1

�is dīvainais notikums sākās tā.

27. augustā ap deviņiem no rīta Smoļanas pārvalde pārraidīja īsu, �ifrētu radiogramu. Da�as minūtes vēlāk Valsts dro�ības ministrijas nodaļas priek�nieks pulkvedis Manovs lasīja at�ifrētu ziņojuma tekstu:

�Centra atsūtītā vakcīna neiedarbojas. Pa�reiz lopu mutes un nagu sērga aptvērusi visu pierobe�as rajonu no Dospatas līdz Smoļanai, iesniedzoties apmēram 30 kilometru valsts iek�ienē. Slimība ātri izplatās ziemeļu virzienā.

Virusi intensitāti nezaudē. Stāvoklis draudo�s.�

Pulkvedis izlasīja radiogramu vēlreiz, ar sarkanu zīmuli pasvītroja teikumu �Centra atsūtītā vakcīna neiedarbojas�, brīdi pasēdēja nekustēdamies, pret krēsla atzveltni atspiedies, tad piecēlās un sāka nemierīgi staigāt pa kabinetu, kustinādams lūpas un raukdams uzacis.

Ko tas nozīmē: �Centra atsūtītā vakcīna neiedarbojas?� Viņ� izņēma no rakstāmgalda atvilktnes vākus, kuros bija sarakste ar Smo-ļanas pārvaldi, un sāka �ķirstīt īsos ziņojumu kopsavilkumus:

�17. augustā. Trigrada. Pēk�ņi parādījusies |oti intensīva mutes un nagu sērga. Slimība izplatās masveidā no dienvidiem uz ziemeļiem. Pierobe�as apdzīvoto vietu iedzīvotājus pārņēmu�as ba�as.�

Vārdi �masveidā� un �no dienvidiem uz ziemeļiem� bija pasvītroti ar platu, sarkanu svītru.

�18. augustā. Tikai vienā diennaktī sērga aptvērusi arī Dospatas, Borinas un Li-kites rajonu. Pierobe�as rajons tiek bloķēts. Nodibināta stingra karantīna, uz ceļiem pārtraukta satiksme.

19. augustā. Masveida saslim�ana arī Deviņas rajonā.

20. augustā. Mutes un nagu sērga visā Smo-ļanas novadā.

23. augustā. Nav nekā iepriecino�a. Veiktie pasākumi nedod nekādus rezultātus. Slimība virzās uz līdzenumu.�

Turpat bija arī divi rīkojumi � zemkopības ministra un iek�lietu ministra. Brīdinādams, ka �ī sērga var kļūt valstij par nacionālu nelaimi, iek�lietu ministrs prasīja, lai robe�apsardzes karaspēks, valsts dro�ības orgāni un sanitārās iestādes veiktu ārkārtējus pasākumus, lokalizētu slimību un atklātu kaitniekus, kas slepeni pārnes pāri robe�ai sērgas vīrusus un inficē ar tiem veselus rajonus.

Pulkvedis Manovs pārlasīja ziņojumu varbūt jau divdesmito reizi � un, uzacis sajaucis, sāka atkal staigāt pa savu saulaino kabinetu. Viņ� sprieda tā: �Valsts dro�ības darbiniekiem, protams, ir jāsatver roka, kas vainojama ugunsgrēka, bet slimību lokalizēt un izbeigt ir Centra uzdevums. Ko tādā gadījumā nozīmē vārdi �vakcīna neiedarbojas�? Kas īsti notiek?�

Viņ� lika telefonistei piezvanīt doktoram Svetozaram Podgorovam, Lipīgo slimību apkaro�anas centra direktoram. Pulkvedis pazina viņu jau sen, tāpēc uzrunāja ar �tu�.

Klausies, draugs, � pulkvedis iesāka, cenzdamies izlikties mierīgs. � Vai tu nevarētu man pateikt, kāds �odien datums?

Divdesmit septītais augusts, � doktors atbildēja lēni, nesatricināmā mierā.

� Tā, �� pulkvedis turpināja, norīdams kaklā iestrēgu�u kamolu un aplaizīdams lūpas. � Pirms nedējas tu ļoti svinīgi man apgalvoji, ka mutes un nagu sērgu pierobe�as rajonos tavi ļaudis likvidēs piecās se�ās dienās. Vai atceries?

� �oreiz vīrusi ir joti izturīgi, � atbildēja doktors.

- Tad pasaki man, kādam dievam kalpo tava vakcīna! � pulkvedis Manovs nespēja vairs valdīties. � Tu ta�u zvērēji man, ka tā nav vakcīna, bet īsts eliksīrs, vai ne?

� Pirmkārt, � doktors sacīja, � ta nav mana vakcīna, man nav gods būt tās izgudrotājam. Otrkārt, tā ir ra�ota Vācijas Demokrātiskās Republikas farmaceitiskajās fabrikās, piegādāta pēc mūsu valdības pasūtījuma, un to ir pieņēmusi speciāla komisija, kas iecelta ar ministra pavēli. Man �ķiet, tas viss jāpatur vērā, ja runā par �o vakcīnu. Un tre�kārt ...

� Tre�kārt, � pulkvedis viņu pārtrauca, - es gribu zināt, valsts dro�ības iestādes vēlas to zināt, kāpēc tava augstvērtīgā vakcīna nerīkojas saskaņā ar speciālās komisijas protokolu. Kāpēc tā tomēr nerada imunitāti? Es lūdzu tevi izskaidrot �o nenozīmīgo faktu. Atbildi gaidī�u visilgākais līdz pusdienai. Viņ� uz mirkli apklusa. Arī doktors klusēja. � Vai saproti? Līdz pusdienai! � pulkvedis atkārtoja.

Un īgni nometa telefona klausuli.

Tad apdzēsa neizsmēķēto cigareti, nopūta pelnus, kas bija uzbiru�i uz vākiem, kur glabājās Smoļanas sarakste, un nospieda zvana pogu.

Taisni izslejies, durvīs paradījas de�urējo�ais leitnants.

� Piezvaniet Avakumam Zaliovam un pasakiet, ka lūdzu viņu tūlīt atnākt pie manis, -pulkvedis pavēlēja un palūkojās uz hronometru.

Bija bez ceturk�ņa desmit.

2

Avakumam Zahovam � kā esmu jau stāstījis par �o lielisko cilvēku savā pirmajā publicētajā darbā � bija vairākas profesijas. Viņ� beidzis Sofijas Valsts universitātes vēstures fakultāti un uzņemts epigrafikas aspirantūrā. Maskavā viņ� specializējies arheoloģijas pieminekļu restaurē�anā. Atgriezies no Maskavas, Avakums, būdams Arheoloģijas institūta ār�tata darbinieks, pabeidza fizikas un matemātikas fakultāti, iemācījās māksliniecisko fotografē�anu un laboratorijas darbus. Arheoloģijas institūta darbinieku sarakstos bija viņa īstais vārds, bet valsts dro�ības sistēmā kā pretizlūko�anas kapteini viņu pazina ar vārdu Avakums Zahovs � tāds bija viņa slepenais dienesta pseidonīms.

Avakums iegāja priek�nieka kabinetā, izslējās taisni, kā prasīja dienesta hierarhija, un neizkustējās no savas vietas pie durvīm, ka-mer pulkvedis nebija piecēlies un sniedzis viņam roku.

Pulkve�a seja noskaidrojās, it kā pēk�ņi to būtu apmirdzējusi spodra un silta iek�ēja gaisma. Uzbudinājums izgaisa, acis iedzirk-stījās prieks, lūpās atplauka labvēlīgs, sirsnīgs smaids. Bet tas ilga tikai da�us mirkļus. Pulkvedis ieklepojās, lai gan klepot viņam negribējās, tad sarauca uzacis un, cītīgi purinādams nost no saviem tum�ajiem svārkiem kādu iedomātu pūciņu (jā, Avakums ļoti labi pazina �o pulkve�a paradumu), klusām vaicāja:

� Vai muzejā esi ļoti aizņemts?

Avakums saprata, ka �is jautājums ir tikai

tilts uz lieti�ķu sarunu, kas tūlīt sāksies, tāpēc klusēdams pasmaidīja un paraustīja plecus. Tad, izņēmis cigaretes, palūdza atļauju aizsmēķēt, nesteigdamies to izdarīja un dziļi ievilka dūmu.

� Jūs izsaucat mani it kā pēc kāda saraksta, � viņ� sacīja, tīksminādamies par savu dūmu gredzenu. � Pērn, ja atceraties, jūs mani izsaucāt tāpat augusta beigās, lai nosūtītu darbā uz Rodopas novadu. Es runāju par <'Dospatas-Momalovas lietu�. Toreiz biju aizņemts ar lielas apgleznotas grieķu amforas atjauno�anu. Pa�reiz strādāju pie divām brīni�ķīgām jonie�u hidrijām, un jūs atkal mani izsaucat, turklāt tai pa�ā laikā, lai sūtītu uz Rodopas novadu. Paldies. Tur, pie Trigradas, gaiss ir dzestrs un ceļot būs patīkami.

Avakums iesēdās atzveltnī ērtāk un izstiepa kājas. Acis viņam bija pusvirus, lūpas sakniebtas, kalsnā seja �ķita sastingusi, it kā viņ� būtu aizmidzis.

Kamēr Zahovs mierīgi sēdēja atzveltni un varbūt pat smaidīja � ar acīm vien � savu iecietīgi labsirdīgo smaidu, pulkvedis, izdzirdīs pēdējos vārdus, gandrīz palecas savā krēslā. Viņ� noplātīja rokas un ar krūtīm smagi uzgūlās uz pulētā rakstāmgalda malas.

� Biedri Zahov! � viņ� iesaucās, nenolaizdams acis no sarunu biedra sejas. � Kā tu to zini? Kāds tev pamats domāt, ka sutī�u tevi atkal uz Rodopas novadu un turklāt tie�i uz Trigradu?

� Mutes un nagu sērgas dēļ, � Avakums klusi atbildēja.

- Bet kāpēc tu domā, ka esmu izsaucis tevi sakarā ar �o sērgu? Ja nu esmu sadomājis tevi sūtīt, lai tu meklē pazudu�o dokumentu, kas attiecas uz mūsu vara kausē�anas slepenajiem jautājumiem?

� Arī tas ir ļoti svarīgi, � Avakums sacīja, � tomēr esmu ar mieru saderēt, vienalga, uz ko, ka esat izsaucis mani tie�i sērgas dēļ. Varu pat pateikt, kāpēc tā domāju. Vai gribat?

Pulkvedis paberzēja pieri, paskatījās apkārt, it kā pārbaudīdams, vai kabinetā nav tre�ā cilvēka, un paraustīja plecus.

� Lūdzu, paskatieties! � Avakums smaidīdams teica. � Uz jūsu galda atrodas vāki, un to aug�ēja stūri labaja pusē redzams ar sarkanu zīmuli skaisti uzvilkts numurs un uzraksts. Protams, uzraksts ir �ifrēts, bet es ļoti labi zinu, ko tas nozīmē: ta ir Smoļanas pārvaldes koda zīme. Es to atceros vēl no tiem laikiem, kad izmeklēju �Mom�ilovas lietu�. Pirms manas izsauk�anas jus izskatījāt saraksti ar Smoļanas pārvaldi tas ir pilnīgi acīm redzams. Kas tad pa�reiz notiek Smoļanas novadā?

Avakums nobirdināja cigaretes pelnus un brītiņu klusēja.

Smoļanas novadā, viņ� turpnaja, pa�reiz plosās briesmīga mutes un nagu sērga. Man ir labs draugs, veterinārārsts, strādā Trigradā, bet pa�reiz atrodas komandējumā Sofijā. Viņ� iepazīstināja mani ar da�iem cilvēkiem no Lipīgo slimību akaro�anas centra. Tāpēc arī zinu, ka Smoļanas novadā jau desmit dienas plosās mutes un nagu sērga.

Avakums apdzēsa cigareti un pārkrustoja kājas.

Tātad uz jūsu galda atrodas sarakste ar Smoļanas pārvaldi. Zem vāka redzama papīra lapas mala. Bez �aubām, tas ir ziņojums, varbūt radiograma, ko nupat esat saņēmis. �is ziņojums jūs ļoti nepatīkami satraucis, citādi jūs nebūtu mani izsaucis tik pēk�ņi kā ar trauksmes signālu. Bet kas tad būtībā ir noticis? Esmu ar mieru saderēt, ka no Smojanas suta �ifrētas radiogramas: �SOS. Stāvoklis kļūst aizvien sare�ģītāks, sūtiet palīdzību.^s

Un jlīs atcerojāties, ka man ir jau zināma darba pieredze tai pusē, un pavēlējāt nekavējoties izsaukt mani.

Pulkvedis klusēja.

� Vēl pāris vārdu, � Avakums sacīja. � Vai atļaujat? Es pieminēju SOS. Rodas tāds jautājums: kāpēc saslim�ana nemazinās, kāpēc sērga izplatās tik neapturami? Centrs ta�u jau pirms deviņām dienām nosūtīja uz turieni vakcīnu, lai lopus padarītu imūnus pret �o sērgu. Acīm redzot, vakcīna neiedarbojas, acīm redzot, tai trūkst nepiecie�amo īpa�ību, lai radītu imunitāti. Vakcīna ir nederīga. Esmu ar mieru saderēt, vienalga, uz ko: no Smoļa-nas jums paziņoja tie�i to � vakcīna ir nederīga.

Pulkvedis pamāja ar galvu.

- Tas jūs satraucis visvairāk un, protams, ne jau bez pamata. Jūs esat iepazinies ar �o jautājumu un ļoti labi zināt, ka pirms trim mēne�iem, kad vakcīnu saņēma no VDR, tā bija lieliskā stāvoklī. Tika izdarīti eksperimenti da�ādos valsts rajonos, un rezultāti bija vairāk nekā labi.

Avakums aizsmēķēja jaunu cigareti un apklusa. Ar kreisas rokas pirkstiem viņ� sāka bungot pa krēsla elkoņu balstu. Uguntiņas, kas bija spīgoju�as acīs, kamēr viņ� runāja, tūlīt apdzisa, ta�u seja nekļuva drūma; tā bija līdzīga stingrās līnijās ieturētai mājas fasādei, kuras logi aizsegti ar gai�iem, mīkstiem, bet necaurredzamiem aizkariem.

Pulkvedis sēdēja nekustēdamies, it kā nupat būtu klausījies visskaistāko mūziku, kādu vien cilvēkam lemts dzirdēt. Sarunu biedram pievērstajā skatienā, sānis noliektajā galvā, sakrustotajos pirkstos, kas �ķita uz galda glu�i kā sastingu�i, � visā bija jūtams gan izbrīns, gan sajūsma, gan slēptas skumjas par kaut ko pa�a spējām un prātam neaizsniedzamu.

� Biedri pulkvedi, � Avakums pārtrauca klusumu. � Jūs izsaucat mani steidzami, tātad nedrīkst kavēties. Gaidu jūsu rīkojumus.� Viņ� palūkojās uz priek�nieku, un pār lūpām viņam pārslīdēja tikko jau�ams smaids. � Jūs pats pēc savas pieredzes zināt, cik liktenīgas var būt da�as veltīgi zaudētas minūtes. Gru�ī novēlojās, un Napoleons zaudēja kauju pie Vaterlo.

Pulkvedis iesmējās.

Viņ� neatvadījās ar parastajiem vārdiem un sausa, protokoliskā stilā izteiktiem novēlējumiem, bet, piegājis pie Avakuma, uzlika tam roku uz pleca un vienkār�i vaicāja:

� Tu ta�u ar to arī sāksi? Ar vakcīnas mīklas atminē�anu?

�ai jautājumā bija gan pavēle rīkoties, gan priek�niecības nostādne veicamajā operatīvajā uzdevumā.

Avakums piecēlās un palūkojās elektriskajā pulkstenī. Tas rādīja tie�i vienpadsmit.

3

Centra noliktava atradās piecpadsmit minu�u gājiena attālumā uz ziemeļiem no Zemkopības ministrijas. Avakums izsauca ma�īnu, ērti atlaidas aizmugures sēdekli un pievēra acis.

Viņam nebija grūti pārvarēt sava nekustīgā dzīves veida inerci, jo arī restauratora-arheo loga darbs zināmā mēra bija detektīva nodarbo�anās. No atsevi�ķām drusciņām, pēc izkliedētu priek�meta daļu pazīmēm viņ� atjaunoja veselo, priek�meta precīzo formu. Pec dīvainiem terakotas lausku izliekumiem, pēc iuzumu �ķautnēm un iztrūksto�ām daļām viņ� uzminēja precīzas antīkā trauka kontūras un katras ta atsevi�ķas daļas vietu. �o pa�u pētī�anas metodi viņ� lietoja ari savās izlūka gaitās, turklāt ka restauratora, tā izlūka darbā vienmēr balstīdamies uz pla�ām un dziļām vispārīgā zinā�anām.

Vai Avakums izjuta �o divu pēc savu rakstura tik da�ādo nodarbo�anos iek�ējo vienību? Viņam nepatika runāt par sevi un vēl jo vairāk nepatika klausīties, ka citi runā par viņu. Tikai reiz dedzīgā strīdā ar vairākiem jauniem, iedomīgiem māksliniekiem viņam izlauzās vārdi: �Es kalpoju skaistumam vairak nekā jūs visi!� Uz galda bija degvīns, un tas varbūt veicināja �o vienīgo atzī�anos visā Avakuma mū�ā. Lai gan pazīstu viņu ļoti labi, arī es arvien vēl nespēju saprast, par ko īsti viņ� toreiz runāja. Vai par savu meistarīgo restauratora darbu? Vai saistīja skaistuma jēdzienu ar savu darbu slepenajā izlūkdienesta?

Lai nu būtu bijis kā būdams. Ma�īna joņoja uz Centra noliktavu, un Avakums klusībā smaidīja: pavisam nejau�i viņ� dabūs sastapties ar pazīstamiem cilvēkiem. Ar Venceslavu Ra�kovu, noliktavas pārzini, viņ� bija pat kopā braucis ekskursijā pa Iskiras upi. �is puisis, kas izskatījās it kā no Pirmā Maija plakāta nokāpis, visur bija pirmais � gan dejo�anā, gan sportā, gan dienesta disciplīnas ievēro�anā un neizraisīja nekādas aizdomas; pret tādiem skaistuļiem �patīkamiem jauniem cilvēkiem� Avakums izturējās ar labsirdīgu pārākuma apziņu. Viņ� tiem pareģoja sekmīgu virzī�anos uz aug�u pa dienesta kāpnēm līdz pat nodaļas priek�nieka rangam, laimīgu ģimenes dzīvi un valsts loterijā laimētu braucienu uz ārzemēm. Viņ� skubināja Venceslavu: �Tu esi dzimis zem laimīgas zvaigznes � piedalies �Toto�¹!� � un smējās labsirdīgi, bez mazākā ļaunuma. Venceslavs, protams, neapvainojās. Raksturs viņam bija tāds, ka viņ� nespēja kļūt dusmīgs pat tad, kad to gribēja. Avakuma smieklus Venceslavs uztvēra kā labvēlības izpausmi, tie viņam glaimoja, un viņ� bija Avakumam pateicīgs par tiem. Kas attiecas uz �Toto�, Venceslavs jau tāpat regulāri izpildīja tā veidlapas, un �ai

ziņā nekādi pamudinājumi nebija vajadzīgi. Da�reiz viņ� laimēja sīkas summas un tad, būdams bezgala laimīgs un cerību spārnots, cienāja savus kolēģus un priek�nieku ar augļu rahatlukumu.

Tagad, it kā nejau�i iegriezies pie viņa, Ava-kums gribēja slepus paņemt divas vakcīnas pudelītes � vienu no tās partijas, kas tika sūtīta uz sērgas piemeklētajiem robe�u rajoniem, otru no neskartās partijas, kas vēl atradās fabrikas iesaiņojumā. Pēc tam viņ� gribēja aiznest tās uz Valsts dro�ības ministrijas ķīmisko laboratoriju, lai konstatētu, vai abas vakcīnas ir glu�i vienādas, vai arī to iedarbības intensitāte pastāv kadas at�ķirības. Viņ� bija iecerējis arī �o to citu, ta�u gaidīja, kad nokļūs noliktava un varēs orientēties uz vietas.

Neaizbraucis līdz noliktavai, Avakums lūdza �oferi apstāties un pēdējos simt soļus, kas viņu �ķīra no ieejas, nogāja kājām. Viņ� devās uz priek�u pa īsu un �auru ielu netālu no tilta, kas veda pāri Serdikas stacijas slie�u ceļiem; iela bija putekļaina un netīra, jo pa tās izdauzīto bruģi no rīta līdz vakaram nepārtrauktā virknē brauca rati. Iela ar savām �aurajām ietvēm atradās starp divām zemu mājiņu rindām; pie mājiņām bija ar apaļiem akmeņiem bruģēti pagalmiņi, kuros vietumis auga ceriņu krūmi un vecas akācijas, kas no tveices un ielas putekļiem bija kļuvu�as pelēkas.

Centra noliktava atradās masīvā, kvadrātveida vienstāva ēkā; fasāde bija vērsta pret ielu, bet sētas puse � pret �ķību, satrunēju�u dēļu �ogu, aiz kura varēja redzēt aizsāktas, bet nepabeigtas un pamestas ēkas pamatus. Kā jebkurai noliktavai, tā arī �ai ēkai ārpuse bija drūma, apdrupu�ais apmetums un aizrestotie logi pie�ķīra tai dzestru izskatu, padarīja to gandrīz cietumam līdzīgu.

Avakums gāja pa pretējās puses ietvi, pie reizes pētīdams, kā no ielas var piekļūt noliktavai, un nezin kāpēc � tas gadījās ar viņu ļoti reti � izjuta dīvainu, neizskaidrojamu nemieru. Patiesībā tas nebija nemiers, bet tikko jau�ami sirdsapziņas pārmetumi: tai mirklī, kad Avakums sāka aplūkot drūmo, draudīgo ēku, viņ� jau no�ēloja savu vēso un nevērīgo attieksmi pret tās saimnieku. Jauns, jautrs cilvēks, kas spiests lielu daļu laika pavadīt �ai milzu zārkā, pelnījis sirsnīgāku apie�anos un vairāk cieņas.

��oreiz pateik�u viņam kaut ko labu un patīkamu,� Avakums nodomāja un piespieda zvana pogu.

Pēc brī�a Avakums piespieda pogu atkal un, tā kā vēl joprojām durvis neviens vaļā nevēra, palūkojās pulkstenī. Tas rādīja pusdivpadsmit. Viņ� pastiepa roku, lai zvanītu tre�o reizi, bet nepaspēja pieskarties niķelētajai pogai. Spalgi noklak�ķēja atslēga, un biezās ozolkoka durvis, smagas kā lielgabala aizslēgs, ātri atvērās, it kā tās būtu grūdusi varena atspere. Avakumam pretim stāvēja izbijies un it kā �ausmās sastindzis cilvēks.

�im maza auguma plikpaurim ar smailu degunu un grumbainu seju, kas atgādināja vecas harmonikas, nebija vairāk kā piecdesmit gadu. Viņ� bija ģērbies zilā, netīrā darba virsvalka, uz apa|ās pieres atbīdītās acenes metāla stieples ietvaros �ķita kā pielīmētas.

Avakums mācēja ar vienu skatienu ievērot un atcerēties desmitiem gan lielāku, gan mazāku sīkumu kāda nejau�i sastapta cilvēka ārienē, viņa apģērbā. Tās bija retas dotības, kas piemīt tikai nedaudziem; ar lielām novēro�anas spējām apveltīti, viņi neparasti īsā laikā ierauga |oti daudz sīkumu un atceras tos � viņu redzes atmiņa ir līdzīga nemanāmai, visu fiksējo�ai burvju kinokamerai. Bet Avakumam piemita vēl arī citas spējas, un es domāju, ka tās bija patie�ām izcilas. Ar savu �iglo skatienu viņ� ne tikai uztvēra detaļas un �o detaļu īpatnības, bet arī atklāja rakstura īpa�ības, kas aiz tām slēpjas, uzminēja cilvēku turpmāko rīcību un daudzos gadījumos pat viņu nodomus.

Cilvēks ar zilo virsvalku mugurā stāvēja viņam pretim, izbijies raudzījās viņā un klusēja.

� Esmu ministrijas inspektors, � Avakums sacīja, laipni smaidīdams. Tad viņ� pārkāpa pār slieksni un klusi aizvēra aiz sevis durvis, Acumirklī laipno sejas izteiksmi nomainīja barga un draudīga grimase. Rupji satvēris apjuku�o cilvēku aiz virsvalka atlokiem un noliecies pār viņu, Avakums cie�i lūkojās viņa bai|u pilnajās, satumsu�ajās acīs.

� Kāpēc tu, nelieti, skatījies pa atslēgas caurumu? � Avakums noprasīja.

Cilvēks pavēra muti, un viņa �aurie pleci parāvās uz aug�u, it kā tos būtu trāpījusi elektriskā strāva.

Turēdams cilvēku aiz virsvalka, Avakums aizslēdza durvis un sāka vērīgi klausīties: kluss kā pamestā mājā. Viņi stāvēja mazā priek�namā. Pa kreisi bija redzams gar�, tum�s gaitenis.

� Laidiet mani vaļā, � cilvēciņ� �ukstus lūdzās. � Es esmu amata persona!

� Amata personas neskatās pa atslēgu caurumiem, � Avakums teica, ļauni smaidīdams.

- Bet es ta�u neesmu skatījies, biedri inspektor!

� Neizliecies! � Avakurns pievilka viņu vēl tuvāk sev klāt. � Kā tu neesi skatījies? Tad kāpēc tev virsvalks virs labā ceļa notraipīts ar grīdas vasku? Un kāpēc tev piesarkusi kreisā acs? Tu ta�u esi īsredzīgs � tas redzams no tavu aceņu dioptrijām. Tad kāpēc tu esi tās atstūmis uz pieres?

Cilvēks virsvalkā aplaizīja lūpas, kas metās zilganas, un smagi nopūtās.

� Biedri inspektor, � viņ� sacīja aizsmaku�ā, nedro�ā balsī, � tie�am, tā arī bija, kā jūs sacījāt. Es tie�ām skatījos pa atslēgas caurumu, un labi, ka esat ieradies laikā. Jūs būsiet man liecinieks, nn mēs abi kopā apskatīsim, kas tur īsti noticis.

� Es vienmēr ierodos laikā, � Avakums pavīpsnāja.

� Lūdzu, nesmejieties, jo tā ir ļoti nopietna lieta. � Cilvēks virsvalkā uzlika acenes uz deguna, un viņa grumbainā seja uzreiz ieguva cienīgu izskatu.

� Vai mēs te esam tikai divi vien? � Avakums vaicāja.

Cilvēks paraustīja plecus, un viņa acīs atkal pavīdēja pirmītējās bailes.

� Biedri inspektor, � viņ� sacīja, � strādāju par �īs noliktavas pārziņa palīgu un esmu te nokalpojis jau desmit gadu. �īs durvis man vienmēr aizslēgtas. Tām ir speciāla atslēga, no kuras nekad ne�ķiros. �ai telpā neviens nevar ienākt, ja es tam neatslēdzu durvis. Jus pats par to pārliecinājāties. �orīt, tie�i bez piecām minūtēm astoņos, atnāca biedrs priek�nieks. Viņ� vienmēr ierodas darbā bez piecām minūtēm astoņos, bet es nāku, kā jau pieklājas, biedri inspektor, ceturtdaļstundu agrāk. Desmit gadu laikā ne reizi neesmu novēlojies. Atvēris durvis biedram priek�niekam, es tās atkal aizslēdzu, atslēgu iebāzu kabatā un aizgāju uz savu kantori.

Kā redzat, �ai gaitenī tikai divās istabās ir kanceleja. Pārējās �etras istabas piebāztas ar medikamentiem, un to durvis es vienmēr turu aizslēgtas. Mans kantoris atrodas pirmajā istabā pa kreisi, bet priek�nieka kabinets � vēl tālāk pa kreisi, aiz divām istabām. Turklāt � lūdzu, ievērojiet to � mana kantora durvīs līdz pusei ir stikls, un es katrā ziņā pat mu�u pamanī�u, ja tā lidos garām pa gaiteni. No pulksten astoņiem līdz tam brīdim, kad jūs piezvanījāt un es atvēru jums durvis, neviens cilvēks no āra nav te ienācis. To es varu jums apzvērēt pie savu dēlu dzīvības. Viņi atrodas armijā un turklāt visbīstamākajās daļās: vecākais ir aviācijas ser�ants, bet jaunākais dienē uz dienvidu robe�ām. Bez mums neviens cits te nav ienācis, biedri inspektor. Bet biedrs priek�nieks mani izsauca tikai divas reizes: pirmoreiz viņ� palūdza cigareti, jo viņam tās bija izbeigu�ās, bet otrreiz ierosināja sastādīt skaitļu kombināciju, lai izpildītu totalizatora veidlapu. Kad viņ� pasauca mani otrreiz, pulkstenis rādīja tio�i bez ceturk�ņa desmit. Es iegaumēju to tāpēc, ka desmitos vienmēr izdzeru pudeli Mihalkovas minerālūdens.

Līdz tam laikam, biedri inspektor, viss ritēja normāli, ierastajā kārtībā. Bet tad... Piecpadsmit minūtes pirms jūsu zvanī�anas gribēju ieiet pie biedra priek�nieka, lai viņ� parakstītu pēdējo ekspedīcijas orderi. Pieklauvēju, nospiedu uz leju durvju rokturi un, ja no skaidrām debesīm būtu atskanējis pērkona grāviens, es nebūtu tā izbrīnījies. Durvis bija aizslēgtas, bet atslēga � durvīs!... Biedra Venceslava Ra�kova vadībā esmu nostrādājis jau trīs gadus, un visā �ai laikā viņ� nekad nav bijis ieslēdzies! Nospiedu rokturi otrreiz, tad pieklauvēju atkal � nu jau stiprāk. Nekādas atbildes, biedri inspektor. Man izspiedās sviedri. Sāku skali klauvēt, lauzties durvis un kliegt pilnā balsī: �Biedri priek�niek! Biedri priek�niek!� Neviens nekā neatbild! Klusums. Baigs klusums. Un tad, kā jūs jau teicāt, es pietupos, lai palūkotos pa atslēgas caurumu. Bet traucēja atslēga ...

Avakums vairs neklausījās. Viņ� aizskrēja pa gaiteni un apstājās pie ceturtajām durvīm pa kreisi. Ar da�iem speciāli sakomplektētiem instrumentiem, kas bija piemontēti pie kabatas na�a, viņ� ātri un izveicīgi izstūma atslēgu no cauruma, iebāza tajā mazu mūķīzeri un pagrieza. Bulta noklak�ķēja, un Avakums nospieda durvju rokturi.

4

Avakuma skatienam pavērās istabas kreisā puse. Uz veca �akarda paklāja mirdzēja mazs saules plankumiņ�, un spilgtā gaismas starā, kas spīdēja pa atvērto logu, trīsēja sudrabaini puteklī�i. Aiz loga bija redzams ar garu, sausumā izkaltu�u zāli klāts un nezālēm aizaudzis pagalms; starp nezālēm vietumis baltoja pīpenes.

�ķita, pusdienas tveices nogurdināts, viss apklusis, aizmidzis smagā miegā.

Mazliet pa labi no saules zaķī�a uz paklāja atrādās Venceslava kājas, ieautas vasaras kurpēs ar baltu gumijas zoli. Kurpju purngali bija versti katrs uz savu pusi kā ļoti noguru�am, sen aizmigu�am cilvēkam. Avakums iegāja istabā, bet viņa smadzenēs kāds automāts piereģistrēja: �9. septembra apavu fabrika, 43. numurs...�

�ķita, ka līķis aizņem visu grīdu. Vence-slavs Ra�kovs gulēja izstiepies, rokas izpletis, mierīgi, it kā apzinīgi izraudzījies pēc iespējas ērtāku stāvokli ilgai atpūtai. Tikai galva bija atmesta atpakaļ un atbalstījās pret grīdu ar pakau�a aug�ējo daļu, tāpēc zods izskatījās nedabiski pavērsts uz aug�u, pret baltajiem griestiem.

Nometies uz ceļieifi, Avakums ielūkojās Ven-ceslavam sejā. Tā likās ar dzeltenu un zilu krāsu aplieta � ar dzeltenu pieres daļā un ar zilu no deniņiem līdz zodam. Plati atvērtās, stiklainās acis bija mazliet izspiedu�ās, bet lupas � tik cie�i sakniebtas, ka gandrīz nebija redzamas.

Nezaudēdams laiku, Avakums atpogāja pelēko kreklu un piespieda ausi pie Venceslava krūtīm. Ada bija auksta un sausa, sirds nepukstēja. Viņ� izvilka kabatas spogulīti un paturēja to Venceslavam pie nāsīm, ta�u gludā stikla virsma neapsvīda. �ai mirklī viņa uzmanību saistīja vēnas deniņos � tās nebija zilas, bet spilgti sārtā krāsā, kas nevēstīja neko labu.

Nāve savu darbu bija jau paveikusi.

Avakums paraustīja plecus. Viņ� nebija sentimentāls cilvēks, tomēr nezin kāpēc nodomāja: ��oreiz ierados par vēlu, nepaguvu pateikt viņam labu vārdu,� un sadrūma. Tad sāka apskatīt Venceslava līķi. Viņ� neatrada ne sitienu pēdas, ne vardarbības pazīmes, nekur neredzēja ne skrambas, ne uztūkumus.

Kabatās nebija nekā sevi�ķa: resora ēdnīcas pusdienu taloni, �etras ar violetu tinti izpildītas totalizatora veidlapas un sauja saul-puķu sēklu. Kabatas portfelī Avakums atrada pasi un diezgan prāvu naudas summu; viņ� to izskaitīja � astoņdesmit banknotes, pa simt Ievām² katra. Bez tam kabatas portfeli bija vēl divas jaunu sievie�u ģīmetnes.

Līķa un tā drēbju apskate ilga ne vairāk kā desmit minūtes. Noliktavas pārziņa palīgs zilajā virsvalkā pa to laiku stāvēja pie durvīm izmisis un galvu nokāris � viņ� izskatījās pēc cilvēka, kam kļūdas dēļ piespriests nāves sods. Avakums pavēlēja viņam nekustēties ne no vietas, bet pats sāka pētīt kabinetu.

Istaba bija kvadrātveida, katra mala � ne garāka par pieciem soļiem. Rakstāmgalds atradās dienvidaustrumu stūrī netālu no palodzes, aiz Venceslava krēsla pie sienas stāvēja priedes koka eta�ere, citu mēbeļu istabā nebija.

Vispirms Avakums apskatīja uz galda noliktos papīrus. Tur bija laikraksti �Rabotņi-�esko delo� un �Naroden sport�, aktu vāki ar da�ādiem dokumentiem � faktūru kopijām un ekspedīcijas orderiem. Uz dzē�lapas gabala kāda roka bija ar violetas tintes punktiņiem uzzīmējusi meitenes galvu ar cirtu uz pieres. Avakums izņēma no kabatas saliekamu lupu � no tās viņ� ne�ķīrās nekad, jo tā bija vajadzīga arī restauratora darbā � un vērīgi aplūkoja zīmējumu. Tajās vietās, kur spalva bija pieskārusies dzē�lapai, spilviņas �ķita salipu�as kopā, savilku�ās vienuviet, un tas liecināja, ka zīmēts ir ne agrāk kā pirms stundas pusotras vai divām. Avakums pacēla nelaiķa labo roku un uz rādītājpirksta ieraudzīja violetu tintes traipu. Acīm redzot, desmitos no rīta Venceslavs bija vēl dzīvs un vesels.

Divas atvilktnes rakstāmgalda sānos bija piebāztas ar aktu vākiem, bet vidējā atradās tikai viens priek�mets � iesieta rokasgrāmata motosportistiem. Uz priedes koka eta�eres aug�ējā plaukta stāvēja vienkār�a, vēderaina ūdens karafe, uzlikta uz robainas fajansa apak�tases. Karafes kakliņam bija uzvāzta bieza zvanveida glāze.

Ūdens līmenis karafē apmēram triju pirkstu platumā nesniedzās līdz kakliņam.

� Kad �is ūdens tika karafē ieliets? � Avakums nepagriezdamies vaicāja vienaldzīgā balsī.

Noliktavas pārziņa palīgs nodrebēja � Avakums to pamanīja, jo vīreļa seja atspoguļojās karafē � un stostīdamies atbildēja:

� �orīt, biedri inspektor... Pats gan netiku redzējis, bet zinu, ka apkopēja ielej svaigu ūdeni katru ritu. Lejā, pagrabā, ir vairāki krāni.

Avakums apskatīja karafi pret gaismu; ūdens bija pavisam tīrs, dzidrs, bez jebkādiem nogulsnējumiem. Viņ� paņēma glāzi un, grozīdams to, sāka aplūkot malas. Pēk�ņi acis ie-dzirkstījās un dzedrie sejas vaibsti it kā atmaiga; seja sāka starot kā spēlmanim, kas beidzot izvilcis vajadzīgo kārti, lai varētu turpināt grūtu spēli.

Avakums nolika glāzi atpakaļ vietā, paņēma kādus aktu vākus un sāka �ķirstīt papīrus. Pēc brītiņa viņ� sacīja noliktavas pārziņā palīgam:

� Kāpēc jūs stāvat pie durvīm glu�i ka nosodīts?

Pārziņa palīgs pavēra muti, bet nespēja nekā pateikt.

� Ejiet uz savu kantori, � Avakums viņam pavēlēja, � ņemiet papīra lapu un uzrakstiet visu, ko jūs man stāstījāt! Ja varat piebilst ko vairāk, piemēram, kam vēl, ja neskaita jūs, ir ārdurvju atslēga, tad tas nāks tikai par labu. Ejiet ta�u!

Nogaidījis, kamēr pārziņa palīgs iziet ārā, Avakums nometa apputēju�os vākus_ un atkal paņēma rokās glāzi. Apgājis apkārt līķim, viņ� nostājās pie loga un vēl uzmanīgāk aplūkoja glāzes malas, tad paņēma lupu un ilgi raudzījās caur tās dzidro stiklu.

Avakuma lūpās mirkli pavīdēja viegls, domīgs smaids.

Viņ� nolika glāzi uz galda un noliecās pār nodilu�o �akarda paklāju. Lietus sen nebija lijis, ārā bija sauss, tāpēc uz paklāja nevarēja atrast nekādu pēdu. Viņ� gribēja jau izslieties taisni, bet tad skatiens atdūrās pret iegarenu, mitru plankumu.

Plankums bija nenoteiktas formas, konusam līdzīgs. Konusa virsotne bija vērsta uz durvju pusi, bet pamatne sniedzās gandrīz līdz līķa kājām. Avakums atvāza nazi un tai vietā, kur bija �is traips, izgrieza no paklāja �auru, garu strēmeli. Viņ� to vairākkārt salocīja, ietina tīrā papīrā un iebāza svārku kabatā.

Tad palūkojās rokas pulkstenī � bija tie�i divpadsmit.

Avakums piegāja pie rakstāmgalda, nocēla telefona klausuli un uzgrieza ministrijas numuru.

Gaidīdams ministrijas darbiniekus, viņ� turpināja apskati. Tagad pienāca loga kārta. Palodze atradās simt divdesmit centimetru no zemes. Biezie divviru slēģi bija aiztaisāmi no ārpuses, bet pa�reiz tie bija va|ā un ar diviem pāriem krampju piestiprināti pie sienas.

Vispirms Avakums izpētīja apmetumu starp palodzi un istabas grīdu. Sevi�ķi rūpīgi viņ� aplūkoja to apmetuma daļu, kas atradās tuvu grīdai. Rezēdu zaļais krāsojums bija izbalējis un notraipīts, ta�u cietu priek�metu pieskar�anās pēdas nevarēja atrast. Atlupu�u un nobrāztu vietu nebija. Palodze, kas sen atpakaļ bija nokrāsota ar brūnu eļļas krasu, izskatījās samērā tīra un pat spīdēja. Putekļu uz tās gandrīz nebija, acīm redzot, apkopēja no rīta bija to noslaucījusi. Ta�u Avakums vienmēr izturējās piesardzīgi pret to, kas pēc pirmā acu uzmetiena �ķita pavisam skaidrs un pavisam neapstrīdams. Tāda veida skaidrība vienmēr izraisīja viņā �aubas, noskaņoja viņu skeptiski, lika kļūt uzmanīgam.

Arī tagad, aplūkodams spīdo�o palodzes dēli, Avakums savā prātā izveidoja divas pieņēmumu sistēmas:

1. Ja tā tie�ām �orīt tikusi noslaucīta, teiksim, pusstundu pirms Venceslava atnāk�anas, un vēlāk neviens tai nav pieskāries, tad virsmai jābūt viscaur vienādi tīrai vai vienādi noputēju�ai (kaut vai tikko manāmi) .

2. Ja tās virspuse nav viscaur vienādi tīra, nav viscaur vienādi klāta ar putekļiem (kaut vai tikko manāmi), tad jāsecina, ka kāds ir tai pieskāries, un tad �īs pieskar�anās pēdām jābūt redzamām.

Avakums ar mutautiņu noslaucīja lupu, noliecās pār palodzi, un zem caurspīdīgās lupas acs pēk�ņi parādījās blāvi puteklī�i. Līdz palodzes vidum to daudzums bija gandrīz vienmērīgs, dēļa brūnais krāsojums mirdzēja vienādi. Ta�u atklājās kāds interesants sīkums: mazliet tuvāk palodzes vidum apmēram plaukstu platā joslā varēja saskatīt tīras, putekļiem neklātas vietas; formas ziņā tās bija ieapajas un savā starpā līdzīgas. Avakums saskaitīja piecas tādas vietas. Pēc tam sākās rūpīgi noslaucīta platība bez neviena puteklī�a, it kā dēlis �ai vietā būtu nupat noberzts ar lakatiņu.

Dē|a otra puse izskatījās līdzīgi pirmajai: tādas pa�as tīras vietas putekļu vidū � skaitā piecas � un atkal vienmērīga blāvu putekļu kārta.

Avakums pasmīnēja, Nebija nekādu �aubu, ka pāri palodzei pārkāpis cilvēks � kalsns, ar slaidiem pirkstiem un ne visai liela auguma. (Ja tas būtu bijis gar�, viņ� būtu pārkāpis pāri palodzei, neapsēzdamies uz tās.) Nospiedumi bija paliku�i tad, kad cilvēks ielīda istabā no āra, no pagalma, turpretim, izkļūdams laukā no istabas, viņ� bija palodzei pārkāpis pāri, tai ar rokām nepieskardamies.

�is fakts �ķita acīm redzams. Tie�i tāpēc, ka tas bija tik redzams, vajadzēja to izpētīt rūpīgāk un atrast izskaidrojumu.

Avakums izlēca pagalmā un tagad uzmanīgi aplūkoja apmetuma daļu, kas atradās pie pa�as zemes. Bet, lai kā viņ� skatījās uz nelīdzeno, ar sakaltu�u dubļu grumbulī�iem klāto virsmu, nekādu redzamu pēdu atrast nespēja. Avakums saīga un bija gatavs nolādēt nelāgiem vārdiem �o neveiksmīgo meklējumu posmu, kad viņa uzmanību saistīja ne vairāk kā puscentimetru dziļa rieva, kas bija perpendikulāra palodzei un atradās apmēram pēdas augstumā no zemes. Avakums paberzēja rokas, viņa sejā parādījās patiesa prieka izteiksme � �ai mirklī viņ� �ķita ļoti laimīgs. Viņu iepriecināja ne tik daudz �is atklājums kā pa�a spriedumu loģika, pareizā nojauta, ka pēdām katrā ziņā jābūt un ka tās patie�ām ir.

Sis atklājums vedināja domāt par citām pēdām, un tās vajadzēja meklēt aizlaistajā, ar nezālēm aizaugu�ajā pagalmā. Pēc acumēra noteicis virzienu uz �ķērsieliņu, kas atradās turpat blakus, un tuvāko attālumu līdz tai, Avakums sāka lēni iet, raudzīdamies uz zemi. Protams, sausais laiks nebija labvēlīgs pēdu atklā�anai, ta�u vairākas pazīmes nepārprotami liecināja, ka �eit, turklāt ne agrāk kā pirms divām trim stundām, gājis cilvēks. Gan �e, gan tur vienādos attālumos cietā, nodzeltējusī zāle bija piemīta. Viņ� ievēroja arī da�us nesen sabradātus pīpeņu stiebrus, no kuriem lūzuma vietās vēl sūcās sula.

Avakums noliecās un izmērīja attālumu starp vietām ar piemīto zāli. Tas nebija nekāds lielais � nepārsniedza pat trīsdesmit centimetru. Par ko tas liecināja? Par to, ka gājēja soļi biju�i samērā mazi, ka vispār �im cilvēkam ir īsas kājas.

Bet kādiem cilvēkiem ir īsas kājas? īsas kājas lielāko tiesu ir maza auguma cilvēkiem. Viņiem kājas parasti ir arī mazākas.

Tā Avakumam bija jau zināmi da�i dati. Apmēram desmitos no rīta pāri �im aizlaistajam pagalmam gājis kalsns neliela auguma cilvēks ar tieviem pirkstiem un mazām kājām.

Kāpdams pāri palodzei, ar smailu kurpes purngalu viņ� ārpusē noskrāpējis apmetumu, pasēdējis uz palodzes, tad kādu laiku uzturējies istabā un ārā izkļuvis tādā pa�ā veidā.

�ai hipotēzē varēja izdarīt korektīvus, pieņemot, ka cilvēks, kas gājis pāri pagalmam, ir bijis nevis vīrietis, bet gan sieviete. Sievietei vajadzēja būt vidēja, nevis maza auguma. Pārējās pazīmes palika spēkā.

Viņ� tikko bija atgriezies istabā, kad ienāca noliktavas pārziņa palīgs zilajā virsvalkā.

Biedri inspektor, pie durvīm kāds zvana.

Viņ� to pasacīja ļoti noslēpumainā balsī.

- - Vai tie�ām? � Avakums �ukstus vaicāja.

Pārziņa palīgs iepleta acis, viņa seja, kas

bija jau sākusi iegūt normālāku krāsu, atkal nobālēja.

Avakums brīdi klusēdams noraudzījās viņā. Pie ārdurvīm zvanīja bez mitas.

� Nu labi, ej atver un nebaidies, � Avakums smaidīdams teica.

Kabinetā ienāca trīs cilvēki. Pirmais bija ārsts Paru�s Abramovs ar koferīti rokā. Ja nebūtu �ī ārsta koferī�a, grūti būtu iedomāties, ka jūsu priek�ā stāv ārsts, turklāt vēl speciālists tiesu medicīnā. Elegantais vasaras uzvalks, panamas cepure, spilgti dzeltenā kaklasaite, acenes zeltītos ietvaros, gludi jo gludi skūtā seja � tas viss padarīja viņu drīzāk līdzīgu diplomātam, Ārlietu ministrijas augstākās kategorijas ierēdnim, vismaz sūtniecības sekretāram. Aiz

viņa ienāca pretizlūko�anas kapteinis Slavi Kova�evs. Viņam bija velveta bikses un gai�zili svārki, zem kuriem varēja redzēt apa�a kreklu. Lai gan apģērbs bija diezgan ekstravagants, viņ� izskatījās mazliet pamāco�s un mazliet augstprātīgs.

Pie durvīm palika stāvam skaists leitnants formas tērpā.

Ārsts pamāja Avakumam viņi bija vairākkārt tiku�ies Pētniecības nodaļas laboratorijā, � pēc tam, noņēmis cepuri, nolika to uz rakstāmgalda, izvilka mutautiņu, kas bija salvetes lielumā, un noklāja to uz grīdas blakus līķim.

Kamēr notika apskate, Slavi Kova�evs aizveda Avakumu pie loga un klusi vaicāja:

� Vai to vīru zilajā virsvalkā esat izkratījis?

Avakums noliedzo�i papurināja galvu.

� Jūs esat palaidis garām īsto brīdi, � Slavi Kova�evs nopūtās.

� �odien esmu tāds kā izklaidīgs, � paskaidroja Avakums.

Viņ� aizsmēķēja cigareti un sāka aplūkot pagalmu, bet Slavi Kova�evs sāka savukārt pētīt telpu. Arī viņ� pa�ķirstīja da�us aktu vākus, ielūkojās galda atvilktnēs, apskatīja paklāju un sienas. Ūdens karafi un glāzi arī Slavi Kova�evs neatstāja bez ievērības. Viņ� tās paostīja, pat uzlēja drusciņ ūdens uz plaukstas un pamēģināja to ar pirkstu.

Ārsts piecēlās, novietoja atpakaļ ādas koferīti mutautu un instrumentus. Tad uzlika cepuri, paraudzījās uz Avakumu un paraustīja plecus.

Slavi Kova�evs palūkojas pulkstenī.

� Biedri Abramov, � viņ� ierunājās stingrā balsī, � kad, pēc jūsu domām, �is jaunais cilvēks zaudēja apziņu un cik daudz laika pēc tam pagāja, kamēr iestājās nāve?

Avakums un ārsts pasmaidīja gandrīz reizē.

- Man �ķiet, �ai gadījumā nāve nav bijusi momentāna, � Slavi Kova�evs pateica un saīga.

� Ludzu, at|aujiet, arst, � sacīja Avakums, izlaizdams no mutes zilpelēku dūmu mākonīti, � at�ifrēt kolēģa Slavi Kova�eva domu. Viņ� vēlas uzzināt, vai pirms stundas, tas ir, tad, kad es te ienācu, �ī nelaimīgā cilvēka ķermenī vēl bija dzīvības pazīmes. Precīzāk: vai, laikā nepieprasīdams ārstu iejauk�anos, piemēram, adrenalīna un kampara injekcijas, mākslīgo elpinā�anu, sirds masā�u un pārējo, es neesmu atņēmis medicīnai pēdējo iespēju glābt vai vismaz mēģināt glābt cilvēka dzīvību. Tāda ir jautājuma būtība.

Ārsts Paru�s Abramovs noņēma cepuri, un viņa acīs aiz briļļu stikliem pazibēja dzedrs izsmiekls. Viņ� pagriezās uz Avakuma pusi.

� Kad jūs �eit ienācāt?

� Vienpadsmitos un �etrdesmit minūtēs, � Avakums mierīgi atbildēja.

� Ziniet, � ārsts paskaidroja, pievērsdamies Slavi Kova�evam, � bija jau pārāk vēlu, lai sniegtu kādu palīdzību. Nelaimīgais bija ieņēmis indi stundu agrāk � apmēram pusvienpadsmitos.

� Bet pēc piecām minūtēm viņ� bija jau miris � gan relatīvi, gan absolūti. � Ava-kuma lūpās rotājās augstprātīgi laipns un tomēr labsirdīgs smaids. � Ja jūs būtu paskaidrojis biedram Kova�evam, ka �ai gadījumā darbojusies nevis kaut kāda inde, bet gan ciāna savienojums � ciānkālijs, viņ� nekādā ziņā tik neatlaidīgi neturētos pie tā dēvētās liktenīgās stundas. Viņ� dro�i vien tūlīt būtu atcerējies, ka ciānkālijs iedarbojas uz cilvēka organismu ar ekspre�a ātrumu. Pārtraukdams �ūnās skābekļa uzņem�anas procesu, tas ir, laupīdams tām iespēju elpot, ciānkālijs nonāvē visu organismu jau divās trīs minūtēs, turklāt absolūti. Vai tā nav, biedri Abramov? Sai gadījumā skaidri bija redzamas tipiskās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks noindējies ar ciānkāliju, nelaimīgais jau atdzisa, viņ� sen bija pārstājis elpot. Kāda jēga tad zaudēt laiku, lai izsauktu ātro palīdzību? �is laiks, biedri Kova�ev, man bija vajadzīgs kam jēdzīgākam, derīgākam, un es to neizmantoju slikti.

� Un tomēr pastāv noteikumi, kas �ādos gadījumos jāievēro, � Slavi Kova�evs sacīja, cenzdamies neskatīties Avakumam acīs.

� Esmu pieradis aizmirst �os noteikumus, ja tas nepiecie�ams, � Avakums vēsi atbildēja.

Ārsts noklepojās un paņēma no galda savu koferīti.

� Tagad jūs varat par �o gadījumu mierīgi ziņot iecirkņa poliklīnikai, � viņ� teica. � Manuprāt, nav vajadzīgs traucēt ātro palīdzību. Un mans slēdziens ir tāds: līķi apskatot, nav atrodamas nekādas pēdas, kas liecinātu par tie�u vardarbību. Puisis iedzēris stipras koncentrācijas ciāna savienojumu. Indi viņ� norijis, stāvēdams, lūk, �eit � starp rakstāmgalda kreiso pusi un sienu. Tai pa�ā mirklī sajuzdams reiboni, viņ� instinktīvi atbalstījās pret galdu, tad gribēja doties uz loga pusi, paspēra tikai vienu soli un lēnam nogāzās uz grīdas. Tas notika, kā pareizi ieminējās biedrs Zahovs, da�ās sekundēs. Protams, pēc līķa sekcijas jūs daudz ko uzzināsiet sīkāk.

� Pēdējais jautājums, � Slavi Kova�evs sacīja. � Kā redzat, �eit atrodas dzeramā ūdens karafe un glāze. Vai jūs nedomājat, ka �ie priek�meti varētu noderēt kā lietiski pierādījumi? Vai, pēc jūsu domām, tie nav jānosūta ekspertīzei uz laboratoriju?

� Dariet to, ko uzskatāt par noderīgu izmeklē�anai, � ārsts atbildēja. Viņ� mazliet saviebās, jo bija jāzaudē laiks, ta�u atvēra koferīti, izņēma no tā visu nepiecie�amo un sāka rūpīgi pētīt gan karafē ielieto ūdeni, gan glāzi. � Esmu vairāk nekā pārliecināts, -pēc brītiņa viņ� sacīja, � ka pa�reiz �ai glāzē nav absolūti nekādu ciāna savienojumu. Glāzes dibens un sieniņas ir mitras, ta�u tas ir visparastākais ūdens � caurspīdīgs, bezkrāsains, bez jebkādas smakas. Paodiet miru�ā muti, un jūs uz visu mū�u atcerēsieties ciānkālija smaku. Bet �ī glāze o� tikai pēc ūdens glāzes un ne pēc kā cita. Par karafi nav pat ko runāt: varat mierīgi ieliet no tās ūdeni un izdzert, ja jums slāpst.

Kādu brīdi ārsts skatījās uz līķi, tad paraustīja plecus.

īstenībā cilvēkam, kas nolēmis noindēties ar ciāna savienojumu un dabūjis to ļoti koncentrētu sausā vai �ķidrā veidā, ir vienalga, kā viņ� ieņem indi � ar ūdeni vai bez tā. Viņ� jau iepriek� zina, ka inde iedarbosies zi-beņātri.

Pēc tam ārsts laipni atsveicinājās, un leitnants pavadīja viņu līdz ārdurvīm.

Slavi Kova�evs steidzīgi apskatīja nedaudzos priek�metus, ko Avakums bija izņēmis no nelaiķa kabatām, un, pamanījis naudas kaudzīti, no izbrīna iesvilpās.

- Vai tā tie�ām ir viņa nauda?

� To es nezinu, � Avakums atbildēja, - lai gan �ī nauda atradās viņa kabatas portfelī.

Slavi Kova�evs pa�ūpoja galvu, ar siekalām apslapināja pirkstus un sāka skaitīt naudu. Pēc tam, pamājis leitnantam ar pirkstu, pieaicināja to sev klāt.

- Jūs, biedri Markov, uzrakstiet protokolu tādā garā: apskatot līķi, apģērbā tika atrasta tāda un tāda naudas summa, tādi un tādi priek�meti. Izkratiet to ve�uku zilajā virsvalkā un viņa kantori. Lieciet, lai viņ� parāda jums visu ēku, lai atslēdz visas durvis, un, ja pamanīsiet ko aizdomīgu, tūlīt ziņojiet man. Pēc tam piezvaniet uz poliklīniku un Centra direktoram doktoram Podgorovam. Un tūlīt parūpējieties, lai aizzīmogo nelaiķa dzīvokli.,

� Klausos, biedri kapteini � leitnants sasita kopā papē�us.

Kad viņi palika vieni, Slavi Kova�evs sacīja:

� Man ir ļoti patīkami, biedri Zahov, ka saskaņā ar mūsu priek�nieka pavēli mēs atkal strādāsim kopā. Ko jūs pareto domājat?

� Tas ir jauki, � Avakums atteica, � esmu |oti priecīgs.

� Pērn �ai pa�ā laikā mēs kopā izmeklējām �Mom�ilovas lietu�. Toreiz noskaidrojās, ka mana hipotēze ir kļūdaina, bet jūsu � pareiza.

� Ceru, ka �oreiz jūs nekļūdīsieties, � Avakums pasmaidīja.

� Manā praksē kļūdu nav daudz, � Slavi Kova�evs atbildēja. Brītiņu viņ� klusēja. � Nu jau ir nedēļa, kop� izmeklēju �o sērgas lietu, un �ķiet, ka da�i pavedieni man ir jau rokā.

� Tad jūs vadāt mana drauga doktora Petra To�kova novēro�anu? � Avakums iesmējās, bet, palūkojies uz nelaiķi, tūdaļ apklusa.

Doktors Petrs To�kovs bija Centra Zāļu un apgādes nodaļas vadītājs un Venceslava tie�ais priek�nieks.

Slavi Kova�evs nosarka un, lai slēptu apmulsumu, sāka cītīgi �ņaukt degunu.

� Jūs satiekaties ar doktoru Petru To�-kovu, mēdzat pie viņa ciemoties, � viņ� teica, vēl vienmēr ar mutautiņu degunu slaucīdams,

- tāpēc pilnīgi dabiski, ja esat pamanījis, ka viņu novēro. Jā, man ir speciāla atļauja to darīt.

Jūs tikai neuztraucieties, � Avakums lēnītēm uzsita viņam pa plecu. � Esmu disciplinēts cilvēks, savu kolēģu darbā nejaucos un dienesta noslēpumus protu glabāt. Varu jums apliecināt, ka doktors Petrs To�kovs nekā nenojau�, dzīvo mierīgi kā putniņ� uz zara, lai. gan nesen tika pie brīni�ķīga dzīvokļa. � Viņ� ielūkojās Slavi Kova�evam tie�i acīs: Vai jūs nopietni domājat, ka doktors To�kovs iejaukts �ai lietā?

Sajuzdams Avakuma roku uz pleca, Slavi Kova�evs savilka skābu seju un piesardzīgi pavirzījās nost.

� Zināt ko, � viņ� sacīja. � Vai nebūtu labāk, ja katrs no mums meklētu patiesību uz savu roku?

Pār Avakuma seju pārslīdēja ēna, vēnas uz deniņiem piemilza un kļuva līdzīgas cie�i novilktām auklām.

� Es jūs pilnīgi saprotu, � Avakums pamāja ar galvu. Viņa balss bija kļuvusi skarba un salta. � Jums, bez �aubām, ir nopietns pamats noraidīt sadarbību ar mani. Ko lai te saka? � Viņa lūpu kaktiņos pazibēja un tū-

daļ nozuda izsmiekls. � Rīkojieties, kā jums liek sirdsapziņa, kā atzīstat par labāku. Vēlu jums panākumus!

Avakums izgāja no kabineta, lai apstaigātu noliktavas telpas. Kad viņ� atgriezās, viņa kabatās jau atradās divas pudelītes vācu vakcīnas.

�etri iecirkņa poliklīnikas sanitāri nesa ārā Venceslava līķi. Aiz nestuvēm gāja cilvēciņ� ar zilo virsvalku mugurā, un grumbainajā sejā viņam bija tāda izteiksme kā mēnessērdzīgam. Kad viņi bija aizgāju�i līdz durvīm, Slavi Ko-va�evs sanitārus izlaida ārā, bet mazo cilvēciņu paņēma zem rokas un veda prom pa gaiteni. Noliktavas pārziņa palīgs gāja lēnprātīgi, padevīgi un bija ļoti līdzīgs vecai marionetei no kāda ce|ojo�a leļļu teātra rekvizītiem.

Pamanījis Avakuma neizproto�o un jautājo�o skatienu, Slavi Kova�evs pa�ūpoja galvu tā, it kā piedraudētu Avakumam pa�am.

� Es prasī�u atļauju viņu aizturēt, � Slavi Kova�evs paskaidroja, lai gan Avakums nekā nebija teicis.

Avakums, zobus sakodis, novērsās un nekā neatbildēja.

Tad viņ� pasauca leitnantu Markovu un, aizgājis ar to gaiteņa otrā galā, vaicāja:

� Vai gribat strādāt kopā ar mani?

Strādāt kopā ar Avakumu Zahovu � tas

leitnantam bija liels gods. Viņ� izslējās taisni un gribēja sacirst kopā papē�us, bet Avakums, paceldams roku, apstādināja viņu.

� Lūg�u pulkvedi Manovu dot attiecīgu rīkojumu, � viņ� sacīja. � Bet pa to laiku, lūdzu, izpildiet �ādu uzdevumu: izskatiet apgādes nodaļas un noliktavas saraksti un pirmkārt visus dokumentus, ko parakstījis doktors Petrs To�kovs � apgādes nodaļas vadītājs. Izlasiet visu, kas attiecas uz vakcīnu pret lopu mutes un nagu sērgu. Un vēl kas: uzziniet, kur cēlu�ies �ie astoņi tūksto�i Ievu, kas atradās Venceslava Ra�kova kabatas portfelī. Viņ� ir dzimis Sandanski pilsētā, Sofijā tuvu radinieku viņam nav. Necentieties meklēt kaut ko noslēpumainu, piezvaniet tikai uz krājkasi. Bū�u ļoti apmierināts, ja �ovakar ap desmitiem jūs piezvanīsiet man uz māju un ziņosiet, ko esat paguvis izdarīt.

Laiks bija iet.

Vestibilā Avakums atkal satikās ar Slavi Kova�evu. Kapteinis it kā baidījās, ka tikai nesāk ar viņu runāt, un steidzās uz izeju.

� Vai iesiet projām? � Avakums vaicāja.

� Esmu izdarījis visu, kas bija darāms, � Slavi Kova�evs nepagriezdamies atbildēja.

Laiks pusdienot.

� Labu apetīti! � Avakums pasmaidīja.

Kad Slavi Kova�evs bija aizcirtis aiz sevis

ārdurvis, Avakums atgriezās nelaiķa Venceslava kabinetā un ar skatienu sameklēja ūdens glāzi. Tā stāvēja turpat, kur viņ� to bija nolicis, � uz rakstāmgalda. Avakums noplēsa gabalu no avīzes, ietina tajā glāzi un, it kā dārgu mantu nesdams, izgāja no noliktāvas ar uzvarētāja smaidu uz lūpām.

Pie noliktavas durvīm de�urēja milicis.

5

Pirms gada, kad nolēmu aprakstīt da�us no pretizlūko�anas dienesta kapteiņa Zahova interesantākajiem piedzīvojumiem, saku cītīgi studēt literatūras teoriju, cerēdams, ka tādējādi man izdosies izprast kaut elementārākos �īs sare�ģītās un man glu�i sve�ās mākslas noslēpumus. Es saku �sve�ās� tāpēc, ka tiklab pēc aicinājuma, kā pēc profesijas esmu veterinārārsts, turklāt aiz muguras man piecus gadus ilgs darba stā�s un esmu saņēmis divus Smoļanas apgabala tautas padomes uzslavas rakstus. Pirmo saņēmu priek� trim gadiem par sekmīgu cīņu pret vistu mēri, bet ar otru mani apbalvoja pērnruden par īpa�iem nopelniem grūsnu govju baro�anā. Jāatzīstas, ka �o divu izcilības apliecinājumu dē| jūtos mazliet neērti: patiesībā putnkope Nurisa Ra�idova no Barutinas ciema � krustmāmiņa Nurisa uzvarēja vistu mēri, bet grūsnu govju barojo�ās devas recepte ir burvīgās Balabanietes iedvesmas apgarotā prāta auglis; viņa tolaik bija Mom�ilovas govju fermas vadītāja. Bet tie ir tikai da�i sīkumi. Es tos pieminu garām ejot un vienīgi tāpēc, lai uzsvērtu savu veterinārārstā aicinājumu un savus pienākumus veterinārijā. Tam visam, protams, nav nekā kopīga ar literatūru.

Uzdevums, ko sev izvirzīju, � ar teorētisku grāmatiņu palīdzību iegūt rakstnieka meistarību � bija sadomāts naivi, lai neteiktu atklāti � muļķīgi. Tāpēc arī nespēju sākt savu stāstījumu veiksmīgāk. Iesāku stāstīt no vidus, bet visam ta�u ir savs sākums, un tas noteikti jāzina. �ī ievaddaļa, kurai tikai tagad pievēr�u lasītāju uzmanību, nebūs bagāta ar spriegām epizodēm. Tā būs klusa un mierīga, salīdzinot ar to, kas sekos vēlāk; tā ir līdzīga klusumam pirms vētras, kā mēdz sacīt da�i talantīgie literāti.

Tad nu tā. Vai atceraties Mom�ilovas spiegu lietas vēsturi un tās drūmo varoni Bojanu I�e-renski? Manā stāstā aprakstītie notikumi sākās drīz pēc Avakuma uzvaras pār �o neap�aubāmi apdāvināto un gudro ārzemju izlūkdienesta aģentu. Tiklīdz atceros �īs baigās dienas, tā tūdaļ manu acu priek�ā kā drūma parādība paceļas stāvais, ar me�u apaugu�ais Karabaira kalns. Un kas to zina, kāpēc Karabaira virsotne vienmēr tinusies mākoņos, biezā, rudenīgā miglā? Arī �ūsku Midzeņa noslēpumaino apvidu redzu savu acu priek�ā, redzu tā aizu bezdibeņus un stāvās klintis, kas �ķiet ļaunu garu apdzīvotas, � tur mitinās vilki un izmisīga niknuma pārņemti bandīti, kas nav spēju�i pāriet robe�u. Cik daudz nepatik�anu man sagādājis �is �ūsku Midzenis! Kad devos uz Likites ciemu, kur strādāja

ārste Na�eva, es vienmēr centos �ai vietai iet apkārt ar likumu, un tā ceļ� man bija krietni garāks. Ejot pa �o me�onīgo apvidu, man kļuva skumji, un dro�i vien tāpēc es arī metu tam apkārt līkumu.

Arī cilvēku tēli pavīd manā atmiņā. Mīļi tēli, kas domās aizslīd garām, it kā es viņus redzētu sapnī dziļā vasaras diendusā.

Redzu Balabanieti, mom�ilovie�iem neaizmirstamā tēvo�a Balabana atraitni, skaistu, krā�ņu sievieti labsirdīgām, aicino�ām acīm un lū�a gaitu. Lapsādas veste uz krūtīm atkal vaļā � tas, protams, nav gadījies nejau�i -un caur krekla me�ģinēm blāvi spīd rīta dzestrumā sasārtusi āda. Un tas ir tēvocis Grozdans, priek�sēdētājs; viņ� apstājies krustcelēs un prāto, vai iedzert piparmētru �ņabi restorānā �Karabairs�, kā pienāktos priek�sēdētājam, vai arī pasēdēt kopā ar draugiem un tīkami patērzēt neizskatīgajā, bet izdaudzinātajā ll�o krogā. Sī sare�ģītā dvēseles cīņa nav ilga � tēvocis Grozdans, izmisīgi atmetis ar roku (sak, kas neriskē, tas nevinnē), zem rūsganajām ūsām slēpdams mulsu smaidu, uzkāpj pa diviem nodilu�iem pakāpieniem un ieiet ll�o krogā. Tur dibenistabiņā artilērijas kapteinis Matejs Kaldudijevs � ārkārtīgi vīri�ķīgs cilvēks � rokas berzēdams, izjusti stāsta biedriem no ģeoloģiskās pētī�anas bāzes savu pēdējo mīlestības piedzīvojumu. Tiesa, kop� viņ� parādījies Mom�ilovā. ārstei Na�evai nekad vairs nav laika pastaigāties ar mani, un tomēr esmu dziļi pārliecināts, ka artilērijas kapteinis piedēvē sev neeso�us panākumus.

Tur, mūra telpas pustumsā un dzestrumā, pie garena galda sē� ģeologi Bojans I�eren-skis un Kuzmans Hristoforovs. Viņiem pretim uz plata sola, kas pārsegts ar apdilu�u kazas vilnas segu, apsēdies Avakums. Viņ� tikko ieradies Mom�ilovā un neatpūties, tā teikt, taisnā ceļā devies uz startu; stingrās, visu redzo�ās un sve�am cilvēkam neizdibināmās acis jau it kā saskata slepenas takas, pa kurām viņam jātiek uz priek�u, lai sasniegtu mērķi.

Avakums nav skaistulis, nav viņam ari atlēta auguma. Viņ� ir kalsns, pat mazliet par daudz izdilis. Profilā seja izskatās barga, tajā nav nekā maigi veidota, nekā apaļīga. Vaigi iekritu�i, deguns taisns un smails, apak��oklis beidzas ar kvadrātveida zodu. �Diezgan auksts tips,� par viņu var nodomāt, lūkojoties no sāniem, un tāds uzskats nebūtu bez pamata. Ta�u �is pirmais iespaids tūlīt izgaist, ja atrodaties viņam pretim. Skarbo, gandrīz askētisko seju apstaro lielu, zilu acu maigā gaisma. Tās mirdz dzidri, silti un mierīgi. Skaistas acis, kādas reti gadās, ta�u izturēt to skatienu nav viegli; grūti izprast, kas slēpjas aiz �ī skatiena, bet jūs jūtat, ka acis redz jums cauri.

Viņam ir gai�i, mazliet cirtaini mati ka aktierim, kas tēlo romantiskas lomas, plata, izliekta matemātiķa piere, gari, slaidi un nervozi pirksti kā profesionālam mūziķim, Viņam patīk jokot, kaut arī atturīgi, da�reiz viņ� mēdz būt runīgs un jautrs, bet citreiz neatlaidīgi klusē un nez kāpēc izskatās bēdīgs, nez kādu iemeslu dē| nomākts.

Avakumam izdevās nokārtot tā, ka Bojans I�erenskis pats atnesa uz manu dzīvokli savu slepeno rāciju, un zem manas gultas novietotais magnetofons pierakstīja viņa teiktos vārdus; tas vēlāk pavēra ceļu uz pilnīgu I�eren-ska atzī�anos. Mom�ilovas spiegu banda bija atklāta, tālākais bija jau tiesas darī�ana. Bo-janu I�erenski un Kuzmanu Hristoforovu arestēja tai pa�ā naktī un nosūtīja uz Smoļanu speciālā ma�īnā.

Atliku�o nakts daļu mēs pavadījām Bala-banietes mājā. Viņa aizkūra pavardā lielu uguni un zem metāla vāciņa izcepa maizes klaipu, tik baltu un mīkstu kā pūkaina kokvilna. Avakums atnesa divas kaut kur sadabūtas sarkanvīna pudeles, un mēs sākām dīvainas nakts dzīres.

Balabaniete riņķoja ap Avakumu kā vilcene, valgās acis raudzījās tik padevīgi, neatlaidīgi un pa�aizliedzīgi, ka pat es, lai gan uzskatu sevi par mierīgu un nosvērtu cilvēku, jo esmu ta�u veterinārs, pat es jutu, ka man kaist vaigi, un nezināju, kur likt savas neveiklās rokas. Labi, ka beidzot iedomājos pieskatīt uguni un sāku mest pavardā �agarus; liesmu mēles uz�āvās vēl augstāk un apgaismoja istabu ar sārtu gaismu, kāda mēdz būt rītausmā.

Dzērām vīnu. Balabaniete dziedāja mums veclaicīgas dziesmas, un gadījās, ka Avakums noskūpstīja viņu uz lūpām. Balabaniete paraudzījās manī niknām acīm, lai gan nebiju viņai darījis nekā ļauna. Pēk�ņi atģidos, ka viņa dzen mani projām, un tas, protams, bija dabiski. Nosarku, kaut ko nomurmināju un piecēlos. Bet Avakums � �is cilvēks, kam nekas nepaslīd garām nepamanīts, � ievēroja viņas skatienu un manu mulsumu un, man par lielu izbrīnu, arī piecēlās, gatavodamies iet projām.

Balabaniete sēdēja kā sastingusi, acis viņai spīdēja, mute no izbrīna bija pavērusies. Pilnīgās lūpas mazliet trīsēja, un man �ķita, ka viņa vai nu aiz pārestības, vai skumjām tūlīt sāks raudat...

Mēs izgājām ārā. Bija tum�s, smidzināja rāms rudens lietiņ�. Man gribējās vai zemē ielīst. Avakums ta�u nepalika pie viņas manis dēļ � saudzēja manu patmīlību, �ēloja mani kā vientuju cilvēku, uz kuru vēl neviena sieviete nav raudzījusies mīlas pilnām acīm. Bet es ta�u tolaik Avakumam biju tikai paziņa.

Viņ� aizvilka mani uz Il�o krogu. Marko Krumovs tikko bija piecēlies un kūra no akmeņiem sakrautu plīti. Lai gan stunda bija apmeklējumam neparasta, viņ� uzņēma mūs priecīgi, uzcepa olas kopā ar sīvām piparu pākstīm un svaigu brinzu un nolika mums

katram priek�ā puslitru pērnā gada vīna. Ava-kums uzaicināja viņu ēst kopā ar mums, un mēs tagad trijatā turpinājām pārtrauktās ; nakts dzīres. Ko gan visu Avakums nedarīja, lai mani uzjautrinātu! Man bija ļoti skumji, es vienā paņēmienā iztuk�oju glāzi, un man kļuva vēl skumjāk.

No kroga izgājām rītausmā. Sīkais lietiņ� I arvien vēl smidzināja klusi un laiski. Kara-bairs tinās miglā.

Gājām pa izmirku�u ielu, nerunādami ne vārda. Kad tuvojāmies Balabanietes mājai, ieraudzīju apak�stāvā spīdam uguntiņu. Arī : Avakums pamanīja gaismu. Nez kāpēc viņa lūpās pavīdēja smaids, un man �ķita, ka tas ir ļoti līdzīgs tai trīso�ajai uguntiņai, kas lauzās cauri aizvērto slēģu spraugai.

Viņ� mani apskāva, noskūpstīja uz abiem vaigiem, it kā es būtu mazs puika, un, nekā neteikdams, iegriezās Balabanietes pagalmā.

Vilkos uz mājām viens pats. Krustmātes Spiridonas gailis ar kailo kaklu jau sāka aizsmaku�ā baritonā modināt kaimiņus, kad atkal atrados tai vietā, kur vakar vakarā Avakums bija izlicis I�erenskim smalki izdomātus slazdus. Zināju, ka tas mums visiem ir bijis ārkārtīgi bīstami, ta�u man tik ļoti gribējās gulēt, ka nolēmu ne par ko nedomāt. Neizģērbies ielikos gultā un aizvēru acis.

Kad ap pusdienas laiku pamodos, Avakuma vairs nebija. Marko Krumovs pastāstīja, ka ap astoņiem rītā atbraucis kāds �gaziks� un

aizvedis manu draugu nezināmā virzienā. Ba-labaniete, kas da�as dienas bija viņa saimniece, ilgi stāvējusi krustcelēs un ļoti skumjām acīm lūkojusies paka| ma�īnai...

6

Kad pienāks kārta, kādā no nākamajām nodaļām pastāstī�u, kā mani pārcēla strādāt no Mom�ilovas uz Trigradas rajonu un kāpēc to darīja, pastāstī�u par savu divus mēne�us ilgo komandējumu uz Sofiju � par to, kā tur iepazinos un sadraudzējos ar doktoru Petru To�-kovu un nelaimīgo Venceslavu Ra�kovu, kā ievilkām savā kompānijā Avakumu.

Bet tagad, man �ķiet, laiks atkal atgriezties pie notikumiem, ko aprakstīju sava stāstījuma pirmajās nodaļās.

Tajā pa�ā dienā, 27. augustā, un tajā pa�ā stundā, kad Venceslavu Ra�kovu atrada miru�u viņa kabinetā, doktors Petrs To�kovs drāzās uz Centru kā cilvēks, kam dzenas pakaļ. Protams, viņ� neskrēja tā, kā skrien, piemēram, sportists vai jauneklis, jo viņam bija jau pāri piecdesmitiem un svēra viņ� vairāk nekā deviņdesmit kilogramu. Un tomēr To�kovs tika uz priek�u diezgan ātri, jo bija gandrīz divus metrus gar�; vidēja auguma cilvēkam tie�ām būtu bijis jāsāk skriet, lai nepaliktu viņam iepakaļ. Turklāt viņ� tik enerģiski vicināja rokas, ka visi gājēji, kas pagadījās pa labi un pa kreisi, sargādamies grieza viņam ceļu vai ari viņ� ar elkoņiem atsvieda tos malā.

Tuvodamies Centram, To�kovs iegriezās biju�ā Sievu tirgus �aurajās ieliņās, pēc tam Hristo Boteva bulvāri �ķērsoja tramvaja līniju un devās taisni uz dzeltenas ēkas galveno ieeju. Pie tās viņ� aizelsies, viscaur nosvīdis, mirkli vilcinājās, it kā �aubīdamies un kaut ko pārdomādams. Tad uzvilka vēl vairāk uz acīm ķīnie�u salmenīcu, pagāja garām parādes durvīm un ātri ie�āvās pagalmā, kur stāvēja mēslu tvertnes.

Sētas durvis bija pla�i atvērtas, tomēr pirms ieie�anas doktors Petrs To�kovs paskatījās apkārt, un viņa seja saviebās � �ķita, kāds viņu vēro, stāvēdams aiz zemā �oga.

Vītņu kāpnes, kas veda uz aug�ējiem stāviem, bija stipri stāvas, tomēr doktors, lēkdams pāri trim �etriem pakāpieniem, uzskrēja tre�ajā stāvā, elpu neievilcis, tad iegriezās labās puses gaitenī un pēc da�iem soļiem atradās sava kabineta plato durvju priek�ā. Telpā bija karsti un smacīgi. Gan grīda, gan sienas, gan arī daļa ar ģip�a ciļņiem rotāto griestu grima dzirksto�os pusdienas saules gaismas palos.

Vispirms Petrs To�kovs nolaida aizkarus, un istaba ieslīga tīkamā, dzeltenā pustumsā, tad viņ� atvilka elpu, pakarināja cepuri un noguris apsēdās krēslā aiz sava rakstāmgalda. Tikai tagad viņ� noslaucīja sviedrus

no sejas, un mutautiņ� uzreiz kļuva slapj�, it kā tas būtu ūdeni samērcēts^ Uz galda atradās apdilu�i ādas vāki ar pa�laik kārtojamām lietām. Ieraudzījis tos, doktors saviebās. Nē, doktoru nekaitināja vāku apdilums, jo viņu sen vairs neinteresēja kancelejas piederumu izskats, � viņ� atcerējās, ka jāiet ar ziņojumu pie Svetozara Podgorova. �ajos vākos atradās viss, par ko direktoram vajadzēja sacīt savu �jā� vai �nē�. Tāpēc arī tie tik nelāgi ietekmēja doktora nervus. Kad viņ� tos ieraudzīja, plaksti viņam tūdaļ kļuva smagi un pēk�ņi sāka uzmākties miegs, it kā viņ� augu nakti būtu bijis nomodā.

To�kovs sadrūmu�ām acīm paraudzījās uz vākiem un nopūtās. Tad piegāja pie lielā skapja, kas atradās istabas tālākajā stūrī, un atvēra to. Tajā stāvēja cinkota skārda spainis, līdz aug�ai piekrauts ar tuk�ām limonādes pudelēm. Kādu brīdi doktors raudzījās uz �īm tuk�ajām pudelēm un atkal saīga. Izņēmis no rakstāmgalda atvilktnes apaļu kabatas spogulīti, viņ� sasukāja jau paretos matus un nospieda zvana pogu.

�oreiz sekretāre Irīna Teofilova ienāca kabinetā ātrāk, nekā varēja gaidīt, un doktors tikko paguva noslēpt ķemmi un spogulīti. Uzlicis tiem virsū ādas vākus, viņ� pagrieza galvu uz durvju pusi. Doktors bija dusmīgs, ka nav vairs limonādes, ta�u, tiklīdz viņ� ieraudzīja savas sekretāres stalto, apaļīgo augumu, uzacis it kā pa�as no sevis atslīdēja at-

pakaļ vietā un seja uzreiz atguva parasto labsirdīgo izteiksmi. Viņ� ievēroja, ka mati Teo-filovai mitri kā pēc mazgā�anās, un pārmeto�i pa�ūpoja galvu.

� Jūs atkal darba laikā esat bijusi zem du�as, � viņ� sacīja.

Doktora balsī no pārmetuma tomēr nebija ne miņas, vārdi skanēja pat mīlīgi.

Teofilova klusēja.

� Kop� tā laika, kad aug�ā ierīkota �ī du�a, � turpināja doktors, kam katrā ziņā gribējās runāt par mazgā�anos, � jūs bez pārtraukuma �audāties pa kāpnēm aug�ā un lejā un riskējat saaukstēties. Tas nav labi.

Kā gan citādi doktors varēja runāt ar �o trīsdesmit gadus veco, skaisto �ķirteni, ko apprecēt viņ� tīkoja gan slepeni, gan atklāti?

� Tas nav labi, � viņ� domīgi atkārtoja.

Teofilova stāvēja pie durvīm un klusēja. Viņas seja, kas parasti bija melnīgsnēja, �oreiz izskatījās bāla kā slimniecei.

�Tas man tā liekas apgaismojuma dēļ,� Petrs To�kovs nodomāja un palūkojās uz nolaistajiem aizkariem. Diena ārā �ķita nespodri dzeltena.

� Biedrs direktors jau divas reizes pa telefonu apvaicājās pēc jums, � Teofilova sacīja klusinātā balsī.

Doktors saīga, pats nezinādams, kāpēc; varbūt tāpēc, ka neizdevās vēl ko pasacīt par mazgā�anos, bet varbūt arī tāpēc, ka maratona skrējiens tomēr nebija palīdzējis aiz-

steigties priek�ā direktora izsaukumam. Viņ� juta, ka saruna ar sekretāri �odien neraisās. Kamēr doktors pārdomāja, kā un ar ko sākt, vai izraudzīties tematu par darbu, vai arī ievadījuma pēc mazliet parunāt par laiku, spalgi iezvanījās telefons. �Tre�oreiz,� viņ� nodomāja un paņēma klausuli.

Izsaukums bija nervozs, īss, izteikts tikai da�os vārdos. Petrs To�kovs nolika klausuli un piecēlās. Viņ� gribēja ņemt līdzi vecos ādas vākus, bet, atcerējies ar tiēm apsegtos priek�metus, atmeta tikai ar roku.

* * *

Svetozaram Podgorovam pēc izskata varēja dot gadu piecdesmit, viņ� bija liela auguma, saviem gadiem kalsns cilvēks, seja vāja, iegarena, sirmie mati gludi sasukāti. Lūpas bija sļevi�ķīgas, bet bālas, gai�i zilās acis raudzījās mierīgi, vērīgi, ar tādu kā stikla vēsumu. Ģērbās viņ� pec �priek�nieku modes�: svītrotas bikses, tum�i svārki, cietināts krekls. Zīda kaklasaite bija piesprausta ar zelta adatu, ko rotāja rubīns, un tā liecināja par tieksmi uz zināmu māksliniecisku izsmalcinātību, ta�u visumā Podgorovs izskatījās stingrs un pedantisks.

Pa�reiz viņ� stāvēja pie loga, galvu noliecis un rokas uz krūtīm sakrustojis. Aizkari bija nolaisti, uz apa|ā galda, ko klāja zaļa

vadmala, bez trok�ņa grieza savas lāpstiņas ventilators.

Kad doktors nāca iek�ā, Podgorovs nodrebēja, pacēla galvu un brīdi cie�i raudzījās taisni uz priek�u, it kā būtu akls. Tad, kaut ko meklēdams, sāka taustīt svārku kabatas, izvilka cigare�u paciņu, mirkli padomāja un neaizsmēķējis iebāza to atpakaļ kabatā.

� Varbūt jums nav sērkociņu? � doktors vaicāja un, vainīgi smaidīdams, sniedza viņam kastīti.

Podgorovs noraido�i pamāja ar roku.

� Nepatik�anas ar maniem celtniekiem, � doktors nopūtās. � Tāpēc arī novēlojos.

� Sēdieties, � Podgorovs klusi sacīja.

Abi nekā nerunāja.

Polsterētās durvis un aizklātie logi nelaida iek�ā trok�ņus, kabinetā bija klusi kā tuk�ā, atkabinātā vagonā.

� Doktor, � Podgorovs teica, atkal rokas uz krūtīm sakrustojis, � vai jums ir ziņas par to, kā darbojas mūsu vakcīna pret mutes un nagu sērgu? Vai tā rada apmierino�u imunitāti?

Viņa balss bija neparasti dobja.

� Kāpēc tad lai �ī neradītu imunitāti? � Petrs To�kovs paraustīja plecus un iesmējās.

� Es vaicāju: vai jums ir ziņas par to? � Podgorovs sarauca uzacis.

Neko neatbildēdams, doktors neatlaidīgi raudzījās uz savām kājām.

Tagad iesmējās Podgorovs, bet viņa smiekli bija dzēlīgi, ļauni.

� Paskatieties nu man tie�i acīs! � viņ� sacīja. � Jūs patiesi nekā nezināt par mūsu vakcīnu? Par to, kā tā rada imunitāti?

� Es jūs nesaprotu, � Petrs To�kovs atbildēja un paberzēja pieri.

� Vai tie�ām ne?

Podgorovs brīdi klusēja, tad apsēdās savā vietā, izvilka cigaretes un aizsmēķēja.

� Biedri To�kov, � viņ� klusi teica, raudzīdamies taisni uz priek�u, � pa�reiz laiks pusdienot, un es vairs neko jums nejautā�u. Atpūtieties, kārtīgi paēdiet � jums vienmēr bijusi laba apetīte, bet pēc pusdienas, pulksten trijos, lūdzu jūs piedalīties īsā apspriedē pie �ī apaļā galda. Es sasaucu Centra kolēģiju, lai informētu par to, kā Trigradas rajonā darbojas mūsu vakcīna pret mutes un nagu sērgu. Ceru, ka jums izdosies sagatavot nelielu, bet kolēģijai interesantu ziņojumu.

� Labi, � doktors pamāja ar galvu. Nez kāpēc viņam pēk�ņi kļuva jautri, un viņ� iesmējās.

Podgorovs strauji piecēlās un izslējās visā augumā.

� Biedri To�kov, � viņ� sacīja un noklepojās, � visgardāk smejas tas, kas smejas pēdējais. Vai tā nav? Tautas parunās slēpjas liela gudrība. Ieteicu jums tūlīt ieiet pie mūsu kadru daļas vadītāja. Viņ� paziņos kādu bē-

dīgu, bet jums ļoti interesantu jaunumu. Tad dro�i vien labais noskaņojums jūs pametīs un patika smieties pāries.

� Kādu jaunumu? � Tagad savukārt piecēlās doktors.

� Jums to pateiks, � Podgorovs klusi atbildēja. Viņ� aizpogāja svārkus, piegāja pie durvīm un laipni tās atvēra. � Jūsu nodaļā gadījies kas nepatīkams. Lūdzu!

Pavadījis doktoru, Podgorovs brīdi pastāvēja, tad smagi noslīga savā platajā ādas at-zveltenī un saņēma galvu rokās.

7

Otrā dienā vienpadsmitos pulkve�a Manova kabinetā notika īsa apspriede. Piedalījās pats pulkvedis, kapteinis Slavi Kova�evs un Ava-kums.

Slavi Kova�evs bija uzbudināts, mo�s un � tas ar viņu gadījās reti � jautrs, laipns un runīgs, Pat apģērbā bija parādījies kaut kas pārdro�s, ļoti liberāls, ja atceras viņa stingri noteikto un konservatīvo gaumi: pirmoreiz mū�ā viņ� bija uzģērbis krāsainu triko kreklu. Avakums turpretim izskatījās ļoti drūms � klusēja, daudz smēķēja un nepievērsa nekādu uzmanību apkārtējiem cilvēkiem. �ķita, ka visa pasaule viņam pilnīgi vienaldzīga. Ja drud�aini neiedzirkstītos acis un nervozi ne-ietrīsētos garie pirksti, varētu domāt, ka viņ�

ir apātisks cilvēks, kas bezgalīgi noguris gan no citiem, gan pats no sevis.

� Nu tad, � sacīja pulkvedis Manovs, atspiedies ar elkoņiem uz galda, � dodu jums vārdu. Kur� runās pirmais? Atļauju smēķēt un runāt nepieceļoties.

� Atļaujiet man pa�reiz piecelties nerunājot, � Avakurns tikko manāmi pasmaidīja, viegli piedauzīdams cigareti pie stikla pelnu trauka malas.

Pulkvedis piekrīto�i pamāja ar galvu.

� Viņ� izskatās pēc pēdu dzinēja suņa, kas ilgi skraidījis apkārt, ta�u atrast pēdas nav mācējis, � Slavi Kova�evs jautri iesmējās.

Avakurns nepievērsa uzmanību �im rupjajam jokam, viņ� to pat nedzirdēja, turpretim pulkvedis saīga un sarauca uzacis.

� Jūs, kapteini, runājat tā, it kā vērsi jau būtu saķēris aiz ragiem, � viņ� teica. � Vai nedomājat, ka pēc �Mom�ilovas lietas� jums derētu izturēties delikātāk?

� Ak, � iesaucās Slavi Kova�evs, � �Mom�ilovas lieta� ir jau pagātnē, turklāt tā nebija nekas sevi�ķs!

� Lai nu paliek tā, kaut gan es jums nepiekrītu, � pulkvedis dzedri noteica un, brīdi vilcinājies, sacīja pavēlo�ā balsī: � Es jūs klausos!

Slavi Kova�evs paberzēja rokas.

� �ī lieta ir ļoti juceklīga un sare�ģīta, � viņ� iesāka savā parastajā, augstprātīgajā tonī, � tomēr galvenos pavedienus es turu

savās rokās, esmu izdibinājis pa�u svarīgāko un ceru uz panākumiem. Mana metode ir vienkār�a, sare�ģītas hipotēzes man nepatīk. Manuprāt, jo vairāk sare�ģīts ir noziegums, jo vienkār�ākai jābīit tā atklā�anas metodei. Par pa�reizējo lietu es sprie�u tā. Pirmkārt, mutes un nagu sērga parādās Trigradas rajonā, kas atrodas pie robe�as. Mums ir pieredze, mēs zinām: ja �ī sērga parādās pierobe�as rajonos, tā nevar būt nejau�a parādība. Otrkārt, pret mutes un nagu sērgu lietojamā vakcīna, ko Centrs sūta uz apdraudētajiem rajoniem, pēk�ņi izrādās nederīga. Tas ir zīmīgs fakts. Ja, piemēram, izceltos ugunsgrēks kādā rūpnīcā, kam svarīga nozīme, un mūsu ugunsdzēsēju komanda dotos uz turieni ar tuk�ām cisternām vai bojātiem sūkņiem, arī tā nebūtu nejau�ība. Rūpnīcas dedzinātāji neap�aubāmi būtu saistīti ar tiem, kas izlaidu�i ūdeni no cisternām un sabojāju�i sūkņus. Sie divi fakti viens otru papildinātu un izskaidrotu. Lietā, ko izmeklēt uzticēts mums, ugunsdzēsēju komandas loma ir Centram. Kādam no �ī Centra darbiniekiem vai pat vairākiem ir sakari ar subjektiem, kas organizē sērgas izplatī�anos. Tāda pamatos bija mana hipotēze. Tātad vajadzēja atrast cilvēkus, kas uztur sakarus ar aizrobe�as spiego�anas centriem. Kur tie meklējami? Protams, ne jau rēķinve�u un ma�īnrakstītāju vidū. Rēķinve�iem un ma�īnrakstītājām nav nekādu darī�anu ar serumiem uņ medikamentiem. Ar �īm lietām nodarbojas

Zāļu un apgādes nodaļa un konkrēti vispirms nodaļas vadītājs Petrs To�kovs, noliktavas pārzinis Venceslavs Ra�kovs un viņa palīgs Kin�o Nastevs. �ajā �trīsvienībā� es arī nolēmu meklēt vienu no galvenajām personām, kas darbojas sērgas lietā. Pilnīgi saprotams, ka ne mirkli netnierināju sevi ar ilūziju, ka viss aprobe�ojas tikai ar �o galveno trijnieku vien. Bet, aizķerot vienu diegu, viegli var nolaist valdziņu visas zeķes garumā.

Es sāku pētīt �o trīs cilvēku biogrāfijas un, starp citu, uzdūros kādam ļoti interesantam faktam. �ķirstīdams Trigradas pierobe�as iecirkņa ziņojumus par sērgas parādī�anos un izplatī�anos, pēk�ņi pamanīju pazīstamu uzvārdu. Kādā no �iem ziņojumiem ir to personu saraksts, kas pārvietoju�ās pa �oseju starp Te�elu un Deviņu, lai gan tām nav bijis speciālas atļaujas staigāt vai braukt pa pierobe�as zonu. �etri no tiem ir vietējie zemnieki, kurus mūsu cilvēki ir pārbaudīju�i; pret viņiem nevar vērsties nekādas aizdomas.

15. augustā � divas dienas pirms tam, kad tika saņemts pirmais ziņojums par sērgas parādī�anos, � apmēram desmitos no rīta de�urējo�ais star�ina apturēja uz �osejas kādu motociklistu tai mirklī, kad tas gribēja nogriezties pa labi � pa ceļu, kas ved uz Tri-gradu. Tas bija mūsu doktors Petrs To�kovs, Zāļu un apgādes nodaļas vadītājs Lipīgo slimību apkaro�anas centrā. Viņ� uzrādīja caurlaidi, ta�u dokumentā bija atzīmēta tikai viena

apdzīvota vieta: Deviņa. Kad star�ina vaicāja, kāpēc viņam bijis jābrauc uz Te�elu un kāpēc viņ� grib nogriezties pa ceļu, kas ved uz Tri-gradu, doktors atbildēja, ka vēlējies palūkoties uz Trigradas klintīm un kalnu upē sa-mak�ķerēt sev da�as foreles. To teikdams, viņ� parādīja dokumentu, ka komandēts uz Deviņas rajonu dienesta darī�anās. Tad star�ina pats uz savu atbildību atjāva viņam palikt līdz pusdienas laikam ceļu sazarojuma rajonā, aizliegdams doties dziļāk aizā.

Ap pulksten trim pēcpusdienā robe�sargu patruļa, apstaigādama teritoriju, aizturēja doktoru pa�ā aizas vidū, diezgan tālu no tuneļa, kas izcirsts klintīs. Doktors mak�ķerēja dziļa atvara malā, bet viņam blakām sēdēja Rakips Kolibarovs, Trigradas iedzīvotājs. Jāpiebilst, ka �is Rakips ir ļoti aizdomīga persona, lai gan mums nav pret viņu nekādu konkrētu pierādījumu. Mums zināms tikai tas, ka viņa brālis aizbēdzis uz ārzemēm, bet tēvoci pērn nonāvēju�as nezināmas personas. Un, tā kā doktoram nebija caurlaides, kas atļauj uzturēties Trigradas rajonā, radās vesels incidents. Viņu aizveda uz robe�sargu posteni, no turienes piezvanīja uz Smoļanu, no Smoļanas uz Sofiju un atbrīvoja tikai pievakarē. Viņam pieprasīja rakstveida paskaidrojumus. Doktors, starp citu, uzrakstīja, ka ar Rakipu Koli-barovu neesot pazīstams, ka �o cilvēku todien redzējis pirmo reizi un tas pats pienācis klāt, lai palūkotos, kā viņ� mak�ķerē foreles.

Tas notika 15. augustā � divas dienas pirms mutes un nagu sērgas uzliesmojuma Trigradas rajonā.

Sis gadījums mudināja mani rūpīgāk izstudēt doktora biogrāfiju. Viņ� dzimis 1910. gadā Sandanski pilsētā, pārtiku�ā ģimenē. Tēvam piederējis veikals un krogs. Bez tam viņam biju�i arī lieli vīna dārzi. Petrs To�kovs pabeidza veterinārijas fakultāti Sofijā, pēc tam viņu nosūtīja specializēties uz Sveici, uz 2enēvu. Pēc atgrie�anās no ārzemēm viņu tūlīt iecēla par iecirkņa veterinārārstu Gorna D�umajas pilsētā. 1942. gadā viņu uzaicināja strādāt Zemkopības ministrijā un vēl pēc gada paaugstināja amatā. Būdams inspektors, Petrs To�kovs apbraukāja vienīgi valsts dienvidu un dienvidrietumu rajonus. Par politiku neinteresējās. Viņam patika dzīrot jautrā kompānijā un svaidīties ar naudu. Pēc 9. septembra* viņu iecēla amatā, kurā tas strādā vēl arvien.

Petrs To�kovs ir kaislīgs mak�ķernieks. Viņam pieder �Javas� markas motocikls, ar ko viņ� svētdienās un atvaļinājuma laikā braukā pa visu valsti.

Tagad gribu pievērst jūsu uzmanību �ādiem faktiem. Valsts dro�ības ministrijas arhīva dokumentos viņa uzvārds minēts divas reizes, turklāt sakarā ar citām personām. Pērn, 2. janvārī, divi diplomātiskie �ierēdņi�, divu rietum-

* 1944. gada 9. septembrī notika visas tautas sacel�anās, kas darīja galu bur�uāziski fa�istiskajai iekārtai Bulgārijā.

valstu pārstāvji, pastaigājās pa Borovecas kūrvietas apkārtni. Kopā ar viņiem bija Petrs To�kovs (vēlāk �os �ierēdņus� padzina no mūsu zemes kā personas �non grata�.) Sā gada 7. maijā Petrs To�kovs mak�ķerēja kaut kur Sļivņicas tuvumā, un augu dienu viņam staigāja līdzi Krūms Slavovs Had�ihristovs, Sļiv-ņicas ciema iedzīvotājs, biju�ais monarhijas laiku armijas feldfēbelis, kas saskaņā ar tautas tiesas spriedumu pēc 1944. gada 9. septembra izcieta cietumsodu.

Tātad Petrs To�kovs uztur sakarus ar rietumu diplomātiem � ar personām �non grata�, satiekas ar politiskiem noziedzniekiem, braukā pa pierobe�as rajonu, lai gan viņam nav speciālas at|aujas to darīt, un satiekas ar personām, kuru radinieki kļuvu�i par dzimtenes nodevējiem un saistīti ar spiegu aģentūrām. Nav grūti iedomāties, ka cilvēks, kam tāds raksturojums, ir pilnīgi spējīgs nosūtīt uz sērgas piemeklētajiem rajoniem nederīgu vakcīnu. Jums vajadzīgi pierādījumi? Lūdzu! Vakar es tos atradu.

Vakar pēc darba man bija iespēja izskatīt apgādes daļas un noliktavas saraksti. �ai ziņā, � Slavi Kova�evs paskatījās uz Avaku-mu, � esmu ļoti priecīgs, ka arī jūs, biedri Zahov, ejat kopsolī ar mani, tas ir, strādājat pēc manas metodes, jo es satiku jūsu palīgu leitnantu Markovu sē�am pie sarakstes, par kuru es runāju. Nezinu, kādi ir jūsu secinājumi, bet mani un leitnanta Markova atklājumi

ir pilnīgi identiski. Kas mani mudināja izskatīt �o saraksti? Es vēlējos tikai uzzināt, kādu vakcīnu apgādes nodaļa saņēma no VDR, kas glabājas Venceslava Ra�kova noliktavā un kādus rīkojumus devis nodaļas vadītājs Petrs To�kovs.

Vispirms izskatījām nodaļas izejo�os rakstus, kopijas no dokumentiem, ko Petrs To�kovs adresējis noliktavai. Mūsu uzmanību saistīja diezgan gara vēstule, kurā nodaļas vadītājs devis norādījumus, kā uzglabāt vācu vakcīnu, konkrēti (es citēju burtiski): �Uzglabāt ledusskapī, tumsā, pie temperatūras, kas nekādā ziņā nedrīkst pārsniegt +6�C.� Sai vēstulei, kura datēta ar 4. martu, ir divi paraksti: pa labi � Petra To�kova, pa kreisi � Irīnas Teofilovas, nodaļas sekretāres. �Pārbaudīsim, vai Venceslavs Ra�kovs ir izpildījis �os speciālos norādījumus,� ierosināja leitnants Markovs, bet es teicu: �Vispirms pārbaudīsim, vai viņ� vispār dabūjis tādu vēstuli.�

Paņēmām aktu vākus, kuros Venceslava Ra�kova palīgs Kin�o Nastevs ie�uvis ienāku�os rakstus. Tur mēs atradām 4. marta vēstules oriģinālu un no pirmā acu uzmetiena sapratām, ka starp to un kopiju pastāv kāda at�ķirība. Izbrīnīju�ies palūkojāmies viens otrā un sākām oriģinālu vārdu pa vārdam salīdzināt ar kopiju. Tajā vietā, kur kopijā bija rakstīts �uzglabāt ledusskapī, tumsā, pie temperatūras, kas nekādā ziņā nedrīkst pārsniegt

+6�C�, teksts bija pārgrozīts �ādi (citēju burtiski): �...uzglabāt skapī pie temperatūras, kas nekādā ziņā nedrīkst pārsniegt -ļ-26�C.� Bija izlaisti vārdi �ledus� un �tumsā�, bet vienzīmes skaitlis kļuvis par divzīmju skaitli � ciparam �6� priek�ā bija pierakstīts �2�. Bez �aubām, izlaistie vārdi un pierakstītais cipars veicināja tādu apstākļu ra�anos, kuros vakcīna ar laiku sabojājās.

Mēs izpētījām oriģināla un kopijas burtus un konstatējām, ka abi dokumenti rakstīti ar vienu un to pa�u ma�īnu. �o �Continental� markas ma�īnu atradām kancelejā, ar to strādā ma�īnrakstītāja Hristīna Cavova, politiskā ziņā pārbaudīta meitene, kuras tēvs bijis partijas darbinieks un gājis bojā pagrīdes cīņu gados. Mēs paņēmām citus dokumentus un sākām salīdzināt parakstus. Petra To�kova paraksts bija glu�i tāds pats, bez jebkādas at�ķirības burtu rakstībā, izliekumos un pie-spiedienos, bet ar Irīnas Teofilovas parakstu gan bija citādi. Pārējos dokumentos burts �o� bija savilkts ciet, tāpat tas bija rakstīts arī

4. marta vēstules kopijā. Turpretim oriģinālā �is burts bija atstāts vaļā un izskatījās pārsteidzo�i līdzīgs saviem brāļiem Petra To�kova parakstā. Turklāt Irīna Teofilova vispār raksta cie�i, burtus savelk kopā, bet �eit tie atrauti cits no cita, un attālums starp tiem pilnīgi sakrīt ar intervālu starp burtiem doktora parakstā. Mēs nofotografējām abus �os dokumentus, un jums, biedri Zahov, no katras foto-

grāfijas ir pa eksemplāram. Leitnants Mar-kovs, speciālists grafoloģijas jautājumos, apgalvo, ka Teofilovas paraksts uz vēstules oriģināla neap�aubāmi rakstīts ar Petra To�kova roku. Nezinu, ko domājat jūs, bet es esmu pilnīgi vienis pratis ar leitnantu.

Avakums nenoteikti paraustīja plecus, un Slavi Kova�evs kādu brītiņu klusēja.

Turpiniet! � pulkvedis sacīja.

� Pēc tam mēs devāmies apskatīt noliktavas telpas, atstājām saraksti kancelejā un nokāpām pagrabā, kur cerējām atrast pudelītes ar vācu vakcīnu. Pagrabā nekādas vakcīnas nebija. Atgriezāmies pirmajā stāvā � tas pats. Tad nolēmām ielūkoties bēniņu telpās. Tur meklē�ana vainagojās sekmēm: kaktā zem jumta vienkār�os priedes koka plauktos stāvēja kādas piecdesmit papes kārbas. Katrā bija pa divdesmit vakcīnas pudelītēm. Da�as kārbas bija tuk�as � to saturs, acīm redzot, nesen nosūtīts uz Rodopas novadu . .

Paskatījāmies uz termometru, kas karājās pie durvīm, � dzīvsudraba stabiņ� rādīja +28� Celsija. Venceslavs Ra�kovs bija pārlieku centīgi pildījis �efa norādījumus.

Pirms formulēju savu hipotēzi galīgā veidā, gribu sacīt da�us vārdus par divām citām personām. Venceslavs Ra�kovs dzimis San-danski pilsētā. Iegaumējiet: tā ir arī Petra To�kova dzimtā pilsēta. Tas ir zīmīgi, vai ne? Jums jāzina arī vēl kas cits: �o puisi Centra darbā pieņēma pēc doktora To�kova rekomendācijas. Ja kadru daļā pieprasīsiet Ra�kova personisko lietu, jūs tur atradīsiet veselas trīs doktora pierakstītas lappuses, kurās viņ� cildina �o jauno cilvēku. Viņ� visai glaimojo�i atsaucas arī par Venceslava vecākiem � cik tie strādīgi, godīgi, progresīvi un tā tālāk tādā pa�ā garā. Venceslavs beidzis tirdzniecības tehnikumu, karadienesta laiku nokalpojis bruņutanku daļās un pirms darba Centrā strādājis BAVB³ �oferu kursos par instruktoru. Viņ� ļoti aizrāvās ar sportu, bija kā uzburts uz motocikliem un automa�īnām. Nekādu citu ieņēmumu, atskaitot darba algu, viņam nebija. Pēdējā laikā viņ� plātījies draugiem, ka pirk�ot motociklu �Java�.

Kin�o Nastevs, Venceslava Ra�kova palīgs, dzimis Haskovā. Centra noliktavā nostrādājis jau vairāk nekā desmit gadu. Alla� pieticīgs, maz ievērojams cilvēks. Viņam pieder vienstāva māja Jaunajā priek�pilsētā, un pirms mēne�a viņ� sapirka būvmateriālus, lai celtu tai otru stāvu.

Stāstīdams par �iem trim Centra darbiniekiem, es, starp citu, gribu uzsvērt kādu interesantu sīkumu. Pirms diviem mēne�iem doktors Petrs To�kovs nopērk dzīvokļu kombinātā sev dzīvokli, Venceslavs Ra�kovs po�as iegādāties motociklu �Java�, bet nāves dienā viņa kabatas portfelī atrod prāvu naudas summu.

Pieticīgais Kin�o Nastevs, kas visu mū�u izticis no kancelejas darbinieka algas, brīvā tirgū nopērk būvmateriālus, lai celtu mājai otru stāvUļ Kā redzat, mūsu draugi īsā laikā kļuvu�i bagāti, viņu rīcībā ir daudz naudas, viņi iegādājas dzīvokjus ar visām ērtībām, pērk dārgus motociklus, būvē mājām otru stāvu.

Apkopojis visus �os faktus, nonāku pie �ādas hipotēzes. Uzturēdamies �enēvā, Petrs To�kovs kļuva par Vācijas izlūkdienesta darbiniek^ Ar �ī dienesta Bulgārijas rezidentu palīdzību viņu iecēla par inspektoru tajos dienvidu pierobe�as rajonos, kas visvairāk interesēja hitlerie�u izlūkdienestu Balkānos. Pēc kara To�kovu atstāja mierā, un, jādomā, ilgu laiku viņ� ne ar kādu spiego�anu nenodarbojās. �Iekonservētais� spiegs dzīvoja samērā mierīgi. Bet pirms trim gadiem viņu atkal iesaistīja darbā � �oreiz rietumu izlūkdienestā. Viņam tika uzdots vienkār�s uzdevums � panākt, lai darbā ap viņu būtu uzticami cilvēki. Un Petrs To�kovs iekārto savu novadnieku Venceslavu Ra�kovu par Centra noliktavas pārzini. Doktors ir pārliecināts, ka jaunais cilvēks būs viņam paklausīgs gan tāpēc, ka viņam seni sakari ar Ra�kovu ģimeni, gan tāpēc, ka tie�i no viņa atkarīga Vcnceslava turpmākā izvirzī�ana amatos. Vēl jāizpētī Petra To�kova darbība: ar ko viņ� nodarbojies �os trīs gadus, kur apmeties, braukādams pa valsts dienvidu rajoniem, ar kādām citām personām �non grata� uzturējis sakarus, kāpēc

braucis un Sļivņicu, kāpēc tur saticies ar to pa�u feldfēbeli utt.

Bet atgiezisiinies pie pēdējiem notikumiem. Tūlīt pēc vācu vakcīnas atsūtī�anas vai, iespējams, mazliet agrāk Petrs To�kovs saņem pavēli darīt visu iespējamo, lai �īs zāles īsā laikā kļūtu nederīgas. 4. martā Petrs To�kovs diktē sekretārei vēstuli, par kuru jau stāstīju. Sekretāre atdod melnrakstu ma�īnrakstītājai �avovai, un tā pārraksta visu mot ā mot � vārds vārdā. Aizmirsu jums pateikt, ka �is melnraksts vēl tagad piesprausts pie vēstules kopijas un ka kopija ir pilnīgi identiska ar melnrakstu. Pēc tam sekretāre paraksta gan oriģinālu, gan kopiju un iedod parakstīt priek�niekam. Bet ko dara priek�nieks?

Viņ� nepavisam nesteidzas nosūtīt vēstuli uz noliktavu. Viņ� to patur pie sevis. Kad darba diena beigusies un kalpotāji no kancelejas aizgāju�i, Petrs To�kovs sē�as pie Cavovas ma�īnas un uz tīras blankas raksta jaunu vēstuli � to pa�u, kurā trūkst da�u vārdu un pierakstīts klāt cipars. Viņ� iznīcina veco, īsto oriģinālu; uz jaunā oriģināla labajā pusē viņ� parakstās, bet kreisajā vilto Teofilovas parakstu, turklāt izdara to ļoti veiksmīgi.

Nākamajā dienā � 5. martā � Petrs To�kovs izsauc kurjeru, uzdod tam aiznest vēstules kopiju un melnrakstu uz arhīvu, bet oriģinālu izsniegt noliktavas darbiniekiem un pieprasīt, lai viņi parakstās par saņem�anu.

Ja jūs atyērtu Zāļu un apgādes nodaļas

izsūtāmo rakstu grāmatu, jūs redzētu, ka Kin-�o Nastevs tie�ām saņēmis �o dokumentu

5. martā.

Jūs varat vaicāt, kā medikamentu glabā�anā tik pieredzēju�i cilvēki, kādi ir Nastevs un Ra�kovs, toreiz nepamanīja, ka viņu priek�nieka rīkojums ir dīvains. Vai tad viņi pirmo reizi saņēma un uzglabāja vakcīnu? Manuprāt, viņi abi pamanīja kļūdu �ai rīkojumā, ta�u Venceslavs klusēja, jo t ā gribēja viņa labvēlis un �efs. Galu galā nepiecie�amības gadījumā viņ� varēja mazgāt rokas nevainībā � lūdzu, te ir priek�nieka rīkojums, oficiāls dokuments! Bet Kin�o Nastevs klusēja tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka viņa tie�ais priek�nieks nebilda par to ne vārda. Domāju, ka �ai gadījumā ar da�ādiem ieganstiem laistas apgrozībā ari nelielas naudas summas � tik daudz, cik nepiecie�ams, lai uzceltu mājai otru stāvu un iegādātos �Javu�. Doktors deva naudu noliktavas pārzinim, bet noliktavas pārzinis � savam palīgam.

15. augustā Petrs To�kovs brauc uz Deviņu it kā inspicēt vietējo sanitārijas un medikamentu bāzi, bet patiesībā tāpēc, lai satiktos ar ārzemju spiego�anas centra rezidentu. Vai �is rezidents ir Rakips Kolibarovs, vai ar viņa starpniecību tiek uzturēti tikai sakari, tas vēl jāizdibina. Bez tam vēl jāuzzina, vai doktors iedeva Rakipam sērgas mikrobus, vai ari Rakips paziņoja doktoram, ka �ie mikrobi jau piegādāti.

Un tā nu lopu mutes un nagu sērga uzliesmo ar �ausmīgu spēku. Doktors Svetozars Podgorovs izziņo trauksmi un pavēl Zāļu un apgādes nodaļai nekavējoties � ar automa�īnām un lidma�īnām � nosūtīt uz apdraudētajiem rajoniem glābēju � vācu vakcīnu. Petrs To�kovs un viņa noliktavas pārzinis kļūst apbrīnojami aktīvi � gan partijas organizācijas birojs, gan arodorganizācija uzslavē viņus par spriego virsstundu darbu un pat par strādā�anu dienu un nakti.

Bet paiet da�as dienas, paiet nedēļa un vēl vairāk, Centrs sāk saņemt trauksmainas ziņas: vakcīna imunitāti nerada. Petrs To�kovs tomēr ir mierīgs, tūlīt pēc darba joņo ar savu motociklu uz ūdenskrātuvi mak�ķerēt, bet vakaros dzīro ar draugiem. � Sājā mirklī Slavi Ko-va�evs nozīmīgi palūkojās uz Avakumu.

Avakums sacīja:

� Tas ir pilnīgi pareizi. Esmu ar doktoru pazīstams, un tai laikā, par kuru jūs runājat, esmu vairākkārt vakariņojis viņa jaunajā dzīvoklī.

Kabinetā iestājās neveikls klusums. Pulkvedis Manovs sāka rakņāties galda atvilktnē, meklēdams cigaretes, Avakums laipni piedāvāja viņam savējās.

Pēc tam Avakums pagriezās uz Slavi Ko-va�eva pusi un smaidīdams vaicāja:

� Kāpēc jūs pārtraucāt savu stāstījumu visinteresantākajā vietā?

� Nekas, � Slavi Kova�evs pamāja ar galvu, � es turpinā�u. Kop� 18. augusta �os cilvēkus neizlai�u no acīm, man zināms katrs viņu solis. Trīs dienas pirms pa�nāvības Ven-ceslavs Ra�kovs runā pa telefonu ar savu brāli, kas dzīvo Sandanski pilsētā. 26. augustā viņ� un Petrs To�kovs dodas uz Centrālo universālveikalu un tur ilgu laiku mīņājas motociklu nodaļā. Pirms izie�anas uz ielas viņi grāmatu nodaļā nopērk Bulgārijas tūrisma karti, bet pēc tam dodas uz bufeti Slaveikova laukumā. Ēzdams Petrs To�kovs kaut ko zīmē uz kartes, bet Venceslavs Ra�kovs kaut ko pieraksta uz tās baltajām malām. Pēc tam viņ� karti saloka un iebā� svārku kreisajā kabatā. �ādas kartes nav nekāds retums, tās var iegādāties jebkurā laikrakstu kioskā, tās maksā tikai divas Ievas. Sabiedriskās dro�ības labā es izdarīju grēku � pie izejas uzgrūdos virsū Ra�kovam un nozagu viņam karti. Te tā ir! � Slavi Kova�evs nolika uz ceļiem salocītu karti un ātri atvēra to. � Te nu tā ir. �eit var redzēt, ko īsti apzīmējusi ar sarkanu zīmuli Pet-ra To�kova roka. � Slavi Kova�evs mirkli klusēja. � �oseju no Sofijas līdz Trigradai! � viņ� iesaucās triumfējo�ā balsī, tad klusām piebilda: � Un vai zināt, ko uz kartes baltajām malām uzrakstījusi noliktavas pārziņa roka? Venceslavs ar melnu zīmuli uzrakstījis vārdu un uzvārdu, ko ne vienreiz vien esmu jau pieminējis: Rakips Kolibarovs.

Viņ� pacēla galvu, lai palūkotos, cik pār-

steidzo�u efektu radījis �is uzvārds, bet tai mirklī pēk�ņi atskanēja jautri, skani smiekli.

Smējās Avakums. Smējās, nemaz nevaldīdamies, no visas sirds, galvu atpaka| atmetis.

Pulkve�a Manova drūmā seja pietvīka.

� Lūdzu, piedodiet! � Avakums izslējās taisni. � Ļoti no�ēloju �os smieklus nevietā. Bet es pēk�ņi iztēlojos, kā kolēģis Kova�evs brīnījās, ieraudzījis �o uzvārdu, un man bija jāsāk smieties.

� Manuprāt, jūs smejaties veltīgi, � pulkvedis iebilda.

� Glu�i otrādi, es nepavisam īpa�i nebrīnījos, � Slavi Kova�evs turpināja, un viņa balsī ieskanējās dziļi apzināta pa�cieņa. � Tāpēc, ka es jau nojautu, ka tas viss pavērsīsies. Petrs To�kovs saprata, ka ar vakcīnu izgājis plāni, juta, ka pamats zem kājām grīļojas, tāpēc nolēma tikt vaļā no sava galvenā līdzdalībnieka. Doktors centās iestāstīt Venceslavam, ka stāvoklis bezcerīgs, ka viņ� nenovēr�ami iekritīs, ka viņu gaida tiesa un varbūt pat cilpa. Jādomā, ka Venceslavs Ra�kovs mēģināja aizbildināties ar 4. marta rīkojumu, ko bija atsūtījis doktors, bet no tā nekas neiznāca. �Neceri uz �o dokumentu!� viņam dro�i vien teica doktors To�kovs. �Tas nav nekas vairāk kā vienkār�s papīrelis. Man ir kopija ar to pa�u numuru un ar to pa�u datumu, un kopijā norādīts, kā pareizi jāglabā vakcīna, bet tavs oriģināls ir viltojums. Tu pats to esi sacerējis, viltojis manu parakstu, bet īsto oriģinālu iznī-

cinājis.� Ko vēl vairāk? Pēc tam pieteicās pār-gādāt viņu pāri robe�ai, cerēdams, ka Koliba-rovs mācēs tikt galā ar �o puiku. To�kovs iedeva viņam naudu motocikla iegādei, atzīmēja kartē ceļu uz Trigradu un pateica Ra�kovam tā cilvēka vārdu un uzvārdu, kas viņu pārvedīs pāri robe�līnijai. Bet te nu pirmajā plāksnē izvirzās jauns apstāklis: karte pazudusi. Ar savu roku pierakstīdams Rakipa Kalibarova vārdu un uzvārdu, Venceslavs Ra�kovs reizē parakstījis pats sev nāves spriedumu: viņi abi bija pārliecināti, ka karte nokļuvusi milicijas rokās. Ap septiņiem vakarā viņi �ķīrās pie patriarha Eitimija pieminekļa. Doktors ap-apsolījās apciemot savu draugu agri no rīta. Tā Venceslava steidzīga likvidē�ana bija kļuvusi par pa�a Petra To�kova dzīvības un nāves jautājumu.

27. augusts. Vienpadsmitās stundas sakuma doktors ierodas pie Venceslava, ta�u iekļūst viņa kabinetā nevis pa galveno ieeju, bet no sētas puses, pa logu. Doktors aizslēdz durvis un �ukstus paziņo, ka uz ietves ielas otrā pusē, pretim galvenajai ieejai, stāv divi aģenti. Arī Venceslavs viņus ir redzējis, no rīta nākdams uz darbu. Jāpiebilst, ka arī mans palīgs bija ievērojis �os divus noslēpumainos cilvēkus, bet nodomājis, kā to jau varēja gaidīt, ka viņi ir no Valsts dro�ības ministrijas. Mēs par to ievācām ziņas, bet noskaidrojās, ka neviens tādus cilvēkus nav sūtījis un neviens par to nekā nezina. Man vēl tagad ir noslēpums: kas

tie par cilvēkiem biju�i, un kas viņus sūtījis novērot noliktavu? Tā ir interesanta mīkla.

Uzzinājis, ka nepazīstamie vēl vienmēr stāv pie ieejas, Venceslavs zaudēja galvu. Viņ� nobijās, ieslīga fiziskā un garīgā transā, pilnīgā, bezcerīgā izmisumā. Uzbruku�ās nelaimes nomākts, iepriek�ējo nakti viņ� bija pavadījis bez miega, bija nervozs, zaudējis gribas spēku, un doktors mācēja veikli izmantot viņa psiholoģisko bankrotu.

Doktors ielika Venceslavam rokā indi � vienīgo līdzekli, kas bija jaunekļa rīcībā, lai glābtu vismaz ģimenes godu. Iespējams, ka, instinktīvi baidīdamies no nāves, da�us mirkļus viņ� svārstījās^ Tad Petrs To�kovs dro�i vien sacīja, ka ciānkālijs nonāvē ātri un rada mazāk sāpju nekā ieziepēta karātavu virve. Viņi sarunājās, stāvēdami pie Venceslava rakstāmgalda. Petrs To�kovs piegāja pie eta�eres, paņēma karafi un ielēja glāzē ūdeni. Ūdens guldzoņa liek Venceslavam visā pilnībā apzināties, cik bezjēdzīga ir viņa stūrgalvība, viņ� jūt, ka liktenis izlemts, paceļ roku pie mutes un norij indi. Viņ� redz sev priek�ā glāzi ar ūdeni, izdzer to vienā paņēmienā un noliek tuk�o glāzi uz galda.

Bet doktors, uz Venceslavu vairs neskatīdamies, pārlien pāri palodzei, nokļūst pagalmā un skrien pa zāli uz �oga pusi. Pēc pusstundas viņ� ierodas darbā, ta�u dodas uz savu kabinetu pa sētas durvīm, lai neviens viņu neievērotu. Mani ļaudis vakar redzēja, kā viņ�

nosvīdis, ar steigā sasārtu�u seju zag�us lavījās uz kabinetu tre�ajā stāvā. Savu prombūtni viņ� centās noslēpt. Saprata, ka medicīniskā ekspertīze precīzi pateiks noindē�anās stundu, un tāpēc centās būt tie�i �ai stundā savā kabinetā. īsi sakot, centās nodro�ināt sev alibi.

Tā, manuprāt, attīstījās notikumi �ais ne-daudzajās dienās.

Slavi Kova�evs noslaucīja nosvīdu�o pieri, dziļi ievilka elpu un pievērsa skatienu pulkvedim.

� Tas viss ir ļoti interesanti, � pulkvedis Manovs pateica un pēc tam brīdi domīgi klusēja.� Tikai kālab pēc notikuma ar karti Petrs To�kovs nerīkojas uzreiz, tūlīt, kā būtu darījis jebkur� cilvēks, kas nokļuvis tādā stāvoklī, bet atliek plāna izpildi uz nākamo rītu un turklāt pēc pulksten desmitiem? � Pulkvedis atkal uz mirkli apklusa. � Otrā dienā valsts dro�ības orgāni ta�u varēja aizturēt Venceslavu Ra�kovu un Rakipu Kolibarovu. �ādos apstākļos, kad tik ātri izplatās mutes un nagu sērga, valsts dro�ības orgāni ta�u rīkosies, nevilcinādamies ne mirkli, tiklīdz būs pamanīju�i pirmās pēdas, kas ved uz nozieguma atklā�anu. Ar ko lai izskaidro Petra To�kova gauso rīcību un tāpat arī jūsējo, biedri kapteini?

Slavi Kova�evs nodrebēja un pietvīka.

� Atļaujiet uz jūsu piezīmēm atbildēt pēc kārtas. � Viņ� cie�i lūkojās grīdsegā. � Pie

patriarha Eitimija pieminekļa izlaidu doktoru To�kovu no redzes loka. Blakām stāvēja taksometrs. Viņ� iesēdās ma�īnā un aizdrāzās uz Krievu bulvāra pusi. Es tūlīt sekoju viņam citā ma�īnā, bet ielu krustojumā, ko �ķērso tramvaja līnija, gaismas signālu aparātā iedegās sarkanā uguns, un mums bija jāapstājas, lai palaistu garām tramvaju, kas tai mirklī sāka braukt Slaveikova laukuma virzienā. Kad ceļ� kļuva brīvs, liku �oferim labi ātri laist pa Tol-buhina bulvāri, tomēr ma�īna ar doktoru bija jau pazudusi. Uzskatīju par visprātīgāko doties atpakaļ uz stāvvietu. Pēc ceturtdaļstundas ma�īna, kas bija vedusi doktoru, atgriezās, un es, iztaujājis �oferi, sapratu, ka doktors izstrādājis ar mani viltīgu joku. Viņ� nebija braucis uz noteiktu vietu, bet izkāpis pie Centrālā universālveikala ieejas no Georgija Dimitrova bulvāra puses. Manuprāt, viņ� juta draudo�ās briesmas, bet rīkoties tūlīt viņam nebija iespējams. Sājā situācijā bija vajadzīgs laiks, lai apdomātu, kā novākt no ceļa Vence-slavu. Ļoti iespējams, ka doktors devās apspriesties ar kādu no savējiem. Viņam bija jādabū ciānkālijs un jānodibina sakari ar Raki-pu � tam visam vajadzēja laiku, un viņ� nodarbojās ar �o lietu līdz pulksten desmitiem 27. augusta rītā. Kas attiecas uz mani, � Slav i Kova�evs paraustīja plecus, � tad es tikai �odien noskaidroju da�us faktus, tāpēc arī neesmu prasījis atļauju arestēt Petru To�kovu. Es tomēr aizsūtīju uz Smoļanu �ifrētu telegra-

mu par Rakipu Kolibarovu. Devu rīkojumu neizlaist viiiu no acīm.

Pulkvedis Manovs kaut ko ierakstīja savā piezīmju blokā, tad pievērsās Avakumam.

� Kā tad ar jums, biedri Zahov, � pa�am sava hipotēze �ai lietā, vai arī jūs pilnīgi piekrītat biedra Kova�eva secinājumiem?

8

Avakums piecēlās, atlieca plecus un sāka lēni staigāt pa kabinetu.

� Vakar, �ķiet, es jums sacīju, ka pazīstu da�us cilvēkus, kas strādā Centrā. Mans draugs Anastasijs Bukovs, Trigradas iecirkņa veterinārārsts, kas pa�reiz atrodas komandējumā Sofijā, iepazīstināja mani ar Zāļu un apgādes nodaļas vadītāju, ar lielisku cilvēku � doktoru Petru To�kovu.

Pulkvedis satrūkās un parauca uz aug�u uzacis.

� Apzīmētāju �lielisks� jūs liekat pēdiņās, vai ne?

Nekā tamlīdzīga! � Avakums saīga un brīdi nekā neteica. � Man nav nekāda pamata �o vārdu likt pēdiņās. Pagaidām nav. Un kāda balss manī pa�ā � tā varbūt ir mana nelielā dzīves pieredze � apgalvo, ka �ī cilvēka vārdu arī nākotnē nevajadzēs likt itin nekādās pēdiņās.

- Savā izklāstījumā es balstījos tikai uz

faktiem, � Slavi Kova�evs piebilda. � Jums vajadzētu apgāzt �os faktus � punktu pēc punkta, bet tas nav iespējams. Mana hipotēze dibināta uz faktiem tāpat, kā māja tiek celta no ķieģeļiem un betona.

Avakums aizsmēķēja cigareti, un pār viņa lūpām pārslīdēja parastais iecietīgais smīns. Ta�u �oreiz tajā nebija labsirdīguma un lēnības, no tā plūda dzedrums, bet �is dzedrums nevēstīja neko labu.

� Biedri Kova�ev, � viņ� iesāka, joprojām staigādams pa paklāju, � vispirms ar biedra pulkve�a atļauju iedro�inos pateikt jums da�us komplimentus par jūsu metodi. Jums � tas nav apstrīdams � ir lieliskas dotības faktu vāk�anā un uzkrā�anā. Klausīdamies jūsos, uzzināju daudz ko jaunu, kas līdz �im brīdim man nebija zināms. Apsveicu jūs un reizē izsaku savu pateicību, Man sevi�ķi vērtīgas ir ziņas par diviem noslēpumainajiem vīrie�iem, kas vakarrīt novēroju�i noliktavu. Tas, ka jūs pamanījāt Petra To�kova prombūtni un precīzi zināt laiku, kad viņ� ierodas darbā, ir lieliski un ārkārtīgi svarīgi turpmākai izmeklē�anai. Kā jau sacīju, faktu vāk�anā un uzkrā�anā jūs esat ļoti cītīgs un parādāt neap�aubāmu talantu.

� Ak, � Slavi Kova�evs iesaucās, nosarkdams līdz matu galiem, � tie ir tikai sīkumi!

� Arī mērķtiecīga faktu kombinē�ana jums padodas labi. Petra To�kova studijas �veicē, viņa braucieni pa pierobe�as rajonu, tik�anās

ar ārzemniekiem � ar personām �non grata�, ekskursija uz Trigradu un tik�anās ar Rakipu Kolibarovu, viltots dokuments � ar tādas kombinē�anas palīdzību cilvēku tie�ām var aizsūtīt uz karātavām. Labu, reālistisku iztēli jūs parādījāt arī noindē�anās inscenējumā. Epizode ar ūdeni man ļoti patika.

Stāstījuma sākumā jūs sacījāt, ka es ejot kopsolī ar jums, likāt saprast, ka mūsu izmeklē�anas metodes būtībā ir glu�i vienādas. Minējāt arī piemēru � dienesta sarakstes pētī�anu. Tie�ām, neatkarīgi viens no otra abi esam pievērsu�ies dienesta dokumentiem. Ta�u no �ī fakta jūs izdarāt ļoti patvaļīgu secinājumu, proti, ka mūsu metodes esot identiskas. Jūs sākāt pētīt dokumentus, lai uzzinātu, k ā-pēc vakcīna pienācīgi neiedarbojas. Jūs tajos meklējat izskaidrojumu, lai konstatētu, kur slēpjas vaina, Es turpretim vispirms konstatēju pa�u vainu un tikai pēc tam sāku meklēt izskaidrojumu. Vakar pusdienas laikā mēs abi bijām noliktavā, bet jūs, biedri Kova�ev, neuzskatījāt par vajadzīgu ielūkoties plauktos, lai redzētu, kādā stāvoklī atrodas vakcīna un vai �ajā stāvoklī nav kas īpa�s un nenormāls. Jums pat prātā neienāca to darīt. Es palūkojos plauktos un ieraudzīju, ka vakcīna glabājas gaismā, zem bēniņu jumta un ka temperatūra tur sasniedz -ļ-28�C. Man ir zināms, ka vakcīna, kas ilgi glabājusies tik nepiemērotos apstākļos, protams, nevar radīt apmierino�u imunitāti. Ņemdams vērā arī ziņas,

kas pienāk no sērgas piemeklētajiem rajoniem, sapratu, ka īpa�ais un nenormālais vakcīnas stāvoklī nav nejau�as parādības. �o parādību iztulko�anā slēpjas mīklas atminējuma atslēga. Sarakstes pētī�ana ir tikai taciņa uz �o atslēgu.

Tātad tas, kas manā izmeklē�anas metodē ir primārs, jūsējā ir sekundārs. Tāpēc arī domāju, ka jūs ļoti patvaļīgi identificējat mūsu izmeklē�anas metodes.

Tāpat kā izmeklējot �Mom�ilovas lietu�, arī �ai gadījumā jūs novērtējat pārāk zemu novērojumu nozīmi. Runa ir nevis par novēro�anu vispār, bet par pirmo apskati, kas tiek izdarīta tūlīt, tie�i pēc notikuma. Jūs novērojat steidzīgi un novērojot arī neprotat labi redzēt. Jūs saskatāt, jūs pamanāt da�as elementāra rakstura acīm redzamas pēdas. Bet elementāra rakstura pēdas vienmēr ved pie elementāriem secinājumiem, pie �abloniskiem priek�statiem un �abloniskas domā�anas. Jūs, piemēram, tīri loģiskā ceļā nonācāt pie secinājuma, ka Petrs To�kovs nav iegājis noliktavā pa galvenajām durvīm: tā kā jūsu novērotājs nebija redzējis viņu ieejam pa �īm galvenajām durvīm, tad ir glu�i loģiski, ka viņ� iekļuvis Venceslava Ra�kova kabinetā pa logu. Tas, protams, ir loģisks �ablons. Tas paver tikai īstenības vienu pusi, to, ka Venceslava Ra�kova kabinetā kāds iekļuvis nevis pa galvenajām durvīm, bet pa logu, pa kuru var viegli ielīst. Bet kas ir �is cilvēks? Pirms pie-

ņēmums kļūst par hipotēzes pamatu, tas vienmēr rūpīgi jāpārbauda. Jūs apgalvojat, ka �is cilvēks ir Petrs To�kovs. Bet es apgalvoju, ka persona, kas bija iekāpusi kabinetā pa logu, nav Petrs To�kovs. Un jūs nespējat man pierādīt, ka jums taisnība, jo jums nav nekādu tie�u novērojumu, ar ko aizstāvēt savu tēzi. Turpretim man ir novērojumi, kas pierāda, ka cilvēks, kas �ķērsoja pagalmu un ielīda kabinetā pa logu, nav līdzīgs doktoram To�kovam ne pēc auguma, ne kāju un roku lieluma.

� Fantāzija, � Slavi Kova�evs noteica, skeptiski pavīpsnādams.

� Nemaz nenoliedzu, ka, apkopodams faktus un veidodams hipotēzi, es ļauju vaļu fantāzijai. Kad izdaru novērojumus, esmu tikai matemātiķis un operēju ar lietām, ievērodams vislielāko precizitāti. Bet turpināsim. Par visu to es runāju sakarā ar jūsu slikto īpa�ību: novērojumus jūs izdarāt pavir�i. Jūs, piemēram, ievērojāt glāzi, bet, kad ārsts Abramovs bija jums pateicis, ka glāzē nav ciānkālija pēdu, pārstājāt par to interesēties. Jūs vispār to aizmirsāt. Apmierinājāties ar to, ka piedēvējāt �ai glāzei zināmu psiholoģisku iedarbību, � tas ir skaisti, pat poētiski. Bet, turēdamies pie loģiskā �ablona: �Glāzē nav ciānkālija pēdu, tātad �ī gāze nav lietisks pierādījums,� � jūs neuzskatījāt par vajadzīgu to izpētīt, padarīt par nopietnāku un rūpīgāku novērojumu objektu. Būtu jūs to darījis, jūs būtu atklājis uz glāzes malām ļoti interesantas pēdas.

� Nekādu pēdu tur nebija, � Slavi Kova-j �evs papurināja galvu.

� Tas ir atkarīgs no tā, kā kur� skatās. � Avakums pasmaidīja. � Tālāk. Jūs notupāties uz paklāja blakus Venceslava līķim, bet nepa^J manījāt, ka uz �ī pa�a paklāja pa kreisi no līķa ir liels, mitrs plankums. Jūs nepievērsāt uzmanību arī tam, ka �ai vietā no paklāja izgriezta �aura, gara strēmele. Tā ta�u bija?

� Tie ir lieki, nevajadzīgi sīkumi! � Slavi Kova�evs paraustīja plecus.

� Bet kāpēc jūs nervozējat? � Avakums pasmaidīja. �oreiz viņa smaids bija pārlieku labsirdīgs.

� Jāklausās mierīgi, � pulkvedis aizrādīja.

� Viņ� apgrūtina mūs ar liekiem sīkumiem,! bet pats vēl joprojām nav konkrēti pateicis,! kāpēc uzskata, ka viņa draugs Petrs To�kovsļ nav vainīgs. Mēs veltīgi zaudējam laiku, kasļ mums tik dārgs.

Pār Avakuma seju pārslīdēja ēna. Vaibsti it kā kļuva vēl asāki, zilās acis metāliski iespīdējās.

� Biedri pulkvedi, � viņ� sacīja mierīgi, balsi nepaceldams, apstājies kabineta vidū, � no �īs lietas es neatteikt�os pat tad, ja arī jūs � tāpat kā mans kolēģis Slavi Kova- _s �evs � domātu, ka man trūkst objektivitātes, ļ ka mana attieksme pret doktoru Petru To�kovu ir subjektīva. Tā kā doktors ir mans draugs, jūs varbūt uzskatīsiet par vajadzīgu atstādināt

mani no �is lietas izmeklē�anas. Apliecinu jums, ka tas mani nemaz nesarūgtinās. Lai mani atstādina. Ta�u arī kā privāta persona, kā parasts pilsonis es pratī�u darīt visu, lai izglābtu nevainīgam un ļoti noderīgam cilvēkam gan dzīvību, gan godu.

� Hm, � Slavi Kova�evs nosmīnēja.

Pulkvedis pabungoja ar pirkstiem pa galdu.

� Biedri Zahov, � viņ� teica. � Ja Petrs To�kovs būtu jums pat brālis, es tik un tā jūs neatstādinātu no izmeklē�anas. Lūdzu, turpiniet, tikai runājiet konkrētāk! Sai ziņā biedram Kova�evam ir sava taisnība. Jums jādod konkrēti pierādījumi, kas apliecinātu To�kova nevainību, tāpat kā biedram Kova�evam jādod konkrēti pierādījumi, kas apliecinātu viņa vainu. Dodu jums vārdu.

� Pateicos, � Avakums pamāja ar galvu.

Viņ� apsēdās krēslā ērtāk un brīdi klusēja,

ar pirkstiem bungodams pa platajiem, mīkstajiem elkoņu balstiem. Tad sacīja:

� Kritizēdams biedra Kova�eva metodi, es netie�i aizstāvēju doktoru. Bet jūs prasāt, lai es runātu konkrētāk, vairāk detalizētu. Lūdzu!

Pirmkārt. Doktors nav devis Vencesla-vam Ra�kovam nekādu naudu. Leģenda par Venceslava kabatas portfelī atrasto astoņu tūksto�u Ievu ra�anos nav pamatota itin nemaz. Vakar pēcpusdienā pats runāju pa telefonu ar nelaimīgā pui�a brāli. Astoņi tūksto�i Ievu ir puse no viņa tēvam piederēju�ās mājas vērtības,, Venceslava brālis mantojumu pārde-

vis un pusi naudas aizsūtījis Venceslavam. To es pārbaudīju pastā. 23. augustā uz Vences-lava Ra�kova vārda saņemts naudas pārvedums par astoņiem tūksto�iem Ievu. Piekrītu biedra Kova�eva izteiktās domas otrai pusei, proti, ka�ī nauda tie�ām bija paredzēta motocikla iegādei. Nabaga Venceslavs bija kaislīgs motosporta cienītājs- Doktoram ar �o naudu nav itin nekā kopīga.

Otrkārt. Pēdas uz palodzes un pēdas, kas ved pāri aizaugu�ajam pagalmam uz ielu, atstājis cilvēks, kuram pirksti, kājas un rokas ir daudz mazākas nekā doktoram.

Tre�kārt. Līdzās Venceslava līķim, kā jau sacīju, pamanīju lielu, mitru plankumu. No �īs vietas izgriezto paklāja strēmeli aiznesu uz laboratoriju, lai tur izdarītu ķīmisku analīzi. Traipu bija radījis ūdens ar ļoti niecīgu ciāna savienojuma � ciānkālija piejaukumu. Ja gribam ticēt inscenējumam, ko mums sniedza biedrs Kova�evs, tad jāizdara nopietns labojums tā re�ijā^ Konkrēti � Venceslavs indi neieņēma sausā veidā, bet iepriek� to iz�ķīdināja ūdenī. Izdzēris �o stipri koncentrēto �ķīdumu, viņ� atkal ielēja glāzē ūdeni, izskalojamo un pēc tam izlēja ūdeni uz paklāja. Kā zināms, ciānkālijs uz organismu iedarbojas zibeņātri, līdzīgi elektriskajai strāvai. Absurds ir domāt, ka Venceslavs pēc tam, kad bija jau ieņēmis indi, vēl spēja spriest, ieliet glāze ūdeni, izskalot to, izliet �o ūdeni ārā. Un kāpēc viņam tas būtu bijis jādara? Esmu vairāk

nekā pārliecināts, ka to visu darījusi cita persona � tā, kas atnesa indi un atradās istabā.

Bet kāda ir �īs rīcības jēga, tas loģiskais cēlonis? Manuprāt, tai nav nekāda loģiska cēloņa. Nav jēgas skalot glāzi pēc tam, kad inde izdzerta. Tā atrodas miru�ā cilvēka organismā, to uzies sekcijas laikā. Tad kāpēc gan vajadzīgs iznīcināt indes pēdas glāzē?

Sai rīcībai � glāzes skalo�anai � ir vienīgi psiholoģisks cēlonis. Otra persona, tā pati, kas atnesa indi, bija Venceslava nāves lieciniece. Kad puisis bija iedzēris indi, tā atkāpās pie loga. Nelaimīgais, ko pēc pirmās spazmas sagrāba �ausmu izjūta, instinktīvi spēra soli uz �īs personas pusi, un tāpēc arī tā atkāpās pie loga. Pēc mirkja Venceslavs jau sāpēs locījās uz grīdas, un �ī aina tie�ām bija baiga. Otrai personai vajadzēja bēgt, glābties, lēkt ārā pa logu, ta�u �ai mirklī tā apjuka, zaudēja spēkus. Pirmais, ko cilvēks atceras, kad viņam kļūst slikti, kad viņ� zaudē spēkus, protams, ir ūdens spirdzino�ais svaigums. Bet kāpēc otra persona nedzer tie�i no karafes un sāk skalot gāzi? Tas ir interesanti, vai ne? Izskaidrojams tas tomēr ļoti vienkār�i. Sī otra persona nav pieradusi dzert tie�i no karafes, neprot to, un, kad nepieradis cilvēks no �āda trauka dzer ūdeni, tas tek viņam pa zodu, līst uz krūtīm. Sai personai nebija vēlams iziet uz ielas ar nolietām krūtīm. Tāpēc arī ta izmantoja glāzi.

Tā ir ar glāzi... Bet no katras rīcības jāizdara secinājums, vai ne? Un es izvirzu jautājumu: kas, redzot tādu �ausmīgu ainu, var zaudēt aukstasinību, sajust nelabumu? Protams, cilvēks ar vājiem nerviem.

Un tāpēc �īs otras, nezināmās personas raksturojumu papildinu vēl ar vienu iezīmi. Tā ir vidēja auguma, ar mazām kājām un slaidiem, gariem pirkstiem. Tā ir ļoti jūtīga, tās nervu sistēma nestabila.

Kā redzat, neviena no �īm detaļām nav piemērojama tādam milzenim un tik mierīgam cilvēkam, kāds ir Petrs To�kovs.

Ceturtkārt. Jūsu re�ijā jāizdara vēl viens labojums, biedri Kova�ev. Vakar vakarā biju morgā, redzēju līķi un runāju ar ārstu Abramovu. Pirmoreiz, apskatot līķi tikai pavir�i, jūs atceraties, viņ� neatrada nekādu redzamu vardarbības pēdu. Ta�u vakar vakarā viņ� atvēra miru�ā muti, pacēla tā virslūpu un ar pinceti parādīja man nelielu uztūkumu virs diviem zobiem. ��īs pēdas atstājis viegls sitiens ar cietu, bet gludu priek�metu,� sacīja ārsts Abramovs. Nedomāju, ka Venceslavs pats būtu sev iesitis pa �iem diviem zobiem. Viņ� bija par jautru un dzīvespriecīgu, lai sāktu spīdzināt pats sevi. Es domāju tā. Iedzēris daļu �ķīduma, Venceslavs tūlīt satrūkās, viņa roka nodrebēja. Bet, kad cilvēks ciānkā-liju ieņem labprātīgi un iepriek� zina, ka dzer tie�i ciankāliju, ka pēc pirmā malka neviens vairs nespēs viņu glābt un ka labāk izdzert

visu �ķīdumu uzreiz, lai drīzāk būtu gals, viņ� cen�as ar visiem līdzekļiem tuvināt �o galu, lai viss beigtos, kamēr nav vēl pamodies dzīvības instinkts. Tas ir tipiski visiem pa�nāvniekiem: no�ēlo�ana, ja tai vispār atliek laika, sākas pēc iz�ķiro�ā soļa, pēc tam, kad viss jau padarīts. �ai gadījumā Venceslavs satrūkās pēc pirmā lielā malka. Un �ai mirklī, �ai mirkļa daļā, iekāms viņ� saprata, kas notiek, nepazīstamās personas roka iesita pa glāzes dibenu, tās biezā mala atdūrās pret smaganām virs zobiem, un �ķīdums ielija nabaga puisim rīklē. Viņ� to norija glu�i mehāniski, lai neaizrītos, Man ir pilnīgs pamats domāt, ka Venceslavam nebija nekādu aizdomu par to, ka glāzē varētu būt inde. Dro�i vien tā tika iebērta glāzē slepeni un pasniegta visnevainīgākajā veidā. Venceslavs bija pārsteigts, un tāpēc arī pēc pirmā malka viņa roka nodrebēja.

Piektkārt. �orīt aiznesu viltoto vēstuli uz mūsu ķīmijas laboratoriju. Palūdzu, lai no abiem parakstiem noņem tinti. Kad tas bija izdarīts, uz baltā papīra kļuva redzamas zīmuļa pēdas. Vēstules autors parakstus vispirms uzrakstījis ar zīmuli, bet pēc tam vilcis pāri ar tinti. Jājautā: ja vēstules autors ir Petrs To�kovs, kāpēc gan viņam vajadzēja iepriek� parakstīties ar zīmuli?

Vēstule atrodas laboratorijā. Aizejiet uz turieni, un jūs pats pārliecināsieties, ka sekretāres Irīnas Teofilovas un nodaļas vadītāja

Petra To�kova paraksti sākumā biju�i zīmēti ar smaili uzasinātu melnu zīmuli. Kad cilvēks raksta pats savu vārdu, viņ� to iepriek� neuzvelk ar zīmuli.

No visa, ko esmu teicis, var izdarīt tikai vienu secinājumu: doktoram Petram To�kovam un noliktavas pārzinim Venceslavam Ra�ko-vam nav nekā kopīga ar lopu mutes un nagu sērgu. Un vēl: Venceslavs Ra�kovs nav izdarījis pa�nāvību, bet ticis- nogalināts.

Pēc katras garas sarunas un atpūtas brī�os pēc spriegas domā�anas Avakums mēdza apmainīt cigareti pret pīpi, Tagad viņ� piebāza pīpīti ar tabaku, aizpīpēja un, pūzdams kuplus aromātisku dūmu mutu|us, izstiepa kājas un apklusa.

Slavi Kova�evs palūkojās uz elektrisko pulksteni pie sienas.

� Vai jums kas sakāms? � pulkvedis viņam vaicāja.

� Ko tur daudz runāt, � kapteinis Kova�evs atbildēja, paraustīdams plecus. � No biedra Zahova pretpierādījumiem tikai divi ir tie�ām ievērības cienīgi: Venceslava Ra�kova naudas pārvedums un zīmuļa pēdas uz viltotās vēstules. Ta�u tas, ka Venceslavs gribējis pirkt motociklu pats par savu naudu, negroza manu tēzi ne par tik, cik melns aiz naga. Vakcīnu viņ� uzglabāja nepiemērotos apstākļos? Uzglabāja. Punkts. Kas pēc tam vairs ko runāt? Un doktora satik�anās ar ārzemnie-

kiem, nelegālais brauciens uz Trigradu, sastap�anās ar Rakipu Kolibarovu divas dienas pirms lopu sērgas uzliesmojuma? Un karte? Varbūt sīkumos, detaļās mana hipotēze ir jākoriģē � piekritu. Ta�u galvenajā tā ir nesatricināma. Manuprāt, doktors Petrs To�kovs un Rakips Kolibarovs tūlīt jāarestē.

� Biedri Zahov, � pulkvedis pievērsās Avakumam, � jūs ap�aubāt da�us biedra Slavi Kova�eva hipotēzes galvenos pamatojumus. Bet jūs klusējat arī par da�iem viņa izvirzītajiem smagajiem apvainojumiem pret doktoru Petru To�kovu. Nu labi, pieļausim, jums ir taisnība, ja apgalvojat, ka Petram To�kovam nav nekā kopīga ar sērgu. Bet kas tad ir �īs lietas organizētāji un izpildītāji? Ko jūs domājat par to?

� �o lietu pagaidām vēl tikai izmeklēju un nekā nevaru pateikt, � Avakums klusi atbildēja.

Pulkvedis ilgi nebilda ne vārda.

� Kas attiecas uz lopu mutes un nagu sērgu, � viņ� beidzot sāka runāt, � mēs realizējam ārkārtējus pasākumus, lai apturētu tās tālāku izplatī�anos. Ap sērgas piemeklētajiem rajoniem esam izveidoju�i karantīnas joslu un norīkoju�i sargposteņus. Tā sakot, mēs pamanīsim pat putnu lidojam un pārbaudīsim, kas tas par putnu, no kurienes uz kurieni dodas, ko nes sev līdzi. Sai frontes sektorā var gaidīt zināmu klusumu, pakāpenisku, bet dro�u stāvokļa uzlabo�anos. Protams, mēs tā-

pēc nedrīkstam kļūt pa�apmierināti: mūsu teritorijā darbojas ienaidnieku grupa.

Pulkvedis brītiņu domīgi klusēja, tad pa�ūpoja galvu un pasmīnēja.

� Norunāsim tā: lai doktors Petrs To�kovs un Rakips Kolibarovs pagaidām, līdz 1. septembrim, paliek brīvībā un tiek novēroti. Ja pa �o laiku, līdz 1. septembrim pulksten 24 nulle nulle, biedrs Zahovs nebūs atradis, nebūs arestējis kaut vienu no galvenajiem vainīgajiem, �īs lietas organizētājiem, nebūs pierādījis, ka atradis un arestējis tie�i kādu no galvenajiem organizētājiem, tad jums, biedri Ko-va�ev, būs rokā carte blanche un jūs varēsiet rīkoties tā, kā atradīsiet par vajadzīgu. Tātad 1. septembrī pulksten 24 nulle nulle. Vai jums pietiks ar �īm �etrām dienām, biedri Zahov?

Avakums izkratīja pelnus no neizpīpētās pīpītes un klusēdams pamāja ar galvu.

9

Aprīļa sākumā pienāca pavēle par manis pārcel�anu no Mom�ilovas uz Trigradu. Aizdrāzos uz Smoļanu, un tur man paskaidroja, ka Mom�ilovas iecirknī viss kārtībā, ka, pateicoties manām pūlēm, kooperatīvu lopiem veselības stāvoklis ir vairāk nekā apmierino�s un ka augstu izslaukumu sasnieg�anas problēma � atkal pateicoties manai veterināra darbībai � jau tuvojas daudzsolo�ai fāzei.

Klausījos �os glaimojo�os vārdus, un vaigi inan tvīka � es uztraucos, jo lopu veselībai un augstiem izslaukumiem ir liela nozīme tautas dzīvē...

Atgriezies Mom�ilovā, sāku kravāt mantas. Man bija jautri. Aizgāju uz �ūsku Midzeni � tur kalnra�i ierīkoja pirmo raktuvi, visapkārt valdīja liela rosība. Atcerējos, cik tuk�a un baiga bija �ī vieta pirms gada, tāpēc kādu pusstundu nostāvēju, vērodams racēju darbu. Pēc tam sāku iet pa ce|u, kas ved uz Likiti, tomēr nesteidzos, jo te bija (oti skaisti. Atcerējos � tur, pie tā akmens, reiz veselas desmit minūtes sarunājos ar ārsti Na�evu. Bet tur, tajā klajumiņā, viņai patika gulēt zālē starp ziedo�ām gundegām un piemiegtām acīm lūkoties bezgalīgajā zilgmē. Es pa to laiku skraidīju apkārt, ķerdams raibus tauriņus un lasīdams krāsainus akmentiņus, � man vienmēr patiku�i raibi tauriņi un krāsaini akmentiņi. Katram piemīt kāda dīvainība. Manam tēvam bija vājība uz vecām monētām. Man vēl tagad �ķiet, ka dzirdu ārstes Na�evas nopūtas. Viņa gulēja uz muguras zālē un dro�i vien apskau-da mani, raudzīdamās uz skaistajiem tauriņiem, ko biju saķēris. Bet sievietes ir stipri dīvainas. Kad ārste Na�eva posās iet projām, piedāvāju, lai viņa izvēlas sev vislabākos manu lidojo�o ziedu eksemplārus, bet viņa, nekā neatbildējusi, dusmīgi savilka seju un nicīgi atmeta ar savu balto rociņu. �ķiet, nekad nespē�u saprast da�as mīklainas sievie�u īpatnības. Un es domāju tā: labi vien ir, ka ziemā viņa apprecējās ar mūsu Mom�ilovas agronomu- Tauriņiem viņ� nepievērsa nekādi uzmanību, bet teica, ka briesmīgi mīlot tomā> tus, īpa�i Kri�imas �ķirnes. Brīni�ķīgs cilvēks Gribas ticēt, ka mana romantiskā paziņa biis glu�i laimīga ar viņu.

Pa Likites ce|u es pastaigājos ne tikai lielisi kās peizā�as dēļ vien. Skaistas ainavas ir ari cituTļ Man �ķiet, es būtu tur gājis arī krēslā, jo Likites ciems ietilpst mūsu apvienotajā Mom�ilovas kopienā. Smar�oja sulīga, za|a zāle, dziedāja cikādes. Bet varbūt man tikai tā likās � es domāju par ko citu.

Mani izvadīja sirsnīgi. Pie ratiem pienāca partijas komitejas sekretārs kopā ar sievu,] kooperatīvās saimniecības priek�sēdētājs tēvo-4 cis Grozdans, mana saimniece krustmāte Spiridona un pomaks⁴ Adems, kam bija tikai viena acs. Pērn viņa ēzelim iedzēla �ūska, un: es visiem spēkiem centos glābt dzīvnieku noj bojā ejas. Krustmāte Spiridona iedeva man ceļam baltā lakatiņā ievīstītu svaigas maizes klaipu. Bet Adems sagādāja man pārsteigumu, un, ja pēc dabas es nebūtu cietsirdīgs cilvēks,! tie�ām būtu apraudājies: viņ� uzdāvināja man, koka sālnīcu, ko pats bija izgriezis ar savu! līko nazi. �o sālnīcu es vēl vienmēr glabāju,¹ un tā man ir tikpat dārga, cik pirmā un vienīgā sievietes vēstule. Kad, dzīvodams laukos, gatavojos universitātes iestāju eksāmeniem, kāda meitene, vārdā Temenu�ka � viņai toreiz bija se�padsmit gadu � atsūtīja man tādu zīmīti: �Mī|ais Anastasij! Lūdzu, aizdod inan savu mugursomu, jo rīt mēs abi ar RAdanu ejam vākt liepu ziedus, bet man nav mugursomas. Tava draudzene Temenu�ka.� Radans bija man skolas biedrs, viņ� posās iestāties politehniskajā institūtā. Bet tam nav nekādas nozīmes. Svarīgi ir tas, ka Temenu�ka bija uzrakstījusi �mīļais�., �im vārdam ir dziļ� un patīkams saturs. Tā nu Adema sālnīca man vēl tagad ir tikpat dārga kā �ī pirmā vēstule.

Balabaniete gan neatnāca mani pavadīt, bet es par to nedusmojos. Viņa ir jūtīga sieviete, un �ķir�anās dro�i vien būtu viņu satraukusi. Turklāt tai laikā viņai bija ļoti daudz darba pie govīm.

Tā es �ķīros no Mom�ilovas un mom�ilovie-�iem.

Tagad pacentī�os īsumā aprakstīt Trigra-das � mana jaunā dienesta rajona apkārtni. Un ne tikai tāpēc vien, ka daba te ir brīnumaini un vienreizēji skaista, bet galvenokārt divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, iepriek�ējās nodaļās Trigrada tika bie�i pieminēta, tātad Ris nosaukums jums pazīstams. Otrkārt, mana stāstījuma beigu daļā, kā jūs redzēsiet, Ava-kums atkal ieradīsies �ai apvidū, lai pār�ķirtu )ēdējo lappusi sērgas lietā un pārdzīvotu da-

�as sasprindzinājuma pilnas, ļoti traģiskajļ stundas.

Tātad, ja jūs dodaties no Dospatas uz De viņu, pa labi no Te�elas jūs ieraugāt ceļuj kas ved uz Trigradu. Tūlīt aiz tilta sākas ēnaina un dzestra aiza, un nav nekā dīvainai ja jūs pēk�ņi atceraties kādreiz lasītas grāl rnatas, kurās aprakstīts pasaules lielāko kanļ jonu burvīgais skaistums. Protams, Trigrada^f aiza ir pavisam maziņa, salīdzinot ar �iem_; kanjoniem, tomēr tā ir tik gleznaina, ka grūtf to izsacīt vārdos. Abās aizas pusēs paceļas stāvas kalnu nogāzes, kas vietumis ir gludas kā siena, bet vietumis pārkaras ar savāmļ klin�u grēdām pāri galvai. Aiza ir �aura, krēs-l laina, da�viet tās platums nepārsniedz ne trīsi desmit soļu, bet pa vidu � te pa labi, te paļ kreisi no ceļa � �alkdama brā�as putojo�ai upīte. Trauksmainā straume joņo kā izbiedēts; brie�u bars, lēkdama no vienas klin�u terase^ uz otru, met sniegbaltu putu mutuļus, lauzda-' mās garām marmora blāķiem, aprimst, bet tikai uz mirkli, dziļajos zaļajos, zilajos, vai kā asara dzidrajos atvaros, kuros izbrīnīju�ās lūkojas augstas un tālas debesis, tad atkal traucas tālāk. Aiza pagrie�as uz dienvidaustrumiem, un, ja nu jūs, aiz pagrieziena pagāju�i mazliet uz priek�u, palūkosieties atpakaļ, tad ieraudzīsiet, ka aiz jums kā siena paceļas krauja kalna nogāze, kas aizsedz skatu uz ieleju. Pastāviet brītiņu �ai vietā, lai_ gan te ir dzestrs un mitrs, ieklausieties skaņas, elpojiet ar visu krūti. Gaiss te pilns �ļakatu un sīku sīku ūdens lāsī�u, smar�o pēc grābeklītēm, kas aug starp akmens bluķiem. Klin�u spraugās atradu�i mājvietu ceriņi � balti vai violeti sārti, bet pa�as klintis ietinu�ās sūnu samtā. Nerimsto�ā upes rūkoņa, neatrazdama izeju, paliek tepat aizā un skan kā tālu pērkona grāvienu atbalss. Nē, pastāviet �ai vietā, papriecājieties par �o skaistumu! Jūs ieraudzīsiet noslēpumainas alas, strautiņus, kas plūst starp klintīm, bet, ja jums patīk mak�ķerēt un esat paņēmis līdzi mak�ķeri, tad ejiet uz lielo, smaragdzaļo atvaru � tur katrā ziņā mitinās straujā forele, kas alktin alkst mesties virsū ēsmai... Kad jutīsiet, ka kļūst vēsi, dodieties uz priek�u � ceļ� ir tāls. Jūs iziesiet cauri klintīs izcirstam tunelim un pēc pusstundas gājiena pa aizas ēnu tuvosieties Trigradai.

�eit sākas pierobe�as zona. Zaļas, ar bieziem krūmiem aizaugu�as gravas, papardēm un sulīgu, smar�īgu zāli klātas pļaviņas, urdzo�i strauti, bie�i un tum�i skābar�u me�i, kam, �ķiet, nav nedz gala, nedz malas. Vietumis redzamas kooperatīva lopu vasaras apmetnes. Blakus mazai elektrostacijai stāv dēju �ķūnis, vientulīgi paceļas augstsprieguma līnijas stabs. Dzirdama vara zvaniņu klusā un dziedo�ā �ķindoņa, tik sena kā leģenda par Rodopas Orfeju. Kas zina, varbūt Orfejs klīdis tie�i pa �īm vietām. �eit ir ļoti skaisti un labi. Lieliski apstākļi kooperatīvās saimniecības lopu ganī�anai tālganībās.

Tālāk uz dienvidiem paceļas ar me�u apaugu�as kalnu virsotnes, uz kurām ved tikai kazu iemītas takas. Visapkārt klusums, ko vasarā iztraucē vienīgi kalnu kazas un naktsputni, ziemā � vilku gaudo�ana. Bet pierobe�as josla kā melna lenta vijas pa kalnu korēm, nolai�as baismīgās ielejās, atkal uzrāpjas kalnu kraujās un izgaist mēmā, zilā tālē.

Sai kalnu pasaulē, kas atrodas tālu no pilsētām un asfaltētām �osejām, saulgozī tīksminās mazi no akmeņiem vai baļķiem celti ciemati. No akmeņiem tur, kur pārpilnībā atrodams kaļķakmens slāneklis, un no baļķiem tajās vietās, kur visapkārt kā zaļ� mūris paceļas me�u biezokņi. �ie nedaudzie ciemi kopā ar Trigradu tad nu arī veido manu gleznaino veterinārrajonu. No ciema uz ciemu ved lauku ceļi un līkumotas taciņas, pa kurām ir brīni�ķīgi klejot, īpa�i tad, ja nav miglas un lietus.

Un tā nu es klīdu pa �īm taciņām � ar tūrista zābakiem kājās, veterināra somu pār plecu un nūju rokā. Kooperatīvajās saimniecībās lopu bija daudz, bet cilvēku nepietika: Ru-dozemas un Madanas raktuves un fabrikas kā magnēts pievilka jaunie�us. Jaunie pārcēlās uz turieni, sapelnīja naudu, uzcēla mājas un iekārtojās uz dzīvi jaunā vietā, bet vēlāk pie viņiem pārcēlās arī vecī�i. Tagad �ajos ciemos pie daudzām durvīm karājas atslēgas un pagalmi ir bezcerīgi tuk�i.

Cik labi bija �eit, �ajā ērgļu ligzdā starp di-

vām virsotnēm, starp pļaviņām un me�iem, zem bezgalīgi augstā zilo dienvidu debesu kupola! Smar�oja ziedi un prie�u sveķi, starp papardēm un kazenājiem �aloja klusi strautiņi, zaļajās ganībās, cik tālu vien sniedzās skatiens, baltoja aitu bari, it kā tur saujām būtu izkaisītas pupiņas.

Bet mazais ciems bija tāds kā skumīgs, jo lielākajai daļai māju pie durvīm karājās atslēgas un no sarkanajiem skursteņiem nevijās dūmi.

� Ko nu par mājām, bet to saimnieki dzīvo zaļi, nopelna raktuvēs labu naudu! Lai jau pelna! � īdzīgi sacīja vecais, sirmais Re-d�eps, saticis mani ciema laukumā. Viņ� bija kooperatīvās saimniecības un arī Tēvijas frontes vietējās organizācijas priek�sēdētājs. Es dzīvoju viņa mājiņā.

� Ko tur runāt... � noteica vecais Re-d�eps un, lai gan spriedām par priecīgiem notikumiem, klusi nopūtās.

Es zināju, kāpēc viņ� nopū�as. Saimniecībā bija divdesmit govju un vairāk nekā simt aitu. Bez tam apkārt pletās pla�as pļavas, kuras vajadzēja vairākkārt pļaut, lai sagatavotu ziemai lopbarību. Bet cilvēku bija maza saujiņa. Un �ajā saujiņā � tikai kāds pāris jaunie�u.

Mana iecirkņa centrs neatradās Vidlā, tomēr biju �eit apmeties uz ilgāku laiku. Nezinu, kas mani saistīja un aizkavēja �ai nomaļajā ciemā. Vectētiņa Red�epa mājā bija divas mazas istabiņas. Vienā dzīvoja viņ� ar mazmeitu Fatmi, otrā � es. Fatmei pa�reiz ritēja astoņpadsmitais gads. �ai pusē tikai vecenesi slēpa seju aiz �adras, un tas bija pavisam labi.

Nezinu, kas mani saistīja pie �ī maza ciema.] Katrā ziņā iemācīju kalnie�iem daudz k derīga. Iemācīju taisīt skābbarības bedres �āvēt sienu zārdos, lai tas lietū nesamirktu] Parādīju, kā ar nedaudz augstvērtīgas lopbarības var palielināt izslaukumu, mācīju, kā pagatavot gar�īgāku brinzu un kā uzglabāt, lai nebojātos. Ārstēju slimos lopus, rāvu robus un pats' ar savām rokām apkalu vectētiņa Red�epa zirgu.

Fatme bija līdzīga kalnu kazai. Kad ierau dzīju viņu pirmoreiz, tūdaļ atcerējos Teme-nu�ku. Fatme arī bija gai�mate, zilās acis bija dzidras kā tīrās rīta debesis pār Vidlu. Auguma viņa bija garāka par Temcnu�ku, un viņas kailās kājas staigāja pa zemi, tai tikko pieskardamās. Fatme valkāja īsu tum�as krāsas sukmanu⁵, platu plecos un �auru viduklī. No sukmana apak�as rēgojās laukā ar kuplu me�ģīni rotāta balta krekla mala, kas sniedzās līdz potītēm.

Ada uz kājām bija ļoti tum�a, samclnēju�ai bronzai līdzīga, tāpēc krekls �ķita vēl baltāks. !

Fatme cēlās rītausmā, un es dzirdēju, kā viņa ar basajām kājām steidzīgi tipina pa māla klonu. Uzpūtusi pavardā uguni, viņa izslauca balto kaziņu un piestiprināja piena kat-

linu pie nokvēpu�ās ķēdes, kas karājās virs pavarda. Svaiguma pilnais rīts Vidlā sevi�ķi patīkams ir saullēkta laikā, tāpēc ari uz�āvos no gultas pavisam mo�s un gāju ārā pagalmā. Fatme cirta malku, tad iekura uguni māla krāsnī. Es palīdzēju kā nu prazdams, uzpūtu zem salmiem un zariem paslēpu�ās dzirkstis, un acis man asaroja no dūmiem. Fatme smējās. No dziļās akas vilku ārā ūdeni un, piepildīdams māla podus, pusi spaiņa izlēju sev uz kājām, un viņa smējās atkal. Kad Fatme smējās, viņai uz krūtīm lēkāja divas kreļļu virknes, un es ar labpatiku lūkojos uz tām. Tās man �ķita apbrīnojami skaistas. Jā, �īs krelles Fatme sāka valkāt da�as dienas pēc tam, kad apmetos pie viņiem. Tai pa�ā reizē viņa aplika ap kreiso roku sārtu celuloīda sprādzi.

Ar nazi nokasījusi apdegu�o maizes garozu, viņa uzklāja uz apaļa, trīskājaina galdiņa zilu galdautu ar baltu rakstu. Pēc tam viņa lēja vectēvam uz rokām ūdeni, piepildīja dziļas māla bļodiņas ar karstu pienu, un mēs sēdāmies ēst brokastis. Galdiņ� bija zems, un viņa mīļi glaudās ar ceļgaliem pie manis, lai netraucētu vectēvu, ko viņa ļoti cienīja.

Kad virs kalnu grēdas saule sāka rādīt savu tum�i sarkano pieri, Fatme palēkdamās jau skrēja uz kooperatīvās saimniecības kūti, lai izdzītu ganībās govis.

Iemācījis kooperatoriem nopļauto sienu �āvēt zārdos, parādījis, kā darīt daudzus citus derīgus darbus, un izārstējis viņu aitas, sāku

klīst apkārt, pētīdams ganības un apsvērdams, vai apstāk|i piemēroti lopu ganī�anai tālganībās. Arī tas bija mans pienākums. Tā es bie�i sastapos ar Fatmi, un mēs ilgi sarunājāmies. Patiesībā mēs gan runājām maz, tāpēc ka viņa vairāk smējās un dzinās paka] govīm, kad vajadzēja un kad nevajadzēja, un spurdza ap mani kā bezdelīga. Ja nebūtu apzinājies, ka esmu tomēr veterinārārsts un tāpēc man jāizturas solīdi, es, protams, būtu skrējis viņai pakaļ, un tas dro�i vien būtu sagādājis mums abiem lielu prieku.

Reiz drīz pēc pusdienas sāku iet aug�up gar Vidlas upīti, kas, izlauzusies no dzijas, papardēm aizaugu�as iedobes, tecēja tie�i pa to pjaviņu, kur ganījās kooperatīvās saimniecības govis, Fatme bija kaut kur aizgājusi, un govis pieskatīja pui�elis ar strupu degunu.

Laiks bija spiedīgs, tveicīgajā gaisā sanēja savva|as bites, lidinājās tauriņi. Klusajā ielejā tomēr vēdīja dzestrums, smar�oja pela�ķi un vērmeles. Visapkārt nebija neviena cilvēka, rāmā upīte kaut ko �ukstēja pati sev, un tikai oļu �ņirkstoņa zem manām kājām traucēja miegaino klusumu.

Nebiju pagājis ne desmit so|u, kad jutu � man aizraujas elpa. Neuzdro�inājos pakustināt ne rokas, ne kājas. Mirklī, kad pagriezos no papar�u biezokņa vairāk pa kreisi, manam skatienam pavērās brīni�ķīga aina. Sastingu, nezinādams, ko darīt. Līdz ceļiem upītē iebridusi, aiz labsajūtas acis piemiegusi, stāvēja

Fatme un, smeldama ar saujām ūdeni, �ļāca to sev uz krūtīm. Krastā uz akmeņiem nevērīgi bija nosviesti viņas brun�i un baltais krekls.

Nevaru pateikt, cik ilgi tā stāvēju � kādu minūti vai veselu stundu. Tomēr, �ķiet, ne ilgāk par minūti. Fatme pamanīja mani un pamanījusi apjuka tāpat kā es. Ta�u viņa at-ģidās daudz ātrāk par mani. Pielika mitro rādītājpirkstu pie lūpām, bet ar otru roku sāka enerģiski māt. Nesapratu, ko viņa gribēja sacīt ar �o �estu, jo man tas �ķita diezgan nenoteikts. Izskaidroju to pēc sava prāta un pagriezies metos atpakaļ, it kā man dzītos pakaļ vientuļnieks vilks ar ieplestu rīkli. Jutos ļoti vainīgs Fatmes priek�ā.

Naidi gulēju slikti. Miegs bēga no manis, visu laiku rēgojās kāds balts tēls; lai gan tā krūtis un kaklu klāja ūdens lāses, lai gan visapkārt bija ēnains un dzestrs, es, �ķita, degu visīstākajā drudzī. Grozījos savā dēļu gultā, salmi �abēja, bet miegs nenāca un nenāca.

Kad rītausmā izdzirdu, kā Fatmes pēdas dip uz māla klona, tūdaļ jutos ļoti mo�s. Steidzīgi apģērbos un izgāju ārā, lai pajūsmotu par gai�o saullēktu. Fatme sirsnīgi smaidīja un ar acīm norādīja uz tuk�ajiem spaiņiem. Skrēju uz aku un, gādādams ūdeni, atkal samērcēju kājas līdz ceļgaliem. Viņa raudzījās uz mani un jautri smējās. Divas kreļļu virknes lēkāja viņai uz krūtīm. Cik skaists bija �is sārtais rīts!

Kad pienāca laiks dzīt govis ganībās, Fatme pavisam vienaldzīgi pār plecu noprasīja:

� Vai pusdienas laikā būsi pļaviņā?

Jutu, ka vaigi man sāk svilt, lai gan saule nebija vēl pacēlusies virs kalniem. Meitenes jautājums ta�u bija glu�i parasts: kas tur gan sevi�ķs � aizstaigāt līdz pļavai? Bet man nez kāpēc kļuva ļoti karsti. Es pat nepateicu �jā�, tikai pamāju ar galvu.

Pēc tam aizgāju uz zirgu stalli, kur stāvēja vectētiņa Red�epa auļotājs. Paņēmis spaini un suku, sāku to tīrīt tik cītīgi, it kā gatavotos zirģcli rādīt kādā republikas mēroga izstādē.

Nemaz nemanīju, kā steidzās laiks. Kad saule tuvojās zenītam, sāku kravāt savu bagā�u. Man gan bija līdzi tikai veterināra koferītis un mugursoma. Izgājis no ciema, tomēr nepagriezos uz pļaviņas pusi, bet sāku iet pa ceļu, kas ved uz Trigradu.

Gaiss bija sutīgs, sanēja savvaļas bites, smar�oja zāle un ziedo�ie pliederi. Mans spieķis, atsizdamies pret ceļu, klaudzēja, es jūsmoju par zilo tāli, un sirdī man bija viegli un jautri � es sāku pat svilpot...

Reiz vakarā, nākdams mājās, sastapu savu saimnieku, tēvoci Stefanu, pagalmā runājamies ar dīvainu cilvēku. Tēvocis Stefans sēdēja uz klu�a un ar nazi drāza kādu sprunguli, bet nepazīstamais stāvēja blakus, sūkdams īsu māla pīpīti un laizdams no mutes kuplus kodīgu dūmu mutuļus. Viņ� bija kalsns

un gar� kā apīņu maikste, sagumu�iem pleciem, noaudzis ar matiem, sadzeltēju�ās ūsas garas un nokāru�ās. Mugurā jaka un kājās platas pa�austas bikses, ap vidu apjoztas ar sarkanu drēbes jostu. Gan jaka, gan bikses bija vecas un salāpītas. Uz galvas bija uzmests audekla lakatiņ�.

Kad gāju iek�ā pagalmā, sve�ais lielām, tum�ām acīm cie�i vērās manī. Kādu brītiņu tā noraudzījies, viņ� pa�ūpoja galvu, pakustināja ūsas � uzsmaidīja man mazliet nekautrīgi, bet labsirdīgi.

- Vai tad �itas ir tas dakteris? � viņ� jautāja.

Tēvocis Stefans klusēdams pamāja ar galvu.

� Es gan domāju, ka viņam bārda līdz jostas vietai, bet �is tāds baltiņ�, tieviņ�, glu�i

! kā mei�a, � nepazīstamais iesmējās un sāka klak�ķināt ar mēli.

Tad viņ� pakasīja ar matiem apaugu�o kaklu, pacēla zemē noliktu pītu grozu un, pabīdījis pie malas zāli, ar ko tas bija pārsegts, parādīja man vairākas lielas foreles.

� Tās es atnesu dakterim, � viņ� sacīja un vēlīgi uzsita man pa plecu.

Izvilku kabatas portfeli un pavaicāju cenu, bet viņ� nevērīgi atmeta ar roku:

� Citreiz!

Pakustināja ūsas un gāja projām.

Es apvaicājos tēvocim Stefanam:

� Kas tas par savādnieku?

Tēvocis Stefans iebāza nazi kabatā, bet

sprunguli, ko bija drāzis, aizmeta projām. Brīdi viņ� klusēja, it kā nezinādams, ko atbildēt.!

- So cilvēku sauc par Rakipu Kolibarovu, � viņ� beidzot pateica un saīga. � Dzīvo� ciema mala, pie ceļa, kas ved uz Kestenu. Bet� tu labāk nepinies ar �o. Un viss. � Viņ� atkal� apklusa. la

Pagāja viena nedēļa, pēc tam otra. Rakips� bie�i nesa man zivis, bet no naudas atteicās* vai arī ņēma pavisam maz � tikai tāpēc, laiļ mani neapvainotu. Viņ� tie�ām bija savādnieks. Ta�u prasmīgāka mak�ķernieka par viņu� nebija visā Trigradas rajonā ...

Jūnija pēdējā dienā saņēmu ierakstītu vēstuli � uz oficiālas blankas, ar dienesta zīmogu. Mani uz diviem mēne�iem komandēja uzi Sofiju, Tur būs jānoklausās lekciju cikls par| pēdējiem jaunumiem veterinārijā un jāiepazīstas ar da�ādām jaunām zālēm. Cik tas būs garlaicīgi! Kļuvu bēdīgs. Es ta�u nupat posos uz Vidlu � jutu, ka tur vajadzīga mana palīdzība, bez tam mani vilināja patīkamās pastaigas pa brīnum skaistajām Vidlas pļavām. Atklāti sakot, �ī uz oficiālas blankas rakstītā vēstule mani neiepriecināja. Mani mierināja tikai tas, ka Sofijā satik�os ar Avakumu.

10

Noīrēju istabu viesnīcā �Bulgārija�. Cits veterinārārsts, pat lielāka mēroga nekā esi atrazdamies manā vietā, dro�i vien būtu meklējis istabu kādā vienkār�ākā viesnīcā. Es nolēmu katrā ziņā apmesties �Bulgārijā�. Kas par to, ka mana dienas nauda tikko segs maksu par istabu? Pie velna tādus aprēķinus! Naudas man diezgan: Trigradā to nebija kur izdot. ..

Pēc tam aizgāju pie Avakuma.

Jāatzīstas, ka sirds man sāka pukstēt straujāk, kad pieklauvēju pie durvīm. Mani nelāgi ietekmēja viņa muzejiskās pasaules dzestrais klusums.

Viņ� paraudzījās uz mani izklaidīgi, vēsi, un es tūdaļ sāku justies briesmīgi neveikli. Gribējās apgriezties un bēgt, kur deguns rāda. Bet tas ilga tikai īsu mirkli.

� Paskat nu � Anastasijs! � Avakums klusi sacīja.

Viņ� aizvilka mani līdz darbnīcas vidum, uzlika rokas man uz pleciem, un acis viņam ie-dzirkstījās, it kā aiz to zīlītēm būtu iedegu�ās neredzamas uguntiņas.

� Anastasijs! � viņ� klusi atkārtoja.

Avakums piekļāva mani pie krūtīm un ar

savu smago roku uzsita man pa muguru.

Pēc tam viņ� pasniedza krēslu, bet pats, man sirsnīgi uzsmaidīdams, jāteniski apsēdās uz ķeblī�a.

Lai gan nebijām redzēju�ies tikai gadu, Avakums man �ķita kļuvis stipri vecāks un vājāks. Sejā bija tāda kā viegla, bet pastāvīga noguruma skumjais skaistums. Un tomēr viņ� bija tikpat vīri�ķīgs, lupu kaktiņos tas pa�as bargās rievas, skatiens ass.

� Vai tad esmu kļuvis vecāks? � Avakums vaicāja.

Atcerējos, ka viņam piemīt apbrīnojama spēja da�reiz lasīt citu domas tāpat kā grāmatu, un nodūru acis.

- Glu�i otrādi, � es apgalvoju.

Viņ� iesmējās.

� Mans labais Anastasijs! Bet kad tu atbrauci?

Atbildēju diezgan dzestri, jo man nepatika aizbildnieciskā pieskaņa viņa balsī. Galu galā viņ� bija par mani tikai piecus gadus -vecāks.

�- Un apmeties tu esi viesnīcā �Bulgārija�. Vai nav tiesa?

Izbrīnījies atplētu muti.

� Kas tur ko slēpt? � Avakums pasmaidīja. � Tu atbrauci astoņos no rīta, bei tagad � bez ceturk�ņa desmit. Stundā un �etrdesmit piecās minūtēs cilvēks, lai cik izveicīgs tas būtu, nespēj nomazgāties zem du�as, noskū-ties un atnākt uz muzeju, ja nav apmeties kaut kur tuvumā.

� Bet tuvumā nav tikai �Bulgārija� vien, � es iebildu.

� Un tomēr tu esi apmeties tie�i tur, kur es sacīju. �Balkānos� un �Slāvu tērzētavā� brīvu vietu nav. Vakar no Var�avas atbrauca profesors Viteslavs Mahs, arheologs. Un, tā kā man bija gods iekārtot viņu viesnīcā, zvanīju gan uz �Balkāniem�, gan uz �Slāvu tērētavu�, ta�u brīvas istabas atradu tikai �Bul-^ārijā�₁ Bet to, ka pirms nāk�anas �urp esi mazgājies zem du�as, var redzēt pēc taviem vēl mitrajiem matiem. Uz frizētavu tu neesi gājis, bet izmantojis savu skuvekli, nu, tas ir pavisam skaidrs, jo uz tava zoda paliku�i neskarti da�i nodevīgi matiņi. Tas bie�i gadās, ja cilvēks skujas ar asmenī�iem. Vai tev ir laba istaba?

- Lieliska, � es nosarkdams atbildēju.

Avakums palūkojās uz mani, brītiņu klusēja,

tad pa�ūpoja galvu.

- Pazīstu viesnīcas direktoru, � viņ� sacīja. � Palūg�u, lai pārcel tevi saulainā istabā, kad radīsies tāda iespēja.

Man nebija nekā ko piebilst. Pateicos un sāku apskatīt darbnīcu.

Tad Avakums ierunājās par Mom�ilovu, par veciem paziņām, izpra�ņāja arī par manu jauno iecirkni. Viņ� runāja vienaldzīgi, it kā ar varēm. Par Balabanieti neteica ne vārda. Citādi jau nevarēja būt � kas gan lai viņu interesētu tur, tādā tālā nomalē.

Avakums piecēlās, piegāja pie plaukta un pamāja man ar roku. Tad izvilka no māla lausku apak�as iegarenu ski�u albumu, uzsita ar plaukstu pa vākiem, notraukdams putekļus, un atvēra to. Albuma lappusēs starp vā�u, amforu un citu senu trauku skicēm ieraudzīju pazīstamas, manai sirdij tuvas lietas. Daļa ski�u bija zīmētas ar zīmuli, citas � ar ogli, un tās visas bija ārkārtīgi līdzīgas tam, kas ir dabā.

Drūmais, mākoņos tītais Karabairs � tāda kāds tas redzams no Mom�ilovas puses, bais? mīgais �ūsku Midzenis ar savām robotajam klintīm, vecais Il�o krogs, kas atrodas krustcelēs. Arī Balabanietes māja ar savu priek�J namu un galeriju nebija aizmirsta. Kādā zīmējumā bija attēlots aizkurts pavards, pie tā uz trīskāju ķeblī�a sēdēja sieviete . . . Aiz izbrīna valodu zaudējis, palūkojos uz Avakumu. Bet viņ�, paraustījis plecus, aizvēra albumu un ne⁶ vērīgi nosvieda to uz plaukta ar māla ļaus⁶, kām.

� Diletanta zīmējumi, � Avakums sacīja, aizpogādams zilo virsvalku, it kā pēk�ņi viņam būtu kļuvis auksti. � Uzskicēju tāpat pēc atmiņas, turklāt nevis tāpēc, ka man būtu bijis garlaicīgi, � par to tu, draugs, vari būt dro�s. Da�reiz uzmācas arī drūms noskaņojums, bet garlaicīgi man nav nekad. Manuprāt, garlaiko�anās ir gara nabadzības sinonīms. Kad man nav ko darīt � tas gan gadās reti, � izdomāju integrālvienādojumus un risinu tos ar lielu patiku. Vai arī ķeros pie varbūtību teorijas uzdevumu krājuma. Radu hipotēzes. Kā gan var garlaikoties? Pēc atmiņas zīmēju mājas, skatlogus, dārzu vai parku stūrī�us un vēlāk eju pārbaudīt, vai pareizi esmu attēlojis to proporcijas uz formas, vai neesmu aizmirsis ko būtisku.

� Kad tu brauksi uz Mom�ilovu, � es iesmējos, � lai arī tur uz vietas pārbaudītu da�us sīkumus un formas, piemēram, tai scēnai, kur attēlots pavards un ķeblītis ar trim kājām?

Avakums pasmīnējis padraudēja man ar pirkstu. Tad teica:

- Bet, ja nu esmu jau pārbaudījis, � ko

tad?

No viņa varēja sagaidīt visu, un es nekā neatbildēju.

Nosēdēju darbnīcā vēl kādu laiciņu. Avakums man parādīja divus grozus, kas līdz malām bija pilni ar terakotas lauskām.

- Divas lieliskas jonie�u hidrijas, � Avakums paskaidroja, un pirmo reizi kop� manas ienāk�anas darbnīcā viņa seja atdzīvojās. � Rītdien sāk�u tās restaurēt. Brīni�ķīgi!

Lūkojos uz terakotas lauskām, bet neredzēju nekādu hidriju. Un arī nesapratu, kas īsti būs brīni�ķīgs: restaurētais senatnes piemineklis vai pats restaurē�anas darbs. Kaut kas mani tomēr vedināja domāt, ka, teikdams �brīni�ķīgi�, mans draugs runājis par nākamo darbu. Vai tās bija daiļrades alkas? Vai �ienir�ana� garīga sprieguma pasaulē, kur viņa prāts jūtas savā elementā?

Avakumam piemita iedzimta mēra izjūta, kas raksturīga māksliniekiem. Atģidies, ka pārāk ilgi runājis par sevi, viņ� pēk�ņi mainīja tematu un sāka mani izvaicāt, kā es dzīvoju Mehmcda Sinapa⁶ valstībā, jo senos laikos tai pusē tie�ām klaiņojis varenais Mehmeds Sinaps. Un cs, viņa iztauja�anas iejūsminātā izstāstīju par savu dzīvīti no sākuma līdz gj lam. Noklusēju tikai gadījumu ar Fatmi, kaļ mazgājās upītē. Būtībā tas bija pavisam nieļ cīgs sīkums.

Kamēr stāstīju, viņ�, uzmanīgi klausīdamies, ar zīmuli kaut ko vilka savas biezās piezīmju grāmatiņas lappusēs. Dro�i vien zīmēja da�ādas vāzītes. Man arī patīk zīmēt, ja kādā klau�* sos vienīgi pieklājības pēc, tikai es zīmēju aunu galvas.

Kad bija pienācis pusdienu laiks, Avakums uz brīdi izgāja no darbnīcas, lai nomazgātos un pārģērbtos. Man ļoti kāroja uzzināt, kādu vāzi viņ� uzzīmējis savā piezīmju grāmatiņā| Iek�ēja balss man arī sacīja, ka �oreiz viņ� varbūt kļuvis neuzticīgs savam paradumanr un attēlojis nevis da�ādas vāzes, bet gan skais�( tas epizodes no mana stāsta. Stāstīju ta�u aiz-; rautīgi un ļoti puķaini.

Bet Avakums... pat nebija domājis zīmēt vāzes! Neviena attēla. Uz baltās lapas varēja lasīt: �Trigrada � Prie�u sils (S S-E): 7�ļ 8 km. Ceļ� � mīksts. Upe, 2 pārejas pāri sēkļiem. Citi strauti � 20 min. Me�s: 2 km � W,

1 km, S, E, 6. km zāģētava ar ūdensdzinēju (pamesta). Klajums. Ja laba redzamība, pavisam 100 min.

Prie�u sils � Vidla (E no Trigradas, pēc tam ES): 6 km. Ceļ� � mīksts. 2 km me�s (jaukts); 4 km pļavas. Redzamība! Pavisam 60�70 min.�

�I garlaicīgā bū�ana bija izraibināta ar visādām topogrāfiskām zīmēm: trijstūriem, riņ-ķī�iem ar punktu vidū un da�ādiem citiem hieroglifiem. Es pazinu tikai vienu apzīmējumu � to, ar ko topogrāfi apzīmē skuju koku me�u; tas zināmā mērā ir līdzīgs eglītei..

Skatījos uz piezīmēm un velti centos atrast tajās sava jūsmīgā stāstījuma atspulgu. Ava-kums tomēr bija diezgan dīvains cilvēks ...

Pēc pusdienām aizgāju uz Lipīgo slimību apkaro�anas centru pie Zā|u un apgādes nodaļas vadītāja doktora Pctra To�kova. Viņam vajadzēja vadīt manas kvalifikācijas cel�anu veterinārās farmācijas nozarē. Sprie�ot pēc apzīmogotās vēstules, manas zinā�anas farmācijā bija stipri atpaliku�as no �īs zinātnes attīstības.

Tāpēc To�kova kabinetā iegāju mazliet nomākts, bet, ieraudzījis viņu pa�u � milzīgu, vienkār�u, ar atpogātu kreklu (viņ� ta�u ir priek�nieks!), iespaidīgu, kāda republikāniskās nozīmes gaļas kombināta direktoram līdzīgu, es kļuvu pavisam bēdīgs. Nezin kāpēc priek�nieki ar tādu izskatu slikti ietekmē manus nervus.

Pateicis: �Sveicināti!� � noliku uz rakstāmgalda vēstuli, lai nebūtu lieki jārunā par manas atbrauk�anas iemeslu.

Doktors Petrs To�kovs vienaldzīgi palūkojās uz mani un no�āvājās ļoti plati un ļoti skaļi, Varbūt cerēja, ka, tā no�āvādamies, viņ� tūlīt liks man just pienācīgu cieņu un nopietni padomāt par gaidāmajām nodarbībām. Manā sejā tomēr neietrīsējās neviens muskulis. Es velti vis nestrādāju tajā apvidū, kur senos laikos darbojās tādas personības kā dro�sirdīgais Mom�ils un bezbailīgais Mehmeds Si-naps.

� Tad tu esi tas pats Anastasijs Bukovs? � nodaļas vadītājs noprasīja. Viņ� izberzēja acis un atkal no�āvājās. Ak tu pagāns tāds! Tavu ārieni biju iedomājies pavisam citādu. Bet tas nekas, tas ir pat ļoti patīkami. Sēdies!

Viņ� uzrakstīja uz vēstules kaut kādu rezolūciju, tad izsauca kurjeru un lika viņam aiznest vēstuli uz arhīvu. Kad kurjers bija izgājis, doktors man tēvi�ķīgi pamāja ar galvu.

� Ieej rīt pie kasiera saņemt dienas maksu. Nauda paliek nauda.

� Paldies, � es atbildēju. � Nav jau tik steidzīgi, Laika pietiks. � Un, kā pienākas komandējumā atbrauku�am darbiniekam, kas nedomā negodīgi izmantot viņam parādīto uzticību, pieklājīgi apvaicājos: � Kur notiks instruktā�a, biedri priek�niek? Vai nevarat man to pasacīt?

Doktors sakustējās, izbrīnījies paraudzījās manī un noplātīja rokas. Kad viņ� tās pacēla pār galdu, es pēk�ņi atcerējos vēja dzirnavu spārnus. Vēja dzirnavas man gadījies redzēt bildītēs.

� Instruktā�a? � Doktors Petrs To�kovs nepieklājīgi iesmējās. � Tas nav mūsu valodas vārds, mans dārgais. Tas vispirms. Un pēc tam � par kādu instruktā�u tu runā? Ari Svetozaram Podgorovam, mūsu direktoram, patīk tā izteikties: instruktā�a, kvalifikācija un tamlīdzīgi. Bet viņ� ir direktors, drīkst to atjauties. Tu, Anastasij, izsakies cilvēcīgāk, vienkār�āk. Vai tad tā tu sarunājies ar saviem Trigradas iezemie�iem? Nē? Tad kāpēc, atbraucis uz �ejieni, lauz fasonu? Vai gribi limonādi? Negribi? Bet es gan dzer�u. � Viņ� piegāja pie liela skapja istabas tālākajā stūrī, atvēra divviru durvis un izvilka no spaiņa limonādes pudeli. � Dzēriens ir auksts, es to turu uz mākslīgā ledus. Oglekļa dioksīds cietā stāvoklī. Un tu tie�ām negribi? 2ēl. � Pudele viņa milzīgajā ķepā izskatījās pēc bērna knupī�a. � Nu .tad uz tavu veselību! � Viņ� noslaucīja ar plaukstu pilnīgās lūpas un atkal apsēdās aiz galda. � Redzi tā: kas attiecas uz tā dēvēto instruktā�u, tad tas ir mūsu direktora Podgorova izdomājums. Pēc viņa ieskata �kadriem uz vietām� � tā viņ� sauc jūsējos, kas strādā provincē: kadri uz vietām! � pēc kārtas jābrauc uz Sofiju, lai pa�i savām acīm redzētu, pa�i saviem deguniem paostītu visjaunākās zāles un tinktūras, pa�i savām rokām pataustītu visjaunāko knaibļu un lance�u sortimentu, kāds ir mūsu resora noliktavas rīcībā. So pa�u instruktā�u varētu nokārtot arī citādi: izdot katalogu ar norādījumiem un paskaidrojumiem, uzskatāmības labad pielikt vēl klāt da�as bildītes, un tas arī būtu viss. Podgorova izdomājums ir laika �ķie�ana; to cs teicu arī viņam pa�am un kolēģijas sēdē. Ta�u Podgorovs turas pie teorijas, ka ūdeni vislabāk dzert no pa�a avota. Bet vai nu tā ir? Tuk�i vārdi. Es, redz, dzeru limonādi, un vai man no tās kļūst slikti? Nē, nav slikti. Glu�i otrādi! Tā nu ir ar to instruktā�u. Tu, dārgais, esi pirmais no kadriem, kurus man būs gods apgaismot. Lai nu dievs dod, ka tavā rajonā viss būtu klusi un mierīgi. Vasaras laikā atraut cilvēku no darba � to mana sapra�ana neņem pretim, bet ko lai dara. Baudi galvaspilsētas jaukumus un katru vakaru lūdz mūsu veterinārijas dievu, lai viņ� Trigradas lopiņus saglabā dzīvus un veselus līdz tam laikam, kad tu atgriezīsies savā apsolītajā zemē.

Kā notiks nodarbības? � Es vaicāju vājā balsī, jo man sāka kalst rīkle.

� Nodarbības? � doktors atkal noplātīja rokas. � Do�u tev mūsu noliktavas adresi. Tur strādā kāds brīni�ķīgs puisis, viņ� visu zina.

� Un tas būs viss?

Pacieties, Anastasij! � doktors iesmējās. � Uz kurieni tu steidzies? Lēnāk brauksi � tālāk tiksi. Kā motociklists es to zinu pats pēc savas pieredzes. Vai tu proti braukt ar motociklu?

Es noliedzo�i papurināju galvu.

� Mak�ķerē?

� Nē.

- Bet skatīties, kā citi ķer zivis, tev patīk? I

Sameloju, ka patīk.

� Tad mēs kļūsim labi draugi, � doktors priecājās, rokas berzēdams. - Nosēdinā�u tevi aizmugurē un vadā�u sev līdzi. Bet, kad atgriezīsies Trigradā, tu mani uzaicināsi ciemos. Norunāts?

� Man būs ļoti patīkami, � es apgalvoju.

- Vai jūsu upītēs ir daudz foreļu?

Pastāstīju, ka mūsu upes foreļu pilnas. Pat piemetināju, ka Trigradā dzīvo kāds cilvēks, vārdā Rakips Kolibarovs, kas katru dienu samak�ķcrē vairākus kilogramus zivju.

� Rakips Kolibarovs, � doktors domīgi atkārtoja.

Tad viņ� pamir�ķināja acis, it kā cenzdamies ko atcerēties. Bet es nodomāju: kāpēc �is vārds liek cilvēkiem apklust?

Doktors atlieca plecus un palūkojās savā pulkstenī. Bija apmēram pieci.

� Anastasij, � viņ� sacīja, � ieej nu blakus istabā pie biedrenes Irīnas Teofilovas. Palūdz, lai viņa izskaidro tev �ādus tādus jautājumus, bet, kad būs laiks iet projām, es tevi pasauk�u. Norunāts?

� Protams! � es piekritu. Tad aizrautīgi piebildu: � Katrā ziņā gaidī�u jūs.

Blakus istabā bija divi rakstāmgaldi, un aiz abiem sēdēja pa jaunai sievietei. Kad iegājis apstājos pie durvīm, viņas reizē pacēla galvu un ziņkāri paraudzījās uz mani.

Nez kāpēc, varbūt karstuma dēļ, es stāvēju pie durvīm un klusēju. Lūkojos uz sievieti, kas sēdēja pa kreisi no manis, un nespēju novērst acis no viņas sejas. Ak dievs, kas tā par seju! �ķita, ka esmu to skatījis ne vienreiz vien, ka tā man pazīstama, un tomēr skaidri sapratu, ka redzu to pirmoreiz kā grāmatas ilustrāciju. Ak jā! Nebūtu bijis tveices, es, protams, tūlīt būtu atcerējies. Sl seja man atgādināja renesanses laikmeta ģīmetni: kupli, melni mati, lielas, gai�as acis ar tum�ām uzacīm un izliektām madonnas skropstām. Acis gai�as kā manas dienvidu debesis pār Vidlu. Tikai dienvidu debesis pār Vidlu ir dzidri zilas, turpretim �īm zilajām acīm piemita marmora spīdums � tās mirdzēja kā fluorīts, bet pa�as palika necaurredzamas tāpat kā Avakuma acis.

Sieviete pa�ūpoja plecus un lēni piecēlās. Tagad redzēju viņu visā augumā � tas mazliet pārsniedza vidējo garumu. Lai gan pleci bija apaļi un krūtis augstas, viņa tomēr neizskatījās resna un izstaroja nobriedu�u daiļumu, no viņas dvesa sievietes skaistuma agrīna vasara.

Viņa vaicāja: �Ko jūs vēlaties?� � un ar skatienu mani mierīgi nomērīja no galvas līdz papē�iem.

� Man vajadzīga biedrene Irīna Teofi-lova, � es paskaidroju un ieklepojos, jo man ļoti gribējās dzert.

Sieviete pamāja ar galvu, bet es nesapratu, ko viņa ar to grib teikt, tāpēc paliku stāvam pie durvīm.

Tad no galda pa labi piecēlās otra sieviete. Viņa bija tikpat gara kā pirmā, un man jāatzīstas, ka arī viņa atstāja labu iespaidu. Tikai mati viņai bija kastaņu krāsā un augums slaidāks. Brūnajās acīs nebija nekā ievērības cienīga, man tikai �ķita, ka tās skatās pārāk nekautrīgi un pat viltīgi. At�ķirībā no pirmās rokas viņai bija vairāk atsegtas, kleitas izgriezums � dziļāks. Kleita uz krūtīm veidoja skaistu ieloci.

� Vai jūs, biedri, esat atbraucis no provinces? � viņa man jautāja. Nez kāpēc viņa ar roku pieskārās pie bro�as uz krūtīm. Mirdzo�ā rota atradās tie�i tur, kur kleitai bija skaistā ieloce.

Jautājums bija diezgan konkrēts.

� Jā, esmu atbraucis no provinces, � es atbildēju. � No Trigradas. � Un savukārt apvaicājos: � Kā jūs to zināt?

Tā bija mana pirmā sastap�anās ar doktora Petra To�kova personālu. Kā Teofilova, tā Ca-vova bija diezgan laipnas. Viņas pacienāja mani ar ūdeni un pastāstīja �o to interesantu. Vairāk runāja Hristīna Cavova. Viņa sacīja, ka man ļoti piestāvot melnīgsnējā sejas krāsa un gai�zilā kaklasaite ļoti saderot ar manu acu krāsu. Sai brīdi Irīna Teofilova pasmaidīja uzsvērti augstprātīgi. Es gan neredzēju iemeslu tādam smaidam, jo kaklasaite tie�ām atbilda manu acu krāsai, lai gan bija mazliet tum�āka. Varēja manīt, ka Teofilovai ir skarbāks raksturs. Es vairāk sarunājos ar ma�īnrakstītāju. Viņa man pastāstīja, ka arodorganizācija darbojoties aktīvi un tāpēc arī Centra kalpotājiem ierīkota ērta du�as telpa ar divām du�as ierīcēm un spoguli. Tā atrodoties bēniņos.

� Arī jūs varat to izmantot, jo esat komandēts uz mūsu nodaļu, � Cavova paskaidroja. Vai vēlaties, lai parādu, kur tā atrodas?

Irīna Teofilova atkal pasmaidīja.

�ai mirklī istabā ienāca doktors Petrs To�-kovs. Tagad krekls viņam bija aizpogāts. Bet es briesmīgi izbrīnījos, ieraudzījis, ka zem baltajiem svārkiem viņ� pavilcis adītu vilnas vesti.

� Anastasij, � doktors man sacīja, � darbs beidzies. Mums laiks iet.

Es laipni atvadījos no Cavovas, bet Irīnai vienaldzīgi pamāju ar galvu. Doktors Petrs To�kovs rīkojās otrādi: viņ� nevērīgi pamāja �avovai, bet Irīnas roku � tā man vismaz �ķita � paturēja savā ķepā pāris sekundu ilgāk, nekā bija vajadzīgs.

Tagad vēl da�as lappuses, un es do�u vietu Avakumam, kas cen�as atraisīt sare�ģīto mezglu.

Kad bijām izgāju�i uz ielas, doktors mani lūdza mazliet pagaidīt. Patiesībā viņ� tikai pateica: �Anastasij, pastāvi nu brītiņu te,� � un tūlīt ieslīdēja ēkas pagalmā. Paliku viens un, lai gan stāvēju pie iestādes galvenās ieejas, jutos ļoti nomākts. Ja tagad iznāktu ma�īnrakstītāja Cavova, es prātoju, un sacītu: �Biedri Bukov, vai nevēlaties pastaigāt divatā?� �� vai: �Varbūt pavadīsiet mani uz mājām?�� es katrā ziņā piekristu. Un kas tur sevi�ķs? Laiks ta�u kaut kā jāpavada. Kamēr tā prātoju, Cavova tie�ām iznāca ārā � es biju to paredzējis. Viņa jautri sarunājās ar kādu jaunu cilvēku un mani nemaz nepamanīja.

Pavadīdams viņu ar skatienu, pēk�ņi izdzirdu briesmīgu tark�ķē�anu, un ar sarkanu motociklu pie ieejas piebrauca doktors. Viņ� valdonīgi pamāja man ar roku.

� Sēdies nu! � doktors centās pārkliegt motora troksni. � Brauc kopā ar mani uz ūdenskrātuvi!

Cavova tomēr nebija mani pamanījusi, tātad biju brīvs, varēju blandīties, kur patīk, varēju doties, uz kurieni vien iegribas. Bet tai mirklī atcerējos Avakumu un sastingu.

� Biedri To�kov, � es sacīju, � man ir draugs, arheologs, es apsolīju ...

� Ņemsim līdzi arī viņu. Sēdies! � doktors nobļāva un ar kāju piecirta pie bruģa. � Kur viņ� ir, tas tavs draugs?

Es izstāstīju, tomēr ma�īna joņoja tie�i pretējā virzienā. Nesapratu, kālab mēs braucam uz citu pusi un kur varēsim sēdināt Avakumu. Motociklam � kā jau visiem motocikliem � bija tikai viens papildu sēdeklis.

Mazliet vēlāk noskaidrojās, ka esmu uztraucies veltīgi. Divu minū�u braucienā no Centra atradās doktora garā�a � dēļu �ķūnītis �etrstāvu mājas pagalmā. Viņ� izvilka no

�ķūnī�a tie�i to, kas mums bija vajadzīgs, � I blakusvāģi^ Redzēdams, kā doktors to pace| ] un nes uz motociklu, nodomāju, ka tas dro�i� vien viņam sagādā tikpat daudz pūļu, cik man ārsta koferī�a nēsā�ana.

Mēs traucāmies uz muzeju.

Avakums, kas reti par kaut ko brīnījās, �oreiz stipri apjuka.

� Vai tu esi tas arheologs? � Doktors paspieda viņam roku. � Lieliski! Bet es esmu� Petrs To�kovs, �ī pui�a priek�nieks pa medikamentu līniju. Lien iek�ā vāģī, mēs tevi vedīsim uz ūdenskrātuvi mak�ķerēt!

Avakums paraustīja plecus, tad pataustīja bik�u mugurkabatu, tomēr, pieradis rīkoties ātri, viņ� ilgi nesvārstījās un apsēdās piedāvātajā vietā.

Kad izbraucām uz �osejas, doktors piedeva� gāzi, gar ausīm sāka svilpot vēj�, un visa pasaule strauji skrēja man pretim. Ar degunu�piespiedos pie doktora platās muguras un aizvēru acis.

Pēc minūtēm trīsdesmit piebraucām pie ūdenskrātuves. Kad biju nokāpis no motocikla, man �ķita, ka zeme izslīdēs no kāju apak�as: doktors bija �piespiedis� ne mazāk kā simt kilometru stundā. Avakums turpretim atlieca plecus un no�āvājās.

� Jūs nebraucāt diez cik ātri, � viņ� teica doktoram. � Vaļsirdīgi runājot, man sāka jau apnikt.

Doktors pakasīja pakausi.

� Būtu varējis braukt ātrāk, bet baidījos pui�a dēļ. Ņems vēl un novelsies. Ko tad?

� Tad Fatme no Vidlas ļoti bēdātos ... � Avakums man pamirk�ķināja.

Es gandrīz vai no kājām nogāzos, lai gan zeme, uz kuras stāvēju, bija jau mazliet nomierinājusies.

� Kāda Fatme? � es vaicāju.

� Nu, tā pati, kurai ap kaklu divkār�a kreļļu virkne. Vai esi jau aizmirsis?

Izstiepos zālē, rokas zem pakau�a palicis. �alca viegls vējiņ�, augstu debesīs peldēja mazi, pūkaini, sudraboti mākonī�i, kas atgādināja spārnus, Atcerējos, ka dzejnieki tādus mākonī�us salīdzina ar buru kuģiem. Peld savā nodabā pa debesu okeānu buru kuģī�i. Un no zemes �āds ceļojums izskatās tik skaists! Tad pagriezu seju uz ūdens pusi, pievērsdamies tālajiem, zilajiem krastiem, un ilgi jūsmoju par �o lielo tautas saimniecības ieguvumu.

Pa to laiku mans draugs un doktors Petrs To�kovs dedzīgi sarunājās. Noskaidrojās, ka abi ir �motociklu mānijas� apsēsti, ka abi ciena vienas un tās pa�as markas motociklus, ka abiem patīk braukt ar vislielāko ātrumu un ka abi vajadzības gadījumā vienādi lieto rokas un kāju bremzes. �īs spriegās sarunas laikā doktors ne vienreiz vien uzsita Avakumam pa plecu, bet Avakums vairākkārt uzcienāja viņu ar cigaretēm. Pēc tam viņi atklāja, ka abi smēķē vienas un tās pa�as markas cigaretes un mokās ar vienādu klepu.

� Vai asie sarkanie pipari tev gar�o? � doktors iztaujāja.

� Ļoti!

� Man arī. Un ceptas zivis?

� �ausmīgi gar�o.

- Man arī. Bet kādam vīnam tu dod priek�roku: baltajam vai sarkanajam?

� Sarkanajam.

Tik brīni�ķīga uzskatu kopība doktoru sajūsmināja.

� Kā gan es varēju tevi nepazīt līdz pat �im laikam! � viņ� iesaucās, dziļi jo dziļi aizkustināts. - Visu mū�u esmu meklējis tādu draugu kā tu. Bra�i! � Mirkli viņ� nogrima pārdomās. �- Bet tagad aplūkosim medaļas otru pusi � garīgo. Es, piemēram, pret kaut ko cīnos. Un tu?

� Es arī.

� Mani ienaidnieki ir baciļi. Vai tev ir ienaidnieks?

� Esmu arheologs. Mans ienaidnieks ir laiks.

� Dod �urp roku! Tā. � Doktors atkal kļuva domīgs. � Un kādas skaistules tev patīk vislabāk?

� Tum�mates.

� Ka tevi piķis! Man arī.

� Kāpēc piķis?

� - Manējā ir tum�mate. Esmu nolēmis precēties un jau izraudzījies līgavu. īstu tum�mati.

� Brīni�ķīgi.

- Nē, nav vis brīni�ķīgi. Tu esi jaunāks un atņemsi man viņu viens divi.

- Nē, � Avakuins sniedza doktoram roku. � Parole d�honneur⁷. Vārdu es protu turēt.

Viņi spieda viens otram roku. Abiem nokrak�ķēja pirksti.

Palūkojos uz Avakumu. Lūpās viņam rotājās tas pats labsirdīgi iecietīgais smaids, kas vienmēr, bet acis raudzījās vēsi. �Tēlo,� es nodomāju, un man kļuva nepatīkami doktora dēļ. �is lāga vīrs bija aizkustināts pa īstam, bet Avakurns tikai izlikās, ka ir �iededzies�, patiesībā uzjautrinājās un �iztaustīja� sarunu biedru.

Pēc �īs sirsnīgās sarunas doktors pagāja tālāk, lai izmestu mak�ķeri klusākā vietā. Viņam laikam �traki gribējās� samak�ķerēt labi daudz karpu un pamatīgi pacienāt savu jauno draugu un �garīgo brāli�. Avakurns apsēdās man blakus, kādu laiku tā sēdēja, ne vārda nebilzdams, tad nolikās uz sāniem un tūlīt aizmiga.

Pār ūdenskrātuvi pamazām nolaidās krēsla. Vēj� pieņēmās spēkā, ūdens kļuva tum�āks. Pretējais krasts izplūda un izdzisa vakara krēslā.

Doktors atgriezās bēdīgs. Viņ� nāca pa zāli pavisam bez trok�ņa, ta�u �ķita, ka Avakurns �os soļus izdzirda miegā. Viņ� piecēlās pat agrāk par mani, pasmaidīja un pa�ūpoja galvu.

� Neķeras! � doktors nopūtās.

� Nekas, � Avakums mierināja, � nopirksim restorānā.

Avakums �apsegloja� ma�īnu, bet doktors �oreiz nokļuva blakusvāģī, kas bija tik �aurs, ka viņam vajadzēja sarauties drusciņ mazākai^ Es ieņēmu agrāko vietu. Zināju, ka Avakums brauks trakā ātrumā, bet man nebija ne mazāko baiļu. Jutos ērti un dro�i kā savā ārsta kabineta krēslā.

Bija apmēram deviņi, kad sasniedzām jauno dzīvojamo māju kompleksu. Nogriezāmies pa centrālo ielu, pēc tam atkal pagriezāmies un doktors norādīja uz tre�o ēku pa kreisi.

� Draugi, � viņ� sacīja un aplūkoja mūs, smaidīdams kā uzvarētājs, � vai redzat tur pirmajā stāvā tos logus, kas no iek�puses aizklāti ar avīzēm? Tur dzīvo doktors Petrs To�-kovs. Uzaicinu ieiet pie viņa ciemos. Uz priek�u, biedri!

Mājas aug�ējie stāvi vēl nebija pabeigti, tāpēc, lai nokļūtu līdz ieejai, mums vajadzēja lēkt pāri smil�u un �ķembu kaudzēm. Priek�namā oda pēc kaļķiem un cementa. Doktors atslēdza durvis un laipni palaida mūs pa priek�u. Dzīvokļa centrālo daļu veidoja pla�s vestibils, kurā atradās tikai ar vecām, sadzeltēju�ām avīzēm apsegts apaļ� galds un da�i krēsli, Doktora kabinets atgādināja reizē ceļojo�u aptiekas pre�u noliktavu un nolaistu laboratoriju. Starp neskaitāmām kārbām un burkām, starp simtiem zāļu un ķimikāliju pudelī�u spīguļoja retortes un kolbas, visapkārt mētājās noputēju�as mēģenes un spirta lampas, un tas viss bija tā izsvaidīts, tā sablīvēts, ka cilvēkam, kas nejau�i te atstātu savu cepuri, tikai ar pūlēm to vēlāk izdotos sameklēt �ajos pudelī�u, preparātu un kartona kārbu d�ungļos..

� Anastasij, � doktors mani uzrunāja, un acis viņam iemirdzējās aiz apmierinājuma un lepnuma, � ko tu teiksi par �o veterinārijas svētnīcu?

� O! � es attraucu un sāku ziņkāri pētīt griestus.

� Tu vēl tikai redzēsi! � doktors uzsita man pa plecu. � Sai svētnīcā ir no visa kā pa druskai. Visu to esmu izgatavojis pats, da�as lietas it vienkār�i izdomājis. Te būs tava skola un nekur citur!

Tā kā es klusēju, doktors uzskatīja par vajadzīgu piemetināt:

� Es, dārgais, esmu beidzis ne tikai medicīnu, bet arī bioķīmiju, tāpēc pats �o to saprotu no zālēm un tinktūrām. Tātad turies tikai pie manis un nebaidies!

Pēc �svētnīcas� apskatījām citas telpas. Guļamistabā atradās vienīgi divguļama gulta, gau�ām nemākulīgi pārsegta ar vairākām tādām kā kareivju segām. Nesen krāsotajās sienās bija sadzītas naglas un kā�i; manuprāt, tā ir barbariska rīcība, tā sen vairs nedara pat Trigradā, pat vectētiņa Red�epa mājelē. Uz

�iem kā�iem un naglām bija nevī�īgi sakarinātas mūsu bioķīmiķa drēbes.

Virtuve izskatījās līdzīga kabinetam, tikai* ar to at�ķirību, ka te haosu radīja doktora! mājsaimniecības trauki; vajadzēja būt ļoti pie-1 sardzīgam, lai neiekāptu kādā kastrolī vai! arī � pasarg dievs! � nepieskartos kādai ar| sodrējiem klātai pannai.

� Doktor, � Avakums sacīja, � cik es saprotu, tu esi vecpuisis. Tad kāda velna pēc tev visi �ie atribūti?

Man �ķita, ka doktors apmulst: viņ� sāka vērties grīdā pie savām kājām, it kā tur butu rakstīta atbilde uz Avakuma jautājumu.

� Ko lai dara? � viņ� nopūtās. � Man ir vājība uz virtuves traukiem, bet, kā tā radusies, to zina vienīgi dievs. Nevaru vienaldzīgi! paiet garām veikalam, kur pārdod �īs lietas:� eju iek�ā, nopērku te kastroli, te tējkannu vai� pannu ... Lejā, pagrabā, man �īs mantas ir� vēl divreiz vairāk.

Viņ� pārlaida skatienu pār virtuvē izmētā- ' tajiem traukiem un pasmaidīja.

� Kas to lai zina, varbūt kādreiz noderēs. Visādi gadās.

Avakums tūlīt piekrita, ka �ajā pasaulē atgadās viss kas. Viņ�, piemēram, pērkot bērnu grāmatas � ar ilustrācijām.

� Divas eta�eres esmu ar tām piekrāvis, � viņ� dedzīgi apgalvoja doktoram. � Tur nav vairs nevienas brīvas vietiņas. Un vēl tikpat daudz glabājas bēniņos.

� Par bērnu grāmatiņām man nebija prātā ienācis, � doktors domīgi noteica.

- Nekas, � Avakums pamāja viņam ar galvu. � Ja kādreiz būs vajadzīgas, atceries mani. Izpalīdzē�u.

Doktors noglauda sev zodu un jautri iesmējās.

Esmu bijis pie Avakuma un labi zinu, ka viņa bibliotēkā nav nevienas bērnu grāmatiņas.

Pēc tam doktors aplika baltu priek�autu, saites uz muguras sasiedams ��leifītē�, un sāka ārkārtīgi prasmīgi tīrīt zivis. Mēs ar interesi vērojām viņa virtuozās kustības. Pēk�ņi viņ� nolaida rokas un smagi nopūtās.

� Gan lieliska kompānija, � viņ� teica, - gan svaigas zivis, gan vīnu esmu pagādājis. Un tomēr kaut kā trūkst, lai laime būtu pilnīga.

� Tum�mates, � Avakums pavīpsnāja.

Doktors maigi palūkojās uz viņu un pamāja

ar galvu.

� Doktor, � Avakums sacīja, � ja tev nav iebildumu, varu aiziet un Tum�mati uzaicināt tavā vārdā. Galvoju, ka viņa pagodinās mūs ar savu klātbūtni. Bet tikai ar vienu noteikumu, un proti...

� Un proti? � doktors sarauca uzacis. Notīrīto karpu viņ� nosvieda uz galda un sakrustoja rokas uz krūtīm. �ajā pozā, ja viņam vēl būtu bijis triko sporta apģērbs un ūsas, viņ� nemaz nebūtu at�ķīries no agrākajiem pasaules �empioniem grieķu-romie�u cīņā.

� Pasaki viņas adresi! � Avakums iesmējās.

Doktors nolaida rokas, un lūpas viņam izstiepās platā smaidā līdz pat ausīm.

� Adresi!... Irīna Teofilova, Broda ielas 33. mājāļ Nav tālu no �ejienes. Vai lai uzrakstu uz papīrī�a?

Avakums atmeta ar roku.

Būtu bijis labāk, ja viņ� nebūtu turp gājis. Kaut kā jau mēs būtu aizvadīju�i vakaru arī bez �īs Tum�mates. Tāpat es domāju vēl tagad. Un uz mana drauga deniņiem būtu mazāk sudrabotas sarmas.

ll

Tā Avakums iepazinās ar doktoru Petru To�-kovu, Zāļu un apgādes nodaļas vadītāju, un ar viņa melnmataino sekretāri Irīnu Teofi-lovu.

Bie�i vien mēs trijatā devāmies izbraukumos Sofijas apkārtnē, da�reiz ņemdami līdzi arī ma�īnrakstītāju Cavovu un noliktavas pārzini Venceslavu Ra�kovu. Es vislabāk jutos tajās reizēs, kad Irīna ar Venceslavu aizgāja uz futbola sacīkstēm � viņi bija dedzīgi �ī sporta cienītāji. Tad Petrs To�kovs mak�ķerēja zivis un klusēja. Arī Avakums klusēja, bet mums abiem ar �avovu bija ļoti jautri. Nekad neesmu saķēris tik daudz tauriņu kā tajās saulainajās dienās.

Bet tas bija tik sen. Kad domāju par �īm klusajām, bezrūpīgajām stundām, nezin kāpēc atceros Turgeņeva stāsta �Pavasara ūdeņi� epigrāfu:

Līksmības gadi,

Laimīgās dienas �

Kā pavasara ūdeņi Aiz�alca drīz.

Domāju, ka nu man ir laiks pazust no �ī stāsta varoņu saraksta. Esmu ta�u veterinārārsts, un detektīva izdarības man diez kā neiet pie sirds. Dodu priek�roku Vidlas apkaimes pļavām. Bet par to, kas attiecas uz kooperatīva lopu turē�anu ganībās, man vienmēr bijusi neizsīksto�a interese.

* * *

Tātad atgriezīsimies pie 27. augusta notikumiem. Apspriedē pie pulkve�a Manova pretizlūko�anas kapteinis Slavi Kova�evs izteica interesantu hipotēzi, kuras pamatā bija solīds faktu materiāls. Viņa hipotēze balstījās vispirms uz trīs galvenajiem faktiem:

1. Petra To�kova rīkojums turēt vakcīnu nepiemērotos apstākļos.

2. Petra To�kova brauciens uz Trigradu, lai gan viņam nebija atļaujas uzturēties pierobe�as rajonā, un tik�anās ar Rakipu Kolibarovu divas dienas pirms lopu mutes un nagu sērgas parādī�anās.

3. Tūrisma kartes pirk�ana un Trigradas �osejas atzīmē�ana uz tās. Rakipa Kolibarova vārds, ko diktējis Petrs To�kovs un ar savu roku uz kartes malas uzrakstījis Venceslavs Ra�kovs.

Notikums Borovecas tuvumā pats par sevi neizraisīja nekādas �aubas: jebkuram var gadīties, ka ceļā viņu aptur ārzemnieki un nejau�i sākas saruna. Bet, ja pie �īs sastap�anās ar ārzemniekiem, kas vēlāk tika izsūtīti no valsts kā personas �non grata�, nāca vēl klāt sakari un sastap�anās ar Rakipu Koli-barovu un neuzticamo feldfēbeli no Sļivņicas, tad �o analoģisko gadījumu bija pārāk daudz, lai tic nepārietu citā kategorijā � �aubīgo gadījumu kategorijā, kas katrā ziņā izraisa aizdomas.

Arī attiecībā uz Ven.ceslavu Ra�kovu hipotēze bija labi pamatota. Slavi Kova�evs viņa pa�nāvību motivēja ar vairākiem neapstrīdamiem, skaidri redzamiem faktiem.

1. Līdzdalība vakcīnas sabojā�anā.

2. Kaitniecības atklā�ana.

3. Sagatavotas bēg�anas izjuk�ana.

4. Neatvairarna aresta draudi.

Pēc Slavi Kova�eva domām, ar to bija izskaidrojams Venceslava bezizejas stāvoklis, kas galu galā novedis pie pa�nāvības.

Apspriedē pie pulkve�a Manova Avakums neizvirzīja savu hipotēzi. Viņ� izteica tikai domu, ka Venceslavs Ra�kovs nav izdarījis pa�nāvību, bet ticis nogalināts, un vēl arī ariti-

tēzi, ka doktoram Petram To�kovarn nav nekā kopīga ar lopu mutes un nagu sērgu.

Kas bija pamatā Avakuma tik dro�ajiem iebildumiem pret Slavi Kovaēeva hipotēzes vissvarīgākajiem punktiem? Viņa pazī�anās ar doktoru un Venceslavu? Bet viņ� pazina tos tikai divus mēne�us, un kopā viņi bija pavadīju�i ne vairāk kā �etrdesmit stundu, tas ir, mazāk par divām diennaktīm. Protams, savā darba viņ� vienmēr ņēma vērā arī iespaidu, kāds viņam pa�am radās par cilvēku. Tā, piemēram, bija ar Bojanu I�erenski. Pirmais iespaids izraisīja arī pirmās �aubas. Lauvas ģīmis, parupjā un pavēlnieciskā balss, aukstais aprēķins skatiena, ē�anas un dzer�anas kāre, bet reizē arī piesardzība un atturība vīna patēriņā, valdonīgums un pilnīga neiecietība pret zobgalībām � tas viss viņam nepavisam nepie�ķīra sentimentāla cilvēka izskatu, nepadarīja viņu liriskam varonim līdzīgu. Tāpēc arī Bojana I�erenska nopūtas par arestēto skolotāju Metodiju Para�kevovu nevarēja būt kaut kas viņam raksturīgs. Tās viņam nepiestāvēja. Un Avakuma ietrenētā acs tūlīt signalizēja: �Uzmanību!� � kad ģeologs sāka atkal gausties, �oreiz sievas dēļ. Viņa dzīvoja Plovdiva, simt piecdesmit kilometru no Mom-�ilovas. I�erenskis, ko neviens par sievu neiz-taujāja, pats sāka runāt par to un stāstīt, ka katru sestdienu braucot uz Plovdivu, un, sprie�ot pēc viņa vārdiem, viņ� to bija darījis arī tajā sestdienā, kad �eit, Mom�ilovā,

notika tā nelaime ar skolotāju Metodiju. Katru sestdienu kā iemīlējies jauneklis? Bet viņ� nebija jauns un nepavisam nelīdzinājās cilvēkam, kas deg mīlas kaismē. Grūti bija ticēt, ka nosvērtais, jau pavecais ģeologs, pametis darbu un jautru kompāniju Il�o krogā, kratītos uz sava motocikla trīssimt kilometru pa kalnu ceļiem tikai vienas laulāta pāra mīlas nakts jaukumu dē^ Tas �ķita neiespējami. Lai gan Avakums pirmoreiz I�erenski bija ieraudzījis tikai pirms stundas, viņ� bija pārliecināts, ka �ī cilvēka nopūtām un tērgā�anai par sievu, kas bez tā skumst, patiesībā ir tikai viens mērķis � uzsvērt savu neapstrīdamo alibi. Bet kāpēc viņam vajadzēja tā uzsvērt �o savu alibi, savu aizbrauk�anu no Mom�ilovas tie�i tajā notikuma naktī? Neviens ta�u viņu aizdomās neturēja.

Tā pirmais iespaids radīja Avakumā arī pirmās aizdomas.

Tomēr viņa darba metodē subjektīviem iespaidiem vienmēr bija otr�ķirīga nozīme. Būdams skeptiķis jau pēc savas dabas un kļūdams aizvien skeptiskāks tāpēc, ka bie�i gadījās nokļūt cie�ā kontaktā ar dzīves netīrajām un kroplajām parādībām, Avakums pamazām sāka skatīties uz cilvēkiem caur tum�ām brillēm. Viņ� bie�i uzturējās noziedznieku pasaulē, kur politiska nodevība un morāls pagrimums gāja roku rokā. I�erenskim līdzīgi nodevēji, kas gulēja ar savām māsām, viņa acīs vēl nebija �ai pasaulē ne pats nekrietnākais,

ne ari kas ļoti ārkārtīgs. Avakums bija redzējis daudz ko vairāk. Dubļi tur bija tik neiz-brienami, tik dziļi, ka pat vislielākais optimists, mīcīdamies pa tiem, gribot negribot kļuva mazliet skeptisks. Un, tā kā Avakums apzinājās savu skepticismu, viņ� vienmēr baidījās � turklāt �īm bailēm bija arī pamats, -vai tikai viņa vērtējumi ir objektīvi. Viņ� piemēram, zināja un bija par to pilnīgi pārliecināts, ka vairākums, viss lielum lielais vairākums cilvēku nav nelie�i un nemaz arī nespēj tādi būt. Bet pasaulē, kurā bie�i vien grozījās viņ�, gadījās redzēt, ka talants iet roku rokā ar nelietību. Bojans I�erenskis bija apdāvināts ģeologs, bet tas viņu netraucēja kļūt par nodevēju. Dokumenti liecināja, ka Viktorijas I�erenskas tikumība ir nevainojama, un tomēr tā bija kļuvusi par sava brāļa sievu. Dabiski, ka lielākā daļa cilvēku nav nelie�i; Avakums ļoti labi saprata �o acīm redzamo patiesību, bet skepticisms viņa dvēselē auga un auga. Līdz �im darbā kļūdas gan nebija gadīju�ās, tomēr viņam bija nopietni iemesli �aubīties par savu objektivitāti cilvēku novērtē�anā, protams, tad, kad vērtējums pamatojās t i k a i uz pa�a iespaidiem.

Apspriedē pie pulkve�a Manova Avakums izteica savu uzskatu, savu pārliecību, ka Vence-slavs Ra�kovs nav izdarījis pa�nāvību, bet ticis nogalināts. Katrs, kas vairāk vai mazāk pazina �o jaunekli, būtu teicis to pa�u. Vai gan varēja izdarīt pa�nāvību ļoti jautrs, ļoti

dzīvespriecīgs cilvēks, kam �viss gāja kā pa taukiem�, izņemot vienīgi piedalī�anos �To-to�? Bet �Toto� dēļ pa�nāvību neviens vēl nav izdarījis. Avakums zināja arī ko citu: �is puika bija ļoti sekls, viduvējs, ar �aurām interesēm; dienesta disciplīnas ievēro�ana, veselīgi smiekli un atlētisks augums īstenībā bija viņa vienīgās izcilās īpa�ības. Tādi cilvēki pa�i sev galu nedara pat tad, kad viņus pamet iemīļotā; viņi viegli iemīl citu un smejas tāpat kā agrāk, tāpat kā agrāk apmeklē futbola sacīkstes un piedalās �Toto�. Ja Avakums būtu ņēmis vērā tikai pats savus iespaidus par pa�nāvnieku, arī tad viņ� atmestu ar roku un pilnīgā pārliecībā sacītu: �Tas nav iespējams!� Bet viņ� sacīja �nav iespējams�, itin nemaz nepamatodamies uz saviem pa�a iespaidiem, aizmirsdams, ka kādreiz ar �o cilvēku ir saticies.

Savus iespaidus par jaunekli Avakums nobāza apziņas pa�obelē. Secinājumu, ka jaunais cilvēks nav gājis bojā pa�nāvībā, bet ticis nogalināts, viņ� izdarīja, uz vietas analizējot apstākļus, kādos atrada līķi. Ja arī būtu noskaidrojies, ka tos astoņus tūksto�us nav sūtījis Venceslava brālis, ja arī �īs naudas ra�anās būtu palikusi nezināma, �aubīga, pat tad Avakums nebūtu mainījis savu viedokli. Apstākļu analīze viņu uzskatāmi bija pārliecinājusi, ka cilvēks ticis nogalināts un ka Slavi Kovaceva hipotēzē nav ne kripatiņas patiesības.

Attiecībā uz galveno apsūdzēto Avakums izvirzīja antitēzi. Pēc viņa domām, doktors To�-kovs vispār neizraisīja �aubas. Viņ� kategoriski izsvītroja �o vārdu no iespējamo vainīgo saraksta. Apspriedē pie pulkve�a Manova Slav i Kova�evs bija doktoram uzgāzis veselu kaudzi apvainojumu, un da�i no �iem apvainojumiem izskatījās pēc neapstrīdamiem faktiem. Jebkur� cits Avakuma vietā būtu sācis prātot par viņa satik�anos ar neuzticamajiem ārzemniekiem un ar tādām aizdomīgām personām kā Rakips Kolibarovs un feldfēbelis no Sļiv-ņicas. Doktora To�kova nelegālā uzturē�anās pierobe�as zonā, klī�ana pa Trigradas aizu divas dienas pirms epidēmijas uzliesmojuma �ai apvidū � ar �o faktu vien bija jau diezgan, lai sāktu par viņu nopietni �aubīties. Avakums ta�u nekā nezināja par �īm doktora gaitām un par tik�anos ar neuzticamiem ļaudīm. Viņ� pat nebija iepazinies ar doktora biogrāfiju � pirmo reizi bija draudzējies ar cilvēku, iepriek� neizdibinājis viņa pagātni. Un tomēr, neraūgoties uz �iem faktiem, pareizāk sakot, par spīti visiem faktiem, neapgāzis nevienu no izvirzītajām apsūdzībām, kas bija saistītas ar noslēpumainajām doktora To�kova sarunām un viņa nelegālajiem ceļojumiem, Avakums ne�aubīdamies sāka viņu aizstāvēt.

Tāda rīcība atgādināja vistiņu ķer�anu. Atgādināja tos sacerējumus, kuros autori alla� paļaujas uz detektīva �intuitīvo nojautu�.

Ta�u Avakums nekad vēl nebija rīkojies uz labu laimi un praksē par intuīciju atzina tikai prasmi novērot.

*

* *

Lai saprastu, kāpēc Avakums tik dro�i uzbruka Slavi Kova�eva hipotēzei, mums atkal jāatgrie�as pie 27. augusta notikumiem. Toreiz Slavi Kova�evs vaicāja Paru�am Abramovam, vai ūdens karafe un glāze, kas atradās uz Ven-ceslava galda, var noderēt par lietiskiem pie-rādījumiem.j Viņ� gribēja zināt, vai karafē un glāzē var atrast ciānkālija paliekas. Doktors Paru�s Abramovs, vispirms izpētījis ūdeni, bet pēc tam arī glāzi, deva noliedzo�u atbildi. Nekādas ciānkālija paliekas viņ� nebija atradis. Un Slavi Kova�evs pārstāja interesēties par �iem diviem priek�metiem, jo tiem kā pierādījumam nebija nekādas vērtības.

Kad Avakums sāka pētīt apstākļus, kādos bija atrasts līķis, viņa uzmanībai, protams, ne-paslīdēja garām ne karafe, ne glāze. Viņ� zināja, kāda krāsa un smaka ir ciāna savienojumiem un nogulsnējumiem, un viņam nevajadzēja daudz pūļu, lai konstatētu, ka ciānkālija pēdu nav ne glāzē, ne ūdenī. Tomēr at�ķirībā no Slavi Kova�eva viņ� neapmierinājās tikai ar tie�u pēdu meklē�anu. Uz katra priek�meta ir daudz da�ādu pēdu, un, ja kāda no tām uzvedina uz kaut ko interesantu, izmeklētāja darbs ir simtkārt atmaksājies.

Tātad ciānkālija pēdu glāzē nebija. Bet ko rādīja, par ko varēja liecināt tā glāzes daļa, kam cilvēks dzerot pieskaras ar muti? Aug�ējās un apak�ējās lūpas izliekums katram cilvēkam ir savdabīgs, da�āda ir lūpu āda, nav vienādi arī lūpu kaktiņi � tie atkarīgi no mutes lieluma. Cilvēkiem ar apaļu seju mute parasti ir lielāka nekā cilvēkiem ar ovālu seju. Jo mazāka mute, jo lielāks ir lūpu kaktiņu leņķis, un otrādi � lielas mutes lūpas sakļaujas daudz asākā leņķī nekā mazas mutes lūpas. Tātad pēc �īs pazīmes var spriest par iespējamo, aptuveno sejas veidojumu. Par visu to vajadzēja kaut ko liecināt glāzes atliektajai malai, ja uz tās tie�ām paliku�as kādas pēdas.

Arī glāzes ārpuse varēja �o to liecināt. Kad cilvēks dzer ūdeni, glāzi viņ� parasti tur ar trim pirkstiem tā, lai īk�ķis vienmēr atrastos pretim rādītājpirkstam un vidējam pirkstam. Un, tā kā pirkstu nospiedumi ir pilnīgi individuāli un neatkārtojami, var uzskatīt, ka katrs, kas dzer no glāzes, vienmēr atstāj uz tās savu adresi.

Protams, ja glāzi izmazgā tūlīt pēc lieto�anas, uz tās nekādu pēdu nepaliek, Un otrādi, � ja to neizmazgā tūlīt, pēc zināma laika uz tās malas un sieniņām sakrājas tik daudz �adre�u�, ka pat ļoti pieredzējis daktiloskopijas speciālists, lai kā censtos, vairs nespēj nekā izlasīt.

Bet Avakums labi zināja � viņ� to bija izdibinājis no vīreļa ar zilo virsvalku mugurā, � ka tajā dienā Venceslava istabā nebija iegājis neviens sve�s cilvēks. Tātad vienīgais cilvēks, kas varēja ieliet glāzē ūdeni, bija Venceslavs pats. Ja uz glāzes virsmas tomēr atrastos vēl citas pēdas, tad vajadzētu secināt,� ka �īs pēdas atstājis cilvēks, kas iekļuvis istabā nevis parasta veidā, bet pa logu, turklāt starp desmitiem un vienpadsmitiem no rīta.

Tā klusībā sprieda Avakums, paņemdams rokā glāzi.

Sākumā viņ� nekā nespēja ieraudzīt, �ķita, ka stikls ir viscaur vienādi dzidrs. No glāzes neplūda? nekāda smaka. Pēc tam viņ� paņēma� lupu, pagriezās pret logu un, turēdams glāzi� pie apak�as, sāka pētīt tās virsmu. Tagad uz 5 glāzes bija skaidri redzamas pirkstu atstātas pēdas: īk�ķa nospiedums un blakām vairāki� plankumi, kas arī izskatījās pēc īk�ķa nospiedumiem, bet ne pirmajam, lielākajam nospiedumam, ne arī �iem plankumiem nebija skaidru līniju. Salīdzinādams nospiedumus, Avakums secināja, ka glāzei pieskāru�ās divas da�ādas rokas. �ī glāze bija atradusies prāvā rokā ar lieliem, paresniem pirkstiem, kas dro�i vien piederēja Venceslavam. Bet tai bija pieskārusies arī cita roka � ar daudz mazākiem, ļoti slaidiem un smalkiem pirkstiem. Mazie iegarenās formas plankumiņi varēja būt sievietes pirkstu nospiedumi.

Tāds bija secinājums pēc pirmās apskates.

Pirmie secinājumi lika domāt, ka noteikti jābūt arī citām pēdām. Nezināmā sieviete

nepieskārās glāzei �tāpat vien� � glāzes domātas tikai dzer�anai. Un, kad sieviete dzer ūdeni no glāzes, kuras aug�ējā mala ir papla�ināta, viņai katrā ziņā jāatstāj uz tas kaut vai pavisam niecīgas lupu krāsas pēdas.

Avakums pielika lupu pie mazliet atliektās glāzes aug�malas, un viņa acis priecīgi ie-dzirkstījās. Viņ� nebija vīlies savos pieņēmumos: glāzes apmales ārpusē labāk, iek�pusē vājāk bija skaidri saskatāmi lūpu krāsas plankumi. Sprie�ot pēc to izvietojuma, varēja secināt, ka leņķis, kādā sakļaujas �īs lūpas, ir diezgan prāvs, tuvs taisnam leņķim, tātad sievietei ir nevis apaļa, bet iegarena seja.

Tas bija vērtīgs atklājums, un Avakums aiz prieka būtu sācis svilpot, ja turpat blakus nebūtu gulējis Venceslava līķis. Viņ� pagrozīja glāzi rokās, un viņa acis atkal iespīdējās, bet nu tajās pavīdēja liels izbrīns: pretim �im lūpu krāsas traipam Avakums bija ieraudzījis vēl otru � tādas pa�as formas un lieluma un it kā mazlietiņ spilgtāku par pirmo. Tātad sieviete bija dzērusi divreiz, ar zināmu starplaiku.

�is gadījums varēja likties pavisam parasts, vienkār�s, bez jebkādas mīklainības, tomēr Avakums kļuva domīgs. Nezināmā apmeklētāja ierodas pēc desmitiem un aiziet pirms vienpadsmitiem. Viņa slepeni iekļūst kabinetā un slepeni no tā pazūd. Ar Venceslavu viņa sarunājās ne ilgāk kā trīsdesmit minūtes. Un �o trīsdesmit minū�u laikā divas reizes dzer

ūdeni. Pieņemsim, ka izdzert pirmo glāzi viņai lika slāpes, lai gan sievietes no rītiem parasti nedzer daudz ūdens. Bet otra glāze? Un tas notiek pusstundas laikā. Gadījums ar �o otru glāzi nelikās glu�i parasts. Par to, ka tas ir ārkārtējs, bija jāliecina vēl citām pēdām. Plankumam uz �akarda paklāja, logam, zālei aizlaistajā pagalmā � tiem visiem bija sava valoda, un Avakums to lieliski saprata.

* * *

Kad Avakums gāja ārā no noliktavas, viņam bija bagātīgi, skaidri izveidoju�ies iespaidi. Tagad viņ� zināja pa�u galveno � to, ko Slavi Kova�evs pat nenojauta: vienpadsmitajā stundā Venceslava Ra�kova kabinetā atradās nezināma sieviete; �ī nezināmā sieviete iekļuva kabinetā nevis pa durvīm, bet pa logu, kas iziet uz aizlaistu pagalmu; viņa sarunājās ar Venceslavu apmēram pusstundu, divas reizes dzēra ūdeni un izkļuva ārā atkal pa logu. Avakums bija jau izdibinājis arī da�as raksturīgas nezināmās sievietes īpa�ības: vidējs

augums, mazas kājas, slaidi un gari roku pirksti, ovala seja, maza mute, pilnīgas, ar spilgti sarkanu krāsu nokrāsotas lūpas, melni mati, kajas kurpes ar smailiem purngaliem.

To visu viņ� secināja no atrastajām pēdām. Piemīta zāle aizlaistajā pagalmā un skram-bajums uz ārsienās stāstīja, ka nezināmajai biju�i apavi ar smailiem purngaliem, bez papē�iem. Kāju atstātās pēdas un attālums starp �īm pēdām liecināja, ka sieviete ir vidēja auguma un valkā maza izmēra kurpes. Sprie�ot pēc pirkstu nospiedumiem uz glāzes un palodzes, viņai bija slaidi, gari pirksti. Lupu krāsas atstātās pēdas raksturoja mutes īpatnības, bet mute savukārt netie�i deva zināmu priek�statu par sejas veidojumu.

Mati visdrīzāk bija melni, jo spilgti sarkanu lūpu krāsu parasti lieto tum�mates.

Avakums zināja vēl �o to. �ai sievietei nebija vairāk par �etrdesmit un mazāk par trīsdesmit gadiem. Viņai bija garas kājas, viņa nestrādāja fizisku darbu. Sievietei, kurai vairāk nekā �etrdesmit gadu un kājas ir īsas, nez vai būtu izdevies izkļūt pa logu, nepieskaroties ar rokām palodzei. Piemītā zāle, tās izskats un pieminuma pakāpe liecināja par nezināmās aptuveno svaru � se�desmit līdz se�desmit pieci kilogrami. Vidēja auguma sieviete, kurai mazāk nekā trīsdesmit gadu, p a-rasti nesasniedz tādu svaru. Bet slaidi un smalki pirksti var būt tikai sievietei, kas nestrādā smagu fizisku darbu.

Avakums mo�i gāja pa saules nokaitēto ietvi, un noskaņojums viņam bija lielisks. Tagad vairs nebija �ēl savu hidriju � tās varēja pagaidīt. Bija paredzama interesanta, spriega, grūta spēle.

Avakums pat nemanīja, kā bija nokļuvis līdz savas mājas ieejai. Parasti viņ� ielūkojās garāmgājējos, pētīja to sejas, gaitu, apģērbu. Mēģināja uzminēt to noskaņojumu un domas, uztvert da�as rakstura īpa�ības � darīja visu, lai remdētu savu neapmierināmo garīgo badu. Pārstājis to darīt, Avakums jutās noguris, un sirdi iesmeldzās dīvainas skumjas; tad viņ� steidzīgi ķērās pie integrālvienādojumu krājuma vai atcerējās, cik patīkami iedzert pirms pusdienām glāzīti degvīna un parunāties ar vienmēr.smaidīgo viesu apkalpotāju, mīlīgu strupdcguni. Vai arī ieslēdzās sava darbnīcā un neizgāja no turienes augām dienām.

Pa�reiz Avakums bija ar sevi apmierināts. Uzskrēja aug�ā pa kāpnēm, laipni uzsmaidīja savai saimniecei, bet neapstājās papļāpāt kā parasti. Tā bija vientuļa, slimīga sieviete, un tāpēc viņ� mēdza veltīt tai da�as minūtes, lai aprunātos par laiku, reimatismu vai ķiploka dziedino�ajām īpa�ībām. �oreiz Avakums sarunu neuzsāka, bet aizgāja uz savu istabu, atvēra logu un ieelpoja ar pilnu krūti.

Pusi istabas aizņēma plaukti ar grāmatām. Otrā pusē atradās gulta, rakstāmgalds un zems dzelzs skapis, piekrauts ar antīkiem māla traukiem, marmora un apsūbēju�as bronzas statuetēm. Uz galda bija redzamas vairākas lupas, maza, senatnīga vāzīte ar kādu duci krāsainu zīmuļu, tabakmaks, logaritmiskais lineāls un terakotas lauskas, kuras Avakums izmantoja par pelnu traukiem.

Nenoģērbies viņ� apsēdās pie galda un, izņēmis no atvilktnes jaunu albumu, sāka ātri

zīmēt. Pēc ceturtdaļstundas no baltā ziloņkaula kartona pretim raudzījās ar krāsainiem zīmuļiem uzzīmēta sieviete. Viņa gan bija apaļīga, platiem pleciem, kuplām krūtīm, tomēr izskatījās slaida. Lupas bija pilnīgas un juteklīgas, skaistās acis pa pusei aizsedza garas, izliektas skropstas, melnie mati viļņotās cirtās bija nokritu�i uz pieres. Raiba vasaras kleita apņēma augstus gurnus un tievu vidukli, pirksti bija slaidi un glezni. Kājās -baltas vasaras kurpes ar smailiem purngaliem.

Paņēmis zīmējumu, Avakums kādu bridi raudzījās taja. Pēk�ņi roka nodrebēja, starp uzacīm iegūlās dziļa rieva. Viņ� nosēcās un aizsvieda albumu projām. Tad aizsmēķēja un, galvu noliecis, sāka staigāt pa istabu.

Zīmējums atgādināja viņam kādu pazīstamu sievieti � sievieti, kurai pēdējā laikā viņa dzīvē bija sevi�ķa vieta. �ī sieviete izskatījās ļoti līdzīga tai, ko viņ� ar krāsainiem zīmuļiem bija uzzīmējis albumā.

Iztriecis no apziņas �o dīvaino domu par līdzību, Avakums izvilka piezīmju grāmatiņu un, lai gan juta, ka roka pēk�ņi kļuvusi smaga, sāka sistematizēt uzdevumus, kas būs jāveic pēcpusdienā:

1. Vakcīnas pārbaude; pārbaudīt, vai mazinājusies tās iedarbības intensitāte un cik daudz.

2. Izskatīt noliktavas un Centra saraksti.

augstā temperatūrā un gai�ā vietā un kad tas dots.

3. Uzzināt, no kurienes radu�ies astoņi tūksto�i Ievu, kas atradās Venceslava Ra�kova kabatas portfelī.

4. Izpētīt no �akarda paklāja izgriezto strēmeli.

5. Izpētīt un nofotografēt pirkstu nospiedumus uz glāzes.

6. Izpētīt sarkanos plankumus uz glāzes ma- < las un noteikt lūpu krāsas mārku.

7. Vēlreiz rūpīgi apskatīt Venceslava Ra�- . kova līķi.

Pirmos trīs punktus Avakums nolēma uzti-1 cēt leitnantam Markovam, bet ar pārējiem �etriem nodarboties pats. Viņ� izplēsa no albuma lapu ar krāsaino nezināmās attēlu, brīdi domīgi nolūkojās uz to, tad rūpīgi salocīja un ielika piezīmju grāmatiņā. Locīdams lapu, viņ� juta tādu kā spiedienu krūtīs, �ķita, kāds sa�miedz sirdi ar saltu un raupju roku.

grafē�anu un da�ādu indu toksitāti. Kur radu�ās �is neparastās skumjas, un ko tās nozīmē? No kurienes �ī rezignācija nojausma, kas vēsti nenovēr�amu katastrofu, kurai viņ� neizbēgami tuvojās soli pa solim?

Viņ� uzsmaidīja de�urējo�ajam laborantam un pasniedza glāzi.

� Uz tās uzrakstīts vesels romāns, � Ava-kums sacīja, cenzdamies izskatīties jautrs. � Bū�u ļoti pateicīgs jūsu ļaudīm, ja viņiem izdosies to izlasīt stundas laikā.

De�urējo�ais laborants zināja, ar ko viņam darī�ana, tāpēc pat nepasmaidīja. Viņ� turēja glāzi pie dibena un aug�ējās malas un uzmanīgi aplūkoja to.

Interesējos par to cilvēku pasēm, kas pieskāru�ies �ai glāzei, � Avakums turpināja. � Un vēl par ko citu: �eit redzami viens otram pretim divi lūpu krāsas plankumi. Mani interesē lūpas, kas tos atstāju�as. Ja darīsiet man zināmu, kā ra�ojums ir �ī lūpu krāsa � Bulgārijas vai ārzemju, tad es kaut kā tik�u klāt arī pa�ām lūpām. Kā nu ir � vai varu cerēt?

De�urējo�ais laborants aiznesa glāzi uz blakus nodaļu, bet Avakums sāka pētīt izgriezto paklāja strēmeli.

Pēc stundas viņ� jau zināja, kā radies mitrais plankums: uz paklāja izliets ūdens ar niecīgu iz�ķīdināta ciānkālija piejaukumu. Noskaidrojās, ka �ķīdumam bijusi ļoti vāja koncentrācija, apmēram viens procents. Lai tāda inde tūlīt atnestu nāvi, vajadzēja būt vismaz vienam litram �ķīduma. Bet glāzē, protams, tik daudz nevarēja ietilpt. No otras puses, nav iespējams atrast tādu pa�nāvnieku, kas uzskatītu par labāku iedzert veselu litru vāja �ķīduma nekā pusglāzi vai pat vēl mazāk stipras koncentrācijas �ķīduma. Bija pavisam skaidrs, ka ūdens ieliets glāzē tūlīt pēc tam, kad ticis iztuk�ots neliels daudzums stipras koncentrācijas ciānkālija �ķīduma. Tie�i �is ūdens bija iz�|ākts uz paklāja: ūdens, ar ko izskalota glāze pēc indes izdzer�anas.

Citādi nemaz nevarēja būt. Un tomēr � cik neticams notikums: pa�nāvnieks iztuk�o glāzi, kurā ir ciānkālija �ķīdums, pēc tam ielej tajā ūdeni, izskalo un izlej ūdeni uz paklāja. Viņ� ta�u dzer nevis serbetu, bet gan ciānkā-liju; �ī inde acumirklī iedarbojas uz organismu. Pie|ausim, ka pa�nāvniekam piemita pārcilvēciska veselība un pārcilvēcisks gribas spēks, bet vai tāpēc viņam vajadzēja mazgāt glāzi kā rūpīgai namamātei, kas gaida jaunus ciemiņus.

Tā bija grūta mīkla, un Avakums pagaidām nespēja to atminēt.

Viņ� tikko bija beidzis pētīt no paklāja izgriezto strēmeli, kad ieradās de�urējo�ais laborants, nesdams glāzi un nospiedumu fotouzņēmumus. Ekspertīzes rezultāti apstiprināja Avakuma minējumu. Uz glāzes sienām bija viens vienīgs īk�ķa nospiedums. Pārējie � tikai plankumi, kuros nav atrodamas nekādas

līnijas; acīm redzot, tos bija atstāju�i pirksti, kam uzvilkti cie�i piegulo�i plāna, gluda materiāla cimdi. Lūpu krāsas analīze deva mazliet vairāk cerību � tā bija ārzemju ra�ojums, jo pa�u valstī tādas nokrāsas un tāda sastāva lūpu krāsu neizgatavoja.

Laiks Avakumam bija dārgs. Viņ� pateicās laborantam, palūdza uzrakstīt izdarīto analī�u protokolu un ātri izsteidzās ārā.

* * *

Avakums iesēdās taksometrā un sāka apbraukāt komisijas veikalus. Viņ� lika braukt uz centru � elegantas dāmas iepirkās centra veikalos. Beidzot pēc pusotras stundas ilgas klaiņo�anas viņ� pamanīja skatlogā, kas atradās pretim valsts antikvariātam, ārzemju lūpu krāsu apzeltītos ietvaros. Sie spīdo�ie ietvari, kas bija greznoti ar sarkaniem un zaļiem stikliņiem � rubīna un smaragda imitāciju, tūlīt dūrās acīs garāmgājējiem.

Avakums zināja, ka komisijas veikalos kaL ru lietu pārdod pret kvīti. Viņ� uzrādīja vienai no pārdevējām Finansu ministrijas inspektora apliecību un lūdza iedot kases �ekus, ko tā izrakstījusi pēdējās dienās.

�eku �ķirstī�ana jau ilga vairāk nekā stundu. Rietumeiropas lūpu krāsa maksāja ļoti dārgi, tāpēc arī pieprasījums bija neliels^

Un, kad pacietības mērs sāka jau izsīkt, kad Avakums jau gribēja sviest projām biezo mapi

un pa galvu pa kaklu mesties ārā, viņa acis� pēk�ņi pamanīja tie�i to dokumentu, kura dēļ� viņ� bija nācis �urp. Vienmēr mierīgais un savaldīgais Avakums �oreiz no izbrīna gandrīz vai iekliedzās. �ai izbrīnā bija arī zināmā atvieglojuma izjūta: uzvārds, kas stieptā rokrakstā bija ierakstīts kvītī, �ķita pazīstams, bet tas bija cits uzvārds, nevis tas, ko viņ�� bija gaidījis parādāmies un kas viņu tik ļoti� bija biedējis. Kvītī bija rakstīts: �Lūpu krāsa,� 2 gab. � Kristīna Cavova, Broda ielā 33.� I Bija atzīmēta arī cena.

Iedams projām, Avakums nopirka lūpu krāsu �Chat noir�, neņēma izdoto naudu, lai� gan pārdevēja uzstājīgi prasīja to darīt, un� izskrēja uz ielas. Sirds bija prieka pārpilna. < Aizcirtis ma�īnas durtiņas, viņ� lika �oferim 'i steigties uz slimnīcu: pulkstenis jau rādīja � gandrīz septiņi.

Taksometrs sāka braukt, un pirmā pēk�ņā� prieka izjūta ātri pagaisa. Hristīnai Cavovai,� Zāļu un apgādes nodaļas ma�īnrakstītājai, bija kastaņbrūni mati, ta�u viņa lietoja tādu pa�u spilgti sarkanu lūpu krāsu kā nodaļas sekretāre Irīna Teofilova. Tā gan ir viņas darī�ana. Bet Hristīna Cavova un sekretāre dzīvo vienā mājā. Abas neprecēju�ās, strādā un dzīvo kopā un, domājams, visu �o apstākļu dēļ kļuvu�as arī draudzenes. Tālāk: Cavova nopērk divus lūpu krāsas zīmuļus; bet kāpēc bija jāpērk uzreiz divi? Turklāt �ī Parīzes lūpu krāsa maksā dārgi, pat ļoti dārgi, īpa�i, ja patur vērā, ka viņa ir ma�īnrakstītāja. Kā tas izskaidrojams?

Jādomā, ka viens no lūpu krāsas zīmuļiem bija paredzēts Irīnai Teofilovai. Pirkdama sev, Cavova atcerējās arī savu draudzeni.

Bet kura no viņām ar lūpām pieskārusies glāzes malai? Un, ja nu noskaidrojas, ka viņas abas nav izgāju�as no kancelejas laikā starp desmitiem un vienpadsmitiem?

Avakums atgriezās mājās ap deviņiem vakarā. Viņ� izsauca pa telefonu leitnantu Mar-kovu un sīki iztaujāja par fiktīvo vēstuli noliktavas priek�niekam. Kad leitnants pastāstīja, kā radu�ies pie Venceslava atrastie astoņi tūksto�i, Avakums skumji pasmaidīja un paraustīja plecus.

� Zināt, ko es vēlētos no jums, � viņ� sacīja, labu brīdi klusējis. � Vispirms, lai jūs aiznestu �o viltoto vēstuli uz laboratoriju. Palūdziet laborantu no abiem parakstiem nokodināt tinti. Otrkārt, uzziniet, vai Zāļu un apgādes nodaļas darbinieces Hristīna Cavova un Irīna Teofilova ir izgāju�as no Centra ēkas laikā starp pulksten desmitiem un vienpadsmitiem. �īs ziņas un vēstule, no kuras būs nokodināta tinte, man jāsaņem ne vēlāk kā deviņos rītā. � Avakums ielūkojās leitnantam sejā un pasmaidīja: � Es lieku lielas cerības uz jūsu operativitāti. � Un pasniedza viņam roku.

Kad leitnants bija izgājis, Avakums aizsmēķēja. Dziļi ievilkdams dūmus, viņ� domāja par

to, ka tagad, kad atklātas trieciena pēdas uz Venceslava smaganām, zināma uz paklāja izlietā ciānkālija �ķīduma koncentrācija un konstatēti abi lūpu krāsas traipi, kas atrodas viens otram pretim, iespējams ar matemātisku precizitāti noteikt, reproducēt nelaimīgā upura pēdējos mirkļus.

�ai versijā neskaidri palika tikai divi apstākļi: 1. Vēl vienmēr nebija zināma sieviete, kas slepus iz�ķīdinājusi ūdenī ciāna savienojumu. 2. Kā varēja notikt, ka Venceslavs pēc ūdens krāsas un smakas laikā nepamanīja ciāna indes piejaukumu?

Otrs jautājums izraisīja Avakumā lielu neizpratni. Vai Venceslavs bija melnas brilles 7 uzlicis vai arī zaudējis o�u? Nepamanīt, nesaost, ka glāzē ir inde, un izdzert nāvējo�o �ķīdumu!

Ta�u tas bija tehnisks jautājums, tā sakot, profesionāla rakstura jautājums. Vai nu viņ� ievēroja, vai neievēroja, ka ūdens satur ciān-kāliju, skaidrs bija viens: jauno cilvēku noindējusi nezināma sieviete.

Un te nu sākās kaut kas briesmīgs. Ava-kuma sirds sāpīgi sa�ņaudzās. Viņ� bija zīmējis albumā iespējamo tēlu, izmantodams vienīgi ziņas, ko sniedza da�as viņa atrastās raksturīgās pēdas. Protams, �īs ziņas nebija tik vispusīgas, lai viņ� spētu izveidot pilnīgu un konkrētu tēlu. To, kā trūka, Avakums aizstāja ar iztēli. Ta�u savas iztēles palīdzību viņ� neizmantoja patvaļīgi, uz labu laimi, bet ņēma vērā ziņas, kas bija iegūtas, pētot atstātās pēdas. Vai viņ�, piemēram, varēja uzzīmēt lielu muti, ja lūpas uz glāzes malas sastapās leņķī, kas pārsniedz 45 grādus?

Viņ� zīmēja �matemātiski�, un, kad zīmējums bija pabeigts, no baltās lapas uz viņu lūkojās pazīstama sieviete ar �ķelmīgu smīnu uz lūpām � Lipīgo slimību apkaro�anas centra Zāļu un apgādes nodaļas sekretāre.

12

Avakums bija nepārspēts grimē�anās meistars. Da�u minū�u laikā viņ� spēja pārvērsties par salīku�u sirmgalvi vai kļūt par tuk�u jaunekli, kam nav cita dievekļa kā vien roken-rolls. Da�reiz viņ� parādījās ļaudīs kā galīgi nomocīts cilvēks, ko mēdz piemeklēt Vita dejas lēkmes.

�oreiz Avakums pielīmēja mazas Ūsiņas, uzlika degunam kūkumu; uzacis viņam kļuva pinkainākas, nokārās pār acīm, pie�ķirdamas bargu izskatu. Viņ� uzvilka zilas buru audekla darba drēbes � saņurcītas, ar eļļu notrieptas, aug�ējā kabatā iebāza tērauda skrūvgriezi un tūlīt kļuva līdzīgs vecam montierim. Atvēris dzelzs skapi, izņēma no turienes diezgan nobru�ātu ādas portfeli. Par to nebija ko brīnīties � montieri mēdz nēsāt darba rīkus tie�i tādos vecos portfeļos. Tikai montiera rīku vietā tur bija citas, dīvainas lietas: mūķīzeri,

āķi, universāli rīki slepenu slēdzeņu atvēr�anai, elektriskais lukturītis, kabatas fotoaparāts, da�ādu ķimikāliju paciņas un tievas, bet ļoti stipras virves ritulis ar tērauda kāsi galā.

Pēc pusstundas viņ� jau gāja pa apklusu�ām ielām. Broda iela atradās uz dienvidaustrumiem no Brīvības parka starp jauniem dzīvojamo māju kompleksiem un �oseju, kas ved uz Plovdivu.

* * *

Kad uzplauka �ī mīlestība, un kā tas notika?

Tā ieradās negaidīti, kā atlido dienvidu vēj� siltās vasaras naktis.

Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Varbūt tā radās tai vakarā, kad viņa pirmo reizi uzsmaidīja. Un, kad no rīta viņ� pamodās, �ī mīlestība bija jau uzplaukusi viņa dvēselē. Tā uzplaukst augļu koki pavasara beigās: vēl vakarā tie ir neatraisīju�os pumpuru pilni, bet, kad sāk sārtot rītausma, tie smaida, di�odamies savā kāzu rotā.

Irīna un Cavova stāvēja mazā pagalmiņā aiz mūra mājas un dro�i vien, kā alla�, pļāpāja par garlaicīgām un ikdieni�ķām lietām.

Tad Avakums sacīja:

� Jūsu priek�nieks doktors Petrs To�kovs aicina jūs abas uz vienkār�ām vakariņām.

Doktors gan bija sūtījis, lai uzaicina tikai Irīnu, bet viņam pēk�ņi kļuva �ēl �īs otras,

tāpēc pats uz savu risku palielināja uzlūdzamo viesu skaitu.

Pa atvērtu pirmā stāva logu plūda dzeltena gaisma. Irīnas atsegtie apaļīgie pleci, viņas rokas un kakls, viss augums it kā maigi staroja. Acu melnajās dzīlēs �ķita mirgojam mazas, tālas, tikko saskatāmas zvaigznes.

Vakariņās būs svaigas zivis, � Avakums pastāstīja.

� Ak kungs, man tik ļoti gar�o svaigas zivis! � Cavova sasita plaukstas.

Irina klusēja.

� Doktors gaida jus, � Avakums piebilda.

Irīna pacēla galvu, un abu skatieni sastapās. Viņa aplūkoja Avakumu mierīgi, vērīgi, bez steigas un mulsuma.

Un, lai gan Avakums izturēja �o skatienu un pats tikpat mierīgi nolūkojās Irīnā, pirmo reizi mū�ā viņ� tomēr neizdarīja nekādus secinājumus. Tā skaitļo�anas ma�īna, kas nekļūdīgi strādāja vienmēr, kad viņa apziņa asimilēja uztverto, �oreiz nedarbojās, it kā pēk�ņi būtu izbeigusies strāva, kas to baro.

Bet vai jūs vēlāk mūs pavadīsiet? � Irīna vaicāja, nenovērsdama no viņa acis.

Ma�īnā it kā pavīdēja kāda dzīvības dzirksts.

� Protams, � Avakums pamāja ar galvu. �- Es pavadī�u. � Un tūlīt nodomāja: �Bet doktors?�

Vakars ritēja jautri. Anastasijs skaidroja

Cavovai kaut kādas vistu mēiu problēmas, doktors cepa zivis, bet Irīna un Avakums klāja galdu; viņu rokas vairākkārt saskārās, un tādās reizēs abi, it kā vainīgi juzdamies, palūkojās uz laimē starojo�ā namatēva pusi. Tad visi sāka vakariņot, un Teofilova pēk�ņi kļuva pret doktoru ļoti maiga un ļoti laipna. Trinās gar doktora plecu, lēja viņam glāzē vīnu, un �ķita, ka Avakumu viņa nemaz neievēro.

Ap vienpadsmitiem doktors sāka �āvāties, bet mazliet vēlāk atspiedās ar elkoņiem pret galdu un nolieca galvu uz rokām.

Viesi atvadījās un klusītēm izgāja ārā.

Spīdēja mēness. Anastasijs un Cavova gāja pa priek�u, aizrautīgi runādami par fasciolozi, 1 par aitām. Irīna klusēja. Avakums arī nebija labā omā � Irīna bija izturējusies pret savu priek�nieku pārāk laipni. Tomēr �ķiroties Anastasiju viņa pagodināja tikai ar galvas mājienu, bet Avakumam ārkārtīgi mīļi uzsmaidīja ar tādu kā skumju, ka vainas apziņas pilnu smaidu. Bija klusa un gai�a nakts.

Viņa stradaja par Zaļu un apgādes nodaļas sekretāri un neatlaidīgi gatavojās konkursa eksāmeniem universitātes aspirantūrā.

Kaut kas dīvains, pretrunīgs bija gan �īs sievietes dzīvē, gan uzvedībā. Un tas nepa-slīdēja Avakumam garām nepamanīts. Kad doktors bija klāt, Irīna centās viņam visādi izdabāt, pacieta viņa rupjos jokus, ilgi turēja savu roku viņa rokā. Smējās daudz, no visas sirds. Turpretim, kad Irīna palika divatā ar Avakumu un saruna nejau�i novirzījās uz priek�nieku, viņas acis ļauni iegailējās un viss augums nodrebēja.

Pret Venceslavu Irīnas izturē�anās bija aprēķināti ne�ēlīga, viņa vienmēr meklēja iespēju puisi pazemot un izsmiet, it īpa�i citu klātbūtnē. Nabaga puisis savā mū�ā gandrīz nekā nebija lasījis, un viņa par to ņirgājās: �Ven-ceslav, ko tu domā par Bernhardu �ovu? Di�ens fran�u rakstnieks, vai ne?� Nogaidījusi, kamēr puisis būs apstiprino�i pamājis ar galvu, Irīna vaicāja: �Vai �ova romānu �Trīs musketieri� esi lasījis?� � ��ķiet, kādreiz esmu gan,� Venceslavs nomurmināja.

Viņa smējās līdz asarām.

Tomēr gadījās, ka Irīna pēc darba paņēma Venceslavu zem rokas un aizveda sev līdzi tālā pastaigā. Viņi iekāpa autobusā un devās uz Vito�a kalnu vai arī klīda pa pla�ajām pļavām aiz Dragalevcu ciema.

Pēc sastap�anās pie doktora Irīna kļuva īpa�i maiga pret Avakumu. �ukstēja viņam mīļus vārdus, nolieca galvu uz viņa pleca, likdama saprast, ka nepretosies, ja viņ� vēlēsies to noskūpstīt. Un, lai gan Avakums tiecās pēc Irīnas ar visu savu būtni, viņ� tēloja mākslotu, platonisku mīlestību, jo bija ta�u devis doktoram parole d�honneur, apsolījis, ka neatņems

tam iemīļoto. �I bezjēdzīgā spēle nebija viegla, tomēr, zobus sakodis, viņ� tēloja tāpat kā romantisko laiku Sirano.

Ja Avakums būtu pakļāvis savai parastajai analīzei kaut vai da�us Irīnas vārdus un izdarības, viņ� būtu �īs sievietes raksturā daudz ko noskaidrojis un daudz kas tās dzīvē būtu kļuvis viņam pilnīgi saprotams. Nebūtu palicis pāri ne miņas no kaut kā �sevi�ķa� viņas raksturā, Irīnas tēla romantika un mīklainība būtu izzudu�as tikpat pēk�ņi, cik pēk�ņi bija atnākusi mīlestība.

Bet Avakums nevēlējās ne pētīt, ne analizēt. Tagad debesis viņam �ķita zilākas, zvaigznes spo�ākas, integrālvienādojumi interesantāki nekā jebkad. Tagad viņ� bie�āk smaidīja, par terakotas lauskām noliecies, un daudz retāk sēdēja savā darbnīcā līdz vēlai naktij. Izbraukdams ārpus pilsētas un sajuzdams silta vēja pūsmu, Avakums vairs necentās noteikt un precizēt �ī vēja virzienu, piemēram, dienvidu vai dienvidaustrumu vēj�, kā mēdza darīt vēl pavisam nesen, bet pavērsa tam pretim seju, aizvēra acis un klausījās tā dziesmā. Un viņam �ķita, ka �o vēja dziesmu dzird pirmo reizi.

*

*

Pa�reiz viņ� gāja pa Broda ielu. Melni mākoņi bija aizklāju�i debesis, un tālu ziemeļu pusē retumis noplaiksnījās rūsa.

�ai noma|ajā kvartālā, kas atradās aiz pla�a parka, nakts �ķita iestājusies agrak. Mājas �eit bija zemas, pa lielākai daļai paslēpu�ās aiz pagalmu kokiem, un gaisma no logiem tikai ar pūlēm izlauzās cauri kuplo koku lapotnēm. Ielu apgaismo�anas spuldzes atradās cita no citas prāvā attālumā, un to gaisma tikko spēja izkliedēt tumsu da�u soļu rādiusā.

Iegaudojās vēj�, un koki brī�am klusi ie�īkstējās. Tur, kur bija gai�s, to ēnas dejoja pa zemi, veidodamas milzīgus zeltainus un melnus ornamentus.

Tuvodamies mājai, kurā dzīvoja Irīna, Ava-kums pamanīja vieglo ma�īnu, kas stāvēja pie labās puses ietves. Varbūt viņ� tai nebūtu pievērsis uzmanību, ja viņam nebūtu dūries acīs tas, ka ma�īna novietota tie�i pretim tuk�am klajumam pazīstamās divstāvu mūra mājas pagalma priek�ā. Tātad vistuvāk ma�īnai atradās tā māja, kurā dzīvoja Irīna.

Ma�īnā neviena nebija � ne pie stūres, ne uz aizmugures sēdekļa. Spuldzes un gaismas signāli bija izslēgti, logu stikli pacelti. Tas bija �Moskvi�s�, kas �ķita citrondzeltens, kad tālie rūsas uzliesmojumi to izrāva no tumsas.

Divstāvu mājas apak�stāvā bija divas istabas. Vienā dzīvoja Irīna, otrā, kas atradās blakus virtuvei, � dzīvokļa saimnieki, vīrs un sieva, pensionēti skolotāji. Grūti bija iedomāties, ka pie �iem cilvēkiem būtu kāds atbraucis ar �Moskvi�u�. Aug�stāvā dzīvoja �avova

un divas �Tekstila slavas� strādnieces. Meitenes strādāja nakts maiņā. Nevienā no aug�stāva logiem nebija gaismas.

Lejā, nelielā verandā, kas atradās austrumu pusē, Irīna bija sev iekārtojusi vasaras guļamistabu, jo naktis augustā bija spiedīgas un viņa uzskatīja par labāku gulēt svaigā gaisā. Ava-kums zināja, ka Irīna guļ verandā, un tas viņam bija izdevīgi, jo varēja nemanīts iekļūt istabā no fasādes puses. Viņas logs bija vērsts uz rietumiem, uz zaļumiem visbagātāko dārza t daļu � logam pretim savus zarus stiepa vecs, līks zīdkoks. Uzdevums nebija sare�ģīts � vajadzēja tikai ar lupu aplūkot kurpju purngalus, lai noskaidrotu, vai uz tiem nav nobrāzumu. Bija arī jādabū lūpu krāsa, lai salīdzinātu to ar abiem plankumiem uz glāzes. Un, kas to lai zina, varbūt viņ� atradīs arī kādu citu izmeklē�anai noderīgu materiālu. Tādā istabā kā �ī bija iespējami pārsteigumi.

Ierazdamies �eit meklēt materiālus, Ava-kums bija sagatavojies medīt tos neatlaidīgi un nopietni,'tomēr sirds dziļumos viņ� vēlējās, lai uz kurpju purngaliem nebūtu nekādu nobrāzumu un lūpu krāsai tonis nebūtu tāds pats kā traipiem uz glāzes. Ko gan viņ� nebūtu devis par to, lai īstenība apgāztu viņa pieņēmumu! Pirmoreiz mū�ā viņ� būtu priecājies par savas hipotēzes apgā�anu.

Bet nu redzams, ka �ai mājā ir kāds ciemiņ�. Domāt, ka viņ� pa�reiz nesē� pie Irīnas, neatrodas �eit, nozīmētu ticēt brīnumiem.

Avakums nogaidīja nākamo rūsas uzliesmojumu, lai uzzinātu ma�īnas numuru. Tad noliecās, ātri noskrūvēja priek�ējā kreisā riteņa ventili un vāciņu iebāza kabatā. Izplūsto�ā gaisa �ņākoņu noslāpēja nakts negaiss, kas nāca aizvien tuvāk. Apgājis apkārt ma�īnai, Avakums sataustīja portfelī kādu pudelīti un, izvilcis to ārā, apta�ķīja ar-speciālu �ķidrumu pakaļējos riteņus.

Bija veikti vissvarīgākie piesardzības pasākumi.

Tad viņ� pārskrēja pāri klajumam, saliecies pieplaka pie zema dēļu �oga, lai nogaidītu nākamo rūsas plaiksnī�anos, un, kad atkal viss iegrima melnā tumsā, bez trok�ņa pārlēca pāri �ogam un nokļuva ar zāli apaugu�ā pagalmiņā. Tikai da�i soļi viņu �ķīra no vecā zīdkoka stumbra. Cik daudz brīni�ķīgu stundu viņi abi ar Irīnu bija pavadīju�i �eit � starp zīdkoku un �ķībo �ogu!

Kā jau Avakums bija gaidījis, Irīnas logā tie�ām dega gaisma. Loga abas puses bija pla�i atvērtas, bet starp tām vēj� plivināja plāna, balta tilla aizkaru, ko viņ� nebija paredzējis. Niecīgais �ķērslis tomēr traucēja. Un novākt to nekādi nevarēja. Avakums uzkāpa kokā, apsēdās uz pirmā resnā zara un sāka vērties dzeltenajā loga taisnstūrī. Stāvoklis tomēr nebija bezcerīgs: tilla aizkari bija diezgan caurspīdīgi.

Istabā starp pazīstamām lietām varēja saskatīt divus siluetus. Avakums tūlīt pazina

Irīnu. Viņa sēdēja pie loga, noliekusi galvu uz galdiņa, un �ķita guļam. Ta�u �ajā pozā bija kaut kas neparasts: piere piespiesta pie galdiņa, atrisu�ie mati brīvi krita uz pleciem. Otrs bija liels, slaids, melnos svārkos ģērbies vīrietis. Viņ� staigāja �urp un turp pa istabu, rokas aiz muguras aizlicis.

Avakumam �ķita, ka cauri vēja �alkoņai viņ� dzird sievietes raudas. Varbūt dzirde tomēr vīla, jo visapkārt krak�ķēja zari un vēja plosītās lapas �alca kā ūdenskritums.

Brīdi vēlāk vīrietis apstājās istabas vidū, un tad Irīna pacēla galvu. Nepazīstamais kaut ko izvilka no svārku kabatas un parādīja viņai. Tai pa�ā mirklī viņa pielēca kājās un, glu�i kā atsperes sviesta, metās pie vīrie�a rokas. Tas atvēzējās, iesita Irīnai pa seju, un viņa lēnām noslīga uz grīdas. Pēc tam viņa pielīda vīrietim klāt, apskāva tā kājas un nolieca galvu uz paklāja.

Avakums iekoda lūpā. Gribējās iedrāzties istabā, satvert nelieti aiz apkakles un sadauzīt tā galvu pret sienu. Un tomēr viņ�, mazliet apmulsis, palika nekustīgi sē�am uz zara. Vājā, iegarenā seja, lai gan tās kontūras aiz tilla aizkara bija neskaidras, �ķita pazīstama, tomēr labi saskatīt to nevarēja � traucēja aizkara ieloces.

Vīrietis atbrīvoja savas kājas, ļauni iesmējās un noliecies uzsita Irīnai pa plecu. Tad viņ� apsēdās uz krēsla, bet Irīna uz ceļiem pielīda pie gultas, atsvieda pārsegu, un viņas

1G0

rokās parādījās mazs, apa|� ārsta �emodāniņ�. Nosviedusi to vīrietim pie kājām, viņa ar rokām aizklāja seju.

Irīnas svārki pavilkās augstāk, atsegdami kājas tālu pāri ceļgaliem, bet tas, acīm redzot, neatstāja uz vīrieti nekādu iespaidu. Viņ� spogu|a priek�ā sakārtoja kaklasaiti, svilpodams, it kā nekas nebūtu noticis, tad pacēla no grīdas �emodāniņu un devās uz durvīm.

Avakums tūlīt nokāpa zemē, pārlēca pāri �ogam un, skriedams uz ma�īnu, pa ceļam izņēma kādu pudelīti. Izlējis tās saturu ma�īnas priek�ā pie kreisās riepas, viņ� tūlīt pazuda tumsā.

Ne vēlāk kā pēc minūtes Avakums nāca atpakaļ. Ma�īnas mazās spārnu spuldzes bija iedegtas, un to vājajā gaismā viņ� ieraudzīja vīrieti, kas rosījās ma�īnas priek�ā pie kreisā riteņa.

Avakums gāja parastiem soļiem, tomēr centās iet pa zāli, lai nesaceltu troksni. Cilvēks viņu pamanīja, kad viņ� atradās tikai soļus desmit no �Moskvi�a�. Tad Avakums nospieda sava elektriskā lukturī�a slēdzi, tā spilgtajos staros vīrietis sāka ba�īgi mirk�ķināt acis un novērsās. Ar to viņ� tomēr nekā neieguva � seju vairs neaizsedza tilla aizkari, un Avakums tūlīt viņu pazina. Jā, tas tie�ām bija Svetozars Podgorovs, Lipīgo slimību apkaro�anas centra direktors. Avakums savā sirdī bija sagatavojies tamlīdzīgam pārsteigumam un nemaz neapjuka � viņam ta�u bija jau li-

cie�, ka pazīst �o vēlīno viesi, ar kuru viņam turpmāk būs darī�anas; un tomēr roka, kas turēja lukturīti, nodrebēja.

� Kas tad nu ir � vai riepa pārplīsusi? � Avakums pavaicāja un no�āvājās.

�emodāniņ� nebija redzams, tas dro�i vien atradas bagā�niekā.

� Un laiciņ� arī ir īstais, � Avakums pavīpsnāja. � Taisni kā radīts tādam gadījumam. Vai rezerves riepa ir?

� Ej labāk pats savu ceļu! � vīrietis dusmīgi atbildēja, nepagriezdamies uz viņa pusi.

Avakums nodzēsa lukturīti.

� Dikti tu man esi vajadzīgs! Tev palīdzēt man pat prātā nenāk, � Avakums iesmējās sve�ādus, aizsmaku�us smieklus. � Kas vēl nebūs! � Un nolamāja viņu ar visneglītākajiem vārdiem, kādi vien ie�āvās prātā. Avakums lamājās pirmoreiz mū�ā, un no �īs lamā�anās viņam kļuva tā kā vieglāk.

Vīrietis neko neatbildēja un atkal noliecās pie riteņa.

� Idiots! � Avakums īsi noteica un nospļāvās.

Cik ļoti viņam gribējās zvelt ar dūri pa �o augstprātīgo, pazīstamo seju! Tomēr viņ� savaldījās un lēnām pagāja garām.

Nogājis soļus divdesmit un pārliecinājies, ka tumsa viņu aizsedz, Avakums dziļi ievilka elpu un sāka pa �oseju skriet, cik jaudas. Pie trolejbusa pieturas bija telefons. Piezvanījis leitnantam Matkovam, Avakums lika tam pa-

ņemt līdzi pēdu dzinēju suni un tūlīt ierasties pieturā. Pēc tam viņ� piezvanīja direkcijas adre�u galda de�urantam un palūdza ātri paziņot ielu un māju, kurā dzīvo Podgorovs. Pierakstījis adresi, viņ� apsēdās uz sola atvilkt elpu.

Avakums sāka skaitīt ma�īnas, kas brauca garām pa �oseju. Vajadzēja kaut mazliet izklaidēties, novērst domas uz ko citu. Pa �o ārkārtīga sasprindzinājuma pārpilno dienu viņ� bija tā nomocījies, ka aiz noguruma metās pat nelabi.

Leitnants Markovs ieradās pieturā pēc pusstundas. Tuvojās negaiss. Zibsnīja aizvien bie�āk. Kuru katru mirkli varēja sākties lietus gāze.

Avakums pasniedza leitnantam papīrīti ar adresi.

� Brauc tie�i uz norādīto vietu, uzzini, kurā dzīvoklī dzīvo �is cilvēks un vai viņ� ir atgriezies mājās. Ja viņa vēl nav, noorganizē �īs mājas ieejas novēro�anu. Gribu zināt, vai viņam būs rokā ārsta �emodāniņ� vai ne. Viņ� dro�i vien pārbrauks krēma krāsas �Mos-kvi�ā�. Uz �ī papīrī�a esmu uzrakstījis ma�īnas numuru.

Avakums noglāstīja sunim galvu.

Leitnants izbrīnījies lūkojās viņam sejā.

� Nu kā tad ir � esmu ta�u skaists montieris, vai ne? � Avakums smaidīja.

Tad viņ� paņēma no leitnanta suņa saiti un lieliem soļiem devās uz priek�u pa Broda ielu.

Aizgājis līdz tai vietai, kur agrāk bija stāvējis krēma krāsas �Moskvi�s�, viņ� lika sunim uzņemt pēdas, pēc tam noglāstīja to un noliecies ie�ukstēja ausī: �Meklē nu, Ingus!�

Brūnais suns, klusītēm iesmilkstējies, iebāza purnu gandrīz vai zemē, pieglauda ausis, un tā ķermenis kļuva līdzīgs savilktai stopa stiegrai.

Viņi �ķērsoja Latinkas ielu, pēc tam vairākas citas ielas un beidzot izgāja uz Simeono-vas ceļa. Tuvumā spuld�u nebija. Kluss un tum�s, tik tum�s, ka Avākums neredzēja pat Ingusu, lai gan tas tusnīja pāris soļu no viņa.

Vēj� pēk�ņi norima. Arī me�s, kas pletās pa labi no ceļa, pēk�ņi it kā sastinga un aizmiga.

Kad viņi bija pārgāju�i pāri dzelzceļa pārbrauktuvei, Inguss pagriezās pa labi, tad sāka grozīties uz vietas, un Avakums drīz vien pamanīja, ka suns velk viņu kādā pagalmā. �ai mirklī pāri Vito�am nozibsnīja zibens, pār�ķeldams padebesi virs me�a. Ar �o mirkli pietika, lai Avakums pagūtu orientēties. Tagad viņ� zināja da�us datus: ielu, to vārtiņu krāsu, pie kuriem tie stāvēja, un uz emaljētas plāksnītes uzrakstīto numuru. Kļuva atkal tum�s. Viņa acu tīklene tomēr uztvēra mājas kontūras � stāvs jumts, izbūve dienvidu pusē. Aizkari nolaisti. Un divas priedes mājas priek�ā. Māja bija glu�i tum�a, logos nespīdēja neviens gaismas stars.

Sāka līt. Lielas lāses kā ar pātagu �austīja izkaltu�o zemi.

Avakums pavilka saiti un neapmierināto Ingusu tikai ar pūlēm atrāva no vārtiņiem, kas veda dārzā.

Nekur neapstādamies, viņ� pa taisnāko ceļu �ķērsoja kvartālu un nokļuva uz Javorova bulvāra. Izmircis un dubļiem no�ķiedies, Avakums aizgāja līdz pirmajam telefonam, izsauca nodaļas de�urantu un lūdza atsūtīt ma�īnu.

Suni viņ� aizsūtīja ar �oferi.

Kad Avakums gāja iek�ā savā istabā, sāka zvanīt telefons_i Leitnants Markovs ziņoja, ka cilvēkam, kas atbraucis ar krēma krāsas �Moskvi�u�, rokās nekā nav bijis.

� 2ēl, � Avakums pavīpsnāja, tad jautāja: � Vai ļoti esi noguris? Nē? Tad atnāc, lūdzu, pie manis uz tasi kafijas!

Kamēr sāka vārīties ūdens, viņ� paguva nomazgāties zem du�as, uzģērbt savu darba virsvalku un piebāzt pīpi.

Leitnantam vēl �o pa�u vakaru bija jānoorganizē, lai arī māja ar stāvo jumtu tiktu novērota, jāuzzina, kas tajā dzīvo, kādi cilvēki turp iet un kad viņi sāku�i �os apciemojumus. Un vēl: pēc kadru anketas jāuzraksta izziņa par Svetozaru Podgorovu un jāpārbauda, kas dzīvo kopā ar viņu vienā dzīvoklī.

Avakums izņēma no bufetes konjaka pudeli un divas tasītes. Kafija sāka vārīties.

Ārā vēl vienmēr lija.

Avakums pamodās brīni�ķīgi starojo�ā rītā. Un varbūt tie�i �is skaidrais prieks, kas lija pār zemi, lika viņam asāk izjust augo�o dvēseles nemieru. Ziņas, ko viņ� bija saņēmis no leitnanta Markova, nesolīja nekā laba.

Tagad viņ� zināja, ka abi paraksti viltotajā vēstulē iepriek� uzrakstīti ar zīmuli. Doktora paraksts bija nokopēts � par to nevarēja būt ne mazāko �aubu. Bet Irīnas paraksts? Kāpēc bija ievajadzēju�ās �īs mazās, tikko pamanā- , mās at�ķirības da�u burtu rakstībā?

Spēle bija iecerēta naivķ �īs mazās, tikko \ pamanāmās at�ķirības it kā centās sacīt: ) �Redziet, kāds mēģinājis viltot Irīnas Teo-filovas parakstu, ta�u īsti labi tas viņam nav izdevies.� Kāpēc gan nezināmais cilvēks nevarēja nokopēt viņas īsto parakstu, tāpat kā bija nokopējis doktora To�kova parakstu? Protams, varēja, jo viņam pie rokas bija desmitiem Irīnas parakstītu vēstuļu.

Bija glu�i skaidrs, ka viltotās vēstules autors da�us Irīnas paraksta burtus tī�ām uzrakstījis mazliet neprecīzi, vēlēdamies ar to pasargāt viņu no iespējamām aizdomām, ja viltojums tiktu atklāts.

Leitnants Markovs bija noskaidrojis, ka 28. augustā starp desmitiem un vienpadsmitiem no rīta Hristīna Cavova un Irīna Teofilova nav izgāju�as no Centra ēkas. Tas neap�aubāmi nozīmēja, ka viņas nav vainīgas ne vēs-

tules vilto�anā, nc Venccslava nāvē. Ar �o alibi pietika, lai satriektu pī�ļos visus līdz�inējos Avakuma pieņēmumus. Ta�u leitnants bija konstatējis vēl vienu sīkumu: starp desmitiem un vienpadsmitiem Irīna Teofilova nav atradusies savā kancelejā, jo �ajā laikā mazgājusies zem du�as, kas atrodas bēniņu stāvā. Uzzinājis �o �sīkumu�, Avakums noplātīja rokas, un viņa seja sadrūma.

� Esmu ar mieru saderēt uz tūkstoti pret vienu, ka du�as telpai ir vēl citas durvis, pa kurām katrā ziņā var iziet uz kāpnēm. �īs otrās, �aurās vītņu kāpnes, kas savienotas ar katru stāvu un ēkas izeju sētas pusē, ved uz mājas puspagraba un pagraba daļu. Tā tas mēdz būt.

Avakums lika leitnantam to pārbaudīt un, gaidīdams viņu atgrie�amies, aizgāja uz virtuvi, lai izspēlētu ar saimnieci domino partiju.

Leitnants nelika sevi ilgi gaidīt.

� Var domāt, ka esat bijis �ai mājā vai studējis tās plānu! � viņ� iesmējās. � Sākumā du�as telpai ir biju�as tie�i tās durvis, par kurām jūs runājāt. Tām nav atslēgas, tās no iek�puses noslēdz ar krampīti. Jaunās durvis ierīkotas nesen � tas redzams pēc apmetuma. Tām ir gan atslēga, gan krampītis. Du�as ierīce tur ir tikai viena.

Avakums klusēja. Pulkstenis rādīja gandrīz vienpadsmit, un viņam bija jādodas pie pulkve�a ar ziņojumu.

� Nenolaidiet acis no abiem dzīvokļiem! � viņ� sacīja nopūzdamies, tad vaicāja: � Ko jūs varat ziņot par savrupmāju ar stāvo jumtu?

Leitnants paraustīja plecus.

� Jā, jums ta�u nebija laika, � Avakums vainīgi pasmaidīja, � Piedodiet! Izsauk�u jūs pēc pusdienas.

Viņa balss skanēja klusi un dobji.

Pirmītējam Irīnas alibi bija tikai formāla nozīme � de jure. Būtībā nekāda alibi nebija. Ap pulksten desmitiem viņa iziet no kancelejas, pateikusi Cavovai, ka uzskries aug�ā nomazgāties. To pa�u viņa pasaka apkopējai un varbūt vēl kādam. Tad ieiet du�as telpā, neizģērbjas, bet atgrie� du�as krānu, pati iziet pa otrām durvīm un pa sētas puses kāpnēm nokāpj pagalmā, no kura var nokļūt uz Dimo Had�idimova ielas. Līdz Centra noliktavai nav tālu � kādu piecpadsmit minū�u gājiens. Ja iet ātri � dro�i vien var aiziet desmit minūtēs. Paveikusi savu uzdevumu, Irīna pa to pa�u ceļu atgrie�as atpakaļ. Viņa saslapē seju un matus ar karstu ūdeni,� tad �nomazgājusies� ieiet atpakaj kancelejā, it kā nekas nebūtu noticis.

Nepilnā diennaktī Avakumam bija izdevies uzzināt diezgan daudz. Viņ� bija jau izdomājis labi pamatotu hipotēzi, bet baidījās pulkvedim ieteikt to kā rīcības plānu, jo daudz ko vēl nezināja. Viņam vēl bija 72 stundas �

trīs diennaktis laika, lai atraisītu sazvērestības mezglu, atklātu īstos noziedzniekus un glābtu viena cilvēka dzīvi.

* * *

Todien apbedīja Venceslavu. Avakums piezvanīja Irīnai uz darbu, bet Cavova viņam atbildēja, ka Irīna neesot ieradusies � nejūtoties vesela. Tad viņ� izsauca direkcijas ma�īnu, atlaida �oferi un apsēdās pie stūres pats.

Viņ� bija pārliecināts, ka sastaps to istabā, tomēr savā paredzējumā vīlās � Irīna ar grāmatu rokās sēdēja zem zīdkoka. �Kaut kāds romāns,� Avakums nodomāja. �Grib izklaidēties � pa�reiz ta�u apbedī Venceslavu.�

Ģērbusies vienkār�ā ko�a katūna kleitiņā, Irīna, kā vienmēr, izskatījās piemīlīgi domīga, viņai raksturīgais atklātais, dro�ais skatiens bija dzidrs un skaidrs.

Viņa sēdēja zālē, kājas pievilkusi sev klāt, tāpat sēdēdama pasniedza Avakumam roku, un viņas lūpās rotājās bezrūpīgs, priecīgs smaids.

� Tie�i laikā, � viņa sacīja un vilka Ava-kumu sev klāt. � Sēdies blakām! Lasī�ana mani nogurdinājusi.

Avakums attapās zālē līdzās Irīnai, juta viņas apaļīgā pleca maigo pieskārienu, viņas vaļā atlaistie mati glāstīja tam seju. Sāka pūst vējiņ�, koks nopukstējās, kleita pacēlās

gaisa kupla un plata kā zvans. Bija labi, kaut kur svilpoja strazds.

Viņam reiba galva. Radās nepārvarama vēlē�anās apskaut, ar rupju spēku sa�ņaugt savās rokās �o jaunavīgo ķermeni, kas neslēpj no viņa nekā, pat it kā tī�ām rāda sevi. NetH camas pūles prasīja ārējais, �ķietamais miers, ko viņ� centās saglabāt savā sejā.

� Ko tu lasi? � Avakums vaicāja, lēnām izstiepdamies zālē. Zilajos augstumos virs viņa peldēja balts mākonītis ar zeltītām sprogām gar malām. No krūmiem par savu klātbūtni atgādināja strazds.

� Ko es lasu? � Irīna saspieda rokas starp ceļiem un atbildēja skaļi, kā skolniece, kas izsaukta pie tāfeles. � Par ūdeņra�a ķīmiskajām īpa�ībām un it īpa�i par augsti godājamo ūdeņra�a jonu. Ļoti interesanti! � Un jautri iesmējās.

� Bet mūsu abu biedrs dro�i vien jau atdusas zemē, � Avakums ieminējās.

Viņ� palūkojās uz balto mākonīti un piemiedza acis.

� Dro�i vien, � Irīna klusi atteica. Viņa noliecās un norāva zāles stiebru. � Būtu gājusi uz bērēm, bet �orīt pamodos ar �ausmīgu migrēnu. Ļoti �ēl.

� �ēl, ka bija migrēna, vai �ēl Vences-lava? � Avakums jautāja.

� Par miru�ajiem nevajag jokoties, � Irīna sacīja un pielika viņam pirkstu pie lūpam.

Avakums pamanīja, ka uz viņas virslūpas izspiedu�ās sviedru lāsītes.

Kādu laiku abi klusēja.

� Irīna, � Avakums ierunājās pirmais, � kādi tev nākotnes plāni? Par ko tu, piemēram, sapņo?

Viņ� saņēma Irīnas roku un sāka rotaļāties ar tās pirkstiem.

� Mani sapņi ir ļoti pieticīgi, � Irīna atbildēja. Viņa ievilka elpu, noslaucīja no virslūpas sviedrus un papurināja galvu. Acīs viņai atkal iegailējās agrākais spīdums. � Patiesību sakot, man ir tikai viens sapnis � ne no viena nebūt atkarīgai.

� Tas ir pārāk nenoteikti, � Avakums pavīpsnāja.

Viņa atkal norāva zāles stiebru un kļuva domīga.

� Ko tas nozīmē � ne no viena nebūt atkarīgai?

� Tas nozīmē ļoti daudz. � Un krūtis viņai sāka strauji cilāties. � Sāk�u strādāt universitātē, un tad mans tālākais dzīves ceļ� būs atkarīgs tikai no manis pa�as.

Vēj� dzina mākonīti uz austrumiem.

� Irīna, � Avakums jautāja, � kāpēc tev mitra roka? Un kāpēc tā tik auksta?

� Dro�i vien no galvas sāpēm. � Irīna nodrebēja un izrāva roku. Viņa noliecās pār Avakumu, un tas sajuta viņas elpu uz savām lūpām. Tagad viņ� drīkstēja �o sievieti apskaut, skūpstīt, bet rokas, glu�i kā pu�u pār-

r

lauztas, nekustēdamās gulēja zālē. No �is vēlē�anās asinīs nebija palicis ne miņas. Viņ� juta tikai �ēlumu, īgnu, moco�u �ēlumu un vairāk nekā.

� Tu �odien esi līdzīgs jautājumu krājumam, � Irīna uzsmaidīdama teica. � Bet atļauj arī man ko vaicāt: kam pieder tā ma�īna?

� Muzejam, � Avakums atbildēja,

Irīna noliecās pār viņu vēl zemāk.

� Vai negribi izbraukt ārpus pilsētas?

� Tāpēc jau esmu pie tevis.

Irīna paraudzījās apkārt un noskūpstīja viņu uz lūpām.

Tad strauji piecēlās un ieskrēja mājā pārģērbties.

skatīja par pareizāku ātrumu vairs nepalielināt: visi gājieni bija aprēķināti, un pārliecīga steiga varēja nodarīt tikai ļaunu. Tajā mirklī, kad viņ� bija izgriezis ma�īnu no Broda ielas uz ceļa, kas �ķērso Plovdivas �oseju, Avaku-mam �ķita, ka aiz viņiem brauc zila �Volga�. Un tie�ām tā sekoja pa pēdām,_ turēdamās noteiktā attālumā un necenzdamās pabraukt garāniļ �Ja arī �is pāries uz deviņdesmit, tad viss būs skaidrs,� Avakums nodomāja un piespieda pedāli. �Volga� attālinājās.

Viņ� pievērsās savai ceļa biedrei.

� Vai nav labi?

Pretvēj� svilpoja gar ausīm, tapec Irīna dro�i vien nebija sadzirdējusi viņa vārdus un sēdēja aizvērtām acīm, nekā neatbildēdama.

�Ja viņa zinātu, ka devusies romantiskā izbraukumā ar savu bendi!� Avakums sevī drūmi nosmīnēja.

Ielūkojies spogulītī, viņ� sarauca uzacis � no izliektā stikla dziļuma kā zils plankumiņ� iznira �Volga�.

Avakums atlaida gāzes pedāli. Jordankinas ciems jau atradās aiz muguras, un viņi tuvojās fontānam � piemineklim, kas bija uzcelts kritu�ajiem partizāņiem. Aizbraucis līdz laukumiņam ar memoriālo plāksni, viņ� pagrieza ma�īnu pa kreisi un strauji nobremzēja.

� Kur mēs atrodamies? � Irīna jautāja. Viņa izbrīnījusies lūkojās apkārt, it kā nupat būtu pamodusies no dziļa miega.

� Izkāp no ma�īnas, paraugies apkārt, tad sapratīsi, � Avakums vēsi attrauca.

Vēl pirms da�ām minūtēm viņ� bija jutis pret Irīnu �ēlumu. Bet, kad parādījās zilā �Volga�, kas tik neatlaidīgi sekoja, viņa sirds pēk�ņi kļuva auksta. Pirms nobremzē�anas Avakums pa�ķielēja uz ceļa biedreni un ieraudzīja tās roku pie sava ceļgala. �Sī roka būtu spējusi iebērt ciānkāliju arī manā glāzē,� viņ� nodomāja un pagrieza stūri pa kreisi.

� Kas tad te ko skatīties? � Irīna iesmējās. � Kalni, asfalts, fontāns un glīta lapene.

� Un atmiņas par varoņiem, � Avakums piebilda.

Viņa paraustīja plecus un uzgrieza piemiņas plāksnei muguru. Tad no�āvājās un, no-knak�ķinājusi pirkstus, vaicāja:

� Vai mēs te uzkavēsimies?

�ai mirklī piebrauca zilā �Volga�. No ma�īnas izlīda ārā drukns vīrietis; viņam bija apaļa seja, pliks pakausis, atkāru�ās ausis. Mugurā � rūsgana velveta jaka, mazliet par �auru platajiem, spēcīgajiem pleciem.

Aizcirtis durtiņas, vīrietis nospļāvās un stingriem soļiem devās uz fontānu. �ķita, Irīnai viņ� neveltī ne mazāko uzmanību, tomēr Avakums pamanīja, ka viņa skatiens pārslīd pār tās seju. Cilvēks noliecās pie fontāna strūklas, iedzēra vairākus malkus, tad ilgi skaloja muti un spļaudījās.

�ai brīdī uz ceļa parādījās motociklists, kas brauca no Sofijas puses. Kad tas bija aizbrau-

cis garām un pazudis aiz līkuma, tuvojās ar mucām piekrauta smagā ma�īna. Tā ari aizdārdēja garām, atstādama aiz sevis sadegu�a benzīna smaku. Mazliet vēlāk neilgo klusumu iztraucēja cits motociklists, kura spēcīgā 500 kubikcentimetru ma�īna tark�ķēja kā mīnmetējs.

Avakums jau no tālienes pazina leitnantu Markovu, lai gan viņam bija ādas jaka un ādas cepure. Nokāpis no motocikla, viņ� to piestūma pie pa�as ceļa malas, izraudzījās ēnainu vietu un izstiepās zālē.

Cilvēks ar velveta jaku mugurā atgriezās pie savas �Volgas�, pacēla pārsegu un sāka rūpīgi apskatīt motoru. Tad izņēma uzgrie�ņu atslēgu un pievilka cie�āk ventilatora siksnu.

�Rādās, �is ir apķērīgāks par leitnantu�, Avakums klusībā nosmējās.

Irīna, kas līdz �im bija stāvējusi glu�i kā pārakmeņojusies, beidzot pakustināja galvu un ieelpoja ar pilnu krūti. Viņa stāvēja sagumusi un kā apburta raudzījās uz zilo �Volgu�.

Avakums pieskārās viņai pie pleca.

� Vai tev slikti?

Jā, atkal tā pati migrēna, � Irīna klusi atteica.

Avakums aizskrēja uz ma�īnu. Viņ� atgriezās, nesdams pusglāzi ūdens.

� Iedzer, tas ir avota ūdens � atsvaidzina. Es tī�ām atvedu tevi uz �ejieni, lai tu nobaudītu to, Vai tev gar�o?

� Ļoti, � Irīna no�ukstēja. � Paldies.

Avakums apņēma viņu ap vidukli.

� Laiks doties atpakaļ. Ir jau �etri, piecos man muzejā jātiekas ar akadēmijas arheoloģijas sekcijas priek�sēdētāju. Citreiz aizvedī�u tevi tālāk.

� Cik tālu? � viņa vaicāja, ielūkodamās Avakumam sejā.

� Ļoti tālu, � viņ� atbildēja un novērsās, gandrīz nomezdams zemē glāzi.

Kad Avakums grieza apkārt ma�īnu, cilvēks ar velveta jaku vēl vienmēr darbojās ap motoru.

Zilā �Volga� tikai reizi pavīdēja spogulītī un vairs neparādījās.

* * *

� Tā nu viss notika pēc izstrādātā plāna. Ka Irīna Teofilova un nezināmā, kas bija lūkojusies uz viņu no papīra lapas, ir viena un tā pati, par to viņ� vairs ne�aubījās, tomēr bija nepiecie�ama pēdējā pārbaude, lai iegūtu uzskatāmu pierādījumu.

Jā, Avakums vairs ne�aubījās, un tomēr, kad nolika sev priek�ā uz galda abas glāzes, viņ� pēk�ņi sajuta kaklā kamolu. Rokas kļuva aukstas un mitras.

Viņ� ilgi slaucīja ar vati savu visspēcīgāko lupu. Tad aizsmēķēja cigareti un vairākkārt dziļi ievilka dūmus.

Plankumi uz abām glāzēm bija pilnīgi vienādā krāsā. Tie bija vienādi arī lieluma ziņā,

un līnijas, kas atbilda lupu rievām, ideāli sakrita, kad nospiedumus pagrieza vienu otram pretim.

Abos nospiedumos vienā maliņā bija pa viegli pamanāmam sabiezinājumam lēcas graudiņa lielumā.

Avakums nosvieda lupu, atlaidās pret krēsla atzveltni un aizvēra acis.

Viņ� ta�u bija zinājis, ka plankumi būs vienādi, un tomēr ...

Tā Avakums nosēdēja labu brīdi. Kad viņ� piecēlās, rievas ap muti �ķita kļuvu�as dziļākās un asākas. Lūpās gan parādījās, gan nozuda dīvains smaids, kurā jaucās rūgtums, ironija un vecīga iecietība.

Avakums atvēra dzelzs skapi un ielika tajā glāzes.

Tad uzvilka virsvalku un piebāza pīpi. Paņēmis no plaukta �Pasaules vēstures� pirmo sējumu, viņ� ērti iekārtojās platajā ādas at-zveltenī un iegrima lasī�anā.

Rieto�ās saules slīpie stari nokrāsoja logu rūtis sārtā krāsā.

Leitnants Markovs atbrauca pēc pusstundas, vēl vienmēr ģērbies ādas jakā, noputējis, vēja appūstu seju. Avakums piecēlās, apsēdināja viņu savā vietā, piespieda izdzert glāzīti konjaka, piedāvāja cigaretes. Un tikai pēc tam vaicāja:

� Cilvēks, kam bija rūsganā jaka, dzīvo mājā ar stāvo jumtu? Vai nav tiesa?

Leitnants gandrīz aizrijās ar konjaku.

177

12 � 1121a

� Nav ko brīnīties, � Avakums pasmaidīja. � �orīt ap astoņiem izgāju pastaigat, un nejau�i gadījās iet garām mājai pie divām priedēm. Jūs dro�i vien atceraties, ka vakar vakarā bija spēcīga lietus gāze. Bet jūs arī tāpat būtu ievērojis, ka iela tur nav bruģēta un ietve patiesībā ir tikai zemes uzbērums. Pie tiem pa�iem zaļajiem vārtiņiem pamanīju pēdas, kas sākās tālu pagalmā un veda dienvidu virzienā, uz �oseju. Sāku aplūkot �īs pēdas, protams, neapstādamies, tāpat ejot, un tās man �o to pastāstīja. Tās bija atstājis vīrietis. Nelielas, bet dziļas, solis � ne garāks par vidēju. Par ko tās liecināja? Jūs dro�i vien to esat jau nopratis? Vīrietis bijis neliela auguma un diezgan smags. Viņa kurpju nospiedumus uz izmirku�ās zemes varēja redzēt pavisam skaidri � purngali stipri smaili, zole stiepta garumā, liektā da|a starp zoli un papēdi sa�aurināta un pacelta uz aug�u. Jūs ģērbjaties eleganti, bet vai varat man pasacīt, kādas vīrie�u kurpes atbilst �im aprakstam?

� Itālie�u, � leitnants jautri atbildēja.

� Tie�i tā, tas nav mūsu fasons, un to nav grūti pazīt. Korpulentajam mazā auguma vīrietim, kas bija izgājis no pagalma, kurā aug divas priedes, kājās biju�as itālie�u kurpes. Kas vēl vajadzīgs? Cilvēks velveta jakā arī ir mazs un korpulents un kājās viņam bija itālie�u kurpes. Vai ieliet vēl? Dzeriet! �odien jums nebūs vairs jābrauc ar motociklu. Kas tas cilvēks tāds ir?

� Sim cilvēkam, � leitnants sāka stāstīt, iedzēris malku konjaka, � uzvārds ir Nedjal-kovs, vārds � Prokopijs, tēva vārds � Alberts. Dzimis Pavlikeni pilsētā, beidzis fran�u koled�u Sofijā. Augstāko izglītību ieguvis Itālijā, kur mācījies, būdams kato|u baznīcas stipendiāts. Tur viņ� specializējies me�saimniecībā. Bijis agronomijas fakultātes lektors, bet nu jau tre�o gadu strādā Zemkopības ministrijā par me�saimniecības inspektoru. Māja ar stāvo jumtu ir viņa īpa�ums. Pa�laik �is cilvēks atrodas atvaļinājumā, bet viņa ģimene atpū�as Pavlikeni. Viņa tēvs � katoļu garīdznieks, pensionārs. Inspektors Prokopijs Ne-djalkovs ir apolitisks cilvēks, nav zināms, ka viņ� būtu paudis kādus reakcionārus uzskatus, darbā viņam liela autoritāte.

�orīt viņ� izgāja no mājas septiņos. Pēc piecpadsmit minūtēm atradās Samodivsko Kladen�es ielas 17. mājas priek�ā, kur atstāja savu ma�īnu. Tie�i astoņos piebrauca pie mājas, kurā dzīvo krēmkrāsas �Moskvi�a� īpa�nieks, mūsu vakardienas nepazīstamais. Nedjalkovs uzkavējās pie viņa apmēram pusstundu. Tad abi iznāca ārā un iesēdās Proko-pija Nedjalkova �Volgā�. Viņi apstājās pie Centra ēkas, Tur draugi �ķīrās. Prokopijs Nedjalkovs atgrie�as mājā, atstādams ma�īnu uz ielas pie zaļā �oga. Tie�i pus�etros viņ� steidzīgi iznāk ārā, iesē�as �Volgā� un, strauji uzņēmis ātrumu, dodas uz Plovdivas �oseju. Mazliet �aipus �osejas sazarojuma, tur, kur

beidzas Broda iela, viņ� apstājas un nekust no vietas, kamēr jūsu ma�īna neizbrauc uz �osejas.

� Un jūs, uzzinājis, ka �is brauc aiz manis, � Avakums pavīpsnāja, �- organizējat �spīdo�u� pakaļdzī�anos ar diviem motocikliem. Ļoti mīļi no jums.

Jūs ta�u teicāt, lai viņu neizlai� no acīm, � leitnants nodūra galvu.

Avakums brītiņu klusēja.

� Vai izziņu par Svetozaru Podgorovu atnesāt?

Leitnants izvilka no kabatas portfeļa uz pusēm pārlocītu papīra lapiņu un pasniedza to Avakumam. Viņa roka drebēja.

Avakums paņēma lapiņu un pa�ūpoja galvu.

� Jums jānorūda nervi, � viņ� sacīja, smaidīdams savu rūgto, iecietīgi ironisko smaidu. Jums dzīvē varbūt gadīsies sadurties ne tikai ar tādām lietām vien. Vārds �cilvēks� tie�ām skan skaisti, tomēr katrā atrast skaistumu nevar. Cilvēks ir spējīgs uz visu � apbruņojieties ar �o filozofisko koncepciju, un jums roka nekad vairs nedrebēs. Vai uzzinājāt, kas dzīvo kopā ar viņu?

� Sievu viņ� aizsūtījis uz kūrvietu, uz Vārnu, un pa�reiz dzīvo viens.

Avakums palūkojās pulkstenī.

� Man ir tāds lūgums: aizejiet pie pulkve�a Manova un pasakiet, ka es ļoti lūdzu, lai viņ� uzaicina �o cilvēku pie sevis un notur līdz desmitiem, kavē tam laiku ar sarunām.

Lai viņi, piemēram, izbrauc ārpus pilsētas. Tā būs vēl labāk. Tagad ejiet! Rezultātu ziņojiet pa telefonu!

Leitnants piecēlās.

� Un ne mirkli nepārtrauciet novērot māju ar stāvo jumtu. Ziņojiet man par katru inspektora Prokopija Nedjalkova soli. �onakt vai rīt viņ� katrā ziņā izbrauks no pilsētas. Ļoti lūdzu tūlīt darīt man to zināmu. Un vēl kaut kas: palūdziet pulkvedi Manovu nodot manā rīcībā vieglo ma�īnu ar rāciju.

Avakums izņēma no dzelzs skapja iegarenu kartīti un pasniedza to leitnantam.

� Tā ir mana koda zīme. Ieteicu jums �onakt un rīt dienā neatstāt direkciju � būs daudz pārsteigumu, mūs gaida spriegs darbs. �- Viņ� skumji pasmaidīja un pasniedza roku.

Kad leitnants bija izgājis, Avakums steidzīgi apģērbās, atlaidās atzveltenī un aizvēra acis.

14

Pēc pusstundas leitnants Markovs zvanīja pa telefonu:

� Viss izdarīts tā, kā gribējāt. Tai vietā līdz pulksten desmitiem neviena nebūs. Pārējo es noorganizē�u.

� Vēlu sekmes! � Avakums pateica un nolika klausuli.

Viņ� izgāja, paķēris līdzi jau pazīstamo ādas portfeli.

Vakars bija patīkams. Pūta silts vējiņ�. Ielas mirdzēja naksnīgās ugunīs.

Piegājis pie mājas, kas viņu interesēja, Avakums palūkojās apkārt un ātri atvēra divviru ārdurvis. Priek�namā neviena nebija. Viņ� uzkāpa otrā stāvā. Uz �okolādes krāsas durvīm spīdēja bronzas plāksnīte:

SVETOZARS PODGOROVS

Slepenā atslēga bija �Jale� sistēmas. So sistēmu Avakums pazina kā savus piecus pirkstus. Tāpēc viņam pa portfeli nebija jārakājas. Viņ� izvilka no svārku sānu kabatas universālu mūķīzeri �Jale� sistēmas atslēgām un atslēdza durvis.

Avakums iededza lukturītī zilu gaismu un gāja iek�ā. Izgājis cauri vestibilam, kura sienas pa pusei sedza sarkankoka panelis, pa pusei gareni spoguļi, viņ� nokļuva apaļā zālē ar marmora grīdu un kupolveida griestiem, ko greznoja ciļņi. Zāles vidū ar da�ādu krāsu plāksnītēm izliktā baseinā, kur draiskojās vairākas sarkanas zivtiņas, �alca neliels fontāns. No �ejienes uz istabām veda trīs durvis, ko aizsedza sarkani plī�a aizkari.

Vienas no tām Avakums uz labu laimi atvēra un apmierināts pasmaidīja: pirmie soļi bija viņu ievedu�i Podgorova kabinetā. Visa

tā iekārta sastāvēja no grezna, tum�sarkana rakstāmgalda baroka stilā un krēsla ar augstu, skaisti izliektu atzveltni. Pie sienas karājās divas gleznas vieglos, mākslinieciski darinātos ietvaros. Avakums pacēla augstāk elektrisko lukturīti � tās bija Renuāra darbu �Ziedi vara traukā� un �Pēc peldē�anās� reprodukcijas. Nekā vairāk istabā nebija. Galda vienīgā atvilktne bija vajā, bet tajā neatradās nekā interesanta � da�i zimulī�i, tuk�s piezīmju bloks un zaļas pildspalvu tintes pudelīte.

Avakums saritināja grīdsegu � parkets visur bija vienādi gluds, izklaudzināja sienas, bet tuk�umu nekur neatklāja. Viņ� juta, kā asinis saplūst galvā un pulsē deniņos. Neveiksmes gadījumā paliks bez atbildes ļoti svarīgs jautājums.

Tad Avakums atkal pielika lukturīti tuvāk pie gleznām. �Ziedi vara traukā� karājās taisni, bet otra bija tikko manāmi pa�ķiebusies uz labo pusi � kailās meitenes augums liecās mazliet slīpi. Avakums tūlīt piebīdīja krēslu, uzklāja tam virsū mutautiņu un pakāpies noņēma gleznu no āķa. �Dubultoderes� gleznai nebija, un nekas arī neliecināja, ka no turienes kādreiz būtu vilktas ārā nagliņas, kas piespie� papi pie stikla. Nagliņas bija iedzītas dziļi, un uz to galviņām knaibļu pēdas nevarēja saskatīt.

Un tomēr �ai gleznai bija kāds pieskāries, turklāt pavisam nesen. Cilvēks ar tādu izsmalcinātu gaumi, kāda piemita Svetozaram Podgorovam, nez vai būtu cietis, ka glezna karājas �ķibi. Avakums lukturīti gandrīz piespieda pie sienas, un viņa roka pēk�ņi atrāvās nost, it kā tai būtu kas iedzēlis. Tad redz, kā! Patiesībā tas bija nevis āķis, bet maza tieva atslēga, kuras apzāģētā galviņa izveidoja āķīti. Viņ� pagrieza to, tad pavilka uz savu pusi, un no sienas izsprāga vienkār�a, izvelkama skārda kastīte. Tā bija iedzīta tik cie�i, ka uz za|ajām tapetēm nebija manāma ne vismazākā sprauga.

Kastītē atradās iesieta grāmata, bet tajā � fotouzņēmums. Palūkojies attēlā, Avakums sadrūma un tūlīt iegrūda uzņēmumu portfelī. Viņa ielau�anās sve�ā dzīvoklī bija devusi lielisku rezultātu, Bet kas tā par grāmatu? Titullapā bija rakstīts: Ivans Vazovs. �Jūgā�. Autogrāfa tur nebija, un izdevums bija pārāk jauns, lai grāmatai būtu kāda bibliogrāfiska vērtība. Tāds pats izdevums glabājās arī viņa bibliotēkā.

Paraustījis plecus, Avakums sāka �ķirstīt grāmatu, vērīgi sekodams lappu�u numerācijai. Kad viņ� bija nokļuvis līdz 35. lappusei, pār viņa lūpām pārslīdēja tikko jau�ams triumfējo�s smaids. Pretim skaitlim 35 bija uzvilktas divas nulles, bet zem tām nevī�īgi uzrakstīts: �Vazovi�. �ifra atslēga! Skaidrs!

Viņ� ielika grāmatu atpakaļ kastītē, pēc tam nolika kabinetā agrākajā vietā arī visu pārējo.

Bija jau ap deviņiem, kad Avakums izgāja

uz ielas. Ieēdis pirmajā restorānā, kas gadījās ceļā, viņ� ap desmitiem atkal atradās savā istabā. Ielika koferī da�as mantas, nodzēsa gaismu un neizģērbies atlaidās uz ku�etes.

Grimdams pusnesamaņā, kas noguru�ās smadzenes apņēma kā migla, viņ� pēk�ņi izdzirda spalgi zvanām telefonu.

Ma�īna, kurā atradās inspektors, pirms desmit minūtēm izbrauca ārpus pilsētas robe�ām, � ziņoja leitnants Markovs, un viņa balsij bija tāda kā triumfa un reizē ba�u pieskaņa* � Joņo ar lielu ātrumu Pazard�ikas virzienā.

� Labi, � Avakums atbildēja un no�āvājās. � Tas ir ļoti labi. Bet tagad klausieties! Vispirms tūlīt atsūtiet man ma�īnu! Otrkārt, saceliet kājās visas mūsu iestādes starp Sofiju un Plovdivu! Uzturiet ar tām nepārtrauktus sakarus pa telefonu, bet ar mani pa radio! Atcerēsieties?

LJn, paķēris koferi, viņ� klusītēm izgāja no mājas.

Tuvojās pusnakts. Avakums palūkojās uz debesim � zvaigznes nebija redzamas.

Iedegās un tūlīt apdzisa starme�i. Pretim traucās ma�īna.

* * *

Viņa rāciju nopeilēja, kad viņ� izbrauca no Ihtimanas. Austiņās bija dzirdamas dīvainas, saraustītas skaņas, tās klunkstēja un spark-

�ķēja izmisīgi, aicino�i, apzīmēdamas punktus un svītriņas. Tad pēk�ņi viss apklusa, un austiņās trīs reizes atskanēja koda signāls.

Avakums samazināja ātrumu un nobrauca ce|malā. Apmierinādamies tikai ar plafona blāvo gaismu, viņ� izņēma rāciju, noskaņoja to uz vajadzīgo vilni un noraidīja ēterā: �Klausos.� Izdzirda atbildi: �Pārraidām.� Tad sekoja ziņojums: �Zilā �Volga� nupat pabrauca garām Belovas stacijai. Pēc pulkve�a rīkojuma jums paka] brauc GAZ-69-A, tas ir jūsu rīcībā. �oferi jūs pazīstat.� Avakums atbildēja: �Sapratu. Pateicos.� Viņ� iedarbināja motoru, un ma�īna sāka atkal joņot pa asfaltēto �oseju.

Ik pēc piecpadsmit minūtēm viņam paziņoja apdzīvotās vietas, kurām cauri izbraukusi zilā �Volga�. Prokopijs Nedjalkovs brauca caurmērā ar septiņdesmit kilometru ātrumu stundā, un Avakums varēja viegli samazināt attālumu starp sevi un �Volgu�, bet viņ� baidījās no pārliecīgas �tuvinā�anās�: inspektors varēja viņu pamanīt, sākt �aubīties un palaist sev pa priek�u.

Pabraucis garām Zvin�evas ciemam, Avakums atkal nogriezās ceļmalā un izslēdza motoru. Atvēra durtiņas un vērīgi paklausījās: visapkārt bija mierīgi, vienīgi vēj� tikko dzirdami �alca neredzamo koku lapotnēs. Avakums izvilka cigaretes un sāka kāri smēķēt. Tad ielūkojās pulkstenī � tas rādīja pusdivi naktī.

Aizvēris durtiņas un ma�īnas logus, Ava-kums nodibināja sakarus ar direkciju. Viņam paziņoja, ka zilā �Volga� pirms desmit minūtēm pametusi Ihtimanu un brauc pa �oseju, kas ved uz Plovdivu.

� Esiet modri! � Avakums diktēja. � Pirmkārt, mūsu draugs brauks cauri Kri-�imai, lai nokļūtu Deviņā; dodiet rīkojumu viņu apturēt katrā pretsērgas sanitārās kontroles un caurlaides postenī un rūpīgi dezinficēt tiklab viņa ma�īnu, kā viņu pa�u; nebūtu slikti, ja ceļā viņu uz da�ām stundām aizkavētu �negaidīti �ķēr�ļi�, piemēram, �nejau�s� protokols; viņ� nedrīkst nokļūt Te�elā agrāk par astoņiem rītā. Pierakstījāt?... Otrkārt, tūlīt sazinieties ar Smoļanas pārvaldi; uz ceļa no Te�clas līdz Trigradai un Trigradas apkārtnē jāpastiprina novēro�ana. Aprakstiet inspektora ārieni un dodiet rīkojumu jau �onakt sacelt kājās partijas organizācijas . .. Pierakstījāt? . . . Tre�kārt, tūlīt sāciet izsekot visas aizdomīgās personas, kas dzīvo Trigradas rajonā ... It īpa�i cilvēku, kur� pazīstams ar vārdu Rakips Kolibarovs. Punkts. Tiklīdz inspektors izbrauks uz �osejas, kas ved uz Deviņu, tūlīt ziņojiet man � es gaidī�u pie Pazard�ikas. Pacentī�os aizsteigties priek�ā zilajai �Volgai�, braucot pa īsāko ceļu caur Dospatu ... Beidzu.

Avakums atvēra durtiņas un dziļi ievilka svaigo gaisu. Piere un rokas viņam bija miklas no sviedriem. Tai mirklī, kad viņ� aiz-

smēķēja, ma�īnu apspīdēja spēcīgi dzeltenas gaismas kūļi. Da�us so|us pa kreisi no viņa pēk�ņi uzliesmoja kupla koka zeltīta lapotne. �Glu�i kā pasakā,� Avakums pasmaidīja un pēk�ņi juta, ka briesmīgi gribas gulēt.

No�ņirkstēja bremzes, dzeltenā gaisma apdzisa. Pazuda zeltītais koks, sāka ost pēc benzīna un sakarsu�as eļļas.

- Esiet sveiks! � klusi, it kā cauri biezam aizkaram līdz viņam atskanēja maiga, pazīstama balss.

�Man katrā ziņā jāatpū�as,� Avakums nodomāja un vaicāja:

� Vai papildu ātrumkārba kārtībā?

- Kā gan citādi! � �oferis iesmējās.

� Sēdies nu manā ma�īnā, bet es brauk�u ar �gaziku�, � Avakums sacīja.

�oferis klusēdams stāvēja pie ma�īnas.

� Kāp iek�ā. Te tev būs austiņas. Tā. Nu tu izskaties pēc īsta pilota. Starp citu, mēs nemaināmies pirmoreiz . . . Vai atceries? . ..

Avakums piespieda pieri pie aukstā durtiņu stikla un aizvēra acis. Pēk�ņi viņam �ķita, ka grimst tum�ā, bezgalīgi dziļā akā, un ap viņu veļas pelēki, blāvi miglas vāli, līdzīgi tiem, kas negaisa laikā kā �alma apņem Karabaira kailo galvu. Un nez kāpēc atmiņā pēk�ņi iznira Marko Krumova � krodziņa īpa�nieka sarkanā seja. Tas bija bezjēdzīgi, un viņ� tik cie�i samiedza smagos plakstus, ka tie iesāpējās, � viņu ta�u nepavisam neinteresēja �is Marko Krumovs. Il�o kroga īpa�nieks izgaisa.

un tā vieta no jauna slejās koks ar zeltītām lapām. �Glu�i ka pasakā,� Avakums atkal pasmaidīja un tūlīt nodomāja: �Ja �is koks man atgādina pasakas, tad tas nozīme, ka es negulu.� Viņ� mēģināja vēlreiz iegremdēties tum�ajā akā ar miglas vāliem, bet viņu apturēja kāds jautājums, kas pēk�ņi iedzēla smadzenēs: �Kāpēc tev katrā ziņā gribas aizmigt?� Avakums nebija radis atstāt jautājumus bez atbildes, tomēr pa�reiz viņ� nevēlējās atbildēt ne uz vienu jautājumu. �Labāk papļāpā�u ar �oferi,� viņ� nolēma un iebāza roku kabatā, lai izņemtu cigaretes.

- Biedri kapteini, � �oferis sacīja un viegli piebakstīja viņam ar elkoni. � Zvana!

No Sofijas ziņoja:

�Zilā �Volga� nupat atstāja Kri�imu. Tiek darīts viss nepiecie�amais, lai tā neierastos Te�elā agrāk par astoņiem. Jūsu rīkojumi paziņoti. Trigradā sazinieties ar leitnantu Geor-gijevu.�

�Do�os cauri Pe�terai uz Dospatu,� ziņoja Avakums. Tad piebilda: �Lai leitnants Geor-gijevs gaida mani Te�elā pie tilta.�

Bija ap trijiem naktī.

Avakums pārsēdās �gazikā�, paņemdams līdzi rāciju, lika �oferim sekot nelielā attālumā un brīdināja, ka no Dospatas līdz pa�ai Borinai ce|� ļoti slikts � grambains un izskalots. Pateicis �oferim ar labu nakti, viņ� pagrieza atslēgu un piedeva gāzi. Motors ierūcās, un ma�īna aizjoņoja pa �oseju zilā tumsā.

Otrā dienā pēc lopu mutes un nagu sērgas atklā�anas Smoļanas pārvalde nosūtīja uz Trigradu leitnantu Georgijevu. Leitnants un abi viņa palīgi ieradās ciemā, vezdami sev līdzi ar garu, svītrotu kār�u saiņiem un zemes mērī�anas instrumentiem apkrautu mūli. Pusstundu pēc tam, kad ciema padomē viņi bija uzrādīju�i savus dokumentus, Trigradas iedzīvotāji jau �zināja�, ka ieradu�ies mērnieki, lai izgatavotu ciema laukuma apbūves plānu. Abi palīgi apmetās skolas ēkā, bet priek�nieks, kā jau pēc amata pienācās, � kopienas telpās. Viņam sasita no dēļiem lāviņu, atnesa salmu maisu un segas, un leitnants jutās tikpat ērti kā mājās.

�is mazais, resnais vīriņ�, priek�laicīgais plikpauris ar valgām, dzeltenīgām acīm un pilnīgām lūpām izturējās loti dīvaini. Viņ� strādāja, īpa�i necenzdamies, toties labprāt gulēja, bet, kad negulēja un nestrādāja, tad, sēdēdams uz priek�sēdētāja istabas palodzes, caur salmiņu sūca vēsu plūmju degvīnu, mirk�ķināja garām ejo�ajiem sievie�iem un smējās tik jautri un skaji, ka viņa smieklus varēja dzirdēt arī pa�ā ciema malā. Arā viņ� izgāja divreiz dienā, cienīgu izskatu pieņēmis, ar piemiegtām acīm lūkojās niveliera tālskatī, kliedza uz saviem palīgiem, bez mitas likdams tiem pārspraust mietiņus. Tad svarīgiem soļiem apgāja vairā-

kas reizes apkārt laukumam un, uzmetis īdzīgu skatienu tveices izbalinātajām debesim, steidzās paslēpties ēnā zem ciema padomes pla�ās nojumes.

Zemnieki sāka raudzīties uz Georgijevu �ķībi, nelaipni � tiem dro�i vien nepatika, ka viņ� neliek mieru to sievām. Tikai Rakips Ko-libarovs sadraudzējās ar viņu � vairākas reizes atnesa svaigas zivis un reiz ar sievu atsūtīja pat rūgu�piena podu.

Tā �priek�nieks� izturējās dienā. Kad iestājās nakts, �is neveiklis kļuva kustīgs un izveicīgs kā lūsis: lēca pāri �ogiem, gar zedeņu un akmeņu sētām zagdamies, lavījās uz nomaļiem stūrī�iem, kur sastapās gan ar partijas organizācijas sekretāru, gan ar kooperatīvās saimniecības priek�sēdētāju, gan ar robe�apsardzes posteņa virsniekiem. Un tomēr � lai cik veikli un viltīgi Georgijevs organizēja savu izlūko�anas darbu, rezultāti bija ļoti niecīgi. 22. augustā septiņos rītā Ra-kipa Kolibarova sieva bija manīta ganām teli D�uklevo 1 larman�es rajonā. To bija redzējis lopkopības brigadiera Halila Bumbova māsasdēls Ahmeds Parutevs, kas leitnantam palīdzēja. Viņ� bija izlicies tai laikā medījam me�a cūkas. Vēlāk Rakipa Kolibarova sieva bija aizdzinusi teli uz citu vietu un netālu no Daudas aitu kūts � pamesta, sagruvu�a �ķūņa � satikusies ar savu vīru. Pēc īsas sarunas, kas notikusi aiz krūma, Rakips bija devies Vidlas virzienā, bet sieva atgriezusies

D�uklevo Harman�es rajona. Tas pats atkārtojās 26. augustā, tikai ar to starpību, ka �oreiz Rakips negaja uz Vidlu, bet nokāpa lejā pa taciņu, kas ved cauri me�am taisni uz Kcs-tenas ciemu. Leitnants labi atcerējās, ka 22. un 26. augustā Rakips Kolibarovs bija viņam atnesis svaigas foreles vakariņām.

Pārējās dienās Rakipa Kolibarova sieva ganīja savu teli pļavās uz austrumiem no ciema. Ahmcds Parutevs, tāpat kā agrāk, rītausmā devās �medībās� uz D�uklevo Harman�i, bet tā bija ļoti nomaļa vieta, kur zāle un papardes sniedzas līdz jostas vietai un kur reti kāds iemaldās.

Avakums iebrauca Te�elā mazā gaismiņā. Leitnants Georgijevs novietoja �gaziku� kroga sētā, uzmeta uz pleca lādīti ar rāciju un skrēja atpakaļ pie Avakuma, kas gaidīja viņu aiz tilta, kur no �osejas nogrie�as zemesceļ� uz Trigradu. Kamēr viņi aizgāja līdz krūmājā paslēptajam motociklam, leitnants paguva Avakumam izstāstīt visu, ko zināja par Rakipu Kolibarovu.

Avakums ar pūlēm vilka kājas, acis viņam asaroja. Viņ� visu laiku �āvājās un drebinājās no aukstuma.

� Pērn jūs izskatījāties labāk, � leitnants ba�īgi ierunājās.

Avakums pamāja ar galvu.

� Vai lai vedu jūs uz savu rezidenci?

� Vediet tie�i pie Ahmeda Paruteva, � Avakums atbildēja.

Aizā vēl vienmēr valdīja krēsla, pār mutuļojo�o upi kā viegli dūmi klājās caurspīdīga migla.

Tuk�o lādīti piestiprinājis pie bagā�nieka, Avakums paņēma rāciju uz muguras, un motocikls sāka tark�ķēdams braukt pa nelīdzenu zemesceļu. Pie pa�a ciema leitnants pagriezās pa labi, un viņi pa apkārtceļu iebrauca ciema rietumu nomalē. Mājas �eit bija celtas diezgan izklaidus, starp tām zaļoja krūmi un pareti jauni kociņi, kas auga kādreiz izcirsta me�a vietā. Leitnants apturēja ma�īnu pie zema kaļķakmens �oga, ar kāju atgrūda vaļā vārtiņus un iegāja nelielā pagalmā, kur zem apsūbēju�a dakstiņu jumta stāvēja pie zemes pieplakusi māla kleķa mājiņa ar aizrestotiem logiem.

Avakums aizsmēķēja, tad izņēma no kabatas portfeļa divas kofenāla tabletes un saviebies norija. Sabiezēja mākoņi, kas vēstīja smalku un ilgu lietu.

Leitnants atgriezās kopā ar skaistu zaļoksni puisi, stiegrainu un staltu kā kalnu di�skābardi.

� Tas ir Ahmeds, � leitnants sacīja, � viņam var uzticēties kā brālim.

Avakums pasniedza roku, un puisis to sirsnīgi saspieda.

� Ahmed, � Avakums �ukstus vaicāja, � vai no �ejienes ir tālu līdz D�uklevo Har-man�ei?

� Pusstundas gājiens pa me�u, � tas klusu atteica.

Avakums palūkojās pāri sētai.

� Kas tur dzīvo?

� Es viens pats, � Ahmeds atbildēja. � Tā ir mūsu vecā māja. Tagad mēs dzīvojam ciemā, netālu no ciema padomes.

� Ienes to iek�ā un labi aizslēdz durvis, � Avakums sacīja.

Kad viņi bija paliku�i vieni, Avakums leitnantam teica:

� Sazinieties ar robe�sargu posteni! Lai gar pierobe�as joslu pastiprina apsardzi un palai� suņus. Tikai nekādā gadījumā robe�sargi nedrīkst sacelt traci, pat tad ne, ja viņi kādu noķer. Rakipa sievai lai neviens vairs neseko, bet pa�u Rakipu Kolibarovu neizlaist no acīm. Inspektoru, kas atbrauks no Sofijas, netraucēt, bet gādāt, lai būtu zināms katrs viņa solis. Rakipa un inspektora izseko�anā iesaistiet apzinīgos jaunie�us, protams, no pārbaudītām ģimenēm. Jūs pats palieciet ciema padomē. Uzturēt sakarus ar jums man palīdzēs Ahmeds.

* * *

Kad Avakums bija izgājis cauri tum�am, apklusu�am prie�u silam, viņa acīm pavērās prāvs, apmēram divsimt soļu plats me�a klajums, kam visapkārt slējās simtgadīgas prie-

des; klajums bija noaudzis ar papardēm, leknu zāli un kazeņu krūmiem. Dienvidu pusē tas pacēlās mazliet augstāk, un pa�ā malā stāvēja milzīga, zibens nolauzta priede � apdegusi, kaila, līdzīga miru�am pasaku milzim, kas izcēlies no kapa.

Avakums raudzījās uz �o priedi plati ieplestām acīm un klusēja.

� Tā nu ir D�uklevo Harman�e, � Ahmeds pa�ukstēja.

Visapkārt valdīja klusums, daba vēl nebija pamodusies no miega.

� Ja neesam novēloju�ies, tad viss kārtībā, � Avakums pie sevis noteica.

Pamājis Ahmedam, lai gaida viņu tai pa�ā vietā, Avakums devās me�ā, lai apmestu ap klajumu līkumu un uzietu uz tā nolūzu�ajam kokam no otras puses. Pierobe�as josla atradās uz dienvidiem no klajuma, un bija loģiski domāt, ka ārzemju kurjers zogas uz �ejieni tie�i no dienvidu puses.

Ka Svetozars Podgorovs uztur sakarus ar savu priek�niecību ārzemēs, izmantodams kurjera starpniecību, par to Avakums nebija �aubījies ne mirkli. Tādai pārliecībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt, pēc Bojana I�erenska iekri�anas rajonā nebija nopeilēts neviens radioraidītājs, lai gan tie�i �is rajons tagad bija lopu mutes un nagu sērgas centrs. No tā izrietēja ka ārzemju izlūko�anas aģentūrai, kas te rīkojas, nav radiosakaru ar aizrobe�as �kontr-

aģentiem�. Tātad sakari tiek uzturēti visvienkār�ākajā, �klasiskajā� veidā � ar kurjeru. Otrkārt, Podgorova slepenajā kastītē Ava-kums bija atradis �ifra atslēgu; divas nulles pretim skaitlim 35, kas apzīmēja lappusi, un vārds �Vazovi� liecināja, ka tiek lietotas vienkār�otas �ifrogramas, kuru pamatā ir teksts vai ari noteikts skaits burtu aizstāti ar cipariem. Pēc Avakuma domam, tādas vienkār�otas �ifru sistēmas lieto�ana radiosakariem bija izslēgta. Ja tādas telegramas noraida ar nopeilētu radioraidītāju, tās ātri at�ifrē, un tad iekri�ana nav novēr�ama, tā bija jau noticis ar I�erenski, Podgorova slepenajā kastītē atrastā �ifra atslēga nepārprotami apstiprināja, ka sakari starp aģentiem tiek uzturēti rakstveidā. Tre�kārt, inspektora postenis, ko ieņēma Podgorova palīgs Prokopijs Nedjal-kovs, padarīja viņam pieejamas da�ādas vietas, |āva satikties ar jebkuru cilvēku jebkurā laikā. Tāds postenis nodro�ināja loti labas iespējas pa�am saņemt un nodot da�ādu informāciju, materiālus un dokumentus. Kāpēc izmantot riskantos radiosakarus, ja iespējami personiski sakari? Un ja nu vēl tos uztur spiegs, kas var izmantot visas amatpersonas tiesības?

Ar �iem datiem un pazīmēm pietika, lai Ava-kums varētu izvirzīt savu pirmo pieņēmumu: Svetozars Podgorovs uztur sakarus ar saviem saimniekiem ārzemēs, izmantodams kurjeru.

No tā, ka Prokopijs Nedjalkovs brauc Tri-gradas virzienā, izrietēja Avakuma otrais pieņēmums: kaut kur pie Trigradas ārzemju kurjeram kaut kas jānodod Prokopijam Nedjal-kovam.

Prokopija Nedjalkova iera�anās no rīta, precīzāk, viņa vēlē�anās ierasties �ai laikā, nozīmēja tikai to, ka �is kaut kas ir jau piegādāts, un tas izdarīts vai nu iepriek�ējā dienā, vai naktī.

Avakumam �is k a u t kas bija jāatrod.

Cenzdamies spert soļus pavisam bez trok�ņa, Avakums ar līkumu apgāja apkārt klajumam, sasniedza tā dienvidu pusi un no turienes lēnām devās centra virzienā, uzmanīgi lūkodamies uz zemi. īstenībā zemi tur nevarēja saskatīt � to klāja bieza skuju kārta, kas krājusies gadiem. Pēdas nekur nebija redzamas, ta�u Avakums atklāja, ka vietumis skuju kārta sagūlusies cie�āk un izkaltu�ās skuju adatiņas �ajās vietās salauzītas un piemītas. Viņ� notupās uz ceļiem un, pētīdams �īs vietas centimetru pēc centimetra, lēnām virzījās uz priek�u.

Tā viņ� nokļuva līdz apdegu�ajam kokam.

Pētīt zemi ap stumbru nebija vajadzīgs � pat glu�i nepieredzējusi acs būtu pamanījusi, ka te skuju adatiņas stipri piemīdītas. Avakums stāvēja kā sastindzis, sasprindzināti vērdamies koka resgalī un tā vistuvākajā apkārtnē. Nekur nebija ne spraugas, ne plaisas. Turpinādams visu vērīgi apskatīt, viņ� pēk�ņi

klusam iesmējās � bija pamanījis, ka pārlūzu�ajam stumbram, kas gulēja turpat pie celma, ar vainagu atspiedies pret zemi, galotnē miza viena vietā mazliet spīd. Acīm redzot, �ai vietai kāds bija pieskaries, jo krāsas un glu-duma ziņā tā at�ķīrās no stumbra pārējās virsmas. Daudz nedomādams, Avakums saņēma ar abām rokām stumbru un pārcēla to drusciņ tālāk. Tur, kur tas nupat vēl bija balstījies, kļuva redzama maza, ar sakaltu�ām skujām pilna bedrīte. Tajā nekā nebija; Avakums iekoda lūpā: kāds bija jau aizsteidzies viņam priek�ā.

Un �is kāds pa�reiz dro�i vien steidzas uz Te�elu, lai satiktos ar Prokopiju Nedjalkovu. Varbūt viņi ir jau satiku�ies, un zilā �Volga� joņo atpakaļ uz Sofiju . .. Vai arī Prokopijs Nedjalkovs mierīgi sē� Trigradā un brokasto, bet kāds cits, ko tas sūta, aizgājis Deviņas virzienā, un tikt �im sūtnim uz pēdām viņ�, Avakums, vairs nespēj . ..

�Gru�ī novēlojās, un Napoleons pazaudēja kauju pie Vaterlo,� Avakums nodomāja, rūgti pasmīnēdams, lai gan pa�laik viņam prāts nemaz nenesās uz jokiem.

Tad, vēl vienmēr tupēdams uz ceļiem, viņ� bedrītē pēk�ņi pamanīja samelnēju�u priedes �iekuru. Patiesībā Avakums to bija ieraudzījis jau tūlīt pēc stumbra pārbīdī�anas, ta�u uzmanību tam pievērsa tikai tagad. Kā �is �iekurs te nokļuvis? Protams, ne jau pats ar saviem spēkiem.

Deniņos sāka pulsēt asinis. Viņ� bija atradis zīmi, un �i zīme kaut ko norādīja! Bez �aubām, tā varēja nozīmēt tikai to: �esmu paņēmis� vai �meklē�.

Avakums iebāza roku skujās, lai sataustītu bedrītes dibenu, un tajās iegrima visa plauksta. Viņ� gandrīz vai iekliedzās. Skatoties no malas, varēja domāt, ka �is cilvēks atradis vislielāko un visskaistāko dimantu pasaulē.

No aizmaskētās bedrītes Avakums izvilka uz pusēm pārlocītu papīra lapu un, tūlīt pielēcis kājās, skrēja prom no koka. Nometies zālē, viņ� noklāja papīru zemē un, nenovērsdams no tā acis, izņēma piezīmju grāmatiņu un zīmuli. Kā Avakums bija jau paredzējis, ārzemju aģentūra lietoja visparastāko, pēc burtu aizstā�anas sistēmas sastādītu �ifru. Atcerējies Podgorova slepenajā kastītē atrasto grāmatu �Jūgā� un vārdu �Vazovi�, kas bija ierakstīts �īs grāmatas 35. lappusē, viņ� uz atsevi�ķas papīra lapas ātri sastādīja �ifra atslēgas shēmu.

Vēstulē uzrakstītie skaitļu stabiņi nozīmēja:

�Uz laiku pārtraukt sērgas izplatī�anu. Izbeigt sakarus ar Rakipu. Pārtraukt tik�anos. Sajaukt pēdas. Gaidīt izsaukumu no Plovdi-vas. El-Tepe.�

�Saodu�i briesmas,� Avakums pasmīnēja. �eit bija arī kāds jauns elements � Plovdiva. Viņ� izplēsa no piezīmju grāmatiņas lapu un, skatīdamies shēmā, ar skaitļu stabiņiem uzrakstīja:

�Iekri�ana V. dē|. Ziņo, ka milicija nokļuvusi jums uz pēdām. Pavēle � pāriet robe�u. Paņemiet līdzi pēdējos mikrobu krājumus un nekavējoties lidojiet uz Plovdivu. Par katru cenu nogādājiet I. Te�elā. 11. vak. pie tilta jūs gaidīs kuprītis. Parole: �Kā var nokļūt Vid-la?� � �Es zinu ceļu uz Kestenu.� Izpildīt bez ierunām. El-Tepe.�

Pārlocījis lapiņu uz pusēm, viņ� to iebāza bedrītē un pārsedza ar sakaltu�ām skujām. Tad atbīdīja stumbru apgrākajā vietā.

Bija apmēram septiņi. No mākoņainajām debesīm sāka smidzināt lietus. Avakums, ar līkumu iedams apkārt klajumam, atgriezās pie Ahmeda.

� Ahmed, � viņ� sacīja, lūkodamies tam acīs, � gribu tev uzticēt ļoti atbildīgu uzdevumu. Vai tu uzņemsies?

Puisis pasmaidīja un paraustīja plecus.

� Tev jānoslēpjas kaut kur tuvumā, bet tā, lai pat me�a radības tevi nepamanītu, un, acis nenovēr�ot, jāskatās uz apdegu�o koku. Mani ļoti interesē, vai kāds atnāks pie �ī koka un kaut ko meklēs zem tā.

� Un tas ir viss?

� Tas ir viss.

� Un tam cilvēkam man nav jādara nekas? � Ahmeds mulsi vaicāja, pataustīdams sava garā mednieka dun�a spalu.

� Ahmed, � Avakums teica, � �is cilvēks nedrīkst ieraudzīt pat tavu ēnu. Viņ� nedrīkst pamanīt arī tavas pēdas. Vai saproti?

� Saprotu, � Ahmeds nopūtās.

� Turi vajā acis un ausis, � Avakums nobrīdināja. Brītiņu viņ� klusēja. Biezoknī iekliedzās putns, un, kad tā vaimanas aprima, klusums �ķita vēl baigāks. � Gaidī�u tevi jūsu mājā, � Avakums sacīja. � Dod man atslēgu!

Novilcis kurpes, viņ� paņēma tās rokā, un da�us mirkļus vēlāk viņa garais, mazliet salīku�ais augums pazuda me�a krēslā.

Pēc stundas pusotras no�īkstēja durvis, un Avakums piecēlās no lāviņas. Ahmedam acis spīdēja kā vilkam, nāsis aiz satraukuma bija ieplestas. Viņ� pasmēla no koka kannas ūdeni un kāri nodzērās. Pēc tam noslaucīja ar plaukstu lūpas un pa�ūpoja galvu.

� Kolibaroviete, � viņ� sāka stāstīt, apsēdies uz trīskāju ķeblī�a pie pavarda, � Rakipa sieva, atkūlās �urp ar teli un taisnā ceļā uz turieni, pie apdegu�ās priedes. Nometās tupus, izvandīja skujas un iebāza kaut ko azotē. Es visu redzēju, bet jūs bijāt pavēlējis man sēdēt mierīgi, tālab arī turējos. Bet rokas gan niezēt niezēja! Pēcāk iegriezos ciemā, un tēvs, aizvedis mani aiz mājas, teica, lai es lai�oties ātrāk uz laukumu un pasakot viesim, ka Kolibaroviete satikusies ar vīru pie ceļa, kas ved no �ejienes uz Vidlu, bet Rakips, ka viņu, nelabo, zeme aprītu, tūdaļ skrie�us meties pāri pļavai uz ceļa, kur �is apstājies pie kāda jauna automobiļa un sarunājies ar �oferi. Bet pēc tam automobilis aizbraucis un Rakips aizgājis mak�ķerēt zivis. Tēvs teica, ka Rakipu tai vietā redzējis Halila Aliteva dēlēns � viņam bijis uzdots to novērot, tālab arī ielīdis alā, kas atrodas klintī virs ceļa, un skatījies tad itin vērīgi. Un vēl tēvs man teica, lai es nesnau�ot un turot mēli aiz zobiem, citādi viņ� sprandu man apgriezī�ot, ja ar mūsu ciemiņu kas notik�ot. Es viņam atteicu, ka savu pienākumu zinu un neesmu pirmoreiz ar pīpi uz jumta.

Avakums piecēlās no lāviņas un atlieca plecus.

� Ahmed, iekur nu pavardā uguni!

Kad �agari bija iedegu�ies, viņ� izņēma no lādītes rāciju, nolika to uz lāviņas, apsēdās pie pavarda un sāka sastādīt �ifrētu telegra-mu. Pēc divdesmit minūtēm viņ� jau raidīja uz nodaļu:

�Zilā �Volga� brauc uz Sofiju. Gādājiet, lai tā varētu tikt uz priek�u normāli. Nekur ne ar kādiem ieganstiem to neapturēt. Reizē rīkojieties tā, lai Irīna un Podgorovs pamanītu, ka viņus izseko. Gaidiet ma�īnu un neizlaidiet no acīm inspektoru. Arestējiet viņu tūlīt pēc satik�anās ar Irīnu vai Podgorovu. Lai leitnants Markovs iekļūst tai pa�ā lidma�īnā, ar ko Podgorovs un Irīna lidos uz Plovdivu. Viņam jāseko tiem no lidostas uz pilsētu un tūlīt jāaiztur cilvēks, ar kura ma�īnu tie abi dosies uz Te�elu. Ja īpa�nieks brauc kopā ar tiem, dot rīkojumu arestēt viņu pēc atgrie�anās no Te-�elas.�

Avakums pateica �beidzu� un ilgi vēl sēdēja, pārliecies pār rāciju, galvu nodūris.

Ahmeds stāvēja pie durvīm, izstiepies kā jaunkareivis. Avakums tam uzsmaidīja, tad salika visu atpakaļ lādītē un palūkojās pulkstenī. �Drīz būs deviņi, viņi vēl paspēs tikt uz pēdējo lidma�īnu,� viņ� nodomāja un gurdi no�āvājās.

� Ahmed, � brītiņu vēlāk viņ� ierunājās, piemet nu vēl mazliet malkas un aizskrej

uz ciemu pie tā cilvēka, kas mani atveda �urp. Pasaki, ka es gribu, lai tūlīt arestē Rakipu Kolibarovu, bet sievu lai neviens neaiztiek. Vai atcerēsies?

Atcerē�os, � Ahmeds pasmīnēja.

� Tagad klausies tālāk! � Avakums paberzēja pieri. � Pasaki tam cilvēkam, lai viņ� sadabū divjūga ratus, pēc iespējas garākus. Lai ratos būtu siens un pāri tam � divas segas. Tie�i deviņos lai gaida ar zirgiem pie ceļa, kas ved uz Te�elu. Bet tu atnāc pusstundu agrāk, un mēs divatā aiziesim līdz tai vietai, kur stāvēs rati.

Avakums pastiepa rokas uz uguns pusi un apklusa.

Aug�ējā plauktā ir maize un brinza, �� Ahmeds mulsi sacīja.

� Ļoti pateicos, � Avakums iesmējās un sāka vērīgi klausīties. Bija kluss, vienīgi vēj� tik tikko dzirdami gaudoja dūmenī. Da�as lietus lāses iekrita ugunī un tur iz�ākstēja.

Viņ� piebāza pīpi, atspiedās ar muguru pret

pavarda silto mūrīti un aizvēra acis. Grūtā vienādojuma nezināmie bija atrasti, atlika tikai uzrakstīt atbildi. Bet uzrakstīt atbildi ir jau mehānisks darbs, par to nebija vērts domāt.

Vai �ajā sare�ģītajā spēlē gadījās arī nejau�ības?

�Pastkastītes� atra�ana zem nolūzu�ā, apdegu�ā stumbra pirmajā mirkli �ķita laimīga nejau�ība. Bet kas tā par nejau�ību, ja viņ� jau Sofijā bija zinājis, ka pie Trigradas j ā b ū t satik�anās vietai, slēptuvei, kurā rezidenti atrod ārzemju centra pavēles un ārzemju centra aģenti saņem rezidentu ziņojumus?

Avakums no pieredzes zināja, ka m ē r ķ t i e-cīga meklē�ana vienmēr dod panākumus un attaisno sevi, jo vienmēr palīgā nāk desmitiem tādu brīvprātīgo kā Ahmeds. Ar tādām acīm un ausīm var atklāt jebkuru slēptuvi, lai cik veikli un viltīgi tā būtu nomaskēta.

Nē, tur nebija nekādas laimīgas nejau�ības.

Svetozars Podgorovs? Ja nebūtu bijis Sve-tozara Podgorova, viņa vietā būtu atradies kāds cits. Un �is cits būtu sācis tie�i tāpat kā Svetozars Podgorovs riņķot ap Irīnu � spiego�anas mehānikai ir savi nepielūdzami gravitācijas likumi, un Avakums tos zināja ļoti labi. Pietika atklāt tikai vienu �īs sistēmas �pasauli�, lai tās gravitācijas laukā tūlīt atklātos arī citas �pasaules�.

Avakums izkratīja pelnus no pīpes un pavīpsnāja: arī �eit, tāpat kā �Mom�ilovas lietā�,

viņ� nebija paļāvies uz laimes gadījumu. Arī �eit, tāpat kā �Mom�ilovas lietā�, pla�i bija piekopta �antā�a kā dro�s līdzeklis cita cilvēka gribas pakļau�anai. Bojans I�erenskis turēja savās ķetnās Kuzmanu Hristoforovu, jo zināja viņa noziedzīgo darbību ārzemēs. Svetozars Podgorovs ievilka Irīnu savos tīklos tāpēc, ka ārzemju izlūko�anas dienests laikā bija viņu apgādājis ar atmaskojo�u dokumentu.

Avakums izņēma no kabatas portfeļa iegarenu fotouzņēmumu � to, ko bija atradis Pod-gorova slepenajā kastītē, un ilgi tajā noraudzījās. Neliels upes tvaikonis � par to liecina daļēji redzamais aug�ējais klājs. Uz sola netālu no kapteiņa tiltiņa sē� jauns hitlerie�u virsnieks esesie�a formas tērpā un tur uz ceļiem jauku mei�u vasaras kleitā, ar ziediņu pie krūtīm. Mei�as labā roka brīvi nolaista uz leju, bet kreisā maigi apvijusies virsniekam ap kaklu. Mei�a smaida un izskatās ļoti laimīga.

Tā bija Irīna Teofilova meitenes gados.

Kartītes otrā pusē ar ķīmisku zīmuli bija rakstīts: �Vīnē 1944. gada aprīlī.�

Avakums zināja, ka Irīnas tēvs strādājis uz Donavas kuģiem par mehāniķi un viņam bijusi godīga bezpartejiska cilvēka reputācija. Kā gan meita nokļuvusi uz esesie�u virsnieka ceļiem?

Bet tam nebija nekādas nozīmes. Nozīme bija �im fotouzņēmumam, kad tas atradās Sve-tozara Podgorova rokās; kā redzams, viņ� bija prasmīgi izmantojis atmaskojo�o dokumentu.

Avakurns fotouzņēmumu ielika atpakaļ kabatas portfelī un atkal piebāza pīpi. Vēj� joprojām klusi gaudoja dūmeni, uguns beidza degt, un laiku pa laikam pie mazā lodziņa rūtīm pieklauvēja lietus lāses.

* * -i:

Sīs sare�ģītās drāmas beigu scēnu neaprakstī�u. Esmu veterinārārsts, un smagas scēnas man nepatīk. Tomēr nobeigumā gribētos tā īsi pieminēt divas interesantas epizodes.

Kad bija satumsis un Ahmeds iegāja mājiņā, kur viņu gaidīja Avakurns, viņ� ieraudzīja kādu kuprīti ar kuplām ūsām un pretīgu kazas bārdiņu. Kuprītis bija ļoti līdzīgs miru�am hod�am, un Ahmeds pirmajā mirklī noturēja to par spoku. Aiz izbrīna un bailēm viņ� iepleta acis un stāvēja kā pārakmeņojies. Ta�u, būdams enerģisks un karstgalvīgs, puisis pārvarēja acumirkļa izbailes, izrāva savu garo mednieka dunci un metās virsū noslēpumainajam sve�iniekam. Bet ūsainis izmanīgi pagrieza viņam roku, nazis nokrita uz grīdas, un būdiņā atskanēja jautri, skaļi smiekli.

Avakumam pēc tam divreiz bija jānoņem bārda un ūsas, lai nomierinātu Ahmedu, kas negribēja viņam ticēt.

Kad viņi sasniedza Daudas aitu kūti, bija jau dziļa nakts. Svetozars Podgorovs veikli izlēca no ratiem, bet Irīna sagrīļojās, un Ava-

kumam vajadzēja to apņemt ap vidu, lai atbalstītu. Kad viņi bija iegāju�i būdelē, Avakums pēc iepriek�ējas norunas teica: �Parādi nu gaismu, Ahmed!� Puisis uzvilka sērkociņu un aizdedzināja �sikspārni�. Un tad ciemiņi ieraudzīja, ka tur ir arī citi cilvēki. Leitnanta Georgijeva �mērnieki� ar pistolēm rokās stāvēja abās pusēs ieejai, bet viņu �priek�nieks�, plati smaidīdams, turēja divus pārus spīdīga metāla roku dzel�u.

Svetozars Podgorovs grasījās iegrūst labo roku lietus mēteļa kabatā, bet Avakums iezvēla viņam pa kaklu, un viņ� novēlās zemē. Viņu sasēja un atstāja guļam.

�ai brīdī Irīna atkal sagrīļojās un tik tikko nenogāzās no kājām. Pleci viņai sāka raustīties, it kā viņu kratītu drudzis, bet seja kļuva dzeltena kā līķim. Lūpu kaktiņos parādījās putas. Viņa nokrita uz ceļiem un pastiepa rokas pret Avakumu. Un viņ� noslīga pie Irīnas, bet tā satvēra viņa roku un pieplaka ar lūpam pie sudraba gredzena. �is gredzens bija taisīts no senas romie�u monētas ar dievietes Diānas attēlu.

Gredzenu Irīna bija pazinusi jau tajā mirklī, kad Avakums palīdzēja viņai iekāpt ratos. Un, visu sapratusi, viņa, gulēdama zem apmetņa, bija ieņēmusi ļoti stipras zāles � tādas, no kurām mirst pēc stundas.

Tie bija Irīnas pēdējie mirkļi, un Avakums to saprata. Viņ� pacēla tās galvu un skaļi jautāja:

� Pasaki, kā tu nomaskēji ciankaliju, kas bija glāzē, � kā?

Irīna mēģināja pasmaidīt, bet kavēja putas uz lūpam. Viņa spēja tikai pateikt:

� Ar limonādes esenci ... Pudelīte maksā vienu Ievu .. _a

Avakums noguldīja Irīnu uz klona un turēja viņas rokas savējās, kamēr viņā izdzisa pēdējā dzīvības dzirksts.

* * *

Kādu laiku pēc �iem notikumiem es Ava-kumam reiz vaicāju:

� Un tomēr � kāpēc viņa noindēja Vence-slavu? Un kā gan Venceslavs nesaprata, ka bojā vakcīnu, turēdams to atklātā vietā, 26 grādu siltumā?

Avakuma smaids kļuva vēl drūmāks. Viņ� aizsmēķēja cigareti, vairākas reizes dziļi ievilka dūmus un paraustīja plecus.

� 1944. gada augusta beigās Svetozars Pod-gorovs � farmakoloģijas diplomands, kas toreiz praktizējās Rūsas pilsētas centrālajā aptiekā, kopā ar diviem jauniem ostiniekiem nogremdēja vācu liellaivu. Vācu komandantūra piesprieda visiem trim nāves sodu, tomēr Svetozaram Podgorovam brīnumainā kārtā laimējās izbēgt. So lietu bija inscenējis gestapo. Hitlerie�u provokācijas � liellaivas no-gremdē�anas uzdevums bija radīt slavas oreolu ap gestapo slepenā darbinieka galvu. Rietumu izlūkdienests, saņēmis mantojumā Kanarisa aģentus, ilgu laiku savu gestapo varoni tur �iekonservētu�. Būdams izmanīgs, bezprinci-piāls cilvēks, kas atzīst par labu jebkuru līdzekli, viņ� tiek augstā amatā, ta�u pienāk arī viņa kārta: viņam pavēl izdarīt �sērgas operāciju� pierobe�as rajonā ap Trigradu. Pieprasījis, lai komandē uz Sofiju it kā dienesta darī�anās turienes veterinārārstu Anastasiju Bukovu, viņ� ar Prokopiju Nedjalkovu un Irīnu Teofilovu nosūta mikrobus Rakipam Kolibarovam. Pirmajam viņ� uzticas pilnīgi, bet par Irīnu mazliet �aubās. Tālab pēc tam, kad Irīna, izpildīdama viņa pavēli, noindējusi Venceslavu, viņ� seko tai pa pēdām visu laiku līdz pat pēdējai pastaigai kopā ar mani � līdz izbraukumam pie fontāna aiz Jordankinas ciema.

Kas attiecas uz Venceslavu, viņ� tika noindēts pēc Svetozara Podgorova pavēles.

Divdesmit septītajā no rīta, sarunādamies ar pulkvedi Manovu, Centra direktors uzzina, ka valsts dro�ības orgāni ir informēti par pret-sērgas vakcīnas neizskaidrojamo neefektivitāti. Viņ� zina, ka sāksies izmeklē�ana, kas vērsīsies vispirms pret Venceslavu; dzīvais Venceslavs apgalvos: �Man tā lika darīt!� � un tad ātri viss noskaidrosies, bet Venceslavs pa�nāvnieks uzņemsies visu uz sevi un apsū-

dzēs tikai vienu � viltotās vēstules autoru, tas ir, doktoru To�kovu.

Avakums atkal pasmaidīja:

� Un apstākļi bija tik velni�ķīgi sagadīju�ies pret mūsu kopīgo draugu, ka, nebūtu bijis tās glāzes un mitrā plankuma uz paklāja ...

Avakums atmeta ar roku un apklusa.

Brītiņu vēlāk viņ� ierunājās atkal.

� Nelaimīgais Venceslavs bija iemīlējies Irīnā, bet, ja cilvēks mīl, viņ� gandrīz vienmēr ir naivs un parasti akli tic savai mīļotajai. Domāju, ka Irīna, pēc Svetozara Podgorova pavēles uzrakstījusi viltoto vēstuli, nekā ne�ēloja, lai iemīlēju�os puisi pārliecinātu ne�aubīties par priek�niecības rīkojumu un bez iebildumiem izpildīt norādījumus �no aug�as� ...

Vairāk es netaujāju. Katrreiz, kad saruna novirzījās uz �o sērgas lietu, Avakums kļuva drūms, sāka smēķēt cigaretes citu pēc citas un tādos brī�os izskatījās ļoti noguris, novecojis.

**

Bet es ... Ko lai saku par sevi? Esmu laimīgs. Saulainās dienās klīstu pa Vidlas pļavām, praksē studēju problēmu par lopu turē�anu ganībās un da�reiz ilgi sarunājos ar Fatmi.

Viņa ne�ķiras no savām krellēm, un tās viņai ļoti piestāv. Esmu nodomājis uzdāvināt Fatmei kakla rotu, tikai baidos ja nu viņa pēk�ņi noskai�as?

Bet, kad esmu palicis viens, diezgan bie�i domāju par Avakumu.

Beigas.

Андрей Гуляшки ПРИКЛЮЧЕНИЕ В ПОЛНОЧЬ Повесть

Издательство литературы на иностранных языках София 1961

Латвийское государственное издательство На латышском языке

Andrejs Guļa�ki PIEDZĪVOJUMS PUSNAKTĪ

Redaktore B. Ruk�āne. Māksi, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore I. Klotiņa. Korektore R. Griganc.

Nodota salik�anai 1963. g. 21. martā. Parakstīta iespie�anai 1963. g. 28. aprīlī. Papīra formāts 70X90/32. 6,82 fiz. iespiedi.; 7,98

uzsk. iespiedi; 7,41 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 37 kap.

Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 16544/D-2196. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 6. tipogrāfijas nodaļā Rīgā, 17. jūnija laukumā 1. Pasūt. Nr. 1121-a.

A(Bulg)