-ons Mefodijevi�s pa savai modei it kā ierakstīja prātā precīzu frāzi: �Galvenajam star�inam pēc visa ierasties pie manis salonā.�

Ar �o frāzi viss arī beidzās.

Viņ� atvadījās no sava �Spo�ā� personālā sastāva, stādīja priek�ā, kā tas pienākas, jauno komandieri diviziona �tāba virsniekiem un, sataisījis attiecīgajam brīdim atbilsto�u seju, sāka klausīties flotes Kara padomes locekļa runā. Tas, pēc paraduma ieskatīdamies pa pirīti, padobjā balsī, ta�u ar ierasto patētiku uzskaitīja Stepanova nopelnus da�ādos Jūras Kara Flotes pastāvē�anas laikos.

�Izklausās pēc nekrologa!� Rodions Mefodijevi�s pēk�ņi iedomājās. �Un arī runā biedrs Kara padomes loceklis kā bērēs. Laikam ievingrinājies �ajā jomā...�

Nopelnu kontradmirālim bija daudz, un visi tie bija pa-pīrītī atzīmēti, tikai, acīm redzot, to bija rakstījis nevis pats viceadmirālis, bet viņa uzdevumā kāds cits, jo Dudi-rins nekādi netika galā ar rokrakstu un lāgu lāgiem uz ilgāku brīdi apklusa, neskanīgi kustināja lūpas, skaitās un rauca pieri.

� Biedrs R. M. Stepanovs, � Kara padomes loceklis stāstīja, � pats nākdams no trūcīgas zemnieku ģimenes, vēl jaunības dienās tika iesaukts cariskajā flotē un dienēja par ierindas matrozi. Viņa dienests iesākās uz leģendārā kreisera �Aurora� . . .

�Vēl tikai sākums!� Rodions Mefodijevi�s nodomāja. �Pēc tam sāksies apstāvē�anas runa par to, kā esmu atdevis visus spēkus Jūras Kara Flotes veido�anai.. .�

Kopkajītē, kur cits pie cita piespiedu�ies stāvēja diviziona virsnieki, bija necie�ami garlaicīgi un smacīgi, un Stepanovam kļuva �ēl, ka, atvadoties no kuģu personālā sastāva, jābūt tik kokaini svinīgam. Ļoti gribējās pamirk�ķināt ar aci pulkvedei Bakuņinai, kas slaucīja ar lakatiņu asaras glu�i kā īstās bērēs. �Tas tomēr ir apbrīnojami!� Rodions Mefodijevi�s nopūtās. �Aiz garlaicības mu�as sprāgst, bet ārsti �ī ceremonija tomēr aizkustinājusi. Ej nu tagad sazini, kā vajag runāt!�

Viņ� atkal ieklausījās un nodomāja: vai tie�ām esmu visu mū�u bijis tik garlaicīgi centīgs un akurāts, kā tas iznāk, ja sprie� pēc Dudirina vārdiem? Un viņ� pēk�ņi apskaitās uz nekrologiem: laikam ta�u tā pieņemts, ka visas �īs �biedru grupas� piemin gan cilvēka vājības, gan viņa ba�as, gan karus, gan priekus, gan arī mīlestību? �Nedrīkst aizmirst galveno star�inu Gavriļenkovu!� Stepanovs vēlreiz pats sev bargi atgādināja un sāka cie�i lūkoties jaunajā diviziona komandieri, kur� ar skaidri jau�amu garlaicības izpausmi sejā likās uzmanīgi klausāmies, ko stāsta Kara padomes loceklis. �Tomēr derēs,� Stepanovs vēlreiz nosprieda, �uz tādu cilvēku var paļauties. Lieki nepļāpā, kuģus pieņēma ar prātu, karojis labi, gudrs.� Un viņ� sāka atcerēties desanta operāciju Melnajā jūrā, kas jau toreiz bija pārsteigusi viņu ar ieceres vērienu un drosmi, bet � pats galvenais � ar izpildes precizitāti. Un, jo vairāk Rodions Mefodijevi�s atcerējās kaujas operāciju, ko toreiz bija veicis jaunais diviziona komandieris, jo mierīgāk viņam kļuva ap sirdi par diviziona turpmāko likteni.

�Bet tad runā lavu runā�anu! ...� Stepanovs vēlreiz pabrīnījās par Dudirinu. �Tā vien skaties, ka nepārsakās: valdība augstu novērtējusi nelaiķa nopelnus, apbalvodama viņu ar ordeņiem . . .�

Aiz muguras kāds no�ņaukājās, Stepanovs atskatījās un ieraudzīja �aripovu, kur� galīgi sa�ļucis slaucīja saņurcītā lakatiņā sviedrus un nopūtās tā, ka varēja dzirdēt visā kopkajītē. Bet pulkvede Zinaida Mihailovna, klausīdamās runā, arvien vēl raudāja, un Rodions Mefodijevi�s nodomāja: �Varbūt es patie�ām esmu jau miris?� Bet turpat arī stingri nolēma: �Neesmu vis miris. Lika drusciņ pagaidīt! Tikai saturies, Rodion, tagad jau drīz beigsies!�

Patie�ām, drīz vien viss beidzās.

Kara padomes loceklis pēk�ņi apklusa, un visi, kas atradās kopkajītē, pagriezās pret Rodionu Mefodijevi�u. Laikam ta�u arī viņam bija jāsaka runa. Bet viņ� to nedarīja. Viņ� vispār nebija no oratoriem un runāja nelabprāt. Mirkli klusējis, kontradmirālis nostājās miera stājā un, skatīdamies acīs jaunajam diviziona komandierim, klusu, ta�u skaidri un stingri, at�ķirdams katru vārdu, pateica frāzi, ko cienīja un kas viņam �ķita pilnīgi pietiekama gan �im gadījumam, gan arī daudziem citiem. Un varbūt tie�i tāpēc, ka visus savus dvēseles spēkus viņ� bija ielicis �ajā reglamenta formulā, tie, kas bija sapulcēju�ies kopkajītē, vēlreiz jutās pārsteigti par savu biju�o diviziona komandieri, kontradmirāli un Padomju Savienības Varoni Rodionu Mefodijevi�u Stepanovu.

� Kalpoju Padomju Savienībai! � viņ� pateica, un visi saprata, ka vairāk nevienam nekā nevajag sacīt.

Un nevajag arī atvadīties.

Mazliet pieliecis savu galīgi sirmo �ezītī� apcirpto galvu, ar roku pieturēdams kortiku, viņ� izgāja no kopkajītes un, �aripova pavadīts, atvēra salona durvis. Te, gaitenī, vēl salonā neienests, delikāti gaidīja diviziona jaunā komandiera lielais ādas koferis. Bet pa�ā salonā pie durvīm stāvēja sasaiņotās Stepanova mantas.

� Galveno star�inu Gavriļenkovu pie manis! � Sari-povā neskatīdamies, Rodions Mefodijevi�s pavēlēja. - �igli!

� Klausos � galveno star�inu Gavriļenkovu pie jums! � star�ina atkārtoja.

� Rīkojieties!

�aripovs izdrāzās no salona. Un tūdaļ ierunājās repro-duktors.

� Galveno star�inu Gavriļenkovu uz salonu pie biedra kontradmirāļa, � atskanēja dzejoļu, deju un ekskursiju cienītāja mi�maņa Stradomska pazīstamā balss. � Galveno star�inu Gavriļenkovu, � mi�manis jau stingrāk atkārtoja . ..

Aiz iluminatoriem vienmuļi un rāmi svilpoja polārais vēj�. Slīpie saules stari krita uz rakstāmgaldu, pie kura Stepanovs bija nostrādājis tik daudzus gadus, apspīdēja krēslu, kurā tagad sēdēs cits cilvēks. �Viss padarīts!� Rodions Mefodijevi�s, acis mirk�ķinādams un piemiegdams, nodomāja. �Tagad tu esi jau atvaļināts. Tagad pie miera, biedri Stepanov, pensijā!�

Rīt sāksies mācības, ta�u viņ� jau atradīsies vilcienā, viņ� būs pensionārs Stepanovs. Uz mirkli viņam aiz�ņaudzās elpa, tikai uz mazu mirklīti: tagad viņ� bija iemācījis savaldīt sevi, pieradinājies pie domas par aizie�anu no flotes, ietrenējis sevi; viņ� darīja ar sevi to, ko viņam bija iemācīju�i hospitālī, tikai tur to dēvēja par ārstniecisko vingro�anu. Sakarā ar aizie�anu no dienesta viņ� jau bija izdarījis �ādu vingro�anas kursu . ..

Pie durvīm pieklauvēja, un Stepanovs uzsauca: �Lūdzu!�

Galvenais star�ina Gavriļenkovs ziņoja, ka ieradies, Rodions Mefodijevi�s pamāja ar galvu un, tāpat kājās stāvot un nepiedāvādams krēslu arī Gavriļenkovam, teica:

� Gribēju jums, Gavriļenkov, uz atvadām atgādināt to notikumu �etrdesmit otrā gada decembrī. . .

Gavriļenkovs novērsās. Viņa kalsnā seja ar balto rētiņu uz zoda saspringa.

61G

� Es, biedri galvenais star�ina, gribēju ne tikai atgādināt, � kontradmirālis skarbi turpināja, � jūs to atceraties ari bez mana atgādinājuma. Es gribēju teikt ko citu � aizmirstiet! Aizmirstiet uz mū�īgiem laikiem! Var apvainoties uz cilvēkiem, nekad nedrīkst apvainoties uz dzimteni! Mēs ar jums neesam to pieminēju�i kop� tā atgadījuma, ta�u man �ķiet, ka jūs vēl aizvien rakņājaties savā pagātne. Mēs �ķiramies dro�i vien uz visiem laikiem, un tāpēc es jums pavēlu: izmetiet to no galvas. Tā ir mana pēdējā pavēle. Sapratāt?

� Sapratu, � galvenais star�ina ar priecīgu izbrīnu atsaucās.

Viņ� gan raudzījās Stepanovā mazliet caur pieri, ta�u skatiens bija tik atklāts, tik sirsnīgs un pilns tādas uzticības, ka sarunu vairāk nevajadzēja turpināt. Un Rodions Mefodijevi�s izbeidza to, iekams saruna vēl nebija pārvērtusies par to, ko viņ� mēdza dēvēt par �teātri�.

� Varat būt brīvs! � tī�uprāt novērsdamies, Stepanovs teica un piegāja pie iluminatora.

Gavriļenkovs aizgāja.

Tagad visi darbi bija padarīti.

Un tomēr, lai kā Stepanovs bija gatavojies �im mirklim, viņam bija smagi ap sirdi. Viņ� godam bija izturējis visu procedūru, kamēr nodeva divizionu jaunajam komandierim. Viņ� gandrīz vai mierīgi atvadījās no savas vienības kuģu personālā sastāva. Viņam nebija grūti kopkajītē, glu�i otrādi, tur viņ� klusībā pat pasmējās. Ta�u aiziet no �Spo�ā� nebūt nebija tik viegli . . .

Jau bija aiznesti uz kuteri viņa koferi, jau �aripovs pēc viņa rīkojuma bija novietojis uz krēsla salonā diviziona jaunā komandiera koferi, jau bija ienākusi pie viņa, devusi pēdējos norādījumus un ar saraudātām acīm aizgājusi vecenīte Bakuņina, bet viņ� vēl aizvien nespēja aiziet.. .

Un tad beidzot izgāja laukā.

Visgarām viņa ceļam kā blīva siena stāvēja matro�i: viņ� zināja, ka tā notiks, un baidījās tie�i no tā. Viņi stāvēja, ne vārda neteikdami, skumji un pa�ķīra viņam ceļu, cits citu pabīdīdami, lai viņ� varētu paiet. Un tikai lāgu lāgiem viņa ausis uztvēra �ukstus:

� Laimīgu atpūtu, biedri kontradmirāli...

� Gan jau uzvarēs taisnība, biedri diviziona komandieri

� Atbrauciet pasērst. ..

� Pui�i, negrūstieties!

� Lai jums laba veselība simt gadus .. .

� Viss būs kārtībā, biedri diviziona komandieri

� Mēs jums rakstīsim . . .

� Atsūtiet mums � kuģim � atklātnīti!

� Luka�in, negrūsties .. .

� Vēlam sekmes!

� Labu ceļa vēju, biedri kontradmirāli . ..

Viņ� soļoja, zobus cie�i sakodis, acis piemiedzis un �ņā-kuļodams. Da�am varēja pat likties, ka viņ� skai�as. Ta�u viņ� neskaitās. Viņ� atvadījās. No kaut kurienes uzvēdīja karsta gaisa strūkla, un Rodions Mefodijevi� iedomājās: �Pēdējo reizi!� Viņa roka nejau�i pieskārās matro�a Mas-ļukova stingrajam, kā no metāla izlietajam plecam, un viņ� atkal nodomāja: �Pēdējo reizi!� Drūzmā jaunajam artilēristam Pe��ikam paslīdēja kāja, un viņ� nostiepās turpat gar�ļaukus � pārējie matro�i sāka skaļi smieties, un Stepanovs vēlreiz nodomāja: �Un arī tas ir pēdējo reizi.�

Ta�u pats sare�ģītākais bija vēl priek�ā: viņam vajadzēja atvadīties no pa�a kuģa. Visi, kas stāvēja apkārt, saprata, cik tas ir grūti, ne jau velti viņ� pamanīja turpat tuvumā pulkvedi Bakuņinu � viņi bija to, dro�s paliek dro�s, atsūtīju�i uz �ejieni .. .

Padevis godu, viņ� piegāja pie gvardes kuģa pīķa karoga, vecīgi nokrekstējās un nolaidās uz viena ceļa. Karoga audekls plandīja vējā, un viņam neizdevās tūlīt to satvert, neizdevās pievilkt sev tuvāk lo�metēju kārtas caururbto un �ķembu sakapāto audeklu, lai pieskartos pie tā ar lūpām. Un piecēlās viņ� tikai pēc brī�a, it kā būtu uz mirkli iegrimis domās . ..

Tad vēlreiz pielika roku pie cepures un, smagi nopūties, iekāpa kuterī. Vairāk viņ� uz savu divizionu, uz saviem kuģiem neatskatījās, bet no turienes neskaitāmas acis sekoja aizbrauco�ajam kuterim .. .

Kuģu piestātnē viņu jau gaidīja citu flotes vienību komandieri un virsnieki. Te bija gan zemūdeņu virsnieki, gan līnijkuģa komandieris Martinjancs, gan kreisera komandieris Turovs, gan flotes gaisa karaspēka pavēlnieks, galīgi nosirmoju�ais ģenerālis Kostromi�evs, tas pats mazais, vājais un lokanais Kostromi�evs, kuru Rodions Mefodijevi�s atcerējās vēl no pilsoņu kara gadiem, kad Kostromi�evs lidoja ar �sopvi�u�. Saule vēl nebija norietējusi, un tās vakarīgajos staros spo�i mirdzēja te uzple�u un piedurkņu uz�uvju zelts, te Varoņu zvaigznes un ordeņi, te nospodrinātās pogas un ģenerāļu un admirāļu cepuru apmales. No jūras puses, it kā atgādinādams divizionu, pūta viegls vējiņ�; visi sadrūzmējās ap Rodionu Mefodijevi�u, tī�uprāt teica uzmundrino�us vārdus un pat bārstīja asprātības, ka �itādiem ve�ukiņiem tīrais grēks aiziet no dienesta, �itādiem vēl vajagot precēties un laist bērneļus pasaulē. Bet kuteru komandieris Vederņikovs dzīrās pastāstīt anekdoti par kādu vecīti un jau sāka stāstīt, kad līdz kontradmirālim aizspraucās �aripovs un pateica, ka tepat pie kontrolposteņa �jūs gaida tētiņ��.

� Kāds tētiņ�? � Stepanovs nesaprata.

� Jūsu pa�a tēvs, biedri kontradmirāli. Viņam bail nākt klāt. Viņ�, rau, tur aiz stūrī�a sē�, patlaban iestiprinās . . .

Rodions Mefodijevi�s atvainojās un aizsteidzās �aripo-, vam līdzi. Aiz tuk�ajām mucām, kas bija sakrautas gar �ogmali, uz kastes patie�ām sēdēja vectēvs Mefodijs, ģērbies savā mū�senajā brezenta lietusmētelī, un ar kabatas nazi veikli zvejoja no konservu bund�as kaut kādas zivteles tomātu mērcē. Viņam blakus uz vecas avīzes gulēja divas biezas maizes �ķēles, liels nomizots sīpols un zā-bākziedes kārbiņā iebērta sāls.

� Tētuk! � Stepanovs skaļi un priecīgi iesaucās. � Kāpēc tu te sēdi? Būtu pateicis, man padotu signālu uz kuģi...

Vecais samirk�ķināja acis, salieca nazi, nolika aizēsto konservu bund�u uz soliņa, noslaucīja plaukstā bārdu, bet plaukstu � mēteļa malā un, trīskārtīgi saskūpstījies ar dēlu, pagaudās:

� Sasodītās mencas mani iegāza. Jums, zvejniekiem, dikti labas zivis, un es, vecais muļķis, lāgā neapdomādams, ņēmu un nopirku veselu maisu. Domāju, ka nodo�u bagā�as glabātuvē. Bet tur neņem pretī � saka, esot �urkas. Un labi vien, ka tā, � vai nu �urkas, vai kas cits, bet kādu pusi �ajās glabātuvēs var no�iept kā nieku.

Un viņ� sāka sīki stāstīt, kā viņu pie vāķēju�i �matro-zīsi, lai dievs dod viņiem veselību�, un kā viņ� nav tiem teicis, ka esot admirāļa tēvs, bet paskaidrojis, ka esot tikai radinieks, jo kāpēc gan lieku pļāpāt. Bet mencu maiss atrodoties, rau, tepat blakus, ar to varot vieglītēm iekāpt vagonā ...

� Ejam! � Rodions Mefodijevi�s bargi noteica.

� Uz kurieni tad? � vecais vīrs bailīgi sablisināja acis. � Es nekur neie�u.

� Iesi gan! � Stepanovs pateica vēl bargāk.

� Konservi ta�u palika neapēsti! � cenzdamies atbrīvot elkoni no dēla stingrās rokas, iesaucās vectēvs Mefo-dijs. � Konservi un rau, �eku, maize . ..

Ta�u Rodions Mefodijevi�s palika pie sava: viņ� nebija no tiem cilvēkiem, kam varēja runāt pretī. Un, bailīgi blenzdams uz kontradmirāli, uz viņa parādes formas tērpu, uz ordeņu lentītēm, uz kortiku, vecais vīrs iznāca no savas paslēptuves, un tad visi tie, kas bija sapulcēju�ies pavadīt Rodionu Mefodijevi�u, tūdaļ pamanīja, cik dēls ļoti līdzīgs tēvam, ka viņ� ir īsts krievu zemnieks, darba rūķis, zemes arājs. Un visi, kas �eit atradās, � izdaudzināti ģenerāļi, lidotāji, jūrnieki � visi nostājās bra�āk, it kā viņiem tuvotos Bruņoto Spēku ministrs, un katram acīs iedegās lepnums par savu tautu, par to, ka visi viņi, kas �eit stāv, ir strādnieku un zemnieku dēli, pa�i savā jaunībā biju�i strādnieki un zemnieki, kas ar smagu darbu, milzīgām pūlēm un varonību kaujās ieguvu�i tiesības saukties par darba tautas armijas virsniekiem.

� Lūdzu, iepazīstieties! � Rodions Mefodijevi�s teica tai pa�ā stingrajā balsī. � Mans tēvs � Stepanovs Mefo-dijs Jeļisejevi�s . . .

Vecais vīrs, acis mirk�ķinādams, sniedza savu vēl spēcīgo roku virsniekiem un katram piebilda:

� Sķepanovs! Sķepanovs! Sķepanovs!

Bet, kad bija ar visiem sasveicinājies, pielika pa veco zaldātu modei roku pie cepures un teica:

� Atbraucu sagaidīt Rodionu Mefodijevi�u. Savu dēlu ...

Un mazliet pakāpās sāņus, lai palūkotos, kurā ma�īna divi spēcīgi matro�i iekraus to maisu ar zivīm. Bet, tā kā ma�īnu bija daudz, tad vecais vīrs sāka uztraukties un, parāvis dēlu aiz piedurknes, palūdza:

� Tu, Rodion Mefodijevi�, piekodini matro�iem, lai zivteles neaizmirst. Iegrūda nez kādā ma�īnā, ej nu tagad uzmini, kurā . . .

� Ko tu mani visu laiku tēva vārdā godā? � kontradmirālis noprasīja.

Bet vecais pikti atmeta ar roku:

� Kā tad man tevi būs saukt � par Rodju, vai?

Viņ� dusmojās, ka nebija paguvis apēst konservus un

ka matro�i visi ir vienādi, � tukliem vaigiem un spēcīgi, un ej nu sazini, kur� bija tas, kas iekrāva ma�īnā mencu maisu. Paaicinājis tuvāk �aripovu, vectēvs Mefodijs ie�ukstēja viņam pa�ā ausī:

� Tu, paklau, dienesta cilvēk, esi tik laipns un paseko tām zivīm, lai nepazūd. Neskaties, ka esmu vecs, man labas acis, ja kas � tūdaļ pamanī�u .. . Zivis kā izlasītas, labas, neņēmu jau, kā pagadās, bet jūsu admirālim dakteri ieteiku�i � zivis, saknes, īpa�u uzturu.

� Tiks izpildīts, tēvocīt! � star�ina pat nepasmaidījis nopietni atteica. � Parādīsim modrību, varat uz mani paļauties.

� Kā tad, kā tad! � vectēvs Mefodijs apstiprināja. Vārds �modrība� viņam iepatikās, un viņ� Saripovam noticēja.

MANS DĀRGAIS CILVĒK!

Visu �o nakti viņa tikpat kā neaizvēra acu: gulēja klusītēm, dūri zem karstā vaiga palikusi, un skatījās tum�ajā logā, aiz kura bez mitas lija skumj�, vienmuļi �alco�s oktobra lietus.

Viņa gulēja, domāja un atcerējās, aizliedza sev atcerēties un atkal atcerējās, priecādamās par �īm atmiņām un nīzdama sevi, ka nespēj tikt no tām vaļā.

�Viņ� man ir sve�inieks,� viņa pati sev teica, �viņ� ir sve�s cilvēks, �ķirts no manis, viņa iek�ējā pasaule, viņa morāle, viņa ģimene tagad ir �ķirti no manis. Es nespē�u kļūt viņam par draudzeni, paziņu, biedru, es nespē�u izturēt pat vienu stundu �ādu mocību, un tādēļ es nedrīkstu sevi krāpt un mēģināt it kā par jaunu iepazīties ar viņu. Es viņu mīlu, mīlēju, vēl meitene būdama, un mīlēju visu kara laiku, es bezgalīgi, moko�i un neizturami mīlu viņu arī tagad, tātad man vajag nekavējoties aizbraukt un pacensties �eit neiegriezties, nebūt viņa tuvumā, tas nav vajadzīgs nedz man, nedz viņam, un vai galu galā man ir maz kādas tiesības?�

Ta�u, tā domādama, viņa zināja, ka neaizbrauks, ka nespēs aizbraukt, kaut vai iztālēm viņu neredzējusi.

Un atkal, gandrīz vai raudādama, dusmīgi sev jautāja:

� Kādēļ? Pasaki, kādēļ? Kādēļ vajadzīgas �īs mokas?

Un tai pa�ā laikā centās izdomāt � kā un kur varētu redzēt viņu tā, lai viņ� to nepamanītu, lai nesadusmotos, lai tā viņu nesarūgtinātu. Protams, viņai nenāca ne prātā, ka �āda slepena izseko�ana pazemo viņas pa�cieņu, ne jau tāda bija viņas mīlestība, lai viņa baidītos no apvainojumiem, lai domātu par pa�cieņu, par savu lepnumu. Vo-lodja viņai vienmēr bija viss, bija vairāk nekā viņa pati, viņas personība galīgi saplūda ar Volodju, un vai tad var apvainoties pats uz sevi? Vai tad nav bezgala muļķīgi pa�ai sev tēlot lepno? Un vai tad viņ� nezina, ka viņa to mīlējusi, mīl un mīlēs vienmēr, vai tad viņa nav viņam to teikusi? Tātad pats galvenais ir nesarūgtināt viņu, nenostādīt viņu aplamā un grūtā stāvoklī, neizjaukt to līdzsvaru, kādu viņ� atguvis pēc tam, kad gandrīz bija zaudējis savas dzīves jēgu � spēju strādāt, ļaut, lai viņ� joprojām paliek krietns pret savu ģimeni, sievu un bērnu . . .

Viņa uzrāva sērkociņu un paskatījās pulkstenī: tas rādīja pieci. Pulksten divos vajadzēja atbraukt tēvam ar vectēvu Melodiju. Rodions Mefodijevi�s, protams, vēlēsies sastapt Volodju, ta�u viņai nav tiesību būt lur klāt, tādēļ ka viņa tikai padarīs Voiodjam �o atkalredzē�anos grūtāku. Viņai ir tiesības tikai apkampt tēvu un tūdaļ aizbraukt prom uz Melnkrauju. Bet pēc tam lai viņi sastopas, cik vien vēlas un kā vien vēlas . . .

Tā domādama, viņa pēk�ņi aizvainoti ie�ņukstējās, jo uznāca greizsirdība uz tēvu, ka tas var tik vienkār�i tikties ar Ustimenko, bet tūlīt pat viņa saprata, ka tas ir smieklīgi, un, izbārusi sevi, sāka gudrot, kā un kur lai dabū redzēt Volodju, pirms vēl pienāk tas vilciens, kas izbrauc no Maskavas pulksten divos. Te viņai uznāca drebuļi, un viņa ietinās segā, te atkal sametās kaisti, un tad viņa ar mazajām, spēcīgajām kājām dusmīgi un ālri aizspēra prom uz dīvāna galu gan segu, gan veco mētelīti, ko vakarā bija palūgusi Iraidai. Pēc tam viņai pēk�ņi kļuva smacīgi, it kā viņa sēdētu pie krāsns, un tad vajadzēja vērt vaļā logu un ieelpot naksnīgo, mikluma piesātināto gaisu tikmēr, kamēr galīgi nosala, kaļot plānus, kas bija cits par citu aplamāki un nepiepildāmāki . ..

Aiz sienas vienmērīgi un pa�apmierināti krāca Jevgeņijs, te pie sienas skaļi tik�ķēja pulkstenis ozolkoka ietvarā, kas atgādināja bērna zārciņu, varēja dzirdēt kā Jurka � visjaunākais no Stepanoviem � miegā jocīgi draudēja: �Sa�au�u visus!�, kā Iraida deva dēlam nodzerties un kā Jevgeņijs pēk�ņi sulīgā balsī izlamājās:

� Vai man reiz būs kaut nakti brītiņ� miera?

Pirms pa�as ausmas, kad lietus apslacītais logs jau sāka mesties palss, Varvara pēk�ņi visu izdomāja, apsēdās savā garajā naktskreklā uz dīvāna malas, sapurināja galvu, bikli un laimīgi iesmējās un pēk�ņi �ukstus, glu�i kā burvju vārdus noskandēja:

� Redzē�u! Redzē�u! Redzē�u!

Un, kaut arī dro�i zināja, ka Volodja viņu neredzēs, sāka vilkt mugurā visu labāko un skaistāko, kas vien viņai bija. Atvērusi pamatīgi apbru�āto koferi, viņa izņēma no tā pa�u �galveno�, kā viņa domāja, blūzīti: baltu, greznu, par kuru reiz bija izsacījusies, ka �ī blūzīte esot �kā krēms�, tad izvilka kostīmu, gludas lakādas kurpītes, rūtainu lakatiņu un vēl ne reizi kājās nebiju�as neganti dārgas zeķes . ..

Virtuvē pie tovera uzgāzusi sev virsū aukstu ūdeni un visu laiku sevi aprādama: �Cs-s-s! Klusāk! Ku�-�-�!� � Varvara atkal savā �galvenajā� kiekliņā � gai�i zilā ar me�ģinēm � uz brītiņu apstājās spoguļa priek�ā, sakārtodama bizes un savīdama tās pakausī savā iemīļotajā mezglā. Viņas apaļās acis un mazliet uzrautais deguntelis, no kura vēl joprojām pa drusciņai lobījās nost vasarā apdegusī āda, vingrie vaigi un priecīgā satraukumā drebo�ās lūpas � tas viss atstāja uz Varvaru īsti nomāco�u iespaidu, viņa iebakstīja spogulī ar pirkstu un, aizmirsusi, ka brāļa dzīvoklī jāievēro klusums, iesaucās tādā balsī, kādā bija paradusi frontē komandēt savus sapierus: �Stāties!�

� Seja! Vai tad tā ir seja?

� Kas? � guļamistabā bailīgi iesaucās Jevgeņijs (viņ� paniski baidījās no zagļiem), � Kas tur ir? Kas ir?

� Zagļi! � Varvara tādā pa�ā balsi atsaucās. � Ap�ogi Izlaupa! Glābiet!

No�īkstēja durvis, un �eņka bez brillēm, acis miegdams, gaudeni nosūkstījās:

� Tev tikai muļķīgi joki vien prātā ..�

Un noprasīja:

� Vai atceries, ka vilciens pienāk �etrpadsmitos?

Pulkstenis rādīja tie�i se�i, kad Varvara izgāja no mājas,

uzvilkusi zaļo lietusmēteli, apsējusi ap galvu rūtoto lakatiņu un apāvusi �galvenās� kurpītes. Lietus lija tāpat kā agrāk. Līdz stacijai bija minūtes �etrdesmit ko iet � pāri grambām un bedrēm, kas bija paliku�as kop� pēdējām kaujām pilsētā, un, kad Varja beidzot ierausās �īksto�ā trofeju DKW, viņas kurpes bija pagalam izmirku�as.

� Uz kurieni? � neskuvies �oferis dusmīgi noprasīja.

� Nesteidzieties, � Varvara attrauca savā �komandiera� balsī. � Vispirms atbildiet man uz vienu jautājumu . ..

Pagriezusies sāniski, viņa novilka slapjās zeķes, izgrieza ūdeni no kleitas apak�as un nopūtās: tagad varēja skaidri redzēt, ka biju�ās �galvenās� kurpes var aizsviest � tām bija nokritu�as zoles.

� Vai ilgi mēs te dirnēsim? � �oferis apvaicājās.

� Jā. Lūk, ko: cik jūs izpelnāt maiņā pa�ā labākajā gadījumā? Tikai godīgi, bez blēdī�anās.

� Godīgi un bez blēdī�anās? � �oferis sāka domāt.

� Tā, līdz tūkstotim.

� Kas tas ir �līdz�? Pieci simti ir �līdz�, se�i simti arī ir �līdz�.

� Jūs esat interesanta pilsonīte, � �oferis aizsmēķēdams novilka. � Vai gadījumā nebūsiet no orgāniem?

� Tam nav nozīmes, � Varvara dziļdomīgi atteica.

� Jūs man esat vajadzīgs līdz pulksten vieniem. Jums ta�u ir vienalga � vai jūs braucat vai stāvat. Maksāju par visu, tā, lai jums nebūtu zaudējuma. Sapratāt?

� Vai skaitītāju ieslēgt? Rakstīsim kvīti? � �oferis lieti�ķi noprasīja.

� To es nezinu.

� Vai brauciens ārpus pilsētas nav paiedzēts?

� Arī to es nezinu.

� Labi. Tātad par visu � septiņi simti.

� Bet vai tas nebūs no jūsu puses atklāts bandītisms? � Varvara pajautāja.

� Smieklīgi, � �oferis atteica. � Vai jūs esat pirkusi tirgū maizi?

� Labi, � �oferī neklausīdamās, Varja teica, � Ļeņina ielā divdesmit trīs, blakus Valsts bankai. Tur uzgaidīsim.

Ma�īna sāka valstīties pa Graviņu dangām. Te jau lika tramvaja sliedes, ielas labā puse bija slēgta, un tur rūkdamas un gaudodamas pūlējās kravas ma�īnas, kas pieveda skaldītos akmeņus. Bija jau pavisam gai�s. Lietus lija joprojām, debesis bija pelēkas, zemas, vecie bērzi Kalna ielā stāvēja kaili, bez lapām. Kad viņi apstājās pie Valsts bankas, Varvara basām kājām pārrāpās pie �ofera. Tagad viņa ieraudzīju nejauku rētu uz viņa zoda.

� Biju�ais karavīrs? � viņa uzprasīja.

� Kā gan citādi, � �oferis drūmi atteica.

� Kur jūs tik draņķīgi salāpīja?

� Un kas tad ir? Vai jūs esat ārste?

� Nē. Ta�u pazīstu kādu brīni�ķīgu ārstu. Apbrīnojamu.

�oferis savādi palūkojās Varvarā. Viņ� saklausīja tās balsī asaras.

� Karavīra labā viņ� izdarīs visu, � Varja turpināja. � Viņ� ne�ēlos spēkus. Viņ� ir tikai viens tāds . ..

Viņa noslaucīja degunu sava rūtotā lakata stūrī, novilka ar mazo plaukstu gar mitro seju un apklusa. Bet �oferis tūdaļ iesnaudās. Pamodās viņ� tādēļ, ka dīvainā pasa�iere veikli_un sāpīgi dunkāja viņam ar dūri sānos un mudināja:

� Ātrāk, ātrāk, ātrāk ta�u! Rau, kur aizgāja, uz nūjas balstīdamies! Liela auguma, melnā lietusmētelī. Jūrnieka mētelis, vai neredzat? Bez cepures .. .

Viņas seja bija tik bāla, ka �oferis pat nobijās.

� Tikai lai nebūtu jūsu sievi�ķīgo niķu, � viņ� sacīja no miega aizsmaku�ā balsī. � Citādi varat vēl uz�ļākt sērskābi, ej nu tad skaidrojies!

� Idiots! � Varja noteica. � A�āk, citādi aizlaidīsim!

Viņas lūpas drebēja, acis bija pilnas asaru. Ar piktu kustību viņa izslaucīja mitrās acis, gandrīz vai piespiedās pie priek�ējā stikla un ierunājās tik neparastā, sirdi ploso�ā balsī, ka �oferis neviļus piebremzēja.

� Ja mēs viņu aizlaidīsim, es nomir�u. Patiesi!

� Nekur viņ�, parazīts, nepaliks, � atkal uzmīdams uz akseleratora, �oferis noteica. � Notversim viņu, pilso-nīt, jūs tikai neuztraucieties . ..

� Man tikai vajag viņu redzēt, tikai redzēt, � viņa steidzīgi atkārtoja un aizvien cie�āk spiedās pie lietus ap-�ļāktā priek�ējā stikla. � Man vajag tikai viņu redzēt, vai saprotat?

Volodja soļoja a�i. Lai gan viņ� balstījās uz spieķa, ta�u spēra pla�us un vieglus soļus. Viņa gaitā nebija nekā no�ēlojama, tur soļoja spēcīgs un vesels cilvēks, kas frontē savā laikā dabūjis mazliet ciest. Rudens vēj� pluinīja viņa tum�os, nedaudz viļņainos matus, lietus sitās mugurā, mēteļa pleci drīz vien samirka pavisam tum�i. Volodjas seju Varvara neredzēja, un tas arī viņai patlaban nebija tik svarīgi.

Viņ� bija tepat, gandrīz vai viņai blakus, viņ� gāja � viņas Volodja, viņas mokas un viņas laime, dzīvs, gandrīz vai rokām taustāms, tik tuvs un reizē arī tik nesasniedzams . ..

Spiezdama ar mazajām plaukstām kaklu, lai nebūtu jākliedz no �īm laimes pilnajām mokām, ātri vilkdama elpu, gandrīz vai aizsmakdama, viņa glu�i kā burvju vārdus bez mitas skandēja:

� Tikai neaizlaidiet prom, saprotiet, �oferīt, mīļais, jaukais, neaizlaidiet. Es zinu � viņ� iet uz biju�o onkoloģisko klīniku, uz institūtu, rau, turp, lūdzu, esiet tik labiņ�, nepalaidiet. ..

� Tādu rāpuli tikai miegt nost! � �oferis pēk�ņi neganti apskaitās. � Klibais velns, moka �itādu meiteni...

� Nē, � laimīgā balsī iesaucās Varja. � Vai jums prāts! Viņ� ir apbrīnojams! Tikai es pati, es pati pie visa vainīga! Es esmu neliete! Es esmu no�ēlojama draņķe! Mani vajadzēja nomiegt, saprotiet, mani!

� Tevi? Par ko tad tevi?

Ta�u Varja neatbildēja.

Ustimenko apstājās pie tā, kas kādreiz bija onkoloģiskais institūts, pie uzspridzinātu drupu kaudzes, no kuras rēgojās aprūsēju�as, sakropļotas dzelzs sijas . ..

� Tagad pabrauciet viņam garām lur, pie tā staba, � viņa palūdza tik klusu, it kā Volodja varētu sadzirdēt viņu. � Un tur apstāsimies. Vai redzat to telegrāfa stabu?

�oferis ieslēdza ātrumu un mazliet piedeva gāzi. Ma�īna �īkstēdama un grabēdama lēnām nolaidās bedrē, tad iegaudojās un izrāpās pie pa�a staba no bedres laukā. Varja piesardzīgi atvēra durtiņas. Tagad viņa redzēja Volodjas seju � tā bija slapja no lietus, ar stipri izciļņiem vaigu kauliem un tum�ām uzacīm. Un pēk�ņi izbrīnā iepleta acis: Ustimenko stāvēja pie gruve�iem tā, it kā to nemaz nebūtu, it kā viņa priek�ā atrastos nevis kroplīgas un baigas drupas, bet gan milzīgs klajums, kur savesti brīni�ķīgi būvmateriāli, no kuriem viņam jāuzceļ ēka, jauna un skaista, gai�a un di�ena ēka, kas vajadzīga cilvēkiem tāpat, kā vajadzīga maize, ūdens, saules gaisma un mīlestība.

Celtnieks un radītājs � tāds viņ� tur stāvēja, balstīdamies uz spieķa, garu un uzmācīgu rudens lietavu apņemts. Un viņ� nemanīja nedz lietu, nedz drupas, nedz nogurumu � nekā, bija tikai viņa uzdevums, kam viņ� veltījis savu dzīvi.

� Mans mīļais, � Varvara, raudādama un nelikdamās ne zinis par asarām, klusi un laimīgi iesaucās. � Mans mīļais, mīļais, vienīgais, mans dārgais cilvēk!

SATURS

Pirmā nodaļa

Vilciens dodas uz rietumiem.............

�ikas nepatik�anas, satik�anās un atmiņas........

Lieliskais ārsts Cvetkovs...............

Maniem lopiem klājas slikti.............

Mazi un lieli brīnumi................

Otrā nodaļa

Tum�ā rudens naktī . ....... . . ......

Es gribu būt kontrabass!...............

Karā kā jau da�dien karā!..............

Ņem mani pie sevis!............. . . .

Tre�ā nodaļa

Par fran�u ķīmiķi Lan�evēnu un senās Romas ārstu Galēnu . .

Man vairs nav spēka tevi mīlēt!............

Medicīnas padomnieka ārsta Hugo Hummeļa bēdīgais dzīves stāsts

Ceturtā nodaļa

Kāda Valentīna Fjodorova ..............

Tagad ir beigas!..................

Krustmāt, kur atrodas Varvara?............

Profesora �ovtjaka neveiksmes............

Piektā nodaļa

Schneller, schneller, Jūdas!..............

Grāmatve�a Averjanova atdzim�ana un nāve.......

Izgāzusies vēl viena izrāde ..............

Operācija �Tumsa un migla XXI�...........

Cilvēkam hospitālī garlaicīgi.............

Sestā nodaļa

Ar pavadu kaklā.................

�Manas dvēseles apslēptā pasaule�...........

Reizēm nav nemaz par ļaunu nokavēt!.........

Atpalikusī mietpilsone...............

Septītā nodaļa

Te grūtāk nekā tur................

Trīs vēstules...................

Medicīniski sanitārajā bataljonā pie ve�ām........

Astotā nodaļa

Par salmiem un �valdziņu�.............

A�hena saslimusi.................

Par meitenīti Oļonku................

Bet ja nu krustmāte padevusies gūstā?.........

Devītā nodaļa

Konkrētos apstākļos..............

Sers Lajonels Ri�ards �arlzs Heijs, piektais grāfs Nevils .

Tev, Amirad�ibi, patīk sabiezināt krāsasl ......

Operēt var un vajag!.......... . . .

Desmitā nodaļa

Ei, jūs tur, uz kuģa!..............

Par asiņojo�o sirdi...............

Pāri cilvēka spēkiem ..............

�Mazo gulbī�u deja�..............

Vienpadsmitā nodaļa

Tu vēl tikai dzimsti!..............

Ir jāiet un jāiet!............. , . .

Āmen...................

Kijevas tuvumā ir tāda slimnīca..........

Es bez Tevis vairs nespēju!...........

Divpadsmitā nodaļa

�Tagad, kaimiņ, vari dejot!�...........

Divas tabletes � krietns miegs, piecdesmit � klusa nāve Vēlreiz par leitnantu Lajonelu Neviļu .......

Lai arī būtu kāzas...............

Vai esmu izturējis?..............

Tikai patiesību!................

Vai redzi? Tu tomēr vēl noderēsi!.........

Trīspadsmitā nodaļa Ērgļu cilts..................

Dzeguzēns................. .

Ardievu, �Spo�ais�!............ � .

Mans dārgais cilvēk!..............

Юрий Герман

ДОРОГОЙ МОЙ ЧЕЛОВЕК Роман

Советский писатель. Москва�Ленинград, 1905 Издательство �Лиссма�

Художник X. Пурвинь На латышском языке

Jurijs Germans

MANS DARGAIS CILVĒKS

Redaktore 1. Bērzkalne. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tchn. redaktore Dz. Reigase. Korektore L. Ozoliņa. Nodota salik�anai 1967. g, 8. novembrī. Parakstīta iespie�anai 1967. g, 29. decembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāls 84X 108/32. 19,95 fiz. iespiedi.; 32,7 iizsk, iespiedi.; 36.19 izdevn. I. Metiens 45 060 eks. Maksa 1 rbl. 22 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bnlv. 24. Izdevniecības Nr< 21319 1)17. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskas rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pasūt. Nr. 466.

K2