Nora Robertsa

�Patvērums�

Romāns veltīts mammai un tētim. Paldies, ka jūs man esat.

�ie me�i ir jauki to tum�ajā dziļumā.

Bet es esmu solīto parādā,

Un jūdzēm vēl jānoiet nomodā,

Un jūdzēm vēl jānoiet nomodā.

Roberts Prosts

Briesmonis bija atgriezies. Tas oda pēc asinīm. Tas vēstīja par �ausmām.

Viņai neatlika nekas cits kā skriet - un �oreiz uz viņa pusi.

Smar�īgais, brīnumainais me�s, kas reiz bija viņas paradīze un alla� svētnīca, bija pārvērties murgā. Majestātiskie koki vairs nebija dabas spēka cildens apliecinājums, bet gan dzīvs sprosts, kas viņu grasījās ievilkt slazdā un uzbrucēju noslēpt skatienam. Mirdzo�ais sūnu paklājs bija mutuļojo�s purvs, kas kuru katru brīdi draudēja satvert viņas zābakus. Viņa izmisīgi spraucās cauri papardēm, pārplē�ot to izmirku�os vēdekļus glumās skrandās, paklupa pret satrunēju�u stumbru, iznīcinot uz tā plauksto�o dzīvību.

Gan priek�ā, gan līdzās, gan viņai aiz muguras �audījās zaļas ēnas, �ķietami �ukstot viņas vārdu.

Līvij, mīlulīt! Nāc, pastāstī�u tev pasaciņu!

No viņas plau�ām izlauzās baiļu un zaudējuma sāpju pilnas elsas. Vēl joprojām asinīm notrieptie pirkstu gali bija kļuvu�i ledusauksti.

Lija lietus, nepārtraukti bungodams pa vēja locīto lapotni, glu�i kā zag�us ritot pa ķērpju ieskautajiem stumbriem. Izslāpusī zeme alkatīgi iesūca lietus lāses, līdz visa pasaule bija slapja un savādi nogatavojusies.

Viņa aizmirsa, vai ir medniece vai medījums; kaut kāds dziļ� un pirmatnējs instinkts vēstīja, ka izdzīvot iespējams, tikai kustoties.

Vai nu viņa atradīs briesmoni, vai briesmonis uzies viņu. Un, lai nu kā tas beigsies, viss būs galā. Viņa negrasījās būt gļēvule. Un, ja pasaulē vēl ir dzīva cerība, tā dos viņai spēku atrast savu mīļoto vīrieti. Dzīvu.

Viņa cie�āk saspieda saujā asinis, kas - viņa zināja - piederēja viņam, un glabāja tās kā cerību.

Migla lo�ņāja ap viņas zābakiem, pārtrūkstot ikreiz, kad viņa spēra platu, bezbailīgu soli. Sirds me�onīgā, pulsējo�ā ritmā dauzījās gan krūtīs, gan deniņos, gan pirkstu galiņos.

Viņa izdzirdēja virs galvas brīk�ķus - glu�i kā pērkona grāvienu - un strauji palēca sānis, kad lietus, vēja un vecuma nogurdināts zars nogāzās uz me�a paklāja.

Nenozīmīga nāve, kas nozīmēja jaunas dzīvības aizsākumu.

Viņa cie�āk satvēra rokā savu vienīgo ieroci un zināja, ka ir gatava nogalināt, lai dzīvotu.

Un cauri tum�zaļajai gaismai, ko pār�alca vēl tum�ākas ēnas, viņa redzēja briesmoni, kādu to atcerējās no saviem murgiem.

Asinīm klāts, tas vēroja viņu.

�is naivais bērns, kas elpo viegli, rāmi, Un dzīvesprieka pārpilns ir, Ko gan par nāvi zina viņ�?

Viljams Vērdsverts\

Beverlihilsa, 1979. gads

Olīvijai bija �etri gadi, kad ieradās briesmonis. Tas ielauzās viņas sapņos, kas nemaz nebija sapņi, un asiņainām rokām atņēma viņas bērni�ķīgo nevainību, pēc kā briesmoņi alkst visvairāk.

Kādā siltā vasaras naktī, kad pie debesīm spīdēja mēness -spo�s un pilns kā bērna sirsniņa - un vieglais vēj� atnesa ro�u un jasmīnu aromātu, briesmonis iezagās mājā, lai uzsāktu savas medības, lai nogalinātu un atstātu aiz sevis tikai vienaldzīgu tumsu un asiņu smārdu.

Pēc briesmoņa iera�anās nekas vairs nebija tāds, kā bijis. Burvīgā māja ar tās daudzajām skaistajām istabām un akriem pla�ā rūpīgi koptā apkārtne uz visiem laikiem saglabās viņa spokaino tēlu un Olīvijas zaudētās bērna nevainības smeldzīgo atbalsi.

Mamma Olīvijai bija apgalvojusi, ka nekādu briesmoņu neesot. Tie esot tikai iztēles augļi, un viņas sliktie sapņi esot tikai sapņi. Bet tajā naktī, kad Olīvija redzēja �o briesmoni, dzirdēja un sajuta to, mamma vairs nevarēja viņai pateikt, ka tas nav īsts.

Un vairs nebija palicis neviena, kas varētu pasēdēt uz viņas gultas malas, noglāstīt viņai matus un pastāstīt jaukas pasakas, līdz viņa atkal iemigtu.

Vislabākās pasakas viņai mēdza stāstīt tētis: brīni�ķīgi muļķīgas par sārtām �irafēm un divgalvainām govīm. Bet tētis bija saslimis, un �ī slimība viņam bija likusi slikti uzvesties un sacīt sliktus vārdus skaļā, steidzīgā balsī, kas nepavisam nelīdzinājās tēta balsij. Viņ� bija spiests doties prom no mājām. Mamma viņai bija stāstījusi, ka tētis būs prom tik ilgi, līdz viņ� kļūs vesels. Tāpēc arī tētis tikai da�reiz varēja atnākt un Olīviju apciemot, un visu �o ciemo�anās laiku istabā vajadzēja palikt arī mammai vai krustmātei D�eimijai, vai tēvocim Deividam.

Reiz Olīvijai atļāva doties uz tēta jauno māju piekrastē. Viņu aizveda krustmāte D�eimija un tēvocis Deivids; un Olīvija kā apburta bija priecīgi vērojusi, kā aiz pla�ās stikla sienas ceļas un krīt viļņi, kā ūdens stiepjas un ple�as bezgalīgi tālu, līdz saplūst ar debesīm.

Tad tētis gribēja izvest Olīviju laukā, lai viņi divi vien parotaļātos pludmalē un būvētu smil�u pilis. Bet krustmāte nebija atļāvusi. Viņi bija strīdēju�ies, sākumā tajās klusajās, �ņāco�ajās balsīs, par kurām pieaugu�ie domā, ka bērni tās nevar dzirdēt. Bet Olīvija bija dzirdējusi un tāpēc sēdējusi pie lielā loga un arvien neatlaidīgāk raudzījusies uz ūdeni. Un, kad balsis bija kļuvu�as skaļākas, Olīvija piespieda sevi nedzirdēt, jo �ie vārdi bija dedzināju�i kaut kur dziļi vēderā un arī kaklā.

Jo viņa negrasījās dzirdēt, kā tētis apsaukā krustmāti D�ei-miju sliktos vārdos, ne arī to, kā tēvocis Deivids skarbā balsi saka: �Piesargies, Sent! Glu�i vienkār�i piesargies. Tas tev nepalīdzēs. �

Beigās krustmāte D�eimija bija sacījusi, ka viņiem jābrauc prom, un viņa bija iznesusi Olīviju ārā uz ma�īnu. Olīvija pāri krustmātes plecam bija mājusi tētim, bet tētis nebija pamājis pretī. Viņ� bija tikai skatījies, un viņa rokas pie sāniem bija savilktas dūrēs.

Olīvijai vairs nekad nebija atļauts atgriezties piekrastes mājā un raudzīties uz viļņiem.

Bet viss bija sācies jau pirms tam. Vairākas nedēļas pirms piekrastes mājas apmeklējuma un vēl vairākas nedēļas pirms briesmoņa iera�anās.

Viss bija sācies pēc tās nakts, kad tētis bija ienācis Olīvijas istabā un viņu uzmodinājis. Kaut ko savā nodabā �ukstēdams, viņ� bija staigājis pa istabu �urpu turpu. Tās bija nepatīkamas skaņas, bet, kad Olīvija bija atmodusies lielajā gultā ar balto me�ģīņu baldahīnu, viņai nemaz nebija bail. Tāpēc ka tas bija tētis. Pat tad, kad mēnessgaisma pa logu bija iespīdējusi tētim sejā un viņai bija licies, ka tā izskatās ļauna un acis pārāk spo�as, viņ� tomēr bija un palika viņas tētis.

Olivijas sirdī bija mājojusi vienīgi mīlestība un aizrautība.

Tētis bija uzlicis mūzikas lādīti uz viņas spoguļgaldiņa - to ar zilo feju no �Pinokio", kas spēlēja �Kad tu zvaigznei savu vēlmi paud�.

Olīvija piecēlās gultā sēdus un miegaini pasmaidi);!.

- Sveiks, tētiņ! Pastāsti man pasaciņu!

- Es tev pastāstī�u pasaciņu. - Viņ� bija pagriezis galvu un raudzījies uz meitu: �o mazo kunkulīti ar sajuku�ajiem gai�ajiem matiem un lielajām brūnajām acīm. Bet viņ� bija vienīgi jutis savu niknumu. - Es tev pastāstī�u sasodītu pasaciņu, Lī-vij, mīlulīt! Par skaistu priekameitu, kas mācās melot un krāpt.

- Kur tā meitene dzīvoja, tēti?

- Kāda meitene?

- Tā skaistā meitene.

Tad tētis bija pagriezies - un viņa lūpas bija savilktas ļaunā vaibstā.

- Tu ta�u neklausies! Tu neklausies glu�i tāpat kā viņa. Es teicu priekameita, sasodīts!

Olīvijai vēderā sarāvās no viņa kliedziena un mutē radās dīvaina metāliska gar�a, un Olīvija iedomājās, ka tā gar�o bailes. �ī bija pirmā reize, kad viņa tās izbaudīja.

- Kas ir priekameita?

- Tava māte. Tava sasodītā māte ir priekameita. - Viņ� ar roku notrauca pār spoguļgaldiņu, nogāzdams uz grīdas mūzikas lādīti un citus mazus dārgumus.

Olīvija gultā sarāvās un sāka raudāt.

Tētis vispirms sakliedza uz viņu, bet tad mēģināja atvainoties.

�Tūlīt pat beidz raudāt!� Viņ� apsolīja nopirkt Olivijai jaunu mūzikas lādīti. Kad viņ� bija pienācis pie gultas, lai paņemtu Olīviju rokās, viņ� bija tā dīvaini smar�ojis, glu�i kā istaba pēc pieaugu�o viesībām, pirms Rozā paspējusi to iztīrīt.

Tad istabā iesteidzās mamma. Viņas garie mati bija izlaisti pār pleciem, mēnessgaismā balti atvizēja naktskrekls.

- Sem, dieva dēļ, ko tu dari? Nomierinies, Līvij, nomierinies, mazulīt, neraudi! Tētis tā negribēja.

Uzlūkojot abas zeltainās galvas kopā, nevaldāmās dusmas draudēja Semu nosmacēt. Apziņa, ka viņa rokas ir savilktas dūrē, ka tās vēlas, pat alkst sist, gandrīz padarīja viņu mēmu.

- Es jau viņai teicu, ka atvainojos.

Bet, kad viņ� grasījās pieiet tuvāk, vēlēdamies vēlreiz atvainoties, sieva bija strauji pacēlusi galvu. Tumsā viņas acis bija iegailēju�ās tādās dusmās, kas jau līdzinājās naidam.

- Netuvojies viņai! - Niknie draudi mātes balsī bija liku�i Olīvijai atkal ieraudāties.

- Tu man neaizliegsi tuvoties pa�a meitai. Man jau apniku�as, līdz kaklam apniku�as tavas sasodītās pavēles, D�ūlij!

- Tu jau atkal esi tās lietojis. Es tev neļau�u viņai tuvoties, kad esi lietojis narkotikas.

Tad Olīvija vairs dzirdēja tikai briesmīgu klaigā�anu, dzirdēja, kā vēl kaut kas krīt un plīst, un dzirdēja, kā māte sāpēs raud. Lai tiktu prom no �īm skaņām, viņa iztrausās no gultas un ielīda skapī, kur noslēpās starp savām daudzajām mīkstajām rotaļlietām.

Vēlāk Olīvija uzzināja, ka mammai izdevies dabūt tēti laukā no istabas, aizslēgt durvis un piezvanīt no viņas mazā telefona policijai. Bet tonakt viņa zināja tikai to, ka mamma bija ielīdusi skapī pie viņas, piespiedusi viņu sev cie�i klāt un solījusi, ka viss nokārtosies.

Tad arī tētis bija aizgājis no mājām.

Atmiņas par to nakti vēl joprojām mēdza iezagties viņas sapņos. Kad tas notika un Olīvija pamodās, viņa iztrausās no savas gultas un aizlavījās uz mātes istabu gaiteņa galā. Tikai tādēļ vien, lai pārliecinātos, ka mamma tur ir. Tikai tādēļ, lai paraudzītos, vai mājās atgriezies tētis, jo viņam jau bija kļuvis labāk.

Reizēm viņas apmetās kādā viesnīcā vai citā mājā. Mammas darbs nozīmēja ceļo�anu. Pēc tam kad tētis saslima, Olīvija vienmēr, vienmēr brauca mammai līdzi. Cilvēki apgalvoja, ka mamma esot zvaigzne, un Olīvijai tāpēc bija jāsmejas. Viņa zināja, ka zvaigznes ir tās mazās gaismiņas augstu debesīs, bet mamma ta�u bija tepat.

Mamma piedalījās filmās, un milzum daudz cilvēku gāja skatīties, kā mamma izliekas par kādu citu. Arī tētis piedalījās filmās, un Olīvija zināja stāstu, kā viņi iepazinu�ies, kad abi izliku�ies par citiem cilvēkiem. Viņi bija iemīlēju�ies un apprecēju�ies, un tad viņiem bija piedzimusi maza meitenīte.

Kad Olīvija ilgojās pēc tēta, viņa varēja palūkoties lielajā ādas grāmatā uz kāzu fotogrāfijām, kurās mamma izskatījās pēc princeses, tērpusies garajā baltajā, �ilbino�ajā kleita, un te tis savā melnajā uzvalkā bija princis.

Tur bija arī liela sudrabaini balta torte, un krustmāte Dzei mija savā zilajā kleitā izskatījās gandrīz tikpat skaista kā main ma. Olīvija iztēlojās arī sevi �ajos attēlos. Viņa būtu ģērbusies sārtā kleitā, ar ziediem matos un turētos abiem vecākiem pie ro kas, un smaidītu. �ajās fotogrāfijās visi smaidīja un bija laimīgi.

Tajā pavasarī un vasarā Olīvija bie�i lūkojās lielajā ādas grā matā.

Naktī, kad ieradās briesmonis, Olīvija miegā dzirdēja klieg�anu. Viņa iekunkstējās un sagrozījās. Nedari viņai pāri, viņa nodomāja. Nedari pāri manai mammai. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, tētiņ!

Viņa atmodās, iek�ēji kliegdama, un �is kliedziens atbalsojās arī gaisā. Viņai gribējās redzēt mammu.

Olīvija iztrausās no gultas un spēra ar mazajām kājelēm nedzirdamus solī�us pa paklāju. Berzēdama acis, viņa pa gaiteni devās turp, kur spīdēja apslāpēta gaisma.

Bet istaba ar lielo zilo gultu un skaistajām baltajām puķēm bija tuk�a. Te vēdīja mātes smar�as, un tās sniedza mierinājumu. Uz spoguļgaldiņa stāvēja mammas burvju pudelītes un kar biņas. Olīvija brīdi parotaļājās ar tām, iztēlodamās, ka lieto �is krāsas un smar�as glu�i tāpat kā mamma.

Reiz arī viņa būs skaista. Kā mamma. Visi tā apgalvoja. Savā nodabā dungodama, viņa smaidīdama grozījās un pozē ja augstā spoguļa priek�ā, iztēlodamās, kā valkās gani baltu kleitu glu�i kā princese.

Tad viņai apnika �ī nodarbe, un, atkal juzdamas miegaina, viņa iztipināja no istabas, lai dotos uzmeklēt mammu.

Tuvojoties kāpnēm, Olīvija pamanīja, ka apak�stāvā deg gaisma. Ārdurvis bija atvērtas, un vēlīnās vasaras vējiņ� plandīja viņas naktskreklu.

Olīvijai ienāca prātā, ka lejā varētu būt cilvēki un varbūt tur būs arī torte. Klusi kā pelīte viņa nokāpa lejā pa kāpnēm, turēdama pirkstus pie lūpām, lai apslāpētu smieklus.

Viņa dzirdēja mātes iemīļotās "Duso�as skaistules� liego mūziku.

Dzīvojamā istabā varēja nokļūt no priek�nama. Tā bija pla�a telpa ar augstiem arkveida griestiem un nebeidzamiem stikla logiem, no kā pavērās skats uz dārziem, kurus mamma tik ļoti mīlēja. Lielais kamīns bija veidots no tum�zila lazurīta, un grīda bija no baltā marmora. Kristāla vāzēs un sudraba traukos greznojās ziedi, un lampu aba�ūri vīdēja da�ādās dārgakmens nokrāsās.

Bet tonakt vāzes bija saplēstas, sabirzu�as gabaliņos uz marmora grīdas, elegantie un eksotiskie ziedi samīdīti un novītu�i. Gludās ziloņkaula krāsas sienas bija notrieptas sarkanas, un galdi, ko jautrā mājkalpotāja Rozā spodrināja līdz īpa�am mirdzumam, bija apgāzti otrādi.

Istabā vēdīja pretīga smaka, kas it kā grauzās Olīvijai kaklā un lika vēderā sagriezties.

Stīgu instrumentiem skanot aizkustino�ās elsās, mūzika bija sasniegusi kulmināciju.

Olīvija redzēja uz grīdas glu�i kā izbārstītus briljantus mirguļojam stiklu un sarkanus traipus uz baltā marmora. Kunkstēdama, ka grib mammu, Olīvija iegāja istabā. Un tad viņa ieraudzīja.

Aiz lielā dīvāna stūra uz sāniem gulēja mamma. Viena viņas roka bija atmesta, pirksti pla�i ieplesti. Viņas mīkstajos gai�ajos matos bija asinis. To bija tik daudz! Baltā rītakleita, kas viņai bija mugurā, bija vienās asinīs un saplēsta skrandās.

Olīvija nespēja pakliegt, viņa to nespēja. Acis kļuva apaļas un draudēja izsprāgt no pieres, sirds ribās sāpīgi dauzījās un gar kājām neviļus notecēja urīna tērcīte. Bet pakliegt viņa nespēja.

Tad briesmonis, kas bija sakņupis pār mammu, briesmonis, kam rokas līdz pa�ām locītavām bija notrieptas ar asinīm, kam gan seja, gan drēbes bija nota�ķītas slapjas un sarkanas, pacēla galvu. Viņa acis bija me�onīgas un spīdēja tāpat kā mirguļojo�ais stikls uz grīdas.

- Līvij, - viņ� ierunājās tēva balsī. - Ak dievs, Līvij!

Kad viņ� neveikli pietrausās kājās, Olīvija viņam rokā ieraudzīja atvizam sudrabaini sarkanas, asiņainas �ķēres.

Viņa vēl joprojām nekliedza. Bet tagad viņa skrēja. Tas briesmonis bija īsts, tas tuvojās, un viņai vajadzēja noslēpties.

Viņa dzirdēja garas un �ēlabainas gaudas, glu�i k.i mirsto�a zvēra kauk�anu me�ā.

Olīvija metās uz savu drēbju skapi un paslēpās starp mīkstajām rotaļlietām. Tur viņa paslēpa arī savu apziņu. Neko neredzo�ām acīm viņa raudzījās uz durvīm, klusi sūkāja īk�ķi un attāli dzirdēja, kā briesmonis gaudo un sauc, un meklē viņu.

Glu�i kā revolvera �āvieni aizcirtās durvis. Briesmonis elso dams un kliegdams skraidīja pa māju, saukdams viņas vardu. Glu�i kā me�onīgs bullis ar asinīm uz ragiem.

Olīvija - lellīte starp lellēm, sarāvusies cie�ā kamoliņā, - gai dīja, kad atnāks mamma un atmodinās viņu no sliktā sapņa.

Tie�i tur viņu arī atrada Frenks Breidijs. Viņ� gandrīz vai nepamanīja sakņupu�o bērna augumiņu starp visiem tiem lā�iem un suņiem, un skaistajām lellēm. Viņa nekustējās, neizdvesa ne skaņas. Zeltainie gai�ie mati mirguļodami sniedzās viņai līdz pleciem, ovālā sejiņa bija nobālusi, tajā redzēja vienīgi milzīgās dzin-tarkrāsas acis zem uzacīm, tik tum�ām kā ūdeļāda.

Viņas mātes acis, Frenks drūmā līdzjūtībā nodomāja. Acis, kurās viņ� nez cik rei�u bija lūkojies kinoekrānā. Acis, ko viņ� bija pētījis pirms nepilnas stundas un atklājis glā�ainas un bez dzīvības.

�obrīd bērna acis raudzījās viņā, raudzījās viņam cauri. Atpazīdams �oku, Frenks nometās zemē, drīzāk atspiezdams rokas uz ceļiem nekā pasniegdamies viņai pretī.

- Mani sauc Frenks. - Viņ� runāja klusi, skatīdamies viņai acīs. - Es tev nedarī�u pāri. - Daļēji viņ� vēlējās pasaukt pārinieku vai kādu no ekspertiem, bet tad nosprieda, ka tāds sauciens varētu izbiedēt meiteni. - Es esmu policists. - Viņ� ļoti gausi pacēla roku, lai pieskartos nozīmei, kura bija piestiprināta pie viņa krū�kabatas. - Vai tu zini, ko policisti dara, mīļā?

Olīvija drūmi raudzījās uz viņu, bet Frankam �ķita, ka viņ� pamanījis viņas acis ņirboņu. Ar apziņu viss ir labi, viņ� sev teica. Viņa mani dzird.

- Mēs palīdzam cilvēkiem. Es esmu �eit, lai parūpētos pai tevi. Vai �īs visas ir tavas lelles? - Viņ� uzsmaidīja Olīvijiu un pacēla aug�up mīksto vardi Kermitu. - �o es pazīstu. Viņa ph dalās �Sē�ama ielā�. Vai tu to skaties televīzijā? Mans prieki

nieks ir glu�i līdzīgs īgņām Oskaram. Tikai nesaki viņam, ka es tā teicu.

Kad viņa neatbildēja, Frenks izvilka no skapja it visus �Sē�ama ielas� tēlus, kurus spēja atcerēties, un, nosēdinājis lēkājo�o Kermitu sev uz ceļgala, par katru kaut ko pateica. Tas, kā Olīvija uz viņu skatījās - plati ieplestām acīm un biedējo�i tuk�u skatienu -, lika Frenka sirdij sa�ņaugties aiz līdzjūtības.

- Varbūt tagad gribi nākt laukā? Kopā ar Kermitu? - Viņ� pastiepa roku un gaidīja.

Olīvijas roka pacēlās, it kā to raustītu leļļu meistars. Kad viņu rokas saskārās, Olīvija neveikli metās Frenkam klāt, trīcēdama pickļaujot seju viņa plecam.

Frenks jau desmit gadus bija policists, tomēr viņa sirds aiz līdzjūtības vai lūza.

- Nomierinies, mazulīt! Tu esi dro�ībā. Viss būs labi. - Viņ� glāstīja Olīvijai matus un brīdi pa�ūpoja viņu rokās.

- Te ir briesmonis. - �os vārdus viņa izteica �ukstus.

Frenks piespieda viņu sev klāt un piecēlās kājās.

- Tagad viņ� ir prom.

- Vai jūs viņam dzināties pakaļ?

- Viņ� ir prom. - Frenks palūkojās apkārt istabai, ieraudzīja segu un aptina to Olīvijai apkārt.

- Es slēpos. Viņ� mani meklēja. Viņam bija mammas �ķēres. Es gribu mammu.

Ak Dievs! Augstais Dievs! Tas bija vienīgais, ko Frenks spēja izdomāt.

Izdzirdot kādu nākam pa gaiteni, Olīvija klusi iekunkstējās un vēl cie�āk apķērās Frenkam ap kaklu. Viņ� kaut ko mierinādams nomurmināja un, noglāstījis bērnam muguru, virzījās uz durvju pusi.

- Frenk, mājā vēl ir... tu viņu atradi. - Detektīvs Treisijs Hārmons nopētīja mazo meiteni, kas bija apķērusies ap kaklu viņa pāriniekam, un izlaida roku caur matiem. - Kaimiņi teica, ka viņai esot māsa. D�eimija Melburna. Viņas vīrs Deivids Melburns ir kaut kāds mūzikas aģents. Viņi dzīvo tikai apmēram jūdzes attālumā no �ejienes.

- Būs labāk, ja sazināsimies ar viņiem. Mīlulīt, vai gribi apciemot savu krustmāti D�eimiju?

- Vai mana mamma ir tur?

- Nē Bet es domāju, ka viņa gribētu, lai tu dodies turp.

- Man nāk miegs.

- Guli vien, mazulīt! Ver actiņas ciet!

- Vai viņa kaut ko ir redzējusi? - Treisijs klusi pajautāja.

-Jā. - Frenks glāstīja Olīvijai matus, līdz viņas plakstiņi aizvērās. -Jā, manuprāt, viņa ir redzējusi sasodīti daudz. Mēs varam tikai pateikties Dievam, ka tas izdzimtenis bija pārāk sa-lietojies narkotikas, lai atrastu meiteni. Zvani māsai! Aizvedīsim mazo turp, pirms �o notikumu uzo�ņā prese.

Viņ� atgriezās. Briesmonis atgriezās. Viņa varēja redzēt to zogamies cauri mājai ar tēva seju un mātes �ķērēm. Asinis glu�i kā plānas spīdīgas lentes slīdēja lejup pa asmeņiem. Atkal un atkal viņ� tēva balsī �ukstēja viņas vārdu.

Līvij! Līvij, mīlulīt! Nāc laukā! Nāc laukā, un es tev pastāstī�u pasaciņu.

Un garie, asie �ķēru asmeņi viņa rokās �ņākdami vērās vaļā un ciet, viņam ļodzīgā gaitā virzoties uz skapja pusi.

- Nē, tētiņ! Nē, nē, nē!

- Līvij! Ak, mīlulīt, ir jau labi. Es tepat esmu. Krustmāte D�eimija tepat vien ir.

- Neļauj viņam nākt �urp! Neļauj viņam mani atrast! - Līvija raudādama paslēpa seju pie D�eimijas krūtīm.

- Neļau�u. Apsolu, ka neļau�u. - D�eimija izmisusi piekļā-va lūpas māsasmeitas trauslā kakla izliekumam. Naktslampi-ņas slāpētajā, maigajā gaismā viņa �ūpojās reizē ar bērnu, līdz tas pārstāja trīcēt. - Pie manis tu būsi dro�ībā.

Viņa piespieda vaigu Olīvijas galvvirsai un ļāva asarām ritēt. Viņa neatļāvās raudāt skaļi, kaut arī kaklā spiedās karstas, rūgtas elsas. Asaras bija bez skaņas; tās slīdēja lejup pa vaigiem, padarot mitrus bērna matus.

D�ūlija. Ak dievs, ak dievs, D�ūlija.

Viņa gribēja skaļi izkliegt māsas vārdu. Izkliegt sevī mīto�ās sāpes. Bet viņai bija jādomā par bērnu, kur� �obrīd viņas rokās atslābinājās un laidās miegā.

D�ūlija būtu gribējusi, lai viņas meita tiktu pasargāta. Dievs vien zināja, kā viņa pati bija centusies savu bērnu paglābt.

Un tagad D�ūlija bija mirusi.

D�eimija joprojām �ūpojās, tagad mierinādama pati sevi -Olīvija viņas rokās jau bija aizmigusi. Burvīgā, asprātīgā sieviete ar aizsmaku�ajiem smiekliem, nesavtīgo sirdi un izcilo talantu - mirusi trīsdesmit divu gadu vecumā. Nogalināta, kā D�eimijai bija paziņoju�i abi detektīvi ar drūmajām sejas izteiksmēm, un slepkava bijis vīrietis, kur� bija apgalvojis, ka mīlot D�ūliju gandrīz vai neprātīgi.

Nu, Sems Teners patiesi bija vājprātīgs, D�eimija nodomāja, dusmās savilkdama rokas dūrēs. Vājprātīgs, jo bija padevies greizsirdībai, narkotikām un trakām dusmām. Un viņ� bija iznīcinājis savas apmātības upuri.

Bet �im bērnam gan viņ� nekad, nekad nepieskarsies.

D�eimija uzmanīgi nolika Olīviju atpaķaļ gultā, sakārtoja viņas segu un ļāva pirkstu galiņiem mirkli pakavēties pie gai�ajiem matiem. Viņa atcerējās to nakti, kad Olīvija bija piedzimusi, to, kā D�ūlija starp kontrakcijām bija smējusies.

D�eimija nodomāja, ka vienīgi D�ūlija Makbraida spēja pārvērst jokā dzemdības. Vēl viņa atcerējās, kā uz sievu bija skatījies Sems - tik neatkārtojami pievilcīgs un sanervozējies, zilajās acīs mirdzēja satraukums un bailes, melnie mati izspūru�i. D�ūlija bija tos glāstījusi ar saviem pirkstiem, lai viņu nomierinātu.

Tad Sems bija pienesis brīni�ķīgo meitenīti pie stikla starpsienas, un viņa acīs bija atmirdzēju�as mīlestības un brīnuma apjausmas asaras.

Jā, to D�eimija atcerējās un atcerējās arī to, ko pati domājusi, uzsmaidīdama viņam cauri stikla starpsienai: ka viņi ir ideāla ģimene. Viņi visi trīs bija ideāla ģimene. Ideāli saderīgi.

Tā bija �ķitis.

D�eimija piegāja pie loga un vērās tuk�umā. D�ūlijas zvaigzne bija tikko iemirdzējusies, un Sems jau bija spo�s spīdeklis. Viņi bija iepazinu�ies kādas filmas uzņem�anas laukumā, nevaldāmi iemīlēju�ies un pēc �etriem mēne�iem apprecēju�ies, un presē mutuļot mutuļoja visvisādas runas par viņiem.

D�eimija atcerējās, ka viņa bija raizējusies. Tas viss bija noticis tik ātri - īsti Holivudas garā. Bet D�ūlija alla� bija zināju-si, ko vēlas, un toreiz viņa bija vēlējusies Semu Teneru. Kādu laiku bija �ķitis, ka �ī būs pasaka ar laimīgām beigām, tāda pati, kādas D�ūlija stāstīja meitai pirms gulētie�anas.

Bet �ī pasaka bija beigusies kā ļaunākais murgs - un tikai da�u kvartālu attālumā, kamēr viņa te bija cie�i aizmigusi, D�eimija nodomāja, aizmiegdama acis, jo kaklā nevaldāmi kāpa elsas.

Piepe�i spo�as gaismas mirdzums lika D�eiinijai satrūkties, un sirds viņai sāka sisties straujāk. Tas ir Deivids, viņa aptvēra un a�i pagriezās uz gultas pusi, lai pārliecinātos, ka Olīvija mierīgi guļ. Atstājusi degam naktslampiņu, viņa izsteidzās laukā. D�eimija gāja lejup pa kāpnēm, kad atvērās durvis un ienāca viņas vīrs.

Deivids krietnu bridi stāvēja pie durvīm - gara auguma vīrietis ar platiem pleciem. Viņa tum�brūnie mati bija sajuku�i, parasti rāmās zaļganpelēkās acis - noguruma un �ausmu pilnas. Spēks bija tā īpa�ība, ko D�eimija viņā alla� bija radusi. Spēks un stabilitāte. Tagad viņ� izskatījās novārdzis un satricināts - viņa pierasti melnīgsnējā sejas krāsa kļuvusi bāla, apņēmīgajā, stūrainajā �oklī raustījās kāds muskulis.

- Ak Dievs, D�eimij! Ak, �ēlīgais Dievs! - Viņa balss aizlūza, un tas nezin kāpēc visu �o situāciju padarīja vēl ļaunāku. - Man vajag kaut ko iedzert. - Viņ� aizgriezās un nedro�ā gai-tā iegāja viesistabā.

D�eimija vispirms pieķērās pie margām, lai noturētos ka jās, un tikai tad spēja pavēlēt kājām kustēties un sekot Dcivi-dam.

- Deivid?

- Man vajag mirkli, lai atgūtos. - Paņemot no galdiņa viskija pudeli, viņa rokas stipri trīcēja. Viņ� ielēja dzērienu zemā glāzē. Ar vienu roku aptvēris koka apmali, viņ� ar otru pacēla glāzi un izdzēra to kā zāles. - Ak dievs, ko viņ� izdarījis!

- Ak, Deivid! - D�eimija vairs nespēja i/.turci. Viņai bija izdevies savaldīties kop� brī�a, kad pie durvīm ieradās policija, bet tagad viņa sabruka. Raustīdamās elsas, viņa trīcēdama noslīga uz grīdas.

- Man tik ļoti, ļoti �ēl! - Deivids piesteidzās viņai klāt un atbalstīja pret sevi. - D�eimij, man tik ļoti zel!

Tā viņi stāvēja savā jaukajā istabā, līdz sāka aust pērļaina rīta gaisma. D�eimija raudāja tik nevaldāmi un saraustīti, ka Deividam �ķita - viņa pilnīgi zaudēs spēkus.

Elsas pārvērtās vaidos, D�eimijai atkārtojot savas māsas vārdu; tad vaidus nomainīja klusums.

- Es uzvedī�u tevi aug�stāvā. Tev jāatguļas.

- Nē, nē, nē! - Asaras bija palīdzēju�as. D�eimija sev iegalvoja, ka raudā�ana palīdzējusi, kaut gan asaras lika viņai justies iztuk�otai un sāpju nomāktai. - Līvija var pamosties. Tad es viņai bū�u vajadzīga. Gan ar mani viss būs kārtībā. Jābūt kārtībā.

Viņa apsēdās un paberzēja ar rokām seju, lai to nosusinātu. Galva smeldza glu�i kā vaļēja brūce, vēderu mocīja neizturami krampji. Tomēr viņa piecēlās kājās.

- Tev man jāizstāsta. Tev jāizstāsta viss. - Kad viņ� papurināja galvu, D�eimijas zods spītīgi saslējās. - Man tas jāzina, Deivid.

Viņ� vilcinājās. D�eimija izskatījās nogurusi, bāla un trausla. Pretstatā D�ūlijai, kas bija gara un lokana, D�eimija bija maza auguma sieviete ar smalkiem kauliem. Deivids zināja, ka �is trauslums ir maldino�s. Viņ� bija bie�i jokojis, ka Makbrai-du māsas ir sīkstas, glu�i kā radītas, lai kāptu kalnos un klaiņotu pa me�iem.

- Pagatavosim kafiju. Es tev izstāstī�u visu, ko zinu.

Tāpat kā māsa, arī D�eimija bija atteikusies no pastāvīgiem kalpotājiem. Galu galā �ī ta�u bija viņas māja, un viņa negrasījās upurēt savu privāto dzīvi. Dienas istabene ieradīsies tikai pēc divām stundām, tāpēc D�eimija pati pagatavoja kafiju. Deivids sēdēja pie galda un raudzījās laukā pa logu.

Viņi nerunāja. D�eimija apsvēra darbus, kas viņai jāpaveic. Pats grūtākais būs piezvanīt vecākiem un pavēstīt briesmīgo ziņu, un D�eimija centās saņemties �im pienākumam. Būs jārīko bēres - un jādara tas uzmanīgi, lai nodro�inātu gan pietiekamu cieņu, gan pēc iespējas lielāku privātumu. Pla�saziņas līdzekļu pārstāvji ar nepacietību alks uzzināt sensacionālos jaunumus. D�eimija gādās, lai līdz brīdim, kamēr mājā būs Olīvija, �eit netiktu ielaisti televīzijas darbinieki.

Viņa nolika uz galda divas kafijas tases un apsēdās.

- Pastāsti man!

- Nav jau nekā daudz vairāk par to, ko mums jau izstāstīja detektīvs Breidijs, - Deivids iesāka. - Nav nekādu vardarbīgas ielau�anās pazīmju. Viņa to ielaidusi. Viņa bija... ē... saģērbusies gulētie�anai, bet vēl nebija aizgājusi gulēt. Izskatījās, ka viņa bijusi dzīvojamā istabā un darbojusies ap avī�u izgriezumiem. Tu ta�u zini, kā viņai patika sūtīt avī�u izgriezumus vecākiem.

Deivids ar abām rokām paberzēja seju, tad paņēma savu kafijas tasīti.

- Viņi noteikti strīdēju�ies. Istabā bija redzamas cīņas pēdas. Viņ� bija viņai uzbrucis ar �ķērēm. - Viņa acīs jautās �ausmas. - D�eimij, viņ� noteikti bija zaudējis prātu.

Viņ� uzlūkoja D�eimiju un ilgi nenovērsa skatienu. Kad Deivids pasniedzās pēc viņas rokas, D�eimija cie�i apvija savus pirkstus ap viņa plaukstu.

- Vai viņ�... vai tas notika ātri?

- Es ne... es neesmu redzējis... viņ� acīmredzot satrakojās. -Deivids uz mirkli aizvēra acis. Viņa ta�u tik un tā to uzzinās. Paklīdīs runas, un pla�saziņas līdzekļi būs pilni gan ar patiesību, gan meliem. - D�eimij, viņ� bija... viņ� bija dūris vairākas reizes un pārgriezis viņai rīkli.

D�eimija nobālēja, tomēr viņas roka tikpat stingri turēja Deivida plaukstu.

- Viņa noteikti cīnījās pretī. Viņa katrā ziņā turējās pretī. Dro�i vien savainoja arī viņu.

- Es nezinu. Tiks veikta līķa sekcija. Pēc tās mēs uzzināsim kaut ko vairāk. Policija uzskata, ka daļu no tā redzējusi Olivija, vismaz kaut ko, un pēc tam viņa paslēpās. - Deivids dzēra kafiju, vārgi cerēdams, ka tā stabilizēs nepatīkamo sajūtu vēderā. - Policisti grib ar viņu aprunāties.

- Nedrīkst pieļaut, ka viņai liktu to pārdzīvot vēlreiz. - �oreiz D�eimija strauji pakāpās atpakaļ, rau�us atbrīvodama savu roku. - Viņa vēl ir tikai bērns, Deivid. Es nepieļau�u, ka viņai tas atkal jāpārdzīvo. Policisti ta�u zina, ka to izdarīja viņ�, -viņa piebilda ar dusmām un rūgtumu balsi. Nepieļau�u, lai policija pratinātu manas māsas bērnu.

Deivids dziļi nopūtās.

- Viņ� apgalvo, ka tie�i tādu D�ūliju atradis. Ka viņ� iegājis mājā un atradis viņu jau miru�u.

- Melis! - D�eimijas acis iedegās naidā, un viņas sejā atkal atgriezās sārtums, vaibsti bija kļuvu�i skarbi un kaismīgi. - Slepkavīgais nelietis! Es gribu, lai viņ� mirtu. Es gribu pati viņu nogalināt! Pagāju�ā gada laikā viņ� D�ūlijas dzīvi padarīja par postu, un tagad viņ� to nogalinājis. Viņam elles ugunīs degt būtu par maz!

D�eimija strauji aizgriezās, alkstot kaut ko sadauzīt vai saplēst gabaliņos. Tad viņa piepe�i apstājās, jo ieraudzīja durvīs stāvam Olīviju un raugāmies viņā ar platām acīm.

- Līvija!

- Kur ir mamma? - Bērna apak�lūpiņa trīcēja. - Es gribu mammu.

- Līvij... - Dusmām pārvēr�oties sāpēs un sāpēm - bezpalīdzībā, D�eimija noliecās un paņēma Olīviju rokās.

- Briesmonis atnāca un nodarīja pāri mammai. Vai tagad viņa jūtas labi?

Pāri bērna galvai D�eimija izmisusi ielūkojās vīram acīs. Viņ� pastiepa roku, un D�eimija piegāja pie viņa, tā ka visi trīs tagad stāvēja kopā apkampu�ies.

- Tavai mammai vajadzēja doties prom, Līvij. - D�eimija aizvēra acis un noskūpstīja Olīviju uz galvas. - Viņa to nevēlējās, tomēr bija spiesta tā darīt.

- Vai viņa drīz atgriezīsies?

D�eimijas krūtis kaut kas ieņirbējās - it kā vilnim pārplīstot pret klintīm.

- Nē, mīļā. Viņa neatgriezīsies.

- Viņa vienmēr atgrie�as.

- �oreiz viņa to nevar. Viņai nācās doties uz debesīm un kļūt par eņģeli.

Olīvija paberzēja acis.

- Kā filmā?

Jūtot, ka sāk trīcēt kājas, D�eimija apsēdās, joprojām �ūpodama māsasmeitu.

- Nē, mazulīt, �oreiz tas nav kā filmā.

- Briesmonis nodarīja viņai pāri, un es aizbēgu. Tāpēc viņa neatgriezīsies. Viņa dusmojas uz mani.

- Nē, nē, Līvij! - Lūgdama, kaut Dievs viņai pie�ķirtu gudrību, D�eimija paliecās atpakaļ un saņēma rokās Olīvijas seju. - Viņa gribēja, lai tu bēdz prom. Viņa gribēja, lai tu esi prātīga meitene, lai bēdz prom un paslēpies. Lai tu būtu dro�ībā. To viņa vēlējās par visu vairāk. Ja tu tā nebūtu izdarījusi, viņa būtu ļoti bēdīga.

- Tātad rīt viņa atgriezīsies. - Rītdiena viņai asociējās ar kaut ko vēlāku, kādu citu reizi, drīzumā.

- Līvij... - Pamājis ar galvu uz sievas pusi, Deivids pārcēla bērnu sev klēpī un atviegloti nopūtās, kad Olīvija piespieda galvu viņam pie krūtīm. - Viņa nevar atgriezties, bet viņa no debesīm tevi vēros.

- Es negribu, lai viņa būtu debesīs. - Tagad Olīvija elsodama un �ņākuļodama klusi sāka raudāt. - Es gribu doties mājās un satikt mammu.

Kad D�eimija pasniedzās uz viņas pusi, Deivids papurināja galvu.

- Lai viņa izraudas, - viņ� nomurmināja.

D�eimija saknieba lūpas un pamāja. Tad viņa piecēlās un devās aug�up uz savu istabu, lai piezvanītu vecākiem.

Reportieri uzbruka glu�i kā satracinātu vilku bars, kas saodis svaigas asinis. Vismaz tā par viņiem domāja D�eimi|a, aizbarikādēdama savu ģimeni aiz slēgtām durvīm. Tomēr liela daļa �urnālistu bija satriekti un, pilni līdzjūtības, ziņoja par notikumu tik smalkjūtīgi, cik vien atļāva apstākļi.

D�ūlija Makbraida bija ļoti mīlēta. Gan iekārota, gan apbrīnota, gan apskausta - un tomēr mīlēta.

D�eimijai no tā nekļuva vieglāk. Ne jau nu �obrīd, kad Olīvija, stīva kā lelle, sēdēja viesistabā vai ari tieva un bāla kā spoks nāca lejup pa kāpnēm. Vai rad nepietika ar to, ka �is bērns bija zaudējis savu māti tik briesmīgā veidā? Vai tad nepietika ar to, ka D�eimija pati bija zaudējusi savu māsu - savu dvīņumāsu un tuvāko draudzeni?

Ta�u D�eimija jau astoņus gadus dzīvoja Holivudas �ilbino�ajā pasaulē ar tās pavedino�ajām tum�ajām pusēm. Un viņa zināja, ka �ai pasaulei nekad nebūs diezgan.

D�ūlija Makbraida bija sabiedrības cilvēks, skaistuma, talanta un seksa simbols jebkurai sievietei, provinces meitene, kas kļuvusi par burvīgu kino princesi, apprecējusies ar karaļdēlu un kopā ar viņu dzīvojusi abu mirdzo�ajā Beverlihilsas pilī.

Tie, kuri maksāja par kinobiļetēm un kāri lasīja slavino�os rakstus �urnālā �People" vai arī absurdās ziņas tenku lapās, D�ūliju uzskatīja par savējo. D�ūliju Makbraidu ar viņas a�o, jauko smaidu un viegli aizsmaku�o balsi.

Bet tie viņu nepazina. Ak, tiem �ķita, ka pazīst viņu no filmām, intervijām un slavino�ajiem rakstiem. Intervijās D�ūlija noteikti bija atklāta un patiesa. Tāda bija viņas daba, un viņa savus panākumus nekad nebija uzskatījusi par pa�saprotamiem. Tie viņu alla� bija sajūsmināju�i un iepriecināju�i. Bet, lai arī cik daudz par viņu, aktrisi, bija rakstīts, lai arī cik daudz viņa bija filmēta, D�ūliju Makbraidu, sievieti, tie nekad nebija īsti izpratu�i: ne viņas humora izjūtu un brīni�ķīgumu, ne arī viņas mīlestību uz Va�ingtonas �tata me�iem un kalniem, kur viņa bija uzaugusi, ne viņas absolūto uzticību ģimenei un nesatricināmo mīlestību un nodo�anos meitai.

Ne arī viņas traģisko un nebeidzamo kaislību pret vīrieti, kur� viņu bija nogalinājis.

Tie�i to D�eimijai bija visgrūtāk pieņemt. D�ūlija pati bija viņu ielaidusi mājā - tas bija vienīgais, par ko D�eimija patlaban spēja domāt. D�ūlija, uzticēdamās no visas sirds, bija atvērusi durvis vīrietim, kuru mīlēja, kaut ari zināja, ka viņ� vairs nav tas vīrietis, par kuru kādreiz uzskatīts.

Vai D�eimija būtu rīkojusies tāpat? Viņām bija daudz kopīga, vairāk nekā parasti māsām, vairāk nekā draudzenēm. Daļējs iemesls, protams, bija tas, ka viņas bija dvīnes, turklāt vēl kopīgi pavadītā bērnība me�u dziļumos. Stundas, dienas un vakari, ko viņas bija pavadīju�as dabas pētījumos, iepazīstot un iemīlot me�a smar�as, skaņas un noslēpumus, izstaigājot pārgājienu mar�rutus, gu|ot zem zvaig�ņotajām debesīm. Daloties savos sapņos tikpat dabiski, kā reiz bija dalīju�as mātes klēpi.

Tagad D�eimijai bija tāda sajūta, it kā viņā kaut kas būtu miris. Sirsnīgākā daļa, viņa nodomāja. Spirgtākā un jūtīgākā daļa. D�eimija �aubījās, vai jebkad spēs atgūt savu veselumu. Viņa zināja, ka nekad vairs nebūs tāda, kā bijusi.

Bet stipra - stipra viņa spētu būt. Viņai vajadzēs tādai būt. Uz viņu paļāvās Olīvija, un viņa būs vajadzīga Deividam. D�eimija zināja, ka ari viņ� bija mīlējis D�ūliju, uzskatījis viņu par savu māsu. Un viņas vecākus glu�i vai par savējiem.

D�eimija mitējās staigāt, lai palūkotos aug�ā pa kāpnēm. �obrīd viņas vecāki atradās �eit - pie Olīvijas viņas istabā. Arī viņiem D�eimija būs vajadzīga. Lai arī cik labi viņi turētos, viņiem būs vajadzīga vēl atlikusī meita, kas palīdzētu pārvarēt nākamās nedēļas.

Kad atskanēja durvju zvans, D�eimija satrūkās, tad aizvēra acis. Viņa, kas reiz bija sevi uzskatījusi par bezbailīgu, �obrīd trīcēja, pamanot vismazāko ēnu un izdzirdot �ukstus. Viņa dziļi ievilka elpu, tad to gausi izpūta.

Deivids bija noorganizējis apsardzi, un reportieriem bija pavēlēts netuvoties viņu īpa�umam. Bet visā �ajā garajā un briesmīgajā dienā kāds laiku pa laikaki ielavījās iek�ā. D�eimija gribēja nepievērst zvanam uzmanību. Ļaut, lai tas zvana un zvana. Bet tas uztrauktu Olīviju un arī vecākus.

D�eimija devās uz durvju pusi, apņēmusies novilkt reportierim ādu pār acīm, bet cauri matētā stikla rūtij durvīs pazina detektīvus, kas bija ieradu�ies naktī, lai viņai pavēstītu, ka D�ūlija ir mirusi.

- Labdien, Melburnas kundze! Piedodiet, ka esam spiesti jūs traucēt.

Runātājs bija Frenks Breidijs, un tie�i pret viņu ari D�eimija pagriezās.

- Jūs esat detektīvs Breidijs, vai ne?

-Jā. Vai mēs drīkstam ieiet?

- Protams. - Viņa pakāpās atpakaļ, un Frenks pamanīja, ka viņai pietiek savaldības turēties aiz durvīm, lai nedotu operatoriem iespēju viņu nofilmēt. Frenks ari iepriek�ējā naktī bija ievērojis un apbrīnojis viņas savaldību.

Viņ� atcerējās, ka D�eimija bija izsteigusies no mājas, pirms viņi bija nobremzēju�i ma�īnu pie ārdurvīm. Tajā pa�ā mirklī, kad viņa bija ieraudzījusi Frenka rokās meitenīti, viņa �ķita pakāpjamies atpakaļ un savaldāmies. Viņa tūlīt pat bija uzņēmusies atbildību par māsasmeitu: cie�i piespiedusi sev klāt un uznesusi aug�stāvā.

Ejot viņai līdzi uz viesistabu, Frenks atkal viņu vēroja.

Tagad viņ� zināja, ka viņa un D�ūlija Makbraida ir dvīnes, turklāt D�eimija ir septiņas minūtes vecāka. Viņas nepavisam nebija tik līdzīgas, kā Frenks bija gaidījis. D�ūlijai Makbrai-dai bija piemitis �ilbino�s skaistums - lai gan viņai bija smalki vaibsti un zeltaini mati, viņas skaistums bija glu�i vai liesmojis, gandrīz vai sadedzinot tos, kas viņu uzlūkoja.

Otras māsas skaistums bija klusināts, mati vairāk brūni nekā zeltaini, nogriezti līdz pleciem, acis vairāk �okolādes krāsā nekā zeltainas, un tām nepiemita D�ūlijas jutekliskā smago plakstiņu forma. Frenks sprieda, ka D�eimija varētu būt apmēram piecas pēdas un trīs collas gara, apmēram simt desmit mārciņu smaga, ar smalkiem kauliem, bet viņas māsa bijusi slaidāka - piecas pēdas un desmit collas gara.

Frenks prātoja, vai D�eimija apskaudusi māsu tās ideālā skaistuma un milzīgās slavas pēc.

- Vai varu jums kaut ko piedāvāt? Varbūt kafiju?

Treisijs bija tas, kur� atbildēja, jo saprata, ka D�eimijai jāveic kāda parasta darbība, pirms viņa atbildēs uz jautājumiem.

- Es labprāt gribētu kafiju, Melburnas kundze. Ja vien jūs tas neapgrūtina.

-Nē-. �ķiet, ka mums kafija vārās dienu un nakti. Es atnesī�u. Lūdzu, apsēdieties!

- Viņa turas bra�i, - Treisijs sacīja, kad abi ar Frenku bija paliku�i divatā.

- Vēl viņai daudz kas būs jāiztur. - Frenks pavēra aizkarus spraudziņā, lai palūkotos uz reportieru pūli aiz mājas vārtiem. - �ā notikuma atskaņas būs briesmīgas un ilgsto�as. Ne jau katru dienu kāda amerikāņu princese savā pilī tiek sagraizīta sloksnēs.

- Un vainīgais ir princis, - Treisijs piebilda. Viņ� paplik�ķināja pa kabatu, kurā atradās viņa cigaretes, tad pārdomāja. - Varbūt mums vēlreiz izdosies viņu iztaujāt, pirms viņ� būs pilnīgi atguvies un pieprasīs advokātu.

- Tad mums jārīkojas ātrāk. - Frenks ļāva aizkariem sakļauties un pagriezās, jo istabā ienāca D�eimija ar kafijas paplāti roka.

Kad D�eimija apsēdās, Frenks darīja to pa�u. Viņ� nesmai dija. D�eimijas acis vēstīja, ka viņai nav vajadzīgas ne saviesi gas laipnības, ne arī izlik�anās.

- Mēs esam jums pateicīgi par iespēju aprunāties, Melburnas kundze. Mēs zinām, ka jums �is ir briesmīgs laiks.

- �ķiet, ka nekad vairs nespēsim dzīvot mierīgi. - Viņa nogaidīja, kamēr Treisijs piebēra savai krūzei divas tējkarotes cukura ar kaudzīti. - Vai vēlaties aprunāties ar mani par D�ūliju?

- Jā, kundze. Vai jūs zināt, ka jūsu māsa pirms trīs mēne�iem piezvanīja policijai un sūdzējās par mājas miera traucē�anu?

-Jā. - Viņas rokas, paceļot pa�ai savu krūzīti, nemaz netrīcēja. - Sems pārradās mājās vardarbīgā noskaņojumā. Tajā reizē - fiziski vardarbīgā.

- Tajā reizē?

- Viņ� iepriek� bija gan vārdiski, gan emocionāli vardarbīgs. -Viņas balss bija strauja un skaidra. Viņa saņēmās, lai tā netrīcētu. - Vismaz pagāju�ā pusotra gada laikā.

- Vai, pēc jūsu domām, Tenera kungam bija problēmas ar narkotikām?

-Jūs ļoti labi zināt, ka Sems tās lieto. - D�eimija nenovērsa skatienu no Frenka acīm. - Ja jūs neesat to sapratu�i, tad neesat izvēlēju�ies pareizo profesiju.

- Atvainojiet, Melburnas kundze! Mēs ar detektīvu Brcidi-ju glu�i vienkār�i mēģinām izpētīt visas iespējas. Mums jāpieņem, ka jūs pazīstat savas māsas vīru un viņa ieradumus. Varbūt māsa ar jums apsprieda savas personiskās problēmas?

- Protams, apsprieda. Mēs ar D�ūliju bijām ļoti tuvas. Mēs varējām runāt par itin visu. - Mirkli D�eimija novērsās, cenzdamās savaldīties. Savaldīt gan balsi, gan rokas, gan acu skatienu. - Manuprāt, tas aizsākās pirms pāris gadiem ar kokaīnu draugu kompānijā. - Viņa pasmaidīja, bet sinaids bija plāns un skarbs. - D�ūlija to necieta. Viņi par to strīdējās. Viņi sāka strīdēties par ļoti daudzām lietām. Sema pēdējās divas filmas neizdevās tik labi, kā viņ� bija paredzējis, ne kritiķu atsauksmju, ne finansiālā ziņā. Aktieri ir viegli ievainojama tauta. D�ūlija bija noraizējusies, jo Sems kļuva īgns un ka�ķīgs. Bet, lai arī kā D�ūlija centās visu nogludināt, viņas pa�as karjera arvien vairāk uzplauka. Semam tā izraisīja skaudību.

- Viņ� bija greizsirdīgs uz D�ūliju, - Frenks ieteicās.

- Jā, kaut gan viņam vajadzēja ar sievu lepoties. Viņ� sāka bie�āk iziet sabiedrībā, uz viesībām, klubiem. Sems uzskatīja, ka cilvēkiem viņ� jāredz un jāpazīst. D�ūlija viņu �ajā ziņā atbalstīja, bet pati piederēja pie cilvēkiem, kas labāk jūtas mājās. Es zinu, ka ir grūti iedomāties vienā personā viņas pa�tē-lu, skaistumu, slavu un sievieti, kura vislaimīgākā jūtas mājās, dārzā, kopā ar meitu, bet tāda nu D�ūlija bija.

D�eimijas balss aizlūza. Viņa noklepojās, iedzēra vēl mazliet kafijas un turpināja.

- D�ūlija filmējās kopā ar Lūkasu Meningu, darbs saucās �Dūmi un ēnas�. Loma prasīja daudz spēka un bija grūta. D�ūlija nevarēja atļauties strādāt divpadsmit, �etrpadsmit stundu, atgriezties mājās, tad ik vakaru uzposties, lai ietu kaut kur izklaidēties. Viņa gribēja atpūsties, gribēja būt kopā ar Olīviju. Tāpēc Sems sāka iet ārā no mājas viens.

- Klīda baumas, ka jūsu māsai biju�as attiecības ar Meningu. D�eimija pavērsa skatienu uz Treisija pusi un pamāja.

- Jā, tādas parasti rodas, kad divi ļoti pievilcīgi cilvēki lieliski tēlo kopā filmā. Ļaudis romantizē �īs tēlu attiecības, un ļaudīm patīk baumas. Sems pēdējā laikā bie�i pārmeta D�ūli-jai romānus ar citiem vīrie�iem - un it īpa�i par Lūkasu. Baumām nebija pamata. D�ūlija Lūkasu uzskatīja par draugu un lielisku galveno vīrie�u lomu tēlotāju.

- Kā to uztvēra Sems? - Frenks viņai pajautāja.

D�eimija nopūtās un nolika savu tasīti, tomēr nepaberzēja sūrsto�ās acis.

- Ja tas būtu noticis pirms trim vai �etriem gadiem, Sems par to pasmietos un tikai paķircinātu D�ūliju. Bet tagad viņ� D�ūliju vajāja un kliedza uz viņu. Sems apvainoja D�ūliju mēģinājumos vadīt viņa dzīvi, citu vīrie�u izaicinā�anā un pēc tam attiecībās ar �iem vīrie�iem. Lūkass bija viņa galvenais mērķis. D�ūliju tas ļoti sāpināja.

- Da�as sievietes, nespēdamas paciest tādu izturē�anos, pievērstos kādam draugam, citam vīrietim. - Frenks mierīgi vc roja, kā D�eimijas acis dusmās uzliesmo un mute nocietinās.

- D�ūlija laulību uztvēra nopietni. Viņa mīlēja savu viru. Ka izrādījās, pietiekami stipri, lai būtu viņam līdzās līdz pat mirklim, kad viņ� to nogalināja. Un, ja jūs gribat to visu pavērst otrādi un padarīt D�ūliju par lētu un prastu...

- Melburnas kundze! - Frenks pacēla roku. - Ja mēs gri bam izmeklēt �o lietu, panākt taisnīgu sodu jūsu māsas slēp kavam, mums jāuzdod �ie jautājumi. Mums jānoskaidro visas detaļas.

D�eimija piespieda sevi elpot - lēni ieelpot, tad lēni izelpot -un ielēja vēl mazliet kafijas, kuru nemaz negribēja.

- Detaļas ir vienkār�as. D�ūlijas karjera uzplauka, un Serna karjera bija sa�ķobījusies. Jo vairāk tā sa�ķobījās, jo vairāk viņ� lietoja narkotikas un jo vairāk visā vainoja D�ūliju. Tajā naktī pagāju�ajā pavasarī viņa piezvanīja policijai, tāpēc ka Sems uzbruka viņai Olīvijas istabā, un viņa baidījās par meitu. Viņa baidījās par visiem.

- Viņa iesniedza �ķir�anās prasību.

- Tas viņai bija smags lēmums. Viņa gribēja, lai Sems meklētu palīdzību, grieztos pie kāda konsultanta, un �ķir�anos izmantoja par piespiedu stimulu. Visvairāk viņa vēlējās pasargāt savu meitu. Sems bija kļuvis nesavaldīgs. D�ūlija negrasījās riskēt ar sava bērna dro�ību.

- Tomēr izskatās, ka savas nāves vakarā viņa pati tam atvērusi durvis.

- Jā. - D�eimijas roka notrīcēja. Tikai vienu reizi. Viņa nolika kafijas tasīti un salika rokas klēpī. - D�ūlija viņu mīlēja. Par spīti visam, viņa to mīlēja un ticēja - ja Sems spētu atbrīvoties no atkarības, viņi atkal būtu kopā. D�ūlija gribēja vairākus bērnus. Viņa gribēja atgūt savu vīru. Viņa ļoti uzmanījās, lai par viņu ķildām neuzzinātu pla�saziņas līdzekļu pārstāvji. Vienīgie cilvēki, kas par tām zināja, bija juristi un, protams, ģimenes locekļi. Viņa cerēja, ka izdosies to noklusēt pēc iespējas ilgāk.

- Vai viņa būtu atvērusi durvis, ja viņ� būtu narkotiku iespaidā?

- Tā ta�u notika, vai ne?

- Es tikai cen�os saprast, - Frenks sacīja.

- Dro�i vien, ka viņa tā darījusi. D�ūlija gribēja viņam palīdzēt, un viņa uzskatīja, ka spēj Semu savaldīt. Ja viņa nebūtu uztraukusies par Līvijas dro�ību, nedomāju, ka viņa vispār būtu iesniegusi �ķir�anās dokumentus.

Bet meita ta�u tonakt bija atradusies mājā, Frenks nodomāja. Mājā, pakļauta riskam.

-Jūs viņus abus ļoti labi pazīstat, vai ne?

-Jā-

- Vai Sems Teners, pēc jūsu domām, ir spējīgs nogalināt jusu māsu?

- Tas Sems Teners, ar kuru D�ūlija apprecējās, būtu gatavs mesties pretī brauco�am vilcienam, lai D�ūliju aizsargātu. -D�eimija atkal paņēma savu kafijas tasīti, tomēr kafija neaiz-skaloja rūgtumu, kas krājās kaklā. - Tas, kuru jūs esat arestēju�i, ir spējīgs uz visu. Viņ� nogalināja manu māsu. Es gribu, lai viņ� tāpēc mirtu.

Viņa runāja savaldīgi, bet acīs liesmoja naids. Frenks paraudzījās �ajā skatienā, kas vēlēja ļaunu, un pamāja.

- Es saprotu jūsu jūtas, Melburnas kundze.

- Nē, nē, detektīv. Jūs to nemaz nevarētu.

Frenks izlikās nedzirdam �o teikumu, bet Treisijs sagrozījās krēslā.

- Melburnas kundze, - Frenks iesāka, - būtu ļoti lietderīgi, ja mēs varētu aprunāties ar Olīviju.

- Viņai ir tikai �etri gadi.

- Es to saprotu. Bet fakts ir tāds, ka viņa ir lieciniece. Mums jāzina, ko viņa redzēja, ko dzirdēja. - Saskatot viņas sejā gan noraidījumu, gan vilcinā�anos, Frenks centās pierunāt. - Melburnas kundze, es nevēlos vēl vairāk sāpināt ne jūs, ne jūsu ģimeni, un es nevēlos uztraukt bērnu. Bet viņa ir �ā notikuma netie�a lieciniece. Nozīmīga lieciniece.

- Kā gan jūs spējat lūgt mani, lai lieku viņai vēlreiz pārdzīvot kaut ko tādu, lai lieku viņai par to runāt?

- Tas jau ir viņas prātā. Lai arī ko viņa redzēja vai dzirdēja, tas jau tur ir. Mums viņai jāpajautā, kas tas ir. Mani viņa pazīst kop� tās nakts. Tonakt viņa pie manis jutās dro�ībā. Runājot ar viņu, bū�u ļoti uzmanīgs.

- Ak dievs! - D�eimija pacēla rokas, piespieda pirkstus pie acīm un centās sakarīgi domāt. - Man jābūt tur klāt. Man ja paliek kopā ar viņu, un, ja es teik�u, ka viņai kļuvis par sm.i gu, jums būs jāpārtrauc izjautā�ana.

- Ļoti labi. Kopā ar jums viņa jutīsies vēl dro�āk. Dodu jums godavārdu, ka es izturē�os tik saudzīgi, cik vien bus к-spējams. Man pa�am ir bērns.

- �aubos, vai viņ� jebkad ir bijis slepkavības aculiecinieks.

- Nē, kundze, bet viņa tēvs ir policists. - Frenks pieceļoties viegli nopūtās. - Bērni zina vairāk, nekā mēs to gribētu.

- Var jau būt. - Viņa to nemaz nevarētu zināt, D�eimija nodomāja, detektīviem pa priek�u iziedama no istabas un vedot viņus aug�ā pa kāpnēm. Deivids nevēlējās bērnus, un, tā kā arī viņa pati nejutās pārliecināta, ka tos vēlas, viņu bija pilnīgi apmierinājusi mīļas krustmātes loma.

Tagad viņiem vajadzēs būt vecākiem. Viņiem visiem būs jāmācās sadzīvot.

Pie guļamistabas durvīm viņa pamāja, lai abi detektīvi apstājas. Pavērusi durvīs spraudziņu, viņa redzēja, ka viņas vecāki kopā ar Olīviju sē� uz grīdas un liek kopā bērnu atjautības spēles fragmentus.

- Mammu! Vai vari uz mirkli panākt �urp?

Sievietei, kas iznāca pa durvīm, bija D�eimijas smalkais augums, tomēr viņa �ķita spēcīga un sportiska. Iedegums un brūno matu pabālēju�ie gali Frankam vēstīja, ka viņai pat ik uz turēties ārā. Frenks nosprieda, ka �ai sievietei varētu būt maz liet pāri piecdesmit un viņa izskatītos jaunāka, ja viņas seja ne būtu tik nomākta un bēdu sagrauzta. Sieviete ai savam maigajām zilajām acīm, kas no raudā�anas bija apsai lus.is, uz lūkoja Frenku, pēc tam viņa pārinieku.

- �ī ir mana māte Valērija Makbraida. Mammu, �ie ir tie detektīvi, kas... Viņi izmeklē �o lietu, - D�eimija pabeidza. - Viņiem jāaprunājas ar Līviju.

- Nē! - Valērijas augums spēji saslējās, un viņa aizvēra aiz sevis durvis. - Tas nav iespējams. Viņa vēl ir tikai bērns. Es nepieļau�u, lai kāds viņai atgādina briesmīgo notikumu.

- Makbraidas kundze... - Frenkam ierunājoties, Valērija spēji pavērsās pret viņu.

- Kāpēc jūs viņu neaizsargājāt? Kāpēc jūs neturējāt to nelietīgo slepkavu no viņas pa gabalu? Mana meitiņa ir mirusi! -Viņa aizklāja ar plaukstām seju un klusi ieraudājās.

- Lūdzu, pagaidiet �eit, - D�eimija nomurmināja un aplika rokas mātei ap pleciem. - Nāc atgulies, mammu! Nāc nu!

Kad D�eimija atgriezās, viņas seja bija bāla, un tajā varēja manīt asaru pēdas, bet viņas acis bija sausas.

- Tiksim reiz ar to galā. - Saslējusi plecus, viņa atvēra durvis.

Vīrietis, kas pacēla galvu, bija sakrustojis savas garās kājas indiāņu stilā. Viņa matos burvīgi savijās zeltainās un sirmās �ķipsnas, ieskaujot �auro, iedegu�o, pievilcīgo seju. Tum�ās dzintarkrāsas acis bija mantojusi jaunākā meita un no viņas savukārt - viņas meita. Tās bija grumbiņu ieskautas un platas zem tum�ajām uzacīm.

Viņa roka - gara, ar lielu plaukstu - pastiepās, lai instinktīvā aizstāvības �estā nolaistos uz Olīvijas pleca. Viņ� nopētīja abus vīrie�us D�eimijai aiz muguras.

- Tēti! - D�eimija ar piespie�anos savilka lūpas smaidā. - �ie ir detektīvs Breidijs un detektīvs Hārmons. �is ir mans tēvs Robs Makbraids.

Robs piecēlās kājās un, pēc kārtas paspiezdams roku abiem detektīviem, joprojām stāvēja starp viņiem un mazmeitu.

- Kāpēc viņi atrodas �eit, D�eimij?

- Viņiem jāparunā ar Līviju, - viņa sacīja pavisam klusi un, pirms tēvs paspēja iebilst, saņēma viņa roku savējā. - Viņiem tas jādara, - viņa atkārtoja, saspiezdama tēva roku. - Lūdzu, tēt, mamma ir sarūgtināta. Viņa atgūlās jūsu istabā. Es palik�u �eit. Es visu laiku bū�u tepat kopā ar Līviju. Aizej un aprunājies ar mammu! Lūdzu... - Tā kā pa�as balss draudēja aizlūzt, viņa izmantoja mirkli. - Lūdzu, mums jānoskaidro �ī lieta. D�ūlijas dēļ.

Robs noliecās un piespieda savas uzacis pie D�eimijas pieres. Tā viņ� brīdi saliecies stāvēja, ielicis savu roku meitas plaukstā.

- Es aprunā�os ar māti.

- Kur tu iesi, vectēv? Mēs vēl neesam saliku�i spēli.

Viņ� palūkojās atpakaļ, cenzdamies apspiest asaras, kas lauzās viņam acīs.

- Es atgriezī�os, Līvij, mīļā. Nekļūsti pieaugusi, kamēr es bū�u prom.

Līvija par to pasmējās, tad, neviļus iebāzusi mutē īk�ķi, pa raudzījās uz Frenku.

Līvija zināja, kas viņ� ir - tas policists ar garajām rokām un zaļajām acīm. Viņa seja izskatījās nogurusi un skumīga. Bet Līvija atcerējās, ka viņam ir jauka balss un maigas rokas.

- Sveika, Līvij! - Frenks nometās zemē. - Vai tu mani atceries?

Viņa pamāja un ierunājās ar visu īk�ķi mutē.

- Tu esi policists Frenks. Tu aizdzini briesmoni. Vai viņ� atgriezīsies?

-Nē.

- Vai tu vari atrast manu mammu? Viņai vajadzēja doties uz debesīm, un viņa noteikti ir apmaldījusies. Vai tu vari viņu uzmeklēt?

- Kaut es to varētu! - Frenks apsēdās uz grīdas un sakrustoja kājas glu�i tāpat kā viņas vectēvs.

Līvijai acīs sariesās asaras, tās ietrīsējās viņas skropstās un glu�i kā smalki asmeņi iegriezās Frenkam sirdī.

- Vai tāpēc, ka viņa ir zvaigzne? Zvaigznēm jābūt debesi�.

Frenks dzirdēja D�eimiju sev aiz muguras klusi un izmisīgi iekunkstamies, bet, ātri savaldījusies, viņa panācās uz pri< l< �u Frenkam �obrīd bija svarīgi panākt bērna uzticē�anos, lape� viņ� pieskārās ar roku Olīvijai pie vaiga un turpintjn.

- Reizēm, kad mums patiesi veicas, ļoti īpa�us zvaigznes kādu laiku var palikt kopā ar mums. Kad viņam jāatgrie�as debesīs, mēs skumstam. Skumt nav nekas nepareizs. Vai tu zināji, ka zvaigznes ir debesīs pat dienas laika?

- Tās nevar redzēt.

- Nevar, bet tās tur ir, un tās redz mūs. lava mamma vienmēr būs tur un vienmēr raudzīsies uz tevi.

- Es gribu, lai viņa atgrie�as mājās. Tad mēs dārzā sarīkosim ballīti ar manām lellēm.

- Vai tavām lellēm patīk ballītes?

- Ballītes patīk visiem. - Viņa paņēma rokās Kermitu, kuru bija atvedusi sev līdzi no mājām. - Viņa ēd vaboles.

- Tā nu gan tev ir varde! Vai tā vaboles ēd tāpat vai ar �okolādes sīrupu?

Olīvijas acis iemirdzējās.

- Man it viss gar�o ar �okolādes sīrupu. Vai tev pa�am ir maza meitene?

- Nē, bet man ir mazs zēns, un viņ� reiz ēda vaboles.

Olīvija iesmējās, un īk�ķītis izspruka no mutes.

- Nevar būt!

- Patie�ām. Es jau baidījos, ka viņ� kļūs zaļ� un sāks lēkāt. -Frenks izklaidīgi paņēma kādu spēles fragmentiņu un atrada tam īsto vietu. - Man patīk atjautības uzdevumi. Tie�i tāpēc arī es kļuvu par policistu. Mēs visu laiku darbojamies ar rēbusiem.

- Te attēlota Pelnru�ķīte ballē. Viņai ir bu-ū-rvīga kleita un ķirbis.

- Reizēm es mēģinu salikt attēlus prātā, bet man vajag, lai kāds man palīdzētu ar detaļām, no kurām veidojas attēls. Kā tu domā, Līvij, vai tu man vari palīdzēt, pastāstot par to nakti, kad es tevi pirmo reizi satiku?

- Tu pienāci pie mana skapja. Es domāju, ka tu esi briesmonis, bet tu nebiji briesmonis.

- Nē, nebiju. Vai vari man pastāstīt, kas notika, pirms es ierados un atradu tevi?

- Es tur slēpos ilgi, ilgi, un viņ� nezināja, kur es esmu.

- Tā ir laba paslēptuve. Vai tu tajā dienā spēlējies ar Kermitu vai ar attēliem?

- Es spēlējos ar daudz ko. Mammai nebija jāstrādā, un mēs gājām peldēties baseinā. Es ļoti ilgi protu zem ūdens aizturēt elpu, tāpēc ka esmu glu�i kā zivs.

Frenks paraustīja Olīvijas matus un palūkojās uz viņas kaklu.

- Jā, tev tur ir �aunas.

Olīvijas acis plati iepletās.

- Mamma saka, ari viņa tās varot redzēt! Bet es nevaru.

- Vai tev patīk peldēt?

- Tas ir tik jautri! Bet man jāturas seklajā galā, un es neva ru iet ūdenī, kamēr nav klāt mammas vai Rozas, vai kāda cita lielā cilvēka. Bet reiz es to varē�u.

- Vai todien pie tevis spēlēties bija atnāku�i arī tavi draugi?

- Nē, todien ne. Bet reizēm kāds atnāk. - Viņa savilka lūpas un cītīgi ielika vietā vēl vienu fragmentiņu. - Reizēm atnāk Billijs vai �erija, vai Tifija, bet todien mēs rotaļājāmies abas ar mammu, un tad mēs pagulējām diendusu un apēdām da�us Rozas ceptos cepumus. Un mamma lasīja savu lomas tekstu un smējās, un runāja pa telefonu. �Lū, man patīk �ī loma!� Līvija noskaitīja tik pareizā un tādā pieaugu�a cilvēka tonī, ka Frenks izbrīnījies samirk�ķināja acis. �Es pati esmu Kārlija. Sasodīts, nu jau tie�ām pienācis laiks, kad varu iecirst zobus asprātīgā, romantiskā komēdijā. Noslēdz līgumu!�

- Ē... - Frenku pārņēma reizē pārsteigums un apbrīna, bet Līvija tikmēr centās ielikt spēlē vēl vienu detaļu. - Tas patie�ām ir labi. Tev ir laba atmiņa.

- Tētis apgalvo: ja man būtu spārni, no manis būtu iznācis papagailis. Es daudz ko atceros.

- Noteikti. Vai zini, cikos tovakar aizgāji gulēt?

- Es parasti eju gulēt astoņos. Arī cālēni astoņos liekas īu �ēt. Mamma man izstāstīja pasaku par meiteni ar gariem, ga riem matiem, kas dzīvoja tornī.

- Vēlāk tu pamodies. Vai tev sagribējās dzert?

- Nē. - Viņa atkal iebāza mutē īk�ķi. - Es redzēju sliktu sapni.

- Mans Noass arī reizēm redz sliktus sapņus. Kad viņ� man tos izstāsta, viņ� pats jūtas labāk.

- Vai Noass ir tavs dēls? Cik viņ� ir vecs?

- Tagad viņam ir desmit gadu. Vai gribi redzēt viņa fotogrāfiju?

- Hmm... - Viņa pievirzījās tuvāk. Frenks izņēma savu kabatas portfeli un parakņājās tajā. Izslējusi galvu, Olīvija pētīja skolā uzņemtu fotogrāfiju, kurā bija redzams zēns ar netīri brūniem matiem un platu smaidu. - Viņ� ir glīts. Varbūt viņ� varētu atbraukt �urp un parotaļāties ar mani.

- Varbūt. Viņam reizēm neliek mieru slikti sapņi par citplanētie�iem.

Piedod man, Noas, Frenks, nedaudz uzjautrināts, nodomāja, likdams atpakaļ kabatas portfeli, ka izpaudu tavu briesmīgāko noslēpumu.

- Kad viņ� man tos izstāsta, viņ� jūtas labāk. Vai gribi man pastāstīt savu slikto sapni?

- Tajā cilvēki klaigāja cits uz citu. Man nepatīk, kad mamma un tētis strīdas. Tētis ir slims, un viņam jāārstējas, un mums visu laiku jācer un jāvēl viņam būt īpa�i stipram, lai viņ� pilnīgi atveseļotos un varētu atgriezties mājās.

- Vai tu savā sapnī dzirdēji mammu un tēti klaigājam vienam uz otru?

- Tur klaigāja cilvēki, bet es nevarēju dzirdēt, ko viņi saka. Es to arī negribēju. Es gribēju, lai viņi beidz klaigāt. Es gribēju, lai mamma ienāk pie manis. Tad kāds iekliedzās - glu�i kā tajās filmās, ko skatās Rozā. Viņi kliedza un kliedza, un es pamodos. Es neko īsti nedzirdēju, tāpēc ka tas bija tikai sapnis. Es gribēju mammu.

- Vai tu gāji viņu meklēt?

- Gultā viņas nebija. Es gribēju iekāpt pie viņas gultā. Viņa parasti neiebilst. Tad es...

Viņa apklusa un pievērsa īpa�u uzmanību spēlei.

- Neuztraucies, Līvij! Tu vari dro�i man pastāstīt, kas notika tālāk.

- Man nav atļauts pieskarties burvju pudelītēm. Es neko nesaplēsu.

- Kur atrodas tās burvju pudelītes?

- Uz mammas mazā galdiņa ar spoguli. Kad paaug�os lielāka, es da�as varē�u paņemt, bet ar tām rotaļājas tikai lielas meitenes. Es ar tām paspēlējos tikai pavisam īsu brītiņu.

Viņa veltīja Frenkam tik atklātu skatienu, ka viņ� pasmaidīja.

- Ir jau labi. Ko tu darīji pēc tam?

- Es nokāpu lejā. Tur bija iedegta gaisma, un ārdurvis bija va|ā. Ārā bija silts. Es nospriedu, ka varbūt kāds atnācis pie mums ciemos un varbūt mēs ēdīsim torti. - Pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. - Es tālāk negribu stāstīt.

- Neuztraucies, Līvij! Man tu vari stāstīt. Man to drīkst stāstīt.

Un tā arī bija. Līvija ieskatījās Frenka zaļajās acīs un par liecinājās, ka viņam drīkst stāstīt.

- Tur slikti oda un viss bija salauzts, un visur bija sarkans un slapj�, un nejauks. Puķes bija uz grīdas, un vēl tur bija stikli. Stikliem nevar iet klāt basām kājām, jo tad sāpēs. Es nemaz negribēju iet iek�ā. Es ieraudzīju mammu, un viņa gulēja uz grīdas, un viss viņai apkārt bija sarkans un slapj�. Briesmonis bija turpat viņai līdzās. Viņam rokā bija �ķēres.

Viņa pacēla pati savu roku ar cie�i saspiestiem pirkstiem un glā�ainu acu skatienu.

- �Līvij! Ak dievs, Līvij!�- viņa ierunājās, �ausmino�i atdarinot tēva balsi. - Es aizbēgu, un viņ� joprojām mani sauca. Viņ� dauzīja mēbeles un meklēja mani, un raudāja. Es paslēpos skapī. - Skronstās ietrīsējās un noritēja vēl viena asara. - Es pieslapināju bikses.

- Tas nekas, mīlulīt. Tas nav svarīgi.

- Lielas meitenes tā nedara.

- Tu esi ļoti liela meitene. Un arī ļoti drosmīga un gudra. -Kad Olīvija viņam veltīja asarainu smaidu, Frenkam atlika vien lūgt Dievu, kaut viņam nevajadzētu likt meitenei vēlreiz atee rēties to nakti.

Viņ� atkal pievērsa Olīvijas uzmanību spēlei un piebildu kaut ko muļķīgu par runājo�iem ķirbjiem, liekot viņai sk.iļi smieties. Viņ� negribēja, lai pirms atvadī�anās Olīvija domātu par bailēm un asinīm, un vājprātu.

Tomēr, kad Frenks pie durvīm pagriezās, lai palūkotos at pakaļ, viņ� redzēja, ka Olīvija viņu vēro, klusi lūdzot, un ska tienā jautās tā neizturamā pieaugu�a cilvēka izteiksme, kādu padodas tikai ļoti maziem bērniem.

Ejot lejā pa kāpnēm, Frenks juta, ka viņa domas sasaucas ar D�eimijas Melburnas domām. Viņ� alka atriebties Seinam Teneram.

-Jums ļoti labi padevās saruna ar Olīviju. - D�eimijas savaldība jau gandrīz bija sasniegusi galējo robe�u. Viņa vēlējās ieritināties dīvāna stūrī un raudāt, kā to darīja viņas māte. Vai arī apkrauties darbiem un pienākumiem kā viņas vīrs. Jebko, pilnīgi jebko, tikai lai nebūtu vēlreiz jāpārdzīvo baisais notikums, ko viņa bija no jauna domās skatījusi, klausoties Olīvijas vārdos.

- Viņa ir lieliska meitene.

- Atsitusies mātē.

Tad Frenks apstājās, pagriezās un iesāņus uzlūkoja D�ei-miju.

- Es teiktu, ka viņai piemīt arī �is tas no krustmātes īpa�ībām.

D�eimijas sejā uz īsu brīdi atplaiksnīja izbrīns, tad viņa nopūtās.

- Pagāju�ajā naktī viņai rādījās murgi, un reizēm es pieķēru viņu vienkār�i raugāmies tuk�umā - ar tuk�u acu skatienu. Un sūkājam īk�ķi. Viņa pārtrauca sūkāt īk�ķi jau pirms gada vecuma.

- Lai jau sūkā, ja tas viņu nomierina! Melburnas kundze, jūsu prātu tagad nodarbina daudz kas un vēl daudz kas vairāk to gaida nākotnē. Jūs dro�i vien vēlēsieties apsvērt psiholoģiskās ārstē�anās metodi, un ne tikai Olīvijai, bet jums visiem.

-Jā. Es par to padomā�u. Patlaban man jātiek galā ar situāciju. Es gribu satikt Semu.

- Tā nav laba doma.

- Gribu tikties ar cilvēku, kur� nogalināja manu māsu. Gribu ieskatīties viņam acīs. Tā būs mana terapija, detektīv Breidij.

- Paraudzī�os, ko varu darīt. Paldies par mums veltīto laiku un sadarbību! Un vēlreiz - pieņemiet mūsu līdzjūtības apliecinājumus!

- Parūpējieties, lai viņ� samaksātu. - Viņa atvēra durvis, jau nocietinājusies pret saucieniem un kliedzieniem, ko skandēja pla�saziņas līdzekļu pārstāvji un ziņkārīgie, kuri bija sadrāz-mēju�ies uz ielas.

- Mēs jūs informēsim par lietas virzību, - tas bija vienīgais, ko Frenks atteica.

D�eimija aizvēra durvis un gurdi atslīga pret tām. Viņa ne apzinājās, cik ilgi tā bija stāvējusi ar aizvērtām acīm un nodunu galvu, bet, kad uz viņas pleca uzgūla kāda roka, viņa spēji sa trūkās.

- D�eimij, tev mazliet jāatpū�as. - Deivids pagrieza viņu pret sevi un apskāva. - Es gribu, lai tu iedzer miega zāles un atgulies.

- Nē, nekādas zāles. Es nevēlos, lai mans prāts vai jūtas apmiglotos. - Tomēr viņa atspieda galvu pret Deivida plecu, un no viņas krūtīm izlauzās sasprindzinājuma pilna nopūta. - Tikko te bija abi detektīvi.

- Tev vajadzēja sazināties ar mani.

- Viņi gribēja aprunāties ar mani un Līviju.

- Ar Līviju? - Viņ� pastūma D�eimiju mazliet atpakaļ, lai neizpratnē to uzlūkotu. - Dieva dēļ, D�eimij, tu ta�u viņiem neļāvi pratināt to bērnu?

- Tā nebija pratinā�ana, Deivid. - D�eimiju pārņēma vil�anās, bet viņa bija pārāk nogurusi, lai pievērstu tam uzmanību. - Detektīvs Breidijs bija ļoti iejūtīgs, sarunājoties ar Līviju, un es visu laiku biju klāt. Viņiem vajadzēja uzzināt, ko Līvija redzējusi. Viņa ir vienīgā aculieciniece.

- Pie velna liecības! Viņi pieķēra Semu nozieguma vietā. Viņ� bija tur, viņam bija nozieguma ierocis. Viņ� bija sasodīti salietojies narkotikas, kā jau pusi visa pagāju�ā gada.

Pamanījis D�eimijas a�o, brīdino�o skatienu uz kāpņu pu si, viņ� spēji aprāvās un tad gausi izelpoja. Mierīgi, viņ� pat� sev atgādināja. Viņiem visiem jāpaliek mierīgiem, lai izturētu.

- Viņiem ir vajadzīgie pierādījumi, lai iesēdinātu Semu 11/ visu viņa atliku�o no�ēlojamo mū�u, - viņ� pabeidza.

- Tagad viņiem ir arī Līvijas liecība, ka viņa Semu ii d/c|.i un dzirdēja. - D�eimija pacēla roku pie galvas. Is nezinu, kā viss izvērtīsies, es nezinu, kas notiks tālāk. Es nespēju pin to domāt.

- Piedod! - Viņ� atkal piekļāva D�eimijas augumu savējam. - Glu�i vienkār�i es negribu, lai tu vai Līvija, vai jebkur� no mums ciestu vairāk, nekā nepiecie�ams. Es vēlos, lai nākamreiz, pirms atļausi viņiem atkal runāt ar Līviju, tu man piezvanītu. Manuprāt, mums jākonsultējas ar bērnu psihologu, lai pārliecinātos, ka �ādas sarunas nenāk viņai par ļaunu.

- Varbūt tev ir taisnība. Tomēr viņai patīk detektīvs Breidijs. Var redzēt, ka Līvija kopā ar viņu jūtas dro�ībā. Es sarūgtināju savu māti. - D�eimija uz brīdi piekļāva seju pie Deivida kakla. - Man jāuziet pie viņas.

- Labi. D�eimij... - Viņ� noslidināja plaukstas lejup pa D�eimijas rokām, līdz viņu pirksti savijās kopā. - Parīt policija atdos D�ūlijas līķi. Piemiņas dievkalpojums varētu būt nākamajā dienā, ja vien tu esi tam gatava. Es jau sāku kārtot �os jautājumus.

- Ak, Deivid! - Juzdamās pateicīga, D�eimija apvaldīja �ņukstus. - Tev to nevajadzēja darīt. Es pati �opēcpusdien būtu vienojusies.

- Es zinu, ko tu vēlies D�ūlijai. Ļauj man par to parūpēties mūsu visu vārdā, D�eimij. Es arī viņu mīlēju. - Viņ� pacēla pie lūpām D�eimijas rokas un uzspieda skūpstu uz viņas pirkstiem.

- Es zinu.

- Kaut kas ta�u man jādara. Sīkumu kārto�ana ir darbs, kas man padodas vislabāk. Es... ē... esmu padomājis arī par paziņojumu presē. Tādam jābūt. - Viņ� atkal ar plaukstām noglāstīja D�eimijas rokas virzienā uz aug�u, tad vēlreiz lejup, it kā piedāvādams mierinājumu. - Tas gan vairāk atbilst tavai jomai, bet es nospriedu, ka vienkār�s paziņojums būs vislabākais. Es tev to nolasī�u pirms publicē�anas. Bet, kas attiecas uz pārējo... ļauj man par visu gādāt.

- Es nezinu, ko es bez tevis iesāktu, Deivid. Es nezinu, ko es iesāktu.

- To tev nekad neizdosies uzzināt. - Viņ� maigi noskūpstīja sievu. - Ej aug�ā pie savas mātes un apsoli man, ka centīsies kaut mazliet atpūsties.

- Jā, pacentī�os.

Deivids nogaidīja, līdz D�eimija uzgāja pa kāpnēm, tad devās pie durvīm un caur matēto stiklu palūkojās lauka uz cilvēku stāviem, kas cepinājās karstajā vasaras tveicē

Viņ� iedomājās maitu lijas pie svaiga laupījuma.

Olīvija negribēja gulēt diendusu. Viņai nenāca miegs. Tomēr Olivija centās to darīt, jo to bija lūgusi krustmāte D�eimija, tāpēc viņa gulēja gultā, kas nemaz nebija viņas gulta.

�ī bija skaista istaba ar vijolītēm, kas vijās aug�up pa tapetēm, un baltiem aizkariem, uz kuriem bija mazītiņi balti punktiņi, kas lika it visam izskatīties mīkstam un smalkam, kad vien caur tiem skatījās. Ierodoties �eit ciemos, Olīvija alla� bija gulējusi �ajā istabā.

Bet te viņa nejutās kā mājās.

Viņa sacīja vecaimātei, ka grib doties mājās un ka ari vecāmāte var braukt līdzi. Viņas varētu dārzā sarīkot tējas pēcpusdienu, līdz mājās atgriezīsies mamma.

Bet vecāsmātes acis bija kļuvu�as spo�as un miklas, un viņa bija tik stipri apskāvusi Olīviju, ka tai gandrīz sāka sāpēt.

Tāpēc viņa vairs neko nerunāja par do�anos mājup.

Izdzirdējusi balsu murdoņu gaiteņa otrā galā aiz tās istabas durvīm, kur bija apmetu�ies viņas vecvecāki, Olīvija iztraucas no gultas un izgāja uz pirkstgaliem no istabas. Kad Olivija lu ja jautājusi, krustmāte D�eimija bija sacījusi, ka ari ver aniate un vectēvs guļ diendusu. Bet, ja jau viņi bija nomoda, vai but viņi varētu iziet laukā un parotaļāties? Vecaimātei un vei tēvam ārā patika vislabāk. Viņi varētu spēlēt bumbu vai nopeldēties, vai uzrāpties kokā.

Vectēvs apgalvoja, ka Va�ingtonas �tatā esot tildi koki, ku ri stiepjoties taisni aug�up un aizsniedzot debesis. Olivija tin bija ciemojusies, kad vēl bija pavisam maza, un tad vēlreiz, kad bija tikai divus gadus veca, tāpēc viņa nespēja labi atcerēties. Viņa domāja, ka vectēvs varētu atrast viņai kādu koku, kas sniedzas līdz debesīm, lai viņa varētu uzrāpties aug�ā un pasaukt mammu. Ja vien viņa varētu piekļūt tuvāk debesīm, mamma sadzirdētu.

Kad Olīvija atvēra durvis, viņa redzēja, ka vecāmāte raud, bet krustmāte sē� viņai līdzās un tur viņas roku. Ieraugot veco-māti raudam, Olīvijas sirds iesmeldzās, bet, ielūkojusies vectēva sejā, viņa nobijās. Tā bija tik saspringta - un viņa acu skatiens tik tum�s un |auns! Viņa balss, kad viņ� ierunājās, bija klusa, bet skarba, it kā viņ� censtos vārdus nevis izrunāt, bet salauzt. Olīvijai uzmācās vēlē�anās kāpties atpakaļ un sarauties pavisam maziņai.

- Nav svarīgi, kāpēc viņ� to izdarīja. Viņ� ir vājprātīgs - vājprātīgs aiz savas greizsirdības un narkotikām. Svarīgi ir tas, ka viņ� nogalināja D�ūliju, atņēma mums viņu. Sems par to samaksās, ar katru savas no�ēlojamās dzīves dienu viņ� par to samaksās. Atmaksa nekad nebūs pietiekama.

- Mums vajadzēja panākt, lai viņa atgrie�as mājās. - Pār vecāsmātes vaigiem plūda asaras. - Kad viņa mums pastāstīja, ka starp viņu un Semu radu�ās nesaskaņas, mums vajadzēja likt viņai paņemt Līviju un atgriezties uz kādu laiku mājās. Lai viņa varētu atpūsties.

- Mēs nezinājām, ka viņ� kļuvis vardarbīgs, nezinājām, ka viņ� dara D�ūlijai pāri. - Vectēvs sa�ņaudza rokas dūrēs. - Ja es to būtu zinājis, es būtu ieradies �eit un pats ticis galā ar to nelieti!

- Mēs nevaram vērst par labu to, kas noticis, - D�eimija ierunājās gurdā balsī, jo daļa vainas bija arī uz viņas sirdsapziņas. Viņa bija zinājusi un nevienam neko nebija teikusi. D�ūlija bija lūgusi, lai to nevienam nestāsta. - Ja vien mēs varētu, es zinu, ka pati varētu atrast simtiem risinājumu, lai novērstu ļaunumu, lai to pārtrauktu. Ber es to nevaru, un tagad mums ar to jāsamierinās. Prese...

- Pie velna presi!

Olīvija pie durvju spraudziņas iepleta acis. Vectēvs nekad neteica nevienu sliktu vārdu. Viņa spēja vien izbrīnījusies nolūkoties, kā krustmāte mierīgi pamāj.

- Zini, tēti, mums jārīkojas, pirms viņi nav aizsūtījusi pie velna mūs pa�us. Tā bie�i mēdz gadīties. Viņi vai nu paslmli nās D�ūliju par svēto, vai arī nosauks viņu par padauzu. Vai ari abējādi. Līvijas dēļ mums jācen�as kontrolēt �o situ.ui|u, cik vien tas ir mūsu spēkos. Paklīdīs da�ādas runas un batt mas par viņas laulībām un attiecībām ar Semu... baumas pai citiem vīrie�iem. It īpa�i par Lūkasu Meningu.

- D�ūlija nekrāpa vīru. - Vecāsmātes balss bija spalga un skarba.

- Es to zinu, mammu. Bet tādas spēlītes te tiek spēlētas.

- Viņa ir mirusi, - vecaistēvs kategoriski noteica. - D�ūlija ir mirusi. Kas var būt vēl ļaunāks?

Olīvija gausi kāpās prom no durvīm. Viņa zināja, ko nozīmē �mirusi�. Puķes bija miru�as, kad kļuva brūnas un sausas, un tad tās bija jāmet prom. Tifijas vecais suns Keisijs bija nomiris, un viņi bija izraku�i pagalmā bedri un ieliku�i tajā suni, un apbēru�i viņu ar zemi un zāli.

�Miris� nozīmēja to, ka tas vairs neatgriezīsies.

Viņa kāpās prom no durvīm, līdz elpa krūtīs kļuva karsta un smaga, galvā joņoja ainas ar asinīm un saplēstu stiklu, briesmoņiem un �ņirksto�ām �ķērēm.

Tad �ī elpa izplūda laukā, liekot aizsvilties sirdij, un viņa sāka skriet. Un sāka kliegt.

� Mamma nav mirusi! Mamma nav mirusi un nav aprakta pagalmā bedrē! Viņa atgriezīsies! Viņa drīz atgriezīsies!

Viņa skrēja prom no tiem, kas sauca viņas vārdu, lejup pa kāpnēm, prom pa gaiteni. Pie parādes durvīm viņa mazliet pa cīnījās, līdz izdevās pagriezt durvju rokturi, un asaras visu lai ku plūda pār vaigiem. Viņai vajadzēja tikt laukā. Viņai va|a dzēja atrast koku, tādu koku, kas iesniedzas debesis, lai vatētu uzrāpties aug�ā un pasaukt mammu mājās.

Atdabūjusi vaļā durvis, Olīvija izsteidzās lauka. I ui bija ba riem cilvēku, un viņa nezināja, kurp doties. Visi reize klaigāja, un skaņa, glu�i kā milzīgs vilnis, brāzās viņai pat galvu, liekot aizkrist ausīm. Viņa piespieda pie tām rokas un raudādama sauca mammu.

Du�iem kameru alkatīgi filmēja kadru, kāri uztverdamas �o mirkli un Olīvijas bēdas, un viņas bailes.

Kāds uzkliedza, lai tie liekot viņu mierā, ka viņa vēl ir tikai bērns. Tomēr �urnālisti, glu�i kā hipnotizēti, virzījās uz priek�u. Saulē atmirdzēja kameru objektīvi, ap�ilbinādami Olīvijai acis. Viņa redzēja ēnas un cilvēku stāvus, sve�u seju murskuli. Balsis izkliedza jautājumus un pavēles.

Paskaties �urp, Olīvija! Uz �o pusi!

Vai tavs tēvs mēģināja tev nodarīt pāri?

Vai tu dzirdēji viņus stridaniies?

Paskaties uz mani, Olivija! Paskaties kamerā!

Gaismas ap�ilbinātām un apmulsu�ām acīm, Olīvija sastinga glu�i kā stirnas mazulis krustugunīs. Tad kāds no aizmugures pacēla viņu aug�up, un viņas seja piespiedās krustmātes smar�īgajam augumam.

- Es gribu mammu, es gribu mammu, - Olīvija spēja vien no�ukstēt, kad krustmāte D�eimija cie�i turēja viņu sev piespiestu klāt.

- Viņa vēl ir tikai bērns! - nespēdama savaldīties, D�eimija skaļi iekliedzās. - Nolādēti, lai jūs visi tiekat Dieva nolādēti, viņa vēl ir tikai bērns!

Viņa pagriezās uz mājas pusi un dusmīga papurināja galvu, pirms laukā paspēja iznākt viņas vīrs un vecāki.

- Nē, palieciet iek�ā! Nesniedziet viņiem vēl lielāku gandarījumu. Nesniedziet viņiem vēl vienu iespēju pasmieties par mums.

- Es viņu uzvedī�u aug�ā. - Tagad vecāsmātes acis bija sausas. Sausas un saltas, un mierīgas. - Tev taisnība, D�eimij. Mums tagad par viņu labumu nav jādomā. - Kāpjot aug�up uz otro stāvu, viņa piespieda lūpas pie Olīvijas matiem. Tagad viņai bija jādomā tikai par Olīvijas labumu.

Olīvija gulēja, dziļa noguruma, �ausmu un bēdu pārmāktā miegā, bet vecāmāte viņu pieskatīja. Valērija nosprieda, ka tas turpmāk būs viņas darbs.

Frenks Breidijs domāja par bērnu, ko �orīt bija iztaujājis. Frenkam visu laiku prātā stāvēja meitenes tēls: viņas platās brūnās acis, kas tik uzticīgi raudzījās viņā, kamēr viņ� darīja savu darbu.

Tagad Frenka uzdevums bija Sema Tenera nopratinā�ana.

Lai gan Sems cietumā bija nīcis daudzas stundas un viņa organisms alka pēc jaunas narkotiku devas, viņa izskats nebija daudz cietis. �ķita, ka viņ� gatavotos sāpināta mīlētāja lomai - satriekts un nevainīgs, un cie�anu pilns, tomēr pietieku mi pievilcīgs, lai sievie�u dzimuma skatītājas ilgotos viņu glābt.

Viņa mati bija tum�i, biezi un netīri. Viņa acis, spo�i zilas kā vikingam, bija melnu riņķu ieskautas. Aizrau�anās ar kokaīnu bija likusi viņam zaudēt svaru, bet tas vienīgi pie�ķīra viņa sejai romantisku kalsnumu.

Viņa lūpas bie�i notrīsēja. Viņa rokas ne mirkli nepalika mierā.

Viņam bija atņemtas asinīm notraipītās drēbes un iedots izbalējis pelēks krekls un maisveida bikses. Arī siksna un bik�turi bija atņemti. Viņ� tika uzraudzīts, lai novērstu pa�nāvības iespēju, un viņ� to uztvēra vienīgi kā traucēkli būt vienam. Situācijas nopietnību viņam vēl aizvien slēpa �oka un narkotiku trūkuma izraisīta migla smadzenēs.

Nopratinā�anas telpai bija vienkār�as smil�krāsas sienas un pla�a dubultstikla siena. Telpā atradās viens galds un trīs krēsli. Frenka krēsls bīstami ļodzījās, kad vien viņ� centās atliekties ērtāk. Stūrī bija ūdens rezervuārs, no kura mazītiņās trijstūr-veida glāzītēs varēja iepildīt remdenu ūdeni, un gaiss telpā bija smacīgs.

Frenks sēdēja pretim Semam un neteica ne vārda. Trcisijl bija atspiedies pret sienu un pētīja savus nagus. Klusuma un pārkurinātās telpas pēc Semam pār muguru nepatīkami rilfja sviedri.

- Es neatceros neko vairāk par to, ko jums jau iepini.......

tīju. - Nespēdams izturēt �o klusumu, Sems ļāva i/l.m/lli �. Mriii vārdiem. Kad detektīvi pirmo reizi bija beigu�i viņu pi aliņai, Sems bija pilnīgi pārliecināts, ka viņu laidis mājas I n viņ� varētu noskaidrot, kas noticis ar D�ūliju un Oliviju

Ak dievs, D�ūlija! Ikreiz, domājot par viņu, Sems iztēlē redzēja asinis - veselu asiņu okeānu.

Frenks tikai pamāja, un viņa acis jau nez cik ilgi pacietīgi vēroja Seinu.

- Varbūt pastāstīsiet, ko jūs man stāstījāt iepriek�? No pa�a sākuma.

- Es jau visu laiku jums to stāstu. Es pārrados mājās...

- Jūs ta�u tur vairs nedzīvojāt, vai ne, Tenera kungs? - To teica Treisijs, un viņa balss skanēja mazliet agresīvi.

- Tā vēl joprojām ir mana māja. Mūsu �ķir�anās bija tikai uz laiku, vienīgi tik ilgi, līdz mēs būtu atrisināju�i da�as problēmas.

- Protams. - Treisijs joprojām pētīja savus nagus. - Tāpēc arī jūsu sieva iesniedza oficiālu �ķir�anos, panāca vienpersonisku aizbildnību par bērnu, tāpēc arī jums bija ierobe�otas tiesības apmeklēt ģimeni un tāpēc jūs nopirkāt to pili piekrastē.

- Tā bija tikai formalitāte. - Sema seja te piesarka, te nobālēja. Viņ� izmisīgi alka pēc kārtējās kokaīna devas, tikai pavisam mazumiņa, lai noskaidrotu galvu un labāk saprastu. Dieva dēļ, kāpēc gan cilvēki neapjēdz, cik grūti ir domāt. - Un to Malibu māju es nopirku, tāpēc ka tā bija laba iespēja ieguldīt naudu.

Kad Treisijs pavīpsnāja, Frenks pacēla roku. Viņi jau se�us gadus bija pārinieki un bija iestudēju�i savu ritmu glu�i kā mīlnieki.

- Dod tam puisim iespēju pastāstīt, Treisij! Tu visu laiku viņu pārtrauc un izsit viņu no sliedēm. Mēs glu�i vienkār�i cen�amies noskaidrot visas detaļas, Tenera kungs.

- Labi, labi. Es pārrados mājās. - Viņ� paberzēja plaukstas pret aug�stilbiem, neciezdams �īs raupjās maisveida bikses. Viņ� bija pieradis pie laba materiāla, lieliski piegriezta. Dieva vārds, viņ� nodomāja, joprojām knibinādamies ap bik�u staru, viņ� ir pelnījis to vislabāko.

- Kāpēc jūs devāties mājās?

- Ko? - Viņ� samirk�ķināja acis un pakratīja galvu. - Kāpēc? Es gribēju aprunāties ar D�ūliju. Man vajadzēja viņu satikt. Mums vajadzēja noskaidrot attiecības.

- Vai jūs bijāt lietojis narkotikas, Tenera knupi' I tcnlo mierīgi pajautāja, gandrīz tā, it kā viņi būtu draugi, Bulu la bāk, ja jūs �ajā sakarībā būtu atklāts. Narkotiku licioLina... -Viņ� it kā neviļus paraustīja plecus. - Mēs negrasāmies |iis pie spiest, lai jūs atzītos narkotiku lieto�anā; mums tikai |.izina |U*ili garīgais stāvoklis.

Iepriek� Sems to bija noliedzis un nebija atkāpies no saviem vārdiem. Narkotiku lieto�ana bija niķis, kas varēja viņu pazu dinar sabiedrības acīs. Kinojomas cilvēki - jā, tie saprata, kāda ir �ī sajūta. Bet kinoskatītāju acīs kokaīna lieto�ana nebija cieņā.

Bet ja tikai mazliet kokaīna draugu kompānijā? Sasodīts, tas nu gan nebija nekas īpa�s! Nepavisam nekas īpa�s, kā viņ� visu laiku atbildēja D�ūlijai, kad viņa sāka bārties. Ja vien viņa...

D�ūlija, viņ� atkal nodomāja un piespieda pirkstus pie acīm. Vai viņa patie�ām ir mirusi?

- Tenera kungs?

- Ko? - Acis, kas visām pasaules sievietēm lika ilgās nopūsties, samirk�ķinājās. Tās bija apsārtu�as, ar melniem lokiem visapkārt un tuk�u skatienu.

- Vai, dodoties uz mājām, lai sastaptu sievu, jūs bijāt lietojis narkotikas? - Pirms viņ� atkal paspēja to noliegt, Frenks paliecās uz priek�u. - Pirms atbildēsiet, pavēstī�u jums, ka mēs pārmeklējām jūsu ma�īnu un atradām jūsu narkotisko vielu krājumus. Tagad mēs jums izvirzīsim apsūdzību arī par narkotiku glabā�anu. Jums nav nozīmes to noliegt.

- Es nezinu, par ko jūs runājat. - Viņ� ar delnu paberzēja muti. - Tās varēja tur nolikt jebkur�. Cik saprotu, arī jūs varējāt tās ielikt manā ma�īnā.

- Jūs apgalvojat, ka mēs pa�i nolikām lietiskos pierādījumus? - Treisijs kustējās strauji, glu�i kā zibens �autra. Viņ� sagrāba Semu aiz apkakles un pacēla aug�ā no krēsla. - Vai tā jūs apgalvojat?

- Mierīgi, tikai mierīgi! Laid nu vaļā! - Frenks pacēla abas rokas. - Tenera kungs glu�i vienkār�i ir apmulsis. Viņ� ir satriekts. Jūs ta�u negribējāt sacīt, ka mēs nolikām narkotikas jūsu ma�īnā, vai ne?

- Nē, es...

- Tā ir nopietna lieta, Tenera kungs. Ļoti nopietns apvainojums. Jums tas nenāks par labu, it īpa�i tāpēc, ka mūsu rīcībā ir daudz cilvēku, kuri liecinās, ka jūs laiku pa laikam mīlat ie�ņaukt pa mazumiņam kokaīna. Lai labāk justos draugu kompānijā. - Frenks turpināja, bet Treisijs nicino�i pavīpsnāja un atkal atgriezās savā vietā, lai atlaistos pret sienu. - Mēs �ajā sakarībā lielu traci necelsim. Ja vien to nedarīsiet jūs. Ja vien jūs necentīsieties apgalvot, ka mēs pa�i to kokaīnu nolikām, kaut gan mēs zinām, ka tas ir jūsu. �obrīd, tā skatoties uz jums, man �ķiet, ka jūs varētu laiku pa laikam mazliet ie�ņaukt, lai nogludinātu problēmas. - Frenks paliecās uz priek�u. - Jūs esat iekūlies velni�ķīgās nepatik�anās, Sem. Velni�ķīgās nepatik�anās. Es apbrīnoju jūsu darbu, esmu liels jūsu atbalstītājs. Es gribētu atvieglot jūsu situāciju, ta�u jūs nepalīdzat ne man, ne sev, ja melojat par narkotikām. Tas jūsu stāvokli padara vēl ļaunāku.

Sems knibinājās ap savu laulības gredzenu, grozīdams to vēl un vēlreiz apkārt pirkstam.

- Klau, varbūt arī es biju mazliet ie�ņaucis, bet es pilnībā kontrolēju sevi. Es sevi kontrolēju. - Viņ� izmisīgi vēlējās tam noticēt. - Es neesmu nekāds narkomāns vai kaut kas tamlīdzīgs, es tikai pāris rei�u ie�ņaucu, lai pirms atgrie�anās mājās noskaidrotu prātu.

-Jūs atgriezāties mājās, lai izrunātos ar sievu, - Frenks mudināja. - Lai noskaidrotu attiecības.

- Jā, pareizi. Man vajadzēja panākt, lai viņa saprastu, ka mums atkal jābūt kopā, ka jātriec pie velna visi juristi un domas par �ķir�anos. Man tik ļoti pietrūka viņas un Līvijas. Es gribēju atgūt mūsu agrāko dzīvi. Sasodīts, es tikai gribēju atgūt mūsu agrāko dzīvi!

- Es jūs nemaz nevainoju. Skaista sieva un meita. Jebkur� vīrietis būtu jucis, ja tā vienkār�i vēlētos no tā visa atteikties. Jūs gribējāt noskaidrot attiecības ar sievu, tāpēc devāties mājās un aprunājāties ar viņu.

- Tie�i tā, es... nē, es iegāju mājā un atradu viņu. I� viņu atradu! Ak, augstais Dievs! - Viņ� aizvēra acis un ai/klA|�� ai plaukstām seju. - Ak Dievs, D�ūlija! Tur bija asinis, u vl�ut asinis, saplēsti stikli, tā lampa, ko es viņai biju nopin is dzini �anas dienā. Viņa tur gulēja asinīs starp stikliem. I s iiivftiiu)|ii viņu pacelt. Viņai mugurā bija iedurtas �ķēres. Es tas izvilku,

Vai tā bija noticis? Viņam �ķita, ka bija tās izvilcis, loinei viņ� nespēja skaidri atcerēties. �ķēres viņa rokā, karstas un glu mas no asinīm...

- Es ieraudzīju Līviju stāvam turpat līdzās. Viņa bēga prom.

-Jūs dzināties viņai pakaļ, - Frenks klusi piebilda.

- Es domāju... laikam gan tā darīju. Manuprāt, es zaudēju sajēgu. Es centos viņu atrast, centos uzzināt, kas tik drausmīgi izdarījies ar D�ūliju. Es neatceros. Es piezvanīju policijai. - Viņ� palūkojās uz Frenku. - Es piezvanīju policijai, cik ātri vien spēju.

- Cik ilgi? - Treisijs atgrudas no sienas un piebāza seju pavisam tuvu Sema sejai. - Cik ilgi jūs skraidījāt pa māju ar �ķērēm rokās, meklēdams to mazo meiteni, pirms metāt mieru un piezvanījāt policijai?

- Es nezinu. Es neesmu pārliecināts. Varbūt da�as minūtes. Desmit, piecpadsmit.

- Nekrietnais melis!

- Treisij...

- Viņ� ir sasodīti nekrietns melis, Frenk. Ja viņ� būtu atradis to bērnu, viņa tagad gulētu morgā līdzās mātei.

- Nē, nē. - Sema balsī ieskanējās �ausmas. - Līvijai es nekad nedarītu pāri.

-Jūsu sieva gan tā nedomāja, vai ne, Tener? - Treisijs iebik stīja pirkstu Semam krūtīs. - Viņa rakstiskā veidā apstiprina ja, ka baidās, lai jūs ar bērnu nepaliktu divatā. Jūs esat naiko māns un no�ēlojams nekrietnelis, un es jums tūlīt pasi asi i�u, kā viss notika. Jūs iztēlojāties, kā jūsu sieva mīt taja maja, ka aizliegusi jums ierasties, ka nelai� jūs klāt ne sev, ne jūsu ber nam, jo nespēj jūs ne acu galā redzēt. Varbūt jūs iztēlojāties, ka viņa paple� kājas cita vīrie�a priek�ā. Sievietei ar tādu izskatu vajadzētu būt citiem vīrie�iem. Un tad jūs sa�ņaucāties kokaīnu un braucāt turp, lai parādītu viņai, kuram īsti ir teik�ana.

- Nē, es tikai vēlējos ar viņu aprunāties.

- Toties viņa nevēlējās runāt ar jums, vai ne, Tener? Viņa jums lika pazust no savas mājas, vai ne? Lika iet ellē. Varbūt jūs iesākumam viņu mazliet iekaustījāt - tāpat kā iepriek�ējā reizē.

- Tas bija negadījums. Es negribēju viņu sāpināt. Mēs strīdējāmies.

- Un tāpēc jūs paņēmāt �ķēres.

- Nē. - Sems centās padarīt skaidrākas miglainās ainas prātā. - Mēs bijām Līvijas istabā. D�ūlija nebūtu pieļāvusi, ka Līvijas istabā ir �ķēres.

-Jūs bijāt apak�stāvā un ieraudzījāt tās uz galdiņa - tik mirdzo�as un asas. Jūs tās paķērāt un sagraizījāt savu sievu, tāpēc ka viņa nevēlējās jūs redzēt. Ja jau jūs nevarējāt viņu dabūt, tad nolēmāt, lai viņa netiek nevienam. Та jūs domājāt, vai ne, Tener? Ka tā padauza pelnījusi nāvi.

- Nē, nē, nē, es nebūtu spējis to izdarīt. Es nebūtu spējis. -Bet viņ� atcerējās, kā �ķēres iegūla plaukstā, kā pirksti apvijās ap tām, kā no asmens pilēja asinis. - Es viņu mīlēju.

- Jūs tā negribējāt darīt, vai ne, Sem? - Frenks pārņēma vadību, atkal jau apsēzdamies vietā un raudzīdamies Semā ar mierīgu, līdzjūtīgu skatienu. - Es zinu, kā tas ir. Reizēm vīrietis sievieti mīl tik ļoti, ka mīlestības dēļ zaudē prātu. Kad sievietes neklausās, nedzird vīrie�a teikto, nesaprot vīrie�a vajadzības, tad vīrietim jāatrod veids, kā piespiest viņas paklausīt. Tā arī notika, vai ne? Jūs centāties panākt, lai viņa jūs uzklausītu, un viņa negrasījās to darīt. Jūs zaudējāt savaldību. Tur vainīgas narkotikas; tām bija liela loma. Jūs glu�i vienkār�i sevi nekontrolējāt. Jūs strīdējāties, un pēk�ņi pa rokai bija �ķēres. Varbūt viņa pati jums uzbruka. Tad viss notika, pirms jūs paspējāt sevi apturēt. Tāpat kā toreiz, kad jūs nemaz negribējāt nodarīt viņai pāri. Tas bija savdabīgs negadījums.

- Es nezinu. - Viņa acīs sāka riesties asaras. - �ķēres man rokās bija, bet tas bija vēlāk. Tam bija jābūt vēlāk. Es tās izvilku no viņas muguras.

- Līvija jūs redzēja.

Sems nobālējis uzlūkoja Frenku.

-Ko?

- Viņa jūs redzēja. Un dzirdēja, Sem. Tie�i tāpēc viņa nonāca lejā. Jūsu �etrus gadus vecā meita ir nozieguma aculieciniece. Uz slepkavības iero�a ir papilnam jūsu pukstu nospiedumu. Pa visu māju redzami jūsu asiņaino pēdu nospiedumi. Asiņaini pirkstu nospiedumi ir uz jūsu mazās meitiņas guļamistabas durvju roktura. Tie ir jūsu pirkstu nospiedumi. Van ak neviena cita tur nebija, Sem; nebija neviena laupītāja, ka jūs mums centāties iestāstīt vakar. Neviena sve�inieka. Nebija nekādu ielau�anās pēdu, nekas netika nozagts, jūsu sieva nebija izvarota. Tonakt mājā bija tikai trīs cilvēki. D�ūlija, Līvija un jūs.

- Tur jābūt bija vēl kādam citam.

- Nē, Sem. Neviena cita nebija.

- Mans Dievs, mans Dievs, mans Dievs. - Trīcēdams viņ� nolika galvu uz gaida un raudāja kā bērns.

Beidzis raudāt, viņ� atzinās.

Frenks jau tre�o reizi pārlasīja parakstīto atzī�anos, piece lās kājās, pastaigāja pa mazītiņo kafijas telpu un nolēma iedzert negar�īgo �ķidrumu, kas atradās kannā. Pielējis glāzi pusē ar to, ko pat izmisu�ais nosauktu par samazgām, viņ� apsēdās pie galda un vēlreiz izlasīja atzī�anos.

Kad ienāca viņa pārinieks, Frenks ierunājās, pat nepacēlis galvu.

- Te kaut kas nesaskan, Treisij. Te vīd tādi caurumi, pa kuriem tu varētu izbraukt ar savu veco �Cadillac", ko tik ļoti mīli, pat nenoskrāpēdams tam krāsu.

- Es to zinu. - Treisijs neapmierināts uzlika vārīties jaunu kafijas kannu, tad piegāja pie apskrambātā ledusskapja, lai no�ieptu kādam burvīgi nogatavoju�os bumbieri. Viņ� iekoda tajā, labpatikā norūca, tad apsēdās. - Bet tas puisis ir apdauzīts, Frenk. Vājprātīgs, plānprātiņ�. Un tonakt viņ� bija salietojies narkotikas. Viņ� nekad nespēs precīzi atcerēties, kā viss notika.

Viņ� notrauca bumbiera sulu, kas tecēja pār zodu.

- Mēs zinām, ka viņ� to izdarīja. Viņ� bija tur klāt, viņam bija motīvs un iespēja to izdarīt. Mēs viņu uzgājām nozieguma vietā. Sasodīts, mums ir pat aculiecinieks! Tagad mums ir viņa atzī�anās. Mēs savu esam padarīju�i, Frenk.

- Jā, bet es kaut kā nejūtos gandarīts. Ne glu�i gandarīts. Paskaties �eit, kur viņ� apgalvo, ka saplēsis mūzikas lādīti, meitas Disneja mūzikas lādīti. Tur nekādas mūzikas lādītes nebija. Viņ� te jauc divas naktis, savieno tās kopā vienā.

- Viņ� ir sasodīts narkomāns! - Treisijs nepacietīgi iesaucās. - Viņa pasaciņa par iera�anos pēc tam, kad kāds tur ielauzies, nekam neder. Viņu ielaida D�ūlija - viņas māsa apliecināja, ka D�ūlija tā varētu rīkoties. Tas puisis nav nekāds Ri�ards Kimbls, draudziņ. Viņ� nav nekāds vienrocis un nepiedalās televīzijas �ovā. Viņ� paņēma �ķēres, iegrūda tās D�ūlijai mugurā brīdī, kad viņa bija aizgriezusies. Viņa nokrita zemē -nav ta�u nekādu preto�anās pazīmju -, un viņ� joprojām D�ūliju durstījis, kamēr viņa mēģināja aizrāpot prom. Asinis stiepjas pāri istabai, to apliecināja arī eksperti. Mēs zinām, kā tas notika. Man no tā metas nelabi.

Viņ� iemeta bumbiera serdīti atkritumu grozā, tad atgrūda krēslu, lai ielietu sev svaigu kafiju.

- Es jau septiņus gadus strādāju slepkavību izmeklē�anas nodaļā, - Frenks nomurmināja. - �is ir viens no briesmīgākajiem asinsdarbiem, ko jebkad esmu redzējis. Ja vīrietis sievietei nodara kaut ko tādu, tad viņam pret �o sievieti ir spēcīgas jūtas. - Viņ� nopūtās un paberzēja savas noguru�ās acis. - Man patiktu sakarīgāka atzī�anās, tas arī viss. Pirms sprieduma pasludinā�anas ap �o atzī�anos vēl krietni papūlēsies kāds augsti apmaksāts advokāts.

Papurinājis galvu, viņ� piecēlās.

- Es do�os mājās, lai pārliecinātos, vai vēl atceros, kāda izskatās mana sieva un dēls.

- Ar vai bez advokāta, - Treisijs noteica, kad Frenks jau gāja laukā pa durvīm, - Sems Tenets par �o noziegumu tiks notiesāts, un viņ� savu atliku�o no�ēlojamo mū�u pavadīs aiz restēm.

- Jā, tā būs. Un tai mazajai meitenei būs ar to jāsamierinās un jādzīvo tālāk. Tas arī mani uztrauc, Treisij. Tas arī man nedod mieru.

Frenks par to domāja, ari braucot mājās, cauri nerimtīgajai satiksmes plūsmai uz �osejas un tālāk pa kluso ieliņu, kur, cie�i cita pie citas piespiedu�ās, stāvēja māj is, visas mazītiņas un glīti sakoptas, līdzīgas viņa pa�a mājai, .11 maziem zālienā ielāpiem, kuri slāpa pēc lietus.

Viņa domas nemitīgi kavējās pie Olivijas sijas pie apaļīga jiem, bērni�ķīgajiem vaigiem, cie�anu pilnajam pieaugu�a cilvēka acīm zem izteikti tum�ajām uzacīm. Un pirmie i tiksius iz teiktie vārdi, ko viņ� bija uzklausījis:

Briesmonis ir �eit.

Tad viņ� iegrieza ma�īnu isaja piebraucamajā i <|a pie savas nelielās savrupmājas, un te viss bija svētlaimīgi tioimals. Noass bija atstājis savu velosipēdu nomestu pagalma, un licnka sievas spriganes bija novītu�as, jo viņa atkal bija aizmirsusi tas aplaistīt. Dievs vien zina, kāpēc viņa vispār stādlļa puķes Viņa tās regulāri nobeidza kā tāds dārza psihopāts. Sievas vecais �Volkswagen� jau bija iebraukts vietā, un ta priek�ējo stiklu rotāja viņas neskaitāmo satiksmes pārkāpumu soda kvītis. Si-lija Breidija kolekcionēja pārkāpumu soda kvītis glu�i tapai ka citas sievietes kulinārijas receptes.

Viņ� pamanīja, ka no �Volkswagen" atkal tek eļļa, ne pārāk sirdīgi nolādējās un izkāpa no savas ma�īnas.

Mājas durvis strauji atvērās, tad aizcirtās glu�i ka revolve ra �āviens. Pa tām izsteidzās Frenka dēls, glu�i ka lode, izspū ru�iem brūniem matiem, nobrāztiem ceļgaliem un cam urnai nām teniskurpēm.

- Sveiks, tēti! Mēs tikko atgriezāmies no piketa pret vaļu medniecību. Mammai ir trīs ieraksti ar vaļu dziesmām. Izklausās kā citplanētie�u iebrucēji.

Frenks saviebās, zinādams, ka da�as nākamas dienas arī viņam būs jāklausās vaļu dziesmas.

- Vakariņu jau mums laikam nav?

- Pa ceļam mājup mēs nopirkām ceptu cāli. Es mammu pierunāju. Nu, vecīt, pēc visas tās pēdējā laika veselīgās pārtikas cilvēks var nomirt badā.

Frenks apstājās un uzlika roku dēlam uz pleca.

- Vai tu gribi sacīt, ka mums mājās ir cepts cālis? Nedomā ar mani jokoties, Noas!

Noass iesmējās, un viņa tum�zaļajās acīs iedegās jautras uguntiņas.

- Vesels maiss. Vienīgi mazu gabaliņu es no�iepu pa ceļam mājup. Mamma teica, ka mums jānopērk cālis, jo tev mierinājumam jāpaēd kārtīgi.

- Jā. - Jauki, ja mājās ir sieviete, kas tevi mīl un tāpēc labi pazīst. Frenks apsēdās uz lieveņa, atraisīja kaklasaites mezglu un aplika roku Noasam ap pleciem, kad zēns apsēdās viņam līdzās. - Laikam gan tā ir.

- Televīzijā visu laiku rāda ziņu speciālizlaidumus par to kinozvaigzni. Par D�ūliju Makbraidu. Mēs redzējām, kā jūs abi -tu un Treisijs - iegājāt tajā lielajā mājā, un vēl rādīja otru māju, to lielāko, kurā viņa nogalināta. Un vai zini, ko rādīja pavisam nesen, tie�i pirms tavas atbrauk�anas? To mazo meiteni, viņas meitu. Viņa izskrēja no mājas. Viņa bija pārbijusies.

Noass nebija spējis atraut skatienu no viņas tēla, jo �ķita, ka viņas milzum lielās, pārbiedētās acis raugās tie�i viņam acīs un izmisīgi lūdz palīdzību.

- Klau, tēt, viņi ar savām kamerām metās viņai virsū, un viņa raudāja un kliedza, un aizspieda ar rokām ausis, līdz kāds iznāca no mājas un ieveda viņu iek�ā.

- Ak dievs! - Frenks atspieda elkoņus pret ceļgaliem un saņēma seju plaukstās. - Nabaga bērns!

- Kas notiks ar meiteni, ja viņas māte ir mirusi un tēvu iesēdinās uz ilgiem laikiem?

Frenks nopūtās. Noass alla� gribēja uzzināt atbildes uz visiem jautājumiem. Vecāki viņam neko neslēpa - tāda bija Sīli-jas nostāja, un Frenks pamazām bija sapratis, ka viņai ir taisnība. Viņu dēls bija gudrs, ziņkārīgs un at�ķīra labo no sliktā. Viņ� ir policista dēls, Frenks nodomāja, un viņam jāielāgo, ka pasaulē ir arī slikti cilvēki un ka viņi ne vienmēr saņem sodu par nodarīto.

- Es īsti nezinu. Viņai ir radi, kas viņu mīl. Viņi rūpēsies par meiteni, cik labi vien spēs.

-Televīzijā sacīja, ka viņa bijusi mājā tajā l.uk.i, k.nl i.is viss noticis. Vai tā bija?

-Я

- Tad nu gan! - Noass pakasīja kreveli uz sava icļa un sa rauca pieri. - Viņa izskatījās ļoti nobijusies, viņ� nomurmi nāja. Noass tie�ām saprata, ka ir tādi sliktie pui�i un ka viņi ne vienmēr saņem sodu. Un tas, ka tu esi bērns, nepavisam ne nozīmē dro�ību. Tomēr viņ� nespēja saprast, ka bulu, |a pats bītos no sava tēva.

- Viņa tiks tam visam pāri.

- Kāpēc viņ� to darīja, tēt? - Noass ielūkojās ievām seja. Tur viņ� gandrīz vienmēr varēja atrast atbildes.

- Varbūt mēs to nekad īsti neuzzināsim. Da�i apgalvos, ka viņ� pārāk stipri mīlējis sievu, citi teiks, ka viņ� hi|ls vaļpia tīgs. Ka viņu iespaidoju�as narkotikas vai greizsirdība, vai dus mas. Vienīgais, kur� to varētu skaidri zināt, ir Sems lencis, bet esmu pārliecināts, ka viņ� pats nesaprot, kāpēc ta rlkojlc�,

Frenks apskāva Noasa plecus.

- Iesim pakļausities vaļu dziesmās un ieēst cāli.

- Un kartupeļu biezeni.

- Dēls, var gadīties, ka tu tūlīt redzēsi raudam pieaugu�u vīrieti.

Noass iesmējās un kopā ar tēvu iegāja mājā. Bet ari Noass mīlēja tēvu, tāpēc viņu labi pazina. Un Noass bija pārliecināts, ka �onakt atkal dzirdēs tēvu nemierīgi staigājam pa istabu, kā tas notika brī�os, kad darbs viņam sagādāja raizes.

Atzī�anās var nākt par labu dvēselei, bet Seinam Teneram tā kliedēja miglu apziņā un padarīja īstenību skaidru un nepārprotamu. Nepilnu stundu pēc tam, kad Sems bija uzrakstījis savu asaraino atzī�anos, apstiprinot, ka narkotisko vielu iespaidā noslepkavojis sievu, viņ� izmantoja savas pilsoniskās tiesības.

Sems piezvanīja advokātam, kur�, kā Sems pats bija apgalvojis, tikai esot sare�ģījis viņa laulības problēmas, un pieprasīja aizstāvību. Semu bija pārņēmusi panika, viņ� jutās slims un jau bija aizmirsis pusi no tā, ko bija rakstījis atzīstoties.

Tāpēc advokāts, kas specializējās ģimenes likumos, bija pirmais, kur� paziņoja, ka atzī�anās sniegta piespiedu kārtā, pavēlēja savam klientam izmantot savas likumīgās tiesības klusēt un izsauca papildspēkus.

Aizstāvības komandas vadību bija paredzēts uzticēt �ārlzam Braitonam Smitam. Viņ� bija se�desmit vienu gadu vecs, viltīgs kā lapsa, ar teatrāli sirmiem, kupliem matiem, izmanīgām zilām acīm un lāzeram līdzīgu prātu. Viņ� ar prieku ķērās pie skandalozām tiesas prāvām, un nekas cits viņam nepatika labāk par ska|u vārdu cīņu tiesas zālē, kur atradās arī visu redzo�ie pla�saziņas līdzek|u pārstāvji.

Jau pirms ielido�anas Losand�elosā viņ� bija sācis vākt pats savu izmeklētāju, ierēdņu, prāvnieku, kriminālekspertu, psihologu un zvērināto speciālistu komandu. Viņ� bija izpaudis informāciju par sava lidojuma numuru un ielido�anas laiku un bija sagatavojies - kā arī eleganti uzposies -, lai, izkāpjot no lidma�īnas, sastaptos ar reportieriem.

Smita balss bija ska|a un labi nostādīta, plūstot caur diafragmu glu�i kā operdziedātājam. Viņa sejas izteiksme bija barga un labi pārdomāta, un tā pauda ba�as, gudrību un līdzjūtību, un viņ� iesāka ar pārsteidzo�u paziņojumu.

- Sems Teners ir nevainīgs; viņ� ir �īs traģēdijas upuris. Brutālā veidā viņ� zaudējis sievieti, kuru mīlēja, un tagad policija, vēlēdamās steigā izbeigt �o lietu, ir safabricējusi �ausmino�u apsūdzību. Mēs ceram ātri izlabot �o netaisnību, lai Sems varētu nodoties savām bēdām un atgriezties mājās pie meitas.

Smits neuzklausīja jautājumus, nesniedza komentārus. Viņ� ļāva saviem miesassargiem pa�ķirt pūli un aizvadīt sevi līdz limuzīnam, kas viņu jau gaidīja. Iesēdies ma�īnā, viņ� iztēlojās, cik pla�i saziņas līdzekļi atainos viņa uzstā�anās fragmentus.

Un viņam bija taisnība.

Noskatījusies pēdējo ziņu izlaidumu par Simta iera�anos Losand�elosā, Valērija Makbraida dusmīga izslēdza lelevizoru. Viņiem tā ir tikai spēle, Valērija nodomāja. Gan presei, gan juristiem, gan policijai, gan sabiedrībai. Tā bija tikai vel viena spēle, lai paceltu savus reitingus, lai pārdotu laikrakstus un zur nālus, lai redzētu savas fotogrāfijas uz �urnālu vākiem vai sevi pa�u televīzijā.

Viņi izmantoja Valērijas bērnu, viņas nabaga noslepkavoto bērnu.

Tomēr apturēt to nebija iespējams. D�ūlija bija izveleļusies dzīvot sabiedrības acu priek�ā un ari nomirusi turpat.

Tagad advokāti tie�i to grasījās izmantot. Sabiedrības uztvere tiks sagrozīta un visādi izmantota, lai cilvēku, kins no galinājis viņas meitu, padarītu par upuri. Viņ� būs moceklis. Un Olīvija bija tikai vēl viens līdzeklis viņu mērķu sasniegta nai.

To nu gan, Valērija domās noteica, viņa var aptinct.

Viņa klusi izgāja no istabas, apstādamās rikai tādēļ, liti p.� lūkotos, kā klājas Olīvijai. Viņa redzēja Robu, atlaidu�os uz grīdas kopā ar mazmeitiņu, un abi, galvas kopā saba/u�i, kaut ko krāsoja.

Valērijai gribējās gan pasmaidīt, gan raudāt. I�as vīrietis bi ja nesatricināms kā klints, viņa ar lielu pateicību nodomātā I ai arī cik stipri kāds pret viņu atspiedās, viņ� palika stāvām taisni.

Valērija atstāja abus rotaļājamies un devās uzmeklēt D�ci miju.

Māja bija būvēta taisnās, vienkār�ās līnijās I burta veidā. Kreisajā spārnā atradās D�eimijas birojs. Kad l)�etmi|a pirms astoņiem gadiem bija ieradusies Losand�elosā, lai strādātu par savas māsas personisko asistenti, viņa bija dzīvojusi un arī strādājusi D�ūlijas burvīgās mājas brīvajā istaba.

Valērija atcerējās, kā bija mazliet uztraukusies par viņām abām, bet meitu telefona zvani un vēstules, un ciemo�anās brī�i bija tik jautri un aizrautības pilni, ka viņa bija centusies nesabojāt gai�o noskaņu ar savām pamācībām un brīdinājumiem. Abas tajā mājā bija dzīvoju�as kopā divus gadus, līdz D�ūlija bija iepazinusies un apprecējusies ar Semu. Un pēc nepilna pusgada D�eimija bija saderinājusies ar Dcividu. Ar vīrieti, kura darbs saistīts ar rokenrola grupām, - kas var būt vēl trakāk, Veļa toreiz bija nodomājusi. Bet Deivids, kā izrādījās, bija tikpat stabils un nesatricināms kā viņas Robs.

Tad Valērija bija nospriedusi, ka viņas meitenes ir dro�ībā un laimīgas un nodibināju�as ģimeni ar labiem vīrie�iem. Kā gan viņa bija varējusi tā kļūdīties?

Viņa atvairīja �o domu kā bezjēdzīgu un pirms ieie�anas D�eimijas birojā viegli pieklauvēja pie durvīm.

Istabai piemita D�eimijas stila izjūta un organizētība. Parasti gludās vertikālās �alūzijas citudien būtu pavērtas, lai redzētu sauli un skatu uz baseinu un ziediem dārzā. Bet paparazzi un viņu teleskopiskie objektīvi visu laiku turēja �o māju uzmanības lokā. �alūzijas bija ciet, un, kaut ari vēl bija agra pēcpusdiena, jau bija iedegtas lampas.

Mēs esam glu�i vai ķīlnieki, Valērija nodomāja, kad meita viņai veltīja steidzīgu smaidu, runādama pa darba telefonu.

Valērija apsēdās uz vienkār�a, ar kniedītēm nostiprināta krēsla, kas bija novietots pretī rakstāmgaldam, un gaidīja.

D�eimija izskatījās nogurusi. Valērija gandrīz balsī nopūtās, aptvērusi, cik maz uzmanības da�u pēdējo dienu laikā viņa pievērsusi bērnam, kas viņai vēl atlicis.

Sirdij iesmeldzoties, Valērija aizvēra acis un vairākas reizes mierīgi ieelpoja. Viņai vajadzēja koncentrēties tam, kas jādara nekavējoties, nevis jāgrimst savās bēdās.

- Atvaino, mammu! - D�eimija nolika telefona klausuli un abas rokas ieslidināja matos. - Vēl ir tik daudz darāmā.

- Es gan īpa�i daudz neesmu palīdzējusi.

- Nē, esi gan. Es nezinu, kā mēs tiktu galā bez tevis un tēta. Līvija... es nevaru tikt galā ar visiem darbiem un sniegt viņai to uzmanību, kāda viņai �obrīd vajadzīga. Deivids uzņēmies lielu daļu pienākumu.

D�eimija piecēlās un piegāja pie maza Icdusskapia, lai paņemtu ūdens pudeli. Viņas organisms jau saka iebilst pret galoniem izdzertās kafijas. Viņu nepārtraukti mocīja tnilas (�alvas sāpes, kas nebija remdināmas ne ar kādiem medikamentiem.

- Bet viņam ir savs darbs, - D�eimija turpinaļa, ieliedama ūdeni divās glāzēs. - Man daudzi cilvēki ir piedāvāju�us pie zvanīt �ur tur un nosūtīt telegrammas, vēl ko nokaitot, bet...

- �ī ir ģimenes lieta, - Valērija pabeidza.

-Jā. - D�eimija pasniedza mātei glāzi un atspiedās pirt tak stāmgalda malu. - Cilvēki pie D�ūlijas mājas vārtiņiem liek zie dus. Man vajadzēja parūpēties, lai �os ziedus nogādātu slmml cās. Lūkass Menings, lai Dievs viņu svētī, man neliedz atbalstu Pienāk vēstules, un, kaut arī D�ūlijas aģents l.ū palīdzes tikt ar tām galā, man �ķiet, ka vēl nedēju vai divas mēs blisini ap bērti ar vēstulēm.

- D�eimij...

- Mums jau tagad ir vesels kalns ar līdzjūtības apļu ■� mapi miem no tiem kinojomas cilvēkiem, kurus D�ūlija pe/lna vai ar kuriem strādāja kopā. Un tad vēl telefona zvani...

- D�eimij, - Valērija stingrāk ieteicās. - Mums jaapiiin.ijas par to, kas notiks tālāk.

- Ar mani notiks tas, par ko es tev tikko stāstīju.

- Apsēdies! - Kad iezvanījās telefons, Valērija paput iiiapi galvu. - Lai paliek, D�eimij, apsēdies!

- Labi. Labi. - Padevusies D�eimija apsēdās un |ava galvai atslīgt pret atzveltni.

- Būs tiesa, - Valērija iesāka, un D�eimija atkal i/slcjas taisni.

- Nav nekādas nozīmes tagad par to domāt.

- Par to ir jādomā. Sema jaunais izdarīgais advokat* pin uz stājās televīzijā di�odamies un lielīdamies. Da�i cilvēki Ir gala vi dedzīgi apgalvot, ka Sems nav spējīgs kaut ko tādu izdarīt. Viņ� ir varonis, upuris, traģēdijas upuris. Pirms tiesa bus galā, to apgalvos vēl daudzi cilvēki.

- Tev nevajadzētu to klausīties.

- Nē, un es arī negrasos to vairs darīt. - Valērijas balss kļuva dedzīga. - Es negrasos pieļaut, lai Līvija dzirdētu jebko no tādām runām, tiktu iesaistīta tiesas prāvā vai izmantota tā kā todien, kad bija izskrējusi ārā. Es gribu vest viņu mājās, D�eimij. Es gribu vest viņu atpakaļ uz Va�ingtonas �tatu, cik drīz vien iespējams.

- Vest viņu mājās? - Mirkli D�eimija neko vairs nesaprata.

- Bet �eit jau ir viņas mājas.

- Es zinu, ka tu viņu mīli. Mēs visi viņu mīlam. - Valērija nolika malā savu glāzi, lai saņemtu meitas roku savējā. - Uzklausi mani, D�eimij! Mazā meitenīte nevar palikt �eit, iesprostota mājā glu�i kā cietumniece. Viņa pat nevar iziet laukā. Mēs nedrīkstam riskēt, ļaujot viņai pieiet pie loga, zinot, ka uzreiz kāds fotogrāfs var to pamanīt un viņu nofotografēt. Tā viņa nedrīkst dzīvot. Neviens no mums tā nedrīkst dzīvot.

- Tas pāries.

- Kad? Kā? Var jau būt, ka ar laiku viss pāries, bet ne jau tagad, kad gaidāma tiesa. Rudeni viņai jāuzsāk iet bērnudārzā - vai viņa spēlēsies ar saviem draugiem miesassarga uzraudzībā? Cilvēki nemitīgi skatīsies uz viņu, rādīs ar pirkstiem, sa�ukstēsies. Un da�i pat nepūlēsies runāt �ukstus. Es negribu, lai viņa ar kaut ko tādu saskartos. Un nedomāju, ka arī tu to gribi.

- Ak dievs, mammu! - Atkal jau sanervozējusies, D�eimija piecēlās kājās. - Es gribu viņu uzaudzināt. Mēs ar Deividu jau runājām par to.

- Kā gan tu vari to izdarīt �eit, mīļā? �eit, kur ir pilns ar atmiņām, kur visi ģimenes notikumi risinās sabiedrības acu priek�ā, kur ir tik daudz riska iespēju. Jā, viņu vajag no tā pasargāt, ta�u ne jau ieslēgt mājā, lai arī cik jauka tā būtu, turklāt �ī māja ir notikumu centrā. Vai jūs ar Deividu vēlaties atteikties no savas mājas, sava darba, sava dzīvesveida, lai aizvestu viņu prom, lai veltītu laiku viņai? Mēs ar tēvu varam viņai sniegt dro�u patvērumu. Mēs varam viņu pasargāt no pla�saziņas līdzekļu uzmanības. - Viņa dziļi ievilka elpu. - Un esmu nolēmusi tūlīt pat tikties ar advokātu, lai uzsāktu aizbildnības kārto�anu. Es nepieļau�u, lai tas cilvēks vēl kaut reizi piekļūst Līvijas tuvumā. Ar mums viņai būtu vislabāk, D�eimij. Tie�i to arī D�ūlija būtu vēlējusies.

Un kā tad es? D�eimijai gribējās kliegt. K.i tad ar manam vajadzībām, ar to, ko es vēlos? Viņa ta�u bija la, kas micima ja Līviju, kad mazajai uzmācās murgi, kas viņu .iuklc|.i un �ū poja, un sēdēja līdzās garajās nakts stundās.

- Vai tu par to esi runājusi ar tēti? - D�eimiļus balss bija kļuvusi vienaldzīga, seja aizgriezta sānis.

- Mēs to apspriedām �orīt. Viņ� man piekrita D/eimij, la būs vislabāk. Jūs ar Deividu varēsiet atbraukt un pavadīt tur tik daudz laika, cik vien vēlēsieties. Viņa alla� bus ail jiisu inci ta. Bet ne �eit, D�eimij. Ne �eit.

Ieraudzījis D�eimiju Melburnu, Frenks pie rak-.tamgalda pārsteigts piecēlās kājās. Viņa noņēma savas tumsas brilles, �ķērsoja policijas iecirkņa telpu, tad nervozi pārlil .1 brilles no vienas rokas otrā.

� Detektīv Breidij, es gribētu ar jums aprunāties, |a vien jums atrastos kāds brīvs brīdis.

- Protams. Ieiesim kafijas telpā. - Frenks piespiesti pa .111.11 dīja. - Tomēr dzert to kafiju es jums neieteiktu.

- Nē, es �obrīd cen�os no kafijas dzer�anas atturēties.

- Vai gribat runāt arī ar detektīvu Hārmonu?

- Nav nepiecie�amības jūs abus atraut no darba. Viņa iegāja mazajā telpā. - Es ierados, mirkļa iedomas vadīta. Го gan nebija viegli izdarīt, - viņa piebilda, pieiedama pie nieci gā loga. Bet tas vismaz ir logs, viņa nodomāja. Ic viņa vate ja palūkoties laukā. - Tur vēl arvien ir reportieri. Nav vairs tik daudz, bet da�i no viņiem izskatās apmetu�ies uz ilgāku laiku. Manuprāt, es uzskrēju virsū tam ka�ķīgajam no ceturtā kanāla.

- Man arī viņ� nekad nav paticis.

D�eimija atspieda rokas pret palodzi un iesmejas. Un tad viņa vairs nespēja rimties. �ie smiekli satrieca druskās viņas savaldību. Pleciem joprojām raustoties, smiekli pārvērtās elsās. Pieķērusies pie palodzes, D�eimija drebēja, līdz Frenks maigi apsēdināja viņu uz krēsla, iedeva salve�u paciņu un saņēma viņas roku.

Viņ� neko neteica, tikai gaidīja, kad D�eimija būs atbrīvojusies no saspringuma, kas viņā sakrājies.

- Piedodiet, piedodiet! - D�eimija drud�aini vilka laukā no paciņas salveti pēc salvetes. - Ne jau tādēļ es atnācu �urp.

-Ja neiebilstat, ka es tā saku, Melburnas kundze, bija laiks tādam izvirdumam. Jo ilgāk jūs to paturētu sevī, jo grūtāk būtu ar to sadzīvot.

- D�ūlija mūsu ģimenē bija tā emocionālā. Viņa ikvienu pārdzīvojumu izjuta kā milzu bangojo�us viļņus. - D�eimija iz�ņauca degunu. - Un viņa bija viena no tām sievietēm, kas raudot izskatās apburo�as. - Viņa nosusināja savas sasarku�ās un pietūku�ās acis. - Es biju gatava viņu par to ienīst. - D�eimija atlaidās krēslā ērtāk. - Es vakar apglabāju savu māsu. Es cen�os par to nedomāt, tomēr tas nepārtraukti stāv man prātā.

Viņa dziļi nopūtās.

- Mani vecāki grib vest Olīviju atpakaļ uz Va�ingtonas �tatu. Viņi grib iesniegt prasību par aizbildnību un vest viņu prom. - Viņa izvilka vēl vienu salveti, tad sāka to glīti un precīzi locīt. - Kāpēc gan es jums to stāstu? Es grasījos to pastāstīt Deividam, izraudāties uz viņa pleca, bet tad atklāju, ka dodos uz garā�u un kāpju ma�īnā. Laikam man vajadzēja to izstāstīt kādam, kas nav piederīgs pie mūsu ģimenes, tomēr nav arī īsti sve�s. Tāpēc izvēlējos jūs.

- Melburnas kundze...

- Tagad, kad esmu izraudājusies jūsu klātbūtnē, jūs varētu mani dēvēt par D�eimiju. Es katrā ziņā justos omulīgāk, saucot jūs par Frenku.

- Labi, D�eimij. Jums �obrīd jāsaskaras ar visļaunāko, kas vien var gadīties, un nepatīkamais �ķiet uzbrūkam no visām pusēm reizē. To nav viegli izturēt.

- Tātad jūs uzskatāt, ka attiecībā uz Līviju manai mātei ir taisnība.

- Es nevaru spriest par jūsu ģimenes lietām. - Viņ� piecēlās un ielēja glāzē ūdeni. - Bet kā tēvs, - viņ� turpināja, piedāvā-dams viņai plastmasas glāzīti, - es domāju, ka gribētu, lai mans bērns atrastos tik tālu no �ā jucek|a, cik vien tas iespējams, vismaz uz kādu laiku.

-Jā, ar prātu es to saprotu. - Bet viņas sirds... la nezināja, cik vēl spēj pārciest. - Vakar no rīta pirms sēru dievkalpojuma es izvedu Līviju dārzā aiz mājas. To ieskauj koki, taper man �ķita, ka tur būs diezgan dro�i. Es gribēju aprunāties ai I tvijti, palīdzēt viņai saprast. �ārīta avīzē bija mūsu abu lotogi afija. Es pat nepamanīju, ka mūs kāds fotografē. Es negribu, lai viņai tas būtu jāpārdzīvo.

Viņa dziļi ievilka elpu.

- Es gribu tikties ar Semu.

Frenks apsēdās.

- Nesāpiniet sevi!

- Tiesā man viņ� tik un tā būs jāsatiek. Man bus |āi augas viņa sejā dienu pēc dienas visā tiesas procesa laika I s veļos viņu sastapt jau tagad, pirms tiesa sākusies. Man tas jai/daia, pirms atdodu prom Līviju.

- Es nezinu, vai viņ� tam piekritīs. Viņa advokāts kontrole visu, ko viņ� saka un dara.

- Viņ� piekritīs tikties ar mani. - D�eimija pieceļas kaļas. - Viņ� nespēs atturēties no tādas iespējas. Viņa pa�lepnums ne ļaus to darīt.

Frenks gādāja, lai D�eimija panāktu �o tik�anos, jo nosprieda, ka viņa atradīs iespēju izdarīt to, ko uzskatīja par nepiecie�amu, vai nu viņ� palīdzēs, vai ne.

Kamēr viņi kārtoja dro�ības formalitātes, D�eimija neteica ne vārda. Viņa klusēja ari tad, kad viņi iegāja apmeklētāju telpā ar tās garajiem galdiem un stikla starpsienām. Frenks pastūma viņu uz kāda sola pusi.

- Te nu man jāatkāpjas. Es �obrīd nedrīkstu tikties ar Semu, ja klāt nav viņa advokāta. Es jūs gaidī�u ārpusē.

- Būs jau labi. Paldies!

Viņa bija sagatavojusies jebkam, tāpēc nesatrūkās, kad spalgi ieskanējās zvans. Atvērās kādas durvis, un tika ievests Sems.

D�eimija vēlējās, lai Sems būtu bāls, liktos slims un sirms, un apdriskāts. Salikusi klēpī dūrēs savilktās rokas, viņa prātoja, kā gan Sems var izskatīties tik nevainojami, tik bezrūpīgi pievilcīgs. Viņa tēlu nebojāja ne sliktais apgaismojums, ne pabālēju�ais maisveida cietuma apģērbs. Tie�i otrādi - tas viņu padarīja vēl pievilcīgāku.

Kad Sems apsēdās un veltīja D�eimijai ilgu, sāpjpilnu ko�-zilo acu skatienu, viņa gandrīz vai gaidīja re�isoru iesaucamies: �Stop! Nofilmēts!�

D�eimija centās saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi un pasniedzās pēc klausules. Sems otrā stikla starpsienas pusē darīja to pa�u. D�eimija dzirdēja viņu noklepojamies.

- D�eimij, es tā priecājos, ka tu atnāci! Es te jūku vai prātā. D�ūlija. - Viņ� aizvēra acis. - Ak dievs, D�ūlija!

-Tu viņu nogalināji.

Sems strauji atvēra acis. D�eimija tajās saskatīja pārsteigumu un aizvainojumu. Ak jā, viņa nodomāja, viņ� ir labs aktieris.

- Nevar būt, ka tu tam tici! Augstais Dievs, D�eimij, tu ta�u labāk par visiem zini, cik ļoti mēs mīlējām viens otru. Es viņai nekādā ziņā nenodarītu pāri. Nekad.

- Tu jau vairāk nekā gadu ar savu greizsirdību, saviem pārmetumiem un narkotikām to vien esi darījis kā sāpinājis viņu.

- Es ārstē�os. Es zinu, ka man ir problēmas, un, ja es būtu viņu klausījis, ak, ja vien es būtu viņu paklausījis, es tonakt būtu mājās un viņa vēl joprojām būtu dzīva.

- Tu tonakt biji mājās, un tie�i tāpēc viņa ir mirusi.

- Nē. Nē. - Viņ� piespieda roku pie stikla, it kā gribētu aizsniegt D�eimiju. - Es viņu tādu atradu. Tev mani jāuzklausa, D�eimij...

- Nē, nav vis. - Viņa juta, ka viņu pārņem pilnīgs miers. - Nē, Sem, man nav tevi jāuzklausa. Bet tev ir jāuzklausa mani. Es ik dienu, ik stundu, ik minūti lūdzu Dievu, kaut tu ciestu, kaut tu samaksātu par to, ko esi izdarījis. Lai arī ko tev piespriedīs tiesa, ar to nekad nebūs gana atmaksāts, bet es ceru, Sem, ka tevi ieliks aiz restēm uz visu atliku�o mū�u. Tas man palīdzēs izturēt.

- Mani izlaidīs. - Semam kaklā spiedās panika un nela-

bums, glu�i kā dego�s kamols. - Policijai nav nekādu pierādījumu, viņi tikai alkst kļūt populāri. Un, kad mani albinos, es ņem�u Līviju pie sevis un sāk�u jaunu dzīvi.

-Tev Līvija ir tikpat mirusi kā D�ūlija. Tu viņu nekad vans neredzēsi.

- Tu nevari liegt man būt kopā ar meitu. Viņa ai Is pāvi dēja dusmu un naida dzirksteles. - Mani atbrīvos, un tad es paņem�u atpakaļ to, kas pieder man. Tu alla� biji p.iei/siidip,a uz D�ūliju. Tu alla� zināji, ka esi tikai otra labaka tu gubeji iegūt to, kas bija viņai, bet tu to nedabūsi.

D�eimija neteica ne vārda, ļaudama viņam runai Serna bālus nepatīkami dūca viņai ausī. D�eimija ne mirkli ncnovIriB *ka tienu no viņa sejas, ne reizi nesamirk�ķināja acis ne tad, I-ad redzēja viņa sejā ļaunumu, ne arī tad, kad dzirdēja si vi san cam neglītos vārdos.

Un, kad Sems bija iztērējis visu enerģiju, kad viņa balss vans bija tikai dusmīgs sēciens un rokas sa�ņaugtas dūres, I >zeimi|a pavisam mierīgi ierunājās.

- Tava dzīve tagad ir �eit, Sem. Palūkojies арканI Sienas un restes. Ja arī tevi kādreiz izlaidīs, ja ari tavu bun kadieiz atslēgs, tu no tā iznāksi jau vecs vīrs. Vecs un salauzis, un sa brucis. No tevis nebūs atlicis nekas, vienīgi vārds veļa vakara televīzijas filmas titros. Un tavu vārdu vairs neviens n< ai<< ir sies. Neviens nezinās, kas tu tāds esi.

Tad viņa pasmaidīja - pirmo reizi un �is smaids bija ne�ēlīgs un triumfējo�s.

- Un ari Olīvija tevi neatcerēsies.

Viņa nolika klausuli, nepievērsdama uzmanību tam, ka Sems dauza ar dūrēm pa stikla starpsienu, un vienaldzīgi no skatījās, kā pienāk sargs, lai viņu savaldītu. Sems kam ko kliedza, un D�eimija redzēja kustamies viņa lūpas, redzēja, ka viņa seja dusmās piesarkst, kad sargs ar varu stūma viņu uz durvju pusi.

Kad aiz Sema aizvērās durvis, kad D�eimija zināja, ka aizbīdnis ir savā vietā, viņa dziļi nopūtās. Viņu bija pārņēmis miers.

Mirklī, kad D�eimija ieradās mājās, Deivids izsteidzās viņai pretim. Viņ� apskāva sievu un cie�i piespieda sev klāt.

- Mans Dievs, D�eimij, kur tu biji? Es tā uztraucos!

- Atvaino! Man bija kaut kas jānokārto. - Viņa mazliet pakāpās atpakaļ un noglauda Deividam vaigu. - Es jūtos labi.

Deivids brīdi viņu pētīja, tad viņa skatiens noskaidrojās.

-Jā, to es redzu. Kas notika?

- Es kaut ko dabūju no sevis laukā. - D�eimija viņu noskūpstīja. Ar laiku viņa Deividam pateiks, ko izdarījusi, D�eimija nodomāja. Bet ne tagad. - Man jāaprunājas ar Līviju.

- Viņa ir aug�stāvā. D�eimij, es aprunājos ar tavu tēvu. Zinu, ka viņi grib vest Līviju uz ziemeļiem, prom no �ejienes.

D�eimija saknieba lūpas.

- Tātad tu viņiem piekrīti.

- Piedod, mīļā, bet, jā, piekrītu. �eit viņai nebūs patīkama dzīve, un Dievs vien zina, cik ilgi. Manuprāt, arī tev vajadzētu braukt prom.

- Tu ta�u zini, ka es nevaru. Man būs jāpiedalās tiesā, un, pat ja es tur nebūtu vajadzīga, � viņa turpināja, pirms Deivids paspēja kaut ko sacīt, - man tur būtu jāpiedalās. Man tas jādara, Deivid, gan manis pa�as, gan D�ūlijas dēļ. - Viņa izklaidīgi paspieda vīram roku. - Tagad es aprunā�os ar Līviju.

Viņa gausi kāpa aug�up pa kāpnēm. Ikkatrs solis sagādāja sāpes. Patie�ām apbrīnojami, cik daudz sāpju spēj izturēt cilvēka sirds! Viņa atvēra glītās istabas durvis, ko bija iekārtojusi tie�i māsasmeitas ciemo�anās reizēm.

D�eimija redzēja aizvilktus aizkarus un dienas vidū iedegtas lampas. Vēl viens cietums, viņa nodomāja, ieejot istabā.

Uz grīdas līdzās Līvijai sēdēja Valērija, un abas rotaļājās ar smalku plastmasas pili un du�iem mazu cilvēku figūriņu. Valērija pacēla galvu un ielūkojās D�eimijai acīs, bet viņas roka palika guļam Līvijai uz pleca.

Mātes skatiens D�eimijai vēstīja, cik skumja viņa ir, tāpēc D�eimija ar piepūli pasmaidīja un pagājās uz priek�u.

- Kas tad mums te ir?

- Tēvocis Deivids man nopirka pili. - Olivijas balsi skanēja patiess prieks. - Te ir karalis un karaliene, un pinu esc, un pūķis, un i�iss pārējais.

- Tā ir skaista. - Lai Dievs tevi svētī, Deivid, I rieiiiiija no domāja un iekārtojās uz grīdas. - Vai �ī ir kai aliene?

- Nūja. Viņas vārds ir Lieliskā. Vai ne, vccom.ii ?

-Tie�i tā, mazulīt. Un �is ir karalis Gudrais un pinu esc Hui vīgā.

D�eimija uzlika plaukstu uz mātes rokas.

-Varbūt tu varētu noiet lejā un pagatavot svaigu к liliju?

-Protams. - Valērija atsaucīgi pagrieza roku 1.1, ka viņu abu plaukstas sastapās.

Kad viņas palika vienas, D�eimija klusēdama snlcļa un v� roja meitenīti.

- Līvij, vai tu atceries me�u? Vai atceries vecāsmātes māju me�a ielokā, visus tos lielos kokus un strautiņus, un pulp ■�<?

- Es tur ciemojos, kad biju pavisam maziņa, tapei neko ne atceros. Mamma teica, ka reiz mēs tur atkal aizbrauk�ot un viņa man izrādī�ot savas iemīļotās vietiņas.

- Vai tu gribi braukt uz turieni, uz vecāsmātes inajui*

- Paciemoties?

- Dzīvot. Domāju, ka tu varētu dzīvot tajā pa�ii istaba, kur mazotnē dzīvoja tava māte. Tā ir liela, veca māju pa�a me�a vidū. Lai ari kurp tu skatītos, visapkārt ir koki, un, kad pu� vēj�, viņi nostenas un notrīc, un sa�ukstas.

- Vai tā kā pasakā?

- Jā, gandrīz kā pasakā. Debesis tur ir ļoti zilas, un, ieejot me�ā, tur ir zaļa gaisma un mīksta zeme.

- Vai mamma ari tur būs?

Jā, D�eimija nodomāja, tie�ām apbrīnojami, cik daudz sāpju spēj pārciest sirds, tomēr nerimdamās pukstēt.

- Daļa viņas nekad nav devusies prom no turienes; daļa viņas alla� būs tur. Tu redzēsi tās vietas, kur mēs rotaļājāmies, kad bijām meitenes. Vecāmāte un vectēvs ļoti labi rūpēsies par tevi.

- Vai tas ir ļoti tālu no �ejienes?

- Tik ļoti tālu nemaz nav. Es brauk�u ciemos pie tevis. -Viņa paņēma Olīviju klēpī. - Cik bie�i vien varē�u. Mēs staigāsim pa me�u un bradāsim pa strautiem, līdz vecāmāte sauks mūs mājās nobaudīt cepumus un karstu �okolādi.

Olīvija piespieda seju D�eimijai pie pleca.

- Vai briesmonis mani tur neatradīs?

- Nē. - D�eimija apskāva viņu vēl cie�āk. - Tur tu alla� būsi dro�ībā. To es tev apsolu.

Ta�u ne visus solījumus ir iespējams izpildīt.

Olimpijas tropu me�s, 1987. gads

Savā trīspadsmitajā vasarā Olīvija bija gara, izstīdzējusi meitene ar kupliem meduskrāsas matiem. Acis, kas bija gandrīz tādā pa�ā tonī kā mati, apēnoja garas skropstas. Uzacis bija tum�as un izaicino�as. Savus princeses sapņus viņa bija izsapņojusi, un tos bija nomainīju�i citi mērķi. Pētnieces un veterinārārstes profesija jau bija pagātne; �obrīd Olīvija ilgojās kļūt par me�zini.

Me�s ar zaļajām ēnām un mitro smar�u bija viņas pasaule; tā pasaule, ko viņa reti pameta. Visbie�āk viņa me�ā bija viena, tomēr nekad tur nejutās vientuļa. Vectēvs viņai iemācīja, kā sekot dzīvniekiem, kā ar fotoaparātu pielavīties briedim vai alnim. Kā klusi sēdēt, minūtēm vēr�oties stundās, un vērot majestātisku buku vai graciozu stirnu un tās mazuli.

Viņa bija iemācījusies pazīt kokus, puķes, sūnas un sēnes, kaut gan nekad nebija attīstījusi talantu tos uzzīmēt, kā bija cerējusi vecāmāte.

Olīvija mierīgi vadīja dienas, mak�ķerēdama kopā ar veco-māti, un tā bija apguvusi pacietību. Viņa bija uzņēmusies da�ādus palīgdarbiņus viesnīcā un atpūtas bāzē, ko Makbraidi Olimpijā vadīja jau divās paaudzēs, un tur viņa bija apguvusi atbildību.

Viņai bija atļauts klaiņot pa me�u, bradāt pa strautiem, rāp-ties kalnos. Bet viņai nekad nebija atjauts iet t.dak pat atpūtas bāzes robe�ām.

Viņa bija apguvusi, ka brīvībai ir robe�as.

Pirms astoņiem gadiem viņa bija aizbraukusi tin l.osamlzc losas un nekad nebija tur atgriezusies. No B< \ et lilnlsas maļas viņai atmiņā bija paliku�i augstie griesti, spo�as l-ok.i gtidas, skaistās krāsas un ko�zilais ūdens, ko ieskāvu ziedi.

Pirmajos mēne�os, kop� apmetusies dzīvot lulaļa mā|ā me�a vidū, Olīvija bija jautājusi, kad viņi atgriezīsies imp, km viņa dzīvojusi, vai arī - kad mamma atbrauks viņai pakaļ un kur it viņas tētis. Bet ikreiz, kad viņa uzdeva �os ļauta|iiimis, vecas mātes lūpas cie�i sakniebās un acis satumsa un pieplūda asaiām.

Olīvija apguva gaidī�anas mākslu.

Viņa iemācījās aizmirst.

Viņa pieauga gan augumā, gan sīkstumā, līausta meliem te, kas slēpās skapjos, tikai paretam atgriezās atmiņās 1111 daz reiz murgainos sapņos. Vēl viņa apguva - un ļoti labi apguva to, ka dzīvo tagadnē.

Kad Olīvija bija padarījusi savus ikdienas darbus atpinas bāzē, viņa izklaidīgi devās pa taku uz mājas pusi Visa p< < pie. diena bija viņas rīcībā, un tas bija tikpat liels atalgojums l a la alga, ko vecāmāte divreiz mēnesī noguldīja uz Ollviļr. vaida pilsētas bankā. Olīvija iedomājās mak�ķerē�anu vai ii/tap�a nos augstāk kalnos, lai pasapņotu pie ezera, toņu i viņa pila sevī pārāk lielu enerģiju, lai apmierinātos ar tik mazkustīgam izdarībām. Viņai būtu paticis nopeldēties, kaut art atkl.it pel dē�anas sezonu vēl bija par agru, bet vecāmāte bija kategoris ki aizliegusi viņai peldēties vienai.

Olīvija gan �o aizliegumu laiku pa laikam pail apa, tomēr alla� raudzījās, lai pirms atgrie�anās mājās viņas man būtu pil nīgi iz�uvu�i.

Vecāmāte uztraucas, Olīvija nodomāja. Pārāk daudz, pārāk bie�i un gandrīz par itin visu. Ja Olīvijai bija iesnas, vecāmāte metās pie telefona, lai izsauktu ārstu, ja vien vectēvs viņu neapturēja. Ja Olīvija ieradās mājās ar desmit minū�u nokavē�anos, vecāmāte jau stāvēja uz lieveņa un sauca viņu.

Reiz vecāmāte gandrīz bija piezvanījusi glāb�anas vienībai, jo Olīvija līdz pat tumsai bija kopā ar citiem bērniem rotaļājusies atpūtas bāzē, aizmirsusi, ka laikā jāatgrie�as mājās.

To iedomājoties, Olīvija saviebās. Viņa ta�u nekad me�ā ne-apmaldīsies. Me�s viņai bija kā mājas, un viņa pazina katru takas līkumiņu tikpat labi kā istabas vecāsmātes mājā. Viņa zināja, ka arī vectēvs domā tāpat, jo ne reizi vien bija dzirdējusi abus vecvecākus par to strīdamies. Pēc tam vecāmāte uz da�ām dienām kļuva pielaidīgāka, bet drīz vien pamācības sākās no jauna.

Olīvija virzījās cauri me�a maigi zaļajai gaismai un liegajām ēnām, līdz izgāja ielokā, kur jau vairāku paaud�u garumā stāvēja Makbraidu māja.

Rāmajā saules gaismā atmirguļoja vizlas gabaliņi vecajos akmens mūros. Kad lija lietus, akmenī apslēptie brūnie un sarkanie, un zaļie krāsu toņi kļuva labi redzami un mirdzēja. Saulē dzirkstīja logi, alla� gatavi ielaist gaismu vai krēslu, kas viesa mieru. Māja bija būvēta trijos līmeņos, katrs nākamais bija celts mazliet citādā leņķī, un tos savienoja uz āru izvirzītie salaidumi. Priek�pusē pamatus ieskāva ziedi un papardes, un savvaļas rododendri, kas tālāk izvērtās raibā dārzā, kuru vectēvs loloja glu�i kā mīļu bērnu.

No akmens puķupodiem galviņas ar violetām un baltām sejiņām bija pabāzu�as lielās atraitnītes, un visapkārt mājai vijās plata ko�sārtu sprigaņu dobe.

Olīvija bija pavadījusi daudzas patīkamas stundas kopā ar vectēvu un viņa puķēm. Rokas nodarbinādama zemē, bet domas lidinādama mākoņos.

Viņa devās uz priek�u pa akmens plātņu taciņu, sperdama te lielākus, te mazākus soļus, lai neuzmītu uz spraugām. Uzskrējusi pa kāpnītēm, viņa strauji apgriezās riņķī, tad atvēra mājas durvis.

Pietika ieiet pa durvīm, lai aptvertu, ka mājā neviena nav. Ieraduma pēc Olīvija skaļi iesaucās, tad iegāja dzīvojamā istabā ar tās lielajiem, apspūru�ajiem dīvāniem un omulīgi dzeltenajām sienām.

Olīvija pao�ņāja gaisu un apmierināta sapīta svaigi ceptu cepumu smar�u. Sasniegusi virtuvi un atklājusi, ka tie ir auzu pārslu cepumi, viņa viegli nopūtās.

- Kāpēc gan tie nevarētu būt no �okolādes skaidiņām? -viņa nomurmināja, jau iebāzdama roku lielajā st ik la Inu ka, kur cepumi bija iebērti. - �okolādes cepumus es varētu apēst kaut miljonu.

Olīvija, samierinājusies ar auzu pārslu cepumiem, airi un kāri tos ēda, izlasīdama uz ledusskapja atstāto ziintli.

�Līvij, man bija jāaizsteidzas uz pilsētu, lai legriattiH tirgu. Ciemos ieradīsies tava krustmāte D�eimija un tei<n /> I ieivids. Viņi atbrauks �ovakar. �

-Jā! - Olīvija skaļi iesaucās, izbārstīdama ccpiiiiiu drupa �as. - Būs dāvanas!

Par godu �im jaunumam viņa pasniedzās pēc tiesa �epiiina, tad nomurmināja klusu �sasodīts!�, jo bija izlasījusi zīmīti līdz galam.

�Paliec mājās, mijā, lai vari palīdzēt man vakauņu gatavo �anā, kad atgriezī�os. Vari sakārtot savu istabu ja i'vn >pesi to atrast. Neapēd visus cepumus! Mīlu. Vecāmāte."

-Te nu bija! - Patiesā no�ēlā Olīvija uzlika burkai vāku.

Tagad viņai bija jātup mājās. Vecāmāte varbūt lepirksivs stundām ilgi. Ko gan lai viņa visu dienu sadara? lūzdamas nevajadzīgi apgrūtināta, viņa devās aug�up pa mazajām kāpnēm. Viņas istaba nemaz nebija tik nekārtīga. Tajā glu�i vienkār�i bija viņai nepiecie�amās lietas, tas arī viss. Kapei gan Initu tik ļoti svarīgi nolikt visu vietā, ja viņai kuru katru bridi atkal kaut ko ievajadzētos?

Visapkārt bija izmētāti viņas daudzveidīgo projektu un intere�u objekti. Viņas akmeņu kolekcija, viņas ziniet ir savvaļas dzīvnieki un augi ar apak�ā pierakstītiem zinātniskajiem nosaukumiem. Ķīmijas eksperimentu piederumu komplekts, ko viņa tik dedzīgi bija vēlējusies iegūt pagāju�ajos Ziemassvētkos, tagad aizmirsts stāvēja kādā plauktā, vienīgi mikroskops bija ieņēmis palieko�u vietu uz viņas rakstāmgalda.

Kādā kurpju kārbā bija iebāzti, viņasprāt, vērtīgi eksemplāri: �agariņi, beigtas vaboles, papar�u zariņi, mati, tabakas pulveris, koka mizas gabaliņi.

Vakardienas drēbes bija nomestas kaudzē uz grīdas. Tie�i tajā vietā, kur viņa tās bija novilkusi. Gulta nebija saklāta, segas un palagi vienā murskulī - tā, kā viņa tos pameta, rītausmā izlecot no gultas.

Olīvijai �ķita, ka istaba jau tāpat ir lieliskā kārtībā. Tomēr viņa piegāja pie gultas un pārvilka palagiem pāri segu, kā ari pāris rei�u iedunkāja spilvenus. Nevajadzīgās kurpes viņa paspēra zem gultas, drēbēs pameta veļas groza vai skapja virzienā. Tad viņa nopūta no rakstāmgalda virsmas putekļus un dzē�amgumijas drupatiņas, zīmuļu galus sabāza stikla burkā, papīrus iegrūda atvilktnē, uzskatīdama, ka veiksmīgi tikusi galā ar uzkop�anas darbu.

Olīvija iedomājās, ka uz brītiņu varētu iekārtoties krēslā pie loga un pasapņot. Vējā locījās koki. Augsto duglāziju un hem-lokegļu galotnes �alkdamas �ūpojās, vējam pieņemoties spēkā. Rietumu pamalē debesis kļuva arvien zilākas un draudīgākas, vēstot tuvo negaisu. Olīvijai patika sēdēt un vērot, un notvert lietus atnāk�anas brīdi, pirms nokritīs pirmās lāses.

Labāk - daudz labāk - būtu iziet ārā, pasmar�ot negaisu, kas strauji tuvojās, pacelt seju aug�up un dziļi ieelpot lietus un prie�u aromātu. Un vienatnes smar�u, viņa vienmēr nodomāja. Bija tik patīkami iegrimt vientulībā.

Olīvija gandrīz jau tā izdarīja, gandrīz jau pagriezās pret augstajām balkona durvīm, kas no viņas istabas veda uz terasi. Tomēr viņas sirdsapziņai mieru nedeva daudzās kārbas un spēles, kas bija sakrautas viņas plauktos. Vectēvs jau nedēļām ilgi viņu lūdza iz�ķirot un sakārtot �īs lietas. Tagad, kad bija paredzama krustmātes D�eimijas vieso�anās - un, protams, viņas atvestās dāvanas Olīviju noteikti gaidīja lekcija, kā savi piederumi jāaprūpē un pienācīgi jānovērtē

Izdvesusi cie�anu pilnu nopūtu, Olivija nomak�ķerēja lejā vecās, nevienam vairs nevajadzīgās galda spēles un atjautības spēlēs un sakrāva ļodzīgā kaudzē Viņa nolēma, ka uznesis �is kārbas bēniņos, un tad viņas istaba būs nevainojama kartība.

Olīvija uzmanīgi devās aug�ā pa kāpnēm un atvēra durvis. Kad iedegās gaisma, viņa paraudzījās apkārt, meklēdama labāko vietu, kur �ajā pla�ajā, pēc ciedriem smar�ojo�ajā telpā novietot savas nevajadzīgās mantas. Stūrī zem slīpa pinita bija novietotas vecas lampas bez spuldzēm un aba�ūriem, tomēr vēl ne glu�i metamas ārā. Pie vienas sienas glīti bija nolikts bērna �ūpuļkrēsls un citas zīdaiņu mēbeles, kas izskatījās ārkārtīgi senas; turpat līdzās atradās piebāztas kārbas un lādes Putekļu klātas, tur stāvēja gleznas, kas reiz bija greznoju�as mājas vai viesnīcas sienas. Uz �īksto�a koka plaukta, ko vectēvs bija iz gatavojis pats savā kokdarbnīcā, mājoja leļļu ģimene un izbāzti dzīvnieki.

Olīvija zināja, ka Valērijai Makbraidai nepatika nirst laukā lietas. Tā nu tās tika pārnestas uz bēniņiem vai viesuli u vai arī pārvietotas kādā citā istabā turpat mājā.

Olīvija aiznesa savas kārbas līdz rotaļlietu plauktam un sa krāva tās uz grīdas līdzās plauktam. Vairāk aiz garlaicības ne kā intereses viņa ielūkojās da�ās atvilktnēs, domīgi nopētīja zi daina drēbītes, kas bija rūpīgi ietītas zīdpapīrā ar ciedra skaidiņām pa vidu, lai drēbītes labāk smar�otu. Cita atvilktnē bija sega - ro�aini balta ar mīkstām atlasa bārkstiņam. l ai pieskaroties, Olīvijai prātā atausa tikko jau�amas atmiņas, bet vēderā nepatīkami iekņudējās, tāpēc viņa ātri aizvēra atvilktni.

Olīvija it kā nedrīkstēja bez atļaujas kāpt uz bēniņiem, un viņai nepavisam nebija atļauts atvērt atvilktnes un lādes, un kārbas. Vecāmāte apgalvoja, ka piemiņas lietas esot nenovērtējami dārgas un, kad Olīvija paaug�oties, viņa varē�ot ar tām iepazīties. Viņai vienmēr teica, ka vēl jāpaaugotics, Olivija nodomāja. Nekad viņai neko neļāva jau tagad.

Viņa nesaprata, kāpēc gan nevarētu ieskatīties lades, las bija tikai vecas lietas, un viņa vairs nebija nekāds bērns. Viņa ta�u te nevarēja neko ne salauzt, ne pazaudēt.

Katrā ziņā viņa nemaz īpa�i nealka tās pētīt.

Pa jumtu sāka rībināt lietus lāses, glu�i kā ar pirkstiem viegli bungojot pa galdu. Olīvija palūkojās uz mazā lodziņa pusi, no kura pavērās skats uz me�a klajumu. Un ieraudzīja lādi.

Tā bija ķir�koka lāde ar velvētu vāku un nospodrinātiem misiņa apkalumiem. Tā alla� tika nostumta dziļumā un aizslēgta. Kaut ko tādu Olīvija vienmēr pamanīja. Vectēvs apgalvoja, ka viņai esot acis kā kaķim, un tas bērnībā Olīvijai bija izraisījis smieklus. Tagad viņa ar �o īpa�ību lepojās.

Lāde nebija pagrūsta zem jumta slīpuma un nebija aizslēgta. Dro�i vien vecāmāte tajā kaut ko ielikusi, Olīvija nodomāja, nevērīgi pieiedama tai klāt, it kā lāde viņu īpa�i neinteresētu.

Viņa zināja leģendu par Pandoras lādi un to, kā ziņkārīgā sieviete bija to atvērusi un izlaidusi pasaulē visus netikumus. Bet �ī situācija nav tāda, Olīvija sev iegalvoja, notupusies lādes priek�ā. Un, tā kā lāde nebija aizslēgta, kāds gan ļaunums varētu celties no tā, ka viņa to atvērtu un ieskatītos tajā?

Dro�i vien lāde ir pilna ar sentimentāliem krāmiem vai vecām, appelēju�ām drēbēm, vai nodzeltēju�ām fotogrāfijām.

Tomēr, verot vaļā smago vāku, Olīvijas pirksti trīcēja - gan aiz uztraukuma, gan nepacietības.

Vispirms viņa sajuta smar�u, kas padarīja elpu strauju un smagu.

Virspusē - ciedra smar�a. Tad lavanda. Vecāmāte pie mājas bija piestādījusi veselu dobi ar lavandām. Bet līdztekus �īm smar�ām bija vēl kāda. Kaut kas reizē sve�s un pazīstams. Lai gan Olīvija vēl nespēja to pazīt, �is aromāts lika viņas sirdij pukstēt straujāk, ir kā krūtīs kāds ātri un nepacietīgi dauzītu ar mazu āmurīti.

Pirksti trīcēja aizvien stiprāk, kad viņa sniedzās lādes iek�ienē. Tur atradās videokasetes - parastos melnos ietvaros, datētas, bet bez nosaukuma. Trīs biezi fotoalbumi, da�ādu lielumu kārbas. Olīvija vienu atvēra - ļoti līdzīgu tai, kādā vecvecāki glabāja savus senlaicīgos Ziemassvētku rotājumus.

Kārbā, dro�ības dēļ ieliktas putuplastā, stāvēja pusducis dekoratīvu pudelī�u.

- Burvju pudelītes, - viņa no�ukstēja. Piepe�i �ķita, ka bēniņus pilda skanīgi, brīni�ķīgi smiekli, mirguļojo�i teli, eksotiskas smar�as.

Savā se�padsmitajā dzim�anas dienā tu varēsi izvēlēties to, kura tev patiks vislabāk. Bet rotaļāties ar tām tu nedrīksti, Līvij. Tās var saplīst. Tu vari sagriezt roku vai arī uzkāpt uz stikliem.

Mamma pārliecās pār Oliviju, ar saviem mīkstajiem matiem noglāstīdama viņai seju. Jautru nebēdnības dzirksteli�u pilnām acīm, viņa iesmiedamās uzpūta mazu smar�u mākonīti Olīvijai uz kakla.

�ī smar�a. Mammas smar�as. Nometusies uz ceļgaliem, Olīvija, dziļi elpodama, ielūkojās lādē. Un juta mammas smar�u.

Nolikusi kārbu malā, viņa pasniedzās pēc pirmā fotoalbuma. Tas bija smags un stūrains, tāpēc viņa to ielika klēpi. Albumā nebija nevienas fotogrāfijas, kur mamma būtu fotografēta mājās. Olīvija atcerējās, ka tādas biju�as, bet pazudu�as jau pirms krietna laika. Albums bija pilns ar mātes fotogrāfijām, kurās viņa vēl ir jauna meitene, fotogrāfijām, kuras viņa redzama kopā ar D�eimiju un kopā ar vecākiem. Smaidīga, smejo�a, pozēdama fotoaparāta objektīva priek�ā.

Tur bija arī fotogrāfijas �īs mājas priek�ā un mājā, atpūtas bāzē un pie ezera. Fotogrāfijas, kurās redzams vectēvs, kad viņa mati biju�i vairāk zeltaini nekā sudraboti, un vecāmāte interesantā kleitā.

Vienā bija redzama mamma ar mazu bērnu rokās.

- Tā esmu es, - Olīvija no�ukstēja. - Es ar mammu. - Viņa pār�ķīra nākamo lapu un vēl nākamo, acīm gandrīz vai aprīdama katru fotogrāfiju, līdz tās piepe�i izbeidzās. Olivija varēja saskatīt līmējuma vietas lappusēs.

Tagad jau kļuvusi nepacietīga, viņa nolika pirmo albumu sānis un pasniedzās pēc nākamā.

�ajā albumā nebija ģimenes fotogrāfiju, bet gan laikrakstu izgriezumi un �urnālu raksti. Viņas mamma uz "People" un �Newsweek�, un �Glamour� vākiem. Olīvija vispirms izpētīja tos, dziļi ielūkodamās katrā attēlā un cenzdamās uztvert ikvienu vaibstu. Viņai bija mātes acis. Viņa to bija zinājusi un atcerējās, ta�u patlaban viņa tās redzēja tik skaidri, varēja tajās ielūkoties pati ar savām acīm, saskatīt to krāsu, formu, tum�o uzacu izliekumu.

Satraukuma, sāpju un reizē prieka pārņemta, viņa ar pirkstu noglāstīja katru no gludajiem fotogrāfiju tēliem. Mamma bijusi tik skaista, tik lieliska!

Tad Olīvijas sirds atkal salēcās, jo, �ķirdama albumu tālāk, viņa uzgāja vairākas fotogrāfijas, kurās mamma bija kopā ar tum�matainu vīrieti. Viņ� ir pievilcīgs, atgādina dzejnieku, Olīvija nodomāja, ietrīsoties savai pusaudzes sirsniņai. Viņi bija fotografēju�ies dārzā un lielā istabā ar du�iem mirguļojo�u lampu, uz dīvāna, kur mamma viņam bija iekārtojusies klēpī un abi, piekļāvu�i viens otram seju, smaidīja.

Sems Teners. Bija rakstīts, ka viņa vārds ir Sems Teners. To lasot, Olīvija sāka trīcēt. Vēders sa�ņaudzās, it kā tajā ietriektos ducis cie�i sa�ņaugtu dūru.

Tētis. Tas bija tētis. Kā gan viņa varējusi aizmirst? Tas bija tētis, kas sadevies rokās ar mammu vai arī aplicis roku ap viņas pleciem.

Rokā turēdams ko�as, asinīm slacītas �ķēres.

Nē, nē, tas nevarēja būt! Tas bija sapnis, ļauns murgs! Tā bija tikai iztēle, un cauri.

Olīvija �ūpojās, piespiedusi rokas pie mutes, jo galvā sāka rosīties tēli. Panika ar dedzino�iem pirkstiem sagrāba viņai rīkli un �ņaudza, līdz elpa pārvērtās slāpētās elsās.

Gaismā uz grīdas atmirdz saplēstie stikli. Vīsto�i ziedi. Viegls vēj�, kas ieplūst pa atvērtām durvīm.

Tā nebija īstenība. Viņa nepieļaus, lai tā būtu īstenība.

Olīvija atgrūda albumu sānis un trīco�ām rokām izcēla no lādes pēdējo smago grāmatu. Tur dro�i vien būs vēl citas fotogrāfijas, viņa sev iegalvoja. Vēl daudzas fotogrāfijas, kurās viņas vecāki smaida un smejas, un ir apskāvu�i viens otru.

Bet albumā atkal bija laikraksti - ar lieliem virsrakstiem, kas �ķita kliedzam uz viņu.

NOSLEPKAVOTA D�ŪLIJA MAKBRAIDA SEMS TENERS ARESTĒTS

PASAKA BEIDZAS AR TRAĢĒDIJU

Laikrakstos bija tēva fotogrāfijas, kurās viņ� izskatījās ap mulsis un nesakopies. Tad vēl krustmāte, vecvecāki un irvo cis. Un arī Olīvijas fotogrāfija, viņa satrūkusies pamanīja. Uzņemta pirms daudziem gadiem. Sāpju, naida un asaru pilnas acis, rokas spie� ciet ausis.

D�ŪLIJAS MEITA IR MĀTES SLEPKAVĪBAS VIENĪGA ACULIECINIECE

Olīvija noraido�i papurināja galvu un strauji pār�ķīra pa rējās lapas. Vēl kāda seja raisīja atmiņas. Viņa vārds bija Frenks, Olīvija nodomāja. Viņ� bija tas, kur� aizdzina burs moni. Viņam bija mazs dēls, un viņam patika spēlei atļauti bas spēles.

Policists. Olīvijai kaklā trīsēja klusas, apslāpētas elsas, Viņ� bija Olīviju iznesis no mājas; no tās mājas, kur plosījās bries monis. Kur bija visas tās asinis.

Jo viņas mamma bija mirusi. Viņas mamma bija mirusi. Vi ņa to zināja, protams, zināja. Bet mēs par to nerunājam, viņa sev atgādināja; mēs par to nekad nerunājam, jo tad vecāmāte sāk raudāt.

Olīvija mudināja sevi aizvērt albumu, salikt visu atpakaļ la dē un lādi aizgrūst pustumsā. Ta�u viņa jau atkal �ķira lapas un meklēja tajās vārdus un fotogrāfijas.

Narkotikas. Greizsirdība. Apmātība.

Teners atzinies!

Teners atsauc atzī�anos. Viņ� paziņo, ka ir nevainīgs.

�etrus gadus vecā meita ir galvenā nozieguma aculici ittiece.

�odien Tenera tiesas prāvā noticis jauns dramatisks pavērsiens, jo tiesa noklausījās ierakstīto �etrus gadus vecās Tenera meitas Olīvijas liecību. Bērns tika izjautāts viņa mātesmāsās D�eimijas Melburnas mājās un liecība ierakstīta videokasetē ar viņas vecvecāku - pa�reizējo meitenes aizbildņu - atļauju. Tiesnesis Sato jau iepriek� paziņoja, ka videokasetē ierakstītā liecība tika uzskatīta par pierādījumu, lai aiztaupītu bērnam traumu, ko izraisītu viņa iztaujā�ana tiesas priek�ā.

Olīvija atcerējās. Viņa to visu atcerējās. Viņi bija sēdēju�i krustmātes D�eimijas dzīvojamā istabā. Tur bija arī viņas vecvecāki. Kāda sieviete ar rudiem matiem un maigu balsi bija uzdevusi viņai jautājumus par to nakti, kad bija ieradies briesmonis. Vecāmāte bija apsolījusi, ka tā būs pēdējā reize, kad Olīvija būs spiesta par to runāt, patie�ām pēdējā reize.

Un tā arī bija.

Sieviete bija noklausījusies viņas stāstu un uzdevusi da�us jautājumus. Tad ar Olīviju bija runājis kāds vīrietis ar piesardzīgu smaidu un piesardzīgām acīm. Olīvija bija nospriedusi: ja �ī ir pēdējā reize, tad viņa pēc tam varēs atgriezties mājās. Ka ar to visas nepatik�anas būs beigu�ās.

Tomēr viņa bija atbraukusi uz Va�ingtonas �tatu, uz �o lielo māju me�a ielokā.

Tagad viņa zināja, kāpēc.

Olīvija, acis piemiegusi, pa�ķīra vēl da�as lappuses, pūlēdamās turēties pretī asarām, līdz tās bija kļuvu�as dedzino�i sausas. Tad, cie�i sakniebusi lūpas, viņa izlasīja vēl da�us virsrakstus.

SEMS TENERS NOTIESĀTS

ZVĒRINĀTIE ATZINU�I TENF.RU PAR VAINĪGU!

TENERAM PIESPRIESTS MŪ�A IESLODZĪJUMS

-Tu, nelieti, nogalināji manu mammu! - Olīvija izteica �os vārdus ar visu to naidu, kādu vien spēj izjust jauna meitene. - Es ceru, ka arī tu esi miris. Es ceru, ka tu nomiri, kliegdams mokās.

Jau pavisam mierīgām rokām Olīvija aizvēra albumu un, tāpat kā citus, rūpīgi ielika lādē. Viņa aizvēra vāku, tad piecēlās, lai ietu izslēgt gaismu. Viņa nokāpa lejā pa kāpnēm un cauri tuk�ajai mājai izgāja uz pagalma puses lieveņa.

Apsēdusies tur, viņa raudzījās lietū.

Olīvija nespēja saprast, kā viņa bija varējusi aizmirst �os senos notikumus, kā bija nosprostojusi sev ceļu uz visām �īm atmiņām glu�i tāpat, kā vecāmāte bija ieslēgusi lādē �os albumus un kārbas.

Bet viņa zināja, ka tagad vairs tā nebūs. Viņa alla� atcerēsies, kas noticis. Un viņa uzzinās vēl vairāk, noskaidros it visu iespējamo par to nakti, kad nomira viņas mamma, un par tiesu, un par savu tēvu.

Olivija saprata, ka radiem jautāt viņa nedrikst. Viņi uzskatīja, ka Olīvija vēl joprojām ir bērns, kur� jāsargā. Bet viņi maldījās. Viņa vairs nekad nebūs bērns.

Cauri lietus troksnim viņa izdzirdēja pa ce|u tuvojamies d�ipu. Olīvija aizvēra acis un pūlējās saņemties. Daļa viņas sirds �ajā brīdī nocietinājās, un viņai ienāca prātā, vai viņa no saviem vecākiem nav mantojusi aktrises talantu. Naidu, sāpes un dusmas viņa ieslēpa dziļi pa�ā tālākajā sirds stūrītī. Un i ��ī noslēdza to no iek�puses.

Tad Olīvija piecēlās kājās, un, kad iebraucamā ceļa gala nobremzēja d�ips, viņas sejā rotājās īpa�i vecaimātei sagatavots smaids.

- Tie�i tevi es gribēju satikt. - Valērija uzlika galva pikas kapuci un izkāpa no d�ipa. - Man te ir piekrauta pilna māsi na, Līvij. Uzvelc jaku un nāc man palīgā, labi?

- Man nevajag jaku. Neizkusī�u. - Viņa izgāja lietu. Ne pārtrauktās lāses uz ādas nomierināja. - Vai mums vakariņās būs spageti ar malto gaļu?

- Par godu D�eimijas pirmajam vakaram? - Valērija iesmējās un pasniedza Olīvijai iepirkumu maisiņu. - Kas gan cits vel varētu būt?

- Es gribu pagatavot vakariņas. - Olīvija pārlika maisiņu otrā rokā un pasniedzās ma�īnā pēc cita.

- Tu... patie�ām?

Olīvija paraustīja plecus un iegāja mājā. Durvis aiz viņas aizcirtās, tad atkal atvērās, jo ienāca Valērija ar vanakam iepirkumu somām.

- Kas tev uznācis? Tu alla� apgalvo, ka ēdiena gatavo�ana esot garlaicīga.

Tas bija toreiz, kad biju vēl bērns, Olivija nodomāja. Tagad bija citādi.

- Kādreiz ta�u man tas jāiemācās. Es atnesī�u pārējās somas, vecomāt. - Viņa jau grasījās doties laukā, tad pagriezās. Dusmas, kas urdīja viņu, negribēja palikt iesprostotas. Tās grib izlauzties laukā, Olīvija atskārta, un uzbrukt vecaimātei. Un tas nebija pareizi. Viņa tī�ām pagājās atpakaļ un cie�i apskāva Valēriju. - Es gribu iemācīties gatavot tā kā tu.

Kamēr Valērija patīkamā izbrīnā mirk�ķināja acis, Olivija izsteidzās laukā pēc pārējām somām. Valērija, izsaiņodama svaigos tomātus, salātus un piparus, prātoja, kas gan meitenei lēcies. Vēl �orīt Olīvija bija gaudusies, ka jāieliek tosterā pāris maizes riecienu, un nebija varējusi vien sagaidīt, kad tiks laukā. Un tagad viņa vēlējās pavadīt savu brīvo pēcpusdienu, gatavojot vakariņas.

Kad Olīvija atgriezās, Valērija sarauca uzacis.

- Līvij, vai tev atpūtas bāzē gadījās kādas nepatik�anas?

-Nē.

- Vai tu gribi kaut ko dabūt? Vai to moderno jauno mugursomu, kas tev tik ļoti iepatikusies?

Olīvija nopūtās un atgrūda no acīm mitro matu �ķipsnu.

- Vecomāt, es gribu iemācīties gatavot spageti. Tas nav nekas īpa�s.

- Es tikai brīnos, no kurienes rev piepe�i uzradusies tik negaidīta interese.

- Ja es neprotu gatavot, es nevaru būt patstāvīga. Un, ja es to mācī�os, būtu labi, ja es iemācītos pareizi.

- Labi. - Valērija apmierināta pamāja. - Mana mazā meitenīte kļūst pieaugusi. - Viņa pasniedzās un noglāstīja ar pirkstu galiņiem Olīvijas vaigus. - Mana skaistā mazā Līvija.

- Es negribu būt skaista. - Olīvijas acīs pavīdēja viņas apslēptās dusmas. - Es gribu būt gudra.

- Tu vari būt gan skaista, gan gudra.

- Es dodu priek�roku gudrībai.

Pārmaiņas, Valērija nodomāja. Tās nav iespējams apturēt, tāpat kā nevar noturēt mirkli.

- Nu labi. Tad noliksim visus produktus vietā un sāksim.

Valērija pacietīgi skaidroja, kādus produktus viņas �odien iz mantos vakariņu gatavo�anai un kāpēc tie�i tos, kurus no dārza gar�augiem pievienos un kā tie uzlabos ēdiena gar�u. Reizēm vi ņai �ķita, ka Olīvija katram sīkumam pievēr� pārāk dedzīgu uz manibu, ta�u viņu tas vairāk uzjautrināja nekā satrauca.

Ja Valērija spētu nolasīt mazmeitas domas, viņa dro�i vien būtu raudājusi.

Vai tu ari manai mammai iemācīji gatavot inerci? Vai arī viņa stāvēja tev līdzās, kad bija manā vecumā, pie �is pa�as plīts un mācījās olīveļļā apbrūnināt ķiplokus? Vai viņa uztvēra tas pa�as smar�as un dzirdēja lietu bungojam pa jumtu? Olivijai prātā jaucās neskaitāmi jautājumi.

Kāpēc tu man par viņu nepastāsti? Kā gan es zinā�u, kas viņa bija, ja tu nestāsti? Kā es zinā�u, kas es esmu?

Valērija uzlika roku Olīvijai uz pleca.

- Tā, labi, mīļā. Ļoti labi. Tev ir ķēriens.

Olīvija maisīja gar�augus, karsējot mērci. Un vienu bi ldi ne domāja ne par ko citu.

Tā kā D�eimijas un Deivida vieso�anās pirmais vakars al la� tika uzskatīts par īpa�u notikumu, ģimene vakariņoja ēdam istabā, kur bija uzklāts garais ozolkoka galds, sudraba sve�turos dega baltas sveces, kristāla vāzēs smar�oja svaigi ziedi un galdu rotāja vecvecmammas Kapelli porcelāns.

Ēdamā bija papilnam, tāpat arī sarunu. Kā jau parasti, mal tīte ieilga divu stundu garumā, līdz sve�turos izdega sveces un saule, kas bija izspraukusies caur mākoņiem, jau sāka slīgt aiz koku galiem.

- Līvij, maltīte bija brīni�ķīga. - D�eimija noelsās un, atliekusies krēslā, papliķēja sev pa vēderu. - Tik brīni�ķīga, ka neesmu atstājusi vietu tiramisu.

- Es gan esmu. - Robs pasmaidīja un paraustīja Oliviju aiz matiem. - Es iekratī�u spageti savā caurajā kājā. Viņai uz mēr�u gatavo�anu ir tāds pats talants kā tev, Veļa.

- Drīzāk gan kā manai mammai. Varu apzvērēt, ka �ī mērce gar�o labāk nekā manējās. Es jau sāku prātot, ka varbūt mūsu meitenīte tomēr iemācīsies kaut ko vairāk nekā tikai izcept ugunskurā zivis.

-Tā būs iedzimtība, - Robs piebilda un piemiedza mazmeitai ar aci. - Tām itālie�u asinīm agri vai vēlu vajadzēja uzpeldēt. Makbraidiem pa�iem nekad nav piemitis īpa�s kulināra talants.

- Ar ko tad izceļas Makbraidi, vectēv?

Viņ� iesmējās un komiski sarauca uzacis uz D�eimijas pusi.

- Mēs esam mīlētāji, dārgā.

Valērija pavīpsnāja, uzsita viņam pa roku un piecēlās.

- Es novāk�u galdu, - D�eimija ieteicās, grasīdamās piecelties.

- Nē. - Valērija ar pirkstu norādīja uz meitu. - Tev pirmajā vieso�anās vakarā nav jāķeras pie darbiem. Ari Līvija tiek atbrīvota. Mēs ar Robu visu novāksim, un tad mums būs vieta, kur dzert kafiju un ēst saldo.

- Vai dzirdēji, Līvij? - Deivids pieliecās tuvāk un ie�ukstēja viņai ausī: - Tie, kas gatavo vakariņas, neber� katlus. Tas ir izdevīgs darījums.

- Es tagad gatavo�u regulāri. - Viņa uzsmaidīja tēvocim. - Tas ir daudz jautrāk nekā mazgāt traukus. Vai gribi rīt doties pārgājienā, tēvoci Deivid? Mēs varētu ņemt līdzi manu jauno mugursomu.

Olīvija slepus uzmeta skatienu vecaimātei, cenzdamās nesmaidīt.

- Tu viņu izlutini, Deivid, - Valērija iesāka, likdama kaudzītē traukus. - Tā mugursoma viņai nebija paredzēta līdz pat dzim�anas dienai rudenī.

- Es viņu lutinu? - Savilcis mīlīgu seju, Deivids iebikstīja pirkstu Olīvijai ribās, tā sasmīdinot viņu. - Ne-e, es vēl pat ne esmu sācis. Bet gan jau vēl paspē�u. Vai jums nav iebildumu, ja es otrā istabā ieslēg�u televizoru? Vienam no maniem klientiem ir koncerts kabeļtelevīzijā. Es apsolīju, ka to noskatī�os.

- Dari, kas tev jādara, - Valērija vēlīgi atļāva. � Saslej ka jas gaisā un iekārtojies ērti! Pēc brītiņa ienesī�u kafiju.

- Vai nevēlies uznākt aug�ā un papļāpāt ar mani, kamēr es izkravā�os? - D�eimija pavaicāja māsasmeitai.

- Varbūt mēs varētu iziet pastaigāties? - Olivija visu laiku bija gaidījusi piemērotu brīdi. �ķita, ka visi, glu�i kā norunāju�i, patlaban radīja �o iespēju. - Pirms kļūst tum�s?

- Protams. - D�eimija piecēlās kājās un izstaipījās. - Es tikai paņem�u jaku. Man pastaiga nāks par labu, lai kompensētu spageti kalorijas. Tad es nejutī�os vainīga, ja rit neizdosies aiziet uz viesnīcas trena�ieru zāli.

- Es pateik�u vecaimātei. Satiksimies ārpusē.

Kaut arī vasara, vakars bija vēss. Gaiss smar�oja pēc lietus un slapjām rozēm. Garā jūlija diena vēl arvien bija gai�a, lai gan austrumu pamalē debesīs jau vīdēja bāls mēness. Tomēr Olīvija ielika kabatā lukturīti. Me�ā tas viņām noderēs. Tie�i uz me�u viņa gribēja doties. Tur viņa jutīsies dro�i; pietiekami dro�i, lai pateiktu to, ko vajadzēja pateikt, un pajautātu to, ko vajadzēja pajautāt.

- Vienmēr ir tik labi būt mājās. - D�eimija dziļi ieelpoja un uzsmaidīja tēva dārzam.

- Kāpēc tu nedzīvo �eit?

- Man Losand�elosā ir darbs. Un Deividam arī. Tomei mēs abi pāris rei�u gadā cen�amies atbraukt �urp. Kad vēl biju maza meitene, apmēram tavā vecumā, es domāju, ka te ir visa pasaule.

- Bet tā nav.

- Nē. - D�eimija pagrieza galvu un uzlūkoja Olīviju. Bet �ī ir viena no labākajām vietām pasaulē. Es dzirdēju, ka tu ļoti palīdzot atpūtas bāzē un viesnīcā. Vectēvs apgalvo, ka bez tevis viņ� nemaz netiktu galā ar darbiem.

- Man patīk tur strādāt. Bet tas jau nav īsts darbs. - Olivija ar teniskurpi pa�ļūkāja pa dubļiem, tad pagriezās uz me�a pusi. - Tur ierodas daudz cilvēku. Da�i no viņiem vispār neko nezina. Viņi pat neat�ķir duglāziju no hemlokegles vai ari uzvilku�i dārgus modelētus zābakus un staigājot uzber� tulznas. Viņi uzskata: jo vairāk kaut kas maksā, jo labāks tas ir, un tās ir muļķības. - Viņa ieslīpi uzlūkoja D�eimiju. - Daudzi no viņiem atbrauku�i no Losand�elosas.

- Ak vai! - D�eimija uzjautrināta paberzēja sirds apvidū. - Tie�s trāpījums.

- Tur ir pārāk daudz cilvēku un ma�īnu, un piesārņojuma.

- Tev taisnība. - Un tas viss �ķiet ļoti tāls, D�eimija atskārta, tiklīdz tu sper kāju �ajos biezajos me�os, pasmar�o prie�u aromātu, tikko jau�amo trūdu smārdu, sajūti sev zem kājām �iekuru un skuju paklāju. - Bet tā pasaule spēj būt arī aizraujo�a. Skaistas mājas, brīni�ķīgas palmas, veikali, restorāni, galerijas.

- Vai tādēļ mana mamma devās turp? Lai varētu iepirkties un doties uz restorāniem un lai viņai būtu skaista māja?

D�eimija spēji apstājās. �is jautājums bija pārsteidzis viņu nesagatavotu, glu�i kā negaidīta pļauka, un tagad viņa jutās apjukusi.

- Es... viņa... D�ūlija gribēja būt aktrise. Tāpēc bija glu�i dabiski, ka viņa devās turp.

-Ja viņa būtu palikusi mājās, viņa nebūtu mirusi.

- Ak, Līvij! - D�eimija grasījās pieskarties meitenei, bet Olivija pakāpās atpakaļ.

- Tev jāapsola, ka tu nevienam neteiksi. Ne vecaimātei, ne vectēvam, ne tēvocim Deividam. Nevienam.

- Bet, Līvij...

-Tev iāapsohi. - Meitenes balsī ielauzās panika, acīs saskrēja asaras. - Ja tu apsolīsi, ka nevienam nestāstīsi, tad tā arī būs.

- Labi, mazā.

- Es neesmu maza. - Tomēr �oreiz Olīvija ļāva, lai viņu apskauj. - Neviens nekad par viņu nerunā, un visas viņas fotogrāfijas ir noslēptas. Es pat nespēju viņu atcerēties, ja vien īpa�i nepiepūlos. Un arī tad viss ir kā miglā.

- Mēs negribējām tevi sāpināt. Tu biji tik maza, kad viņa nomira.

- Kad viņu nogalināja. - Olīvija pakāpās atpakaļ. Tagad viņas acis bija sausas un mirdzēja puskrēslā. - Kad mans tēvs viņu nogalināja. Tev tas jāpasaka skaļi.

- Kad Sems Teners viņu nogalināja.

Sāpes atkal atgriezās ar neticamu spēku. Tām padevusies, D�eimija apsēdās līdzās nolūzu�am koka stumbram un gausi izelpoja. Zeme bija mitra, bet tas ne�ķita svarīgi.

- Tas, ka mēs par to nerunājām, nepavisam ncno/imc, ka mēs viņu nemīlam, Līvij. Varbūt tas nozīmē, ka mēs viņu pārlieku mīlam. Es nezinu.

- Vai tu par viņu domā?

- Jā. - D�eimija pastiepa roku un cie�i saspieda Olivijas plaukstu. - Jā, domāju. Mēs bijām ļoti tuvas. Man viņas katru dienu pietrūkst.

Pamājusi Olīvija apsēdās krustmātei līdzās un izklaidi)�,i spīdināja lukturīti pret zemi.

- Un viņ�? Vai par viņu tu domā?

D�eimija aizvēra acis. Ak dievs, ko lai viņa dara, ka lai ta gad izturas?

- Es cen�os nedomāt.

- Un tomēr domā?

-Jā.

- Vai arī viņ� ir miris?

- Nē. - Mēģinot savaldīties, D�eimija ar roku pabci/cja muti. - Viņ� ir cietumā.

- Kāpēc viņ� nogalināja mammu?

- Es nezinu. Glu�i vienkār�i nezinu. Nav nekādas jēgas par to domāt, Līvij, jo mēs to nekad nesapratīsim. Nekad neatradīsim pareizo atbildi.

- Viņ� man stāstīja pasakas. Un nēsāja mani sev uz muguras. Es to atceros. Biju to aizmirsusi, bet tagad atceros.

Olīvija joprojām spēlējās ar lukturīti, spīdinādama to pret satrunēju�o stumbru, kurā jau dīga jauna dzīvība, ko viņa pazina - tie bija hemlokegles un Kanādas egles dzinumi. Stumbru klāja sūnas, kas bija saviju�ās kopā ar kuplajiem ķērpju puduriem. �is jūklis Olīviju nomierināja, jo viņa redzēja to, ko pazina un prata saukt vārdā.

- Tad viņ� saslima un aizbrauca prom no mājām. Tā man stāstīja mamma, bet tā nebija glu�i taisnība. Vainīgas bija narkotikas.

- Kur tu to visu dzirdēji?

- Vai tā ir taisnība? - Viņa novērsa skatienu no stumbra un virs tā plauksto�ās dzīvības. - Krustmāt D�eimija, es gribu zināt patiesību!

-Jā, tā ir taisnība. Man ļoti �ēl, ka tas atgadījies ar tevi, ar D�ūliju, ar mani, ar mums visiem. Mēs to nevaram mainīt, Līvij. Mums jāturpina dzīvot, cik labi vien protam.

- Vai toreizējais notikums ir iemesls, kāpēc es nekad nedrīkstu jūs apciemot? Vai tāpēc mani māca vecāmāte un es nemācos skolā kopā ar citiem bērniem? Vai tāpēc mans uzvārds ir Makbraida, nevis Tenere?

D�eimija nopūtās. Viņa dzirdēja pūces brēcienu un �aboņu kaut kur biezoknī. Mednieki un medījumi, viņa nodomāja. Tie, kuri pūlas izdzīvot kaut �onakt.

- Mēs nolēmām, ka tev vislabāk būs, ja tu netiksi pakļauta ne publicitātei, ne baumām, ne slimīgai iztēlei. Tava mamma bija slavena. Cilvēki interesējās par viņas dzīvi, par toreizējo traģēdiju. Par tevi. Mēs gribējām dabūt tevi prom no tā visa. Dot tev iespēju izbaudīt dro�u un laimīgu bērnību, kādu tev būtu vēlējusi D�ūlija.

- Vecāmāte it visu ir noslēpusi.

- Mamma... vecāmāte... Viņai toreiz bija ļoti smagi, Līvij. Viņa zaudēja savu meitu. - To, kuru neviļus bija mīlējusi visvairāk. - Tu viņai palīdzēji tikt tam pāri. Vai vari to saprast? -Viņa atkal saspieda Olīvijas plaukstu. - Tu viņai biji tikpat nepiecie�ama kā viņa tev. Visus �os gadus tu esi bijusi viņas dzīves jēga. Bija tik svarīgi tevi pasargāt - un varbūt, to darot, viņa pasargāja arī sevi. Tajā tu viņu nevari vainot.

- Es negribu viņu vainot. Tomēr nav godīgi prasīt no manis, lai es visu aizmirstu. Es nevaru parunāties ne ar viņu, ne vectēvu. - Asaras jau atkal lauzās acīs. Cen�oties tās apturēt, acis necie�ami sūrstēja. - Es gribu atcerēties savu mammu.

- Tev taisnība. Tev ir taisnība. - D�eimija aplika roku Olivijai ap pleciem un piekļāva viņu sev klāt. - Bet tu vari aprunāties ar mani. Es nevienam citam to nestāstī�u. Un tā mēs abas atcerēsimies.

Apmierināta ar �o atbildi, Olīvija pieglauda galvu D�eimijas plecam.

- Krustmāt D�eimija, vai tev ir to filmu videoieraksti, kur tēloja mana mamma?

-Jā.

- Kādu dienu es gribē�u rās noskatīties. Tagad labāk iesim atpakaļ uz māju. - Viņa piecēlās un nopietni uzlūkoja D�emu ju. - Paldies, ka pastāstīji man patiesību.

Kāds pārsteigums, D�eimija domāja, cerēju, ka ieraudzī�u bērnu, bet sastapu pieaugu�u cilvēku.

- Es tev apsolī�u vēl kaut ko, Līvij, un tie�i tv. �i man ir īpa�a vieta - vieta, kurā dotais solījums noteikti jāpilda. Lai arī kas notiktu, es tev vienmēr stāstī�u patiesību.

- Es arī to apsolu. - Olīvija pastiepa roku. - Lai an kas notiktu.

Sadevu�ās rokās, viņas izgāja no me�a. Klajuma malā Olivija pacēla skatienu aug�up. Debesis bija kļuvu�as tum�i un maigi zilas. Mēness, tagad jau pavisam spo�s, ar savu balto sit pi apgaismoja nakti.

-Jau redzamas pirmās zvaigznes. Tās tur ir vienmēr, an die nā, kad mēs tās neredzam. Bet man patīk uz tām skatītie', la ir mammas zvaigzne. - Viņa norādīja uz mazītiņu mirguļojo�u punktiņu zem mēness sirpja. - Та parādās pati pirmā.

D�eimijai kaklā sakāpa dedzino�s kamols.

- Viņai tas patiktu. Viņai patiktu, ka tu domā par viņu un neskumsti.

- Kafija ir galdā! - pa durvīm uzsauca Valērija. - Es tev pagatavoju kapu�īno, Līvij. īpa�i putojo�u.

-Jau ejam. Viņa ir ļoti laimīga, ka tu esi �eit, tāpēc es dabūju kapu�īno. - Olīvijas smaids bija tik negaidīts, tik jauns, ka D�eimijai iesāpējās sirds. - Iesim pēc savas tiramisu porcijas, pirms vectēvs nav apēdis visu.

- Ei, tiramisū dēļ es bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem cīnītos pat ar savu tēvu.

- Es pirmā. - Gai�ajiem matiem plīvojot, Olivija aiz�āvās pa priek�u kā lode.

�o tēlu - gai�os, plīvojo�os matus, meitenīgo uzdrīkstē�anos, ātro skrējienu tumsā - D�eimija paturēja prātā visu vakaru. Viņa vēroja, kā Olīvija ātri notiesā saldo, kā tēlo cīniņu ar vectēvu par viņa porciju, kā izpra�ņā Deividu, pieprasot pastāstīt sīkāk par viņa iepazī�anos ar Madonnu kādā ballītē. Un D�eimija prātoja, vai Olīvija ir tik pieaugusi, tik savaldīga, lai apslēptu savas domas un jūtas, vai arī viņa glu�i vienkār�i ir tik jauna, lai atstumtu tās visas malā, dodot priek�roku saldumiem un uzmanībai.

Kaut arī D�eimijai gribējās, lai pareizs būtu otrais variants, viņai nācās atzīt, ka Olīvija ir mantojusi da|u D�ūlijas aktrises talanta.

Gatavojoties gulē�anai istabā, kas jau kop� bērnības bijusi viņējā, D�eimija juta smagumu sirdī. Māsas bērns tagad uz viņu paļāvās tāpat kā tajās �ausmīgajās dienās pirms astoņiem gadiem. Tikai �oreiz viņa vairs nebija maza meitene un neapmierināsies ar auklē�anu un pasaciņām.

Viņa gribēja zināt patiesību, un tas nozīmēja, ka D�eimijai arī pa�ai būs jāsadzīvo ar patiesību, kuru viņa bija centusies aizmirst.

Viņa bija tikusi galā ar nelicencētām biogrāfijām, dokumentālajām filmām, televīzijas filmu, vājprātīgajām dzeltenās preses lapelēm un tenkām par māsas dzīvi un nāvi. Tās vēl arvien laiku pa laikam uzpeldēja. Par jauno, skaisto aktrisi, kuru pa�ā dzīves un talanta plaukumā bija nogalinājis vīrietis, kuru viņa mīlēja. Pilsētā, kas barojās ar fantāzijām un baumām, �ādas drūmas pasakas bie�i ieguva mirdzumu, kāds parasti piemita leģendām.

D�eimija bija darījusi visu iespējamo, lai tā nenotiktu. Viņa nesniedza intervijas, neslēdza līgumus, neiesaistījās darījumos, nepiedalījās projektos. Tā viņa pasargāja savus vecākus un bērnu. Un arī sevi.

Tomēr katru gadu no jauna uzplūda jauns intereses vilnis par D�ūlijas Makbraidas dzīvi. Katru gadu, viņa nodomāja, atspiezdamās pret augsto izlietni un uzlūkodama savu atspulgu spogulī, un tie�i D�ūlijas nāves gadadienā.

Tie�i tāpēc D�eimija katru vasaru bēga uz mājām, uz da�ām dienām aizkļuva no visa tā prom un noslēpās tāpat, kā bija ļāvusi noslēpt Olīviju.

Viņiem ta�u bija tiesības uz savu privāto dzīvi, vai ne? Viņa nopūtās un izberzēja acis. Tie�i tāpat kā Olivijai bija tiesības runāt par māti, kuru viņa zaudējusi. D�eimijai bija jāgada, lai varētu īstenoties abas �īs tiesības.

D�eimija izslējās un atglauda matus no sejas. Viņa bija |a vusies friziera ieteikumam un ielikusi ilgviļņus, ka an mazliet pabalinājusi matus ap seju. D�eimija atzina, ka li i/ieinn bijusi taisnība. �āds matu sakārtojums padarīja viņu maig.iku un jau nāku. Jaunība nav tikai līdzeklis pa�apziņas cel�anai, viņa nodomāja. Tā noder arī lieti�ķos darījumos.

D�eimija pamazām jau manīja pirmās grumbiņas aj> attin, mazās un nejaukās vecuma un nolietojuma, un s.ibiul<um.i vēstneses. Agri vai vēlu viņai būs jādomā par plastisko ojicra ciju. Viņa par to bija ieminējusies Deividam, bet viņ� bija tikai pasmējies.

Grumbas? Kādas grumbas? Es nekādas grumbas iK icihu.

Tādi jau ir tie vīrie�i, D�eimija �obrīd nodomāja, bet viņi abi zināja, ka Deivida atbilde toreiz sievu bija iepriecinājusi.

Tomēr tas nenozīmēja, ka viņa varētu atļauties panirsi novārtā savu ādu. Viņa lēni iemasēja tajā nakts krēmu, stingram un noteiktām kustībām virzīdama pirkstus aug�up gar kaklu, tad ar pa�iem pirkstu galiņiem uzklāja acu krēmu. Vel viņa iepilināja mazliet smar�u krū�u bedrītē, ja nu vīrs �ovakiu būtu romantiskā noskaņojumā.

Viņ� bie�i tāds bija.

Klusībā pasmaidījusi, viņa atgriezās guļamistaba, kur bija atstājusi degam gaismu, lai Deivids redzētu ceļu. Viņ� vel nebija uznācis, tāpēc D�eimija klusi aizvēra durvis, tad piegāja pie lielā spoguļa, novilka rītakleitu un nopētīja sevi.

Trīs dienas nedēļā viņa vaiga sviedros darbojas trena�ieru zālē ar savu personisko treneri, ko viņa klusībā dēvēja par marķīzi de Sadu. Un �ie pūliņi atmaksājās. Var jau būt, ka viņas krūtis vairs nevarēja nosaukt par jaunavīgām, bet viss pārējais augums bija glīts un stingrs. Kamēr vien viņa spēs darboties trena�ieru zālē un izsviedrēties, viņai nebūs vajadzīga nekāda cita plastiskā operācija kā vien krunku izlīdzinā�ana ap acīm.

Viņa izprata, cik vērtigi ir saglabāt savu pievilcību - gan sabiedrisko attiecību darba jomā, gan laulības dzīvē Aktieri un izklaides biznesa pārstāvji, kas bija viņas un Deivida klienti, �ķita kļūstam jaunāki ikreiz, kad vien viņa samirk�ķināja acis. Da�as Deivida klientes bija skaistas un iekārojamas sievietes, jaunas sievietes. D�eimija zināja, ka ļau�anās kārdinājumam sastopama bie�āk nekā uzticība laulātajam, kāda valdīja starp viņu un Deividu.

D�eimija zināja ari to, ka viņai veicies. Nu jau gandrīz �etrpadsmit gadu, viņa prātoja. Viņu laulības ilgums bija viens no Holivudas nebūt ne tik mazajiem brīnumiem. Arī viņu dzīvē biju�i kāpumi un kritumi, bet viņi bija tiku�i tiem pāri.

D�eimija alla� varēja uz Deividu paļauties, tāpat kā viņ� -uz D�eimiju. Un otrs ne tik mazs brīnums bija tas, ka viņi mīlēja viens otru.

Viņa atkal uzvilka rītakleitu, apsēja jostu, piegāja pie terases durvīm un atvēra tās, ielaizdama naksnīgo gaisu. Viņa izgāja laukā, lai ieklausītos, kā vējā �alc koki. Lai uzmeklētu D�ūlijas zvaigzni.

Cik gan rei�u mēs �ādās naktīs sēdējām ārā un sapņojām? Mēs �ukstus sarunājāmies, kaut gan mums bija jāguļ. Un mēs kalām plānus. Lielus un �ilbino�us. Esmu sasniegusi tik daudz, cik biju sapņojusi sasniegt, tik daudz, cik es nebūtu dabūjusi, ja tu vispirms nebūtu īstenojusi savus pārdro�os sapņus. Ja nebūtu tevis, es varbūt nekad nebūtu sastapusi Deividu. Man nekad nebūtu pieticis drosmes izveidot pa�ai savu kompāniju. Es tik daudz nebūtu izdarījusi un nebūtu redzējusi, ja nebūtu gājusi tavās pēdās.

D�eimija atspiedās pret terases margām, aizvēra acis un ļāva vējam spēlēties ar saviem matiem, rītakleitas atloku un pieskarties kailajai ādai.

Es rūpē�os, lai arī Līvijai būtu lieli sapņi. Lai nekas viņu neatturētu tvert to, kas viņai visvairāk vajadzīgs. Un piedod, D�ū-lij! Piedod, ka arī es biju viena no tiem, kas mēģināja liki viņai aizmirst tevi.

Viņa pakāpās atpakaļ un saberzēja rokas, jo gaiss kļuva salts. Tomēr viņa palika ārā un vēroja zvaigznes, līdz viņu atrada Deivids.

- D�eimij? - Kad sieva pagriezās, Deivida skatiens atmaiga. - Tu izskaties brīni�ķīga. Es jau baidījos, ka tu būsi aizgājusi gulēt, kamēr es kūpināju cigārus un tenkoju ai tavu tēvu.

- Nē, es gribēju sagaidīt tevi. - Viņa ļāva Dcividam apskaut sevi un uzlika galvu viņam uz pleca. - Es gaidīju tie�i �o.

- Labi. Tu �ovakar biji ļoti klusa. Vai tu jūties labi?

- Hmm... Tikai mazliet nogrimusi domās. - l�ai.ik daudz viņa Deividam nevarēja stāstīt. Viņa bija apsolījusi Kn apritēs astoņi gadi. Reizēm man �ķiet, ka pagājusi jau vesela nni �ība, un citreiz - ka tas noticis vakar. Man tik ļoti daudz no zīmē tas, ka tu katru gadu brauc �urp kopā ar matu. I'as, ka tu saproti, kāpēc man ir jābūt �eit. Es zinu, cik grūti tev u iz brīvēt �īs da�as dienas saspringtajā darba grafikā.

- D�eimij, viņa mums visiem bija nozīmīga. Un tu. Viņ� mazliet atstūma sievu, lai viņu noskūpstītu. - Tu esi visnozi mīgākā.

D�eimija smaidīdama noglāstīja viņam vaigu.

- Laikam gan. Es zinu, cik ļoti tev patīk klīst pa me�iem un pavadīt pēcpusdienu mak�ķerējot.

Deivids saviebās.

- Tava māte rīt mani vedīs pārgājienā uz upi.

- Mans varonis.

- Domāju, viņa zina, ka es necie�u mak�ķerē�anu, un liek man katru vasaru to darīt tādēļ, lai es samaksātu par viņas meitas nolaupī�anu.

- Nu, tad jau mazākais, ko �ī meita varētu darīt, n pierādīt, ka bija vērts viņu nolaupīt.

- Ak tā? - Deivida rokas cauri plānajam rītakleitas audumam slīdēja lejup, lai apskautu viņas dibenu. - Un ka?

- Nāc man līdzi! Es tev parādī�u.

Olīvija sapņoja par mammu un miegā kunkstēja. Viņas abas bija noslēpu�ās skapī, kas bija pilns ar dzīvniekiem, kuri stiklainām acīm vērās viņās. Olīvija tumsā trīcēja un cie�i, cie�i turējās pie mammas, jo aiz durvīm trakoja briesmonis. Viņ� sauca Olīvijas vārdu, izkliedza to, kājas smagi dauzīdams pret grīdu.

Viņa apslēpa seju pie mammas krūtīm, aizspieda rokām ausis, jo tie�i blakus kaut kas lūza un plīsa, tie�i tur, kur Olīvija meklēja glābiņu.

Tad durvis atsprāga vaļā un skapis pieplūda ar gaismu. �ajā gaismā Olīvija redzēja asinis - gan uz savām rokām, gan mammas matos. Un mammas acis bija tādas pa�as kā dzīvniekiem skapī. Stiklainas un nekustīgas.

- Es tevi meklēju, - sacīja tētis, �ņirkstinādams spo�as un asinīm notrieptas �ķēres.

Kamēr Olīvija miegā mētājās pa gultu, citi sapņoja par D�ūliju.

�ajos sapņos viņa bija burvīga jauna meitene, kas virtuvē smiedamās mācās gatavot sarkano mērci, kādu prata vecāmāte. Vai arī ļoti mīlēta draudzene, kas, gai�ajiem matiem plīvojot, skraida pa me�u. Vai mīļotā, kas nopū�as naktī. Vai neizsakāmi skaista sieviete, tērpusies baltā kleitā savā kāzu dienā.

Pēc tik �ausmino�as, tik pilnīgi neaptveramas nāves �ādi tēli dienas gaismā nespēja parādīties.

Un tie, kas par viņu sapņoja, tie raudāja.

Pat viņas slepkava.

Vēl bija tum�s, kad Valērija mundri pieklauvēja pie guļamistabas durvīm.

- Celies, Deivid! Uz priek�u! Kafija ir galdā, un zivis jau ko�as.

�ēli novaidējies, Deivids apgriezās uz vēdera un pabāza galvu zem spilvena.

- Ak, mans Dievs!

- Tavā rīcībā ir desmit minūtes. Es iesaiņo�u tavas brokastis.

- Tā sieviete nav cilvēks. Tas nav iespējams.

Miegaini iesmējusies, D�eimija bīdīja viņu laukā no gultas.

- Celies, zivju puika! Uz priek�u!

- Pasaki viņai, ka es naktī nomiru. Es tevi lūdzu. - Viņ� nogrūda no galvas spilvenu un centās atvērt acis tik plati, lai saskatītu sievas siluetu. Kad viņa roka maigi pieskārās viņas krūtīm, D�eimija pasmaidīja.

- Ej mak�ķerēt zivis, un, ja tu būsi ļoti centies, es tevi �ovakar apbalvo�u.

- Ar seksu nevar nopirkt itin visu, - Deivids ar zināmu pa�lepnumu atbildēja, tad iztrausās no gultas. - Bet mani var. -Tumsā viņ� pret kaut ko paklupa, nolādējās, tad aizkliboja uz vannasistabu, bet sieva par viņu spurca.

Kad viņ� atgriezās, D�eimija bija cie�i aizmigusi. Deivids nevērīgi noskūpstīja viņu un gausi izgāja no istabas.

Pa logiem jau plūda gaisma, kad D�eimija pamodās - kāds viņu purināja.

-Ko? Kas?

- Krustmāt D�eimija? Vai tu esi pamodusies? - �is �kāds� �ukstēja.

- Nebū�u pamodusies tik ilgi, kamēr nedabū�u kafiju.

- Es tev to atnesu.

D�eimija atvēra vienu aci, ar miglainu skatienu uzlūkodama māsasmeitu. Sajutusi kafijas aromātu, viņa nopūtās.

- Tu esi mana karaliene.

Olīvija iesmējās un apsēdās uz gultas malas. D�eimija pie-trausās sēdus.

- Es tikko pagatavoju svaigu. Vecāmāte un tēvocis Deivids ir prom, un vectēvs ir devies uz viesnīcu. Viņ� teica, ka viņam jāsakārtojot dokumenti, bet viņam glu�i vienkār�i patīk tur būt un sarunāties ar cilvēkiem.

- Tu esi viņu at�ifrējusi. - D�eimija, aizvērusi acis, iedzēra pirmo kafijas malku. - Nu, ko tu esi sadomājusi?

- Nu... vectēvs teica, ja tu gribētu doties pārgājienā, es drīkstu �o dienu paņemt brīvu. Es tevi varētu izvadāt pa vienu no vieglajiem mar�rutiem. Tas būs kas līdzīgs instruktores praksei. Es vēl glu�i nevaru būt instruktore, jo man nav apritējis se�padsmit gadu, toties visus mar�rutus es pārzinu labāk nekā jebkur� cits.

D�eimija atkal pavēra vienu aci. Olīvijas sejā bija plats smaids un acīs vīdēja lūgums.

- Tu arī mani esi at�ifrējusi, vai ne?

- Es varētu izmēģināt savu jauno mugursomu. Kamēr tu ģērbsies, es pagatavo�u sviestmaizes un sakravā�u somu.

- Kādas sviestmaizes?

- Ar �ķiņķi un sieru.

- Pierunāji. Dod man divdesmit minūtes laika!

- Labi! - Olīvija iz�āvās no istabas, ļaujot D�eimijai izbaudīt pirmās divas no atvēlētajām divdesmit minūtēm, atlai�oties gultā ērtāk un dzerot kafiju.

Laiks bija silts un saulains, īsts vasaras vidus, un debesis -ko�i zilas. Lieliska diena, D�eimija nodomāja, ar prieku prātodama par tagadni, nevis par to, kas bijis.

Viņa izlocīja kājas, ko bija ieāvusi savos vecajos, uzticamajos zābakos, un nopētīja māsasmeitu. Matus Olīvija bija saņēmusi pakausī kopā un galvā uzlikusi cepurīti ar viesnīcas un atpūtas bāzes emblēmu. Viņas krekliņ� bija izbalējis, virskrekls atpogāts un pie piedurknēm apspuris. Viņas zābaki izskatījās novalkāti un ērti, toties mugursoma bija ko�i zila.

Pie jostas viņai bija piestiprināts kompass un na�a maksts.

D�eimija redzēja, ka Olīvija ir izcili sagatavojusies.

- Labi. Ko stāstīsi?

- Ko es stāstī�u?

- Kā tad! Es tevi esmu nolīgusi, lai tu �odien izvadātu mani pa mar�rutu, izrādītu man visas interesantās vietas, rūpētos, lai es gūtu neaizmirstamu pārgājiena pieredzi. Es neko nezinu. Esmu pilsētas tūrists.

- Pilsētas tūrists?

- Tie�i tā. Mans parastais mar�ruts ir pa Rodeo ielu, un esmu ieradusies �eit, lai izbaudītu dabu. Es gribu saņemt �o baudījumu atbilsto�u naudai, kuru maksāju.

- Labi. - Olīvija izslēja plecus un noklepojās. - �odien mēs dosimies pa D�ona Makbraida mar�rutu. Sis mar�ruts būs viegls, divas, komats, trīs jūdzes gar� pārgājiens, kas vedīs cauri

tropu me�am, tad virzīsies pusjūdzes augstumā līdz ezeram, no kurienes paveras burvīga ainava. Hmm... Pieredzēju�i tūristi bie�i izvēlas tālāk iet pa vienu no grūtākajiem mar�rutiem, jo �ī izvēle sniedz... ē... iespēju izbaudīt gan tropu me�u, gan ezera ainavu jaukumu. Nu, ko teiksi?

- Nav slikti.

Olīvija nodomāja, ka viņas stāstījums gandrīz vārds vārdā sakrīt ar tekstu vienā no bukletiņiem, kas ir pārdo�anā viesnīcas suvenīru veikaliņā. Vienīgais viņas nopelns bija tas, ka viņa �o lappusi bija vairākas reizes pārlasījusi un tagad, labi atcerēdamās, atstāstījusi.

Bet viņa vēl pacentīsies. Viņa iemācīsies, kā padarīt savus stāstījumus vairāk personiskus. Viņa iemācīsies, kā kļūt par labu instruktori.

- Labi. Tā kā esmu tava instruktore un viesnīcas �Patvērums� un atpūtas bāzes pārstāve, es nodro�inā�u tevi ar līdz-ņemamām pusdienām, kā arī snieg�u paskaidrojumus par floru un faunu, ko redzēsim pa ceļam. Es labprāt atbildē�u uz taviem jautājumiem.

- Tu esi īsts atradums. Kad būsi gatava, iesim.

- Jauki. Mar�ruts sākas �eit, kur atradās pirmās Makbrai-du lauku mājas. D�ons un Nensija Makbraidi atceļoja �urp no Kanzasas tūksto� astoņi simti piecdesmit tre�ajā gadā un apmetās �eit, Kvinoltas tropu me�a malā.

- Man �ķita, ka tādi me�i ir tikai tropu joslā, - D�eimija atteica un noplivināja skropstas uz Olīvijas pusi, kad abas sāka virzīties uz koku pusi.

- Kvinoltas ielejā atrodas viens no nedaudzajiem mērenās joslas tropu me�iem pasaulē. Mums ir mērena gaisa temperatūra un bie�i līst lietus.

- Koki ir tik gari! Kas tie ir?

- Augstākie no kokiem ir Sitkas egles; tās var pazīt pēc plēk-�ņainās mizas. Un duglāzijas. Tās aug ļoti garas un slaidas. Vecam kokam miza ir tum�i brūna un tajā ir dziļas rievas. Tad vēl rietumu hemlokegles. Tās neizaug pārāk garas un var augt arī augstāku koku ēnā. Hemlokegles neaug tik ātri kā duglāzi-

II*

jas. Vai redzi tos �iekurus visapkārt? - Olīvija apstājās un vienu pacēla. - �is ir duglāzijas �iekurs - vai redzi �os trīs izvirzījumus? Me�ā tādu būs daudz, bet jaunas atvases tu neredzēsi, jo tās nepanes ēnu. Dzīvnieki tās iecienīju�i, un lā�iem gar�o to miza.

- Lā�iem! �ausmas!

- Izbeidz, krustmāt D�eimija!

- Klau, es ta�u esmu tava izlutinātā pilsētas kliente - atceries?

- Protams. Par lā�iem nebūs jāuztraucas, ja ievērosi vienkār�u piesardzību, - Olīvija atkārtoja iemācīto. - �ajā apvidū dzīvo melnie lā�i. Viņiem patīk zagt pārtiku, tāpēc produkti un atkritumi jāglabā rūpīgi. Nometnes vietā nekad, nekad nedrīkst atstāt pārtiku, ne arī netīrus �ķīvjus.

- Bet tev ta�u mugursomā ir pārtika. Ja nu lā�i to sao� un seko mums?

- Esmu ietinusi pārtiku dubultā plastmasas apvalkā, tāpēc viņi nesaodīs. Bet, ja parādās lācis, nav jātaisa liels troksnis. Jāizturas mierīgi un jādod viņam iespēja dro�i atkāpties.

Viņas bija pārgāju�as pāri klajumam, un taka ieveda kokos. Gandrīz tūlīt gaisma kļuva rāma un zaļgana, jo cauri koku lapotnei izspraucās tikai da�i nomaldīju�ies saules stari. �ie tievie saules pirkstiņi bija bāli, ūdeņaini, toties jauki. Zemi sedza �iekuri, bieza sūna un ķērpji. Visu pasauli klāja zaļums - da�ādās formās un ļoti at�ķirīgos blīvumos.

Tik tikko sakustinādams gaisu, iesvilpās un garām pa�āvās strazds.

- Te izskatās kā aizvēsturiskajos laikos.

- Tā laikam ir. Manuprāt, �ī ir skaistākā vieta pasaulē.

D�eimija uzlika roku Olīvijai uz pleca.

- Es zinu. - Un turklāt dro�a vieta, D�eimija nodomāja. Prātīgs variants vietai, kurp vajadzētu doties bērnam. - Kamēr ejam, izstāsti man, ko es redzu visapkārt, Līvij. Centies, lai apkārtne manu acu priek�ā atdzīvotos.

Viņas gāja nesteidzoties, un Olīvija pūlējās runāt tūrisma instruktorei piemērotā balsī un ritmā. Bet me�s alla� viņu aizrā-

va. Viņa nesaprata, kāpēc vispār kaut kas jāskaidro, ja visu var redzēt un izjust.

Gaisma bija ļoti maiga, to glu�i vai varēja sajust uz ādas, gaiss tik smar�ām bagāts, ka Olīvijai gandrīz reiba galva. Priedes un mitrums, un truno�ie koku stumbri, kas kļuva par dzīvības avotu jaunajiem kokiem. Maldīgi trauslās sūnas, kas pletās un stiepās, un iesniedzās it visur. Un skaņas: zābaku �irkstoņa, uzminot kāju skujām un �iekuriem, mazo dzīvnieciņu �abinā�anās, skraidot �urpu turpu savās ikdienas gaitās, putnu sasauk�anās, negaidīti skaļā ūdens burbuļo�ana kādā nelielā strautā. Olīvijas ausis visas �īs skaņas veidoja savu īpa�u klusumu.

�ī bija viņas katedrāle, vēl di�enāka un katrā ziņā svētāka par tām, ko viņa bija redzējusi attēlos, kuri atainoja lieliskās Romas un Parīzes celtnes. �ī vieta dzīvoja un mira katru dienu.

Olīvija norādīja uz vairākām sēnēm, kas apkārtējā zaļumā vīdēja kā balti un dzelteni plankumi, uz ķērpjiem, kuri kuploja ap lielajiem koku stumbriem, uz smalkajām sēklām, ko bija izbārstīju�as milzīgās Sitkas egles, uz efejām, kuras veidoja sare�ģītus vijumus pavisam tuvu takai.

Viņas gāja starp satrunēju�iem koku stumbriem, apbrīnodamas pinkainās sūnas un asnus uz tiem, garām papardēm, kas pletās kā vēdekļi. Olīvijas asais skatiens pamanīja ērgli, kas cēli lidoja augstu virs koku galotnēm.

- Pa �o taku gandrīz neviens nestaigā, - Olīvija sacīja, - jo tās sākuma daļa ir privāta. Bet tūlīt sāksies publiskās takas, un tad satiksim vairāk cilvēku.

- Vai tev nepatīk sastapt cilvēkus, Līvij?

- Me�ā ne. - Viņa kautrīgi pasmaidīja. - Man patīk domāt, ka �is me�s ir mans, un neviens nekad to nepārvērtīs. Dzirdi? Klausies! - Viņa pacēla roku un aizvēra acis.

D�eimija ieinteresēta darīja tāpat. Viņa saklausīja klusas trink�ķino�as skaņas, kurās varēja pazīt kantrimūziku kovboju stilā.

- Cilvēki izgaisina visu burvību, - Olīvija nopietni sacīja, tad sāka rāpties aug�up pa nogāzi, kurp vijās taka.

Viņām kāpjot augstāk, D�eimija uztvēra vēl citas skaņas. Cilvēku balsis, bērna smieklus. Kad me�s k|uva retāks, tajā pamazām ieplūda arvien vairāk saules gaismas, līdz rāmi zaļais mijkrēslis bija izzudis.

Tālumā, dzirkstot saulē, pletās ezeri - tos izraibināja laivas. Pret debesīm slējās di�i kalni, bet ieplakas un ielejas, un aizas veidoja interesantus izliekumus un ie�ķēlumus ainavā.

Tagad jau sasilusi, D�eimija apsēdās un novilka virskreklu, lai atklātu saulei rokas.

- Te ir visāda veida burvība. - Viņa pasmaidīja, kad Olīvija nokratīja no pleciem mugursomu. - Lai to izbaudītu, nav obligāti jābūt vienai.

- Laikam jau ne. - Olīvija rūpīgi izsaiņoja pārtiku un termosu, tad, apsēdusies indiāņu stilā, piedāvāja D�eimijai savu tālskati. - Varbūt tu varēsi saskatīt tēvoci Deividu un vecomāti.

- Varbūt tēvocis Deivids pārlēcis pār laivas malu un aizpeldējis mājās. - lesmējusies D�eimija pacēla tālskati pie acīin. - Ak, tur ir gulbji! Man patīk, kā tic izskatās. It kā slīdētu pa ūdeni. Man vajadzēja paņemt līdzi savu fotoaparātu. Nesaprotu, kāpēc es nekad to neiedomājos.

Viņa nolaida tālskati, lai paņemtu vienu no sviestmaizēm, ko Olīvija bija rūpīgi sagriezusi vienādās daļās.

- Te vienmēr ir skaisti. Jebkurā gadalaikā, jebkurā diennakts laikā.

Viņa palūkojās lejup un pamanīja, ka Olīvija viņu cie�i vēro. Redzot stingro skatienu bērna acīs, D�eimija gandrīz vai nodrebēja.

- Kas noticis?

- Man jālūdz tev kāds pakalpojums. Tu to negribēsi darīt, bet es par to daudz domāju, un tas ir svarīgi. Es gribu, lai tu man sadabū kādu adresi. - Olīvija saspieda kopā lūpas, tad izpūta elpu. - Tā policista adresi, kur� tajā naktī aizveda mani uz tavu māju. Viņa vārds ir Frenks. Es viņu atceros, bet ne pārāk labi. Es gribu viņam uzrakstīt vēstuli.

- Kāpēc, Līvij? Viņ� tev nevar pastāstīt neko vairāk kā es. Nav labi, ka tu tik daudz par to domā.

- Noteikti labāk ir zināt, nevis prātot, kas īsti bijis. Viņ� pret mani bija labs. Pat ja es tikai uzrakstītu un pateiktu viņam, ka atceros, cik labs viņ� pret mani bija, es justos labāk. Un... viņ� tonakt bija tur, krustmāt D�eimija. Tu tur nebiji. Tur biju tikai es, līdz viņ� ieradās un mani atrada. Es gribu ar viņu parunāties.

Viņa pagrieza galvu, lai palūkotos uz ezeriem.

- Es viņam pateik�u, ka mani vecvecāki neko nezina par �o saraksti. Es nemelo�u. Bet man vajag pamēģināt. Es atceros tikai to, ka viņa vārds ir Frenks.

D�eimija aizvēra acis un juta, ka sirds mazliet iesmeldzās.

- Breidijs. Viņu sauc Frenks Breidijs.

Frenks Breidijs grozīja rokās bālzilo aploksni. Viņa vārds un policijas iecirkņa adrese bija uzrakstīti glītā, pareizā un neap�aubāmi bērni�ķīgā rokrakstā, tāpat ari atpakaļadrese aploksnes stūrī.

Olivija Makbraida.

Mazā Līvija Tenere, viņ� prātoja, rēgs no pagātnes.

Astoņi gadi. Frenks nebija aizmirsis ne to nakti, ne tos cilvēkus, ne to lietu. Viņ� bija centies aizmirst. Savu darbu viņ� bija paveicis, tam sekoja taisnīgs spriedums, un mazo meiteni bija aizvedu�i projām radi, kas viņu mīlēja.

Lieta slēgta, pabeigta, galā. Par spīti stāstiem par D�ūliju Makbraidu, kas laiku pa laikam uzradās no jauna, baumām, tenkām un vēla vakara televīzijas filmām, �ī lieta bija galā. D�ūlija Makbraida uz visiem laikiem paliks trīsdesmit divus gadus veca un skaista, un vīrietis, kas viņu bija nogalinājis, vēl desmit vai vairāk gadu neredzēs pasauli, jo sēdēs aiz sava būra restēm.

Kāpēc gan tas bērns pēc visa �ā laika viņam rakstīja? Frenks netika gudrs. Un kāpēc gan, sasodīts, viņ� neatplē� vēstuli un to nenoskaidro?

Tomēr viņ� vilcinājās un, pieri saraucis, lūkojās uz aploksni, līdz visapkārt policijas iecirknī sāka spalgi zvanīt telefoni. Policisti staigāja iek�ā un ārā, un Frenks juta, ka vēlas, lai iezvanītos arī viņa telefons, jo tad viņ� varētu nolikt vēstuli malā un ķerties pie jaunas lietas. Tad, klusi nolādējies, viņ� atplēsa aploksni, atlocīja tādas pa�as krāsas vēstu|papīra lapu un lasīja:

Cienījamo detektīv Breidij!

Ceru, ka Jūs mani atceraties. Mana māte bija D�ūlija Mak-braida, un pēc viņas nāves Jūs mani aizvedāt uz manas krustmātes māju. Jūs arī tur mani apciemojāt. Toreiz es neko īsti nesapratu ne par slepkavību, ne ari to, ka Jūs �o lietu izmeklējat. Jūs man ļāvāt justies dro�ībā un stāstījāt, ka zvaigznes debesīs esot arī dienā. Jūs man toreiz palīdzējāt. Es ceru, ka palīdzēsiet ari tagad.

Visu �o laiku es dzīvoju pie saviem vecvecākiem Va�ingtonas �tatā. Te ir skaisti, un es viņus ļoti mīlu. �onedēļ ciemos atbrauca krustmāte D�eimija, un es viņai palūdzu Jūsu adresi, lai es Jums varētu uzrakstīt. Vecvecākiem es neko nestāstīju, jo viņus tas skumdinātu. Mēs nekad nerunājam ne par manu māti, ne ari to, ko izdarīja mans tēvs.

Man ir tādi jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt neviens cits, tikai Jūs. Man ir ļoti, ļoti svarīgi uzzināt patiesību, bet es negribu sāpināt vecāmāti. Man ir divpadsmit gadu, bet viņa nesaprot, ka es domāju par to nakti un cen�os atcerēties, un man domās viss sajūk, un tas ir vēl sliktāk. Vai Jūs ar mani parunāsieties?

Man ienāca prātā, ka varbūt Jūs varētu paņemt atvaļinājumu un atbraukt �urp. Es atceros, ka Jums ir dēls. Jūs teicāt, ka viņ� ēdot vaboles un reizēm naktīs redzot sliktus sapņus par citplanētie�u iekarotājiem, bet tagad viņ� jau ir vecāks, tāpēc es domāju, ka ar tādām lietām viņ� vairs nenodarbojas.

Ak dievs, Frenks nodomāja, pārsteigts iesmiedamies. Tam bērnam ir atmiņa kā zilonim!

Te ir daudz darāmā. Mūsu viesnīca un atpūtas bāze ir patiesi jaukas, un es Jums varētu nosūtīt mūsu bro�ūras. Jūs varētu doties mak�ķerēt vai iet pārgājienā, vai braukt ar laivu. Viesnīcā ir peldbaseins un ikvakara izklaides. Mūsu viesnīca atrodas netālu no brīni�ķīgām Ziemeļrietumu pludmalēm.

Frenks juta, ka lūpas atplaukst smaida par Olīvijas pierunā�anas talantu, pēc tam viņ� izlasīja vēstuli līdz galam.

Lūdzu, atbrauciet! Man nav neviena cita, ar ko izrunāties.

Ar patiesu cieņu - Olīvija.

- Ak dievs! - Frenks salocīja vēstuli, atlika atpakaļ aploksnē un noglabāja to �aketes kabatā. Viņ� vairs nespēja izmest Olīviju no savām domām.

Frenks visu dienu nēsāja sev līdzi gan vēstuli, gan atmiņas par �o meiteni. Viņ� nolēma, ka uzrakstīs Olīvijai sirsnīgu atbildi, kaut ko vienkār�u - līdzjūtīgu, bet neko nesolo�u. Viņ� varētu pastāstīt Olīvijai, ka Noass rudenī sāks mācīties koled�ā un ka viņ� savā basketbola �empionātā atzīts par rezultatīvāko spēlētāju. Tā - nepiespiesti papļāpāt. Viņ� izmantos savu darbu un ģimenes pienākumus par ieganstu, lai nebrauktu satikties ar Olīviju.

Kāds gan labums no tā, ka viņ� aizbrauktu uz Va�ingtonas �tatu un aprunātos ar meiteni? Tas tikai sāpinātu visus �ajā lietā iesaistītos cilvēkus. Frenks nekādā ziņā nedrīkstēja uzņemties tādu atbildību. Viņas vecvecāki bija labi cilvēki.

Kad viņi bija iesniegu�i prasību par aizbildnību, Frenks bija mazliet papētījis viņu pagātni. Tāpat vien, lai justos padarījis visu līdz galam, viņ� sev �obrīd iegalvoja - tāpat kā bija iegalvojis toreiz. Un varbūt ari vēl pāris pirmajos gados viņ� bija mazliet pārbaudījis - glu�i vienkār�i, lai pārliecinātos, ka meitene ir labi iekārtojusies.

Tad viņ� bija slēdzis �o lietu. Un bija paredzējis to tādu atstāt.

Viņ� ir tikai policists, Frenks sev atgādināja, braukdams pa ielu mājas virzienā. Viņ� nav ne psihologs, ne sociālais darbinieks, un viņa vienīgā saistība ar Oliviju bija slepkavība.

Viņai nekādā ziņā nepalīdzētu izrunā�anās ar Frenku.

Viņ� iegrieza automobili piebraucamajā ceļā un apstājās aiz ko�zilas �Honda Civic�. Tā jau pirms �etriem gadiem bija nomainījusi viņa sievas �Volkswagen�. Viss priek�ējais stikls bija nolīmēts ar soda kvītīm. Viņa sieva gan bija atteikusies no savas iemīļotās �vabolītes�, tomēr savus ieradumus nebija mainījusi.

Noasa velosipēdu bija aizstājis lietots �Buick�, kuru zēns kopa un lutināja glu�i kā iemīļoto. Vēl pēc da�ām nedēļām viņ� sakraus tajā savas mantas un dosies prom uz koled�u. Domas par to iedarbojās uz Frenku tāpat kā vienmēr - sāpīga bulta iedūrās sirdī.

Puķes, kas augdamas vijās ap durvīm, plauka ar Noasa gādību. Dievs vien zina, no kurienes viņam tie �zaļie pirkstiņi�, Frenks nodomāja, iztrausdamies no ma�īnas. Kad dēls būs prom koled�ā, viņam un Sīlijai jau mēne�a laikā novītīs visas puķes.

Frenks apstājās pie durvīm, izdzirdējis sulu spiednes dūk�anu. Viņa sirds saplaka. Sīlijai patika gatavot veselīgas maltītes, un, ja viņa nolēmusi pasniegt kaut ko tādu, tas nozīmēja, ka Frenks pusnaktī zagsies virtuvē, lai uzmeklētu kādu no saviem labi noslēptajiem neveselīgajiem ēdieniem.

Dzīvojamā istaba bija sakārtota - tā bija vēl viena slikta zīme. Fakts, ka nekur apkārt nemētājas laikraksti un kurpes, nozīmēja, ka Sīlija agrāk pārradusies no darba un jutusies mājīgā noskaņojumā.

Kad Sīlijai uznāca mājīgs noskaņojums, Frenks un Noass dabūja ciest. Tātad galdā būs mājās gatavots ēdiens, kas būs vairāk veselīgs nekā gar�īgs, māja būs uzkopta un, tā kā būs mainīta veļa, Frenks vairs neko nevarēs atrast. Tas nozīmēja, ka būs pazudusi puse Frenka zeķu.

Breidiju mājā labāk veicās tad, kad Sīlija savas mājas rūpes uzticēja vīrie�iem.

Kad Frenks iegāja virtuvē, apstiprinājās viņa ļaunākās aizdomas. Sīlija stāvēja pie plīts, kaut ko apmierināta maisīdama. Uz galda līdzās milzīgam traukam ar dzeltenu biezsulu atradās svaigas maizes klaips no kaut kādas koka mizai līdzīgas masas.

Bet Sīlija izskatās tik sasodīti skaista, Frenks nodomāja. Savus ko�os matus viņa bija saņēmusi atpakaļ, �aurie, pusaugu zēnam atbilsto�ie gurni ritmiski kustējās, garās, slaidās kājas bija basas.

Viņas āriene atstāja nevainīgas būtnes iespaidu, bet - Frenks to bija sapratis - tā slēpa noteiktību un izlēmību. Nebija nekā tāda, ko Sīlija Breidija būtu vēlējusies sasniegt un kas viņai nebūtu izdevies.

Turklāt, Frenks domāja, Sīlija bija iekarojusi arī viņu - jau toreiz, kad viņa bija divdesmit gadus veca koled�as audzēkne un Frenks - divdesmit trīs gadus vecs iesācējs policists, kur� bija arestējis Sīliju protesta demonstrācijas laikā. Viņa bija protestējusi pret eksperimentiem ar dzīvniekiem.

Pirmās divas abu attiecību nedēļas viņi bija pavadīju�i strīdēdamies. Nākamās divas nedēļas viņi bija pavadīju�i gultā. Sīlija bija atteikusies ar Frenku precēties, arī par to viņi bija strīdēju�ies. Bet viņam piemita ne mazāk izlēmības. Tā gada laikā, ko viņi bija nodzīvoju�i kopā, Frenks tomēr salauza viņas pretestību.

Frenks negaidīti piegāja sievai klāt no mugurpuses un cie�i viņu apskāva.

- Es tevi mīlu, Sīlija.

Sīlija viņa apskāvienos pagriezās un ātri viņu noskūpstīja.

-Tev tik un tā būs jāēd pupas un jādzer biezsula. �īs maltītes tev nāk par labu.

Frenks nosprieda, ka gan jau to pārdzīvos - viņam ledusskapja dziļumos bija noslēptas nelielas picas.

- Es tās ēdī�u un tik un tā tevi mīlē�u. Esmu sīksts puisis. Kur ir Noass?

- Kaut kur dauzās apkārt kopā ar Maiku. Vēlāk viņam ir randiņ� ar Sāru.

- Atkal?

Sīlija pasmaidīja.

- Viņa ir ļoti jauka meitene, Frenk. Un, tā kā Noass pēc da�ām nedēļām dosies prom uz koled�u, viņi vēlas pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika.

- Es tikai vēlos, lai viņ� tik ļoti neaizraujas ar �o vienu meiteni. Viņam ir tikai astoņpadsmit gadu.

- Frenk, kad Noass koled�ā būs aizvadījis pusi semestra, Sāra viņam liksies tikai vārgas atmiņas. Klau, kas īsti noticis?

Frenks apslāpēja nopūtu, paņemdams alu, ko Sīlija viņam pasniedza.

- Vai atceries Makbraidas lietu?

- D�ūlijas Makbraidas? - Sīlija sarauca uzacis. - Protams. Tā bija nozīmīgākā un grūtākā lieta tavā karjerā, un tu vēl joprojām skumsti, ja televīzijā rāda kādu no viņas filmām. Bet kas noticis ar Makbraidas lietu? Tu to izbeidzi jau pirms vairākiem gadiem. Sems Teners ir cietumā.

- Palika tā meitenīte.

- Jā, es atceros. Viņa salauza tavu sirdi. - Sīlija paberzēja viņa roku. - Mīkstsirdis.

- Viņas vecvecāki ieguva aizbildņu statusu un aizveda viņu sev līdzi uz Va�ingtonas �tatu. Viņiem tur ir īpa�ums, viesnīca un atpūtas bāze Olimpijas pussalā. Dabas parka sastāvdaļa.

- Olimpesa Nacionālā parka daļa? - Sīlijas acis iemirdzējās. - Ak, tā ir burvīga vieta! Es to apmeklēju tajā vasarā, kad beidzu vidusskolu. Viņiem patie�ām bija izdevies nelaist tur klāt tos alkatīgos asinssūcējus.

Pēc Sīlijas domām, alkatīgie asinssūcēji bija visi tie, kuri gribēja nocirst kokus, izdemolēt vecas ēkas, medīt trusī�us un noasfaltēt zemi.

- Koku aizstāve.

- Ha, ha! Ja vien tev būtu kaut mazākā nojausma, cik lielu postu spēj nodarīt atpūtnieki, kuriem pietrūkst prāta...

-Nesāc nu, Sīlij, man jau pietiks ar pupām un biezsulu.

Sīlija brīdi sēdēja apvainojusies, tad paraustīja plecus un grasījās piecelties. Tā kā Frenks nebija paredzējis ar viņu saķildoties, viņ� no kabatas izņēma vēstuli.

- Izlasi �o un pasaki man, ko tu par to domā.

- Tātad tagad tevi interesē, ko es domāju. - Bet, izlasījusi da�as pirmās rindas, Silija atkal apsēdās. Cīņas liesmiņas viņas acīs pārvērtās līdzjūtībā. - Nabaga maziņā! - viņa nomurmināja. - Viņa ir tik bēdīga. Un tik drosmīga!

Viņa salocīja vēstuli, atdeva to Frenkam un tad atgriezās pie plīts, lai atkal maisītu savu katlu.

- Vai zini, Frenk, ģimenes atvaļinājums, pirms Noass dodas uz koled�u, mums visiem noderētu. Un dzīvoju�i nometnē mēs neesam, kop� Noass bija trīs gadus vecs un tu zvērēji, ka nekad vairs nenak�ņosi uz zemes.

Puse smaguma, ko viņa pleciem bija uzlikusi �ī vēstule, noslīdēja nost.

- Es tevi patie�ām mīlu, Silija.

Olīvija ļoti centās izturēties tāpat kā parasti, neizrādīt savu nervozitāti un satraukumu, lai vecvecāki neko nemanītu. Iek�ēji Olīvija bija aizelsusies un saspringta, un viņai sāpēja galva, tomēr viņa paveica savus rīta darbus un pat piespieda sevi ieēst mazliet pusdienas, lai neviens neievērotu viņas-ēstgribas trūkumu.

Drīz ieradīsies Breidiji.

Olīvija bija jutusies atvieglota, kad tūlīt pēc pusdienām vectēvs tika aizsaukts uz atpūtas bāzi, lai tiktu galā ar kādu nenozīmīgu sare�ģījumu. Nebija nemaz tik grūti izdomāt aizbildinājumus, lai paliktu mājās, nevis dotos viņam līdzi, kaut arī Olīvija jutās vainīga, ka nav izturējusies godīgi.

Apziņa viņai lika strādāt divreiz cītīgāk nekā parasti, uzkopjot terasi līdzās viesnīcas ēdamzālei un izravējot turpat ierīkotās puķudobes.

Tā bija ideāla vieta, lai vērotu, kas ierodas un aizbrauc.

Olīvija ravēja kreses, kas lo�ņāja gar zemo mūra sienu ko�-dzeltenos un oran�os toņos, sniegbaltās margrietiņas, kuras auga aiz kresēm, un ar vienu aci uzmanīja viesnīcas ārdurvis.

Viņas rokas svīda dārza cimdos, ko viņa bija uzvilkusi, tāpēc ka gribēja būt pieaugusi un sasveicināties ar Breidiju ģimeni, pasniedzot roku, un viņa nevēlējās, lai pirksti un nagi būtu zemjaini. Viņa gribēja, lai Frenks pamanītu, ka viņa ir diezgan pieaugusi un spēs saprast, kas noticis, gan ar mammu, gan ar tēvu.

Viņa negribēja, lai Frenks viņā saskatītu pārbiju�os mazu meitenīti, kura jāaizsargā no briesmoņiem.

Olīvija nodomāja, ka viņa iemācīsies pati aizbiedēt prom briesmoņus. Tad, par spīti visiem saviem nodomiem, viņa izklaidīgi paberzēja vaigu ar roku, notriepdama to ar zemi.

Meitene bija saķemmējusi matus un saņēmusi tos glītā zirgastē, ko bija izlaidusi ārā pa savas sarkanās cepurītes atvērumu. Viņa bija uzvilkusi d�insus un krekliņu ar viesnīcas logo. Gan d�insi, gan krekliņ� no rīta bija tīri, bet tagad, kaut arī Olīvija bija centusies tos uzmanīt, d�insu ceļgali jau bija zemjaini.

Tas tikai parādīs, ka viņa strādājusi, viņa mierināja sevi. Ka viņai piemīt atbildības izjūta.

Nu jau viņiem vajadzētu būt �eit, Olīvija nodomāja. Viņiem jāierodas pavisam drīz, glu�i vienkār�i jāierodas. Citādi atgriezīsies vectēvs. Viņ� varētu pazīt Frenku Breidiju. Dro�i vien pazītu. Vectēvs atcerējās visus un visu. Tad viņi mācēs atturēt Olīviju no sarunas ar Frenku, atturēt no jautājumu uzdo�anas. Ja viņi pavisam drīz neatbrauks, būs veltīga visa plāno�ana, raizes un viņas lolotās cerības.

Uz terases iznāca kāds pāris un apsēdās pie viena no mazajiem metāla galdiņiem. Olīvija zināja, ka tūlīt atsteigsies viesmīlis, lai pasniegtu viņiem dzērienus vai uzkodas. Tad viņa zaudēs savu vientulību.

Olīvija ravēdama virzījās gar terases malu, pa ausu galam klausīdamās, kā sieviete lasa bro�ūrā par piedāvātajiem tūrisma mar�rutiem. Sieviete prātoja par rītdienas pārgājienu un sprieda, vai izvēlēties kādu no garajiem mar�rutiem un pasūtīt viesnīcas piedāvātās piknika pusdienas.

Parasti Olīvija būtu pārtraukusi darbu, lai ieteiktu �o variantu, lai sniegtu sīkākus paskaidrojumus par izvēlēto mar�rutu. Viesiem patika personiska pieeja, un vecvecāki mudināja Olīviju dalīties ar apmeklētājiem savās zinā�anās par �o apkārtni. Tomēr �obrīd Olīvijas prātu nodarbināja daudz kas cits, lai nodotos pļāpā�anai, un viņa ravēja, pamazām virzoties tālāk gar terases malu, līdz viņu jau gandrīz vairs nevarēja saskatīt.

Viņa pamanīja piebraucamajā ceļā iegrie�amies vecu ma�īnu, bet tūlīt pat ievēroja, ka vīrietis pie stūres ir pārāk jauns, lai būtu Frenks Breidijs. Viņam bija pievilcīga seja - cik nu Olīvija spēja saskatīt, jo viņ� bija uzlicis cepuri un saulesbrilles. No cepures laukā spraucās mati: viļņoti, saulē izbalēju�ā brūnā tonī.

Arī sieviete viņam līdzās bija pievilcīga. Dro�i vien viņa māte, Olīvija nosprieda, kaut gan arī viņa neizskatījās pārāk veca. Varbūt tā bija jaunā vīrie�a krustmāte vai vecākā māsa.

Olīvija domās apsvēra, kas rezervēju�i istabas viesnīcā, cenzdamās atcerēties, vai �odien paredzēts ierasties kādam pārim, tad viņa pamanīja ma�īnas pakaļējā sēdeklī vēl vienu cilvēku.

.Meitenei sirds krūtīs sāka dauzīties, un �ī dunoņa atbalsojās arī galvā. Viņa gausi piecēlās, un tad jau ma�īna iegriezās pēdējā līkumā un apstājās.

Olīvija tūlīt pazina Frenku. Viņai nepavisam nelikās dīvaini, ka mirklī, kad Frenks izkāpa no ma�īnas, visas viņas miglainās atmiņas par �o cilvēku noskaidrojās. Tagad viņa skaidri atcerējās Frenka acu krāsu, balsi, to, kā viņa lielā roka bija maigi pieskārusies viņas vaigam.

Kad Frenks pagrieza galvu un ieraudzīja Olīviju, viņas sāpo�ā galva sareiba. Viņa juta, ka ceļgali trīc, tomēr novilka cimdus un iebāza tos kabatā. Mute bija kļuvusi pilnīgi sausa, bet viņa ar piespie�anos uzbūra sejā pieklājīgu smaidu un devās uz priek�u.

Frenks darīja to pa�u.

Olīvijai �ķita, ka sieviete un jaunais vīrietis, kuri izkāpa no ma�īnas, paliek kaut kur fonā. Tāpat arī di�eno koku siena, ko�zilās debesis virs galvas, tauriņi gaisā, putnu �alas.

Viņa redzēja vienīgi Frenku - glu�i kā tajā naktī, kad viņ� bija atvēris skapja durvis.

- Es esmu Olīvija, - viņa sacīja balsī, kas pa�as ausīm izklausījās ļoti sve�a. - Paldies, ka atbraucāt, detektiv Breidij! -Viņa pastiepa savu roku.

Cik gan rei�u, Frenks prātoja, �ī mazā meitene salauzīs viņa sirdi? Viņa stāvēja tik savaldīga, ar tik nopietnu acu skatienu, tik pieklājīgu smaidu. Un viņas balss trīcēja.

- Ir jauki tevi atkal satikt, Olīvija. - Viņ� saņēma Olīvijas roku savējā un paturēja to. - Līvija. Vai radi tevi vēl arvien sauc par Līviju?

- Jā. - Viņas smaids atsila, bet tikai mazliet. - Vai labi atbraucāt?

- Ļoti labi. Mēs nolēmām braukt ar ma�īnu, tāpēc izmantojām mūsu dēla ma�īnu. Tā ir vienīgā, kas tik garam braucienam ir pietiekami liela un ērta. Sīlija!

Viņ� pasniedzās un aplika roku sievai ap pleciem. Olīvija pamanīja �o �estu. Viņai patika pētīt, kā izturas tuvi cilvēki. Sieviete omulīgi piekļāvās Frenkam, un viņas smaids bija draudzīgs. Un acu skatiens līdzjūtīgs.

- �ī ir mana sieva Sīlija.

- Sveicināta, Līvija! Cik burvīga vieta! Zini, kad biju Noasa vecumā, es ciemojos jūsu atpūtas bāzē. Tā arī nekad neesmu aizmirsusi �o apvidu. Noas, iepazīsties ar Līviju Makbrai-du! Viņas ģimene ir �īs viesnīcas īpa�nieki.

Noass palūkojās uz viņas pusi un pamāja - pieklājīgi, bet atturīgi.

- Sveika! - Tas bija vienīgais, ko viņ� sacīja, iebāzdams rokas d�insu kabatās. Caur savām tum�ajām brillēm viņ� vērīgi nopētīja katru Olīvijas sejas vaibstu.

Viņa bija garāka, nekā Noass domājis. Izstīdzējusi. Viņam atmiņā bija palicis tās mazās meitenītes tēls, kura bija aizspiedusi ar rokām ausis un kuras seja bija neremdināmu cie�anu un baiļu pārpilna.

Noass nebija aizmirsis, kā viņa izskatījās. Viņ� nebija Olīviju aizmirsis.

- Noasam pēdējā laikā nepatīk daudz izteikties, - Sīlija nopietni paziņoja, bet smieklu uguntiņas viņas acīs lika Olīvijai pasmaidīt.

- Kamēr piereģistrēsieties, varat atstāt savu ma�īnu �eit, ja vēlaties. Visi numuri ar skatu uz ezeru jau bija rezervēti, tāpēc jums būs istabas ar ļoti jauku skatu uz me�u. Tas ir viens no ģimeņu numuriem pirmajā stāvā, un tam ir pa�am sava terase.

- Izklausās brīni�ķīgi. Atceros, kā pirms visiem �iem gadiem es fotografēju viesnīcu. - Lai Olīvija justos brīvāk, Sīlija uzlika roku viņai uz pleca un pagriezās, lai nopētītu ēku. - Izskatās, arī pati viesnīca ir augusi, tāpat kā koki.

Viesnīca bija pla�a un veca, un cieņpilna. Tai bija trīs stāvi, un galveno korpusu sedza gandrīz vertikāli saslējies jumts. Logi bija milzīgi, lai apmeklētāji varētu izbaudīt brīnum jaukos skatus. Koka daļas bija izbalēju�as līdz gai�brūnam tonim un kopā ar tum�zaļo aug�malu �ķita tikpat piederīgas me�am kā milzīgie koki, kuri slējās aiz ēkas.

Taciņas iezīmēja akmens plāksnes un nelieli skujkoku, papar�u un pļavas puķu puduri�i gar malām. Apkārtne nebija pedantiski kopta, toties izskatījās pievilcīgi dabiska un neskarta.

- �is skaistums nav uzbāzīgs. Lai arī kas �o ēku cēlis, tas sapratis, cik svarīgi ir sadzīvot ar dabu, nevis to nomākt.

- Tas bija mans vecvectēvs. Viņ� uzcēla galveno ēku, vēlāk viņ� strādāja kopā ar brāli, un arī mans vectēvs vēl piebūvēja klāt. Vecvectēvs izdomāja ari nosaukumu. - Olīvija apvaldīja vēlē�anos paberzēt mitrās plaukstas pret d�insiem. - Viņ� to nosauca par �Patvērumu�. Tā ir metafora.

- Un tā vēsta, ka sava ceļojuma beigās te var rast atpūtu un pajumti, un patvērumu, - Sīlija ieteicās, atkal liekot Olīvijai pasmaidīt.

- Jā, tā ir. Tie�i tāds bija viņa nolūks. Sākumā �eit bija tikai krodziņ�, un tagad te ir atpūtas komplekss. Tomēr mēs vēlamies saglabāt mierpilno gaisotni, un mūsu mērķis ir apkārtnes dabas aizsardzība un rūpes par to, lai viesnīca nevis piesārņotu, bet gan palīdzētu nosargāt me�a un ezeru tīrību.

- Tu runā viņas valodā. - Frenks piemiedza Olīvijai ar aci. - Sīlija ir nelokāma cīnītāja par tīru dabu.

- Tāpat kā jebkur� cits domājo�s cilvēks, - Olīvija automātiski atsaucās, un Sīlija atzinīgi pamāja.

- Manuprāt, mēs lieliski sapratīsimies. Tu man varētu izrādīt viesnīcu, kamēr �ie lielie, spēcīgie vīrie�i ienesīs iek�ā bagā�u.

Kad Sīlija aizveda viņu sev līdzi, Olīvija pameta skatienu atpakaļ uz Frenku. Olīvijā kūsāja nepacietība, tomēr viņa darīja to, ko viņai lūdza, un atvēra lielās dubultdurvis.

- Sava iepriek�ējā ceļojuma laikā es ne reizes neiegāju viesnīcas ēkā, - Sīlija klāstīja. - Man bija pavisam maz naudas, turklāt es nicīgi novērsos no jebkādām modernās kultūras ērtībām. Es biju viena no pirmajiem hipijiem.

Olīvija apstājās un pārsteigumā samirk�ķināja acis.

- Tie�ām? Jūs neizskatāties pēc hipija.

- Savu iemīļoto hipija ietērpu es tagad uzvelku tikai īpa�os gadījumos; piemēram, Vudstokas koncerta gadadienā.

- Vai Frenks arī bija hipijs?

- Frenks? - Sīlija atmeta galvu un priecīgi iesmējās. - Ak nē, ne jau nu �is misters Konservatīvais. Tas cilvēks ir dzimis, lai būtu policists... un republikānis. Nu, - viņa nopūtās, - neko nevar darīt. Ak, cik �eit ir burvīgi!

Viņa pagājās pa vestibilu, apbrīnodama grīdas un sienas no dabiska priedes un egles koka, lielisko akmens kamīnu, kurā laistījās nevis liesmu mēles �ajā augusta dienā, bet kur� bija rotāts ar svaigiem ziediem. Krēsli un dīvāni rāmos zemes toņos bija izkārtoti mājīgās grupās.

Vairāki viesi baudīja kafiju vai vīnu, vērodami apkārtnes skatus vai pētīdami viesnīcas bro�ūras.

Gleznās, sienas rotājumos un paklājos varēja skatīt Amerikas indiāņu mākslu. Vara traukos bija izkārtotas lielas svaigu ziedu buķetes un zari.

Vestibils vairāk izskatījās pēc pla�as dzīvojamās istabas, un tas, Sīlija nosprieda, acīmredzot bijis viesnīcas veidotāju mērķis.

Administrācijas galds bija no pulēta koka, un pie tā stāvēja divi cilvēki spodri baltos kreklos un zaļās mednieku vestēs. Ikdienas darba kārtība bija rokrakstā lasāma uz vecas dakstiņu plāksnītes, un uz galda stāvēja akmens trauks ar pasteļkrāsas piparmētrām.

- Laipni lūdzam viesnīcā �Patvērums�! - Reģistratore vispirms a�i uzsmaidīja Olīvijai, tad pievērsa laipno seju Sīlijai. - Vai vēlaties apmesties mūsu viesnīcā?

- Jā, mums ir rezervētas istabas Sīlijai Breidijai ar ģimeni. Mans vīrs un dēls pa�reiz izkrauj no ma�īnas bagā�u.

- Jā, Breidijas kundze, priecājamies jūs uzņemt. - Runādama reģistratore spaidīja datora tastatūras taustiņus. - Ceru, ka jūsu ceļojums bija patīkams.

- Ļoti patīkams. - Sīlija pamanīja pie reģistratores vestes piesprausto plāksnīti ar vārdu. - Pateicos, �erona!

- Tātad jūs paliksiet pie mums piecas dienas. Jūs saņemsiet mūsu piedāvātos pakalpojumus ģimenēm, kuri ietver brokastis ik rītu trim personām un iespēju izvēlēties jebkuru no mūsu pārgājienu mar�rutiem instruktora pavadībā...

Olīvija vairs neklausījās �eronas tradicionālajos paskaidrojumos un pagriezās uz durvju pusi. Kad ienāca Frenks ar Noasu, Olīvijai vēderā atkal iekņudējās. Ienācēji bija apkrāvu�ies ar bagā�u un mugursomām.

- Es varu palīdzēt. �erona, es labprāt pavadītu Breidijus uz viņu numuru un izstāstītu, kur atrast visu nepiecie�amo.

- Paldies, Līvij! Jums ir veicies, Breidijas kundze, iegūstot par gidi vienu no Makbraidiem. Novēlu jums patīkamu uzturē�anos mūsu viesnīcā!

- Uz �o pusi. - Cenzdamās nesteigties, Olīvija veda atbraucējus pa gaiteni, tad pagriezās uz labo pusi. - Pa kreisi ir trena�ieru zāle, kur viesnīcas apmeklētāji tiek laipni gaidīti. Uz peldbaseinu var iziet caur trena�ieru zāli vai arī doties pa dienvidu puses izeju.

Viņa strauji nobēra visu informāciju - ēdienreizes, izmantojami pakalpojumi numuros, pārgājienu laiki, velosipēdi.

Pie viņu numura durvīm Olīvija apstājās un, par spīti uztraukumam, jutās iepriecināta, kad Sīlija laimīgā balsi iesaucās:

- Istabas ir lieliskas! Glu�i vienkār�i lieliskas! Ak, Frenk, palūkojies uz �o skatu! It kā mēs atrastos me�a vidū! - Viņa nekavējoties devās uz terases durvju pusi un atvēra tās. - Kāpēc mēs vispār dzīvojam pilsētā?

- Tam ir kaut kāds sakars ar nodarbinātību, - Frenks sausi noteica.

- �eit ir lielāka guļamistaba, un tur - otra.

- Es ie�u nolikt savas mantas. - Noass devās uz dzīvojamās istabas otru galu.

-Jūs dro�i vien gribēsiet izkravāties un iekārtoties. - Olīvija salika rokas kopā, tad nolaida gar sāniem. - Ja vēlaties, lai es jums kaut ko atnesu, vai ja jums rodas kādi jautājumi... es... Ja gribat �opēcpusdien mazliet papētīt apkārtni, mēs piedāvājam da�us īsus un vienkār�us mar�rutus.

- Frenk, tu varētu patēlot skautu. - Sīlija pasmaidīja, nespēdama pretoties lūgumam, kas vīdēja Olīvijas acīs. - Mēs ar Noasu dro�i vien mazliet palaiskosimies pie baseina. Līvija tev izrādīs apkārtni, un tu varēsi izlocīt kājas.

- Laba doma. Vai tev nav iebildumu?

- Nē. Nē, man nav iebildumu. Mēs varam doties taisni laukā pa �ejieni. - Olīvija norādīja uz terases durvīm. - Te sākas viegls, pusjūdzi gar� mar�ruts; jums pat nav jāņem līdzi nekas īpa�s.

- Izklausās lieliski. - Frenks noskūpstīja Sīliju un noglāstīja viņai roku. - Tiksimies pēc brītiņa.

- Vari nesteigties. - Sīlija pavadīja abus līdz durvīm un noraudzījās, kā meitene ved Frenku uz me�a pusi.

- Mammu?

Sīlija neatbildēja, līdz abu cilvēku stāvi nozuda skatienam ēnainajā me�ā.

- Hmm?

- Kāpēc tu man nepateici?

- Ko nepateicu, Noas?

- Tā ir D�ūlijas Makbraidas meita, vai ne?

Sīlija pagriezās pret Noasu, kur� stāvēja savas istabas durvīs, piespiedis plecu pie stenderes. Viņa acu skatienā vīdēja jautājums un tikko manāmas dusmas.

-Jā. Kāpēc tu jautā?

- Mēs neatbraucām �urp, lai klaiņotu pa me�iem un ietu mak�ķerēt. Tētis necie� mak�ķerē�anu, un viņa viedoklis par atvaļinājumu aprobe�ojas ar gulē�anu �ūpuļkrēslā kaut kur pagalmā.

Sīlija gandrīz vai iesmējās. Tā tie�ām bija patiesība.

- Ko tu ar to gribi sacīt?

- Viņ� atbrauca �urp, lai satiktu to meiteni. Vai tas nozīmē, ka D�ūlijas Makbraidas slepkavības lietā atklājies kaut kas jauns?

- Nē. Nepavisam. Es nezināju, ka tu par to interesējies, Noas.

- Kāpēc lai es to nedarītu? - Noass panācās �urp no durvīm un paņēma vienu no ko�sarkanajiem āboliem, kas atradās uz galda zilā traukā. - Tā bija tēta lieta, turklāt ļoti nozīmīga. Cilvēki vēl arvien par to runā. Un viņ� par to domā. - Noass ar zodu pamāja tajā virzienā, kur bija aizgājis tēvs. - Pat tad, ja viņ� par to nerunā. Kas īsti notiek, mammu?

Sīlija paraustīja plecus.

- Tā meitene - Olīvija - atrakstīja tētim vēstuli. Viņai radu�ies da�i jautājumi. Nedomāju, ka vecvecāki būtu viņai īpa�i daudz stāstīju�i. Visticamāk viņi nemaz nezina, ka Olīvija rakstījusi tavam tēvam. Tāpēc ļausim viņiem abiem būt divatā.

- Protams. - Noass nokoda ābolu, un viņa skatiens aizklīda līdz logam, kur meitene bija aizvedusi tēvu uz me�a pusi. - Es tikai gribēju zināt.

Koki sakļāvās aiz viņiem, glu�i kā milzīgas restes senā cietumā. Frenks bija domājis, ka nokļūs atklātā, jaukā dabas stūrītī, bet attapās, ka ir spiests soļot pa nemīlīgu sve�ādu pasauli, kur gaisma mirguļoja dīvaini zaļā nokrāsā un daba atsedza savas ērmīgās un primitīvās formas.

Pat skaņas un smar�as bija sve�ādas, spēcīgas un tādas kā nogatavoju�ās. Gaisā jautās mitrums. Frenks daudz omulīgāk justos kādā tum�ā Losand�elosas �ķērsieliņā.

Viņ� atklāja, ka laiku pa laikam slepus palūkojas pār plecu un vēlas, kaut justu iero�a svaru, kas nomierinātu.

- Vai tu �eit kādreiz esi apmaldījusies? - viņ� Olīvijai pavaicāja.

- Nē, bet reizēm cilvēki apmaldās. Iesācējiem vienmēr jāņem līdzi kompass un jāturas uz iezīmētās takas. - Viņa pacēla galvu, lai nopētītu Frenka seju. - Jūs laikam esat pilsētas tūrists.

Frenks pasmaidīja par �o apzīmējumu.

- Tu uzminēji.

Olīvija arī pasmaidīja, un viņas acis iemirdzējās.

- Krustmāte D�eimija teica, ka viņa arī par tādu kļuvusi. Bet pilsētā gan var apmaldīties, vai ne?

-Jā. Jā, var gan.

Olīvija novērsās un sāka iet lēnāk.

- Jauki, ka jūs atbraucāt. Es nemaz necerēju, ka atbrauksiet. Es nebiju pārliecināta, vai jūs vispār mani atcerēsieties.

- Es tevi atceros, Eīvij. - Frenks viegli pieskārās viņas rokai un juta tādu saspringumu un savaldību, kāda nemaz nevarētu piemist divpadsmit gadus vecam bērnam. - Esmu par tevi domājis, prātojis, kā tev klājas.

- Mani vecvecāki ir lieliski. Man �eit patīk. Nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot kaut kur citur. Cilvēki te atbrauc atvaļinājumā, bet es dzīvoju visu laiku. - Olīvija to visu pateica ļoti ātri, it kā viņai vajadzētu izrunāt visu labo, pirms viņa pāriet uz citu tematu.

-Jums ir jauka ģimene, - viņa iesāka.

- Pateicos! Dro�i vien es viņus paturē�u.

Olīvija pasmaidīja, bet smaids ātri pagaisa.

- Ari man ir jauka ģimene. Bet es... Re, kur nogāzies koks! -Viņa rādīja, kad balss kļuva pārāk nervoza. - Kad nogā�as koks vai zari, me�s tos liek lietā. Te nekas netiek izniekots veltīgi. Tā ir duglāzija, un no tās aug laukā rietumu hemlokegles dzinumi un visas �īs sūnas, papardes un sēnes. Kad me�ā kaut kas nomirst, tas sniedz iespēju dzīvot citiem.

Olīvija atkal uzlūkoja Frenku, un viņas asaru aizmiglotās acis iemirdzējās dzintarkrāsas burvībā.

- Kāpēc nomira mana māte?

- Es tev nevaru atbildēt uz �o jautājumu, Līvij. Es nekad īsti nespēju atbildēt uz jautājumu �kāpēc?�, un tas manā darbā ir visrūgtākais.

- Tas bija zaudējums, vai ne? Labā un skaistā zaudējums. Viņa bija laba un skaista, vai ne?

- Jā, bija gan.

Pamājusi Olīvija atkal sāka iet uz priek�u un nerunāja ne vārda tik ilgi, līdz bija pārliecinātā, ka ir izdevies apvaldīt asaras.

- Bet mans tēvs tāds nebija. Viņ� nevarēja būt labs un skaists, noteikti nevarēja. Tomēr mamma viņā iemīlējās un apprecējās ar viņu.

- Tavam tēvam bija problēmas.

- Narkotikas, - Olīvija ar uzsvaru teica. - Es par to lasīju laikrakstos, ko vecāmāte bija noslēpusi bēniņos. Viņ� salieto-jās narkotikas un nogalināja mammu. Viņ� noteikti nemīlēja mammu. Viņ� noteikti nemīlēja nevienu no mums.

- Līvij, dzīve ne vienmēr ir tik vienkār�a, ne vienmēr tikai melnbalta.

- Ja kādu mīl, tad par to rūpējas. Ja kādu mīl stipri, tad pats esi gatavs mirt, lai to aizsargātu. - Viņa runāja klusi, bet viņas balsī jautās dedzība. - Viņ� apgalvoja, ka nav to darījis. Bet viņ� to darīja. Es viņu redzēju. Es vēl joprojām spēju viņu redzēt, ja vien ļauju sev par to domāt. - Viņa saknieba lūpas. -Viņ� arī mani būtu nogalinājis, ja vien es nebūtu aizbēgusi.

- Es nezinu. - Ko lai viņ� atbild �im bērnam ar kluso balsi un pieaugu�a cilvēka acu skatienu? - Iespējams.

- Jūs ar viņu runājāties. Pēc tam.

- Jā. Tas ir mans darbs.

- Vai viņ� ir vājprātīgs?

Frenks atvēra muti, tad aizvēra. Viņ� nevarēja viennozīmīgi atbildēt uz �o jautājumu.

- Tiesa uzskatīja, ka nav.

- Vai jūs domājat citādi?

Frenks nopūtās. Viņ� saprata, kādu apli viņi apgāju�i, jo redzēja daļu jumta un saulē mirguļojo�os viesnīcas logus.

- Līvij, manuprāt, viņ� ir vāja rakstura cilvēks, un viņa gribu vēl vairāk pavājināja narkotikas. To iespaidā viņ� ticēja tam, kas nebija taisnība, un darīja to, kas nebija pareizi. Tava māte vēlējās dzīvot �ķirti, lai pasargātu tevi - tevi varbūt pat vairāk -un sevi pa�u. Es domāju, viņa cerēja, ka tādējādi tavs tēvs aptvers, ka jāārstējas.

Bet tā nenotika, Olīvija nodomāja. Viņ� nebija meklējis profesionālu palīdzību, un neviens netika pasargāts.

-Ja jau viņ� vairs tur nedzīvoja, kāpēc viņ� tonakt bija mājās?

- Visi pierādījumi liecināja, ka tava māte pati viņu ielaidusi.

- Tāpēc ka mamma vēl joprojām viņu mīlēja. - Pirms Frenks paspēja atbildēt, Olīvija papurināja galvu. - Ir jau labi. Es saprotu. Vai viņ� līdz mū�a beigām paliks cietumā?

Frāze �līdz mū�a beigām� piepildās reti, Frenks nodomāja.

- Viņam piesprieda no divdesmit gadiem līdz mū�a ieslodzījumam ar noteikumu, ka pirmos piecpadsmit gadus neatbrīvos pirms termiņa.

Olīvijas acis koncentrējoties samiedzās. Piecpadsmit gadu bija ilgāk, nekā viņa pati dzīvojusi pasaulē, tomēr ar to nepietika.

- Vai tas nozīmē, ka vēl pēc septiņiem gadiem viņ� var tikt laukā? Tā - vienkār�i, pēc visa, ko izdarījis?

- Nē, ne glu�i. Tiesu sistēma... - Kā lai viņ� izskaidro visus likumu likumus bērnam? - Viņ� stāsies komisijas priek�ā, tiks izvērtēts.

- Bet cilvēki no rās komisijas nezinās. Viņi nebija tur klāt. Viņiem būs vienalga, kas toreiz notika.

- Nē, nebūs vis vienalga. Es varu viņiem to izstāstīt. - Un to viņ� arī darīs, Frenks nolēma, viņ� runās �ā bērna vārdā. - Man ir atļauts ierasties un uzrunāt komisiju, jo es toreiz biju notikuma vietā.

- Paldies! - Asaras jau atkal grasījās atgriezties, tāpēc Olīvija pastiepa plaukstu, lai paspiestu Frenka roku. - Paldies, ka parunājāties ar mani.

- Līvija... - Viņ� saņēma meitenes roku, tad ar brīvo plaukstu pieskārās viņas vaigam. - Tu vari man zvanīt vai rakstīt, kad vien vēlies.

- Tie�ām?

- Man patiktu, ja tu to darītu.

Asaras vairs nededzināja acis; nervi bija norimu�i.

- Tad es to darī�u. Es patie�ām priecājos, ka jūs atbraucāt. Ceru, ka jūs un jūsu ģimene labi pavadīsiet laiku. Ja vēlaties, varu jūs pieteikt kādā pārgājiena mar�rutā ar instruktoru vai arī parādīt, kādus mar�rutus varat izpētīt pa�i savā nodabā.

Ļaudamies intuīcijai, Frenks viņai uzsmaidīja.

- Mēs labprāt dotos tādā pārgājienā, bet vienīgi tad, ja mūsu instruktore būsi tu. Mēs gribam vislabāko.

Olīvija pavērās viņā ar rāmu un nopietnu skatienu.

- Horizonta mar�ruts ir tikai trīsdesmit vienu jūdzi gar�. -Kad Frenkam no pārsteiguma pavērās mute, viņa viegli pasmaidīja. - Es tikai pajokoju. Ja vēlaties fotografēt, es zinu jauku vienas dienas pārgājienu.

- Kā tu to saproti - jauku vienas dienas pārgājienu?

Olīvijas smaids kļuva vēl platāks - strauji un pārsteidzo�i.

- Tikai pāris jūd�u garumā. Jūs redzēsiet bebrus un zivjēr-gļus. Ja gribat paēst pārgājiena laikā, viesnīca jūs nodro�inās ar piknika kārbu.

- Der. Ko tu teiktu par rītdienu?

- Es pajautā�u vectēvam, bet ceru, ka viņam nebūs iebildumu. Es atnāk�u ap pusdivpadsmitiem. - Viņa uzlūkoja Frenka apdilu�ās teniskurpes. - Jūs labāk justos zābakos, bet, ja jums tādu nav, derēs arī �īs. Tiksimies rīt.

- Līvij? - Frenks uzsauca, kad viņa pagriezās uz koku pusi. �Vai man jānopērk kompass?

Olivija pār plecu viegli viņam uzsmaidīja.

- Es jums neļau�u apmaldīties.

Viņa strauji nozuda starp kokiem, nepalēninādama soli tik ilgi, līdz bija pārliecināta, ka neviens viņu vairs neredz. Tad viņa apstājās, cie�i apskāva savu augumu un ļāva vaļu asarām.

Asaras bija karstas un sūrsto�as, un krūtis smeldza no �īm elsām. Bet, kad raudas aprima, kad Olīvija, noslaucījusi ar plaukstām slapjos vaigus, atkal spēja vienmērīgi elpot, viņa jutās labāk.

Un savos divpadsmit gados Olīvija nolēma, ko iesāks un kā dzīvos turpmāk. Viņa apgūs visu, ko vien var apgūt par me�u, par ezeriem, par kalniem, kas bija viņas mājas. Viņa dzīvos un strādās vietā, ko viņa mīlēja, vietā, kur bija uzaugusi viņas mamma.

Laikam ejot, viņa uzzinās vēl daudz ko vairāk par savu mammu. Un par vīrieti, kas mammu bija nogalinājis. Mammu viņa mīlēs no visas savas sirds. Un no visas sirds ienīdīs to otru cilvēku.

Un viņa nekad, nekad neiemīlēsies tā, kā bija iemīlējusies mamma.

Viņa kļūs par neatkarīgu sievieti. Sākot ar �o brīdi.

Viņa apstājās pie strauta, lai noskalotu seju, līdz bija pārliecināta, ka vairs nav redzamas ne asaru pēdas, ne sasprindzinājums. Vecvecāki bija jāsargā no cie�anām - tas bija vēl viens solījums, ko viņa sev deva. Viņa raudzīsies, lai nekas, ko viņa darītu, nesagādātu vecvecākiem sirdssāpes.

Tāpēc, izgājusi klajumā un ieraudzījusi vectēvu ravējam puķes, Olīvija piegāja viņam klāt un smaidīdama notupās viņam līdzās.

- Es tikko to pa�u paveicu pie viesnīcas. Turienes dārzi izskatās tie�ām jauki.

- Tev ir mani �zaļie pirkstiņi�, mazā. - Viņ� piemiedza Olīvijai ar aci. - Par tavas vecāsmātes pirkstu krāsu nerunāsim.

- Ar istabas augiem viņa prot apieties. Viesnīcā tikko apmetās kāda ģimene. Vīrs ar sievu un dēls. - Olīvija nevērīgi izrāva kādu nezāli. Viņa nevēlējās vectēvam melot, tomēr viņa uzskatīja par prātīgāku kaut ko noklusēt. - Sieviete apgalvoja, ka ceļojusi pa �o apkārtni, kad bijusi pusaud�a vecumā, bet abi pārējie, manuprāt, nespēj at�ķirt krūmu no dzeloņcūkas. Lai nu kā, viņi vēlas, lai es rīt kopā ar viņiem dotos īsā pārgājienā. Es nospriedu, ka aizvedī�u viņus uz Airelija ezeru pa taku gar upi, lai viņi varētu fotografēt.

Vectēvs piecēlās kājās; viņa pierē jau ievilkās rai�pilna rieva.

- Es nezinu, Livij.

- Es labprāt to darītu. Es zinu ceļu, un es gribu apgūt visu par viesnīcas un atpūtas bāzes vadī�anu, par pārgājienu mar�rutiem un apkārtni. Jau agrāk esmu piedalījusies �ādos pārgājienos un gribu pārliecināties, vai viena pati spēju tādu vadīt. Un tas būs tikai līdz Airelija ezeram. Ja man labi izdosies, es varētu vadīt arī citus pārgājienus vasarā un noturēt lekcijas un vest pārgājienos bērnus. Kad bū�u vecāka, es varētu uzņemties vairāku dienu pārgājienus un būt dabas pētniece. Nacionālajā parkā strādā tādi cilvēki. Es bū�u pat labāka, tāpēc ka esmu te uzaugusi. Tāpēc ka te ir manas mājas.

Vectēvs pasniedzās, lai ar pirkstu kauliņiem noglāstītu Olīvijai vaigu. .Mazmeitas acīs viņ� saskatīja D�ūliju, pavisam jaunu meiteni, kas viņam bija klāstījusi savus plānus kļūt par di�enu aktrisi. D�ūlijas sapnis bija aizvedis viņu prom no Roba. Olīvijas sapnis paturēs viņu tuvumā.

- Tu vēl esi tik jauna, lai vēl duci rei�u mainītu savus nākotnes nodomus.

- Es tos nemainī�u. Bet es nezinā�u, vai man �is darbs padodas un vai tas patie�ām ir tas, ko es vēlos darīt, pirms nebū�u to pamēģinājusi. Es gribu pamēģināt, kaut pavisam nedaudz, un jau rīt.

- Tikai līdz Airelija ezeram?

- Pirms do�anās prom es tam vīrietim izrādīju taku ap viesnīcu. Viņ� visu laiku runāja par apmaldī�anos. - Viņa pievienojās Roba smiekliem. - Manuprāt, ar tālāku mar�rutu viņ� galā netiktu.

Zinādama, ka ir uzvarējusi, Olīvija piecēlās un notrauca zemi no d�insiem.

- Ie�u paraudzīties, vai vecaimātei nevajag palīdzēt vakariņu gatavo�anā. - Tad viņa apstājās, noliecās un apskāva Roba kaklu. - Es panāk�u, lai tu ar mani lepotos.

- Es jau tagad lepojos ar tevi, mazulīt.

Olīvija apskāva viņu vēl cie�āk.

- Gan vēl redzēsi, - viņa no�ukstēja un iesteidzās mājā.

Olivija ieradās tie�i laikā. Viņa nosprieda, ka ir svarīgi, kā viņa dzīvos savu turpmāko mū�u. Viņa vienmēr būs precīza un vienmēr būs sagatavojusies.

Viņa jau agrāk ieradās viesnīcā, lai paņemtu pusdienu kārbu pārgājienam. Viņas pienākums būs nest �os pārtikas krājumus. Viņa ir jauna un stipra, viņa nodomāja, likdama pārtiku savā mugursomā. Viņa kļūs vecāka un kļūs arī stiprāka.

Olīvija uzlika mugursomu plecos un pielāgoja siksnas.

Viņai līdzi bija kompass, nazis, pudele ar ūdeni, tuk�i polietilēna maisiņi, kur ielikt atkritumus un pārpalikumus, fotoaparāts, bloknots un zīmuļi, aptieciņa.

Iepriek�ējā vakarā viņa trīs stundas bija lasījusi, pētīdama informāciju un vēsturi. Viņa rūpēsies, lai Breidiji �ajā pēcpusdienā ne tikai izklaidētos, bet arī izglītotos.

Kad Olīvija apgāja ap ēku, lai ieietu pa terases durvīm, viņa pamanīja Noasu, kur� sēdēja vienā no koka krēsliem. Viņ� bija uzlicis austiņas un enerģiski ar pirkstiem bungoja pa krēsla paro�iem. Viņa garās kājas bija ieģērbtas saplēstos d�insos un sakrustotās pēdas ieautas augstās �Nikes� teniskurpēs.

Viņ� bija uzlicis saulesbrilles ar ļoti tum�iem stikliem. Olīvijai ienāca prātā, ka viņa nemaz vēl nav redzējusi Noasu bez saulesbrillēm. Viņa mati bija mitri, it kā viņ� nesen būtu iznācis no du�as vai no baseina. Tie bija nevērīgi atglausti atpakaļ un �uva saulē.

Olīvijai �ķita, ka viņ� atgādina rokzvaigzni.

Meiteni gandrīz pārņēma kautrība, tomēr viņa izslēja plecus. Ja viņa vēlējās kļūt par instruktori, viņai jāiemācās nemulst zēnu un arī citu sve�inieku tuvumā.

- Sveiks!

Noass mazliet pagrieza galvu. Pirksti pārstāja bungot. Olīvija aptvēra, ka dro�i vien viņa acis aiz melnajām brillēm biju�as ciet un viņ� nemaz nav Olīviju redzējis.

- Jā, sveika! - Viņ� noliecās, lai izslēgtu kaseti, kura skanēja viņam ausīs. - Es pasauk�u savu tūristu armiju.

Kad Noass piecēlās, Olivijai vajadzēja atgāzt galvu, lai pavērtos viņam acīs.

- Vai izmēģināji baseinu?

- Jā. - Viņ� uzsmaidīja Olīvijai, likdams bērna krūtīs snaudo�ajai sirdij spēji sarauties. - Ūdens ir auksts. - Viņ� atvēra terases durvis. - Ei, ieradusies ceļrāde! - Aiz guļamistabas durvīm atskanēja apslāpēta atbilde, tad Noass pagriezās atpakaļ pret Olīviju. - Tu varētu apsēsties. Mamma nekad nav gatava laikā.

- Mums nav nekur j.isteidzas.

- Labi gan.

Nospriedusi, ka bus pieklājīgāk apsēsties, ja Noass aicinājis viņu to darīt, Olivija piemetās uz akmens terases. Viņa klusēja. Gan aiz kautrības, gan glu�i vienkār�i - aiz pieredzes trūkuma.

Noass pētīja viņas profilu. Olivija viņu interesēja, jo viņa bija saistīta ar viņa tēvu un D�ūliju Makbraidu, un - kā viņ� atzina - ar slepkavību. Slepkavību lietas Noasu aizrāva.

Noass būtu Olīvijai par to pavaicājis, ja vien nebūtu pārliecināts, ka vecāki viņam pēc tam novilks ādu pār acīm. Viņ� jau gandrīz būtu riskējis, bet tad atcerējās mazās meitenes tēlu -ar rokām aizspiestas ausis un asaras, kas aumaļām plūst pār vaigiem.

- Tā... ar ko tu �eit nodarbojies?

Olīvija pavērās uz Noasu, tad novērsās.

- Ar �o to! - Viņa juta, ka muļķīgās atbildes pēc vaigos sakāpj sārtums.

- Ak ar �o to! Mēs Kalifornijā nekad tā nedarām.

- Nu, man ir da�ādi pienākumi gan atpūtas bāzē, gan arī te, viesnīcā. Es eju pārgājienos un mak�ķerēju. Es apgūstu �ā novada vēsturi, mācos par �ejienes floru un faunu, un tamlīdzīgi.

- Kur tu apmeklē skolu?

- Vecāmāte mani māca mājās.

- Mājās? - Viņ� noņēma saulesbrilles, tā ka Olīvija varēja ieskatīties viņa tum�zaļajās acīs. - Tas gan ir interesanti!

- Viņa ir ļoti stingra, - Olīvija nomurmināja, tad ar atvieglojumu pielēca kājās, jo uz terases iznāca Frenks.

- Sīlija tūlīt nāks. Es nospriedu, ka aizie�u pēc mūsu pusdienām.

- Es tās jau paņēmu. - Olīvija pacilāja savu mugursomu. - Aukstu ceptu cāli, kartupeļu salātus, augļu un putukrējuma kūku. Sels, tas ir mūsu pavārs, gatavo lieliskas maltītes.

- Tev nevajag to visu nest vienai, - Frenks iesāka, bet Olīvija pakāpās atpakaļ.

- Tas ir mans darbs. - Tad viņa palūkojās Frenkam garām, ieraudzīja Sīliju un atkal sakautrējās. - Labrīt, Breidijas kundze!

- Labrīt! Es �orīt pa savu logu redzēju briedi. Tas iznāca no miglas glu�i kā pasaku tēls. Kamēr es attapos un paķēru fotoaparātu, tas jau bija prom.

- Dro�i vien jūs redzēsiet vēl kādu. Brie�i te me�ā ir pierasta lieta. Palaikam var manīt arī kādu Rūzvelta alni.

Sīlija, iznākdama uz terases, papliķēja pa fotoaparātu, kas viņai karājās siksnā ap kaklu.

- �oreiz es jau esmu gatava.

- Ja jūs esat gatavi, dosimies ceļā. - Olīvija pārbaudīja savas grupas apavus un apģērbu, un aprīkojumu. īsam un vienkār�am pārgājienam viss �ķita pietiekami labs. - Varat mani apstādināt jebkurā brīdī, kad gribēsiet kaut ko nofotografēt, atpūsties vai uzdot jautājumus. Es nezinu, cik jūs esat lasīju�i vai dzirdēju�i par Olimpesa dabas parku un tropu me�u, - viņa sacīja, uzsākdama ceļu.

No rīta ģērbdamās viņa bija izmēģinājusi savu stāstījumu, veidodama to līdzīgu tam, ko bija izmantojusi, kad krustmāte D�eimija bija tēlojusi tūristi.

Kad viņa pieminēja lā�us, Sīlija neiespiedzās, kā to bija darījusi D�eimija, bet gan nopūtās.

- Ak, es tik ļoti gribētu kādu redzēt!

- �ausmas, mammu, vēl redzēsi arī!

Sīlija iesmējās un aplika roku Noasam ap kaklu.

- Tādi ir �ie bezcerīgie lielpilsētas pui�i, Līvij. Abi divi. Ar �iem abiem tev būs milzum daudz darba.

- Tas nekas, man tie�i vajag praktizēties.

Olīvija nosauca apkārt redzamos kokus, bet viņai bija sajūta, ka tikai Sīliju tas interesē. Noass vienīgi tad pacēla galvu, kad Olīvija norādīja uz kādu ērgli augstu virs sūnām un ķērpjiem apaugu�o koku galotnēm. Bet, kad viņi iznāca pie upes un pasaule k|uva mazliet klajāka, visi trīs viņas aizbilstamie it kā atplauka.

- �ī ir Kvinolta, - Olīvija viņiem klāstīja. - Tā plūst līdz pat okeāna piekrastei. Tā aizsākas Olimpijas kalnu grēdas pakājē.

- Ak dievs, te ir tik skaisti! Elpa aizraujas! - Sīlija bija pacēlusi pie acīm fotoaparātu un enerģiski fotografēja. - Palūkojies, kā kalni izslējās pret debesim, Frenk. Balti un zaļi, un pelēki uz �ā zilā fona. Ir tāda sajūta, it kā es fotografētu gleznu.

Olīvija centās atcerēties visu, kas vien viņai zināms par kalniem.

- Ā, Olimpa kalns patiesībā ir mazāk nekā astoņus tūksto�us pēdu augsts, bet tas paceļas no tropu me�a gandrīz jūras līmenī, tāpēc tas izskatās lielāks. Tas, manuprāt, sastāv no se�iem ledājiem. Mēs atrodamies grēdas rietumu nogāzē.

Viņa veda savu grupiņu gar upi, norādīdama uz bebru būvētajām asprātīgajām celtnēm, uz savvaļas zeltslotiņas stīgām līdzīgajām ziedlapām, uz smalkajām baltajām purenēm. Pa ceļam viņi pagāja garām citiem tūristiem - gan vientuļniekiem, gan grupām.

Sīlija bie�i apstājās, lai fotografētu, un abi vīrie�i pacietīgi un reizēm pat aizrautīgi viņai pozēja. Kad Olīvijai izdevās noķert sarkankājainu vardi, Sīlija fotografēja arī to, priecīgi iesmiedamās, kad tā izdvesa savu ilgo, vārgo kurkstienu.

Tad Sīlija pārsteidza Olīviju, noglāstot vardes muguru ar savu garo pirkstu. Reti kura Olīvijai pazīstama sieviete glāstīja vardes. Kad Olīvija atlaida vardi, viņas abas ar Sīliju apmainījās vienprātīgiem Smaidiem.

- Tava māte atradusi dvēseles radinieci, - Frenks klusi nomurmināja uz Noasa pusi.

Olīvija jau grasījās norādīt uz zivjērgļa ligzdu, kad pa taku viņas grupiņas virzienā traucās kāds mazulis, bēgdams no gados jauniem vecākiem, kas, saukdami zēnu, skrēja viņam pakaļ.

Bērns paklupa un, slīdēdams uz ceļgaliem un elkoņiem, novēlās Olīvijai gandrīz pie kājām, brēkdams tā, it kā stabulētu tūksto� stabules.

Olīvija jau grasījās noliekties, bet Noass pasteidzās pirmais. Viņ� pacēla zēnu uz rokām, jautri sapurinādams.

- Ai, ai, ai! Lidojam!

- Skotij! Ak, mīļais, es ta�u tev teicu, lai tu neskrien! - Satraukusies māte pasniedzās pēc zēna, tad uzlūkoja savu aizelsu�os vīru. - Viņam tek asinis. Viņ� ir nobrāzis ceļus.

- Sasodīts! Vai nopietni? Palūkosim, draudziņ.

Kamēr zēns spiedza un elsoja, Olivija nometa savu mugursomu.

-Jums vajadzēs apmazgāt viņam brūces. Man ir tīrs ūdens un pirmās palīdzības aptieciņa.

Viņa tik cītīgi ķērās pie darba, ka Frenks pamāja Sīlijai, lai neiejaucas.

- Jums vajadzēs paturēt viņu mierā, - Olīvija rīkoja. - Es nevaru notīrīt, ja viņ� spārdās.

- Es zinu, ka sāp, mīļais, es zinu. Mēs tūlīt parūpēsimies, lai nesāpētu. - Māte skūpstīja Skotiju uz vaigiem. - Nomierinies, ļauj man notīrīt nobrāzumus. Liels paldies! - Viņa paņēma no Olīvijas samitrināto marli un kopā ar vīru centās savaldīt bērnu vismaz tik ilgi, lai nopētītu brūces.

- Tie ir tikai nobrāzumi. Esi nobrāzis ādu, draudziņ. - Tēvs centās runāt jautri, bet viņa seja bija bāla. Sieva notīrīja asinis.

Olīvija pasniedza viņai dezinficējo�u �ķidrumu, un, tikai paskatījies vien uz mazo pudelīti, Skotijs savas raudas pārvērta apdullino�os spiedzienos.

- Ei, vai zini, kas tev vajadzīgs? - Noass no kabatas izvilka �okolādes tāfelīti un pavicināja to Skotijam acu priek�ā. - Tev vajadzīgs kaut kas tāds, kas sabojātu ēstgribu.

Skotijs caur asarām nopētīja �okolādi. Viņa lūpas trīcēja, bet no tām atskanēja nevis spiedziens, bet �ēlabaina kunkstē�ana.

- �okolāde.

- Protams. Vai tev gar�o �okolāde? �ī ir ļoti īpa�a �okolāde. Tā paredzēta tikai drosmīgiem zēniem. Tu ta�u esi drosmīgs, vai ne?

Skotijs no�ņaukājās un pasniedzās uz priek�u, pārāk aizņemts ar �okolādes iegū�anu, lai pamanītu, ka māte ātri apsaitē viņa ceļus.

- Esmu.

- Nu tad ņem! - Noass pastiepa �okolādi, tad smaidīdams mazliet pavilka to atpakaļ. - Aizmirsu. �okolādi es varu dot tikai tādam zēnam, kuru sauc par Skotiju.

- Es esmu Skotijs.

- Tu nejoko? Tad �ī �okolāde ir tavējā.

- Paldies! Milzīgs paldies! - Māte pacēla nu jau iepriecināto bērnu uz sava gurna un atglauda ar brīvo roku no sejas matus. - Jūs esat īsti dzīvības glābēji.

Olīvija atlieca galvu no savas nodarbes - viņa kravāja atpakaļ somā pirmās palīdzības aptieciņu.

- Ja grasāties arī turpmāk doties pārgājienos, parūpējieties, lai jums līdzi būtu �āda aptieciņa. Tās tiek pārdotas viesnīcas �Patvērums� suvenīru veikalā, bet varat to iegādāties arī pilsētā.

- To es nopirk�u pa�u pirmo. Līdz ar pirmās palīdzības �okolādi. Vēlreiz paldies! - Viņa uzlūkoja Frenku un Sīliju. - Jums ir lieliski bērni.

Olīvija grasījās kaut ko iebilst, tad nolieca galvu, neko nepateikusi. Tomēr Sīlija paspēja ieraudzīt nelaimīgo izteiksmi viņas sejā.

- Jūs abi veidojat labu komandu, - Sīlija jautri teica. - Un �is mazais piedzīvojums man uzdzina ēstgribu. Kad būs pusdienas, Līva?

Olīvija pacēla galvu un samirk�ķināja acis. Līva, viņa nodomāja. Tas skanēja spēcīgi un pārliecināti, un... ļoti smalki.

- Tepat, mazliet tālāk, ir jauka vietiņa. Ja mums veiksies, mēs ieraudzīsim arī pāris bebru, ne tikai viņu aizsprostus.

Viņa izvēlējās kādu ēnainu vietu mazliet sānis no takas, kur viņi sē�ot varētu vērot ūdeni un raudzīties uz kalniem. Gaiss bija silts, debesis skaidras; �ī bija viena no lieliskajām saulainajām dienām, kādas �ī pussala piedāvāja.

Olīvija knibinājās ap savu cepto cāli un turējās mazliet nomaļus. Viņa vēlējās pavērot Breidijus visus kopā. Viņi �ķita tik nepiespiesti, tik draudzīgi! Vēlāk, kad viņa bija vecāka un atcerējās �o omulīgo stundu, viņa to nodēvēja par ritmu. Viņiem bija savs ritms gan darbībai, gan sarunām, gan klusē�anai. Tur piederējās sīki jociņi, kas vienmēr bija viņu pa�u un attiecās uz viņiem pa�iem, asprātīgi komentāri, ķircinā�anās, ķermeņa valoda.

Un atceroties Olīvija aptvēra - lai arī cik ļoti viņa mīlēja savus vecvecākus un vecvecāki viņu, starp viņiem tomēr nebija tik cie�a saikne.

Viņus �ķīra vesela paaudze. �ķīra mammas dzīve un viņas nāve.

Bet �obrīd Olīvija zināja vienīgi to, ka viņu moka ilgas un kaut kas līdzīgs skaudībai. Tas viņai lika nokaunēties.

- Es paie�os mazliet tālāk. - Olīvija piecēlās kājās, pavēlēdama sev darīt to pavisam nevērīgi. - Paskatī�os, vai nav redzami bebri. Ja ieraudzī�u, es atnāk�u un jūs pasauk�u.

- Mazā nabadzīte, - Sīlija nomurmināja, kad Olīvija pagājās tālāk pa taku. - Viņa ir tik vientuļa. Man �ķiet, ka viņa pat neapzinās, cik vientuļa ir.

- Viņas vecvecāki ir labi cilvēki, Sīlija.

- Es par to ne�aubos. Bet kur ir pārējie bērni? Citi viņas vecuma bērni, ar ko viņai vajadzētu spēlēties tik jaukā dienā kā �ī?

- Viņa pat neiet uz skolu, - Noass iestarpināja. - Viņa man stāstīja, ka vecāmāte mācot viņu mājās.

- Viņi ieliku�i Olīviju krātiņā. Ļoti pievilcīgā, - Sīlija piebilda, palūkodamās apkārt, - tomēr tas ir noslēgts.

-Viņiem ir bail. Un ir arī iemesls baidīties.

- Es zinu. Bet ko viņi darīs, kad Olīvija sāks sisties ar spārniem pret krātiņa sienām? Un ko viņa pati darīs, ja tā nenotiks?

Noass piecēlās kājās.

- Es domāju, ka es arī paie�os. Nekad neesmu redzējis bebru.

- Viņam ir silta sirds, - Sīlija noteica, ar smaidu nolūkodamās pakaļ dēlam.

- Jā, un vēl viņam ir ziņkārīga daba. Es ceru, ka viņ� nemēģinās izpra�ņāt Olīviju par seniem notikumiem.

- Nedomā par viņu tik slikti, Frenk.

- Ja es tā domātu, es ari būtu gājis skatīties bebrus, nevis licies nosnausties. - To pateicis, viņ� izstiepās un ielika galvu sievai klēpī.

Noass atrada Olīviju sē�am upes krastā - ļoti klusu un nekustīgu. Viņam domās atkal atausa senā aina - maza meitene, kas bēg no cie�anām.

Te nu viņa sēdēja, pārvilkusi cepuri pār dzeltenajiem matiem, stīvi izslējusi muguru, lūkodamās pāri ūdeņiem, kas plūda tik strauji, tik mirdzo�i un tik tīri.

Viņa nebēg no cie�anām, Noass nodomāja. Viņa mācās sadzīvot ar tām.

�eit beidzas viens ceļ� un sākas otrs, viņ� nosprieda.

Noasam tuvojoties, Olīvija strauji pagrieza galvu. Viņa cie�i un nopietni raudzījās Noasam sejā, kad viņ� pienāca tuvāk un apsēdās līdzās.

- Bebri nāk te rotaļāties, - viņa klusā balsī teica. - Viņiem nav pārāk lielu iebildumu pret cilvēku klātbūtni. Viņi pie tiem ir pieradu�i. Bet labāka iespēja viņus novērot ir tad, ja pārāk netrok�ņo un nekustas.

-Tu laikam daudz laika pavadi, staigādama pa me�u.

- Te vienmēr ir kaut kas, ko redzēt un darīt. - Viņa atkal pievērsās upei. Noasa klātbūtnē viņa jutās mazliet savādi un nespēja izlemt, vai �ī sajūta ir patīkama vai nav. Viņa zināja tikai to, ka �ī sajūta at�ķiras no it visa, ko viņa izjutusi iepriek�. Tā līdzinājās bungo�anai zem sirds. - Losand�elosā laikam nekā tāda nav.

- Nepavisam. - �ajā dzīves posmā Losand�elosa Noasam asociējās ar visu pasauli. - Bet tur nav slikti. Mamma ir aizrāvusies ar dabu un visām tām muļķībām. Saproti, vaļu aizsardzību, plankumainās pūces aizsardzību, visa pārējā aizsardzību. Viņa tur visur piedalās.

-Ja vairāk būs tādu cilvēku, mums vispār neko nevajadzēs aizsargāt.

Viņa to pateica tik dedzīgi, ka Noass neviļus pasmaidīja.

- Jā, viņa saka to pa�u. Man pret to nav nekādu iebildumu. Man visvairāk patīk tā daba, kas ir lielpilsētas parkā ap basketbola grozu.

- Varu saderēt, ka tu ne reizes neesi bijis mak�ķerēt.

- Kāpēc man tas būtu jādara? - Viņ� veltīja Olīvijai tik sirsnīgu smaidu, ka bungo�ana viņas sirds apvidū pastiprinājās. - Es varu ieiet �McDonald's� un nopirkt sviestmaizi ar zivi.

-Fui!

- Ei, vai zini, kas ir fui? Uzspraust uz āķa neaizsargātu tārpu, lai varētu izvilkt kādu no�ēlojamu, glumu zivi. - Fakts, ka Olīvija mazliet pasmaidīja, ka viņas acīs nozibsnīja tikko jau�amas, pieaugu�ajiem raksturīgas humora dzirkstelītes, Noasu iepriecināja. - Tas ir pretīgi!

- Tas ir prasmīgi, - Olīvija izlaboja, joprojām mazliet stīvi, bet tagad viņa vismaz skatījās uz Noasu, nevis uz upi. - Vai tad pilsētā nav pārāk daudz cilvēku, pārāk daudz trok�ņu un satiksmes, un dūmu, un visa pārējā?

- Protams, ir. - Noass omulīgi atspiedās uz elkoņiem. - Tie�i tāpēc man tur patīk. Tur vienmēr kaut kas notiek.

- Ari �eit vienmēr kaut kas notiek. Skaties! - Aizmirsusi savu kautrību, viņa uzlika plaukstu Noasam uz kājas.

Pa upi aug�up nebēdnīgi peldēja bebru pāris, gludajām mugurām �ķeļot ūdens virsmu, ņirbu vilnī�iem izplūstot pa visu ūdeni. Tad, glu�i kā sapnī, upes pretējā krastā pacēlās gārnis un, majestātiski vēzējot spārnus, pārlidoja pāri upei tik tuvu, ka pār abiem sēdētājiem pārslīdēja viņa ēna.

- Kaut ko tādu pilsētā tu nekad neesi redzējis.

- Laikam jau ne.

Noass ar patiesu interesi aplūkoja bebrus. Tie ir jauki, viņ�

nodomāja, vērodams, kā tie riņķo, �ļakstās un grie�as ūdenī otrādi, lai peldētu uz muguras.

- Tu zini par manu mammu.

Noass strauji palūkojās uz viņas pusi. Olīvija atkal bija pievērsusies ūdenim. Neizdibināma seja, sasprindzis zods. Bija vai ducis jautājumu, ko Noass gribēja uzdot, ja vien rastos tāda izdevība, bet tagad, kad Olivija pati bija iesākusi �o sarunu, viņ� atklāja, ka nespēj neko pajautāt.

Viņa vēl bija tikai bērns.

-Jā. Tas ir briesmīgi.

- Vai tu esi redzējis viņu kādā filmā?

- Protams. Daudzās.

Olīvija saknieba lūpas. Viņai vajadzēja to uzzināt. Bija vajadzīgs kāds, kas viņai to pastāstītu. Noass to izdarīs. Viņa cerēja, ka Noass izturēsies pret viņu kā pret pieaugu�u, nevis kā pret tādu, kas visu laiku jāsargā.

- Vai viņa tajās bija brīni�ķīga?

- Vai tad tu nevienu no tām neesi redzējusi? - Kad Olīvija papurināja galvu, Noass sagrozījās, nezinādams, ko atbildēt. Viņa māte vienmēr apgalvoja, ka vislabākā atbilde esot patiesība. - Viņa bija lieliska. Man lielākoties patīk filmas skatīties kinoteātrī, bet viņas filmas esmu skatījies ari televīzijā. Zini, viņa bija ļoti skaista.

- Es nezinu, kāda viņa izskatījās! - Olīvija to atcirta tik spēji, ka Noass viņu uzlūkoja ar neizpratni. - Tas ir, kāda viņa bija. Vai viņa bija laba aktrise?

- Protams. Patie�ām laba. Viņa tēloja ļoti ticami. Laikam jau tas ir vislielākais talanta sasniegums.

Olīvijas pleci atslāba.

- Jā. - Viņa pamāja. - Viņa aizbrauca prom no �ejienes, tāpēc ka gribēja kļūt aktrise. Es tikai gribēju zināt, vai viņai izdevās kļūt par labu aktrisi. �Viņa tēloja ļoti ticami,� - Olīvija nomurmināja, tad paslēpa �o teikumu savā sirdī. - Tavs tēvs... viņ� atbrauca �urp, tāpēc ka es viņam to lūdzu. Viņ� ir lielisks cilvēks. Tev to vajadzētu zināt. Tev ir vecāki, kam rūp tas, kas apkārt notiek, rūp citi cilvēki. Tev to nekad nevajadzētu aizmirst.

Viņa piecēlās kājās.

- Ie�u viņus pasaukt, lai arī viņi var aplūkot bebrus, pirms dodamies atpakaļ.

Noass palika sē�am, kur sēdējis. Viņ� nebija uzdevis Olīvijai nevienu no jautājumiem, kas rosījās viņa domās, bet viņa uz vienu no tiem bija atbildējusi. Kāda ir sajūta slavenības meitai, kuras māte aizgājusi bojā vardarbīgā nāvē?

Sajūta bija draņķīga. Glu�i vienkār�i draņķīga.

Lai runātu patiesību, vajadzīgi divi cilvēki -viens, kas runā, un otrs, kur� uzklausa.

Henrijs Deivids Того

Va�ingtonas �tata universitāte, 1993. gads

Nav nekāda iemesla nervozēt, Noass sev atgādināja, pārbaudīdams, vai glītās divstāvu ēkas adrese atbilst vajadzīgajai. Viņ� jau ilgu laiku bija plānojis �o ceļojumu un tik�anos. Un tie�i tāpēc, viņ� nosprieda, novietodams savu īrēto automa�īnu ietves malā klusajā trisjoslu satiksmes rajonā, viņ� nervozē.

Varbūt Noass nojauta, ka viņa dzīve no �īs dienas var pārvērsties, ka atkalredzē�anās ar Oliviju Makbraidu var grozīt viņa ieplānoto karjeru un izaugsmi. Viņ� ļoti labprāt kaut ko mainītu. Galu galā neriskējot neko nevar iegūt. Tāpēc ari viņa plaukstas bija sasvīdu�as un vēdera rosījās dīvaini kņudino�a sajūta.

Nervozitātei nebija nekādu personisku iemeslu.

Divas straujas kustības, un viņ� ar plaukstām bija atglaudis atpakaļ matus. Noass gan bija iedomājies, ka pirms brauk�anas �urp vajadzētu matus apgriezt, bet galu galā viņam bija atvaļinājums.

Vairāk vai mazāk.

Divu nedēļu atvaļinājums no darba laikraksta redakcijā, kur viņa centieni kļūt pazīstamam kriminālo ziņu reportierim nebija glu�i tik veiksmīgi, kā viņ� bija cerējis. Viņa ieplānotajiem rakstiem ceļā stājās politika, ierobe�ojumi garuma ziņā, redaktori un reklāmu nepiecie�amība.

Un Noass vēlējās rakstus veidot pēc sava prāta.

Tie�i tāpēc arī viņ� atradās �eit. Lai uzrakstītu rakstu, kura si�etu viņ� nekad nebija spējis aizmirst, un lai uzrakstītu to pēc sava prāta.

Tas būs raksts par D�ūlijas Makbraidas slepkavību.

Viena no �ā stāsta būtiskajām sastāvdaļām mitinājās �īs glītās �etrdzīvokļu mājas otrajā stāvā. �ie dzīvokļi un tiem līdzīgie bija paredzēti, lai izmitinātu studentus, kuri nedzīvoja koled�as studentu pilsētiņā. Kuri var atļauties maksāt par atsevi�ķu dzīvokli, Noass nodomāja. Kuri spēj samaksāt par pri-vātumu. Kuriem �ī vientulība un noslēgtība ir būtiski svarīgas, kuri nemeklē jautrību un kompānijas un neiesaistās trakulīgajā koled�as studentiem raksturīgajā dzīvē.

Noass pats bija sajūsmināts par tiem gadiem, ko aizvadīja Kalifornijas universitātes studentu pilsētiņā Losand�elosā. Var jau būt, ka pirmais semestris lielākoties pagāja jautrās ballītēs, meiteņu aplido�anā un piedzēru�a cilvēka naksnīgās filozofiskās pārdomās, kuras spēja saprast vienīgi tādi pa�i jauni ļaudis. Bet pēc tam viņ� bija kļuvis rāmāks.

Viņ� bija vēlējies iegūt �urnālista diplomu. Un, ja viņ� būtu izslēgts no universitātes, uz vecāku �ēlastību nebūtu ko cerēt.

�ie divi iemesli vienādi bija ietekmēju�i viņa izvēli.

Nez kādi ir Olīvijas motīvi, lai mācītos, viņ� prātoja.

Pēc gandrīz trim darba gadiem Noass bija sapratis, ka ir labs �urnālists - kaut arī nav �urnālists pēc sirds aicinājuma. Viņ� bija labi sagatavojies �odienas darbam. Viņ� zināja, ka Olīvija Makbraida studē dabas resursu specialitātē, ka viņas atzīmes ir visaugstākās. Noass zināja, ka savu pirmo studiju gadu viņa bija dzīvojusi studentu pilsētiņas kopmītnē. Un nākamajā rudenī izvākusies no turienes, lai viena pati pārceltos uz �o dzīvokli.

Noass zināja, ka viņa nav iesaistījusies nekādos klubos un studentu organizācijās un ka līdz ar �āpavasara sesijas astoņiem eksāmeniem un ieskaitēm uzņēmusies vēl divu papildu priek�metu apgū�anu.

No tā Noass sprieda, ka viņai piemīt lielas koncentrē�anās spējas, ka viņa ir aizrautīga un dro�i vien pat vairāk nekā apmāta ar mācī�anos.

Tomēr bija daudz kas tāds, ko Noass nespēja uzzināt, izmantojot datoru un uzziņu dienestu. Tie neatklāja, ko Olīvija īsti vēlas, ko viņa cer sagaidīt no dzīves.

Ko viņa domā par saviem vecākiem.

Lai to visu uzzinātu, Noasam vajadzēja iepazīt Olīviju. Lai uzrakstītu grāmatu, kas brieda viņa sirdī un prātā, viņam bija nepiecie�ams ieskatīties Olīvijas domās un izjūtās.

Visspilgtāk viņam prātā bija paliku�i divi Olīvijas tēli: asarām slacītā bērna seja un jaunās meitenes nopietnais acu skatiens. Ieejot mājā un pamanot, ka gaitenis precīzi sadala telpu divās daļās, Noass prātoja, ko viņ� ieraudzīs �odien.

Viņ� uzgāja pa kāpnēm un ieraudzīja mazu plāksnīti, kas norādīja dzīvokli - 2 B. Noass ievēroja, ka uz plāksnītes nav vārda. Tikai numurs. Makbraidi vēl arvien sargāja savu privā-tumu glu�i kā pēdējo zelta monētu tuk�ā makā.

- Lai notiek kas notikdams! - viņ� nomurmināja un nospieda durvju zvanu.

Noass bija apdomājis vairākus sarunas sākuma variantus, uzskatīdams, ka vislabāk būs, ja viņ� izturēsies elastīgi, līdz būs nodro�inājis stabilu pamatu turpmākajām attiecībām. Kad Olīvija atvēra durvis, visi plāni un idejas izgaisa Noasam no prāta glu�i kā ūdens no cauras bļodas. Lēni un noteikti, un pilnīgi-

Viņa nebija skaista; katrā ziņā ne tad, ja viņu salīdzināja ar māti. Tomēr bija gandrīz neiespējami rīkoties citādi, ieraugot �īs dziļās zeltainbrūnās acis zem izteiksmīgajām tum�ajām uzacīm.

Viņa bija gara un slaida, un viņas ķermenim piemita sīkstums, kas Noasam �ķita pārsteidzo�i, gandrīz smieklīgi seksuāls. Viņas mati bija kļuvu�i mazliet tum�āki nekā toreiz, kad Noass viņu redzēja iepriek�ējo reizi, tomēr tie bija gai�āki nekā acis un patlaban aizmugurē gludi saņemti kopā.

Agrākā bērna seja bija kļuvusi izsmalcināta un noteikta. Tā bija jaunas sievietes seja.

Olīvija bija ģērbusies d�insos un krekliņā ar īsām piedurknēm. Kājas viņai bija basas un sejā vīdēja viegla aizkaitinājuma izteiksme.

Noass attapās, ka viņ� stāv un muļķīgi raugās uz Olīviju, nespēdams darīt neko citu kā vien smaidīt.

Olīvija sarauca vienu no savām satrieco�ajām uzacīm, un Noasa priekam par atkalredzē�anos pievienojās negaidīta, spēja iekāre.

- Ja jūs meklējat Lindu, tad viņas dzīvoklis ir gaiteņa otrā pusē. Divi A.

Viņa to pateica tā, it kā �o teikumu būtu bie�i atkārtojusi, un tādā balsī, kas �ķita vairāk aizsmakusi, nekā Noass to atcerējās.

- Es nemeklēju Lindu. Es meklēju tevi. - Un viņam ienāca prātā doma, ka viņ� alla� ir to darījis. �ī doma bija tik absurda, ka viņ� to tūlīt atvairīja. - Un tu tikko dziļi aizvainoji manu pa�lepnumu, neatceroties mani.

- Kāpēc gan man vajadzētu atcerēties...? - Viņa apklusa, cie�i ielūkodamās Noasa smejo�ajās acīs, kam iepriek� nebija pievērsusi uzmanību, uzskatīdama viņu par vēl vienu no gaiteņa pretējās puses kaimiņienes pielūdzējiem. Beidzot viņas lūpas pavērās un acīs pavīdēja sirsnība. - Tu esi Noass. Noass Breidijs. Frenka dēls. - Viņas skatiens strauji pievērsās gaitenim aiz Noasa muguras. - Vai viņ�...

- Nē, es atbraucu viens. Vai vari man veltīt kādu mirklīti?

-Jā. Jā, protams. Nāc iek�ā! - Viņa apmulsusi pakāpās sānis. Pirms Noasa iera�anās viņa bija iedziļinājusies sēņu sakņu simbiozes jautājumā, par ko rakstīja referātu. Domās, kurās tikko valdīja zinātne, atgriezās atmiņas.

Atmiņas arī par to nelielo romantisko aizrau�anos, ko divpadsmit gadu vecumā bija izjutusi pret Noasu.

- Es varētu pagatavot kafiju. Vai varbūt labāk vēlies kaut ko aukstu?

- Kā teiksi. - Noass pievērsa ienācēja skatienu tīrajai istabai, glīti sakārtotajam rakstāmgaldam ar dūco�o datoru, mierīgajām krēmkrāsas sienām, tum�zilajam dīvānam. - Jauka vietiņa.

- Jā, man arī tā patīk. - Pirmo reizi mū�ā viņa izbaudīja prieku par iespēju dzīvot vienai.

Viņa nerosījās un nemetās visu piekārtot, kā to mēdza darīt da�as sievietes, vēl atvainojoties par nekārtību, pat ja tādas istabā nebija. Viņa stāvēja, lūkodamās uz Noasu, it kā īsti nezinātu, ko teikt.

Noass lūkojās viņai pretī un arī pats prātoja, ar ko lai sāk.

- Ā... Es tūlīt atgriezī�os.

- Vari nesteigties.

Viņ� sekoja Olīvijai virtuvē, atkal viņu apmulsinādams. Virtuve diez vai aizņēma lielāku platību nekā gaitenis, tomēr tur atradās plīts, ledusskapis un izlietne vienā pusē un neliels galdiņ� otrā.

Par spīti �aurībai, Noasam izdevās pastaigāt pa virtuvi. Kad viņ� apstājās pie loga, abi atradās tik tuvu, ka pleci gandrīz saskārās. Olīvijai reti tik tuvu stāvēja vīrie�i.

- Kolu vai kafiju? - viņa pajautāja, atvērusi ledusskapi un �igli nopētījusi tā saturu.

- Kolu. Paldies!

Viņ� būtu ņēmis un dzēris kolu no bund�as, bet Olivija jau sniedzās pēc glāzes.

Dieva dēļ, Olīvija, viņa pati sevi norāja, ver vaļā muti un runā!

- Ko tu dari Va�ingtonas �tatā?

- Esmu atvaļinājumā. - Noass viņai uzsmaidīja, un savādā trauksme sirdī, kura bija pārsteigusi viņu pirms se�iem gadiem, atsākās no jauna, it kā nekad nebūtu mitējusies. - Es strādāju laikrakstā �The Los Angeles Times�.

Olīvija uztvēra ziepju un �ampūna aromātu un vēl kaut ko -kaut ko netveramu. Vaniļa, viņa nosprieda, glu�i tāpat kā svecēs, kas tik ļoti patika viņa mātei.

- Tu esi �urnālists.

- Alla� esmu gribējis rakstīt. - Viņ� izņēma glāzi Olīvijai no rokas. - Es to neaptvēru līdz pat koled�as laikam, bet tie�i to vienmēr esmu vēlējies. - Un, juzdams, ka starp viņiem glu�i kā dūmu plīvurs nolai�as Olivijas piesardzība, viņ� atkal pasmaidīja un nolēma, ka nesteigsies atklāt iemeslu, kāpēc �eit ieradies. - Man pienācās pāris nedēļu atvaļinājuma, bet draugs, ar kuru kopā biju paredzējis sauļoties pludmalē, nevarēja tikt prom no darba. Tāpēc es nolēmu doties ziemeļu virzienā.

- Tātad tu neesi ieradies darba norīkojumā.

- Nē. - Tā ir patiesība, absolūta patiesība, viņ� sev iegalvoja. - Ceļoju pats uz savu roku. Nospriedu, ka palūko�os, kā

li

tev klājas, jo tu esi vienīgais cilvēks, ko es Va�ingtonas �tatā pazīstu. Kā tev patīk koled�ā?

- Ak, ļoti patīk! - Apzināti cenzdamās atslābināties, viņa Noasam pa priek�u devās uz dzīvojamo istabu. - Laiku pa laikam es ilgojos pēc mājām, bet nodarbības man neļauj garlaikoties.

Olīvija apsēdās uz dīvāna, pieņemdama, ka Noass izvēlēsies krēslu, bet viņ� apsēdās Olīvijai līdzās un omulīgi izstiepa kājas.

- Par ko tu raksti? - Viņ� pamāja uz datora pusi.

- Par sēnēm. - Viņa iesmējās un nervozi iedzēra malciņu kolas. Noass bija neizsakāmi pievilcīgs: pelēcīgi brūni saulē izbalēju�i mati, tum�zaļas acis, kas Olīvijai atgādināja mājas, nepiespiesti juteklisks smaids.

Olīvija atcerējās, ka reiz uzskatījusi viņu par līdzīgu rokzvaigznei. Viņ� joprojām tāds izskatījās.

- Es specializējos dabas resursu zinātnē.

Noass jau grasījās sacīt, ka viņ� to zina, bet tad pārdomāja. Tas prasītu pārāk lielu skaidro�anu, viņ� nodomāja, nepievērsdams uzmanību tikko dzirdamajiem vainas apziņas �ukstiem ausī.

- Tā tev piestāv.

- Kā cimds rokai, - Olīvija piekrita. - Kā klājas taviem vecākiem?

- Viņiem klājas lieliski. Tu reiz teici, ka man vajadzētu viņus augstu vērtēt. Es to arī daru. - Viņ� pagriezās un ielūkojās Olīvijai acīs, neatraudams skatienu. Olīvija, kas vīrie�u tuvumā nemainīgi palika mierīga un vēsa, juta, ka asinis dzīslās mutuļo. - Laikam gan, kop� dzīvoju prom no viņiem un mitinos pats savā mājā, �is vērtējums kļuvis vēl augstāks. Tas dro�i vien attāluma dēļ, vai saproti?

- Jā, saprotu.

- Vai tu vēl aizvien strādā viesnīcā?

- Vasarā un brīvdienās. - Vai ari citi vīrie�i mēdz uz mani tā skatīties? Olīvijai domas traucēja koncentrēties. Vai viņa tie�ām nebūtu pamanījusi, ja kaut viens vīrietis uz viņu skatītos tā, it kā viņa būtu vienīgā, kas �obrīd pasaulē eksistē? - Es... vai tu tā arī neiemācījies mak�ķerēt?

- Nē. - Viņ� atkal pasmaidīja un viegli ar pirkstiem pieskārās Olīvijas delnai.

- Tātad tu vēl joprojām baudi zivju sviestmaizes �McDonald�s" restorānā?

- Viņiem vienmēr ķeras. Ko tu teiktu par vakariņām?

- Vakariņām?

- Es domāju - ē�anu, vakara maltīti. Pat dabas resursu zinātnes studente noteikti bus dzirdējusi par tradicionālu vakara maltīti. Kāpēc gan lai tu �ovakar nebaudītu �o maltīti kopā ar mani?

Olīvijas tradicionālā vakara maltīte sastāvēja no tā, ko viņa salika kopā savā mazajā virtuvitē, vai, ja tas neizdevās, tad no tā, ko viņa nopirka pa ceļam uz mājām, atgriezdamās pēc vēlajām vakara nodarbībām.

Turklāt viņai bija jāpabeidz referāts, jāsagatavojas ieskaitei, jāsagatavojas laboratorijas darbam. Un Noasam bija zaļas acis, kas viņu valdzināja.

- Tas būtu jauki.

- Labi. Es tev atbrauk�u pakaļ septiņos. Vai tev ir kāda iemīļota vieta?

- Vieta? Ak nē, ne glu�i.

- Tad es tev sagādā�u pārsteigumu. - Noass piecēlās un izklaidīgi paspieda Olīvijai roku, kad arī viņa piecēlās, lai pavadītu viesi. - Tikai nepieēdies sēnes! - viņ� aizrādīja un pirms aizie�anas vēlreiz pasmaidīja.

Olīvija klusi aizvēra durvis, tad klusi pagriezās, lai atspiestos pret tām. Viņa dziļi izelpoja, aizrādīdama sev, ka uzvedas smieklīgi, ka ir jau par vecu, lai ļautos �ādām muļķīgām romantiskām jūtām. Tad pirmo reizi kop� neatminamiem laikiem viņai ienāca prātā vieglprātīga doma: dieva dēļ, ko lai velk mugurā?

Vakariņu laikā viņ� ieminēsies par Olīvijas tēvu un par grāmatu, Noass pats sev iegalvoja. Viņ� vēlējās dot Olīvijai laiku par to padomāt, saprast, ko viņ� cer panākt, un apjaust savu nenovērtējamo lomu �ajā darbā.

Bez viņas līdzdalības to nebija iespējams paveikt. Bez viņas ģimenes atbalsta. Un ari bez Sema Tenera, Noass, sabāzis rokas kabatās, nodomāja, kāpdams aug�up uz Olīvijas dzīvokli.

Viņa vairs nebija bērns. Viņa būs prātīga. Un, kad viņa izdzirdēs Noasa motivāciju, viņa ieceres mērķi, kā gan viņa spēs atteikties no sadarbības? Grāmata, ko viņ� gribēja uzrakstīt, nebūs tikai par slepkavību, par asinīm un nāvi; tā būs par cilvēkiem. Par cilvēka faktoru. Par iemesliem, par kļūdām, par rīcību. Un par mīlestību, viņ� nodomāja.

�āda veida stāsti sākās un beidzās ar mīlestību. Viņam jāpanāk, lai Olīvija to saprastu.

Noass jutās saistīts ar �o notikumu. Varbūt ne glu�i kop� tā brī�a, kad viņa tēvs bija pacēlis telefona klausuli, lai atbildētu uz pieprasījumu doties uz māju Beverlihilsā, ber vismaz no tā mirkļa, kad viņ�, Noass, savas dzīvojamās istabas televizora ekrānā bija ieraudzījis raudo�o bērnu.

Nebija tā, ka viņ� tikai vēlētos par to uzrakstīt. Viņ� juta nepiecie�amību to darīt.

Viņ� to godīgi izstāstīs Olīvijai.

Pirms viņ� paspēja nospiest 2. В dzīvokļa durvis, atvērās 2. A dzīvokļa durvis.

- Sveicināts!

Un �ī, Noass nodomāja, acīmredzot ir Linda. Viņa smaids bija instinktīva reakcija, uzlūkojot pievilcīgo bruneti ar spo�i zilajām acīm. Viņa asinis uzmutuļoja mazliet straujāk, kā jau sieviete bija paredzējusi, pār sievi�ķīgajiem apaļumiem pārvelkot plānu sarkanu minikleitiņu.

Noass pazina �ā tipa sievietes un prata tās novērtēt. Viņ� prata novērtēt viņas kustības, ritmisko gurnu �ūpo�anos, kad viņa iznāca gaitenī un tuvojās Noasam, klikstinot savas smail-papē�u kurpes, kas laistījās kleitai pieskaņotā kaislīgi sarkanā krāsā.

- Vai varat man izpalīdzēt? Es nez kāpēc... �ovakar esmu tik neveikla.

Pirkstos viņa �ūpoja smalku zelta rokassprādzi un gausi un dziļi elpoja, ja nu Noass gadījumā nebūtu pamanījis patiesi burvīgās krūtis, kas spriedās zem plānā sarkanās kleitas auduma.

- Protams. - Vīrie�a patmīlībai nekas nespēj glaimot vairāk par acīm redzamu un neap�aubāmu sievietes aicinājumu. Noass paņēma rokassprādzi, aplika to Lindai ap locītavu un izbaudīja patīkamu mirkli, kad viņa piekļāvās ar savu augumu cie�āk klāt un pagrie�as tā, lai, mazliet atliekusi galvu, varētu ielūkoties Noasam acīs.

-Ja Līva baudījusi jūsu klātbūtni, tad nav nekāds brīnums, ka viņa nekad neiziet no mājas.

Noass aizāķēja rokassprādzi un atkal izbaudīja aicino�o smar�u, kas vēdīja no Lindas ādas.

- Vai tad viņa nekad neiziet?

- Tikai darbs un darbs, tāda nu mūsu Līva ir. - Viņa iesmējās un prasmīgi papurināja galvu, saplandot savas burvīgās tum�ās cirtas. - Man gan patīk baudīt dzīvi.

- Ne�aubos, ka tā ir. - Viņa plaukstā vēl joprojām kavējās Lindas rokas locītava un sejā rotājās draudzīgs smaids, kad aiz muguras atvērās durvis.

Noass aizmirsa, ka tāda Linda vispār eksistē. Viņ� aizmirsa par savu grāmatu. Viņ� gandrīz vai aizmirsa pats savu vārdu.

Olīvija nepavisam neizskatījās aicino�a. Viņa stāvēja durvīs, ģērbusies neuzkrīto�i zilā kleitā, kas apslēpa daudz vairāk nekā Lindas sarkanā kleita. Un Noass neviļus ieprātojās, kas slēpjas zem �ā neitrālā zilā materiāla. Olīvija bija izlaidusi matus, un tagad tie taisni slīga pār viņas pleciem kā lietus straumītes, ļaujot saskatīt zelta auskariņus ausīs.

Noass jau zināja, ka viņam būs jāpieiet ļoti tuvu, lai uztvertu Olīvijas smar�as. Viņas lūpas nebija krāsotas, acu skatiens vēss.

Nē, viņa nekādā ziņā vairs nebija bērns, Noass nodomāja, un paldies Dievam par to.

- Tu izskaties lieliski.

Olīvija tikai sarauca uzacis un īsi nopētīja Lindu.

- Es paņem�u jaku.

Viņa apgriezās uz papē�a un strauji ar savām garajām, brīni�ķīgajām tūristes kājām iegāja atpakaļ dzīvoklī.

Nav nekāda iemesla dusmoties, viņa sev iegalvoja, paķerdama jaku un somiņu. Nav nekāda iemesla izjust �o gruzdo�o vil�anos. Ja viņa, glu�i kā iemīlējusies pusaudze, nebūtu lūkojusies pa logu, kad ieraudzīs Noasa ma�īnu, viņa nemaz nebūtu zinājusi, ka Noass flirtējis ar Lindu. Un ja viņa nebūtu steigusies pie durvīm un palūkojusies pa �actiņu�, gaidot, kad Noass tuvosies durvīm.

Nebija nekādas jēgas justies nodotai tikai tāpēc, ka viņa divas stundas bija mocījusies �aubās, kādu kleitu vilkt un kā sakārtot matus. Tā bija viņas problēma. Par to atbildēja tikai viņa pati.

Olīvija spēji pagriezās uz durvju pusi un ieskrēja Noasam tie�i krūtīs.

- Piedod! Ļauj, es tev palīdzē�u. - Viņ� stāvēja Olivijai pavisam tuvu un, paņemdams no viņas jaku, ieelpoja viņas smar�as. Tās bija tik atbilsto�as viņai. Ideālas.

- Es negribēju iztraucēt.

- Ko iztraucēt? - Viņ� palīdzēja Olīvijai uzvilkt jaku, izbaudīdams viņas matu smar�u.

- Tevi un Lindu.

- Ko? Ā! - Noass iesmējās, saņēma Olīvijas roku un veda viņu uz durvju pusi. - Viņu gan par kautrīgu nenosauksi, vai ne?

- Nē.

- Vai tu pabeidzi savu referātu?

-Jā, tikko.

- Labi. Tagad varēsi man izstāstīt visu par sēnēm.

Olīvijai sanāca smiekli. Visu ceļu lejup līdz ma�īnai Noass turēja viņas roku savējā, un, kad viņa jau grasījās kāpt ma�īnā, viņ� ar pirkstiem viegli atglauda Olīvijas matus.

Viņas sirds pamira un tad nokrita tie�i pie Noasa kājām.

Noass bija atradis itālie�u restorānu, kas bija samērā omulīgs, lai tur varētu justies brīvi. Galdiņi bija apklāti ar la�krā-sas galdautiem, un uz tiem jauki dega smalkas baltas sveces. Sarunas bija pieklusinātas, laiku pa laikam atskanēja smiekli. Gaisā virmoja patīkamas pikanta ēdiena smar�as.

Ar Noasu bija viegli sarunāties. Viņ� bija pirmais vīrietis ārpus ģimenes, ar kuru Olīvija vakariņoja un kur� likās patiesi ieinteresēts viņas mācībās un plānos izmantot apgūtās zinā�anas. Tad Olīvija atcerējās viņa māti.

- Vai tava māte vēl joprojām darbojas dabas aizsardzības jomā?

- Viņa to vien runā ka par saviem kongresmeņiem un viņu atbalstu. Viņa nekad nepadodas. Manuprāt, pa�laik darba kārtībā ir mustangu no�ēlojamais stāvoklis. Vai tu man iedosi to pagar�ot?

- Ko? - Viņa tikko bija pacēlusi aug�up uz dak�iņas uzdurtu sēni. - Ā! Protams.

Olīvija grasījās uzlikt sēni uz viņa �ķivja, bet Noass saņēma viņas rokas locītavu un virzīja viņas roku uz. savu muti. Kad Noass pāri dak�iņai ielūkojās Olivijai acis, viņas vēderā iekņudējās savāds karstums.

- Tā ir ļoti gar�īga.

- Zini, tropu me�ā ir liela ēdamo sēņu da�ādība.

- Jā. Varbūt es kādu dienu atkal turp aizbrauk�u, un tad tu man varēsi visu izrādīt.

- Es... mēs ceram izveidot pie viesnīcas dabaspētnieku centru. Tur cilvēki varēs noklausīties lekcijas un diskutēt par dabas tematiem, piemēram, kā pazīt ēdamās sēnes.

- Ēdamās sēnes... tas neskan tik labi, kā īstenībā gar�o.

- Īstenībā sēnes ir tikai �o augu augļi. Kā āboli ābelei.

- Tie�ām?

- Kad me�ā ieraugi tos smalkos feju gredzentiņus, tā ir tikai sēņu augļa daļa, kas aug virs zemes, papla�inoties gadu no gada, un... - Viņa aprāvās. - Un tevi tas nemaz neinteresē.

- Ei, man patīk zināt, ko es ēdu! Kāpēc tos sauc par feju gredzentiņiem?

Olīvija pārmeto�i samirk�ķināja acis.

- Dro�i vien tāpēc, ka tie tādi izskatās.

- Vai tavā me�ā ir fejas, Līva?

- Reiz es domāju, ka ir. Kad biju maza, es mēdzu sēdēt me�ā, tajā zaļajā gaismā, un prātoju: ja es bū�u ļoti klusa, es redzē�u, kā viņas izlien laukā parotaļāties.

- Un nekad neieraudzīji?

- Nē. - Tā nu viņa bija pārstājusi ticēt pasakām. Uz zinātni varēja paļauties. - Toties es redzēju briedi un alni, un caunu, un lāci. Man tie likās pietiekami pasakaini.

- Un bebrus.

Olīvija pasmaidīja, mazliet atliekusies krēslā, kamēr viesmīlis novāca auksto uzkodu traukus un tad pasniedza silto ēdienu.

- Jā. Tur, kur es todien vedu tavu ģimeni, vēl joprojām ir aizsprosts.

Viņa nogar�oja savus makaronus ar palielajiem tomātu gabaliņiem un garnelēm.

- Porcijas vienmēr ir lielākas, nekā cilvēks spēj apēst.

- Kas to teicis? - Noass iegrūda dak�iņu savā porcijā, kas bija bagātīgi papildināta ar sieru un gar�vielām.

Olīvija jutās pārsteigta, ka Noass ne vien izēda pats savu �ķīvi, bet arī notiesāja labu daļu no viņas porcijas. Un pēc tam vēl arvien nejutās īsti paēdis, tāpēc pasūtīja saldo ēdienu un kapu�īno.

- Kā tu vari tik daudz ēst un tomēr nesvērt trīssimt mārciņu? - viņa gribēja zināt.

- Vielmaiņa. - Viņ� smaidīdams paņēma karotītē putukrējumu un �okolādi. - Manam tētim ir tāpat. Mammu tas padara vai traku. Ņem pagar�o! Tas ir burvīgs.

- Nē, es nevaru... - Bet Noass jau bija pielicis karotīti pie viņas lūpām, un viņa tās neapzināti pavēra. Gar�īgais putukrējums izkusa uz mēles. - Mmm... Tie�ām burvīgs.

Noass bija spiests mazliet savaldīties. Olīvijas reakcija, viņas puspievērtās acis un mazliet pavērtās lūpas... Viņ� domāja par seksu. Noass aptvēra, ka vēlas nobaudīt Olīvijas lūpas, izjust visu �o gar�u sajaukumu.

- Iziesim pastaigāties. - Viņ� steidzīgi parakstījās uz rēķina, atstāja dzeramnaudu un ielika kabatā savu kredītkarti. Gaiss, viņ� pats sev iegalvoja, mazliet svaiga gaisa, un viņ� spēs izmest no prāta Olīviju un savas fantāzijas par viņu.

Tomēr �īs domas neatstājās arī tad, kad Noass jau veda Oliviju mājās, kad pavadīja viņu līdz durvīm un kad viņa pagriezās un uzsmaidīja Noasam.

Tagad to redzēja arī Olīvija - skaidri un nepārprotami redzēja viņa acīs. Iekāri un nepacietīgas gaidas pēc pirmā skūpsta. Viņas vēderā atkal iekņudējās kaisles trīsas.

- �is bija jauks vakars. - Vai tu kaut ko vēl muļķīgāku nevarēji izdomāt, Līva? Viņa bija gatava kost sev mēlē. - Paldies!

- Ko tu darīsi rīt?

- Rīt? - Viņa nespēja loģiski domāt. - Man ir nodarbības.

- Nē, rītvakar.

- Es... - Mācī�os, rakstī�u vel vienu referātu, veik�u papildu laboratorijas darbu. - Neko.

- Labi. Tad tiksimies septiņos.

Tagad, Olīvija domāja, tagad Noass viņu noskūpstīs. Un viņa dro�i vien uzsprāgs no iek�ienes.

- Labi.

- Arlabunakti, Līva! - Viņ� noglāstīja Olīvijas roku un muguru, tad pagriezās un devās prom.

Noass aizveda Olīviju uz �McDonald's� restorānu, un Olīvija smējās tā, ka viņai sāka sāpēt sāni.

Sē�ot spilgti apgaismotajā zālē, ēdot zivju sviestmaizes un ceptus kartupeļus, cen�oties sarunāties pa vidu bērnu saceltajai kņadai, Olīvija neglābjami iemīlējās Noasā.

Viņa aizmirsa, ko mazotnē bija nosolījusies sev - ka nekad, nekad neiemīlēs nevienu tā, lai pati kļūtu viegli ievainojama. Ka viņa nekad neatdos savu sirdi vīrietim un nedos viņam iespēju to salauzt, reizē salau�ot arī viņas pretestību.

Olīvija izbaudīja brīni�ķīgo, neprātīgo un aizrautības pilno sajūtu, ko sniedz pirmā mīlestība.

Viņa izstāstīja Noasam, ko dzīvē cer sasniegt, aprakstīja dabas pētniecības centru, kuru domās jau bija izprojektējusi un par kuru nebija stāstījusi nevienam citam kā vien savas ģimenes locekļiem.

Bija viegli atklāt viņam sava mū�a vislielāko sapni. Noass klausījās un vēroja viņas seju. �ķita, ka viņam ir svarīgi, ko vēlas Olīvija.

Olīvija valdzināja Noasu. Viņ� atlika sānis visus darbus, ko todien bija darījis - si�eta uzmetumus savai grāmatai, piezīmes, precīzāk izstrādātos interviju plānus -, un baudīja Olīvijas tuvumu.

Noass sev iegalvoja, ka viņam vēl ir milzum daudz laika. Galu galā viņa rīcībā vēl bija nepilnas divas nedēļas. Kas gan tur slikts, ja da�as pirmās dienas viņ� pavadīs kopā ar Olīviju?

Noass prātoja, vai centrs, par ko Olīvija tik aizrautīgi runāja, ir viņas paņēmiens, kā izkļūt no krātiņa, par kuru bija runājusi viņa māte, vai vienkār�i veids, kā to papla�ināt, pa�ai paliekot iek�pusē.

- Tas prasīs lielu darbu.

- Ja dara to, kas patīk, tad tas nav nekāds darbs.

To Noass saprata. Darba pienākumi laikraksta redakcijā viņam bija kļuvu�i par īstām mocībām, bet ikreiz, kad viņ� ķērās pie grāmatas, iegrima pētījumos, pārlasīja savas piezīmes un savākto informāciju, viņ� juta patiesu aizrautību.

- Tad tev atliek vien nepieļaut, lai kaut kas tevi atturētu no sava mērķa īsteno�anas.

- Jā. - Viņas acīs zibsnīja dedzība un eneiģija. - Vēl tikai da�i mēne�i, un es panāk�u, lai �ie plāni īstenotos.

- Tad es aizbrauk�u paskatīties uz tavu centru. - Noasa plauksta uz baltā plastmasas galdiņa uzgūla Olīvijas rokai. Un uz tevi arī, viņ� nodomāja.

- Es tā ceru. - Un, tā kā Olīvija runāja taisnību, viņa pagrieza savu plaukstu uz aug�u un savija pirkstus kopā ar Noasa pirkstiem.

Viņi sarunājās par mūziku, par grāmatām, par itin visu, ko vien runā pāri, kad nepacietīgi alkst uzzināt visas mīļā cilvēka intereses.

Kad Noass atklāja, ka Olīvija nav bijusi ne uz vienu basketbola spēli, turklāt nav redzējusi nevienu spēles pārraidi televīzijā, viņ� izskatījās neglābjami un pilnīgi satriekts.

- Te nu tavā izglītībā ir milzīgs robs, Līva. - Ejot uz ma�īnu, Noass atkal bija saņēmis viņas roku savējā. - Es tev atsūtī�u savus �Lakers� spēļu videoierakstus.

- Vai viņi būtu basketbola komanda?

- Viņi, Olīvija, būtu dievi. Tad nu tā. - Viņ� iekārtojās pie stūres. - Mums ir izdevies tevi iepazīstināt ar ātro uzkodu pasaules kultūru; drīz tavā virzienā ceļos informācija par vienīgo patieso sportu. Kas paredzēts tālāk?

- Es nezinu, kā lai tev pateicos, ka palīdzēji man �ajās jomās.

- Tas ir mazākais, ko varu tavā labā darīt.

Noass jau zināja, ko darīs turpmāk, tāpēc pusi nākamās dienas pavadīja, izpētīdams koled�as tuvāko apkaimi. Viņ� lieliski nojauta, ka Olīvija nav iepazinusi arī daudz ko citu, ne tikai zivju sviestmaizes un sportu.

Viņ� aizveda Olīviju uz dejām.

Klubs bija skaļ�, cilvēku pārpilns - tie�i tas, kas vajadzīgs. Noass jau bija sapratis, ka, pavadot laiku divatā ar Olīviju, viņ� nespētu atturēties no pārsteidzīgas rīcības.

Noass piederēja pie vērotāju un vērtētāju tipa. Viņam bija vajadzīgs tikai viens vakars kopā ar Olīviju, lai saprastu, ka viņa jūtas tikpat vientuļa kā tā jaunā meitene, kuru viņ� atcerējās no pārgājiena gar upes krastu. Un arī to, ka viņa ir pilnīgi nevainīga.

Ta�u pastāvēja noteikumi. Noass ticēja, ka jāievēro noteikumi, zināja, kas ir labi un kas slikti, un zināja arī noteikumu neievēro�anas sekas. Olīvija nebija gatava tām alkām, ko viņa izraisīja Noasā.

Un viņ� nebija pārliecināts, ka arī pats ir tām gatavs.

Viņ� pamanīja Olīvijas apmulsu�o un tramīgo sejas izteiksmi, kad abi spraucās cauri pūlim. Viņas skatiena un klātbūtnes sajūsmināts, Noass cie�i pieliecās viņai pie auss.

- Cilvēku masu rituāli. Tu varētu uzrakstīt referātu par �o tematu.

- Es esmu dabaspētniece.

- Mazulīt, arī �ī ir daba. - Viņ� atrada abiem galdiņu, iespiestu starp daudziem citiem, tad paliecās uz priek�u, lai pārkliegtu spalgo mūzikas troksni. - Vīrie�i, sievietes, pāro�anās pamatrituāii.

Olīvija paraudzījās uz nelielo deju laukumiņu, kur pārī�i, cie�i piekļāvu�ies viens otram, kaut kā pamanījās locīties.

- Nedomāju vis, ka to varētu kvalificēt kā pāro�anos.

Viņai bija diezgan interesanti to visu vērot. Olivija alla� bija izvairījusies apmeklēt tamlīdzīgas vietas. Te bija pārāk daudz cilvēku pārāk mazā vietā. �ādas vietas viņai radīja spiedienu krūtīs, lika panikai kāpt kaklā. Tomēr �ovakar viņa nejutās neomulīgi, kaut gan atradās tik tuvu Noasam, turklāt Noasa plauksta atkal bija aptvērusi viņas roku, kas gulēja uz galdiņa.

Viņ� pasūtīja alu, un Olīvija izvēlējās minerālūdeni. Līdz brīdim, kad oficiantei, izmantojot dūres un elkoņus, izdevās izlauzties līdz viņu galdiņam un atnest pasūtīto, Olīvija jau bija atslābinājusies.

Mūzika bija skaļa, ne pārāk laba, bet tā lieliski saskanēja ar kņudino�o bungo�anu zem viņas sirds. Glu�i kā pirmatnējs ritms, pieskaņots viņas ilgām.

Tā kā Olīvija nespēja sadzirdēt pati savas domas, viņa tās aizmirsa un nodevās vienīgi vēro�anai.

Pāro�anās. Galu galā viņa nosprieda, ka Noasam ir taisnība. Ko�as spalvas - ādas un d�insa apģērbs, spilgtas krāsas vai pārsvarā melns. Vienas un tās pa�as kustības, kas vēsta par vajadzību būt pamanītiem, vilina pretējo dzimumu, pau� seksuālu aicinājumu, vēlmi pāroties. Acu kontakts, flirts skatienā, kur� uzmests iekārojamam objektam, tad mirklis sānis, lai pēc brī�a lūkotos atkal.

Olīvija atklāja, ka smaida. Vai tad viņa �o rituālu nebija redzējusi visvisādos veidos neskaitāmu sugu pārstāvju izpildījumā?

Kaut ko tamlīdzīgu viņa pateica Noasam, runādama viņam gandrīz ausī, lai viņ� varētu sadzirdēt, un juta viņa smieklus, pirms viņ� pagrieza seju un Olīvija saskatīja viņa smaidu.

Mirklī, kad Olīvija aptvēra, cik neticami muļķīgi izklausīju�ies viņas vārdi, Noass pievilka viņu kājās.

- Vai mēs ejam prom?

- Nē, mēs ejam dejot.

Panika, strauja un negaidīta, smagi piepildīja Olīvijas krūtis.

- Nē, es nevaru. - Viņa centās atbrīvot savu roku, bet Noass jau vilka viņu uz deju laukumiņu. - Es neprotu dejot.

- Visi prot dejot.

- Nē, patie�ām. - Olīvija pietvīka, karstumam lau�oties caur ādu. - Es nezinu, kā tas jādara.

Viņi jau atradās deju laukumiņā, citu dejotāju ieskauti, un Noasa rokas bija uz Olivijas gurniem. Viņa seja bija ļoti tuvu.

- Tu tikai kusties. - Viņ� pats jau kustējās, cie�i piekļāvis sev Olīvijas augumu, vēr�ot viņas paniku citādās, dziļākās un daudz intīmākās bailēs. - Nav svarīgi, kā.

Viņ� vadīja Olīvijas gurnus uz vienu pusi un otru un virzīja viņu tā, lai abi kustētos pa nelielu apli. Mūzika bija ātra, elektriskā ģitāra satracināta gaudoja, pavadot dziedātāja auro�anu. Viņiem līdzās kāds skaļi iesmējās. No mugurpuses Olīvijai uzgrūdās cits dejotājs, piespie�ot viņu vēl cie�āk klāt Noasam. Ķermenis piekļāvās ķermenim, izjūtot viens otra dedzino�o tuvumu.

Tad Olivijas rokas satvēra Noasa plecus. Viņas seja bija pietvīkusi, acis - tum�as un plati ieplestas - vērās Noasa acis, lūpas bija pavērtas, lai dotu ceļu straujajai elpai.

Cauri visām apkārtējām smar�ām - da�ādiem parfimērijas aromātiem, sviedriem, alus smārdam - Noass uztvēra vienīgi Olīvijas smar�u. Svaigu un rāmu kā pļava.

- Olivija. - Viņa nespēja sadzirdēt Noasa balsi, bet kā apburta raudzījās, kā viņa lūpas veido viņas vārdu. Olīvijai �ķita, ka vienīgās izjūtas viņā ir �īs kvēlās un saldkaislās ilgas.

- Pie velna! - Noass juta, ka viņam jānoskūpsta Olīvija, kaut vienu vienīgu reizi. Viņa rokas cie�i apskāva Olīvijas vidukli, liekot viņai pastiepties pirkstgalos. Viņ� juta, ka meitene strauji ievelk elpu un notrīs gaidās. Viņ� vēl vilcinājās, izbaudīdams mirkli, �īs ilgas un necie�amās alkas, līdz abi jau trīsēja nepacietībā.

Tad viņa lūpas viegli un maigi pieskārās Olīvijas lūpām. Bauda bija tik salda, un lūpas prasīja vēl. Olivijas mute pavērās, aicinādama viņu, it kā tie�i tur būtu viņa īstā vieta.

Noass dzirdēja Olīvijas nopūtu, dobju un ilgpilnu, kaut arī pa�a asinis dzīslās �ķita trakojam ska|āk par mūziku. Lēnām un mierīgi, viņ� sev pavēlēja. Augstais Dievs, kāda tā bija bauda! Viņ� gribēja tikt vēl dziļāk, pieprasīt vairāk un vairāk, jo pa viņa dzīslām plūda viņas skūpsta pārsteidzo�i spēcīgā, neticami seksuālā gar�a.

Olīvijas augums - tik slaids un spēcīgs - bija cie�i piekļāvies viņējam. Viņas rokas bija apskāvu�as Noasa kaklu. Turoties pie viņa un turot viņu. Viņas lūpas bija kaislīgas, bet reizē arī kautrīgas, vēstīdamas par viņas nevainību.

Vēl tikai mazlietiņ, Noass nodomāja un viegli pagrieza galvu, lai vēl pilnīgāk izbaudītu skūpstu.

Mūzika neprātīgā skaļumā trakoja viņiem apkārt - gan spalgie ģitāru kaucieni, gan nerimtīgā bungu rīboņa, gan kliedzo�ās cilvēku balsis.

Un Olīvija jutās tā, it kā slīdētu un lidotu pa deju grīdu. Viņa sevi iztēlojās par baltu spalvu, kas glu�i bez svara gausi un bezgalīgi lidinās un virpuļo me�a maigi zaļajā gaismā. Viņas sirds kaislē viļņojās, un tās puksti bija dobja un nerimtīga dunoņa. Vēdera muskuļi te saspringa, te atslāba. Glāstīdama Noasa matus, Olīvija pakļāvīgi atliekusi galvu, bija gatava vai raudāt no jaunatklātajām sajūtām.

�ī, viņa domāja, ir dzīve. Tās sākums. Tas pilnība.

- Olīvija. - Noass, atrāvies no Olīvijas lūpām, vēlreiz izrunāja viņas vārdu un piekļāva Olīvijas galvu sev pie pleca.

Grupa uzsāka jaunu dziesmu, satricinot pūli vēl vairāk.

Abiem kopā �ūpojoties mūzikas ritmā, Noass prātoja, ko gan, sasodīts, lai viņ� iesāk turpmāk.

Pie Olīvijas durvīm viņ� vēlreiz noskūpstīja meiteni, un �oreiz viņa Noasa skūpstā juta kaisles dzirkstītes un spēju mulsumu, kas bija tik savādi uzbudino�s. Un tad Noass aizvēra durvis un aizgāja, atstādams Olīviju neizpratnē raugoties uz pamatīgajām koka durvīm.

Viņa piespieda roku pie krūtīm. Sirds dauzījās. Vai tas nebija brīni�ķīgi? Tātad tāda ir sajūta, kad esi iemīlējusies! Kad esi gribēta. Viņa aizvēra acis un to izbaudīja. Tad viņas plakstiņi atkal atvērās.

Viņai vajadzēja aicināt Noasu istabā. Kas viņai īsti lēcies? Kāpēc gan viņa vīrie�u tuvuma kļūst tāda idiote? Noass bija viņu gribējis, par to Olīvija bija pārliecināta. Un viņa gribēja Noasu. Beidzot kāds bija licis viņai just.

Viņa atrāva durvis, noskrēja lejup pa kāpnēm un izsteidzās laukā - mirklī, kad Noasa ma�īna uzņēma ātrumu. Olīvija raudzījās, kā ma�īnas sarkanie gabarītlukturi aizzib tālumā un prātoja, kāpēc viņa nespēj piemērot savu tempu citiem.

� Noass visu rītu strādāja. Un nemitīgi prātoja, vai piezvanīt Olīvijai vai ne. Tad viņ� izslēdza datoru un pārģērbās treniņbiksēs. Nogurdino�ais treniņ� viesnīcas sporta zālē mazliet kliedēja vainas apziņu un satraukumu.

Viņam jāmaina sava attieksme, viņ� nosprieda, veikdams jau tre�o vingrinājumu kompleksu pie svarcel�anas trena�iera. Viņam nekādā ziņā nevajadzēja attiecībās ar Olīviju iet tik tālu.

Viņ� strauji izelpoja, tad palielināja slodzi, līdz pār muguru sāka plūst sviedri.

Noass bija gatavs saderēt uz gada algu, ka Olīvija vēl ir jaunava. Viņam nebija tiesību Olīvijai pieskarties. Lai arī cik briesmīgas bija viņas bērnības atmiņas, pirmos astoņpadsmit sava mū�a gadus viņa bija nodzīvojusi, juzdamās pilnīgi pasargāta, aizvējā un patvērumā. Glu�i kā pasaku princese apburtā me�ā. Noass bija daudz vecāks - ne tikai tos se�us gadus, kas viņus �ķīra hronoloģiski, bet arī pieredzes ziņā. Viņam nebija tiesību izmantot Olīvijas pieredzes trūkumu.

Ķeroties pie nākamā vingrinājuma, viņ� sev aizrādīja, ka Olīvija ir ari gudra, spēcīga un spējīga. Viņa bija mērķtiecīga, un acu skatiens viņai bija glu�i kā senai dievietei. �īs īpa�ības Noasam viņā patika tikpat ļoti kā kautrība, kuru viņa centās slēpt.

Viņ� nebija Olīviju izmantojis. Viņa pati bija atbildējusi skūpstam, glu�i vai izkususi viņa tuvumā, sasodīts! Viņa noteikti juta kaut ko no tā, ko juta Noass. �o kaisli, kas virmoja starp viņiem, �o nolemtību.

Tad viņ� atgriezās pie iepriek�ējā vingrinājuma, rādams sevi par to, ka ļāvis domāt saviem dziedzeriem.

To vajadzēja izbeigt. Viņ� piezvanīs Olīvijai un uzaicinās vēlāk kopīgi iedzert kafiju. Kādā vienkār�ā vietā. Tad viņ� Olīvijai izstāstīs par grāmatu, kuru gatavojas rakstīt. Viņ� rūpīgi visu paskaidros, kā vēlējies sazināties ar visiem, kas piederīgi �im notikumam. Ar Olīviju viņ� sācis tāpēc, ka tie�i Olīvija rosinājusi viņā domu par grāmatas rakstī�anu.

Noass prātoja, vai �ī doma nebija radusies jau pirmajā reizē, kad viņ� Olīviju ieraudzīja.

Viņ� atgrūda svaru stieņus un noslaucīja seju dvieli. Viņ� piezvanīs Olīvijai tūlīt pat, tikko būs uzgājis aug�ā uz savu numuru un nomazgājies du�ā. Un viņ� darīs to, ko viņam vajadzēja darīt, kā viņ� �obrīd aptvēra, jau tobrīd, kad Olīvija atvēra sava dzīvokļa durvis.

Juzdamies labāk, viņ� neizmantoja liftu, bet gan kāpa aug�ā pa kāpnēm līdz pat devītajam stāvam.

Un spēji apstājās, ieraudzījis Olīviju stāvam pie viņa durvīm un kaut ko meklējam savā palielajā somā.

- Līva!

- Ak dievs! - Viņa gandrīz paklupa, tad neizpratnē uzlūkoja Noasu. - Tu mani pārbiedēji. - Viņa neizņēma rokas no somas, līdz bija pārliecināta, ka tās vairs netrīc. - Es grasījos uzrakstīt tev zīmīti un pabāzt zem durvīm.

Olīvija viņam uzsmaidīja un palika stāvam, izskatīdamās glīta un svaiga savos d�insos un apjomīgajā jaka. Kad Noass neatbildēja, viņa neveikli sagrozījās.

- Es ceru, tev nav iebildumu, ka iegriezos.

- Nē, atvaino! - Noass nevarēja pieļaut, lai Olivija atkal viņu apburtu. - Glu�i vienkār�i es tevi negaidīju. Es biju lejā, sporta zālē.

- Tie�ām? Man tas nekad nebūtu ienācis prātā.

Noasa spējais smaids gandrīz izkliedēja visu spriedzi, kas kņudinājās Olīvijas vēderā. Viņ� izņēma no kabatas savu elektronisko atslēgu un iebīdīja slēdzenes spraugā.

- Ienāc iek�ā! Tad varēsi man izstāstīt to, ko gribēji uzrakstīt.

- Man starp nodarbībām gadījās brīvs laiks. - Tie bija meli. Pirmo reizi savu koled�as studiju laikā Olīvija neapmeklēja nodarbību. Kā gan lai viņa koncentrējas ekoloģijas studijām, ja iecerējusi lūgt Noasu pārgulēt ar viņu?

Ak dievs, kā lai viņa Noasam izstāsta, kāpēc atnākusi? Kā lai iesāk?

- Vai tev ir laiks iedzert kafiju?

- Es... jā. Es gribēju uzaicināt tevi vakariņās... pa�as gatavotās.

- Ak tā? Tas izklausās daudz labāk par kafiju. - Noass mēģināja sakopot domas. Olīvijas dzīvoklī viņi varētu mierīgi aprunāties. Viņa tur justos ērtāk. �obrīd Olivija bija acīm redzami sanervozējusies, stāvēdama viņa nelielajā viesnīcas istabiņā

' ar cie�i kopā sa�ņaugtām rokām un mezdama satrauktus skatienus uz gultas pusi.

Tātad viņi dosies turp. Vienīgais, kas Noasam jāatceras, bija -viņ� nedrīkst pieskarties Olīvijai.

- Man nedaudz jāsakārtojas, - Noass sacīja.

- Ā... - Viņ� izskatījās brīni�ķīgs: sasvīdis pēc treniņa, ar spēcīgiem roku muskuļiem. Olivija atcerējās, cik stipras bija viņa rokas, apvijoties ap viņas augumu. - Man vēl �is tas jānopērk tirgū.

- Zini ko? Ļauj man ieiet du�ā, un tad dosimies uz tirgu abi kopā. Pēc tam es varē�u pavērot, kā tu gatavo vakariņas.

- Labi.

Noass paķēra no krēsla atzveltnes d�insus un sameklēja kreklu.

- Zem televizora ir pavisam no�ēlojams dzērienu plauktiņ�. Uzcienājies! Un mums ir kabeļtelevīzija, - viņ� piebilda, no atvilktnes izņemdams zeķes un apak�veļu. - Apsēdies un uzgaidi! Dod man desmit minūtes laika.

- Vari nesteigties. - Tajā pa�ā mirklī, kad Noass aizvēra van-nasistabas durvis, Olīvija atslīga uz gultas malas. Viņai trīcēja ceļgali.

Augstais Dievs, kā lai viņa īsteno savus plānus, nepadarot sevi par pilnīgu muļķi? Uz tirgu! Viņi grasījās iet uz tirgu iepirkties! Olīvijai gribējās skaļi iesmieties. Viņa tikko bija atnākusi no aptiekas, kur bija sakopojusi visu savu drosmi, lai pieietu pie letes un nopirktu prezervatīvus.

Tagad tie atradās viņas somiņā un �ķita sveram vairāk par svinu. Ne jau tāpēc, ka viņai bija vajadzējis pieņemt ļoti nozīmīgu lēmumu. Olīviju mocīja bailes, ka viņa pārpratusi to, ko iepriek�ējā vakarā bija redzējusi Noasa acīs un ko pati bija izjutusi, kad Noass viņu skūpstīja.

Viņa bija nolēmusi uzaicināt Noasu vakariņās, bet gribēja, lai tas būtu noticis citādi. Kad viņa būtu pieklauvējusi pie durvīm un Noass būtu tās atvēris, viņa būtu smaidījusi un pagā-jusies Noasam pretī, apskāvusi Noasu un noskūpstījusi viņu.

Olīvija bija visu tik lieliski iztēlojusies, ka, pieklauvējusi pie Noasa durvīm un nesagaidījusi tās atveram, viņa bija jutusies pilnīgi apstulbusi, un tālāk nekas nenorisinājās tā, kā viņa bija izplānojusi.

Viņa bija ieradusies �eit, lai piedāvātu sevi, lai pateiktu Noasam, ka vēlas ar viņu pārgulēt. Viņa bija iztēlojusies vēl ko vairāk - to, kā Noasa skatiens cie�i pievērstos viņas sejai, tik dziļ� un intīms, un viņai acu priek�ā viss sagrieztos, un tad Noasa lūpas piekļautos viņējām.

Un to, kā Noass paceltu viņu savās rokās, - pat to, kā rāda strauja atrau�anās no zemes liktu iekņudēties viņas vēderam. Un kā Noass nestu viņu uz gultu.

Viņa nopūtās un piecēlās kājās, lai pastaigātu pa istabu. Protams, domās viņa �o istabu bija iztēlojusies citādu. Lielāku, ar glītām krāsām, mīkstu pārklāju pār gultu, ar veselu kalnu spilvenu.

Viņa bija iztēlojusies sve�u gaismu.

�ī istaba bija maza, pelēcīgos un pabālēju�os sārtos toņos. Neizteiksmīga, viņa nodomāja, kā jau daudzas viesnīcu istabas. Bet tam nebija nozīmes. Olīvija aizvēra acis un klausījās, kā du�ā �|ācas ūdens.

Ko Noass darītu, ja viņa ieietu vannasistabā, ja klusi izģērbtos un iekāptu du�as kabīnē viņam līdzās? Vai viņu augumi savienotos jau rur? Mitri un sakarsu�i, un nobriedu�i.

Olīvijai pietrūka drosmes to īstenot. Nopūtusies viņa piegāja pie dzērienu plauktiņa, bez jebkādas intereses pārskatīja tā saturu, tad aizklīda pie rakstāmgalda, kur Noass bija uzstādījis datoru un sakrāvis kaudzēs savas piezīmes un materiālu mapes.

Viņa nogaidīs, līdz Noass iznāks no du�as. Viņai labāk padevās da�ādu jautājumu kārto�ana - gan nenozīmīgu, gan svarīgu - aci pret aci, skaidri un atklāti. Viņa nepiederēja pie kaislīgajām pavedinātājām un nekad arī nepiederēs.

Vai Noasam tas liks vilties?

Sadusmojusies pati uz sevi, Olīvija papurināja galvu. Jābeidz zīlēt, ko Noass domās, jābeidz kritizēt pa�ai sevi. Kad viņ� iznāks no du�as, Olīvija pateiks, ka grib viņu, un tad jau redzēs, kas notiks tālāk.

Viņa izklaidīgi kārtoja Noasa piezīmes, salikdama tās glītā kaudzītē. Viņai patika tas, ka Noass paņēmis sev līdzi darbu. Viņa cienīja Noasa mērķtiecību, nodo�anos profesijai, viņa enerģiju. Bija svarīgi cienīt cilvēku, ko mīli.

Olīvija iedomājās, ka Noass nav pārāk daudz stāstījis par savu darbu, tad viņa sarauca pieri. Tas tāpēc, ka viņa pati nepārtraukti runājusi vienīgi par sevi. Viņa nolēma, ka pajautās Noasam par darbu. Par to, kas viņam darbā patīk vislabāk, kāda ir sajūta, redzot savus rakstus iespiestus un zinot, ka cilvēki tos lasa.

Olīvija iztēlojās, ka tām jābūt brīni�ķīgām, gandarījuma pilnām izjūtām, un pasmaidīja.

Tad viņa pamanīja uz dzeltenas piezīmju bloknota lapas ar melnu tinti uzrakstītu Makbraidu vārdu. Olīvija, saraukusi pieri, pacēla lapu augstāk.

Vēl pēc mirkļa viņas asinis dzīslās bija pavisam atvēsu�as un, pat nedomādama par Noasa īpa�uma tiesībām, viņa steidzīgi rakņājās pa viņa dokumentiem.

Noass izslaucīja dvieli matus, rūpīgi pārdomādams, ko sacīs Olivijai. Kad viņi būs vienoju�ies profesionālajā ziņā, viņi apspriedīs abu personiskās attiecības. �ovasar viņ� varētu aizbraukt uz vecvecāku viesnīcu un pavadīt kādu laiku kopā ar Olīviju. Protams, lai viņu intervētu. Tomēr lai būtu kopā ar viņu. Viņ� vēl nekad nebija pazinis nevienu sievieti, ar kuru tik nepārvarami alktu būt kopā.

Viņam būs jāizkārto vairāk brīva laika no darba avīzē. Vai galu galā jāaiziet no turienes, viņ� nodomāja, uzlūkodams sevi norasoju�ā spogulī. Protams, viņam no kaut kā būs jādzīvo, kamēr viņ� uzrakstīs un pārdos grāmatu. Bet to viņ� vēl izprātos.

Noass ne mirkli ne�aubījās, ka viņa grāmatu pirks. Viņam bija lemts rakstīt grāmatas, un viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka tie�i viņam jāuzraksta �is stāsts.

Un viņ� pamazām sāka domāt, lai gan ne glu�i bez ba�ām, ka viņam ir lemts būt kopā ar Olīviju.

Nekas no iecerētā nenotiks, kamēr viņ� nebūs spēris pirmo soli.

Viņ� spēra �o soli guļamistabā un redzēja, kā pasaule sabrūk viņa acu priek�ā. Olivija stāvēja pie viņa rakstāmgalda, turot rokā viņa piezīmes, un raudzījās viņā ar ledaina niknuma pilnu dzintarkrāsas acu skatienu.

- Tu, nelieti! - Viņa to izteica klusi, bet �ie vārdi pār�ķēla gaisu glu�i kā kliedziens. - Tu, viltīgais, neģēlīgais aprēķinātājs!

- Vienu mirklīti.

- Nepieskaries man! - Olīvijas vārdi bija kā pļauka, pirms Noass paspēja likt soli uz priek�u. - Pat nedomā man pieskarties. Tu apgalvoji, ka esi ieradies �eit pats uz savu roku, nevis kā �urnālists. Nekrietnais melis, tas viss bija tikai raksta dēļ!

- Nē. 7- Noass nostājās priek�ā durvīm, lai gan Olivija nebija pakustējusies. - Pagaidi, lūdzu! Es neesmu �eit laikraksta uzdevumā.

Viņa joprojām turēja rokās Noasa piezīmes un, lūkodamās viņam tie�i acīs, saburzīja papīrus saujā un iesvieda viņam sejā.

- Par cik lielu muļķi tu mani īsti uzskati?

- Es tevi neuzskatu par muļķi. - Viņ� satvēra Olīvijas rokas. Viņ� bija gaidījis, ka viņa pretosies, skrāpēs, spļaus un plēsīs. Bet Olivija stāvēja kā sastingusi. Glu�i kā neko nesaprazdama. Viņas acīs Noass saskatīja, ka viņa ir nocietinājusies. Mazliet izmisis, viņ� viegli un strauji sapurināja Oliviju.

- Sasodīts, uzklausi mani! Es neko negatavoju laikrakstam. Es gribu uzrakstīt grāmatu. Man vajadzēja tev to pateikt, es gribēju to pateikt. Tad... ak dievs, Līva, tu pati zini, kas tad notika. Mirklī, kad es tevi ieraudzīju, viss sare�ģījās. Es gribēju pavadīt laiku kopā ar tevi. Man tas bija vajadzīgs. Kaut kas tāds ar mani notika pirmo reizi. Kad es uz tevi paskatījos... ne par ko citu vairs nespēju domāt.

- Tu mani izmantoji. - Viņa būs salta, viņa paliks salta. Lai arī ko Noass teiktu vai darītu, nekas nespēs salauzt �o ledus sienu, ko viņa cēla sevī. Viņa to nepieļaus. Viņa nepieļaus, ka nokļūst lamatās.

- Ja es to darīju, tad, lūdzu, piedod! Es stingri neno�ķīru savas jūtas pret tevi no darba. Vakar aiziet prom no tevis man bija tik grūti... Es tik ļoti alku pēc tevis, ka man viss ķermenis smeldza.

- Tu būtu pārgulējis ar mani, lai iegūtu informāciju savai grāmatai. - Paliec salta, Olīvija sev pavēlēja. Cauri ledum sāpes nevar izlauzties.

- Nē. - Noasam sāpēja sirds, ka Olīvija par viņu tā domā, ka tic tam, ko pati saka. - Tev ta�u pa�ai tas labi zināms. Tam, kas notika starp mums, nav nekāda sakara ar grāmatu. Tas attiecas tikai uz mums abiem. Es tevi gribēju, Līva, jau kop� tā brī�a, kad tu atvēri sava dzīvokļa durvis, bet es nedrīkstēju tev pieskarties, pirms nebiju visu paskaidrojis. �ovakar es grasījos ar tevi izrunāties.

- Ak tā? - Viņas balsi skanēja uzjautrinājums, bet tik salts, ka tas grieza glu�i kā vēss bārdas nazis. - Tas gan ir labi izdomāts, Noas. Pievāc savas rokas!

- Tev mani jāuzklausa.

- Nē, nav vis. Man nav tevī jāklausās. Man nav uz tevi jāskatās. Un man nekad vairs nav par tevi jādomā pēc tam, kad bū�u izgājusi no �is istabas. Tāpēc izrunāsim to reizi par visām reizēm tūlīt un tepat. Un klausies uzmanīgi!

Viņa atgrūda Noasa rokas un, zeltainajām acīm kvēlojot dusmās, uzlūkoja Noasu.

- �ī ir mana dzīve, nevis tavējā. Un tā attiecas tikai uz mani un ne uz vienu citu. Es nepalīdzē�u tavas sasodītās grāmatas tap�anā, un arī neviens no manas ģimenes locekļiem to nedarīs. Es par to parūpē�os. Un, ja es uzzinā�u, ka tu esi mēģinājis sazināties ar kādu no maniem tuviniekiem vai man nozīmīgiem cilvēkiem, es darī�u visu, kas manos spēkos, lai liktu tev ciest.

Viņa atvairīja Noasa mēģinājumu tuvoties.

- Turies pa gabalu no manis un manējiem, Breidij! Ja tu man vēlreiz piezvanīsi, ja vēlreiz mēģināsi ar mani sastapties, es lūg�u savu krustmāti, lai viņa izmanto savus sakarus un gādā, lai tevi atlaistu no darba �Times" redakcijā. Ja esi papētījis, tad zināsi, cik pla�i ir viņas sakari.

�ie draudi izraisīja Noasā dusmas, lika viņam atcirst Olīvijai.

- Tātad esmu tevi sāpinājis. Es atvainojos par to. Es neaptvēru, ka man pret tevi radīsies jūtas un cik lielas tās būs. Es neieplānoju to, kas notika starp mums.

- Runājot par mani, mūsu starpā nenotika nekas. Es ienīstu tevi un visus tev līdzīgos. Turies no manis pa gabalu! - Viņa paķēra savu somu, ko Noass bija pastūmis uz durvju pusi. - Es reiz tev sacīju, ka tavs tēvs ir di�ens cilvēks. Tā arī ir. Un viņam līdzās, Noas, tu esi pavisam niecīgs.

Viņa pat necentās aizcirst durvis. Noass noskatījās, kā tās aizveras ar klusu klik�ķi.

Olīvija neskrēja, bet viņa vēlējās to darīt. Viņas krūtis bija pilnas un smagas, acis dedzināja asaras, bet viņa negrasījās raudāt. Noass bija viņu izmantojis, nodevis viņu. Viņa bija iemīlējusies, uzticējusies un pretī saņēmusi melus.

Noass nebija gribējis Olīviju pa�u. Viņ� bija gribējis iegūt informāciju par viņas māti, viņas tēvu. Viņ� bija gribējis asinis un cie�anas. Olīvija nekad, nekad viņam par tām nestāstīs.

Viņa nekad vairs nevienam nedāvās savu uzticību.

Viņa prātoja, vai arī mamma jutusies līdzīgi, atklādama, ka vīrietis, kuru viņa mīlēja, ir melis. Vai viņa bija piedzīvojusi tādu pa�u tuk�uma izjūtu, tādas necie�amas skumjas un nodevības rūgtumu?

Olīvija ļāva dusmām ņemt virsroku pār bēdām un cie�anām un nosolījās, ka nekad vairs nedomās par Noasu Breidiju.

Venisa, Kalifornijas �tats, 1999. gads

Noass Breidijs nosprieda, ka viņa dzīve ir gandrīz ideāla. Tā kā Noasa pirmā grāmata bija guvusi panākumus, ko bija stiprinājusi gan kritiķu, gan lasītāju atsaucība, viņam tagad bija glīta neliela savrupmāja piekrastē un tik lieli finan�u līdzekļi, lai varētu dzīvot tā, kā pa�am patika.

Viņ� mīlēja savu darbu - saspringtību un aizrautību, kādu izjuta, rakstot par īstu noziegumu, iedziļinoties to cilvēku domu un jūtu izpētē, kuri slepkavību izvēlējās par risinājumu vai par atdzim�anu. �is process sniedza daudz lielāku gandarījumu nekā �etri �urnālista darbā aizvadītie gadi, kad viņ� bija spiests pieņemt tos tematus, kurus pieprasīja laikraksta redakcija, un arī savu stilu piemērot �īm prasībām.

Un Dievs ir liecinieks, ka par tagadējo darbu maksā vairāk, viņ� nodomāja, skriedams pēdējo no savām ikdienas trim jūdzēm pa piekrasti.

Nevarēja gan teikt, ka viņam trūktu naudas, bet nauda katrā ziņā par ļaunu nenāca.

Tagad, kad grāmatnīcu plauktos bija nonākusi Noasa otrā grāmata, kas, sprie�ot pēc kritiķu atsauksmēm un stabilajām cenām, bija veiksmīga, viņ� sprieda, ka neko daudz labāku vairs nemaz nevarētu vēlēties.

Noass bija jauns, vesels, veiksmes lutināts un svētlaimīgi nepiesaistīts - pavisam nesen viņ� bija pārtraucis attiecības, kas bija sāku�ās intriģējo�i' un jautri, bet galu galā k|uva viegli apnicīgas.

Kur� gan būtu domājis, ka �ī Karīna, kura sevi dēvēja par ballī�u meiteni un topo�o aktrisi, pārvērtīsies uzbāzīgā, necie�amā sievietē, kas gaudās un �ēlojās ik reizi, kad viņ� vēlējās vakaru pavadīt viens pats?

Noass bija zinājis, ka sekos nepatik�anas, jau tad, kad arvien vairāk un vairāk Karīnas lietu bija sāku�as ieņemt pastāvīgu vietu viņa skapī un atvilktnēs, kad viņas kosmētikas tūbiņas iekārtojās glu�i kā mājās uz viņa vannasistabas plaukta. Noasam �ī sieviete bija pienākusi tik bīstami tuvu aiz nejau�ības. Nē, nevis aiz nejau�ības, bet viņa vainas pēc, Noass domās sevi izlaboja. Viņ� bija tik aizņemts ar materiālu vāk�anu un otrās grāmatas rakstī�anu, ka gandrīz nebija pamanījis Karīnas klātbūtni.

Un tie�i tas, protams, arī bija iemesls, kāpēc Karīna bija saskaitusies un ļāvusies asarainiem dusmu uzplūdiem, mezdama Noasam sejā pārmetumus par viņa patmīlību un nevērību un vienlaikus mezdama savas lietas ceļasomā, kas bija tik liela kā Kanzasa. �ī sieviete bija sasitusi divas lampas - vienu gandrīz pret Noasa galvu, bet viņ�, kā izrādījās, bija ātrāks, - un Noasa iemīļoto gloksīniju ar norautām lapām viņa bija atstājusi starp sasistām puķupoda lauskām izbērtas zemes kaudzē. Tad Karīna bija viņu pametusi, lepni papurinādama savus garos, taisnos un blondos kalifornietes matus.

Kamēr Noass, mazliet apmulsis, bija stāvējis posta�as vidū, viņa bija veltījusi viņam nicino�u savu izteiksmīgo zilo acu skatienu un paziņojusi, ka Noass varē�ot atrast viņu pie Marvas, kad bū�ot pietiekami vīri�ķīgs, lai atvainotos.

Kad aiz viņas aizcirtās durvis, Noass nosprieda, ka viņ� ir pietiekami vīri�ķīgs, lai justos atvieglots.

Tas tomēr nebija atturējis Karīnu viņa automātiskajā atbildētajā atstāt neskaitāmas ziņas - no augstprātīgām līdz asarainām un pat nevaldāma niknuma pilnām. Noass nesaprata, kas viņai lēcies. Karīna bija satrieco�i skaista sieviete �ajā pilsētā, kur skaistas sievietes tika dievinātas. Ja viņa vēlētos vīrieti, ar kuru pavadīt laiku, diez vai viņa ilgi paliktu viena.

Noasam nekad pat prātā neienāca, ka varbūt Karīna viņu mīlējusi. Vai vismaz uzskatījusi, ka mīl.

Viņa māte būtu teikusi, ka tas ir Noasam raksturīgi. Ar nepārspējamu vērību un interesi viņ� ielūkojās sve�inieku dvēselē: gan upuru, gan liecinieku, gan vainīgo, gan nevainīgo dvēselē. Bet personiskajās attiecības viņ� tik tikko pamanīja partnera ārējo veidolu.

Reiz viņ� bija vēlējies ielūkoties dziļāk, un tas bija beidzies skumji. Gan Olīvijai, gan viņam pa�am.

Bija nepiecie�ami vairāki mēne�i, lai viņ� aizmirstu tās trīs dienas, ko bija pavadījis kopā ar Olīviju. Lai aizmirstu viņu. Ar laiku viņam izdevās sevi pārliecināt, ka tā, kura viņa jūtās pret Olīviju bija iesvēlusi to dzirksti, ko viņ� gandrīz bija noturējis par mīlestību, tomēr bijusi grāmata, viņa vēlē�anās to uzrakstīt.

Olīvija viņu bija tikai interesējusi, valdzinājusi. Tāpēc - un arī pieredzes trūkuma dēļ - viņ� nebija ticis galā ar situāciju. Pamazām Noass bija atradis veidu, kā atbīdīt sānis domas par Olīviju, tie�i tāpat kā bija atbīdījis malā domu par �o konkrēto grāmatu. Viņ� bija atradis citas sievietes un arī citas slepkavības, par ko rakstīt.

Kad Noass domāja par Olīviju, viņ� izjuta no�ēlu, vainas apziņu un prātoja, kas būtu varējis notikt.

Tāpēc viņ� centās par to nedomāt.

Noass skrēja uz glītās divstāvu savrupmājas pusi. Pār sarkano dakstiņu jumtu atmirdzēja saule, vizuļodama logos. Lai gan bija marta beigas, Kalifornijas dienvidus bija pārņēmusi svelmaina tveice, kas Noasam sagādāja prieku.

Ieraduma pēc viņ� apgāja ap savu krēmkrāsas māju līdz parādes durvīm, lai paņemtu pastu. Bagātīgais ziedu ko�ums pu-ķudobēs izraisīja skaudību visos viņa kaimiņos.

Noass iegāja iek�ā, �ķērsoja dzīvojamo istabu, ko nebija mēbelējis pārāk dāsni, un nometa pastu uz virtuves galda, tad izņēma no ledusskapja lielu pudeli ar bērzu sulām.

Viņ� palūkojās uz automātisko atbildētāju un pamanīja, ka skrējiena laikā viņam atstātas �etras ziņas. Bīdamies, ka vismaz viena būs no saniknotās Karīnas, viņ� nolēma pagatavot kafiju un izcept pāris grauzdiņu, un tikai pēc tam atskaņot ierakstītās ziņas.

Vīrietim zināmos gadījumos vajag iepriek� ieturēties.

Noass uzmeta saulesbrilles uz pasta kaudzītes un ķērās pie pirmā paredzētā darba. Kamēr vārījās kafija, viņ� ieslēdza pārnēsājamo televizoru, pārlūkodams rīta sarunu raidījumus, vai neatradīsies kāds temats, kas viņu interesē.

Viņa prombūtnes laikā guļamistabas videomagnetofonā būs ierakstījies �ovs ��odien�. To viņ� noskatīsies vēlāk, paraudzīsies, kas jauns noticis pasaulē, ātri pārskries ziņām īsumā. Rīta avīzes viņ� bija ienesis jau pirms skrējiena, un viņ� arī tās pārlasīs, veltot tām vismaz stundu, varbūt pat divas, lai izpētītu nozīmīgākos rakstus, galvaspilsētas ziņas, kriminālziņas.

Nekad nevarēja zināt, no kurienes uzradīsies ideja nākamajai grāmatai.

Noass vēlreiz palūkojās uz automātiskā atbildētāja spuldzīti, kas nebeidza mirgot, un nolēma, ka pasts ir svarīgāks nekā telefona ziņas. Nebija jau tā, ka viņ� novilcinātu laiku, Noass domāja, apsēzdamies pie galda, lai notiesātu savas vecpui�a brokastis, un ar vienu ausi klausīdamies D�eriju Springeru.

Viņ� atglauda matus, izklaidīgi konstatēdams, ka vajadzētu aiziet pie friziera, un pārskatīja jau pierastos rēķinus un reklāmas bro�ūriņas. Tur bija jauka paciņa ar lasītāju vēstulēm, ko Noasam pārsūtīja viņa izdevējs, un tās viņ� nolēma izlasīt un izbaudīt vēlāk, kā ari viņa ikmēne�a �Cietuma Dzīves� izdevums un pastkarte no kāda drauga, kas atradās atvaļinājumā Mauī.

Tad Noass paņēma rokā vienkār�u baltu aploksni, uz kuras rokrakstā bija rūpīgi norādīts viņa vārds un adrese. Atpakaļadrese bija Sankventinas cietums.

Noass bie�i saņēma vēstules no cietumniekiem, tomēr ne jau uz mājas adresi. Reizēm viņi glu�i vienkār�i izgāza uz Noasu dusmas par savu likteni, bet lielākoties bija pārliecināti, ka Noass gribēs uzrakstīt par viņiem.

Noass vilcinājās atvērt �o aploksni, nebūdams īsti pārliecināts, vai viņam vajadzētu dusmoties vai ba�īties, ka vienam no �o krātiņu iemītniekiem ir viņa mājas adrese. Bet, atlocījis vēstuli un pārlaidis acis pirmajām rindiņām, Noass juta, ka viņa sirds sāk sisties straujāk - gan aiz pārsteiguma, gan aizrautības.

Cienījamo Noas Breidij!

Mani sauc Sems Teners. Domāju, ka Jūs zināt, kas es esmu. Mēs savā ziņā esam saistīti. Jūsu tēvs bija galvenais izmeklē�anas virsnieks manas sievas slepkavības lietā un ari cilvēks, kur� mani arestēja.

Jūs varbūt zināt, bet varbūt ari neesat informēts par to, ka viņ� ir apmeklējis visas komisiju sēdes, kurās tiek spriests par iespēju atbrivot mani pirms termiņa, kop� mana sprieduma izpildes sākuma. Varētu sacīt, ka mēs ar Frenku uzturam sakarus.

Ar interesi izlasīju Jūsu grāmatu "blakts medības�. Jūsu loģiskie spriedumi un mazliet bezkaislīgais ieskats D�eimsa Tro-lija prātā un metodēs viņa sistemātisko Rietumholivudas vīrie�u kārtas prostitūtu izvēli un izkropļo�anas paņēmienus padara vēl �ausmino�ākus un reālākus, nekā to spēja atainot jebkur� no presē publicētajiem rakstiem viņa noziegumu uzplaukuma laikā pirms pieciem gadiem.

Es, biju�ais aktieris, augsti vērtēju spēcīgu rakstnieku ar skaidru skatu uz dzīvi.

Jau vairākus gadus neesmu mēģinājis runāt ar reportieriem, neatkarīgajiem �urnālistiem un rakstniekiem, kuri sākumā skaļi apgalvoja, ka atklās manu stāstu pasaulei. Es kļūdījos to cilvēku izvēlē, kuriem uzticējos, un man tika atmaksāts tādējādi, ka manus vārdus sagrozīja, lai tie apmierinātu publikas alkas pēc skandāliem un tenkām.

Lasot Jūsu grāmatu, esmu pamazām sapratis, ka Jūs interesē patiesība, īsti cilvēki un reāli notikumi. Man tas �ķiet interesanti, it īpa�i, ja ņem vērā manu saistību ar Jūsu tēvu. It kā tas būtu pa�a likteņa lemts. Pēdējo gadu laikā esmu sācis ticēt liktenim.

Es gribu izstāstīt Jums savu stāstu. Es gribētu, lai Jūs to uzrakstītu. Ja Jūs tas ieinteresē, domāju, ka Jūs zināt, kur mani atrast.

Vēl da�us mēne�us es nekur negrasos pārcelties.

Ar patiesu cieņu - Sems Teners.

- Nu, nu! - Noass pakasīja zodu un vēlreiz pārlasīja vēstules svarīgāko da|u. Kad iezvanījās telefons, viņ� tam nepievērsa uzmanību. Arī tad, kad no automātiskā atbildētāja atskanēja Karīnas dusmīgā balss, lamājot viņu, ka viņ� uzvedas kā neiejūtīgs lops, un draudot, ka atriebsies, viņ� to tikpat kā nedzirdēja.

- Ak, mani tas tie�ām interesē, Sem! Mani jau divdesmit gadus interesē jūsu stāsts.

Noasam vairākas mapes bija piebāztas ar materiāliem par Semu Teneru, D�ūliju Makbraidu un slepkavību Beverlihilsā, kuru bija izmeklējis viņa tēvs. Pat pēc savas sāpīgās vieso�anās pie Olīvijas koled�as laikā viņ� �īs mapes bija saglabājis un turpinājis vākt informāciju.

Grāmatas rakstī�anu Noass bija atlicis, ta�u nebija zaudējis interesi par �o noziegumu, tāpat kā apņem�anos kādu dienu uzrakstīt grāmatu, kas �o stāstu atklātu no da�ādiem aspektiem.

Grāmatas rakstī�anu viņ� atlicis jau se�us gadus, Noass patlaban nodomāja. Ikreiz, kad Noass bija sācis ar to strādāt, viņ� atcerējās, kā uz viņu bija skatījusies Olīvija, stāvēdama pie rakstāmgalda viņa mazajā viesnīcas istabā, rokā sagrābusi viņa piezīmes.

�obrīd, kad domās atkal raisījās �is tēls, Noass to atgainīja. Viņ� nevarēja un arī negribēja riskēt ar savu darbu bezcerīga mīlas romāna dēļ.

Viņam bija iespēja dabūt ekskluzīvas intervijas no Sema Tenera. Tām tie�ām jābūt ekskluzīvām, Noass atskārta, pieceldamies kājās, lai paietos pa telpu. Tādu nosacījumu viņ� pieprasīs jau pa�ā sākumā.

Viņam būs vajadzīgs visu �ajā lietā iesaistīto saraksts, pat attāli iesaistīto. Tie būs ģimenes locekļi, draugi, kalpotāji, darbabiedri. Satraukums lika asinīm riņķot straujāk, un Noass sāka izstrādāt nozieguma izpētes plānu. Tiesas sē�u protokoli. Varbūt viņ� varētu sameklēt kādu no tiesas zvērinātajiem? Policijas ziņojumi.

To iedomājies, Noass satrūkās. Tēvs. Viņ� nepavisam nebija pārliecināts, ka tēvam �ī ideja patiks.

Noass iegāja du�ā, lai noskalotos. Un lai dotu sev laiku padomāt.

Breidiju māja �o gadu laikā nebija īpa�i mainījusies. To vēl arvien klāja bālsārts apmetums, mauriņ� bija glīti nopļauts un puķes gandrīz iznīku�as. Kop� tēvs iepriek�ējā gadā bija pametis darbu policijā un aizgājis pensijā, viņ� bija nodarbojies ar visvisādiem vaļaspriekiem, tostarp ar golfu, fotografē�anu, kokapstrādi un pavārmākslu. Pēc pirmajām deviņām bedrītēm viņ� bija nospriedis, ka golfu nevar ciest. Viņ� bija nospriedis arī, ka fotografē�ana viņam nepadodas, kokapstrāde neatbilst viņa dabai un pavārmākslā pietrūkst talanta.

Se�us mēne�us pēc viņa aizie�anas pensijā Sīlija lika viņam apsēsties un paziņoja, ka mīlot viņu vēl vairāk nekā toreiz, kad abi precēju�ies. Un, ja viņ� neatradī�ot kādu nodarbo�anos un neie�ot laukā no mājas, viņa to kādreiz miegā nogalinā�ot.

Vietējais jaunie�u centrs paglāba Frenka dzīvību un arī laulību. Lielāko daļu savu pēcpusdienu viņ� tur rosījās, trenēdams jaunie�us basketbolā, kā reiz bija trenējis savu dēlu, klausīdamies viņu �ēlabās un prieka izpausmēs un iz�ķirdams nenovēr�amos strīdus un nesaskaņas.

Rītus, kad Sīlija bija devusies uz darbu, Frenks pavadīja diezgan bezmērķīgi, risinādams krustvārdu mīklas vai sēdēdams dārzā un lasīdams kādu no lētajiem detektīvromāniem, ko viņ� bija iemīļojis, kop� slepkavības vairs nebija viņa ikdienas sastāvdaļa.

Tie�i tur ari Noass viņu atrada. Izstiepis garās kājas, tēvs atpūtās mauriņa krēslā, kas bija nolikts nelielā paēnā.

Viņ� bija uzvilcis d�insus, vecas teniskurpes un omulīgi saburzītu kokvilnas kreklu. Viņa mati bija kļuvu�i mirdzo�i un alvas pelēki, tomēr paliku�i tikpat kupli un biezi.

- Vai tu zini, cik grūti ir nobeigt ģerānijas? - Noass uzlūkoja novītu�os sārtos ziedus, kas vārgi centās pacelt galvas lieveņa malā. - Gandrīz jādomā, ka tas tiek darīts tī�ām.

- Man tu �o noziegumu nepie�ūsi. - Priecādamies redzēt dēlu, Frenks nolika malā jaunāko D�ona Sendforda romānu.

Noass tikai papurināja galvu, atritināja ūdens �ļūteni, atgrieza krānu un sniedza panīku�ajiem ziediem vēl vienu iespēju at�irgt.

- Nemaz necerēju tevi ieraudzīt līdz svētdienai.

- Svētdienai?

- Tavas mātes dzim�anas dienai. - Frenks piemiedza acis.

- Tu ta�u nebūsi aizmirsis?

- Nē Man ir viņai dāvana. Tas ir vilks. - Viņ� pagrieza galvu un pasmaidīja. - Neuztraucies, viņai nevajadzēs to turēt �eit. Viņai būs jāuzņemas rūpes par vienu savvaļas vilku, un tas tiks ilgsto�i novērots. Es nospriedu, ka viņai tas patiktu... un arī auskari, kurus viņai izvēlējos.

- Tev patīk izrādīties, - Frenks norūca un sakrustoja kājas.

- Tu ta�u ieradīsies kopā ar mums pavakariņot, vai ne?

- Es nekādā ziņā nelaidī�u to garām.

- Vari ņemt līdzi to meiteni, ar kuru satiecies.

- Та būtu Karīna, kas tikko atstātajā ziņā manā automātiskajā atbildētājā nosauca mani par lopu. Es pamazām cen�os tikt no viņas vaļā.

- Labi. Mātei viņa nepatika.

- Viņas tikai reizi ir tiku�ās.

- Nūjā, bet mātei viņa nepatika. Ja nemaldos, viņa to raksturoja ar vārdiem �sekla�, �snobiska� un �stulba�.

- Mani kaitina, ka mātei vienmēr ir taisnība. - Juzdamies apmierināts, ka ģerānijas vēl kādu laiku dzīvos, Noass aizgrieza ūdens krānu un sāka ritināt kopā �ļūteni.

Frenks brīdi klusēdams raudzījās, kā dēls rūpīgi ritina �ļūteni. Tik rūpīgi, ka Frenka lūpas savilkās smaidā.

- Vai zini, es biju glu�i labs detektīvs. Tāpēc nedomāju, ka tu ieradies �eit, lai aplietu puķes.

Kad �ļūtene bija saritināta un Noass vairs nevarēja novilcināt laiku, viņ� sabāza rokas d�insu kabatās.

- Es �orīt saņēmu vēstuli. Kāds cilvēks no Sankventinas cietuma vēlas, lai es uzrakstītu viņa stāstu.

- Un tad? - Frenks sarauca uzacis. - Tu pēdējā laikā diezgan bie�i saņem vēstules no noziedzniekiem, vai ne?

- Jā. Lielākā daļa no tam ir pilnīgi bezjēdzīgas. Bet �is notikums mani interesē. Interese jau sen. - Viņ� noņēma saulesbrilles un mierīgi ieskatījās tēvam acis. - Jau apmēram divdesmit gadu. Tas cilvēks ir Sems Teners, tēti,

Frenka sirds tikko jau�ami salēcās. lepukstējās, tad vilcinājās, tad atkal iepukstējās. Viņ� nesatrūkās. Viņ� pārāk ilgi bija policists, lai satrūktos pagātnes rēgu dēļ. Frenkain tikai mazliet bija jāsaņemas.

- Saprotu. Nē, nesaprotu, - viņ� tūlīt pat piebilda un strauji piecēlās no krēsla. - Es to nelieti iesēdināju, un tagad viņ� raksta tev? Viņ� grib runāt ar tā cilvēka dēlu, ar kura palīdzību viņu notiesāja, kur� patiesi pūlējās, lai viņ� paliktu cietumā vairāk nekā divdesmit gadu? Tās ir muļķības, Noas! Bīstamas muļķības.

- Viņ� pieminēja �o saistību. - Noass centās runāt mierīgi. Viņ� negribēja strīdēties, dusmojās pats uz sevi, ka iznāk sāpināt tēvu, ta�u lēmums jau bija pieņemts. - Kāpēc tu apmeklēji visas sēdes, kur sprieda par viņa pirmstermiņa atbrīvo�anu?

- Neģēlības nemēdz aizmirst. Un, tā kā nemēdz aizmirst un nespēj aizmirst, tad ir jārūpējas, lai darbs tiek padarīts līdz galam. - Turklāt Frenks bija devis solījumu meitenei ar nopietnu acu skatienu, kad abi bija stāvēju�i me�a biezoknī. - Arī viņ� to nav aizmirsis. Vai var atrast vēl labāku veidu, kā atmaksāt man? Protams, izmantojot tevi!

- Man viņ� nespēj nodarīt pāri, tēt.

- Manuprāt, tie�i tāpat domāja D�ūlija Makbraida tajā naktī, kad atvēra viņam durvis. Turies no viņa pa gabalu, Noas! Atstāj �o lietu nepētītu!

- Bet tu ta�u to neatstāji nepētītu! - Noass pacēla roku, pirms Frenks paspēja iebilst. - Uzklausi mani brīdi! Tu paveici savu darbu. Tas tev prasīja daudz nervu. Es atceros, kā tas bija. Tu naktīs staigāji pa istabu vai arī iznāci laukā, lai te sēdētu tumsā. Es zinu, ka domas ari par citām lietām tev sekoja līdzi uz mājām, bet �ai nelīdzinājās neviena. Tāpēc es to nekad neaizmirsī�u. Laikam var sacīt, ka ari man tā ir sekojusi. �ī lieta ir da|a no mums. No mums visiem. Es jau gadiem ilgi esmu vēlējies uzrakstīt �o grāmatu. Man ir jārunā ar Semu Teneru.

-Ja tu to darīsi, Noas, un ķersies pie grāmatas rakstī�anas, ja atkal celsi gaismā tās �ausmas... Vai tu aptver, kā tas ietekmēs Tenera pārējos upurus? Vecākus, māsu. D�ūlijas bērnu.

Olīvija. Nē, Noass pats sev sacīja, viņ� nepieļaus, lai domas par Olīviju kavētu �o svarīgo darbu. Tagad vairs ne.

- Es iedomājos, kā tas varētu ietekmēt tevi. Tie�i tāpēc arī esmu �eit. Gribēju, lai tu zini, ko es grasos darīt.

- Tā ir kļūda.

- Varbūt, bet tagad es pats dzīvoju savu dzīvi, un tas ir mans darbs.

- Vai tu domā, ka viņ� būtu sazinājies ar tevi, ja tu nebūtu mans dēls? - Frenkā modās gan bailes, gan dusmas, vēr�ot viņa acu skatienu skarbu un balsi - līdzīgu lodes �āvienam. - Tas nelietis gadiem ilgi atteicās runāt ar �urnālistiem, kaut arī daudzi centās viņu pierunāt uz interviju. Broko, Volterss, Opra. Nekādu komentāru, nekādu interviju, nekādu sarunu. Tagad, tikai da�us mēne�us pirms iespējamās atbrīvo�anas no cietuma, viņ� sazinās ar tevi un piedāvā savu stāstu uz paplātes. Sasodīts, Noas, tam nav nekāda sakara ar tavu darbu! Tam jābūt saistītam ar manējo!

- Varbūt. - Noasa balss bija kļuvusi salta, un viņ� atkal uzlika saulesbrilles. - Un varbūt tas ir saistīts ar abiem. Vienalga, vai tu cieni manu darbu vai ne, tas ir darbs, ko es daru. Un es grasos to darīt tālāk.

- Es nekad neesmu teicis, ka necienu tavu darbu.

- Jā, neesi, bet tu nekad neesi teicis arī pretējo. - Tas bija aizvainojums, Noass atskārta, ko viņ� ilgi nēsājis sevī. - Es nepalaidī�u garām izdevības, ja tādas gadīsies, un lik�u tām strādāt savā labā. To es iemācījos no tevis. Tiksimies svētdien.

Frenks pagājās uz priek�u un grasījās kaut ko sacīt. Bet Noass jau devās prom. Frenks apsēdās, palūkojās uz savām rokām un jutās vecs.

Noasa sliktais garastāvoklis brauca mājās kopā ar viņu -glu�i kā atsevi�ķa persona, kā aizkaitināts akmens pelēkā BMW pasa�ieris. Noass bija atvēris lūku un skaļi uzgriezis radio, cenzdamies aizgainīt dusmas un apkopot domas.

Viņ� dusmojās par piepe�o atklājumu, ka jūtas aizvainots, jo tēvs nekad nebija paudis īpa�u sajūsmu par dēla panākumiem rakstniecībā.

Tas ir muļķīgi, Noass nodomāja. Viņ� bija diezgan pieaudzis, lai nejustu nepiecie�amību pēc vecāku atzinības pilnajām uzslavām. Viņam vairs nebija astoņpadsmit, un viņam vairs nebija vajadzības izpelnīties lielāku kabatas naudu. Viņ� bija pieaudzis vīrietis, kas jutās apmierināts ar savu darbu, kur� bija atnesis panākumus. Viņ� labi pelnīja, un viņa ego lutināja intervijas un lepnas pieņem�anas.

Bet Noass zināja - visu laiku bija zinājis -, ka tēvs neatbalsta viņa izvēlēto rakstnieka profesiju. Bet, tā kā neviens no viņiem nevēlējās strīdēties, viņi par to tikpat kā nemaz nebija runāju�i.

Līdz �odienai, Noass nodomāja.

Sems Teners bija izdarījis vēl ko vairāk, nekā tikai piedāvājis rakstī�anai savu stāstu. Viņ� bija padarījis redzamu plaisu attiecībās, uz ko Noass bija cerējis paļauties visu mū�u. �ī plaisa bija radusies agrāk, nemanāma, jau kop� pirmā mirkļa, kad viņ� bija izlēmis rakstīt it visu par slepkavībām, pētīdams sīkākās detaļas un nianses.

Pret daiļliteratūru tēvam nebija nekādu iebildumu, to Noass zināja. Pret daiļliteratūru - izklaidi. Toties viņ� iebilda pret to, ka tiek atspoguļoti patiesi notikumi, ka slepkavu, upuru un cietu�o cilvēku dzīve tiek nodota publikas apskatei. Tas tēvam nepatika - un to viņ� nespēja saprast.

Un tāpēc �obrīd - jo viņ� nezināja, kā to paskaidrot, - Noasa garastāvoklis bija kļuvis pavisam drūms.

Ieraugot savas mājas priek�ā novietoto Karīnas automa�īnu, noskaņojums sabojājās pilnīgi.

Viņ� uzgāja Karīnu sē�am dārza krēslā. Viņas garās, glītās kājas bija ieģērbtas mazītiņos sārtos �ortos, salmu cepure ar platām malām sargāja seju no saules. Kad Noass atvēra stikla durvis, viņa pacēla galvu, un viņas acis aiz modelēto saulesbriļļu dzintarkrāsas stikliem bija asaru pilnas. Viņas lū-rpas trīcēja.

- Ak, Noas! Lūdzu, piedod! Es nezinu, kas man uznāca.

Noass saviebās. �ī situācija būtu aizraujo�a, ja vien nebūtu tik pierasta. Noass �o izturē�anās modeli pazina jau no viņu kopā pavadītajām nedēļām. Strīdi, lādē�anās, apvainojumi, priek�metu mētā�ana, skaļas atvadas. Tad atgrie�anās asaru pilnām acīm un atvaino�anās.

Tagad, ja vien Karīna nebūs nolēmusi bagātināt vecās metodes, viņa pielabināsies Noasam un virzīs viņu uz gultu.

Kad viņa piecēlās, valdzino�i smaidīdama, un, pienākusi Noasam klāt, viņu apskāva, Noass nosprieda, ka Karīnai pietrūkst iztēles, lai improvizētu.

- �īs da�as dienas bez tevis jutos ļoti nelaimīga. - Viņa pastiepās, lai noskūpstītu Noasu. - Ieiesim iek�ā, lai varu tev parādīt, cik ļoti esmu pēc tevis noilgojusies.

Noasu uztrauca, ka viņu ne mazākajā mērā nevilināja �is piedāvājums.

- Karīna... Nekas neiznāks. Labāk atzīsim, ka mums kopā bija jautri, bet tagad viss ir beidzies.

- Tu ta�u nerunā nopietni!

- Runāju gan. - Noass atstūma Karīnu, lai viņa pārtrauktu berzēties gar viņa augumu. - Pavisam nopietni.

- Tev ir cita, vai ne? Visu laiku, kad mēs dzīvojām kopā, tu mani krāpi.

- Nē, nevienas citas nav. Un mēs nedzīvojām kopā. Tu glu�i vienkār�i sāki te bie�i uzturēties.

- Kāds tu esi nekrietnelis! Tu mūsu gultā jau esi pārgulējis ar citu. - Viņa steig�us pagāja Noasam garām un iesteidzās iek�ā pa durvīm.

- la nav mūsu gulta. Tā ir mana gulta. Sasodīts! - Noass, vairāk noguris nekā dusmīgs, iegāja istabā, kur Karīna jau nikni raustīja viņa gultas palagus. - Ei! Izbeidz!

Viņ� grasījās Karīnu satvert, bet viņa pārvēlās pāri gultai un otrā pusē pielēca kājās. Pirms Noass paspēja viņu apturēt, Karīna paķēra naktslampiņu un meta to Noasam virsū. Viņam vienīgi atlika pacelt rokas, lai lampas pamatne netrāpītu pa pieri.

Plīsto�ā stikla �ķindoņa uz grīdas bija pēdējais piliens, lai Noass zaudētu jau tā ļodzīgo savaldību.

- Nu reiz pietiek! Ārā! Pazudi no manas mājas un pat nedomā man vairs tuvoties!

- Tev visu laiku bija vienalga. Tu nekad nedomāji par manām jūtām.

- Tev ir pilnīga taisnība. - Kad Karina pasniedzās pēc Noasa iemīļotā basketbola kausa, viņ� beidzot satvēra Karīnu. - Tu man biji pilnīgi vienaldzīga. - To viņ� izteica ar pūlēm, cenzdamies izdabūt Karīnu no mājas un vienlaikus sargādams savu ādu, kam draudēja Karīnas garo nagu cirtieni. - Es esmu lops, neģēlis un nekrietnelis.

- Es tevi ienīstu! - Karīna iekliedzās sizdama un skrāpēdama, kamēr Noass viņu vilka uz durvju pusi. - Es vēlos, kaut tu būtu miris!

- Vari iztēloties, ka esmu miris. Un es tāpat domā�u par tevi. - Viņ� izgrūda Karīnu laukā, aizvēra durvis un tad atspiedās pret tām.

Dziļi nopūties, Noass paraustīja plecus. Tad, neizdzirdējis viņu iedarbinām ma�īnu, Noass palūkojās pa logu. Viņam aizrāvās elpa. Karīna ar savām atslēgām skrāpēja viņa BMW spīdīgo virsmu.

Viņ� ierēcās kā ievainots lauva. Kad Noass, atrāvis durvis, izsteidzās laukā, Karīna jau lēca savā ma�īnā un strauji aizbrauca.

Sa�ņaudzis rokas dūrēs, Noass aplūkoja nodarīto postu. Uz motora pārsega dziļas, neglītas skrambas veidoja burtus. �LOP�. Viņai vismaz bija izpalicis gandarījums pabeigt savu domu, Noasam ienāca prātā.

Nu labi. Kamēr viņ� būs prom no pilsētas, ma�īnu varēs nodot remontā. Bija pienācis laiks doties ziemeļu virzienā uz San-kventinu.

No attāluma ieraugot Sankventinu, Noasam tā atgādināja senu cietoksni, kas patlaban kalpoja par kaut ko līdzīgu īpa�am atpūtas kompleksam. Disnejlenda cietumniekiem.

Smil�krāsas ēka bija ar saviem neskaitāmajiem korpusiem, torņiem un tornī�iem izstiepusies gar Sanfrancisko lī�a piekrasti, veidojot mazliet eksotisku ainu.

Tā nemaz neatgādināja cietumu, ja vien neievēroja bruņotos sargus torņos un dro�ības nolūkos visapkārt izvietotos starme�us, kuru gaismas kūļi naktī apkārtni ietina dīvaini oran�ā plīvurā. Un ja neatcerējās tērauda kameras, kas atradās ēkas iek�ienē.

Noass bija izlēmis no Sanfrancisko braukt �urp ar prāmi, un tagad viņ� stāvēja pie reliņiem, vērodams, kā prāmis slīd pa vēja sakulto ūdeni. Noasam cietuma ēkas arhitektoniskais risinājums �ķita dīvains un raksturīgs Kalifornijai, tomēr viņ� �aubījās, vai �īs ēkas iemītnieki tās estētisko pusi vērtē īpa�i augstu.

Noasam bija vajadzīgas tikai da�as stundas, lai nokārtotu formalitātes un saņemtu atļauju apmeklēt cietumu, un viņ� ie-prātojās, vai Teneram nav kādi iek�ēji sakari, kas likti lietā, lai �ī tik�anās tie�ām notiktu.

Tam gan nav nozīmes, Noass nodomāja, vējam pluinot viņa matus glu�i kā ar robainām stikla lauskām. Svarīgākais bija iznākums.

Noass veselu dienu bija veltījis, lai pārlasītu savākto informāciju par Makbraidas slepkavību, lai atsvaidzinātu atmiņu un no jauna visu pārdomātu. Viņ� uzskatīja, ka pazīst cilvēku, ar kuru tiksies, tik labi, cik vien iespējams pazīt kādu, kas ne reizi nav sastapts vaigā.

Vai vismaz pazīst to cilvēku, kāds Teners reiz bijis.

Centīgs, talantīgs aktieris ar iespaidīgu, panākumiem bagātu filmu bagā�u jau tolaik, kad viņ� bija iepazinies ar D�ūliju Makbraidu, kura bija viņa partnere �Vasaras negaisā�. Kā Noasam daudzi bija apliecināju�i, ar Tenera vārdu bija saistītas arī neskaitāmas sievietes, bet tikai līdz laulībām. Abiem tā bijusi pirmā laulība, kaut ari Teneram biju�as nopietnas attiecības ar Lidiju Loringu - ļoti populāru septiņdesmito gadu aktrisi. Tenku lapas bija skaļi un pla�i vēstīju�as par abu trok�ņaino un ļoti publisko �ķir�anos jau tad, kad Teners bija iemīlējies D�ūlija.

Teners bija baudījis slavu, naudu un sievietes. Un pirmās divas bija baudījis arī pēc laulībām. Pēc apprecē�anās ar D�ūliju Teneram citu sievie�u vairs nebija. Vai arī, Noass sprieda, viņ� savas attiecības kārtojis ļoti, ļoti diskrēti.

Kolēģi viņu sauca par smaga rakstura un garastāvokļa cilvēku. Kad divas Tenera nākamās filmas pēc �Vasaras negaisa� vairs neguva tik lielu popularitāti, viņ� iemantoja apzīmējumus �viegli aizkaitināms� un �nepamatotas prasības�.

Viņ� bija sācis kavēt filmē�anu un ierasties nesagatavojies, viņ� bija patriecis savu personisko asistentu, pēc tam aģentu.

Holivudā paklīda baumas, kas drīz vairs nevienam nebija noslēpums, ka Teners lieto narkotikas, turklāt lielos apmēros.

Viņ� bija kļuvis vai apmāts sievas dēļ. Maldīgu priek�statu mocīts, Teners bija ieņēmis galvā, ka Lūkass Menings ir viņa sāncensis, un galu galā bija kļuvis vardarbīgs.

Tūksto� deviņi simti septiņdesmit piektajā gadā Teners bija valstī populārākais, visvairāk iemīļotais aktieris. Līdz astoņdesmitajam gadam viņ� jau bija kļuvis par Sankventinas cietuma ieslodzīto. Tik īsā laikā tas patie�ām bija strauj� kritiens.

Bezrūpība, ko pie�ķīra reibino�ā bagātība un slava, viegla pieejamība pasaules skaistākajām sievietēm, restorānu zāles pārziņu rosība, cen�oties viņam nodro�ināt labāko galdiņu, vārds, kas lasāms da�ādu pasākumu viesu sarakstu aug�galā, pielūdzēju atzinība. Kāda gan bija sajūta, redzot, ka tas viss slīd laukā no pirkstiem? Turklāt vēl Tenera augstprātība, patmīlība, ko viņ� slāpēja kokaīnā, bezjēdzības apziņa, greizsirdība uz karjeras ziņā veiksmīgāku sāncensi un kopā brūko�a laulība - Teners vairs netika ar sevi galā. Traģēdija bija neizbēgama.

Noass ar interesi pavēros, ko pēdējie divdesmit gadi Semam Teneram būs devu�i vai atņēmu�i.

Kad prāmis piestāja krastā, Noass jau sēdēja savā īrētajā automa�īnā, nepacietīgi gaidīdams, kad varēs turpināt ceļu. Kaut arī Noass cerēja, ka ar ievada interviju tiks galā laikus un paspēs uz vakara lidma�īnu, viņ� katram gadījumam bija iemetis somā da�as lietas, ja nu nolemtu palikt pa nakti.

Viņ� par savu ceļojumu nevienam nebija ieminējies.

Gaidīdams savu kārtu, Noass bungoja ar pirkstiem pa stūri �Spice Girls� dziesmas ritmu un neizskaidrojama iemesla pēc iedomājās Olīviju Makbraidu. /

Dīvaini, bet tēls, kas viņam ienāca prātā, bija gara, izstīdzējusi meitene ar gai�iem matiem, nosauļotām rokām un skumju acu skatienu. Viņi bija sēdēju�i upes krastā un raudzīju�ies, kā �ļakstinās bebri. Noass bija cītīgi pētījis, tomēr nebija atradis pilnīgi nekādu informāciju par Olīvijas sabiedrisko dzīvi jau kop� bērnības. Laiku pa laikam presē bija lasāmi da�i minējumi, vēlreiz pārstāstīts senais notikums, pārpublicēta satrieco�ā fotogrāfija: Olīvijas cie�anas �etru gadu vecumā. Bet tas arī bija viss, ko reportieri par viņu zināja.

Viņas ģimene bija uzcēlusi cietoksni, Noass domāja, un Olīvija bija palikusi aiz �ā cietok�ņa sienas. Tie�i tāpat kā viņas tēvs bija palicis aiz cietuma biezajām smil�krāsas sienām. �o aspektu Noass bija nolēmis izpētīt.

Kad pienāks laiks, Noass darīs visu, kas vien būs viņa spēkos, lai pārliecinātu Olīviju atkal runāt ar viņu, sadarboties viņa grāmatas tap�anā. Viņam atlika vien cerēt, ka pēc se�iem gadiem Olīvijas rūgtums pret viņu būs zaudējis savu skarbumu. Ka prātīgā - un brīni�ķi valdzino�ā - dabas zinību studente saskatīs Noasa iecerētā darba vērtību un mērķi.

Bet Noass nespēja iztēloties, kā tas būtu - atkal ieraudzīt Olīviju, citā nozīmē, ne tikai attiecībā uz darbu. Tāpēc viņ� domas par Olīviju noglabāja dziļi sirdī un koncentrējās �odienai.

Viņ� vadīja savu nomāto ma�īnu cietuma virzienā, pabraucot garām vecai piestātnei un sūkņu stacijai. Noass pamanīja asfaltētu celiņu, kas acīmredzot veda uz ūdens pusi un tādu kā nelielu parku. Noass �aubījās, vai kādam gribētos atpūsties vai doties piknikā �o drūmo sienu pievārtē.

Apmeklētāju stāvlaukums robe�ojās ar nelielu, pievilcīgu pludmali, aiz kuras snauda drūma dzelzs pelēka jūra. Noass bija domājis ņemt līdzi magnetofonu vai vismaz piezīmju bloknotu, bet galu galā bija izlēmis neņemt neko. �oreiz pietiks ar iespaidiem. Viņ� negribēja likt Teneram noprast, ka vēlas ar viņu sadarboties grāmatas tap�anas nolūkos.

Apmeklētāju telpa bija gara zāle ar pusvirus atstātām durvīm vienā sānā. Vienīgais logs bija aizklāts ar paziņojumiem, neļaujot neko saskatīt ne no vienas puses. Pie durvīm karājās plāksnīte ar uzrakstu, kas lika pār Noasa muguru pārskriet saltām trīsām, kaut ari lūpās pavīdēja ironisks uzjautrinājums.

LŪDZU, NEKLAUVĒJIET! MĒS ZINĀM, KA JŪS ĀRPUSĒ GAIDĀT. MĒS IZNĀKSIM, TIKLĪDZ TAS BŪS IESPĒJAMS.

Noass stāvēja tuk�ajā zālē, klausīdamies, kā laukā spalgi gaudo vēj�, un gaidīja tos, kas drīz iznāks pie viņa.

Kad viņi iznāca, Noass izklāstīja, kādā jautājumā ieradies, pasniedza savu identifikācijas karti un aizpildīja veidlapas. Nebija nekādu saviesīgu sarunu, nekādu sirsnīgu smaidu.

Noass jau iepriek� bija pieredzējis �o procesu - Ņujorkā, Eloridā. Viņam bija gadījies būt nāvinieku kamerā un just, kā asinis stingst dzīslās, dzirdēt, kā aizcērtas durvis un gaiteni atbalsojas soļi. Viņ� bija sarunājies ar mū�a ieslodzītajiem, notiesātajiem un gandrīz nolādētajiem.

Viņ� bija jutis gan naida, gan baiļu, gan aprēķina dvaku -tikpat stipru kā sviedru, urīna un pa�tītu cigāru smaku.

Noasu veda pa gaiteni. Viņ� pagāja garām galvenajai apmeklētāju zālei un nokļuva mazā, drūmā telpā ar vienu galdu un diviem krēsliem. Durvis bija no bieza tērauda ar vienu vienīgu restotu logu.

Un tur Noass pirmo reizi ieraudzīja, kāds kļuvis Sems Tenets.

�is vairs nebija apjūsmotais ekrāna varonis ar miljonu dolāru vērto smaidu. �is - gan pēc auguma, gan sejas - bija skarbi rūdīts vīrietis. Noass prātoja, cik lielā mērā ir nocietinājies �ā vīrie�a prāts. Teners sēdēja, ar vienu roku pieķēdēts, ģērbies ko�i oran�ajā cietuma kombinezonā, kur� karājās uz auguma kā maiss. Viņa mati bija apgriezti brutāli īsi un kļuvu�i pelnpelēki.

Grumbas, kas dziļi izvagoja Tenera seju, viņam pie�ķīra daudz vecāka cilvēka izskatu, nekā tas piecdesmit astoņos gados būtu paredzēts. Noass atcerējās - reiz kāds ieslodzītais viņam bija stāstījis, ka ikviens aiz restēm nodzīvots gads pielīdzināms septiņiem gadiem ārpusē.

Sema salti zilās acis bija zaudēju�as asumu. Patlaban jau labu laiku tās pētīja Noasu, tikko manāmi pavēr�oties uz sarga pusi, kur� pavēstīja, ka viņu rīcībā esot trīsdesmit minūtes.

- Priecājos, ka jums izdevās atbraukt, Breidija kungs.

Balss nu gan nav mainījusies, Noass nodomāja. Tā bija tikpat skanīga un spēcīga kā viņa pēdējā filmā. Noass sēdēja un gaidīja, līdz aizvērsies durvis un aizbīdnis viņam aiz muguras nokritīs savā vietā.

- Kā jūs dabūjāt manu mājas adresi, Tenera kungs?

Sema lūpās pavīdēja tikko jau�ams smaids.

- Man vēl joprojām ir �ādi tādi sakari. Kā klājas jūsu tēvam?

Noass mierīgi vērās Semam acīs, nepievērsdams uzmanību nepatīkamajai sajūtai vēderā.

- Manam tēvam klājas labi. Nevaru gan apgalvot, ka viņ� jums sūta sirsnīgus sveicienus.

Sema lūpas pavērās a�ā smaidā.

- Frenks Breidijs ir principiāls policists. Es reizēm saprotu gan viņu, gan D�eimiju... �ad tad. Viņa vēl joprojām ir skaista sieviete, �ī mana bijusī sievasmāsa. Nez cik tuvas attiecības valda starp viņu un jūsu tēvu?

- Vai jūs mani atsaucāt �urp visu �o garo ceļu, lai kaitinātu ar fantāzijām par mana tēva privāto dzīvi, Tener?

Sema sejā atgriezās smaids - viegls un viltīgs.

- Man pēdējā laikā nav gadīju�ās īpa�i interesantas sarunas. Vai jums ir īstas cigaretes?

Noass sarauca pieri. Viņ� zināja lielākās daļas cietumnieku pamatvajadzības.

- Diem�ēl nav. Es nesmēķēju.

- Sasodītā Kalifornija! - Ar savu brīvo roku Sems pasniedzās kombinezona iek�pusē, piesardzīgi noņēma līmlenti, ar ko bija piestiprināta pa�tīta cigarete un sērkociņ�. - Padarīju�i cietumus par nesmēķētāju iestādēm. No kurienes viņi rauj �itādus mēslus?

Viņ� ar īk�ķa nagu aizdedza sērkociņu, tad cigareti.

- Agrāk gadījās, ka man pietika līdzekļu pilnai paciņai dienā. Pāris īsto paciņu �eit, cietumā, ir pieklājīga bagātība. Tagad man veicas, ja izdodas dabūt vienu paciņu mēnesī.

- Mūsdienās pret slepkavām izturas nekrietni.

Sema skarbās zilās acis vienīgi iemirdzējās - vai nu uzjautrinājumā, vai nicinājumā. To Noass nesaprata.

- Vai jūs interesē noziegums un sods, Breidij, vai jums svarīgāks ir pats stāsts?

- Tie ir savā starpā saistīti.

- Vai tie�ām? - Sems izpūta nepatīkamas smakas dūmu mākonīti. - Man bijis daudz laika par to domāt. Vai zināt, es nespēju atcerēties, kā gar�o labs viskijs un kā smar�o skaista sieviete. Seksa dēļ var neraizēties. Te, cietumā, ir pietiekami daudz tādu, kuras papletīs kājas, ja vien to vēlē�os. Arī citādi nevarētu sūdzēties. Bet reizēm pamostos nakts vidū ar izmisīgām alkām pēc sievietes smar�as. - Viņ� paraustīja plecus. - To nekas nespēj aizstāt. Es daudz lasu, lai izturētu �ejienes dzīvi. Agrāk biju īpa�i pievērsies romāniem - izvēlējos kādu varoni un iztēlojos, kā es to spēlē�u, kad bū�u laukā no �ejienes. Man patika aktiera darbs. - Viņ� to pateica ar to pa�u salto acu skatienu. - Man tajā patika it viss. Pagāja ilgs laiks, līdz es spēju pieņemt, ka arī tā mana mū�a daļa ir beigusies.

Noass pielieca galvu.

- Vai tie�ām? Kādu lomu jūs �obrīd tēlojat, Tener?

Sems spēji parāvās uz priek�u, un viņa acīs uzliesmoja dzīve - kaislīga un īsta.

- Tas ir viss, kas man atlicis! Jums �ķiet, ka, pāris rei�u pabijis cietumā un aprunājies ar ieslodzītajiem, jūs saprotat, kāda ir �ī sajūta? Jūs varat piecelties un iet laukā, kad vien vēla ties, tāpēc ka jūs to nekad nesapratīsiet.

- Nekas neaizkavēs mani piecelties un iet laukā jau tūlīt, -Noass mierīgi noteica. - Ko jūs gribat?

- Es gribu, lai jūs to visu izstāstāt, lai uzrakstāt uz papīra. Lai pavēstāt, kā bija toreiz un kā ir tagad. Lai pasakāt, kāpēc notika tā, kā notika, un nevis citādi. Kāpēc divi cilvēki, kuriem bija viss, to zaudēja.

- Un jūs vēlaties man to izstāstīt?

-Jā, es vēlos jums to izstāstīt. - Sems atliecās krēslā, izpūzdams pēdējo dūmu strūkliņu. - Un pārējais jums būs jānoskaidro pa�am.

- Kāpēc? Kāpēc jūs izvēlējāties mani? Kāpēc tie�i tagad?

- Kāpēc jūs? - Sems nometa zemē gruzdo�o papīra un tabakas gabaliņu un izklaidīgi uzmina tam ar kāju. - Man patika jūsu grāmata, - viņ� vienkār�i atbildēja. - Un es nespēju turēties pretī �ai ironiskajai sakritībai. Man tā �ķita glu�i kā zīme. Es neesmu viens no tiem no�ēlojamiem, kas �eit atradu�i Dievu. Dievam nav nekāda sakara ar �ādām vietām, un viņ� �eit nenāk. Tomēr liktenis pastāv un arī laika limits.

- Tātad jūs gribat mani pielīdzināt liktenim. Labi. Bet kāpēc laika limits?

- Es drīz mir�u.

Noass mierīgi nopētīja Sema seju.

- Manuprāt, jūs izskatāties diezgan veselīgs.

- Smadzeņu audzējs. - Sems ar pirkstu piesita sev pie galvas. - Neoperējams. Ārsti lē�, ka varbūt es vēl gadu nodzīvo�u, ja veiksies, - un, ja veiksies, es nomir�u ārpusē, nevis cietumā. Mēs �obrīd to kārtojam. Izskatās, ka tiesu sistēmas pārstāvjus apmierinās mani divdesmit atsēdētie gadi, it īpa�i tagad, kad es tāpat drīz mir�u.

�ķita, viņu �ī situācija uzjautrina un viņ� par to smejas. �ie smiekli gan nebija tādi, kas mudinātu klausītāju smieties līdzi.

- Varētu sacīt, ka man ir piespriests jauns soda mērs, tikai �oreiz īsāks, bez tiesībām uz atbrīvo�anu pirms termiņa. Tāpēc, ja jūs �ī lieta interesē, jums vajadzēs strādāt ātri.

- Vai jūs varat piebilst kaut ko jaunu visam tam, kas ticis sacīts, iespiests un filmēts pēdējo pāris desmit gadu laikā?

- Vai gribat to noskaidrot?

Noass ar pirkstu pabungoja pa galdu.

- Es par to padomā�u. - Viņ� piecēlās kājās. - Es vēl atgriezī�os.

- Breidij, - Sems ieruna).is, kad Noass jau devās uz durvju pusi. - Jūs nepajautājāt, vai es nogalināju savu sievu.

Noass palūkojās atpakaļ un cie�i ieskatījās Semam acīs.

- Kāpēc gan lai es to jautātu? - viņ� atteica un pamāja sargam.

Sems viegli pasmaidīja. Viņ� uzskatīja, ka pirmā tik�anās noritējusi labi, un ne mirkli ne�aubījās, ka Frenka Breidija dēls atgriezīsies.

Noass sēdēja cietuma priek�nieka Ditermena kabinetā, juzdamies pārsteigts un mazliet glaimots, ka viņa lūgums par tik�anos tik ātri apmierināts. Holivuda nekad nebūtu izvēlējusies D�ord�u Ditermenu valsts aktīvākā cietuma priek�nieka lomai. Ar sāviem plānajiem matiem, mazo augumu un apaļajām brillēm melnos ietvaros viņ� vairāk atgādināja kādas vidusmēra grāmatvedības firmas neievērojamu darbinieku.

Ditermens apsveicinājās ar Noasu, strauji paspiezdams tam roku un negaidīti sirsnīgi pasmaidīdams.

- Man patika jūsu pirmā grāmata, - viņ� iesāka, apsēzdamies savā vietā pie rakstāmgalda. - Un �obrīd ar prieku lasu otro.

- Pateicos!

- Vai man vajadzētu pieņemt, ka jūs vācat informāciju nākamās grāmatas rakstī�anai?

- Es tikko runājos ar Semu Teneru.

- Jā, es to zinu. - Ditermens uzlika savas mazās, glītās rokas uz galda malas. - Es apstiprināju jūsu lūgumu par tik�anos.

- Vai tāpēc, ka apbrīnojat manu darbu, vai Tenera dēļ?

- Mazliet no viena un no otra. �ā cietuma priek�nieka amatā es strādāju piecus gadus. �o gadu laikā Teners bijis paraug-cierumnieks, ja tā var teikt. Viņ� neiesaistās nekādās nepatik�anās, labi veic savu darbu cietuma bibliotēkā. Viņ� izpilda visus noteikumus.

- Tātad tiek reabilitēts? - Noass pavaicāja ar nelielu cinisma pieskaņu balsī, liekot Ditermenam pasmaidīt vēlreiz.

- Tas atkarīgs no jūsu izvēlētās definīcijas. Sabiedrības, likuma vai �īs iestādes izpratnē. Es varu teikt, ka viņ� patie�ām ir nolēmis uzvesties kārtīgi.

Ditermens atlaida sakrustotos pirkstus, cie�i saspieda tos kopā, tad atkal glīti saāķēja.

- Teners ir pilnvarojis mani izsniegt jums atļauju iepazīties ar viņa personas lietas ierakstiem un atklāti parunāties par viņu.

Viņ� gan strādā ātri, Noass nodomāja. Jauki. Noass bija ilgi gaidījis, lai uzsāktu �īs grāmatas rakstī�anu, tāpēc, arī pats plānoja strādāt ātri.

- Tādā gadījumā, priek�niek, parunājieties ar mani atklāti par ieslodzīto Teneru.

- Saskaņā ar ziņojumiem viņam bija ļoti grūti iejusties cietumā. Bija vairāki incidenti: strīdi gan ar sargiem, gan ar citiem ieslodzītajiem. Teners astoņdesmitajā gadā ilgi ārstējās cietuma slimnīcā, kur atguvās no da�ādiem savainojumiem.

- Viņ� iesaistījās kautiņos.

- Nepārtraukti. Viņ� pats uzvedās vardarbīgi, un citi tāpat izturējās pret viņu. Pirmo piecu ieslodzījuma gadu laikā viņ� vairākas reizes izpelnījās karceri. Viņ� joprojām aizrāvās ar kokaīnu un par cietumā atrada iespējas to dabūt. Astoņdesmit otrā gada rudenī viņ� tika ārstēts, jo bija pārdozējis narkotikas.

- Tī�ām vai netī�ām?

- Tas palika nenoskaidrots, kaut gan ārsts to sliecās uzskatīt par nejau�ību. Viņ� ir aktieris, turklāt labs aktieris. - Diter-mena acis neko nepauda, bet Noass juta, ka klausās ar asu prātu apveltītā cilvēkā. - Mans priek�tecis vairākas reizes atzina, ka Teners bijis grūti izprotams cilvēks. Viņ� tēloja jebkādu lomu, kas viņam tobrīd �ķita izdevīga.

-Jūs runājat pagātnes formā.

- Es varu jums pastāstīt vienīgi par da�iem pagāju�ajiem gadiem, kad viņ� jau bija iejuties. �ķiet, ka viņu apmierina darbs bibliotēkā. Viņ� turas savrup, cik vien tas ir iespējams, izvairās no konfrontācijas.

- Viņ� man sacīja, ka viņam esot neoperējams smadzeņu audzējs. Beigu stadijā.

- Apmēram �āgada sākumā Teners sūdzējās par spēcīgām, bie�ām galvassāpēm un redzes dubulto�anos. Viņam atklāja audzēju. Tika veiktas analīzes, un ārsti prognozē, ka viņam ir atlicis gads. Iespējams, vēl mazāk.

- Kā viņ� to uzņēma?

- Labāk nekā, manuprāt, to uzņemtu es. Ir da�as detaļas viņa personas lietā un prāvā, un ārstē�anā, ko es jums nevaru izpaust, jo tad man vajadzīga ne vien viņa piekri�ana, bet arī citu institūciju atļauja.

- Ja es izlem�u pētīt �o lietu, intervēt Teneru un uzklausīt viņu, man būs vajadzīga gan viņa, gan jūsu palīdzība. Man būs jāuzzina cilvēku vārdi, datumi, notikumi. Pat viedokļi. Vai esat ar mieru man to visu sniegt?

- Es jums palīdzē�u, cik vien varē�u. Atklāti sakot, Breidija kungs, es ļoti labprāt pats iepazītos ar �o stāstu. Man neizsakāmi patika D�ūlija Makbraida.

- Kam gan nepatika? - Noass nomurmināja.

Noass nolēma palikt Sanfrancisko pa nakti un, iekārtojies viesnīcas numurā, no kurienes pavērās skats uz līci, pasūtīja numurā maltīti un uzstādīja savu datoru. Pieslēdzies internētam, viņ� sameklēja informāciju par Semu Teneru.

Par cilvēku, kur� divus gadu desmitus pavadījis aiz restēm, nesniegdams pat nevienu interviju, ziņu bija patie�ām daudz. Lielākā daļa informācijas bija saistīta ar filmām, viņa lomām, anotācijām un recenzijām. Tās varēja pagaidīt.

Noass atrada norādes uz vairākām grāmatām par Sema tiesas prāvu, ari neautorizētas Sema un D�ūlijas biogrāfijas. Daļa no tām bija viņa bibliotēkā, un Noass domās atzīmēja, ka vēlreiz tās jāpārlasa. Internetā bija ari raksti par tiesas procesu, lielākoties sē�u atstāsti.

Noass neuzgāja neko īpa�i svaigu.

Tiesādams maltīti, Noass ar vienu roku pierakstīja datorā, kuri temati būtu jāpārskata vēlreiz.

Viņ� bija redzējis arī fotogrāfijas, kas parādījās datora monitorā. Kādā attēlā neizsakāmi pievilcīgais Sems un �ilbino�ā D�ūlija, sirsnīgi smaidīdami, raudzījās kamerā. Citā rokudzel�os saslēgtais Sems, saguris un apmulsis, tika izvests no tiesas ēkas.

Un abi �ie cilvēki, Noass domāja, mājo cietumniekā ar salto, aprēķina pilno acu skatienu. Cik vēl cilvēku viņ� atradis Semā Tenerā, pirms būs pabeidzis savu grāmatu?

Noass atzina, ka tie�i tur slēpjas viņa darba neatvairāmais valdzinājums. Noskaidrot, kas īsti pārņēmis �o vīrieti un licis noslepkavot sievieti, ko viņ� teicās mīlam, sava bērna māti? Vai tie�ām viņ� gribējis iznīcināt visu, kas viņam svarīgs?

Vai vainojamas narkotikas? Pēc Noasa domām, ne tikai tās. Un, kā viņ� atcerējās, arī tiesa �o skaidrojumu nebija pieņēmusi. Aizstāvis neko nepanāca, kad sprieduma tap�anas fāzē bija mēģinājis panākt vieglāku sodu, narkotiku lieto�anu uzdodot par vainu mīkstino�u apstākli. Tas spriedumu nebija ietekmējis.

Visu iz�ķīra nozieguma brutalitāte. Un, Noass domāja, arī aizkustino�ā, ar videokameru uzņemtā �etrus gadus vecās meitenītes liecība. Neviens no zvērinātajiem nepalika vienaldzīgs pret upura bērnu, �o mazo meitenīti, viņas skopajiem vārdiem par to, ko viņa tajā nakti redzējusi. Semam Teneram nebija cerību ne uz mazāko līdzjūtību.

Divdesmit gadu cietumā līdz pat mū�a ieslodzījumam, pirmie piecpadsmit bez pirmstermiņa atbrīvo�anas iespējas.

Noass nevēlējās tēlot tiesnesi vai zvērināto, bet tikai izsvērt faktus. Pēc viņa domām, narkotikām nebija nekādas nozīmes. Narkotikas varēja aizmiglot apziņu, traucēt pa�kontroli, rosināt zvēra dabas izlau�anos - bet �im zvēram bija jābūt iek�ā, lai būtu, kam izlauzties.

Roka, kura vairākas reizes bija iegrūdusi �ķēres D�ūlijas Makbraidas ķermenī, bija piederējusi briesmonim. Noass nedomāja to aizmirst.

Noass prata objektīvi izpētīt noziegumu, pats distancējoties no �ausmām. Tas bija viņa darbs. Viņ� varēja sēdēt un uzklausīt Semu Teneru, sarunāties ar viņu, iepazīt viņa domas un to visu uzlikt uz papīra. Noass varēja izanalizēt �o cilvēku, ielūkoties viņa prātā un pamanīt pārmaiņas, ja tādas būtu notiku�as divdesmit gadu laikā.

Ta�u Noass negrasījās aizmirst to vienu nakti vasaras vidū, kad Sems Teners vairs nebija cilvēks.

Noass sāka meklēt informāciju par D�ūliju Makbraidu, tad, pēk�ņas iedomas vadīts, ievadīja viesnīcas un atpūtas bāzes �Patvērums� internēta adresi. Atlaidies krēslā ērtāk, Noass, dzerdams kafiju, gaidīja, kamēr monitorā parādās viņu mājas lapa. Tehnika, viņ� prātoja, ir kaut kas brīni�ķīgs.

Tur bija mākslinieciski pievilcīga viesnīcas fotogrāfija, tie�i tādu �o viesnīcu Noass atcerējās. Pāris iek�telpu attēlu rādīja vestibilu un viesu istabas. Klāt bija pievienots neliels interesants apraksts par vēsturi, par viesnīcas numuriem un nacionālā me�a skaistumu.

Vēl viens taustiņa klik�ķis, un Noass varēja iepazīties ar atpūtas iespējām: mak�ķerē�anu, kanoe airē�anu, pārgājieniem, dabaspētnieku centra apmeklējumu...

Noass novērsās no ekrāna un pasmaidīja. Tātad Olīvija to paveikusi. Izveidojusi savu centru. Bra�i, Līva!

Viesnīca piedāvāja pārgājienus instruktora pavadībā, apsildāmu peldbaseinu, nodarbības trena�ieru zālē.

Noass pētīja tālāk, ievērodams, ka ir nedēļas nogales un pilnas nedēļas piedāvājums un arī piedāvājums īpa�iem gadījumiem. Viesnīcas īpa�nieki - Robs un Valērija Makbraidi.

Olīvijas vārdu Noass nekur neatrada.

- Vai tu vēl tur esi, Līva? - viņ� skaļi jautāja. - Jā, tu tur vēl esi. Kopā ar me�u un upēm. Vai tu kādreiz par mani iedomājies?

Sadusmojies, ka vispār par to prātojis un uzdevis �ādu jautājumu, Noass piecēlās kājās un piegāja pie loga. Viņ� palūkojās laukā uz pilsētu, uz gaismām, uz satiksmi.

Un viņ� prātoja, kas noticis ar viņa veco mugursomu.

Pagriezies atpakaļ, Noass ieslēdza televizoru - lai būtu troksnis. Bija reizes, kad viņam klusumā neraisījās domas. Tā kā viņ� bija cilvēks un viņam rokā bija pults, Noass nespēja turēties pretī kārdinājumam pārslēgt kanālus. Kad ekrānā parādījās D�ūlija Makbraida - jauna, apburo�a un dzīva, Noass īsi iesmējās. Valdzino�ās dzintarkrāsas acis mirdzēja mīlestībā, priekā un asarās, kad viņa steidzās lejup pa garām baltām kāpnēm, lai iekristu Sema Tenera apskāvienos.

�Vasaras negaiss�, Noass nodomāja. Pēdējā aina. Nekādu sarunu. Mūzika sasniedz kulmināciju... Noass skatījās, klausīdamies izteiksmīgajā vijoļu skanējumā, kā abi mīlētāji apskaujas. Skaņas papildināja D�ūlijas sirsnīgie smiekli. Sems pacēla D�ūliju, griezdams viņu apkārt vēl un vēlreiz, slavinot mīlas burvību.

Filmas beigas.

Liktenis? Nu, reizēm pret to neko nevar iebilst, Noass nodomāja.

Viņ� paņēma piezīmju bloknotu, atlaidās gultā un sāka pierakstīt vārdus un jautājumus.

D�eimija Melburna

Deivids Mel burns

Robs un Valērija Makbraidi

Frenks Breidijs

�ārlzs Braitons Smits

Zvērinātie? Kur� no tiem vēl ir dzīvs?

Lūkass Menings

Lidija Loringa

Aģenti, mened�eri, publicisti?

Rozā San�esa (mājkalpotāja)

Citi mājkalpotāji?

Saraksta lejasgalā Noass pierakstīja: �Olīvija Makbraida.� Noass no viņas gribēja vairāk nekā tikai atmiņas par to vienu nakti. Viņ� gribēja zināt visu, ko Olīvija atcerējās par saviem vecākiem abiem kopā, un visu, ko viņa atcerējās par katru atsevi�ķi. Kāds noskaņojums valdījis viņu mājās, kādas zemūdens straumes traucēju�as viņu laulību.

Vēl jau bija citi pētāmi pavedieni. Vai D�ūlijai bija romāns ar Lūkasu Meningu, vai vīra greizsirdība bija pamatota?

Vai viņa to bija stāstījusi māsai? Vai bērns to būtu nojautis? Un kalpotāji?

Un vai nav dīvaini, Noass prātoja, ka Sems Teners nepieminēja meitu, runādams par to, kā viņam visvairāk pietrūkst?

Ak jā, Olīvija bija visam pamatā, Noass nodomāja un apvilka viņas vārdu. �oreiz viņ� nevarēja at|auties, lai viņu no pienākuma atrautu jūtas, aizrau�anās vai tikai draudzības saites.

Viņi abi tagad bija kļuvu�i vecāki, un jaunības aizrau�anās bija pagātne. �oreiz satiekoties, pirmajā vietā būs grāmata.

Viņ� prātoja, vai Olivija vēl joprojām saņem matus kopā aizmugurē un vai vēl joprojām vilcinās, pirms ļauj atplaukt Smaidam.

- Nomierinies, Breidij, - viņ� no�ukstēja. - Tā jau ir vēsture.

Noass piecēlās no gultas, tad parakņājās savā portfeli, lai atrastu numurus, ko viņ� bija pierakstījis pirms aizbrauk�anas no Losand�elosas. Kad viņ� jau zvanīja pa telefonu, logos sāka grabināties lietus lāses, un Noass domās pārveidoja savus ne visai precīzos plānus. Viņ� neies laukā no viesnīcas, lai mazliet izbaudītu Sanfrancisko nakts dzīvi, bet gan ar alus glāzi rokā pasēdēs viesnīcas bārā.

-Labdien! Kompānija "Constellations".

- Mani sauc Noass Breidijs, un es vēlos runāt ar D�eimiju Melburnu.

- Melburnas kundze patlaban sarunājas ar klientu. Vai varu viņai kaut ko paziņot?

- Pasakiet viņai, ka zvanīja Frenka Breidija dēls un ka es vēlos ar viņu aprunāties. �obrīd es neesmu Losand�elosā. -Viņ� palūkojās uz telefonu, tad nosauca numuru. - Es vēl stundu neizie�u no numura.

Tas būs pārbaudījums, Noass prātoja, nolikdams klausuli. Lai redzētu, cik ātri Breidija vārds izraisa reakciju.

Viņ� izstiepās gultā un divreiz paspaidīja televīzijas pults kanālu taustiņus, kad iezvanījās telefons.

- Breidijs klausās.

-Jā, te D�eimija Melburna.

- Paldies, ka piezvanījāt. - Pēc se�ām minūtēm, Noass nodomāja, palūkodamies pulkstenī.

- Vai kaut kas noticis ar jūsu tēvu? Ceru, ka viņ� ir vesels!

- Viņam klājas labi, pateicos. Es zvanu sakarā ar Semu Teneru. - Viņ� apklusa un gaidīja, ta�u līnijas otrā galā valdīja klusums. - Esmu Sanfrancisko. Es �odien runāju ar viņu.

- Skaidrs. Man bija radies iespaids, ka viņ� ne ar vienu nerunā, it īpa�i ne ar �urnālistiem un rakstniekiem. Jūs esat rakstnieks, vai ne, Noas?

Viņa to nosauca vārdā, norādot viņam īsto vietu, Noass nodomāja. Saglabājot kontroli par situāciju. Tas bija labs un smalks paņēmiens.

- Tie�i tā. Viņ� runāja ar mani, un es ceru, ka ari jūs aprunāsieties ar mani. Es gribētu norunāt tik�anos ar jums. Rītvakar es jau varētu būt pilsētā. Vai jums ceturtdien vai piektdien būtu kāds brīvs brīdis?

- Kāpēc?

- Sems Teners grib izstāstīt savu stāstu. Es to uzrakstī�u, Melburnas kundze, un gribu dot jums visas iespējas izstāstīt to no savas puses.

- Tas cilvēks nogalināja manu māsu un salauza visu manu ģimenes locekļu sirdis. Ko vēl jūs gribat zināt?

- Visu, ko varat man pastāstīt, - ja vien jūs nevēlaties, lai manis savāktā informācija būtu vienpusēja. Ne jau to es gribu panākt.

- Nē, jūs vēlaties uzrakstīt vēl vienu bestselleru, vai ne? Vienalga, ar kādiem paņēmieniem.

-Ja tā tas būtu, es jums nebūtu zvanījis. Glu�i vienkār�i parunāsimies, un es neko nepierakstī�u. Un tad izlemiet.

- Vai esat runājis ar vēl kādu manas ģimenes locekli?

-Nē.

- Tad arī nerunājiet. Atbrauciet pie manis ceturtdien �etros. Uz mājām. Es jums atvēlē�u stundu laika, ne vairāk.

- Bū�u par to pateicīgs. Vai varu uzzināt jūsu adresi?

- Uzzināsiet to no sava tēva! - D�eimija atcirta. Savaldīgajā balsī beidzot ieskanējās nervozitāte. - Viņam tā ir.

Noass saviebās, kad viņa nolika klausuli, kaut arī klik�ķis bija kluss, gandrīz diskrēts. Tātad viņ� nevar justies dro�s par sadarbību, Noass nosprieda. D�eimija bija noskaņota noraido�i, viņa nespēja izturēties objektīvi pret viņa nodomu uzrakstīt grāmatu.

Noass, domās iegrimis, bez. jebkādas intereses pārslēdza televīzijas kanālus. Sems viņam nebija stāstījis par savu tuvo nāvi kā par lielu noslēpumu. Varbūt ir vērts nodot �o ziņu D�eimijai, lai redzētu, vai tā viņu ietekmē. D�eimijas nevēlē�anos sadarboties Noass varētu ari izmantot, tiekoties ar Semu.

Nostādot viņus vienu pret otru, Noass, iespējams, iegūtu vairāk informācijas no abiem - ja vien labi pacentīsies.

Un savu ilgsto�o personisko ieinteresētību �ajā jautājumā viņ� pagaidām paturēs noslēpumā.

Lietum sitoties logā un televizoram darbojoties, Noass iemiga un sapņoja sapni, ko pēc tam neatcerējās: par milzīgiem kokiem un zaļu gaismu, un slaidu sievieti ar zeltainām acīm.

Tas pats sargs aizveda Noasu uz to pa�u telpu. �oreiz Noass bija paņēmis līdzi bloknotu un magnetofonu. Viņ� tos nolika uz galda. Sems uz tiem palūkojās un neko neteica, bet Noass pamanīja a�o mirdzumu viņa acīs, kas varēja nozīmēt gandarījumu. Vai atvieglojumu.

Noass apsēdās un ieslēdza magnetofonu.

- Atgriezīsimies pagātnē, Sem. Tūksto� deviņi simti septiņdesmit tre�ajā gadā.

- Maijā uz ekrāniem sāka izrādīt �Drudzi�, kas visu vasaru bija pati ienesīgākā filma. Mani par to nominēja �Oskara� balvai. Ikreiz, ieslēdzot radio, es klausījos �Desperado�. Se�desmito gadu mūziku jau varēja saukt par vēsturi, - Sems, mazliet uzjautrinādamies, stāstīja, - un diskomūzika vēl nebija glu�i paslējusi savu neglīto galvu. Es neoficiāli dzīvoju kopā ar Lidiju un izbaudīju lielisku seksu un pamatīgus strīdus. Marihuāna bija izgājusi no modes; �ur tur varēja nopirkt kokaīnu. Vienmēr kaut kur notika kāda ballīte. Un es iepazinos ar D�ūliju Makbraidu.

Viņ� apklusa uz pavisam mazu brītiņu.

- Viss, kas ar mani bija noticis līdz tam, kļuva mazsvarīgs.

- Tajā pa�ā gadā jūs apprecējāties.

- Neviens no mums abiem nepiederēja ne piesardzīgo, ne pacietīgo kategorijai. - Viņa skatiens aizklīda tālumā, un Noass prātoja, kādus gan tēlus viņ� redz uz neglīto, kailo sienu fona. - Mums nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ko mēs gribam. Mēs gribējām viens otru. Kādu laiku mums abiem ar to pietika.

- Pastāstiet par to! - Noass vienkār�i sacīja un gaidīja, kamēr Sems izņēma savu kontrabandas cigareti un aizdedza to.

- D�ūlija bija atgriezusies no Īrijas, kur kopā ar māsu bija izmantojusi pāris nedēļu filmē�anās starplaiku, lai atpūstos. Mēs sastapāmies re�isora Henka Midlera kabinetā. Viņa ienāca, ģērbusies d�insos un tum�zilā d�emperī. Matus viņa bija saņēmusi atpakaļ. D�ūlija izskatījās pēc se�padsmit gadus vecas meitenes. Kaut ko tik brīni�ķīgu savā dzīvē vēl nebiju redzējis.

Sema skatiens strauji pievērsās sarunas biedram, un viņ� cie�i ieskatījās Noasam acīs.

- Tas nav pārspīlējums. Tā ir patiesība. Es biju pieradis pie sievietēm: pie tā, ka varu tās dabūt, varu tās izbaudīt. Pietika uzmest D�ūlijai skatienu, lai vēlētos, kaut viņa būtu man pirmā sieviete. Man �ķiet, es tajā pa�ā mirklī zināju, ka viņa man būs pēdējā. Jūs varbūt to nesapratīsiet.

- Nē, es to saprotu. - Tāda pati saiknes sajūta Noasu bija pārņēmusi tajā brīdī, kad �ā cilvēka meita bija atvērusi sava dzīvokļa durvis un veltījusi viņam viegli aizkaitinātu skatienu.

- Esat bijis iemīlējies, Breidij?

- Esmu �o to piedzīvojis.

Sems īsi iesmējās, tad atkal paraudzījās Noasam garām un �ķita sapņojam.

- Man vēderā iekņudējās, - viņ� nomurmināja. - Un mana sirds... Es patie�ām jutu, ka sirds sāk trīsēt. Kad es saņēmu viņas roku, �ķita... jā. Tu. Beidzot. Vēlāk viņa man stāstīja, ka jutusies tie�i tāpat, it kā mēs visu mū�u būtu virzīju�ies uz �o mirkli. Mēs parunājāmies par scenāriju un patērzējām par kino, it kā mums abiem nemaz nereibtu sirds. Pēc tam es viņu uzaicināju vakariņās, un mēs norunājām satikties septiņos. Atgriezies mājās, es paziņoju Lidijai, ka mūsu attiecības ir beigu�ās.

Viņ� apklusa, īsi iesmējās un dziļi ievilka cigaretes dūmus.

- Glu�i vienkār�i beigu�ās. Es nemeklēju mīļus vārdus, bet arī nebiju ne�ēlīgs. Fakts bija tāds, ka viņa man bija beigusi eksistēt. Vienīgais, par ko spēju domāt, bija tas, ka septiņos es sastap�u D�ūliju.

- Vai D�ūlijai tobrīd bija attiecības ar kādu citu?

- Viņa satikās ar Maiklu Fordu. Presē �īs attiecības bija pārspīlētas, tās nepavisam nebija nopietnas. Divas nedēļas pēc iepazī�anās mēs sākām dzīvot kopā. Pārvācāmies klusi, tik klusi, cik vien spējām.

- Vai jūs iepazināties ar viņas ģimeni?

- Jā, D�ūlijai tas bija svarīgi. Man bija krietni jānopūlas, lai D�eimija piekristu mūsu attiecībām. Viņa ļoti sargāja D�ūliju. D�eimija man neuzticējās, uzskatīja, ka D�ūlija man ir kārtējā aizrau�anās. Es viņu tajā nevainoju, - viņ� sacīja, paraustīdams plecus. - Galu galā man tie�ām sievie�u bijis daudz.

- Vai jūs neuztrauca tas, ka D�ūlijas vārds tolaik bija saistīts ar vairākiem vīrie�iem? Fords bija tikai pēdējais no tiem.

- Toreiz es par to nedomāju. - Sems izvilka cigaretes galu no mutes un samina to ar tādu apvaldītu niknumu, ka Noass sarauca pieri. - Tas sākās vēlāk, kad es vairs īsti nekontrolēju situāciju. Tad es to iedomājos. Reizēm es par to vien spēju domāt. Par tiem vīrie�iem, kuriem viņa piederējusi, par vīrie�iem, kas viņu alku�i. Par vīrie�iem, pēc kuriem alkusi viņa. Viņa pamazām attālinājās no manis, un es gribēju zināt, kur� ieņems manu vietu. Pie kura viņa, sasodīts, vērsās tajā laikā, kad novērsās no manis? Pie Lūkasa Meninga.

Pat pēc divdesmit gadiem �is vārds dzēla viņam mēlē.

- Es zināju, ka starp viņiem kaut kas ir.

- Tāpēc jūs nogalinājāt D�ūliju, lai paturētu viņu sev.

Sema �okļa muskuļi noraustījās, viņa acu skatiens kļuva vienaldzīgs.

- Tā ir viena no teorijām.

Noass sirsnīgi pasmaidīja.

- Par pārējām teorijām mēs parunāsim kādu citu reizi. Kāda bija sajūta, kopā ar viņu filmējoties?

- Ar D�ūliju? - Sems samirk�ķināja acis un pacēla roku, lai apmulsis paberzētu seju.

-Jā, - Noass turpināja tajā pa�ā sirsnīgajā toni. Viņ� bija izjaucis Sema ritmu, tie�i tā, kā bija paredzējis. Viņ� negrasījās samierināties ar labi iestudētu tekstu un ideālu tā izpildījumu.

- Filmē�anas laikā jums bija iespēja iepazīt vienam otru divējādi. Gan kā mīlētājiem, gan aktieriem. Parunāsim par to, kāda viņa bija aktrise.

- Viņa bija laba. Pamatīga. - Sems ielika rokas klēpī, tad pacēla tās uz galda, it kā nebūtu pārliecināts, ko ar tām iesākt.

- Dabisks talants. �is termins ir pārlieku nolietots, bet, runājot par viņu, tas ir īsti vietā. Viņai nevajadzēja strādāt tik smagi, kā strādāju es. Viņa lieliski izjuta lomu.

- Vai jūs tas uztrauca? Ka D�ūlija bija labāka nekā jūs?

- Es neteicu, ka viņa bija labāka. - Sema rokas nomierinājās un acu skatiens glu�i kā divi kaislīgi zili �ķēpi pa�āvās gaisā. - Mēs kinopasaulē ienācām no divām at�ķirīgām vietām, at�ķirīgām skolām. D�ūlijai bija fenomenāla atmiņa, un tā viņai palīdzēja apgūt tekstu. Viņa nekad neaizmirsa nevienu lomas rindu. Bet viņai bija tendence nodot sevi re�isora rokās, gandrīz naivi tam uzticoties, lai re�isors paveiktu visu pārējo darbu. Viņa nezināja, kā strādās citi uzņem�anas grupas locekļi, kā tiks uzņemti tuvplāni, kā filmu ietekmēs gaisma, kustības.

- Bet jūs to zinājāt, - Noass pārtrauca Semu, pirms viņ� paspēja atgriezties savā ritmā.

-Jā, zināju. Mēs ar Midleru lielāko filmē�anas daļu strīdējāmies, bet mēs cienījām viens otru. Es ar no�ēlu uzzināju, ka viņ� pirms pāris gadiem miris. Viņ� bija ģēnijs.

- Un D�ūlija viņam uzticējās.

- Viņa to dievināja! Iespēja strādāt kopā ar Midleru bija galvenais iemesls, kāpēc viņa piekrita �ai lomai. Un viņ� zināja, kā izcelt D�ūlijas talantu, kā izdabūt no viņas vislabāko sniegumu. Viņa bija glu�i ka sūklis, kas uzsūca sava tēla domas un jūtas un pēc tam tās izpauda. Es veidoju savu tēlu slāni pa slānim. Mēs kopā bijām laba komanda.

- D�ūlija par Sāras lomu �Vasaras negaisā� ieguva Ņujorkas kinokritiķu balvu. Jūs tikāt tai nominēts, bet to nesaņēmāt. Vai tas jūsu starpā radīja nesaskaņas?

- Es biju sajūsmināts par viņas panākumiem. D�ūlija bēdājās, ka es neuzvarēju. Viņa to bija vēlējusies vairāk nekā es pats. Tolaik mēs bijām precēju�ies nepilnu gadu. Mēs bijām tik tuvu pa�ām virsotnēm, cik vien tajā pilsētā vispār iespējams. Mēs bijām neprātīgi iemīlēju�ies, laimīgi un ļoti populāri. Tolaik D�ūlija man stāstīja itin visu un saprata mani tā, kā neviens nekad nav mani sapratis.

- Tad sekoja nākamais gads, kad D�ūlija tika nominēta �Oskara� balvai kā labākā aktrise par lomu �Ausmas stundā� un jūsu filma izpelnījās da�ādas atsauksmes. Kā tas ietekmēja jūsu attiecības?

Zem Sema kreisās acs noraustījās muskulis, tomēr viņ� joprojām runāja mierīgi.

- Viņa bija stāvoklī. Mēs tam pievērsām visu savu uzmanību. Viņa veselu bērnu vēlējās daudz vairāk nekā to statuju.

- Un jūs? Ko vēlējāties jūs?

Sems ironiski pasmaidīja.

- Es vēlējos visu. Un kādu laiku es to arī dabūju. Ko vēlaties jūs, Breidij?

- Stāstu. No visiem aspektiem. - Noass paliecās uz priek�u un izslēdza magnetofonu. - Es do�os atpakaļ uz Losand�elo-su, - viņ� sacīja, likdams piederumus portfelī. - Rit es runā�u ar D�eimiju Melburnu.

Viņ� pamanīja, ka Sema pirksti uz galda noraustās un savelkas dūrēs.

- Vai vēlaties, lai es viņai nododu kādu ziņu no jums?

- Viņa no manis nepieņems nevienu citu ziņu kā vien vēsti par manu nāvi. Un to viņa drīz sagaidīs. Viņa bija greizsirdīga uz D�ūliju, - Sems steidzīgi piebilda, liekot Noasam apstāties. - D�ūlija to nekad nepamanīja vai arī nekad nevēlējās atzīt, bet D�eimija bie�i bija greizsirdīga uz D�ūliju viņas izskata, panākumu, stila dēļ. D�eimija gan tēloja uzticamo māsu, bet, ja vien viņai būtu radusies izdevība, ja vien viņai būtu piemitis talants, viņa būtu pagrūdusi D�ūliju malā, pārkāpusi viņai pāri un ieņēmusi viņas vietu.

- Viņas vietu blakus jums?

- D�eimija apmierinājās ar Melburnu, mūzikas aģentu, kam nepiemīt ne vismazākais talants. Visu mū�u viņa ir piespēlējusi D�ūlijai otrā plāna lomu. Kad D�ūlija bija mirusi, D�eimija beidzot nokļuva uzmanības centrā.

- Vai tā ir vēl viena teorija?

- Ja viņa nebūtu vilku�ies līdzi D�ūlijai, viņa vēl joprojām vadītu to viesnīcu Va�ingtonas �tatā. Vai jūs domājat, ka viņai būtu liela māja, sava kompānija un viņas nolaizītais vīrs, ja D�ūlija nebūtu atbrīvojusi viņai ceļu?

Jā, tur skanēja no�ēla un rūgtums, kas bija rūdzis vairāk nekā divu gadu desmitu garumā.

- Kāpēc gan jums tas ir svarīgi?

- Viņa ir tā, kas mani tur aiz restēm, sasodīti norūpējusies, lai es pēdējo piecu gadu laikā netieku uzklausīts un atbrīvots pirms termiņa. Manis turē�anu cietumā viņa padarījusi par savu nolādēto misiju. Un visu �o laiku viņa vēl joprojām izbauda to, ko D�ūlija atstāja. Parunājiet gan ar viņu, Breidij, papļāpājiet un pajautājiet, vai tik viņa nebija tā, kura pierunāja D�ūliju iesniegt �ķir�anos. Vai viņa nebija tā, kura visu sare�ģīja un noveda līdz sabrukumam. Un vai viņa nebija tā, kura aiz miru�ās māsas muguras izveidoja savu sasodīto kompāniju.

Lidma�īnai paceļoties, Noass pasūtīja alu un atvēra savu portatīvo datoru. Viņ� gribēja ietērpt savas domas un iespaidus vārdos, kamēr tie vēl svaigi turējās atmiņā. Viņ� gribēja nokļūt mājās, izklāt savas piezīmes, sākt sazvanīt da�ādus cilvēkus, norunāt interviju laiku.

Asinīs virmoja steidzīga nepacietība, ko Noass labi pazina, un tā vēstīja, ka viņ� ir nepārprotami aizrāvies ar �o darbu. Atpakaļceļa vairs nebija. Atgrie�anās pagātnē, nebeidzami pētījumu, spriedumu un secinājumu straume, liekot kopā seno notikumu, viņu nebiedēja. Tā viņam pie�ķīra enerģiju.

No �ā brī�a līdz pat grāmatas pabeig�anai Sems Teners būs viņa dzīves svarīgākais izpētes objekts.

Viņ� grib būt situācijas noteicējs, Noass rakstīja. Es arī. Tā būs interesanta stīvē�anās. Viņ� ir gudrs. Manuprāt, cilvēki viņu novērtēju�i par zemu, redzot viņā vienīgi samaitātu un patmīlīgu glītu zēnu ar nejauku raksturu. Viņ� ir iemācījies savaldīties, bet viņa daba vēl arvien tam nepakļaujas. Un, ja viņa reakcija uz D�eimijas Melburnas vārda pieminē�anu ir jebkāds rādītājs, viņa daba vēl joprojām spēj būt zemiska.

Nez, cik no viņa stāstītā būs taisnībai¹ Ko viņ� uzskata par patiesību un ko - par klajiem meliem?

Par vienu gan esmu pārliecināts: viņ� atkal vēlas nokļūt uzmanības centrā. Viņ� vēlas būt pazīts. Viņ� vēlas to uzmanību, kas viņam liegta kop� ieslodzī�anas Sankventinā. Un viņ� vēlas to saņemt pēc saviem noteikumiem. Nedomāju, ka viņ� alkst līdzjūtības. Nedomāju, ka viņam būtu nozīmīga sapratne. Bet �is ir viņa stāsts. Viņ� ir izvēlējies laiku, lai to izstāstītu, un viņ� ir izvēlējies mani, kam to uzticēt.

Tā ir laba doma: tā policista dēls, kur� viņu iesēdināja, tagad rakstīs par viņu grāmatu. Prese to padarīs par sensāciju, un viņ� to zina.

Viņa komentāri par D�eimiju Melburnu ir interesanti. Vai tā ir taisnība, viņa uztvērums vai meli? To noskaidrot būs vēl interesantāk.

Turklāt vēl jāpajautā viņam par Olīviju vai vismaz jāpiemin viņas vārds.

Viņ� prātoja, ko viņam teiks D�eimija.

Noass noprata, ka D�eimijas Melburnas reklāmas firma �Constellations� ir viena no ietekmīgākajām izklaides biznesā. Tai bija filiāles Losand�elosā un Ņujorkā, un tā pārstāvēja populāras personības.

Noass saprata arī to, ka pirms māsas nāves D�eimija pārstāvējusi tikai D�ūliju un strādājusi galvenokārt mājās.

Tas nu bija neapstrīdams fakts: D�eimija bija sākusi gūt straujus panākumus tie�i pēc māsas nāves.

Ko tas nozīmē, vēl tikai noskaidrosies, Noass domāja, iebraukdams pa viņu smalkās Holmbihilsas mājas vārtiem.

Noass bija izpētījis, ka Melburni ievāku�ies �ajā īpa�umā astoņdesmit sestajā gadā, pēc tam, kad pārdevu�i savu daudz pieticīgāko māju, un pēc pārcel�anās kļuvu�i pla�i pazīstami ar savām iz�ķērdīgajām viesībām.

Galvenajai ēkai bija trīs stāvi, tā bija pilnīgi balta, ar garu, pla�u lieveni pie parādes durvīm, kuru balstīja kolonnas. Istabas sākās no ēkas centrālās daļas un pletās divās taisnās rindās abpus gaitenim, bet stikla sienas pavēra skatienam krā�ņi ziedo�us dārzus un greznus dekoratīvus kokus.

Noasam pretī pa zālienu lieliem lēcieniem steidzās divi burvīgi retrīveri, priekā luncinādami asti.

- Sveicināti! - Viņ� atvēra ma�īnas durvis un tajā pa�ā brīdī iemīlējās suņos. Viņ� noliecās pie tiem, pakasīja abiem aiz ausīm un murmināja visādus niekus, nemanīdams, ka pienākusi D�eimija ar apbru�ātu tenisa bumbiņu rokā.

- Tās ir Labsirdība un �ēlsirdība, - D�eimija paziņoja, bet nepasmaidīja, kad Noass pacēla galvu, lai viņu uzlūkotu.

- Un kur tad �ērlija?

D�eimijas lūpās iegūla viegls smaids.

- Viņa ir labās mājās. - D�eimija pacēla bumbiņu aug�up. Abi suņi vienādi notrīsēja un apsēdās, ar izmisīgi alksto�ām acīm uzlūkodami bumbiņu. Tad D�eimija to aizmeta un suņi skrēja tai pakaļ.

- Labs metiens, - Noass nomurmināja.

- Es gādāju par savu formu. Pēcpusdiena ir pārāk jauka, lai sēdētu istabā. - Un vēl jau viņa nebija izlēmusi, vai vēlas ielaist Noasu savā mājā. - Iesim pastaigāties.

D�eimija devās projām, pagriezdama muguru suņiem, kas trakulīgi cīnījās par bumbiņu.

Noass klusībā piekrita, ka viņai ir lieliska sportiskā forma. D�eimijai bija piecdesmit divi gadi, bet viņu glu�i labi varēja noturēt par �etrdesmit gadus vecu sievieti, turklāt viņa bija vēl pievilcīgāka nekā divdesmit gadu vecumā.

Sejā gan bija da�as grumbas, bet tās vienīgi pie�ķīra vaibstiem spēku. Uzmanību saistīja viņas acis, nevis grumbiņas ap acīm. Tās bija tum�as, inteliģentas un tie�as. D�eimijas mati bija gai�brūni, apgriezti apmēram līdz zodam, - tie ieskāva seju un pie�ķīra viņai tādas nobriedu�as sievietes tēlu, kurai piemīt stils, nevis āri�ķība.

Augums D�eimijai bija smalks, un viņa bija uzvilkusi rūsganas krāsas bikses un vienkār�u kreklu, kas viņai ļāva justies gan pa�pārliecinātai, gan ērti. Viņai bija tādas sievietes gaita, kura pieradusi staigāt un zina, kā nokļūt tur, kur vēlas.

- Kā klājas jūsu tēvam? - viņa pēc kāda laika pajautāja.

- Paldies, labi. Jūs jau laikam zināt, ka viņ� pagāju�ajā gadā aizgāja pensijā.

D�eimija īsi pasmaidīja.

- Jā. Vai viņ� ilgojas pēc sava darba?

- Manuprāt, ilgojās, iekams nesāka darboties tuvējā jaunie�u centrā. Viņam patīk strādāt ar bērniem.

-Jā, Frenks labi saprotas ar bērniem. Es viņu patiesi apbrīnoju. - Viņa pagāja garām spīdīgam krūmam, kas viegli smar�oja pēc jasmīna. - Ja es viņu neapbrīnotu, jūs �obrīd neatrastos �eit.

- Jūtos jums pateicīgs par man veltīto laiku, Melburnas kundze.

Viņa nenopūtās skaļi, bet Noass pamanīja, kā paceļas un nolai�as viņas pleci.

- Sauciet mani par D�eimiju! Frenks bie�i man ir par jums stāstījis, tāpēc es domāju par jums kā par Noasu.

- Vai tie�ām viņ� ir stāstījis? Es nezināju, ka jūs esat uzturēju�i tik cie�us sakarus.

- Frenks bija būtiska daļa vissmagākajā manas dzīves posmā.

- Lielākā daļa cilvēku cen�as netikties ar tiem, kuri viņiem atgādina smagus dzīves posmus.

- Es tā nedaru, - viņa īsi atteica un devās uz liela vēdekļveida peldbaseina pusi, ko norobe�oja balti akmeņi un gai�sārti ziedi. - Jūsu tēvs man palīdzēja pārdzīvot milzīgu zaudējumu, darīja visu, lai mana ģimene panāktu taisnību. Viņ� ir īpa�s cilvēks.

Tavs tēvs ir di�ens cilvēks, Olīvija viņam reiz bija teikusi. Un vēlāk piebildusi: Viņam līdzās tu esi pavisam niecīgs.

Noass atvairīja �o atmiņu uzjundītās cie�anas un pamāja.

- Es arī tā domāju.

- Priecājos to dzirdēt.

Kad viņi gāja garām baseinam, Noass tālumā pamanīja te-nisa korta tum�o zaļumu. Aiz rododendriem un rozēm pavērās skats uz galvenās ēkas samazinātu variantu.

- Man nepatīk jūsu darbs, - viņa spēji sacīja.

-Jums ir tādas tiesības.

D�eimija apstājās un uzlūkoja Noasu.

- Es to nesaprotu. Kāpēc jūs to darāt? Jūsu tēvs savu dzīvi veltīja tam, lai cietumā nonāktu noziedznieki, kuri atņem citiem cilvēkiem dzīvību. Un jūs savu dzīvi veltāt tam, lai iespiestu viņu vārdus grāmatā, lai slavinātu to, ko viņi nodarīju�i.

- Vai esat lasījusi kādu manu grāmatu?

-Nē.

-Ja jūs būtu lasījusi, jūs zinātu, ka es neslavinu ne tos cilvēkus, par kuriem rakstu, ne ari viņu nodarīto.

-Jau rakstī�ana vien par viņiem ir slavinājums.

- Rakstī�ana par viņiem daudz ko atklāj, - Noass izlaboja. - Gan par cilvēkiem, gan viņu noziegumu, par pagātni, par motīviem. Par iemesliem. Ari manu tēvu interesēja iemesli. Ar �kā� un �kad� ne vienmēr pietiek. Vai jūs negribat zināt, kāpēc nomira jūsu māsa, D�eimij?

- Es zinu, kāpēc viņa nomira. Viņa nomira tāpēc, ka Sems Teners viņu nogalināja. Tāpēc, ka viņ� bija greizsirdīgs, salie-tojies narkotikas un nekrietns. Viņ� negribēja, lai D�ūlija dzīvotu bez viņa.

- Bet reiz viņi abi viens otru bija mīlēju�i - tik stipri, lai apprecētos un radītu bērnu. Tik stipri, lai pat laikā, kad starp viņiem valdīja nopietnas nesaskaņas, D�ūlija viņam atvērtu durvis.

- Un par �o mīlas pierādījumu Sems viņu nogalināja. - D�eimijas balss bija nikna un rūgtuma pilna. - Sems izmantoja viņas jūtas, viņas uzticību, viņas vēlē�anos saturēt kopā ģimeni. To visu viņ� pret D�ūliju izmantoja tāpat kā �ķēres.

-Jūs man par D�ūliju varētu izstāstīt to, ko nespētu neviens cits. Ko viņa domāja, ko juta, kāpēc viņas dzīve pārvērtās murgā.

- Un kā tad ar viņas tiesībām uz privātumu?

- Tā viņai tāpat nekad nav bijis, vai ne? - Noass to pateica pavisam klusi. - Es jums varu solīt, ka ieguvums būs patiesība.

D�eimija atkal gurdi novērsās.

- Patiesībai ir daudz pakāpju.

- Dodiet man iespēju uzklausīt jūsējo.

- Kāpēc Sems jums jauj to darīt? Kāpēc viņ� runā ar jums, vispār runā ar kādu pēc visiem �iem gadiem?

- Viņ� mirst, - Noass tie�i pateica un vēroja D�eimijas seju. Tajā kaut kas notrīsēja, acīs kaut kas iegailējās, tad nozuda.

- Labi. Pēc cik ilga laika tas notiks?

Skarba sieviete, Noass nodomāja, skarba un godīga.

- Viņam ir smadzeņu vēzis. Diagnosticēts janvāri. Ārsti domā, ka viņ� vēl dzīvos nepilnu gadu.

- Tatad taisnība uzvar. Un Sems �o īso laiciņu atkal grib padzīvot saulītē, pirms nokļūst ellē.

- Var jau būt, ka viņ� to vēlas, - Noass mierīgi atteica. - Bet viņ� dabūs grāmatu, kas būs uzrakstīta pēc maniem noteikumiem. Nevis pēc viņa.

-Jūs to tik un tā uzrakstīsiet, vai es palīdzē�u vai ne.

-Jā, bet ar jūsu palīdzību es uzrakstī�u labāku grāmatu.

D�eimija ticēja, ka viņ� to izdarīs. Viņam bija tēva skaidrais, vērtējo�ais acu skatiens.

- Es negribu jūs par to ienīst, - viņa gandrīz vai pie sevis noteica. - Visus �os gadus savu naidu esmu koncentrējusi vienā virzienā. Es negribu to sadalīt - it īpa�i tagad, kad viņam atvēlētais dzīves laiks ir gandrīz galā.

- Bet jums ta�u ir ko sacīt, vai ne? Tas, ko vēl neesat pateikusi.

- Varbūt ir. Vakar es par to runāju ar savu vīru. Viņ� mani pārsteidza.

-Kā?

-Viņ� uzskata, ka mums vajadzētu piekrist intervijām. Deivids domā, ka tā mēs atspēkosim Sema stāstīto, panāksim, ka viss nekrietnais, ko viņ� sagudrojis savā prātā, nebūs vienīgais viedoklis. Mēs ar savu klātbūtni bijām viņu dzīves daļa. Mēs zinām, kas ar viņu dzīvi notika. Tāpēc - jā, varbūt man tie�ām ir ko sacīt.

Viņa norāva kādu hibiska ziedu un sapluinīja vārās ziedlapiņas.

- Es runā�u ar jums, Noas, un Deivids arī. Ieiesim mājā, lai varu ieskatīties savā kalendārā.

- Varbūt jums tūlīt atliks laiks? - Noasa sejā atmirdzēja strauj� un valdzino�s smaids. - Jūs teicāt, ka manā rīcībā ir stunda, un mēs esam izmantoju�i tikai apmēram pusi.

- Tas jums noteikti no mātes, - D�eimija ieteicās. - �is straujais valdzinājums. Frenks ir nopietnāks.

- Jāizmanto visi līdzekļi.

- Nu labi. Nāciet iek�ā!

- Man jāpaņem no ma�īnas savi piederumi. Intervijas ierakstī�ana magnetofonā mums abiem aiztaupīs pārpratumus.

-Jūs tikai piezvaniet pie durvīm. Rozā jūs ielaidīs.

- Rozā? Vai tā būtu Rozā San�esa?

- Tagad Rozā Krūza, un, jā, tā pati Rozā, kas reiz strādāja pie D�ūlijas. Pēdējos divdesmit gadus viņa strādā pie mums. Ejiet pēc sava magnetofona, Noas, jūsu laiks vēl joprojām ir ierobe�ots.

Noass steidzās, tomēr pa ceļam pameta suņiem bumbiņu, reizē pabrīnīdamies, kāpēc pats nav iegādājies suni.

Zvanot pie durvīm, viņ� pamanīja, ka garās stikla rūtis abpus lielajām baltajām durvīm izrotātas ar kallu ziediem un marmora urnās līdzās durvīm vai pāri plūst tum�sarkanas un violetas fuksijas, kas izskatās ar mīlestību koptas.

Sieviete, kas atvēra durvis, bija augumā ļoti maza un ļoti resna, un Noass iztēlojās mucu glīti izgludinātā pelēkā formas tērpā. Viņas mati bija tāda pa�ā krāsā kā apģērbs un cie�i, varbūt pat sāpīgi nostiepti uz aizmuguri, kur saņemti stingrā mezglā. Sievietes seja bija apaļa un tumsnēja, acis gai�i brūnas, un tajās nemanīja sirsnību.

Īstenībā, Noass iedomājās, viņa ir labāks sargs nekā Labsirdība un �ēlsirdība, kas �obrīd laimīgi pētīja Noasa īrētās ma�īnas riepas.

- Breidija kungs! - Viņas balsī varēja manīt sulīgu meksikāņu akcentu, un tā bija salta kā februāris. - Melburnas kundze jūs gaida ziemas dārzā.

- Pateicos! - Viņ� iegāja priek�telpā, kas bija liela kā balles zāle, un tūlīt apslāpēja izbrīna svilpienu, ieraugot kristāla pārbagātību lustrā un glu�i vai akriem pla�o balto marmora grīdu.

Rozas papē�i rosīgi aizklik�ķināja Noasam garām, dodot viņam nedaudz laika papētīt dzīvojamās istabas mākslas darbus un mēbeles. Bet tas, ko viņ� redzēja, ļāva secināt, ka suņiem �eit nav atļauts draiskoties.

Ziemas dārzs bija kupolveidīga stikla telpa mājas dienvidu pusē, un to piepildīja puķes un citi augi un eksotisku smar�u sajaukums. Pa akmens sienu mirguļodams ritēja ūdens, satekot nelielā baseinā, kur auga baltās ūdensrozes.

Vietām bija izlikti krēsli un soliņi, un līdzās augstajam stikla logam bija izveidota glīta sarunu vieta. D�eimija jau gaidīja, apsēdusies milzum lielā pītā krēslā ar ko�zaļiem un baltiem spilveniem.

Uz apaļā matētā stikla galdiņa stāvēja krūze ar dzintarkrā-sas auksto tēju, divas slaidas glāzes un �ķīvis ar sirdsveida cepumiem, ko Noass domās nodēvēja par jaunkund�u cepumiem, -tie bija mazītiņi un cukuroti.

- Pateicos, Roza!

- Septiņos jums ir kokteiļvakars. - Rozā izteica pēdējo vārdu, saraukusi pieri tā, ka uzacis izstiepās taisnā līnijā.

- Jā, es zinu. Ir jau labi.

Rozā tikai pavīpsnāja, tad kaut ko nomurmināja spāniski un atstāja viņus divatā.

- Es viņai nepatīku.

- Rozā mūs visus ļoti sargā. - Kad Noass apsēdās, D�eimija paliecās uz priek�u, lai ielietu tēju.

- Lieliska māja. - Viņ� pameta skatienu pār plecu, kur pa logu varēja redzēt ziedu pārbagātību dārzā. - Jūsu dālijas ir brīni�ķīgas; tās tik jauki sader kopā ar savvaļas tum�zilajām vijolītēm un dūmakainajām pīpenēm.

D�eimija sarauca pieri.

- Jūs mani pārsteidzat, Noas. Vairākumam jaunu smukulī-�u dārzkopības intereses nesniedzas tālāk par ro�u pazī�anu. -Noass necentās noslēpt savu grimasi, liekot D�eimijai iesmie-ties un atslābināties. - Un jūs apmulstat! Nu, tas man ir atvieglojums. Vai tas notika, tāpēc ka es pieminēju puķes vai jaunus smukulī�us?

- Puķes ir mans vaļasprieks.

- Ā, tātad par smukulī�iem! Nu, jūs ta�u esat gara auguma vīrietis ar sportisku miesas uzbūvi un pievilcīgu seju. Tāds jūs tie�ām esat. - Viņa joprojām smaidīja un paņēma cepumu. -Jūsu vecāki nebeidz cerēt, ka jūs atradīsiet īsto sievieti un nokārtosiet savu dzīvi.

-Ko?

Uzjautrināta D�eimija pacēla �ķīvi un piedāvāja Noasam cepumus.

- Vai viņi jums nav par to ieminēju�ies?

- Nē. Dievs pasargi! - Viņ� paņēma cepumu, papurināja galvu un uzstādīja savu magnetofonu. - �obrīd sievietes manā intere�u sarakstā neieņem pārāk augstu vietu. Es tik tikko pārtraucu vienas attiecības.

- Tie�ām? - D�eimija pavilka kājas zem sevis. - Vai gribat par to parunāt?

Noass pagrieza galvu un ielūkojās viņai acis.

- Pagaidām, kamēr mans laiks ir ierobe�ots, nē. Pastāstiet man, kā jūs uzaugāt kopā ar D�ūliju!

- Kā uzaugām? - Noass bija izsitis viņu no ritma. - Kāpēc? Man �ķita, ka jūs gribēsiet runāt par to pēdējo gadu.

- Vēlāk. - Cepumi nemaz nebija tik slikti, tāpēc Noass paņēma vēl vienu. - Bet �obrīd es gribētu zināt, kā tas bija - būt viņas māsai. Turklāt dvīņumāsai. Pastāstiet man par to laiku, kad bijāt bērni.

- Mums bija jauka bērnība, abām divām. Mums bija tuvas attiecības, un mēs bijām laimīgas. Mums bija dota diezgan liela brīvība, kā jau parasti berniem, kuri dzīvo ārpus pilsētas. Mani vecāki uzskatīja, ka mu�u pienākumiem jābūt līdzvērtīgiem atvēlētajai brīvībai, la ir laba formula.

- Jūs uzaugāt diezgan neapdzīvotā apvidū. Vai jums bija arī citi draugi?

- Hmm, katrā ziņā pavisam maz. Bet mēs viena otrai alla� bijām vislabākās draudzenes. Mēs labi jutāmies viena otras sabiedrībā, un parasti tas, kas patika vienai, patika arī otrai.

- Nekādu strīdu, nekādas māsu sacensības?

- Nekā īpa�a. Mēs ķildojāmies: �aubos, vai kāds cits vispār spēj strīdēties tā kā māsas un atrast viena otrai vājās vietas. D�ūlija nebija nekāda pakļāvīgā un, cik viņai nodarīja pāri, tikpat daudz viņa deva pretī.

- Un vai viņai daudz nodarīja pāri?

D�eimija nokoda cepumu un pasmaidīja.

- Protams. Es arī nebiju nekāda pakļāvīgā. Noas, mēs bijām divas jaunas spēcīga rakstura meitenes, kas dzīvoja viena otras aizvējā. Mums bija pietiekami pla�uma, bet mēs tik un tā bijām... izolētas. Mēs ķildojāmies, plēsāmies, izlīgām. Mēs viena otru kaitinājām, mēs sacentāmies savā starpā. Un mēs mīlējām viena otru. D�ūlija prata saņemt gan uzslavas, gan belzienus. Bet viņa nekad neturēja ļaunu prātu.

- Un jūs?

- Ak jā. - D�eimija atkal pasmaidīja, tagad mazliet ļauni. - Tajā ziņā es vienmēr biju pārāka. D�ūlija sadusmojās, iedunkāja mani un tad visu aizmirsa. Vienu mirkli viņa spēja būt saniknota un aiziet prom ar gaisā saslietu degunu. Bet nākamajā viņa jau smējās un lika man pasteigties, lai uz kaut ko paskatītos, vai arī glu�i vienkār�i uzsauca: �Ak, liecies mierā, D�eimij, beidz dusmoties - un iesim nopeldēties!� Ja es nebeidzu dusmoties vai arī dusmas man nepārgāja pietiekami ātri, viņa mani urdīja tik ilgi, līdz es tie�ām pasmaidīju. Viņai nebija iespējams pretoties.

- Jūs teicāt, ka ļauna prāta turē�anā jūs bijāt pārāka. Kādās jomās D�ūlija bija pārāka?

- Gandrīz visās citās jomās. Viņa bija skaistāka, gudrāka, ātrāka, stiprāka. Katrā ziņā ļoti sabiedriska un mērķtiecīga.

- Vai jūs viņu apskaudāt?

- Varbūt ari apskaudu. - Viņa laipni uzlūkoja Noasu. - Tad es tiku tam pāri. D�ūlija bija radīta, lai ap�ilbinātu. Es tāda nebiju. Vai jūs domājat, ka es viņu tajā vainoju?

- Vai vainojāt?

- Palūkosimies uz to no citas puses, - D�eimija pēc mirkļa sacīja. - Izmantojot jomu, kas mūs abus acīmredzot interesē. Vai jūs vainotu vienu rozi, ka tā ir ko�āka vai ar lielāku ziedu nekā otra? Otra nav sliktāka par pirmo, tikai at�ķirīga. Mēs ar D�ūliju bijām at�ķirīgas.

- Tomēr daudzi cilvēki paiet garām mazajam ziedam un izvēlas krā�ņāko.

- Tomēr ari mazajiem ziediem ir jāzied, vai ne? Viņas vairs nav. - D�eimija paņēma savu glāzi un iedzēra tēju, pāri glāzes malai uzlūkodama Noasu. - Es vēl joprojām esmu �eit.

- Un ja nu viņa būtu dzīva? Kā būtu tad?

- Viņa nav dzīva. - D�eimija novērsa skatienu, lūkodamās uz kaut ko tādu, ko Noass nespēja saskatīt. - Es nekad neuzzinā�u, ko liktenis būtu lēmis mums abām, ja mūsu dzīvē nebūtu ienācis Sems Teners.

- Es biju neprātīgi iemīlējusies Semā Tenerā. Un es pavadīju daudzas patīkamas stundas, iztēlodamās variantu, kā viņ� nomirtu �ausmīgā, cie�anu pilnā un apkaunojo�ā nāvē

Lidija Loringa dzēra minerālūdeni un laimu no slaidas, tievas �Baccarat" kristāla glāzes un iesmējās. Viņas acis, vasarīgi gai�ā zilumā, prasmīgi flirtēja ar Noasu, liekot viņam pasmaidīt pretī.

- Vai nevēlaties aprakstīt vienu no �īm metodēm? Piemēra pēc.

- Hmm... Tā, padomāsim... - Viņa apklusa un sakrustoja savas glītās kājas. - Piemēram, viņ� tiktu atrasts, pieķēdēts pie gultas, ar sievie�u apak�veļu mugurā. Viņ� būtu nomiris no bada. Tas būtu prasījis daudzas mokpilnas dienas.

- Tātad, kā noprotu, jūs abi savas attiecības nebeidzāt draudzīgā noskaņā.

- Protams, ne. Mēs nekad neko nedarījām draudzīgā noskaņā. Jau kop� pirmās satik�anās minūtes mēs uzvedāmies kā dzīvnieki. Es biju vai traka viņa dēļ, - viņa piebilda, ar pirkstu noglāstīdama glāzes malu. - Burtiski. Kad Semu notiesāja, es atkorķēju septiņdesmit piektā gada �Dom Perignon� un izdzēru to pilnīgi tuk�u.

- Tas notika vairākus gadus pēc tam, kad jūsu attiecības bija beigu�ās.

- Jā, un vairākus gadus pirms mana burvīgā �atvaļinājuma� pie Betijas Fordas. Tomēr reizēm man patiesi pietrūkst tā brīni�ķīgā �ampanie�a pauk�ķa. - Viņa paraustīja plecus. - Man bija problēmas, un arī Semam tādas bija. Mēs stipri dzērām, daudz spēlējām un pamatīgi strādājām. Mēs me�onīgi mīlējāmies un nikni strīdējāmies. Neviens no mums toreiz neprata piekāpties.

- Narkotikas.

- Esmu izārstējusies, - viņa atteica, paceldama aug�up rokas un veltīdama Noasam �ilbino�u smaidu. - Mans ķermenis tagad ir kā templis, turklāt sasodīti lielisks.

- Te nu es neiebildī�u, - Noass atbildēja, liekot Lidijai vai murrāt labsajūtā. - Bet reiz jūs aizrāvāties ar narkotikām.

- Mīļais, tās tika dalītas kā �okolāde. Kokaīns bija mūsu iecienītais ballī�u cienasts. Runāja, ka pēc tam, kad Sems iemīlējās D�ūlijā, viņa Semam vairs neļāva to lietot. Bet es - es turpināju lidot. Sabeidzu savu veselību, izpostīju karjeru, sabojāju savu personisko dzīvi, apprecēdamās ar diviem naudaskāriem neģēļiem. Astoņdesmito gadu sākumā es biju slima, izputināta un satriekta. Es tiku vaļā no atkarības un izlauzu ar zobiem un nagiem sev ceļu atpakaļ. Sākumā statistu barā, tad dabūju lielas lomas sliktās filmās. Es pieņēmu visas lomas, ko vien man piedāvāja, un jutos par tām pateicīga. Tad pirms se�iem gadiem es ieguvu Roksijas lomu.

Lidija pasmaidīja par situāciju komēdiju, kas viņu atkal bija pacēlusi slavas augstumos.

- Daudzi cilvēki apgalvo, ka atradu�i sevi no jauna. Ar mani tie�ām tā notika.

- Ne katrs tik vaļsirdīgi runā par dzīvē pieļautajām kļūdām. Jūs alla� esat bijusi brutāli godīga attiecībā uz to, ko darījāt, kur bijāt.

- Tā ir manas personiskās filozofijas daļa. Reiz es biju slavena un nepratu ar �o slavu sadzīvot. Tagad atkal esmu izcīnījusi slavu un nevēlos neko no tās uztvert kā pa�u par sevi saprotamu.

Viņa palūkojās visapkārt pla�ajai aktieru ģērbtuvei ar tās mīksto dīvānu un svaigajiem ziediem.

-Da�i uzskata, ka �Roksija� izglāba man dzīvību, bet viņi maldās. Es pati izglābu savu dzīvību, un daļa no �ā procesa bija atteik�anās no attiecībām ar Semu Teneru. Es viņu mīlēju. Viņ� mīlēja D�ūliju. Un paskat, kur tas D�ūliju noveda. - Viņa norāva no ķekara, kas atradās �ķīvī, mirdzo�u zaļu vīnogu un iemeta to mutē. - Paskat, kur novedis mani tas, ka Sems mani pameta.

- Ko jūs domājāt par D�ūliju?

- Es viņu ienīdu. - Lidija to pateica jautri, bez mazākās vainas apziņas. - Viņa ne vien dabūja to, ko gribēju es, viņa Serna uztverē bija interesanta meitene, bet es biju tikai izbijusi mīļākā. Es biju sajūsmināta, kad viņu laulība pajuka, kad Sems atkal sāka iet uz klubiem un ballītēm. Tas bija vecais labais Sems. Sems, kur� alka jautrības un meklēja nepatik�anas.

- Vai jūs viņam to sniedzāt? Jautrību. Un nepatik�anas.

Pirmo reizi kop� sarunas sākuma Lidija vilcinājās. Lai iegūtu laiku, viņa piecēlās un vēlreiz piepildīja savu glāzi.

- Es toreiz biju citāda. Patmīlīga un ne pārāk gudra. Kait-niece. Viņ� ieradās da�ās ballītēs un kaut ko bilda par D�ūli-jas nogurumu vai aizņemtību. Bet es Semu pazinu; pazinu to nemieru viņa acīs. Viņ� bija nelaimīgs un dusmīgs, un nervozs. Es tobrīd biju iz�ķīrusies no Idiota Numur Viens un vēl nebiju apprecējusies ar Idiotu Numur Divi. Un es vēl joprojām mīlēju Semu. No�ēlojami mīlēju viņu.

Lidija pagriezās, izskatīdamās glīta un izsmalcināta sarkanajā kostīmā, kas viņai bija nepiecie�ams nākamās ainas filmē�anai.

- Tās ir sāpīgas atmiņas. Es neaptvēru, ka būs tik sāpīgi. Nu... - Viņa sveicinot pacēla savu glāzi un ironiski uzsmaidīja Noasam. - Bet tā var veidot raksturu. Kādā no pierastajām ballītēm, kurās mēs tajā no�ēlojamā periodā piedalījāmies, es ar Semu mazliet aprunājos - veco laiku vārdā. Es neteik�u, pie kā �ī ballīte notika; tam patie�ām nav nozīmes. Tā būtu varējusi notikt jebkur. Mēs bijām guļamistabā, sēdējām pie bagātīgi klāta galdiņa. Tur bija gan baltais pulverītis, gan sudraba nazis, gan glīti salmiņi. Es Semu uzkūdīju pret D�ūliju. Es zināju, kādas podziņas vajag spiest.

Viņas skatiens kļuva noslēgts, un Noasam �ķita, ka viņ� Lidijas acīs saskatījis no�ēlu.

- Sems sacīja: viņ� zinot, ka D�ūlija guļot ar Lūkasu - ar Lūkasu Meningu. Sems grasījās to izbeigt un apgalvoja, ka D�ūlija samaksā�ot par �o krāp�anu. D�ūlija nelai�ot pie Serna viņu abu meitu, noskaņojot bērnu pret viņu. Sems draudēja, ka viņi abi - D�ūlija un Menings - drīzāk nonāk�ot ellē, nevis viņa nomainī�ot vīru pret to nekrietneli. Viņi vēl nezinot, ar ko viņiem darī�ana, un viņ� tiem abiem to parādī�ot. Sems trakoja dusmās, un es vēl viņu uzkurināju, stāstot viņam visu, ko viņ� vēlējās dzirdēt. Es spēju domāt vienīgi par to, ka Sems atstās D�ūliju un atgriezīsies pie manis. Tur, kur bija viņa īstā vieta. Bet viņ� pavērsās pret mani un mani atgrūda. Galu galā mēs sākām kliegt viens uz otru. Un pirms durvju aizcir�anas Sems paskatījās uz mani un izsmējīgi paziņoja, ka man nekad nav piemitis stils, ka es nekad nebū�ot nekas vairāk kā otr�ķirīga padauza, kura sevi iztēlojas par zvaigzni. Ka es nekad nebū�ot D�ūlija.

- Vēl pēc divām dienām D�ūlija bija mirusi. Sems lika viņai samaksāt, - Lidija nopūzdamās sacīja. - Ja Sems viņu būtu nogalinājis tajā naktī, kad viņ� mani pameta ballītē, nedomāju, ka es to būtu izturējusi. Tīri egoistisku iemeslu pēc es jūtos pateicīga, ka Sems nogaidīja tik ilgi, lai es būtu pārliecināta, ka viņ� mani atkal aizmirsis. Ziniet, man vajadzēja daudzus gadus, lai aptvertu, cik ļoti man veicies, ka Sems mani nekad nav mīlējis.

- Vai viņ� jums kādreiz sita?

- Protams. - Viņas acīs atkal atgriezās jautrība. - Mēs sitām viens otram. Та bija mūsu seksuālo rotaļu būtiska sastāvdaļa. Mēs bijām vardarbīgi un augstprātīgi cilvēki.

- Bet no Sema ģimenes nebija neviena ziņojuma par vardarbību līdz pat tai vasarai, kad D�ūlija nomira. Ko jūs par to domājat?

- Es domāju, ka D�ūlija kādu laiku spēja Semu pārvērst. Vai arī viņ� pats sevi spēja mainīt - kādu laiku. Mīlestība to spēj, vēl arī ļoti liela nepiecie�amība. Noas... - Viņa atgriezās pie galdiņa un apsēdās. - Manuprāt, Sems ļoti, ļoti gribēja būt tas cilvēks, kāds bija kopā ar D�ūliju. Un ras iedarbojās. Es nezinu, kāpēc �ī apņem�anās neturpinājās ilgi. Bet viņ� bija vāj� cilvēks, kas gribēja būt stiprs, labs aktieris, kur� gribēja būt izcils. Varbūt tāpēc viņ� alla� bija lemts neveiksmēm.

Atskanēja īss klauvējiens pie durvīm

- Loringas jaunkundz? Jums jāierodas uzņem�anas laukumā.

- Vēl divas minūtes, mīļais. - Viņa nolika malā savu glāzi un uzsmaidīja Noasam. - Darbs, darbs, darbs.

- Paldies, ka izbrīvējāt mazliet laika no sava aizņemtā darba grafika.

Kad Noass piecēlās, Lidija ar viltīgu kaķes smaidu sejā nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

- Es dro�i vien varētu... izbrīvēt vēl, ja jūs tas interesētu...

- Es jums pa ceļam vēl uzdo�u da�us papildus jautājumus.

Lidija pienāca tuvāk un papliķēja ar pirkstu Noasam pa I vaigu.

-Jūs izskatāties ļoti attapīgs jauns vīrietis, Noas. Domāju, jūs zināt, ka es runāju par daudz personiskāku tik�anos.

-Jā. Un patiesībā, Lidija, jūs mani biedējat.

Lidija atmeta galvu un iesmējās.

- Ak, cik burvīgi vārdi! Un ja es solītu būt maiga?

- Es teiktu, ka jūs esat mele. - Lidijas smieklu atvieglots, Noass pasmaidīja pretī.

- Nu, es ta�u teicu, ka jūs esat attapīgs! Nu... - Viņa ielika roku Noasa elkonī, un abi devās uz durvju pusi. - Tagad jūs zināt, kā sazināties ar mani, ja pārdomāsiet. Vecākas sievietes ir ļoti rado�as, Noas.

Lidija pagriezās un strauji, bet skarbi ieknieba viņam apak�lūpā, un tas reizē uzkurināja gan asinis, gan arī nervus.

- Tagad jūs mani patiesi biedējat. Vai drīkst uzdot pēdējo jautājumu?

- Hmm... - Viņa atkal pagriezās un atspiedās pret durvīm. -Jā?

- Vai D�ūlijai bija romāns ar Lūkasu Meningu?

- Jūs tikai par darbu, vai ne? Manuprāt, tas ļoti valdzina. Bet, tā kā man nav laika izmēģināt kādu patiesi iedarbīgu pavedinā�anas metodi, es jums teik�u, ka nezinu atbildi. Tajā laikā cilvēku viedokļi par �o tematu dalījās divās nometnēs. Vieni, kas tam ticēja - un priecājās par iespēju tam ticēt -, un otri, kuri neticēja un nebūtu ticēju�i, pat ja D�ūlija un Lūkass būtu pieķerti kaili Beverlihilsas viesnīcas gultā.

- Kurā nometnē bijāt jūs?

- Protams, pirmajā. Tolaik es ļoti priecājos, ja varēju par D�ūliju dzirdēt kaut ko sliktu vai pikantu. Bet tas bija sen, un tagad ir citi laiki. Vēlāk, pēc vairākiem gadiem, kad man ar Lūkasu, kā jau paredzēts, sākās romāns... - Kad Noass sarauca pieri, Lidijas uzacis pa�āvās gaisā. - Ā, tātad to jūs vēl nebijāt uzracis! Jā, mēs ar Lūkasu pavadījām kopā da�us neaizmirstamus mēne�us. Bet viņ� man tā arī nepateica, vai ir pārgulējis ar D�ūliju. Tāpēc varu jums pateikt tikai to, ka nezinu. Bet Sems tam ticēja, tāpēc diez vai tam ir īpa�a nozīme.

Tam ir īpa�a nozīme, Noass nodomāja. It visam ir nozīme.

Kā jau ikviens sevi cieno�s Losand�elosas iedzīvotājs, Noass lielu daļu darījumu kārtoja ceļā. Cauri satiksmes burzmai lauzdamies uz māju pusi, viņ� mēģināja no mobilā telefona sazvanīt �ārlzu Braitonu Smitu.

Izslavētais Sema Tenera advokāts bija septiņdesmit astoņus gadus vecs, vēl joprojām praktizēja, kad vien garastāvoklis to atļāva, bija piekto reizi precējies - �oreiz ar apburo�u divdesmit septiņus gadus vecu advokāta asistenti - un patlaban izbaudīja sauli un viļņus savā vasarnīcā Svētā Bārta salā.

Izmantojot savu neatlaidību, Noasam izdevās tikt līdz Smi-ta administratīvajam palīgam, kas nicīgā tonī paziņoja, ka ar Smita kungu personiski neesot iespējams sazināties, bet Noasa ziņa un lūgums par interviju Smita kungam tik�ot nodoti, tiklīdz radīsies tāda iespēja.

Saprotot, ka tas nozīmē jebkurā laikā, sākot no rītdienas līdz nebūtībai, Noass ķērās pie cita darba - tiesas sēdes protokolu iegū�anas.

Noasam ienāca prātā nogriezties no �osejas, lai paviesotos vecāku mājā, bet tad viņ� nolēma, ka pret tēvu izturēsies profesionāli un abu personiskās attiecības nejauks ar darbu. Kaut kā to vajadzēja izdarīt.

Pienācis laiks, Noass domāja, apsēsties pie datora un izstrādāt grāmatas si�etisko līniju. Par formu viņ� jau bija izlēmis. Tā nesāksies ar slepkavību, kā viņ� bija plānojis iepriek�, bet ar visu to, kas līdz slepkavībai novedis.

Nodaļai par Sema Tenera sasniegumiem Holivudā paralēli �ķetināsies nodaļa par D�ūlijas Makbraidas sasniegumiem. Tad sekos viņu iepazī�anās, kas bija pārvērtusi abu dzīvi, viņu straujais mīlas romāns, kur�, kā visi apgalvoja, bija novedis pie laimīgas laulības, kurā bija radies ļoti mīlēts bērns.

Pēc tam �īs laulības nesaskaņas, kurās mīlestība pārvērtās apsēstībā un apsēstība kļuva par vardarbību.

Un tad vēl nodaļa par bērnu. Bērnu, kas bija redzējis �īs vardarbības �ausmas. Nodaļa par sievieti, par kādu bija kļuvis �is bērns, un par to, kā viņa pratusi sadzīvot ar notiku�o.

Slepkavība nebeidzas ar nāvi. To, Noass domāja, pagriezdamies uz māju pusi, viņ� bija iemācījies no sava tēva. Un tie�i to viņ� centās parādīt savos literārajos darbos.

Noasam smeldza, ka cilvēks, kuru viņ� apbrīnoja un cienīja, to nesaprata.

Viņ� apstādināja braucamo un, �vadzinādams rokā ma�īnas atslēgas, devās uz mājas durvju pusi. Viņu kaitināja, ka viņam vēl joprojām ir tik svarīga tēva atzinība. Ja viņ� būtu policists, Noass saviebdamies nodomāja, tēvs viņu neuzskatītu par dendiju. Tad mēs abi apsēstos pie alus glāzes un pārrunātu darba lietas, noziegumus un sodus, un tad tēvs iknedēļas kār�u spēlē lielītos ar savu dēlu - detektīvu.

Bet es rakstu par slepkavībām, nevis tās izmeklēju, tāpēc tēvu tas mazliet mulsina.

- Tiec tam pāri, Breidij, - viņ� nomurmināja, likdams atslēgu slēdzenē.

Tas nebija jādara. Viņam nevajadzēja būt slepkavību izmeklētājam, lai pamanītu, ka durvis nav aizslēgtas un nav pat aizvērtas. Kad viņ� gausi pagrūda tās vaļā, vēdera muskuļi sa�ņaudzās cietā, pretīgā bumbā.

Viņ� satriekts palika stāvam, �ausmās raudzīdamies uz izdemolēto māju.

�ķita, ka tur būtu dancoju�i satracinātu dēmonu bari, saplēsdami ikvienu auduma gabalu, sasizdami ikvienu stikla priek�metu, kas gadījies ceļā.

Skaļi lādēdamies, Noass iesteidzās istabā un izjuta īslaicīgu atvieglojumu, ieraudzīdams savu stereoaparatūru vietā un neskartu.

Tātad �ī nav bijusi laupī�ana, viņ� nodomāja, laipodams cauri izdemolētajai istabai un juzdams galvā dunam asinis. It visur bija saplēsti un izmētāti da�ādi dokumenti, zem kājām �irkstēja stikla un keramikas lauskas.

Viņa guļamistaba izskatījās vēl briesmīgāka. Matracis bija sagraizīts - dūnas spiedās laukā glu�i kā zarnas no ievainojuma vēderā. Atvilktnes bija izgāztas un mestas pret sienu, lai sa�ķaidītu koku. Kad Noass atrada savus mīļākos d�insus no jostasvietas līdz pat spurainajiem apak�galiem sagrieztus, asins dunoņa galvā pārvērtās rēkoņā.

- Viņa ir traka! Sasodīts, viņa ir vājprātīga!

Tad dusmas pārvērtās patiesās �ausmās.

- Nē, nē, nē! - viņ� aizelsies �ņāca, no guļamistabas iesteigdamies savā kabinetā. - Ak dievs, nolādēts!

Viņa basketbola trofeja bija ietriekta tie�i datora monitora centrā. Tastatūra, atrauta no datora, bija nobērta ar zemi no dekoratīvā citronkoka, kas bija audzis istabas stūrī. Viņa materiālu mapes bija izsvaidītas, saplēstas un nobārstītas ar zemi.

Pirms iznīcinā�anas viņa dators bija izmantots, lai uz vienīgās tīrās papīra lapas uzrakstītu ziņu, kas bija pielipināta pie sporta trofejas pamatnes.

ES NEAPSTĀ�OS, IEKAMS NEAPSTĀSIES TU.

Noasu glu�i kā paisums pārņēma dusmas, uzmākdamās kā nevaldāmi, trakojo�i plūdi. Neapdomājies viņ� sameklēja telefonu, tad dusmās nolādējās, jo telefona aparāts bija sadauzīts.

- Labi, Karīna, ja tu gribi karu, tad tu to dabūsi. Vājprātīgā padauza!

Viņ� strauji iesteidzās dzīvojamā istabā, lai paņemtu portfeli, ko tur bija atstājis, tad nepacietīgi no tā izvilka savu mobilo telefonu.

Atklājis, ka viņam trīc rokas, Noass izgāja ārā, dziļi ieelpoja, tad apsēdās un iespieda galvu rokās.

Viņam reiba galva un metās nelabi, jo dzīslās vēl joprojām strauji un nevaldāmi dunēja niknums. Un zem tā slēpās vardarbības upura apmulsums. Mazliet nomierinājies, lai varētu runāt pa telefonu, viņ� nezvanīja vis Karīnai, bet gan tēvam.

- Tēt! Man ir nepatik�anas. Vai vari atbraukt?

Pēc divdesmit minūtēm Frenks piebrauca pie Noasa mājas un atrada dēlu sē�am tie�i tajā pa�ā vietā. Viņ� nebija spējis iet mājā iek�ā, bet tagad piecēlās kājās.

- Vai tev nekas nekai�? - Frenks straujā soli pienāca pie durvīm un saņēma Noasu aiz rokas.

- Nē, bet... nu, paskaties pats! - Viņ� pamāja uz durvju pusi, tad ari pats saņēmās, lai ieietu iek�ā.

- �ēlīgais Dievs! Noas! - Frenks, atbalstu sniegdams, uzlika roku Noasam uz pleca un nopētīja istabu, uztverdams �ajā haosā visas detaļas. - Kad tu to atklāji?

- Laikam pirms kādas pusstundas. Man bija tik�anās Bēr-benkā, un es tikko atgriezos mājās. Visu dienu biju prom, vācot materiālus savam darbam.

- Vai tu piezvanīji policijai?

- Nē, vēl ne.

- Tas ir pirmais solis. Es to izdarī�u. - Frenks paņēma Noasa mobilo telefonu un piezvanīja. - Tava elektroniskā aparatūra vēl arvien ir tepat, - viņ� piebilda, beidzis runāt pa telefonu. - Vai tu mājās turi skaidru naudu?

- jā, mazliet. - Noass pārkāpa pāri lauskām un iegāja kabinetā, pa ceļam pasperdams sānis papīrus. Rakstāmgalda atvilktni viņ� atrada istabas stūri, un zem tās bija piecdesmit dolāru banknote. - Man te varēja būt kādi pāris simti, - viņ� sacīja, paceldams naudaszīmi. - Dro�i vien pārējā nauda ir aprakta tepat kaut kur apak�ā. Viss ir tepat, tēt. Tikai izdemolēts.

- Jā, manuprāt, laupī�anu mēs varam izslēgt. - Frenks nopētīja monitoru, izjuzdams sāpīgu smeldzi. Viņ� atcerējās, kā Noass bija izcīnījis �o basketbola trofeju, un lepnumu un prieku, ko abi izjuta. - Vai tev ir alus?

- �orīt pirms prombrauk�anas vēl bija.

- Paskatīsimies, vai vēl arvien ir. Un tad iziesim ārā uz terases.

- Man būs vajadzīgas daudzas nedēļas, lai atjaunotu informāciju, - Noass pieceldamies sacīja. - Daļu no tās es nekad vairs neatgū�u. Sasodīts, es varu nopirkt jaunu datoru, bet ne jau to, kas tajā bija iek�ā.

- Es zinu. Man patie�ām �ēl, Noas. Iziesim ārā un pasēdēsim, kamēr ieradīsies policija.

- Protams, kāpēc gan ne. - Tagad jau vairāk satriekts nekā dusmīgs, Noass no ledusskapja paņēma divas alus pudeles, atvēra abas un kopā ar Frenku apsēdās uz terases mājas sētas-pusē.

- Vai tev ir kaut mazākā nojausma, kas un kāpēc to pastrādājis?

Noass isi iesmējās, tad pacēla alus pudeli un iedzēra palielu malku.

. - Kāda man pazīstama maza nekrietnele.

- Kā, lūdzu?

- Karīna. - Noass saglauda ar plaukstu matus, tad strauji piecēlās un sāka staigāt. - Tas bija glu�i vai fragments no �Nāvējo�ās pievilcības�. Kad mēs pārtraucām satikties, viņa to uzņēma ļoti slimīgi. Visu laiku man zvana un atstāj vājprātīgas ziņas. Pirms da�ām dienām viņa noraudājusies bija ieradusies �eit, kad es pārbraucu no darba, un lūdza piedo�anu. Kad es neuzķēros, viņa kļuva nejauka. Izgājusi ārā, ar ma�īnas atslēgām saskrāpēja manu ma�īnu.

- Vai tev ir saglabājusies kāda no viņas ierunātajām ziņām?

- Nē, mana stratēģija bija viņu ignorēt, lai viņa ātrāk atkāptos no manis. - Viņ� palūkojās pa terases durvīm istabā, un viņa acu skatienā atkal atgriezās dusmu uguntiņas. - Tas nepalīdzēja. Viņa par to samaksās.

- Vai tu zini, ar kādu ma�īnu viņa brauc?

- Protams.

- Mēs pārbaudīsim, vai kaimiņi �odien ir redzēju�i viņu vai viņas ma�īnu te tuvumā. Iedod policistiem viņas adresi un ļauj, lai tie ar viņu aprunājas.

- Ne jau to es biju domājis.

- Labākais, ko tu vari darīt, ir palikt malā. Es zinu, ka tu esi saniknots, Noas, - Frenks turpināja, kad Noass strauji pagriezās. - Mēs varam viņai izvirzīt apsūdzību par ielau�anos, īpa�uma iznīcinā�anu, ļaunprātīgu rīcību un visu ko tamlīdzīgu, ja vien mums izdosies pierādīt, ka viņa tie�ām to darījusi.

- Pierādīt, pie velna! Kur� tad vēl to varēja izdarīt? Es zināju, ka to pastrādājusi viņa, jau tajā pa�ā mirklī, kad ienācu mājā.

- Zināt ir viens, bet pierādīt ir pavisam kas cits. Var gadīties, ka, jūtot nelielu spiedienu, viņa atzīsies. Bet pagaidām ļauj policistiem uzrakstīt ziņojumu par to, kas noticis; lai viņi dara savu darbu, bet tu turies malā. Nemēģini runāt ar Karīnu. -Pamanot dēla acīs zalgojam naida liesmas, Frenka skatienā iezagās ba�as. - Vai viņa tev kādreiz ir iesitusi?

- Jēzus, es ta�u esmu par se�desmit mārciņām smagāks! -Viņ� apsēdās, tad strauji pacēla galvu. - Es pret viņu nekad neesmu pacēlis roku. Pagāju�ajā reize, kad viņa te bija, viņa grasījās mesties man virsū, bet es viņu glu�i vienkār�i izstūmu pa durvīm.

Frenks ar piespie�anos pasmaidīja.

- Tu nu gan proti izvēlēties draudzenes.

- Es uz kādu laiku do�u atturības zvērestu. - Nopūzdamies Noass atkal paņēma savu alu. - Sievietes sagādā pārāk daudz nepatik�anu. Vēl pirms pāris stundām es saņēmu seksuālu piedāvājumu no kādas kinozvaigznes, kas ir tik veca, lai būtu mana māte, un kādu mirkli man pat �ķita, ka tā nav slikta doma.

- Vai tas attiecas uz tavu tik�anos Bērbenkā? - Frenks pajautāja, galvenokārt tādēļ, lai uz brīdi novirzītu Noasa domas no haosa mājā.

-Jā, ar Lidiju Loringu; viņa izskatās sasodīti labi. - Noass paberzēja alus pudeli abās rokās. - Es intervēju cilvēkus, kas ir saistīti ar Semu Teneru un D�ūliju Makbraidu. Biju arī San-kventinā. Divreiz esmu runājis ar Teneru.

Frenks dziļi nopūtās.

- Ko tu vēlies, lai es sacītu?

- Neko. - Vil�anās vienīgi pastiprināja smaguma sajūtu vēderā. - Bet es ceru, ka tu sadarbosies ar mani un parunāsi ar mani par �o lietu, par tās izmeklē�anu. Bez tava viedokļa �is stāsts nebūs pilnīgs un pamatots. Semam Teneram ir smadzeņu vēzis. Viņam atlicis mazāk nekā gads, ko dzīvot.

Frenks novērsās un uzlūkoja savu alus pudeli.

- �is tas glu�i vienkār�i notiek, - viņ� nomurmināja. - Ilgi gaida savu kārtu, tomēr beidzot notiek.

- Vai tad tu nevēlies uzzināt, kas notika? - Noass gaidīja, līdz tēvs atkal pacels galvu. - Tu nekad neesi �o lietu aizmirsis, nekad tā īsti neesi to pabeidzis un neesi aizmirsis arī tajā iesaistītos cilvēkus. Viņ� atzinās, atsauca savu atzī�anos, tad apklusa uz divdesmit gadiem. Tikai trīs cilvēki zina, kas patiesībā tajā naktī notika, un tikai divi no viņiem ir dzīvi. Un viens palēnām mirst.

- Un viens no tiem bija �etrus gadus vecs, Noas. Ap�ēlojies!

- Jā, un �ī liecība Teneru pazudināja. Teners ir gatavs ar mani runāt. Es pārliecinā�u Olīviju Makbraidu, lai arī viņa ar mani runātu. Bet tu esi tas, kur� viņus saista kopā. Vai tu ar mani runāsi?

- Teners vēl joprojām alkst slavas. Pat mū�a beigās viņ� joprojām alkst slavas, un visu to, ko viņ� paredzējis tev stāstīt, viņ� pavērsīs tā, lai tiktu pie �īs slavas. Makbraidu ģimene ir pelnījusi kaut ko labāku.

- Man �ķita, ka esmu pelnījis tavu cieņu. Bet laikam jau mēs ne vienmēr saņemam to, ko esam pelnīju�i. - Viņ� piecēlās kājās. - Policija ir klāt.

- Noas! - Frenks piecēlās un pieskārās dēla rokai. - Atliksim �o lietu, kamēr noskaidrosies, kas �eit noticis. Tad mēs vēlreiz par to parunāsim.

- Labi.

- Noas! - Frenks paspieda dēla roku un izturēja dusmu pilno skatienu viņa acīs. - Vispirms tiksim galā ar vienu problēmu. - Viņ� pamāja uz mājas pusi. - Un �ī problēma ir diezgan liela.

- Protams. - Noass apslāpēja vēlē�anos nokratīt tēva roku no savējās. - Tiksim galā ar vienu problēmu.

Vienai nogurdino�ai un garlaicīgai formalitātei sekoja cita. Noass visu izstāstīja policistiem, atbildēja uz viņu jautājumiem, vēroja, kā viņi izpēta visu, kas atlicis no viņa lietām, ber tas bija tikai sākums. Noass piezvanīja apdro�inā�anas sabiedrībai, paziņoja par nodarīto zaudējumu apmēriem, tad apmierināja kaimiņu ziņkārību, kuri bija atnāku�i apskatīties, kas noticis.

Tad viņ� ieslēdzās mājā un sāka prātot, no kura gala sākt.

�ķita, ka visprātīgākais ir doties uz guļamistabu izpētīt, vai viņam ir vēl kāds izmantojams apģērba gabals vai arī būs jāstaigā kailam, līdz viņ� iegādāsies citus apģērbus. Viņam izdevās kaut ko atrast, turklāt tik daudz, lai to visu saliktu vienā kaudzītē un iemestu veļas ma�īnā.

Viņ� pasūtīja picu, atrada ledusskapi vēl vienu alus pudeli un, to dzerdams, nopētīja dzīvojamo istabu. Viņ� prātoja, vai nebūtu daudz vieglāk nolīgt strādnieku bariņu, kuri te ierastos ar lāpstām un visu sabojāto izvāktu laukā.

- Sāc no tuk�as vietas, Breidij! - viņ� nomurmināja. - Tā tu jutīsies ļoti brīvs.

Noass joprojām mēģināja tikt skaidrībā, ko iesākt, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Та kā picas piegādei vēl bija par agru, Noass sākumā nosprieda nepievērst �im klauvētājam uzmanību. Tomēr pēc mirkļa viņ� nolēma, ka vieglāk būs paciest vēl kādu ziņkārīgu kaimiņu nekā savu bezpalīdzību.

- Klau, Noas, vai tu uz telefona zvaniem vairs neatbildi? Es jau... Oho, tev nu gan bijusi ballīte! Kāpēc tu neuzaicināji mani?

Noass samierinājies aizvēra durvis, kad tuvākais draugs bija ienācis iek�ā. Maiks Elmo jau kop� pamatskolas laikiem bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.

- la bija pārsteiguma ballīte.

- Var redzēt. - Maiks sabāza īk�ķus �Dockers" d�insu kabatā, ko bija iegādājies tikai tāpēc vien, ka reklāmas vēstīja: sievietes nespējot turēties pretī vīrie�iem, kuri valkā �ādus d�insus. Viņ� samirk�ķināja savas apsarku�ās acis, kas īsti nevarēja pierast pie kontaktlēcām. - Vecīt, te ir pretīgi!

- Vai alu gribi?

- Protams. Vai tevi aplaupīja?

- Nē, tikai izdemolēja. - Noass apstājās virtuves laukumiņā, ko bija paspējis attirīt no papīriem un lauskām. - Karīna mazliet sadusmojās par to, ka es viņu pametu.

- Oho, to izdarīja viņa? Tad viņa ir sajukusi prātā. - Maiks papurināja galvu, un viņa kastaņkrāsas acis raudzījās �ēli un skumīgi. - Es ta�u tev teicu.

Noass pavīpsnāja un pasniedza viņam alus pudeli.

- Tu man teici, ka viņa visu laiku bijusi tava sapņu sieviete, un centies no manis izspiest katru mazāko sīkumu par seksu.

- Tatad mana sapņu sieviete ir sajukusi prātā. Ko tu grasies darīt?

- Izdzert �o alu, apēst mazliet picas un visu satīrīt.

- Kādu picu?

- Ar papriku un sēnēm.

- Tad es tev varētu palīdzēt. - Maiks piespieda savu apaļīgo dibenu pie pārplēstā spilvena. - Kā tu domā, vai tagad, kad jūs abi esat iz�ķīru�ies, Karīna piekritīs pārgulēt ar mani?

- Ak dievs, Maikl Noass nopriecājās, ka spēj vismaz pasmieties. 1�rolamis, es aizlik�u par tevi kādu labu vārdiņu.

- l ieliski. Seksa atliekas ir vēl aizrautīgākas. - Viņ� izstiepa savas īsas I a|as un sakrustoja tās. - Ak jā, man tiek ļoti daudz seksa atlieku. Kad tādi pui�i kā tu atkratās no kādas sievietes, man tas u tie�i laikā.

- Es protu noveriet tavu atbalstu un līdzjūtību �ajā man tik smagajā laikā.

- Uz mani tu vari paļauties. - Viņ� veltīja Noasam savas vienkār�ās sejas pārsteidzo�i mīļo kucēna smaidu. - Klau, tās ta�u ir tikai lietas, turklāt ne sevi�ķi vērtīgas! Tev atliek iegriezties kādā mēbeļu salona un vēl �ur tur, un te atkal viss būs pilns kā agrāk. Tas tev aizņems tikai da�as stundas.

Tā kā Noass par lielāko daļu savu mēbeļu bija domājis tie�i tāpat, viņ� saviebās.

- Viņa salauza manu basketbola trofeju.

Maiks izslējās, un viņa sejā pavīdēja neslēptas �ausmas.

- Ta�u ne jau visvērtīgākā spēlētāja balvu - ne jau astoņdesmit sestā gada �empionāta balvu?

-Jā. - Un, tā kā draugs bija paudis jūtas, kas mierināja Noasa dvēseli, viņ� piemiedza acis un piebilda: - Viņa to salauza, iegrū�ot mana datora monitorā.

- Tā ļaunā, jukusī nckrietnele salauza tavu datoru? Augstais Dievs! - Maiks pielēca kājās un pāri posta�ai centās aizkļūt līdz Noasa kabinetam.

Datori bija Maika liela mīlestība. Sievietes varēja nākt un iet - un no viņa tās parasti aizgāja -, bet labs dators spēja aizstāt jebkuru sievieti. Ieraudzījis datoram nodarīto kaitējumu, Maiks iegaudojās, tad steig�us pievērsās reiz slaidajai trofejai.

-Jēzus, viņa to ir pilnīgi sabojājusi! Viņa to ir izkropļojusi! Glu�i kā miesnieks. Cik gan vājprātīgam jābūt cilvēkam, lai kaut ko tādu paveiktu? - Viņ� atkal pagriezās pret Noasu, pla�i iepletis dusmās mirdzo�ās acis, tad samirk�ķināja tās, jo kontaktlēcas apgrūtināja iespēju kaut ko saskatīt. - Viņu vajadzētu noķert kā traku suni.

- Es jau paziņoju policijai.

- Nē, �im nolūkam tev ir vajadzīgs kāds tik modrs atriebējs, kāds reiz bija Melnais Lin�otājs, vai tik nesaudzīgs kā Terminators.

- Viņiem es piezvanī�u vēlāk. Kā tu domā, vai tev vēl izdotos kaut ko saglābt no cietā diska? Viņa ir sadragājusi it visas manas disketes.

- Viņa ir īsts antikrists, Noas. - Maiks skumīgi papurināja galvu. - Es paraudzī�os, ko varu līdzēt, bet nelolo pārāk lielas cerības. Tur jau nāk pica, - viņ� piebilda, izdzirdējis klauvējic nu pie durvīm. - Vispirms es uzņem�u enerģiju, tad darī�u to, kas būs manos speķos. Un vai zini ko? Tagad pat es vairs ne vēlos seksu ar Karinu.

Noasam bija vajadzīga nedēļa, lai ieviestu sava majd karti bu. Noass �ķiroja, tīrīja un aizvāca atkritumus, un darba apjoms viņam neļāva justies bezpalīdzīgam.

Pirmā un svarīgākā iegādājamā prece bija dators, un, Mai-kam nepārtraukti mudinot, Noass iegādājās tādu sistēmu, kas draugam lika notrīcēt priekā un skaudībā.

Noass gan nebūtu pircis visas tās sasodītās datorspēles, ja Maiks neatslābdams nebūtu viņu uz to pierunājis. Un pavisam noteikti viņ� nebūtu nosēdējis pusi nakts, spēlēdams video ķīnie�u biljardu, ja nebūtu to nopircis.

Bet Noass sev iestāstīja, ka labi vien ir. Viņam vajadzēja atrast kādu aizrau�anos, lai aizmirstu savas nedienas.

Dzīvojamo istabu viņ� apmēbelēja ar tikko nopirktām mēbelēm, pasūtot tās tie�i no kataloga. Viņ� norādīja pārdevējam ar pirkstu uz attiecīgo lappusi un paziņoja: �Dodiet man to!�

Tas ļoti iepriecināja pārdevēju un aiztaupīja galvassāpes Noasam.

Vēl pēc divām nedējām viņ� jau varēja iziet cauri mājai nelādēdamies. Noass pārveidoja sava kabineta iekārtojumu un centās atjaunot zaudēto informāciju.

Viņ� atguva savu ma�īnu, nopirka jaunu matraci un gandrīz vai izspieda no Sinita asistenta solījumu par iespēju satikties, kad advokāts nākamajā mēnesī atgriezī�oties Kalifornijā.

Un vēl Noasam izdevās sazināties ar Lūkasu Meningu.

Menings nebija tik priecīgi satraukts par viņu tik�anos, kāda bija Lidija Loringa, tomēr viņ� piekrita sarunai par D�ūliju. Noass ar viņu sastapās Meninga Sen�erisitijas biroju kompleksā. Noasu alla� pārsteidza un mazliet sagādāja vil�anos atskārsme, ka aktieriem ir pla�i un grezni iekārtoti biroji.

Tikpat labi �o var uzskatīt par kāda liela uzņēmuma vadītāja biroju, Noass domāja, iziedams cauri neskaitāmajiem dro�ības posteņiem.

Menings sasveicinājās ar Noasu, profesionāli smaidīdams, un pēc tam nopētīja viņu ar negaisa pelēkām acīm. Gadi viņa kādreiz rudi zeltainos matus bija pārvērtu�i nospodrinātas alvas mirdzumā un seju padarīju�i skarbu un stūrainu - kā zinātniekam. Sprie�ot pēc aptaujām, sievietes vēl arvien viņu atzina par vienu no pievilcīgākajiem galveno lomu tēlotājiem kino.

- Paldies, ka atvēlējāt laiku, lai parunātos ar mani.

- Varbūt es to nebūtu darījis. - Menings pamāja uz krēsla pusi. - Bet Lidija aizlika par jums labu vārdu.

- Viņa ir lieliska sieviete.

- Jā, tāda viņa ir. Un ari D�ūlija tāda bija, Breidija kungs, un pat pēc visiem �iem gadiem man nav viegli runāt par to, kas ar viņu notika.

Nekāda tuk�a tērzē�ana nav vajadzīga, Noass nodomāja. Viņ� izvilka savu magnetofonu un pierakstu bloknotu.

-Jūs tātad kopā strādājāt.

- Tas bija laimīgs posms manā mū�ā. Viņa bija aktrise ar �ilbino�u, dabisku talantu, ka arī apbrīnojama sieviete un labs draugs.

- Bija cilvēki, kas uzskatīja un vēl joprojām uzskata, ka jūs ar D�ūliju Makbraidu bijāt daudz kas vairāk nekā tikai draugi.

- Mēs varējām tādi but. - Menings atlaidās krēslā ērtāk, nolikdams rokas uz grezni rotātajiem paro�iem. - Ja viņa nebūtu mīlējusi savu vīru, mēs varētu kļūt kaut kas vairāk. Mēs izjutām savstarpējas simpātijas. Daļēji tas izskaidrojams ar partneru lomām, un daļēji tā bija dvēseļu saikne.

- Sems Teners uzskatīja, ka jūs pie �īs saiknes īpa�i piestrādājāt.

- Sems Teners neprata novērtēt to, kas viņam piederēja. -Meninga trenētā balss kļuva skarbāka, liekot Noasam prātot, vai to izraisīju�as emocijas vai tā izpau�as talants. - Viņ� padarīja D�ūliju nelaimīgu. Viņ� bija greizsirdīgs, īpa�niccisks, varmācīgs. Manuprāt, viņa nosliece uz narkotikām un alkoholu neizraisīja �o vardarbību; tā to uzjundīja no snaudas.

Viņā vēl joprojām mājo rūgtums pret Teneru, Noass aiskat ta, tikpat spēcīgs, kādu Teners izjūt pret viņu.

- Vai viņa jums stāstīja par savām likstām?

- Līdz zināmai robe�ai. - Viņ� pacēla vienas rokas pu kstus no krēsla paro�a, tad tos nolaida - glu�i kā pianists, kur� pieskaras klavieru taustiņiem. - Viņa nemēdza gausties. Atzī�os, es spiedu viņu izrunāties ar mani, un, filmē�anas laikā satuvināju�ies, mēs palikām draugi ari pēc tam. Es zināju, ka viņa ii< |iit.is laimīga. Sākumā viņa meklēja Teneram aizbildinājumu¹., i.ul pārtrauca to darīt. Beigās viņa man slepus izstāstīja, ka iesniegusi �ķir�anos, lai piespiestu Teneru atteikties no nar-kotikam un meklēt profesionālu palīdzību.

- Vai jūs ar Teneru kādreiz to apspriedāt?

Meninga lūpās pavīdēja smaids. Mazliet ie�ķībs un profesionāls.

- Viņam bija nesavaldīga rakstura cilvēka reputācija, viņ� bie�i izraisīja konfliktus. Mana karjera tikko bija sākusi vīties kalnup, un es biju nolēmis izbaudīt savus panākumus ilgāku laiku. Es izvairījos no tik�anās ar Teneru. Es nepiederu pie tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka visu var atrisināt ar spēku, un es negribēju, lai laikrakstos ņirbētu skaļi virsraksti, ka Teners un Menings sakāvu�ies Makbraidas dēļ.

- Toties laikraksti skaļi vēstīja, ka Meningam ir romāns ar Makbraidu.

- Es tur neko nespēju mainīt. Viens no iemesliem, kāpēc es piekritu �ai intervijai, bija vēlē�anās reizi par visām reizēm pateikt taisnību par savām attiecībām ar D�ūliju.

- Tādā gadījumā man jums jāuzdod jautājums: kāpēc jūs līdz �im nesacījāt �o taisnību? Jau kop� D�ūlijas nāves jūs atsakāties intervijās pieminēt savas attiecības ar viņu.

- Es pateicu taisnību. - Menings mazliet pielieca galvu un nodūra zodu. Negaisa pelēkās acis samiedzās, un viņa poza izskatījās agresīva. - Tiesā, - viņ� turpināja, - līdz ar zvērestu runāt patiesību. Bet prese un cilvēki tā arī nejutās apmierināti. Da�us doma par skandālu un ārlaulības sakariem valdzina tāpat kā slepkavība. Es atteicos piedalīties �ajā spēlītē un tādējādi pazemot D�ūliju.

Var jau būt, Noass prātoja. Vai varbūt �ī noslēpumainība Meninga ļodzīgajai karjerai sniedza papildu atbalstu.

- Un kas mainījies tagad?

- Tagad jūs uzrakstīsiet grāmatu. Pilsētā klīst baumas, ka tā būs iz�ķirīgais darbs par D�ūlijas Makbraidas slepkavību. -Viņ� ironiski pasmaidīja. - Esmu pārliecināts, ka arī jūs to zināt.

- Pilsētā klīst daudz baumu, - Noass mierīgi atbildēja. - Par to es ļauju uztraukties savam aģentam. Es daru savu darbu.

- Lidija teica, ka jūs esot attapīgs puisis. Jūs uzrakstīsiet grāmatu, - viņ� atkārtoja, un es esmu �ā stāsta daļa. Tāpēc es atbildē�u uz jautājumiem, uz kuriem esmu atteicies atbildēt pēdējos divdesmit gadus. Mēs ar D�ūliju nekad neesam biju�i mīlnieki. Mēs ar Teneru viņas dēļ nekad neesam kāvu�ies. Patiesībā es būtu priecājies, ja ne viens, ne otrs nebūtu patiesība. Rīts, kad es uzzināju, kas ar viņu noticis, ir ļaunākais manā mū�ā.

- Kā jūs to uzzinājāt?

- Man piezvanīja Deivids Melburns. D�ūlijas ģimene gribēja turēt reportierus cik vien iespējams tālāk no �īs traģēdijas, un Deivids zināja, ka tajā pa�ā mirklī, kad �urnālisti to uzzinās, viņi sāks man uzmākties, pieprasot komentārus, intervijas, paziņojumus. Viņam, protams, bija taisnība, - Menings nomurmināja. - Bija pavisam agrs. Viņa telefona zvans mani pamodināja. Viņ� zvanīja uz manu privāto telefona numuru. D�ūlija to zināja.

Menings aizvēra acis, un viņa sejā uz mirkli pavīdēja cie�anas.

- Viņ� teica: �Lūkas, man jāpaziņo �ausmīga, �ausmīga zi ņa.� Es skaidri atceros, kā viņam aizlūza balss, kādas cie�anas tajā skanēja. �D�ūlija ir mirusi. Ak dievs, ak dievs, D�ūlija n mirusi. Sems viņu nogalināja.�

Menings atvēra acis, un to skatienā atgriezās emocijas.

- Es neticēju. Atteicos noticēt. Tas bija kā ļauns sapnis, vai vēl ļaunāk - aina, kuru man piespie� tēlot vēl un vēlreiz. Ir priek�ējā dienā biju D�ūliju redzējis. Viņa todien bija ļoti skals ta un dzīvespriecīga, un sajūsmināta par scenāriju, ko tikko bija izlasījusi. Un tad Deivids man pavēstīja, ka viņa mirusi.

- Vai jūs viņu mīlējāt, Meninga kungs?

- Neprātīgi.

Menings runājās ar Noasu pilnas divas stundas. Noass bija pierakstījis jūdzēm magnetofona lentes un neskanamas loksnes papīra. Viņ� uzskatīja, ka daļa Meninga intervijas ir iepriek� �rtg(H.ivo(u un iestudēta. Bija aprēķināts gan piemērots laiks, gun v.iiadzigās frāzes, pauzes un īstie uzsvari. Bet �ajā intervi-|A slēpās ari patiesība.

Un patiesība bija kaut kas nozīmīgs.

Noass nolēma atzīmēt �os panākumus kopā ar Maiku kādā populārā bārā, ko sauca �Baumas�, lai izdzertu pāris glā�u alus.

- Viņa met uz mani aci. - Maiks, pavērsis savas asarojo�ās acis uz kreiso pusi, nomurmināja savā alus glāzē.

- Kuru aci?

- To aci, saproti? Та blondīne minisvārkos.

Noass domīgi raudzījās savā salātu �ķīvī. Enerģija pēc labi veiktā dienas darba kņudinājās zem ādas, neļaudama viņam atslābināties.

- �eit ir simt trīsdesmit trīs blondīnes minisvārkos. Un tām visām ir acis.

- Tā, kura sē� divus galdiņus pa kreisi no mums. Neskaties uz to pusi!

Noass paraustīja plecus.

- Labi. Pēc pāris dienām es atkal do�os uz Sanfrancisko.

- Kāpēc?

- Darbs. Mana grāmata. Vai atceries?

- Ā, jā, jā! Kad es tev saku, viņa patie�ām met uz mani acis. Tikko viņa sapurināja matus. Matu sapurinā�ana ir otrais solis.

- Tad ej un iepazīsties!

- Es vēl mazliet nogaidī�u un papētī�u, kas notiks tālāk. Un vispār - kāda ir sajūta, atrodoties Sankventinā? - Maiks mēģināja piemiegt blondīnei ar aci, lai pavērotu viņas reakciju.

- Nomāco�a. Tu ieej pa durvīm, un tās aiz tevis tiek aizslēgtas. Izdzirdot to aizslēg�anas klik�ķi, mati saceļas stāvus.

- Vai viņ� vēl joprojām izskatās pēc kinozvaigznes? Tu man tā arī neko neizstāstīji.

- Nē, viņ� izskatās pēc cilvēka, kur� divdesmit gadus pavadījis cietumā. Vai tu grasies ēst salātus, ko pasūtīji?

- Pēc tam kad bū�u parunājies ar to blondīni. Es negribu, lai mana mute ostu pēc ķiplokiem. Labi, mēs skatījāmies viens uz. otru pilnas piecas sekundes. Es dodos uzbrukumā.

- Lieku uz tevi visu savu naudu, vecīt. - Kad Maiks gaini devās prom, Noass nomurmināja: - Viņa to aprīs dzīvu.

Viņ� uzjautrinājās, vērojot, kas notiek. Deju laukumiņ� bi ja cilvēku piebāzts. Augumi rīvējās pret augumiem, tiem pan slīdēja daudzkrāsainas, mirgu|ojo�as gaismas, un visi kratījās un locījās mūzikas ritmā.

Noass atcerējās vakaru, kad bija aizvedis Olīviju uz dejām. Un to, kā viņ� nebija dzirdējis ne mūziku, ne arī ko citu, tikai savu asiņu dunoņu pēc tam, kad skūpstot bija nobaudījis Olīvijas lūpas.

- Izbeidz, vecīt! - viņ� nomurmināja un, piemiedzis acis, pacēla savu alus glāzi. - Tu pats visu sabojāji.

Noass dzēra savu alu un vēroja �ovu. Viņam alla� bija paticis laiku pa laikam vakaros iegriezties kādā klubā, iekļauties mūzikas un balsu troksnī, būt iespiestam cilvēku drūzmas vidū. Tagad viņ� te sēdēja viens pats, kamēr viņa labākais draugs flirtēja ar blondīni, un vēlējās, kaut labāk būtu palicis mājās.

Viņ� bez jebkādas intereses atstūma salātu �ķīvi, atkal pacēla savu alus glāzi un pamanīja �urp uz viņa galdiņa pusi nākam Karīnu.

- Visu pasaules svēto vārdā, - viņ� nomurmināja un iedzēra palielu malku.

- Man �ķita, ka tu tēlo vientuļnieku. - Karīna bija uzvilku si elektrozilu ādas kleitu, kas viņai piegulēja kā tetovējums un nestiepās zemāk par kājstarpi. Mati bija tūksto� me�onīgas cir tās un lūpas nokrāsotas spilgti un kaislīgi sarkanas.

Noasam ienāca prātā, ka tie�i viņas izskats, pirmo reizi Karīnu ieraugot, bija licis viņam domāt ar dziedzeriem. Viņ� neko neatbildēja, tikai vēlreiz pacēla glāzi un centās Karinu ignorēt.

- Tu man uzlaidi pogainos. - Viņa noliecās zemāk, atbalstīdama pret galdiņu plaukstas un savas iespaidīgas krūtis tie�i Noasa acu priek�ā. - Tev nu gan ir iek�as, Noas, ja ļāvi savam tēvam izsaukt viņa gestapo draudziņus, lai tie man sagādātu nepatik�anas.

Noass uz mirkli uzlūkoja Karīnu, tad paskatījās viņai pār plecu, kur viņas draudzene izmisīgi raustīja Karinu aiz rokas, murminādama viņas vārdu.

Noasa lūpās iegūla salts, triumfējo�s smaids, un viņ� ierunājās mazliet skaļāk, lai viņu varētu sadzirdēt caur mūzikas re koņu.

- Jūs varētu mums visiem izdarīt pakalpojumu, aizvācot savu draudzeni no �ejienes.

- Es ar tevi runāju. - Karīna iebikstīja ar nagu, kas bija nolakots tādā pa�ā toni kā viņas kleita, Noasam krūtīs. - Pievērs man uzmanību, kad es ar tevi runāju, neģēli!

Noass savaldījās, iztēlodamies, kā sa�ņaudz Karīnas kaklu, līdz viņai acis sprāgst laukā no pieres.

- Tinies!

Karina viņam atkal iebakstīja, �oreiz tik spēcīgi, lai ieskrāpētu ādā. Tad viņa satriekta iespiedzās, jo Noass bija sagrābis viņas rokas locītavu.

- Turies no manis pa gabalu! Vai tu domā, ka vari izdemolēt manu māju, iznīcināt manas mantas un es neko nedarī�u? Sasodīts, turies no manis pa gabalu!

- Vai arī? - Karīna strauji atmeta matus, un Noass saviebās, ieraudzījis, ka viņas acīs nav vis bailes, bet gan priecīgs satraukums un iekāres dzirkstelītes. - Vai atkal zvanīsi tētiņam? -Viņa bija pacēlusi balsi, un tās spalgums līdzinājās spieg�anai. Pat �ajā troksnī tā bija pārāk skaļa, tāpēc vairākas galvas jau pagriezās. - Es neesmu pieskārusies tavām dārgajām mantām. Es nekādā ziņā nepazemotos un neatgrieztos taja mājā pēc tam, kad tu tik nekrietni pret mani izturējies, un tu man neko nevari pierādīt. Ja es tur būtu bijusi, es būtu visu nodedzinājusi un parūpējusies, lai arī tu tajā bridi atrastos iek�ā.

- Tu esi slima. - Viņ� atgrūda Karinas roku sānis. - Un no�ēlojama. - Noass jau grasījās atgrūst savu krēslu, bet Karīna iecirta viņam pļauku. Gredzens, kas viņai bija pirkstā, savainoja Noasa mutes kaktiņu, un viņ� juta mutē asinis. Dusmās satumsu�ām acīm viņ� piecēlās kaļas. - Tu vēl joprojām pārkāp visas pieļaujamās robe�as, Karina, un tev būs par to jāsamaksā.

- Vai ir kādas nesaskaņas?

Noass palūkojās uz policistu. Vīrie�a pleci bija plati kā kanjons, un viņa platajā, skarbajā smaidā nemanīja ne mazāko hu mora dzirksti. Pirms Noass paspēja bilst kādu vārdu, Karina piespiedās pie policista platajām krūtīm un mirk�ķināja acis tik ilgi, līdz tajās sariesās asaras.

- Viņ� neliek mani mierā. Viņ� mani saķēra aiz rokas.

- Ak, dieva dēļ!

- Tie ir sasodīti meli. - To sacīja Maiks, kur� strauji bija nostājies Noasam līdzās. - Viņa pirmā metās virsū. Viņa ir vājprātīga, viņa pagāju�ajā nedēļā izdemolēja �ā pui�a māju.

- Es nesaprotu, par ko tu runā. - Pār Karīnas vaigiem kā sauktas sāka ritēt asaras, un viņa atkal pievērsās ārā sviedējam. - Viņ� mani apvainoja.

- Es redzēju, kas notika. - Pie viņiem pienāca brunete ar jautru acu skatienu un mazliet dienvidniecisku akcentu. - Es sēdēju tepat blakus. - Viņa pamāja sev aiz muguras un turpināja pavisam mierīgā balsī. - �is puisis sēdēja pie galdiņa un dzēra alu, gremdēdamies pārdomās. Viņa pienāca klāt, sāka piesieties, bakstīja viņu un runāja visādas rupjības. Pēc tam viņa tam iesita.

Karīna sāka spiegt no dusmām. Viņa metās virsū brunetei, bet netrāpīja, jo ārā sviedējs bija saņēmis viņu ap vidukli. Skats, kā viņa spārdīdamās un klaigādama tika izraidīta no zāles, bija iespaidīgs un pievērsa daudzu cilvēku uzmanību.

- Paldies! - Noass ar delnu paberzēja mutes kaktiņu.

Brunetes smaids bija gauss un draudzīgs.

- Katrā laikā.

- Es tev atnesī�u jaunu alu. Sēdi un atslābinies! - Maiks rosījās viņam apkārt kā māte. - Vecīt, tā sieviete ir pilnīgi nojūgusies. Es atnesī�u alu un mazliet ledus.

- Tev ir ļoti jauks draugs. - Brunete pastiepa roku uz Noasa pusi. - Mani sauc Dorija.

- Es esmu Noass.

-Jā, es to jau uzzināju no Maika. Viņam patīk mana draudzene. - Viņa pameta ar roku uz tā galdiņa pusi, kur plati ie-

plestām acīm sēdēja blondīne. Bija manāms, ka viņa ir nedaudz satraukusies. - Un draudzenei patīk viņ�. Tu varētu mums pie vienoties.

Viņas balss bija kā krēms un āda tāda pati; viņas acīs va rēja jaust vērīgu interesi, un viņai bija līdzjūtīgs smaids. Un Noass jutās pārāk noguris, lai dejotu.

- Paldies par uzaicinājumu, bet es do�os prom. Brauk�u mājās un pabāzī�u galvu zem aukstas du�as. Es prātoju par iestā�anos klosterī.

Meitene iesmējās un, tā kā izskatījās, ka Noasam tas varētu noderēt, uzspieda viņam uz vaiga vieglu skūpstu.

- Neko nesasteidz! Pēc desmit divdesmit gadiem tu atcerēsies �o mazo incidentu un pasmaidīsi par to.

- Jā, tā varētu būt. Vēlreiz paldies, un pasaki Maikam, ka es viņam vēlāk piezvanī�u.

- Noteikti. - Ar nelielu no�ēlu viņa noraudzījās, kā Noass dodas prom.

Viņ� bija apmaldījies me�ā: tajā burvīgajā, biezajā me�ā, kur mirguļoja zaļā gaisma. Valdīja klusums - tāds klusums, ka viņ� varēja apzvērēt, ka dzird gaisu elpojam. Viņ� nespēja atrast ceļu pa gludo sūnu paklāju, cauri efeju mud�eklim, starp milzīgo koku kolonnām, kas slējās kā seni mūri.

Viņ� kaut ko... kādu meklēja. Viņam bija jāsteidzas, bet, lai arī kurā virzienā viņ� dotos, viņ� palika ieslēgts me�ā un �ajā ko�zaļajā puskrēslā. Viņ� dzirdēja klusi burbuļojam strautiņu, vēja �alkas un dunoņu savā galvā, ko radīja neprātīgā asiņu un sirds viļņo�anās.

Tad glu�i kā �uksts ausīs ieskanējās viņa vārds. Noas... Noas...

- Noas!

Viņ�, strauji atvēris miegainās acis, pietrūkās sēdus, sa�ņaudzis rokas dūrēs. Sirds neprātīgi dauzījās krūtīs.

- Reiz tu mēdzi pamosties ar smaidu sejā.

- Kas? Ko? - Noass mirk�ķināja acis, līdz sapnis pamazām atkāpās un viņ� spēja aptvert, ko redz sev apkārt. - Mammu? -Viņ� neizpratnē raudzījās uz māti, tad atslīga gultā un paslēpa �c|u spilvenā. - Ārprāts! Nākamreiz tu man glu�i vienkār�i iebelz ar lauzni pa galvu!

- Teik�u tā: es nedomāju, ka vienpadsmitos no rita vēl arvien atradī�u tevi gultā. - Viņa apsēdās uz gultas malas, tad pagrabināja iepirkumu maisiņu, kuru turēja rokā. - Es tev atnesu kūciņas.

Noasa pulss jau gandrīz bija normalizējies, tāpēc viņ� atvēra vienu aci, kas bija aizdomu pilna.

- Ta�u ne no sojas?

Sīlija smagi nopūtās.

- Visas manas pūles biju�as veltīgas. Tev vēl joprojām ir tēva vēders un gaume. Nē, ne no sojas. Es savam vienīgajam dēlam atnesu kūciņas, kas ceptas no kaitīgā cukura un īsta krēma.

Aizdomas tik viegli nepagaisa, bet tām pievienojās izsalku�a cilvēka interese.

- Kas man par to būs jādara?

Sīlija pieliecās un noskūpstīja viņu uz matiem.

-Jākāpj laukā no gultas.

- Un viss?

- Kāp laukā no gultas! - viņa atkārtoja. - Es ie�u pagatavot kafiju.

Doma par kafiju un ēdamo Noasu sajūsmināja, tāpēc viņ� veikli izlēca no gultas. Jau vilkdams kājās d�insus, Noass iedomājās - cik dīvaini, ka māte svētdienas rītā iegriezusies pie viņa ar kūciņām.

Viņ� jau grasījās iziet no istabas, bet, izberzēdams acis, atcerējās, ka jāsameklē krekliņ�. Māte nekādā ziņā neļaus viņam ēst kailām krūtīm. Kad Noass bija apģērbies, viņ� nosprieda, ka tikpat labi var arī iztīrīt zobus un noskalot seju.

Kad viņ� iegāja dzīvojamā istabā, gaisā virmoja kafijas aromāts.

- Zini, tu esi ļoti rado�s puisis, - Sīlija iesāka. - Mani mulsina tikai tas, ka tu savas mājas iekārto�anai neveltīji mazliet vairāk laika un pūļu.

- Es �eit tikai dzīvoju, neko vairāk. - Noass apsēdās pie galda. - Un �is lietas te glu�i labi iederas.

- Īstenībā tā arī ir. - Viņa palūkojās uz vienkār�ajām taisnajām līnijām un tum�zilajiem spilventiņiem. - Vienīgi te nav necik daudz no tā Noasa, kuru es pazīstu.

- Es daudz ko zaudēju. - Viņ� paraustīja plecus. - Ar laiku �o to atjauno�u.

- Hmm... - Sīlija vairs neko nepiebilda un aizgriezās, lai paņemtu krūzes un �ķīvjus un apslēptu savas dusmas. Ikreiz, iedomājoties, kas Noasam nodarīts, Sīlija vēlējās ierasties pie tās briesmones Karīnas un pamatīgi viņu pārmācīt.

- Ko tad �odien paredzējis darīt tētis?

- Spēlēt basketbolu, ko tad vēl? - Viņa ielēja kafiju un salika uz �ķīvja kūciņas. Kad viņa pagriezās, lai atvērtu ledusskapi, Noass bija paspējis vienu kūciņu paķert. - Zini, būtu daudz labāk, ja tu izmantotu pats savu sulas spiedni, nevis pirktu �o ķīmiski ra�oto sulu.

Noasa atbildi apslāpēja bavārie�u krēms, tāpēc Sīlija tikai papurināja galvu un ielēja viņam glāzē apelsīnu sulu.

Atspiedusies pret galdu, Sīlija vēroja, kā dēls ēd. Viņa acis bija pietūku�as, mati izspūru�i un krekliņ� pie pleca iziris. Viņu pārņēma brīni�ķīgi maigas mīlas uzplūdi.

Noass viegli pasmaidīja, nolaizīdams no īk�ķa krēmu un �okolādi. Mamma izskatās sasodīti glīta, viņ� nodomāja, tik ko�iem matiem kā pulēts var� un caururbjo�i zilām acīm.

- Kas noticis?

- Es tikko prātoju, cik tu esi pievilcīgs.

Smaidot vēl platāk, Noass pasniedzās pēc vēl vienas kūciņas.

- Es tie�i to pa�u domāju par tevi. Es savu glīto izskatu esmu mantojis no savas mammas. Viņa ir īsta skaistule. Un �obrīd viņai kaut kas ir aiz ādas.

-Jā, ir gan. - Lai novilcinātu laiku, viņa apgāja apkārt galdam un apsēdās. Sacēlusi kājas uz soliņa, kas atradās starp viņiem, Sīlija paņēma savu kafijas krūzi un iedzēra da�us malkus. - Tu ta�u zini, ka neesmu pieradusi jaukties tavā dzīvē, Noas, vai ne?

Noasam smaids nozuda no sejas.

- A... jā. Alla� esmu juties tev par to pateicīgs.

- Labi. Tā kā mums ir labas attiecības, es ceru, ka tu uzklausīsi to, kas man sakāms.

- Ak vai!

Sīlija izlikās to nedzirdam un atmeta matus, kurus vēl arvien nēsāja pietiekami garus, lai varētu sapīt resnā bizē.

- Man �orīt piezvanīja Maiks. Viņ� man pastāstīja, kas notika vakar vakarā.

- Viņam ir vispļāpīgākā mute visā Rietumu piekrastē, - Noass nomurmināja.

- Viņ� bija noraizējies par tevi.

- Nav nekāda iemesla raizēties, un viņam nevajadzēja tevi traucēt.

- Tāpat kā viņam nevajadzēja mani traucēt toreiz, kad tev bija divpadsmit gadu un tas pumpainais huligāns katru dienu izmantoja tevi par boksa maisu? - Viņa sarauca pieri. - Viņ� bija trīs gadus vecāks par tevi un divreiz lielāks augumā, bet vai tu man pateici, ka viņ� tevi iekausta?

Noass, dzerdams kafiju, centās savilkt īgnu seju, bet viņa lūpās negribot atplauka smaids.

- Tas bija Diks Mercs. Tu aizbrauci uz viņa māju, devies taisnā ceļā pie viņa neandertālie�a tēva, liki, lai viņ� izsūta laukā savu mazo nacistu, un tad parādīji viņa tēvam da�us boksa paņēmienus.

- Ir tādas reizes, - Sīlija manierīgi noteica, - kad ir grūti palikt pacifistei.

- Es toreiz ļoti lepojos ar tevi, - Noass viņai sacīja, tad kļuva nopietns. - Mammu, man vairs nav divpadsmit gadu, un es pats varu tikt galā ar saviem huligāniem.

- �ī Karīna arī vairs nav nekāda smil�u kastes neveiksmi-niece, Noas. Viņa ir pierādījusi, ka ir bīstama. Vakar viņa tev draudēja. Dieva dēļ, viņa ta�u solīja nodedzināt tavu māju kopā ar tevi pa�u.

Ak, �is briesmonis Maiks!

- Tas bija tikai tuk�as runas, mammu.

- Tie�ām? Vai esi par to pārliecināts? - Kad Noass atvēra muti, Sīlija klusēdama raudzījās uz viņu tik ilgi, līdz viņ� to atkal aizvēra. - Es gribu, lai tu pieprasi policijai viņu aizturēt.

- Mammu...

- Pamatā tas ir viss, ko policija �ādā gadījumā dara, un tas varētu viņu pietiekami iebiedēt, lai viņa mitētos un liktu tevi mierā.

- Es negrasos likt viņu aizturēt.

- Kāpēc? - �ajā vārdā ieskanējās daļiņa patieso baiļu, ko viņa izjuta. - Vai tāpēc, ka tas nav vīri�ķīgi?

Noass palocīja galvu.

- Iespējams.

- Ak tā! - Sīlija dusmās strauji nolika kafijas krūzi uz galda un atgrūda krēslu. - Tas ir neticami muļķīgi un vieglprātīgi! Vai tavs loceklis tevi pasargās?

- Tam būs jāieņem neitrāla pozīcija, - Noass aizrādīja. Viņa māte dusmās staigāja pa istabu. - Ja es viņai nepievērsī�u uzmanību, viņa ātrāk zaudēs interesi par mani un nogrābs kādu citu nabadziņu. Patiesībā da�us nākamos mēne�us esmu nolēmis mazliet paceļot. Pēc pāris dienām do�os uz Sanfrancisko.

- Nu, ceru, ka atgriezies tu neieraudzīsi �eit pelnu kaudzīti! -Sīlija atcirta, tad dziļi nopūtās. - Es esmu tik dusmīga, un man nav kur savas dusmas izgāzt.

Noass pasmaidīja un papleta savas rokas.

- Izgāz tās uz mani, mīļā!

Sīlija atkal nopūtās, tad piegāja pie Noasa un apskāva viņu.

- Es gribu viņai iegāzt - tikai vienu pa�u rcizīti. Vienu trāpīgu belzienu.

Noass iesmējās un cie�āk apskāva mati.

-Ja tev jebkad tāda izdevība radīsies, es iemaksā�u par tevi dro�ības naudu policijā. Bet tagad beidz par mani uztraukties!

- Tas ir mans darbs. Un es savu darbu uztveru nopietni. -Viņa mazliet atraisījās no apskāviena un pacēla galvu. Lai gan ar vīri�ķīgu seju un bārdas rugājiem, Noass vēl joprojām bija viņas mazais puisītis. - Tagad mēs laikam varam ķerties pie otra jautājuma. Es zinu, ka attiecības starp tevi un tēvu ir diezgan atturīgas.

- Lai nu paliek, mammu.

- Tas nevar nekur palikt, jo skar divus nozīmīgākos cilvēkus manā dzīvē. Manas dzim�anas dienas vakariņu laikā jūs abi izturējāties kā pieklājīgi sve�inieki.

- Vai tev labāk būtu paticis, ja mēs būtu sakāvu�ies?

- Varbūt. �ausmas, man acīmredzot piemīt apslēptas vardarbīgas tieksmes! - Sīlija viegli pasmaidīja, noglauda Noasam matus, vēlēdamās, kaut tikpat viegli varētu nogludināt viņa raizes. - Man nepatīk redzēt jūs abus nelaimīgus, nepatīk, ka jūs atsve�ināties.

- �is ir mans darbs, - Noass aizrādīja. - Un es to uztveru ļoti nopietni.

- Es to zinu.

- Bet viņ� nezina.

- Tā nav taisnība, Noas. - Sīlija sarauca pieri, jo viņa dēla dusmīgajā balsī saklausīja arī izmisumu. - Viņ� pilnībā neizprot to, ko tu dari un kāpēc tu to dari. Un �ī konkrētā lieta viņam bija... ir... ļoti tuva personiskā ziņā.

- Arī man tā ir ļoti personiska. Es nezinu, kāpēc! - Noass iesaucās, kad māte viņu cie�i uzlūkoja. - Та ir un vienmēr ir bijis. Man tā ir jāizpēta.

- Es to zinu, un, manuprāt, tu rīkojies pareizi.

Spriedze un vil�anās izjūta glu�i vai nokrita Noasam no pleciem.

- Paldies!

- Es vienīgi vēlos, lai tu censtos izprast tēva izjūtas, kas viņu mocīja, izmeklējot �o noziegumu, un patiesībā man �ķiet, ka tu tās izpratīsi tad, kad būsi dziļāk ieskatījies toreizējos notikumos un tajos iesaistītajos cilvēkos. Noas, viņam sāpēja tās mazās meitenes liktenis. Nedomāju, ka viņ� ir ticis galā ar �o pārdzīvojumu. Pēc tam viņam biju�as citas lietas, citās �ausmas, bet �ā bērna cie�anas viņ� nav spējis aizmirst.

Arī es neesmu spējis viņu aizmirst, Noass nodomāja, viņas tēls iesakņojies dziļi manā sirdī. Bet viņ� to neteica. Viņ� nevēlējās par to domāt.

- Es do�os uz Va�ingtonas �tatu apraudzīt, vai viņa vēl arvien tur dzīvo.

Sīlija vilcinājās, iz�ķirdamās starp godīgumu un solījumu klusēt.

- Viņa vēl arvien tur dzīvo. Viņa visu laiku uztur sakarus ar tavu tēvu.

- Tie�ām? - Noass pārdomāja dzirdēto, pieceldamies, lai ielietu sev vēl mazliet kafijas. - Nu, tādā gadījumā man būs vieglāk panākt to, ko vēlos.

- Nedomāju vis, ka tas tev kaut kā palīdzēs.

Stundu vēlāk, kad Noass bija palicis viens un juta vieglu nelabumu pēc �etrām apēstajām kūciņām, viņ� nolēma, ka tikpat labi var doties ceļā jau �odien. Nolēmis braukt uz Sanfrancisko ar savu ma�īnu, viņ� iesteidzās guļamistabā, lai samestu somā savus nedaudzos apģērba gabalus. Та viņam būs vairāk laika padomāt, un pa ceļam viņ� rezervēs numuru uz pāris dienām viesnīcā �Patvērums�.

Tā viņam atliks vairāk laika, lai sagatavotos tikties ar Olīviju.

Nervi Semam zem ādas kņudinājās ka nemierīgas �ūskas. Lai tos nomierinātu, viņ� runāja dzeju - Sendbergu, Jeitsu, Frostu. �o paņēmienu Sems bija apguvis pirmajos darba gados uz skatuves, kad parasti stipri uztraucas, un izkopis cietumā, kur varēja redzēt tik daudz neizdzīvotu dzīvju, nervozitātes un izmisuma.

Kādu laiku Sems bija mēģinājis nomierināties un savaldīties, domās atkārtojot savu lomu tekstu, fragmentus no filmām, kur viņ� varēja iztēloties savu varoni, kļūt par citu cilvēku. Bet pirmajos piecos ieslodzījuma gados tas bija izraisījis nopietnas depresijas lēkmes. Kad loma bija norunātā, viņ� vēl joprojām bija Sems Teners, vēl joprojām bija Sankventi-nas ieslodzītais, un nebija nekādu cerību, ka nākotnē kam kas varētu mainīties.

Bet dzeja nomierināja; tā remdēja to viņa būtības da|u, kas kliedza cie�anās.

Kad Sems pirmo reizi bija izsaukts uz lietas pārskatī�anu, lai izlemtu jautājumu par viņa pirmstermiņa atbrīvo�anu, viņ� patiesi bija ticējis, ka tiks izlaists brīvībā. Viņi, tiesu sistēmas pārstāvji ar neizdibināmām sejām, palūkosies uz viņu un redzēs savā priek�ā cilvēku, kas par savu nodarījumu samaksājis ar visdārgākajiem sava mū�a gadiem.

Viņ� toreiz bija nervozējis, sviedri plūda no padusēm un vēdera muskuļi bija savilku�ies kā cie�i savīta virve. Bet stiprākas par bailēm bija vienkār�as un pamatotas cerības. Viņa laiks �ajā ellē bija beidzies, un viņa dzīve atkal varēja sākties no jauna.

Tad viņ� bija ieraudzījis D�eimiju un pēc tam Frenku Brei-diju un sapratis, ka tie abi ieradu�ies, lai panāktu, ka viņa elles durvis paliek slēgtas.

D�eimija bija runājusi par D�ūliju, par viņas skaistumu un talantu, par viņas nesavtīgo ziedo�anos ģimenes labā. Par to, kā viens vienīgs cilvēks to bija iznīcinājis, savas greizsirdības un spīta apmāts. Par to, kā viņ� apdraudējis pats savu bērnu.

Sems atcerējās, ka, uzrunājot komisiju, D�eimija bija raudājusi: klusas asaras, kas runājot bija ritēju�as pār viņas vaigiem.

Kad viņa bija beigusi, Sems bija vēlējies pielēkt kājās un iesaukties: �Nofilmēts! Apbrīnojami! Lielisks tēlojums!�

Bet viņ�, salicis rokas klēpī, bija domās runājis dzeju un klusējis, un viņa seja neko neizteica.

Tad bija runājis Frenks, �is fanātiskais policists, kuru interesēja vienīgi taisnīga tiesa. Viņ� bija aprakstījis slepkavības vietu, līķi un bija virknējis teikumus tajā bezjūtīgajā, lieti�ķajā stilā, kā mēdz runāt policisti. Vienīgi tad, kad viņ� ieminējās par Olīviju, par to, kā viņu uzgājis, viņa balsī iezagās emocijas.

Un tas, kā izrādījās, bija vēl iedarbīgāks paņēmiens.

Olīvijai toreiz bija deviņpadsmit gadu, Sems patlaban nodomāja. Viņ� bija mēģinājis iztēloties meitu - jaunu sievieti, garu un slaidu, ar D�ūlijas acīm un viņas straujo smaidu. Bet acu priek�ā stāvēja maza meitenīte ar zeltainiem matiem kā pienenes, kura alla� pirms gulētie�anas bija gribējusi dzirdēt pasaciņu.

Kad Frenks bija viņu uzlūkojis un viņu skatieni uz brīdi sastapās, Sems jau saprata, ka viņa lūgums par pirmstermiņa atbrīvo�anu netiks apmierināts. Viņ� bija zinājis, ka �ī epizode, glu�i kā filmas fragments, atkārtosies gadu no gada.

Niknums, ko viņ� izjuta, bija gribējis izlauzties no viņa mutes kā vēmek|i. Bet domās viņ� bija atradis Roberta Frosta dzejas rindas un turējies pie tām kā pie iero�a.

Es esmu solīto parādā, un jūdzēm vēl jānoiet nomodā.

Pēdējos piecos gados �os solījumus viņ� bija vēl un vēlreiz pārdomājis. Un tagad tā cilvēka dēls, kur� bija apracis visas Sema cerības, palīdzēs viņam solīto īstenot.

Tā bija īstā taisnība.

Kop� Noasa pirmā apmeklējuma cietumā bija pagājis vairāk nekā mēnesis. Sems jau bija sācis uztraukties, ka viņ� vairs neatgriezīsies, ka sēklas, kuras viņ� tik rūpīgi bija guldījis augsnē, nebūs dīgu�as. Plāni, cerības un solījumi, kas Semu bija turēju�i pie dzīvības un veselā saprāta, sabruks, atstājot viņam vienīgi zaudējuma skarbo gar�u.

Bet Noass bija atgriezies un patlaban tika vests uz �o no�ēlojamo mazo telpu. lek�skats, dienas gaisma, Sems domāja, dzirdēdams atslēdzam durvis. Kameru!

Noass pienāca pie galda, nolika savu portfeli. Sems varēja just, ka viņ� bijis du�ā un izmantojis viesnīcas ziepes. Viņ� bija ģērbies d�insos, mīkstā kokvilnas kreklā, uzvilcis melnas kurpes. Pie mutes kaktiņa viņam bija maza, jau dzīsto�a brūcīte.

Sems prātoja, vai viņ� zina, cik jauns ir - cik apskau�ami jauns un spēcīgs, un brīvs viņ� ir.

Noass izņēma no portfeļa magnetofonu, bloknotu un zīmuli. Un, kad viņam aiz muguras aizvērās un tika aizslēgtas durvis, viņ� nometa Semam priek�ā �Marlboro" cigare�u paciņu un sērkociņu kārbiņu.

- Es nezināju, kādu mārku jūs smēķējat.

Sems ar pirksta galu pabakstīja cigare�u paciņu un ironiski pasmaidīja.

- �eit, iek�ā, visas markas ir vienādas. Tās visas mūs reiz nobeigs, bet neviens ta�u nedzīvo mū�īgi.

- Vairākums no mums nezina, kad un kā pienāks mū�a gals. Kāda ir sajūta cilvēkam, kur� to zina?

Sems joprojām bungoja pa cigare�u paciņu.

- Sajūta ir līdzīga varai, vismaz varētu tāda būt, ja es būtu brīvībā. �eit, iek�ā, katra nākamā diena ir tāda pati kā iepriek�ējā.

- No�ēlojat?

- Ka atrodos �eit vai ka mir�u?

- Vienu un otru.

īsi iesmējies, Sems attaisīja cigare�u paciņu.

- Nevienam no mums nepietiek laika īstenot dzīvē it visu, Breidij.

- Es jautāju par sajūtām.

- Es no�ēloju, ka līdz brīdim, kad sitīs mana pēdējā stundiņa, es nebū�u izmantojis visas tās iespējas, kuras ir jums. Es no�ēloju, ka man nav iespēju izvēlēties; piemēram, �ovakar es gribētu ēst vidēji apceptu steiku un izdzert glāzi laba vīna, bet pēc tam stipru melnu kafiju. Vai esat dzēris cietuma kafiju?

-Jā. - Kafijas dēļ tie�ām varēja just līdzi. - Tā ir vēl sliktāka par policistu kafiju. Ko vēl jūs no�ēlojat?

- Es no�ēloju, ka tad, kad man beidzot būs iespējas izvēlēties un dabūt to steiku, man vairs neatliks daudz laika, lai tās izbaudītu.

- Tas �ķiet pavisam vienkār�i.

- Nē, jo ir cilvēki, kam ir iespēja izvēlēties, un tādi, kuriem �ādas iespējas nav. Un tiem, kam �ādas iespējas nav, tas nekad ne�ķitīs vienkār�i. Ko jūs esat izvēlējies? - Viņ� izvilka no paciņas cigareti un pamāja ar to uz magnetofona pusi. - Cik tālu jūs grasāties iet?

- Līdz galam.

Sems uzlūkoja cigareti, izteiksmīgi aizvērdams acis un tādējādi noslēpdams to, kas tajās varētu būt saskatāms. Viņ� attaisīja sērkociņu kārbiņu, izņēma vienu sērkociņu un uz�ķīla to. Pēc tam, vēl joprojām ar aizvērtām acīm, dziļi ievilka plau�ās Vird�īnijas tabakas aromātu.

- Man vajadzīga nauda. - Kad Noass sarauca uzacis, Sems vēlreiz ievilka dūmus. - Kad bū�u nosēdējis divdesmit gadus, es tik�u no �ejienes laukā, par to mans advokāts ir parūpējies. Ārā es varbūt nodzīvo�u se�us mēne�us. Es gribu dzīvot kārtīgi, ar zināmu pa�cieņu, un, lai nodro�inātu sev to stciku, man nepietiks ar to, kas man ir.

Viņ� atkal ievilka cigaretes dūmus, lai nomierinātos, bet Noass gaidīja.

- Man visi līdzekļi aizgāja, lai samaksātu par aizstāvību, un to, ko nopelna �eit, nekādā ziņā nevar nosaukt par iztikai pietiekamu algu. Jūs saņemsiet naudu par grāmatu. Jūs saņemsiet avansu, un, sprie�ot pēc jūsu otrās grāmatas panākumiem, �ī avansa summa nebūs nekāda sīknauda.

-Cik?

Semam zem ādas atkal sāka rosīties nemiera �ūskas. Bez finansiāla pamata viņ� nevarēja izpildīt savus solījumus.

- Divdesmit tūksto�us - tas būtu pa tūkstotim par katru �eit pavadīto gadu. Par to es varētu iegādāties pieklājīgu mājokli, apģērbu, pārtiku. Tie man nenodro�inās numuru Beverlihilsas viesnīcā, tomēr arī uz ielas nebūs jāmitinās.

Tā nebija nepamatota prasība, un Noass uzskatīja, ka naudas summa ir saprātīga.

- Es lik�u, lai mans aģents sastāda līgumu. Vai tas jūs apmierina?

�ūskas saritinājās un aizmiga.

-Jā, tas mani apmierina.

- Vai jūs pēc atbrīvo�anas neplānojāt palikt Sanfrancisko?

- Manuprāt, esmu bijis Sanfrancisko pietiekami ilgi. - Sema lūpās atkal pavīdēja smaids. - Es gribu dzīvot saulainākā vietā. Do�os uz dienvidiem.

- Uz Losand�elosu?

- Tur mani nekas īpa�s nesaista. Nedomāju, ka mani vecie draugi plāno sarīkot uzņem�anas ballīti. Es gribu dzivot saulainākā vietā, - viņ� atkārtoja. - Un gribu, lai neviens netraucētu manu mieru. Lai man būtu iespējas izvēlēties.

- Es runāju ar D�eimiju Melburnu.

Sema roka, kas gulēja uz galda, noraustījās. Viņ� to pacēla, pieliekot gruzdo�o cigareti sev pie lūpām.

- Un tad?

- Es runā�u ar viņu vēlreiz, - Noass paskaidroja. - Esmu iecerējis sazināties arī ar pārējiem D�ūlijas ģimenes locekļiem. Man vēl nav izdevies tikties ar �ārlzu Braitonu Smitu, bet es to izdarī�u.

- Es esmu viena no viņa nedaudzajām neveiksmēm. Mēs ne�ķīrāmies ar īpa�u mīlestību, bet viņ� ir gādājis, lai viņa jaunākais kolēģis pēc divdesmit gadu ieslodzījuma atslēgtu manas kameras durvis.

- No cilvēkiem, kurus es intervēju, jūs nesagaidīsiet mīlestību.

- Vai ar savu tēvu esat runājis?

- Vispirms es nodro�inā�u fonu. - Ar skarbu acu skatienu Noass palocīja galvu. - Es negrasos pieļaut, lai jūs noteiktu, kas man jāintervē un ko no savāktās informācijas izmantot grāmatā. Mēs sadarbosimies, bet jums būs jāparaksta dokuments, ka atsakāties no noteicēja tiesībām. Pat ja mani izdevēji to nepieprasīs - bet viņi to darīs -, es to pieprasī�u noteikti. Jūsu stāsts, Sem, bet mana grāmata.

- Bez manis jūs �o grāmatu neuzrakstītu.

- Protams, uzrakstītu. Tikai tad tā būtu citāda. - Noass atlaidās krēslā ērtāk, bet, par spīti brīvajai pozai, viņa skatiens palika tēraudciets. - Jūs gribējāt iespējas izvēlēties? Te nu ir jūsu pirmā iespēja. Jūs parakstāt papīrus, saņemat savus divdesmit tūksto�us, un es uzrakstu grāmatu pēc sava prāta. Vai arī: jūs neparakstāt papīrus, nesaņemat savu naudu, un es uzrakstu grāmatu pēc sava prāta.

Noasam piemita vairāk sava tēva īpa�ību, nekā Sems bija domājis. Viņam piemita sīkstums, ko slēpa glītais izskats un nevērīgais stils. Labāk jau tā, Sems nosprieda. Beigu beigas labāk jau tā.

- Es nenodzīvo�u tik ilgi, lai redzētu grāmatu iespiestu. I's parakstī�u papīrus, Breidij. - Sema acu skatiens kļuva salts; viņ� bija sapratis, ko nozīmē slepkavība, un iemācījies ar to sadzi vot. - Bet nepiekrāpiet mani!

Noass palieca galvu uz sāniem.

- Labi. Bet atcerieties - arī jūsu interesēs nav mani piekrāpt. Arī viņ� izprata slepkavību. Viņ� to bija pētījis visu savu mū�u.

Noass pasūtīja vidēji apceptu steiku un pudeli �Cote d'or" vīna. Ēzdams viņ� vēroja gaismas rotaļu līcī, kur ūdens mirguļodams laistījās, un vēlreiz klausījās sarunu ar Semu Teneru, kura bija ierakstīta kasetē pēdējās tik�anās laikā.

Noasam nedeva mieru doma - kāda būtu sajūta, ēdot �o steiku un dzerot vīnu pirmo reizi pēc divdesmit gadiem?

Nez vai cilvēks izbaudītu �o maltīti vai arī aprītu to kā vilks pēc ilgās ziemas bado�anās?

Noass domāja, ka Sems ēdienu izgar�otu - kumosu pēc kumosa, malku pēc malka, izjustu gan aromātu, gan gar�u, gan vīna tum�o sarkanumu glāzē. Un, lai sajūtas nepārslogotu �o baudu pārpilnība, viņ� ēstu lēnāk un tādējādi paildzinātu labsajūtu.

Sems bija sasniedzis tik augstu savaldības pakāpi.

Cik daudz no tā pārgalvīgā, baudkārā, karstasinīgā cilvēka, kāds viņ� reiz bija, ir palicis viņā? Vai senais naids cen�as izlauzties ārā?

Būs prātīgāk, Noass nosprieda, domāt par Semu kā par diviem cilvēkiem: par vienu, kāds viņ� reiz bijis, un otru - kāds ir �obrīd. Viņā alla� bija mājoju�i abi �ie cilvēki, un arī stāsts būs par to, kā bijis toreiz un ka n patlaban. Tāpēc Noass varēja sēdēt �eit un lauzīt galvu, ka cilvēks, kuru viņ� pazina, izbaudītu lieliski pagatavotu steiku un labu vīnu. Un viņ� varēja iztēloties arī to cilvēku, kur� ar vienu rokas mājienu panāktu, ka viņam tiek pasniegts daudz kas vairāk.

To cilvēku, to vīrieti, kur� pirmo reizi bija pārgulējis ar D�ūliju Makbraidu.

Es gribu jums pastāstīt, kā bija toreiz, kad mēs ar D�ūliju kļuvām mīlētāji.

Tas gan nebija temats, ko Noass gaidīja no Sema Tenera -vismaz ne tik drīz un ne tik intīmās detaļās. Bet, kad Noass bija aicinājis Semu stāstīt, Noasa balsī nebija ne miņas no pārsteiguma.

�obrīd klausoties, Noass nereti iztēlojās sevi siltajā Dien-vidkalifornijas naktī. Pagātnē, kas nepiederēja viņam. Ieraksta vārdi pārvērtās tēlos, un �ie tēli veidoja atmiņas, nevis sapni.

Spīdēja pilns mēness. Tas slīdēja pa debesīm, virzīdams savus sudraba zobeniem līdzīgos gaismas starus pār tum�o okeāna mirdzumu. Viļņu �alkoņa, tiem plūstot krastā, pieņemoties spēkā un iz�ķīstot pret piekrastes oļiem, atgādināja dedzīgas sirds aizrautīgos pukstus.

Viņi bija vizināju�ies gar piekrasti, apstāju�ies, cerēdami, ka viņus neviens nepazīs, lai nobaudītu smieklīgu maltīti mazā, netīrā ēstuvē, kur pasniedza ceptas garneles sarkanos plastmasas trauciņos.

D�ūlija bija uzvilkusi garu puķainu kleitu un galvā uzlikusi muļķīgu salmu cepuri ar platām malām, lai apslēptu savus garos un kuplos sulīgi blondos matus. Viņa nebija pūlējusies uzklāt kosmētiku, un viņas jaunība, skaistums un burvīgais svaigums nebūt nebija padarījis viņu nepazīstamu.

Viņa bija smējusies un nolaizījusi no pirkstiem mērci, un daudzas galvas bija pagriezu�ās viņu virzienā.

Viņi gribēja paturēt savu draudzību noslēpumā, kaut arī pagaidām �īs attiecības nozīmēja tikai �ādus izbraucienus, da�as daudz elegantākas vakariņas, sarunas un viņu abu darbu. Pirms mēne�a bija sākusies filmē�ana, radikāli samazinot to privātā laika mazumiņu, kuru viņiem izdevās izbrīvēt.

Tovakar viņi bija atlicināju�i da�as stundas, lai, rokās sadevu�ies, bezmērķīgi paklaiņotu pa viļņu apskaloto piekrasti.

- Man patīk tā klejot. - D�ūlijas balss bija dobja un mierīga, un mazliet aizsmakusi. Viņa izskatījās pēc jaunas, nepieredzēju�as meitenes un izklausījās pēc sirēnas. Та bija da|a viņas īpa�ās auras. - Tā staigāt, ieelpojot nakts smar�u.

- Man arī. - Kaut gan pirms iepazī�anās ar D�ūliju viņ� to nekad nebija darījis. Pirms D�ūlijas viņ� bija alcis pēc gaismas, pēc trok�ņa, pēc pūļa un pēc uzmanības. Tagad, kopā ar D�ūliju, visas �īs vajadzības kompensēja viņas klātbūtne. - Man tas patīk arvien vairāk.

Sems pagrieza D�ūliju pret sevi, un viņa līgani ieslīdēja Sema apskāvienos. Kad abu mutes saskārās skūpstā, D�ūlijas lūpas aicino�i pavērās. Sems juta viņas lūpu gar�u - saldu un reizē neatkārtojamu, izbaudīja viņas smar�u - tik nevainīgu un reizē reibino�u. Viņas klusās baudas elsas atbalsojās Sema asinīs glu�i kā straujo vi|ņu skaļie �ļaksti.

- Tev tas arī ļoti labi iznāk, - D�ūlija nomurmināja un nevis atrāvās no Sema, kā viņa bie�i darīja, bet gan piekļāva Sema vaigam savējo, �ūpodama augumu līdzi jūras �alkām. - Sem... -Viņa vārds no D�ūlijas lūpām atskanēja glu�i kā vaids. - Es gribu būt prātīga, es gribu klausīt cilvēkiem, kuri man iesaka būt prātīgai.

Alkas pēc D�ūlijas griezās Sema vēderā kā asa sāpe, glu�i vai dedzinot viņa asinis. Viņ� lika lietā visu savu savaldību, lai noturētu mierā rokas, kas alka glāstīt.

- Kas tev iesaka būt prātīgai?

- Cilvēki, kas mani mīl. - Viņa paliecās atpakaļ un ar savām tum�ajām dzintarkrāsas acīm uzlūkoja Semu. - Man �ķita, ka es spēju būt prātīga, bet tad es iedomājos: ja nebū�u prātīga, es izbaudī�u lielāku prieku. Es vairs neesmu bērns, kāpēc gan es nevarētu būt viena no Sema Tenera sievietēm, ja vien to vēlos?

- D�ūlij...

- Nē, pagaidi! - Viņa pakāpās atpakaļ un pacēla plaukstu, liekot viņam apklust. - Es vairs neesmu bērns, Sem, un pati varu tikt galā ar reālo dzīvi. Vienīgais, ko es vēlos, ir tas, lai tu būtu pret mani godīgs. Vai mūsu attiecības uz to virzās? Vai man ir paredzēts kļūt par vienu no Sema Tenera sievietēm?

Viņa būtu gatava to pieņemt. To Sems saskatīja viņas sejā, ladzirdēja viņas balsi. �i apziņa viņu gan sajūsmināja, gan biedēja. Semam vajadzēja pateikt �jā�, saņemt D�ūlijas roku, un viņa dotos viņam līdzi.

D�ūlija stāvēja, uzgriezusi muguru tum�ajai jūrai ar tas baltajām putu galotnēm un mēnessgaismai, kas smiltis zīmēja viņu ēnas. Un gaidīja.

Patiesību, Sems nodomāja un saprata, ka arī viņ� pats vēlas patiesību - viņu abu dēļ.

- Es ar Lidiju vairs nesatiekos. Jau vairākas nedēļas starp mums nekā nav.

- Es zinu. - D�ūlija viegli pasmaidīja. - Es, tāpat kā visi citi, lasu tenku slejas. Un, ja tev vēl arvien būtu kāda cita, es �ovakar te neatrastos kopā ar tevi.

- Man un Lidijai viss ir beidzies, - Sems piesardzīgi sacīja.

- Viss beidzās tajā mirkli, kad ieraudzīju tevi. Kop� ieraudzīju tevi, es vairs neredzu nevienu citu un negribu nevienu citu. Tajā mirklī, kad tevi ieraudzīju... - Viņ� piegāja pie D�ūlijas un noņēma viņai salmu cepuri, ļaujot matiem izplūst pār pleciem.

- Es uzreiz tevi iemīlēju. Un mīlu joprojām. Domāju, ka nekad nepārstā�u tevi mīlēt.

D�ūlijas acis pieplūda ar asarām, kas iemirdzējās glu�i kā briljanti zeltaino matu ielokā.

- Kāda gan jēga mīlēt, ja grasies uzvesties prātīgi? Ņem mani �onakt sev līdzi uz mājām!

Viņa atkal iekļāvās Sema apskāvienos, un viņas skūpsts bija kaisles un alku pilns. Tad viņa strauji un priecīgi iesmējās, paķēra no Sema rokām savu cepuri un aizlidināja to ūdeni.

Sadevu�ies rokās, viņi skrie�us devās atpakaļ uz Sema ma�īnu, glu�i kā bērni, kam apsolīti saldumi.

Ar citu sievieti Sems varbūt būtu kāri meties glāstu un seksa aizmirstībā, sniedzot savam ķermenim to, pēc kā tas alka, un meklēdams brutālu atvieglojuma baudu.

Ar citu sievieti viņ� varbūt būtu tēlojis pavedinātāja lomu, pats palikdams nedaudz malā, glu�i kā re�isors, kas ieplānojis un vada katru soli.

Abas �īs metodes bija saistītas ar varu un apmierinājumu.

Bet ar D�ūliju viņ� nevarēja tās izmantot. Jo vara bija gan D�ūlijas, gan viņa pa�a rokās. Kamēr abi devās aug�ā pa Sema mājas kāpnēm, viņam zem ādas nemierīgi kņudinājās nervi.

Sems aizvēra guļamistabas durvis. Viņ� zināja, ka te vēl arvien atrodas da�as Lidijas lietas, kaut gan viņa ar niknu pedantismu bija savākusi savas un arī da�as Sema mantas, kad bija izvākusies no viņa mājas. Bet sieviete nekad nedala gultu ar vīrieti, neatstādama kaut ko tādu, kas vīrietim liktu viņu atcerēties.

Vienu brīdi Sems vēlējās, kaut būtu izmetis laukā �o gultu un nopircis citu, bet tad D�ūlija viņam uzsmaidīja.

- Vakardienai nav nozīmes, Sem. Svarīga ir tikai �ī nakts. -Viņa pieskārās Sema vaigam. - Svarīgi esam tikai mēs abi un tas, kas notiek starp mums. Ņem mani! - viņa no�ukstēja, ar lūpām kaislīgi piekļaujoties Sema mutei. - Es vairs negribu ilgāk gaidīt.

Viss nostājās savā vietā, nervozitāte izzuda. Kad Sems pacēla D�ūliju uz rokām, viņ� saprata, ka �is nebūs tikai sekss vai alku un iekāres apmierinā�ana. �ī būs mīlestība. Lai cik rei�u viņ� to bija tēlojis gan dzīvē, gan filmās, viņ� nebija ticējis, ka tāda mīlestība pastāv.

Izbaudot caur ķermeni plūstam �īs jaunās jūtas, viņ� atguldīja D�ūliju gultā un piekļāva viņas lūpām savējās. Mīlestība, beidzot �ī bija mīlestība. Kad viņa skūpsts kļuva dziļāks, D�ūlijas rokas - tik maigas un gludas - apvijās ap viņa augumu. Mirkli �ķita, ka �ajā skūpstā ir visa pasaule. �ajā lūpu tik�anās mirklī.

Sems neteica sev, ka jāizturas maigi, ka nedrīkst sasteigt. Viņ� nespēja palikt malā un tēlot �is ainas re�isoru. Viņ� bija dziļi iek�ā - �ajā ainā, D�ūlijas tuvumā, viņas matu smar�ā, viņas ādas maigumā, to skūpstot, viņas elpā, kas brī�am aizrāvās, tad atslāba, lai pēc mirkļa aizrautos atkal.

Viņ� novilka no D�ūlijas pleciem kleitas �aurās lencītes un bīdīja tās zemāk un zemāk, nepārtraukti izbaudīdams viņas burvīgo muti. Kad Sems saka glāstīt D�ūlijas krūtis, viņa notrīsēja un ievaidējās, juzdama viņa mēli un zobus, kas skāra viņas krūtsgaliņu, bet, kad viņ� kaislīgi paņēma to mutē, D�ūlija baudā elsoja.

Viņa cie�i piek|āvās Sema augumam, kustoties ar viņu vienā ritmā aug�up un lejup. Viņa izrunāja Sema vārdu - tikai viņa vārdu -, liekot viņa sirdij notrīsēt laimē.

Viņ� glāstīja un ņēma, un sniedza vairāk, nekā bija apzinājies, ka spēj sievietei sniegt. D�ūlijas āda kļuva valga, izgarojot vēl vienam viņas aromātam, viņas muskuļi notrīsēja, sniedzot jaunu baudas pilnu mirkli. Sems alka redzēt viņu pilnībā, ar skūpstiem un glāstiem izpētīt katru viņas auguma vietiņu. D�ūlija bija gara un slaida, un tik burvīga, ka pat viņas ribu izciļņi Semu valdzināja.

Kad D�ūlija viņam atdevās, kaislīgi sniegdamās pretī, Sems viņu ieguva glu�i kā sapni, raudzīdamies, kā viņas burvīgās acis pieplūst ar asarām.

Lēnās un maigās kustības pārvērtās baudas trīsās. D�ūlija ekstāzē iekliedzās, ar nagiem ieķerdamās Sema gurnos, tad viņas baudas kliedziens atskanēja vēlreiz - glu�i kā atbalss - un Sems iz�ļāca viņā savu kaisles pilno sēklu.

Noass samirk�ķināja acis, lai atgrieztos īstenībā, un dzirdēja vienīgi klusumu. Viņ� saprata, ka beigusies kasete. Noass neizpratnē raudzījās uz magnetofonu, juzdamies vairāk nekā pārsteigts, ka ieraksta tēli kļuvu�i tik dzīvi. Un viņ� jutās vairāk nekā samulsis, jūtot savu locekli piebriedu�u un sevi pa�u neap�aubāmas iekāres pārņemtu.

Viņ� domās skatīja Olīvijas seju.

- Ak dievs, Breidij! - Noass ar mazliet trīco�u roku paņēma vīna glāzi un iedzēra palielu malku.

�is bija viens no blakusefektiem, ar kuriem bija jārēķinās, mēģinot iejusties Sema Tenera ādā. Iztēlojoties, kā ir tad, ja mīl tādu sievieti kā D�ūlija Makbraida un saņem viņas pretmīlu. Atceroties, kā pats bija vēlējies D�ūlijas Makbraidas un Sema Tenera meitu, kuru bija radījusi viņu abu mīlestība.

Noass jutās sasodīti neomulīgi, jo viņam nebija nekādas iespējas atbrīvoties no uzbudinājuma, kas tik necie�ami kņudi-nājās vēdera lejasdaļā.

Viņ� nosprieda, ka atbrīvosies no tā rakstīdams. Viņ� pabeigs maltīti, ieslēgs televizoru, lai būtu troksnis, un uzrakstīs dzirdēto. Tā kā grāmatas si�eta pamatā bija īpa�nieciska mīlestība un seksuāla apsēstība, Noass tajā iekļaus arī Sema atmiņas par to nakti, kad viņ� un D�ūlija bija kļuvu�i mīlētāji.

Varbūt �is stāsts ir idealizēts, Noass nodomāja, bet varbūt bija brī�i, mirkļi un attiecības, kas izraisīja tādas jūtas, par kādām runāja Sems.

Noasam sekss vienmēr bija saistījies ar dzīves baudpilno daļu; tā bija nodarbe, kam nepiecie�amas da�as pamatprasmes, māka izsargāties un veselīgs komandas gars.

Bet viņ� labprāt bija gatavs noticēt, ka da�iem cilvēkiem sekss dāvā brīni�ķīgas emocijas. Viņ� atstās Semam to nakti un visas tās romantiskās izjūtas, kas viņam ar to saistījās. Galu galā tie�i tādu Sems to nakti atcerējās - vai arī vēlējās atcerēties. Un �īs nakts romantiskās mīlestības mirdzums padarīs izteiksmīgāku slepkavības faktu.

Viņ� uzstādīja portatīvo datoru, ielēja sev kafiju no numurā piegādātā termosa, kas dzērienu saglabāja pieņemami karstu. Bet, piecēlies kājās, lai ieslēgtu televizoru, viņ�, saraucis pieri, apstājās pie telefona.

Pie velna, viņ� nodomāja un, ļaudamies piepe�ai iedomai, sameklēja viesnīcas �Patvērums� numuru. Desmit minū�u laikā viņ� bija sev rezervējis numuru uz nākamās nedēļas sākumu.

Sems Teners vēl arvien nebija neko sacījis par savu meitu. Viņ� gribēja noskaidrot, vai Olīvija ieminēsies par tēvu.

Noass strādāja līdz diviem naktī, tad uz brīdi pacēla galvu, lai ar neko neredzo�u skatienu pavērtos televizora ekrānā un pamanītu tur milzīgu ķirzaku, kas metodiski aprij Ņujorkas ēkas.

Viņ� raudzījās, kā formas tērpā ģērbies policists, kuram acīmredzot drosmes bija vairāk nekā prāta, no sava revolvera vairākas reizes iz�āva uz ķirzaku, tad tika apēsts dzīvs.

Pagāja brīdis, līdz Noass saprata, ka skatās vecu kinofilmu, nevis jaunāko ziņu raidījumu. Tad arī viņ� nosprieda, ka viņa smadzenes acīmredzot ir pārkarsu�as un jāmet miers.

�odienas darba plānā bija atlicis vēl viens neizdarīts darbs, un, kaut arī Noass zināja, ka ir nekrietni to paveikt nakts vidū, viņ� paņēma telefonu un piezvanīja uz Losand�elosu Maikam.

Noass noklausījās piecus signālus, līdz atsaucās drauga miegainā un mazliet apmulsusi balss. Noasu tā apmierināja.

- Sveiks! Vai es tevi pamodināju?

- Kas? Noas? Kur tu esi?

- Sanfrancisko. Vai aizmirsi?

- Ko? Nē... laikam. Лк dievs, Noas, ir divi naktī!

- Tie�ām? - Kad Noass izdzirdēja klausulē vēl vienu balsi, kas bija mazliet apslāpēta, bet nepārprotami piederēja sievietei, viņ� sarauca pieri. - Vai tev tur ir sieviete, Maik?

- Varbūt. Kāpēc tu jautā?

- Apsveicu! Vai tā ir blondīne no kluba?

- Ā... hmm...

- Labi, labi, dro�i vien nav īstais laiks, lai to apspriestu. Es bū�u projām vismaz nedē|u. Es negribēju naktī zvanīt saviem vecākiem un viņus pamodināt, bet rītrītā bū�u stipri aizņemts.

- Ā, bet mani tu vari modināt?

- Protams... turklāt tagad, kad abi esat pamodu�ies, jūs varēsiet ķerties pie vēl viena raunda. Neaizmirsti man vēlāk par to pateikt paldies!

- Ej pie velna!

- Un tāda ir tava pateicība! Tā kā tev tik ļoti iepaticies zvanīt manai mātei, piezvani viņai arī rīt un paziņo, ka esmu aizceļojis.

Klausulē atskanēja �aboņa, un Noass noprata, ka Maiks beidzot pamodies tik daudz, lai pieceltos gultā sēdus.

- Klau, man tikai �ķita, ka tev nepiecie�ama neliela...

- Iejauk�anās manā dzīvē. Pārstāj kodīt lūpu, Maik! - Noass jautri piebilda, labi pazīdams drauga ieradumus. - Es īpa�i nedusmojos, bet, manuprāt, tu esi mans parādnieks. Tāpēc piezvani manai mammai un manas prombūtnes laikā pieskati manas puķes.

- To es varu izdarīt. Klau, iedod man telefona numuru, uz kuru es varētu... oho!

Dobjie, mazliet aizsmaku�ie sievietes smiekli lika Noasam saraukt pieri.

- Vēlāk. Es patie�ām nevēlos piedalīties telefonseksā ar tevi un to blondīni. Ja tu ļausi manām puķēm novīst, es tev atrieb�os.

Vienīgā atbilde bija strauja ieelpa, �aboņa un sa�ukstē�anās. Kad klausulē atskanēja skaļi smiekli, Noass nogrozīja galvu un nolika klausuli.

Satrieco�i, viņ� nodomāja un paberzēja ar rokām seju. Tagad viņa prātu nodarbināja divi seksuāli piedzīvojumi. Viņ� nolēma ieiet aukstā du�ā un likties gulēt.

Ja uzdrīksties,

Tad dodies me�os apburtajos.

D�ord�s Meredits

Noass jutās pārsteigts, ka visu tik sīki un spilgti atceras. Braucot �urp, viņ� neviļus atklāja, ka iek�ēji sagatavojas pārsteidzo�ajam skaistumam. Viņa acu priek�ā biezo me�u un kailo klin�u ainavu nomainīja mirdzo�i zilas debesis, kurās ietiecās �ilbino�i baltas kalnu virsotnes.

Tiesa gan, viņ� jau reizi bija braucis pa �o ceļu, bet toreiz viņam bija tikai astoņpadsmit gadu, un tā bija tikai viena reize. Tāpēc viņu mazliet mulsināja netveramā sajūta, ka viņ� pēc prombūtnes atgriezies mājas, glu�i kā atmostos no sapņa.

Un toreiz bija vasara, viņ� sev atgādināja, un kalnu virsotnes klāja sniegs, bet nogāzēs zaļoja priedes un egles, pie�ķirot kalniem dzīvu mil�u izskatu. Tagad kalni atgādināja saltus un nekustīgus karaļus, kas valda pār �īm ielejām.

Noass bija pētījis bro�ūras un ceļojumu katalogus, aplūkojis fotogrāfijas, bet viņ� aptvēra, ka nav pienācīgi sagatavojies �im pārsteidzo�ajam kontrastam starp biezo, klusējo�o me�u un pirmatnējas elpas apdvestajām kalnu virsotnēm.

Ceļ� joprojām vijās kalnup vēl ilgi pēc tam, kad viņ� bija pabraucis garām pagriezienam uz viesnīcu. Noasam bija laiks, pat stundām laika, ja vien viņ� pats to vēlējās. Noass, protams, varēja arī tūlīt doties lejup uz ieleju, uz tropu me�u, lai ķertos pie darba.

Atkal jau izvēle. Un Noass izlēma apstādināt ma�īnu un izkāpt no tās ārā. Gaiss bija auksts un skaidrs. Elpa veidoja garaiņus, un ieelpojot mazliet smeldza kakls. Noasam �ķita, ka viņa priek�ā ple�as visa pasaule: lauki un ielejas, kalni un me�i, upes spo�ā lente un saulē mirdzo�ais ezers.

Pat tad, kad viņam aiz muguras lēni pabrauca garām kāda ma�īna, Noass jutās viens. Viņ� nespēja izlemt, vai viņam �ī sajūta patīk vai rada ba�as, tomēr viņ� stāvēja, ļaujot vējam raustīt savu �aketi un iespiesties zem krekla, lai pieskartos viņa augumam, un raudzījās pla�ajā debesu zilumā, pret kuru spilgti izcēlās baltās kalnu smailes glu�i kā uz stikla uzspiests attēls.

Noasam ienāca prātā, ka varbūt tie�i te pirms daudziem gadiem viņ� bija apstājies kopā ar vecākiem, un atcerējās, kā bija stāvējis līdzās mammai, kad tā lasīja tūrisma ce|vedi.

Olimpijas grēda. Un, lai arī cik pla�a un majestātiska tā izskatījās no �ā skatpunkta, Noass zināja, ka zemāk, lejā, kur valda milzīgie koki, tās di�ums vairs nav jūtams. Tur varēja staigāt un staigāt zaļajā krēslā vai arī uzrāpties pakalnu nodru-pu�ajos akmeņos un tomēr neieraudzīt virsotņu satrieco�o ainavu. Bet atlika vien pagriezties pa takas līkumu, iziet kādā augstākā klajumiņā - un tur nu tā bija. Lieliskā kalnu ainava, kas lika aizrauties elpai, jo bija iznirusi acu priek�ā tik negaidīti.

Noass uzmeta vēl vienu skatienu ainavai, tad iekāpa ma�īnā un devās atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru bija atbraucis.

Kalnu ainavu nomainīja koki. Un tad tie veidoja savu īpa�o pasauli.

Atpakaļbrauciens aizņēma vairāk nekā stundu, tomēr līdz trijiem pēcpusdienā Noass bija nokļuvis pie viesnīcas. Viņ� vadīja ma�īnu pa to pa�u bedraino piebraucamo ceļu, pamanīdams gan ēkas mūra, gan koka detaļas, gan pasaku namiņam atbilsto�os jumtus, gan saulē mirguļojo�ās logu rūtis, kas vēstīja, ka viņ� ir klāt.

Noass jau gandrīz nosprieda, ka te nekas nav mainījies, bet tad pamanīja kokos ieslēpu�os ēku. Celtniecības stils un izmantotie materiāli bija tādi pa�i kā viesnīcai, bet tā bija daudz mazāka un to it nemaz nebija skāris laikazobs.

Virs dubultdurvīm bija piestiprināta koka plāksne, un uzraksts vēstīja: �VIESNĪCAS �PATVĒRUMS� DABASPĒTN1EKU CENTRS�. No piebraucamā ceļa uz to veda gājēju celiņ�, un tāda pati taka veda arī no viesnīcas. �ķita, ka savvaļas puķēm un papardēm bija atļauts augt visapkārt takai, kur vien tās pa�as gribēja, tomēr Noass ar savu dārznieka aci saskatīja arī cilvēka rokas nodro�inātu līdzsvaru.

Olīvijas rokas, Noass nodomāja, juzdams sirsnīga un negaidīta lepnuma uzplūdus.

Ēka neap�aubāmi bija citu cilvēku būvēta, bet Olīvija to bija izprojektējusi tik prasmīgi, ka tā �ķita saplūstam ar kokiem, it kā būtu ieaugusi to vidū.

Noass novietoja braucamo stāvvietā, ievērodams, ka tur atrodas iespaidīgs daudzums automa�īnu. �eit bija siltāks nekā pirms brī�a augstāk kalnos. Pietiekami silts, kā Noass pamanīja, lai atraitnītes un violetās salvijas labprāt ziedētu savos slaidajos traukos līdzās ieejas durvīm.

Viņ� uzmeta plecos mugursomu, paņēma savu vienīgo koferi un jau grasījās aizslēgt ma�īnu, kad gar viesnīcas stūri izskrēja suns un, plati smaidīdams, tuvojās Noasam.

Noass nevarēja iedomāties citādus vārdus, kā apzīmēt suņa izteiksmi un izturē�anos. Mēle, sunim aizrautīgi elsojot, jautri karājās laukā no mutes, kas �ķita smaidām, un tum�brūnās acis mirdzēja neap�aubāmā labsajūtā.

- Sveicināts, draudziņi

Acīmredzot juzdamies uzaicināts, lielais dzeltenais labradors nometās Noasam pie kājām un pacēla ķepu.

- Vai tu esi no sagaidī�anas komitejas, draudziņ? - Noass paklausīgi pakratīja suņa ķepu, tad pielieca galvu sānis. - Vai varbūt man vajadzētu sacīt - draudzenīt? Tu ta�u nebūsi �ērli-ja, ko?

Izdzirdot �o vārdu, suns priecīgi ierējās, tad, asti luncinot, metās uz durvju pusi, it kā aicinātu Noasu sekot.

Noass bija tā sapriecājies par jauno draugu, ka pat jutās mazliet sarūgtināts, kad suns palika ārpusē.

Viesnīcas vestibilā viņ� nekādas lielas pārmaiņas nemanīja. Noass nosprieda, ka varbūt kaut kas arī iekārtojumā ir citādi, piemēram, sienas bija pārkrāsotas siltā dzeltenbrūnā toni, bet it viss izstaroja tādu sirsnību un omulīgu mieru, ka tā �eit būtu varējis izskatīties jau veselu gadsimtu.

Piereģistrē�anās noritēja ātri, prasmīgi un draudzīgi, un, paskaidrojis. reģistratorei, ka par savu bagā�u parūpēsies pats, Noass uznesa somas, informācijas bro�ūriņas un atslēgu divus kāpņu posmus uz aug�u līdz galvenajam vestibilam, kur nogriezās gaitenī pa labi.

Ieraduma pēc viņ� bija pasūtījis luksusnumuru, jo viņam patika, ja bija pietiekami daudz vietas darbam. �is numurs bija mazāks nekā tas, kurā viņ� bija mitinājies kopā ar vecākiem, tomēr arī nekāds �aurais tas nebija.

Telpā atradās neliels dīvāns, mazs, bet izturīgs rakstāmgalds, galdiņ�, uz kura bija izlikti tūrisma ceļve�i un informācijas bukleti par �o apvidu. Telpas mākslinieciskais noformējums - sākot no akvareļiem pie sienām un beidzot ar vietējiem ziediem - bija vairāk nekā pieņemams, un telefons būs lielisks palīgs viņa modemam.

Noass uzlūkoja ainavu, priecādamies, ka viņam ticis numurs ar skatu uz viesnīcas sētaspusi, kur nebraukāja automa�īnas. Viņ� nometa koferi uz kumodes līdzās lakota koka gultai un atvēra to. Izkravā�anās process bija īss - Noass izņēma skū�anās piederumus un nometa tos vannasistabā uz �aura plauktiņa virs baltas izlietnes.

Viņ� iedomājās, ka vajadzētu ieiet du�ā - kop� se�iem rītā bija braukts automa�īnā -, un vēl ieprātojās par kādu alus glāzi, ko varētu dabūt viesnīcas bārā. Mirkli �aubījies, viņ� izlēma par labu pirmajam variantam un apņēmās pēc tam īstenot arī otro.

Noass izģērbās, ļaujot drēbēm palikt tur, kur tās nokrita, un sāka rosīties ap du�as ūdens krāniem, līdz ūdens �ļācās karsts un a�ā straumē. Palīzdams zem du�as, Noass labpatikā noelsās.

Pareizais lēmums, Breidij, viņ� nodomāja, ļaujot ūdenim spēcīgā straumē līt uz galvas. Un pēc alus glāzes viņ� paklai-ņos pa apkārtni un izpētīs �o vietu. Viņ� gribēja kaut ko vairāk uzzināt par viesnīcas īpa�niekiem, sarunā ar apkalpojo�o personālu un viesiem noskaidrot, ar kuru no Makbraidiem viņam būtu vieglāk aprunāties.

Viņ� gribēja aiziet uz dabaspētnieku centru un sameklēt Olīviju. Tikai lai kādu brīdi paraudzītos uz viņu.

To viņ� izdarīs rīt, Noass nosprieda. Pēc tam kad būs mazliet papētījis apkārtni un labi izgulējies.

Viņ� noslaucījās dvielī un uzvilka d�insus. Viņam ienāca prātā, ka vajadzētu izņemt drēbes no somas. Bet viņ� iz�ķīrās tikai par krekla izvilk�anu no kofera. Tajā brīdī pie durvīm atskanēja spēcīgs klauvējiens.

Noass ātri paķēra kreklu un devās ar to rokā uz durvju pusi.

Viņ� Olīviju uzreiz pazina. Vēlāk viņ� prātos, kāpēc pazinis viņu tik ātri un nepārprotami. Viņa pavisam noteikti bija mainījusies.

Olīvijas seja bija kļuvusi kalsnāka un skarbāka. Mute bija stingra, ar tādām pa�ām pilnīgām un nekrāsotām lūpām, kāda tā bija deviņpadsmit gadu vecumā, tomēr Noass tajā vairs nemanīja pārsteidzo�o nevainīguma izteiksmi.

Un tāpēc viņ� uz mirkli juta dusmas un no�ēlu.

Ja Noasu nebūtu pārņēmis smieklīgs un pilnīgi negaidīts prieks, viņ� dro�i vien būtu pamanījis, ka Olīvijas mute nepavisam nesmaida.

Viņas mati bija kļuvu�i tum�āki, atgādinot to karameļu toni, kādas Maika māte alla� kausēja Visu Svēto dienas priek�vakarā un pārlēja pār ceptiem āboliem. Un viņa bija apgriezusi matus. Apgriezusi savus burvīgos, mirdzo�os matus. Un tomēr �āda frizūra viņai piestāvēja vēl labāk. Noass nosprieda, ka jebkurai citai �āds īss un taisns griezums ar īsiem matiem uz pieres būtu izskatījies bērni�ķīgi, kā laumiņai. Bet �ai sievietei ar garo, kalsno un sportisko augumu, kura stāvēja durvīs, nepiemita nekas laumiņai līdzīgs.

Viņa smar�oja pēc me�a un rokā turēja māla trauku, pilnu ar svaigiem augļiem.

Noass juta, ka viņa sejā atplaukst muļķīgs smaids, un viņam prātā nenāca nekas cits kā vien:

- Sveika!

- Apsveicam viesnīcā �Patvērums�! - Viņa pagrūda trauku uz Noasa pusi, tie�i viņam vēderā - pietiekami stipri, lai Noass iekunkstētos.

- Ā, paldies!

Ar vienu platu soli viņa jau bija ienākusi numurā, liekot Noasam instinktīvi atkāpties. Kad viņa sev aiz muguras aizcirta durvis, Noass sarauca uzacis.

- Vai tu esi piedeva augļiem? Kalifornijā gan pavisam reti kopā ar apsveikumu piedāvā sievietes.

- Tu gan esi sasodīti pārdro�s, tā slepus uzrazdamies mūsu viesnīcā.

Nu labi, Noass nosprieda, tātad �ī nebūs nekāda draudzīgā tik�anās.

- Tev ir pilnīga taisnība. Es tie�ām nezinu, par ko domāju, jau iepriek� slepus piezvanīdams un pieteikdams numuru un slepus piereģistrēdamies. - Viņ� nolika augļu trauku uz galdiņa un piesardzīgi pabraucīja vēderu. - Klau, mēs varētu mirklīti...

- Es tev atvēlē�u mirklīti! - Viņa ar pirkstu iebikstīja Noasam krūtīs. - Es tev atvēlē�u mirklīti, un tad tu varēsi aizvākt savu pēcpusi atpakaļ uz Losand�elosu. Tev nav nekādu tiesību te uzrasties.

- Protams, man ir tādas tiesības. Te ta�u, sasodīts, ir viesnīca! - Viņ� pacēla aug�up roku. - Un nebaksti vairs mani, labi?

- Es tev teicu, lai tu turies no manis pa gabalu.

- Un es, sasodīts, tā ari darīju! - Viņas dusmās zibo�ās acis pauda draudus, tāpēc Noass savējās samiedza. - Nesit man vairs, Līva! Es runāju nopietni. Sievie�u vardarbība man patie�ām ir līdz kaklam. Vai mēs apsēdīsimies un izrunāsim visu kā prātīgi pieaugu�ie vai arī stāvēsim �eit un kliegsim viens uz otru?

- Man ar tevi nekas nav runājams. Es tev saku: brauc prom un liec mūs mierā!

- Tas nenotiks. - Nolēmis spēlēt pēc citiem noteikumiem, Noass apsēdās, paņēma no trauka ābolu un, tajā iekozdamies, izstiepa savas garās kājas. - Es nekur nebrauk�u, Olīvija. Tikpat labi tu varētu ar mani parunāt.

- Man ir tiesības uz savu privāto dzīvi.

- Protams, ir. Tas jau arī ir pats jaukākais. Tu varēsi man nestāstīt to, ko tu negribi stāstīt. - Viņ� nokoda vēl vienu ābola kumosu, tad pamāja ar pusēsto ābolu. - Mēs varētu sākt ar kaut ko pavisam vienkār�u, piemēram, ar to, ko tu darīji pēdējos se�us gadus.

Pa�apmierinātais, vīpsnājo�ais nekrietnelis, Olīvija nodomāja un, strauji pagriezusies, sāka staigāt pa istabu. Viņai nepatika tas, ka Noass izskatījās tie�i tāds pats, kāds bijis, tik ļoti tāds pats. Tie pa�i saulē pabālēju�ie, izspūru�ie mati, pilnīgās, stingrās lūpas, sejas valdzino�ie vaibsti.

- Ja tev piemistu kaut daļa no tava tēva īpa�ībām, tu justu kaut mazliet cieņas pret manas mātes piemiņu.

�is mazais, asais ērk�ķis atrada mājas, dziļi iedurdamies Noasam sirdī. Viņ� nopētīja savu ābolu, griezdams to apkārt plaukstā, līdz bija pārliecināts, ka spēj runāt mierīgi.

- Tu jau reiz mani salīdzināji ar manu tēvu. - Viņ� pacēla skatienu, un tas bija ciets ka granīts. - Nekad vairs to nedari!

Olīvija sabāza rokas kabatās un pameta iznīcino�u skatienu pār plecu.

- Tev nerūp tas, ko es par tevi domāju.

- Tu nemaz nezini, kas man rūp.

- Nauda. Tev par �o grāmatu samaksās pamatīgu �ūksni, vai ne? Tad tu varēsi grozīties visos televīzijas �ovos un lielīties ar sevi un saviem vērtīgajiem atklājumiem, kāpēc mans tēvs noslepkavoja manu māti.

- Vai tad tu negribi uzzināt, kāpēc tā notika? - Viņ� runāja pavisam klusi un vēroja, kā Olīvijas brīni�ķīgajās acīs atspoguļojas dusmas, tad sāpes, tad atkal dusmas.

- Es zinu, kāpēc, un tas neko nemaina. Brauc prom, Noas! Brauc prom un raksti par kāda cita cilvēka traģēdiju!

- Līva! - viņ� uzsauca, kad Olīvija devās uz durvju pusi. - Es nebrauk�u prom. �oreiz ne.

Olīvija neapstājās un neatskatījās, bet aizcirta durvis, turklāt tik stipri, ka pie sienām ne�ūpojās gleznas. Noass pasvieda gaisā savu ābolu.

- Nu, nekas patīkams tas nebija, - viņ� nomurmināja, nospriezdams, ka tagad patiesi ir godam nopelnījis glāzi alus.

Olivija nokāpa lejā pa sētaspuses kāpnēm, lai nebūtu jāiet caur vestibilu un jāsatiek cilvēki, kuri rosīgi staigāja pa gaiteņiem. Viņa izgāja cauri virtuvei, vienīgi papurinādama galvu, kad viņu kāds pasauca vārdā. Viņai bija jāizkļūst laukā, svaigā gaisā, jātiek prom, lai atbrīvotos no negantās spriedzes krūtīs un nejaukās rūkoņas ausīs.

Viņa savaldījās, lai nesāktu skriet, lai nemēģinātu aizbēgt no panikas, kas mācās virsū. Viņa strauji iegāja me�ā, tā dziļumā un mitrumā. Tomēr arī �eit viņas elpa plūda saraustīti, ceļi nerimās trīcēt. To nedrīkstēja pieļaut.

Kad Olīvija bija aizgājusi diezgan tālu un iespēja kādu sastapt uz takas bija pavisam niecīga, viņa apsēdās uz me�a sūnu paklāja un centās nomierināties.

Tas bija muļķīgi. Viņa bija uzvedusies muļķīgi, Olīvija atzina, piespiezdama pieri pie ceļgaliem. Viņa bija zinājusi, ka Noass ieradīsies. D�eimija viņai bija stāstījusi, ka Noass ieradīsies, un arī to, ko viņ� nolēmis darīt. Un piebildusi, ka pati nolēmusi sadarboties ar Noasu viņa grāmatas tap�anā.

Starp viņām bija izcēlies pirmais īstais strīds, kādu vien Olīvija spēja atcerēties.

Jau tagad Noass Breidijs ar savu grāmatu radīja nesaskaņas viņas ģimenē.

Olīvija bija gatavojusies, lai godam sastaptos ar Noasu. Lai visu noskaidrotu reizi par visām reizēm. Viņa vairs nebija tā naivā, jūtīgā meitene, kas tik muļķīgi viņā iemīlējusies.

Olīvija bija pārsteigta, ka brīdī, kad Noass atvēra durvis un viņai uzsmaidīja, viņas sirdī atkal uzbangoja tās pa�as vētrainās jūtas. Viņ� bija gandrīz tāds pats kā pirms se�iem gadiem. Olīvija nebija gaidījusi, ka viņas sirds atkal salūzīs, ne jau nu pēc tam, kad viņa tik daudz laika pavadījusi, lai sadziedētu savas sirds brūces.

Tad jau labāk dusmas, nevis sāpes.

Tomēr viņa bija izturējusies nepārliecino�i.

Olīvija pēdējā laikā bija uzmanījusi, kad Noass pasūtīs viesnīcā numuru. Kad viņ� to bija izdarījis, Olīvija sev nosolījās, ka viņa aizies uz Noasa numuru, lai ar viņu izrunātos un privātos apstākļos mēģinātu pārliecināt. Olīvija bija paredzējusi izturēties mierīgi un pa vienam izskaidrot visus savus iebildumus.

Galu galā viņ� ta�u bija Frenka Breidija dēls. Un Frenks bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kam Olivija pilnībā uzticējās.

Viņa noorganizēja tā, lai pati varētu uznest uz Noasa numuru augļu trauku, bija sīki izplānojusi visu, ko viņa sacīs un kā sacīs.

Esi sveicināts viesnīcā �Patvērums�, Noas! Jauki tevi atkal satikt. Vai drīkstu ieiet uz mirklīti?

Prātīgi, mierīgi, loģiski. Bet, kad Olīvija bija devusies No asa numura virzienā, viņai uzmācās bailes, un, lai tās atvairi tu, Olīvija par ieroci bija izmantojusi dusmas.

Tad Noass bija atvēris durvis un uzsmaidījis viņai. Uzsmaidījis, Olīvija nodomāja, pagriezdama galvu, lai piespiestu pie ceļgaliem vaigu, uzsmaidījis tik patiesā priekā, it kā starp viņiem nekad nebūtu nostājusies nodevība un krāp�ana.

Un viņ� bija izskatījies (ik priecīgs un pievilcīgs - pēc du�as, ar mitriem tum�iem matiem, sūnzaļajām acīm priekā mirdzot, -un vienu jocīgu mirkli Olivija bija vēlējusies pasmaidīt pretī.

Tāpēc viņa bija devusies uzbrukumā. Kas gan cits, viņa do māja, viņai vairs atlika? Olivija bija nevis Noasu pierunājusi vai iebiedējusi, vai panākusi, lai viņ� atsakās no grāmatas, bet viņa par to bija pilnīgi pārliecināta - pamudinājusi Noasu vel neatlaidīgāk ķerties pie darba.

Viņa vēlējās, lai viņu liek mierā. Viņa vēlējās aizsargāt savu pasauli un palikt tajā viena un netraucēta.

Kāpēc gan Sems Teners bija sazinājies ar Noasu? Nē. Viņa dusmās aizmiedza acis. Viņa negribēja par to domāt, negribēja domāt par viņu. Viņa neko negribēja zināt. Viņa to visu bija noglabājusi tālākajā sirds stūrītī, glu�i tāpat kā vecāmāte bēniņu kumodē bija noglabājusi savas atmiņas.

Viņai bija nepiecie�ami daudzi gadi, lai to panāktu. Slepeni bēniņu apmeklējumi daudzu gadu garumā, cie�anu pilni nakts murgi, vainas izjūta pēc jautājumiem, kurus viņa uzdeva, lai iegūtu kaut niecīgu priek�statu par saviem vecākiem.

Un, kad viņa bija uzzinājusi visu, ko vien varēja uzzināt, viņa to bija noglabājusi, dzīvodama tagadnei un nākotnei, nevis vairs pagātnei. Viņa bija radusi dvēseles mieru, gandarījumu savā darbā, mērķi dzīvē

Un tagad tas viss bija apdraudēts. Tāpēc ka Sems Teners drīz tiks laukā no cietuma un Noass Breidijs grasījās rakstīt grāmatu. �os faktus Olīvija nespēja ignorēt.

Kad pa taku �urp traucās labradors, Olivija pacēla galvu. Sasveicinoties tas lēkāja apkārt un apbēra Olīviju ar tik daudziem siekalainiem skūpstiem, ka viņas spriedze mazinājās un gandrīz vai izlauzās smiekli.

- Uz tevi es vienmēr varu paļauties, vai ne? - Pirms piecēlusies kājās, Olīvija pakutināja �ērlijai kaklu. - Iesim mājās, draudzenīt. Iesim mājās un par to visu uztrauksimies vēlāk.

Maltītes bija lieliskas. Noass augstu novērtēja Makbraidu viesnīcas virtuvi, it īpa�i pēc tam, kad divas reizes bija iegriezies bufetē Apkalpo�ana tur bija tikpat augstā līmenī kā ēdiens -sirsnīga, draudzīga un uzcītīga, bet ne uzmācīga.

Gulta bija ļoti ērta, un, ja vien viņ� būtu citādā garastāvoklī, viņ� būtu izvēlējies kādu no ļoti atzīstamajām videokasetēm, kas atradās numurā.

Bet Noass bija strādājis, un tagad viņ� juta, ka ir pelnījis atpūtu.

Nelaime tikai tā, viņ� prātoja, raudzīdamies laukā pa ēdamistabas logu uz nerimtīgi bungojo�o lietu, ka laiks nav glu�i tik pievilcīgs kā viss pārējais, ko �ī viesnīca piedāvā.

Tomēr, Noass atcerējās, bro�ūrās viņ� bija brīdināts, ka gaidāms lietains pavasaris. Un nevarēja jau apgalvot, ka tas savā ziņā nebūtu pievilcīgs. Laiks gan stipri at�ķīrās no tā, kāds bija Noasam pierastajā, saules apmirdzētajā Kalifornijas piekrastē, tomēr �ai ēnaini pelēkajai un zaļajai pasaulei un līsto�ajai lietus sienai piemita kaut kas neatvairāms. Tā gan nerosināja Noasu likt plecos savu nobru�āto mugursomu un doties pārgājienā, tomēr no �ejienes bija patīkami pētīt viesnīcas omulīgo gaisotni.

Noass jau bija izmantojis trena�ieru zāli un atklājis, ka salīdzinājumā ar to, kādu viņ� zāli atcerējās no sava iepriek�ējā apmeklējuma, tā bija kļuvusi pla�āka un patīkami modernizēta. Tur tagad bija iek�ējais peldbaseins. Noass apsvēra iespēju

iet nopeldēties, bet tūlīt �o domu atmeta. Viņ� nespēja iztēloties, ka peldēsies viens, un arī doma, ka viņ� varētu peldēties bērnu un vecāku bariņā, kur visi �ļakstās un sasaucas cits ar citu, glu�i neatbilda Noasa plāniem.

Viņ� varētu aiziet uz masā�as kabinetu vai arī pastrādāt viesnīcas bibliotēkā, kur bija ieklīdis jau iepriek�ējā vakarā un atklājis, ka tā ir labi nokomplektēta un gaida apmeklētājus.

Vai arī viņ� varētu darīt to, kā dēļ �eit ieradies, un izraujat cilvēkus.

Viņ� varētu sameklēt Oliviju un atkal sastrīdēties ar viņu.

Skaļi vīrie�a smiekli lika Noasam palūkoties pār plecu, tad domīgi saraukt pieri. Vīrietis bija ģērbies rūtainā flaneļa kreklā un darba biksēs. Viņa mati bija biezi, Kerijam Grāntam raksturīgā sudrabotā toni, un tajos atmirdzēja griestu lampu gaisma. Vīrietis apkalpoja ēdamzāles viesus, apstādamies pie tiem galdiņiem, pie kuriem viesi, tāpat kā Noass, bija aizsēdēju�ies ar pēdējo kafijas tasīti.

Vīrie�a uzacis bija izaicino�i tum�as, un, kaut arī Noass nespēja saskatīt viņa acu krāsu, viņ� iztēlojās, ka tās ir savādaja, bet skaistajā zeltaini brūnajā krāsā. Vīrie�a augums bija �maugs kā pātagas aukla, un viņa izskats vēstīja, ka viņ� ir neizsakāmi veselīgs, kā jau padzīvojis cilvēks, kas ļoti daudz laika pavada ārā.

Robs Makbraids, Noass nodomāja un nosprieda, ka aizsē-dē�anās pie kafijas tases un lietus vēro�ana ir lielisks veids, kā pavadīt �o rītu.

Viņ� apsēdās ērtāk krēslā un gaidīja savu kārtu.

Nepagāja ilgs laiks, kad Robs, viegli smaidīdams, apstājās pie Noasa galdiņa.

-Jauka dieniņa, vai ne?

- Pīlēm, - Noass atsaucās, jo tāda atbilde �ķita vispiemērotākā. Tā tika atalgota ar dobjiem, skaļiem smiekliem.

- Lietus mūs te padara par tiem, kas mēs esam. Ceru, ka jūs esat apmierināts ar �eit pavadīto laiku.

- Esmu ļoti apmierināts. Viesnīca ir lieliska. Kop� manas iepriek�ējās vieso�anās reizes esat �o to mainīju�i, bet stils ir saglabāts iepriek�ējais.

- Tātad jūs jau agrāk esat �eit apmeties.

- Tas bija sen. - Noass pastiepa sveicienam roku. - Esmu Noass Breidijs, Makbraida kungs!

- Laipni lūgts atkal mūsu viesnīcā!

Noass ielūkojās Robam acīs, bet nepamanīja tajās pazī�anas izteiksmi.

- Paldies! Es te biju apmēram pirms divpadsmit gadiem kopā ar saviem vecākiem. Ar Frenku un Sīliju Breidijiem.

- Mēs alla� priecājamies, ja jaunā paaudze... - Viņa acīs kaut kas uzplaiksnīja reizē ar rāmām cie�anām. - Frenks Breidijs? Viņ� ir jūsu tēvs?

-Jā-

Robs palūkojās pa logu lietu.

- Par �o vārdu es ilgi nebiju domājis. Ļoti ilgi.

- Ja jūs apsēstos, Makbraida kungs, es jums izstāstītu, kāpēc esmu ieradies �eit.

Robs novērsās no loga un atkal palūkojās Noasam sejā.

- Та jau laikam būs jādara, ko? Heilija! - viņ� uzsauca oficiantei, kas novāca citus galdiņus. - Vai vari mums atnest kafiju?

Viņ� apsēdās un nolika savas garās, �aurās plaukstas uz galda. Noass pamanīja, ka viņa rokas atklāj vecuma pazīmes, kaut gan sejā tās nevarēja pamanīt. Viņ� prātoja, ka cilvēka ķermenī alla� ir kāda daļa, kas vēstī par vecuma tuvo�anos.

- Vai jūsu tēvam klājas labi?

- Jā, viņ� jūtas labi. Nesen aizgāja pensijā, kādu laiku padarīja mammu vai traku, tad atrada nodarbi, kas viņam neļauj garlaikoties, un arī mamma vairs nedusmojas.

Robs pamāja, juzdamies pateicīgs, ka Noass pārgājis uz pieklājīgu tērzē�anu. Viņ� uzskatīja, ka tas ir ļoti laipni.

- Ja cilvēkam nav ar ko nodarboties, viņ� ātri kļūst vecs. Viesnīca, atpūtas bāze, ļaudis, kas �eit ierodas un aizbrauc, tas viss neļauj man novecot. Man gan tagad ir pārvaldnieki, kas padara lielāko daļu ikdienas darbu, tomēr es vēl joprojām visur piedalos ari pats.

- �ī ir vieta, ar kuru var lepoties. Jau kop� ienācu pa �īm durvīm, es jūtos kā mājās. - Ja vien nebijis neliels starpgadījums ar jūsu mazmeitu, Noass domās piemetināja, ta�u saprata, ka nebūtu pieklājīgi to pieminēt.

- Es visu novāk�u, Breidija kungs, - Heilija sacīja, tad ielēja Robam tasītē kafiju.

- Vai jūs esat izvēlējies policista profesiju tāpat kā jūsu levs? -Robs pajautāja.

- Nē. Es esmu rakstnieks.

- Ak tā! - Roba seja atplauka. - Nekas nav labāks par labu stāstu. Kādā �anrā jūs rakstāt?

- Es nerakstu daiļliteratūru. Es rakstu par noziegumiem. Viņ� gaidīja pretsitienu, jo bija pamanījis Roba sejā iezogamies piesardzību. - Es rakstu grāmatu par to, kas notika ar justi meitu.

Robs pacēla savu tasīti un gausi iedzēra kafiju. Kad viņ� ie runājās, viņa balsī neskanēja vis dusmas, bet gan gurdums.

- Nu jau pagājis vairāk nekā divdesmit gadu. Vai tad viss jau nav pateikts?

- Nedomāju vis. Esmu interesējies par to, kas notika, juti tad, kad pats vēl biju bērns. Mana tēva saistība ar �o lietu un tas, kā tā viņu ietekmēja, atstāja iespaidu arī uz mani.

Viņ� apklusa, apdomādams nākamos vārdus, tad nolēma būt tik godīgs, cik vien spēj.

- Man �ķiet, es kaut kādā veidā arvien esmu plānoji* uzrakstīt �o grāmatu. Es nezināju, kā to izdarī�u, tomēr zināju, ka pienāks laiks un es to uzrakstī�u. �is laiks pienācu pirms da�ām nedēļām, kad ar mani sazinājās Sems Teners.

- Teners. Kāpēc gan viņ� neļauj D�ūlijai mierīgi atdusēties kapā?

- Viņ� grib izstāstīt savu stāstu.

- Un jūs domājat, ka viņ� jums izstāstīs taisnību? - Viņa balsī glu�i kā ledus iezagās rūgtums. - Vai jūs domājat, ka cilvēks, kur� noslepkavoja manu meitu, kur� sagraizīja viņu sloksnītēs, ir spējīgs runāt patiesību?

- To es nemāku pateikt, tomēr varu apgalvot, ka esmu spējīgs at�ķirt patiesību no meliem. Es neesmu paredzējis, ka �ī grāmata būs Tenera patiesības variants. Es neesmu paredzējis, ka tas, ko rakstu, būs tikai viņa viedoklis, kas atainots uz papīra. Esmu paredzējis runāties ar visiem, kas bija iesaistīti vai kā citādi piederīgi pie �ā notikuma. Esmu jau sācis to darīt. Tie�i tāpēc arī esmu �eit, Makbraida kungs. Lai izprastu un uzklausītu jūsu viedokli.

- D�ūlija bija saules stariņ� manā dzīvē, un Teners viņu iznīcināja. Viņ� paņēma D�ūlijas mīlestību, pārvērta to ierocī un iznīcināja ar to D�ūliju. Kāds gan vēl cits viedoklis man varētu būt?

- Jūs viņu pazināt tā, kā nepazina neviens cits. Jūs viņus abus pazināt tā kā neviens cits. Tas ir galvenais.

Robs pacēla plaukstas un paberzēja ar tām seju.

- Noas, vai jums ir kaut mazākā nojauta, cik rei�u to divu gadu laikā pēc D�ūlijas nāves mums izteica visvisādus piedāvājumus? Piedalīties intervijās, dot ierosmi grāmatām, filmām, televīzijas raidījumiem.

- Varu iedomāties, un es zinu, ka jūs visus �os piedāvājumus noraidījāt.

- Visus, - Robs piekrita. - Viņi mums piedāvāja neaptveramas naudas summas, solījumus un arī draudēja. Mūsu atbilde vienmēr bija �nē�. Kāpēc jūs domājat, ka pēc visiem �iem gadiem es jums teik�u �jā�?

- Tāpēc, ka es negrasos jums piedāvāt naudu, ne arī draudēt, un es jums do�u tikai vienu solījumu. Es grāmatā atklā�u patiesību, un, to atklādams, es godinā�u jūsu meitas piemiņu.

- Var jau būt, - Robs pēc brī�a sacīja. - Es ticu, ka jūs centīsieties to darīt. Bet D�ūlija ir mirusi, Noas, un man ir jādomā par tiem ģimenes locekļiem, kas man vēl paliku�i.

- Vai viņiem būs labāk, ja �ī grāmata tiks uzrakstīta bez viņu viedokļa?

- Es nezinu. �ī brūce vairs nav svaiga, tomēr tā laiku pa laikam vēl arvien sūrst. Ir biju�i brī�i, kad esmu gribējis izteikt savu viedokli, bet tie ir pagāju�i. - Viņ� dziļi nopūtās. - Atzīstu, ka es glu�i nevēlos, lai viņa tiktu aizmirsta. Es negribu, lai tiktu aizmirsts tas, kas ar viņu notika.

- Es to neesmu aizmirsis. - Noass nogaidīja, līdz Robs atkal ielūkojās viņam sejā. - Izstāstiet man to, ko jūs veļaties, lai atceras citi.

Dabaspētnieku centrs bija Olīvijas lolojums. Viņa bija izsit.i dājusi tā ideju, viņa bija radījusi tā projektu, un tas ļoti liela mērā bija viņas Svētais Grāls.

Viņa bija uzstājusi, ka izlietos naudu, kuru mantojusi no mātes, un divdesmit viena gada vecumā ar tikko iegūtu kole � d�as diplomu rokā viņa bija paņēmusi naudu no sava nogul dijumu konta un piepildījusi savu sapni.

Viņa pati bija uzraudzījusi visus ar dabaspētnieku centra būvniecību saistītos darbus, sākot no pirmā iemūrētā akmens un beidzot ar solu izvietojumu mazajā kinozālē, kur apmeklē tāji varēja noskatīties īsas dokumentālas filmas par �ā apvidus floru un faunu. Viņa pati bija izvēlējusies katru attēlu un kat ru balss ierakstu dabaspētnieku centra vestibilā; viņa bija intervējusi un pieņēmusi darbiniekus, ieguvusi patentu Kvinol tas ielejas un tropu me�a modelim un bie�i pati vadīja centra piedāvātās ekskursijas.

�ā gada laikā, kop� viņa bija atvērusi dabaspētnieku centru apmeklētājiem, viņai vēl nekad nebija pamats but neapmierinātai.

Viņa neļaus Noasam Breidijam sabojāt �o rūpīgi veidoto labklājību.

Tikai daļēji koncentrēdamās darbam, viņa vadīja apmeklētāju grupiņu ekskursijā pa dabaspētnieku centru, stāstot par vietējiem zīdītājiem.

- Rūzvelta vai Olimpijas alnis ir vislielākais no Kanādas brie�u dzimtas. Olimpijas pussalā uz dzīvi apmetu�ies lieli aļņu bari. Mēs �iem dzīvniekiem varam pateikties par to, ka mūsu apvidus ir pasludināts par dabas rezervātu, jo tie�i tādēļ, lai aizsargātu viņu apme�anās vietas un kalnu grēdu, prezidents Teodors Rūzvelts savas prezidentūras pēdējās dienās izdeva likumu, kas ļāva izveidot Olimpesa Nacionālo parku.

Kad atvērās centra parādes durvis, Olivija palūkojās uz to pusi un acumirklī juta nervus saspringstam.

Noass viegli pamāja viņai, tikko jau�ami pasmaidīja, tad pagājās pa izstādes telpu, atstādams slapjas pēdas. Lai nezaudētu stāstījuma pavedienu, Olīvija turpināja lekciju, virzīdama grupu prom no aļņiem pie melnastaino brie�u stenda, tad vēl tālāk pie caunām, bet, kad viņa apstājās pie Castor canadensis jeb bebru stenda, viņai atmiņā atausa diena, kad viņa līdzās Noasam bija sēdējusi upes krastā. Olivija pamāja kādam no saviem darbiniekiem, lai tas turpinātu ekskursijas vadī�anu.

Olīvija vēlējās atstāt telpu un ieslēgties savā kabinetā. Dokumentu kārto�ana alla� bija ticams iegansts. Bet viņa zināja, ka tas izskatītos gļēvulīgi. Vēl ļaunāk, viņa zināja, ka tad viņa jutīsies gļēvule. Tāpēc viņa pārgāja pāri zālei un nostājās līdzās Noasam, kas tobrīd, acīm redzami sajūsmināts, aplūkoja kādu no palielinātajām dzīvnieku fotogrāfijām.

- Tātad tas ir cirslis.

- Klaiņotāju cir�ļu suga, Sorex vagrans, tie ir diezgan raksturīgi �im apvidum. Mums ir ari Traubrid�as un melnie cir�ļi. Vēl ir pazīstami Klusā okeāna ūdenscir�ļi, ziemeļu ūdenscir�ļi un kurmji.

- Es laikam pazīstu tikai pilsētas cir�ļus.

- Tas bija neizdevies joks.

-Jā, bet ar kaut ko ta�u jāsāk. Tu �eit esi lieliski strādājusi, Līva. Es zināju, ka tev izdosies.

- Tie�ām? Es gan nedomāju, ka tu toreiz pievērsi uzmanību maniem nesakarīgajiem plāniem.

- Es pievērsu uzmanību it visam, kas attiecās uz tevi. Visam, Olīvija.

Viņa apklusa un ierāvās sevī.

- Es negrasos atgriezties pagātnē. Ne tagad, ne ari citreiz.

- Lieliski, tad paliksim tagadnē. - Noass pagāja tālāk un saka pētīt, pēc viņa domām, kādu īpa�i neglītu radījumu, ko sauca par rietumu lielausu sikspārni. - Vai nevelies iepazīstināt mani ar dabaspētnieku centru?

- Tev ta�u dabaszinātnes ir pilnīgi vienaldzīgas, labāk netērēsim viens otra laiku.

- Atvaino par aizrādījumu, bet tu �obrīd sarunājies ar cilvēku, kur� uzaudzināts, klausīdamies va|u dziesmās un gaudas par pelikānu iznīk�anu. Man ir organizācijas �Greenpciu c�, Dabas aizsardzības biedrības un Pasaules savvaļas dzīvnieku federācijas biedra karte. Es ik gadu saņemu �o organizāciju ka lendārus.

Lai nevajadzētu pasmaidīt, Olīvija nopūtās.

- Kinoteātri ik pēc stundas rāda dokumentālo filmu. Tu vari paspēt uz to, kas sāksies pēc desmit minūtēm, ja dosies iek�a pa durvīm kreisajā pusē.

- Un kur ir popkorns?

Lai atkal nevajadzētu pasmaidīt, Olivija aizgriezās.

- Es esmu aizņemta.

- Nē, neesi vis. - Viņ� satvēra Olīvijas roku un turēja, cere dams, ka Olivija �o vieglo tvērienu neuzskatīs par draudīgu. - Tu vari tēlot aizņemto, tomēr vari arī izbrīvēt da�as minūtes.

- Es negrasos apspriest ar tevi savas ģimenes lietas.

- Labi, tad parunāsim par kaut ko citu. Kā tev ienāca prā tā �is? Es domāju - ēkas dizains? - Viņ� ar brīvo roku pamāja visapkārt. - �ī nav nekāda mazā ēka, un te izskatās daudz aiz raujo�āk nekā pārsvarā to dabaspētniecības vietu, kurp mamma mani aizvilka, iekams nebiju uzaudzis tik liels, lai turētos pretī.

- Es esmu dabaspētniece. Un es te dzīvoju.

- Beidz, Līva, ar to nepietiek! Vai tu studēji ari dizainu?

- Nē, es nestudēju dizainu, es glu�i vienkār�i centru iztēlojos �ādu.

- Nu, tas tev tie�ām ir izdevies! Te nav nekā tada, kas varētu aizbiedēt mazus bērnus. Te izglītības informācijā netiek pasniegta sausā, vecīgā balsī, lekcijas nav pieblīvētas ar smalkiem grafikiem, kas vecākiem izraisa migrēnu. Patīkamas krāsas, lieliski noformētas telpas. Un kas ir tur - tālāk?

Viņ� izgāja cauri vestibilam, kur bija glīti izliktas pārdo�anai paredzētās grāmatas un pastkartes par �o apvidu, un pēc tam pla�ai priek�telpai.

- Ei, tas patie�ām ir lielisks! - Telpas centrā, kur atradās ari vairākas vitrīnas, kas attēloja augu un dzīvnieku pasauli, bija novietots �īs ielejas modelis. - Skats no putna lidojuma, -Noass piebilda, pārliekdamies tam pāri. - Un mēs esam �eit. Lūk, kur viesnīca un dabaspētnieku centrs. - Viņ� ar pirkstu pabungoja pa aizsargkupolu. - Un �ī ir taka, pa kuru mēs toreiz devāmies gar upes krastu, vai ne? Tu �eit esi novietojusi bebru aizsprostu. Bet taviem vecvecākiem ta�u ir māja, vai ne? Es to �ajā modeli neredzu.

- Tāpēc ka tā ir privāta.

Noass izslējās taisnāk, un viņa skatiens �ķita ieurbjamies Olīvijai acis.

- Vai tu atrodies zem �ā stikla kupola, Liva, noslēpta citu acim, lai neviens tevi neatrastu un netiktu tev klāt?

- Es esmu tie�i tur, kur vēlos būt.

- Diez vai mana grāmata to mainīs, tomēr tā varētu kliedēt ēnas, kas vēl joprojām sedz tās nakts notikumus. Man ir izdevība atklāt patiesību, visu patiesību. Sems Teners pirmo reizi kop� tiesas sēdes ir gatavs runāt, un mirsto�s cilvēks bie�i vēlas atvieglot savu sirdsapziņu, pirms viss ir beidzies.

- Mirsto�s?

- Vēzis, - Noass iesāka, rad noba�ījies pamanīja, ka Olīvijas seja kļūst bāla kā līķim. - Piedod! Man �ķita, ka tu to zini.

Olīvija juta, ka viņai kaklu dedzina vārdi, kuri lauztin lauzās uz āru.

- Vai tu gribi sacīt, ka viņ� drīz mirs?

- Viņam ir smadzeņu vēzis; dzīvot vairs atliku�i tikai da�i mēne�i. Klau, tev vajadzētu apsēsties.

Noass saņēma viņas roku, bet Olīvija to strauji atbrīvoja.

- Neskaries man klāt! - Viņa ātri pagriezās un izgāja pa dur vīm, kas atradās blakus.

Noass būtu atstājis viņu vienu; viņ� pats sev iegalvota, ka jāatstāj viņa viena. Tomēr viņ� redzēja Olīvijas acis satriekto skatienu. Klusībā lādēdamies, Noass viņai sekoja.

Olīvija gāja straujiem soļiem un tādas sievietes mērķtiecīgā gaitā, kura gatava pārvarēt jebkādus �ķēr�ļus, lai sasniegtu fini�a līniju. Noass nodomāja, ka tas jāatceras, ja viņ� kādreiz pagadīsies viņai ceļā.

Viņ� panāca Olīviju brīdī, kad viņa iegāja pa k.ula kabineta durvīm, un gandrīz vai tika saplacināts, kad viņa spēji aizcirta durvis.

Noasam, kas gandrīz ieskrēja tajās .11 picu, izdevās durvis noturēt vaļā, un, iegājis iek�a, viņ� tas aizvēra.

- Te atļauts ienākt tikai centra darbiniekiem. - Tie nu gan ir muļķīgi meli, Olīvija nodom.i).i, hei �obrīd viņa neko labāku nespēja izdomāt. - Soļo promt

- Apsēdies! - Izskatījās, ka Noass jau tagad ir pagadījies viņai ceļā, tāpēc viņ� vēlreiz saņēma Olivijas roku, pavadīja viņu apkārt rakstāmgaldam un apsēdināja krēslā. Viņ� ievēroja, ka mazā telpa ir ļoti prasmīgi iekārtota. Noass notupās un pievērsa visu savu uzmanību Olivijai.

- Piedod! - Viņ� saņēma Olivijas plaukstu, un neviens no viņiem abiem isti nepamanīja �o �estu. - Es nebūtu to tik skarbi paziņojis, ja nedomātu, ka D�eimija tev to izstāstījusi.

- Viņa neizstāstīja. Un tam nav nozīmes.

- Protams, ir nozīme. Vai gribi ūdeni vai kaut ko tamlīdzīgu? - Noass palūkojās visapkārt, cerēdams ieraudzīt ledusskapi vai ūdens krūzi, vai jebko, kas viņam dotu iespēju ar kaut ko nodarboties.

- Man nekas nav vajadzīgs. Es jūtos lieliski. - Olīvija palūkojās lejup un ieraudzīja savu plaukstu Noasa rokā. Apmulsusi un satriekta viņa pamanīja, ka viņas pirksti cie�i saviju-�ies ar Noasa pirkstiem. Neizsakāmi sakautrējusies, viņa strauji atbrīvoja savu roku.

- Dieva dēļ, piecelies! Tā tik man vēl trūka, lai kāds ienāktu un ieraudzītu, ka tu esi nometies manā priek�ā ceļos.

- Es neesmu nometies ceļos. - Tomēr Noass piecēlās kājās un apsēdās uz rakstāmgalda stūra.

Citādi bija ne tikai Olīvijas mati. �ī Olīvija bija daudz sīkstāka un daudz skarbāka nekā tā kautrīgā koled�as studente, kurā Noass reiz bija iemīlējies.

- Tu ta�u runāji ar D�eimiju par to, ka es vēlos tevi intervēt, vai ne?

- Kāpēc viņa tev neizstāstīja, ka Sems drīz mirs?

- Mēs sastrīdējāmies. - Olīvija atlaidās ērtāk krēslā. Galva vairs ne�ķita viegla. Viņa jutās nogurusi. - Mēs nekad nestrīdamies, un arī par to man jāpateicas tev un tavai grāmatai. Viņa varbūt bija nolēmusi man to stāstīt, bet strīda karstumā dro�i vien aizmirsa.

- Viņ� pirms nāves grib izstāstīt savu stāstu. Ja viņ� to neizdarīs, tas aizies nebūtībā līdz ar viņu. Vai tu tie�ām to vēlies?

Nepiecie�amība, ko Olīvija tik ļoti bija centusies noslēpt, par visu vari centās izlauzties brīvībā.

- Tam, ko es vēlos, nav nekādas nozīmes, jo tu tik un tā to izdarīsi. Tu vienmēr esi gribējis to izdarīt.

-Jā, esmu gan. Un �oreiz es tev to saku pilnīgi atklāti. Tā, kā man vajadzēja rīkoties jau toreiz.

- Es jau teicu, ka negrasos to apspriest. - Viņa to pateica tikpat vēsi, kā bija gribējusi aizcirst durvis Noasa priek�ā. - Tu izdarīsi to, ko tu vēlies. Un, ja runājam par viņu, vai viņ� vēlas izkratīt savu sirdi, pirms vēl nav par vēlu? Ko viņ� cer ar to panākt? Piedo�anu? Tīru sirdsapziņu?

- Varbūt izpratni. Manuprāt, viņ� cen�as pats izprast, kā tas viss notika. Es gribu, lai tu piedalies grāmatas tap�anas procesā, Līva. Visi pārējie, ar kuriem es runā�u, ir tikai dalībnieki, bet tu esi notikuma atslēga. Tavs vectēvs apgalvo, ka tev esot fotogrāfiskā atmiņa. Vai tā ir taisnība?

-Jā, - Olīvija izklaidīgi atbildēja. - Es redzu vārdus. Tikai... mans vectēvs? - Viņa strauji pielēca kājās. - Tu runāji ar manu vectēvu?

- �orīt pēc brokastīm.

-Turies no viņa pa gabalu!

- Viņ� pienāca pie mana galdiņa, turklāt es ievēroju, ka viņ� ļoti labprāt tērzē ar viesnīcas apmeklētājiem. Es viņam izstāstīju, kas esmu un kāpēc esmu �eit ieradies. Ja tev ir iebildumi, ka viņ� piekrita ar mani runāt, tad tev būs ar to jāsamierinās.

- Viņam ir vairāk nekā septiņdesmit gadu. Tu nedrīksti likt viņam atkal to pārdzīvot.

- Kaut es septiņdesmit gadu vecumā būtu tik labā formā! Dieva dēļ, es ta�u nepiespiedu viņu to darīt. - Sasodīts, vai Olīvija vienmēr liks viņam justies vainīgam? - Mēs aprunājāmies pie kafijas tases. Tad viņ� piekrita kasetē ierakstītai intervijai manā istabā. Un, kad mēs bijām beigu�i sarunu, viņ� neizgāja no manas istabas izmisis un salauzts. Viņ� izskatījās atvieglots. Sems nav vienīgais, kas vēlas izkratīt sirdi, Līva.

Olīvija satraukta nervozi izlaida pirkstus caur matiem.

- Viņ� piekrita intervijai? Viņ� ar tevi par to runāja? Ko viņ� teica?

- Nu nē! - Noass ieintriģēts uzlūkoja Olīviju. - Та es nestrādāju. Es gribu, lai tas, ko tu man stāstīsi, būtu tevis pa�as, nevis citu cilvēku vārdu un domu atspulgs.

- Ar mani viņ� nekad par to nerunā.

Kas gan tas bija, Noass pārsteigts nodomāja. Aizvainojums?

- �odien viņ� par to runāja un piekrita vēl vismaz vienai intervijai, pirms do�os projām.

- Kas �eit īsti notiek? Es nesaprotu, kas notiek!

- Varbūt glu�i vienkār�i ir pienācis laiks. Mēs varētu pamēģināt citādi. Es parunā�os ar tevi, izstāstī�u tev savu trakulīgo un interesanto dzīvi, izteik�u visus savus aizraujo�os viedokļus par pasauli kopumā. Kad tu būsi sapratusi, cik es esmu valdzino�s, gudrs un neatvairāms, tev būs vieglāk ar īpani sarunāties.

- Tu nepavisam neesi tik valdzino�s, kā pats par sevi domā.

- Protams, esmu. Paēdīsim kopā vakariņas.

Ā, pa �o taciņu viņi jau reiz bija gāju�i.

-Nē.

� Labi, tā neap�aubāmi bija instinktīva reakcija. Pamēģināsim vēlreiz. Paēdīsim kopā pusdienas.

�oreiz Olīvija pielieca galvu sānis un mierīgi izturēja piecas sekundes.

-Nē.

- Nu labi. Man glu�i vienkār�i būs jāsamaksā par taviem pakalpojumiem.

Viņas acu skatiens bija kā ko�s, kausēts zelts, kas Noasam lika iedomāties senas, istu meistaru radītas gleznas.

- Tu pieļauj, ka man vajadzīga tava nauda? Ka tu vari mani uzpirkt? Tu nekrietnais...

- Pagaidi, tas nav tas, ko es biju domājis. Es domāju, ka man vajadzēs tevi nolīgt, kā bija teikts bro�ūrā. Izmantojiet visas no mūsu piedāvātajām atpūtas iespējām, arī izdevību doties organizētos pārgājienos, ko vadīs kāds no mūsu profesionālajiem dabaspētniekiem. Та profesionāle būtu tu. Tātad kādu mar�rutu tu ieteiktu jaukam, gleznainam rītdienas pārgājienam?

- Nemaz neceri!

- Ja jau tu tādu iespēju reklamē, tev tā ari jāīsteno. Esmu viesnīcas apmeklētājs, kas par pakalpojumiem maksā naudu. Tātad - vai tu ieteiksi kādu konkrētu mar�rutu vai arī man jāizraugās uz labu laimi?

- Ak tu gribi pārgājienu? - Nu viņa parādīs pārgājienu, Olīvija nodomāja. Tādu, ko viņ� ilgi atcerēsies un par ko no�ēlos, ka uzstājis. - Lieliski, tie�i tāpēc jau mēs te esam. Piesaki pārgājienu reģistratūrā! Nosauc viņiem manu vārdu un pasaki, ka tas būs rīt septiņos!

- Vai tas būtu no rīta?

- Vai tev tas sagādās grūtības, pilsētas zēn?

- Nē, es tikai precizēju. - Viņ� notrausās no rakstāmgalda un atklāja, ka atrodas daudz tuvāk Olīvijai, nekā jebkur� no viņiem atzītu par omulīgu. Viņa smar�oja tāpat kā agrāk. Da�as apjukuma pilnas sekundes Noass spēja domāt tikai par to vien.

Viņa smar�oja tāpat kā agrāk.

Noass juta nemaldīgo un noteikto kņudinā�anu vēdera lejasdaļā, kas signalizēja par iekāri. Un, kaut arī viņ� pats sev aizliedza to darīt, viņa skatiens pievērsās Olīvijas lūpām tie�i uz tik ilgu mirkli, lai viņ� atcerētos to gar�u.

-Jā, hmm... - Viņ� nosprieda, ka �ī reakcija ir sasodīti nevietā, tāpēc pakāpās sānis. - Tātad tiksimies rīt no rīta.

- Neaizmirsti pa ceļam uz savu numuru paņemt līdzi mūsu ceļvedi, lai izlasītu un zinātu, kā jāģērbjas pārgājienam.

- Sasodīts, es pats zinu, kā jāģērbjas! - Noass nomurmināja un, juzdamies dusmīgāks uz sevi nekā, pēc viņa domām, būtu pelnījis, izgāja no kabineta.

Vienu brīdi Olīvija viņam lika justies vainīgam, otru - dusmīgam, Noass nodomāja. Sasodīts, viņ� nekādā ziņā nevēlējās Olīvijā atkal iemīlēties un sagādāt sev vēl vienu sare�ģījumu.

Kā norādīts, viņ� apstājās pie reģistratūras letes un pieteica pārgājiena laiku. Reģistratore ievadīja informāciju datora un jautri uzsmaidīja Noasam.

- Vai jūs man nepateiktu savu vārdu?

- Labāk izmantojiet manu iesauku, - viņ� dzirdēja sevi sakām. - Nekrietnais.

Viņam �ķita, ka Olivija to sapratīs.

Olīvija zināja, ka vecāmāte ir raudājusi. Ieraduma pēc Olīvija bija ienākusi pa sētaspuses durvīm, un slapjais suns, asti luncinādams, sekoja viņai pa pēdām. Pietika ar vienu skatienu, lai Olīvijas sirds aiz sāpēm sa�ņaugtos.

Valērija uzstāja, ka viņa pati ik vakaru gatavos maltīti. Ik vakaru, glu�i kā pulkstenis, viņa se�os darbojās virtuvē maisīdama un griezdama, un no katliem plūda gar�īgas un ēstgribu rosino�as smar�as, bet mazajā virtuves televizorā tika pārraidīts burtu minē�anas konkurss. Valērija bie�i uzsauca padomus vai arī izteica nesaudzīgus komentārus, tā, piemēram: �Neņem ta�u patskani, idiot!� Vai ari purināja galvu, kad spēlētājs pie spēles rata nespēja uzminēt kādu pla�i pazīstamu sakāmvārdu, lai varētu turpināt spēli.

Tā bija ierasta un tīkama kārtība, kas reti mainījās. Parasti Olivija vakaros iegāja virtuvē, ielēja sev glāzi vīna - agrāk tas bija kāds bezalkoholisks dzēriens vai sula -, tad saklāja galdu, un viņas abas ar vecomāti par �o to papļāpāja.

Bet �ovakar Olīvija iegāja virtuvē, nosalusi līdz kaulam, ar saliedētām, slidenām drēbēm mugurā - pēc bezmērķīgās klaiņo�anas kopā ar �ērliju - , un no nelielā televizora neskanēja ne skaļā aplaudē�ana, ne arī ekrānā atmirdzēja ko�ās krāsas. No katliem cēlās garaiņi, un Valērija tos maisīja, uzgriezusi telpai muguru, un pāri plecam bez smaida pasveicināja Olīviju.

- Atstāj to slapjo suni priek�namā, Līva!

Vecāsmātes balss bija dobja un mazliet aizsmakusi, un Olīvija pazina tajā asaras.

- Ej nu, �ērlij, ej liecies gulēt! - Olīvija izsauca suni atpakaļ priek�namā, kur tas ar īgnu skatienu acis ieritinājās gulē�anai kopā ar savu grau�amo virvi.

Olīvija ielēja abām pa glāzei vīna un, nesākusi klāt galdu, piegāja pie virtuves galdiņa, kas atradās līdzās plītij, lai noliktu tur vecāsmātes glāzi.

- Es zinu, ka tu esi bēdīga. Man ļoti �ēl, ka tev tas jāpārdzīvo.

- Tas nav nekas tāds, par ko mums vajadzētu runāt. �ovakar mums vakariņās būs liellopu gaļas sautējums. Es jau grasījos pielikt klimpas.

Olīvijas pirmā doma bija pamāt un sameklēt dziļos �ķīvjus. Ļaut, lai �is temats atkal nogrimst dziļā aizmirstībā. Bet negaidīti viņai ienāca prātā, ka varbūt vienā ziņā Noasam ir taisnība. Varbūt pienācis laiks par to izrunāties.

- Vecomāt, tas jau notiek, vienalga, vai mēs par to runāsim vai ne.

- Tie�i tāpēc arī nav nekādas nozīmes par to runāt. - Viņa pasniedzās pēc bļodas, kur bija iejaukta klimpu mīkla, un nejau�i nogrūda no galdiņa glāzi. Tā nokrita un saplīsa uz grīdas, un it visur pa�ķīda stikli un asinssarkana vīna lāses.

- Kā te gadījās tā glāze? Kur tev prāts - likt glāzi uz pa�as galda maliņas? Paskaties, kāda tagad ir mana grīda!

- Piedod! Es satīrī�u. - Olīvija strauji pagriezās, lai paņemtu no sienas skapja slotu, un apklusināja suni, kur� riedams bija pielēcis kājās, it kā gribētu aizsargāt sievietes pret iebrucējiem. - Nomierinies, �ērlij, tā ir tikai sasista glāze, nevis �āviens.

Bet niecīgais uzjautrinājums izzuda tajā pa�ā acumirklī, kad viņa pagriezās un ieraudzīja vecāsmātes plecus, kas raustījās elsās, un trauku dvielī apslēpto seju.

- Ak, piedod, piedod, lūdzu, piedod! - Olīvija nometa slotu un piesteidzās Valērijai klāt, lai viņu apskautu.

- Es vairs negribu to pārdzīvot vēlreiz. Es to nespēju. Es teicu Robam, lai viņ� liek tam jaunajam cilvēkam braukt prom. Lai viņ� sakravā savas mantas un dodas prom, bet Robs atteicās to darīt. Viņ� saka, tā neesot pareizi un tas tāpat neko nemainī�ot.

- Es panāk�u, lai viņ� brauc prom. - Olīvija piespieda lūpas pie Valērijas matiem. - Es lik�u viņam aizbraukt.

- Nē, tam nebūs nekādas nozīmes. Es to zināju jau tad, kad strīdējos ar Robu. Tas neko nemainīs. Mēs nevaram apturēt to, kas notiek. Mēs nevarējām apturēt ne runas, ne sarakstītas grāmatas pirms divdesmit gadiem, un mēs neko neapturēsim arī tagad. Bet es nespēju vēlreiz atvērt savu sirdi tādām cie�a nām.

Valērija pakāpās sāņus un noslaucīja asaras.

- Es to nespēju un arī nedarī�u. Tāpēc tev viņam jāpasak.t, lai viņ� nenāk �urp un nelūdz, lai es ar viņu runātu. Un es ne pieļau�u, ka �is notikums tiek pārspriests �ajā mājā.

- Viņ� nenāks �urp, vecomāt. Es par to parūpē�os.

- Man nevajadzēja sakliegt uz tevi par to glāzi. Galu gala tā ta�u ir rikai glāze. - Valērija piespieda pirkstus pie kreisas acs un deniņiem. - Man sāp galva, tas arī viss. Tāpēc man ti slikts garastāvoklis. Salaid tu tās klimpas, Līvij! Es iedzer�u kādu aspirīnu un uz da�ām minūtēm atgul�os.

- Labi. Vecomāt...

Valērija ar skatienu viņu pārtrauca.

- Salaid klimpas, Līvij! Vectēvs dusmojas, ja mēs ēdam va kariņas vēlāk par pusseptiņiem.

Kā tad, Olīvija nodomāja, kad Valērija izgāja no virtuves. Sis temats ir slēgts un pabeigts. Tas vairs nav apsprie�ams. Vel viena lāde bēniņos, viņa nosprieda un pagriezās, lai paceltu slotu.

Tikai �oreiz �īs lādes atslēga neatturēs no ieskatī�anas tajā.

Tūlīt pēc deviņiem, apmēram tajā pa�ā laikā, kad Noass nespēja iz�ķirties, vai pastrādāt vēl pāris stundu vai izmantot pārtraukumu, lai noskatītos kādu filmu, Maiks svilpodams devās uz Noasa piekrastes mājas durvju pusi.

Viņ� bija gribējis ierasties agrāk un pirms tumsas krietni aplaistīt Noasa puķes, bet darbs bija novedis pie darba un viņ� bija aizkavējies. Kāds no Maika kolēģiem bija pierunājis viņu izmēģināt jaunu datorspēli, un sacensība ar datoru bija ievilkusies divu stundu un astoņpadsmit minū�u garumā.

Bet uzvara vien jau ir atalgojums, Maiks nodomāja. Un, lai �ī diena beigtos vēl saldāk, Maiks bija piezvanījis savai draudzenei un pajautājis, vai viņa nevēlētos satikties pie Noasa mājas, lai abi varētu pastaigāties pa piekrasti, iegremdēties viņa drauga karstajā vannā un pēc tam darīt visu, kas vien ienāktu prātā.

Maiks nosprieda, ka Noasam nevarētu būt iebildumu. Un par mājas izmanto�anu viņ� samaksās, rīt no rīta pieceļoties agrāk un aplaistot dārzu.

Maiks ieslēdza lieveņa lampu, tad nesteidzīgā gaitā iegāja virtuvē, lai paraudzītos, vai vecajam labajam Noasam krājumos nav kāds labs vīns, kur� būtu piemērots papildinājums pavedinā�anai karstā vannā.

Viņ� nopētīja etiķetes un, paļaudamies uz Noasa gaumi �ajā jautājumā, izvēlējās pudeli ar francisku nosaukumu. Viņ� nolika pudeli uz galdiņa, prātodams, vai vīnu vajadzētu iepriek� atdzesēt vai ne, tad, paraustījis plecus, atvēra ledusskapi, lai redzētu, vai Noass tur nav atstājis kādu delikatesi.

Maiks jautri svilpoja, nespēdams izvēlēties starp Brī sieru un �ķīvi ar no�ēlojama izskata ceptu cāli, kad ar acs kaktiņu pamanīja spēju kustību.

Maiks strauji izslējās, tad sajuta necie�amas sāpes. Viņ� pastreipuļoja prom no ledusskapja, pasniegdamies ar roku pie pakau�a, domādams, ka atsitis galvu pret ledusskapi.

Viņa plauksta kļuva mitra. Apjucis Maiks raudzījās uz asinīm notrieptajiem pirkstu galiem.

- Pie velna! - viņ� paspēja izteikt, iekams otrs sitiens lika viņa ceļiem saļimt. Acu priek�ā viss satumsa, un viņ� zaudēja samanu.

ļ

Kad se�os nozvanīja Noasa modinātājpulkstenis, ārā vēl joprojām lija. Viņ� nospieda zvana pogu, atvēra acis, lai ieraudzītu drūmo laiku, un nosprieda darīt to, ko lietainā rītā darītu ikviens prātīgs cilvēks. Gulēt, kamēr lietus pārstāj.

Bet da�u stundu omulīga aizmirstība ne�ķita tā vērta, lai uzklausītu Olīvijas ironiskos un nicīgos komentārus. Varbūt tas bija lepnums vai vēlē�anas kaut ko pierādīt gan sev, gan Olīvijai, tomēr Noass iztrausās no gultas. Viņ� gausi iegāja du�ā, kur pamodās mazliet vairak, tad tikpat gausi iznāca laukā un apģērbās pārgājienam.

Viņ� nosprieda, ka ikviens, kur� lietū plāno doties pārgājienā pa me�u, ir jucis. Olivija, Noass nodomāja, dro�i vien zinājusi, ka �odien līs, vai ari nokārtojusi, lai lītu, jo vēlējusies viņam atmaksāt par nejauko izturē�anos. Viņ� par to pukojās, kāpdams lejā uz vestibilu, kur jau pulcējās vairākas cilvēku grupiņas, kas bija sagatavoju�ies �odienas pārgājieniem un �obrīd cienājās ar kafiju un virtuļiem, ko agrajiem ceļotājiem piedāvāja viesnīcas bufetē.

Noass pilnīgā neizpratnē pamanīja, ka vairākums �o cilvēku izskatās laimīgi, jo dosies pārgājienā.

Pulksten septiņos, iedzēris stipru kafiju ar cukuru, Noass jutās gandrīz kā cilvēks. Viņ� bija uzņēmis pietiekami daudz enerģijas, lai paķircinātu reģistratori, pa ceļam vēl paķēra pēdējo virtuli un izgāja āra.

Viņ� tūlīt pat pamanīja Olīviju. Viņa stāvēja puskrēslā, lietum bungojot pa viņas panamas stila cepuri, miglai tinoties ap zābakiem un potītēm, un sarunājās ar �etriem viesnīcas apmeklētājiem par viņu ieplānoto pārgājiena mar�rutu. Suns grozījās turpat līdzās, cerēdams, ka agrie viesi viņam pakasīs galvu vai paspiedīs ķepu.

Olīvija ar galvas mājienu pasveicināja Noasu, tad noraudzījās, kā tūristu grupiņa dodas ceļā.

- Vai esi gatavs?

Noass nokoda vēl vienu kumosu no virtuļa.

-Jā.

- Paskatīsimies. - Viņa pakāpās atpakaļ, vērtējo�i nopētīdama Noasu no galvas līdz kājām, tad vēlreiz paraudzījās viņam sejā. - Cik ilgs laiks pagājis, kop� zābaki izvilkti no kurpju kārbas, gudriniek?

Mazāk nekā stunda, Noass nodomāja, jo bija tos nopircis Sanfrancisko.

- Nu, pieņemsim, ka es da�us gadus neesmu bijis pārgājienos. Ja vien mēs neplānojam uzkāpt Materhornā, esmu pārgājienam gatavs. Es esmu labā formā.

- Trena�ieru zāles formā. - Viņa piespieda pirkstu pie Noasa plakanā vēdera. - Un vēl jau nevar zināt, ko tu tur esi trenējis. Te tev nebūs nekādu trena�ieru. Kur ir tava ūdens pudele?

Jau tagad dusmodamies uz Olīviju, Noass pastiepa roku, salieca plaukstu un |āva tajā līt lietus lāsēm. Olīvija tikai papurināja galvu.

- Uzgaidi mirklīti! - Viņa pagriezās un strauji devās atpakaļ uz viesnīcas ēku.

- Vai tā ir tikai ar mani, - Noass noprasīja �ērlijai, - vai arī viņa visus te biedē? - Kad suns tikai sēdēja, ar cerīgu skatienu raudzīdamies uz virtuli, Noass pārlauza uz pusēm to, kas vēl bija atlicis, un pameta sunim. Sērlija to notvēra lidojumā, aprija visu veselu un priecīgi paluncināja asti.

Noass vēl joprojām apmierināts smaidīja, kad Olīvija atgriezās ar plastmasas ūdens pudeli un siksnas cilpu.

- Ūdens vienmēr jāpaņem līdzi pa�iem, - viņa iesāka un, Noasam par pārsteigumu, sāka prasmīgi pieāķēt pudeli viņam pie siksnas.

- Pateicos!

- Es tās liku pieskaitīt tavam viesnīcas rēķinam.

- Nē, es gribēju pateikties par personisko apkalpo�anu, māmiņ.

Olīvija gandrīz pasmaidīja. Noass pamanīja kaut ko līdzīgu smaidam vienā viņas acī, bet tad viņa paraustīja plecus un uzsita knipi sunim, kas tūlīt pat sekoja viņai pa pēdām.

- Uz priek�u!

Olīvija bija nolēmusi sākt pārgājienu ar parasto dabas taku jūdzes garumā, kas tika ieteikta nepieredzēju�iem ceļotājiem un vecākiem ar bērniem. Lai ļautu Noasam justies pa�pārliecinātam un iemidzinātu viņa modrību, viņa, iek�ēji smīnēdama, nodomāja.

No zemes cēlās migla, izvīdamās starp kokiem un ķerdamās aiz zariem un papardēm. Lietus lāses turpināja savu monotono bungo�anu. Kad viņi iegāja me�ā, krēsla sabiezēja, pie-plakdama zemei, it kā to spiestu kāds svars, un pārvērzdama miglu spokainā upē.

- Ak dievs, kas �ī par vietu! - Noass piepe�i jutās mazs un dīvaini neaizsargāts. - Vai tu spēsi reaģēt, kad no miglas iz�ausies roka ar saliektiem nagiem, satvers tavu potīti un nogāzīs tevi gar zemi? Tad atliks laika tikai īsam kliedzienam, jo pēc tam vienīgā skaņa bus... �āpstinā�ana.

- Ā, tātad arī tu esi dzirdējis par �ā me�a cilvēkēdāju.

- Izbeidz ākstīties!

- Vidēji gadā mēs �ādi pazaudējam piecpadsmit tūristus. -Olīvija vienaldzīgi paraustīja plecus. - Mēs cen�amies to noklusēt. Nevēlamies aizbiedēt apmeklētājus.

- Tas ir labi, - Noass nomurmināja, tomēr uzmeta miglai piesardzīgu skatienu. - Tas ir ļoti labi.

- Tas ir vienkār�i, - Olīvija izlaboja. - Ļoti vienkār�i. - Viņa izņēma no kabatas lukturīti un pavērsa to aug�up. Gaismas stars pār�ķēla krēslu, ietinot visu pārējo apkārtni lo�ņājo�as ēnās.

- No kokiem te visizplatītākie ir Sitkas egle, rietumu Item-lokegle, duglāzija un rietumu sarkanais ciedrs. Ikviens at�ķiras no citiem ar garumu un skujām, �iekuru formu un, protams, ar mizas struktūru.

- Protams.

Olīvija nepievērsa uzmanību viņa piebildēm.

- Gan koku, gan epifītu pārpilnība aizēno saules gaismu, radot �o īpa�o zaļo puskrēslu.

- Kas ir epifīti?

- Kaut kas līdzīgs parazītaugiem. Papardes, sūnas, ķērpji. �ajā me�ā viņi nerada nekādu ļaunumu augiem, uz kuriem mājo. Redzi, kā tie apvijas ap koku stumbriem, glu�i kā apsedzot tos. Un te, apak�ā, tie izveido mīkstu paklāju uz zemes un kritu�o koku stumbriem. Dzīvība un nāve te ir nepārtrauktā mijiedarbībā. Pat bez cilvēkēdāja palīdzības.

Viņa izslēdza savu lukturīti un ielika to atpaka| kabatā.

Dodoties tālāk, Olīvija turpināja stāstījumu. Noass ar pus-ausi klausījās, kā viņa raksturo kokus. Viņas balss bija pievilcīga, pavisam nedaudz aizsmakusi. Noass ne�aubījās, ka viņa cen�as runāt ar vienkār�iem vārdiem, lai saprastu arī nespeciālists, tomēr viņa nelika Noasam justies kā muļķim.

Noass aptvēra, ka te pietiktu ar skatī�anos vien. Pietiktu ar to, ka atrodies �eit, kopā ar visām �īm formām un ēnām, un savādi pievilcīgo trunē�anas aromātu. Ka ieelpo �o gaisu, kas likās biezs kā ūdens. Viņam bija �ķitis, ka viņ� te garlaikosies vai, labākajā gadījumā, samierināsies ar pārgājienu, lai būtu kopā ar Olīviju. Bet tagad viņ� jutās �īs vietas savaldzināts un apburts.

Par spīti lietum un miglai, te valdīja rāms zaļ� mirdzums, kaut kāda ārpasaules gaisma, kas apspīdēja biezos papar�u cerus un sūnām apaugu�os pauguriņus. Visapkārt mirguļoja un trīsēja ūdens lāsītes.

Noass sadzirdēja virs galvas brīk�ķo�u troksni un paskatījās aug�up tie�i laikā, lai paspētu ieraudzīt lejup lidojam resnu zaru, kas ar krak�ķi nokrita uz sūnu paklāja.

- Zem tāda laikam nebūtu prātīgi stāvēt apak�ā, vai ne?

- Tā rodas atraitnes, - Olivija noteica un sausi pasmaidīja.

Noass vēlreiz uzlūkoja zaru un nosprieda, ka tas viņu būtu nogāzis no kājām un nositis.

- Man paveiktos, jo mēs neesam precēju�ies.

- Reizēm epifīti uzsūc pārāk daudz lietusūdens un tad ar savu svaru nolau� koka zaru. Nokritis lejā, tas kļūst par jaunu cikla sastāvdaļu, sniedzot mājvietu kādam citam augam. -Viņa spēji apklusa un pacēla aug�up roku. - Klusu! - viņa �ukstus uzsauca Noasam un pamāja, lai viņ� nostātos aiz Kanādas egles.

- Kas noticis?

Olīvija tikai papurināja galvu un piespieda divus pirkstus pie Noasa lūpām, it kā tās aizslēgtu. Viņa turēja tos piespiestus, bet Noass prātoja, kā viņa reaģētu, ja viņ� mēģinātu tajos iekost. Tad arī viņ� izdzirdēja to, kas bija licis Olīvijai uzmanīties, un juta, ka suns pie viņu kājām trīc.

Nesaprazdams, kas tagad gaidāms, Noass sargādams ar vienu roku apņēma Olīvijas plecus un cauri kokiem un efejām centās saskatīt to, kas izklausījās pēc kaut kā liela un kustīga.

Tie iznāca no puskrēslas, līdz ceļiem brizdami pa miglas upi. Divpadsmit, nē, piecpadsmit, viņ� izlaboja, piecpadsmit milzīgi aļņi, izslēju�i savus ragus kā milzīgus kroņus.

- Un kur tad meitenes? - Noass nomurmināja caur Olivijas pirkstiem un izpelnijās strauju un niknu skatienu.

Viens no aļņiem dobji ietaurējās, satricinot me�a mieru. Tad visi, brīk�ķinādami zarus, devās dziļāk zaļajā puskrēslā. Noasam �ķita, ka brīdī, kad tie devās prom, gausi nozuzdami miglā, viņ� tos saodis: tas bija kaut kāds me�onīgs aromāts.

- Mātītes, - Olīvija paskaidroja, - pārvietojas baros kopa ar mazuļiem. Pieaugu�ie tēviņi, kādus mēs tikko redzējām, par vietojas mazākos baros līdz pat vasaras beigām, kad sākas pa ro�anās laiks un viņi sāk cīnīties cits ar citu par savu harēmu.

- Ak harēmu, ko? - Noass pasmīnēja. - Izklausās interesanti. Tātad tie bija Rūzvelta aļņi? - viņ� pajautāja. - Tic, par kuriem tu runāji vakar?

Varbūt Olīvija jutās pārsteigta, ka viņ� vakar pievērsis uzmanību viņas stāstījumam un tagad to atcerējies, bet viņa to neizrādīja.

- Jā. �ajā gadalaikā tie bie�i redzami takas tuvumā.

- Tad es priecājos, ka mēs to izvēlējāmies. Tie ir milzum lieli, nemaz nevar salīdzināt ar Bembiju un viņa radiem.

- Te var sastapt arī Bembiju un viņa radus. Meklē�anās periodā �eit, me�ā, iet raibi.

- Varu iedomāties. Kāpēc suns nerēja? Un neskrēja viņiem pakaļ? - viņ� vaicāja, noglāstīdams �ērlijai galvu.

- Dresūras uzvara pār instinktiem. Tu esi laba meitene, vai ne? - Olīvija noliecās, lai mīļi pabu�inātu suņa galvu, tad atraisīja no savas jostas pavadu un piesēja to pie suņa kaklasiksnas.

- Kālab tā?

- Mēs izejam ārpus Makbraidu zemes robe�ām. Valsts zemes teritorijās suņi ir jātur pavadā. Mums gan tas pārāk nepatīk, vai ne? - viņa noteica uz �ērlijas pusi. - Bet tāds nu ir likums. Vai arī... - Viņa ieskatījās Noasam acīs. - Ja tev jau pietiek, mēs varam atgriezties viesnīcā.

- Man �ķita, ka mēs tikai sākām.

- Kā vēlies.

Viņi turpināja ceļu. Noass pamanīja, ka Olīvijai pie jostas ir kompass, bet viņa to neizmanto. �ķita, ka viņa skaidri zina, kur viņi atrodas un kurp dodas. Viņa nesteidzās, bet deva Noasam laiku raudzīties apkārt un uzdot jautājumus.

Cauri koku lapotnei izspraucās lietus, pilēdams uz zemes glu�i kā no tūksto� nesalabotiem krāniem. Bet migla pamazām cēlās aug�up, kļūdama arvien plānāka, sagriezdamās vērpetēs un ieraudamās sevī.

Olīvijas izvēlētā taka strauji vijās kalnup. Gaisma pamazām mainījās, līdz kļuva mirdzo�i zaļa, un to laiku pa laikam pār�ķēla vārgi saules stari, kas izlauzās pa nelielajām spraudziņām koku lapotnē, un �ādos brī�os Noass paspēja saskatīt krāsainus savvaļas ziedus un visvisādus zaļās krāsas toņus un nokrāsas.

- Man tas atgādina zemūdens nir�anu.

-Ko?

- Esmu nodarbojies ar zemūdens nir�anu Meksikā, - Noass paskaidroja. - Ja to labi apgūst, tad var pavadīt zem ūdens diezgan ilgu laiku un paspēt visu apskatīt. Gaisma tur ir ļoti dīvaina, ne glu�i tāda zaļa kā �eit, bet citāda, un saules stari mēdz iespraukties arī zem ūdens. Viss �ķiet rāms un da�ādu formu pārpilns. Tur lejā ir viegli apmaldīties. Vai tu kādreiz esi nirusi zem ūdens?

-Nē.

- Tev tas patiktu.

- Kāpēc?

- Nu, cilvēks ir izģērbies gandrīz kails un ieklīst pasaulē, kas nepieder viņam. Tur nekad nevar zināt, ko ieraudzīsi. Tev ta�u patīk pārsteigumi?

- Ne glu�i.

- Mele. - Viņ� uzsmaidīja Olīvijai. - Pārsteigumi patīk visiem. Turklāt tu esi dabaspētniece. Zemūdens pasaule varbūt nav tava iemīļotā pasaule, bet tev tā patiktu. Es ar savu draugu Maiku pirms pāris gadiem pavadīju divas neaizmirstamas nedēļas Kozumelā.

- Nirdami zem ūdens?

- Nūja. Un kā tu pēdējā laikā izklaidējies?

- Es vadāju pa me�u necie�amus pilsētas zēnus.

- Es jau vismaz stundu neesmu bijis necie�ams. Es paskati jos pulkstenī. Oho! Beidzot tas parādījās!

- Kas? - Saraukusi pieri, Olīvija strauji pagriezās.

- Tavs smaids. Tu sevi nekontrolēji un patie�ām man uzsmaidīji. - Noass piespieda roku sirdij. - Tagad esmu iemīlējies. Apprecēsimies un uzaudzināsim vēl kādu labradoru.

Olīvija iesmējās.

- Tagad tu atkal esi necie�ams. Paskaties pulkstenī!

- Neesmu vis. - Viņ� sāka iet līdzās Olīvijai un iedomājās, cik jauki ir atkal jokoties un smieties kopā ar viņu. - Es tev atkal sāku patikt, l.iva. Tev neizdosies to sev noliegt.

- Varbūt es pieļautu vārdu �paciest�, bet līdz �patikt" vel ir ļoti tālu. Tagad paraugies �urp, ja būsi uzmanīgs, varēsi pamanīt zaķskābenes un vizbulītes...

- Vizbulī�u man vienmēr ir pietrūcis. Vai tu kādreiz aizbrauc uz Losand�elosu?

- Nē. - Viņa palūkojās uz Noasa pusi, bet neieskatījās viņam acīs. - Nē.

- Man �ķita, ka tu laiku pa laikam apciemo savu krustmāti un tēvoci.

- Viņi vismaz divas reizes gadā atbrauc �urp.

- Jāsaka gan, ka man grūti iztēloties D�eimiju klaiņojam pa me�iem. Viņa patiesi ir iespaidīga lēdija. Tomēr, tā kā D�eimija te ir uzaugusi, laikam jau viņa pavisam viegli te iejūtas. Un kā ar viņas vīru?

- Ar tēvoci Deividu? Viņ� tik ļoti mīl D�eimiju, ka brauc �urp un paliek te kādu laiku, un ļauj manai vecaimātei aizvilkt sevi uz ezeru mak�ķerēt. Tā mums ierasts jau gadiem ilgi, kaut ari visi zina, ka Deivids mak�ķerē�anu necie� ne acu galā. Turklāt, ja viņam pavisam neveicas un viņ� patie�ām noķer kādu zivi, tad viņam pa�am nākas to notīrīt. Vienreiz mēs viņu pierunājām doties divu dienu pārgājienā.

- Tikai vienreiz?

- Manuprāt, tie�i tā krustmāte D�eimija tika pie savas pērļu un briljantu kaklarotas. Tēvocis Deivids viņu ar to piekukuļoja, lai D�eimija viņam nekad vairs neliktu nak�ņot me�ā. Tur ta�u nav ne mobilā telefona, ne pārnēsājamā datora, ne apkalpo�anas numurā. - Viņa uzmeta Noasam �ķelmīgu skatienu. - Kā noprotu, tu diezgan lielā mērā līdzinies viņam.

- Ei, es varu atteikties no sava mobilā telefona, kad vien to vēlē�os. To nevar saukt par atkarību. Un es daudzas reizes esmu pārlaidis nakti ārā.

-Teltī, kas uzslieta tavas mājas pagalmā?

- Un skautu nometnē.

Olīvija, pati to neapjauzdama, skaļi iesmējās.

- Tu nekad neesi bijis skauts.

- Biju gan. Neilgu, bet aizraujo�u laiku se�arpus mēne�u garumā. Es izstājos formas tērpu dēļ. Padomā pati, viņu cepures tie�ām izskatās muļķīgas.

Viņ� bija mazliet aizelsies, ta�u nevēlējās izjaukt ritmu, jo bija panācis, ka Olīvija sarunājas ar viņu.

- Vai tu pati darbojies gaidās?

-Nē, es nekad neesmu interesējusies par biedro�anos.

- Tu negribēji nēsāt to muļķīgo mici.

- Tas bija viens no iemesliem. Kā turas tavi zābaki?

- Lieliski. Tādas firmas zābaki nekad nepieviļ.

- Tu esi sācis �agoties, �empion. Vai gribi apstāties?

- Es ne�agojos. To dara Sērlija. Kā tas nākas, ka man tevi jāsauc vārdā, bet tu mani nesauc?

- Man visu laiku aizmirstas. - Viņa pabungoja ar pirkstu pa ūdens pudeli, kas karājās viņai pie jostas. - Padzeries! Ieeļļo savus muskuļus! �eit var redzēt, ka efejas ir garākas un vairāk līdzinās kokiem nekā ielejās. Cauri sūnu paklājam var saskatīt kailu augsni. Mēs esam pakāpu�ies apmēram piecsimt pēdu augstumā.

Acu priek�ā atkal pavērās pla�ums: ar dūmakā tītām kalnu virsotnēm un zaļām ielejām, un debesīm nospodrināta tērauda krāsā. Lietus bija mitējies, bet zeme zem Noasa kājām vēl joprojām bija valga un gaiss likās tikpat mikls kā ūdens, ko viņ� dzēra.

- Kas �ī ir par vietu?

- Mēs esam nogriezu�ies pa Trīs ezeru taku.

Noass redzēja, kā sazarojas upe, izlau�oties cauri me�am, tad apmetot līkumu ap pakalnu, un kā vietām virs akmens pelēkā ūdens glu�i kā savilktas dūres paslejas viļņu izgrauztu akmeņu saliņas. Sejā iepūta vēj�, tad tas iekaucās viņam aiz muguras koku galotnēs, līdz me�s to aprija.

- �o skatu gan par mīlīgu nenosauksi, vai ne?

- Nē. To der atcerēties. Daudzi svētdienas ceļotāji to aizmirst un tad pa�i par to samaksā. Daba nav labsirdīga. Tā ir ne�e līga.

- Jocīgi, bet es būtu gatavs teikt, ka tu dabu vērtē augstak nekā cilvēkus.

- Tā tie�ām ir. Vai tu jau atguvi elpu?

- Es to nebiju pazaudējis. - Nu, ne glu�i.

-Ja mēs �ķērsosim �o tiltu un tad dosimies pa taku vēl trīsarpus jūdzes, mēs nonāksim ezeru apvidū. Vai arī varam griezties atpakaļ.

- Es varu noiet vēl trīsarpus jūdzes.

- Nu labi.

Ūdeni �ķērsoja Lielā strauta tilts. Kad viņi gāja tam pāri, Noass dzirdēja ūdens sacelto troksni, juta, cik spēcīgi pū� vēj�, un saņēmās, lai varētu stāties tam pretī. Olīvija soļoja uz priek�u, it kā viņi pastaigātos pa Vil�īras bulvāri.

Noass centās viņu par to neienīst.

Pēc nepilnas jūdzes Noasa kājas smeldza un uz kāju pirkstiem bija uzberztas tulznas. Olivija nebija papūlējusies pavēstīt, ka pēdējais ceļa posms būs jākāpj aug�ā pa pilnīgi stāvu nogāzi. Noass sakoda zobus un centās neatpalikt.

Viņ� mēģināja nedomāt par nomocīto ķermeni, koncentrējot uzmanību uz dabas ainavām un sapņojot par masā�u, kuru viņ� grasījās pasūtīt tajā pa�ā mirklī, kad atgriezīsies viesnīcā, kā arī prātojot, ko Olīvija paņēmusi līdzi pusdienām.

Noass ar acs kaktiņu pamanīja strauju kustību un pacēla galvu. Kaut kas aizzibēja paretajos kokos.

- Kas tas bija?

- Lidojo�ā vāvere. Dienā to negadās bie�i redzēt. Tas ir nakts dzīvnieks.

- Tu nejoko? Tāds kā Rokijs? Kā Rokijs un Bulvinkls, - viņ� paskaidroja, kad Olīvija viņu ar neizpratni uzlūkoja. - Nu, tie no multiplikācijas filmām.

- Es pārāk bie�i neskatos televizoru.

- Tev noteikti tos vajadzēja redzēt, kad biji maza. - Noass pastiepa kaklu, cenzdamies to ieraudzīt vēlreiz. - Tie nav tikai multiplikācijas filmu varoņi vien, tie ir īpa�i personā�i. Kas �eit vēl aug�ā sastopams, pie Rokija?

- Dabaspētnieku centrā tu vari saņemt vietējās dzīvās dabas sarakstu. - Viņa pamāja uz koku, kurā varēja redzēt dziļas skrambas. - Piemēram, te ir lā�i. �īs ir lā�u atstātās skrambas.

- Ak tā? - Olīvija bija gaidījusi, ka Noass ba�īsies, bet viņ� ar acīm redzamu aizrautību aplūkoja skrambas. - Vai viņi vēl joprojām guļ ziemas miegā vai varbūt mēs varētu ar kādu no viņiem saskrieties?

- Jā, viņi varētu būt pamodu�ies. Un izsalku�i, - viņa piebilda, lai vēl vairāk sabiezinātu krāsas.

- Labi. - Noass ar pirkstiem novilka pār vienu no dziļajām skrambām. - Ja vien kāds no viņiem neieradīsies uz pusdienas maltīti un kļūdas pēc nenoturēs mani par koku, tas varētu būt interesanti.

Viņi turpināja ceļu, kāpdami augstāk, un Noass gandrīz vai aizmirsa savus smeldzo�os muskuļus. Pa zemi un koku zariem, skaļi saklaigādamies savā starpā, �audījās burunduki. Cēli izpletis spārnus, virs galvām planēja vanags, izkliegdams vienu vienīgu neapvaldītu saucienu, kas atbalsojās it visur. Debesis pazibēja kraukļa melnais spārns, un �ur tur pavīdēja pirmie plānie sniega laukumiņi.

- Te mēs varētu apstāties. - Olīvija nokratīja no pleciem mugursomu un, nometusies zemē, lai to atvērtu, uzmeta domīgu skatienu Noasam. - Es neticēju, ka tu izturēsi, vismaz ne bez �ēlo�anās.

- Da�brīd es jau gandrīz pa�ēlojos, tomēr gājiens bija tā vērts.

Viņ� palūkojās pāri trim ezeriem, kas mirguļoja kā vecu spoguļu blāvais sudrabs. To virsmā ņirbu vilnī�os rāmi atspoguļojās kalni, kas vairāk atgādināja ēnas, nevis reālus tēlus. Gaisā virmoja prie�u smar�a, spirgts vēsums un lietus piesūku�ās zemes miklais aromāts.

- Kā balvu par to, ka ne�ēlojies, tu dabūsi manas vecāsmātes gatavoto slaveno liellopu gaļas sautējumu.

- Es varētu izēst veselu okeānu.

Olīvija no somas izņēma nelielu sedziņu.

- Izklāj to un apsēdies! Okeānu gan tu nedabūsi, tomēr da būsi tik daudz, lai tev sasiltu vēders un aizmirstos, cik ļoti smeldz kājas.

- Es paņēmu līdzi da�us no tiem augļiem, ko tu atnesi. Viņ� smaidīdams izklāja segu. - Ja nu tu gadījumā būtu iepla nojusi mani nomērdēt badā.

- Nē, es iedomājos, ka varētu pamest tevi me�ā un paskatīties, vai tev izdodas atrast atpakaļceļu. Bet man patīk tavi vecāki, un viņi būtu bēdāju�ies.

Noass apsēdās un paņēma kafiju, ko Olīvija bija ielējusi tasītē no termosa. Viņ� vēlējās noraut Olīvijai no galvas cepuri, lai varētu pieskarties viņas matiem. Noasam patika, kā tie izskatās: gludi, karameļu tonī un apgriezti uz pieres.

- Arī es tev pamazām varētu iepatikties.

- Nedomāju vis.

Kad, kafiju saodusi, pie viņiem pienāca �ērlija, Noass pa-bu�ināja viņai galvu.

- Tavam sunim es patīku.

- �ērlija ir vectēva suns. Un viņai patīk dzert no tualetes poda. Viņas gaumei nevar uzticēties.

- Tu esi skarba sieviete, Līva. Ta�u tu gatavo lielisku kafiju. Ja mēs apprecēsimies, tu varētu man to gatavot katru rītu un es pret tevi izturētos kā pret karalieni.

- Varbūt labāk kafiju gatavosi tu un es pret tevi izturē�os kā pret vergu?

- Vai tas nozīmē, ka tu mani sasiesi un pieprasīsi seksuālus pakalpojumus? �ajā sakarībā man tev jāsaka, ka nesen esmu devis celibāta zvērestu.

Olīvija tikai iesmējās un izvilka no mugursomas otru termosu.

- Kopā ar mani tavi tikumi ir dro�ībā.

- Glu�i kā nasta novēlās no sirds. Ak dievs, tas gan smar�o pasakaini!

- Mana vecāmāte ir ļoti laba pavāre. - Viņa salēja virumu no platā termosa bļodiņās.

- Tātad es varētu ierasties vakariņās?

Olīvija, pievērsusi visu uzmanību termosam, uzskrūvēja tam vāciņu.

- Kad es vakar pārrados mājās, vecāmāte bija raudājusi. Vectēvs viņai bija pastāstījis, ka tu esi apmeties viesnīcā, kādi ir tavi nodomi un ka viņ� esot ar tevi runājies. Es nezinu, ko viņi viens otram sacīja, bet zinu, ka no tā laika viņi nav pārāk daudz sarunāju�ies savā starpā. Un zinu, ka vecāmāte raud.

- Man ļoti �ēl.

- Tie�ām? - Olīvija pacēla galvu. Noass bija domājis, ka viņai acīs būs asaras, bet tās bija sausas un dedzīgu dusmu pilnas. - Tev ir �ēl, ka tu esi licis atgriezties neizturamām cie�anām, ka esi izraisījis nesaskaņas starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru mīl jau vairāk nekā piecdesmit gadu, un mani nezin kāpēc esi iegrūdis tam visam pa vidu?

-Jā. - Noass nenolaida no viņas skatienu. - Man tie�ām �ēl.

- Un tomēr tu rakstīsi savu grāmatu.

- Jā. - Noass paņēma savu bļodiņu. - Rakstī�u. Tā jau ir iesākta, jau pārāk tālu izstrādāta, lai tagad grieztos atpakaļ. Un es tev pateik�u vēl kaut ko, Līva. Ja arī es atkāp�os, Teners tik un tā izstāstīs savu stāstu. Viņ� to izstāstīs kādam citam. Un tam kādam citam var arī nebūt �ēl, vismaz ne tik �ēl, lai visu izpētītu, cik rūpīgi vien iespējams, lai būtu dro�s, ka it viss, ko viņ� rakstīs, ir taisnība. Viņam nebūs tās saiknes ar tevi, kura ir man, lai arī cik trausla tā būtu, un ar tavu ģimeni, lai izjustu �o darbu un uzskatītu par patiesi nozīmīgu.

- Tātad tu būtu tas krustnesis?

- Nē. - Viņ� neļāva Olīvijas rūgtumam sevi ievainot, kaut arī ādā dūrās da�i asi vil�anās dzeloņi. - Esmu tikai rakstnieks. Labs rakstnieks. Man nav nekādu ilūziju, ka mans darbs kaut ko mainīs, bet es ceru, ka tas sniegs atbildes uz jautājumiem.

Vai viņ� arī iepriek� bijis tik pa�pārliecināts? Olīvijai tā nebija �ķitis. Pēdējo se�u gadu laikā viņi abi bija lielā mērā augu�i.

- Atbildes nāks par vēlu.

- Es tev nepiekrītu un nedomāju, ka jebkad būtu par vēlu meklēt atbildes. Līva, uzklausi mani! - Viņ� norāva no galvas cepuri un izbrauca ar pirkstiem caur matiem. - Ir �is tas, ko man agrāk neizdevās tev paskaidrot.

- Es teicu...

- Sasodīts, ļauj man pabeigt! Kad tas notika, man bija desmit gadu. Tēvs manās acis bija vislielākais varonis, un laikam jau vēl arvien tāds ir. Es zināju, ko viņ� dara, un, lai gan bija tik mazs, es sapratu, ka viņ� ķer sliktos pui�us. Tas, ko viņ� darīja, man bija svarīgi, tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Un es tam pievērsu lielu uzmanību. Kad viņ� atgriezās mājās pēc tavas mātes slepkavības, viņa sejā atspoguļojās cie�anas. Es nekad viņu tādu nebiju redzējis, vismaz ne jau saistībā ar darbu. Gadījās, ka viņa sejā varēja lasīt dusmas. Dievs zina, ka reizēm tēvs pārradās mājās pavisam pārguris, bet es nekad vēl nebiju redzējis, ka viņ� tā ciestu. Un es to nekad neaizmirsu.

Lai būtu, ar ko nodarboties, Olīvija paņēma savu bļodiņu un bez jebkādas intereses samaisīja virumu. Noasa balsī viņa saklausīja daudz vairāk nekā tikai apmulsumu. Tajā skanēja dedzīga kaisle. Un mērķtiecība.

- Vai tad tas, ko tu tagad grasies darīt, neuzjundīs �īs cie�anas no jauna?

- Tas jau tepat vien visu laiku ir biju�as, un neviens no jūsu ģimenes neko nav aizmirsis. Es tevi redzēju televīzijā, - Noass turpināja. - Tu toreiz biji pavisam maza. To kadru rādīja neskaitāmas reizes - to, kurā tu raudādama izskrēji no mājas. Rokām aizspiedusi ausis. Un kliegdama.

Olīvija skaidri atcerējās to brīdi un, ja ļautos, vēlreiz to domās izdzīvotu, tāpat kā jau bija izdzīvojusi ne vienu reizi vien.

- Vai tu grasies mani �ēlot?

- Lai tu �o līdzjūtību varētu man iespļaut sejā? - Viņ� papurināja galvu un, maisīdams virumu, nopētīja Olīvijas seju. Viņa vairs nebija neaizsargāta un pārbijusies maza meitene. Olīvija bija kļuvusi sīksta un, ja vien pati to pieļaus, drīz būs pavisam nocietinājusies. - Es tev apsolu, ka to nedarī�u. Es neuzbāzī�os un nesteidzinā�u tevi. Mēs darbosimies tev pieņemamā tempā.

- Es vēl nezinu, vai piekritī�u sadarboties vai ne, - Olivija pēc brī�a sacīja. - Bet es noteikti ar tevi nerunā�u, ja tu neapsolīsi, ka neiejauksi tajā manu vecomāti. Liec viņu mierā! Viņa nespēj to vēlreiz pārciest. Un es nepieļau�u, ka tu spied viņu to darīt.

- Labi. - Kad Olīvija ar aizdomām sarauca pieri, Noass nopūtās. - Kas nu? Vai gribi, lai es to apliecinu ar asinīm?

- Varbūt. - Olīvija ēda tikai tādēļ, lai pietiktu enerģijas atpakaļceļam. - Negaidi, ka es tev uzticē�os.

- Reiz tu man uzticējies. Un uzticēsies atkal, iekams mēs būsim tiku�i ar �o darbu galā.

- Mani kaitina tava pa�pārliecinātība. Virs ezera var redzēt pāris arlekīnpīļu. Paraugies rūpīgi uz viņu galu!

Noass palūkojās norādītajā virzienā. Viņ� bija ievērojis, ka ikreiz, kad vien Olīvija gribēja mainīt sarunas tematu, viņa pievērsās dabas aprakstam.

- Es visu �o nedēļu pavadī�u �eit, - Noass turpināja. - Viesnīcas reģistratūrā ir mans mājas telefona numurs. Ja nebūsi izlēmusi līdz brīdim, kad do�os prom, vari sazināties ar mani vēlāk. Es atgriezī�os.

- Es par to padomā�u. - Viņa izņēma no kārbas cepumu un iedeva �ērlijai. - Tagad paklusē! Gandrīz pats labākais, ko �eit var darīt, ir klusē�ana.

Apmierināts ar sarunas virzību, Noass pievērsās ē�anai. Viņ� jau grasījās pajautāt, vai varēs dabūt vēl, kad atskanēja pēk�ņs kliedziens. Noass, izmetis no rokām bļodiņu, pielēca kājās.

- Paliec tepat! - Noass pavēlēja. - Paliec tepat un nekusties!

Olīvija neizpratnē piecas sekundes, muti pavērusi, uz viņu raudzījās, tad pietrausās kājās. Noass jau bija pagriezies, lai skrietu uz skaņas pusi.

- Pagaidi, stāvi! - Elpai aizraujoties, Olīvija nespēja iz�ķirties, vai satvert Noasu un turēt vai arī mesties viņam ceļā. Olīvijai izdevās saķert Noasa piedurkni un pavilkt viņu atpakaļ, bet tad viņa tomēr piegrūdās Noasam, jo viņiem klāt pieskre ja �ērlija, cerēdama, ka varēs izplosīties.

- Kāds nokļuvis nelaimē. - Gaisu pār�ķēla vēl viens kliedziens, un Noass atgrūda Olīviju. - Es gribu, lai tu paliec tepat, kamēr es...

- Tas ir murk�ķis. - Olīvija valdīja smieklus. - Dro�i vicu Olimpijas murk�ķis.

- Sasodīts, kas tas tāds?

Olīvija, aizturēdama smieklus, rādīja nopietnu seju.

- To pazīst arī kā klin�u murk�ķi, lielo murk�ķi vai svilpotāju, kaut arī tā brīdino�ais sauciens nemaz nav svilpo�ana, jo viņ� to izdod ar balss sai�u palīdzību. Tā nav nekāda dāmlte, kas nokļuvusi nelaimē, bet gan... Paskaties!

Ar roku joprojām turēdama Noasa piedurkni, Olīvija pamāja. Dzīvnieki bija divi: tērpu�ies sirmi brūnos ka�okos, tie centās aizdabūt savus lempīgos augumus uz klin�u krāvumā pusi. Viens paslējās pakaļkājās, o�ņādams gaisu, tad ļauni un aizdomīgi uzlūkoja suni un cilvēkus.

- Viņi tikko pamodu�ies no ziemas miega. Parasti viņu miera periods sākas septembri un viņi nemostas līdz pat maijam. Dro�i vien viņu ala ir tepat tuvumā. �is... ē... sauciens pieder pie murk�ķu brīdinājuma sistēmas, jo viņi ir gausāki nekā jebkur� no viņu uzbrucējiem.

- Kaut kas traks! - Noass pagrieza galvu, ar aizdomām uzlūkodams Olīviju.

- Nu, tu biji patiesi drosmīgs. Es jutos pilnīgi pasargāta no briesmīgajiem klaiņojo�ajiem murk�ķiem.

- Asprāte. - Viņ� ar pirkstu pabungoja pa Olivijas zodu, tad atstāja pirkstu mierā. Viņas acis bija dziļas un pilnas ar zeltainām smieklu liesmiņām, maigās lūpas savilktas smaida. Vaigos ziedēja sārtums, un vēj� bu�ināja viņas matus.

Noass pamanīja, kā pārvēr�as viņas acu skatiens, kā tās satumst kaisles atskārsmē. Viņ� to pirms se�iem gadiem jau bija redzējis. Kad Noasa pirksti sāka glāstīt viņas vaigu, Noasam �ķita, ka dzird Oliviju strauji ievelkam elpu.

Noass neko nebija iepriek� izplānojis. Viņ� rīkojās impulsīvi. Tajā pa�ā mirkli, kad viņa mute pieskārās Olīvijas lūpām, viņa prāts protestēdams vēstīja: kļūda! Bet otra roka jau glāstīja Olivijas matus un mute uzstājīgi piekļāvās viņas pilnīgajai apak�lūpai, lai pilnībā izbaudītu tās gar�u.

Olīvija nodrebēja, it kā lūpu saskar�anās būtu viņu satriekusi, tad norima. Un Noass juta, ka viņa tikko jau�amā atsaucībā notrīs un viņas lūpas zem Noasa mutes ir paļāvīgi maigas.

�ī pārvērtība mudināja Noasu pickļaut viņu sev vēl cie�āk un skūpstīt kaislīgāk, kaut ari viņ� vārgi apzinājās, ka viņam nekādā ziņā nevajadzētu atkārtot iepriek�ējās kļūmes.

Olīvija bija vēlējusies atgrūst Noasu, apturēt viņa tuvo�anos jau tajā pa�ā mirklī, kad Noasa acis bija pamirdzējusi tā īpa�ā izteiksme, tajā pa�ā mirklī, kad bija sajutusi savas sirds atsaucīgo atbildes pulsu.

Noass bija viņu glu�i kā paralizējis. Tās spējās jūtas, kuras kā geizers ie�alcās viņas ķermenī, Olīviju samulsināja. Viņa alka pēc kaut kā vairāk. Viņas roka vēl joprojām cie�i turēja Noasa piedurkni, un galvā neprātīgi dunēja asiņu balss.

Tā bija noticis jau agrāk. Tie�i tā jau reiz bija.

Viņiem garām aiz�alca vēj�, nozuzdams starp kokiem, bet Olivija nespēja pakustēties. Ne tuvāk Noasam, ne arī prom no viņa. Ne lai piekļautos, ne atgrūstu.

�ī bezpalīdzības sajūta viņu �ausmināja.

- Olīvija. - Noass ar pirkstiem glāstīja viņas seju, sajūsminoties par tās burvību un maigo ādu.

Viņi abi bija pārvērtu�ies, un tomēr viņas lūpu gar�a bija tāda pati, mutes maigums tāds pats un alkas vienam pēc otra tādas pa�as.

Noass mazliet atvirzījās, lai saskatītu �īs alkas, un atkal nomurmināja - tikai vienu vārdu:

- Olīvija.

Olīvija atrāvās nost, aizstāvībai izvēlēdamās dusmas.

- Es nevēlos, lai tas notiktu atkal.

- Līva. - Noasa balss bija klusa un nopietna. - Tas jau notiek.

Nē, viņa sev iegalvoja. Nekādā ziņā ne.

- Tipiski. Tas ir glu�i tipiski. - Viņa strauji pagriezās un devās atpakaļ pie segas, kur sāka pusdienu piederumus mest atpakaļ mugursomā.

Tipiski? Noass nespēja saskatīt neko tipisku faktā, ka viņ� jūtas tā, it kā būtu zaudējis galvas virsu. Viņ� joprojām nespc ja sakopot domas, tomēr piegāja pie Olīvijas un pagrieza viņu pret sevi.

- Paklau...

- Novāc rokas! - Viņa atgrūda Noasu. - Vai tu doma, ka es nezinu, kāpēc tu tā rīkojies? Ja nevari pārliecināt mani ai savu tā dēvēto loģiku un �armu, tu mēģini stimulēt mani fiziski. Tie�i tāpat kā agrāk.

- Ak nē, tu nezini vis. - Ar muskuļu spēku, ko Olivija bija novērtējusi par zemu, Noass viņu cie�i turēja, kaut ari viņa labprāt būtu izrāvusies. Noasa acīs iekvēlojās rakstura dedzība, kas bija daudz spēcīgāka, nekā varētu spriest pēc viņa laiskās pievilcības. - Tev neizdosies visu sagrozīt, vismaz, �oreiz nu gan ne. Tu sasodīti labi zini, ka es nenostaigāju �īs �etras stundas tikai tādēļ vien, lai paflirtētu ar tevi. Ja es būtu gribējis ietekmēt tevi ar kādu fizisku stimulu, es to būtu darījis kādā jaukā, siltā telpā, iekams būtu dabūjis tulznas uz kāju pirkstiem.

- Tu izmantoji fizisku stimulu, - Olīvija ledainā balsī izlaboja, bet Noass tikai pasmaidīja.

- Es nebiju to plānojis, tā vienkār�i notika. Un tu nepavisam nepretojies. Tu gribi uz mani dusmoties, to es saprotu, bet labāk noskaidrosim tavu dusmu patiesos iemeslus.

Viņi brīdi pikti raudzījās viens otrā, bet �ērlija smilkstēdama centās iespiesties abiem vidū.

- Nu labi. - Olīvija atkāpās, tomēr nezaudējot pa�cieņu.

- Es dusmojos tāpēc, ka tu izmantoji manu mirkļa vājumu.

- Tavā augumā nav neviena pa�a vāja kauliņa, - Noass nomurmināja un palaida viņu vaļā. - Cik ilgi tu liksi man maksāt par kļūdu, ko es pieļāvu pirms se�iem gadiem? Cik veidos man par to jāatvainojas?

- Es nevēlos atvaino�anos. Es gribu to aizmirst.

- Bet tu to neesi aizmirsusi. Un es arī ne. Vai gribi zināt, cik rei�u esmu par tevi domājis?

- Nē. - Viņa �o vārdu pateica ātri, kā steidzoties. - Nē, negribu. Ja mēs gribam atrast kaut kādu veidu, kā vienam pret otru izturēties, Noas, tad mums jākoncentrējas uz tagadni, nevis uz to, kas bijis.

- Vai tas ir Makbraidu veids? Ja ar kaut ko rodas problēmas, tad to labāk aprakt? - Tikko to izteicis, viņ� jau no�ēloja savus vārdus - un ne tikai tāpēc, ka tie bija pilnīgi nevietā, bet tāpēc, ka Olīvijas acīs iegailējās pārsteigums un izmisums.

- Līva, piedod!

Viņ� pasniedzās uz Olīvijas pusi un klusībā nolādējās, kad viņa strauji izrāvās.

- Piedod! - viņ� vēlreiz atkārtoja ļoti uzsvērtā tonī. - Tas bija nevietā teikts. Bet tu nebiji vienīgā, kura tika sāpināta. Tu arī mani tajā dienā satrieci druskās. Tāpēc varbūt tev ir taisnība. Varbūt ir labāk aizmirst biju�o un sākt visu no sākuma.

Viņi sakravājās klusēdami, rūpīgi piesargādamies, lai nepieskartos viens otram. Kad abi atgriezās me�ā, Olīvija kļuva atturīga gide, norādīdama uz interesantiem augiem, saucot tos vārdā, un izvairīdamās no jebkādām personiskām sarunām.

Noass nosprieda, ka viņa pārvilkusi sev pāri to stikla kupolu. Tagad viņa atradās tā iek�ienē un nebija aizsniedzama.

Tā būs vienkār�āk, viņ� pats sev iegalvoja. Viņ� vairs nevēlējās Olīvijai pieskarties. Jo pats savas dro�ības nolūkos nedrīkstēja to darīt.

Divas pēdējās pārgājiena stundas Noass sapņoja par to, kā sadedzinās savus zābakus un centīsies aizskalot vēl arvien mutē jūtamo Olīvijas lūpu gar�u ar labu un stipru dzērienu.

Kad skatienam parādījās viesnīca, Noasam savas rīcības plāns bija skaidrs. Tas bija pavisam vienkār�s. Viņ� vispār bija vienkār�s cilvēks. Viņ� dosies tie�i uz bāru, lai nopirktu pudeli vai - vēl labāk - divas pudeles alus. Tas abas viņ� uznesīs uz savu numuru, kur tās izdzers, ilgi mazgājoties karstā du�ā.

Ja arī tad viņ� nejutīsies kā cilvēks, viņ� pasūtīs numurā jēlu gaļu un grauzīs to.

Dienas gaisma pamazām vērtās pērļaini pelēka, vienīgi ne tumu pusē debesis iekrāsojās ko�ākas krāsas. Bet Noass nebi ja tādā garastāvoklī, lai �o skaistumu novērtētu.

Dieva dēļ, viņ� ta�u bija tikai noskūpstījis Olīviju. Nebija ta�u tā, ka viņ� būtu norāvis viņai drēbes un nogāzis zeme, lai nodotos maniakālam seksam. Atskārtis, ka �āda darbo�anās viņam liekas pat pārāk pievilcīga, Noass sakoda zobus un atve ra viesnīcas durvis.

Viņ� pagriezās pret Olīviju un jau grasījās samocīti pieklājīgi paslavēt viņas gides spējas, kad pie viņiem piesteidzas reģistratore.

- Breidija kungs, jums zvanīja māte. Viņa teica, tas esot ārkārtējs gadījums.

Noasam iek�ā it viss sastinga, tad sāka nepatīkami rauties �okurā.

- Mana māte?

- Jā, viņa zvanīja apmēram stundu pēc tam, kad jūs �orīt bijāt devies prom, un tad vēlreiz trijos pēcpusdienā. Viņa lūdza, lai jūs piezvanot uz mājām, tiklīdz pārradī�oties viesnīcā.

Noasam acu priek�ā pavīdēja �ausmino�i reāla vīzija, kā pie durvīm ierodas policisti. Ikviens policista ģimenes loceklis zināja, ko nozīmē, atverot durvis, aiz tām ieraudzīt policistus ar rūpīgi iestudētām, neizteiksmīgām sejas izteiksmēm.

Bet tēvs ta�u vairs nestrādāja policijā. Tas nevarēja būt. Nedrīkstēja būt.

- Es...

- Tu vari piezvanīt no �ejienes. - Olīvija, viegli saņēmusi viņa roku, mierīgi teica. Izbailes Noasa sejā Olīvijas prātā ieskandēja spalgus trauksmes signālus, bet, vedot viņu garām reģistratūrai uz kādu no kabinetiem, viņa likās ļoti nosvērta.

- Vari piezvanīt tie�i no �ejienes. Es tikai... - Olīvija jau grasījās viņu atstāt vienu, bet Noass cie�i satvēra viņas roku.

Viņ� neko neteica un, cie�i turēdamies pie Olīvijas rokas, uzgrieza telefona numuru. Olīvijas klātbūtne palīdzēja Noasam savaldīties, jo galvā riņķoja du�iem baisu vīziju. Kamēr telefona klausulē skanēja signāls, tad vēl viens, Noasa plauksta bija nosvīdusi. Beidzot atskanēja mātes balss - satraukta un aizelsusies, glu�i kā ar ledainu lāsteku ieduroties viņam vēderā.

- Mammu?

- Ak, Noas, paldies Dievam!

- Vai tētis? - Tajā īsajā mirklī līdz mātes atbildei Noass pārdzīvoja neizturamas izbailes.

- Nē, nē, mīļais. Ne jau Frenks. Ar tēvu viss ir kārtībā. -Pirms Noasa ceļgali gandrīz saļima atslābumā, māte steidzīgi turpināja. - Runa ir par Maiku, Noas.

- Par Maiku? - Noasa pirksti vēl cie�āk satvēra Olīvijas roku, līdz abu roku kauliņi nobālēja. - Kas noticis? Kas atgadījās?

- Noas, es... ak dievs... Viņ� ir slimnīcā. Viņ� ir komā. Mēs nezinām, cik smags ir viņa stāvoklis. Ārsti veic analīzes, viņi dara visu iespējamo...

Kad viņa sāka raudāt, Noass juta, ka vēderā viss savelkas kņudo�ā mezglā.

- Kas notika? Automa�īnas avārija?

- Nē, nē! Kāds viņam uzbruka. Kāds viņam sita un sita. It kā no aizmugures. Viņ� vakar bija tavā mājā.

- Piekrastes mājā? Viņ� bija manā mājā? - Noasu pārņēma neizpratne un bailes. - Tas notika vakar vakarā?

-Jā. Es par to uzzināju tikai �orīt, agri no rīta. Tēvs patlaban ir slimnīcā. Es ari brauk�u turp. Ārsti tikai vienam no mums ļauj kādu brīdi pie viņa pasēdēt. Viņ� ir intensīvās terapijas nodaļā.

- Es atgriezī�os, cik ātri vien varē�u. Es lido�u ar pirmo lidma�īnu.

- Viens no mums būs slimnīcā. Megija un Dzims... - Ierunājoties par Maika vecākiem, mātes balss aizlūza un viņa sāka raudāt. - Tagad viņus nedrīkst atstāt vienus.

- Es jau braucu. Es do�os tie�i uz slimnīcu. Mammu... - Viņ� nespēja izdomāt, ko vēl lai piebilst. Neko. - Es jau braucu! viņ� atkārtoja. Viņ� nolika telefona klausuli, tad kādu bridi apjucis skatījās uz to. - Runa bija par manu draugu, viņam uzbrukts. Viņ� ir komā. Man jāatgrie�as mājās.

Viņ� vēl joprojām turēja Olīvijas roku, bet tagad bija pa lai dis viņas pirkstus vaļīgāk. Olīvija juta, kā viņa pirksti trīc.

- Ej un sakravājies! Es piezvanī�u uz lidostu un pieteik�u tev biļeti.

-Ko?

Olīvijas sirds vai lūza līdzjūtībā pret Noasu. Raugoties viņa bālajā sejā un satrauktajās acīs, nebija iespējams izjust neko citu kā vien līdzjūtību.

- Tā tu iegūsi laiku, Noas. Ej aug�ā un sakravā to, kas tev vajadzīgs. Es tevi aizvedī�u uz lidostu.

- Jā... Ak dievs... - Viņ� atkal pievērsās īstenībai, un viņa seja nocietinājās. - Dabū man jebkādu biļeti, vienalga, uz kādu reisu, lai es tiktu uz Losand�elosu. Kaut vai uz kādu rezerves reisu. Es bū�u gatavs pēc piecām minūtēm.

Viņ� turēja vārdu un atgriezās pie kabineta durvīm, iekams Olīvija bija paspējusi līdz galam pieteikt lidojumu. Olīvija pamanīja, ka viņ� pat nav pūlējies pārģērbties un paņēmis līdzi tikai mugursomu un savu pārnēsājamo datoru.

- Lidojums ir pieteikts. - Viņa ātri piecēlās no rakstāmgalda. - Reiss būs no privātas lidostas apmēram �etrdesmit minū�u brauciena attālumā no �ejienes. Lidma�īna pieder manu vecvecāku draugiem. Viņi pacelsies gaisā, tiklīdz tu būsi ieradies.

Pa ceļam laukā no kabineta Olīvija paķēra no sienas atslēgas. Viņa steig�us devās pie d�ipa, kas bija novietots stāvvietā pie viesnīcas, atslēdza ma�īnas durvis un iekāpa iek�ā, bet Noass uzmeta savu mugursomu uz ma�īnas pakaļējā sēdekļa.

- Esmu tev pateicīgs.

- Ir jau labi. Par savām pārējām mantām un ma�īnu neuztraucies. Mēs to nokārtosim. - Viņa brauca ātri, prasmīgi vadīdama automa�īnu un raudzīdamās tie�i uz priek�u. - Man �ēl, ka ar tavu draugu tā notika.

Sākotnējās trīsas bija pārgāju�as, un Noass atspieda galvu pret sēdekļa atzveltni un aizvēra acis.

- Es viņu pazīstu jau kop� laika gala. Kop� otrās klases. Tad viņ� pārcēlās uz dzīvi mums kaimiņos. Viņ� bija mazs un drukns, un pilnīgs nejēga. Visi apkārtējie uzskatīja par goda pienākumu viņu iekaustīt. Arī man bija pienākusi kārta viņu iekaustīt, bet es to nespēju izdarīt. Viņ� pats nepavisam neapzinājās savu nejēdzību. Viņ� vēl joprojām tāds ir. Viņ� tik muļķīgi bija samīlējies Mārsijā Breidijā.

- Vai tā ir tava māsīca?

- Ko? Ā, Breidijā. Nē, tā ir Mārsija. No �Breidiju grupas�. -Viņ� uz mirkli pavēra acis, lai veltītu Olīvijai pārsteiguma pilnu skatienu, tad nopūtās. - Protams, tu ta�u neskaties televīziju. Lai nu paliek. Maiks ir vislabsirdīgākais cilvēks, kādu es pazīstu. Līdz galam uzticams un pilnīgi nekaitīgs. Sasodīts! -Viņ� trieca dūri pret ma�īnas paneli, tad piespieda rokas pie sejas. - Nolādēts! Viņ� ir komā, sasodītajā komā! Mana māte raudāja. Viņa cen�as turēties un būt stipra, viņa vienmēr bijusi stipra. Ja jau viņa nespēj savaldīties, tad ir slikti. Patie�ām slikti.

Olivija vēlējās apstādināt ma�īnu, kaut tikai uz mirklīti, lai piespiestu Noasu sev klāt, piekļautos viņam, līdz viņ� gūtu kaut mazliet mierinājuma. �ādu vēlmi viņa nekad nebija jutusi ne pret vienu citu kā tikai pret ģimenes locekļiem. Tāpēc viņa vēl cie�āk satvēra rokās stūri un piespieda gāzi.

- Tā ir mana vaina. - Noass ļāva rokām atkrist klēpi, kur tās neveikli palika guļam.

- Tas nu gan ir muļķīgi teikts. - Olīvija centās runāt mundri un lieti�ķi. Loģika, viņa nosprieda, ir daudz iedarbīgāka nekā mierino�s apskāviens. - Tevis ta�u tur nebija.

- Es to neuztvēru pietiekami nopietni. Es viņu neuztveru pietiekami nopietni. Es ta�u pats Maiku aizsūtīju turp. Lai viņ� aplietu tās sasodītās puķes. Aplej puķes, Maik! Un es ta�u zināju, ka viņa ir gandrīz vai jukusi.

- Par ko tu īsti runa?

- Es kādu laiku satikos ar to sievieti. Es �īs attiecības neuztvēru nopietni, bet man jau agrāk vajadzēja to paredzēt. 1s it kā ļāvos straumei - un kāpēc gan ne? Labs sekss ar burvīga auguma sievieti, eleganta izskata dāma, ar kuru iziet sabiedn bā. Kad mūsu attiecības sare�ģījās, es tās pārtraucu. Tas viss kļuva ārkārtīgi nepatīkami. Mēs vairākas reizes pamatīgi sa strīdējāmies, un tad nāca lielākas nepatik�anas - viņa manas prombūtnes laikā izdemolēja māju.

- Izdemolēja tavu māju?

- Pamatīgi. Lielāko daļu no tā, kas bija palicis, man vajadzēja mest laukā ar lāpstu.

-Tas ir pretīgi. Patie�ām! Kāpēc tu neliki viņu apcietināt?

- Es neko nevarēju pierādīt. Visi zināja, ka to izdarījusi viņa, tas bija tie�i viņas stilā, bet neko nevarēja iesākt. Tad viņa man vēl pāris rei�u draudēja un sarīkoja vēl vienu scēnu. Un pēc tam es aizbraucu prom, pieteicis Maikam, lai manas prombūtnes laikā viņ� aplaista manas puķes.

-Ja jau tā dīvainā sieviete nodarīja pāri tavam draugam, tad tā ir viņas vaina. Viņai jāuzņemas atbildība. Vainīga ir viņa.

Noass neko neteica. Viņ� pārdzīvo, Olīvija nodomāja. Viņa varēja just, kā no Noasa trīso�os viļņos plūst cie�anas. Un viņa to nespēja izturēt.

- Pēc mammas nāves es arī pārdzīvoju, tāpēc ka uzskatīju sevi par vainīgu. Es biju aizbēgusi un noslēpusies skapi. Es nedarīju neko, lai viņai palīdzētu.

- Ak dievs, Līva, tev bija tikai �etri gadi!

- Nav nozīmes. Tam nav nozīmes, Noas. Ja kādu mīli un notiek kas briesmīgs, nav nozīmes, cik vecs esi. Pēc tam, - viņa turpināja, - es pārdzīvoju nākamo posmu, kad visā vainoju mammu. Ko gan viņa, sasodīts, bija domājusi? Viņa to ielaida mājā. Viņa ielaida briesmoni, - viņa nomurmināja un notrīcēja. - Viņa to ielaida, un viņ� man atņēma mammu. Viņa mani pameta. Tāpēc es viņu vainoju.

Kad Noass pacēla roku, lai pieskartos viņas vaigam, Olivija sarāvās, tad saraustīti izelpoja.

- Varbūt man vajadzēja pārciest tos posmus, lai beidzot apjaustu patiesību. Vainīgais ir Sems Teners. Viņ� vienīgais ir vainīgs. Ne es, ne mamma.

- Tev taisnība. Es esmu tavs parādnieks.

- Viesnīcas darbinieki jebkura klienta labā rīkotos tāpat.

- Nē, es esmu tavs parādnieks. - Noass atkal atspieda galvu pret atzveltni, aizvēra acis, un atliku�o ceļu viņi brauca klusēdami.

Noasa nervi, izsteidzoties no intensīvās terapijas nodaļas lifta, bija saspringti līdz pēdējam. Lidojuma laikā viņ� jau gandrīz bija iztēlojies, ka Maiks ir miris. Tad sāka rādīties neprātīgas vīzijas, ka draugs pieceļas gultā sēdus un pasaka muļķīgu joku. Izkāpjot no taksometra pie slimnīcas, Noass jau bija gatavs noticēt, ka viss bijis tikai dīvains sapnis.

Tad viņ� bija ieraudzījis savu māti sē�am uz sola klusajā gaitenī, un viņa bija apskāvusi Megijas Elmo plecus. Noasam kaklā spiedās vainas apziņa un bailes.

- Ak, Noas! - Sīlija strauji piecēlās kājās, lai apskautu dēlu. Viņ� juta mātes vēderu notrīcam līdzās savējam. - Es tā priecājos, ka tu esi ieradies. Nav nekādu pārmaiņu, - viņa �ukstus piebilda.

- Man viņ� jāredz. Vai es drīkstu... - Viņ� papurināja galvu un, atrāvies no mātes, uzlūkoja Megiju. - Elmo kundze!

- Noas! - Kad Maika māte pasniedzās viņam pretī, no viņas pietūku�ajām acīm atkal sāka ritēt asaras. Noass piemetās uz sola malas, cie�i apskaudams Megiju. - Viņ� gribēs tevi redzēt. Viņ� gribēs tevi redzēt, kad pamodīsies. Nu jau viņ� tūlīt modīsies.

Noass tvērās pie viņas ticības tikpat izmisīgi, kāds bija viņu apskāviens.

- Mēs ejam iek�ā pēc kārtas. - Sīlija ar plaukstu paberzēja Noasa muguru. - Tagad tur iek�ā ir Frenks un D�ims. Bet Me-gijai uz brīdi jāatlai�as un jāatpū�as.

- Nē, es...

- Tu teici, ka atgulsies, kad ieradīsies Noass. - Gandrīz vai izdūdodama �os vārdus, Silija piecēla Megiju kājās. - Tev tepat ir sagatavota gulta, atceries? Tev tikai uz da�ām minūtēm jāatlai�as, lai atpūstos. Mēs ta�u atļausim Noasam būt kādu brīdi kopā ar Maiku, vai ne? Es pasēdē�u pie tevis. - Viņa veltīja Noasam izteiksmīgu skatienu, tad, vēl arvien klusi runada ma, aizveda Megiju prom pa gaiteni.

Cie�anu pārņemts, Noass nolieca galvu un saņēma to rokas. Viņ� nebija pakustējies art tad, kad pa dubultajām durvīm kreisajā pusē iznāca Frenks un ieraudzīja viņu. Neko neteicis, Frenks apsēdās un aplika roku Noasam ap pleciem.

- Es nezinu, kā palīdzēt, - Noass sacīja, kad atkal bija spējīgs runāt.

- Tu jau palīdzi. Tu esi �eit.

- Es gribu, lai viņai sāpētu tikpat ļoti. Es atradī�u veidu, kā likt viņai par to samaksāt.

- Ne jau par to tev tagad jādomā.

- Tu ta�u zini, ka to izdarīja viņa. - Noass izslējās un dusmās dego�ām acīm uzlūkoja Frenku. - Tu zini, ka to izdarīja viņa!

- Tas ir ļoti iespējams. Viņa tiks nopratināta, tiklīdz viņu atradīs, Noas. - Frenks apņēma Noasa plecus, apslāpēdams dēla dedzīgo vēlē�anos skaļi nolādēties. - Bez pierādījumiem viņai nav iespējams uzrādīt apsūdzību.

- Viņa par to samaksās! Sasodīts, tēt, viņa par to samaksās! Es nepieļau�u, lai viņai izdotos izlocīties.

- Es nezinu, - Frenks stingri noteica. - Un tu ari to nezini. Bet es tev saku kā tēvs un policists, lai tu turies no viņas pa gabalu. Ja tu rīkosies tā, kā tu �obrīd esi apņēmies, tu visu padarīsi vēl |aunāku. Ļauj, lai viņa pati sevi iegā�, Noas, un tad mēs varēsim viņu iesēdināt aiz restēm.

Ja Maiks nomirs, Noass domāja, neviens tiesas spriedums nebūs viņai par bargu.

Noass palika slimnīcā līdz pat rītausmai, tad devās uz vecāku māju un sabruka savas bērnības gultā ar seju spilvenos, lai �etras stundas iegrimtu miega aizmirstībā.

Pamodies viņ� du�ā nomazgāja diennakts sviedrus un pārgurumu un tad iegāja virtuvē.

Tur bija viņa māte, ģērbusies vecā frotē rītakleitā. Viņa sita bļodā olas. Sajuzdams nepārvaramus mīlestības uzplūdus pret māti, Noass piegāja pie viņas, apskāva un cie�i piekļāva sev klāt.

- Kas tu tāda esi, un ko tu esi izdarījusi ar manu mammu?

Sīlija klusi iesmējās un pacēla roku, lai papliķētu Noasam pa seju.

- �orīt es atmetu visus �īs mājas likumus. �odien būs īstas olas un īsta kafija. Priek�ā vēl viena gara diena.

-Jā. - Noass pāri viņas galvai paraudzījās pa virtuves logu, kur bija saredzams iek�ējais pagalms.

- Vai atceries, kā mēs ar Maiku mēģinājām pagalmā uzbūvēt cietoksni? Mēs savācām visus tos dēļu pārpalikumus un sarūsēju�ās naglas. Protams, Maiks uzkāpa uz naglas, un viņam vajadzēja potēties pret stingumkrampjiem.

- Uzkāpis uz naglas, viņ� kliedza kā aizkauts. Man jau �ķita, ka viņ� būs nocirtis roku. - Viņa izdvesa smieklu pilnu nopūtu, kas atgādināja �ņukstu. - Es mīlu to puiku. Un man ir kauns, ka, uzzinot par uzbrukumu, mana pirmā doma bija: paldies Dievam, ka tas nebija Noass. Ak, nabaga Megija!

Viņa atraisījās no apskāviena, paņēma bļodu un sāka strauji kult olas.

- Mums jādomā pozitīvi. Mūsu labās domas viņam palīdzēs izveseļoties. Esmu daudz par to lasījusi.

Noass pasmaidīja.

- Par to es ne�aubos.

- Mēs dabūsim viņu uz kājām. - Sīlija paņēma pannu, un skatiens, ko viņa veltīja Noasam, bija dedzīgs un kategorisks. - Tici tam!

Noass gan vēlējās tam ticēt, bet ikreiz, kad viņ� iegāja slimnīcas mazajā palātā un redzēja Maiku nekustīgu un bālu, ar nosaitētu galvu, ar acīm, kas bija dziļi iegrimu�as zilpelēkajos dobumos, viņa ticība sa�ķobījās.

Kad diena sliecās uz pēcpusdienas pusi, Noass staigāja pa gaiteni un viņā krājās arvien spēcīgākas dusmas. Viņ� nedrik-stēja pieļaut, lai pēc �ā nodarījuma Karīna tiktu cauri sveika. Viņ� nespēja palīdzēt Maikam, viņ� varēja vienīgi cerēt un lūgt Dievu, un stāvēt pie drauga gultas, pļāpājot muļķības, lai nedzirdētu aparātu monotonos pīkstienus.

Viņa bija gribējusi atriebties, viņ� nodomāja. Dievs viņa lie cinieks, tagad viņa saņems to atpakaļ. Sirdī degot melnam naidam, Noass pagriezās uz lifta pusi un devās turp.

- Noas?

- Ko? - Sa�ņaudzis rokas dūrēs, viņ� uzlūkoja bruneti. Viņai virs krekla un garajām biksēm bija uzvilkts balts uzsvārcis un kabatā bija redzams stetoskops. - Vai jūs esat Maika Elmo ārste?

- Nē Es...

- Es jūs pazīstu! - viņ� pārtrauca sievieti. - Vai ne?

- Mēs iepazināmies klubā, kur tu biji kopā ar Maiku, bet es ar savu draudzeni. Es esmu Dorija.

- Protams. - Noass izberzēja noguru�ās acis. Tā pati glītā brunete ar dienvidnieku akcentu, kura bija nostājusies viņa pusē tovakar, kad viņam bija uzmākusies Karīna. - Tu esi ārste?

- Jā. Neatliekamās palīdzības dienestā. Man �obrīd ir pārtraukums, un es gribēju redzēt, kā klājas Maikam.

- Ārsti visu laiku apgalvo, ka neesot nekādu pārmaiņu.

- Es pati pēc brītiņa pārbaudī�u. Tu izskaties noguris, un tev noderētu mazliet svaiga gaisa. Iziesim pastaigāties.

- Es tikko biju nolēmis doties prom no slimnīcas.

- Iziesim pastaigāties, - viņa atkārtoja. Pirms brītiņa viņa Noasa skatienā bija pamanījusi atriebības pilnu izteiksmi. Tādus skatienus parasti nemēdz aizmirst. - Pēdējo reizi, kad pārbaudīju, Maika dzīvībai svarīgie rādītāji bija stabili. Viņa analī�u rezultāti ir labi. - Dorija nospieda lifta pogu. - Stāvoklis ir kritisks, ta�u Maiks ir jauns un veselīgs.

- Viņ� jau pusotras dienas ir komā.

Dorija iebīdīja Noasu liftā.

- Reizēm koma ir organisma paņēmiens, kā tas koncentrējas atveseļo�anās procesam. Un neatliekamās palīdzības ma�īnā pa ceļam uz �ejieni viņ� tomēr vienreiz atguva samaņu. Tas bija uz īsu brīdi, bet, manuprāt, viņ� mani pazina, un tā ir ļoti pozitīva zīme.

- Tevi? Tu biji kopā ar viņu?

Dorija izgāja no lifta slimnīcas gaitenī, saņēma Noasa roku un vadīja viņu uz durvju pusi.

- Mums bija norunāta tik�anās. Vienojāmies tikties tavā mājā. Es nokavējos. Mums bija divi pa�nāvības mēģinājumi. Vienu nelaimīgo paspējām izglābt, bet otru ne. Kad es nokļuvu pie tavas mājas, bija jau gandrīz desmit.

Ārpusē Dorija pavērsa seju pret sauli un saslēja plecus.

- Ak dievs, cik jauki ir iznākt laukā! Mājas durvis bija vaļā. Maiks uz mutes gulēja virtuvē uz grīdas. Visapkārt mētājās stikla lauskas. No vīna pudeles. Dro�i vien ar to viņam bija sists. Es metos viņam klāt. Man ma�īnā bija ārsta soma. Es to paņēmu un darīju visu, ko vien bija iespējams izdarīt. Pēc pusstundas mēs jau vedām viņu uz slimnīcu.

- Vai viņ� nomirs?

Dorija tūlīt neatbildēja, bet apsēdās uz ielas apmales un gaidīja, līdz Noass viņai pievienosies.

- Es nezinu. No medicīnas viedokļa viņam ir lielas iespējas atgūt samaņu, varbūt pat mazliet lielākas nekā piecdesmit procenti. Viņa smadzenēs nebija nekādu kaulu fragmentu, un tas ir ļoti liels pluss. Tomēr arī medicīnai ir savas robe�as, un tagad viss ir atkarīgs no viņa pa�a. Esmu gandrīz vai jukusi viņa dēļ.

- Tie�ām?

- Jā. Es zinu, ka tovakar viņ� vispirms pievērsa uzmanību Stefai. Un patiesībā es tie�i tāpat pievērsu uzmanību tev. - Viņa pagrieza galvu uz Noasa pusi un uzsmaidīja. - Tu biji pārāk satraukts, lai to pamanītu, tāpēc es atgriezos pie sava galdiņa un sāku īgņoties.

- Ak tā?

Dorija pasmaidīja.

- Pavisam nedaudz. Maiks un Stefa izmēģināja visus parastos flirtē�anas paņēmienus. Tad viņi it kā apsīka, un man kļu va Maika �ēl, jo viņ� bija tik ļoti noraizējies tevis dēļ un nezināja, ko darīt, lai tev palīdzētu. Mēs sākām runāties, un tā ari abi saskatījāmies. Mēs sākām kopīgi iziet no mājas. Un vēlāk mēs sākām kopīgi palikt mājās.

- Tātad tovakar pa telefonu runāji tu.

-Jā-

- Maiks Elmo un seksīgā dakterīte. - Apmierināts Noass papurināja galvu. - Tas ir glu�i vienkār�i lieliski! - Viņ� satvēra Dorijas seju plaukstās un skaļi viņu noskūpstīja. - Tas ir lieliski!

Dorija iesmējās, draudzīgi papliķēdama Noasam pa celi.

- Viņaprāt, tu spēlē bīstamu spēli. Es to neteicu tādēļ, lai tu saskumtu, - viņa steig�us piebilda, kad Noasa acu skatiens apdzisa. - Es to sacīju tāpēc, ka viņ� ir lielisks puisis un, viņa prāt, tu esi lielisks puisis. Un es domāju, ka viņam ir taisnība. Un nupat, kad es tevi satiku gaitenī, tavs pacietības mērs bija pilns un tu grasījies sameklēt to vājprātīgo Karīnu un... Es gribēju teikt - izdarīt kaut ko tādu, kas tev būtu jāno�ēlo, bet nedomāju vis, ka tu to no�ēlotu. Kaut ko tādu, kas nepalīdzētu, kas neko neatrisinātu un kas tevi galu galā ievilktu tādās nepatik�anās, kuras Maikam nepavisam neietu pie sirds.

- Viņa gribēja sāpināt mani. Maiks viņai bija vienaldzīgs.

- Noas, viņa tevi arī sāpināja. Tādā veidā, kas sāp visvairāk. Iesim atpakaļ uz palātu. Man vēl atliku�as da�as minūtes, un es gribu viņu redzēt.

Noass pamāja un uzslējās kājās, tad pastiepa roku, lai palīdzētu Dorijai piecelties.

- Laikam jau man veicās, ka satiku tevi.

- Tādā gadījumā tu man pēc maiņas varētu izmaksāt alu. -Kad abi atkal iegāja slimnīcā, Dorija pasmaidīja. - Tu man izstāstīsi visādus pikantus stāstiņus par Maiku.

- Kas tad es būtu par draugu, ja tos stāstītu?

- Viņ� man apgalvoja, ka tu vidusskolas pēdējā gada pavasarī esot briesmīgi salielījies un viņ� tevi pierunājis noskriet distanci pa skrejceļu ar pliku dibenu. Un, kad tu to esot darījis, viņ� to uzņēmis videokasetē un tavas izlaiduma ballītes laikā rādījis viesiem. Starp citu, viņam vēl arvien ir viena videokasetes kopija. - Kad abi iekāpa liftā, Dorijas smaids kļuva vēl platāks. - Astoņpadsmit gadu vecumā tev bija ļoti pievilcīgs augums.

- Jā gan. Nu, tas vēl nav nekas. Man par Maiku ir daudz labāki stāstiņi. Cikos beidzas tava maiņa?

- Paldies Dievam, septiņos.

- Norunāts. - Jau nedaudz mundrākā garastāvoklī Noass izkāpa no lifta. Tad viņa sirds pamira - viņ� ieraudzīja savas mātes apskāvienos elsojam Megiju.

- Nē! - Galvā tik skaļi dunēja, ka Noass nespēja dzirdēt pats savu balsi, vēl un vēlreiz atkārtojot nolieguma vārdu. Izrāvies no Dorijas stingrā tvēriena, viņ� steidzās pa gaiteni uz priek�u.

- Noas, pagaidi! - Sīlija strauji izslējās, lai nostātos Noasam ceļā, pirms paspēja atgrūst intensīvās terapijas palātas durvis.

- Pagaidi! Megija, pasaki viņam! Pasaki to Noasam!

- Viņ� atvēra acis. - Megija sa�ūpojās uz priek�u un atpakaļ ar savām augstpapē�u kurpēm, tad pastiepa rokas uz Noasa pusi. - Viņ� atvēra acis. Viņ� sacīja �mammu�. Viņ� paskatījās uz mani un sacīja �mammu�.

- Palieciet tepat! - Dorija pavēlēja. - Palieciet ārā. Es pārbaudī�u.

- Bija ienākusi māsiņa, un viņa izsauca ārstu. - Silija noslaucīja savas asaras, kamēr Noass turēja apskautu Megiju.

- Frenks un Dzims ir lejā, kafejnīcā. Frenks pierunāja Dzimu kaut ko ieēst, un pēc tam es grasījos pierunāt, lai Megija ari paēd. Viņ� atmodās, Noas. - Viņa uzlika roku uz dēla pleca.

- Viņ� atmodās.

Pa durvīm iznāca Dorija. Noass uzlūkoja gai�o smaidu viņas vaibstos, tad paslēpa seju Megijas matos.

- Nu, kad tu man grasījies pavēstīt par seksīgo dakterīti? Maiks pasmaidīja gandrīz tikpat �ķelmīgi kā agrāk.

- Vai glīts zaķis?

- Protams, glīts, turklāt gudra meitene. Tie�i tāpēc es nesa protu, ko viņa dara kopa ar tevi.

- Viņa prot mani novērtēt. Un ko gan es tur varu iebilst? Maiks joprojām ātri nogura, turklāt ar nogurdino�u regulāri tāti viņam uzmācās galvassāpes. Bet nu jau viņ� jutās mazliet labāk un pēc piespiedu bezdarbības intensīvās terapijas nodaļā bija nonācis parastā palātā.

Viņa palāta bija pilna ar ziediem, kartītēm un baloniem. Maiks bija Noasam stāstījis, ka māsiņas �o palātu sauc par galveno pulcē�anās telpu, un Maiku �is fakts neizsakāmi iepriecināja.

Iepriek�ējā dienā Noass viņam bija atnesis pilnīgi jaunu par nēsājamo datoru, kurā bija ieprogrammēts tik daudz datorspe ļu, cik vien tas spēja ņemt pretī. Noass to bija nosaucis par nodarbinātības terapiju. Viņ� juta gan vainas apziņu, gan vaidos neizsakāmu pateicību.

- Zini, man �ķiet, ka esmu iemīlējies. Viņā, - Maiks sauja, cītīgi raudzīdamies uz saviem pirkstiem.

Noasam pavērās mute.

- Pirms desmit dienām tu saņēmi pamatīgu sitienu pa galvu. Starp citu, tu sabojāji laba vīna pudeli. Manuprāt, tavas smadzenes vēl arvien ir traumētas.

- Nedomāju vis, ka tam būtu īpa�s sakars ar smadzenēm.

Nezinādams, ko sacīt, Noass dziļi nopūtās.

- Zini, tas tomēr ir ļoti nopietni. Pirms tu dabūji pa galvu, jūs bijāt satiku�ies pavisam neilgu laiku. Un pēc tam tu visu laiku esi gulējis slimnīcas gultā.

- Pret �o slimnīcas gultu man ir radu�ās mi|as jūtas. - Maiks mīļi papliķēja pa baltajiem palagiem. - Kop� pagāju�ās nakts.

- Pagāju�ās nakts? �eit? Tu mīlējies ar viņu �eit? - Tas bija apbrīnojami.

- Ku�! Varbūt pakliedz vēl skaļāk, lai to uzzinātu nodaļas māsa, ko? - Tomēr Maiks joprojām smaidīja. - Dorija pēc maiņas atnāca mani apciemot, un tā mēs pamazām no vienas nodarbes nonācām līdz otrai. Starp citu, tā otra bija patie�ām aizraujo�a.

- Un kāpēc gan es, sasodīts, vēl jūtu tev līdzi? - Noass prātoja. - Tu ta�u esi tas, kam tiek pats interesantākais.

Noass paķēra kokakolas bund�iņu, ko pats bija atnesis, un iedzēra palielu malku.

- Es viņu lūdzu kļūt par manu sievu.

Noass gandrīz vai aizrijās ar dzeramo.

- Ko? Kas? Ak dievs, Maik!

- Viņa piekrita. - Maika smaids pauda kucēna svētlaimi, padarot viņa acu skatienu maigu jo maigu. - Ko tu par to saki?

- Domāju, ka mani tūlīt ķers trieka. - Noass piespieda pirkstus pie acs plakstiņa, kas raustījās. - Pasauc medmāsu! Nē, labāk pasauc kādu ārsti. Varbūt arī es varu piedzīvot kaut ko interesantu.

- Mēs plānojam apprecēties nākamajā pavasarī, jo viņa grib visu tradicionālo. Saproti: baznīcu, ziedus, baltu kleitu.

- Oho! - Tas bija labākais, ko Noass spēja pateikt. Viņ� nosprieda, ka labāk būs, ja apsēdīsies, tad atklāja, ka jau sē�. - Oho!

- Rīt mani lai� mājās. Es tūlīt pat gribu nopirkt viņai gredzenu. Un man vajag, lai tu nāktu kopā ar mani. Es pilnīgi neko nesaprotu no saderinā�anās gredzeniem.

- It kā es kaut ko no tā saprastu! - Noass brīvo roku pārlaida pār matiem un ilgi un pēto�i uzlūkoja draugu. Maika acis aiz biezajiem briļļu stikliem bija skaidras un atklātas. Viņa smaids bija nepiespiests, mazliet slinki pa�apmierināts. - Tu to patie�ām domā nopietni, vai ne?

- Es gribu būt kopā ar viņu. Un, kad mēs esam kopā, mani visu laiku nepamet apziņa, ka tā ir pareizi. Tie�i tā, kā tam vajadzētu būt. - Mazliet sakautrējies, viņ� paraustīja plecus. - Es nezinu, kā to izskaidrot.

- Man �ķiet, ka tu tikko to izdarīji. Tu esi bra�s puisis, Maik.

- Tatad tu man palīdzēsi nopirkt gredzenu, jā?

- Protams. Mēs viņai nopirksim pa�u labāko. - Piepe�i ie-smējies, Noass piecēlās kājās. - Sasodīts! Precības. Un vēl ar dakterīti. Sasodīti laba izvēle! Viņa varēs tevi saglābt ikreiz, kad tu uzskriesi kaut kam virsū vai arī paklupsi uz līdzenas vietas. Vai viņa zina, ka tu esi galīgais lempis?

-Jā, un tie�i tas viņai manī patīk.

- Ej nu saproti sievietes! - Lai parādītu savu labvēlību, Noass padunkāja Maikam pa plecu. - Es ceru, ka tu katru otro vakaru neieradīsies pie manis un netuk�osi manu ledusskapi, kad jau būsi... - Viņ� atcerējās to, kas noticis, un spēji apklusa.

- Tā nebija tava vaina. Klau, mēs pietiekami labi pazīstam viens otru, lai es saprastu, ko tu �obrīd domā. - Lai nejautu Noasam izvairīties no �ā temata, Maiks saņēma viņa roku. - Tu ta�u nezināji, ka viņa iecerējusi atriebties.

- Es par viņas attieksmi zināju diezgan daudz.

- Es zināju tikpat daudz, cik tu, un es vispār nemaz nedomāju ar galvu, kad norunāju tur tik�anos. Dieva dēļ, Noas, Dorija ta�u arī devās turp! - Satriekts, tikai to iedomājoties vien, Maiks ar plaukstām paberzēja seju un pabīdīja pirkstus zem brillēm, lai piespiestu tos pie acīm. - Arī ar viņu kaut kas varēja atgadīties. Galu galā es biju tas, kur� norunāja ar viņu tur satikties.

- Tas nav...

- Tas ir tas pats, - Maiks viņu pārtrauca. - Es ari tovakar biju klubā. Es dzirdēju, ko Karīna teica, redzēju, ka viņa ir noskaņota. - Viņ� pagriezās, lai pa logu uzlūkotu palmas. - Kaut es spētu atcerēties, kas īsti notika, bet, lai arī kā cen�os, es atduros kā pret sienu. Neatceros pilnīgi neko. Es devos prom no darba. Datorspēlē sakāvu Pītu Beteru. Un nākamais, par ko esmu skaidri pārliecināts, ir tas, ka pamodos un ieraudzīju mammu. Par starplaika notikumiem zinu tikai to, ko man izstāstīju�i citi. Var jau būt, ka es Karīnu redzēju. Ja es varētu apgalvot, ka viņu redzēju, viņu iesēdinātu uz daudziem gadiem.

- Vispirms viņa jāatrod. Viņa ir aizlaidusies, - Noass paskaidroja, kad Maiks viņu uzlūkoja. - Neviena no Karinas draudzenēm nezina, kur viņa atrodas, vai varbūt viņas to nesaka. Karīna sakravājusi savas drēbes, izņēmusi avansu skaidrā naudā par visu kredītkar�u summu un aizlaidusies.

- Vai tad policija nevar izsludināt viņas meklē�anu kā filmā �Bēglis�?

Bija tik patīkami kaut mazliet pasmieties.

- Ri�ards Kimbls bija nevainīgs.

-Jā, un tomēr.

- Viņai netika izvirzīta apsūdzība. Ja viņiem izdosies atrast kādu pierādījumu, tad iespējams, ka viņi mēģinās Karinu sameklēt. Bet ja ne... - Viņ� paraustīja plecus un ļāva tiem sagumt. - Lai nu kā, es nedomāju, ka viņa kādam no mums vēl uzmāksies. Vismaz kādu laiku ne.

- Tas jau skan labāk. Tāpēc tagad, kad tu zini, ka es dzīvo�u un ka tā vājprātīgā ragana ir prom, būs labāk, ja tu atkal ķersies pie darba.

- Kur� teica, ka es nestrādāju?

- Tava māte.

- Klau, vecīt, kas tev tur ir ar manu māti?

- Alla� esmu domājis viņu precēt. Vienīgais, kas mani atturēja, bija doma, ka tavs tēvs varētu mani no�aut. Dorija zina, ka viņa man ir tikai otrajā vietā, ta�u viņa mani tik neprātīgi mīl, ka nepievēr� tam uzmanību. Bet es novirzījos no temata, -viņ� smaidīdams aizrādīja. - Tava māte apgalvoja, ka grāmatu tu esot atstājis novārtā, tā īsti strādājis esot tikai pagāju�ajā nedēļā. Es teiktu, ka tev laiks kustināt savu slinko pēcpusi.

- Gan jau paspē�u, - klusi nomurminājis, Noass piegāja pie loga.

- Par mani tev vairs nav jāraizējas. Es jūtos lieliski. Jau atkal esmu gandrīz normāls, vienīgā vaina ir neliels atmiņas trūkums.

-Tu nekad neesi bijis normāls. Es prātoju, ka vajadzētu vēlreiz aprunāties ar D�eimiju Melburnu un panākt, lai ari viņas vīrs piekristu ar mani tikties. Un vēl man jāpastrīdas ar to muļķi - Smita administratoru.

- Nu tad dari to!

- Es gaidu savu ma�īnu. - Viņ� zināja, ka tas ir tikai aizbildinājums. - Viesnīcā man apsolīja, ka atgādās to �urp. Rīt vai parīt tai vajadzētu būt klāt.

-Tādā gadījumā tu vari doties mājās, zvanīt pa telefonu un norunāt intervijas.

Noass palūkojās pār plecu.

- Vai tu dzen mani prom?

- Kam tad domāti draugi?

Ko gan viņa dara? Dieva dēļ, ko gan viņa dara?

Olīvija sēdēja ma�īna, ar pirkstiem sa�ņaugusi stūri, un cen tās elpot mierīgi. Ja viņa elpos lēni un mierīgi, sirds pārstās tik stipri dauzīties. Viņa spēja savaldīties, spēja kontrolēt saraus tīto un duno�o pulsu un atvairīt panikas lēkmi.

Viņa spēja to izdarīt, spēja to atvairīt. Viņa neļausies pani kai.

Bet rokas uz stūres pret viņas gribu trīcēja, un seju klaj.i mii dzo�u sviedru lāsī�u plīvurs. Pār ādu, caur vēderu un kakla par maiņus kāpa te karstums, te saltums. Olīvija zināja, ko ieraudzīs, ja paraudzīsies atpakaļskata spogulī. Savas plati ieplestas, �ausmu pārņemtās acis un caurspīdīgi bālo seju.

Kaklu smacēja nelabums, kas bija pamazām plūdis no kājām uz vēderu un augstāk.

Olīvija sakoda zobus, pūlēdamās atvairīt spiedīgo sajutu, un viņas augumu pārņēma ledainas tirpas.

Viņai gribējās kliegt; baiļu kliedziens ar saviem asajiem dēmona nagiem plosīja kaklu. Bet pār lūpām pārveļas tikai vaids: gara un skarba, neaprakstāma izmisuma pilna skaņa. Olīvija atspieda galvu pret sēdekļa atzveltni un centās izturēt.

Piecas sekundes, tad desmit. Divdesmit. Beidzot viņai �ķita, ka ir saņēmusies, izcīnījusi kauju ar savu prātu un atbrīvojusies no bailēm.

Olīvija elpoja strauji, it kā būtu skrējusi, bet jaunākie panikas uzplūdi jau bija pāri. Viņa pavēlēja sev lēnām atslābināties - pa vienai atslogojot katru muskuļu grupu. Viņa atvēra acis, uzlūkoja pirkstus, tad tos salieca un atlieca, lai vēlreiz saliektu un atliektu.

Kontrole. Viņa bija atguvusi kontroli. Viņa nebija upuris, nekad, nekad nebūs upuris. Ne apstākļu spiesta, ne pati savu vāji slēpto baiļu pēc.

Vēl reizi izgrūzdama trīso�u elpas vilcienu, viņa atkal atliecās sēdeklī. Labāk, ir jau labāk, viņa nodomāja. Panikas lēkme bija uznākusi strauji, pilnīgi negaidīti. Bija pagāju�i jau vairāk nekā divi gadi, kop� tā pēdējo reizi viņu piemeklējusi.

Jā, tas bija pirms diviem gadiem, Olivija atcerējās. Viņa bija iecerējusi doties uz Losand�elosu, lai apciemotu krustmāti un tēvoci. Toreiz viņa tika līdz lidostai, un tur viņu bija panākusi draudīgā lēkme. �ie saltie sviedri, drebuļi, baisā nepiecie�amība tikt ārā, glu�i vienkār�i tikt laukā un projām no cilvēkiem.

Viņa bija pārvarējusi paniku, tomēr nebija saņēmusies, lai kāptu lidma�īnā, nebija gatava doties turp, kur lidma�īna viņu nogādātu. Kauns par �o mazdū�ību un neveiksmi nedēļām ilgi bija licis Olīvijai mocīties ar depresiju.

�oreiz viņa ir tikusi līdz �ejienei, Olīvija sev atgādināja. Brauciena laikā jau divas reizes viņa bija apslāpējusi panikas lēkmi un bija pārliecināta, ka pārvarējusi tās pilnībā.

Viņa tie�ām ir uzvarējusi, Olīvija domās atkārtoja. Viņa bija atbraukusi, un viņai nekas nekaitēja. Viņa atkal bija atguvusi kontroli par sevi.

Viņa bija izlēmusi ļauties impulsam un pati uzņemties pienākumu atgādāt Noasam automa�īnu. Kaut arī vecvecākiem to izskaidrot nebija viegli, Olīvija uzskatīja, ka rīkojusies pareizi. Koncentrējoties braucienam, viņa bija panākusi to, ko bija vēlējusies. Nokļuvusi vietā, kuru apmeklēt nebija spējusi saņemties divdesmit gadu.

Vai arī gandrīz nokļuvusi, viņa sevi izlaboja un, atgrūdusi no pieres mitro matu �ķipsnas, nopētīja Noasa māju.

Tā nepavisam neizskatījās tāda, kādu viņa to bija iedomājusies. Māja bija glīta, gandrīz sievi�ķīga ar saviem siltajiem koka toņiem un piemīlīgajām neskaitāmi daudzajām puķu dobēm.

Viņa dārzs nebija kaut kāds nevērīgs vecpui�a mēģinājums padarīt ko�āku savu nekustamo īpa�umu, tas bija rūpīgi un attapīgi izplānots, un to bija veicis cilvēks, kur� ne tikai pazīst augus, bet arī prot tos novērtēt.

Olīvija izkāpa no ma�īnas, juzdamās atvieglota, ka viņas kājas ir gandrīz vai stabilas. Viņa grasījās tūlīt pat doties pie durvīm, pieklauvēt un, pieklājīgi smaidot, atdot Noasam viņa ma�īnas atslēgas. Viņa palūgs, lai Noass izsauc taksometru, un, cik drīz vien iespējams, dosies prom, lai apciemotu krustmāti.

Bet patlaban viņa apburta un savaldzināta raudzījās uz ziediem: dekoratīvajām vībotnēm, gerberu svaigi elegantajām krāsām, pacietīgo petūniju ko�ajām taurītēm. Olīvija pamanīja, ka Noass nebija aprobe�ojies ar ierastajiem ziediem un ļoti prasmīgi izmantojis nelielos zemes gabaliņus abpus taciņai. Olivija pamanīja, ka viņ� improvizēdams licis blakus sugu pie sugas, un tās saplūda dabiskā skaistumā, nevis acīm redzami plānota zīmējumā.

Dārzs bija iekārtots asprātīgi un rado�i, un varēja jaust, ka gan stādī�ana, gan kop�ana prasījusi pamatīgu darbu. Tomer ravē�ana pēdējā laikā bija atstāta novārtā, un Olīvijas dārznic ces sirds mudināja viņu notupties pie dobes, lai izrautu pa retai nezālei.

Pēc mirkļa viņa dungodama bija pilnībā iegrimusi savā iemīļotajā nodarbē.

Noass bija tik laimīgs, ieraugot ierastajā vietā stāvam savu ma�īnu, ka, iedevis �oferim pārāk lielu dzeramnaudu, ka bulta iz�āvās no taksometra.

- Ak, mazulīt, esi sveicināta atkal mājās! - viņ� nomurmināja, mīļi papliķēdams pa ma�īnas spārnu, un gandrīz vai metās priekpilnā dejā. Tad piepe�i pamanīja Oliviju.

Noass izjuta spēju pārsteigumu, vai vismaz viņ� pieņēma, ka kņudē�ana vēderā ir pārsteiguma pazīme. Pēc tam viņu pārņēma silta sirsnība. Olīvija izskatījās tik sasodīti pievilcīga, tā noliekusies pār viņa puķēm ar pabālēju�u pelēku cepuri galvā.

Viņ� devās uz Olīvijas pusi, tad sabāza īk�ķus priek�ējās kabatās, jo rokas alka pieskarties Olīvijai.

- Tas nu gan ir pārsteigums! - viņ� ierunājās, vērodams, kā Olīvijas galva strauji pavēr�as aug�up un augums sastingst. Glu�i kā stirna klajumā, Noasam ienāca prātā. - Nebiju cerējis ieraudzīt tevi ravējam manas puķes.

- Tās vajadzēja izravēt. - Dusmodamās par to, ka jūtas apmulsusi, viņa piecēlās kājās un notrauca no plaukstām dārza zemi. - Ja stādi puķes, tad par tām arī jārūpējas.

- Pēdējā laikā man nav atlicis pārāk daudz laika. Ko tu �eit dari, Līva?

- Atgādāju atpakaļ tavu ma�īnu. Tev ta�u paziņoja, lai tu to gaidi.

- Bet es gaidīju pie stūres sē�am kādu druknu puisi, vārdā Bobs. Tikai nedomā, ka es �ēlojos. Nāc iek�ā!

- Es tikai gribu, lai tu man izsauc taksometru.

- Nāc iek�ā! - Noass atkārtoja un viņai garām devās uz durvju pusi. - Par mana dārza ravē�anu es vismaz uzcienā�u tevi ar kaut ko dzeramu.

Viņ� atslēdza ārdurvis un pameta skatienu atpakaļ, kur Olīvija joprojām stāvēja.

- Neesi nu jocīga! Tu ta�u vari kaut ko iedzert. Nolādēts!

Kad Noass salēcās, Olīvijas acis izbrīnā iepletās. Viņa dzirdēja Noasu lādējamies. Uzvarēja ziņkāre, un viņa sekoja Noasam iek�ā mājā.

Pie durvīm piestiprinātajā panelī Noass spēji uzsita dro�ības kodu.

- To man tikko uzstādīja. Es visu laiku aizmirstu, ka tas �eit ir. Ja es atkal iedarbinā�u sirēnu, mani kaimiņi mani nolin�os. Tā. - Kad sarkanā signālspuldzīte pārvērtās zaļā, Noass atviegloti uzelpoja. - Vēl viena neliela cilvēka uzvara pār ma�īnu. Apsēdies!

- Es nevaru uzkavēties.

- Uhu! Es ielie�u mums abiem pa glāzei vīna, un tikmēr tu varēsi izdomāt iemeslu, kāpēc tu nedrīksti piecpadsmit minūtes pasēdēt, ja jau esi nobraukusi visu �o ceļu līdz piekrastei.

- Mani gaida krustmāte un tēvocis.

- �ajā pa�ā mirklī? - Noass no virtuves pavaicāja.

- Nē, bet...

- Tātad norunāts. Vai gribi pie vīna arī �ipsus? Domāju, ka man tiem kaut kur jābūt.

- Nē, paldies! - Bet, tā kā viņa atradās �eit, varbūt tie�am viena vīna glāze neizraisīs nekādu ļaunumu?

Pēc Olīvijas domām, Noasa dzīvojamā istabā bija maz mēbeļu, te nebija nekādu papildu elementu, tā neap�aubāmi bija vīri�ķīga, tomēr par nepievilcīgu to nevarēja saukt. Tad Olivija atcerējās Noasa stāstīto, ka viņa māja izdemolēta. Tas katrā ziņā izskaidroja faktu, ka viss izskatījās kā tikko izņemts no veikala skatloga.

- Es priecājos, uzzinot, ka tavs draugs atveseļosies.

- Pirmās pāris dienas stāvoklis bija ļoti kritisks. - Doma par to vēl joprojām lika Noasa vēderam sa�ņaugties. - Bet, ja, viņ� atveseļosies. Patiesībā viņ� jau tagad jūtas lieliski. Divu nedēļu laikā viņ� paspēja pārsist galvu, iemīlēties un saderināties, un secība varbūt ir citāda.

- Laimīgais, vismaz divās norisēs no trim.

- Mēs tikko �orīt nopirkām viņai gredzenu.

- Mēs?

-Viņam bija nepiecie�ama konsultācija. Iedzersim par Maiku.

- Kāpēc gan ne? - Olivija ar savas glāzes maliņu pieskandināja pie Noasa glāzes, tad iedzēra malku. Pēc tam viņa izbrīnā sarauca pieri. - �Pouilly-Fuisse" darbdienas vakara. Lepni.

Noasa sejā atplauka smaids.

- Tu pazīsti vīnus.

- Tie laikam ir itālie�u gēni - no vecāsmātes puses.

- Un vai no Makbraidu puses tie būtu d�ina gatavo�anas prasmes gēni?

- Dro�i vien. - Atrasties �ajā istabā kopā ar Noasu nezin kāpēc bija ļoti patīkami. - Būtu labi, ja tu izsauktu...

- Iziesim uz terases. - Noass saņēma Olīvijas roku un pie vilka viņu pie bīdāmajām durvīm. Viņ� negrasījās pieļaut, lai Olīvija tik ātri tiktu no viņa vaļā. - Saulrietam gan par agru, -viņ� turpināja, atlaizdams Olīvijas roku tikai uz tik ilgu brīdi, lai atbīdītu vaļā durvis. - Tāpēc tev būs vēl jāatgrie�as. Saulrieti �eit ir ļoti krā�ņi.

- Es esmu redzējusi saulrietus.

- Ne jau no �īs vietas.

No okeāna atplūda viegls vēj�, maigi glāstīdams Olīvijai seju. Ūdens bija ko�i zils, viļņi skalojās pret krastu, lai trok�ņaini slīdētu atpakaļ un sakopotu spēkus nākamajam skrējienam. Smar�oja pēc sāls un tveices, un gar piekrasti varēja manīt pēc saules noilgoju�os cilvēku pūlī�us.

- Tev nu gan ir pagalmiņ�!

- To pa�u es nodomāju par tavējo, kad ieraudzīju tavu me�u. - Viņ� atspiedās pret margām, pagriezis muguru pret okeānu un seju pret Olīviju. - Vai gribi nākt paspēlēties manā pagalmā, Līva?

- Nē, pateicos! Tu proti lieliski apieties ar puķēm. - Viņa pārlaida roku ziepjusaknēm, savvaļas atraitnītēm un artēzijām, kas lieliski sadzīvoja akmens puķupodā.

-Tas liecina par manu jūtīgo dabu.

- Tas liecina, ka tu zini, kas ir labs un kā to saglabāt.

- Patiesībā es to iemācījos aiz līdzjūtības un dusmām. Mana māte alla� kaut ko iestādīja un pēc tam pati to nobeidza. Viņa gāja darbā uz savu slimnīcu, bet puķes palika bez uzraudzības. Reiz, es zvēru, es dzirdēju samtenes kliedzam: �Nē, nē, nepamet mūs!� Es to nespēju izturēt, - viņ� turpināja, kad Olīvija iesmējās. - Man sāka rādīties murgi, kad visas mātes nobeigtās puķes atdzīvojās - brūnas, novītu�as, salauztas, vilkdamas līdzi sausu zemes asti ar savām izkaltu�ajām saknēm, -un izveidoja atriebēju armiju.

- Zombiji cinniju izskatā.

- Tie�i tā. - Noasa seja staroja priekā. Viņ� ar patiku vēroja, kā Olīvijas seja uzjautrinoties kļūst sirsnīga un maiga. - Vampīriem līdzīgas vijolītes, briesmoņu paskata kliņģerītes un spokainas gardēnijas. Tici man, tas bija patiesi draudīgs skats. Patiesībā pat tagad, par to domājot, mani pārņem �ermuļi.

- Kā dabaspētniece varu tev apgalvot, ka tev nekas briesmīgs nedraud. Kamēr vien tu ļauj puķēm dzīvot.

- Nomierināji. - Viņ� neapzināti glāstīja Olīvijas roku no elkoņa līdz pat rokas locītavai. Viņ� bija vīrietis, kur� radis pieskarties. Olīvija apzināti pakāpās atpakaļ - viņa bija sieviete, kas nav radusi, ka viņai pieskaras.

- Man patie�ām jadodas prom. Es no Santabarbaras piezvanīju tēvocim Deividam, tāpēc viņi jau mani gaida.

- Cik ilgi tu tur paliksi?

- Tikai da�as dienas.

- Paēd kopā ar mani vakariņas, pirms dosies prom!

- Es bū�u aizņemta.

- Paēd kopā ar mani vakariņas, pirms dosies prom! - At kārtojot iepriek� sacīto, Noass atkal viņai pieskārās, ar pirkstu galiņiem viegli noglāstot viņas �okļa līniju. - Man patīk but kopā ar tevi. Tu gribēji sākt visu no jauna. Dod man �o iespēju, Olīvija!

Stāvot �eit blakus Noasam, kamēr debesīs atplauka ko�s saulriets un no kaut kurienes atplūda mūzika - klusa ar uz svērtu basa piesitienu -, Olīvija Noasa acīs skaidri saskatīja viņa izjūtas. Un, iekams saule kļūs sārta un saplūdīs ar jūru, Noass dro�i vien pieskarsies viņai tāpat, kā to bija darījis iepriek�. Satvers plaukstās viņas seju. Skūpstīs viņu tā, kā bija skūpstījis agrāk. Gausi un prasmīgi, un juteklīgi.

Un viņa dro�i vien aizmirsīs, kādēļ Noass tā izturas. Viņa dro�i vien pārstās par to uztraukties.

- Tu gribi savu stāstu. - Viņa izvairījās no Noasa rokas. - Es vēl neesmu izlēmusi, vai tev to atklā�u.

- Es gribu savu stāstu. - Noasa acīs pavīdēja dusmas, un viņa balss kļuva vēsa. - Tas ir viens. Es teicu, ka man patīk būt kopā ar tevi, un es to teicu nopietni. Tas ir pavisam kas cits. Esmu par tevi domājis, Olīvija.

Noass mazliet sakustējās - tikai tik daudz, lai iesprostotu Olīviju starp savu augumu un terases margām.

- Es gadiem ilgi esmu par tevi domājis. Var jau būt, ka es vēlos, kaut tā nebūtu bijis. Tu liki nepārprotami saprast, ka tev nepavisam nepatik, ja es par tevi domāju.

- Patiesībā nav nekādas nozīmes, kas man patīk. - Noass atradās viņai pārāk tuvu, un Olīvija par to dusmojās, tomēr juta tikko jau�amu, patīkamu uzbudinājumu.

- Par to mēs varētu vienoties. - Noass nolika savu vīna glāzi uz margām. - Vai zini, kas man ienāca prātā, kad es pārrados mājās un mājas priek�ā ieraudzīju tevi? �is. Taisni �is.

Skūpsts nebija gauss. Kad Noasa mute piek|āvās Olīvijas lūpām, viņa juta Noasa dusmas; kad viņa dūrē savilktā roka piekļāvās Olīvijas krekliņam, viņa juta Noasa neapmierinātību. Un viņa juta svelmainās alkas, kas kvēloja no viņa ķermeņa, lai triektos pret Olīvijas augumu.

�īs alkas bija pirmatnējas kā pasaule, kurā viņa dzīvoja, stihiskas kā okeāna viļņi, kas �ķīda viņiem aiz muguras. Nenovēr�amas kā vajadzība būt kopā. Alkas. Vai viņa vienmēr alkusi pēc Noasa? Un vai �īs alkas vienmēr biju�as tik me�onīgas?

Viņai bija jāņem. Viņai bija jāremdē savas alkas.

Olīvija izprata savas alkas un pilnībā atdevās kaislīgi prasīgajam skūpstam. Viņas rokas satvēra saujās Noasa biezos, saules pabalinātos matus, mēle kaisli piekļāvās viņa mēlei. Kvēle, kas virmoja asinīs, Olīvijai vēstīja, ka viņa ir dzīva un var ņemt visu, ko vien vēlas. Tik ilgi, cik vien vēlas.

Noasa kaisle uzbangoja spēcīgāk, sniedzot Olīvijai gandarījumu. Olīvijas atbildes reakcija bija pārgalvīga, un viņas lūpu gar�a reibināja Noasu, liekot aizmirst visu pārējo. Viņ� vēlējās izbaudīt Olīviju spējiem, kaisles pilniem malkiem, tā apmierinot savas drud�ainās, neremdināmās alkas.

Bet, jo vairāk viņ� ņēma, jo vairāk alka.

Noass atrāvās, lai palūkotos viņai sejā. Olīvija bija ko�i piesarkusi, un viņas acis izstaroja dedzību.

-Ja gribi, lai es noticu, ka tu patlaban dusmojies uz mani, tev nāksies ierobe�ot manus tuvo�anās mēģinājumus.

Olīvija nosprieda, ka dusmas laikam gan ir vienīgās izjūtas, kuras viņa �obrīd neizjūt.

- Atkāpies, Breidij!

- Klau...

- Glu�i vienkār�i... - Viņa spēji izelpoja un piespieda roku sev pie krūtīm. - Uz mirkli atkāpies!

- Labi. - Noasam neticami grūti bija izpildīt �o lūgumu.

- Vai tagad ir pietiekami tālu?

-Jā, tagad ir labi. Es negrasos noliegt, ka to gaidīju. Es patie�ām izjūtu kaut kādu patiku pret tevi. Tomēr neesmu paredzējusi to nostiprināt.

- Kāpēc ne?

- Tāpēc, ka tas nebūtu prātīgi. Bet... - Viņa atkal paņēma savu glāzi, vai varbūt ta bija Noasa glāze, un iedzēra malku, reizē pētīdama Noasa seju. - Ja es izlem�u rīkoties mu|ķīgi, es ar tevi pārgulē�u. Es neesmu noskaņota pret seksu, un, manu prāt, tu gultā būtu diezgan lielisks.

Noass atvēra muti, tad to atkal aizvēra. Tad noklepojas.

- Atvaino uz brītiņu, kamēr es saņemos. Ļauj man aptvert, ko tu saki. Tu prāto, ka varētu rīkoties muļķīgi un pārgulēt ai mani.

- Tie�i tā. - Labi, Olivija nosprieda un atkal iedzēra vīna malku. Sasodīti labi. Beidzot viņai bija izdevies izsist Noasu no sliedēm. - Vai tad mēs uz to neejam?

-Jā, es savā neveiklajā manierē laikam tā biju domājis.

- Tavā skūpstā gan nebija nekā neveikla.

Noass ar plaukstu paberzēja skaustu. Vai viņ� tie�am bija domājis, ka labi pazīst Olīviju?

- Vai man vajadzētu tev pateikties?

Olīvija iesmējās un paraustīja plecus.

- Klau, Noas, kāpēc gan jaukt kopā veselīgus dzīvnieciskus instinktus ar emocijām un aizbildinā�anos? Es pārāk bie�i nenodarbojos ar seksu, jo esmu aizņemta un izvēlīga. Bet es to uzskatu par dabisku izklaidi, kam nevajadzētu saistīties ar daudzām bezjēdzīgām atrunām. Citiem vārdiem, es to uztveru kā vīrietis.

- Nūjā. Hmm...

-Ja tevi tāda pieeja neinteresē, es neapvaino�os. - Viņa iztuk�oja glāzi un nolika to malā. - Un vēl es atceros, ka tu ieminējies par �ķīstības zvērestu, tāpēc varbūt �ī saruna ir lieka.

- Es to glu�i nesauktu par zvērestu. Drīzāk par... uzskatu.

- Tad mums abiem būs par ko padomāt. Tagad man patie�ām jādodas prom.

- Es tevi aizvedī�u.

- Mani apmierina taksometrs.

- Nē, es tevi aizvedī�u. Braucot ma�īnā, mans prāts varētu noskaidroties. Tu mani pārsteidz, Olīvija. Nav nekāds brīnums, ka man gadiem bijis par tevi jādomā. - Viņ� atkal saņēma Olīvijas roku; tas bija ieradums, pie kura Olīvija jau sāka pierast.

- Tavas mantas vēl joprojām ir ma�īnā, vai ne?

-Я

- Tad brauksim. Kur ir atslēgas?

Olīvija izvilka atslēgas no kabatas, pasniedza tās Noasam, un viņi izgāja no mājas.

- Vai tu signalizāciju neieslēgsi?

- Sasodīts! Pareizi. - Par kaut ko jārunā, viņ� nodomāja, kad bija uzspiedis signalizācijas kodu un aizslēdzis durvis. Jārunā par kaut ko citu, jo viņa organisms diez vai vēl izturētu iesāktā temata apsprie�anu. - Tātad - vai tu viegli atradi manu māju?

- Man bija karte. Es labi orientējos kartēs. Un �ī ir lieliska ma�īna, - viņa piebilda, iekārtodamās pasa�ieru sēdeklī.

- Brauk�ana ar to ir glu�i kā sapnis.

- Vai tu paskatījies arī zem motora pārsega?

Olīvija tikko jau�ami pasmaidīja.

- Varbūt. - Viņa iesmējās, ar patiku ļaudamās vējam, kad ma�īna strauji uzņēma gaitu. - Tā �aujas kā lode. Cik talonus par ātruma pārsnieg�anu tu vidēji gadā saņem?

Noass piemiedza ar aci.

- Es esmu policista dēls. Es cienu likumus.

- Nu labi, cik talonu lietu tēvs vidēji gadā tev nokārto?

- Ģimenē netiek skaitītas sīkas mīlestības izpausmes. Vai zini, kamēr esi �eit, mans tēvs noteikti gribētu tevi satikt. Un mamma arī.

- Es nezinu, ko ieplānojusi mana krustmāte un vai man atliks laika.

- Man �ķita, ka tu neatzisti aizbildinā�anos.

Olīvija paņēma savas saulesbrilles, ko bija atstājusi uz ma�īnas paneļa, un uzlika uz acīm.

- Nu labi. Es vēl nezinu, kā izturē�u tik�anos ar tavu tēvu. Es nezinu, kā izturē�u tas da�as dienas, kuras te pavadī�u. Es nolēmu, ka man jāatbrauc �urp un tas jānoskaidro.

Viņa savilka klēpī saliktās rokas dūrēs, tad atlieca pirkstus.

- Es neatceros Losand�elosu. Vienīgā, ko es atceros, ir... Vai tu zini, kur ir manas mātes māja? Kur tā bija?

-Jā, zinu. - Viņ� patlaban centās vienoties ar mājas pa�reizējiem īpa�niekiem, lai tie viņam ļautu sīki izpētīt māju.

- Aizbrauc uz turieni! Es gribu aizbraukt uz turieni.

- Līva, tu tur netiksi iek�ā.

- Man nevajag tikt iek�ā. Man tikai vajag uz to paskatīties.

Panika itin ka viegls �uksts lauzās Olīvijai prātā un glu�i kā ledains glāsts glaudās gar ādu. Tomēr viņa piegāja pie vārtiem. Mūra sienas ap māju bija augstas, biezas un spodri baltas. Koku un palielā attāluma pēc māju bija grūti saskatīt, tomēr Olīvija saredzēja nelielus tās fragmentus - arī tikpat baltus, ar sārtiem jumta dakstiņiem.

- Te ir dārzi. īsti neesmu pārliecināta, ka es pat toreiz zināju, cik to ir. Rūpīgi kopti, brīni�ķīgi dārzi. Viens bija noslēpies zem lieliem kokiem, un tajā bija dīķis ar zelta zivtiņām un ūdensrozēm. Tam pāri bija tiltiņ�. Balts tiltiņ�, kas bija domāts fejām. Tā apgalvoja mana māte.

Olīvija sakrustoja rokas pār krūtīm, saņemdama savus aug�delmus, it kā viņai saltu.

- Vēl viens dārzs bija tikai ar rozēm. Du�iem un du�iem ro�u krūmu. Kad es piedzimu, viņ� nopirka baltu ro�u krūmu un pats to iestādīja. Atceros, kā viņ� man to stāstīja. Viņ� pats to bija stādījis, tāpēc ka tas bija tik īpa�s, un ikreiz, kad viņ� devās prom no pilsētas vai ari kad atgriezās mājās, viņ� uz mana spilvena mēdza atstāt baltu rozi. Nez vai tagadējie īpa�nieki dārzus saglabāju�i tādus, kādi tie bija?

Noass neko neatbildēja, tikai noglāstīja viņas muguru un klausījās.

- Māja bija ļoti liela. Man tā �ķita kā pils. Ar augstiem griestiem un milzīgiem logiem. Ar neskaitāmi fiaudzām istabām, un katra no tām bija savā ziņā īpa�a. Es gulēju gultā ar baldahīnu. - Olīvija notrīcēja. - Tagad es nevaru ciest, ja guļot man kaut kas atrodas virs galvas. Es nezinu, kāpēc tā. Katru vakaru man kāds stāstīja pasaku. Vai nu mamma, vai viņ�, vai Rozā, ja viņi abi izgāja no mājas. Bet Rozā neprata stāstīt īsti jaukas pasakas. Reizēm viņi rīkoja viesības, un es gulēju gultā un klausījos mūziku un cilvēku smieklus. Mammai patika, ja mājās ieradās daudz cilvēku. Viņi nāca bie�i. Krustmāte D�eimija, tēvocis Deivids. Mammas aģents. Tēvocis Lū. Viņ� man alla� atnesa piparmētru ko�ļājamo gumiju. Kādu no tām biezajām agrāko laiku tāfelītēm. Nevaru iedomāties, kur viņ� tās ņēma.

Bie�i iegriezās Lūkass Menings. Tas varēja būt ap to laiku, kad mans... viņ� aizgāja no mājām. - Viņa nespēja pateikt �mans tēvs�. Glu�i vienkār�i nespēja saņemties, lai �os vārdus izrunātu. - Es tikai atceros, ka Lūkass bija atnācis uz mājām, un viņ� ar mammu bija pie baseina. Viņ� mammu smīdināja. Zināmā mērā viņ� bija jauks arī pret mani. Bērni zina, kad lielie izliekas. Es gribēju, lai man viņ� patiktu, tāpēc ka viņ� prata sasmīdināt mammu, tomēr es nepārtraukti vēlējos, kaut Lūkass vairs nenāktu ciemos, jo, ja viņ� nenāktu, varbūt mans... varbūt viņ� atgrieztos mājās.

Viņa piespieda galvu pie mājas vārtu stieņiem.

- Tad viņ�, protams, atgriezās mājās. Viņ� atgriezās mājās un nogalināja mammu. Un es vairs nespēju te palikt. Es to vairs nespēju. Nespēju.

- Nomierinies! - Noass viņu apskāva un piekļāva sev klāt, kaut ari Olīvija stāvēja stīva un bija piespiedusi dūres pie krūtīm, lai kaut kā nodalītu viņus abus. - Tev tas nav jādara. Tev tagad nav jāpaliek �eit, Olīvija.

Olīvija ar piespie�anos atkal atvēra acis un pāri Noasa plecam paraudzījās uz balto ēku, kas vīdēja starp kokiem.

- Visu savu mū�u esmu no tā bēgusi un arī uz to virzīju sies. Pienācis laiks izlemt, kā es rīko�os, un tad arī darīt ta.

Noass vēlējās pacelt Olīviju uz rokām, samīļot, aiznest atpakaļ uz ma�īnu un aizvest projām no �ejienes. Bet kāds jau viņai lielāko mū�a daļu nebija ļāvis �eit būt.

- Lai ari kā tu bēgtu, tas visu laiku seko tev, Līva. Un vienmēr tevi panāk.

Bīdamās, ka viņam ir taisnība, un juzdamās tā, it kā briesmonis jau mītu viņai uz papē�iem, Olīvija pagriezās un devās atpakaļ uz ma�īnu.

Kad Noass iegrieza ma�īnu Melburnu savrupmājas piebraucamajā ceļā, Olivijas vaigos jau bija atgriezies sārtums. Noasam �ķita, ka viņa to panākusi ar savu gribu, glu�i tāpat kā no acīm bija aizgainījusi izmisuma un cie�anu pilno skatienu.

- Oho! - Kad skatienam pavērās māja, Olīvijas smaids �ķita dabisks un nepiespiests. - Mums gan ir fotogrāfijas, pat video, tomēr īstenībā tā izskatās vēl skaistāka.

- �ī ir tikai viena no jaunlaulātajiem piemērotajām augstas cenas savrupmājām.

Olīvija iesmējās, tad strauji sarosījās krēslā, jo pār pagalmu skrēja suņi.

- Paskat tik! Ak, kaut es būtu varējusi paņemt lidzi �ērliju!

- Kāpēc tad nepaņēmi?

- Man �ķita, tu dusmosies par suņa spalvām un nosiekalo-tiem sēdekļiem savā glitajā, vīri�ķīgajā ma�īnā. Un vectēvs bez viņas būtu kā bez rokām. - Tikko Noass bija apstādinājis ma�īnu, Olīvija strauji izlēca laukā un metās pretī suņiem.

�ķita, ka tās viegli ievainojamās sievietes ar cie�anu pilnajām acīm, kura bija stāvējusi pie savas bērnības mājas vārtiem, vispār nav bijis. Katrā ziņā, kad no mājas iznāca viņas tēvocis Deivids Melburns, viņa rādīja pavisam citādu seju.

Priecīgi iesaukdamās, Olīvija devās viņam pretī, lai abi strauji un cie�i apskautos.

Viņ� ir glīti novecojis, Noass nodomāja, salīdzinādams vīrieti, kur� turēja apskautu Olīviju, ar cilvēku fotogrāfijās, kas bija saglabāju�ās no slepkavības laika. Viņ� nebija pieņēmies svarā un vai nu bija atklājis jaunības eliksīru, vai arī viņam bija izcils plastiskais ķirurgs.

Grumbas viņa sejai pie�ķīra elegantu brieduma, nevis paguruma iespaidu, tāpat arī sirmās �ķipsnas matos. Viņ� bija ģērbies ikdieni�ķi: dzeltenbrūnās biksēs un zaļganā firmas �Henley� kreklā.

- Esi sveicināta, ceļotāja! - Viņ� iesmējās un saņēma plaukstās Olīvijas seju. - Ļauj man tevi aplūkot! Skaista, kā jau alla�.

- Es ilgojos pēc jums abiem.

- Mēs tāpat. - Viņ� noskūpstīja Olīviju, tad, aizbildnieciski apskāvis viņas plecus, pagriezās pret Noasu. Viņa balss un skatiens tikko jau�ami, bet nepārprotami atsala. - Paldies, ka atgādājāt �urp manu meitenīti.

- Prieks censties.

- Tēvoci Deivid, �is ir Noass Breidijs.

- Jā, es zinu.

- Man tikai jāizņem no bagā�nieka savas mantas.

- Es tās paņem�u. - Noass atslēdza bagā�as nodalījumu un izņēma vienu vienīgu koferi.

- Un tas ir viss? - Deivids gribēja zināt.

- Es ta�u te bū�u tikai pāris dienu.

- Tu varētu sniegt D�eimijai konsultācijas par nelielas bagā�as priek�rocībām, kamēr būsi �eit.

- Tu jau ņem līdzi tikpat daudv. mantu kā viņa. Drēbju vergi.

Deivids saviebies paņēma no Noasa koferi.

- D�eimija kavējas pie telefona. Nu jau viņa būs beigusi runāties. Tu varētu skriet iek�ā, Līvij! Rozā, tevi gaidīdama, no nepacietīgas staigā�anas būs ieminusi taciņu priek�nama grīdā.

- Vai tu nenāksi?

- Tūlīt bū�u klāt.

- Labi. Paldies par atvizinā�anu, Breidij!

- Nav par ko, Makbraida! - Noass tādā pa�ā tonī atsaucās. - Vēl jau sazināsimies.

Olīvija, neko neatbildējusi, uzskrēja pa kāpnēm un iesteidzās mājā.

- Ceru, jūs man piedosiet, ka neaicinu iek�ā, - Deivids iesāka. - Bet �ī atkalapvieno�anās ir ģimenes lieta.

- Saprotu. To, kas jums sakāms, varat man pateikt arī �eit, ārpusē.

Deivids palocīja galvu.

- Jūs esat vērīgs, Noas. Dro�i vien tāpēc jums tik labi padodas jūsu darbs. - Viņ� nolika zemē Olīvijas koferi un palūkojās uz mājas pusi. - �ķiet, ka jūs ar Līviju esat nodibināju�i kaut kādas attiecības.

- Mēs pamazām sākam viens otru saprast. - Atkal, Noass nodomāja. Vai varbūt beidzot. - Vai jums pret to būtu iebildumi?

- Nav ne jausmas. - Ar �estu, kas it kā piedāvāja mieru, Deivids papleta rokas. - Es ta�u jūs nepazīstu.

- Melburna kungs, man bija radies iespaids, ka jūs atbalstāt grāmatu, kuru es rakstu.

- Es atbalstīju. - Deivids nopūtās. - Es uzskatīju, ka pagājis diezgan ilgs laiks, ka brūces jau pietiekami aizdziju�ās. Un es ticu, ka jūsu kalibra rakstnieks varētu patie�am at�ķetināt �īs traģēdijas noslēpumus.

- Priecājos to dzirdēt. Kas jums lika mainīt savu viedokli?

- Es neaptvēru, cik ļoti tas sāpinās Veļu. - Viņa acīs iezagās ba�as, un viņ� sabāza rokas kabatās. - Manu sievasmāti. Es jūtos daļēji par to atbildīgs, jo es jūsu centienus atbalstīju un �is atbalsts katrā ziņā ietek mēļa D�eimiju. Viņa bija ar mieru sadarboties ar jums un pēc tamiedro�ināja arī Līviju. Es agri zaudēju savu māti. Veļa ir ļoti nozīmīgs cilvēks manā dzīvē. Es nevēlos, lai viņa tiktu sāpināta.

Aizstāvība, Noass prātoja. �ī ģimene bija rēbuss, kas balstījās uz aizstāvību un aizsardzību.

- Esmu apsolījis Līvai, ka netuvo�os viņas vecaimātei un nelūg�u, lai viņa ar mani runātu. Cik vien būs manos spēkos, cs centī�os viņu neiesaisiīt savā darbā.

- �ī grāmata pati viņu iesaista. - Pirms Noass paguva kaut ko iebilst, Deivids pacēla aug�up roku. - Es neceru, ka jūs pārtrauksiet savu darbu tikai tāpēc, ka tas var sāpināt cilvēkus, kurus es mīlu. Bet es gribu, lai jūs to apzinātos. Un es gribu, lai jūs apdomātu faktu, ka cilvēks, kur� izdarījis slepkavību, diez vai uztrauksies par saviem meliem. Semam Tenerain nedrīkst uzticēties, un visvairāk man �ēl, ka viņam būs iespēja nomirt ārpus cietuma, nevis cietumā.

- Ja jūs uztrauc tas, ka viņ� man melos, ja jūsu izjūtas ir tik spēcīgas, tad jūs rīkotos prātīgi, ja izklāstītu man tās izmanto�anai grāmatā.

Deivids iesmējās un papurināja galvu.

- Noas, personiski es ļoti labprāt apsēstos jums līdzās un izstāstītu tie�i to, ko jūtu un ko atceros. Es centī�os, cik vien būs manos spēkos, panākt, lai mana sievasmāte nejustos sāpināta, un tad, ja to spē�u, es ar jums aprunā�os. Un tagad atvainojiet! - Viņ� pacēla no zemes koferi. - �ī ir pirmā reize, kad Līvija ierodas pie mums ciemos. Es nevēlos nokavēt ne mirkli, ko viņa pavadīs kopā ar mums.

Olīvijai patika māja un viss, ko viņi tajā bija pārveidoju�i. Viņai tā patika krustmātes un tēvo�a dēļ - te viss bija tik acīm redzami ideāls: elegance, pasteļtoņi un augsti griesti. Tomēr dzīvo�anai Olīvija deva priek�roku vecvecāku mājai ar tās nenosakāmo stilu un istabām ko�ajās krāsās.

Viņa priecājās, ka galu galā saņēmusies un atbraukusi.

Kad Olīvija tovakar beidzot iekāpa gultā, viņa bija neizsakāmi pārgurusi no garā brauciena, emocijām, izsmalcinātajām vakariņām, ko bija pagatavojusi krustmāte, un nepārtrauktajām sarunām, līdz viņi bija apspriedu�i visu, kas viņu dzīvē mainījies.

Tomēr pēdējā doma pirms lai�anās miegā Olīviju satrauca. Tā bija doma par Noasu, kur� stāvēja uz savas glītās mājas terases, pagriezis muguru pret okeānu.

Olīvija ļoti ātri saprata, ka Dienvidkalifornija lieliski piederējās D�eimijai - līdz pat viņas pedikīram, bet Līvai Mak-braidai tā nebija piemērota. Par to viņa bija pārliecinājusies gan krustmātes uzstātajā iepirk�anās tūrē, gan pusdienās kādā modernā restorānā, kura nosaukumu viņa tūlīt pat aizmirsa.

Pusdienu porcijas bija neizprotami mazas, viesmīļi tik lepni un uzpūtīgi, ka tumsā dro�i vien spīdētu, un cenas tik neaptverami augstas, ka Olivija aiz brīnumiem tikai noelsās.

- Es liku, lai mans stilists �o pēcpusdienu atrod laiku tavam apmeklējumam, - D�eimija iesāka, ar dak�iņu bakstīdama �ķīvī salātus. - Marko ir ģēnijs un izcila individualitāte. Mēs paspēsim izdarīt manikīru un varbūt ari parafīna procedūru.

- Krustmāt D�eimija. - Olīvija pagar�oja to, kas bija nosaukts par �odienas jaunumu, bet īstenībā bija divi maizes gabaliņi, sagriezti mazītiņos trijstūrī�os un papildināti ar nenosakāmiem dārzeņiem. Viņa prātoja, vai Losand�elosā kāds ēd arī īstu pārtiku. - Tu centies iztaisīt no manis meiteni.

- Nepavisam. - D�eimija uzmeta lūpu. - Es tikai mēģinu tev sniegt... nu, kaut vienu sievi�ķīgu dienu. Tev vajadzēja ļaut man nopirkt to melno kleitiņu.

- Tā melnā kleitiņa maksāja �etrus nīksto�us dolāru un nebūtu izturējusi pat vienu pārgājienu.

- Katrai sevi cieno�ai sievietei vajadzīga vismaz viena satrieco�a melna kleita. Manuprāt, mums jādodas atpakaļ un tā jānopērk, un arī tās ķirzakādas kurpes no firmas �Pradas�. Ja tu tās apausi reizē ar kleitu, kas izcels tavu pasakaino augumu, vīrie�i lēks laukā pa logiem un kritis tev pie kājām.

Olīvija papurināja galvu un iesmējās.

- Par to nu gan es negribētu būt atbildīga. Un man nav vajadzīga ne tā kleita, ne kurpes, ne arī vesela noliktava ar visām tām lietām. Necenties mani pierunāt!

- Vai tas var būt, ka mēs esam radinieces?

- Ģenētika ir viens āķīgs jautājums.

- Es tā priecājos, ka tu esi �eit! Es tā priecājos, ka tu vairs nedusmojies uz mani! - D�eimijai acīs sariesās asaras, un viņa pasniedzās un satvēra Olīvijas roku.

- Es nemaz nebiju uz tevi dusmīga. Ne glu�i uz tevi. Man ļoti �ēl, ka mēs sastrīdējāmies. - Olīvija pagrieza roku un cie�i saspieda D�eimijas roku. - Es biju dusmīga uz Noasu, un tas bija tikpat bezjēdzīgi. Pirms daudziem gadiem, kad tu biji atbraukusi ciemos un mēs aizgājām uz me�u parunāties... tu pret mani biji godīga. Un ļāvi man būt godīgai pret tevi. Pēc tam ikreiz, kad es jutu nepiecie�amību parunāties par mammu, tu mani uzklausīji. Ikreiz, kad man radās jautājumi, tu uz tiem atbildēji.

- Līdz tu pārstāji tos uzdot, - D�eimija nomurmināja.

- Man �ķita, ka man jābeidz par to prātot. Man �ķita, ka es to spē�u. Kāds, kur� ir daudz gudrāks, nekā es domāju, man sacīja, ka pagātne alla� man sekos un alla� mani panāks, lai arī kā es no tās bēgtu. Man �ķiet, es esmu gatava mainīt savu nostāju.

- Tas nebūs viegli.

- Ak dievs, nē! Bet es, kā vienmēr, bū�u pret tevi godīga. Es gribu dzirdēt, kas viņam sakāms par to nakti. Es gribu dzirdēt Sema Tenera stāstu.

- Es arī. Mēs mīlējām D�ūliju, - D�eimija sacīja, paspiezdama Olīvijas roku. - Kāpēc gan lai mēs negribētu dzirdēt patiesību?

- Vecāmāte...

- Alla� centusies tikt ar to galā pati ar savām metodēm. Tas gan nenozīmē, ka tavs izvēlētais paņēmiens būtu nepareizs vai tavas vēlmes aplamas.

- Nē, nenozīmē vis. Laikam pirms atgrie�anās mājās es tomēr sazinā�os ar Noasu.

- Viņ� ir jauks puisis. - D�eimijas smaids mazliet pārvērtās, kļūdams izteikti sievi�ķīgs. - Turklāt ļoti pievilcīgs.

- Es to pamanīju. Vispār esmu izlēmusi ar viņu pārgulēt.

Skaņa, kura izlauzās pār D�eimijas lūpām, bija kaut kas nenoteikts un atgādināja vaidu un spiedzienu vienlaikus.

- Tā! Ak! Ē... Klau, varbūt iesim prom no �ā ūķa, pasūtīsim kādu picu - un tu varēsi sīkāk paskaidrot �o ļoti interesanto paziņojumu.

- Lieliski. - Olīvija atvieglota atgrūda �ķīvi. - Esmu neizsakāmi izsalkusi.

Frenks sēdēja virtuvē un pirms vakariņām baudīja vieglo alu, ko vienīgo sieva viņam atvēlēja. Bloknotā viņ� vilka aplī�us un svītriņas, un iksiņus, plānodams jaunu basketbola spēles variantu, ko mācīja savai trenējamai komandai.

Viņ� labprāt būtu piekodis pie alus kartupeļu �ipsus, bet Sīlija pirms da�ām dienām bija uzgājusi viņa slepenos krājumus. Frenks vēl joprojām nespēja aptvert, ko viņa, sasodīts, meklēja guļamistabas skapja pa�a aug�ējā plauktā, bet jautāt viņ� to nevarēja, jo bija noliedzis, ka viņam kaut kas būtu zināms par skābā krējuma un sīpolu �ipsu atra�anos �ajā plauktā.

Viņ� bija apgalvojis, ka tos tur dro�i vien atstājis Noass. Tāda ir viņa versija, Frenks nodomāja, iebāzdams mutē sauju sāļo cepumu. Un viņ� bija nolēmis no tās neatkāpties.

Kad atskanēja durvju zvans, Frenks atstāja alu un savus kricelējumus uz galda, domādams, ka apmeklētājs būs kāds no viņa spēlētājiem. Viņ� neuzskatīja, ka būtu pareizi, ja treneris pienāktu pie durvīm ar dzeramo rokā.

Atnācēja bija jauna gara auguma sieviete ar spēcīgu miesas uzbūvi; tāda Frenkam labi noderētu laukumā. Mazliet tā kā par vecu viņa divpadsmit līdz se�padsmit gadus vecajai spēlētāju komandai, viņ� nodomāja; tad viņam atmiņā atausa citi tēli un viņ� cie�i satvēra jaunās sievietes rokas.

- Līva. Līvija! Mans Dievs, tu esi tik ļoti izaugusi!

- Man �ķita, ka jūs mani nepazīsiet. - Fakts, ka Frenks viņu bija pazinis, turklāt ar tik acīm redzamu patiku, iepriecināja Olīviju. - Es ari jūs būtu pazinusi jebkurā vietā. Jūs izskatāties tie�i tāds pats kā agrāk.

- Nekad nemelo policistam, pat tad ne, ja viņ� jau ir pensijā. Nāc iek�ā, nāc iek�ā! - Viņ� ievilka Olīviju istabā. - Kaut nu Sīlija būtu �eit! Viņai �o pēcpusdienu paredzēta sanāksme. Apsēdies! - Viņ� rosījās pa dzīvojamo istabu, paceldams kādu avīzi, tad noņemdams no krēsla �urnālu. - Es tev atnesī�u kaut ko dzeramu.

- Man neko nevajag. Es tāpat jūtos labi. - Viņa juta krūtīs smagumu, kas nedeva mieru. - Es sev teicu, ka vispirms jāpiezvana. Tomēr es to neizdarīju. Glu�i vienkār�i ņēmu un ierados.

Frenks pamanīja, ka viņa pūlas saņemties.

- Es priecājos, ka tu tā izdarīji. Es zināju, ka tu esi pieaugusi, bet ikreiz, kad tevi iedomājos, arī tad, kad lasīju tavas vēstules, iztēlē redzēju mazu meitenīti.

- Es jūs iztēlē alla� redzu kā varoni. - Viņa ļāvās Frenka apskāvienam, ļāva cie�i piekļaut sevi klāt. �ņaudzo�ā sajūta krūtīs un vēderā mazinājās, līdz izzuda pavisam. - Es zināju, ka jutī�os labāk. Zināju, ka, satiekot jūs, viss būs kārtībā.

- Kas noticis, Līvij?

- Daudz kas. Es cen�os tikt ar to galā, bet...

- Vai tas attiecas uz Noasa grāmatu?

- Daļēji. Gan uz Noasa grāmatu, gan viņu pa�u. Viņ� ir jūsu dēls. - To sakot, viņa nopūtās un pakāpās atpakaļ, lai stingri nostātos uz kājām. - Un, lai arī cik ļoti es to neatzinu, lai arī kā sev iegalvoju pretējo, es ticu, ka viņ� rīkojas pareizi. Man būs sāpīgi ar viņu runāt, bet es spēju to izdarīt. Es to darī�u, bet tad, kad pati bū�u tam gatava. Un pati pēc sava prāta.

- Noasam tu vari uzticēties. Es neizprotu viņa darbu, bet es izprotu Noasu.

Olīvija apmulsusi papurināja galvu.

- Jūs neizprotat viņa darbu? Kā gan jūs varat neizprast viņa darbu? Tas ir izcils.

Tagad bija Frenka reize apmulst. Viņ� sēdēja uz dīvāna pa-ro�a, ar neizpratni uzlūkodams Olīviju.

- Jāatzīstas, es jūtos pārsteigts, dzirdot tevi tā sakām. Kā gan tu vari tā justies, ja pati esi slepkavības upura meita?

- Un slepkavas meita, - Olīvija piebilda. - Tie�i tāpēc. Es izlasīju viņa pirmo grāmatu, tikko tā bija iznākusi. Kā gan es varēju atturēties, ja uz vāka bija viņa vārds? - Un viņa to bija slēpusi savā istabā glu�i kā kaut ko grēcīgu. - Es nebiju paredzējusi, ka man tā patiks. - Nebiju gribējusi, lai man tā patiktu, viņa nodomāja. Biju gribējusi to izlasīt un nolādēt Noasu.

- Es izpratu, ko viņ� bija gribējis panākt. Viņ� izvēlas pa�u nekrietnāko noziegumu, baisu, nepiedodamu. Un izpētes laikā tāds tas arī paliek.

Viņa atmeta ar roku, jo nejutās apmierināta ar savu neveiklo skaidrojumu.

- Kad ziņu raidījuma dzirdam par kādu slepkavību vai ari izlasām par to laikraksta, mēs sakām: �Ak, cik �ausmīgi!� -un dzīvojam tālāk. Noass �o noziegumu padara reālu; tik ļoti reālu, ka mēs nevaram vairs pateikt: �Ak, cik �ausmīgi!� - un atlaist galvu spilvenos un aizmigt. Visus, kuri biju�i iesaistīti noziegumā un kurus noziegums skāris, viņ� atklāj līdz dziļākajai būtībai, neslēpjot izmisīgas un sāpīgas izjūtas.

Olīvija zināja, ka tie�i no ta viņa baidās visvairāk - ka Noass ieraudzīs viņas dvēselēs dziļumus.

- Viņ� padara �os cilvēkus nozīmīgus, - viņa turpināja.

- Un nozīmīgs kļūst ari nodarījums.

Olīvija viegli pasmaidīja, tomēr viņas acīs vīdēja skumjas.

- Un tas, ko darīja viņa tēvs, kļūst nozīmīgāks dienu no dienas un gadu no gada. Jūs viņam esat etalons it visam, kas ir pareizs un stiprs.

Tie�i tāpat, viņa nodomāja, kā viņas tēvs ir ļaunuma un vājuma etalons.

- Līvij! - Vārdi iestrēga Frenkam kakla. - Tu man liec kaunēties par to, ka es nekad neesmu vērīgāk ielūkojies sava dēla darbā.

-Jūs tajā redzat tikai Noasu. Es nervozēju, domājot par sarunu ar viņu. - Viņa piespieda roku pie vēdera. - Es nevēlos, lai viņ� to uzzina. Es gribu, lai mēs sarunātos kā līdzīgs ar līdzīgu. Nu, ne glu�i tā, - viņa sevi izlaboja, joprojām smaidīdama. - Rīt es do�os atpakaļ uz mājām, tāpēc viņam būs jārunā ar mani manā teritorijā. Es gribēju pajautāt jums: vai jūs ar Breidijas kundzi vasarā nevēlētos atbraukt un padzīvot pāris nedēļu viesnīcā uz Makbraidu rēķina? Mēs esam daudz ko uzlaboju�i, un es ļoti gribētu jums izrādīt savu dabaspētnieku centru un... Ak dievs! Piedodiet! Ak dievs!

Viņa piespieda rokas pie mutes, satriekta, ka �ie vārdi izspruku�i pār lūpām, izlauzu�ies - par spīti viņas izmisīgajām pūlēm noslēpt patiesību.

- Līvij...

- Nē, man nekas nekai�. Tikai dodiet man mirkli laika. - Olīvija piegāja pie loga un caur glītajiem, caurspīdīgajiem aizkariem palūkojās laukā. - Es zinu, ka pēc da�ām nedējām viņu izlaidīs no cietuma. Man �ķita, ja jūs būtu tur, kaut da�as pirmās dienas pēc tam, kad... tad viss būtu kārtībā. Es vēl īsti neesmu par to domājusi, bet tas laiks ir tuvu. Vēl tikai da�as nedēļas.

Olīvija pagriezās pret Frenku, grasīdamās kaut ko teikt un vēlreiz atvainoties. Bet izteiksme Frenka sejā, viņa drūmi savilktā mute, ēna acīs vēl vairāk samulsināja Olīviju.

- Kas noticis?

- Par viņa atbrīvo�anu, Līva. �orīt man piezvanīja. Man ir �ādi tādi sakari, un, kad vien par Teneru ir kādas jaunas ziņas, man to paziņo. Par viņa veselības stāvokli, par slimības saasinā�anos, par viņa izciesto soda laiku, priek�zīmīgo uzvedību cietumā... - Frenks pacēla roku, tad ļāva tai slābani atkrist gar sāniem.

- Viņ� tiks atbrīvots ātrāk, nekā paredzēts, vai ne? Kad?

Olīvija, plati iepletusi acis, nenovērsa skatienu no Frenka. Viņ� iedomājās bērnu, kas viņā raudzījās no savas slēptuves. �oreiz Frenks nespēja darīt neko, lai trieciens būtu vieglāks.

- Viņ� jau ir atbrīvots - pirms divām nedēļām, - Frenks pavēstīja.

Telefona zvans sapluinija Noasa domu pavedienu tūksto� strēmelēs. Viņ� nolamājās un, nepievērsdams uzmanību zvanī�anai, raudzījās uz pēdējo uzrakstīto rindu, cen�oties notvert gaisto�o iedvesmu.

Pēc tre�ā signāla viņ� paķēra mobilo telefonu, ko pilnīgi nevajadzīgi bija paņēmis līdzi istabā, saspieda to ar abām rokām, it kā vēlētos no�ņaugt zvanītāju, tad nospieda savienojuma taustiņu.

- Pie velna, ko vajag?

- Es tikai gribēju atvadīties. Uz redzē�anos!

- Pagaidi! Līva! Pagaidi, nenoliec klausuli, sasodīts! Tu divas dienas neatbildi uz maniem zvaniem, un tagad tu mani notvēri pavisam nepiemērotā garastāvoklī.

- Es biju aizņemta, un tu acīmredzot �obrīd tāds esi. Tāpēc...

- Labi jau labi. Piedod! Tas bija rupji. Esmu muļķis. Es patiesi no�ēloju. Vai tu saņēmi manas ziņas? - Visus desmit tūksto�us ziņu, viņ� nodomāja.

-Jā, bet man līdz pat �im brīdim nebija laika tev piezvanīt. Un arī tagad man ir tikai minūte laika. Tikko izziņoja iekāp�anu.

- Iekāp�anu? Ko? Tu esi lidostā? Vai tu jau brauc prom?

-Jā, mani plāni mainījās. - Viņas tēvs bija izlaists no cietuma. Varbūt viņ� jau ir Losand�elosā? Vai tie�i uz �ejieni viņ� dosies vispirms? Olivija ar plaukstu paberzēja muti un apvaldīja balsi, lai tā izklausītos nevērīga. - Man jāatgrie�as mājās, un es nospriedu, ka darī�u tev to zināmu. Ja tu vēl joprojām vēlies ar mani runāt sakarā ar savu grāmatu, vari mani satikt viesnīcā - visdrīzāk dabaspētnieku centrā.

- Atgriezies mājās rīt! Viena nakts ta�u neko nemainīs, Olīvija. Es gribu tevi satikt.

- Tu zini, kur mani meklēt. Mes izstrādāsim interviju grafiku, kas mums abiem būtu pieņemams.

- Es gribu... - Tevi, viņ� atskārta. Kā gan viss, sasodīts, jau otru reizi ir sajucis kopā! - Grāmata nav vienīgais, kas mūs saista. Atliec savu lidojumu! - Viņ� strauji spaidīja taustiņus, lai saglabātu uzrakstīto atmiņā un izslēgtu programmu. - Es tev aizbrauk�u pakaļ uz lidostu.

- Es negribu palikt �ajā pilsētā, - viņa kategoriski paziņoja. - Es do�os mājās. - Turp, kur ir dro�ība. Turp, kur viņa spēj elpot. - Ja gribēsi mani intervēt, tev būs jāatbrauc uz viesnīcu. Pēdējais iekāp�anas paziņojums. Man jāiet.

- Nav runa tikai par tām sasodītajām intervijām, - Noass iesāka, bet Olivija jau bija nolikusi klausuli.

Noass aizmeta telefonu pār plecu, iekams bija paspējis īste-not savu nodomu un sadauzījis to daudzos plastmasas gabaliņos.

�ī sieviete viņu padarīs traku. Viņai tik strauji mainījās garastāvoklis, viņa bija neparedzama un neprognozējama. Kā lai viņ�, sasodīts, paspēj tam visam tikt līdzi?

Tagad viņa bija prom, izsprukusi viņam no rokām, pirms bija radusies iespēja viņu satvert. Vai tagad viņam vajadzētu dzīties Olīvijai pakaļ? Kādu spēlīti viņa spēlē?

Sadusmots Noass atkrita krēslā un pavērās griestos. Nē, tas nebija Olīvijai raksturīgi. Ne jau spēlītes viņa spēlēja, tas bija izaicinājums uz divkauju. Un tur bija liela at�ķirība.

Noasam vēl bija jānoskaidro da�as detaļas un jāizpēta vairāki fakti. Un tad, viņ� nodomāja, uzmezdams telefonu uz apkrautā galda, tad viņi paskatīsies, kur� uzvarēs.

Viņ� ļoti vēlējās piedalīties �ajā divkaujā.

Olivija jutās saspringta līdz pat brīdim, kad lidma�īna pacēlās gaisā un viņa varēja atlaist ērtāk sēdekli un aizvērt acis. Lejā Losand�elosa kļuva arvien mazāka, nesasniedzama un drīz ari nesaskatāma. Tur viņai vairs nebija ko meklēt, tāpēc nebija nekādas vajadzības atgriezties. Māja, kas reiz bijusi viņas personiskā pils, tagad bija slēgta un atradās aiz dzelzs vārtiem, un piederēja citiem cilvēkiem.

Un tur izdarītās slepkavības pēdas jau sen bija izdzēstas no grīdām un ļau�u prātiem.

Kad Noass ieradīsies, Olīvija tiks galā gan ar intervijām, gan l^oasu pa�u. Viņa bija sev pierādījusi, ka spēj pārciest atmiņu radīto smeldzi. Atmiņu atstāstī�ana būs tikai vārdr, kas viņu vairs nespēja sāpināt.

Briesmonis bija brīvībā.

�ķita, ka tas �ukst viņai ausī, un �ajā brīdinājumā skanēja tāda kā līksmība.

Tam nebija nozīmes. Viņa nepieļaus, lai tam būtu kāda nozīme. Olīvijai bija vienalga, ka viņ� izlaists no savas kameras, saņēmis drēbju kārtu un naudu, kuru nopelnījis ieslodzījuma gados. Olīvijai viņ� bija miris jau ilgu, ilgu laiku.

Olīvija cerēja, ka arī viņa viņam ir mirusi. Ka viņ� nav par viņu domājis.

Vai arī, ja ir domājis, tad viņa lūdza Dievu, kaut katra doma viņam būtu sagādājusi cie�anas.

Olīvija aizgrieza galvu no loga un mēģināja aizmigt.

Arī kādam citam nenāca miegs. Tas bija baiļu, skaņu un asiņainu tēlu pilns.

Briesmonis bija brīvība. Tas lēkāja sapņos, ar savām resnajām kājām neveikli iegāzelējās sirdī, liekot ritēt rūgtām asarām.

Briesmonis bija brīvība, un viņ� zināja, ka gaidāma vēl viena nāve.

Līvija. �is vārds glu�i ka klusas elsas iedrebējās viņa izmisu�ajā prātā. Mīlestība pret Līviju bija tikpat spēcīga, kāda tā bija mirklī, kad viņa piedzima. Un bailes no viņas bija tikpat spēcīgas, kādas tās bija nakti, kad lija asinis.

Viņa tiks upurēta vienīgi tad, ja citas iespējas vairs nebūs.

Un viņas zaudējums uz. visiem laikiem būs vaļēja brūce viņa sirdī.

- Laukā? Kā tas jāsaprot: viņ� ir laukā?

- Viņu izlaida pirms divām nedēļām. Viņa advokāts iesniedza lūgumu par paātrinātu atbrīvo�anu sakarā ar viņa slimības saasinā�anos, tqi viņa atbrīvo�ana tika paātrināta. - Frenks iekārtojās pludmales krēslā, ko dēls bija iznesis uz terases, lai izmantotu apmāku�os dienu un kluso pludmali un pastrādātu ārā.

- Neģēlis! - Noass pielēca kājās un sāka staigāt no terases viena gala uz otru. - Neģēlis. Pēdējā reizē, kad es viņu apmeklēju, viņ� to jau dro�i vien zināja. Un man viņ� neko neteica. Beidzot man izdevās �o pēcpusdienu sarunāt tik�anos ar Smi-tu, un arī viņa asistents man neko neteica. Sasodīts, kurp gan viņ� devies?

- Tādas informācijas manā rīcībā nav. Patiesība es domāju, ka tu to zināsi. Man nebūtu iebildumu pasekot Tenera gaitārn. -Frenks atcerējās pārsteigumu un bailes Olīvijas acis. - Veco laiku vārdā.

- Viņ� nepapūlējās, lai iedotu man adresi, kurp viņ� paredzējis doties. Bez viņa manai grāmatai ir beigas. - Noass uzlūkoja dokumentu kaudzes, ko pret vēja pūsmām bija nostiprinājis ar pudelēm, glieme�vākiem un jebko, kas bija gadījies pie rokas. - Bez Tenera un Līvas palīdzības grāmatas rakstī�ana būs jāpārtrauc. Pārējie ir tikai piedevas. Tātad paātrināta atbrīvo�ana? - Viņ� atkal uzlūkoja Frenku. - Un nevis atbrīvo�ana pirms termiņa? Tātad viņam nav jāziņo par savām gaitārn?

- Viņ� ir izcietis sev piespriesto sodu. Kalifornijas �tats viņu uzskata par reabilitētu.

- Un tu?

- Kas �o jautājumu uzdod? Mans dēls vai rakstnieks?

Noasa seja tūlīt pat apmācās un kļuva vienaldzīga.

- Lai paliek.

- Es nepavisam neatsakos atbildēt, Noas. Mani vienīgi māc ziņkārība.

- Tu nez kāpēc īpa�i atdali to, kas es esmu un ko es daru. Man tie ir vienlīdzīgi jēdzieni.

- Tev taisnība. Pavisam nesen es par to cītīgi domāju. -Frenks nopūtās un salika rokas uz ceļiem. - Es biju cerējis, ka tu kļūsi policists. Laikam jau pārāk ilgi biju lolojis �o domu savā prātā. Es iztēlojos, kā tu sāksi strādāt jau tad, kad es vēl nebū�u aizgājis pensijā.

- Es zinu, ka sagādāju tev vil�anos. Bet tas nav tas, ko es gribu un protu darīt.

Frenkam uz mēles gala jau bija iebildums, ka tā nav taisnība. Tomēr viņ� klusēja un pēc brī�a pateica dēlam taisnību.

- Man nebija tiesību tādam justies. Un es zinu, ka tas nav tas, ko tu gribi un proti darīt, Noas, bet da�as cerības tik ātri nepazūd. Bērnībā tu vienmēr interesējies par to, ko es darīju. Tu sacerēji ziņojumus. - Viņ� mazliet iesmējās. - Tu man uzdevi visvisādus jautājumus par izmeklējamo lietu un tad to visu pierakstīji. Es toreiz to uztvēru pavisam citādi. Kad tu pievērsies �urnālistikai, es nospriedu: nu, viņam �ī nodarbe drīz apniks. Bet tev neapnika, un es jutos vīlies. Ta�u tā ir mana neveiksme, nevis tavējā.

- Man nepatika tas, ka lietas tiek slēgtas, tēt. Es gribēju tās izpētīt.

- Un es par to negribēju dzirdēt. Lepnumam ir divi gali, Noas. Kad tu sāki rakstīt grāmatas, sāki sīki pētīt lietas, kas jau bija izbeigtas, es to uztvēru kā aizrādījumu sev; it kā tu pārmestu, ka lietas izmeklē�anai nepietiek tikai ar nopratinā�anu, pierādījumu savāk�anu, noziedznieka apcietinā�anu, sprieduma nolasī�anu.

- Tā tas nav. Та tas nekad nebija domāts.

- Nē, bet mans lepnums traucēja man saskatīt to, ko tu dari, kāpēc tu to dari un ko tev �is darbs nozīmē. Es gribu, lai tu zinātu, ka tagad es to no�ēloju. Un vēl vairāk no�ēloju to, ka neizrādīju tev to cieņu, kādu tu biji pelnījis, darot darbu, kas tev patīk un labi padodas.

- Hmm... - Noasu pārņēma siltas jūtas, kas izgaisināja saspringumu plecos. - �ī nu tie�am ir pārsteigumu diena.

- Es alla� esmu lepojies ar tevi, Noas. Tu man esi sagādājis tikai prieku - kā dēls un... kā cilvēks. - Frenks uz brīdi apklusa, lai apvaldītu emocijas.

- Es tāds nebūtu, ja man līdzās visu laiku nebūtu bijis tu.

- Noas... - Mīlestība Frenka kaklā plūda glu�i kā varena upe. - Es ceru, ka vienu dienu tavs pieaugu�ais bērns tev pateiks to pa�u. Tas ir vienīgais veids, kā uzzināt, cik tu daudz nozīmē. - Viņ� noklepojās, lai ar savām asarām abiem neliktu justies neveikli. - Esmu nolēmis vairāk pievērst uzmanību tam, ko tu dari. Vai tas ir pietiekami godīgi?

-Jā, tas ir pietiekami godīgi.

� Un es sāk�u ar to, ka piekritī�u intervijai, kad vien tev būs tai laiks.

- Man tagad ir laiks. Un tev?

- Tagad? Nu, es... - Frenks nebija tam sagatavojies un atklāja, ka neveikli meklē aizbildinājumu.

- Es tikai paņem�u jaunu kaseti.

Noass zināja, ka zivs ir piekodusies, tāpēc steidzas, Viņ� atgriezās ar kaseti un divām kokakolas bund�iņām.

- Tas nemaz nav tik grūti, kā tev �ķiet, - viņ� sacija, uzrakstīdams uz kasetes vāciņa nosaukumu un ielikdams kaseti magnetofonā. - Tev tikai jāparunājas ar mani un jāizstāsta senais notikums. Tie�i tāpat, kā tu mēdzi darīt agrāk. Arī par �o noziegumu tu man mazliet pastāstīji. Es pat toreiz paspēju �o to pierakstīt. Teners pats izsauca policiju. Man ir tas pieraksts.

Vēlēdamies, lai viss būtu precīzs, nevis balstīts uz atmiņu, Noass atrada īsto mapi.

- Viņ� piezvanīja divpadsmitos �etrdesmit astoņās minūtēs. Viņa ir mirusi. Mans Dievs, D�ūlija! Viņa ir mirusi. Asinis, tās ir visur! Es nevaru apturēt asinis. Palīdziet man kāds! - Noass nolika papīra lapu sānis. - Telefona saruna turpinājās, bet �is bija vissvarīgākais. Policijas operatore viņam uzdeva jautājumus, uz kuriem saņēma nesakarīgas atbildes, tomēr viņai izdevās noskaidrot adresi.

- Pirmie ieradās de�urējo�ie policisti, - Frenks papildināja. - Tada ir standarta procedūra. Viņi atsaucās uz ziņojumu pa telefonu. Vārti bija atvērti, tāpat arī mājas ārdurvis. Viņi iegāja ēkā un pirmā stāva viesistabā uzgāja līķi un Teneru. Viņi norobe�oja notikuma vietu, paziņoja par slepkavību un pieprasīja detektīvus. Izsaukumu pieņēmām mēs ar Treisiju Hārmonu.

Noasam bija tāda sajūta, it kā viņ� pats tajā naktī kopā ar tēvu būtu iegājis mājā. Viņ� juta silto vēja pūsmu, kas kustināja palmu zarus un reizēm iztraucās cauri mēness sudraba pielietajiem dārziem. Māja stāvēja balta kā sapnis, un tās logi izstaroja spo�i zeltainu gaismu.

Mājas priek�ā stāvēja policijas patruļma�īnas, un vienai vēl joprojām bija iedegtas zilās un sarkanās signālugunis, baisi apgaismojot marmora pakāpienus, policistu sejas, krimināleksper-tu furgonu.

Pa atvērtajām durvīm laukā plūda vēl vairāk gaismas.

Kāds jauns policists ar policijas akadēmijas formas tērpu mugurā no�ēlojami vēma rododendru krūmos.

Iek�pusē milzīga lustra lēja savu bagātīgo gaismu pār jaunavīgi baltajām marmora grīdām, īpa�i izce|ot tum�os asiņu traipus.

Tie stiepās it visos virzienos, pāri priek�namam, tālāk pa pla�o vestibilu un aug�ā pa pulētajām ozolkoka kāpnēm, kas lepni slējās vestibila kreisajā pusē.

Asiņu smaka vēl joprojām cirtās nāsis, tās vēl joprojām izskatījās slapjas.

Frenks bija pieradis skatīt nāves un vardarbības ainas. Varmācības nodarītos postījumus. Bet, uzmetot tikai vienu skatienu tam, kas bija nodarits D�ūlijai Makbraidai, viņa sirds salūza. Viņ� skaidri atcerējās �o sajūtu: piepe�o, gandrīz dzirdamo �ausmu klik�ķi prata un pcc tam līdzjūtībā sa�ņaugu�os vēderu. Un straujos, neapvaldāmos dusmu uzplūdus. Un tomēr viņ� bija spējis tos apvaldīt, iesirgt dziļi sirdī un ķerties pie sava pienākuma pildī�anas.

No pirmā acu uzmetiena izskatījās, ka te norisinājusies ne�ēlīga cīņa. Par to liecināja sasistā vāze, apgāztās mēbeles, asiņu traipi visapkārt.

Bet �ajos pierādījumos varēja atrast citus. Miru�ie alla� tādus atstāja. Viņas nagi nebija aplauzti, tie bija tīri, un skrambas uz viņas plaukstām un rokam, kas radu�ās aizsargājoties, nebija dziļas.

Tātad slepkava viņai uzbrucis no mugurpuses. Vēlāk Frenka pieņēmumus apstiprināja tiesu medicīniskās ekspertīzes ziņojums, bet tobrīd, nometies līdzās līķim, Frenks tikai iztēlojās iespējamo notikumu secību.

Pirmais trieciens bija dziļi trāpījis viņai mugurā, mazliet zem lāpstiņām. Viņa dro�i vien bija iekliegusies, paklupusi un centusies pagriezties. Līdz ar sāpēm viņa izjutusi arī pārsteigumu. Vai viņa redzēja slepkavas seju? Vai redzējusi viņa sejas izteiksmi?

Tad viņ� bija uzbrucis vēlreiz. Vai viņa pacēla roku, lai aizsargātos pret nākamo uzbrukumu? Lūdzu, nevajag! Ak dievs, nevajag!

Viņa bija centusies tikt prom, pa ceļam apgāzdama lampu, saplēsdama kristāla vāzi, sagriezdama uz stikliem savas basas ka jas, bet slepkava bija dūris un dūris. Viņa bija nokritusi un raudādama mēģinājusi aizrāpot prom. Atkal un atkal viņ� bija triecis viņā �ķēru asmeņus, graizīdams un durdams viņu pat tad, kad viņa vairs nekustējās. Pat tad, kad viņa jau bija mirusi.

Blakusistabā divi policisti uzraudzīja Semu. Tāpat kā mirusī D�ūlija, arī �is skats uz visiem laikiem bija iespiedies Frenkam atmiņā. Sems bija bāls un glīts. Viņ� nervozi smēķēja, strauji cilādams roku aug�up un lejup, pieliekot pie lūpām cigareti, ievelkot dūmus, izpū�ot, tad ievelkot no jauna.

Sema acis nespēja fokusēties - tās stiklaini vērās �urp no viņa sejas. Viņ� bija �oka un narkotiku varā.

Viņ� bija viscaur notraipījies ar sievas asinīm.

- Kāds viņu nogalināja. Kāds nogalināja D�ūliju. - Viņ� to atkārtoja vēl un vēlreiz.

- Pastāstiet man, kas notika, Tenera kungs!

- Viņa ir mirusi. D�ūlija ir mirusi. Es to nespēju apturēt.

- Ko jūs nespējāt apturēt?

- Asinis. - Sems ilgi raudzījās uz savām rokām, tad sāka raudāt.

Kaut kad �īs sākotnējās, nesakarīgās iztaujā�anas laikā Frenks atcerējās, ka eksistē arī bērns. Un gāja viņu meklēt.

Noass savā kabinetā pārrakstīja savas piezīmes pēc intervijas ar tēvu. Stāsta izklāsts uz papīra un uzrakstītā pārlūko�ana palīdzēja to labāk uztvert.

Kad iezvanījās telefons, Noass satrūkās un atskārta, ka aizrāvies un nostrādājis jau vairākas stundas. Pirmie saulrieta vēstne�i aiz loga debesis iekrāsoja zeltaini sārtas.

Noass piespieda pirkstus pie smeldzo�ajām acīm un pacēla klausuli.

- Te Sems Teners.

Noass instinktīvi paķēra zīmuli.

- Kur jūs esat?

- Es raugos, kā noriet saule. Esmu ārā un raugos, kā pār okeānu noriet saule.

-Jūs man nepateicāt, ka jūs izlaidīs ātrāk, Sem.

-Nē.

- Vai jūs esat Sanfrancisko?

- Es diezgan ilgi biju Sanfrancisko. Tur ir auksts un mitrs. Es gribēju atgriezties mājās.

Noasa pulss kļuva straujāks.

- Vai jūs esat Losand�elosā?

- Es iekārtojos viesnīca netālu no Saulrieta bulvāra. Tas vairs nav tāds, kāds reiz bija, Breidij.

- Nosauciet man savu adresi!

- Es neesmu viesnīca. Patiesībā atrodos pavisam netālu no jums. Raugos, kā riet saule, - viņ� gandrīz sapņaini piebilda. - Vietā, kur pasniedz tako un alu, un tādu salsu, kas liek acīm asarot.

- Pasakiet man, kur jūs esat. Es tūlīt aizbrauk�u.

Sems bija ģērbies aizsargkr asas biksēs un kreklā ar īsām piedurknēm, un viņa apģērbs bija tik jauns, ka tajā bija redzamas locījuma līnijas. Viņ� sēdēja pie maza metāla galdiņa meksikāņu restorāna terasē un raudzījās pāri ūdenim. Restorānā nebija daudz apmeklētāju. Pie citiem galdiņiem sēdēja tikai da�i cilvēki, un tiem pa vidu grozījās bērni, kāri tiesādami kādu na�ķi un malkodami alu, kura dzer�ana diez vai piederējās viņu vecumam.

Pretstatā �iem bērniem Sems izskatījās vecs, bāls un neizprotamā veidā daudz naivāks.

Noass abiem pasūtīja vēl da�us tako - plācenī�us ar gaļas un asu gar�vielu pildījumu - un katram pa alum.

- Kāda tad ir sajūta?

Kā brīnīdamies, Sems uzlūkoja skrituļslidotāju, kas aiztrau-cās garām.

- Da�as dienas es pavadīju Sanfrancisko, lai savāktu savus ietaupījumus. Tad es sēdos autobusā un braucu �urp. It kā visu laiku gaidīju, kad mani kāds apturēs, aizvedīs atpakaļ un pavēstīs, ka mana atbrīvo�ana bijusi kļūda. Tajā pa�ā laikā man �ķita, ka tik�u pazīts, kāds izsauksies: �Skatieties, tas ir Sems Teners!� - un skries man klāt, lai palūgtu autogrāfu. Es it kā dzīvoju divas dzīves, un brī�iem esmu tas viens, brī�iem - otrs.

- Vai jūs vēlaties, lai jūs pazīst?

- Es ta�u biju zvaigzne. Ievērojams aktieris. Tad ir nepiecie�ama uzmanība - ne tikai tādēļ, lai pabarotu savu ego, bet arī lai palutinātu bērnu sevī. Ja cilvēkā nemājo �is bērns, no viņa neiznāk nekāds di�ais aktieris. Kādu laiku pasēdējis cietumā, es biju spiests to aizmirst. Kad pārliecinājos, ka ar savu pievilcību neko nepanāk�u, ka sava būra durvis ar to neatvēr�u, man vajadzēja savu būtību pastumt malā un domāt tikai par izdzīvo�anu. Un tagad esmu iznācis no cietuma, un mans iek�ējais �es� atgrie�as ar jaunu spēku. Tomēr, lai arī cik ļoti es vēlējos, lai kāds uz mani paskatītos, pamanītu mani un atcerētos, es vienlaikus baidījos, ka tas varētu notikt. Lampu drudzis. - Sems īsi un neskanīgi iesmējās. - Kaut kas tāds, ar ko ilgu laiku neesmu saskāries.

Kamēr oficiante nolika uz galdiņa viņu pasūtīto ēdienu un dzērienus, Noass klusēja. Kad viņa bija aizgājusi, viņ� paliecās uz priek�u.

- Iera�anās Losand�elosā bija riskants lēmums. Te jūs agri vai vēlu noteikti pazīs.

- Kur gan citur lai es dotos? Pilsēta ir mainījusies. Staigājot es divreiz apmaldījos. It visur jaunas sejas - gan ielās, gan reklāmas plakātos. Cilvēki vizinās apkārt lielos un dārgos d�ipos. Un pat smēķēt vairs, sasodīts, nevar visur, kur sirds kāro!

Noass pasmējās par Sema aizkaitinājumu.

- Kā noprotu, ēdiens ir mazliet labāks nekā Sankventinā.

- Es biju aizmirsis, ka �ādas vietas vispār ir. - Sems paņēma pirkstos tako un to nopētīja. - Biju aizmirsis jau pirms nokļū�anas cietumā. Toreiz man vajadzēja vislabāko, kas cits mani vispār neinteresēja. Man vajadzēja būt pamanītam, apbrīnotam un apskaustam - citu jēgu dzīvei es neredzēju.

Viņ� nokoda kumosu tako, salauzdams tā krauk�ķīgo garoziņu, nepievērsdams uzmanību tam, ka mērce, tomāta un salātu gabaliņi krīt �ķīvī. Brīdi viņ� klusēdams nodevās ē�anai, un Noasam ienāca prātā, ka �ī drūmā koncentrē�anās pārņemta no cietuma ēdienreizēm.

- Es biju muļķis.

Noass sarauca pieri.

- Vai grāmatā drīkst jūs citēt?

- Tā ta�u ir, vai ne? Man bija viss - panākumi, slava, vara, bagātība. Man piederēja skaistākā sieviete pasaulē, kura mani mīlēja. Man �ķita, ka esmu to pelnījis, visu, tāpēc es nenovērtēju to, kas man piederēja. Es neko nepratu novērtēt un neuzskatīju to par kaut ko īpa�u - it kā man tas pienāktos. Tāpēc arī es to pazaudēju. Visu.

Nenolaizdams skatienu no Sema, Noass sūca alu.

- Vai jūs nogalinājāt savu sievu?

Sems neatbildēja tūlīt, tikai raudzījās, kā pēdējais sarkanais saules stars nogrimst jūrā.

- Jā. - Viņ� novērsās no saulrieta un cie�i ielūkojās Noasam acīs. - Vai jūs gaidījāt, ka es to nolieg�u? Kāda gan tam jēga? Es par savu nodarījumu biju ieslodzīts divdesmit gadus. Da�i apgalvos, ka ar to nepietiek. Varbūt viņiem ir taisnība.

- Kāpēc jūs viņu nogalinājāt?

-Tāpēc, ka es nespēju būt tāds, kādam viņa mani lūdza būt. Un tagad pajautājiet man, vai es tonakt paņēmu �ķēres un ietriecu tās viņai mugurā un ķermenī, un pārgriezu viņai rīkli.

- Labi. Vai jūs to darījāt?

- Es nezinu. - Sema skatiens atkal pievērsās ūdenim un atkal kļuva sapņains. - Es glu�i vienkār�i nezinu. Es atceros divus variantus, un tie abi �ķiet pilnīgi reāli. Pirms kāda laika nolēmu, ka tam nav nozīmes, bet tad man pateica, ka es drīz mir�u. Man jāuzzina, kas notika īstenībā, un jums būs jānoskaidro, kur� no abiem variantiem ir īstais.

- Kuru jūs man izstāstīsiet?

- Pagaidām nevienu. Man nepiecie�ama nauda. Es atvēru kontu �ajā bankā. - Viņ� sameklēja papīra strēmelīti. - Te būs mana konta numurs. Viņi pieņem elektroniskus pārskaitījumus. Tā būs vislabāk.

- Labi. - Noass ielika papīra lapiņu kabatā. - Rīt nauda būs pārskaitīta.

- Tad rīt mēs arī parunāsim.

� * ♦

Nākamajā rītā Noass piezvanīja Olīvijai brīdī, kad viņa sēdēja dabaspētnieku centra kabinetā pie rakstāmgalda. Noass pēc tikko veiktā skrējiena gar pludmali bija nomazgājies du�ā, viņa mati bija mitri, un patlaban viņ� stiprināja organismu ar kafiju. Olīvijas balss - mundra un lieti�ķa, un mazliet aizsmakusi - lika viņam pasmaidīt.

- Sveicināta ar atgrie�anos mājās, Makbraidas jaunkundzi Vai tu ilgojies pēc manis?

- Ne īpa�i.

- Es tev neticu. Tu uzreiz pazini manu balsi. - Viņ� dzirdēja Olīviju nopū�amies un bija pārliecināts, ka viņa vēlējusies, lai Noass �o nopūtu saklausītu, turklāt saklausītu arī tī�o dusmu pieskaņu.

- Kāpēc gan lai es to nepazītu? Tu runā vairāk nekā jebkuri trīs man pazīstami cilvēki, kopā ņemot.

- Un tu runā pārāk maz, bet tava balss skan manās domās. Es naktī sapņoju par tevi, sapnis bija maigās, plūsto�ās krāsās un palēnināts. Mēs mīlējāmies upes krastā, un zāle bija vēsa un mitra, un visapkārt ziedēja daudz puķu. Es pamodos, mutē sajūtot tava skūpsta gar�u.

Mirkli iestājās klusums, un Noass dzirdēja, kā Olīvijai aizraujas elpa.

- Ļoti interesanti.

- Vai tev kāds ir kabinetā?

- Mirkli uzgaidi! Paldies, Kērtis, es par to parūpē�os. - Iestājās vēl viens klusuma mirklis. - Tas upes krasts ir sabiedriska vieta.

Noass iesmējās tik aizrautīgi, ka viņam vajadzēja apsēsties uz taburetes.

- Es pavisam nopietni esmu k|uvis traks pēc tevis, Līva. Vai tev ziedi patika?

- Tie bija ļoti jauki un pilnīgi nevajadzīgi.

- Protams, vajadzīgi. Tie tev liks domāt par mani. Es gribu, lai tu visu laiku par mani domā, Līva, lai tad, kad es ieradī�os, starp mums būtu attiecības.

- Kad tu plāno braukt �urp?

- Pēc nedēļas vai divām... vai varbūt ātrāk, ja izdosies.

- �ajā gadalaikā viesnīcas numuri ir rezervēti jau labu laiku uz priek�u.

- Gan jau es kaut ko izdomā�u, Līva. Man tev jāpavēsta, ka esmu saticis Teneru un runājis ar viņu. Viņ� ir �eit, Losand�elosā.

- Skaidrs.

- Man �ķita, tu jutīsies labāk, ja zināsi, kur viņ� ir.

-Jā, tā laikam ir. Man tagad jāiet...

- Līva, tu vari man izstāstīt, kā jūties. Ne jau grāmatai. Esmu cilvēks, kuram rūp, kas ar tevi notiek. Ar mani tu vari izrunāties.

- Es nezinu, kā jūtos. Zinu vienīgi to, ka nevēlos, lai viņa uzturē�anās vieta un tas, ko viņ� dara, pārvēr� manu dzīvi. Es negrasos pieļaut, lai tas notiktu.

- Varbūt tu atklasi, ka da�as pārmaiņas nemaz nenes sev līdzi cie�anas. Es darī�u tev zināmu, kad plānoju ierasties. Domā par mani, Olivija!

Viņa nolika klausuli un dziļi nopūtās.

- Un tu sapņo par mani! - viņa nomurmināja, ar pirkstu noglāstīdama pīpenes saulainas ziedlapiņas.

Viņa nebija spējusi pretoties vēlmei paturēt �os ziedus savā kabinetā, kur varēja tos redzēt ikreiz, kad bija spiesta strādāt pie rakstāmgalda, nepacietīgi gaidot, kad atkal tiks laukā.

Viņa bija sapratusi Noasa nodomu un uzskatīja, ka tas ir ļoti mīļi un gudri darīts. Ziedi, ko viņ� atsūtīja, bija tādi pa�i, kādi auga viņa dārzā - dārzā, kura burvībai Olīvija nebija spējusi pretoties. Noass acīmredzot bija izprātojis, ka, uzlūkojot �os ziedus, Olīvija gribot negribot iztēlosies viņu.

Viņa ari tāpat būtu domājusi par Noasu.

Un viņa bija melojusi, apgalvodama Noasam, ka nemaz neilgojas pēc viņa. Olivija jutās pārsteigta, cik ļoti ilgojas, un mazliet raizējās, aptvērusi, ka vēlas, kaut viņi būtu citādi cilvēki citādā situācijā. Tad viņi varētu būt mīļākie, varbūt pat draugi, un viņu attiecības nekas neaizēnotu.

Neviens mīļākais viņai nekad nebija arī draugs, Olīvija domāja. Patiesībā viņai nekad arī nebija īsta mīļākā, jo �īs attiecības papildus seksam nozīmēja arī kaut kādas jūtas.

Bet viņai �ķita, ka Noass noteikti gribētu būt gan draugs, gan mīļākais. Ja viņa vēlēsies iegūt Noasu, viņai būs jāsniedz vairāk, nekā viņa līdz �im vēlējusies vai spējusi kādam sniegt.

Par to vēl jāpadomā, viņa nosprieda un, paberzējusi saspringto skaustu, atkal pievērsās datoram, lai tajā ievadītu savas idejas �ārudens programmām, kas bija saistītas ar pamatskolas audzēkņiem paredzētajiem mācību pārgājieniem, kurus viņa cerēja īstenot.

Kad pie durvīm atskanēja klauvējiens, Olīvija tikai kaut ko nomurmināja.

- Vai tas nozīmēja aicinājumu nākt iek�ā vai iet ellē? - Robs gribēja zināt, viegli pakratīdams kārbu, ko turēja rokā.

- Tev tas nozīmē ienākt un visiem pārējiem - iet ellē. Es mēģinu izstrādāt da�as rudens programmas. - Viņa pagrieza krēslu uz vectēva pusi un pielieca galvu sānis. - Kas ir tajā kastē?

- Nezinu. Tā �orīt pienāca viesnīcā no Losand�elosas, un tā ir domāta tev.

- Man?

- Domāju, tā varētu būt no tā pa�a jaunā cilvēka, kur� tev atsūtīja ziedus. - Robs nolika kārbu uz galda. - Un es teiktu, ka sievie�u ziņā viņam ir lieliska gaume.

- Un tu to saki pilnīgi objektīvi?

- Protams. - Robs apsēdās uz rakstāmgalda stūra un pasniedzās pēc Olīvijas plaukstām. - Kā klājas manai meitenītei?

- Man klājas lieliski. - Viņa nomierinādama paspieda vectēva roku. - Neuztraucies par mani, vectēv!

- Man ir atļauts uztraukties. Tas ietilpst manos darba pienākumos. - Turklāt, atgrie�oties no Kalifornijas, Olīvija bija izskatījusies ļoti saspringta un bāla. - Tas neko nenozīmē, ka viņ� ir brīvībā, Līvij. Es jau esmu ar to samierinājies. Ceru, ka ari tu samierināsies.

- Es cen�os. - Olīvija piecēlās un pagājās pa kabinetu, lai sakārtotu da�as mapes, ko nemaz nevajadzēja kārtot. - Tikko zvanīja Noass. Viņ� pastāstīja, ka ir viņu saticis un runājis ar viņu.

- Ir labāk, ja tu to zini.

- Jā, tā ir. Es protu novērtēt, ka Noass to saprot un atzīst. Ka viņ� pret mani neizturas kā pret trauslu vāzi, kas varētu saplīst un ko vajadzētu pasargāt no... - Viņa apklusa pusvārdā un juta, ka seja piesarkst. Es negribēju...

- Ir jau labi. Es nezinu, vai mēs rīkojāmies pareizi, Līvij, atvedot tevi �urp un atraujot no pārējās pasaules. Mēs gribējām rīkoties tā, kā būtu labāk.

- Atvest mani �urp bija pareiza rīcība. - Viņa nometa mapes un pagājās tuvāk vectēvam, lai viņu cie�i apskautu. - Neviens man nebūtu spējis sniegt vairāk mīlestības un labākas mājas kā jūs ar vecomati. Nejausim, lai domas par Semu Teneru mums tagad liktu to ap�aubīt. - Jūtu pārpilnām acīm viņa pakāpās atpakaļ. - Mrs to nejausim.

- Es joprojām gribu rīkoties tā, kā tev būtu labāk. Un �obrīd es vairs neesmu tik ļoti pārliecināts, ka zinu, kā tas ir. �is jaunais cilvēks... - Viņ� pamāja uz ziedu pusi. - Viņ� tev tik īsā laikā liek par daudz ko iz�ķirties. Bet viņam ir tie�s un vaļsirdīgs acu skatiens, un tāpēc es viņam uzticos.

- Vectēv! - Olīvija noliecas un noskūpstīja vectēvam vaigu. - Esmu jau pieaugusi un diezgan prātīga, lai pati to izlemtu.

- Tu vēl arvien esi mana mazulīte. Vai tu negrasies atvērt to kārbu?

- Nē, tas viņam tikai glaimotu. - Viņa pasmaidīja. - Viņ� cen�as mani savaldzināt.

- Vai tie�ām?

- Laikam jau, vismaz nedaudz. Viņ� paredzējis drīz ierasties �eit. Kad viņu satik�u, tad arī izlem�u, cik īsti savaldzināta es esmu. Un tagad ej strādāt un ļauj arī man darīt to pa�u.

- Kad viņ� atkal ieradīsies, es viņu pieskatī�u. - Robs piemiedza ar aci, tad piecēlās un devās uz durvju pusi. Uzlicis plaukstu uz roktura, viņ� apstājās un palūkojās atpakaļ. - Vai mēs tevi turējām pārāk noslēgti, Līvij? Vai turējām tevi pārāk cie�i? - Pirms Olīvija paspēja atbildēt, Robs papurināja galvu. - Jā vai nē, tomēr tu izaugi tāda, kā pati vēlējies. Tava mate lepotos ar tevi.

Kad durvis aizvērās, Olivija apsēdās, cenzdamās apvaldīt asaras, ko izraisīja gan dedzīgs prieks, gan skumjas. Viņa cerēja, ka vectēvam ir taisnība, ka mamma tie�ām ar viņu lepotos un neuzskatītu savu meitu par sievieti, kura ir pārāk noslēgta, pārāk skarba, pārāk baidās uzticēties kādam citam, kas nepieder pie ģimenes, kura alla� bijusi viņai līdzās.

Varbūt D�ūlija - jautrā un apburo�ā D�ūlija - jautātu savai meitai: �Kur ir tavi draugi? Kur ir tie pui�i, pēc kuriem tu esi tvīkusi ilgās, vīrie�i, ko tu esi mīlējusi? Kur ir tie cilvēki, ar kuriem tu esi darbojusies kopā un kuri kļuvu�i par tavas dzīves sastāvdaļu?�

Kāda gan, Olīvija prātoja, būtu viņas atbilde? Tādu cilvēku nav. Neviena.

�ī doma viņu tik piepe�i un tik neizturami skumdināja, ka atkal acīs sariesās asaras. Mirk�ķinādama acis, lai tās apvaldītu, Olīvija domīgi paraudzījās uz kārbu, kas atradās uz viņas galda.

Noass, viņa nodomāja. Noass centās kaut domās viņu sasniegt. Varbūt pienācis laiks ļaut viņam to darīt?

Olīvija izvilka no kabatas saliekamo nazi un pārgrieza ar aso asmeni līmlenti. Tad viņa brīdi ļāva sev izjust nepacietīgo prieku par gaidāmo pārsteigumu. Domādama par Noasu, viņa pacēla kārbas vāku.

Nu jau steidzīgi Olīvija ņēma ārā putuplasta gabaliņus, izmētādama tos uz rakstāmgalda, lai ātrāk ieraudzītu kārbas saturu. Tas ir stikls vai porcelāns, viņa nosprieda, - kaut kāda figūriņa. Olīvija iedomājās, vai Noasam patie�ām būtu izdevies uziet murk�ķa statuju, un, smiedamās par �ādu ideju, viņa izvilka figūriņu.

Smiekli noslāpa Olīvijai kaklā, ledainai panikas lavīnai brā�oties caur krūtīm. Pa�as straujā elpa galvā atbalsojās kā baiss kliedziens. Viņa nometa figūriņu, it kā tā būtu dzīva �ūska, kura sagatavojusies dzēlienam.

Drebēdama Olīvija vērās ļaunu vēsto�ajā un apburo�ajā Zilās fejas sejā, kas vīdēja virs mūzikas lādītes.

- Es nekad neesmu vēlējies būt viens. - Sems turēja rokā kafijas tasīti, ko Noass viņam bija pasniedzis, un miedza acis spo�ajā saules gaismā. - Vienatne man bija kā sods. Kā neveiksmes pierādījums. D�ūlijai gan patika būt vienai, viņa bie�i deva priek�roku vienatnei. Viņai nebija nepiecie�ama pūļa uzmanība, pēc kādas alku es.

- Alkāt vai alkstat? - Noass pārjautāja un raudzījās, kā Sems pasmaida.

- Esmu apguvis to, ka ari vientulībai ir savas priek�rocības. D�ūlija to alla� zināja. Kad mēs iz�ķīrāmies, kad es iegādājos to māju Malibu, doma, ka jādzīvo vienam, mani �ausmināja tāpat kā doma par dzīvi bez. viņas. Necik daudz par Malibu māju es neatceros. Tā laikam bija līdzīga �ai.

Viņ� atskatījās uz māju: krēmkrāsas koka paneļi, dzidras logu rūtis, ko�i ziedi akmens traukos. Tad viņa skatiens pievērsās okeānam.

- Skats dro�i vien necik daudz neat�ķīrās. Vai jums te patīk dzīvot vienam?

- Mans darba prasa pailgus vienatnes periodus.

Sems klusēdams pamāja.

Noass bija �aubījies, vai būs prātīgi intervijām izmantot savu māju. Beigu beigās �is variants bija �ķitis ļoti praktisks. Tā tika nodro�ināta privātas un netraucētas sarunas iespēja un, iekārtojoties uz terases, bija apmierināta Sema vēlē�anās atrasties ārā. Noass nebija spējis atrast vērā ņemamu aizbildinājumu, lai neintervētu Semu savā mājā, turklāt viņam jau bija Noasa mājas adrese.

Viņ� nogaidīja, kamēr Sems aizdedz vēl vienu cigareti.

- Pastāstiet man par divdesmit astotā augusta nakti!

- Es negribēju būt viens, - Sems vēlreiz sacīja. - Es tolaik nestrādāju, tikko biju atlaidis savu aģentu. Biju ļoti dusmīgs uz D�ūliju. Ko gan viņa, sasodīts, no sevis iedomājās, izmezdama mani no mājas! Viņa ta�u bija tā, kura laida pa kreisi! Es piezvanīju Lidijai. Es gribēju sabiedrību, gribēju, lai mani kāds pa�ēlo. Lidija D�ūliju ienīda, tāpēc es zināju, ka viņa teiks to, ko es vēlos dzirdēt. Es nospriedu, ka mēs kaut ko ie�ņauksim un nodosimies seksam - kā vecajos laikos. Tā es varētu atspēlēties D�ūlijai.

Viņ� savilka roku dūrē un uzsita ar to sev pa celi, pēc tam ritmiski atkārtoja �o kustību.

- Lidijas nebija mājās. Viņas mājkalpotāja sacīja, ka viņa visu vakaru pavadī�ot ārpus mājas. Es saniknojos arī par to. Tātad es nevarēju ne uz vienu paļauties, tad, kad visvairāk tas bija vajadzīgs, nevienam nebija laika, ko veltīt man. Tā es sevi pamatīgi uzkurināju. Bija jau arī citas, kam es varēju piezvanīt, bet es nospriedu, lai viņas iet pie velna. Es ie�ņaucu devu, lai uzlādētos, tad iekāpu ma�īnā un devos uz Los-and�elosu.

Viņ� apklusa, viegli paberzēja deniņus, it kā viņam būtu uznāku�as galvassāpes, tad atkal sāka bungot ar dūri pa celi.

- Es nezinu, cik klubos es tovakar iemaldījos. Tiesā da�ādi cilvēki apgalvoja, ka tovakar redzēju�i mani da�ādās vietās. Viņi apgalvoja, ka es esot bijis kareivīgā noskaņojumā un meklējis nepatik�anas. Kā gan viņi zināja, ko es meklēju, ja es pats to nezināju?

- Liecinieki apgalvoja, ka jūs esot meklējis Lūkasu Menin-gu, kādā no klubiem sakāvies ar apsargiem, citā apgāzis paplāti ar dzērieniem.

- Dro�i vien. - Sems nevērīgi paraustīja plecus, bet viņa roka turpināja to pa�u skarbo, nerimtīgo ritmu. - Man tas viss �ķita kā miglā. Spo�as gaismas, ko�as krāsas, sejas, augumi. Ma�īnā es ie�ņaucu vēl vienu devu. Varbūt arī divas, kamēr nokļuvu līdz mūsu mājai. Biju arī dzēris. Jutu milzu enerģiju un dusmas, un vienīgā, par ko spēju domāt, bija D�ūlija. Mēs to, sasodīts, nokārtosim! Reizi par visām reizēm!

Viņ� atspiedās pret krēsla atzveltni un aizvēra acis. Plauksta sastinga, tad pirksti sāka skrāpēt ceļgalu.

- Atceros, kā pret debesīm slējās koki, glu�i kā gleznā. Un citu ma�īnu lukturi man �ķita kā saule, kas dedzina acis. Galvā dzirdēju savus sirdspukstus. Turpmākajiem notikumiem ir divi varianti.

Viņ� atvēra acis - zilas un saspringtas - un raudzījās Noasā.

- Vārti ir aizslēgti. Es zinu, ka viņ� tur ir kopā ar D�ūliju. Tas nelietis. Kad viņa pienāk pie iek�ējā telefona, es saku, lai viņa atver vārtus, ka man ar viņu jārunā. Esmu piesardzīgs, ļoti piesardzīgs un runāju ļoti mierīgi. Ja D�ūlija sapratīs, ka esmu lietojis narkotikas, viņa mani iek�ā nelaidīs. Viņa man saka, esot vēls, bet es uzstāju, es pierunāju. Viņa padodas. Es piebraucu pie mājas. Mēnessgaisma ir tik spo�a, ka man sāp acis. Un D�ūlija stāv durvis, un viņu no mugurpuses apspīd gaisma. Viņai mugurā ir tas baltais zīda naktskrekls, ko es viņai nopirku mūsu pēdēja kazu gadadienā. Viņas mati ir izlaisti pār pleciem, kājas basas. Viņa ir tik skaista! Un salta: viņas seja ir ledaina, it kā būtu izcirsta marmorā. Viņa saka, lai es runājot ātri, jo viņa esot nogurusi, un ieiet viesistabā.

Uz galda ir viņa glaze un �urnāli. Un �ķēres. Sudrabotas, ar gariem asmeņiem, tās stāv uz galdiņa stiklotās virsmas. Viņa paņem savu vīna glāzi. Tagad viņa zina, ka esmu salietojies narkotikas; viņa ir dusmīga. �Kāpēc tu dari sev pāri?� viņa man jautā. �Kāpēc tu dari pāri man un Līvijai?�

Sems pacēla pie lūpām plaukstu un pāris rei�u tās paberzēja.

- Es viņai atcērtu, ka tā ir viņas vaina, jo viņa ļāvusies Me-ninga glāstiem, jo viņa vērtē savu karjeru augstāk par mūsu laulību. Tas ir vecs strīds, veci pārmetumi, bet �oreiz mūsu strīdā ir kas jauns. D�ūlija paziņo, ka mūsu starpā viss ir beidzies, ka mūsu laulībai vairs nav nekādu izred�u, ka viņa vēlas, lai es pazustu no viņas dzīves. Viņa nevarot mani ciest, viņai no manis metoties nelabi.

Kā jau aktieris, Sems uzsvēra da�us vārdus, ieturēja vajadzīgās pauzes, ielika vārdos visu savu kaisli.

- Viņa nepaceļ balsi, bet es redzu, kā no viņas lūpām plūst �ie vārdi. Man tie �ķiet līdzīgi tum�sarkaniem dūmiem, un tie mani smacē. D�ūlija man paziņo, ka jutusies laimīga, kad izdzinusi mani no mājas, un ka viņai neesot ne mazākās vēlē�anās uzkraut sev problēmas, dzīvojot kopā ar biju�o vīru, turklāt narkomānu. Menings esot ne tikai labāks aktieris, bet arī labāks mīlētājs. Un man visu laiku bijusi taisnība par viņu attiecībām; viņa esot nogurusi, cen�oties to noliegt. Menings viņai sniedzot visu to, ko es nespējot.

Noass vēroja, kā Sema acis pieplūst ar asarām, un sarauca uzacis.

- Viņa no manis novēr�as, it kā es nebūtu nekas, - Sems nomurmināja, tad pacēla balsi, gandrīz iekliegdamies. - It kā viss, ko mēs kopā piedzīvojām, nebūtu nekas! Sarkanie dūmi, kas plūst no viņas lūpām, pārklāj manu seju un dedzina man rīkli. Man rokā gadās �ķēres ar garajiem sudrabotajiem asmeņiem. Es gribu tās ietriekt dziļi D�ūlijas augumā, izdurt viņai cauri. Viņa iekliedzas, glāze izkrīt viņai no rokas un saplīst. No viņas muguras iz�ļācas asinis. It kā es būtu izvilcis korķi no izcila sarkanvīna pudeles. Viņa paklūp, kaut kas gā�as un plīst. Es nevaru neko saskatīt caur �iem dūmiem, es tikai graizu un graizu. Karstas asinis plūst man pār rokām, pār seju. Mēs esam uz grīdas, viņa cen�as aizrāpot prom, bet �ķēres ir kļuvu�as par daļu no manas rokas. Es nespēju tās apturēt. Es nespēju apstāties.

Viņa plakstiņi strauji aizmiedzās un dūres uz ceļiem savilkās tik cie�i, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

- Es ieraugu durvīs stāvam Līviju un raugāmies uz mani ar savas mātes acīm.

Pasniedzoties pēc kafijas tasītes, Semam trīcēja rokas. Viņ� dzēra ilgi un kāri, glu�i kā cilvēks, kas pēc maldī�anās tuksnesī ticis pie ūdens.

- Tas ir viens variants, kā es atceros to vakaru. Vai es varu dabūt kaut ko aukstu? Varbūt ūdeni?

- Labi. - Noass izslēdza magnetofonu, piecēlās kājās un iegāja virtuvē. Tur viņ� nolika plaukstas uz virtuves galda. Trīso�o ādu klāja ledaini sviedri. Jau pats slepkavības fakts bija drausmīgs. Noass bija lasījis policijas ziņojumus un pētījis ekspertu slēdzienus. Viņ� bija zinājis, ko sagaidīs. Bet Sema izteiksmīgais stāstījums bija licis Noasa vēderam �ausmās sa�ņaugties. Turklāt doma, kā Olīvija, iztraususies no savas bērna gultiņas, ierauga �o murgu, glu�i vai dedzināja.

Cik gan rei�u viņa bija domās izdzīvojusi pieredzēto?

Noass ielēja divās glāzēs minerālūdeni, piemeta ledus gabaliņus un saņēmās, lai atgrieztos uz terases un turpinātu sarunu.

- Tagad jūs prātojat, vai vēl spējat būt objektīvs, - Sems ierunājās, kad Noass iznāca uz terases. - Jūs prātojat, kā vispār vēl spējat te sēdēt kopā ar mani un elpot to pa�u gaisu, ko es.

- Nē. - Noass viņam pasniedza glāzi un apsēdās. - Tas pieder pie mana darba. Es prātoju tikai par to, kā jūs spējat sadzīvot pats ar sevi. Ko jūs ieraugāt, kad ik ritu ieskatāties spogulī.

- Divus gadus mani īpa�i novēroja, baidoties, ka es varētu izdarīt pa�nāvību. Viņiem bija taisnība. Bet pēc kāda laika cilvēks iemācās tā dzīvot - no vienas dienas nākamajā. Es mīlēju D�ūliju, un �ī mīlestība ir labākais, kas manā dzīvē bijis. Tomēr ar to nepietika, lai mani padarītu par cilvēku.

- Un vai divdesmit gadi cietumā jūs padarīja par cilvēku?

- Divdesmit gadi cietumā man lika no�ēlot, ka esmu iznīcinājis visu, kas man bija dots. Vēzis man lika paņemt no dzīves to, kas man vēl atlicis.

- Kas tad vēl ir atlicis, Sem?

- Patiesība un samierinā�anās. - Sems iedzēra vēl vienu malku. - Es'to nakti atceros ari citā variantā. Tā iesākas tāpat -ar narkotikām, braukā�anu apkārt, augot niknumam arvien lielākam. Kad es nok|ūstu pie vārtiem, tie ir vaļā. Oho, kā tas mani sanikno! Ko gan viņa, sasodīts, iedomājas? Tagad mēs par to mazliet aprunāsimies. Ja tur būs Menings... Es sasodīti labi zinu, ka viņ� tur ir. Iztēlē jau redzu, kā viņ� drā� manu sievu. Jau redzu, kā nogalinā�u viņu ar kailām rokām, kamēr viņa stāvēs līdzās un noskatīsies. Mājas durvis ir pla�i atvērtas. Pa tām laukā plūst spilgta gaisma. Tas nu tie�ām ir par traku! Es ieeju iek�ā, gatavs kautiņam. Kāpju aug�ā pa kāpnēm, pārliecināts, ka pārsteig�u viņus gultā, bet tad saklausu no viesistabas skanam mūziku. Viņi dro�i vien drā�as tur, ieslēgu�i mūziku un atvēru�i durvis. Bet aug�ā ir mana meita! Tad es...

Sems apklusa. Iedzēris palielu malku, viņ� nolika glāzi malā.

- Viesistabā it visur ir asinis. Es sākumā nesaprotu, ka tās ir asinis. To ir pārāk daudz, lai būtu īstas. Zemē nomesta glāze, uz grīdas sa�ķīdu�i stikli. Lampa, ko mēs nopirkām medusmēne�a laikā, nogāzta zemē un saplīsusi. No kokaīna un degvīna esmu apdullis, tomēr es domāju: Jēzus, Jēzus, te notikusi ielau�anās. Un tad es ieraugu D�ūliju. Ak dievs, es viņu ieraugu uz grīdas!

Viņa balss aizlūza un iedrebējās.

- Es nometos uz ceļiem viņai līdzās, saucu viņu vārdā, cen�os viņu piecelt. Asinis, viņa visa ir vienās asinīs. Es zinu, ka viņa ir mirusi, tomēr es viņu lūdzu, lai viņa mostas, viņai ir jāpamostas. Es izvelku viņai no muguras �ķēres. Es nosprie�u -ja es tās izvilk�u, tās vairs nenodarīs D�ūlijai sāpes. Un tad es ieraugu durvīs stāvam Līviju un raugāmies manī.

Viņ� paņēma cigareti no paciņas, kas stāvēja uz galda, uz�ķīla sērkociņu, un liesmiņa notrīsēja, it kā tai uzpūstu vēj�.

- Policija �ai versijai nenoticēja. - Viņ� izpūta dūmu mākonīti. - Un zvērinātie arī ne. Pēc kāda laika es ari pats �ai versijai vairs neticēju.

- Es �eit neesmu tādēļ, lai kaut kam noticētu, Sem.

- Nē. - Viņ� pamāja, bet viņa acu skatiens bija viltīgs, skatiens, kāds piederas cietumniekam. - Tomēr mans stāsts liks jums padomāt, vai ne?

- Menings apgalvo, ka viņam ar D�ūliju nekad nav bijis romāna. Ne jau tāpēc, ka viņ� nebūtu centies to panākt, to viņ� nemaz neslēpa. - Noass kopā ar tēvu stāvēja pie jaunie�u centra, kur bariņ� bērnu trenējās iemetienos tikko ierīkotajā basketbola laukumā. - Viņ� bijis D�ūlijā iemīlējies vai arī aizrāvies ar viņu - viņi kopā pavadīja daudz laika -, bet D�ūlija viņu uzskatījusi par draugu.

- To pa�u viņ� apgalvoja arī izmeklē�anas laikā.

- Vai tu viņam ticēji?

Frenks nopūtās un papurināja galvu, raudzīdamies, kā viens no viņa trenētajiem zēniem piespēlē bumbu.

- Viņ� bija pārliecino�s. Saimniecības vadītājas liecība apstiprināja viņa teikto. Viņa zvērēja, ka neviens vīrietis nav pavadījis nakti tajā mājā, vienīgi tas, ar kuru kundze bijusi precējusies. Viņa bija dedzīgi uzticīga D�ūlijai un, iespējams, kaut ko noklusēja kundzes laba. Bet viņa ne reizi savu liecību nemainīja un nebija apmulsināma ne ar kādiem jautājumiem. Vienīgais pretpierādījums bija Sema Tenera pārliecība un ierastās tenkas. Lietas izskatī�anas gaitā tam gan bija maza nozīme. Teners ticēja, ka starp viņiem ir romāns, tātad viņam tas �ķita pārliecino�s pierādījums, un tas varēja būt viņa motīvs slepkavībai.

- Vai tev neliekas dīvaini, ka starp Meningu un Lidiju Lo-ringu vēlāk sākās romans, kas gan ilga tikai da�us mēne�us?

- Tāpēc jau Holivuda tiek saukta par dīvainu pilsētu, draudziņ.

- Uzdo�u tev hipotētisku jautājumu: ja jūs nebūtu atradu�i Teneru nozieguma vieta, ko vēl jūs būtu pētīju�i?

- Mēs viņu notveram nozieguma vietā, un tomēr mēs pētījām arī papildus. Mrs nopratinājām Meningu, Lidiju, saimniecības vadītāju, aģentu, ģimenes locekļus. It īpa�i Melburnus, jo viņi abi strādāja pie D�ūlijas. Patiesībā mēs ilgi pētījām visu, kas attiecās uz D�eimiju Melburnu. Viņa līdz ar māsas nāvi mantoja prāvu summu. Mēs izpētījām visas D�ūlijas cienītāju vēstules, pārskatījām visus juku�os un iespējas, kā apmātam pielūdzējam būtu nepamanītam izdevies iekļūt mājā. Bet fakts ir tāds, ka Teners tur bija. Uz slepkavības iero�a bija neskaitāmi viņa pirkstu nospiedumi. Viņam bija motīvs, iespēja un līdzekļi. Un viņu redzēja viņa pa�a meita.

Frenks sagrozījās.

- Izmeklē�anas pirmajās dienās es nejutos glu�i pārliecināts. Kaut kas īsti nesaskanēja, nebija tā, kā es to vēlējos.

- Kas īsti nesaskanēja?

- Visu sare�ģīja Tenera uzvedība, kā viņ� jauca divas pilnīgi at�ķirīgas naktis - divus da�ādus strīdus ar D�ūliju - vai arī izlikās jaucam... Sākumā viņ� runāja nesakarīgi. Tad viņ� pieprasīja advokātu un kļuva nelokāms savās liecībās. Es aptvēru, ka viņ� centies mani apvest ap stūri. Neļauj viņam apvest sevi ap stūri, Noas!

- Neļau�u. - Noass sabāza rokas kabatās un sāka staigāt �urpu turpu. - Uzklausi mani! Pirms da�ām dienām viņ� man izstāstīja divas tās nakts notikumu versijas. Pirmā atbilst tam, ko tu noskaidroji, - gandrīz viss saskan. To stāstot, viņ� patie�ām iedzīvojās lomā. Varēja domāt, ka viņ� tēlo slepkavu kādā brutālā filmā. Un tad viņ� man izstāstīja otru variantu: to, kurā viņ� aizbrauc un atrod D�ūliju miru�u. Viņa rokas trīcēja un seja kļuva bāla. Un balss tonis �audījās aug�up un lejup glu�i kā sērfotājs viļņa mugurā.

- Kuram variantam tu noticēji?

- Abiem.

Frenks pamāja.

- Un pēdējo viņ� tev stāstīja to, kurā viņ� ir nevainīgs. Lai �is iespaids paliktu dziļāks.

Noass skaļi nopūtās.

-Jā, man tas ienāca prātā.

- Varbūt viņ� vēlas, kaut būtu noticis tā kā viņa otrajā versijā. Vienam gan es noticēju, Noas. Teners vēlāk vēlējās, lai D�ūlija tonakt nebūtu atvērusi viņam durvis. Un tu nedrīksti aizmirst vienu, - Frenks piebilda. - Viņ� ir aktieris un zina, kā padarīt savu tēlojumu ticamu.

- Es to neesmu aizmirsis, - Noass nomurmināja. Tomēr Tenera stāsts viņam nedeva mieru.

Noass nolēma izmest līkumu un apciemot māti. Nākamajā dienā viņ� plānoja doties uz Va�ingtonas �tatu. �oreiz viņ� bija paredzējis lidot ar lidma�īnu un pēc tam nomāt ma�īnu. Noass negribēja velti iz�ķiest laiku ceļā.

Sīlija sēdēja uz viņu nelielās terases un, pārskatīdama pastu, no palielas glāzes dzēra ārstniecisku tēju. Viņa pagrieza vaigu, lai Noass to noskūpstītu, tad pamāja uz viņa pusi ar kādu oficiālu vēstuli.

- Vai esi redzējis �o? Valdība draud atņemt ziemeļu roņu aizsardzībai paredzētos līdzekļus.

- Es to laikam bū�u palaidis garām.

-Tas ir nekrietni! Kongress nobalso par finan�u līdzekļu palielinājumu sev, iztērē miljoniem nodokļu maksātāju naudas, lai izpētītu pētījumus, ko izpētīju�i kaut kādu pētījumu pētītāji, toties viņi nekustina ne pirkstu, ļaujot izmirt kārtējai dzīvnieku sugai uz zemeslodes.

- Sadod viņiem kārtīgi, mammu!

Sīlija kaut ko īgni noņurdēja, nolika vēstuli malā un atvēra citu.

- Tēvs ir jaunie�u centra.

- Es zinu, jo tikko tur biju. Man ienāca prātā ieskriet un apciemot tevi, pirms rit dodos uz Va�ingtonas �tatu.

- Es priecājos, ka tu atbrauci. Tu varētu palikt uz vakariņām. Man ir jauna arti�oku pagatavo�anas recepte, ko es gribētu izmēģināt.

- Jā, izklausās... vilino�i, ber man vēl jāsakravājas.

- Melis! - viņa iesmiedamās atsaucās. - Cik ilgi tu būsi prom?

- Tad jau redzēs.

- Vai tev ir grūtības ar grāmatu?

- �ādas tādas ir, bet nekas nozīmīgs.

- Kas tad?

- Man gadīju�ās nelielas blakus intereses. - Viņ� paņēma savu tējas glāzi un iedzēra malku. Tad saviebās. Māte kategoriski atteicās pievienot tējai kaut niecīgu cukura graudiņu. - Personiska rakstura intereses, saistītas ar Olīviju Makbraidu.

- Tie�ām? - Sīlija izrunāja �o vārdu tik gari, it kā tam būtu daudz zilbju, un pasmaidīja kā apmierināta kaķene. - Tas tik ir jauki!

- Es gan nezinu, cik jauki tas ir un kāpēc tu par to priecājies. Tu viņu neesi redzējusi kop� tā laika, kad viņa vēl bija bērns.

- Es esmu lasījusi viņas vēstules tavam tēvam. Man viņa �ķiet gudra un prātīga jauna sieviete, kas stipri at�ķiras no tavām ierastajām draudzenēm, it īpa�i no tās briesmones Karīnas. Starp citu, viņa vēl joprojām nav uzradusies.

- Lieliski. Lai viņa paliek tupam tajā bedrē, ko pati sev izraku�i.

- Man tev laikam jāpiekrīt. Un, atgrie�oties pie iepriek� runātā, man patīk dzirdēt tevi sakām, ka tevi interesē kāda sieviete. Tu nekad man neesi teicis, ka tevi kāda sieviete interesētu. Vienīgi to, ka tu ar kādu satiecies.

- Līva mani interesē jau gadiem ilgi.

- Tie�ām? Kā tas var būt? Kad tu viņu pēdējo reizi redzēji? Cik gadu viņai bija - divpadsmit?

- Astoņpadsmit. Es viņu apciemoju pirms se�iem gadiem, kad viņa mācījās koled�ā.

Sīlija pārsteigta nolika malā pastu.

- Tu brauci viņu apciemot? Tu nekad par to neesi ieminējies.

- Nē, lielākoties tāpēc, ka es nebiju pārāk apmierināts ar �ā apciemojuma iznākumu. - Viņ� nopūtās. - Labi, izstāstī�u tev saīsināto variantu. Es jau toreiz gribēju rakstīt �o grāmatu. Es aizbraucu viņu apciemot, lai pierunātu sadarboties ar mani. Tad es viņu ieraudzīju un... Saproti, tas bija kā zibens spēriens. Es jutos kā apreibis un nespēju domāt loģiski, es vispār nedomāju.

- Noas... - Sīlija uzlika plaukstu uz viņa rokas. - Man nebija ne jausmas, ka tu jebkad esi tā juties attiecībās ar sievieti.

- Ar viņu es tā jutos, tāpēc arī visu sabojāju. Kad Olīvija atklāja, kāpēc esmu ieradies, viņa apvainojās. Viņa negribēja uzklausīt manu atvaino�anos un paskaidrojumus. Viņa glu�i vienkār�i aizvēra durvis.

- Vai tagad viņa tās ir atvērusi?

- Manuprāt, viņa ir atbīdījusi da�us aizbīdņus.

- Iepriek� tu pret viņu nebiji atklāts, tāpēc tas beidzās slikti. No tā tev vajadzētu mācīties.

- Es jau mācos. Bet vispirms man viņa jānokausē. - Tā kā Noass jutās labāk, izteicis to skaļi, viņ� pasmaidīja. - Viņa ir daudz sīkstāka nekā astoņpadsmit gadu vecumā.

- Ja viņa tev liks pamocīties, tu viņu vērtēsi vēl augstāk. -Viņa papliķēja Noasam pa roku, tad atkal pievērsās savām vēstulēm. - Es tevi pazīstu, Noas. Ja tu kaut ko vēlies, tu no tā neatkāpies, kamēr sasniedz mērķi. Varbūt ne visu uzreiz, tomēr tu nepadodies, kamēr neesi panācis savu.

- Nu, man ir tāda sajūta, ka es visu mū�u esmu tiecies pēc Olīvijas Makbraidas. Bet pagaidām... Mammu? Kas noticis? -Sīlija bija nobālējusi. Noass pielēca kājās, domādams, ka viņai uznākusi sirdslēkme.

- Noas... Ak dievs! - Viņa satvēra roku, ko Noass bija pastiepis viņai pretī. - Paskaties! Paskaties!

Noass izņēma papīra lapu viņai no rokām, acumirklī nepievērsdams tai uzmanību, jo centās saglabāt mieru un nomierināt arī māti.

- Neuztraucies! Tikai sēdi mierīgi! Elpo dziļi! Es piezvanī�u ārstam.

- Nē, Dieva dēļ, paskaties! - Viņa saņēma Noasa rokas locītavu un paplivināja papīru, ko viņ� nolaistu turēja rokā.

Tad Noass to ieraudzīja, l otokopija bija izplūdusi un miglaina, tomēr Noass to pazina. Tā bija policijas fotogrāfa uzņemtā D�ūlijas Makbraidas līķa fotogrāfija slepkavības vietā.

Noasa materiālos bija tādas pa�as fotogrāfijas kopija, un, kaut arī viņ� uz to bija skatījies neskaitāmas reizes, melnbaltais attēls uzdzina �ausmas.

Nē, �ī nav fotokopija, viņ� nosprieda. Tas bija attēls, kas ieskenēts datorā. Ko�ie burti zem fotogrāfijas bija rakstīti da-torsalikumā.

TAS VAR NOTIKT ATKAL.

TAS VAR NOTIKT AR 'TEVI.

Raugoties mātes pārbiedētajās, apjuku�ajās acīs, Noasu pārņēma salts niknums.

- �oreiz gan viņ� ir nospiedis nepareizo taustiņu, - viņ� nomurmināja.

Noass pagaidīja, kamēr mājās steig�us atgriezās tēvs. Ta�u nekādi iebildumi, ne arī lūgumi nespēja piespiest Noasu palikt tik ilgi, līdz ieradīsies policija.

Tas neģēlis bija gribējis apvest viņu ap stūri, un viņam tas gandrīz bija izdevies. Tagad viņ� draudēja viņa ģimenes locek-|iem. Tā ir atriebība, Noass nosprieda, steig�us izkāpdams no ma�īnas un dodamies uz priek�u pa Saulrieta bulvāri. Atriebība policistam, kas bija palīdzējis ielikt viņu aiz restēm. Teners bija nolēmis atriebties viņa ģimenei. Pievilināt policista dēlu, apsolot viņam savu stāstu, lai saņemtu naudu. Un tagad viņ� terorizē policista sievu!

Noass steig�us iegāja pa dzīvojamās mājas durvīm un, uzmetis īsu skatienu liftam, izvēlējās kāpnes. �eit nav nekā no pasaules varenības, viņ� nodomāja. Krāsa no sienām bija atlupusi, kāpņu margas netīras, un gaisā jautās tikko manāms saldens marihuānas aromāts.

Cik zemu Teners bija kritis!

Tas neģēlis izvēlējās par upuriem sievietes. Noass ar dūri skaļi piedauzīja pie otrā stāva dzīvokļa. Sievietes un mazas meitenes. Redzēs, kā viņ� tiks galā, kad būs jāstājas pretī vīrietim.

Noass vēlreiz piedauzīja, nopietni sākdams pārdomāt iespēju ar kājas spērienu izlauzt durvis. Viņa saltais niknums bija pārvērties svelo�ā naidā.

-Ja tu meklē to ve�uku, tad viņ� jau ir prom.

Noass palūkojās visapkārt un ieraudzīja sievieti - sasodīts, prostitūtu, viņ� izlaboja.

- Kur prom?

- Klau, es neizsekoju savus kaimiņus, mīļais. Vai tu esi pogainais?

- Nē, man ar viņu jānokārto darī�anas, tas arī viss.

- Tu mazliet līdzinies pogainajam, - viņa sprieda, lieti�ķi nopētīdama Noasu no galvas līdz kājām. - Varbūt esi pirmstermiņa atbrīvoto uzraugs?

- Kas jums liek domāt, ka viņam tāds vajadzīgs?

- Nolādēts, vai tu domā, ka es nespēju pazīt cietumnieku? Viņ� ir ilgi sēdējis. Ko viņ� īsti izdarīja, vai kādu nogalināja?

- Es gribu ar viņu aprunāties.

- Nu, �eit viņa nav. - Viņa devās aug�ā pa kāpnēm, uzvēdījot Noasam lētas smar�as un dzīvnieciska seksa aromātu. - Viņ� jau vakar sakravāja savu mazo somiņu un izvācās no �ejienes.

Dabaspētnieku centrs jau sen bija slēgts, bet Olīvija joprojām strādāja savā kabinetā. Pavasarī un vasarā dokumentiem bija nelāgs ieradums sakrāties lielās kaudzēs, lai gan Olīvijai daudz labāk patika izvadāt tūristu grupas pa takām, lasīt lekcijas vai uz da�ām dienām doties ar grupām garākos pārgājienos.

Viņa pieķēra sevi atkal jau raugāmies uz telefonu un klusībā nolādējās. Bija pilnīgi neizturami apzināties, ka viens no iemesliem, kāpēc viņa ilgāk aizkavējusies darbā, ir cerība, ka piezvanīs Noass. Viņu tas pazemoja.

Viņ� nav zvanījis jau divas dienas, Olivija sev atgādināja. Protams, nebija jau tā, ka viņam obligāti vajadzēja Olīvijai zvanīt. Un nebija arī tā, ka viņa pati nevarētu Noasam piezvanīt, ja vien to vēlētos. Bet to viņa noteikti nedarīs, jo tad, sasodīts, izskatīsies, ka viņa gaidījusi Noasa zvanu.

Viņa uzvedās ka iemīlējusies vidusskolniece. Viņai vismaz �ķita, ka tā tas ir. Viņa vidusskolas laikā nebija nevienā iemīlējusies. Acīmredzot se�padsmit gadu vecumā viņai bijis vairāk prāta nekā tagad.

Tagad viņa ar vaļējam acīm sapņoja par ziediem, ko Noass viņai bija atsūtījis. Viņa skaidri atcerējās Noasa balss toni, kad viņ� bija izrunājis viņas vārdu. Pēc tam kad bija viņu noskūpstījis. Atcerējās, ka Noasa rokas bija glāstīju�as viņas seju. Atcerējās baudpilno un satrauco�o kņudē�anu, ko bija sajutusi vēdera lejasdaļa.

Atcerējās, kā viņ� bija runājis un runājis, ķircinādams un uzmundrinādams viņu, līdz viņa padevās un iesmējās. Noass bija pirmais pievilcīgais vīrietis, kas spēja panākt, lai viņa smietos.

Katrā ziņā Noass bija vienīgais vīrietis, par ko viņa vispār jebkad bija domājusi arī tad, kad viņ� neatradās līdzās.

Varbūt viņai vajadzētu sacīt - otrais vīrietis, jo Noasa da�us gadus jaunākais variants viņu bija ieinteresējis, valdzinājis, mulsinājis. Glu�i vienkār�i tagad viņ� bija mazliet citāds, tāpēc �īs... attiecības, vai kā nu lai tās nosauc, bija kaut kas jauns. Un ļoti aizraujo�s.

Viņa nekad nebija vēlējusies neko vairāk par virspusējām attiecībām, un arī tās viņa pārāk bie�i nebija vēlējusies.

Tad kāpēc viņa te sē� un analizē savas jūtas, ja nemaz nevēlas jūtas? Viņai jau tāpat pietika, par ko raizēties, lai �īm raizēm pievienotu arī Noasu Breidiju.

Viņa palūkojās uz savu mazo sienas skapi. Mūzikas lādīti viņa bija iebāzusi kārbā zem visiem iepakojumiem un iestūmusi skapī. Kāpēc briesmonis to bija sūtījis? Vai tas bija piedāvājums izlīgt mieru vai drauds? Olīvija nevēlējās pieņemt ne vienu, ne otru.

Tomēr viņa nebija izmetusi lādīti.

Kad iezvanījās telefons, Olīvija muļķīgi satrūkās, tad dusmīgi sarauca pieri. Tas ir Noass, viņa nodomāja. Kas gan vēl cits lai zvanītu tik vēlu? Lai dedzīgi neķertu klausuli, Olīvija sevi apvaldīja, tī�ām ļaudama atskanēt pilniem trim signāliem un pa to laiku dziļi elpodama.

Paceļot klausuli, viņas balss bija vēsa un lieti�ķa.

- Viesnīcas �Patvērums� dabaspētnieku centrs.

Viņa saklausīja mūziku - kaut ko pavisam klusu - un nosprieda, ka Noass iecerējis nodro�ināt fonu romantiskai telefona sarunai. Viņa jau grasījās iesmieties un izmest kādu trāpīgu piezīmi, bet tad atklāja, ka nav spējīga izteikt ne vārda.

Olīvija pazina �o mūziku. �aikovska �Duso�ā skaistule�.

Gaisīgās, liegās, sirdi ploso�ās mūzikas skaņas... Olīvija acumirklī redzēja sevi, mazu meitenīti, tajā siltajā vasaras naktī, kad viņa sajuta metālisko asiņu smaku.

Viņas plauksta cie�āk satvēra telefona klausuli, bet prātu stindzināja panika.

- Ko tu gribi? - Olīvija spieda brīvo roku pie krūtīm, it kā vēlētos kliedēt smagumu, kas tur auga aizvien lielāks. - Es zinu, kas tu esi. Es zinu, kāds tu esi.

Briesmonis bija brīvībā.

- Es nebaidos no tevis.

Tie bija meli. �ausmas aukstiem, �ķebino�iem viļņiem ieplūda vēderā un laizīja viņai ādu. Olīvija vēlējās palīst zem rakstāmgalda, savilkties kamolā. Slēpties. Galvenais - paslēpties.

- Liec mani mierā! - Bailes lauzās laukā, padarot viņas balsi spalgu. - Glu�i vienkār�i liec mani mierā!

Viņa nometa klausuli un, panikas pārņemta, bēga.

Durvju rokturis izslīdēja Olivijai no rokām, un viņa izmisumā ie�ņukstējās, līdz izdevās to satvert. Dabaspētnieku centrā bija tum�s un kluss. Viņa gandriz jau gribēja mesties laukā no kabineta, bet tad atkal iezvanījās telefons. Pa�as kliedzienu pārbiedēta, Olīvija spēji paslīdēja uz grīdas. Elpa saraustītiem grūdieniem lauzās no plau�ām, un viņa, apkārt valdot klusumam, ieraudājās. Viņai jatiek laukā. Jābēg. Jāmeklē dro�ība.

Kad viņa atkal pasniedzās uz durvju pusi, rokturis strauji pagriezās. Durvis pla�i atvērās, un tajās pavīdēja vīrie�a ēna.

Olīvijai acu priek�a viss satumsa un saplūda pelēkā miglā. Viņa neskaidri dzirdēja kailu saucam viņas vārdu. Kāds satvēra viņas rokas. Viņa juta, ka sagrī|ojas, tad ieslīga melnā tumsā.

- Ei, ei, ei! Atjēdzies! Atmosties!

Olīvijai griezās galva. Viņai kāds viegli pliķēja pa seju, tad kādas lūpas liegi pieskaras viņas lūpām. Pagāja vēl brīdis, pirms viņa aptvēra, ka Noass, sēdēdams uz grīdas, viņu aijā klēpī glu�i kā mazu bērnu.

- Beidz mani phķct, jocīgais! - Viņa gulēja nekustēdamās, juzdamās vārga pēc pārdzīvotās panikas.

- Ak jā, tā jau u labāk! Pavisam labi. - Viņ� piekļāva muti Olīvijas lūpām, ieliekot �aja skūpstā milzu atvieglojumu. - �ī ir pirmā reize, kad sieviete noģībst man pie kājām. Nevarētu gan sacīt, ka man tas būtu paticis.

- Es nenoģibu.

- Tādā gadījumā tu to ļoti labi notēloji. - Noass aptvēra, ka Olīvija zaudējusi samaņu tikai uz da�ām minūtēm, kaut arī Noasam bija �ķitis, ka viņa slīgst viņa rokās vai veselu mū�ību. - Piedod, ka es tevi nobiedēju, tā negaidīti ienākot. Es pamanīju tavā kabinetā gaismu.

- Ļauj man celties!

- Labāk pasēdēsim vēl kādu mirklīti. Nedomāju, ka manas kājas jau ir spējīgas celties. - Viņ� piespieda pie Olīvijas vaiga savējo. - Nu, kā tev citādi klājies?

Olīvijai gribējās reizē smieties un raudāt.

- Ak, pateicos, tie�ām lieliski! Un tev?

Noass pagrieza viņu tā, ka varēja smaidot ielūkoties viņai sejā. Bet pietika Noasam tikai palūkoties uz viņu, paraudzīties viņas skaidrajās dzintarkrāsas acīs, uzlūkot viņas bālo ādu, lai viņa sirds ietrīsētos.

- Es ļoti ilgojos pēc tevis. - Tagad viņ� glāstīja Olīvijas matus. - Tas ir dīvaini. Vai zini, cik laika mēs īstenībā esam pavadīju�i kopā?

-Nē.

- Ārkārtīgi maz, - viņ� nomurmināja un atkal piekļāva savu muti pie Olīvijas lūpām. Viņas lūpas bija valgas un atsaucīgas. Viņas rokas apvijās Noasam ap kaklu. Viņ� juta, ka slīgst �ajā brīnumainajā un reizē tik dabiskajā baudā.

Olīvija vairs nepretojās. Noass pilnībā izbaudīja skūpstu -lēni un pārliecināti. Pasaulē neeksistēja nekas cits kā vien viņu lūpu kaisles pilnā sastap�anās.

- Līva... - Noass skūpstīja viņas zodu, tad augstāk, līdz pat deniņiem. - Ļauj, es aizvēr�u durvis.

- Hmm?

Viņas miegainā atbilde iededza kaisles liesmas vēl spēcīgākas.

- Durvis. - Noasa pirksti glāsto�i pārskrēja pār Olīvijas krūtīm, tad to pieskāriens kļuva uzstājīgāks, jo Olīvija izliecās, tiekdamās viņam pretī. - Es negribu mīlēties ar tevi pie atvērtām durvīm.

Viņa vēlreiz kaut ko nomurmināja, ar zobiem pakaitinādama Noasa apak�lūpu, un pagrūda durvis, mēģinādama tās aizvērt.

Tad iezvanījās telefons, un Olīvija satrūkusies pūlējās atbrīvoties no Noasa apskāvieniem.

- Tas ir tikai telefons. Ak dievs! - Noass cie�i satvēra Olīvijas rokas.

- Tas ir viņ�. Laid mani! Tas ir viņ�!

Noass nejautāja, ko viņa ar to domājusi. Tādā tonī viņa runāja tikai par savu tēvu.

- Kā tu to zini?

Olīvijas acīs atkal iegail�jās paniskas bailes.

- Viņ� jau iepriek� zvanīja - pavisam nesen.

- Ko viņ� tev teica?

- Neko. - Izbaiļu pārņemtā, viņa sarāvās kamoliņā, ar rokām aizspiezdama ausis. - Neko, neko.

- Ir jau labi, ir labi. Paliec tepat! - Noass, pieslējies kājās, ar satumsu�u acu skatienu piegāja pie viņas rakstāmgalda. Kad viņ� jau sniedzās pēc klausules, telefons apklusa.

- Tas bija viņ�. - Olivija bija piecēlusies kājās un pienākusi viņam blakus. Viņa trīcēja. - Viņ� neteica neko. Viņ� tikai atskaņoja to mūziku. Muziķu, ko mana māte bija klausījusies tovakar, kad viņ� viņu nogalināja. Viņ� grib, lai es zinu, ka viņ� nav aizmirsis.

Noasam izdevās dabūt viesnīcā numuru, ta�u viņu brīdināja, ka tas būs tikai uz vienu nakti. Visam mēnesim viesnīcas numuri bija pilnība rezervēti. Brīvas gan vēl bija da�as no tūrisma centra nometņu vietām, bet Noass nevarēja saņemties, lai paustu prieku par �ādu iespēju.

Tomēr, ja viņ� bija nolēmis te palikt, viņam būs vien jāpieņem �is piedāvājums, kā ari jānopērk sev piemērots tūrisma aprīkojums.

Un viņ� bija nolēmis palikt.

Noass, protams, varēja noīrēt smalku numuru kādā viesnīcā, kas atrastos saprātīga ilguma brauciena attālumā un kur viņ� varētu ērti strādāt un eleganti pavedināt Olīviju, bet pēc tā, ko viņ� bija uzzinājis iepriek�ējā vakarā, Noass vairs nevēlējās uzturēties tik tālu no viņas.

Viņ� bija nolēmis pieskatīt Olīviju. Vienīgais veids, kā to īstenot, bija palikt tepat un pārspēt stūrgalvībā Olīviju.

Par viņas stūrgalvību Noass bija pārliecinājies arī iepriek-sējā vakarā. Olivija viņam bija izstāstījusi par telefona zvanu un mūzikas lādīti, un tobrīd viņ� skaidri juta viņas bailes. Bet, tiklīdz beigusi stāstīt, viņa atkal bija nocietinājusies un noslēgusies sevī.

Pēc Noasa domām, viens no iemesliem bija viņas pilnīgi neizprotamais kauns izrādīt savu vājumu. Tomēr, Noass prātoja, Olīvija jau gadiem ilgi tā būvējusi savu aizstāvības un dro�ības mūri - visu nepatīkamo un mulsino�o atstumjot malā, izslēdzot no savām domām un atsakoties apspriest.

Kad Noass bija paziņojis, ka aizvedīs viņu mājās, Olīvija bija kļuvusi dusmīga. Viņa pati zinot ceļu un Noass atpakaļceļā apmaldī�oties, un viņai nevajagot miesassargu. Un viņa nepieļau�ot, ka viņu kāds kaut kur vestu.

Noass izgāja uz sava mazītiņā pirmā stāva balkona un uzlūkoja vasarīgā me�a ko�o zaļumu.

Nekad iepriek� viņam nebija gadījies vilkt sievieti uz savu automa�īnu, Noass domāja. Nekad nopietni viņ� nebija cīkstējies ar sievieti, ja vien abiem cīniņa dalībniekiem beigās nebija paredzēts mīlēties. Un vēl nekad viņ� nebija nonācis tādā situācijā, ka zaudētu cīniņā ar meiteni.

Viņ� izklaidīgi paberzēja apdauzītās ribas.

Noass prātoja, vai viņam vajadzētu kaunēties, ka viņam �is cīniņ� tik ļoti paticis, tad nolēma, ka nevajag vis. Viņ� bija nogādājis Olīviju mājās un dro�ībā un �ķiroties pat spējis tiktāl kliedēt viņas dusmas, lai vainagotu savu uzvaru ar ļoti patīkamu skūpstu.

Līdz Olīvija viņam bija iekodusi.

Ak dievs, viņ� Olīvijas dēļ bija kā traks!

Un pietiekami noraizējies, lai apņemtos tikt galā ar Semu Teneru. Lai Olīvija būtu dro�ībā un atgūtu kaut mazliet dvēseles miera.

Viņ� atkal iegāja istabā un piezvanīja tēvam.

- Kā jūtas mamma?

- Viņa jūtas labi. Es viņu �odien aizvedu uz darbu un izspiedu no viņas solījumu, ka viņa viena nekur neizies. Es vadā�u viņu uz darbu un atpakaļ, kamēr... kamēr...

- Vai par Teneru nekas nav zināms?

- Nē Viņ� izņēmis no sava bankas konta divus tūksto�us skaidrā naudā. Dzīvokli viņ� bija īrējis līdz nedējas beigām un samaksājis iepriek�. Mēs... policija viņu labprāt iztaujātu, bet neko īpa�u viņi nevar paveikt. Es izmantoju savus sakarus un lūdzu, lai pāris manu draugu pārbauda lidostas un vilcienu stacijas, vai biļe�u reģistrācijā neparādās viņa vārds. Nekā.

- Viņu vajag atrast. Noalgo privātdetektīvu! Labāko, kādu vien pazīsti. Es varu to at (auties.

- Noas...

- �ī ir mana lieta, un rēķinus apmaksā�u es. Es nokārto�u, lai tu man varētu atstat ziņas viesnīcas reģistratūrā. Kādu laiku es grasos dzīvot telti, un var gadīties, ka man visu laiku nebūs līdzi mobilais telefons, tāpēc mani ne vienmēr varēs sazvanīt. Es pārbaudī�u atstatas ziņas, cik bie�i vien varē�u.

- Noas, ja viņ� ir nolēmis, ka pienācis atmaksas laiks, tad viņa mērķis esi tu. Viņ� drīz mirs, tāpēc viņam nav ko zaudēt.

- Esmu uzaudzis policista ģimenē. Es zinu, kā sevi pasargāt. Rūpējies par mammu!

- Es zinu, kā jārūpejas par to, kas ir mans. Esi piesardzīgs, Noas!

- Tu arī. - Noass nolika klausuli un sāka staigāt pa nelielo telpu, cenzdamies izvilināt no smadzenēm kādu ideju. Drīz vien tā uzradās un bija tik vienkār�a un tik lieliska, ka Noass pasmaidīja. - Es ari zinu, kā jārūpējas par to, kas ir mans, - viņ� nomurmināja. Un, cerēdams, ka viņas dusmas būs mazināju�ās, viņ� devās meklēt Oliviju.

Viņas dusmas nebija mazināju�ās. Patiesībā viņa tās loloja glu�i kā māte kaprīzu bērnu. Ikreiz, kad birojā iezvanījās telefons un Olīviju pārņēma pretīgas bailes, liekot nodrebēt visam augumam, viņa tās nomāca ar dusmām uz Noasu, iztēlojoties, kā niknumā iespļauj viņam sejā.

Tāpēc viņa sevī loloja �īs dusmas, ik pa laikam lika tās lietā un patiesi priecājās par tām.

Kad Noass iegāja viņas kabinetā, Olīvija gausi piecēlās kājās, un viņas acīs vīdēja salta un noraido�a izteiksme. Viņa �ķita glu�i kā snaipere, kas �auj ātri un nekļūdīgi.

- Aizvāc savu no�ēlojamo pēcpusi no mana kabineta! Un arī no Makbraidu teritorijas. Ja tu desmit minū�u laikā nebūsi atstājis viesnīcu, es izsauk�u policiju un lik�u tevi apcietināt par vardarbīgu uzbrukumu.

- Tev nemū�am neizdosies to pierādīt, - Noass atsaucās ar �ķelmīgu smaidu, zinādams, ka tas saniknos Olīviju vēl vairāk. - Es esmu tas, kuram ir zilumi. Nelamājies! - viņ� ātri piebilda, aizvērdams durvis. - Tepat netālu ir mazi bērni, kas apveltīti ar vērīgu uztveri. Klau, man tev ir piedāvājums.

- Piedāvājums man? - Viņa plati pasmīnēja, tad spēji sarāvās, jo iezvanījās telefons.

Pirms Olīvija paspēja pakustēties, Noass jau bija pacēlis klausuli.

- Viesnīcas �Patvērums� dabaspētnieku centrs. Makbraidas jaunkundzes kabinets. Runā Rauls, viņas personiskais asistents. Diem�ēl viņai ir sanāksme. Varbūt jūs varētu...

- Idiots! - Olīvija dusmīgi no�ņācās un atņēma Noasam klausuli. - Olīvija Makbraida klausās.

Noass paraustīja plecus un, kamēr Olīvija pa telefonu apsprieda darba jautājumus, pagājās pa kabinetu. Kad Olīvija bija beigusi sarunu un neteica viņam ne vārda, Noass pārbaudīja podiņā jauki ziedo�ās Āfrikas vijolītes augsni.

- Man ienāca prātā izmantot da�as brīvas dienas un aizbēgt no visām modernajām tehnoloģijām, - viņ� paziņoja. - Lai pārbaudītu pats sevi. Saproti, cilvēks pret dabu. - Viņ� paraudzījās uz Olīviju.

Viņa vēl joprojām stāvēja, saņēmusi kopā rokas. Dusmu uguns no viņas acīm bija nozudusi, atstājot tajās vienīgi piesardzību.

- Ja tev nebūtu bail un es tevi tik labi nepazītu, es domātu, ka tu esi muļķe. - Noass to pateica klusi, ar tikko jau�amu dusmu pieskaņu. Kā gan viņ� spēj tik daudz saskatīt, Olīvija nobrīnījās, pat neskatoties uz viņas pusi?

- Es neesmu nekāda sanervozējusies dāmīte. Es pati protu par sevi parūpēties.

- Labi. Es ceru, ka da�as nākamās dienas tu parūpēsies arī par mani. Es gribu doties vairāku dienu pārgājienā un nak�ņot teltī.

Viņas skaļie un straujie smiekli nepavisam Noasam neglaimoja.

- Domā, ka es noticē�u!

- Uz trim dienām. Mes abi. - Pirms Olīvija vēlreiz iesmējās, Noass pacēla pirkstu. - Mēs uz kādu laiku būsim prom no �ejienes. Tu darīsi to, kas tev padodas vislabāk. Un es tāpat. Tu piekriti intervijām, tāpēc mēs aprunāsimies. �ī apkaime tev ir mīļa, un es veļos, lai tu man to izrādi. Es gribu redzēt to, ko, skatoties uz �īm vietām, redzi tu.

- Grāmatai.

- Nē, sev pa�am. Es gubu būt ar tevi divatā.

Olīvija juta, ka viņas apņēmība saplok un dusmas izgaist.

- Esmu apdomājusi �o situāciju, un mani tā neinteresē.

- Nē, interesē gan. Bez jebkāda aizvainojuma Noass saņēma viņas roku un noglāstīja pirkstu kauliņus. - Tu dusmojies uz mani, tāpēc ka vakar es biju par tevi spēcīgāks. Patiesībā tas nebija... - Viņ� apklusa, jo, paskatījies uz Olīvijas roku, pamanīja virs viņas locītavas vairākus vieglus zilumus. - Laikam jau es neesmu vienīgais, kam ir zilumi. - Viņ� pacēla Olīvijas rokas locītavu pie lūpām un to noskūpstīja. - Piedod!

- Izbeidz! - Viņa strauji atgrūda Noasa roku. - Nu labi, es dusmojos tāpēc, ka tu mani redzēji nepiemērotā brīdī, vājuma mirklī, un arī tāpēc, ka es tev ļāvu to redzēt. Es dusmojos tāpēc, ka tu neliec mani mierā, un es dusmojos tāpēc, ka man patīk būt kopā ar tevi, pat tad, kad tu mani kaitini.

- Tādā gadījumā tev jārēķinās ar ilgām dusmām. Es nebrauk�u nekur projām, pirms mēs nebūsim noskaidroju�i savas attiecības. Dosimies parotaļāties me�ā, Līvij.

- Man jāstrādā.

- Esmu tūrists, kas maksā naudu. Kā jau tas pienākas, vari man izsniegt sarakstu ar to, kas man būs nepiecie�ams pārgājiena laikā, un visu, kas vien būs pieejams, es iegādā�os viesnīcā. Kopā ar maksu par tūrisma gides pakalpojumiem un pārgājiena piederumiem tu pavisam viegli nopelnīsi paris tūkito �u. Piekrīti, Līva! Tu zini, ka tu to vari.

- Tev būs vajadzīgas arī atļaujas, lai izietu ārpus viesnīcai piedero�ās me�a teritorijas.

- Un tālāk?

- Vēl pēc diennakts tu raudāsi pēc sava pārnēsājamā datora.

- Gribi saderēt?

- Uz simts dolāriem.

- Norunāts. - Viņ� cie�i paspieda Olivijai roku.

Noass nebija paredzējis, ka Olīvijas atsūtītajā sarakstā būs iekļauta detalizēta informācija, kādu apģērbu, cik zeķu pāru un apak�veļas ieteicams ņemt līdzi pārgājienā. Bija tāda sajūta, it kā viņam atkal būtu divpadsmit gadu un viņ� saņemtu darāmo darbu sarakstu no mātes.

Viņ� nopirka pārgājiena aprīkojumu, ari jaunu mugursomu, jo Olīvija bija aizrādījusi, ka viņa vecā mugursoma esot pārāk maza un tajā esot vairāki caurumi. Un, kaut ari Noass apzinājās, ka viņam būs smagāka soma, viņ� nopirka divas vīna pudeles un satina tās lieko zeķu pārī.

Dzīvo�ana teltī bija viens, bet primitīva dzīvo�ana - pavisam kas cits.

Kad kravā�anās bija pabeigta, Noass nosprieda, ka viņam uz muguras būs jānes trīsdesmit piecas mārciņas. Viņ� spēja iedomāties, ka apmēram pēc piecām jūdzēm �is svars jau līdzināsies simtam.

Ar zināmu no�ēlu viņ� ieslēdza savu mobilo telefonu un pārnēsājamo datoru īrētās ma�īnas bagā�niekā.

- Es vēl atgriezī�os, draugi, - viņ� nomurmināja.

- Izskatās, ka es tos simt dolārus saņem�u, iekams dosimies prom.

- Tā nebija �ēlo�anās. Tas bija mīļ� atvadu sveiciens.

Noass pagriezās un nopētīja Olīviju. Viņa bija ģērbusies ērtos, pabālēju�os d�insos un krekliņā ar viesnīcas logo. Viegla jaka bija apsieta ap vidukli. Kājās, kā Noass pamanīja, viņai bija izturīgi zābaki ar daudzām iespaidīgām skrambām un rievām ādā. Viņa nesa savu mugursomu tā, it kā tā vispār būtu bez svara.

Ironiskais smaids sejā viņai piestāvēja.

- Vai esi pārliecināts, ka esi gatavs �ādam pārbaudījumam?

- Degu nepacietībā.

Olīvija sagrozīja cepuri, kas aizēnoja acis, un strauji pamāja ar īk�ķi.

- Uz priek�u!

Noass atcerējās, ka iepriek�ējos pārgājienos viņus bija pavadījis nerimtīgs lietus, toties tagad me�s likās daudz pievilcīgāks un krā�ņāks. Pa spraudziņām koku lapotnē viņus sasniedza nelieli saules stariņi, negaidīti atmirgu[odami uz �obrīd ko�zaļajām kļavu lapām un trauslajām papardēm.

Gaiss kļuva vēsāks. Un smar�īgāks.

Noass atcerējās un pazina lielāko daļu apkārtējās dabas objektu. Milzīgo koku da�ādās mizas struktūras, zemāko krūmu lapu formas. Pla�ais, gabalainais sūnu paklājs vairs nelikās sve�s, tāpat arī kamolveidigie un ragainie ķērpji.

Kamēr muskuļi piemērojās gājiena ritmam, Noass ļāva Olīvijai izbaudīt klusumu un pats ieklausījās �aboņā un putnu balsu skaņās, kas veidoja me�a mūziku.

Olīvija gaidīja, kad viņ� ierunāsies, uzdos jautājumus vai uzsāks kārtējo no saviem ikdieni�ķajiem monologiem, kas viņam tik labi izdevās. Bet Noass neteica ne vārda, un vieglā spriedze, ko viņa juta plecos kopā ar mugursomu, pamazām pagaisa.

Viņi �ķērsoja strautiņu, kas rāmi burbuļoja ceļā, pārgāja pāri pla�am papar�u klājumam, tad devās aug�ā pa garo taku, kura veda ārā no viesnīcas teritorijas.

Efejas kļuva aizvien biezākas un juceklīgākas, krietni apgrūtinot ie�anu. Kad vien bija iespējams, Olīvija no tām izvairījās, kad nebija iespējams, lauzās tām cauri, reiz strauji satverdama stīgu un spēcīgi pagrūzdama to sānis, lai tā nesistos atpakaļ un netrāpītu Noasam sejā.

- Paldies!

- Man jau �ķita, ka tu esi zaudējis balsi.

- Tu pati gribēji klusumu. - Viņ� pasniedzās, lai ar plauk-' stu noglāstītu Olīvijas skaustu. - Vai jau pietiks?

<

- Es cen�os tevi apklusināt tikai tad, kad tu runa pārāk daudz.

Noass iesmējās, tad turpināja.

- Man patīk būt kopā ar tevi, Līva. - Viņ� saņēma Olīvijas roku un savija kopā abu pirkstus. - Man tas vienmēr ir paticis.

- Tu izjauksi so|o�anas ritmu.

- Kur mums jāsteidzas? - Viņ� izklaidīgi pielika Olīvijas roku sev pie lūpām. - Man �ķita, ka tu paņemsi līdzi �ērliju.

- Viņa lielākoties turas kopā ar vectēvu, un ārpus viesnīcas teritorijas suņus vest nedrīkst. Skaties! - Viņa spēji apstājās un noliecās zemē, ar pirkstu pieskardamās tikko pamanāmiem pēdu nospiedumiem uz takas.

- Vai tās ir...

- Lā�a pēdas, - viņa atsaucās. - Turklāt diezgan svaigas.

- Kā tu to zini? Та vienmēr saka filmās. �Pēdas ir svaigas,� -viņ� dobjā balsī atkārtoja. - Viņ� te gājis garām pirms nepilnas stundas - ar melnu platmali galvā, ēzdams banānu un svilpodams �Mī|o Roziju�.

Olīvija smējās.

-Visi man pazīstamie lā�i svilpo melodijas no kinofilmām.

- Tu pajokoji, Līva. - Viņ� nolieca galvu un skaļi noskūpstīja Olīviju. - Apsveicu!

Olīvija dusmīgi sarauca pieri un piecēlās kājās.

- Nekādas skūpstī�anās uz takas.

- To es savā tūrista bro�ūrā neizlasīju. - Arī Noass piecēlās kājās un devās viņai nopakaļ. - Un kā ar ē�anu? Vai ē�ana uz takas ir atļauta?

Viņa jau bija paredzējusi, ka Noasam gribēsies ēst. Parakņājusies savā kabatā, viņa izvilka maisiņu ar pārgājienam paredzēto pārtikas maisījumu un pasniedza to Noasam.

- Ņam, ņam, miza un koku dzinumi, mani iecienītie. - Ta�u viņ� atvēra paciņu un piedāvāja arī Olīvijai.

Viņ� labprāt atkal būtu saņēmis Olīvijas roku, bet taka kļuva �aurāka un Olīvija pastūma viņu atpakaļ. Tomēr, viņ� nodomāja, pēdējās desmit minūtēs viņa smaidījusi vairāk nekā citreiz pa visu dienu. Laiks, ko viņi kopā pavadīs brīvā dabā, kuru Olīvija tik ļoti mīlēja, viņiem abiem nāks par labu.

-Tev ir lielisks dibens, Līva.

�oreiz Olivija nepieturēja efejas zaru un pasmaidīja, izdzirdējusi vieglu sitiena troksni un Noasa apslāpēto lādē�anos. Kāpjot aug�up, Olīvija iedzēra malku ūdens no savas plakanpudeles. Tikko jau�amie sviedri, kas bija izspiedu�ies kāpiena laikā, viņai �ķita patīkami. Viņas muskuļi bija lokani un galva skaidra. Un, Olīvija atzina, viņai patika savs ceļabiedrs.

Viņa bija izvēlējusies �o taku, kas vijās aug�up garām kanjonam, tāpēc ka citi tūristi to reti izmantoja. Daudzus biedēja garas takas, kas vijās pa stāvu apkārtni. Tomēr Olīvija to uzskatīja par vienu no skaistākajām takām un no sirds priecājās, ka �eit nemēdz staigāt daudz, cilvēku.

Viņi gāja cauri ko�zaļam, biezam me�am, kurā bija gan pakalni, gan ielejas, gai stāvu krastu, no kura pavērās skats uz upi, kas sudrabaina tin gluda plūda garām. �eit bija da�ādas iespējas baudīt dzīvo dabu, jo te ieklīda gan majestātiskie aļņi, gan mazgāties ierādās pa kadam jenotam.

- Esmu par to sapņojis, Noass pusbalsī sacīja, apstājies, lai paraudzītos apkārt.

- Par pārgājienu?

- Nē, par atra�anos �eit. - Viņ� centās domās apjaust gaisīgos, zemapziņas raidītos sajutu fragmentus. - Zaļā un biezā me�ā, kur dzirdama garām plūsto�a ūdens �alkoņa. Un... es �ajā vietā meklēju tevi. - Noass pievērsās Olīvijai un uzlūkoja viņu tik cie�i, ka viņa notrīsēja. - Olīvija. Es jau tik ilgi esmu tevi meklējis.

Kad Noass pagājās uz priek�u, Olīvija juta, ka sirds sāk neprātīgi dauzīties.

- Mums vēl jānoiet tāls ceļ�.

- Nedomāju vis. - Viņ� maigi uzlika rokas Olīvijai uz pleciem, tad glāstīdams bīdīja tās lejup, cie�i saņemdams viņas plaukstu locītavas. - Panāc �urp uz mirklīti!

- Es ne...

- Negribi skūpstīties uz takas, - viņ� pabeidza teikumu. - �ēl gan. - Viņ� nolieca galvu un viegli ar lūpām pieskaras Olivijas lūpām. Tad vēlreiz. - Tu trīci.

- Netrīcu vis. - Viņas kauli bija kļuvu�i pārāk mīksti, lai trīcētu.

- Varbūt trīcu es. Lai nu kā, izskatās, ka beidzot esmu tevi atradis.

Olīvija baidījās, ka viņam varbūt ir taisnība.

Viņa atrāvās nost un, juzdamās pārāk apmulsusi, lai runātu, devās tālāk pa taku.

Pirmā slapjā vieta, ko viņi �ķērsoja, bija plata straume, kurā tecēja skaidrs un strauj� ūdens. Pāri veda koka tiltiņ�, un tā abos galos mitrajā augsnē zaļoja savvaļas uzpirkstī�u puduri ar ko�sārtu ziedu zvaniņiem un pa retai ozolītei, kas �ūpoja savus divkrāsu kausiņus. Ainava mainījās ļoti negaidīti: ko�ais un mitrais zaļums upes baseina malā mijās ar mū�veco, majestātisko me�u, kur gaisma iespīdēja tikai pa retām spraudziņām.

Un senie koki auga taisni kā kareivji, augsti kā mil�i, un to galotnes sa�ukstējās vējā glu�i kā jūras viļņi, bet me�a sūnu paklāju �is vēj� nespēja sasniegt, tāpēc tas dusēja netraucēti.

Cauri koku zariem Noass saskatīja ērgļa tum�os spārnus, kur� laidelējās ko�zilajās vasaras debesis.

Starp papardēm un sūnām vietvietām bija manāmi gai�āki laukumiņi, ko aizņēma krokotās sniegbaltās nepentes, pret kurām spilgti izcēlās me�a skābeņu asinssarkanās lapu dzīslas un mazītiņie uzpirkstī�u zvaniņi.

Labo feju ziedi, Noass nodomāja, feju, kas slēpās paēnā vai auga nerimtīgās upes krastā.

Neko neteikdams, viņ� noņēma no pleciem mugursomu.

- Cik noprotu, tas nozīmē, ka tu gribi atpūsties.

- Es gribu brītiņu pabūt �eit. �ī ir burvīga vieta.

- Tad jau sviestmaizi tu negribēsi.

Viņ� sarauca pieri.

- Kas to teica?

Kad Olīvija pasniedzās, lai noņemtu no pleciem savu mugursomu, Noass jau atradās viņai aiz muguras un to nocēla. Olīvija nosprieda, ka tas liecina ne tikai par viņa galantumu, bet ari par kāri dabūt ēdamo, ko viņa bija salikusi somā. Tā kā Olīvijai nebija iebildumu ne pret vienu, ne otru, viņa atvilka tās kabatas rāvējslēdzēju, kur atradās sviestmaizes un sagriezti dārzeņi.

Par �o vietu Noasam bija taisnība. Tā bija lieliska, lai apsēstos, atslābinātos, ļautu ķermenim atvilkt elpu un sakopotu spēkus turpmākajam ceļam. Pār akmeņiem �aurā straumītē burbuļoja ūdens, tajā atmirdzēja smalkie saules stariņi, kas spraucās caur koku lapotni. Gaisu pildīja spēcīgs prie�u aromāts. Pār upītes krastu bija pārlieku�ās ko�zaļas papardes. Gandrīz nemanāmi par galvu pārlaidās me�a strazdu pāris, un dziļāk me�ā atskanēja kraukļa tark�ķo�ais sauciens.

- Cik bie�i tu �eit atnac? - Noass pajautāja, kad no sviestmaizēm pāri bija paliku�as tikai drupatas.

- �etras vai piecas reizes gadā es �urp vedu grupas.

- Es nedomāju darba ziņa. Cik bie�i tu �eit atnāc tā kā �odien, lai kādu brītiņu pasēdētu un neko nedarītu?

- Kādu laiku neesmu nākusi. - Viņa dziļi ieelpoja, atlaidās uz elkoņiem un aizvēl .1 acis. - Pārāk ilgu laiku.

Noass pamanīja, ka Olivija izskatās atslābinājusies. It kā beidzot viņas domas bulu nomierināju�ās. Viņam atlika tikai mazliet pagriezties, lai uzliktu savu roku uz viņas rokas un piespiestu savas lūpas pie viņējam.

Kad Olīvija atvēra acis, lai uzlūkotu Noasu, viņas sirds labsajūtā salēcās.

- Tu mani sāc mazliet uztraukt, Noas. Pasaki man, ko tu īsti gribi?

- Man �ķiet, ka es to neesmu īpa�i slēpis. Un es nesaprotu, kāpēc mūs abus tik ļoti pārsteidz tas, ka visas mūsu pazī�anās laikā, varbūt jau no pa�a sākuma, man pret tevi biju�as jūtas. Es gribu izmantot laiku, lai noskaidrotu, kādas ir �īs jūtas. Bet patlaban es ļoti gribu tevi, Līva.

- Vai tas ir pareizi, ka �ī saikne, kurai tu tici, Noas, sakņojas slepkavībā? Vai tu nekad sev neesi uzdevis �ādu jautājumu?

- Nē. Bet tu laikam to bie�i sev uzdod.

- Pirms se�iem gadiem es to neuzdevu. Bet tagad - jā, es to uzdodu. Tas ir kļuvis par sare�ģītu manas dzīves un manas bu-tibas sastāvdaļu. Par ļoti personisku sastāvdaļu. Briesmonis un upuris, tie abi mājo manī. - Viņa saslēja aug�up ceļgalus un apņēma tos ar rokām. Viņa mulsa, apzinoties, ka nekad ne ar vienu iepriek� nav tā runājusi, pat ar ģimenes locekļiem ne. - Tev par to jāpadomā, pirms mūsu attiecības aizvirzās... kaut kur.

- Līva... - Noass nogaidīja, līdz viņa pagrieza galvu uz viņa pusi, tad ar plaukstām cie�i aptvēra viņas seju, un viņa mute kaislīgi piekļāvās Olīvijas lūpām. - Tev pa�ai par to jāpadomā, - viņ� paziņoja. - Jo mūsu attiecības jau tagad virzās īstajās sliedēs, un vismaz es daru visu, lai tās virzītos strauji.

Juzdamās vairāk apmulsusi, nekā pati vēlējās atzīt, Olīvija piecēlās.

- Sekss nav nekas īpa�s, tā ir viena no cilvēku pamatfunkcijām.

Celdamies kājās, Noass nenovērsa skatienu no Olīvijas sejas, ar savām tum�zaļajām acīm glu�i vai urbdamies viņā.

- Es ar patiesu baudu tev pierādī�u, ka tev nav taisnība. -Tad, tik spēji mainīdams taktiku, ka Olīvija nespēja tam izsekot līdzi, viņ� uzmeta plecos mugursomu un acīm redzami izaicino�i uzlūkoja Olīviju. - Kad es atradī�os tevī, Olīvija, tad vienu gan varu tev apsolīt: tas būs kaut kas īpa�s.

Olīvija izlēma, ka prātīgāk būs to neapspriest. Noass nespēja viņu saprast, viņas kontrolētās jūtas, robe�as, ko viņa noteica, lai sevi aizsargātu. Un, kad viņi atkal turpināja ceļu aug�ā pa taku, viņa atzina, ka Noass ir pirmais vīrietis, kur� viņai licis izjust nelielu no�ēlu savu barjeru pēc.

Viņai patika būt kopā ar Noasu. Tas vien jau viņu satrauca. Olīvija bie�i vien aizmirsa, ka viņ� reiz jau salauzis viņas sirdi, aizmirsa, ka viņa vairs nevēlas tā riskēt. Citi vīrie�i, ar ko viņai biju�as attiecības, jau pēc da�ām nedēļām bija kļuvu�i garlaicīgi vai arī kaitināja viņu. Olīvija to nekad nebija uzskatījusi par problēmu, vairāk gan par priek�rocību. Ja jau viņu pārāk neinteresēja stabilu attiecību nodibinā�ana, tātad nepastāvēja ne mazākā iespēja, ka viņa rīkosies pēc citu prāta, ka zaudēs galvu vai sirdi.

Un galu galā kļūs upuris.

Kad viņi pakāpās vēl augstāk, saules gaisma kļuva spēcīga un spo�a. �ilbino�i baltie stari veselām straumēm plūda lepip caur koku lapotni, apspīdēdami pirmos isti krāsainos laukumiņus.

Tajos kuploja ko�sārto savvaļas lauvmutī�u puduri un trauslās dzeltenās zeltslotiņas. Viņiem virzoties gar stāvo upes krauju, visapkārt pavērās arvien jauni un krā�ņi skati; lejā pletās pla�as ielejas, ko ieskāva stāvi, kokiem noaugu�i pakalni.

Nākamajā pāreja upe bija strauja un akmeņaina, un pār klin�ainu akmeņu krāvumu leja dārdo�i gāzās ūdenskritums.

- Skaties! Tur! - Olivija pamāja, tad izņēma no somas tālskati. - Viņ� mak�ķere.

- Kas? - Noass samiedza acis un sekoja Olīvijas rokas norādītajam virzienam. Uz nelielas akmeņu saliņas sakultajā ūdenī viņ� pamanīja salieku�os tum�u figūru. - Vai tas... ak dievs! Tas ta�u ir lācis! - Viņ� paķēra tālskati, ko Olīvija viņam pastiepa, un ieskatītās vērīgāk.

Acu priek�ā bija redzams lācis, gandrīz likdams viņam pārsteigumā sarauties. Noass paliecās uz priek�u pār rupji tēsto tiltiņu un pētīja lāci, kas savukārt pētīja ūdeni. Ar zibenīgu kustību lācis iemeta savu milzīgo ķepu ūdeni, iz�ļakstot ūdeni uz visām pusēm. Un, kad viņ� izvilka ķepu ārā, tajā bija zivs, kas sudrabaina locījās saules gaismā.

- Noķēra! Oho, vai tu redzēji? Pagrāba to no ūdens vienā paņēmienā!

Olivija to nebija redzējusi. Viņa bija vērojusi Noasu - pārsteigumu un satraukumu, un bezgalīgo aizrautību viņa sejā.

Kad lācis aprija savu laupījumu, Noass papurināja galvu.

- Izcila mak�ķernieka prasme, bet nekam nederīga galda kultūra. - Viņ� nolaida tālskati, grasīdamies atdot to atpakaļ, tad pamanīja, ka Olīvija, acis nenovērsdama, vēro viņu.

- Vai kaut kas noticis?

- Nē. - Vai varbūt ir noticis, Olīvija nodomāja, tikai viņa vēl nespēja iz�ķirties, vai tas ir ļoti labi vai ļoti slikti. - Nekas. Labāk būs, ja mēs turpināsim ceļu, pirms kļuvis tum�s.

- Vai tev padomā kāda ipa�a vieta?

- Jā. Tev tā patiks. Tagad mēs iesim gar upes krastu. Vel kādu stundu.

- Ak vēl kādu stundu! - Viņ� sagrozīja mugursomu ērtāk. - Vai mēs dodamies uz Kanādu?

- Tu pats gribēji doties tālāk par to teritoriju, kas pieder viesnīcai, - viņa atgādināja. - Tagad tu to dabūsi.

Vienā ziņā viņai bija taisnība, Noass nosprieda, kad viņi sasniedza paredzēto naktsmītnes vietu. Viņam tā patika. Tā atradās starp milzīgiem kokiem, un līdzās pār akmeņiem omulīgi burbuļoja upe. Te valdīja zeltaina gaisma, gaiss smar�oja pēc priedēm un ūdens.

- Es paie�os aug�up pa straumi, lai noķertu mums kaut ko vakariņām. - Runādama Olīvija izvilka no mugursomas saliekamo mak�ķeri.

- Jauki.

- Ja man veiksies, mēs �ovakar ēdīsim kā lā�i. Ja ne, pagatavosim kaut ko no sausās pārtikas.

- Kaut tev veiktos, Līva!

- Vai tu pa to laiku, kamēr es mak�ķerē�u, vari uzsliet telti?

- Protams, ej vien medībās, es parūpē�os par omulīgu ligzdiņu. Mani nepavisam nemulsina tāda pienākumu sadale.

- Ha, ha! Ja sadomāsi klīst apkārt, turies upes tuvumā un ieskaties kompasā! Ja apmaldīsies...

- Es neapmaldī�os. Neesmu nekāds idiots.

- Ja apmaldīsies, - Olīvija atkārtoja, - sēdi un gaidi, kamēr es tevi atradī�u. - Noass izskatījās tik apvainots, ka Olīvija pa-pliķēja viņam pa vaigu. - Pagaidām tu esi izturējis lieliski, pilsētas zēn.

Noass raudzījās, kā viņa aiziet, un pats sev nosolījās, ka turpmāk viņa var sagaidīt vēl daudz ko labāku.

Teltij nebija līdzi norādījumu, kā ta ceļama, un tas, pēc Noasa domām, bija būtisks trūkums. Pēc viņa aprēķiniem, telts uzslie�ana viņam aizņēma apmēram trīsreiz vairāk laika un enerģijas, nekā būtu nepiecie�ams Olīvijai, bet, viņ� nosprieda, �o nenozīmīgo informāciju nav nekādas vajadzības izpaust.

Kad Noass bija pārliecinājies, ka telts stāvēs tā, kā tai paredzēts, Olīvija bija prom jau vairāk nekā stundu. Pieņemot, ka viņai ar mak�ķerē�anu nav veicies tik labi kā lācim, Noass izpētīja citas vakariņu pagatavo�anas iespējas. Vairākas paciņas ar sausajiem aug|iem, sauso zupu un olu pulveri pārliecināja Noasu, ka badā mirt nevajadzēs, kaut arī viņi varbūt neēdīs kā karaļi.

Tā kā nekādi darbi viņam vairs nebija uzdoti un pēc visas dienas pārgājiena viņam nebija ne mazākās vēlē�anās papētīt apkārtni, Noass apsēdās, lai kaut ko pierakstītu.

Viņa domas pievērsās Olivijai - kā izveidojusies viņas dzīve, kādi biju�i viņas dzīves mērķi, ko, pēc Noasa domām, viņa sasniegusi un cik daudz viņa sevi ierobe�ojusi. Bērnības notikums viņu bija atvedis uz �o vietu pie mātes saknēm, dzīve izvirzījusi mērķus, reizēm liekot apspiest pa�ai savu gribu.

Vai viņa būtu atsaucīgāka un vairāk sabiedriska, ja viņas māte būtu dzīva? Vai viņa tik ļoti neuzstātu uz savu patstāvību un neatkarību, ja būtu uzaugusi, 1 lolivudas zvaigznes lutināta?

Cik vīrie�u jau būtu ienāku�i viņas dzīvē? Vai viņa kādreiz par to domā? Vai visa �ī enerģija un intelekts būtu iztērēti izklaidē�anās jomā vai viņa tomēr būtu atgriezusies pie savas mātes saknēm un izvēlējusies noslēgtību?

Prātojot par �iem jautājumiem, prātojot par Olīviju, Noass ļāva savam piezīmju bloknotam atdusēties uz ceļgaliem, bet pats vēroja apkārtni. Garām burbuļodama plūda upe. Augsti slējās koki, ar galotnēm ietiekdamies debesīs un �ūpodamies vējā. Klusumu pārtrauca ūdens �alco�ā mūzika un putnu sasauk�anās, kuri mājoja un barojās apkārtējā me�ā. Noass ieraudzīja vientuļu alni, kas, izslējis di�enos ragus, iznāca starp kokiem, lai apstātos un padzertos pie upes.

Noass vēlējās, kaut spētu to visu uzzīmēt, tomēr samierinājās, paturot �o skatu prātā, bet alnis nesteigdamies nozuda me�a dziļumā starp varenajām eglēm.

Olīvija būtu atgriezusies pie savām saknēm, Noass nosprie da. Var jau būt, ka viņas dzīve neveidotos vienīgi �eit, tomēr laiku pa laikam viņa izjustu nepiecie�amību te atgriezties. Tāpat kā to bija izjutusi viņas māte.

Tā ir izjūtu atmiņa, Noass domāja, vai arī mūsu saknes, kas iesakņojas sirdī jau tad, kad mēs vēl neesam pietiekami lieli, lai to apjaustu. Olīvija ilgotos pēc �īs vietas, pēc tās smar�ām un skaņām. Viņa ilgojās arī tagad - un ne tikai darba un dvēseles miera dēļ. �ajā vietā viņa domās atrada savu māti.

Ērgļa kliedziens mudināja Noasu pacelt galvu aug�up un pavērot putna lidojumu. Viņ� nosprieda, ka �eit Olivija spēja izplest spārnus savam lidojumam. Bet vai viņa aptvēra, ka ik reizi, kad viņa pacēlās gaisā lidojumam, viņa bija pārvarējusi bēg�anu uz skapi un noslēp�anos tumsā?

Noass pierakstīja savas pārdomas un iespaidus, ieklausīdamies, kā visapkārt mutuļo dzīvība. Tad viņa domas aizklīda tālumā, viņ� izstiepās upes krastā un iegrima sapņos.

Olīvija bija noķērusi trīs lieliskas foreles. Pirmās divas viņa bija noķērusi stundas laikā, bet, pazīdama Noasa ēstgribu, bija pagaidījusi vēl brīdi, kamēr uz āķa uzkodās arī tre�ā. Viņa bija uzgājusi jauku melleņu puduri. Viņas cepure bija pilna ar ogām, un, lēnām dodoties uz telts pusi, arī uz mēles vēl saglabājās to saldenā gar�a.

Vienatnē pavadītais laiks bija nomierinājis viņas domas un ari nervus, kas Noasa klātbūtnē �ķita pārāk sasprindzināti un pārāk jutīgi. Tā gan ir viņas pa�as problēma, Olīvija sev atgādināja. Viņa nebija pieradusi būt kopā ar vīrieti tā, kā to vēlējās Noass Breidijs. Arī �obrīd Olivija attiecībām ar Noasu nebija vairāk sagatavojusies kā astoņpadsmit gadu vecumā.

Seksuālā ziņā tas būtu diezgan vienkār�i. Bet Noass visu laiku izturējās tik neviltoti, piedāvādams reizē gan intimitāti, gan draudzību, ka Olīvija jau reaģēja uz viņa tuvo�anās mēģinājumiem, pirms bija paspējusi apdomāt savu rīcību.

Bet apdomā�ana bija svarīga.

Viņai Noass patīk, Olīvija �obrīd domāja. Viņ� valdzināja Olīviju. Tik ļoti, ka Olīvija laiku pa laikam aizmirsa, cik tuvu viņ� spēj piekļūt, cik daudz viņā pamanīt. Viņa acu skatiens tad kļuva tum�s un rāms, un �ķita, ka viņ� redz Olīvijas visdziļāk glabātos noslēpumus.

Diez vai viņa gribēja sev līdzās vīrieti, kas spēj tik dziļi ieskatīties viņā. Varbūt viņai labāk patika tie, kas skatījās tikai no virspuses, paņēma, ko vēlējās, un tad aizgāja savu ceļu.

Ja arī �āda atziņa iedūra sirdī, Olivija spēja ar to sadzīvot. Labāk jau smeldze nekā cie�anas.

Labāk dzīvot vienai nekā mocīties cie�anās.

Viņa nodomāja, ka tagad viņi glu�i labi tiks skaidrībā par savām attiecībām. Galu galā �ī bija viņas teritorija, un tas viņai sagādās priek�rocības. Viņa bija nolēmusi izstāstīt Noasam par savu bērnību, izstāstu to, ko atcerējās, to, ko bija piedzīvojusi. Tas gan nebūs viegli, bet viņa bija izlēmusi to darīt.

Viņa saprata, ka �ādu lēmumu nebūtu varējusi pieņemt toreiz, kad Noass bija ieradies pie viņas koled�as laikā. Toreiz viņa vēl bija pārāk trausla, pārāk nenobriedusi. Var jau būt, ka Noasam būtu izdevies pierunāt viņu stāstīt, jo viņa ta�u bija Noasā iemīlējusies, bet viņai ta būtu īsta traģēdija.

Kaut kur dziļi sirdī Olivija alla� bija vēlējusies to visu izstāstīt, izteikt skaļi un reāli atcerēties savu māti. Tagad viņa bija tam gatava. �ī bija viņas iespēja, un viņa jutās pateicīga, ka var par to runāt ar cilvēku, kuru cienīja.

Ar cilvēku, kas viņu izprata tik labi, lai aptvertu viņas stāstītā nozīmīgumu.

Viņa ieraudzīja Noasu guļam upītes malā un pasmaidīja. Olīvija �odien Noasu bija krietni izdzinusi, un viņ� bija izturējis. Uzmetusi skatienu teltij, Olīvija pamanīja, ka viņ� ticis galā samērā veiksmīgi. Viņa iesēja zivis auklā un iegremdēja teko�ajā ūdenī, lai tās saglabātos svaigas, rad iekārtojās līdzās Noasam, lai pavērotu ūdeni.

Viņ� sajuta Olīvijas klātbūtni, un viņa kļuva par viņa sapņa sastāvdaļu. Sapnī viņ�, liegas zaļas gaismas apspīdēts, gāja caur me�u. Viņ� pagriezās uz Olivijas pusi un pasniedzas, lai pieskartos viņai. Lai satvertu savu sapni.

Olīvija parāvās prom instinktīvā noraido�ā kustībā. Bet ne glu�i pārliecino�ie iebildumi, ko viņa grasījās izteikt, iestrēga kaklā, kad Noass atvēra acis - zaļas un kaislīgas. Ielūkojoties tajās un pamanot to izteiksmi, Olivijai aizrāvās elpa. Skatīda-mies Olivijai acīs, Noass piecēlās sēdus un saņēma plaukstās Olīvijas seju. Un turēja to tā, it kā viņam būtu tādas tiesības. It kā viņam alla� būtu biju�as tādas tiesības.

- Klau, es ne...

Noass tikai papurināja galvu, lai pārtrauktu viņas vārdus, un, ne mirkli nenovēr�ot skatienu no Olīvijas, pievilka viņu sev klāt un piekļāva savas lūpas viņējām. Un �is skūpsts bija kaislīgs un gaidīts, un neatvairāms.

Olīvija notrīsēja: varbūt protestā, varbūt bailēs. Noass negrasījās ņemt vērā ne vienu, ne otru. �oreiz Olīvija pieņems to, ko viņ� alka viņai sniegt, ko viņ� jau gadiem ilgi glabājis sevī, lai sniegtu vienīgi viņai. Noass bija to aptvēris.

Viņa rokas glāstīja Olīvijas seju, tad matus, neslīdot līdz pat pleciem, un viņa skūpsts kļuva vēl kaislīgāks, un viņ� noguldīja Olīviju atpakaļ uz zemes, lai pats uzgultos viņai virsū.

Olīviju pārņēma spēja panika reizē ar iekāri, kas bija radusies negaidīta un nevaldāma. Viņa pastūma Noasa plecus, it kā atbīdot viņu, bet tajā pa�ā laikā viņas augums kaislīgās alkās piekļāvās Noasa ķermenim.

- Es tev nespēju sniegt to, ko tu vēlies. Manī tā nav.

Kā gan viņa nespēj saskatīt sevī to, ko Noass viņā redz? Kā gan viņa nespēj sajust to, ko jūt? Viņ� pārklāja skūpstiem Olīvijas seju, kamēr viņas augums trīsēja zem viņa auguma.

- Tad ņem to, ko vēlies tu. - Noasa lūpas ķircino�i pieskārās Olīvijas lūpām. - Ļauj man tev pieskarties! - Noasa roka maigi pārslīdēja pār Olīvijas sānu un aprima pie viņas krūtīm, kas viegli notrīsēja baudā, kad tām pieskārās Noasa pirksti. - Ļauj man tevi iegūt! �eit, saules gaismā.

Viņ� tuvināja lūpas Olīvijas lūpām, tad pavērsa tās pret viņas kaklu un izdzirdēja viņas baudpilnās elsas. Skūpstot mai-go, silto vietiņu, kur strauji un nevaldāmi sita viņas pulss, Noass izbaudīja viņas aromātu, viņas alkas.

Viņ� izrunāja Olīvijas vārdu, tikai viņas vārdu, un viņa vairs nespēja pretoties.

Viņa ar pirkstiem cie�i ieķērās Noasa plecos, tad ieslidināja tos viņa matos, lai liktu viņa lūpām atgriezties pie savas mutes, ļaujoties kaislei līdz ar viņu.

Olīvija izjuta brāzmainas iekāres vilni, neizsakāmi spēcīgu vēlmi. Kamēr viņu mutes negausīgi baudīja viena otru, Olīvija juta abu ilgas saplūstam nevaldāmās alkās. Noass strauji pastūma aug�up viņas krekliņu un saņēma plaukstā viņas krūti.

�is pieskāriens bija valdonīgs un īpa�niecisks. Miesai pieglau�oties pie miesas, Olivija pat nejuta akmeņaino zemi sev zem muguras, vienīgi asinis pirmatnēji pulsēja un joņoja dzīslās. Pirmo reizi, atrodoties zem vīrie�a auguma, Olīvija padevās. Gan viņam, gan sev pa�ai. Viņai iek�ā kaut kas glu�i vai izkusa, un prātu pārņēma svētlaimīgs miers, ko pildīja vienīgi Noasa tuvums.

Noass juta arī �īs pārmaiņas, ne vien viņas auguma pado�anos un straujo, dziļo elpu. �ī pakļau�anās bija salda un negaidīta.

�ī bija sieviete, kurā Noass bija neprātīgi iemīlējies.

Viņa glāsti kļuva gausāki, maigāki, tie savaldīja viņas trīsas un mudināja uz kaut ko vairāk. Lēni, bet uzstājīgi, liekot Olīvijai baudā reibt, Noass uzsāka juteklīgo ceļojumu, lai iepazītu visu viņas augumu.

Olīvijas āda baudā trīsēja, sasila, kļūstot īpa�i jutīga. Kad Noass viņu pacēla sēdus, viņa ļāvās Noasa kustībām. Atzinīgi murminādama, viņa novilka Noasam kreklu un kaislīgi piekļāvās viņa kailajam augumam, zem plaukstām izjūtot viņa pārsteidzo�i spēcīgos muskuļus un sirdspukstus, kas sitās vienā ritmā ar viņējiem.

- Vēl! - �ajā sapņainajā, mulsino�ajā pozā viņa dzirdēja savu balsi un izlieca augumu, lai arī pati sniegtu. - Vēl!

Viņa bija vijīga kā vītols un maiga kā ūdens. Noass nerimtīgi skūpstīja viņas burvīgo kaklu, viņas samtainās krūtis, kas sagādāja neatkārtojamu baudu. Noass apzinājās, ka tās pieder viņam. Noasa mutei skūpstot viņas krūtis, Olivijas elpa aizrāvās.

Vēdera dzijumos pulsēja iekāre.

Bet viņu gaidīja vēl kas vairāk. Vēl vairāk atklāsmes, vēl vairāk baudas. Kad Olīvijas āda un muskuļi notrīsēja kaislē, Noasa skūpsti kļuva uzstājīgāki. Ikkatra kustība, ikkatrs kaisles �uksts rada atbalsi.

Viņ� atpogāja Olīvijas d�insus, un, kad viņa mēle pieplaka Olīvijas ādai, viņas straujā un pārsteidzo�ā atsaucība lika Noasa prātā joņot kaisliem un pārgalvīgiem iedomu tēliem. Viņ� pārvilka d�insus pār Olivijas gurniem un beidzot bija nokļuvis pie tā, ko alka.

Olīvija juta svelo�u kaisli; gaiss kļuva pārāk biezs, lai elpotu, un galvā apdullino�i skaļi joņoja asinis. Ar lūpām un zobiem, un mēli Noass viņu noveda līdz kulminācijai, ko viņa nebija gatava sasniegt. Viņa aizelsusies izgrūda Noasa vārdu, cenzdamās apturēt neprātīgo uzbudinājumu, kas draudēja aprīt visu viņas būtību.

Tad Noass saņēma viņas rokas un cie�i tās saspieda. Cauri ķermenim iz�āvās glu�i vai uguns, padarot augumu valgu, dedzinot viņu, līdz sāpes un bauda saplūda vienā nekontrolējamā kamolā. �is iek�ējais sasprindzinājums lika alkaini tvert gaisu, tiekties atbrīvoties, bet reizē viņas gurni aicino�i izliecās pretī Noasa lūpām.

Tad viss viņas iek�ienē it kā saplīsa, glu�i kā sasprāgstot neskaitāmos gabaliņos, padarot viņu vārgu un nespējīgu pretoties.

Viņas baudas kliedziens satricināja Noasa augumu. Viņas rokas Noasa tvērienā atslābinājās. It viss, pēc kā viņ� alka, bija vērsts uz Olīviju, uz �o vietu un �o mirkli. Tāpēc, raudzīdamies viņas sejā, Noass vēl un vēlreiz noveda viņu līdz saldkaislajai baudas ekstāzei.

Viņas acis atvērās � pla�as no uzbudinājuma un neko neredzo�as no neaprakstāmās baudas. Trīso�ās lūpas saraustīti tvēra gaisu. Saules gaismas apmirdzēta, viņa bija gatava atdoties pilnībā.

Asinīm duno�i joņojot pa dzīslām, muskuļiem trīsot kaislē, Noass izslējās virs viņas auguma.

- Olīvija. - Viņas vārds izlauzās pār Noasa lūpām pirmatnējs un iekāres pilns. - Raugies manī, kad es tevi iegū�u. - Viņa acis bija tikpat zaļas un tikpat dziļas kā ēnainais me�s viņiem aiz muguras. - Raugies manī, kad mēs iegūsim viens otru, jo tas ir svarīgi.

Viņ� dziļi iegrūda savu locekli Olīvijas aicino�i valgajā atvērumā. Kaut arī acu priek�ā viss aizmiglojās no baudas, viņ� nenovērsa skatienu. No �īs sievietes, no �ā mirkļa, no pārliecības, ka viņi ir radīti viens otram. Vēl mirkli nemaldīgi apzinādamies brī�a nozīmīgumu, viņ� piekļāva seju Olīvijas sejai.

- Tu, - viņ� izgrūda. - Tu esi tā, ko es visu laiku esmu gaidījis.

Viņa mute piekļāvās Olīvijas lūpām tikpat kvēli, kādas bija viņa locekļa ritmiskās kustības, tam strauji iegremdējoties viņas nobriedu�ajā augumā.

Olīvija nespēja pakustēties. Ne tikai tāpēc, ka Noass ar savu pilnībā apmierināta vīrie�a augumu bija piespiedis viņu pie zemes, bet arī tāpēc, ka viņas ķermenis jutās vārgs un vēl joprojām trīsēja no baudpilnā pārdzīvojuma.

Un arī tāpēc, ka viņas prāts, lai ari kā viņa centās domāt skaidri, palika apreibis un miglains.

Viņa mēģināja sev iegalvot, ka tas bijis tikai sekss. Bija svarīgi pa�ai tam noticēt. Bet tas bija izvērties par kaut ko vairāk, nekā viņa jebkad iepriek� bija piedzīvojusi, un, gaistot reibino�ajām sajūtām, viņu pārņēma arvien lielāks mulsums.

Viņa seksu alla� bija uzskatījusi par lielisku atslābinā�anās paņēmienu, par nepiecie�amu bioloģisku funkciju, kas bie�i izvērtās patīkamā nodarbē Orgasmi varēja būt gan pārsteidzo�as baudas uzplūdi, gan mazliet apdullino�as sajūtas, un viņa alla� bija uzskatījusi, ka pati ir atbildīga par savas baudas apjomu.

Kopā ar Noasu viņai nebija radusies iespēja justies atbildīgai. Noass bija vadījis viņu sev līdzi uz neaprakstāmas baudas virsotnēm. Viņa bija zaudējusi kontroli ne vien par savu ķermeni, bet arī par savu gribu. Un tāpēc viņa bija atdevusi Noasam kaut ko no sevis, kādu da|u, par kuras esamību nemaz nebija nojautusi. Daļu, kuras eksistenci viņa nemaz nebija vēlējusies.

Tagad vajadzēja to atgūt un atkal ieslēgt dro�ā sirds stūrītī.

Bet, kad viņa sakustējās, lai pastumtu Noasu sānis, Noass satvēra viņas augumu savās rokās, pats atgūlās zemē un viņu uzvilka sev virsū.

Olīvija vēlējās piekļaut galvu viņam pie krūtīm un sirds, aizvērt acis un palikt tā guļam kopā uz visiem laikiem.

�ī vēlē�anās viņu pārbiedēja.

- Drīz kļūs tum�s. Man jāsāk gatavot vakariņas, jāiekur ugunskurs.

Noass glāstīja viņas matus, priecādamies, kā tie gludi plūst līdz pat viņas skaustam.

- Vēl jau ir laiks.

Olīvija centās piecelties, bet Noass pavilka viņu atpakaļ. Viņa sadusmojās, ka nespēj pienācīgi novērtēt Noasa spēku -un ari viņa stūrgalvību.

- Paklau, draugs, ja vien tu nevēlies staigāt apkārt nosalis un izsalcis, mums jāsagādā malka.

- Es to sadabū�u minūtes laikā. - Lai būtu dro�s, ka Olivija paliks tur, kur viņ� vēlējās, Noass atkal uzgūlās viņai virsū un vērīgi ielūkojās viņai sejā.

- Tu gribi aizbēgt, Līva. Es tev to neļau�u. Tagad vairs ne. -Viņ� centās noslēpt, ka jūtas sāpināts. - Tu gribi izlikties, ka �is bija tikai jauks, kaislīgs seksa raunds me�a dziļumā, ka tam nav nekāda sakara ar to, kas starp mums sācies jau agrāk, pirms vairākiem gadiem. - Viņ� ieslidināja roku viņas matos. - Bet tu nespēj izlikties. Vai ne?

- Ļauj man piecelties, Noas!

- Un vēl tu centies sev iestāstīt, ka tas vairs nekad neatkārtosies, - Noass dusmīgs turpināja. - Ka tu vairs nekad neizjutīsi to, ko �odien izjuti, mitējoties ar mani. Bet tu maldies.

- Nestāsti man, ko es domāju un ko es jūtu.

- Es tev stāstu to, ko redzu. Tas skaidri saskatāms tavās acīs. Tās nespēj melot. Tāpēc skaties man acīs. - Viņ� pacēla Olīvijas gurnus, un viņa loceklis atkal iegāja viņā. - Skaties man acīs un pasaki, ko tu �obrīd domā. Ko tu jūti.

- Es ne... - Noasa grūdieni bija spēcīgi un dziļi, liekot Olīvijai atkal izjust kaislē trīso�u orgasmu. - Ak dievs! - Viņa elsojot izdvesa �os vārdus, rokām un kājām apvijoties ap Noasa augumu.

Triumfa un nikna izmisuma dzīts, viņ� nevaldāmā kaislē ieguva Olīviju, līdz pat kulminācijai, iztuk�ojot viņā savu sēklu.

Olīvija vēl joprojām trisēja ekstāzē, kad Noass novēlās no viņas auguma un, neteicis ne vārda, piecēlās, apģērbās un devās savākt malku ugunskuram.

Olīvija prātoja, kā gan viņa varējusi iedomāties, ka tiks galā ar Noasu un pati ar savam jūtām viņa tuvumā. Neviens cits vēl nekad un tik bie�i nebija spējis viņu tā mulsināt.

Noasam bija izdevies panākt, ka viņi pavada laiku divatā, un Olīvija bija lieliski zinājusi, ka daudz prātīgāk būtu pildīt viņu lieti�ķās norunas tradicionālos apstākļos. Noass lika viņai smieties, kad viņa nemaz nevēlējās atzīt viņa jokus par uzjautrino�iem. Noass viņai lika domāt par jautājumiem, ko viņa tik rūpīgi bija centusies noslēpt.

Tagad viņam bija izdevies tiktāl apburt Olīviju, ka viņi bija mīlēju�ies upes krastā gai�ā dienas laikā līdzās takai, kas gan nebija pārāk iecienīta, tomēr atradās jebkuram pieejamā vietā. Ja viss būtu norisinājies atbilsto�i Olīvijas plāniem, viņi būtu paēdu�i vakariņas, varbūt mazliet parunāju�ies, tad nodevu�ies civilizētam, vienkār�am seksam tum�ā un privātā teltī.

Kad mīlē�anās būtu galā, viņu starpā atkal atjaunotos lieti�ķās attiecības.

Bet tagad viss atkal bija samud�inājies. Noass uz viņu dusmojās par kaut ko tādu, ko viņa vai nu nespēja, vai negribēja mainīt. Jā, un par kaut ko tādu, ko viņa tā arī nebija īsti viņam piedevusi. Olīvija jutās samulsusi, nedro�a un satraukta.

Lai neapjuktu vēl vairāk, viņa nepievērsa Noasam uzmanību un ķērās pie vakariņu sagatavo�anas priek�darbiem vairāku pēdu dro�ā attālumā no telts. Viņa pakāra pārtikas produktus augstākā zarā, tad paņēma darbarīkus un sāka tīrīt zivis.

Noass ir tie�i tāds pats kā citi vīrie�i, viņa sev iegalvoja. Apvainojies par to, ka viņa nejūtas mēma no prieka par viņa seksuālajām spējām. Noskaities, ka viņa nejūtas apreibusi un savaldzināta, ko viņ� izmantotu vien tik ilgi, kamēr tas netraucētu pa�a izvēlētajam dzīves stilam, bet tad atteiktos kā no nederīga.

Pie velna, daudz prātīgāk ir domāt kā vīrietim, viņa nolēma, jo tā var izvairīties no jebkādām lamatām.

Lai viņ� paīgņojas, Olīvija domāja, rūpīgi aprakdama zivju iek�as un zvīņas. Izdzirdot Noasu tuvojamies, viņa izsmējīgi pavīpsnāja, pat neapzinādamās, cik īgna izskatās viņas seja, kad viņa to pavērsa pret Noasu.

- Ko tu gribi?

Noass prātīgi nolēma, ka Olivija viņam iespertu, ja vien nojaustu, cik viegli viņ� spēj no viņas sejas izteiksmes nolasīt it visu, ko viņa jūt un domā. Tāpēc viņ� tikai pastiepa uz viņas pusi vīnu, ko bija ielējis plastmasas glāzītē.

- Es paņēmu līdzi mazliet vīna. Tas visu laiku dzesējās upītes ūdenī. Es nospriedu, ka tagad tu varbūt gribi to iedzert.

- Man jāizcep �īs zivis. - Nepievērsdama vīnam uzmanību, viņa devās atpakaļ uz ugunskura pusi.

- Vai zini ko? - Tikko jau�ami smaidīdams, Noass viņai sekoja. - Tā kā tu tās noķēri un notīrīji - un man �ajā jomā nav nekādas pieredzes -, tad es tās pagatavo�u.

- Te nav tava glītā virtuvīte. Es negribu, lai tiktu izniekots mans loms.

- Ā, tas nu ir atklāts izaicinājums! - Viņ� iegrūda vīna glāzi Olīvijai rokās un paķēra pannu. - Apsēdies, iedzer savu vīnu un pavēro, kā darbojas īsts meistars.

Olīvija paraustīja plecus un paņēma no savas cepures ogu.

-Ja tu visu sabojāsi, es jaunas vietā neķer�u.

- Uzticies man! - Viņ� ielūkojās Olīvijai acīs un brīdi nenolaida skatienu. - Es nelik�u tev vilties, Līva.

- Darot pa�ai, man nav jābaidās no vil�anās.

- Tev taisnība, bet tā var palaist garām interesantus piedzīvojumus. Es apguvu gatavo�anas prasmi, - viņ� turpināja, pāriedams uz jautrāku toni un ieliedams pannā eļļu, - pa�aizsardzības nolūkos. Mana māte uzskata, ka tofu - biezpiens, kas gatavots no sojas pupām, - apvieno visas �etras galvenās produktu grupas. Tev nav ne jausmas, kā tas ir, kad augo�am zēnam pēc nogurdino�as skolas dienas maltītē tiek piedāvāts tofu pārsteigums.

Pret pa�as gribu Olivija jutās ieinteresēta. Noass bija atradis miltu paciņu, ko viņa bija paņēmusi līdzi, un prasmīgi apviļāja zivis miltos. Pat nedomādama, viņa malkoja vīnu, atklādama, ka �is vieglais itālie�u dzēriens ir lielisks.

Viņai tik tikko izdevās apspiest atzinīgu nopūtu.

- Es tevi nesaprotu.

- Labi, tas jau ir solis uz priek�u. Lielāko daļu mūsu kopā pavadītā laika tu esi nodzīvojusi ar pārliecību, ka saproti, un patiesībā visu uztvērusi pilnīgi aplam. - Apmierināts viņ� ielika zivis cepties karstajā eļļa.

- Pirms stundas tu biji nikns uz mani.

- To tu saprati pareizi.

- Un tagad tu man ielej vīnu, cep zivis un sēdi te tā, it kā nekas nebūtu noticis.

- Ne jau tā, it kā nekas nebūtu noticis. - Personiski viņam bija noticis it viss. Viņam tikai būs jāpagaida, kamēr to sapratīs arī Olīvija. - Bet es nospriedu, ka tu esi pietiekami dusmīga par mums abiem, kāpēc tad lieki tērēt enerģiju?

- Man nepatīk, ja kāds man norāda, ko domāt un ko darīt.

Noass pievērsa skatienu viņas sejai.

- Man arī nepatīk.

- Mēs abi zinām, ka tu gribēji nākt �urp, lai mēs netraucēti varētu parunāties. Bet tu grāmatu vēl neesi pat pieminējis.

- Es gribēju atvēlēt dienu tev, dienu mums abiem. Es gribēju tevi. - Viņ� noglāstīja Olīvijas roku. - Es vēl joprojām gribu tevi. Man patiktu, ja tu mēģinātu ar to samierināties.

- Man patiktu, ja tu visu nesare�ģītu.

- Nu. - Viņ� pabikstīja pannā zivis. - Viens no mums nepanāks to, ko vēlas. Labāk sameklē �ķīvjus, pāriniek! �īs zivtiņas jau ir gandrīz gatavas.

- Noas!

- Hmm? - Viņ� pacēla galvu, un viņa sejā bija tik maigs skatiens, ka Olīvijas sirds vai izkusa.

- Nekas, - viņa noteica un pasniedzās pēc �ķīvjiem.

Vēlāk, kad vakariņas bija paēstas, me�s satumsis un tajā atbalsojās naksnīgas skaņas, Olivija pagriezās pret Noasu. Viņai bija vajadzīgs Noasa roku pieskāriens, kas aizgainītu spokainus sapņus un bailes, kuras grasījās pielavīties.

Un Noass atradās viņai līdzās, turēja viņu savos apskāvienos, līdz ar viņu kustēdamies saldkaislā un nomierino�ā ritmā.

Aizmiegot Olīvija bija piekļāvusies viņa augumam, uzlikusi roku uz viņa sirds, galvu iekārtojusi viņa pleca līkumiņā. Noass gulēja nomodā, vērodams, kā virs telts rotājas mēnessgaisma, klausīdamies koijota saucienā, pūces brēcienā un tās laupījuma īsajā kliedzienā.

Viņ� prātoja, kā gan tas iespējams, ka viņ� tik ļoti mīl Olīviju, un ko lai viņi abi tagad iesāk.

Dzi|i es tumsā raudzījos,

Ilgi prātoju, bai|ojos,

�aubījos, lolojot sapņus, ko agrāk

Vēl neviens mirstīgais nebija piepildījis.

Edgars Alans Po

Noass saguris, ar smeldzo�iem locekļiem pamodās lidz ar putnu dziesmām. Viņ� piecēlās sēdus, uzvilka d�insus un iedomājās par brokastīm. Cauri asajai prie�u un zemes smar�ai viņ� uztvēra brīni�ķīgo, civilizēto kafijas aromātu. Viņ� bija gatavs vai raudāt pateicībā par Olivijas nerimtīgajām prasmēm.

Viņa bija iekūrusi ugunskuru un uzvārījusi kafiju. Noass apdedzināja pirkstus, satverot kafijas katliņa rokturi, klusi nolādējās, tad paķēra lupatiņu, ko Olīvija bija atstājusi salocītu turpat līdzās, lai viņam būtu, ar ko pasargāt roku no apdedzinā�anas.

Pietika ar vienu pamatīgu kafijas malku, lai viņa acu skatiens noskaidrotos un organisms atmostos. Lai Dievs svētī sievieti, kas atzīst stipru melnu kafiju, viņ� nodomāja, tad piegāja tuvāk pie upes, lai sameklētu Olīviju.

No ūdens aug�up kāpa migla, savīdamās ar saules stariem sudrabotās un zeltainās lentes. Vietā, kur upe izliecās glu�i kā saliekts pirksts, lai tālāk nozustu starp kokiem, slinki dzēra brie�u bars.

Un tad viņ� ieraudzīja Olīviju: ar slapjiem un mirdzo�iem matiem peldam aug�up pa zeltainās miglas pielieto straumi un vērojam viņu tikpat dzelteni brūnām un tikpat piesardzīgām acīm kā kaķim.

Viņa iederējās �ajā me�onīgajā, pārdabiski mirguļojo�ajā gaismā.

Olīvija vēzēja rokas, pleciem iznirstot virs ūdens, un viņai visapkārt pa�ķīda �ļakatas. Migla �ķita viņas priek�ā atveramies, lai pēc tam atkal aizvērtos.

- Es negaidīju, ka tu tik agri piecelsies. - Viņas balss bija rāma, bet acis �ķita metam zibeņus.

- Esmu agrs putniņ�. Kāds ir ūdens?

- Slapj�.

Un ledaini auksts, Noass domās piebilda. Tomēr viņ� izdzēra pēdējo kafijas malku, tad nolika tasīti malā, lai novilktu d�insus. Viņ� pamanīja Olīvijas acis ieple�amies. Kas gan tevi uztrauc, Olīvija, Noass nodomāja. Vai tas, ka nebūs tā, kā bija pagāju�ajā naktī? Vai arī iespēja, ka tā varētu būt?

Ūdens, pieskaroties viņa kailajai ādai, likās satrieco�i auksts, un Noass pamanīja, ka brīdī, kad viņ� saviebās, Olīvijas lūpās atplauka smīns. Tie�i tāpēc viņ� apslāpēja kliedzienu un ienira ūdenī. Viņ� jau iztēlojās, kā viss augums lejup no kakla kļūst zils no aukstuma.

- Tev taisnība, - Noass ierunājās, kad bija pietiekami pārliecināts, ka viņam neklabēs zobi. - Tas patie�ām ir slapj�.

Olīvija jutās pārsteigta, ka Noass turējās no viņas divu roku vēzienu attālumā. Viņa bija gaidījusi, ka Noass tūlīt tuvosies viņai un varbūt pat iegūs viņu. Viņ� ta�u nekad nedarīja to, ko no viņa sagaidīja. Viņa gandrīz jau sev atzinās, ka tie�i tas viņu uztrauc visvairāk.

Viņ� nebija paredzams.

Un viņas jūtas pret Noasu nepavisam nebija tādas, kādas viņa ieplānojusi.

Kad viņ� beidzot piepeldēja klāt, Olīvija jutās gandrīz atvieglota. Tas atbilda loģikai. Sekss no rīta, cilvēka pamatvaja-dzību apmierinā�ana. Tad viņi kopā varēs ķerties pie dienas darbiem kā līdzīgs ar līdzīgu.

Bet Noass, saņēmis ar pirkstu galiem viņējos, ielūkojās viņai sejā.

- Tu gatavo lielisku kafiju, Līva.

- Ja pēc tās nobaudī�anas neesi gatavs mesties dejā, tad tā nemaz nav ista kafija.

- Kurp mēs �odien dosimies?

Olīvija sarauca pieri.

- Man �ķita, ka tu beidzot gribēsi mani intervēt.

- Mēs līdz tam vēl nonāksim. Pa kuru taku tu gribētu doties?

Noass �eit pasūta mūziku, Olīvija sev atgādināja un paraustīja plecus.

- No �ejienes jauka taka ved aug�up kalnos. Tur ir brīni�ķīgi skati, da�as jaukas augstkalnu pļavas.

- Izklausās lieliski. Vai gribi, lai tev pieskaros?

Olīvija strauji pagrieza galvu uz viņa pusi.

-Ko?

- Vai gribi, lai es tev pieskaros, vai arī būs labāk, ja es to nedarī�u?

- Mēs ta�u nodarbojāmies ar seksu, - viņa piesardzīgi atsaucās. - Man tas glu�i labi patika.

Noass īsi iesmējās.

- Nav nekādas vajadzības celt manu pa�apziņu, - viņ� atteica un atgrūda no viņas vaiga slapju matu �ķipsnu. - Turklāt ne jau to es tev jautāju. Es jautāju, vai tu vēlies, lai es tev pieskartos tagad. - Nenolaizdams no viņas skatienu, Noass ar pirkstu noglāstīja viņas kaklu un ļāva tam slīdēt tālāk uz plecu. - Lai mēs tagad mīlētos.

- Tu jau tāpat man pieskaries.

Kad Noass virzīja pu kstu lejup līdz pat viņas vēdera lejasdaļai un ieslidināja to viņai starp kājām, Olīvijas āda notrīsēja.

-Jā vai nē, - viņ� nomurmināja, kad viņai aizrāvās elpa.

Kņudino�ais uzbudinājuma kamols ierīkojās pa�ā vēdera lejasdaļā, mudinot Olīvijas gurnus kustēties, lai pati noteiktu savas baudas ritmu. Ilgs un trīso�s, ķermeni pār�alca dedzino�u alku vilnis. Ļaudamās savām alkām, ļaudamās Noasam, viņa satvēra Noasu aiz matiem un pievilka viņu sev klāt.

-Jā, - viņa atsaucās, piekļaudama savas lūpas viņējām.

Ar kājām aptvērusi Noasa vidukli, viņa bija gatava atdoties, gatava straujajam, trakulīgajam ritmam, lai sasniegtu baudas kulmināciju. Viņa alka pēc tās. Bet Noass darbojās ar rokām, atkal un atkal novezdams viņu līdz saldkaislajai ekstāzei, līdz viņa aizelsusies izkliedza Noasa vārdu.

Noass brīnījās, kā gan ūdens nesakārst un nepārvēr�as liesmās, - tik spēcīgas bija viņa alkas pēc Olīvijas. Viņ� prātoja, kā gan spējis nodzīvot līdz �ai dienai bez kvēlā auguma sev līdzās. Bez �īm slaidajām un spēcīgajām rokām un kājām, �īs maigās un gludās ādas, kas slapja mirguļoja saules gaismā. Viņ� atlieca Olīvijas galvu, lai ļautu vaļu saviem skūpstiem, liekot viņai reibt kaislē, kamēr saules spo�ie stari izlauzās cauri miglas plīvuram, pārvēr�ot ūdeni viņiem visapkārt skaidrā un kustīgā spogulī.

Viņ� uzgāja stingru pamatu raupjajā upes gultnē un ar vienu vienīgu lēnu, bet dziļu grūdienu ieguva Olīviju.

- Turies pie manis, Līva! - Noasa elpa bija saraustīta, un viņ� paslēpa seju viņas kakla izliekumā, lai izbaudītu viņas kaisles pilnās elsas. - Apķeries man apkārt, - viņ� nomurmināja un juta viņas kāju muskuļus cie�i sa�ņaudzamies sev ap vidukli, un tajā pa�ā brīdī viņas augumu kā zibens pār�alca orgasma trīsas.

Cauri saviem neprātīgi skaļajiem sirdspukstiem un asins dunoņai galvā Olīvija dzirdēja Noasu murminām viņai vien domātus vārdus, bet viņa vairs nespēja at�ķirt solījumus no prasībām. Viņa balss bija tikai vēl viens samtainas baudas slānis, vēl viens reibino�ā apmierinājuma avots. Sajutusi Noasa augumu saspringstam, Olīvija atkal cie�i apvija rokas un kājas ap viņa vidukli, lai abi kopīgā straujā ritmā sasniegtu ekstāzes augstākās virsotnes.

Viņ� nelaida Olīviju vaļā. Viņa gaidīja, ka Noass viņu atsvabinās no saviem apskāvieniem, lai pats triumfējo�i viņai uzsmaidītu un izkāptu krastā iebaudīt vēl vienu kafijas tasi.

Bet Noass turēja viņu cie�i apskautu un piekļautu sev klāt, viegli skūpstot viņas seju no deniņiem līdz pat kaklam tik liegi un maigi, ka �īs sajūtas Olīviju satricināja vēl spēcīgāk nekā mīlē�anās.

Viņai jātiek projām, Olīvija nodomāja, jāatkāpjas, pirms viņa pilnībā ļāvusies un padevusies �im tuvības mirklim.

- Ūdens ir auksts.

- Sasodīts, ne tikai auksts! Tas ir ledains. - Noass skūpstīja viņas auss ļipiņu, ar baudu klausīdamies, kā Olīvijas sirds neprātīgi dauzās līdzās viņējai. - Vai zini, tajā pa�ā mirklī, kad attopas tavs prāts, tavs ķermenis saspringst. Kāpēc tu tā dari?

- Es nesaprotu, par ko tu runā. Mums jākāpj ārā no ūdens. Mums jāsāk...

Viņ� pagrieza galvu un cie�i noskūpstīja Olīviju uz lūpām.

- Mēs jau esam sāku�i, Līva. Mēs sākām jau pirms ilga laika. - Viņ� satvēra rokā Olīvijas zodu, tad palaida to vaļā, lai dotos uz krasta pusi. - Tagad mums atliek vien nolemt, kā mēs gribam to visu pabeigt.

Olīvija no olu pulvera pagatavoja omleti, un viņi iztuk�oja kafijas katlu. Noass piekrita Olīvijas ieteikumam atstāt nometni �ajā pa�ā vietā un doties vienas dienas pārgājienā, ko turp un atpakaļ varētu veikt piecās stundās.

Uzliku�i plecos patuk�as mugursomas, viņi devās aug�ā pa stāvu taku, kas ari turpmāk nesolīja neko vieglu. Ieleja palika viņiem labajā pusē, pa kreisi līdz pat apvārsnim sniedzās me�s. Lejā plūsto�ā upe meta strauju līkumu, bet viņi joprojām virzījās aug�up, kur vēsajā, spirdzino�ajā gaisā riņķoja ērgļi, bet nekur nemanīja nevienu cilvēku.

Pēc Noasa domām, Olīvija pārvarēja stāvos kāpienus tikpat viegli un brīvi, kā citas sievietes kustētos pa deju zāli - tik nevērīgi, bet reizē sievi�ķīgi un graciozi, apliecinot savu pilnīgo pa�pārliecību.

Viņa bija pacietīga, kad Noass apstājās, lai fotografētu, un viņ� apstājās bie�i. Viņa atbildēja uz. Noasa jautājumiem - un viņam to bija vairāk, nekā Olivija bija gaidījusi, - skaidri, ar vienkār�iem vārdiem. Un Olivija, klusībā uzjautrinādamās, stāvēja līdzās, kad Noass piepe�i apstājās, lai aizrautīgi raudzītos, kā aiz takas līkuma debesis ietiecas kalnu smailes.

- Ja �ajā vietā uzceltu māju, neko citu nevarētu darīt. Kā gan lai atrauj acis no �āda skata?

Kāpēc gan viņ� nevarēja būt sekls un vienkār�s, kādu Olīvija viņu gribētu redzēt?

- �ī ir valsts zeme.

Noass tikai papurināja galvu un saņēma Olīvijas roku, lai abu pirkstus savītu kopā.

- Mēģini mirkli to iztēloties! Mēs esam divi vienīgie cilvēki uz zemeslodes un esam apmetu�ies �eit. Te mēs varētu pavadīt visu savu mū�u, ik mirkli sajūsminādamies par �o ainavu.

Zils, balts, zaļ� un sudrabots. Visu apkārtējo pasauli veidoja �īs �etras spēcīgās krāsas un vēl pa kādam plankumiņam no citām. Kalnu virsotnes un ielejas, un straujā ūdens �ala. Un Noasa roka - tik silta un mierino�a Olīvijas plaukstā, it kā tie�i tā tam lemts būt.

Un vairāk nekas, neviens cits neeksistēja. Nebija ne baiļu, ne cie�anu, ne atmiņu, ne rītdienas rūpju.

Atklājusi, ka patie�ām spētu alkt pēc �ādas situācijas, Olīvija atrāvās sānis.

- Ziemas salā tu nemaz �eit nebūtu tik laimīgs, jo tad tev nosaltu pēcpuse un nebūtu neviena, kas uz �ejieni atgādātu picu.

Noass viņu uzlūkoja tik rāmi un pacietīgi, ka Olīvijai sametās kauns.

- Kā tev visvairāk pietrūktu, ja tu nekad nevarētu atgriezties mājās?

- Manas ģimenes.

- Ne, ne jau cilvēku. Kādas lietas tev visvairāk pietrūktu?

- Zaļuma, - Olivija bez domā�anas atbildēja. - Me�a zaļās gaismas un zaļās smar�as. �eit aug�ā ir citādi, - viņa turpināja, kad viņi atkal devās tālāk. - Te ir tik atklāts un vēss, un me�s palicis aiz muguras.

- Nav pārāk daudz vietu, kur paslēpties.

- Es neslēpjos. �is ir Islandes ķērpis. - Olīvija rādīja, pamādama uz krokotu zaļgandzeltenu pudurīti. - Tie ir vispla�āk pazīstamie cilvēku izmantotie ķērpji. Zviedrijā tos pārdod kā ārstniecības līdzekli. - Viņa pamanīja Noasa cie�o skatienu un sarauca pieri. - Kas nu?

- Man patīk tas griezīgais tonis, kādu iegūst tava balss, kad tu esi dusmīga un sāc dabas zinību lekciju.

- Ja tu nevēlies zināt, uz ko tu skaties, man nav nekādu iebildumu pret klusē�anu.

- Nē, es vēlos zināt. Turklāt, kad tu sāc runāt par ķērpjiem un sēnēm, mani pārņem tieksme me�onīgi un dzīvnieciski mīlēties ar tevi.

- Tad man būs jāpāriet pie savvaļas puķu temata.

- Tas nepalīdzēs. Es tik un tā gribē�u to pa�u. - Viņ� pamanīja ko�sārtu ziedu puduriti. - Ei, vai tās ir lauztās sirdis? Vai tad tās aug arī savva|ā?

- Tie�i tā. - Viņas īgnums izplēnēja, redzot Noasa vaļsirdīgo dedzību. Viņ� pārrāpās pāri vairākiem akmeņiem, lai aplūkotu ziediņus tuvāk. - Izskata ziņā tās daudz neatpaliek no tava dārza iemītniecēm. Neskaries tām klāt! - viņa brīdināja. - Mums par �īm zemēm nav noteik�ana.

- Man mājās nav ne piemērotas augsnes, ne atbilsto�i ēnainas vietas to audzē�anai. Mēģināju tās ieaudzēt mammas dārzā, bet tad jau bija labāk tās nobeigt uzreiz. Man vienmēr tās patiku�as.

- Mums ir da�i ļoti labi ieaugu�i lauzto sir�u celmi vecvecāku dārzā. Iesim tur! - Viņa pārrāpās pāri akmeņiem un izvēlējās jaunu virzienu. - Man �ķiet, es zinu kādu vietu, kas tev patiks.

Taka ievijās me�a ielokā; tas bija stāvs kāpums, ko no vienas puses ieskāva milzīgu akmeņu krāvumi, kur augi spraucās laukā pa sīkām plaisām, ar pūlēm cen�oties iesakņoties akmeņainajā zemē.

Noass izdzirdēja dārdo�u skaņu un pasmaidīja glu�i kā puika. Viņi gāja garām klints sienai, pār kuru gāzās ūdenskritums. Viņ� atkal apslāpēja vēlē�anos apstāties un saujām saplūkt izturīgo savvaļas puķu.

Viņa muskuļi jau smeldza, pēdas alka pēc atpūtas. Noass jau grasījās atzīties, ka vairs nespēj paiet, bet Olīvija pārrāpās pāri palielam akmeņu krāvumam un pagriezās atpakaļ, lai pasniegtu viņam pretī roku.

- Tās piecas stundas ta�u bija paredzētas pārgājienam turp un atpakaļ, vai ne? - Mazliet aizelsies, viņ� satvēra Olīvijas roku un uzrāpās aug�ā. - Jo citādi es laikam... Ak dievs!

Viņ� aizmirsa savas sāpes un smeldzi, un nogurumu un apburts lūkojās ainavā.

Te bija vesels ziedu okeāns, krāsu upes, kas plūda cauri ko�ajam zaļumam, stiepjoties līdz pat me�iem klātajām kalnu nogāzēm, kuru smailes, glu�i kā pils torņi, ietiecās debesu zilumā. Visaugstākajās vietās starp klin�ainajiem akmeņiem un kokiem iemirdzējās pa sniegotam klajumiņam, kas, paspilgtinot ziedu krā�ņumu, padarīja skatu glu�i vai brīnumainu.

Ap ziediem koķeti lidinājās balti, dzelteni un zili tauriņi, reizēm viegli nosēzdamies uz maigajām ziedlapiņām.

- Apbrīnojami! Neticami! Te ir tā vieta, kur mēs celsim māju.

Olīvija iesmējās.

- Kas ir tās, vai lupīnas?

- Tu esi vērīgs. Platlapu lupīnas, tās īpa�i iecienījis parastais rietumu zilais taurenis. Tam pa vidu ir kalnu margrietiņas. Un tās tālāk, baltās ar dzelteno vidu, ir lavīnlilijas.

- Un pela�ķi. - Viņ� nopētīja papardēm līdzīgās lapas un baltos, plakanos ziedus.

- Tu labi pazīsti augus. Es tev te, aug�ā, neesmu vajadzīga.

- Esi. - Viņ� atkal saņēma Olivijas roku. - Esi gan vajadzīga, �is kāpiens bija tā vērts. - Viņ� pagriezās un negaidīti uzspieda uz viņas lūpām maigu un uzbudino�u skūpstu. - Paldies!

- Viesnīcā �Patvērums� visā pilnībā saņem to, par ko maksā. - Viņa jau grasījās atraisīties no viņa rokām, bet Noass pagrieza viņu pret sevi. - Nevajag. - Pirms Noasa mute no jauna piekļāvās viņas lūpām, viņa aizvēra acis.

- Kāpēc?

- Es... - Olīvija atvēra acis un, lai arī kā pūlējās, nespēja noslēpt emocijas, ko tās pauda. - Vienkār�i nevajag.

- Labi. - Noass pacēla viņas roku pie lūpām un pēc kārtas noskūpstīja viņas pirkstu kauliņus, vērodams, kā izjūtām viņas acu skatienā pievienojas mulsums.

- Ko īsti tu meklē, Noas?

Raudzīdamies viņai acīs, Noass pavēra viņas dūrē sa�ņaugto plaukstu un noskūpstīja tās iek�pusi.

- Es jau to esmu atradis. Tev glu�i vienkār�i būs man jāpievienojas. Apsēdīsimies, Līva! �eit ir piemērota vieta. Un piemērots laiks. - Viņ� nometa no pleciem savu mugursomu, apsēdās uz akmens un, atvēris somu, sameklēja magnetofonu.

Ieraudzījusi to viņam rokā, Olīvija juta, ka elpa krūtīs kļūst smaga un karsta.

- Es nezinu, kā tas jādara.

- Es zinu. Ļauj, es tev sākumā kaut ko pastāstī�u. - Viņ� nolika magnetofonu sev blakus un sameklēja piezīmju bloknotu. - Man bija ienācis prātā atmest domu par �īs grāmatas uzrakstī�anu. Es apsvēru, vai nevajadzētu mest to malā kā toreiz, kad es tevi pirmo reizi sāpināju. - Viņ� atvēra piezīmju bloknotu, tad uzlūkoja Olīviju. - Bet no tā nebūtu bijis nekāda labuma, �oreiz vairs ne. Domas par seno notikumu man tik un tā nedotu mieru. Nekad. Tāpat kā tās nedod mieru tev. Es vēl īsti nesaprotu, vai traģēdija ir nostājusies starp mums vai arī tā ir iemesls, kāpēc mēs abi esam kopā. Kāpēc mēs pēc visa �ā laika atkal esam kopā. Kāpēc mēs esam mīlētāji. Tomēr es zinu - ja mēs netiksim ar to visu galā, mēs joprojām mīņāsimies uz vietas. Man ir jādzīvo tālāk. Un tev arī.

- Es ta�u teicu, ka to izdarī�u. Es turu vārdu.

- Un tāpēc mani par to ienīstu? Vainotu, ka manis dēļ visas �īs atmiņas atkal jācilā? Tāpat kā tu toreiz vainoji mani tajā viesnīcā.

- Tu man meloji.

- Es zinu, ka meloju. Un vēl neko neesmu no�ēlojis vairāk kā toreizējos melus.

Olīvija bija gaidījusi, ka viņ� to noliegs, ka meklēs attaisnojumus un loģiskus izskaidrojumus. Ta�u viņai gan vajadzēja zināt, ka Noass izturēsies �ādi. Viņ� bija godavīrs, cilvēks, kas audzināts, lai būtu godīgs un līdzjūtīgs. Tie�i tāpēc viņa darbs ir tik nozīmīgs, Olīvija nodomāja. Tāpēc viņ� pats viņai kļuvis tik nozīmīgs.

- Es tevi nevainoju, Noas, un ari nevaino�u, jo tu godīgi dari darbu, kuru uzskati par nepiecie�amu. Bet tas, ko jūtu es, ir manā ziņā.

- Nē, tagad vairs ne. - Lai gan Noass to pateica jautri, viņa balsī jautās tēraudcieta pieskaņa. - Bet par to - par mums -mēs varam parunāt vēlāk.

- Starp mums nekā nav.

- Padomā vēlreiz! - �oreiz tēraudcietā izteiksme pavīdēja viņa acīs. - Bet pagaidām tu varētu apsēsties.

- Man nav vajadzīgs apsēsties. - Tomēr Olīvija noņēma no pleciem mugursomu un attaisīja savu ūdens pudeli.

-Jauki. Pastāsti man par savu māti!

- Kad viņa nomira, man bija �etri gadi. No citiem tu par viņu uzzinātu vairāk.

- Kad tu viņu atceries, ko tu iedomājies vispirms?

- Viņas smar�u. Un smar�as, ko viņa turēja vienā no savām pudelītēm uz spoguļgaldiņa. Man kādreiz �ķita, ka tās ir burvju pudelītes. Viena bija kobalta krāsā ar sudrabotu lenti apkārt. Tā bija smar�a, kas man saistījās tikai ar mammu: silta, saldena, ar tikko jau�amu jasmīnu aromātu. Viņas āda alla� smar�oja pēc �ā aromāta, un, kad viņa mani apskāva vai pacēla uz rokām, visstiprāk tā smar�oja �eit... - Olīvija pieskārās pie sava kakla tie�i zem zoda. - Man patika viņu smar�ot tajā vietā, un mamma tad alla� smējās.

- Viņa bija ļoti skaista. - Olivijas balss aizlūza, un viņa palūkojās sānis pāri ziedu jūrai. - To nemaz nevar izstāstīt. Es tagad esmu redzējusi viņas filmas, itin visas. Neskaitāmas reizes. Bet viņa bija daudz, daudz skaistāka, nekā redzams jebkurā filmā. Viņa kustējās kā dejotāja, it kā zemes pievilk�anas spēks viņai būtu vienīgi kaut kas pacie�ams. Es zinu, ka viņa bija izcila aktrise. Bet viņa bija arī brīni�ķīga māte. Pacietīga un jautra, un... uzmanīga. Vienmēr bija man līdzās, vienmēr pievērsa man uzmanību, nemainīgi pierādīdama - es esmu viņas dzīves centrs, lai arī kādi citi darbi viņai būtu jāpaveic. Vai tu to saproti?

- Jā. Arī man �ajā ziņā ir veicies.

Olīvija padevusies apsēdās Noasam līdzās.

- Laikam jau es biju izlutināta. Man tika veltīts laiks un uzmanība, man bija daudz rota|lietu, un visi man izdabāja.

- Manuprāt, izlutināti bērni ir tie, kuri neprot novērtēt un cienīt to visu. Es teiktu, ka tu biji mīlēta.

- Viņa mani ļoti mīlēja. Man nekad nenāca prātā to ap�aubīt, pat tad ne, kad viņa mani par kaut ko rāja. Es viņu dievināju. Es gribēju būt tie�i tāda pati kā viņa. Es mēdzu sevi uzlūkot spogulī un iztēloties, ka es izaugusi bū�u tāda kā mamma.

- Tu izskaties stipri līdzīga viņai.

- Neizskatos vis. - Ar vienu strauju kustību Olīvija pielēca kājās. - Es neesmu skaista. Un nevēlos tāda būt. Un par mani nekad nespriedīs pēc ārējā izskata, kā tas bija ar mammu, turklāt ļoti bie�i. Tie�i tas arī viņu nogalināja. �ajā pasakā briesmonis nogalināja skaistuli.

- Tāpēc ka viņa bija skaista?

- Jā. Tāpēc ka viņa bija iekārojama. Tāpēc ka vīrie�i alka pēc viņas, un briesmonim tas nepatika. Viņ� nespēja paciest tie�i to, kas sākumā viņu pie mammas bija pievilcis. Viņas seja, augums, izturē�anās. Ja jau tas viss patika viņam, tad patika arī citiem vīrie�iem, bet nekādu citu vīrie�u nedrīkstēja būt. Vienīgais veids, kā viņ� mammu varēja paturēt tikai sev, bija - iznīcināt viņu. Lai arī cik ļoti mamma viņu mīlēja, ar to bija par maz.

- Vai viņa mīlēja viņu?

- Viņa raudāja viņa dēļ. Viņa domāja, ka es to nezinu, bet es zināju. Es kādu vakaru, kad man jau bija jābūt gultā, dzirdēju viņu sarunājamies ar krustmāti D�eimiju. Tas pa�as vasaras sākumā, kad ārā vēl līdz pat naktij bija gai�s. Viņas bija mammas istabā, un no tās vietas pie durvīm, kur es stāvēju, es spogulī redzēju, kā viņas abas sē� uz gultas. Mamma raudāja, un krustmāte D�eimija bija apskāvusi viņas plecus.

Ar savu stāstu Olīvija aizveda viņus abus pagātnē.

- Ko es iesāk�u? D�eimij, ko es iesāk�u bez viņa?

- Viss būs labi, D�ūlij. Tu tiksi tam pāri.

- Tas ir tik sāpīgi! - D�ūlija uz mirkli piespieda seju pie D�eimijas pleca, sajūtot tā stiprumu un ilgodamās pēc tā. - Es negribu viņu zaudēt, zaudēt visu, kas reiz bijis starp mums. Bet es nezinu, kā to paturēt.

- Tu zini, ka tu nevari vairs dzīvot tā kā �os pēdējos mēne�us, D�ūlij. - D�eimija paliecās atpakaļ, lai atglaustu no māsas sejas tum�i zeltainos matus. - Viņ� dara tev pāri, turklāt arī fiziski. Es nespēju mierīgi sēdēt malā un noskatīties uz taviem zilumiem, ko atstāju�as viņa rokas.

- Viņ� tā negribēja. - D�ūlija ar plaukstām paberzēja seju, nosusinādama asaras, un piecēlās kājās. - Tas viss notiek vienīgi narkotiku iespaidā. Tās ir viņu pārvērtu�as. Es nesaprotu, kāpēc viņ� atkal sāka tās lietot. Es nesaprotu, ko viņ� tajās atrod. Kaut ko tādu, ko viņam neesmu spējusi sniegt es?

- Ieklausies, ko tu runā! - Ar tikko jau�amu dusmu pieskaņu balsī D�eimija strauji piecēlās kājās. - Vai tu uzņemies vainu uz sevi? Vai tu attaisno to, ka viņ� meklē baudu un aizmir�anos kokainā, tabletēs un alkoholā?

- Nē, nē! Es tikai gribu saprast, kā viņam pietrūkst, ko viņ� meklē tādu, kā mani nav... Ak dievs! - Viņa cie�i samiedza acis un sapurināja matus. - Mēs bijām tik laimīgi. D�eimij, tu ta�u zini, cik mēs bijām laimīgi. Mēs viens otram bijām viss, un, kad piedzima Līvija, tad bija tā, it kā... it kā būtu pabeigts kāds loks. Kāpēc gan es nepamanīju, kad �is loks sāka plaisāt? Cik plata jau bija sprauga, kad es beidzot pamanīju, kas notiek? Es gribu atgriezties atpakaļ sākumā. Es gribu atgūt savu vīru, D�eimij! - Viņa pagriezās uz māsas pusi, vienu roku piespiedusi pie vēdera. - Es gribu vēl vienu bērnu.

- Ak dievs! Ak, D�ūlij! - D�eimija ar diviem soļiem bija pāri istabai un apskāva māsu. - Vai tie�ām tu nesaproti, ka tagad tā būtu milzīga kļūda? Tie�i tagad?

- Var jau būt, ka tā būs kļūda, bet varbūt tas būs atrisinājums. Es viņam to �ovakar pateicu. Es liku, lai Rozā mums pagatavo brīni�ķīgas vakariņas. Ar svecēm un mūziku, un �ampanieti. Un es viņam pateicu, ka vēlos, lai mums būtu vēl viens bērns. Sākumā viņ� bija laimīgs. Tik ļoti līdzīgs kādreizējam Semam. Mēs smējāmies un apskāvāmies, un sākām gudrot vārdus, tāpat kā bijām darīju�i pirms Līvijas piedzim�anas. Tad viņ� piepe�i sadusmojās un kļuva atturīgs, un viņ� teica... - Pār viņas vaigiem atkal sāka ritēt asaras. � Viņ� teica, kā gan viņ� varot zināt, ka tas bū�ot viņa bērns? Kā lai viņ� zinot, ka es jau tagad nenēsāju sevi Lūkasa bandubērnu?

- Nelietis! Kā viņ� uzdrīkstējās tev kaut ko tādu sacīt?

- Es viņam iesitu pļauku. Es pat nespēju domāt, tikai iesitu viņam pļauku un sakliedzu, lai viņ� iet prom, lai, sasodīts, pazūd prom no manas mājas! Un viņ� tā ari izdarīja. Viņ� paskatījās uz mani, it kā es būtu tuk�a vieta, it kā viņ� redzētu man cauri, un aizgāja. Es nezinu, ko lai tagad iesāku.

D�ūlija, atkal apsēdusies uz gultas malas, aizklāja seju ar rokām un raudāja.

- Es nezinu, ko lai tagad iesāku.

Noass klusēja. Olivija joprojām stāvēja, kur stāvējusi, vienu roku uzlikusi uz vēdera, kā to bija darījusi mamma. Olivija bija aizvedusi Noasu pagātnē, negribot ievilinājusi D�ūlijas guļamistabā, sievietes cie�anu un izmisuma pasaulē. Vārdi, balsis un kustības bija iemiesoju�ies Olivijas stāstā.

Pat nepaskatījusies uz Noasu, Olīvija nolaida roku.

- Es atgriezos savā istabā un iestāstīju sev, ka mamma mēģinājusi lomas tekstu. Viņa to bie�i darīja. Tāpēc es sev iestāstīju, ka mamma iejutu�ies lomā, ka viņa nebija runājusi par manu tēvu. Es aizgāju gulēt. Un vēlāk tajā naktī es pamodos, un viņ� bija ienācis manā istabā. Viņ� bija uzgriezis manu mūzikas lādīti, un es biju priecīga. Es lūdzu, lai viņ� man izstāsta pasaciņu.

Ar pavisam skaidru skatienu viņa uzlūkoja Noasu.

- Viņ� bija salietojies narkotikas. Toreiz es to nezināju. Es zināju tikai to, ka viņ� ir dusmīgs, jo viņ� kliedza un salauza manu mūzikas lādīti. Es zināju tikai to, ka viņ� nav tāds, kāds tētis parasti bija. Tad istabā ieskrēja mamma, un viņ� mammai iesita. Es noslēpos skapī. Es tur slēpos, kamēr mamma raudāja un cīkstējās ar viņu, un beigās dabūja viņu laukā pa durvīm. Tad viņa pienāca un apsēdās man līdzās un sacīja, ka gan jau viss bū�ot labi. No mana mazā telefona viņa piezvanīja policijai, un vēlāk viņa iesniedza �ķir�anās prasību.

� Pēc nepilniem �etriem mēne�iem viņ� atgriezās, lai viņu nogalinātu.

Noass izslēdza savu magnetofonu, piecēlās no akmens un devās uz Olīvijas pusi.

Kā aizsargājoties, viņa pakāpās atpakaļ.

- Nē. Es negribu, lai tu mani apskautu. Es negribu, lai tu mani mierinātu.

- �ēl gan. - Viņ� apskāva Olīvijas plecus un stingri turēja viņu sev piek|autu, kaut arī viņa centās atbrīvoties. - Atbalsties pret mani! - viņ� nomurmināja. - Tas nesāpēs.

- Tu man neesi vajadzīgs! - viņa dusmīgi atcirta.

- Tik un tā atbalsties.

Olīvija vēl mirkli stāvēja stīva un saspringusi, tad atslābinājās. Viņa piekļāva galvu Noasa plecam un, pacēlusi rokas, viegli apskāva viņa vidukli.

Olīvija atbalstījās, tomēr acis turēja vaļā. Un viņa neraudāja.

Pa ceļam atpakaļ uz nometni Noass uzdeva jautājumus -daudz jautājumu. Bet Olīvijas vecākus viņ� nepieminēja. Viņ� iztaujāja Olīviju par viņas darbu, par ikdienas ieradumiem, par dabaspētnieku centru un viesnīcu. Olīvija saprata, ko viņ� cen�as panākt, un nespēja izlemt, vai viņa dusmojas vai atzīst Noasa apņēmību panākt, lai viņa atslābinātos.

Viņa nespēja aptvert, kā viņam tas tik labi izdevās.

Ikreiz, kad viņa domās uzslēja sev priek�ā barjeru, Noass veikli apgāja tai apkārt un atkal jau lika viņai justies omulīgi. Tā bija prasme, ko viņa neviļus apbrīnoja. Un, kad viņi apstājās, lai no jauna palūkotos uz ainavu, Olīvija atklāja, ka sē� viņam cie�i līdzās, it kā būtu viņu pazinusi visu savu mū�u.

Viņa nosprieda, ka kaut kādā dīvainā veidā tā tie�ām ir.

- Labi, tātad celsim māju �eit. - Noass pamāja uz klin�ainu nogāzi sev aiz muguras.

- Es jau tev teicu, ka tā ir valsts zeme.

- Pafantazē kopā ar mani, Līva! Mēs te uzcelsim māju ar lieliem logiem uz �o pusi, lai vakaros varētu vērot saulrietu.

- Tas gan būs grūti izdarāms, jo �ī ir dienvidu puse.

- Ak tā? Vai esi par to pārliecināta?

Viņa mīlīgi uzlūkoja Noasu, un ap viņas muti jau ievijās tikko jau�ams smaids.

- Rietumi ir tur, - viņa sacīja, norādīdama īsto virzienu.

-Jauki. Tātad dzīvojamās istabas logi būs uz to pusi. Mums būs vajadzīgs liels akmens kamīns. Manuprāt, jumtu nevajadzēs; mums būs ļoti augsti griesti ar kaut ko līdzīgu balkonu pārsegumam. Mums ta�u nepatīk noslēgtas telpas. Mums būs �etras guļamistabas.

- �etras?

- Protams. Tu ta�u atzīsti, ka bērniem vajadzīgas pa�iem savas istabas, vai ne? Piecas guļamistabas, - viņ� izlaboja, ar patiku nolūkodamies, kā Olīvijai pārsteigumā ieple�as acis. - Viena būs paredzēta viesiem. Tad man būs vajadzīga vieta kabinetam, pla�a telpa ar daudziem plauktiem un logiem. Tai vajadzētu būt austrumu pusē. Kur tu gribēsi savu kabinetu?

- Man jau ir kabinets.

- Tev vajadzīgs kabinets ari mājās. Tu ta�u esi profesionāla sieviete. Manuprāt, tam vajadzētu būt līdzās manējam, bet mēs sastādīsim noteikumus par otra teritorijas respektē�anu. Kabinetus mēs izvietosim tre�ajā stāvā. - Viņ� saņēma Olīvijas pirkstus savējos. - Tā būs mūsu daļa. Bērnu rotaļu telpām vajadzētu atrasties pirmajā stāvā ar logiem uz me�a pusi, lai viņi vienmēr justos kā dabas sastāvdaļa. Ko tu domā par peldbaseina ierīko�anu?

- Es nemaz nevaru iedomāties māju bez tā.

Noass pasmaidīja, tad spēji satvēra Olīviju, liekot viņai zaudēt līdzsvaru un piekļauties viņa augumam, kamēr pats uzspieda uz viņas lūpām ilgu un kaislīgu skūpstu.

- Lieliski. Mājai vajadzētu būt no akmens un koka, vai ne? Noasa roka bija viņas matos, rotaļādamās ar matu galiem.

- Vinila plāksnēm �ī vieta diez vai būtu piemērota.

- Dārzu mēs stādīsim kopā. - Viņa zobi viegli pieskārās Olīvijas apak�lūpai. - Noskūpsti mani, Olivija! Atbildi manam skūpstam. Kaut vienu reizi.

Viņa to jau darīja, jo nemaz nespēja rīkoties citādi. Noasa attēlotā nākotnes vīzija bija liega kā sapnis, un Olīvija arī jutās kā nokļuvusi sapnī. Un tur atradusi Noasu. Taustāmu un īstu. Un viņ� bija viņas sapņa sastāvdaļa. Olīvijas izdvestā skaņa vienlaikus bija izmisuma un nevaldāma prieka pārpilna, un viņas rokas cie�i apskāva Noasa augumu.

Vai tas tie�ām bija viņ�, kur� tik labi viņu izprata? Kura vārdos viss tik lieliski saskanēja? Visas viņas bērnības vēl miglainās vēlē�anās, jaunas meitenes nenoteiktās fantāzijas, sievietes intīmākās alkas strauji mutuļoja viņā, veidojot tikai vienu jautājumu.

Un atbilde uz �o jautājumu bija viņ�.

Savas sirds izjūtu satricināta, Olīvija strauji atrāvās no Noasa. Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai tā notiktu. Ne kopā ar Noasu. Ne ar vienu.

- Mums jāturpina ceļ�.

Viņas acīs Noass saskatīja bailes. Viņ� īsti nesaprata, kā jūtas, apzinādamies, ka ir �o baiļu iemesls.

- Kāpēc tu esi tik pārliecināta, ka es tevi atkal sāpinā�u?

- Attiecībā uz tevi es neesmu pārliecināta ne par ko, un man tas nepatīk. Mums jādodas ceļā. Pirms sasniegsim nometni, vēl jānoiet vairāk nekā stunda.

- Ne jau laiks ir problēma. Tāpēc varbūt mēs varētu... -Viņ� spēji apklusa, piepe�i pamanīdams aiz Olīvijas muguras kustību. Viņ� ieskatījās vērīgāk un juta, ka asinis pamazām aizplūst no sejas, viņam nobālot. - Augstais Dievs! Nekusties!

Tagad arī Olīvija to saoda - �o me�onīgo un bīstamo smar�u. Sirds krūtīs vēlreiz strauji salēcās, un, pirms viņa paspēja piecelties kājās, Noass paspēra soli uz priek�u, lai nostātos starp viņu un pumu.

Tas bija pieaudzis tēviņ� ar saulē dzalksto�ām acīm. Viņ� raudzījās uz viņiem no mazliet augstāka akmeņu krāvuma, tad sakustējās, izgrū�ot dziļu rēcienu, un nozibināja savus atieztos zobus.

- Nenovērs no viņa skatienu! - Olīvija pieceldamās pamācīja. - Un nemeties bēgt. _�

Noasa roka jau atradās uz na�a spala. Viņam pat prātā nenāca bēgt.

- Ej atpakaļ! - Viņ� atieza arī savus zobus un sakustējās, kad Olīvija mēģināja paiet viņam priek�ā. - Sāc virzīties atpakaļ pa taku!

- Tā ir labi. - Olīvija centās runāt mierīgā balsī. - Nekādu piepe�u kustību, nekādas bēg�anas. Mēs atkāpsimies, atstāsim viņu savā teritorijā. Viņ� ir izdevīgākā pozīcijā. Viņ� ir virs mums. Un viņa izturē�anās liecina par agresivitāti. Nenovērs no viņa acis un neuzgriez viņam muguru.

- Es teicu - ej atpakaļ! - Noass sakopoja gribasspēku, lai nepagrieztos un nepastumtu Olīviju lejā pa taku. Pār Noasa muguru noritēja tieva sviedru tērcīte.

- Viņam tuvumā noteikti ir laupījums. Viņ� cen�as to aizsargāt. - Nenovērsdama no pumas acis, viņa noliecās un pacēla divus akmeņus. - Kāpjamies atpakaļ, mēs glu�i vienkār�i kāpjamies atpakaļ.

Puma, ausis pieglaudusi, ie�ņācās vēlreiz.

- Tagad bļauj! - Olīvija pavēlēja, virzīdamās atmuguriski un reizē mezdama pumai ar akmeni. Tas spēcīgi trāpīja dzīvniekam pa sāniem.

Klaigādama viņa aizmeta otru akmeni. Puma ar ķepu sāka nikni gaiņāties pa gaisu. Un, kad Noass izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, dzīvnieks gausi atkāpās.

Noass lēni virzījās atpakaļ, turēdams Oliviju sev aizmugurē un cie�i vērodams apkārtējos akmeņus un krūmājus.

- Vai tev nekas nekai�?

- Muļķe! Es esmu muļķe! - Viņa norāva no galvas cepuri un pameta uz akmeņu pusi. - Ko gan es domāju, tā sēdēdama un mīlinādamās, it kā mēs atrastos automobiļa pakaļējā sēdeklī? Es ta�u vispār nepaskatījos apkārt! Sasodīts, kas ar mani noticis?

Dusmodamās uz sevi, viņa uzlika galvā cepuri un noslaucīja sasvīdu�ās plaukstas bik�u starās.

- Man to vajadzēja paredzēt! Pumas te negadās bie�i, tomēr tas var notikt. Reizēm tās arī uzbrūk, it īpa�i tad, ja izturas tik muļķīgi. - Viņa piespieda rokas pie acīm un cie�i tās izberzēja. - Es nepamanīju nevienu tās tuvo�anās pazīmi, es vispār neko nepamanīju. Tikai sēdēju te, nepievērsdama nekam uzmanību. Par �ādu bezatbildīgu rīcību es jebkuru no saviem pārgājienu vadītājiem būtu atlaidusi no darba.

- Labi, tu tiec atlaista. - Noass vēl nebāza nazi makstī un saglabāja modrību. - Tagad labāk kustēsim.

- Puma par mums vairs nedomā. - Viņa gausi izpūta elpu.

- Dzīvnieks aizsargāja savu laupījumu, devās savās ikdienas gaitās. Mēs esam tie, kas ielauzāmies viņa teritorijā.

-Jauki. Tad jau laikam mēs māju celsim kaut kur citur.

Olīvija pavēra muti, tad to aizvēra un tad, pati sev par pārsteigumu, iesmējās.

- Tu esi idiots, Noas! Manas neuzmanības pēc tevi varēja saplosīt vai vismaz izkropļot. Ko gan tu, pie velna, grasījies darīt, pilsētas zēn? - Viņa ar plaukstu pārvilka pār seju, cenzdamās apvaldīt smieklus, uzlūkojot viņa nazi.

Noass pagrozīja nazi rokā, novērtēdams tā asmeni.

- Aizsargāt sievietes.

Olīvija vēlreiz nicīgi iesmējās, tad papurināja galvu.

- Atvaino! Lūdzu, piedod! Tas nav smieklīgi. Tā ir reakcija uz manis pa�as neaptveramo muļķību. Es da�as reizes esmu redzējusi pumu, bet nekad tik tuvu, un vienmēr esmu stāvējusi augstākā vietā nekā dzīvnieks.

Viņa vēlreiz nopūtās, juzdamās atvieglota, ka vēderā pamazām atlai�as kņudo�ais baiļu kamols. Un tajā mirklī viņa pamanīja, ka Noasa rokas nepavisam netrīc.

Olīvija aptvēra, ka viņ� pa �o laiku pat nebija sarāvies bailēs. Vai tas nebija apbrīnojami?

- Tu lieliski tiki galā.

- Kā tad, paldies, trenerīt! - Viņ� iebāza nazi makstī.

- Nē. - Nomierinājusies viņa uzlika plaukstu uz Noasa rokas. - Tu patie�ām lieliski tiki galā. Es to nebiju gaidījusi. Es visu laiku tevi nepareizi novērtēju, Noas. Visu laiku cen�os tevi piemērot kaut kādiem rāmjiem, bet tu tajos neiederies.

- Varbūt tu man vēl neesi atradusi pareizos rāmjus.

- Var jau būt, tomēr nedomāju, ka tu tādos iederēsies, ja vien pats to nevēlēsies.

- Un kā ir ar tevi? Kur tu gribi iederēties, Līva?

- Es esmu tur, kur vēlos būt.

- Ne jau vietas nozīmē, Līva. Mēs nerunājam par me�u un okeānu.

- Es esmu tur, kur vēlos būt, - viņa vēlreiz atkārtoja. Vai arī tur, kur viņai �ķita, ka viņa vēlas būt. - Man ir darbs, kas man �ķiet nozīmīgs, un dzīvesveids, kur� mani apmierina.

- Un cik daudz brīvas vietas ir tavas dzīves rāmī?

Viņa uzlūkoja Noasu, tad novērsās.

- Es nezinu. Man nekad nav bijis vajadzības tādu izbrīvēt.

- Tad gatavojies, jo tev to vajadzēs darīt, - tas bija vienīgais, ko Noass noteica.

Neviens no viņiem nebija pārliecināts, vai tā ir prasība vai ierosinājums.

Noass vēlējās izmēģināt spēkus mak�ķerē�anā, bet Olīvija aizrādīja, ka viņam neesot mak�ķerē�anas atļaujas, tāpēc �ī ideja tika noraidīta. Samierinājies viņ� uzstāja, ka tādā gadījumā vārī�ot zupu, un izklaidēja Olīviju ar stāstiem par bērnības piedzīvojumiem kopā ar Maiku.

- Viņ� reiz bija nolēmis, ka slidotavā var iepazīties ar lieliskām meitenēm.

Noass nogar�oja zupu un nosprieda, ka tā izdevusies.

- Līdzsvars gan nebija Maika stiprā puse, bet se�padsmit gadu vecumā pui�u smadzenes ir viens liels pulsējo�s dziedzeris, tāpēc viņ� iztērēja lielāko daļu savu ietaupījumu, lai nopirktu slidas. Es nodomāju: sasodīts, varbūt viņa idejā ir zināma daļa patiesības, tāpēc nopirku slidas arī sev. Mēs devāmies uz slidotavu, lai izmēģinātu viņa teoriju.

Noass apklusa un ielēja abiem vēl mazliet vīna. Joprojām bija gai�s, un gaiss bija brīni�ķīgi vēss.

- Slidotava bija kā piebāzta ar meitenēm. Garām un īsām, un visas bija ģērbu�ās minisvārciņos. Vispirms mums gan vajadzēja apslidot pāris apļu un izpētīt situāciju. Manu uzmanību pievērsa neliela blondīne vienā no meiteņu bariem.

Olīvija gandrīz vai aizrijās ar vīnu.

- No meiteņu bariem?

- Izbeidz, tevis pētītās sugas ta�u vienmēr ceļo baros. Tāds ir dabas likums. Kamēr mēs abi piestiprinājām pie kājām sli-das, es jau sāku prātot, kā dabūt blondīni prom no pārējā bara. Tad Maiks pieslējās kājās un, nostāvējis uz slidām apmēram trīs sekundes, zaudēja līdzsvaru. Viņ� noplivināja gaisā rokas un ieskrēja krūtīs puisim, kur� slidoja garām, un abi nokrita zemē. Maiks atdauzīja galvu pret sola malu un zaudēja samaņu. Kad viņ� beidzot atjēdzās, es biju pazaudējis no acīm savu blondīni un galu galā vedu Maiku uz slimnīcu, kur viņam lika gulēt diezgan ilgi.

- Viņam laikam piemīt neliela tieksme uz nelaimes gadījumiem.

- Viņ� pat guļot spētu sevi savainot.

- Tu viņu patiesi mīli.

- Laikam gan. - Noasa apgalvojums izskanēja mazliet domīgi, un viņ� ielūkojās Olīvijai sejā. - Ar ko tu bērnībā turējies kopā?

- Ne ar vienu. Man bija da�i draugi, kad... pirms es pārcēlos uz �ejieni, bet pēc tam... Reizēm es rotaļājos ar tiem bērniem, kas apmetās viesnīcā un tūristu bāzē, bet tie atbrauca un aizbrauca. Man nav neviena tāda īsta drauga, kāds tev ir Maiks. Vai tagad viņam klājas labi?

- Jā. Viņ� staro no laimes.

- Vai policija atrada to personu, kas ielauzās tavā mājā un viņu savainoja?

- Nē. Varbūt tā ir labāk. Es neesmu pārliecināts, ko es viņai nodarītu, ja tiktu klāt. Viņa ta�u gandrīz nogalināja Maiku. Neviena atmaksa nebūtu pietiekama.

Viņa acīs Olīvija ievēroja kaut ko tum�u un apslēptu. Viņa jau iepriek� reizi vai divas bija to pamanījusi. Dīvaini, bet viņa nejutās neomulīgi, kā tas bija citreiz, ja viņa saskatīja kaut mazāko varmācības dzirksti. Noasa acīs redzētais viņai lika justies... laikam dro�i. Un viņa nesaprata, kāpēc tā.

- Lai arī ari ko tu darītu, tas nemainīs to, kas noticis.

- Tā ir. - Noass atslābinājās. - Bet es gribētu zināt, kāpēc viņa to darīja. Ir svarīgi uzzināt, kāpēc kaut kas noticis. Vai tu sevi nejūti tādu nepiecie�amību, Olīvija?

Viņa, paņēmusi Noasa tuk�o �ķīvi un savējo, piecēlās.

- Es nomazgā�u traukus. - Olīvija devās uz upītes pusi, tad vilcinādamās pagriezās. - Jā. Jā, es jūtu nepiecie�amību uzzināt, kāpēc.

Kamēr viņa mazgāja �ķīvjus, Noass izņēma savu magnetofonu un ielika tajā jaunu kaseti. Kad Olīvija atgriezās, viņ� bija sagatavojis arī bloknotu un zīmuli.

Viņ� pamanīja, ka Olivija ir uztraukusies. Viņas sejas bija nobālējusi ziloņkaula krāsā.

- Apsēdies! - Viņ� to sacīja pavisam liegi. - Un pastāsti man par savu tēvu.

- Es necik daudz viņu neatceros. Neesmu redzējusi viņu divdesmit gadus.

Noass klusēja. Viņ� negrasījās aizrādīt, ka māti viņa bija atcerējusies ļoti skaidri.

- Viņ� bija ļoti pievilcīgs, - Olīvija beidzot ierunājās. - Viņi abi kopā izskatījās skaisti. Es atceros, kā viņi posās viesībām un kā es uzskatīju, ka visiem bērniem vecāki ir skaisti, ka tie ģērbjas brīni�ķīgos tērpos un dodas uz ballēm un ka viņu attēlus liek uz �urnālu vākiem un rāda televīzijā. Man tas viss �ķita dabiski un normāli. Viņi abi kopā bija ļoti saderīgi. Viņi viens otru mīlēja. Par to esmu pārliecināta. - Olīvija runāja gausi, mazliet saraukusi savas glītās tum�ās uzacis. - Viņi mīlēja mani. �ajā ziņā es nevaru kļūdīties. Viņu kopīgajā filmā abos dzirkstīja... tās jūtas, ko viņi loloja viens pret otru. Viņi burtiski tās izstaroja. Es atceros, kā tas izskatījās, jebkurā brīdī, kad vien viņi abi atradās vienā telpā. Līdz viss sāka mainīties.

- Kā izpaudās �ī mainī�anās?

- Dusmas, neuzticē�anās, greizsirdība. Toreiz es to visu nebūtu varējusi nosaukt vārdā. Bet mīlestības dzirkstis nezin kāpēc bija apdzisu�as. Viņi strīdējās. Sākumā vēlu vakaros. Es parasti īsti nesaklausīju vārdus, bet gan balsis un toni. Un dzirdētais mani darīja nelaimīgu. - Viņa pacēla savu glāzi un pamazām nomierinājās. - Reizēm es dzirdēju tēvu staigājam �urpu turpu pa gaiteni un runājam kādas lomas tekstu vai dzeju. Vēlāk es izlasīju rakstu par viņu, kurā viņ� apgalvoja, ka bie�i runājot dzeju, lai nomierinātos pirms nozīmīgas ainas. Viņ� cieta no lampu drud�a. Jocīgi, vai ne? Viņ� vienmēr bija tik pa�pārliecināts. Manuprāt, viņ� izmantoja �o metodi arī tad, lai nomierinātos, kad strīdējās ar mammu. Staigāja �urpu turpu un runāja dzeju. �Vai vīrietis esi vai sieviete, bet bie�i netaisnība dzīvē valda; un uzticē�anās vietā, ko citiem sniedz, tu vienmēr saņem nodevību algā.� - Viņa nopūtās. - Bairons.

- Jā, es zinu.

Olīvija pasmaidīja, bet viņas acis vēl arvien bija skumjas.

- Vai tu lasi dzeju, Breidij?

- Es ta�u kādreiz studēju �urnālistiku. Es lasu itin visu. -Viņ� ar pirkstiem viegli pieskārās Olīvijai pie vaiga. - �Ietērp savas sāpes vārdos, jo sāpes, kas nav izteiktas vārdos, nospie� tavu cie�anu pilno sirdi un draud to salauzt.�

Olīviju aizkustināja �ie vārdi.

- Ar vārdiem vai bez vārdiem, bet mana sirds izturēja. Manas mātes sirds tika salauzta, un viņa bija tā, kas nespēja izturēt to, ko tēvs no viņas gribēja un pieprasīja. Un es par to neesmu runājusi ne ar vienu citu kā vien ar krustmāti D�eimiju -un arī ļoti reti. Es nezinu, ko tagad vēl sacīt. Viņ� mēdza pacelt mani uz rokām.

Viņas balss aizlūza, bet viņa centās savaldīties.

- Ar vienu strauju kustību, tā ka mirkli �ķita, ka vēders paliek lejā, pie kājām. Ir tik burvīga sajūta, kad vēl esi bērns. �Līvij, manu mīlulīt,� tā viņ� mēdza mani saukt, paceldams aug�ā un dejodams apkārt dzīvojamai istabai. Tai pa�ai istabai, kurā viņ� nogalināja mammu. Un, kad viņ� mani turēja savās rokās, es jutos dro�i. Kad viņ� ienāca manā istabā, lai izstāstītu pasaciņu - viņ� mēdza stāstīt tik brīni�ķīgas pasakas -, es jutos ļoti laimīga. Viņ� apgalvoja, ka es esot viņa princese. Un ikreiz, kad viņam bija jādodas prom uz filmē�anu, man viņa tik ļoti pietrūka, ka sirds �ķita smeldzam ilgās.

Olīvija piespieda plaukstu pie mutes, it kā lai noturētu �os vārdus un to izraisītās cie�anas. Tad viņa piespieda sevi savaldīties.

- Tajā nakti, kad viņ� ienāca manā istabā un salauza manu mūzikas lādīti, un sakliedza uz mani, man bija tāda sajūta, it kā manu tēti kāds būtu nolaupījis un aizvedis projām. Pēc tās nakts nekas un nekad vairs nebija labi. Visu to vasaru es gaidīju, kad viņ� atgriezīsies mājās, kad viss atkal būs tāpat kā iepriek�. Bet viņ� tā arī nepārnāca. Nekad. Atnāca briesmonis.

Olīvijai aizrāvās elpa, pārvēr�ot viņas balsi straujās elsās. Viņas roka nodrebēja, izlaistot vīnu. Noass instinktīvi paķēra glāzi, pirms tā bija izslīdējusi viņai no pirkstiem. Viņ� sauca Olīviju vārdā, bet viņa neklausīdamās piespieda savilktās dūres pie krūtīm.

- Es nespēju. - Olivija tik tikko spēja izrunāt �os vārdus. Viņas acis, neaprakstāmu cie�anu pilnas, neko neredzēdamas, vērās Noasam sejā. - Es nespēju.

- Ir jau labi. Būs labi. - Viņ� nometa zemē savu bloknotu un glāzi un apskāva Olīviju. Viņas rokas palika iespiestas starp abiem, tomēr Noass varēja just, kā dauzās viņas sirds un kā visu viņas augumu pārņēmu�as spējas trīsas. - Nedari sev pāri! Nemoki sevi! Izsaki visu! Ja tu neizteiksi, cie�anas tevi saplosīs gabalos.

- Es vēl joprojām domās spēju to saskatīt. Es vēl joprojām to redzu ļoti skaidri. Kā viņ� nometies zemē līdzās mammai un visapkārt ir asinis un saplēsti stikli. Un viņam rokās ir �ķēres. Viņ� pasauca mani vārdā, viņ� mani pasauca mana tēva balsī. Es biju dzirdējusi mammas kliedzienus, es tos biju dzirdējusi. Gan viņas kliedzienus, gan plīsto�ā stikla �ķindoņu. Tie�i tas arī mani pamodināja. Bet es iegāju viņas istabā un sāku rotaļāties ar viņas pudelītēm. Es spēlējos mammas istabā, kamēr viņ� nogalināja mammu. Tad es aizbēgu un nekad vairs mammu neredzēju. Man vairs neļāva uz viņu paskatīties.

Noass nespēja neko pateikt, nekādi vārdi nespētu Olīviju mierināt. Viņ� turēja Olīviju apskautu un glāstīja viņas matus, kamēr saule pameta debesis un visu apkārtni ietina krēsla.

- Es vairs nekad neredzēju nevienu no viņiem. Mūsu mājā par viņiem nekad netika runāts. Lai aiztaupītu sirdij cie�anas, mana vecāmāte visu, kas ar viņiem saistīts, ieslēdza bēniņu lādē. Un man atlika vien slepus parunāties par mammu ar krustmāti D�eimiju, un es jutos kā zagle, tā lasot informācijas druskas, ko tante man par viņu varēja pastāstīt. Es ienīdu tēvu, jo biju spiesta slepus un �ukstus atsaukt atmiņā savu mammu. Es gribēju, lai viņ� nomirtu cietumā, viens un aizmirsts. Bet viņ� vēl arvien ir dzīvs. Un es vēl arvien viņu atceros.

Noass piekļāva lūpas Olīvijas matiem un mierinādams aijāja viņu savās rokās, kamēr viņa raudāja. Karstas asaras samērcēja Noasa kreklu, bet viņ� jutās vieglāk. Lai arī cik grūts bija viņas ceļ� līdz �īm asarām, tagad viņa jutīsies labāk. Viņ� pārlika Olīvijas kājas pār saviem ceļiem un, saņēmis viņu klēpī, �ūpoja glu�i kā bērnu, līdz viņa nomierinājusies mitējās raudāt.

Olīvijas sirds smeldza glu�i kā svaiga brūce, un viņas acis dedzināja izlietās asaras. Pēk�ņi viņu pārņēma nogurums. Viņa būtu aizmigusi turpat, Noasam klēpī, ja vien pati to pieļautu. Skarbi kņudino�ais kamols vēderā bija izzudis, tāpat kā bija mitējies necie�amais sasprindzinājums krūtīs.

Nogurusi un apmulsusi viņa atrāvās no Noasa.

- Es gribu mazliet padzerties ūdeni.

- Es tev pado�u. - Viņ� pacēla Olīviju malā, lai pieceltos kājās un paņemtu ūdens pudeli. Atgriezies viņ� nometās viņas priek�ā uz ceļiem un notrausa ar īk�ķi asaru no viņas vaiga. - Tu izskaties pārgurusi.

- Es nekad neraudu. Tas ir bezjēdzīgi. - Viņa attaisīja pudeli un iedzēra pamatīgu malku, lai atveldzētu sauso rīkli. - Iepriek�ējā reize, kad es raudāju, bija tevis dēļ.

- Piedod!

- Es biju tik aizvainota un dusmīga, kad atklāju, kāds ir tavas iera�anās īstais iemesls! Pēc tam kad biju likusi tev doties prom, es pirmo reizi kop� bērnības raudāju. Tev nebija ne jausmas, kādas jūtas pret tevi biju izlolojusi to divu dienu laikā.

- Bija gan, - viņ� nomurmināja. - Tās mani biedēja. Gandrīz tikpat ļoti kā tās, ko es izjutu pret tevi.

Kad Olīvija grasījās piecelties, Noass uzlika plaukstas uz viņas gurniem, ielūkojās viņai acīs un turēja viņu ciet.

- Kas nu? Vai tu nevēlies par to dzirdēt?

- Tas bija sen.

- Nemaz ne tik sen, bet varbūt �is laiks bija mums vajadzīgs. Labi, ka tu toreiz izmeti mani pa durvīm, Līva. Mēs abi bijām pārāk jauni tam, ko es no tevis gribēju. Gan vienam, gan otram no tā, ko es gribēju.

- Tagad tu esi panācis intervijas savai grāmatai, - viņa nosvērti atteica. - Un mēs neatstājam novārtā intīmo pusi. Tātad beidzot laikam esam pieaugu�i.

Noass ar strauju kustību, pārsteigdams Olīviju, piecēla viņu kājās, gandrīz vai atraujot no zemes. Viņa acu skatiens bija skarbs, glu�i kā na�a asmens.

- Vai tu domā, ka viss, ko es no tevis vēlos, ir grāmata un sekss? Nolādēts, vai tu tie�ām tā domā vai tikai gribi tā domāt? Protams! Tad tev nevajadzētu ne pārāk daudz sniegt pretī, ne arī īpa�i riskēt!

- Vai tu domā, ka savas dvēseles atkailinā�ana, stāstot tev par saviem vecākiem, nav risks? - Viņa spēcīgi atgrūda Noasu. - Apziņa, ka jebkur� būs gatavs maksāt naudu, lai aizrautīgi lasītu manas atmiņas un izjūtas, nav risks? Vai tā tu domā?

- Tad kāpēc tu to dari?

- Tāpēc, ka ir pienācis laiks. - Viņa atgrūda matus no mitrajiem vaigiem. - Tajā ziņā tev ir taisnība. Vai tagad jūties apmierināts? Tev bija taisnība. Man vajadzēja to izstāstīt, izteikt skaļi, un varbūt kaut kur tavā sasodītajā grāmatā es atradī�u atbildi, kāpēc tas notika. Tad es spē�u mierīgi apglabāt viņu piemiņu.

- Labi. - Noass pamāja. - Tas par grāmatu. Un kā ar pārējo? Kā ar mūsu attiecībām?

- Kas vainas attiecībām? - viņa atcirta. - Pirms da�iem gadiem mēs nedaudz aizrāvāmies un tagad atgūstam nokavēto.

- Tātad tev tas nozīmē tikai to? Tikai aizrau�anos?

Kad Noass pievirzījās viņai tuvāk, viņa pakāpās atpakaļ.

- Nemācies man virsū!

- Es pat vēl neesmu sācis to darīt. Tev ir grūti, Līva, jo tu nevienu nepielaid tik tuvu sev, lai dalītos ar viņu savās izjūtās. Ja es vēlos iegūt tavu augumu un tu esi attiecīgajā garastāvok lī, tad viss ir labi, bet tālāk iet es nedrīkstu. Mani tas neapmierina.

- Tā nu ir tava problēma.

- Sasodīts, tev taisnība! - Kad viņa aizgriezās, Noass satvēra viņas roku un strauji pagrieza atpakaļ. - Un tava problēma arī. Man pret tevi ir patiesas jūtas.

Viņ� spēji palaida Olīviju vaļā un aizgāja projām, lai, gandrīz trīcēdams aiz dusmām, nostātos upes krastā. Bija satumsis. Gaismu meta vienīgi zeltaini dzirksteļojo�ais nometnes ugunskurs un starp kokiem uzleco�ais mēness.

- Vai tu domā, ka man tā ir tikai aizrau�anās? - viņ� gurdi noprasīja. - Pēc visām tām sievietēm �ī ir tikai jauna kaprīze? Tu esi vienīgā sieviete, kas man jebkad bijusi svarīga!

Viņ� pagriezās uz Olīvijas pusi. Viņa stāvēja turpat, kur viņ� bija to atstājis, un kā aizsargādamās bija aptvērusi savu augumu. Mēness blāvie stari apspīdēja viņas ādu, padarot to bāli sudrabainu.

- Olīvija, pirmo reizi, kad es tevi ieraudzīju, tu vēl biji bērns. Kaut kas sasniedza manu sirdi, iespiedās tajā vēl dziļāk nekā cie�anu pilnais tēls televīzijas ekrānā, pilnībā pārņemdams manu dvēseli. Tas nekad nav pazudis no manas sirds. Nākamo reizi es tevi satiku, kad tu biji divpadsmit gadus veca, izstīdzējusi un drosmīga meitene ar bezgala skumjām acīm. Jau tad starp mums bija kaut kāda saikne. Un �ajā saiknē nebija nekā seksuāla.

Viņ� atkal tuvojās Olīvijai, vērodams, kā viņa mazliet sakustas, it kā lai saņemtos.

- Tā arī es nekad tevi neaizmirsu. Laiku pa laikam tu alla� atgriezies manās domās. Un tad tev bija astoņpadsmit gadu. Tu atvēri sava dzīvokļa durvis, un tur nu tu stāvēji: gara un slaida, un burvīga. Mazliet apmulsusi, mazliet nepacietīga. Un tad tavs skatiens noskaidrojās. Ak dievs, tavu acu skatiens man palicis prātā, cik vien sevi atcerē�os! Un tu man uzsmaidīji, un es jutu, ka man ceļgali saļimst. Es nekad neko tādu neesmu izjutis ar citu sievieti. - Viņ� apstājās pēdas attālumā no Olīvi-

jas un redzēja, ka viņa trīc. Es nekad neko tādu neesmu izjutis.

Olīvijas sirds dauzījās.

- Tu fantazē, Noas. Tev ir pārāk nevaldāma iztēle.

- Esmu daudz par tevi fantazējis. - Noass bija mierīgs un pārliecināts, jo redzēja, ka Olīvija savaldījusies. - Bet manas fantāzijas nepiepildījās. Protams, es laiku pa laikam kompensēju savas iztēles ainas. Bet man nekad negadījās sastapt sievieti, kas mani saistītu tā kā tu. Ielau�oties pa�os sirds dziļumos. Zinu, ka es tevi sāpināju. Toreiz es īsti neizpratu ne tavas, ne arī savas jūtas. Pat tad, kad atgriezos �eit un atkal tevi satiku, es to vēl nesapratu. Es zināju tikai to, ka priecājos, tevi redzot. Tā ari nekad neesmu spējis pārvarēt savas jūtas pret tevi. Vai tu zini, kāda man bija sajūta, kad aptvēru, ka nekad neesmu spējis pārvarēt savas jūtas pret tevi?

Olīviju atkal draudēja pārņemt panika. Viņa vēlējās bēgt. Bet lepnums lika stāvēt uz vietas.

- Tev viss ir pamatīgi sajucis, Noas.

- Nē, nav vis. - Viņ� pasniedzās, pieskārās Olīvijas sejai, tad saņēma to savās plaukstās. - Paskaties uz mani, Līva! Paskaties man acīs! Tā nu ir kaut kas tāds, par ko esmu pilnīgi pārliecināts. Es tevi mītu.

Olīvijas kaklā sakāpa prieka un izbaiļu kamols.

- Es negribu, lai tā būtu.

- Es zinu. - Viņ� maigi pieskārās Olīvijas lūpām. - Tas tevi biedē.

- Es to negribu. - Viņa satvēra Noasa plaukstu locītavas. - Es tev nespē�u sniegt to, ko tu meklē.

- Tu esi tā, ko es meklēju, un es tevi esmu atradis. Es gribu noskaidrot, ko vēlies tu un ko meklē tu.

- Es jau tev teicu, ka man ir viss, ko dzīvē vēlos.

- Ja tā būtu taisnība, manas jūtas tevi nebiedētu. Es gribu veidot dzīvi kopā ar tevi, Olīvija. Pats to neapzinādamies, es visu laiku esmu gaidījis, kad varē�u to sākt. Būs tikai godīgi, ja es do�u tev laiku pie tā pierast.

- Es nevēlos precēties.

- Es tev to vēl neesmu lūdzis, - viņ� aizrādīja, un viņa lū-pas atkal piek|āvās Olivijas mutei. - Tomēr drīz es to darī�u. Bet pagaidām pasaki man tikai vienu. - Viņ� paildzināja skūpstu tā, ka tas viņus aiznesa kā spārnos. - Vai tas, ko tu pret mani jūti, ir tikai aizrau�anās?

Patlaban viņa izjuta siltumu un dro�ību, un ilgas - tik dziļas un nevaldāmas, ka tās �ķita pulsējam kā atsevi�ķa sirds.

- Es nezinu, ko es jūtu.

- Laba atbilde. Ļauj man tevi mīlēt. - Viņ� pavadīja Olīviju atpakaļ līdz teltij, mulsinādams viņas prātu gan ar glāstiem, gan skūpstiem. - Un tad mēs redzēsim, vai tava atbilde mainīsies.

Viņ� bija pacietīgs un maigs, parādot Olīvijai, kā ir tad, ja pieskaras vīrietis, kur� mīl. Ikreiz, kad viņa mēģināja turēties pretī, Noass atrada jaunu paņēmienu, lai salauztu viņas piesardzību. Lai piepildītu sirdi, kas negribēja tikt piepildīta. Lai nolaupītu sirdi, kas bija apņēmusies palikt salta.

Kad Noass viņu ieguva - lēni un maigi, un dziļi -, viņ� Olīvijas acis saskatīja to atbildi, kādu vēlējās saņemt.

- Es tevi mīlu, Olivija.

Viņ� uzspieda skūpstu Olīvijas lūpām, izjuzdams viņas saraustīto elpu un jautādams sev, cik ilgi vēl viņam būs jāgaida, lai sadzirdētu �o atbildi no viņas lūpām.

�is vīrietis ir tik bezrūpīgs un jautrs, Olīvija nodomāja. Bija gandrīz neiespējami nebūt tādai pa�ai. Tas nekas, ka rīts bija I atausis līdz ar smalku, smidzino�u lietu, kas neap�aubāmi izmērcēs viņus jau pirmajā atpakaļceļa stundā.

Noass pamodās laimīgs, ieklausījās lietus bungo�anā pa telts jumtu un paziņoja: tā esot Dieva zīme, ka viņiem jāpaliek teltī un jānododas neprātīgai mīlestībai.

Tā kā Noass uzvēlās viņai virsū un uzsāka juteklīgu spēko�anos, Olīvija nevarēja sagudrot nekādus loģiskus iebildumus pret �ādu plānu. Un pirmo reizi mū�ā viņa mīlē�anās laikā smējās.

Kad Olīvija bija sevi pārliecinājusi, ka labs sekss nekādā ziņā nevarētu būt viņas jūtu barometrs, Noass noskūpstīja viņas kaklu un teica, lai viņa paliekot tepat, jo viņ� �odien parūpē�oties par kafiju.

Viņa iekārtojās telts omulīgajā siltumā un izbaudīja patīkamu atslābumu. Olivija kop� bērnības nebija ļāvusi sevi lutināt. Viņa bija iemācījusies ticēt, ka vienīgi pa�ai jārūpējas par sevi, par visiem sīkumiem un, ja viņa kaut kā atkāpsies no sava izvēlētā dzīvesveida, vadības gro�i būs nodoti kādās citās rokās.

Tāpat bija rīkojusies viņas māte. Un, jā, Olīvija nodomāja, aizvērdama acis, varbūt arī viņas tēvs bija rīkojies tāpat. Mīlestība bija vai nu vājība, vai ierocis, un Olīvija bija sevi pārliecinājusi, ka nekad sev neļaus izjust mīlestību pret cilvēku ārpus savas ģimenes.

Vai tad viņā nemājoja abas �is iespējas? Gan pilnībā pakļauties mīlestībai, gan izmantot to vardarbīgiem mērķiem? Kā gan lai viņa riskē un pagrie� pēdējo atslēgu pēdējā slēdzenē, atverot sevi tam, kas viņā jau plaukst pret Noasu?

Tad Noass ietrausās atpakaļ teltī, rokā turēdams divas kūpo�as kafijas tases. Viņa saule izbalēju�ie mati bija mitri no lietus, kājas basas un steigā uzvilktie d�insi neaizpogāti. Olīviju pārņēma mīlestības vilnis, aizpildot gan viņas sirdi, gan prātu.

- Man �ķiet, es redzēju cirsli. - Viņ� pasniedza Olīvijai kafijas tasi un iekārtojās ērtāk, lai izdzertu pats savējo. - Nezinu, vai tas bija klaiņotājcirslis vai melnais, bet par to, ka tas bija cirslis, esmu pilnīgi pārliecināts.

- Klaiņotājcir�ļi vairāk sastopami ielejās, - Olīvija dzirdēja sevi sakām. - �ādā augstumā tas dro�i vien bija melnais cirslis.

- Lai nu kur� tas bija, tas izskatījās ļoti līdzīgs pelei un lo�ņāja apkārt, laikam jau meklēdams brokastis.

- Tie ēd nepārtraukti un reti var iztikt bez ēdamā ilgāk nekā trīs stundas. Glu�i tāpat kā da�i man pazīstami pilsētas zēni.

- Es vēl pat neesmu ieminējies par brokastīm. - Noass spēcināja savu organismu ar kafiju. - Es gan par tām iedomājos, bet pieminējis neesmu. Laiks drīz kļūs labāks. - Olīvija tikai sarauca uzacis un pameta skatienu aug�up, kur pa telts jumtu nerimtīgi bungoja lietus. - Augstākais, pēc stundas. Un debesis noskaidrosies, - viņ� uzstājīgi piebilda. - Ja man būs taisnība, tu gatavosi brokastis saulītē Ja es bū�u kļūdījies, tad es tās gatavo�u lietū.

- Norunāts.

- Un ko tu teiktu par randiņu, kad atgriezīsimies?

- Kā, lūdzu?

- Randiņ�, vai saproti? Vakariņas, kāda filma, mīlē�anās manā īrētajā ma�īnā.

- Man �ķita, ka tu drīz atgriezīsies Losand�elosā.

- Es varu strādāt jebkur. Un tu esi te.

Viņam tas ir tik vienkār�i, Olīvija nodomāja.

- Es visu laiku cen�os solīti atkāpties no tevis. Savukārt tu visu laiku virzies uz priek�u.

Noass ar pirkstiem pieglauda viņas sajuku�os matus.

- Vai tev tas sagādā problēmas?

- Jā, bet ne tik lielas, kā biju paredzējusi. Ne tik lielas, kā vajadzētu būt. - Olīvija ievilka elpu un saņēmās. - Tu man neesi vienaldzīgs. Man nav viegli aprast ar �īm jūtām. Es to vēl neprotu.

Noass paliecās uz priek�u, piespieda lūpas pie viņas pieres un noteica:

- Tev vajadzīgs treniņ�.

Kamēr Noass un Olīvija kavējās teltī pieliju�ā me�a vidū, Sems Teners lūkojās pa sava īrētā namiņa logu drūmajā ainavā.

Viņ� nekad nebija sapratis, kas D�ūliju vilcis uz �o vietu ar tās lietiem un aukstumu, biezajiem me�iem un vientulību. Viņa ta�u bija radīta gaismai, Sems domāja. Starme�u gaismai, lustru elegantajam mirdzumam, eksotisko pludmaļu karstajām �ilbino�i baltajām smiltīm.

Bet kaut kāda neredzama saite D�ūliju alla� bija vilkusi atpakaļ uz �ejieni. Sems aptvēra, ka viņ� bija pūlējies �o saikni pārraut. Viņ� bija meklējis aizbildinājumus, lai nedotos viņai lidzi uz �ejieni, vai arī krāpdamies sagudrojis iemeslus, kāpēc viņiem jāpaliek pilsētā un viņa nevar doties �urp viena. Kop� Olīvijas piedzim�anas viņi �urp bija atbrauku�i tikai divas reizes.

Viņ� bija ignorējis D�ūlijas ilgas pēc mājām, jo nebija vēlējies, lai kaut kas viņai būtu svarīgāks nekā viņ� pats.

Pirms �īs domas bija izgaisu�as, Sems paņēma diktofonu, ko bija nopircis, un ierakstīja tās kasetē. Viņ� gan bija nolēmis atkal runāt ar Noasu, bet nezināja, cik laika viņam vēl atlicis. Galvassāpes viņam mācās virsū tik necie�ami kā pre�u vilciens, turklāt pēdējā laikā tās uznāca ar �ausmino�u regularitāti.

Viņ� nojauta, ka ārsti pārvērtēju�i viņam atvēlēto laiku, tāpēc �īs kasetes bija viņa rezerves variants.

Lai arī kas notiktu, lai ari kad tas notiktu, Sems gribēja būt pārliecināts, ka grāmatā tiks publicēta patiesība.

Semam bija viss, kas nepiecie�ams. Virtuvi viņ� bija pilnībā apgādājis ar pārtiku no viesnīcas veikala. Bija reizes, kad viņam nepietika enerģijas, lai paēstu. Viņam bija pietiekami daudz kase�u un bateriju, lai turpinātu savu stāstu līdz brīdim, kad izdosies sazināties ar Noasu.

Kur viņ�, sasodīts, palicis? Sems spēju dusmu uzplūdā nolādējās. Laiks gāja uz beigām, un viņam bija vajadzīga �ī saikne. Viņam bija svarīgi nepalikt vienam.

Galvaskausa vidū atkal sāka krāties sāpes. Sems izņēma no pudelītēm tabletes - da�as viņ� bija iegādājies pēc ārsta receptes, da�as riskējis nopirkt uz ielas. Viņam kaut kā bija jāatvaira �īs sāpes. Ja ļāvās sāpēm, tad viņ� nespēja domāt, nespēja darboties.

Un viņam vēl bija tik daudz darāmā. Tik daudz darāmā.

Olīvija, viņ� drūmi nodomāja. Viņam bija jānomaksā kāds parāds.

Viņ� atlika pudelītes uz galda - līdzās garam mirdzo�am nazim un �Smith&Wesson� 38. kalibra revolverim.

Noass juta gandarījumu, ka viņam bijusi taisnība attiecībā uz lietu, bet vēl labāk viņ� jutās tad, kad viņi sasniedza ielejas me�u. Viņ� jau sapņoja par karstu du�u, klusu istabiņu un vairākām stundām vienatnē kopā ar savu datoru un telefonu.

- Tagad tu man esi zaudējusi jau divas derības, - viņ� Olīvijai atgādināja. - Lietus pārstāja, un es ne reizes negaudos, ka man pietrūktu pārnēsājamā datora.

- Gaudies gan. Tu tikai to darīji domās.

- Tas neskaitās. Maksā ragā! Nē, aizmirsti, ka es tā teicu. Es labāk ņem�u graudā. Uzskatīsim �īs derības par nokārtotām, ja tu man atradīsi istabiņu, kur es da�as stundas varētu pastrādāt.

- Var gadīties, ka man kaut ko izdodas atrast.

- Un kā ar vietu, kur es varētu nomazgāties du�ā un pārģērbties? - Kad Olīvija viņam veltīja greizu skatienu, Noass pasmaidīja. - Esmu rindā pēc numura viesnīcā, ja kāds gadījumā atteiktu savu rezervēto numuru, bet pa to laiku man neatliek nekas cits kā apmesties tūristu bāzē ar kopējām du�ām. Ta�u es esmu ļoti kautrīgs.

Viņas smieklu iepriecināts, Noass saķēra Olīvijas roku.

- Es nekautrējos vienīgi tavā klātbūtnē. Tu varētu nākt du�ā kopā ar mani. Mūsu ģimenē dzīvo radību tiesības tiek ļoti augstu vērtētas.

Olīvija kārtības pēc pameta uz viņu dusmīgu skatienu.

- Mēs varam izmest līkumu gar māju, - viņa sacīja, palūkojusies pulkstenī. - Vecāmāte vēl kādu laiku vadīs lekciju bērnu grupai, un tad viņa parasti dodas iepirkties. Tavā rīcībā ir stunda laika, Breidij, lai nomazgātos un savestu sevi kārtībā. Es negribu, lai viņa uztrauktos.

- To es tev garantēju. - Viņ� pats sev apsolīja, ka nepieļaus, lai viņas vecāmāte uztrauktos. - Bet reiz viņai tomēr vajadzēs ar mani iepazīties. Vismaz mūsu kāzās noteikti.

- Ha, ha! - Olīvija atbrīvoja savu roku no viņa plaukstas.

- Mēs varam noslēgt vēl vienas derības. Es varu saderēt, ka stundas laikā es jau bū�u viņu savaldzinājis.

- Par to es nederē�u.

- Tev ir bail, jo tu zini - viņa pārnāks manā pusē un pateiks tev, ka tu esi bijusi akla un muļķe, ja uzreiz neesi metusies man ap kaklu.

- Tev patiesi vajadzētu nākt pie prāta.

- Oho, prāts man jau ir! - Un man esi tu, viņ� nodomāja. Tikai mums abiem ar to jāsarod.

Vispirms Noass cauri kokiem un zaļganajai gaismai ieraudzīja pazibam krāsas. Sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus, tad �ilbino�u mirdzumu, ko radīja spo�ās saules gaismas spo-guļo�anās logu rūtīs.

Iznācis me�a klajuma, viņ� apstājās, piespiezdams arī Olīviju apstāties sev līdzas.

Kad viņ� tovakar bija atvedis Olīviju mājās, visapkārt bija tum�s un kluss, un viņ� bija redzējis naksnīgajās debesīs pazibam vienīgi ēkas mesto ēnu un gaismas atspīdumu kādā logā.

Tagad, viņ� nodomāja, māja izskatās kā pasakā: ar tās neregulārajiem jumtiem un veco, izturīgo koku, un mūriem, ar ziedo�ajiem'augiem, kas burvīgās krāsās un formās glu�i kā strautiņi plūda gar mājas sienām.

Uz lieveņa atradās divi �ūpuļkrēsli un puķupodi, ko pildīja vēl krā�ņāki ziedi. Uz visām pusēm raudzījās pla�ie logi, kas mājas iek�ējai pasaulei ļāva sasaukties ar me�a pasauli.

- Tā ir brīni�ķīga.

Olīvija vēroja viņa seju, juzdamās pārsteigta gan par to, ka viņ� �os vārdus domājis nopietni, gan ari par spējo prieku, ko viņai sniedza �ie vārdi.

- Tā jau vairākās paaudzēs bijusi Makbraidu māja, - viņa Noasam pavēstīja.

- Nav nekāds brīnums.

- Kas nav brīnums?

- Nav nekāds brīnums, ka tā ir tava māja. Tā ir kā radīta tev. �ī māja, nevis tā, Beverlihilsā. Tā nekad nebūtu atbildusi tavai būtībai.

- Es to nekad nezinā�u.

Noass novērsās no mājas, lai ieskatītos Olivijai acīs.

- Tu to zini gan.

Kopā ar kādu citu Olīvija būtu izlikusies, ka nav to dzirdējusi. Ar jebkuru citu viņa par to nemaz nebūtu runājusi.

- Jā, es to zinu. Bet kā to zini tu?

- Tu jau divdesmit gadus mājo manī.

- Tas nav loģiski.

- Tam arī nevajag loģisku izskaidrojumu. Es zinu tikai vienu - ja es mēģinu atskatīties divdesmit gadus senā pagātnē, tu visu laiku esi bijusi manā sirdī.

Viņai krūtīs kaut kas gausi apgriezās otrādi. Olīvija novērsās, lai nomierinātos.

- Ak dievs, tu mani nokaitināsi! - Kad Noass pieskārās viņas pleciem un pagrieza Olīviju atpakaļ pret sevi, viņa papurināja galvu. - Nē, ne tagad.

- Vienmēr! - viņ� klusi atsaucās, maigi un sapņaini piekļau-dams savas lūpas viņējām.

Bez nevienas skaņas, bez preto�anās Olīvija apskāva viņa augumu un pieglaudās viņam. �oreiz tā nebija pakļau�anās. �oreiz viņa pieņēma.

Noasu spēji pār�alca straujas un kaislīgas alkas. Viņa mute uz Olīvijas lūpām kļuva nevaldāma un prasīga.

- Pasaki man! - viņ� pieprasīja. Viņ� neizsakāmi gribēja dzirdēt �os vārdus, dzirdēt no viņas lūpām to, ko varēja sajust viņas atbildes skūpstā.

Olīvija gribēja to pateikt; gribēja mesties �ajā aizā, ticot, ka Noass metīsies tajā kopā ar viņu. Viņas prātā joņoja bailes un prieks. Viņa �ūpojās aizas malā, gatava mesties bezdibenī, bet tad spēji sarāvās, izdzirdot, ka pa ceļu tuvojas ma�īna.

- Kāds brauc.

Noass neatlaida viņas plecus un nenovērsa acis - no viņas acīm.

- Tu mani mīli. Pasaki to!

- Es... tā ir mūsu ma�īna. Tā ir mana vecāmāte. - Viņa piespieda plaukstu pie mutes. - Ak dievs, ko es esmu sastrādājusi?

Ma�īna jau griezās iek�ā pa piebraucamo ceļu. Par vēlu, lai lūgtu Noasu iet prom, Olīvija aptvēra. Pārāk vēlu, vēl jo vairāk tāpēc, ka gailo�ās uguntiņas viņa acīs vēstīja - viņ� nemaz nebūtu tā klusi nozudis starp kokiem.

Olīvija novērsās no Noasa un, kamēr ma�īna tuvojās, centās saņemties.

- Es to nokārto�u.

- Nē. - Noass cie�i saņēma viņas roku savējā. - Mēs to nokārtosim.

Valērija palika ma�īnā sē�am, kamēr viņi pienāca tai līdzās. Viņas pirksti bija cie�i sa�ņaugu�i stūri. Pamanījusi Olīvijas sejā raizes un atvaino�anos, Valērija novērsās.

- Vecomāt... - Olivija apstājās vadītāja pusē un uzlika brīvo roku uz atvērtā loga apak�malas.

- Tātad esat atgriezu�ies.

-Jā, tikko. Es domāju, ka tu vēl lasi lekciju bērnu grupai.

- To paņēma D�anīna. - Valērijai kaklā bija sakāpu�as nevaldāmas dusmas. Viņa strauji izgrūda vārdus, pirms paspēja apdomāt, ko saka. - Vai tu cerēji, ka jūs varēsiet ielavīties un aiziet prom pirms manas atgrie�anās?

Olīvija satriekta mirk�ķināja acis un stāvēja kā apstulbusi. Noass aizstājās viņai priek�ā glu�i kā tobrīd, kad bija sargājis viņu no pumas uzbrukuma.

- Es palūdzu Olīvijai, vai drīkstu �eit nomazgāties du�ā un pārģērbties, jo viesnīcā visi numuri ir aizņemti. Es esmu Noass Breidijs, Makbraidas kundze.

- Es zinu, kas jūs esat. �īs ir Līvijas mājas, - viņa īsi noteica. -Ja viņa jums sacīja, ka varat te nomazgāties un savest sevi kārtībā, tad tās ir viņas tiesības. Bet man jums nekas nav sakāms. Paejiet malā! - viņa pavēlēja. - Man jānoliek pirkumi.

Valērija satvēra stūri un, neteikusi nevienam no viņiem vairs ne vārda, piebrauca pie mājas sētaspuses durvīm.

- Es lauzu viņai doto solījumu, - Olīvija nomurmināja.

- Nē, nelauzi vis.

Viņa nodrebēdama nopūtās, bet �ī nopūta iesprūda viņai kaklā, jo viņa pamanīja Noasu dodamies ma�īnai nopakaļ.

- Ko tu dari? Kur tu iesi?

- Palīgā tavai vecaimātei ienest istabā pirkumus.

- Ak, Dieva dēļ! - Viņa panāca Noasu un pavilka viņu aiz rokas. - Labāk ej prom! Vai neredzi, kā es esmu viņu sāpinājusi?

- Jā, to es redzu. Un vēl es sasodīti labi redzu, kā viņa ir sāpinājusi tevi. - Viņa balsī bija atgriezies tēraudcietais tonis. Viņ� saņēma Olīviju aiz plaukstas locītavas un atbrīvoja savu roku. - Es neatkāp�os. Jums abām būs ar to jāsamierinās.

Viņ� piegāja pie mājas sētaspuses durvīm un, pirms Valērija paspēja iebilst, izņēma viņai no rokas somu. Pasniedzies ma�īnas iek�ienē, viņ� izvilka vēl vienu.

- Es tās ienesī�u mājā.

Noass, uzkāpis pa pagalma puses lieveni, iegāja iek�ā pa virtuves durvīm.

- Piedod! - Olīvija piesteidzās pie Valērijas. - Vecomāt, lūdzu, piedod! Es nebūtu... Es lik�u, lai viņ� iet prom.

- Tu jau esi izdarījusi savu izvēli. - Stīvi uzgriezusi viņai muguru, Valērija pastiepās, lai paņemtu no ma�īnas vēl vienu somu.

- Es nedomāju, ko daru. Piedod! - Olīvija juta, ka zaudē savaldību. - Lūdzu, piedod! Es lik�u, lai viņ� iet prom.

- Nē, neliksi vis. - Ar pūlēm valdīdams dusmas, Noass iznāca no mājas. Viņ� piegāja pie ma�īnas un paņēma atliku�ās divas somas. - Tāpat kā es tev nelik�u neko darīt. Ja gribat uz kādu izgāzt dusmas, Makbraidas kundze, izgāziet tās uz mani.

- Noas, varbūt tu labāk iesi prom?

- Un atstā�u tevi �eit nelaimīgu, mokoties ar vainas apziņu? - Viņ� veltīja Olīvijai rlgu un cie�u skatienu. Valērija, to redzot, sarauca pieri. - Tu ta�u mani pazīsti. Man ļoti �ēl, ka mums ir at�ķirīgi uzskati grāmatas jautājumā, - Noass turpināja, pagriezies pret Valēriju. - Man ļoti �ēl, ka mana uzturē�anās �eit jūs sāpina. Bet fakts ir tāds, ka es uzrakstī�u to grāmatu un bū�u ari Olīvijas dzīves daļa. Es ceru, ka mēs spēsim vienoties abos jautājumos, jo viņa jūs mīl. Viņa jūs mīl un ir ļoti pateicīga par visu, ko jūs viņas labā esat darījusi, tāpēc, ja viņai vajadzēs izvēlēties starp jūsu dvēseles mieru un savu laimi, viņa izvēlēsies jūs.

- Tā nav godīgi, - Olīvija iesāka, bet Valērija viņu pārtrauca, paceldama aug�up roku.

Var jau būt, ka brūce viņas sirdī atkal bija atvērusies, ka tā smeldza sāpīgi un neizturami. Bet viņas skatiens joprojām bija skaidrs un acis raudzījās skarbi. Valērija vēlējās, kaut viņai nepatiktu �ī seja, kaut viņai tā liktos salta un cietsirdīga. Viņa gribēja tajā saskatīt egoismu, ko varbūt aizēnotu plāns labu manieru slānītis.

Bet viņa pamanīja dusmas, kas nebija rimu�ās jau kop� tā brī�a, kad viņa bija skarbi sakliegusi uz Olīviju. Un vēl Valērija pamanīja spēku, kādu reiz bija redzējusi viņa tēva sejā.

- �ī grāmata �ajā mājā netiks apspriesta.

Noass pamāja.

- Skaidrs.

- �ajās somās ir produkti, kas ātri bojājas, - Valērija sacīja, jau pagriezusies. - Tie ātri jānoliek vietā.

- Dod tās man! - Olivija ieminējās, tad apmulsusi paraustīja plecus, jo Noass glu�i vienkār�i pagāja viņai garām un nopakaļ vecaimātei iegāja mājā.

Tā kā citas iespējas nebija, Olivija noņēma no pleciem mugursomu, nometa to uz lieveņa un steidzās iek�ā viņiem pakaļ.

Kad Olīvija ienāca, vecāmāte jau izkravāja somas. Viņa pacēla galvu no darba un pamanīja mazmeitas acis neaprakstāmas ba�as un nervozitāti. Valēriju pārņēma kauns.

- Tikpat labi jūs varētu noņemt ari savu mugursomu, - viņa sacīja Noasam. - Varu iedomāties, ka līdz �im laikam tās nēsā�ana jums ir galīgi apnikusi.

- Ja es to atzītu, Līva par mani smietos. Viņa grib, lai es domātu, ka viņa mani uzskata par seklu pilsētnieku, kur� neprot at�ķirt austrumus no rietumiem.

- Tu tie�ām neproti, - Olīvija nomurmināja, un Noass viņai �ķelmīgi uzsmaidīja.

- Es tevi tikai pārbaudīju.

- Un vai jūs tāds esat? - Valērija pajautāja. Pat ja viņa būtu akla, viņa būtu pamanījusi saikni starp viņiem un tos īpa�os skatienus, ko viņi pārmija. - Vai esat sekls pilsētnieks?

- Nē, kundze, neesmu. Patiesībā esmu iemīlējies, un ne tikai Līvā - tas mums abiem nāca kā spēj� pārsteigums -, bet arī Va�ingtonas �tatā. Vismaz �ajā �tata daļā. Esmu jau izvēlējies da�as vietas, kur mēs ar Līvu varētu celt mūsu māju, bet Līva apgalvo, ka mums bū�ot nepatik�anas, jo tā ir nacionālā parka teritorija.

- Viņ� tikai pļāpā, - Olīvija izmocīja, kad bija atguvusi spēju runāt. - Nav...

- Pēc da�ām dienām, kas pavadītas viesnīcā, un pēc pārgājiena dabā vēl nevar spriest par dzīvi �eit, - Valērija viņu pārtrauca.

- Es jau arī nedomāju, ka var. - Noass omulīgi atspiedās pret virtuves skapīti. - Bet da�os jautājumos esmu diezgan elastīgs puisis. Un �ī ir vieta, kur Olīvija jūtas laimīga. �eit ir viņas mājas. Tikko es ieraudzīju �o māju, es nospriedu, ka viņa noteikti gribētu laulāties tie�i te, pagalmā starp puķēm un me�u. Tas viņai patiktu, vai ne?

- Ak, izbeidz ta�u! - Olīvija izgrūda. - Nav...

- Es tagad ar tevi nerunāju, - Noass viņai maigi atteica, tad valdzino�i uzsmaidīja Valērijai. - Viņa ir neprātīgi iemīlējusies manī, bet, saprotiet, viņai ir vajadzīgs laiks, lai aprastu ar �o apziņu.

Valērija gandrīz pasmaidīja. Viņas sirds salūza, lai pēc tam piepildītos ar patiesu prieku, ieraugot jocīgo izmisumu, kas atspoguļojās viņas mazās meitenītes sejā.

-Jūs esat gudrs jaunais cilvēks, vai ne?

- Man pa�am patīk tā domāt.

Salocīdama pēdējo iepirkumu maisiņu, Valērija tikko dzirdami nopūtās.

- Jūs varētu iet un atnest arī pārējās savas mantas. Varat palikt viesistabā.

- Paldies! Es tikai nolik�u mugursomu. - Noass pagriezās, satvēra aiz zoda Olīviju, kas vēl joprojām centās aptvert situāciju, un maigi un kaislīgi noskūpstīja viņu. - Es ilgi nekavē�os.

- Es... - Virtuves durvis aiz viņa strauji aizvērās, un Olīvija pameta gaisā rokas. - Tev to nevajadzēja darīt. Viņ� tikpat labi varēja pārnak�ņot arī tūristu bāzē. Tu nejutīsies omulīgi, ja Noass �eit paliks.

Valērija pārgāja pāri virtuvei, lai ieliktu iepirkumu maisiņus sienas skapī.

- Vai tu viņu mīli?

- Es... vienkār�i... - Olīvija bezpalīdzīgi apklusa, un Valērija pagriezusies viņu cie�i uzlūkoja.

- Vai tu viņu mīli, Līvij?

Olīvija spēja tikai pamāt, un viņas acīs sariesās asaras.

- Un, ja es teiktu, ka nevēlos viņu �eit redzēt, ka nevēlos, lai tu ielaistos ar viņu jebkādās attiecībās? Ka tev �ajā jautājumā jāciena un jāievēro arī manas jūtas?

- Bet...

- Es nekad neradī�u sirdsmieru, ja tu ielaidīsi �o vīrieti savā dzīvē.

Olīvija nobālēja un sarāvās no necie�amām sāpēm, kas iedūrās sirdī. �ī bija sieviete, kas viņai bija devusi itin visu, kas bija atvērusi viņai savu sirdi, savas mājas. Olīvija pieķērās virtuves skapītim, lai noturētos taisni.

- Es ie�u... Es ie�u un pateik�u viņam, lai viņ� iet prom.

- Ak! Ak, Līvij! - Valērija atslīga krēslā, ar plaukstām aizklādama acis, un sāka raudāt.

- Nevajag! Neraudi! Es viņu aizsūtī�u prom. Viņ� vairs neatgriezīsies. - Nometusies ceļos, Olīvija apvija rokas ap Valērijas vidukli. - Es vairs nesatik�os ar viņu.

- Viņam bija taisnība. - Asaru pilnām acīm Valērija ielūkojās Olīvijas bālajā sejā. - Es gribēju iemest �os vārdus viņam sejā, bet viņam bija taisnība. Tu novērstos no viņa un pati no savas sirds, ja vien uzskatītu, ka tas vajadzīgs manam sirdsmieram. Es gribēju, lai izrādītos, ka viņ� ir patmīlīgs, bet patiesībā es esmu tā, kas rīkojusies patmīlīgi.

- Nē. Tu tāda neesi bijusi.

- Es tevi �eit noslēpu, Līvij. - Ar trīco�u roku Valērija noglāstīja Olivijas matus. - Sākumā gan tevis, gan arī sevis dēļ, bet... Laikam ejot, vairs tikai sava sirdsmiera dēļ. Es biju zaudējusi D�ūliju un pati sev nosolījos, ka ar tevi nekad nekas ļauns nenotiks.

- Tu par mani rūpējies.

- Jā, es par tevi rūpējos. - Asarām ritot pār vaigiem, Valērija uzspieda skūpstu Olīvijai uz pieres. - Es tevi mīlēju, Līvij, un tu man biji vajadzīga. Tu man biji ļoti vajadzīga. Tāpēc es nekad īsti nelaidu tevi prom no sevis.

- Neraudi, vecomāt! - Raugoties viņas asarās, Olīvijas sirds vai lūza.

- Man ar to jāsamierinās. Mums abām tas jādara. Es nekad nevienam no mums neļāvu par to runāt. Ikreiz, kad vectēvs mēģināja par to ieminēties, mēģināja panākt, lai es ieraudzītu patiesību, es viņam neļāvu runāt. Pat pirms pāris dienām es atteicos viņā klausīties. Es zinu, ka viņam bija taisnība, bet es atteicos kļausities. Tagad �is sve�inieks mani beidzot piespieda to saprast.

- Esmu tava parādniece par visu, kas man ir, par to, kas es esmu.

- Tas nav parāds. - Dusmas pa�ai uz sevi padarīja Valērijas balsi skarbu. - Man kauns, ka es liku tev tā domāt. Man kauns, ka es novērsos no tevis, kad tu izlēmi sadarboties ar Noasu tās grāmatas tap�anā. Es redzēju, ka tev tas ir nepiecie�ams, bet es iecirtos un liku tev ciest. Es iedzinu ķīli starp mums abām, un es biju pārāk lepna un pārāk baidījos, lai to vilktu laukā.

- Man ir jāuzzina, kāpēc toreiz tā notika.

- Un es tev to neļāvu darīt. Nevienam no mums neļāvu. -Valērija pievilka Olīviju sev tuvāk un piespieda vaigu viņas mīkstajiem matiem. - Es vēl arvien nezinu, vai spē�u tikt tam visam pāri. Tomēr es zinu, ka gribu, lai tu būtu laimīga. Ne tikai lai atrastos dro�ībā. Ar dro�ību vien ir par maz, lai dzīvotu tālāk.

Mazliet nomierinājusies, Valērija atliecās krēslā un notrausa asaras.

- Būs labāk, ja tavs jaunais cilvēks paliks te.

- Es negribu, ka viņa dēļ tu justos sāpināta.

Valērija pasmaidīja.

- Labāk, ja viņ� paliks �eit, kur es varu viņu pieskatīt un novērtēt, vai viņ� būs tev pietiekami labs. Ja nolem�u, ka nav pietiekami labs, es lik�u vectēvam ņemt pātagu un panākt, lai viņ� tāds kļūtu.

Olīvija piespieda pie vaiga Valērijas plaukstu.

- Viņ� apgalvo, ka spē�ot tevi savaldzināt nepilnas stundas laikā.

- Nu, to mēs vēl redzēsim. - Piecēlusies Valērija paņēma salveti un iz�ņauca degunu. - Lai mani savaldzinātu, vajag daudz vairāk par pievilcīgu seju. Gan ar laiku es pati to izlem�u. -Viņas galva no emociju pārpilnības �ķita mazliet sareibusi. - Laikam būs labāk, ja es do�os aug�ā un pārbaudī�u, vai viesistaba ir kārtībā.

- Es to izdarī�u. Tikai uznesī�u aug�ā savu mugursomu. -Viņa uzmeta to plecos. - Pēc tam man vajadzētu aizskriet uz dabaspētnieku centru un pārbaudīt, kas tur notiek. Tas neprasīs ilgu laiku.

- Nesteidzies! Man radīsies izdevība izpra�ņāt tavu jauno cilvēku. Tu vēl nekad nevienu nebiji atvedusi mājās, lai man būtu iespēja patrenēties.

- Viņ� ir viltīgs.

- Es esmu attapīga.

- Vecomāt, es tik ļoti tevi mīlu.

- Jā, es to zinu. Ej nu! Man jāsaved sevi kārtībā. Vēlāk parunāsimies vēl, Līvij, - viņa nomurmināja, kad Olīvija jau devās aug�ā pa kāpnēm. - Pagājis jau ilgs laiks, kop� mēs neesam krietni izrunāju�ās.

Vieglā solī Olīvija �ķērsoja aug�stāva gaiteni, lai nokļūtu savā istabā. Viņa bija iemīlējusies, un tas nepavisam nebija sāpīgi. Plaisas, kas pagāju�o mēne�u laikā bija radu�ās viņas un vecāsmātes saskarsmē, pamazām izzuda.

Nākotne pavērās priek�ā pla�a un brīni�ķīga, pārpilna da�ādām iespējām. Vēlēdamās pasteigties, viņa strauji atrāva savas istabas durvis. Un prieks, kas tikko bija sācis pildīt viņas dvēseli, izgaisa.

Viņas gultā uz spilvena, saules apspīdēts, gulēja viens vie nīgs balts rozes zieds.

Olīvija nespēja paelpot. Galvā zvanīja me�onīgi un nerimtīgi zvani, �ermuļi skrēja pār muguru un kājām, padarot tās ļenganas un nespējīgas pakustēties, līdz viņa sabruka uz rokām un ceļgaliem, glu�i kā slīkstot izmisīgi tverdama gaisu.

Viņu pārņēma neapturama vēlē�anās rāpot projām.

Skapī, tumsā. *

Viņa apslāpēja �o domu, tāpat kā ledaini durstīgos panikas dzeloņus sev krūtīs. Viņa piespieda plaukstu pie krekla, tad to uzlūkoja, juzdamās pārsteigta, ka plauksta nav asiņaina.

Briesmonis ir bijis �eit.

Mājā. Viņ� bijis �ajā mājā. Atskārsmei baisi ied�inkstoties ausīs, Olīvija pielēca kājās, paklupa pār nomesto mugursomu. Klupienā viņa strauji nolaidās gultā, un viņas pirksti atradās tikai da�u collu atstatumā no brīni�ķīgās baltās rozes kāta.

Viņa atrāva roku, it kā �is zieds būtu �ūska, kuras dzelonis ir pilns indes un gatavs dzēlienam.

Izbailēs plati iepletusi acis, Olīvija kāpās atpakaļ, cen�oties apslāpēt kliedzienu, kas neatlaidīgi lauzās ārā no kakla.

Mājā, viņa atkal nodomāja. Viņ� bija ienācis �ajā mājā. Un viņas vecāmāte viena pati atradās virtuvē. Ar mazliet trīco�u roku Olīvija pasniedzās pēc na�a, kas bija piestiprināts pie jostas, un izņēma to no maksts, ļaujot asmenim draudīgi pieskarties ādai. Tad viņa klusi virzījās uz durvju pusi.

Tagad viņa vairs nebija bezpalīdzīgs bērns; tagad viņa aizstāvēs tos, kurus mīlēja.

Diez vai viņ� vairs bija mājas iek�pusē. Olīvija centās domāt sakarīgi, loģiski, tomēr bailes traucēja koncentrēties.

Viņa sāniski izslīdēja gaitenī, vērīgi klausīdamās, vai neuztvers kādu skaņu. Na�a spals svilināja delnu.

Olīvija klusi virzījās no istabas istabā, tikpat uzmanīgi, kā būtu rīkojusies, izsekojot briedi. Viņa izpētīja katru telpu, meklēdama tajās sve�inieka klātbūtnes pierādījumu, smar�u, jebko, kas būtu mainījies. Kad Olīvija piegāja pie bēniņu kāpņu durvīm, viņas ceļi ietrīcējās.

Vai viņ� slēptos �eit, kur bija cie�i noslēgtas atmiņas? Vai viņ� būtu sapratis, ka �auras kāpnes ved uz telpu, kur, glīti noglabātas, mīt dārgākās atmiņas par viņas māti?

Olīvija iztēlojās, ka uzkāpj pa kāpnēm, kā dzird veco dēļu vieglo �īkstoņu, kad uz tiem uzspie�as viņas svars. Tad - kā ierauga viņu stāvam pie atvērtās lādes vāka un kā bēniņu pēc pelējuma dvakojo�ā gaisā brīvībā izlau�as mātes smar�as.

Viņ� tur stāvētu ar asiņainajām �ķērēm rokā un raudzītos pretī ar vājprātīgajām briesmoņa acīm no viņas tēva sejas.

Viņa gandrīz vai vēlējās, kaut tā notiktu īstenībā. Pirksti drebēdami sataustīja durvju rokturi. Olīvija paceltu savu nazi un ietriektu to viņā, kā viņ� reiz, bija ietriecis �ķēres viņas mātes augumā. Un viņa izbeigtu �o murgu.

Bet viņas roka bezspēcīgi gulēja uz durvju roktura un seja bija piespiesta pie durvju koka paneļa. Viņai izmisīgi gribējās raudāt, bet viņa to nespēja.

Izdzirdot tuvojamies ma�īnu, Olīvija aiz�āva bēniņu durvju aizbīdni vietā un trīco�ām kājām pieskrēja pie loga.

Pirmie jaunu baiļu uzplūdi, nepazīstot �o ma�īnu, strauji pārvērtās atvieglojumā, kad viņa redzēja no tās izkāpjam Noasu. Sa�ņaugusi palodzi, viņa vērīgi nopētīja apkārtējos kokus un garās ēnas.

Vai viņ� bija kaut kur ārā? Vai viņ� vēroja visu, kas notiek?

Olīvija strauji pagriezās, izmisīgi vēlēdamās skriet lejā, lai ļautu savām izbailēm pārvērsties vārdos, kurus kāds uzklausītu, tā atbrīvojot viņu no tām.

Un tad viņa iedomājās savu vecomāti.

Nē, nē, viņa nedrīkstēja tā pārbiedēt vecomāti. Viņa pati tiks ar to galā. Olīvija piesardzīgi atlika nazi maksti, tomēr atstāja to neaiztaisītu.

Viņa atkal piekļāvās sienai, gausi un dziļi ieelpodama. Izdzirdējusi kāpnēs Noasa soļus, viņa devās tam pretī.

- Viņa jau sāk pret mani atsilt. Viņa jautāja, vai es gribē�ot grilētas cūkgaļas kotletes.

- Ļauj, es tev palīdzē�u. - Olīvija pabrīnījās, cik mierīga ir viņas balss. Cik vēsa. Viņa pasniedzās, lai paņemtu Noasa pārnēsājamo datoru, viņam atstājot somu un drēbes. - Viesistaba ir �eit. Tai ir pa�ai sava vannasistaba.

- Paldies! - Viņ� sekoja Olīvijai istabā, palūkojās visapkārt un iemeta savas mantas gultā. - �eit ir daudz patīkamāk nekā kaut kādā tūristu bāzes teltī. Un uzmini, kas ir ieradies!

- Ieradies?

Izdzirdot Olīvijas pārbiedēto balsi, Noass sarauca pieri.

- Kas noticis, Līva?

Viņa papurināja galvu un atslīga uz gultas gala. Viņai bija vajadzīgs mirklis, tikai mirklis, lai savaldītos.

- Kas ir ieradies?

- Mani vecāki. - Viņ� vērīgi uzlūkoja Olīviju un, apsēdies viņai līdzās, saņēma viņas roku savējā. Та bija mikla un auksta.

- Frenks? Frenks ir �eit? - Viņa sakustināja savu plaukstu un cie�i sa�ņaudza Noasa roku.

- Viesnīcā, - Noass gausi atsaucās. - Viņi jau pirms laba laika rezervēja numuru. Es gribu, lai tu man pastāsti, kas atgadījies.

- Es pastāstī�u. Frenks ir �eit. - Viņa ļāva galvai bezspēcīgi atslīgt pret Noasa plecu. - Es viņu lūdzu atbraukt. Kad biju Losand�elosā, es biju aizgājusi pie viņa uz mājām un lūdzu, vai viņ� nevarētu atbraukt. Un viņ� ir atbraucis.

- Tas, kas notiek ar tevi, viņam ir svarīgi. Tā bijis vienmēr.

- Es zinu. Tas ir kā loks, kur� turpina veidoties. Mēs visi kustamies tam apkārt un apkārt. Mēs nespējam apstāties, nespējam pārtraukt �o virzību, iekams viss nebūs beidzies. Viņ� ir bijis �ajā mājā, Noas.

-Kas?

Olīvija izslējās taisni, un, kaut arī viņas seja joprojām bija bāla, acis raudzījās nosvērti.

- Mans tēvs. Viņ� ir bijis �ajā mājā.

- Kā tu to zini?

- Manā gultā ir nolikta roze. Balta roze. Viņ� grib, lai es zinu, ka viņ� ir atgriezies.

Noasa za|ajās acīs pavīdēja skarbums un saltums.

- Paliec tepat!

- Es jau skatījos. - Viņa vēl cie�āk satvēra Noasa roku.

- Es jau pārbaudīju visas istabas. Vienīgi bēniņus ne. Es nespēju ieiet bēniņos, jo...

- Sasodīts, protams, tu nespēj ieiet bēniņos! - To iedomājoties vien, Noasa vēders sa�ņaudzās izbailēs. - Paliec tepat vai ej lejā pie vecāsmātes!

- Nē, tu nesaproti. Es nespēju tur ieiet tāpēc, ka gribēju, lai viņ� tur būtu. Es to gribēju tāpēc, ka vēlējos uzkāpt tur aug�ā un nogalināt viņu. Nogalināt savu tēvu. Dievs mans liecinieks, es jau iztēlojos, kā ietriecu viņā nazi. Kā pār manām rokām izplūst viņa asinis. Es to vēlējos. Es to vēlējos. Par ko gan esmu pārvērtusies?

- Par cilvēku. - Noass to pateica skarbi, tas atbalsojās glu�i kā pļaukas sitiens. Olīvija sarāvās un notrīcēja.

- Nē, es drīz bū�u tāds pats radījums, kāds ir viņ�.

- Vai tu uzkāpi bēniņos, Olivija?

- Nē, es aizslēdzu durvis no ārpuses.

- Aizslēdz �īs durvis no iek�puses un gaidi mani!

- Neej!

- Viņa te vairs nav. - Noass piecēlās kājās. - Bet tu jutīsies labāk, ja mēs par to pārliecināsimies. Aizslēdz durvis! - viņ� pavēlēja. - Un gaidi!

Ienīzdama sevi par �ādu vājumu, Olīvija paklausīja. Viņa atkal slēpās, tāpat kā bija slēpusies iepriek�. Kad Noass atgriezās, Olīvija atvēra viņam durvis un uzlūkoja viņu ar tuk�u skatienu.

- Tur neviena nav. Es arī nepamanīju kādas pazīmes, ka viņ� tur būtu bijis. Mums jāizstāsta taviem vecvecākiem.

- Tas pārbiedēs vecomāti.

- Viņai tas jāzina. Pamēģini noskaidrot, kur ir vectēvs. Piezvani uz viesnīcu! Es piezvanī�u saviem vecākiem. - Viņ� ar pirkstu kauliņiem noglāstīja Olīvijas vaigu. - Ja tev līdzās bus savs policists, tu jutīsies labāk.

-Jā. Noas... - Viņa uzlika plaukstu uz Noasa rokas. - Kad es tevi pirms brī�a redzēju izkāpjam no ma�īnas, es zināju, ka varu uz tevi pa|auties. Es gribu to darīt.

- Līva... Ja es tev būtu teicis, ka rūpē�os par tevi, tu glu�i vienkār�i būtu pārskaitusies, vai ne?

Viņa īsi iesmējās un atkal apsēdās uz gultas malas.

- Jā, bet pagaidām gan vēl ne, jo es nejūtos pietiekami spēcīga, bet kādreiz es tev pateik�u, ko par to domāju.

- Nu, tā kā tu nejūties pietiekami spēcīga, es riskē�u un parūpē�os par tevi. - Viņ� saņēma Olīvijas seju rokās un noskūpstīja viņu uz lūpām. - Uzticies man! Un tagad piezvani savam vectēvam!

Viņ� bija ļoti riskējis. Tas bija muļķīgs, bet patīkams risks. Viņu ta�u tik viegli varēja pieķert.

Un kas tad notiktu?

Vēl viņ� nebija tam gatavs. Vēl ne. Sēdēdams savā istabā, viņ� pacēla pie lūpām konjaka glāzi, un viņa roka vēl joprojām mazliet trīcēja.

Bet ne jau no bailēm. No uzbudinājuma. No dzīvesprieka.

Divdesmit gadus viņam nebija atlicis citas iespējas kā rīkoties atbilsto�i noteikumiem. Darīt to, ko no viņa gaidīja. Piedalīties �ajā spēlē. Viņ� nebija zinājis, nekad nebija spējis paredzēt, kā ir, kad no tā visa atbrīvojas.

Tas viņu �ausmināja. Un saistīja.

Līvija zinās, ko nozīmē �ī roze. Viņa nebūs aizmirsusi tās simbolisko nozīmi.

Tētis ir atgriezies mājās.

Viņ� iedzēra vēl un pēc divdesmit bezspēcības gadiem sajuta lielu spēku un varu.

Viņ� gandrīz bija pieķerts. Viņam bija neticami veicies ar izvēlēto laiku. Tikko viņ� bija izgājis no mājas pa sētaspuses durvīm - vai tas nebija brīni�ķīgi, ka cilvēki akli uzticējās liktenim un atstāja durvis vaļā, - kad bija pamanījis viņus abus iznākam no kokiem.

Līvija, mazā Līvija, un tā policista dēls. Та nu patie�ām bija dzīves ironija, kas iederētos jebkuras filmas scenārijā. Tas bija cikls, loks, likteņa kaprīze, ka viņa mīlētās sievietes meitai ir jūtas pret tā policista dēlu, kur� bija izmeklējis viņas slepkavību.

D�ūlija, viņa skaistā D�ūlija.

Viņ� bija domājis, ka viņam pietiks ar to vien, ka pabiedēs Līviju, pietiks, ja liks viņai atcerēties to asiņaino nakti pirms daudziem gadiem, atcerēties, ko viņa redzējusi un no kā aizbēgusi.

Kā gan viņ� varēja zināt, ka pēc visiem �iem gadiem uzlūkos Līviju brīdī, kad viņa pievērsusies citam vīrietim, un viņā saskatīs D�ūliju? D�ūliju, kas pieglau� savu garo, slaido augumu kādam citam?

Kā gan viņ� varēja zināt, ka tas viņam liks murgam līdzīgās �ausmās atcerēties, kā ir tad, ja iznīcini to, ko mīli? Un ka viņ� izjutīs izmisīgu nepiecie�amību darīt to atkal?

Un, kad tas būs paveikts... Viņ� pacēla nazi un pagrieza to pret lampas gaismu... Tad viss būs galā. Loks beidzot būs noslēdzies.

Vairs nekas nebūs palicis pāri no sievietes, kas reiz viņu atraidījusi.

- Jums būs jāievēro parastie piesardzības soļi. - Frenks sēdēja Makbraidu dzīvojamā istabā, un asinis viņa dzīslās vārījās. Atkal jāķeras pie darba, viņ� domāja. Jāpabeidz izmeklē�ana, kura viņam nekad nebija �ķitusi īsti pabeigta.

- Cik ilgi? - Olīvija pajautāja. Visvairāk viņa ba�ījās par vecomāti. Bet �ī krīze �ķita piespie�am Valēriju savaldīties. Viņa sēdēja, taisni izslējusi plecus, ar plati ieplestām acīm un skarbi savilktu muti.

- Tik ilgi, cik tas būs nepiecie�ams. Centieties vienatnē neiziet no mājas - cik vien iespējams, turieties kopā ar kādu! Un slēdziet ciet durvis!

Olīvija bija izmantojusi laiku, lai pierastu pie �is situācijas, lai padomātu par to. Tāpēc viņa pamāja.

- Neko īpa�u mēs �ajā situācijā nevaram darīt, vai ne?

Frenks atcerējās mazo meitenīti, kas bija slēpusies skapī, un to, kā viņa bija pastiepusi viņam pretī rokas. Tagad viņa bija sieviete un vairs nevarēja tā vienkār�i pacelt viņu uz rokām un aiznest prom dro�ībā.

- Es bū�u pret tevi tik atklāts, cik vien tas iespējams, Līvij. Pagaidām viņ� nav izdarījis neko tādu, kas liktu mums viņu apsūdzēt.

- Viņ� ir klaiņojis te apkārt! - Noass dusmīgi iebilda. - Pārkāpis privātīpa�uma tiesības. Ielauzies sve�ā mājā.

- Vispirms tas ir jāpierāda. - Frenks pacēla aug�up roku. -Ja mums izdotos to pierādīt, policija varētu izteikt viņam brīdinājumu un nopratināt, bet neko vairāk. Telefona zvans, kurā nav izteikti nekādi īpa�i draudi, dāvana un zieds, kas nolikts neaizslēgtā mājā. Viņ� varētu paskaidrot, ka vēlējies sazināties ar meitu, ko nav redzējis divdesmit gadus. Tas nav pretlikumīgi.

- Viņ� ir slepkava. - Robs pārtrauca nemierīgo staigā�anu pa istabu un uzlika roku Olīvijai uz pleca.

- Kas atsēdējis piespriesto termiņu. Un fakts ir tāds... -Frenks vērīgi ielūkojās visās sejās pēc kārtas. - Ka sazinā�anās varbūt ir vienīgais, ko viņ� vēlas.

- Tad kāpēc viņ� pa telefonu nerunāja ar mani?

Frenks pievērsās Olīvijai. Viņa bija mazliet bāla, bet labi turējās. Viņ� nojauta, ka zem �is ārējās savaldības viņas nervi dro�i vien ir sasprindzināti.

- Es nevaru nolasīt viņa domas. Tas man neizdevās arī toreiz. Varbūt tie�i tāpēc es nespēju aizmirst �o lietu.

Tu esi tā, kas palikusi pēc D�ūlijas, Frenks domāja. Vienīgais, kas viņam no D�ūlijas atlicis. Un tu esi tā, kas palīdzēja viņu notiesāt. Un Olīvija to zināja. �o apziņu viņ� kā dego�u liesmu redzēja viņas acīs.

- Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir lūgt vietējo policiju mazliet papētīt situāciju, - Frenks turpināja. - Lai viņi papūlas noskaidrot, vai Teners neuzturas �ajā apvidū.

Olīvija atkal pamāja, turēdama rokas klēpī.

- Un ja nu uzturas?

- Policisti ar viņu aprunāsies. - Un es arī, Frenks nodomāja. - Ja viņ� cen�as ar tevi sazināties, tūlīt paziņo to man! Ja tas turpināsies, mēs varam izvirzīt viņam apsūdzību par slepenu lo�ņā�anu ap māju. - Viņ� vēl vilcinājās, tad piecēlās kājās. - Atceries vienu, Līvij! Viņ� ir tavā teritorijā. Tātad viņ� te nejūtas kā mājās. Un viņ� ir viens. Bet tu ne.

Tas Olīviju uzmundrināja, kā jau Frenks bija paredzējis. Arī viņa piecēlās kājās.

- Es priecājos, ka jūs esat �eit. - Viņa uzsmaidīja Sīlijai. -Jūs abi.

- Mēs visi priecājamies. - Valērija pagājās uz priek�u. - Es ceru, ka jūs paliksiet uz vakariņām.

-Jums jau tāpat ir tik daudz rūpju... - Sīlija iesāka.

- Mēs gribētu, lai jūs paliekat. - Valērija uzlika plaukstu uz Sīlijas rokas, un viņas acīs pavīdēja sievi�ķīgs lūgums.

- Tādā gadījumā es jums varētu palīdzēt. Man vēl nav bijis izdevības jums pateikt, cik ļoti man patīk jūsu māja. - Kad viņas izgāja no istabas, Sīlija bija aplikusi roku Valērijai ap pleciem.

- Es jums pat neesmu piedāvājis neko dzeramu. - Robs pūlējās iejusties namatēva lomā. - Ko jūs vēlētos?

Frenks jau gribēja teikt, ka vēlas kafiju. Strādājot viņ� vienmēr dzēra kafiju. Bet Olīvija piegāja pie vectēva un saņēma viņa roku savējā.

- Mums ir brīni�ķīgs �Fume Blanc" vīns. Noasam gar�o labs vīns. Jūs abi varētu iekārtoties ērtāk, kamēr mēs attaisīsim kādu pudeli.

- Tas būtu jauki. Bet, ja jums nebūtu iebildumu, es vispirms gribētu izkustināt kājas. Noas, vai negribi doties mazā pastaigā?

Noass grasījās iebilst, jo nevēlējās izlaist no acīm Olīviju, bet tēva uzaicinājums vairāk bija skanējis kā pavēle, nevis lūgums, un Noass zināja, ka tam noteikti ir savs iemesls.

- Protams. Mēs aplūkosim Makbraida kunga dārzu, lai tu varētu no�ēlot pats savas neveiksmes. - Sava maiguma dēļ, nevis izrādīdamies, Noass pagriezās pret Olīviju un viegli noskūpstīja viņu uz lūpām. - Mēs tūlīt atgriezīsimies.

Frenks klusēja, līdz viņi bija izgāju�i laukā. Nokāpjot no lieveņa, viņ�, nezaudēdams modrību, vērīgi palūkojās visapkārt.

- Kā noprotu, tevi un Līviju saista kaut kas vairāk nekā tikai darbs ar tavu grāmatu.

- Es viņu mīlu. Un grasos ar viņu precēties.

Frenks gandrīz vai paklupa un spēji apstājās.

- Nākamajā reizē, dēls, atceries manu vecumu un vispirms liec man apsēsties.

Noass jau bija sagatavojies uzklausīt iebildumus un pat alka tos dzirdēt.

- Vai tev ir kas iebilstams?

- Nē, pilnīgi nekas. - Frenks mierīgi nopētīja dēla seju.

- Bet izklausās, ka tev pa�am ir.

- Es viņai uzkrāvu �is raizes.

- Nē. Nē, tu to neizdarīji. - Viņ� virzījās prom no mājas, lai būtu dro�s, ka pa atvērtajiem logiem neviens nevarēs saklausīt viņu balsis. - Ja Teners vēlējās nokļūt lidz viņai, viņ� būtu atradis jebkādu veidu. Ne jau tu viņu atvedi �urp, Noas.

- Bet mana sasodītā grāmata.

- Varbūt viņ� to uzskatīja par savdabīgu instrumentu, bet varbūt viņ� atkal gribēja nokļūt uzmanības centrā. - Frenks papurināja galvu. - Vai arī glu�i vienkār�i juta vajadzību izstāstīt kādam savu stāstu, tie�i tā, kā viņ� tev apgalvoja. Es nekad neesmu viņu īsti sapratis. Un es tev teik�u vienu - ja tu nesaglabāsi vēsu prātu, arī tu to nespēsi. Un tad tu Olīvijai nepalīdzēsi.

- Mans prāts ir vēss. - Un viņa dusmas bija ledainas. - Pietiekami vēss, lai apjaustu - ja es viņu atradī�u ātrāk nekā policija, ar parunā�anos vien man nepietiks. Viņ� terorizē Olīviju un visā tajā ir ievilcis arī mammu. Un mani viņ� ir izmantojis, lai īstenotu savu plānu.

Viņ� apgāja ap dārza stūri, kur pār daudzkrāsainajām puķēm lija pēdējie maigie dienas gaismas stari.

- Nolādēts! Es sēdēju viņam līdzās. Es ielūkojos viņam acīs. Es viņu uzklausīju. Man vajadzētu zināt, par ko cilvēki domā, kad viņi man uztic savas slēptākās domas. Un es jau sāku ticēt, ka viņ� ir nevainīgs.

- Arī es tam kādu laiku ticēju. Kas tevi vedināja tā domāt?

Noass sabāza rokas kabatās un raudzījās tālumā starp kokiem.

- Viņ� mīlēja D�ūliju. Lai ari kāds viņ� bija nelietis, viņ� D�ūliju mīlēja. Un vēl joprojām mīl. To var redzēt viņa acīs, kad viņ� par viņu runā. Viņa bija Tenera liktenīgā sieviete, viņa mū�a mīlestība. Es tagad zinu, kāda ir �ī sajūta. Kad �īs jūtas ir sirdī, kā gan var tās aizmirst un nogalināt mīļoto?

Pirms Frenks paspēja kaut ko sacīt, Noass papurināja galvu.

- Un tas ir muļķīgs jautājums, jo tā notiek bie�i. Narkotikas, alkohols, apsēstība, greizsirdība. Bet kaut kas manī mudināja viņam ticēt, gribēja ticēt.

- Tu mīli Olīviju. Viņ� ir Olīvijas tēvs. Man tev jāizstāsta vēl kaut kas, Noas. Policija ir atradusi Karīnu.

- Ko? - Mirkli �is vārds viņam neko neizteica. - Tagad tam nav nozīmes.

- Varbūt tomēr ir. Viņa atrasta Ņujorkā. Karīna dzīvo kopā ar kādu fotogrāfu, ar kuru iepazinusies ballītē. Ar bagātu fotogrāfu.

- Viņai veicies. Ceru, ka tur viņa arī paliks. Ar veselu kontinentu starp mums vajadzētu pietikt. - Tad viņ� iedomājās Maiku. - Vai viņai izvirzīja apsūdzību?

- Viņu nopratināja. Viņa visu noliedza. Runā, ka, izdzirdot par izvirzīto apsūdzību, viņa kļuvusi stipri nevaldāma.

- Tas ir viņai raksturīgi.

- Un tajā naktī, kad notika uzbrukums Maikam, viņai ir alibi. Viņa bija kādā ballītē. Tā notikusi Beverlihilsā, un viņu tur redzēju�i daudzi cilvēki.

- Tātad viņa uz brīdi aizlavījusies prom.

- Neliekas vis. Viņas alibi ir pārliecino�s. Mēs esam uzbrukuma laiku sa�aurināju�i līdz, trīsdesmit minūtēm no tā brī�a, kad Maiks nokļuva pie mājas, līdz brīdim, kad Dorija viņu tur atrada, �īs pusstundas laikā Karīna divdesmit liecinieku acu priek�ā omulīgi dūdojusi ar savu fotogrāfu.

- Tas neko... - Viņ� spēji apklusa un juta, ka iek�ā viss sagrie�as. - Teners? Ak dievs! - Viņ� izvilka rokas no kabatas un piespieda pirkstus pie acīm. - Viņ� zināja, kur es dzīvoju. Tad viņ� jau bija laukā no cietuma un zināja, kur mani atrast. Neģēlis! Bet kāpēc gan viņ� to būtu darījis?

- Vai tu viņam ļāvi ieskatīties savā darbā?

- Nē, protams, ne.

- Iemesls varbūt ir vienkār�s. Viņ� gribēja redzēt, kā virzās tava grāmata. Viņam bija svarīgi redzēt tajā izceltu savu personību, dro�i vien vēl joprojām ir svarīgi. Un tavās mapēs ta�u bija vārdi un adreses. Un vēl tavas piezīmes un magnetofona ieraksti.

- Atriebība? Vai tās dēļ? Lai atriebtos cilvēkiem, kuri liecināju�i pret viņu?

- Es nezinu. Bet atceries, ka viņ� drīz mirs. Ko gan viņ� varētu zaudēt?

Semam nebija nekā, ko zaudēt. Tāpēc viņ� sēdēja, malkoja savu dzērienu un raudzījās, kā aiz loga iestājas nakts. Galvassāpes bija glīti pabāztas zem iedzerto table�u spilvena, un tagad �īs tabletes sajaucās ar alkoholu.

Glu�i tāpat kā vecajos laikos.

Tas viņam uzdzina vēlē�anos smieties. Un vēlē�anos raudāt.

Laika vairs atlicis pavisam maz, viņ� domāja. Vai nebija smieklīgi, apbrīnojami smieklīgi, ka divdesmit gadus laiks bija gausi vilcies uz priek�u, bet tagad, kad viņ� bija brīvībā, tas joņoja kā sprinteris pirms fini�a līnijas?

Brīvībā. Bet kādēļ? Lai nomirtu no vē�a?

Sems nopētīja revolveri, paņēma to rokās, noglāstīja. Diez vai viņ� ļaus vēzim sevi piebeigt. Vienīgais, kas viņam nepiecie�ams, bija saņemt drosmi.

Kā izmēģinādams, viņ� pavērsa revolveri pret sevi, cie�i ielūkojās tā stobrā, tad iebīdīja to starp lūpām glu�i kā kaislīgā skūpstā.

Tas būtu ātri. Un, ja ari sāpēs, sāpes beigsies, vēl isti nesāku�ās. Pirksts rota|ājās ar gaili.

Viņ� varētu to izdarīt. Tas būtu vēl viens izdzīvo�anas paņēmiens, vai ne? Cietumā viņ� par izdzīvo�anu bija apguvis itin visu.

Bet vēl ne. Vispirms viņam jāpadomā par Līviju.

Tagad vissvarīgākais bija padomāt par Līviju.

Vakariņu laikā neviens par to neierunājās. Sarunas vedās raiti, pārslīdot pāri jebkādiem nepatīkamiem tematiem. Pēc pirmajām desmit minūtēm Noass ar apbrīnu uzlūkoja savu māti. Viņa izklaidēja Olīviju, pļāpājot par dabaspētnieku centru, noskaidrojot viņas viedokli par itin visu, sākot no ziemeļu pun-dursuslika izdzīvo�anas iespējām - kur gan viņa izrāva tādus tematus - līdz pat zivjdzeni�u pāro�anās paradumiem.

Noass nosprieda - vai nu Olīvija ir tikpat izcila aktrise, kāda bijusi viņas māte, vai ari viņu �ī saruna patie�ām interesē.

Valērija pacēla bļodu ar gar�augiem apkaisītiem kartupeļiem un padeva to Frenkam.

- Uzlieciet vēl!

- Rīt man acīmredzot būs nopietni jāpastrādā jūsu viesnīcas trena�ieru zālē. - Tomēr viņ� paņēma bļodu un uzlika sev vēl vienu porciju. - �ī maltīte ir fantastiska, Veļa.

- Frenks tik tikko spēj paciest manu gatavo�anas prasmi, -Sīlija iestarpināja.

- Gatavo�anas? - Frenks piemiedza ar aci Noasam un padeva bļodu tālāk. - Kad tad tu esi gatavojusi?

- Paklausieties vien! - Sīlija noteica un jokodamās iedunkāja Frenkam pa sāniem. - Un tā ir pateicība par visiem �iem gadiem, ko es savu vīrie�u labā esmu nevergojusi pie plīts.

- Tā ir pateicība par visiem tiem tofu, - Noass nomurmināja un arī saņēma dunku. - Bet pie plīts tu pavisam noteikti izskaties skaista, mammu. Vai nav tiesa? - Viņ� satvēra mātes roku un to noskūpstīja.

- Vai tu domā, ka ar to spēsi man pielabināties?

Noass uzlika sev vēl da�us kartupeļus.

-Jā.

Ar savu sirsnību Noass bija ieguvis arī Valērijas labvēlību. Kā gan lai viņa izturētos noraido�i pret puisi, kas tik nepārprotami mīl savu māti? Viņa pacēla groziņu un piedāvāja Noasam.

- Paņemiet vēl kādu maizīti, Noas!

- Paldies! - �oreiz, kad Noass viņai uzsmaidīja, viņa pasmaidīja pretī.

Viņi aizsēdējās, dzerdami kafiju. Noass prātoja, ka citos apstākļos Makbraidi un Breidiji viegli būtu kļuvu�i labi draugi -bez sare�ģījumiem, bez �aubu ēnām.

Bet ēnas nekur nebija pagaisu�as. Tās viņ� manīja Olīvijas skatienā, kad viņa ba�īgi palūkojās uz logu pusi un laukā, tumsā. Un ari piesardzīgajā rūpībā, ar kādu viņa tēvs nopētīja māju, novērtējot dro�ību ar policista aci.

Un, kad viņa vecāki grasījās doties prom, Noass ievēroja, kā saspringst Valērijas Makbraidas seja.

- Rīt es noteikti bū�u tavā lekcijā dabaspētnieku centrā. -Sīlija uzvilka plānu jaku. - Un es ceru, ka vēl atradīsies viena brīva vieta tevis vadītajā pārgājienā.

- Gan mēs to izbrīvēsim.

Sīlija nepievērsa uzmanību Olivijas atvadām pastieptajai rokai, bet cie�i apskāva viņu.

- Tātad tiksimies no rīta. Vela, Rob, paldies par brīni�ķīgajām vakariņām! - Un, apskaujot Valēriju, Sīlija ie�ukstēja viņai ausī: - Turieties! Mēs būsim tepat līdzās.

Viņa uzmundrino�i papliķēja Valērijai pa muguru, tad saņēma Noasa roku.

- Pavadi savu māti līdz ma�īnai! - Viņi abi zināja, ka jādod arī Frenkam izdevība pateikt nomierino�us vārdus Makbrai-diem.

Sīlija dziļi ieelpoja naksnīgo gaisu un prātoja, ko gan Frenks teiktu par domu nopirkt �ajā apvidū nelielu brīvdienu namiņu. Galu galā viņi bija pieradu�i, ka dēls dzīvo kaut kur netālu no viņiem.

�ī ir laba vieta, kur veidot ģimeni un celt māju, viņa nodomāja, ieelpojot ziedo�ās dabas aromātu. Laba vieta viņas dēlam.

Viņa pagriezās pret Noasu un saņēma viņa seju rokās.

- Tu esi gudrs un prātīgs, un tu vienmēr esi sagādājis man tikai prieku. Ja tu palaidīsi garām to meiteni, es tev iesper�u pa pēcpusi.

Viņ� sarauca pieri.

- Vai tu jau visu zini?

- Par tevi jā. Vai tu lūdzi, lai viņa kļūst tava sieva?

- It kā jā. Ar viņu nav viegli. Tie�i tā, kā tu man teici, -viņ� piebilda, kad Sīlija nesapratusi sarauca pieri. - Bet viņa no manis vaļā netiks. Un es nepieļau�u, lai ar viņu kas notiktu.

- Es alla� prātoju, kāda būs tā meitene, ko tu iemīlēsi un ievedīsi mūsu dzīvē. Un es nosolījos sev - lai arī kāda viņa būtu, lai cik ļoti viņa mani kairinātu, es bū�u klusa vīramāte un nejauk�os jūsu attiecībās. Un tūlīt pat izbeidz smīnēt, jaunais cilvēk!

- Atvaino! Man �ķiet, es dzirdēju tevi kaut ko sakām par klusē�anu.

- Es tikai pateik�u tev, cik ļoti priecājos, ka tu esi izvēlējies sievieti, ko es varu apbrīnot, cienīt un mīlēt.

- Es viņu neizvēlējos. Manuprāt, tajā mirklī, kad viņu ieraudzīju, es sapratu, ka neviena cita man nav vajadzīga.

- Ak! - Sīlija pakāpās atpakaļ un ie�ņukstējās. - Tagad es sāk�u raudāt. Es gribu mazbērnus, Noas.

- Vai tagad tevī runā tā daļa, kas klusē un nekad neiejaucas?

- Apklusti! - Viņa apskāva Noasu un cie�i piespieda sev klāt. - Esi uzmanīgs! Lūdzu, esi ļoti uzmanīgs!

� Es tāds bū�u. Kopā ar Olīviju. It visā. - Pāri mātes plecam viņ� ielūkojās ēnainajā me�ā. - Viņ� mums nevarēs nodarīt neko ļaunu.

Noass nogaidīja, kad mājā viss noklusa, tad devas pie Olīvijas. Viņ� klusi pieklauvēja, bet atbildi negaidīja. Un tajā pa�ā mirklī, kad Olīvija aizgriezās no loga, lai paskatītos uz viņa pusi, Noass redzēja, ka viņa nav gaidījusi viņu atnākam.

- Vai tie�ām tu domāji, ka es tevi �onakt atstā�u vienu?

- Nedomāju, ka būtu piedienīgi, ja mēs manu vecvecāku mājā gulētu kopā.

Noass to brīdi apdomāja.

- Vai tu to saki tādēļ, lai mani sakaitinātu, vai ari tie�ām domā, ka vienīgais iemesls, kāpēc esmu �eit, ir mana vēlē�anās gulēt ar tevi?

Olīvija, paraustījusi plecus, aizgriezās. Vēj� bija pastiprinājies un �alca augsto koku galotnēs. Tā �ņākoņa un nakts putnu balsis bija mūzika, kas Olīviju alla� nomierināja.

Ta�u ne �onakt.

Viņa bija izmēģinājusi karstu vannu un zāļu tēju, ko tik labprāt pirms gulētie�anas mēdza dzert vecāmāte, tomēr viņas ķermenis bija kļuvis vēl gurdāks un prāts nebija mierīgāks ne par matu.

- Man nav nekādu iebildumu pret seksu, - viņa vēsi atteica, vēlēdamās, lai Noass dotos prom, pirms vēl cie�āk nav saistīts ar visu, kas �eit notiek. - Bet es esmu nogurusi, un gaiteņa galā guļ mani vecvecāki.

- Lieliski, tad ej gulēt! - Viņ� piegāja pie Olīvijas grāmatplaukta, nopētīja grāmatu nosaukumus un izvēlējās vienu, kas gadījās pa rokai. - Es pa to laiku pasēdē�u un palasī�u.

Stāvēdama ar muguru pret Noasu, viņa aizvēra acis, tad savaldījusies pagriezās uz viņa pusi.

- Varbūt mums beidzot vajadzētu izrunāt visu līdz galam, pirms �īs attiecības nav aizgāju�as pārāk tālu. Tās da�as pārgājienā aizvadītās dienas bija patīkamas. Patīkamākas, nekā es biju gaidījusi. Tu man patīc vairāk, nekā es biju domājusi. Un tie�i tāpēc es negribu tevi sāpināt.

- Gribi gan. - Viņ� nolika grāmatu malā un apsēdās. - Jautājums vienīgi - kāpēc?

- Es negribu tevi sāpināt, Noas. - Olīvijas balsi ieskanējās kaut kas no emocijām, kuras viņu plosīja. - Mēs kopā interesanti pavadījām laiku, mums bija lielisks sekss. Tagad manas domas nodarbina kaut kas daudz nopietnāks. Un visvienkār�ākais arguments ir tas, ka es nevēlos to, ko tu, �ķiet, vēlies no manis. Es neesmu tam radīta.

- Tu mani mīli, Olīvija.

- Tu sevi maldini, Noas. - Viņa atvēra augstās stikla durvis un izgāja uz �aurās terases.

- Kā tad!

Olīvija nebija gaidījusi, ka viņ� kustēsies tik strauji, un katrā ziņā - ne tik klusi, bet vienā mirklī Noass atradās viņai līdzās, pagrieza viņu pret sevi, un viņa acīs skaidri un nepārprotami bija lasāmas dedzīgas dusmas.

- Vai man jāpiespie� tevi to pateikt? - Viņ� strauji pievilka Olīviju sev klāt. - Vai tas ir vienīgais veids? Vai tu pati no brīvas gribas man to nevari pasacīt?

- Un kas tad būtu, ja es tevi mīlētu? Nu un tad? - Viņa atbrīvojās no Noasa rokām un pakāpās sānis, |aujot vējam plandīt savu plāno rītakleitu. - No tā nekas neiznāks. Es to nepieļau�u. - Viņas balss kļuva spalga. Viņa ar pūlēm to apvaldīja, lai nesakliegtu uz Noasu. - Ja tu man būtu vienaldzīgs, iespējams, es to pieļautu.

- Tas jau skan loģiski, tas visu izskaidro. Ja tu mani nemīlētu, mēs varētu būt kopā.

- Jo tad tas nebūtu svarīgi. Man ir bail, un tu noteikti gādātu, lai es nepalieku viena. Es tev ļautu darīt to, ko tu tik sasodīti esi ieņēmis galvā kā savu pienākumu, un ļautu rūpēties par sevi, vismaz tik ilgi, līdz tas viss būs galā.

Mazliet nomierinājies, Noass pasniedzās, lai pieskartos viņas matu galiņiem.

- Es zinu, ka pieļāvu kļūdu, to sakot. Rūpes par tevi nepavisam nenozīmē, ka vēlos tevi vadīt, Līva.

- Tev ir tieksme rūpēties par visiem. Tu tur neko nevari mainīt.

�ī doma apstulbināja Noasu. Viņ� spēja vienīgi raudzīties uz Olīviju.

- Nē, tā nav.

- Ak, Dieva dēļ! - Viņa strauji pagāja viņam garām un atgriezās istabā. - Tu gribi rūpēties par visiem, kas tev ir mīļi. Ieklausies pats sevī, kad tu kādreiz runā par Maiku. Tu alla� steidzies viņu glābt. Tu pats to nemaz neaptver. Un tas pats ir ar taviem vecākiem.

- Vecākus ta�u es neglābju.

- Tu par viņiem rūpējies, Noas. Tas ir burvīgi, patie�ām burvīgi. Vēl �ovakar es klausījos tavas mātes stāstītajā, kā tu laiku pa laikam iegriezies viņu mājā un centies glābt viņas puķes. Vai arī kā tu bie�i kopā ar tēvu esi jaunatnes centrā un aiznes viņam picu.

- Citādi viņ� nomirtu badā. Tā nav nekāda aprūpē�ana. -�is vārds viņam nepavisam nelikās atbilsto�s. - Tā ir mana ģimene.

- Nē, tāds esi tu pats. - Un �ā iemesla pēc vien Olīvija pret viņu juta neizmērojamu mīlestību. Viņ� bija brīni�ķīgs - gan iek�ēji, gan ārēji.

- Tu pievērsies cilvēkiem, - viņa turpināja. - Tu ieklausies un padari cilvēciskās attiecības nozīmīgas. Tas viss, ko es gribēju sev iestāstīt par tevi - ka tu esi sekls un bezatbildīgs -, tas viss bija tikai mēģinājums ne|auties jūtām. Tāpēc ka es to nespēju.

- Negribi, - Noass izlaboja. - Es izklausos glu�i cie�ams, pat iekārojams. - Viņ� vērīgi uzlūkoja Olīviju. - Kāpēc tu īsti mēģini no manis atkratīties?

- Es nepiederu pie tādiem cilvēkiem, kāda ir tava ģimene. Mana māte bija slepkavības upuris, mans tēvs ir slepkava. Tas viss joprojām ir manī.

- Tātad, pēc tavām domām, ikviens, kur� nāk no nelabvēlīgas vai vardarbīgas ģimenes, nav spējīgs mīlēt?

- Ne jau tas mums jāapsprie�. Es tev stāstu par sevi. Es cen�os likt tev saprast, ka nevēlos, lai mums būtu nopietnas attiecības.

- Kā tu grasies tās pārtraukt?

- Es jau esmu to izdarījusi. - Olīvijas balss kļuva kategoriska un salta, un viņa pagriezās uz durvju pusi. - Mūsu attiecības ir galā. Esmu tev sniegusi visu, ko vien spēju, saistībā ar tavu grāmatu. Tev nav nekādas vajadzības te uzkavēties ilgāk par rītritu.

Noass pagāja uz durvju pusi, kuras viņa bija atvērusi. Sirdij asiņojot sāpēs, Olīvija pakāpās sānis. Vēlāk viņa mēģinās sev iestāstīt, ka viņai vajadzēja nojaust, vajadzēja pamanīt Noasa acīs �īs vēsās, pārdro�ās dzirksteles.

Viņ� satvēra Olivijas roku, lai atvilktu to no durvju roktura. Tad viņ� aizvēra durvis. Un pagrieza tajās atslēgu.

- Ja mēs spēlētu pēc tava prāta un es samierinātos ar domu, ka tu savas jūtas ieslēdz un izslēdz tikpat vienkār�i, kā es pagriezu atslēgu slēdzenē, tad man jāpieņem, ka vienīgais, kas mūs saistīja, bija darbs, kur� tagad ir galā, un sekss. Vai tas būtu pareizi teikts?

Viņ� bija piespiedis Olivijas muguru pie durvīm, turēdams viņu kā slazdā. Kad pirmais pārsteigums bija garām, Olīvija atklāja, ka viņai ir bail no Noasa. Un līdz ar �īm bailēm radās savāds uzbudinājums.

- Diezgan pareizi. Tā būs labāk mums abiem.

- Protams, nesare�ģīsim situāciju. Ja jau mēs runājam tikai par seksu... - Viņ� strauji norāva Olīvijas rītakleitai jostu. - Tad nodarbosimies ar seksu.

Olīvija spītīgi izslēja zodu un piespieda sevi ielūkoties viņam acīs.

- Lieliski.

Un Noasa mute jau spēcīgi piekļāvās viņas lūpām, un viņa skūpstā bija jau�amas gan dusmas, gan vardarbīgs spēks. Viņa pirksti iespraucās starp Olīvijas kājām, liekot vīņai pārdzīvot brutālas baudas uzplūdus, pirms viņa ar prātu aptvēra, kas notiek ar viņas ķermeni. Olīvija iekliedzās: pārsteigumā, protestā un baudā, bet viņas kliedzienu apslāpēja Noasa nevaldāmie skūpsti.

Viņ� ar rāvienu noplēsa Olīvijai rītakleitu, izraisīdams viņā arvien dziļāku kaisli.

- Tam nav nozīmes. Tas ir tikai sekss. - Noasu dedzināja aizvainojums un dusmas, dodot vaļu kailai un spēcīgai iekārei.

Velkot Olīviju uz gultu, viņa glāsti bija skarbi, un, piespie�oties viņas ķermenim, viņa augums bija nepielūdzams un prasīgs. Viņ� nedeva Olīvijai ne laiku, ne izvēles iespējas. Bet viņ� sniedza Olīvijai baudu.

Viņas nagi iespiedās Noasam plecos, bet ne jau lai protestētu. Viņas augums zem Noasa trīsēja un izliecās kaislē, un elsas viņas kaklā bija dobjas un dzīvnieciskas.

�ī nebija rotaļīga mīlē�anās, kad Noass viņai bija demonstrējis maigas pavedinā�anas prasmi. Ne vēsts no mīļuma un siltuma, vien svelo�a kaisme, ne vēsts no atdevības, vien nevaldāma iekāre.

Olīvija noplēsa viņam kreklu un iespieda nagus viņa sviedriem klātajā mugurā. Izdve�ot lāstus, nevis solījumus, Noass spēcīgi parāva aug�up viņas gurnus un ne�ēlīgi ietriecās viņā. Viņas atvērums bija valgs un nobriedis kaislei, un viņas dūrēs savilktās rokas un slaidās kājas �ņaudza Noasa vidukli, līdz augums izliecās trīco�ā tiltā, prasot vēl un vēl.

Viņas āda mitra atmirdzēja lampas gaismā, viņas acis, tum�as un satriektas, raudzījās Noasa. Viņa nespēja to izturēt. Tā bija vienīgā doma, kas �audījās viņas reibsto�ajā prātā. Neviens nespētu izturēt �ādu brutālu kaisli, �os satricino�os baudas viļņus.

Viņa ar piepūli ierāva krūtīs gaisu un izdvesa Noasa vārdu.

Olīvijas ķermeni pār�alca orgasma trīsas, liekot izjust gan neizsakāmu baudu, gan sāpes. Tas viņai lika atvērties, padarīja bezpalīdzīgu un iegūstamu.

Noass jutās glu�i kā cilvēks, kur� ar pirkstgaliem pieķēries pie aizas malas. Viņa galvā, sirdī un locekļos neprātīgā ātrumā un skaļumā trakoja asinis.

- Saki! - Viņ� aizelsies izdvesa, satverdams viņas gurnus un paceldams tos vēl augstāk, tā ka Olīvija atkal un atkal notrīsēja viņa sniegtās baudas kulminācijā. - Pasaki man! Nolādēts, Līva, pasaki man to tagad!

Olīvijas acu priek�ā bija vienīgi Noasa seja. Viss cits vairs neeksistēja.

- Es mīlu tevi. Ak dievs! - Viņas rokas atlaida Noasa augumu, un viņa bezpalīdzīgi atkrita gultā. - Noas!

Viņ� palaida vaļā aizas malu un, līdz ar pēdējiem izmisīgajiem grūdieniem iztuk�ojis viņā savu baudas sēklu, bezspēkā atslīga uz viņas auguma.

Viņ� juta Olīviju trīcam un dzirdēja viņas skaļos sirdspukstus līdzās savējiem. Kur� uzvarēja, Noass nodomāja un pavēlās sānis no viņas auguma.

- Es mēģinu justies vainīgs, ka izturējos pret tevi rupji, -viņ� sacīja. - Tomēr es to neno�ēloju.

- Tam arī nebūtu nekādas nozīmes. - Olīvija atklāja, ka viņai salst, jo Noass attālinājās no viņas.

- Es rīt no rīta nedo�os prom. Es nedo�os prom, iekams viss nebūs atrisinājies. Tev kaut kā būs ar to jāsamierinās.

- Noas... - Viņa trīcēdama piecēlās sēdus. - Vaina ir manī. Tā nav tevī.

- Tad jau viss ir kārtībā. - Viņ� izkāpa no gultas un pacēla no zemes savus d�insus. - Es savai mātei teicu, ka ar tevi nav viegli. Tā pat nav daļa patiesības. Ar tevi ir ļoti grūti, Līva. Tu esi kā viens sasodīts kaujas lauks, un es nekad nezinu, vai tu pamāsi ar balto karogu, uzbruksi vai glu�i vienkār�i uzgriezīsi muguru un atkāpsies. Un varbūt tev ir taisnība. - Viņ� iebāza kājas biksēs un uzvilka tās pāri gurniem. - Varbūt tie�ām nav vērts turpināt mūsu attiecības.

�ī bija pirmā reize pēc se�iem gadiem, kad Noass viņu sāpināja, patiesi sāpināja. Viņa raudzījās uz Noasu, nespēdama parunāt, un cauri augumam iz�āvās satricinājuma vilnis. Jau pa�i vārdi vien bija briesmīgi, bet Noass tos bija izteicis ar tādu dzel�ainu nolemtību, tādu saltu vienaldzību, ka Olīvija cie�i apņēma augumu ar rokām, lai pasargātos no to nepielūdzamās jēgas.

- Tev ir auksti. - Viņ� noliecās, lai paceltu viņas rītakleitu, un uzmeta to uz saburzītajiem palagiem. - Liecies gulēt!

- Vai tev �ķiet, ka tu drīksti ar mani tā runāt un pēc tam aiziet prom?

- Jā, drīkstu. - Viņ� sameklēja to, kas bija palicis pāri no viņa krekla, un iebāza to kabatā.

- Tu esi nekrietnelis. - Kad viņa iztrausās no gultas un ātri

uzvilka rītakleitu, Noass vienīgi sarauca uzacis. - Es esmu kaujas lauks? Pie velna, kur� tevi vispār lūdza pieteikties karot?

- Laikam varētu sacīt, ka es tiku iesaukts armijā. Aizslēdz terases durvis! - viņ� aizrādīja un pagriezās, lai dotos prom.

- Nemaz neuzdrīksties tagad iet prom! Tu to visu iesāki. Tu nemaz nespēj to saprast. Tev nav ne jausmas, kā jūtos es. Tu ielec manā dzīvē, kad vien tev, sasodīts, labpatīk, un vai man būtu tev jāpiemērojas?

- Tu mani izgrūd laukā no savas dzīves, kad vien tev, sasodīts, labpatīk! - viņ� atcirta. - Un vai man būtu tev jāpiemērojas?

- Tu gribi runāt par mīlestību un precē�anos, un māju cel�anu, un bērniem, bet es pat nezinu, kas notiks rīt.

- Vai tik vien tās bēdas? Ļauj, es ieskatī�os savā kristāla bumbā!

Citreiz tāds draudīga niknuma pilns skatiens Noasam būtu licis pasmaidīt. Tagad viņ� tikai mierīgi nopētīja Olīviju un strauji pagriezās, lai sāktu staigāt pa istabu.

- Tev vienmēr krājumā ir kāda asprātīga atbilde, tu vienmēr atbildi ar joku. Man glu�i vienkār�i gribas tevi iepļaukāt.

- Dro�i, dari to! Es meitenēm nesitu pretī.

Viņ� zināja, ka ar to pietiks. Olīvija apstājās sprī�a atstatumā un spēji apmetās riņķī, sa�ņaugusi rokas dūrēs. Viņas muskuļi trīcēja un acis meta zibeņus. Elpai aizraujoties, viņa pūlējās savaldīties, un viņas vaigi dusmās ko�i piesarka.

Noass, patvēries aiz sava dusmu mūra, juta apbrīnu par viņas gribasspēku. Olīvija ta�u alka mesties viņam virsū, tomēr nevēlējās sniegt viņam �o gandarījumu. Viņa pūlējās savaldīties. Ak dievs, kāda sieviete!

- Man labāk patīk civilizētas attiecības, - viņa paziņoja.

� - Nē, nepatīk vis. Bet tu esi pietiekami prātīga, lai saprastu -ja tu man metīsies virsū ar dūrēm, mēs atkal nonāksim gultā. Tur tu zaudē pa�kontroli: kad es tev pieskaros, kad es tevi iegūstu. Tur tu aizmirsti savu emocionālo bagā�u, ko tu vadā sev līdzi visu mū�u, tur mēs esam tikai divi vien.

- Varbūt tev ir taisnība. Varbūt tev patie�ām ir taisnība. Bet es nevaru visu dzivi pavadīt gultā ar tevi, un, kad es pieceļos, bagā�a mani jau gaida.

- Tad izmet daļu ārā, Līva, un ceļo ar vienu vieglu somu.

- Tu esi tik gudrs, vai ne? - Viņa pati ienīda rūgtumu, ko ielika �ajos vārdos. - Tu ar savu jauko, laimīgo piepilsētas zēna bērnību. Ar mammu un tēti, kas nedēļas nogalēs rosās pa māju, ar saviem draugiem, ar kuriem ik dienas pēc skolas vari vizināties ar velosipēdu pa parku.

Tas jau ir progress, Noass nodomāja un atkal iesaistījās cīņā. Beidzot viņa bija nometusi savu vairogu.

- Es gan to glu�i par Bebru ieleju nenosauktu, bet tu tāpat nesapratīsi, par ko es runāju, jo tu ta�u neskatījies televizoru.

- Tev taisnība, neskatījos. Jo mana vecāmāte baidījās, ka televīzijā pārraidīs ziņas par manas mammas slepkavību vai arī es ieslēg�u televizoru un tur rādīs kādu viņas filmu vai filmu par viņu. Es neapmeklēju skolu, jo kāds varēja mani pazīt un tad sāktos runas. Vai ari notiktu nelaimes gadījums. Vai Dievs vien zina kas vēl. Mani vecāki svētdienas pēcpusdienas laiski nepavadīja mājās, tāpēc ka viens no viņiem bija miris un otrs sēdēja cietumā.

- Un vai tāpēc tu tagad nevarētu dzīvot normālu dzīvi? Tā ir no�ēlojama aizbildinā�anās, jo tu baidies uzticēties savām jūtām.

- Un ja ari tā būtu? - Olīvija mēģināja kaunēties par savām dusmām, bet tad atmeta tām ar roku. - Kas tu tāds esi, lai mani tiesātu? Vai tu esi kādu zaudējis? Tu nemaz nevari zināt, kā ir tad, ja tev varmācīgi atņemts viens no svarīgākajiem cilvēkiem tavā dzīvē Un ja pats to esi redzējis. Ja pats esi notikuma dalībnieks.

- Dieva dēļ, mans tēvs bija policists! Ikreiz, kad viņ� aplika savu revolvera jostu un izgāja no mājas, es zināju, ka viņ� var neatgriezties. Vakaros, kad viņ� aizkavējās ilgāk, es tumsā sēdēju pie loga un gaidīju parādāmies viņa ma�īnu. - To viņ� nevienam nebija stāstījis, pat mātei ne. - Domās es viņu zaudēju vai tūksto� da�ādos veidos un tūksto� vakarus pēc kārtas. Tāpēc nesaki man, ka es nesaprotu. Mana sirds vai lūst līdzjūtībā pret tevi, pret to, ko tu esi zaudējusi, bet, nolādēts, nesaki man, ka es to nesaprotu!

Noasam ap sirdi k|uva neizturami smagi, un viņ� strauji pagriezās uz durvju pusi.

- Pie velna visu!

- Pagaidi! - Olīvija būtu metusies pie durvīm, lai Noasu aizturētu, bet viņai trīcēja ceļi. - Lūdzu! Es nepadomāju. Es nedomāju, ko runāju. - Viņas acīs mirdzēja asaras. Un izmisums. - Piedod! Neej prom! Lūdzu, neej prom! Man vajag tikt svaigā gaisā.

Viņa izsteidzās pa terases durvīm, satvēra margas un cie�i pieķērās pie tām. Izdzirdējusi Noasu iznākam uz terases un nostājamies viņai aiz muguras, viņa aizvēra acis. Kā silta straume viņu pārņēma atvieglojums, kauns un mīlestība.

- Es vairs nesaprotu sevi, Noas. Es alla� esmu sev nospraudusi mērķus un tad nemaldīgi gājusi uz priek�u, lai tos sasniegtu. Tas bija vienīgais veids, kā es spēju tikt visam pāri. Es ilgi mācēju atvairīt domas par to, kas bija noticis, un koncentrēties tam, ko man vajadzēja panākt un paveikt. Man nebija draugu. Es pat nepūlējos tos iegūt. Cilvēki tikai novērsa no mērķu sasnieg�anas. Nē, nevajag. - Olīvija to pateica pavisam klusu un pakāpās sānis, kad Noass ar roku noglāstīja viņai matus. - Nedomāju, ka spē�u tev to pastāstīt, ja tu man pieskarsies.

- Tu trīci. Nāc istabā un runāsimies tur!

- Es labāk jūtos ārā. Es vienmēr labāk jūtos ārā. - Viņa dziļi ievilka elpu. - Pirmais mīļākais man gadījās divas nedēļas pēc tam, kad tu mani apciemoji koled�ā. Es ļāvu sev domāt, ka esmu viņā mazlietiņ iemīlējusies, bet tā nebija. Es biju iemīlējusies tevī. Es tevī iemīlējos toreiz, kad tu apsēdies man līdzās upes krastā netālu no bebru aizsprosta un kad tu klausījies manī. Та nebija tikai aizrau�anās.

Olīvija saņēma drosmi, pagriezās un uzlūkoja Noasu.

- Man bija tikai divpadsmit gadu, bet es tevī iemīlējos. Kad atkal tevi ieraudzīju, es jutu, ka esmu gaidījusi �o sastap�anās brīdi. Gaidījusi tevi, Noas. Pēc tam kad tu aizbrauci, es atkal to visu ieslēdzu sevī. Tev bija taisnība - es spēju ieslēgt un izslēgt savas jūtas. Arī toreiz es to spēju. Un to izdarīju. Es likos gultā ar kādu citu, lai pierādītu, ka es to spēju. Tas bija salts aprēķins.

- Es biju tevi sāpinājis.

- Jā. Un es sev nosolījos to nekad neaizmirst. Es nosolījos izravēt no sevis �is jūtas, lai tu man nespētu nodarīt to atkal. Pat pēc visa �ā laika es vēl negribēju ticēt, ka tu saproti, ko es izjutu. Ka tu saproti, kas notika ar manu māti, ar mani, ar manu ģimeni. Bet tajā pa�ā laikā dziļi sirdī es jau sen zināju, ka tu esi vienīgais, kur� spēj to saprast. Tā grāmata nav vajadzīga tev vienam.

- Nē, nav vis.

- Es nezinu, vai... Es neesmu pārliecināta... - Viņa apklusa un apmulsusi papurināja galvu. - Es gribēju piespiest tevi aiziet. Es gribēju tevi sadusmot tik ļoti, lai tu aizietu, jo nekad man nav bijis neviena svarīgāka cilvēka par tevi. Tas mani biedē.

- Es tevi vairs nesāpinā�u, Līva.

- Ne jau tas, Noas. - Viņas acis tumsā iemirdzējās. - �oreiz ir otrādi. Tas, kas ir manī, kas tur varētu mājot un kādu dienu izlauzties...

- Izbeidz! - �ī pavēle lika Olīvijai sarauties glu�i kā pļauka. - Tu ta�u neesi tavs tēvs, tāpat kā es neesmu manējais.

- Bet tu savējo pazīsti, Noas. - Pirmo reizi viņa pasniedzās, lai pieskartos Noasam, un piekļāva savu plaukstu viņam pie vaiga. - Viss, ko es pret tevi jūtu... tas pilda mani no iek�ienes. Visas tās vietas manī, par kurām es nemaz nezināju, ka tās ir tuk�as, tagad ir piepildītas ar tevi.

- Ak dievs, Līva! - Viņa balss bija dobja un kaislīga. - Vai tad tu neredzi, ka ar mani ir tāpat?

- Jā. Jā, es redzu. Kopā ar tevi esmu bijusi laimīgāka, nekā vispār ticēju, ka tāda spēju būt. Bet tik un tā es baidos no tā, ko tu no manis vēlies. No tā, ko tev ir tiesības prasīt. Es nezinu, vai spēju tev to sniegt un cik ilgs laiks man būs vajadzīgs, lai ar to sarastu. Tomēr es zinu, ka tevi mīlu.

Olīvija atcerējās, kā viņai to bija teicis Noass, un tagad teica to viņam.

- Es tevi patie�ām mīlu. Vai ar to pagaidām pietiks?

Viņ� pasniedzās, lai saņemtu Olīvijas roku, kura atdusējās uz viņa vaiga, tad, glu�i kā kaut ko solot, piek|āva lūpas viņas plaukstai.

- Ar to pagaidām pilnīgi pietiks.

Vēlāk Noass sapņoja, ka skrien cauri me�am un viņam uz ādas izspie�as salti un mitri baiļu sviedri, un sirds krūtīs sitas neprātīgās bailēs, jo viņ� nespēj atrast Olīviju, un viņas kliedzienu atbalss glu�i kā ass zobens grie�as viņam sirdī.

Viņ� uztrūkās no miega. Bāli sudrabots ausa rīts, gaisā atbalsojās pēdējais pūces brēciens. Un Olīvija, viņam piekļāvusies, gulēja līdzās.

Lietus vēl kavējās. Bet līdz vakaram tas noteikti savilksies. Olīvija, vadīdama savu tūristu grupu cauri me�am, juta gaisā lietus tuvo�anos. Viņa bija grupā saskaitījusi piecpadsmit cilvēkus un bija jutusies muļķīgi pateicīga, ieraugot arī Sīliju.

Fakts, ka Sīlija bija �eit, pārliecināja Olīviju, ka Noass kādu laiku strādās savā klusajā istabā.

Viņa izskaidroja tropu me�a saglabā�anās un atjauno�anās ciklu. To, kā �eit tiek ņemts un sniegts pretī, kā sabruku�ais un satrunēju�ais dod spēku un barību jaunai dzīvībai.

Parasti koki bija tie, kas vispirms piesaistīja tūristu uzmanību jau ar savu augstumu vien. Kā jau paradusi, Olivija ļāva saviem klausītājiem atliekt galvas, lai paraudzītos uz koku galotnēm, apbrīnā murminot, un fotografēt, kamēr viņa stāstīja par koku nozīmi me�ā. Vienmēr pagāja labs brīdis, līdz cilvēki sāka pamanīt arī ko citu.

Olīvijas stāstījums nekad nebija vienveidīgs. Viņa prata labi novērtēt grupas tempu un ritmu un savu stāstījumu pieskaņoja klausītāju uztveres spējām. Viņa virzījās tālāk, norādīdama gan uz dziļajām rievām koka mizā, pēc kurām nemaldīgi varēja at�ķirt duglāziju, gan uz rietumu hemlokegles viegli violetajiem �iekuriem.

Katram kokam bija savs uzdevums, pat tad, ja tas bija sācis trunēt, jo turēja un baroja jaunus kokus, sēnes un ķērpjus. Ja ari koks bija nogāzies, noraujot sev lidzi citus, tas atstāja lapotnē spraugu, tādējādi dodot iespēju rosīgajiem me�a iemītniekiem pilnīgāk izbaudīt saules gaismu.

Oliviju vienmēr uzjautrināja, ka, virzoties dziļāk me�ā, kur gaisma kļuva bālāka un zaļāka, tūristi pieklusa. It kā viņi būtu iegāju�i baznīcā.

Viņa turpināja lekciju ierastajā stilā, nopētot cilvēku sejas, lai redzētu, kur� klausās un kur� atnācis tikai tāpēc, ka viņu te atvilku�i vecāki vai dzīvesbiedrs. Ar tiem Olīvijai īpa�i patika darboties, meklējot kaut ko tādu, kas viņus ieintriģētu, lai, atkal izejot saules gaismā, viņi sev līdzi paņemtu kaut ko no �īs - viņas pasaules.

Olīvijas uzmanību saistīja kāds gara auguma vīrietis. Viņam bija plati pleci, saulē mazliet apsvilusi seja, kas norādīja, ka viņ� nav pieradis uzturēties ārā vai ari neatzīst to par prātīgu nodarbi. Galvā viņam bija cepure, mugurā krekls ar garām piedurknēm un d�insi, kas bija tik acīm redzami jauni, ka novilkti stāvētu stāvus. Lai gan gaisma bija krēslaina, viņ� paturēja uz acim saulesbrilles. Caur to melnajiem stikliem Olīvija nevarēja saskatīt viņa acis, bet nojauta, ka tās raugās viņā. Un ka viņ� uzmanīgi klausās.

Viņa uzsmaidīja vīrietim, instinktīvi reaģēdama uz viņa vērīgo uzmanību. Un jau bija novērsusi skatienu, kad viņ� spēji atbildēja uz viņas smaidu.

Grupā bija kāds fotogrāfs amatieris. Viņ� nometās zemē pie satrunēju�a stumbra, pavērsis objektīvu uz sēnēm, kas tur auga. Olīvija izmantoja viņa interesi par iemeslu, lai visiem parādītu austersēnes, kuras viņ� centās nofotografēt.

Olīvija pagriezās uz otru pusi un norādīja uz vairākām skaistām �ilbino�i baltām sēnēm.

- �īs sauc par nāves eņģeļiem, un daudzas no tām ir indīgas.

- Tas ir tik skaistas, - kāds piebilda.

-Jā. Skaistums bie�i ir nāvējo�s.

Olīvijas skatiens atkal pievērsās vīrietim ar saulesbrillēm. Viņ� bija pievirzījies tuvāk un, kamēr vairākums grupas dalībnieku aizrautīgi raudzījās apkārt, vai neieraudzīs vēl kādas sēnes, stāvēja pavisam nekustīgs un kluss. It kā kaut ko gaidītu.

- Gribu atgādināt ikvienam, kur� dosies pārgājienos bez gida vai arī nak�ņos �ajā apvidū, - lūdzu, esiet piesardzīgi! Lai arī cik pievilcīga būtu daba, lai arī cik tā ir skaista, tā prot sevi arī aizsargāt. Nedomājiet, ka sēnes un ogas, kuras ēd dzīvnieki, ir ēdamas ari jums. Prātīgāk un arī patīkamāk me�ā ir tikai vērot dabu.

Olīvija juta krūtīs dīvainu saspringumu, kas radīja vēlē�anos paberzēt tās ar plaukstu, lai smaguma sajūta atslābtu. Viņa pazina �o sajūtu - tā bija panikas lēkmes tuvo�anās pazīme.

Mu|ķības, Olīvija sev iegalvoja, cenzdamās elpot dziļi un vezdama grupu pa līkumotu taku garām kritalām un papardēm. Te viņa bija pilnīgā dro�ībā. Te nebija nekā cita kā vien me�s, kuru viņa pazina, un da�i tūristi.

Vīrietis bija pievirzījies viņai vēl tuvāk, tik tuvu, ka Olīvija viņa sejā saskatīja sviedru spīdumu. Viņai kļuva vēsi un mazliet neomulīgi.

- Vēsums un mitrums... - Kāpēc viņ� svīst, viņa nodomāja. - Vēsums un mitrums, - viņa atkal iesāka, - Olimpijas tropu me�ā nodro�ina ideālu vidi bagātīgajai augu valstij, ko jūs redzat sev visapkārt. �eit ir atklāta pasaulē lielākā augu koncentrācija uz akru zemes. Papardes, sūnas un ķērpji, ko jūs redzat, ir epifīti. Tas nozīmē, ka tie mājo uz cita auga - vai tas būtu augo�a koka stumbrs vai arī jau nolūzis un satrunējis stumbenis.

Piepe�i Olivijai prātā ie�āvās mātes līķa tēls.

- Kaut arī daudzi augi, kurus mēs te redzam, sastopami ari citās vietās, tomēr tikai �ajā apvidū vairākas sugas sasniedz patiesu pilnību. �eit, Olimpijas kalnu grēdas rietumos, Но, Kvi-noltas un Kvītsas ielejā, ir ideāla mitruma koncentrācija, mērena gaisa temperatūra un piemērotas ģeogrāfiskas īpa�ības, kas atbilst mērenās joslas tropu me�a vajadzībām.

Jau ierastais stāstījuma stils Olīviju nomierināja, un viņas domas aizņēma nedaudzie klausītāju komentāri un jautājumi.

Ērgļa kliedziens mudināja visus pacelt skatienu uz aug�u. Kaut arī biezā lapotne aizsedza debesis, Olīvija izmantoja bridi, lai pastāstītu par da�ām me�ā sastopamajām putnu un zīdītāju sugām.

Vīrietis, kam uz acīm bija saulesbrilles, uzgrūdās viņai virsū un satvēra viņas roku. Olīvija satrūkusies gandrīz jau strauji viņu atgrūda, kad pamanīja, ka viņ� paklupis pār efeju mud�ekli.

- Piedodiet! - Viņa balss nebija skaļāka par �ukstu. Roka neatlaidās no Olīvijas rokas. - Es negribēju nodarīt jums pāri.

- Jūs man nenodarījāt pāri. Efejas jau gadsimtiem ilgi liek tūristiem klupt. Vai jums nekas nekai�? Jūs izskatāties mazliet saguris.

- Es... Jūs esat tik... - Viņa pirksti uz Olīvijas rokas ietrīcējās. - Jūs ļoti labi protat savu darbu. Es priecājos, ka �odien piedalījos jūsu lekcijā.

- Paldies! Mēs vēlamies, lai apmeklētāji justos apmierināti. Vai mēs esam pazīstami?

- Nē. - Vīrie�a plauksta noslīdēja lejup pa Olīvijas roku, viegli pieskaroties viņas delnai, tad nolaidās viņam gar sāniem. - Nē, mēs neesam pazīstami.

- Jūs man kaut ko atgādināt. Es tikai īsti nevaru atcerēties. Vai jūs...

- Jaunkundzi Makbraidas jaunkundz, vai jūs mums varētu izstāstīt, kas ir �ie?

-Jā, protams. Atvainojiet mani uz mirklīti! - Olīvija piegāja pie trim sievietēm, kas bija sastāju�ās ap tum�sarkanu ķērpju puduri. - Cilvēki tos mēdz dēvēt par suņu ķērpjiem. Liekot lietā iztēli, te var redzēt it kā vairākus suņu zobu nospiedumus rindā.

Atkal bija atgriezusies iepriek�ējā spiedīgā sajūta krūtīs, glu�i vai �ņaudzot ribas. Olīvija aptvēra, ka berzē delnu tajā vietā, kur bija pieskāru�ies vīrie�a pirksti.

Viņa �o vīrieti pazīst, Olīvija sev teica. Viņam piemita kaut kas... Olivija pagriezās, lai vēlreiz viņu uzlūkotu. Vīrietis bija nozudis.

Sirdij spēji sitoties, Olīvija saskaitīja grupas dalībniekus. Piecpadsmit. Piecpadsmit viņa bija saņēmusi sākumā, un piecpadsmit bija tagad. Bet �is vīrietis ta�u te bija - sākumā turējās nomaļus no grupas, tad pa�ā tās centrā.

Olīvija piegāja pie Sīlijas.

- Tu biji brīni�ķīga, - Sīlija viņai sacīja, sirsnīgi uzsmaidīdama. - Es gribu dzīvot tie�i te, līdzās suņu ķērpjiem un nāves eņģeļiem, un lakricas papardēm. Es nespēju aptvert, cik daudz tu zini.

- Reizēm es aizmirstu, ka man ne tikai jāizglito, bet ari jāizklaidē, un lietoju pārāk daudz terminu.

Sīlija pārlūkoja grupas dalībniekus.

- Man izskatās, ka visi jūtas labi izklaidēju�ies.

- Es ceru. Vai jūs gadījumā nepamanījāt gara auguma vīrieti ar īsiem sirmiem matiem un saulesbrillēm? Nosauļojies, ar spēcīgu miesas uzbūvi. Vecumā pāri piecdesmit.

- Patiesībā es nepievērsu īpa�u uzmanību cilvēkiem. Es aizrāvos ar dabas pētī�anu. Vai kāds ir pazudis?

- Nē, es... Nē, - Olīvija jau noteiktāk atkārtoja. - Viņ� dro�i vien staigājis pats uz savu roku un tikai uz brīdi pievienojies grupai. Tas nekas. - Viņa atkal paberzēja delnu. - Nekas.

Atgriezusies dabaspētnieku centrā, Olīvija apmierināta pamanīja, ka vairāki no viņas grupas dalībniekiem ieinteresēju�ies dodas uz grāmatu stenda pusi. Labi vadīts pārgājiens pamudināja cilvēkus tērēt naudu par grāmatām.

- Es tev varētu izmaksāt pusdienas, - Sīlija piedāvāja.

- Paldies, man patie�ām ir daudz darba. - Uztvērusi Sīlijas skhtienu, viņa klusi nopūtās. - Jums nav jāuztraucas. Es diezgan ilgi bū�u piesaistīta pie sava rakstāmgalda. Tad man paredzēta lekcija telpās, tad vēl viens pārgājiens un vēl viena lekcija. Vienīgā vieta, kur es līdz pulksten se�iem bū�u viena, ir mans kabinets.

- Cikos ir pirmā lekcija?

- Trijos.

- Es uz to ieradī�os.

- Tā jau man drīz vajadzēs jūs pieņemt darbā.

Sīlija iesmējās, tad viegli paspieda Olīvijas plecu.

- Tas kaitina, ja citi cilvēki visu laiku uzbā�as ar savu palīdzību, vai ne?

- Jā. - Tikko to izteikusi, viņa saviebās. - Piedodiet! Tas bija rupji. Es negribēju...

- Ari man tas nepatiktu, - Sīlija viņu pārtrauca, tad pārsteidza Olīviju, noskūpstot viņu uz vaiga. - Mēs sapratīsimies ļoti labi, Līva. To es tev apsolu. Tiksimies trijos.

Dīvaini apmulsusi, Olīvija izgāja cauri dabaspētnieku centram līdz bufetei un nopirka kokakolu un rozīņu paciņu, lai spēcinātu sevi ilgajam dokumentu kārto�anas darbam pie rakstāmgalda.

Atpakaļceļā uz savu kabinetu viņa izgāja cauri vairākām telpām. Aptvērusi, ka meklē vīrieti ar nosauļoto seju, Olīvija pavēlēja sev netēlot muļķi.

Viņa noņēma cepuri, iebāza to bik�u aizmugurējā kabatā, tad devās ar savām uzkodām uz kabinetu. Iegājusi telpā, viņa ieskatījās pulkstenī, lai novērtētu, cik viņai atlicis laika darbam.

Divu soļu attālumā no rakstāmgalda Olīvija sastinga. Viņa raudzījās uz baltu rozi, kas bija pārlikta pār papīra presi. Bund�a izslīdēja viņai no rokas, ar troksni nokrizdama pie kājām.

Viņa seja bija pārvērtusies. Divdesmit gadi - divdesmit ieslodzījuma gadi to bija pārvērtu�i. Viņa kaut kādā veidā to bija nojautusi, bet nebija tam sagatavojusies. Strauji elpodama, viņa paberzēja delnu, kur bija pieskāru�ies viņa pirksti.

- Tētis. Ak dievs!

Viņ� bija atradies tik tuvu. Viņ� bija Olīvijai pieskāries. Viņ� bija uzlicis plaukstu Olīvijai uz rokas, un Olivija viņu nebija pazinusi.

Pirms visiem �iem daudzajiem gadiem D�eimija, sēdēdama aiz stikla aizsargsienas, bija viņam apgalvojusi, ka Olīvija viņu vairs neatcerē�oties.

Viņa meita. Un �odien Olīvija bija viņam tikai izklaidīgi uzsmaidījusi, kā tas pieņemts sve�iniekiem.

Viņ� tumsā sēdēja uz sola un uzdzēra tabletēm ūdeni no pudeles. Tad ar kabatlakatu noslaucīja no sejas saltos sviedrus.

Olīvija viņu atcerēsies, viņ� pats sev nosolījās. Pirms būs beigusies nākamā diena, Olivija viņu uzlūkos un pazīs. Tad ari viss būs galā.

Noasu kaitināja tas, ka viņ� nevarēja sazināties ar Lūkasu Meningu. Viņ� nebija sazvanāms. Izbraucis no pilsētas. Nebija atstājis savu jauno telefona numuru. Noass vēlējās viņu vēlreiz intervēt un gribēja to izdarīt drīz.

Tad vēl Teners.

Gan viņi vēl aprunāsies, Noass nodomāja, strauji pieceldamies no vietas, kur bija sēdējis pie pārnēsājamā datora, un piegāja pie loga. Viņam bija sakrājies daudz, ko teikt Semam Teneram. Varbūt tas nelietis viņa grāmatu uzskatīja par instrumentu savu nodomu piepildī�anai, varbūt pat par ieroci. Bet patiesībā tā nebūs ne viens, ne otrs.

Kad grāmata būs uzrakstīta un pabeigta, tā būs patiesība. Un, kad grāmata būs pabeigta, ja vien Noasam tas izdosies, Olīvija varēs pielikt punktu vienam savas dzīves posmam.

Viņa varēs pielikt punktu pagātnei un raudzīties viņu kopīgajā nākotnē.

Tagad viņa jau būs atgriezusies no pārgājiena, Noass nosprieda. Un viņ� varētu atvilkt elpu no grāmatas rakstī�anas. Tātad nekas viņu nekavēja doties uz dabaspētnieku centru. Olīvija gan varbūt mazliet dusmosies un apsūdzēs Noasu tieksmē viņu uzraudzīt.

Nu, pie tā viņai vajadzēs pierast. Viņ� bija nolēmis nākamos apmēram se�desmit savas dzīves gadus aizvadīt, rūpējoties par to, lai Olīvija justos dro�a un laimīga.

Viņ� izslēdza datoru un cauri tuk�ajai mājai nogāja lejā. Makbraidi bija viesnīcā, un Noass jau iztēlojās, kā viņa māte pierunā viņus abus ieturēt kopīgas pusdienas. Lai Dievs svētī viņas labo sirdi!

Pirms do�anās prom viņ� pārbaudīja durvis, vai tās ir dro�i noslēgtas. Un, kā jau policista dēls, nosodo�i papurināja galvu par neizturīgo slēdzeni. Jebkur�, kas vien vēlētos ielauzties, to varētu bez grūtībām izdarīt.

Viņ� to bija apguvis nepatīkamas pieredzes ceļā.

Sekodams instinktam, Noass izgāja cauri dārzam un, pametis vainas pilnu skatienu pār plecu, noplūca ziedu pu�ķīti, ko aiznest Olīvijai.

Tas viņai liks pasmaidīt, kaut ari viņa noteikti izliksies dusmīga, ka Noass nolauzis puķes viņas vectēva dārzā.

Izdzirdējis ma�īnas troksni, Noass strauji izslējās, atcerējies, ka nav iedomājies aizlikt aiz jostas savu nazi. Nepastāvīgajos saules staros atmirdzēja automobiļa hroma un stikla detaļas, tad saule nozuda aiz mākoņiem un Noass pie ma�īnas stūres ieraudzīja D�eimiju Melburnu.

Kamēr viņ� nokļuva pie spēkrata, viņa jau bija atgrūdusi vaļā durvis un izlēkusi laukā.

- Vai viņiem nekas nekai�? Vai nevienam nekas nekai�?

- Visi jūtas labi.

- Ak dievs! - D�eimija bezspēcīgi atspiedās pret ma�īnas spārnu un izbrauca pirkstus caur matiem. Noass pamanīja, ka viņa �oreiz nav tik eleganta kā parasti. D�eimija bija uzklājusi pavisam maz kosmētikas, zem acīm viņai bija tum�i riņķi, un vienkār�ās bikses un blūze bija saburzīju�ies ceļojuma laikā.

- Es... visu ceļu es iztēlojos da�ādas briesmas. - Viņa nolaida roku, uz mirkli aizvērdama acis. - Vakar man piezvanīja māte un pastāstīja, kas notiek. Viņa teica, ka viņ� esot bijis �eit. Mājā.

- Tā izskatās. Jūs varētu apsēsties.

- Nē, nē, es jau visu laiku sē�u! Lidma�īnā un ma�īnā. Agrāk es nevarēju atkļūt �urp. Māte gan negribēja, lai es brauktu, bet man tas bija jādara. Man ir jābūt �eit.

- Neviens Teneru nav īsti redzējis, vismaz man par to nekas nav zināms. Līva ir dabaspētnieku centrā, un jūsu vecāki ir viesnīcā kopā ar manējiem.

- Labi. Tā. - Viņa dziji nopūtās. - Es neesmu histērisks cilvēks. Pēc manām domām, ja reiz jau esi piedzīvojis visļaunāko un ticis tam pāri, tad var tikt galā ar jebko. Bet vakar daudz netrūka, lai mani nervi neizturētu. Deivids bija �ikāgā, un es nevarēju viņu sazvanīt, kā man pa�ai likās, stundām ilgi. Dro�i vien bija pagāju�as vairāk nekā divdesmit minūtes, kad man atgriezās veselais saprāts un es iedomājos viņa mobilo telefonu.

Tā kā izskatījās, ka D�eimijai tas palīdzēs, Noass viņai uzsmaidīja.

- Man patīk modernā tehnoloģija.

- Es jau nu vakar vakarā pavisam noteikti spēju to novērtēt. Nekas mū�ā man vēl nebija izklausījies labāk par viņa balss skaņu. Viņ� jau ir ceļā. Viņ� atcēla visas pārējās tik�anās. Mums visiem ir jāturas kopā, kamēr... - Viņas acu skatiens satumsa. - Kamēr kas, Noas?

- Kamēr tas būs galā, - tas bija vienīgais, ko Noass pateica.

- Labi, tagad es ienesī�u iek�a savu somu... un ielie�u sev kaut ko stiprāku.

- Es jums palīdzē�u ienest somu.

- Nē, tā ir pavisam viegla. Dievs vien zina, ko es �orīt tajā sametu. Man tur dro�i vien ir kokteiļkleita un tūristu zābaki. Un patiesībā es labprāt paliktu brīdi viena, lai savestu sevi kārtībā.

- Es tikko aizslēdzu durvis. - Viņ� izņēma no kabatas atslēgu, ko nez no kurienes bija izvilcis Robs.

- Varu saderēt, ka kop� manas dzim�anas viņi mājas durvis slēgu�i ciet ne vairāk kā pusduci rei�u. - D�eimija paņēma atslēgu un to nopētīja. - Kā turas mana māte?

- Viņa ir izturīgāka, nekā jūs domājat. Varbūt vēl izturīgāka, nekā viņa pati domā.

- Es ceru, ka jums ir taisnība, - D�eimija nomurmināja, atvērdama ma�īnas bagā�as nodalījumu un izņemdama auduma somu. - Tā, man tagad jāpiezvana apmēram se�iem tūksto�iem cilvēku, lai paziņotu, ka es mainu savus turpmākos darba plānus. - Viņa uzmeta plecā somu, tad uzlūkoja ziedus Noasa rokās. - Iesiet apciemot savu meiteni?

- Tāds bija mans plāns.

- Man patīk jūsu plāns. Man �ķiet, ka jūs viņai esat īstais. -Viņa nopētīja Noasa seju. - Jūs ta�u esat diezgan spēcīgs, lai to visu izturētu, vai ne, Noas Breidij?

- Viņai nekad nevajadzēs �aubīties par to, vai es bū�u viņai līdzās, un nekad nevajadzēs �aubīties par manu mīlestību.

- Jauki. - Viņas acīs �ķita pagaistam nogurums. - Es ļoti labi zinu, cik tas ir svarīgi. Jocīgi: D�ūlija bija tā, kas vēlējās, lai viņai būtu tādas attiecības, nē, viņa vēlējās vēl daudz ko vairāk, bet tā, kura tādas atrada, biju es. Priecājos, ka arī viņas meitai ir tādas attiecības.

Noass nogaidīja, līdz viņa ieiet mājā, un aizslēdza durvis. Piesardzīgi lūkodamies apkārt, viņ� iegāja starp kokiem, lai pa taku dotos uz dabaspētnieku centru.

Viņ� sēdēja ēnā un vēroja, grozīdams plaukstā ieroci. Un raudāja.

Olīvija bija pavisam mierīga un tāda bija nolēmusi palikt arī turpmāk. Desmit minūtes pēc tam, kad bija ieraudzījusi uz galda rozi, viņa trīcēdama bija sēdējusi uz grīdas. Bet viņa nebija bēgusi. Viņa bija apslāpējusi panikas lēkmi un piespiedusi sevi celties kājās.

Viņa sev pavēlēja būt mierīgai un darboties. Cik savaldīgi vien iespējams, viņa iztaujāja katru centra darbinieku, ko vien sastapa, vai nav redzēts kāds ieejam viņas kabinetā. Ikreiz atbilde bija noliedzo�a, bet viņa bija turpinājusi iztaujā�anu, aprakstot tēvu tādu, kādu bija redzējusi no rīta.

Uzklausījusi atbildes, Olivija izgāja ārā un devās uz viesnīcas pusi.

-Ei!

Viņas ķermenis gandrīz sarāvās izbailēs, bet viņa saņēmās un piespieda sevi nomierināties. Tad viņa izjuta spējus atvieglojuma uzplūdus, ieraudzījusi pa taciņu, kas veda pāri autostāvvietai, pretī nākam Noasu.

Normāli, viņa sev nosolījās. Viņa izturēsies normāli.

- Mans vectēvs tev noņems skalpu par to, ka tu norāvi viņa skaistākās lilijas.

- Nenoņems vis, jo viņ� zina, ka mani uz to pamudināja mīlestība.

- Vai tu neesi muļķis? Paldies!

Viņa veltīja Noasam smaidu, ko viņ� bija gaidījis. Tas bija mazliet saspringts.

- Tev jāatpū�as. Tu varētu atrast kādu, kas atliku�o dienas daļu tevi aizstātu.

- Man jādara savs darbs. Tas man ir svarīgs. Es tikko grasījos doties uz viesnīcu un sameklēt Frenku. - Viņa palūkojās visapkārt. Cilvēki nāca un gāja. Iek�ā un ārā, gan viesnīcā, gan dabaspētnieku centrā, gan me�ā. - Apsēdīsimies uz mirklīti.

Viņa vadīja Noasu garām ēkas stūrim uz kādu solu koku paēnā, kur pirms pavisam neilga laika bija sēdējis viņas tēvs.

- Ir vēl viena balta roze. Manā kabinetā uz galda.

- Ej iek�ā viesnīca! - Noasa balss bija vēsa. - Es izpētī�u apkārtni.

- Nē, pagaidi! Es iztaujāju centra darbiniekus. Neviens nav redzējis sve�u cilvēku ieejam mana kabinetā. Bet da�i ievēroju�i kādu vīrieti �orīt, kad es vācu kopā grupu, lai dotos pārgājienā. Gara auguma cilvēku, ar īsiem sirmiem matiem un nosauļotu seju. Viņ� bija uzlicis saulesbrilles un armijas formas cepuri, ģērbies jaunos, stīvos d�insos un kreklā ar garām piedurknēm. - Olīvija cie�i saknieba lūpas. - Arī es viņu redzēju - pārgājiena laikā. Viņ� piebiedrojās manai grupai. Man visu laiku bija tāda neomulīga sajūta, bet es nespēju izprast tās iemeslu. Viņ� runāja ar mani. Viņ� pieskārās manai rokai. Es viņu nepazinu. Viņ� ir pārvērties, viņ� izskatās vecs - daudz vecāks, nekā viņam tagad vajadzētu izskatīties, - un... skarbs. Bet kaut kur dziļi sirdī es zināju. Un, kad ieraudzīju rozi, man tūlīt pat acu priek�ā atausa viņa seja. Tas bija mans tēvs.

- Ko viņ� tev teica, Liva?

- Tas nebija nekas svarīgs. Ka man labi padodoties savs darbs un ka viņ� priecājoties, ka atnācis. Divaini, vai ne? Pēc divdesmit at�ķirtības gadiem viņ� mani uzslavē par manu darbu. Man nekas nekai�, - viņa sacīja, kad Noass apskāva viņas plecus. - Es jūtos labi. Es alla� biju prātojusi, kā tas būs, kad viņu atkal ieraudzī�u. Un nekas nebija tā, kā es biju iztēlojusies. Noas, viņ� neizskatās pēc briesmoņa. Viņ� izskatās slims un noguris. Kā gan viņ� varēja izdarīt to, ko izdarīja, kā gan viņ� spēj to darīt tagad un izskatīties tik noguris?

- �aubos, vai viņ� pats zina atbildi uz �o jautājumu. Varbūt viņ� vairs neat�ķir pagātni no tagadnes. Varbūt viņ� nespēj apstāties.

Noass pamanīja kādu kustību, redzēja pavīdam krāsas plankumu un pagriezās uz to pusi. Un ieraudzīja, ka no me�a iznāk Sems Teners. Noass piecēlās kājās un, satvēris Olīvijas roku, uzvilka kājās arī viņu.

- Ej iek�ā viesnīcā un sameklē manu tēvu! Un paliec tur!

Arī Olīvija viņu ieraudzīja - tie�i tajā mirkli, kad Sems pamanīja viņus abus un spēji apstājās autostāvvietas tālākajā malā. Vējainajā klusumā viņi lūkojās viens otrā, kā reiz bija lūkoju�ies pāri asiņainajai grīdai.

Tad Teners pagriezās un strauji devās uz koku pusi.

- Ej un sameklē manu tēvu! - Noass atkārtoja, ar strauju kustību atāķēdams no Olīvijas jostas na�a maksti. - Pastāsti viņam, kas �eit notika! Un paliec viesnīcā! - Viņ� pagriezās un cie�i saņēma Olīvijas plecus. - Vai tu dzirdi mani, Līva? Paliec viesnīcā! Kopā ar manu māti. Piezvani uz jūsu māju savai krustmātei. Pasaki, lai viņa paliek mājā un aizslēdz durvis.

- Kas? Krustmāte D�eimija?

- Viņa atbrauca tajā brīdī, kad es devos prom no mājas. Dari to tūlīt!

Olīvija nodrebinājās, lai atjēgtos no apmulsuma, ar drūmām �ausmām vērodama, kā Noass piestiprina viņas na�a maksti pie savas jostas.

- Nē, tu viņam nesekosi.

Noass veltīja viņai vienu vienīgu tēraudcietu skatienu, tad pagrieza viņu uz viesnīcas pusi.

- Tagad ej iek�ā!

- Tu viņu neatradīsi! - viņa iekliedzās, satverdama Noasa roku, kad viņ� jau grasījās doties prom. - Tu nezini, uz ko viņ� ir spējīgs!

- Arī viņ� nezina, uz ko esmu spējīgs. Sasodīts! - Viņ� pagriezās pret Oliviju, un viņa sejā pavīdēja dusmas. - Ar mīlestību vien nepietiek. Tev man jāuzticas. Ej un sameklē savu policistu, un reizi par visām reizēm tiksim ar to galā.

Olīvijai neatlika nekas cits kā vien noskatīties, kā Noass skrie�us metas uz koku pusi un nozūd me�ā.

Noass bija spiests paļauties uz saviem instinktiem. Uz dzirdi, cen�oties uztvert krūmu �aboņu. Pa kreisi? Pa labi? Taisni uz priek�u. Virzoties dziļāk me�ā, mānīgā zaļā gaisma kļuva tik spēcīga, ka Noasam vajadzēja sasprindzināt redzi, ik mirkli uzmanot, vai blakus kas nesakustēsies, neie�abēsies, vai nesa�ūposies biezi saviju�ās efejas.

Viņ� bija jaunāks un ātrāks, bet me�s spēja paslēpt gan laupījumu, gan mednieku.

Noass virzījās arvien dziļāk me�a, cenzdamies elpot lēni un vienmērīgi, lai pa�a elpa viņu nenodotu. Turpinot ceļu, zābakiem klusi minot sūnu paklāju, Noass sadzirdēja dobjus pērkona grāvienus.

Tuvojās negaiss.

- Nav nekādas jēgas bēgt, Tener! - Noass iesaucās, uzlikdams roku uz Olīvijas na�a maksts. Viņam nebija ienācis prātā padomāt, vai viņ� spēs to izmantot. - Viss jau ir galā. Jūs nekad netiksiet viņai klāt. Jūs nekad viņai nepieskarsieties.

Noasa sauciens atbalsojās me�ā, un atbalsij sekoja vienīgi griezīgie putnu kliedzieni un vēja �alkoņa augsto koku lapotnē.

Noass instinktīvi pagriezās mājas virzienā, soļojot pa biezo, vasarīgi zaļo me�u, garām spodri baltajām indīgajām sēnēm, apkārt papar�u smalkajiem vēdekļiem.

Cauri koku lapotnei izspraucās pirmās lietus lāses, tievās urgās steidzoties pretī izslāpu�ajai zemei.

- Viņa ta�u ir jūsu meita! Kāds gan jums no tā labums? Kāda jēga viņu sāpināt?

- Nekāda. - Sems iznāca no savas slēptuves - viņ� bija stāvējis aiz kādas egles. Blāvi sudrabains, viņa trīco�ajā rokā atspīdēja revolveris. - Tam nekad nav bijis jēgas. Nekad nav bijis iemesla. Man �ķita, ka jūs to zināt.

Olīvija metās uz viesnīcas durvīm un iesteidzās iek�ā. Viņa drud�aini paraudzījās pa labi, tad pa kreisi. Vestibilā grozījās viesnīcas apmeklētāji, da�i sēdēja uz dīvāniņiem un krēsliem. Sarunu troksnis grieza viņai ausīs.

Olīvija nezināja, kur meklēt Frenku. Viņ� varēja būt ēdamzālē vai bibliotēkā, vai savā numurā, vai uz kādas terases. Viesnīca bija glu�i kā bi�u strops ar saviem daudzajiem numuriem un pārdomāti izvietotajām telpām, kur viesi brīvajā laikā varēja atpūsties pēc sava prāta.

Noass jau bija me�ā. Viņa nedrīkstēja zaudēt laiku.

Olīvija strauji apmetās apkārt uz papē�a un piesteidzās pie reģistratūras.

- Mark!

Olīvija satvēra jauno reģistratoru aiz rokas un aizvilka viņu pie durvīm, kas veda uz viesnīcas administrācijas telpām.

- Vai esi redzējis manus vecvecākus?

- Apmēram pirms stundas. Viņi izgāja cauri vestibilam kopā ar kaut kādiem cilvēkiem. Kas noticis? Vai kas atgadījies?

- Klausies, ko es tev teik�u! - Panika draudēja izlauzties cauri viņas savaldībai. - Klausies uzmanīgi, tas ir svarīgi. Man vajag, lai tu sameklētu Frenku Breidiju. Viņ� ir apmeties te, viesnīcā. Tev viņ� jāsameklē, cik ātri vien iespējams. Pasaki viņam... Vai tu manī klausies?

- Jā. - Viņa ādamābols satraukti cilājās. - Protams. Frenks Breidijs.

- Sameklē viņu, turklāt ātri! Un pasaki viņam, ka Sems Teners ieskrēja me�ā. Austrumu pusē, pa Ielejas taku. Vai saprati?

- Austrumu pusē, Ielejas taka.

- Pasaki viņam, ka Noass seko Teneram. Pasaki viņam to! Lai kāds no darbiniekiem piezvana uz manu māju. Tur ir mana krustmāte. Viņai jāpaliek mājā. Ir svarīgi, lai viņa paliktu mājā un gaidītu ziņu no manis. Neviens nedrīkst doties me�ā. Paziņo to visiem! Neviens nedrīkst doties me�ā, pirms es nebū�u atgriezusies. Dari visu, kas vien tavos spēkos, lai noturētu apmeklētājus viesnīcā vai tās tuvumā. Par katru cenu.

- Viesnīcā? Bet kāpēc...

- Dari, kā es teicu! - Olīvija atcirta. - Un tūlīt! - Pagrūdusi puisi malā, viņa iesteidzās administratora kabinetā.

Viņai bija vajadzīgs kaut kāds ierocis, jebkāds. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai aizsargātos. Viņa drud�aini pārkravāja galdu, atrāva vaļā atvilktnes.

Olīvija pamanīja �ķēres ar gariem sudrabotiem asmeņiem un tās paķēra. Vai to sauc par taisnīgu tiesu, viņa nodomāja, kad �ķēres iegūla viņas plaukstā. Vai varbūt tas bija liktenis?

Viņa aizbāza �ķēres aiz jostas, nostiprinādama to rokturus, un izskrēja no kabineta.

Kad viņa �ķērsoja klajumu, lai nozustu starp kokiem, sāka līt lietus.

Noasa prāts bija pavisam skaidrs. Noass centās nepievērst uzmanību fiziskajam riskam, ko varētu nodarīt revolveris, un koncentrēja visu savu uzmanību uz �o cilvēku. Dziļi sirdī viņ� zināja, ka var arī nomirt �ajā zaļojo�ā tumsā, bet viņ� aizgai-nīja �īs domas un sagatavojās tam, ko liktenis bija viņam paredzējis jau pirms divdesmit gadiem.

- Nav bijis jēgas, Sem? Vai visam, visiem tiem divdesmit gadiem, kurus jūs esat bijis projām, ir pienācis fināls, mums abiem te stāvot lietū?

- Jūs man esat tikai papildu gandarījums. Es nemaz necerēju, ka mums izdosies vēlreiz aprunāties. Esmu sagatavojis da�as kasetes. Grāmatai.

- Vai joprojām cerat kļūt par zvaigzni? Es jūs par tādu nepadarī�u. Vai jūs domājat, ka es ļau�u jums aiziet no �ejienes, lai jūs viņu vēl kaut mirkli sāpinātu? Jūs nekad viņai nepieskarsieties.

- Es jau pieskāros. - Sems pacēla savu brīvo roku, saberzēdams īk�ķi pret pārējo pirkstu galiem. - Es viņai biju tik tuvu. Es spēju viņu saost. Viņa smar�oja pēc ziepēm. Viņa ir izaugusi ļoti skaista. Viņai ir stingrāka sejas izteiksme nekā D�ūlijai. Ne tik skaista, bet stingra. Viņa paskatījās uz mani. Viņa paskatījās man tie�i virsū un nepazina mani. Un kādēļ gan lai viņa pazītu? - viņ� nomurmināja. - Kādēļ lai viņa mani pazītu? Es viņai esmu miris tāpat kā viņas māte visus �os divdesmit gadus.

- Vai tāpēc jūs to visu noorganizējāt? Lai piespiestu viņu jūs atcerēties? Jūs ierosinājāt man rakstīt grāmatu, lai es uzraktu senas atmiņas. Lai viņa atkal sāktu par jums domāt, lai tad, kad jūs tiktu laukā no cietuma, jūs varētu viņu mocīt.

- Es gribēju, lai viņa mani atceras. Nolādēts, es esmu viņas tēvs! Es gribēju, lai viņa mani atceras. - Sems atkal pacēla roku un piespieda pirkstus pie deniņiem, kur sāka pulsēt sāpes. - Man ir tiesības. Tiesības vismaz uz to.

- Jūs savas tiesības uz viņu zaudējāt. - Noass pievirzījās tuvāk. - Jūs vairs neesat viņas dzīves daļa.

- Var jau būt, ka neesmu, bet viņa ir manas dzīves daļa. Esmu gaidījis gandrīz tre�o daļu savas dzīves, lai viņai to pateiktu.

- Un lai viņu pārbiedētu, jo viņa zina, kāds jūs esat, redzēja, kāds jūs bijāt. Viņa vēl bija bērns, nevainīgs bērns; vai jums nepietiek ar to, ka atņēmāt viņai bērnību? Jūs nosūtījāt viņai mūzikas lādīti, lai atgādinātu, ka neesat miris! Un tad vēl telefona zvani un baltās rozes!

- Rozes. - Sema lūpās pavīdēja sapņains smaids. - Es mēdzu atstāt baltu rozi uz viņas spilvena. Mana mazā princesīte. -Viņ� atkal piespieda roku pie deniņiem un paberzēja tos, pagrūzdams augstāk cepuri. - Tagad vairs nera�o tādas zāles, kādas bija agrāk. Pēc tām nekādā ziņā nevajadzēja just sāpes.

Viņ� samirk�ķināja acis, tad piemiedza tās.

- Mūzikas lādīte? - Viņ� izklaidīgi pamāja ar revolveri, liekot Noasam sastingt. - Kas tā par mūzikas lādīti?

- Ar Zilo feju. Tā, ko jūs salauzāt tajā nakti, kad Olīvijas istabā iekaustījāt savu sievu.

- Es neatceros. Biju salietojies narkotikas lidz baltajām pc lītēm. - Tad viņa skatiens noskaidrojās. - Zilā feja. Es nogrūdu to no viņas spoguļgaldiņa. Viņa raudāja, un es viņai teicu, ka nopirk�u citu. Es to tā arī nekad neizdarīju.

- Pirms da�ām dienām jūs viņai tādu atsūtījāt.

- Nē Es biju aizmirsis savu solījumu. Man vajadzētu viņai par to atvainoties. Man nevajadzēja likt viņai raudāt. Viņa bija laba, maza meitenīte. Viņa mani mīlēja.

Cauri saltajai niknuma sienai Noasa sirdī uzdīga vārs līdzjūtības asns.

- Jūs esat slims un noguris. Nolieciet revolveri, un es jūs aizvedī�u atpakaļ.

- Kāpēc? Pie jauniem ārstiem un jaunām zālēm? Es jau esmu miris, Breidij. Es jau gadiem ilgi esmu miris. Es tikai gribēju viņu vēlreiz redzēt. Tikai vienu reizi. Un es gribēju, lai viņa kaut vienu reizi vēl redzētu mani. Viņa ir viss, kas man atlicis.

- Nolieciet revolveri!

Sems apmulsis uzlūkoja revolveri savā plaukstā. Tad viņ� sāka smieties.

- Vai jūs domājat, ka tas ir paredzēts jums? Tas ir paredzēts man. Man tikai nav pieticis drosmes to izmantot. Visu savu nolādēto dzīvi man ir pietrūcis drosmes. Un vai zināt, ko es izdomāju, Breidij, kad iebāzu revolvera stobru sev mutē? Kad uzliku īk�ķi uz gaiļa un nespēju to nospiest?

Viņa balss bija kļuvusi pārliecināta un skaidra.

- Es nenogalināju D�ūliju. Man būtu pietrūcis drosmes to izdarīt.

- Iesim un aprunāsimies par to. - Kad Noass pagājās uz priek�u, pastiepis vienu roku pēc revolvera, krūmos atskanēja troksnis un kaut kas spēji sakustējās.

Pagrie�oties Noass juta plecā iesveļamies necie�amas sāpes un izdzirdēja kliedzienu. Tas nenāca no viņa mutes. Viņ� pamanīja Deivida Melburna naidā izķēmoto seju, tad uzbrukuma spēks smagi uztrieca viņu Semam, nogā�ot abus zemē

Noass pavēlās sānis un, neizturamām sāpēm plosot ievainoto plecu, spēji paslēja rokas aug�up, lai satvertu Deivida plaukstas locītavu, kurā zalgoja nazis. Piepūlē sakodis zobus, Noass juta, ka viņa rokas tūlīt padosies.

Na�a asmens ietriecās lietus izmirku�ajās sūnās tikai da�u milimetru atstatumā no Noasa sejas. Paslējies uz elkoņa, Noass cirtās pret Deividu, stiepdamies pēc revolvera, kas gulēja zemē.

Kad viņ� to bija satvēris, Deivids nozuda starp kokiem.

- Viņu es nekad neiedomājos. - Tenera seja bija ieskrambāta, no tās sūcās asinis. Viņ� pierāpoja tuvāk Noasam. Sāpes plosīja viņa galvu, un acis bija kļuvu�as stiklainas. - Man to vajadzēja nojaust, bet nekad to neiedomājos. Bija du�iem citu vīrie�u, uz kuriem biju greizsirdīgs. D�ūlija gan nekad uz tiem pat nepaskatījās; tie bija mani maldi, bet tos es vainoju. Ta�u Deividu nekad.

Runājot viņ� centās apsaitēt ar savu kabatlakatiņu brūci Noasa plecā.

- Viņ� būtu varējis pagaidīt, kamēr es nomir�u, nevis centies mani nogalināt.

Viebdamies no sāpēm, Noass satvēra Sema krekla priek�u.

- Ne jau jūs. Olīvija ir tā, ko viņ� medī.

- Nē. - Sāpju izteiksmei Sema acīs pievienojās bailes. - Nē, tikai ne Līvija. Mums viņ� jāatrod. Un jāaptur.

Nebija laika par to debatēt.

- Viņ� gan ieskrēja dziļāk me�ā, bet viņ� var apmest līkumu un atgriezties pie mājas. - Noass vilcinājās tikai mirkli. - Ņemiet �o! - Viņ� atāķēja Olīvijas na�a maksti. - Tagad jūs dro�i vien jau meklē. Ja uzrodas mans tēvs ar revolveri...

- Frenks ir �eit?

- Tie�i tā. Melburns nekur tālu netiks. Jūs dodieties uz mājas pusi. Es centī�os, cik tas būs manos spēkos, sekot viņam.

- Neļaujiet, lai viņ� nodara pāri Līvijai!

Noass pārbaudīja revolveri un sāka skriet.

Olīvijai gribējās mesties tie�i me�ā, akli joņot starp ēnām un saukt Noasu. Viņa sakopoja visu savu gribu, lai virzītos lēni un vērotu zīmes, kas norādītu, kurp doties.

�ī bija viņas teritorija, viņa sev atgādināja.

Bet pa �o me�a daļu bija staigāju�i du�iem cilvēku, krustu �ķērsu atstādami pēdu nospiedumus. Tagad zeme bija lietus piesūkusies, un, ja viņa ātri neizlems, kurp doties, pazudīs arī �ie nospiedumi. Viņa atcerējās, ka Noass ieskrējis me�ā, un centās aprēķināt, cik lielus soļus viņ� spēris.

Noasam bija garas kājas.

Un viņas tēvam arī.

Olivija devās dienvidu virzienā, ienirdama drūmajā puskrēslā.

Lietus bija atdzīvojies. Tas murminot un pak�ķinot spiedās cauri efejām un koku lapotnei. Gaiss bija mitruma pārpilns un oda pēc puvuma. Mazas radībiņas steig�us nozuda no takas, �abinādamas slapjos krūmus. Vējam atvēsinot koku galotnes, zemi pārklāja plāns miglas plīvurs, ietinot Olīvijas zābakus baltā dūmakā.

Viņa kustējās arvien ātrāk, cenzdamās apsteigt savas bailes. Ikkatra ēna nozīmēja �ausmas, ikkatrs stumbrs vēstīja par draudiem. Lietū izmirku�ās papardes trinās Olīvijai gar kājām, bet viņa skrēja arvien dziļāk me�ā - un tālāk prom no dro�ības.

Viņa pazaudēja taku, paskrēja atpakaļ un bija gatava vai raudāt aiz izmisuma. Krūtīs jau ļauni ķiķināja panika. Viņa koncentrēja uzmanību uz zemi, meklēdama kādu zīmi. Tad atvieglojumā nopūtās, glu�i vai triumfējo�i iesaukdamās, kad atkal bija uzgājusi pēdas.

Nervu adatām �audoties pa visu ķermeni, Olivija sekoja pa pēdām vīrietim, kuru mīlēja. Un arī tam, kas bija satriecis viņas dzīvi.

Izdzirdot kliedzienu, glu�i kā truls asmens viņas sirdī ietriecās bailes.

Viņa aizmirsa loģiku, aizmirsa piesardzību un skrēja tā, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.

Viņai paslīdēja kāja, un viņa �ļūca pa piemirku�o zemi. Kritalas �ķita speciāli pagadāmies ceļā, liekot viņai lēkāt un klupt. Zem kājām slapji plauk�ķēja no lietus glumās sēnes. Olīvija atkal smagi nokrita, ar plaukstām ieķerdamās sūnās, ceļgaliem nodrebot izbailēs.

Aizelsusies viņa pielēca kājās, izvairīdamās no kādas hem-lokegles raupjā stumbra, un akli lauzās cauri efejām, kas bija speciāli samud�ināju�ās, lai sagrābtu viņu aiz rokām un kājām. Viņa sita un plēsa, izkarodama sev ceļu.

Lietus izmērcēja viņas matus un pilēja acīs. Viņa tās samirk�ķināja, lai atbrīvotos no lietus lāsēm, un ieraudzīja asinis.

Tās sūcās zemē, lietū kļuvu�as bālas. Trīcēdama Olīvija nometās uz ceļiem, ar pirkstu galiem pieskardamās asins plankumam, un pacēla tos slapjus un sarkanus.

- Ta�u ne atkal. Nē, tikai ne atkal. - Viņa sarāvās kamolā, cenzdamās savaldīties, apslāpēt neprātīgās bailes, kas viņu plēsa vai pu�u, līdzīgi ledainai vētrai ieplūstot visā ķermenī.

- Noas! - viņa iesaucās un ieklausījās skumjajā atbalsī. Pielēkusi kājās, viņa ar asiņu notraipītajiem pirkstiem pārvilka pār seju un ievaidējās.

Ar vienīgo domu - atrast Noasu - viņa metās uz priek�u.

Noass bija pazaudējis īsto virzienu, tomēr viņam �ķita, ka vēl arvien spēj saost medījumu. Revolveris jau ierasti bija iegūlis plaukstā, it kā tur tam būtu īstā vieta. Noass ne mirkli ne�aubījās, ka viņ� spētu to likt lietā. �ī spēja bija kļuvusi par viņa daļu. Viss pasaules pirmatnīgums tagad mājoja viņā.

Dzīvība un nāve, un aukstasinīga apņēmība izdzīvot.

Divdesmit gadus tas cilvēks bija slēpis patiesību, slēpis, kas viņ� ir, un slēpis, ko bija nodarījis. Viņ� bija ļāvis citam cilvēkam novecot krātiņā, bija tēlojis uzticamu vīru sava upura māsai, iecietīgu tēvoci upura meitai.

Slepkavību - asiņainu slepkavību - viņ� bija ieslēdzis savā dvēselē, bet pats kļuvis bagāts un slavens. Un, kad Sema Tenera cietuma kameras durvju atslēga bija grasījusies pagriezties slēdzenē, lai izlaistu viņu ārā, Melburnā bija atdzimusi slepkavas daba.

Ielau�anās un uzbrukums Maikam. Tie bija mēģinājumi apturēt grāmatas tap�anu, Noasa domas �audījās, viņam apņēmīgi lau�oties lietus piemirku�ajā biezoknī. Mēģinājumi apspiest vainas apziņu un bailes, ka tiks atmaskots. Dro�i vien simtiem rei�u bailes bija draudēju�as viņu nodot �o garo divdesmit gadu laikā.

Un atkal Melburns par vainīgu gribēja padarīt Semu, atkal bija izplānojis savas neģēlības tā, lai tajās tiktu apsūdzēts nevainīgs cilvēks.

Bet �oreiz Melburns medīja Olīviju. Melburnu vajāja bailes, ka Olīvija viņu tonakt redzējusi, ka viņa varētu atcerēties kādu sīku detaļu, kura visu �o laiku snaudusi kaut kur viņas zemapziņā. Detaļu, kas varētu sakrist ar to stāstu, ko vēlējās pastāstīt Sems.

Jā, tas bija loģiski; tas atbilda aukstasinīgajai loģikai, kāda piederētos vīrietim, kur�, nogalinājis savas sievas māsu, spējis līdz ar jaunu paaudzi omulīgi dzīvot kopā ar viņas ģimeni.

Bet tad svaru kausi bija nosvēru�ies uz citu pusi: doma, ka tiks rakstīta grāmata un vēlreiz rūpīgi izpētīts senais noziegums, bija laupījusi Melburnam miegu. Turklāt Olivija intervijās varētu kaut ko atcerēties par to nakti, kuru viņas ģimene tik izdevīgi bija apglabājusi līdz ar D�ūliju.

Ta�u Olīvija nespētu ne runāt, ne domāt, ne atcerēties, ja viņai būtu bail. Vai arī - ja viņa būtu mirusi.

Noass izdzirdēja Olīviju izkliedzam viņa vārdu.

Briesmonis bija atgriezies. Tas oda pēc asinīm. Tas vēstīja par �ausmām.

Viņai neatlika nekas cits kā skriet - un �oreiz uz viņa pusi.

Smar�īgais, brīnumainais me�s, kas reiz bija viņas paradīze un alla� svētnīca, bija pārvērties murgā. Majestātiskie koki vairs nebija dabas spēka cildens apliecinājums, bet gan dzīvs sprosts, kas viņu grasījās ievilkt slazdā un uzbrucēju noslēpt skatienam. Mirdzo�ais sūnu paklājs bija mutuļojo�s purvs, kas kuru katru brīdi draudēja satvert viņas zābakus. Viņa izmisīgi spraucās cauri papardēm, pārplē�ot to izmirku�os vēdekļus glumās skrandās, paklupa pret satrunēju�u stumbru, iznīcinot uz tā plauksto�o dzīvību.

Gan priek�ā, gan līdzās, gan viņai aiz muguras �audījās zaļas ēnas, �ķietami �ukstot viņas vārdu.

Līvij, mīlulīt! Nāc, pastāstī�u tev pasaciņu!

No viņas plau�ām izlauzās baiļu un zaudējuma sāpju pilnas elsas. Vēl joprojām asinīm notrieptie pirkstu gali bija kļuvu�i ledusauksti.

Lija lietus, nepārtraukti bungodams pa vēja locīto lapotni, glu�i kā zag�us ritot pa ķērpju ieskautajiem stumbriem. Izslāpusī zeme alkatīgi iesūca lietus lāses, līdz visa pasaule bija slapja un savādi nogatavojusies.

Viņa aizmirsa, vai ir medniece vai medījums; kaut kāds dziļ� un pirmatnējs instinkts vēstīja, ka izdzīvot ir iespējams, tikai kustoties.

Vai nu viņa atradīs briesmoni, vai briesmonis uzies viņu. Un, lai nu kā tas beigsies, viss būs galā. Viņa negrasījās būt gļēvule. Un, ja pasaulē vēl ir dzīva cerība, tā dos viņai spēku atrast savu mīļoto vīrieti. Dzīvu.

Viņa cie�āk saspieda saujā asinis, kas - viņa zināja - piederēja viņam, un glabāja tās kā cerību.

Migla lo�ņāja ap viņas zābakiem, pārtrūkstot ikreiz, kad viņa spēra platu, bezbailīgu soli. Sirds me�onīgā, pulsējo�ā ritmā dauzījās gan krūtīs, gan deniņos, gan pirkstu galiņos.

Viņa izdzirdēja virs galvas brīk�ķus - glu�i kā pērkona grāvienu - un strauji palēca sānis, kad lietus, vēja un vecuma nogurdināts zars nogāzās uz me�a paklāja.

Nenozīmīga nāve, kas nozīmēja jaunas dzīvības aizsākumu.

Viņa cie�āk satvēra rokā savu vienīgo ieroci un zināja, ka ir gatava nogalināt, lai dzīvotu.

Un cauri tum�zaļajai gaismai, ko pār�alca vēl tum�ākas ēnas, viņa ieraudzīja briesmoni, kādu to atcerējās no saviem murgiem.

Asinīm klāts, tas vēroja viņu.

Dusmas un reizē bailes sniedza viņai neaprakstāmu, rūgtuma pilnu spēku.

- Kur ir Noass? Ko tu viņam nodarīji?

Sems bija nometies ceļos, roku piespiedis sānam, no kurienes plūda asinis. Sāpes viņu plosīja, tās �ķita aizsniedzam pat kaulus un iek�as.

- Līvij, - viņ� no�ukstēja, ielikdams �ajā vārdā izmisīgu lūgumu. - Bēdz!

- Es jau visu dzīvi bēgu no tevis. - Iek�ējas nepiecie�amības dzīta, kura viņā bija mājojusi jau kop� bērnības, Olīvija piegāja tuvāk. - Kur ir Noass? - viņa atkārtoja. - Zvēru, ka nogalinā�u tevi, ja tu būsi atņēmis man vēl kādu, ko es mīlu.

- Tas nebiju es. Ne toreiz, ne tagad. - Viņa balss aizlūza. Olīvija viņa priek�ā likās �ūpojamies: gara un slaida, ar savas mātes acīm. - Viņ� ir tepat tuvumā. Dieva dēļ, bēdz!

Viņi abi to izdzirdēja vienlaikus: kāds lauzās cauri krūmiem. Ar cerību sirdī Olivija spēji apgriezās. Un Sema sirds �ausmās sa�ņaudzās.

- Nenāc viņai klāt! - Ar neticamu gribasspēku pieslējies kājās, viņ� centās pagrūst Olīviju sev aiz muguras, bet galu galā tikai saļima pret viņas augumu.

- Tev vajadzēja nomirt cietumā. - Deivida seja bija slapja no lietus un asinīm. Nazis, ko viņ� turēja rokā, bija asiņains. - Ja tu būtu nomiris, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

- Tēvoci Deivid! - Satricinājums, ieraugot tēvoci ar me�onīga naida pilnām acīm, lietū un asinīs izmirku�ām drēbēm, mudināja Olīviju pakāpties uz priek�u. Ar izmisuma radītu spēku Sems viņu parāva atpakaļ un cie�i piespieda sev klāt.

- Viņ� nogalināja D�ūliju. Uzklausi mani! Viņ� nogalināja D�ūliju. Viņ� alka pēc viņas un nevarēja viņu iegūt. Neej viņam klāt!

- Paej prom no viņa, Līvij! Nāc pie manis!

- Es gribu, lai tu bēdz prom! - Sems dedzīgi sacīja. - Bēdz tāpat kā tonakt un atrodi vietu, kur noslēpties. Sameklē Noasu!

- Tu ta�u nedomā viņā klausīties. - Deivida smaids stindzināja asinis Olīvijas dzīslās. - Tu redzēji, ko viņ� tonakt noda-rija tavai mātei. Viņ� nekad nebija diezgan labs viņai. Viņ� nebija viņai domāts. Es ta�u alla� esmu bijis tev līdzās, vai ne, Līvij?

- Viņa tevi negribēja. - Sema balss bija gausa un neskaidra, jo viņ� izmisīgi centās noturēties pie samaņas. - Viņa nekad nav mīlējusi nevienu citu - tikai mani.

- Apklusti! - Smaida atblāzma Deivida sejā pārvērtās ļaunā smīnā. Viņa seja tum�i un neglīti piesarka. - Tavā vietā vajadzēja būt man. Ja tu nebūtu maisījies ceļā, viņa būtu izvēlējusies mani.

- Ak dievs! Ak mans dievs! - Olīvija ar �ausmām raudzījās uz Deividu un sakopoja spēkus, lai spētu atbalstīt tēva augumu. - Tu. Tas biji tu.

- Viņai vajadzēja mani klausīt! Es viņu mīlēju. Es viņu visu laiku mīlēju. Viņa bija tik skaista, tik ideāla! Es pret viņu būtu izturējies kā pret eņģeli. Un ko viņai deva viņ�? Tikai novilka sev līdzās dubļos, padarīja viņu nelaimīgu, domāja tikai par savu labumu.

- Tev taisnība. Es slikti izturējos pret D�ūliju. - Sems atslīga pret Olīviju un nomurmināja: - Bēdz! - Bet Olīvija, balstīdama viņu, tikai papurināja galvu. - Es nebiju viņu pelnījis.

- Es viņai būtu sniedzis visu. - No Deivida acīm izlauzās asaras, un roka, kura turēja nazi, noslīga gar sāniem. - Kopā ar mani viņa nekad nebūtu bijusi nelaimīga. Man vajadzēja samierināties ar otru labāko, un es sniedzu D�eimijai to, ko būtu sniedzis D�ūlijai. Bet kāpēc gan man vajadzēja samierināties, ja viņa beidzot izlēma �ķirties no tevis? Ja viņa beidzot saprata, kāds tu patiesībā esi! Viņai bija lemts palikt kopā ar mani. Tas bija lemts.

- Tu tonakt ieradies mūsu mājā. - Sema sāns bija kļuvis nejutīgs. Viņ� centās izslieties stāvus, bet viņam aizrāvās elpa, un viņ� spēja vien lūgt Dievu, lai viņam pietiktu spēka pasargāt savu meitu.

- Vai zini, cik liela drosme man bija vajadzīga, lai dotos pie viņas un atklātu viņai savu sirdi? Viņa mani ielaida iek�ā un uzsmaidīja man. Viņa tobrīd izgrieza avī�u rakstus un dzēra vīnu. Skanēja mūzika, viņas iemīļotais �aikovskis. Viņa teica, ka priecājoties, mani redzot.

- Viņa tev uzticējās.

- Es viņai atklāju savu dvēseli. Es viņai sacīju, ka mīlu viņu, ka alla� esmu viņu mīlējis. Ka alkstu pēc viņas. Ka pametī�u D�eimiju un mēs varēsim būt kopā. Viņa mani uzlūkoja tā, it kā es būtu jucis. Kad es mēģināju viņu apskaut, viņa mani atgrūda. Viņa lika man iet prom, tad mēs aizmirsī�ot, ka es vispār kaut ko tādu esmu runājis. Aizmirsī�ot! - viņ� nicino�i izgrūda �o vārdu.

- Viņa mīlēja manu tēvu, - Olīvija nomurmināja. - Viņa mīlēja tēti.

- Viņa kļūdījās! Es tikai mēģināju viņu pārliecināt, ka viņa kļūdās, es tikai gribēju, lai viņa to saprot. Ja viņa nebūtu turējusies man pretī, es nebūtu pārplēsis viņas naktskreklu. Tad viņa uz mani sadusmojās, sakliedza, lai es pazūdot no viņas mājas. Viņa teica, ka visu izstāstī�ot D�eimijai. Viņa teica, ka es esot nelietis. Nelietis! Ka viņa nekad vairs nevēloties mani redzēt, nekad vairs negribot ar mani runāt. Es... es nespēju klausīties, ko viņa saka, jo tas viss bija tik zemiski! Viņa uzgrieza man muguru, aizgriezās, it ka es nebūtu nekas. Un man rokā uzradās �ķēres. Tad tās ietriecās viņas augumā. Man �ķiet, viņa kliedza, - viņ� klusi piebilda. - Es īsti nezinu. Es nezinu. Es atceros vienīgi asinis.

Deivida acu skatiens noskaidrojās, un viņ� cie�i pavērās Olīvijā.

-Tas patiesi bija nelaimes gadījums. Tikai viens mirklis, viena �ausmīga kļūda. Bet es to vairs nevarēju pavērst atpakaļ, vai ne? Es to vairs nespēju mainīt.

Viņai jāsaglabā miers, Olīvija sev pavēlēja. Tēvs stipri asiņoja. Viņa ne�aubījās, ka me�ā spētu kustēties ātrāk par tēvoci un aizbēgt no viņa. Bet kā gan lai viņa pamet tēvu? Kā gan lai viņa atkal aizbēg un noslēpjas?

Viņa paliks tepat un aizsargās tēvu. Un lūgs Dievu, kaut ātrāk ierastos palīdzība.

- Tu turēji mani apskautu, kad es raudāju par mammu.

- Es ari raudāju. - Deividu saniknoja tas, ka Olīvija nevēlējās viņu saprast. Tie�i tāpat kā viņas māte. Tie�i tāpat kā D�ūlija. -Ja vien viņa būtu mani klausījusi, nekas tāds nebūtu noticis. Un kāpēc gan man vajadzēja par to maksāt? Viņ� ir tas, kur� D�ūliju sāpināja; viņ� ir tas, kur� bija pelnījis par to sodu. Man bija jāglābj pa�am sevi, sava dzīve. Man bija jātiek prom. Visapkārt bija tik daudz asiņu, ka man gandrīz sametās nelabi.

- Kā tu tiki laukā no turienes, un kā tev izdevās nokļūt savās mājās? - Olīvija jautāja, sasprindzinādama dzirdi, cerēdama saklausīt kādu skaņu, bet dzirdēja tikai lietus bungo�anu. - Krustmāte D�eimija būtu pamanījusi asinis.

- Es novilku savas drēbes un satinu tās tīstoklī. Izgāju ārā pie baseina un nomazgāju asinis. Es visu nomazgāju. Baseina namiņā alla� bija rezerves drēbes, un neviens pat nepamanīja to nozu�anu. Pats no savām drēbēm es varēju atbrīvoties vēlāk, izmetot tās kādā pilsētas atkritumu izgāztuvē. Es vēlreiz atgriezos mājā, cerēdams, ka tas viss bijis tikai ļauns sapnis. Bet tā nebija. Man �ķita, ka dzirdu tevi aug�stāvā staigājam. Man �ķita, ka tevi dzirdu, bet es nebiju par to pārliecināts.

- Es pamodos. Es dzirdēju mammas kliedzienus.

- Jā, to es uzzināju vēlāk. Man bija jāatgrie�as mājās - ja nu D�eimija pamodusies un pamanījusi manu prombūtni? Tikai tad, kad policija tevi atveda uz mūsu māju, es iedomājos, ka varbūt tu mani redzēji. Varbūt biji kaut ko dzirdējusi. Divdesmit gadus es mocījos neziņā. Un gaidīju.

- Nē, es tevi neredzēju. Un neko nenojautu.

- Tā tam ari vajadzēja palikt. Visi bija aizmirsu�i seno notikumu, visi bija aizvēru�i durvis uz pagātni. Bet tad radās doma par to grāmatu. Kā gan es vairs varēju būt pārliecināts? Kā gan es varēju dro�i zināt, ka tu toreiz nedzirdēji manu balsi, ka nebiji paskatījusies ārā pa logu un pamanījusi manu ma�īnu? Tas pilnīgi izjauca visus manus plānus! Kā tu to nesaproti! Es biju izdarījis visu, lai izdotos to noslēpt, visu, lai kompensētu to vienu vienīgo nakti.

- Tu ļāvi ielikt cietumā manu tēvu.

- Arī es biju cietumā. - No viņa acīm plūda asaras. - Arī es maksāju par savu nodarījumu. Es zināju, ka tu būsi tie�i tāda kā D�ūlija. Es zināju, ka tu izvēlēsies Semu. Es tevi alla� mīlēju, Līvij. Tev vajadzēja būt mūsu meitai. D�ūlijas un manai. Bet tagad viss ir galā. Man jādomā, kā sevi pasargāt. Man jāizbeidz �ī spēle.

Atvēzējies ar nazi, viņ� strauji metās uz Olīvijas pusi.

Viss bija glu�i kā Noasa sapnī: tumsa, koki, lietus un vēja �uksti. Viņ� skrēja, līdz sirds kāpa laukā pa muti, un tomēr nespēja Olīviju atrast. Ikkatra sīkākā �aboņa viņam lika pagriezties citā virzienā, ikkatrs nakts putna kliedziens viņam atgādināja Olīvijas balsi.

Kaulus stindzino�ās bailes, ka viņ� ieradīsies par vēlu, ka viņ� nekad neatmodīsies no �ā murga un neieraudzīs Olīviju, dzina Noasu uz priek�u.

Viņa kaut kur bija - �ajā pla�ajā, juceklīgajā me�a labirintā. Kaut kur tepat netālu, tikai Noass viņu nespēja aizsniegt.

Viņ� apstājās un atspiedās pret kādas hemlokegles stumbru, lai prātā noskaidrotos juceklis. Gaiss bija tik biezs, ka ikkatrs elpas vilciens �ķita līdzīgs ūdens malkam. Plecu dedzināja necie�amas sāpes, baltais kabatlakats, kas bija apsiets ap ievainojumu, jau labi sen bija kļuvis sarkans.

Mirkli Noass stāvēja nekustēdamies un ieklausījās. Vai tās bija cilvēku balsis vai tikai lietus murdoņa? Skaņas �ķita �audāmies du�iem da�ādos virzienos, tad atkal spēji apklustam. Vienīgais kompass, kur� Noasam atlika, bija viņa intuīcija. Uzticēdamies tai, viņ� pagriezās rietumu virzienā.

�oreiz, kad Olīvija iekliedzās, Noass atradās tuvu.

Sems pagrūda Olīviju sānis, ar to pa�u spēku mazumiņu, kas viņam bija atlicis, mezdamies pretī Deividam. Kad Deivida nazis atkal ietriecās viņa ķermenī, Sems nejuta neko citu kā vien izmisumu. Kad viņ� sagrīļojās un krita, Olīvija pielēca kājās, lai mēģinātu viņu satvert.

Viss notika ātri: tēva ķermenis izslīdēja viņai no rokām, tuvumā atskanēja pa piemirku�o zemi skrejo�u soļu troksnis. Un viņas kaklam spēji pieskārās asā na�a smaile.

- Laidiet viņu vaļā! - Noass iepleta kājas un satvēra revolveri klasiskā policista stilā. Dzīslās kā dedzino�a straume virmoja bailes.

- Es viņu nogalinā�u. Tu zini, ka es to izdarī�u. Nomet ieroci, vai arī es pārgriezī�u viņai rīkli un viss būs galā.

- Un pazaudēsiet savu vairogu? Nedomāju vis. - Ak dievs, Līva, ak dievs, tikai nekusties! Noass spēji uzlūkoja viņas seju, ievēroja neprātīgās bailes viņas acīs un tievo asiņu tērcīti plūstam lejup pa slaido kaklu. - Laidiet viņu vaļā un pakāpieties sānis!

- Met zemē revolveri! - Deivids piegrūda asmens plakano virsmu Olīvijai pie kakla, liekot viņai pasliet galvu augstāk. - Viņai būs beigas, vai dzirdi? Ja tu tūlīt pat nenometīsi revolveri, viņai būs beigas!

- Viņ� tāpat mani nogalinās.

- Apklusti! Nolādēts, apklusti! - Deivids atkal ar nazi iebikstīja Olīvijai kaklā un redzēja Noasa rokas saraujamies, tad tās gausi sāka laisties lejup.

- Nedariet to! Nedariet viņai pāri.

- Met zemē revolveri!

Olīvija pamanīja Noasa acis izlēmību.

- Lai arī ko tu darītu, viņ� tik un tā mani nogalinās. Un tad viņ� nogalinās tevi. Nepadodies viņam! Neļauj viņam uzvarēt!

Sa�ņaugusi rokā �ķēru aukstos metāla rokturus, viņa zibenīgi izvilka tās no jostas un spēcīgi trieca Deividam aug�stilbā.

Viņ� spalgi iekliedzās, spēji paraujot aug�up roku, kas turēja nazi. Olīvija steig�us atlēca nost, ar rāvienu atbrīvodama �ķēres. Tad pagrūda tās sev priek�ā, jo tajā brīdī Deivids ar lēcienu metās uz viņas pusi.

Olīvija izdzirdēja blīk�ķi, lodei iz�aujoties no revolvera stobra, un ieraudzīja Deividam krūtīs atplaukstam ko�sarkanu asiņu ziedu. Ar apjukuma un izbrīna pilnu acu skatienu viņ� krita uz Olīvijas pusi.

Viņa nepakāpās atpakaļ. Un nekad sev nejautāja, vai viņai bija pieticis laika to izdarīt. �ķēru asās smailes bez skaņas ieslīdēja Deivida vēderā.

Viņa ķermeņa svars nospieda Olīviju pie zemes. Pirms viņa pati paspēja atbrīvoties no Deivida auguma, Noass viņu strauji piecēla kājās un piekļāva sev klāt. Viņa rokas, kas visu laiku bija tik uzticamas, beidzot sāka trīcēt.

- Tev nekas nekai�! Tev nekas nekai�! - Viņ� to atkārtoja atkal un atkal ar trīco�ajām rokām glāstot viņas augumu. - Viņ� tev iedūra. - Viņa pirksti viegli pieskārās Olīvijas kaklam. - Ak dievs, Līva!

Olīvija bija cie�i piekļāvusies viņa augumam, glu�i kā tam pieaugusi. Viņas galva kļuva viegla, likās, tā reibino�i grie�as kaut kur plecu apvidū.

- Es jau domāju, ka viņ� tevi nogalinājis. Es redzēju asinis, un es nodomāju... Nē! - Viņa spēji atrāvās no Noasa. - Tētis!

Olivija izrāvās no Noasa apskāvieniem un nometās zemē blakus tēvam.

- Ak nē, nē, nē! Nemirsti! Lūdzu! Piedod! Piedod, tēti! -Viņai nebija nekā cita, ko piespiest viņa brūcei, lai apturētu asiņo�anu, kā vien pa�as rokas.

- Neraudi, Līvij! - Sems pastiepa roku, lai pieskartos viņas sejai. - Man tā būs vislabāk. Man vairs nebija atlicis ilgi, ko dzīvot. Man tikai vajadzēja tevi atkal redzēt. Tas bija pēdējais, ko man vajadzēja izdarīt. Tev ir mammas acis. - Viņ� tikko jau�ami pasmaidīja. - Tev alla� tādas biju�as. Es viņu daudzējādā ziņā sāpināju.

- Nemirsti, lūdzu, nemirsti! - Viņa piespieda seju pie tēva vaiga. - Noas, palīdzi man!

-Ja es būtu bijis tāds, kādam man vajadzēja būt, tāds, kāds, viņa ticēja, es varēju būt, viņa vēl arvien būtu dzīva.

- Tagad nerunā! Mums jāaptur asiņo�ana. Viņi drīz mūs atradīs. - Olīvijas rokas neveikli rosījās ap auduma strēmelēm, ko viņai bija iedevis Noass. - Mūs jau meklē, un mēs tevi nogādāsim slimnīcā.

- Tu esi gudra meitene, tev labāk zināms. - Acis draudēja aizmigloties, tomēr viņ� tās pavērsa pret Noasu. - Viņa ta�u ir gudra, vai ne, Breidij?

- Tie�i tā. - Viņ� piespieda vēl vienu sava krekla strēmeli pie brūces Sema sānos. - Tāpēc klausiet viņu.

- Es labprāt mirtu kā varonis. - Viņ� isi iesmējās, bet smiekli tūlīt pārgāja moko�ā klepū. - Manī vēl mīt biju�ais aktieris, lai spētu to izbaudīt. Vai tas nelietis ir miris?

- Kā Mozus, - Noass viņam apgalvoja.

- Paldies Dievam par to. - Sāpes pamazām slīdēja prom. - Līvij! - Viņ� cie�i satvēra Olīvijas roku. - Kad es tevi meklēju tajā naktī - tu mani redzēji -, es nebūtu nodarījis tev pāri.

- Es to zinu. Es zinu. Nepamet mani tagad, kad tikko esmu tevi atguvusi.

- Piedod, Līvij! Es tikai gribēju, lai tu vēl reizi uz mani paskatītos, tikai vienu reizi, un pazītu mani. Galu galā es tevi tomēr pasargāju. Varbūt tas kompensē visus tos gadus, kad es tev nebiju balsts. - Acu priek�ā aizmiglojās un satumsa. - Uzraksti to grāmatu, Breidij! Izstāsti patiesību!

- Par to jūs varat ne�aubīties.

- Rūpējies par manu mazo meitenīti! Līvij, mīlulīt, noskūpsti mani uz atvadām!

Asarām nevaldāmi kāpjot kaklā, Olīvija piespieda lūpas pie tēva vaiga. Un juta, ka tēva roka viņas plaukstā kļūst ļengana. Olīvija dobji ieelsojās.

Noass sēdēja viņai līdzās, kamēr viņa auklēja sava tēva nekustīgo augumu un, lietum līstot, raudāja.

Olīvija gulēja, jo Noass bija licis viņai iedzert nomierino�as tabletes. Kad viņa pamodās, juzdamās apdullusi no zālēm, bēdām un �oka, jau bija pusdienlaiks.

Viņa dzirdēja putnu balsis, juta sauli atspīdam sejā. Un, atvērusi acis, ieraudzīja Noasu sē�am viņai līdzās.

- Tu neesi gulējis.

Viņ� bija saņēmis Olīvijas roku savējā. �ķita, viņam nekad nebūs gana to turēt.

- Mazliet pagulēju.

- Es atceros visu, kas notika, tomēr tas viss �ķiet ietīts glu�i kā vatē

- Lai tas tā pagaidām paliek.

Viņ� izskatās brīni�ķīgs, Olīvija nodomāja. Tik ļoti viņai piedero�s ar savām pārguru�ajām acīm un ataugu�ajiem bārdas rugājiem.

- Tu izglābi man dzīvību.

- Tas tikai piedien pie aprūpē�anas. - Viņ� noliecās, lai noskūpstītu Olīviju. - Tikai neliec man to darīt vēlreiz.

- Norunāts. Kā jūtas tavs plecs?

- Nu, es varētu teikt, ka tāds nieks vien ir, bet kāpēc gan melot? Tas sasodīti sāp.

Olīvija piecēlās sēdus, uzrotīja Noasa krekla piedurkni un piespieda lūpas apsējam.

- Paldies! Tu varētu vēl mazliet pagulēt.

- Nē, man jātiek svaigā gaisā. - Viņa ielūkojās Noasam acīs.

- Atnāc kopā ar mani uz me�u, Noas!

Apģērbusies Olivija pasniedza viņam roku.

- Kur ir mana ģimene?

- Viņi vēl joprojām guļ. Tavi vecvecāki gandrīz līdz rītausmai nosēdēja kopā ar D�eimiju.

Olīvija pamāja un klusi izgāja no istabas.

- Un tavi vecāki?

- Viesu guļamistabā.

- Mēs viņiem būsim vajadzīgi. Viņiem visiem. Bet vispirms man vajadzīgs kaut kas cits.

Nogāju�i pa sētaspuses kāpnēm, viņi pa virtuves durvīm izgāja no mājas.

- Tavs tēvs, - Olīvija iesāka. - Kad viņi mūs atrada, manuprāt, viņ� nesaprata, vai lepoties ar tevi vai �ausmināties. - Viņa nopūtās, tad dziļi ieelpoja. - Man �ķiet, viņu pārņēma abas �īs izjūtas.

- Viņ� man iemācīja, kā apieties ar revolveri, kā izjust pret to cieņu. Es zinu: viņ� cerēja, ka man nekad nenāksies to izmantot.

- Es nezinu, kā lai tagad jūtos, Noas. Visus �os gadus es domāju, ka mans tēvs ir slepkava, visļaunākais slepkava. Es viņu zaudēju, kad man bija �etri gadi, un tagad esmu viņu atguvusi. Esmu viņu atguvusi, un tas visu maina. Un es nekad vairs nevarē�u to viņam pateikt.

- Viņ� to zināja.

- �ī apziņa man palīdzēs samierināties. - Kad viņi iegāja starp kokiem, Olīvija cie�āk ieķērās Noasam rokā. - Es nebēgu. Es viņu nepametu. �oreiz es nebēgu un nenoslēpos. Ar visu pārējo es varē�u samierināties, jo �oreiz es nebēgu.

- Līva, tu viņam sniedzi tie�i to, ko viņ� sava mū�a beigās vēlējās. Tu paskatījies uz viņu, un tu viņu pazini. Viņ� man teica, ka tas ir pēdējais, ko viņ� pirms nāves vēlējies panākt.

Viņa pamāja, remdēdama savas cie�anas ar �o apziņu.

- Visu savu mū�u es mīlēju tēvoci. Es viņu uztvēru kā tēvu, apbrīnoju, uzticējos viņam. Viņ� nebija tāds, par kādu es viņu uzskatīju, tāpat kā mans tēvs nebija tāds, par kādu es viņu uzskatīju. Ak dievs! Ak dievs, Noas, kā krustmāte D�eimija spēs tikt tam pāri? Kā viņa spēs sadzīvot ar �o apziņu?

- Viņai esat jūs, viņas ģimene. Viņa tiks tam pāri.

- Es ceru, ka viņa paliks �eit, vismaz kādu laiku. Paliks �eit un sadziedēs brūces.

- Manuprāt, viņai tas jādzird no tavas mutes.

Olīvija atkal pamāja un mazliet atbalstījās pret Noasu.

- Tu labi saproti, kas cilvēkiem jādzird. - Viņa nopūtās. - Es jau baidījos, ka vairs nespē�u ienākt �ajā me�ā un izjust to, ko alla� esmu te jutusi. Bet es to varu. Me�s ir skaists. Tik dzīvs! Un te nav neviena briesmoņa.

- Te nekad vairs tādu nebūs.

- Es mīlu �o vietu. - Tā viņai bija devusi patvērumu, tā bija visa viņas līdz�inējā dzīve. Tagad viņa stāvēja izvēles priek�ā -vai nu turpināt �o dzīvi, vai uzsākt jaunu.

Viņa pagriezās pret Noasu.

- Es zinu vēl vienu jauku vietu piekrastē. Brīni�ķīga, sena me�a ielokā, ar skatu uz Kluso okeānu... Viļņi trok�ņaini triecas pret piekrastes klintīm. - Viņa apklusa un nopietni ielūkojās Noasam acīs. - Tur mums vajadzētu celt māju.

Nevaldāma prieka pārņemts, Noass raudzījās uz viņu.

- Cik guļamistabas?

- Piecas, kā jau iepriek� vienojāmies.

- Labi. No akmens vai no koka?

- No abiem. - Olīvijas lūpas atplauka smaidā un acis iemirdzējās. Noass pamāja un pagājās viņai tuvāk.

-Kad?

- Tiklīdz tu lūgsi mani kļūt par savu sievu, ko tu nolaidības pēc līdz �im vēl neesi izdarījis.

- Man jau �ķita, ka esmu kaut ko aizmirsis. - Kad Noass viņu cie�i apskāva, Olivija iesmējās. - Ilgi gan esmu tevi gaidījis. - Viņ� viegli noskūpstīja Olīvijas lūpas, tad, ieskatījies viņai acīs, noskūpstīja viņu vēlreiz - dziļi un kaislīgi. - Neliec man gaidīt vēl ilgāk! Vai tu kļūsi mana sieva?

- Jā. - Olīvija saņēma viņa seju plaukstās. - Starp me�u un ziediem. Un drīz. - Viņa uzsmaidīja Noasam, pievilkdama viņu sev klāt, lai piekļautu lūpas viņa vaigam. - Es mīlu tevi, Noas. Es gribu veidot savu dzīvi kopā ar tevi. Jau tūlīt pat. Mēs abi esam ilgi gaidīju�i.