Andrejs Dripe.Viktors Jaksons

No kaifa līdz...

Astoņdesmito gadu sākumā presē parādījās pirmās publikācijas, kurās bikli tika atzīts, ka tomēr arī Padomju Savienībā ir atsevi�ķi narkomāni.

Jau līdz tam diezgan daudz rakstīja par narkomāniju. Bet � par narkomāniju ārzemēs, kapitālistiskajā sabiedrībā. Pie tam, lai jo pārliecino�āk parādītu �īs iekārtas iek�ējās pretrunas, galvenokārt aprakstīja slavenu kinoaktieru, estrādes zvaig�ņu un miljonāru �zelta dzīvi�, viņu iestig�anu narkomānijas purvā. Vēl, bet jau daudz retāk rakstīja par galīgā nabadzībā nokļuvu�as tautas protestu un ar to saistīto alkoholizāciju un narkomāniju.

�īs publikācijas faktiski nodarīja tikai ļaunumu. Pat divējādu ļaunumu. Pirmkārt,� ja reiz pie mums nav ne miljonāru, ne galējas nabadzības, tad acīmredzot dro�i jāsecina, ka pie mums nav sociālu cēloņu narkomānijai un līdz ar to �ī nelaime mums nedraud. Otrkārt,� tai laikā trūka pla�as informācijas par dzīvi ārzemēs, tādēļ pusaud�i un jaunie�i kāri tvēra �īs nedaudzās ziņas par �show� biznesa zvaigznēm. Pie tam viņi paņēma sev tikai to virspusējo, saisto�āko informāciju, ka ir tāda raiba, krāsaina dzīve ar modernu mūziku, seksu un narkotikām. Tas nekas, ka mēs vēl neesam estrādes vai kādas citas zvaigznes (mēs par tām vēl kļūsim), bet jau tagad mums vajag visu pā\ rējo... Tā viņi sprieda, nepadomājot, ka visa pamatā ir darbs, talants un arī veiksme, apstākļu sakritība. Bet kāpēc domāt, ja nepārtraukti solīja, ka jaunajai paaudzei visi ceļi vaļā, ka visu var sasniegt, ka vajag tikai vēlēties un katrs sapnis piepildās (diem�ēl pat ārstu vai in�enieru skaits ir ierobe�ots, nemaz jau nerunājot par estrādes zvaigznēm un kosmonautiem). Viss labākais vēl priek�ā � ar tādu domu da�s labs dzīvoja (un dzēra) līdz 30�40 gadu vecumam, kad attapās pie sasistas siles. Un tad nu kļuva skaidrs, ka jaunība izniekota un ka arī priek�ā nekas iepriecino�s vairs nav gaidāms!

Vēlāk, kad mūsu sabiedrība atjēdzas un parādījās pirmie raksti un grāmatas par vietējām problēmām, tad daudzas no tām, sekojot �labākajiem ārzemju paraugiem�, tika uzrakstītas bestselleru stilā. Narkotiku izraisīto labsajūtu aprakstīja visā krā�ņumā. Bet par �ī �kaifa� sekām, par īsto traģēdiju zināja tikai ārsti, nedaudzi milicijas darbinieki un nelaimīgie vecākk Radās nepiecie�amība pēc kvalitatīvi uzrakstītām grāmatām par narkomānijas un toksikomānijas problēmām (it sevi�ķi pusaud�u vidū), kuras patiesi parādītu reālo stāvokli un sniegtu nepiecie�amo izziņas materiālu. Bet izrādījās, ka tās uzrakstīt nav nemaz tik vienkār�i. Narkomānija un toksikomānija būtībā ir komplicēta sociāli psiholoģiska problēma, kas ir cie�i saistīta ar visiem procesiem, kas notiek sabiedrībā. Tādēļ �ī problēma jārisina kompleksi, tā jāpēta un par to jāstāsta psihologiem, sociologiem, narkologiem, juristiem, pedagogiem un citiem speciālistiem.

Psihiatri un narkologi psihiatriskajās nodaļās jau sen bija saskāru�ies ar �iem slimniekiem. Tie galvenokārt bija garīgi slimi jaunie�i, kuriem noteikta psihopatolo-ģija vai garīgs tuk�ums bija radīju�i �o tieksmi pēc apreibinā�anās un aizmir�anās.

Kad mēs � rakstnieks Andrejs Dripe un psihiatrs Viktors Jaksons � piekritām uzrakstīt grāmatu par pusaud�u un jaunie�u narkomāniju un toksikomāniju, mums radās daudzas problēmas. Kā atklāt un parādīt �odienas narkomānijas un toksikomānijas konkrētos cēloņus? Kā veidojas pusaud�u narkomānija un toksikomānija? Un vēl daudzi citi jautājumi.

Pirmie meklējumi un tik�anās radīja zināmas �aubas � vai �ī problēma maz ir tik nopietna un vai ir nepiecie�ams par to daudz un pla�i runāt. Izrādījās, ka narkoloģiskā dispansera un narkoloģisko kabinetu uzskaitē eso�o narkomānu, toksikomānu un tā saucamās profilaktiskās novēro�anas grupas (tajā uzņem visus, kas kaut reizi nemedicīniskā nolūkā lietoju�i kādu narkotisku vai stipri iedarbīgu vielu) pusaud�u skaits ir ļoti niecīgs. Turklāt diezgan daudziem jau bija agras un spilgtas personības izmaiņas. Ta�u, �ķetinot �o kamolu tālāk, jau atklājās pirmās likumsakarības. Narkologa redzes lokā �ie pusaud�i visbie�āk nonāk pēc milicijas iniciatīvas, retāk � pēc mediķu un vēl retāk � pēc pedagogu un piederīgo iniciatīvas. No tā var secināt, ka pa�reiz par �iem pusaud�iem visbie�āk sāk interesēties tikai tad, kad viņi nonāk pretrunā ar likumu vai saindējas. Bet piederīgie un pedagogi, kuri pirmie varētu ievērot, ka izmainījusies pusaud�a uzvedība, ka viņ� kļuvis noslēgts, ka viņam zudu�as iepriek�ējās intereses (nemaz jau nerunājot par neparastiem stāvokļiem (apreibumu)), neatrod tam laiku, vai pat negrib to saiedzēt, it kā lai nekompromitētu ģimeni. To, ka �is profilaktiskā uzskaitē eso�o pusaud�u skaits ir tikai aisberga virsūdens daļa, apliecināja daudzajās tik�anās reizēs no pedagogiem un pa�iem audzēkņiem dzirdētais, ka pēc diskotēkām tualetēs un gaiteņos paliekot tuk�as izlietotu medikamentu kārbiņas. Gandrīz katrs iztaujātais audzēknis apgalvoja, ka viņ� zina vismaz vienu vai vairākus pusaud�us, kuri ir pamēģināju�i kādas tabletes vai pat lietoju�i tās atkārtoti. Protams, lai vārīgais, tikko sataustītais atklātās sarunas pavediens nepārtrūktu, mēs pat neriskējām uzprasīt konkrētus; uzvārdus. Vēl daudz kam ir jāmainās jaunie�u un visas sabiedrības apziņā, līdz cilvēki sapratīs, ka tāpat, kā nedrīkst necelt trauksmi, ja cilvēks grib izdarīt pa�nāvību, tāpat nedrīkst nereaģēt uz pirmajiem mēģinājumiem apreibināt sevi ar ķīmiskām vielām.

Pirmās sarunas ar profilaktiskās dispanserizācijas grupas pusaud�iem (t.s. eksperimentatoriem), kuri turpināja mācīties un ievēroja dispanserizācijas prasības, iepriecināja, bet tajā pa�ā laikā parādīja, ka vēl neesam satiku�ies ar bīstamāko riska grupu. Sie pusaud�i vienā balsī apgalvoja, ka tikai vienu reizi aiz muļķības, ziņkārības vai kompānijas pēc esot pamēģināju�i tabletes un tūlīt vieglāk vai smagāk saindēju�ies, nokļuvu�i ārsta rokās. Tagad nekad mū�ā vairs tādas muļķības nedarī�ot. �ie pusaud�i nemeloja � teikto apstiprināja objektīvie dati.

Toties nupat pieminētā �bīstamākā riska grupa�... Jā, te nu izskatās citādi. �ie da�ādo table�u un stipri iedarbīgo vielu lietotāji( tie parasti bija visnedisciplinētākie pusaud�i) vai nu pa�i organizēja vairāk vai mazāk kriminālas grupas, vai vismaz iesaistījās tajās. Jau pati �o vielu iegū�ana bija saistīta ar kriminālnoziegumiem (zag�anu, laupī�anu, recep�u vilto-

sanu utt.). Arī �o pusaud�u izdarības reibumā parasti bija pilnīgi nekontrolējamas, bie�i agresīvas, pat sadistiskas. Ne velti lielu daļu kontingenta atklājusi milicija. Pat pārtrauku�i apreibinā�anos, daudzi no viņiem turpināja klaiņot pa ielām, uzvedās huligāniski un bie�i nonāca konfliktā ar likumu. Viņi ne par ko negribēja atgriezties vispārpieņemtajā pusaud�u un jaunie�u dzīvē ar visiem tās priekiem un bēdām. Lūk, kur slēpjas vēl viena eksperimentē�anas un reibuma meklē�anas bīstamība. Tā ir nokļū�ana citā ļaunā vidē. Tomēr arī �iem pusaud�iem patoloģiskā tieksme vēl nebija izveidojusies un pusaud�u uzvedību noteica nevis slimība, bet citi faktori, par kuriem parunāsim vēlāk. Bet kā rodas pati slimība, pati nepārvaramā tieksme?

Nolēmām, ka jāsāk citādi. Jāstāsta nevis par tiem, kuri sāk, bet par tiem, kuri jau kļuvu�i par narkomāniem vai toksikomāniem. Un lai viņu liktenis kalpo mums par mācību.

Mēs dodamies uz Straupi � vecāko specializēto nar-koloģisko iestādi mūsu republikā. Nelielajā sievie�u nodaļā, kurā agrāk varēja redzēt galvenokārt padzīvoju�as, dzīves aizlauztas sievietes, tagad pret atnācējiem vēr�as jaunas, spilgti krāsotas, vairumā vēl pavisam bērni�ķīgas meiteņu sejas.

A. Dripe. Viņas te ārstējas it kā labprātīgi. Neliela sievie�u grupiņa mēģina tikt vaļā no savas nelaimes. Ta�u, ja iedziļinās, �labprātība� vairs tik īsta neizskatās. Patiesībā viņas bēg no savas vides, no biju�ajiem draugiem un draudzenēm, kuru barā baidās uzturēties. Labāk tad slimnīcā nekā �ajā kompānijā, kura iesūc, pavēl, draud, izkā� pēdējo naudiņu. Narkotikas varbūt nebūtu tik ļaunas, bet viss cits, kas nāk ar tām kopā, sācis �ausmināt � tā domā vismaz da�as.

�Kā es iesāku?� Indra atkārto jautājumu un paskatās griestos. �Bija slikts garastāvoklis. Man bie�i ir slikts garastāvoklis, jo kaut kas patīkams jau notiek tik reti. Nu, un ziņkārība arī. Draugi un draudzenes ieteica, sacīja, ka bū�ot labi, visas rūpes aizmirsī�oties. Es biju lasījusi un zināju, ka tabletes lietot ir kaitīgi, bet tomēr gribējās pamēģināt, ziņkārība ņēma

virsroku. Sākumā man deva tabletes par velti, teica: �Ņem tik iek�ā!� Vēlāk nācās maksāt. Un es maksāju, vairs nevarēju iztikt bez kaifa. Ja varētu vieglāk dabūt �ņabi vai vīniņu, es labāk dzertu tos, bet tagad pēc tā pretalkohola dekrēta ir milzīgi grūti iegādāties un tādēļ daudzi pāriet uz tabletēm. Jā, man ir abi vecāki un dzer tikai tēvs, bet ne pārāk bie�i. Nekāda lielā sapra�anās ar vecākiem nav izveidojusies, mēs dzīvojam katrs savā pasaulē.�

Inese sākusi lietot narkotikas jau no septiņpadsmit gadiem. Tagad viņai divdesmit trīs.

�Toreiz es tie�ām nezināju, kas tā narkomānija īsti ir. Jā, biju dzirdējusi, ka Rietumos, tur pie kapitālistiem, esot narkomāni, bet pie mums tādas nelaimes nevarot būt. Tā visur teica. Es samīlējos puisī, kas sev izdarīja injekcijas. Ko viņ� laida vēnā, es pat nezinu, tikai teica, ka no tā esot ļoti labi un bū�ot labi arī man, ja es atļau�ot. Un es atļāvu. Sajūta pēc tam patie�ām bija mo�a, pacilāta. Jūs saprotat � nekādu rūpju, nekāda noguruma, viss liekas viegli sasniedzams kā tādā sapnī. Tā es pieradu. Es ticu, ka �is puisis gribēja man tikai labu. Narkomāniem ir tāda apsēstība � ja viņiem ir labi, lai ir labi arī citiem. Nedomāju, ka visi tikai aiz ļaunuma pierunā un uztiepj savu kāri arī draugiem. Tie, kas pārdod, tie gan, bet, ja lieto pa�i, tad vairāk aiz ticības, ka darīs labu. Vismaz es tā domāju. Tas puisis man nekā slikta nevēlēja, to es negribētu pieļaut.

Ja es būtu bagāta, piemēram, kaut kāda ārzemju miljonāre, es visu savu naudu atdotu narkomānu ārstē�anai. Viņi ir nelaimīgi cilvēki, viņus jācen�as saprast. Dzīvē visapkārt ir tik daudz visādu nejēdzību, ka bie�i nav spēka to visu redzēt, klausīties visus tos melus un pārciest da�ādas grūtības. Gribas kaut kur aizbēgt. Un tikai vēlāk tu saproti, ka esi iebēdzis vēl lielākā ellē.

Es trīs reizes mēģināju atmest un trīs reizes sāku no jauna. Atmest ir briesmīgi grūti, ja apkārt ir vecie draugi. Tagad esmu stingri nolēmusi draugus nesatikt, bēgt vienalga kur. Labāk tad dzīvoju slimnīcā nekā starp biju�ajiem draugiem. Domāju, ka vairs nekritī�u atpakaļ savā nelaimē.�

Inese ir itin simpātiska, runīga, glīta. Kad viņa runā par narkomānijas apkaro�anu, kļūst pat eksaltēta. Tā vien gribētos �o jauno sievieti novietot uz tribīnes auditorijas priek�ā, lai izkliedz savu sāpi un pārliecību. Viņa noteikti ietekmētu vairāk nekā zinātnieks vai ārsts, kas izklāsta savas domas sausā, sve�vārdiem pieblīvētā lekcijā. Bet cik viņai var ticēt attiecībā uz pa�as nākotni? Diem�ēl dzīves pieredze mani mācījusi, ka arī �ādi dedzīgi runātāji un savas nelaimes sapratēji bie�i vien ir pārāk vāji, lai liktenīgā brīdī pateiktu kategorisku �nē�. Ticēt var tikai darbiem, nevis vārdiem. Tiesa � �eit slimnīcā Inese spēj noturēties pretim kārdinājumiem.

Agnesei ir deviņpadsmit gadu. Narkotikas sākusi lietot pirms pusotra gada.

�Bija mums tāda kompānija, cilvēki septiņi, astoņi, gan pui�i, gan meitenes. Mēs kopā izbraucām kaut kur pie dabas, upes vai ezera krastā. Jauki tā atpūsties. Bija līdzi arī pa dzērienu pudelei, bet tagad jau tās grūti dabūt un lāgā nepietika. Tad kāds ieteica pamēģināt tabletes. Nu � pamēģinājām ar. Vispār iepatikās, tas likās interesanti. Un tad es sāku meklēt tabletes pati, dzēru arī vienatnē. Nē, vecāki un skolotāji mani nekad par to nav brīdināju�i. Manam tēvam pa�am patīk iedzert, bet man viņ� nekad nav devis. Par tādām tabletēm, es domāju, tēvs un māte vispār nekā nezināja.

Profesionāli tehnisko skolu es nepabeidzu. Kad strādāju kā mācekle, darbā bie�i ierados dulla un tur mani lamāja. Beigās pametu gan skolu, gan darbu. Domāju, ka tagad, pēc ārstē�anās, laikam vairs tabletes nelieto�u un �ņabi nedzer�u, bet dro�i pateikt es to nevaru.�

Meitene diezgan primitīva, lasa maz, pat slimnīcā cen�as reizēm tikt pie kārotā apreibuma, slepeni mēģina sadabūt tabletes. Da�reiz tas izdodas. Tad atkal mēģina pretoties savai tieksmei un kādu laiku iztur.

Tādas viņas ir � katra ar savu raksturu, bet visas vājas cīņā pret savu nelaimi, gribasspēka maz. Nevienai nav nopietnas aizrau�anās, noturīgas intereses par kādu nodarbo�anos. Viss nāk un iet kā pa miglu. Un visām bez izņēmuma � nav labu piemēru, nav parauga ne starp vecākiem, ne starp skolotājiem. Ārpus slimnīcas pamestie draugi, cik var spriest, tādi pa�i pa vējam skrējēji, nenopietni, bezmērķīgi jaunie�i, kas dzīvo vienai dienai.

Vienmēr tiek uzsvērts, ka dzīve ir garlaicīga, ka nU�iuigu�ie jaunos nesaprot, ņemas tikai pa�i ar sevi. Un tad gribas kaut ko tādu sevi�ķu, bet, kas tas varētu bnt, � neviens nezina. Tad ierodas kāds �glābējs�, kas iesaka pamēģināt narkotikas.

V. Jaksons. Bērni�ķīgas, glītas sejas... �odien jūs ēl cen�aties tās padarīt skaistākās, ko�ākas, bet vai zināt, kas jūs gaida jau rīt... ?

Klausos magnetofona ierakstu, noskurinos un iedomājos: �Meitenes, kaut jūs varētu visu to dzirdēt. Un tūlīt. Jo rīt izskats jūs vairs neinteresēs.�

Magnetofons turpina stāstīt: �... Es jūtos kā vecs vecis, kas visu ir izdzīvojis, mans ķermenis ir sabeigts, viss sāp ... Man ir pat grūti ēst, visi zobi beigti.� �Runājiet, lūdzu, skaļāk.� �Es nevaru, nav spēka. Vispār esmu �ausmīgi noguris.� �Vai vairs nelietosit narkotikas?� �Nē... vispār nezinu, diez vai spētu sākt visu no jauna. Bet tad labāk, lai ir visam beigas..,� Tā ir daļa no sarunas ar �veci� � 24 gadus vecu narkomānu, kuram ir 8 gadus ilgs narkotizācijas stā�s. Lai gan pats smagākais periods viņam iet uz beigām, �lomka� (tā narkomānu �argonā sauc nepatīkamo sajūtu, kuru rada pierasto narkotiku trūkums organismā) vairs nemoca, tomēr smagi psihosomatiski traucējumi vēl saglabāsies mēne�iem ilgi.

Par visām baudām, par visiem priekiem dzīvē ir jāmaksā. Ta�u par vienām tiek maksāts ar smagu darbu, ar talantu, ar ilgām pūlēm. Par citām, tām, kas �ķiet viegli, ar roku aizsniedzamas, jāmaksā pēc tam un bie�i � visu dzīvi. Ķīmisko vielu sniegtā bauda nav un nevar būt mū�īga. Ar laiku tā pavājinās un tad zūd. Un tiek meklētas arvien jaunas, spēcīgākas vielas, palielinās to devas. Un nu jāsāk maksāt. Maksāt ar savu veselību, ar savām cie�anām. �Kaifam�, kas paliek arvien vājāks, seko pilnīgs fizisks un garīgs izsīkums. Tāds, kura laikā liekas, ka pat nāve būtu atpestī�ana. Un daudzi narkomāni arī izdara pa�nāvību, ja nedabū narkotiku. Vajadzība pēc jaunām, lielākām devām ir stiprāka par visu, pat pa�saglabā�anās instinktu. Tā, lūk, izveidojas apburtais loks. Pat tad, ja �is loks ar ārstu pūlēm tiek pārrauts, psiholoģiskā atkarība no narkotikām saglabājas vēl ļoti ilgi. Cilvēkam faktiski ir paralizēta griba, spēja rado�i darboties, gūt gandarījumu un apliecināt sevi. Dvēselē ir tuk�ums, kurā

atkal un atkal ielau�as doma par iespēju aiziet sapņu valstībā. Kas notiks pēe tam * ,. ? SI doma pat nespēj tā īsti rasties. It kā pārsteidzo�i, ka cilvēks, kur� labprātīgi atnācis ārstēties un izturējis jau daudzus smagus brī�us, kur� savas nākotnes labā uz vairākiem mēne�iem apmainījis mājas komfortu pret slimnīcas dzel�aino re�īmu, pēk�ņi atkal kaut kādā neiedomājamā veidā sameklē un ievada sev narkotiku (arī Agnese). Jeb jau ierodas uz ārstē�anos ar veselu krājumu noslēptu narkotiku. Tā ir tieksme, kas zināmu laiku nepadodas ne gribai, ne saprātam, un var likties, ka �āda rīcība ir pilnīgi neprognozējama psihiskas slimības izpausme.

Bet kādēļ viņas iesāka? Vai tādēļ, ka �vīniņus� nevarēja dabūt? (Vīns, starp citu, nemaz nav daudz labāks.) Nē, daudzas iesāka jau tad, kad alkohola iegāde vēl neradīja nekādas problēmas. Vajadzība apreibināties viņās brieda jau vairākus gadus.

Jo meitenēm garlaicīgi...

V. Jaksons. Viņiem abiem nav tēva. Vai, pareizāk sakot, vēl sliktāk, nekā nav � tēvi ir biju�i un pa�laik arī it kā ir, bet reizē ari nav. Tēvi ir tepat blakus, materiāli rūpējas par dēliem, piedalās sare�ģītu dzīves situāciju risinā�anā, bet vairs nedzīvo kopā ar ģimeni. Viņiem tagad ir cita ģimene...

Tēvi ir labi, kārtīgi cilvēki, abi ar augstāko izglītību. Viens � rado�as profesijas pārstāvis, otrs � lielas organizācijas vadītājs. Arī tagad viņi pirmie sāka aktīvi darboties, lai glābtu savus dēlus. Bet sāksim pēc kārtas.

Sergejs ir paliela auguma, glīts 15 gadus vecs pusaudzis. Vienīgais bērns labi situētā ģimenē. Ticis gan lutināts, gan pa da�ādiem pulciņiem vadāts. Mācījies labi. Galvenā audzinātāja bijusi māte � diezgan nelīdzsvarota, emocionāla sieviete, kura savas dzīves piepildījumu bija atradusi dēlā. Tēvs � mū�īgi aizņemts atbildīgā darbā, retajos brīvajos brī�os gan labprāt prātīgi aprunājies ar dēlu un bijis viņam liela autoritāte, bet būtība maz zinājis gan par ģimenes, gan par dēla dzīvi. Faktiski īstas ģimenes dzīves nav bijis un māte arvien vairāk meklējusi dzīves piepildījumu dēlā, reizēm it kā pēc inerces vēl sarīkojot skandālu tēvam, ka tas pārāk maz rūpējas par ģimeni un dēlu. Arī draudzenes un citi apkārtējie tiku�i vērtēti atbilso�i to izrādītajai interesei par viņas lolojumu. Beidzot vienīgā ģimeni saturo�ā saite � dēls � izrādījusies par vāju un tēvs ģimeni pametis.

Ar Sergeju es pirmo reizi sastapos slimnīcā (ne nar-koloģiskajā), kur viņu bija ievietojis tēvs sakarā ar it kā neskaidru saindē�anos. Puisis bija visnotaļ apmierināts ar dzīvi, bravūrīgs. Arī slimnīcā pamanījās staigāt firmas d�insos un krekliņā. Uz naktsgaldiņa atradās kase�u magnetofons �Sony� un citi importa sīkumi.

Nekas nekai�ot, viss esot okei. Nekādas tabletes nekad neesot lietojis, kādas muļķības. Esot bijis tikai nedaudz pārguris � visu nakti klausījies jaunākos ierakstus un tādēļ no rīta nevarēju�i pamodināt, lai ietu uz skolu. Ar tēvu attiecības esot ļoti labas, tēvu bie�i apciemojot, regulāri saņemot no viņa naudu, pēdējā laikā tēvs pat bie�i aicinot kaut kur kopā aiziet, bet neesot laika, esot sava kompānija. Māte tik vien zinot kā vaimanāt un kā kas, tā tūlīt zvanot tēvam. Pēdējā laikā iir to mū�īgo kontrolē�anu pilnīgi vairs neliekot mierā.

Ko darot? Galvenais, staigājot pa ielām un klausoties mūziku. Bie�i vakaros sē�ot kafejnīcās, iedzerot pa Kādam kokteilim, protams, ar alkoholu, neesot jau zīdaiņi. Kā tiekot iek�ā? �Five� (5 rubji) �veicaram uz stikla � un viss kārtībā. Teikto pavada viegls pārākuma smīniņ�. Jaunībā vajagot papriecāties, iztrakoties, tad jau vēlāk sarau�ot. Nākotnes nodomi puisim nemaz nav mazie, tikai to labā viņ� neko reālu negrib darīt, lielas cerības acīmredzot tiek liktas arī uz tēva aizgādību.

Sergeja spriedumi ir uzkrīto�i pavir�i un bērni�ķīgi, lai gan pats sev viņ� liekas ļoti pieaudzis, patstāvīgs un neatkarīgs.

Tā arī beidzās pirmā tik�anās ar narkologu. Ņemot vērā vieglprātīgo attieksmi pret dzīvi, solījumi laboties neizklausījās nopietni domāti. Jau nāko�ā nakts pierādīja �ī pieņēmuma pareizību. Sergejs bija sadzēries drauga atnestās uzbudino�ās tabletes. Visu nakti personāls cīnījās ar pusaudzi, un no rīta slimnīcas palāta atgādināja karalauku (de�urējo�ais ārsts negribēja pusaudzi naktī pārvest uz psihiatrisko slimnīcu, lai neradītu psihotraumējo�u situāciju); No rīta bija iestājies dziļ� miegs ar urināciju gultā.

Atkārtota nopietna saruna ar narkologu un personāla noteiktā rīcība � tika izsaukts izmeklētājs, lai noskaidrotu, kas un kādas tabletes nelegāli ienesis slimnīcā, � beidzot ietekmēja Sergeju. Viņ� izstāstīja, ka jau apmēram 3 � 4 mēne�us lietojot da�ādas gan uzbudino�as, gan nomierino�as tabletes un piekrita iziet ārstē�anās kursu specializētā nodaļā.

Arī tēva nostāja bija principiāla. Puisim lika saprast, ka viņam jāiz�ķiras, vai nu viņ� pieņems narkomānu diktētos spēles noteikumus un tad paliks bez vecāku atbalsta, ātri zaudēs visu ierasto labklājību, pārvilks krustu savai nākotnei un saistīs savu dzīvi ar likumpārkāpējiem, padibenēm, vai arī saņemsies un sāks dzīvot citādi. Diem�ēl man nav lielas pārliecības, ka turpmāk Sergeja dzīves ceļ� būs neaizēnots. Jo uz jaunā ceļa viņ� nostājās piespiedu kārtā. Puisis gan izrādījās pietieko�i saprātīgs un arī izlutināts, lai negribētu zaudēt visus ierastos ikdienas labumus, bet tomēr īstu pārliecību par �īs bezdomu, palaidnīgās dzīves nejēdzību viņā nejutu. Un, bez �aubām, vēl mazāk jutu prieku par priek�ā stāvo�o darbu un grūtību pārvarē�anu. Bet viss vēl ir iespējams, patērētāja filozofija nevar izmainīties vienā dienā, tāpat kā cilvēks nevar vienā dienā ieraudzīt to briesmīgo tuk�umu, kas aiz tās stāv un gaida viņu.

Arī Harijs uzauga labā ģimenē, gan ne tik labi materiāli nodro�inātā, ta�u juta sev apkārt rado�u garu un, protams, arī māksliniecisku �haosu�. Zēns labi mācījās, bija centīgs, paklausīgs, aktīvi nodarbojās ar sportu. Tad diezgan pēk�ņi ģimeni pameta tēvs, kuram radās jauna ģimene. Attiecības ar dēlu it kā palika labas, viņi bie�i satikās, ta�u zēns arvien vairāk noslēdzās sevī, kļuva it kā neatkarīgāks, centās izvairīties no jebkuras vecāku aizbildniecības.

Apmēram pēc pusotra gada, kad viņam bija nepilni 15 gadi, Harijs iesaistījās vecāku jaunie�u kompānijā un da�u mēne�u laikā praktiski pilnīgi pārtrauca mācīties, sāka klaiņot. Bie�i ieradās mājās viegli iereibis. Bet galvenais � izmainījās attiecības ar tēvu un sevi�ķi māti, zēns kļuva rupj�, nesavaldīgs. Runas par nepatik�anām skolā, atkārtotu nokļū�anu milicijā izraisīja tikai naidīgu reakciju. Ja Hariju mēģināja aizturēt mājās un piespiest mācīties, viņ� pa logu aizbēga no otrā stāva. Kompānijas autoritāte bija neapstrīdama. Pēc kārtējas nakts diskotēkas, kad tēvs bija ieradies, lai atkal aprunātos ar dēlu, viņ� ievēroja, ka Harijs, atgriezies mājās, cen�as ātri ielavīties gultā un, aizbildinoties ar nogurumu, negrib runāt ar tēvu. Tēvs, tomēr piecēlis dēlu no gultas, ievēroja, ka dēla kustības ir nedro�as, gaita nestabila, ka viņ� runā it kā ar pilnu muti. Acis miglainas, bet alkohola smakas no mutes nav. Harijs, protams, visu noliedza, nekādas tabletes neesot lietojis, lai liekot viņu mierā.

Vēlāk abi vecāki atcerējās, ka dēls bie�i pēc vakara gaitām ātri ielīdis gultā un momentāni aizmidzis un no rītiem viņu bijis grūti pamodināt. Arī skolotāja da�reiz esot teikusi, ka Harijs bie�i stundās ir �tāds kā aizmidzis�, nespējot sekot stundai. Atcerējās arī to, ka tajās retajās reizēs, kad viņ� mājās bija mēģinājis mācīties, darbs bijis arī pilnīgi neproduktīvs, ka daiļliteratūru zēns nebija lasījis mēne�iem ilgi. Arī Harija izskats, viņa netīrība reizēm sāka iedvest �ausmas. Naktī vecāki pirmo reizi mū�ā pārmeklēja dēla drēbes. Un diem�ēl ne bez rezultātiem. Tika atrasta iesākta eleniuma paciņa.

Pirmā saruna ar narkologu nekādus lielus panākumus nedeva. Kad sarunas laikā puisi izdevās �atraisīt�, viņ� bērni�ķīgi plātīgi sāka stāstīt par vecāko draugu izdarībām � narkotiku lieto�anu, attiecībām ar meitenēm, par viņu dzīves uzskatiem. Pats gan neko nekad neesot lietojis, esot vienkār�i interesanti �ai kompānijā. Bez kāda reāla pamata solījās laboties � nokārtot parādus mācībās, atsākt treniņus (lai tikai viņu ātrāk liktu mierā, jo savus uzskatus par dzīvi viņ� mainījis nebija).

Tālākie notikumi nelika sevi ilgi gaidīt. Jau pēc nedēļas puisis atgriezās mājās smagi saindējies ar medikamentiem un tika nogādāts specializētā narko-loģiskā nodaļā. Nodaļā likās, ka izdevies panākt lūzumu. Daudz palīdzēja arī skola un milicijas darbinieki, kuri aktīvi interesējās par grupu, kura tik labprāt savā paspārnē pieņēma pusaudzi. Patiesības labad jāpiezīmē, ka �īs grupas locekļi savulaik atrada vairāk laika un neformālas ieinteresētības, lai pusaudzi piesaistītu sev, nekā vēlāk pieaugu�ie, lai aizrautu viņu no �īs grupas.

Abi �ie gadījumi parāda, cik ātri pusaudzim parādās nepārvarama tieksme pēc narkotikas. Neskatoties uz narkologa brīdinājumiem un vecāku uzmanību, abi zēni jau da�as dienas pēc sarunas noveda sevi smagā intoksikācijas stāvoklī. Pusaud�i vispār ātri zaudē spēju kontrolēt devu, nemaz jau nerunājot par da�ādu vielu individuālu nepanesību un citiem nelaimes gadījumiem.

Beidzot �o stāstu, gribu atgādināt īsu milicijas ziņojumu avīzē �Rīgas Balss� par profesionāli tehniskās skolas audzēkni, kur� aizgājis bojā, elpojot līmi �Moments�. Arī �ajā gadījumā māte tikai pēc traģiskā notikuma atcerējās dīvainības dēla uzvedībā.

A. Dripe. Alvis stāvēja, atspiedies pret stenderi un smēķēja cigareti �Astra� (bez filtra, 25 kapeikas paciņā). Kājās padilu�i d�insi, mugurā haki krāsas virskrekls ar īsām piedurknēm un uzrakstu �Safari� virs kabatiņas,

* v

� Bez naudas cilvēks ir nulle, � viņ� konstatēja tonī, kur� izslēdza pat mazāko �aubī�anos, ievilka un izpūta dūmus, nospļāvās nīkulīgajā, izbradātajā zālājā pie mājas ieejas un, uzvaro�i paskatījies manī, papildināja. � Tārps, kuram visi min virsū.

� Tu ta�u pelni, � es teicu.

� Tās kapeikas? Nesmīdiniet mani!

� Tā daudzi pelna.

� Muļķi tā pelna. Debilie, kā mana inutere- Tārpu dzīvīte. Citi viņiem staigā pa galvām.

� Bet tu pats dzīvo debilās muteres dzīvoklī.

� Baigais dzīvoklis! Vai nu suņu būdā, vai tādā dzīvoklī, tas pats vien ir.

� Nu tad pierādi, ka vari pelnīt un dzīvot labāk!

� Un pierādī�u ar. Pietiek man te muļļāties. Laidī�u uz Rīgu un taisī�u lielo rubli, � viņ� atkal nospļāvās, izslēja galvu un, acis piemiedzis, pa�apzinīgi raudzījās pāri mazpilsētas jumtiem, �im neveiksminieku pūznītim, no kura drīz vien atvadīsies.

Pēc pusgada es Alvi satiku Rīgas centrā pie kafejnīcas �Luna�. Viņ� bija diezgan stingri iedzēris, bet pa�-gudrais skatiens no tā necieta. Kājās tie pa�i d�insi, tikai vairāk nodilu�i un netīrāki, mugurā sasmulēta importa vējjaka. Zobos kūpēja �Marlboro�.

� Nu,'kā dzīvo? Rublis nāk?

� Skaidrs, ka nāk. Reizēm tūkstotis pa mēnesi, ka nemetas.

� Oho! Varbūt esi jau savā dzīvoklī, brauc ar savu ma�īnu?

� Tik ātri nevar. Un tāpat jau tā nauda aiziet, � Alvis skatījās sānis.

� Vai tad no tik lielas naudas nevar iekrāt? Te jau kādus piecus se�us simtus katru mēnesi var atlikt.

Alvis purināja galvu un �oreiz skatījās savu kroseņu purnos. � Tā Rīgas dzīve. Visam kam vajag. Sitais ar prasa savu, � viņ� piesita pazodei. � Domājiet, var tā, kā gribas. Ne vella! Visādi mērkaķi jauc gaisu! Vai tad pie mums kāda dzīve? Nabagmāja!

Vēl pēc pusgada viņ� bija atpakaļ mazpilsētā un dzīvoja mammas �suņu būdā�. Pie tās pa�as stenderes stāvēdams un �Astru� lūpu kaktiņā ie�ķiebis, Alvis filozofēja:

� Nupat ir viens labs robs padomā, � un viņ� sāka skaitīt, cik katru mēnesi pelnīs, kā dabūs dzīvokli un pirks zaporo�ecu. Jau tagad zinot, kur� pārdos. Tikpat kā jauns dampis esot.

�Robi� mainījās, Alvis gan aizklīda uz Rīgu, gan brauca atpakaļ, da�us mēne�us pastrādāja kaimiņu mazpilsētā, tad atkal atgriezās mammas maizē. Dzīvokli nedabūja, zaporo�ecu nenopirka, lielās naudas kā nebija, tā nebija. Arvien vairāk dzēra. Pa brīdim viņam gadījās arī kāda meitene, bet neviena ilgi neturējās.

� Kur es ar viņu dzīvo�u? Zem mammas brun�iem? Nāk mājās kā pūķis. Tik vien varam pamīlēties kā pa to laiku, kad mutere darbā. Un pa krūmiem. Kas tā par dzīvi?! Lēna mir�ana!

Kādu dienu māte dēla vējjakas kabatā atrada medicīnisko �ļirci un izbrīnēta jautāja, priek� kam tā viņam vajadzīga.

� Kas tev par daļu? Nu � viens iedeva. Un kas tad ir? � viņ� nervozi izrāva atradumu no mātes rokām un pagrieza muguru.

Cik man ar Alvi iznāca runāt, viņ� vienmēr vai nu peldēja sarp saulainiem nākotnes mākoņiem, vai stāvēja līdz kaklam tagadnes purvā rāvā. Svārsta princips. Nē � glu�i muļķis viņ� nebija. Kāda vietējā tautas filozofa domas par �o puisi skanēja pavisam īsi: �Tādi kā viņ� nav piemēroti mūsu dzīvītei, viņi ir citas pasaules cilvēki.� Sājā atzinumā skan sava patiesība.

Nereti ta�u dzirdam frāzi: �Tas cilvēks neprot dzīvot.� Kas aiz �īs īsās atziņas slēpjas? Da�reiz saka �naivie fantazētāji�, �vēja ķērāji� utt.

Alvis, lai cik tas nebūtu paradoksāli, ar visu savu dzer�anu un skraidī�anu pa da�ādām darbavietām savās dziļākajās cilvēciskajās kvalitātēs varbūt bija pat labāks nekā daudzi, kuri viņu nosodīja, darba vietas regulāri nemainīja un �ņabi iedzēra tikai retumis.

Un ko tad viņ� patiesībā gribēja. Labi dzīvot, par savu darbu saņemt atalgojumu, kas nodro�ina sabiedrībā pastāvo�ās komforta normas, būt cienītam, atzītam, no citiem neatkarīgam, mū�īgu sīkumu un aizspriedumu nenomāktam � vai tās galu galā nav glu�i normālas jauna cilvēka vēlē�anās? Var jau pārmest, ka pārāk liels akcents likts uz rubli, uz mantu. Kur tad paliek tik cildinātās garīgās vērtības?

Bet, pirmkārt, aptaustāmais, ar acīm skaidri saredzamais jaunam cilvēkam gandrīz vienmēr izvirzās priek�plānā, un kur nu vēl tādam, kur� nav īpa�i mērķtiecīgi virzīts pie gara bagātībām. Un, otrkārt, � arī Alvja dzīves pieredze to apliecināja � tie, kas nododas garīgam un kultūras darbam, paliek ēnā, viņi dzīvo sliktāk nekā tie, kas liek lietā muskuļu spēku. Uzskatāms piemērs bija viņa mātes � bibliotekāres dzīve.

�Viņai visu mū�u nekā nav bijis un nebūs. Katra mēne�a beigās pārskaita makā savas kapeiciņas un ņaud, ka vairs nav ko uz zoba likt. Un kā viņa ģērbjas! To pa�u veco grie� un pār�uj, ja kaut ko pērk, tad nocenoto pre�u veikalā. Vai viņa kaut reizi ir ar taksi braukusi? Vai mājā ir kāda kārtīga mēbele? Kauns draugus viesos aicināt. Mana mutere pat sapņos nevar iedomāties, teiksim, personīgo ma�īnu nopirkt. Un kārtīgu dzīvokli arī viņa nekad nedabūs. Viņa ir muļķe, viņa neapjēdz, ka visi par viņu smejas. Vai viņa neredz, kā cilvēki dzīvo? Ceļ savrupmājas, brauc �iguļos un volgās, ceļo, ģērbjas importā, restorānos pasē�. Bet viņa tikai pa savu sapelēju�o grāmatu būdu un pa ķēķi,�� tā par māti sprie� dēls. Ar no�ēlo�anu, nicinā�anu, pat dusmām, jo, cik viņ� nav runājis, � māte kā nesaprot, tā nesaprot.

Arī to, ka māte palikusi viena, ka vīrs � Alvja tēvs � no ģimenes aizgājis (Alvis tad bijis pavisam maziņ� un tēvu praktiski neatceras), dēls izskaidroja ar viņas neprasmi dzīvot.

� Un citu vīru viņa nekad nedabūs, kas tad nāks uz �ito bēdu kaktu, kas viņu vispār ievēros tajās aizvēsturiskajās �motkās-

� Bet mātei esi tu, palīdzi, atbalsti, un dzīvosiet labāk!

� Te nekā nevar līdzēt, te var tikai kopā nīkt. Es jau �o to dodu, bet tas neko nelīdz un nelīdzēs. Man vajag savu dzīvi, nevis tupē�anu blakus mammai.

Alvis jutās apkrāpts un jau no mazām dienām notiesāts. Viņam nebija starta laukuma. Ja citiem tas vairāk vai mazāk asfaltēts, varēja ieskrieties, tad viņam atvēlētas tikai bedres un dubļi, nekāds ieskrējiens neiznāk.

Protams, pamatoti var iebilst, ka nekas nekrīt no gaisa, bet nāk lēni ar neatlaidīgu darbu, pūlēm, pacietību un taupību. Strādā, pamazām izvirzies, iegūsti līdzcilvēku cieņu un stāvokli sabiedrībā, un pēc gadiem arī Icv būs gan lielāka alga, gan ma�īna, gan mēbeles, gan dzīvoklis.

Daudzos gadījumos tā notiek, piemēri noteikti atradīsies. Bet ne vienmēr. Ne mazums piemēru apliecina, ka notiek arī pretējais. Alvim alla� bija pie rokas ierastais trumpis � mātes dzīve. Vai viņa nestrādāja, vai nebija apzinīga un centīga, vai mājās neglabājās vairāki goda raksti, kas saņemti par priek�zīmīgu darbu? �Ar tiem papīra gabaliem var tikai ateju iztapsēt, tie ir priek� muļķiem,� dēls ņirdza.

Bez tam Alvis nevēlējās, pareizāk � nespēja iedomāties lēnu un ilgu ceļu līdz turībai vai, kā viņ� izteicās, �normālai cilvēciskai dzīvei�. Viņam to vajadzēja sasniegt ātri, jo: �Ko tas līdz, ka man vecumā, tikai tad, kad drīz vien bū�u stulbs pensionārs, sāksies, normāla dzīve. Es gribu dzīvot tagad, jaunībā.� Un viņ� smīnēdams skaitīja visādus pantiņus un lozungus, kuros apjūsmotas jaunatnes iespējas un solīts, ka tuvākajā nākotnē, drīz pēc skolas beig�anas, sagaidāmi visādi labumi, ka visi ceļi pavērti, atliek tikai iet kā pa puķu dārziņu un priecāties vienā gabalā. Laikam jau pusaud�a gados viņ� diezgan cie�i bija ticējis tādiem solījumiem.

Nevarētu teikt, ka �is jaunais cilvēks būtu nepra�a vai sliņķis.

�Esmu strādājis vai desmit vietās, bet visur viens un tas pats. Ve�i jaunajiem atmet vissliktāko, visneizdevīgāko darbu, nekā nopelnīt nevar. Pa�i zog un haltūrē vienā gabalā, bet mani māca, kā dzīvot, un sūta pēc pudelēm. Kas es viņam esmu, kaut kāds izsūtāmais antiņ�? Un nekad nekā nav, cik dienu tā par velti nonīkts. Ne mehānismu, ne materiālu, ne kārtības.�

Vīlies valsts darbā, Alvis metās uz privāthaltūrām, taisīja sīkus remontus, būvēja dārza mājiņas, ar �o to mēģināja paspekulēt. Pēdējais gājiens viņam lāgā nepadevās, nebija vajadzīgā ķēriena, gadījās, ka pa�u ap�mauca. Un visur arvien bie�āk viņa ceļu krustoja grādīgo dzērienu pudeles, tas notika it kā pilnīgi automātiski un neizbēgami. Ej kur iedams � visur priek�ā

trauks. Un kā tu pats nenopirksi, ja to nemitīgi dara citi, ja visur, kur vien piesēdies, kāds jau aicina pacelt glāzi. Jā, � tajā vidē, kur viņ� apgrozījās, �is likums valdīja kā pati par sevi saprotama nepiecie�amība.

Reibums atpestīja, pacilāja, uz mirkli ļāva sasniegt to, kā nebija, būt tam, kas viņ� tikai vēlējās kļūt. ' Ieraujam, zēni! Un pasaule pēk�ņi nelikās tik pelēka, j dzīve tik bezjēdzīga. Nē, nē, tā bija glu�i jauka � un jautra, gan jau rīt, gan jau pavisam drīz viss būs kārtībā. Vēl viens derēja, kas aiztecēs pakaļ? Viena haltūriņa, otra, un skaties � viņ� nopirks dzīvokli, nu � vismaz istabu. Un cik tad maksā vāģis? Lietotos ļ tagad var dabūt par trim �etriem tūksto�iem. Gan viņ� � saremontēs, atjaunos, brauks un dzīvos tāpat kā tie noliktavu pārziņi, �veicaru un veikalu vadītāju dēliņi, kuriem tētiņi dzīves ceļu noasfaltēju�i, kuriem turība un rubļi ripo pretī kā pasakā. Vai kā tie kungu bērni, kuru tēvi lieli priek�nieki visādās komitejās un ministrijās, tādiem valsts volga ar visu �oferi pie durvīm un tētiņa amats nolīdzina katru ceļu � ej, pa kuru gribi, � sagaida klanoties, mīlīgi smaidot un atgādinot: �Jā, jā, pazīstam, kā nu ne, jūsu tēvs ta�u ir biedrs Visvaldis Jazepovi�s. Tik labs un gudrs cilvēks.

Ja drīkst lūgt, pasveiciniet viņu no manis!�

Reizēm viņ� mēģināja iekrāt, kaut ko atlicināt, bet nekad tas neizdevās. Jo krāt un taupīt vajadzēja ilgi, gadiem, bet to Alvis nespēja, un viņa dzīves stils un apkārtne nepieļāva �ādu ceļu.

Reiz viņ� brīnumainā kārtā bija sadzinis un sataupījis diezgan glītu summiņu un mēģināja nopirkt visvairāk kāroto � vienistabas dzīvoklīti. Protams, par kaut kādām uzņem�anām dzīvokļu rindās puisis nevarēja pat sapņot, tādēļ viss bāzējās uz naudas spēku, uz noderīga cilvēka atra�anu, kas dzīvokli par attiecīgu kompensāciju �izkārtos�. Nodomātais neizdevās, viņu neviens neņēma nopietni, viņ� nebija tas cilvēks, kas ar kukuļa palīdzību varēja cerēt tikt pie sava sapņa. Viņu glu�i vienkār�i palūdza vākties pat tie cilvēki, kas citiem �ādā veidā labprāt �izpalīdzēja�. Jo viņ� ta�u nebija nekas � tuk�a vieta, kaut kāds pui�elis no ielas, kas naudu dro�i vien zadzis. Tā arī viņam pateica un brīdināja, ka izsauks miliciju. Bet zagt Alvis nezaga, tik tālu viņ� vēl nebija ticis un nepaspēja tikt. j

Vissāpīgākā Alvim bija atziņa, ka viņa rokās pat naudai nav nozīmes. Tik pielūgtā un ilgotā varenā svira, kas palīdzēja citiem, nonākot viņa īpa�umā, izrādījās nespēcīga. Nē � viņ� patiesi nebija piemērots dzīvei, viņ� netika tajā iek�ā, bet bija notiesāts mū�īgā malā stāvētāja liktenim. Viņ� neprata dzīvot, ne pacietīgi strādājot un iztiekot no savas aldziņas, ne parazītiski pa nelikumīgiem ceļiem naudu rau�ot. To apzināties bija baigi, pat neizturami.

Un Alvis triecās ar taksometru no savas mazpilsētiņas uz Rīgu un atkal atpakaļ, sēdēja restorānā, pasūtot pa�u dārgāko un dodot krietnu dzeramnaudu, viņ� kaut brīdi gribēja justies kā stāvokļa noteicējs, kā cilvēks, kas to visu var atļauties kā pa�u par sevi saprotamu. Ta�u �ie saldie mirkļi deva mierinājumu tikai īsu brīdi, jo arvien asāk Alvis izjuta, ka viņ� tas nav, ka tā ir no�ēlojama spēlīte. Viņ� diem�ēl vairs nebija pusaud�a vecumā.

Ar ierasto �ņabīti nepietika, lai kompensētu savu neatbilstību dzīvei, savu nespēju tajā iekļauties. Alvis atrada spēcīgāku līdzekli bēgsanai_ no īstenības. Viņ� runāja arvien mazāk, vārdu vietā lūpās iezīmējās nīgrs smīns. Pat mātei pārmeta retāk, viņa ta�u bija tik tālu no spējas kaut ko nopietni aptvert, ka runā�anai un skaidro�anai nebija nekādas nozīmes. Ja dzīve smējās par viņu, tad viņ� varēja glābties vienīgi ar to, ka ņirdza tai pretim. Bet tas padevās grūti. Arvien bie�āk vajadzēja glābties narkotiku izraisītajās mirā�ās un lietot to pa�u �ļirci, kuru māte reiz nejau�i ieraudzīja.

Bija Alvim arī da�i paziņas. Ne draugi, tas būtu pārāk krā�ņi teikts, draugu viņam nebija. Ta�u sava pajumte ārpusmājas darbībā bija vajadzīga, un tie, kas tādu uz brīdi varēja pie�ķirt, kļuva viņa sarunu un kaifa biedri. Arī viņiem nekā daudz nebija, tomēr mazliet vairāk nekā Alvim. Kopmītņu istabiņas, atsevi�ķa telpa vecāku dzīvoklī, kāds kakts pie pazīstamām meitenēm � viņas ta�u vienmēr ir aj* mīkstākām sirdīm. Tur ieslīdēja un mitinājās arī Alvis. Ar sajūsmu viņu neviens nuzņēma, drīzāk pacieta kā neizbēgamu apgrūtinājumu. Arī to Alvis laikam saprata. Parastā maksa par viesmīlību bija tā pati pudele vai narkotikas, kuras saslavēja un iemācīja lietot viens no �ādiem gadījuma paziņām.

�Nezinu, nekā nesaprotu,� sacīja māte. �Esmu ta�u dēlu mācījusi tikai uz labu. Nekad man nav likusies svarīga liela manta un nauda. Saprotams, mana aldziņa patie�ām ir ļoti niecīga, bet vai tad viņ� nav ar to pa�u mazumiņu uzturēts un apģērbts. No kurienes viņā tāda lieluma mānija un nicinā�ana pret vienkār�u, pieticīgu dzīvi? Varbūt visvairāk audzinā�anā pietrūcis vīrie�a roku un prāta, bet kur lai to vīrieti ņem? Tie�i dēla dēļ arī es pati esmu palikusi vientuļa, neviens īpa�i nekāro pēc sievietes, kurai bērns pūrā. Bija man jaunākos gados, pēc tam, kad vīrs mūs pameta, savi pielūdzēji, bet tas pats Alvis viņus atbaidīja no precē�anās. Un vai patēvs pret sve�u puiku izturētos labi? Par visu, ko es saku, dēls ņirgājas. To vien dzirdu: �Tu esi dumja, tu nekā nesaproti.� Kad saku, ka viņ� pats ir dumj�, dēls atmet ar roku un iziet pa durvīm. Esmu viņu centusies radināt pie grāmatām, un nevarētu teikt, ka Alvis maz izlasījis, bet arī literatūrā viņ� meklē tikai apstiprinājumu savām domām. Bie�i man nolasa priek�ā kādu gabalu, kur notēlota bagātu cilvēku dzīve, un prasa, kā man patīkot, bet pats smīn. Kad stāstu, ka rakstnieki un dzejnieki nekad nav turēju�i mantu pirmā vietā, viņ� smej pilnā kaklā. Vai tad es nesaprotot, ka tā tikai tāda muļķo�ana? Ja maks pilns, tad varot arī to garīgo bagātību pielūgt. Vai es zinot, cik tie skrīvētāji pa�i par saviem pantiņiem un stāstiņiem saņemot? Tūksto�us. Un vai kāds no sava honorāra esot atteicies, lai paliktu jaukajā nabadzībā? Lai nosaucot kaut vienu. Saprotams, es nosaukt nevarēju, un dēls rēca pilnā kaklā: �Mamm, kāda tu esi muļķe, nē � patie�ām, tādu zosi var pameklēt.� Mēģināju viņam stāstīt, ka mūsu valstī neviens cilvēku nevērtē pēc bagātības, ka tikai kārtīgs darbs ir cieņā. Sacīju, ka visi mani vienmēr ir uzskatīju�i par godājamu cilvēku. Tad viņ� lika pirkstu pie galvas un grozīja tā, ka domāt, vai caurumu izborēs tai savā paurī. �Nē � tu gan esi vienreizēja! Vai tu tie�ām neredzi, kas apkārt notiek? Katrs ņem, blēdās un rauj, kur var, un visi tie skaistie pātari par to sajūsmīgo godīgo darbu ir tikai priek� muļķiem un maziem bērniem. Ar tiem māna tādus kā tevi, lai jūs paliktu tikpat dumji arī uz priek�u un par kapeikām vergotu tālāk. Kas tu, mamm, esi, kaut kāda vājprātīga Staļina laika komjauniete vai mūsdienu cilvēks? Nē, man kauns, ka es tevi pazīstu!� Lūk, tā mēs sarunājāmies.�

Arvien bie�āk Alvis gulēja savā gultelē istabas kaktā un skatījās griestos nekā neredzo�ām acīm. Piecēlās, ieēda mātes gatavotas vienkār�ās pusdienas vai vakariņas un, nekā neteicis, kaut kur pazuda. Da�reiz uz dienu, da�reiz uz nedēļu. Atgriezies atkal iegāzās gultā, pīpēja savu �Astru� un pat neatbildēja, kad māte pārmeta, ka tos dūmus un smirdoņu vairs nevar ciest. Un reiz pēk�ņi ieprasījās:

� Kāda ir visvieglākā nāve?

� Ar sirdstrieku, � māte atbildēja. � Ja tu, dēls, �itā turpināsi, tad man drīz tāds gals pienāks.

� Ha! Nebaidies, tu vēl �itajā idiotu pasaulītē dabūsi krietni padzīvot. Apsolu, ka tavu dzīvi ilgi vairs netraucē�u. _x

Viņ� piecēlās un, nekā neteicis, aizgāja. Arā bija auksts ziemas vakars. Nu jau vairākas dienas termometrs rādīja mīnus divdesmit grādu.

Pēc nedēļas bibliotēkā ieskanējās telefons. Zvanīja no Rīgas. Kāda oficiāla balss vaicāja Alvja mātes uzvārdu, apvaicājās, vai pilsonis tāds un tāds ir viņas radinieks, un paziņoja, ka minētais pilsonis ir miris un atrodas morgā.

Viens no Alvja paziņām vēlāk mātei stāstīja: �Ta viņ� jau sen par �ito runāja. Kad modās no kaifa, arī tad, kad trieca �prici vēnā. Mēs, ko tad mēs varējām � viņ� bija gudrāks par visiem. Teicām jau, lai ierauj un �pricē bie�āk, lai neko neņem galvā, bet �is tik maļ savu. Tovakar, kad aizgāja, prasījām, uz kurieni �āpos. Pasmīnēja un noteica: �Tālu.� Bija tepat pagalmā iegūlies sniega �upā tūliņ aiz mēslu konteineriem. Bet tonakt rādīja mīnus 25. To ka nosal�ana esot viselegantākais ceļ� pie Pētera, viņ� bija kaut kur noskaidrojis.�

Vai Alvis sāka dzert un lietot narkotikas tādēļ, ka nederēja dzīvei, vai nederēja dzīvei tādēļ, ka dzēra un lietoja narkotikas, to pateikt grūti. Viens noteikti ir skaidrs � apreibinā�anās ievērojami un būtiski paātrināja grim�anas procesu un neļāva saņemties, neļāva nopietni un pa īstam cīnīties ar savu dzīves grūtībām, nepiemēroto raksturu, izrauties no neauglīgas sapņo�anas un beidzot kaut ko pacietīgi un mērķtiecīgi darīt par spīti visam tam ļaunumam un meliem, kas dzīvē, protams, pastāv.

Kad Alvi glabāja, aiz viņa zārka, ko nesa algoti cilvēki, gāja tikai māte un arodbiedrības norīkota sie-

viete � oficiālā līdzjutēja, kas nemitīgi tīstījās ka�okā. Bija milzīgi auksts, un tas atturēja citus ziņkārīgos. Vīri par kapa rak�anu sākumā prasīja virscenu, tikpat kā akmenī jākaļot. Kad māte raudot izstāstīja, ka jau tā vai uz gadu parādos iekritusi, pielaidās un atmeta ar roku. Nu, labi, iztik�ot, galu galā ta�u savējam viņsaules kambari taisot.

V. Jaksons. Darbs un peļņa, pienākums un tiesības. Lūk, pirmās .problēmas, par kurām jādomā, ielūkojo ties Alvja dzīvē. Tas, ka tā sauktajai darbaudzinā�anai ir jāsākas ne vēlāk kā 4 gadu vecumā, kad mūsu sen�i sāka savas darba gaitas kā ganiņi, ir skaidrs katram reāli domājo�am cilvēkam. 14�18 gadus vecam akcelerātam pat vesels bars darbaudzinātāju darba tikumu vairs neieaudzinās. Vislabākais, uz ko viņi var cerēt, ir pamodināt* materiālo ieinteresētību � meklēt vienalga kādu, bet izdevīgu darbu un darīt to vienalga kā, lai tikai labi nopelnītu. Prieks ir par peļņu, bet ne par darba rezultātu, nemaz nerunājot par pa�u darba procesu.

Daudziem pusaud�iem, jaunie�iem, arī pieaugu�ajiem trūkst ne tikai darba tikuma, viņiem nav pat īsta priek�stata, kā tiek pelnīts �lielais rublis� (protams, es runāju par godīgu darbu). Gadu desmitiem ir radīts priek�stats par to, ka daudz naudas var nopelnīt tikai krāpjot, spekulējot, atrodot izdevīgus �robus� � tas ir, bez sevi�ķa darba. Un miljonāri ārzemēs, tas jau nu pats par sevi saprotams, tikai dzer, ēd, guļ un grābj miljonus (apmēram tā to iztēloja arī oficiālā propaganda).

Cilvēks uzsāk audzēt puķes, dārzeņus, labot ma�īnas, bet drīz atskārst, ka tas ir smags darbs, bie�i bez brīvdienām un svētku dienām. Atkārtoju, es nerunāju par uzpircējiem, pārpircējiem un tamlīdzīgiem ierāvējiem. Izrādās, ka pat daudzi nobriedu�i cilvēki, iesaistīju�ies kooperatīvā, kurā tie pelna vairāk par 1000 rubļiem mēnesī (CT raidījums par zelta raktuvēm), ilgāk par 2�3 nedēļām �o darba slodzi neiztur. Parasti neiztur nevis fizisko, bet morālo slodzi � nepārtraukto darbu.

Tagad mēs uzzinām, ka arī daudzi miljonāri strādā � daudz un reizēm bez brīvdienām.

Ar to es nebūt negribu teikt, ka dzīves jēga ir tikai darbā un naudas pelnī�anā. Es runāju par ilūzijām, bet kur ir ilūzijas, tur ir arī �zaudētās ilūzijas�. Tā, domā-

jams, bija arī ar Alvi, kur� nolēma, ka ar �haltūrām� viegli nopelnīt.

Bet būtu nepiecie�ams ieskatīties vēl dziļāk. Ko �ie jaunie�i grib sasniegt � materiālo labklājību? Arī tas, protams, nemaz nav slikti. Bet vai ar to vien nav par maz? Ja pārticība sniegtu dzīves piepildījumu, tad nebūtu alkoholiķu, narkomānu un noziedznieku no �labi situētām� ģimenēm, par miljonāriem nemaz nerunājot. Nāk prātā intervija ar vienu visumā pozitīvu puisi J. Podnieka filmā �Vai viegli būt jaunam?�. Stāstot par saviem nākotnes nodomiem, �is jaunietis vispirms nosauca iespēju iegādāties ma�īnu, vasarnīcu un tikai pēc tam runāja par labu darbu. Bet vai tas viss nav par sīku? Kur jaunības lielie mērķi, ideāli, fantāzijas lidojums? Un kas notiks tad, kad �ī maksimālā programma tiks izpildīta?

īsts pretspēks jebkura veida antisabiedriskai darbībai ir lieli, tālejo�i mērķi, nevis tikai savu vajadzību apmierinā�ana. Ir jābūt domai par pēctecību � sākot no bērniem un beidzot ar tautu un visu pasauli. Ir jābūt un jātic idejām, ideāliem, jābūt pa�cieņai, jābūt dārgam savas ģimenes, savas tautas godam. Bez �īm_ idejām, atbildības sajūtas par sevi un apkārtējiem cilvēks ir neaizsargāts visu iespējamo netikumu priek�ā. Un tā tas ir ne tikai nobriedu�am cilvēkam, bet tas sākas jau agrā bērnībā, sākas no atbildības par savu lelli, kaķīti, puķīti, no cieņas un mīlestības pret vecākiem. Sākas no tā, ka bērns nedara sliktu nevis tāpēc, ka viņam ir bailes no vecākiem, bet tāpēc, ka viņ� negrib tos sāpināt.

Alkoholu bie�i lieto aiz prieka, bēdām, pieraduma, tradīcijām, bet Alvis, manuprāt, apzināti aizgāja no vienām_ sagruvu�ām ilūzijām pie otrām � narkotiku izraisītām. Un pēc tam apzināti � nāvē.

Turpinot domu par narkomānijas un toksikomānijas profilaksi, ir jārunā par veselīgas dzīves presti�u, par garīguma, kultūras un arī vesela, skaista ķermeņa presti�u. Sākumā ir pat ļoti labi, ja tas kļūst par modi. Tādēļ, manuprāt, pēc iespējas pla�āk jāatbalsta jebkura jaunie�u iniciatīva. Normālā neformālā jaunie�u apvienībā negatīvajam vajadzētu atmirt pa�am (jaunie�iem var palīdzēt to saskatīt). Masveida aizliegumi ir radīju�i vienaldzīgo paaudzi. Un vienaldzība ir visbīstamākais.

Noskatījies daudzas televīzijas pārraides par da�ādu jaunatnes klubu likteni, ievēroju vienu likumsakarību. Tajos gadījumos, kad jaunie�iem nav dziļāku intere�u un noteiktu mērķu, pats skaistākais, pilnvērtīgākais ir bijis kopīgais darbs, iekārtojot kluba telpas. Tad bija sapņi un runas: �mēs organizēsim kaut kādus pasākumus, rīkosim kaut kādas tik�anās utt.�. Pēc tam izrādījās, ka organizēt pilnvērtīgu, interesantu brīvā laika izmanto�anu nemaz nav tik viegli un vienkār�i. Bez darba, bez mākas viss paliek �kaut ko un kaut kā� līmenī. Drīz rodas tuk�ums, kurā var sākt iezagties nevēlamas tendences � atrast izklaidē�anos vienkār�ākā veidā. Un to nu nedrīkst pieļaut.

�cīnītāji par taisnību�

A. Dripe. Liela jaunie�u grupa � tuvu pie simta � dzīvo prie�u me�ā netālu no Rīgas. Teltis, ugunskuri, katli ēdiena vārī�anai, turpat upe, var peldēties, arī �oseja blakus, �nobalsojot� var braukt, uz kuru pusi vēlas. Vecums tā no 15 līdz 20 gadiem, vairākums jaunekļu, meiteņu kāda tre�ā daļa. Skaisti � lai mūsu nākotnes kalēji veselīgi atpū�as, lai izklaidējas pēc cītīgās mācī�anās klasēs un auditorijās!

Un cik ārkārtīgi pla�s dzīvesvietu diapazons, no kurienes tikai nav �urpu brauku�i �īs nometnes dalībnieki! Protams, Maskava un Ļeņingrada, bet vēl Omska, Tom-ska, Murmanska, Kijeva, Ļvova, Arhangeļska, Sver-dlovska, Ufa, Minska, Kaļiņingrada utt. Kāda tautu un novadu draudzība! No Latvijas gan pa�laik te nedzīvo neviens, bet pirms neilga laika kāds pārītis bijis. Arī tagad da�reiz no Rīgas uz brīdi viens otrs atbraucot.

Bet kādēļ �ie jaunie�i uz apmeklētāju grupiņu skatās tik drūmi, pat naidīgi? Kādēļ izpaliek rokas spiedieni, draudzīgi smaidi?

Ak tā � viesu vidū redzams milicijas pārstāvis ar suni. Un vēl te ir ārsti narkologi. Ar trenētu skatienu viņi vērīgi raugās pusaud�u un jaunie�u sejās, bet sunītis tikmēr ostās ap teltīm. Un tie�ām � pāris teltīs narkotikas tiek atrastas, bet dakteri vairākus �atpūtniekus� lūdz iekāpt autobusā bezmaksas braucienam uz Rīgu, lai laboratorijā izdarītu pārbaudi,

Jaunie�u sa�utums un noraidījums sasniedz galējo robe�u: �Par ko?�, �Kādēļ?�, �Kādas jums tiesības?�, �Jūs pārkāpjat konstitūciju�. Fiziska preto�anās izpaliek, jaunie cilvēki tura zem sava goda saķerties ar kaut kādiem mili�iem un dumjiem dakteriem. Lepni paceltām galvām un nicino�u smīnu sejās viņi kāpj autobusā.

Analīzes un medicīniskā izmeklē�ana prasa laiku, un man rodas iespēja aprunāties ar da�iem brīvās me�a dzīves cienītājiem.

16 gadus veca meitene no Maskavas.

�Jā, es sevi pieskaitu pankiem, lai gan ne pilnīgi. Panku rupjību es neatzīstu. Bet vispār � kas pankos slikts? Nē � narkotikas es nelietoju. Vispār mēs neviens nelietojam. Mēs gribam brīvību un vienlīdzību. Kāpēc mūs traucē? Nav jau pirmā reize.�

Kad atkārtoti uzsveru, ka narkotikas ta�u tika atrastas un arī. pati viņa tās lietojusi, meitene pielai�as tiktāl, ka atzīst � varbūt da�i tie�ām lietoju�i, tikai da�i, bet viņa nekādā gadījumā, tā esot ārstu kļūda, nepareiza izmeklē�ana.

� No kā jūs pārtiekat?

� No ogām un sēnēm, meitene lepni paziņo, � me�ā salasām.

� Un tie�ām no tā, cik me�ā salasāt, jums pietiek?

� Saprotams, mēs daudz neēdam.

� Un ko vēl jūs darāt bez ogu un sēņu lasī�anas un ē�anas?

� Diskutējam. Par visu ko, bet visvairāk par brīvību un taisnību. Vel sauļojamies un peldamies. Zēni ar meitenēm kopā un kaili. Kas tad tur slikts? Jūs varbūt nezināt, bet ārzemes visi cilvēki sen jau tā dara. � Viņa uz mani paskatās ar pārākumu.

� Zinu, zinu, tikai visi gan tā nedara. Jūs esa bijusi ārzemēs?

� Nē, kas tad mani tur laidīs. Bet es tāpat esmu informēta.

17 gadus vecs zēns no Tomskas. Viņa krosenes cauras, īk�ķi lien ārā. Ap roku sīku krāsainu pērlī�u aproce.

�Es jau tre�o vasaru tā klīstu apkārt. Baltijā esmu otro reizi. Mēs pa visu Savienību klīstam. �Balsojam� ma�īnas. Nedaram nekā slikta, kāpēc gan nevar dzīvot brīvībā? Pankus es neatzīstu, drīzāk esmu tuvu hipi-

ļlem. Mēs te cits citu pazīstam, dzīvojam kā brāļi un māsas, ar visu dalāmies. Nē � narkotikas mēs nelietojam, izslēgts.�

Puisis ir ļoti runīgs, acis drud�aini spīd, viņ� dzīvi �estikulē, reizēm pielec no krēsla kājās, tad atkal apsē�as.

�Gribu būt dabā, grib iet pats savu ceļu, nevis pa to plato �oseju, kur visi staigā. Viņi ir tur � tajos putekļos un troksnī, bet es �eit � malā, bet augstāk par viņiem,� viņ� rāda ar rokām. �Es klausos putnu dziesmās. Es neatzīstu tās laika pavadī�anas formas, kas apmierina vairumu. Nedomājiet, ka esmu kāds muļķis, mans tēvs ir zinātņu kandidāts.�

� Bet kā ar narkotikām? � es viņu atkal pārtraucu.

� Ko jūs?! Nekādu narkotiku!

� Tika ta�u atrastas.

� Nu, varbūt kāds, pa kluso. Es nekā nezinu.

�- Tu saki, ka mīli dabu, bet jūsu bars ta�u dabu iznīcina. Nometnes apkārtnē ir aplauzti koki, priedītes nocirstas krū�u augstumā.

� Nē! Mēs to nedarām. Mēs tikai sausos zarus

lasām.

� Un vai jūs tie�ām iztiekat vienīgi no mellenēm un

sēnēm?

� Nu � tā glu�i nevarētu teikt. Da�i iet un iepērkas tuvākajos veikalos.

� Un pa�i neapkalpojas tuvākajos sakņu dārzos?

� Ko jūs!?

� Un meitenītes visi mīlat kopīgi?

� Tā glu�i nevarētu teikt. Katrā ziņā ne jau visas.

18 gadus veca jauniete no Ļeņingradas.

�Mūsu aizturē�ana nav likumīga. Bez prokurora sankcijas nedrīkst aizturēt ilgāk par trim stundām, bet nu jau pagāju�as turpat �etras. Vai mēs neesam cilvēki? Un pirms pāris dienām jau pie mums me�ā ieradās mili�i un kārtības sargi. Viņi izturējās ļoti rupji, pat sagāza paris teltis.�

Tādā garā jaunā sieviete runā labu brīdi. Es dabūju noklausīties atmiņas par da�ādiem starpgadījumiem ar miliciju gan �eit, gan citās republikās un gala slēdzienu, ka milicijā iet strādāt tikai deģenerēti elementi, kas neat�ķiras no noziedziniekiem. Atgādinu, ka neesmu milicis, un ievirzu sarunu uz narkotiku lieto�anu.

� Kādas muļķības! Es narkotikas nelietoju.

� Bet nometnē vispār tās tiek lietotas.

� Es par to nekā nezinu.

� Vai jūs atzīstat zēnu un meiteņu grupveida seksuālo kopdzīvi?

� Lai katrs dara, kā grib. Man personīgi ir tikai viens vīrietis.

�Batja�, bārdains, patukls, jauns vīrietis no Maskavas (apmēram 25 gadus vecs).

�Nē, es neesmu nekāds vadonis. Pie mums nav vadoņu, visi vienādi. Mēs atzīstam vienu taisnību. Katrs var izteikt savas domas un tās aizstāvēt. Mēs sē�am ap ugunskuru un diskutējam. Katrs var pie mums atnākt un brīvi aiziet.�

� Kāpēc jūs izvēlējāties tie�i �o me�u pie Rīgas? Vai tad pie Maskavas me�u nav?

� Te mums patīk vislabāk, bet mēs esam dzīvoju�i arī citur. Mūsu mājas ir visur. Baltijā tomēr cilvēki ir attīstītāki. Vismaz līdz �im tā bija, bet tagad mūs traucē ari �eit. Es divas naktis neesmu gulējis. Mili�i mums piesienas pilnīgi par velti. Mēs mīlam dabu un gribam dzīvot dabā.

� Vai nometnē ir mazgadīgie?

� Nezinu, mēs nevienam nekādus dokumentus neprasām, mēs esam brīvi cilvēki.

� Vai vecāki zina, kur viņu dēli un meitas atrodas?

� Es jums teicu � mēs esam brīvi cilvēki, mēs neapgrūtinām cits citu ar tādiem jautājumiem, mēs cīnāmies par kopīgu pasaules taisnību.

� Kā �ī cīņa izpau�as?

� Ar domu spēku.

Pienāk ārste kopā ar jaunieti no Ļeņingradas. Viņa nes analī�u rezultātu lapas. Konstatēts, ka abi, kā ļeņingradiete, tā Batja no Maskavas, lietoju�i narkotikas.

� Absurds! � Batja iesaucas. � Tā nav taisnība! Paskatās griestos un ieraksta.

� Nē, patie�ām, kāda cūcība! Mēs esam apmeloti! � jaunā sieviete izskrien no ārstu istabas koridorā, kur uz grīdas sēdus un pusguļus izlaidu�ies taisnības cīnītāji sadriskātos d�insos, pērlī�u virknēm ap rokām un kaklu.

�- Varbūt no tiesas ieviesusies kļūda? � jautāju ārstei.

Nekādā ziņā. Viņi ta�u melo kā no grāmatas. Trijiem ir galīgi sabakstītas vēnas, pēc tā vien jau var pateikt. Pārējie sariju�ies da�ādas tabletes.

Un tagad bez kaislībām paskatīsimies no malas uz �o me�ā dzīvojo�o jaunie�u baru, mēģināsim objektīvi pavērtēt viņu darbības plusus un mīnusus.

Pirmajā brīdī �ķiet, ka taisnība it kā ir jaunie�u pusē. Patie�ām, kas gan slikts, ja dzīvo brīvā dabā svaigā gaisā teltīs, ja vasarā sakrāj spēkus ziemai, draudzējas, diskutē, kolektīvi peldas, kolektīvi vāra un apēd izvārīto.

Bet, ja ielūkojas nometnes īpanībās un tradīcijās dzi]āk, tik jauki vairs neliekas.

Milicija un ārsti pievērsa uzmanību �im neformāla jam grupējumam ne jau bez iemesla. No apkārtējo ciematu iedzīvotājiem ienāca daudzas sūdzības. Kāda sieviņa, me�ā sēņojot, nejau�i uzdūrās jaunie�u tel�u pilsētiņai un gandrīz dabūja trieku, ieraudzījusi ap uguskuru dejojo�us kailus abu dzimumu jaunie�us. Labi, nerunāsim �oreiz par to, cik pareizi vai nepareizi bija lauku tantiņas uzskati par to, kā pienākas vai nepienākas uzvesties sabiedrībā. Galu galā, ja jaunie ļaudis tik ļoti mīl kailumu, tā ir viņu darī�ana. Un jaunībā cilvēki patie�ām neizskatās slikti, ne jau velti gleznotāji tos kailus attēlo savos audeklos un skulptori izkaļ akmenī. Bez tam �īs dejas notika ne jau sabiedriskā vietā, bet me�ā.

Nelaime tikai tā, ka ar kopīgām kaildejām darbība nebeidzās, bet sekoja turpinājums daudz būtiskākā saskares formā. Un, kaut arī Batjas cieņa pret brīvību it kā būtu apsveicama un nicinā�ana pret sausiem dokumentiem saprotama, nedrīkstam aizmirst, ka nometnē dzīvoja arī nepilngadīgie, par kuru iesaistī�anu �ādās izdarībās paredzēta kriminālatbildība. Diem�ēl �ajā vecumā cilvēks vēl nav spējīgs apzināties savas rīcības sekas, tādēļ viegli pakļaujas bara un autoritātes iespaidam. To var izmantot ļaunprātīgi. Un, kaut arī vairums se�padsmit, septiņpadsmit gadiņus jau sasniegu�i, nekāds prāta vecums tas vēl nav. Vai tad �īm meitenēm, kas ik dienas gāja no vienām rokām otrās, vēlākajā dzīvē nekādas �brīvās� nometnes sekas nebūs manāmas? Un es te mazāk domāju par venēriskām slimībām un ideālajiem apstākļiem to izplatī�anai, bet vairāk � par ētisko, morālo pusi. Nezin

vai pa�reizējā �brīvības cīnītāja� spēs ar sajūsmu stāstīt savai meitai, ka padsmitnieces gados vienā dienā piederējusi se�padsmit da�ādiem pui�iem (tāds bijis nometnes rekords meiteņu savstarpējā sacensībā par pirmo vietu �ai �sportā�). Un kāda cieņa pret sie-vieti radīsies zēnu vidū, ja tā tik viegli paņemama? Iespējams, ka visas meitenes ar �o �sportu� nenodar-bojās. Tomēr daudzas � jā. Un redzēja to visas.

Vēl apkārtējie iedzīvotāji �ēlojās, ka viņu mazdārziņos nezināmas personas norokot kartupeļus, aplasot sīpolus, gurķus un tomātus. Es neapgalvoju, ka to darīja vienīgi �cīnītāji� par vienu taisnību visai pasaulei. Bet darīt viņi to darīja. Jo iztikt tikai ar sēnēm un ogām ir neiespējami, pie tam tik naski ogotāji un sēņo tāji �ie jaunie�i nemaz nebija, lai pielasītu savai iztikai un vēl pārdotu tālāk (da�i jaunie�i to apgavoja). Naudas viņiem nebija nemaz vai bija ļoti maz. Ziņoja arī par to, ka pie autobusu pieturām un ciematu veikaliem redzēti sve�i, ar krellītēm apkāru�ies ubagojo�i pusaud�i. Viņi lūdza gan naudu, gan pārtiku. Varbūt tas ir labāk nekā zagt, bet nekā īpa�i iepriecino�a te saskatīt nevar. Pie tam ubagot vienmēr gāja pa�i jaunākie. �aubos, vai viņi pa�i to vēlējās, dro�i vien tas notika vecāko spiediena (pavēles?) rezultātā. Visi teicās tik ļoti mīlam dabu, bet nenoliedzami to postīja. Nometnes apkārtnē koki bija aplauzīti.

Par nometnē valdo�o vienlīdzību, taisnību un vadoņa varas trūkumu, ko tik skaisti aprakstīja Batja, var tikai pasmaidīt. Pa�u �taisnības cīnītāju� vidū patiesībā nekādas vienlīdzības un taisnības nebija un nevarēja būt. Pusaud�u psiholoģija izslēdz �āda stāvokļa iespējamību. Pusaud�i vēlas elku, viņi vēlas pakļauties un kalpot savam pielūgsmes objektam. Pusaud�u barā vienmēr izvirzās vadonis. Ja uz �o posteni pretendē vairāki, sākas neizbēgamas sacel�anās un strīdi. Arī �ajā barā tā notika ne vienu reizi vien, un nometnē bez Batjas bija vēl pāris citu vadonī�u, kas ar savām grupiņām no�ķīrās savrup, pat teltis cēla tālāk no galvenās apmetnes.

Batja gudri kritizēja mūsu sabiedrību un cilvēku sabiedrību vispār, norādīdams, ka, lai novērstu trūkumus, jāvaldot pilnīgai demokrātijai un jāvēr�oties pret cēloņiem, nevis pret sekām. Jaunie�i bēgot no pieau-

guso pasaules, no viņu ieviestās kārtības tādēļ, ka redzot tās melus un netaisnību. Varētu piekrist, tikai jājautā, ko tad pa�i jaunie atradu�i un liku�i vietā, vai viņu pieņemtais dzīves modelis ir pārāks un labāks par tik pa�pārliecināti kritizēto pieaugu�o cilvēku pasauli? Kāda ir �ī jaunatklātā �demokrātija� un �brīvība�, labi redzams no iepriek� stāstītā. Patiesībā �ī apmetne bija dīkdieņu un naivu fantazētāju bars, viņu vidū plauka nevis dzīvi apliecino�as un augstākā pakāpē ceļo�as idejas un darbības, bet tie�i pretējais � aiz cēli tuk�as un pārgudras spriedelē�anas maskas tika sabradātas elementāras, cilvēku sabiedrībā pilnīgi nepiecie�amas savstarpējo attiecību normas. Jaunie�i nevis cēlās aug�up, bet strauji grima bīstamajā visat-ļautības purvā, nekā derīga nedarī�anas mukulājā.

Dzīvi nevar pārveidot, no tās izvairoties, likteni nevar vērst labāku nestrādājot, nīkuļojot un tikai vārdos sevi pasludinot par labākas nākotnes pravie�iem. Ar savu bēdīgo galu �o patiesību vienmēr no jauna pierā dīju�i gan lielāki, gan mazāki pusaud�u un jaunie�u grupējumi visā pasaulē. Uzskatāms piemērs ir katram zināmie hipiji un panki. Un cik nav bijis visādu citu rnodīgu jaunie�u kolektīvu, kustību un strāvojumu, kas pacēlu�i cīņas karogu pret ļauno pasauli, bet drīz vien noslīdēju�i garīgā panīkumā, tuk�umā, izvirtībā un narkotiku ellē.

Pasīvi veģetējot un peldot pa�apmānā, neizbēgami rodas kāre pēc indēm, kas aizved halucināciju pasaulē. Tā ir aksioma. Varbūt vēl ne visi �cīnītāju� apmetnes dalībnieki bija nonāku�i līdz narkomānijai un da�i, sakot, ka viņi neko tamlīdzīgu nelieto, patie�ām nemeloja. Ta�u arī viņi stāvēja bezdibeņa malā, kurā varēja iekrist ja ne �odien, tad rīt. �ādos apstākļos ir ļoti grūti noturēties pretim kārdinājumam. Vienmēr ta�u kāds stāv blakus un aicina, vienmēr jādzird, cik tas ir labi. Gul�ņājot un tuk�i fantazējot, vēlē�anās pamēģināt aug augumā.

Vienīgais ceļ� uz aug�u ir darbs, aktīva rīcība, nevis pasīva slaistī�anās. Nevis bēgt no dzīves un aiziet sānis, bet iekļauties tajā un strādāt ar visu atdevi, reāli darīt cilvēkiem labu, nevis tuk�i prātot, ēst sēnes un zagtus karupeļus, plikiem lēkāt ap ugunskuru un iztēloties sevi par jaunas ēras supercilvēkiem.

Un vai iespējams būt brīvam un cēlam, darot sāpes

citiem, pie tam vistuvākajiem cilvēkiem? Vai �o pusaud�u vecākiem tur tālajā Omskā, Murmanskā un Ufā patie�ām ir pilnīgi vienalga, kur klīst un ko dara viņu bērni? Jā, liela daļa vainas guļas arī uz vecākiem, kuri nav pratu�i saviem dēliem un meitām dot vairāk cilvēcības un patiesu vērtību. Un tomēr negribas ticēt, ka glu�i visi tēvi un mātes pelnīju�i �ādu briesmīgu sodu.

V. Jaksons. Ak, cienījamo rakstniek, jūs esat precīzi fiksējis situāciju, atklājis nepateiktos zemtekstus, melīgumu, bet vienā jautājumā jūs viņus esat pārvērtējis. Nē, ne jau pseidocīņā par taisnību, brīvību un vienlīdzību (pilnīga vienlīdzība varot būt tikai aitu barā). Taisnību, brīvību un vienlīdzību viņi vismaz teorētiski vēlas.

Ta�u �vai pa�reizējā �brīvības cīnītāja� spēs ar sajūsmu stāstīt savai meitai...�. Te gribas kliegt: �Kādai meitai?� Tai radībiņai (visticamāk � kroplai), kas nejau�i gadīsies �ai sievie�u dzimtas būtnei? Jo māte viņa nav gribējusi būt, nav un nekad arī nebūs! Pa kuru laiku viņa cerēs uz bērnu, kad viņa to iemīlēs, ja 16 reizes dienā jāpieder da�ādiem pui�iem? Un maz cerību, ka �ī aizrau�anās kādreiz pierims. Ja nu vienīgi apniks, bet tad ar skubu tiks meklēta cita, ne mazāk uzbudino�a. Jo galvenais dzīvē ir bauda. Tūlīt, pēc iespējas spēcīgāka un � galvenais � gūstama bez lielas piepūles. Ģimene, bērni, tauta, nācija, dzimtene un citi augstāki ideāli prasa pa�aizliedzību, liek domāt par nākotni, cerēt uz to, prasa spēju sajust sevi kā mazu daļiņu no lielā, mū�īgā.

Protams, �ī jaunie�u grupa nav viendabīga � ir vienkār�i muļķi, ir piedzīvojumu meklētāji, ir arī da�i īsti �idejiskie�, kas neredz vai negrib redzēt citu, tiesa gan, daudz grūtāku ceļu � ne tikai protestēt, bet arī cīnīties pret visām nebū�anām sabiedrībā.

�ie ļoti būtiskie jautājumi noteikti jāņem vērā, veicot profilaktisko darbu vai mēģinot ārstēt narkomāniju un toksikomāniju. Kādēļ es nedrīkstu rīt tabletes, �pricēt narkotiku? Ak 30 gadu vecumā es bū�u slims cilvēks, varbūt pat nomir�u � tas vēl ir ļoti tālu, pagaidām varu mierīgi �ķert kaifu�. Nebūs bērnu, ģimenes � aprūpējamie man nav vajadzīgi. Nekad nekļū�u lidotājs, ārsts, in�enieris � bet tāds es nemaz negribu būt! Tad ta�u ir daudz jāmācās, jāstrādā. Diem�ēl tāda at-

tieksme pret nākotni ir krietnai da|ai pusaud�u un jaunie�u, kuri nostāju�ies uz �kaifa� meklē�anas ceļa. Bie�i nākotne kā tāda viņus pilnīga neinteresē. Labākajā gadījumā viņu ideāls ir spekulants vai gangsteris. Bet visbie�āk nākotne ir �kaifs� jebkurā veidā un par jebkuru cenu.

Var jau būt, ka daudzi no �iem jaunie�iem savas domas neformulē tie�i �ādi. Bet jāsaprot galvenais � kaut vai �protesta� vai �taisnības� vārdā pārkāpjot ētiskās normas, realizējot �pilnīgu brīvību� kas neprasa ne darbu, ne iek�ējo kultūru, ne pa�disciplīnu cilvēks neglābjami zaudē personību veidojo�ās īpa�ības � gribu, spēju adekvāti rīkoties, emociju noturību.

Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet, tiecoties it ka pēc pilnīgas brīvības, jaunie�i zaudē savu individualitāti, spēju izdarīt mērķtiecīgu izvēli, kļūst par bara cilvēkiem.

A. Dripe. Milicijas nepilngadīgo inspekcijas uzgaidāmajā istabā salasīju�ies izsauktie apmeklētāji.

Kāda mamma paskaļi māca dēlu-pusaudzīti, kā rakstīt paskaidrojumu. Abi sē� pie galda. Mātes valoda, seja, apģērbs � viss liecina par garīgo degradāciju, par dzīvi, kurā pudele un uzdzīve spēlē noteico�o lomu. Pui�elis kaut ko purpina pretī, bet �gudrā� mamma diktē savu. Stūri nostāju�ies jaunie�i pārsprie� kārtējo ielas aktualitāti, �estikulē, piesauc mātes vārdus un ieskaidro cits citam, ko un kā vajag runāt, ko mili�tan tei drīkst sacīt un ko ne. Otrā kaktā spurc un ķiķina divas meitenes, bet tre�ā stāv soli atstatus un, raugu-ies kailajā sienā, drūmi klusē.

Blakus telpā rit kārtējais darbs, kas ietverts uz durvīm piestiprinātās plāksnītes ziņotajā laika sprīdī, no�līdz. Milicijas vecākā leitnante tur runā ar sava rajona grūti audzināmajiem. Kā vienmēr � laika par maz un pāraudzināmo par daudz.

�eit pirmo reizi ieraudzīju Ēriku, septiņpadsmitgadīgu puisi, kur� elpo universālās līmes izgarojumus un atrodas ari narkoloģiskā dispansera uzskaitē. Tāpat kā citi, viņ� bija izsaukts uz audzino�ām pārrunām un

centās iestāstīt, ka vairs nedara to, ko reizēm tomēr vēl dara.

Ēriks dzīvo vienistabas dzīvoklītī ar �auru gaitenīti, tikpat �auru virtuvi un mazmājiņu kāpņu telpā. Par �ī ūķī�a kārtību un tīrību labāk neizteik�os. Vēl te dzīvo Ērika jaunākais brālis un da�reiz iegrie�as arī māte, bet galvenais saimnieks ir Ēriks un viņa draugi un draudzenes. Viņi viesojas bie�i un nāk ciemos arī pie istabas, ne tikai pie drauga vien. Vajadzīga ta�u vieta, kur var netraucēti pasēdēt, kur lielie nemaisās pa kājām viņiem un viņi � lielajiem.

Pa�laik gan līmes elpotāju kompānija sāk pajukt, un iemesls tam elementārs � da�i pusaud�i ir tiku�i pie darba, arī pats Ēriks. Bezjēdzīgais nekā nedarī�anas laiks beidzies, ta�u slaistī�anās ar visām no tās izrieto�ajām sekām bijusi jau pārāk ilga.

Skola �os pusaud�us, protams, neinteresē, tā ir obligātā nelaime, ar ko jāmokās. Pa�reizējā brīdī tikai retais no viņiem mācās. Atbildes aptuveni �ādas: �Es skaitos astotajā klasē�, �Es pierakstījos vakarskolā, bet tikpat kā neeju uz turieni�, �Mācīties man riebjas, man ir grūta galva�.

Kā glābiņ� no �īs pseidoizglīto�anās nācis nepilngadīgo komisijas lēmums par iesaistī�anu darbā. Un tā �oreiz nav obligātā darbaudzinā�ana vai mā�o�anās rūpnīcā, kur skolnieki traucē darbu strādniekiem. �odien nes kastītes uz vienu stūri, bet rīt tās pa�as kastītes citi stiepj atpakaļ. �oreiz darbs ir nepiecie�ams un par to maksā naudu. īsts darbs.

Piecpadsmitgadīgā Ņina, sīka meitene, kas sākusi elpot līmi no trīspadsmit gadu vecuma, jūtas itin pacilāta. Viņa �ū�anas rūpnīcā strādā tikai nepilnu mēnesi, bet stāsta par darbu ar prieku, piemin algu, kas bū�ot 150 rubļu. Vismaz tā solīts. Redzams, ka meitēns atdzīvojies un beidzot sāk apzināties savu vērtību. Bet līdz tam � vienas �ausmas, galīga nīk�ana, divnieki, bēguļo�ana, Alsviķu specskola. Mājās mātes nav. �Viņi ar tēvu jau nemaz nebija precēju�ies. Mana māmiņa esot baigi dzērusi, un tēvs paņēmis mani pie sevis,� Ņina saka. Tēvs gāja darbā, meita auga viena, klaiņoja, nīkuļoja.

Arī pāris pui�i izsakās tāpat. Strādājot, nopelnot, esot noguru�i, kad pārnākot mājās, un prāts vairs uz muļķībām nenesoties.

Kāpēc gan �ādu iesaistī�anu darbā nevarētu praktizēt pla�āk? Nav ta�u nekāds noslēpums, ka katrā skolā, pat katrā klasē atradīsim pusaudzī�us, kuriem �ī uzspiestā izglīto�anās ir līdz kaklam. Tādi skolnieki dezorganizē mācību darbu, rāda pārējiem spilgtu negatīvo piemēru (un negatīvais vienmēr atrod atsaucīgus sekotājus, tāda nu reiz ir dzīves realitāte) un bendē jau tā saspringtos skolotāju nervus.

Saprotams, skolotāji cīnās un reizēm pedagoģija uzvar. Bet, ja �ī cīņa rit gadiem ilgi, ja skaidri redzams, ka rezultātu nebūs, tad jāpielieto citas metodes. Nebūsim utopisti. Lasīt un rakstīt mūsu �varoņi� ir iemācīju�ies, aritmētikas pamatus apguvu�i, bet par augsti izglītotiem pilsoņiem viņi ne mazākā mērā nekāro kļūt. Bie�i vien viņiem patie�ām ir tā sauktās grūtās galvas un nav nekādas intereses par profesijām, kas atrodas augstos plauktos. Kādēļ mocīt �os bērnus un mocīies pedogogiem? Kādēļ neļaut strādāt vienkār�u fizisku darbu? Gari stieptā visvisādu mēru pieņem�ana tikai veltīgi tērē dārgo laiku, un, tā �audzinot�, patie�ām sagaidām nopietnus likumpārkāpumus vai iepotējam nepatiku pret jebkuru darbu. Parasti �ie zēni un meitenes, ja vien savlaicīgi dodam iespēju, strādāt neatsakās un, kaut arī nekļūst nezin kādi darba varoņi, tomēr savu maizīti godīgi nopelna. Domāju, ka elastīgāka pieeja nāktu tikai par labu un atsacī�anās no obligāti uztieptās garās izglīto�anās iepriek� minētās situācijas palīdzētu gan �iem pusaud�iem, gan visa; sabiedrībai.

Ēriks, kur� tagad strādā mēbeļu kombinātā, stāsta apmēram to pa�u, ko Ņina. Ar at�ķaidītāju un līmes elpo�anu viņ� sācis nodarboties kop� 1984. gada.

�Toreiz neviens par tādu toksikomāniju vēl nerunāja, un es nezināju, ka tā tāda ir. Man bija baigi garlaicīgi, un tad viens draugs ieteica pamēģināt, bū�ot for�āks garīgais, sāk�ot visādi gnomiki skraidīt pa sienām. Vai tad es zināju, cik tas kaitīgi. Ka alkohols kaitīgs, to gan �ur tur klārēja, bet līmīti paelpot neviens neliedza. Un, kad pieņēma to pretalkohola dekrētu, tad viss galīgi a�gārni sagriezās. Saprotams, �odien arī es daudz labāk dzertu vīniņu, bet nekur nevar dabūt, un pirkt �ņabi vai kand�u no spekulantiem � tik lielas naudas man nav. Jā � tagad es zinu, ka tā līmes elpo�ana ir vēl kaitīgāka par vin�uka dzer�anu. To jau

var just. Spēka paliek mazāk, elpu ņem ciet, atmiņa zūd un vispār palieku stulbāks, bet pārtraukt nav viegli. Es jau cen�os un, kamēr strādāju, gandrīz vairs neelpoju to draņķi. Milicijā un dispanserā ar stāsta un pierunā, lai metu pie malas. Pareizi ir � ko vajag, to vajag. Bet draugi nāk, un ne jau visiem var iestāstīt. Un vin�uka nav. Labi, ka tagad man ir for�a meitene, viņa mani atrunā no tās nelaimes labāk par visiem citiem. Viņas dēļ es domāju, ka atmetī�u galīgi. Māte? Nē, māte nevar neko, māti es neņemu galvā. Cik tad viņa te mājā apgrozās. Strādā un no darba taisnā ceļā pie sava vecī�a. Pēc tam kad iz�ķīrās no tēva � viņ� baigi dzēra �,viņai ir atradies viens gruntīgs pielūdzējs. Vai man �ēl, lai muterei ar tiek savs prieciņ�. Te mājā jau pastāvīgi pilns kā trolejbusā, viņai vairs neiznāk vietas.�

Ērika draugu stāsti ir līdzīgi. Vienam mājās patēvs, otram tēvs invalīds vairāk dzīvo pa sanatorijām nekā ģimenē, tre�am tikai mamma vien. Un nekā nav ko darīt. Laimīgi tie, kas tiku�i pie darba, bet citiem karies kaut aug�ā aiz garlaicības. Skola � tie tik tādi nieki. Skolojies, skolojies un beigās dabūsi figu. Ko tad saņem tie skolotie, kādus simts rublī�us vai drusku vairāk. Viens izsmiekls. Redz, Ņina tagad strādā tikai piecas stundas dienā un saņems simtspiecdesmit. Bet viņai piecpadsmit gadu un nav pat astoto klasi beigusi. Grāmatas? Nu, �o to jau viņi kādreiz palasa, bet lielāko tiesu tur nekā prātīga nav. Neinteresanti raksta. Lūk, ja moci dabūtu, ja būtu te kāds motoklubs, tad gan būtu feini. Bet nav nekā. Tagad gan sola kaut kādu jaunatnes klubiņu, bet tikai sola. Jau divi gadi apkārt, bet vaļā neveras.

Par kluba problēmu visi sprie� dzīvi. Viņi zina, kur klubiņ� vai eentriņ� paredzēts. Nav tālu, tepat otrajā �ķērsielā. Nez cik reizes tur biju�i, lūrēju�i pa logiem. Esot dēļi savesti un vēl kaut kādi materiāli, bet neviena strādnieka neredzot. Vai tad nevarētu talkas izsludināt vai viņus pieņemt darbā? Visi ar lielu prieku strādātu un remontētu.�Viens no zēniem padzirdējis, ka to dāmu, kas it kā esot atbildīga par klubiņa ierīko�anu, saucot Olga Mihailovna, bet kur viņu atrast, kā pieteikties � tas dzijā miglā tīts. Varbūt namu pārvaldē? Ņina stāsta, ka sākumā, kad tie materiāli atvesti, gājusi skatīties vai pārdienas, bet viss tuk�s un kluss. Durvis

ciet un neviena cilvēka. Vienreiz gan tur kaut kādi ve�i sēdējusi un spēlēju�i kārtis. Varētu ta�u jaunie�iem kādu aicinājumu izteikt, kaut lapiņu pie sienas pielīmēt. Bet tagad tā milicijas inspekcijas tante tikai runā un runā, skaita savu morāli par to, lai dzīvojot saturīgu dzīvi. Kur tad ir tā saturīgā dzīve? Labi, ka �anci izkārtoja, par to gari paldies jāsaka, bet citādi tikai lej un lej.

Nē, glu�i muļķi līmes cienītāji nav, tiktāl vēl nav saelpoju�ies, lai prātiņ� būtu pilnīgi vējā palaists un �gnomiki� pa sienām skraidītu pastāvīgi. Diem�ēl viņi bie�i izsaka vecākās paaudzes pa�laik tik neieredzēto vārdiņu �Dodiet!�. Lielo atbilde ir cieta, viennozīmīga un �obrīd modīga: �Dariet pa�i!� Lieliem nav laika, viņi nevēlas un nespēj, lai tad nu tīņi metas pa�i pie darba. Izklausās visai audzino�i, ta�u pat ar spilgtu iztēli apveltītam cilvēkam pagrūti iedomāties, kā �ie padsmitnieki izsitīsies cauri birokrātijas mūriem, kā sagādās naudu un deficītos materiālus un pa�i dabūs gatavu savu klubiņu. Baidos, ka �ī fantāzija dzīvē nerealizēsies un būs vien aktīvāk jāiekustas lielajiem, ja viņi negribēs savus mazos atstāt pie universālās līmes.

V. Jaksons. Ceļa, kur� ved uz nekurieni, sākums � tā varētu nosaukt Ērika, Ņinas un viņu draugu dzīvi. Jācer, ka lielākā daļa no viņiem laikus apstāsies un sāks savu dzīvi veidot no jauna. Nu, bet ja ne?

Gribētu atgādināt, ka jau pirmā toksisko vielu (benzīns, �ķīdinātāji, līme utt.) ieelpo�ana var beigties ar nāvi vai bīstamu saindē�anos, kuras rezultāts ir smagas izmaiņas nervu sistēmā, kuru dēļ pusaudzis pakāpeniski kļūst plānprātīgs. Ja arī pirmā saindē�anās nebeidzās traģiski, tad atkārtotas, pat ne smagas saindē�anās izraisa intelekta pazeminā�anos. Sākumā personība it kā apstājas savā attīstībā, bet vēlāk pakāpeniski sākas personības degradācija. �ie pusaud�i vienaud�u pulkā ir viegli at�ķirami. Vispirms uzkrīt tas, ka ar viņiem nerēķinās, viņus izmanto, apceļ. Tomēr parasti viņi to pat nejūt un tikai reizēm pēk�ņi eksplodē naidā. Tādēļ �ie pusaud�i labprātāk satiekas ar bērniem, kuri jaunāki par viņiem. Tie viņiem drīzāk atbilst pēc savas attīstības pakāpes. �ādi� kontakti mazajiem ir ne tikai kaitīgi, bet pat ļoti bīstami, jo pusaud�i ir zaudēju�i spēju no morāles viedokļa novēr-

tēt savu rīcību, just līdzi otram, viņu rīcību pārsvarā nosaka zemākie instinkti, viņi nespēj pat izjust bailes no neizbēgamā soda (reāls un svarīgs ir tikai tas, kas notiek pa�reiz).

Nerunājot nemaz par tiesu materiāliem, arī presē tagad diezgan bie�i nākas lasīt �ausmīgus stāstus par pusaud�iem, kuri sadistiski mocīju�i un pat nogalināju�i par sevi jaunākus bērnus. Reizēm publikācijās ir tie�i pateikts vai arī to var noprast, ka slepkavas ir garīgi nepilnvērtīgi pusaud�i, �ī nepilnvērtība visbie�āk ir vecāku alkoholisma vai narkomānijas sekas. Tā var būt arī pa�u iegūta plānprātība, kura- radusies, lietojot toksiskas vielas. Prāts, intelekts, spēja spriest, emocijas � �īs un daudzas citas cilvēku raksturojo�ās īpa�ības neprofesionāliem ir diezgan abstrakti jēdzieni, kurus parastā, ikdienas situācijā ir pat grūti pareizi novērtēt.

Izlasiet vēstuli, kuru saņēmu no kāda 17 gadus veca toksikomāna, un mēģiniet novērtēt, kas vēl ir palicis pāri no �ī jaunie�a, kādi motīvi vada viņa rīcību, ko viņ� domā, kā viņ� izprot situāciju?

Lasiet! Tikai, lūdzu, nesmejieties, to rakstījis nelaimīgs cilvēks.

�Dakterim Jaksonam.

Man protams ļoti grūti runāt un es esmu nolēmis visu to, kas skar manu iepriek�ējo dzīvi. Protams, bez kaunē�anās un visu, cik vien patiesi var, uzrakstīt.

Piedzimu es ļoti sīks un vārgs, tikai ar Madonas un Rīgas ārstu palīdzību es ieguvu tās cilvēka tiesības ko vienā vārdā sauc par dzīvību. Ģimenē esmu bijis viens vienīgais bērns, varbūt, ka man būtu arī kāds brālis vai māsa, bet tā iznāca, ka mamma divus bērnus neiznēsāja, es nu lūk esmu tas tre�ais. Esmu tik sīks un kaulains un jau no bērnības ļoti slims. Nieru rajons jau man no piedzim�anas ir nespējīgs, kā rezultātā es līdz 12 gadiem slapināju gultā. Stiprus dūrienus sirdī es jau sajutu agrā bērnībā, tagad man tas notiek retāk, bie�āk man sirds kļūst smaga un nevis stipri, bet jūtami sāp un izraisa nepatīkamu sajūtu, ļoti smaga man tā paliek skrienot, domājams, ka tas viss ir izskaidrojams ar smēķē�anu un ar benzīna tvaiku iedarbību. Mājās jau no 10 gadu vecuma neesmu redzē-

jis nekā laba. Tikai dzer�anas, skandāli, lamā�anās. Tēvs pret mani izturējās visai cie�ami, bet māte daudzreiz ir apsaukusi sliktiem vārdiem, pārmetusi par neparko, lamājusies, bļāvusi un pat ziemas laikā izdzinusi ārā no mājas. Tas ir ļoti �ausmīgi attiecas uz nervu sistēmu. Daudzreiz ari es esmu bļāvis uz viņas un dauzījis savu galvu pret sienu, bet kad tēvs mātei aizrāda, tā atkal sāk brēkt, ka viņ� mani aizstāvot, bet paklau, ja nevienam nebūs neviena aizstāvja, tad jau sen viens otru būtu pārsitu�i un pakāru�ies. Tā tas ir, mana māja, kā teica tēvs ir trako māja. Izņemot mani un vecomāti, un, ja būtu nauda, būtu iespēja, es jau sen nozustu no tām mājām. Vairāk par to pietiek, jo tas labums, tā laime sen ir noslīkusi pudelē.

Uz galvu man tādu sevi�ķu sūdzību nav, man ir diezgan gudra galva, pa�am sprie�ot duraks es tomēr neēsmu, vienīgi raksturs man ir tāds nesavaldīgs, izņemot pēdējos divus, trīs gadus es esmu nācis pie prāta, izņemot to stulbo�anos, bet tas man nebija kā apmierinā�anās nolūkos, tur ir ne tikai mana vaina, bet ari citu cilvēku vaina, kā rezultātā es daudz ko pārdzīvoju, gan skandālus, gan dzer�anu un kau�anos, gan vientulību, gan draugu neuzticību, pārmetumus un daudz ko tādu, kas diezgan stipri aizskar cilvēka nervus, kas liek par daudzko pārdomāt, kas liek saprast kur� cilvēks labs, kur� slikts, un tā es vairs nezinādams kā dzīvot, nejau�i pats uzzināju benzīna īpa�ības. Tas notika 1982. gada jūnijā, kad man bija tikai 12 gadi. Mana mamma tai laikā strādāja par �oferi un man viens draugs palūdza, lai es viņam sadabūtu benzīnu priek� motocikla, vismaz trīs litrus. Ļoti, ļoti �ēl, ka tikai dienā benzīna bākā bija pārāk maz, lai to varētu aizsniegt ar �ļauku un tā es veltīgi mēģinādams kautko izsūknēt, nolēmu pamēģināt ar rāvienu un iesūcu tos tvaikus plau�ās, tikai pēc tam es �ausmīgi pārbijos, ko es esmu izdarījis es ta�u indi iesūcu, es ta�u tūlīt nomir�u, tā es rokas turēdams uz krūtīm no tiem tvaikiem noreibu un domādams ka tūlīt mir�u, atgāju no ma�īnas un nokritu. Guļot kaut ko sapņoju un tas sapnis bija ļoti briesmīgs. Kad piecēlos nodomāju pamēģināt vēlreiz, pēc tam vēlreiz, pēc par vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz kamēr man apnika tā krist un sapņot vienu un to pa�u. Tad es pieelpojos un paliku tāpat vien stāvot. Tā es iepazinos ar haluci-

nācijām. Protams es 12 gadu vecumā nevarēju saprast no kurienes tas viss redzētais rodas un kur pazūd. Visbie�āk tika redzētas �ūskas, skeleti, savādi mehānismi un cilvēki, un visādi mo�ķi. Tas viss it kā tika radīts no zemes dzīlēm un vadīts pēc noteiktas programmas. Ar katru reizi tika rādīts kaut kas cits, bet vienmēr manās domās atsauca kaut kādas tālas atmiņas, it kā es to visu jau biju redzējis, vai nu tā ir kāda informācija, kas atrodas manos gēnos, varbūt ka to visu, kas man rādījās redzēja mani sen�u sen�i, un to visu pēc tam redzēju es lietojot benzīnu, tikai nesapratu, kādēļ man likās, ka es to visu jau biju pārdzīvojis vai redzējis, varbūt tādēļ ka man tika iznīcināta infomācija, iznīcināti gēni, tas viss arī būtu tā, jo tāda sajūta man ilgi neturpinājās, varētu teikt, tā labā interesantā sajūta man turpinājās tik ilgi kamēr man netika iznīcinātas tās visas �ūnas, tā visa man nesaprotamā informācija. Protams es tai laikā nezināju, kas ar mani notiek elpojot benzīnu, kas ir toksikomānija, kas ir narkomānija. Vienīgi zināju, ka benzīns ir ļoti indīgs, bet kad jau to lietu biju iesācis, man �ī inde kļuva par apmierinā�anās līdzekli, lai ar katru reizi redzētu kaut ko jautru. Tikai halucināciju dēļ es to lietoju un indēju sevi ar katru reizi vairāk un vairāk, tikai pēdējos divus gadus es sapratu kāds es esmu bijis stulbenis, nelietis ne tikai pret sevi, bet arī pret saviem vecākiem, draugiem, pret savu dzīvi, savu nākotni. 1982. gada augustā mani pieķēra tēvs un es nokļuvu slimnīcā. Pēc slimnīcas es atkal turpināju elpot, sistemātiski kavēju skolu un atkal tā pa�a gada decembrī nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā uz diviem mēne�iem, bet pēc tam visu turpināju atkal no jauna. Tikai gadu atpakaļ es to lietu atmetu. Tas notika 10. oktorbrī, kad mani pieķēra pēc smakas viena meitene, ar kuru es tolaik draudzējos. Es ar viņu iepazinos 1983. gada augustā. Un kad viņa mani pagai�gad pieķēra, protams viņa man to neteica, bet es pats to nojautu un viņai atzinos par tādu lietu, un apsolījos vairs nekad, nekad to nedarīt, bet jau bija par vēju, tā gada februārī viņa man izmainīja un es atkal �ā gada maijā sāku elpot tos tvaikus. Es vairs nezināju ko darīt, kā darīt, kā dzīvot, bet dzīvot gribējās. Es pārāk stipri biju pieradis pie �īs meitenes, labaka, mīļākā un labāka drauga par viņu man neviena nebija, bet kad arī viņa atteicās no draudzības, man vairs negribējās dzīvot, bet neko es ar sevi izdarīt nevarēju, es vēl kaut ko gaidīju, bet nekas nemainījās, un tad, lai atkal nomierinātu sevi, es atkal sāku elpot tvaikus jūlija un augusta mēne�os, pēc tam es to lietu atliku malā un nolēmu vairs to_ nedarīt.

Un tagad pēdējo reizi aizgāju pie viņas uz aptieku un nopirku divas paciņas fenazepāma. Vēl mēs izdzērām katrs pa diviem pertusīniem un vēl kaut ko līdzīgu pertusīnam, tas maksāja 16 kap. Un vēl Igita tai pudelītē iepilināja kaut kādas 30 piles, lai paceltos asinsspiediens. Pietūka vēnas un kļuva ļoti karsti, tad mēs ar Sergeju izgājām pārsmēķēt. Vēlāk Igita aizgāja uz ciema padomi uz sapulci, bet mēs aizgājām barot liellopus. Tur arī ieņēmām pa druskai. Sergejs � 2, bet es � 3, bet man no to nekāda labuma nebija un iedzēru vēl vismaz � 7. Tālāk gājām uz kino, bet pārdomājām, un sākām iet uz kopmītnēm. Tālāk neko neatceros. Pamodos savās mājās. Aizgāju uz kompleksu, lai �o to ap�mirģelētu, bet pirms tam es savu kvarca pulksteni ieliku spainī ar ūdeni, izmēģinā�anai vai lai� cauri vai nē un tā arī aizmirsu. Atnācu mājās un nu sāku meklēt maku, bet tā izrādījās ka maka mājās nebija. Tad atcerējos par pulksteni un skrēju pēc tā. Viena slaucēja teica, ka pie Raisas, otra to pa�u, nu labi, gāju pēc pulksteņa, bet biedrene Raisa iesita man pa vaigu, kad es paprasīju kur ir pulkstenis un sāka sist ar piena mērāmajām kannām, labi ka netrāpīja pa galvu, tad viņa paķēra lielo ovālo kannu, bet nepaspēja iesist, jo es aizskrēju un piezvanīju milicijai.

Atnācis mājās es at�ķiroju pēdējās 20 tabletes un vienu tableti no galvas sāpēm. Kad visu to izdzēru, māte redzēja, ka ar mani nav kaut kas kārtībā un aizskrēja zvanīt ātrajai palīdzībai, paldies par to mammai, bet tēvs vēl sasita mani tai vakarā.

Toreiz, kad pirku tās tabletes, Igita man rādīja, ka es esmu duraks. Patie�ām es esmu duraks, man vēl jādzīvo un jādzīvo, bet es pats savas muļķības dēļ biju nolēmis pārtraukt savu dzīvību. Pie tā neviens varbūt arī nav vainīgs, jo es nevienu nevainoju. Vainīgs esmu tikai es pats. Bet, ja man ir galva uz pleciem, ja es tomēr saprotu ko var un ko nevar, tad tikai es pats varu savi labot, jo tas ir man pa spēkam, vēl nekas nav par vēlu, vēl viss priek�ā, visa dzīve priek�ā, par to es esmu domājis daudz un dikti, bet vēl jāpārdomā, par to, kas bijis, par to kas vēl priek�ā, kā dzīvot, strādāt, mīlēt ne tikai citus cilvēkus, bet arī sevi.

Es vairs neko nerakstī�u, jo Jums tik un tā par mani viss ir skaidrs.

Un vēl.

Es gribu uzrakstīt atlūgumu no stacionāra ārstē�anās. Tādēļ, ka māte slimnīcā, vecāmāte arī ļoti slima, tēvs bija atbraucis 11. oktobrī, uz viņa arī pa�laik viss gulstas un darbs kompleksā un vēl mājās. Viņ� raudādams vēl izteica, kaut liec virvi uz kakla un karies nost, tāds stāvoklis mājās. Lūdzu mani izrakstīt, es labāk ārstē�os ambulatoriski, tas būs labāk priek� manis un maniem vecākiem, ja es bū�u mājās. Es gribu mājās, tā būs labāk. Es gribu, lai �ī reize būtu man tā pati pēdējā. Es vairs tā nedarī�u.

Un tagad, kas man kai� un kādas sūdzības.

Gandrīz visu laiku ir smaga sirds � ir biju�as arī kādas 8 lēkmes. Reizēm sāp labās plau�as pusē, ka nevar ievilkt gaisu līdz galam. Kreisajā pusē jūtama svilinā�ana un ir pat biju�i kādi 4 krampju gadījumi. Bie�i sāp labā galvas puslode, esmu bezspēcīgs. Ilgi sē�ot sāk sāpēt gurni. It sevi�ķi labais gurns ir tāds kā jocīgs, kā nejūtīgs. Kad jāstrādā smagu darbu, man tas gurns sāk sāpēt un sāpes pāries pa visu kāju. Citreiz otrādāk, jeb kreisais gurns un kāja, jeb labais, bet abi kopā nekad nav sāpēju�i. Arī nieres ir sāpēju�as reizes piecas � kreisajā pusē.

Es Jums ļoti lūdzu ārstējiet mani kaut 3, kaut 5 mēne�us, bet es gribu būt vesels, es vairs tā nekad nedarī�u, izārstējiet mani, es jums bū�u ļoti pateicīgs.

Un vēl man raustās valoda kad kaut ko nebūt stāstu, un jūtu ka ir pasliktinājusies redze.

Pats es esmu muļķis, bet palīdziet tam muļķim.�

Pēc pāris dienām viņ� aizbēga no stacionāra...

A. Dripe. Dzintara vecāki bija visumā gai�i cilvēki, strādīgi. Ģimenē alkoholu tikpat kā nelietoja, vienīgi retumis, svētku reizēs. Bet iznāca no vecāku pajumtes �ķirties, jo ciematiņā nebija tādas profesionāli tehniskās skolas, kādu pusaudzis uzdomājis. Viņ� pārcēlās uz rajona centru, dzīvoja kopmītnē.

�Mana grupa bija ļoti slikta, tikai vēlāk to pa īstam

aptvēru. Vispār visā tai skolā nekādas kārtības nebija. Bie�i kāvāmies, klīdām apkārt bez kādas jēgas. Tur bija da�i profesionāli dauzoņas. Un galvenais � dzērām pēc velna. Gan kopmītnēs, gan uz ielas, gan krogos. Pirms ballēm lielā daļa bija pilni vai puspilni. Arī es bez �ņabja un lētā vīna vairs nepratu dzīvot. Tajā barā citādi nevarēju pastāvēt. Un es jau arī pretim neturējos, iepatikās. Ja man toreiz uzprasītu, kas visvairāk velk, es atbildētu: �Restorāns.� Pasēdēt un ieraut restorānā, tas skaitījās īpa�i smalki. Tur varēja arī padejot un tevi apkalpo kā kungu. Likās, ka esmu septītās debesīs. Dzer�anai vajadzēja naudu. Da�iem to deva no mājām, citi kaut ko zaga un pārdeva. Arī man bija jāizrauj rublis. Netālu no pilsētas laukos dzīvoja vecāmāte. Viņa mani lutināja, un es pratu izlūgties. Da�reiz uz dzim�anas vai vārda dienām ie�ķieba pat pārsimts rubļus. Tad tikai bija dzīvīte.

Dzērumā es sakāvos. Uzbrukām barā vienai ve�u kompānijai. Atņēmām viņiem pudeles un zakusku Taisni uzko�amos visvairāk vajadzēja, jo pa�iem bija tikai dzeramais. Pēc tam bija tiesa. Es dabūju pusotra gada. Toreiz man tikko palika septiņpadsmit. Kolonijā sāku lietot tabletes � teofedrīnu, eleniumu. Pieradu pie tām, jo kaut ko �ņabja vietā milzīgi gribējās, vajadzēja dullumu.

Iznācu no ķurķa, sāku strādāt par gruz�iku. Apprecējos. Sieva bija laba. Tagad vairs tabletes nelietoju, bet dzēru gan. Stipri. Tā atkal iznāca sakauties un pavisam nesmuki � ar ārzemju tūristiem � vācie�iem un poļiem. Mani atkal iesēdināja � �oreiz uz �etriem gadiem.

Tur sāku �pricēt vēnā. Bija gan uzbudinājums, gan noreibums. Dzēru virsū �efīru. Jā, reizēm sanāca dusmas pa�am uz sevi, bet tad nodomāju � vienalga, cietumā jau esmu, varbūt vislabāk vispār mirt nost.

Iznācu ārā 86. gadā. Turpināju gan dzert, gan lietot narkotikas. Sākās krampji, vairs nenāca miegs. Sieva no manis aizgāja. Tā nu es esmu �eit. Gribas nospļauties pa�am uz sevi. Viens es nespē�u noturēties. Man ir draudzene, ja nu kāds mani glābs, tad vienīgi viņa. Maz man bijis intere�u, visam tikai pa virsu, pa virsu vien. Ja tagad padomāju, tad viss sākās ar to nolādēto skolu, ar to, ka aizgāju no mājas, prom no vecākiem, paliku pats ar sevi. Ja būtu palicis mājās, es nekad tā nenolaistos, bet tajās kopmītnēs, tajā barā es nepratu pastāvēt. Tagad es nekad tā dzīvi nesāktu, bet vai toreiz to sapratu? Un daudzi nesaprot.�

Puisis glīts, atstāj tīri patīkamu iespaidu. Bet ko līdz āriene, ja dvēsele sakropļota, ja 25 gadu vecumā jau divas reizes pabūts ieslodzījumā, ja nav ticības pa�am sev.

Dmitrijs lieto opiju. Sācis no 18 gadu vecuma, kad mācījies PTV, pierunāju�i draugi, kuri narkotikas lietoju�i jau agrāk.

�Bija bailes, bet ziņkārība vēl lielāka par bailēm. Kādu laiku izturēju, bet tad padevos. Pirmās reizes diez kas nebija, bet drīz vien sāka rādīties �muļtiki�. Un tā bie�āk un bie�āk. Pēc gada jau sāku just sekas, bet vaļā tikt no tās sērgas vairs nevarēju. Iesauca armijā, arī tur turpināju lietot. Pēc armijas strādāju par metinātāju, sapratu, ka slikti, bet bez kaifa vairs nespēju dzīvot. Kādu laiku man bija draudzene, bet iz�ķīrāmies. Ja man jāizvēlas starp sievieti un opiju, es esmu par opiju. Tādas tās lietiņas � nekā nepadarīsi.

Vecāki? Vecāki man it kā normāli, � vismaz tā liekas � tikai pa�am nekādu intere�u nav. Drusku jau skolā sportoju, bet tas tā. Nu, vēl kino, reizēm pat uz teātri aizgāju. Opiju sāku lietot 1982. gadā, toreiz jau neviens par to nedomāja, nerakstīja un nerunāja, tāpēc arī tik briesmīgi nelikās. Un ir man daudz tādu draugu, kas pat nedomā ārstēties. Dzīvi bez kaifa grūti iedomāties. Arī par sevi nezinu, kā uz priek�u būs, � varē�u vai nevarē�u noturēties. Jauniem cilvēkiem ir baigā garlaicība, nav ar ko nodarboties, nekur nekas nav tāds, kas aizrauj, kas var visu sirdi piesiet. Kur vien skaties, visi tāpat �lederē, vismaz man apkārt tā bija.�

Tagad Dmitrijam 24 gadi, nekādu mērķu, nekādas aizrau�anās nav. Viņ� ārstējās jau mēnesi, bet kā būs pēc tam, � nezina, rausta plecus.

Anatolijam tagad 25 gadi, narkotikas sācis lietot ieslodzījumā 1980. gadā 18 gadu vecumā.

�Es biju aizrāvies ar hokeju, tas vien galvā stāvēja. Skatījos visas spēles, pats trenējos jaunatnes grupā. Un tur dabūju smagu traumu, divi gadi pa slimnīcām un sanatorijām nonīku. Tas baigi satrieca, viss ajpriebās. Sāku dzert �ņabi, pametu skolu. Un dulluma iz-

nāca sakauties, par huligānismu mani iesēdināja. Tad nu likās, ka viss galīgi sagājis grīstē, un glābos no tā posta ar narkotiku palīdzību. Kolonijā tādas lietas zēla ko�i, gan pats laidu vēnā, gan citi injicēja. Tā pieradu. Pēc atbrīvo�anas sāku strādāt ādu fabrikā. Nu � tur ir baigie darba apstākļi, tur neviens normāls cilvēks bez kaifa nevarētu izturēt.

Dzert iznāca mazāk, beigās gandrīz nemaz to vairs nevarēju turēt � man ir kuņģa �ūla. Bet narkotikas maksā baigo naudu. Reizēm man tas viss �ausmīgi noriebās. Darbā viena lamā�anās, pa�am uz sevi dusmas un uz citiem arī. Kaut kā pa visu to dullumu iznāca apprecēties. Man ir dēls, trīs gadiņi. Pieskrien man klāt, saka: �Tēti, tēti!�, bet es kā tāds idiots.

Tagad jau ir labāk, par narkomāniju runā, taisa pretī visādu propagandu, bet agrāk visi bija kā akli un kurli, neviens nekā nezināja. Kaifs neatsver tās smagās sekas, kas nāk vēlāk, bet, kad sāku, vai es to spēju aptvert.�

Anatolijs mazliet uzspēlē, mazliet pietēlo. Cik zināms, paralēli narkotikām viņ� arī �ņabīti metis itin dū�īgi. Uzsver, ka tagad viss bū�ot kārtībā, kaut stacionārā atrodas tikai desmit dienas.

Edvīns narkotikas sācis lietot no 15 gadu vecuma (tagad 25). Mācīties nepaticis nemaz, skolā sēdējis vienā klasē pat trīs gadus.

�Skola man nebija nekas, viens tuk�ums. Jau sestajā klasē sapratu, ka riebīgākas lietas par skolu pasaulē nav. Un mammai ari manās acīs nebija nekādas autoritātes � tikai tark�ķ pa tuk�o. Iepazinos ar puikām no ielas, sadraudzējāmies, da�i tur bija jau sēdēju�i kolonijā. Nekādu intere�u mums nebija, strādāt negribējās. Un kur tad mēs varējām strādāt? Kur tādus ņem pretī? Priveleģētā �ķira nevienam nav vajadzīga. Galvenais � vajadzēja dabūt naudu. So to �agām un pārdevām, atņēmām uz ielas mazākiem pui�eļiem. Salasījāmies kopā ari dzīvokļos, bija vecāki, kas to atļāva. Par bērniem tur neviens neinteresējās, nepiegrieza tiem vērību, pa�i skrien un �tuko, kur dabūt rubli, pa�i ierauj �ņabīti, kur tad vēl ar mums ņemties. Par nākotni mēs nedomājām tālāk kā vienu dienu uz priek�u. Bija savs biznesiņ� ar modes precēm un kasetēm, bet tur vadība atradās lielo rokās, un tie mūs uzskatīja par muļķī�iem, bie�i apmānīja un izmantoja. Protams, dzērām, kur nu bez tā. Bez vin�ika un �ņabja sāku lietot ari tabletes � ciklodolu, vēlāk ari stiprākas zālītes pats sev �pricēju, pat līdz desmit reizēm dienā. Tā tas gāja vairākus gadus. Ziniet, trīs mani draugi ir jau miru�i. Viens no pārdozē�anas, otrs astoņpadsmit gadu vecumā no tā, ka sajauca kopā velns zina ko un tad vēl vin�uku uzņēma pa virsu. Tre�ais � tā pavisam vienkār�i � uz galda malas izlaida dvēseli. Nolika galvu uz elkoņa un nekustas � gatavs. Pasēdēju arī ķurķī, vienu �ķūneli uzlauzu. Nu nekas � tur aiz drātīm vismaz astoto klasi nomocīju. Tagad esmu nospriedis, ka jābeidz, apriebusies tāda dzīve. Man ta�u galu galā ir arī sieva un dēls, tos tikai caur tādu pus-iniglu esmu redzējis.

Opiju, tāpat visu citu ir arvien grūtās dabūt un baigi dārgi sanāk. Vēl sev nevaru atbildēt, spē�u noturēties vai ne. Kaut vismaz ar niecīgāku dozu varētu iztikt, arī tas jau būtu labi. No vecajiem draugiem, par laimi, esmu daļēji no�ķīries. Domāju, ka aģitācija pret narkotikām nekā nopietna nedod. Cilvēks ta�u grib darīt tie�i to, ko neļauj, no kā atrunā. Arī es agrāk par tādiem kontrpropagandistiem smējos. Viss atkarājās no pa�a. Ja pats esi izlēmis, ka nedrīkst, tad var cerēt.�

�etri pui�i, �etru cilvēku dzīves, un cik no�ēlojami vienādas tās �obrīd uzskatās. Viņi (un ne tikai viņi) ārstējas narkoloģiskā dispansera stacionārā. Da�s ilgāku, da�s īsāku laiku. Kā būs tālāk? Vai pietiks spēka drūmo pagātni atstāt pagātnē?

Visi narkotikas sāku�i lietot padsmitnieku gados. Riskantais vecums, kad jūra līdz ceļiem, kad pa�a īsā sapra�ana tiek pacelta pāri visam.

Pie tam, un to īpa�i gribas uzsvērt, neviens no viņiem neatstāj dumja cilvēka iespaidu. Tātad varēja citādi, varēja būt visumā normāla dzīve.

V. Jaksons. Izlasu uzrakstīto, un man nolai�as rokas... Tā jau vēl ir tikai virspuse, smiņķis uz vecas prostitūtas sejas. Da�s varbūt saskata, kas zem tā slēpjas, bet da�s redz tikai palaidnību, kas viegli labojama. Vajag tikai gribēt...

Laikam vajadzētu jaunie�us pavadāt pa narkoloģis-kajām nodaļām (bet nav jau tomēr zvērudārzs) un viņu saie�anas (�pritonu�) vietām (tas savukārt ir ļoti bīstami).

Pamēģināsim ieklausīties divu pieredzēju�u narkomānu sarunā ar �urnālistu, kas ierakstīta magnetofona

lentē.

� Kā jūs nokļuvāt stacionārā?

� Es jau septiņus gadus lietoju nakotiku. Domāju, ka paliek arvien sliktāka atmiņa un veselība arī. Nolēmu, ka tomēr jāmet pie malas tas viss.

� Jūs pats to, Jāni, nolēmāt?

� Ģimene un arī draugi. Es diem�ēl satieku biju�os klases biedrus. Katrs kaut ko, kaut kur ir ticis, kaut kur izvirzījies, bet es tā... Nolēmu, ka pienācis laiks tomēr beigt.

� Cik jums tagad gadu?

� Divdesmit �etri.

� Divdesmit �etri. Tad no septiņpadsmit gadu vecuma lietojat, jā?

� Jā.

� Un jums, Gunār, kad tas viss sākās?

� Nu, no astoņpadsmit gadiem. Es sāku no sākuma lietot da�ādas tabletes, bet pēc tam pārgāju tikai uz opiju. Nu, un kā bija no sākuma � es varētu teikt, man pat tas opijs stimulēja darba spējas, smadzenes it kā labāk strādāja. Toreiz es vēl strādāju un strādāju smagu fizisku darbu, bet tur es noturējos tikai gadu. Aizgāju. Nu, tā bija rūpnīca. Aizgāju uz remontu būvdarbu brigādi. Tur es nostrādāju astoņus mēne�us. Jutu, ka nevaru vairāk. Pēc tam jau par naktssargu un beidzot par sētnieku.

� Tad fiziski jūs nevarējāt vairāk izturēt?

� Un pa�laik es fiziski vispār nebiju spējīgs strādāt pat par sētnieku. Un tagad man ir divdesmit viens gads, es vēl faktiski pat grāmatu tā nevaru normāli palasīt.

� Un, kā jūs, Gunār? Pats nolēmāt?

� Nu, no sākuma, pateicoties savai mātei. Nu, es padomāju par to � māte ta�u nevar mani apgādāt galu galā, ja es turpinātu lietot, tas varētu arī ļoti bēdīgi beigties. Tā es nolēmu nākt labāk uz �ejieni brīvprātīgi.

� Jūs jau tagad esat pieaugu�i cilvēki, kad es sarunājos ar pusaud�iem, tad viņi tā smiedamies saka � nu, kas tas ir � viena tablete, nu aprij, nu vēl tur kaut ko paņem vai saostās kaut ko, kas tur liels. Viņi to tā ārkārtīgi vieglprātīgi visu uztver.

� Kad es sāku, tad es ari tie�i tāpat to visu uztvēru, viss tas bija tā eksotiski.

� Ko nozīmē �ī eksotika?

� Nu, tad vēl nebija tas tā tik ļoti izplatīts kā tagad. Vairāk jau lietoja alkoholu. Tas viss kaut kā pa-kaļtaisī�anās ārzemēm, varbūt. Pilnīgi cita attieksme.

� Kā vecāki uzzināja, un kā viņi reaģēja uz to? Vai viņi saprata no sākuma, kas ar jums notiek?

� Maņa māte to uzzināja kaut kur aptuveni pēc kādiem 7�8 mēne�iem, kad es lietoju. Es nezinu, kā. Viņa saprata, ka tas ir jau ļoti smagā formā. Es jau biju sācis ļoti stipri lietot, un viņa saprata, ka, nu, es tā nevarē�u vienkār�i atmest un, par cik ar katru gadu arvien sliktāk un sliktāk palika, tad nu tāpēc tie�i nolēmu ārstēties, jo tad, kad jālieto, tad es neko negribu darīt, es aizlidoju it kā citā pasaulē, bet pēc tam, kad man nav tas opijs, sākas tāda kā psihopātija, sāk lauzt visus locekļus pilnīgi...

� Tās ir tādas sāpes, tas ir tā � jūs dro�i vien arī vasarā skatījāties, bija �ī itāļu filma �Astoņkājis� un tur �ī meitene...

� Jā, tās ir tie�i tādas mocības � smagas. Nu, var jau pārciest, ja nav pārāk liela tā deva. Man viņa bija toreiz diezgan liela. Man bija aptuveni..., es nezinu, cik. Kad ienācu, kaut kur 40�50 ampulas morfija diennaktī.

� Bet tas ta�u ir ārprāts!

� Nu redziet, nepieradis cilvēks varētu nomirt no tā. Bet man atkal, ja pēk�ņi nav, ir tāds sāvoklis, ka es pat, nu, no gultas neesmu spējīgs piecelties. Tie�i tas ari tāpēc ir tas galvenais iemesls, kāpēc es gribu ārstēties, jo citādāk � kā saka � beigas vienkār�i. Vēl pāris gadus varbūt izvilktu, un tas arī viss.

� Tas ir viss, ja?

� Jā. Tie�i jaunie�i, kas tās tabletes iesāk rīt, viņiem ir pārāk vieglprātīga pret to attieksme, jo es pamēģināju vienreiz, un, kā vienu reizi pamēģināju, tā ari aizgāja � pietika vienu pa�u reizi.

� Ar vienu pa�u reizi jums pietika?

� Ar vienu reizi. Pēc tam pagāja gandrīz mēnesis, tad es otru reizi injicēju sev jau pats. Pēc tam jau divas nedēļas, tad nedēļa, tad jau pusnedēļa. Beidzamā pusotrā gadā es vispār bez pārtraukuma esmu lietojis. Trīs gadi.

� Trīs gadi. Un trīs gadu laikā jau tik tālu esat

nogājis?

� Jā, jā. Trīs gadu laikā. Tie�i. Pirmajā gadā, teiksim, man vēl bija veseli zobi. Tie�i tagad, beidzamā gadā, es faktiski vispār pat ābolu normāli nevaru apēst. Man ir grūti vienkār�i. Priek�zobi faktiski ir paliku�i tikai. Tā kā tas ir... Tā abstinence, viņa ari ir �ausmīga tomēr.

� Pastāstiet: kas tas ir � abstinence?

� Tas ir tad, kad nav tās opija devas. Tad pa-priek�u sāk sāpēt ceļi, tad mugura, tad pleci un beidzot līdz pat rokām. Sāk lauzt. Nu, sāk pilnīgi tik tie�ām lauzt visus kaulus, sākas uzbudinājums, nevar iziet āra uz ielas, vispār atrast kontaktu ar cilvēkiem. Tādā veidā tas izpau�as.

� Vēl ir �ausmīgi nomākts garastāvoklis. Pilnīgi neko negribas darīt arī. Tāda apātija pret visu.

� Jums ir arī pa�iem savas ģimenes, pui�i?

� Nē, man nav.

� Man ir.

� Ir, Jāni? Un kā jūsu dzīvesbiedre reaģēja uz to?

� Nu, protams, ka negatīvi.

� Viņa zināja, ka jūs lietojat tabletes?

� Jā.

� Un tomēr viņa apprecējās?

� Jā! Tad es solīju, solīju. Beigās nolēmu nākt �urp arī dēļ viņas.

� Bērniņi arī jums ir?

� Jā.

�- Un nav bail par iedzimtību, par nākamo paaudzi?

� Nē! Tagad nav.

-�Jūs tādā brīdī domājat, ka jums varētu būt kādreiz bērni un ka viņi var kļūt nelaimīgi? Kā tas ir?

� Tanīs brī�os es neko nedomāju par tādām lietām. Es pilnīgi tikai par sevi.

� Tad nāk klāt, Jāni, tāds ārkārtīgs egoisms, vai ne?

� Jā. Tā tas ir. No sākuma jau es domāju kaut ko. Man no sākuma vajadzēja, teiksim, draugu kompānijas. Viens nevarēju. Tad vajadzēja ar kādu parunāties, bet beigās man jau bija pilnīgi vienalga. Man bija labāk pat vienam palikt, lai man neviens netraucē, kā teikt, lai nesamaitātu to kaifu. Un tad es nedomāju ne par ko. Es pilnīgi centos atslēgties no visas reālas pasaules. Joka pēc pamēģināju, tā arī aizgāja, līdz kā depre-

65

8 � 1548

sija, tā sev injicēju jaunu devu. Beigās tagad jau man depresijas ir no tā, ka man nav tā devas. Nervi ir stipri sabeigti, visādā gadījumā spēki ir pieckārtīgi zudu�i. Kamēr es atkop�os, es nezinu, tur jau paies pusgads gandrīz, lai es varētu pilnīgi tikt uz kājām. Vajag mainīt vispār dzīves vietu, labāk visus draugus, visus paziņas, jo citādāk iznāks ārā, momentā būs draugi un nevarēs atturēties, citādi var gadīties...

� Vai tas ir tāpat kā, teiksim, dzērājiem, kad viņiem ļoti gribas, lai viņiem apkārt ir dzērāji? Vai tas arī ir tāpat �ādā narkomānu vidē, ka viņi grib, lai apkārt ir viņiem līdzīgi cilvēki, ja?

� Tā tas ir. Tā tas ir. Jā, man faktiski tādi draugi, kas nelietotu, nemaz nebija.

� Nu, bet kā tagad, pui�i, ir pa�laik?

� Tagad it kā labi.

� Jūs jau esat, Jāni, �eit.,,

� Pusotra mēne�a.

� Pusotra mēne�a.

� Jā, drīz būs divi.

� Un cik ilgi vēl �eit jāpavada?

� Nu, tas atkarīgs, kā virzīsies uz priek�u ārstē�anās. Pagaidām es jūtos, varētu pat teikt, lieliski.

� Nav nekādu �aubu, domas nenāk prātā par kaifo-�anu?

A. Dripe. Iepriek�ējās nodaļās rakstīto varētu turpināt, bet negribas, paliek smagi. Piemēru ir vairāk, nekā vajag, un, lielās līnijās vērtējot, tie stipri līdzīgi. Jau pa�ā dzīves sākumā sakropļotu likteņu ir pārāk daudz. Bez tam, iegremdējoties �ādu jaunie�u gaitu aprakstos, priek�plānā nereti izvirzās tie�i ziņkārības moments. Lasītājs sāk interesēties par detaļām un aizmirst galveno. Bet galvenais uzdevums ta�u ir skaidrs.

Jāpanāk, lai narkomānu un toksikomānu skaits samazinātos, nevis palielinātos, kā tas notiek līdz �im. Kā to izdarīt?

Vairums cilvēku diem�ēl vēl arvien nespēj palūkoties uz problēmu pla�āk un uzskata, ka galvenais � administratīvie pasākumi un mediķu labāks darbs. Vajagot pieņemt stingrākus likumus, aktīvāk darboties milicijai, rezultatīvāk ārstēt. Ja visus tos muļķus, kas lieto narkotikas, ātrāk saķertu, ievietotu stacionāros un izārstētu, ja sabāztu aiz restēm narkotiku pārdevējus, jautājums būtu atrisināts.

Da�i uzskata, ka ņarkomānija ir tikai stulba mode, un kā visas modes, paries pati no sevis.

Ak, ja viss būtu tik viegli! Diem�ēl �ī nelaime nav novēr�ama ar tik vienkār�iem līdzekļiem, kaut savi uzdevumi, saprotams, jāpilda gan milicijai, gan ārstiem. Tāpat nevar noliegt, ka zināma loma ir arī modei, tomēr salīdzināt �o sērgu ar mini vai māksi vilni būtu naivi.

Varbūt �ie pusaud�i ir garīgi nepilnvērtīgi, ar. iegūtiem vai iedzimtiem psihes defektiem? Jā, gadās arī tādi, un starp table�u rijējiem viņu procentuāli ir daudz vairāk nekā ārpus �īs grupas. Ta�u narkomānijas izskaidro�ana ar garīgu atpalicību (�ko nu par tiem, viņi visi ir debili!�) būtu tāda pati tuvredzība kā paļau�anās uz bargiem likumiem un acīgiem mili�iem.

Bēg�ana narkotiku radītajā apreibumā ir sociāla parādība, un tās saknes iestiepjas mūsu nenokārtotās dzīves un sadzīves visda�ādākajos slāņos. Jā, da�reiz priek�plānā var izvirzīties arī gadījums, akla nejau�ība, bet tas notiek reti. Ja jaunie �kaifotāji� rastos tikai �ādi, nopietnam satraukumam nebūtu pamata, viņu skaits būtu niecīgs. Ta�u, pat neiedziļinoties niansēs, ir skaidri redzams, ka par narkomāniem un toksikomāniem kļūst jaunie�i, kurus kaut kas nomāc. Viņi jūtas vientuļi, nevajadzīgi, nesaprasti, viņiem nav ko darīt. Sie zēni un meitenes neprot vai nespēj virzīt sava dzīvi pa ceļu, kurā apmierinājumu dot garīgs darbs, veselīgs, garīgi vai fiziski pacilājo�s vaļasprieks, kāre pēc zinā�anām, kādas idejas vai pasākuma realizācija, aizraujo�as iniciatīvas parādī�ana.

Kāpēc?

Uzskaitīt būtiskākos iemeslus nav grūti. Vispirms tā pati �odien tik bie�i negatīvā nozīmē piesauktā ģimene, kurā jaunais cilvēks saņem pirmos iespaidus par pasauli. Negribu atkārtot visiem zināmos skaitļus par mūsu ģimenes nenoturību un līdz ar to nespēju nopietni audzināt bērnus. Nepilno ģimeņu skaits ir katastrofāls. Paralēli �īm izjuku�ajām vai nenodibinātajām ģimenēm pastāv liels skaits tādu, kurās tētiņ� un māmiņa gan dzīvo kopā vienās telpās un pēc pasēm skaitās vīrs un sieva, ta�u �ī koeksistence bāzējas nevis uz sapra�anos un atbildību par savu bērnu likteņiem, bet uz savstarpējiem strīdiem un sava egoisma kultivē�anu. Vēl uz kopīgu mantu, kopīgu mū�īgo aizņemtību un interesēm, kas katram savas un tālas bērniem.

Kādēļ �āda nepilnvērtīga ģimene ir tik tipiska? Cēloņu daudz. It kā novecoju�o morāli tikumisko normu atme�ana un liberalizācija, veco, gadsimtu gaitā izauklēto tautas tradīciju ignorē�ana, kultūras vērtību aizstā�ana ar mantas un naudas kultu, masveidīgā sievie�u iesaistī�ana ra�o�anā un viņu atrau�ana no ģimenes, kas ilgu laiku tika iztēlota par ārkārtīgi progresīvu parādību, mātes lomas noniecinā�ana visos iespējamos veidos, niecīgās algas, kas tēvam liedz iespēju normāli apgādāt ģimeni un neļauj mātei palikt mājās, kamēr bērni mazi. Nenokārtotie dzīvokļu apstākļi, kas spie� cilvēkus veģetēt uz niecīgiem kvadrātmetriem, citam gar citu ber�oties un stresa situācijas kolekcionējot, vāji attīstītā sadzīves pakalpojumu sfēra un pastāvīgais pre�u deficīts, kas nomāc gan fiziski, gan garīgi, no agras bērnības ieaudzinātais uzskats, ka obligāti jācīnās pret otra cilvēka īpatnībām un vājībām (pāraudzinā�anas mānija), atbildības sajūtas izzu�ana par saviem bērniem, jo par visu ta�u atbildēs un gādās skola, sabiedrība, valsts, pārcildinātā mīlestība, ko naivi reklamēja kā gandrīz vienīgo ģimenes laimes avotu, pilnīgi aizmirstot par saprātu un kultūras līmeni, ieilgusī infantilitāte, kura radās tādēļ, ka cilvēkiem savlaicīgi neļāva sociāli nobriest un attīstīties, visādi slāpēja jaunatnes iniciatīvu un atgrūda to no darba, klaidonības ievie�anās, kad, laimi un lielo rubli meklējot, cilvēki zaudē savas saknes, atrauj bērnus no kaut kā mīļa, palieko�a, stabila, un, visbeidzot, � �ūpo�anas nelaime, kas, ja arī netika atklāti slavēta, tad tomēr tika uzskatīta par gandrīz normālu un pati par sevi saprotamu parādību.

Un tā, lūk mūsu �sabiedrības pamat�ūniņa� visai bie�i izrādās stipri deformēta.

Otrs iemesls � skola. Beidzot esam nonāku�i pie atziņas, ka pastāvo�ā izglītības un audzinā�anas sistēma neveic savus uzdevumums, ka tā kļuvusi stinga un formāla. Skola nevis uzlādē, rosina, attīsta, bet dzen apātijā, nivelē, tā tiecas pēc ārējas izrādī�anās un ir iespīlēta birokrātisku instrukciju �ņaugos. Obligātā vidējā izglītība un no tās loģiski izrieto�ā obligātā sekmība ir pa�apmāns, kas praksē mazina interesi par mācībām, pazemina zinā�anu līmeni un iepotē atziņu, ka viss nāk viegli un par velti. Bez tam skolēni ta�u zina, ka tālākā dzīvē izglītota cilvēka darbs tiek slikti apmaksāts, tādēļ nav vērts īpa�i censties.

Un tre�ais � ārkārtīgi neelastīgā darba likumdo�ana, īpa�i attiecībā uz pusaud�iem un jaunie�iem. �āda likumdo�ana nodro�ina dīkdienības un patērētāju psiholoģijas nostiprinā�anos. Labākais laiks, kad pusaud�os var atraisīt viņu darboties gribu, tiek neglābjami pazaudēts.

Ja tam vēl pieskaita tik ilgi pastāvēju�os (un diem�ēl vēl tagad pla�i sastopamos) dzīves izskaistinā�anas melus, vārdu nesaskaņu ar darbiem, stipri kanonizēto sabiedrisko dzīvi, formālismā iegrimu�o komjaunatni, ja atceras, ka viss te minētais aktīvi darbojas pretim jaunajā cilvēkā verdo�ajai pa�izteik�anās vēlmei, to da�ādi slāpē, didaktiski apsauc un nosoda, tad nav jābrīnās, ka daja jauno nonāk pie baismās tieksmes pēc narkotikām. Viņi vēlas izslēgties no �īs dzīves.

Diezgan bie�i dzirdama ari tāda atziņa, ka vainīgi pa�i jaunie�i. To.pau� ne tikai pusmū�a cilvēki un vecie revolucionāri, kuri alla� mīl pateikt: �Vai tad mums jaunībā bija viegli, bet mēs...�, nē, to izsaka arī jaunatnes pārstāvji, kritizējot savus vienaud�us. Viņi atrod pozitīvu piemēru sevī vai savā draugā, norādot, ka tāds brīvā laika jēdziens vispār nepastāv, ka viņiem nekad nav garlaicīgi, ka vienmēr kaut kas darāms un nemitīgi tiek izjusts laika trūkums, nevis tā pārpalikums. Visu interesanto nemaz nav iespējams paveikt.

Ne�aubos, ka par sevi un draugiem viņi saka patiesību, bet diem�ēl viņi nesaprot tos jaunos cilvēkus, kuri augu�i un dzīvo pavisam citādos apstāk|os, un nespēj iejusties viņu stāvoklī. Sprie�ot ar jaunībai piemīto�o maksimālismu, viņi �o nelabvēlīgo vidi vienkār�i noraida kā nebūtisku. Teorētiski varbūt ir zināms, ka tada pastāv, nu, bet kas par to.

�Lai ir grūtības, lai ir pretestība, bet katrs ta�u var lauzties no �ī loka ārā, cīnīties, apjēgt, ka tāda trula eksistē�ana nekur neder,� viņi saka.

Un kļūdās. Tā nav!

Pirmkārt, lai apjēgtu savas apkārtnes un savu trulumu, lai sāktu ciest no apziņas, ka personiskā dzīve ir neapmierino�a, un saprastu, ka turpmāk tā dzīvot vairs nevar, spējai domāt, salīdzināt un vērtēt jāpiemīt daudz augstākā pakāpē, nekā tas ir �! līmeņa narkotiku upuriem. Sī nespēja domāt nav pusaud�u vaina, tā ir viņu nelaime. Viņu uzskati par dzīvi, apkārtējās vides garīgās �aurības radītais standarts ta�u tiek iepotēts no mazām dienām. Kā mīlam sacīt, ar mātes pienu iezīsts, lai gan pārāk bie�i viņi mātes pienu nemaz nav dabūju�i nobaudīt. Kā gan lai viņi tā pēk�ņi izlien pa�i no savas ādas, kļūst citādāki, nekā ir?

Otrkārt, � ja arī �is domā�anas un salīdzinā�anas impulss rodas (pateicoties nejau�ai apstākļu sakritībai, kādas spēcīgas personības ietekmei utt.) un sākas pa�-tiesa�anas process, tas nebūt vēl nenozīmē glābiņu, jo trulā vide velk atpakaļ ārkārtīgi spēcīgi. Sī vide ir uzspiedusi ietekmīgu zīmogu, un, ja nepalaimējas atrast patie�ām pa�aizliedzīgu un saprātīgu palīgu, izrau�anās mēģinājumi pārāk bie�i beidzas neveksmīgi. Pēc tam rūgtums un nolemtības sajūta ir daudzkārt lielāka.

Tre�kārt, � ir arī tādi jaunie�i, kuru prasības pret dzīvi un savu vietu tajā ir pārāk augstas, kuru ideāli ir nereāli. Nejēdzības viņi redz ļoti asi un domā�anā bie�i ir aizgāju�i tālu priek�ā saviem kritiķiem. Tas, kas �iem kritiķiem �ķiet interesants un darbo�anās vērts, kritizējamos nespēj apmierināt, jo viņu kritēriji ir augstāki un viņi saskata arī to, ko kritizētājs nespēj ieraudzīt. Viduvēji attīstītie jeb �normālie� cilvēki tādus parasti sauc par dīvaiņiem, reāli domāt nespējīgiem, gaisā pasistiem utt.

Mēs vienmēr mīlam citus mērīt ar savu olekti, mēs no sirds brīnāmies, kādēļ gan tie citi nerīkojas un nedomā tāpat kā mēs. Bet dzīve katram ta�u veidojusies pavisam citādi, ģenētiskie kodi ir at�ķirīgi, glu�i citi cilvēki veidoju�i katra pieredzi. Elementāras patiesības, kas tomēr alla� jāatgādina no jauna.

Mazliet paanalizēsim pirmajai situācijai atbilsto�o jaunie�u attīstības ceļu.

Viņu vecākiem nekad nav kaut cik nopietnas saskares ar kultūras dzīvi. �ādās ģimenēs nelasa grāmatas, neapmeklē teātrus, koncertus un muzejus, pat avīzi nopērk retumis un, ja pērk, tad �Rīgas Balsi�. Pla�ākas problēmas un sabiedriski politiskā dzīve ģimenē nevienu neinteresē. Dominē profesionāli tehniskā izglītība, un pat to tētiņi un māmiņas apguvu�i ne jau augstā līmenī. Sarunu loks sadzīviski �aurs, tas aprobe�ojas ar sīkiem starpgadījumiem darba kolektīvā, visādām ten-

kām, sprie�anu par to, kas dabūjams veikalos, kā ģērbjas un izskatās, cik pelna un ko pērk paziņas, kas ar ko ķīvējas vai mīlējās un kas no tā iznāks. Ar bērniem runā par drēbēm, ē�anu, gulētie�anu.

Gandrīz vienmēr �ajās ģimenēs ir cieņā alkoholiskie dzērieni, tos lieto gan dzim�anas un vārda dienu reizēs, gan tāpat vien kopā sanākot. Ja agrāk dzēra galvenokārt tēvs, tad pēdējos gadu desmitos arvien bie�āk arī māte iemet savu tiesu. Jau no apzinīgās dzīves sākuma bērni pierod redzēt vecākus un viņu draugus iereibu�us, skaļus, muļķīgi jautrus vai vēl muļķīgākos strīdos iekarsu�us. Pirmās atmiņas saistās ar rupjiem

II vārdiem, klaigām, ar uz grīdas pakritu�u vai pie galda

aizmigu�u krāco�u tēti, kuru mamma cen�as aizvilkt uz gultu. Gadās, ka tēvs pavicina dūres, un tad māte staigā ar zilu aizpampu�u aci. Reizēm sieviete aizstāvas un tēvam ir saskrāpēts ģīmis. Bērni pa to starpu ari dabū savu tiesu sitienu un lamu, jo aiz dumjības raud un nejēdz laikus vākties pie malas.

Dzīvoklītis mazs, nereti viena istabiņa, bērniem sava stūrī�a tikpat kā nav, viņi vienmēr ir lielajiem pa kājām, tiek rāti un bikstīti, viņu spēlītes no�ķūrētas sānis. Viņi lodā pa pagaldi, viņus izraida virtuvē. Bie�i tā ir komunālā dzīvokļa virtuve, un tur iznāk sarau�anās ar kaimiņtanti vai onkuli, kuriem tādi citu knauķi krīt uz nerviem (kas zina, vēl apēdīs kaut ko no mūsu produktiem, saplēsīs kādu trauku).

Vecākiem aizejot mistiskajā darbā (ko īsti vecāki strādā un kāds ir �is darbs, to bērni neredz un nezina), viņi tiek ieslēgti istabā vai steigā aizrauti uz dārziņu, kur diena paiet, ņigu ņegu kolektīvā mīcoties.

Vakaros vecāki ir noguru�i un mazrunīgi. Tēvs skatās televizorā, māte, rindas izstāvējusi, steidz kaut ko gatavot vakariņām, kaut ko salāpīt vai izmazgāt. Arī mazie stundām ilgi blen� kustīgajās bildēs, nekā daudz nesaprazdami. Labi, ja gadās redzēt �Nu, pogoģī�, tad var izsmieties, bet tētim patīk hokejs, un, ja programmas sakrīt, tad vilks un zaķītis, protams, tiek izslēgti un pa ekrānu skraida un grūstās cilvēciņi uz slidām ar kokiem rokās, bet tētis, tai bil�u kastē kā hipnotizēts lūrēdams, reizēm palecas krēslā uz aug�u un iebrēcas: �Duraks tāds, ko tu guli!� Bērni ātri apgūst �o runu un taurē līdzi: �Duraks, ko mīdies? Liec podno�ku! Saibu, �aibu!�

Gadiņi nāk klāt, un sākas pagalma un ielas dzīve. Līdz lielai tumsai mazie skraida starp pelēkiem, kailiem mūriem, slēpjas aiz atkritumu konteineriem, dzenā izkāmēju�us kaķus, spēlē kazakus-razboiņikus un kaujas ar tādiem pa�iem knauķiem no citiem dzīvokļiem. Ziemas nāk ar sniega priekiem, var pikoties, būvēt cietok�ņus un, galvenais, ar biguļiem dzenāt saplacinātu konservu kārbu un kliegt: ��aibu, �aibu! Gols!� Gandrīz visus pui�eļus savā varā pārņem dievu dievs hokejs. Sētniece un cienīgi onkuļi un tantes viņus apsauc un lamā par bļaustī�anos, izsistiem logiem un apzīmētām sienām, draud ar miliciju un koloniju. Tā nolāpītā bērnu varza nemitīgi traucē mieru un kārtību.

Katram pagalmam, katram ielas gabalam ir savi kara-lī�i no tiem, kas jau iestiepu�ies padsmitgados. Lielie puikas. Ar stipru dūri, ar skaļu rīkli. Tur ir ko apbrīnot un mācīties. Kā viņi sapīpē, kā iedzer no kakliņa vārtu rūmē, kā spaida tādus pa�us pusaugu skuķus. Kas jādara ar skuķiem un sievie�iem, to �ādās ģimenēs un mazdzīvoklī�os augu�i bērni zina jau no tekainī�u vecuma, lai arī nesaprot, kāpēc un kas no tā tiek. �Tak pagaidi, dullais, kamēr bērni aizmieg!� mamma �ukst, bet tētiņ� daudz neklausās: �Nepļurk�ķi, ko �ie daudz saprot! Tā jau es pats gaidot aizmig�u.� Un sīkie, miegu pietēlojot, lūr gar segas stūri, kā tēvs blakus gultā moka mammu.

Sākas obligātā skola. Atkal bars, kņada, milzīgās klases un noguru�ie, nervozie skolotāji, kas raksta piezīmes dienasgrāmatās, rāj un kaunina par nepiedienīgo izskatu, uzvedību un divniekiem, sola koloniju tāpat kā sētnieks un sauc mammas uz pārrunām. Kā gai�ie piemēri tiek rādīti tie skolnieki, kuri saņem pieciniekus un dīvainā kārtā aptver tādas lietas, kas mūsu �varoņiem� ir nesaprotamas un neinteresantas, pavisam no citas pasaules nāku�as. Rodas naids un dusmas pret �iem gnīdām � zubrilkām, visādiem teicamniekiem � izlēcē-jiem. Pēc kārtējās nepatīkamās sarunas ar skolotāju mājās pārnākusi, mamma kliedz un lamājas, tiek gan bērniem, gan tai dumjajai �u�enei�, kas nemāk ar viņas bērniem apieties un pati tāda zoss vien ir. Reizēm audzinā�anas darbā piedalās arī tētis ar siksnu rokā, bet bērni mūk uz glābēju ielu tālāk no mocītāju acīm. Jo vēlāk pārnāks, jo mierīgāka dzīve, gan lielajiem, gan viņiem.

Da�i ar mokām salasa bezizmēra trijnieciņus, da�i sāk sēdēt otro gadu jau piektajās, sestajās klasītēs. Viņi veido pa�i savu brālību, kas cie�i nostājas pret tiem gudrajiem muļķī�iem, pret zosīm � u�enēm un visu garlaicīgo skolas kārtību. Un viņiem ir svars, nereti brālība sāk diktēt klases toni un maitāt visvareno kolektīvu, dzenot histērijā nabaga skolotājus un terorizējot naivulī�us � gudrelī�us, tos citas pasaules bērniņus.

Tad tētis sāk parādīties mājās arvien retāk, bie�i pazūd arī pa naktīm. Mamma raud, lād dzīvi un to riebīgo palaistuvi, kas iekārojusi viņas vīru. Pienāk brīdis, kad tētis pazūd pavisam. Nu ir daudz lielāka vaļa mājās, istabiņa pildās ar ielas draugiem un draudzenēm. Arī mamma pasākusi pazust ar to sve�o veci, kas te reizēm iegriezies. Bez tam viņa strādā papildu slodzi, jo ar naudu ir plāni un gali vairs nesienās. Tagad nav jādzer pa vārtu rūmēm, var sapīpēt un sastiķēto vin�uku ieraut ērtākos apstākļos. Pamazām pie stiprās dziras ir pierasts jau no mazām dienām, kad gadījās tikt pie sen�u pusizdzertās glāzes vai pudeles. Sasniegti tik gaidītie tīņu gadi, var laist ar pilniem apgriezieniem. Kas vairs skola, kas sētniece un mili�i. Pa�i gudri, pa�i lieli. Skuķenite jau sē� klēpī, modīgas bikses kājās, draugi ar baigi for�o maģi blakus. Iet vaļā pārākais roķis, sākas īstā dzīve.

Protams, traucē riebīgais pretalkohola dekrēts. Lēto vīniņu vairs nevar dabūt, �ņabis baigi dārgs un vēl tās �ausmonīgās rindas, bet pārdevējas sāku�as pat pasi pieprasīt. Ta�u izeja tiek atrasta, ne jau velti gai�as galvas apkārt, kas zina, ka �ņabītim var atrast superīgos aizstājējus. Un mū�īgajā nekārtībā eso�ajā istabelē parādās at�ķaidītājs vai līmes tūbiņa. Nē, nē, benzīnu mūsējie vairs neelpo, viņi ta�u nav stulbi, benzīns lai paliek mazuļiem. Un tā nu polietilēna kulītes rokās, dārd roķis, televizorā skraida hoķis, kompānija elpo līmi un gaida kaifu.

Lūk, cik baismīgi vienkār�i!

Un es labprāt vēlētos zināt, kā mūsu varoņi pa�i sevi izmainīs, pa�i no sevis atmodīsies. Kā viņi tiks pie citas, augstākas, garīgākas sevis apliecinā�anas formas? Cen�os saprast un tomēr nesaprotu, kā jauni, talantīgi intelektuāļi, kuri, jādomā gan, nekad �ādos apstākļos nav atradu�ies, var par �o problēmu pasmīkņāt, uzskatot to par uzpūstu a�iotā�u, un pieņemt, ka tādi nabadziņi,

kas nezina, kur sevi un savu brīvo laiku likt, ir nevis realitāte, bet neaptēstu pieaugu�o izdomas auglis. Viņiem nevis jāsniedz gādīga, palīdzīga roka, bet jaatstāj �ie tīņi svētā mierā un jāļauj pa�iem ķepuroties uz priek�u. Izskan pārliecība, ka viņi patstāvīgi atradīs izeju un izies dzīvē pa visai apmierino�iem un apsveicamiem ceļiem.

Cik jauki būtu, ja viss tā pats no sevis nokārtotosl

Diem�ēl bie�i notiek pretējais, lejupslīde turpinās arvien straujāk, līmes tvaikus aizstāj īstās narkotikas (bet tām vajag pavisam citu naudu), kompānijas sāk zagt un laupīt, un pienāk brīdis, kad atpakaļceļa vairs nav. Cilvēks beidzis cilvēcīgu eksistenci, kļuvis par patoloģisku radījumu, kas degradēts gan fiziski, gan garīgi. Un, ja arī turpmākie ceļi tik ļauni neiegrozās, kāda skoliņa ar dievu uz pusēm tiek pabeigta, kāda ��an-cīte� tiek uzsākta un kāda no kompānijas meitiņām apprecēta, nekādu īpa�u apmierinājumu te izjust nedrīkstētu. Tiks ta�u atra�oti tādi pa�i (visticamāk � vēl aprobe�otāki) pēcnācēji, un spirāles loki virzīsies nevis aug�up, bet lejup.

Cik ārkārtīgi mēs esam pieradu�i vāvuļot gan presē, gan no tribīnēm, ka ikviens ta�u var priek� sevis kaut ko atrast. Kādas tikai sekcijas nedarbojas, kādi kolektīvi mums nedzied un nedejo priek�ā televizoru ekrānos! Ir visvisādi tehniskie un muzikālie, sporta un rokdarbu pulciņi. Ej, jaunais draugs, un dari, ko sirds vēlasl

Ne velna! Man apkārt sē� pusaud�i, tā no piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem un no visa tā nezina neko. Jā, viņi ir dzirdēju�i un tajā pa�ā televizoru kastē redzēju�i � kaut kur kaut kas tāds notiek, bet tas viss atrodas pavisam citos plauktos un ne priek� viņiem. Viņu redzeslokā, viņu kvartālā nav nekā. Un viņiem nav ko darīt, patie�ām nav. Viņiem pietrūkst tā pamata, ko ieliek vecāku inteliģence un redzesloks, tādēļ pa�izglīto�anās (vēsture, māksla, literatūra, valodas, zinātne) vēlme atkrīt, jo nevar vēlēties to, kas nepazīstams, pat neapjau�ams, kaut kur pa ausu galam, kā signāli no tālas zvaigznes, sadzirdēts. Arī tētiņi un māmiņas no tā neko nav zināju�i un sapratu�i.

Un cik grūti ir iekļūt kādā treniņa grupā vai citā kolektīvā, es domāju, nav vēlreiz lieki jāskaidro. Ne jau

no ielas atnācis tinis tur tiks uzņemts (pieņemot, ka viņ� pats ir atradis vietu un īsto cilvēku, ar ko runāt), bet gan tie, kurus tētiņi un māmiņas ir laikus un ar pazī�anos pieteiku�i un ierunāju�i. Kur� augstāk notēlotās ģimenes pārstāvis to darīs?

Bet, ja ne vecāki, ne bērni pa�i neaptver �o rūgto situāciju, kādā viņi atrodas, tad tiem ar gudrākām galvām ir jāatrod izeja viņu vietā. Tā nav a�iotā�a, tā ir traģiska nepiecie�amība.

Vajag tos pa�us jaunatnes klubus, centrus, pagrabus vai kā nu �īs saietuves kuro reizi nosaucam. Un nevis tikai priek� izredzētajiem, bet vispirms tie�i priek� savā vaļā pamestajiem pusaud�iem, kuri dzīvo attiecīgajā rajonā (kvartālā). Iespēja darboties jādod ierindas tīņiem, lai viņi nestutētos tikai gar ielu stūriem un vecāku pamestās istabelēs, visādas muļķības aiz gara laika perinādami. Un jau laikus jāsaprot, ka �ādus centriņus un klubiņus nedrīkst vadīt kāda iepelējusi tante vai stīvs onkulis, instrukciju �ūksni rokā turot. Te nepiecie�ams iniciatīvas un nestandarta pieejas virzīts cilvēks (vislabāk jaunietis), kuram iek�ā vēl mutuļo entuziasms un spēja iekļauties tīņu domā�anas īpatnībās. Un noteikti vajadzīga pa�u pusaud�u padome. Var sākt ar to pa�u �roķi�, sportu vai �diseni�, bet pa starpām jācen�ās piespēlēt kaut ko nopietnāku, kas attīsta arī galvu, ne tikai kājas un rokas vien. Te noder disputi un pārrunas par aktuāliem jautājumiem mūzikas, mākslas, vēstures, politikas, zinātnes pasaulē, ekoloģijas jautājumos utt. Būtu jāvairās no sausā vārda �lekcija� un jaunatnes vidū sakompromitētā termina �propaganda�. Atcerēsimies, ka tīņu vidū vārdi �propaganda� un �meli� ir kļuvu�i gandrīz identiski. �Tur jau nebija ko klausīties, viena propaganda� vai �Tas vecītis bija no propagandistu sugas, visu pūta �ķērsām�. Sīs patiesības mūsu vecā tipa ierēdņu pārakmeņotā masa grūti aptver. Tā arī neapzinās, ka pusaud�u vidū runāt saukļiem piebārstītās �ablonrurias ir pilnīgi veltīgi. �ādas lekcijas tikai atbaida, un jaunie runātāja ieteikto noraida, pieliek tam mīnuszīmi.

Pretstatam pakavēsimies pie tre�ās jaunie�u grupas, pie tiem, kuri bēg no reālās dzīves tādēļ, ka ar sakāpinātu jaunības maksimālismu pārāk asi saredz tās pretrunas, ir pacēlu�ies pāri nonivelētajai viduvējībai.

Nereti viņi nāk no inteliģentām ģimenēm, Izaugu�i

domājo�u cilvēku vidū, daudz lasīju�i un jau agri iemācīju�ies salīdzināt to, kas tiek iestāstīts, ar to, kas patie�ām notiek, �ie jaunie cilvēki da�kārt nonāk smagas depresijas stāvoklī. Protams, viņi ir palutināti, viss nācis bez īpa�ām pūlēm un citādi tas mūsu sabiedrībā, kur jaunatne tiek (gribētos rakstīt �tika�, bet vai nav pāragri?) konsekventi atstumta no darba un nopietnas līdzdalības apkārt notieko�ajos procesos, nemaz nevar būt.

Parasti pret �iem jaunie�iem izturamies ar pārākuma pilnu noraidījumu, saucam viņus par dīkdieņiem, tētiņa naudas �ķiedējiem, kafejnīcu filozofiem utt.

Patie�ām, ārēji tā izskatās. Viņi pulcējas grupiņās, laiku pavada savu aprindu iemīļotās kafejnīcās, nereti arī konjaku iemalko, sprie�, diskutē (viņu kritiķi saka� �pārgudri pļāpā�) un patērē vecāku dotos rublī�us. It kā nekā pievilcīga un atzīstama te saskatīt nevaram. Ta�u, ieklausoties �o jaunie�u sarunās un salīdzinot viņu gara pasauli ar pirmās grupas pārstāvju tuk�umu un īsprātību, starpība ir milzīga. Te lasa Kafku, Selin-d�eru un D�oisu, jūsmo par avangarda mākslu, aizrautīgi skatās Fellīni, Bergmana un Tarkovska filmas (mūsu ierindas skatītājs,_ ko tādu redzot, parasti pus-seansā dodas laukā no zāles, jo nekā nesaprot), jūsmo par Caka, Vācie�a, Buņina un Ahmatovas dzeju, apmeklē labas teātra izrādes. Visu to pārsprie�ot, notiek strīdi, krustojas da�ādi �par� un �pret�. Vienmēr da�i no grupas pa�i kaut ko mēģina rakstīt, spēlēt vai mālēt. Te bie�i vien aizsākas kāda nāko�ā literāta, mākslinieka vai aktiera ceļ�, par to liecina līdz�inējā pieredze (tā sauktā bohēma nebūt nav raksturīga vienīgi bur�uāziskajai iekārtai, kā to naivi skaidro sve�vārdu vārdnīca). Tātad ne jau tikai negatīvi jāvērtē �ādu kompāniju pastāvē�ana. Vienlaicīgi nevar noliegt melno patiesību, ka daļa �o jaunie�u nonāk pesimisma, nihilisma un pat cinisma gūstā, sāk pārmērīgi lietot alkoholu un narkotikas, tā strauji sadedzinādami savu dzīvi.

Jāatzīst, ka pret negatīvām parādībām vērstā kritika ir pamatota. Jā, prevalē sakāpināta attieksme, galēji viedokļi, bet tos izraisa reālas situācijas, dzīvē vērotais. Kā jau minēts, �ie jaunie�i bie�i tiecas pretim mākslas pasaulei, bet tajā iekļūt un sevi apliecināt ne vienmēr izdodas. Da�iem pietrūkst talanta, bet da�iem nepiecie�amo pielāgo�anās spēju, viņu dievināto stilu

onkuli un tantes neatzīst principā. Labi zināms, kāda vēl pavisam nesen bija (un maskēti turpina pastāvēt) mūsu oficiālā attieksme pret visādiem �ismiem�. Vienlaicīgi jaunie redz, ka samērā viegli uz priek�u tiek tādi laikabiedri, kuri prot pieslīdēt konjunktūrai, darināt pieprasīto �idejisko� haltūru. Nereti �os censoņus balsta un bīda ietekmīga roka. Tas rada nicinājumu un riebumu, tieksmi norobe�oties un vēl vairāk pasvītrot savas patiesības.

Skolā �o jaunie�u atzītie rakstnieki un mākslinieki bie�i vispār netiek pieminēti, jo neietilpst mācību programmās un arī pa�as skolotājas tos nezina. Līdz arto zūd skolas un pedagoga presti�s jauno intelektuāļu acīs. Komjaunatni viņi līdz �im redzēju�i kā formālu, neveselīgam karjerismam domātu organizāciju, kas pilda obligāto uzņem�anas plānu, grimst papīros un nīkst neinteresantās sapulcēs. Vai tad mazums piemēru, kur jauni cilvēki, vienmēr pareizi runājot, pratu�i uzkāpt pa dro�ām kāpnītēm no skolas komjaunatnes sekretāra postenī�a līdz ļoti iespaidīga vīra krēslam, kā piedevu amatam automātiski saņemot volgu ar visu �oferi, vasarnīcu un krā�ņu dzīvokli? Pie tam atbildības nekādas, vienīgais �darbs� � bez ierunām novadīt rīkojumus, vienalga � pareizus vai nepareizus � no aug�as uz apak�u. Viņu vietā atbildēja un grūtumu uz saviem pleciem iznesa tie�ie darītāji vai neatbildēja neviens.

Un kur tad pagrīdes darījumos kūsājo�ais spekulantu, blatumeistaru, �iznesēju�, kukuļņēmēju bars, kas visu acu priek�ā taisa lielo rubli. Kaut arī pa�notiesāti uz visai zemu kultūras līmeni, �ie ļautiņi plātās ar naudu un pa�apzinīgi izaicino�i deklarē savu prasmi dzīvot un patērēt.

Jaunie intelektuāļi sāpīgi pārdzīvo �īs negācijas, rodas neticība ideāliem un taisnīgumam, ieilgst pasīvs protests, kas nerod izeju. Bezspēcība un neprasme kaut ko izmainīt tiek kompensēta ar narkotiku radīto skurbumu.

Viss iepriek� minētais vēl sasaucas ar mūsdienu globālām nelaimēm � atomkara draudiem, ekoloģisko krīzi, cilvēku atsve�inā�anos un patērētāju psiholoģijas pieaugumu.

Un tā nu jākonstatē, ka cīņa pret narkomāniju nebūt nav vēr�anās tikai pret izlaidīgiem īpatņiem, kaut kādiem ļauniem, nepateicīgiem zēniem un meitenēm, bet vispirms tā ir ļoti pla�u un pārdomātu pasākumu ko-purns, kas uzlabotu un attīrītu mūs apņemo�o vidi no ilgi uzkrātiem un līdz �im tī�ām nepamanītiem sārņiem sabiedrībā. Ja agrāk �ādi kompleksi pasākumi bija visai grūti realizējami, jo oficiālais viedoklis pieprasīja gandrīz tikai balto krāsu, pēc principa: mums ir labi un būs vēl labāk, pastāv tikai atsevi�ķas, nebūtiskas, pārejo�as grūtības, kas drīz izzudīs, tad jaunās domā�anas apstākļos beidzot jāsāk strādāt visā nopietnībā.

Cīņa pret narkomāniju iespējama visur un ikvienā nozarē. Jaunas saisto�as mācību grāmatas izdo�ana arī ir cīņa pret narkomāniju. Un jaunatni mīlo�s, aizrautīgs cilvēks, kur� bez formālisma vada skolēnu darbau-dzinā�anas procesu skolā vai rūpnīcā. Pat tad, ja viņ� nekad nepiemin narkomāniju, viņ� dro�i attālina pusaud�us no narkotiku lieto�anas nelaimes.

Cīņa pret narkomāniju � tā ir jaunatnes centru dibinā�ana un nopietnāks atbalsts ģimenēm, tā ir cīņa pret birokrātiju un miegainību, tie ir sporta pasākumi un izmaiņas darba likumdo�anā, kas beidzot atzītu, ka arī pusaudzis ir nopietni ņemams cilvēks, nevis lutināma lelle. Ikviena sabiedrībā vērojamā kaite veicina narkomāniju, un ikviens nopietns solis pret �īm kaitēm ir trieciens arī �ai sērgai. īpa�i svarīgi ir pasākumi, kuri ieaudzina garīgo kultūru un cilvēku savstarpējo attiecību kultūru.

Protams, jāuzlabo arī attiecīgo dienestu tie�ais darbs.

Esmu novērojis, kā notiek uzskaitē eso�o jauno �kai-fotāju� pieņem�ana narkoloģiskajā dispanserā.

Telpas �auras, koridorā savu kārtu gaida desmitiem pusaud�u. Ārste cen�as aprunāties ar katru izsaukto, bet laika ir maz un sirsnīgai sarunai raisīties grūti. Bez tam bie�i zvana telefons, nāk un iet citi dispansera darbinieki, reizēm bez rindas ielau�as kāda satraukta mamma. Visvairāk rindā jauno �ņabja mīlētāju, bet gadās arī pa līmes elpotājam un table�u rijējam. Parastais ārstes jautājums: �Kā tagad dzīvo? Vai spēj atturēties?� Un parastā pusaud�u atbilde: �Jā, tagad viss kārtībā, alkoholu nelietoju, tabletes neriju.�

Cik tam var ticēt? Kur� gan būs tik atklāts un teiks, ka viss iet pa vecam? Un ārste, uzteikusi par apzinību un lieku reizi pabrīdinājusi, lai tikai zēniņ� nepadodas nākotnē iespējamo kārdinājumu priek�ā, atzīmē papīros, ka puika ieradies, un nosaka nāko�o atrādī�anās dienu. Grūtāk iet tiem, par kuriem dispanserā ienāku�as kompromitējo�as ziņas (redzēts piedzēries, milicija aiztu* rējusi, kāds piezvanījis vai draugi izpļāpāju�ies), tad audzino�ā saruna ievelkas. �Kāpēc tā darīji? Kur� tevi pamudināja? Vai nezini, cik tas bīstami? Tu ta�u man apsolīji� utt. Zēns taisnojas, cen�as izlocīties, apsola, ka tā ir pēdējā reize, ka viņ� tikai mazlietiņ pamēģinājis un nekad vairs tā nedarīs.

Gadās arī prātvēderi un strīdu cienītāji,

�Pārāk daudz dzert nedrīkst, to jums gan vajadzētu saprast pa�ai,� ārstei skaidro se�padsmit gadus vecs filozofs. �Tā var dabūt kuņģa �ūlu, samaitājas aknas un nieres, atmirst smadzeņu �ūnas. Visvairāk man riebjas piedzēru�ās meitenes un tās, kas sarijas visādas tabletes. Meitenes tagad to dara vairāk nekā zēni. Dzert vajag ar mēru. Nedrīkst mēru pazaudēt.�

�Nekā,� ārste pāriet uzbrukumā. �Katrs, kas dzer kļūst alkoholiķis un zaudē kaunu, prātu, sirdsapziņu.�

�Nestāstiet man! Mūsu kaimiņ� visu mū�u ir dzēris un nav nekāds alkoholiķis, bet pirmrindnieks. Tāpēc, ka dzer ar mēru. Tiem, kas nemaz nedzer, visiem ir kaut kādi garīgi defekti. Citādi neprot izcelties un tad nu izlec ar savu atturību.�

Saruna ieilgst, un katrs paliek savās pozīcijās. Vienīgais, kam pusaudzītis ar mieru piekrist, � ka meitenēm gan varbūt nemaz nevajadzētu dzert, jo �redziet, viņām tie bērni jāpiedzemdē�.

Ja paseko pusaud�u biogrāfijām, atklājas sen zināma aina. Dzēru�i jau tēvi un mātes, parasti ģimenes izjuku�as, da�iem vispār vecāku nav, viņi dzīvo pie radiem vai vecmāmiņām. Augumā zēni lielāko tiesu pasīki, atpaliku�i savā fiziskajā attīstībā.

Ārste man parāda tikko saņemtu vēstuli.

�Raksta Jums Taņa, kuru nosūtījāt uz Straupi 1986. gadā. Jūs mani brīdinājāt, lai ārstējos, citādi nokļū�u specskolā. Bet, kā redzat, mans liktenis iegrozījās savādāk. Es tomēr nokļuvu specskolā, un no turienes mani neiropatologs nosūtīja uz Stren�iem. Es gribētu lūgt Jūsu palīdzību. Ja vien tas ir Jūsu spēkos, palīdziet man atgriezties dzīvē! Es nespēju atrasties tādā vietā, viss, kas apkārt notiek, grū� mani pretim pa�nāvībai. Es palieku arvien sliktāka, pazaudēju pati sevī, un no manis nekāda labuma nebūs. Es ļoti lūdzu Jūs: sazinieties ar galveno ārstu un pasakiet, lai mani at-

brīvo. Ar �o lūgumu beig�u vēstuli, Uz redzē�anos! Gaidu un ceru. Taņa Sidorova.�

�Ne �ī vēstule pirmā, ne pēdējā, līdzīgus palīgāsau-cienus un grēksūdzes saņemam bie�i,� ārste saka. �Bet kā lai palīdz? Brī�iem man liekas, ka es visu laiku skrienu ar pieri sienā. �iem bērniem un pusaud�iem, kuri nonāku�i alkohola un narkotiku varā, vajag speciālu skolu ar slimnīcas re�īmu. Viņiem ta�u jāmācās, viņi nevar mēne�iem ilgi atrasties stacionārā un neko nedarīt. Tagad viņus tur ievieto uz diviem trim mēne�iem, bet vajadzētu vismaz uz gadu, citādi nav nekādas jēgas, tikko atgrie�as mājās, viss sākas no jauna. Un tā es te ņemos kā pie mū�īgā konveijera, runāju, brīdinu, bet labuma no tā maz. Uzskaitē eso�o skaits ar katru gadu palielinās �ogad vien se�os mēne�os nāku�i klāt tikpat cik 1986. gadā visos divpadsmit mēne�os,�

Jā, aina nav no spo�ajām. Runāts tiek daudz, praktiski darīts krietni mazāk. Kā visur. Mēs, kur tie gadi, esam sisti ar runā�anas un solī�anas apsēstību. Ta�u no runām un labiem padomiem vien narkomānija nepazudīs.

Un tomēr � arī padomi jādod, varbūt kāds tomēr ieklausās. Atceros, zēns � table�u rijējs man dispanserā teica, ka viņ� jau agrāk zinājis par tādas rīcības kaitīgumu un bīstamību, bet vienalga � gribējies pamēģināt, jo viss, kas bīstams, ta�u jāizmēģina, tas īpa�i pievelk.

Tā diem�ēl gadās. Ikvienai aizliegtai darbībai nāk līdzi savs kārdinājums, vēlē�anās pa�am iepazīt nezināmo un pārbaudīt, vai maz tik jauni ir, kā tiek stāstīts. Varbūt tomēr patīkamā vairāk?

Un te nu gribas likt pie sirds, ka ir dzīvē lietas, kuras pārbaudīt nedrīkst. Mēs ta�u nelecam ārā pa piektā stāva logu, lai ātrāk nokļūtu pagalmā, kaut gan ceļ� noteikti ir daudz īsāks, nekā pa kāpnēm ejot. Mēs neguļam uz dzelzceļa sliedēm, lai pārbaudītu, vai tie�am vilciena riteņi būs stiprāki par mūsu kauliem un ādu.

Ar narkotikām ir gandrīz tas pats. Jātic bez pārbaudes, ka tās lietot nedrīkst.

tīri medicīnisks aspekts

V. Jaksons. Mēs esam centu�ies parādīt reālus gadījumus �iz dzīves�, bez aizspriedumiem un liekulīgas

moralizē�anas izteikt savus uzskatus par narkomānijas un toksikomānijas cēloņiem, par nākotnes perspektīvu. Bet pastāv arī tīri zinātniskas narkomānijas un toksikomānijas klasifikācijas, ārstu darbā nepiecie�ams arī sauss, bezkaislīgs simptomu un komplikāciju uzskaitījums, kas ir noskaidrots, apkopojot simtiem un tūksto�iem gadījumu, izdalot kopīgās, galvenās likumsakarības.

Gribu jūs iepazīstināt ar da�ām mediķu rīcībā eso�ām patiesībām. Ceru, ka daudzas no �īm �patiesībām� jūs jau pa�i būsiet pamanīju�i iepriek� aprakstītajās pusaud�u dzīves epizodēs.

Medicīnā pastāv tāds termins kā �riska grupa�. Tie ir cilvēki, kuriem ir paaugstināta iespēja saslimt ar kādu slimību � nu, piemēram, ar vēzi. �ādas riska grupas ir sastopamas arī narkoloģijā.

Kādi tad ir pusaud�i, kuri ietilpst narkomānijas un toksikomānijas riska grupā? �ādiem pusaud�iem piemīt augsts kairināmības slieksnis � viņiem emocijas izraisa tikai spēcīgi kairinātāji, tādi kā skaļa mūzika, �ausmu vai pornogrāfiskās filmas, vardarbība, pat sa-disms un, protams, reibums. Tādi bērni nav spējīgi rast prieku mācībās, sportā, draudzībā, skaistumā utt. Var būt arī tā, ka bērns sāk vairīties no mājām un skolas tādēļ, ka tie�i tur nav iespējams gūt prieku no mācībām, skaistuma utt. Ja viņam neizdodas tos gūt citur, ar laiku viņ� var zaudēt pa�u spēju tos sajust. Ļoti raksturīga �o pusaud�u iezīme ir gribas trūkums, nespēja ilgsto�i, mērķtiecīgi darboties. Viņi spēj mobilizēties tikai uz īsu brīdi, pie tam tikai tādiem pasākumiem, kuri sola tūlītējus panākumus, vēlmju piepildījumu. Pat pilnīgi normāliem pusaud�iem ir raksturīga pazemināta spēja valdīt pār dziņām un prognozēt savas rīcības sekas. Riska grupā eso�ajiem pusaud�iem �ī īpatnība ir sevi�ķi izteikta. Sie pusaud�i slikti panes psihiskas pārslodzes, stresu, konflikta situācijas. Bie�i novērojama iek�ēja sasprindzinātība, trauksmainība un mazvērtības sajūta, kas nereti izpau�as kā hiperkom-pensācija (tā sauc cen�anos da�ādā, bie�i muļķīgā vai huligāniskā veidā visiem pierādīt, ka viņ�, lūk, nav mazvērtīgs).

Neskatoties uz variantu un raksturu daudzveidību, gandrīz vienmēr ir novērojams garīgā un sociālā brieduma trūkums, infantilisms, paaugstināta iespaidoja-mlba, pakļau�anās citu ietekmei � parasti tādai, kura vieglāk realizējama, negatīva. Tādi, lūk, ir pusaud�i, kuri nelabvēlīgā situācijā visātrāk pakļaujas attiecīgas grupas ietekmei vai arī sāk �eksperimentēt� patstāvīgi � mēģina gūt jaunus asus pārdzīvojumus, lietojot da�ādas apdullino�as (narkotiskas) vielas.

Arī turpmākajā viņu� jauniesaucamo narkomānu � ceļā var saskatīt daudz ko kopīgu. �ie pusaud�i zaudē jebkuru interesi par mācībām. Reizēm pieaugu�o iespaidā viņi vēl cen�as kaut ko saglābt, ta�u strauji zūd spēja koncentrēties, sevi�ķi apgūstot materiālu, kas prasa abstraktu domā�anu, rado�u pieeju. Uzmanība kļūst nenoturīga. Mācī�anās, pat ja tāda notiek, kļūst pilnīgi neproduktīva. Spriedumi kļūst pavir�i un virspusēji. Sevi�ķi spilgti tas izpau�as gadījumos, kad pusaudzis cen�as aistāvēt sava dzīves veida pareizību. Arvien bie�āki kļūst skolas kavējumi, klaiņo�ana. Ģimenē viņi noslēdzas sevī, atsve�inās. Arēji tas bie�i izpau�as kā pilnīga aizie�ana dzīvē uz ielas � grupā, barā. Vecāku lūgumi, pat asaras viņos nerada nekādu atbalsi, vēl vairāk � cen�oties piepildīt savas vēlmes, viņi var kļūt brutāli, pat agresīvi. Vispār �o pusaud�u uzvedībai piemīt egocentrisms un cinisms. Raksturīgas straujas, nemotivētas garastāvokļa maiņas, eksplozivi-tāte. Paralēli tam pakāpeniski sāk zust iepriek�ējās intereses. Vispirms zūd interese par piederīgajiem un citiem tuviem cilvēkiem, vēlāk zūd interese par jebkuru intelektuālu un fizisku nodarbo�anos, kas prasa piepūli un piespie�anos (grāmatas, sports utt). Beidzot rodas vienaldzība arī pret tām nodarbībām (mode, moderna mūzika utt.), kuras agrāk sagādāja prieku. Zūd arī draugi, ja tādi bija, jo draudzība prasa individualitāti. Draudzības vietā nāk grupa, bars ar savu galveno vienojo�o un nivelējo�o faktoru � apreibinā�anos.

Mainās arī �o pusaud�u ārējais izskats � viņi kļūst netīrīgi, nekārtīgi, bie�i sāk novājēt, seja kļūst pelēcīgi bāla. Reizēm uz ķermeņa ir atrodamas injekciju pēdas.

Līdz zināmam laikam pusaud�i reibumā cen�as neparādīties pieaugu�ajiem, tādēļ bie�āk var ievērot reibuma seku parādības. Tās ir da�ādas � atkarībā no pielietotās vielas, ta�u visbie�āk mēdz būt pastiprināta miegainība vai uzbudinājums.

Narkotisko un toksisko vielu izraisītais reibums var izpausties vēl daudzveidīgāk, ta�u izteiktā reibuma stāvoklī parasti konstatējama neadekvāta uzvedība, runas un gaitas traucējumi, neparasts izskats. �ādi simptomi diezgan dro�i norāda uz to, ka ar pusaudzi kaut kas nav kārtībā un ka jāmeklē ārsta palīdzība.

Kā jau redzējām no pusaud�u un jaunie�u izteikumiem, tad vieni stāstīja, ka ilgsto�i no gadījuma uz gadījumu lietoju�i kaut kādas tabletes, bet citi stāstīja, ka gandrīz jau pēc pirmās narkotikas ievadī�anas reizes parādījusies tieksme pēc tās. Taisnība ir abiem. Pirmajā gadījumā, kad pusaudzis sāk lietot ne narkotiskas, bet toksikomāniskas (stipri iedarbīgas) vielas, īsta tieksme (psihiska un fiziska) pēc dotās vielas tie�ām veidojas pakāpeniski. Ta�u strauji izveidojas psiholoģiska atkarība no dzīves grupā, tajā pieņemtās stipri iedarbīgo vielu lieto�anas un to izraisītajām da�ādām izdarībām. Jāpiezīmē, ka lielākā daļa pusaud�u, kuri grupā pirmo reizi saskaras ar �īm vielām, psiholoģiski tam jau ir sagatavoju�ies. Viņi apzināti meklē kaut kādus asus pārdzīvojumus, reibumu. Un �ādās reizēs iedarbojas viens no narkoloģijas likumiem � ko meklē, to arī atrod. Vielas, kas citiem izraisītu tikai saindē�anos (piemēram, benzīns) vai miegu (trankvi-lizatori), viņiem rada patīkamas izjūtas, reibumu. Jo �iem pusaud�iem vai nu ir pietrūcis normālo emociju, pārdzīvojumu, prieka, vai arī viņos nav attītījusies spēja to visu izjust. Un tad nu viņi cen�as gūt prieku citā veidā.

Bez �īs grupveida atkarības narkotiskās vielas un arī daļa toksikomānisko vielu pusaud�iem var ļoti strauji, burtiski pēc pāris lieto�anas reizēm radīt īstu psihisku un pat fizisku tieksmi. Sī tieksme ir tikpat stipra kā bads, kā slāpes, un pat pieaugu�i narkomāni, kuri apzinās savu slimību un vēlas pārtraukt narkoti-zaciju, nespēj ar to cīnīties. Lai apmierinātu tieksmi, lai iegūtu narkotiskās vielas, tiek izdarīti visbriesmīgākie noziegumi. Narkomāns spēj domāt tikai par vienu � iegūt narkotiku, apmierināt moko�o tieksmi. Kas notiks pēc tam, tam nav absolūti nekādas nozīmes. Pusaud�iem viņu psihes īpatnību dēļ vispār ir vāji izteikta spēja apvaldīt savas vēlmes, un �ajos gadījumos tā zūd momentāni.

Katra stipri iedarbīga viela dod savas specifiskas

komplikācijas, posto�i iedarbojas uz noteiktiem orgāniem (piemēram, benzīns rada smagus toksiskus centrālās nervu sistēmas bojājumus, pretsāpju tabletes � asinsrado�ās sistēmas bojājumus utt.). Ta�u praktiski visām narkotiskajām vielām un stipri iedarbīgajām vielām piemīt ne tikai specifiskā posto�ā iedarbība, bet tās bojā visas organisma sistēmas, visu organismu kopumā. Daudzi no �iem bojājumiem ir kopīgi visiem narkomāniem. At�ķiras tikai bojājumu smagums, da�as to izpausmes īpatnības. Pusaud�iem, kuri regulāri lieto narkotikas, ļoti ātri rodas psihiskās attītības traucējumi (atpalicība, psihisks infantilisms), kuri vēlāk pārvēr�as centrālās nervu sistēmas organiskās izmaiņās. Vienlaicīgi veidojas patoloģiskas rakstura novirzes, kuras vēl vairāk apgrūtina jau tā sare�ģītās attiecības ar pārējiem cilvēkiem, sabiedrībā pieņemto uzvedības normu ievēro�anu.

Hroniskas intoksikācijas rezultātā sevi�ķi smagi cie� pusaud�a hormonālā sistēma, kura nodro�ina viņa fizisko attīstību. Aizkavējas pusaud�a pārvēr�anās par vīrieti, redzami aug�anas un muskulatūras attīstības traucējumi (fizisks infantilisms). Lielākā daļa narkotisko vielu sākumā var pat pastiprināt dzimumtieksmi un paaugstināt potenci. Ta�u ļoti drīz �īs spējas sāk izsīkt � vispirms rodas nespēja realizēt dzimumaktu bez ierastās narkotiskās stimulācijas, bet vēlāk to nevar izdarīt, pat lietojot narkotiskās vielas.

Narkotisko vielu ievadī�ana nenovēr�ami ir saistīta ar infekcijas iekļū�anu organismā, jo slimīgā tieksme prasa, lai narkotikas tiktu ievadītas jebkurā vietā un laikā, jebkuriem līdzekļiem, pilnīgi neievērojot sterilitāti. Netīras �ļirces ar iepriek�ējā dūrēja asiņu paliekām � tā ir ikdiena. Tādēļ veidojas sastrutojumi, asinssaindē�anās, bet tagad vēl pievienojusies iespēja inficēties ar mūsdienu briesmīgāko slimību � AIDS.

Pasaules statistika liecina, ka narkomānu vidējais dzīves ilgums ir apmēram 30 gadi. �o bēdīgo statistiku lielā mērā rada bie�i pēk�ņās nāves gadījumi, kurus izraisa narkotiku pārdozē�ana vai kādu nezināmu vai no citiem ķīmiskiem savienojumiem neattīrītu vielu ievadī�ana.

Pabeidzot gribētu pajautāt: �Kādēļ tas viss tiek darīts?� Pat pieņemot, ka �kaifs� ir kaut kas nebijis un brīni�ķīgs, vēlreiz jāatgādina, ka �mū�īgā kaifa� nav,

tas ātri zūd un tā vietā nāk moko�ā abstinence un nāko�ās narkotikas devas spēj tikai nedaudz atvieglot smago, pat dzīvībai bīstamo stāvokli. Ļoti ātri pienāk brīdis, kad pat milzīgas narkotikas devas vairs nedod labsajūtu, tās tikai uz brīdi dod atelpu, pagarina iespēju kaut kā eksistēt. Un pēc tam atkal nāk jaunas mokas.

Nu, bet kā tad ir ar ārstē�anu? Vispirms jānoskaidro jautājums, ko īsti mēs gribam ārstēt. Neaudzinātību, slinkumu, izlaidību un tamlīdzīgas lietas ārstēt nevar. Tātad, ja �ādu pusaudzi, kas pirmo reizi pieķerts table�u lieto�ana, atved pie narkologa (tas jādara obligāti), tad narkologa pienākums ir noteikt, vai pusaudzim ir kādas psihiskas novirzes, kuras varētu izraisīt tieksmi uz narkotizāciju, vai viņam nav simptomu, kuri liecinātu par atkārtotu narkotizāciju un jau izveidoju�os patoloģisku tieksmi. Ja psihiskās novirzes un patoloģiska tieksme netiek konstatēta, tad narkologs tikai veic izskaidro�anas darbu un turpina novērot pusaudzi. Bet, vai pusaudzis nostāsies uz pareizā ceļa,� to iz�ķirs audzinā�ana un mikrosociālā vide.

Narkologa loma ir daudz lielāka tajos gadījumos, kad tiek konstatēti psihiskās darbības traucējumi (arī mazizteikti), un sevi�ķi tad, ja jau ir radusies slimība �- patoloģiskā tieksme pēc narkotizācijas. Pēdējā gadījumā parasti ir nepiecie�ama ilgsto�a ārstē�ana stacionārā � galvenokārt, lai nodro�inātu izolāciju, izslēgtu iespēju iegūt apreibino�as vielas. Pat ja ārstē�ana ir veiksmīga, galvenais darbs ir priek�ā. Pusaudzi (vai jaunieti) vēl ilgsto�i jāturpina ārstēt un novērot ambulatori, bet galvenais � viņam jārada normāla mikrosociālā vide, apreibinā�anās jāizstumj no pusaud�a vērtību sistēmas. Dvēselē nedrīkst palikt tuk�ums, kaut ko noņemot (narkotiku), vienmēr vietā ir jādod kaut kas cits � vērtīgāks, saisto�āks.

Ilgsto�a ārstē�ana un novēro�ana ir nepiecie�ama tādēļ, ka ļoti bie�i, pat bez kāda iemesla, tieksme var atkal uzliesmot. Uzliesmojo�o tieksmi ne vienmēr ir viegli pazīt. Tā var izpausties kā nomāktība, paaugstināta uzbudināmība un tamlīdzīgi. Ļoti svarīgi, lai pusaudzis labi justos, būtu mundrs, labā, līdzsvarotā garastāvoklī.

Ja jāatbild uz jautājumu: �Vai jaunie�us, kuri kļuvu�i par toksikomāniem (narkomāniem), var izārstēt?�, tad jāatbild viennozīmīgi � ja �iem pacientiem izdodas atjaunot interesi par dzīvi (mācībām, darbu, kultūru, sportu), radīt nākotnes mērķus, tad ārstē�anas rezultāts parasti ir labvēlīgs. Patoloģisko tieksmi un da�ādos psihopatoloģiskos traucējumus parasti izdodas novērst. Ta�u, ja pusaudzis paliek vienaldzīgs pret savu nākotni un viņa intereses aprobe�ojas ar vienkār�āko vajadzību (instinktu) apmierinā�anu, tad pat visintensīvākā terapija nedod rezultātus. �ajos gadījumos, pat ja izdodas pārtraukt narkotizāciju (parasti gan tikai uz laiku), tās vietā nāk �ūpība vai kādas citas pretsabiedriskas izdarības.

Ievērojama nozīme pusaud�a pēcārstē�anas (rehabilitācijas) procesā ir vecākiem. Vecākiem vispirms ir jāizprot, kādas attiecības ar bērnu bija izveidoju�ās. Jācen�as noskaidrot, vai viņu priek�tats par bērnu un viņa reālajām iespējām ir bijis pareizs, vai vecāku reālā rīcība atbilda iecerētajiem mērķiem. Nopietni analizējot, parasti atklājas apbrīnojama neatbilstība starp iedomāto un reālo.

Kaut arī vecāku uzvedības varianti ir ārkārtīgi daudzveidīgi, tomēr �ajā gadījumā var izdalīt trīs svarīgākos variantus.

Pusaudzis ir vecāku uzmanības un rūpju centrā. Visa ģimenes dzīve tiek pakļauta vienam � mīļā bērniņa vēlmju piepildī�anai. Faktiski ar to arī beidzas visa �audzinā�ana�. �ajā gadījumā pusaudzis sāk pārvērtēt savas personības nozīmi, zaudē spēju ierobe�ot savas vēlmes, kas, pusaudzim kļūstot vecākam, saduras gan ar sabiedrības, gan ar vienaud�u interesēm. Bezatbildība, apziņa, ka viņam viss ir atļauts, nespēja sevi apliecināt dzīvē ir tā auglīgā augsne, kurā krīt narkomānijas sēklas.

Bie�i sastopams arī pretējais variants, kad bērns ir pilnīgi pamests savā vaļā un viņu audzina iela. Vecāki ir aizņemti savā darbā, viņi cen�as nodro�ināt bērnam labus materiālos apstākļus, bet neizrāda interesi par tik �nebūtiskām lietām� kā viņa iek�ējā pasaule un pārdzīvojumi. Labākajā gadījumā vecāki seko, lai bērns skolā saņemtu labas atzīmes (ne zinā�anas). Ja �iela� izrādīs vairāk ieinteresētības un līdzjūtības, tad �āds bērns var būt nāko�ais narkomānijas upuris.

Ir arī tādi gadījumi, kad ir gan ieinteresētība, gan uzmanība, gan arī materiālā labklājība, ta�u pusaud�a ^ļzīvē viss notiek pēc stingra .vecāku diktāta � gan

daibs un mācības, gan arī atpūta. Pusaud�a personības veido�anās tiek nomākta, un, ja viņam ir iedzimta patstāvības un pa�apziņas izjūta, tad var veidoties nopietna, hroniska konflikta situācija. Parasti �āds bērns un visa ģimene ilgsto�i atstāj pilnīgas labklājības iespaidu, un tad pēk�ņi, kā zibens no skaidrām debesīm, nāk ziņa, ka pusaudzis jau sen ir iesaistījies narkomānu kompānijā. Pieķerts narkotiku lieto�anā vai kādā citā amorālā izrīcībā, viņ� paziņo, ka vecāki un viņu priek�tati par kārtīgu ģimeni un labu dzīvi viņam apniku�i līdz kaklam. Ka tikai �tur� viņ� ir iepazinis īstu dzīvi un �tur� viņu arī uzskatīju�i par cilvēku, cilvēku ar savām domām un vēlmēm.

Lūk, tikai noskaidrojot �īs dziļās, iek�ējās pretrunas un izskaidrojot tās vecākiem (ja viņi vispār vēlas palīdzēt), ir iespējama pusaud�a dzīves pārveido�ana, viņa rehabilitācija.

Protams, liela nozīme �ajā atveseļo�anās procesā ir visu sabiedrības dzīves sfēru atveseļo�anai, jo tie�i tā būtībā tiek novērsti narkomānijas cēloņi.

Pagaidām vēl nevaram operēt ar statistikas datiem, ta�u no da�ādiem avotiem smeltās ziņas ļauj izdarīt pirmos secinājumus, ka pusaud�u iesaistī�anās neformālajās grupās un kustībās viņus �ajā ziņā iespaido pozitīvi. Vēl vairāk, ir jāsaka, ka nacionālās pa�apziņas un patriotisma atdzim�ana veicina atbildības ra�anos ne tikai par sevi kā indivīdu, bet ari kā par savas tautas pārstāvi. Sīs dziļās, patiesās jūtas nevar iet kopā ar narkomāniju, iespējams vai nu viens, vai otrs.

A. Dripe. Esam izteiku�ies par narkomānijas un toksikomānijas cēloņiem, par to, kā ar �o ļaunumu cīnīties. Sājā cīņā gūti zināmi rezultāti, ta�u ir vēl daudz nezināma, �ī problēma vēl ne tuvu nav atrisināta. Un tā jau nav tikai mūsu, tā ir globāla nelaime. Rodas jautājums, vai kaut kur pasaulē ir izdevies samazināt narkomānu skaitu vai arī visur tas ir tikai audzis un turpina augt?

V. Jaksons. Precīzu datu par visām pasaules valstīm man nav, ta�u dro�i varu apgalvot, ka pēdējos gadu desmitos vairumā pasaules valstu narkomānu skaits

aug. Ja aplūkojam garākus laika periodus, tad izrādās, ka narkomānu skaitā vērojamas gan lejupslīdes, gan kāpumi. Narkomānu skaits parasti samazinās tad, kad norisinās lieli, visu sabiedrību skaro�i notikumi, piemēram, kari, revolūcijas, dabas katastrofas. Tas pierāda, ka narkomānija ir sekundāra parādība un atkarīga no sabiedrībā notieko�ajiem procesiem. Tā, piemēram, pie mums stagnācijas periods ar visām tā negācijām kļuva par labu augsni narkomānijai un toksikomānijai. Vēl jāpiebilst, ka da�ās valstīs, piemēram, Ķīnā, ir grūti zināmi panākumi cīņā ar narkomāniju, jo �ajās valstīs uz valdības aicinājumu ir atsaukusies visa sabiedrība, cīņa pret �o nelaimi kļuvusi par patiesu visas tautas lietu. Pasaules prakse pierādījusi arī to, ka ārkārtīgi nepiecie�ami ļoti stingri sodi narkotiku ra�otājiem, izplatītājiem, tirgotājiem, kā arī tiem narkomāniem, kuri izvairās no ārstē�anas, iesaista savās kompānijās jaunie�us, uztur sanāk�anas vietas.

A. D. Vai tie�ām ir tik daudz narkomānu, kuri nevēlas ārstēties?

V. J. Diem�ēl jā. Jo lielākā daļa narkomānu slimības sākuma stadijā �kaifo� un nedomā par sekām. Pie ārsta viņi grie�as tikai tad, ja pietrūkst narkotiku un iestājas abstinence. Arī tad, ja par viņiem sākusi interesēties milicija.

A. D. Tātad vēlē�anās glābties rodas tad, kad jau nonāku�i līdz galam.

V. J. Jā, pārsvarā tad, kad sākusies smaga abstinence, zudis �kaifs� un pievienoju�ās da�ādas slimības, komplikācijas.

A. D. Kā jūs domājat � vai mūsu skolās būtu vajadzīgs kāds īpa�s mācību kurss par narkomāniju un tās sekām? Man kā pedagogam liekas, ka svarīgāks ir tas humanizācijas process, kas tagad skolās sācies. Skola jāpadara interesantāka, garīgi dziļāka, jāpanāk, lai pusaudzis pēc tās tiektos.

V. J. Pilnīgi piekrītu. Atcerēsimies, kā pagāju�ā gadsimta beigās mūsu tautas pirmie gara gaismas nesēji pat kājām gāja uz Pēterburgu pēc zinā�anām.

A. D. Toreiz jā. Toreiz ta�u skola bija kaut kas ļoti grūti iegūstams.

V. J. Pirmkārt, � grūti iegūstams, otrkārt, � cilvēki ļoti alka pēc zinā�anām.

A. D. Un tā bija tikai neliela jaunatnes da|a, kas tur gaja. Tagad visiem skolā jāiet obligāti.

V. J. Varbūt nevajag visiem obligāti... Obligāta vidēja izglītība � domāju, ka tas ir diskutējams jautājums, bet, kā arī tas nebūtu, ja skola būs tā vieta, pēc kuras pusaudzis ilgosies, ja jutīs, ka viņ� tur ir gaidīts, ja izglītībai un skolotājiem būs tas presti�s, kas agrāk, daudzas problēmas atkritīs. Domāju, ka atsevi�ķu kursu pret narkomāniju nevajag. Tas jāmāca ar priek�metu starpniecību, vislabāk ar latvie�u valodas un literatūras palīdzību. Ja, stāstot par jaunlatvie�iem, mūsu pirmajiem kultūras darbiniekiem, uzsvērtu viņu ideālus, centienus, viņu ziedo�anos tautas nākotnes labā un ja pusaudzis to patiesi, emocionāli uztvertu, tad tā būtu arī daļa no narkomānijas profilakses. Vēl varētu pretstatam pieminēt tos talantīgos cilvēkus, kas kļuvu�i par upuri da�ādiem netikumiem.

A. D. Piemēram, Jānis Ziemeļnieks ...

V. J. Jā, netie�i to parādīt. Konkrētāk varētu bioloģijas skolotājs, Un vēl � fiziskā kultūra. Mēs bie�i aizmirstam �ī vārda otro daļu. Nevis dzī�anos pēc rekordiem vai instrukciju prasībām, bet tie�i fizisko kultūru vajadzētu ieaudzināt bērnos. Tagad da�kārt liek noskriet noteikto apļu skaitu, pat skolnieku formu nenovelkot, un pēc tam sasvīdu�am sēdēt klasē. Te varētu pieminēt arī dopingu un tā kaitīgo ietekmi. Jāpanāk, lai pusaudzim pat doma nevarētu rasties par kaut kādu apreibinā�anos.

A. D. Lai viņ� būtu gan garīgi, gan fiziski noslogots.

V. J. Jā, un otrs, ko vajadzētu, � parādīt, kā alkohols un narkotikas sagrauj cilvēku. Vienā pusē tuk�us, garīgi un fiziski slimus jaunie�us, otrā � sportiskus, interesantus, izglītotus, kuriem paveras nākotnes perspektīvas.

A. D. Man liekas, ka būtu vēlams ar dokumentālo filmu palīdzību parādīt debilos, kroplos bērnus kā alkoholisma un narkomānijas sekas. It īpa�i meitenes man bie�i ir atzinu�ās, ka tas viņas ārkārtīgi satriecis un licis padomāt.

V. J. Jā, protams, bet gribētu piebilst, ka da�ādu negāciju parādī�anu mēs jau nedaudz esam apguvu�i. Turpretim parādīt, kāda tad ir un būs tā skaidrā, atturigā, pilnvērtīgā dzīve, to mēs nemākam. Kad gribam to rādīt...

A. D. Tad izrādās, ka nav ko rādīt...

V. J. Jā, bie�i var redzēt, ka tur viss ir sadomāts, liekulīgs. Pamatā ir dzī�anās pēc maizes kumosa, materiāliem labumiem, karjeras. Pat tad, kad runājam par izpriecām... Cik mums ir tādu īsti karnevālisku pasākumu, aizraujo�u atrakciju, pēc kurām pusaud�i tiektos? Te nedrīkst �ēlot līdzekļus, bet mums liekas, ka to var dot tikai entuziasms! Un te es gribētu pajautāt: kā ar �īm lietām ir ārzemēs?

A. D. Jāsaka, ka tur dara daudz vairāk. Vietējās varas iestādes ziedo tam diezgan daudz līdzekļu. Protams, nereti tam pamatā ir arī peļņas intereses. Un visai pla�a ir pa�u jauno iniciatīva, arī tas pats entuziasms. Jaunatnes centri ir pilnīgi bez alkohola, pat alus tur nav. Toties ir mājīgas kafejnīcas, un jaunie�i centrus apmeklē labprāt, var papļāpāt, iedzert sulu, kokteiļus. Ir da�ādas nodarbību un pulciņu telpas, kur jaunie�i pa�i par visu atbild, pa�i saimnieko. Pie mums bie�i uztraucas, ka salauzīs inventāru, jaunie�i jūtas kā piektie riteņi, kā mazi bērniņi, kuriem pieaugu�ie vienmēr stāv aiz muguras.

V. J. Vai nebūtu labāk jaunie�iem ļaut pilnīgu vaļu daudzos pasākumos, varbūt pat ap�aubāmos, lai viņi var parādīt savu gribu un aktivitāti? Lai labāk kļūdās nekā paliek malā un norobe�ojas no pieaugu�ajiem un sabiedrības?

A. D. Jā, piekrītu. Juris Podnieks saka: �Jaunībā ir tiesības kļūdīties,� � un es viņu pilnīgi atbalstu. Labāk lai kļūdās un no kļūdām mācās, kaut ko darot, nekā nīkst bezdarbībā. Nekas īpa�i briesmīgs jau nenotiks. Jaunatnei jādarbojas, tas ir tāds laiks. Baismīgi ir tad, ja Viņi saka: �Man nav ko darīt.� Un bie�i vien patie�ām nav kur aiziet un izlikt savu enerģiju. Tagad ir tāds modes lozungs: �Dariet pa�i!� Iedod pielū�ņotu pagrabu un pagrie� muguru. Jaunie iztīra, bet tāiāk? Materiālus un inventārus ta�u viņi nevar no zila gaisa uzburt, ir tomēr jādod un jāpalīdz. Bet, ja neviens nepalīdz, tad darī�anas prieks pārdeg. Starp citu, ir arī tāds viedoklis, ka tie�i �ajos pagrabos var sākties narkotiku lieto�ana. Ko jūs par to sakāt?

V. J. Te mēs atkal nonākam pie tā pa�a primārā un sekundārā. Ja apkārt klīsto�u jaunie�u baru ielaidīsim kādā pagrabā vai bēniņos, iespējams, viņi tie�ām narkotikas lietos. Bet, ja mēs tur ielaidīsim �normālus� pusaud�us, viņi darīs to, kas ir interesanti, centīsies piepildīt savus plānus un ieceres. Svarīgi, kāda ir ievirze. Savukārt apkārtklīsto�ais bars būtu jāvirza uz tādu jaunatnes centru, kur jau ir zināmas, nostabilizēju�ās tradīcijas un kārtība, kas nepieļauj galējas muļķības. Jūs kā biju�ais kolonijas audzinātājs zināt patiesību, ka tad, ja pat galīgi paklīdu�u jaunieti ievieto glītās, tīrās telpās, viņ� sāk uzvesties citādi un kļūst it kā labāks. Un otrādi � nekārtībā un netīrībā pat �normāli� cilvēki izlai�as.

A. D. Jā, vide audzina.

V. J. Par ārzemēm runājot, jūs pieminējāt vārdu �peļņa�. Mums ir daudz rūpnīcu, kur pietrūkst strādnieku, sevi�ķi kvalificētu strādnieku. Vai rūpnīcu vadība nevarētu finansēt �ādus jaunatnes centrus, piesaistīt tos savam kolektīvam, saviem pasākumiem, vēlāk ieinteresējot arī darbā. Domāju, ieguvējas būtu abas puses, tiktu audzināti jaunie kadri savas firmas patriotisma garā. Reizē tā būtu arī peļņa.

A. D. Tas nebūtu slikts variants. Man savukārt jautājums par īpa�ām skolām pusaud�iem-narkomā-niem, par kurām runāja ārste narkoloģiskajā dispanserā. Vai tās būtu vēlamas?

V. J. Jā, domāju, ka nepiecie�ams starpposms starp psihoneiroloģisko slimnīcu un parasto skolu. �ādā ārstnieciskajā skolā būtu ilgsto�i jāuzturas tiem pusaud�iem, kuri ir tikko sāku�i, tikko nostāju�ies uz narkomānijas ceļa. Parastajā skolā viņi slīd uz leju un velk līdzi citus. īstā slimnīca arī viņiem vēl nav nepiecie�ama. Galvenais � �ādā slimnīcas tipa skolā būtu jāuzturas ilgsto�i � vismaz gadu. Da�os mēne�os nevar izārstēt no nevēlē�anās dzīvot normālu dzīvi, no tieksmes apreibināties. Tas ir ilgsto�s personību veidojo�s process. Saprotams, �ādā skolā būtu arī visi parastajai skolai atbilsto�ie mācību priek�meti. Tātad pilnvērtīga, humanizēta pāraudzinā�anas iestāde ar ārstniecisku re�īmu.

A. D. Lai pusaudzis nevēlētos narkotikas, ir jāpaceļ viņa pa�a acīs viņa vērtība. Pret pusaudzi nedrīkst izturēties kā pret bērnu. Viņam jādod iespēja strādāt, darboties, atraisīt savu iniciatīvu. Protams, būtu jāmaina arī mūsu darba likumdo�ana, tai jākļūst daudz elastīgākai. Pusaudzis nedrīkst ieslīgt apātijā, vienaldzībā. Un noteikti jāceļ jaunie�u kultūras līmenis. Cilvēci, pasauli �odien var glābt vienīgi kultūra.

V. J. Jā, �ī vārda vispla�ākajā nozīmē. Darba kultūra, internacionālā kultūra, cilvēku un valstu savstarpējo attiecību kultūra, augsts tikumības līmenis.

A. D. Da�reiz iedomājas, ka kultūra ir tikai staigā�ana pa muzejiem, izstādēm, koncertiem un tamlīdzīgi. Mūsu jaunatnei vajag estētikas, ētikas, filozofijas padziļinātu izpratni, lai nonāktu pie sevis un dzīves izpratnes aizsākuma. Ja nav �o pamatvērtību, tuk�umu ieņem alkohols un narkotikas vai labākajā gadījumā � mantas rau�ana.

V. J. Acīmredzot īsts savas zemes patriots, īsts inter-nacionālists var būt tikai dziļi kulturāls cilvēks. Tāds, kur� izprot savas zemes vēsturi un tās vietu pasaules kultūrā. Tikai tā var veidoties patriotisms.

A. D. Ir jādod iespējas brīdi izteikties, diskutēt, aizstāvēt savus uzskatus. Ilgu, pārāk ilgu laiku tas bija liegts, un bie�i vien arī tagad skolās tiek braukts pa vecajām sliedēm. Tas nav ideoloģiski pareizi, tā nedrīkst, tas nav atļauts un tādā garā. Agrāk teicām: �Tā grāmata ir kaitīga� un viss. Bet lai izlasa jaunietis pats, lai pats nonāk pie savām patiesībām, un tad varam sākt strīdēties, argumentēt. Tas ta�u ir ļoti interesanti, tas_ attīsta intelektu. Bet mēs grimām pelēkā vienpusībā.

V. J. Varbūt �ī vienpusība ir arī mūsu pretalkohola un pretnarkomānijas argumentācijā?

A. D. Kur gan tās nav? Jaunie�i mums netic. Ja pieaugu�ie saka �jā�, pusaud�i gandrīz automātiski atbild �nē!�. Jo viņi zina, ka esam tiem ilgi meloju�i. Kāds pamats viņiem domāt, ka �oreiz runājam taisnību? Vienīgais ceļ� ir pierādīt, nopietni, vispusīgi argumentēt, nevis klaji apgalvot. Un, ja pusaudzis iekaisīs strīdā, ja viņ� būs spiests domāt un meklēt pretargumentus, viņam nebūs laika nodarboties ar narkotiku �kaifu�. Jaunie�i jāiesaista īstā, nevis izdomātā dzīvē.

V. J. Arī pa�reizējā jaunatnes iesaistī�anās ekoloģisko problēmu risinā�anā, cīņa pret metro, demonstrācijas pret veco namu nojauk�anu ir pozitīvi vērtējamas. Simtreiz labāk, lai viņi ir maksimāli un aktīvi nekā vienaldzīgi un pasīvi. Kas gan tur slikts?

A. D. Nekas tur nav slikts.

V. J. Arī cen�anās sevi apliecināt kā noteiktai nācijai piedero�us ir tikai apsveicama, pozitīva tendence. Bez nacionālā lepnuma nevar veidoties internacionā-lists.

A. D. Protams! Ja neesi lepns uz savu tautu, nevari cienīt arī citas tautas.

V. J. Un, ja esi lepns uz savu tautu un lepojies ar piederību pie tās, tad kā tu vari rīt tabletes, elpot līmi vai nodzert savu un tautas nākotni. Domāju, tas ir likumsakarīgi, ka �aka pieminekli apgānīja pui�i, kas, starp citu, lietoja arī tabletes.

Sakiet, kādai vajadzētu būt nostājai pret reliģiju, ticību? Aitmatovs saka apmēram tā: �Reliģija ir tas, kas cilvēkā, kas slēpjas katrā no mums.�

A. D. Reliģiju ir daudz, un tās ir da�ādas, tām piemīt visiem zināmās ēnas puses, misticisms, ta�u pla�ā �ī vārda nozīmē ticība noteikti ir vajadzīga, tā joti palīdz. Ticība idejai, mērķim, pārliecība, ka visus cilvēkus neatkarīgi no reliģijām un ideoloģijām vieno kopīga cīņa par labāku, dro�āku, taisnīgāku nākotni. Jūtams, ka mūsu jaunatnei bie�i pietrūkst apvienojo�as, dzīves sīkumiem pāri stāvo�as ticības, idejas. Nesenā pagātne ta�u stimulējas apātiju, norobe�o�anos. Tagad sāk pavērties iespējas ticības atdzim�anai.

V. J. Jā, es domāju, ja tie procesi, kas pa�reiz notiek mūsu sabiedrībā, turpināsies, ja demokratizācija, atklātums augs spēkā, tad arī mūsu jaunie�i kļūs labāki, īstāki un dzīvi apliecino�āki. Protams, visi �ie procesi ir ilgsto�i. Gan kultūras izaugsme, gan cīņa ar narkomāniju. Ar to mums jārēķinās.

A. D. Jā, vismaz viena paaudze. Neko nevar izdarīt uzreiz un pēc pavēles. Bet jādara.

V. J. Un diem�ēl būs arī �kritu�ie�.

A. D. Jā, tikai jādara viss iespējamais, lai �kritu�o� būtu cik vien iespējams maz.

Ievads ..... Straupēnietes Meitenēm garlaicīgi Sa�a ..... Ari bez tēva

Alvis ..... �Cīnītāji par taisnību� . Savā vajā .... Viņu dzīves Cēloņus meklējot Tīri medicīnisks aspekts Grāmatas autoru dialogs

Dripe A., Jaksons V.

Dr 490 No kaifa līdz... Māksliniece G. Brakovska.� R.: Zvaigzne, 1989. � 96 lpp., il.

ISBN 5�405�00085-X.