Laimonis Purs

No rīta līdz vakaram un līdz rītam

Stāsti

Pa nekalto akmeņu bruģi neganti dārdināja nobru�ātais Tanheizera pajūgs. �ķita, ar dzelzi apstīpotie riteņi tī�i grib pamodināt visus, kas vēl gulēja. Pats ku�ieris � samiegojies, drūms, sazelētu papirosu mutes kaktiņā. � sēdēja uz bukas un ļodzīgi zvalstījās.

Ieraudzījis veco Linku, kas stāvēja pie savas mājas kā kareivis godasardzē pie karaļpils, turot slotu vienā un liek�ķeri otrā rokā, Tanheizers, lai uzjautrinātos un aizdzītu snaudu, skaļi norēca:

� Kungi, kaunas! Izkāpj ... � un sekoja izteiksmīgs norādījums, kāpēc vajadzētu izkāpt.

Joks ar Lietuvas galvaspilsētu bija vecs, bet Tanheizers to mū�dien atkārtoja, kad vien sastapās ar Linku, lietuvieti, kas te apmetās uz dzīvi pirmā pasaules kara laikā.

Namsaimnieks neatbildēja. Pagrieza muguru un sāka slaucīt ietvi, ko savām rokām bija izveidojis no sāniski cits citam blakus ieraktiem ķieģeļiem. Visvairāk netīrumu tie�i pie parādes durvīm, ceptuves jaunais zellis atkal mīņājies ar savu iecerēto, pīpējis un sērkociņus, tāpat izsmēķus metis, kur pagadās.

Linkus neapvainojās ne par suņķērāja piezīmi, ne par maizniekzeļļa izrīcību! Viņ� rūpīgi uzslaucīja katru gru-zīti, lai policijas iecirkņa vecākais kārtībnieks Kvelde

nevarētu uzlikt naudassodu par netīrību: kop� valdība pieņēma lēmumu, ka Rīgā par nospļau�anos uz ielas jāmaksā viens lats, bet par slapinā�anu vārtos vai kur citur � divdesmit pieci lati, � tā Kvelde jau divas reizes Linku administratīvi sodījis par neuzslaucītu tramvaja biļeti un papīra turziņu kāpņu aizdurvē. �Dūzis� ne acu galā necieta sve�tautie�us, un �ajā ielā par to pārliecinājās arī Linkus un Rabinovi�s, lai gan pirmajam piederēja nekustams īpa�ums, bet otrajam � bodīte. Ar Rabinovi�u laikam gan noslēgts ilgsto�āks pamiers, jo sudrabotais pelēkās reizi nedēļā iegrie�as bodītē, pazūd dibenistabā un pēc tam iznāk ar paciņu padusē.

Linkus nevar atļauties liekus izdevumus. Māja ir veca. Apak�ējais stāvs no mūra, abi aug�ējie celti vēlāk no koka. Ūdensvads gaitenī, turpat arī kopējā ateja, no kuras izplūda kodīga smirdoņa, pa �urku izgrauztajām alām iespie�oties visās istabās, bet vējainākā dienā tā aizsita elpu kā degunam pielikta o�amā spirta pudele. Vecais Linkus tīrīja, pielaboja, ķitēja, krāsoja, darvoja un atkal ķitēja un krāsoja, un pielaboja, jo viņam jāuztur ne vien sieva un jāizskolo visi trīs dēli, bet pats galvenais � beidzot jāuzceļ jaunā māja. Tāpēc vecākā kārtībnieka Kveldes piesie�anās bija nekrietna, jo Linkus rūpīgi apkopa savu nekustamo īpa�umu tā vienkār�ā apsvēruma dēļ, lai tajā pieturētos kaut cik naudīgāki īrnieki.

� Labrīt!

� Labrīt! � Linkus atņēma sētasmājas īrnieka Mikuļa

sveicienu un pēc tam glūnīgi nopētīja, kā tas raitā solī aiziet uz fabriku. i

Divi īrnieki Linkum nepatika � atslēdznieks Mikulis un �uvējas Krūmkalnes brālis.

Mikulis �eit apmetās drīz pēc kara, divdesmit otrā gada rudenī, tiklīdz atgriezās no Padomju Krievijas. Ap trīsdesmitajiem gadiem viņ� atkal atklāti staigāja ar sarkano �lipsi, līdz ar visiem citiem �zociķiem� klaigāja par netaisnību un lamāja bur�ujus. Maksājot iri, jautāja Lin-kum:

� Kāpēc tev pieder divi nami, bet man tikai gulta?

�Jocīgs cilvēks,� Linkus alla� nīgri nodomāja, �it kā es būtu vainīgs, ka viņam nekā nav! Kāpēc tavs tēvs tev neatstāja cara zelta rubļus? Kāpēc tu pats necenties kaut ko atlicināt?�

Tagad Mikulis � kur tie gadi! pierāvies glu�i kluss, Ulmanis pieprata aiztaisīt bļaurīgās mutes, lai pārāk nevārstās, un tāpēc Linkus diez kā neskai�as uz vecāko kārtībnieku Kveldi � stingrībai jābūt! Labāk kārtīga policista dēļ zaudēt lieku latiņu nekā pie zociķiem visu īpa�umu. �Labrīt�, �jā�, �nē� � vairāk Linkus no Miikuļa nedzird, īri tagad samaksā klusēdams, nesūdzas pat par �urkām, lai gan tik mēma samierinā�anās namsaimniekam �ķiet mazliet aizdomīga.

Ta�u īri Mikulis maksā termiņā, un tas ir galvenais, sestdienās piedzerties arī nepiedzeras un kaimiņus netraucē, un tas ir ne mazāk svarīgi, lai ielas un sētas mājā noturētos solīdāki īrnieki. Vēl vakar Linkus ar sievu bija pārspriedu�i savus nākotnes plānus � katram dēlam atstāt pa namam. Labākais, centīgākais un paklausīgākais mantinieks saņems trīsstāvīgo ielas māju, otrais � div-stāvīgo �etrdzīvokļu namiņu sēta, bet tre�ā dēla mājai pamati jāliek nākamvasar, un pēc pāris gadiem tā būs gatava . . .

Triju māju īpa�nieks! Lai gan tie nebūs se�stāvu mūra nami kā uz Marijas vai Alberta ielas, tomēr Linkum �ķiet, ka tad gan Tanheizers pārtrauktu savus neķītros rīta sveicienus, arī maizniekzellim varēs aizrādīt nelū�ņoties, bet vecākais kārtībnieks Kvelde sapratīs, ka viņam nav darī�ana ar kaut kādu nabaga nameļnieku, bet gan ar īstu namīpa�nieku, kas var prasīt, lai pret viņu izturas

ar atbilsto�u cieņu un vietā un nevietā neatgādina tautību . . .

Linkus, atcerēdamies vakarvakara pārspriedumus, raiti jo raiti vēza ar slotu, sarausa gru�us �upiņā un uzslaucīja uz liek�ķeres, lai ienestu sētā.

Durvis atvērās, un tajās ie�ķērsu parādījās kiosknieks Ruņģis. Viņ� ir invalids, ķermeņa labo pusi � roku un kāju sastindzinājusi trieka, un nelaimīgais katru ritu stīvējās ar lielu grozu, līdz malām pilnu ar da�ādu �ķirņu papirosiem; savu preci viņ� turēja dzīvoklī, dienā nepārdotos papirosus atkal stiepa atpakaļ, lai kāds neiekristu kārdinājumā atlauzt kiosku. Vienīgi avīzes un �urnālus atstāja pa nakti savā pusotrus kvadrātmetrus lielajā būdā, laikam nospriedis, ka pasaulē nav nevērtīgākas mantas par apdrukātu papīru.

Izspraucies ar pīto platvēderi kurvi uz ielas, viņ� nolika to pie kājām, lai atpūstos.

� Labrīt, Ruņģa kungs, � Linkus izmantoja rīta satik�anos un apstājās līdzās.

� ... ābrrrīīīt... � Ruņģis atņēma sveicienu. Saprast viņ� saprata visu, arī parunāt varēja, tikai zaudēja pa vienai otrai skaņai, toties citas izstiepa garas jo garas. Rakstīja Ruņģis ar kreiso roku sīkā, trīco�ā rokrakstā, lēni, bet akurāti.

Linkus blakus Ruņģim bija gandrīz vai uz pusi mazāks, un namsaimnieks skaudīgi nodomāja, kas gan kiosknieks bijis par varenu spēkoni, ja vien trieka nebūtu pielikusi savu sastindzinātāju �ņaugu.

� Kā sokas tirgotājiem?

� ... laabi... Koop� taaas karrr�, viiisi pēēēk avīīī-zes ...

� Ja tikai tabaka neaptrūktu. Vācie�i gremdē kuģus . . .

� ... eptrūūks. Krrājmi lielieli...

� Jā, lai karo! Kas mums! � Linkus sacīja.

Ruņģis neatbildēja, pacēla grozu un, labo kāju �ļūcinot, klumpa�oja uz savu kiosku.

Aiz paaugstās dēļu sētas, kas sākās pie Ruņģa kioska un aizsedza visu kvartālu līdz nākamajai smil�ainajai �ķērsielai, ausa apsārtusi saule. �ķita, ka tā vispirms ielūkojas lielajā dārzā aiz augstā �oga, kur, kokos iegrimusi, savru-pīgi snauda gotiska divstāvu māja, un tikai pēc tam uzspīd Zeltiņu veikala izkārtnei.

Pats veikalnieks, trok�ņaini no iek�puses atgrūdis savas bodes durvis, nostājās uz cementa sliek�ņa, gari no�āvājās un iegāja atpakaļ.

Linkus atkal iznāca uz ielas, lai pabeigtu slaucīt.

Atvērtajā pirmā stāva logā ieskanējās garīga dziesma � Latvijas radiofons uzsāka kārtējo raidījumu. �oreiz ar korāli �Man pakaļ, visi kristīti�. Pāri pagalmam skaidri un saprotami aizviļņoja vārdi:

Man pakaļ, visi kristīti,

Tā Kristus sauc ar spēku,

Sev' aizliedziet un pasauli,

Nost metiet veco grēku,

To krustu labprāt uzņemiet Un manim pakaļ staigājiet!

Abās mājās bija �etri radioaparāti � Linkum, bodniekam Zeltiņam, tam �zociķim� Mikulim un skolotājai Bern-hardai. Tagad spēlēja skolotājas radio, jo viņa un tās vienīgais dēls, students un pauko�anas meistars, cēlās agri. Bernhardi dzīvoja ļoti noslēgti, acīm redzot, senāk biju�i turīgi ļaudis, bet pēc vīra nāves �nācies sa�aurināties� un pārnākt no labāka dzīvokļa uz pusotristabu kabūzīti. Ta�u viņa turējās lepni, gāja paceltu galvu, ne ar vienu nedraudzējās. Arī dēls uzvedās kā jau kundziņ�.

Linkus klausījās korāli un slaucīja pievārti.

Kad viņ� nokļuva pretī baptistes Eglītes logiem, radio

tā kā pieklusa, jo ieskanējās Eglītes spalgā, gandrīz spiedzo�ā balss. Viņa, uztvērusi pazīstamās skaņas, sparīgi dziedāja līdzi olro pantu:

Tad lai mēs savam vadoņam

Ar labu dro�u prātu

Bez bailēm pakal staigājam,

Viņ� bēdās mums ir klātu;

Kas ne�ikstas, tas nenesis To goda kroni debesis.

Dziesma beidzās. Linkus stāvēja glu�i apjucis. Viņ� par latvie�u luterticību nekā nezināja, tāpēc Eglītes vilktais pēdējais pants gau�i izbrīnīja:

�Vai vadoņa vārds būtu iekļuvis jau baznīcas dziesmās blakus dieva un Kristus vārdam?�

Kā �īs domas uzskubināts, Linkus steidzās uzkopt pievārti vēl a�āk.

Otrā stāvā aiz �uvējas Krūmkalnes virtuves loga steidzīgi ierunājās �ujma�īna, it kā tā būtu aizkavējusies un tagad nokavētais jāatgūst.

Arī �uvējas dēls Vidmants, cīnoties ar saldā līta nomie-d�a lipīgo varu, vispirms uztvēra koka starpsienu klusināto mātes �ujma�īnas darba troksni. Vispirms gar� jo gar� adatas skrējiens, tad sekoja dziļ� klusums, pēc tam īss, aprauts pārskrējiens, vēlreiz klusums un vēlreiz adatas skrējiens, un atkal klusums, un tā minūti aiz minūtes, stundu aiz stundas . . . �ujma�īna it kā sarunājās pati ar sevi.

�orīt Vidmantam pierastais troksnis atgādināja ātr�āvēju lo�metēju tālumā . . . Tra-ta-ta-ta-ta-ta . . . Nomērķē � un tra-ta-ta-tanta . . .

Visos laikrakstos bija garu garās ziņas par Ma�ino un Zigfrīda aizsardzības līnijām, par sadursmēm starp frun�iem un vācie�iem, bet nule kar� iedegās pilnā sparā. . .

Zēniem no rokas rokā ceļo Remarka �Rietumu frontē bez pārmaiņām�.

Tra-ta-ta-ta � skan mātes �ujma�īna, miegs lipina plakstus, bet Vidmants pussnaudā iztēlojas, kā fran�i nāk uzbrukumā un viņ�, satvēris lo�metēju, �auj un �auj . . . tra-ta-ta-ta . .. Fri�i ļimst . . . viens, otrs, tre�ais . . . uzbrucēju rindas saļodzās ... tie bēg . . . Urā! Tra-ta-ta-ta . ..

Māte, pienākusi pie durvīm, aicina:

� Celies! Atnes pienu!

Ja vakaros patrāpās interesantāka grāmata, miegs nenāk ne lūgts, bet no rītiem tā iegūlies plakstiņos, ka ne atvērt.

� Jā, tūlīt... � viņ� apveļas gultā uz vēdera.

�Cik mātei vajag maz miega!� Vidmants brīnās. �Pamostos � viņa jau �uj, aizmiegu � viņa paliek �ujam . . .�

Un tā gads no gada. �ujma�īnas monotonā dziesma sāk visus rītus, atskaitot svētdienas, un noslēdz visus vakarus, atskaitot divus � sestdienas un svētdienas, kad arī māte dodas pie miera reizē ar visiem.

Vidmantam gan tas nav diez cik izdevīgi �ajas naktīs jāguļ uz �etriem ar paplānu pēli mīkstinātiem krēsliem, kas cie�i nblikti gar mātes gultu. Varētu guļamo nopirkt, bet mazajā istabā jau tā iespiestas trīs dzelzs gultas �- mātei, Almai un Malvīnei. Alma iet mazgāt veļu un uzkopt istabas, viņa vienmēr pārnak�ņo mājās, bet Malvīne strādā tekstilfabrikā, un katru tre�o nedēļu viņai iekrīt nakts maiņa; Vidmants tad guļ Malvīnes gultā.

Almai jau pāri se�desmitiem, sīka un izkaltusi ka �agars, ta�u viņa neizlai� nevienu dienu bez darba � pirmdienās uzpo� dzīvokli kādam ģimnāzijas skolotājam, otrdienās mazgā veļu bagātam veikalniekam pie Āgenskalna tirgus, tre�dienās viņu gaida netīras grīdas, trauki un drēbēs bankas kasiera ģimenē, ceturtdienās . . . Katrai nedēļas dienai sava kunde ...

Malvīne pirms da�iem gadiem aizbēgusi no mātes, kas otrreiz apprecējusies. Patēvs pagadījies tāds, kas atņēmis pat pameitas peļņu un vispār . . . Malvīne dzīvo klusi,

pieticīgi, ir laimīga, ka tai darbs un tik lēta gultas vieta. Apmierināta arī �uvēja Krūmkalne, jo vieglāk samaksāt dzīvokļa īri; ietaupītie lati noder dēla skolas grāmatām un burtnīcām. Gan blakusmājā jau vairākus mēne�us stāv tuk�s jauks pusotristabas dzīvoklītis, varētu dzīvot pa�i vien, bet � īres maksa, ak, �ī īres maksa . .. Skrūvē tie namsaimnieki vienmēr tikai uz aug�u un uz aug�u.

Izlēcis no gultas, Vidmants pa logu redzēja Linku slaukām pavārti. Basās kājas sajuta vēso grīdu, spurainie mati pieskārās griestiem: istabiņa atradās virs caurbrauktuves, tāpēc grīda pacēlusies vienā līmenī ar loga apak�malu. Īstenībā tā nebija istaba, bet gan tāds būcenis.

Vidmants nokāpa pa kāpnītēm lejup un klusi aizzagās garām �auram dīvāniņam, uz kura gulēja tēvocis Vilis dziļā pārguru�a cilvēka miegā. Paķēris tuk�ās piena pudeles un uz galda stūra noliktos piecdesmit santīmus, viņ� izmetās uz ielas.

Tie�i tobrīd gar Ruņģa kiosku pa�āvās mazs līkkājis tak�elis, un soļus desmit aiz viņa sekoja visas Pārdaugavas suņu un pui�eļu bieds � Tanheizers.

Kā �etrkājaiņi nojauta savu bendi, tas Vidmantam palika noslēpums, bet, tiklīdz aiz stūra parādījās salnais zirgs un rati ar apjomīgo būri, kur ieslodzīt noķertos kustoņus, tā bēgt tie bēga neatskatīdamies, asti ie�miegu�i kājstarpi. Diem�ēl bēg�ana ne vienmēr paglābj. Pat suņus ne. Tanheizers zagās nopakaļ neatlaidīgi un izmanīgi kā zebiekste, un vai nu vārtūzī, vai kāpnēs, vai pagalmā, kur bēglis cerēja rast patvērumu, norisa traģēdijas pēdējie mirkļi: glābiņ� pārvērtās slazdā, kam ķērājs veikli aiz�āva priek�ā prāvo dukuru, un nelaimīgais, skaļi vaimanādams, bezspēcīgi kārpījās aug�up paceltajā tīklā.

Vidmants zināja, ka reizumis patrāpījās gudrāki suņi, kas diedza pa ielu taisni vien uz priek�u, iemetās �ķērsielā un atkal joza tikai tālāk. Ja Tanheizers todien bija

izbraucis medībās bez piepalīga, kas savlaicīgi nosprostoja gudriniekam atkāp�anos, tad viņ�, �is lielais, spēcīgais vīrs saskretu�a brezentauduma biksēs un uzsvārcī, piedzīvoja arī neveiksmes.

Tādos brī�os labāk nerādīties tuvumā.

�oreiz tak�elim draudēja neizbēgams gūsts un, ja īpa�nieks savlaikus neizpirks, neap�aubāma pārvēr�anās raibajās veļas ziepēs.

Vidmants, kā visi jauni cilvēki, necieta vardarbību.

Pāris sekundēs viņ� realizēja glāb�anas plānu � atrāva va]ā parādes durvis, bet pats nostājās ielas vidū, it kā gribētu bēgli noķert, un tam nekas cits neatlika kā iesprukt atvērtajās durvīs. Tūliņ aiz tām pazuda arī glābējs un trenca tak�eli tālāk pāri pagalmam aiz sētas mājas, kur pie atkritumu bedres caur papuvu�o sētapak�u �unelis nokļuva kaimiņu dārzā un tādējādi vismaz īpanaidu dro�ībā.

Tanheizers, iedrāzies sētā, ilgi stāvēja pie kastaņas, lai atpūtu elpu un pārliecinātos, ka bēglis bezcerīgi pazudis. Tad izvilka �Sporta� paciņu, nervozi aizpīpēja.

Vidmants, noslēpies saimnieka dārzā, vēroja viņu caur biezo ogulāju lapotni.

Turpmāko �uvējas dēls bija redzējis ne vienreiz vien.

Tanheizers nospļausies, lai gan par to draud naudassods. atgriezīsies pie ratiem, izvilks no bukapak�as skārda bund�u, kurā sabērti vislētākās desas gabaliņi, un dosies jaunā izlūkojumā, tikai �oreiz nesteigdamies un bez dukura.

Tālāk sekos visdrausmīgākais.

Pamanījis kādu suni vai kaki, viņ� apstāsies un it kā labsirdības vārdā nometīs dzīvnieka priek�ā gabaliņu smar�īgā kāruma. Vienlaikus uzmundrinās: �Suk-suk-suk-suk ...� � vai: �Minka, minka, minka . . .�

Pēr tam nometīs otru gabaliņu, bet jau pāris soļu sev tuvāk. �Suk-suk-suk-suk . . .�

Tā metru pa metram . . .

Tanheizera pavir�i noskūtā seja aizturētā niknumā kļūst tikpat sarkana kā desas gabaliņ�, viņ� tik tikko aiztur īsti sulīgu teicienu. Izrādās, ka savaldī�anās prasa vairāk spēka un prāta nekā strauj� uzbrukums ar dukuru. Upurim jā tuvojas lēni lēni, centimetru pēc centimetra, jo viena neuzmanīgāka priek�laicīga kustība � un pat vislētticīgākais dzīvnieks parausies sāņus . . .

Ar akorddarbu nav joki! Cik noķersi, tik latu saņemsi. Aiziet stunda, aiziet otra, bet Tanheizers braukalē tuk�ā, beidzot viens gandrīz notverts, bet zeņķis to paglābj, un aizritēs varbūt pāris stundu, līdz varēs pamanīt kādu klīs-toni runci sē�am pagraba logā, bet izvilini nu to pa tvērienam . . . Kāda te vajadzīga māka izlikties labam un savaldīties! Redzokļi dusmās vai izsprāgst no dobumiem, bet Tanheizeram � jāizliekas, jāsmaida . . . Pie tam suņa vai kaķa priek�ā!

�Suk-suk-suk-suk ...�

Vidmantam �ķita, ka nav pasaulē nekā briesmīgāka par �o Tanheizera smaidu . . .

Arī tagad Vidmants novērsās, lai stāvētāja sejā neieraudzītu atbaidīgo grimasi. Viņ� dzirdēja, kā Tanheizers nospļaujas un smagā solī dodas projām.

Veikali bija divi � Rabinovi�a un Zeltiņa. Rabinovi�s tirgojās sen, cik vien Vidmants atceras, bet Zeltiņ� atvēra savu bodi pērn. Rabinovi�am abpus durvīm lielas izkārtnes, kur uzskaitītas galvenās preces, ko te var nopirkt :

�Maize, putraimi, milti, siļķes, ziepes, petroleja ...�

Visas uzskaitīt nemaz nav iespējams, labāk būtu uzrakstījis, kā māte reiz pajokoja:

��eit dabūnams pat putna piens.�

Tas viss iespiests divdesmit kvadrātmetros un vēl virtuvē un istabā, kas savienota tie�i ar veikalu; durvis

parasti bija vaļā, un bie�i vien varēja redzēt Rabinovi�a sievu un pievakarē ari viņa skaisto meitu, kad tā bija pārnākusi no mūzikas privātstundām.

Uz Zeltiņa veikala izkārtnes tikai viens vienīgs vārds � �Pārtika�, bet pats veikals, pla�s, izbalsināts, ar stiklotu leti un pareti izvietotām precēm, atstāja tādu kā pustuk�u iespaidu.

Pircēju Zeltiņam tomēr netrūka. Vidmants atceras, ka pērn Zeltiņ� deva zēniem, kas gāja pie viņa iepirkties, vienu skābo konfekti. Ta�u te nevarēja dabūt petroleju, diegus, adatas un vēl vienu otru tādu preci, bez kuras ikdienā nevar iztikt, tāpēc daudzi apkaimes iedzīvotāji gāja iepirkties gan pie viena, gan pie otra, bet Zeltiņ� un Rabinovi�s centās visiem rādīt iespējami laipnākas sejas un tikai viens otru izlikās nepazīstam, nesasveicinājās.

Nepaskatīdamies pulksteni, abi bodnieki zināja, ka tagad drīz būs deviņi. Darbdienas ritam bija savs � īpatns ritms, kas pēk�ņi saplaka kā gurds vilnis jūrmalas smiltīs, tiklīdz strādnieki saplūda fabriku vārtos un skolnieki un kantoristi skolās un kantoros; zvaniņi veikalu durvīs ieskanējās reti un nesteidzīgi, tagad iepirkties nāca sirmas, gausas vecmāmuļas ar saviem mazbērniem vai viens otrs no fabriku pēcpusdienas maiņas.

Vidmants, uznesis pirkumu, aizdiedza uz skolu kā sprinteris.

Tad kādu brīdi viss apklusa, ieliņa �ķita ka izmirusi. Varēja dzirdēt aizdūcam tramvaju, no Zasulauka stacijas puses atplūda manevrējo�as lokomotīves elsas un īsi, aprauti svilpieni. . .

Noklaudzēja Linkus mājas ārdurvis. Iznāca Vidmanta mātesbrālis Vilis, iegrimis savās domās, vienmērīgā solī �ķērsoja ieliņu un apstājās pie Ruņģa kioska nopirkt papirosus.

Kiosknieks tikko bija saņēmis jaunākos �urnālus, tie�i

virs mazā lodziņa viņ� nule izkāra �Savs kaktiņ�, savs stūrītis� numuru ar sējēja attēlu uz vāka un saukli: �Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis saka: nekas nevar uzdīgt, sazelt, uzziedēt, nedz augļus nest, ja papriek�u nav sēkla kaisīta.�

Vilis pieliecās lodziņam:

� Mazo �Rīgu�.

Pasniedzot naudu, izteiksmīgi (pabakstīja uz piesprausto �urnālu:

� Gudri! Velns, cik gudri! Nebūtu izlasījis, nekad nezinātu.

Ruņģis piebāza galvu no iek�puses pie lodziņa:

� Kooo?

� Gudri. Es saku, gudrs gan mums tas vadonis. �itāds spārnots sakāmais!

Ruņģis pieliecās vēl tuvāk, un Vilim tagad tie�i pretī spīdēja apaļa seja, kas mazliet atgādināja kastrātu, tie�i pretī stindzīgi vērās pastīvā labā acs, bet greizi savilktais mutes kaktiņ� sāka raustīties, jo kiosknieks gribēja kaut ko sacīt. Izkropļotos vaibstus ielogoja mazā lodziņa �aurās apmales, kaut kādi atgādinot kubistisku gleznu.

Kiosknieks reti uzsāka sarunas pats, ta�u �oreiz, redzams, ļoti grib parunāties, tāpēc Vilis nesteidzīgi attaisīja mazo �Rīgu�, izņēma papirosu un aizsmēķēja.

Ruņģis tikmēr bija ticis pāri valodas barjerai un varēja izspiest pirmo vārdu:

� Saaatieks div lauccnieieieki, vieiens prasa oot-raam � kāāāpc to Brīīīvīībs piemiinekli uuzcēla? Otrrs atbbbild � visssiem miru���aajiem ceļ piemiiineeekļus, kāpēēēc laai brīīvīībai neeuzceeltu . . .

Vilis gribēja ievilkt kuplu dūmu, bet roka palika pusceļā. Viņ� nepasmaidīja. Nepasmaidīja ne vien tāpēc, ka anekdote pārāk novecojusi, bet arī tāpēc, ka viņu samulsināja kroplā kiosknieka pēk�ņa iedoma izstāstīt �o anekdoti tie�i viņam.

Kāpēc?

� Ruņģa kungs, jums kiosku drīz aizklapēs ciet, � Vilis ieskatījās nekustīgajā acī, ta�u pamanīt tur kaut ko aizdomīgu nevarēja, tā blenza stīvi un neizteiksmīgi kā zivij.

Vilim vajadzēja doties uz Āgenskalna tirgus pusi, bet kāda negaidīti iznirusi biedīga doma lika apstāties.

�Kāpēc kiosknieks stāstīja anekdoti?�

Pienākums sauca doties uz priek�u, bet Vilis stāvēja.

�Tagad gan aizvien bie�āk dzird tamlīdzīgas runas. Kop� pie mums ierīkotas Sarkanarmijas bāzes. Dro�i vien arī kiosknieks pakļāvies vispārējai tendencei.�

Vilis tomēr nolēma atgriezties dzīvoklī. Kā lai tagad neuzkrīto�i izmaina virzienu?

Viņ� pamanīja māsas apak�īrnieci Almu � sausnējā, kā �agars izkaltusī vecenīte naski tipināja, nesdama paprāvu iepirkumu grozu.

�Vai viņa �odien nestrādātu? Ak tā, ceturtdienās Alma gatavoja pusdienas pensionētam dzelzceļa virsvaldes ierēdnim. Viņa bijusi tirgū un tagad dodas pie ve�uka.�

� Kurvis būs mans! � viņ� uzsauca, notverot nesamo.

Alma jauki pasmaidīja.

� �orīt redzēju jūs guļam, � viņa sacīja.

� Jā, vēlu pārbraucu, � Vilis mēģināja piemēroties ve�iņas sīkajam solītim.

� Ilgi bijāt prom, � Alma konstatēja.

� Pagadījās Liepājā tāds stūrāks skolnieks. Noņēmos veselas divas nedēļas, līdz kaut cik ielauzīju rēķinos . . .

Alma bija dievticīga.

Turpretī Vilis jau skolotāju institūtā neslēpa savu bezdievību.

Tagad liktenis savedis viņus vienā dzīvoklī.

� Jūs no Āgenskalna tirgus līdz Zasulaukam ejat kājām? Stiepjot tā dzelzceļnieka iepirkumus? � Vilis tā kā pārmeta.

� Tie trīsdesmit santīmi biļetēm nekrīt no gaisa.

� Tā nav jūsu, bet viņa nauda. Viņ� ceļanaudu atstāj jums?

� Es citam daru tāpat, kā es darītu sev. Pati sev �o nelielo gabaliņu es nebrauktu.

� Arī gaļu jūs izvēlējāties it kā sev?

� Jā.

� Un burkānus?

� Arī tos.

� Jūs tie�ām dzīvojat citiem, it kā dzīvotu sev.

� Vai tas kas slikts?

� Ak, ja tuvākmīlestība vien spētu pārveidot pasauli, padarīt to labāku!

� Es nekāroju pārveidot pasauli, es dzīvoju tikai savu dzīvi. Un cen�os to nodzīvot tā, lai citi un es pati varētu sev jo mazāk pārmest. Ja visi...

� Ja visi... � viņ� pasteidzās atkārtot un skumji pavīpsnāja.

Ļoti reti viņiem izraisījās tādas sarunas. Netie�as, piesardzīgiem aplinkus mājieniem.

Alma ticēja dievam, bet neuzbāzās ar savu ticību, bija pārliecināta, ka dievs pats sevi �atklās� tam, kam gribēs atklāties, un velti mirstīgajam iejaukties; tie�i tāpat, tikai izejot no pretējā, sprieda Vilis: pati dzīves virzība neizbēgami dragā un aizvien straujāk iedragā iedomātā dieva esamību. Kāpēc gan vajadzētu vēl ar vārdiem aizvainot ticīgā jūtas?

�Neticība ir stipro protests, ticība � vājo,� viņ� nesen kādam bija sacījis. �Ja reiz, kad viss mainīsies, ticīgie tomēr ilgsto�i saglabāsies arī normālu cilvēku vidū, tad tas

liecinās par ideoloģisku vājumu, par neprasmi piekļūt jūtu dzīlēm. Tas liecinās, ka kaut kas nebūs 'tā, kā vajag.�

Alma jau gadus desmit dzīvoja kopā ar Krūmkalni, drīz pēc pa�a Krūmkalna nāves, viņa pazina visus tās radus, un ar! jaunākā brāļa Viļa dzīves gājums ne reizi vien pārspriests. Tagad jau gadus trīs Vilim atdota vidusistaba, viņ� pasniedz privātstundas, bet Alma nojauta, ka nosvērtais, tum�acainais skolotājs nodarbojas ar kaut ko tādu, ko īsti zina tikai viņ� pats un vēl dievs. Pat māsa ne.

Skaidri zināms tikai � Vilis necie� kungus.

Arī dievs neieredz bagātos, ne velti bībelē sacīts, ka drīzāk kamielis izlīdīs'caur adatas aci, nekā bagātais iekļūs debesu valstībā.

Tātad abiem būtu kaut kas kopējs, ta�u, Alma doma, Vilis velti cer ar saviem spēkiem vien iznīcināt laicīgās varas netaisnību zemes virsū; bez dieva ziņas pat mats nenokrīt.

Viņi �ķīrās ielīkās ieliņas galā, netālu no dzelzceļa uzbēruma.

� Tagad gan no�pacierējos tuk�ām rokām kā da�dien kundzene, � Alma sacīja.

� Ak, ja tik vien spējam palīdzēt! � Vilis atdeva grozu, un Alma sīksīkiem solī�iem aiztipināja uz atvaļinātā ierēdņa dzīvokli, nesdama grozā divus kilogramus vēr�a gaļas, puskilogramu sīpolu, kilogramu burkānu un sevi � rimtu apskaidrību, ka viss norit, kā tam jānorit, kā tas nolikts ar pa�a dieva gribu kop� pasaules radī�anas.

Turpretim Vilis, nākdams atpakaļ, izjuta nepatīkamu nemieru, kā vienmēr, kad radās neparedzēti �ķēr�ļi, piemēram, iekrita pagrīdes tipogrāfija. Tagad pēc laimīgas atgrie�anās, kad bīstamākais jau garām, viņ� pēk�ņi atkal izjuta nepatīkamo nemieru. Dīvainākais, ka to izraisīja klibiķa kiosknieka anekdote . . .

Ieliņa �ajā galā bija �aura un smil�aina, Vilis kapa lēniem, stāviem soļiem.

Kur smiltis izbeidzās un sākās bruģis, viņ� padauzīja ar kājām, lai nobirtu kurpēm pielipu�ie sīkie graudiņi, ieskatījās pulksteni un pabrīnījās, cik laiks da�reiz velkas apbrīnojami lēni...

Un vai tikai �odien?

Vai apbrīnojami lēni nerit visi pēdējie gadi, viss �is snaudulīgais laikmets, ko tikai da�i āksti mēģina uzpūst par di�u?

Cik ilgi dienas vilksies gausi kā dziļas upes straume?

Gaidu pilnas ir manas dienas,

Gaidu pilns novakars, tīrums un me�s . ..

Ieliņas labajā pusē pacēlās vairākas jaunas vienstāva un divstāvu dzīvojamās mājas � vienā redzēja jau aizkarus, divās citās strādāja krāsotāji, ietvei vistuvākajā divstāvu koka jaunbūvē spēcīgs, muskuļains vīrs nagloja dēļus, bet kāds cits, kuru aizslēpa siena, skaļi rīkoja:

� Sāsaturi¹ Sāsaturi, steingroāk!

Aiz pagaidsētas Vilis redzēja divus vīrus platmalēs, kas kaut ko vēroja. _

� Latgalie�u namdari strādā pamatīgi. Ātri, labi, lēti, � arhitekts Treimanis konstatēja.

� Pie reizes pamatīgi arī izkaujas.

� Visa kulturālā Eiropa kaujas, kāpēc lai viņi, Sniedzes kungs, neizkautos?

Uzrunātais sakustējās.

� Tas tomēr ir kaut kas cits ...

� Protams, afekta stāvoklī apdauzīt otru ar sētas zedeni � to vēl var saprast. Bet ra�ot lidma�īnas, tankus, �autenes un tad ...

� Jūs, Treimaņa kungs, esat pacifists.

� Nē, arhitekts, celtnieks. Sakiet � vai jums patīk manis projektētā un manā vadībā celtā ēka?

� Protams, citādi nebūtu pasūtījis.

� Arī man patīk. Ta�u, ja tai draud uzmest bumbu ...

� Vācie�i pagriezu�ies uz rietumiem.

� Un jūs viņiem ticat?

� Jūs man sabojāsiet visu dienu, � akciju sabiedrības �Turība� valdes loceklis Sniedze sapīka. � Jau �īs krievu bāzes... Vienotība mums �obrīd visdārgākā. Tas nu ir fakts.

� Vienotība? Ar ko?

Aiz sienas tobrīd atkal ieskanējās rīkotāja balss:

� Sāsaturi, Staņu, vāl muoķeneit. . .

Arhitekts Treimanis pamāja uz balss pusi:

� Vienotība? Ar ko? Jums, Sniedzes kungs, ar viņiem?

� Kāpēc ne! Mana māja, viņu darbs!

� Un ja nu viņi sasagrib savādāk � kopēja maize un kopējs darbs? Ko tad?

� Komunistu utopijas... Kad jūs sāksiet atliet sētu? Es gribētu ātrāk iekopt dārzu, � Sniedzēm diena bija sabojāta, un viņ� neslēpa savu sapīkumu.

Protams, stāvoklis nav patīkams, bet bezcerīgs arī ne. Tad jau viņ� neliktu būvēt savrupmāju savai izprecināmajai meitai. .. Krievu bāzes gan ierīkotas, toties visi vietējie komunisti sasēdināti. ..

Garām pagāja tas, kuru sauca par Staņu, paglūnēja uz Sniedzes pusi, nesveicināja.

� Staņu, kur tu? � arhitekts draudzīgi uzsauca.

� Pēc maizes, � viņ� atrūca; izrunā tikai mazliet ieskanējās platāks e, acīm redzot, puisis jau labi sen aizgājis no dzimtā ciema sve�umā pelnīt iztiku.

Staņislavs nesteidzās pirkt maizi. Viņ� gribēja satikt Malvīni. Viņi iepazinās pērn, tepat veikalā, abi iepirkās� Malvīne, ejot uz pēcpusdienas maiņu tekstilfabrikā,

Staņislavs toreiz sāka celt Sniedzes jauno māju un bija atnācis pēc pudeles piena un baltmaizes kukuļa � savas parastās pusdienu maltītes. Vārds pa vārdam, un tā viņi sāka satikties.

Tagad jau otro nedēļu Malvīne izvairās. Kas viņai lēcies? Varbūt atradusi jaunu paziņu? Sakusi satikties ar kādu sprukstiņu?

Staņislavs zina, kurā mājā Malvīne dzīvo, zina arī to, ka dzīvoklis atrodas otrā stāvā. Iek�ā gan nekad nav bijis, Malvīne kategoriski atsaka un arī pie viņa nenāk, jo Staņislavs tāpat mitinās vienā istabelē kopā ar biedru.

Staņislavs ilgi minstinās uz ielas pretī Linkus mājai.

Ko darīt?

Iet dzīvoklī neērti, cilvēki diez ko nodomās, un Malvīne var sadusmoties, bet satrāpīt pie loga vai uz ielas arī nav liela cerība; Staņislavs jau vakar te veltīgi nogrozījās paris stundu.

Ta�u �oreiz puisim uzsmaida laime: viņ� jau grib steigties atpakaļ uz būvi, lai Donāts nesāktu pa īstam lamāties, kad atveras durvis un iznāk Malvīne. Viņa nepaskatās pāri ielai, iet, galvu nodūrusi, kā vienmēr, tāpēc Staņislavam jāuzsauc:

� Malvīni Malvīni

Viņ� nepakustas, stāv un gaida, līdz aicinātā pārnāk pāri ielai un nostājas pretī.

Malvīne nevienam neskatījās acīs. Kā noziegusies, līdzīgi �unelim, kas lūdzas piedo�anu, viņa gandrīz nekad nepacēla skatienu aug�up un arī tagad turpināja pētīt ietvi vai varbūt savas kurpes.

Staņislavs sveiciena vietā diezgan pikti pavaicāja:

� Kur tu tā pa�ibēji? Sadomāji at�ūties?

Pēdējā tik�anās reizē viņi vienojās, ka Malvīne uzsacīs savu gultasvietu un Staņislavs savu, lai noīrētu lielāku istabu, apprecētos un sāktu dzīvot kopīgi. Galu galā abi

ir pieaugu�i cilvēki, bet tagad jāslapstās pa kaktiem kā tādiem zagļiem. Staņislavam patīk klusā Malvīne, sievai tādai jābūt � �aklai un pieticīgai, kas neskatās ne uz vienu citu, bet dzīvo vīra dzīvi. Malvīnei savukārt patīk Staņislavs � uzstājīgs, pa�lepns, ja vajadzēs, pat policistam pirmais negriezīs ceļu, tādam var dro�i uzticēt vadības gro�us.

� Fabrikā samazināja darbu . . . � viņa klusi saka, it ka būtu vainīga. � Jāstrādā tikai trīs dienas nedēļā. Direktors ieteica gados jaunākajiem līgt pie saimniekiem . . .

Ta? � Staņislavs kļūst domīgs.

Slikti, Staņu. Slikti. Nav diedziņu. Viņ� vēl teica, lai pilsētnieķeļi, kas īsti neprotot lauku darbus, nemaz neprasot loni. . . Lai strādājot par vēderu.

Tad nu gan esam bētē. Kas to būtu domājis, � un Staņislavs atmaigst. � Tāpēc tu nenāci?

� Jā. Par istabu mums �obrīd nav ko domāt. . .

�- Vai tik traki būs?!

� Man katrs lats jātur abām rokām. Ko es darī�u, ja vairs nemaksās?

Staņislavs saņem Malvīnes plaukstu.

� Atnāc �ovakar.

� Nezinu . . .

� Atnāc!

� Man kauns.

Ernests nebūs mājā.

� Kur viņ� paliks!

� Nu nebūs!

� Es tā nevaru . . .

� Malvīn, atnāc. Aprunāsimies. Gan izdomāsim.

Viņa klusē.

� Nu? Tu atnāksi?

Beidzot viņa piekrīto�i pamāj ar galvu.

� Aiziesim uz kino! � Staņislavs grib iecerēto iepriecināt. � Jā?

Malvīne iet un domā. Viņa domā par Staņislavu, un viņa domā par darbu. Abi �ķiet nesaraujami. Būs darbs � būs viņiem istaba, darba nebūs � nebūs ari kopējas dzīves... Viņa atceras, ko pirmīt sacīja saimnieces brālis Vilis, izpra�ņādams par notikumiem tekstilfabrikā.

�Malvīn, jūs nepiekāpieties, jūs, tekstilnieces, vienkār�i prasiet darbu. Neko vairāk, tikai darbu. Darbu!�

Malvīne lāgā nesaprot � Vilis ir skolots cilvēks, viņam vajadzētu būt apmierinātam, bet viņ� alla� izsaka kaut ko pret valdību, pret fabrikantiem . .. Tāds kā komunists ... Malvīne lasījusi avīzēs briesmu lietas par komunistiem. Karotes un sievas viņiem esot kopējas ... Vilis gan neizskatās pēc briesmoņa, tāpēc nevarētu būt komunists. Ta�u viņa valoda ...

�Badā mirt negribas,� Malvīne bija atbildējusi. �Būs vien jābrauc uz laukiem,� viņa nebija sadusmota, nē, viņa rimti padevās notikumu gaitai. �Direktors sacīja, kamēr Eiropā kar�, mums visiem jāsajo� vēderi.�

�Viņam pa�am arī?� Vilis �ķita mazliet smaidām.

�Viņam? Viņam, dzird, pie Bauskas esot vecsaimnie-cība,� Malvīne bija atbildējusi.

�Strādnieku aprūpētājs .. . Vai neviens neprotestēja?�

�Ko nu mēs, sievietes? Da�as jau paklaigāja . . . Kurām tie bērni.. . Direktors teica, arī ganus vajagot. Lai tikai ņemot zeperus līdzi.. . Viņ� pats septiņu gadu vecumā ganījis tēva cūkas .. .�

�Tēva, bet ne saimnieka . . . Ak, �ie latvju cūkgani! No avī�zēna par miljonāru! No cūkgana par valstsvīru! Skaista paralēle¹�

Malvīne sēdēja pie galda un ēda, kad Vilis sacīja:

�Malvīn, jūs nepiekāpieties, jūs, tekstilnieces, vienkār�i prasiet darbu. Neko vairāk, tikai darbu. Darbu!�

Viņa gan iebilda:

�Jā, bet kur lai direkcija ņem diedziņus? Kokvilnu?�

�Kur? Ne jau Anglijā aug kokvilna, ka viņi tie vienīgie eksportieri. Lai kungi slēdz līgumu ar Padomju Savienību! Lai tirgojas ar krieviem! Bet jūs prasiet darbu! Darbu!�

Darbu.

Darbu un maizi!

� Labdien! � Malvīnei garām padrāzās Vidmants, iztraucējot no pārdomām.

Vidmants vienmēr steidzās.

Viņam �ķita, ka dzīve rit pārāk ierasti, bez satrauco�iem starpgadījumiem. Peldi, kā iemests rāmā mazā dīķītī, � apkārt un apkārt vien, netiekot jūrā vai okeānu pla�umos. Katra jauna diena līdzīga aizvadītajai kā kilometru stabi cits citam, tās visas saplūst vienā veidolā.

Viņ� alka virpuļa.

Strauja, nevaldāma virpuļa, kas izrautu ar visām saknēm pat iesīkstēju�us kokus, norautu vecus jumtus un uzsviestu gaisā lapu mākoņus. Viņ� alka dzelmju virpuļa, kas grieztu apkārt, vilktu dziļumā, bet tu, elpu aizturējis, ienirtu līdz atvara dibenam un tomēr izrautos no bīstamajiem skāvieniem . ..

Jaunība nezin, cik salds var būt klusums un sāpīgi mīļas � atmiņas par ikdienību.

Tēvocis Vilis sēdēja istabā pie loga un vēroja ielu. Vidmants zināja � tēvocis kaut ko gaida ... Pamanījis ienākam māsasdēlu, viņ� pa jautri apsveica:

� Labdien, radagabal! � un jautājo�i uzlika roku uz �aha dēļa.

Vidmants saprata.

Jau pēc desmitā gājiena Vilis nepamanīja diezgan vienkār�u Vidmanta viltību un zaudēja bandinieku. Pēc �etrpadsmitā gājiena māsasdēls iebruka ar dāmu karaļa spārnā.

�Cik dīvaini,� Vilis vairāk vēroja ielu nekā baltmeln-raibo lauciņu un prātoja. �Malvīnei vajadzētu būt niknai, sa�utu�ai, viņai vajadzētu kliegt, draudēt... Ko viņa var

zaudēt? Ko vēl vairāk strādnieks var zaudēt, ja tas zaudējis darbu? Ta�u viņa ir tik nevarīga, piekāpīga... Pat kar� vecsaimniekiem un Ulmaņa censoņiem ļauj iedzīvoties! Malvīnes pirksti izknizinās no pelēķu tīrumiem �ikāko nezāli un noberzīs tīru katru ēkas paksi. . . Un � par vēderu, par speķa �ķēlīti, rupjmaizes kumpuci un krūzīti skābputras ...�

Aiz loga pāri ielai Vilis pēk�ņi saskatīja nevis kokos iegrimu�u savrupmāju, bet glu�i klaunisku vīziju: pērnā 18. novembra rotājumu virs Rīgas galvenās stacijas � sarkanbaltsarkanie zīda karogi gar visu ēkas fasādi no jumta līdz ietvei, abos spārnos leco�as saules, virs tām atkal pieci plando�i karogi, visapkārt spuld�u virtenes,'bet vidū virs jumta zem īsti prāva karoga un trim simboliskajām zvaigznēm � grandiozi ugunīgi burti:

�Uzticība Vadonim � tautas spēks�.

Vilis zaudēja laidni.

�Jā, jā, Malvīn, uzticies vadonim, uzticies vien, to jau viņi tikai gaida � ne�aubīgu, aklu uzticību. Jo lielākas muļķības pa�i valdnieki dara, jo lielāku uzticību prasa no saviem pavalstniekiem. Tā tas vienmēr bijis. Viņi cer, lai jūs viņu rokās būtu valkans vasks. Ievājadzēsies � un viņi jūs pārkausēs svecēs, aizdedzinās kaut vai pa�i savās bērēs . . . Darīs, ko grib. Ak jaukā un svētdienīgā pasaule, cik tas viss brīni�ķīgi � būt uzticamam! Uzticēties nevis sev, bet sīkam pigmejam, ko likteņa ironija uzstūmusi varas tronī; uzticēties nevis tam, kuram, tāpat kā tev, nekas nepieder, bet tam, kas darbos aiz pārē�anās plīst, toties vārdos sludina atturību ...�

� Tas nekad nenotiks!

� �oreiz notiks! � Vidmants bija sadzirdējis un attiecināja �os vārdus uz �aha partiju. � Notiks! �oreiz tu beidzot esi zaudējis! Lūk, �ahs! �ahs! Mats! Urā!

Tas nu bija noticis � Vidmants pirmo reizi uzvarēja gados divreiz vecāko radinieku!

Urā!

Prieks ir dzirkstele cilvēkā. To nevar noslēpt, un tas vispelēcīgākajā ikdienībā uz�ķiļ gai�us mirkļus. Priekā �aura istabiņa kļūst pla�a, mazi logi lai� cauri vairāk gaismas, paplāns maizes rieciens iegūst sātu.

Ak, �is pusaud�u prieks uzvarēt! Tas piecie� pārmetumus par noplēstiem apaviem, apsaldētiem deguniem un uzdau-zītiem puniem. Galvenais � uzvarēt!

Uz ielas kāds nosvilpās. Tas bija tāds pats pusaudzis no kaimiņmājas.

Vidmants pavēra logu un uzsauca:

� Tūliņ!

Vilis laikam nebija pamanījis uz ielas to, ko cerēja ieraudzīt. Viņ� sēdēja domīgs un, kad Vidmants gribēja iet projām, paaicināja:

� Pagaidi maķenīt.

Viņ� ātri kaut ko uzrakstīja uz plāna zīdpapīra lapiņas. Salocīja.

� Aiznes, � viņ� iedeva neparasto vēstuli. Turpat, kur pagāju�o reizi.

� Tūliņ?

� Tu iesi spēlēt bumbu?

� Jā.

� Vel labāk. Aiznes pec tam. Tu jau zini -� lai neviens nepamana ... Ja kaut kas . ..

� Zinu!

Viņu skatieni saproto�i satikās.

Vidmants palēkdamies un svilpodams aizdrāza uz neapbūvēto laukumu ielas smil�ainajā galā. �eit apkārtnes zēni katru diienu sastapās aizrautīgās cīņās ap futbola bumbu, bet, kop� Latvija un Lietuva guva starptautiskus panākumus basketbolā, puikas uzmeistaroja arī divus grozus, un

uzvaru kausi vienu pēcpusdienu nosvērās te Linkus dēlu, te atkal latvie�u pusē, lai tre�ajā dienā apvienotiem spēkiem pieveiktu kādu �ārzemju� komandu � atnācējus no Torņakalna, Anniņmui�as, Sampētera vai cita kāda tālāka nostūra.

� Moin, � Vidmants nevērīgi pasveicināja, pieejot trim zēniem, no kuriem divi bija atlaidusies pusguļus uz zemes, bet tre�ais sēdēja uz bumbas.

Tagad viņi jau bija �etri un varētu sākt trenkāt bumbu, bet aizsākusies saruna par karu �ķita interesantāka.

Kar�.

Tepat Eiropā kar�.

� Mans fāters sacīja, ka fricis būtu klāt kā likts, ja krievi te neierīkotu savas bāzes.

� Protams. Mūsu �Eier, Butter, Speck� viņus vienmēr pievilcis, � otrs piekrita.

� Drūmi, ve�i, drūmi, � sacīja tre�ais, sēdēdams uz bumbas. � Ne vācietis mūs taupīs, ne krievs izglābs.

� Bodnieka valoda, � sarunā iesaistījās arī Vidmants.

� Vai bodnieki nav cilvēki? � Zeltiņa dēls ironiski pa vaicāja. � Lai tiktu pie bodes, vajag mazliet vairāk prāta nekā netikt pie tās.

� Vairāk nekaunības ... Diem�ēl nekaunība nav prāta pazīme.

� Sāksies atkal, velns parāvis, � viens gulētājs brīdināja.

� Ko viņ� mū�īgi bā� degunā to bodnieku?

� Tu nekā neesi sapratis.

� Ak tu tas lielais izpratējs! Nu tad pasaki � būs pie mums kar� vai nebūs?

� Padomju Savienībai neviens neuzbruks. Tā ir spēcīga. Sakaus vācieti pāris nedēļās. Un, kamēr �eit ir viņu bāzes, mēs esam pasargāti, � Vidmanta balsī skanēja ne�aubīga pārliecība.

� �ēl, � novilka tas, kas visu laiku bija klusējis. � Es gribētu pakarot. .. Vācie�i iesaucot armijā astoņpadsmit-gadīgos. Pēc diviem gadiem arī es jau varētu saņemt �auteni.

� Ja tevi no�auj?

� Un tad? Kas tur sevi�ķs?

� Ja �autu, runātu glu�i citu valodu.

� Es gan karotu pret vācieti, � Vidmants atzinās.

Saruna pārtrūka, jo zēnu uzmanību pievērsa pajūgs,

kas parādījās ielas galā, � tur brauca Tanheizers. Ar suņu un kaķu ķer�anu viņam �odien laikam nebija veicies, jo buka un sprosts bija nomests un to vietā sakrauta malkas krava. Zirgs vilka atspēries, jo riteņi grima smiltīs, un Tanheizers nepārtraukti skubināja:

� Nū, nū, nū!

Vēl pāris zirga izmisīgu rāvienu, vēl da�i nelabi uzbļā-vieni, tomēr vezums apstājās, riteņiem iegrimstot irdenajā smiltī līdz rumbām.

Tanheizers ne�ēloja pātagu.

Nabaga lopiņ� atkal un atkal triek�us iegūlās sakās no visa spēka, bet vairāk par pusmetru paraut uz priek�u nespēja.

�vīkstēja pātaga, un skanēja negantas lamas.

Nez no kurienes radusies, piesteidzās kāda korpulenta gadus se�desmit veca dāma, viscaur tērpusies melnā; pat melno cepurīti greznoja mākslīgs melns zieds, pieri aizsedza melns plīvurītis. Sa�utumā vai noslāpdama, viņa iespiedzās:

� Ku�ieri Ku�ieri

Tanheizers nedzirdēja vai izlikās nedzirdam, bet viņam tuvoties melnā dāma neiedro�inājās � pātaga �vīkstēdama meta platus lokus.

� Ku�ieri Ku�ieri Nesit lopiņ! Es ir no dzīvniek

aizsardzīb biedrīb, � viņas izrunā diezgan jūtami klunkurēja vāciskais akcents. � Es jūs var no�trāfēt!

Atbildei skanēja tikai �nū, nū, nū!�.

Melnā dāma bezspēcīgā niknumā piesita kāju pie zemes, kā to reizēm dara aita, sastopot savā ceļā nepārvaramu �ķērsli, un spiedza vēl spalgāk:

� Es jūs var no�trāfēt! Es jūs var no�trāfēt! Lopiņ nedrīkst mocīt! Es jūs var no�trāfēt! Es pietelefonēs policist! Ah, jūs man neklausīs?! Lab! Ļoti lab! � Un, kā dodamās nāvē, viņa, stalti izslējusies, piegāja ratu aizmugurei, kur vienā stūrī bija piestiprināts pajūga reģistrācijas numurs.

Tanheizers to tūliņ pamanīja.

Nometis zemē gro�us, viņ� devās pretī dāmai no dzīvnieku aizsardzības biedrības.

� Ko piesienies? Vai man pa�am būs vezumu vilkt, a?

� Lopiņ mocīt nedrīkst!

� Cilvēku gan var, a?

Cilvēkam ir sav galva uz pleciem.

At�ujies!

� Kād ir jūsu numer?

Es tev teicu � pazudi!

� Oi, kād rupj� tēviņ! Es jums rādīs! Es ir no dzīvniek aizsardzīb biedrīb! Fiks fiks pietelefonēs policist! Es jums rādīs!

Atslēdznieks Mikulis atgriezās no darba. Viņ� tūliņ saprata, kas �eit par konfliktu, un skaļi uzsauca zēniem, kas ziņkāri vēroja melnās dāmas un Tanheizera strīdu:

� Hei, puikas, sanāk palīgā! � Un tad klusāk pa�am Tanheizeram: � Bet tu, saimniek, nomet mazliet no tā ve�meļa. Citādi no�īkstēsies te līdz vakaram un vēl nepatik�anās iekulsies.

� No-lādētā bāba! � braucējs nolamājās, tomēr paklausīja un sāka noraut mazākās pagales.

Zirgs tramīgi spicēja ausis. Viņ� vislabāk pazina savu maizes devēju; aizturētais niknums nekur citur neizlādē-sies kā vien uz dzīvnieka ādas, jo nav vēl pasaulē tādu biedrību, kas varētu vienmēr, visur un visus pasargāt no nelietības.

Palīdzējis ar plecu izstumt iegrimu�os ratus, atslēdznieks Mikulis soļoja uz ielas viņējo galu, lai kioskā nopirktu �Jaunākās Ziņas�.

Pie Ruņģa būdeles, kā vienmēr, pievakarēs apgrozījās vīri un pārsprieda jaunākos notikumus. Mikulis da�us pazina. Tie visi bija tepat uzaugu�i, tepat kopā ar viņu novecoju�i.

� Ko �odien raksta? � paņēmis avīzi, Mikulis tajā neieskatījās, bet piegāja pie vīriem.

� To pa�u vien maļ un maļ... � pirmais atsaucās vissīkākais no stāvētājiem, gadus piecdesmit vecs, izkaltis, ar nīgru neapmierinātību sejā.

� Es nekad nav avīzēm ticējis, � sacīja otrs, dzimis un uzaudzis rīdzinieks, kas nekad nesacīja �es neesmu�, bet vienmēr tikai �es nav�.

� Un tomēr katru dienu pērc un lasi?

� No katras muldoņas var izlobīt kripatu patiesības.

� Vo, vo, muldoņa, � sīkais steidzīgi piebalsoja.

� Kāpēc tāda neticība? � Mikulis jautāja � Ja avīzē var atrast kau�u pāris nozīmīgu faktu, tad tā savu uzdevumu attaisnojusi, lai cik tendenciozi būtu komentāri.

� Faktus ... � viens novilka.

� Jā, jā, faktus, � Mikulis turpināja. � Kar� ir? Ir! Vai avīzes to paziņoja? Paziņoja! Cehoslovakijas pārvēr�ana par protektorātu � fakts, un mēs to uzzinājām no avīzēm, tāpat iebrukums Dānijā un Norvēģijā . ..

� Vienalga, �itā pati Benjamiņa lapele varēja būt trīsreiz plānāka. Mazs mazs faktiņ�, bet muldoņa pa visu lappusi.

� Vo, vo, muldoņa, � mazais atkal steidzīgi piekrita.

Mikulis paskatījās viņā � sejā sīkas grumbiņas, acis mazliet piestrutoju�as un blāvas, it kā tās neko nespētu redzēt. Mikulis nezināja, kā viņu sauc, bija tikai ievērojis, ka viņ� piektdienās vienmēr atnāca pie Ruņģa un par �pieciem santīmiem paņēma izlasī�anai �Atpūtu�, ko aiznākamās dienas rītā vajadzēja atgādāt atpakaļ; pēc tam Ruņģis �o �urnālu iedeva vēl diviem tādiem pa�iem lasītājiem, un tikai tad par divdesmit santīmiem to nopirka kāda ve�uka, kas krāja �Atpūtas� jau no iznāk�anas dienas. Pats Ruņģis no visas �īs operācijas nopelnīja liekus piecus santīmus.

Mikulis to zināja, viņ� pats bija da�us gadus piedalījies �ajā darījumā, un, acīm redzot, arī sīkajam vīrelim naudas maks bija nesalīdzināmi plānāks par tieksmi izlasīt jaunos �urnālus.

� Muldoņa, � Mikulis nosvērti atkārtoja un pievērsās mazajam. � Ja muldoņa, kāpēc jūs tērējat tos piecus santīmus un ņemat lasī�anai pat �urnālus?

� Es? �urnālus? � mazais it kā satrūkās, bet ātri attapa. � Jālasa kaut kas ir. Un man sieva . .. Sieva . . .

� Manējā gan avīzē nav savu mū�u ieskatījusies. Vienīgi, ietinot siļķi, pirms cep�anas uz oglēm apskatās, vai neesmu no�ķiedis ar ma�īneļļu ... Tad visa smar�a vējā.

� Tāda avīzē cepta siļķe ir cienīgs paēdiens, � ierunājās viens no tiem, kas visu laiku bija klusējis. � Glu�i cita gar�a kā uz pannas ceptai.

� Sulīga, mīksta. Ja vēl pārlej krējumu ...

� Tikai siļķei jābūt svaigai. Nevis tādai kā toreiz pēc pirmā pasaules kara, kad jeņķi ie�mugulēja vairākus tūksto�us mucu smirdīga draņķa.

� Ie�mugulēja? Kam ie�mugulēja? � mazais vaicaja.

� Kā, jūs to nezināt?

� Nē!

� Nu, ie�mugulēja.

� Bet kam! Kas pirka? � mazais neatlaidās.

�Vai tie�ām viņ�, virs jau gados, nezinātu, ka mūsu tautas vadonis toreiz iepirkās ar vecām siļķēm? Visi par to smējās...� Mikulis domāja, bet skaļi neko nesacīja.

� Tu at�ujies! � arī izvaicātais sapīka. � Vai es zinu, kas pirka, bet visās lauku bodēs smirdēja siļķu mucas. Nekas nav briesmīgāks par bojātu, smirdīgu siļķi.

� Es briesmīgi necie� piededzināts gumijs smaku, � tagad sarunā iejaucās vēl viens, kas arī visu laiku bija tikai klausījies. � Reiz jaunībā sadedzināj tēva jaunie galo� un viņ� man tā nozvetēj, ka piedegu�a gumija man uzrauj zosād un kļūst nelab, � viņ� aprāva vārdu galotnes, it kā tādējādi pasteidzinot savu runu, bet pārējo vārdu daļu izrunāja skaidri.

Viens atmiņu vilnis uzmeta aug�up otru, stāstīt varētu bez gala, bet katru gaidīja mājā nepadarīti darbi � vienam vajadzēja sanest malku, otrs bija bērniem apsolījies aiziet kopā līdz ģimenes dārziņam, tre�am vajadzēja ieeļļot sievas �ujma�īnu, un tā viņi drīz vien katrs devās uz savu pusi.

Visilgāk aizkavējās mazais ar aizstrutoju�ām acīm. Mikulis apsēdās uz soliņa, kas atradās aiz kioska pie augstās dēļu sētas, lai palasītu laikrakstu, bet mazais vēl ilgi grozījās uz stūra, gribēdams aizsākt sarunas. Beidzot tomēr aizgāja, uzsaukdams kioskniekam Ruņģim familiāru �uz redzīti!�.

Mikulis pāri laikraksta malai ilgi noskatījās mazajā vīrelī, kas gausi aizsoļoja. Tad atkal iegrima lasī�anā.

Garām nāca Vilis. Ieraudzījis kaimiņu, apstājās.

� Kas jauns avīzē?

� Nāc un pats izlasi.

Vilis apsēdās blakus.

� Rau, �urnālu lai esi nopircis, � viņ� sacīja. � Kas tur labs nodrukāts?

� �e, palasi, � Mikulis pasniedza.

Vilis at�ķīra.

� A, zemkopības ministrs Birznieks raksta . . . Jauki, jauki.. . E, paklausies, ko viņ� saka.

� Es klausos.

� �Mums vajadzīga ticība valstij, jo katra neuzticība grauj uz priek�u ie�anu. Lai katrs zemnieks savu darbu mierīgi dara. Savu taisnīgo daļu viņ� arī saņems, jo tas vīrs, kas mūsu valsti vada, lauksaimniekiem gan labāk santīmu pieliks nekā atraus. Tādēļ lai neviens sevi nenokauj ar lietām, kurām nav nekāda pamata. Ticiet labāk visam labajam nekā tam, ko pa stūriem �ukst.. .�

� Tu man gribēji kaut ko sacīt? � Mikulis klusi ievaicājās.

� Jā. Nogādā atpakaļ manu tērpu. Ņem. � Vilis nolika tīstokli uz soliņa starp sevi un Mikuli.

Tobrīd pavērās kioska durvis un Ruņģis izbāza savu galvu, it kā kaut ko meklēdams.

Vilis pār�ķīra �urnāla nākamo lapu un skaļi lasīja:

� �Jau ceturto gadu pēc kārtas visos Latvijas pagastos augusta pirmajā svētdienā sarīkota Centrālā kūdras diena, jo, kā norādījis mūsu di�ais Vadonis, kūdra jālieto gan kurinā�anai, gan zemes auglības cel�anai. Kūdras diena!�

Ruņģis aizvēra durvis, un Mikulis izsmējīgi novilka:

� Kāpēc augusta otrajā svētdienā nevarētu būt Salmu diena? Un tre�ajā � Vircas diena?

� Ķēmi. Ja neprot izdarīt neko reālu, taustāmu, tad mēģina radīt vismaz darbības ilūziju ... � Vilis sacīja un, pār�ķirstot �urnālu, no�ukstēja: � Rīt saņemsi jaunos uzsaukumus.

� Lieliski. Kā tev? Viss labi?

� Jā, � Vilis apstiprināja, paglāstot ar roku paciņu. � Karnevāla tērps man palīdzēja.

Mikulis piecēlās un paņēma paciņu.

� Ie�u. Jānomazgājas. Jāpaēd.

� Līdz ritam, � Vilis atbildēja, un viņu skatieni saproto�i satikās. Kļuva silti, it kā pēk�ņi būtu uzspīdējusi jūlija saule.

� Atdod �ovakar, � viņ� vēl uzsauca aizejo�ajam Mi-kulim.

Paciņā atradās trapistu mūka apmetnis, kas Vilim bija palīdzējis �ķērsot Igauniju, nokļūt Somijā un tur tikties ar da�iem biedriem, atgriezties laimīgi mājā. Ceļojumā viņ� nepārmija ne vārda pat ar Tallinas kuģa piestātnes kasieri, bet vajadzīgo uzrakstīja uz papīra. Klusētāju klostera mūks drīkstēja klusēt. Viņam bija jāklusē.

Viņam bija jāklusē, lai gan viņa mazajai tautai uzsēdies uz kakla pundurīgs �di�vadonis� un saka runas, un raksta rakstus, kas savā vientiesībā var sacensties ar garīgi atpaliku�a cilvēka vērtējumiem un spriedumiem.

�Nekas nevar uzdīgt, sazelt, uzziedēt, nedz augļus nest, ja papriek�u nav sēkla kaisīta.�

Smieklīgi, kas to nezin?!

�Katrs savā darbā, visi valsts darbā! Visi palīgā valdībai!�

Izdomājis saukli!

�Lai neviens, domādams par sevi, par savu māju, par savu ģimeni, saimi, par pagastu, par pilsētu, apriņķi un valsti, lai neviens neskumst, kad dzird un lasa, ka bankās nauda guļot arī valstij. Nav pirmais uzdevums steigties izdot pēdējo latu vai santīmu.�

Būtu pa�i rādīju�i priek�zīmi � ēdu�i sausu maizi un staigāju�i salāpītām biksēm.

�Kungi un dāmas! Pagāju�ā gada oktobrī izsludināta sacensība cūku nobaro�anā deputāta laukstrādniekiem. Paredzēti apbalvoj umi!�

Pat cūku vairs nevar barot kā cūku! Mū�am kaut kas jāizgudro...

Hitlers uzminis kāju Dānijai, ietriecis dunci Norvēģijas mugurā, mēs sen būtu apēsti, ja �eit neatrastos Sarkanā Armija ... Bet vadonītis liliputs mel� par savu gudro politiku, kas mūs pasargājusi. . . Circenis! Iekritis karstos pelnos, viņ� vēl plātās � .redz, ko es varu! Brīnums, ka vēl nav sadomājis sev dzīvam celt pieminekļus! Savu ģīmi gan visur parūpējies izlikt. . .

Vai tie�ām cilvēces līdz�inējā vēsture neko nevar iemācīt tiem, kam tā vispirms būtu jāzina? Aizvien atkārtojas vienas un tās pa�as muļķības, vienas un tās pa�as ākstības ...

Satriekt, nojaukt, neatstāt ne akmeni un sākt no gala.

Sākt visu no gala kā Padomju Krievijā, sākt celt jaunu sabiedrību, jaunas attiecības, runāt citam ar citu bez meliem, bez iestāstī�anas, atklāti apspriesties ar darbaļaudīm, bez slepenības un liekulības . . .

Jāpārtop! Visam jāpārtop! Nevar mū�am būt bagātie un nabagie, nevar mū�am būt tie, kas muļķo citus, un tie, kurus citi muļķo, nevar būt pakļāvēji un pakļautie. Cilvēkiem visā pasaulē jādzīvo un jāstrādā kā līdzīgam ar līdzīgu!

Vili iztraucēja griezīgi iebrēcieni. Pirmbrīd viņ� iedomāja, ka tepat tuvumā kāds kaķis iespiedies vai tam durvīs ievērta aste, ta�u tūliņ ielas galā parādījās pats vainīgais.

Tanheizers!

Glu�i piedzēries, viņ� meimuroja no vienas malas uz otru, brī�iem apstājās un tad atkal paklunkurēja da�us soļus uz priek�u. Zirgs, zinādams sava saimnieka iera�as, sekoja nelielā atstatumā, neriskēdams ne pārāk pietuvoties, ne arī atpalikt.

� Lui-ī-ze, Lu-ī-ze . . .

Tas bija vienīgais saprotamais vārds, bet pati melodija salūza skarbos iebrēcienos; nevarēja pat noprast, vai dziedājuma pamatā būtu tautasdziesma, korālis vai kāds no jaunākajiem Vintera �grāvējiem�.

� Lu-ī-ze, Lu-I-ze ...

Tas izskanēja tik izmisīgi, ka citam uzrāva tirpas uz muguras, bet cits pasmaidīja. Kas viņu ieraudzīja pirmo reizi, apstājās un mēģināja izzināt, kas �is par vīru.

� Suņķērājs Tanheizers.

� Vai tas viņa uzvārds?

� Diez vai.

-- Tad kāpēc Tanheizers?

� yai jūs nedzirdat, kā viņ� dzied?

� Ā�a brēciens būtu muzikālāks.

� Un tomēr cilvēks grib dziedāt.

� Tā piedzerties... � nejau�ais garāmgājējs pārmeto�i no�ūpoja galvu.

� Apgalvo, Tanheizers dzerot tāpēc, ka viņu tomēr mokot sirdsapziņa. Noķertos kustoņus ta�u savāra ziepēs ...

� Neizprotami.

� Kas tur neizprotams? Vai viņ� bijis un būs vienīgais, kurā cietsirdība sadzīvo līdzās ar siekalainu asarainību?

� Labi vēl, ka suņus, � nejau�ais garāmgājējs nopūtās. � Tāds jau varbūt varētu arī cilvēkus ...

� Nu, cilvēki un suņi, tur tomēr ir mazliet at�ķirība.

� Protams. Nav tik viegli iemācīties staigāt uz divām kājām...

Tanheizers tikmēr bija nokļuvis pretī Rabinovi�a veikaliņam.

Dziesma pārtrūka, un, viņ�, dziļi pārsteigts, noraudzījās uz izkārtni �Koloniālpreces� un tam sekojo�o uzskaitījumu. �ķietamais pārsteigums ilga tikai da�as sekundes,

Tanheizers sa�ūpojās, vienā vēzienā izmainīja virzienu un gandrīz skrie�us ieskrēja bodē.

� Dzinn-dzinn-dziinn, � skaļi, kā izbijies no�ķinda zvaniņ�, kas, durvis atverot un aizverot, brīdināja veikalnieku, ka ienācis pircējs.

Rabinovi�s izsteidzās no dzīvojamās istabas, pa atvērtajām durvīm varēja redzēt sē�am ipie galda viņa sievu un Skaistuli meitu.

� Sumināte, Tanheizere kunges! � Rabinovi�s, sīks, lokans ebrejs, laipni apsveica. � Ar ko es vare pakalpot?

Tanheizers klusēja, un klusē�ana bija nesalīdzināmi bie-dīgāka nekā neķītras lamas vai pat draudi.

Rabinovi�s nobālēja, viņ� juta briesmas.

� Tanheizere kunges! Vai jums nelabe dūse?

Piedzēru�ais uzvēlās ar elkoņiem uz letes, tādējādi

ieguva, ieskaitot kājas, vēl tre�o atbalsta punktu un tagad vairs nezvalstījās, bet stindzino�i blenza tie�i veikalnieka melnajās acīs. Rabinovi�s joprojām mēģināja ar laipnību atraisīt nepatīkamā pircēja runas spējas.

� Tanheizere kunges, ko vare piedāvāt? Maize, cu-kure? Man ir fein skinkīt!

Tanheizers turpināja blenzt, un nevarēja zināt, vai viņ� saprot, kur ienācis, kāpēc ienācis un ko tas otrais saka.

Rabinovi�s jau gribēja uzsaukt sievai, lai nāk palīgā, bet mute palika pusviru, � tie�i tobrīd Tanheizers spalgi un aprauti no�ņācās kā kaķis, kam suns negaidot piegrūdis purnu, un, ar labās rokas rādītāja pirkstu norādot uz veikalnieku, līksmi konstatēja:

� Hitlers . . . fit . . . � un �is �fit� laikam nozīmēja kaut ko izslaucī�anai, izmē�anai līdzīgu.

Rabinovi�s neizturēja, viņ� apmetās ap letes galu un atrāva durvis � dro�s paliek dro�s, ceļ� bēg�anai pavērts, jo tāds, kas ,piemin Hitleru, viegli var pāriet no vārdiem uz darbiem.

Tanheizers apzvalstījās otrādi un atspiedās pret leti ar muguru. Rabinovi�s stāvēja durvīs, ar vienu kāju veikalā, ar otru � uz sliek�ņa. No istabas, vēl neizprotot, kas te īsti notiek, izbrīnīti skatījās abas sievietes.

� Kortelīti! � beidzot Tanheizers izdabūja pāri lūpām savu vajadzību, izvelkot no kabatas latu.

� Oi, man nāve!

�- Kortelīti!

� Man nedrīkste! Mana bode nāve monopole! Es ne-drīkste �nabe andelēt, � Rabinovi�s taisnojās un ar vienu aci vēroja ielu, vai nenāks kāds paziņa, ko pasaukt palīgos vai vismaz lieciniekos, ja piedzēru�ais sadomās vēl negantāk ālēties.

Viņam laimējās.

Staltā gaitā soļoja pats Kvelde.

� Oi, policistes kunges! Policistes kunges!

�is vārds iedarbojās arī uz Tanheizeru. Viņ� nospļāvās un devās uz izeju, tikai ejot garām Rabinovi�am, kas pierāvās sāņus, atkal asi no�ņācās un zīmīgi pamirk�ķināja:

� Hitlers ... fit...

Vecākais kārtībnieks Kvelde apstājās un noskatījās aizejo�ajā Tanheizerā; policista daudz pieredzējusī acs juta kaut ko nelabu.

Veikalnieks priecīgi smaidīja un klanījās, it kā pēc daudziem gadiem sagaidītu atgrie�amies savu tēvu.

Policists pusmilitāri pagriezās un iegāja veikalā.

� Labvakar, Rabinovi�a kungs, � viņ� sacīja. � Vai jums kādas nepatik�anas?

� Oi, nē, nē, policistes kunges! Es tik jūs ieraudzīje un gribēje jūs redzēt... � Rabinovi�s bija iemācījies nesūdzēties, jo dzīves pieredze liecināja, ka nav rūgtākas taisnības par to, ko saņem sūdzētājs.

Veikala durvis aizvērās, zvaniņ� dzidri noskanēja � dzinn-dzinn-dzinn, un viss apklusa, it kā nekas nebūtu bijis.

Sāka krēslot.

Tā bija stunda, kad uz mazās ieliņas apgrozījās visvairāk ļau�u, un Vidmants, beidzis trenkāt bumbu, glu�i nemanot pazuda gājēju vidū, aiznesot tēvo�a Viļa vēstuli. Viņ� tikai mazliet pakavējās uz ieliņas stūra, it kā aplūkojot apkārtni. Viss �ķita parasts, ikdienīgs, tāpat kā vienmēr.

Garām aiztipināja Irbīte � Rīgas dīvainais mākslinieks, kas te alla� devās uz pilsētas centru vai atpakaļ, vasara vai ziema, un vienmēr � kailām kājām. Vidmants nezināja, vai tas ir viņa uzvārds vai iesauka, jo vecais vīrs tie�ām tekalēja kā irbīte, nepievērsdams uzmanību pretimnācēju skatieniem; viņ� dzīvoja savā spilgto krāsu pasaulē, un tam eksistēja tikai �īs krāsas un vēl melnais pa�taisītais papīrs, uz kura viņ� diendienā gleznoja.

Cienīgi aizsoļoja savrupmājas īpa�nieks, stalts kungs ar garām, nosirmoju�ām ūsām, vezdams pavadā gausu nobarotu vācu aitu suni.

Uz otra stūra minstījās divi ģimnāzisti melnos fren�os un tum�ās cepurītēs ar nagu. Abi laikam �odien piedzīvoju�i kaut ko patīkamu, stāsta un smejas, vicinās rokām.

No ģimenes dārziņa atgriezās Mikuļa darbabiedrs � lāpsta un grābeklis pāri vienam plecam, pie otras rokas mazākais dēlēns, vecākais nes lejkannu.

Atslējies pret sava veikala durvju aplodu, Zeltiņ� sarunājās ar skolotājas Bernhardas dēlu Maksi, studentu un pauko�anas meistaru.

Zeltiņ� alla� centās kādu brītiņu pastāvēt pie veikala durvīm � no rītiem, vakaros, arī dienā, kad nebija pircēju, � kā dzīva dekorācija, lai pievērstu savai iestādei lielāku vērību.

� �itentas nolādētais iek�ārāvējs neļauj man papla�ināt rīcības kapitālu, � viņ� sūkstījās tuvākiem paziņām par Rabinovi�u, un ari �oreiz bija aizsākusies saruna par latvisku zemkopību, rūpniecību un, protams, latvisku vei-kalniecību.

� Tāda jau latvie�a daba, � Maksis Bernhards pa�pārliecināti skaidroja. � Pie barona no Jāņa pārvērties par Johanu, pie cara atkal par Ivanu, pie angļu rēdera � par D�oni... Tagad gan visi grib būt Jāņi, jo tas � visizdevīgāk. Es tī�ām neļāvu mātei izmainīt mūsu nelatvisko, no vecvectēva mantoto uzvārdu . . .

� Pareizi, pareizi, Bernharda kungs, � Zeltiņ� aizrautīgi māja ar galvu un kreisās rokas pirkstu bikstīja studenta krūtis. � Tagad visi tie lielie latvie�i. Bet īstam latvietim � piga! Rau, vai es varu atvilkt elpu, ja man �itentas sē� uz kakla ... � un viņ� nīgri pamāja uz veikalu blakusmājā.

� Mums vienmēr ir pietrūcis pa�apziņas. Un stingras nostājas.

� Pareizi, Bernharda kungs, nostāja ir trūkusi...

Garām aiz�ļūcinājās kiosknieks Ruņģis, stiepdams grozu

ar nepārdotajiem papirosiem.

� .... aabvakarr ...

� Labvakar, labvakar, Ruņģa kungs.

Aizvien retāk noklaudzēja durvis, aizvērās logi, un tajos nodzisa gaisma.

Kaut kur skanēja patafons:

�Es zinu, �ie vārdi tev nenāk no sirds ...�

Tad arī tas apklusa.

Tuvojās nakts.

Klusēdami Linkus mājai pienāca Malvīne un Staņislavs.

� Tu nu varēji pārgulēt pie manis, � vīrietis sacīja.

� Ernests ...

� Ko Ernests? Vai viņ� nezina, ka tu esi mana sieva?

� Man kauns.

� Tā jau ar nav dzīve. Kā zagļiem.

Malvīne skatījās lejup, lai gan tumsā viņas acis nebija redzamas.

� Nudien, kaut kas jāizdomā, � viņ� turpināja.

� Kopīga ē�ana iznāktu lētāk ...

� Malvīni

� Nu?

� Iesim pie manis atpakaļ?

� Nē, nē, � viņa izbijās. � Rīt, Staņu, rīt, � un pazuda durvīs.

Staņislavs gurdi un laiski no�āvājās. Viņam patika Malvīne. Viņam patika arī tas, ka Malvīne tāda nepielaidīga. Kā nekā viss mū�s būs kopā jānodzīvo. Sievai jābūt uzticamai.

īsi pirms pusnakts parādījās maizniekzellis. Viņ� atkal neatnāca viens, līdz pa�ām durvīm viņu pavadīja gai�mataina mei�a. Pirmajā maiņā nule izceptās kaisto�ās barankas laikam bija velni�ķīgs kārdinājums, un puisis, iegājis ceptuvē pārvilkt drēbes, pamanījās pārīti iznest � apak�a brūngana, virsa sviesta dzeltenumā, veikalā par �etriem santīmiem tādus nenopirkt.

Viņa iekoda barankā. Tā bija tik mīksta, ka saplaka mutē līdzīgi siltām putām.

Viņ� krimta saulpuķu sēkliņas, kuras Linkus no rīta atkal pacietīgi uzslaucīs.

Viņi runāja maz. Gandrīz nemaz. Viņ� laikam gaidīja, lai draudzene ātrāk aizietu.

� Vai tu tie�ām no dzīves vairāk neko nevēlies? � beidzot mei�a pajautāja to, kāpēc viņa varbūt bija mērojusi ceļu līdz ceptuvei.

� Nē. Maize man ir. Un mīlestība arī. Ko vēl cilvēkam vajag?

� Es domāju, ka .. .

� E-hei! � no ceptuves kāds sauca.

� Jāiet stampāt, � viņ� nospļāvās. � Līdz rītam, kukainīt. Un nemoki mani. Bez maizes un mīlestības vēl ir tikai � krāp�ana. Skaidrs? To man vectēvs ar siksnu iezubrīja.

Mei�a neredzēja, ka viņai aiz muguras Linkus māja ieslīdēja trīs tum�i stāvi.

Vispirms uzdegās gaisma Linkus virtuve.

Pēc brī�a �uvējas Krūmkalnes dzīvoklī kļuva gai�i visi trīs logi � virtuvē, vidusistabā un istabiņā virs vārtu telpas.

Trīs apgaismoti logi.

No ielas �ķita, ka aiz tiem noritētu dīvaina leļļu teātra izrāde. Bija redzamas vairākas nekustīgas, izpēru�as galvas un �audīgas ēnas. No sākuma skatītāji nesaprastu, kas tur notiek, bet pamazām atjaustu, ka tikai divi drīkst kustēties, kaut ko meklēt, bet visiem pārējiem jāstāv kā manekeniem un tikai bezpalīdzīgi jānoskatas: �uvēja Krum-kalne ar dēlu Vidmantu virtuvē, piespiedusies pie �ujma�īnas, vidusistabā Vilis un telpā aiz pēdējā loga � apak�īrnieces. Abas tum�ās ēnas, pietiekami izbizenēju�ās, beidzot apstājās iepretī un aizmugurē Vilim, un caur puspievērto logu varētu dzirdēt strupu jautājumu:

� Kur paciņa?

� Kāda paciņa? � Vilis laiski, gandrīz vai uzjautrinādamies, atvaicāja.

� Ko, tu nezini! Re, kāds duraciņ�?! Nu, mēs tev drīz attaisīsim muti.

� Jūs varat aizbāzt mutes, jā, to gan. Bet attaisīt � nekad. Izņemot aizsargus, kam tās tāpat mū�am vaļā, lai nenokavētu urjavot...

� Ehē, biedrīt, tu, raugi, esi kļuvis pārdro�s, � viena no ēnām piebāza dūri Vilim pie deguna. � Gan paskolosim, un nekāda Moskovija nepaglābs.

Vilis nicino�i ieskatījās draudētājā un noskandēja:

Kur tad jūs bēgsat,

Kur� kalns jūs glābs?

Kad kalns un leja Tik atriebt slāps!

Vairāk Vilis nerunāja, viņ� drud�aini domāja par savu rīcību, par biedriem, par piederīgajiem, par to, kas bijis un kas tagad viņu sagaida, viņ� centās izprast, kāpēc politpārvaldes aģents iejautājies par paciņu. Viņi cer atrast proklamācijas? Proklamāciju paciņa? Kāpēc paciņa? Kāpēc ne proklamācijas? Kāpēc ne proklamāciju �ūksnis?

� Paciņa?!

Gaisma logos dega ilgi, jo ilgi turpinājās dīvainā leļļu izrāde, kurai nebija skatītāju, nebija ģenerālmēģinājuma, un katrs bija tas, kas viņ� ir bez maskas.

Vissatrauco�āk notikumus laikam gan pārdzīvoja Vidmants.

Neatskanēja ne neķītri uzkliedzieni, ne sitienu dobjais �ļaksts, tomēr pusaudzis, aizstājies priēk�ā mātei, sajuta saltu dzel�ainumu, sajuta kaut kādu spēku, kas līdz �im bijis glu�i neapjausts, kā pasaules gravitācija pirms Ņūtona, bet tagad pēk�ņi parādījies un pakļāvis visu kādai neredzamai visvarenai valdītājai rokai.

Pirmo reizi viņ� sastapās aci pret aci ar varu.

Un saprata, kā ir tad, kad pasaulē valda vara.

Tas bija neiedomājami pretīgi. Tas bija tik pretīgi, ka vienbrīd viņ� jau grasījās mesties sve�ajiem virsū, spert, kost, sist, �ņaugt, lai tikai sagrautu varas spēku, kas neatvairāmi kā milzu akmens pārgūlās pāri visam. Viņā virmoja viena vienīga dziņa � pretoties, kau�u būtu jāaiziet bojā.

Vidmantu apstādināja Viļa balss.

� Palīdzi mātei. Nepārsteidzies. Būs labi!

� Ejam! Ejam! � skubināja abas melnās ēnas, kam gaitenī pievienojās tre�ā.

Lejā pie ārdurvīm maizniekzellis bija iznācis ieelpot vēso nakts gaisu un uzpīpēt. Viņ� mazliet pārsteigts parāvās sāņus, kad �etri vīri klusēdami pagāja garām. Uz ielas divi gādīgi paņēma tre�o savā vidū, bet ceturtais, rokas mēteļa kabatās iebāzis, sekoja.

Nakts klusumā aizskanēja neritmisks soļu raksts.

Ieraudzījis ielas stūra laternas bālgajā gaismā Ruņģa kiosku, Vilis pēk�ņi saprata, kāpēc melnās ēnas meklēja paciņu . . .

Tātad arī Mikulis būs arestēts . . . Bet.. . Bet paciņu ta�u aiznesa Mikulis? Kāpēc viņi meklēja to pie manis? Kāpēc �piks tā pārskatījies? Mikulis reiz brīdināja no tā mazā trūcīgā vīreļa, kas ņēma �urnālus izlasī�anai un kas vienmēr centās iesaistīties pretvalstiskās runās ... Paga! Un Ruņģis? Ko Ruņģis �odien darīja? Viņa anekdote! Viņ�! Viņ� ta�u redzēja arī �o paciņu, kas atradās uz soliņa starp mani un Mikuli! Starp mani un Mikuli, un tāpēc . . .

Viļa seja sāpīgi saviebās.

Vai tie�ām cilvēks var būt tik neģēlīgs?! Vai tie�ām reiz nebeigsies uzglūnē�ana, nodo�ana? Vai nebeigsies tas, ka viens uzkundzējas pārējiem un iegrū� cietumā katru, kas domā savādāk? Liliputvadonītis uz tautas kakla, kura jau tā septiņus gadu simtus smakusi dubultā un trīskār�ā verdzībā . .. Avīzes aizklāj dzīves patiesību ar smieklīgām, tuk�ām, bērni�ķīgām frāzītēm... Un to visu palīdz sargāt kroplītis, kas nolūr un noklausās katru vārdu aiz savas smirdīgās būdeles sienām . ..

Cik ilgi tas turpināsies?

Cilvēk! Kur tu esi, cilvēk?! Vai varbūt tavā vietā no alām līdīs un līdīs tikai mo�ķi?

Ieliņas viņējā galā zem tum�u mākoņu gūzmas iezīmējās blāva rītausmas strēle.

Vilis devās tai pretī.

Viņ� nezināja, kas to sagaidīs rīt. Viņ� tikai ticēja, ka reiz visi dzīvos savādāk. Ka jādzīvo savādāk. Tāpēc gāja pretī rītausmas atspulgam, pārliecināts, ka viņ� ir pēdējais, ko varmācīgi aizved pa akmeņaino bruģi; ka pēdējo reizi arī varmāku varas izpildītāji sper savus soļus, un, kad viņ� atgriezīsies, tad būs palikusi pagātnē nevienlīdzība, netaisnība, ļaunums, arī kiosknieks Ruņģis, jo beidzot cilvēki dzīvos, kā tiem vajadzētu dzīvot. Arī te, mazajā nomaļus ieliņā.

.

Pēdējās nedēļās mūsu sarunas alla� novirzījās par Salavecīti. Un, kā jau visiem bērniem, arī �etrus gadus vecajam Mikiņam drīz vien bija gau�ām skaidrs, ka klauslgajiem un labajiem bērniem bārdainais tēvocis atnes jaukas dāvanas, bet sliņķiem un brēkuļiem � pamatīgus �agarus, ar kuriem tā kārtīgi uzlai� pa stilbiem.

Mikiņ� centās būt labs un paklausīgs. Tas viņam izdevās vienu dienu, otru, tre�o. Un katru dienu neskaitāmas reizes viņ� māj niekiem neatlaidīgi taujāja:

� Kad nāks Salavecītis? Vai Salavecītis drīz nāks? Vai viņ� �ovakar vēl nenāks?

Un mēs da�neda�ādi skaidrojām mazajam pilsonim, ka vēl jāpacie�as, ka Salavecītis ieradīsies pēc tik un tik daudz dienām, ka viņ� grib pārbaudīt, kā Mikiņ� prot uzvesties.

Tas bija grūts pārbaudes laiks, jo tāds nu ir cilvēka mū�s, ka dzīve katram vecumam uzliek savus pārbaudījumus.

Ta�u tavu trakumu � jo diena aiziet, jo aizvien vairāk pui�elim sakrājas nebēdnību. Te nav paklausījis māmiņai, te atkal ietiepies un nav dzēris zivju eļļu, te spārdījies pretī vecākajam brālim un neļāvis uzvilkt jaciņu, te paņēmis krāsainu zīmuli un uz �ovasar izremontētās istabas sienām sa�vīkājis visda�ādākos ķeburus ...

Tātad nedarbu skaits � it prāvs, un lai nu ko, bet to

gan Sala vecītis redzēs � �īs nejaukās svītras uz 9ienām. Tobrīd Mikiņam nebija ienācis pat prātā, cik ļaunas sekas var būt viņa atradumam, ka zīmulis prot atstāt pēdas. Tagad gan, pēc sarunas ar vecākiem, viņ� saprot, kādu grēka darbu izdarījis, un tas vēr� puisi domīgu. Viņ� gan katru dienu iejautājas, vai drīz Salavecītis nāks, bet, kad pieaugu�ie dienas skaita jau uz viņa mazajiem pirkstiņiem � viena diena, otra diena, tre�ā diena, ceturtā diena � un ar katru reizi noliekto pirkstu skaits mazinās, Mikiņ� kļūst aizvien mulsāks un neatlaidīgi visiem pārjautā un pārjautā:

� Salavecītis visu zina? Viņ� redz cauri durvīm?

Un vienmēr no visiem jāsaņem atbilde:

� Jā, Salavecis visu zina! � Un parasti sekoja atkal stāsts par to, ka vīrs ar maisu pār plecu un �agaru padusē mīl labus bērnus un ka pārmāca negantniekus, un sekoja apraksts, cik viņ� liels un cik kupla viņa bārda, cik pilns tam dāvanu maiss un kāds lunkans �agars padusē . . .

Beidzot pienāca diena, kad sacīju:

� Vēl �onakt pārgulēsi, rīt uzcelsies, un vakarā sengaidītais Sala tēvocis būs klāt. Tad nu tikai saturies!

Kad pārnācu no darba un gatavojāmies Vecgada vakaram, atkal runājāmies par gaidāmo ciemiņu. Visi sprieda, kādas dāvanas tas atnesīs. Mikiņ� klausījās, līdz nenocietās:

� Tēt, vai Salavecītis man atnesīs lielo automa�īnu?

� Redzēsim.

� Un nekā nesacīs par noķēpāto sienu?

� Mēs jau tev stāstījām, ka neklausīgus puikas viņ� nemīl. Ai, ai, man gan būtu bail! Atnāktu vēl tas maziņais Salavecītis, kā nekā pēriens būtu vieglāks. Bet ja nu pie mums ierodas tas lielais? � es biedēju, lai gan pedagoģiski tas nebija diez cik pareizi.

Bet varbūt zināms baiļu moments audzina�ana tomēr nepiecie�ams?

Bridi valdīja klusums. Puisēns kaut ko intensīvi domāja, par kaut ko svārstījās.

� Zini, tēt. Es negribu lielo automa�īnu. Es gribu maziņo.

Pirmajā brīdī neizpratis, paraudzījos dēlā: ko tas nozīmē?

� Kāpēc, Mikiņ, tu vairs negribi lielo automa�īnu?

� - Mazais Salavecītis to nevarēs atnest, bet es gribu, lai nāk mazais ...

Nevarēju novaldīt smaidu � par to, kā tika atrisināta pirmā problēma dzīvē. Bet tad kļuvu nopietns un manā sejā laikam iegūlās tāda kā ēna:

� Jā, dēls, cik tas būtu jauki, ja vienmēr dzīvē varētu izvēlēties mazāko ļaunumu no visiem tiem, kas stājas cilvēka ceļā; ja vienmēr varētu izvēlēties mazāko sodu, kas jāsaņem par savu rīcību; ja vienmēr dzīvē varētu iet vieglāko ceļu no tiem, kas katram no mums jāiziet . . . Ta�u cilvēks ar to kļuvis liels, ka viņ� stājas pretī pat �ķietami neuzveicamajam. Tāpēc saturies, dēls, un ej dro�i pretī arī tam, no kā tu bīsties, � es piebildu, lai gan Mikiņ� dro�i vien nekā nesaprata no maniem vārdiem. Viņ� daudz ko vēl nesaprot, bet tā jau izsenis notiek, ka īstā izpratne par lietām rodas pēc tam, kad viss jau garām.

Tas bija neliels gleznains ezers � visapkārt prie�u me�s, bet vienā malā vientuļas, lapu koku ieskautas mājas, kas pakāpu�ās mazā pauguriņā un tāpēc �ķita it kā visu laiku raugāmies uz dabas viskrā�ņāko rotu � ūdeni.

Purvainākā stūrī ezers pa kādu simt metru garu tērcīti savienojās ar padziļu upīti, kas ietecēja citā ezerā, un tas savukārt bija savienots ar ūdeņiem, kuri plūda uz jūru. Pie ģeogrāfijas pakavējos sīkāk tāpēc, lai lasītājs ticētu, ka ezers bija zu�u bagāts, un tas iekārdināja ne vienu vien stundu te nosēdēt. Bez tam �ajos vakaros, �ajās naktīs un austo�ajos rītos vēroju dabu, jo tas laikam ir vienīgais, kas nekad nevar apnikt.

Tovakar, sagatavojot zu�u gruntsmak�ķeres, pamanīju ezera sausākajā malā piebraucam veco �Moskvi�u�. Tur reizi pa reizei viens otrs parādījās, tāpēc nepievērsu īpa�u uzmanību arī abiem pārī�iem, kas �oreiz ieradu�ies, lai svaigā gaisā paēstu, iedzertu un paklaigātu. Kau�u viņu uzvedība, domājams, bija nevainojama un tie jau pirms saullēkta nojauca telti un, ma�īnas neiesilu�o motoru gaudinot, aizbrauca projām, ta�u tie�i viņi bija kādas traģēdijas cēlonis. Tāpēc pāris vārdu man par viņiem bija jāpasaka, lai gan daudz labāk es raugos, kā līdz ar saules rietu mainās ūdeņu krāsa no tum�zilas līdz zeltaini violetai un melnai, kā bezbēdīgi rotaļājas zivis un �autr-astes bezdelīgas zibenīgiem lī�lo�iem tvarsta kukaiņus, es labāk noliecos un dziļi ieelpoju ūdensaugu miklo smar�u vai atguļos laivā un skatos debesīs, kur aizpeld viegli gubu mākoņi, ļaujot atvizēt dzidrai zilgmei un liekot prātot par Bezgalību, Laiku, Vielu un Cilvēci, kas grib atrast atbildi visiem �kāpēc�. Dabas tuvums atjaunina, rosina domas un vēr� jūtas dziļākas.

Viņi aizbrauca, bet es nesteidzīgi cēlu ārā no dzelmes savas gruntenes. Man pāri pārlidoja vārnas � senas paziņas, kas bie�i vien cienīgi, pat mazliet uzpūtīgi lēkāja ezermalā un reizumis bija tik pārdro�as, ka no da�u metru attāluma pētīja manas izdarības ar āķiem un sliekām. Vispār vārna ir gudrs putns, par to esmu pārliecinājies ne reizi vien. Ta�u, ko palīdz gudrība, ja . ..

Bet turpināsim visu pēc kārtas.

Jau vairākas dienas abas vecās vārnas ar aizkustino�u gādību vadāja pa pasauli savus pusaudzēnus, kuri, kā jau da�dien jaunā paaudze, neizcēlās ar sevi�ķu paklausību un apvaldību � bie�i savā starpā ķildojās, uzkrīto�i skaļi klaigāja un bija tik bezrūpīgi, ka aizvakar viens bezmaz iekrita kaķa nagos, un tikai vecāku brīdino�ā balss pēdējā mirklī to paglāba no dro�as nāves.

�orīt visa ģimene ar skubu ieradās noriņā, kur bija pārnak�ņoju�i cilvēki. Acīm redzot, gudrinieces zināja tur rodam gardāku maltīti nekā manas promaizmestās sliekas vai glumos gliemjus.

Pēk�ņi no turienes atskanēja paskaļi ķērcieni, un ieraudzīju, ka divi jaunie vārnēni �sagāju�i ragos�, līdz viens pēk�ņi paķēra knābī kaut ko iesarkanu, laikam siera mizu, un mēģināja aizbēgt. Otrs neatlaidās. Pat pacēlu�ies gaisā, viņi kūleņoja viens ap otru un brēca, un tā iekaisa, ka visa pārējā pasaule tiem dro�i vien pagaisa � palika tikai abu naids. Jūtot, ka brāļu kautiņ� labi nebeigsies, gaisā pacēlās arī māte un, izmisīgi brēcot, mēģināja kau�ļus iz�ķirt. Ta�u veltīgi. Abi saķērās kā salipu�i, līdz pēk�ņi iekrita ūdenī, un vecās vārnas �au�alīgie ķērcieni, satraucot ezeru, me�u un austo�ās dienas rāmo atmodu, pauda par nenovēr�amu nelaimi.

Cik spēka airējos laivā uz notikuma vietu, brīnoties, kāpēc ūdenī iekritu�ās vārnas vairs nepacēlās gaisā . ..

Vienai knābja sitiens bija atstājis dziļu brūci galvas aug�daļā un no rētas sūcās asinis, otrai ārēju ievainojumu neatradu, bet tās kaklu mirstot bija sa�ņaugusi ievainotā ...

Un tas viss � vienas pamestas siera mizas dēļ, kura pēk�ņi ieguva tādu vērtību, ka vajadzēja otru pat nogalināt!

Kāda bezjēdzīga nāve tie�i rītausmā!

Iroties mājup un vedot spārnotos sava naida upurus parādīt dēliem, lai lieku reizi pastāstītu, cik traģiski var beigties strīdi un nesavaldība, es iedomājos, ka to vēl var saprast, ja vārnas saplē�as un nogalina viena otru pamestas siera mizas dēļ.

Bet cilvēki?

Vai da�kārt cilvēki nesaķildojas un neplē�as cits ar citu par daudz ko vēl nenozīmīgāku?

Nav diena līdzīga dienai, kaut visām piemīt kaut kas kopīgs tāpat kā cilvēku sejām, lai cik tās būtu da�ādas.

�ī doma man ienāca prātā tajā rītā, kad pēk�ņi atskārtu, ka, ejot uz darbu, vienmēr satieku kādu meiteni. Pirmajā brīdī man viņa �ķita kaut kur redzēta, un es ilgi lauzīju galvu � kur un kad. Ta�u, pamanījis steidzīgo pretimnācēju nākamajā rītā, aiznākamajā un vēl un vēl, es beidzot sapratu: mēs jau labi sen esam ļau�u plūsmā tiku�ies, tāpēc man viņa �ķiet pazīstama.

Protams, tagad man vairs nepasacīt, kad saredzējāmies pirmo reizi. Jo diezgan daudzus gadus katru rītu steidzos pa kāpnēm lejup, izeju uz ielas un dodos taisni un taisni vien līdz savai darba vietai. Tā ir ierasta gaita, tik ierasta, ka, domās iegrimu�am, apkārtne paslīd garām nepamanīta � ielas, nami, skatlogi, cilvēki. .. Vienīgi neparastais, gribi vai negribi, aizķeras atmiņā. Jau sen esmu pamanījis divus dvīņu brāļus, kuri izskatās viens otram tik līdzīgi, ka tajās reizēs, kad ieraugu vienu no viņiem, nevaru pasacīt � kur� tas būtu.

Jā, neikdieni�ķo ievērojam vispirms. Un mēs varam negribēt vai kaunēties, dusmās iekvēloties vai sa�utumā nosarkt, ta�u ārkārtējais, ko�ais, vienreizējais, uzkrīto�ais, pārdaiļais vai kroplais vienmēr pievērsīs mūsu uzmanību citiem vai citu uzmanību mums.

Arī �ī doma man ienāca prātā vienā no tajiem rītiem, kad man garām pagāja meitene, kuru es satieku un kuru tagad biju ievērojis.

Biju ievērojis un pats gandrīz vai neticēju, ka tāds nieks, tāds visparastākais notikums piepe�i var iegūt dziļāku jēgu. Lai rastu izskaidrojumu, es pagausināju soli, tiklīdz pamanīju man pazīstamo sve�o nācēju steidzamies pa ietvi man pretī. To darīju tāpēc, lai pavērotu, vai meitenē neatradīsies kaut kas tāds, nu, tāds neparastāks, varbūt pirmajam skatienam apslēptāks, kā upes vidū nogrimis akmens, kas liek straumei pa�auties aug�up, un, tikai pamanīju�i ūdens kupri un aizstraumes burzgulē-�anu, mēs ievērojam arī gultnē noslēpu�os �ķērsli.

Velti pētīju. Viņā viss bija vienkār�s, parasts, var sacīt, darbdienīgs. Viņa bija tāda kā simtiem, tūksto�iem, miljoniem citu. Tāpēc neaprakstī�u ārieni, jo �odien var redzēt daudz skaistu meiteņu, un es pat sacītu � gandrīz visas kļuvu�as skaistas, jo katrai piemīt kaut kas savs, neatkārtojams. Tāpēc pamatoti varu apgalvot, ka meitene, kuru es satieku, ir tāda pati kā daudzas, kas strādā un prot būt pievilcīgas.

Tas, ka satieku viņu katru rītu vienā un tai pa�ā laikā, ir vislabākais apliecinājums, ka arī viņa dara tie�i to, kas mums visiem jādara, lai dzīve nesastingtu un kļūtu tāda, kādai tai jākļūst un par kādu mēs gribam lai tā kļūst.

Vienbrīd manī pamodās ziņkāre; kas viņa varētu būt? Strādniece fabrikā vai skolotāja? Pārdevēja veikalā vai laborante zinātniskā institūtā? Medmāsa vai statistiķe? Krieviete vai ukrainiete? Latviete vai lietuviete? Tāpēc, pamanījis sve�ās pazīstamās tuvo�anos, palaidu sev garām un sāku jau sekot, gribēdams izzināt, kurp viņa dodas. Ta�u pēc pārdesmit soļiem atmetu �o nodomu. Tā būtu muļķīga rīcība � kā pusaudzim, kas grib un neprot iepazīties. Un es paliku stāvam, ļaudams meitenei aiziet tālāk un tālāk, līdz tā izgaisa no mana redzes loka. Ko gan tas dotu, ja uzzinātu viņas vārdu, tautību, profesiju? Ko tas dotu?

It neko. Es iepazītu tikai viņu vienu, bet tūksto�iem un miljoniem paliktu joprojām nezināmas. Tāpēc labāk lai arī pretimnācēja paliek man sve�a, lai viņa paliek tā meitene, kuru es satieku no rītiem, iedams uz darbu, un kura man kļuvusi par simbolu visām tām, kuras es satieku, bet neievēroju un kuras tāpat katru rītu dodas uz darbu, strādā, cer un sapņo, pārdzīvo un mīl un tātad izaugu�as mūsu laikmeta cienīgas, kļuvu�as mūsu laikmeta varones. Jo tāds nu ir �is laikmets un tāda ir �ī laikmeta mēraukla � darbs, ko mēs darām.

Nezinu, kā citi, bet es gan katru rītu satieku meiteni, kura manās acīs � varone, visīstākā varone. Ta�u viņa pati dro�i vien to nemaz nezina, neapjau�. ..

Lai cik viesmīlīgi tūristu sagaida kāda zeme, no vienām briesmām viņ� nekad nav pasargāts � no paklup�anas. Ikdienas ceļos mēs pazīstam katru grāvi taciņā un katru bedri ietvē, zinām, kur soli var palaist slaikāk un kur jāsoļo uzmanīgāk. Tūrists sve�ajā pilsētā vienmēr soļo uzmanīgi, tomēr viņa galva mū�am grozās te uz gotisko senlaicīgo baznīcu, te uz Korbizjē celto moderno tirdzniecības namu, te viņ� spraucas caur netīru Stambulas sīkumtirgu, te atkal klunkurē pa nelīdzeno kā rudens arumi Korintas Apolona tempļa senvietu, bet skatiens mū�am vērsts uz priek�u un aug�up, un bedres, banānu mizas un akmeņi tā vien uzglūn, lai pasaules apceļotāju nogāztu gar�ļaukus.

Arī no mūsu grupas viens paklupa � uz pilnīgi līdzena asfalta skaistajā rumāņu ostas pilsētā Konstancē. Varbūt tur vainīga bija brīni�ķīgā �olaiku arhitektūra, no kuras nevarēju atraut skatienu; varbūt kāda rumāniete, bet paklupt viņ� paklupa un, kā vēlāk izrādījās, nelaimīgi.

Uz kuģa kāja sāka sāpēt. Bulgāru ostas pilsētā Vārnā izdarīja rentgena caurskati. Ārsti ir ne�ēlīgi � viņi ne vien spēj izgriezt aklo zarnu, bet cilvēkam, kas brauc uz tālo Ēģipti, nomaukt smailpurnaino kurpi un kāda tur mikroskopiska ieplīsumiņa dēļ aplikt ap potīti tādu ģip�a daudzumu, lai tūrista kāja no �etrdesmit ceturtā numura pārvērstos par piecdesmit ceturto. Kā zināms, tik lielus apavus nekur nera�o, pat �ehoslovakijā ne, kas izgatavoto apavu skaita ziņā uz vienu cilvēku ieņem pirmo vietu pasaulē. Tāpēc cietu�ajam bija jāsamierinās ar savu diezgan uzkrīto�o izskatu, ja viņ� gribēja redzēt Vidusjūru, Krētas salu un piramīdu zemi pie Sahāras tuksne�a.

Protams, garastāvoklis viņam nebija diez cik pacilāts, jo kam gan patīk būt baltam zvirbulim, bet ar savu ieģipsēto pēdu viņ� tāds bija; un, kam gan patīk, ja citi uzrāpjas augstāk kādā trīstūksto� gadus senā templī, turpretim tev jāstāv apak�ā. Ta�u cilvēks samierinās ar daudz lielākām nepatik�anām, kur nu vēl tūrists, kas no brīvas gribas pametis savas mājas ar visām ērtībām un poliklīniku ar slimības biļeteniem.

Mūsu planēta kosmisko ātrumu laikmetā sarāvusies glu�i maziņa, tagad stundās un minūtēs mērī laiku, kas nepiecie�ams, lai nokļūtu no vienas pilsētas otrā, no valsts valstī, no kontinenta kontinentā. Ta�u zemes uz mūsu planētas joprojām ir ļoti at�ķirīgas. Bulgāriju un Rumāniju nekādi nevar salīdzināt ar Turciju vai Grieķiju, glu�i cita pasaule paveras Āfrikā. Ceļo�ana pagaidām nav atmirsto�a parādība, cilvēkam gribas visur pabūt, visu redzēt savām acīm.

Mēs todien bijām pārcēlu�ies pāri Nīlai, kuras dzeltenīgie ūdeņi baroja ļaudis savos krastos un tomēr visus pabarot nevarēja. Mēs bijām apskatīju�i pirms trīsarpus tūksto�iem gadu celtā grandiozā Memnona tempļa drupas, kur vēl tagad slējās neticami labi saglabāju�ās kolonas, sienas un kolosālas statujas, mēs izstaigājām Tēbas un nokāpām dziļi pazemē faraona Tutanhamona noslēpumainajās kapenēs. Mēs satikām simtiem un tūksto�iem tūristu no Eiropas un Amerikas, reizumis paskatījāmies cits uz citu, �aurā ejā mijoties, atvainojāmies par nejau�iem pieskārieniem, da�reiz pamājām ar roku . . . Tās bija attiecības bez dziļāka kontakta, mēs lidojām cits citam garām kā putni, kas viens no otra nebaidās, bet kas arī netiecas viens pie otra.

Pēk�ņi mums pretī nāca kāda tūristu grupa, kurā mūsu ieģipsētais �klibiķis� pamanīja sev līdzīgu �klibiķi� � sievieti, kuras kājas lielu tāpat klāja traucējo�ais ģip�a apsējs. Arī viņa tūliņ pamanīja mūsējo.

Vispirms abiem iemirdzējās acis. Tad viņi pacēla rokas sveicienam, un, kad atradās viens otram pretī, abi apstājās un sasmaidījās.

� Arī jums?!

� Jums arī?!

Da�i strupi, aprauti angļu vārdi, bet viņi sapratās.

Viņi jau bija sapratu�ies bez vārdiem.

Lai neatpaliktu no grupas, abiem tik�anās mirklis ilga tikai sekundes. Viņi vēlreiz apmainījās smaidiem, vēlreiz atskatījās viens uz otru un laimīgi steidzās panākt savējos.

Nekas cilvēku tā neiepriecina kā savstarpēja sapra�anās.

Kāpēc cilvēks visātrāk saprotas nelaimē? Kāpēc nedienas mūs vieno? Turpretim, būdami paēdu�i un veseli, mēs lāgā nesaprotamies, lai gan cilvēcei tagad paliku�as tikai divas iespējas � saprasties vai nospiest pogu raķetei ar ūdeņra�a bumbu. Saprasties vai mirt.

Kinoteātris. Pusotras stundas sekots notikumiem ekrānā, citu cilvēku dzīvei � labai un sliktai, ikdienīgai un varonīgai, sāpēm un priekiem. Da�ādi ļaudis da�ādos apstākļos.

Arī skatītāji ir da�ādi.

Viens vēro mierīgi, bez jebkādām mīmikas vai �estu izpausmēm, un nav iespējams nojaust, ko blakussēdētājs jūt un domā: varbūt dziļi jo dziļi pārdzīvo ekrāna notikumus, bet prot emocijas uzbāzīgi neizrādīt, varbūt analizē, salīdzina un klusībā piekrīt redzamajam vai noraida to kā nepieņemamu, samākslotu, neīstu.

Vēl cits tāpat sē� rimti, apvaldīti, tomēr no viņa sakustē�anās sasprindzinātākajos kadros, no elpas aprāvumiem un nopūtām skaidri un nepārprotami jūt � skatītājs pārdzīvo, viņ� neatrodas zālē, bet kopā ar tiem, kas atvei-dināti uz gai�ā taisnstūra.

Tovakar arī viens sēdēja blakus. �ņākuļoja, elsa, knosījās. Tad uz ekrāna pozitīvais varonis �krāva pa ģīmi� negatīvajam varonim un � blakus atskanēja baigs rēciens. Tie�i tā � baigs. Acīm redzot, kau�anos viņ� bija sapratis, vismaz dzīvnieciskā skaņa to apliecināja. Vēl viņ� atdzīvojās tie�i divas reizes (kau�anos vairāk nerādīja) � kad uz ekrāna ieraudzīja mazliet atsegtāku sievieti un kad divi kvēlāk saskūpstījās ... �ajos mirkļos viņ� atkal ieķaukstējās kā suns, kam aste ievērta durvīs, un noķērcās kā koka galā ietupusi vārna, kas pamanījusi kaut ko knābjamu.

Vai viņ� skatījās filmu?

Ir tāds trāpīgs vārdiņ� � blenzt.

Viņ� blenza.

Par to pārliecinājos nākamajā nedēļā, kad atkal liktenis mūs nejau�i saveda kopā kinoteātrī. Varbūt tas nebija tie�i viņ�, bet viņa brālis � noteikti.

�oreiz filmā nekāvās. Tajā nepauda primitīvas patiesības, kuras sastopam jau bībeliskajos desmit bau�ļos: tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev būs savu tuvāku mīlēt vairāk nekā sevi pa�u un tā tālāk. �ajā filmā tādu bau�ļu nebija. Jo cilvēks ir dzīvs un dzīve � �ķaut-naina un daudzpusīga kā pats cilvēks. Tā bija kinolente par da�ādiem raksturiem un mū�senām alkām dzīvot skaistāk un pilnīgāk.

Nozibēja uzraksts: �Beigas.� Klusums. Zālē iedegās gaisma. Klusums. Devāmies ārā. Joprojām klusums. Un tikai pamazām no filmā pārdzīvotās īstenības atgriezāmies reālajā dzīvē. Atskanēja pa īsai piezīmei, aprautai domai. Tad kā pērkons pāri visiem nogranda absolūts secinājums, kas noraidīja katru ierunu:

� Kur te ideja?!

To sacīja viņ� � skaļais sēcējs zālē, kad uz ekrāna kaujas; un spiedzīgais kņaukstētājs zālē, kad uz ekrāna skūpstās.

Dzirdot griezīgo kā nazi izsaucienu �kur te ideja?!�, redzēju, ka da�i skatītāji gribēja pieiet viņam klāt un dro�i vien pavaicāt: �Vai cilvēka dzīve un raksturi, kas liek domāt, nav ideja?�

Neviens tomēr nepiegāja. Laikam nolēma � strīdēties par mākslu var tikai ar domājo�u būtni.

Jā, mēs parasti sūdzamies par sliktu atmiņu, nekad � par savu prātu. Pat baigais rēcējs nesūdzējās par savu prātu, viņ� tikai gandrīz vai apvainoti iesaucās:

� Kur te ideja?!

Vai māte bērnu gadiem ilgi var barot ar karoti? Reiz ta�u jāiemācās ar to rīkoties pa�am. Jāiemācās nodarbināt ne tikai rokas, kājas un mēli, jāiemācās nodarbināt arī � smadzenes.

Diem�ēl tas nav tik viegli. Bet nepiecie�ami gan. Pat kinoteātri.

Mana jaunība aizritēja tikpat kā bez ūdeņiem; da�us metrus gar� un tikpat plats Zemgales mālā izrakts dīķis bija viss, kur varēju apmierināt zēna kāri laist pa�taisītus kuģī�us un siltākās dienās paplun�āties. Protams, piecu se�u gadu vecumā mazais, seklais dīķītis man bija plata upe, nepārskatāma jūra, bangojo�s okeāns. Pamazām izmēri saruka, līdz pienāca diena, kad saldo iztēli nomainīja īstenība. Varbūt tāpēc manī vēl tagad saglabāju�ās lielas alkas pēc bagātiem, dziļiem ūdeņiem, un es tās vismaz atvaļinājuma laikā cen�os apmierināt, apmetoties upes, jūras vai ezera krastā.

Ta�u �oreiz nestāstī�u par zivīm un mak�ķerē�anu, kā to parasti mēdz darīt, runājot par ūdeņiem. Kāds Vidzemes ezers man lika padomāt par kaut ko glu�i citu, lai gan īstais vaininieks bija baltu pīļu bars.

Pirmo reizi pamanīju vēl glu�i pūkainus pīlēnus seklumā starp meldriem bezrūpīgi �stādām rutkus�, bet perētāja vista uztraukusies skraidīja gar krastmalu, un sirds tai vai plīsa par saviem dīvainajiem bērniem, kas tik pārgalvīgi līda atbaidīgā, saltā slapjumā.

Pīlēni paaugās, un vistai bija jāsamierinās ar �ķir�anos.

Kādu laiku viņa gan vēl paklaiņāja gar ūdens malu, reizi pa reizei pa�ķiebjot kaklu un raidot neizpratnes pilnu skatienu uz zilgano un viltīgo klajumu, kas izrādījies stiprāks par mātes mīlestības brīdino�ajām pamācībām; ta�u jaunā audze aizplun�ojās aizvien dziļāk un dziļāk, līdz laiks, kā mēs zinām, sadziedē pat visdziļākās brūces, arī tās, kuras cirtu�i bērni...

Pīlēni kļuva patstāvīgi, pa�i sev saimnieki un pavēlnieki, un viņi nekavējās izmantot brīvību, aizpeldot tālāk un tālāk no vientulīgajām mājām ezera galā. Pirmo reizi, ejot gar ezera krastu, es tos precīzi neizskaitīju, bet bariņā pēk�ķinājās vismaz piecpadsmit nebēdņu. Kad pāris nedēļu vēlāk, barību meklēdami, viņi atpeldēja gar meldriem jau līdz tam pakalniņam, kur es parasti sēdēju un vēroju ezeru, izskaitīju divpadsmit pīļu padsmitniekus � tie vairs nebija mazie pūkainie, mīlīgie pīlēni, bet tie nebija arī pieaugu�ās cienīgās pīles; te bija aizsniegts mū�a posms, kad cilvēkpuikām bikses vienmēr par īsām un meitenēm gribas atbrīvoties no bizēm. Nezinu, ko �ajā nemierīgajā padsmitnieku vecumā pīles vēlējās, bet pārdro�as gan tās kļuva, kau�u dro�i vien da�a laba māsiņa vai brālītis jau bija nokļuvis līdakas vēderā vai vanaga nagos. Ta�u dzīvās pusaudzes jutās tik nepieejamas un varenas, ka beidzot devās garām vietai, kur es sēdēju, un virzījās tikai uz priek�u un uz priek�u, naski ar saviem knābjiem iztaustot dūņaino piekrasti.

Mēdz sacīt, ka muļķim muļķa laime. Arī viņām laimējās. Pret pievakari, glu�i aizmirsu�as savas mājas, pīles tomēr nokļuva mājās, jo, peldot apkārt ezeram, nekur tālāk nevar aizkļūt kā tikai līdz punktam, no kura ceļojums sācies. Tā arī pīles, plun�ājoties tikai uz priek�u, bija tomēr atgriezu�ās mājās.

Varbūt tāpēc viņām �ķita, ka tās jau sasniegu�as gudrības kalngalus, atrodot ceļu apkārt ezeram uz mājām, tāpat ka mes_f kas tagad protam atrak nekā 80 dienas apbraukt zemeslodei.

Pārgudrībai seko pārdro�ība. Rezultātā � kādu jauku dienu izskaitīju vairs tikai vienpadsmit pleznaines.

Kur palikusi divpadsmitā?

Vakaros redzēju, kā saimnieks, iroties ar laivu, tramdīja pa�pārliecinātās lielībnieks mājup. Acīm redzot, pār-dro�nieces neatzina par vajadzīgu vakaros atgriezties kūtī, bet pārgulēja kādā krastmalas krūmā, un �o faktu sāka izmantot lapsas.

Ta�u ar visu piesardzību pazuda vēl viena pīle. Tagad jau varēja sacīt � pīle, jo tās bija kļuvu�as smagas un cienīgas un peldēja pa ezeru skaisti kā baltas jahtas. Bet pusaudzisko pārdro�ību pamazām bija nomainījis gandrīz histērisks bailīgums � reizi pa reizei viņas glu�i bez kāda iemesla piepe�i iebrēcās un pa�ķīda uz visām pusēm, it kā bara vidū būtu eksplodējusi mīna. Tikai pēc laba laiciņa, krietni izbrēku�ās, salasījās atkal vienkopus.

Kā pazuda desmitā pīle � redzēju pats savām acīm. Tie�i tobrīd viss bars ezera otrā krastā plun�ājās gar bieziem krūmiem. Pēk�ņi no tiem izklupa cilvēks, un � pirms pīles spēja atjēgties � viena jau atvadījās no brīvības. �is mednieks rīkojās apmēram tāpat kā mūsu sen�i agrajā akmens laikmetā: pazuda krastmalas krūmājos ar pīli padusē, un velti būtu garnadzi tvarstīt. Dro�i vien tas bija mū�am izsalku�ais tūrists, varbūt pat ar otro sporta klasi, jo vairākas dienas pirms pīlei liktenīgā mirkļa me�malā redzēju uzstādām telti un vakaros skanēja �Spīdola� ...

Pīles kļuva vēl piesardzīgākas un vēl nervozākas. Tās vairs nekam neticēja, ne uz vienu nepaļāvās, vakaros un da�reiz arī dienā iebrēkdamās steidzās mājup, peldot tie�i pāri ezeram, jo tagad viņas zināja, ka bez apkārtceļa pastāv arī taisnāks un īsāks ceļ�. Tās zināja, ka uzglūn briesmas, un bēga no visa, kas izraisīja bailes.

Vienīgais, ko baltie putni lāgā nepazina, � viltība. Ta�u arī tai pienāca sava reize, � ezermalas seklumā peldo�ā un tad apēstā maizes garoziņa pēk�ņi vienu no pīlēm sāka vilkt uz to pa�u biedīgo krūmu pusi, un velti tā.s visas brēca un vaimanāja � atkal viena kaut kur pagaisa ...

Ko pīlēm darīt? Dzīvot bez ūdens, bez pla�ā un aicino�ā ezera? Nē, to viņas nespēja, dzīve mū�am prasa savu daļu. Vienīgi jāatrod kaut kas tāds, kam mēs ticam un uz ko varam paļauties.

Arī pārpaliku�ajām deviņām pīlēm beidzot atradās tas, kam viņas varēja ticēt. Tā bija saimnieces balss. Dro�i vien līdz �im tā bija skanējusi tikai klusināti, turpat tuvumā paaicinot un vakarā piebarojot ar ēdiena paliekām, ta�u tas, ka neilgā laikā pazuda divas lielas pīles, viņai lika reizi pa reizei no pagalma pāri ezeram pasaukt:

� Pīl, pil, pīl!

Un, vienalga, cik tālu bija aizpeldējis balto piļu bars, tūliņ atskanēja tik centīga un tik aizkustino�a atsauk�anās, ka negribējās vai ticēt. Saimnieces pierastais aicinājums, kļuvis spalgs un tāldzirdams, brīdināja un tai pa�ā laikā nomierināja, bet putnu skaļā un paļāvīgā atsauk�anās savukārt vēstīja: �Jā, jā, mēs esam sveikas un veselas,� � vai: �Nē, nē, mēs neesam aizmirsu�as būt piesardzīgas ...�

Paris rei�u pamēģinājām saimnieces balsi imitēt un izdarījām to nevainojami. Ta�u piemānīt mums neizdevās. Pīles klusēja ...

Tad es sapratu, cik tas ir svarīgi � atrast un pazīt balsi, kurai ticam. No cik daudziem maldiem tā mūs pasargātu!

Ienākot fabrikas kluba zālē, in�enieris Aukums kā pirmo pamanīja Jurciņu.

� Tāds jau var nīkuļot, � in�enieris, apstājies pie durvīm, nodomāja. � Ne viņam sievas, ne bērnu . . .

Cilvēku vēl sasēdu�ies pamaz, tāpēc ienācējs atgriezās gaitenī. Tie�i pretī � paziņojumu dēlis, kam piesprausts liels plakāts, un, lai gan Aukums to jau bija lasījis, viņ� gandrīz neapzinīgi vēlreiz pārlaida acis treknākajiem burtiem:

�... priek�lasījums �Sargāsim un stiprināsim padomju ģimeni�. Lektors � arodbiedrības vietējās komitejas priek�sēdētāja vietnieks ...�

� Tu paliksi? � garām iedams, pamanījis stāvētāju, noprasīja viens no ceha tehniķiem.

� Jāpaliek. Nopietns jautājums.

� Lekcija?

� Arī tā ...

Pamazām fabrikas kluba spo�i apgaismotajā zālē pulcējās klausītāji.

Aukums nosēdās otrajā rindā aiz Jurciņa.

� Tu viens pats? � pienācējs apsē�oties pavaicāja �ķelmīgā nopietnībā.

� Kam tad vēl jābūt?

� Ģimenei!

Jurciņ� atplauka saulainā smaida;

� Tāpēc noklausos lekciju iepriek�. Kad vilks jau aitās, tad suni barot par vēlu. Kur tavējā?

� �onedēļ vakara maiņā.

Zālē nesen ielikti jauni krēsli, izskatīgi un tādi atlaidēm, gandrīz vai gulēt var. Par tiem laikam sevi�ķi priecājās Jurciņ�, jo arī grāmatvedībā viņ� savu krēslu pa-polsterējis mīkstāku. Bet �eit, kā runāja, viņ� neizlaida nevienu priek�lasījumu, koncertu vai ko tamlīdzīgu. Visus noklausījās, gan par grie�ņu izvēli un detaļu grupveida apstrādi, gan vispārpolitiskos jautājumus, gan arī �Padomus jaunajām namamātēm�, pat lekciju �Zīdainis un viņa kop�ana�. Aukuma sieva par to uzjautrinājās līdz asarām. Jurciņam jau pāri piecdesmitiem, un Aukums domāja nekļūdīdamies, rēķinot tā svaru divtik daudz, jo ne jau velti vecie Vīnes krēsli �īkstēja, kā negribēdami turēt tā apjomīgās miesas; jaunie sēdekļi pavisam citādi, tie uzvedās klusi, tajos Jurciņ� kā grimtin nogrima. Sēdēja viņ� ierastajā vietā: pirmajā rindā pa labi, otrajā krēslā no ārējās malas. Te viņ� vienmēr sēdēja.

Un Aukums tī�i nosēdās viņa tuvumā; visi lektori dro�i vien ievēroja saspringti uzmanīgo klausītāju sola pirmajā rindā, kur pārējie krēsli parasti bija tuk�i, tāpēc, domājams, �oreiz ievēros turpat blakus arī viņu, Aukumu, jo otrā rinda tāpat parasti palika patuk�a un labi pārredzama. In�enieris palūkojās atpakaļ � jā, kā vienmēr, tikai sākot ar tre�o rindu, krēsli pildījās blīvāk.

Uz atvērtās skatuves parādījās kluba vadītājs un labu laiciņu nopētīja sanāku�os, kas, priek�lasījumu gaidīdami, pa�ukstus sarunājās, lasīja laikrakstu vai dziļdomīgi klusēja, iegrimu�i sev vien zināmās pārdomās. Tad viņ� pazuda atkal aiz kulisēm. Skatuves dziļumā, ieslīpi piestiprināts, kvēloja izcīnītais ceļojo�ais Sarkanais karogs � Aukums to labi pazina. Tie�i viņa vadītajā sektorā iz�ķīrās karoga liktenis � iegūt to vai neiegūt. Kopā ar karogu viņi saņēma prēmiju, bet Aukums � ceļazīmi uz Melnās jūras kūrortu ... Tā nu karogs tur stāvēja, un, kad Aukums paskatījās, tas viņam vienmēr daudz ko atgādināja. Ari to, kāpēc viņ� �obrīd nosēdās lektoram labi saredzamajā otrajā rindā.

Pulkstenis rādīja jau divdesmit minūtes pāri noliktajam laikam, kad kluba vadītājs otrreiz pabāza galvu un, redzēdams zāli tikpat patuk�u, kaut ko īpateica kādam aiz atvilktā priek�kara. Laikam saņēmis piekrīto�u atbildi, vadītājs devās pāri skatuvei, un da�us soļus aiz viņa parādījās pats lektors, pasitis ādas mapīti padusē; tā ar savu neparasti dzelteno ko�umu pievērsa daudzu skatienus. Pats lektors � arodbiedrības vietējās komitejas priek�sēdētāja vietnieks � izskatījās tāds neparasti kluss un sevī iegrimis, atgādinot vijolnieku tie�i tai brīdī, pirms viņa lociņ� gatavojas pieskarties stīgām.. . Nepaskatījies uz auditoriju, viņ� iekņupa atzveltnē pāris vietu tālāk no Jurciņa, bet kluba vadītājs, uzkāpis ar sarkanu drēbi apvilktajā tribīnē, paziņoja priek�lasījumu par atklātu un pēc pāris ievada teikumiem deva vārdu lektoram.

Aukums pat sev neprastu paskaidrot, kāpēc, raugoties lektorā, viņu pārņem tāda sajūta, it kā Savickis �obrīd pārdzīvotu kādas dziļas svētlaimes un sevis piepildes mirkļus. Vai varbūt �o iespaidu radīja tī�i palēninātās kustības � gan nedaudz un tomēr pagausināta gaita, arī rokas nesteidzās, izņemot mapīti no paduses, atverot un izliekot no tās konspektus vai varbūt visu sīksīki uzrakstīto priek�lasījumu. Tikai Aukums sevī juta, ka, glu�i tāpat kā Jurciņam patīk klausīties, tā vietējās komitejas priek�sēdētāja vietniekam Savickim patīk runāt, un, uztvēris �o pretstatu, Aukums pasmaidīja, jo �ķita izpratis parādības dziļākos cēloņus: Jurciņ� bija ārkārtīgi vāj� runātājs, pat ja tam retumis ra�o�anas apspriedēs jāpasaka pāris piezīmju, viņ� vispirms piesarka un tad kā 9pie�us izspieda zināmu vārdu skaitu, kas virknējās ne pārāk loģiski, reizumis pat juceklīgi. Tāpēc laikam viņam tā patika klausīties citus, kam oratora darbs nesagādāja grūtības. Savickis turpretim vai plīsa aiz vārdu pārpilnības ^!kā pārgatavojies tomāts, un varēja just, ka runāt viņam ir ne vien nepiecie�amība, bet vēl daudz kas vairāk � bauda, pat dzīvības vai nāves jautājums.

� Biedri! Mūsu dienās, kad ... � referāts sākās, un balsiens aiz balsiena trauca pāri klusajai telpai.

Arī Aukums uzmanīgi sekoja runātāja domu gaitai, jo viņu interesēja, kādu faktu materiālu Savickis izmantos, runājot par ģimeni �odien. Nav ta�u joks norunāt stundu, varbūt pat pusotras, te jābūt bagātam materiālam.

Ta�u tūliņ vien Aukums pievīlās � lektors pēc nelielā ievadījuma par �odienu aicināja klausītājus kopā ar viņu izstaigāt ģimenes attīstības ceļus no tās pirmsākumiem.

�... tas mums nepiecie�ams, lai saprastu, ka ģimene, kā saka ievērojamais zinātnieks Morgans, � ka ģimene, es citēju, �ir aktīvs elements; tā nekad nestāv uz vietas, bet gan pārveidojas no zemāka veida augstākā samērā ar to, kā sabiedrība attīstās no zemākas uz augstāku pakāpi�. �obrīd cilvēcei pazīstami �etri ģimenes veidi � asinsradniecības ģimene, punaluālā ģimene, pāra ģimene un, visbeidzot, monogamā ģimene, kas kapitālisma apstākļos, kā trāpīgi teikts, �papildināta ar laulāto neuzticību un prostitūciju�.

Aukumam pielipa vārds �punaluālā�, kas Savickim izspruka tik gludeni kā ķir�u kauliņ� starp diviem pirkstiem, un Aukums vai parāva galvu sāņus, lai tas neatsistos pret viņa pieri � knikt. Puna-luālā! Ko tas nozīmē? Ta�u viņ� velti mēģināja atcerēties vārda latviskojumu. Jāpacie�as, gan jau Savickis paskaidros.

Tikmēr referents, kā mēdz sacīt, jau bija �iesilis�. Ga-

rāmejot pieminējis lentes tārpa klasisko monogamiju, viņ� pievērsās zīdītājiem dzīvniekiem, kur var sastapt grupu laulības, daudzsievību, vienlaulību un kur trūkstot vienīgi daudzvīrības, jo pēdējo varējis sasniegt tikai cilvēks, � dzīvnieku vidū tā neesot novērojama tāpēc, ka nav dzīvnieka, kas nepazītu greizsirdību, bet pie daudzvīrības greizsirdībai neesot ne mazākās vietas. Un tālāk viņ� gandrīz vai ar niknumu pakavējās pie cilvēku pirmatnējās sabiedrības, kur vīrie�i dzīvoju�i daudzsievībā un viņu sievas tai pa�ā laikā � daudzvīrībā, tāpēc bērni uzskatīti par visu kopējiem pēcnācējiem.

Aukums atlaidās krēslā mazliet iesāņus, lai uzmestu skatienu tiem, kas sēdēja zāles otrā pusē. Vissaspringtāk klausījās viņa ceha uzskaitvedis Āboltiņ� � kluss, izpil-dīgs darbinieks, visādi ļoti piesardzīgs, kas gāja tikai uz tām sanāksmēm, uz kurām nekādi nevarēja neiet, un izvairījās no visiem sabiedriskajiem pienākumiem. Aukums tīri labi zināja, kāpēc Āboltiņ� �ovakar ieradies, � viņ� cerēja notvert starp rindām, ka ātrāk vai vēlāk tomēr būs kopējas sievas un kopēji bērni. Tas viņa iemīļotais �ukstus temats. Pa�am sieva piecpadsmit gadu jaunāka ... Un, kad Savickis stāstīja par laikmetu, kad starp cilvēkiem valdīja kā pilnīgi normāla parādība grupu^ laulības, Aukums pamanīja, ka nevis runātājam, bet Āboltiņam mute kļuvusi sausa un viņ� velti mēģina it kā kaut ko norīt.

�Varu likt galvu ķīlā,� Aukums nodomāja, �Āboltiņ� no visa referāta atcerēsies tikai �o vietu ... Un tad piesardzīgi un daudznozīmīgi ie�ukstēs te vienam, te atkal otram � paklau, sievas tomēr būs kopējas . . .�

Bet Savickis jau nu gan varēja �ajā auditorijā iztikt bez visām �īm punaluālajām laulībām un lenteņa mono-gamijām, prātoja Aukums, vairs tikai ar vienu ausi klausoties runātājā. Būtībā tās varbūt diezgan interesantas lietas, bet viņ� daudz labprātāk būtu klausījies par visjaunāko elektronikā, jo tie�i te slēpjas viņa ceha darba panākumu atslēga. Ta�u �oreiz jānoklausās arī Savicka priek�lasījums... Patiesībā viņ� nācis nevis priek�lasījuma, bet pa�a Savicka dēļ; lai gan, ja Savickis nelasītu tie�i par �o tematu, vai tad viņ� te sēdētu? Laikam ne .. .

Lektors bija nokļuvis līdz senajiem grieķiem. Apslapējis muti ar ūdens malku no kluba vadītāja pienestās glāzes, viņ� paziņoja, ka atēnie�u ģimenes visbargākais nosodījums ir fakts, ka tur tikai hetēras uzskatīja par sievietēm, bet mīlo�u, uzticamu sievu pat tāds izcils grieķu traģēdiju dzejnieks kā Eiripids nosaucis vienkār�i par �oikuremu� � tas ir � lietu mājas apkop�anai.

� ...un no �ī pazemojo�ā stāvokļa sieviete nevarēja un nevarēja atbrīvoties, � viņas vienīgais glābiņ� bija neuzticība vīram, un pazemoto neiebiedēja pat teiksmainie molosa suņi, kurus turēja laulības pārkāpēju iebiedē�anai. Tos gan nebaidījās arī patvaldnieks vīrs. Un ne velti katoļu baznīca atcēla laulības �ķir�anu, jo, citēju, �tā bija pārliecinājusies, ka pret laulības pārkāp�anu, tāpat kā pret nāvi, nekādu zāļu nav�.

Aukums nojauta, ka līdz �im Savickis nav pasacījis ne pu�plēsta vārda, kas būtu viņa pa�a izdomāts, � visas domas un garu garie teicieni aiztapināti no citiem avotiem, viss viņa runātais būtībā pagaidām nav nekas cits kā pagar�, neprecīzs citāts. Protams, savā ziņā interesants, brī�iem asprātīgs un tomēr � ne Savicka.

Kāpēc viņ� grib di�oties ar cita spalvām? Kāpēc skaidri nepasacīt � kas mans un kas aizgūts? Lai paspīdētu ar savām zinā�anām? Lai pārsteigtu Jurciņu, kur� pat visīsāko citātu saputrotu, vai samulsinātu Āboltiņu, kas tik un tā sapratīs visu savprāt un ne tā, kā sacīts?

Nē, Aukums tā nebūtu runājis. Varbūt viņ� izmantotu vienu otru citātu, jo par ģimeni un mīlestību izsacīju�ies visi pasaules lielākie gari, ta�u viņ� būtu runājis daudz daudz savādāk. Viņ� būtu runājis pat par pa�u Savicki � jā, tie�i un atklāti pateicis, � biedri, tur, lūk, pirmajā rindā sē� Jurciņ� un Savickis. Kāpēc Jurciņam nav ģimenes, to es nezinu, jo diezgan daudziem tās nav, un te mēs nevaram vainot Savicki. Ta�u Padomju Savienībā laulībā sastāv 87 miljoni vīrie�u un sievie�u un arī mūsu rūpnīcā liela daļa precēju�ies, lai gan arī tā nav Savicka vaina. Viņa vaina sākas ...

� Biedri! � lektors strauji izmainīja balss noskaņu, jo bija pagājusi jau vesela stunda un zālē varēja pamanīt aizgurumu. Arī Aukuma domu pavedienu pārrāva pēk�ņā uzruna, un viņ� kā iztrūcies paskatījās uz vietējās komitejas priek�sēdētāja vietnieku tribīnē, vai tas nav pamanījis garlaiko�anos. Ta�u viņā radās �aubas, vai runātājs pat Jurciņu ir ievērojis; raudzīties Savickis gan raudzījās � te Jurciņā, te pārslīdēja ar skatienu sēdētājam otrajā rindā, te atkal pavērās kaut kur tālāk, bet Aukums, vairākas .reizes sastapis Savicka acis, neredzēja tajās iedzirkstāmies kaut vai to mirklīgāko atmaņu, kas liecinātu, ka viņ� saredz un pazīst sēdētāju; lektoru atdalīja no zāles it kā miglains tālums, aiz kura varbūt var jaust cilvēka kontūras, bet nevar pat iz�ķirt, vai tās piederētu sievietei, pusaudzim vai vīrietim. Tāpēc Aukumam gribējās apgalvot, ka Savickis visu laiku skatās it kā sevī, lai gan � un tas ir visdīvainākais � ne brīdi nenovērsa acis no zāles un neaizvēra plakstus.

� ... tāpēc �ķiru sabiedrībā bagātais vīrs būtībā nopērk savu sievu vai otrādi � sieva nopērk vīru vai arī abi pērk viens otru, tāpēc kā pirmajā, tā otrajā un arī tre�ajā gadījumā abi krāpj viens otru. Tur valdo�ā ir aprēķina laulība, bet uz to jo pilnam attiecināmi utopiskā sociālista Furjē lieliskie vārdi � �tāpat kā gramatikā divi noliegumi dod vienu apstiprinājumu, tā laulības morālē divas prostitūcijas skaitās par vienu tikumu�.

Aukums dzirdēja, ka Jurciņ� laiku pa laikam satraukti noel�as, sevi�ķi, kur lektors lietoja no latiņu valodas pārņemtos, bet ikdienā maz lietotos vārdus. Ta�u �oreiz, pēc Furjē teiciena, Jurciņam, acīm redzot, nepietika vairs ar elpas aizturē�anu un noel�anos, jo viņ� strauji pagriezās un paskatījās tie�i Aukumā � kā pārsteigts un izbijies par to, cik trakas lietas tas Savickis runā publiskā vietā. Aukums, kā saprazdams Jurciņu un iedro�inādams, pamirk�ķināja viņam ar aci, bet kaimiņ� jau atkal bija pievērsies runātājam un laikam nemaz nepamanīja Aukuma smaidu.

Pavisam sadudzis sēdēja statistiķis Āboltiņ�, kas tuvākajos mēne�os ies pensijā, un Aukums būtu ar mieru likt vai galvu ķīlā, ka viņ� ieradies ne tikai tāpēc, lai saņemtu kaut visniecīgāko apstiprinājumu aizdomām par reiz iespējamo sievu komunālību, bet pacietīgi sēdēja arī tāpēc, ka cerēja varbūt rast padomu �savas ģimenes problēmā�, kad sievas tikums, kā reiz pazobojās tehnologs Kalējs, vairs nav absolūts lielums.

Āboltiņ� �obrīd izskatījās pavisam pelēks, � Savicki klausoties, pat ļoti optimistiskam vīram uzmāktos sajūta, ka visa cilvēces vēsture tā vien virzījusies, lai vīrs krāptu sievu un sieva � vīru, un atliek tikai no�ēlot, ja kāds viena vai otra motīva dēļ to nedara vai nespēj darīt.. .

Aukumu priek�lasījums uzjautrināja; viņu uzjautrināja ari �ī lielā neatbilstība starp priek�lasījuma tematu �Sargāsim un stiprināsim padomju ģimeni� un lektora ekskursu pagātnē; pagājusi tie�i stunda un divdesmit minūtes, bet viņ� vēl ne vārda nav bildis, kas tad īsti raksturo �odienas apstākļus, kā tad īsti sargāt un nostiprināt padomju ģimeni.

Un, kā apzinādamies pieļauto kļūdu, arī pats lektors bridi apklusa, ieskatījās rokas pulkitenī un sarūgtināti paziņoja:

� Biedri, mans laiks diem�ēl iztek, un negribu jūs pārāk aizkavēt. Tāpēc vēl tikai da�i vārdi par mums pa�iem, par padomju ģimeni...

Aukums ar interesi gaidīja, ko gan Savickis tagad pastāstīs, un diezgan vīlies noklausījās pavāju citātu no kāda pasen iznāku�a romāna. Vēl vairāk viņ� jutās pārsteigts, kad lektors nemaz neaptēloja padomju ģimenes skaistumu, neanalizēja, kā un kas izmainījies divu cilvēku attiecībās, uz kāda pamata tagad veidojas savstarpējā sapra�anās un uzticība, � nē, viņ� tūliņ pievērsās laulības �ķir�anai.

�... protams, sabiedrībai jāpasargā savus locekļus brist cauri nevajadzīgiem, citēju, �laulības �ķir�anas procesa dubļiem�. Jā, jāpasargā, ta�u tūliņ jāpiebilst � mēs nevaram būt tikai auksti vērotāji: kur vajadzīgs, tur jāpasargā, bet, kur vajadzīgs, tur būsim principiāli, jo, citēju, �ja tikumiska ir tikai uz mīlestību dibināta laulība, tad arī tikai tāda, kurā mīlestība joprojām turpinās. Bet,� turpinu citēt, �individuālās dzimuma mīlestības ilgums ir atkarībā no indivīda ļoti da�āds, sevi�ķi pie vīrie�iem, un, ja jūtas pilnīgi izsīku�as vai arī ja tās izspiedusi jauna, kaislīga mīlestība, tad �ķir�anās tiklab abām pusēm, kā arī sabiedrībai nāk tikai pa labu.� Jā, biedri, tikai par labu ...

Aukumā kaut kas uzmutuļoja. Ja viņi būtu skolas puikas, viņ� pieceltos, pamatīgi ar diviem pirkstiem nosvilptos un pārtrauktu visu �o nemākulīgo runā jumu, � lektora nepiemērotība tematam tik taustāma, ka vienīgi varbūt Jurciņ� un Āboltiņ� to nepamanīja; vismaz aizmugurē aizvien bie�āk kāds uzjautrināts iespurcās. Un Aukumā vislielākais niknums savārījās pa�am uz sevi � viņ� ta�u diezgan labi pazina Savicki, un kāds naivums dīdīja atnākt un nonīkt divas stpndas, lai tādējādi piespiestu

Savicki pie sienas un panāktu to, ko viņ� noteikti apņēmies panākt. Vienalga kā, bet ātrāk viņ� mierā neliksies. Ta�u cerēt uz Savicki... Būs jāpieviļas tāpat kā priek�lasījuma nosaukumā. Lai gan būtībā � kas tur slikts, ja cilvēki uzzina arī ģimenes attīstības vēsturi! Tikai virsraksts gan bija jāmaina. Nē, galu galā �eit tomēr nav augstskola, � fabrikas klubā vajadzēja runāt pavisam ko citu, runāt vienkār�i un saprotami. Un būtu ko runāt. Aukums pats tūliņ runās. Tiklīdz Savickis nokāps no tribīnes, viņ� dosies tam klāt un runās � lai citi dzird, lai klausās. Brīdis būs ļoti izdevīgs, un nav pārāk jāskai�as par divām aizvadītajām stundām ...

Aukums nedzirdēja nobeigumu, � aplausi pēk�ņi liecināja, ka priek�lasījums beidzies. Tribīnē atkal cilāja dzelteno mapīti.

Jurciņ� piecēlās reizē ar Aukumu un kā atvieglots nosacīja:

� Va velns, labāk ta�u būt neprecētam, kā man. Tā laulība viena aplam sare�ģīta lieta. Gandrīz vai tīrā krāp�ana ...

Aukums vairs neklausījās vecpui�a spriedelējumos, bet devās tie�i pie Savīcka, kas, nokāpis no paaugstinājuma, laikam uzklausīja kluba vadītāja glaimīgos summējumus � Savickis smaidīja atturīgi, atraido�i un tomēr ar patiku. Viņ� nesteidzās ari aiziet, jo varbūt vēl kāds gribēs izsacīt, viņam dzirdot, savu sajūsmu par lielisko referātu. Ta�u pagaidām neviens to nedarījaJurciņ� varbūt gribēja, bet neuzdro�inājās, turpretim Āboltiņu, kas citkārt savas piesardzības dēļ arī paglaimotu, lai gan sevī domātu pavisam pretējo, �obrīd viss dzirdētais dro�i vien pārāk satrieca; viņ� gan punaluālo ģimeni, gan pāra laulības būs uztvēris tā, it kā tas būtu sacīts par viņa laulību ...

Kad in�enieris Aukums piegāja Savickim, garām ejot, apstājās vēl da�i, cerēdami �aurākā sabiedrībā saklausīt varbūt ko pikantāku, kas papildinātu oficiālo referātu.

� Biedri Savioki, atļaujiet man pāris vārdu. � Aukums redzēja, ka lektora seju joprojām izrotā atraido�s un tomēr pa�apmierināts smaidiņ�.

� Lūdzu!

� Jūs sadalījāt ceļazīmes?

Smaidiņ� pazuda.

� Nē, tās pie�ķīra .. .

� Kas pie�ķīra, to es zinu, bet jūs sadalījāt pa termiņiem. Piemēram, Skalderam jūs iedevāt aprīlī, man � maijā .. .

� Maija mēnesī Krimā ta�u vēl siltāk!

� Te nav runas par siltumu. Te ir runa par ģimeni, kas grib atvaļinājumu pavadīt kopā.

� Ceļazīmes vairs nevaru apmainīt.

� Nē, varat.

� Man Skalders prasīja aprīlī, un viņ� ir vecāks darbinieks par jums.

� Prasīja aprīlī tāpēc, ka viņa sievai atvaļinājums pie�ķirts maijā un vecene, kā viņ� pats godā, vēl sagribē�ot braukt līdzi . . . Bet viņ� gribot atpūsties viens ...

Pārējie iesmējās. Atskanēja pa zobgalībai.

� Tā viņa darī�ana, � Savickis sāka jau skaisties.

� Pieņemsim, ka viņa. Lai gan es tā nesacītu. Bet viņa dēļ es nesaņēmu ceļazīmi aprīlī � mēnesī, kad pie�ķirts atvaļinājums manai sievai, ta�u mēs gribam braukt kopā.

� Daudz ko var gribēt.

� Mums ir tiesības to gribēt, � arī Aukums kāpināja balsi, � un ne vien tiesības, bet arī iespējamība.

-� Hm, jocīgs cilvēks, � Savickis mēģināja sarunu pārvērst jokā, � cits man vēl būtu izmaksājis, ja iekārtoju atvaļinājumu savādākā laikā nekā sievai.

� Dro�i vien Skalders būs to darījis . . .

� Pietiks, � Savickis pēk�ņi nocirta kā ar cirvi. � Jums iedota ceļazīme maijā, un tālākais ir jūsu pa�a darī�ana � varat braukt, varat palikt pie sievas brun�iem.

� Nē, biedri Savicki, jūs samainīsiet manu ceļazīmi ar Skaldera, samainīsiet vēl pirms jūsu nākamā priek�lasījuma par to, kā sargāt un stiprināt padomju ģimeni...

� Kā to saprast? . . .

Aukums vairs neatbildēja, viņ� pagriezās un devās uz izeju, un viņā vairs nebija ne mazāko �aubu, ka ceļazīmi viņ� tomēr dabūs aprīlī.

�Punaluālā laulība ...� viņ� iedams domāja. �Punu tādam ķēmam uzsist uz pieres... Varbūt tad pārstātu melst un rīkotos kā normāls cilvēks.�

Priednieks ielēca vagonā pēdējā brīdī � pēc da�ām sekundēm vilciens nemanāmi sakustējās, lai aizvien straujākā skrējienā �ķeltu nakti un tālumus. Noklaudzēja pirmās pārmijas, otrās, garām aizslīdēja spuld�u acis, stiklos ietriecās aizkaitināta vēja dzenātas sniega vērpetes . . .

Kārlis Priednieks brīdi uzkavējās priek�durvē, lai atgūtos no trakā joziena. Toties tagad viņ� varēs pāris stundu netraucēti pasēdēt, un tas viņa � pazīstama ķirurga dzīvē atgadījās ļoti reti: Priednieks piederēja tai ārstu saimei, kam ikdienas gaitas sākas septiņos rītā, bet neviens īsti nezina, kad tās beidzas, arī viņ� pats ne, jo bie�i vien vēlu naktī kā izmisīgs kliedziens atskan tālruņa zvans un � jāceļas un jāiet glābt kāda cilvēka dzīvība.

Arī tagad Kārlis Priednieks nebrauca izklaidēties � viņ� devās uz kādu rajona slimnīcu, lai tur divas dienas dalītos savā bagātīgajā pieredzē un praktiski pierādītu, ka da�u labu sare�ģītu operāciju iespējams izdarīt tie�i rajonā, vajadzīga tikai prasme un laba griba.

Vagons bija patuk�s. Ziemas vakara vēlā stunda un sniegputenis atturēja no ceļa visus, kas varēja nebraukt, un viņ� atrada kupeju, kurā sēdēja tikai vientuļ� ve�uks.

Priednieks pieklājīgi apvaicājās, vai otrs sols nav aizņemts, un saņēma tādu kā grūstin izgrūstu atbildi:

� Nav, nav ...

Apsēdies ķirurgs lūkojās logā, aiz kura pamazam aizmirguļoja Rīgas ugunis, tad nodārdēja Juglas tilts un acīm vairs nebija aiz loga ko darīt � pretī spiedās piķ-melna, sabiezējusi tumsa.

Priednieks pāris rei�u uzmeta ātru skatienu ceļabiedram kupejā.

Tas visu laiku noņēmās ar savām pakām; brī�iem ar vienu roku taustījās pa �emodānu, brī�iem atkal pievērsās groziņam, ko bija nolicis otrā pusē uz sēdekļa, un ņēmās �amdīt tajā. Un visu laiku tusnīja un pūta, kā strādādams grūtu darbu.

Priednieks atslēja galvu, aizvēra acis un ļāvās tīksmajai sajūtai, ko izraisīja vagona līganās �ūpas un iespēja netraucēti sēdēt un neko nedarīt. Ta�u diez cik ilgi viņ� nedabūja pasnauduļot � tam �ķita, ka viņu novēro, jo kaimiņ� pārtrauca �abināties un apklusa. Priednieks brītiņu nogaidīja un pavēra plakstus � jā, pretimsēdētājs skatījās viņā kā mironī.

�Lai jau,� viņ� nodomāja un ļāva aizklīst domām tāl-tāli.

� Piedo�anu, � pēk�ņi atskanēja paskarba, tāda kā ieplīsusi, ķērco�a balss, � vai jūs nebūtu dakters Priednieks?

Vairs neko nevarēja darīt, bija jāatver acis un jāatbild.

� Jā, tas pats jau es esmu.

� Tavu stundiņu! Te nu mēs atkal satiekamies! � kupejas kaimiņ� iesaucās, kau�u nevarēja saprast � vai viņ� tie�ām priecājas par satik�anos vai vienkār�i tāpat pieklājības dēļ izliekas priecājamies. Sve�ajam gadu skaits iesniedzās vismaz sestajā desmitā, un, kaut gan viņ� �ķita esam laucinieks, tikpat labi varēja būt arī pilsētnieks; melnais taisngriezuma mētelis ar mazo seskādas apkaklīti stāstīja par senu pārticību, ta�u �is apģērba gabals bija mazliet par ilgu valkāts, lai vēl �odien paustu to pa�u; glu�i nepiedienīgs �ķita pītais skalu grozs � kā tirgus sievai, kas atgrie�as mājup no savu darījumu gaitām.

Pamanījis Priednieka izbrīnu, sve�ais turpināja:

� Protams, kur nu jums mani atcerēties. Ne jau vienu vien simtu vai pat tūkstoti esat griezis.

�Dro�i vien kāds no maniem pacientiem,� Priednieks nodomāja. �Tagad visu ceļu glaimos un kusīs pateicībā kā sviests uz pannas. Vai arī sūkstīsies par sāpēm krustos un lauzējiem kājās. Prasīs padomu.�

� Mani gan jums vajadzētu atcerēties. Vai nu tīri katru dienu jums izdodas atņemt svētajam Pēterim debes-valstības atslēgas un neļaut kādam nelaimīgajam tur ieiet uz neatgrie�anos? Gan jau alla� kāds paradīzē iesprūk pret jūsu gribu.

Priednieks uzmanīgi ieskatījās vismaz otro dienu neskūtajā sejā, tomēr nekādi nevarēja atcerēties, kur un kad būtu �o cilvēku redzējis.

� Jūs bijāt mans pacients?

� Mironis biju. Bet jūs mani uzcēlāt. Mironis. Visa slimnīca par to runāja.

� Pa, pa! � negaidot Priedniekam sāka ataust kāds notikums pirms pāris gadiem. � Jūs sauca .. . sauca ...

� ... Laktiņ�!

� Pareizi, Laktiņ�! Tagad atceros. Tātad sveiks un

vesels?

� Dzīvs, dakter, dzīvs, � otrs sāji novilka un pēc mirklīgas pauzes pēk�ņi nocirta kā ar cirvi: � Bet labāk būtu nomiris ... � un novērsies sāka �āpstināties pa grozu, it kā viss jau būtu pateikts un nekas vairāk nebūtu piebilstams.

Priednieks neizpratnē rauca pieri.

Tas bija smags gadījums, ne no tiem, kas notiek katru dienu. Kolhoza kravas automa�īnas �oferis jau Rīgā bija �remdinājis slāpes� ar pāris pudelēm alus un, izbraucis aiz pilsētas, me�ā, kopā ar līdzbraucēju un Laktiņu iz dzēris vēl �pol�u� un tad � ar pamatīgu ātrumu � grāvī. Laktiņ� sēdēja kravas kastē un ticis ietriekts pudelēs, stiklos. Cietu�ais noasiņoja, un, kad beidzot tas atradās operācijas zālē, pienāca liktenīgais brīdis, ko sauc par klīnisko nāvi; pirms da�iem gadiem ievainotais būtu neglābjams, viņ� nomirtu uz operācijas galda. Tagad uz �ī galda Laktiņ� sāka dzīvot otrreiz. Kad, gaismai austot, Priednieks pabeidza nelaimīgo �lāpīt�, viņ� bija nosvīdis slapj� no matiem līdz kāju pēdām. Tādas sasprindzinājuma stundas tik ātri neaizmirstas. Tonakt vārda vistie�ākajā nozīmē notika cīņa uz dzīvību un nāvi.

� Kā? Labāk būtu nomiris? � Priednieks nodomāja, ka otrs vienkār�i pajoko, lai gan nekāda dziļā asprātība tā nav.

� Jā. Labāk būtu nomiris ... � skanēja nepārprotama atbilde, vienlaicīgi ar kreiso roku kurvī kaut ko joprojām taustot un nevarot sataustīt.

Priednieks atcerējās, ka toreiz slimnieks par savu izglāb�anos bija tikpat priecīgs kā visi citi slimnieki. Izārstējās un aizgāja. No Laktiņa gan dzīvības izglābējs nesaņēma pateicības vēstuli, bet ne jau visi tās raksta, lai gan bie�i vien biju�ie pacienti vienkār�os, reizumis diezgan nemākulīgos, toties izjustos vārdos pateicās par iespēju dzīvot, strādāt, būt laimīgiem. Tā teikt, viss atkarīgs no rakstura. Vienīgi Priedniekam nekad un ne mirkli nebija ienākusi prātā doma, ka pēk�ņi viens varētu sacīt:

�Labāk būtu nomiris...�

Vagons, kurā viņi sēdēja, būvēts nesen, tāpēc � tīrs, patīkami silts. Aiz loga melnēja tumsa un tikai reizumis notrizuļoja vientulīgs gaismas punkts, un Priednieks sajuta, ka negaidītā sastap�anās ceļā viņu ieziņkāro un liek rosināt sarunu.

� Varbūt man kā vainīgajam jūsu �nelaimē� būtu mazliet tiesības uzzināt �o to tuvāk? � Priednieks virzījās uz mērķi.

Kādu brīdi dibēja tikai vagonu riteņu raksts, un ieklausoties tas �ķita atbalsojam kaut ko pazīstamu, līdz Priednieks pats nemanot domās sāka skandēt rindas no �Atraitnes dēla�:

Vara rati,

Gari, plati,

Ratu ratiem garām trauc ...

Tāpēc viņu gandrīz vai izbiedēja Laktiņa balss, kur�, pārtraucis bezmērķīgo meklē�anos grozā, saliecās uz priek�u un piepe�i skaļā, apņēmīgā balsī ie�erkstējās:

� Labi. Pastāstī�u. Lai gan jums, tiem dakteriem, vienalga. Ja tikai ir kam griezt. Roka, galva, aknas, pūslis, vienalga. Grie�. Gaļa paliek gaļa. Bet dvēsele? Sakiet � ko darīt ar dvēseli? Kāda jēga izgriezt audzēju no miesas, ja visa dvēsele kļuvusi viens liels audzējs? Lūk, izārstējiet vispirms to un tikai tad ķerieties klāt �aulai! Bet jūs joorojumis strādājat kā veterināri. . . Jums pats galvenais tikai miesa.

� Man tomēr gribētos iebilst, � Priednieks nenocietās. � Jūs visu pārāk vienkār�ojat. Miesa � dvēsele, aknas � kāja, balts � melns ... Manuprāt . �

� Atvainojiet. Es jūs pārtrauk�u. Jūs vēlējāties uzzināt �o to tuvāk? Tad klausieties. Kā dakters, kas mani neielaida debesīs vai ellē. Kur tie�i � pats nezinu, jo nezinu, kur mana vieta. Tikai ne uz �īs apgrēcīgās zemes. Bet varbūt te jau ir tā daudzinātā elle? Dzīve uz �īs zemes?

� Loģiski secinot, es tātad būtu velns, kas jūsu mocības paildzina? � Priednieks pamazām par sarunu zaudēja sākotnējo interesi.

Laktiņ� laikam pirmo reizi mēģināja uztvert otra acu skatienu, vismaz Priedniekam tā �ķita, lai gan īsti apgalvot nevarēja � viņa biju�ā slimnieka redzokļi bija tik pelēcīgi, blāvi un tik dziļi ieslēpti samiegtajos plakstos, ka tikai spilgtā dienas gaismā varbūt varētu uzzināt, vai viņ� raugās otra sejā vai kaut kur garām.

� Man dro�i vien būtu vieglāk, ja es ticētu dievam. Diem�ēl esmu materiālists, � Laktiņ� sacīja un atkal iebāza roku kurvī. �oreiz meklējumi vaiņagojās panākumiem un viņ� izvilka nelielu vīstoklīti, pārliekot to �emodānā, kas stāvēja nolikts uz sola pie otriem sāniem. Ta�u viņa darbo�anās neaprima, tas turpināja tūpstīties te gar kurvi, te gar �emodānu, te ar vienu roku, te atkal ar otru vai abām reizē, vairs savu stāstījumu nepārtraukdams :

� Pirms kara strādāju ostā, muitā. Biju vienkār�s ierēdnis, bet maksāja mums labi. Lieliski maksāja. Lai pa�i nesadarbotos ar kontrabandistiem, vismaz lai par santīmu nepārdotos pirmajam piedāvājumam. Atņemto kontrabandu � tabaku, konjaku, spirtu, audumus, visu, ko tikai sirds vēlas, � par pazeminātu cenu atļāva mums pa�iem nopirkt. Tā bija, dakter, dzīve. Iegādājos jaunsaimniecību. Vecumdienām. Izbūvēju jaunu dzīvojamo māju, divstāvu, ar centrālapkuri, jaunu seklo kūti no laukakmeņiem, mūra klēti. Trīsdesmit devītajā gadā apprecēju kaimiņa meitu, � man gan nāca jau �etrdesmit piektais gads, bet viņai � knapi se�padsmit. Zinu, ļaudis �ādās reizēs trin mēles, bet es biju laimīgs, un mana sieva bija laimīga, ka vairs nevajadzēja diegt pa tēva rugājiem ar plikām kājām ... Tāpat sievastēvs un sievasmāte birdināja prieka asaras � meitiņa dro�ās rokās un pa�iem lai atlec savs labumiņ�: aizmaksāju viņu hipotēku parādu, kas �iem jau piecpadsmit gadu bija karājies kaklā kā puda bumba.

Pēc gada piedzima dēls. Tie�i septiņpadsmitajā jūnijā, kad Rīgas ielās iebrauca krievu tanki... Uztraukums par sievu, dēlu, negantas ba�as � kas nu tagad būs!? Todien mans priek�nieks dziļdomīgi nocitēja �openhaueru, un vēl kā �odien atceros viņa vārdus: �Die gro�e schwere Masse sich in rascher Bewegung vorzustellen ist ein schrecklicher Gedanke.� Latviski tas skanētu . . .

�... tā ir briesmīga doma � iedomāties lielo, smago pūli straujā kustībā, � Priednieks ar zināmu ironiju pasteidzās pārtulkot pirmais un piespieda stāstītāju mirkli samulst un tad atzīties:

� Patīkami. Ļoti patīkami. Latvie�u pēckara inteliģence nevar lepoties ar dziļām rietumvalodu zinā�anām ...

Uzslavētais gribēja iebilst, ta�u Laktiņ� jau risināja tālāk savas dzīves apstāstu:

� Ar nepazīstamiem neielaidos politiskās sarunās. Pat tuvu paziņu pulkā sacīju tikai to, kas jāsaka, un tā, lai nepārprastu. Ne katrs prot noslēpt savas īstās domas. Es to pratu. Tas, ko �odien sauc par personības kultu, iemācīja mani klusēt un neaizmirst vēstures pieredzi � pēc Parīzes komunāru sakāves uzvarētāji saņēma 399 823 denunciācijas, un kas par to, ja deviņdesmit pieci procenti no tām bija anonīmas; savu darbu tās tomēr padarīja ...

īsi sakot, nolīdu sāņus un pa Sibīriju nedabūju paceļot... No darba mani gan drīz atbrīvoja, tomēr materiālās rūpes neizjutu. Biju pietiekami iekrājis, bez tam juku dienās pamanījos aizvest uz savu jaunsaimniecību veselu autokravu ar �ādiem tādiem ārzemju niekiem; kara gados par vienu pa�u �Camel� paciņu nopirku jebkuru �ucmani vai jefreiteri ar visiem zābakiem. Jā, trūkumu nejutu. Manis dēļ varēja karot vēl desmit gadu. Redziet, no jums neko neslēpju. Stāstu tā, kā bija. Un pats saprotiet � ja manos gados atrodas blakus jauna un patīkama sieviņa, tad i saule lec spo�āk, i vakara riets �ķiet kvēlāks. Bija nepatik�anas, pārdzīvojumi, bija arī prieks, bija �aubas un bailes, bija arī jauki brī�i. īsi sakot, tā tomēr bija dzīve ...

Sie Laktiņa vārdi lika Priedniekam atcerēties doktora

Labori definējumu par bioķīmiskajiem procesiem neironos: �Dzīve ir nepārtrauktas svārstības ap ideāla līdzsvara stāvokli, kas nekad nav stabils . . .�

� Jā, tā tomēr bija dzīve, � Laktiņ�, mirkli klusējis, atkārtoja, it kā sagrupēdams domas, lai varētu turpināt izklāstīt sava likteņa otro cēlienu. � Pilna piesardzības un tomēr � dzīve. Vācu laikā neatgriezos vecajā darbavietā, turējos pie zemes, un tas mani atkal paglāba; pārāk netiecos bēgt vācie�iem līdzi, jo nebiju ar tiem sasmērējies, un sve�umā doties kategoriski atteicās sieva, kuras vecāki pat domāt nedomāja kaut kur kustēt, jo viņiem ta�u beidzot piederēja jaunsaimniecība bez neviena parāda.

īsts zemes strādnieks nekad neesmu bijis. Tāpēc mana saimniecība, mani kādreiz nopirktie piecpadsmit hektāri pamazām gāja uz leju. Turēju vairs tikai trīs govis, pāris cūku, vienu zirgu, apsēju gandrīz vai visu ar āboliņu, un tā �is tur gadiem auga. Kolhozā pasteidzos iestāties kā viens no pirmajiem. Redziet, kā dzīvē atgadās. Iestājos tai �kopus druvā� ne tāpēc, ka tai piekritu, bet tāpēc, ka negribēju cauru dienu klimst aiz arkla. Un galvenais � ar �patriotisku� rīcību sargāju pats savu ādu. Notikumu turpmākā gaita pierādīja, ka nebiju kļūdījies. Manās mūra ēkās izbūvēja kolhoza klēti. Mani iecēla par klētnieku. Un pareizi darīja, nospriezdami, ka es zag�u mazāk nekā da�s labs cits, jo, pirmkārt, neesmu plikadīda, jaunu māju arī celt nevajag un �Pobedu� jau nu nepavisam nepirk�u, otrkārt, savas ierēdnieciskās pagātnes dēļ bū�u piesardzīgāks nekā tie, kam senāk nekas nav bijis un kas tagad tāpēc centīsies atgūt nokavēto. Viņi nekļūdījās. Vienīgi, kad vajadzēja noņemt veco priek�sēdētāju, viens no pārmetumiem skanēja, ka viņ� savācis ap sevi �vecās iekārtas stutes�. Tas zīmējās uz mani. Pāris gadu nosluņķājos. Biju jau par vecu, lai mani tramdītu lauku darbos. Tad atkal kļuvu klētnieks, un ja nebūtu autokatastrofa ,..

Savas pāris minūtes Laktiņ� stāstīja, atstājot kurvi un �emodānu mierā, bet nu atkal sāka vīkstīties, un teikums sekoja teikumam ar lielām pauzēm.

� Lai gan �ai nelaimei vairs nebija nozīmes... Viss jau bija pagalam ... Var sacīt, divdesmit gadus kā slīcējs noķepurojos pa ūdens virsu, līdz nogāju dibenā kā akmens . . . Tāpēc jums pārmetu. Aiztaupītos dzīves visrūgtākie brī�i. Bet jūs tikai ar nazīti miesā � �viks un �ņāks. Ta�u man jūsu nazis � nevis miesā, bet tie�i dvēselē. Es labāk būtu nomiris, bet jūs � nē, dzīvo, vecais, tālāk. Lai tā dvēsele vēl savus gadiņus paspirinās.

Jau tā man pietika dzīves rūgtuma! Vel nedaudz gadu, un būtu izkalpojis pensiju, bet te � atnāk cita vara un neieskaita pat darba stā�ā, labāk klusē un neiepīksties ne ar pu�plēstu vārdu, ka esi bijis muitas ierēdnis. Un kara un pēckara gadi, kad nevarēju vis, limuzīnā atzvēlies, vizināties ar daiļu sieviņu, bet vajadzēja lamzāt aiz arkla vai divdesmit grādu salā braukt malkā? Vai man tā nebija pastardienas sodība? Elle? Un te piedevām slampa sāk vēl vazāties apkārt. No sākuma neticēju zobgalīgajiem mājieniem un smīkniņiem, domāju � skau� un tāpēc trin mēles. Kā nekā laulībā nodzīvoti jau divdesmit gadi. Padomājiet� divdesmit gadi! Dēlam jau deviņpadsmit. Un nu pēk�ņi � mīlestība! Kur tad viņa tāda radās? Mīlestība! Izvirtība, cienījamo dakter. Tā ir izvirtība. Un sievietes nekaunība. Kamēr vēl varēja pie manis ēst mīkstu baltmaizi un kūpinātas desas, tikmēr turējās. Izsmēla mani mazpamazām sausu kā aku, lai gan jau kara gados sāku sievai aizrādīt, � Annel, pietaupi kurpes, diez kad vairs pie tādām tiksim. Annel, vai tie�ām ēdiens tī�u prātu jāiznieko? Bet viņa � nedomā aizrādīt, tūliņ viss pa gaisu, bēdz kaut vai no mājas ārā!

Tā, dakter, pamazām nodzīvojāmies līdz kreklam. Un tie�i tad � mīlestība klāt. Jāsmejas. Vai es nezinu, ka viņ� pelna vairāk? Tur visa tā mīlestība. Tik vēl bija kauna kā sagaidīt mani pārnākam no slimnīcas, un, kad valde man pie�ķīra vecuma pabalstu, jo nu vairs nevarēju pat klētnieka darbu strādāt, tā �ī ar savu traktoristu � aidā! Aiz-dūdoja abi kā balodī�i!

Ko es? Protams, samierinājos. Cilvēks var izciest ari mazliet vairāk nekā sievas aizie�anu. Pats slaucu govi, pats apkopu cūku, ru�inājos pa dārziņu. Paēdis biju. Ta�u vīrie�a cilvēkam tā ilgi nedzīvot, viņ� nav radīts govs slauk�anai un putras vārī�anai. Tāpēc plijos virsū dēlam: �Anton, nolūko ātrāk sievu, precies un dzīvo mūsu mājā, tā vēl kalpos tev un taviem bērniem. Mūra ēka, dakstiņu jumtu, izturīga.� Bet viņ� pat neatbild. Ja pārāk mācos virsū, uzbrēc: �Aizveries, ko te mū�am plek�ķi kā lietus pile.� Necienīja mani. No sievas izmācījās. Izskoloju, vidusskolu izlaidu, sāka studēt mehanizāciju ... �Aizveries!� Lūk, pateicība. Piedevām vienā jaukā dienā uz galda zīmīte: aizbraucu uz neskartajām zemēm, mātes dzīvi tu izbojāji, neļau�u tev izbojāt savējo. Kā ar lodi � kniks. Un par ko? Es izbojājis dzīvi? Variet iedomāties � es? Vai tēva sirds �odien vairs nav nekas? Tuk�a vieta? Kapitālisma palieka?

Priednieks klausījās ar zināmu interesi, lai gan nespēja atbrīvoties no pretīguma par otra �ķebino�o �ēlo�anos � mū�dien �is gaudulis dzīvojis labāk nekā tie, kam biju�as tikai viņu divas rokas, pat kar� noslīdējis pāri kā zutim valgs. Nu vaid, ka sieva pametusi. Sen viņai vajadzēja to darīt. Labi, ka dēls vēl savlaikus attapies.

Pēk�ņi Priedniekam ie�āvās prātā doma: �Kā es būtu rīkojies, ja iepriek� zinātu, kas par cilvēku guļ uz operācijas galda, kuram man jāglābj dzīvība?� Un tūliņ sev atbildēja: �Kāpēc vaicāju? Vai par matu būtu rīkojies savādāk, glābdams �o rauduli, lai arī zinātu desmit reizes vairāk nekā �obrīd zinu? Ķirurgs nedrīkst izjust simpātijas un antipātijas. Viņ� vienlīdz pa�aizliedzīgi glābj godīgo un pasaules vislielāko nelieti, sniedz pirmo medicīnisko palīdzību slepkavas upurim un sniegs to ari slepkavam, ja vien tas būs ievainots ... Tā ir profesija, kas nedrīkst vadīties no jūtām un izrādīt savu nepatiku. Kā saule, kas dāvā savu siltumu visiem vienlīdz dāsni. Mēs pacientu idealizējam, mums tas ir slimnieks, un mēs �o vārdu rakstām ar lielo burtu, lai gan gars �ajā cilvēkā da�kārt varbūt vairāk bojāts nekā vē�a saēstā miesa, kuru tomēr vēl var glābt.�

Kas var glābt Laktiņu? . . .

� Ja dzīve pamatīgi iespērusi pirmo reizi, � Pried-nieka domu gaitu pārrāva kupejas kaimiņa ķērksto�ais alts, � tad vari būt dro�s, ka citi spērieni neliks ilgi gaidīt. Sieva aizmuka, dēls aizgāja, vēl pēc mēne�a govs ieēda naglu, nosprāga abas cūkas ... Un cik jocīgi! Līdz tam visu mū�u mani daudzi apskauda, luncinājās ap manu galdu, glaimoja, citi atkal nicināja vai ienīda. Tagad visi �ēloja. Pa�i piedāvāja pāriet uz kolhoza vecļau�u namu, un neviens vairs neskauda, � stāstītājs tā kā pasmīnēja.

� Vai es būtu ticējis, ja man kāds pirms gadiem divdesmit sacītu � tu, Laktiņ, savu dzīvi beigsi nabagmājā! Neticētu! Nekad neticētu! Jo kāpēc tie�i man būtu bijusi jāizvelk tuk�ā loze?

� Vai neesat apmierināts ar dzīvi kolhoza vecļau�u namā? � Priednieks pārtrauca nebeidzamo sūkstī�anos.

� Apmierināts? � Laktiņu jautājums laikam izbrīnīja.

� Cits jau priecīgs par vienu kreklu, kas apsedz pliko vēderu, un sausu maizes ņuku ar sīpolu, ko ielikt �ajā vēderā. Nabagmāja, dakter, paliek nabagmāja, kau�u vienā istabiņā esam divi ve�i un kau�u gultasveļu maina pēc desmit dienām un pusdienās bez zupas un gaļas ediena uzliek alla� arī krūzīti ķīseļa ... Tāpat vakaros televizoru var paskatīties ... Tomēr nabagmāja paliek nabagmāja ...

� Pirms kara bijāt kādā pagasta nabagmājā? � Pried-nieks nenocietās nepavaicājis.

� Nē. Ko es tur būtu darījis?

� �ēl. Būtu varējis salīdzināt.

� Lai to dara citi, kam par to algu maksā. Man pietiek ar konstatējumu, kur es atrodos.

� Toreizējā attieksme pret �iem dzīves ...

� Attieksme! Ak, cik smalki vārdi. Nē, mani jūs ne-pāraģitēsiet. Pats zinu, kur ir labā un kur kreisā, un man nav jāsien pie vienas kājas siens un pie otras salmi. Nē, labāk būtu nomiris � lūk, ko varu vienīgi pasacīt.

Iestājās neveikls klusums. Tikai riteņu steidzīgais raksts nesa abus uz priek�u, un Priednieks pirmo reizi savos braucienos gaidīja, kaut ātrāk būtu gala stacija un varētu izkāpt. Jo kupeja �ķita piesmaku�i kā ala, no kuras gribas ātrāk izlīst. Tik nospiedo�u iespaidu uz viņu neviens nebija atstājis. Tik cinisku atmaksu par savām pūlēm viņ� saņēma pirmo reizi.

Laktiņ� atkal rakņājās pa savu bagā�u, ta�u �oreiz drīz vien, kā par brīnumu, izvilka nelielu kārbiņu. Un, par vēl lielāku brīnumu, izņēma no tās tableti, veikli, ar ierastu kustību iemeta mutē un no tum�as pudeles uzdzēra kaut kādu �ķidrumu � ūdeni vai varbūt sulu.

� Kas tas? � Priednieks pārsteigumā nenovaldījās nepavaicājis. � Pret ilgu dzīvo�anu?

Laktiņ� neuztvēra vai nesaprata ironiju un glu�i ikdieni�ķi paskaidroja:

� Pret paaugstinātu asinsspiedienu. Vietējais dakters parakstīja. Varen labi palīdzot.

Kā jau pīļu medniekiem pieklājas, vakarā sameklējām augstāku un sausāku paugurīti, uzkūrām ugunskuru un, labi apzinādamies alkohola kaitīgumu, izvilkām no mugursomām ko nu kurs � cits skābo vīnu, cits �Lāsīti�, bet cits pavisam dzidru pudeli. Arī sarunas, kā jau tas pīļu medniekiem pieklājas, vispirms vērpās ap pīlēm, pārsprie�ot, cik �ie lidoņi, glābdami savu kailo dzīvību, pēdējos gados kļuvu�i neķītri gudri un ka �odien bijusi tik traka �au�ana, ka kāds tur Ilgonis Prāmītis pamanījies uzlikt galvā platmali ar lielām malām un vienā dienā nolasījis no tām ap puskilogramu skro�u, jo tās biru�as zemē kā krusa bargā negaisā. Tā vārds pa vārdam un viens medniekstāsts sekoja otram, cits par citu trakāks, līdz visi nolēma: tagad pietiks melot, un blēņu vietā katram, kas vēlas sēdēt pie ugunskura, jāpastāsta atgadījums no dzīves, gan iespējami neticamāks, tomēr patiess.

Jau tūliņ varu piebilst, ka tovakar dzirdētais pietiktu pabiezai grāmatai, tāpēc nemaz nemēģinā�u visu atstāstīt. Dzirdējām ne mazums jocīgu un arī traģisku gadījumu, jo dzīvē komisms un traģisms brī�iem mijas kā steidzīga gājēja soļi. Visvairāk brīnījāmies par Jāņa Cepurnieka stāstu.

� Tagad paklausieties, kā cilvēks, kas nomiris slimnīcā, mājā tomēr aiziet dzīvs. Vārdu sakot, stāsts par staigājo�u mironi, � viņ� iesāka.

� Tas jau ir tas pats, it kā mironis varētu runāt! � viens secināja.

� Pieņemsim, � Cepurnieks noslēpumaini atbildēja.

� Tas ir � tu runāji, bet mironis ar savu klusē�anu visam piekrita? � otrs zobgalīgi ievaicājās.

� Vēlreiz atkārtoju: vai ticat, ka cilvēks nomirst slimnīcā, bet mājās aiziet dzīvs?

� Tu neievēro noteikumus, � da�i centās iebilst. � Mēs norunājām, ka drīkst stāstīt neticamus, tomēr tikai patiesus notikumus. Spoku gabalus atstāsim uz pusnakti.

� Tas nav spoku gabals.

� Tu nepūt pīlītes. Te nav Rietum vācija, kur vēl �obaltdien veseli ciemi tic raganām un pesteļotājiem. Mums tu neiestāstīsi, ka mironis var staigāt.

� Un tomēr var! � Jānis Cepurnieks atkārtoja nesatricināmā pārliecībā. � Ja tas nebūtu noticis tie�i gadu mijā, es pats �aubītos, sak, tu, Jān, esi sajaucis datumus. Bet tas notika vecgada pēdējā dienā un pirmajā janvārī.

� Nu labi, stāsti. Tikai, ja būsi melojis, mēs tevi tūliņ pat pabāzīsim ezerā zem ūdens, � beidzot piekritām, mazliet gan piedraudot. Ta�u Cepurnieks neizbijās. Viņ� bija pārliecināts par sava stāsta patiesīgumu.

� Tas notika pirms pāris gadiem. Pēk�ņi saņēmu ziņu, ka N. rajona slimnīcā mirst mans tēvocis. Nāve, protams, nav patīkama ziņa, bet neizbēgama gan, un mēs ar neizbēgamām lietām da�kārt neticami ātri samierināmies. Arī es samierinājos, ka zaudēju Jaungada dienu, sēdos autobusā un devos turp.

Tēvocis tie�ām taisījās doties tālajā ceļā. Ta�u humoru tāpēc nebija zaudējis.

�Jān,� viņ� man sacīja, �es tevi, rakar, vēl gribēju redzēt un pasacīt, ka toreiz tikai izlikos par muļķi un tev noticēju, ka ar manu labo ēveli �igāni ēvelēju�i naglainu ratu dēli. Tu pats biji tas ēvelētājs. Bet tad man tevi būtu jānoper, ta�u es savā mū�ā esmu sitis tikai stiprākajam, lai cik sāpīgi būtu jāsaņem atpakaļ. Tāds nu reiz bija mans karakteris, un pat sieva to nevarēja pārtaisīt.�

Labus vārdus pasacīja mans tēvocis, vai ne? � Cepurnieks brīdi apklusa, un to izmantoja viens no mums:

� Un tu gribi iegalvot, ka viņ� jau bija miris, kad atgādināja tev par sagandēto ēveli?

� Es nekā neiegalvoju. Es tikai pastāstu visu pēc kārtas. Vārdu sakot, lai katram dievs dod pasacīt tādus vārdus pirms nāves, kādus es dzirdēju no sava tēvo�a, jo tik tie�ām tās pa�as dienas vakarā, tikko atgriezos Rīgā, atkal saņēmu telegrammu un �oreiz � ar vēsti, ka tēvocis slimnīcā miris.

Bēres kā jau bēres. Visi staigā pussoļos, sarunajas pus-�ukstus, it kā troksnis varētu iztraucēt aizgājēju, smar�o skujas, un pa senai mūsu tautas para�ai klāts bagātīgs galds .. . Bērinieki saradās jo kuplā skaitā. Sabrauca pat tie, kas citādas radu bū�anas neatzīst kā tikai tās, kad kāds nomiris un jāiet uz kapiem. Tā man palaimējās pirmo reizi ieraudzīt kādu mūsu radinieci no Alūksnes, kuru nekad nebiju redzējis, vienīgi dzirdējis, ka viņa no pieciem vārdiem vienmēr iztaisot divdesmit piecus. �ī viņas rakstura īpa�ība tūlīt arī izpaudās, jo nomiru�ā tēvo�a meitai, manai māsīcai, tūliņ vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem �kas�, �kāpēc�, �kur�� un tā tālāk. Varbūt tā arī viss paliktu nezināms, ja atbraukusī radiniece neievaicātos, kur tēvocis nomiris � slimnīcā vai mājās.

� Mājās, � man par lielu izbrīnu māsīca sacīja. Bija ta�u grūti iedomāties, ka cilvēks, kas vēl pirmā janvāra dienā gulēja slimnīcā, vakarā jau būtu pārvests mājās un tur nomiris.

�Gau�ām neticami,� es sevī nodomāju un, lai pārliecinātos, piegāju pie viena no tēvo�a senajiem draugiem, kuru atcerējos vēl no bērnības gadiem.

� Kristaptēv, � es uzbildu, � kur mans tēvocis nomira � slimnīcā vai mājās?

� Mājās!

� Mājās? Bet es pirmajā janvārī ar viņu vēl sarunājos slimnīcā.

� Nevar būt! � Kristaptēvs nogrozīja galvu. � Kā tu varēji Jaungadā runāties ar viņu slimnīcā, ja jau vecgada vakarā viņ� esot pārnācis mājās. Te nu tu, Janci, kaut ko jauc.

Samulsu aizvien vairāk. Un glu�i apstulbu, kad arī citi tuvinieki, pabrīnīdamies par manu jocīgo ziņkāri, apstiprināja, ka tēvocis nomiris mājās. Tad vairs nenocietos un piegāju savai māsīcai:

� Skaidrīt, esi tik labiņa un pasaki � kur tēvocis nomira: slimnīcā vai mājās?

Un zināt, ko viņa man atbildēja? Mājās. Tēvocis nomiris mājās, pats savā gultā.

� Bet, Skaidrīt, � es iebildu, � tēvocis ta�u nomiris pirmā janvāra vakarā, bet vēl pirmā janvāra dienā slimnīcā viņ� man atklāja savu noslēpumu par to ēveli. Iznāk ...

� Nevaicā, Jān! � viņa tikai izteiksmīgi paskatījās manī.

Bet kā nevaicāt? Kā var samierināties ar domu, ka cilvēks, kas nomiris slimnīcā, atnācis tomēr mājās dzīvs un, tā sakot, lai nedarītu medicīnai kaunu, pasteidzies otrreiz nomirt savā gultā. Tad jau iznāk, ka mironis var staigāt, pie tam ātri un tālu, jo rajona slimnīca atrodas prāvu gabalu no mājām. Lūk, kādus brīnumus piedzīvoju. Un jūs variet mani kau�u desmit reizes bāzt zem ūdens, bet es atkal un atkal apgalvo�u, ka manā stāstā nav izdomāts neviens pats vārds. Viss vistīrākā patiesība.

Jānis Cepurnieks bija beidzis. Toties sākām mēs, klausītāji, bet tā arī nevarējām uzminēt, kā Cepurnieka tēvocis varējis nomirt slimnīcā un pēc tam savu nāvi atkārtot mājās. Pats Cepurnieks klusēja un nesacīja ne vārda, un velti tovakar lūdzāmies, lai izskaidro, kā viņ� pats apgalvoja, patieso, bet neticamo atgadījumu.

Nomocījāmies da�ādos minējumos, jo tikai nākamajā rītā Jānis Cepurnieks pavilka svītru:

� Ak jūs, neticīgie Tomi, � viņ� sacīja. � Tēvocis nomiris slimnīcā, bet miru�ajam jāizdara sekcija. Mana māsīca nav gribējusi, lai aizgājēju sagraiza. Slimnīcas vadībai savukārt nepatīk, ja cilvēks nomirst palātā, jo tas izbojā atskaiti. Tāpēc tēvocis, lai gan bijis miris, izrakstīts no slimnīcas ar atpakaļejo�u datumu kā dzīvs. Tā mana radiniece izglābusi viņu no sekcijas, bet slimnīcas priek�niecība sevi � no nāves procenta. Un tikai Alūksnes tantes ziņkārības dēļ es noskaidroju, kā tas viss īstenībā bijis. Citādi vēl �obaltdien nebūtu zinājis, ka cilvēks, kas nomirst slimnīcā,'var tomēr mājās atnākt dzīvs, ja tikai rajona slimnīca prot veikli fabricēt tai vēlamus �ārstnieciskā darba rādītājus�.

Noklausīju�ies Jāņa Cepurnieka paskaidrojumus, mēs jutāmies mazliet vīlu�ies. Cik prasta blēdība! Nu apbrīnojami prasta!

Jāni Cepurnieku nedrīkstēja pabāzt zem ūdens, jo viņ� galu galā bija godam izpildījis noteikumu � pastāstīt iespējami neticamāku, tomēr patiesu atgadījumu no dzīves. Un tas ta�u ir neticami, ka dzīvi cilvēki noņemas ar tik. prastām blēdībām! Neticami, bet diem�ēl � patiesi.

No tās dienas es sāku ticēt vēl kādam nostāstam, ko dzirdēju Tramvaju un trolejbusu trestā: viens pa�nāvnieks esot statistikas dēļ pakritis zem tramvaja riteņiem tikai tāpēc, lai neiekļūtu slīkoņu ailē.

Jā, loģiskais saprāts ne vienmēr ir tas dro�ākais ceļvedis. Izrādās, ar loģiku vien nepietiek, lai nodzīvotu mū�u.

Tuvākie kalni ietinās tik tikko manāmā miglas plaiksnā, bet tālākie izkusa zilganā dūmakā, un nevarēja īsti pasacīt, kur beidzas zeme un kur sākas debess. Dziļdziļi lejā snauda neticami zilais Salamas jūras līcis, kura gludajā vaigā �obrīd �etri tvaikoņi dzina grumbu rievas.

�eit satikās dabas divi vislielākie krā�ņumi � kalni un jūra. Augstiene bija klusa un sastingusi, un paprāvā aitu ganāmpulka barvedes, retumis ied�inkstinādamas piesietos zvārguļus, vēl vairāk uzsvēra klusumu, dziļu un nebeidzamu, ka �ķita � laiks apstājies un atnākusi pati mū�ība.

Vienā virsotnē, it kā nule nokāpis no debesīm un tagad pirmo reizi apskatītu grēcīgo pasauli, stāvēja tum�i iededzis stalts pusaudzis, ar vienu roku atspiedies uz bumbu-ļainas ozola kūjas, bet otrā turot pabiezu grāmatu. Viņ� stāvēja ilgi un nekustīgi, tikai viegls nerātnis vējiņ�, nākdams no Vidusjūras tālēm, purināja garās sprogas aitādas ka�okam, kurus Grieķijā valkā ar vilnu uz āru ziemu un vasaru.

Stāvētājs bija vientuļ�, tik vientuļ�, cik vien tas iespējams pasaulē, kuru krustām un �ķērsām apjo� ceļi, kuģu un lidma�īnu trases. Ta�u, ja no �ejienes gribēja nokļūt līdz tuvākajam lejas ciematam, vajadzēja iziet ar saules lēktu, un arī tad vakara straujā dziesna gandrīz aizsteidzās priek�ā, bet kāpiens aug�up prasīja pusotras dienas.

Tāpēc Manols veselu nedēļu neredz neviena cilvēka, un uz pirkstiem saskaitāmas reizes, kad atgadās kaut kas negaidīts, piemēram, nejau�a satik�anās ar sve�zemju tūristiem. Jā, �ie klaiņotāji ir jocīgi ļaudis, ta�u tik lieli vientie�i patrāpās pa gadu labi ja kāds pāris, kas uzmocas līdz �ai augstienei. Protams, no lejas, no �osejas, kas izvijas gar juras līci, ganības varbūt nemaz neizliekas pārāk tālu, it īpa�i tādam, kam ar kalniem nav bijusi darī�ana. Ta�u jāsāk kāpt un aiz pirmā paugura atveras krauja ieplaka, un tai seko vēl stāvāks paugurs un vēl dziļāka leja, un taciņa met līkumu aiz līkuma un brī�iem pat savijas atpakaļ, bet gaiss kļūst retāks, skanīgāks, nogāzēs sīkie akmeņi aizvien vieglāk izslīd zem kājām, un tikai tad pamazam sāc apjaust, cik tas tomēr tālu un vientuļi � �ī augstiene, kas no platās �osejas bija diezgan skaidri saskatāma un līdz kurai ar ma�īnu �ķita da�u minū�u brauciens.

Septiņas dienas Manols neredz neviena cilvēka, tomēr gailaicību nepazīst. Viņam jāpieskata jauno jēru ganāmpulks, jāizslauc da�as vecās aitas, no kuru piena jāsagatavo sev pārtikai siers, un jāpadara vēl �ādi tādi citi neatliekami darbi. Reizi nedēļā atnāk kāds no lejas, atnes maizi un mazliet olīveļļas, un tad viņ� atkal paliek viens. Ta�u garlaicību Manols nepazīst. Viņ� var stundām ilgi nekustīgi nosēdēt un vērot kalnus, jūru un debesis^ mēģināt saskatīt jauno plato �oseju, kuru esot uzbūvēju�i amerikāņi un uz kuras katram, kas vēlas braukt, jaap-stājas pie tādiem kā vārtiem un jāsamaksā. Jāsamaksā tik daudz, ka Manols, to uzzinājis, paraustīja plecus un tūliņ iedomāja, ka viņ� gan septiņas reizes labāk brauktu pa veco ceļu, lai nauda paliktu kabatā. Ta�u izrādās, ka da�am labam nav jābūt tādam skopulim, tāpēc pa jauno �oseju trauc ma�īna aiz ma�īnas � tās visas joņo ^uz Pelo-ponesu, uz seniem tempļiem Korintā, Arkādijā, Sparta ...

� Kad toruden biju Korintā un sadzēros jaunvinu, � reiz stāstīja Manola saimnieks Patriarhess, � es aizkūlos līdz Apolona templim, līdz visai tai apsūnoju�o akmeņu kaudzei, bet otrreiz lai man labāk izme�ģī kāju tepat uz vietas, ja vēl savā mū�ā kau�u reizi sadomā�u apskatīt kaut ko vēsturisku . ..

Manols tam nepiekrīt. Viņ� labprāt redzētu daudz vairāk nekā tikai ciemu un taciņu uz kalnu ganībām, jo savos piecpadsmit gados pagaidām nav izdevies nekur tālāk pabūt, ja neskaita pērnziem gājienu līdzi saimniekam uz Atēnām.

Kā viņ� kāro redzēt pasauli! Lūk, viens no �etriem tvaikoņiem Salamas līcī pagrie�as pretī izejai no lī�a, tas �ķels jūras viļņus un iegriezīsies nepazīstamās ostās .. . Katrs kuģis, izgaistot tālē, modina viņā nemieru un ilgas, liek iegrimt sapņos, kas brī�am kļūstt tik reāli, ka viņ� bailēs satrūkstas vai priekā sāk griezties riņķī kā vilciņ�.

Pavadījis acīm zilajā klajā izgaisto�o ilgu kuģi, �orīt Manols juta sevī briestam dīvainu nemieru, kā briest izkaltis koks, kad to iemet ūdenī. Viņ� jutās kā notiesātais, lai gan neko nebija noziedzies, kā suns, kam katrs var uzkliegt vai paiet vienaldzīgi garām, kau�u ķepā būtu iedūries ceļmalas kaktusa vislielākais dzelksnis ...

�Kāpēc arī tu nekliedz? Kāpēc nepavērs galvu pret dievu un nevaicā viņam? Bet tu tikai sēdi, rokas sakrustojis un galvu noliecis, un atkārto: �Dievs mani sodījis!� Ko tu esi noziedzies? Kāpēc viņ� sodījis tie�i tevi? Piecelies, tu ta�u neesi avs, tu esi cilvēks un tāpēc prasi! Lūk, tas jau tie�i ir cilvēks � dzīvā radība, kas pieceļas un prasa!�

Manols, nokāpis mazliet lejāk, apsēdies un atbalstījis muguru pret akmeni, lasīja līdzpaņemto grāmatu.

Lasīja ... Nē, par maz sacīt � lasīja. Viņ� katru vārdu it kā paņēma no grāmatas lappuses, pacēla aug�up un cie�i cie�i aplūkoja, līdz saplūda ar to kā pavasarī strauti ar jūru. Lasīt � tas viņam bija nopietns, grūts darbs un reizē neaizmirstami, līksmi svētki.

�Kāpēc tu arī nekliedz? ... Lūk, tas jau tie�i ir cilvēks � dzīvā radība, kas pieceļas un prasa! ...�

Manols tagad raugās pāri zilajam līcim, kur tālē kalnu muguras atspie�as pret dūmakaino debesi. Bet �obrīd viņa skatiens sniedzas vēl tālāk ...

�Kāpēc tu arī nekliedz? ...�

Jau kuro reizi Manols aizver grāmatu, vispirms gan iebāzis lapu starpā savu raupjo pirkstu, un atkal un atkal prāto un prāto. Tie�ām dīvaina grāmata! Pie katra vārda it kā nokrīt miglas plīvurs, un pēk�ņi visu ieraugi skaidri un taustāmi, lai gan vēl pirms mirkļa pat iedomāt nevarēji. Tā tik ir grāmata!

Pie cītīgā lasītāja bija pienācis mīlulis teķēns un piebāza savu miklo degunteli apvākojumam, kā gribēdams izlasīt.

� Tu esi tāds pats muļķis, kāds es biju pērn, � sacīja Manols, pievilkdams jērēnu sev klāt. Tas padevīgi piekļāvās, tomēr ar purnu joprojām sniedzās pēc grāmatas.

� Ak, tu arī gribi izlasīt? � Manols turpināja. � Nu labi. Pamēģināsim, varbūt tu nemaz neesi tik glups un es tev daru pāri. Klausies. Tas ir n₍ bet tas � i, k, s .. . Niks Kazandzaks. Tā sauc cilvēku, kas grāmatu sarakstījis. Saprati, jā? Ak tā? Tu gribi zināt arī nosaukumu? Paskaties: Niks Kazandzaks. �Atkal Kristu sit krustā�. Nu, esi apmierināts? � Un viņ� maigi pastūma jēru sānis, lai pats atkal iegrimtu domās.

No kurienes �is Niks Kazandzaks ņēmis vārdus, kas domāti tie�i viņam, Manolam? Pat galveno personu sauc glu�i tāpat kā viņu � Manols, un arī �is otrais Manols kalpo pie saimnieka un gana kalnos avis .. .

Bet grāmatas tēvocis Janaks ir it kā viņu ciematnieks klibais Mihals, kas ierādīja Manolam burtus un iedeva �o sējumu. �Un viss ciematiņ� sapulcējās ap Janaku, pauninieku, kas gāja no ciema uz ciemu pa visu zemi un vienmēr atnesa jaunas vēstis. Un, lai ko viņam vaicātu, viņ� visu zināja, visiem jautājumiem atbildēja.

� Jautājiet, pui�i, jautājiet! � sauca kafejnīciņas īpa�nieks. � Jautājiet, jo rit viņ� atkal dosies projām! Un pasūtiet kafiju.

Apstāju�i tirgoni, visi kā izslāpu�i izvaicāja, mēģinot izzināt, kā pa�am klājas, kas notiek pasaulē, prasīja par di�ajām lielvalstīm, par boļ�evikiem, par karu un zemestrīcēm ...�

Par boļ�evikiem ...

Tas bija Mihals, kas reiz, saticis Manolu uz kalnu takas, apsēdās līdzās un pastāstīja, ka Manola tēvs kara gados bijis partizāns, dzinis no Grieķijas ārā fa�istus, bet vēlāk turpinājis cīnīties pret bagātajiem un netaisnību, kalnos sagūstīts un no�auts... Manola tēvs esot bijis boļ�eviks.

Tā zēns uzzināja, ka tēvs bijis boļ�eviks, un, lūk, arī �eit pieminēts �is vārds. Vai būt boļ�evikam ir labi vai slikti? Kam varētu to pavaicāt? Kam? Ausīs skanēja mātes raudas, un viņas cie�anas atbalsojās dēla sirdī kā smeldzīga dziesma, kurai nav bijis sākuma un nebūs arī beigu. Viņ� bija lepns par tēvu, bet viņu nomāca mātes sāpes un no mazotnes dzirdētais brīdinājums:

�Bīsties dieva!�

Ar dievu biedēja arī ciema mācītājs un visvairāk saimnieks Patriarhess.

� Bīsties dieva! � viņ� mū�am atgādināja. Ja kāda aita klin�ainajās kraujās salauza kāju un bija jānokauj, Patriarhess vienmēr brēca:

� Ja tev, Manol, nav manas mantas �ēl, vismaz bīsties dieva!

�oziem ciematnieks Mihals diezgan paslepus ierādīja Manolam burtus un iedeva grāmatu � tādu ar krāsainiem zīmējumiem un notikumiem no bērnu dzīves. Kalnos viņ� to lasīja un atkal pārlasīja, līdz burti sāka raiti virknēties vārdos, vārdi teikumos un teikumi domās. Tad Mihals iedeva biezu sējumu un sacīja:

� Manol, to sarakstījis liels mūsu tautas rakstnieks. Izlasi � un tu �o to sapratīsi.

Mihalam bija taisnība. Grāmata! Tikai tagad Manols sāka apjaust, ko tas nozīmē. Viņ� ieguvis it kā vēl divas acis � ar pirmajām redz iemīļotos kalnus un zilo jūru, bet ar otrām � daudz tālāk, pat tik tālu, ka Manols sāk glu�i savādāk saredzēt gan sevi, gan tuvākos cilvēkus.

�Kāpēc tu arī nekliedz? ...�

Jā, Manol, kāpēc tu arī nekliedz? Un, jo viņ� vairāk domā, jo aizvien vairāk atceras gadījumus, kad būtu bijis jākliedz, un, jo vairāk atceras, jo bie�āk it kā zvaniņ� ieskanas vārdi:

� Manol, bīsties dieva!

Debess bija kļuvusi dzidrāka un saule pakāpusies krietni augstāk. Akmeņi, kas rīta valgmē bija izmainīju�i krāsu, kļuva gai�āki, un sasilu�ā gaisa vēsmas glāstīja krokotos paugurus. Aitas, saspiedu�ās bariņā, mierīgi gulēja, un neviens netraucēja ganu viņa vientulībā.

Manols prātoja. Atlaidies uz muguras un pagalvī palicis gludenu bazalta akmeni, viņ� raudzījās pasteļkrāsas debesīs un prātoja. Vēl nesen bija skaidrs � māte ticēja dievam, saimnieks Patriarhess pielūdza visvareno, to darīja visi ciematnieki. Vienīgi Mihals smīnēja ... Tāpēc viņu apsaukāja par bezdievi, biedēja ar elles mokām... Bet viņ�, par lielu izbrīnu Manolam, nenobijās, viņ�. tāpat kā kapteinis Furtuns grāmatā, zobojās, ka evaņģēlijs esot brīni�ķīga grāmata, tikai pasakas �Tūksto� un viena nakts� neesot ne par matu sliktākas ... Tātad arī bībele būtu pasaku krājums?

Bīsties dieva!

Tie�i tāpēc Manols tagad guļ, atlaidies aug�pēdus, un raugās debesis, jo nule viņ� uzdūries kādai glu�i neparastai domai kā vēja nests vilnas pi�uks dadzim. Bīsties dieva! Bet kāda dieva? Un viņ� atver grāmatu un, tāpat guļot, vēlreiz pārlasa vietu, kur ciema priek�nieks turks atnācis apciemot mirsto�o kapteini:

�� Ja mūsu Muhameds, � sacīja aga, noslaucīdams ūsas, � ja mūsu Muhameds un jūsu Kristus būtu dzēru�i rakiju¹ un saskandināju�i kā mēs ar tevi, kaptein, tad viņi būtu kļuvu�i labi draugi; necenstos viens otram izdurt acis . .. Ta�u viņi nedzēra un ierāva pasauli slaktiņā .. .�

Muhameds un Kristus. Kristus un Muhameds. Viens � kristīgo dieva dēls, otrs � islama dieva pravietis. Divi dievi, divi pravie�i. No kura dieva baidīties? Kur� būtu īstais, lai no viņa baidītos?!

Mihals nebaidās neviena. Arī �is grieķu rakstnieks Niks Kazandzaks nebaidās. Vai citādi uzdro�inātos rakstīt, ka kapteiņa Furtuna bērēs Janaks gribējis piedalīties kopā ar savu ēzelīti, kam kapteinis novēlējis mie�u mai�eli, bet ciema mācītājs Grigors kategoriski noliedzis:

�� Kā, vai tad viņ� nav dieva radība? � Janaks iebilda.

� Viņam nav nemirstīga dvēsele, � atcirta sa�utu�ais pops Grigors.

� Ja es būtu dievs, � Janaks no�ukstēja, � es arī ēzelī�us ielaistu paradīzē.

� Paradīze nav zirgu stallis, bet dieva nams, � pops uzkliedza un aizdzina viņu.

� Es viņus tomēr ielaistu paradīzē, � Janaks nikni purpināja, vilkdamies bēru gājienam nopakaļ, � es ielaistu tur arī savu Juzupiņu, bet vienu gan prasītu � lai viņ� neiedro�inās piemēslot debesis.�

Manols smaidīja, vienbrīd pat skaļi iesmējās, jo viņu uzjautrināja Janaka prasības savam ēzelītim. Viņ� tā iesmējās, ka tuvāk guļo�ās aitas pavērsa galvas uz sava gana pusi un jautājo�i palūkojās � tām nebija gadījies dzirdēt tik augstu kalnos tik jautrus smieklus.

Smiekli apklusa tikpat pēk�ņi, cik negaidīti bija sāku�ies. Manols nopietni, gandrīz vai izbiedēti aplaida skatienu visapkārt, bet neko draudo�u nemanīja: aug�ā saule spīdēja tikpat gai�i, bet lejā, ieritinājusies kalnu klēpī, ar savu skaistumu apmierināta gozējās jūra, un kalni tajā noskatījās tikpat cēli un atturīgi kā vakar, aizvakar, kā vienmēr, cik vien Manols atceras . . . Vēl brīdi nogaidījis, vai tomēr neatgadīsies kaut kas tāds, kas nosodītu skaļos, nekautros smieklus, viņ� atkal at�ķīra Mihala iedoto grāmatu un iegrima lasī�anā ...

Vēso rītu nomainīja saulainais dienas vidus, gurdo pēcpusdienu � vakara krāsainā atblāzma, līdz ieradās nakts un viss sastinga. Ta�u ausa atkal jauns rīts un atnāca atkal jauna diena, un mū�īgā diennakts maiņa gāja savu nebeidzamo gaitu, liekot gaismai nomainīt tumsu un tumsai � gaismu. Manols rītos piecēlās un strādāja visu dienu kā vienmēr, kā sensenis viņ� to bija pieradis, aprūpējot savu sprogaino ganāmpulku un sagatavojot vairāk nekā pieticīgo maltīti � aitu sieru, ko papildināja no ciemata atnestais sīkstais plācenis. Ta�u katru brīvu brīdi puisis izmantoja lasī�anai, un, izlasījis Mihala iedoto grāmatu vienreiz, vientuļais kalnu gans at�ķīra pirmo lapu otrreiz un, jo vairāk lasīja, jo vairāk saprata, un, jo vairāk saprata, jo vairāk iegrima pārdomās. Da�kārt viņ� izlasīja tikai vienu teikumu un � ilgi ilgi raudzījās tālēs, līdz atrastā doma apauga ar sāpīgām vai uzjautrino�ām atmiņām, līdz teikums aizskanēja pa�os dvēseles dziļumos, līdz pārvērtās visslēptākajās �aubās vai ne�aubīgā pārliecībā. Un, kau�u dienu nomainīja diena un tās visas bija līdzīgas cita

citai kā avota ūdenspiles, kas sūcās no klints, ta�u Manols aizvien skaidrāk juta sevi kādu neatturamu pārvērtību. Sākumā viņu da�viet biedēja izsmējīgie teikumi vai neparastie apgalvojumi, bet, jo vairāk lasīja, jo vairāk aprada, un tagad viņ� glu�i mierīgi pakavējās pie vārdiem, kas vēl nesen gai�ā dienas laikā satrauca un lika bīties, bet naktīs atnāca kā moko�i murgi. Tā vairākas naktis no vietas viņu mocīja Janaks, kas izskatījās glu�i kā viņu ciemata klibais Mihals, bet zem apģērba varēja jaust bil�u grāmatā redzēto sātanu � ar asti un vienu govs kāju. Trok�ņaini ieskrējis būdelē, rēgs skaļi kliedza vārdus, kurus todien Manols vairākas reizes bija pārlasījis:

�Tpī, Manol, bet varbūt nauda un paradīze ir viens un tas pats?�

Arī sapnī Manols bija neganti nobijies un tupēja, sarāvies glu�i maziņ�.

Bet pusmihals, pussātans jau klusāk � kā �auboties, kā izsmejot � turpināja:

�Nevar būt. Nē, nevar būt, jo tad jau � piedod man, kungs! � dievs un velns arī būtu viens un tas pats! Jā, jā, viens un tas pats! Ko? Vai nav dīvaina �ī pasaule? Ļoti dīvaina bū�ana ir �ī pasaule . . . Nevari at�ķirt pat dievu no velna... Ļoti bie�i � piedod man, kungs! � tiem abiem ir viena un tā pati seja! Ha-ha-ha! . . .�

Un rēgs tikpat pēk�ņi pazuda, kā bija ieradies, bet Manols atmodās, nosvīdis glu�i slapj�, un aizturētu elpu ieklausījās nakts dziļajā klusumā. Viņ� ilgi neaizmiga un caur būdas �ķirbaino sienu raudzījās zvaigznēs, kas viegli trīsuļoja un tāpēc �ķita it kā mirk�ķinām viņam, un vientulībā starp nakti, zemi un debesi gans mēģināja izprast pasauli un cilvēkus.

Tagad Manols jau mierīgi izlasa Janaka vārdus par dievu un velnu, tie neliek satrūkties un miegā vairs nemoka. Pēdējā laikā Manola prātu aizņem kaut kas glu�i cits, kaut kas tāds, ko viņ� pats ļoti labi pazīst un zina, bet par ko nebija līdz �im tā pa īstam padomājis. Jau pirmo reizi, aizlasījis grāmatu apmēram līdz vidum, viņ� bija spiests apstāties. Tur kāds jauns, izsalcis un noskran-dis puisis nevaldīja vairs pār sevi un nelaimes piemeklēto, tobrīd tikpat izsalku�o un noskrandu�o ciematnieku klātbūtnē iekliedzās:

�� Tēvoc, atkal tas pats atkārtojas! Mū�am viens un tas pats, lai velns parauj! Vai tu neatceries, ka mūsu ciemā bija bagātie un nabagie, ka mana māte aiz bada nomira, kamēr, ciems peldējās eļļā un vīnā un kaimiņi no krāsnīm vilka svaigu maizi.. . Manai mātei �ī smar�a lika zaudēt samaņu... Tēv, tātad viss atkal būs pa vecam? Mums atkal būs bagātie un nabagie? . . .�

Jo tālāk Manols lasīja, jo aizvien vairāk sajuta, cik netaisni iekārtota pasaule, ka Mihalam simtreiz taisnība, jo viņ� neieredz tādus vīrus kā Manola saimnieku Patriar-hesu un visus citus bagātniekus, kuri arī mirkst eļļā un vīnā . .. Bet viņi, bagātie, savukārt neieredz tādus kā Mi-halu, Manolu un viņa māti, visus citus, kas nekad nav varēju�i paēst tā, lai nesajustu izsalkumu, un nav varēju�i kau�u vienu dienu bezrūpīgi nedomāt, ko ēdīs rīt. Bagātie nīst nabagos tie�i kā grāmatā parādītais mantrausis Lads.

�� Es tev, mīļais aga*, pasacī�u, � no aug�as iespiedzās vecais Lads. � Viņi grib, lai nebūtu bagāto un nabago, bet būtu tikai nabagie, lai nebūtu ne saimnieku, ne kalpu, bet visi būtu kalpi...

� Lai vairāk nebūtu agu un raiju**! � aga iebrēcās. � Lai tātad sabruktu dievi�ķā kārtība? $e tev! � Un, atvēzis roku, viņ� trieca ar plaukstu pa Manola seju. � Atver savas acis un paskaties � vai visi pirksti ir vienādi? Tur tu redzi gan lielus, gan maziņus. Tādus viņus radījis

Aga � kungs, priek�nieks (turciskī).

Raijs � pavalstnieks, kas turas pie kristīgās ticības (/urcj.

dievs. Tādus viņ� radījis ari cilvēkus � vienu lielu, otru maziņu, vienu par agu, otru par raiju. Tādas viņ� radījis arī zivis, tāpēc lielās zivis apēd maziņās. Viņ� radījis jērus un tai pa�ā laikā � vilkus, lai tie ēd jērus. Tāda ir pa�a dieva nolikta kārtība! Un pēk�ņi atnākat jūs, boļ�eviki... Vācieties prom pie visiem velniem!�

Kad Manols bija izlasījis visu grāmatu otrreiz un vēlreiz priecājies kopā ar rakstnieka radītajiem varoņiem, kad tie priecājās, un skumis, kad tie skuma, un, kad viņ� vēlreiz bija salīdzinājis grāmatā aprakstīto ļau�u likteņus ar savu ciematnieku dzīvi un rīcību, vientuļais gans vairākas dienas gāja un darīja savu darbu, it kā nesajuzdams sevi un apkaimi. Viņ� nevarētu pasacīt, ko īsti �ajās dienās domājis un vai kaut ko izdomājis, bet, tāpat kā koks pavasarī sāk nemanāmi sulot, tā viņ� juta sevī briestam vārdus, kurus gribējās kliegt, gribējās izkliegt tik skaļi, lai dzird visa zeme. Un �ie vārdi, kurus viņam tā gribējās pasacīt, bija tie�i tādi īpa�i, kādus grāmatas Manols saka agam, saka tiem, kam pieder bagātība un vara. Sākumā vientuļais kalnu gans pagaro monologu izsacīja tikai domās, tikai pusvārdos. Ta�u kādu rītu, kad tuvākie kalni vēl ietinās tik tikko manāmā miglas plaiksnā, bet tālākie izkusa zilganajā dūmakā, viņ�, pilns apņēmības, piesizdams bumbu-ļaino ozola kūju pret plieniem, uzkāpa pa�ā augstākajā virsotnē un apstājās, it kā nule būtu nokāpis no debesīm un tagad pirmo reizi apskatītu grēcīgo pasauli. Visapkārt viņam pletās pelēcīgie Grieķijas kalni, kuru piekājēs varēja saskatīt olīvkoku birzis, kas bija ar necilvēcīgām pūlēm ieaudzētas akmeņainajā zemē, bet dziļdziļi lejā snaudo�ajā neticami zilajā Salama jūras līcī noskrandu�i zvejnieki meta savus tīklus, sāļā un sviedrainā darbā nopelnīdami tik vien, lai nenomirtu badā, bet arī lai nevarētu dzīvot. �ķita, ka Manols diendienā un gadiem ilgi redzēto ainavu tobrīd ieraudzījis pirmo reizi, un, roku

izstiepis, kā norādot ceļu, tum�i iedegu�ais, staltais pusaudzis iesaucās:

� Bezgode ir �ī pasaule, netaisnīga, no�ēlojama! Labākie cilvēki cie� badu un netaisnību, bet sliktie dzer, ēd un valda � bez ticības, bez kauna, bez mīlestības. Nevar vairs ilgāk valdīt netaisnība! Es izie�u uz ceļiem, nostā�os laukumos, uzkāp�u uz jumtiem un sauk�u: nāciet �urp visi izsalku�ie, visi dzīves pabērni un visi godīgie! Apvienosimies un liksim uzliesmot ugunsgrēkam. � Un te viņ� mazliet sastomījās, jo grāmatas teksts vairs vārdu vārdā nesaskanēja ar to domu, ko viņ� vēlējās pasacīt. Grāmatā bija runa par agām, kungiem un arhimandrītiem, bet Manols rakstnieka tekstu mazliet vienkār�oja un tāpēc sauca: � Apvienosimies un liksim uzliesmot ugunsgrēkam, lai attīrītu zemi no bagātniekiem un ļaunuma! ... � Un tad atkal turpināja kā grāmatā: � Ai, cik stiprs es gribētu būt, tik stiprs, lai visā pasaulē notiktu revolūcija. Gribētu celt kājās visus cilvēkus � baltos, melnos un dzeltenos, lai mēs kļūtu par vienotu, varenu izsalku�o armiju... Cik ilgi mēs būsim vergi?! Cik ilgi vēl padevīgi nolieksim savas galvas?! Uz priek�u! Pārvērtību laiks klāt! Brīvība vai nāve! Ja mūsu tiesības neatdod mums ar labu, mēs tās izkarosim ar spēku! Apvienojieties vienā armijā un ejiet pret tiem, kas aptaukoju�ies un pazaudē-j u�i savu sirdsapziņu ...

Dzirdiet, kalni, un paklausies, jūra! Es esmu boļ�eviks! Boļ�eviks!

Jā, arī vārds �boļ�eviks� bija Niķa Kazandzaka romānā �Atkal Kristu sit krustā�, ta�u Manols pēdējos trijos teikumos vairs neatkārtoja grāmatu, viņ� sacīja, ko pa�am gribējās pasacīt saviem pazīstamajiem, savam ciemam, visai savai zemei.

� Dzirdiet, kalni, un paklausies, jūra! Es ēsmu boļ�eviks! Boļ�eviks!

Jau vairākas nedēļas Ahmedu mocīja doma � kā kļūt par īstu zābaktīrītāju, kam pieder savs koka soliņ� � kastīte, uz kuras kungi var uzlikt spodrināmo kurpi un kurā viņ� glabātu gai�u un tum�u zābakbirsti, da�ādu krāsu ziedes un lupatas. Pagaidām Ahmedam bija tikai applukusi lupatiņa, kuru puisēns cie�i ie�ņaudza saujā un, klaiņojot pa Kairu, vērīgi nopētīja katra pretimnācēja apavus, vai uz tiem nav uzkritis kāds traips jeb pielipu�i mālaini putekļi, jo tad varētu piedāvāt savus pakalpojumus un kaut ko nopelnī!. Stundām ilgi vajadzēja skatīties uz zemi, uz ņirbo�o kāju jūkli, kur basa pēda mijās ar apautu, kur kā asfalts nomelnējusi kāja tipināja līdzās kurpei, kuras purngals atvēries kā �oklis, kam zobu vietā rēgojas visi pieci pirksti. Baskājiem un skrandaiņiem Ahmeda lupata nevarēja palīdzēt. Tāpēc viņ� gandrīz nekā nenopelnīja. Jau tre�o dienu zēns medīja kādu. kam ievajadzētos viņa lupatiņas pieskārienu, ta�u visas pūles un cerības bija veltas. Lai gan pa ietvēm so]oja ari labi apauti ļaudis, tomēr visapkārt �audījās arī pietiekami daudz zābaktīrītāju ar īstiem darba rīkiem, un, kad viņi bariem pieskrēja kādam ārzemju tūristam vai arī veikala īpa�niekam arābam, tad izvēle krita uz īsto darba rīku īpa�niekiem, bet Ahmedam ar viņa necilo flaneļa gabaliņu atlika tikai �ēli noskatīties. Viens otrs pat pazobojās:

� Kas tas par biznesmeni?! Ar pliku lupatu vien nevar atomlaikmetā tīrīt kurpi!

Tāpēc jau vairākas nedēļas Ahmedu mocīja viena vienīga doma � kā iegūt savā īpa�umā kau�u vecu, palietotu zābakbirsti, kura līdz ar to būtu pirmais solis ceļā uz turpmāko. Viņ� brī�iem aizmirsa pat izsalkumu, tik neatlaidīgi domāja un sapņoja par brīdi, kad iznāks uz ielas ar savu soliņu � kastīti un visiem pārējiem zābaktīrītāja instrumentiem.

Glu�i nemanot Ahmeds �odien bija nokļuvis līdz Nīlas krastam un apstājies pretī Hiltona viesnīcai. �eit viņ� nāca arī senāk, kad vecākais brālis vēl bija dzīvs. Ai, cik jauki tad viņam klājās! Mahmuds spodrināja viesnīcas lielās stiklotās sienas un par to dabūja paēst � bagātie ļaudis atstāja uz �ķīvjiem daudz gar�īga ēdiena. Un Mahmuds ne vien pats paēda, bet iznesa arī savam mazajam brālim Ahmedam. Kādi laimīgi brī�i! Viņ� ēda lēni lēni, katru kumosiņu tik ilgi apvalstīdams mutē, līdz tas izkusa, un saldā apmierinātībā vēroja stikloto viesnīcu, Nīlu un tās pretējo krastu, kur, tāpat kā �eit Hiltons, divas citas viesnīcas nomāca visu pārējo; it īpa�i izcēlās tā, kura iedūrās debesīs kā mo�ejas minarets un kurā uzbrauk�ana ar liftu un apsē�anās krēslā vien maksājot jau tik daudz, ka Ahmeds visā savā mū�ā necer to nopelnīt.

Iedomājoties brāļa kādreiz iznestos gardumus � maizes �ķēlītes un nenoskrubinātos kauliņus, mute pieskrēja pilna siekalām. Pēk�ņi tā sagribējās ēst, ka zēns iecirta zobus krastmalas margās, kas �eit, iepretim Hiltonam, atdalīja ielu no upes. Mēle sajuta sāju, pliekanu dzelzs gar�u, un domas kļuva glu�i miglainas. Ēst, ēst, ēst, tas bija vienīgais, ko Ahmeds �obrīd gribēja, un kaut kur pagaisa neatlaidīgā prāto�ana par zābaktīrītāja amatu, un viņa skatiens neredzēja pat upi un sīkos vilnī�us, kuri burzgulēja ap akmeņiem izbūvēto piekrasti un kuros

klun�ojās nobeidzies suns, tik ilgi gulējis ūdenī, ka kļuvis jau dzelteni bālgans ...

Ta�u Ahmeds ātri pieveica vājuma brīdi. Viņ� pagrieza Nīlai muguru un pievērsās Hiltonam. Galu galā tikai palietota zābakbirste un ziedes kārbiņa var paglābt viņu, jo ar lupatu vien nav nekādu izred�u nopelnīt dienā kaut vienu divus piastrus un kaut pa pāris dienām reiz mazliet pieremdināt izsalkumu.

�Bizness,� saka pieaugu�ie. Bizness! Arī Ahmeds zina �ā vārda jēgu, lai gan viņam nav vēl desmit gadu. Bizness! Tas nozīmē � nopelnīt. Vienalga, kur un kā, bet nopelnīt.

Pretim Hiltonam ietve vienviet papla�ināta, un �ajā ielokā izbūvēti soli, kur apsēsties un vērot pilsētas dzīvi, kas Atahrira tilta rajonā nenorimst dienu un nakti. Ieloka vienā stūrī jau sen, cik Ahmeds vien atceras, apmeties ielas sīktirgotājs ar visu savu ģimeni; pats stāv pie nelieliem ratiņiem, bet sieva sē� uz asfalta, muguru atspiedusi pret margām, gar kurām kūņojas viņu bērneļi. Tā viņi nīkuļo augu dienu un tikai vēlu naktīs aiziet kaut kur nomaļāk pārgulēt. Arī �odien sīkpre�nieks atrodas savā vietā un reizi pa reizei raida aizdomīgu skatienu Ah-meda virzienā. Viņ� necie� savā tuvumā sve�iniekus, un Ahmeds bija redzējis, kā spēcīgais vīrs aiztriec no pārdesmit soļu lielā ieloka otru ielas tirgoni, kas gribēja �eit uz laiku piemesties.

Jā_f bizness necie� konkurenci. Arī to Ahmeds jau zina. Stiprākais vienmēr nopelnīs vairāk. Un viltīgākais nopelnīs vairāk. Tāds ir bizness.

No Hiltona viesnīcas, skaļi smiedamies un rokas sadevu�i, iznāca slaids pāris un devās pāri ielai tie�i �urp. Ahmeds jau no tālienes nopētīja nācēju apavus, bet diem�ēl arī tie neprasīja flaneļa pieskar�anos. Abi ārzemnieki apstājās pie margām un skatījās uz upi. Viņi �ķita mazliet iereibu�i, un sieviete gandrīz nepārtraukti smējās.

Jautri cilvēki da�kārt mēdz būt devīgāki. Arī to Ahmeds zināja, tāpēc pamazām virzījās aizvien tuvāk.

Tad vīrietis sāka kaut ko meklēt pa kabatām � vienā, otrā, tre�ā, bet sieviete, plaukstu pastiepusi, neatlaidīgi gaidīja. Meklēto neatradis, viņ� izvilka papīra naudas zīmi un jautājo�i paskatījās visapkārt, līdz skatiens sastapās ar Ahmeda spo�ajām, melnajām acīm.

� Boy! � sve�ais balsī, kas radusi pavēlēt, uzsauca un vēl kaut ko angliski piebilda. Ahmeds nesaprata, bet pieskrējis redzēja, ka ārzemnieks dod papīra naudas gabalu un vairākas reizes atkārto:

� Small change. Small change. Do you understand?

Nē, Ahmeds nesaprata. Viņ� stāvēja un, paņēmis jauno,

vēl nesaburzīto un tāpēc pastīvo papīra banknoti, mulsi raudzījās ārzemnieka sejā, cerēdams tur rast skaidrību. Baltā lēdija tikai smējās. Viņu laikam viss uzjautrināja. Bet misters jau kļuva nepacietīgs un diezgan pikti bakstīja ar pirkstu savā naudā, atkārtojot: � Small change. Small change.

Diez kā viss nokārtotos, ja �ajā brīdī pakalpīgi nepie-steigtos sīktirgotājs, kas no sava ietves ieloka bija pamanījis notiekam kādu darījumu starp ārzemnieku un bas-kājaino arābēnu, kura vienīgais apģērbs � garais krekls bija savalkāts zemes pelēks. Lai labāk veiktos, tirgonis bija ielauzījies angļu mēlē un saprata, ko kungs vēlas, tāpēc nākamajā mirklī mēģināja izraut naudu, kas jau atradās ie�ņaugta zēna mazajā dūrītē:

� Dod! � viņ� pavēlēja. � Kungs grib samainīt sīknaudā! Dod!

Ahmeds nedeva. Sapratis, kas viņam jādara, zēns metās projām uz tuvāko veikalu, ta�u sīktirgotājs neatlaidās.

Nogrābis Ahmedu aiz piedurknes, viņ� sāka puisēnu lamāt un sunīt:

� Tu, paklīdeni, nekā nesaproti. Es tev, suņa galva, apskaidro�u. Dod! Es samainī�u!

Ahmeds nedeva. Viņu vispirms vajadzētu nosist, tikai tad varētu atņemt. Tik cie�i dūrīte pirmo reizi mū�ā turēja tādu milzīgu naudas zīmi. Sīktirgotājs to laikam juta un pēk�ņi, it kā samierinājies ar otra tiepību, glu�i mierīgi paaicināja:

� Nāc pie manis. Samainī�u.

Viņi apstājās pie pre�u apkrautajiem ratejiem. Sīktirgotājs izvilka skārda kārbiņu un sāka skaitīt. Arī Ahmedā satraukums norima, redzot, ka tūliņ varēs izpildīt uzdevumu � samainīt papīra mārciņu sīknaudā un aiznest ārzemniekam, kas netālu stāvēja un sarunājās ar savu dāmu.

� �e, � sīktirgotājs iebēra Ahmeda saujā metāla naudu un paņēma banknoti. � Skrej un aiznes.

Ahmeds sāka pārskaitīt. Viņ� nemācēja ne rakstīt, ne lasīt, bet naudu pazina. Viņ� zināja, ka vienā mārciņā jā-būt simt piastriem, tāpēc sāka pārskaitīt.

Sīktirgotājs atkal uztraucās:

� Skrej un aiznes! Kungs gaida! Tu, suņa dvēsele, domā, ka es neprotu skaitīt?!

Ahmeds skaitīja.

� Zēn, � plecīgais arābs, kam visa ģimene dzīvoja tepat pie upes krastmalas margām uz asfalta, pienāca klāt un satvēra Ahmeda roku. � Zēn, tu beidz skaitīt! Skrej un aiznes! Tikai iegaumē � puspiastru, ja �is prasa, iegalvo par piecnieku!

Ahmeds saprata. Tā parasti mēdza darīt ar iebraucējiem � iestāstīt, ka puspiastrs ir pieci piastri, jo abas monētas bija gau�i līdzīgas un eiropie�iem nepazīstamie

Skaitļi � pilnīgi vienādi. Tātad tirgonis vismaz vienu monētu izdevis nepareizi.

Zēns baidījās.

� Ja nu ārzemnieks pazīst?

Tāpēc neatkāpās un ņēmās cītīgi skaitīt.

Jūtot, ka ķīvē�anās var ieilgt, naudas mijējs satvēra Ahmedu pie rokas un teciņus rāva uz priek�u. Ahmeds vairs nepretojās, un būtu arī velti pretoties stiprākajam.

Lai notiek kas notikdams. Tikai tad, kad tirgonis ņēma no viņa atvērtās plaukstas sīknaudu un pārlika ārzemnieka plaukstā, angliski skaitot līdzi, viņ� vai iezīdās baltā cilvēka acīs, lai pats pirmais jaustu, vai viltība nav atklāta, un mēģinātu bēg�us glābties. Pagaidām viņu �eit noturēja cerība kaut ko nopelnīt.

Tikmēr sīktirgotājs uzsvērti mierīgi un godīgi skaitīja:

� Pieci piastri, desmit, piecpadsmit, divdesmit. ..

Eiropietis, bet varbūt arī amerikānis paņēma naudu un,

satvēris divos pirkstos vienu no monētām, aprauti, vienkār�oti novaicāja:

� Five? ...

� Yes! � sīktirgotājs dedzīgi piekrita.

� ... or half?

� No, no!

Ahmeds saprata, ka ārzemnieks vaicā, vai tas ir piec-piastru gabals, un ka otrs atbild � jā, tas ir piecpiastru gabals. Kad baltais kungs, ko dro�i vien jau bija brīdināju�i vai pat apkrāpu�i, jautājo�i paskatījās lejup, Ahmeds izturēja skatienu un pat pamāja ar galvu:

� Jā, jā. Tas ir piecpiastru gabals.

Protams, sve�ais nesaprata Ahmeda vārdus, bet viņ� noticēja galvas un acu valodai un, uzmetis aprautu well, pievērsās savai dāmai, pasniegdams da�as monētas.

Ahmeds jutās vīlies. Viņ� cerēja, ka vispirms iedos dzeramnaudu, tāpēc nenocietās un atgādināja:

� Bak�i�!

Ārzemnieks, laikam bagāts tūrists, kas atbraucis apskatīt piramīdas, atvēra sauju un ar otras rokas pirkstu parakņājās sīknaudā. Izņēmis vienu, atkal aprauti, vienkār�oti noprasīja:

� Five?

Ahmeds piekrīto�i pamāja ar galvu, lai gan īstenībā tas bija puspiastrs.

Zēns dzeramnaudā saņēma �o nobru�āto vara ripiņu. Viņam aiz�ņaudzās elpa. Piecu piastru vietā saņemt pus-piastru! Tagad atzīties, ka tas ir puspiastrs? Tad atklāsies visa blēdība! Un kā to pasacīt? Sīktirgotājs gan prot angliski, bet tas stāv blakus un klusēdams draudo�i visu novēro, jo viņ� ta�u bija tas, kas piespieda Ahmedu melot.

� Bak�i�! � Ahmeds lūdza vēl.

Bet ārzemnieks pagrieza muguru. Sieviete viņam blakus jautri vid�ināja un smējās, tad pacēla roku ar vīrie�a iedoto sīknaudu un meta � nauda iekrita Nīlā.

Ahmeds zina � daudzi ārzemnieki tā dara. Tie cer vēlreiz atgriezties �eit. Tāpēc viņi met naudu upē.

Bet viņ� nevarēs pat paēst. Par puspiastru nevar paēst. Būtu vismaz viens piastrs.

Ak, ja būtu �ie pieci piastri!

Vai tad nevarētu sākt domāt par vienas palietotas zābaku birstes iegādi?

� Bak�i�! � Ahmeds vēlreiz izdvesa, bet jau klusi, bez cerībām.

Tad virs viņa galvas ierunājās lielais arābs, kur� bija iemainījis nepareizo naudu un kura dēļ Ahmeds zaudēja veselus �etrarpus piastrus, un nepārprotami pavēlēja:

� Pazūdi! Tūliņ pazūdi! Vai tev, suņa aste, nepietiek?

Ahmeds neiedro�inājās iebilst, ka sīktirgotājs iekrāpis savā kabatā vismaz deviņus piastrus, bet viņ�, Ahmeds, dabūja tik maz. Nekas cits neatlika kā paklausīt. Jo bizness necie� godīgumu. Arī to Ahmeds zina. Stiprākais vienmēr nopelnīs vairāk. Un viltīgākais vienmer nopelnīs vairāk.

Arī �odien mazais Ahmeds netika ne soli tuvāk savam sapnim � kļūt par īstu zābaktīrītāju, kam pieder savs koka soliņ� � kastīte, uz kuras kungi var uzlikt spodrināmo kurpi un kurā viņ� glabātu gai�u un tum�u zabak-birsti, da�ādu krāsu ziedes un lupatas.

Te nu viņ� atkal stāv � uz savas dzimtās pilsētiņas stacijas perona, kas pēc vilciena aizie�anas kļuvis glu�i vientuļ�, kā tīrums, no kura pēk�ņi aizspurdzis putnu bars. Stāv un dziļi elpo, un pie kājām nolikts �emodāns, it kā viņ� to nevarētu panest. Ta�u ne tāpēc plecīgais vīrietis apstājies, � Jānis Druvkalējs pārdzīvo savu atgrie�anos, jo to pārdzīvo ikviens, kas pārrodas mājup no tālienes. Viņ� ir saviļņots un tāpēc stāv un raugās visapkārt, lai gan apkārtnē nekas nav izmainījies, � trīs mēne�i prombūtnes ir par maz, lai nevarētu vairs pazīt vietu, kur dzimis un uzaudzis un kuru tikai reizumis pametis kā gājputns, kas alla� tomēr atgrie�as.

�Jā,� viņ� domā, �cilvēks ir laimīgs, kad dodas uz sve�u zemi. Bet vēl laimīgāks, kad atgrie�as dzimtajā zemē. Abas reizes cilvēks ir laimīgs.� Druvkalējs pasmaida: tam nez kāpēc ie�aujas prātā rūpnīcas galvenā konstruktora � nelabojama autotūrisma cienītāja un jokdara Miķeļa Ratiņa vārdi:

�Katrs, kam bijis personīgais �Moskvi�s�, vismaz divreiz bijis laimīgs: pirmoreiz, kad ma�īnu pirka, otrreiz � kad pārdeva ...�

Druvkalējs vēl aizvien smaida � varbūt par nodrāzto aforismu, varbūt par kaut ko glu�i citu, tad noliecas, paceļ �emodānu un lēnā solī dodas uz pilsētiņas pusi.

Mājinieki zina, ka viņ� atgriezīsies. Par to ir pavēstījusi

telegramma no Bukarestes: �Gaidiet mani svētdien.� Tomēr �ārzemnieks� atgriezās dienu ātrāk, un priekam par viņa pārbrauk�anu pievienosies vēl priecīgs pārsteigums par negaidīto iera�anos. Tāpēc stacijā Druvkalēju neviens nesagaidīja. Tas bija pat labāk. Varēja netraucēti izjust savu saviļņojumu, bet tik�anās skūpsti, smaidi un izsaucieni netkur nepazudīs, tie vienīgi no perona pārvietosies daudz piemērotākā vidē.

Druvkalējs gāja un priecājās. Par pelēkajām debesīm, kas gribēja atkal sākt rasināt jau tā mikluma pārpārēm piesūku�os zemi; par dārziem, kuri uzvēdīja trūdo�u lapu smar�u un kuros, gaidot pavasari, stāvēja kaili un sabozu�ies koki; par apaļo akmens bruģi, kas neļāva gaitai kļūt pa�apzinīgai, jo tad varētu paklupt. Nesteidzīgais gājējs priecājās par visu, ko vien saskatīja, lai gan nekas ievērojams nebija saskatāms, tie�i otrādi � viss likās pelēcīgs un lietainajā ziemā it kā noplucis, vecās koka mājiņas �ķita vēl dziļāk iegrimu�as zemē un zedeņu sētas glu�i apsūbēju�as; tomēr viņam tas viss bija mīļ� kā mātes seja, kau�u gadi tur būtu ievilku�i diez cik daudz grumbu. Pienācis upei, kurā tum�ais un saltais ūdens virmoja smagi kā kausēts svins, Druvkalējs atkal apstājās, � viņ� domās salīdzināja �ejieni ar zemi, no kuras atgriezās un kuru nekad neaizmirsīs, jo tur bija redzējis lepnus, sniegotus kalnus un dāsnas ielejas, kas snauda pie to kājām tāltāli lejā, priecājies par Donavas viļņiem un apbrīnojis modernās celtnes, kuras �ķita vieglas un gaisīgas kā rotaļlietas un kurās dzīvojot cilvēks laikam nekad nevar būt saīdzis vai nekrietns. Tā vismaz Druvkalējam �ķita. Un, kaut gan viņ� neprata rumāniski, bet sarunājās krievu, vācu vai fran�u valodā, pietika ar trim mēne�iem, lai Rumānijas Tautas Republika kļūtu par zemi, kur viņ� labprāt dzīvotu, ja nevarētu dzīvot �eit. Tāpēc pārbraucējs apstājās un pats sevī nobrīnījās: �Kā gan pelēkas, lietus

piemirku�as debesis var būt skaistākas par dzidru, saules piemargotu zilgmi? Kā gan vienmuļ� līdzenums var likt iepukstēties sirdij straujāk nekā visaugstākās virsotnes?� Un pats arī atbildēja: �Redzi, tomēr var! Dzimtene var visu!�

Aiz upes līkuma atklājās skats uz viņa rūpnīcas korpusiem, pāri kuriem divi dūmeņi vēla baltu dūmu vērpetes. Un atkal sirdī ieplūda kaut kas silts � vārdos nepasakāms, nesverams un tomēr dārgāks par briljantiem un zeltu.

Tagad Jānis Druvkalējs saprata, cik derīgi pabūt kādu laiciņu sve�umā, lai novērtētu to, kas kļuvis ikdieni�ķs, pierasts un da�brīd pat apnicīgs. Dīvaini, bet �obrīd viņ� visu redzēja it kā pirmo reizi, un, kad pārbraucējs pagriezās uz mājas pusi un tai tuvojās, skatienam nepaslīdēja garām ne izdrupusī ietve, kas prasīja remontu, ne divstāvu koka nameļa sen nekrāsotās ārsienas, pret kurām jo patīkami kontrastēja tālumā redzamās baltās silikātķieģeļu jaunceltnes. Tur viņam ar sievu jau pirms pusgada piedāvāts dzīvoklis, bet viņi vēl joprojām vilcinājās pārcelties; pie vecās astoņdzīvokļu mājas viņiem, tāpat kā pārējiem tās apdzīvotājiem, iedalīts dārziņ� ar trim ābe-lēm un �etrām zemeņu dobēm, kuras Druvkalējs ru�inātu pat tad, ja tajās nekas neaugtu. Kā citam patika mak�ķerē�ana, tā viņam viegls fizisks darbs svaigā gaisā un arī tas, kā koks zaļo, zied, nes augļus un aug lielāks. Trīs ābeles � viņam, sievai un meitiņai. Viņ� gan bija dzirdējis un pāris rei�u pat lasījis, ka tā esot mietpilsonība � noņemties ar savām ābelēm, ta�u Druvkalējs zināja arī to, ka viņa Zeltīte neraus bez atļaujas ābolu no koka, ko nebūs palīdzējusi kopt, un tāpēc, kad izaugs liela, viņas dēļ nevajadzēs celt sētas un algot sargu kolhoza ābeļu dārzam. Tāpēc Druvkalējs vilcinājās izmantot iespēju dzīvot jaunajās mājās � tur nebija dārzu.

Jo tuvāk nācējs mērķim, jo solis kļūst gausāks. Nav jāsteidzas � Ilze darbu beigs ne ātrāk kā pēc kādas stundas un, kamēr paņems Zeltīti no bērnudārza un atnāks, viņ� jau būs paguvis vai pārgaidīties. Dzīvokļa atslēga tam bija līdzi uz Rumāniju � kā mū�īgs atgādinājums atgriezties pie durvīm, kas atveramas tikai ar �o slēdzeni.

Viņ� iegāja, neviena nepamanīts. Uz pirkstgaliem uzkāpa pa koka kāpnēm, kas gan pāris rei�u tā kā gribēja ievaidēties, uzmanīgi atslēdza durvis, un � viens vienīgs solis pāri slieksnim, � un viņ� apstājās savā virtuvē. Te viss bija tikpat spodrs un savā vietā nolikts, kā vienmēr, un varbūt tāpēc, ka nekas �eit nebija izmainījies, Druv-kalējam pēk�ņi �ķita � nekur nav būts un pagāju�as nevis deviņdesmit dienas, bet tikai viena.

Dzīvoklī valdīja klusums, un pārbraucējs it kā bijās to iztraucēt vai varbūt arī gribēja dzirdēt, kas �eit runāts un darīts, un tāpēc nepakustējās. Bet dzīvoklis bija iemidzis mājīgā mierā, vienīgi no kāpņu gaiteņa pāris rei�u ieskanējās klusināti, nemākulīgi klavieru taustiņu piesitieni, it kā tur niekotos bērns.

�Vecā Klusiņiete bungo,� Druvkalējs nodomāja par kaimiņieni, kuras dzīvoklis bija tie�i pretī. ��odien sestdiena, un tad jau viņa nedrīkst ne pirkstiņa pakustināt... Klimst pa māju ...�

Viņ� sāka rosīties. īstais vedums gan vēl atradās dzelzceļa bagā�as vagonā, jo rumāņu biedri bija pārāk devīgi par viņa palīdzību, ievie�ot ra�o�anā tā saucamo �Rīgas metodi�, tāpēc ne�ūs atnest paprāvos �emodānus nevarēja un viņ� atnāca tikai ar �o nelielo nesamo. Toties tajā salikts tie�i tas, kas vajadzīgs pirmajam vakaram, lai iepriecinātu sievu un Zeltīti.

�aketi nometis, Druvkalējs izsaiņoja davanas. Aizritēja priecīga satraukuma pilnas minūtes, līdz virtuves klusumā

Druvkalēja dzirdi pēk�ņi skāra pazīstama balss � �ķita, ka aiz durvīm �alo Zeltīte.

Vai viņas jau nāktu?

Neviens pats nenāca, tomēr bērna balstiņa atkal ieskanējās.

Druvkalējs piesardzīgi pavēra gaiteņa durvis un pabāza galvu. Tagad varēja skaidri dzirdēt, ka sīkā balstiņa skanēja Klusiņu dzīvoklī.

�Vai pie viņām būtu ciemiņi?� Druvkalējs prātoja, jo sāka �aubīties, vai bērni�ķīgie prieka izsaucieni pieder Zeltītei; viņam pat Rumānijā �ad un tad, padzirdot bērnu balsis, bija licies � klau, tur ta�u smejas Zeltīte!

Druvkalēji ar Klusiņām nesagājās, kaut arī bija tuvākie kaimiņi un vecās Klusiņietes meita strādāja par ārsti tajā pa�ā slimnīcā, kur viņa sieva Ilze. Starp abām ģimenēm bija nostājusies tā atturības .siena, kam pāri sadoties rokās nav iespējams, � tad jau drīzāk var samierināt tos, kas sanaidoju�ies. Viņi sanaidoju�ies nav, bet savstarpējās attiecībās ievēro glu�i kā nepārkāpjamu nolīguma punktu, kas ārēji ļauj cilvēkiem būt ļoti pieklājīgiem, bet iek�ēji sadala divās pretējās pasaulēs, kuras runā divās da�ādās valodās un tāpēc nekādi nevar saprasties.

Klusiņas � māte un meita � bija adventistes.

Druvkalēji turpretim neticēja ne dievam, ne velnam, ta�u aiz ārējās pieklājības lika Klusiņām mieru.

� Ticības brīvība, � Druvkalējs pajokoja, un tas arī bija viss, jo viņ� jau no bērnības bija pieradis pie Klusiņu dievticības. Tā pieradis, ka sen to vairs neievēroja.

Un tikai tagad, pabijis trīs mēne�us sve�umā, viņ� iedomājās, cik tas dīvaini � dzīvot blakus un tomēr neievērot, neredzēt, it kā visus �os gadus būtu stāvējis aiz augsta dēju �oga, bet tagad pēc atgrie�anās �ogs pēk�ņi nozudis un viņ� redz � aiz tā līkņā divas savādas sievietes, tik

savādas, ka viņ� nekad tām neuzticētu audzināt savu bērnu.

Druvkalējs jau gribēja aizvērt durvis, kad atkal ieskanējās sīkā un pazīstamā balss, kas veselu gada ceturksni bija dzīvojusi, trizujojusi viņā kā sidraba zvaniņ�.

Pārbraucējs apņēmīgi devās uz priek�u un pieklauvēja. Kad durvis atvērās, Druvkalējs ieraudzīja veco Klusiņieti un aiz tās � mazliet tādu kā izbiju�os � savu Zeltīti.

� Jūs? � sirmā sieviete gandrīz kā ievaidējās.

� Labdien! Esmu klāt.

� Jūs gaidīja tikai rīt...

� Tēt, � mazā beidzot aptvēra, ka tas ir viņas tēvs � lielais, labais tētis, un metās uz priek�u, kri�us iekrītot spēcīgajās rokās, kas tūliņ kā ar lidma�īnas spārniem pacēla mīluli aug�up un piekļāva savam vaigam; divas sīkas rociņas savukārt apskāva vīrie�a kaklu un turēja ne mazāk cie�i.

� Tēt!

� Zeltīt!

Kāds 9pēks abus varētu �ķirt?

� Jūsu sieva �odien samainījās de�ūrām ar manu meitu, � vecā Klusiņiete sacīja, brīdi pavērojusi atkalredzē�anās prieku.

Tas, kam �ie vārdi bija domāti, laikam nekā nedzirdēja, jo mazie pirkstiņi, kas bu�ināja viņa matus, un divas apaļas, mirdzo�as acis aizsedza visu pasauli.

� Tēt, ko tu man atvedi?

� Ko tu visvairāk gaidīji � tēti vai dāvanu?

� Tēti! � Tomēr pēc pāris sekundēm sekoja piebilde:

� Un arī dāvanu!

Mazais vaidziņ� atkal piekļāvās lielajam.

Druvkalējs bija tik laimīgi kā nekad.

Tad viņ� attapās un ievaicājās:

� Kāpēc tu neesi bērnudārzā?

*� Tur sākusies gripas epidēmija, � Klusiņiete paskaidroja Zeltītes vietā.

� Tēt, es mācos spēlēt klavieres! � ari Zeltītei bija jaunumi.

� Jā, � Klusiņiete apstiprināja, � mana meita apgalvo, ka mazajai ir muzikāla dzirde.

� Tā? � Druvkalējs nezināja, ko sacīt, jo aizvien vēl izbaudīja laimi turēt pie krūtīm �o mazo būtni.

� Tēt, iesim istabā!

Druvkalējs sakustējās.

� Paldies par pieskatī�anu, � viņ� pievērsās kaimiņienei. � Nu jau pa�i tiksim galā.

� Nav par ko pateikties, nav par ko, � Klusiņiete atbildēja. � Klavieres mēs tik un tā neizmantojam. Lai jau Zeltīte ienāk un pamācās.

� Pateicos.

Beidzot viņi ir atkal kopā divi vien savā dzīvoklī. Lielais vīrietis glu�i kā tāds zēns bēg no virtuves uz istabu, apkārt galdam, bet Zeltīte, skaļi smiedamās, mēģina noķert. Tā tas turpinās labu brīdi. Kad beidzot lielais bēdzējs noķerts, izrādās, ka tam rokās paprāvs sainītis, kas nu nokļūst Zeltītes rokās. Tas nu ir ļoti nopietns brīdis � atsaiņo�ana un gaidu pilnais satraukums, un, kad beidzot kārbas vāks atveras, Zeltīte tīri vai pamirst � tur guļ tāda lelle, ka pat vārdu trūkst: liela, gandrīz tik liela kā viņa pati un glu�i kā dzīva. Kad tētis parāda, cik �ķelmīgi tā prot grozīt acis un pat pasacīt �mam�, Zeltītes apbrīna vairs nav izsakāma zemes mērogos. Kaut ko tādu atvest var tikai viņas tētis.

Tēvs ar meitu bija tā aizrāvu�ies, ka tre�o ģimenes locekli pamanīja tikai tad, kad tas jau stāvēja virtuves vidū.

� Druvalesku! Tu jau mājā? � un abi lielie diezgan pailgi piemirsa mazo, kas platām acīm nolūkojās savos vecākos un pacietīgi gaidīja, kad varēs māmiņai parādīt brīnumaino lelli.

� Druvalesku! � Ilze tagad dēvēja vīru tai vārdā, kādā viņu sauca rumāņu biedri, kas nekādi nevarēja izrunāt jocīgo �Druvkalējs� un tāpēc to pārveidoja pa savai gaumei. Bie�i, gandrīz ik pārdienas Jānis Druvkalējs bija sūtījis vēstules savai ģimenei, tā ka Ilze jau daudz ko zināja, kā vīram veicies ārzemju komandējumā.

Kad pirmais atkalredzes satraukums bija pierimis, Ilze steidzās klāt galdu.

� Zinājusi tevi pārbraucam, nebūtu mainījusies ar Klusinu de�ūrām, � sieva sacīja.

� Vai viņa joprojām sestdienās nestrādā? � Druvkalējs atsaucās no virtuves, kur uzmanīja kafijas katliņu.

� Joprojām. Mums, citiem dakteriem, tas ir izdevīgi. Nav nekad jāde�urē svētdienās. Katrā slimnīcā varēja būt pa kādam septītās dienas adventistam, � Ilze pazobojās. Arī slimnīcā bija pieradu�i, ka viena no ārstēm, laba speciāliste un visādi iejūtīgs cilvēks, sastāv septītās dienas adventistu draudzē un sestdienās vienmēr izmainījās de�ūrām. Kad Ilze apprecējās ar Druvkalēju un pārnāca �eit dzīvot, viņa sākumā nevarēja samierināties, ka izglītota sieviete � ārste tic dieva esamībai un aizkapa dzīves māņiem, tāpēc vairākas reizes mēģināja ar savu kaimiņieni un darba kolēģi par to runāt.

� Vēl varētu saprast jūsu māti, vecu cilvēku, � Ilze bija sacījusi, � bet jūs ta�u esat zinātnes pārstāve.

� Tādēļ jo vairāk ticu visas pasaules dievi�ķai izcelsmei, � sekojusi atbilde.

Sākumā jaunā Klusiņa labprāt ielaidās sarunās par ieliģiskiem jautājumiem, bet, redzēdama, ka Druvkalēja ir nelokāma materiāliste, sāka no �ādiem tematiem izvairīties un runāja tikai par darbu vai sadzīves sīkumiem. Klusiņas neuzbāzās ar saviem uzskatiem �o uzskatu

nepiekritējiem un vadījās no principa, ka baznīcai jābūt atdalītai no valsts, un �dod dievam, kas dievam pienākas, un valdniekam � kas valdniekam pienākas�. Druvkalēja pat bija iepazinusies ar adventistu mācību, lai varētu la-bak oponēt, un zināja, ka septītās dienas adventisti at�ķirībā no pirmās dienas adventistiem nemēģina pareģot konkrētu Kristus atnāk�anas laika, ka tie ietur veselīgu dzīves veidu, atturas no alkohola, nikotīna, daudzi nelieto arī galu, ka tie atmetu�i mācību par mū�īgām elles ugunīm un kristī tikai pieaugu�os, jo bībelē sacīts: �Kas tic un top kristīts, tas taps svēts, bet, kas netic un top kristīts, tas taps pazudināts.� Tā kā zīdainis vēl nevar ticēt, tad visas pārējās ticības, kā adventisti apgalvo, cilvēkus pazudinot ... Pavērojot Klusiņas tuvāk, Ilze vienīgi nesaprata, kā viņas izpilda vienu no adventistu galvenajiem bau�ļiem � aktīvi propagandēt savas idejas, jo Druvka-lējai �ķita un viņa bija pat pārliecināta, ka māte un meita nevienam savu ticību neuzspie�, bet tie�i otrādi � slēpj no citiem. Par to viņa pārliecinājās, kad kopā ar Klu-siņu bija komandējumā uz kursiem Ļeņingradā. Klusiņa tur sestdienās vienmēr �saslima�, un, kad abas ārstes atgriezās mājup, vilcienā viņa pēk�ņi izsacīja Ilzei pateicību:

� Paldies jums!

*� Par ko? � Ilze nesaprata.

� Ka neizstāstījāt citiem un nezobojāties, kad sestdienās neierados.

Ilze nosarka un tikai nosacīja:

� Neviens to neievēroja.

Tāpēc Ilze Druvkalēja dzīvoja pārliecībā, ka abas Klusiņas ir tikpat nekaitīgas, cik nekaitīgas ir divas vientuļas smilgas ziedo�ā augļu dārzā, kurām tā vien jābīstas, lai nepamana un neizrauj.

� Man diez kā nepatīk, ka Zeltīte visu dienu uzturas

pie viņām, � Ilzi no domām par kaimiņienēm iztraucēja

vīra balss. Viņ� runāja krieviski, lai bērns nesaprastu.

� Es jau nelaidu. Ta�u bērnudārzu slēdza ... Tas notika tik piepe�i. Pirmajā dienā palūdzu Klusiņieti pieskatīt, gribēju sarunāt kādu no mūsu kopējām, bet tad viņa pati piedāvāja � lai atstājot, kamēr varē�ot atkal laist bērnudārzā ...

� Tagad jau pa abiem kaut ko izgudrosim.

� Jā, � Ilze piekrita. � Lai gan nekā ļauna jau tur nav. Viņas ir godīgi cilvēki.

� Godīgi gan. Bet ar pame�ģītām smadzenēm. Atom-laikmets un dievs. Tā tomēr ir psihopātija. Garīga slimība vai blēdī�anās.

Galds bija klāts, un uz tā mijās mūsu pa�u novados audzētais ar saulainās Rumānijas kārumiem. Visvairāk runāt vajadzēja pa�am pārbraucējam � gan Ilze, gan ari Zeltite gribēja uzzināt, kā tur bijis, ko tētis darījis, kurp braucis, ar ko iepazinies, kā sarunājies. Un laiku pa laikam sekoja tāds vai vismaz tamlīdzīgs jautājums:

� Tēt, vai tu par mani domāji?

� Jā, Zeltīt, domāju, � un Druvkalējs noskūpsta meitas pierīti.

� Druvalesku, vai rumānietes ir skaistas? � to jautā sieva.

� Skaistas gan. Pat sasodīti skaistas. Ja nebūtu tevis, es pat sacītu � visskaistākās, � un tagad seko skūpsts uz otru pusi, tikai �oreiz tie�i uz lūpām.

Tad viņ� stāsta par Bukaresti un par tās lielisko arhitektūru, par Maghen bulvāri, kur viņ� dzīvojis, un par braucienu uz Karpatu kalniem, uz Sinaju, kur pavadījis trīs atpūtas dienas, ko viņ� nekad neaizmirsīs.

Ko stāstīt vēl būtu daudz, bet Zeltīte, gan izklausījusies tēvā, gan izrotaļājusies ar lelli, vairs nevar taisni nosēdēt, jo plakstiņi pa�i vērtin veras ciet.

Pieaugu�ie steidzas noguldīt bērnu.

�ovakar blakus uz gultiņas malas jānosē�as tētim un jānoglāsta galviņa. Māmiņa tikmēr nokopj galdu un sakārto virtuvi.

� Tu vairs nebrauksi prom? � divas actiņas bezgala lielā uzticībā raugās tēvā.

� Nē, Zeltīt. Vairs nebrauk�u.

� Tu man nopirksi ragutiņas? � Pieci gadi ir tie�i tas vecums, kad ragutiņas �ķiet visjaukākais satiksmes līdzeklis.

� Vēl jau nav sniega. Nopirk�u, kad uzsnigs sniedziņ�, kad zeme un upe sasals.

� Zeme sasals?

� Jā, kad iestāsies aukstums, � tēvs skaidro.

� Vai zeme cieti sasals?

� Cieti gan. Tā kļūs cieta kā akmens.

� Tik cieta? � mazā it kā kaut ko nesaprot. � Kā tad vēj� to nopūtis?

� Kāds vēj�? Kas tad �im jānopū�? � nu savukārt tēvs nesaprot.

� Smiltis jānopū�, kad Kristus nāks. Pūtīs tāds vēj�, ka visi no kapiņiem celsies aug�ā. Arī vecmāmiņa piecelsies.

� Kas tev tādas muļķības sastāstījis?! � Druvkalējs juta sevī izskrienam tādu kā karstu strāvu un vaicāja nevis tāpēc, ka nezinātu avotu, no kurienes bērns �izglītojies�, bet vienkār�i tāpēc, ka nevarēja nepavaicāt.

� Tas, tēt, nav muļķības, � mazā nopietni skaidroja. � Klusiņmāte stāstīja. Viņai ir dārga grāmata. Tajā tas rakstīts.

� Ilze! Ilze! Vai tu mazliet nepanāktu? � Druvkalējs pavērsa galvu uz virtuves pusi. � Zeltīte tev grib ko pasacīt.

Sieva pārtrauca �ķindināt traukus un pienāca klāt.

� Ko tu vēlējies, Zeltīt?

� Pastardienā, māmiņ, būs liels vēj�. Tik stipri pūtis, ka visi no kapiņiem uzcelsies. Ari vecmāmiņa.

� Ak �ausmas! � Ilze ievaidējās.

� Klusiņmāte tā sacīja. Viņai uz galda stāv grāmata ar zelta krustu. Tajā tā rakstīts. Paklausīgie bērni arī cel�oties visi aug�ā. Vispirms tie, kas mācē�ot spēlēt klavieres. Tos dieviņ� vairāk mīlējot. ..

Klusums laikam pārāk ieilga, jo pat Zeltīte to ievēroja.

� Kāpēc tu, māmiņ, nerunā? Tev ta�u patīk, ka es spēlēju klavieres? Rīt man Klusiņtante atkal pamācīs^..

� Guli, � viņ� sacīja. � Tagad guli. Un par to vēju netici, tās ir blēņas. Tā ir galīgi nepareiza grāmata. Kā tad vēj� var pakustināt slapju, piemirku�u zemi, ja pat ar lāpstu tu nevari to pacilāt? Zeme ta�u ir smaga, bet vēj�� viegls. Vai tā nav?

� Jā.

� Nu redzi! Bet tagad gan taisi actiņas ciet. Rit sadomāsim kaut ko labi jautru. Ar labu nakti!

� Ar labu nakti!

Druvkalējs nodzēsa lielo gaismu, un viņi abi ar Ilzi izgāja virtuvē, nozīmīgi saskatījās un apsēdās pie maza galdiņa. Kādu bridi vīrs un sieva nesacīja ne vārda, jo trieciens nāca tādā brīdī, kad to vismazāk gaidīja, tāpēc tas samulsināja, un vajadzēja laika, lai varētu attapties. Atklājums viņiem tie�ām bija negaidīts, glu�i kā eļļas piliens zem dzidra ūdens, kad tas .pēk�ņi uzpeld virspusē un, krāsaini zaigodams, izplūst, piesārņodams dzidrā avota spogulgludo līmeni.

�Mums jau atrisinājums vienkār�s,� Druvkalējs sevi domāja, �jāpārceļas uz jauno dzīvokli, un būsim no �im sektantēm prom.�

Ta�u viņ� saprata arī to, ka tas nebūs īstais glābiņ�. Sektanti var iemitināties arī jaunā mājā, tāpat kā jaunā mājā var iemesties ķirmji, kas saēd pat vislabāko koku. Un tas ir visbīstamāk � ļaut saēst jaunu koku; vecs savu uzdevumu jau izpildījis, un to var aizmest, bet jaunam viss vēl priek�ā, tam jābūt neskartam un izturīgam, tas nedrīkst lūzt nelaikā, saskāries ar pirmajām grūtībām ...

Ilze Druvkalēja savukārt domāja par sestdienu... Par to atstrādāto sestdienu, lai svētdiena būtu brīva.

Kā uzminējis sievas domas, Druvkalējs domīgi nosacīja: � Vispirms ir sestdiena. Tas mums, Il�uk, jāievēro. Vispirms ir sestdiena, un tikai tai seko svētdiena. Mūsu atpūtas diena. Tagad, �ķiet, mēs to vairs nepiemirsīsim, � un viņ� paņēma sievas roku savējā ...

Viņi trīs mēne�us nebija tiku�ies.

Pagājusi pirmā diena un pirmā nakts, un tuvojās tikai otrās dienas novakars, bet Haralds Kalniņ� jau bija pilnīgi iejuties civilizētā me�oņa lomā. Pēc vairākiem gadiem viņ� atkal varēja kailām kājām skrieit pa upes smil�ainajām sērēm, lēkāt un klaigāt vai iegulties piepū�amajā gumijas laivā, pārlikt pēdas pāri malai, lai papē�i mērktos ūdenī, un ļaut straumei kā nenogurdināmam un padevīgam kamielim nest laisko snaudu-ļotāju lejup. Odens burzgulēja un urdzēja kā dzīvs, un Haraldam da�brīd �ķita, ka zilais draugs grib vēstīt sensenu noslēpumu, grib atklāt kaut ko jaunu un nezināmu... Braucējs klausījās nebeidzamajā �aloņā, vēroja debess neapnicīgo zilumu, kurā savas mākoņu abstrakcijas zīmēja meistars vēj�, tvarstīja ar rokām zaru lokanos pirkstus, kad tie slīdēja pāri galvai, un � nedomāja ... Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Haralds Kalniņ� atbrīvojās no domu saspringuma. Viņa prātojumi �obrīd nesniedzās tālāk par tādām vienkār�ām atziņām kā, piemēram: �Cik velni�ķīgi laba tomēr ir tāda upe,� � vai: �Vēl nesen dzeltenas pastalas ganiņam bija laime, bet cilvēki sapņoja par kurpēm: Man tagad laime � iet basām kājām pa rasotu pļavu un iemērkt pēdas upē ...�

Otru ceļabiedru � ari tā pa�a institūta zinātnisko līdzstrādnieku � negaidīti komandēja uz Urāliem, un Haraldam cits nekas neatlika kā doties atpūtas braucienā vienam.

Viņ� to neno�ēlo. Jau pirmās divdesmit �etras stundas iztīrīja smadzenēs nogurumu, un �obrīd viņam bija tāda sajūta kā jaunam putnam, kad tas beidzot pacēlies augstu stpārnos un tālu lejā ple�as me�i, ezeri un pjavas...

Vakarā ēnas kļuva aizvien garākas un uzmācīgākas, ūdens nokrāsojās melns, un kārklu paceres raudzījās pretī kā tum�as alas.

Pamanījis upes nākamajā līkumā uz kraujas iekurtu ugunskuru, Haralds Kalniņ� nolēma, ka vajadzētu apstāties naktsguļai turpat, ja vien viņu sagaidīs viesmīlīgi, nevis ar atklātu nepatiku vai neslēptu vienaldzību.

Gumijas laiva klusi piekļāvās krantij, braucējs izkāpa, pavilka to pussoli uz aug�u, lai straume neaiznes, un pa kraujo, pavasara palu izgrauzto krastu rāpās pretī blāvajai dūmu strūkliņai, kas viegli izstīdza tumsto�ās debesīs. Kad atbraucēja galva sasniedza aug�ējo malu un skatu vairs neaizsedza pelēcīgo smil�u un nobruku�o velēnu siena, pretī no otras puses ugunskuram tuvojās divas sievietes. Arī viņas pamanīja sve�inieku un nogaido�i apstājās.

� Vai tur ir tikai galva vai viss cilvēks? � viena no viņām uzsauca.

� Tūliņ redzēsit! � Haralds atsaucās un, asprātīgi izsacītā jautājuma iedro�ināts, uzrausās uz pļavas.

Abas sievietes lēnām nāca tuvāk.

� Rau, cilvēks gan! � to konstatēja otrā.

� Slaists, ne cilvēks! Vizinās pa Gauju, pat kājām iet nevī�o, � pirmītējā asprātīgā vaicātāja par �galvu vai cilvēku� neslēpa savu attieksmi pret nelūgto viesi. Ta�u Haraldam �ķita, ka tas sacīts bez ļaunuma, ar tādu kā labsirdīgu zobgalību.

� Arī ugunskura kurinā�ana Gaujas malā nav darbs, � viņ� atmēļoja. � Tātad starp mums rodams kaut kas vienojo�s . . . Ta�u uzbāzties negribu, ļau�u manam �Kon-Tiki� traukties tālāk . . .

� �Kon-Tiki� ... � tā pati gra�īgā ironiski novilka, paskatoties uz Haralda piepū�amo gumijas laivu. � Vietējie indiāņi par jūsu braucamrīku un jums pa�u izsakās daudz prozaiskāk � �atkal brauc viens ķēms govs kuņģī� . . .

� �Govs kuņģī�, � Haralds, it kā dziļi apbēdināts, atkārtoja. � Skan kaut kā gau�ām neglīti, es sacītu neestētiski ...

� Re, cik smalks! Vizināties bez darba nav neglīti?

� Ja jūs man atļautu uz sava ugunskura uzvārīt tēju, es ...

� Vispirms iepazīsimies.

� Lai notiek! Ķīmiķis Haralds Kalniņ�, � viņ� nora-portēja kā karavīrs. � Varbūt uznest pasi?

� Iztiksim.

� Un jūs?

� Mēs? Mēs esam ciema meitenes! � atbildēja jaunākā, mutīgākā, un abas draiski iesmējās.

Vecākajai varēja būt gadu trīsdesmit, ģērbusies tā bija tum�os svārkos un blūzē, ap galvu balts lakatiņ�, un runājot viņa mazliet lauza patskaņus, kā to var dzirdēt izloksnēs ap Lejasciemu.

�Vietējā,� Haralds nodomāja. Turpretī par jaunāko to nevarētu apgalvot. Vispirms jau mati. .. Pagari, vēl neizsusēju�i � jo sievi�ķīgā krā�ņuma ipa�niece pirms neilga brī�a laikam peldējusies, � tie krita uz pleciem taisni un iestīvināti kā moderna modes �urnāla manekenei. Puķotā kleita, uzvilkta uz kailas, vēl mazliet miklas miesas, cie�i jo cie�i piegūla augumam un ļāva uztvert formu telpisko daiļumu it kā Venerai, kas ļāvusi tērpam noslīdēt pie savām kājām. Viņa izskatījās dabiska, svaiga un vitalitātes pārpilna kā upe pavasar*, kā pļava pirms pļaujas, kā lapotnīgs me�s.

� Tad nu.,. � Haralds saminstījās, sākdams pēk�ņi �aubīties, vai tomēr labāk nedoties tālāk, jo kas zina, ko abas sievietes domā par negaidīto ciemiņu, un bez tam � drīz vien iebuk�ķināsies motocikls un atvedīs divus staltus jaunekļus ... Par to �aubu nav. Koks neaug bez saknēm un cilvēks � bez mīlestības.

� Tad nu ... � viņ� atkārtoja.

� Ko tad nu ... Kur jūsu otrs ceļabiedrs?

� Esmu viens.

� Jauki. Laikam vientulība lika sailgoties pēc sabiedrības?

� Apmēram.

� Būsit mūsu viesis! � jautājums bija izlemts.

Kā apstiprinādama gados vecākā sacīja:

� Es atnesī�u katliņu.

Tātad � jāpaliek!

Haralds nolēca no kraujas, uznesa vispirms mugursomu un segu, pēc tam uzvilka laivu.

Stāvētāja tikmēr apvaicājās, vai viņ� jau ilgi ceļojot, no kuras vietas sācis braucienu, cik tālu dosies.

No siena �ķūnī�a, kas melnēja pļavas vidū, atskanēja katliņa nesējas balss.

� Gudruna!

� Jā!

� Vai neuzvārīsim piena zupu?

Vaicātā paskatījās Haraldā.

� Jūs ēstu?

� Vai tuvumā atrodas kādas mājas, kur var dabūt pienu? Ir jau diezgan vēls ...

� Par pienu neraizējieties, � un tad skaļi uzsauca Ilgai: � Jā! Uzvārīsim!

Viņa piemeta ugunskuram izkaltu�u �akārni.

� _ Tātad jūs sauc par Gudrunu, � Haralds skaļi seci

nāja.

� Jā.

� Cīņas burvība ...

� Kā jūs teicāt? ...

� Jūsu vārds cēlies no senaug�vācu valodas, tas ir saliktenis no diviem vārdiem � ciņa un burvība. Cīņas burvība . . .

� Jūs vienmēr varat sniegt tik izsmeļo�us paskaidrojumus? � viņa pārtrauca darbo�anos ar uguni.

� Nē. Ari manu māsu sauc par Gudrunu ...

� Viss saprotams. Gandrīz jau nodomāju, ka jūs esat dzīva enciklopēdija.

Atgriezās otra sieviete, nesot katliņu, piena kanniņu un produktu kurvīti.

Pļavā starp upi un me�u migla sāka aust savu bālganā neilona �ķidrautu. Tas palika karājamies kādu metru virs zemes un tāpēc �ķita viegls un gaisīgs kā pieneņu pūka; ja apsēdās, varēja redzēt egļu tum�o sienu, bet vajadzēja tikai piecelties � un miglainas strēles ietina visu apkārtni. �ķita, kaut kur tālu liesmo milzu ugunsgrēks, kura atblāzma iekrāso debesis rietumos violeti oran�as, bet dumus gaisa strāvojumi atnesu�i �urp, un tie paspēju�i atdzist, pirms nogūlu�ies Gaujas senlejā.

Haralds apsēdās un noraudzījās, kā abas sievietes prasmīgi rosās vakariņu rituālā ap katliņu un produktiem. Viņas bija noraidīju�as ceļotāja piedāvāto palīdzību.

Jo vairāk satumsa, jo ugunskura liesmu mēles kļuva gai�ākas. Tās vijīgi locījās un viļņoja kā zaļās, glumīgās ūdenszāles upes aizstraumēs, laizīja katliņu un sniedzās pēc paresnās alk�ņa bozes, kuras garenais plecs turēja apmelnēju�o alumīnija trauku.

Sievie�u kustības un apveidi ugunskura �audīgajā atblāzmā ieguva dīvainu neparastumu, mazliet pat baismī-gumu, un Haraldam ienāca prātā seni gadsimti, kad varbūt viņu priek�teces noguru�ajiem medniekiem tie�i tapat sagatavoja gūto medījumu. Par ko toreiz domāja �ie ļaudis? Par ko sprieda? Kas viņus saviļņoja un aizrāva? . . .

Haralds aizgāja vēl pēc kurināmā, un, kad viņ� atgriezās, zupa bija gatava. Atvākojis zivju konservu kārbu un sagriezis trīs vienādos gabalos savu Rīgas baltmaizes kukuli, viņ� ķērās pie karotes. Gar�oja lieliski � mazliet pēc dūmiem un senatnes.

� Es tomēr gribētu zināt, ko jūs abas �eit darāt! � Haralds sacīja, kad maltīte tuvojās nobeigumam.

� To pa�u ko jūs � izbaudām dabu! �- Gudruna pasteidzās atbildēt. � Vai ne, Ilga?

Par Ilgu uzrunātā iespurcās; viņa vispār smējās bie�i, bet nekad neļāva smiekliem izskanēt � tikko tie nokļuva uz lūpām, viņa tos strauji aprāva un iespurdzās kā iztraucēta irbe, kad tā iz�aujas aug�up gandrīz no kājapak�as. Laucinieciskais kautrīgums laikam neļāva skaļi smieties, bet ari nesmieties viņa nevarēja.

� Neticu, � Haralds Kalniņ� noraido�i pagrozīja galvu.

Netālu aiz krūmāja reizumis iemāvās govis.

�Varbūt viņas ir slaucējas? Varbūt tepat vēl gubo kādu siena pļavu? Vai me�ā vāc sveķus? ...�

� Gudruna, es ie�u gulēt. Tu paliksi?

� Drīz ie�u ... Ej vien ...

Ilga vilcinājās, it kā vēl kaut kas būtu neskaidrs.

� Kur jūs gulēsit? � Gudruna vaicāja.

� Tepat.

� Uz zemes?

� Jā.

� Ilga, varbūt atļaut viņam iekārtoties uz apak�ējā siena panta?

Ilga atkal iespurcās.

� Jūs varēsit pārgulēt sienā, � Gudruna atļāva. � Tikai neprātojiet rāpties uz aug�ējā panta . . .

� Kāpēc?

� Kāpēc, kāpēc . .. Kad nolidosit zemē, tad zināsit, kāpēc ...

Ilga, smieklus valdīdama, aiz�āva plaukstu priek�ā mutei un aizskrēja.

Viņi palika sē�am katrs savā pusē, un viņus �ķīra, bet tikpat labi var sacīt � vienoja ugunskura siltā dva�a. Meitene atspieda zodu pret ceļgaliem un skatījās liesmās. Haralds savukārt vēroja savu nepazīstamo sarunu biedri, kā gribēdams izprast, kāpēc viņa negāja projām. Kāpēc palika? Vai varbūt.. .

Gudruna, skatienu no rotaļīgās uguns neatraudama, pēk�ņi deklamēja:

Man ilgas deg turp kalnos klīst,

Kur pla�i tava gaisma līst!

Pār kalniem līdz ar gariem līgot,

Pa pļavām tavā vizumā zvlgot;

Es tavā rasā no mācību tvaikiem Mazgātos vesels uz mū�īgiem laikiem! . . .

Un tūliņ viņa piebilda, ne piebilda, vaicāja, ne vaicāja:

� Tātad arī jūs no ķīmijas tvaikiem mazgājaties Gaujas ūdeņos?

� Ja nemaldos � �Fausts�? � Kalniņ� sacīja.

� Jūs varbūt zināt to no galvas?

� Vienu otru divrindu . . .

� Kādu?

Es ļoti vēlos pielabināt tautu,

Kas pati dzīvotu un manim dzīvot ļautu . . .

� Un vēl?

� Un vēl . . . Laikam arī �ie vārdi pieder Faustam:

Ak mīļā, tici man, tā sauktā saprātība Ir daudzreiz neprāts tik un uzpūtība . ..

Gudruna pasmaidīja:

� Jūs gandrīz esat dzejnieks, nevis ķīmiķis . . .

� Un jūs? ...

Nakts kļuva aizvien skaistāka glu�i kā sieviete. Tā atnāca klusi un nemanāmi, uzlika visam savu maigo plaukstu, un netālā vientuļā priede pārvērtas apaļā kupola, siena �ķūnītis � melnā pirātu �onerī, kārklu audzes atgādināja uzblīdu�us, resnus nezvērus, kas atrāpoju�i �urp no tāliem gadsimtiem, un dziļais klusums it kā stāstīja par mū�ību. Vienīgi zaļie krūmu sienā�u tēviņi nepadevās nakts nomierinātājai varai, un viņu dziesma, nervoza un spalga, atskanēja te tuvāk, te atkal tālāk, un �ķita, ka sisina viens sienāzis, kas iemeties tepat otrā krastā alk�ņu zarā, bet visi pārējie � tikai atbalsis... Ugunskurā kā dzīva �ņākuļoja slapja pagale, un zaļo spēlmaņu vijoles kapri�o un dego�ā koka klusā �ūkstoņa vēl vairāk izcēla klusumu, kas bija atnācis roku rokā ar tumsu kā cilvēks ar savu ēnu.

Haralds jutās velni�ķīgi labi. Viņ� sen nebija baudījis tādu mieru, kad visi pulksteņi �ķiet apstāju�ies un tev nekur nav jāsteidzas un nekas nav jāuzzina, un tas vien, ka tu nekustīgi sēdi pļavas malā, jau ir notikums, ko grūti pat aptvert un kas paliks atmiņā uz mū�u kā ar dimantu ievilkta svītra stiklā. Pēdējie pāris gadi viņam biju�i sevi�ķi saspringti � nepārtrauktas eksperimentu sērijas laboratorijā, nepārtraukta iedziļinā�anās literatūrā, nepārtraukta domā�ana. Viņ� bija soļojis garām visam, kas neattiecās uz disertāciju, un tagad jutās kā steidzīgs gājējs, kur� pēk�ņi ne no �ā, ne no tā apstājies un tikai tad ieraudzījis skaistumu, kam gandrīz jau būtu pagājis garām.

Gudruna sakustējās.

� Nakts . .. Bezgalība .. . Mūsu Zeme . . . Maza planēta neaptveramajā telpā! Zvaigznes... Un katrai savs ceļ� ... � viņa sarunājās it kā pati ar sevi. � Dīvaini, vai ne? Viens debesu ķermenis no otra � miljoniem kilometru tālu, bet abi izjūt viens otru. Savstarpējās pievilk�anās spēks, gravitācija . . . Gravitācijas spēks noliecot gaismas staru, tas pat �saliecot� telpu un varot pagausināt laika tecējumu . . . Kas tas ir?

� Jūs studējat fiziku? � Haralds kļuva uzmanīgs.

� Nē. Vidusskolu gan esmu beigusi...

� Un tagad?

� Tagad man pasakiet � kas ir gravitācija? Kas ir gra-vitons? Varbūt ķīmiķiem tas nav jāzina?

Kad viņa pirmīt citēja Gēti, Haralds glu�i neviļus salīdzināja Gudrunu ar Grietiņu. Ar ko tagad lai salīdzina?

� Kas ir gravitons? � viņa atkārtoja.

� Neviens to nezina.

� Neviens nezina . . . Tie�i tas mani mulsina . . .

� Ja cilvēkam piemīt da�as labas īpa�ības, tad viena no pirmajām ir nezinā�ana. Visu zina tikai stulbenis vai ticīgais, kas manā uztverē ir viens un tas pats. Tiem izskaidrojums vienkār�s � dievs. Līst lietus � dieva griba. Upe tek � arī to dievs tā nolicis. Kas ir gravitons? Dieviņam viss zināms. Kā mikropasaulē matērija vienlaikus var būt korpuskulāra un viļņējāda, vulgāri izsakoties, � kā akmens vienbrīd var būt akmens, bet otrbrīd � tikai stars? Lūk, ticīgajam arī tas ir zināms � dieva pirksts ...

� Bet jūs? Kā jūs to izskaidrojat?

� Pat visa cilvēce kopā vēl uz daudz ko nevar atbildēt. Mūs nomoka ne mazums neskaidrību ... Jo nekas nav galīgs, sastindzis, uz laiku laikiem pareizs un negrozāms . . .� Haralds apklusa.

Arī meitene klusēja. Ap viņu laikam nostājās kā pasaku mil�i tie jautājumi, par kuriem �ad un tad ieprātojas katrs īsts, jūtām apveltīts cilvēks, kad pāri zemei mirgo zvaig�ņotās debess tāles.

�Ari viņa grib visam rast atbildi,� Haralds domāja. �Pazīt ne vien to pasauli, kura pulsē ap viņu, bet zināt ari pasauli, kura atrodas viņā pa�ā, izprast savu jaunību, kas nemierā mutuļo un �alc, savas ilgas un vēlmes, kas nakti pārvēr� dienā un nomodu � sapņos. Visam rast atbildi. Laimei un mīlestībai. Atomam un bezgalībai. Citu dzīvei un savai... Ko es viņai varu atbildēt? Visvienkār�āk būtu sacīt: neprātojiet, Gudruna, mīliet un dzīvojiet! Tas būtu visvienkār�āk. Tikai ne visiem �ī vienkār�ība noder. Cilvēce ne vien mīl un dzīvo, bet � arī prāto, jo, tikai pateicoties mīlai un prātam, tā kļuvusi par to, kas tā ir. Un Gudruna � daļiņa no cilvēces, piliens okeānā, tomēr piliens ...�

Ugunskurs lēnām dzisa, un meitenes seja kļuva aizvien tum�āka, ēnas tajā aizvien dziļākas. Viņa pavirzījās tuvāk sarkanīgo ogļu siltajai elpai.

� Jums kļūst vēsi, � Haralds sacīja.

� Esmu pieradusi.

� Jums katru vakaru tāds seminārs pie pa�sakurta sārta?

� Nē. Nav jau tik daudz laika. Nogurums dara savu. Bet vispār .. . Uzmācas da�ādas domas .. . Pati kādreiz nesaprotu . . .

Kad Ilga aizgāja, Haralds vienbrīd bija iedomājies, ka tagad, ja vien gribētu, varētu sākties �maza dēka�. Vajadzētu tikai apsēsties blakām, tad nejau�i uzlikt roku uz viņas nolaidenā pleca, un � viens mirklis, kad cauri viņiem izskrietu it kā no zemes nācis augstspriegums, mulss un sāpīgs ... Tagad, jo ilgāk viņ� sēdēja un runāja, jo tālāka un nesasniedzamāka kļuva pirmītējā doma, līdz izgaisa pavisam. Haralds jutās iepriecināts. Kā cilvēks, kas izbēdzis no rūgtām paģirām un reibuma vietā saņēmis vēl dziļāku baudījumu.

Saruna viņu aizrāva.

� Jūs laikam apturat visus ceļotājus pa Gauju un kā muitas nodevu iekasējat da�ādus stāstus? � Kalniņ� pajokoja, kad Gudruna apvaicājās, kurā institūtā viņ� strādā � organiskās sintēzes vai koksnes ķīmijas, un lūdza vēl kaut ko pastāstīt.

� Piepūstajos gumijas �Kon-Tiki� zinātnieki sastopami daudz retāk nekā �Spīdolas�. Tās skan jau pa gabalu...

� Izlieciet krastmalā plāksnīti ar uzrakstu: �Muļķiem apstāties aizliegts! Bīstami!�

Nopietnība mijās ar jokiem, asprātības � ar mū�senām problēmām. Gudruna vaicāja un vaicāja, un Haralds atbildēja. Reizumis viens otrs meitenes jautājums bija panaivs, da�kārt pat aplams, tomēr tie liecināja par milzīgu gribu un alkām izprast pasauli.

Un viņam vajadzēja stāstīt īpar dzīvību un olbaltumvielām, par iedzimtību un tās �ifru, par molekulāro bioloģiju un bioķīmiju, par biofiziku un cilvēku kibernētikas skatī� jumā . . . Stāstīt un stāstīt, un viņ� pirmo reizi asi un negaidīti izjuta � zinātne nav tikai viņa pasaule, viņa īpa�ums, viņa piemājas lauciņ�, kur tas netraucēti var ru�ināties kopa ar saviem biedriem, nē, tā ir visu cilvēku daļa, visu nepiecie�amība � arī �īs meitenes, pat Ilgas, kas jau aizgājusi gulēt...

Rietumos oran�ā atblāzma dzisdama lēni virzījās palabi uz ziemeļiem un, jo tālāk pavirzījās, jo sārtais ko�ums kļuva apvaldītāks, līdz pārvērtās glu�i bālganā atblāzmā.

Kad Haralds to pamanīja, viņ� saprata � sākusi aust jauna diena.

Arī Gudruna atskatījās.

� Vai nebūtu laiks doties pie miera? � Haralds norādīja ar roku uz austrumiem.

� Jā ... Nakts aizskrējusi nemanot... � Piecēlusies viņa piebilda: � Nākamgad kārto�u pārbaudījumus uz bioloģisko. Baidos � neizturē�u, izkritī�u.

� Jūs vēl nestudējat? � Haralds Kalniņ� bija pārliecināts, ka Gudruna ne tikai beigusi vidusskolu, bet noteikti jau studē, varbūt pat beigusi augstskolu, ir skolotāja vai kaut kas tamlīdzīgs, jo pat viņas interese, viņas jautājumi pauda par diezgan pla�ām zinā�anām.

Haralds Kalniņ� pamodās baltā gaismā. Saule jau bija miglu pieveikusi, un tikai viegls dzestrums vēl klaiņoja pāri zemei, meklēdams ēnainus nostūrus. Kad ceļotājs izvēlās no siena �ķūnī�a, aplipis sīkiem gru�iem, un plati no�āvājās, jau iepriek� izbaudīdams atspirdzino�o peldi Gaujas ūdenī, viņ� ieraudzīja aiz kārklu pudura pļavas malā aploku, automa�īnu, daudz cinkotu kannu un lielu baru brūnaļu, kas rimti stāvēja, gaidot savu kārtu, un it kā apbrīnoja tehniku � portatīvo mehanizētās slauk�anas iekārtu, kas �obrīd strādāja ar pilnu jaudu ...

Ap to rosījās Gudruna.

Autobusu pietura bija tie�i pie kapsētas stūra. �o faktu konstatēju, tiklīdz ma�īna apstājās, un es spraucos arā. Lai gan krustus neredzēju, jo mū�īgas atdusas vietu no ceļa aizsedza smagnējs, mazliet laika zoba apgrauzts laukakmeņu mūris, ta�u nepārprotamu valodu runāja arkveidīgie vārti, kā par brīnumu, saglabājusies garā slita zirgu piesie�anai, koku kuplums un vēl kaut kas, ko vārdos pasacīt grūti, bet kas parasti nekļūdīgi ļauj nojaust � tur jāatrodas lauku kapsētai.

Savā ziņā man reizumis patīk mazliet paklejot pa apkoptajiem celiņiem un piemiņas sāpju iestaigātajām taciņām, izlasīt sentimentālos, da�kārt pat dīvainos uzrakstus uz pieminekļiem un memoriālajām plāksnēm, apstāties pamestākos nostūros, kuri pamazām sāk aizaugt un saplūst ar tuvējo me�u vai upes krauju un par kuriem nākamā paaudze nekā vairs nezinās, ja tikai te nesāks pacelties svaigas kapu kopiņas. Jā, reizumis man patīk paklejot. Tomēr parasti es izvairos no klusajām lauku kapsētām � tās manī uzvēda grūti atbildamus jautājumus un sāpīgas atmiņas, liek prātot par ļaudīm un dzīvi, un varbūt tāpēc, ka neesmu vēl atbrīvojies no egoisma un man brī�iem kļūst gandrīz vai sevis �ēl, un arī tāpēc, ka sen�i ieliku�i man �ūpulī zināmu j Cītību pret visu dzīvo radību, � es kapsētā kļūstu skumīgs un nomākts.

Kā viss pārāk lielais un neaptveramais, arī mū�ības problēma cilvēkā izraisa nospiestības sajūtu.

Ta�u �oreiz, palicis viens pie akmens �oga un nebūdams īsti skaidrībā, kā sākt sūdzības pārbaudi, kuras dēļ bija braucis komandējumā, lēni soļoju uz vārtu pusi. Bija pusdienas laiks, kad saule uzkāpusi visaugstāk un pat sīkie putniņi pieklust, viss iegrima gurdā klusumā, kas it kā sasaucās ar kādu citu biedīgu un neatgrie�ama klusumu. Vienīgi apses gar sētas malu iedro�inājās �ukstēt, ta�u tik uzmanīgi, ka neko skaidri nevarēja uztvert: tā kādreiz mātes dudinās un bu�inās ar saviem zīdulī�iem, un tikai viņi viens otru saprot, jo mīlestība �eit ir lielāka nekā vārdi, ko spējam pasacīt.

Pamanījis marmorainu akmens soliņu, pār kuru savus stiegrotos zarus pleta sirma liepa, apsēdos un tikai tad pārlaidu skatienu �etrstūrainam laukumiņam, kas bija noau-dzēts ar zaļu zālīti un ko apņēma ar granti nokaisīta, grābekļa zariem rūpīgi no�vīkāta apmalīte. Tas bija Joti vienkār�s kap�, �ķita, diviem vai trim gulētājiem. Ne naudas bezgaumīgi izskaistināts, bet līdzjūtīgas sirds apkopts. No tāda pa�a akmens kā soliņ� bija izgatavota plāksne, kurā stingriem, skaidri cirstiem burtiem ierakstīts:

Mēs bijām tie � kas jūs,

Jūs būsiet tie � kas mēs.

Ko varēju iebilst? Svēta patiesība. Pasmaidīt gan pasmaidīju, ta�u tas bija vienīgais, ko varēju atļauties, bet viņi ne, tomēr smaids laikam iznāca tāds pasāj�. Tāpat varbūt bija pasmīnējis kāda mana paziņas attāls radinieks, kas dzīvoja Miera ielā, kad pa �o atvadu maģistrāli vai katru dienu virzījusies kāda bēru procesija, bet da�dien pat vairākas. Paziņa man stāstīja, ka viņa radiniekam pēc katra bēru gājiena atlikusī dienas dala bijusi sabojāta un viņ� juties glu�i kā slims, jo nekādi nav varējis tikt galā ar savu pārliecīgo egoismu; aizgājējs laikam aizvien atgādinājis brīdi, kas ar katru aizvadīto dienu tuvojies arī viņam, jo pārjūtelīgajam vīram bijis jau pāri piecdesmitiem. Beidzot viņ� neesot varējis izturēt un samainījis dzīvokli uz glu�i nomaļu ielu, kur katras bēres būtu kaut kas ārkārtējs, nevis ikdieni�ķa parādība. Tikai, kā tas dzīvē da�kārt jocīgi sagadās, paziņas radinieks jau nākamajā nedēļā pēc pārcel�anās nomiris ...

Lai gan sēdēju kapos, manas domas atkal pievērsās darba lietām, �ai sasodītajai anonīmajai sūdzībai, kurā netika �ēloti nomelnotāji vārdi vietējā veikala vadītājam. Noteiktu, konkrētu faktu vēstulē gan nebija, toties netrūka apgalvojumu un nobeigumā izmisīga izsauciena, lai �kauc reizi viens godīgs cilvēks maķenīt ieskatītos, kas tanī bodē darās, un tam mati sasliesies stāvus�.

Rajona centrā, kur iegriezos vispirms, neko sev noderīgu neuzzināju, � veikala vadītāju raksturoja kā labu, ilggadēju darbinieku, kas savā arodā nostrādājis visus pēckara gadus un drīz varēs doties pelnītā atpūtā � pensijā. Tagad es biju tas �godīgais cilvēks�, kam jāieskatās veikalā un jānoskaidro visa patiesība par �bodnieku�. Sē�ot liepas paēnā un pārdomājot turpmākās rīcības plānu, aizvien uzskatāmāk sapratu, ka �oreiz mans uzdevums nav no vieglākajiem un patīkamākajiem. Katram veikalniekam ir diezgan skauģu, un tie melsīs vienmēr tikai to sliktāko. Kuri sarunā ar mani slavēs ciema veikala vadītāju, vai tie savukārt atkal nebūs viņa tuvākie paziņas un draugi, kam varbūt da�reiz atlec savs labums?

Kā izzināt patiesību?

Kā nenodarīt otram pāri, bet neļaut arī viņam darīt pāri citiem?

Lūk, kas mani nodarbināja, kad pamanīju starp kapsētas krustiem, koku stumbriem un dekoratīvajiem krūmiņiem līkņājam kādu pamazu, izkaltu�u vecenīti; vienā rokā spainītis, otrā � bērnu rotaļgrābeklītis, un tā viņa tur aizvien kaut ko piegrāba, palaistīja, apru�ināja, izknizināja nezā]u saknītes. Tādas vecenītes bie�i var sastapt kapsētās, un man viņas �ķiet glu�i tikpat piederīgas �ai vietai un apstākļiem kā istabai grāmatas, � iznesiet tās � un visa mājība pazudīs, paliks tikai telpa ar �etrām sienām, kaut kas līdzīgs viesnīcai, kurā var tikai pārgulēt.

Es dro�i vien sarunu nebūtu uzsācis, lai gan da�kārt no viņām var dzirdēt apbrīnojamus likteņstāstus, ta�u �oreiz ve�iņu bija ieinteresējusi mana sve�ā personība � par to liecināja lēnā, bet neatlaidīgā tuvo�anās un vērīgais skatiens, ko viņa raidīja uzsvērti vienaldzīgi, bet tāpēc jo uzkrīto�āk. Beidzot kapkope pienāca klāt, jo laikam mana āriene pat pēc ilgsto�as aplūko�anas neradīja vajadzīgo skaidrību.

� Vai ta arī jums te guļ tuvinieki? � apmijusies ar mani sveicieniem, viņa nostājās gandrīz blakus tā, lai varētu saskatīt manu seju, un vēroja tik uzkrīto�i satraukti, ka atbildēju nekavējoties:

� Nē. Gadījuma pēc apsēdos.

� Es, muļķe, gandriz vai izbijos � sak, būs tomēr atbraucis pēdējais no Ozolnieka dēliem. Gau�i līdzīgs esat, un vai nu sve�s cilvēks tik ilgi sēdēs pie kapa! � viņa vaļsirdīgi paskaidroja.

� Kas tur, māmiņ, ko izbīties? � es pasmaidīju. � Vai Ozolniekam tāds tas dēls, ka būtu jābaidās?

Vecenīte, kā atvairot manus vārdus, novēza ar roku:

� Ko nu, ko nu! Vai jūs neesat �ejienietis? Tak jau tad zinātu!

� Pirmo reizi, māmiņ, pirmo reizi gadījies būt jūs-pusē, � paskaidroju. � Man te viss glu�i sve�s. Tādus Ozolniekus pat dzirdējis neesmu, ja neskaita ciemu pie Jelgavas, kas tāpat saucas.

� Ak tad esat sve�inieks? Nevienu nepazīstat?

� Nevienu.

� Bet es visus kā savus piecus pirkstus. I tos, kas te rakti, i da�u labu, kuru vēl raks. � Un piebilda: � Vislabāk gan apraktos, jo ar tiem ta�u mū�s kopā aiztecējis.

� Ari �o Ozolnieku?

� Jā. Te viņ� guļ ar sievu. Bagāts saimnieks bija un labs.

� Bagātam jau viegli būt labam, � es sacīju.

� Taisnība, dēls, taisnība. Bet es esmu te apguldījusi da�ādus cilvēkus ... Tu saki � bagātam viegli būt labam . . .

� Protams. Vai lats viņam bija nauda? Pamet kalponei, lai priecājas. Un tas pats lats � ar kalpones rokām no govs izslaukts.

� Zinu, jūs, tie jaunie, tūliņ sakāt, nu, kā viņu tur . . . Ek, novaru izsacīt . . . Nu, kad saimnieksfcjzdzen kalpu ...

� Ekspluatācija.

Kā tad, tā pati eksplutācija . . . Bija, bija. Bet ko tādām, � ve�iņa ar galvu norādīja uz kapu pie mūsu kājām, � ko tādam bija darīt ar tēva māju? Aizlaist atmatā? Noplencēt, kā to viens otrs izdarīja? Es saprotu: ja mantojis esi, pūlies. Un, reiz pastāv tāda iekārta, ka brīv turēt pa�am savu saimniecību, turi. Tikai nekad nezaudē godu un sirdsapziņu.

� Ir jau, ir ... � es novilku, ar vienu ausi klausoties stāstījumā un atceroties, cik vienkār�i kādreiz man tas viss bija �ķitis � privātīpa�ums, ekspluatācija, akumulācija, virspeļņa, ekspropriācija . . .

� Labu cilvēku vēl pēc nāves piemin, � viņa noliecās, jo bija pamanījusi sīku nezāli tur, kur tā nedrīkst augt.

� Ozolnieks bija labs?

� Bija Tikai viņam, nabagam, neveicās. Jaunākais dēls nomira vēl skolas gados, ar dipteriju, tolaik jau tā bija briesmīga slimība. Vecāko nospēra kumeļ�. Vienu vidējo dēlu pēc kara no�āva bandīti, kas te pa me�iem lo�ņāja, saik, saimnieka dēls, bet ierakstījies komunistos. Otrs vidējais pats aizlika līdzi vācie�iem, reiz bija atlaidis vēstuli, esot Amerikā . . .

� Kāpēc jūs izbijāties, ieraugot mani, ja visi dēli pagalam?

� Kā visi? Un tas, kas Amerikā?

� Tas vairs mājup nebrauks.

� Redzot sve�inieku, iedomāju � ja nu tomēr atbraucis! Tāpēc satrūkos, jo pazīt vairs nepazītu.

� Tas mājup nebrauks, � es atkārtoju. � Var koku vienreiz pārstādīt, koks augs. Bet pārstādīt otrreiz? Pie tam vecumā?

� Pārstādīt? Neticas, ka viņ� tur būtu spējis ieaugt. Kādā tur sazin pasaules malā! Nīkuļo. Varbūt paēdis un apģērbies ir, varbūt pa�am savs autiņ�, bet vienu gan es teik�u: viņ� autiņu atdotu uz līdzenas vietas, ja varētu brīdi pasēdēt teitan, pie savu vecāku kapa . . .

� Pasēdēt lauku kapsētā ... � klusi piebildu pats sev un sapratu, cik daudz taisnības viņas vārdos.

Cauri lapotnēm ņirbinājās saules zaķī�i, tie lēkaja uz celiņiem, krustiem, ziediem, pieminekļiem un pārvērta jau tā raibo ainavu glu�i neticamā mozaīkā, kur koks saskaras ar koku, krūms ar krūmu, tum�as ēnas mijas ar spo�ām gaismas �autrām, un mēs bijām iegāju�i kā spilgtā gleznā, kurā redzamas visas krāsas, bet pāri visām dominē dzīvības zaļais, sākot no dzeltenīga un beidzot ar pelēkzaļu, gandrīz melnu. Un, raugoties �ajā pirmajā brīdī �ķietami haotiskajā skaistumā, aizvien vairāk izjutu, cik tas saskanīgs un nebeidzami apbrīnojams, un pretstatam atcerējos tālas dienvidu zemes, kur vēju izpūstos un saules izdedzinātos klajumos vai akmeņainos, kailos pauguros bija apbedīti turku zemnieki un grieķu gani, � �ķita, ka viņus tur it kā pameta sodam, jo dzīvajam �ajās kapsētās neatrast paēnu, kur apsēsties un pieminēt ar labu vārdu aizgājējus, un pat garāmbraucēja skatienam netīkas tur pakavēties, tas kā baidoties steidzas tālāk . . .

No �ejienes man negribējās vēl aiziet, tāpēc piecēlies ieminējos, ka labprāt izstaigātu kapus un varbūt viņa būtu tik laipna parādīt �o to ievērojamāku.

� Sāksim ar baroniem, � viņa piekrita. � Jaunos vēl atceros, bet par vecajiem stāstīt sastāstīts.

� Baronu ta�u sen vairs nav, � es sacīju. � Vai tad viņi beidzot nav pagaisu�i no atmiņas?

� Ļaunumu ilgi atceras. Un arī viņi pa�i pacentu�ies, lai tos tik ātri neaizmirstu pat miru�us, ne velti parūpēju�ies par vareniem dzelzs krustiem un ķēdēm... Un tomēr tas nav līdzējis.

� Ko līdzējis? � es nesapratu.

� Nav līdzējis paglābties no aizmir�anas. Tā ja, dēliņ, tā aizmirst tos, kas nav pieminē�anas cienīgi. ..

Mēs devāmies tur, kur cauri koku bie�ņai varēja saskd-tīt nelielu baznīciņu. Tā bija sena celtne bieziem bieziem mūriem, samērā zema un paplūdusi, un, ja nebūtu lielo logu aiļu un �etrstūrainā, strupā zvanu torņa, varētu domāt, ka te atrodas pamesta sena kroga ēka. Virs durvīm bija pielikts uzraksts, ka baznīca ieskaitīta valsts aizsargāto arhitektūras pieminekļu skaitā.

� Vai darbojas?

� Nē, nu jau pāris gadu kā stāv aizslēgta. Nav dievlūdzēju.

� Kāpēc tā?

� Vecais mācītājs nomira, bet jaunais brauca �urp ar �Moskvi�u� � un vienmēr mamzeles līdzi... Nekad mūsnovadā neesam dedzīgi dievlūdzēji biju�i, tie vecie vēl tāda paraduma dēļ �ad tad pasēdēja baznīcā. Bet, kad dzirdi no kanceles stiepti vilktu balsi, bet vēlāk tas pats sprediķotājs ķiķinādamies iekāpj autiņā, tad kada te dievlūg�ana. Teijāters.

Baznīcu apjoza savus piecus metrus plata nenostaigāta zāles josla, kas noslēdzās ar biezi saaugu�iem ceriņiem, tāpēc jo dīvaini bija redzēt starp ceriņiem un baznīcu ieraktu vientuļu kapu ar varenu akmens krustu. Es apstājos un lasīju.

� Vecais mācītājs, � mana pavadone paskaidroja. � Lika sevi aprakt baznīcai tuvāk par visiem citiem.

� Tālredzīgs vīrs. Kad būs aug�āmcel�anās, lai pirmais atkal varētu nokļūt kancelē, � es paironizēju.

� Var jau būt, � viņa nepasmaidīja. � Ta�u vismaz pats ticēja dievam. Tagad savairoju�ies tādi, kas netic, bet sludināt sludina. Blē�i.

- Cits blēdis. Cits muļķis. Ne velti mēdz sacīt, ka da�reiz abus nevar at�ķirt.

Apstājāmies pie smagas metāla va�as, kas stiepās no viena nomelnēju�a granīta staba uz otru un ie�ogoja paprāvu, pilnīgi aizaugu�u laukumu. Cauri ceriņu zariem vienā malā un papardēm otrā varēja saskatīt slaikus metāla krustus, kuros gotu burtiem bija iekalti pantiņi no bībeles, gari vārdi un uzvārdi, dzim�anas un mir�anas gadi...

1773. .. 1821 ... 1830.. . 1856 ...

Uz viena no tuvākajiem krustiem izburtoju:

�Sit tibi terra Jevis.�

� �Lai tev vieglas smiltis!� � skaļi pārtulkoju un paskatījos, ko ve�iņa par to domā.

� Smiltis visiem vienādas, � viņa sacīja. � Un, ja pasaulē ir kāda netaisnība, tad �ī � vislielākā.

Jautājo�i skatījos, jo pagaidām nesapratu viņas domu.

� Dzīvs būdams, tāds barons izlustējās kā runcis pie krējuma poda. Tāpat baronesei netrūka ne putna piena. Ko mēs, kalpa cilvēki, redzējām? Nesāk�u jums stāstīt, liku likām �odienējās grāmatās esat izlasījies. Un tā bija! Bet tagad visi zem vienas smilts. I barons, i viņa kalps.

� Ja dzīvi vērtētu tikai no kapa vietas, tad tie�ām baroniem te neklātos gulēt, � es piekritu. � Bet kaps � kapam. Cilvēka mū�s vienmēr tiek mērīts ar to, ko esam padarīju�i, vai ne. Ko baroni atstāja? No saviem asiņainajiem priek�te�iem mantotās varmācīgās tiesības uz mui�u, uz zemi. Tā teikt, uradņiku sargātu, pliku papīru. Tas viss. Bet kalps? Vai viņ� mums nav atstājis iestrādātos tīrumus? Vai tur tālumā tās sarkanās mūra ēkas nav viņa rokām celtas? Un vai tās nav godam kalpoju�as gadu gadus?

� Tu, klausos, esi skolots vīrs, � viņa pārgāja uz �tu�, jo laikam biju iekarojis viņas simpātijas. � Baltu patiesību pasacīji. Tomēr brī�iem man sanāk dusmas � dzīvē bija nelietis, bet �eit nogūlies blakus godprātim vīram... Kad vairs ne jūt, ne sāp � tikai tad kļūstam līdzīgi.

� Iesim tālāk! Ko mēs pie baroniem iestrēgām, � vedināju savu sirmo sarunu biedri uz priek�u. � Acīm redzot, viņi jums jaunībā nodarīju�i ne mazumu pārestību. Kā visai mūsu tautai.

� Vienmēr esmu sacījusi: mīli cilvēku, bet nīsti viņa netikumus. Man gadījies sastapt arī tādus, kas viss ir viens liels netikums. Ne vēsts no cilvēka. Blēdis no papē�iem līdz pēdējam matam. � Viņa gribēja vēl kaut ko stāstīt, bet apklusa, un es arī nekā nejautāju. Lēni, soli pa solim gājām uz priek�u.

� Kāda skaista meitene! � es apstājos un norādīju uz kapakmeni, kurā bija iemontēta miru�ās ģīmetne.

� Mar�ella, � arī vecenīte apstājās, un viņas mutē meitenes vārds izskanēja ar itālisku �armu, ar spēcīgu uzsvaru uz �e�.

� Skaists vārds.

� Jā. Skaists. Un pat to nekrietneļi puikas sagandēja un apsaukāja par �ma�alku�.

� Vai pasaulē atrodams kaut kas tāds, pa>r ko neģēlis nevarētu izņirgāties?

Viņa neatbildēja, tikai līdzjūtīgi nosacīja:

� Kara gados, nabadzīti, saēda ātrais dilonis. Viņas

mū�ā bija tikpat maz īsti saulainu dienu kā Latvijas vasarā ... 1

Mums bie�i iznāca apstāties, un es dzirdēju aprautus, kodolīgus dzīves stāstus, kas da�kārt ietilpa pāris vārdos. Viņa pazina gan tos, kuru pēdējā atdusas vieta jau bija lēni un neatturami iegrimusi, izlīdzinoties ar zemi, gan tos, kuru kopiņas pārauga ar pa�as dabas pavasaros uzsēto un rudeņos novācamo zaļās zāles segu, pazina arī tos, kuri gulēja zem pieminekļiem, mū�zaļajiem dzīvības kokiem, mīlo�u roku koptajiem ziediem .. .

Nomira vecs, bet vēl glu�i stalts . ..

Pakārās... Sievas dēļ...

Bērni izdzina, un tā viņ� nonīka . . .

Nokrita no dzirnavām .. .

Skaistu mū�u nodzīvoja ...

Policistu greizsirdībā no�āva un pats no�āvās . . .

Ielūza ledū . . .

Kapsētas vidū galvenais ceļ� atdūrās pret brāļu kapiem. Tos tūliņ varēja pazīt � pa�as vasaras izritināts gar� zaļa mauriņa paklājs, kam vidū nolikts pļavā saplūkts svaigu ziedu pu�ķītis .. . Kas tos te būtu nolicis? Vienā rindā pirmais pasaules kar�, vecie latvju strēlnieki ... Otrajā � beidzamais kar�, Padomju Armijas daudzo tautību dēli.. .

� Visvairāk man viņu �ēl, � dzirdēju klusu nopūtu. � Nelaikā sa�auto putnēnu .. .

Sastrādātās rokas, brūnas kā ietinamais papīrs, atkal atrada zālīti, ko vajadzēja izraut, un kukurznīti, ko vajadzēja ar grābeklīti aizkasīt. Tikai da�i vecuma un darba savilkto pirkstu pieskārieni � un es ne�aubīgi zināju, kas nolicis vienkār�os un tomēr visdārgākos ziedus, visdārgākos tāpēc, ka tie nebija pirkti par naudu, jo nopirkt prot arī liekulis. Te dusēja viņas putnēni, viņas dēli, nāku�i no Kurzemes mālainajiem tīrumiem, Vidzemes birztalām un Latgales smil�u pauguriem, tie visi bija viņas dēli, bridu�i tālus kara ceļus no nepārredzamajiem Krievzemes pla�umiem, Ukrainas auglīgajām stepēm un mums neparastajiem kazahu auliem . .

Manī iesitās karsts vilnis. Ja �ajā brīdī kaut ko patie�ām vēlējos, tad tikai to, lai viņi kaut mirkli varētu uzmest skatu sirmajai māmuļai, kas apkopj tik daudzus dēlus... Jo tad jums, pui�i, būtu vieglāk gulēt mū�a miegu, kurā tik nelaiķus bija jāaizmieg .. .

Kāpēc cilvēka dzīvē sastopamas vēlē�anās, kas nekad nevar piepildīties, lai cik stipri mēs alktu?

Medainajās liepās ar satrauktu skubu dūca bites, un likās � klusināti skan milzu ērģeles; rimts un sevī iegrimis, stāvēja karavīru uzticamais draugs baltais bērzs, kas tos pavadīja no �ūpuļa līkstes līdz �ejienei; no tāluma atplūda traktora nenogurdināmā balss un bērnu priecīgā sasauk�anās... Dzīve neapstājas. Dēli un mazdēli soļo tālāk ...

� Jūs te laikam visus apkopjat? � domīgi ierunājos, kad pagriezāmies un gājām projām.

� Nē, � viņa atbildēja un vēlreiz atskatījās uz brāļu kapiem, it kā pārliecinātos, vai nav kaut ko aizmirsusi. � Visus gan es neapkopju.

� . . .?

� Tam kapam roku nepielieku, � viņa norādīja uz vienu, kam gājām garām. � Un arī tam.

Vēl gabaliņu pagājusi, atkal pavēzēja ar roku:

� Un tam. Un tur tam.

� Diezgan daudziem, � biju spiests konstatēt.

146

!0 - 204

� Vai nekrietnu lau�u ir tik maz? Arī kapos viņi salasās kopā kā senāk krāpnieki � zirgu mijēji gada tirgos.

Mēs gājām cie�i blakus, jo celiņ� bija kļuvis pa�aurs.

� Laikam arī jums nepatīk jaunais mācītājs? � kā neviļus ievaicājos, gribēdams rast atbildi jautājumam, kas mani pēk�ņi ieinteresēja.

� Man tie melnsvār�i nekad nav patiku�i.

� Saprotu. Bet dievam gan ticat? � steidzos uzzināt to, ko gribēju.

Atbilde kavējās.

Kāpēc?

Viņa varēja tūlīt sacīt, � jā, ticu, � bet, acīm redzot, viņas ticība nebija tāda, lai to ietilpinātu vienkār�ajā un noteiktajā �jā�. Nedzirdēju arī �nē�. Jau nodomāju, ka atbildes nebūs, un arī tā būtu sava veida atbilde, kā da�kārt dzīvē darām, kad sastopamies ar nekautrīgu jautātāju vai nevēlamies izpaust savus patiesos uzskatus. Viņa tomēr ierunājās.

� Nemāku pasacīt, kā to varētu nosaukt. Tikai savu mū�u nodzīvoju ar domu, ka kaut kam tomēr jābūt, kas liek visam atrasties tā, kā tas pasaulē redzams, � saulei uzlēkt, zālei zaļot, cilvēkam ciest un priecāties. .. Tagad avīzēs raksta � tie atomi taisa pasauli tādu, nu, un vēl tur tās jaunmodīgās lietas, tu pats labāk zini... Tādam vienam vīriņam debesīs, kas visu redz un izlūko, tādam vairs sen neticu. Bet kāds spēks pasauli tomēr satur un valda. Tam gan.

� Un pastardiena? Aug�āmcel�anās? � biju nokļuvis līdz mērķim, jo vēlējos izdibināt, kas viņu mudina ziedot tik daudzas stundas lauku kapsētai � vai slēpta cerība piedzīvot bībelē apsolīto pasaciņu?

� Blēņas! Ja mēs, dzīvie, pieminam viņus, miru�os, tad tā jau ir tā aug�āmcel�anās. Ja pieminam ar labu vārdu � ceļas aug�ā, dzīvo kopā ar mums mūsu darbos un atmiņas. Ta ir viņu aug�āmcel�anās. Citam gai�a, skaista,

citam � labāk, ja viņu nepiemin . . .

Man kļuva kauns par savām aizdomām. Viņas spriedumi bija saprotami un skaidri kā vasaras diena, kas mūs apņēma un sildīja, kā ceļ�, no kura nevar nomaldīties.

Manu uzmanību piesaistīja spo�i nopulēts melns piemineklis, izveidots slaikas, no�ķeltas piramīdas veidā. Uz tā nemanīja ne mazāko apsūbējumu, tātad tas nevarēja būt pārāk sen uzcelts, ta�u melnajā akmenī izlasīju iekaltus jau se�us vārdus. Un dīvainākais bija tas, ka pretī pieciem atradās mir�anas gadi, bet sestajam ne. Tikai vārds un uzvārds kā pie dzīvokļa durvīm � Pēteris Priedkalns.

� Kāpēc Pēterim Priedkalnam nav zināms mir�anas gads? � es ievaicājos, un man ienāca prātā tie, kuri pazuda kulta laikā un par kuriem pat arhīvos nevarēja nekā sameklēt. Ta�u manas pavadones atbilde bija daudz negaidītāka.

� Viņ� jau nemaz nav miris!

� Nav miris?

� Un netaisās mirt. Raujas pa bodi melnās miesās.

Pēteris Priedkalns? Un veikals? Anonīmajā sūdzībā minēts veikalvedis Pēteris Priedkalns! Vai tas būtu viņ�?

� Jūsu ciema veikalve�a ģimenes kapi, vai ne?

� Jā, kad iziet viņā pusē aiz kapsētas, lejā var redzēt veikalu. Sarkanajā mūra mājā. Te guļ viņa tēvs, māte, brālis, viens dēls, un pērngad nomira arī sieva. Tad viņ� uzstādīja �o akmeni, lika iekalt visus vārdus un pie viena arī savējo. Tikai sev nevarēja pielikt nāves dienu, jo tā tas ierīkots, ka pats savu stundu nezini.

Vēl dzīvam esot, ņemt un iekalt savu vārdu kapa piemineklī! Kaut kas man �ajā rīcībā patika � parastība un samierinā�anās, ka visi esam mirstīgi un ka nav ko slēpties un izlocīties. Ta�u turpat līdzās izjutu kaut ko netīkamu: jā, mirt ir dabiski, bet gatavoties nāvei � nedabiski, kaut arī gatavoties, tikai iecērtot melnajā granītā savu vārdu. Tā darīja Ēģiptē faraoni, likdami celt milzīgas piramīdas, rakt slepenas kapli�as un ietīt sevi zeltā un dārgakmeņos, bet viņi ticēja aizkapa dzīvei un gatavojās tai. Mēs zinām, ka ir tikai viens mū�s, viens vienīgs. Kāpēc gan mums gatavoties tam, kas tāpat atnāks?

Veikalvedis nav no tiem, kas sevi glu�i aizmirstu, � es joprojām vēl stāvēju un prātoju. Bet viņ� nepieder arī pie tiem, kas rauj, cik var, un tad lai�as vienu rajonu tālāk. Nē, viņ� dzīvo ar iek�ēju pārliecību, ka jārīkojas tā, lai viņu paglabātu tepat dzimtajā lauku kapsētā. Tādā gadījumā veikala vadītājs nevar būt tāds blēdis, par kādu iztēlots anonīmajā vēstulē.

Pirmais pieturas punkts man tagad bija. Varbūt aplams, tomēr noderīgs.

� Kas tev, dēls, atgadījās? Kāpēc nenāc? � dzirdēju aicinām, jo mana pavadone nevarēja iedomāties, ko man nozīmēja �ī kapa vieta un piemineklis ar se�iem vārdiem.

Vēlreiz paskatījos un devos uz priek�u, bet viņa atkal man stāstīja un rādīja, un, kad pie mazajiem vārtiem mēs sirsnīgi �ķīrāmies, es sirmo, kustīgo māmuļu biju sevī nokristījis par miru�o dārza saimnieci.

Miru�o dārza saimniece.

Atvadoties es vairs lāgā neievēroju, ka viņa mani vēl pieveda pie svaiga, pirms da�ām dienām rakta kapa, kas bija pavir�i, pa roku galam piesegts ar apkaltu�iem egļu zariem un nemīlo�u roku atnestiem un pusguļus nomestiem pāris puķpodiem ar izbalēju�iem iesārteniem ziediem, un nepievērsu uzmanību arī viņas stāstījumam, ka te apglabāta kāda �ka�ķīga ciematniece�, kas �pati nav dzīvojusi un neļāvusi citiem dzīvot�. Es tobrīd nezināju, ka man būs �im kapam vēlreiz jāiet garām. ²

Vēstulē rakstītais neapstiprinājās. Veikalvedis bija kā veikalvedis, un, ja tirdzniecībā gribot negribot kādreiz var pielipt pa gruzim, tad viņam nebija pielipis nekas tāds, lai vairs nevarētu saukt par godīgu tirdzniecības darbinieku. Protams, Pēteris Priedkalns nebija arī tas, kas pirmais ierunātos par da�ādām nebū�anām un sāktu atmaskot �spraugas� tirdzniecībā. Ta�u pagaidām nav likuma, kas sodītu cilvēku tikai tālab, ka viņ� nav noskrējis piecus kilometrus kā pirmais, nav pirmais iesniedzis racionalizācijas priek�likumu...

Tāpēc ķēros pie cita uzdevuma � gribēju at�ifrēt anonīmās vēstules autoru. Tas man izdevās necerēti ātri, jo ne vien rokraksts, bet arī rakstītāja domu gaita un dzīves uztvere bija pla�ai apkaimei diezgan pazīstama. Ta�u �oreiz par to neko tuvāk nestāstī�u, jo tad notiktu ... aug�āmcel�anās. Anonīmās vēstules sacerētāja gulēja tajā svaigajā rakumā, uz kuru �ķiroties man norādīja miru�o dārza saimniece. Vēstuli sūdzētāja bija iemetusi pastkastītē dienu pirms savas piepe�ās nāves.

Ejot uz autobusa pieturu, vēlreiz iegriezos lauku kapsētā. Un atkal domāju, cik tas tomēr netaisni, ka dzīvē tik pretēji cilvēki guļ zem vienas un tās pa�as smilts, un cik �ēl, ka miru�ie nekā nejūt un kaunā nesarkst. Da�s labs gulētu glu�i sasarcis.

Es tikai izlēmu sameklēt miru�o dārza mīlo�o saimnieci, jo dro�i vien viņa tepat kaut kur ru�inās, saglabādama labu cilvēku piemiņu, un pasacīt, lai vēl vienam kapam neiet tuvumā. Bet, kad apstājos pie �ā kapa un redzēju, ka saule skuju zarus nokaitinājusi glu�i kailus un vēj� nolauzis arī izbalēju�os puķpoda ziedus, bet neviens nav pielicis roku, lai kaut ko piekoptu un sakārtotu, � tad sapratu, ka man neviens nav jāmeklē un nevienam nekas nav jāsaka.

Cilvēki novērtē cilvēku.

Rīts ausa negribīgi un gausi, un vienbrīd Aijai �ķita, ka dienas nekad vairs nebūs � laika ritums pēk�ņi sastindzis � un aiz loga mū�īgi asaros pelēcīga puskrēsla. Viņa saritinājās �okurā.

Lai sastingst. . .

Lai asaro . ..

Viņai nekur nav jāsteidzas, viņa negrib, viņa pat bīstas, viņa vislabprātāk nepakustētos, jo katrs nākamais mirklis draud pārvērsties solī, kas jāliek uz nezināma, mīnēta ceļa.

Nekustēties, iespējami ilgāk nekustēties . . .

Arā auksts, loga stikli aizsvīdu�i, it kā ledus milzis būtu tiem uzpūtis savu salto dva�u.

Sensen viņai patika pat aizsvīdis logs, toreiz tas atgādināja glāsainu vīnogu, kurai pirkstu pieskārieni nav notrauku�i maigo apsarmojamu. Uz loga mīļ�, vismīļākais cilvēks uzvilka lieliem burtiem:

�Es tevi mīlu!�

Un viņi ierausās atpakaļ gultā. Zem segas bija silti un labi. Svaigā gaisa vēsmas lodāja pāri pierēm, uzspieda lūpām tīru, vēsu skūpstu brī�os starp viņu skūpstiem.

Kad viņi atkal paskatījās logā, uzraksts bija aizvējo-jies līdzi aprasojurnām.

� Rau! � Aija �ķelmīgā sarūgtinājumā piesarkusi rādīja ar pirkstu. � Kur pagaisis tavs mīlestības apliecinājums?

� Nelietis vēj�! � viņ� draudēja un aizsedza Aiju.

Torīt ar visu skrie�anu viņi nokavēja darbu. Un, kā

jau tas pieņemts, vainu uzvēla tramvajam . . .

Es tevi mīlu!

Kāpēc tad ne reizi Aija neiedomājās prātot, kas ir mīlestība? Varbūt mīlestība ir tikai tad, kad neprāto, kad nav ne mazakās vēlē�anās to darīt, bet, līdzko sāc prātot, � tās vairs nav? Ja, kas galu gala ir mīlestība? Kur� to pasacīs? Mīlo�iem atbilde nav vajadzīga, viņiem tapat labi. Aijai gribētos saņemt atbildi, vienīgi � ko tā vairs dos? Ko var dot novēlota atbilde?

Varbūt ja toreiz. . . Ja toreiz kāds pasacītu, kas ir mīlestība ...

Padzeltēju�o zīmīti viņa atrada nejau�i. Gribēja rūpīgāk noslaucīt putekļus, pārcilāja visus sējumus grāmatu plauktā, un no biezās, mazlietotas latīņu vārdnīcās izlidoja papīra strēmelīte:

�Zigi!

Es �ovakar bū�u viena. Noteikti atnāc!

Alija.�

Vakarā Aija vēstulīti atdeva vīram:

� Varēji iznīcināt jaunības aizrau�anās pierādījumus . ..

Balss tembrā laikam ieskanējās sve�āks tonis, jo Zigurds vērīgi paskatījās acīs.

� Kāpēc tu nesadedzini? � viņ� piegāja plītij un iemeta lapiņu liesmās. Mirklis � un papīrs pazuda. Aija sāka tīrīt zivi, bet Zigurds gatavojās mizot kartupeļus. Viss turpinājās kā vienmēr. Tikai viegla ēna laikam bija pārskrējusi pāri istabai kā trauksmains mākonis saulainā dienā tīrumam.

Aijai nebija vecmodīgi uzskati, un tomēr Alijas vārds viņu aizķēra kā kūkumu pacēlusi sakne neuzmanīga gājēja kāju.

Vartmt jau toreiz ... Ja toreiz kāds pasacītu, kas ir mīlestība. Vai mīlestība ir visu aizmirst?

Pēc kāzām Zigurda māte, jau pensionāre, pārcēlās dzīvot pie brāļa uz laukiem, skaista ezera krastā, tēvs pirms paris gadiem bija nomiris, un abi jaunlaulātie palika vienistabas dzīvoklītī divi vien.

Medus mēnesis pārvērtās medus gadā.

Kad viņi pēc ilgāka laika aizbrauca ciemos, vīramāte dēlam neko nepārmeta un arī Aijai neko neaizrādīja. Viņa tikai vakarā, kad abas sievietes brīdi palika vienas, atcerējās, kāda Zigurdam pirms kāzām bijusi jauka paziņa: dēls reiz aizbraucis komandējumā, tomēr viņa atnākusi paviesoties, jauka, sirsnīga meitene bijusi, ļoti j auka ...

Kāja vēlreiz aizķērās aiz saknes ...

Vai mīlestība būtu neko nedzirdēt?

Reiz viņa un Zigurds atgriezās mājup no kino. Abiem bija jautri. Tik reti gadās redzēt labu kinokomēdiju. Pēk�ņi ielu pār�ķēla familiārs:

� Zigi!

Viņi reize pavērsa galvas. Pie apgaismota juvelierizstrādājumu veikala skatloga stāvēja divi vīrie�i un trīs sievietes. Saucēja pamāja ar roku:

� Testors atkal izgāja no ierindas!

Viņ� kaut ko atbildēja, bet Aijai kā skaļa atbalss starp divām kraujām ausīs dunēja � Zigi-zigi... Zigi-zigi... Zigi-zigi...

� Vai visi darba kolēģi tevi sauc par Zigi? � viņa apvaicājās, kad vismaz savi pāris simt metru bija noiets klusējot.

� Nezinu. Neesmu skaitījis, � viņ� bezrūpīgi atbildēja, nemaz nenojau�ot, ka tuvojās brāzma.

� Tu vairs neesi puika. Vecākais in�enieris. Bet tevi pasauc kā tādu pui�eli. Cilvēki diez ko vēl nodomās. ..

� Lai domā. Vai nav vienalga, ko citi domā?

� Man nav vienalga, ja kura katra ziginās ...

Kas ir mīlestība? Vai nekam nepievērst uzmanību?

Aija piecēlās gultā pussēdus un ielūkojas Marī�a gultiņā; rociņas atmetis pāri galvai, puisēns gulēja saldā miegā, un viņa sejiņa bija gai�a un maiga kā jūrmalas smilts.

Māruks!

Todien Mārim palika vienpadsmit mēne�i. Un tie�i todien viņ� spēra pirmos patstāvīgos soļus � staveja, pietvēries ar rociņām pie savas sētiņas, un, kad Aija, notu-pusies pie durvīm, jokojot pastiepa rokas � nāc, nāc, nebaidies, � mazais �cizīiis�, kā viņu mīlinot uzrunāja, pēk�ņi pagriezās un ar savām pekainām kājiņām drosmīgi kā kosmonauts metās pretī mātei. Aija tikai paguva iesaukties �trakais�, kad viņ� jau apaļ� un smaido�s gulēja viņas skāvienos.

Jocīgi, cilvēka pirmais patstāvīgais solis vecākus vienmēr saviļņo, ko nevar apgalvot par jaunās audzes nākamām patstāvības izpausmēm. Arī Aija bija priecīgi satraukta, nepacietīgi gaidīja pārnākam Zigurdu, bet viņ� kavējās un kavējās. Vienu stundu, otru, jau tre�o. Prieku nomainīja satraukums � varbūt darbā vai uz ielas atgadījies kaut kas ļauns?

Beidzot noklaudzēja durvis.

Viņ� bija viegli iereibis.

� Aijuk, piedod, par godu jaunajam automātam . ..

Zigurds nedzēra, var teikt, tikpat kā nedzēra. Divos

laulības gados tas bija otrais vai tre�ais atgadījums, kad viņ� pārnāca mazliet iereibis, un Aija nebūtu neko pārmetusi, bet �oreiz � tie�i dienā, kad Māruks spēra pirmos solī�us. . . Sākotnējo prieku par dēla pirmo soli bija aptum�oju�as gaidu ba�as un nemiers par vīra aizkavē�anos. Kad Zigurds pārnāca, prieks jau bija pagaisis, bet ba�as nokrita vienā mirklī kā slikts apmetums. Aiju satvēra dusmu virpulis, negantu dusmu un aizvainojuma virpulis .. .

Viņi pirmo reizi nopietnāk sastrīdējās.

Kas ir mīlestība? Vai mierīgi noskaidrot pārpratumu? Savaldīties, kaut arī sirds grib izlēkt no krūtīm?

Tagad Aija varbūt to varētu. Bet.. . Tagad ar to vien vairs nepietiek.

Tagad . . .

Laika ritums tomēr nebija sastindzis. Lai kā viņa gribēja atvairīt austo�o dienu, tā atnāca salta, nepielūdzama, neatvairāma.

Aija piecēlās un uzvilka rītasvārkus.

Istabā bija tik kluss kā kapā. Viņa mazliet pat izbijās un piegāja Māra gultiņai, noliecās. Bērns rimti elpoja. Un pēk�ņi viņai acīs sariesās asaras, aizmigloja skatienu. �ēlums savērpās ar izmisumu kā divas dzijas neat�ķetināmā pavedienā. Pārraut to varēja tikai naids.

� Ienīstu, ienīstu, ienīstu! � viņa sakoda zobus. Un tūlīt kļuva vieglāk. Naids atviegloja. Naids vienkār�o dzīvi, attiecības, jūtas, un tur laikam slēpjas tā spēks. Sare�ģīt visu spēj tikai mīlestība.

Aija pielika skapim tabureti un norāva �emodānu. To pa�u �emodānu, ar kuru reiz atnāca �eit. Draudzenes, kas viņu pavadīja, skaudīgi jūsmoja:

� Aijuk, Aijuk, tu gan esi laimes lutekle!

Viņa pati arī tā domāja.

Zigurds bija skaists un nopietns. In�enieris. Pa�iem savs dzīvoklītis.

Aija nometa �emodānu uz grīdas, atrāva skapja durvis un palika stāvam.

Viņa vienlaicīgi domāja divas domas � vienas kavējās pagātnē, otras norādīja, kas tagad jādara, pirmās atcerējās līksma satraukuma un laimes pārpilno nācienu, nesot �urp brūngano �emodānu, bet otrās apsvēra, ka visas drēbes vienā nesienā nepaņemt, tik un tā būs jānāk vēlreiz � kopā ar tēvu. �oreiz jaaiznes tikai Mārī�a drēbītes, jāpasargā mazais . . .

� Mā!

Puisēns bija pamodies.

� Labrīt, Maruk! � viņa piegāja gultiņai.

� Cik pulkstenis?

� Jau pāri deviņiem.

� �odien ir svētdiena?

� Ja, �odien ir svētdiena ... Celies, ej nomazgājies un saģērbies. Paēdīsim brokastis.

Galda galā stāvēja tuk�s krēsls. Aija izlikās to nejutām, uzsvērti bezrūpīgi pastāstīja dēlam, ka �odien viņi dosies pie vectēva, vēlāk aizies pastaigāties līdz Daugavai, skubināja noēst vēl otru maizes �ķēli.

Māris klausījās un ēda, un tomēr Aijai �ķita, ka dēls �orīt ir klusāks nekā parasti.

�Arī viņ� redz tuk�o krēslu ... Un nav aizmirsis aizvakardienas ķildu . . . Bērni ilgi atceras.�

Paķildojās viņi arī senāk, jo dzīve ar saviem tūksto� pienākumiem, sare�ģījumiem un grūtībām ne visiem izveido tādus raksturus, lai divi cilvēki sakļautos cie�i jo cie�i, kā labi noslīpētas metāla plāksnes. Aija un Zigurds nevarēja un nevarēja viens otram pieskaņoties. Reizēm nedēļas, pat mēne�us ģimenes mehānisms darbojās bez kļūmēm, sazobē neiekrita ne sīkākais gruzis, bet tad pēk�ņi viss sāka grabēt un ļodzīties. Septiņi laulības gadi nebija vēl paguvu�i viņus pielāgot, nebija ievadīju�i tajā ļimtajā ikdienībā, kad vīrs un sieva kļūst līdzīgi ne vien ieradumos, kustības, bet arī raksturā un pat arēji.

Saticības periodi mijās ar sapīkumiem, mīļi �uksti ar nerunā�anu, reizēm viņi aizgāja sabozu�ies gulēt vai arī Zigurds niknuma uzrāva mēteli un izskrēja uz ielas. Pēc pāris stundām viņ� tomēr atgriezās. Ienāk, uzkarina mēteli, nomazgā rokas un klusē, izliekas joprojām dusmīgs, bet abi jūt � kaut kur dziļi dziļi jau virmo aizturēts smaids, vēl mazliet � un smiekli kā draiski gaisa bur-bulī�i ceļas augstāk un ņirb straujāk. Pirmais parasti neizturēja Zigis � pasmaidīja. Aijai ar to pietika, smaids nodzēsa sarūgtinājumu kā dzē�gumija neizdevu�os zīmuļa svītru, un lapa atkal bija balta un tīra.

Pēdējos mēne�os tas vairs neizdodas, tagad uz papīra paliek iespiedumi, kurus nevar izgludināt.

Kas vainīgs?

Aija pārmeta Zigurdam, sauca viņu par nejūtīgu akmens bluķi.

� Automāti tev pirmajā vietā! Arī es gribētai domāt tikai par darbu. Bet kas vergos virtuvē?

� Vai es tev nepalīdzu?

� Kad tev labs garastāvoklis.

� Nevajag mani sakaitināt ar savām aizdomām un kaprīzēm, � Zigurds atvairījās.

Arī aizvakar ķilda sākās ne par �o, ne to, līdz uzliesmoja kā sausās pakulās iemesta dzirksts.

� Nu man beidzot pietiek! � viņ� bija iesaucies, ātri sametis portfelī da�as savas mantas un aizskrējis.

Aija zina � virs aizbrauca uz laukiem pie mātes. Kur viņ� citur varētai palikt?

Un ja tomēr ...

Ķilda notika piektdien.

Sestdiena viņiem brīva, un viņ� neatgriezās. �odien jau svētdiena � un viņ� joprojām pazudis. Iespītējies. Viņ� aizvien bie�āk tā iespītējas. Vīrietim jau viegli iespītēties, bet ko lai viņa dara? Māri ta�u nevar pamest istabā vienu!

Grūtības, kas ienāk ģimenē kopā ar bērniem, padara nervozus. Ziemā Māris jāatstāj dzīvoklī viens, Aija aiziet uz darbu, bet domas paliek mājā. Ko mazais dara? Vai nav kaut kur uzkāpis? Nav iegriezis pirkstā? Vai nesāk �montēt� elektrisko slēdzi... Viņa aizejot brīdina un brīdina, katru reizi nobrīdina, tomēr . . .

Jā, viņa kļuvusi nervozāka, un Zigurdam to vajadzētu saprast. Bet viņ� tie�i otrādi � iespītējas vēl vairāk. Mazlietiņ kaut ko pasacīsi ne tā, nepaglaudīsi �pa spalvai� � un tūliņ sapīcis ielien istabā vai arī � un tas ir vēl nekrietnāk � aizskrien no mājas, un Aijai brī�iem �ķiet, ka viņ� tī�ām meklē ieganstu, lai varētu tā izdarīties.

Kas ir mīlestība? Vai tas, ja spēji izkausēt otra spītu?

� Mā, es paklausī�os radio, � Māris �orīt izskatījās tāds kluss un izvairīgs, tāds kā kļuvis vecāks.

� Paklausies, Māruk, � Aija izklaidīgi atbildēja. Viņas domas mutuļoja kā palu ūdeni, meklēja izeju.

Kas ir mīlestība? Vai spēt visu piedot?

Nē, Aija to vairs nespēj. Tātad viņa vairs nemīl Zigurdu. Viņa izlēmusi galīgi un uz visiem laikiem � aiziet. Aiziet no dzīvokļa, kas reiz bijis visjaukākais pasaulē un kas ienācējam vēl tagad būtu mājīgs un silts, bet viņai tas pārvērties tuk�ā, pamestā �ķūnī, kur lodā vēj� un drēgnums, ledains klons saldē kājas un saltums tiecas piekļūt pat sirdij.

Prom, prom, prom!

Aija iesaiņoja arī da�us virtuves piederumus. Viņa to darīja automātiski, nepadomādama, kas pirmām kārtām jāņem līdzi, jo �obrīd viņai galvenais bija � paņemt kaut ko, aiznest, lai tādējādi sagrautu aiz sevis tiltus, nogrieztu iespēju atkāpties.

�Gan atradī�u cilvēku, kas mani cienīs,� viņa sevi mierināja un iedro�ināja. �Upeskalns, tiklīdz pamana mani sadrūmu�u, tūliņ ba�īgi apvaicājas: �Aijuk, kas tev iedro�inājies darīt pāri?� Viņ� ne vienreiz vien pusjokojot, pus-nopietni piedraudējis � es tam tavam Zigurdam krau�u pa skaustu, dabūjis tādu sieviņu kā konfektīti, bet neprot novērtēt. . .�

Aija bija aicināta uz kafejnīcām, lūgta piedalīties izbraukumos, da�s labs paņēmis viņas roku savējā, noglāstījis un smagi nopūties � ak, ja man būtu tāda sieviņa . ..

Aija bija pieradusi, ka vīrie�i pievēr� viņai uzmanību, glaimo, mēģina iegūt viņas simpātijas.

Kas ir mīlestība? Vai spēt atvairīt glaimus, vilinājumus?

�Gan tu sapratīsi, bezjūtīgo koka gabal, ko esi zaudējis!�

Un atkal asaras ritēja pāri vaigiem.

Aija iznesa �emodānu virtuvē un iespieda tajā vēl da�us niekus. Nesamais bija smags. Viņa pacilāja to, vēlreiz pacēla, nē, viena viņa to līdz tramvaja pieturai neaiznesīs, jāapģērbjas un jāaiziet līdz taksometru stāvvietai, jāpaņem ma�īna, tad viņa varēs iemest vēl pāris drēbju gabalu . . .

� Māruk, es mazliet aizeju, mēs brauksim ar auto . . .

Zēns sēdēja pie radio. Tikko bija beidzies iepriek�ējais

raidījums, un viņ� gaidīja nākamo � svētdienas rīta radio-uzvedumu bērniem.

� Gaidi, ātri bū�u atpakaļ.

� Es noklausī�os ludziņu.

Lielais pulkstenis noskandēja desmit � lēni un apdomīgi. Aizverot durvis, Aija vēl dzirdēja vibrējo�o, it kā tālē gaisto�o skaņu, un tā viņai �ķita kā ardievas. Beidzot tas notiek! Beidzot pārkāpta pēdējā �aubu robe�a, pārieta Rubikona! Tagad vairs nav atkāp�anās! Pat ja viņ� �obrīd nāktu pretī, runātu, lūgtos, pat tad viņa nemainītu savu pa�reizējo ceļu � līdz taksometram, atpakaļ līdz dzīvoklim, �emodāns vienā rokā, Māris pie otras � un prom.

Uz ielas pamaz ļau�u. Pēk�ņais aukstums iebiedējis. Cilvēkiem pie tā vēl jāpierod. Aija soļoja, un viņā brieda kāda dīvaina nedro�ības sajūta, kas rodas, kad pēk�ņi atsakies no pierastā. Pieradums cilvēkam ir kā stīpa mucai, tā gan spie�, bet toties neļauj traukam sabirt un ari saturam iztecēt. Ta�u pieradums nav mīlestība. . . Tas drīzāk ir mīlestības gals. Ja �obrīd viņai sāpīgāk, tad tas ir tikai pieradums. Paies dienas, mēne�i . . . Gan viņa pieradīs dzīvot bez Zigurda, gan atradīs citu. Pasaulē dzīvo daudz jauku cilvēku.

�oreiz pasa�ieri negaidīja taksometrus, bet gan taksometri pasa�ierus. �oferis bija laipns un izpalīdzīgs. Jā, viņ� pastāvēs lejā pie vārtiem. Varbūt palīdzēt kaut ko nonest? Ak, viņa pati? Lūdzu, gaidī�u jūs vai līdz vakaram.

Saskare ar otru cilvēku aizdzina saspringumu, un Aija kāpa aug�up vieglu, raitu soli. Jau virtuvē viņa iesaucās:

� Māruk, brauksim! Ma�īna klāt!

Neviens neatsaucās, varēja dzirdēt tikai mūziku, kas cēlās un grima, viļņoja kā jūra, pau�ot dziļu cilvēcisku satraukumu.

� Māri! � Aija pavēra durvis uz istabu.

Zēns bija piespiedis savu gai�o matu cekuliņu pie pa�a aparāta.

� Māri!

Puisēns nepaskatījās, tikai strauji, nepacietīgi atvairīja ar roku � sak, �oreiz gan, lūdzu, netraucē . . .

Cauri mūzikai iegaudojās vēji, kādu brīdi cilvēka un dabas radītās simfonijas saplūda vienkopus, bet tad vētras auri un bangu gārdzoņa piemāca visu pārējo un istaba trakoja negaiss, barga, nepielūdzama dabas stihija . . . KaJ tā pierima, ieskanējās aktiera izteiksmīgā balss:

�Vēj� gaudo un svelpj, sabangotā jūra krāc tumsa, aiz kāpas stāv maza mājiņa, tum�a un auksta. Neviens nenāk saukt Vanadziņu mājās, nav jau kam saukt. Viņ� sed un sēd, kuļā nosalu�ās kājas zem tīklu sola un skatās uz to pasi, kur jūra. Arī no turienes neviens nenāk. Mākoņu spraugā parādās sidrabaina mēnesseja, bāls gai�ums noslīd līdz jūras ūdeņiem, un nu tie ir tik melni kā vēl nekad. Bet krastā uz tīklu sola sēd mazs zēns, kuļā kājas zem tiklu sola un gaida, mazās acis raugās nakts tum�ajā vaigā. Viņ� vēl gaida � mazais vanadziņ�. . . Tētim vana-dziņ� ..�

Istabā iestājās dziļ� klusums.

Mazā cilvēciņa augums pie radio viegli raustījās, it kā tam pieskartos vēja mētāts elektriskais vads. Viņ� raudāja klusi, raudāja tikai sev.

�Jūs dzirdējāt Viļa Lā�a stāsta �Vanadziņ�� radiouzve-dumu ...� tālāk diktors netika, jo sīka rociņa strauji un gandrīz vai sadusmoti uzsita taustiņam, aparāts apklusa.

Sakņupu�ais augumiņ� turpināja viegli drebēt.

Tagad vēja auri un sabangotā jūra plosījās Aijā.

Tētim vanadziņ�. . . Tētim cizītis ...

Un Aija ar skaudru, nepielūdzamu tie�umu saprata, ka viņa tomēr nespēj aiziet. ..

Palikt viņa �eit nevar, bet � ari aiziet nespēj .. .

Nē, aiziet viņa nespēj. Divas naktis novārgusi, sapakojusi �emodānu, lejā gaida automa�īna, bet � spēki izsmelti. Visa viņas spīts un griba.

Kas ir mīlestība?

Ja palikt nevar un arī aiziet nav spēka?

Monvīds Apse modās lēni, negribīgi. Viņ� kavējās pussnaudā starp miegu un nomodu, paildzinādams nenoteikto stāvokli. Ta�u pamazām līdz apziņai nokļuva aizvien vairāk ārpasaules iespaidu, un, jo vairāk, jo noteiktāk viņ� tos uztvēra, jo nepatīkamāka, smagāka sajūta spieda galvu. Vislabāk būtu atkal aizmigt, tikai tas vairs neizdosies; pulkstenis dro�i vien jau rādīja rīta devīto vai pat desmito stundu. Vienbrīd viņ� gandrīz paslējās pussēdus, lai pasniegtos pēc sava apzeltītā �Signāla�, ta�u negriba kustēties izrādījās spēcīgāka; labāk gaidīt brīdi, kad vecāku istabā atskanēs lielā pulksteņa samtainais alts un bez mazākās piepūles varēs uzzināt laika tecējumu.

Ta�u �vecais Bens� klusēja. Dīvaini ilgi klusēja.

Beidzot sekoja viens aprauts sitiens, kas varēja nozīmēt tiklab pusdeviņi kā pusdesmit, pusvienpadsmit vai jebkuru citu pusstundu.

Monvīds atkal gaidīja.

Viņ� da�kārt varēja būt ārkārtīgi pacietīgs.

Domas miglaini maldījās, tām trūka iek�ējā sprieguma un kopsakarības, glu�i kā vājā filmā, kuru noskatījies tūliņ visu aizmirsti. Ja vēlāk pavaicātu, par ko viņ� �orīt gultā prātojis, Monvīds nespētu atbildēt. Tāpat kā klausītājs pēc bezsaturīgas lekcijas.

Beidzot pulkstenis ierunājās � vienreiz, otrreiz, tre�oreiz, un gulētājam �ķita, ka katrs sitiens ilgi ilgi lidinās gaisā kā mirguļojo�s punktiņ�. Desmit mirguļojo�i punktiņi. Desmit.

Monvīds izstaipījās, � no pusse�iem tātad nogulētas �etras stundas, tie�i puse, cik ārsti iesaka jaunam, pieaugu�am cilvēkam veltīt nakts atpūtai. Tā kā viņ� jau paguvis nosvinēt savu divdesmit sesto dzim�anas dienu, tad uzskatāms par pieaugu�u un tomēr ir vēl jauns. Pieaudzis jaunietis.

Viņ� pavīpsnāja un izlēca no gultas, jo aizmigt tik un tā vairs neizdosies, nomazgājās zem aukstas du�as un iegāja virtuvē. Uz galdiņa bija nolikts trauciņ� ar siļķu tīteņiem � māte zināja, kas viņam brokastis vislabāk gar�oja. Blakus burciņai gulēja zīmīte:

�Monvīdiņ, paps baras. �onedēļ otrreiz pārnāci tikai no rīta.

Vismaz �ovakar esi mājās.�

Izlasījis glu�i īgns iemeta zīmīti plītī. Ir gan abi! Joprojām grib mācīt! Mācīt un mācīt! Velns, kas tas par laikmetu � ar apnicīgu neatlaidību skandināt vienu un to pa�u! Vai tie�ām nekad nesapratīs, ka viņ� ta�u beidzis universitāti un kļuvis patstāvīgs. Patstāvīgs! Jeb vai visu mū�u viņam būs jāuzklausa tikai citu padomi un norādījumi?

Aiz loga snauda pelēka diena. Velni�ķīgi peleka diena. Ko tā solīja?

Tāpat stāvot kājās, raugoties kailajos kokos, viņ� apēda pāris tīteņu un uzdzēra kefīru. Kļuva tā kā mazliet labak.

Varbūt pastrādāt? Monvīds gausi atgriezās savā istabā, nevarēdams iz�ķirties, ko darīt.

Vakar viņ� bija aiznesis uz redakciju da�us dzejoļus. Dro�i vien ievietos, jo viņ� nes tikai tādus, ko var ievietot. Tur satika citus �ve�us�, un diena, vakars un nakts aizlidoja sarunās un smieklos kā putna spārniem. Visi bija sevi�ķi uzjautrināju�ies par kāda diletanta iesūtītu dzejoli. Monvīds vēlāk to norakstīja, jo krāja, kā pats sacīja, �nemākulības klasiku�. Tagad, izvilcis no kabatas bloknotu, vēlreiz pārlasīja:

Gai�a nākotne � augstākā laime cilvēcei,

Ko radām mēs rokām savām.

Gai�a nākolno � dārgākais talismans tautām,

Kuras mieru kaļ pasaulei.

�ņaudzo�ās va�as cērtot, dzelzs priek�karu lau�ot, mu�mū�os karu noraidot.

�ie visvarenie vārdi, sirdis ieausti,

Katrā dzīslā asinīm līdzi rit.

Tie spo�ā slavas oreolā ieskauti,

Kad vēstures gaitu dimdīgi soļi sit, ievadot Kosmosa ēru,

dzē�ot koloniālisma ēnu, savaldot fa�isma zvēru.

�It ka viss būtu pareizi. Bet kā tas pasacīts! Idejisks līdz stulbumam.�

Viņ� izņēma no rakstāmgalda pabiezu mapi, ielika tajā dzejoli un atvilktni atkal aizslēdza. Lai neviens neierauga. Cauri viņa istabai tēvs un māte staigāja uz savējo. Mon-vīdam tas sen vairs nepatika, bet darīt nekā nevarēja. Viņ� vienīgi iegādājās grāmatplauktu � stellā�u, ar kuru daļēji aizsedza savu dīvānu un rakstāmgaldu. Kad atnāca draugi, vecāki centās nestaigāt � sēdēja virtuvē un cietās līdz brīdim, kad vajadzēja doties gulēt. Tad viņi klusām ieslīdēja savā istabā, un vienīgi tēvs da�kārt zem deguna norūkņoja:

� Vai tā kā nebūtu laiks doties pie miera?

Pa dienu varēja justies brīvi. Abi �sen�i� strādāja.

Monvīds Apse izņēma baltas papīra lapas un ar tādu kā iek�ēju pretīgumu uzmeta uz rakstāmgalda. Viņ�

pēdējā laikā sāka pievērsties prozai, un tā vispirms piespieda sēdēt stundām ilgi. Vēl grūtāk bija iedarbināt smadzeņu �ūnu miljonus. Tas �ķita tuk�as kā bi�u kāres pavasarī. �Vai varbūt pielū�ņotas?� viņ� sev vaicāja. �Kas gan citiem rādīs lū�ņus?�

Kā glābdams gaitenī atskanēja tālruņa zvans.

Monvīds naski nometa pildspalvu, un �ķita, ka viņ� to vien gaidījis, lai kāds piezvana, jo tad nevajadzētu uz baltajām papīra lapām atstāt ne mazāko rakstu zīmi. Tīru lapu vienmēr vēl pagūs aprakstīt, bet ko darīt ar aprakstītu?

� Monvi, sasodīti pelēcīga diena! � klausulē atskanēja ska]a balss. � Un galvā tāds tuk�ums, ka pat Tori�elli nevarētu iedomāties kaut ko vēl tuk�āku. Ko tu �odienai ieplānoji?

� Neesmu padomājis . . .

Tu dzīvo bez plāna? Vai tie�ām tev skolā neiemācīja, ka plāns ir vienīgais no visiem vienīgajiem? Kau�u katru dienu piecreiz pārplāno, bet plāno!

� Ko tu ieteiktu?

� �odien velni�ķīgi derētu ieplānot divus kokteiļus. Un vienu konjaciņu. Par virsplānu izspriestu pievakarē.

� Tā kā negribas ... � Monvīds novilka.

� Kāpēc? Idejiskas dabas apsvērumi? Vai vienkār�i kuņģis kļuvis pesimists un tam nekas vairs nepatīk!

� Zini...

� Nerunaitis. Būtiskāk jautājumu apspriedīsim pēc otrā kokteiļa. Man viens iz�ākstējis kretīns par akvareli iedeva desmitnieku. Protams, tā nav Mikeland�elo cienīga alga, bet itālietis sen miris, toties es esmu dzīvs. Tas izskaidro manu pieticību .. .

� Gribēju maķenīt pastrādāt.. .

� Nerunaitis. Strādāsi rīt. Jau senie latvie�i kaut ko teiku�i par zaķi un darbu. Gaidu. Paķēru līdzi interesantu

material�iku iz kritikas vēstures. Izrādās, senāk biju�i vēl di�āki kretīni...

Pie auss noskrapstēja. Einārs Lējums bija nolicis klausuli, un Monvīdam Apsēm, ja viņ� gribēja iepazīties ar �kritikas vēsturi�, vajadzēja doties uz ielas. Aicinātais nevarēja iz�ķirties. Skatījās tuk�ām acīm gaiteņa spogulī, kur rēgojās otrs Monvīds, un redzēja tur tikai to otro, nevis sevi. Negribējās iet, bet negribējās arī palikt, jo tad tomēr jāraksta. Bet rakstīt viņam nozīmē mocīties. Nozīmē piepūlēties. Viņ� labprātāk cirstu malku, lai tikai nebūtu jāņem rokā pildspalva un jāsāk virknēt vārdi. Ta�u nerakstīt arī nevarēja. Un tas bija vistrakākais! Viņ� jutās kā izslāpu�ais jūras krastā � pie kājām guļ bezgalīgi ūdens klaidi, ta�u slāpes dzēst nevar.

Atgriezies pie rakstāmgalda, Monvīds Apse ilgi vēroja pildspalvu, kas vilino�i gulēja uz baltā papīra glu�i kā saldi aizmigusi sieviete. Vienbrīd gribējās satvert, nosēsties un uzrakstīt. Uzrakstīt kaut ko tādu.. . Kaut ko tādu... Redakcijā daļas vadītājs bija ierunājies, ka viņi ļoti labprāt iespiestu stāstu par rūpniecības uzņēmuma vadītāju, kas ļauj piesārņot upes un ezerus ar kaitīgiem notekūdeņiem un tā nodara zaudējumus dabai � visas tautas īpa�umam . . . Si�etu Monvīds atrada ātri � pa pusei reālu, pa pusei fantastisku, aizvizinot direktoru pat zemūdens valstībā. Tomēr pasūtinājums derdzās. Neiedomājami derdzās. Viņ� saprata, ka stāstam pietrūks pārdzīvojuma, ka uzrakstītais būs tikai mazāk vai vairāk veiksmīga haltūra, ka par �mākslu� to varbūt uzskatīs kāds zvejas inspektors, kas saņem algu, lai cīnītos pret dabisko ūdenskrātuvju piesārņo�anu . . . Monvīds vispirms gribēja mākslu. Patiesu, pārdzīvotu.

Pildspalva atkal palika guļam.

Uz stūra jau gaidīja gleznotājs Einārs Lējums un dzejnieks Antis Jaukums. Pēdējo lasītāji pazina kā jūs-

migu dzejoļu autoru un draugi � anekdotu stāstītāju.

kā nenogursto�u

� Uzmanību, uzmanību! Runā visiem pazīstamais radio, � viņ� sveiciena vietā Monvīdam pamirk�ķināja un, atbilsto�i pakropļodams krievu valodas izrunu, turpināja: � Jautājums � kur slēpjas sievietes piena burvīgums?

� Zini? Ko? Monvi, tu nezini? � Einārs Lējums labpatikā vai kusa, ka atradies tomēr viens, kas vismaz pagaidām nezina, un, paliecies uz Monvīda pusi, gaidīja otra smieklus un aizturēja savus.

Kad abu pacietība bija pietiekami pārbaudīta, Antis Jaukums noskaldīja:

� Ie � pa � ko � jumā!

Un Einārs Lējums un Antis Jaukums smējās.

Monvīds pavīpsnāja.

� Ko, tev nepatīk? � beidzis smieties, Einārs noprasīja, jau gandrīz aizvainojies.

� Nekā ģeniāla nav.

- Izgudro kaut ko ģeniālāku, � arī Antis bija vīlies.

Piemēram, ienācis jautājums: kāpēc Monvīds Apse

vairs nesmejas? Atbildam: Monvīds Apse vairs nesmejas tāpēc, ka viņ� nesmejas! Ha-ha-ha . . . Ģeniāli, vai ne?

Monvīds gribēja jau pamāt ar roku �adjē� un aiziet. Kaut kas viņu �odien kaitināja, satrauca, lika sapīkt. Ta�u viņ� palika stāvam, kā nezinādams ceļu, un klusēja, rokas sabāzis mēteļa kabatās un viegli �ūpinādamies no pirkstgala uz papē�a, un skatījās pāri ielai ar tik nemainīgu izteiksmi sejā kā Būdas tēls Indijā. Einārs to ievēroja:

� Vai pār tevi nolaidies iedvesmas svētais saviļņojums? Jeb�u tu būtu nelaimīgi iemīlējies?

� Monvis pāraug. Viņ� vakar man sacīja: �Zini, riebj nepārtraukti tērgāt vienu un to pa�u. Mums vajadzētu paskatīties uz sevi no malas. Nevis mū�am būt tik pa�aiz-ņemtiem, kā gailim dziedot laktā.� Tā apmēram bija?

Apse neatbildēja.

� Rau, kur tas desmitnieks, kas prasīt prasās apgrozības, � Einārs, gribēdams izkliedēt nelāgo noskaņu, izvilka gai�sarkano naudaszīmi. � Kurp kāpsim?

� �Flora�.

� Apriebies.

� �Baltija� vēl nav vaļā. Uz �Rīgu�!

� Pārāk svinīgi.

� Monvi, ko tu iesaki?

� Es? Antis tikko pareizi pateica: man apriebies mū�am viens un tas pats.

Jā-ā-ā. Tu esi izsmalcinātais. Tikai Rīga diem�ēl nav Parīze, kur var katru dienu iet savā krodziņā un arī tad līdz nāves brīdim paprāvs skaits dzērnīcu paliks neredzēts . . .

� Man ir ideja! � iesaucās Einārs.

� Ideja bez idejas, ko? � Antis pavīpsnāja.

� Nē. �odien divdesmit astotais novembris. Trīs vārdadienas vienā dienā! Rita, Vita, Olita! Brauksim uz Bausku. Sen�u kauli, pilsdrupas, trīs upes un provinces mēroga ultramoderns restorāns! Pie tam nekad tur neesam biju�i!

� Hm. Trīskār�a vārdadiena Bauskā! Nav peļami. Nav peļami. Monvi, tu balso?

� Var jau, � uzrunātais atrūca. �_Tomēr �ķipsniņa pārmaiņu, salīdzinot ar apniku�ajām Āgenskalna priedēm .. .

Viņi nogriezās uz autoostas pusi.

Einārs Lējums pēc Mākslas akadēmijas beig�anas bija mēģinājis pārtikt no stājglezniecības, bet ātri vien, nojautis, ka pastāv ienesīgāki �anri, pievērsās grafikai � noformēja grāmatas un ilustrēja �urnālu stāstus. Viņ� pats bija pavēlnieks par savu laiku un savu kabatu, kura mū�dien apbrīnojami ātri iztuk�ojās, pie tam sakarība starp

laiku un kabatu izpaudās ļoti vienkār�ā atgriezeniskā proporcijā � jo vairāk kabatā, jo mazāk brīvu brī�u darbam, un otrādi � jo kabata vieglāka, jo vairāk radās iedvesma darbam.

Monvīds Apse pēc filoloģijas fakultātes absolvē�anas trīs gadus nostrādāja par skolotāju, bet tad atgriezās Rīgā un pārtrauca ar pulksteni re�imēto darbu. Viņ� varēja vienu otru mēnesi padzīvot uz abu strādājo�o vecāku rēķina, nododoties intensīvām literārām studijām. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka iztikas minimumu viņ� aizvien vieglāk nopelnīja pats � ar tulkojumiem un nelielām publikācijām periodikā, tā ka dzīvot varēja.

� Vienīgi nevaru vēl precēties, � Monvīds reizēm paironizēja.

Materiālā ziņā visspiedīgākie apstākļi ir Antim Jaukumam, kam tēvs un māte strādāja pavājā kolhozā laukko-pības brigādē un audzināja vecākā dēla bērnus, kuru tēvs, Anta brālis, bija gājis bojā autokatastrofā. Jaukums gan būtu varējis dabūt �tata vietu, ta�u, tāpat kā Apse, nevēlējās katru dienu sēdēt noteiktas stundas. Tāpēc iesaistījās par nelielu atlīdzību redakcijā kā ār�tata konsultants dzejā, atbildot uz gau�i nevarīgu jauniesācēju, rūdītu diletantu vai astoņdesmitgadīgu, prātu izkūkoju�u ve�uku iesūtītajām rīmītēm. Antis, kau�u tikai pāris gadu vecāks par Monvīdu, bija nodibinājis sev talantīga dzejnieka slavu, it īpa�i ar savu prasmi runāt par politiskiem notikumiem savdabīgi, neparasti, pat �ilbino�i. Vēl aizvakar iespieda viņa dzejoli, kurā bija nosodīts personības kults un kur� beidzās ar rindām:

Nesāksim citātos meklēties.

Viegli bij apgalvot: tauta!

Daudz grūtāk izprast

cilvēku.

Antis nebūtu Antis, ja vietumis nemēģinātu izsacīties �re�ģotāk�. Tā teikt � zināma nodeva laika garam.

Monvīds paskatījās Antī, kas tobrīd aizrautīgi sarunājās ar Eināru. Viņ� paskatījās, it kā pēk�ņi vajadzētu saredzēt ķaut ko vairāk, nekā viņ� līdz �im saredzējis. Ta�u Antis bija kā Antis � balamutīgs, pa�pārliecināts, vijīgs kā apīnis un mainīgs kā eļļas traips nemierīgā ūdenī.

� Pasaulē vispār ir trīstūksto� �etrdesmit valodu � dzīvās un miru�ās, � Monvīds dzirdēja, kā Antis grib Eināram kaut ko iestāstīt. � Es viņai saku � man būs jāizgudro tā trīstūksto� �etrdesmit pirmā, lai tu sāktu man ticēt!

Atkal kāda aizrau�anās ...

�Viņam drīzāk vajadzētu rakstīt tāpat kā tam, kas pie plutokrātiem autora izdevumā bija laidis klajā krājumiņu, līdzīgu simtiem citu, kurā ar apbrīnojamu vienkār�ību izsacījis gan savu, gan visu sev līdzīgo autoru uzskatus:

Reiz redzējis �īs daiļās kājas Tā, sīki soļus tipinot,

Tu nosviedies uz ceļa klājas.

Un laimīgs ļauj � lai pāri iet. ..

Antis tā neraksta, viņ� tikai runā. Viņā mīt talants, un viņ� spēj rakstīt kā dzejnieks. Bet kā cilvēkam viņam vajadzētu rakstīt: �Reiz redzējis �īs daiļās kājas . ..� Dīvaina būtne, kas spēj un prot sa�ķelties uz pusēm kā urāna atoms un no viena punkta izmest pats sevi uz diametrāli pretējām pusēm.

�Jautājums vienīgi tāds, vai manas domas par Anti būs pietiekami diametrālas, lai tās būtu pareizas,� Monvīds klusi pārfrāzēja pirms pāris dienām izlasītu Nilsa Bora izteikumu par tiem meklējumiem, kam vajadzētu radīt vienotu matērijas uzbūves teoriju. Slavenais dāņu fiziķis apgalvoja: �Nav nekādu �aubu, ka mūs sagaida bezprātīga

teorija. Jautājums vienīgi � vai tā būs pietiekami bezprātīga, lai būtu pareiza.�

Bezprātība.

Neizprotamība.

Matērija.

Cilvēks.

Antis, kas iet pāris soļu pa priek�u, tikpat neizprotams. Un ko var izskaidrot tāda teorija, kurai jābūt bezprātīgai? Kas tā par tuva cilvēka izpratni, ja viņ� tev �ķiet div-sejains kā mitoloģiskais Januss?

Un tomēr ...

� Ko smaidi? � Antis Jaukums atskatījās uz Monvīdu. � Ieraudzīji jaunu skābbarības torni?

� Tu atceries savu dzejoli, kurā apjūsmoji Kolhoznieku pili? � Monvīds pavaicāja viņam . . .

� Hmjā, bet kop� sākta cīņa pret pārmērībām arhitektūrā ...

�Jautājums vienīgi tāds, vai manas domas par Anti būs pietiekami diametrālas, lai būtu pareizas... Pietiekami diametrālas...�

*

Rīgas-Bauskas autobusā viņi iekļuva bez grūtībām. Lielais �Ikaruss� bija pustuk�s, un viņi ērti iekārtojās sēdekļos pie galdiņa.

� Te var pat dzejot! � Antis gandrīz vai pārsteigts konstatēja. � Jāuzraksta līdz Bauskai pāris rindu no nākamās poēmas, lai biļete būtu atpelnīta. Bet apak�ā atzīmē�u, ka dzejots nevis tādā un tādā gadā, mēnesī un dienā Krimā, Tālajos Austrumos vai kada tur kolhozā, bet gan autobusā Rīga � Bauska. Lai vadība tūliņ redz, cik intensīvi strādāju... Un ka man vēl nav personīgais satiksmes līdzeklis .. .

� Uzraksti, uzraksti, � Einārs kaut ko meklēja pa savām daudzajām kabatām. � Nerunaitis! Divdesmit ceturtajā mēs tev palīdzēsim tikt no honorāra vaļā.

Autobuss sāka braukt.

� Zēni, � Einārs �obrīd bija reti pacilātā garastāvoklī, � mana ideja zelta vērta! Neesmu kādu gadu braucis autobusā. Man tā ap dū�u, kā tiem �ehiem Hanzelkam un ... un � kā to otru sauc? � kad viņi sāka savu pasaules apceļojumu. Tie�i tāpat.

� Tu esi dabas bērns, � Antis Jaukums secināja. � Man patīk vientiesība. Taiā slēpjas kaut kas patiess.

� Tu mani uzskati par muļķi?

� Nemeklē zemtekstu, kur tā nav.

� Vienalna . . . Varbūt tev taisnība. Sauc nar kretīnu devītā nakāpē. Mulki vienmēr biiu�i. Par lo vēl �orīt pārliecinājos, � un viņ� beidzot iz�amdīia no kabatas saņurcītu �urnālu. � Redz, ko atradu kaimiņmājas bēniņos!

Monvīds paņēma un skali izlasīja:

� �Burtnieks�. Mēne�raksts gara kultūrai. 1927. gada 10. numurs.

� Nerunaitis. Tzlasi recenziju par gleznu izstādi. Tur, kur esmu pasvītrojis.

� Palaui arī man ieskatīties, � Antis pieliecās tuvāk.

Monvīds lasTia pusbalsī, un Antis sekoja tekstam:

� �. . . Miesnieks, kas pirms da�iem gadiem parādīiās kā spēcīgs, īpatnējs gleznotājs, turpina slīdēt virzienā, ko varbūt varētu nosaukt par glezniecisku noveco�anos. Tā parādās nedro�ā, neskaidrā kompozīcijā, nespēcīgā krāsu meklējumā. Ansis Cīrulis, kā parasti, neinteresants, kaut gan stipri uzbāzīgs gan krāsās, gan si�etā. Uhānu agrāk pazinām kā smalkjūtīgu gleznotāju. �oreiz viņa ainavas monotonas, it kā steigtas. U. Skulme krasi mainījis virzienu un tagad, kā jau �iesācējs�, nav spējīgs sniegt nekā ievērības cienīga. Iepriecino�i ir Cielava un Svempa darbi,

1T1

lai gan pēdējā krā�ņie otas vilcieni top vienmuļi savā mū�īgā atkārtojumā. Liepiņ�, Suta, Strunke ...�

� Lasiet tikai pasvītroto, � Einārs pamācīja Apsi.

� � . . .Liepiņ�, Suta, Strunke strādā vieglo �konstrukciju� amatu, kur skatītāji nevar atrast ne mērķa, ne iemesla.�

Vai nav idiots? � Einārs nenocietās.

�- Parakstījis �Causae Cognitio�. Kas viņ� ir?

� Nevar ta�u katru idiotu pazīt! � Einārs iesaucās.

� Pietiek, ka mēs �odien pazīstam viņa apsaukātos māksliniekus! Miesnieku, Ubānu, Skulmi, Svempu ...

� Einār, māksla vienmēr bijusi. Bet vienmēr biju�i arī muļķi, kas to skaudu�i un apsaukāju�i, � Antis pamācīja.

� Tas nav nekas jauns. Izlasi kau�u Feihtvangera �Goiju�. īsta māksla paliek, saglabājas, turpretī apsaukātājus. . .

� �Nesāksim citātos meklēties. Viegli bij apgalvot: tauta! Daudz grūtāk izprast cilvēku.� � ... Monvīds pabeidza ar Jaukuma dzejoļa vārdiem.

� Tu, skatos, mācies manus dzejoļus no galvas!

� Tu esi vecāks, no tevis mācos, � Monvīds atbildēja.

� Lai paliek dzeja, � Eināra prātu nodarbināja raksts, un viņ� gribēja noskaidrot, kā var uzrakstīt muļķības, kur katrs teikums iznīcina māksliniekus, kas savus vārdus ierakstīju�i vienā no latvie�u tēlotājas mākslas spilgtākajām lappusēm. � Jūs man pasakiet � kā tā var rīkoties?!

� Cilvēks kļūdījās. Bet pēc tam savu kļūdu izlaboja, � Monvīds paironizēja.

� Tātad kļūda nav nekas? Nospļauties? Galvenais, ka kļūda izlabota? Vai tā? � mākslinieks nevarēja samierināties.

� Protams. Galvenais � kļūdu atzīt. Bet pati kļūda... � Antis ar tādu kā uzjautrinājumu izklāstīja. � Pat Mikeland�elo da�kārt kļūdījies. Vai tas nebija viņ�, kas sacīja: �Eļļas krāsa ir bābu padarī�ana un piemērota sliņķiem un izlutu�iem ļaudīm.� Diem�ēl viņ� nomira, neatzinis savu kļūdu .,.

� Tu beidz...

� Ko beidz? Varbūt itālim tomēr taisnība? Jo tu un da�s labs tavs amata brālis tie�ām ir nepārspējami sliņķi. Un nav gandrīz tādas izstādes, kad jūs neizlamātu...

� Tikai mākslas kritiķe Vāvere, � Einārs Lējums mēģināja attaisnoties.

� Viņa nebūt nav vienīgā. No apak�as vēl vairāk lamā. Ja neapmierināta būtu sekcijas vadība, bet skatītājiem patiktu, vai otrādi � neapmierināti būtu skatītāji, bet sekcijas priek�niecībai patiktu, � tad es vēl varu saprast vai attaisnot. Bet ap jūsu stājglezniecību visi trin zobus, ta�u sliņķim sliņķa daba � viņ� tikai turpina gul�ņāt...

� Ko jūs visi uzsēdu�ies glezniecībai? � Lējums sapīka. � Kā-ka-kā, kā-ka-kā. Kā vistas, pamanīju�as kurmi.

Monvīds sēdēja abiem pretī un brī�iem dzirdēja sarunu, brī�iem ne. Viņ� prātoja par stāstu, kuru vajadzēja �odien iesākt un kuru tomēr neiesāka .. . Nekādi nespēja iesākt. Lai gan rakstīt gribas. Ļoti gribas uzrakstīt kaut ko labu, aizraujo�u. Izstāstīt baltajam papīram par to, kas viņu pa�u saviļņo. Bet dabisko ūdenskrātuvju piesārņo�ana ar notekūdeņiem ... Varbūt viņ� kādreiz pratīs atrast vārdus arī �im faktam. Varbūt. Padzīvos piesārņotas upes krastā ... Māksla dzimst dziļā pārdzīvojumā � glu�i kā avotūdens zemes dzīlēs. Kā viņam nokļūt līdz pārdzīvojumam, līdz dziļākam emocionālam strāvojumam? Jo tas, ko pārdzīvo viņ�, citiem �ķiet nenozīmīgs. Pat drukāt nedrukās.

�Dzīves nepazī�ana,� aizrāda kritika, �ir galvenais Jau-* nums jauno literātu darbā.�

Turpretī Antis Jaukums apgalvo:

�Jo labāk pazīstu dzīvi, jo man grūtāk rakstīt. Vismaz grūtāk nodrukāties.�

�Kāpēc?� Monvids toreiz bija vaicājis.

�Redaktoram patīk, ka iepazīstas tikai ar labo. Bet es, velns parāvis, vienmēr uztriecos ļaunajam, tā teikt, atmirsto�ajam. Tāpēc � izdomā. Izdomāt var, cik labi vien ievajagas, pat labak nekā redaktors cerējis.�

Monvīds Apse reizēm ļoti skaidri uztver Jaukuma dzejoļos �o izdomātību. Veiklu, tēlainu un tomēr � izdomā-tību. Bez jūtām, bez pārdzīvojuma. Darinājumu.

Darinājumu ...

Autobuss, līgani �ūpojoties, trauca pa pelēko asfalta sleju, tuvojoties Iecavai.

� Tu tikai paskaties, Einār, kur māksla! � Antis aprāva arī Monvīda Apses domu gaitu, rādot ar pirkstu uz jauno vidusskolu, kas, paceldamās augstu pāri kokiem un citām ēkām, atgādināja neveiklu, nemākulīgi iztēstu kluci.

� Kāda māksla? � Einārs norūca. � Kaut ko neglītāku ilgi neesmu redzējis.

� Tā tomēr ir māksla � uzcelt skolu, kas atgādina fabriku, un fabriku, kas neat�ķiras no VEF Kultūras pils! Vai ari otrādi.

� Sava laikmeta pieminekļi, Anti. Pieminekļi. Plus vēl ģip�a peldētāja un vāzes . . . Kulturālum atpalicīgum.

Nebūtu jau grēks pazoboties, � Monvīds Apse atkal iegrima savās domās. Un tomēr kaut kas �ajā mū�īgajā zobgalībā ir apnicis. Tā paliek virspusē, neskārusi dziļākas saknes.

�Vien cilvēks zina, ka ari patiesībā var but meli un melos � patiesība,� izsakās viens viņa stāsta varonis pārdomu brīdī.

Varbūt viņam atkārtot �os vārdus? Tikai � cik ilgi? Kamēr Einārs piedzersies? Un pēc tam Antis? Ka tre�ajam kārta viņam ... Noreibt un aizmirsties. Antis un Ei-

nārs to iemanīju�ies izdarīt pietiekami veikli. Vēl vienīgi viņam jāiemanās. Vispirms patrīt mēli, pēc tam �ļupstēt...

Iecavas centrā Monvīds viens aizgāja līdz jaunajam veikalam.

�Pasaule jāiepazīst pa�am. Ja tev vienmēr skalda pie ausīm ...�

Veikaliņ� bija patīkams.

Arī tālāk braucot, �osejas malā uzceltās vieglās uzgaidāmās telpas iepriecināja ar savu da�ādību un izdomu.

Autobuss reizi pa reizei no�ķaudījās, it kā grasītos apstāties. Antis Jaukums nepalaida garām arī to:

� Ar automa�īnu ir tāpat kā ar sievieti. To vajag mīlēt, citādi viņa ātri kļūst neuzticīga. Un tu paliec sēdām ceļmalā. Reiz mēs braucām uzstāties uz Alūksni, bet netālu no .. . � un sekoja kārtējais piedzīvojums.

Ap Codi pletās milzīgs ābeļdārzs. Kuplākas, mazākas, vēl tikai nesen stādītās ābelītes aizvijās rindu rindās taisni un pa diagonāli kilometriem tālu, un nevarēja saredzēt, kur tās izbeidzās. Kā jau rudenī, kociņi stāvēja kaili un sarāvu�ies, tomēr arī Einārs bija tos pamanījis un sapņaini novilka:

� Eh, atbraukt �urp pavasarī. Un pagleznot! Pastaigāt kā starp sniegkupenām.

� Kā skatītājs zinās, ka tās ir kolhoza ābeles? Ar audekla izmēru vai gleznas nosaukumu? � Antis painteresējās.

� Lai ziedi pa�i runā.

� Cien. Vāvere var nesaprast. Tad tevi nomēzīs pa tematisko pusi.

Einārs neatbildēja, tikai atmeta ar roku un nevarēja saprast, vai �ī kustība nozīmēja � �lai nomē�� vai �nepļāpā niekus�.

Monvīds kļuva aizvien nervozāks. Sākās ar vieglu, mainīgu smeldzi kājas pirkstā, un tomēr noraustījās visa kāja.

Itin kā mazs zvēriņ� būtu tajā ietriecis savus asos zobus. Lai izvairītos no nepatīkamās sajūtas, viņ� mazliet atcēla papēdi no grīdas un tricināja strauji kā pneimatiskais dru-pinātājs visu kāju. Viņ� darīja to apzinīgi, turpretī daudzi varbūt neievēro pat vēl uzkrīto�āku iek�ējās nervozitātes ārējo izpausmi. Monvīds atkal pārtrauca raustīt kāju.

�Nevajadzēja braukt,� viņ� domāja, �Eināru pazīstu, Anti vēl labāk. Kāds būs mans ieguvums? Rau, Antis jau smīn. Viņ� smīn arī par . sevi, kad raksta. Viņam laikam nekas nav svēts...�

� Ko tu mani appētī? � Jaukums bija uztvēris pretimsēdētāja pārāk vērīgo skatienu. � Necie�u, ja mani novēro kā trusīti pirms vivisekcijas.

� Zini, man tev kaut kas jāsaka, � Monvīda seja bija drūma, gandrīz vai draudo�a. � Bet vispirms iedzersim.

� Piekrītu. Vispirms piedzersimies. Bīstami tas gan ir, jo tu esi neizprotams tips. Man Pazarītis stāstīja ... Tu pārāk daudz domājot. Tu gribot izprast neizprotamo. Tāpēc da�reiz kaujoties .. . No kau�ļiem es turos nostāk. Esmu miermīlīgs lopiņ�. Bet tevī snau� apskau�ams talants. Tas mani pievelk. Lai gan vissimpatiskāki man ir miermīlīgi dzērāji. Vienkār�i iedzer. Kā tur tanī Pētersona lugā bija? Būsim kā bērni? Lūk, iedzer un neprāto. Kā bērni.

Monvīds neatbildēja. Autobuss iebrauca Bauskā. Lēni aplieca loku ap centrālo laukumu un, skaļi nokrācies, apstājās.

Apse ierosināja mazliet pastaigāt, aplūkot pilsētu, jo Bauskā bijis tikai vienreiz savā mū�ā, ta�u Einārs un Antis nepiekrita, un velti būtu pretoties; iekams nebūs izdzertas pāris glāzītes un smadzenēs ieplūdis reibīgais siltums, tikmēr abi būs runā nevaļīgi un kustībās stūraini kā lelles teātrī.

� Godājamais biedri! Jūs sveic pilsēta divu upju krastos. Tūliņ jūs pārliecināsieties, ka Bauska ir prātīga pil-

sēta, � Antis imitēja gidu un, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, lieliem soļiem steidzās uz �Pilskalnu�. � Kāpēc prātīga? Uz restorānu jākāpj kalnā, bet atpakaļ var vel�us novelties. Tātad tūliņ pārliecināmies, cik senie latvie�i biju�i gudra tauta.

� Nerunaitis, � Einārs uztvēra jautro toni. � Jau mans vectēvs sacījis: �Taisns ir taisns, un līks ir līks.� Vai tie nav prāta vārdi? Kas tos var apstrīdēt?

Monvīds atpalika da�us soļus un vairs nedzirdēja mēļo�anu. Jau autobusā viņam vienbrīd gribējās izkāpt un palikt vienam. Palikt glu�i vienam un apstāties izmirku�a tīruma malā. Apstāties un stāvēt ilgi un nekustīgi...

Rudens vēlajā ainavā jautās kaut kas smags un neatgrie�ams. Aizgājis ir pavasaris ar putnu pieskandinātajiem rītiem, aizgājusi vasara ar jOlijnak�u tvīkumu, atvadījies dāsnais septembris. Palikusi salta, piemirkusi pasaule.

Ko tā var pasacīt? Ko tā var pasacīt tev, vientuļam cilvēkam? Meklētājam ...

Monvīds apstājās pilskalna parkā. Visapkārt kluss sastingums. �ķita, ka pat Mūsa dziļdziļajā senlejā pārtraukusi tecēt. Vienīgi koki savāca miglaino miklumu un ļāva no zariem nokrist pa atsevi�ķai pilei kā asarai. Ta�u tie neraudāja. Tie stāvēja klusi un pieticīgi, kā kaut ko gaidot. Ilgi un pacietīgi gaidot. Jā, jā! Tie jau ilgojas atmo-dinātāju sauli un savu krā�ņo lapotni, un viņu tagadējais sadrūmums � tikai brīdis nebeidzamajā mainīgumā ...

Monvīds Apse lēni vēra stiklotās durvis.

Abi steigoņas bija nosēdu�ies pie galdiņa, kas atradās uz paaugstinājuma. Uz abām pusēm pavērās pla�s skats pāri Mēmelei Rīgas virzienā un pāri Mūsai uz Zemgales līdzenumu, kas kaut kur izgaisa dūmakainā miglā kā jūras tāle.

� Mēs arī tev pasūtījām vienu kupati. Tūliņ ēdīsi labāko kupati republikā, � mākslinieks dego�ā nepacietībā

177

12 � 204

berzēja plaukstu pret plaukstu un nenovērsa acis no durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt apkalpotājai.

Monvīds aplūkoja zāli � samērā nelielo izliekto telpu, kas tomēr izskatījās pla�a. �ādu iespaidu radīja spoguļi zāles galos un stiklotās sānsienas. Pla�uma sajūtu pastiprināja arī vienīgais aizņemtais galdiņ�, pie kura ēda pusdienas �etri vīrie�i, bet visa pārējā telpa � tuk�a.

Glīta apkalpotāja servēja galdu. Kad viņa aizgāja, Antis nenocietās:

� Tu redzēji skaistumu? Nevainojams! Te viss ar apdomu darīts. Lai priecētu cilvēka redzokli.

� Tu beidz ar savu plastmasas mīlestību, � Monvīds Apse paironizēja. � Nav apskatījis, bet jau jūsmo.

� Tajos jautājumos vari viņam uzticēties. Nerunaitis. Ta�u man galvā tāds sastingums kā Antarktīdā. �Lai top!� viņ� sacīja, un tapa �ņabis.

Einārs piepildīja glāzes.

Arī Monvīds izdzēra. Viņ� juta vajadzību iedzert. Viņ� juta, ka vajadzētu piedzerties. Un, kamēr atnesa kupati, bet to atnesa necerēti ātri, pudele tomēr bija iztuk�ota jau pāri pusei.

� Ko, dzejniek, drūmē vārtu rūmē?! � Antis Jaukums īstā labsajūtā noskaitīja, pievēr�oties Monvīdam Apsēm. � Vai tavs dzīvesprieks izsīcis kā ūdens piektajā stāvā? Atdzīvojas tikai pa naktīm? Tu �ķiet tā kā slims.

� Ēd maizi, neēd cilvēku, � Einārs pamācīja. � Mācies no sava redaktora � viņ� aiz laipnības vai izkūst. Nedzirdēsi skarbu vārdu.

� Jā, redaktors ... � Antis novilka. � Kad viņu redzēju pirmo reizi, ilgi domāju: kas slēpjas aiz uzsvērtās laipnības? Cilvēcisks īstums? Patiesība? Ak, ja tā būtu! Man no neīstas laipnības vairāk bail nekā no patiesa skarbuma. Tu zini, ko romie�u senatori izdarīja ar Romulu, kad tas bija atbrīvojis pilsētu no ienaidniekiem? � Māk-

slinielks pagrozīja galvu par zīmi, ka nezina, un Antis Jaukums turpināja: � Viņi ilgi, dikti ilgi apspriedās, kā godināt varoni, līdz vienojās, ka ikviena dāvana, lai cik tā ķēni�ķīga, būtu pārāk niecīga. Un viņi pateicībā nolēma: mēs viņu nogalināsim un tad sumināsim kā savas pilsētas goda patronu ... Tā arī notika.

� Ir gan pateicības, laipnības un mīlestības apliecinājums! � Lējums iesaucās.

� Jā, aiz laipnības platās muguras var daudz kas aizslēpties. Stulbums. Nevarība. Izlik�anās. Salti meli. . .

Ieskanējās mūzika. Tas bija prasmīgi nomaskēts skaļrunis, kas pieslēgts labam radioaparātam, � Rīgā nekad nevarēja tik skaidri uztvert �o īsviļņu raidstaciju, kas gandrīz nepārtraukti spēlēja deju mūziku.

� Eiropa ... � Antis pamāja ar galvu uz mūzikas pusi, un �im vārdam laikam vajadzēja mazāk nozīmēt to, ka viņi dzird mūziku no turienes, bet gan to, ka Eiropa atnākusi pat līdz �ejienei, līdz Bauskai, līdz vientuļajam, senajam pilskalnam.

Viņi iedzēra.

Visātrāk apreiba Einārs Lējums. Abi viņa galda biedri jau bez sacī�anas zināja, ko Einārs tagad teiks, un tā arī notika.

� Cien. Vāvere grib man iestāstīt, ka abstrakcionisms kaitīgs! Man tas nav jāiestāsta. Pats to zinu. Katrs muļķis var notraipīt audeklu ar krāsām. Bet kāpēc par to tā jāuztraucas, it kā būtu uzsēsts uz adatas? Nav dzirdēts, ka abstrakcionisms būtu kādu no�āvis. Bet mums ir ar! tik lieli reālisti, kas pārzīmē no veciem fa�istu �urnāliem, jo tos neviens vairs neatceras, vai labākā gadījumā � projicē savus fotouzņēmumus ar aparātu uz audekla, apvelk ar zīmuli kontūras un tad izkrāso to visu kā daiļkrāsotājs. Vai tā ir māksla? Ir! � saka da�i biedri... Bet es saku � nerunaitis. Nav!

� Tu esi opozīcijā? � Antis māksloti pabrīnījās. � Kādreiz tādus �āva nost.

� Bet tagad?

� Tagad? Ko tagad? Tagad pa�am būtu jāsaprot, ka tā nevar. Būt opozīcijā.

Monvīds klausījās tikai ar vienu ausi, jo viņam �ī bezauglīgā pjāpā�ana kaut kā aizvien vairāk apnika. Mū�am viens un tas pats. Pat vārdi burts burtā gandrīz tādi pa�i. Apse ne�aubījās, ka pēc Eināra Lējuma uzskatu deklarācijām sekos Anta Jaukuma pārspriedumi. Vispirms: �Attīstība, kā māca dialektika, noris pa spirāli, tas ir, notikumos vienmēr rodama zināma analoģija. Es uzskatu, ka �ai spirālei, lai tā neapgāztos, jābūt piramīd-veidīgai � pie apak�as platākai, aug�ā smailākai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to: ja senāk cūcība bija lielāka, tad tagad koncentrētāka.� Pēcāk viņ� runās par drosmi, atsauksies uz Galileju un sacīs: �Galilejs bija varonis zinātnē, bet ne dzīvē! Toreiz tas bija pietiekami. �odien vairs ne.�

Ienāca kāda ekskursantu grupa un trok�ņaini izvietojās pie galdiņiem. Monvīds aplūkoja ienācējus, bet abi pārējie turpināja aizrautīgo sarunu.

� Tuk�vārdības epidēmija, � Monvīds dzirdēja Anti dārdinām. � No tās netiekam vaļā. Mēs pat aktu vāku nevaram uztaisīt bez uzraksta �Папка для бумаг�, it kā baidītos, ka tikai kāds cieto kartona mapīti nesajauc ar salveti... Jābrīnās, ka uz krēsliem vēl neraksta �Sēdē�anai�, lai kāds neiedomājas uz tiem stāvēt.

� Nebāz savu līko degunu citu taisnās darī�anās, � Einārs jau sāka vārdus valstīt pa muti. � Nerunaitis. Pats galvenais � Cilvēks ar lielo burtu. Kau�u bez galvas.

� Bet vēstulēs cilvēka vārdu un uzvārdu jāraksta kā pa�u beidzamo. Lūk, pasta nodaļa! Jā, pasta nodaļa pa�ā

aug�ā. Ar lielo burtu! Vārdu sakot, te cilvēks ir, te viņa vairs nav, bet pasta nodaļa paliek . ..

Monvīds piepe�i sakustējās, it kā gatavotos kaut kur lēkt, bet tad mierīgi ievaicājās:

� Kā tev neapnīk?

� Kas? � Antis nesaprata.

� Nu visa �ī sīkā urk�ķē�ana. Kā tu vispār vari rakstīt? Kā tu vari kaut ko uzrakstīt?

� Ak tad to tu man gribēji pirmīt pasacīt?

� Jā, to. Un vēl daudz ko vairāk. No Rīgas līdz Bauskai tu nekā laba neredzēji, nekā tāda, kas tevi iepriecinātu. Tu ne par ko nepriecājies. Un tu arī nenoskumi. Einārs vismaz pasapņoja par ābeļdārzu, kam pavasarī jā-būt kā sniegotai kupenai. Bet tu no rīta līdz vakaram un līdz rītam irgojies, visus aizskar, pat draugus netaupi. Bet tad pēk�ņi kļūsti patriotisks � dzejoļos, ko nes uz redakciju, un redaktoru klātbūtnē tik idejisks, ka sametas nelabi. Es tevi neizprotu, tāpat kā neizprotu tavu uzvārdu � Jaukums. Vai tam saknē būtu �jauks� vai arī �jaukts�? Pavārs sacītu: sajaukums, jaukums, rasols. Nesaprotu. Varbūt tas vispār nav izprotams, tāpat kā tu pats?

Pat Einārs at�irba un platām acīm skatījās Monvīdā Apsē. Turpretī Antis tikai draudo�i novilka:

� Nu, vai zini...

Skanēja d�ezs � nervozs, gandrīz histērisks. Monvīds neskatījās Antī, bet uz durvīm, pa kurām iek�ā un ārā tekalēja jauniņā apkalpotāja. Tagad viņa atkal parādījās, piegāja pie bāra, paņēma degvīna pudeli un nesa �urp. Nolikusi to uz galdiņa, viņa pamanīja viesu sadrūmu�ās sejas. Tas laikam pārsteidza un �ķita bīstamāk par dzērāju parasto trok�ņainību un valodību.

� Vai nebūs par daudz? � viņa brīdino�i apvaicājās.

Monvīds skatījās viņā, un tam �ķita, ka pienākusi madonna, lai aplūkotu trīs grēciniekus.

� Viņam varbūt, � Antis Jaukums dobji nobaseja, pamādams uz Apses pusi.

� Nu, skatieties! � meitene �ķelmīgi piedraudēja un atkal aiztipināja.

� Velns lai parauj! � Jaukums lēja degvīnu glāzēs. � Atbraucu uz Bausku, lai noklausītos apvainojumus. Varbūt man par visu jūsmot kā trispadsmitgadīgai lauku skuķei, iebraucot pirmo reizi pilsētā? Ih un ah!

� Tavā dzejā nav jūtu. Ir tikai prāts. Ar prātu darinātas rindas.

� Redaktors labāk iespie� manas, kā tu saki, ar prātu darinātās nekā tavas sentimentāla diletantisma apdvestās.

� Kāpēc tagad pēk�ņi sentimentāls diletantisms? Vēl pirmīt tu kaut ko melsi par manu talantu .. .

� Patiesība pret patiesību.

� Nevis glaimi pret glaimiem?

� Mani jau brīdināja, ka tu reizēm nojūdzoties no prāta . ..

� Tikai nesāciet kauties! � Einārs uztraucās.

� Tu būsi nepievienoju�os valstu bloks. � Jaukums smīkņāja. � Samierini abas nesamierināmās puses.

Monvīds nolika uz galda piecus rubļus un piecēlās.

� Es aizeju.

� Memento mori. Mērītus captus, � Antis Jaukums smīnēja, bet smīns bija samocīts.

� Ko? � Einārs nesaprata. � Ko tu viņam sacīji?

� Lai neaizmirst, ka arī prātā juku�iem būs jāmirst. . .

*

Tikai pieceļoties un ejot prom, Monvīds Apse sajuta, ka ir jau stipri iereibis. Kājas vairs lāgā neklausīja, tomēr galva darbojās apbrīnojami skaidri. Viņ� par to pat pabrīnījās. Izgājis ārā, nenogriezās uz pilsētas pusi, bet uz pilsdrupām, �ķērsoja plakumu un devās tikai uz

priek�u un uz priek�u � cauri stādītu kociņu audzei, cauri kailu kārklu bie�ņai, pa taciņām un paltīm, aizvien zemāk un zemāk, nobridies jau glu�i slapj�, līdz apstājās pakrastē. Pavērās pla�s skals uz trim upēm. Gar kreiso roku tecēja Mūsa, pa labi � Mēmele, un, abām saplūstot, majestātiski aizvijās tālē Lielupe ...

Monvids ilgi raudzījās upju satecē, kā gribēdams kaut ko izprast, kā meklēdams atbildi tam, kas jau labu laiku nodarbināja viņa prātu un mocīja viņa jūtas un sirdsapziņu .. .

�Kā dzīvē,� viņ� domāja, �tie�i kā dzīvē: skaidrs un tomēr nav skaidrs. Tā ir Mūsa, tā ir Mēmele, un tur aizplūst Lielupe. Lielos vispārējos vilcienos skaidri un saprotami. Bet tuvāk? Lūk, pa�ā satecē un iztecē. Kur tie�i atrodas tas punkts, kur beidzas abas upes un sākas tre�ā? Varbūt mazliet pa kreisi? Varbūt pa labi? Varbūt tuvāk uz �o pusi vai mazliet tālāk? Protams, par �īm upēm tas savā ziņā ir demagoģisks jautājums. Bet dzīvē? Cilvēks da�brīd mēdz būt tāds dīvainis, ka viņ� grib atbildi, kas neizraisītu ne mazākās �aubas. Viņam nepatīk neskaidrība. Es vēlos zināt... Vēlētos uzzināt, teiksim ... Vai taisnība būtu nemieram, kas vispirms noliedz? Vai arī tam, kas vispirms cildina? Vai tam, kas ironizē, vai tam, kas svētulīgi sludina? Un, ja ne vienam, ne otram, kur tad slēpjas sateces punkts, kur divi viedokļi saplūst un dzimst tre�ais? ... Jā, aptuveni it kā viss būtu zināms. Aptuveni jā. Bet man reizēm jāzina noteikti, skaidri, precīzi, jo es nevaru ātrāk rakstīt, pirms es nezinu � kā rakstīt! Kā man rakstīt. Tie�i man, Monvīdam Apsēm, un nevis kādam citam ...�

Vēj� bija pierimis, un pelēcīgā diena strauji kļuva aizvien pelēkāka; �ķita � visa zeme izelpo miglu, kas ar katru brīdi vērtās biezāka, un, kad Apse devās projām, upju pretējos krastus gandrīz vairs nevarēja saskatīt. Lai nesatiktu savus ceļabiedrus, viņ� nekāpa pilskalnā, bet gar piekāji aizsoļoja līdz Mūsas tiltam un tur uzgāja uz ceļa.

Garastāvoklis bija nomākts. It kā kaklā būtu uzkarināts akmens, kas tā vien velk lejup. Reibums vēl mazliet turējās, viņ� varēja doties atkal uz restorānu, salīgt mieru, sēsties pie galdiņa un turpināt dzīro�anu, un Antis nemaz nebūtu aizvainojies, � jaunlaiku cilvēku da�kārt vai neiespējami aizvainot, viņ� pat pēc spļāviena sejā tikai noslaucīsies un, ja varbūt nesmaidīs, tad ari dusmīgs nebūs; gandrīz nesaprotams tam kļuvis gadsimts, kad otru izsauca uz dueli un nogalināja tikai tāpēc, ka �is otrais pagājis garām varbūt pussoli par tuvu, nekā tas parasti pieņemts. Ta�u Monvīdam iek�ējs pretīgums liedza atgriezties, klausīties izsmējīgo �vai tev bie�i tā uznāk?�. Viņ� negribēja braukt ari mājup, lai savā istabā velti mēģinātu izprātot, ko un kas, izprātot, kā uzrakstīt noveli par notekūdeņiem ... Velti, glu�i velti būtu mēģināt vienatnē izdomāt, ko darīt, un arī to viņ� tagad apzinājās, stāvot uz upes augstā tilta. Atgrie�anās pie biju�ā nav. Jāmeklē kaut kas cits.

Bet kur?

Monvīds Apse nepasacītu, cik ilgi viņ� nostāvēja tilta vidū, kad izdzirda sevi uzrunājam:

� Puis, galva noreibs. Tilts ir augsts.

Paskatījies viņ� ieraudzīja vīrieti ap gadiem piecdesmit, tīru vatnieku mugurā, pamatīgu mugursomu plecos, paprāvu saini vienā un jauniem gumijas zābakiem otrā rokā.

� Nenoreibs. Lai gan vispār � reibst.

� Nu, skaties. Kara laikā te viena skuķe nolēca. Kaunēdamās par savu mīlestību . ..

� Vai es izskatos pēc pa�nāvnieka? � Apse bija mazliet pārsteigts.

� Nu, diez cik priecīgs paskats tev nav.

� Tas gan laikam būs fakts. � Un pēk�ņi, kādas domas rosināts, piedāvājās: � Vai nevaru palīdzēt pirkumus gabaliņu panest?

Sve�ais pakustināja abus nesamos. Pēc tam labu bridi skatījās lejup.

�Dro�i vien prāto,� Monvlds analizēja otru, �kapec tas sprukstiņ� piesienas. Ņems vēl un apzags . . .�

� Ar tādām kurpītēm tālu netiksi. Jau tagad uz Bauskas bruģa izmirku�as. Kur nu īstā mālā!

�A, tāpēc viņ� pētīja manas kājas!� Apse pārsteigts nodomāja.

� Ja nu vienīgi jūs uzvilktu �itos gumij niekus. Skatos, vajadzētu pasēt jūsu kājai. �etrdesmit ceturtais.

� Nē, kur nu sabradāt jaunus zābakus! � Monvlds piesarcis atvainojās.

� Bet jūs tak gribat nākt līdzi?

� Gribu gan.

� Ar tādām tupelītēm nevar. Ņemiet. Mauciet kājā � un viens mans nesamais jau pats aizies.

� Bet es tos notriep�u.

� Vai tad gumijas zābakus pērk izstādei?

� Labi, lai notiek!

Kad Monvlds bija pārāvis apavus un paņēmis saini, abi aizsoļoja. Krutscelēs aiz tilta sve�ais apstājās un ievaicājās:

� Kur jums galu galā bija jāiet? I neieprātojos pavaicāt.

� Vienalga.

� Kā vienalga?

� Vienalga. Pa labi, pa kreisi, pa vidu. Ja tikai ir kur iet.

Otrs nogrozīja galvu.

� Kā nu tā var būt � vienalga. Zirgs zina ceļu, kur nu vēl cilvēks!

� Un tomēr, � Monvīds nezināja, ko paskaidrot.

� Dro�i vien būsat kāds no tiem māksliniekiem.

� Kādiem māksliniekiem? � Monvīds saausījās.

� Nu tiem, visiem. Kas mālē, sacer per�iņas, taisa dziesmiņas.

� Kāpēc jūs tā domājat?

� Tikai nedusmojieties. Riktīgs cilvēks vienmēr zina ceļu. Bet mākslinieki. . . Tāpēc jau viņi laikam ir mākslinieki, ka nezina ... � Un viņ� tā kā nopūtās, tūliņ jautri ierosinot: � Kā būtu, ja jūs atnāktu pie manis? Pusstops man nopirkts. Kaimiņ� savu cūku jau būs nokāvis. Un, ja pasaulē kaut kas sapas kopā, tad tas ir �ņabis un svaiga cūkas miesa.

� Tik tie�ām, gribu pārliecināties par jūsu vārdiem, � Apse pieņēma ielūgumu, bet sevī pabrīnījās: �Cik vienkār�i tas notika! Satiek sve�u cilvēku un aicina līdzi! Bez aizdomām, bez kāda aplinkus. It kā mēs būtu seni paziņas, kas nejau�i satiku�ies.�

Zemgales māls bija tik ķepīgs un smags, ka jau pēc kāda puskilometra Monvīds ba�īgi apvaicājās:

� Vai katru rudeni jums tā jāmīcās?

� Visu pērno ziemu un vasaru arī. Te jau alla� � kā maķenīt uzlīst, tā �ļarkst vien. Ne velti tāds teiciens � mīcies kā pa māliem.

� Suņa dzīve.

� Dzīve kā dzīve. Toties maizīte paaug! Ai, kas par kvie�iem! Un bietes � kā zirga galva!

Sarunas ritēja diezgan aprauti, pārlecot no temata uz tematu, ne vien tāpēc, ka abi nepazina viens otru un tādēļ ne tik ātri varēja sataustīt kopēju pavedienu, bet arī tāpēc, ka soļot blakus iznāca tikai reizi pa reizei � parasti Monvīds centās iet jaunā paziņas pēdās, lai nepakluptu

kādā grambā vai pat grāvi, kuru sedza duļķaina, mānīgā ūdens kārta. Savu svaru lika just arī nesamais.

Ta�u �o to Monvīds uzzināja: sve�ais dzimis tepat netālu, tie�i pie Lietuvas robe�as, pāri kurai senāk puikas līdu�i pie kaimiņa lietuvie�a saēsties ābolus; vēlāk māte un tēvs noilgu�i pie cita saimnieka, tuvāk skolai, lai dēls varētu mācīties; viņam patikusi mūzika un kaut kur dziļi sirdī slepeni gruzdējusi cerība ietikt konservatorijā; bet tēvs nomiris, un viņam bijis jārūpējas par jaunākajiem brāļiem un māsu; �ajā pusē nostrādājis par puisi pie liel-saimniekiem un bijis labi ieredzēts, jo pratis uzspēlēt uz ģitāras un akordeona, un tagad viņ� ir kolhoznieks un strādā laukkopībā.

Artūrs Lapa.

Kad viņi gāja garām veikalam, Monvīds palūdza mirkli uzkavēties un ieskrēja iek�ā � bija neērti tuk�ām rokām iet sve�os ciemos, tāpēc paņēma to pa�u �Maskavas�, kas tik labi �sapas ar svaigu cūkas miesu�, un konfektes Artūra Lapas sievai.

� Vai vēl tālu?

� Vairs ne. Kādi pusotri kilometri. Nogriezīsimies no ceļa � un pa pļavu, tur būs vieglāka ie�ana.

� Ko jūs no Bauskas nesat, ja veikals tepat tuvumā?

� Man bija jābūt pa darī�anām, un kā tad tuk�ā kāp�u mājā. Pa�māju bodē ne viss pirmā svaiguma.

� Uzcenojums ta�u arī ir?

� Nē, nu vairs nav. Senāk uz cukura kilograma viena kapeika, arī uz sāli, siļķēm . . . Par atve�anu.

�Artūram Lapam visu mū�u bijis jāskaita santīmi, feniņi un kapeikas, lai viņ� tā iemācītos rēķināt,� Monvīds domāja un ieprātojās, ka tagad pienācis izdevīgs brīdis parunāt, kā avīzēs raksta, �par dzīves līmeni�.

� Laikam jau pagrūti savilkt galus kopā? Kapeika kapeiku dzenā?

Lapa vispirms paraustīja plecus, kau�u tos nospieda mugursoma, un tad Monvīdam glu�i negaidot sacīja:

� Kā to ņem. Paēdis esmu pat labāk. Lai gan arī toreiz līgu tikai pie saimniekiem, kas deva pilnu vēderu. �odien � putra, speķis, skābputra, piens, maize � ēd, cik gribi. Bet nupat, zini, tāds �āvēts un nostāvējies speķis rudens pusē nemaz vairs nelien iek�ā. Kā viņ� līdīs, ja pa rudeni un ziemu apēdam savu ducīti tītaru, zosu, pavasara gaileļu un veco vistu? Pienu � dzer, cik gribi. Uz tā pus-hektāra izaug saknes un viss pārējais. Savu nopelnu kolhozā, lai gan sacī�u atklāti � tur kapeiku vēl netur vērtībā, simts rubļi, tūkstotis, jā, tad sāk skaitīt. . . Da�reiz sirds kāpj pa muti ārā, redzot, kā aiziet bojā manta, pie kuras vajadzētu tikai pieliekties un pacelt. Zinu, jūs, kā jau pilsētnieks, tūliņ vaicāsiet � kas vainīgs? Jā, kas vainīgs? Ta�u laikam pa�i � i mēs te uz vietām, i tie rajonā, kas mūs māca un izrīko. Kaut kā īstas intereses nav. Un sapra�anas. Piemājas zeme daudziem kļuvusi par pārāk lielu pamatu. Stāv tur atspiedu�ies uz vienas kājas, bet tā otra kāja tik tā viegliņām ielikta kolhoza tīrumā. Bet vajadzēja būt otrādi.

Taciņa uzvijās uz grāvja malas, un Monvīdam atkal vajadzēja soļot aizmugurē. Saruna pārtrūka.

Pa labi gulēja neuzarts rugājs, pa kreisi pa�aura pļavas josla, ko uz pusēm �ķēla varens, it kā teiksmainu mil�u rakts, savus divu vīru augumus dziļ� novadgrāvis. Migla abus gājējus jau bija tik cie�i ietinusi, ka tālāk par piecdesmit soļiem nekā nevarēja saskatīt. Vienbrīd Monvīdam �ķita, ka varbūt viņi ir nomaldīju�ies, jo abi gāja un gāja un neredzēja ne māju puduri, pat vientuļu koku ne, it kā migla būtu visu uzsūkusi un atstājusi tikai abus gājējus un �o nelielo loku ap viņiem.

Labu brīdi viņi �ļakatojās uz priek�u klusēdami, iegrimu�i katrs savās domās. Monvīdam tas patika, viņ� nemē-

ģināja uzminēt, ko otrs �obrīd jūt un par ko būtu vislabāk papļāpāt, � bija tik labi tā vienkār�i iet un klusēt. Iet un klusēt, un ar tādu neparastu, pirmreizīgu spēku izjust rudeni, īstu, saliju�u rudeni, kad ceļi un takas izļodzīju�ies, grāvji dzedra ūdens pārpilni un pati zeme atgādina brūci, kas vēl ilgi nesadzīs. Viņ� izjuta rudeni katrā elpas vilcienā, katrā solī, tomēr rudenīgums vairs nenomāca, � viņam atkal �ķita, ka daba atstājusi kaut ko pagātnei un jau sākusi dzīvot rītdienas gaidās, ka pa�laik noris kāda pāreja no biju�ā uz nākamo un tas sasaucas ar tām izjūtām, kas jau labu laiku virmoja viņā, kad jauneklīgā jūsma un pārgalvība sāka pārveidoties vīri�ķīgā mērķtiecībā un apziņā, cik daudz vēl jāuzzina un jāizprot.

Pārgāju�i pāri platajam novadgrāvim pa divām kopa sasietām kārtīm, viņi vēl pēc pārdesmit soļiem tuvojās kādām mājām, kas lēni iznira no miglas līdzīgi milzīgam kuģim, līdz pamazām izdalījās atsevi�ķu ēku un koku kontūras.

Tās bija lielas, senlaicīgas celtnes.

�Dro�i vien kādreizējā vecsaimniecība,� Monvīds laipoja pa dubļiem, kas te bija izmīņāti vēl dziļāk.

Pie augsta ceriņu dzīv�oga, kam pavasaros vajadzēja piesmar�ot tālu apkaimi, līkņāja cilvēks. Uz apgāztām ragavām bija uzmestas �ķūņa durvis, un uz tām gulēja jau daļēji gabalos sagriezta cūka; vēl da�i griezieni � un nokauto dzīvnieku vaiēs nest klētī atdzesēt. Blakus bija nolikts spainis ar karstu ūdeni, mazliet tālāk melnēja ugunskura vieta, kur cūka salmos svilināta, un centrā � pats cūkas bērinieks, Artūra Lapas kaimiņ�, kas, nācējus pamanījis, tagad stāvēja asiņainā priek�autā un ar asiņainu dunci rokā. Pat piere bija nosmērēta ar sarkano dzīvības sulu, un Monvīds gandrīz vai parāvās no9tāk, jo viens pats nebūtu iedro�inājies �im vīram tuvoties; viņa vaigs bija pārāk slepkavīgs.

� Sveiks, Paulīt, � Lapa sveicināja, un Monvīds Apse tūliņ ievēroja dīvaino pretrunu starp kāvēja pa�reizējo izskatu un mīlināmo uzrunu �Paulit�. � Gatavs ir, ko?

� Gatavs.

� Tad tik nāc aug�ā. Rau, man ciemiņ� lai līdzi. Parunāsimies.

� Ļoti labi, � sacīja Pauls, un nevarēja saprast, vai �ļoti labi� attiecas uz ie�anu aug�ā vai uz ciemiņu.

Pienākot dzīvojamās mājas durvīm pie kurām līdzās sliek�ņa akmenim bija nomesti arī skujotie egļu zari dubļu atslaucī�anai no zolēm, Lapa brīdināja:

� Tagad uzmanīgi. Pirmo reizi tumsā būs tā pagrūtāk uzkāpt.

Krēslainā rudens gaisma te vairs nekā nevarēja palīdzēt, tāpēc lēni, pēdu pa pēdai vajadzēja taustīties uz priek�u, sekojot Lapas balsij, kas viņu vedināja pareizā virzienā kā vista nomaldīju�os cālēnu.

� Tā, tā, lēnām, te sākas kāpieni, lenteru nav, tā, te jāpagrie�as, vēl �etri kāpieni. . .

Monvīds atradās kaut kur pusceļā � kājas laikam balstījās vēl pirmajā stāvā, bet galva jau iesniedzās otrajā, kad pēk�ņi atvērās kādas durvis un tumsu sa�ķēla petrolejas lampas iedzeltenā gaisma, kas pie pilsētas spuldzēm pieradu�ajam Apsēm �ķita spokaina tapāt kā visa �ī māja un bēniņi, kurus viņ� tagad ieraudzīja un kuru vienā galā līdzās ieslīpam mūrim � dro�i vien dūmenim.� bija iespiesta istabiņa. Tā tie�ām bija �iespiesta�, un atnācējs to vēl vairāk sajuta, kad izstiepās visā augumā, � galva viegli pieskārās griestiem. Gandrīz visu telpu, atstājot pāris so]u platu laukumiņu, aizņēma gulta, galds, skapis un plīts, pie kuras stāvēja sieviete un cepa gaļu, mazliet izbrīnīti raugoties abos atnācējos.

Lai gan degunā mazliet iesitās piedegums un lāgā nevarēja pat apgriezties, Monvīdam istabiņa iepatikās. �Dro�i vien tāpēc, ka izbridos pa dubļiem. Plīts siltums savaldzina.� Monvīds juta, cik labi tagad būs apsēsties un pabūt kādu stundu kopā ar �iem ļaudīm.

*

Galda vienā galā sēdēja Monvīds, otrā � istabas saimnieks Artūrs Lapa, pie galda mazliet garākās malas saspiedās saimniece un Pauls, nule uzkāpis aug�ā. Viņ� tagad bija nomazgājies, uzvilcis melnu svīteri, un Monvīds vai pabrīnījās, kur pazudis cūkas kāvēja �slepkavīgais vaigs�, jo rīdziniekam blakus nosēdās cilvēks, par kura vaibstiem varētu sacīt, ka tie ir pat smalki veidoti.

Ārā melnēja nakts � tik tum�a, ka zeme un debess saplūda vienkopus. Loga rāmja apak�stūris bija mazliet izpuvis, un gar rūts malu ieplūda dzestrā rudens gaisa strūkliņa, glu�i kā atgādinādama Monvīdam, cik �obrīd istabā ir silti un mājīgi.

Viņi klusēdami pacēla piepildītās glāzes. Pauls gan iepriek� paberza plaukstu pret plaukstu un nosacīja:

� Ļoti labi!

Monvīds saproto�i pasmaidīja par Paula izdarību: kā nekā visa diena pavadīta ārā, cūkas asinis, mēsli, dubļi, karstā un aukstā ūdens spaiņi � darbs, kas liek izsvīst un izsalt līdz kaulam, � vai tur kāds brīnums, ja degvīna malks tad �ķiet gandrīz vai svētums, kas palīdzēs aizmirst nepatīkamo un grūto.

�ķīvī gulēja lielas, brūni apceptas, kārdino�as cūkgaļas �ķēles, smar�oja taukā sīpolu mērce, rupjmaize atgādināja acotu �okolādi, un pamazie, apmelnēju�ie gurķī�i, kas slapjās vasaras dēļ augumā glu�i aizvārgu�i, �ķita kā

vistālākās dienvidu zemes gardums, kuros paskatoties vien mute pieskrēja siekalu pilna.

Monvldā modās vilka apetīte, ari pārējie lika uz saviem �ķīvjiem kārtīgu ēdāju cienīgus daudzumus.

Brīdi iestājās tāds kā svinīgs klusums, kuru vēl vairāk padziļināja na�u un dak�iņu piesitieni �ķīvjiem.

Arī otru glāzīti izdzēra klusēdami, un vienīgi Pauls atkal nosacīja savu �loti labi�.

Un tikai pēc laba brī�a pamazām sāka atskanēt pa vārdam. Vispirms � un tas bija glu�i dabiski � saruna skāra to, kas vēl �orīt bija skraidījis savā aizgaldā, bet tagad gulēja uz �ķīvja.

� Mīksts gan. Tīri vai izkūst mutē, � Lapa slavēja.

� Nav nobrēcies, � Pauls nelielīdamies, kā pa�u par sevi saprotamu nosacīja.

� Kam �im brēkt, ja Paulītis ap�ubina kā bērnu, � Artūra Lapas sieva Erna atgādināja biju�o.

� Ko nu .. . � uzslavētais kā noliedzot pakustināja roku, kura turēja dak�iņā uzdurtu gaļas gabaliņu, un iebāza mīksto kumosu mutē.

� Viens pats visu vājpienu nodzēra, un miltuma lai netrūka, � Erna, kā jau sieviete, piebilda.

�Vai viņus nodarbina tikai tādi ikdienas sīkumi?� Mon-vīds domāja. �Un nekas vairāk? Vai viņi nezina anekdotes par �kolhozniekiem, kam tik tā darba kā rudeņos piepalīdzēt talciniekiem novākt ra�u�? Vai viņi nesūrojas � ak, dubļi un kapeikas!�

� Cik ilgi jums liks to zemīti nerrot? � Monvīds devās tie�ā uzbrukumā, lai iepazītu viņu uzskatus. � Te dziļar-�ana � un grie� visu nedzīvo mālu aug�ā, te atkal atskaite pati galvenā � un sēj vai tīros dubļos un pļauj vai pus-zaļu, te visi labākie tīrumi jāziedo uz kukurūzas altāra un āboliņ� jāizar kā novecojusi kultūra... A�gārnība uz

a�gārnības. Ta�u valdes priek�sēdētāju jūs ievēlat vienbalsīgi.

� Rau, � Lapa paieskāja degunu, � itā nemaz nav, ka tie pilsētnieki nekā par mums nezinātu... � un apklusa. Un laikam ari klusums, kas tagad valdlja pie galda, bija zināma atbilde Monvlda daudzajiem jautājumiem, jo tas it kā sacīja � nē, tas nemaz nav tik vienkār�i, kā tu domā.

� Da�brīd jau dusmas sanāk tādas, ka gribas vai izkauties, � beidzot Artūrs Lapa ierunājās. � �ogad pat ar visu slapjo un auksto vasaru varēja būt labāk. To pa�u āboliņa lauku pretī mūsu logam nevajadzēja sapūdēt. Teicu priek�sēdētājam � nepļauj visu vienā gāzienā. Pa daļām � cik nopļauj, tik sagubo. Kau�u ieskābēt varēja, redzot, kāds nelabs laiks iegriezies ...

Monvīds tomēr bija gaidījis savādāku atbildi, nevis tik tie�u runu par kādu tur āboliņa tīrumu un pļau�anu vai nopļau�anu. Viņ� bija pieradis �vispārināt�, �abstrahēties�, bet viņi � runāt konkrēti.

� Paulīt, ēd, ēd, pa�a ra�ots, � Erna skubināja, bet arī pati neēda, � glu�i nemanot bija pienācis brīdis, kad pirmais izsalkums aprimis un turpmāk katru nākamo kumosu ieliks mutē lēni un apdomīgi.

Monvīds aizvien bie�āk pavēroja Paulu. Ārā pie nokautās cūkas viņ� �ķita pārāk bezjūtīgs un atbaido�s, bet tagad kluss un pat maigs.

Saruna, reiz novirzījusies pagātnē, turpināja ritēt tai pa�ā gultnē, tikai Monvīds ievaicājās par Paula jaunību. Izrādījās � Pauls Bauskas pusē ieradies trīsdesmit devītajā gadā.

� Viņ� no Ilūkstes puses, � Erna skaidroja, un pats vainīgais piekrīto�i �ūpoja galvu. � Atnāca vienu pavasari un turpat mums kaimiņos nolīga par puisi. Es ar savējo togad dzīvoju vaļiniekos. Un �etrdesmitajā mums iedalīja

blakus katram desmit hektārus. Ta ka atkal bijām kaimiņi. Mēs jau ar Paulīti tikpat kā viena ģimene.

� Un hitlerie�u okupācijas laikā? � Monvīds ievaicājās.

� Viņu fri�i parāva armijā. Tie�i gadu pēc kāzām.

� Es aizskrēju uz Bausku, lūdzos, lai uz divi nedēji atlai�. Nē, � Pauls kā atmodies ierunājās. Laikam uzbangoja atmiņas.

� Jā, sieva gaidīja bērnu. Tikko �is tre�o dienu Bauskā, tā mājā meita klāt. Palaidām Paulam ziņu.

� Ņēmu brīvsoli. Sak, ja par sievas apraudzī�anu �auj nost, lai �auj. Meitu gribējās redzēt kā aklam gaismu, jo diez kur mani toreiz varēja aizdzīt.

� Cik sutkas pēc tam dabūji? � Lapa prasīja, jo laikam zināja, ka tā Paulam vieglāk stāstīt, ja vaicā.

� Desmit.

� Viņ� meitu ilgi neredzēja, � Erna turpināja. � Ko, Paul? Kad tu pārradies? �etrdesmit septītajā?

� Neatceros.

� Jā, laikam �etrdesmit septītajā. Tālu Sibīrijā bijis.

� Ak Sibīrijā arī bijāt? � Monvīds pētīja.

� Kā gan citādi? � Pauls smaidīja.

� Par to, ka hitlerie�i mobilizēja?

� Jā, raibi viņam, nabadziņam, gājis, � Erna nopūtās. � Un pērnziem nomira māte un vēl pēc trim mēne�iem sieva . . . Drīz būs gads, kā tagad dzīvo viens pats . . .

Brīdi iestājās klusums. Monvīds nezināja, ko sacīt, un vairs nevēlējās savas ziņkārības dēļ uzplēst vecās brūces. ��o vīru dzīve nav lutinājusi,� viņ� domāja un gandrīz satrūkās, kad Pauls tomēr pasmaidīja un noteica savu kārtējo:

� Ļoti labi.

Monvīda atnestā pudele bija tuk�a, un tagad Artūrs

Lapa uzlika savējo. Pauls atkal priecīgi saberzēja plaukstu pret plaukstu:

� Ļoti labi.

Un tie�ām, velns parāvis, arī Monvīds jutās kaut kā �ļoti labi�. Nebija ne �ēlabainas asaro�anās, ne Īdzīgas ironizē�anas, ne jutekliskas atceres, ne bezjūtīga saltuma. Bija kaut kas ļoti vienkār�s un patiess, kā visa �o cilvēku dzīve, kur pat piedzim�ana un nāve ir tikai divi punkti bezgalgarā darba un rūpju ceļā ...

�Cik dīvaini!� Monvids domāja. �Tātad dzīve nav tikai nemiers, kaut kāds mū�īgs iek�ējs protests. Dzīve ir arī rāma ikdienība, pieticība! Kā Pauls pat! Viņam sāpīgi uzmīts kā nez kādam kukainim, iesaucot posta armijā un liekot sargāt �jauno Eiropu�, un par to, ka nav pratis ar cūku atpirkties vai nokļūt līdz partizāniem, viņu atkal tramdīja, lai gan vienīgais, ko Pauls grib, � dzīvot mājās, art zemi, iekost pamatīgā maizes riecienā, uz kuras uzlikts kārtīgs taukums, just naktī blakus sievas sastiādāto roku un sestdienās nopērties, pamatīgi pirtī nomazgāt nedeļas darba sviedrus. Ja nu vēl novakarē atnāk kaimiņ� ar gai�u pudelīti, kurā, �ķiet, ieliets pliks, balts ūdens, vai arī tu aizej pie kaimiņa ar tādu pa�u pudelīti un sieva vairāk ieraduma, ne dusmu dēļ parūc, � nepārvelcies nu, vecais, pārāk vēlu, � tad tas gandrīz būtu viss, ko Pauls gribētu . . . Ta�u to pa�u mazumu viņ� nav saņēmis, pat tas mēģināts atraut, tomēr,� un Monvīdam atkal �ķiet dīvaini, �Paulā nejūt naidu, aizvainotību. Viņ� pieņem dzīvi, kāda tā ir. Ļoti labi, � viņ� tikai saka. Saka to vietā un nevietā. Nomirst māte, nomirst sieva, jāpaliek vienam pa�am, bet gadu skaits jau sasniedzis piecdesmit, kad sākt visu no jauna � pārāk grūti. Taru Pauls saka � ļoti labi. Protams, �os vārdus nedrīkst saprast burtiski, �is teiciens viņam pielipis tāpat kā citam daudzstāvīgās lamas, ta�u arī Paulam varēja pielipt lamas, nīgrums. Un tomēr nepielipa.�

Monvīdam tas bija atklājums. Viņ� saprata, ka nepastāv pretruna starp cilvēku, kuru redzēja pirmo reizi pie nokautās cūkas un kur� �ķita atbaido�s, un starp to, kuru viņ� tagad redz pie galda un kur� nu �ķiet patīkams un vienkār�s kā bērns. �Es viņu sa�ķēlu divās daļās kā ābolu ar nazi un tad centos salikt vienkopus, lai nemanītu griezuma vietu. Glu�i otrādi, es, Monvīds Apse, esmu sa�ķēlies un jau labu laiku ar drud�ainu satraukumu gribu sakļauties vienā veselā un būt tāds, kādam Jābūt, ja gribu padarīt kaut ko noderīgu un atstāt kaut ko paliekamu, bet Pauls � jā, Pauls vienmēr bijis un ir vesels, nebojāts ābols, kas bagātinājis cilvēces lielo dzīvības ābeli un ko vēj� gan da�kārt ne�ēlīgi purinājis un raustījis, bet kas nav sa�ķēlies un ko nekāds spēks nevar sa�ķelt.�

� Ko dara meita, kuras dēļ dabūjāt desmit sutkas? � Monvīds gribēja iepazīt Paulu vēl tuvāk.

� O, tā beidz tehnikumu! � Erna atkal pasteidzās. � Drīz būs zootehniķe.

Pauls pēk�ņi atdzīvojās.

� Meita ... � viņ� sacīja. � Meita ...

Tālāk viņ� netika, tomēr �is viens vienīgais vārds ļāva saprast � tāda meita izaugusi tikai viņam, Paulam, un tik lepns uz savu meitu var būt tikai viņ�, Pauls. Un viņ� vēlreiz atkārtoja: � Meita . .. ļoti labi...

�Vai viņa prot savu tēvu novērtēt? Sava tēva mīlestību?� Monvīdā �is jautājums negribot ieskanējās kā atbalss, ieskanējās pats no sevis. �Jeb viņa pieder tām, kuras da�kārt var sastapt un kuras it nekā nezina un nepazīst ne mīlestību, ne meitenes lepnumu un pa�cieņu, ne cieņu pret saviem vecākiem, ne arī vecāko paaudzi, un kuras negribīgi strādā tikai tāpēc, ka jāstrādā, un atdodas katram, kam vien nav slinkums aiziet viņām līdzi...�

Dzēriens plaka, un sarunas kļuva aizvien dzīvākas, ta�u neizraisījās uzbāzīgais skaļums un pa�lielība. Viņi nelie*

kujoja. Viņi sacīja, ko domāja. Sacīja vai rau �jā� vai �nē�, slavēja, ko atzina par slavējamu, un nopēla, kas bija nopeļams.

Arī Monvīdam vajadzēja stāstīt par Rīgu, bet viņ� stostījās vien. Jo ko lai stāsta? Ko viņ� zina stāstīt? Par mākslinieku Eināru Lējumu, kas reizi pa reizei zīmē, lai būtu ko iedzert? Kam nav ne lielu mērķu, ne principu. Kas nepazīst īstu vīra darbu. Vai varbūt par Anti Jaukumu, kam ir talants, bet kam nekas nav svēts un apbrīnas cienīgs un kas tāpēc var rakstīt patriotiskas rindiņas drukā�anai un draugu vidū nozākāt visu, pat savu māti. Jaukums gan apgalvo, ka �pārstāv attīstību�, �pārstāv progresu�, jo tikai �mietpilsoņi gozējoties pa�apmierinātības purvā�. Varbūt sacīt �iem trim darba darītājiem tā: �Redziet, pazīstu divus zeļļus, kurus pametu Bauskas restorānā un kuri aizies bojā. Vienīgi jūs viņus varētu glābt, paņemot savā vidū, bet...�

Monvīds to nesacīja, un viņi arī neko tamlīdzīgu neprasīja, � viņi vaicāja, ko rāda teātros un vai viņ� bijis Doma baznīcā, kur tagad notiekot koncerti, un ierunājas, vai Monvīds neprotot uzspēlēt kādu instrumentu. Ernas un Paula mudināts, Artūrs izņēma no skapja mazas ermoņikas, paprāvu ģitāru un pabru�ātu vijoli, un Erna spēlēja ermoņikas, Pauls ģitāru un Artūrs vijoli. Visi pat uzdziedāja. Arī Monvīds piebiedrojās, sevī pabrīnoties, Rīgā ne mazums dzirdēta lieliska mūzika un lieliski mākslinieki, ta�u arī �eit, kur redzams un dzirdams skaidrs diletantisms, viņ� izjuta nebūt ne mazāku pārdzīvojumu. Kur tik daudz patiesu jūtu, neviltota prieka, tur nevar palikt vienaldzīgs

Monvīds lāgā neredzēja, kā Ernas pirksti, kas dro�i vien ap govs tesmeni prata rīkoties tikpat virtuozi kā īsts vijolnieks ar vijoli, tagad neveikli meklēja atbilsto�o taustiņu, bie�i piespieda ne to, kuru vajadzētu, bet Pauls ar saviem raupjajiem, �odien asinīs un ūdenī izmirku�ajiem pirkstiem, kas sevi glabāja zemes neizmazgājamo melnumu, � kā Pauls centās savlaicīgi piespiest stigu un savlaicīgi to notrink�ķināt, Monvids lāgā neredzēja, kā Arturs Lapa kautrējas laist vijoles lociņu brīvi pan stīgām, jo tomēr saprot: nav piepildīts jaunības sapnis � kļūt par muziķi, tāpēc neērti izsmalcinātā rīdzinieka priek�ā gūt laurus ... Monvīds to it kā neredzēja, jo viņam bija tik silti un tik priecīgi, ka gribējās apskaut vai visu pasauli, un vispirms gribējās apskaut Ernu, Artūru un Paulu, jo būt ar viņiem kopa bija tik labi, ka acīs iezagās miklums . ..

Glu�i nemanot atnāca brīdis, kad tomēr vajadzēja doties pie miera. Monvīdam, kā jau ciemiņam, uzklāja pelēku linu palagu tepat aug�ā �aurajā gultiņā, kur gulēja abi Lapas, bet viņi pa�i �oreiz pārgulēs lejā pie Paula, -� Pauls palicis pasaulē gandrīz viens, un gultu tur tagad netrūkst. Viņi deva gādīgus padomus, piekodināja, lai Monvīds guļ saldi un cik vien ilgi vēlas, nolika pa tvērienam sērkociņus un petrolejas lampu, un Erna apsolīja gardas brokastis � viņa lejā pie Paula izvārī�ot cūkas kauliņus ar svaigiem kāpostiem, varē�ot pieēsties kā kāzās ...

�Cik laimīga diena,� atlaidies paīsajā gultiņā, Monvīds domāja. �Cik laimīga diena, ka satiku tādu Paulu, kur� stāvēja pie nokautās cūkas un ar kuru dzīve tik ļauni pajokojusies, bet kur� tāpēc netur nīgru prātu; cik laimīga diena, ka iepazinos ar Ernu Lapu, kura prot spēlēt ermoņikas nevis ar pirkstiem, bet ar sirdi, un sastapu Artūru Lapu, kas prot ne vien zemi kopt, bet arī to mīlēt, kā visu dzīvi mīlējis mūziku, lai gan tagad kautrējas ņemt vijoli savās darba cilvēka rokās ...

No rīta līdz vakaram un līdz rītam es gribu būt kopā ar viņiem. Man jābūt kopā ar viņiem!�

Neticami patiess stāsts

Dzirdiet, kalni, un paklausies, jūra!

Mazā Ahmeda sapnis

Vispirms ir sestdiena

Fausts un Grietipa ....

Lauku kapsētā .....

Kas ir mīlestība? ....

No rīta līdz vakaram un līdz ritam

ЛАИМОН ПУРС С УТРА ДО ВЕЧЕРА И ДО УТРА

Рассказы

Издательство �Лиесма�

11а латышском языке Художник И. Зариня

Redaktors Н. Gāliņ�. Māksi, redaktors А. Jēgers. Tehn. redaktore Dz. Reigase. Korektore L. Kamene.

Nodota salik�anai 1967. g. 16. janvāri. Parakstīta Iespie�anai 1967. g. 25. martā. Papīra formāts 70Х108'/з2- 6,25 fiz. Iespiedi.; 8,56 uzsk. Iespiedi.; 9,14 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. JT 17042. Maksā 37 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20894/D-215. Iespiesta Latvijas PSR Mi-; nistru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 1. tipogrāfijā �Cīņa� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūt. Nr. 204.

L2

Rakijs � vīnogu degvīns.