Dimfna Kjūsaka

Melnais zibens

�Romāns

Akla, kurla, nejūtīga, kā kokonā ieausta viņa peldēja kaut kur starp dzīvību un nāvi. No nekurienes iznira ritmiski klaudzieni. Spīdīgas spirāles un ugunīgas strēles tumsā veidoja Pikaso zīmējumu sare�ģīto rakstu. Cauri slēgtajiem plakstiem sūcās gaisma. Skaņu �ķembas ieurbās vatei līdzīgajās smadzenēs, kur nebija nevienas domas. Tikai apziņa, ka gaisma nozīmē sāpes un skaņa nozīmē sāpes.

Kaut kur ierējās suns, saplosīdams kokonu. Galvaskausu tricināja āmura zvēlieni, kas �ķaidīja kaulus, pārvērta bezveidīgā masā miesu. Uzzibsnīja saprāta dzirksts. Viņa zināja, pa palikusi dzīva. Amūra klaudzieni bija pulss, negribīgās sirds puksti, kas atgrieza dzīvību narkotikas sazāļotajā ķermenī.

Tuk, tuk, tuk. Ar moko�u noteiktību un nemainīgu ritmu sirds dzina asinis pa aizsprostotām artērijām, modināja notrulinātos nervus, klaudzināja nedzirdīgās ausīs, durstīja nejutīgās rokas, kamēr prāts noraidīja dzīvību, kas tik nepielūdzami tam bija uzspiesta.

Viņu plosīja nelabuma sajūta, bet muti pildīja tikai sājas siekalas. Viņa ievaidējās. Auksta komprese uz pieres un vaigiem, lavandas ūdens samitrināti mati. Gaisa pūsma. Soļu troksnis. Balsis � kā grifeles �ņirkstoņa. Vēsa roka uz plaukstas locītavas. Pirksti, kas paceļ aizvērtos plakstus.

Viņas miesa sarāvās no �ī pieskāriena. Nejutīgā �aula, kurā viņa sāka pazīt savu �es�, pretojās spēkiem, kas bija sazvērēju�ies atgriezt viņu dzīvē.

Gumijas zoļu �vīkstoņa uz grīdas; viegls �aksts, ar kādu aizvērās durvis. Klusums.

Un no jauna uzvilnīja izmisums, kas līdz ar asinīm �ķita atkal izstrāvojis visā ķermenī.

*

Kaut kur neskaitāmu gaismas gadu attālumā radio tricināja gaisu ar tauru svinīgām fanfarām, kas līdz viņai nonāca tikai kā sīks skaņas pavediens.

Rēja suns, un cie�anu vilnis no jauna aiznesa viņu atpakaļ uz trauslo tiltu, kas ostas bāku savienoja ar krastu. D�espers rēja, viļņi dārdēdami �ķīda pret klintīm, vēj� �austīja bākas torni, un zaļais brīdinājuma signāls ik pēc brī�a pār�ķēla tumsu. Tilta arkas spīgojo�a varavīksne, prāmji, kas slīdēja pār vienos dārgakmeņos mirgojo�o ūdens virsmu, viļņu �ūpotās piestātnes ugunis un fona apvārsnis ar neregulāru gaismas'rakstu debesskrāpju logos, ar skrejo�ām neona reklāmām, kas raidīja pret debesīm nesalasāmas vēstis, � viņas satrauktajā prātā tas viss sagriezās fantastiskā dejā.

Kāpēc arī viņa nebija nomirusi? Tad nebūtu �īs atgrie�anās. Nebūtu �o baiļu no atgrie�anās. Ak, kāpēc gan viņa kopā ar D�esperu toreiz nebija metusies jūrā!

Uz mirkli atmiņa izrāva no tumsas viņa trīso�o ķermeni, uzticības pilnās acis brīdī, kad viņa tam iedeva �okolādē paslēpto tableti. Viņa redzēja, kā sakļaujas �okļi, kā suns norij kumosu, un stāvēja, gaidīdama ātro, vieglo nāvi, ko Kīts bija solījis. Bet īstenībā...

Viņa mēģināja sakost zobus, bet nepietika spēka, mēģināja sa�ņaugt rokas dūrēs, bet pirksti neklausīja.

Un viņa gulēja nekustīga, visu pasauli aizmirsusi, un vēlreiz izdzīvoja līdzi D�espera �ķietami bezgalīgo cīņu ar nāvi. No jauna viņa nolaidās uz ceļiem, spiezdama sev klāt suņa ķermeni, sajuzdama, cik krampjaini raus-tās kājas, un dzīvnieka acīs uz mirkli izlasīdama neizpratni, � vai tie�ām to izdarījusi viņa? Un atkal viņa cieta mokas, tādas pa�as, kādas bija cietis D�espers, līdz, konvulsiju izmocīts, sviedros izmircis, cie�anu pilnās acis no viņas nenovērsis, palika guļam. Sēco�ā elpa aprāvas. Acis aizmiglojās. Viņa bija nogalinājusi vienīgo būtni, kas viņu mīlēja, vienīgo būtni, kas bija viņai uzticīga. Un pati palikusi dzīva.

Krūtis sāka plosīt elsas ...

Roka sajuta adatas dūrienu.

*

Pagāja neskaitāmas mū�ības, iekams spalgas suņa rejas atkal izlauzās cauri miglai, kas viņu ietina. Vēl neticēdama, viņa dzirdēja tik pazīstamo D�espera apsveikuma rējienu, redzēja viņa saslietās ausis, priekā dzirksto�ās acis, sajuta samtaino mēli uz savas rokas. Tad ieslēdzās atmiņa, un viņa atcerējās, ka D�espers ir miris.

Ie�ņukstēdamās viņa mēģināja aizdzīt no sevis to nepielūdzamo spēku, kas viņu bija izrāvis no narkotiskā miega aizmirstības.

Kāds glāstīja viņas roku.

� Nu, nu, Tempij, mīļā, � ausīs ieurbās krustmātes Lilianas balss. � Būs labi, sirsniņ, nebēdā neko. Ļaunākais jau ir aiz muguras.

Pulsa dobjie sitieni vēl arvien atkārtoja: Tem-pij, Tem-pij, Tem-pij.

Plakstiņi bija tik smagi, ka viņa nespēja atvērt acis. Viņa arī negribēja tās atvērt, jo nespētu pārciest �ēlumu krustmātes Lilianas sejā.

Gaisā no�alca krustmātes Lilianas �uksts: � Man liekas, nupat nāk pie samaņas.

Un cita balss tāpat �ukstus atbildēja: � Jā, bet vēl paies diezgan ilgs laiks ...

� Bet viņa ta�u izveseļosies, vai ne?

� Protams.

Medmāsas balss. Tajā skanēja neiecietība, it kā būtu smieklīgi tik daudz runāt par atgrie�anos dzīvē.

Viņa gulēja un klausījās, kā klusītiņām kaut kas klik�ķ un skrapst. Krustmāte Liliana adīja, un �ī nebeidzamā adī�ana pie tāda cilvēka gultas, kur� piecēlies no miroņiem, vēl lieku reizi pierādīja �īs aplamās pasaules bezjēdzību. Uz mirkli sakopojusi gribasspēku, viņa pagrieza galvu uz spilvena, bet pēk�ņa sāpju eksplozija lika no jauna sastingt nekustībā.

Krustmāte Liliana nopūtās. � Kāda laime, ka atbraucu! Jau nedēļām nebiju pie viņas iegriezusies. Bet vakarrīt pamostoties man bija tāda kā paredzē�ana � reizēm man tāda uznāk � un es nodomāju: �Ka tikai Tempijai nav kas atgadījies!� Tā nu ieliku somā savu adīkli un sēdos autobusā. Un, lūdzu! Guļ kā mirusi, tik tikko elpo. Piezvanīju ārstam, un nebiju ne lāgā apgriezusies, kad ātrā palīdzība jau bija klāt un atveda viņu �urp.

� Jums ar savu paredzē�anu palaimējies. � Māsa īdo�i iesmējās. � Dīvaini gan � kādēļ viņa tā darījusi. Slavena televīzijas zvaigzne. Fotogrāfijas visās avīzēs. Naudas, cik uziet. Un kur tad vēl piekri�ana un greznā dzīve. Gandrīz tāpat kā toreiz ar Merilinu Monro.

Krustmāte Liliana ātri atguvās. � Tas ir tikai nelaimes gadījums. Kaimiņ� no apak�ējā dzīvokļa stāstīja, ka viņa bijusi briesmīgi nobēdājusies, jo nobeidzies viņas mazais sunītis.

� Suņa dēļ tādas lietas nedara.

Durvis klusi aizvērās. Viņa bija viena. Pār izkaltu�ajām lūpām izlauzās vaids. � Es to neizturē�u. _

� Es, es^es. � Atmiņas kā paisuma vilnis vēlās pāri �im dīvainajam �es�, kas nekustīgi gulēja slimnīcas gultā.

Vai gan �ajā pasaulē nebija neviena, kur� saprastu, ka maza sunī�a nāve �o viņai no jauna atdoto dzīvi darīja nepanesamu?

�Sentimentālas blēņas� � būtu teicis Kīts, kur� viņu pameta, tā lemdams vientulībai. Tagad viņa bija atgriezusies, lai iepazītu vēl ļaunāku vientulību.

� Es to neizturē�u, � viņa �ukstēja, ta�u juta, ka neparko nespētu vēlreiz norīt tabletes, kaut arī skaidri zinātu, ka tās iemidzinās uz mū�u.

Kīts viņai suni bija uzdāvinājis abu kopdzīves desmitajā gadadienā. Desmitā gadadiena! Vārds atbalsojās smadzenēs kopā ar pulsa sitieniem. Ga-da-die-na. Ga-da-die-na. Ga-da-die-na.

Toreiz, kad viņa izlēma nogalināt D�esperu un pati sevi, viss �ķita tik vienkār�i. No mājas aptieciņas viņa paņēma mazo flakoniņu, kuru Kīts bija nopircis, lai noindētu kaķeni, jo tā pārāk bie�i apbērnojās. Ātri un bez sāpēm, viņ� bija teicis un smaidījis.

Lēmums mesties jūrā bija īsti viņas garā. Romantisks atrisinājums, pie kura ķeras sentimentāla sieviete, kas pārliecinājusies, ka dzīve ir pārāk rūgta. Bet viņa tomēr nebija metusies jūtā. Glu�i otrādi � viņa bija pagriezusi tai muguru un ar mokām rāpusies aug�ā pa akmeņaino taku, un, D�esperu pie krūtīm piespiedusi, ka vajāta metusies skriet gar klints krauju. Vēj� trieca viņai sejā lietu. Un viņa no jauna sajuta uz lūpām ar lietu sajauku�os asaru sā]o gar�u. Norāvusi no galvas lakatiņu, viņa ievīstīja tajā mazo ķermenīti, nolika zem sarkanā jasmīna krūma un nokrita uz ce|iem tam blakus, raudādama tā, kā nebija raudājusi ne tad, kad nomira tēvs, ne tad, kad krita dēls, ne arī tad, kad viņu pameta Kīts.

Vēl tagad viņa juta, kā, uzsākot rak�anu, lāpsta iegrimst mitrajā zemē. Pēk�ņi viņu ap�ilbināja spilgta gaisma.

� Misis Kekstona, ko tad jūs tur darāt?

Kabatas spuldze apgaismoja mazo ķermenīti. Vecais vīrs pacēla lakatu un iesaucās:

� �ēlīgā debess! Mazais zīda kamolītis! Sabraukts, vai ne? Nabaga suņuks. Jau stīvs, bet neredz nevienas pa�as skrambas.

Viņ� pasniedza viņai spuldzi un atņēma lāpstu. � Jūs rādīsiet man gaismu, bet es rak�u. Ku�, ku�! Nu, nevajag tā. Tāds jauks sunīts bij, ka otra tādi i neatradīsi. Man viņ� tā patika.

Mitrās zemes kaudzīte auga. Tad viņ� nolika lāpstu sāņus, no jauna ietina D�esperu lakatā un sacīja]

� Nu jau būs dziļa diezgan. Cik tur nu ir no tā suņa.

Kaklu no jauna aiz�ņaudza elsas, un ve�uks viņu kā raudo�u bērnu pavadīja līdz pa�am dzīvoklim.

Tas pats �es�, kuru viņa iepriek�ējā vakarā savā gultā pameta, bija atkal atgriezies. Domas no jauna aizklīda pie �ī vakara: kā parādība pusnemaņā viņa aiztaustās uz vannas istabu, paņem pudelīti ar miega- * zāļu tabletēm, izkrata tās saujā, saber mutē un uzdzer virsū glāzi viskija. Ārsts bija brīdinājis, ka esot bīstami dzert alkoholu pēc sedatīvu lieto�anas. Viņa stāv tur grīļodamās un skaļi smejas. Kāda ironija! Cilvēkiem tik daudz kas liekas bīstams, tikai pati dzīve vien ne. Baidīdamās, ka nesākas vem�ana, viņa ielai� glāzē ūdeni un izdzer ari to. Tad atguļas gultā, un parādība atgūst ķermenisku veidolu.

Bailes uzplaiksnīja pārāk vēlu. Viņa bija mēģinājusi piecelties, lai pa telefonu sauktu pēc palīdzības, bet narkotika jau bija nokļuvusi asinīs, iesūkusies muskuļos un nervos.

Pēdējās apziņas dzirkstis lēni izplēnēja.

Trulas sāpes izrāva viņu no. nemaņas stāvoklim līdzīga miega. Zāļu pudelī�u �ķindoņa lika nerviem sarauties kā no sitiena. Pirmie vārie apziņas strāvojumi apstiprināja, ka �is slābanais ķermenis gultā pieder viņai.

Viņa apslapināja sasprēgāju�ās lūpas ar smil�papīram līdzīgu mēli. Mutē juta �ults gar�u.

Nāve bija viņu atraidījusi, un, padevīgi izstiepusies gultā, viņa ar rūgtumu domāja par piespiedu atgrie�anos dzīvē. Kaut kur lejā �ķindēja �ķīvji, un gaitenī klaudzēja soļi. Atvērās un aizvērās durvis.

Katra skaņa lika sarauties, un viņa satraukti klausījās, kā soļu troksnis te attālinās, te atkal tuvojas. Drīz viņai vajadzēs atvērt acis, sajūtot gaismas sāpīgo kairinājumu, vajadzēs raudzīties ne tikai blāvajā dienā, bet ari cilvēkos. Lasīt viņu acīs neizteikto jautājumu, nicinājumu vai � vēl ļaunāk � �ēlumu. Zēlums ir zīmogs, ko uzspie� neveiksmei.

Viņa gulēja, cie�i aizdarījusi acis, nevēlēdamās tās atvērt, jo, līdzko acis būs vaļā, dzīve sāksies no jauna.

Ieradās krustmāte Liliana un atnesa greipfrūtu, ko viņa ar savu pensiju nemaz nevarēja atļauties, un tu-berozes, kuru smar�a mazajai telpai bija par spēcīgu. Tad ienāca māsa, un abas �ukstus sarunājās.

Vēl nav nākusi pie samaņas, bet izskatās labāk.

� Nu jau viss ir kārtībā, � māsa sacīja. � Tagad vajag tikai izgulēties. Es viņu esmu bie�i redzējusi televīzijā.

� Nu; protams, � krustmāte Liliana ar gandarījumu teica. � Viņa televīzijā ir ļoti populāra.

� Bet izskatās daudz vecāka, nekā man likās.

� Vai tad �itādā brīdī cilvēks var labi izskatīties! � krustmātes Lilianas balsī ieskanējās sa�utums.

� Cik viņai gadu?

� �etrdesmit viens, � krustmāte Liliana meloja, it kā �etru gadu noslēp�ana nekustīgo gulētāju varētu no kaut kā pasargāt. Ja lūpas klausītu un kustētos, viņa būtu izkliegusi patiesību, bet mēle gulēja mutē kā sauss sūklis, un lūpas �ķita kā no gumijas.

� Dīvaini, ka neviens cits nav nācis viņu apmeklēt.

� Esmu viņas vienīgā radiniece un nevēlos, lai cilvēki viņu tagad traucētu, � krustmāte Liliana svarīgi teica. � Tikko kāds uzzinās, no ciemiņiem nevarēs ne atkauties.

Meli, meli, meli.

*

Vēl atrazdamās kaut kur starp sapni un īstenību, viņa patvērās savas bērnības dro�ajā pasaulē. Viņa atkal skrēja pa līkumainām me�a takām, kur nobiru�ajās lapās noslāpa soļu troksnis, ieplūzdams visapkārt valdo�ajā klusumā.

Klusums bija kā dzīva būtne un lidinājās kaut kur starp eikaliptu mezglainajām saknēm un zariem, kas ar savu it kā nolakoto lapu saulsargiem balstīja debesu zilgmi. Klusums viņu satvēra un apskāva, un turēja, līdz pats saira vesela miriādē vissīkāko skaņu: zī�ainā

�alkā, ar kādu vēj� pārskrēja koku galotnēm, neskanīgā �akstā, ar kuru no stumbra nokrita gabals mizas, sidrabainā putna trellī. Pēc tam klusums no jauna sakļāvās pār me�u, kļūdams vēl dziļāks.

Viņa pieglauda vaigu koka stumbram, kas bija tikpat gludens kā cilvēka āda, tikai vēsāks. Tad piespieda tam ausi un iedomājās, ka dzird, kā pulsē sula � glu�i tāpat kā asinis viņas rokas locītavā.

Viņa nogūlās zemē un juta, kā pērnie zāles stiebri duras kailajos ceļgalos, juta zemes karsto elpu, kas cēlās un plaka tāpat kā viņas krūtis, redzēja asnus, kas līda āra no zemes maigi un'zaļi, skudras, kas rosījās pie pa�as zemes augo�u sīciņu puķī�u ziedkausiņos, mārītes, kas, savās lakotajās, punktainajās bruņās tērptas, rāpoja pa tieviem stiebriņiem. Visaptvero�ajā klusumā varēja sadzirdēt pat zāli augam.

*

Viņa pamodās no sapņa, kuru neatcerējās. Neviļus pavērās plaksti. Gaisma ap�ilbināja acis. Pie gultas stāvo�ā māsa viņai uzsmaidīja. Viņa redzēja tikai smaidu un �ķībos priek�zobus, viss pārējais saplūda miglā.

� Vai �orīt jūtaties jau labāk, misis Kekstona? � balss kā vīle griezās nervos. � Jūs izskatāties labāk. Dakteris txūs apmierināts. Kā būtu ar tasīti stipras tējas? Jūsu jaukā krustmāmiņa atnesa vislabāko Indijas tēju un teica, ka jūs to dzerot stipru un bez piena. Vai tā ir?

Viņa pamāja, un pakausī iedūra asa sāpe. Durvis aizvērās, atvērās, un māsa nolika uz galda hromētu paplāti.

� Varbūt piecelsimies uz brītiņu sēdus?

Spēcīga roka apņēma viņas plecus, veikli sakārtoja aizmugurē spilvenus. Ceļoties sēdus, noreiba galva. Sejai un rokām pārslīdēja silta, mitra drāna.

� Tas tikai tā � lai drusku atsvaidzinātu. Vēlāk es jūs nomazgā�u kārtīgi, bet varbūt jūs jau pati varēsiet aiziet uz vannas istabu. Tagad izdzeriet tēju, un, kad jutīsieties labāk, sāksim gudrot, ko darīt tālāk. Norunāts? .

Viņa redzēja, kā tuklie pirksti sakļaujas ap rafiju pinuma klāto tējkannas osu, kā no kannas snīpja līst kūpo�s, dzintarains dzēriens, sajuta tā smar�īgos tvaikus, kad māsa pacēla tasi viņai pie lūpām. Viņa dzēra, pali kaunēdamās par savu nevarību.

� Redzat nu, cik labi, � māsa sacīja kaitino�ā pacilātībā, kad viņa bija izdzērusi otru tasi. � Tas aizmēzīs visus zirnekļa tīklus.

Tie�i tā arī notika. Visi tie tīmekļi, kuros bija sapinies kā gars, .tā miesa, nokrita, atstājot viņu ne tikvien kailu, bet pat bez ādas, tā ka ķermenis �ķita pārvērties atkailinātu nervu kamolā.

Viss, kas tika darīts, lai viņu ātrāk atgrieztu dzīvē, vēl vairāk atsve�ināja viņu no tās. Krustmāte bija atnesusi no viņas dzīvokļa visu, kas nepiecie�ams labsajūtai. Vannai bija piebērta viņas pa�as aromātiskā sāls, arī �ampūns bija viņas, tāpat kā zīda naktskrekls. Juzdamās svaigāka, viņa atlaidās spilvenos un aplaida acis palātai, kuras krāsojumam bija izraudzīti tādi toņi, kas nomierino�i iedarbojas uz pārkairinātiem nerviem, tad aizvēra acis, cenzdamās iemidzināt arī garu.

*

Kad viņa atkal atvēra acis, pie gultas sēdēja krustmāte Liliana un adīja, izstarodama ap sevi tik pazīstamo paļāvību. Viņas laipnajās acīs slēpās neizteiktu jautājumu gūzma, pār lūpām kuru katru mirkli izlauzīsies nesakarīgu spriedelējumu straume.

Tempija atcerējās garos vakarus, kad krustmāte Liliana adīja, bet viņa palīdzēja tēvam kārtot herbārijus. -Lampas gaisma krita uz viņa stūrainajām rokām, no tabakas sadzeltēju�ajiem pirkstiem, nagiem, zem kuriem baloja krīta putekļu pēdas. �is gaismas aplis kļuva par simbolu viņas bērnudienu pasaulei, kurā tēva un krustmātes Lilianas rokas pasargāja viņu no tumsas un visām tām briesmām, kas tajā slēpās.

Tikai tad, kad bērnība jau bija aiz muguras un pienāca romantisku sapņu pilnā jaunība, mīlo�o cilvēku sargājo�ās rokas pēk�ņi kļuva par va�ām. Tid�i tā viņa to izjuta, kad nepilnu astoņpadsmit gadu vecumā viņu skāra, kā pa�ai likās, � mīlestība.

Krustmātes Lilianas klātbūtne lika ierunāties vainas apziņai. Par spīti visam, viņa vēl arvien apveltīja Tem-piju ar to pa�u neviltoto mīlestību, ko sākotnēji bija dāvājusi bārabērnam un saglabājusi visu mū�u, kaut arī �bērns� to bie�i vien nebija attaisnojis.

Krustmāte Liliana savā mundrajā balsī paklusām tērgāja:

� Vecākā māsa man teica, ka dakteris neiesakot tev pec �īs slimo�anas dzīvot vienai, īpa�i tagad, kad nav vairs D�espera. Dieviņ tētiņ, kas tikai cilvēkam nav jāpieredz! Es jau vienādiņ esmu teikusi, ka tādiem trakiem braucējiem vieta tik aiz restēm. Kas tas bij par mīļu sunīti! Tev bez viņa būs skumīgi. Un man ie�āvās prātā ...

Tempija ļoti labi saprata �o domu, kuru krustmāte Liliana vārdos nekad līdz galam neizteica, � viņa labprāt pārvāktos pie Tempijas un vadītu saimniecību. Agrāk Tempija �o mājienu arvien bija ignorējusi. Tagad viņa tajā saklausīja ne vien krustmātes Lilianas nemainīgās mīlestības apliecinājumu, bet arī viņas vientulību.

Viņa paspieda vecenītes roku un izmocīja smaidu.

� Varbūt. Gan jau redzēsim, kad bū�u atkal uz kājām.

Viņa aizvēra acis, izlikdamās, ka grib gulēt, un sajuta uz savas pieres krustmātes Lilianas lūpas līdz ar neiztrūksto�o lavandas ūdens smar�u, kas viņu visur pavadīja.

Durvis klusi aizvērās. Viņa iegrima tuk�umā.

*

Dzīve ne�ēlīgi atgriezās. Vientulība pletās pār viņu kā iznīcības mākoņa sēne un iezīdās visur: domās, jūtās, pa�os sirds dziļumos.

Kad miegazāles vairs neiedarbojās, viņa stundām ilgi gulēja nomodā un domāja par savu dzīvi: cik gadus gan vēl vajadzēs tā dzīvot, ilgojoties pēc nāves, bet neiedro�inoties nomirt? .

�Suņa dēļ tādas lietas nedara,� � māsa bija teikusi. �Nē,� viņa domās piekrita. �To dara tad, kad dzīve pārvērtusies drupās.�

I< 11h aiziedams sagrāva pamatus viņas eksistences it dro�ajai celtnei, kas tagad bija sagruvusi pār viņas i.nlvii iiii vairs neaizturēja nevienu vēju.

Aizvērto acu priek�ā iznira viņa galva gaismas staru vainaga. Tie�i tādu viņa Kītu bija ieraudzījusi tajā diena, kad viņ� ielauzās viņas dzīvē, kamēr viņa pati hipija ' liedaga smiltīs un kopā ar Kristoferu cēla niil�u pili.

� Vai jums nebūs iebildumu, ja jūs nofotogra-le�u? � viņ� bija teicis.

Viņa bija pacēlusi acis, pārsteigta un augstprātīga. Kīts stāvēja starp viņu un sauli, no sāļā jūras ūdens stīvie mati veidoja ap viņa galvu mirdzo�u oreolu.

Fotogrāfija parādījās visās vakara avīzēs � �Karalaika salmu atraitne ar dēlu� � un izrāva viņu no vienmuļās piepilsētas dzīves. Glu�i kā filmā viņa redzēja Rīta seju tuvplānā, kā tik bie�i to bija skatījusi: biezas, spurainas uzacis virs acīm, ^am bija miglā tītas jliras nenosakāmā krāsa, stīvi, rūsgani, saulē izbalēju�i mati, pilnīgas lūpas zem bālu ūsu ezī�a.

Ja to, ko viņa visus �os gadus pret Kītu bija jutusi, varēja saukt par mīlestību, tad tā bija atnākusi jau pa�ā pirmajā brīdī. Lai cik tuvi abi bija vēlāk, kad Kīts kļuva par daļu no viņas miesas un gara, lai cik pilnīga bija viņas dzīves atkarība no Rīta, nekad viņa nepazina viņu labāk kā �ajā pirmajā pārsteiguma mirklī, kad viņ� ne tikai nostājās starp viņu un sauli,' bet pats kļuva par sauli.

Kad Kīts aizgāja, viņa iepazina sāpi, kas ir ļaunāka par nāvi.

Kristofera nāve bija apdullino�s trieciens. Sirdi plosīja neticība, mokas un sa�utums. Būdams miris, viņ� brīnumainā kārtā atkal kļuva par bērnu, kur� pirmos piecus gadus bija viņas dzīves piepildījums. Viss, kas jau �ķita aizmirsts, atkal atdzīvojās atmiņā: mazā ro-ķele, kas satver viņas pirkstu, lūpiņas, kas meklē krūti, bezzobainais smaids un pirmie nedro�ie soļi.

Kad dēlu Malajas d�ungļos nogalināja, viņu biedēja doma, ka viss, kas slēpies kaut kur dziļi zemapziņā, jau ir aizmirsts, jo viņ� bija izaudzis par lempīgu jaunieti, kura vārdi un darbi no dienas dienā deldēja viņas mīlestību. Nepateicīgs un nemīlo�s. Viņ� nejuta mīlcs-tību pret māti un ari no viņas to negaidīja. Tagad Kri�* ! toferam nekā vairs nevajadzēja un diezin vai bija vaja- ¹ dzējis arī agrāk. Zaudējumu, kur� ir smags un rūgts, pat tad ja pagātne sniegusi kādu piepildījumu, vēl rūgtāku darīja sajūta, ka viss bijis veltīgs, jo viņu attiecību kamolā sa�ķetināju�ies vienīgi strīdi, pārpratumi, vil�anās un tikai pa�i pavir�ākie kontakti.

Pirmajās nedējās viņai būtu gribējies palikt vienatnē ar savām cie�anām, ta�u ieradās krustmāte Liliana, un, kaut arī abām bija vienas sāpes, starp viņām nostājās krustmātes Lilianas vārdos neizteiktais nosodījums. Katru reizi, kad viņas skatiens sastapās ar sasarku�ajām, no asarām aizpampu�ajām acīm, viņa izlasīja tajās pārmetumu, tādēļ ka pati nenoraudāja ne asaru. Kristofera nāve bija izsausējusi viņā visus asaru avotus.

Sāpes par tēva nāvi vēl skaudrākas vērta apziņa, ka viņa bija darījusi nelaimīgus pēdējos tēva mū�a gadus, kaut ari viņ� par to nebija bildis ne vārda. Viņas attiecības ar Kītu viņ� pieminēja tikai reizi, pa�ā viņu kopdzīves sākumā, kad runas par to bija nāku�as viņam ausīs. Pēc �īs vienīgās reizes, kad viņ� klaji un godīgi pateica savas domas, viņ� nepārstāja meitu mīlēt. Viņi' netikās bie�i, ta�u vēstules pienāca tikpat regulāri kā senāk, iepazīstinādamas viņu ar atklājumiem, kurus viņ� bija izdarījis, pētīdams Austrālijas dabu, it kā viņi vēl arvien abi kopā dotos pārgājienos novērodami, izlūkodami, ieklausīdamies.

Līdz ar tēvu nebūtībā aizgāja arī daļa no viņas pa�as dzīves. Tā bija smeldzo�a sāpe, kas ilgi nenorima, sāpe, kas saaudās ar pa�pārmetumiem, ka viņa darījusi tēvam pāri, ta�u bez mazākās no�ēlas par to, kas veco vīru bija tik ļoti sāpinājis.

Tā viņa dzīvoja ar kluso smeldzi par tēva zaudējumu, ar sāpēm un niknumu par dēla nāvi. Tomēr dzīve bez tēva un arī bez dēla gāja savu gaitu. Bez Kīta tā bija apstājusies.

Kad viņ� tajā pirmajā gadā aizlidoja atpakaļ uz salām, viņa ilgojās pēc viņa tā, kā pa visiem kara gadiem pēc sava vīra nekad nebija ilgojusies. Miegā un nomodā, dienu un nakti ar visu savu sirdi un prātu

viņa�tiecas viņam pretī, un miesa, kas palika uz vietas, bija tikai tuk�a �aula.

Viņai pat prata neienāca doma, ka tā ir nodevība pret viru, bērnu un ģimeni. Sīs kaislības liesmā viss parejais saira pelnos. Viņas ķermenis uzplauka jaunā skaistumā, prāts modās jaunai un satrauco�ai dzīvei, par kādu viņai nebija bijis ne jausmas laulībā ar solīdo kohortu Ārmitid�u, kuram bija pliks pakausis, stūraini /.okļi un kur�, �ķiet, ne par ko citu nedomāja kā vien par savu darbu, sievu un bērnu.

Tajos gados, krustmātes Lilianas vārdiem runājot, viņa tina Robertu ap mazo pirkstiņu, dāvādama viņam pieķer�anos un (audama ņemt to, ko viņ� vēlas � pēc vil�anās medusmēnesī tas nebija nekas liels �, aprūpēdama viņa bērnu, vadīdama saimniecību, uzņemdama* viņa tikpat garlaicīgos draugus, kas noteiktos vakaros ieradās spēlēt brid�ii, sestdienas pēcpusdienās izvadīdama vīru uz golfa klubu, bet svētdienās kopā ar viņu dārgajā, vecmodīgajā, bet teicami uzturētajā automa�īnā apbraukādama radiniekus.

Kad sākās kar�, viņ� visus pārsteidza, brīvprātīgi pieteikdamies armijā, lai gan bija jau pāri iesaukuma gadiem. Viņa prombūtne izjauca ierasto dzīves ritmu, ta�u jūtu pasauli atstāja-neskartu. Viņas dzīvi aizpildīja Kristofers, un Roberts pamazām pagaisa no atmiņas, eksistēdams vairs tikai kā garu un neinteresantu iknedēļas vēstuļu autors, kuras bagātināja viņas vienmuļo ikdienu ar steriliem, izskaistinātiem karavīra dzīves aprakstiem.

Kad Kīts kļuva par viņas mīļāko, viņa aptvēra, ka nebija Robertam devusi neko � pat prostitūta būtu devusi viņam vairāk. Uz īsu mirkli pavīdēja vainas apziņa, jo tagad viņa saprata, ko nozīmēja viņa mulsi sarauktā piere nelaimīgā medusmēne�a laikā.

Pēc tam kad viņas attiecības ar Kītu vairs nebija nekāds noslēpums un sāka ost pēc skandāla (�Skaistā karalaika salmu atraitne dejo ar kara korespondentu�), viņai arvien vairāk uzmanības pievērsa tie, kas rīkoja modes skates labdarīgiem mērķiem. Ļaudis labprāt maksāja naudu, lai redzētu, kā viņa demonstrē modeļus, pie�ķirot tiem īpa�u eleganci. Tenkas un mākslinieciskas fotogrāfijas viņas skaistuma slavai nekaitēja, drīzāk gan otrādi.

Viņu kaitināja ģimenes locekļu brīdinājumi un pārmetumi, jo �ajā jaunajā, burvības pilnajā pasaulē viņa bija pazaudējusi ne tikai piesardzību, bet pat vajadzību pēo tās. Krustmāte Liliana, kurai bija pārspīlēti idealizēts priek�stats par laulību, kop� viņas līgavainis pirms gadsimta ceturk�ņa bija kritis pie Gallipoli, brīdināja brāļameitu, ka viņa sapnim upurē īstenību.

� Viņ� ta�u nevar tevi precēt, pat ja Roberts dotu �ķir�anos, bet uz to nav daudz ko cerēt, jo tavs vīrs ir ļoti reliģiozs cilvēks.

Bet Roberts, kaut patie�ām dziļi reliģiozs, augstu vērtēja savu vīra un finansista godu un pārsteidza visus, iesniegdams �ķir�anos.

Viņa vairs nepazina atturīgo cilvēku, kuru bija apprecējusi. Tuksnesī pavadītie gadi bija padarīju�i viņu skarbu un strupu. Tērpies kapteiņa formā, iedegu�ās rokas uz galda izpletis, viņ� sēdēja iepretim un satrieca viņu ar savu pēk�ņo paziņojumu:

� Es �ķiros no tevis. Kā vainīgo uzdodu Kītu Mās-tersu, un piedzī�u no viņa tiesas izdevumus.

� Bet, Robert, kā tu vari tā darīt!

� Varu un darī�u. Tu esi ne tikai padarījusi mani par apsmieklu visu acīs, tu esi apkaunojusi manu un mūsu dēla vārdu, un, starp citu, savējo ari. Un, tā kā vainīgs pie tā visa ir Māsterss, tad viņ� maksās.

� Nekad nedomāju, ka tu esi tik naudkārīgs.

� Es neesmu naudkārīgs. Man vajadzīga taisnība, vairāk nekas. Es saprastu, ja tu būtu iemīlējusi jaunāku cilvēku. Es nebūtu tevi nosodījis, jo, lai dievs man piedod, pats rīkojos negodīgi, tevi, astoņpadsmitgadīgu, kārdinādams ar iespēju dzīvot Sidnejā. Es zinu, ka tu pie manis nenāci aiz mīlestības, bet tikai tādēļ, lai tiktu prom no tā no�ēlojamā nostūra, kurā dzīvoji, ta�u es biju tāds muļķis un ticēju, ka ar laiku tu mani iemīlēsi.

Es pavisam mierīgi būtu varējis atdot tev brīvību, apzinādamies, ka pirmām kārtām vainīgs esmu pats. Es būtu varējis arī turpmāk dzīvot ar tevi kopā, zinot, ka tu mani īlemīli un nekad nemīlēsi, bet es nespētu dzīvot ar tevi, ja tu būtu iemīlējusi citu. Ta�u ar savu tagadējo uzvedību tu esi mūs visus novilkusi dubļos.

Kā tu domā, kā es jutos, kad mani biedri tīksminājās ap fotogrāfijām, kurās bija redzama mana sieva kopā ar slaveno kara korespondentu da�ādos nakts klubos? Un�kā jutās Kristofers skolā?

� Viņ� vēl ir par jaunu, lai ko saprastu.

�. Zēns nekad nav par jaunu, lai saprastu. Un, ja ari la būtu, tad biedri viņam drīz vien paskaidros, ka viņa māte ir padauza.

� Nav tiesa!

� Nu tad tu kļūsi par tādu, vēl iekams tiesas process būs galā. Un Māsterss par visu samaksās.

Maksāja viņi visi � katrs savā veidā. Roberta audzinā�anā tiks atstāts īgns, sevī ierāvies zēns.

� Nedomā vairs par to, � Kīts bija teicis taja naktī, ar skūpstiem �āvēdams viņas asaras. � Mums vairs neviens nekā nevar padarīt. Mēs esam viens otru atradu�i � uz visiem laikiem.

Kop� �ī brī�a bija sākusies viņas īstā laulības dzīve, kaut arī Kīts to nevarēja legalizēt, jo viņa sieva kop� pirmā bērna nāves atradās psihiatriskajā slimnīca.

Dzīvoklis, kurā abi apmetās uz kopīgu dzīvi, kļuva par Tempijas īstajām mājām, kādu viņai nekad agrāk nebija bijis. Gan ienaidnieki, gan draugi brīnījās, kā Māsterss var atļauties �ādu, kā modernie rakstnieki teiktu, �burvīgu ietvaru burvīgai sievietei�, jo summa, kuru nācās samaksāt Robertam, bija ievērojama. Ta�u viņi nezināja, ka Kītam bija varen palaimējies, jo kāds amerikāņu pulkvedis, kam viņ� savā laikā bija izpalīdzējis, par nelielu atlīdzību atstāja viņam savu īres līgumu līdz ar visām elegantajām mēbelēm, tā ka atkāp�anās nauda nemaz nebija jāmaksā. �is dzīvoklis ar milzīgajiem logiem, no kuriem pavērās skats uz Moz-mena līci un tālāk uz ostu, kļuva par mūsdienīgu pa-raugmājokli. Sienu, kas atradās pretī logam, klāja abstrakta freska, un, gaismai mainoties, no bezveidīgā haosa iznira arvien jaunas krāsas, brī�iem veidodamas pat konkrētus apveidus.

Vienīgā vecmodīgā mēbele, kas viņiem piederēja, bija eleganta, ar kokgriezumiem rotāta divguļama gulta astoņpadsmitā gadsimta beigu stilā, kuru viņi bija nopirku�i vairāksolī�anā kāda veca kolonista mājā. Tiem, kas par �o gultu zobojās, Kīts mēdza atbildēt, ka viņam vislabāk patīkot kombinēt pa�u labāko kā no vecā, tā jaunā, un �inī gadījumā tas esot panākts ar vislabākajiem modernajiem matra�iem.

Dzīvoklis bija lielisks fons viņu viesībām, kurās pulcējās izmeklēta sabiedrība � ļaudis, no kuriem varēja iegūt informāciju par da�ādu notikumu aizkulisēm, mākslinieki, kuri savos darbos operēja ar mazāk attīsti? tam prātam nepieejamo piekto dimensiju, mūziķi, kuri noliedza, melodiju un eksperimentēja ar disonansēm, literāti, kuri upurēja saturu un formu, lai analizētu cilvēka dabas būtību.

Viņa arvien bija izjutusi sevi kā organisku daļu tajā dzīvē, kuru abi kopā bija radīju�i. Viņi bija vienlīdz labi saskaņoti kā sabiedriskā ziņā, tā fiziski, katram bija sava svarīga, neaizstājama loma, veidojot vienu ideālu veselumu.

Vismaz tā viņai toreiz bija licies.

Viņa ar sajūsmu veica mājasmātes pienākumus, ap-gadādama eksotiskus ēdienus un visda�ādākos dzērienus, un viesi nerimās viņu cildināt un apbrīnot gan kā sievieti, gan kā mājasmāti.

Kīts ar savam temperamentam piemīto�o .dinamismu prata sakausēt da�kārt pretrunīgo viesu pulku harmoniskā vienībā, kaut arī reizēm tā bija modernās simfonijas uz disonansēm balstītā harmonija, kurā no mūzikas pāri palicis tikai viens vienīgs no�u raksts.

Reiz, būdama nesapra�anā par kādu abstraktu gleznu, kas Kītam bija uzdāvināta, Tempija lūdza, lai viņ� to izskaidro. Kīts tikai pasmējās.

� Glezniecībā forma nav būtiska, glu�i tāpat kā mūzikā vai literatūrā, un pa�ā dzīvē arī. Katrs tāds darbs ir tikai kā punktiņ� pu^ntilista gleznā, kur� kopā ar citiem rada gaismas vai formas ilūziju. Itin viss ir tikai ilūzija.

� Es tam neticu.

� Viss � ar vienu mazu izņēmumu. � Ar sev tik raksturīgu strauju kustību viņ� skūpstā noslāpēja vārdus uz viņas lūpām un ar sava spēcīgā ķermeņa aicinājumu izdzēsa domu viņas smadzenēs. Ļaujoties augo�ās kaislības vilnim, viņa aizmirsa visu uz pasaules.

Ne reizes pa visiem kopā nodzīvotajiem gadiem nebija gadījuma, kad viņa nebūtu iekvēlojusies, sajūtot viņa velmi, vai nebūtu radusi atbalsi savai kaislībai, likai �ai kopbūtnei bija nozīme, tā bija realitāte, tā bija dzīve, un svarīgs izrādījās ne tikai pats piepildījums, bet ari viss, ko tas nesa sev līdz. Kad viņa pēc tam pamazām atgriezās īstenībā no tās bezgalības, kura to aiznesa Kīta skaujas, debesis �ķita neizsakāmi augstas, jūra bezgalīgi dziļa. Koki, kuru zaļās lapotnes zem balkona �alca vējā, pārvērtās par me�u, un caur ieliektajām, maziem austrumnieku zobeniem līdzīgajām lapām saule zīmēja uz izliekto zaru sārti gludenās virsmas ģeometriskas figūras glu�i kā kubistu gleznās. Debesis un jūra, koki un vēj� saplūda vienā jutekliskā melodijā.

Tikai pēc tam kad Kīts viņu pameta, intīmās dzīves fizioloģija ar savu nepievilcīgo tie�amību saka viņu mocīt pa sapņiem.

*

Dienas un naktis slimnīcā sekoja cita citai, maz at�ķirdamās. Dienas plūdumu reizēm pārtrauca baltos virsvalkos tērptai parādības, kas viņu aprūpēja. Presē par notiku�o nebija ne mazākā mājiena. Par to bija gādājusi avīze, kurai piederēja tā televīzijas studija, kurā viņa strādāja. Viņa pati bija lūgusi apmeklētājus neielaist, bet vēstules un puķes pienaca viena laida. Tikai krustmāte Liliana ieradās katru dienu, bezgala sirsnīga un saproto�a viņa tur sēdēja adīdama, pļapa-dama, kaldama plānus.

Sedatīvi, kurus Tcmpija katru vakaru' lietoja, drīzāk uzbudināja nekā nomierināja, un viņa gulēja vaļējām acīm, domās pārstaigādama savas pagātnes gai�as takas un prātodama, kādēļ gan bija cietusi sakāvi.

Toreiz, kad viņas dzīvi vainagoja panākumi, nauda un komplimenti bija nāku�i no visām pusēm. Reiz viņas fotogrāfija parādījās uz kāda amerikāņu �urnāla vāka, un līdz ar to viņa bija izgājusi starptautiskajā arēnā. Pēc tam k^d avīze, kurā strādāja Kīts, nopirka televīzijas studiju, viņu pazina katrā mājā. Viņa iemiesoja sevī visu to, par ko sapņoja pēc romantikas slāpsto�ās mājsaimnieces. Da�kārt Kīts viņu ķircināja, tincinādams, vai viņai nekad neesot ie�āvusies prātā doma, ka viņas pēc tā visa kārojot tikai tādēļ vien, ka tiekot attiecīgi apstradatas. Viņa to noliedza. Ja bija vajadzīgi pierādījumi tam, ka yiņas reklamētās vērtības bruģēja ceļu uz laimi, tad �āds pierādījums bija viņas pa�as dzīve.

Viņa iemācījās glu�i profesionāli novērtēt savus plusus un mīnusus, tāpat kā to dara speciālisti. Ķircinādams viņu, Kīts tādā pa�ā manierē bija sacerējis pantiņu, kurā satīra mijās ar jēlībām un kurā viņ� uzskaitīja visu to, kas viņam pie Tempijas patika � tīģerienes acis, zili melnos matus, slaidos gurnus, stingrās krūtis. Viņa mēdza par to tikai pasmieties, bet paticis tas viņai Jiekad nebija.

Viņa mīlēja savu profesiju un ticēja, ka tā ir svarīga un vajadzīga. �Tie, kas sacer reklāmas, ar laiku pa�i sāk ticēt saviem saukļiem,� Kīts bija zobojies. Un patie�ām, kļuvusi par �skaistuma un sievi�ķības etalonu� un ar savu pievilcību reklamēdama kā�kosmētiku un smar�as, ta arī zināmu dzīves veidu, viņa patie�ām to visu bija pieņēmusi kā neap�aubāmu patiesību.

Viņa ar baudu lielu daļu sava laika pavadīja elegantos kosmētikas salonos, kur prasmīgas rokas ar krēmu un da�ādu masku palīdzību viņas jau tā gludo ādu darīja vēl gludāku, bet masā�a, manikīrs un pedikīrs sagādāja glu�i juteklisku baudījumu.

Ilgas stundas katru nedēļu aizritēja fotostudijā, kur viņa pozēja, demonstrēdama jaunākos modeļus no Londonas, Parīzes un Ņujorkas un ar gandarījumu sajuzdama, ka prot pielāgot tiem kā savu ķermeni, tā seju. Tikpat ilgs laiks pagāja televīzijas studijā, sagatavojot un ierakstot kārtējo raidījumu lauku namamātēm, kam zilais ekrāns bija vienīgā iespēja aizmirsties. Savu daļu prasīja pārrunas ar telereklāmu pasūtītājiem un speciālistiem. Savu � da�ādu svinību atklā�ana un komentāru snieg�ana labdarības organizāciju rīkotajās modes skatēs, kuras labdarīgiem mērķiem gan deva visai maz, jo ienākumu lielākā daļa aizgāja izdevumu seg�anai.

Milzīgu gandarījumu sagādāja viņas �Sarma kluba� popularitāte, vēstules no- sievietēm, kuras stāstīja, kā mainījies gan viņu izskats, gan mājoklis, sekojot Tempijas padomiem.

.la nr? nepielūdzamie gadi kādreiz paraudzījās pār plecu, kad viņa sevi aplūkoja ne�ēlīgajā vannas istabas Itugiilī, visas �aubu ēnas atkal izgaisa, kad Kīta acis, viņu uzlūkojot, iekvēlojās, un, kad abi sakusa gadu gulta neizsīksto�as kaislības brāzmā, tad uz mirkli viņa iikal ticēja skaistuma un mīlestības nemirstībai.

Visu kopdzīves laiku viņa pūlējās ne tikai savā, bet arī Kīta labā: ielūdza viesos cilvēkus, kas varēja būt viņam noderīgi, pulcēja sabiedrību, kas atbilda viņa gaumei � zino�us, asprātīgus, ietekmīgus ļaudis, kuri iz�ķiro�ajā brīdī varētu secināt, ka tie�i viņ� ir tas vīrs, kam jāsē� avīzes galvenā redaktora krēslā, � tas bija mērķis, kuru viņ� stādīja pāri visam.

Tempijas pasaule arvien bija vīraka smar�as piekvēpināta, tomēr bezpersoniska, jo vairumu viņas paziņu drīzāk varēja saukt par pielūdzējiem un glaimotājiem nekā draugiem. īstu draugu viņai nebija, Kīts bija greizsirdīgs kā uz vīrie�iem, tā sievietēm � uz visu, kas varētu nostāties starp viņiem. Reizēm pat uz D�esperu.

Viņa nekad neprotestēja. Kīta greizsirdība viņai glaimoja. *

Sievietes viņu apskauda Kīta uzticības dēļ. Tās dzīvoja pasaulē, kurā laulāta drauga uzticība bija retums, bet nelaulāta � gandrīz vai brīnums.

No citu sievie�u rūgtajiem piedzīvojumiem viņa nekā nemācījās. Sve�u vīru neuzticība tikai vēl vairāk izcēla viņas veiksmi. Ja viņa kādreiz arī aizdomājās līdz tam, ka neuzticība �ajā vidē kļuvusi par sadzīves normu, tad sevi uzskatīja par laimīgu izņēmumu. Viņa dzīvoja pārliecībā, ka pienāks diena, kad viņu mīlestību apliecinās arī laulības zīmogs. Diena, kad no �īs .dzīves aizies tā nabaga nenormālā būtne, kas skaitījās viņa sieva, vai arī tiks grozīts likums par garīgi slimajiem. Pagaidām �is jautājums viņas dzīvi neaptum�oja.

Viņa būtu ar lepnumu dzemdējusi Kīta bērnu, izaicinādama pasauli tāpat kā toreiz, kad atklāti pieņēma viņa mīlestību. Bet Kīts par to negribēja ne dzirdēt.

Varbūt traģiskie pārdzīvojumi � nedzīva bērna piedzim�ana un sievas ārprāts uz laikiem iznīcināju�i viņā tēva jūtas? Reizēm viņa domāja, ka tā ir greizsirdība,

ka Kīts negrib, lai starp viņiem nostātos kāds tre�ais, un tādē] savs bērns būtu tikpat nevēlams kā Kristofers.

Viņ� ienīda bērflus. Pirmajos gados viņu kopdzīves debesis apmācās vienīgi tajās reizēs, kad viņa nonāca stāvoklī. Kaut arī bērnu viņ� nekādā gadījumā nevēlējās, tomēr tuvības brī�os aizmirsa piesardzību.

� Nu, atļauj man laist bērnu pasaulē, � viņa lūdzās, kad tas notika tre�o reizi. � �oreiz atļauj 1

Viņa seja apmācās.

_� Nē, � viņ� teica. � Nē. Es negribu bērnus. Nekādā gadījumā. Taisi cauri. Tas ta�u nemaz nav grūti.

�Tas nemaz nav. grūti tam, kam tas nav jādara,� viņa ar rūgtumu domāja, kad piekto reizi devās uz moderno klīniku, kuras laipnais ārsts, izpalīdzēdams tādam pa�ām pacientēm kā Tempija, bija sarausis veselu bagātību.

Bet katru reizi, kad tas notika, viņa pārdzīvoja dziļu depresiju. Vispār jau arī viņa pati ne pārāk vēlējās bērnu. Visu savu mātes maigumu viņa bija atdevusi Kristoferam pirmajos dzīvības gados. Bet, tiklīdz* viņā sāka veidoties jauna dzīvība, radās arī vēlē�anās to aizsargāt. Piekto reizi, pamostoties no narkozes, visa viņas būtne sacēlās protestā, un viņa nozvērējās: �Nekad vairs!� Un tie�ām tas nekad vairs neatkārtojās. Kīts nejautāja, kādēļ un kāpēc. Kad asins balss viņus atkal savienoja, viņa bija priecīga, ka nevajag baiļoties.

� Tagad-viņa bija viena � bez bērniem un neauglīga. Viņ� bija iznīcinājis viņā dzīvības pirmsākumus ar tādu pa�u ne�ēlību, ar kādu noindēja kaķeni, kura pārāk bie�i apbērnojās.

*

Viņa bija klāt, kad pirms nepilniem diviem gadiem Kīts saņēma telegrammu par sievas nāvi. To lasot, viņa seja kļuva dzelteni pelēka. Viņ� pasniedza blanku viņai, un, izlasījusi īso, oficiālo vēsti no psihiatriskās slimnīcas, viņa klusēdama atdeva telegrammu Kītam. Ko gan viņa būtu varējusi teikt! Ne viens, ne otrs par to vairs nerunāja ne vārda, bet naktī abiem pāri brāzās

Imin kaislību vētra, ka tikai vēlāk Tempija aptvēra, cik

dziļi�Kītu skārusi saņemtā ziņa.

Viņa nebija runājusi par salaulā�anos. Tas būtu bijis tik maziski. Viņa pat nebija pārliecināta, vai tobrīd ļu c tās ilgojās. �ķita, ka, pa galvu pa kaklu steidzoties legalizēt to, ko viņu savstarpēja mīlestība jau sen bija apzīmogojusi, viņi tikai mestu ēnu uz visu savu ilgo kopdzīvi, Ta�u, domājot par nākotni, viņa to pieņēma kā kaut ko vēlamu un pa�u par sevi saprotamu, kas daudz ko atvieglos, kad Kītam pienāks laiks kļūt par galveno redaktoru.

Pēc tam kad sieviete, kuru Kīts jaunībā bija apprecējis, tik nemanāmi aizgāja no �īs pasaules, viņ� savā kaislībā kļuva tikpat neremdināms kā viņu kopdzīves pirmajā laikā, ta�u kaut kas bija mainījies. Savā ne-klusināmajā iekārē viņ� bie�i kļuva ne�ēlīgs, tā ka uz viņas ķermeņa da�kārt palika viņa roku, lūpu un zobu pēdas.

Pēc vienas no �ādām naktīm viņi sēdēja uz balkona un ēda brokastis. D�akaranda birdināja ap viņiem savus trauslos zvaniņus, un jūra ņirbēja rīta saules gaismā. Jau pirms kafijas Kīts bija izdzēris dubult-porciju viskija. Tas Tempiju pārsteidza, jo pirms brokastīm viņ� nekad nebija tā darījis, kaut arī vispār dzēra diezgan daudz. Iztuk�ojis glāzi, viņ| ieleja sev tasi stipras, melnas kafijas. Sarunas neraisījās, bet tur nebija nekā neparasta. Brokastis viņ� arvien ēda klusēdams. Tāds bija ierastais dzīves ritms � gulēt viņi gāja vēlu, cēlās vēlu, tad kādu stundu veltīja rīta tualetei, pēc tam sekoja nesteidzīgas brokastis, kad citi cilvēki jau sāka domāt par pusdienām. Turpat blakus uz galda gulēja rīta avīzes, un viņ�, uzacis savilcis, uzmanīgi pārskatīja slejas. Arī tur nebija nekā neparasta.

Nesteidzīgi ēzdama greipfrūtu un dzerdama kafiju, viņa ar acīm glāstīja Kīta kalsno seju, kurā spo�ā saule asāk iezīmēja rievas ap muti un skaidrāk izgaismoja sīkās grumbiņas, kas izstaroja no acu kaktiņiem. Skatoties lejup uz vēja locītajām koku galotnēm, to kustīgajā ēnā.varēja samanīt gan amariļu sārtos ziedkausus, gan laziandru caurspīdīgo purpuru, un Tempija ar apbrīnu domāja, cik gan lieliska bija pasaule un viņas pa�as dzīve. �Ja es būtu dzejniece,� viņa sev sacīja, �es teiktu, ka esmu kā pārpilna medus kāre.� Dīvaini, ka nevienam no tiem dzejniekiem, kurus viņa pazina, nebija ienācis prātā teikt �ādus vārdus par mīlo�u un mīlētu sievieti.

Iezvanījās telefons, un viņa sakustējās, lai pieceltos un ietu atbildēt, bet viņ� pasteidzās pirmais. � Es ie�u.

Atgriezies viņ� apstājās durvīs, izņēma no kabatas cigareti un nevērīgi iebāza mutes kaktiņā, tad sakratīja �ķiltavas, kas negribēja uz�ķilt uguni.

Viņa neko nejautāja. Pieredze bija viņu mācījusi, ka jautāt nevajag, jo viņ� visu pateiks pats..

� Makendrjū bijusi sirdslēkme.

Makendrjū bija avīzes redaktors. Neviens no viņiem neiedro�inājās teikt to, par ko abi domāja, jo viņu vecajam draugam tas varēja nozīmēt nāvi.

� Man jālido uz Melburnu.

Tur atradās avīzes galvenā redakcija. Tur dzīvoja pats boss, avīzes īpa�nieks. Tur iz�ķirsies Kīta liktenis.

� Es vēl paspē�u uz lidma�īnu pulksten divos. Jāpasteidzas!

Kīta roka zem viņas plaukstas bija auksta. Tempija piecēlās un uz mirkli piespieda lūpas viņa deniņiem, bez vārdiem apliecinādama, ka saprot visu.

Viņ� atvirzījās nost, piegāja pie balkona margām un, pieri savilcis, raudzījās kaut kur tālumā, ta�u Tempija labi zināja, ka viņ� neredz ne dzirksto�o jūru, ne debesis ar skrejo�ām mākoņu strēlēm.

Tā bija pēdējā reize, kad viņa Kītu redzēja. Viņ� nepiezvanīja arī pa telefonu. Parasti, atrazdamies prom no majas, viņ� zvanīja katru vakaru, bet no ārzemēm vienmēr sūtīja telegrammas un īsas, steigā uzskribelē-tas vēstules.

No sākuma viņa domāja, ka klusē�ana izskaidrojama ar visai kutelīgo situāciju, kādā viņ� atradās.

Katru vakaru, kad iezvanījās telefons, viņa steig�us metās pie aparāta, bet tā arvien izrādījās kāda vietējā saruna, pēc kuras viņa nolika klausuli dziļi vīlusies, ta�u mēģinādama sev iegalvot, ka dro�i vien radu�ies sare�ģījumi, kuri pa telefonu nav klāstāmi. Katru dienu pienaca telegrammas, reizēm pat pa divām: atsūti �o ...

iilsuti to. Nāca ziņne�i no avīzes Sidnejas nodaļas, lai viņa uzdevumā kaut ko paņemtu.

Ta�u telefona zvana nebija ne tad, ne vēlāk, kaut ari lakoniskās telegrammas vēl arvien pienāca un viņas vēstulēs lidoja .uz Melburnu. Viņa mierināja sevi ar domu, ka kods, kur� viņiem pa �iem gadiem bija izstrādājies, bērni�ķīgs kods, kas apliecināja viņu bezgalīgo mīlestību, pat visīsāko telegrammu darīja intīmu.

Katru dienu viņa sekoja avīzē publicētajiem ziņojumiem par Makendrjū veselības stāvokli. Piezvanīja arī viņa sievai un, nomākdama vainas apziņu, izteica līdzjūtību.

�Es patie�ām nevēlu viņam neko ļaunu,� viņa sev teica, ta�u tas, ko viņa vēlēja Kītam, jau pats par sevi nozīmēja ļaunu Makendrjū. Viņa atgainīja �o domu, atcerēdamās māņticīgo krustmāti Lilianu, kura mēdza teikt: �Ja otram vēlēsi ļaunu, tad pati to piedzīvosi.� Viņa mēģināja deldēt savu vainu, būdama sevi�ķi laipna pret �o mazo, nopluku�o misis Makendrjū, kurai nekad agrāk nebija atradusi laiku, jo viņas garlaicīgā ārpilsētas māja pārāk dzīvi atgādināja Tempijai to pasauli, kuru viņa Kīta dēļ bija pametusi.

Kad Kīta nebija blakus, jau pirmais nebēdnīgais ku-kaburas brēciens izrāva viņu no caurā miega. Tad viņa veda D�esperu iemīļotajā pastaigā uz zemesragu, bezrūpīgi soļodama �ajos agrajos vasaras rītos gar zilo līci, kurā spoguļojās zilā debesu bezgalība, pa rezervāta dārziem, kur zilganu liesmu mēlēm līdzīgas greznojās ko�ās paradīzes putna puķes, pāri klintīm, kuru paēnā zili kā jūra �ūpojās ipomejas ziedu zvani un zilie paceplī�i, �urpu turpu �audīdamies, mirguļoja kā safīri.

D�espers skraidīja pa klintīm, dzenādams kaijas un histēriski riedams, pēc tam apsēdās viņai blakus un, pinkaino galvu pieliecis, spo�ām acīm skatījās; kā viņa brokasto.

Tā pagāja nedēļas, no Kīta vēl arvien nebija nekādas ziņas, un nepiecie�amība dzirdēt viņa balsi auga jo dienas jo lielāka. Cauri gadiem un attālumiem �ī dziņa viņus arvien bija saistījusi, un bie�i gadījās, ka abi vienlaicīgi visiem spēkiem pūlējās kaut kā kontaktēties, tādēļ �o sajūtu bija iesauku�i par savu telepātiju.

Viņa pieteica tālsarunu uz tādu laiku, kad viņ� parasti zvanīja viņai, jo zināja, ka tad viņ� savā kabinetā uz īsu brīdi atvelk elpu, pēc tam kad rīta avīze aizsūtīta^ uz tipogrāfiju. Viņa varēja arī iedomāties, kāds viņ� �ajā brīdī izskatās: kaklasaite sagriezusies, krekla piedurknes uzlocītas, cigarete pirkstos un melnas kafijas tase uz galda. Sarunu viņa bija pieteikusi jau savlaicīgi, nosaukdama arī savu vārdu, lai nebūtu nekādu �aubu.

I

Sekretāres atturīgā balss atskanēja tik tuvu, it kā runātu tepat no otras istabas. Tad atturība pēk�ņi izgaisa, un viņa iesaucās:

� Ak, misis Kekstona, piedodiet, bet misteram Mās-tersam vajadzēja steidzami aizbraukt*

Vēl iekams meitene bija beigusi runāt, nojauta Tem-piju brīdināja, ka tie ir meli. Bet, kad nāko�ās dienas avīze parādījās ziņa par Makendrjū nāvi, viņa pieļāva domu, ka �telepātija� viņu �oreiz maldinājusi.

Pēc nedēļas avīze sniedza oficiālu paziņojumu, ka redaktora amatā iecelts misters Kīts Māsterss. Brokastojot to izlasījusi, Tempija aiz prieka apraudājās.

Neviens no viņu draugiem �urnālistiem nepiezvanīja, lai viņu apsveiktu, to nedarīja arī paziņas, kuri ieradās uz viņu viesībām. Greizsirdība, Tempija nodomāja. Tikai televīzijas studijas jaunāko ziņu redaktors garām-iedams apstājās, lai parunātos par�Kīta iecel�anu, un, spurainās uzacis saraucis, piemetināja:

� Viņ� nu savu ir panācis. Cerēsim, ka būs apmierināts. Dzirdēju, ka rītvakar pie mums vadī�ot jaunāko ziņu raidījumu.

Mājup Tempija lidoja kā ar spārniem. Viņa klusē�ana, neizskaidrojamā kopīgās dzīves paradumu lau�ana � tas viss pēk�ņi aizmirsās. Viņ� atgrie�as mājās pie viņas un ir sasniedzis to, par ko visu mū�u tika sapņojis � kļuvis par koncerna lielākās dienas avīzes redaktoru.

Viņa pasūtīja Kīta mīļākos ēdienus, nopirka puķes, kuras viņam patika, pati saposās tā, kā varētu posties tikai līgava.

Naktī miegs bija salds, it kā viņ� jau atrastos blakus. No rīta viņa pamodās agri un, paņēmusi paplāti ar brokastīm un rīta avīzi, izgāja uz balkona, Vienaldzīgi pār�ķīrusi lappuses, kuras ziņoja par kariem un revo-lii* ijam, sevi�ķi posto�ām bumbām un zemes pavado-i.iuiii, viņa pievērsās tām, kurās varēja atrast vēstis p.ir viņai tuvās un pazīstamās dzīves ikdienu. Un tur, pa�ā stūrītī zem virsraksta �Laulības ģimenes lokā�, viņa izlasīja skopos vārdos uzrakstītu paziņojumu: Ivjts Māstērss salaulājies ar Elspeti Robertsoni, mistera Marka Robertsona vienīgo meitu.

Viņa to būtu noturējusi par vienu no drausmīgākajam kļūdām, kuru dēļ redaktori plē� sev matus. Viņa nespētu tam ticēt, ja vien Elspete nebūtu Kīta avīzes īpa�nieka kroplā meita.

*

Televīzijas studija aizsūtīja Tempiju ārzemju turnejā, kas bija īsta modes un elegances fantasmagorija � Anglija, Eiropa, Savienotās Valstis. Tikai reizēm īsajos starplaikos starp satrauktu darbo�anos un miegazāļu dāvāto naktsmieru uzplaiksnīja doma, vai tikai tas nebija Kīta pirksts, kas licis mistiskajai �studijas vadībai� aizsūtīt viņu prom, lai medusmēnesi nesa-gandētu doma, ka viņa viena pati guļ abu kopīgajā gultā. Sājā laikā viņa sāka lietot sedatīvus, jo citādi nevarēja gulēt, ta�u arī tā bezsapņu aizmir�anās, ko deva tabletes, nebija no vieglajām.

� Tu pati nekad nenovecosi, � bija teicis Kīts tajā pēdējā dienā, kad savā pēk�ņajā iekārē bija kļuvis brutāls. Tad, noliecies pār viņas seju uz spilvena un norādījis uz krunciņām acu kaktiņos, kuras viņa pati nemaz vēl nebija pamanījusi, piemetināja: � Bet tava āda gan. Tuvumā jau tagad tās var samanīt te, � viņ� novilka ar pirkstu gar viņas kaklu, � un te. Un arī �okļa līnija vairs nav glu�i nevainojama.

Spogulis bija apliecinājis, ka viņam taisnība. Un Tempija devās uz kādu plastiskās ķirurģijas klīniku �veicē, kas bija slavena visā pasaulē, un, samaksājusi fantastisku summu, atgriezās no tās ar atjaunotām sejas kontūrām, bez sīkajām krunciņām acu kaktiņos un ar sve�u seju, kas raudzījās pretī no spoguļa.

Pēc operācijas, guļot aptum�otā telpā, prātā bija ie�āvusies doma � kādēļ gan �odien, kad zinātne spēj

veikt tādus brīnumus, vēl nav atradies ķirurgs, kur� spētu izoperēt dvēseli.

Trīs mēne�us ilgais ceļojums, kurā viņa apbrauca apkart visai pasaulei, bija tik nogurdino�s, ka viņa nepaguva īsti apjaust savu vientulību. Bet tad kādu dienu viņa no jauna atgriezās vecajā dzīvoklī pie D�es-pera un krustmātes Lilianas un saprata, ka, sākot no �ī brī�a, viņai lemta vientulība.

Dzīve ritēja tālāk bez ārējām pārmaiņām. Viņa gulēja uz masā�as galda un sēdēja frizieres krēslā, uz brīdi atbrīvojās no saspringuma, ļaudamās kosmetologa prasmīgajām rokām. Seja saglabāja savu agrāko ap veidu, āda � elastību, muskuļi � stingrumu, kuplie mati � spo�umu, bet sirdī bija tuk�ums, tuk�ums, tuk�ums. Vairāk par visu viņai tagad bija vajadzīga ne jau skaistumkop�ana, bet kaut kas tāds, kas dotu dzīvei ♦ jēgu un mērķi.

Vissmagākās bija stundas, kuras vajadzēja pavadīt dzīvoklī, ta�u atrast izeju no �ī stāvokļa viņa neprata. Protams, varēja pārdot mēbeles un pārvākties uz citu vietu, tas būtu pat lētāk, kaut gan naudas problēma pagaidām vēl nebija likusi sevi just.

Līdz ar Kīta aizie�anu agrākā sabiedrība no viņas bija novērsusies, un viņa saprata, ka maldījusies, uzskatīdama sevi par tās daļfr. Tiesa, viņa vēl arvien baudīja cilvēku viesmīlību un atmaksāja viņiem ar to pa�u, ta�u ne savās mājās, bet elegantos restorānos, kur katru viņas soli fiksēja fotoreportieri, kur pārspīlētā laipnībā klanījās pārvaldnieks un zāles pārzinis, jo Tcmpijas Kekstonas klātbūtne nozīmēja reklāmu un līdz ar to ienākumus.

Sestdienas vakaros viņa visasāk izjuta, ka ir viena. Lai uzturētu laimīgas un panākumiem bagātas sievietes reputāciju, nebija iespējams pusdienot vienai vai citas vientuļas sievietes sabiedrībā. Arī parādīties teātrī vienai vai ar draudzeni nozīmētu atklāti atzīties sakāvē. Un tā nācās pieņemt ielūgumus no vīrie�iem, kuri viņu garlaikoja.

Kad no narkotiskā miega viņu pamodināja kukaburu jautrās, aizsmaku�ās balsis, dzīvoklis �ķita kā tuk�a �aula.

Tcmpiju nemitīgi pātagoja atmiņas, jo, lai gan Kīta lietu te vairs nebija, grīda atbalsoja viņa soļus, gulta glabāja viņa atjausmas. Glābiņa nebija nekur.

Agrās rīta stundās, kad pasaule sāka mosties jaunai dienai, kad kokos kā sudraba zvaniņi ieskanējās kura-vongu treļļi un, ogas knābādami, �ivināja bulbuli, kad kaiju spalgo brēcienu pavadīts, piestātnē pienāca pirmais prāmis, pār�ķeldams rīta klusumu ar savu pērkonīgo dunu, viņa pusmiegā izstiepa roku pār gultu, kā negribēdama ticēt, ka atradīs to tuk�u. Zem aizvērtajiem plakstiem krājās asaras, un viņa juta, kā tās lēnām ritēja lejup gar deniņiem.

Tad viss augums sāka tvīkt ilgās pēc Kīta, un viņa pagriezās un iespieda seju spilvenā, iekozdamās tajā ar zobiem, lai nebūtu jākliedz balsī. Tā viņa tur gulēja saspringusi kā stīga, līdz kaislības mutulis pierima un sirds atkal sāka pukstēt normālā ritmā.

Pa pla�ajiem logiem ne�ēlīgi lauzās iek�ā saules gaisma, līcis lejā mirgoja gandrīz necie�ami. Viņa ilgi zvilnēja smar�īgā vannā, bet pār biezas krēma kārtas klāto seju visu laiku plūda asaras.

Viņa mēģināja lasīt, ta�u'nevienā grāmatā neatrada tik skaudras vientulības izjūtu, kādu pārdzīvoja pati. Kā dzejnieces, tā romānu rakstnieces laikam kaunējās atklāt visus tos cie�anu bezdibeņus, kādos nolaidās, kad pēk�ņi tika pamestas. Jeb varbūt viņas nemaz nezināja, kā tas ir. Varbūt talants pasargāja viņas no zaudējuma posta un erozijas, ko izraisa sakāve.

Romantiskais oreols, kas senāk bija apvijis viņas darbu, sāka pamazām bālēt. Tagad kameru priek�ā viņai vajadzēja kontrolēt balsi un likt lietā visu savu prasmi, lai pozas būtu nemākslotas. Reklāmas raidījumi, kurus viņa agrāk nepavisam nebija uztvēfusi kā vulgāru pircēja pievilinā�anu, bet kā sirsnīgu, atklātu sarunu ar tām sievietēm, kas skatās viņas raidījumus, tagad �ķita pretīgi. Viņa sāka apzināties visu to neīstumu, kas slēpās viņas rāmajā sejā, mierīgajās acīs un smaido�ajās lūpās, kad tās izrunāja vārdus: �Katras sievietes svēts pienākums kā pret sevi pa�u, tā pret savu vīru ir gādāt, lai viņas ķermenis būtu skaists, mati mirdzo�i, āda maiga un gluda. Rūpēdamās par to, lai viņas apģērbs būtu fons, kas maksimāli izceļ personību, viņa

pilda pienākumu ne vien pret savu māju un ģimeni, bet ari pret saviem kaimiņiem.� Un ķirmis, kas nepārtraukti grauza viņas smadzenes, klusībā ironizēja: �Vai tu vispār drīksti dot padomus citām sievietēm un pamācīt viņas, kā noturēt vīrus, ja pati to neesi mācējusi?�

Tagad viņa vairs neatsvieda sekretārei vēstules, kas uz viņas vārda katru dienu pienāca studijā, bet rūpīgi izpētīja ikvienu, mēģinādama izlasīt to, kas slēpās aiz neveiklajiem teikumiem. Padzīvoju�as sievietes lūdza padomu, kā saglabāt izskatu, ta�u īstenībā cerēja saņemt apstiprinājumu, ka �etrdesmit gadu vecuma dzīve vēl nav nodzīvota.

Viņa sāka baidīties no tuk�uma, kas sievietēm draudēja, un drebēja bailēs kopā ar viņām, kaut agrāk bija smējusies par tādu aizkustino�u atklātību. Tās pa�as nedienas, par kurām sūdzējās viņas nepazīstamās cienītājas, tagad sāka piemeklēt arī viņu. Un nevi|us uzmācās jautājumi, kas agrāk viņu nekad nebija nodarbināju�i: ko sieviete vēl var gaidīt no dzīves, kad labākie gadi aizskrēju�i nepārtrauktās ikdienas rūpēs, kad vienīgais guvums ir māja, kuru pēc trīsdesmit gadiem varēs saukt par savu, uz nomaksu pirktās mēbeles, vīrs, kuram viņa nenozīmē vairāk kā galds vai krēsls, un bērni, kuri atsve�ināju�ies, jo māte bijusi pastāvīgi aizņemta cīņā ar laika zobu.

Braukdama autobusā vai ar prāmi, viņa centās uzminēt, kas slēpjas aiz izkrāsotajām maskām, ko sev uzliek sievietes; kādas domas mājo zem zeltainajām, platīnblondajām un kastaņbrūnajām matu kodējām. Kādas slepenas raizes saēd augumu zem elegantām kleitām un labi piegrieztiem kostīmiem? Ko dara labi koptās rokas, uzliku�as vāku rakstāmma�īnai, sakārtoju�as savu darbgaldu, apklāju�as nekad neizsīksto�o pre�u klāstu uz letes, nolaidu�as aizkarus salonā vai izsitu�as pēdējo �eku kases aparātā? Kādos lētos dzīvoklī�os vai istabās viņas atgrie�as, lai vientulībā pusdienotu, lai, kurpes nometu�as, uz brīdi atpūtinātu kājas un aizmirstu mokas, ko sagādā var�acis un plakanā pēda?

Kas gan notiks ar viņu pa�u, ja gadīsies saslimt un nevarēs vairs pelnīt? Iekrāts bija maz, bet ierastais dzīves veids izrādījās par dārgu vientuļai sievietei.

Kop� nauda no izklaidē�anās avota bija kļuvusi par eksistences līdzekli, bie�i uzmācās doma: kā gan citas sievietes tiek galā ar rēķiniem, kas nedēļas beigās krājas kaudzē?

Noraudzīdamās maskām līdzīgajās sejās, Tempija sev jautāja: cik gan ir to, kurām dienas raizes liek aizmirst vira skūpsts un klātbūtne, kas jau pati par sevi ir piepildījums? Un cik daudzām vakarā, atgrie�ot vannas krānu, sāk plūst arī dienā aizturēto asaru strauts, jo tās skaidri apzinās, ka ir lemtas vientulībai, kas rūgtāka par nāvi.

Visu laiku viņa dzīvoja, ievilkusies savā �aulā kā gliemezis, un domās risināja nebeidzamus dialogus ar Kītu, kuros aizstāvēja sevi, bez mazākās kautrības uzskaitīdama visas tās īpa�ības, kuras viņ� tik augstu bija vērtējis un dro�i vien ciena arī vēl tagad.

*

Dzīves īstenība sa�ķaidīja �aulu tajā dienā, kad viņa saņēma uzaicinājumu ierasties pie televīzijas studijas direktora.

Viņa iegāja kabinetā bez jebkādām priek�nojautām � krustmātes Lilianas gai�redzība viņai nepiemita. Pat atrazdama tur priek�ā vienu no galvenajiem televīzijas reklāmu pasūtītājiem un fotostudijas vadītāju, viņa vēl nenojauta nelaimi.

Bet nelaime jau uzglūnēja. Ar smaidu un atvaino�anās vārdiem uz lūpām, līdzjūtības pilna, draudzīga, un tomēr � nelaime.

Viņi iesāka ar smalku liekulību. Viņi apbrīnojot misis Kekstonu tāpat kā senāk un augstu vērtējot viņas darbu studijā, bet.., bet,,, Varbūt viņa pati jau bū�ot pamanījusi, ka kamera esot asredzīgāka par draugiem un cienītājiem. Nē? Vai tad viņa vēl neesot noskatījusies pēdējās modes skates ierakstu? Varbūt viņi varētu to izdarīt visi kopā?

Viņa piekrita, kaut klusībā lūdzās: �Ak dievs, aiztaupi man to!�

Ta�u neviens ne virs zemes, ne debesīs viņai neko neaiztaupīja. Filmu demonstrācijas laikā viņai gribējās aizvērt acis, bet kadri viens aiz otra slīdēja pār mazo

ekrānu. Redzot sevi smaidām un pozējam, un atkārtojam banālas frāzes, viņu sagrāba tāds riebums, kādu viņa nekad agrāk nebija pazinusi. Liekais svars? Svara iztrūkums? Pirmās krunciņas? Nodevīgs sirmums? Turpmāk veltiet visu no saimniecības darbiem brīvo laiku, lai cīnītos ar saviem gadiem. No ģimenes bud�eta mēģiniet atlicināt naudu skaistumkop�anai un tualetēm.

Bet, izrunādama �os vārdus, viņa bija domājusi: �Skaistums neglābs jūs pat tad, ja tas būtu mū�īgs. Ne jau skaistums atņēma man Kītu.�

Visi dziļdomīgi noraudzījās Tempijā. � Mēs nekādā ziņā negribam teikt, ka�jūs vairs nebūtu fotogēna un valdzino�a, � viņi meloja. � Glu�i otrādi, kop� sava ārzemju ceļojuma jūs esat kļuvusi vēl skaistāka.

Viņa juta, ka sejā iesitas sārtums un pārklāj arī tik tikko saskatāmās, gar pa�ām matu saknēm ejo�ās �uves pēdas un neuzkrīto�o krunciņu pazodē. Viņa automātiski iesmējās kopā ar pārējiem.

� Patiesību sakot, jūs esat pat par skaistu, � viņi teica. � Pēdējo piecu gadu laikā modē nācis cits sievietes tips. Jūsu pievilcība ir izgājusi no modes, tāpēc esam spiesti meklēt citu, jaunāku modeli, kas atbilstu �im tipam.

Bet ticiet mums, arī jūs gaida jauns un vēl pavisam neapgūts darbalauks � pusmū�a sieviete. Galu galā tie�i viņām ir visvairāk naudas un brīva laika, un � būsim atklāti � arī vislielākā vajadzība pēc laba drēbnieka, friziera, kosmētiķes un visa tā pievilcības arsenāla, ko jūs vienmēr tik veiksmīgi demonstrējāt. Tikai mums tas viss pa�laik nav vajadzīgs. Iespējams, ka varēsiet ieinteresēt radiokompāniju. Katrā ziņā atrast darbu jums nenāksies grūti.

Viņai gribējās ticēt, ka ir uzklausījusi �os komentārus un priek�likumus ar tādu pa�u taktu, ar kādu tie bija izteikti.

Viņi �ķīrās ar smaidu uz lūpām un uz atvadām vēl apveltīja Tempiju ar vecveco standartfrāzi tik pierastajā �argonā: � Jūs, dārgā, vēl arvien esat klase par sevi, � kā pa jokam piemetinot: � Un neaizmirstiet paņemt vēstules. Kā redzat, jūsu cienītājas ir jums uzticīgas.

Tajā vakarā, ar prāmi atgriezdamās mājup, viņa izla-Mja paziņojumu, ka Kītam piedzimu�i dvīņi. Un �ajā brīdī līdz mielēm izjuta, Gik cietsirdīga ir dzīve, kas pusmū�a sievietēm lemj tikai vientulību un tuk�umu, Kamēr viņu mīļākie par savu bērnu mātēm izvēlas jaunākas sievietes.

Mazais prāmis, kuram bija tikai viens pats klājs, nesteidzīgi �ķēla tēraudpelēkos lī�a ūdeņus; tēraudaina jūra zem tēraudainām debesīm. Piekrasti neatdzīvināja neviena pati uguntiņa, jo neredzamā saule vēl nebija norietējusi. Pelēka pasaule tinās pelēkā miglā. Pelēkas sievietes devās mājup ar pelēku noguruma zīmogu sejās.

. Kad viņi brauca apkārt Krcmorna ragam, bāka iesvieda krēslainajā pasaulē pirmo smaragdzaļo gaismas strēli, un kā par atbildi tai krastmalā iedegās zeltainu spuld�u virtenes. Debesi gūlās pār zemi arvien draudo�āk, un jūra vētras jausmās drūmi �ņāca. Kad viņa Vecajā piestātnē izkāpa krastā, niknās brāzmas no dienvidiem liecināja, ka uvertīra jau sākusies. Bez cerības stariņa dvēselē viņa kāpa aug�up uz savu tuk�o dzīvokli, kur gaidīja tikai D�espers.

Un tie�i �ajā brīdī tika pieņemts lēmums.

*

Medmāsas, kas pa dienu ap viņu rosījās, nebija nekas vairāk kā tikai reāli rēgi. Nereālajiem rēgiem, kas viņu vajāja fraktīs, bija daudz vairāk tie�amības. Mīlestības un neizpratnes pilnas viņā noraudzījās tēva acis. Ar pēto�u skatienu viņā vērās Kristofers, � tik līdzīgs viņai pa�ai, ka metās baigi. Ko �is skatiens pau�, viņa nesaprata, glu�i tāpat kā nebija to sapratusi, arī viņam dzīvam esot, ta�u mīlestību un piedo�anu tajā bija velti meklēt. Tikko viņa laidās miegā, kā tēls no ēnu valstības parādījās Kīts, ar spēju grūdienu atkal atgriezdams viņu nomoda stāvoklī. Būt kopā ar viņu bija necie�ami pat sapnī.

kā gan cilvēki spēj panest dzīvi, kad nav kam dzīvotā -Ja viņai nebūtu nolaupīts Kristofers, visu savu dvēsej Ies bagātību, kuru Kīts bija noniecinājis, viņa tagad atdotu dēlam.

Domās pārstaigādama savu pagātni, viņa brīnījāi

no�a, krasu pārbagāta un mirdzo�a, ka liek nobālēt pafcļ

Mokoties ar bezmiegu, dzīves pēdejie divdesmit gada slīdēja gar acīm kā Kosciu�ko slidotava � tik �ilbiļ

zvaigznēm, un pilna slidotāju, kas uz aizsalu�ā ezeral ledus zīmē sare�ģītus daudzkrāsainus rakstus, nedomadami par draudīgajām dzīlēm zem tā. Reiz ledus ielūza, un ledainajā ūdenī kāda meitene noslīka. Viņu tā arī neatrada.

Neizmērojamā, saltā dzelmeņa sastindzināta, �ī daiļai būtne viņai da�kārt rādījās sapņos, glu�i tāpat kā Kristofers, kuru viņa bie�i redzeja peldam kādā d�ungļu� akacī.

Tempija uztrūkās no miega, sirdsapziņas pārmetumos smakdama, un gulēja vaļējām acīm, līdz pamazām atkal nāca pie atziņas, ka cita ceļa viņai toreiz nebija. Sī liktenīgā nolemtība viņas pa�reizējās mokas darīja vēl | skaudrākas. Mokas, kuras nevarēja atvieglot ar asarām� un pret kurām nebija nekādu zāļu.

Kristofers bija miris. Viņa mēģināja atgainīt moko�o j domu, ka dēls toreiz nebūtu nosūtīts uz Malaju, ja viņa būtu izturējusies citādi. Kāda nozīme tagad aizbildinājumam, ka viņa tā bija rīkojusies, vēlēdama Kristoferam tikai pa�u labāko? Ka nebijā pat zinājusi, ka, atbalstīdama Roberta lēmumu, sūta dēlu briesmās? Un, ja līdzīga situācija rastos vēlreiz, viņa rīkotos tie�i tāpat. ! Citāds atrisinājums bija pilnīgi neiespējams.

Ko gan citu viņi būtu varēju�i iesākt ar savu no ceļa noklīdu�o dēlu? Tas vairs nebija viņas kautrais, klusais� zēns, bet glu�i cits cilvēks, kuru viņa nepazina. Nekad� visā savā mū�ā viņ� nebija tā runājis un tā rīkojies, kā tobrīd. Agrāk viņa vienīgais protesta veids mēdza� būt klusa un spītīga ieratr�anās sevī, atteik�anās darīt� to, ko viņ� negribēja darīt. �ajā reizē tas bija pavisam j kas cits, Tas bija spēks, ko dod mīlestības trakums.

Zms, kur� tika pārāk rūpīgi sargāts no vist tā, kas viņa vienaud�iem jau liekas pats par sevi saprotams, iagad bija sapinies pretējā dzimuma burvju valgos. Un vainojams te bija Roberts. Viņi ar Kītu vismaz bija mēģināju�i Kristoferam parādīt, ko nozīmē normāla dzīve, liet Roberts ar saviem rīta dievkalpojumiem, svētdienas skolu, kadetu pulciņu un visām tām vecmodīgajām blēņām, ar kurām piepildīja pats savu ikdienu, turēja zēnu kā siltumnīcā.

*

Un atkal atausa jauns rīts, kuru viņa neieredzēja tāpēc, ka tas bija tik dzidrs. �odien viņai jāizlemj, ko darīt tālāk. Cik ilgi gan var gulēt slimnīcā, aizbildinoties ar kādu mistisku slimību, lai tikai nebūtu atkal jāskatās acīs dzīvei. Viņa pastūma sāņus neatplēstās vēstules un bez intereses paskatījās .uz sainīti, kuru viņai sniedza māsiņa.

� Ņemiet nu, � viņa sacīja mundrā balsī, � un veriet vaļā! Jeb vai atļausiet man to izsaiņot?

Viņa pārgrieza aukliņu, attina papīru un pasniedza Tempijai kladi ādas apvākā, uz kuras zelta burtiem bija rakstīts �Dienasgrāmata�.

Kad Tempija to atvēra, pretī raudzījās neizveidotā skolnieciskā rokrakstā uz�ņāpti vārdi: Kristofers Roberts Armitid�s. Vāka iek�pusē krustmātes Lilianas roka gracioziem, atgāzeniskiem burtiem bija uzrakstījusi: Mīļajam Kristoferam astoņpadsmitajā dzim�anas dienā.

Klade apdedzināja roku; Trīsēdama viņa to nolika, it kā viņas priek�ā pilns rūgtuma un bez kripatiņas mīlestības būtu nostājies pats Kristofers.

Māsa satraukti uz viņu paskatījās, tad pagriezās un izgāja no palātas.

Mazliet nomierinājusies, Tempija izdzēra gandrīz verdo�o tēju, kuru māsa bija ienesusi, atvēra dienasgrāmatu un sāka lasīt.

16. janvāris. �eitan savu dienasgrāmatu sāk rakstīt Kristofers Roberts Armitid�s, kur� �odien atzīmē savas negribētās piedzim�anas astoņpadsmito gadadienu. Āmen.

Dārgā dienasgrāmata*,. Mana trūcīgā pieredze dzīvesstāstu rakstī�anā liek man domāt, ka apmēram tāds varētu būt iesākums, kaut gan nav skaidrs, ar ko �īs baltās lapas mani saista. Varbūt vienīgi ar to, ka tās dāvinājusi krustmāte Liliana. Kuram gan citam no maniem tuvajiem, bet ne tik mīļajiem būtu varējusi ie�auties prātā �itāda gai�a ideja � kaut kādā veidā īsināt manas se�as karantīnas nedēļas? Un vai nav raksturīgi, ka �itais �arlaks man piesities tie�i garajās brīvdie-dās, kaut gan drusciņ agrāk būta varējis aiztaupīt se�as nedēļas no tās mērenās ellītes, ko mēdz saukt par skolu.

Vienīgi krustmāte Liliana (īstenībā viņa ir manas mātes krustmāte) varēja lolot cerību, ka man, kur� pie vēstuļu rakstī�anas dzenams dzī�us, varbūt iegribēsies rakstīt dienasgrāmatu, Un tas ir raksturīgi arī viņas

lomai mūsu ģimenē, ka tikai �ādā veidā es spie�u viņai liepu par visu, ko �ajos astoņpadsmit gados viņa manā labā darījusi. Jokaini, bet krustmāte L. ir viens no tiem diviem cilvēkiem, kam varēju kādreiz izkratīt sirdi. Otrs bija mūsu matemātikas skolotāja aizvietotājs (sauk�u viņu par S. A.), kur� iepazīstināja mani ar to vienīgo priek�metu, kas mani interesē, � ar matemātiku. Kad esmu viņa sabiedrībā, manā paurī ataust gaisma, it kā lajā kāds būtu ieslēdzis elektrisko spuldzi. Ar krustmāti L. es varu tark�ķēt vienā gabalā glu�i tāpat kā toreiz, kad atrados viņas uzraudzībā, jo mātei bija sācies Lielais Romāns, bet tēvs aizgājis otrajā pasaules karā, lai reiz par visām reizēm pieliktu kariem punktu.

Es neteik�u, ka mīlu krustmāti L. Par mīlestību es cen�os ne tikai nerakstīt, bet arī nedomāt. Es ienīstu �o vārdu. Mīla � vīla, alkas � �alkas. Cik lēti un cik melīgi! Tā saucamā mīla likusi nākt pasaulē rūgumpo-dam, kur� ir mans likumīgais Tēvs (�ajā dienasgrāmatā turpmāk saukts par senci), augstprātīgajam plēsonim � manam patēvam (�is gan ir tikai tāds pieklājības tituls) un bu-urvīgajam satelītam jeb manai mātes kundzei (sauktai par mammu).

Visvairāk es nosodu savus vecākus par to, ka viņi atstūmu�i krustmāti Lilianu no sevis un līdz ar to arī no manis. Kādē| gan mans tēvs nevarēja ļaut viņai vadīt saimniecību? Kad nomira vectētiņ� (kas tas bija par cilvēku!), es atkal un atkal lūdzos, lai aicina viņu pie mums, � biju vēl pārāk mazs, lai prastu noslēpt, cik nelaimīgs jutos. Bet viņ� stūrgalvīgā ietiepībā manu lūgumu ik reizes noraidīja. Viņam ir skarba, bet taisnīga cilvēka reputācija. Bet viņ� nav to pelnījis. Taisnīgs cilvēks nebūtu licis man uzaugt mājā, kurā neaprobe�oti valda Pienākums ar lielo burtu.

Krustmāte Liliana būtu mani sasildījusi. Bet viņa pārvācās nevis pie mums, kur bija tik ļoti vajadzīga, un nevis pie manas mātes, kuras svēts pienākums būtu bijis viņu pieņemt, bet uz vienistabas dzīvoklīti, kur tagad mitinās, pārtikdama no vecuma pensijas un piepelnīdamās ar adī�anu un bērnu pieskatī�anu.

Varbūt viņai nebūs cita pieminekļa, uz kura �os vārdus uzrakstīt, tādēļ gribu, lai tie paliek vismaz �eit,

manā dienasgrāmatā: Krustmātei Lilianai, kura perso-nīgā pieredzē pārliecinājusies, ka nepateicība ir pa* saules alga, un kuras dēļ viņas brāļa mazdēls gandrīz uzrakstīja vārdu �mīlestība�.

*

Neliela atkāpe. Gadījumā, ja tev nepatīk mans stils, dārgā dienasgrāmata, gribu paskaidrot (mūsu starpā ta�u nebūs nekādu noslēpumu), ka gadu gaitā esmu to īpa�lgi izkopis, lai kaitinātu savu patēvu, kur� stāv un krīt par �Basic English� � vienkār�otu angļu valodas paveidu � un nekad nelietos vairākzilbīgu aizguvumu, ja varēs iztikt ar īsu un sulīgu angļu-sak�u jēlību (�Lēdijas Ceterlijas� leksika salīdzinājumā ar patēva vardu krājumu ir tikai bērna �ļupsti).

Manas izvērstās tirādes padara trakus arī manus skolotājus, kaut skolas un laika biedri gribot negribot mani apbrīno, tāpēc ka es kategoriski atsakos piebārstīt savu valodu ar visiem tiem idiotiskiem modes vārdiņiem, kas klausītājam no malas padara viņu runu gandrīz nesaprotamu. Es kolekcionēju vārdus, tāpat kā citi kolekci-- onē filmu zvaig�ņu bildes, un esmu izstrādājis pats savu individuālo stilu, kur�, kombinācijā ar manu ori-ģinello ortogrāpiju, spēj novest angļu valodas skolotāju līdz �oka stāvoklim.

Bet nenovirzīsimies no temata.

Ņemot vērā manu visai pretrunīgo audzinā�anu, taisni jābrīnās, ka neesmu kļuvis par �isof..., �izop .. �izi..., piedod, d. d. Vajadzēs paskatīties vārdnīcā, bet skan tas apmēram kā ��izofrēķis� un nozīmē: garīgi divās daļās pārdalījies.

Es arvien esmu dzīvojis kaut kādu dalītu dzīvi. Vienmēr ticis rauts uz divām pusēm, kā reiz, kad biju devies zemūdens zvejā un nokļuvu divu straumju varā. Jokaina, baiga sajūta.

Manu bērnību, kas tagad oficiāli jau beigusēs, samala divi dzirnakmeņi: nedēļas nogales, kuras pārmaiņus pavadīju gan sen�a pārāk lielajā, vecmodīgajā mājā, gan mammas un patēva pārmodernajā dzīvoklī.

Esmu pārliecināts, ka mamma ar senci pastāvēja uz �īm pārnedēļas vizītēm tikai tāpēc, lai viens otram

Ir spītētu, un nevis aiz mīlestības uz mani. Abi pūlējās

pierādīt, ka viņ� /viņa/ varētu būt teicams tēvs /lieliska in.de/, ja vien viņa /viņ�/ nejauktos audzinā�anas darbā.

Krustmāte L. apgalvo, ka senci vajagot �ēlot, bet kā pan var �ēlot cilvēku, kura dvēsele jau kop� pagāju�ā kara laikiem ietērpta uniformā un kur� nekā cita nedara, kā vien kopā ar citiem tādiem pa�iem izbiju�iem zaldātiem atkal un atkal izcīna tās pa�as vecās kaujas?

Viņ� ir visīstākais sakārnis, kur� �odienas dzīvi nemaz i necen�as saprast. Runājot par manu māti, viņ� nekad nelieto citu apzīmējumu kā tikai misis Kekstona, arvien no jauna uzplēsdams manas brūces un � tas man tikai nupat ienāca prātā � arī savējās.

*

Kad rnanas mātes Sidnejā saceltais skandāls glu�i kā atombumbas sprādziens atstāja aiz sevis radioaktīvus pelnus, no kuriem pirmām kārtām cietu es, mēs vēl būtu saglabāju�i kaut ko mājai līdzīgu, ja tēvs piekāptos un aicinātu pie mums krustmāti Lilianu. Bet kas to deva! Deviņu gadu vecumā viņ� mani izņēma no rajona skolas, kur jutos tik labi un kur nevienam nebija daļas, kas ir mana māte, un aizsūtīja uz vienu no labākajām privātskolām-pansionātiem. Un tur es līdz pat pēdējai dienai biju radioaktīvs puika, kuram tuvojās tikai ar Geigera skaitītāju rokā.

Pie tam man ir aizdomas, ka sencis to darīja ar zināmu nodomu � sadraudzēt mani ar labāko ļau�u dēliem, jo kaut kad tālā nākotnē mana karjera varētu būt atkarīga no �o dēlu tēviem, kuri visi bez izņēmuma ir bagāti.

Runājot par cilvēkiem, viņ� mēdz teikt: tas ir tik un tik tūksto�us �vērts�, kaut arī kā cilvēciska būtne tas nebūtu pat krustmātes L. pazoļu vērts-

Manas personības saskaldī�anu veicināja arī sen�a un skolas vienotā devīze, ar ko pastāvīgi tika piedziedātas pilnas ausis: kalposim dievam un mūsu karalienei! Reizēm viņi tiktāl ignorēja vēstures gaitu, ka sāka spriedelēt par �impēriju� un jebkurā brīdī bija gatavi vicināt Apvienotās Karalistes karogu. Sencis pat atteicās iegādāties televizoru, jo viņ� jau nu neie�ot maksāt

naudu par to amerikāņu draņķi, ko tur rādot un kas varot samaitāt viņa dārgo pēcnācēju. Kad es iedro�i- ; nājos aizrādīt, ka da�as britu programmas �ai ziņā maz atpaliek, viņ� pārskaitās un apvainoja mani lojalitātes trūkumā.

Mammas mājā vēj� pūta tie�i no pretējās puses. Avīze, kurā strādā mans patēvs, piekopj proamerikā-nisku politiku, tērpi, kuru modeļus demonstrē mana mamma, nāk no Amerikas, un dzīves veids, kuru viņa reklamē televīzijā, ir amerikānisks. Ēdieni (starp citu, sasodīti gar�īgi) un viesības, kuras viņa rīko, arī ir amerikāņu gaumē � stilīgas pieņem�anas pilsētas dzīvoklī un satrieco�i pikniki patēva vīkendu rezidencē Pit-voterā. Es pa to vidu vienmēr nesāju līdzi savu japāņu tranzistoru (viena no pirmajām patēva dāvanām) un klausos visas pasaules tautu mūziku � vienīgās programmas, ko patie�ām ir vērts dzirdēt.

�odien sakarā ar svarīgo notikumu manā visai necilajā dzīvē esmu saņēmis vairākas dāvanas, kuras gribu �eit uzskaitīt.

Nr. 1. �eks par pieci simti mārciņām, ar kurām sencis atvēris man rēķinu bankā, kā to apliecina glu�i svaigā �eku grāmatiņa, liekot saprast, ka �ādā cienījamā vecumā no manis var sagaidīt daudz saprātīgāku apie�anos ar tām summām, kuras man ar devīgu roku tiek pie�ķirtas (proti, viena no�ēlojama mārciņa kabatas naudas nedēļā).

Nr. 2. Pārākais zemūdens peldtērps no mammas � kā viņas devības un mīlestības jeb varbūt vainas apziņas apliecinājums. (Reizēm es to sao�u ne sliktāk par Hamletu.)

Nr. 3. Vienreizējs japāņu fotoaparāts no patēva. Tā pievilcību un tehnisko augstvērtību nekādā ziņā nemazina manas aizdomas, ka viņ� to par lētu naudu nopircis kaut kur Honkongā. Viņa dāvanās es da�u labu reizi esmu samanījis kaut ko no pirāta devības � arī viņ� pacen�as tās iegūt lēti.

Un tā nu, dārgā dienasgrāmata, �is �ķiet īsti piemērots brīdis, lai mēģinātu atbildēt uz jautājumu: ko �ie astoņpadsmit gadi man devu�i?

Varu iedomāties, ka, izdarot sabiedriskās domas aptauju starp tiem, kas piedalīju�ies manas garīgās pa-� iiiIes un rakstura veido�anā, deviņdesmit deviņos procentos gadījumu valdītu pilnīga vienprātība par manu raksturu un nepievilcīgo ārieni, kuru pumpu nozu�ana no sejas nav spējusi būtiski ietekmēt.

Tagad mēģinā�u dot savas personības vērtējumu, apkopojot visus tos izteikumus un komentārus, kādi bez īpa�a uzaicinājuma un pavisam brīvprātīgi par mani da�ādos gadījumos izteikti.

Kataloga I nodaļa. Āriene: izstīdzējis, garstilbains lamzaks. Pēdas pārāk lielas, pats pārāk tievs. Pleci uz-kumpu�i � aiz spītības, nevis uzcītības. Pelēcīgi, spuraini mati, kas nekad nestāv tā, kā sasukāti, un kļūst paklausīgi tikai tad, ja tos iezie� ar kādu no mammas dārgajiem smāķiem, kurus es goddevīgi atsakos lietot. Acis gandrīz tādas pa�as kā mammas zīdspalvainajani terjeram D�esperam, tikai ne tik mīlīgas.

Krustmāte L. apgalvo, ka tie�i tādi mati un acis esot biju�as manam tēvam jaunībā, bet, tā kā es viņu atceros tikai ar iesirmu pinku kronītī spīdo�u mēnestiņu pakausī un viņa acis aiz biezajiem briļļu stikliem tikko var samanīt, tad ne fiziski, ne ari kā citādi nesaskatu sevī ne sen�a gēnus, ne hromosomas, kuru nesējai spermai saplūstot ar ol�ūnu, esmu radies es. Viņā ir kaut kas no Jehovas (trūkst tikai bārdas) vai arī no tā ve�uka naktskreklā, kas krustmātes Lilianas ilustrētajā bībelē se� uz mākonī�a. Varbūt tie�i tāpēc mēs arī nekad neesam biju�i tuvi. Un tas, ka viņ� pieder mana vectētiņa paaudzei, nemaz nav noteico�ais. Vectētiņ� man bija ļoti tuvs, un mana mū�a laimīgākās dienas bija tās, kuras pavadīju kopā ar viņu un krustmāti Lilianu, kad māte savas Lielās Mīlas vārdā mani pameta un tēvs vēl nebija atgriezies no kara. Es toreiz nezināju, ka esmu laimīgs, jo mātes man pietrūka un da�u labu reizi, par viņu domājot, asaras bira kā zirņi. Un tomēr es biju laimīgs. Vectētiņ� priecājās, redzot mani savā tuvumā, un krustmāte Liliana tāpat. Varbūt viņi mani izlutināja. Vismaz tēvs tā saka, bet es katrā ziņā esmu par tādu izlutinā�anu. Lai bērni, izaugu�i lieli, neatrastu tuk�umu tajā vietā, kur vajadzētu būt sirdij, tiem jau bērnībā jāsajūt, ka saviem vecākiem ir dārgāki par visu citu pasaulē, ta�u es nebiju vajadzīgs ne tēvam, ne mātei, un viņi mani izmantoja, tikai lai viens otru kaitinātu. Viņa mīl vienīgi patēvu un sevi. Viņ� nemīl nevienu un labprāt būtu mani iemainījis pret akciju �ūksni kādā raķe�u rūpnīcā. Māte dro�i vien mani atdotu par kosmētikas kursu, kas garantē skaista ķermeņa un fotogēniskas sejas saglabā�anu. Skaistums! Kā es ienīstu �o vārdu! Viņa ar to tirgojas pa labi un kreisi glu�i tāpat kā kura katra Kingskrosas prostitūta ar saviem jaukumiem, lai gan sen nav vairs nekāda jaunā un būtu varējusi padomāt...

� Nē, nē, nē! � Tempija nosvieda dienasgrāmatu. � Tā nav taisnība! Ak, Kri�!

Viņa atkrita spilvenos glu�i satriekta, jo pēk�ņi saprata, cik slikti bija pazinusi savu dēlu, uzskatīdama to par klusu, vientiesīgu, nesamaitātu bērnu.

Tad lūk kādā gaismā viņ� redzēja savu māti: kā kuru katru prostitūtu! � Kā gan tu varēji būt pret mani tik cietsirdīgs? � viņa �ukstēja. Un kā atbalsi sadzirdēja: � Kā gan tu varēji būt tik cietsirdīga pret mani?

Dēla nicinājums lika viņai kā izkropļotos televīzijas filmas kadros ieraudzīt visu to, no kā bija sastāvējusi viņas dzīve. Viņa dzirdēja Kristofera balsi: � Skaistums! Kā es ienīstu �o vārdu!

� Arī es to ienīstu, Kri�, � tagad.

Un tomēr kā gan viņ� varēja zināt, kādus priekus vai bēdas tas nes sev līdz? Skaistums, kur� gadu gaitā no karoga, kuru priecīgi paceļ, sveicot katru jaunu dienu, pārvērtās par plecos uzveltu nastu. Un no nastas par izspiedēju, jo ar katru gadu pieprasīja uz tualetes galda arvien jaunas, labākas un dārgākas ziedes, vannā � ar brīnumainām spējām apveltītus losjonus, kas atgrieztu ziedo�o jaunību; skaistums, kas bez �ēlastības ierobe�o ēdienu karti un vannas istabas svariem pie�ķir lēmējtiesības. Kas kontrolē tavus smieklus un tavu smaidu, lai rievas ap muti nekļūtu dziļākas un ap acīm neparādītos sīku krunciņu tīkls.

Viņai gribējās skaļā balsī kliegt: � Nē, nē, nē! �ta�u argumentu nebija, tāpēc neatlika nekas cits kā negribīgi piekrist: � Tev taisnība, Kri�, bet ne glu�i. Mani toreiz vadīja maldīga pārliecība, ka daru kaut ko derīgu un vajadzīgu. Reklamēdama skaistumu, es aizmirsu, ka seksam ir īss mū�s. Tagad vairs neesmu modē. Es to darīju neuzkrīto�i un ar gaumi. �odien prasības ir pavisam citādas.

Kīts mēdza smieties, kad viņa tam stāstīja par reklāmas speciālistu sēdēm, kurās piedalījās un kurās tika apspriestas metodes publikas psiholoģiskai ietekmē�anai, jo vajadzēja panākt, lai ļaudis pirktu preces, kas tiem nepavisam nebija vajadzīgas.

� Cik tas gan jocīgi sanāk, � viņ� teica. � Mēs citus nosodām par �smadzeņu skalo�anu�, bet būtībā visi to pa�u vien darām. Tu viņiem borē vienu, avīzes atkal kaut ko citu. Tie pa�i vē�i, tikai citā kulītē.

Sirds dziļumos Tempija nebija uzskatījusi to par �smadzeņu skalo�anu�, kad, iedvesdama sievietēm domu, ka tādā veidā nodro�ināms dvēseles miers, pierunāja tās pirkt lietas, kas daudzām nebija pa kabatai.

� Nē, Kristofer, nav tiesa, ka es reklamēju skaistumu tikai tāpēc vien. Es to darīju pārliecībā, ka saglabāt skaistumu nozīmē saglabāt mīlestību, � viņa atkal protestēja. � Un tu man biji vajadzīgs. Tu man biji vajadzīgs sevis pa�a dēļ. Es mīlēju tevi, bet tu mani atstūmi. Un, ja pievīlu tevi, tad pievīlu ar! pati sevi.

Viņa atkal paņēma rokā kladi.

Dārgā dienasgrāmata, angļu valodas skolotājam, kur� teica, ka mans galvenais trūkums esot pastāvīgā novirzī�anās no temata, bija taisnība. Kad jāanalizē Mak-bets, es aizraujos ar Makdafu.

Kataloga II nodaļa. Gara spējas: ar gai�u galvu, saprātīgs, apķērīgs, bet slinks. A, redz, tad te jau ir tas suns aprakts! Tas izskaidro, kāpēc skolotāji mani nemīlēja, klases biedri apskauda par panākumiem matemātikā un kāpēc pārējos priek�metos man bija vājas sekmes. Skolas padomes locekļi nepavisam nebija sajūsmā par maniem panākumiem matemātikā, jo tādas veiksmes neesot audzino�as un nepalīdzot rakstura izaugsmē � daba mani esot apveltījusi ar talantu, un tāpēc uzvara iegūta bez darba. �Pārāk viegli gūti panākumi, Armi-tid�, nav tas, pēc kā mēs cen�amies,� teica pārzinis.

Tādā gadījumā � kādēļ gan finansista reputācija nodro�ināja manam tēvam augstu amatu skolas padomē, jo viņa vietā ta�u strādā nauda, bet viņ� pats pasaulei nedod neko citu kā vien Haosu un Krīzes? (Citēju S. A.).

III nodaļa. Raksturs: nekāds. Bet, tā kā mēs mācāmies klasiskās valodas, var teikt arī � nil¹. Punkts un cauri. Vai varbūt pamatīga jautājuma zīme???

Iespējams, ka viņiem ir taisnība, bet iespējams arī, ka nav. Es to nezinu, jo man nav skaidrs, kas ir Raksturs. Ja tas nozīmē pielaizīties skolotājiem vai'iebiedēt sīkos, vai līst uz vēdera skolas padomes priek�ā, vai ikmēne�a draudzības vakaros pie citrona limonādes glāzes bolīt acis uz skuķiem, tad man tāda nav. Ja tas nozīmē visu brīvo laiku nosist skolas kadetu vidū vai veltīt savus spēkus tādai karjerai, kādu man iecerējis sencis, arī tad man tāda nav. Tātad diem�ēl, dārgā d., esmu spiests atkārtot: raksturs � nil.

Savu skolu es nekad neesmu mīlējis. Idejas, kas tajā valda, nāk ne tikai no pirmsein�teina, bet pat no pirms-galileja laikiem. Morāli � tā mums cen�as iepotēt � vajagot mācīties no mūkiem, nevis mērkaķiem, kaut gan apkārtējā pasaule drīzāk mudina uz pēdējo.

Apgūstamās manieres ir viktoriāņu stilā. Mums nemitīgi skandina, lai uzvedamies kā d�entlmeņi, kaut gan nevienam nav īstas skaidrības par to, kas tas d�entlmenis tāds ir. Ka viņam pieder reprezentabla māja un ma�īna par diviem tūksto�iem mārciņu, protams, ir pats par sevi saprotams. Mūsu mikropasaulītē cilvēka _v presti�s atkarīgs no tā, cik ātri viņ� tiek pie ma�īnas. Bet sencis man to neparko nepērk. Karakters viņam tāds, ka turies tikai!

Mūsu audzinātāji sludina, ka dzīves ceļ� jāizvē-loties tā, lai tas būtu ne vien patīkams pa�am, bet �sniegtu labumu arī sabiedrībai�. Ta�u �ie svētīgie padomi iet gar ausīm tiem, kuri ir pietiekami izglītoti, lai lasītu biznesmeņu bībeli � vakanto vietu sludinājumus avīzēs, kas domāti �dzīves ceļa sācējiem�. �Jūs pelnāt piecdesmit mārciņas nedēļā? Nāciet pie mums,

ī

nil (nihil) � nekas (latiņuJļ,

un jūsu ienākumi divkār�osies.� Un neko citu no jums neprasa kā glītu ārieni, patīkamu izturē�anos uņ Biezu

Ad u.

Tā kā man nepiemīt neviena no �īm teicamajām īpa�ībām, tad nav jābaidās, ka es varētu krist kārdinā�anā. Greizsirdība?

Nē, d.d., es patie�ām nevēlos tādu dzīvi. Kad vajadzēja rakstīt sacerējumu par mūsu nākotnes nodomiem, Vienīgi zubriķis Viterss bija uzmurgojis kaut ko par grūtu un interesantu darbu. Neviens cits nevēlējās būt ne zinātnieks, ne pētnieks, ne jūrnieks. At�ķirīgi bija vienīgi ceļi, pa kuriem mani klases biedri sapņoja līdz trīsdesmit gadu vecumam nokļūt vado�a darbinieka krēslā. Ko vadīt � tas nevienu neinteresē, ja vien par to maksā piecus tūksto�us mārciņu gadā. Es uzrakstīju, ka vēlos kļūt par vado�u darbinieku uz asenizācijas ma�īnas, jo man patīk strādāt pa naktīm un svaigā gaisā, bezdarbs �ai profesijai nedraud, un galu galā tas ir svarīgs un sabiedriski nozīmīgs darbs, jo uztur �ajā pasaulē tīrību un kārtību.

Kas par traci toreiz sacēlās! (Piedod man, dārgā d., es vairs tā nedarī�u! Tas bija tāds tipisks pusaud�a izlēciens, bet tam vecumam es nu laimīgi esmu pāri.)

Reiz, kādā nedēļas nogalē, kuru pavadīju pie mammas, dabūju noklausīties pārākajās diskusijās par pusaud�iem, kurās piedalījās visziņi no zemāk apmaksāto literatūras kritiķu aprindām. Viņi ņēma pēc strīpas da�ādus varoņus no grāmatām, filmām un lugām un analizēja tos pa kauliņam, pa cīpsliņai, pa dzīsliņai, pa nervu �ķiedriņai, lai konstatētu, kā tie darbojas�un kādēļ. Ak, cik viņi bija dziļdomīgi, �ie pāķi; tā bija kaut kāda metapsihiska dziļdomī-ba, kas laiku pa laikam pagaisa pa�u izsmadzeņotās fantāzijās. Bet ar visu viņu dziļdomību un viszinību �iem gudreļiem par pusaudzi nav ne mazākās jēgas. Vairums pusaud�u ir viens vienīgs nervu kamols. Koraļļu polips patie�ām zina, ko dara. Ja tava nervu sistēma ir pārāk jutīga, uzcel ap sevi kaļķa �aulu, kaut arī pa�am tajā vajadzētu nobeigties. Patiesībā vairums to pui�eļu, kas �odien liekas ķerti vai gaisā pasisti, pārstāv to tipu, kas pēc desmit gadiem iestāsies Veco Zēnu biedrībā un atkal raus vaļā skolas gadu dziesmas, lai atvairītu

domu, ka nav nemaz aiz kalniem tas laiks, kad pa�iem Imis �etrdesmit. Bet vēl pēc divdesmit gadiem, kļuvu�i par draudzes priek�niekiem, viņi stāstīs saviem mazdēliem, ka skolas gadi biju�i pa�i laimīgākie viņu mū�ā. Sī tipa pārstāvji nekad neapjēgs, ka vienīgais ceļ�, kā pārvarēt pusaud�u vecuma grūtības, ir izaugt no tām.

Tādi ir tie zeņķi, ar kuriem kopā man jādzīvo, jāstrādā un, ja nelaimējas, arī jāpavada brīvais laiks. Kaut arī viņu tētiņi sē� augstos amatos, vairumam galvā ir tikai caurvēj� un iek�ējo dzīvi raksturo pretrunas starp vēlē�anos aplekt skuķus un da�ādiem apstākļiem, kas to kavē, ta�u ir manā klasē arī tādi, kas jau no trīspadsmit gadu vecuma regulāri salai� ar fidām. Un, ja ir kaut kas tāds, ko viņi par amēbas vairo�anos nezina, tad tas noteikti nav�nekas būtisks.

Aha, vai tu jau sāc spicēt ausis, dārgā d.?

Tūlīt tu man jautāsi, ko es zinu par seksu ...

Par �o jautājumu, protams, visai cildenā veidā, mani vienmēr izpra�ņā sencis. Viņ� mani svinīgi iepazīstināja ar da�iem Dzīves Faktiem, kuri man jau sen bija zināmi. Es sataisīju neizteiksmīgu ģīmi un klausījos, sameties deviņos līkumos, lai viņ� neredzētu, ka man nāk smiekli. Pēc tam viņ� apjautājās, vai man jau kaut kas esot zināms, Protams, ne jau aiz neveselīgas ziņkārības, bet tikai lai pārliecinātos, vai manas mātes brīvdomī-gie draugi nav mani samaitāju�i. Es to visu vienaldzīgi noklausos, nebeigdams brīnīties, kā gan saprātīgs cilvēks (un viņ� savā ziņā ir saprātīgs, kaut arī ne tādā, kādu es atzīstu) var būt tik aprobe�ots un domāt, ka zēns, kur� mācās vienā no labākajām Skolām, futbola laukumā vai smalkās mājas viesībās, kam tik liela loma cilvēka karaktera veido�anā, pa �o līniju var uzzināt vēl kaut ko jaunu.

Un tā nu, dārgā d., es atļau�os tevi iepazīstināt ar da�iem mūsu pusaud�u dzīves noslēpumiem. Mūsu klases bro�ie bullēni, kas īsina laiku, di�odamies ar saviem panākumiem seksa jomā, mani neieredz ne acu galā. Ta kā es �ajā pieredzes apmaiņā nepiedalos, mani uzskata par draņķi un izlēcēju. Neviens netic, ka cilvēks, kuram ir visas iespējas iepazīties ar to izsmalcināto pasauli, kurā viņa māte ir zvaigzne, bet patēvs � vesela planēta, nevarētu klāt vaļā stāstus, kas visu moderno cāļu pieredzi atstātu ēnā un Kjeopatras glāstiem liktu izskatīties kā provinciālu seksa kaķī�u nevarīgiem maigo�anās mēģinājumiem.

Mātes reputācijas dēļ arī mani pieskaita zino�ajiem un pastāvīgi uzbā�as ar lūgumiem pastāstīt kaut ko par izvirtībām, kas nedēļas nogalēs tiek piekoptas viņas dzīvoklī. Bet patiesībā tur notiek tikai pļāpā�ana un �ūpo�ana. Vairāk tark�ķē�anas uz vienu kvadrātpēdu gan laikam ir tikai mērkaķu būros. Un kas par idejām! Neviens no viņiem savu darbu nedara aiz pārliecības. Es jau sen vairs neticu presei, jo visai drīz sapratu, ka publikat apjūsmotie preses spīdekļi, kurus satiku mātes dzīvo'klī un kuri prot ap�ilbināt ar savām asprātībām, savu skepsi un cinismu, raksta tikai to, ko tiem liek. Lai dzīvo Brīvā Prese! Man nāk vēmiens, kad lasu patēva rakstus, kuros viņ� sev raksturīgajā �argonā sludina bosa idejas, kuras patiesībā nepavisam neatbalsta.

Visi pieaugu�ie vienā balsi apgalvo, ka man trūkstot ticības sev. Bleķis! Es neticu viņiem, nevienam pa�am no viņiem!

Bet nenovirzīsimies no temata. Gribu tevi, dārgā dienasgrāmata, iepazīstināt ar Ziemeļu krasta jauno d�entlmeņu uzvedības kodu, kuru tie izdomāju�i, lai varētu vieglāk orientierēties pusaud�u seksa dzīves d�ungļos. Ciparu sistēma no viena līdz �etrpadsmit dod skaidru priek�statu par to, kādu mīlinā�anās pakāpi jaunava vai aptuvena jaunava pieļauj un sagaida no tevis. Tas ietaupa laiku. Nav jātērē enerģija, lai sameklētu vajadzīgos vārdus. Jāpajautā tikai: viens vai vienpadsmit? Ja �ī saka �viens�, cerību nav tikpat kā nekādu. Bet,, ja �vienpadsmit�, � vari uzskatīt, ka esi jau tikpat kā septītajās debesīs.

Manu augstprātīgo izturē�anos pret ciparu sistēmu (mīlinā�anās, nevis matemātikas sfērā), pēc kuras nosaka familiaritātes pakāpi attiecībās ar ;kaķītēm-kleopat-rām, iztulkoja kā intereses trūkumu par tādiem cipariem kā �etri vai septiņi, vai pat trīspadsmit, jo pieņēma, ka esmu jau izbaudījis orgasma svētlaimi, ko apzīmē ar �etrpadsmito numuru.

Bet tā, mīļā dienasgrāmata, tas, protams, nav. Varu tev atzīties, jo tas paliks tikai starp mums. Nekad neesmu nevienu meiteni pat noskūpstījis. Nekad neesmu laidis darbā rokas, valstoties ma�īnas priek�ējā vai aizmugures sēdeklī. Neesmu mēģinājis nozagt skūpstu, dzirdot atbildi �trīs�, neesmu grābstījies atbilsto�i astotajam numuram, pogājis vaļā pogas atbilsto�i vienpadsmitajam un atvilcis rāvējslēdzējus, atskanot skaitlim trīspadsmit. Atturība, ar kādu es noklausos diskusijas par �īm tēmām, uzrautās uzacis (no sen�a) un nīgri saviebtās lūpas (no mātes) ir par iemeslu tam, ka manu nicinājumu laikabiedri iztulko kā viszinību.

Es saņemu daudzus ielūgumus uz mājas ballītēm, jo citu zēnu tēvi domā, ka manējais var būt tiem noderīgs, lai dabūtu bankā lielāku kredītu. Mans sencis uzskata, ka nevēlē�anās iet uz ballītēm izskaidrojama tikai ar manu stulbumu. Bet tas glu�i vienkār�i nav manā raksturā. Vienīgi pie Vitersa gāju ar prieku � viņ� ir traks tiz astronomiju, un astronomija � tāpat kā matemātika � ir pilnīgi brīva no jebkurām emocijām, kas manī izraisa tikai nelabumu. Kad izdodas Vi-tersu piedabūt pie runā�anas, kosmoss kļūst tikpat kā ar roku aizsniedzams. Katrs ielūgums �ajā mājā bija kā satrauco�s piedzīvojums. Visi �īs ģimenes locekļi vārda tie�ā nozīmē �ķiļ ap sevi dzirksteles. Viterss seniors ir fizikas profesors, meita studē medicīnu, bet misis Vitersa vada komiteju, kas cīnās par atombumbu izmēģinājumu aizlieg�anu, jo viņa grib, lai bērni varētu mierīgi raudzīties nākotnē. Manai mātei tas viss ir viens pīpis. Kāpēc gan arī viņa kādreiz nevarētu padomāt par kaut ko tie�ām svarīgu un izmest no galvas visas tās nekam nederīgās blēņas? Atmosfēra pie Vitersiem ir briesmīgi intelektuāla, bet kaut kādā īpatnējā veidā aizraujo�a. Un viņi briesmīgi mīl viens otru, tā ka daļiņa �īs mīlestības tika arī man. Nekad agrāk nebiju tādu ģimeni redzējis. Dro�i vien skolā bija arī vēl citi zēni no tādām ģimenēm kā �ī, bet no viņiem es ielūgumus nesaņēmu, un arī Viterss pārstāja mani aicināt, kad neielūdzu viņu pretvizītē uz savām Kapenēm.

Kaut arī mans tēvs darbojās skolas padomē, īstu draugu viņam nebija, un viņ� satikās tikai ar veterānu kluba biedriem, kuri nekā cita nezina kā vēl un vēlreiz pārspriest gan pēdējā, gan priek�pēdējā kara kaujas, kaut ari � kā saka patēvs � pa �o laiku viņi jau paguvu�i aizmirst, par ko un pret ko toreiz karoju�i.

Atceros pēdējo �seksa pēcpusdienu�, kurā piedalījos, � patie�ām pēdējo, jo pēc tam gan ļāvu tēvam ielūgumus pieņemt, ta�u pats uz ballēm nekad vairs neierados. Gaismu gandrīz vienmēr izslēdz kādu pusstundu pēc sākuma, un kur� tad pateiks, vai esmu tur bijis, vai ne? Un tā man jau iepriek� ir gatava atbilde,* ko celt priek�ā tēvam, ja kāds izmuldētos.

Svētais Ņūton! Kāda velna pēc es toreiz ļāvos pierunāties un aizgāju uz sanāk�anu vienā no tām lielajām mājām, kuras avīzēs mēdz reklamēt kā īsti piemērotas �atbildīgiem darbiniekiem�. Es ierados bez meitenes, jo, kaut arī katrs var sameklēt sev kaķīti, izvēle nav pārāk liela. Protams, ir jau arī vēl tās, kas pa�as lauztin lau�as iek�ā un parasti braukā apkārt ellīgi ātrās ma�īnās, bet tās jau ir pamatīgi pie�āvu�ās, un mēs, kam tā pieredze vēl mazāka, no �ām pēc iespējas izvairāmies, lai nesanāktu kaut kādas ziepes. Bet arī �itās turas pie nerakstītā likuma, ka saieties drīkst tikai ar Labākās Sabiedrības atvasēm no privātskolām, tā sakot � sugas gailī�iem un vistiņām. Ar tiem, kas �o likumu neievēro, ir cauri. Tā kā dzīvojam demokrātiskā valstī, tad ar valsts skolu audzēkņiem neielai�amies nekādās darī�anās, kaut arī eksāmenos viņi saņem labākas atzīmes un reizēm sasit mūs futbolā vai pārspļauj airē�anā.

Bet atgriezīsimies pie seksa pēcpusdienas.

Ve�i ar mums apsveicinājās, ja par apsveicinā�anos var saukt steigā uzsauktu �Hallo� no aug�stāva, kur tie pusapģērbti skraidīja apkārt, gatavodamies doties prom pa�i uz savām viesībām. Nekad neesmu varējis izprast, vai �āda tipa vecāki ir briesmīgi brīvdomīgi, briesmīgi naivi vai briesmīgi norūpēju�ies, lai par to, kas notiek viņu mājā, nevajadzētu uzņemties nekādu atbildību.

Un tā nu līdz vecāku aizbrauk�anai visa kompānija rātni sarunājās, ta�u neviens nespēja izspiest no sevis vairāk par divām zilbēm un pēc tre�ā mēģinājuma apklusa pavisam. Visi izskatījās kā izkāpu�i no amerikāņu televīzijas raidījuma jaunie�iem. Jocīgākais tas, ka dzi-iiiumu at�ķirības tikpat kā nemaz nav samanāmas. Varbūt vienīgi frizūrās. Piedodiet, tās tonlēr ir samanāmas � da�u nodevīgu izciļņu veidā.

Tikko gaiss bija tīrs, kāds izlēja augļu vāzē pudeli d�ina, tai sekoja yairākas pudeles heresa, un prieki gāja vaļā.

Pa �o laiku spilveni jau bija nomesti uz grīdas, un sapāro�anās neprasīja daudz laika. Es �ādās situācijas neesmu nekam derīgs. Nekādi nevaru iz�ķirties, kuru meiteni izvēlēties, un, tā kā ne mans izskats, nē personība nav tādi, lai saistītu pretējā dzimuma uzmanību, tad vienmēr man paliek pāri pa�as neizteiksmīgākās. Parasti meitenes, ar kurām es līdz �im gadījuma pēc biju palicis pārī, izrādījās tikpat nedro�as kā es, un lā nu mēs tikai vāļājāmies, bez kāda iekārienā drusku pa-meņģēdamies, un viņas bija tikpat priecīgas kā es, ka nemēģināju iet tālāk.

Bet �oreiz bija citādi. No smalkas jauno lēdiju(!!) koled�as kaut kur laukos bija ieradusies klāt neeso�o mājas saimnieku radiniece. Būdama jaunpienācēja, par kuru neviens neko nezināja, viņa bija palikusi bez pāra, kaut arī es no pirmā acu uzmetiena redzēju, ka �is putns ir no plēsīgajiem. Viņa bija no tām, ko mēdz dēvēt par karstasinīgām. Kad vairs neviens cits, izņemot mani, nebija palicis pāri, viņa piepeldēja klāt, nogrāba mani aiz rokas un, blenzdama manī ar savām kaķes acīm no zaļu plakstiņu apak�as un laizīdama lūpas, kas bija tik sarkanas, it kā viņa būtu lakusi asinis, sacīja*

� Mans hororskops¹ paredz, ka �ovakar mani gaida pārākais piedzīvojums!

Es jau tūlīt jutu, ka te o� pēc zēveles, un, ja es nebūtu pēc dabas tāds gļēvulis, tad nekavējoties laistos lapās. Man arī jau agrāk bija gadījies uzķerties, bet nekad uz tik apņēmīgu vai arī varbūt uz tik rūdītu kā �ī. Kas attiecas uz maigo�anos, tad parasti meitenes atstāj iniciatīvu zēniem, bet, tā kā es neprotu vai arī negribu ņemt iniciatīvu savās rokās, tad necik tālu nekad neesmu ticis.

�oreiz mēs kādu pusstundu dejojām apdullino�as skaņupla�u mūzikas pavadījumā, ne reizes nemainīju�i partnerus. Citi darīja tāpat, ja vien jau nebija uz dīvāna vai aiz tā. pārklāju�ies ar segu. Gudreļi pamanās nozust pirmie, lai ieņemtu labākās vietas. Bet, kaut arī mana Kleopatra nebija no vārgajām, viņai tomēr neizdevās mani piedabūt tik tālu. Tad kāds izdzēsa gaismu, un es nu biju sprukās, ta�u izeju no tām arī vairs nemeklēju. Galva no visas �īs grābstī�anās, ķiķinā�anas un spieg�anas bija kļuvusi galīgi dulna.

Viņa iekoda man ausī, es iekaucos un tad saklausīju �ukstu: �Iesim ārā, krūmos.� Un būdams no�ēlojams bezrakstura plukata, es ļāvu novilkt sevi lejā pa kāpnēm kāda reibino�i smar�īga krūma paēnā. Sī Kleopatra norāva mani sev blakus zālē, locīdamās kā tāda satrakojusies �ņaudzēj�ūska, un tā mēs tur valstījāmies dievs vien zina cik ilgi, līdz arī mani grūti iekustināmie instinkti sāka ierunāties. Bet tad viņa uzspieda savu vaļējo muti manējai, piezīdās kā dēle un izbāza vēl mēli. Nezinu, kas īsti uzlika punktu, bet es atrāvu savu muti ar tādu troksni, ar kādu korķis izsprāgst no pudeles, uzsvempos kājās, izklunkuroju pa vārtiem, aizvilkos aiz stūra un vēmu. Goda vārds � vēmu. Atvēmu savas pusdienas un glāzi pun�a, ko biju izdzēris, un glāzi heresa. Aizgāju mājās, klusām ielavījos iek�ā pa sētas durvīm, nomazgājos vannā un pēc tam likos gultā un lasīju matemātikas vēsturi.

Kop� tā laika neesmu vairs gājis ne uz vienu ballīti. Reizēm, kad tēvs pārnāca mājās ar kādu �neatraidāmu� ielūgumu, es aizmanījos uz kino. Da�reiz patvēros pie S. A., un mēs lieliski pavadījām vakaru vecās labās matemātikas sabiedrībā.

*

Es varētu visā galvā smieties, kad garīdznieks baznīcā sāk sludināt atturības jaukumus un visu zeņķu acis kautri nolai�as, kamēr cita ķermeņa daļa paceļas.

Dīvainā kārtā tādiem sausiņiem kā mans sencis un mūsu skolas direktors pat prātā nenāk, ka mums būtu vajadzīga palīdzība �o sasāpēju�o problēmu risinā�anā.

5i

Tsltuiibā cs vainoju viņus, jo domāju, ka vairums zēnu Inbprat meklētu citu izeju, ja vien kāds viņiem pateiktu, kur tā atrodama.

Nezinu, kādēļ mēs tā rīkojamies. Vairākumam tas patīk tikpat maz kā man, ta�u vairākumam nav dū�as atteikties. Un visu laiku mēs sajūtam kaut kādu spiedienu tā darīt, vienalga � patīk vai ne. Jo atkritēji tiek izstumti. Un, ja tu negribi būt izstumtais, neatliek nekas cits, kā turpināt tādā pa�ā garā.

Bet tagad, d. d., hip-hip-urā! Esmu ārpusē. Jau kop� savas se�padsmitās dzim�anas dienas. Un jūtos apmierināts.

Nē, d. d., nedomā, ka esmu viens no tiem pusdulna-jiem, gaisā pasistajiem zeņķiem, ko pusmū�a rakstnieki mēdz izmantot par antivaroņiem �ajā antilugu, anti-romānu un antidzīves laikmetā.

Bet, ja tu domā, d. d., ka tā visa ir mana pa�a gudrība, tad tu maldies. Esmu �īs frāzes saklausījies savas mātes un patēva viesību pusint^lektuālajās sarunās. Nevarētu gan teikt, ka māte tajās būtu piedalījusies, toties viņa visus apvelta ar savu burvību un �armu. Un, kalponei piepalīdzot, rezultāts ir lielisks, patie�ām lielisks! Galvā viņai nav nekā. Visas idejas, ar kurām viņa operē, ir aizgūtas no patēva vecajiem krājumiem. No kurienes viņ� smeļas savas jaunās idejas, es nezinu, bet varu derēt, ka tās nav dzimu�as viņa pa�a galvā. Kamēr vien tas ir izdevīgi, viņ� izmantos visu � gan sve�u miesu, gan sve�as smadzenes. Bet viņai tas nenāk ne prātā!

*

Pirmo reizi, kad māsiņa ierunājās, Tempija nedzirdēja. Otru reizi viņa teica jau skaļāk: � Vai nebūtu laiks doties pie miera, misis Kekstona?

�- Nē, � Tempija atcirta. � Nē.

Tad, aizvērusi kladi un atgriezusies īstenībā, noteica: � Jā, protams. Piedodiet.

Kamēr māsiņa nolaida aizkarus un aizvēra balkona durvis, visu laiku kaut ko runādama, Tempija gulēja aizvērtām acīm. Pēc tam vēl nāca glāze karsta piena un miegazāļu tablete. Un beidzot durvis aizvērās.

Tempija gulēja nekustēdamās. Zem aizvērtajiem plakstiem vīdēja tumsa. Katra spēja kaut ko sajust �ķita viņu atstājusi. Ak, �ī drausmīgā pusaud�u pasaule! Sis cietsirdīgais briesmonis no dēla, kur� nebija jutis pret viņu ne mazāko cienību, bija nosodījis viņu � un pelnīti! Kā gan viņ� astoņpadsmit gadu vecumā bija sapratis to, ko viņa ar saviem trīsdesmit astoņiem nespēja aptvert?

�Galvā viņai nav nekā! Ak, Kri�, ja tu zinātu, kā �ie vārdi sāp!

Bet kas tad cits sievietei atliek, Kri�? Kop� tā laika, kad atstāju tēva māju, manas domas nevienam nav biju�as vajadzīgas.�

Viņa atcerējās, kā Roberts mēdza ironizēt par viņas prātu, salīdzinot to ar kustīgu dzīvsudrabu. Viņ� būtu gribējis, lai tā paliek vienmēr.

Kīts bija rīkojies smalkāk, iepotēdams viņai pārliecību, ka instinkti sievietei ir daudz svarīgāki par prātu. Viņ� ticēja viņas nojautām, bet bija neiecietīgs pret spriedumiem.

�Tev prātā nenāca, Kri�, cik grūts ir sievietes liktenis. Pat tava brīni�ķīgā krustmāte Liliana man vēl meitenei mēdza teikt, ka sievietei nederot būt pārāk gudrai, ja viņa vēloties būt laimīga.�

Vai kopā ar Kītu viņa bija laimīga? Toreiz tā likās. Bet laime ir tikai ilūzija. Vismaz �ajā ziņā Kītam bija izrādījusies taisnība. Visa dzīve nav nekas cits kā tikai ilūzija, un viņa tai bija noticējusi, līdz nāca �is pēdējais briesmīgais trieciens, ko prāts pat vēl �obrīd atteicās pieņemt.

Un viņa gulēja nomodā, turpinādama dialogu ar miru�o dēlu.

*

Dārgā dienasgrāmata, pabeidzis �ī pirmatnējo instinktu zaņķa aprakstu, es sāku jaunu lappusi, lai pastāstītu tev par savu slēptāko aizrau�anos vai, kā varbūt teiktu citi, manu netikumu � Matemātiku.

Ja tas skan sentimentāli, tad dro�i vien tāpēc, ka pirmo reizi gribu kaut ko apliecināt, nevis noliegt.

Tātad sākam! Un stils lai būtu nevainojamsl

Manas slēptākās ilgas rada reālu apveidu tikai pagāju�ajā gadā, kad mūsu matemātikas skolotājs laimīgā kārtā saķēra kaut kādu kaiti, kas �o uz vairākiem mēne�iem izsita no ierindas. Līdz tam es tikai nojautu, ka aiz apniku�ajiem vienādojumiem un teorēmām, kombinācijām un permutācijām slēpjas kāda burvības pilna pasaule, bet jaunais pagaidu skolotājs ļāva mums tajā arī ieskatīties. Viņ� ir īsts burvis un stāstīja mums par savā starpā nesaistītiem jēdzieniem, kas kopumā veido skaitļu teoriju un nodarbināju�i pasaules gai�ākos prātus jau kop� sumerie�u kultūras laikiem. Vairumam mūsu klases zēnu tas nelikās interesanti. Es ne drusciņas nemelo�u, ja teik�u, ka viņi visi ir tuk�pauri, izņemot zubriķi Vitersu un kādu jaunpienācēju ar tādu vārdu kā nesakarīga burtu kombinācija redzes pārbaudes tabulā, kuram ir kolosālas spējas vēsturē. Ja tev, d. d., liekas, ka es drusku cērtu pār strīpu, tad atceries, ka matemātika man padodas labāk nekā rakstī�ana.

Labais vecais S. A.! Tikai viņam esmu par visu pateicīgs. Tās nedēļas, kuras viņ� pie mums pavadīja, man pavēra glu�i jaunus apvār�ņus. Sājā netīrajā, rijīgajā, naudaskārajā pasaulē es atklāju noslēpumaino un ne�ēlīgo matemātikas loģiku.

Glu�i nejau�i es uz laiku padarīju slavenu savu skolu, jo atrisināju matemātikas uzdevumu, kuru man bija iedevis S. A. un ar kuru nebija varēju�i tikt galā pat da�i Universitātes profesori. Nejautā man, kā es to izdarīju. Apsēdos, lai palauzītu galvu, un, ja es nebūtu noskalots pret tamlīdzīgām metafiziskām muļķībām, tad varētu teikt, ka mani pārņēma iedvesma, jo uzdevumu es atrisināju. Kaut kas tāds vairs nemū�am neatkārtosies, pat ja es dzīvotu miljons gadu.

Tas ne vien sagādāja pārsteigumu man pa�am, bet iekļuva arī avīzē � par to dro�i vien parūpējās mans patēvs, tā ka uz laiku es biju tikpat slavens kā futbola meistarsacīk�u kausa ieguvēji.

Patēvs kādā no saviem kārtējiem mēģinājumiem sagraut aizsargsienu, ko esmu ap sevi uzcēlis, stādīja mani priek�ā da�iem skeptiski noskaņotiem drauģeļiem kā savam vecumam neparasti attīstītu bērnu, kur� izklaidējas, lasot grāmatas par matemātiku. Respektēdami patēva ietekmi presē, �ie li�ķi atzinīgi smaidīja.

Mani pārņēma pretīgums, tā ka asinis saskrēja sejā, un kāda balss manī kliedza: �Un kas tur tik jocīgs, ka izklaidējos, lasot grāmatas par matemātiku? Vai jums labāk patiktu, ja es mestos uz pornogrāfiju?� Ta�u skaļi es to nepateicu. Ja es to būtu darījis, viņ� saprastu, ka ir izlauzies cauri manai aizsargsienai, un �ādu prieku es viņam nenovēlu.

Saņēmu arī uzaicinājumu piedalīties televīzijas pārraidē (dro�i vien ar mammas gādību), ta�u atteicos. Nevienam negribēju ļaut sagandēt �o atklājuma prieku.

Skola bija satriekta. Manā klasē jau agrāk valdīja uzskats, ka esmu drusku jucis, un tagad viņi bija tam saņēmu�i dro�u apliecinājumu.

Sencis, kur� uz laiku nedaudz atmaiga, jo nu pārmaiņas pēc viņam bija ar ko lepoties, augstsirdīgi �ķīrās no nelielas summiņas, un es iegādājos �Matemātikas pasauli� �etros sējumos, kas tagad kļuvusi par manu mīļāko lasāmvielu. Tajā es atradu fragmentus no visu laiku lielāko matemātiķu darbiem un sapratu, ka esmu pats niecīgākais, pats no�ēlojamākais neofīts tajā ievērojamu vīru plejādē, kas savas dzīves veltīju�i skaitļu pasaules noslēpumiem.

Sencis paziņoja, ka esot nolēmis iztaisīt no manis apdro�inā�anas speciālistu. (Viņ� nekad nebija pajautājis, par ko es pats vēlētos kļūt.) Tas mani tā saniknoja, ka vairākas nedēļas diskutēju ar viņu problēmas, kas. pēc viņa domām bija tīrais absurds, piemēram, kāpēc trīs reiz divi ir se�i (3X2 = 6) un vai izplatījumā ir tāda vieta, kur rezultāts būtu citāds.

�o āķīgo jautājumu atradu kādā grāmatā, kuru aizņēmos no S. A. Viņ� bija kļuvis par manu draugu. Gan brīvo laiku pēc stundām, gan arī tos vakarus, kad man būtu vajadzējis atrasties visādās saie�anās, es pavadīju kopā ar viņu.

Ne jau alkohols vai narkotika (kā domāja mūsu klase) bija par iemeslu tam, ka viņ� staigāja apkārt noplucis un panīcis. Ar savām ģeniālajām spējām viņ� varētu raust naudu kaudzēm, ja vien būtu gribējis savu talantu iztirgot, ta�u viņ� apmierinājās ar pa�u nepiecie�amāko, lai visu pārējo laiku veltītu eksperimentiem skaitļu teorijā. Sencis apgalvo, ka, no prakses viedokļa raugoties, visai �ai teoretizē�anai neesot nekādas jēgas.

Un gandrīz uzsprāga gaisā, kad es ierunājos par ideālu skaitļu meklējumiem.

Kā gan lai ieskaidro �iem aprobe�otajiem, biznesa purvā iestigu�ajiem aprēķina cilvēciņiem, ka vislabprātāk es savas pēcpusdienas un vakarus pavadu S. A. nopluku�ajā istabelē, kas o� pēc tabakas, rūgtas, melnas kafijas un ir tā piekrauta ar grāmatām, ka, lai apsēstos pie galda, vispirms no tām jāatbrīvo otrs krēsls un galda gals. Kā lai viņiem ieskaidro, ka darot to, ko daru es, cilvēks izjūt daudz vairāk piedzīvojumu romantikas, nekā nelūgts ielau�oties kaut kādā seksa ballītē kopā ar pa�iem trakulīgākajiem �aļiem, kurus tikai tēvu nauda un elegantās ma�īnas glābj no visparastāko huligānu slavas. Kā lai izskaidro, ka matemātika atraisa mana prāta spārnus glu�i tāpat, kā zemūdens peldē�ana atbrīvo no svara ķermeni? Ne viens, ne otrs nenes peļņu, un cilvēku, kas nedzenas pēc peļņas, nicina kā pēdējo diedelnieku.

Ko gan domātu �ie ļaudis, ja zinātu, ka visu laiku, kamēr atrodos karantīnā, lasu par sadraudzīgiem skaitļiem? Traki aizraujo�a tēma! Viena skaitļa reizinātāju summa vienlīdzīga ar otra skaitļa reizinātāju reizinājumu. Padomā tikai! Pagāju�ajā gadsimtā kāds itālie�u skolnieks Nikolo Paganīni (ne tas mūziķis, bet cits) atklāja tādus sadraudzīgos skaitļus, kādi nebija zināmi nevienam profesionālam matemātiķim!

Tāpēc dosimies tikai iek�ā, dārgā dienasgrāmata, tālāk iek�ā brīni�ķīgajā skaitļu pasaulē! Kas zin, varbūt kaut ko tajā atklās arī biju�ais skolnieks Kristofers Roberts Ārmitid�s. Ha-hal

Tā nu, d. d., esmu astoņpadsmit gadus un trīs nedēļas vecs, mana karantīna visā drīzumā beigsies, es no jauna atgriezī�os dzīvē, un kā tu domā, ko �ajā brīdī man atnes pastnieks?'

Iesaukumu karadienestā!!! Ieiedams pieaugu�a cilvēka kārtā (nostādamies uz tās sliek�ņa), es iegūstu tiesības cīnīties un, ja vajadzīgs, arī mirt par savu zemi, ā la se�i simti citu man līdzīgu, ta�u vēl arvien neesmu ieguvis tiesības balsot par to baigo tipu, kur� izlems, kur un ar ko man jākaro. Lai man nerastos nekādas pārspīlētas idejas par savu lomu nācijas tālākajos likteņos, patēvs atsūtīja uz redakcijas blankas rakstītu vēstuli, likdams saprast, ka viņ� uzminējis manas gļē-vuļa sirds slēptākās ilgas. Ja man bū�ot vajadzīga kāda palīdzība, lai izlocītos no iesaukuma (protams, doma bija ietērpta daudz liekulīgākos vārdos), viņ� ar lielāko prieku lik�ot lietā savu ietekmi. Kas gan viņam ir aiz ādas, d. d ? Cik es zinu, tad �is Pegaza dēls (kastrāts) visā savā mū�ā nav interesējies ne par vienu citu kā tikai par sevi.

Varu derēt, ka mana iesauk�ana nav notikusi bez viņa ziņas, bet tagad viņ� mātes priek�ā nospēlēs komēdiju, mani no tās izpestīdams. Kaut velns viņu būtu rāvis! Kāpēc viņam visur vajag bāzt savu degunu, pareizāk sakot � savu �ķirmīgo pildspalvu?

Atklāti sakot, biju izlēmis par katru cenu izvairīties no iesaukuma, tāpēc diezgan augstā stilā runāju par to ar skolas direktoru un krietni vien zemākā � ar savu senci. Lai nu par ko, bet par praktiska prāta trūkumu viņ� nevar �ēloties un nekad neatteiksies no sava pienākuma kā manā, tā dieva priek�ā, pat ja man tas nozīmētu nāvi. Esmu pamanījis, ka cilvēki ar viscildenākajiem patriotiskiem principiem dzimtenes aizsardzību vienprātīgi atstāj nicinātās strādnieku �ķiras dēlu ziņā, kuriem nav visuvarenā �blata�, kas tos izpestītu no armijas.

Iekams nebija pienākusi patēva vēstule, man nudien nebija nodoma kalpot dzimtenei ne tagad, ne arī jebkad vēlāk. Kur� astoņpadsmitgadīgs zeņķis pat ar vispieticīgākajām prāta spējām gan gribētu kalpot dzimtenei, kas pēdējā pusgadsimta laikā nav spējusi paveikt neko prātīgāku kā viņa vecotēvu aizsūtīt uz Gallipoli, tēvu uz Vidējiem Austrumiem, bet viņu pa�u ar visiem viņa * nemilitārajiem talantiem gatavot pārsteidzīgām un idiotiskām operācijām austrumos, ko senāk mēdza saukt par tālajiem, bet kas tagad kļuvu�i nepatīkami tuvi.

Uz redakcijas blankas uz�ņāptā vēstule palīdzēja man iz�ķirties. ES IE�U DIENĒT ARMIJĀ, un viņi visi var vākties pie velna.

Tādā veidā es sasnieg�u vairākus mērķus, kurus esmu lolojis kaut kur sava smadzeņu mehānisma attālākā nostūrī, pamatā virzot savu rīcību uz to, lai ātrāk iegūtu neatkarību. Pirmkārt, tas izjauks sen�a plānus, sagraus viņa cerības ieraudzīt mani cienījama apdro�inā�anas bosi posteni, ta�u, no otras puses, sirds viņam aiz prieka lēks vai pa muti laukā, kad es ietērp�os uniformā. Otrkārt, tas sarūgtinās mammu � viņa vienmēr visu grib izkārtot pēc sava prāta. �ēl, ka nevaru teikt � tas sāpinās viņu, jo, kaut arī viņas bu-urvīgajās acīs uz mirkli sariestos asaras, viņa tās ātri norīs, lai nesabojātu �tukatūru. Tre�kārt, patēvs būs ellīgs.

Parakņājies smadzeņu nodalījumā, ar uzrakstu �Ļau-nestība�, es domās sāku sacerēt vienu mīļu, mazu vēstulīti mammucītei un otru patēvam, kurās pēc pamatīgas piestrādā�anas vajadzētu skanēt vieglai ironijai. Lai viņus kaitinātu, es tās uzskribelē�u kādas blankas otrā pusē un deklarē�u, ka uzskatu �o soli par savu svētāko pienākumu, ka nespēju nodot dzimtenes intereses, un nobeig�u apmēram ar �ādu frāzi: Pateicos par jūsu piedāvājumu palīdzēt man valdības apkrāp�anā, � protams, ietērp�u �o domu izmeklētākos vārdos. Un tas viss tiks darīts ar nodomu, lai viņus vēl lieku reizi pārliecinātu, ka es patie�ām esmu draņķis.

Viņiem, bez �aubām, ir taisnība � cik tālu viņi ir spējīgi par mani spriest. Ta�u visai tālu tas nav.

�

Tempija aizvēra kladi nopūzdamas: � Tev taisnība, Kri�. Visai tālu tas nebija.

Viņa izslēdza gaismu un atlaidās spilvenos, raudzīdamās zvaig�ņu piebārstītajās pusnakts debesīs.

Viņi viens par otru bija zināju�i tik maz, it kā būtu dzīvoju�i uz divām planētām, kas viena no otras atradās tikpat tālu kā tās tur, melnajā izplatījumā.

Kad pirmās sāpes par dēla nāvi bija mazliet pierimu�as, viņa sevi mierināja ar domu, ka viņa labā bija darījusi visu, ko varējusi. Devusi viņam visu, ko vien viņ� vēlējās. Tagad viņa saprata, ka nav devusi dēlam nekā no tā, kas viņam bija vajadzīgs. Tas bija drausmīgs atklājums. Turpmāk viņai vajadzēs dzīvot ne tikai bez dēla, bet arī bez ilūzijām par viņu attiecībām. Atsve�inā�anos Kristofera dzīves pēdējā gadā viņa bija izskaidrojusi ar viņa pēk�ņo, neprātīgo iemīlē�anos. Tagad viņa saprata, ka, neskatoties uz �ķietamo tuvību, viņi arvien biju�i sve�inieki, jo Kristofers vainojis viņu nevis par to, ko viņa darīja, bet par to, kas viņa bija. Kaut varētu iemigt!

6. martā � mēnesi vēlāk. Nometnē.

Dārgā dienasgrāmata, izrādās, ka spalva, ar kuru es rakstīju patēvam, noraidīdams viņa piedāvājumu, ievainojusi �o vīru dziļāk, nekā es būtu to iespējis, uzbrukdams viņam ar �ebērkli. Rezultātā dabūju tādu spērienu pa dibenu, ka jau pēc mēne�a atrados pa�ā tālākajā ziemeļu piekrastes nostūrī Vollabā. Te man būs daudz laika runāties ar tevi, jo, kamēr citi pui�i raksta vēstules uz mājām, es pastāstī�u tev, kā tagad dzīvoju.

Nometne atrodas līdzenumā, kuru varētu saukt pat par idillisku, ja vien armijas vīri nebūtu paguvu�i to sagandēt.. Senākos laikos tas esot bijis jūras līcis (uzzināju to no kāda pui�a Ne�o Treinija, kur� aizraujas ar ģeoloģiju), bet pamazām pārvērties par zāļainu līdzenumu, ko no jūras atdala augsts kalns, ta�u klusajos vakaros, kas mums iestājās agri, jūras balss ir labi sadzirdama.

Redzēt jūru mēs varam tikai tad, kad apmācību laikā uzrāpjamies aug�ā pa Hogsbeka klin�aino nogāzi; no aug�as tā izskatās tik zila kā skalojamais ūdens vannā, kurā krustmāte Liliana zilina palagus. Reizēm mē� redzam vaļus, kas, iz�ļākdami ūdens strūklas, aizpeld gar krastu.

Divus liedagus � ziemeļu Vollabu un dienvidu Vol-labu �ķir smil�aina upīte, kas tek cauri mūsu nometnei un tālāk pāriet paplatā lagūnā. Raugoties no Hogsbeka, tie izskatās kā vecmodīga enkura lāpstas, kura kāts, iestiepies jūrā, veido dīvainu pussalu Veileru � senu vaļu mednieku apmetni.

Klints mugurai pieplakusi, tur stāv liela, balta māja ar slaiku karogkārti un rājām. Tā ir tie�i tāda vieta, kur man patiktos dzīvot � nokļūt tur var tikai bēguma laika*

Da�reiz mēs redzam, ka mazajā ziemeļu līcīti iebrauc zvejas laiva un trīs tum�ādaini vīri izvelk to krastā. Citreiz manām rosību plantācijā, kas paceļas virs liedaga, un piekrastē vienmēr plun�ājas bariņ� bērnu. Mums tā ir aizliegta teritorija. Un izskaidrojumi tam ir da�ādi. Pavārs, kur� te dzīvojis jau kop� ūdensplūdu laikiem, stāsta, ka Veileru apdzīvojot vesela �varza melnādaino� un kāds prātā jucis baltais, kur� reiz,esot noslepkavojis divus glu�i nevainīgus kareivī�us tāpēc vien, ka �ie cie�āk paskatīju�ies uz viņa sievi�ķiem. Kā apgalvo pavārs, �īs vellatas lo�ņājot apkārt, pavedinādamas nabaga zaldātus, bet trakais vecis uzglūnot no krūmiem, gaidīdams izdevīgu momentu, kad varēs �iem nocirst pa�u svarīgāko locekli.

Protams, neviens no mums tam īsti netic. Pietiek pat ar mūsu visai nelielo pieredzi, lai saprastu � ja arī ar �nevainīgiem kareivī�iem� kaut kas notiek, tad tā ir tikai viņu pa�u vaina.

Neviens �is viņu vellatas (piedod � sievietes!) nav redzējis, kaut gnu Kertins Mcipls dievojas, ka reiz kādā neenusdlena, kad viņ� izvedis pulkve�a kranci dienvidu vollabas liedaga paskraidīties, tur esot matīta kāda skuķe. Ta�u ta ne tikvien nav mēģinājusi viņu pievilināt, bet laidusies prom tādā olimpiskā tempā kā pati Serlija Striklenda. Kertins gan apgalvo, ka pie tā vainīgs esot bijis krancis, nevis viņ� pats. Pavārs ir pārliecināts, ka visi melnādaini esot gļēvuļi.

Katru reizi, kad viņ� piemin vārdu �melnādaiņi�, saceļas troksnis.

� Kad tu reiz iemācīsies saukt cilvēkus viņu īstajos vārdos! � Kertins vai D�ims kliedz.

� Kādos vārdos? � pavārs, pavārnīcu vicinādams, atcērt.

� Sauc viņus par aborigēniem vai arī, ja tas vārds tev par grūtu, par melnajiem. Vai tev nav zināms, ka Apvienotās Nācijas aizliegu�as lietot vārdu �meln-ādainis�?

� Blēņas! � pavārs brēc pretī. � Diezgan ilgi esmu nodzīvojis starp melnādainiem gan Āfrikā, gan Indijā un zinu tīri labi � ja tu pirmais nedosi �iem pa zobiem, tevi no�miegs kā cāli. � Tad, vēlreiz novicinājis pavārnīcu, viņ� nikni pablen� uz mums uti saka: � Bū�u baigi priecīgs, kad valdība jūs visus, jauniņos, aizsūtīs uz Malaju. Tur jūs drīz vien sapratīsiet, ka tas, kam nesadod tu, sadod tev. (Starp citu, d. d., es nevaru te atkārtot vārdus, kurus viņi īstenībā lieto.)

Vajag tikai pieminēt Malaju, lai sākto� jauns strīdiņ�, jo daudzi pui�i nemaz nav sajūsmināti par izredzēm, Kertina vārdiem runājot, �nolikt galvu par mirsto�u koloniālismu un izbiju�iem sultāniem�.

Mēs �eit dzīvojam Zudu�ā Pasaulē. Mūsu pulkvedis (sencis viņu dievina!) savu vienīgo pieredzi guvis pirmā pasaules kara gados kavalērijā. Virsser�ants karojis būru karā, bet leitnants, kur� komandē mūsu, t. 1., profesionālās apmācības vadu, ir viens no tiem bezcerīgajiem tumsoņiem, kas citus izrīko no aizmugures, gultā gulēdams. �ī joka autors ir Kertins � lādzīgs puisis. Mūsu nometni viņ� raksturo kā organizētu haosu � viss tajā ir stingri reglamentēts, ta�u visur valda sajukums.

Kad atteicos no patēva palīdzības, es domāju, ka armijas nometne ir vieta, kur valda pilnīga objektivitāte, ka indivīdus te aizstāj bezpersoniski cipari, tādējādi ļaujot cilvēkam �ajā anonīmajā eksistencē saglabat brīvību un izvairīties no negribētiem kontaktiem, no nesaderīgu temperamentu sadursmēm. Es biju maldījies. Numuri, ar kuriem mūs te apzīmē, ierobe�o vairāk nekā jebkura cietuma siena.

�ejienes dzīve mani arvien vairāk pārliecina par to, ka cilvēki, kas sasniegu�i pilngadību līdz 1945. gadam, un tie, kas izaugu�i pēc tam, ir divas at�ķirīgas rases. Viņi runā par �dro�ību� kā par kaut ko patie�ām eksistējo�u, kamēr tie, kas domāt sāku�i tikai pēc Jaunās Pasaules (un vēl kādas!) ra�anās 1945. gadā, zina, ka dro�s uz �īs zemes nav itin nekas, pati zeme arī ne.

Pulkvedis, tāpat kā mans sencis, pastāvīgi mētājas ar visādiem saīsinātiem apzīmējumiem, kuriem vajadzētu mūsos izraisīt kaut kādas emocijas, bet kuri mums itin neko neizsaka.

Ja tā padoma, d. d., tas ta�u ir baigi stulbi � mācīt primitīvu, sen novecoju�os karamākslu mūsu paaudzei, kas jau līdz ar otrajiem zobiem guvusi pārliecību, ka mūsu vienīgais piemineklis būs atombumbas ēna uz betona.

Un, kaut to dro�i vien neatzītu pat viens no tūksto�a, doma par varbūtēju masveida iznīcinā�anu tur mūsu nervus pastāvīgā sasprindzinājumā. Ja mūs neuzspers gaisā ūdeņra�a bumba, tad dro�i vien mirsim, aizsargādami mana tēva klientu ieguldījumus Malajā vai Taizemē. Un tāpēc, kā saka Blūss, kaprālis kop� otrā pasaules kara laikiem, ejiet jūs visi d. I

Ja tu, dārgā dienasgrāmata, pamani degradācijas pazīmes manā valodā, tad zini, ka tā ir mūsu varonīgās armijas nivelējo�ā ietekme. Bez tam esmu paguvis iecienīt mūsu bufetes alu, varbūt tāpēc, ka gribu būt tāds pats kā citi, varbūt tāpēc (piedod �os daudzos �varbūt�), ka man tas gar�o. Izrādās, ka dzer�ana ir paradums, kuru var apgūt bez mācī�anās.

Neesmu manījis, ka te kaut mazākajā mērā piepildītos vilino�ais solījums, kas lasāms plakātā: Iestājieties armijā un jūs taisīsiet spīdo�u karjerul �eit karjeru varētu taisīt vienīgi kartupeļu mizo�anā un lī�anā pa d�ungļiem, kur kājas katru brīdi pinas staipekņos un paklūpot katrai neapsegtai ķermeņa daļai tūlīt piesūcas dēles.

Tajā laikā, kad netēlojam paviānus, mēs apgūstam tuvcīņas mākslu, kaut bijām pārliecināti, ka �āds paņēmiens varēja būt noderīgs vienīgi Krimas kara laikos.

Pārējie jaunkareivji uzskata, ka esmu drusku gaisā pasists. Bet viņi liek mani mierā, jo arī es lieku mierā viņus. Vispār tas ir viens no maniem nedaudzajiem tikumiem. Viņi pat izrāda man tādu kā pavir�u laipnību, jo vienmēr un visur esmu pats nesekmīgākais. Kad galīgi pārguru�i atgrie�amies no diversijas desanta vienību manevriem, tie, kuriem domā�ana vēl nav galīgi paralizēta, necenzētā valodā cen�as formulēt jautājumu: �Kāda velna pēc gan mums jāmācās pārvietoties pa koku zariem, jākarājas virs bezdibeņiem, jā�ķērso dziļas aizas pa improvizētiem tiltiem, ja modernā militārā tehnika mūsu lomu jebkurā nākotnes karā jau ir reducē-

Jusi līdz izmisīgam �etras minūtes ilgam sprintam, Jo tie�i tik daudz laika mums atliks starp brīdinājuma signālu un mirkli, kad starpkontinentālas raķetes nesta milzu bumba uzspers gaisā ne tikai mūs, bet ari visu zemeslodi?�

Lai cik pretīgs, gandrīz nebaudāms ir ēdiens, ko gatavo daudzos Rietumu tuksnesī pavadītos gados īgnumu uzkrāju�ais pavārs, es jūtu, ka izie�u no �īs elles sīksts un izturīgs kā pātagas aukla, spējīgs mēroties spēkiem ar kuru katru orangutānu d�ungļos, atbrīvots no nelielās intelektuālās bagā�as, ko man bija izdevies uzkrāt, un to savukārt aizstājis ar pilnīgu vakuumu smadzeņu podā, kas ar laiku, virzoties aug�up pa militārās karjeras kāpnēm, var izrādīties visai noderīgs, jo ļoti iespējams, ka arī mans iedzimtais veselais saprāts tajā pretdarbībā, ar kuru tas nepārtraukti �eit saduras, ar laiku tiks galīgi izdeldēts.

Bet nav sliktuma bez labuma. Esmu �eit iepazinies ar pui�iem, ar kuriem citos apstākļos būtu saskāries tikai garāmejot, kārtojot kādu praktisku jautājumu. Viņi man patīk daudz labāk par maniem biju�ajiem klases biedriem, un, kaut arī ciniķi ir kā vieni, tā otri, �itie nav tik liekulīgi un nemēģinās izgudrot visādus cildenus attaisnojumus metodēm, ar kurām vēlāk krāps valsti. Sie jaunkareivji, izņemot kādu nejau�u gadījumu, nekļūs ne par politiķiem, ne komersantiem, ne �urnālistiem. Viņi papildinās malkas cirtēju un ūdensnesēju rindas, pareizāk sakot, apgūs �o proFesiju mūsdienīgos paveidus, kļūstot par gāzes tīkla strādniekiem, kanali-zatoriem, elektriķiem, autobusu �oferiem, tātad par cilvēkiem, kas mūsu sabiedrību uztur pie dzīvības un veselā gadā par savu darbu saņem mazāk nekā mans sencis vienā nedēļā.

Dzims stāsta man^tādas lietas, par kurām agrāk nebiju pat iedomājies.

�Ņemsim, piemēram, māni,� viņ� saka. �Es būtu gatavs vai no ādas izlīst, lai tikai varētu mācīties skolā � kā tu. Ta�u tev skola patīk vēl mazāk nekā armija. Bet kā dzīvoju es? Skola man bija jāatstāj jau piecpadsmit gadu vecumā, jo pateicībā par mana tēva nopelniem karā valdība atļauj man stāties darbā jau pirms likumā paredzētā vecuma sasnieg�anas. Mans tēvs ir ;kara veterāns, kur� brīvprātīgi aizgājis armijā jau 1939. gadā, tikko sākās kar�, � ne jau cēlu mērķu vai �patriotisma vadīts, bet tādēļ, ka septiņus gadus bijis bez darba un tikko vilcis dzīvību ar se�u �iliņu pabalstu nedēļā. Viņa daļu sakāva Grieķijā. Pēc tam viņ� aizgāja kalnos pie grieķu partizāniem. Cīnījās ar tiem kopā, kamēr dabūja nacistu lodi ribās. Kādā zemnieku būdā gandrīz aizgāja pie sen�iem un pēc tam atgriezās mājās, lai sāktu tīro elli, ne dzīvi, jo ar pilno mū�a pensiju, ko viņam kā invalīdam pie�ķīra, nebija iespējams normāli uzturēt ģimeni, un māte dzīvoja vienos sirdēstos.

Ta�u tas vēl bija labi salīdzinājumā ar likteni, kād? piemeklēja grieķu puisi, ar kuru viņ� kopā bija cīnījies. Toreiz, kad vajadzēja karot ar fa�istiem, viņu sauca par varoni, bet, kad uzvara bija izcīnīta, uz se�padsmit gadiem iebāza aiz restēm. Glu�i tāpat, kā mēs izrīkojāmies ar ķīnie�iem un malajie�iem, kuriem ar prieku ļāvām karot pret japāņiem Malajā, bet kurus pēc pieciem gadiem pa�us ap�āvām kā teroristus.

Ko demokrātija man ir devusi? Es sapņoju kļūt par ģeologu, un kas es esmu? Kad man palika piecpadsmit gadi un trīs mēne�i, sāku strādāt par izsūtāmo pārtikas veikalā. Man pat nebija iespējas mācīties kādu amatu, jo tajā laikā mācekļus nepieņēma, un, kad man beidzot izdevās iekārtoties par mācekli un paralēli sāku tehnikumā nodarboties ar ģeoloģiju, mani iesauca armijā�.

Stāsti par viņa ģimeni un darbu mani garlaiko, bet es tos pacietīgi noklausos, gaidīdams brīdi, kad viņ� sāks runāt par ģeoloģiju. Ja viņ� ir blakus, manevri kļūst Vieglāk panesami. Viņ� prot aizraujo�i stāstīt pat par smiltīm, pa kurām brien mūsu noguru�ās kājas.

Kādā dienā mūsu ser�ants, būdams tesīgāks (pavāra jaunvārds) nekā parasti, bļāva pa visu apmācību laukumu! � Kāda velna pēc tad galu galā pastāv armija? � D�ims atbildēja: � Ja jūs, ser, to nezināt, tad kā gan varat gaidīt atbildi no manis? � izpelnīdamies skaļus visas apak�vienības aplausus. Un, kaut arī samaksāt par tiņm nācās ar mūsu atpūtas laiku, visi bija vienis prātis, ka tas bijis to vērts.

Kop� esmu �ajā nometnē, atvaļinājumi man sagādā tikai vil�anos. Pirmo es pavadīju pie sen�a, un tas bija briesmīgs. Katru mīļu brītiņu tajās �etrdesmit astoņās stundās, kuras pavadījām kopā, viņ� runāja par savām kara gaitām Rietumu tuksnesī, un, kad es beidzot iesēdos vilcienā, tad jutos tā, it kā būtu atsvabinājies no katordznieka ķēdēm.

Nākamajā reizē devos pie mammas, bet tur bija vēl ļaunāk. Labi, ka iedomājos uzaicināt krustmāti Lilianu uz kino, tā aizpildot daļu vakara. Filma bija draņķīga, bet viņai patika � viņa visu laiku raudāja.

Mamma tajā vakarā rīkoja lielas viesības par godu komandai, kas bija uzvarējusi burā�anas sacīkstēs. Arī patēvs bija uzvarētāju vidū. Kad es ap pusnakti pār-' rados mājās, viņi vēl cītīgi burāja, cīnīdamies ar vēju, vētru, straumi un viļņiem no Sidnejas zemesraga līdz pat fini�a līnijai. Pirmās piecas minūtes mamma ar patēvu bija pret mani izmeklēti laipni, bet pēc tam aiz-*mirsa par manu eksistenci. Kad mamma tēlo maigumu un sāk �ivināt par to, kā esmu izaudzis un pieaudzis, man vienmēr nāk vēmiens. Nedomāju, ka viņu interesē tas, kā es attīstos, ta�u kā gan lai palai� garām izdevību palielīties � sak, mans dēls jau zaldātos, bet man pa�ai neviens nedos vairāk par divdesmit pieciem. Tā viņa domā � un defilē apkārt pēc pēdējās modes �ūtā itērpā, kas drīzāk izskatās pēc spilvendrānas.

Es izgāju virtuvē, apēdu visu, kas bija palicis pāri no omāra salātiem, cāļa Merilcndas gaumē un melleņu pīrāga, uzdzēru virsū pāris glāzītes piparmētru d�u-lepa un, tā kā troksnis visapkārt bija necie�ams, nogāju lejā, nolaidu ma�īnas sēdekļa atzveltni, satinos kaut kādā pledā un aizmigu. Piparmētru d�uleps mani vienmēr iemidzina.

Nākamajā rītā esJklīdu apkārt pa dzīvokli starp krāco�iem viesiem kā vienīgā būtne, kas palikusi dzīva pēc ūdeņra�a bumbas sprādziena. Tad pamielojos ar vakardienas gardumiem, mazgāju D�esperu � mazu, jauku, nekam nederīgu suņuku, kuram māte nepievēr� vairāk uzmanības kā man, sameklēju savus zemūdens zvejas piederumus un devos uz jūru mazliet pamedīt gar klin-

tīm bet pui�i no jahtkluba kliedza, lai uzmanoties no haizivīm � bija tie�i nārsto�anas laiks.

Ap dienas vidu, kad es atgriezos, visi bija pamodu�ies un tik sparīgi dzēra, it kā se�as nedēļas būtu gavēju�i, un, tici vai ne, burātāju uzvaras reiss sākās atkal no gala! Es aizbraucu ar agro vilcienu.

Nākamajā mēnesī savas potītes dēļ biju spiests palikt nometnē. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts!!!

*

� Es negribu dzirdēt tavu stāstu, � Tempija nomurmināja, nikni aizsviezdama dienasgrāmatu sānis.

Viņa atspieda galvu pret krēsla atzveltni, aizsvilusies bezspēcīgās dusmās, kas bija jo rūgtākas tie�i savas bezspēcības dēļ. Bet kāda gan jēga dusmoties uz miru�iem vai mēģināt tiem kaut ko iegalvot. Ta�u domas nemitīgi atgriezās vecajā gultnē.

� Ak, Kri�, vai tad tu nesaproti, ka ne jau es viena

biju pie visa vainīga? Jau no sākta gala tu tī�ā prātā esi gribējis mani pārprast. Es ta�u mēģināju darīt tavā labā visu, ko vien varēju. Tāpat kā Kīts. Un tavs tēvs arī, ta�u dievs vien zina, kā tu mūs reizēm kaitināji. Es tā centos, lai tu pie mums justos labi. Mēs visi pulējāmies, kā mācēdami. Kādēļ gan tu tik ietiepīgi turējies pretī visam, ko tavā labā darījām? Es mīlēju tevi. Un D�esperu arī. Atstāj man vismaz to. �,

Dusmas pamazām' izplēnēja, pamezdamas viņu iz-( tuk�otu un izsmeltu. Siena, kuru Kristofers bija uzcēlis starp viņiem pēc nāves, izrādījās daudz grūtāk pārvarama nekā tā, kas viņus bija �ķīrusi dēla dzīves laikā.

�Kur gan es esmu kļūdījusies?� viņa sev jautāja. �Kur mēs visi esam kļūdīju�ies?� Aizie�ana no Roberta nebija galvenais. Tēvu Kristofers ienīda tāpat kā viņu. Un ne jau tāpēc, ka viņi bija �ķīru�ies. Viņa pazina daudzas �ķirtas ģimenes, kurās bērni bija pavisam normāli un nemīlēja savus vecākus mazāk ka saskanīgās ģimenēs augu�ie.

Ko gan teiktu Roberts, ja viņa tam aizsūtītu �o dienasgrāmatu? Ta�u viņa to nedarīs, kaut arī nejuta pret biju�o vīru ne mazākās simpātijas, � un nevis sevis,

bet gan viņa dēj. Roberts tagad jau bija vecs vīrs. Lai viņam dzīves nogalē paliek vismaz ilūzijas.

Viņai pa�ai vairs nebija nevienas. Dēls viņu bija izģērbis līdz ādai. Nebija glu�i nekā, ar ko un kam dzī-vot.

Gurdi viņa pār�ķīra nakamo lappusi.

�

Dārgā d., ntf ko tu neteiksi! Laikam gan zemes virsū nav otra radījuma, kam tik kolosāli neveiktos. Padomā tikai � dabūt ievainojumu mierlaika (?) manevros!

Bet savā ziņā tā bija laime nelaimē, jo liktenis laikam vienmēr saudzē tos, kas nav viņa gādības cienīgi. Virve, kurā es kā pērtiķis karājos virs aizas, pēk�ņi pārtrūka, un es ar lielu blīk�ķi ievēlos ūdenskritumā, palikdams tur guļam pa pusei apdullis, ar necilvēciskām sāpēm kājā un rokā. Ta�u galu galā izrādījās, ka esmu ticis cauri tikai ar savainotu potīti un kreisās rokas plaukstas locītavu.

Puikas uztaisīja baigāko troksni. D�ims un Kertins vicināja virvi ser�antam degungalā, un pārējie brēca nelabās balsīs un kategoriski atteicās turpināt mācības.

Kad ser�ants konstatēja, ka beigts es tomēr neesmu, viņ� sāka mani lamāt un apsaukāt par simulantu, un atpakaļ uz nometni man vajadzēja lēkt pa�am, D�imam un Kertinam piepalīdzot. Vakariņu laikā man izteica rājienu, jo zābaka vietā biju apāvis sandali, un tas tika kvalificēts kā disciplīnas pārkāpums. Aiz sāpēm nevarēju gulēt, un pa nakti arī roka piepampa tikpat resna kā potīte. Ta�u tikai nākamajā dienā, kad puikas piedraudēja ar streiku, komandieris atzina, ka nelaimes gadījumā neesmu vainojams, un aizsūtīja mani pie ārsta.

Pulkvedis kaut kā bija saodis, ka esmu ķerts uz matemātiku, un, kad sakarā ar karalaukā gūtajiem ievainojumiem nokļuvu viņa redzes lokā, �im pēk�ņi dzima gai�a doma, ka mana persona var nest �tābam ja ne glu�i slavu, tad vismaz krietnu labumu, atrisinot da�as problēmas, ar kurām viņa nematemātiskais prāts nekādi nespēja tikt galā. Un tā nu pirmām kārtām man vajadzēja nodarboties ar trajektorijām. Artilērijas ser�ants

tās nosaka ar automātiska tēmēkļa palīdzību, bet neprot izteikt skaitļos, tāpēc augstākajai priek�niecībai sūtītajos ziņojumos līdz �im trūka �o iespaidīgo kalkulāciju, kuras reti kādam ir saprotamas un tāpēc tiek jo augstāk vērtētas.

Man to izdarīt bija tikpat viegli kā iegāzties upē, un pie tam ne uz pusi tik sāpīgi � fiziskā nozīmē, protams.

Pēdējā kara laikā mūsu pulkvedis bijis slavens ar to, ka nostrādājis visas sev pakļautās armijas sievietes, bet nu, kad slepenais ierocis vairs nedarbojas, viņ� vecos netikumus atmetis un sapņo nevis par sievi�ķās miesas jaukumiem, bet gan par to, kā iznīdēt melnādainus un izsvēpēt sarkanos. Visu, kam �is tips pieskaras, viņ� apgāna ar savu asinskārību, un vienīgie aprēķini, uz kuriem viņa smadzenes vēl izrādās spējīgas, ir apmēram tādi: cik akru zemes var attīrīt no cilvēkiem, nometot atombumbu uz biezi apdzīvota indonēzie�u ciema vai malajie�u kamponga?

Augstākais, ko es tur varēju izturēt, bija divas dienas, kaut gan slepkavo�anas rezultātu aprēķinā�ana neprasa ne īpa�as prāta spējas, ne zinā�anas augstākajā matemātikā. Divas dienas es tur paniekojos, un, sprie�ot pēc apbrīnas, ar kādu mani apveltīja viss �tābs, neviens tur laikam nebija ticis tālāk par pa�u elementārāko algebru. Ņūtons vien zina, cik ilgi es tā būtu pārdevies par ērtu krēslu klusā kantorī un druskām no �tāba galda � gar�īgākām gan nekā tās, kas nokļūst kan-tīnē �, ja manī kaut kas nebūtu sadumpojies. Nezinu, vai tu mani sapratīsi, d. d., bet varbūt vari iedomātie^ kā tas ir, kad skrienot pēk�ņi savelkas kāds muskulis vai peldot kājā iemetas krampis, nu � apmēram tādas bija arī manas izjūtas, protams, ne jau burtiskā nozīmē. Iestājās kaut kāds iek�ējs aptumsums, it kā manas būtnes dziļumos kāds būtu izslēdzis gaismu. Biju tā sajūsmināts par savas morāles augsto slieksni salīdzinājumā ar fiziskās �aulas no�ēlojamo tieksmi uz kompromisiem, ka nekavējoties pacēlu enkuru, jo pēk�ņi mani pārņēma bailes, ka, �ādi pārdodamies, varētu saslimt ar pilnīgu garīgu impotenci. Mana rīcība tika kvalificēta kā disciplīnas pārkāpums, necieņas izrādī�ana pulkvedim, plānprātība un klaja nekaunība, un tā es vienā

rāvienā nok|uvu virtuvē, ta�u ari tur ap mani vēl plān� dīja slavas oreola driskās, kas pildīja ar apbrīnu primitīvos prātus, kam divi plus divi ne vienmēr ir �etri.

Tagad esmu norakstīts kā nederīgs mērķī �au�anai, durkļu cīņām un bumeranga mētā�anai un pazemināts par kartupeļu mizotāju. Pulka ārsts apgalvo, ka manai rokai un plaukstas locītavai �āda veida vingrinājumi nāk�ot par labu, ta�u pagaidām kreisā tikai ar grūtībām spēj noturēt punaino tupeni, kamēr labā iet uzbrukumā rempuļainajai mizai un acīm.

Jāatzīstas, ka par savu � pēc pui�u domām � varonīgo atteik�anos izdabāt pulkvedim un piedalīties viņa militārajās mahinācijās esmu viņu vidū ieguvis pat zināmu popularitāti.

Sen neesmu juties tik laimīgs kā pa�reiz. Mizot kartupeļus divdesmit �etras stundas dienā nav vajadzības, un, kad savu darbu esmu padarījis, varu mierīgi nodoties skaitļu studijām. Un tā mana diena sadalās putras akadēmijā itin patīkami pavadītās stundās un svētlaimīgajā laikā, kas aizrit nesamaitātās un nesamaitājamās Matemātikas pasaulē. Mans iek�ējais �es� reizēm atalgo manu ārējo �aulu ar �ādiem tādiem intelektuālas iedvesmas brī�os gūtiem panākumiem.

Es neatveru nedz biezās krēmkrāsas aploksnes, uz kurām redzu savas mātes atgāzenisko rokrakstu, nedz arī sen�a kaligrāfiski uz bankas papīra rakstītās vēstules. Lasu vienīgi tās, ko saņemu no krustmātes Lilianas, un tūlīt skribelēju atbildes, kuras viņa gan ne vienmēr saprot, toties gaida ar prieku.

Mūsu mediķa interese par jaunkareivi Armitid�u nav vis izskaidrojama ar manu personisko �armu, bet gan ar mammas gādību, kura kļuva jūtama pēc tam, kad viņa no krustmātes Lbija uzzinājusi par manu kritienu. Kādā nedēļas nogalē abi ar patēvu pēk�ņi piepeldēja pie nometnes savā kadilakā, kas ir tikpat uzkrīto�s kā mātes kundze pati. �Uzkrīto�s� varbūt nav īstais vārds. Tā ir mirdzo�a, eleganta pludlīnijas ma�īna, un ar tiem pa�iem epitetiem var raksturot arī mammu. Sekoja māti�ķi jūtu izplūdumi, pret kuriem nekad neesmu jutis uzticību, ta�u visu �tābu viņa jau pēc desmit minūtēm bija aptinusi ap savu lilijbalto pirkstiņu. Pusdienas abi ar patēvu ēda �tāba virsnieku sabiedrībā. Uz manu vēl

arvien sapampu�o roku un potīti skatoties, viņa �ēlīgi dūdoja, bet patēvs izteica no�ēlu, ka man pietrūcis prata likt lietā savu talantu, lai izlīdzētu pulkvedim. Jebkuru situāciju viņ� vērtē tikai no savu personisko intere�u viedokļa. Mani viņ� necie� tāpēc, ka es it kā atņemot viņam daļu mātes mīlestības (druskas no bagātas sievietes galda), un apziņa, ka es varētu taisīt karjeru, ja vien vēlētos, viņu kaitina.

Es jutu, kā visu apkārtējo skatieni ceļoja no mammas pie manis un atpakaļ, un viņu sejās es lasīju pārsteigumu, ka sieviete, kura izskatās gandrīz kā kinozvaigzne (kaut arī zobi padevu�ies drusku pagarāki), varējusi laist pasaulē mani. Ta�u �ī nebija pirmā reize, kad vēroju viņas uzvaras gājienu un padevīgos vergus pie valdnieces kājām, un uz mani tas vairs neiedarbojās.

Bet savējo vidū mana popularitāte sāka pēk�ņi dilt, jo, samanīju�i �o iespaidīgo aizmuguri, viņi manas izdarības redzēja pavisam citā gaismā. Man vairs neuzticējās un neuzskatīja par uzticības cienīgu, ta�u es viņus par to nepavisam nevainoju. Nekad neesmu kārojis pēc popularitātes, tomēr biedriskā atbalsta atrau�anu nevarēju nemanīt.

Tas sabojāja manu prieku par daktera norīkojumu trīs stundas katru pēcpusdienu pavadīt pludmalē, cik vien iespējams uzturoties ūdenī un vingrinot kāju. Kā zināms, kājnieku uzdevums nākamajā karā būs maskās un spectērpos virzīties pa teritoriju, attīrot to no radioaktīviem atkritumiem (ja vispār tādi būtu).

Kaprālis Blūss, kur� pirmajā rītā aizveda mani uz piekrasti ma�īnā, sacīja:

� Mūsu pulkvedis ir pamatīgi noraustījies. Tās pārtrūku�ās virves dēļ, kas tevi iegāza upē, sacēlusies baigā jezga. Ser�ants jau mēne�iem skandināja, ka vajadzīga jauna virve, bet komandieris ta�u visādi cen�as pielaizīties lielajiem priek�niekiem dienvidos un nepieprasa jaunu inventāru, kamēr kāds nelau� kaklu. Visvairāk �is pārbijās, kad uzzināja, ka tava māte precējusies ar to �urnālistu.

Viņ� palaida savu smiekliņu, kas izklausījās kā kuka-buras brēciens pirms rīta jundas.

� Tev nu gan ir baigā cūceņe, nudien! Ja pratīsi izsist cenu, dzīvosi kā pa taukiem.

Un �oreiz es patie�ām pacentī�os izsist cenu.

D�ips aizved mani līdz lagūnas sākumam, un tālāk pāri kāpai es kūņojos pats saviem spēkiem. Rāpjoties aug�up, potīte sāp kā traka, bet es sako�u zobus un izturu, gaidīdams brīdi, kad tik�u virsotnē un ieraudzī�u jūru.

Smiltis �eit ir saspaidītu aprikozu krāsā. D�ims man reiz skaidroja, kāpēc, bet esmu aizmirsis. Zinu tikai to, ka ir tīrā bauda brist pa tām plikām kājām un sajust smil�u graudiņus pirkststarpās. Man ir stingri noteikts, kur drīkstu uzturēties un kur ne. Mana sanatorija, tā teikt, ir kādus simt reiz simt jardus liela krasta strēmele uz dienvidiem no Veileras. Ar visu sabendēto potīti un cietu�o roku es metos iek�ā krasta bangās � jo vairāk �ādas masā�as, jo labāk, bet nekad, nekad, nekad man nebūs spert savu kāju uz Veileras.

*

Sestdienas vakars. �odien, d. d., notika kaut kas neparasts. Tā kā no rīta pulkvedis sarīkoja pārbaudi, manas ārstnieciskās procedūras tika pārceltas uz vēlāku laiku. Pēcpusdienas saulē jūra gulēja kā milzīga zvīļojo�a zīda sega ar viļņu bārkstīm gar malu. Bija paisuma laiks (ekvinokcija). Pārkliboju pāri liedagam, sāpēs sa�ķobījies, jo kāja pēc ilgās stāvē�anas rīta pārbaudē ellīgi sāpēja, novilku �ortus un ieniru pirmajā vilnī, juzdams, kā tas izskalo no manis visus sārņus. Tad iegremdēju galvu ūdenī un sāku peldēt savus noliktos simts jardus, priecādamies, ka roka jau kļuvusi spēcīgāka, kaut arī potīte savas funkcijas vēl nepildīja. Pēk�ņi mani satvēra straume, un nedabūju ne atjēgties, kad biju jau pāri dambim Veileras mazajā līcītī. Es nostājos uz kājām, juzdamies diezgan muļķīgi, un pēk�ņi ieraudzīju �etras sejas, kas rēgojās virs ūdens un pārmeto�i manī nolūkojās. Meitene piena �okolādes krāsā ar nep'arasti lielām acīm noprasīja:

� Ko jūs �eit darāt?

� Piedodiet, � es sacīju. � Straume pārnesa mani pāri.

� Vai tad jūs nezināt, ka Veilera neietilpst nometnes teritorijā?

� Es zinu, ka kareivjiem nav atjauts te uzturēties, bet es. �.

� Kas tad jūs esat?

� Man ārsts pavēlējis katru dienu peldēties bangās, tāpēc ka manevru laikā tiku smagi ievainots.

Es- acu galā neieredzu tādu lie�anu, bet pēk�ņi man iegribējās izlikties slimākam nekā esmu.

� Tad vajag palikt bangās un nenākt mūsu krastā. � Viņa pagriezās un aizpeldēja �aurās, smil�ainās krasta joslas virzienā, bet da�āda brūnuma sīkie, kas bija cits par citu mazāki, metās viņai pakaļ. Saniknots es vel nokliedzu:

■�- Es ta�u nemaz neesmu jūsu krastā.

Viņa pagriezās, un pat pa gabalu es redzēju, kā viņas acis iedzalkstījās.

Tad nenāciet mūsu līcī, � skanēja atbilde.

Mēms aiz dusmām es stāvēju un noskatījos, kā tie cits pakaļ citam aizskrien pa taku un nozūd starp banānu palmām, tad atgriezos savā teritorijā, ar novēlo�anos atcerēdamies visu, ko būtu vajadzējis teikt.

Naktī slikti gulēju, jo, tikko laidos miegā, redzēju divas lielas melnas acis, kas spīgoja kā pro�ektori.

Pirmdien, 25. martā.

Dārgā d., manā dzīvē ir sākusies jauna ēra. Nezinu, kādēļ uzrakstīju tie�i �odienas datumu, jo tagad katrai dienai ir sava seja, un tās vairs neslīd gar acīm monotoni kā garlaicīgā filmā. Iespējams, ka man vēl arvien sapņos rādītos acu pro�ektori, ja nebūtu nācis atgadījums ar pulkve�a kranci. �o afgāni visi ienīst, t. i., visi, kuru dienesta pakāpe nav augstāka par ser�antu. Patiesību sakot, nav iespējams pateikt, kāds viņ� īsti izskatās, jo no deguna līdz pat astes galiņam ir klāts ar pinkainu vilnu. Glu�i kā tie lielie, pūkainie tārpi, kas rāpo pa mūsu moskītu tīkliem. Viņ� ir uzaudzis nometnes teritorijā, un pulkvedis ar viņu ļoti lepojas, jo pavēles viņ� da�kārt izpilda precīzāk nekā mēs. Tādās reizēs pui�i vai plīst no smiekliem, ta�u pulkve�a klātbūtnē nedrīkst to izrādīt. Rej �is suns tie�i tāpat kā saimnieks. Dzims apgalvo, ka piektajā ķepā, ja tāda būtu, viņ� noteikti turētu jājampātagu.

Ciltsrakstos mūsu aristokrāts ir reģistrēts kā Kanda-haras Kibers, ta�u visiem �is vārds liekas tik pretīgi snobisks, ka aiz pulkve�a muguras neviens viņu citādi nesauc kā vien par Kibu. Tā nu Kibam bija piemeties kaut kāds ka�ķis, un kasījās viņ� briesmīgi. Veterināram ie�āvās prātā gai�a doma, ka Kibam nepiecie�amas jūras peldes. Blenzdams manī ar savām mazajām, apsarku�ajām sivēna a�elēm, pulkvedis paziņoja, ka mans pienākums turpmāk bū�ot ņemt plu�ķi līdz uz pludmali un rūpēties par to, lai suns kārtīgi izskrietos un izpeldētos. Uzzināju�i, ka esmu piekomandēts Kibam par aukli, mani iero�u brāļi tā smējās, ka gadrīz pazaudēja visas pogas.

Jāatzīst, ka �im sunim ir sa�ķelta personība. Kopā ar mani rāpjoties aug�ā kāpā, viņam ir tāds izskats kā vecam flegmatiskam zaldātam, kur� par savu svarīgāko pienākumu uzskata turē�anos kopsolī. Varu derēt, ka viņ� īpa�i cen�as iet vienā solī ar mani, kaut arī es viņam to pastāvīgi apgrūtinu, klupdams pār katru zāles ceru un mainīdams kāju. Kad esam sasniegu�i virsotni, viņ� pagrie�as atpakaļ, noskatās, kā d�ips aizbrauc gar lagūnas malu, uzrej atvadu sveicienu �oferim un, kad ma�īna ir pazudusi, pēk�ņi kļūst traks! Viņ� drā�as lejā no kāpas un, kamēr es nokļūstu līdz pludmalei, ar plīvojo�ām ausīm un izkārtu mēli tādā azartā joņo apkārt, ka liekas � viņ� noteikti dzenas pakaļ kādam citām sunim.

Visu laiku man ir tāda sajūta, ka mani viņ� vispār neievēro � apmēram tāpat es jūtos, iegājis pulkve�a kabinetā, kad viņ� izliekas lasām kādu dokumentu. Nevar teikt, ka Kibā slēptos īpa�s ļaunums. Kā visi augstākā rariga virsnieki viņ� ietur distanci, it kā teikdams savā suņa valodā: �Liec tu mierā mani, un es lik�u mierā tevi.�

� Lai notiek, ja tu tā vēlies, � es teicu, kaut ari �eit, prom no priek�niecības acīm, būtu pat bijis ar mieru pārkāpt to kārtu barjeru, kas mūs �ķir. Man patīk suņi, ta�u vienīgais, kuru jebkad esmu pazinis, ir D�es-pers � mans sencis nav suņu draugs.

Kad es novelku drēbes un, ūdeni �ķiezdams, metos jūrā, Kibs, tupat �ļakstinādamies, man seko, ta�u turas ,.ivu divdesmit pēdu attālumā. Kad es peldu dziļumā, ari viņ� peld. Kad es nekustīgi guļu uz ūdens, viņ� dara to pa�u.

Kad es skrienu gar krastu, viņ� arī skrien, ta�u likdams man skaidri saprast, ka ne jau manis dēļ to dara, bet tikai tādēļ, lai noķertu kādu kaiju. Kad es apguļos smiltīs, viņ� neapnikdams turpina �o savu rotaļu, bet, tiklīdz es sāku soļot atpakaļ kāpu virzienā, viņ�, ieturēdams obligāto distanci, klunkuro man nopakaļ, un varu derēt, ka ausis viņam ir vairāk noļuku�as, galva, tāpat kā plu�ķainā aste, nokarājas zemāk.

Kāpas virsotnē viņ� uz mirkli apsē�as, pamezdams skatienu atpakaļ uz pludmali un kaijām. Un, tici vai ne, tiklīdz d�ips taurēdams parādās uz smil�ainās takas, viņ� atkal kļūst par pulkve�a suni un savā militārajā solī cienīgi mar�ē lejā no kāpas, ietrau�as d�ipa priek�ējā sēdeklī blakus �oferim (es varu sēdēt aizmugurē) un, aizvēris acis, sagatavo savu dvēseli pārnāk�anai nometnē.

Pēc pāris dienām viņ� man ar �o savu liekulību patie�ām iepatikās. Gribētos viņam pajautāt, vai viņ� zina, kas rakstīts uz plāksnītes, kas karājas pie metāla konusiem izraibotās kakla siksnas (��is suns pieder pulkvedim Noksam, Vollabas kara nometnes komandierim.�), jo, goda vārds, viņ� pieder tikai sev pa�am. Viņ� ir konformists, kas prot izmantot abu pasauļu labumus, un pats to ļoti labi apzinās.

1. aprīlis. Ļoti piemērots datums, �odien, uzrāpies kāpā, es ar savām teleskopa asumu ieguvu�ajām acīm ieraudzīju līcī�a ūdeņos piecas melnas galvas (viena ūo tām piederēja sunim). Atcerēdamies nelaipno uzņem�anu pagāju�ās nedēļas nogalē, noenkurojos savu simt jardu pa�ā tālākajā galā, uzgriezu muguru un izlikos, ka lasu glieme�vākus vai tārpus. Bija bēguma laiks.

Kamēr es līkumoju gar dienvidu robe�u, Kibs, dzenā-

� �

dams kaijas, virzījās uz ziemeļiem. Jebkur� cits suns, kuru no dzīves īstenības neaizsargā dienesta pakāpe, būtu saodis, ka tuvumā atrodas vēl kāds dzīvnieks. Tiesa, arī es to nemanīju, bet esmu ta�u tikai cilvēks. Varu derēt, ka Kibam nebija ne jausmas, kas �im gā�as virsū, kad tas otrs kā melna bulta pārlidoja pāri dambim un ar sava skrējiena sparu vien notrieca na-badziņu no kājām, iekams �is paguva atmosties no saviem putnu ķērāja sapņiem. Nebijis dzeloņainās, kakla siksnas, ar Kibu būtu cauri. Nometnes dzīve un konkurences trūkums ir padarīju�i viņu gļēvu.

Joņodams gar krastu tik ātri, cik vien slimā potīte ļāva, es redzēju tikai rūsganmelnu kamolu, kas valstījās pa smiltīm, atgādinot kādu no kubistu agrīnajiem zīmējumiem, kuros tie mēģināju�i attēlot kustību. Pāri dambim cita aiz citas drāzās vēl �etras figūras. Es tās apsteidzu par kādiem divdesmit jardiem un vai nu aiz mīlestības pret Kibu, vai bailēm no pulkve�a, vai visdrīzāk aiz tīras izrādī�anās kāres metos abiem kau�ļiem vidū. Melnais krancis bija iecirtis zobus Kibam kaklā, ta�u asie dzeloņi neļāva viņam tos sakost. Es sagrābu uzbrucēju aiz ādas siksnas un rāvu nost. �im zobi uz misiņa konusiem laikam bija slīdēju�i, jo at-ņirdzies un rēkdams viņ� pameta galvu atpakaļ un iekodās manā slimajā potītē. Tas viss notika vēja ātrumā, tikko paguvu ieraudzīt �etras tuvojo�ās figūras, kad jau biju nogāzies uz vēdera, ta�u suns no manis neatlaidās. Nezinu, vai tevi kādreiz ir sakodis suns, bet, jūtot, kā zobi slīd gar kaulu, no manis nobira visa civilizācijas glazūra. Lielākā meitene atrāva nost savu suni, un es vēl laikus sagrābu Kibu, kur� jau grasījās revan�ēties. Dro�i vien izskatījos briesmīgi muļķīgi, tā gulēdams smiltīs un Kibu valdīdams, kamēr meitene vilka prom savu kranci un abi suņi rēja kā traki, un bērni brēca visā galvā kā futbola sacīkstēs.

Tāds nu es tur tupēju � ar asiņainu roku slaucīdams no acīm smiltis, kas tajās bija iekļuvu�as, abiem kau�ļiem kārpoties, un manu jau tā sapampu�o potīti rotāja glīta rindiņa zobu atstātu caurumu.

Meitene pāris rei�u dū�īgi iespēra savam krancim, norīkodama, lai divi lielākie zeņķi to aizved mājā. Abi

atspēru�ies vilka un stiepa, bet Kibs elsa kā laivas motors un drusku nomierinājās tikai tad, kad uzbrucēja rie�ana vairs tikpat kā nebija sadzirdama.

Meitene nometās uz ceļiem un uzmanīgi aptaustīja manu kāju, tad pacēla no zemes dvieli un aizsūtīja sīko saslapināt vienu galu ūdenī. Mazā aiz�āvās kā zibens un tūlīt bija atpakaļ, turēdama rokā slapjo, smil�aino slaukuli. Meitene, ne vārda neteikusi, apmazgāja manu potīti. Es jutos ļoti muļķīgi, tā pusguļus atlaidies, kamēr viņa darbojās ap manu kāju. Koduma vieta neko daudz neasiņoja, ta�u ellīgi sāpēja, un kā potītes iek�pusē, tā ārpusē rēgojās da�i pamatīgi robi. Viņa vēlreiz aizsūtīja mazo uz jūru, lai atnes tīru ūdeni krastā izskalotā alus pudelē. Kad viņa to uzlēja uz ievainojuma, kāju dedzināja tikpat kā uguns. Tad viņa ieraudzīja manu asiņaino roku un ar tik strauju kustību metās to apskatīt, ka es zaudēju līdzsvaru. Roku noskalojusi un dvielī noslaucījusi, viņa kā sev, tā man par prieku konstatēja, ka tās biju�as tikai Kiba asinis, ne manējās. Tad, attupusies uz papē�iem, viņa ar saviem milzīgajiem melnajiem pro�ektoriem manī cie�i paskatījās un balsī, kura man patika pat tad, kad skanēja nelaipni, sacīja:

� Piedodiet, bet Vikings ir mācīts neielaist sve�iniekus Veilerā.

� Es ta�u nemaz nebiju Veilerā, -� es teicu, pāriedams uz aizsardzības pozīcijām, kaut gan �ajos apstākļos netrūka pamata arī aktīvam uzbrukumam.

� Es zinu. Bet jūsu suns ...

� Tas nav mans suns. Tas pieder nometnes komandieri m_.

� A! � Baltie, līdzenie zobi iekoda lūpa. Nekad agrāk neesmu mēģinājis aprakstīt cilvēku, tāpēc nezinu, vai man tas izdosies. Seja meitenei ir iegarena, ar augstiem vaigu kauliem, mazliet par kalsnu viņas lielajai mutei, kas kaktiņos tiecas uz aug�u. Varu iedomāties, ka ikvienam skulptoram, ieraugot �ādu seju, rastos velē�anās to atveidot. Deguns viņai ir uzliekts, ļoti skaisti uzliekts, ta�u īstenībā es atceros tikai acis un plato pieri zem slapjiem, melniem sprogainiem matiem. Nekad neesmu tuvumā redzējis nevienu ar tik tum�u ādas krāsu � kā piena �okolāde, kas pārklāta ar vieglu vizmu. Pat tagad redzu, kā viņas acis iepletās vēl lielākas un mute palika pusviru.

� Pulkve�a suns! Tad gan ir slikti.

� Un tas, ka jūsu suns sakoda mani, nav slikti? � es kareivīgi atcirtu, jo biju sapīcis, ka pulkve�a suns viņai �ķiet svarīgāks par mani.

� Redziet, pirms kāda gada Vikings iekoda ser�antam, � viņa piebilda.

Es iesmējos.

� Tur nav nekā smieklīga. Pulkvedis draudēja Vikingu no�aut un ziņoja pat vietējai policijai. Viss nokārtojās tikai pēc tam, kad jūsu karavīri pa�i apliecināja, ka ser�ants atradies Veileras teritorijā.

� Bet es nebiju Veileras teritorijā, � es atkal pārgāju aizsardzībā.

� Zinu, un tie�i tur jau ir tā nelaime, jo tagad pulkvedim būs dibināts iemesls, un policija viņa prasību izpildīs. Es nezinu, ko mēs iesāksim, ja Vikingu no�aus. Mēs visi viņu tik ļoti mīlam.

Viņa manī lūdzo�i paskatījās, un es kārtējo reizi sajutu izbrīnu par to, cik akla var būt cilvēku mīlestība. Jau Kibs nebija necik piemīlīgs, bet �im krancim trūka pat izslavētā suņu instinkta, ja viņ� varēja kost "draugam. Nebija ta�u ne mazāko �aubu, ka suns, kur� sakodis ser�antu, ir mans draugs.

� Un tomēr jūsu suns ir negants plēsoņa, � es teicu.

� Nav taisnība. Viņ� nekad nevienu nav sakodis, izņemot ser�antu.

� Un mani.

� Jā. � Viņa tupēja, manī lūkodamās, un iestājās ilgs klusums. Klusē�ana ir viens no viņas talantiem, ja vien viņa nav par kaut ko nikna. Tagad viņa tikai klusi māja ar galvu, un acis kļuva valgas, izskatīdamās vēl lielākas. Mēģinādama asaras slēpt, viņa samirk�ķināja plakstus, nolieca galvu un ļāva smiltīm slīdēt caur saviem slaikajiem, trauslajiem pirkstiem, kas izskatījās reizē maigi un spēcīgi. Tāda viņa ir viscaur.

Redzot, ka no melnajām, izliektajām skropstām nopil asara, mana sirds atmaiga, bet tajā brīdī atskanēja ma�īnas signāls, un es apjēdzu, ka man jau sen vajadzēja būt kāpas galā, Pietrausos kājās. Arī Kibs, izdzirdis

skaņu, kas viņam nozīmēja glābiņu no visādiem me�onīgiem zvēriem, spēji sarosījās. Piecēlās arī meitene, un es biju pārsteigts, redzot, ka viņa ir gandrīz manā augumā un slaika kā niedre.

� -Lūdzu, sakiet pulkvedim, ka mēs sūtīsim Vikingu projām, tikai neļaujiet to no�aut, es jūs ļoti lūdzu!

Pēk�ņi man radās spo�a ideja, viena no tām, kas man palīdz risināt cietos riekstus matemātikā, ta�u �obrīd es netaisījos viņai to izklāstīt.

� Neraizējieties, � es teicu. � Gan es kaut ko izgudro�u.

Viņa neticīgi manī paskatījās un tad saka smaidīt. Pirmo reizi tiekoties, viņa man nelikās skaista, bet tagad... Ta�u ma�īna nepacietīgi taurēja, tāpēc savācu savas mantas un �āpoju prom, klibodams daudz vairāk, nekā bija nepiecie�ams.

� Paldies jums! Paldies! � viņa vēl sauca man nopakaļ. � Liels paldies!

Kibs jau bija man krietnu gabalu priek�ā, ar savam Mikīpeles kājelēm pērdamies pa smiltīm daudz nadzīgāk nekā citkārt. Nonācis jau gandrīz pa�ā kāpas virsotnē, es pagriezos atpakaļ un pacēlu roku sveicienam � muļķīga izrīcība cilvēkam, kur� principā neatzīst tādas formalitātes �, pēc tam uzkāpu atliku�os pāris soļus un laidos otrā pusē lejā.

� Tu man �odien sasodīti ilgi liec gaidīt, � Blūss īgni sacīja un tad, ieraudzījis manu kāju, kas ejot bija atkal sākusi iespaidīgi asiņot, iesaucās: � Kas tad tev, haizivs uzbruka, vai?

'� Nē, � es atteicu. � Kibel*s.

. � Ko? � viņ� pārsteigumā gandrīz iebrēcās, apsēzdamies pie stūres un gaidīdams, kamēr uzģērbju kreklu un bikses. ♦

� Kibers, � es atkārtoju, bez �aubī�anās sākdams vērpt savu melu pavedienu. � Tu labāk uzmanies no �itā zvēra, � es viņu brīdināju, kad suns ielēca priek�ējā sēdeklī. Blūss atrāvās sānis.

� Kiber, aizmugurē!^� es ierēcos, atdarinādams pulkve�a balsi, un �is aizlīda uz aizmugures sēdekli

� un atkrita tur tādā izskatā, it kā būtu gabalos saraustīts, nevis dabūjis tikai nieka caurumu vaļīgajā kakla ādā.

� Un �itais zilasiņu krancis tev patie�ām likās virsu? � Blūss neticēja.

� Pats redzi. � Tad, sajuzdams Kibera pārmetumu pilno skatienu, piemetināju: � Patiesībā viņ� uzbruka kādam sunim, ko satika pludmalē, un, kad es mēģināju �os iz�ķirt, kļuva pavisam traks un ieķērās man potītē.

� Vellos! � Blūss aizdedzināja cigareti un piedāvāja arī man vienu. � Es nebūtu ticējis, ka �itāds mirla ir uz to spējīgs. Ko nu teiks pulkvedis?

� Nezinu, bet es saku, ka viņ� ir bīstams.

Blūss sāka smieties.

Kad iekliboju pie pulkve�a un ziņoju viņam par Kiba izdarībām, es skaidri redzēju, ka viņ� netic nevienam manam vārdam, iekams nebiju nodemonstrējis karadienestā gūtos ievainojumus. Ar interesi gaidīju, kāda secībā mums tiks sniegta medicīniskā palīdzība, ta�u mani �oreiz pārsēja un sa�pricēja pirmo, un tikai pēc tam ārsts tika lūgts sa�ūt Kiba brūci. Kad tas bija nodarīts, mani aizveda uz pulkve�a kabinetu, un sākās nopratinā�ana. *

� Un jūs tie�ām apgalvojat, ka Kibers uzbruka sve�am sunim? � pulkvedis tikpat nikni kā parādes laukumā nodārdināja.

� Jā, ser.

� Un ko tas suns darīja?

� Skraidīja pa Veileras krastmalu, un es nedabūju ne atjēgties, kad Kibs jau bija dambim pāri un �im virsū. Diedzu, cik ātri vien ar savu klibo kāju spēju, bet, kamēr pieskrēju klāt, abi jau bija paspēju�i saķerties. Un, kad vilku Kibu projām, viņ� man iekoda.

Man arvien bijis grūti melot, jo pa lielākajai daļai tas tiek darīts, lai kādu pasaudzētu, un es nekad neesmu varējis saprast, kādēļ man kāds būtu jāsaudzē. Lai skatās patiesībai acīs � patīk vai ne. Ta�u �oreiz melo�ana man sagādāja patiesu baudu.

Pulkvedis smagi nopūtās, gandrīz vai iestenējās.

� Patie�ām grūti tam ticēt!

� Jā, viņ� pavisam neizskatās pēc tāda, kam būtu dū�a mesties otram virsū, � es piebildu.

� Tas nemaz nav vajadzīgs, viņ� ir medību suns, � pulkvedis kliedza, kļūdams arvien sarkanāks.

� Bet �odien uzbrucējs katrā ziņā bija viņ�, un, pēc savas pieredzes sprie�ot, domāju, ka viņu vajadzētu no�aut.

�oreiz pulkvedim patie�ām aizrāvās elpa. Viņ� k|uva sarkans kā vēzis, mutes kaktiņos parādījās siekalas.

� Vai esat nodomājis iesniegt ziņojumu? � viņ� izgrūda.

� Jā, ser. Un gribētu to darīt tūlīt, kamēr notikums vel svaigā atmiņā.

Būtu vajadzējis teikt � kamēr neesmu vel aizmirsis pa�a safabricēto stāstu. Ienāca viņa piņņainais sekre-, tārs � gludināts un stīvināts, glu�i kā tāda bruņoto spēku reklāma � un pierakstīja manu stāstu, gandrīz noveldamies no krēsla, kad es palūdzu vienu eksemplāru nokopēt arī priek� manis. Murmināja, ka parasti gan tā nerīkojoties, bet es atcirtu, ka parasti jaunkareivjus nesako� pulkve�u suņi, un tāpēc, dro�s paliek dro�s, arī man nepiecie�ams eksemplārs.

Tas viņus galīgi samulsināja.

Neviens, pa�u pulkvedi ieskaitot, īsti neticēja, ka mani sakodis Kibs, bet ko gan viņi varēja darīt?

Puikas smējās kā traki un lauzīja galvas, kāda velna pēc esmu �o pasaciņu izgudrojis. Bet nabaga krancis man kā savam glābējam sāka arvien vairāk pieķerties, tā dodams pamatu jaunam palētam jokam: acīmredzot mana gaļa esot tik gar�īga, ka �is cerot pietikt vēl kādai mīkstākai vietiņai.

Nometnes ārstam tika dota pavēle pagarinat manu ārstnieciskās fizkultūras kursu pie jūras. Sākotnēji bija iecerēts, ka mēs tur uzturēsimies abi ar Kibu, bet Kibam dū�a bija saskrējusi papē�os. Ieraudzījis, ka es iznāku pagalmā un gatavojos kāpt d�ipā, viņ� laidās prom uz pulkve�a guļamistabu un paslēpās zem gultas gandrīz tikpat veikli, kā viņa slavenie afgāņu sen�i cilpoju�i pāri Vidusāzijas tuksne�iem. Es jutos kā noziedznieks, kuru viņa upuris solās atmaskot, bet pulkvedim bija iepatikusies doma, ka viņa suns ir bīstams zvērs, gandrīz vai cilvēkēdājs, un viņ� pats vairs negribēja �o mītu izklīdināt.

Ta�u nabags dzīvo vienās bailēs, ka es varētu saslimt ar tetānusu. Vainīgs tad būtu viņa suns, un dievs vien zina, kas par to teikts armijas reglamentos. Tā nu man

jāturpina dziednieciskās procedūras pludmalē, un no Kiba sabiedrības esmu atbrīvots, par ko es varbūt pat skumtu, ja notikumi nebūtu ņēmu�i jaunu virzienu.

Kāja man vēl arvien ir kliba, un tas nav tikai stratēģisks gājiens vien. Dakteris domā, ka Kiba zobi ķēru�i savainoto cīpslu, kas bija tikko sākusi dzīt.

� Pulkve�a suņa kodiens ir labāks par medāli, --saka Blūss.

1 Noderīgāks jau nu katrā ziņā.

ļ

Blūsam daudzējādā ziņā taisnība, d. d., ta�u galvenais labums ir tas, ka tieku pie juras. Kad es pirmo reizi pēc sako�anas uzrāpos kāpas virsotnē, sirds man salēcās, ieraugot tum�ās galvas līcītī. Es nolēmu cītīgi turēties savā teritorijā, noģērbos pa�ā tālākajā galā, iegāju ūdenī un, aprobe�ojies ar cieņas pilnu sveicienu, kaimiņiem vairāk neuzmācos. Peldēju �urpu turpu gar krastu, tā nonākdams tikai kādu piecu jardu attālumā no dambja, ta�u izlikos, ka neesmu to ievērojis. Nākamajā reizē, kad atkal biju aizpeldējis līdz tam galam, lielākais zēns, lēkādams pa dambi, sauca:

� Zanija jautā, vai jūs negribot pārpeldēt pāri mūsu �bļodā�. Te ir daudz labāk.

Viņai bija taisnība. �Bļodai�, kā viņi sauc savu mazo līcīti, ir klin�ains dibens, un, tā kā bangas sa�ķīst pret klintīm, ūdens ir dzidrs un dzirksto�s kā ingveralus. Es jutos diezgan muļķīgi, kad, paklausījis zēna aicinājumam, stāvēju un skatījos Zanijā, kurai ūdens sniedzās līdz pleciem, kamēr trīs mazuļi plun�ājās un �ļakstinājās, un, airēdamies kā sunī�i, peldēja mums apkārt.

� Labdien, � es teicu, juzdams, ka literatūrā diezin vai ir aprakstīta otra tik neveikla tuvo�anās.

� Labdien. Mēs priecājamies, ka esat atgriezies. Bijām noraizēju�ies, vairākas dienas jūs neredzēdami. � Viņa vienmēr saka �mēs�, un balss tad skan kā arfa zemajā reģistrā. � Mēs baidījāmies, ka būs atgadījies kas slikts.

� Tāpēc, ka Kibers man iekoda? � es jautāju.

� Kibers? �viņas uzacis saraucās.

� Jā, � es sacīju.

■

� Bet mūsu suni sauc par Vikingu.

� A, tātad tas bija Vikings, kam Kibers uzbruka. Es esmu tas nabaga zellis, kam Kibers iekoda, kad mēģināju �o aizvilkt prom no Vikinga.

�etri acu pāri, kas bija pārāk tum�i, lai tos sauktu par brūniem, un pārāk mirdzo�i, lai dēvētu par melniem, raudzījās manī vienlīdz lielā neizpratnē. Tad Zanija, vēl arvien klusēdama, pasmaidīja, tikai kakls notrīsēja un acis iezibsnījās, un pēk�ņi visi reizē sāka smieties, un tas skanēja kā putnu �ivinā�ana. Vai, pareizāk sakot, kā daudzu laimīgu cilvēku līksmo�anās. Pārstājusi smieties, Zanija, smieklu dzirkstīm vēl arvien gailējot acīs, paskatījās manī un sacīja:

� Vai jūs patie�ām tādā veidā to atstāstījāt pulkvedim?

� Cienītā jaunkundz, � es, tēlodams pēc velna, svinīgi teicu. � Tie ir fakti, kurus esmu minējis savā ziņojumā pulkvedim un apstiprinājis ar personīgo parakstu.

� Ak, nabadziņ�, � tāds nekaitīgs muļķa suņuks!

� Bīstams, � es pārlaboju.

� Ceru, ka viņu tādēļ neno�aus?

� Neraizējieties! Pulkvedis ar viņa varoņdarbu lielās pa labi un kreisi, tā ka arī Kibers kļuvis glu�i iedomīgs, tikai uz jūru gan man vairs līdzi nenāk.

Mēs atkal visi smējāmies. �oreiz, man �ķiet, mazliet histēriski. Bērni, uz muguras gulēdami, ar kājām kūla ūdeni, tā ka �ļakatas gāja pa gaisu, un bangas �ķīda pret klintīm, ap�ļākdamas mūs ar savām putu vērpetēm, un es jutu, ka �is ir jaukākais brīdis, kādu savā mū�ā esmu piedzīvojis. Kad bijām izsmēju�ies un beidzot nomierinājāmies, es jau zināju, ka meiteni sauc Zanija un ka viņa tā nosaukta par godu vecmāmiņai Suzannai Svonbergai². *

Kad viņa nosauca �o vārdu, Lerijs, kuram bija gadu divpadsmit, plati smaidīdams, teica:

� Tikai mēs esam melnie gulbji. � Un visi atkal smējās aizgūtnēm, un Vikings, kur� bija piesiets krastā, pievienojās jautrībai, skaļi riedams. Patiesību sakot, viņ� rēja vienā laidā. Zanija paskatījās manī un sacīja:

� Vai jūs negribētu izkāpt krastā un ar viņu iepazīties?

� Nē, pateicos, � es atbildēju. � Esam Jau pazīstami.

Mani vārdi izraisīja jaunus smieklus. Nekad neesmu saticis cilvēkus, kas prastu tik bezrūpīgi smieties.

� Jā, bet �oreiz būs pavisam citādāk, � Zanija sacīja. � Viņ� grib atvainoties.

� Lai notiek, � es sacīju. � Pieņem�u atvaino�anos, tikai lai viņ� paliek piesiets.

Un tā mēs visi devāmies krastā. Bērni peldēja pa priek�u kā brūni zu�i, un, kad es izkāpu Veileras krastā, man bija tāda sajūta kā bērnībā, lasot piedzīvojumu romānus.

Mēs visi piegājām pie Vikinga, kur� aiz uztraukuma gandrīz slāpa vai nost, Zanija noliekusies uzlika roku uz viņa kakla un sacīja:

� Un tagad, Viking, lūdz �im jaunajam cilvēkam piedo�anu.

Un, tici vai ne, �is krancis uz vēdera pielīda pie manis, nolika galvu uz ķepām un paskatījās manī ar tādām acīm, ka tie�ām likās � es dzirdu viriu runājam.

� Tagad noglāstiet viņu par zīmi, ka esat piedevis, � Zanija sacīja. Es nevarēju izrādīt, ka baidos, ta�u jutu, ka potīte sāk atkal sāpīgi pulsēt, bet, tiklīdz pieliecos, suns ar savu mitro mīksto mēli nolaizīja man roku, it kā teikdams, ka tas bijis tikai pārpratums, ko labāk aizmirst.

Un es arī aizmirsu.

� Aizskrieniet un atnesiet kādu . banānu, � Zanija izrīkoja, un visi bērni aizdrāzās pāri liedagam un atgriezās ar banānu pilnām rokām, un mēs sēdējām krastā un ēdām. Visi ar lielu interesi aplūkoja manu potīti, un neesmu pārliecināts, kā �ajā interesē bija vairāk � līdzjūtības vai lepnuma par savu suni, kura zobi tik pamatīgi mani apstrādāju�i.

Piecgadīgais Pīters, kura āda bija brūna kā �okolāde, paziņoja:

� Ja Vikings labi saņemtos, viņ� varētu jūs apēst.

Kad es atbildēju, ka tomēr ieteiktu viņam praktizēties pie kāda cita, visi atkal vai plīsa aiz smiekliem, un Vikings, nolaizījis te vienu, te otru, arī apsēdās un at-

ņirdza zobus smaida. Viņ� ir glu�i glīts aitu suns, kaut arī nav tīrs sudzinieks.

Todien es uzrāpos kāpas virsotnē tie�i tajā brīdī, kad d�ips iegriezās gar lagūnas malu. Es vairs nevēlējos riskēt.

� Vai ar haizivīm �odien nesatikies? � Blūss, savas spurainās uzacis savilcis, jautāja ar smaidu, kas skaidrāk par vārdiem teica: nezinu, kādu velnu tu te dzen, bet esmu ar tevi uz vienu roku.

� �odien ne, � es atbildēju, � toties redzēju nāru. � Pie tam pats nodomāju, ka esmu pēdējais idiots, mētādamies ar tādām asprātībām, un nosarku līdz ausīm. Ta�u Blūss uzņēma teikto kā joku un nosmējies: � Kas jums, jaunajiem, nekai� � uzvaras visās frontēs, � iedarbināja motoru.

Dārgā dienasgrāmata, �odien es atkal redzēju Za-niju. Viņai bija brīvā priek�pusdiena. Viņa strādā par sanitāri vietējā slimnīcā un stāstīja, ka gribot kļūt par medmāsu.

� Kālab ne? � es teicu. � Rokas jums ir tie�i tādas, kādas vajadzīgas medmāsai, � maigas un jaukas, pat tad, ja ieberzē brūcēs smiltis.

Mes abi smējāmies. Tad es pajautāju: � Vai tad neesat vēl pilngadīga?

� Man ir gandrīz astoņpadsmit, � viņa atteica, uzraudama plecus.

Zem atslēgas kauliem viņai ir bedrītes, un esmu nolēmis, ka man labāk patīk kalsnas meitenes nekā tādas mīkstas plūmes. Kad viņa pacēla skatienu, man bija skaidrs, ka nevienam visā pasaulē � pat ne Merilinai Monro � nav ne tādu acu, ne roku, pa kurām plūst tikpat kā elektriskā strāva. Augums viņai pavisam nav tāds, ar kādiem lepojas TV un kino zvaigznes, � krūtis mazas un apaļas kā āboli, ķermenis lokans, un gurni slaiki kā zēnam. Pirmo reizi es saprotu, ko nozīmē mammas �urnālos lasītie vārdi: slaika, lokana utt.

Abi mazākie � Pīters un Tofija, kuri vēl neiet skolā, � lēkāja mums apkārt pa smiltīm kā vardulēni, un Vikings uztraukti vauk�ķēja, laiku pa laikam pie-

klusdams, lai pieskrietu man klāt un piegrūstu savu auksto degunu un mēli. Viņ� tie�ām visai cītīgi atvainojas, kaut es nepavisam neturu uz viņu ļaunu prātu. Drīzāk otrādi.

Protekcija ir laba lieta, ta�u popularitāti tā nepalīdz iekarot, tāpēc esmu nolēmis atgriezties pie pulkve�a trajektorijām. Gribu palikt �eit. Un nav arī liela prieka ilgāk mizot kartupeļus, īpa�i tagad, kad pui�i pret mani vairs nelolo nekādas siltās jūtas.

Kop� mana matemātiķa sirdsapziņa mani ir nomierinājusi, ka to, ko mēs te darām, savā labā nevar izmantot neviens asinskārīgs zulusu kara ģenerālis, mēs dzīvojam vienā mierā. Tajās nedaudzajās stundās, kad neesmu aizņemts ar savām �medicīniskajām� procedūrām, izdaru vairāk, nekā pulkvedis, kapteinis, leitnants, skaitļotājs un logaritmu lineāls spēj paveikt trijos mēne�os un vienmēr ar tik dīvainiem rezultātiem, ka tas, kur� pēc �iem plāniem vadītos, dro�i uzspertu pats sevi gaisā. Da�iem cilvēkiem tas, protams, būtu visai veselīgi. Nelaime tikai tā, ka kopā ar tādiem asinskārīgiem kretīniem bojā aiziesim arī mēs, pārējie.

Tikai mūsu aprobe�otais pulkvedis var nodarboties ar piecu un piecpadsmit jūd�u trajektoriju aprēķiniem, kad starpkontinentālās ballistiskās raķetes lido piecus tūksto�us jūd�u jebkurā virzienā. Tagad es saprotu, ko patēvs domāja, teikdams, ka esot tikai viens ceļ�, kā novērst jaunu karu � tiklīdz izskanējis pēdējais �āviens, nekavējoties jāiznīcina visi ģenerāļi un citi lieli armijas vīri. Reizēm �is zellis pasaka glu�i prātīgas lietas, kaut gan savā lapelē lien uz vēdera to pa�u ģenerāļu priek�ā.

Svētdien atkal satik�os ar Zaniju un bērniem. Ar viņiem ir ļoti jautri. Kaut gan Zanija kā vecākā mani saista vairāk, ta�u arī mazie ir velna pilni. Par zivīm, omāriem, krabjiem, jūras anemonēm un visu citu dzīvo radību, kas mājo Veileras klin�u tuvumā, viņi zina itin visu. 2ēl gan, ka nevaru atvest �urp savus zemūdens zvejas piederumus, bet tā jau būtu likteņa izaicinā�ana, un esmu ieinteresēts �os medicīniskos kumēdiņus vilkt pēc iespējas garumā.

Svētdienas vakars. �Kaut ko tādu tu grāmatās neizlasīsi,� mēdz teikt Blūss. Nevienam pat prātā nevarētu ienākt, ka tādam nelaimes putnam kā man varētu �itā palaimēties. �odien es iepazinos ar Zanijas ģimeni. Tas notika tā. Sī bija kārtējā nedējas nogale, kuru pulkvedis pavada �Lielajā Dūmotavā�, kā Blūss sauc Sidneju. Bet kapteinis svētdienās vienmēr ir tepat pilsētiņā pie savas Dūdiņas (atkal Blūss). Mēs pārējie varam klaiņot, kur gribam, un darīt, ko gribam, ja tikai svētdienas rītā izpildām savu pienākumu pret dievu un dienā ierodamies, lai apēstu pretīgās pusdienas, kas svētdienās ir īpa�i riebīgas, jo pavārs sestdienas vakarā pamatīgi pietempjas.

Bet atgriezīsimies pie Zanijas ģimenes. Kā parasti svētdienās es ierados pludmalē vēlā pēcpusdienā un biju nedaudz vīlies, �bļodā� neviena neatrazdams. Pareizāk sakot, atrazdams tur tikai sīkos. Nebūt negribu teikt, ka viņi man nepatiktu, ta�u esmu par vecu, lai noņemtos ar bērniem. Un tad, kamēr mēs tur �ļakstinājāmies kā negudri un Vikings kā parasti histēriski rēja, Tofija, kas ir pati jaunākā, iesaucās:

� Re, kur nāk vectēvs!

Un tie�ām lejup pa taku cauri banānu birzij nāca liels melns vīrs, vismaz tajā gaismā viņ� izskatījās melns un, es teiktu, savas deviņas pēdas gar�, un man caur galvu izskrēja doma, vai tikai viņ� netaisās ņemt mani aiz dziesmas, kaut gan nejutos nekādi nogrēkojies, ta�u bija skaidrs, ka esmu pārkāpis kā Veileras, tā mūsu nometnes noteikumus. Viņ� stāvēja jūras malā, un sīki vilnī�i skalojās ap viņa spēcīgajām jūrnieka kājām, kas izskatījās tikpat izveicīgas un noderīgas kā rokas.

� Iznāciet labāk malā un apsveicinieties! � sacīja Lerijs. Tā nu es peldēju uz malu, kamēr nonācu seklumā, tad izkliboju malā, juzdamies apmēram tāpat kā skolā, kad mani izsauca direktors uti varēja sagaidīt pamatīgu brāzienu.

Viņ� ir garāks par mani, kalsns un stiegrains ar melniem, sirmuma cauraustiem matiem, kas sprogojas visapkārt galvai. Dziļi iegrimu�ās acis urbās manī kā

rentgena stari, spēcīgie baltie zobi bija sakļāvu�ies itp vecas pīpes kātu. Baltais krekls vēl vairāk izcēla tum�o kaklu, un man ienāca prātā, ka nekad savā mū�ā nebiju redzējis.tik cienījama izskata vīru, ne zābakos, ne kailām kājām. Pats nobrīnījos, izdzirdis savu balsi:

� Labdien, ser! �� jo �sers� ir vārds, kuru necie�u un lietoju tikai piespiedu kārtā. Kādēļ gan cilvēki jāgodā par seriem tikai tāpēc vien, ka viņi ir vecāki un tie�i tādēļ bie�i vien arī dumjāki?

� Sveiks, dēls, � viņ� atbildēja. � Esmu Bērts Svonbcrgs, Zanijas tēvs. � Viņ� pastiepa man savu garo, lielo roku, un manējā tajā gandrīz pazuda.

Tajā brīdī man tas neienāca prātā, bet tagad brīnos, kāpēc mani neaizskāra uzruna �dēls�. Varbūt tāpēc, ka tā bija izteikta tik draudzīgā balsī � pavisam ne tādā, kādā ar mani runā tēvs, pastāvīgi atgādinādams, ka laidis mani pasaulē un tāpēc var prasīt no manis visu, kas tikai ienāk prātā un ko es tikpat nepildu.

� Esam tev pateicīgi, dēls, ka izglābi mūsu Vikingu. Mums ļoti �ēl, ka viņ� tevi savainojis, un viņam pa�am arī.

Vikings jau atkal bija nogūlies uz vēdera un uzlicis galvu uz priek�ķepām, it kā apstiprinādams �os vārdus.

� Nav par ko, � es sacīju. � Tas sagādāja prieku arī rnan pa�am. � Un visi atkal sāka smieties. Nekad neesmu sastapis cilvēkus, kuri tik brīvi smietos.

� Zanija ir aizkavējusies slimnīcā, tāpēc atnācu uzaicināt tevi pie mums uz tēju.

Neapķēros pateikt neko citu kā vien: � Liels paldies, bet manas drēbes palika tur, tajā krastā. � Es ta�u nevarēju iet ciemos peldbiksēs, ja gribēju atstāt labu iespaidu, un, kādēļ pirmo reizi mū�ā patie�ām gribēju atstāt labu iespaidu, � pats nezinu.

� Lerijs aizskries un tās atnesīs, � viņ� teica.

Lerijs aiz�āvās kā zibens, pārējiem sekojot, bet Vikings, kur� atjēdzās pēdējais, jau uz dambja bija visus iedzinis.

Sākām kāpt aug�up pa taku, kas vijās cauri banānu audzei, un apstājāmies pie mango kokiem, lai pagaidītu bērnus, kas atgriezās tādā pa�ā tempā un kārtībā, tikai Vikings �oreiz bija procesijas priek�galā.

Es uzģērbu savas drēbes � vecu kreklu un ko�u saēstus �ortus. No�ēloju, ka nebiju uzvilcis savu labāko kreklu un bikses, ta�u manam apģērbam neviens nepievērsa uzmanību.

Veileras ziemeļu puse tie�ām atgādina b]odas apmali, kas uztver un uzsūc sevī tik daudz saules, ka te ienākas gan banāni, gan mango; aslapainu palmu rozetēs (neesmu pārliecināts, vai lietoju pareizos vārdus), briest ananasi, cie�i pie stumbriem piespiedu�ies, gatavojas zaļi un dzelteni papaijas augļi, izskatīdamies tā, it kā melones pēk�ņi būtu sāku�as augt kokos.

Izgāju�i cauri plantācijai, mēs nonācām nelielā, ieslīpā, apmēram ceturtdaļjūdzi garā un par kādu tre�daļu �aurākā plakankalnē, kur viss aug griezdamies: augļu koki un dārzeņi, un lielas puķes dzelteniem un sarkaniem ziediem. Samtaini zaļajā zālē piesietas ganās baltas kazas, un pa�ā tālākajā nostūrī uz klints paceļas balta māja, ap kuru, visiem vējiem spītēdamas, aug vairākas Norfolkas priedes.

Iegāju�i pa sānu durvīm, mēs nokļuvām milzīgā istabā, kas bija vienos logos un atgādināja kuģa komand- ) tiltu. Telpas otrā galā, milzīgā atzveltnes krēslā, ar vienu aci teleskopam pieplacis, sēdēja ,varen liels un resns vecis ar apaļu, sarkanu seju un sirmu matu cekulu.

Kad piegājām viņam klāt un Bērts sacīja: � Kap-tein, iepazīsties ar Kristoferu Ārmitid�u! � sajūta bija tāda, it kā mani stādītu priek�ā kādai karaliskai augstībai. Vecais vīrs pagriezās, nolika teleskopu, ieurbās manī un savām asajām, zilajām a�elēm, kas starp tauku krokām bija tikko saredzamas, un dobjā, piesmaku�ā ¹ balsi nodārdināja tā, ka es gandrīz salēcos:

� Ho, ak ta �itāds ir tas puisis?

Nepaspēju ne muti atvērt, lai atvaicātu, par ko tad viņ� mani tur � par valzirgu, vai (es, bez �aubām, nebūtu uzdro�inājies teikt neko tamlīdzīgu), kad viņ� jau pastiepa pamatīgu ķepu un, sagrābis manējo, purināja tā, ka likās � plauksta tūlīt pat notrūks.

� Paldies, puis, ka paglābi mūsu suni. Melu draugs savu mū�u neesmu bijis, bet, ja meli palīdz labā darbā, tā ir pavisam cita lieta, un mēs to saprotam. Jūties kā mājās.

Tie�i tā es arī jutos, un nākamās divas stundas aizskrēja nemanot. Sājā laikā es iepazinos ari ar Zanijais māti, jauku, dzīvespriecīgu sievieti, kuru visi dēvē par krustmāti Evu un kuras āda ir patum�a kakao krāsā.

Tūlīt sapratu, ka kapteinis labprāt klāsta savu dzīves stāstu, ja tikai atrod klausītāju.

Tas bija dīvains stāsts. Viņ� bija braucis par matrozi uz kāda zviedru vaļu mednieku kuģa. Sen atpakaļ, jau pa�ā gadsimta sākumā, gadījies salauzt kāju, un viņu izsēdināju�i Veilerā, kur bijis vajadzīgs uzraugs vai sargs. Solīju�ies atpakaļceļā no Antarktikas iebraukt viņam pakaļ, ta�u kuģi kop� tā laika neviens vairs neesot redzējis, un tā viņ� palicis te, jo paticis būt par saimnieku pa�am savā mājā un iepatikusies arī saule. Veilerā viņ� saticies ar Suzannu, vietējo aborigēnu meiteni, un viņi apprecēju�ies.

� Labāku sievieti ar uguni nesameklēsi!

Tas bijis �īs ģimenes sākums. Viņ� iemācījis sievai gatavot zviedru ēdienus un saimniekot pēc zviedru para�ām. Pēc tam piedzimis dēls, kur� kritis Jaungvi-nejā pēdējā kara laikā, un meita � Zanijas māte. Viņa apprecējusies ar Bertu, kur� arī pārnācis uz �ejieni dzīvot, un viņiem ir divi bērni � Meija, kura izskatās pietiekami veca, lai varētu būt Zanijas māte, un Zanija, kura piedzimusi daudz vēlāk, kad vecāki jau pārstāju�i cerēt uz ģimenes pieaugumu. Meija ir precējusies ar Polu, un visi sīkie ir viņu bērni. Ģimeni sauc par Svon-bcrgiem. Arī Bērts un Pols pēc apprecē�anās pieņēmu�i Svonberga vārdu. Laba ideja. Es būtu darījis tāpat.

Māja man iepatikās no pa�a pirmā brī�a, kad pārkāpu tās slieksni. Visapkārt daudz logu, pa kuriem redzama jūra, un visu laiku var dzirdēt, kā lejā pret klintīm �ļācas viļņi.

Māja bija kārtīga un izberzta tik tīra kā kuģis. Grīda ievaskota un nospodrināta, galdi un krēsli darināti no parasta koka. Vēlāk kapteinis man pastāstīja, ka viss koka inventārs un mēbeles nāku�as no kāda burinieka, kas te kādu nakti briesmīgā vētrā uzskrējis uz klintīm, un tād es sapratu, kādēļ mani nepameta sajūta, ka atrodos uz kuģa.

Tā bija laimīga māja. Visi runāja un smējās cits caur citu.

tofija, visjaunākā �is ģimenes atvase, sēdēja kapteiņa milzīgajā klēpī � brīnums gan, kā tur bez viņa milzīgā vēdera atlika vieta vēl kam citam, � un arī piedalījās saruna. Visi apklusa tikai tad, kad ierunājās kapteinis, jo viņ� nerunā, bet kliedz, un visas pārējās balsis tad �ķiet kā �uksti.. Klieg�ana dro�i vien ir paradums, ko viņ� iemantojis uz jūras, kad vajadzēja pārkliegt vētras aurus, jo baidīties �eit neviens no tās nebaidās.

Kājas kapteinim ir paralizētas, ta�u viņ� nevienam nejauj par to runāt un pārvietojas gan pa māju, gan salu ratiņos, kurus izgatavojis D�eds.

D�eds �ķiet nedaudz noslēpumaina persona un prot darīt itin visu, sākot ar dārza kop�anu un beidzot ar ratiņu izgatavo�anu, ta�u ar viņu es neiepazinos.

Vakariņās ēdām kolosālu omāru. Bez tam tur vēl bija pārākie augļu salāti ar krējumu, kas izskatījās baltāks nekā parasti un dro�i vien bija iegūts no kazu piena. Dzērām pa�darītu ingveralu un miestiņu ar apiņiem. Tikai kapteinis iestiprinājās no pudeles ar uzrakstu Zviedru Pun�s.

Biju pārsteigts, kā aizskrējis laiks, kad Bērts pieliecās man pie auss un teica: � Tev laiks iet, dēls!

Un es piecēlos, atsveicinājos no kapteiņa, pateicos visiem un gāju, tikai tad aptverdams, ka Zanija nebija pārnākusi. Jozu jau pāri dambim, vēl arvien pieklibodams, kad ieraudzīju viņu steidzamies gar krastu. Kleita vējā bija tik cie�i piekļāvusies augumam, ka viņa man atgādināja spalvas zīmējuma tehnikā darinātu jaunas mednieces portretu. Es apstājos tikai uz mirkli, lai pateiktu: � Piedodiet, esmu novēlojies, � un arī viņa teica: � Piedodiet, esmu novēlojusies, � un es aizgāju, kaut gan gribējās palikt, jo riskēt nedrīkstēju � man arī turpmāk jāsaglabā iespēja �eit uzturēties.

Kad sasniedzu kāpas virsotni, d�ips jau puk�ķināja gar lagūnas malu, un es apsēdos aiz kāda nīķulīga krūmiņa, lai Blūss mani neredzētu un es varētu Zanijai vēl pamāt ar roku. Un tur viņa stāvēja salas pa�ā augstākajā vietā, baltajai kleitai vējā plīvojot, un es laidos lejā pa kāpas otru pusi, juzdamies tik pacilāts, it kā būtu iebaudījis kapteiņa pun�u.

Kapteinis un krustmāte Eva ir visbrīni�ķīgākie cilvēki, kādus jebkad esmu sastapis, un to pa�u var teikt arī par Bertu. Zanijas vecākā māsa Meija, liekas, dzīvo kādā citā pasaulē un atgādina putnu, kur� katru brīdi gatavs pacelties spārnos. Viņa gandrīz nekad nerunā, vienmēr ir aizņemta darbā, bet, kad visi citi līksmojas, smaida un māj ar galvu, smejas tikai viņas lielās acis, kas ir gandrīz tādas pa�as kā Zanijai, tikai skumjākas. Viņas vīrs Pols toties runā par abiem. Viņ� ir ļoti tum�s un plecīgs, manī skatās ar zināmu sarkasmu, galvu uz vieniem sāniem pie�ķiebis, un par baltajiem saka tādas lietas, ka man bie�i vien sāk asinis vārīties, kaut arī zinu, ka viņam taisnība. Viņu pastāvīgi inoka briesmīgs klepus, no smēķē�anas � kā viņ� pats saka, bet Zanija man pastāstīja, ka Jaungvinejā japāņu uzlidojuma laikā viņ� ticis kontuzēts un kop� tā laika slimojot ar plau�ām. Kopā ar Bertu un viņa brālēnu D�ord�u no aborigēnu rezervāta Pols brauc jūrā zvejot, un pēc tam D�ord�s ved zivis uz pilsētiņu pārdot. Cik es saprotu, tad neviens no Veileras, izņemot Zaniju un bērnus, uz pilsētiņu nebrauc.

Kapteinis ticis sakropļots pēdējā kara laikā. Reiz viņ� kārtīgi sadevis diviem zeļļiem, kuri uzmāku�ies Meijai, bet �ie savāku�i kādu pusduci drauģeļu un uzglūnēju�i vecajam vīram, kad tas kādu vakaru, atgriezdamies mājās, devies pāri dambim. Sadauzīju�i viņu līdz nāvei, un, tā kā bijis bojāts mugurkauls, kop� tā laika viņ� vairs nevar paiet. Veilera un pludmale divi simti jardu attālumā uz abām pusēm no dambja pēc tam kļuvusi nometnes iemītniekiem par aizliegto zonu.

Aizmirsu pastāstīt, ka Vollabā � nelielā ciematā, kas atrodas dienvidu krastā kādu jūdzi no �ejienes, dzīvo kapteiņa draugs vecs garīdznieks, pie kura esmu pasācis iegriezties, lai nodro�inātu alibi savam brīvajam laikam. Jauks ve�uks, ta�u �ausmīgi garlaicīgs. Viņ� var stundām stāstīt savas draudzes vēsturi un kūpināt smirdīgu pīpi. Bet no visas �īs draudzes mani interesē vienīgi Veilera, par kuras vēsturi un iedzīvotājiem esmu �ādā veidā diezgan daudz uzzinājis.

� Krietni ļaudis �ie Svonbergi, � viņ� sacīja. � Es savā laikā mācīju ābeci pa�iem mazākajiem, pirms tie

istājas vietējā skolā. Tā gribējās, lai kāds mācītos ari talak, bet �ajā ziņā ir visādas grūtības. Ne visi pie mums ir tiktāl atbrīvoju�ies no aizspriedumiem, lai atzītu �īs zemes īstos saimniekus par līdztiesīgiem.

So vārdu dēļ ve�uks man iepatikās. Viņ� priecājas par manu iera�anos, bet neskumst, kad dodos prom. Man �ķiet, viņ� vislabāk jūtas viens pats, kā daudzi ved cilvēki, kuriem ir pa�iem savas intereses. Krustmāte Liliana �ajā ziņā at�ķiras no citiem � viņai nepiecie�ama sabiedrība.

Viņ� man aizdod savu velosipēdu, un tā pa taku gar pludmali es viens divi esmu Veilerā. Tur man nekādā izlik�anas nav vajadzīga, nekāda etiķete nav jāievēro. Visi pieņem mani tādu, kāds esmu, un sievietes neatvainojas, ka ir aizņemtas virtuvē un rokas tām miltainas, vīrie�i neaizbildinās, ka nojauku�ies ar krāsu, tādēļ ka pārkrāso laivu vai māju. Es glu�i vienkār�i ieeju iek�ā, nodzeros krustmātes Evas darīto apiņu alu (viņa arī man ātri vien kļuva par krustmāti), saēdos pīrāgus (viņa prot kolosāli gar�īgi gatavot), pēc tam pajautāju, kur varu piepalīdzēt, un ķeros klāt.

Visbie�āk gan, jāatzīstas, kopā ar bērniem plun�ājos līcī vai pa stāvo taku klintīs norāpjos lejā pie veca vraka, kur vislabāk ķeras zivis. Ja Zanija ir mājās, viņa nāk mums līdz. Stenēdami rāpjamies atpakaļ ar savu lomu, un drīz vien visa māja smar�o pēc ceptam zivīm, bērni virina vannas istabas durvis, gatavodamies uz dusu, un tad kapteini piestumj lielā galda galā, un mēs visi sē�amies dzert tēju, un tikai tagad es saprotu, kāpēc cilvēki pirms maltītes skaita lūgsnu.

Esmu izdarījis �ādus tādus atklājumus, d. d., un galvenais no tiem ir �is: tiem vecākās paaudzes pārstāvjiem, kas jūsmīgā balsī runā par ģimenes dzīvi, ir taisnība. Man vienmēr bija licies, ka tas ir tikai kārtējais sauklis cilvēku apmānī�anai � �nodibiniet ģimeni, un jūs dzīvē tālu tiksiet!� �, bet tagad esmu sapratis, ka laimīgs tas cilvēks, kuram ir ģimene, un iespējams, ka tie�i tās man visu mū�u ir trūcis.

Ļoti labi saprotu, ka tā ģimene, kurā esmu nokļuvis, nepalīdzēs man �dzīvē tālu tikt�. Krāsa nav īstā. Man asinis sāk vārīties, dzirdot, kā da�i mūsu nometnes pui�i runā par cilvēkiem ar at�ķirīgu ādas krāsu. Aiz ciema atrodas aborigēnu rezervāts, un pret tā iedzīvotājiem viņi izturas kā pret pēdējo kāju pameslu. Reiz kantīnē ar viņierti sastrīdējos, un aizgāja gan�drīz līdz kautiņam. Vienīgi D�ims un Kertins bija manā pusē. Viss sākās ar to, ka ser�ants sāka aizstāvēt Hitlera izrīcību ar melnajiem un deklarēja, ka no sirds atbalstot politiku, kādu tagad piekopj Dienvidāfrikā. Es labi zinu, ka daudzi no mūsējiem ne�ķiro cilvēkus pēc ādas krāsas, un tomēr tikai mēs trīs ar D�imu un Kertinu nebaidījāmies pateikt to atklāti, tā izpelnīdamies no ser�anta tādus epitetus kā �musinātāji� un �sarkanie�. D�ims savukārt atbildēja, ka tas neesot nekāds arguments.

� Nē, Kri�, tas tie�ām nav arguments, � sacīja Tem-pija, nolikdama kladi. � Bet jūs bijāt par jauniem, lai saprastu, ka da�as reakcijas, kas mostas cilvēkā, ir spēcīgākas par vislabākajiem argumentiem.

Tātad Zanija bija tā iedzimto meitene, kuru viņ� mīlēja. Pirms se�iem gadiem! Viņa glu�i kā �odien atcerējās sa�utumu, ko bija izjutusi, klausīdamās pulkve�a stāstā, kamēr Kristofers stāvēja blakus kā noziegumā pieķerts. Kad pulkvedis nosauca Zanijas ģimeni par jaukteņu bandu,'ko pasaulē palaidis vecs �ūpa, Kristofers pat sagrasījās tā kā uz si�anu, un tikai Roberta �ests viņu aizkavēja. Viņi bija �ausmināti par �īm pārmaiņām savā tik klusajā dēlā. Un abi bija vienis prā-tis � kas notika visai reti �, ka �ie briesmīgie cilvēki atstāju�i uz viņu vissliktāko iespaidu. Kas tas ir par trakumu, kas licis viņam sapīties ar �o jaukteni, � viņi jautāja viens otram.

Pulkvedis Zaniju bija nosaucis par vazaņķi. Tempija atcerējās nelabuma sajūtu, ar kādu bija klausījusies pulkve�a vārdos un Kristofera nesakarīgajos, izmisīgajos lūgumos.

� Nav taisnība! � viņ� kliedza. � Atnāc un iepazīsties ar viņu pati. Un tad spried. Nāciet un iepazīstieties ar viņiem visiem! Jūs ta�u itin nekā nezināt. Nekad neesat viņus redzēju�i, nekad neesat biju�i Vei-lerā.

� Es zinu par viņiem pietieko�i daudz, � pulkvedis atbrēca. � Man nav nekādas vajadzības doties uz turieni pa�am. Zinu, kāda slava viņiem ir nometnē un pilsētā. Mums vajadzēja to izsludināt par aizliegto zonu, lai pasargātu savus jaunos kareivjus.

� Tie ir meli! � Kristofers bija kliedzis pretī. �- Tie ir meli, un jūs pats to ļoti labi zināt. Veileru izsludināja par aizliegto zonu tāpēc, ka jūsu kareivji mēģināja izvarot kapteiņa meitu. Vai cilvēkam ir vai nav tiesības aizsargāt savu meitu?

� Neesi iiu smieklīgs, Kristofer, � viņa atcerējās sevi sakām. � Pulkvedis ta�u zina nometnes vēsturi daudz labāk par tevi.

� Bet par Veileru labāk zinu es. Un katrs vārds, ko viņ� teica par tās iedzīvotājiem, ir meli.

Viņa bija pārsteigta, vēl ilgi pēc tam viņa bija pārsteigta par dedzību, ar kādu Kristofers �os ļaudis bija aizstāvējis. Sermuļi skrēja pār kauliem, iedomājoties vien, ka viņas pa�as miesīgs dēls sapinies ar vienu no tiem - netīrajiem, no�ēlojamiem radījumiem, kurus viņi ar Kītu, pirmo reizi viesodamies Vollabā, bija redzēju�i. Nodriskātas, netīras drebas, plikas kājas ceļa putekļos, tum�as acis, kas bailīgi glūn caur pinkainu matu ērkuli. Kas gan te saistīja jaunu cilvēku, kur� varēja izvēlēties no simtiem jauku, labi audzinātu meiteņu?

Domās viņa sev atzinās, ka �odien būtu izturējusies citādi. Viņa nepiekristu laulībām, bet būtu mēģinājusi dēlu saprast. Vai patie�ām? �Esi godīga,� viņa sev teica. �Varbūt tu sev to iegalvo tikai tāpēc, ka tavs dēls jau ir miris?�

Tagad, gulēdama un atcerēdamās to briesmīgo laiku, viņa prātoja, kā gan citi cilvēki būtu izturēju�ies �ādā situācijā. Kara gadi Ēģiptē un pavir�as zinā�anas par aborigēniem Darvinā bija padarīju�as Robertu par fanātiķi. Ar viņu par krāsainajiem nebija nozīmes strīdēties. Pēc viņa domām, tie vispār nebija cilvēki. Labākajā gadījumā � stūrgalvīgi bērni, sliktākajā � zagļi un slepkavas.

Pirms se�iem gadiem ari viņas pa�as attieksme bija tikpat nenopietna. Ja �odien viņa bija prātīgāka, tad tikai tāpēc, ka aizgāju�o gadu laikā bija iepazinusies ar vairākiem Āzijas un Āfrikas tautu pārstāvjiem � civilizētiem, izglītotiem cilvēkiem ar universitātes izglītību, un viņas iesīkstēju�ie aizspriedumi kop� tā laika bija saļodzīju�ies. Ko gan viņa justu, ja Kristofers savu lēmumu precēties ar iezemieti paziņotu viņai �odien? Uz �o jautājumu viņa nevarēja atbildēt. Kaut arī viņa bija sērojusi par dēla nāvi un vainojusi sevi par iejauk�anos viņa liktenī, ta�u savas attieksmes pareizību �ajā jautājumā viņa nekad nebija ap�aubījusi. Viņa nekad nebija-sev jautājusi, kādu melno meiteni Kristofers, kur� bija bezgala jūtīgs, bezgala kritisks, varētu iemīlēt tik ļoti, lai gribētu precēt. Viņu toreiz nebaidīja nekas � ne tēva un mātes dusmas, ne sods, ko draudēja uzlikt nometnes komandieris, pat ne izstum�ana no sabiedrības, jo bija pilnīgi skaidrs, ka tajā pasaulē, kurā viņ� pats bija uzaudzis un kurā vajadzēja veidoties viņa nākotnei, ievest kaut kādu aborigēnu skuķi nekad nevarēs. Līdz �im Tempija �o domu arvien bija atvairījusi, ienīzdama sve�o meiteni, kas bija apbūrusi viņas dēlu, piesaukdama palīgos kādus tum�us, tikai pirmatnējām tautām pazīstamus spēkus. Viņa bija lējusi asaras par Kristofera muļķību un stūrgalvību, un nāvi, bet tagad saprata, ka būtu vajadzējis raudāt arī par pa�as neiejūtību.

*

Dārgā dienasgrāmata, pēk�ņi apjēdzu, ka briesmīgi sen neesmu tev neko stāstījis. Klāt jau maija vidus, dienvidu vēj� �austa krastu, tālu dzirdama bangu dārdoņa no Hogsbeka otras puses, un es joprojām dzīvoju divas dzīves: vienu kā pulkve�a paipuisītis un nometnes daktera mīlulis � abi divi vēl arvien baidās, ka mans ziņojums ar patēva starpniecību varētu �iem pamatīgi iegriezt. Laimīgā kārtā ne viens, ne otrs nezina, ka patēvs kļūst par taisnības cīnītāju tikai tad, kad tādā veidā var pievērst pla�as sabiedrības uzmanību savai avīzei. Bet kuru gan interesētu mans liktenis?

Skaidrs, ka tā nevarēja turpināties mū�īgi. Pēc se�ām nedēļām pat es vairs nespēju notēlot, ka kliboju, un, kad mani piedāvājās pārsūtīt uz citu nometni, kur būtu pieejama �āda vai tāda terapija un vēl velns sazin kādi labumi, es pa vienu nakti izveseļojos galīgi. Pirmo reizi mū�ā esmu atradis vietu, kur vēlos palikt, un pats brīnos, uz kādiem gājieniem esmu spējīgs, lai tikai panāktu savu. Līdz �im nebiju darījis neko citu kā vien ptc labākās sirdsapziņas stiepis gumiju (atkal Blusa teiciens), un nebūtu kustējies ne no vietas pat tad, ja man apak�ā būtu pakūru�i uguni.

Tagad esmu izlēmis, ka varu piedalīties ierindas mācībās un parādēs, bet mana kāja vēl nav tiktāl atlabusi, lai es spētu izturēt tālus pārgājienus un desanta karaspēka treniņus, un maz ticams, vai tie man vispār kādreiz būs pa spēkam. Es veikli nostrādāju mūsu mediķi, apgalvodams, ka, soļojot lielākus attālumus, potīte tajā vietā, kur to skāru�i Kibera zobi, sāk necie�ami sāpēt, un ar to pietiek, lai pulkvedim piemestos skrienamais un dakteris, sēdētu tikpat kā uz adatām. Tā nu es atkal dzīvoju pēc vecā re�īma � katru nedēļu man ir viens brīvs vakars, kad drīkstu iet, kur vēlos, brīvas svētdienas pēcpusdienas, izņemot tās reizes, kad jāstāv sardzē, un laiku pa laikam brīva visa nedēļas nogale.

Es vairs neeju uz pludmali, jo dakteris apgalvo, ka vēj� tagad jau esot par aukstu un peldēties �ajā gadalaika man arī neesot ieteicams. Kaut velns viņu būtu rāvis! Tagad patērēju savu garīgo enerģiju, apsmadze-ņodanis jautājumu � kad un kā lai nokļūstu Veilerā.

Veilera patie�ām ir vienreizēja vieta. Atrodoties tur, mani nekad nepamet sajūta, ka visi tās iedzīvotāji mīl cits citu un ir cits citam nepiecie�ami, un pat es esmu tur gaidīts. Pirmo reizi mū�ā esmu sācis apzināties savu �es�, it kā visi fragmenti un druskas pēk�ņi būtu saplūdu�i kopā un kļuvu�i par vienu nedalāmu veselu un es vairs nemētātos pa pasauli kā tāds haotisks da�ādu īpa�ību sajaukums. Un to man neviens vairs nekad nevarēs atņemt!

*

Pulkvedis mēģināja man pielaizīties. Laikam ir saticies ar manu senci kārtējā veterānu kluba dropē, jo jautāja, vai es nevēloties mācīties virsnieku skolā, un es atbildēju, ka nevēlos. Es, protams, neteicu, ka vienīgā vieta, kur vēlos būt, ir Veilera un, tici vai ne, bet es tur nokjūstu diezgan bie�i.

Un notika tas viss tā. Kapteinis ir briesmīgi aizrāvies ar astronomiju, tādēļ ari pastāvīgi sē� pie teleskopa. Viņ� novēro zvaig�ņu kustības, un viņam ir visvisādas interesantas teorijas. Tā kā esmu draugos ar Vitersu, arī es varu mazJiet runāt līdzi. Zanija ar lielu rūpību zīmē viņam zvaig�ņu kartes, kurās tiek atzīmētas planētu kustības, sākot ar Mēnesi un beidzot ar pa�u mazāko, ko viņ� savā teleskopā var saskatīt. Kādu vakaru, tēju dzerot, abi ar D�edu sāka strīdēties par gaismas gadiem un galīgi saputrojās savos aprēķinos. Es izmantoju gadījumu, lai drusku padi�otos (man ir tik visai maz ar ko di�oties), un izlaboju viņu kļūdu. Uzzināju�i, ka es protu tikt galā ar aprēķiniem, kuros nojūdzies pat kapteinis, viņi bija stāvā sajūsmā. Un vecais zēns turpat uz līdzenas vietas uzaicināja mani pētīt zvaigznes kopā ar viņu.

Tā nu ir iznācis, ka visu savu brīvo laiku pavadu Veilerā. Sājā ziņā esmu kļuvis tik slīpēts, ka pats sevi vairs nepazīstu, un palik�u tāds arī uz priek�u, lai D�eds saka, ko grib.

Vispār, d. d., man tev jāpastāsta kaut kas dīvains. Tas notika vakar vakarā, kad cilpoju uz Veileru. Mēness kā liela dzeltena ola tikko cēlās pie apvār�ņa, un es jozu pāri dambim, pār kuru jau sāka skaloties paisums.

Pēk�ņi no tumsas iznira kāds stāvs, un es gandrīz iegāzos jūrā, jo pēk�ņi caur galvu izskrēja doma par kapteini un viņa rūgto pieredzi, bet tas izrādījās tikai D�eds. Ko gan viņ� no manis gribēja? Jāatzīstas, ka es no viņa drusku raustos.

� Labvakar, Kri�, � viņ� teica, � ienāca prātā, ka varu tevi te pagaidīt un iet reizē.

Viņa veselā roka satvēra manu elkoni kā dzel�ainās spīlēs.

� Acumirkli, � viņ� teica. � Gribu ar tevi parunāt.

Viņ� piedāvāja man cigareti, mēs abi aizsmēķējām,

un, gaidot, ko viņ� teiks, es sajutu, ka pār muguru pārskrien skudriņas.

� Tagad klausies, ko es tev teik�u, Kri�. � Viņa

balss bija griezīga ka nazis. � Svonbergi ir cienījama ģimene.

� To es zinu, nu un tad?

� Varbūt zini. Parasti viņi neuzņem savā vidū sve�iniekus tā, kā ir uzņēmu�i tevi. Tu iekaroji viņu sirdis ar to, ka paglābi Vikingu un proti aprēķināt attālumu starp zvaigznēm. Bet, kas attiecas uz mani, tad par tavu raksturu es pēc tā vien vēl nevaru spriest.

Es jutos melns un maziņ�, jo par savu raksturu arī pats neesmu augstās domās.

� Gribu, lai �ajā jautājumā būtu pilnīga skaidrība. Ja tu kādam no �īs ģimenes nodarīsi pārī, es tevi nogalinā�u. Un nedomā, ka es jokoju.

Kad vārdu jēga nonāca līdz manai apziņai, likās, it kā zeme sagrīļotos zem kājām. Bet pēk�ņi mani pārņēma traks niknums. Atkāpies sāņus, es trīco�ā balsī sacīju:

� Par ko tu mani īsti turi, ja pieļauj, ka es Vcilerā kādam varētu nodarīt pāri?

� Iespējams, ka tagad tu tā domā, bet tu ta�u nāc no pavisam citas pasaules.

� Es ienīstu �o pasauli!

� Arī tas ir iespējams, bet esmu par tevi drusku painteresējies un uzzinājis, ka tev ir visai iespaidīga aizmugure. Tā ir, vai ne?

� Paklausies, D�ed, � es iesāku, pirmo reizi sajuzdams, ka veļos kādam gāzt,.ta�u spēki bija mani atstāju�i. Es gribēju būt sa�utis, bet, iedomājoties vien, ka varu pazaudēt to vienīgo, kam manā dzīvē ir kāda nozīme, jutos dziļi nelaimīgs.

� Zvēru ... � es iesāku.

� Es neprasu nekādus zvērestus. Cilvēki bie�i tos dod un tajā brīdī patie�ām ir apņēmības pilni, ta�u vairums savus zvērestus vēlāk lau�. Es tevi tikai brīdinu � esi uzmanīgs. Ja tu nodarīsi pāri Zanijai... � viņ� apklusa, un �ie vārdi atbalsojās manās smadzenēs, it kā tie būtu ierakstīti magnetofona lentē. � Ja tu nodarīsi pāri Zantjai...

Tad es patiesi pārskaitos. � Zanijai es nedarītu pāri nepar ... neparko visā pasaulē!

� Varbūt. � D�eda balss bija asa kā duncis, � Glu�i vienkār�i nedari to.

Es sekoju vigam aug�up pa taku un pāri plakankalnei un būtu varējis pink�ķēt, ieraugot veco, balto, klintij pieplaku�o māju, kas mēness gaismā izskatījās baltāka nekā jebkad, jūru, kas mirgoja vienā sidrabā un pildīja gaisu ar bangu dobjo dunu. Es jutos tik sasodīti muļķīgi, soļodams pa �o lielo, tuk�o pasauli pa pēdām cilvēkam, kur� tikko bija draudējis mani nogalināt un darījis to visā nopietnībā. Es jau prātoju, vai labāk neiet atpakaļ, bet .tad no mājas izskrēja Vikings un bērni, Un Zanija iesaucās �Sveiks!�, un krustmāte Eva gaidīja pie durvīm, lai mani noskūpstītu, un pēk�ņi viss cits kļuva vienaldzīgs, un es sapratu, ka palik�u �eit pat tad, ja par to nāksies samaksāt ar dzīvību.

Te es arvien jūtos kā pazudu�ais dēls, kas atgriezies mājās. Nekad agrāk �o sajūtu nēesmu pazinis. Visi pret mani izturas tik mīļi, vienīgi D�eds ne. Tas varbūt izklausīsies drusku patētiski, ja teik�u, ka D�edu cienu, kaut ari nemīlu. Un cienu viņu pats pret savu gribu, jo D�edu te cildina visi � gan par �o, gan to, gan vēl kaut ko, ta�u būtu pretdabiski prasīt, lai mīlu cilvēku, kur� kā tāds sargsuns nenolai� no manis acis, sak,�ka tikai nenosper karoga kārti. Viņ� ir gar�, kaulains vīrs ar tādu profilu kā uz bronzas medaljoniem, bet sejas otra puse ir sakropļota. Zanija stāstīja, ka pirms diviem vai trim gadiem Ņūkāslas metālrūpnīcā, kurā viņ� strādājis, lai iegūtu in�eniera diplomu vai kaut ko tamlīdzīgu, noticis sprādziens, un viņ� briesmīgi apdedzis. Un tagad tādu darbu vairs nevarot strādāt.

Viņ� ir attāls radinieks Houpai, kura te nedēļas nogalēs da�kārt viesojas. Abi ir briesmīgi izglītoti. Houpa visus gandrīz vai apdedzina ar savu skaistumu, tā vien skaties, ka sāks kaut kur svilt. No Zanijas un Meijas kautrības viņai nav ne vēsts. Kad pirmo reizi satikāmies, viņa mani nopētīja no galvas līdz kājām, it kā izvērtēdama sprīdi pa sprīdim un, ja kaut viens sprīdis neizturētu kritiku, mani bez kādām ceremonijām izliktu aiz durvīm. Houpa ir auksta skaistule, ap sevi viņa pratusi uzcelt neredzamu �ogu un izturas tā, ka nenāc par tuvu. Reizēm jūtama pat tāda kā augstprātība,

4*

99

kura man patīk tajos brī�os, kad viņa atmet galvu un smejas, zibinādama zobus, kurus dro�i varētu izmantot zobu pastas reklāmās.

Viņa ir Veileras saikne ar ārpasauli, un no viņas es uzzināju daudz ko tādu, par ko agrāk nebiju domājis vai dzirdējis, piemēram, ka Zanija izcīnījusi pabalstu mācību turpinā�anai vidusskolā, ta�u nav varējusi to izmantot, jo kaimiņu pilsētiņā zināmas aprindas sacēlu�as briesmīgu skandālu, uzzinot, ka viņa gatavojas dzīvot kopmītnē.

Kaut mēs reiz aizrītos ar �īm baltās rases pārākuma idejām! Te nav ne par matu labāk kā Savienoto Valstu dienvidu �tatos. Ar kādām tiesībām mēs apgalvojam, ka Zanija un Lerijs nav labi diezgan, lai sēdētu blakus piņņainiem baltiem tizleņiem un vējaslotām?

Uz D�eda seju jau vispār, ir grūti skatīties, bet �īs sarunas laikā viņ� tā pārskaitās, ka krustmāte Eva aplika viņam apkārt rokas un mierināja:

� Ku�, ku�, dēls, būs jau labi. Ja Lerijs cītīgi mācīsies un dabūs pabalstu, viņ� tiks vidusskolā, gan tu redzēsi.

Un es pārsteidzu visus un sevi pa�u arī, teikdams: � �aubu nav, pat ja man vajadzētu apmesties uz dzīvi pie izglītības ministra sliek�ņa!

Visi aplaudēja, tikai D�eds vien ne. Paskatījies papriek� uz mani un tad uz kapteini, viņ� teica:

� Es aplaudē�u tikai tajā dienā, kad mēs visi stāvēsim pie izglītības ministra sliek�ņa. Itin nekas nav panākams bez cīņas.

Krustmāte Eva atkal sāka �ku�ināt�, un Meija izskatījās nobijusies, bet kapteinis nodārdināja:

� D�ed, cik reizes man tev jāsaka � �itādas runas es savā mājā necietī�u! Mani mazbērni saniegs visu, ko vēlas, arī bez tavas gudrības.

� Tāpat kā Zanija, kura nevar kļūt par medmāsu tāpēc vien, ka viņā rit aborigēnu asinis.

Krustmāte Eva atkal mēģināja D�edu apklusināt, un kapteinis rēca:

� Es nevēlos, lai mana mazmeita appui�otu baltos!

Man likās, ka Zanija ir tuvu asarām, bet viņas tēvs

rāmā balsī sacīja:

� Atnes savu ģitāru, D�ed, un pamuzicēsim!

Un tā D�eds spēlēja ģitāru (viņ� to lieliski prot), Pols � mutes harmonikas, sīkie stabulēja uz palmu lapām, un visi pārējie dziedāja līdz. Viena otrai sekoja da�neda�ādas dziesmas � arī kāda zviedru tautas dziesma, un tad balsi pacēla pat kapteinis. Mājup ejot, tā man vēl ilgi skanēja ausis.

Jocīgi, bet agrak rnan vienmēr bija tāda pārliecība, ka melnie savu ādas krāsu izjūt kā nelaimi. Tagad redzu, ka tā nemaz nav. Dro�i vien kapteinis viņiem iepotējis, ka uz savu ādas krāsu vajag būt lepniem, un viņi tādi patie�ām ir. Tie�i �ī iemesla dēj Pols neatzīst valdības �asimilācijas politiku�. Kad kapteiņa nav klāt, viņ� pastāvīgi kurn:

� Kuram gan vajadzīga �ī asimilācija? Esmu melns un priecājos par to. Vienīgais, ko es prasu, ir, lai maniem bērniem būtu tādas pa�as tiesības kā kura katra balta pļēgura un diedelnieka bērniem.

*

Dārgā dienasgrāmata, pagājusi vēl viena nedēja, un es gribu tev pastāstīt par visjaukāko nedēļas nogali, kāda man jebkad bijusi. Kapteinis mani ielūdza kopā ar visu ģimeni novērot mēness aptumsumu.

Es aizsūtīju telegrammu S. A. ar lūgumu atsūtīt man Mēness karti, kas būtu sastādīta pēc pēdējiem uzņēmumiem (tā, kuru lieto kapteinis, ir veca un visa vienos traipos), un vecais, labais S. A., uz kuru vienmēr var paļauties, atsūtīja man pa gaisa pastu ne tikai karti, bet arī interesantu grāmatu par Mēnesi. Tā nu saposies un uzcirties devos ceļā, nometnē paziņodams, ka nedēļas nogali pavadī�u pie mācītāja, un sākās liela zirgo�anās un minējumi, vai tikai �im mācītājam kaut kur skapī neesot paslēpta mazmeita.

Kad es ierados, visi bija tādā stāva sajūsmā par karti, it kā es būtu atnesis pa�u Mēnesi, un, kad pasniedzu krustmātei Evai vislielāko �okolādes kasti, kādu vien varēju atrast, no visām pusēm skanēja �ak� un �vai�, un visi man pateicās un smējās, tā ka jutos �ausmīgi svarīgs.

Tādu nakti nekad savā mū�ā vēl nebiju aizvadījis. Un otras tādas arī vairs nebūs, jo lieliska bija tie�i �ī notikuma pirmreizība � kā mēs visi līdz pa�am mazākajam sēdējām tum�ajā verandā un teleskopā skatījāmies uz Mēnesi, un kapteinis dimdo�ā balsī skaidroja, kas īsti aptumsuma laikā notiek. Jocīgi gan, ka skolā, kas ta�u maksāja ne mazumu naudas, neviens man tā nebija izskaidrojis aptumsumu. D�eds ar kabatas bateriju vienā un rādāmo kociņu otrā rokā stāvēja pie kartes, kas bija vienīgais, gai�ais punkts visā telpā. Kad Zemes ēna sāka pamazām nosegt Mēnesi, kapteinis, ar vienu aci teleskopam pie*placis, skaļi nosauca tās Mēness daļas, kurām pāri ceļoja ēna.

Es nebūtu domājis, ka tām doti tik skaisti vārdi: Mare Foecunditatis, Mare Nectaris. Un D�eds klusākā, bet ļoti skaidrā balsī tulkoja: Auglības jūra, Nektāra jūra, Mākoņu jūra. Kapteinis paskaidroja, ka �ie nosaukumi doti jau senos laikos. Tagad zinātnieki noskaidroju�i, ka īstenībā tie ir līdzenumi, nevis jūras. Pēc tam viņ� mums stāstīja par kalniem un krāteriem, un es nopriecājos, dzirdot, ka viens krāteris nosaukts arī* mana vecā drauga Kopernika vārdā.

Tumsai arvien vairāk sabiezējot, Vikings nolika galvu uz priek�ķepām un klusi smilkstēja, bet Tofija un Pītcrs saritināju�ies aizmiga. Kad ēna slīdēja pāri Vētru okeānam, D�eda balss, to nosaucot, bija tik skarba, ka atgrieza mani- īstenībā. Staru kūlis uz mirkli izrāva no tumsas Zanijas matus. Kad viss Mēness bija iegrimis tumsā, D�eds nodzēsa spuldzi. Ap tum�o planētu vīdēja dīvaina, sarkanīga gaisma; visi aizturēja elpu, un es pēk�ņi sapratu, kādēļ da�as tautas sit bungas un dārdina ' gongu, lai aizbaidītu pūķi, kur� aprij mēnesi. Tad Meija un krustmāte Eva aiznesa mazos uz gultu, D�eds strink�ķināja ģitāru, un, kad beidzot Mēness maliņa atkal iemirdzējās, visi to sveica ar gavilēm. Vikings rēja, un varēja domāt, ka mēs visi esam izbēgu�i no nāves sprieduma. Lēnītiņām gaisma atgriezās, ļaudama saskatīt Zanijas balto kleitu, un viņa pati bija kā Mēness � reizē gai�a un tum�a.

Nākamajā rītā Bērts devās jūrā pārbaudīt omāru murdus un paņēma mani līdzi. Bija vēl pavisam tum�s, kad viņ� mani pamodināja, un es pusmiegā izgāju virtuvē, pa kuru kā atspole jau rosījās krustmāte Eva, un apsēdos pie milzīgas kafijas krūzes. Nebiju vēl ticis galā ne ar savu putru, ne ar olām un �ķiņķi, kad Bērts un Pols jau bija paēdu�i, tāpēc, paķēris rokā �ķēli grauzdētas maizes ar sviestu un medu, es steidzos viņiem līdzi.

Abi vīri bez mazākā troksnī�a izvadīja laivu jūrā, tikai motors klusi puk�ķēja, un virs galvas klaigāja kaijas. Ap �o laiku debesmala jau kļuva gai�a un cēlās vēj�, spiezdamies cauri manam svīterim un sporta jakai. Kad pagriezām laivu pretī rītausmai, kura kļuva ar katru brīdi spo�āka un kuras gaismā jūra gulēja gluda un spīdīga kā ieeļļota, es paskatījos atpakaļ uz Veileru, kas iezīmējās arvien skaidrāk, līdz beidzot pirmajos saules staros vecā baltā ēka iemirgojās kā bāka, un pēk�ņi es pavisam skaidri sajutu, ka tur tagad ir arī manas mājas.

Diezin ko Bērts un Pols par mani domāja, ar savām melnajām acīm taustīdami ūdens virsmu un meklēdami pludiņus, kurus vajadzēja uzmanīt arī man.

Es pa �o laiku apsvēru, ka, zvejodams zivis, es varētu godīgi pelnīt maizi, bet, tā kā nodarbināti tādējādi būtu tikai muskuļi, prāts varētu mierīgi risināt matemātikas problēmas. Un muskuļus es patiesām dabuju nodarbināt krietni vien, tā ka biju pat priecīgs � kaut arī neatzinos �ajā grēkā �, kad Bērts paziņoja, ka bū�ot vētra un tādēļ jābraucot krastā.

Gulēju visu pēcpusdienu, un, kad pamodos, vētra tie�ām bija klāt. Vēj� auroja ap māju un triecās rūtīs, pret klintīm dārdēdami plīsa viļņi. Man bija ierādīta maza istabiņa dienvidu pusē � ne lielāka kā kuģa kajīte, un visu laiku mani neatstāja sajūta, ka atrodos uz jūras. Reiz pamostoties pat likās, it kā visa māja �ūpotos.

Kad mēs nākamajā rītā piecēlāmies un apsēdāmies pie lielā virtuves galda brokastot, lietus vēl arvien gāza straumēm. Pie sienām mirdzēja misiņa katli, un putra kūpēja lielos zilbaltos �ķīvjos, kas bija tikpat veci ka māja, un lielajā, melnajā plītī sprēgāja uguns, pildot telpu ar patīkamu siltumu.

Tā bija ļoti lietaina nedēļas nogale, kaut arī musonu lietus periods jau bija beidzies.

Mēs ar Leriju, uzliku�i jūrnieku cepures un apmetņus, sastiepām iek�ā lielas kaudzes malkas un pēc tam iekūrām kapteiņa istabas kamīnu, jo dienvidu vēj� bija atnesis sev līdzi aukstumu. Vēlāk kopā ar Bertu un Polu nogājām pie jūras, lai uzvilktu augstāk krastā laivas, jo, kaut arī �bļoda� ir aizvēja pusē, viļņi jau bija applūdināju�i pusi liedaga, un visapkārt �ķīda putas un �ļakatas. Palīdzējām D�edam padziļināt noteku, kas aizvada lieko ūdeni no ananasu terasēm, un tad jau arī bija klāt pusdienas laiks, un mēs atgriezāmies mājā izmirku�i, bet ar tādu izsalkumu un tādu laimes sajūtu, kādu nekad agrāk nebiju pazinis.

Pēc karaliskām pusdienām kapteinis palūdza, lai mēs abi ar Zaniju apsē�oties viņam blakām, � viņa zīmēja diagrammas, bet es turpināju savus aprēķinus.

Un tā �ī nedēļas nogale aizzibēja garām kā komēta, vienlaikus likdamās arī gara kā gaismas gadi, un, kad es devos lejā uz dambi un mani pavadīja Zanija un D�eds, kur� soļoja starp mums abiem, man uz mirkli iegribējās, kaut Zanijas nebūtu un es varētu pajautāt, ka viņ� aizdomājies līdz tādām muļķībām, ka es spētu nodarīt pāri Veilerai.

i

Dārgā dienasgrāmata! Atkal atveru tevi, mans vecais draugs, jo esmu nonācis bezdibeņa malā. Vakar uzzināju, ka policists gatavojas ziņot pulkvedim par maniem gājieniem uz Veileru. Mācītājam to pastāstījis kāds viņa draugs un lūdzis mani brīdināt. Galvā man pa�reiz valda pilnīgs sajukums, un pats nezinu, kas īsti mani biedē � vai tās ir bailes zaudēt to vienīgo vietu, kur jūtos kā cilvēks, vai arī baidos par Svonber-giem, vai, glu�i vienkār�i, drebu par savu nākotni.

Pagaidām viss, d. d.. Esmu kā uzvilkta stīga, un rakstīt ir grūti.

*

Nedēļu vēlāk. D. d., bumba ir sprāgusi.

Sprie�ot pēc tā, kā viņi mani te vadāja apkārt divu militāro policistu uzraudzībā, varētu domāt, ka man draud kara tribunāls. Blūss apgalvo, ka par uzturē�anos aizliegtā zonā mani tribunālam nodot nevarot. Jo tad vajadzētu sākt ar pa�u pulkvedi, kuram sekotu kapteinis, leitnants un divas tre�daļas garnizona. Ari viens no krodziņiem, kuru savā brīvajā laikā apmeklē mūsu zēni un kurā apgrozās tuvumā dzīvojo�ās ielenes, atrodas aizliegtajā zonā, ta�u uz to mūsu priek�niecība skalas caur pirkstiem.

*

Sidneja. Trīs dienas vēlāk. Jūtos briesmīgāk nekā pēc kara tribunāla. Tikai aiz cieņas pret manu tēvu un māti, kā apgalvoja pulkvedis (vecais melis, viņ� ciena tikai pats savu ādu), viņ� esot sarīkojis man kaut ko līdzīgu personīgai inkvizīcijai un izvairī�oties no formalitātēm. Pirmo reizi, kop� sencis atgriezās no kara pirms vienpadsmit gadiem, redzēju savus vecākus kopā. Abi sēdēja, nikni blenzdami viens otrā un viens otru vainodami. Mana tēva sejā skaidri varēja lasīt: �Nu, protams, viņ� ta�u atsities tevī!� Bet mātes izskats nepārprotami teica: �Skaties nu, ko esi izaudzinājis!� Un abi bija nikni kā pūķi, jo viss, ko esmu vai neesmu nodarījis, met ēnu uz viņu reputāciju. Kur� gan priecāsies, ja dēls kļuvis par noziedznieku, kaut arī viņa vienīgais noziegums būtu atra�anās neatļautā teritorijā. Protams, tas jau nebija īstais iemesls. To es sapratu, kad pulkvedis galu galā nāca klajā ar savu galveno apvainojumu: es uzturot nepiedienīgus sakarus �ar kādu aborigēnu skuķi, kalponi no Vcileras�. Tad es burtiski uzsprāgu gaisā. Būtu nolicis viņu turpat uz vietas, ja sencis nepasteigtos sagrābt mani aiz rokas. Nesaprotu, kādēļ nedrīkstu pārmācīt vecu kraķi tikai tāpēc vien, ka esmu jauns. Vara ta�u tādus kā �is aizsargā daudz dro�āk nekā jebkuru jauno viņa muskuļi. Es drebēju pie visām miesām un lamāju viņu visbriesmīgākiem vārdiem. Par laimi, gan tikai domās.

� Tā dro�i vien ir visparastākā prostitūta, � viņ� teica. Un pēk�ņi balss, kuru es nepazinu, metās starpā: � Nav taisnība, ser. Suzanna Svonberga ir mana līgava.

Ja viņi palika kā uz mutes sisti, tad to pa�u varēja teikt arī par mani. Un pēk�ņi man likās, it kā no pleciem būtu novēlies milzīgs smagums, un es jutos briesmīgi laimīgs � apmēram tāpat kā pēc grūta uzdevuma veiksmīgas izrisinā�anas. Un pats skaidri apzinājos, ka nesaku to tikai aiz niknuma un spītības vien, jo �ajā mirklī biju aptvēris, ka bez Zanijas nevaru dzīvot.

Viņi visi reizē metās man virsū; acis, kas manī vērās, kļuva cietas, un es sapratu, ka viņi apvienoju�ies pret mani ne tāpēc, ka raizētos par manu likteni, bet tāpēc, ka ir nobiju�ies pa�i par savu reputāciju.

Vissāpīgākā bija atziņa, ka viņiem visiem ir glu�i viens pīpis, vai es ar Zaniju guļu vai ne. Satracinājis viņus bija tikai vārds �līgava�.

Liekas, tie�i no �ī brī�a es pārstāju domāt par viņiem kā par saviem vecākiem, un viņi man eksistē vairs tikai kā daļa no tās nelietīgās, satrunēju�ās, liekulīgās sabiedrības, kas patiesību nezina un dzīvo, acis aizmiegusi, lai tikai to neieraudzītu.

Asinis sāka vārīties dzīslās, dzirdot, kā mana māte iespiedzās:

� Ak, cik �ausmīgi! � un tēvs svepstēja: � Nekad nevarēju iedomāties, ka mans dēls kritīs tik zemu.

� Jauktene! � Vēl tagad dzirdu, kā viņa to izkliedza � spalgā papagaiļa balsī, degunu ka no nelabas smakas saraukusi. Un tēvs piebalsoja: � No abām rasēm viņi pārmanto tikai vissliktāko. Man Darvinā bija iespējams labi novērot �īs padibenes.

Es skatījos, kā naids viņos cīnās ar niknumu, un nolēmu tālāk �ajā komēdijā vairs nepiedalīties.

Itin viss, ko varēju teikt, stāvokli darītu tikai vēl ļaunāku, un es domāju vienīgi par to, kā paglābt Zaniju no �īm netīrajām mēlēm, kamēr tās vēl nav saduļķoju�as viņas dvēseli � tik dzidru kā jūras ūdens.

*

Dārgā dienasgrāmata! Kas gan viss nav noticis �ajās piecās dienās!

Pulkvedis piesprieda man kaut ko līdzīgu mājas arestam, jo tēvs uzņēmās visu atbildību, un tā nu mani palaida vaļā pret solījumu, kuru nemaz netaisījos turēt. Pirmajā vakarā, kad tēvs aizgāja uz veterānu pusdienām, es piezvanīju mātei un lūdzu, lai viņa_brauc man līdzi un iepazīstas ar Zaniju. Lūdzos tā, kā vēl nekad savā mū�ā, bet viņa tikai krita histērijā un sāka brēkt:

� Es mazgāju savas rokas nevainībā. Ja tu nenāksi pie prāta, tēvs izkārtos, lai tevi nosūta uz Malaju, un �oreiz es bū�u ar viņu pilnīgi vienis prātis.

Galu galā es sa�utumā nometu klausuli.

Nespēdams aizmigt, atvēru kādu no savām grāmatām par matemātiku, ta�u domas nepārtraukti klejoja, un, kad pārnāca tēvs, es lūdzu, lai viņ� brauc man līdzi uz Veileru un iepazīstas ar Zaniju un visiem pārējiem. Ta�u vienīgā atbilde, ko dzirdēju, bija:

� Es par to pat dzirdēt negribu, dēls, tas ir pārāk pretīgi.

Daudz netrūka, ka būtu viņam mērcis, kad sekoja turpinājums:

� Nav godīgi novest meiteni stāvoklī, kaut arī tā būtu tikai melnādainā. � Neatlika nekas cits kā likties atpakaļ gultā, un es nodomāju, ka tikai �ādiem tīrās sirdsapziņas cilvēkiem var būt tik samaitāta fantāzija.

Gulēju, domādams par Zaniju un mēģinādams kaut ko izsmadzeņot.

Tas man izdevās nākamajā dienā, kad tēvs bija aizgājis uz darbu, nozvērinādams mani, lai neatstāju māju, it kā es būtu kāds palaidnīgs zeņķis, nevis astoņpa-dsmitgadīgs karavīrs, kas tiek apmācīts, kā dzimtenes vārdā nogalināt citus un mirt pa�am.

Es paņēmu no viņa rakstāmgalda naudu un izlavījos no mājas, kamēr saimniecības vadītāja pēc pusdienām bija nolikusies uz auss. Mugurā man bija vecs skolas uzvalks un virs tā vēl no skolas laikiem saglabājies ga-bardīna lietusmētelis. Sametu �emodānā �ādas tādas civildrēbes un savu uniformu atstāju glīti uz gultas izklātu, lai pakaitinātu tēvu.

Bija aukaina ziemas diena, dienvidu vēj� dzina pāri pilsētai lietus brāzmas, kas kapāja seju kā ar ledainām adatam. Es iespiedos otrās klases vagona stūrī un domas traucos vilcienam pa priek�u.

Bija jau pāri pusnaktij, kad izkāpu Vollabas stacijā. Kontrolieris paņēma biļeti, manī pat nepaskatījies, un pagrieza sayu laternu uz perona pusi, bet es devos uz mācītājā māju, kur darbistabas logā vēl arvien dega gaisma. Es pieklauvēju, un viņ� atvēra durvis, tad, cie�i mani paskatījies, aicināja iek�ā, padzirdīja ar karstu pienu un viskiju un, kad sāku savu stāstu, sacīja:

� Ej tagad gulēt, manu zēn, gan izrunāsimies rīt. Palīdu zem lielas vatētas segas un redzēju dīvainu sapni � zvaigznes, da�ādi grupēdamās, veidoja skaitļus, ar kuriem es mēģināju operēt, kamēr pamodos galīgi nosvīdis un apstulbis. Tur laikam vainojams bija gan viskijs, gan vatētā sega. Aizkari bija nolaisti, un es no tiesas izbrīnījos, kad mācītājs ienesa man tasi stipras tējas un pavēstīja, ka pulkstenis esot jau deviņi.

Auksta du�a (citas iespējas nebija) mani galīgi atmodināja, un pie brokastu galda es viņam visu izstāstīju. Viņ� tikai skatījās manī un laiku pa laikam nokrak�ķējās. Laimīgā kārtā tā bija Zanijas īsā diena slimnīcā, un viņ� piezvanīja uz turieni un lūdza, lai ceļā uz mājām viņa iegrie�as, jo es nedrīkstēju pilsētā rādīties.

Kad atskanēja aprūsēju�ā āmuriņa klaudzieni, mana sirds salēcās, un, kad viņa ienāca un savā dūdojo�ā balsī sacīja �Sveiks, Kristofer!�, es būtu varējis raudāt. Ta�u savaldījos, un viņa, tērpusies baltā, līdz kaklam aizpogātā lietusmēteli, ar kapuci, kas paslēpa matus, stāvēja un skatījās manī, un es pavisam noteikti zināju, ka tas, ko toreiz teicu vecākiem, ir mana dziļāka pārliecība.

Apsēdamies pie galda, kas bija tā piekrauts ar grāmatām un avīzēm, ka nebija gandrīz, kur elkoņus uzlikt. Zanija piemetās tālākajā galā pie loga, tā ka es pret gaismu nevarēju saskatīt viņas sejas izteiksmi, un mācītājs sēdēja vidū starp mums kā tāds tiesnesis, un, kaut gan es vērsos it kā pie abiem, īstenībā viss teiktais bija domāts Zanijai, un es lamāju pats sevi, ka neprotu izteikties tik skaisti un gudri kā grāmatu varoņi.

Viņa sēdēja, zodu rokās atbalstījusi, tā ka seja izskatījās vēl smailāka nekā citkārt, un acis tum�ajā sejā vīdēja kā vēl tum�ākas ēnas. Logā visu laiku cirtās lietus �altis, un, kad tās pieklusa, pie rūts grabinājās vēja locīts kails zars, it kā izklaudzinādams Morzes ābeces signālus.

Arī tas, ko es pats teicu, skanēja kā Morzes ābece, jo kailie vārdi nedeva nekādu priek�statu par manām izjūtām � par to, kā iek�ā viss �ķita sagriezies �ķērsām, cik izmisīgi auļoja sirds, un pa�a balsij bija bleķa skaņa.

zanija nekustējās, un krēsla istabā arvien vairāk sabiezēja, tā ka varēja likties � es sarunājos ar ēnu, bet la jau tas nebija. Dzirdēju, kā viņa strauji, it kā sāpēs ievelk elpu, kad nomurmulēju, ka esmu nosaucis viņu par savu līgavu, un pēc tam uz labu brīdi apklusu, jo kaklā bija kamols, sirds kāpa vai pa muti laukā, un man gribējās kliegt: �Patie�ām, patie�ām, Zanij, goda vārds!� Ta�u es nevarēju to darīt, jo tepat sēdēja mācītājs, sūkdams savu veco pīpi, mādams ar galvu un laiku pa laikam ļaudams savam asajam skatienam ceļot no manis pie Zanijas un no Zanijas pie manis, un, kad biju visu izstāstījis, mēs sēdējam klusēdami.

Manas acis neviļus apstājās pie pa�a rokas un piedurknes, kas bija pāris collas par īsu, un es aptvēru, ka uzvalks ir man ne vien par �auru, bet arī par īsu. Skaidrs, ka izskatījos pēc pēdējā ķēma, un priecājos, ka nevaru saskatīt Zanijas acis, jo tās dro�i vien bija �ēluma pilnas, un �ēlums man nebija vajadzīgs.

Kad es jau nodomāju, ka ilgāk to vairs nespēju izturēt, mācītājs izņēma pīpi no roba, ko tā sev starp zobiem gadu gaitā bija izdeldējusi, un jautāja:

� Ko tu tagad domā darīt?

Tāda kā vēderrunātāja balss nosvepstēja:

� Gribu apprecēties ar Zaniju.

Mācītājs pagriezās, ar skatienu ieurbdamies manī, un es jutos kā spāre, ko reiz bērnībā biju uzdūris uz kniepadatas. Tagad uz adatas locījos es pats.

� Jūs abi vēl esat par jauniem, � viņ� beidzot teica, � un tavi vecāki tev atļauju nekādā ziņā nedos. Un man liekas, arī kapteinis neļaus Zanijai tevi precēt, pat ja viņa to vēlētos.

� Vai tu gribi ar viņu precēties, Zanij?

Skaistā, skanīgā balsī, kas atbalsojās visā istabā, atsitās pret rūtīm un savēlās ugunīgā lodē, viņa atbildēja: � Jā.

Mana sirds uzlidoja padebe�os kā raķete un pēc tam atguva normālo ritmu.

� Es to nevaru uzņemties, � viņ� sacīja.

Juzdams, ka vienīgā cerība izslīd man no pirkstiem,

es spēru izmisuma soli. Par ideju, kura man pa�am nekādi nebūtu ienākusi prātā, varu pateikties tēvam.

� Bet jums tas jādara, ser. Zanija ir stāvoklī.

Mācītājs tik spēcīgi sakoda zobus, ka pīpe nokrak�ķēja. Tad, paskatījies uz Zaniju, viņ� bargā balsī noprasīja:

� Vai tas ir tiesa, Zanij?

�- Jā, � viņa atbildēja, �oreiz tikko �ukstus, un es ienīdu sevi par to, ka esmu viņu tā apkaunojis, kaut arī tā nebija taisnība, � viņu, kas bija tik tīra kā juras ūdens lāse.

Mācītājs smagi nopūtās un tad lēni teica:

� Tādā gadījumā laikam nekas cits neatliek. Nodarīsim to, pirms vectēvam vēl neesi stāstījusi, citādi tas viņu nogalinātu.

Un tā mūs abus salaulāja mazajā istabā, pie kuras loga klauvēja sauss zars, Zaniju baltajā virsvalkā, kuru viņa valkā darbā, mani skolas uzvalkā, no kura sen esmu izaudzis. Gredzena man nebija, un mācītājs, parakņājies rakstāmgaldā, sameklēja vecu, ļoti platu zīmoggredzenu. Kā jauns puisis viņ� to esot valkājis uz mazā pirkstiņa, bet vēlāk pirksts kļuvis par resnu, ta�u Zanijai gredzens derēja glu�i labi.

Kad viss bija garām, viņ� lika mums parakstīties grāmatā un sacīja: � Un ko tad jūs abi jaunlaulātie tagad iesāksiet?

Es atbildēju: � Ātrāk kā pēc se�ām dienām pogainie mani nemeklēs, un tās visas es gribu pavadīt kopā ar Zaniju.

� Bet kur? � viņ� jautāja. � Iekams Zanijas ģimeni neesmu kaut nedaudz sagatavojis, tevi tur pārāk laipni neapsveiks. Un visā ziemeļu piekrastē nav nevienas pieklājīgas viesnīcas, kurā uzņemtu jūs abus.

� Es zinu! � Zanija iesaucās. � D�eda būdiņā Bo-gabī�ā, kurā viņ� patveras, kad esam viņam galīgi apniku�i. Es zinu, kur viņ� glabā atslēgu.

�* Vai tev ir tiesības, tas ir � brauk�anas tiesības? � mācītājs man jautāja.

� Jā, � es atbildēju, izlēmis, ka vel vieni nevainīgi meli neko negrozīs, jo klāt man �o tiesību nebija.

� Tad varat ņemt manu veco fordu. Zanija* ceļu zina.

Un tā nu mēs tumsā braucām pa me�a ceļu, cauri �ī

gandrīz vai muzeja eksponāta motora rūkoņai saklausīdami bangu dārdus piekrastēm Ta�u ma�īna gāja bez

vainas. Mes lēkājām pa akmeņiem, kratījāmies pa sīkam, veļas dēlim līdzīgām grambām, rāpojām cauri pārplūdu�am strautam, un visus maniis prātus aizņēma ceļ�, me�a ķenguri, kas, acīm mūsu vienīgā pro�ektora gaismā sarkani spīgojot, ik� pa brīdim iznira uz ceļa, un ātruma pārslēg�ana � nekad nebiju vadījis ma�īnu ar tādu sajūgu �, ta ka neatlika laika apcerēt to dīvaino faktu, ka dodos savā kāzu ceļojumā un ka blakus sē� mana it kā mātes cerībās eso�ā, sieva, kuru nebiju pat noskūpstījis.

Par to sāku raizēties tikai vēlāk, kad bijām iedegu�i būdā petrolejas lampu un pielaidu�i uguni primitīvā, no akmeņiem izveidotā kamīnā sakrautajai malkai un es konstatēju, ka būda sastāv tikai no vienas telpas un vienas kojai līdzīgas guļvietas. Zanija �igli rosījās, vilkdama ārā no lādes palagus un segas, klādama gultu un laiku pa laikam izrīkodama mani, bet es izlikos, ka esmu aizņemts ar uguni, un bāzu pavardā vienu pagali aiz otras, tā ka drīz vien lietus smar�ai piejaucās dē-go�o eikaliptu aromāts. Kad viss bija sakārtots, es, kaut ko nomurminājis, izmetos ārā, lai Zanija varētu izģērbties.

Lietus bija pārstājis, bet pērkons vēl grandīja, un mākoņus līdz pat apvārsnim �ķēla vareni zib�ņu zig-zagi, apgaismodami debesis, bangu baltās krēpes, tuk�o liedagu un me�a bie�ņu gar to.

Tad viss ietinās vēl biezākā tumsā, līdz nāko�ais zibsnis uz�ķīla savu dīvaino, zilgano gaismu. �oreiz varenā ainava fiksējās manās acīs kā negatīvs, kas saglabā arī tos sīkumus, kurus apziņa nepagūst uztvert, � krastā izskalotus koka gabalus un viļņotd vēja rakstu smiltīs, un, kad es aizvēru plakstus, acu priek�ā vīdēja melnas �autras, it kā zibens tās būtu iegravējis manā tīklenē.

Redzēju lampas gaismu mūsu logā un iedomājos par Zaniju, kas mani tur gaidīja, un mani sagrāba bailes. Es būtu varējis pats sevi iekaut par to, ka nebiju izmantojis nevienu iespēju apgūt kaut nelielu pieredzi mīlestība. Kā kur� katrs cits astoņpadsmitgadīgais ar teoriju es biju labi apbruņots, ta�u nepratu meiteni pat kārtīgi noskūpstīt, nemaz jau nerunājot par pārējo; un te nu es, vēju �austīts, klaiņoju gar krastmalu, gran-

tlija pērkons, debesīs ik pa brīdim uzliesmoja zibens raksti, un es jau gandrīz sāku no�ēlot savu pārsteidzīgo soli. Tad, atceroties Zaniju, kas mani tur iek�ā gaidīja un dro�i vien nesaprata, kas noticis, mani sagrāba kauns, es saņēmu dū�u un pieklauvēju pie durvīm, gatavs atzīties: �Zanij, es nezinu, ko iesākt!� Kad atvēru durvis, Zanija, segā satinusies, tupēja pie pavarda un ar vienu roku lika ugunī sausas eikaliptu lapas. Redzēdams, cik tramīgi viņa pamet uz mani acis, es sapratu, ka viņa ir tikpat izbijusies kā es. Piegājis klāt, es viņu noskūpstīju (deguni traucēja), sega noslīdēja, un, lapām uzliesmojot, es ieraudzīju viņas burvīgo, tum�o augumu. Un tad man vairs nevajadzēja padoma.

*

�etras dienas vēlāk. Dārgā dienasgrāmata, tevi tikko izlasīja Zanija. Es ļāvu viņai to darīt, jo gribēju redzēt, vai, uzzinājusi par mani visu, viņa vēl spēs man tapat pieķerties, un viņa apgalvo, ka spē�ot gan un pat vēl vairāk. Viņa esot tev ļoti pateicīga, ka tik daudz par mani uzzinājusi.

Viņa man jautāja, vai es rakstī�ot arī par �o laiku, ko mēs te kopā pavadām, un es atbildēju, ka nerakstī�u. Tagad es saprotu, kādēļ rakstnieki, nonāku�i tik tālu, liek zvaigznītes vai daudzpunktus, � ne jau tāpēc, ka par to būtu kauns runāt, bet tāpēc, ka nav tādu vārdu, kas to spētu patiesīgi attēlot. Viss, kas mūsu starpā noticis un notiek, pieder tikai Zanijai un man, un nevienam citam. Gribu vienīgi uzrakstīt par to sajūtu, kāda man ir pirmo reizi mū�ā � tā ir sajūta, ka beidzot esmu ieguvis mājas. Mājas ir vieta, kur tevi gaida, lai kāds tu būtu, un Zanija ir manas mājas. Nekad agrāk es nevienam tā neesmu bijis'vajadzīgs. Un es nedomāju tikai to vien. Tā ir daļa no kaut kā lielāka, glu�i tāpat kā tas vienreizējais brīdis, kad, risinot kādu matemātisku problēmu, tu pēk�ņi jūti, ka esi satvēris pareizo pavedienu. Es domāju visus tos ikdieni�ķos sīkumus, ko mēs kopā darām, tādus kā uguns kurinā�ana un me�anās krasta bangās, un skrējieni pa liedagu, un pastaigas me�ā, vārdu sakot, itin visu. Līdz �im esmu dzīvojis tādā kā vakuumā. Mātei patēvs nozīmēja

daudz vairāk nekā es, tēvam savukārt � māte. Un tikai Zanijai esmu vajadzīgs es, es pats.

Es viņai pastāstīju, ka viduslaikos mīlētāji rakstīju�i uz papīriņiem sadraudzīgos skaitļus un pēc tam tos noriju�i, lai viņu mīla dzīvotu mū�īgi. (Piķis un zēvele! � csinu uzrakstījis vārdu �mīla�.) Un Zanija sacīja:

� Darīsim arī mēs tā!

Un es uzrakstīju skaitļus uz strēmelītēm, ko izplēsu no vecās, labās dienasgrāmatas, mēs tās sakodījām un norijām, kaut arī es nepavisam neticu tamlīdzīgām māņticīgām blēņām, un, lai saglabātu mūsu mīlu, nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs.

Tuvības mirkļi ar Zaniju ir kā zibens. Gaisma paliek manī pat tad, kad tie pagāju�i. Es viņu saucu par savu Melno Zibeni, jo viņa man likusi pasauli ieraudzīt tādā gaismā, kādā nekad agrāk to nebiju redzējis.

�īs nedēļas laikā manī atraisīju�ies da�neda�ādi mezgli. Starp tiem arī viens ļoti svarīgs: es vairs neienīstu savus vecākus. Ja māte pret patēvu jūt kaut nelielu daļiņu no tā, kas tagad mājo manā sirdī, es viņai piedodu. Un, ja mans tēvs, zaudēdams māti, jutās tā, kā es justos, zaudēdams Zaniju, tad piedodu arī viņam. Viņi man vairs nav vajadzīgi. Man tagad ir Zanija. Ja vecāki vēlas, lai dēls atgrieztos, viņiem jāpieņem arī Zanija.

Tagad man ir, kam strādāt. Kad �is sasodītais karadienests būs cauri, es atgriezī�os pie Zanijas un strādā�u tā, lai viņas tautai, kas tagad ir arī manējā, un MŪSU BĒRNIEM pavērtos tādas pa�as iespējas, kādas ir baltajiem.

Un nu, dārgā dienasgrāmata, Zanija te uzrakstīs savu vārdu. Skaties! Suzanna Svonberga-Ārmitid�a. (Es gribēju, lai viņa saglabā arī Svonberģu vārdu.) Mūsu adrese: Paradīze.

Drīz vien atsteidzās viņa sieva � kalsna sieviete zilā, akurātā formas tērpā, acīmredzot tikpat uztraukta kā viņas vīrs.

� Ak dievs! Cik �ēl, ka mums nebija vairak laika, lai sagatavotos jūsu uzņem�anai, misis Kekstona. Kāds gods, ka jūs esat mūs apmeklējusi! Jūtieties kā mājās, lūdzu. Atļaujiet izteikt komplimentu � dzīvē jūs esat vēl skaistaka nekā uz televizora ekrāna. Es vienmēr skatos jūsu pārraides. Kaut esmu tikai aborigēnu rezervātā pārzine, tas nepavisam nenozīmē, ka es neinteresētos par smalkākām lietām.

Viņa nedro�i iesmējās, atglauda iesirmās matu �ķipsnas un smaidīdama apsēdās, nenovēr�ot no Tempijas acis, kurās mijās bailes un neuzticība.

Inspektors piegāja pie istabas stūrī iekārtotā bāra.

� Jums, misis Kekstona, jāiedzer kopā* ar mums par godu jūsu atbrauk�anai. � Viņ� izņēma no kabatas atslēgu sai�ķi un, izvelējies vajadzīgo, atvēra bāra durvis. � Viss jātur aiz atslēgas. �iem melnajiem nevar uzticēties. It īpa�i jāglabā dzērieni. Viņi tev izzags vai aci no pieres. Jā, ko jums varētu ieliet? Lai jūs neteiktu, ka mēs neesam biju�i viesmīlīgi.

� Paldies, neko. No rītiem es nedzeru alkoholiskus dzērienus.

� Ak tā! � Viņ� vērīgi paskatījās uz Tempiju, kā .cenzdamies izprast, vai viņas vārdos neslēpjas kāds

āķis. Tad, nolēmis, ka viss kārtībā, jautri iesmējās un jautāja:

� Nu tad varbūt limonādi? Mana sieva to visai iecienījusi, tādēļ mums ledusskapī vienmēr kaut kas ir.

Viņ� negribīgi aizvēra bāru. Sieva piegāja pie durvīm un sauca:

� Betij! Atnes pāris pudeļu limonādes uz vislabākās paplātes.

Betija ienāca, plak�ķinādama gumijas �ļūcenes; viņas galva bija bikli nodurta, tā ka melnie mati aizsedza seju, izbalēju�ie katūna brun�i plandījās ap kailajiem, kārnajiem lieliem. Pudeles �ķindēja uz sudraba paplātes, kad viņa drebo�ām rokām nolika to uz galda, tad viņa atkāpās atpakaļ, cauri pinkainajiem matiem lūrēdama uz Tempiju.

� Te būs atslēgas, atnes cepumus no apaļās kārbas bufetes stūrī, � saimniece sacīja.

Kamēr Tempija, atteikusies no cepumiem, sūca limonādi, priek�nieks virpināja rokās glāzi.

� Jūs, misis Kekstona, protams, neesat atbraukusi tikai tādēļ, lai dzertu ar mums limonādi, � viņ� teica, � un tādēļ, ja jums nebūtu nekas pretim �eit pasēdēt, es pastāstī�u par rezervātu visu to, kas jūs varētu interesēt. Trīs gadus tas ir manā pārziņā, un pa �o laiku mēs esam daudz paveiku�i.

� Kā liekas, konstebls jūs nepareizi informējis, inspektora kungs. Es esmu atbraukusi tīri personiskā lietā � gribu apmeklēt cilvēkus, kurus policija pārsūtījusi uz �ejieni no Veileras.

� Ak tā! Diez vai jums izdosies no viņiem ko uzzināt. Varu jums sacīt vienīgi to, ka tie ir pretīgi, drūmi ļaudis. Pa �o laiku, kamēr viņi ir te, neesmu dzirdējis no viņiem neviena laipna vārda. Neviena pa-, teicības vārda par to, ka atļāvu viņiem apmesties rezervātā.

� Diezin vai tas nav pārāk daudz prasīts! Vai gan cilvēki var izteikt patēicību par to, ka izlikti no savām mājām, kur dzimu�i un nodzīvoju�i visu mū�u?

� Tā nav mana darī�ana, ta�u esmu pārliecināts, ka policija un mērs zina, ko dara, un, ja reiz viņi tā rīkoju�ies, tad tas visiem nāks tikai par labu. Mani interesē vienīgi tie, kuri atrodas �aipus vārtiem. Es atbildu par viņiem un viņu uzvedību. Un man jāteic � nepavisam neesmu iepriecināts, ka man uzgrūda kaklā visu �o varzu. Viņiem galvā visādas idejas, bet cilvēkiem ar idejām manā rezervātā nav vietas.

� Bet man �ķiet, ka idejas ir visnotaļ atbalstāmas.

� Par to nav vērts strīdēties. Mūsu dienās � it īpa�i pilsētās � runā visādas blēņas par melnādaino stāvokli, un to dara it īpa�i tie, kuriem nav ar viņiem kopā jādzīvo. Varu jums, misis Kekstona, apliecināt, ka valdība dara melnādaino labā vairāk nekā tie pelnīju�i.

� Cik man zināms, �ie cilvēki neprasa, lai viņu labā liktu kas darīts. Viņi vēlas tikai to, lai viņus atstātu mierā. Lai nu būtu kā būdams, es gribu viņus sastapt. Vai jūs to varētu nokārtot? Mēs atvedām�viņiem vēl drēbes un segas.

Inspektors ar sievu saskatījās.

� Protams, � viņ� sacīja. � Protams. Tie�i to es jums gribēju piedāvāt, kad būsiet padzērusi limonādi, .la esat gatava doties ceļā, mēs abi ar sievu jūs pavadīsim.

No verandas lieveņa inspektors uzsauca: � Ei, Vien-aci, aizskrien līdz vārtiem un pasaki, lai tā sieviete iebrauc iek�ā! Kājām iet būs pārāk tālu, � viņ� Tem-pijai paskaidroja. � Es labprāt aizvestu jūs ar savu ma�īnu, ta�u man izlādējies akumulators. Aizsūtīju divus pui�us uz pilsētu, lai to uzlādē, bet �ie vēl nav atgriezu�ies. Izmanto gadījumu. Slinki, velni, visi kā viens.

Viņi gāja pa baltu, grantētu celiņu garām labi koptam mauriņam ar rūpīgi- apgrieztu dzīv�ogu un krā�ņām puķu dobēm.

� Kā jums patīk mans dārzs? � inspektors lepni

apvaicājās.

� Ļoti skaists.

� Jā, nav slikts, vēl jo īpa�i tādēļ, ka ūdens tam jānes no strauta. ₉

Kad piebrauca Houpa, inspektors ar sievu iekāpa ma�īnas aizmugurē tā, it kā sēstos taksometrā.

� Uz ciematu, � viņ� nokomandēja, un Houpa lēnām brauca uz priek�u pa dubļaino, slaidu koku ieskauto ceļu, līdz nonāca pie strauta, gar kura malu aizstiepās rinda nekrāsotu koka būdu, kas savā starpā at�ķīrās tikai ar da�ādu noplukuma pakāpi.

Inspektors pieliecās tuvāk Tempijai. � Tepat jau ciemats sākas. Jauka vietiņa, vai ne? Es gribu pievērst jūsu uzmanību tam, cik devīga bijusi aborigēnu lietu pārvalde. Lai uzlabotu dzīves apstākļus rezervātā, tika uzceltas visas tās jaunās,,, hm... mazmājiņas. Piedodiet, ka runāju par tik prozaiskām lietām. Agrāk visiem vajadzēja lietot vienu kopēju... hm... ateju. Ta-

1

I

gad pie katras majas ir sava. Ko�a kā puķe, vai nav* tiesa? Uzreiz atdzīvina ainavu. �

Tempija tikai ar mokām apspieda histēriskus smiek-J lus, un Houpas lūpas noraustījās, redzot kliedzo�o ne-1 saderību starp pelēkajām, tfplupu�ajām būdām un aiz 1 tām uzceltajām un ko�i sarkanā, dzeltenā, zilā, zaļā,\

. violetā vai oran�ā krāsā nokrāsotām koka mazmājiņām,! kas garajā zālē izskatījās kā indīgas sēnes.

Nedaudzajos ar sētu nenorobe�otajos dārziņos skraidīja bērni, mitrajā zemē ka�ņājās vistas.

Pa durvīm un caur logiem viņos noraudzījās tum�as acis. Tie bija tie pa�i atbaido�ie radījumi novazātās drēbēs un cauros apavos, kurus Tempija pirmo reizi bija redzējusi pirms se�iem gadiem ceļā uz Vollabu. Sievietes un meitenes pinkainiem matu cekuliem, nīkulīgi zī-' daiņi mātēm uz rokas un skrandaini mazuļi, kas ķeras tām brun�os un skatās apkārt tramīgi kā mazi zvērēni pū�ņainām, mu�u apsēstām a�elēm. *

� Klausieties, ko jums saka cilvēks ar pieredzi, misis Kekstona, � inspektors teica, � melnie � tā ir viena bezcerīga slaka.

� Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs tos visus saucat par melnajiem, ja ādas krāsa daudziem svārstās no �okolādes brūnuma līdz gandrīz baltai? Arī sejas forma tikpat kā neat�ķiras no mūsējās.

� Melnie ir visi, kuru dzīslās rit kaut pilīte aborigēnu asiņu. Oficiāli, protams, tos sauc par aborigēniem, vai arī īsāk � par abo. Ieskatieties vērīgāk, un jūs redzēsiet, ka tiem visiem ir aborigēnu acis.

Tum�as acis, lielas un skaistas kā Kristijai. Tempija nodrebēja, iedomājoties, ka Kristīnei vajadzētu uzaugt �eit. Viņa salīdzināja māju, kurā bija pavadījusi iepriek�ējo nakti, ar �iem drūmajiem graustiem. Kas pie tā visa bija vainīgs?

� Ko gan vēl labāku var vēlēties? � inspektors iesaucās. � Paskatieties pati! Trīsdesmit jaukas mazas mājiņas. Bet iek�ā? īstas mēslu bedres! Pāris koka kastes un papes kārbas. Guļ viņi visi uz grīdas.

� Cik cilvēku �eit dzīvo?

� Vairāk par simt astoņdesmit. Kopā ar to Veileras bandu būs tuvu pie simt deviņdesmit.

Simt deviņdesmit cilvēku trīsdesmit divistabu mājelēs! Viņa pūlējās nomākt augo�o sa�utumu, kas kāpa kaklā ka kamols. Trīsdesmit nopluku�as būdas, kurās iespiesti gan ve�i, gan pusmū�a cilvēki, gan jaunie�i un bērni.

� Viņi visi ir �ausmīgi primitīvi, � inspektors turpināja. � Reizēm pat nezinu, ko lai ar tādiem iesāk. l)a�i ir atsūtīti uz �ejieni no melno apmetnēm, un tie joprojām uzvedās tā, kā tur ieradu�i. Nav pat piedabūjami lietot tualetes. Viņiem bail no bedrēm. Da�reiz te atbrauc |audis ar visvisādām pārspīlētām idejām un negrib saprast, ka melno dzīves apstākļi pirmām kārtām ir atkarīgi no viņiem pa�iem. Arī,pilsētas slimnīcas ārsts un vecākā māsa pļāpā muļķības. Un zīmīgi, ka tamlīdzīgas aplamības jādzird tikai no tādiem cilvēkiem, kam pa�iem nav ar melnajiem kopā jādzīvo. Kāds vecs mācītājs, kas visur bā� savu degunu, pat* rakstījis uz Sidneju avīzei.

� Vai viņ� ko panāca?

� Neko. Ministrija griezās pie manis, un es devu viņiem faktus. Urf ar to viss beidzās.

� Viņi ta�u pa�i savā labā itin neko negrib darīt, � inspektora sieva noguru�ā balsī sacīja. � Mātēm viss ir vienalga. Ja kāds bērns saslimst, to tūlīt stiepj pie manis. Un slimo viņi tik bie�i, ka man nav ne brītiņa miera.

� Un kas tam par iemeslu?

� Viņi ta�u bērnus kā pienākas nebaro.

� Bezdarbnieku pabalstu un naudu, ko viņi saņem bērnu uzturē�anai, lielākā daļa nodzer un nospēlē, � inspektors iejaucās sarunā. � Vai jūs varat tam ticēt � par pudeli pa�brūvētā tie gatavi maksāt desmit �iliņus. Un tā ir drausmīga �urga.

� Kāpēc? Vai tad viņi nevar nopirkt dzeramo par valsts cenu?

� Vollabā ne. Vollabas tirgotāji augstu tur savu pilsoņa pienākumu. Bet tas jaunais likums, kas atļauj melnajiem dzert sabiedriskās vietās, ir patie�ām briesmīgs. Tas viņus galīgi aizdzīs postā.

Pēk�ņi kādas nopluku�as mājas priek�ā viņiem ceļu aiz�ķērsoja pūlis, un bija dzirdamas skaļas, strīdīgas balsis. Inspektors saviebās un, paskatījies uz sievu, sastomījās: _

� Kas tur veļas mazgātavā notiek?

� Atkal jau tas skolotājs. Pastāvīgi kūda melnos.

Inspektors nikni paklak�ķināja ar mēli. � Jūs nemaz

nevarat iedomāties, misi Kekstona, ar ko visu tik mums nav jācīnās! It kā jau nepietiktu kreņķu ar ūdens piegādi �ai veļas mazgātavai, mums vēl atsūtīju�i jaunu skolotāju, kam galva piebāzta ar visādām utopijām. Par melnajiem viņam nav ne mazākā priek�stata, bet savu degunu bā� visur.

Un �ajā brīdī tie�i kā saukts uz ceļa iznāca skolotājs, kura jaunajā sejā varēja lasīt sa�utumu un dusmas.

� Acumirkli, inspektora kungs! Man ar jums jārunā! � viņ� iesaucās.

� Man liekas, mister Menton, es jūs jau reiz lūdzu likties mierā un nelīst veļas mazgātavā. Jūsu darbam ar to nav nekāda sakara.

Skolotāja pelēkās acis iezvērojās. � Un man liekas, inspektora kungs, es jūs jau brīdināju, ka visam, kas var ietekmēt skolēnu veselību, ir sakars ar manu darbu, tāpēc es nevaru likties mierā.

� Tagad nav īstais laiks apspriest �ādus jautājumus, jo, kā pats redzat, mums ir vie�ņa. Atnāciet vēlāk uz kantori.

Jaunā cilvēka acis pievērsās Tempijai. � Domāju, ka laiks ir kā radīts, ja vien jūsu vie�ņā ir kaut kripatiņa visparastākās cilvēcības. Kā gan rīkotos jūs, kundze, ja jums uzticētiem bērniem pusdienu maizi grieztu veļas mazgātavā uz tā pa�a galda, uz kura mētājas netīra veļa, neievērojot nekādus higiēnas noteikumus?

� Tie nu ir salti meli, mister Menton, � inspektora sieva metās vidū. � Es pati nobrīdināju meitenes, lai pirms ēdiena dalī�anas nomazgā rokas un uz galda uzklāj avīzes. Ir ta�u daudz labāk ēdienu gatavot �eit, nekā Jaut viņu netīrajām, smirdo�ajām mātēm to darīt netīrās-, smirdo�ās mājās.

� Paklausieties tikai! � Inspektors klaigāja, rokas mētādams. � Paklausieties, misis Kekstona, kas tie ir par radījumiem, ar kuriem man te jānopūlas. Ne viņi pasi ievēro tīrību, ne apkopj savus bērnus!

� Es gribētu redzēt, kā jūs ievērotu tīrību, ja jūsu rīcībā būtu tikai skārda bļoda kopējā, visiem pieejamā

mazgātavā! � skolotājs atcirta. � Nekur citur ta�u viņiem nav iespējams mazgāties.

� Un kas pie tā ir vainīgs � varbūt es? Jūs man (e nebūsiet nekāds kritizētājs!

� Man arī ne, � saimniecības pārzine piebilda. � Piedodiet, misis Kekstona, bet visas �īs sievietes ir netīrīgas slampas.

� Tad kāpēc jūs neparūpējaties, lai mātēm tiktu iemācīti pa�i elementārākie higiēnas noteikumi? Jūs ta�u esat par to atbildīga.

� Kas tikai man nav jādzird! � viņa sa�utusi izslējās. � Vai gan pēc tam, kad jūs te sākāt skandalēt, mēs neizkārtojām, lai skolnieku vajadzībām �eit novietotu vel divas mucas ar ūdeni un rezervuāru roku mazgā�anai?

Skolotājs izmisīgi papleta rokas, vērsdamies pie Tem-pijas.

� Tas ir burvju loks. Cilvēkiem liek dzīvot nehigiē-niskos apstākļos un tad brīnās, ka tie ir netīri.

� Tā nav jūsu darī�ana, � inspektors viņu pārtrauca. � Jūsu darī�ana ir mācīt viņiem ābeci, kaut arī tā ir veltīga laika nosi�ana, jo viņiem ta�u nav pat tik daudz prāta kā manam foksterjeram. Laika nosi�ana un naudas iz�ķie�ana, ceļot jums jaunu skolu, kad ir citas lietas, kas būtu daudz vairāk vajadzīgas. Pasakiet nu tagad pats, ko viņi �ī pēdējā gada laikā ir iemācīju�ies?

Skolotājs no jauna vērsās pie Tempijas: � Izglītības darbu viņi apgrūtina kā vien prazdami, padarot to gandrīz vai neiespējamu, un tad pārmet man, ka bērni nekā neprot. � Pagriezies pret inspektoru, viņ� turpināja: � Bērni iemācītos daudz vairāk, ja savās būdās nebūtu sabāzti kā siļķes mucā un vakaros tajās būtu kāds apgaismojums. Kā lai viņi sagatavo mājas uzdevumus?

� Jūs zināt tikpat labi kā es, ka pat tad, ja mēs ievilktu katrā mājā elektrību, vecie tāpat neļautu bērniem sēdēt pie grāmatām. Viņi nemaz negrib, lai bērni mācītos.

� Par visiem to nevar teikt. Kad es mēģināju noorganizēt vecāku padomi, daudzi bija ļoti atsaucīgi.

� Nekādas vecāku padomes jūs man te neorganizēsiet, tas tikai veicina visādu kaitīgu ideju ra�anos. Jūs ta�u pats saprotat, ka �ie bērni nekad neko neiemācīsies.

� Un jūs pats zināt, ka tā nav taisnība. Jau kuro reizi jums stāstu, ka Sērlija Kārtere ir teicama skolniece. Nāko�ajā gadā viņa jau pati varēs strādāt ar

mazajiem.

� Tikai ne �ajā rezervātā, mister Menton. Man jau tāpat pietiek, nepatik�anu ar bezkaunīgiem aborigēniem. Jūs �eit neesat vēl nodzīvojis pat gadu, ta�u uzvedaties tā, it kā labāk par mani zinātu, kas �iem vajadzīgs.

� Vismaz esmu apguvis savam darbam nepiecie�amo izglītību, ko gan nevar teikt par jums abiem.

� Jūs,,, � Inspektors tikai ar grūtībām valdīja niknumu. � Vēl vienu vārdu, un es sūdzē�os par jums priek�niecībai.

� Es pats uzrakstī�u ziņojumu par visu to, kas te

notiek.

Skolotājs atkal pievērsās Tempijai un kodīgā balsī sacīja:

� Ceru, kundze, ka �īs vizītes laikā skatīsieties pasaulē vaļējām acīm, ne tā kā daudzi citi, kas te krietnā �vinguli izbrauc cauri un pēc tam sadzejo ziņojumus, pēc kuriem varētu domāt, ka �is te ir kaut kāds�paraug-rc/.ervals.

Meliem soļiem viņ� aizgāja uz skolas pusi, kas spī-drja cauri kokiem nepiedienīgi ko�a.

�- Man jaatvainojas jums, misis Kekstona, � inspektors sacīja, kad viņi turpināja ceļu. � Kop� �is cilvēks �te sāka strādāt, ar viņu pastāvīgi ir kaut kādas nepatik�anas, un tagad nu ir aizgājis tik tālu, ka vienam no mums vajadzēs iet. Viņ� ir īsts musinātājs.

D�ord�a māja atradās pie me�a, kur nobeidzās rezervāta vienīgā iela. Tā bija tāda pati tipveida būda, ta�u no pārējām at�ķīrās ar rupji tēstu baļķu piebūvi sētas pusē, kurā bija v.ēl divas istabas, vīnogulājiem apaugu�u verandu un zediņu sētu, kas apjoza dārzu. Sī bija vienīgā ēka, kas izskatījās pēc cilvēku mājokļa un nevis pēc vienkār�a slieteņa, kurā patverties no slikta laika.

Inspektors apstājās, rokas uz vārtiņiem uzlicis.

� Esmu jau lūdzis aborigēnu lietu pārvaldi, lai atjauj aizvākt sētu un nojaukt piebūves, jo visām mājām jabūt vienādām. Nav ieteicams pieļaut kaut kādus izņēmumus. Pārējos tas izraisa tikai neapmierinātību.

� Bet ja cilvēks pats saviem spēkiem to uzbūvējis ...

� Rezervātā itin viss pieder pārvaldei, un mums ir pilnīgas tiesības nojaukt visu lieko, ja incs tā vēlamies.

� Bet �eit vismaz var just, ka iedzīvotāji ar savu māju lepojas.

� Tie�i tas ir slikti. Lepnība nav tā īpa�ība, ko aborigēnos vajadzētu veicināt. Tad viņi tūliņ sāk nezin ko iedomāties un vairs nav valdāmi. D�ord�am jau arī ir sakāpis galvā tas, ka viņ� kopā ar saviem Veileras radiem var braukt zvejot. Kļuvis varen kareivīgs, un citiem rāda sliktu priek�zīmi. Tagad sameties uz vienu roku ar to skolmeistaru. Dievs vien zina, ko fe par abiem vēl sabrūvēs. Bet māja nu tagad ir pārpildītā, un, ja viņ� nepievaldīsies, izlik�u uz ielas ar visām pindelēm.

Inspektors atvēra vārtiņus un ieaurējās tik skaļi, ka kokos atsaucās atbalss: � Emma, Emma, nāc ārā! Ir darī�anas!

Pie durvīm pienāca kāda sieviete. Domīgās acis apņēmīgajā sejā un nelielais, spēcīgais augums darīja viņu līdzīgu Polam. Kokvilnas kleitā un pa�adītā vilnas jakā tīri un kārtīgi ģērbusies, vienu roku izstiepusi, viņa stāvēja* durvīs, un stājā bija jau�ams gan izaicinājums, gan apņēmība aizstāvēties.

� Nu, ko tu klusē? � inspektors noprasīja.

� Ko tad lai saku, inspektora kungs?

� Sī dājna vēlas apciemot veilerie�us. � Viņ� apklusa, it kā gaidīdams uzaicinājumu iet .iek�ā, ta�u sieviete cieta klusu.

� Vai tad istabā mūs nesauksi?

� Jūs taeu vienmēr nākat nesaukts, kādēļ tad �oreiz lai būtu citādi?

Paskatoties uz Tempiju, viņas lūpas savilkās tikko jau�amā smaida. � Laipni lūdzam vie�ņu ienākt!

Viņa atkāpās sāņus, lai palaistu Tempiju garām, un_f pagriezusi muguru inspektoram un viņa sievai, uzsauca:

� Eva, pie tevis atbraukusi Kristofera mātei

Mazā, trūcīgi mēbelētā telpa acīmredzot bija dzīvojamā istaba; tagad uz nelielā dīvāna stāvēja kaudze glīti salocītu gultas drēbju un turpat blakus bija novietota saliekamā gulta.

Tempija piegāja pie staltās, smagnējās sievietes, kas, spilvenos atbalstījusies, sēdēja gultā, un satvēra viņas roku, juzdama, ka aiz�ņaudzas kakls. Tātad �ī bija Zanijas māte � krustmāte Eva, kuru Kristofers bija tā mīlējis. Emma piestūma krēslu, un viņa apsēdās, kamēr inspektors ar sievu palika stāvam, īgni un neiecietīgi.

� Nu, kā tad patīk jaunā māja? � inspektors tēlotā jautrībā jautāja.

Eva, pat �ajā situācijā būdama noteicēja, pacēla acis.

� Nemaz nepatīk, inspektora kungs, un mani radinieki, kas tik laipni mūs pieņēma, ļoti labi saprot, ka tas nav apvainojums ne viņiem, ne,viņu mājai.

� Bet vajadzēs vien te kādu laiku padzīvot, tāpēc tu darītu prātīgi, ja savu attieksmi pret mums mainītu.

� Kādu attieksmi gan jūs varat no manis sagaidīt, ja esmu ar varu padzīta no savas mājas un atvesta uz �ejieni kā noziedzniece policijas uzraudzībā?

� Nu, nu, Eva, par policiju runājot, ieteicu būt piesardzīgai.

� Teik�u par to visu, ko domāju, un, tā kā neesmu rezervāta iedzīvotāja, lūg�u neaizmirst, ka mani sauc par misis Svonbergu.

� Ja tu vēlreiz.., � inspektors gandrīz kliedza, ta�u, sajuzdams Tempijas skatienu, pēk�ņi apklusa. � Un vispār saimniecības pārzine ir atbraukusi, lai apskatītu tavu kāju. Kā �orīt jūties?

� Sliktāk.

Inspektora sieva atsvieda sāņus segu un noņēma ap> .sēju no sapampu�ā ceļgala.

� Nu, ko es vakar teicu? Nav pat nevienas skram-biņas. Tikai neliels zilums.

Tempija piegāja tuvāk. � Piedodiet, bet neliels zilums nevarētu būt par cēloni tādam sapampumam.

� Melnajiem tāds izceļas no katra mazākā puna. Nekas viņai nekait. Vēl kādas pāra dienas lai patur kāju aug�ā, un viss būs kārtībā. Pārāk ilgi pa gultu nav ko vāļāties. Slinko�ana nevienam nenāk par labu.

� Es nekad savā mū�ā neesmu slinkojusi. � Evas balss bija noteikta un salta. � Un tāda kāja man ir no tā brī�a, kad konstebls rau�us izrāva mani no mājas un tik stipri pagrūda, ka es nokritu uz akmens trepēm. Tur noteikti ir kāda nopietnāka vaina.

� Muļķības! Mana sieva vienā nedēļā redz vairāk visādu kai�u nekā cits pa visu mū�u.

� Vai jums ir medmāsas izglītība? � Tempija jautāja'.

Inspektora sievas dzeltenīgā seja pietvīka. � Man ir liela medmāsas darba prakse.

� Tad jums vajadzētu redzēt, ka �ī ir nopietna trauma. Te nepiecie�ams ārsts.

Inspektors piecirta kāju. � Paklausieties, misis Kck-stona, es uzskatu, ka esmu izturējies pret jums ļoti laipni, ņemot vērā, ka jūs te ieradāties bez kāda pieteikuma, bet nedomājiet, ka varat man aizrādīt, kā jāpārvalda rezervāts!

� Gar rezervāta pārvaldī�anu man nav nekādas daļas, bet gar misis Svonbergas kāju gan. Un es jūs palūg�u � tiklīdz atgriezīsieties mājā$, piezvaniet konsteblam un lieciet, lai viņ� nekavējoties atsūta �urp ārstu.

Inspektors piesarka, un viņa sieva izdvesa kaut kādas nesaprotamas skaņas.

� Misis Kekstona, mpn rodas iespaids, ka esat �eit ieradusies, lai jauktu gaisu, tāpēc, jo ātrāk jūs aizbrauksiet, jo labāk.

Tempija mirkli vilcinājās. Sirds strauji sita. Ja viņa tagad aizbrauks, tad inspektors visu savu aizturēto niknumu izgāzīs pār Evas, Emmas un pārējo mājas iedzīvotāju galvām. Visa tā apātija, nabadzība un netīrība, ko viņa pa ceļam bija redzējusi, radīja ļoti nomāco�u un smagu iespaidu. Ta�u Emma ar savu stāju pierādīja, ka viņas garu nav skārusi vispārējā deģenerācija, bet Evā mājoja tāda cilvēka lepnums un pa�apziņa, kas ar to nekad nav pat�saskāries.

Tempija juta, ka arī viņā mostas drosme. �odien jau kop� agra rīta viena sadursm� bija sekojusi otrai, un viņa bija improvizējusi, kad gadījās uzdurties �ķērslim, un katru reizi kaut ko arī mācījusies. Tagad viņa it kā

ar vienu skatienu aptvēra tos visus: mēru un policistu, un inspektoru, un vēl tālāk aiz tiem kā bezgalīgas kāpnes kaut kur augstumos slejās noziedzīga birokrātija un varas orgānu vienaldzība. Tā bija briesmīga savā bezpersonībā. Kā ar to cīnīties? Pēk�ņi atmiņā uzausa sen dzirdēta frāze no Kīta un viņa draugu �urnālistu sarunām, kad tika apspriesta kādas sabiedriskas kampaņas taktika: �Vienmēr vajag sākt no* aug�as,� viņi bija teiku�i, un, it kā paklausīdama skaļi izteiktam padomam, Tempija inspektoram sacīja:

� Ja ārsts netiks izsaukts, es no pilsētas zvanī�u ministram, ar kuru esmu labi pazīstama.

Viņa pat nezināja, ko īsti darītu, ja uz inspektoru �ie draudi neiedarbotos, un ko te varētu līdzēt ministrs. Un ko darītu visi tie, kas bija viņam pakļauti un mierīgi noskatījās �ajā nejēdzībā.

Bet inspektors, izdzirdis ministra vārdu, nobijās. Viņ� izmetās ārā pa durvīm un cauri verandai, un sieva sekoja viņam pa pēdām. Emma izgāja līdzi un noskatījās, kā abi aizslāj uz nāko�o māju.

� Jūs esat apbrīnojama sieviete, misis Kekstona, �� Eva sacīja savā dobjajā balsī. � Cienīga būt Kristo-fera māte.

Es nebiju viņam laba māte. Varbūt Kristijai bū�u labāka vecmāmiņa.

Eva noglāstīja viņas roku. � Jūs esat tik līdzīga Krisioferam. Ta pati sejas forma, deguns, mute. Vienīgi mati viņam bija gai�i, bet jums � tum�i. Viņ� bija lielisks zēns.

� Ja. Bet es nepratu viņu novērtēt.

� Man �ķiet, jūs esat drosmīga sieviete, ja vien vēlaties tāda būt,

� Nezinu. Līdz pat �ai dienai nebiju nokļuvusi situācijā, kas prasītu īpa�u drosmi.

� .Vairums cilvēku, kas �eit ierodas, mierīgi ļauj, lai inspektors pū� tiem miglu acīs. Pēc tam viņ� tos devīgi pacienā, un ar to viss beidzas. Nekādu uzlabojumu nav.

� Bet viņi ta�u nevar neredzēt visus �os no�ēlojamos radījumus!

� Viņiem tiek stāstīts tas pats, ko dro�i vien dzirdējāt arī jūs: vecāki dzīvo netīrībā, bērni ir slimīgi, un mātes par tiem nerūpējas.

� Bet tagad paskatieties, kādi varētu būt visi aborigēni, � Emma sacīja. Piegājusi pie durvīm, viņa klusi uzsauca, un Tempija dzirdēja, kā pa linoleju tuvojās soļi. Pa durvīm, nedaudz vilcinādamās, ienāca slaika, gara auguma sieviete, kuras āda bija piena �okolādes krāsā.

� Mana meita Meija, � Eva sacīja. � Ja atceraties � viņa ir Zanijas vecākā māsa.

Tempija satvēra Meijas slaido, �ķietami trauslo roku, atcerēdamās, kā Kristofers bija aprakstījis Zaniju.

Meijas smaids bija sirsnīgs un kautrs, viņa nepavisam nelīdzinājās tām sievietēm, kuras Tempija te, rezervātā, bija redzējusi. Sev blakus viņa pievilka gadus divpadsmit vecu zēnu ar tum�u, saprātīgu seju un pilnīgu, apņēmīgu muti.

� Mans dēls Pīters.

Tempija paspieda viņa roku. � Es zinu.

Aiz zēna ienāca meitene spridzīgām acīm. � Un tevi es arī pazīstu. Tu esi Tofija.

Tofija iespurdzās. Viņu tas viss laikam uzjautrināja.

� Jūs teicāt, � Eva turpināja, � ka gribat cīnīties par savu mazmeitu. Man ir daudz vairāk par ko cīnīties, un, ja vien es atkal tik�u uz kājām, tad neviens mani neapklusinās, kaut ar pēc tam vajadzētu iet cietumā. � Viņas melnās acis liesmoja, lūpas bija apņēmīgi sakniebtas. � Veilerā mana dzīve ir bijusi pārāk viegla, pārāk labi pasargāta no ārpasaules. Bet �itajās trijās dienās esmu daudz ko sapratusi. Esmu dzirdējusi, kā inspektors un viņa sieva runā ar Emmu un D�ord�u, un pat ar mani, kas savu mū�u tādu apie�anos nav piedzīvojusi.

Vakar inspektors izpļaukāja Pīteru. Veilerā ne mana tēva dzīves laikā, ne pēc tam neviens pret bērniem nekad roku nav pacēlis. Man vajadzēja nokļūt �eit, lai piedzīvotu, ka manā klātbūtnē manu mazdēlu sit tāpēc vien, ka viņ� nav-pietieko�i ātri izdabājis cilvēkam, kura pienākums būtu nest melnajiem civilizāciju. D�edam taisnība � tie, kas sē� koka zaros, nekad nevarēs justies dro�i, kamēr lejā stāvo�iem būs rokās cirvji.

� Vai, aizbraukusi no �ejienes, jūs pastāstīsiet pasaulei par to, ko te redzējāt? � Emma jautāja.

� Katrā ziņā, � Tempija apsolīja. � Līdz pat �ai dienai man nebija ne jausmas, ka būs tik daudz ko stāstīt. Domāju, ka runa ir tikai par jūsu tiesībām atgriezties Veilerā. Tagad redzu, ka viss ir daudz sare�ģītāk.

Emmas acis gailēja kā ogles tum�ajā sejā un zemajā balsī skanēja kaisme.

� Tad pastāstiet viņiem, ka ne jau savas vainas dēļ aborigēni ir netīri un slinki, un nekam nederīgi. Vai tad viņiem ir kāda iespēja būt citādiem? Ja jums tur, dienvidos, jautās, kādēļ bērni ir tik izdilu�i un negrib mācīties, tad atkārtojiet to, ko teica skolotājs: viņi nedabū pietieko�i paēst. Pat tie bērni, kas varētu turpināt mācības Vollabas skolā, jo skolotājs mums ir labs, neiet uz turieni, jo vecāki nevar samaksāt par pusdienām, un nevar ta�u sūtīt bērnus uz visu dienu neēdu�us. Arī drēbju nav. Vīrie�i pelnās tikai ar sezonas darbiem � zirņu un augļu ievāk�anu. Ar �ajā laikā sapelnīto jāiztiek visu gadu, bet, kad samaksā renti, nekas daudz vairs pāri nepaliek. Vienīgi D�ord�am ir pastāvīgs darbs.

Inspektora sieva � es nesauk�u viņu par saimniecības pārzini � dro�i vien jums iegalvos, ka imūnās sievietes nevī�o apkopt savus bērnus. Bet ārsts apstiprinās, Isii upes ūdens ir piesārņots, un tomēr cilvēki ir spiesti tajā mazgāties, dzert to pa�i un dot bērniem. Ūdens sūknis ir tikai inspektoram un mums. Mūsējo D�ord�s nopirka jau lietotu un pats uzstādīja.

Inspektora cienīgā noteikti sacīs, ka mūsu sievietēm trūkst pa�lepnuma. Bet kur lai rodas pa�lepnums, ja tu staigā cita atmestās skrandās un badojies, lai tikai varētu pabarot bērnus? Pastāstiet pasaulei, ka pārtiku rezervāta iedzīvotāji ir spiesti pirkt veikalā, kas atrodas inspektora mājā, un cenas tur ir gandrīz divreiz augstākas nekā pilsētā. Jūs jautāsiet, kāpēc tad mēs neejam uz pilsētu, kas ir tikai trīs jūdzes no �ejienes. Tāpēc, ka pilsētā pret mums izturas kā pret pēdējo kāju pameslu: tirgotāji dzen ārā no saviem veikaliem, policisti pēc pulksten desmitiem no rīta neļauj uzturēties uz ielas. Tādi ir fakti.

Jūs te redzat manu māju, un pa�reiz tā nav tādā kārtībā, kā vajadzētu, bet ieskatieties cie�āk. Visu, kas tajā ir, mēs abi ar D�ord�u pa�i savām rokām esam nopelnīju�i. Es pie baltajiem berzu grīdas un mazgāju veļu, bet saņēmu tikai pusi no tās algas, ko par to pa�u darbu būtu saņēmusi baltā kalpone. Viss te ir mūsu pa�u gādāts. Arī piebūvi pa�i uzcēlām. Bet vai tas pieder mums? Kā jūs justos, ja kuru katru brīdi jūsu mājā varētu iesoļot inspektors vai policists, vai vēl kāds cits no Aborigēnu lietu pārvaldes, nepasākot ne tik daudz kā �ar jūsu atļauju� jeb �vai drīkstu ienākt�?

Ne jau par mūsu labklājību pārvalde interesējas. Tā aprūpē tos nepra�as un pļēgurus, kurus te pie mums ieceļ par inspektoriem, un tos pilsētniekus, kas uz mūsu rēķina iedzīvojas, jo maksā mums mazāk nekā baltajiem. Viņi gan tiek aizsargāti. Bet mums nepalīdz aizsargāties ne no moskītiem, ne cērmēm, ne dizentērijas, ko ar attiecīgiem higiēnas pasākumiem varētu likvidēt gada laikā. Vai tad municipalitātei kāda daļa? Nekādas. Pēc viņu domām, te vajadzīga tikai stingra roka, kas turētu mūs paklausībā.

Bet, ja sāksim protestēt, inspektors mūs no rezervāta izraidīs. Un neviens cits rezervāts visā piekrastē mūs vairs nepieņems. Dzenās kā lopiņus no vienas vietas uz otru. Pagāju�ajā gadā no tejienes izraidīja kādu vīru ar visu ģimeni par dzer�anu. Dzert viņ� patie�ām dzēra, bet ļergu pirka no baltajiem, un piedzēries nemaz nebija redzams bie�āk kā inspektors pats. Nedomājiet, ka gribam te dzīvot līdz mū�a galam. Mēs jau sen būtu mēģināju�i atrast kādu izeju, tikai D�ord�a vecā māte negribēja nekur kustēties. Bet nesen viņa nomira . . .

� Un tagad viņi pārvāksies pie mums uz Veileru, tiklīdz pa�i tiksim tur atpakaļ, � pirmo reizi ierunājās Meija. � Vai ne, krustmāt?

Emma nedro�i pamāja. � Es ceru. Tā gribētos, lai arī maniem bērniem būtu kārtīga māja.

� Vai jūs domājat, ka mēs .. ka mūs laidīs atpakaļ uz Veileru? � Eva jautāja, un balsī jautās kā cerība, tā �aubas.

� Jums katrā ziņā jāatgrie�as, � Tempija apgalvoja, � un mums kopā par to jācīnās.

Eva satvēra viņas rokas un ilgi turēja savās cietajās plaukstās.

� Jūs sakāt � mums jācīnās. Es vienmēr esmu bijusi pret cīņu. Tāpat kā mans tēvs, kur� mēdza teikt, ka mums jāturas savrup un nav jābrāļojas ar rezervāta iemītniekiem. Es uzskatīju, ka viņam ir taisnība. Ka vajag tikai uzvesties kā pieklājīgiem, labi audzinātiem baltajiem cilvēkiem, un arī pret mums izturēsies tāpat kā pret viņiem. Bet tā tas nav. Es negribēju klausīties ne D�edā, ne Houpā un arī saviem bērniem neļāvu to darīt. Tagad saprotu, ka viņiem abiem ir taisnība. Vakardiena iemācījusi man vairāk nekā visa līdz�inējā dzīve. Varbūt tiem laikiem tēva idejas derēja,, bet mūsu dienām noteikti ne. Bez tam viņ� bija baltais, bet mēs tādi neesam, un tie�i te jau ir tas suns aprakts. Nevienam, kura dzīslās rit aborigēnu asinis, nav nekādu tiesību, un ir glu�i vienalga, vai tas dzīvo Veilerā vai rezervātā. Kā policijas, tā mēra un inspektora acīs mēs esam uz mata tādi pa�i.

Viņa silti paspieda Tempijas roku. � Nedomājiet, ka mes tā runājam tādēļ, ka ienīstam baltos. Es ta�u arī esmu pa pusei balta, un labāka cilvēka par manu tēvu nebija visā pasaulē. Un Kristofers bija balts, un viņi ar Zaniju tā mīlēja viens otru. Mēs nesprie�am par cilvēkiem pēc viņu rases vai krāsas. Mēs tikai esam pret netaisnību, un tas, kas tagad notiek, citādi nav nosaucams. � Viņa mirkli apklusa. � Tagad es gribētu ar jums parunāties zem �etrām acīm. Emma, pasaki, ludzu, bērniem, lai'iet ārā un uzmana, vai kāds sve�s neslamstās ap_ māju. Es negribētu, ka mūs noklausās.

Emma aizgāja izrīkot bērnus.

� Varbūt jums tas viss izklausās kā televīzijas filmā, bet piesardzība ir nepiecie�ama, � Eva paskaidroja. � Man ir sāpīgi to atzīt, bet rezervātā atradīsies ļaudis, kas mūsu sarunu ar lielāko prieku atstāstīs inspektoram. Es nevienu nenosodu. Vilina ta�u samaksa. Tādi cilvēki ne vienmēr ir caurcaurēm slikti, bet, kad ar tiem apietas tā kā �eit, tad virsroku gūst ne jau labās, bet gan sliktās īpa�ības. Arī baltos ta�u var uzpirkt, tikai cena ir augstāka.

Viņa sāka runāt gandrīz �ukstus. � Jūs pat iedomāties nevarat, kāds tas mums ir atspaids, ka varam jums uzticēties. Pēc tā, ko �odien mūsu labā esat darījusi, manas domas par jums nemainīsies arī tad, ja nevarēsiet izpildīt to, ko gribu jums lūgt. Es saprotu, ka iestāties par mums �eit, tālu no mājām, ir viena lieta, bet tur, Sidnejā � pavisam cita. Es jūs vienmēr cienī�u un uzskatī�u par draugu, kas pastiepis mums roku pa�ā grūtākajā brīdī. Nē, nesakiet neko. Pagaidiet, kamēr bū�u pateikusi visu. Mēs ar Emmu �orīt saņēmām ziņu. Neprasiet, kā. Tagad to dro�i vien jau zina arī Bērts, Pols un D�eds...

Viņa apklusa, ielūkodamās Tempijas sejā, un tad tikko dzirdami �ukstēja:

� Lerijs slēpjas Redfernā pie Houpas jaunākās māsas vira radinieka. Te man ir adrese. � Viņa izvilka no kabatas papīra gabaliņu. � Padomājiet tikai, zēnam nebija naudas, policija viņu meklēja, un tomēr atradu�ies cilvēki, kas viņam palīdzēju�i tik tālu tikt! To iedomājoties vien, ap sirdi kļūst silti. Ta�u mani māc raizes, ka viņ� mīt Redfernā pie sve�iem cilvēkiem, kurus nepazīst un kuri nepazīst viņu. Ja tie ir labi cilvēki, viņ� var tos iegrūst nepatik�anās, bet ja ne � tie var sagādāt vēl lielākas nepatik�anas viņam pa�am. Aborigēniem nav viegli vienmēr būt godīgiem. Un tagad es jūs gribu lūgt kā sieviete sievieti, jo jūs esat brīvs cilvēks: vai jūs varētu aizbraukt uz Redfernu un mēģināt satikt Leriju?

Tempija juta, ka viņas priek�ā atveras aiza. Cīnīties par taisnu lietu te, mazā provinces pilsētiņā, kur daudzi viņu atbalstīja, bija pavisam kas cits nekā vienai doties uz Redfernas graustiem, kuros pa visiem Sidnejā nodzīvotajiem gadiem viņa ne reizi nebija bijusi, un taujāt pēc sve�a zēna, kuru meklē policija. Tas tie�ām bija daudz prasīts.

Eva ieskatījās viņai acīs. � Es to nelūdzu tādēļ, ka mūs saista Kristofers un Zanija, lai gan satikt Leriju būtu tas pats, kas redzēt savā priek�ā Zaniju tādu, kāda viņa bija toreiz, kad apprecējās ar Kristoferu. Katru reizi, kad Leriju redzu, man saraujas sirds, un es pat nezinu � priecīgi vai sāpīgi, jo līdz ar viņu Zanija vienmēr ir man acu priek�ā.

Piere viņai bija norasojusi, un arī virslūpu klāja sīkas sviedru lāsītes. Lūpas kustējās it kā klusā lūg�anā.

Tempija pasniedzās pēc papīrī�a.

� Dodiet man adresi, es aizbrauk�u uz turieni, tikko atgriezī�os Sidnejā.

Eva paspieda viņas roku. � Paldies, paldies mūsu visu vārdā � arī Zanijas.

� Tā ir drausmīga situācija, � Tempija sacīja, kad viņas brauca atpakaļ uz Vollabu. � Man nav ne jausmas, kas te būtu darāms.

� Vai jūs runājat par Svonbergu atgrie�anos Vei-lerā?

� Nē. � Tempija uz mirkli iegrima domās. � Dīvainā kārtā tā mani satrauc vismazāk. Es domāju par to, kas būtu darāms, lai uzlabotu apstākļus rezervātā.

� Tas ir daudz grūtāks uzdevums, bet mums jācīnās arī par to.

� Vai �is Upmalas rezervāts ir sliktāks par pārējiem?

Houpa paraustīja plecus. � Es neteiktu. Ir arī vēl sliktāki. ^# ,

Un tas pretīgais subjekts � vai tādi inspektori ir parasta parādība?

Diem�ēl jā. Un tur nekas nav līdzams, kamēr nostāja aborigēnu jautājumā paliks tāda pati, kā bijusi no sakta gala �valdības �ēlastības dāvanas aborigēniem�. Cilvēki, kuri �os amatus uzņemas, parasti nav tiem piemēroti un darbojas vienīgi savtīgos nolūkos. Kad mēs kādā citā rezervātā mēģinājām panākt, lai inspektors pieprasītu jaunu māju būvi � vecās bija nesalīdzināmi sliktākas nekā tās, kuras redzējāt Upmalā, � viņ� man teica: � Es jau nu neie�u bāzt roku ugunī un riskēt ar savu vietu kaut kādu melnu diedelnieku dēļ, kuri nemaz neprastu kārtīgā mājā dzīvot.

� Bet nevar ta�u būt, ka starp viņiem visiem nav neviena humāna cilvēka.

� Ja arī ir, tad savu humānismu viņi slēpj. Varu dro�i apgalvot, ka visos mūsu �tata rezervātos (un citos ir vēl ļaunāk!) pat ceturtā daļa inspektoru neizturas pret saviem pienākumiem tā, kā vajadzētu, proti, nepalīdz aborigēniem atrast un ieņemt savu vietu balto cilvēku sabiedrībā.

Kad viņas nogriezās uz Veileru, blakus pēk�ņi parādījās policijas ma�īna.

� Apturiet! � ser�ants kliedza.

Houpa nobrauca ceļa malā.

� Es jūs te gaidu jau veselu mū�ību.

Houpa neatbildēja.

� Bet kādēļ gan vajadzēja gaidīt, ser�ant? � Tem-pija apjautājās. � Konstebls ta�u zinaja, ka esam Upmalas rezervātā.

Policists �ķībi paskatījās uz Tempiju.

� Es nerunāju par jums, kundze. Pret jums man nav nekādu pretenziju, un jūsu pa�u labā es jums ieteiktu turēties tālāk no �īs jezgas. Sabiedrībā pla�i pazīstamai dāmai gan nebūtu vēlams sapīties ar tādiem ap�aubāmiem elementiem, kas jāizraida no pilsētas.

� Kādiem ap�aubāmiem elementiem?

� It kā jūs nezinātu � ar �o sievieti, kas sē� jums blakus.

� Un ko jūs viņai inkriminējat?

� Paklausieties, misis Kekstona, jūs tur Sidneja visi esat briesmīgi gudri � tūlīt runājat par inkriminē�anu

. un tiesībām. Mēs tā neesam radu�i. Sī sieviete traucē sabiedrisko kārtību. Tas ir pietiekams iemesls, lai es viņu varētu izraidīt. Es ta�u atbildu par kārtību pilsētā.

� Tad jums vajadzētu sākt pa�am ar saviem policistiem, kas ir pārkāpu�i likumu, nodarot miesas bojājumus nevainīgai sievietei un izliekot viņu no mājas bez jebkāda pamata, pat bez ordera.

Ser�ants dziļi ievilka elpu.

� Es negribu ar jums strīdēties, bet jūsu pa�u laba silti iesaku atgriezties Sidnejā.

� Vai arī es tieku izraidīta no pilsētas?

� Tas ir tikai padoms. Pie mums nav pieņemts, ka melnie runātu pretī baltajiem, un mēs arī nevēlamies, lai viņu vietā to darītu cilvēki no malas.

� Vai pastāv kāds likums, kas man to aizliegtu?

Ser�anta kakls tā piepūtās, ka apkaklīte, tajā iegriezdamās, atstāja sarkanu svītru.

� Esmu pateicis visu. � Viņ� padraudēja ar pirkstu Houpai. � Un, ja rīt līdz saules rietam tu nebūsi pazudusi no pilsētas, mēs tevi izliksim ar varu.

Granti �ķiezdama, policijas ma�īna aizdrāzās.

� Ko jūs darīsiet? � Tempija jautāja, kad viņas gar jūras krastu lēnām brauca uz priek�u.

� Do�os prom. Citas iespējas nav.

� Un kas notiks ar veilerie�iem?

� Kādu laiku viņus atstās mierā. Jūsu iejauk�anās liks policijai drusku pierauties. Kristiju gan negribas atstāt, bet neko nevar darīt � viņai jāpaliek te. Protams, arī vīrie�i viņu aprūpēs, kaut tiem jau tāpat pietiek darba. Zēl, ka jūs vienlaikus nevarat būt divās vietās. Baltā sieviete Veilerā saistītu policijai rokas. Ta�u jūs gaida vēl svarīgāki uzdevumi.

� Es labprāt paliktu, � Tempijas balsī ieskanējās cerība.

� Nē. Daudz labāk būs, ja jūs pēc iespējas ātrāk atgriezīsieties Sidnejā un liksiet tur lietā visu savu ietekmi, lai �eit notieko�ajam pievērstu sabiedrības uzmanību.

Nu, kad izvēles vairs nebija, Tempija sāka prātot, ap⁴ svērt, kalkulēt.

� Ko jūs teiktu par manu krustmāti Lilianu? �

� Jūsu krustmāti? To, kuru Kristofers tā mīlēja? Viņa būtu kā pa�a dieva sūtīta. Bet kā lai dabū viņu �urp?

� Aizbrauksim pie mācītāja un piezvanīsim uz Sidneju. Ja vien tas būs krustmātes Lilianas spēkos, viņa atbrauks.

Pagāja brītiņ�, kamēr krustmāti Lilianu pasauca pie telefona. Beidzot aizelsusies un izbīļa pilna klausulē atskanēja viņas balss.

� Ak, tu tā esi, Tempij! Paldies dievam, un es tā uztraucos...

Viņa neteica, par ko tik |oti uztraukusies, bet Tempija saprata. Bez �aubām, līdzīgā situācijā kur� katrs gribot negribot domātu par atkārtotu pa�nāvības mēģinājumu. Pazibēdama smadzenēs, �ī doma viņu pārsteidza � tik tāla �obrīd �ķita tā nelaimīgā, bezpalīdzīgā būtne, kas toreiz spēra izmisuma soli.

� Par mani neraizējies. Esmu Vollabā. Vai atceries Vollabu?

� O, ja, tas ir, kur Kristofers ...

� Jā. Vai tu varētu rīt uz �ejieni atlidot?

� Atlidot?

� Ja, jeb varbūt jau �ovakar izbraukt ar vilcienu?

� Tad jau labāk ar lidma�īnu. Nekad neesmu lidojusi.

� Nu, ļoti jauki. Vai naudas biļetei tev pietiks?

� Jā, pietiks. Esmu drusku iekrājusi.

� Labi. Paņem līdzi kaut ko no drēbēm. Mēs gribētu, lai tu �eit kādu laiciņu padzīvo.

� Ar lielāko prieku.

� Tev vajadzēs pieskatīt Kristofera meitu.

� Ak, cik brīni�ķīgi! Kāda viņa ir?

� Tu, kā liekas, nemaz neesi pārsteigta.

� Redzi, es zināju, ka viņ� bija precējies, bet par bērnu gan dzirdu pirmo reizi. Esmu tā uztraukusies!

Tempija atvairīja domu, ka krustmātei Lilianai Kris-tofers bija uzticējies, un vēlreiz atkārtoja, uz kurieni un kā jābrauc. Krustmātes Lilianas balsī jautās meite-nīgs satraukums:

� Nu tad visu labu! Uz redzē�anos rīt!

Un klausulē atskanēja īsi pīkstieni.

Krustmāte Liliana izkāpa no lidma�īnas, satraukumā drebēdama, apskāva Kristīju, it kā tas būtu mazais Kristofers, noskūpstīja viņu, un bērns iesmējās, apķerdamies sve�ajai tantei ap kaklu.

Ar Uoupu viņa sasveicinājās kā ar senu paziņu, ar mācītāju sāka jautri tērzēt. Kamēr visi sēdēja lidostas kafejnīcā, gaidīdami, kad izziņos Tempijas reisu, krustmātes Lilianas acis priecīgi ceļoja no viena pie otra. Viņa klausījās un māja ar galvu, bez kādām grūtībām iedzīvodamās situācijā.

� Lai tikai pamēģina spert kāju Veilerā, kamēr es tur bū�u. Es viņiem skaidri un gai�i pateik�u, ko par to visu domāju.

Viņas entuziasms pielipa arī pārējiem. Kad, lidma�īnai paceļoties gaisā, Tempija pameta pēdējo skatienu uz �etriem palicējiem, kas māja viņai atvadu sveicienus, krustmātes Lilianas optimisms neļāva viņai domāt par to, ka cīņa patiesībā vēl nemaz nebija sākusies.

Sidneja iznira ka milzīgs uguņu spiets, kas sniedzās no Berend�ojas līdz Kronulai un rietumos līdz pat Zilo kalnu pakājei.

Kad virs piepilsētas rajoniem lidma�īna nolaidās zemāk, spiets saira atsevi�ķos dārgakmeņu ķekaros, kas mirgoja dzelteni, zili un sarkani, tikai pa�ā vidū kā melns ahāts tumsa ostas ūdeņi.

Gaidot taksometru, Sidnejas kņada Tempiju no jauna paņēma savā varā, tā ka Vollaba un Veilera �ķita kā tālas planētas.

Lidma�īnā viņa bija nosnaudusies un tagad juta, ka atspere, kas �ķita uzvilkta līdz pēdējam, ir atslābusi. Milzīgs nogurums mudināja doties mājās un kārtīgi izgulēties, lai rīt ar jauniem spēkiem varētu uzsākt Le-rija meklē�anu. Veselais saprāts sacīja: �Tu esi darījusi visu, kas bijis tavos spēkos. Atstāj to Houpas ziņā. Viņai visās malās ir draugi, gan tie atradīs Leriju. Tu labāk ej mājās un sagatavojies, lai rīt varētu tikties ar Kītu.�

Bet viņu vajāja Evas skatiens. Viņa zināja, ka nespēs Svonbergiem skatīties acīs, ja lūgumu neizpildīs, un, ja nebrauks uz turieni tūlīt, tad neizdarīs to nekad.

Iekāpusi taksometrā, Tempija nosauca Redfernas adresi. Vai viņai tikai likās, ka �oferis viņā kaut kā dīvaini paskatās? Tempija mēģināja sev iegalvot, ka tās ir tikai iedomas. Apziņa, ka jāsatiekas ar cilvēku, kuru meklē policija, darīja viņu nervozu. Līdz ceļojumam uz Vollabu viņa ar policiju konflikta situācijās nekad nebija nonākusi. �Muļķības,� viņ^ pati sev sacīja, �Sidnejā ar tevi nekas nevar notikt. Pat ja policija zēnu uzmana, tu viņiem drīz vien visu izskaidrosi.�

� Man nav ne jausmas, kur Kārlainstrīta atrodas, � viņa sacīja, kad ma�īna iegriezās �aurās ieliņās, kur vecas majas terasveidīgi drūzmējās gar pa�u ielas malu.

� Karlainstrīta ir aborigēnu rajons. Vai gatavojat par tiem televīzijas pārraidi, misis Kekstona?

� Kā jūs mani pazīstat?

�oferis ieslēdza gaismu. � Vai neatceraties?

� Ja, protams! Less? Nē, Endijs!

� Pareizi. Endijs Krauters. Mēdzu vadāt jūs apkārt,

kad vēl strādāju televīzijas studijā. Es jūs labi nesaredzēju, bet uzreiz pazinu pēc balss.

� Es jūs ļoti labi atceros. Jūs vienmēr svilpojāt dziesmiņu �Trakulīgais kolonists�.

� Tagad vairs tik trakulīgs neesmu. Mājas numurs 27-a, vai ne?

� Jā. Es �o pusi nepavisam nepazīstu.

� Neraizējieties, atradīsim. Es te esmu uzaudzis, lai gan tagad ar sievu un bērniem pārvācāmies uz citu rajonu. Redferna nav piemērota bērniem. Vispār sen jau bija laiks uzspert gaisā sitos drausmīgos graustus un ierādīt cilvēkiem pieklājīgas mājvietas.

� Man izklausās, ka jūs vēl arvien esat tikpat trakulīgs!

� Citādi �inī pasaulē nav iespējams pastāvēt.

� Starp citu, es braucu pie kādas aborigēnu ģimenes, � viņa teica, juzdama nepiecie�amību kaut kā paskaidrot Endijam savu mar�rutu. � Laukos mani palūdza nodot viņiem vēstuli. Neko sīkāk par �iem cilvēkiem nezinu.

� �ovakar jūs daudzus redzēsiet uz ielām. Ir algas diena, un tad jau mājā nesēd. Bet kur iet arī tā īsti nav. Tur tā uzkostuve uz stūra ir iecienīta satik�anās vieta.

Tempija ziņkārīgi noskatījās cilvēkos, kas nelielās grupās stāvēja uz trotuāra smiedamies un sarunādamies. Te iespaids bija citādāks nekā Veilerā vai aborigēnu rezervātā. Pēc apģērba un izturē�anās sprie�ot, tie bija parasti pilsētnieki, kas smējās un jokojās, kā to darītu jaunie�i jebkurā citā rūpniecības rajonā.

� Mans tēvs uzskata, ka no �iem pui�iem varētu iznākt kārtīgi cilvēki, ja vien tos liktu mierā.

� Kā jūs to domājat � �liktu mierā�?

� Ja pamatīgāk iepazīsieties ar tiem, pie kuriem braucat, tad uzzināsiet. Klāt esam.

Tempija vilcinājās. Vāji apgaismotās ieliņas vienā pusē stiepās akls mūris, otrā cie�i pie ietves piespiedu�ās stāvēja nelielas mājiņas ar �aurām fasādēm, treliņu un aizkariņu norobe�otiem balkoniņiem otrā stāvā un spilgtos toņos nokrāsotām durvīm. Nekad agrāk viņai nebija nācies iegriezties ne tādā ielā, ne mājā. Pus-apaļajā lodziņā virs 27, numura durvīm gaisma nedega, arī logi un balkons bija tum�i.

Ar rokām aptvēris sēdekļa atzveltni, Endijs vēroja Tempiju. Viņa taustījās ap savu somiņu.

� Vai jūs mani pagaidīsiet, Endij? Par stāvē�anas laiku es samaksā�u.

� Vai jūs tur ilgi būsiet?

� Es nezinu. Ceru, ka ne.

� Sajās ielās neviens taksometru neņems. Ko jūs teiktu, ja es piebrauktu pēc pusstundas?

Tempija sniedza viņam dzeramnaudu, bei viņ� to atdeva atpakaļ.

� Nevajag. Pēc pusstundas bū�u klāt.

� Vismaz pagaidiet, kamēr es pieklauvē�u. Varbūt neviena nav mājā.

� Labs ir!

Viņa pieklaudzināja, bat atbildes nebija. Tad viņa klauvēja otro un vēl tre�o reizi. Beidzot durvis pavērās, un gaismā, kas krita no spuldzes, viņa ieraudzīja tum�u seju.

� Mani sūta Houpa, � viņa skaidroja ar tādu dīvainu sajūtu, it kā būtu kādas sazvērestības dalībniece.

� Kādā lietā?

� Sakarā ar kādu viņas radinieku.

Vīrietis pavēra durvis pla�āk. � Nāciet iek�ā!

Pagriezusies atpakaļ, kur stāvēja taksometrs, viņa pa* māja ar galvu. Endijs aizbrauca.

Sekodama vīrietim, viņa uz pirkstgaliem izgāja cauri neapgaismotajai priek�istabai, caur kuras nolaistajiem aizkariem no ielas iespiedās tikko manāma blāzma, ļaudama saskatīt divas gultas un tajās gulo�us bērnus. Pavisam muļķīgā kārtā viņa atviegloti uzelpoja, kad iegāja mazajā dzīvojamā istabā. _#

� Lūdzu, apsēdieties. Es pasauk�u sievu.

Vīrietis piegāja pie neliela lodziņa, kas istabu savienoja ar virtuvi, un klusā balsī kaut ko sacīja.

Toms Lidnejs bija drukns vīrs, un, pavir�i uzmetot acis, viņu varētu noturēt par kādu no strādniekiem, kurus Tempija bija redzējusi Sicīlijā vai Grieķijā. Ienaca viņa sieva, ap kuras grumbu izvagoto olīvkrāsās seju vijās jau iesirmu matu vainags. Viņa pastiepa roku sveicienam.

� Priecājamies jūs redzēt, ja nesat mums ziņas no Houpas! Viņas draugi ir arī mūsējie. Mani sauc par Loru. � Viņa apsēdās dīvāna otrā galā. Toms palika kājās stāvot un, skatienam nemierīgi kavējoties te pie ielas, te sētas durvīm, it kā ieklausījās.

� Lora, vai tu sētas durvis aizslēdzi?

� Protams. Mums, redziet, jābūt piesardzīgiem. Aborigēnu mājās policisti reizēm iebrā�as glu�i bez kāda iemesla. Mēs gan dzīvojam klusi un mierīgi, un nekādas nopietnas nepatik�anas neesam pieredzēju�i, tomēr ...

Tempija nodeva viņiem Houpas vēstuli. Toms uzlika brilles, ātri pārskatīja to un pasniedza sievai. Izlasījusi visu līdz beigām, viņa sacīja:

� Mēs abi jums loti pateicamies par visu, ko esat darījusi.

� Ja viņi zēnu atradīs, būs nepatik�anas, � Toms sievu pārtrauca. � Mēs �oreiz nedomājam par sevi, jo, kaut arī tas nav patīkami, esam pie tādām lietam jau pieradu�i. Katram aborigēnam-, kas Redfernā nodzīvojis kaut neilgu laiku, noteikti biju�as darī�anas ar policiju, kaut arī tas būtu nevainīgs kā jērs. Mēs baidāmies par zēnu. Policija te cilvēkus piekauj glu�i par neko. Kā tad izgāja mūsu pa�u Volijam, kur� ir tik kārtīgs puisis, ka otru tādu var pameklēt, un labs strādnieks ar pastāvīgu darbu? Tie ir viņa bērni, ko tur redzējāt. Viņu pirms pāris nedēļām policija aizturēja, kad viņ� kopā ar citiem put�iem nāca mājā no futbola. Nebija ne trok�ņa, ne kau�anās, ne dzer�anas � itin nekā, bet kruķi viņus ne no �ā, ne no tā aplenca un saņēma ciet. Veselus divdesmit septiņus! Divdesmit septiņus aborigēnu zēnus, kas nāk mājās no futbola treniņa! Kad Volijs jautājis, par ko viņ� tiek aizturēts, kāds kruķis iezvēlis viņam pa �okli, pēc tam viņu aizvedu�i uz iecirkni un apvainoju�i necieņas izrādī�anā policijai un huligānismā. Manu dēlu, kur� nevienam pat asāka vārda nav pateicis! Tagad jūs sapratīsiet, kādēļ mēs baidāmies par Leriju. Viņ� ir aug�ā kopā ar manu dēlu un pāris citiem jaunie�iem, kas tur dzīvo. Tā mums ir vieglāk nomaksāt īri. Desmit mārciņas nedēļā nemaz nav tik viegli sadzīt kopā.

Toms piegāja ^ie �aurajām kāpnītēm, kas no istabas �Itīra veda aug�stāvā, un klusi iesvilpās. Kad atskanēja atbildes svilpiens, viņ� sacīja:

� Volij, nonāciet abi divi lejā!

Kad Volijs lēni parādījās kāpņu līkumā, Tempijas pirmā doma bija, ka ar saviem brūnajiem matiem un it kā vieglo iedegumu viņ� tikpat kā neizskatās pēc aborigēna. Kustēdamies viegli un nepiespiesti kā jau sportists, viņ� pārnāca pāri istabai un paspieda Tempijai roku.

� Paldies, ka atbraucāt. Mēs te pa�reiz esam tintē. Tad parādījās Lerijs. Ļoti gar� saviem se�padsmit

gadiem, slaiks un stalts. Sirds viņai sa�ņaudzās, atceroties, ka tā izskatījusies Zanija: āda piena �okolādes krāsā � kā Kristofers bija teicis �, kupli, tum�i mali, kas sprogās krīt pār augstu pieri, paplata pilnīga mītfe, kas kaktiņos tiecas aug�up, lielas, mirdzo�as acis zem taisnām uzacīm. Tempija saņēma viņa kalsno roku savējā, un, kad viņ� uzsmaidīja, viņa saprata, kādēļ Kristofers Zaniju bija iemīlējis.

Kad Tempija pastāstīja par notikumiem Veilcrā, Le-rija seja sadrūma. Bet, klausoties par viņas sadursmēm ar policiju un inspektoru, viņ� smējās ar Zanijas guldzo�ajiem smiekliem.

Lora ienesa teju, un, kamēr viņi dzēra, Toms iejautajās:

Bet ko mēs tagad iesāksim? Viņam te palikt nav dro�i. Vollabas policija noteikti pados ziņu uz visām vietām, kur dzīvo aborigēnu ģimenes, kas varētu dot viņam patvērumu. Ņūkāslā viņi pēdas pazaudēja, bet drīz vien var ierasties �eit.

�urp braucot, Tempijai nekādu noteiktu plānu nebija, bet nu viņai pēk�ņi radās ideja.

� Man �ķiet, vislabāk būs, ja ņem�u Leriju pie sevis. Tur nevienam nenāks prātā viņu meklēt. Un, ja arī būs kādas aizdomas, bez ordera viņi manā mājā neiedro�ināsies ielauzties. Rīt es viņu aizvedī�u pie sava advokāta un uz avīzes redakciju,

Klaudzieni pie ielas durvīm izkliedēja apmierinātību, kurā pa�as plāni bija sāku�i viņu ieaijāt. Pamodās un ieraudājās bērni.

Lora iesteidzās guļamistabā un iededza gaismu.

� Mans dievs, policija! � Toms �ukstēja. Durvis dārdēja. Padodamās spēcīgu plecu belzieniem, vecā slēdzene neizturēja. Uz linoleja nodārdēja smagi soļi.

� Ko jūs īsti domājat! Kā jūs drīkstat lauzties iek�ā manā mājā kā tādi pēdējie huligāni? � kliedza Lora milzīgiem baltiem tēviņiem svīteros un platās biksēs. Volijs nostājās blakus Tomam �aurajā ejā starp abām istabām.

Vienu mirkli Tempija tie�ām noticēja, ka tie ir baltie huligāni, kas ielauzu�ies mājā, lai nokārtotu ar tās saimnieku kādus vecus rēķinus. Likās neiedomājami, ka tādi varētu būt policisti.

Kad Volijs un Toms tos atstūma atpakaļ līdz durvīm, viens sāka kliegt:

� Mēs esam no policijas! No policijas!

� Nestāstiet niekus! � Volijs atcirta, nolidinādams kliedzēju pa kāpnītēm. � Policisti jau nu neuzvedas kā pēdējie dauzoņas.

Toma grūsts, arī otrs iebrucējs sekoja pirmajam.

Viņi aizcirta durvis un atslējās pret tām. Lora mierināja abus mazos bērnus. Toms aizstūma durvīm priek�ā gultu.

Volijs iesteidzās dzīvojamā istabā, saukdams: � Le-rij, Lerij! � Tad uzskrēja aug�ā pa kāpnēm. Viņi dzirdēja, kā tas drā�as no istabas istabā, tad, lēkdams pa diviem kāpieniem uzreiz, atkal metas lejā, virtuvē.

� Durvis ir vaļā! Viņ� būs izskrējis pa sētas durvīm!

Pēk�ņi mazajā �ķērsieliņā aiz pagalma atskanēja spalgs kliedziens.

� Tie viņu saķēru�i! � iesaucās Toms.

Bija dzirdams cīniņa troksnis, tad smags sitiens un vaids. Volijs noskrēja lejā pa kāpieniem un jau ieķērās zediņu �ogā, lai lēktu tam pāri, kad tēva roka viņu atturēja.

� Esi prātīgs! Viņi saķers arī tevi.

Galīgi satriekta Tempija atgriezās dzīvojamā istabā un apsēdās. Ausīs vēl skanēja kliedzieni, sitienu troksnis, vaids. Lora, piespiedusi sev klāt abus izbiedētos bērnus, sēdēja uz durvīm priek�ā aizvilktās gultas. Volijs sabruka krēslā, galvu rokām aptvēris.

� Celies, dēls, � .Toms sacīja. � Vienīgais, ko mēs tagad varam darīt, ir � doties uz policijas iecirkni. Paņem tās piecas mārciņas izpirkuma naudai.

Viņ� pievērsās Tempijai. � Ja vēlaties, varat pagaidīt �eit, kamēr mēs atgrie�amies. Bet iespējams, ka tas nebūs tik drīz, un, ja jūs labāk gribētu doties uz mājām, es jums piezvanī�u, tiklīdz kaut ko-uzzinā�u.

Tempija piecēlās. Bailes bija pārgāju�as, un uzvilnīja tāds niknums, kādu viņa nekad agrāk nebija pazinusi.

� Es ie�u jums līdzi.

Viņi bija tikko izgāju�i uz ielas,_#kad lēnām tuvojās taksometrs.

� Uz kurieni tagad? � Endijs jautāja, atvērdams viņai durtiņas.

� Aizvediet mūs uz policijas iecirkni, � viņa apņēmīgi sacīja.

� Vai kāda sarau�anās ar kruķiem?

� Tā nebija mūsu vaina, � Toms paskaidroja.

� Man jūs to varat nestāstīt.

Taksometrs ātri aizdrāzās pa klusajām ielām un apstājās pie iecirkņa.

Tempija atvēra maciņu, bet Endijs tikai atmeta ar roku.

� Nē, nē, tas lai iet uz mana rēķina, � un izslēdza skaitītāju.

� Paldies, draugs, � Toms vēl nosauca viņam paka), par atbildi saņemdams rokas mājienu pa aizbrauco�ā taksometra logu.

� Nelieciet viņiem tūlīt manīt, ka esat kopā ar mums, � Toms viņu brīdināja, kad visi trīs kāpa aug�up pa kāpnītēm uz policijas iecirkni.

Kad Toms piegāja pie rakstāmgalda, ser�ants pacēla acis, nomērīdams ar skatienu vispirms Tomu, pēc tam Voliju.

� Un ko jūs te meklējat?

� Mēs gribam apjautāties par zēnu, kuru policija aizturēja �ķērsielā aiz mūsu mājas.

� Un kāda jurņs abiem smerdeļiem gar viņu darī�ana?

� Viņ� bija pie mums apmeties, un, tā kā �eit esmu viņam tēva vietā, tad lūdzu pret dro�ības naudu viņu atbrīvot.

� Paskaties tikail Labāk taisies ka pazudi no �ejienes, kamēr pats vēl nesēdi aiz restēm. Mar�, ārāl

Sājā bridi pie galda piegāja Tempija. � Piedodiet, ser�anti � Pieri saraucis, policists pievērsās viņai.

� Lūdzu, kundze, ar ko varu pakalpot?

� Jūs varat man sniegt informāciju par to zēnu, kuru te tikko pieminēja �ie cilvēki.

� Hm.-� Ser�ants viņu cie�i nopētīja. � Un vai. jūs varētu paskaidrot, kādēļ par viņu interesējaties?

� Esmu tikko ieradusies no Vollabas, kur ir viņa pastāvīgā dzīvesvieta, un viņa vecāki mani lūdza par zēnu parūpēties.

� Tie�ām? Vai varat uzrādīt kādas pilnvaras?

� Vai tad nepiecie�amas īpa�as pilnvaras, lai samaksātu dro�ības naudu par nepilngadīgu zēnu, kur� aizturēts bez jebkāda pamata. Te ir mana vizītkarte.

Ser�ants paņēma karti, izlasīja to un nedabiski iesmējās: � Bez jebkāda pamata! Es �ādos jautājumos pa|aujos uz saviem policistiem. Un tie ziņo, ka viņ� pretojies arestam un pat uzbrucis tiem. Labāk atbrauciet rīt no rīta, tad varēsim noskaidrot �o jautājumu sīkāk. Pēc �ādiem pārkāpumiem mēs dro�ības naudu^ne-pieņemam.

� Tādā gadījumā es vēlos viņu tūlīt redzēt, lai rīt no rīta par notiku�o precīzi varētu informēt savu advokātu.

� Ar draudiem jūs tālu netiksiet.

� Pirmo reizi dzirdu, ka konsultāciju ar advokātu kvalificē kā draudus.

Ser�ants uzsauca policistam, kas sēdēja pie cita rakstāmgalda. Tas piecēlās un pazuda kaut kur iek�telpās. Pēc krietna laika divi formās tērpti vīri ieveda Leriju, katrs no savas puses viņu balstīdami, jo zēns tikko turējās kājās. Acis viņam bija pusaizvērtas, seja asiņaina.

� Stāvi taisni! � ser�ants uzbrēca.

Lcrijs mēģināja izslieties, bet būtu nogāzies uz grīdas, ja viens no policistiem viņu laikus nesatvertu,

� Piedzēries arī vēl, � ser�ants no�ņācās.

� Kad es �o zēnu pirms pusstundas redzēju, viņ� bija skaidrā prātā un pilnīgi-vesels. Paskatieties, ko �ie me�oņi ar viņu tagad izdarīju�i!

Tempija piegāja pie Lerija un uzlika roku viņam uz pleca. Zēns tikai ar grūtībām pacēla acis, kad viņa pūlējās noslaucīt tam no sejas asinis.

� Viņ� uzbruka policistiem* � viens no sargiem skarbi noskaldīja.

� Uzbruka policistiem! Ja jūs runājat par tiem diviem bandītiem, kas iebruka mājā, tad tie bija turpat divreiz lielāki par viņu.

� Vai jums ir kādas, pretenzijas pret policiju?

� Savas pretenzijas es izteik�u citā vietā, kad �o lietu bū�u nodevusi sava advokāta rokās. Bet tagad gribu zēnu aizvest pie ārsta. Lai viņ� apsē�as, kamēr jūs nokārtojat formalitātes. Viņ� ta�u nav spējīgs nostāvēt kājās.

Viens no policistiem piestūma krēslu, un Lcrijs sabruka tajā.

� Izlaist viņu no �ejienes mums nav tiesību. Pret viņu ir izvirzīta vēl viena prasība � par uzbrukumu Vollabas policijai.

� Tā notikuma vēsture man ir labi zināma. Un visai drīz viņi tur, Vollabā, jutīsies laimīgi, ja varēs no �is prasības atteikties.

Pirms viņ� paguva kaut ko atbildēt, Tempija turpināja:

Vai tagad varu ņemt zēnu līdz?

Ser�ants izskatījās diezgan no�ēlojams, ta�u apņēmīgi teica:

� Lai viņ� labak �onakt paliek �eit, kundze, un izguļ dzērumu.

� Nekādā dzēruma, ko izgulēt, viņam nav, un to, ko jus viņam esat nodarīju�i, miegs vien nedziedēs.

� Man nepatīk tas, kā jūs ar mums runājat, kundze.

� Tad mēs esam līdzīgi. Man nepatīk tas, ko jūsu cilvēki dara. Vai nu jūs man atļausiet ņemt zēnu līdzi, vai arī es tūlīt informē�u par to avīzi, ar kuru esmu saistīta, un zvanī�u savam advokātam un ārstam, un, ja būs vajadzīgs, mēs te paliksim visu nakti.

Ser�ants apspriedās ar diviem konstebliem pie blakus galda.

Toms pavilka Tempiju sāņus un �ukstēja:

� Jūsu vietā, misis Kekstona, es nevestu viņu uz māju. Prasiet, lai viņi izsauc ātrās palīdzības ma�īnu no' prin�a Alberta slimnīcas, tur de�urē ļoti labi ārsti, kas visu izdarīs, kā nakas. Ja vajadzēs, viņi arī apliecinās, kādā stāvoklī Lerijs atvests, un tas ir Joti svarīgi.

Beidzot ser�ants atgrie�as un apsedas pie sava galda ar pildspalvu vienā un lielu kantora grāmatu otrā ķetna.

� Ticiet man, kundze, tas ir pretrunā ar mūsu praksi, un mēs to darām ļoti nelabprāt. Nav pieņemts atlaist pret dro�ības naudu apcietinātos, kas tiek apvainoti uzbrukumā policijai. Tas ir bīstami. Tādēļ arī dro�ības nauda būs divdesmit mārciņās.

� Cik es sapratu, tad parasti �ajā rajonā atbrīvo par piecām mārciņām.

� Jā, bet tikai tad, ja pārkāpums nav smags, kā, piemēram, lamā�anās vai nepiedienīga uzvedība. �inī gadījumā ir runa par divreizēju uzbrukumu policijai un piedevām vēl preto�anos arestam. Bez tam gribu jūs brīdināt, ka �ekus mēs �eit nepieņemam.

Tempija atvēra somiņu, priecādamās, ka vēl arvien klāt ir nauda, kuru viņa bija paņēmusi līdz uz Vollabu. Ser�anta sejai pārslīdēja vil�anās ēna, kad viņa nolika uz galda �etras piecmārciņu banknotes.

� Un tagad esiet tik laipni un izsauciet ātrās palīdzības ma�īnu.

Visai negribīgi ser�ants uzgrieza numuru.

Nākamajā rītā Tempija pamodās no dziļa bezsapņu miega un konstatēja, ka prāts darbojas ar tādu asumu, uz kādu agrāk, �ķiet, nemaz nebija spējīgs.

Viņa piezvanīja uz slimnīcu. Laipna māsiņa paskaidroja, ka Lerijam iedotas miegazāles un viņ� guļot. Esot 'konstatēts viegls smadzeņu satricinājums un divas lauztas ribas. Laimīgā kārtā galvaskausa lūzumus rentgens nerādot. Pēc tam viņa piezvanīja savam advokātam, kur� viņas stāstu uzņēma ar pārsteidzo�u entuziasmu, un nosūtīja telegrammu Tomam, lūgdama viņu ierasties pie advokāta.

Negaidītā atbalsta uzmundrināta, viņa nolika sāņus telefonu un sāka ar vēsu prātu apsvērt, kā vislabāk tuvoties Kītam. Un pati bija pārsteigta par savu mieru. Vēl pirms nedēļas viņai tāds solis būtu licies pilnīgi neiespējams. Viņa butu drīzāk nomirusi, nekā lūgusi kaut ko Kītam. Tagad pēdējo dienu notikumi bija it kā aizslaucīju�i visus personīgos pārdzīvojumus. �ķita, ka tā vairs nav viņas pa�as, bet kāda cita cilvēka pagātne.

Dīvaini bija atcerēties, cik negribīgi viņa toreiz brauca pie mēra. Kur� gan to bija teicis, ka svarīgi esot spert tie�i pirmo soli? Cilvēkam tikai jāsaņem drosme un jāķeras pie tā, no kā visvairāk bail, un bailes pazudīs. Pēc pagāju�ās nakts sadursmes ar policiju viņa ne no kā vairs nebaidīsies, pat no satik�anās ar Kītu ne.

Tam sekojo�ais raksts ar ievadu treknā, acīs krīto�ā drukā bija pirmais �āviens �ajā kampaņā par Veileras glāb�anu.

Viņa pārskrēja ar acīm tekstam. Robertsons dro�i vien tūlīt pēc viņas aizie�anas nodiktēja pa telefonu galvenos faktus. Neskatoties uz ilgajiem sakariem ar Kītu, viņu vēl arvien pārsteidza tas, kā pāris rindkopās iespējams saspiest tik daudz informācijas. Viņa lasīja un pārlasīja, juzdama pacilātību, ko radīja uzvaras prieks un vēl kādas citas jūtas, kuras viņa �obrīd necentās analizēt. Pietika ar to, ka viņa bija panākusi savu.

Andersons pieliecās tuvāk un, norādīdams ar pirkstu uz ievadrakstu, sacīja:

� Izlasiet �o!

No pirmās lappuses pretim raudzījās virsraksts �Notikumi Veilerā�. Acis kāri tvēra pirmos vārdus:

�Pla�as aprindas ir sa�utu�as par notikumu gaitu Veilerā un prasa, lai ģimenei, kura jau �etrās paaudzēs apdzīvojusi �o seno vaļu zvejnieku ciematu ziemeļu krastā, netiktu laupītas tiesības uz savu likumīgo mantojumu ...�

Te redakcijas rakstā avīze deva savu nostādni un informācijas analīzi. Viņa atlaidās sēdeklī un lasīja tālāk.

�... apkaunojo�a izturē�anās pret cienījamu ģimeni ... premjerministrs, kur� zemes lietu ministra prombūtnes laikā nodarbojas arī ar �ī resora jautājumiem, nepārprotami izteicies pret... aizsardzības ministrs noliedz jebkādu nodomu... policijas komisārs pieprasījis nekavējoties iesūtīt ziņojumu ... visu ieinteresētu instan�u momentāna reakcija liecina, cik dziļi �is notikums satraucis sabiedrisko domu ...�

�ādā veidā sabiedriskā doma saņēma nepiecie�amo instruktā�u.

Viņa atcerējās Kīta cinisko piezīmi kādas citas kampaņas laikā:

�Tā, redz, mēs to lietu darām, ja gribam!�

Viņ� bija arī stāstījis, ka redaktors pats reti rakstot ievadrakstus. Ta�u �eit bija skaidri samanāma viņa trāpīgā frāze, kas vienmēr ķēra mērķī, viņa argumentācija, kurā saliedējās sa�utums, emocijas un pamācība. Varbūt Elspete pati ierosinājusi, lai tēvs liek rakstīt Kītam? Varbūt tas bija pirmais �āviens viņas kampaņā?

Hei tfl nu bija tikai viņu abu darī�ana. Tempijas ziņā palika cīņa par Kristīni, un Veileru.

Andersons bija viņu vērojis.

� Nu, nav slikti, vai ne? � viņ�, ar atzinīgu galvas mājienu norādīdams uz avīzi, teica: � Vai klausījāties �īrīta radiopārraidi?

� Nē, nebija laika.

� Teicams materiāls. Domāju, ka varat būt apmierināta. Cik saprotu, tad jūs esat �ī protesta iniciatore.

� Jā. Veilerā dzīvo mana mazmeita.

� Ko tu neteiksi! Par to man boss nebilda ne vārda. Vai drīkstu �o faktu izmantot?

� Ja domājat, ka tas būtu noderīgi.

� Varētu būt graujo�s efekts. Nu, gan redzēsim. � Viņ� izņēma �ūksni papīra lapu. � Redaktors man te iedeva �ādus tādus faktiņus, bet nebūs par ļaunu pārbaudīt. Es jums pateik�u, kas man ir zināms, un jūs papildināsiet, ja būs vajadzīgs. Un vispār � jūs ta�u arī vēlāk būsiet pa rokai, ja radīsies kāda neskaidrība.

Viņ� sāka ātrā tempā rakstīt. Atbildēdama uz jautājumiem, Tempija jau redzēja, kā cauri dūmakai, kas ietina Ņūkāslu, paceļas dūmu stabi no metalurģijas rūpnīcām. Kaut kur tur lejā viņai vajadzēs izcīnīt savu kauju, bet nākotne �obrīd vēl bija tikpat miglaina kā pilsētas apveidi.

Kas viņu tur gaidīja? Kabatā viņai bija līgums � izdevīgs līgums par televīzijas pārrai�u ciklu, un, domādama par savu darbu, viņa juta pārliecību, ka jaudās izdarīt to, ko, daudz nedomādama, bija Robertso-nam apsolījusi. Bet vai gan pēc reiz tik spo�ajiem panākumiem �āds darbs spēs aizpildīt dzīvi?

Vienā ziņā Kītam tomēr bija taisnība. Mīlestība vēl nav visa dzīve. Un to nu viņa tagad zināja, ka uz Kīta mīlestības dzīvi nevarēja dibināt. Bet ko lai liek vietā?

Panākumu radīto pacilātības sajūtu nomainīja urdo�as �aubas. Pat ja darbā veiksies, viņas dzīvei trūks jēgas. Nevienam viņa tā īsti nebūs vajadzīga. Kad viņa savu būs izdarījusi, Svonbergi dro�i vien uzskatīs, ka Kristīne tomēr vairāk pieder viņu ģimenei nekā Tem-pijai, jo starp viņiem vienmēr stāvēs Zanija.

Miglā Iezīmējās Hogsbeka kontūras, un viņi jau lidoja virs Vollabas, kuru apskaloja ziemīgās jūras zilie ūdeņi. Cauri kokiem kā baltu punktiņu jau varēja saskatīt vecākā inspektora māju, pelēcīgās būdas gar upi, pundurī�iem līdzīgas cilvēku figūras rezervātā. Un pēk�ņi viņa skaidri sajuta, ka ir daļa no �īs ilgās, sīvās cīņas, kurā viņi visi bija iesaistīju�ies.

Un līdz ar to dzima atziņa, ka savu dzīvi viņa turpmāk cels ne tikai uz Kristīnes mīlestības vien, bet uz pamatiem, kas būs dziļāki un stingrāki par to.

Pavisam zemu pārlidojusi smaragdzaļajai Veilerai, lidma�īna nolaidās un pieripoja pie lidostas ēkas. Iznākot uz trapa platformiņas, viņa pēk�ņā prieka uzplūdā ieraudzīja tum�ās, aug�up pavērstās sejas, kas viņu sveicināja: Bertu, Emmu, Polu, Meiju un pāri viņiem visiem uz D�eda pleca sēdo�o Kristīni, kura smiedamās māja viņai ar roku,

Un, kāpjot lejā, viņai uz mirkli likās, it kā blakus soļotu Kristofers.

�Melnais zibens� 11964. g.j ir tre�ais austrālie�u rakstnieces Elēnas Dimfnas Kjūsakas /dz. 1902. g./ romāns, kuru saņem latvie�u lasītāji. Jau 1966. gadā latvie�u valodā iznāca �Bula laiks Berlīnē� � si�etiski spraiga grāmata, kas izskanēja kā brīdinājums no militārisma briesmām, kā aicinājums visiem labas gribas cilvēkiem būt modriem. 1969. gadā tai sekoja romāns �Saki nāvei �- nē!�. Tā ir smaga apsūdzība sociālajai sistēmai, kas iznicina ne vien jaunie�u sapņus un ideālus, bet da�kārt ari viņus pa�us nolemj fiziskai bojā ejai, jo kvalitatīva medicīniskā palīdzība ir pieejama tikai izredzētajiem.

Romāna �Melnais zibens� tāpat kā visu agrāko darbu pamatā ir reālās dzīves fakti un ikdienā noskatīti raksturi. Rakstniece pati vairākkārt apliecinājusi, ka viņas uzmanības centrā arvien ir varoņu un vides savstarpējās attiecības, da�ādu raksturu iek�ējās un ārējās kolīzijas, ka pati dzīve viņai sniedz neskaitāmus si�etus kā komēdijām, tā traģēdijām un ka, pārkausējot �o faktu materiālu savā daiļradē, viņa arvien stāvējusi reālisma pozīcijās,

Romānā �Melnais zibens� centrā ir galvenās varones Tempijas Kekstonas dzīves jēgas meklējumi. Tādu pa�u traģēdiju kā Tempija pārdzīvo daudzas austrālietes, kas sevi apzinās nevis kā savas zemes sabiedrības locekles, bet tikai kā sievietes un, vīlu�ās personiskajā dzīvē, neprot rast savai eksistencei citu piepildījumu. Paverot jaunus apvār�ņus Tempijai, rakstniece sniedz palīdzīgu roku arī viņas līdziniecēm.

Otra problēma, kas satrauc rakstnieci, ir aborigēnu dzīves apstākļi Austrālijā. Tajā laikā, par kuru vēsta Tempijas dēla Kristojera dienasgrāmata 11956. g.ļ, aborigēniem vēl nebija nekādu politisku vai pilsoņtiesību. Tautas skaitī�anā tos pirmo reizi iekļāva tikai 1970. gadā, tātad tikai ar �o gadu kontinenta pirmiedzīvotāji lika oficiāli atzīti par Austrālijas pilsoņiem. Ta�u rasu diskriminācijas un smago dzīves apstākļu rezultātā to skaits no aptuveni trīssimt tūksto�iem kolonizācijas sākumā �ajā laikā jau ir sarucis līdz simt �etrdesmit tūksto�iem, t. i., 1% no visa iedzīvotāju skaita. Kad romāna tap�anas gaitā Dimfna Kjūsaka pati gribēja pārbaudīt faktus un lūdza atļauju iebrauk�anai aborigēnu rezervātā, viņas lūgumu noraidīja. Rakstniecei tur izdevās iekļūt tikai inkognito � kāda leiboristu partijas biedra sekretāres lomā.

Ja ari mākslinieciskā ziņā rasu diskriminācijai veltītus lappuses nav pa�as spilgtākās un skan nedaudz deklaratīvi, kā izziņas materiāls tās lasītājam var būt visai interesantas.

Līdztekus �īm divām līnijām �Melnajā zibenī� spēcīgi izskan arī jaunatnes sasāpēju�ās problēmas. Romāna otrā daļa, kas uzrakstīta dienasgrāmatas formā, ļauj ieskatīties Tempijas dēla Ķristoļera pretrunu plosītajā dvēselē. Krislofers, tāpat kā daudzi viņa vienaud�i, noraida pastāvo�o sabiedrību ar tās iedzīvo�anās kāri, �aursirdību un melīgajiem saukļiem, ta�u ar nemiernieku ātri vien izrēķinās, nosūtot viņu uz Malajas d�ungļiem, no kurienes jauneklis vairs neatgrie�as.

�ī daļa ļauj iepazīt Dimfnu Kjūsaku arī kā smalku stilisti, kas ar valodas tēlu palīdzību veido spilgtu raksturu�

Romānu caurstrāvo dziļ� humānisms un naids pret visu reakcionāro, kas neļauj cilvēkam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Dimfna Kjūsaka skatās pasaulē vaļējām acīm, ta�u ir un paliek optimiste, kas tic, ka neatrisināmu problēmu nav. Par savām idejām viņa ilgus gadus cīnījusies gan kā pasaules miera piekritēju kongresu delegāte, gan ar daiļliteratūras tēlu starpniecību, jo, viņas pa^as vārdiem runājot, �rakstnieka rīcībā ir tas vienīgais ierocis, kas nenes vis nāvi, bet gan dzīvību�.

Tulkotāja

Кьюсак Дюмфна ЧЕРНАЯ МОЛНИЯ Роман

Издательство �Лиесма� Рига 1980 На латышском языке Перевела с английского М. Андерсоне Художник А. Лутере

Dimfna Kjūsaka MELNAIS ZIBENS

Redaktore V. Kumu�ka Māksi, redaktors A. Galeviuss Tehniskā redaktore J. Mazure Korektors J. Līcītis

Nodota salik�anai 24.12.79. Parakstīta iespie�anai 02.04.80. Formāts 84x108/32. Tipogrāfijas papīrs № 3. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 12,18 uzsk. iespiedi.; 12,78 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pasūt. № 3070-D. Cena 1 rbl. 30 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 263/30544/D-805. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

horror �� �ausmas (angļu).

swcin [svon] � gulbis (angļu)_t

�Mīlas nāve� � Riharda Vāgnerā operas �Tristans un Izolde� fināls.

quid pro quo � viens otra vietā (latiņu).