*

.

Tāds sīks un pelēks cirslītis Izlīda no siltās migas, Izstaipījās

pari septiņiem kalniem.

Un sāka jautri dejot.

To redzēja vilku māte Un tik ļoti pārbijās,

Ka vienā stiepienā aizskrēja

Uz sūnaina celma uzlaidās cielava,

Iegavilējās priekā

Un tā savicināja garo asti,

Ka viens sirms un cienīgs alnis

Aiz pārbīļa palēcās gaisā

Un nolauza pa�as garākās priedes galotni.

Zaļ� sienāzis uzkrita lapsai uz snīpja,

Un lapsa tad joza tik neganti,

Ka pagriezienos ar asti Nopļāva �etras vecas bekas.

Tas notika tajā rītā,

Kad es pamodos agrāk par sauli.

ME�A DRĒBNIEKS

Ar asi trītām adatām Iet me�a drēbnieks savu taku. Brūns lācis viņam ceļā stāj Un ķepu ceļ pie auss.

� Sveiks, skroderi,

Pie�uj oderi! �

Un noskan tūksto� adatas,

Iet tālāk me�a drēbnieks, Vecs āpsis viņam ceļā stāj Un krek�ķina ar smīnu:

� Mīļais draudziņ skroderi, Pie�uj biksēm oderi! �

�

Un vēlreiz noskan adatas,

Iet tālāk me�a drēbnieks. Mazs zaķēns viņam ceļā stāj Un ķepu sit pie ķepas.

� Nu saki, me�a skroderi, Kam gan tu noderi,

Ja tev grūti pie�ūt

Pat manām biksēm oderi! �

Vel skaļāk noskan adatas,

i ¹

Iet tālāk me�a drēbnieks Un klusi savā bārdā puk�:

� No liepu lapām,

No ap�u lapām

Man ziemai ka�oks būs ar oderi,

Jo pa�am sev es strādāju par skroderi.

Kā puķu zirnis,

STIRNAS BĒRNS.

Kā pupas zieds Mazs stirnas bērns stāv Un raugās ziņkārām acīm, � Vai pazīstat viņu?

Pieiet pie apses,

Paberzē kreiso sānu,

Un skaties:

Viens raibums noberzts �

Un pārvērties draiskā taurenī.

Pieiet pie alk�ņa, Paberzē otru sānu, Un skaties:

Stirnas bērna raibumi Salai�as pļavā Un zied.

Ir pazudis puķu zirnis,

Ir pazudis pupas zieds,

Līdz krūtīm iebridis miglā, Mazs bucēns stāv Un uz visām pusēm groza Tādas lielas, platas liek�ķeres, Ko par ausīm sauc.

Pa dzērveņpurva salto miglu, Pa me�a piemirku�o bie�ņu Iet badains vilks un �ēli dzied:

� Visi vilki pazudu�i,

Mani vienu atstāju�i,

Ū-ū! �

Tur zaķis tup zem eglītes Un sānu piespie� draugam,

Tur siltā alā āpsis snau� Un savus bērnus rauga,

Bet badains vilks caur me�u brien Un �ēli, �ēli dzied.

No kārkla smaga lāse krīt Un vilkam � tie�i virsū,

No kļavas slapja lapa krīt Un arī � vilkam virsū.

Un dziesma skan vēl bēdīgāk, Vēl skumjāk �alko me�s,

Bet, kamēr deguns saost prot, Ir vilkam vilki jāatrod.

TUNEĻU RACĒJS

Zem sīkstām sakņu velēnām, Zem smagām kāpostgalvām, Zem dālijām un bietēm Rok kurmis garus tuneļus.

Viņ� nedzird sētas �uneļus, Kas nesapratnē rej,

Jo kurmis tikai rok un rok � Tik tie�ām apkārt pasaulei.

Tur aug�ā notiek tādas lietas: Trīs sienāzī�i sisina Un sevi spārniem dzisina,

Tur bērzs gar egli rīvējas Un divi odi ķīvējas,

Bet kurmis tikai rok un rok.

Kad tuneļi būs gatavi,

Mūs kurmis ciemos lūgs.

Es ie�u pirmais tad,

Kas grib, lai līdzi po�as.

Pa pla�ām zemes ejām Pats celtnieks brauks kā dīzelis, Trīs vezumus ar sliekām Un otrus trīs ar kāpuriem Viņ� vedīs saviem bērniem,

Nu, tiem saviem kurmulēniem.

Var būt, ka pacienās mūs arī?

Upes malā, dziļā me�ā Pusnakts vidū ūpis raud � Vai, vai, vai!

ŪPJA RAUDAS

Apse trīsot aiztur elpu, Egle sūnu bārdu glau� � Vai �ie koki kaut ko jau�? Vai, vai, vai!

Putnēns raujas dziļāk ligzdā, Pele savā alā lien,

Bet aiz kupla kadiķkrūma Lapsa smīnot purnu slien, � Vai, vai, vai!

Upes malā, dziļā me�ā Cauru nakti ūpis raud,

Raud par to, ka bērni badā Un ka pa�am bads jau draud, Vai, vai, vai!

Egle suņu bardu pluka, Acis paver sarkans zieds; �onakt ūpim tuk�a guza � Tālab pats tik skali kliedz! Lūk!

Kop� pēdējā sniegputeņa Vāveres riekstu klētis Tuk�as stāv,

MURĶEĻU LAIKA

Bet kaltēto sēņu pieliekamais Ar asti izslaucīts tīrs.

Brokastīs � prie�u �iekuri,

Pusdienās � egļu �iekuri,

Vakariņās � prie�u un egļu �iekuri pamī�ām. Cik tad ilgi tā var?

Bet nu jau būs Sūrai nedienai gals:

Starp pērnajām lapām,

Starp jaunajiem asniem Kā brīnīdamās

No zemes brūnas murķeles lier

Vāvere sasit ķepas Un priecīga lec no koka.

� Ak tu tētīt!

Kādas briesmīgi krunkainas �ogad tās sēnes aug!

Pirms lieto�anas jānopēta,

Ka tik negadās vecas!

Kuplākās egles galotnē Pērklī pelēka vārna sē�,

Vienu un to pa�u

No rīta līdz vakaram tērgā:

� Klausieties visi!

Apskaudiet!

Zem maniem diviem spārniem �etras raibas olas,

Pēc �etrām dienām pērklī �etri vārnēni brēks.

Mani bērni būs pa�i skaistākie, Jo viņi būs glu�i pliki,

Mani bērni būs pa�i staltākie, Jo viņi būs kārni,

Mani bērni būs pa�i skaļākie, Jo viņiem būs platas mutes, Mani bērni būs pa�i gudrākie, Jo viņi aprīs it visu,

Ko māte knābjos tiem liks.

Krā! Krā!

Skrejiet raudzībās!

r

Me�vidu rajonā,

Upmalu ciematā,

Dzīvo bebri ar bebrenēm savām. Tum�ajās, garajās naktīs,

Kad jāņtārpiņu lampas izdegu�as, Bebri salien kopā un sprie�:

� Vajadzētu mazliet gaismas!

� Jāceļ spēkstacija! �

Domāts � darīts.

Ja nav savu motorzāģu,

Tad jāizlīdzas ar motorgrau�iem. Ņems un grauzīs tik apses nost, Jo vispirms jāuzceļ Elektrostacijas aizsprosts.

Paiet nedēļa.

V

Aizsprostā ūdens baltus mutuļus grie�, Vienīgi gaismas kā nav, tā nav.

Bebri salien kopā un sprie�:

� Mums vajadzētu tikt Pie tādas mazas podziņas,

Kas saka � �knikt�.

KA ZAĶI KĀPOSTUS RAVĒJA

Zaķu krūmos,

Kaķpēdiņu norā

Sanāca zaķi uz vakara sapulci.

Būsim mēs rātni, rātni,

Tad dzirdēsim,

Ko zaķu brigadieris runā:

� īsi pirms pusnakts,

Kad pilnmēness uzkāps augstāk Par pa�u garāko apsi,

Iesim zaķkāpostus ravēt!

Tikai manu tēvi�ķo padomu Lieciet visi aiz ausīm �

Kur� apēdīs vairāk, kā izravēs,

Tam ziemā nāksies

Savus zobus karināt eglē. � ...�ņikstēja, �ņakstēja augu nakti, Pieklusa tikai pret rītu.

Zaķi ar pilniem pun�iem Tusnīja kur nu kurais.

Tos sava brigadiera vārdus Zaķi bij liku�i laikam uz astes, Bet aste zaķiem tik īsa,

Ka tādu garu padomu Uz tās nemaz nevar uzlikt.

LIELĀ LEPO�ANĀS

Lapsa lepojas ar kuplu asti, Cauna lepojas ar skaistu spalvu, Lācis lepojas ar skaļu balsi, Vanags lepojas ar līkiem nagiem

Katram atrodas kaut kas:

Alnim � di�i ragi,

Cūkai � asi sari,

Pīlei � platas pleznas,

Bet dzērvei � kakls tik briesmīgi gar� Kā lietaina diena.

Un lielībnieku rindā stājas Vēl svīre ar a�iem spārniem,

Zaķis ar garām ausīm Un sermulītis mazs,

Kam ka�oks baltāks par pirmo sniegu.

Jau �agata virs me�a �adzina: � Nu tik būs!

Nu tik būs viens varens, Viens slavens kautiņ� būs! �

Tad ievu krūmā lakstīgala Pogot sāk,

Un lielībnieki, nodūru�i acis, Saka klusu:

� Re, jau tumsa nāk, Jāmanās uz dusu!

LĀCĒNA NEDIENAS

Ir gan reiz pienāku�i laiki!

Pat skābās dzērvenes tā sasalu�as, Ka lācēnam ēdot salst zobi.

Me�s ir kluss un svinīgs,

Un tad pēk�ņi

No pelēko mākoņu stropiem Sāk lidot baltas bites;

Biezajā vilnā ķeras,

Uz smailā purngala sē�as � Nekur glābties!

1

� Ti�, negantās!�

Lācēns ar abām ķepām Mēģina atgaiņāties,

Pat norēcas bargi,

Bet bites tik lido un lido, Līdz visa pasaule balta.

Augu dienu kāvies,

Augu dienu rēcis,

Vakarā lācēns gurdeni ņurd:

� Būs jālien �agaru �upā Un jāguļ līdz pavasarim!

338�76

Savādā stunda .... Me�a drēbnieks . Stirnas bērns .... Vientuļnieka dziesma

r

Tuneļu racējs .... Ūpja raudas .... Murkelu laikā ....

F F

Vārna.......

Bebri ceļ spēkstaciju .

Kā zaķi kāpostus ravēja . Lielā lepo�anās .... Lācēna nedienas .

Серия �Пчелка�

Артур Янович Гоба ЛЕСНОЙ ПОРТНЯЖКА Издательство �Лиесма� Рига 1976 На латышском языке Художник Д. Лапиня

Arturs Jāņa d. Goba ME�A DRĒBNIEKS

Redaktors I. Lasmanis. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore S. Zandberga. Korektore B. Vārpa. Nodota salik�anai 1975. g. 10. jūnijā. Parakstīta iespie�anai 1976. g. 26. jūlijā. Ofseta papīrs Nr. 1, formāts 84 x90/16. 1,50 fiz. iespied!.; 2,10 uzsk. iespiedi.; 3,89 izdevn. I. Metiens 80 000 eks. Maksā 46 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23/27489 � B�334. Iespiesta Latvijas P$R Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības qatvē 11. Pasūt. Nr. 325.

L2 �Liesma�, 1976

Go 020

G