Emma Andersone

Reālisti

Senu skolas zvanu atbalsis

Slāpētas bij domu kvēles �

Tomēr sirds jums neizmisa,

Tomēr dzirkstis neizdzisa,

Paglabāt tās jaunam rītam.

Rainis

.

Septembra vēsa, elpa biezos vālos gūlās pār nelielu pilsētiņu Daugavas krastā. Līņāja auksta migla. Pa ielu, kas veda no stacijas, kur tikko bija piestājis Rīgas vilciens, pilsētiņas centra virziena soļoja jauna sieviete un satraukti raudzījās apkārt.. Cik te viss pelēcīgs, pat drūms! Nelīdzeno, vietām izdrūpo�o ietvi klaja dubļi. Nopluku�as vienstāva un divstāvu mājeles abpus ielas it kā spiedās tuvāk pie zemes. Daudz veikalu raibiem uzrakstiem un zīmējumiem, grabo�ām skārda izkārtnēm, bet neviena kociņa, neviena zaļuma.

Ilgi gan nenācās vērot nepievilcīgo ainavu. Tikai da�am �ķērsieliņām pāri, un tepat jau pretim raudzījās labi pagara, balta divstāvu celtne, līdzīga kazarmai, pilsētas ģimnāzija. Ēkas priek�ā pletās ari neliels apstādījumu laukumiņ�.

Pirmais, ko, verot smagas, ar misiņu apkaltās durvis, varēja dzirdēt, bija viegli un jautri �alco�a jaunu balsu upe. Ne tie vārdi, ne smiekli, ne dziesma. Likās, tā jaunības elpa, skaļa un līksma, kas skanēja kaut kur no aug�as. Ienācēja mirkli apstājās. Kurp tagad? No vestibila aug�up veda kāpnes, bet topat, netālu no durvīm., kāds padzīvojis, korpulents vīrietis, salicis rokas uz muguras, lēni pastaigājās. Viņa piegāja pie tā.

� Kur es varētu satikt direktoru?

Apaļā, tuklā sojā nomirk�ķinājās mazas, dzīvas acis. Ar rādītāja pirkstu noglaudis virslūpu, vīrietis paskaidroja:

� Es pats tas esmu. Ko jūs vēlējāties?

� Esmu latvie�u valodas skolotāja Siliņa.

� Ļoti patīkami. Mēs jūs gaidījām vakar.

� Es jums zvanīju, ka bū�u �odien, � Maija Siliņa iebilda.

Direktors omulīgi nokrek�ķinājās.

� Nekas, nekas, gan paspēsit izstrādāties. Iesim aug�ā. Visa skolas dzīve mums tur. Te, apak�ā, tikai da�i kabineti, zāle, ēdamistaba.

Viņi kāpa aug�ā. Nu jaunā skolotāja ieraudzīja to upi, kuras valoda jau pirmajā brīdī tā bija saviļņojusi. Zēni un meitenes, gai�u un tum�u galvu rindas plūda, mierīgi �ūpodamās. Te pazibēja balta apkak-lite, melns priek�auta stūrītis, atvērta grāmata, strauja kustībā pacēlās roka. Kad piegāja tuvāk, pretim skrēja skaļu vārdu un smieklu viļņi, sprikstēja gai�u smaidu dzirkstis. Tā bija tikai mirkļa vērojumu aina, un arī to Maija Siliņa vairāk dzirdēja nekā redzēja. Kaut kur spalgi noskanēja zvans. Upes tecējums apsīka, pazuda.

Skolotāju istabā direktors jauno skolotāju iepazīstināja ar pedagogiem. Sasveicināties vajadzēja ar visiem, bet, cik viņu un kādi viņi, � viss zuda kā migla. Sākās stunda, skolotāji ņēma �urnālus un aizgāja. Palika sē�ot tikai da�i. Tad arī direktors paņēma kādu �urnālu un aicināja:

� Nu, iesim! Es vedī�u jūs uz pirmo reālo klasi. Mūsu skolā bez humanitārajām klasēm ir arī reāl-ģimnāzijas klases. Un skaitām tagad klases, varbūt zināt, otrādi nekā agrāk. Zemākā mums ir piektā klase, bet pirmā � augstākā, pēdējā. Jūs būsit pirmajā reālajā arī audzinātāja. Zēnu klase, lāga pui�i, kaut gan jāsaka, nerātna �ī klase arī ir.

� Tā ir nejauka klase! � iesaucās inspektors. � Kur jūs strādājāt līdz �im?

� Neesmu nekur strādājusi, � bikli atteica Maija, � pirmo reizi ie�u klasē.

Inspektors izbijās.

� Nekur? Tad būs grūti. Ņemiet viņus stingri, citādi netiksit nekādā galā!

- īstie rifkabīļi! Grūti valdāmi, � ieminējās kāds skolotājs.

Direktoru �ādas runas nemulsināja. Smaidīdams viņ� noteica:

� Nekas! � Tad pamāja Maijai: � Nu, lūdzu! � Un ar �urnālu rokā gāja uz durvīm.

� Ja kaut kas gadās, es bū�u tepat! � inspektors vēl uzsauca.

Tas viss norisinājās da�os mirkļos. Jauna skolotāja nepaguva ne atjēgties, kad jau vērās kādas durvis, un tā bija I reālā klase. Skolēni piecēlās. Direktors nolika �urnālu uz maza galdiņa solu priek�ā un iepazīstināja klasi ar skolotāju, tad tēvi�ķīgi pamācija:

Esiet tikai nu rātni un krietni zēni, nedariet palaidnības!

Klase iesmējās.

Nu, nu, tā ka man nebūtu jādzird, ka par jums �ēlojas! � Viņ� padraudēja ar pirkstu. � Jūs man esat resgaļi!

Direktors izgāja. Skolotāja palika viena ar savu klasi. Pirmā stunda, pirmā klase! Te nu tā bija. Kur tagad domas par darba plānu, apņem�anās pirmajai stundai rūpīgi sagatavoties? Likās, it kā viņa būtu nevis atnākusi, bet iesviesta vai nejau�i iekritusi te, klasē. Laika domāt arī nebija. Zēni stāvēja, jautri smaidīdami.

� Sēdiet! � Viņa pamāja.

Zēni apsēdās. Nu vajadzēja sākt. Bet kā? Ar ko? Pulks jaunu acu vēroja un gaidīja.

Un skolotāja sāka. Sāka ar to, kas nejau�i iekrita prata. Lai iepazītos ar klasi, viņa pēc �urnāla izsauca skolēnu uzvārdus. Та radās iespēja arī pa�ai atgulies. Zēnu sejas, katra savdabīga, jauna, nepazīta pasaule, pauda tādas jaunības dzīves alkas un enerģiju, ka viņa nevarēja novērst no tām acu. Tad tādi ir tie �rifkabīļi�?

Pastāstiet, lūdzu, � ko jūs �oruden esat mācīju�ies latvie�u valodā?

Nekā neesam mācīju�ies! � atsaucās balsu kons. Tads sarunas sākums ar jauno skolotāju klasei likās joli pa prātam. Nebēdība un pārgalvība dzirkst d dzirkstīja katrā sola.

Ko lad jus darījāt?

Mums �ī ir pirmā latvie�u valodas stunda.

Atsevi�ķas balsis gan nedro�i, bet pietiekami skaidri ieminējās:

Zolīti sitām!

� Pa vaļņiem staigājām!

�iem vārdiem vēlās līdzi skaļi smieklu viļņi. Skolotāja saprata: nevarēja ļaut tiem vaļu. Mierīgi, bet noteikti viņa sacīja:

� Labi, tad atkārtosim to, ko pagāju�ā gadā mācījāties. Sāksim ar gramatiku.

Un viņa ietvēra klasi nopietnā skatienā, ilgāk pakavēdamās tie�i pie tiem, kuru noskaņā vēroja vislielāko pārgalvību un vaļību. Ar jautājumiem, uz. kuriem atbildēja viens, drīz darbā tika iesaistīta visa klase. Tā kļuva nopietna, lieti�ķa, un skolotāja ar labpatiku noraudzījās zēnos, kas, likās, neko citu nedomāja kā par gramatiku.

Tomēr �ī interese bija vairāk ārēja. Klusībā zēnu pulciņ� cerēja jautrāk pavadīt pirmo stundu pie jaunās skolotājas. No �īs patīkamās skolas dzīvos tradīcijas tik viegli atteikties nevarēja. Vajadzēja pamēģināt uzzināt tūliņ sākumā, ko tad īsti �ī skolotāja spēj. Spēko�anās ar skolotāju vienmēr bijis patīkams un iecienīts sporta veids. Kaut kā gadījās, ka nejau�i nokrita zemē krīts un aizripoja tālu pa grīdu. Maija nepaspēja ne lāgā pagriezties, kad no otrā sola piecēlās kāds zēns un, dīvainu kaķa kūkumu uzmetis, galvu pie�ķiebis, smieklīgā klauna grimasē saviebis seju, lēni uz pirkstgaliem līda to pacelt. Paņēmis krītu kā karstu ogli divos pirkstos, viņ� tādā pa�ā gaitā virzījās atpakaļ un to nolika. Tad sīkiem solī�iem tipināja uz savu solu. Klase aizturētu elpu skatījās.

Kas būs? Vai izdosies?

Skolotāja mierīgi noraudzījās zēna izdarībās, tad pateica cik spēdama vienaldzīgi:

� Paldies! Tikai stundas laikā lūdzu pa klasi tā nestaigāt. Turpināsim! Tagad drusku parunāsim arī par literatūru!

Spēko�anās mēģinājumiem līdz stundas beigām vairāk iespēju neradās. Kad noskanēja zvans, Maijas Siliņas dzīves lielais notikums � pirmā stunda -beidzās. Pagaisa arī trauksmainā sajūta, ar kādu tā tika gaidīta.

Tikai tagad, atgrie�oties skolotāju istabā, varēja uzmanīgāk pavērot skolu. Garais gaitenis līdzinājās īpatnējai galerijai, gai�ā, zaļganā tonī krāsotās sienas rotāja gan gleznas, lielas un mazākas, gan fotogrāfijas un skolēnu zīmējumi. Abās pusēs � kla�u durvis ar stiklotām aug�ējām daļām. Par jaunas skolotājas iera�anos jau zināja arī citi skolēni. Pirmās reālās klases zēniem �ai starpbrīdī bija jāstāsta par saviem piedzīvojumiem. Ar sevi�ķu interesi tika uzklausīts notikums par krīta pacel�anu. Spriedums par jauno skolotāju pēc pirmās stundas tika formulēts tā: laikam būs �nāvīga�.

Skolotāju istabā visus interesēja, kā jaunajai pedagoga darba iesācējai klājies pirmajā stundā �rifkabīļu� klasē. Viņa stāstīja vaļsirdīgi. Tik daudz ko domāt, sākas jauns darbs, un te � cilvēki, kas �o darbu dara un labi pazīst. Vaigi tvīka, gribējās visu, kas nepiecie�ams, uzzināt tūliņ. Direktors klausījās omulīgs, redzami apmierināts, inspektors it kā vīlies. Kāpēc � to Maija nesaprata. Vairums skolotāju gan paklausījās, bet tūlīt sprieda par savām lietām.

Tai pa�ā dienā Maijai bija vēl divas stundas: viena vecākajā meiteņu klasē, otra mazāko zēnu klasē. Meitenes sēdēja klusas kā pelītes. Te nejuta tāda enerģijas sprieguma, ne arī nebēdības un spēko�anās prieka. Mazajiem zēniem gan acis sprikstēja vien, viņi nevarēja rimties. Pamazām jaunās skolotājas sasprindzinājums atslāba. Kad stundas beidzās, pie Maijus pienāca kāda skolotāja.

Vai jums �ajā pilsētā ir kādi paziņas?

Nē, nav neviena.

� Kur jūs esat apmetusies?

� Nekur. �emodānu atstāju stacijā un tie�i no vilciena nācu �urp.

� Un direktors jūs tūliņ sūtīja klasē!

� Jā.

� Kā viņ� tā nemaz nepadomāja? Un trīs stundas?

� Jā, bet nekas. Sākumā gan biju satraukta, bet tagad man liekas, varbūt tā tie�i vislabāk. Nu varē�u �ovakar mierīgāk domāt, par rītdienas darbu.

� Varbūt gan, � bet vai esat padomājusi, kur paliksit pa nakti?

� Ie�u uz viesnīcu.

� Ja jums nav nekas pretim, nāciet �ovakar pie manis. Es tepat netālu no skolas dzīvoju. Kādas dienas padzīvosim kopā, gan jau tad atradīsit sev istabiņu.

� Paldies, kā lai jūs apgrūtinu!

� Jūs mani neapgrūtināt, istaba liela diezgan. Jums pirmais vakars sve�ā pilsētā un jaunā darba vietā. Nāciet tik man līdzi! Iesim!

Maija paklausīja. Vēstures skolotāja Vera Grau-inane pirmā �ai skolā viņai pasniedza cilvēcīgi siltu roku.

Vaļmaļu saimnieka Līduma dārzā, piespiedusies pie �oga dienvidu pusē, pretim viņa verandas logiem, atradās maza mājiņā. Ar saimnieka māju gan tā nepavisam nesaderēja. Viena pelēka, sa�ķiebusies. Zems lodziņ� �etrām rūtīm, kailas baļķu sienas, apsūnojis jumts. Otra � spo�i balta divstāvu celtne ar lieliem logiem un saulainu verandu. Sen jau kungu mājā sprieda, ka vecā būda jānojauc, bet apaļie, resnie baļķi, no kuriem mājiņa bija celta, vēl turējās un tā dzīvoja. Kungu mājas glīto izskatu tā lomēr bojāja. Kā piepe pieaugusi � dzirdēja runājam. Mājiņas nelielajā istabiņa ar pavardu stūrī jau padus desmit dzīvoja kurpnieks Vītums ar savu ģimeni.

Vēlā septembra saule vel sarkani lāsoja aiz Vājināju dārza, bet Vītuma istabiņā jau sāka tumst. Lielais dārzs sasmēla sarkanas saules lāses savā zaļajā kausā, un kurpniekam Vītumam nekas pāri nepalika. Viņ� tomēr vēl strādāja, pieliecis galvu tuvu pie loga. Kāds nonēsāts zābaks tikko bija dabūjis jaunu zoli. Vēl tikai jā nolīdzina, tad gatavs. Tas bija vecākā dēla Arņa zābaks.

Arī Vītumieno strādāja: locīja un ar koka vāli bungāja veļas gabalus. Steidzīgi un veikli rokas tina los vaļā, ritināja atkal kopā un lika sev blakus uz galda.

Mazajā istabiņā viss, kaut gan nabadzīgs, tomēr bija tīrs. Vītumienci, pamaza, kalsena auguma pusmū�a sievai pelēcīgu sejas krāsu un gurdām acīm, rokas neprata ne brīdi būt mierā. Iz�uvu�as, ar zilām dzīslu saitēm � tās vienmēr ap ko rīkojās un ko darīja. Vītutniene piederēja pie tas cilvēku �ķiras, kam pasaulē vienīgā manta ir rokas. Ar tam viņa varēja visu apkopt: Vaļmaļu tīrumus un dārzus, kungu istabas, traukus un veļu, pa�as pelēko istabiņu, vīru un �etrus bērnus.

Vīlums piederēja pie tās pa�as cilvēku �ķiras. Arī viņa rokas nemitīgi kustējās, stiepdamas un locīdamas vecas un jaunas ādas gabalus, lāpīdamas apavus. ( lādu viņam bija vairāk nekā sievai, jau pāri se�desmit. Kad Vīlums tā, noliecies pār savu darbu, sēdēja, viņ� algādināja dīvainu, nopluku�u putnu, kas kaul ko knābā. Kurpnieka iegarenā, vasaras raibumiem klātā seja �ādās reizēs nebija redzama. Tikai iesirmo ūsu gali kustējās, un pret galdu stiepās gar�, putna knābim līdzīgs deguns.

Reti kad Vītums pasaulei radīja savas acis. Tur arī nebija ko radīt. Tālāk par kurpnieka galdiņu tas neredzēja. Viena no tām bija pavisam izdzisusi, pār-vilkusies ar baltu plēvi. Kādreiz pirmajā pasaules karā �ai acij granātu liesmās gadījās ieraudzīt dzīvi par daudz spilgti, tāpēc pamazam tā sāka noslēgties no pasaules. Otra it kā baidījās skatīties tālu, lai neieraudzītu atkal ko pārak spilgtu.

Kurpnieks Vītums bija labs meistars. Viņ� taisīja un laboja ne tikai apavus, bet arī kājas. Sev viņ� bija pagatavojis koka kāju, kas, uz priek�u izstiepta, dienu no dienas stāvēja turpat pie viņa darba galdiņa. Savu īsto kāju viņ�, kā pats mēdza mēļot, bija aizdevis pret augstiem procentiem kungiem pirmajā pasaules karā. Kurpnieks jau varēja iztikt ar vienu, cik viņam tās ie�anas! Lāpāmās tupeles pa�as pienāca klāt.

� Vai tu, māt, biji pie madāmas? � iejautājās Vītums, nolikdams salāpīto zābaku uz galdiņa un noņemdams brilles.

� Nē, es te paņem�u Arnim kādu biksi un kreklu, lad pa krēslu aizskrie�u. Ap �o laiku visvieglāk viņu satikt. Kad pa�a nav mājas, tad viņa parasti verandā uz dīvāna vārtās. Skatos jau visu laiku, vēl uguni neredz, � noteica Vītumiene. Viņa novilka no skapjaug�as �emodānu un ielika tajā nelielu veļas sainīti. Pārējo salika skapī. Bluķīli, uz kura veļu bungāja, novēla plīts priek�ā, vāli aizbāza aiz skapja. Visu kārtīgi nolikusi, paņēma no plauktiņa nelielu māla bļodiņu un izgāja pa. durvīm.

Palicis viens, Vītums brīdi noraudzījās ļumsto�ajā logā, tad paņēma savu nūju un aizkliboja līdz gultai. Koka kāju atstājis uz gullas malas, viņ� atlaidās gar�ļaukus un palika abas rokas zem galvas.

Pec brītiņa strauji vērās durvis. Uz klona steidzīgi , noskanēja divu ienācēju soļi.

Vai tu, Arni? � tēvs no gultas prasīja.

Jā!

Labvakar! � teica otra balss. ¹

Kur lampiņa? Uguni vajadzētu! � sacīja Arnis.

� Kāpēc tik vēlu? � jautāja tēvs, pieceldamies sodus. � Lampiņa uz mana loga.

Arnis iededza uguni. Mazas petrolejas lampiņas iesarkanā gaisma nespēja izkliedēt krēslu istabā. Visi kakti palika ēnu pilni, bet cilvēki cits citu saredzēt varēja.

Arņa biedrs Antons Vaiļuns apsēdās uz bluķī�a plīts priek�ā. Arnis noāva sabrislās pastalas un novilka svārkus. Tēvs iekrekstējās.

Vai tad līdz tik vēlam vakaram bija jāpaliek?

Kā nu pa tumsu aizliksit? ₍

� Nav ne divdesmit kilometru � kas tas, � atsaucās Antons.

Arnis klusēdams sameklēja dvieli un ziepes, paņēma no soliņa, ūdens spaini un izgāja ārā.

� Cik tad nu ilgi esat kavēju�i? prasīja Vīlums.

� Divas nedēļas.

� Nu būs jāsaņemas, lai tiek ar mācībām ciliem līdzi.

� Gan jau. Mēs ar Arni gribam uz nāko�a mēne�a beigām atkal kādu nedēļu paraut.

nekā ar grāvju rak�anu.

Ienāca Arnis un sāka stūrī aiz skapja ģērbties. Vecais Vītums atkal nemierīgi nokrekstējās.

� Man tik bēda, kā jums ar skolu! Vai tur būs mierā, ka tik daudz kavējat?

Arnis iznāca pārģērbies. Viņa slaidajam augumam skolnieka forma labi piestāvēja. Tum�os matus viņ� lēni � tāpat ar roku � atglauda atpakaļ, tad apsēdās tēvam blakus uz gultas.

� Tu ta�u zini, tēv, ka ir tādi papīrī�i, kas var mums palīdzēt. Kad aiziesim, tūlīt uzrakstīsim.

Vītums neatbildēja. Arņa skola � tā bija tēva lieki rūpē. Trīs jaunākie zēni vēl gāja pie saimniekiem ganos un pa ziemu mācījās pamatskolā, bet Arnis ar astoņpadsmit gadiem bija izcīnījis ģimnāziju līdz otrajai klasei. Palīdzēt Vītums novarēja nekā, drīzāk gan otrādi � Arnis palīdzēja viņam. Vasaru strādāja katru darbu, kas tikai gadījās, strādāja arī ziemu.

Līdzīgi klājās Antonam Vaiļunam, I reālās klases zēnam, kura māte dzīvoja pie kāda saimnieka par vājinieci un viena pelnīja iztiku sev un dēlam, jo tēvu deviņpadsmitajā gadā bija no�āvu�i vācu landesvēristi.

� Būs jau labi, tēv, ko tu tik daudz par mums, � uzmanīgi paskatījies tēvā, nopietni sacīja Arnis, tad sāka meklēt kopa savas mantas un lika �emodānā.

-Tur, Arni, es tev tos otrus zābakus salaboju, pieliku jaunu zoli, kādu laiku atkal turēs, � ierunājās tēvs. � Paņem no galdiņa!

Arnis paņēma zābakus un iemeta �emodānā.

Ienāca māte. Bļodiņu, lādu pa�u tuk�u, viņa ātri nolīka atpakaļ uz plauktiņa, bet uz galda nosvieda papīra vīstoklīti.

Tēvs pacēla galvu.

� Tuk�ā?

� Tuk�ā. Vakar vakarā un vel �odien līdz pusdienai tik daudz to ciemiņu, neesot vairs ne krik�a. Lūk, tur, papīrā, iebāza man tādu gabaliņu aknas, esot pāri paliku�as.

Arnis ar Antonu, pie skapja stūra stāvēdami, klusu sarunājās. Māte rīkojās ap plīti, lika uz galda ēdienu.

Nāciet nu, puikas, ēst un sāciet iet! Pa to nakts melnumu vien, kā tādi neprātīgi! Nāc, tēv, tu ar! Tā jau atdzisis, kur tas laiks, kad izvārīju kartupeļus. Sēnes tikai uzsildīju. *

Zēni it kā nedzirdēja. Ari tēvs tāpat sēdēja.

� Vai dzirdat ar? � uzsauca māte. � Arni, nu nav vēl diezgan izrunāts?

Viņas balss bija skarba, plānās lūpas sakniebtas, seja cieta, kustības asas un steidzīgas.

Zēni apsēdās pie galda. Arī tēvs piegāja. Māte atvēra Arņa �emodānu.

Ak tu viens! Vai kārtīgāk nevarēji ielikt tos zābakus?

Arnis neatbildēja, arī acis nepacēla. Mato sakārtoja �emodānu. Grāmatas, veļu un drēbes novietoja vienā galā. Apavus satina papīrā un pārklāja ar Inu drāniņu. Otrā gala ielika puskukuli maizes un p.iris apsietu podiņu. Tur iegūlās arī baltais vīstoklis no galda. Pie durvīm piedauzīja.

� Jā! � atsaucās Vītums.

Ienāca jauneklis gadu astoņpadsmit, ģimnāzista cepuri uz vienas auss, pelēks vasaras mētelis pla�i va|ā. Tas bija Līduma dēls. Uzvēdīja papirosu smar�a.

A! Moin! Es domāju, ka jūs būsit jau projām!

Moin, moin, Geņa! � atņēma Antons. � Vai Iu aii vel mājā?

Zināt, es rīt nebū�u. Vakar tēvam tā dzim�anas īlien.i, nu, zināt, ka... Tā lustīgāk palīgojām. Brauk�u paid.

Vecais Vītums galvu nepacēla. Arnis oda klusēdams, kā negribēdams. Māto rīkojās pie plīts ar tējas traukiem. Ciemiņam krēslu neviens nepiedāvāja, tāda arī brīva nebija.

� Apsēdies tepat uz bluķī�a! � Māte nevērīgi pameta ar roku.

Gcņa apsēdās.

� Rīt laikam klase atkal būs patuk�a. Algebrā klases darbs. Ja ko pra�ņā, sakiet, ka esmu slims.

Neviens neatbildēja.

� Bet kā jūs tiksit galā? Tik ilgi esat kavēju�i! � kā noraizējies Geņa jautāja.

� Gan jau! Ja visi tiku�i, vai tad mēs ne, � Antons viņam atbildēja.

Tagad ierunājās arī Arnis, pieceldamies no galda.

� Vai tu osi ko stāstījis skola par mums?

Nē. Zek�iem neko! Puikas gan zina.

Arnis ar Antonu vilka mēteļus. Arī viesis piecēlās.

� Iesim reizē! Es jūs pavadī�u. To gabalu kājām! ĪJn pa nakti! Jūs gan esat puikas! Vo! � paceldams īk�ķi kā dunamo, noteica Geņa.

� Kas jauns skolā? � ieprasījās Arnis.

� Skolā? Nekas! Vēl puikas pie zubrī�anas neķeras. Reizēm iet pavisam jautri. Ak tā! Jauna zek-siene ieradās.

� Kur tad? � Arnis ar Antonu iesaucās gandrīz abi reizē.

� Latvie�u valodā. Mūsu tante Tekla pazuda, it kā direktors esot izēdis. Tā runā. Skaidri nezinām.

� Vai sen jau? � prasīja Arnis.

� Nē, nupat � pirms da�ām dienām.

� Kāda bus?

� Nāvīga! Ne pīkstēt, neļauj. Rūdim pirmajā stundā nokrita zīmulis, tad viņ� ar kājām cēla aug�ā. Mēs pēc stundas tā zviedzām! Un zāģētāja!

Puikas jau gan sprie� � izmācīsim, lai tik daudz neplātās!

Un Tekla pagalam. Kas to būtu domājis!

Nepriecājies! � noņurdēja Geņa. � Ar Teklu vai eja izliki. Bet varbūt izmācīsim arī �o.

Ko tur tik daudz! � Arnis pārtrauca sarunu.

Ja vajadzēs, mācīsim, ja būs vēl viena tante Tekla, izliksim. Ejam!

Visi trīs virzījās uz durvju pusi. Geņa izgāja pirmais, ne vārda nebilzdams. Antons paņēma no kakla savu saini, paspieda Vītuma tēvam un mātei roku. Pēdējais palika Arnis. Kad biedri jau bija aiz durvīm, viņ� uz tēva darba galdiņa uzlika divas desmit latu zīmes. Tad paņēma �emodānu un sniedza roku mātei un tēvam.

� Nu, dzīvojiet veseli! Bet, klausies, tēv, mazos puikas gan ātrāk gādā mājās, viņiem ta�u jātiek skolā!

Tēvs visu laiku sēdēja kā sasalis. Kamēr zēni trieca, viņ� bakstīja ar pirkstu pīpē un raudzījās tum�ajā logā, bet tagad nekustīgi blenza desmit latu zīmēs uz mazā galdiņa. Tikai dēlam aizejot, viņ� drusku atdzīvojās.

� Arni, esi nu puika, nenolaidics! Sveiks! � Tie bija nedaudzi vārdi, un tie pa�i vēlās kā kādam kalnam pāri.

� Es, Arnīt, sviestu nemaz nedabūju, ko iedot tev līdzi. Uz veikalu neaizgāju, nebija naudas ar, mūsu madāma La kā apsolīja, bet nekas neiznāca. Lūko nu nopirkt kādu drusku. Ar ē�anu nenolaidies! � runāja māte un pagājās zēnam tuvāk.

Arnis sirsnīgi noraudzījās mātē.

� Bus labi, māt! Nebēdā!

� Tā ka klausi! Izgrū� to pa�u kapeiku �ur tur un tad � dzīvo neēdis. Tā nedari!

� Nē! Nē!

No āra atskanēja balsis:

� Arni! Ei! Nāc!

Arnis saņēma cie�āk savu �emodānu un izgāja. Mate aizvēla durvis. Viņi ar tēvu palika vieni.

Mazā istabiņa likās grūtuma pieliju�i. Zemie griesti laikam spieda abu veco cilvēku plecus. Brīdi viņi sēdēja klusu. Tad māte cēlās nokopt vakariņu galdu, bet aizmirsa, ka pati nav ēdusi. Tāpat pie plīts stāvēdama, pāris rei�u iebāza mutē pa atdzisu�am kartupelim. Tad lika nost.

� Vai tu, tēv, vēl strādāsi �ovakar? � viņa jautāja.

� Nē!

� Tad iesim gulēt. Rīt man jāiet atkal burkānus raut. .Jāuzceļas agrāk, lai līdz krēsliņai var sakopties.

� Noliec to naudu. Nāks mazie mājās, būs pliki, basām kājām, visu vajadzēs, � klusi noteica tēvs.

Mate apsēdās tēvam pretī pie galda. Vītums vēl arvien bikstīja un sūca savu pīpi, lai gan tā bija izdzisusi.

� Māt, kā tu domā � vai mūsu Arnis izturēs?

� Kā � izturēs? Grūti viņam, pats zini. Ar ē�anu

nekā lāgā nav, ka tikai nepārpūlas vien. � Māte nopūtās. --

Tēvs pacēla galvu, un bija grūti pateikt, vai viņ� klausījās vairāk sevī vai mātes vārdos.

� Es domāju � vai izturēs, vai nesāks pļēgurot tāpat kā viens otrs? Jauni viņi ir, visi kopā iet un mācas cits no cila. Tas pats Geņa. . .

� Ko nu Geņa! Tam līdzi Ainis noies. Vai viņ� nezina, kas ir Geņa? Nē, nē!

� Es ar domāju, teica Vīlums. � Arnis daudz ko redzējis � vai nu nesapratīs? Tikai viņ� pieradis būt par daudz patstāvīgs jau no bērna kājas. Nevienam padomu neprasa, maz ko arī par sevi stāsta.

Tāpēc man tāds nemierīgs prāts. Kas zina, kādas viņa darī�anas?

Māte neatbildēja. Ko lai viņa teiktu? Та tas tie�ām bija. Arnis gāja savu ceļu, viņi ar tēvu pat nezināja, kādu, un nekā tur nevarēja darīt.

� Iesim pie miera, � atkal ierunājās māte un piecēlās. � Kaut svētdiena, tik daudz �odien iets un darīts.

Bet zēni, gabaliņu pagāju�i kopā, �ķīrās. Viens atgriezās baltajā mājā un, noguris tēva dzīrēs, likās gulēt, nebēdādams ne par ko, bet divi tumsā soļoja uz pilsētu. Rudens nakts vēso klusumu traucēja tikai jaunie soļi. Savu nesamo viņi sasēja kopā un nesa to pa kārtai uz pleca, jo tā likās vieglāk un ērtāk. Arnim bija paradums ejot svilpot. Brī�iem viņa soļu taktij līdzi skanēja jautras melodijas. Ceļ� bija sauss. Tumsa ie�anu daudz netraucēja, ta�u da�u labu reizi viens vai otrs paklupa. Tad noskanēja smiekli, kas aizklīda naktī. Kaut kur tālu, sāņus no ceļa, īsi un spalgi nolūza vilciena svilpiens.

� Arni, vilcieni nemaz nav vajadzīgi.

� Tev un man nav.

� Nevienam nevajadzēja.

� Kā tad Geņa tiklu uz skolu? Kā Līdums no viena kroga uz citu?

Arnis sāka atkal svilpot, �oreiz pazīstamo padomju �Dzimtenes dziesmu�.

� Zini ko, man tā gribētos uzraut, lai sabrūk �upā viss melnums, kas mums apkārt! � pēc brī�a viņ� sacīja.

� Rausim � kas te dzirdēs? Neviena nav. Tāda I uinsa ...

� Широка страна моя родная...

Divas jaunas balsis ielika �ai dziesmā visu savu aizlurēlo spēku, un rudens naktī līksmi atbalsojās:

Над страной весенний ветер веет, С каждым днем псе радостнее жить!

Lieliem soļiem zēni steidzās uz priek�u, un tumsā viņiem līdzi skanēja �Dzimtenes dziesmas� gai�ā melodija.

Ausa rīts. Klusi, klusi gaisma glāstīja pilsētu. Tā modās. Sāka dārdēt rati, skanēt pakavi pa ielu akmeņiem. Noklaudzēja vienas durvis, tad citas, steidzīgi aiz�ļūca vai aizklabēja soļi. Brītiņu it kā apklusa, tad skanēja atkal, klabēja atkal. Arvien spēcīgāk, arvien bie�āk.

Stepans Viļunats dzīvoja pilsētas nomalē, kādā jumtistabiņā, tie�i Daugavas krastā. Koka kāpnes, kad pa tām kāds nāca aug�ā, tik ļoti �īkstēja un grabēja, ka likās: tās kliedz zem kājām. Tā bija patum�a, �aura telpa, ziemu auksta, jo vēj� pa pa�obeles spraugām diezgan brīvi staigāja iek�ā un ārā, bet Stepanam te patika. Neviens te viņu netraucēja, neviens par viņu neinteresējās. Pa istabas logu atklājās skats uz Daugavu un tālu pāri tai. Da�u labu rītu pa �o logu viņ� vēroja austrumos austo�ās gaismas cīņu ar tumsu, priecājās par agrās gaismas skaistumu, skatījās, kā aizmet tumsas segu Daugavas ūdeņi, kā tā mostas un atdzīvojas.

Daugava valdzināja Stepanu jau no bērnības, kad viņ� zēna gados gāja tēvam līdzi zvejot. Arī �orīt Stepans, atvēris logu, apsēdās uz palodzes. Brīdi tā. pasēdējis, viņ� novilka svārkus, ielēja mazgājamā traukā ūdeni un iebāza tur galvu. Paturēja tā, tad pacēla un ļāva platiem ūdens celiņiem saskriet bļodā. Tad atkal iebāza galvu aukstajā ūdenī. Nomazgājies un noslaucījies viņ� apsēdās pie galda un sāka strādāt. Padruknais augums, smagnējā gaita liecināja par veselīgu spēku un izturību, kas kaita dzīslās un muskuļu stiegrās. Jau no trīspadsmit gadiem, kad nomira tēvs, kam tepat netālu no pilsētas piederēja pāris hektāru zemes, Stepans bija stājies diviem mazākajiem brāļiem un māsai tēva vietā, pelnīja ģimenei iztiku, strādādams katru darbu, kas pagadījās. Tagad viņ� jau mācījās ģimnāzijas priek�pēdējā klasē. Līdz stundu sākumam skolā vēl vajadzēja pārskatīt mācības. Ne jau tā pirmā nakts bez miega, ne pēdēja. Sārta rīta gaisma lija mazās istabiņas logā, un Stepans lasīja, mācījās.

Pēc kāda laika apak�ā kāds vēra durvis, un kāpnes skaļi ie�īkstējās: vai, vai, vai! Ienāca Arnis.

� Ai � Stepans sniedza viņam pretim roku. � Vai tu arī tik tālu?

� Kā redzi, vakar vakarā atcilpojām abi ar Antonu.

Arnis apsēdās uz soliņa galda galā, pagrieza uz savu pusi grāmatu, ko Stepans lasīja, ieskatījās. Tad pa�ķīra titullapu.

� Kas tas tāds? Kains? Bairons? Ko tu dari?

Stepans iesmējās.

� To tu drīz redzēsi. Latvie�u valoda jauna zek-siene, lika mums sarakstīt veselu varzu visādu Kainu, kas jāizlasa. Ķeries tikai klāt!

� Jā, Cieņa vakar stāstīja. Esot atkal Tekla.

� Tekla ne Tekla! Vēl nekā nezinām. Pirmajās stundas likās tāda � nenāc klāt! Bet gan pats redzēsi. Es jau la domāju, diezin kad tu atradīsies. �onedēļ par skolas naudu jāiesniedz.

Arnis papurināja tum�o galvu.

� Lai las paliek! Kā ar mūsu . . .

� �o to darām! Gaidījām tevi pagāju�ajā nedēļa. Grupa Liperta pui�u dū�īgi raujas, domāja tevi tur sūtīt palīgā, bet nu jau būs laikam kāds cils iesā-cis. � Brīdi Stepans klusēja. Tad kā negribot atsāka:

� No otras skolas Kojām un Mi�ām sekojot. Mi�a laikam vakar aizbrauca uz kādām dienām, Koja tepat maisus.

� Ilm! Kā ar �urnālu?

� Pagāju�o nakti strādājām.

Apak�ā, atkal vērās durvis. Atkal aug�up no pakāpiena uz pakāpienu skrēja: vai, vai, vai...

Iedrāzās vēl divi jaunekļi. Apvaldīta bezbēdība un spirgts rīta vēsums dvesmoja ap viņiem. Viens uzsita Arnim uz pleca.

� Nu, mans dēls, Arni Vil.um, kur tu ganījies?

� Biju sa .. . sa ... slimis! � Arnis pasmējās.

Stepans piecēlās, aizvēra logu.

� Iesim! Ir laiks.

Stepans, paņēmis savu portfeli, jau pielika roku pie durvju roktura, bet vēl apstājās un pagriezās atpakaļ.

� Valdi, kāpēc vakar vakarā neatnesi?

� Sa�a nebija uzrakstījis, � Valdis Ciļuns atteica. � Viņam atkal vecais sāgis trakot, nez vai maz kas iznāks.

� Jābūt vēlākais parīt, � cieti noteica Stepans,

� tā pasaki. Ejam!

Stepans aizslēdza savas istabiņas durvis, un visi kāpa lejā. Pa Daugavas krasiu aizgāja �etri jaunie�i, vienas skolas un vienas klases biedri. Kailām galvām, vienādos pelēki melnos formas tērpos viņi arī izskatījās gandrīz vienādi. Garākais no visiem, bet jaunākais bija septiņpadsmit gadus vecais Valdis Ciļuns, kalēja dēls. Arnis ar Dominiku Valtikovu, iesauktu par Iksu, kāda pensionēta ierēdņa dēlu, augumā bija gandrīz līdzīgi, Stepans � vismazākais. Galvu pacēlis, viņ� gāja pa priek�u. Pārējie trīs viņam sekoja.

Ģimnāzijas aug�stāvā visi logi bija vaļā. Rīts gan elpoja vēsu drēgnumu, bet. svaiga gaisa te nekad nevarēja būt par daudz. No visām pusēm uz balto māju tecēja zēnu un meiteņu straumītes, gan mazas, gan lielākas, gan lēnas, gan straujākas. Ceļa tās �ur un tur apvienojās, tālāk steidzās kopā, līdz lāse pēc lāses pazuda brūnajās durvīs.

Mazākie bērni parasti ieradās skola pirmie, lielie � vēlāk. No durvīm viss jauno soļu plūdums aizslīdēja pāri vestibilam gaitenī pa labi, kur atradās ģērbtuves: vienā pusē zēniem, otrā � meitenēm. Pa gaiteni lēniem soļiem, atslēgas rokā �vadzinādams, staigāja skolas apkalpotājs Rembats, lādos pa�os svārkos ar augstu apkakli iepogājies kā skolēni. Viņ� gādāja te rīta un vakara stundās par kārtību.

No ģērbtuvēm skolēnu ceļi virzījās uz, aug�ējo stāvu. Pirmais zvans, ar ko sākas skolas darba diena, aicināja uz rīl.lug�anu. Katrai ticībai �ai skola tā notika atsevi�ķi. Svētumu nedrīkstēja jaukt, tas lika stingri no�ķirts.

Arnis, Stepans, Valdis un Dominiks ienāca skola, kad zvans uz lūg�anu sen bija izskanējis, un gāja tūlīt uz savu klasi. Vairākas rokas reizē sniedzās pretim Arnim, apjautājās, kā viņam klājies. Sākās �alas, burzma, smiekli. Klases diena iegriezās parastajā gultnē.

Gaitenī noskanēja otrs zvans, kas vēstīja stundas sākumu. Zēni saklupa solos, bet sarunas tūlīt nebeidzās.

� Latvie�u valoda, � kāds atcerējās.

� Kas būs �odien latvie�u valodā?

Bija jāizlasa Portika �Pērļu zvejnieks�. �odien prasī�ot.

� Laikam nebūs vis joki, � ieminējās Sa�a Gud-> kcvi�s.

� Ei, ei, ko tu saki? � smējās Dominiks.

� Nākotne tum�a, tum�a.

� Smejies vien, smejies, redzēs, kā skanēs Lava � dziesmiņa, kad liks tev uzdziedāt, � Sa�a zobgalīgi I pavīpsnāja.

� Spalvaskātu! � sauca vairākas balsis reizē. Klasē varēja just tādu kā nervozitāti.

Valodas noklusa. Tas arī bija neparasti. Sa�a ielika spalvaskātā jaunu spalvu un uzmanīgi nolika to uz I skolotāju galdiņa. Tad vēlreiz piecēlās un piebīdīja krēslu taisni klāt. Vairākas acis reizē pagriezās pret tāfeli. Nezin kāpēc gribējās, lai viss �odien bulu kartībā. Kāds pa ieradumam grasījās pieskriet pie durvīm paskatīties, bet, tikko piecēlās un paspēra soli, vairākas balsis paklusu iesaucās:

� Nāk!

Durvis vērās. Skolotāja ienāca un jau pa ceļam uz savu vietu pie galdiņa māja klasei sēsties. Ierakstījusi �urnālā vajadzīgās atzīmes, atlika to sāņus. Tad pagāja nost no galdiņa un nostājās ejā starp soliem.

� �odien sāksim mūsu �ā gada literatūras kur>u. Pirmais lielākais darbs, kā jau iepriek�ējā stundā ļ jums teicu, būs �Pērļu zvejnieks�. Vai* esat jau ļ sāku�i lasīt?

Klase klusēja. Tas nebija tas, ko viņi gaidīja. Gai-ļ dīts tika daudz kas vairāk, lielāks nekā literatūras kurss un �Pērļu zvejnieks�. Viņi alka ātrāk uzminēt, kāda būs tā sve�ā būtne, kas to iestājusies viņu vidū. Tai vajadzēja teikt vai darīt kaut ko tādu, lai tūlīt varētu zināt: �Ak, tāda tu esi!� Tad varētu sākt vai nu pajūsmot (skolas praksē par skolotājiem gan reti kad jūsmoja), vai arī būt skaidrībā, ka nekā interesanta nav ko gaidīt. Bija tādi skolotāji, par ko viņi teica � zekss kā zekss, vairāk nekas. Bet �oreiz neko vēl nevarēja saprast. Pirmajā stundā likās, ka viņa gatava kuru katru brīdi �iezāģēt�. Cilas klases stāstīja, ka nemaz tik traki neesot. Tagad atkal pirmie vārdi: literatūras kurss. Ej tu sazini!

Kā negribot skolotājai pretim atskanēja da�as balsis:

� Sakām jau lasīt!

� Izlasīju divas nodaļas.

� Grūti dabūt grāmatas.

Maija juta �o pasivitāti jau no pirmās stundas, bet nezināja, kā to novērst. Viņa centās runāt skaidri, lieti�ķi, bet tas stingumu nemazināja. Līdzi stinga arī skolotājas domas. Kādu mēmu jautājumu pauda �īs astoņpadsmit sejas, bet tā būtību viņa nesaprata. Uzmanīgi pārskatījusi solu rindas, �odien viņa ieraudzīja jaunu seju. No priek�pēdējā sola pretim vērās divas nopietnas acis. Ko tās stāstīja? Kas lai zina? Bet arī visi citi, kas jau bija zināmi, maz ko par sevi atklāja.

�Aizsalu�i strauti. Neprotu tos atkausēt un likt tiem burbuļot. Nav man pavasara spēka,� skumji sev sacīja jaunā skolotāja.

Pēc īsas sarunas par grāmatām, par to, kā nedaudzos Poruka stāstu eksemplārus, kas bija klases rīcībā, visi varētu izlasīt, vajadzēja sākt literatūras kursu. Zēni gatavojās darbam. Solos kas no�vīk-stēja, nosprakstēja somu slēdzamie, visi nolika sev priek�ā piezīmju burtnīcas, paņēma rakstāmpiederumus.

Maija bija rūpīgi sagatavojusies �ai stundai II reālajā klasē, pārdomājusi katru vārdu. Tagad nu viņa runāja. Runāja, bet acis klīda pa klasi, prasīja pēc atbalss. Ta�u redzēt varēja tikai to, ka zēni raksta, ātri, steigā raksta, bet viņu sejas palika tādas pa�as mēmas un vienaldzīgas kā stundas sa-kūmā. Skolotājas acis ik bridi jautāja: �Vai saprotat mani?� � bet atbildes nesagaidīja. Tāpēc, jo ilgāk turpinājās stunda, jo vairāk stinga viņas domas. Ar atvieglojumu nāca zvans.

Kad skolotāja izgāja, zēni putināja noguru�ās rokas. Da�s savam blakussēdētājam vēl �o to pārprasīja, ieskatījās tā piezīmēs, vai pareizi sapratis. Cits vēl steidzīgi pabeidza kādu teikumu. Tad klades nozuda. Viņi bija atkal uz da�am minūtēm brīvi.

� Pui�i, jā iet laukā! � ieminējās kāds.

� Rakstī�ana gan nāvīgā! � iesaucās Dominiks. � Kad to visu izlasīs? Laikam nebūs vis pa jokam, bus vai jāsāk mācīties.

Pavērās klases durvis. Tur slavēja jauna skolotāja.

� Nāciet, lūdzu, laukā no klases!

Zēni cits pēc cita pagāja viņai garām un izklīda gaitenī. Arī skolotāja tur pazuda. Tikai �ad tad viņas tum�ā galva iznira no skolēnu straumes te vienā, to otrā galā. Zēni vēroja viņu, arī staigājot.

Arnis ar Stepanu soļoja līdzās.

� Nu, kāda tev liekas jaunā Tekla? � iesaka Stepans.

Arnis tūliņ neatbildēja. Viņ� paskatījās sāņus uz biedru, tad cieti noskaldīja:

� Varu pateikt tikai to: Tekla ta nav.

� Ta ir, � sacīja Stepans. � Kad dzīvosim, redzēsim! � Bet pēc laiciņa, ka domās iegrimis, atkal iejautājās: � Ko tu teiktu par �ās dienas stundu?

� Nupat par to domāju. Daudz kas likās savāds. Kaut vai tas pats deviņdesmito gadu raksturojums.

� Jā, � Stepans atsaucas, � deviņdesmitie gadi, piektais gads. . . � Viņ� savādi iesmejas, pavilka Arni aiz piedurknes, un abi iestājās gaiteņa stūrī. � Redzi, es centos uzmanīgi pierakstīt visu.

� Es arī.

Vēlāk salīdzināsim. Ievēroji? Vispirms nāca literatūras sakari ar sabiedrisko dzīvi, tad deviņdesmitajos gados tās uzplaukums � Veidenbaums, Rainis, strādnieku kustība. . .

Strādnieku �ķiras vārdu gan nedzirdēju, bet strādnieki . . .

Pat revolucionārie strādnieki! Piesardzīgi, bet viss bija.

� Ko domā citi? Boriss, Ja�a?

� Ko viņi var domāt? Boriss saka: negribu domāt par to, ko nezinu, � klusu atrūca Stepans, � bet vai nav jāatceras, ka piecpadsmitais maijs ta�u ir bijis? Skolas ir iztīrītas? Vienu dziesmu dzied visi?

Arnis asi iemeta starpā:

� Tie, kas grib ēst kungu maizi.

� Tātad. Vai var tik viegli ticēt, ka �ādā laikā sūtītu uz �ejieni cilvēku, par kuru nav dro�a pārliecība, ka tas būs savā vieta? Priek�mets arī tam kā radīts, � Stepans iekarsa, bet valdījās, runāja klusi, gandrīz tikai ar lūpām vien.

Arnis samulsa. Draugam varēja būt taisnība. Viņu skolā līdz �im turējās glu�i mērena atmosfēra. Ja �ī skolotāja tie�ām sūtīta ar noteiktu uzdevumu, tas solīja nākamībā smagas dienas; bet kā lai iegūst skaidrību? So jautājumu viņ� negribot izteica skaļi.

Stepans tūliņ atsaucās, it. kā tie�i to būtu gaidījis:

� Kas cits kā pa�u ausis un acis mums to teiks? Vērosim, redzēsim!

Viņi sāka atkal staigat. Arnis gāja Stepanam cie�i blakus, turēdams roku uz viņa pleca.

� Vajadzētu aprunāties ar pirmo. Tai visvairāk iespēju redzēt un dzirdēt. Viņa tur audzinātāja.

� Visam vajadzīgs laiks, � atbildēja Stepans.

� Iesim, drīz jābūt zvanam!

Siliņai bija brīva stunda. Logs, ka teica skolotāji. Pagaidījusi, kamēr gaitenis norimst, viņa iegaja skolotāju istabā un apstājās pie stundu plāna, taisnību sakot, mācījās to lasīt. Uz dīvāna sēdēja matemātiķis Ritners un vācu valodas skolotājs Smits, pie galda � Graumane. Te gaiteni saceļas tads troksnis, ka visi sāka klausīties. Strauji atvērās durvis, un dusmās zili sarkanu seju ieskrēja inspektors.

� Siliņas jaunkundz, � vai jūs dzirdat? Kaut kas �ausmīgs! Sakāpu�i uz, galdiem un kliedz kā. me�oņi. Ejiet, tā ir jūsu klase, nomieriniet viņus! Citādi blakus klasē nevar strādāt.

� Bet viņiem ta�u stunda, � iebilda Maija.

� Fizika, bet Ozoliņa kungs nav atnācis, lati nu ceļ griestus aug�ā.

Maija izgāja. Durvis aizvērdama, viņa dzirdēja Graumanes lēno balsi:

� Inspektora kungs, skolotāja Siliņa vēl tikai da�as dienas pie mums. Viņa vēl skolēnus nepazīst.

� Lai tikai ņem stingri rokās! Audzinātājam jāprot savu klasi valdīt.

Ko darīt? Pa visu gaiteni skanēja daudzbalsīgi me�onīgi auri un tā kā kāju dauzī�ana pret grīdu, kā galdu un solu gā�anās. Maija samulsa, smeldza art rūgtais pārsteigums: tikai da�as dienas pavadītas te, skolā, bet inspektors � īstais skolas kārtības sargs � jau veļ savu nastu uz viņas pleciem. Kāpēc? Ta�u laika nebija domāt. Auri nemitējās. Piegājusi pie klases durvīm, viņa redzēja: zēni sakāpu�i uz soliem, cils ar visu augumu iestājies logā un auro. Lai troksnis būtu lielāks, viņi dauza galdus, sit ar dūrēm pa logu rāmjiem.

Skolotāja iegāja klasē. Durvīm noklaudzot, visas sejas, spītīgā uzvaras prieka starodamas, pagriezās pretim, bet prieks pēk�ņi nodzisa � un tā vietā varēja lasīt vienīgi lielu vil�anos. Tūlīt kļuva skaidrs: viņu te negaidīja. Acumirklī nobūk�ķēja, no�vīkstēja, da�s bez skaņas nolaidās no �augstumiem� � un visi stāvēja savās vietās, sasarku�i kā pēc liela skrējiena, pārsteigti.

Maija! ienāca prātā: kā vaļā palaisti zirgi pēc me�onīgiem auļiem atkal pavadā. Viņa pagājās līdz soliem un tīri neapzinīgi pasmaidīja. Likās, tie�i �is smaids savaldīja vaļā palaistos zirgus. Nemierīgās elsas norima. Zēni raudzījās skolotājā un ar interesi gaidīja: kas būs?

� Pastāstiet, kas te notika! Ko jūs darījāt?

Brīdi ilga klusums, tad kāds tā kā nokaunējies iesāka:

� Mēs trok�ņojām.

� To es dzirdēju un redzēju, tikai nesaprotu � kāpēc tāds tracis? Katru dienu, un katru starpbrīdi ta�u jūs ta neuzvedaties!

� Nē! � sauca vairākas balsis.

Un klase sāka stāstīt. Sākumā kā negribot, pa vārdam, tad arvien brīvāk, līdz atkal sacēlās troksnis. Katrs gribēja ko teikt. Skolotājā klausījās, klausījās, tad aizrādīja:

� Pagaidiet, mēs atkal esam pārāk skaļi! Blakus strādā. Izstāstiet viens, kā tur īsti bija.

� Es pateik�u! � strauji iesaucās Arkādijs Zāle, tas pats zēns, kur� pirmajā stundā cēla krītu kā kaķis ar ķepām.

Nu sākās stāsts par to; ka inspektors esot uz viņiem noskaities, neieredzot viņus, vienmēr rupji kliedzot, lamājot par dienaszagļiem, bandītiem un vēl citādi. Tāpēc viņi to kaitinot. �odien esot iznācis tā. Ar zvanu zēni ienāku�i klasē. Zāle ar Vein-bergu uzkāpu�i uz soliem un gribēju�i aizvērt logus, bet ieraudzīju�i pa ielas otru pusi ejam Lupicki, savu klases biedru, kas pirms nedēļas izstājies no skolas. Viņi tam uzsauku�i. Sāku�i sarunāties. Sakāpu�i aug�ā arī citi zēni. Tā kā attālums bijis diezgan liels, tad drusku skaļāk gan runāju�i. Te ieskrējis inspektors un uzsaucis, lai verot logu ciet un kāpjot zemē. Nokāpu�i, bet tas sācis viņus atkal lamāt, saticis par me�a zvēriem, huligāniem un vēl nezin kā. Pārmetis arī, ka viņi runāju�i krieviski. Ja krievu valoda tā patīkot, lai ejot uz. otro ģimnāziju. Tad vēl viņi pretī nekā neesot teiku�i, kaut gan dusmas biju�as. Inspektors izgājis, staigājis gar klases durvīm klausīdamies, bet viņi skatīju�ies un smēju�ies. Tad tas pieskrējis pie durvīm un uzkliedzis: �Zāle, Veinberg, par jūsu uzve�anos es ziņo�u vecākiem un pedagogu padomei! Te nav nekāds zvēru dārzs!� Un aizcirtis durvis. Nu Veinbergs iesvilpies un pats Zāle iesaucies: �Pui�i, sarauj!� Un sāku�i ālēties, tī�i kaitināt inspektoru. Tikko tas tuvojies klases durvīm, viņi auroju�i, kad attālinājies, atkal apklusu�i. Tā arvien skaļāk un skaļāk, līdz sakāpu�i aug�ā uz soliem un trok�ņoju�i, cik pratu�i, bet inspektors vairs iek�ā nav nācis.

� Mēs gribējām, lai viņ� vēl pie mums ienāktu, bet ienācāt jūs, � Zāle pabeidza savu stāstu.

Maiju pārsteidza vienkār�ā atzī�anās. Arkādijs runāja gan visu vārdā, tomēr arī savu vainu necentās ne slēpt, ne mazināt. Egle, paskatījies uz durvīm, �ukstēja:

� Atkal lo�ņā!

Zēnu acis pagriezās uz turieni, un neslēptu izsmieklu varēja lasīt viņu sejās. Maija neskatījās, bet dzirdēja un saprata: tur staigāja inspektors, vēroja, kā audzinātāja valda savu klasi.

Maija brīdi klusēja. Ko lai tagad saka? Vainīgas abas puses. Tās nicina viena otru. Viena puse brutāli izlieto varu, otra puiciski meklē taisnību.

� Sakiet man atklāti, zēni: kā jūs domājat � inspektors bijis pret jums netaisns, nav jūs gribējis saprast, bijis pat rupj� ...

� Jā, jā, ļoti rupj�! � sauca vairākas balsis.

� Bet kā ir ar jums pa�iem? Vai jūsu rīcība ir pareiza?

� Nē, � bija klusāka, bet tikpat noteikta atbilde.

Vairāk �oreiz runāt ar zēniem neizdevās. Pie durvīm gaidīja fizikas skolotājs Ozoliņ�. Stunda, kaut ar novēlo�anos, varēja sākties.

� Ar to tad �oreiz beigsim. Mēģināsim turpmāk tā vairs nedarīt, � teica skolotāja. Viens otrs klusi pamāja, vairākas balsis nedro�i novilka: �Jā,� � bet vairums atkārtoja skolotājas teikto vārdu:

� Mēģināsim!

Maijai patika �is � mēģināsim! Viņa saprata: tādā saspīlējumā rast tūlītēju izlīdzinājumu nebūs viegli.

Inspektors sēdēja skolotāju istabā pie galda un nervozi bungāja ar pirkstiem pa to. Kad Maija atgriezās, viņ� nenocietās:

� Nu, nostrostējāt?

Bija neērti teikt to, ko nupat stāstīja klase. Tomēr melot vai klusēt jaunā skolotāja nedomāja, tāpēc sacīja:

� Es noskaidroju trok�ņo�anas cēloni, un zēni apsolīja turpmāk tā nedarīt.

Inspektors pasviedās ar visu krēslu uz priek�u.

� Interesanti gan, kādi vēl cēloņi jāmeklē tādai neģēlībai, tādai me�onībai!

Maija redzēja arī skolotāju skatienos nosodījumu, tomēr saņēmās un pastāstīja, kas klasē norisinājies, sevi�ķi uzsvērdama to, ka zēni solīju�ies tā vairs nedarīt. Vēl nebija lāgā izteikts pēdējais vārds, kad inspektors uzlēca kājās un kliedza:

� Kaut kas nedzirdēts! Uzvedas kā pēdējie huligāni, un tad vēl es viņus nepatiesi apvainojis! Bet jums man jāsaka: tā skolotāja nevar ar skolēniem runāt! Tas ir netaktiski. Tiem huligāniem vienmēr skolotājs būs vainīgs. Jūs naivi ticat viņiem. Ticiet vien, ticiet, gan redzēsit, ko viņi jums parādīs!

� Ja skolēniem netic, kā tad var klasē iet? � mierīgi jautāja Maija.

� inspektora kungs, ar �o klasi vienmēr tas pats: vislielākās bezkaunības, bet vienmēr vainīgs skolotājs, viņi nekad. Te tie�ām ko vajadzētu darīt! � iesaucās ķīmijas skolotājs Feldmanis.

� Es jau pa�ā sākumā teicu, � piebilda arī Rit-ners, � tur tos lielos barve�us vajadzēja saņemt stingrāk. Ja kādu izslēgtu, pārējie tūliņ sarautos, citādi terorizē visu skolu. Citi skatās un mācās.

� Es to esmu sacījis vienmēr, kādu no viņiem vajag . . . aizlaist, bet direktors ne, �ēlo. Purvā mēs tā iebrauksim! � Inspektors nikni atmeta ar roku, tad pievērsās atkal Maijai, bet nu runāja mazliet mierīgākā tonī, kurā vairāk dzirdēja augstprātīga pamācītāja pārākuma apziņu. � Jūs nepazīstat skolu, tāpēc ievērojiet tūliņ sākumā: neielaidieties ar viņiem! Ja jūs tā ar viņiem runāsit kā �odien, viņi drīz jūs vazās aiz deguna. Ja viņi sūdzas par skolotājiem, nevajag viņus uzklausīt.

Un mazliet laipnāk nobeidza:

� Stingri gro�us rokā! Ja tad vēl ko var panākt, tad var. �ai gadījumā visai klasei ierakstīt piezīmes, atstāt pēc stundām, barve�iem, atsaukt vecākus . . . Un strostēt, strostēt katru dienu!

Maija nesaprata, vai tas, ko saka inspektors, ir skolas vadības pavēle vai vienkār�i padoms. Viņa nespēja klusēt:

� Vai tie�ām ir tik nepareizi skolēnus uzklausīt? Ko var panākt, nemitīgi strostējot? Ja �ī strostē�ana un sodī�ana ir tik ietekmīgs līdzeklis, kāpēc tad viņi Lādi nelabojami vēl pēdējā klasē?

Bet saruna netika pabeigta. Skolotāju istabas durvis pavēra darbvedis.

� Inspektora kungs, jūs steidzīgi lūdz pie tālruņa.

Inspektors aizsteidzās.

Kad iezvanīja atkal stundu, jaunā skolotāja apmulsusi gāja uz I reālo klasi. Te vajadzēja stāstīt par Raiņa dzīvi. Atceroties �ā rīta stundu II reālajā, sirds baiļojās. Kaut tagad izdotos labāk! Kaut varētu vismaz par Raini!

Klase bija nopietna. Skolotajai ienākot, klusi, vingri piecēlās, tāpat pēc viņas mājiena apsēdās, gatavi pirmajam aicinājumam sākt darbu. Maija �ai brīdī visu asi uztvēra un pirmoreiz neviļus iedomājās: tā ir mana klase, lie ir mani zēni. Rifkabīļi? Me�oņi? �Nē!� viņai gribējās saukt. �Tas nevar būt! Tas nedrīkst būt!�

Un stunda izdevās. Zēni tik uzmanīgi sekoja skolotājas stāstam par Raini 1905. � 1907. gada revolūcijas un tai sekojo�ās reakcijas gados, ka da�ās minūtēs pagaisa viņas apmulsums, norima satraukums par nepatīkamo sarunu ar inspektoru. Bija viegli domāt, viegli runāt, jo nevarēja neredzēt, ka zēni dzīvo līdzi 1905. gada cīnītāju gaitām. Izrādījās, ka �ie �varonīgie� aurotāji, kas tikko pirms stundas tā ālējās, spēj būt nopietni un iejusties arī patiesā, cildenā varonībā. Tas sagādāja dziļu prieku, un gribējās vēl un vēl citēt Raini un likt viņiem padomāt, kas ir īsts cīnītāja lielums, kas ir Raiņa dzeja.

Pēc zvana, ejot uz skolotāju istabu, Maija domāja: cik spēji gan te, skolā, viss var mainīties! Vienu stundu zēni tādi, drīz pēc tam pavisam cili, Un viņa pati? No rīta li reālajā klasē likās, ka zūd katrs

pamats zem kājām. Te uzreiz bez sevi�ķām pūlēm sirdī ielīst gai�s, necerēts prieks.

Maijai līdzās apsēdās Graumane.

� Nu, kā klājas jaunajai skolotājai? � No viņas plūda silta sirsnība.

� Slikti klājas, � atbildēja Maija. � Netieku nekādā galā ar savu klasi.

� Pirmā reālā klase ir tie�ām izlaidusies. Tā uzvesties kā �odien! Un vēl sūdzēties par inspektoru! � pamāja Graumane.

� Te, lūk, ir tas, ko es nesaprotu. Sūdzēties! Vai tas tik ļauni, ja skolēni atklāti pasaka, ko viņi domā? Kāpēc skolēns nedrīkst uzticēties skolotājam? Tikai tāpēc, ka rima ir par otru skolotāju?

� Ja jūs �ādās runās gribēsit klausīties, tad pie cila darba netiksit. Skolēns nekad nebūs vainīgs, vienmēr skolotājs, citu jūs nedzirdēsit.

� Bet nu iznāk, ka mēs to vienkār�i apgrie�am otrādi: skolotājs nekad nav vainīgs, vienmēr viņam taisnība. Vai tas pareizi?

Graumane viegli pietvīka. � Nē, tā es nedomāju, bet. atklāti izteikt piezīmes par skolotāju es neļauju. Nevar atļaut tādam zeņķim kritizēt vecāku, piedzīvoju�u cilvēku arī tad, ja �is cilvēks kļūdījies.

Maija tomēr nevarēja nomierināties.

� Kļūdīties var, bet dusmās atļauties visādus netaktiskus izteicienus, man �ķiet, nedrīkst. Kā var prasīt pieklājīgu, izturē�anos no skolēniem, ja skolotājs pats to neievēro?

� Es nezinu, inspektors varbūt drusciņ ir par asu un da�reiz laikam nesavaldās arī, bet tā, kā zēni izrīkojās �odien, � tā nevar. --Graumanes zili pelēkās acis cie�i vērās Maijā, it kā gribēdamas ieraudzīt, ko tā domā.

� Viņi saprot, kātā nevar, un apsolījās tā nedarīt. Ko lad vēl? Vai tie�ām nedrīkst viņiem ticēt? � Maija domīgi jautāja.

� Dariet nu, kā pati zināt, � Graumane kā vīlusies noteica un piecēlās.

Omulīgs, labsirdīgi smaidīdams, skolotāju istabā ienāca direktors un, ieraudzījis Maiju, piegāja pie viņas.

� Nu, kā jutāties pie mums? � Platā, iedzeltenīgā seja pauda tēvi�ķīgu gādību. Ar labo roku viņ� ātri pārbrauca savam plikajam galvas vidum.

Maija nepaguva atbildēt. Strauji tika atgrūstas līdz galam vaļā durvis, parādījās ķīmijas skolotājs Feldmanis, atrāvās atkal atpakaļ un kādam ārpusē teica:

� Ir.

Tad kādam cilam nikni uzkliedza:

� Ejiet, ejiet iek�ā!

Cits pēc cita skolotāju istabā ienāca �etri J reālās klases zēni: Zāle, Rutāns, Veinbergs un Lielnors. Tiem sekoja Feldmanis, sasarcis, nikns. Aiz viņa nāca inspektors, kā pārsteigts, kā izbrīnījies, dzēlīgi smīnēdams.

Feldmanis nosvieda �urnālu uz galda, izslēja savu garo, uz priek�u salīku�o augumu, tad pagriezās pre! zēniem un pavēlēja:

� Stājieties tur! � ar pirkstu norādīdams uz krāsns pusi. Tad viņ� pievērsās direktoram: � Direktora kungs, atvedu �os pui�us pie jums. Atļaujiet ziņot, kā viņi �odien uzvedās.

Direktors piecēlās un pagāja soli uz priek�u. Satraukums arī Maiju uzrāva kājās.

Feldmanis stāstīja, ka I reālā klase, ķīmijas stundā uzvedusies necie�ami, trok�ņojusi. Viņ� gan apsaucis, gan nostādījis da�us pie sienas, bet nekas nav līdzējis. Stundas beigas viņ� aicinājis Lielnoru un Rutānu pie inspektora, lie nav paklausīju�i, bet klase smējusies un pamācījusi tos, lai neiet. Rutāns saucis: �Lai inspektors nāk pie mums!� Tad pietrūcies kājās Veinbergs, uzsilis dūri uz galda un kliedzis, neērti esot. pat. atkārtot: �Lai inspektors vācas. �� bet klase sākusi dauzīt dūrēm galdus, sevi�ķi jau �ie �etri.

� Direktora kungs, � nobeidza sūdzību Feldmanis, � varbūt jūs te ar viņiem vēl parunāsit un lemsit, ko darīt, citādi tai klasē tie�am vairs nevar strādāt.

Beidzis apsūdzību, Feldmanis atlaidās uz krēsla, izstiepa kājas un uz skolniekiem vairs pat nepālāko jās.

Inspektors skatījās uz direktoru, tas savukārt mierīgi un nopietni uz skolniekiem. Brīdi nerunāja neviens. Direktors, likās, ko domāja, tad jautāja:

� Nu, pui�i, un tā jūs uzvedaties? Vcinberg, tu tā kliedzi, kā Feldmaņa kungs stāstīja? Kauns gan! Kauns! Cik rei�u jūs man jau esat solīju�i, ka labosities? � Viņ� paaugstināja balsi. Tā kļuva barga. � Solījāties, jā?

� Jā, � noteikti atbildēja zēni.

� Kur ir jūsu solījums? � prasīja direktors, pieiedams tuvāk zēniem.

Tie klusēja.

� Solīt jau var, ja nav jāpilda, � dzēla inspektors.

� Es domāju, Feldmaņa kungs, �o jautājumu pārrunāsim bez zēnu klātbūtnes. Ļausim, lai viņi iziet.

Feldmanis piecēlās.

� Es atstāju visu klasi pēc stundām, varbūt lai viņi arī iet uz klasi.

� Ja pēc stundām sē� visa klase, tad skolotājam jabūt klāt. Citādi tur ēverģēlību vairāk nekā labuma, � iebilda direktors.

� Varbūt direktora kungs palūgtu audzinātāju ieiet pie viņiem, � minēja Feldmanis.

� Kā? � brīnījās direktors. � Ja mēs runājam par pirmo reālo klasi, tad ta�u audzinātājai jābūt te klāt!

Feldmanis vairākkārt nopak�ķināja ar lūpām, it kā gatavodamies ko atbildēt, tomēr nekā nesacīja.

Tad inspektors izmeta:

� Audzinātāja �eit ir tikai da�as dienas, viņa vēl �os varoņus nepazīst.

� Vēl jo vairāk tāpēc viņai ar tiem jāiepazīstas.

Maija pietvīka. Viņa jutās norāta līdzi zēniem. Vārds �audzinātāja� atklāti tika pasviests kā izsmiekls.

Direktors uzsauca zēniem:

� Pui�i, izejiet laukā un pagaidiet gaitenī, kamēr jūs pasauks!

Zēni izgāja.

Tikko durvis aizvērās, inspektors vairs nespēja valdīt dusmas.

� Es prasu noturēt pedagogu padomes sēdi!

� Mēs jau te daudzi esam. Apsēdīsimies, parunāsim mierīgā garā, tad sēde iznāks, � direktors pasmaidījis sacīja.

� Nē! Es prasu oficiālu sēdi! Te visi nav klāt. Tā blēņo�anās ar �iem huligāniem jāpārtrauc!

� Huligāniem! Par jaunie�iem tā nerunā. � Direktors nepatikā savilka lūpas, bet, gribēdams izbeigt aso sarunu, tomēr noteica: � Nu labi. Kā kolēģi domā? Sasauksim sēdi?

Feldmanis pamāja, citi neteica nekā.

� Tad, es domāju, �odien pat. Cikos varētu? Se�os?

Viens otrs atsaucās ar klusu �jā�. Inspektors skaļi noteica:

� Jā, se�os.

� Tad tā, Feldmaņa kungs! Atlaidīsim tagad zēnus mājās un liksim, lai atnāk visa klase septiņos. Pa stundu mēs tiksim cauri. Tad paziņosim viņiem tūliņ arī mūsu lēmumu.

� Labi, direktora kungs. � Feldmanis gāja uz durvīm. � Es viņiem pateik�u.

Cits pēc cita skolotāji ģērbās un aizsteidzās. Izgāja arī inspektors. Tikai direktors vēl kavējās. Staigāja pa skolotāju istabu, rokas uz muguras salicis. Maija gribēja ar viņu parunāt, ta�u pati neuzdro�inājās tuvoties. Beidzot, kad viņi palika divi vien, direktors apsēdās pie galda.

� Nāciet apsēdieties jūs arī te, parunāsimies.

Maija apsēdās.

� Vai esat drusku iejutu�ies pie mums?

� Jā, sāku jau pierast.

� Nu, kāda jums liekas pirmā reālā klase?

� Direktora kungs, man liekas, tā nav tik slikta, kā to nupat dzirdēju raksturojam.

� Tas man patīk, ka jūs jaunie�us aizstāvat. Tie pui�i jau trakuļi ir, bet tik ļauni nav, par kādiem inspektors grib tos iztaisīt. Viņam tur veci naidi un kari. Pui�i reizi pa reizei palai� tādus stiķus. Jāapvalda jau ir, bet es domāju, ka tik briesmīgi nav.

�Veci naidi un kari...� Maija uztvēra �os vārdus un kļuva uzmanīga. � Ja esmu �ās klases audzinātāja, vai drīkstu zināt, kas inspektoram pret to ir? � viņa strauji jautāja.

� Es labi nezinu, laikam viņ� par daudz aizraujas ar savām tiesībām, pārāk uzstājīgi prasa no zēniem paklausību un tie iespītējas pretim, � direktors runāja kā negribēdams. � Tur tāds Veinbergs. Inspektors ar viņa tēvu bija politisko partiju pretinieki, tāpēc naidojas. Puika nav vairs mazs, daudz ko dzird mājās, redz un saprot. Turklāt, kā jau puika, nesavaldīgs. Tāpat ar Zāli, ar visiem viņ� tur ņemas, � turpināja direktors.

Maija sajuta: kaut kas palika neizteikts. Direktors nebija mierā ar inspektora rīcību, gribēja skolniekus aizstāvēt � bet vai vienīgi viņu taisnības dēļ? Kas to zināja?

Aizejot vēl direktors noteica:

� Nu tad uz redzē�anos se�os! Jums būs par saviem pui�iem jāmācās cīnīties. Inspektors tik viegli vis mierā nepaliks.

Maija ieradās pirmā, apstājās pie atvērtā loga un skatījās uz apstādījumiem skolas priek�ā. Tie likās diezgan rūpīgi kopti, tomēr bez gaumes. Apaļās puķu dobes gar celiņa malu netālu no ielas izskatījās kā milzīgas tortes.

Ienāca inspektors un nostājās Maijai blakus.

� Nu, jūs laikam domājat par savas klases varoņiem?

�ī frāze nepatīkami aizskāra.

� Es jums tā teik�u, � atbildi nemaz negaidīdams, viņ� runāja tālāk, � klausiet manam padomam, tad tiksit uz ceļa! Veinbergu un Zāli vajag izslēgt. Es to prasī�u! Pārējie vainīgie, Rutāns un Lielnors, tāpat visa klase, stingri jāsoda. Tad kādu laiku būs miers. Viņiem vairs nav nekāda respekta pret skolotāju.

� Vai tas nebūs par bargu? Varbūt padome negribēs viņus tik bargi sodīt, � Maija lēni teica.

� Padome! Ko padome! Es to prasī�u! Te jāiz�ķiras: vai nu es, vai viņi. Direktoram varbūt nepatiks, bet viņam jau nav jāplē�as ar tiem me�oņiem. Ir mums arī tādi skolotāji, kas vienmēr cen�as direktoram izdabāt. Tā kā jūs te esat jauna, es jūs informēju, lai zināt, kas jādara.

Maija skatījās uz savu kurpju purniem.

� Man liekas, inspektora kungs, ka. man vēl. nav tiesību skolniekiem piespriest sodus, jo vēl neesmu viņus audzinājusi. Tiesības sodīt jānopelna.

� Tāpēc vēl jo vairāk jums var būt derīgs piedzīvoju�u kolēģu padoms, � pamācīja inspektors.

Ar dokumentu mapi padusē ienāca direktors un apsēdās pie galda. Ieradās arī citi skolotāji.

Pirmo reizi Maijai radās izdevība visus skolotājus redzēt vienkopus. Viņu bija ap trīsdesmit, vairāk vīrie�u pusmū�a gados, iesirmi un sirmi kungi. Jaunāki gados tikai da�i, kā fizikas skolotājs Ozoliņ�, vingro�anas skolotājs Cīrulis. Sievie�u apmēram tre�ā daļa.

Skolotāji, sadalīju�ies grupās, klusi apspriedās. Sākās �kuluāru� apspriedes pirms �parlamenta� sēdes. Fran�u valodas skolotāja Zariņa � iesirma dāma, kas kādreiz Pēterpilī bija mācījusi vācu valodu di�ciltīgo meiteņu skolā un tāpēc sevi�ķi cienīja smalku un inteliģentu uzve�anos, pie krāsns stāvēdama, kaut ko paklusu stāstīja savām biedrenēm � angļu valodas skolotājai Ritnerei un latvie�u valodas skolotājai Mētrai.

Citas grupas centrā atradās latīņu valodas skolotāja Teigarte, augstāka virsnieka kundze, sabiedriska un eleganta, turklāt māksliniece � dziedātāja, kas uzstājās luterticīgo baznīcā, dāmu komitejas labdarīgos sarīkojumos un cilās vietās, kur pulcējās pilsētas inteliģentā sabiedrība. Skolā Teigarte izrādīja sevi�ķu gādību pret luterāņu mācītāju � sirmo Blumbergu. Blumbergs, būdams tuvu astoņdesmitiem, sen varēja aiziet pensijā, bet to nedarīja tāpēc, ka skolā strādāja jau ilgus gadus un bija to iemīļojis. Kā luterāņu mācītājs viņ� savu tēvi�ķīgo sirsnību vispirms dalīja luterticīgajiem beriliem. Tiem vienmēr atradās pa labam vārdam vai pat konfektei.

Blumbergs skolā mēdza iegriezties gandrīz katru dienu, lai papļāpātu ar �kolēģiem�, kā viņ� sauca skolotājus. Parasti tas notika lielajā starpbrīdī ap tējas laiku. Viņ� ienāca smaidīgs un vēlīgs, novilka mēteli, savā sirmgalvja gaitā aiztipināja līdz krēslam pie galda un apsēdās. Tad Teigarte steidza pasniegt viņam glāzi tējas, ko Blumbergs dzēra, sūkādams klāt konfektes. Konfek�u bagātība viņa kabatās vienmēr turējās liela, un to pietika ne vien tējas pasniedzējai, bet arī citām dāmām, kas gadījās tuvumā. �ī cienā�ana ar konfektēm bija vecā mācītāja sevi�ķa vēlības zīme.

Maija apsēdās pie sienas netālu no loga, klusi raudzījās grīdas parketa dēlī�os un centās apslāpēt nemieru. Ta�u tas mācās virsū liels un neatvairāms.

Ienāca Feldmanis ar portfeli padusē.

� Kvorums! � iesaucās Ritners. � Nu var sākt.

Viens otrs iesmējās. Direktors nolika papīrus pie malas un atklāja sēdi. Visi kļuva uzmanīgi. Nu vajadzēja sākties.

Un sākās. Direktors oficiāli informēja par to, kas �odien noticis I reālajā klasē. Pēc direktora runāja Feldmanis, sīkāk pastāstīdams par notikumu, bet no secinājumiem izvairījās.

Vārdu lūdza inspektors. Asi un skaļi, nervozi rokām �estikulēdams, viņ� prasīja: izslēgt Veinbergu un Zāli, L.ielnoram un Rulānam likt priek�ā izstāties pa�iem vai arī izslēgt viņus uz kādu laiku, pārējiem � ierakstīt piezīmes un brīdināt, ja atkārtosies kas līdzīgs, vainīgos izslēgs. Par to informēt vecākus.

� Ja lā turpināsies kā tagad, mums būs nevis skola, bet huligānu nometne. Ja skolnieks var skolotājam teikt, lai viņ� vācas, � tad skaidrs, ka tam pa�am jāvācas, � viņ� nesavaldīgi kliedza.

Direktors noklausījās mierīgi. Arī skolotāji.

� Kas vēlas runāt? � ne uz vienu neskatīdamies, jautāja direktors.

Klusums. Viņ� brīdi pagaidīja, tad teica:

� Neviens nevēlas runāt. Nu tad paklausīsimies, ko audzinātāja domā. Vārds skolotājai Siliņai.

No visām pusēm Siliņa juta ironiskus skatienus. Viņa piesarka, bet saņēma visus spēkus, lai savaldītos, un mierīgi sacīja:

� Es te esmu tikai da�as dienas, maz �o klasi vēl pazīstu. Bet savas domas, ja man atļauts runāt, varu pateikt.

Vispirms mani pārsteidz un satrauc tas, ka par �o klasi dzirdu tikai sliktu. Dzirdu, ka viņi ir nelabojami huligāni, ka tur nav iespējams strādāt, un daudz ko citu. �odien viņi patie�ām uzvedās nepieļaujami, un var saprast, kāpēc inspektora kungs prasa tik bargu sodu kā izslēgt no skolas. Bet vai viņi patie�ām tik nelabojami? Cik man trijās dienās ir bijusi iespēja �os zēnus pavērot, es nevaru teikt, ka viņi ir tik samaitāti, tik ļauni, ka it nekas labs vairs nav sakāms. Man liekas, tie ir spējīgi zēni, enerģiski, tikai nav iemācīju�ies savu enerģiju izlietot lietderīgi, tāpēc paļaujas tādam puiciskam iztrako�anās priekam. Reizē ar to viņi spēj būt atsaucīgi, sirsnīgi. Zāle, piemēram, �odien, kad ar viņiem runāju, stāstīja par visu, kas klasē noliek, atklāti, nemaz nemēģinot ne savu vainu noliegt, ne mīkstināt. Līdzīgi runāja citi. Tikai visiem �iem stāstiem cauri jutu sarūgtinājumu, un, man �ķiet, tie�i �o vienpusīgo nosodī�anu viņi ir sāku�i uztvert kā netaisnīgu pazemojumu un noniecinājumu. Tas viņus aizvaino, un cs domāju, ka tāpēc arī nereti rodas da�ādi izlēcieni, neapdomāti disciplīnas pārkāpumi. Es tāpēc nevaru ticēt, ka viņi nav spējīgi laboties. Mans lūgums inspektorē! kungam ir � piedot viņiem �oreiz, neizslēgt ne Veinbcrgu, ne Zāli, ne citus. Pamēģināsim vēl viņu enerģiju ievadīt pareizas sliedēs, dosim viņiem iespēju laboties.

Maija apklusa. Satraukums bija atņēmis spēju koncentrēties. Pa�as teiktie vārdi skanēja kā no tālienes. Vai tie maz bija viņas vārdi? Ta�u balss, acis, katrs vaibsts sauca: nepazudiniet �os jaunie�us! To nevarēja nesaprast, un klausītāji to saprata, bet tie�i tas viņus kaitināja. Inspektors tikko valdījās. Feldmanis, atspiedis vaigu plaukstā, sēdēja nekustīgi un smīnēja. Zariņa skatījās tā, it kā nebūtu sapratusi, ko �ī jaunā tur saka. Likās, viņa netic savām ausīm. Tikko ienākusi �ai skolā, tā grib vērsties pret skolas kārtību, pret pieredzēju�u pedagogu audzinā�anas prasmi? Pat mācītāja labsirdīgā seja kļuva barga. Ta�u neviens nekā neiebilda. Maija saprata: vēl nebija savu vārdu teicis direktors.

� Es arī domāju, kolēģi, vai nu mēs tos jaunie�us tik bargi sodīsim, � sāka direktors. � Palaidņi viņi ir, bet tagad viņiem jauna audzinātāja, varbūt izdosies tāpat saņemt rokās. Zāle pat. Tie�ām. Spējīgs, apdāvināts zēns. Izslēgs no skolas � kur lai viņ� iet? Tāpat Veinbergs. Ja nebūs skolas, kas pietur, sāks pļēgurot. Inspektora kungu viņi ir apvainoju�i, tāpat Feldmaņa kungu, bet es arī labprāt pievienotos skolotājai Siliņai: lūgsim, lai vēl �oreiz piedod. Un brīdināsim � lai saņemas! Ja vēl taisīs tādus stiķus, tad slēgsim laukā. Vai esat tā ar mieru, inspektora kungs, Feldmaņa kungs?

� Cik rei�u esmu jau piedevis?! � iesaucās inspektors. � Vai tas ko līdz? Kad jaunā audzinātāja ar viņiem iepazīsies, runās citādi. Vai tad es viens? Neviens kolēģis tur vairs labprāt negrib iet iek�ā. Nē! Pēc tādas uzve�anās es no savas prasības nevaru atkāpties.

� Ko domā Feldmaņa kungs? Viņam laba sirds, viņ� ar jaunie�iem saprotas. � Direktors iesmējās. � Paķīvējas kādreiz, un labi atkal.

Feldmanis paplēta rokas un vēlīgi smaidīja pretim direktoram.

� Man, direktora kungs, nekādu tādu sevi�ķu prasību nav. Izlaidusies tā klase ir, tas liesa, bet varbūt nespert vēl tādus radikālus soļus. Paļausimies uz jauno audzinātāju! � Viņ� ironiski pazibsnīja ar acīm apkārt, un līdzīga atbilde tūliņ atmirdzēja kolēģu acīs. Arī Maija to redzēja.

� Kas vēl gribētu runāt? � jautāja direktors.

Ritners ierosināja sodīt vainīgos, izslēdzot tos no skolas uz da�ām dienām. Viņam pievienojās Zariņa un vēl da�i citi skolotāji. Inspektora prasību izslēgt barve�us no skolas pavisam atbalstīja vienīgi Ģin-ters.

Balsojot pieņēma Ritnera priek�likumu: Zāli, Vein-bergu, Lielnoru un Rutānu izslēdza uz trim dienām.

Feldmanis vēl piebilda, ka jāpaziņo vecākiem un direktoram pa�am klase jābrīdina, lai otrreiz tādus izlēcienus neatkārto.

� Labi, labi, � sacīja direktors, � sadosim viņiem jau tūliņ �ovakar! � Viņ� likās apmierināts.

Toties inspektors bija sa�utis. � Es lūdzu protokolēt, ka esmu pret padomes lēmumu, � viņ� izgrūda.

� Labi, labi, var arī tā, � sacīja direktors, � bet ko jūs, inspektora kungs, tik daudz skai�aties? Gan

mēs tos zeļļus salocīsim! Vēj� viņiem pa galvu dzīvo, sadosim mēs arī vēju un dzīvosim atkal. I

Sēdi beidza nospiestā noskaņā.

Zēni jau gaidīja. Gaitenī dzirdēja klusus soļus, klusas balsis. Laiku pa laikam viņi panācās līdz skolo, tāju istabas durvīm, tad atkal gāja atpakaļ uz klasi. Valodas �ovakar neraisījās.

� Puikas, mani izslēgs, � teica Veinbergs.

� Mani arī, � atsaucās Zāle. � Melnais mani ne acu galā nevar ciest.

� Kas būs � būs, � noteica Rutāns, � ē, ko tur tik daudz! Ies �os te kāds lūgties? Kad nav, lai nav.

� Nāk! Vietās! � iesaucās Kalniņ�.

Jā, nāca. Vairāki soļi. Zēni gaidīja.

Durvis atvērās, un direktors sev pa priek�u ielaida audzinātāju. Tad ienāca pats. Lai ko zēni �ovakar gaidīja, ta�u ne audzinātāju. Klase apmulsa. Zāle un Rutāns tum�i pietvīka, daudz acu pētīja grīdas dēļus un skaitīja naglas.

� Labvakar, � iesāka direktors un pamāja zēniem, lai sēstas. � Jūs esat uzvedu�ies nejauki. Kauns, ka tā pui�i var uzvesties! Kā būs, ja tagad sāksim pa pāriem vien slēgt ārā no skolas? Ko? Pelnīts ir! Ja nelabosities, tas notiks. �ovakar man jums jāpaziņo, ka Veinbergs, Zāle, Rutāns un Lielnors ir izslēgti no skolas uz trim dienām. Pārējie tiek nopietni brīdināti: ja atkārtosies tādas palaidnības un mutes palai�ana, tad vairs �ēlo�ana nebūs. Nebūs! Sapratāt? To paziņos arī vecākiem.

Pēdējie vārdi griezīgi noskanēja skolas vakara \ klusumā.

Direktors pagriezās uz ie�anu, bet vēl pievērsās klasei.

�Veinbergs, Zāle, Lielnors un Rutāns rīt uz skolu nedrīkst nākt. � Un izgāja. '

Maija palika klasē, nevarēja tā aiziet.

� Gribēju vēl �ovakar ar jums parunāties. Parunāties, ne rāties, jo norāti un nosodīti jau esat, � viņa iesāka. Zēni nekustējās, gaidīja. � Es tik daudz esmu �odien par jums slikta dzirdējusi un ari redzējusi jūs slikti izturamies, ka vairs nezinu, ko domāt. Vai jūs tie�ām esat un būsit tāda klase, kur nevienam negribas iek�ā iet? Pirms da�ām stundām jūs man pat solījāt, ka mēģināsit, laboties, bet nu iznāk tā; vai nu neesat nopietni solīju�i, vai arī mēģinājums bijis neveiksmīgs.

Saspīlējums sāka mazināties. Zēniem laikam glaimoja tas, ka ar viņiem runā kā ar pieaugu�iem cilvēkiem.

Veinbergs mēģināja jokot:

� Man liekas � mēs nemaz neesam vistrakākā klase. Ir citas vēl labākas.

� Tre�ā reālā, � teica Lielnors.

Ta�u �is tonis vispārēju atbalsi nerada. Piecēlās Rutāns.

� Ja grib, lai mēs kļūstam labāki, tad vispirms labākiem jākļūst skolotājiem! � viņ� asi iesaucās.

� Pareizi, � sacīja Perlman is. Klase pēk�ņi atdzīvojās.

� Ja skolotāji pret mums tā neizturētos, mēs nekādus tra�us nerīkotu, � teica viens.

� Ar inspektoru visa skola nesatiek, � sacīja otrs.

� Skolotājam vienmēr taisnība, skolniekam nekad!

� Kāpēc vienmēr ķīmijas stundās noliek tra�i?

� Jā, kāpēc tie nenotiek matemātikas vai vēstures stundās?

Ja skolnieku netur par cilvēku, tad viņam kā cilvēkam arī nav jārīkojas.

� Huligāni jau var dauzīt galdus!

� Un lamāties arī!

� Vai tad mēs tikai huligāni vien esam?

-Kur nu! Me�oņi, me�a zvēri!

� Tādu lamuvārdu, kas mums nav teikti, laikam nemaz nav.

� Kur tad vēl sarkanie baciļi?

� Komunistu gnīdas!

Pēdējos vārdus spēji izsvieda Lielnors, at�ķirībā no ciliem kaut kā draiski, izaicino�i nozibsnīdams acis tie�i pret skolotāju. Maija uzmanīgi skatījās, klausījās. Lielnora bezbēdīgais izaicinājums nepalika nepamanīts, un viņa nodomāja: �Vai tie�ām ar tādiem pārmetumiem te, skolā, atklāti mētājas?� Tūlīt ienāca prātā Graumanes vārdi, ka nedrīkst atļaut skolēniem kritizēt skolotājus. Tā laikam domāja visi. Bet kā lai tagad zēnus pārtrauc? �ie cilvēkbērni tik aizvainoti. Sakrāju�os rūgtumu te izkliedz sasāpēju�as sirdis.

� Man vēl skolas dzīves apstākļi sve�i, daudz ko nezinu, bet es klausos, klausos un . . . tāpat kā pirmīt, dzirdu tikai par to, kas jums pāri nodarīts. Ticu jums, ticu, bet saprotiet, zēni, ir ta�u vēl arī otra puse. Jūs tomēr esat nokļuvu�i pavisam nelāgā stāvoklī. Tagad jādomā, kā no tā tikt laukā. Pirmīt jūs arī pa�i atzināt, ka rīkojāties nepareizi.

� Ja tāpat būs kā līdz �im, mēs tādi pa�i paliksim, � nogrieza kā ar nazi Rutāns.

Maija brīdi noraudzījās zēna drūmajā sejā un redzēja: �ai zēnā sakrājies rūgtums � lielāks, nekā viņ� to spēj panest, � bet kur tas radies? Skolā? Vai tikai skolā? Un kam tad jāuzklausa �ie rūgtie vārdi, ja ne audzinātājai?

� Bet kāpēc skolniekam nekad nav taisnība? � Butāna domu turpināja Perlman is. � Vai tad skolotājs it nekad nekļūdās! Viņ� tāpat ir tikai cilvēks, un cilvēki kļūdās.

�āda rakstura jautājumi jauno skolotāju visvairāk mulsināja, jo viņa vēl nebija paguvusi tik dziļi ieskatīties �ās baltās mājas dzīvē, lai zinātu, kāpēc lie te tik asi. �ī diena gan daudz mācīja, bet ne visu.

� Vai tie�ām tā ir, ka jums nekad nav taisnība? Nezinu. Tomēr teik�u jums, zēni, lūk, ko: tā kā esmu jūsu klases audzinātāja, ar �iem taisnības jautājumiem mums dro�i vien būs bie�i jāsastopas. Paliesām gribētu, lai jums tiklu tā daļa taisnības, kas jums pienākas. Tādēļ ļoti lūdzu: esiet patiesi! Tā jūs varētu, man palīdzēt, un varbūt tad mums kopīgiem spēkiem izdotos atrast �o viltīgo taisnību, kad tā būs jāmeklē. Teik�u jums atklāti arī to: nesaprotu, no kurienes jums radu�ās tādas gudrības, ka skolnieks nav cilvēks. Man �ķiet, jūs pārspīlējat.

� Nē! � enerģiski iesaucās daudzas balsis. � Feldmaņa kungs mums dienu no dienas kaļ galvā: kas tu par cilvēku! Skolnieks tu esi.

Zāle uzlēca un, atdarinādams Feldmaņa �estus, mīmiku, balsi, norunāja:

� Cilvēks! Cilvēks!? Skolnieks tu esi, ne cilvēks! Sēdi!

Visi iesmējās.

� Feldmaņa kungs dro�i vien pajokoja. � Maija pasmaidīja.

� Pajokoja? � skarbi pārjautāja Zāle. � Feldmaņa kungs mīl jautrību tikai tad, kad pa�am iepatīkas. Bet nedod dievs mums pasmieties, kad viņam slikts garastāvoklis. Tūliņ klieg�ana, visādi pārmetumi, draudi. Mums jābūt kā ampelmaņiem, ko var paraustīt aiz valdziņa un padancināt, kad grib uzjautrināties. Tā tas notiek ķīmijas stundās visā skolā, I<ī iznāk lie tra�i. Bel mēs vienmēr tie vainīgie. It ka mēs varētu noteikt kārtību stundās!

� Kad mēs solījām jums uzvesties kārtīgi, mums vajadzēja pateikt � līdz ķīmijas stundai. Tad mēs savu solījumu būtu varēju�i turēt, � nesavaldīgi iesaucās Rutāns.

Klase, likās, nodrebēja, tik asi izskanēja �ie vārdi. Visi apklusa.

� Zēni, redzu, ka esat sarūgtināti, aizvainoti, � pēc brī�a lēni atsāka skolotāja, � bet izeja tomēr jāatrod. Skaidrs ir tas, ka ar tādiem līdzekļiem, kā jūs to �odien darījāt, nekāda taisnība nebūs atrodama. Jūs pa�i to glu�i labi, liekas, saprotat. Zāle nupat teica: �It kā mēs varētu noteikt, kārtību klasē!� � Viņa apklusa, uzmanīgi labu brīdi nolūkojās zēnos un tad turpināja: � Saprotu, ne no jums vien tas atkarīgs. Un tomēr! Ja nu jūs tā stingri, apņēmīgi, visi kā viens atteiktos kļūt par ampelmaņiem, tas ir, neļautos nekādiem iespaidiem un ar savu disciplinētību piespiestu izturēties pret klasi ar cieņu? Vai tad jūs nekļūtu kārtības noteicēji klasē? Es ne�aubos, ka jūs to varat, ja tikai tā no sirds apņemtos. Padomājiet! Cilvēka pa�cieņa jāglabā tā, lai neviens to nespētu atņemt. Jāglabā, zēni, pa�iem jāglabā, � viņa ar uzsvaru atkārtoja. � Par to jācīnās.

Iestājās dziļ� klusums. Neviens pat nepakustējās. Skolotāja pacietīgi gaidīja, kas būs tālāk.

� Kā tad mēs ar Feld ... � paklusu iesāka Roga, bet strauji piecēlās Zāle.

� Es apsolu. Centī�os atturēties.

� Es arī! � nikni iesaucās Rutāns. Maija klausījās un domāja: laikam �is solījums izskrēja tikai nejau�i, tādā pa�ā neapvaldītā satraukumā kā viss cils, ko �is zēns runāja.

� Labi. Norunāts. Neielaidīsimies vairāk, lai vai kas, � mierīgi sacīja Egle un pārlaida nopietnu skatienu klasei. Vairākas balsis � cita klusāk, cita noteiktāk � pievienojās.

� Es jau teicu: ne�aubos, ka jūs to varat, ja tikai gribētu, � skolotāja vēlreiz atkārtoja.

Ilgi viņi tovakar vēl runāja. Brī�iem Maija aizmirsa, ka pazīst �o klasi tikai da�as dienas. Zēni atklāti stāstīja par skolas dzīves notikumiem un tradīcijām. Brī�iem it kā lepojās ar savām palaidnībām, tad atkal pa�i tās nosodīja, prata ne tikai citus, bet arī sevi kritizēt. Pulkstenis rādīja gandrīz deviņi, kad viņi �ķīrās.

Ejot uz mājām pa rudenīgo tumsu, Maijai pats svarīgākais notikums skolā �ķita �ī vakara saruna ar klasi. Neviļus ienāca prātā, ka jau sen pirms tam, kad spēra kāju pār �ās skolas slieksni, viņa daudz domāja, kā panākt, lai skolēni būtu atklāti. Tagad tas bija panākts. Acīm redzot, to sekmēja �ās dienas nolikumi. Kā zēni izturēsies turpmāk, kad būs atkal nomierināju�ies? Bet vissmagākais, kas nāca līdzi �ā vakara sarunai, bija jautājums: ko darīt tālāk? Kā palīdzēt tikt pāri visiem �iem sare�ģījumiem? Vai bez otras puses, tas ir, bez skolotāju palīdzības kas iespējams?

Arī klase izklīda pa klusajām ieliņām. Visi �ovakar skartie jautājumi vēl arvien nodarbināja jaunie�us.

Vakars bija rudenīgi silts. Daugavas ūdeņi gulēja klusi tumsā starp krastiem. Stepana istabiņas logs visu laiku tomēr stāvēja aizvērts. Mājiņas kāpnes gandrīz nepārtraukti kliedza: vai, vai, vai; zēni nāca un gāja, un istabiņā nerima balsis. Gaiss bija smags, grīda pienesta smiltīm un no�vīkāta papē�u naglām. I reālās un II reālās zēni tovakar te apsprieda savus dienas piedzīvojumus, strīdējās, analizēja, domāja un vērtēja. Stepana istabiņa �ķita kļuvusi par kaut ko lidzīgu �tāba mītnei, kur kara plāni un gājieni, pirms tos sāka izpildīt, tika vispusīgi pārrunāti. Tas Īrija kar� ar skolu, un karot, vajadzēja, kaut nācās da�reiz iet pa�iem pret sevi.

Sā vakara pārrunās bie�i lika pieminēta arī jaunā latvie�u valodas skolotāja. Kad Rutāns ar Rogu stāstīja par sarunu klasē, zēni neizpratnē skatījās cils uz cilu. No pirmās dienas �ī skolotājā likās savādāka nekā parasts. Neviens skolotājs līdz �im tā ar viņiem nebija runājis. Turklāt viņi �odien sadursmē ar inspektoru un Feldrnani bija tiku�i cauri tik neparasti viegli. Vai tur nav arī jaunās skolotājas ietekme? Kas viņa tāda? Kā lai to uzmin? Stepans sēdēja nekustīgi, Ja�a Perlmanis � viņam pretim galda otrā pusē, Arnis uz gultas, Dominiks ar Borisu uz sola pie sienas. Citi zēni nāca un gāja, bet Stepans, Ja�a, Arnis, Dominiks un Boriss palika kopā visu vakaru. Neizdomājamas domas tirdīja viņus. Runāja, runāja, bet ne pie kāda gala nelika. Neziņa palika, nedeva miera.

� Un tā jūs visu uzgāzāt, viņai ... un neko neteica pretī, � Dominiks ka izbijies no�ukstēja, savilcis pieri dziļās grumbās.

� Un ari Koļam neko neteica no par baciļiem, ne par gnīdām ... � Boriss lēni nogrozīja galvu.

� Bet kā tas iznāca, ka jūs uzreiz tā par visu? � izbrīnījies, acis no Ja�as nenovērsdams, jautāja Arnis.

� Nu tas sākās tad, kad mēs ar Melno dauzījāmies. Viņa negaidīti mūs pārsteidza, un likām vaļā, � kā vainīgs juzdamies, skaidroja Ja�a, un tas izklausījās, it kā viņ� gribētu attaisnoties. Tagad vakarā tāpat. Par daudz mums bija sakrājies, un viņa mierīgi, ne tā, kā to mēdz zek�i, mūs uzklausīja, un tad ... tu zini, kā da�reiz iznāk.

� Ar zek�iem nekad nekas tāds nav iznācis! � Arnis iesaucās vel lielākā neizpratnē.

� Un kas tālāk? Ja nu rīt jūs atkal sauks tur, skolotāju istaba, pie krāsns, un liks atbildēt par to, ko �ovakar sarunājāt? �Dominiks mēģināja to visu it kā pārvērst par joku, bet neviens pat nepasmaidīja.

� Tāds iespaids mums nepalika, un par to neviens nedomāja, � Ja�a to noraidīja.

� Jūs nedomājāt, bet... Kad ar mums jaliek galā, kungiem galvas strādā, par to varat ne�aubīties, � stingri sacīja Stepans. Latgale pa�reiz ir tā, kas viņiem visvairāk liek padomāt. Rīgā � tur jau pēc piecpadsmita tūliņ pamatīgi iztīrīja un salika iek�ā uzticamus, tur viņiem prāts mierīgāks, bet �eit vēl �ur tur ta nav. Ja mūsu skola laimējas iebāzt vajadzīgo personu, tad . . .

� �ķidri ir, � iemeta starpā Dominiks.

� Sevi�ķi tad, ja mēs nekā nezinām, � nerimās Stepans.

� Vēl gan nekā nav ko zināt. Viņa pie mums tikai da�as dienas, es �odien pirmo reizi redzēju, � iebilda Arnis.

� Tad, kad būs, kā tu saki, ilgi diezgan, lad var būt par vēlu, � asi attrauca Stepans.

� Labs iespaids mums palicis arī no literatūras stundām, � iebilda Ja�a. � Piektā gada revolūcija, Rainis � tie ir tādi temati, kur gribot negribot jāparāda savi uzskati. Atturīgi gan stāstīja, bet tās bija progresīvas domas. Un Raiņa biogrāfiju! Mēs brīnījāmies.

� Pie mums tas pats, � nenocietās Dominiks. � Skola tā nebijām dzirdēju�i, kā viņa �orīt runāja.

� Bet ka jūs zināt, ka tā ir viņas pārliecība? � Stepans asi iemeta starpā.

� Man no pirmās dienas par Siliņu ir tads iespaids, ka viņa visu dara ar pārliecību, � noteikti sacīja .la�a.

� Ja�am taisnība, � pamāja Boriss. � Arī zinā�anu, kā liekas, viņai netrūkst. Es domāju, ka nav nekāda pamala aizdomām.

� Var jau būt, ka nav, bet uzmanīgiem mums tomēr jābūt. To prasa vispārējais politiskais stāvoklis. � Stepans palika pie sava.

Zēni domīgi klusēja. Tikai Arnis ironiski smaidīja..

� Uzmanība ir laba lieta, bet. . .

� Vieglprātībā mūsu darba kaitīgāka nekā lieka piesardzība, � Stepans diezgan asi atcirta.

� Nestrīdēsimies, � pārtrauca viņus .la�a Perl manis, � tikpat daudz zinām viens kā otrs. Gan jau noskaidrosies, kas un kā.

� Zināt, kas man ienaca prātā? Pasekosim viņai! � ierunājas Boriss.

� Kā tu to domā? � prasīja .la�a.

� Nu tā, pastaigāsim pa vakariem viņai līdzi pa pilsētu, pavērosim, kur viņa iet, ar ko satiekas.

Arnis klusi iesvilpās.

� Pamēģināsim, vai nevar arī kaut ko uzzināt Rīgā.

� Tas nebutu slikti, � pievienojas Stepans. � Bez tam viņa uzmanīgi jāvēro klasē, sarunās ar skolēniem. Te daudz izdevības jums. � Viņ� pamāja Ja�am.

� Arī citās klasēs der aptaujāties, kādas domas ir par viņu, � sacīja Boriss.

Tā viņi sprieda ilgi un tikai vēla vakara stunda izklīda. Nelegālā komjaunatnes organizācija bija �o jaunie�u īstā dzīve, lielā lūpe un sāpe, prieks un nākotne. Tā bija viņu īstā skola, kas viņus vadīja un audzināja, mācīja cīnīties un dzīvot.

Rudens dienas liekas visas vienveidīgi pelēkas. Skola ta nebija. Te katra diena slēpa sevī daudz jauna, nezināma, ko vajadzēja atklāt, izziņai.

Maija agri gāja uz skolu. Viņai palika vērot lās dzīvi, klausīties tās balsī. Ar kairu dienu kļuva skaidrāks, kas slēpjas �ai se�simtgalvainajā brīnumā.

Pa diviem, pa trim pulciņos pastaigājās skolēni. Vairāk bija zēnu, jo meitenes mācījās tikai humanitārajās klasēs. Maija vēroja, kā ienāca un grupējās gaitenī un klasēs �ie pulciņi, kā no�ķīrās cits no cita, kaut arī visi bija vienas saimes locekļi. Virsnieku, aizsargu, atbildīgu valsts ierēdņu dēli un meitas izcēlās gan ar apģērbu, gan ar gaitu un visu citu. Eglēm un Kalniņam nebija jānēsā visu skolas laiku viens un tas pats uzvalks. Viņi varēja staigāt glītos, labi pa�ūtos tērpos un nospodrinātos zābakos, kam aukstā laikā vilka pāri vēl getras. Turīgo �ķiru meitenes at�ķīrās no nabadzīgajām vēl vairāk nekā zēni. Jaunajiem formas tērpiem varēja pie�ūt da�ādas modernas apkaklītes, varēja valkāt zīda zeķes, elegantas kurpītes, ap kaklu un pleciem aplikt smalkus zīda lakatiņus. Kur tad vēl visda�ādākie matu sakārtojumi!

Maijai garām pagāja Roga ar Mirovi�u. Tie pa�i formas tērpi � bet kāda starpība! Rogas svārciņ� izbalējis, sarāvies, platajiem pleciem un slaidajam augumam tas kļuvis par �auru. Piedurknes īsas, elkoņos salāpītas. Mirovi�s mazāk audzis, ta�u arī viņ� nevar līdzinālies apģērbā savam klases biedram Eglēm, kas kopā ar Kalniņu un Silmani soļo pa priek�u. Maija redz: pat �o zēnu gaitu grūti salīdzināt. Kalniņ� un Silmanis soļo iznesīgi, bra�i, Egle gandrīz kareiviski stingri. Roga iet smagā, drusku neveiklā laucinieka gaitā, soli liek platu, platu un pats ar visu augumu sveras tam līdzi to uz vienu, to uz otru pusi. īr skaidrs: �ā zēna pleci jau nesu�i daudz smaguma, viņa gaiļa pie tā pieradusi. Miro-vi�s augumā sīks, vēl bērni�ķīgs. Viņ� iel ātri, viegli, it kā palēkdamies. Viss viņa sīkais ķermenis �ķiet kā uzvilkta atspere, gatava ik brīdi izrāvienam, katra kustība asa, stūraina. Jau pirmajās dienās skolotāja nojauta Mirovi�a bagāto, spriego gara dzīvi, bet �is zēns nebija radis domāt par savu izskatu, varbūt izturējās apzināti nevērīgi pret to.

Zvanīja uz lūg�anu. Skolēniem bija jāpulcējas lūg�anu telpās, bet ne visi to darīja. Daudzi centās no lūg�anām izvairīties: zēni slēpās gan kla�u kaklos, kur no durvīm nevarēja redzēt, gan tī�i ieradās vēlāk. Par paslēptuvēm lūg�anu laikā izmantoja arī atejas.

Maija aizgāja līdz gaiteņa dienvidu galam. Te kādā klasē bija sapulcēju�ies uz lūg�anu ebreji. Gaiteņa otrā pusē tie�i pretim notika pareizticīgo lūg�ana. Jaunā skolotāja stāvēja pie ebreju lūg�anas klases durvīm un skatījās. Tur grozījās neliels pulciņ� zēnu, visiem cepures galvā. Vēl citi steidzās pa gaiteni. Iegāju�i klasē, arī viņi uzlika cepures. Maija iegāja kādam zēnam līdzi un nostājās netālu no durvīm. Gribējās zināt, kas te īsti notiek. Garīdznieka nekur neredzēja. Skolnieki stāvēja vieni pa�i, skatījās cits uz cilu, it kā acīm ko meklēdami. Tad viens pagājās uz priek�u, nostājās pie tāfeles ar muguru pret klasi un paklusu sāka kaut ko pie sevis bubināt. Pārējie klausījās, centās būt nopietni, ta�u viena otra seja nespēja noslēpt nerātnu, zobgalīgu smaidu. Laiku pa laikam Maija at�ķīra atsevi�ķus vārdus, tad tie atkal saplūda kopā. Pie krāsns kaktā kāds paskaļi iespurdzās, pats sabijās, piesarka un kjuva nopietns. Lūgsnas skaitītājs arī tūliņ beidza un pagriezās pret klasi. Tā bija zīme, ka ceremonija galā. Zēni gāja jau no klases laukā, bet pa gaileni vēl uz lūg�anu sleidzās ebreju garīdznieks Cīmers. Pienācis uzmanīgi nopētīja nelielo skolnieku pulciņu, tad ieprasījās:

� Vai tik vien jūs �orīt?

Neviens neatbildēja, visi sleidzās izklīst, Cīmers palika viens.

Gaiteņa otrā pusē kādā klasē līdzīgi norisinājās pareizticīgo lūg�ana. Arī tur kāds zēns, nostājies stūrī ar muguru pret klasi, kaut ko skaitīja, pārējie stāvēja un klausījās. Daudzi smejas un sarunājās. Arī te savu darbu nodarīja ātri. Drīz durvis atvērās � un pulks zēnu un meiteņu, jautri �alodami, pagaja skolotājai garām. Viņi sagāja vai nu klasēs, vai uz pirkstgaliem aizlavījās garām katoļu lūg�anas klasei un otrā gaiteņa galā, laidās pa kāpnēm lejā.

Pie Maijas pienāca Cīmers. Viņam pa�am varēja būt tikai nedaudz vairāk par divdesmit gadiem.

� Zēni izvairās no lūg�anas, � viņ� teica. � Jūsu klasē ir tāds Porlmanis, viņ� nenāk no uz lūg�anu, ne uz ticības mācības stundām. Būs jāprasa, kāpēc viņ� tā dara. �orīt arī nav atnācis, es redzu, un dro�i vien stundā nebūs. Pirmā stunda ir ticības mācība.

� Es Perlmanim pajautā�u par to, � Maija teica.

� Ar pajautā�anu vien nekas nebūs, � atbildēja Cīmers, � es esmu runājis, bet viņ� negrib laboties. Jāpiespie�, jāsoda, tad nāks, citādi nenāks.

Katoļu lūg�anas klasē daļa zēnu, nostādīti priek�ā rindās, uz aug�u paceltām rokam, kopā saliktām delnām, skaļā balsī skaitīja lūgsnu. Vairums skolēnu būvi stāvēja ejā starp soliem un gar sienu. Da�i sarunājās, cils īgni klusēja vai garlaikodamies no�āvājās. Tad sākas dziesma. Meldija Maijai likās jautra, neatgādināja tās garīgās dziesmas, ko dziedāja luterāņu dievkalpojumos. Dziesma bija ļoti gara.

Savdabīgi lūg�anu norise atbalsojās skolotāju istabā. Teigarte, atnākusi no luterāņu lūg�anas, noelsās:

� Kaut kas traks, patie�ām, es saku: zāle galīgi tuk�a. Meiteņu vēl tāds pulciņ�, zēnu tikpat kā nemaz.

No skolotājiem gan tūlīt neviens sevi�ķi �o bēdu runu nepapildināja, jo izrādījās, ka reti kāds lūg�anā bijis. Bet ienāca Valts un ziņoja, ka atejas esot stāvgrūdām pilnas. Viņ� izteicās, ka turpmāk �ādu skolnieku uzvārdi būtu jāpieraksta un jānodod kla�u audzinātājiem vai inspektoram, lai vainīgos sodītu.

Teigarte skumīgi bargu seju nostājās viņa priek�a un jautāja:

� Ko mēs darīsim, Vaita kungs? Es esmu pavisam sa�utusi. � Un klusā balsī turpināja: � Direktora kungs nekā nedara ... � Tūliņ viņa atcerējās, ka ir aug�ējā gaiteņa de�urante, un aizsteidzās.

� Apstādījumi katru rītu pilni ar skolēniem. Viņi tur omulīgi pastaigājas, � plecus paraustīdama, kā starp citu piebilda Zariņa.

� Arī garderobe, � sacīja Vaits. � Galīgi izlaidu�ies.

Maija pie loga visu to dzirdēja un varēja arī redzēt, ka uz skolu grupām vien vēl steidzās zēni un meitenes, lai gan lūg�anu laiks jau beidzies. Ienāca prātā arī Cīmera sūdzība. Perlmani gan nekur neredzēja, bet pa apstādījumu celiņu soļoja Boriss Gel-manis. Turpat netālu stāvēja Roga un Viļunats un sarunājās ar diviem sve�iem jaunie�iem, kas, acīm redzot, nebija skolnieki. Laikam zēni pa lūg�anas laiku bija izskrēju�i uz ielas, jo pirms zvana tie staigāja pa gaiteni. Katrs vairījās un slēpās kā prazdams.

Kad visi lūg�anu ceremoniāli beidzās, skolotāju istabā sanāca daudzi skolotāji ar Blumbergu, Teigarti un katoļu mācītāju Rudumu priek�galā. Ienāca arī inspektors un aiz viņa ar skaļu, apaļu �labrīt!� direktors. Viņi abi vienmēr sasveicinājās ar skolotājiem, katram paspiezdami roku.

Tad durvis atsprāga līdz galam vaļā un skolotāju istabā ar novaldāmu sparu iebruka daudzu skaļu balsu nemiers. Feldmanis dzina sov pa priek�u veselu baru zēnu, kas satraukti pret kaut ko protestēja. Kamēr zēni ienāca, viņa pa�a garais stāvs vēl bargi slējās gaitenī. Tad arī viņ� pārkāpa pār slieksni, aizvēra durvis, parādīja ar roku, lai zēni stājas rindā gar krāsni, un aicināja direktoru. Visu uzmanība pievērsās �ai grupai. Tur bija septiņi zēni. �etrus no tiem � Vītumu, Silmani, Valtikovu un Līdumu � Maija pazina, pārējos ne.

Feldmanis ziņoja, ka, de�urēdams apak�ējā gaitenī, pārbaudījis zēnu atejas, vai tur pa lūg�anas laiku kāds neslēpjas. Atradis veselu baru. Atejas piepīpētas zilas. Daļa zēnu paspēju�i aizbēgt, bet �os septiņus noķēris.

� Vai arī �ie smēķēja? � jautāja direktors.

� Jā, visi vienā pulkā. Kad iegāju, svieda nost un slēpa papirosus.

Vītums stāvēja rindas galā netālu no durvīm. Direktors piegāja pie viņa.

� Vītum, tu smēķēji?

� Es, direktora kungs, nesmēķēju.

� Kāpēc tu gāji tur, kāpēc nebiji lūg�anā?

Arnis neatbildēja. Viņ� nostājās stingrāk un cie�i skatījās direktorā, bet klusēja.

� Laikam tur patīkamāk uzturēties nekā zālē! � Ritnere nicīgi pasvieda uz aug�u savu strupo degungalu.

� Ko nu! Melo tikai! Kur� no viņiem nesmēķē? Visi, smēķē. � Zariņa atmeta ar roku un iesvieda papīrgrozā ābola serdi.

Abas ar Kilneri viņas apsēdās uz dīvāna un asām �к ип vēroja katru zēnu kustību.

Kādi viņiem tie zābaki? Skatieties! Kad tie ir suku redzēju�i? � Ritnere pakratīja galvu, tā ka brilles vien nozibsnīja.

� Ja, jā! Kāpēc jaunatne tagad tik nolaidīga? � kā izbrīnījusies atsaucās Zariņa. � Nav viņiem vairs ne pieklājīgas uzve�anās, ne garīga satura. It nekā nav.

Zēni �o sarunu varēja dzirdēt un laikam jau dzirdēja. Viens otrs sakustējās, un spītīga zobgalība iegailējās viņu acīs.

Pie galda atsevi�ķi no citiem sēdēja Teigarte, Līcīte un Blumbergs. Teigarte kaut ko paklusām stāstīja Blumbergam, un viņas seja bija viens vienīgs bargs pārmetums zēniem. Tāda pati likās visa �ī grupa. Vecā Blumberga lupas kustējās, un viņ� lēni grozīja galvu, raudzīdamies Vītumā.

Direktors domīgi lūkojās zēnos. Likās, viņ� vēl arvien gaida Vītuma atbildi.

� Nu, Arni, vai nodzirdēji, ko tev jautāja direktora kungs? Atbildi ta�u! � uzsauca Blumbergs. �is Arnis Vītums ta�u nebija slikts zēns, mācītājs to zināja. Vārdā viņ� vispār sauca tikai tos skolēnus, protams, luterticīgos, kas, pēc viņa domām, vēl bija nesamaitāti un labi bērni. Arņa Vītuma nopietnību un inteliģenci nevarēja nepamanīt, tā palika arī mācītājam, sevi�ķi, vēl tādēļ, ka Arnis ticības mācības stundās uzvedās klusi un. kārtīgi, kaut arī nekādu interesi par �o priek�metu neizrādīja.

� Es atbildēju, � strupi atteica Arnis, � es nesmēķēju.

� Vītums gan nekad nav redzēts smēķējam, laikam nemaz nesmēķē, � lēni ierunājas Rilners.

Inspektors īsi iesmējās.

� Nesmēķē! Jā, jā! Kā tad!

� Klausies, Vītum, uzpūt man dva�u, � sacīja direktors, pieiedams tuvāk un labsirdīgi pasmiedamies.

Arņa lūpas nevērās. Viņ� tikai skatījās, acu nenolaidis, direktorā.

� Kā tu citādi pierādīsi, ka neesi smēķējis? � turpināja direktors.

� Man nav nekas jāpierāda. Lai Feldmaņa kungs pierāda.

Feldmanis bargi sarauca uzacis un paskatījās uz direktoru.

� Lēnāk, lēnāk, puisi � direktors teica. � Tev vajadzēja iet zālē uz lūg�anu, tad tev te nebūtu jāstāv. � Tad viņ� uzlika roku uz Arņa pleca. Tas zēna sastingu�o seju it kā atdzīvināja, viņa acis kļuva siltākas.

Tālāk pratinā�ana veicās ātrāk. Vītumam blakus stāvēja Silmanis.

� Ko, Silmani, tu teiksi? � prasīja direktors.

� Smēķēji?

� Es smēķēju, � zēns acumirklī atbildēja.

Vallikovs tikpat noteikti kā Vītums sacīja: � Nē! � Līdums pamāja, ka esot smēķējis. No pārējiem trim Maija! sve�ajiem zēniem divi apgalvoja, ka neesot smēķēju�i, viens atzinās.

Ar to vismaz viens pārkāpums tika noskaidrots, bet vēl atlika otrs � lūg�ana. Blumbergs ar Rudumu, lai gan tā bija tie�i viņu lieta, svinīgā nopietnībā klusēja. Bet Teigarte nāca direktoram enerģiski palīgā.

� Kā jūs, lieli, apzinīgi pui�i, tā blēņojaties pa lūg�anas laiku? Vīlums pat, tāds kārtīgs zēns, �odien Blumberga kungs vis lūg�anā runāja; un jūs tur kopā ar pīpmaņiem, pa ateju dzīvojat? Tīri kauns! Tāpat Silmanis un Līdums. Atradu�i īsto vietu un laiku, kad izsmēķēties! Ir gan! � Viņa pikti sakustējās, paskatījās uz Blumberg u, tad atkal uz direktoru un zēniem.

TA�u zēnu acis gan slepeni, tomēr glu�i nepārprotami smējās. Direktors likās pavisam vienaldzīgs. Viņ� knibinājās ar pirkstiem gar kāda �urnāla stūri un, lai ātrāk izbeigtu, pavēlēja:

� Tā ka,, pui�i, zināt, lūg�anā jāiet visiem! Un smēķēt skolā nedrīkst! Tagad ejiet!

Zēni aizgāja. Feldmanis jutās vīlies, tāpat inspektors. Nekā nevarēja darīt, pie kārtības nelika. Direktors vienmēr skolēnus atlaida bez īsta soda.

� Posts ar tiem pui�iem, � atsāka Feldmanis.

� Lūg�anas kavē, stundās trok�ņo, mācīties negrib � kādā galā mēs tā tiksim?

� Par daudz mīksti esam, tā kārtības nebūs, � īgni, kā caur zobiem izgrūda inspektors, savieba seju un aizgriezās projām.

� Meitenes ir kārtīgākas, bet pēdējā laikā arī sāk kavēt. �orīt pat � zāle gandrīz tuk�a, tikai mazs, mazs pūlītis. Drīz būs man vienai pa�ai jādzied. � Teigarte skaļi, teatrāli iesmējās.

Direktors smaidīja.

� Ko ar tiem resgaļiem lai iesāk? �o laiku jaunie�iem reliģija nav sirds lieta. Kā lai viņus ar varu un sodiem spie� pie tās? Mums ministrija gan liek to darīt, bet es neesmu to darījis un, kaut arī sirmu, galvu esmu piedzīvojis, nedarī�u. Ja kla�u audzinātāji vēlas sodīt skolēnus par lūg�anu kavē�anu, tas ir kas cils, � es nevienam neliedzu. Rīkojieties, kā atrodat par labāku, bet es to nevaru. Tas ir pret manu sirdsapziņu. Kam nav ticības sirdī, pēc manām domām, tam nekāda spie�ana un sodī�ana nelīdzēs. Ar valgu pie dieva nevienu neaizvedīs.

� Bet ministrijas rīkojums! � iesaucās inspektors.

Direktors nokrek�ķinājās.

� Rīkojums � rīkojums ir. Bet mums lūg�anas arī ir. � Viņ� sirsnīgi pasmējās. � Ko lai darām, ja skolā bez kārtīgiem bērniem ir arī ēverģēļi?

� Ar katoļticīgajiem skolēniem es tik�u galā, � ieteicās Rudums.

� Ebreji arī nenāk uz lūg�anu, viņi jāpiespie� vai jāsoda. Citādi nevar, � piebalsoja Cīmers.

Direktors smaidīdams pamāja: � Labi, labi, spiediet, man nokas nav pretim.

Viņ� atlaidās pret krēsla atzveltni un apklusa. Tad pēk�ņi iesaucās:

� Bet vai jūs, Cīmera kungs, arī �orīt nenokavējāt lūg�anu? Man likās, jūs steidzāties pa kāpnēm aug�ā pēc zvana.

Noskanēja smiekli. Cīmers nosarka.

� Jā, kādreiz jau var gadīties, � viņ� neveikli noteica.

� Nu, skolēniem arī tāpat kādreiz gadās, � direktors atmeta un piecēlās. Ar to �oreiz beidzās, bet ne uz ilgu laiku.

Lūg�anas, ar kurām sākās katra skolas diena, bija viens no smagākajiem un neizprotamākajiem darbiem, ko darīja skolas saime, bet par ko atbildēja �etri valsts un baznīcas kalpi � garīdznieki. Pēc tikko redzētās �pedagoģiskās� prakses skolotāju istabā Maija, staigādama pa gaileni, nevarēja atvairīt domu: vai patie�ām nav �ai lielajā pedagogu saimē neviena, kas saprot, cik �āda audzinā�ana ir pretdabiska? Vai tie�ām visi viņi domā, ka tā vajag? Pat tad, ja augstākā skolas vadība � direktors to neprasa? Vai �āda jaunatnes ve�ana ar valgu pie dieva nerada viņos nekādas problēmas? Likās neticami.

Pēc pirmās stundas Maiju gaidīja jauns audzinā�anas �brīnums�. Cīmers pēc ticības mācības stundas bija sastapis gaitenī Perlmani un ievedis to skolotāju istabā. Ap viņu nu atkal �pūlējās� direktors. Turpat bija arī citi � Ritners, Ritnere, Zariņa. Maijai ienākot, Ritnere skaļi iesaucās:

� Lai nāk klases audzinātāja paklausīties! Te ir interesanta saruna.

Maija piegāja. Cīmers ar inspektoru likās sakaitināti, nikni, direktors omulīgs un mierīgs kā arvien, bet pārējie smaidīja. Smaidīja arī Perlrnanis. Viņ� nelikās ne samulsis, ne uztraukts.

Direktors stāstīja:

� Perlrnanis neiet uz reliģijas stundām un uz lūg�anu. Mēs jautājām, kāpēc. Viņ� mums sacīja, ka esot nevis mozusticīgais, bet gan baptists.

Cīmers nikni iesaucās: � Viņ� melo!

Perlrnanis nevarēja valdīt smieklus.

� Nē, es runāju taisnību. � Un, skatīdamies uz Maiju, atkārtoja: � Mani vecāki ir mozusticīgi, bet es esmu kristīts un piederu pie baptistiem, tiem reliģijas stundu nav.

Maija brīdi vēroja Perlmani, un viņai kļuva skaidrs, kas te notika. Perlrnanis kļuvis par baptistu tikai tādēļ, lai nebūtu jāiel uz reliģijas stundām un lūg�anām.

� Ko tur var darīt, � viņa domīgi ierunājās, kaut gan gribējās smieties.

� Jāatsauc Perlmaņa tēvs. Viņ� nav baptists, es zinu, es zinu, � piesarcis stostījās Cīmers.

� Tēvs nav, bet dēls var būt. Kas mums tur par daļu? Katrs var ticēt, kam grib, � stingri atbildēja direktors. � Ko mēs tur varam izmeklēt? Un kas mums tur tik daudz ko tiesāties? Bet tas gan, puis, � kādas tev tās bikses, ko?

Perlrnanis kā nesaprazdams paskatījās uz savām biksēm. Tās bija no pelēki svītrotas drānas.

� Uz skolu jānāk formā, � noteica direktors.

� Ej klasē!

Cīmers vel brīdi pagrozījās, gribēja ko teikt, bet neuzdro�inājās. Laika arī vairs nebija. Atskanēja zvans uz nākamo stundu.

' Priek�pēdējā stunda Maijai gadījās brīva. Viņa sāka labot burtnīcas, ta�u koncentrēties nespēja. Skolotāju istabā nekad nebija miera, vienmēr te par ko sprieda, strīdējās, dusmojās, smējās.

Katoļu mācītājs Rudums, stundas beidzis, rīkojās iet projām, bet, vēl ģērbdamies, sūdzējās par II reālo klasi, kā tā uzvedusies ticības mācības stundās. Ritners, II reālās audzinātājs, acis mirk�ķinādams, klausījās un pa reizei iesaucās:

� Kā tad tā!

Rudums runāja, ar roku nervozi gludinādams sava talāra krokas.

� Un tas Viļunats! Nolādēts! � viņam paspruka.

� Izliekas tik pārgudrs. Nezin ko būtu jautājis � un vienmēr ironizēdams. Viņ� tos citus samaitā, tie tādi pa�i līdz. Gudkevi�am acis vien sprikst, kad dzird Viļunata gudrības. Pa�am vēl slapj� aiz ausīm, bet jau tāds huligāns, ka bail klausīties! Es to ilgi necietī�u.

� Kā tad tā! Kā skolnieks var tā uzvesties! � uztraucās Ritners.

� Es teicu: ilgi to necietī�u.

Maija ievēroja: �is cilvēks vienmēr smaidīja. Viņ� draudēja un lādēja smaidīdams. Ieskatoties viņa acīs, bija jānodreb, tik ne�ēlīgs niknums no tām plūda pretim. Kas tajās paskatījās, tas saprata, ka smaids �ā cilvēka sejā ir tikai maska.

� Nu jūs jau, mācītāja kungs, zināt. Viļunats agrāk pinās ar sarkanajiem. Līdz �im viņ� bija diezgan kluss, nekur nejaucās iek�ā, bet nu nāk vecāks, laikam sāk rādīt zobus. Ko tur skola var _t daudz darīt? Ārpus skolas viņam izsekot nevar.

Tagad gan visas kreiso organizācijas slēgtas, bet laikam vecais raugs guļ kaulos, � neveikli, it kā taisnodamies sacīja Ritners.

� Vai jūs varat iedomāties, ko viņ� runā? �odien, piemēram, pavisam nopietni prasa, kā tad varot . saglabāt tā kunga Jēzus kaulus un miesas. Kā pietiekot visiem vēl tagad to relikviju? Gudkevi�s atkal prasa, kāpēc dievu vienmēr vajagot saukt par kungu. Tas nemaz nav labāks par Viļunatu. Tāpat vēl da�s labs. Savelk tos purnus tik pārgudrus un tad smejas tie�i acīs. Paliek nekaunīgi. Skatieties vien, ka būs!

� No klases audzinātāja tādās lietās nevar prasīt atbildību. Es nevaru vienmēr būt klāt, � piesarcis vairījās Ritners. � Zināms, direktoram jāņem stingrāk. Es esmu runājis, bet viņ� atmet ar roku, pabar, pabar, un � tā puikas palai� muti. Varbūt nekas vairāk arī nav, tikai tāda plātī�anas.

�ai brīdī ienāca direktors � vēlīgs kā arvien. i Tikai uzpampu�ie un sasarku�ie plaksti, zem kuriem dziļi gulēja �auras, nemierīgās acis, liecināja par sagurumu. Atlaidies uz krēsla un paskatījies uz Rudumu, viņ� iejautājās;

� Ko tad mācītāja kungs tā noskaities?

� Mācītāja kungs �ēlojas, ka skolēni par daudz izlaizoties, nupat mana klase esot slikti uzvedusies, � atbildēja Ritners.

� Saņemiet, saņemiet savus pui�us labi stingri! Jaunie�i jau mīl padi�oties, tāpēc jāvalda, ko lai , dara!

Rudums neteica vēl nekā.

� Es diezgan stingri turu, un tā klase vispār ir diezgan kārtīga, bet mācītājā kungs �ēlojas, ka da�i reliģijas stundās bravūrīgi uzdodot visādus jautājumus. Nupat sūdzējās par Viļunatu. Es nezinu, manās stundās Viļunats ir kārtīgs, bet reliģijas stundās tā neesot. Laikam kādā ateistu, kādā kreiso ietekmē

nokļuvis, kas lai zina, � Ritners lēni lika vārdu pie vārda un skatījās te uz direktoru, te Rudumu. Rudums klusēja un, galvu pieliecis kā vērsis uz badī�anos, vēroja direktoru, bet tas viņu likās pilnīgi aizmirsis, runāja tikai ar Ritncru.

� Kas tur par ateismu, kas par kreiso ietekmi? Nieki! Viļunals ir prātīgs zēns. Jūs zināt, ka. jaunie�iem patīk but asprātīgiem, meklēt visādus āķus un knifus. Tā rodas tie jautājumi, � atcirta direktors.

� Tā nav! � asi iejaucās Rudums. � Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņi runā, redzēt, kā uzvedas.

� Neatļaujiet tā! mūsu jaunie�i nav tik samaitāti. Ja kādreiz aiz lielības muti palai�, tad sadodiet, lai mācās uzvesties, un tas ir viss. Par kārtību un sekmēm klasē atbild skolotājs. � Viņ� piecēlās un, gandrīz demonstratīvi pagriezis Rudumam muguru, sāka meklēt kādu �urnālu.

Bet Maiju �ī saruna ievilka atkal dziļāk skolas dzīves noslēpumos.

Pēc stundām Maija gaidīja Zāles un l.iclnora vecākus, kas bija lūgti, lai ierodas skolā. Veinberga un Rutāna vecākiem, kuri dzīvoja laukos, aizrakstīja vēstules.

Drīz skolotāju istabā ienāca Zāle � pavecs vīrs kalsnu, bālu seju, �aurām, nemierīgām acīm un mazu, asu bārdiņu. Viņ� nāca steidzīgi, salīcis uz priek�u, it kā cīnītos ar vēju, zaļganais vadmalas mētelis vaļā. Sasveicinājies ar skolotāju saimi, Zāle sāka sarunu ar Maiju.

� Mans dēls laikam atkal nepatik�anas sagādājis. Uz trim dienām esot izslēgts, � Zāle sacīja, kad viņi apsēdās stūrītī pie loga. Balss skanēja nervozi.

Maija pastāstīja, kas noticis.

� Jā. Ko lai dara, tā man ar viņu iet, � Zāle noskumis atzinās.

Maija gribēja zēnu aizstāvēt.

� Arkādijam ļoti impulsīva, strauja daba, laikam tāpēc kādreiz aizmirstas un pārsteidzas.

� Kādreiz vien nav. �oruden gan esmu pirmo reizi, bet iepriek�ējos gados te nācu gandrīz katru nedēļu. Vakar vakarā viņam teicu: �ogad uz skolu vairs neie�u, pēdējā reize. Ja tu nevari iemācīties uzvesties, neej skolā. Pietiek!

� Bet skola ta�u jābeidz!

� Jāpabeidz būtu � bet kad nevar? Cik ilgi tā niekosies? Jūs vēl esat te jauna, laikam nezināt: viņ� sē� otru gadu.

� Kā tas saprotams? Vai es tā būtu vīlusies? Man liekas, viņ� ir viens no spējīgākajiem zēniem klasē.

� Nē, jūs neesat vīlusies, tāds viņ� ir, bet sē� otru gadu. Gala pārbaudījumā izkrita ķīmijā, abi ar Silmani.

� To es nezināju, � atzinās Maija.

� �oruden, kad sākās skola, mēs abi tā nopietni izrunājāmies. Es teicu: �Ja apņemies vēl iet skolā un to pabeigt, tad esi vīrs un izdari. Ja nevari vārdu turēt, ko tad esi vērts?�

� Es domāju, ka Arkādijs saņemsies un būs labi.

� Iespējams, bet galvot nevaru. Teik�u jums atklāti: skola arī pie daudz kā vainīga. Audzinā�ana klibo, skolēniem nav respekta pret skolotājiem. Ar inspektoru visa skola nesatiek. Tāpat ar Feldmani visa skola ēdas.

� Vai tik briesmīgi ir, kā jums tas liekas? � Maija klusi jautāja.

� Padzīvosit pati �eit kādu laiku, tad redzēsit. Kāpēc Arkādijs izkrita ķīmijā? Nekas cits kā personiska izrēķinā�anās. Ar Feldmani visa klase ragos, ķīmijas stundās parasti iztrakojas, par mācī�anos nedomā. Pavasarī eksāmenos nu rodas iespēja atmaksāt. Visu klasi izgāzt nevar, bet barve�iem, lādam Arkādijam Zālēm un Silmanim, iezāģēt, kā puikas saka, � to var.

� Pārbaudījumā ir komisija. Ja būtu zinā�anas, tad nevarētu izgāzt, � pretojās Maija.

� Ja būtu. Tur jau ir tā nelaime. Ja stundas ir tirgus, izrādes, kādas zinā�anas tad var būt? Puikas jau ir palaidņi un Feldmaņa kungs varbūt spējīgs cilvēks, bet skolā viņ� neder, kas ir, tas ir. Un nav ! Feldmanis vienīgais, laba daļa jums tādu.

Maija sajuta Zāles vārdos daudz taisnības. Tā runāja arī zēni. Mute tāpēc nevērās, lai pret skolu vērstos apvainojumus atspēkotu. Zāle turpretim kļuva arvien runīgāks.

� Agrāk, partiju laikos, te arī gaja traki. Es, re-' dzat, biju sociāldemokrāts. Man divi dēli beidza �o skolu, labi mācījās, bet vienmēr cieta pārestības. Kad prasīju pabalstu, vienmēr atrunājās: �Ko nu Zālēm!� Daudzi skolotāji te berģisti, zemnieksavienības vīri, kristīgie un visādi, bet galu galā viena zupa vien ir, tāpēc savējiem tikai deva. Par trūcīgākajiem vienmēr izrādījās tie, kuru vecākiem tās lielākās mājas un labākās algas. Parasti tie arī tika uzskatīti par spējīgākajiem. Direktors � tas gan zelta cilvēks, bet viņam daudz jāiztur. Inspektors un visa tā kliķe ar ' borģistiem un zernsavie�iein priek�galā visu laiku ap viņu rejas. Tā nu tas ir, ko lai dara. Labi bulu, | ja puika pabeigtu skolu, bet vai izdosies... � viņ� bēdājās.

� Kāpēc gan ne? � Maija vienkār�i atteica. Viņai ļoti gribējās ātrāk beigt �o sarunu, bet Zāle sāka par jaunu:

ļ � Un tad vēl viena lieta man nedod miera. Baidos, vai tur arī mans zēns nesāk jaukties pa vidu.

Maija klausījās.

� Partiju laikos �ai skolā bija ieperināju�ies komunisti. Nekā noteikta gan nezinu. Arkādijs agrāk stāstīja, bet pēdējā laikā par to vairs nerunā. Esmu izdomājies, kā likt pie skaidrības. Negribas vēl tie�i jautāt, baidos, viņ� var sākt noslēgties no manis, un tad es pilnīgi zaudē�u iespēju viņu ietekmēt. Tāpēc man būtu lūgums jums: pavērojiet, ar ko viņ� vairāk satiekas, kā izturas. Esmu nodomājis runāt par to arī ar direktoru. Viņ� tomēr par daudz uzticas skolēniem, bet ar �o slimību tā nevar. Tur vajag stingri ķerties pie pa�as saknes.

Kā salta vēja �alts spēji iesitās jaunās skolotājas krūtīs.

� Zāles kungs, jums ta�u nav, kā jūs pats sakāt, nekādu pierādījumu par skolēnu nelegālu darbību skolā un tāpēc nav arī nekāda iemesla baiļoties par Arkādiju, � viņa sacīja. � Turklāt uzmanība un skolēnu izspiego�ana uz aizdomu pamala nav viens un tas pats. Un par skolas likteni gan parūpēsies direktors.

Ironiju, kas izskanēja līdzi pēdējiem skolotājas vārdiem, Zāle tomēr neuztvēra. Ar to saruna beidzās.

Tai pa�ā dienā Maijai vēl vajadzēja runāt arī ar Lielnora vecākiem. Bija jāiel pie viņiem uz mājām, jo skolai tika paziņots, ka ne tēvs, no māte nevarot ierasties.

Lielnoram piederēja viens no modernākajiem namiem pilsētā � jauna divstāvu celtne. Uzkāpusi pa platām, ērtām kāpnēm otrā slāvā, kur uz brūnām durvīm lielīgi pletās grezna plāksne ar uzrakstu � K. Lielnors, Maija piezvanīja. Durvis atvērās, un vecīga sieviete noguru�u seju pabāza galvu. Izdzir-dusi vēlē�anos runāt ar Lielnora kundzi, sieviete pakāpās atpakaļ un atvēra durvis pla�āk.

� Lūdzu, ienāciet! Mājās ir. Varbūt varēsit.

Viņa aizgāja. Brūniem koka paneļiem klātas sienas, lustras, spoguļi, bet sasmacis gaiss � tāds likās pirmais iespaids �ai namā. Nogurusi Maija apsēdās. Nu kļuva vieglāk gaidīt. Tikai pēc laba laika kalpone atgriezās.

� Atģērbieties un tad � lūdzu! � Viņa parādīja ar roku uz durvīm, pa kurām pati bija iznākusi.

Maija pieklauvēja un iegāja. Uz plata, dīvāna starp daudziem spilveniem sēdēja jauna sieviete tum�u dienvidnieces seju. Ieraudzījusi Maiju, viņa mazliet pacēlās tai pretim. No�vīksteja raibs zilzaļa smaga zīda rīta tērps, nolīgojas milzīgi, sārti auskari, divas lielas, brūnas acis raudzījās ienācējā. Iepretim dīvānam uz paklāja bija ovāls galds un da�i brūni, polsterēti krēsli. Uz viena no tiem Maijai lika apsēsties.

Saruna notika krieviski, jo Lielnora kundze latviski prata vāji.

� Koļa atkal izdarījis palaidnības. Atnāca mājā priecīgs un smējās: trīs dienas neesot, skolā jāiet. Tagad tik jautrs staigā apkārt un tik nevaļīgs, ka ne pusdienas nav laika paēst.

Tā Lielnora kundze iesāka, un tālāk skolotāja tikpat kā netika pie vārda. Kundze �ivināja un �ivināja, ērti atlaidusies spilvenos, spo�ās zīda zeķēs tērptās kājas pārlikusi vienu pār otru.

� Viņ� man nav slikts dēls, to nevaru teikt, bet drusku vieglprātīgs. Un tur, skolā, visi viņi tādi pa�i jauni un nebēdīgi kopā, tad iet. vaļā. Ar to inspektoru viņi vienmēr kādus jokus izdomā. Galva Koļam laba, cauri ticis ir vienmēr.

� Macas Koļa pavāji, bet visvairāk ģimnāzijās ♦ skolotāji sūdzas par viņa uzve�anos, � Maijai izdevās iespruki starpā.

� Teik�u jums tā: es zinu, ka lur skola ir. Visi skolotāji nesūdzas. Sūdzas inspektors, Lur jums tāds Feldmanis, varbūt vēl kāds. Ritnera kungs par viņu ļoti labi atsaucas, direktors tāpat. Nupat runāju, nekā slikta nosacīja. Sūdzas tie, teik�u skaidri, par kuriem skolēni un vecāki sūdzas. Zināms, �olaiku jaunatne vispār ir brīvi augusi un varbūt kādreiz nesavaldās arī, kur vajadzētu, bet tik briesmīgi, kā tur, skolā, to stāsta, nav. Nav tik briesmīgi, lai saka, ko grib. Mans Koļa, es zinu, var būt ļoti pieklājīgs, ja tikai grib. Kad es ar savu draudzeni eju uz kino vai uz kafejnīcu, viņ� mūs pavada, tāpat atnāk pretim, pakalpo, ko un kā vien vajag. Tur nav ko runāt. Viņ� prot uzvesties � lai visi tikai tā prastu.

� Vai jums ir zināms, par ko sodīja jūsu dēlu? � Maija ieminējās.

� Jā, zinu. Koļa man izstāsīja.

� Ko jūs par to sakāt?

� Zināt, man tur nav ko teikt. Inspektors ir ļoti rupj� cilvēks. Mēs, es un mans vīrs, esam daudz viņa dēļ cietu�i, kamēr esam �eit. Tagad viņ� nedod arī zēnam mieru. Es nesaprotu, kā tādu cilvēku lur skolā, tas nav skolotājs.

Gaitenī noklaudzēja smagi soļi. Durvis atvērās, un ar ceļa somu rokā ienāca vīrietis, tērpies pelēkā lietus mētelī, gariem zābakiem kājās.

� Labvakar, viņ� krieviski sveicināja.

Lielnora kundze, pārsteigta, izbrīnījusies, pagriezās pret viņu.

� Tu jau mājās, �or�?

� Jā, tiku ātri cauri. � Viņ� apstājās istabas vidū.

� Nāc, �or�, iepazīsties, te mūsu Kolas jaunā audzinātāja atnākusi.

Lielnors nolika somu turpat netālu no sienas, pienāca un sasveicinājās. Tad izgāja gaitenī, novilka mēteli un, atgriezies atpakaļ, apsēdās Maija! pretim. Viņ� izskatījās pēc laucinieka � rudens vēju un vasaras saules aprauti tukli vaigi, plecīgs, drukns augums, ass skatiens. Te tas pievērsās sievai, te audzinātājai, uzmanīgi to pētīja. Arī audzinātāja, protams, ar interesi skatījās savā �ā vakara sabiedrībā.

Vīrs un sieva. Laucinieks, tirgotājs un � moderna, izsmalcināta kafejnīcu dāma, pilsētniece. Viņam seja sārta, pilnīga, vienkār�ām, rupjām līnijām veidota, viņai � �aura, labi kopta un pūderēta, ar smalkām svītriņām uzacu vietā. Sarkani krāsotas lūpas, dārgi auskari, zīda tērps un � pelēks lietus mētelis, lielceļu dubļiem nota�ķīti garie zābaki. Likās � tie ir kontrasti, bet īstenībā daudz kas tos vienoja. Gan greznajām lustrām, gan sienām, smagajām, dārgajām mēbelēm un viņiem abiem pāri klājās viens un tas pats pilsonības apvalks.

� Nu laikam atkal Koļa ko izstrādājis skolā, � Lielnors teica.

� Jā, � kundze steidzās stāstīt, � esot apvainojis inspektoru un uz trim dienām izslēgts. � Vārds �inspektors� tika sevi�ķi uzsvērts un gari, gari novilkts.

� Ak inspektoru! � Lielnors nevērīgi atmeta ar roku. � Kad tad viņ� nav juties apvainots, par ko viņ� neapvainojas? Viņ� par to arī ir apvainots, ka man ir dzirnavas un veikals, bet viņam nav. Lai apvainojas vien! Kad tik vien tā bēda! Es domāju, ka atgadījies kas nopietns.

� Slikti mācoties arī, � kundze atkal iejaucās, � tev varbūt vajadzētu gan ar Koļu parunāt, lai saņemas un pavasarī tiek no tās skolas laukā.

� Mācīties viņ� negrib, kas ir, tas ir. Mēs nupat kādu dienu ar viņa krusttēvu runājām par to. Galva laba, krusttēvs bagāts, saka � mācies, es do�u naudu. Brauc uz ārzemēm, studē, ko vien tu gribi un kur gribi. Es pats arī varētu dot, ko vien vajadzētu, bet viņ� ne. Nu, kad negrib, negrib, kas tur. Lai dzīvo lāpāt. Ne viņam trūks darba, ne maizes, lai dzīvo, kā grib! � Atgāzies pret krēsla atzveltni, kājas plati ieplētis, viņ� iesmējās. � Koļa ir mans dēls, es arī tāds pats biju. Tēvs gribēja no manis iztaisīt in�enieri, iestājos universitātē, paris gadu pamuļļājos, beidzot atmetu ar roku un sāku rauties ar tirdzniecību. Man patika praktisks darbs. Tas pats gars, es redzu, ir Koļam. Kāpēc lai viņu spie�u uz to, ko viņ� negrib? Būs jāsāk ņemt vairāk pie sevis, lai mācās strādāt. Ko tur niekojas ar tām skolām!

� Tā nevar, �ī klase jāpabeidz. Ja sāksi ar savām darī�anām viņu nopulēt . .. Atceries, ko ārsts vasarā sacīja, � kundze iejaucās, tad pagriezās pret Maiju, � viņam neesot diez cik spēcīgs organisms, ļoti ātri audzis, tāpēc tāds trausls, nervozs.

� Kas par niekiem! � Lielnors nevērīgi pārtrauca sievu. � Ārsti vienmēr kādu vainu atradīs. Nervozs! Es jau sen skatos, jūs te par daudz ar viņu cimperlējaties. Man tas nepatīk. Jaunkundzi laikam no viņa grib iztaisīt.

� Kā tu runā, �or�? Kundze savilka uzacis.

� Kā es runāju? Es runāju tā, kā ir. Es tikai tad jūtos labi, kad varu rīkot cilvēkus, kad darbs kustas, un gribu, lai tāds pats ir mans dēls. Viņam arī tā sievie�u smalkuma nemaz nevajag.

� Es nesaprotu, kas par smalkumu, � kā caur zobiem izspieda Lielnora kundze. � Koļa vēl jāpasaudzē.

� Saudzē, saudzē, vai es ko saku, bet nieki vien ir. Koļa ir stiprs diezgan.

� Paldies dievam, ka ir. Lai dievs pasargā, ja nebūtu!

Pēk�ņi pa durvīm iedrāzās Koļa. Aiz viņa gaitenī dzirdēja vēl cilas zēnu balsis. Ieraudzījis Maiju, viņ� pasveicināja un taisījās mosties atpakaļ. Troksnis gaitenī noklusa.

� Pagaidi, Koļa, panāc �urp! � uzsauca tēvs.

Koļa pienāca. Gai�s mētelis, kājās spīdīgi stulmu zābaki.

� Nu, kas ir? � viņ�, mazliet apmulsis, prasīja.

� To atnākusi, redzi, tava audzinātāja un �ēlojas, ka tu skolā slikti uzvedoties un nemācoties.

� Pret audzinātāju es neesmu slikti izturējies, tikai pret inspektoru, un, kāds viņ� ir, to tu pats vislabāk zini. � Zēns pagriezās un gāja uz durvīm.

� Koļa, osi ta�u pieklājīgs, tu redzi, tēvs ar tevi, runā! � uzsauca māte.

Koļa apstājās un pagriezās atpakaļ.

� Lai viņ� iet! � vienaldzīgi izmeta Liolnors.

� Ej, ej!

Koļa nelika lūgties.

� Tad uz trim dienām izslēgts? � jautāja I.iel-nors.

� Jā. Uz trim dienām.

� Viens pats vai vairāki?

� �etri zēni. Mans pienākums ir informēt par to vecākus. Jums jāzina arī tas, ka viņu brīdināja: ja vēl kas tāds atkārtosies, izslēgs pavisam.

� To skolu vajadzētu paslaucīt, ar tādu pamatīgu slotu, vispirms skolotājus, pēc tam tikai skolēnus, bet tur notiek otrādi, � Lielnors asi teica. � Direktors ar visiem grib sadzīvot, stiepjas uz visām pusēm kā gumija. Inspektors atkal visus ēd, no tā neviens nekur novar glābties. Skolotāji velk katrs uz savu pusi. Kas tā par skolu! Kārtīgus skolēnus � tos slēdz laukā, komunistus perina, tie pielīdu�i pilns � kā utis ka�okā. Ko tu padarīsi! � Viņ� piecēlās un sniedza Maijai roku. Lielnora kundze neveikli sakustējās.

� Ko tu, �or�, runā? Siliņas jaunkundze vēl skolā jauna, viņa nemaz nezina, kas tur noliek.

� Tāpēc jau es runāju, ka viņa nezina. Lai zinātu. Ja nebūtu jārunā, es nerunātu! � Lielnors sausi, valdonīgi pasmējās.

� Es domāju, jūs pārspīlējat, Lielnora kungs. Par jūsu zēnu sūdzas ne vien inspektors, bet arī daudzi skolotāji. Un mācās viņ� patie�ām slikti. Tāpēc lūdzu jūs pievērst, uzmanību viņa uzvedībai un sekmēm, lai pavasarī varētu beigt skolu.

� Tas ir pareizi, pareizi, � dēla mālē steidzīgi iesāka, bet tēvs aizsteidzās priek�ā.

� Koja viņa vainas dēļ nekad nav bijis un nebūs jāizslēdz. Mēs zinām, ko audzinām. Tas ir viss, ko varu teikt, � cieti noskaldīja Lielnors un lieliem soļiem izgāja no istabas.

Skolotāja saprata, ka arī viņai jāiet, un atsveicinājās no kundzes, kas palika mierīgi sē�ot uz mīkstā dīvāna savā greznajā, spo�ajā istabā. Maijai pa�ai vajadzēja meklēt un atrast izeju. Ar smagu sirdi viņa kāpa lejā pa trepēm. Tikai uz ielas tikusi, skolotāja dziļi ievilka elpu. Nogurumu vairs nejuta, tikai deniņos viegli sāpēja. Uz mājām iet negribējās. Aizgājusi līdz �osejai, viņa ilgi staigāja �urp turp, tad nokāpa lejā un kādu brīdi gāja pa celiņu gar pļavas malu. Tāla tumsa cēlās aug�ā līdz pat mākoņu ceļiem rudens debesīs. Zvaig�ņu nebija. Blāvu gaismu atmirgoja pilsētas ugunis. Zem kājām �abēja nobiru�ās lapas.

Nakts likās klusa, klusa. Tikai vēj� lēni �u�ināja vecajās apsēs, un skolotājas domas nerimās riņķot ap balto divstāvu ēku pilsētā. Uz �osejas varēja dzirdēt. soļu takti. Tur soļoja vēl kāds vēlīns gājējs.

�

Nākamajā dienā pulksten piecos I reālajai klasei lika ierasties pie ārsta. Ārsta kabinetu taupības dēl vēl nekurināja, tāpēc skolnieku apskate notika dab-zinību klasē. Tur iespīdēja saule, kas telpu drusku sasildīja.

Skolas ārsta Pētera Jēkabsona īstā darba vieta bija pilsētas slimnīcā, bet jau ilgus gadus viņ� strādāja arī ģimnāzijā, tāpēc pazina lielāko daļu vecāko kla�u skolēnu. Jēkabsons bija jau pāri pusmū�am, vidēja auguma, vingru, �iglu gailu, sārtu seju, plāniem, dzelteni pelēkiem matiem, smaidīgām acīm, kas caur degunkniebja stikliem skatījās uz visu pasaulē, it kā vienmēr ko jautru meklēdamas.

� Pui�i, sāksim! � sauca ārsts. � Pa�i cits citu nomēriet un nosveriet! Tad �urp pie manis!

Pirmais pie ārsta galda pienāca Egle.

� Nu, Juri! Tu jau mums spēcīgs un bra�s puisis, īsti kareivisks. Kā nu ne! Tēvs virsnieks, tā jābūt,� sacīja Jēkabsons, tad izklausīja Jura krūtis. Kad veselības pārbaude bija galā un zēns varēja ģērbties, nebeidzās jautājumi: � Kā tēvam klājas? Daudz darba? Neesam ilgi tiku�ies. Vai mācies labi? Turies, turies, ka neizkrīti pavasarī pārbaudījumos! Jums jauna klases audzinātāja, ņems stingrāk nekā vecā.

Juris atbildēja pa vārdam, nopietni un skopi. Ārsts neaizmirsa arī Maiju.

> � Vai jūs jau ilgi strādājat par skolotāju?

� Nē, pirmo gadu.

� Oho, tad jums ar �iem jaunkungiem būs diezgan ko cīnīties. Tie laikam mīl patrakot. Vai tā nav, Juri? To jūs laikam tīri labi protat? � Un Jēkabsons t smiedamies skatījās uz Maiju.

� Jā, protam, � pasmējās arī Juris.

Tāpat Jekabsons izjautāja Kalniņu, Silmani un vairākus citus zēnus.

Bet tad sāka nākt tādi, par kuru vecākiem nekas nebija jautājams un kuru apskatē ārsts ne reizi vien nepatikā savilka uzacis. Tiem pirmais jautājums bija: kā jūs sauc? Skolotāja sarauca pieri izbrīnā: vai tad �ie zēni nemācījās skolā tikpat ilgi? Kāpēc ārsts viņus neatcerējās?

Lūk, smagā, cietā solī pienāca Rutāns.

� Kā jūs sauc? vaicāja ārsts. Rutāns atbildēja strupi, kā negribēdams. Viņa apskate noritēja ātri un klusi, atzinums skanēja: vesels.

� Man galva sāp! � cirta pretī Rutāns.

� Tas nekas. Katram kādreiz iesāpas, � ārsts vienaldzīgi teica.

Tāpat ātri par veseliem un spēcīgiem atzina Rogu, Vaiļunu un citus. Pēdējie palikti Mirovi�s ar Perl-inani. Mirovi�s neizskatījās ne spēcīgs, ne bra�s. Glu�i otrādi. Viņa melnīgsnējā, kalsnā soja, mazais augums, �aurās, iekritu�ās krūtis liecināja, ka ar viņa veselību nav viss kārtībā.

� Es esmu vesels, � viņ� pats īsi teica, apstājies ārsta priek�ā, � tikai akJā zarna iekaisusi.

� Jā, jā, atceros, � atsaucās ārsts. � Vai tagad ir labāk?

� Pa�reiz ir labi.

� Vingrot nedrīkstat. Uzmanieties ar ēdienu, varbūt vēl kādu laiku pavilksim.

Izklausīdams zēna krūtis, ārsts pēk�ņi saķēra viņa roku.

� Kas jums ar rokām? Kādas tās izskatās! Zili zaļas, brūnas. Vienos traipos.

� Es strādāju laboratorijā, � vienaldzīgi atbildēja Sergejs.

� Kad tad jūs strādājat? � brīnījās ārsts.

� Pa vakariem un svētdienās, � vienaldzīgi, uz ārstu pat nepaskatījies, teica zēns.

Kad pienāca Perlmanis, ārsts satvēra arī tā roku. Sā zēna pirkstos redzēja pusdziju�us ieskrambā jumus.

� Ko jūs darāt?

� Strādāju pie skārdnieka.

� Cik stundu esat darbā?

� �etras piecas.

� Jūsu tēvs ta�u tirgotājs. Ebreji prot labi pelnīt, � Jēkabsons teica.

Pcrlmaņa lūpas gan pakustējās, bet viņ� neatbildēja.

Izklausījis ārsts arī viņu atzina par veselu. Perlmanis tomēr sūdzējās par kājām. Pagāju�o ziemu strādājis kādā noliktavā, tur bijis caurvēj�, no tā laika sāpot. Tagad vakaros piepampstot.

Ārsts lika atlocīt bik�u galus un paskatījās.

� Derētu siltas kompreses, diatermija, masā�a, bet to labāk darīt vasarā, siltā laikā, ne tagad. � Un viņ� gāja mazgāt rokas.

Zēns gurdām acīm noskatījās uz viņu un sāka ģērbties. Maija ievēroja, cik nabadzīgs �ā zēna apģērbs. Kā gan sāpēja piezīme par �ebreju tirgotāju, kas prot, labi pelnīt�!

Bet klase otrā istabas galā pa to laiku draiskojās, smējās. Uz cilvēka skeleta bija uzradusies cepure, apkārt aplikti svārki. Kāds zābaks apmeta gaisā loku un uzlidoja uz augstās, baltās podiņu krāsns. Maija piegāja pie zēniem un stingri teica:

� Esiet ta�u klusu! Ārsts novar nekā dzirdēt.

� Kā lai to zābaku dabūju zemē? � �ukstēja Kalniņ�.

� Lai paliek. Beigsies apskate. Tad.

Kad vispārējā apskate beidzās, Jēkabsons vēl lika noaut un parādīt kājas.

Tūlīt noskanēja: �Oho!� � un kņada kļuva atkal stiprāka. Cits pēc cita viņi pastiepa basu kāju pret ārstu, un tas pieliecies paskatījās. Atsauksme par �īm kājām nebija diez cik atzinīga. Da�s labs dabūja dzirdēt: kārtīgāk, kārtīgāk vajag apkopt kājas, apgriezt nagus.

Bet jaunā skolotāja tagad ar izbailēm redzēja: te nu nepavisam nav tā, kā vajadzētu. Bēdīgā dzīves patiesība te runāja pati par sevi. Da�s, novilcis zeķi, norūpējies pats apskatīja savu kāju un mēģināja paberzt, tīrāku, cits paskatījās un tikai izgrūda mēli � tas nozīmēja, ka arī viņ� nav ar kājas tīrību miera. Roga mēģināja novilkt savu zeķi tā, lai citi to neredzētu, bet Vaiļunam, Maija skaidri redzēja, zeķu nemaz nebija. Viņ� slaucīja apputēju�ās kājas, ievilcis tās bik�u galos. Arī zābaki tikko turējās kopā. Pirkstu gali pret caurā zābaka netīro iek�pusi noberzu�ies.

Turpat uz sola bija nevērīgi nomestas Kalniņa smalkās, mīkstās vilnas zeķes. Tādās kāja arī varēja būt tīra. Nē. �im zēnam un citiem viņa biedriem, ar kuriem ārsts draudzīgi sarunājās, nebija ne ko uztraukties, ne ko slēpt.

Pirmajam lika Putānam.

� Nu, vai tas ir redzēts! Ar tādām kājām staigāt! Nāciet, skolotāj, paskatieties � vai jūs ko tādu esat redzējusi?

Skolotāja teica:

� Kad ar cauriem zābakiem tagad pa dubļainiem rudens ceļiem jāstaigā rītos un vakaros daudzi kilometri ...

� Jā, man zābaki cauri, � spēji izgrūda Putāns pats.

Ārsts tomēr nebeidza rāties:

� Zābaki cauri! Tad dod salāpīt! Kā tā var staigāt apkārt! Liels puisis un neprot savas kājas apkopt! � Viņa nāsis viegli drebēja un acis zem degunkniebja stikliem draudīgi zibsnīja.

Nāca Vaiļuna. kārta. Zēna pialā seja bija vēju appūsta, skarbiem vaibstiem, bet divas lielas zilas bērna acis uzticīgi vērās katrā, ar ko viņ� runāja.

� Man arī cauri zābaki. Katru dienu astoņi kilometri jāiet turp un atpakaļ. Ceļ� slapj�, � viņ� paklusu iesāka, gaidīdams rājienu.

Ta�u ārsts likās jau nomierinājies. Dusmu vielā pār vainīgo galvām brāzās tikai asa ironija. Maija ievēroja, ka arī zēnu kņada kļuvusi pa �o laiku klusāka, kaut visumā �ī �kāju afēra�, kā pa�i to vēlāk apzīmēja, viņus neko daudz neietekmēja.

� Atkal cauri zābaki, � ārsts savilktām lūpām mēģināja smaidīt. � Vienmēr jau nevar staigāt ar jauniem, tie pa�i vecie jāsalāpa, citādi � kāda tā kāja izskatās? Kā arājam!

� Es jau arājs esmu, � pavisam nopietni teica Vai] tins.

Nelaimīgs kāju pastiepa Roga. Tā bija sasprēgāju�u ādu, sadurstīta uz tīrumu rugājiem un ceļu grants asumiem un akmentiņiem. Gar pēdas malām, ap papēdi melnēja sīkākas un platākas plaisas. Sos melnumus nomazgāt nevarēja, to saprata katrs, kas pats vasaru strādājis basām kājām. Tikai pamazām, staigājot apautām kājām, tie varēja pazust.

� Tā jau nu darba cilvēka kāja ir, ko tur var darīt, bet uz skolu jau vairs ar basām kājām nenākat. Kārtīgi tikai jāmazgā, tad noies, � �oreiz lēni runāja ārsts.

� Tos nevar nomazgāt! � Roga gandrīz izmisis iesaucās.

� Varēs, varēs, ar laiku varēs, pēc mēne�a bus pavisam balta.

Zēns skeptiski papurināja savu tum�o galvu, un brūnajās acīs sakāpa viss viņa dzīves grūtums.

� Tie plīsumi ļoti dziļi un sāpīgi. Nezinu, ar ko los varētu labāk aizdziedēt, � viņ� mulsi izrunāja.

� Ieziediet ar kaut ko mīkstu . . .

Zēns domīgs skatījās ārstā, bet vairāk nebilda ne vārda.

Ar to �kāju afēra� beidzās. Ārsts aizgāja. Arī zēni ātri saposās un prom bija. Tikai skolotāja brīdi vēl sēdēja, kārtodama pēdējos ierakstus skolnieku veselības lapās. Sīs divas stundas bija devu�as daudz vielas pārdomām. Sabristās un saplaisāju�ās kājas, skārdnieka un laboranta rokas, lai cik tās stipras un darbīgas, tomēr maz spēja pret savas dzīves grūtumu. Visu to vajadzēja kur ierakstīt, kur noliki � bet kur?

Todien Maija kādā brīvā stundā skolotāju istabā laboja burtnīcas. Kad zvanīja, pirmais ar �urnālu rokā no klases atgriezās Ģinters. Ieraudzījis I reālās klases audzinātāju, viņ� iesaucās:

� Ahā! Labi, ka esat �eit! Man ar jūsu pui�iem kas kārtojams. Es lik�u pasaukt.

Viņ� izgāja, drīz atkal atgriezās, apsēdās un stāstīja:

� Jūsu klase �odien dabzinību stundā atkal trok�ņoja. Bez tam uzsāku�i staigāt ārā. Iziet viens, iziet otrs, paliek klase tuk�a. Beigās vairs nelaidu, kamēr iepriek�ējais ienāk atpakaļ. Pēdējos atlaidu Silmani un Rogu apmēram stundas vidū, bet viņi neatgriezās līdz stundas beigām. Nupat tikai starpbrīdī satiku � nāk aug�ā pa trepēm. Tāpēc liku pasaukt. Jānoprasa, kur viņi biju�i.

Ģinters nelikās no noskaities, ne sarūgtināts, runāja lieti�ķi. Ienāca Silmanis ar Rogu.

� Kur jūs bijāt, kāpēc nenācāt klasē? � iesāka Ģinters.

� Mēs bijām stundā, � atbildēja Silmanis.

� Cik ilgi? Kā izgājāt, tā vairs neatgriezāties.

� Bet mēs atprasījāmies, � teica Roga.

� Ja iziet no klases, tad tas nenozīmē, ka atpakaļ vairs nav jānāk, � vai ne tā?

Zēni klusēja, bet nevarēja apslēpt smaidus.

� Redziet! Viņiem vēl smiekli nāk, � Ģinters uztraucās. Kā kādu varonību izdarīju�i! Un lieli zēni.

Zēni nenolaida acis no loga, it kā bālu tur ko sevi�ķu ieraudzīju�i. Rogām drebēja lūpas, laikam no aizturētiem smiekliem. Silmanis likās nopietnāks. Bērni�ķība viņā neizpaudās tik tie�i.

Ģinters noskatījās, tad pārbrauca ar roku pār saviem sirmajiem matiem un teica Maijai:

� Tad jūs, lūdzu, nokārtojiet to lietu � vai no lā? Tā rīkolies nevar � vai ne tā?

Pēc katra Ģinlera vārda Rogas skatiens uz loga pusi k|uva neatlaidīgāks. Likās, viņam arvien grūtāk nākas valdīt smieklus. Ģinters turpretim, visu atbildību uzlicis audzinātājai, it kā būtu ko svarīgu pēk�ņi atcerējies, piesita ar roku sev pie kabatas, kur no-�vadzēja atslēgas, saglauda baltos matus un aizsteidzās. Audzinātāja, brīdi nolūkojusies zēnos, teica:

� Ejiet tagad! Parunāsimies vēlāk klasē.

Kā atpestīti viņi aizlaidās. Novarēja saprast, kas te īsti tik smieklīgs zēniem likās, bet to skolotā ja uzzināja vēlāk, kad I reālā klase sapulcējās uz latvie�u valodas papildstundu.

Papildstunda nolika II a klases telpās. Tā bija lielāka klase � ar trim solu rindām. Diez kāpēc visiem gribējās sēdēt pirmajos solos. Tie, kas paspēja tur ieklupt, sēdēja un smējās, kamēr pārējie lauzās un spiedās, Jai iegūtu arī sev tur vietu. Vienā no pirmajiem soliem ierīkojās Perlmanis ar Vaiļunu, bet arī Roga ar visu varu gribēja tur apmesties. Perlmanis ar Vaiļunu tī�ām Rogu kaitināja un iepletās tā, ka viņam neatlika vietas. Dusmīgs un nelaimīgs viņ� strīdējās tiem pretī, gandrīz lūdzās:

� Neķēmojies, Ja�ka, laid apsēsties � dzirdi?

Ja�a smaidīdams papletās vēl vairāk uz malu un izstiepa elkoņus tā, ka Roga ar pūlēm, atbalstījies uz vienas kājas, tikko varēja noturēties ieņemtajās pozīcijās uz pa�a sola galiņa. Aiz viņa viens pats sēdēja Silmanis un aicināja pie sevis, bet Roga pat neatbildēja. Ķildas un lau�anās sākās arī ap pārējiem pirmajiem soliem, bet tur ātrāk iestājās miers.

Kad visi bija iekārtoju�ies, skolotāja pajautāja, kas noticis dabzinību stundā. Kāds no zēniem sacīja:

� Nekas sevi�ķs.

� Tāpat kā vienmēr! � sauca otrs.

Maija lūdza Silmani pastāstīt, kur viņ� bijis �ai stundā. Tas piecēlās un vienaldzīgi noteica:

� Turpat, kur visi citi.

� Kā � kur visi citi? Jūs ta�u izgājāt no klases.

� Ja, bel citi arī izgāja. Es tikai iekritu tāpēc, ka pēdējais lūdzu atļauju.

� Kas palika klasē, kad Silmanis izgāja, paceliet rokas!

Tikai Kalniņ� ar Perlmani pacēla roku. Iznāca, ka tikai divi skolnieki paliku�i, citi visi pazudu�i. Klase, lūkodamās pārsteigtajā skolotājā, novarēja valdīt smieklus.

� Kad jūs mācāties, ja tādas jums ir stundas? Vai sen jau tā jņs rīkojaties?

� Gandrīz visu laiku, � sacīja Vaiļuns, � bet mācāmies arī, tā nav. Atzīmes mums labas.

� Reiz jūs man teicāt, ka visās stundās varat būt kārtīgi, tikai par ķīmiju negalvojat. Kā tad nu iznāk?

� Ģintera kungs ir pārāk labs. Viņ� mums visu atļauj, un mēs to izmantojam, � atzinās Kalniņ�.

� Tātad jāsecina, ka skolotājs pret jums nedrīkst būt labs. Centī�os to iegaumēt. Ja Ģintera kungs ir labs, es tāda neesmu. Turpmāk visu to skolnieku vārdi, kas nevarēs nosēdēt, tiks pierakstīti. Izlaidība, zēni, jums tomēr būs jāatmet uz visiem laikiem un visās stundās, � Maija sacīja, stingri viņus uzlūkodama.

Klase nopūtās. Smiekli aprima, bet līdz nopietnībai vēl bija tālu. Ierunājās vienmēr klusais un kautrais Upmalis.

� Bet, skolotāj, Ģintera kungs tomēr nezinās, kuru nav klasē.

� Kāpēc? � brīnījās Maija. Atkal sākās smiekli.

� Mēs pieliecamies un, slēpdamies aiz galdiem, aizrāpojam līdz durvīm, un klusi izlavāmies ārā. �odien arī tā bija, � paskaidroja Roga. Piebalsoja vēl citi:

� Da�reiz tā iziet visi.

� Jā, nepaliek neviens. Kad skolotājs Ģinters raksta vai zīmē uz tāfeles, viņ� uz klasi neskatās. Tad var.

� Tikai pēdējiem ir grūtāk. Tad vairāk baidās, ka neierauga.

� Da�reiz pēdējie, kad atskan zvans, palien zem soliem.

� Lai nebūtu jāstāsta, kur� iesāka.

Maija tikai tagad saprata, kāpēc skolotāju istabā Rogu tā mocīja smiekli. Skatoties �o lielo bērnu sejās, klausoties viņu smieklos, kļuva grūti savaldīties, lai nesmietos kopā ar viņiem. Smaids brī�iem arī pazibēja viņas sejā, bet tajā vairāk juta rūgtuma nekā prieka. Laikam klase to redzēja. Smieklu lēkme, jautrie stāsti izsīka. Iestājās klusums. Zēni lūkojās skolotājā. Gaidīja, kas būs tālāk. Nopietni, ar sāpīgu noskaņu viņa sacīja:

� Jūs tomēr esat briesmīgi izlaidu�ies. Kā maziņie! Lūk, tādi! � Viņa parādīja ar roku līdz solu virsai, tad stingri uzsvēra: � Bet nevar tā! Nevar, zēni, tā izlaisties! Ir jāsaņemas! Un tagad � pietiek! Sāksim stundu.

Papildstunda tika veltīta sacerējumu rakstī�anai. Zēni kļuva uzmanīgi. Rogas bruņas, dzīvās acis smaidīja. Likās, aizmirstas ir tiklab dusmas, kā arī skolotājas tikko teiktie stingrie vārdi.

Skolotāja izsauca pie tāfeles Rogu. Kamēr viņ� rakstīja, Perlmanis ar Vaiļunu iekārtojās solā ta, ka tre�ajam vairs nepalika ne stūrī�a, kur piemesties. Kad Rogām vajadzēja atkal sēsties, viņ� velti grūstīja ar plecu Perlmani, nekas neiznāca. Tie abi tupēja kā celmi, pa�apzinīgi, kā jau uzvarētāji.

Skolotāja redzēja �os puiciskos stiķus. Tā kā Roga pēc īsas cīņas nostājās sola galā, nezinādams padoma, viņa lūdza apsēsties to otrā solā blakus Sil-manim. Zēns brīdi gan vilcinājās, tad paklausīja. Tagad Silmanis likās noskaities, nikni uzmeta lūpu un skatījās pārmeto�i uz skolotāju, bet viņa neievēroja arī to.

Pagāja atkal labs brīdis. Klase strādāja. Pie tāfeles bija LJpmalis. To pēk�ņi noklaudzēja kā kājas spēriens pret grīdu un klusumā noskanēja:

� T-t-tu te man savus �-�īdu n-niķus 1-laidīsi vaļā? � Vārdi krita aizgūtnēm, kā bez elpas teikti, cits uz cita. Roga aizelsies un aizsvilies, uzlēcis kājās, vīstīja dūres Perlmanim virs galvas. Viņa brūnajās acīs laistījās īstas kara ugunis.

� Roga, vispirms apmierinieties, � teica skolotāja, � un tad padomājiet � ko runājat, ko darāt?

Roga, sastapies ar skolotājas acīm, spītīgi stāvēja un gaidīja, kas būs. Klase sēdēja kā mēma. Arī Perlmanis. Skolotāja, slēpdama uztraukumu, jautāja:

� Kā jūs varat tā apvainot savu biedru un līdz ar to visu klasi, mūs visus?

� Es atvainojos!

Bet Maija redzēja nepatiku, ar kādu Roga izmeta �os divus vārdus.

� Vai jūs domājat, 'ka tas ir tik vienkār�i: savu biedru apvainot un tad negribīgi izmest. � es atvainojos?

Klusums.

� Atstājiet, lūdzu, klasi!

Klusums.

Tad sākās nikni �uksti:

� Ej ārā!

� Vai tu iesi!

� Vācies!

� Ātrāk! Slāv kā tāds . . .

Gandrīz skrie�us Roga izskrēja un aizcirta durvis. Klase pamazam atkal atdzīvojās, tikai Perlmanis sēdēja noliektu galvu un dusmīgi skatījās Silmanis. Nevarēja neredzēt, ka viņ�, tāpat kā Roga, ir nemierā ar skolotājas rīcību. Bet, kāpēc, � to viņa nezināja, un tas satraukumu pavairoja. Māca nelaba sajūta. Izdzina zēnu. Tik vien bija gudrības. Kāpēc tā vajadzēja? Kāpēc nevarēja parunāt ar viņu, ar visiem tepat, klasē?

Paglāba zvans. Pie skolotāju istabas durvīm, drusku nomierinājies, stāvēja Roga un lūdza piedot. Pavērusi skolotāju istabas durvis, viņa redzēja, ka tur neviena vairs nav, aicināja zēnu ienākt un nosēdināja sev līdzās uz dīvāna.

� Vai jūs man izstāstīsit, kas ar jums nolika?

Roga stāstīja. Kad viņ� apsēdies blakus Silmanim, Perlmanis sācis kaitināties. Vairākas reizes, skolotājai neredzot, pagriezies atpakaļ, smējies un �ukstējis: �Sēdi, sēdi mierīgi, puisīt!� Viņam uznāku�as dusmas, tomēr valdījies. Silmanis arī redzējis un dzirdējis, kā Perlrnanis ākstās. Tas pa�ukstējis: �E, kā tam vajadzēja sadot!� �ai mirklī Perlrnanis atkal pagriezies atpakaļ un gribējis ko teikt, bet nu viņ� vairs neesot noturējies, uzlēcis aug�ā un tā izkliedzis. Vairāk nekad tā nedarī�ot.

Maija klausījās un domīgi skatījās Rogām garām. Kad tas beidza, viņa sacīja:

� Nekad tā nedarīsit! Bet � ko īsti?

� Nu . .. tik slikti neuzvedī�os.

Skolotāja sa�ņaudza savas rokas un piespieda tās pie ceļiem.

� Mīļais cilvēka bērns, vai jūs īsti maz apzināties, kur ir jūsu kļūda?

� Nu � tā nevar lēkt aug�ā un kliegt. Stundas laikā. Un vēl uz savu biedru.

� Bet ko kliegt?

� Neko tā nevar kliegt.

� Taisnība. Neko nevar tā kliegt. Bet vai tas ir viss? Kādas tautības jūs esat, Kazimir?

� Es lāgā nezinu: tēvs man bija latvietis, māte poliete. Mājās mēs runājam poliski. Da�reiz saku � latvietis, da�reiz � polis ...

� Perlmanim blakus sēdēja Vaiļuns. Viņ�, man liekas, ir polis. Ja Vaiļuns jūs kaitinātu, vai tad jūs kliegtu � �Nu tu savus poļu niķus laid vaļā!�? Vai Silmanim, piemēram: �Nu tu savus latvie�u niķus ...�

� Nē, � izbrīnījies atteica zēns.

� Kāpēc tad jūs Perlmanim tā sakāt? Vai viņ� jums sliktāks biedrs tikai tāpēc, ka ebrejs? Vai tautība nosaka cilvēka vērtību?

� Nē! Mēs ar Perlmani labi satiekam.

� Nu redzat! Un pēk�ņi jus viņu tik neglīti apvainojat.

� Es biju ļoti uztraucies, tāpēc tas tā gadījās.

� Dusmās cilvēks bie�i vien izkliedz savas apslēptās domas, tā sakot, parāda savu īsto seju.

Zēns nekā neatbildēja. Maija turpināja:

� Vai jūs bie�i skolā tā izturaties pret ebrejiem?

� Jā! Visi tā saka: �īds, �īdam. Par ebrejiem sauc reti.

� Kas tie visi ir?

� Citi skolēni. Mazpulcēni, piemēram, nemaz necie� viņus sev tuvumā. Mūsu skolā tā ir. Daudzi neieredz arī krievus un pat tos, kas nāk no laukiem, � latgalie�us, � Roga vaļsirdīgi stāstīja.

Maija kā neizpratnē pagrozīja galvu, bet Roga to uzskatīja par neuzticības zīmi.

� Jūs neticat? Domājat, ka es tikai taisnojos, ka tā nemaz nav? � viņ� iesaucās.

� Nē, nē, Kazimir, ticu, ticu, bet jūs ta�u saprotat, cik tas viss nelāgi. Visi kopā mācāties un cits citu tik bezjēdzīgi nicināt. Vai tas nav briesmīgi?

� Ir, � atzinās Roga, � bet ko lai mēs darām? Inspektors ... � viņ� bridi vilcinājās, it kā nevarētu iz�ķirties � teikt vai ne, bet tad saņēmās un turpināja: � Ne vien inspektors, bet arī skolotāji, ja dzird, ka mēs kādu teikumu izsakām krieviski, tūlīt uzkliedz: te ir latvie�u skola! Inspektors, kad dusmīgs, lamā mūs par komunistu gnīdām, sūta, lai ejot tur, pāri robe�ai, tur esot paradīze. Tāpēc jau tā iznāk arī ar ebrejiem.

Roga runāja vientiesīgi un pats savu vārdu dziļo traģiskumu nemaz neaptvēra. Viņa vienkār�ā atzī�anās pavēra dziļu brūci, kas �ūloja skolā. Tik ierasta un pati par sevi saprotama te bija citu tautību nicinā�ana, ka pat �is jūtīgais un sirsnīgais zēns nespēja ieraudzīt tās nejēdzību. Skolotāja gribēja tapec atvēri zēnam acis. Kad Maija īsi paskaidroja, kas ir antisemītisms, ka daudzas pasaules valstīs reakcionārās valdības 'kurina naidu ne vien pret ebrejiem, bet vispār starp tautām, lai novērstu darbaļau�u uzmanību no �ķiru cīņas, varēja just, ka zēns visu saprot, ka viņ� par to jau domājis.

� Jā. Vācijā. Fa�isti, � viņ� pēk�ņi atsaucās.

� Ne tikai Vācijā. Daudzās valstīs. Un ne vien nicina, � attrauca Maija. � Apspie�, verdzina, pat iznīcina tautas, kas pieder pie citam rasēm � melnās, dzeltenās.

� Bet Padomju Savienībā? � acis kā bailēs dīvaini samirk�ķinādams, paklusi iejautājās Roga.

� Padomju Savienība, Kazimir, pagaidām ir vienīgā valsts, kur valda tautu vienlīdzība un draudzība.

Maiju apklusa. Klusēja ari zēns, tad nedro�i ieminējās:

� Jā, bet skolotāji arī tāpat dara kā mēs.

� Taisnība. Gadās. � Atkal, nu jau kuro reizi, bija jāsarkst, kad skolēni sāka runāt par skolotājiem.

Roga tovakar gāja pie Rutāna. Kad rudens tumsā un dubļos astoņus kilometrus garais ceļ� līdz mājām kļuva par grūtu, viņi abi da�us vakarus apmetās pie kāda bērnības drauga. Arī �ī istabiņa gan atradās tālā pilsētas nomalē, tomēr tuvāk nekā mājas. Zēns ļoti steidzās. Tik daudz jauna vajadzēja pastāstīt un gribējās to izdarīt ātrāk. Viegls smaids visu ceļu gulēja brūnajās acīs. Lūpas �ad tad pakustējās, atkārtodamas pa vārdam, ko teica jaunā skolotāja.

Mājās pie Rutāna bija uz brīdi ienāku�i Vītums un Valtikovs. Roga nosvieda grāmatas un, nevarēdams rimties, tūliņ sāka stāstīt:

� Ja jūs zinātu, kā �odien gāja!

� Kur tad? Kas? � iesaucās Valtikovs.

� �odien tik mierīga diena kā reti kad, � vienaldzīgi atmeta Vītums. � Nez kur tu blandies, kas ar tevi notiek?

Rutāns tomēr redzēja, ka Kazimirs satraukts, tāpēc nepacietīgi uzstāja:

� Kas ir? Stāsti!

Roga piemetās uz soliņa līdzās Arnim un sāka stāstīt. Vaļsirdīgi visu, kā noticis. Citādi �is zēns runāt neprata. Kad viņ� sāka par atvaino�anos un pateica: �Tad mani iesauca skolotāju istabā,� � sasarcis kājās uzleca Rutāns un dzēlīgi iesmējās.

� Ak viņa arī skolotāju istabā! Kā tad! Vai es neteicu �zekss paliek zekss, � bet tad aprāvās un ka apjukumā turpināja mierīgāk: -� Bet tas ta�u pēc stundām! Direktors . . . Vai tad tur vel kāds bija?

� Ko tu runā? Pagaidi, lai izstāstu, � Roga nikni viņu apsauca un turpināja stāstu par sarunu skolotāju istabā. Jo vairāk viņ� runāja, jo vairāk pals satraucās, tomēr palika biedru priek�ā patiess līdz pēdējam sīkumam. � Beigās man bija tāds kauns, ka vai zemē jālien. Skolotājā tad likās nevis dusmīga, bet nobēdājusies, � viņ� atzinās un apklusa.

Labu brīdi klusēja arī citi zēni.

� Ka tu tik nejēdzīgi vari izturēties pret Jā�u, to es gan nebūtu iedomājies, � pirmais nopietni ierunājās Vītums.

� Es pats nezinu, kā tas notika. Silmanis tikmēr tur �ņāca, kamēr es neizturēju.

� Daudz tu gan vari, ja tādu Silmani nevari izturēt, � atcirta Vītums.

� Tas tā pielīp. Kā kādreiz izrunājas! Atceries, kā reiz tre�ajā a klasē Haimu trenkāja apkārt pa klasi, neļāva sēdēt, klaigāja. Katru dienu kas gadās, un visi tikai smejas . . .

� Nerunā! � vēl asāk viņu pārtrauca Arnis.

Katru dienu tu ko citu arī dabū dzirdēt, bet tev � visi, visi.. . Tu vēl nezini pat to, ka visi tā nedara.

Kazimirs, likās, tikai nupat pēc �iem vārdiem tā īsti atcerējās un saprata, ka tie�ām visi tā neizturas pret ebrejiem un ka viņa labākie draugi nepavisam tā nedara. Vainīgs juzdamies, viņ� mēģināja uzsmaidīt niknajam Arnim. Tas nelikās redzam. Bet, ja Kazimirs savu vainu atzina, sevī ko pārvērtēja, tad smagākais brīdis bija garām. Ko vairs skatīties atpakaļ, ja ceļu uz priek�u zināja? Jaunā skolotāja īstajā brīdī bija paņēmusi viņu pie rokas, pavedusi uz priek�u. Ka �ī roka viņu nepametīs, to Kazimirs tovakar skaidri saprata.

Vēlu vakarā Arnis un Dominiks ar �īm jaunajām ziņām iegriezās pie Stepana, bet tā nebija mājās. Brīdi pamiņaju�ies pie durvīm, abi kāpa lejā. Uz kada ielas stūra garam .pagaja viņu �jauna Tekla�, kas sagādāja tik daudz rūpju. Zēni sveicināja, bet skolotāja, iegrimusi pārdomās, viņus nemaz neievēroja.

Pēc brītiņa abu zēnu priek�ā pēk�ņi, kā no zemes izlīdis, atradās Sa�a. Visi trīs apstājās.

� Kur tu? � iesaucās Dominiks.

� Pildu uzdevumu. � Un Sa�a ar acīm pameta uz Maijas pusi.

� Jābeidz tā muļķo�anās, � nopietni sacīja Arnis.

Sa�a, kas visu laiku vēroja, kur paliek skolotāja, sāka atkal iet, bet tad pagriezās atpakaļ un glu�i nelaimīgs novaidējās:

� Tas ir tik nepatīkami. Beigsim to ātrāk!

Vītums noskatījās un pie sevis norūca:

� Patie�ām! Cirks, vairāk nekas.

Saīdzis viņ� nevarēja rimties:

� Muļķojamies. It kā darba nebūtu.

Pedagogu padome sākās pulksten se�os. Darba kārtībā � skolēnu atbrīvo�ana no mācību maksas. Skolotāji pretēji paradumam �odien bija sanāku�i jau laikus. Fa�istiskās varas uzkundzē�anās atbalsojās Latvijas skolās arī tādā ziņā, ka ne vien tika paaugstināta mācību maksa, bet samazināja arī no mācību maksas atbrīvojamo skolēnu skaitu. Tā tika pavērts platāks ceļ� uz izglītību turīgajiem, bet darbaļaudīm radīti arvien jauni �ķēr�ļi. Kla�u audzinātāji uzmanīgi �ķirstīja skolēnu iesniegtos lūgumus un dokumentus, apspriedās savā starpā, cerēdami cits no cita �aizņemties� savai klasei kādu lieku latu, jo atsvabināmos divdesmit procentus iedalīja katrai atsevi�ķi, bet trūcīgo skolēnu procents bija da�āds. Trūcīgo skolēnu bija daudz, un ar labu prātu gan neviens skolotājs no savas klases summas atteikties negribēja, tomēr nereti tas bija jādara. Parasti notika tā, ka visvairāk apcirpa jaunākās klases, lai varētu kaut kā savilkt galus kopā vecākajās.

Arī skolotāja Siliņa sēdēja pie savas klases dokumentiem, lai gan nekā ko kārtot, tur vairs neatrada. Lūgumus bija iesniegu�i desmit skolnieki, bet atbrīvot no mācību maksas pec noteikumiem pilnīgi varēja tikai divus. Vēl otri divi vai trīs pieciestu, ja viņu lūgumu noraidītu, � bet ko darīt ar pārējiem? Varbūt pedagogu padome zinās kādu izeju?

Pa�u pirmo ņēma tie�i I reālo klasi. Audzinātāja ziņoja par skolnieku lūgumiem un. viņu materiālajiem apstākļiem, tad secināja:

� Pēc manām domām, noraidīt varētu Zāli, Kalniņu un Upmali. Egle atbrīvojams no mācību maksas ārpus kārtas kā Lā�plē�a ordeņa kavaliera dēls. Visi pārējie ir tie�ām trūcīgi un būtu atbrīvojami.

Skaļi smiekli pavadīja �os Maijas vārdus.

� Tā jau labākā klase, tāpēc visvairāk jāpabalsta, � ļauni smiedamās, piezīmēja Zariņa. .

� Tad nu bus cita kārtība! Kalniņam esam vienmēr palīdzēju�i, nu vairs ne! � iesaucās Teigarte.

� Nu būs Perlrnanis Kalniņa vietā!

� Man, direktora kungs, jautājums. � Feldmanis pacēla roku. � Vai audzinātāja savus lūdzējus ir apmeklējusi mājās, pārbaudījusi, kādi ir apstākļi?

� Nē, neesmu bijusi, sprie�u tikai pēc dokumentiem, � atbildēja Maija.

Tad sāka inspektors.

� Pirmās reālās klases pabalstī�ana sevi�ķi rūpīgi jāapsver, jo mēs visi zinām, kas tā par klasi. Vai j tādiem kā Rutāns mums tie�ām jāpalīdz? Un tad Perlrnanis! Tēvs īsts spekulants, tāds veikals! Audzinātāja lūdzējus mājās apmeklējusi nav, bet, redzat, atbalstīt grib visus. Tā jau ir nepiedodama pavir�ība.

Inspektora balss skanēja naidīgi, ar ļaunu ironiju. Tādu pa�u izsmiekla pilnu naidu Maija juta vēr�amies pret sevi no visām pusēm. Tūlīt noskanēja arī Teigartes skumīgā nopietnībā teiktie vārdi:

� �īdus gan nevajadzētu pabalstīt.

Neviens neiebilda. Tad direktors nolika papīrus pie malas un, paskatījies visapkārt, teica:

� Slikti, ka audzinātāja nav pie tiem lūdzējiem bijusi mājās, sevi�ķi pie tādiem kā Perlrnanis.

� Direktora kungs, bet skolotāja Siliņa tikai nupat sāka pie mums strādāt. Kad lai viņa būtu vārē! jusi pie saviem lūdzējiem aiziet? � kā disonanse

asi sakāpinātajam naidīgumam, ko juta ap skolotāju Siliņu un I reālo klasi, ieskanējās Graumancs balss. , Norūpējusies, nopietna viņa skatījās uz direktoru.

Otrā galda galā tūlīt ierunājās ģeogrāfijas skolotāja Lauciņa:

� Patie�ām, kad tad to varēja? Daudzi tur laucinieki.

Arī Līcīlc, kas sēdēja Lauciņa! līdzās, paklusu, kā pie sevis piebilda:

� Tikai aizvakar vakarā paziņoja par sēdi.

� Ko lai dara? Viegli nav visu uzreiz paspēt, mums tas jāsaprot, � novilka direktors. Viņa sejā Maija tomēr �oreiz neredzēja ne gribu saprast, ne parasto laipnību un vēlību. Vienaldzīgi, ne uz vienu neskatīdamies, viņ� pētīja savas rokas un grieza īk�ķus vienu ap otru. Tad teica: Sāksim tagad pēc kārtas tos pui�us!

� Perlrnanis, � nosauca Maija. � Tēvs tirgotājs, pelna ap simt latu. �etri bērni iet skolā. Zēns pats pa vakariem strādā, lai ko nopelnītu.

� Ko tad darīsim ar Perlmani? � jautāja direktors. Nu gan viņ� smaidīja. � Feldmaņa. kungs, ko darīsim ar Perlmani?

� Noraidīt! � skaļi atsaucās Feldmanis.

� Pareizi! � piebalsoja viss padomes koris.

� Tātad vienbalsīgi noraidīts! � direktors rezumēja. � Gan samaksās, vai nu tik traki būs. Nāko�ais!

� Zāle! � teica Maija.

� Un Zāli jūs noraidāt? � pārjautāja direktors.

� Ja tēvs ir ierēdnis ar divsimt latiem algas mēnesī, tad, domāju, viņam vieglāk samaksāt nekā Perlmanim, kam pa�am pa vakariem jānopelna kādi lati, lai varētu mācīties.

Direktors brīdi domīgi klusēja, bet tad parastajā omulībā pievērsās padomei, it kā audzinātājas teikto nemaz nebūtu dzirdējis.

� Zāle mums tāds spējīgs zēns, un vienmēr mēs viņu esam atbalstīju�i. Tēvam tik viegli nemaz nav, divi dēli studē, � kas tie divi simti latu ir? Vienam jāmaksā, otram, tre�ajam. Nupat vakar satiku Zāles kungu pilsētas valdē. Grūti ejot. Ko mēs darīsim? Jāpalīdz, gan būtu.

Teigaite teica: . . .

domāju, direktora kungs, vai nevarētu Zālēm pusi allaisl?

--Lai iet puse. Vai l.ā esat ar mieru? pievienojas direktors.

Visi klusēja. Tikai inspektors ie�ņācās:

� Uzvesties viņus vajadzēja pamacīl, kā ievu, ta dēlu, ne pabalstīt!

Direktors arī to nedzirdēja.

� Tad lai la paliek. Zālēm pusi. Nāko�ais!

� Viktors Rutāns.

I! ka bi�u spiets bulu iekļuvis sēdes dalībnieku vidū, tā acumirklī visās malās du�a un sīca. Pie mazā galdiņa alklati smējās.

� Es kategoriski protestēju prot ī.o, ka Rul.anri atbalsta. Lūdzu to protokolēt! Lai iemācās vispirms uzvesties! Kas mēs būsim par audzinātājiem, ja tādus huligānus pabalstīsim? � kliedza .inspektors, sarkans no dusmām.

� Bet vai par to, kāds Rutāns tagad, pedagogi nemaz nav atbildīgi? � pagriezusies pret inspektoru, jautāja audzinātāja. Viņ� ir nokļuvis līdz, pēdējai klasei.

Neatbildēja, neviens., pat inspektors ne, bel..Feldmanis sauca:

�Es ari protestēju, ka Ruļānu atbrīvo no mācību maksas. Kad jūs, skolotāja Siliņa, būsit viņu, izaudzinājusi citādu, es jūsu lūgumu atbalstī�u, viņ� vēl sarkastiski noteica.

� Vēl neko neesam piespriedu�i., tikai pārrunājam, � direktors pasmējās. � Trūcīgs viņ� ir. �etri bērni, tēvam tikai trīs hektāri, zemes. Bet drusku izlaidies tas puisis arī ir. Ja neesat ar mieru, noraidīsim.

Noraidīt! skanēja no visiem kaktiem.

Nāko�ais bija Valdemars Kalniņ�. Pret ta lūgumu iebilda audzinātāja, teikdama, ka abi vecāki skolotāji, kas ar trīssimt latiem ienākuma mēnesi un. nekustamu īpa�umu varētu samaksāt skolas naudu. Ta�u atkal tas, ko viņa sacīja, nekā nenozīmēja.

Pirmā pasteidzās Teigarte:

-Vai nu tā bus glu�i labi, ka incis viņu pavisam noraidīsim? Viņ� mums tāds labs un godīgs zēns, vienmēr esam viņu atbrīvoju�i. Ka nu tagad tā sarūgtināsim?

Tad ierunājās Zariņa:

� Kalniņ� tai klase ir gandrīz vienīgais, kas uzvedas ika skolēns, lai. to neatbrīvos!

Maija asi iesaucās:

� Vai par labu, uzve�anos jāalbrīvo no mācību maksas arī tad, ja tas nemaz nav nepiecie�ams? Man liekas, .jāpabalsta vispirms trūcīgie skolēni.

� Protams, trūcīgie, bel skolēni, nevis huligāni,� atsvieda inspektors.

� Ko mēs strīdēsimies, kolēģi? � lēni sacīja direktors. Apsvērsim mierīgi! Kalniņam materiālie apstākļi nav slikti, to mēs visi zinām, bel zēns ir tie�ām krietns un priek�zīmīgs, lurklat skolotāju dēls tas arī jāievero. Skolotajiem tik. spīdo�i nemaz neiet � vai mēs pa�i nozinām? Kas la alga ir? Viens divi cauri, algas dienu vien novar sagaidīt. Nu, un tas īpa�ums... Viņ� atmeta ar roku.

Būdele vien ir, nekā tur nav.

� Pareizi, Kalniņ� jāalbalsla! Ja mēs skolotāju intereses neaizstāvēsim, kas tad. aizstāvēs? Tei-garl.c jautāja.

Es lieku priek�ā Kalniņam tapai pusi kā Zālēm, � sprieda Feldmanis.

� Labi, viņam ari pusi. Nu, tālāk, tālāk! Mēs pārak. ilgi pļāpājām � kad ta gala tiksim? mudināja direktors.

Rogām un Vaiļunam audzinātāja prasīja visu mācību maksas pabalsta summu, jo abi divi bija bāreņi � bez tēva. Pie�ķīra tomēr tikai katram pusi.

� Tiem abiem ir briesmīgi apstākļi, tas tiesa, bet, ko lai dara, � vairāk neiznāk. Lai kaut kā mēģina iekārtoties, � �ēlojās direktors.

� Rogām liela mute, daudz netrūkst, ka būtu tāds pats kā Rutāns, � nenocietās atkal inspektors.

Es domāju, direktora kungs, lai klasei tie�ām vajadzētu pateikt: ja viņi nelabosies, pavisam zaudēs tiesības uz pabalstu, � ērti atlaidies krēslā, runāja Feldmanis.

Teigarte ar skumīgu svinīgumu noraudzījās runātājā, bet nekā neiebilda. Audzinātājas Siliņas atkārtotie lūgumi atbrīvot �os audzēkņus no visas mācību maksas bija veltīgi. Padome tos noklausījās un noraidīja. Kur vajadzēja ko sliktu pateikt par kādu nabadzīgu jaunieti un viņu nosodīt, tur runātāju netrūka. Kad bija jāpasaka labs vārds, varēja klusēt. Teigar-tes piezīme labi raksturoja pedagogu noskaņojumu:

� Neko sevi�ķi sliktu par viņiem nevaru teikt, bet simpātiski tie zēni nav. Tas pats Vaiļuns � pēdējā klasē, bet nekādas inteliģences. Kā no sād�as nācis, tāds ir!

Nāko�o kandidātu Upinali noraidīja pavisam. To audzinātāja saprata, jo viņa māte bija skolotāja, bet tēvam �etri hektāri zemes. Nabadzība te tā nemācās virsū kā Rogām, Vaiļunam, bet nedeva mieru jautājums: kāpēc �o zēnu neaizstāvēja, jo tas, tāpat kā Kalniņ�, bija skolotājas dēls, turklāt � tur trīssimt lati, te tikai simts? Ār atbildi pasteidzās inspektors, un viņa vārdi spilgti apgaismoja �ās skolas cienījamo pedagogu taisnības izpratni:

� Gan Upmalis samaksās. Dro�i vien tēvam vēl no senajiem labajiem laikiem būs saglabājies kāds �ūksnis. Lai tik velk ārā! Sociālisti labi prata ieraut.

Nekas! � Tik daudz ļauna prieka par cita neveiksmi reti gadījās redzēt.

Vienīgais skolnieks I reālajā klasē, kas ieguva pedagogu nedalītu atzinību un lika pilnīgi atbrīvots no mācību maksas, bija Sergejs Mirovi�s. Viņu atzina par trūcīgu, centīgu un vispār krietnu zēnu, turklāt vēl nelaimīgu, kam jācie� iziru�as ģimenes dēļ.

Pēdējais palika Silmanis. Viņam pie�ķīra pusi, ievērojot miru�ā tēva � virsnieka nopelnus un to, ka mātei ar simt divdesmit latiem jāaudzina divi bērni.

Ar to 1 reālās klases finansu liktenis bija iz�ķirts, bet padome strādāja tālāk. Abu pārējo pirmo kla�u lietas izlēma ātri, jo visās klasēs jau nebija �rifka-bīļi� un huligāni vien. Tad sāka apspriest II reālo klasi.

Ritners stāstīja, ka viņa klase esot ļoti trūcīga un ar atļautajiem divdesmit procentiem nekādā ziņā nepietiekot. Pabalstus lūdzot desmit zēni, un noraidīt nevarot nevienu, jo visiem vajagot.

Veidojās atkal vesela finansu zinātne. Te visi, kas lūdza atbrīvot no skolas naudas maksā�anas, bija darbaļau�u bērni. Vienam māte atraitne � vaļiniecc, otram � veļas mazgātāja, vairākiem lielas ģimenes un tikai pāris hektāru zemos. Citam tēvs strādnieks bezdarbnieks vai sīks amatnieks, kam arī trūkst darba.

Da�a laba mācīta finansista galvai te būtu pietrūcis padoma, kā sabalansēt izdevumus ar ienākumiem, bet �ie zēni to prata, jo viņu rīcībā bija tādas iespējas, kādas finansisti nepazīst: cauri zābaki, puskukulis maizes nedēļas pārtikai, tāpat ilgas stundas pēcpusdienās un naktīs, lai varētu sameklēt �kaut kur kaut ko ieraut�, un vēl daudz kas, citiem nezināms.

Tomēr vēl labāk izlemt viņu finansu likteni prata skolotāji,

Izsvītroja no pabalstāmo rindas zēnu, kura tēvs bez darba. Viņ� ta�u atslēdznieks � kāpēc nostrādā? Izsvītroja Valdemāru Ciļunu, kura tēvs ar tuberkulozi slims. Viņam ta�u pa�am kalēja darbnīca! Vai strādnieku trūkst, ja pats nevar? Labi iztikt var ari Valtikovs, lai gan tēvam pensija tikai da�i desmiti latu. Tomēr sava mājiņā, dārziņ�, par dzīvokli nav jāmaksa.

Pārējie saņēma katrs pusi no pabalsta summas,.un viss kārtībā. Atviegloti visi, uzelpoja.

Ātri izlēma arī par parējām klasēm. Skolotajiem palika tas, ka direktors sēdos .nevilka garumā. Lai lieti�ķi vai pavir�i, bet visus jautājumus viņ� kārtoja airi. Tā arī todien par atbrīvo�anu no mācību maksas izlēma nepilnās divas stundās. Pārējos sīkos jautājumus aplūkoja da�as minūtēs, un pulksten asloņos jau viss skolotāju pulks izklīda pa ielām kairs -uz savu pusi.

Pulciņos pa diviem Irim pedagogi, lēni pastaigā,-damies, gāja mājās. Da�a grupa vēl nerima spriest par sēde dzirdēto un ierosināto, cita jau pārrunāja vakariņu galda problēmas. Apstājas pie avī�u kioskiem, pamēļoja, tad devās tālāk.

Vientuļu gājēju bija maz. Viena Lida jauna latvie�u valodas skolotāja , iznākusi pa skolas durvīm, steig�us pārgāja pāri ielai, nozuda apstādījumu tumsa un no turienes uz �oseju Daugavas krastā..

Klusums un tuk�ums melnēja visapkārt. Vēlais, vēsais rudens vakars maz. laba vairs solīja atpūtai. Daudz tīkamāk tagad �ķita mājās gaismā un siltumā.

Klusi runājās vecās apses ar rudens tumsu. Daugavas ūdeņu vietā arī gulēja melns tuk�ums, Lēņiem soļiem Maija mērīja �oseju. Pagajas uz priek�u, tad паса atpakaļ. Kāpt leja un meklēt celiņu pa pļavu negribējās. Tumsa tur likās vēl melnākā. Apsēdusies uz soliņa �osejas malā un atspiedusies prot apsi, viņa ilgi lūkojās nekustīgajā, meim.ija tumsa. .Maz vēl darbdienu pagājis, jauna skolotāja domaja, bet tās kļūst arvien smagakas. Sis vakars likās vissmagākais. Pirksti neviļus plucināja grubuļaino apses mizu. Nedeva miera Rogas un Vaijuna caurie zābaki, Rutāna niknums, Perlmaņa saskrambātas rokas.

Reiz, iegājusi klase, viņa ieraudzīja Rutā nu sē�am sola un lau�am sausas maizes gabaliņu. .Skolotāju ieraudzījis, �me�onīgais huligāns� airi noslēpa to galda,-ka papīrs vien no�aukstēja, un piesarka, il. ka lielā noziegumā pieķerts; Vai kauns par savu nabadzību un izsalkumu nav viens no �ā zēna niknuma cēloņiem? Ka to lai izdoma?

Negribējās kustēties, tomēr laiks gāja, un vajadzēja celties. Veļ gaidīja darbs rītdienas stundas. Skola sauca un pavēlēja tālāk, tālāk! Un viņa cēlās un gāja.

Pienāca atkal rīts.

,Maiju baidīja bridis, kad būs japasaka klasei pēda gogu padomes sēdē izlemtā �taisnība�. I. reālās klases audzinātāja �ādu pienākumu pildīja pii.tno reizi. Viņai līkas, ka neparko nevarēs atvērt muti un pateikt: noraidīts Rutāns, bet Rogām ar Vaiļmiu piespriests tikpat, cik Zālēm un Kalniņam. .

Pateikt tomēr vajadzēja. Pirmajā starpbrīdi, vēl nekā neizdomājusi, skolotāja izgāju gaileni, bet, jau sperdama pirmos so|us, ieraudzīja: tepat netālu slāv visi iris � Rutāns, Roga, Vaiļuns. Viņa apjuka un. lai nobīdu tūlīt jāruna, izlikās steidzamies, skatījās kaut kur pāri skolnieku galvarn. Zēni ļomer, il ka sen gaidīju�i skolotāju, strauji .nostājas viņas Pi'K?KS�t.

Vai jūs nezina!, kā mums ar skolas naudu? prasīj.a Rutāns.

Maija tikko dzirdēja �o jautājumu, bet skaidri redzēja drūmo zēna seju. Rogas brūnajās acīs dega: �Un man? Un man?� � bet Vaiļuns stāvēja un skatījās ar veca daudz pārdzīvoju�a cilvēka nopietnību. Rokas tam nevarīgi nokarājās gar sāniem, it kā tā pārliecīgā smaguma, kas tām ik dienas jānes, novilktas. Nekā cita tai mirklī nespēdama domāt, viņa atbildēja:

� Jūs esat atbrīvoti no mācību maksas, � uzsmaidīja un gāja tālāk. Brīdi bija tik labi, ka aizmirsās, kādas sekas varētu būt meliem.

Viss turpmākais norisinājās vienkār�āk. Perlmanis, uzzinājis, ka viņa iesniegums noraidīts, ironiski pasmējās:

� Es jau zināju!

Upmalis kā izbrīnījies noteica:

� Ak noraidīts!

Skolotāja saprata, ka te nu būtu kas jāsaka vai jāpajautā, bet neatrada neviena vārda. Nejēdzīgo netaisnību ar tiem apsegt tāpat nevarētu.

Lielajā starpbrīdī pie Maijas pienāca Graumane.

� Nu, kā jaunā skolotāja jūtas? � viņa jautāja.

� Paldies, labi!

� Vai tad nemaz negribat parunāties? Neņemiet nu visu tik ļoti pie sirds! Saprotu, ka vakar sēdē jūs sarūgtināja. Viens otrs varbūt arī netaktiski izteicās par jūsu klasi, bet tas ta�u jums nav jāattiecina uz sevi, jo jūs vēl viņus audzinājusi neesat. � Viņas balss skanēja silti, silti. �is siltums jauno skolotāju atdzīvināja, tomēr rūgtumu sirds nespēja pārvarēt.

� Bet Perlmanis? Vai esat redzējusi, kādas viņam rokas? Pa naktīm strādā pie skārdnieka, pelna, lai palīdzētu mazākos apgādāt. Un Roga ar Vaiļunu? Vēl tagad aukstā laikā staigā bez zeķēm, cauriem zābakiem. Astoņi kilometri turp un atpakaļ. Viņiem tikpat, cik Kalniņam, kam vecāki pelna trīssimt latus. Vai tas nav briesmīgi? Man kauns klasei acīs skatīties.

Graumane brīdi padomāja.

� Jā, Roga ar Vaiļunu tie�ām trūcīgi zēni, turklāt glu�i prātīgi. Ja salīdzina ar Kalniņu, viņiem, protams, daudz grūtāk būs samaksāt, tas liesa. Tā laikam arī ir netaisnība, bet esiet nu pavisam mierīga un ticiet man: ja Roga ar Vaiļunu tie�ām nevarēs samaksāt, direktors viņiem izstāties neļaus. Mūsu direktors �ajā ziņā tomēr [oli gādīgs. Gan viņ� atradīs kādu stipendiju vai ko citu un palīdzēs. No pirmās klases izstāties? Nē! Nē! To direktors nepieļaus. 'Perlmanis? � Graumane paraustīja plecus. � Nezinu. Vienmēr ir samaksājis. Bet Rutāns? Viņas lūpas bargi savilkās. � Es arī esmu par to, ka Rutānu nevajag atbalstīt. Tā nevar uzvesties! Nezinu, vai mēs no viņa ko izaudzināsim.

� Ja tā rīkosimies, tad tie�ām neko neizaudzi-nāsim.

� Kā rīkosimies?

� Netaisni.

� Kāpēc netaisni? Vai tāpēc, ka viņu neatbrīvo no mācību maksas, vai tāpēc, ka skola prasa no viņa kaut cik cie�amu uzve�anos?

� Kā vienādi, tā otrādi. Abas �īs lietas ir cie�i saistītas.

� Kā tā? Vai tad mums nav tiesību prasīt no viņa to pa�u, ko prasām no ciliem?

� Ir gan, bet... Maija meklēja vārdus, � bet mēs vispirms sodām. Sodām, kaut gan nezinām, kāpēc Rutāns tā uzvedas. Es viņu vēl maz pazīstu, bet nojau�u, ka �is zēns ir nelaimīgs. Vai jums neliekas, ka vispirms vajadzētu noskaidrot cēloņus, kāpēc viņ� tāds, palīdzēt novērst lo, kas spie� viņu tādam būt, un tad prasīt? Te noliek otrādi. Tik vien dzirdu � huligāns, me�onis.

Graumanes pierē ievilkās rievas, viņa kļuva domīga, acis iesitās kāds sve�āds saltums.

Es nezinu, viņa atkal iesaka, un balss kļuva cietāka, jums laikam daudz kas pie mums nepatīk, un jūs domājat, ka jāstrādā labāk. Varbūt daudz ko ari izda rīsit labāk, enerģijas jums netrūkst, � bet vai visu la izdosies noskaidrot un. novērst? Tas nemaz tik viegli nav. � Graumanes balsī dzirdēja aizvainojumu. Laikam tā bija arī ironija. Maija visu to uztvēra, bel. tas �ai brīdī ne aizvainoja, ne sāpināja. Bija tikai viena vēlē�anās: kaut �ī skolotāja viņu saprasl.nl

� Ir tie�ām tā, kā jūs sakāt, daudz kas man pie jums nepatīk, bel saku to nevis tādēļ, ka sevī būtu atradusi kaut kādu trukumu novērsēju. Tikai tādēļ, gribēju to pasacīt, ka domāju � jūs to zināt labāk nekā es. Un jūs varat darīt daudz vairāk nekā es, lai to novērstu, jo esat skolā vairāk piedzīvojusi, vairāk zināt.

Rievas Graumanes pierē izlīdzinājās, acis atkal atsila.

� Varbūt, ta ir, kā jūs sakāt. Mēs �ad tad varam kļūdīties. Varbūt esam arī kādreiz netaisni, bet to nedarām tī�i. Visi skolotāji ta�u labu vien grib. Vai jūs domājal, ka ir tik viegli iedziļināties kairu skolēnā, saprast, kas viņu nospie�? Tas pats Rutā ris. Viņ� ir la noslēdzies, tik nikns uz. visu pasauli. Ka lai tiekam viņam klāt? Varbūt lur ģimenes apstākli sād�ā vainīgi, varbūt kas cils. �o to pasaka kādreiz cili skolēni, bet, kā tas īsti ir . , ,

-� Pastāstiet, ko jūs zināt par Rulānu, � Maija lūdza.

� Nekā daudz nozinu. Runā, ka viņam esot pamāte, ar ko nesatiekot. Māte agri mirusi, Gravr-mane pasacīja, tad apklusa, bet pēc brī�a atkal ieru nājās: � Nav jau Rutāns vienīgais Lacis, ko nesaprotam. Gandrīz katrā klase atrodas to viens, le otrs ar savam īpatnībām, un taisnība laikam ir, ka maz palīdzam. � Viņa paskatījās pulksteni. � Bel parunāsimies par to vēlāk, mani gaida klase.

Skolotāju istabā ar papīra lapu, rokā ienāca darbvedis.

Te ir saraksts. Tiem, kas atbrīvoti no mācību naudas, jāparakstas.

Paņēmusi sarakstu, Maija gāja uz klasi un. domāja: nu tikai īsti sākas. Skolnieki, tūlīt visu uzzinās. Vai tagad tiem būs vieglāk samierināties ar patiesību? Bet ko darīt? Vajadzēja iet.

Klasē bija, vienīgi Mirovi�s ar Perlmani. Palūgusi Perlmani pasaukt pārējos, viņa pasniedza sarakstu Mirovi�am. Tas parakstījās, bet tūlīt saradās visa klase, ne tikai vajadzīgie vien. Vieni rakstīja, cili skatījās. Skolotāja stāvēja nomaļus.

Perlmanis pirmais iesaucas:

� Vil.ja, tu nemaz neesi!

Vitja Rutāns iespraucās Kalniņa vieta, kas parakstījies atgāja tālāk, un noliecās pār sarakstu.

� Nē, tu neesi, � teica ari Zāle. Tad iesaucās Roga:

Man likai puse!

Kā? pārprasīja Vaiļuns.

.....Nu puse. Un tev ari! nelaimīga atkal ziņoja Rogas balss. Visi saplaka vel cie�āk, ap galdu un rūpīgi pētīja savas klases likteņa rakstu. Lēnām cita pēc citas pacēlās galvas, un izbrīnīju�ās paklīda balsis, sākumā paklusas;

� Patie�ām! Abiem puse.

Un Rutātiam nav nemaz!

... Tad tās kļuva skaļakas. Tagad galvas pagriezās uz skolotājas pusi, ta�u tā nelikās no zinis.

Vaiļuns paspēra soli tuvāk skolotājai.

lūdzu, tur tai sarakstā man tikai puse, jīis teicat ..,

Klāt bija ari Roga, bet aiz viņa Perlrnanis un cili. Ari Rutāns tur stāvēja un lūkojās kaut kur grīdā pie Maijas kājām.

Maijas domas skrēja drud�ainos joņos. Neskatīdamās viņa redzēja, cik satraukti un samulsu�i ir visi, ne tikai Rutāns, Roga un Vaiļuns vien. Visi gaidīja atbildi. Un skolotāja atbildēja: meloja tālāk. Viņa juta � atpakaļceļa nav.

� Ak tā? cik spēdama vienaldzīgi, viņa novilka. �ie vārdi pirmie pagadījās. Tad paskatījās sarakstā. � Laikam būs kļūda, kāds pārpratums. Es aizie�u pajautā�u. Parakstiet to, kas tur ir.

Viņi parakstījās, bet skolotāja, zēnu kņadu neievērodama, paņēma sarakstu un izgāja no klases. Apkārt �aloja skolnieki. Daudz acu sekoja viņas soļiem un baltajai lapai rokā. Nekur pazust nevarēja. Kaut kas bija jāizdomā �ais nedaudzajos mirkļos. Klase gaidīja atbildi.

Apak�ējā gaitenī bija mazāk skolēnu, bet tāpat nekur nevarēja ne paslēpties, ne paliki stāvam. Tikai pavērusi kancelejas durvis, Maija atviegloti ievilka elpu. Te neviena nebija. Pēk�ņi iekrita prātā Grau-manes vārdi par skolas stipendijām, un, brīdi paminējusies kancelejā pie durvīm, viņa izgāja un kāpa aug�ā. Kāpņu galā jau stāvēja Roga, Vaiļuns un Rutāns.

� Ir tā, � sacīja skolotāja, � Rutāns nav sarakstā -tāpēc, ka pie�ķirtā summa mācību naudas samaksai ir no skolas līdzekļiem kā stipendija. Rogām un Vaiļunam puse pie�ķirta no valsts pabalsta, puse no skolas līdzekļiem.

Uz mājām ejot, jau drusku nomierinājusies, Maija saprata: pēc visa, kas �odien sarunāts, zēnu skolas nauda jāsamaksā pa�ai, turklāt drīz, kamēr vēl kan-cēlēja nesāk prasīt, jo citādi zēni kūlu nejēdzīgi izmuļķoti. Bet kur sadabūt naudu? Par pirmo algas dienu neko vel nezina. Kad tā pienāks, cik varēs saņemt? Aizņemties te? No kā tad? Un viņa izlēma: sestdienas vakara, tas ir, jau rītvakar, jābrauc uz Rīgu, jālūdz draugu palīdzība. Gan vēlāk parādu atdos.

Dienas steidzās, bet klasēs finansu lielas vēl smagi lika sevi just. Katra klase tās kārtoja, kā prata un spēja. Visgrūtāk. ī reālajā klasē sadabūt vajadzīgos latus bija Perlmanim. Skolas kancelejā zēns �os latus gan nodeva drīz, bet viņa darba stundas visu rudeni vilkās līdz pulksten vienpadsmitiem vakarā un vēl ilgāk, jo nauda, kuru tēvs aizņēmās, bija jāatpelna.

Cilās klasēs sare�ģījumi radās daudz pla�ākos apmēros. īī reālajā klasē Ritnera ziņojumu par sēdes rezultātiem zēni noklausījās klusēdami. Neviena iebilduma, ne jautājuma. Skatījās cits uz citu, il kā tas, ko te runāja, uz viņiem nemaz neatliektos.

Todien viņi ilgi sēdēja pēc stundām klasē, domāja un sprieda, bet pēc da�ām dienām klase kļuva manāmi tuk�āka. Uz skolotāju jautājumiem, kur viens otrs skolnieks, biedri atbildēja ātri un dro�i: �Slims!� � vai arī: �Māte saslimusi, aizbrauca uz laukiem.� Skolotāji nepētīja, kāds cēlonis �ādām slimībām, jo pēc izveseļo�anās, kas parasti nolika pēc vairākām nedēļām, kavējumu attaisnojuma zīmītēs nekādas diagnozes nebija, bet gan tikai: �Mans dēls nevarēja iet skolā slimības dēļ.� Vai arī tā: �Mans dēls kavēja skolu mājas apstākļu dēļ.� Protams, nevarēja jau arī reizē slimot visi, ko bija inficēju�i �ās finansu slimības dīgļi. Tad klase būtu jāslēdz. lid. '..kI.h krizei II reālas skolnieki, būdami reālisti un labi matemātiķi, savu slimību neielaida, un ne visiem skolēniem savu bud�etu vajadzēja sabalansēt �ādā veidā. Vecāki ari darīja, ko vien spēja: lūdza k.iiieeloja pagarinājumu, da�reiz samaksāja solītājā laika vai lūdza atkal jaunu pagarinājumi!, līdz lomēr samaksaja. Da�iem laimējās lurpal pilsētā pa naktīm izslimot� savu finansu slinīibu. lie tad dienu sēdēja klasi', kaut gan gadījās stundās aizsnausties. Bet vai lad snaust drīkstēja tikai tie, kas no tēvu vai draugu viesībām da�kari паса liesi uz skolu?

Ritners visu rudeni cītīgi audzināju savu klasi, lai la l.ik daudz nekavētu, bet panākumus neguva. Slimību nevar arsiet, ja nav noteikta pareiza diagnoze. Par skolēnu gailam audzinātāji maz zinaja. Klusē�anā izpaudās visnormālākās audzēkņu un audzinātāju attieksmes. Tas cienīja kā vieni, lā otri, jo tad neradās nekādi sare�ģījumi: audzēkņiem nebija jābaidās �ielēkt acīs�, ko uzskatīja par vienu �no visbriesmīgākajiem skolēnu �nāves grēkiem�. Audzinātāji turpretim jutās mierīgi savā pārliecībā, ka skolēnu morālā slāja atbilst vajadzīgajam līmenim.

Ar laiku tomēr klases atkal kļuva pilnas. Savās vietās vēju appūstam sejām un kreveļainam rokām sēdēja kā linu, kulstītāji, tā malkas zāģētāji, grāmatsējēji un visi cili. Tomēr skolas naudas samaksai vajadzīgo latu trūka vēl ilgi. Vienam desmit, otram divdesmit, un vairāk. Da�am laimējas aizņemties. Jo lielāks skaitlis, jo grūtāks jautājums, kur ņemt naudu, �os jautājumus lad domīgām sejām, pārrunāja klases biedru un draugu grupas.

īī reālajā klasē bija tāda tradīcija: jo smagāks kāds jautā jums, jo klusāk un atturīgāk par lo runāja. Turīgie klases biedri roti piedalījās �ais pārrunās, vēl retāk kāds no tiem palīdzēja. Tie, kas pārdzīvoja �o bodu, pa�i klusi palīdzēja cits citam, vāca kopa santīmus un latus. Viņu sabiedrota bija cieta neatlaidība. Vajadzēja pa�iem sadabūt, nevis lūgt tiem, kam naudas diezgan, turīgajiem pui�iem vai zek�iem.

Par pēdējo glābēju �ai klasē uzskatīja Borisu Gel-mani, Sis zēns klasē bija ieguvis autoritāti gan ar pla�am zinā�anām un neparastu nopietnību, gan ar savu sirsnību un atsaucību. Materiālie apstākļi Borisam bija labāki nekā vienam otram klases biedram, jo viņa tēvs � ārsts ar labu praksi � pelnīja vairāk. Par biedru grūtībām Boriss informēja arī Ievu, un skolas naudas maksā�anas laikā viņi abi bie�i vien sēdēja un sprieda, kur varētu sadabūt naudu. Tēvs da�reiz pat aizņēmās, lai varētu palīdzēt Borisa biedriem�.

Otrs �mecenāts� �ai klasē bija Dominiks, kaut gan ar niecīgām iespējām � tēvs saņēma tikai trīsdesmit latu pensijas. Ta�u da�u desmitnieku viņ� prata, pa. ilgāku laiku �izspiest no savas saimniecības�, ka pats mēdza jokot, bie�i vien likdams santīmu pie santīma, līdz kādi lati sanāca. Da�kart viņ� atrada ārpus skolas strādnieku jaunie�u vidu draugus, kas aizdeva. Sa�a smējās: Ikss griezīsies uz vienas vietas tikmēr apkāri, kamēr izurbs kādu dukātu. Viņa raksturs neļāva atkāpties grūtību priek�ā, bet biedra nelaimi viņ� uzskatīja tikpat kā par savu. Citādi domāt �is zēns neprata. Ne vienu reizi vien Ikss ta glāba ne tikai Sa�u.

Pec ilga laika, kad rudens jau. sāka vērsties īstā ziemā, klases izbeidzās sare�ģīta skolas naudas dzenā�ana, lai,, dienam, steidzot pret pavasari, sāktos atkal ar jaunu sparu un jaunos veidos.

Visvairāk skolu .�ai rudenī kavēja. Arņa draugs Valdis Ciļuns. Vienu dienu ieradās, Iris aikal nerādījās. Da�reiz viņu neredzēju nedēļām ilgi.

Vecajam Ciļunam. aiz Daugavas bija kāda puspūr-viel.a zemes ar mājiņu un kalēja darbnīcu. Te viņ� ilgus gadus bija strādājis, bet tagad vairs nevarēja: pieveica tuberkuloze, iegūta trimdas laikā Sibīrijā pec 1905. gada revolūcijas. Jau pirms vairākiem gadiem Cijuns nolika kalēja āmuru un meklēja vieglāku darbu. Kāds agrāko gadu biedrs pagādāja naktssarga vietu. Bet pienāca laiks, kad viņ� arī �o darbu vairs nevarēja veikt. Tad Valdis gāja naktssarga gaitās, dienu skraidīja apkārt, meklēdams tēvam kādas zāles, vai arī sēdēja pie viņa un apkopa.

Par Valdi, savu vienīgo dēlu, vecais Cijuns bija sapņojis visskaistākos sapņus. Gribējās redzēt viņu izglītotu. Tagad vajadzēja noskatīties, kā dēls sē� pie viņa gultas un neiet uz skolu, bet viņ� vairs nekā nespēja darīt.

� Tu, Valdi, �odien atkal neiesi? � viņ� rītos gurdā balsī paprasīja, kad dēls pārnāca no darba.

� Nē. Māte �odien ies vēju mazgāt, es palik�u mājā, � Vaktinesacīja: �Pie tevis.� Tēvs tomēr saprata, bet neteica nekā, tikai lēni aplaizīja kaisto�ās, sasprēgāju�ās lūpas un nevarīgi pakustināja galvu.

� Es jau neko nenokavēju, tēv, � Valdis vēl piebilda, zēni atnāk, man pastāsta, kas jāmācās, un es mācos. Tur pa naktīm laika daudz, mājās arī tāpat diezgan, � Valdis stāstīja. Tēvs klusēja.

Kādu dienu Ritners jautāja savai klasei:

� Vai jūs zināt, kas ir ar Ciļunu? Tik nekārtīgi nāk skolā, skolas naudu arī vēl nav samaksājis. Kanceleja viņu taisās svītrot no skolēnu saraksta.

� Ciļunam tēvs slims, � atteica zēni.

� Un tāpēc viņ� nevar nākt skolā?

� Jā!

� Vai kāds ir bijis pie viņa?

� Mēs visi esam biju�i, � sacīja Sa�a.

Vajadzētu noskaidrot, ko viņ� domā darīt: nāks

skolā vai nenāks, maksās skolas naudu vai nemaksās. Ziņojis neko nav, viņu var izslēgt.

� Kā? Viņ� ta�u skaitās skolnieks, kamēr par savu izstā�anos nav neko ziņojis. Kā tā var izslēgt? � jautāja Arnis, un viņa balss skanēja naidīgi.

� Skolēns tikmēr ir skolēns, kamēr maksā skolas naudu. Kas nav skolas naudu samaksājis, to var skaitīt par izstāju�os. Tāpēc es saku: jānoskaidro, ko viņ� domā darīt! Vai jūs aiziesit �odien?

� Jā, aizie�u, � atteica Arnis, uz skolotāju nepaskatīdamies.

Valdim tā bija grūta diena. No rīta, pārnācis no darba, viņ� atrada tēvu sabruku�u pie kalves sliek�ņa. Nez kādas dziņas dzīts, tas bija iznācis ārā, pakritis un palicis guļam. Māte jau agri bija aizgājusi projām apkopējas darbā, divpadsmit gadus vecā Ņina � uz skolu.

Dabājis palīgā kādu no kaimiņu zēniem, kas nejau�i gāja garām, Valdis ienesa tēvu istabā un noguldīja. To pa�u zēnu viņ� lūdza aiznest uz skolu Borisam zīmīti, lai tā tēvs atnāktu, un pilnīgi viens, bez kāda padoma gaidīja ārstu. Tēvs vēl elpoja, bet bija dziļā nesamaņā. īsi un saraustīti cēlās viņa krūtis. Valdis sēdēja, galvu atspiedis uz rokas, un skatījās tēva sejā. Kad atnāca ārsts, palīdzības vairs nevajadzēja.

Valdis atgrūda vaļā logu. Pēk�ņi sāka likties, ka arī viņam pa�am trūkst gaisa. Vajadzēja saņemt kopā visus spēkus, lai apspiestu elsas. Kā bērnam viņam drebēja lūpas, bet straujā k ustībā viņ� sa�ņaudza rokas dūrēs un sāka rīkoties � pildīt, pēdējos pienākumus pret tēvu.

Kad pēcpusdienā atnāca biedri, Valdis jau bija Ciļunu ģimenes galva. Viņa sejā bija iegūlusies daļa no tā skarbuma, ko skatīja visu rītu tēva sejā. Acis slēpās no gaismas un no biedru acīm. Tēvs, rūpīgi apkopts, gulēja kalve, viņa istabiņa bija, iz,līni.i Visu to Valdis veica gandrīz viens pats,, jo māsa pārnāca vēlu, bet raudo�ajai'.mātei soļi juka un viss krita no rokani āra. Valdis viegli apņēma mates plecus. . .... .,,

Paguli, māt, atpūties,' gan būs: labi, .� viņ� leica. Nevarīgā māte pilnīgi ļāvās dēta vadībai, kad tas viņu noguldīja savā gulta, apsedza. Klusi, it ka pali pie sevis māte atkārtoja dēlā vārdus: �Gan bus labi!� � bet visu laiku nedeva miera jautājums: �Kā lagad dzīvosim?� Kad dēls izgāja, viņa parvilkla. lakatiņu pār seju un klusi, klusi raudāja.

Pret vakaru Ciļuna mājiņā sanāca liela daļa īī rēā-lās klases zēnu: Valda tēva apbedī�anā kairs gribēja kaut ko palīdzei. Ilgu laiku neviens nejautajā par naudu, bet tad Dominiks nosēdās Valdim blakus un klusi noprasīja:

� Kā ar naudu?

Valdis negribēja par lo rūnāt.

� Tas ir sīkums, izliks, viņ� atmeta; jo sava kautrībā un lepnumā labāk pacieta ļrūkiimn nekā ļāva, lai viņam palīdz. Īlei^! tkss nedomāja, tik viegli padoties:

� Tu nolauzies vai tu domā, ka os'tevi riepiu zīstu? Un galu galā vai mē� esam tev biedri vai neesam?

Un zēni uzzinā ja, .cik kur maksājams, i.ņi samaksāja. Talka nāca arī I reālas klases'zēni, uņ.Valdim atņēma vārda un rīcības Brīvību daudzās _:1 ielas, līdz tēvu apbedīja. , ' . ..

Vakarā pēc tēva bērēm Valda istabiņa alkal sedējņ Arnis, Stepans, un Ikss. Gaidīja , vel-arī, cilus.. Visi juta ,,ka �ovakar jaiz�ķiras kam. svprigņm. .Valda skolas liela..nedeva jņiera, b,Ģ negieiis īsli jreziņāja, kā tā nokārtosies. Valdis..visu pēdējo laiku bija noiri

slēdzies sevi, no viņa nekā nevarēja izdabul. Vajadzeja nogaidīt, kamēr pats sāks par to runāt.

Ta�u arī �ovakar to nesagaidīja. Zēni varēja runai, ko gribēja, Valdis visur piedalījās, bet, tiklīdz kāds pieminēja skolu, viņ� klusēja. Beidzot Arnis tie�i pajautāja:'

..... Rīt, Valdi, tu nāksi uz skolu?

Valdis sēdēja uz gultas, pārlicis roku pār gultas kājgali. Bridi likās, ka viņ� Arņa jautājumu nav dzirdējis, bet tad sakustējās un, stingri paskatījies biedros, teica:

� Es vairs skolā noie�u!

Tas skanēja tā, ka visi saprata Valdis skolā patie�ām neies.

Brīdi ilga klusums. Tad Valdis pats turpinā ja:

Par to jau -domāju,: kamēr vēl tēvs bija. Tagad nekas cils neiznāk.

� Bet ko lad tu darīsi? � nenocietās Arnis.

- Pagaidi, gan ko izdomā�u, �nepacietīgi atteica Valdis.

--:Es gan domāju, ka tev jānāk skolā, � nerimās Arnis.

- Tu neko tur nevari izdomāt, un es pats arī nezinu, kā būs-, bel skola, neie�u, tas ir skaidrs. Ja es būtu viens, tad vel�ā vai tā. No mālos man liela palīgfr vairs nebūs, viņa ir sevi sabeigusi. Kas atliek? Meklē�u darbu, strādā�u un. mēģinā�u pa vakariem pats mācīties.

Ja varētu -kaut kā izsisties vēl vismaz, �o gadu, Arnisneatlaidās, bet viņa balsī vairs nejuta noteiktības.-

--Ko tas līdzētu? Vel �o gadu. Esmu apsvēris visti-s pār un pret, nekas tur neiznāk. Tūliņ jāmaksa skolas nauda.

- To'>mēs kurizrautu! -iesaucas Ikss.

Kur tu izrautu? Un 1as ari nav galvenais. Es tāpat reli skolā parādītos. Nakti darba, dienu � nu, dienu, jūs zināt, nosnausl arī kādu stundu vajag, citādi nevar. Labāk būs tā. Skolā, patiesību sakot, daudz laika velti nosit. To var izmantot lietderīgāk.

Valdis apklusa. Neviens nekā neteica, bet. visi, likās, domāja vienu un to pa�u. Cik dīvaina �ī skola! Nepārtraukti viņi par to pukojās, vienmēr juta, ka tā neļauj brīvi augt. Bet nu, kad viens no �ās skolas atsacījās, gribējās atturēt, lai neaizietu. Kāpēc? Kā atbilde izklausījās Stepana vārdi:

� Tas taisnība, daudz laika skolā nosit velti, daudz jāmācās nevajadzīga, pat kaitīga, tomēr vieglāk ir tikt arī pie vajadzīgām zinā�anām.

� Nerunāsim tagad vairāk par to, � Valdis pārtrauca sarunu.

Ieradās Mirovi�s, Perlrnanis, Boriss un vēl da�i jaunie�i no citām skolām. Bija norunāts �ovakar te noturēt komjaunie�u grupas apspriedi. Valdis savu māti un mazo Ņinu pierunāja aiziet pie kādas paziņas, lai pirmajā vakarā pēc tēva apbedī�anas nebūtu jāizjūt tuk�ās mājas drūmums. Dzīvoklī tad nu varēja sanākt zēni.

�ā vakara pārrunu galvenais temats bija � kā veicināt progresīvu ideju izplatī�anos skolu jaunatnē, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem cīnīties prot skolas potētajām indēm � fa�istiskās diktatūras garu, ulmaniskās Latvijas �ovinismu, pātariem, zek�u spiego�anu, mazpulkiem un citiem līdzīgiem iestādījumiem. Jau pēc pusstundas viņi iekarsu�i runāja, strīdējās, arī Valdis, kā arvien, � dedzīgi. Tikai visu vakaru viņa sejā ne reizi neiedzirkstījās tas gai�ais, pārgalvīgais smaids, ko biedri vienmēr tā gaidīja.

Bie�i viņu darbu kavēja tas, ka trūka grāmatu. Katru dienu to izjuta.

� Pēc fa�istiskā apvērsuma viss, kas daudzmaz progresīvāks, ir aizbēgts. Ko lai ieteic lasīt? Ne velti mēs klasēs, tā sakot, no sirds aizstāvam gulē�anu kā iedarbīgāko līdzekli aizsardzībai pret miglu, ko mums pu� acīs, � runāja Valdis.

Kāds viņu pārtrauca:

� Pilnīgi tuk�ā neesam. Visi ta�u mācāmies, noklausāmies vienu otru lekciju. Dod to pa�u tālāk.

� Tas der tam, kas jau spēj ko sagremot, at�ķirt melnu no balta. Ne visiem to var stāstīt. Bet ko dot tiem, kam jāsāk no ābeces? � sacīja Arnis.

-Vajadzētu kaut ko konkrētāk un pla�āk arī no Latvijas vēstures. Ar to tādiem, kas tikko mācās domāt, būtu vieglāk iesākt, � Arnim pievienojās Stepans.

� Vairāk jāizmanto daiļliteratūra, � ieteicās kāds no zēniem.

� Pareizi! � atsaucās Stepans.

� Bet kur to ņemt? Atrodiet tagad Andreju Upīti, Laicenu! Katru reizi, kad kāds no pui�iem brauc uz Rīgu, prasām, lai pastaigā pa Marijas ielu, pa vecu grāmatu noliktavām, bet, pa�i zināt, daudz tā saman-got nevar, � norūpējies stāstīja atkal Valdis.

� Jurka pagāju�o nedēļu izstaigājās, neko jēdzīgu neatveda. Viss labi noglabāts, lai nesamaitātu jaunatni, � piebilda Stepans.

Katrs, kas �ovakar runāja, uzsvēra, cik nepiecie�amas idejiski vērtīgas grāmatas. Sevi�ķi viņi tiecās pēc padomju grāmatām, �urnāliem, laikrakstiem. Komunistiskā partija gādāja, lai jaunie�iem būtu pieejami materiāli, kas palīdzētu veidoties viņu pasaules uzskatam, atklātu tās milzīgās iespējas, kuras paveras tad, kad nokratīta reakcionāro kakla kungu vara, celtu un ieviļņotu viņus aktīvai cīņai par �o lielo mērķi, bet �ādu materiālu gribējās vairāk un vairāk. Lai varētu izlasīt visi, grāmatām tika noteikts laiks, cik ilgi katrs var turēt tās pie sevis. Tās steigā konspektēja.

kolektīvi lasīt zēni no vienmēr prata. No da udz ka bija jāatsakās konspirācijas deļ. Bez tam, būdami dedzīgi strauji, viņi ne katrreiz spēja būt Iik. disciplinēti cik las nepiecie�ams kopīgām praktiskām nodarbīibam. Ja. viņus kas aizrāva, gadījās, ka strīdos aizmirsas, novirzījās no temata, un galu galā visparina-piiuiem un secinājumiem pietrūka domu, dziļuma un konkr tētības. Та veltīgi zuda daudz laika un enerģijas.

Par visu lo �ovakar (e runāja. Nolēma, ka Ainim japadomā, kādas gramatas nepiecie�amas, un lo saraksts jānodod jaunie�iem, kas tuvāka jās dienās brauks uz Rīgu, lai tie tur ko Stimeklētiu Sergejam, Valdim un Ja�am jāizvēlas temati, par ko jaerganizē pārrunās literatūrā un vēsturē ar jaunāko kla�u skolēniem, un jāizlemj, kādā veidā lo vislabāk, darīt. Daudz vel. viņu, darbā tomēr palika neatrisināta.

Ja notiktu brīnums un atrastos kāds skolotājs, kas mums. palīdzētu! -. neviļus, nez kādas domas vadīts, iesaucās Ikss un pasmaidījis vēroja Arni.

Arnis viltīgi pamirk�ķināja.

� Tu gribētu gan, ko?

� Un tu laikam no? Joks tāds!

Mirovi�s ironiski izmeta:

Paaicināsim, redzēs, ko teiks!

Tikai Stepans nervozi, paskarbi aizrādīja:

� Nevajag nopietnas lietas pārvērst par kumēdiņiem! Atradu�i, kad velnu dzīt!

.--Velnu vienmēr. vajag dzīt, liesi iek�ā baznīcā!. negaidot pavisam nopietni sacīja Boriss.

Visi paskatījās uzviņu..

� Ja, jā! � Boriss pamāja ar galvu.

Kā tas jāsaprot? � -prasīja Stepans.

Tā, kā.,teicu!. � atbildēja Boriss.

Zēni �ķīrās vēlu. Valdis gāja uz darbu, pārējie .ilgi iezās pilsētā. Ciļuna. mājiņā palika bez dzīvības, ļaunie soļi no tas aizsteidzās pa nakti pretī rītam.

Jaunā skolotāja Siliņa nu jau labu laiku strādāja skolā. Gaja dienas, gāja nedēļas, sākas .mēne�i. Visas dienas ritēja vienādā zvanu sadalījuma, ta�u katra mirdzēja sava saule, un katru pavadīja arī savas ēnas; Maijai likās, ka pat katrai klasei ir sava saule, un, ejot no vienas klases cilā, viņa juta uz sevi plūstam mainīgu gaismas un siltuma vilni. Dīvaina iedoma viņa sev iztēloja: zēnu klasēs deg sārtas saules. Kāpēc? Varbūt zēnu vitālā, dinamiska speķa dēļ, viņu draiskulīgās, da�kārt neapvaldītās jaunības enerģijas dēļ. Meiteņu klases plūdapretim kāds gai�s mirdzums. Та bija apgarota jūsma, da�kārt romantiski bezmērķīga, ta�u patiesa. Labāk Maija tomēr jutās sarlaja saule. Ta nedeva miera, ta karsēja un kaitināja, lika Iraukties-uz priek�u.

Katras 'klases durvis Maijai vērās*-kā jaunas pasaules durvis, un skolotājai likās, ka viņa, pa.tam iegājusi, saņem arvien jaunas bagalibas. Saņem un iznes, nevis tur ienes un dod, kā lain vajadzētu būt. �i apzina bie�i nomāca. Kad Graumane pa ieradumam silti apvaicājās, kā. klājas, Maija da�reiz gan pasmaidi ja, tomēr bie�i tikai papurināja galvu.

�Laikam nekad nebū�u īsta skolotājā, vienmēr palik�u tikai �jaunā�, tikai pirmziemniece.

Ko nu, ko mi? Bus labi! mierināja Graumane, bet Maija tādās reizēs vel dziļāk izjuta .savu nevarību.

Kāpēc radās �adas domas? Kas kavēja kļūt par īstu skolotāju? Vispirms tas, ka viņatika iemesta skolā kā pa roku galam, nesagatavota darbam. Visu vajadzēja darīt, vadoties no izjūtas, no ta, ko diktēja prats un sirds, bet ne zinā�anas par jaunatnes psiholoģiju.�pedagoģiju, valodas un literal uras mācī�anas metodiku. Ne teorētiski, ne praktiski augsi-skolā to nemācīja. Nolasīja tikai nelielu pārskatu par da�iem Rietumeiropas zinātniekiem, kas darboju�ies pedagoģijas nozarē. Otra latvie�u valodas skolotāja Mētra nevēlējās savā pieredzē dalīties. Pirmajās nedēļās Maija, gribēdama mācīties, pārvarēja kautrību un lūdza pieredzēju�ās darba biedres padomu, bet �īs sarunas maz deva. Mētra atbildēja izvairīgi, pat negribīgi. Bija jāatzīst, ka palīdzīgu roku no viņas velti gaidīt. Tātad jāmeklē un jāatrod pa�ai. Kāpēc vienā klasē tāds noskaņojums, otrā, tre�ajā citāds, kādu padomu dot skolēniem, lai uzlabotos zinā�anas un pareizrakstība, kā panākt, lai skolēni būtu disciplinēti, un vēl daudz ko citu vajadzēja tikai uzminēt. Kļūmes, neveiksmīgi sākta darba pēdas tāpēc atklājās daudzkārt un katrā klasē savādāk.

Daudz rūgtu pārdomu izraisīja darbs II reālajā klasē. Kā pirmajās stundās, tā visu rudeni jaunā skolotāja juta, ka neprot �o klasi ieinteresēt par literatūru, bet nezināja, kas jādara, lai birtu citādi. Viņa centās cik spēdama vienkār�i un skaidri parādīt, kā jāanalizē Poruka, Skalbes un citu �ās klases programmā paredzēto rakstnieku darbi, bet zēni sēdēja tik vienaldzīgi un klusi, it kā tiem par visu to nebūtu nekādas daļas. Pārbaudot atklājās, ka liela daļa klases pat nav izlasījusi vajadzīgos darbus vai arī lasa kādus konspektīvus satura atstāstījumus. Sai nelā-dzībā skolotāja gan vispirms vainoja sevi, jo nebija iedomājusies ātrāk pārbaudīt, bet būtībā tas neko nemainīja. Sirds gura par zēnu neizdibināmo mieru un apātiju. Reizēm radās tāda sajūta, it kā būtu jārunā ar tuk�u klasi, ar tas zaļganpelēkajām, gludajām sienām, no kurām katrs vārds lēca atpakaļ prel pa�u runātāju.

Paretam tomēr gadījās arī tādi brī�i, kad �ī klase atdzīvojās, nometa miegainības segu, kļuva �ķelmīgi izaicino�a. Tad ieskanējās svaigas domas, spēcīgs kritikas gars mirklī salauza pasivitātes un kūtruma mūri. Reiz kādā pavisam neveiksmīgā stundā, kad likās, nevienam �ai klasē tāda literatūra nav vajadzīga, un stāvoklis �ķila glu�i bezcerīgs, pēdējo skolotāja izsauca Arni Vītumu. Kad viņ� sāka runāt, skolotāju pārsteidza zēna domas patstāvība, svaigums. Izjusti viņ� stāstīja par Silenieku Jāņa un cilu Poruka varoņu traģēdiju un tās cēloņiem, nevairījās no savas domas tie�uma, atklāti sprieda par dzīves preti�ķībām, kas atklājās Poruka stāstos. �ī atbilde skanēja kā izaicinājums. Klase �ai brīdī neslēptā, zobgalīgā jautrībā it kā ziņoja skolotājai: �Lūk, arī tā mēs varam runāt, ja vien gribam! Nemaz neesam tik vienaldzīgi un snaudulīgi.� Skolotāja, klausīdamās Arņa stāstā, uz brīdi guva jaunu spēku, bet sāpīgā neizpratne par �ai klasē radu�os nenormālo stāvokli vēl padziļinājās. Neizturami nomāca jautājums: �Kāpēc �ī klase negrib runāt, ja tā var? Un kā panākt, lai tā gribētu?�

Līdzīgas noskaņas nereti radīja āķīgi jautājumi, kad visi ar nepārprotamu interesi gaidīja skolotājās atbildi uz tiem un viņa skaidri juta: kaut kas �ai klasē klusi deg un grib degt, bet nevar uzliesmot.

Tā kādā stundā, kad Ērikam Bērziņam vajadzēja rezumēt galvenās atziņas par Poruka daiļradi, zēns stāstot atkārtoja kaut, kur izlasītu frāzi par Poruka varoņu dalījumu materiālistos un ideālistos. Stepans Viļunats tūlīt strauji kā bumbu meta viņam jautājumu:

� Kas jāsaprot ar jēdzieniem materiālists un ideālists?

Ēriks atbildēja, ka materiālists esot tas, kas materiālās intereses vērtē augstāk nekā garīgās, bet ideālists �ai ziņā materiālista pretstats.

Bet Poruka ideālisti aiziel boja. Kur� uzskats lād ii pareizākais; praktiskajā dzīvi'? � jautāja Sa�a.

Praktiskajā dzīve parasti tādu tik krasu pretstatu nav, Ēriks mēģināja tikt lauka no neveiklā stāvokļa,

.iznāk, ka Portiks tēlo tādus cilvēkus, kādā dzīvē nemaz nav, sacīja Dominiks.

Abi labi, bāz maisa! sauca kāds no pēdējiem soliem, bet klase ar pūlēm valdīja smieklus.

Skolotājai nepalika apslēpta tī�ām darinātā naivuma skaņa Stepana balsī, aklais, pretējā sienā vērstais skatiens, kad viņ� jautāja. Viņa redzēja arī ironiskos zib�ņus Arņa, Borisa, un citu acīs, kad tie. klausījās Ērika paskaidrojumus, saprata, ka �ī spolē tiek inscenēta, nn pieņēma to. Kad Ēriks apsēdās, viņa mierīgi raksturoja, materiālismu un ideali�imi kti divus pretējus pasaules uzskatus.

Stepans atkal pacēla roku.

� lūdzu!

- Kur� no �iem abiem pasaules uzskatiem ir pareizāks? � viņ� jautāja, tāpat kā pirmīt, skardamies Maijai pāri pretējā klases sienā. Tagad klase kļuva pati uzmanība. Tas bija kaul kas tāds, kas viņus interesēja. ,

- Pareizākais? skolotāja atkalLoja. Pareizākais ir tas, ko var saukl par zinātnisku, un tāds it nītitoriālisliskais uzskats.

Zēni saskalījas, kļuva nopietni. �odien viņiem pielika. Bet skolotāja palika ar lo pa�u nealbildelo jautājumi) ko darīt, lai viņi vienmēr bulu tādi nemierīgi prasītāji?

Atbildes uz jautājumu ko darīl? �trūka ne vien II reālajā klase un no tikai literatūras mācī �anā. ī reālā klase literatūras stundās bija atsaucīga, aklīvm To palīdzēja Rainis. Viņ� pats veda zēnus sev līdzi, bet neizturami �ai klasē nomāca vājas sek-mes pareizrakstībā. Ka iemācīt labāk rakslīl? Tā Lī�u pēdējā klase; Zināmi panākumi �ur tur pavīdēja: Bija noorganizētas papildslundas. Skolnieki laksti ja sacerējumus ārpus kārtas, vingrinājās pareizrakstībā. Viena no nelaimēm likās tā, ka liela daļa no viņiem domāja savā dzimtajā valoda � krieviski, poliski. �ķita arī, ka iepriek�ējos gados latvie�u valoda mācīta diezgan pavir�i. Tomēr galvenais cēlonis bi ja tas, ka trūka īstas centības, trūka nopietnības. Zēni nestrādāja sistemātiski, nebija pie tā pieradu�i. Kad skolotāja arvien vairāk pastiprināja prasības, arvien stingrāk raudzījās, lai tās tiktu izpildītas, klase �īm prasībām gari pakļavas, bet nereti viens otrs izrādīja nepaliku. Attiecības ar skolotāju tad saspringa, sare�ģījās. Zēnus uztrauca un kaitināja ne vien �cāļi�, kā skola mēdza saukt divniekus, bet pat tri jnieki. Kad izdeva burtnīcas un. no tām raudzījās ar sarkanu tinti rakstīti cipari divi, divi, trīs, retam labāk, viņi vēl nespēja la īsti apjaust, kāpēc saperu tik sliktas atzīmes, un daudziem �ķila, ka tā ir netaisnība vai pārspīlēti augstas prasības, kas dod iespēju �iezāģēl�. Zālēm, piemēram, trijnieks. Agrāk, prāto Arkādijs, pa roku galam kaut ko sagrābstīja; arī dabūja trīs. Tagad gribēja labi uzrakstīt, godīgi pūlējās, bet gadīju�ās neuzmanības kļūdas, mi trīs. Vai tad vēris censties? Bet lad zēns paceļ acis uz skolotāju. Cik noteikti viņa runa! 11. ka tie�ām zinātu, ka tā būs, ka klase rakstīs labāk. Interesanti gan vai būs? Un ka to panaks? To gribējās zināt un redzēt. Viņi vienmēr skola darīja, kā pa�i gribēja, un, jo stingrāk kāds skolotājs ko prasīja, jo vairāk viņi to kaitināja. �ī skolotāja kop� pirmās dienas sāka noteikt pār viņiem. Tagad, pal � neliek.i_;; nemaz dusmīga, smaida, bel ar kādu pārliecību runa. Mācīsities! Jokus, nolaidību projām!

Zālēm tūlīt ienāca prātā vēl kas. Kā ar viņu klasi bija? Viss notiek citādi nekā agrāk. Toreiz pat � lī�us lavījās lauka no klases dabzinību stundā. Skolotāja pasmējās kopā ar viņiem � bet pēc tam? Izbrīnījies, it kā neticētu pats sev, viņ� atzina: tagad viņi dabzinību stundā vairs nelo�ņā pa grīdu. Pat atļauju iziet reti kāds prasa. Sē� mierīgi. Kāpēc? Kas noticis? Un vispār viņi tagad mazāk blēņojas, daudz retāk nokļūst tur, skolotāju istabā pie krāsns. Kāpēc?

Rutāns enerģiski vilka svītras pa melnā galda virsu, un katrā svītrā, ja kāds prastu tās lasīt, varētu redzēt: zekss paliek zekss, zāģē tik cāļus. Da�reiz pasmejas, bet gan jau parādīs zobus! Viņam likās, ka pasaules netaisnībai nav robe�u.

Līdzīgas domas mocīja ne vien Zāli un Rutanu. Un ne tikai burtnīcas sagādāja raizes. Nepatika, pat dusmas sanāca, kad vajadzēja likt galā ar gramatiku. Skolotāja necieta, ka viņi runā nepareizi. �ādus labojumus klase pieredzēja pirmo reizi savā skolas laikā. Izrādījās, ka valodas izjūta nav izkopta, tāpēc pa�i savas izrunas kļūdas nedzird. Skolotājas stingrās prasības viņi bija gatavi vērtēt kā tī�u piekasī�anos vai kā nevajadzīgus sīkumus. Tā nolika, ka da�u labu reizi klase strādāja sabozusies, negribīga. Maija to redzēja un saprata, bet domāja � lai! Citādi nevar. Jādabū ta�u viņi uz ceļa!

Reiz pēc tādas stundas, kad skolotāja izgāja, klusās, rūgtās pārdomas kļuva skaļas.

� Nāvīgi gan! �odien coberj vien bira! � pirmais iesaucās Lielnors un, iebāzis rokas bik�u kabatās, nostājās pie sava sola.

� Nu ir �ohers! � piebiedrojās viņam Silma-nis. � Pagāju�o gadu man nekad nebija mazāk par �etri.

� Kaut kas traks, � sacīja Egle, kas vēl arvien turēja rokā burtnīcu un pētīja savu trijnieku.

� Labāk būtu palikusi tā pali vecā Tekla, varēja dzīvot. Kas tagad? � bēdīgā vientiesība ieminējās Vaiļuns.

� Tagad arī var dzīvot, tikai būs laikam drusciņ jāpakustina ba�ka! � Roga smējās. � Bet smuki gan viņa cāļus raksta, tādus maziņus, apaļus.

Vaiļuns noskumis skatījās uz Rogu.

� Ko es varu izkustināt, es neprotu! Tu arī nevari, nemaz nesmejies!

� Es gribu iemācīties rakstīt, lai tur vai kas. Tā nevar! Vienmēr jāgudro, kā tikt cauri. Apnicis.

Ienāca Vītums ar Vallikovu, apstājās pie Ja�as, gribēja ko teikt, bel tūlīt ievēroja, ka zēni saīgu�i.

� Kas tad jums? Kāpēc tādi saskābu�i? � ieprasījās Vītums.

� Mums �odien nekā negā ja latvie�u valodā. Puikas neapmierināti, dusmojas, � negribīgi atteica Ja�a.

� Nu, nu! Kas noticis?

� Nāvīgi zāģē. Cāļi un cāļi.

� Kad tik vien nelaimes . . . Mums arī iezāģēja! � Abi iesmējās.

� Puikas jau runā: labāk būtu palikusi vecā Tekla, � Ja�a sacīja un zobgalīgi pasmīnēja.

� Diezgan esam slaistīju�ies. Nav ko �ēloties, � no blakus sola negaidot atskanēja Rogas skaļa balss.

� Pareizi! Sen tā vajadzēja! Uzmīs mums drusku uz astes, varbūt sāksim kustēties. � Arnis nopietni pamāja.

� Kāpēc klasē nav kārtības? Logus vaļā, lūdzu, un ejiet laukā no klases!

Pie durvīm atkal stāvēja �cāļu� licēja, vēl arvien tāda pati stingra, nopietna.

Viss tika ātri izpildīts, un zēni izklīda pa gaiteni.

Problēmu, kas jāatrisina, netrūka nevienā klasē, lai kurā Maija gāja. Patīkami tomēr bija apzināties, ka skolas dzīves bagātības ir neizsmeļamas. Ja arī da�kārt sūruma pārpilnas �ķita ne vien stundas, bet dienas, �is sūrums nebija boz salduma. Visa, kas skāra jaunatni, vienmēr .gai�uma. bija vairāk nekā tum�u vai pelēcīgu noskaņu.

Kad par to domaja, tūlīt ienāca prata III reālā klase. Cik sakuma likās grūti strādat! �aja klase vienmēr valdīja īsti pirmatnējs kustību prieks, bet savas smadzenes �ie zēni neprata vel lik alii un intensīvi kustina! ka rokas un kājas. Nebija, viegli iesaistīt viņus aktīvā, apzinīga darba, bet, kad tas izdevās, viņi visu darīja aizrautīgi. Vieta un nevietā lauzas uz. āru viņu pa�u iniciatīva. Viņi prata simt domu reizē domāt un simt darbu reizē dar.it, un tas viņus nedz nogurdināja, nedz ari apgrūtina ja. Ja ta nevarēja, tad bija garlaicīgi, sākas visāda nieko�anās.

Cik daudz te alktajās aug�anas iedīgļu! Bet vai skola prata los atlīs'ui, virzīt mē.iķliecigi? Vai ta vairāk tos nenoslāpēja, likdama pretim viņu nemieram vispirms prasību pec mierīguma? Tie�i lādei �iem enerģijas pārpilnajiem zēniem bic/.i radus konflikti ar skolas noleikto kartību, ffl reālās audzinātājs Apse katru neapdomātu vardu, pārsteidzīgu soli uzskatīja par pārkāpumu un lika lain prelim kadri sodu. Visparastākie no lietu bija, atstāt pēc stundām vai .likt zēniem slavēt starpbrī�os gaitenī pie skolotāju istabas durvīm. Viņ� neprasīju, kāpēc �ie zēni ir lādi, tikai konstatēja, kas nolicis,, un. sodīja.

Reiz, sūkdama stundu, Maija iovētoja, ka klase sapīkusi, pagalam īgna, nerunīga.

Kas jums �odien nolicis? Kāpēc jris esat lādi dusmīgi? viņa pajautāja.

Mēs esam dusmīgi uz visu pasauli, atbildēja, kāds zēns.

(iz visu pasauli? Bet es likai pirmo reizi jūs �odien redzu. Kad paspēju jūs tā nokaitināt'' � brīnījās Maija.

� Uz jums ne! � steidza teikt. citi.

Es ta�u arī piederu pie pasaules.

lūdzu, skolotāj, vai tur nav jadusmojas? Kolam Uzkalnam �odien dzim�anas diena, un mēs no rīta drusciņ viņu uzurrājām, nemaz lik liels troksnis ne bija, bet mums atslēja veselu stundu pēc stundām, sūdzējās Cieņa Meļsķis. Vai in nav netaisnība? ^; Kur jūs viņu uriājāL? Tepat klasē?

Nē, apak�ā, gaitenī! iesaucas cili. Ja vēl biilit klase!

Un līkai drusciņ? Un par lo pa�u drusciņ, p.ir lo maz,� tioksnili veselu stundu! Skolotāja pa-smaidīja.

Nu ari viņiem запаса smiekli. Dusmas norima.

Jiisneticat, bet, nudien, nebija nemaz tik Iraki, � taisnojas Cieņa, � sēdi nu veselu stundu. Vai tā nav netaisnība?'

Spalvaskāta jums arī nav �odien, � ierunājās Maija.

NeZ карее visi iesmējās, bet Sa�a uzlēca klijās, pasniedza spalvaskātu un teica:

Nav vairs ār ko rakstīt. �orīt visus sānielā griestos.

Maija paskatījās. Klases priek�ējā stūrī netālu, no loga -griestos kā pīķi iedurti'stāvēja �olri spalvaskāti ar visam spalvām.

Kāpēc lā? skolotāja brīnījās.

Mēs sacentāmies �ķēpa me�ana, paskaidroja. C'cņa.

Vai no lā vēl'kāda netāi'-miba nevar rasties?

Vel nav radusies, Apses kungs nozina. Ja zinātu, lad dro�i biilu vēl kāda Simula, alsmicas vairākas balsis.

Kad atskanēja zvans, zēni samīca ap skolotāja galdu un saka atkal runāt par uzlikto sodu. Saruna ieguva kādu savdabīgu noskaņu.

� Lūdzu, skolotāj, � ne no �ā, ne no tā uzreiz iesāka Geņa, � vai jūs savu klasi arī atstājat pēc stu ndām?

� �odien ne! � Skolotāja pasmējās.

� Bel jūs nekad viņus neatstājat, mēs zinām, � teica vairākas balsis.

Tad laikam viņi nav tādi palaidņi kā jūs!

� Viņi? � Geņa skaļi iesaucās. � Daudz vairāk par mums! Kad viņiem būtu Apses kungs, viņi sēdētu līdz vakaram.

� Lūdzu, skolotāja, jūs mums varētu būt par audzinātāju, � Leons pēk�ņi ieteicās.

� Nu, un tad?

� Tad? Tad būtu labi.

� Jūs domājat, ka tad jums nebūtu jāsē� pēc stundām?

� Tas arī, bet vē! citi labumi nāktu klāt, � ar gudru visu zinātāja smīnu novilka Koļa.

� Mēs jau visvairāk stāvam, � noteica Sa�a, � sardzē pie skolotāju istabas durvīm. Es veselu nedēļu tur nostāvēju.

Maija skatījās un klausījās. Zēns veselu nedēļu garajos starpbrī�os nostāvējis pie skolotāju istabas durvīm citu skolēnu acu priek�ā, bet stāsta par to bez sarūgtinājuma, kā par glu�i ikdieni�ķu atgadījumu. Acīm redzot, skolnieki savus pārkāpumus un sodus iemācīju�ies vērtēt ar to pa�u mēru, ar ko mērī audzinātāji. Ja nav izdarīts tā, kā to prasa, tad par to tiek uzlikts tāds un tāds sods � un ar to viss nokārtots. Ja kāds vairījās, skolotājiem redzot, darīt to, kas nav atļauts, tad tikai tādēļ, ka sekas � sods varēja būt nepatīkams, nevis tādēļ, ka apziņa diktētu citu rīcību. Tā tas bija visā skolā, bet ļoti spilgti kļuva redzams �ai klasē.

Savā klasē Maija mēģināja novērst �ādu attieksmi starp disciplīnas pārkāpumu un tā sekām, centās modināt skolniekos savas cilvēciskās pa�cieņas jūtas. Viņa atturējās no sodiem. Reizēm radās nojauta, ko apstiprināja arī �ī saruna ar Jl'ī reālo klasi, ka skolniekos sācis rasties priek�stats par kādu citu pieeju. Uz zēnu stāstiem par stāvē�anu un sēdē�anu pēc stundām skolotāja domīgi atbildēja:

� Nē! Es gan jūsu audzinātāja novarētu but.

� Kāpēc?

� Es nekā nesaprastu, ko ar jums iesākt. Man būtu kauns, ka mana klase kairu dienu stāvētu tur .. .

� Bet kā tad Apses kungam nav?

� Kā jūs zināt, ka nav? Es zinu, ka ir.

� Tad mēs tik daudz tur nestāvētu, � steidza apstiprināt Koja.

� Bet. ja citādi ar jums nevar? Nē, nē! Man ļoti, ļoti nepatīk, ka jūs vienmēr stāvat un sē�at pēc stundām. Un vēl Koļas dzim�anas dienā! Vai tad jūs nevarētu kaut kā citādi?

� Varbūt varētu gan, � domīgi noteica Sa�a.

� Nu padomājiet! Tagad paēdiet brokastis un tad padomājiet! � nopietni sacīja skolotāja un aizgāja.

Varbūt zēniem arī palika daļiņa no �īs nopietnības, jo vismaz tajā starpbrīdī viņi savas brokastis apēda klusi. Bet jaunās skolotājas apziņā �ī saruna ar Tīī reālo klasi iegulās dziļi. Skolotāju un skolēnu attiecības, disciplīna, sodi � tās bija tādas skolas dzīves parādības, kas saistīja uzmanību ar savu mainīgo un sare�ģīto raksturu. Da�kārt spēji atklājās viss nevēlamais: stundu kavē�ana, nolaidība, da�ādi izlēcieni, rupjības pret skolotājiem un citi pārkāpumi. Tad atkal tas viss it kā izzuda un, likās, lielās saimes darba un dzīves saskanīgumu nekas netraucēja. Tomēr nebija ilgi jāgaida, lai no jauna justu, ka to kas grau� un ārda. Tā pakāpeniski, dienu no dienas vērojot, kļuva redzams, cik greizi pamati, uz kuriem turas �ai skolā bērnu audzinā�ana un mācī�ana. Skolotāji un skolēni bija divas viena no otras norobe�otas pasaules, kur vieni � vadītāji, otri � pakļautie, bet starp �īm pasaulēm � siena, pār kuru gan no abām pusēm cita pretī citai sniedzās sirdis pēc cilvēciskas atsaucības, tomēr bie�i palika veltīgi gaidām.

Kāpēc tā notika? Skolotāji balstījās uz valsts izstrādātas skolas dzīves likumības pamatiem, nevērtēja, cik tā derīga vai nederīga. Ja bija pārkāpumi, sodīja, nemeklējot cēloņus. Par jaunie�u personiskās apziņas attīstību, patstāvības, cilvēciskas pa�cieņas, morālas atbildības, apzinīgas disciplīnas audzinā�anu maz domāja. Bet jaunatne visvairāk alka patstāvības, apziņas un rīcības brīvības, tāpēc nereti audzinātāju pavēles, kas kategoriski un formāli lika pildīt skolas kārtības noteikumus, neievērojot jaunie�u prasības, izraisīja viņos atklātu protestu.

Staigājot starpbrī�os kopā ar jaunie�u drūzmu pa gaiteni uz vienu, uz otru pusi, Maija bie�i domāja: kur ir robe�a, no kuras sākas tas huligānisms, par ko dusmās ar pārvērstu seju lādējās inspektors un ko aicināja apkarot? Te, �ajā jaunie�u plūsmā, viņai līdz �im nebija izdevies to ieraudzīt. Tas sākās tikai tad, kad uz āru izlauzās jaunie�u aizvainojums, audzinātāju netaisnīgo sodu vai citu nepedagoģisku paņēmienu izraisīts.

Ar satrauktu sirdi tāpēc arvien bija jādomā par to, kā pret �ādiem jaunie�u izlēcieniem cīnīties. Būtībā, lai kādu apstākļu izraisīti, tie tomēr skolas disciplīnu traucēja. Brī�i, kad vajadzēja izskatīt disciplīnas pārkāpumus, Maijai skolas dzīvē bija visgrūtākie. Viņas klase pirmajos rudens mēne�os nereti tādus sagādāja, � bet kā izlemt, lai neciestu jaunie�u taisnības izjūta?

Kādu ritu pēc pirmās stundas skolotāju istabā Ritners sadusmots kaut ko rādīja �urnālā inspektoram un skaidroja:

Tas ir kas neiedomājams! Klase pustuk�a, nav �etru skolnieku, bet man paredzēts klases darbs. Kā tad tā?

Inspektors ļauni iesmējās:

Te nu var redzēt, kas tā par klasi!

Kad Maija piegāja, abi metās viņai virsū.

� Jūs esat audzinātāja. Piespiediet ta�u viņus uzvesties, kā pienākas skolēniem! � sauca inspektors.

� Tā nevar! � galvu grozīdams, Ritners viņam piebalsoja.

Paskatījusies �urnālā, Maija steidzās uz klasi. Tagad nebija tikai divu skolnieku. Pārsteigta viņa skatījās uz zēniem. Tie jau glu�i labi zināja, par ko būs runa, tomēr nelikās nemaz apmulsu�i.

� Kāpēc nokavējāt pirmo stundu?

� Tā kādreiz gadās, � teica Zāle.

� Kā tā var gadīties? Visiem reizē?

� Mums tikai visiem reizē gadās, � Lielnors atbildēja.

� Nepļāpājiet niekus, � skolotāja stingri norāja abus pļāpas.

Tad piecēlās Zāle.

� Es pateik�u. Matemātikā bija gaidāms grūtāks klases darbs. Nebijām sagatavoju�ies. Visās klasēs tā dara. Mēs esam maz, tāpēc Ritnera kungs par mums vairāk uztraucas.

Nu, kad tas bija pateikts, zēni kļuva brīvāki. Neveiklība izzuda. Tikai skolotājas stingrā nopietnība neatslāba. Ar zēnu atklāto valodu tomēr nepietika. Palaidnība tomēr ir palaidnība. Ar to samierināties nevarēja. Bet kā izskaust �ādu paradumu?

Brīdi noraudzījusies savos audzēkņos, Maija jautāja:

� Vai jums daudz tādu paradumu, kas kļuvu�i jau par tradīciju?

� Jā, diezgan daudz.

� Labi, parunāsimies par cilām jūsu tradīcijām vēlāk, bet neattaisnota stundu kavē�ana jums būs jāizbeidz. Jus mācāties pēdējo gadu un gribat pavasarī beigt skolu. Ja klases darbu laikā pa ielām staigāsit, nekas neiznāks. Tas vispirms. Otrkārt, ar �ādu uzve�anos skola nav un novar but mierā. Tāpēc padomājiet � vai �ī tradīcija nav uzskatāma par novecoju�os un atmetama? Turklāt �i jūsu tradīcija vispār nekad nav bijusi nekāda lepna. Та tomēr ir tikai muk�ana, sava veida bailes, gļēvums, ar ko lepoties laikam jūs negribētu. Tāpēc jums no �īs tradīcijas jāatsakās.

Kā no akmens izkaltus skolotāja, meta klase vārdus, un zēnu vaļīgā jautrība noslāpa. Kā parasti, runājot ar audzinātāju atklāti, viņi �oreiz laikam ar atklātību bija cerēju�i izpelnīties draudzīgāku sapra�anu, bet to, ka atklātībai jaucas klāt zināma vaļības noskaņa, ka jautrības tonis kļūst bravūrīgs, viņi pa�i laikam nemaz nenojauta.

Neprasme savaldīties, pārspēt impulsīvu iegribu uzplūdus klases audzinātājai bija jārcdz da�u labu reizi un vienmēr sakarā ar to jāizjūt sava nevarība, panākt, lai ātrāk augtu zēnu griba būt disciplinētiem, lai nostiprinātos raksturi. Nereti �o nevarību viņai atgādināja darba biedri, sevi�ķi inspektors. Ja arī to neizteica tie�i, tad to varēja lasīt daudzos ironiskos, da�kārt asa nosodījuma pilnos skatienos.

Reiz starpbrīdī, iegājusi skolotāju istabā, viņa ieraudzīja pie krāsns Rnlānu. Turpat stāvēja Feldmanis, Ģinters un citi skolotāji. Uz dīvāna atlaidies, smēķēja inspektors. Tikko Maija pavēra skolotāju istabas durvis, inspektors pagrie�as pret Feldmani un teica:

� Nu atnāca.

Feldmanis aicināja Maiju:

� Panāciet, lūdzu, �urp!

Maija paspēra soli. Mazliet uz priek�u paliektu galvu, rokas gar sāniem, nikns un drūms � tā zēns tur stāvēja un nepacēla ne uz vienu acis.

� Ķīmijas stundā Rulāns izturējās nepiedienīgi, rupji, � stāstīja Feldmanis, � iespēra ar kāju Rogām, tas iekliedzās vien. Es viņam atgādināju, lai neaizmirstas, bet tas neko nelīdzēja. Pat atvainoties viņ� netur par vajadzīgu. Tas ir viss. � Feldmanis pagriezās un vienaldzīgi gāja projām.

Inspektors un skolotāji ironiski vēroja Maiju, bet neteica ne vārda. Istabā iestājas klusums. Visi gaidīja, ko audzinātāja tagad teiks �im nekrietnajam zeņķim. Kādiem vārdiem viņa to nosodīs? Bet visi arī jau iepriek� paredzēja, ka nekas prātīgs tur nebūs un nevar būt. Vai tāda audzinātāja nu savaldīs klasi! Jāsmejas! Tas tika pasacīts, demonstratīvi klusējot, bet tā, ka to nevarēja nesaprast.

Tikai mirkli ilga klusums, bet �ai mirklī Maija paspēja novērtēt situāciju un izlemt, kā rīkoties.

� Nāciet, iesim uz klasi! � viņa teica Rutānam, paspēra soli līdz durvīm, izlaida zēnu pa priek�u un aizgāja.

Gaitenī zēns apstājās, jo domāja: nu būs! Bet. nebija nekā. Skolotāja atkārtoja:

� Iesim uz klasi! � un, soļodama zēnam līdzās, ierunājās: � Vai. jūs patie�ām sāksit kauties?

Rutāns, acu nepacēlis, strupi atteica:

� Es iespēru Rogām. /

� Dusmās?

� Jā.

� Tā nu gan nevajag darīt!

� Es jau tā negribēju.

� Nu tāpēc! Jāspēj savaldīties. Ar dūri un ar kājas spērieniem neko neizkaros.

Zēni vēl ēda brokastis. Da�s staigāja pa klasi maizes gabalu rokā, cits sēdēja solā.

� Labu apetīti!

� Paldies!

Rutāns nosēdās savā vietā. Maija pagājās līdz soliem un jautāja:

� Kāpēc jūs kaujaties?

Klasi tas pārsteidza. Visi atcerējās stingro sarunu par stundu kavē�anu un nespēja tik ātri izprast, kas nu būs. Tracis ķīmijas stundā bija bijis liels.

� Tā nelāgā iznāca, � sacīja Zāle, un viņa balss neskanēja visai dro�i.

� Kur tas otrs kauslis? � Skolotāja skatījās apkārt, meklēdama Rogu. � Da�reiz notiek tā, ka piekautais ir vairāk vainīgs nekā tas, kas kāvies. Kā tad bija �oreiz? Kur� no jums vainīgs?

� Es biju vainīgs, � sasarcis atbildēja Roga, � es viņu aizkaitināju, neliku mierā.

� Stipri tika?

� Nē, nokas. Nebija jau tas tik nopietni. Feld-maņa kungam �odien slikts garastāvoklis, tad viņ� noskaitās. Citā reizē nemaz nebūtu ievērojis.

� Nevajag, zēni, tā uzvesties! Rutāns, zināms, ir vainīgs. Tāda rīcība nav attaisnojama. Cilvēkam jāmācās savaldīties. Bet jums, citiem, arī jāsaprot, ka satraukumā var pārsteigties. Kāpēc tādā brīdī kaitināt?

� Es vairs tā nedarī�u, � piecēlies teica Rutāns.

� Es arī ne! � dedzīgi iesaucās Roga.

� Un Feldmaņa kungam atvainosities?

� Jā, � abi piebilda.

� Labi. � Maija pamāja un izgāja.

Zēni saskatījās kā neziņā. Vai �is tracis jau izmeklēts un nokārtots? Tā iznāca.

� Taisīsim vaļā logus un iesim laukā! � iesaucās Zāle. Tūliņ visi piecēlās un izgāja. Kad audzinātāja pienāca paskatīties, kā izskatās klasē, viņi, stāvēdami ārpusē, ziņoja:

� Mūsu klase kārtībā.

� Labi. � Maija pasmaidīja.

Tikai Rutāns savu solījumu tūliņ vis nepildīja. Pēc da�ām dienām Zariņa viņu ieveda skolotāju istabā un nodeva atkal audzinātājas rīcībā.

� Dariet ar viņu, ko zināt, es vairs nevaru. Tas nav pacie�ams. Katru stundu un katru stundu! Rupj�, lamājas � kaut kas briesmīgs! Nupat tikko neiezvēla pa galvu Lielnoram, jau atvēzējās, bet tad nez kā aprāvās. Uzvedas kā īsts me�onis. �Turi muti!� viņ� kliedza pilnā kaklā stundas laikā. Ja jūs nevarat savaldīt, es viņu savās stundās nelaidī�u. Lai dara, ko grib.

� Kā viņ� var tikt Lielnoram klāt? � brīnījās Maija. � Lielnors sē� priek�ā, pavisam otrā pusē.

� Lielnors sēdēja viņam līdzās.

� Kāpēc?

� Kāpēc? Kā lai es to zinu? Prasiet viņiem!

� Neatļaujiet tā klejot apkārt!

� Neatļaujiet! Vai tiem var ko atļaut, vai neatļaut? Tur bez nerviem var palikt, ja no viņiem grib ko izdabūt! � Un, nicīgu skatienu nomērojusi Rutānu no galvas līdz kājām, viņa aizgāja un nostājās pie krāsns.

Arī �oreiz skolotāju istabā sēdēja inspektors, bet viņ�, tāpat kā iepriek�ējā reizē, neiejaucās ne ar vārdu. Tikai melnās acis, ļauni zib�ņādamas, runāja: �Nu redzēs, redzēs, cik tālu tu tiksi!� Maija to juta, bet saņēma visus spēkus, lai neparādītu un mierīgi varētu stāties pretim. Viņa stāvēja savā stūrītī pie loga, kad pieveda Rutānu. Zariņa, izsūdzējusi visu, atgāja nost, un viņi palika divi vien. Skolotāji pie galda varēja visu redzēt un dzirdēt, bet viņai pa�reiz tas viss kļuva pilnīgi vienaldzīgs. Visas domas tiecās pretim �im zēnam, kas stāvēja viņas priek�ā atkal drūms, niknumā saviebtu seju. Mirkli ilga klusums, tad viņ� pacēla acis. Tas likās vajāta, sprostā iedzīta zvērēna skatiens. Dziļa izmisuma pilnas zēna acis pavērās pret skolotāju. Maija nodrebēja un vēl neatrada ne vārda, ko teikt, kad spītīgi sakniebtā mute noraustījās kā mazam bērnam un izdvesa:

� Vai es nevarētu iet?

Un divas ātras, ātras straumītes slīdēja pa vaigiem uz leju � līdz pat mutes kaktiņiem un ar savu rūgto smagumu vilka arī tos uz leju.

� Ejiet! Un nomierinieties!

Rutāns steidzīgi pagriezās un neveikli, uzgrūzdamies kādam krēslam, izgāja.

Skolotāja pagriezās prot logu, atspiedās pret palodzi un palika tā stāvam.

Kāds ie�ukstējās: � Raudāja!

� Tie�ām? � tā bija Zariņas balss, kas alvaicāja.

Vēl otrā dienā audzinātāji kā. sensāciju cits citam �ukstēja: � Rutāns raudāja.

Pirmais jauno ziņu skolotāju istabā ienesa pats direktors Me�gailis. Kādu rītu pirms lūg�anas viņ� ienāca gurdiem soļiem, sasveicinājās ar tuvumā eso�ajiem skolotājiem un tūliņ atkrita krēslā. Pilnīgais augums likās neparasti smags un ļengans, soļi nedro�i, tuklā seja pelēka. Salicis rokas sev priek�a uz galda, viņ� teica:

� Nu, kolēģi, jaunas ziņas! Jauns direktors un inspektors.

Skolotāju vēl nebija daudz. De�uranti Ritners un Teigarte, Graumane, Vaits, Mētra un vēl da�i. Arī Siliņa. Visi pievērsās direktoram.

� Ko jūs jokojaties tik nelabi! � seju sāpīgi savilkusi, pirmā iesaucās Teigarte.

Direktors tikai �ūpoja galvu.

� Jā, tā ir.

� Me�gaiļa kungs! � kā pārmezdama atkal iesaucās Teigarte. Citi klusēja, bet uztraukumu redzēja visu sejās.

� Vakar vakarā pa tālruni paziņoja.

� Jūs pārceļ vai... kas noticis? � jautāja Vaits.

� Pārceļ, tikai nezinu, uz kurieni. Inspektoru arī.

� Kas nāks jūsu vietā, nav zināms? � iejautājās Ritners.

� Noteikti nav, bet minēja direktoru Liepu. Par inspektoru laikam bū�ot Grivāne. Tiiju dienu laikā mums jānodod skola.

Visi apklusa. Tad Teigarte sa�utusi iesaucās:

� Tas ir kas nedzirdēts! Mācību gada vidū!

� Jā, tā ir! � Direktors grieza atkal īk�ķus vienu ap otru.

� Vai jūs ātrāk nekā nezinājāt? � jautāja Vaits.

� Tie�i ne. Jutu gan jau sen kā asus na�us sakrustotus sev virs galvas, bet, � viņ� brīdi vilcinājās, tad enerģiski noteica, � nedomāju, ka tie politiķi savu panāks. � Viņ� tā kā iesmējās, bet smiekli neskanīgi noslāpa.

� Vai jūs tie�ām domājat, ka tas pats mūsu Sliedes kungs to tā gribēja? piuspavērlām lūpām no�ukstēja Teigarte.

� Bez �aubām, � direktors nicīgi atmeta un piecēlās. � Lai rīkojas! Lai! Man ar tādiem politiķiem nav pa ceļam. Bet to es saku un varu pateikt arī tur tiem augstajiem kungiem: demokrāts esmu bijis un palik�u. Kāds esmu sirmu galvu piedzīvojis, tāds nomir�u. Jūs, kolēģi, dabūsit jaunu priek�niecību, jūs varat piemēroties jaunajiem laikiem, es vairs

nevaru. Lai mani cel, kur grib: kā esmu strādājis, tā strādā�u, kamēr ļaus. Varbūt izsviedīs pavisam, � viņ� vēl noteica un aizgāja.

Kad saradās visa skolotāju saime un dabūja dzirdēt jauno ziņu, sākās pārrunas, bet tās risinājās visvairāk pulciņos pa diviem trim un tad arī paklusu, da�reiz gandrīz �ukstot. Siliņa �o grupu noslēpumiem nepiekļuva, tikai noģida, ka skolas vadības maiņas pamatā ir piecpadsmitā maija apvērsuma politika. To pierādīja pa�a direktora vārdi.

Drīz satraukums pārņēma arī skolēnus.

Vairums skolotāju par Me�gaiļa aizie�anu skuma, jo daudzi ar viņu kopā bija strādāju�i ilgus gadus, vairāk vai mazāk sapratu�ies uzskatos, pakļāvu�ies direktoram un atbalstīju�i viņu. Kas varēja zināt, kāds būs jaunais direktors? Tāpēc bie�i dzirdēja:

� Kāpēc tas vajadzīgs?

- Me�gaiļa kungs gan to nav pelnījis.

� Kārto un kārto, nezin ko pa�i izkārtos.

Par inspektoru Sliedi daudz nerunāja. Visi zināja, ka sadarbība ar viņu nav patīkama. Nesavaldīgs dusmās, bie�i pat ļauns, turklāt patmīlīgs � viņ� prasīja no apak�niekiem pilnīgu pakļautību. No Sliedes baidījās. Skolotāju stāvokli grūtu padarīja tas, ka abu priek�nieku griba darbojās kā divi riteņi, kas grie�as katrs uz savu pusi un lau� to mehānismu, kurā tie ierīkoti. Ja vienam darīja pa prātam, otram sarieba, bet abiem izdabāt nevarēja. Tagad, abiem aizejot, grūti bija pat iedomāties, ka būtu, ja inspektors paliktu.

Skolēnu saime inspektoram Sliedem veltīja tikai vienu kopīgu vārdu: �Nost!� Viņu neieredzēja visa skola. Toties direktora aizie�anu no�ēloja. �īs no�ēlas pakāpe katrā klasē vai skolēnu grupā gan nebija vienāda, bet visi teica: direktors Me�.gailis ir labs. Skolēnu sirdis viņ� bija iekarojis ar savu tēvi�ķīgo labvēlību. �ai vecīgajā, noguru�ajā cilvēkā tie juta siltu sirdi. Kad viņ� kādam no lielajiem pui�iem pakratīja ar pirkstu: �Nodari blēņas!� � tas nokaunējās un vismaz viņa klātbūtnē uzvedās kārtīgi. Direktoru Me�gaili skolēni vairījās kaitināt. Ne aiz bailēm, bet tāpat � lai viņ� nebūtu dusmīgs, jo laipns un omulīgs visiem patika labāk. Ja direktors kādreiz arī uzkliedza, pretī tai brīdī nerunāja pat vislielākie mutes varoņi.

Visvairāk laikam direktors Mc�gailis skolēniem patika tāpēc, ka viņu darī�anās jaucās maz, ļāva lielu brīvību un par sīkumiem nelikās ne zinis. Viņa savdabīgā demokrātisma aizsegā katrs varēja augt, kā gribēja. Skolā darbojās mazpulki, vecākajās klasēs da�i turīgo vecāku dēli stājās aizsargos. Direktors par tiem neinteresējās. Turpat, tais pa�ās klasēs, auga nelegālā komjaunatne. Arī par to viņ� neraizējās. Tas, protams, nenozīmēja, ka uz komjaunie�iem viņ� raudzītos tāpat kā uz mazpulcēniem, bet ne vienus, ne otrus viņ� neņēma nopietni, uzskatīja to tikai par jaunatnes aizrau�anos. Viņ� piederēja pie tās inteliģences daļas, kam bur�uāziskā demokrātija bija augstākais sabiedriskās kārtības un taisnības ideāls un kas gribēja palikt �im ideālam uzticīgs. Me�gailis maz ko darīja, lai jauno vadonības laikmeta garu pēc 1934. gada fa�istiskā apvērsuma aktīvi ieviestu savā skolā. Darba jaunatnes stāvokli �ai skolā tas ievērojami atviegloja.

Tagad visu prātus nodarbināja jautājumi: А � Kāds būs jaunais direktors?

� Kāds būs jaunais inspektors?

Atbilde drīz bija klāt.

Tre�ajā dienā pēc pirmās ziņas ar pusdienas vilcienu ieradās jaunais direktors un jaunais inspek-< tors. Pēc lielā starpbrī�a zvans sauca skolēnus un skolotājus aktu zālē.

Maija todien de�urēja apak�ējā gaitenī. Steigā pa abām kāpnēm viļņoja lejup dzīvā upe, pagriezās un ieplūda zālē. Inspektoru �ās skolas liktenis vairs neinteresēja, tāpēc viņ� nebija licis sarindot krēslus. Visi stāvēja. Pēc ieraduma zēni nostājās pa labi no ieejas, meitenes pa kreisi, vidu palika plats ceļ�. Skolotāji stāvēja �ā ceļa galā durvju pusē. Otrā ceļa galā atradās katedra. Pie tās tad vajadzēja aizejo�ajai un nāko�ajai skolas vadībai svinīgi sastapties.

Skolēnu pulks dūca un �aloja. Nemierīgi līgojās galvas, �vīkstēja uz grīdas kājas. Tad kaut kur no meiteņu pulka ie�alkojās:

� Nāk!

Tas vēlās kā vilnis uz priek�u, plīsdams, satraukuma �ļakatas �ķiezdams, nāri skolēnu galvām.

� Nāk!

Straujāk nolīgojās galvas, no�vīkslēja kājas. Tad viss noklusa. Se�simt acu pāru pagriezās pret durvīm. Nāca.

Direktors Me�gailis pa priek�u, tērpies jaunā melnā uzvalkā, svinīgs. Viņ� likās cienīgāks, bet reizē it kā sve�āks. Varbūt �o sve�uma izjutu radīja tas otrs. Tas soļoja Me�gailim cie�i līdzās � jaunāks, slaidāks, bet sidrabaini ballu galvu. Ģērbies pelēki melna, glītā uzvalkā, lika noteiktus soļus, neskatīdamies пера labi, no pa kreisi. Se�simt galvu lēni griezās �iem soļiem līdz �vēroja un vērtēja. Spēcīgs stāvs, plati pleci. Augsta piere, ko ovālā, lokā apņēma matu sidrabs. Asas, pelēkas acis zem taisni novilktām uzacu līnijām, smails deguns, tādā kā augstprātīgā pārākuma apziņā savilktas plānas lūpas.

Gabaliņu aiz viņiem, tikai kādu pussoli atstatu, nāca neliela auguma sieviete. Tai varēja būt ap �etrdesmit gadu. Melna vilnas kleita, kas uz leju krita platās krokās. Balta apkaklīte un baltas aproces, melnas zeķes un kurpes. Tum�ie mati gludi atsukāti atpakaļ, cieti savilkti un sasprausti pakausī mezglā. Kalsna soja, platiem vaigu kauliem, dzīvas, spridzīgas acis.

Viens pats aiz visiem nāca inspektors Sliede � tādām pa�ām bargām acīm kā arvien.

� Melnais no�ļucis, � pa�ukstēja �ur tur zēnu pulkā. Viņa melnīgsnējā seja �odien tie�ām likās vēl melnāka. Tā viņi aizgāja līdz, katedrai, apgriezās un nostājās zālei pretim: direktors Me�gailis ar jauno vidū, bet blakus abi inspektori.

� Labdien! � galvu palocīdams, teica jaunais skolas priek�nieks. Pamāja kā sveicinādama uz vienu un otru pusi arī jaunā, inspektore.

� Labdien! � atņēma dzīvas, dzidras balsis.

Pirmais runāja Me�gailis. Viņ� pastāstīja, ka �odien notiek skolas vadības maiņa, ko noteikusi ministrija, pateicas darba biedriem par atbalstu, ko tie viņam sniegu�i, silti cildināja jaunatni, kas bijusi centīga, ideālu apgarota un disciplinēta. Novēlēja uz priek�u lai palikt tādai pa�ai un darīt prieku ar savu centību arī jaunajam direktoram. Mc�gaiļa balss �ķila sirsnīga, bet neskanīga. Iepazīstinājis skolas saimi ar jauno direktoru Liepu un inspektori Grīvām, viņ� pakāpās atpakaļ. ī.iepa nu izvirzījās priek�ā.

Skolēnu rindas saduga. Da�a laba seja zēnu pusē kļuva bargāka, bet meiteņu pusē dzirdēja apspieslus �ņukstus. Valgām acīm tās noraudzījās, kā direktors Me�gailis atkāpjas aiz tā otra � sve�ā.

No meiteņu rindām iznāca Anita Neimane un Lonija Elsāre. Abām rokās bāli sārti ro�u ziedi. Tai pa�ā laikā no zēnu puses steidzas Bērziņ� un Egle ar ziediem rokā. Meitenes savus nesa abiem direktoriem, zēni � inspektoriem. Anita gribēja pateikt da�us vārdus, bet. jau pēc pirmajiem balss aizlūza. Viņa tomēr saņēmās, neveikli no�ukstēja pateicību Me�gailim, bet tad, pagriezusies pret jauno direktoru, sacīja:

� Piedodiet, ka mēs jūs nevaram sagaidīt smaido�am sejām, kā lo vajadzētu. Direktora Me�gaiļa aizie�anu mēs izjūtam kā ļoti sāpīgu zaudējumu un. . . un ... � Asaras nomāca balsi, un meitene, pasniegusi ziedus, atgriezās savā vietā. Zēni savas ziedu veltes nodeva klusēdami.

Tad runāja jaunais direktors. Esot patīkami dzirdēt, viņ� teica, ka jaunatne iemīļojusi savas skolas vadītāju. Lai tāda centīga un ideālu apgarota tā būtu arī turpmāk! Jaunatne jau esot ideālu glabātāja un tālāk nesēja. Tikai tā varot izaugi īsli Latvijas dēli un meitas par godu un svētību savai tēvzemei, par prieku savai tautai un tās lielajam vadonim. Par uzdevumu kalpot tēvzemei un vadonim viņ� runāja gari un pla�i un, likās, darīja to ar sevi�ķu paliku.

Skola klausījās. Kaut gan satraukums neļāva koncentrēties, galveno visi dzirdēja un saprata tūlīt: tā bija jauna valoda. Direktors Me�gailis ar viņiem tā nerunāja.

Zēnu rindās pavīdēja pa smaidam. Arnis Vītums cie�i un neatlaidīgi skatījās jaunajā direktorā. Blakus viņam bija Boriss un citi no otrās un pirmās reālās. Daudzas sejas to likās neparasti stingras. Viss �is stūris līdzinājās tum�am mākonim.

Jaunā inspektore pateicās par uzmanību, par ziediem, kaut arī tie neesot vēl nopelnīti, un solījās visiem spēkiem sekmēt, darbu �ai skolā. Ar to svinīgais skolas pārņem�anas akts beidzās. Sliede norunāja. Jaunais direktors pateica: � Uz redzē�anos! � un visi �etri devās uz izeju. Izklīda arī skolēni.

Grupa zēnu � Arnis, Boriss, Dominiks, Ja�a un vēl da�i � palika pēdējie.

� Nu gan laikam būs āzis par dārznieku, � paklusi iesaucās Dominiks.

Boriss pasmējās.

� Balts ir, var but arī āzis!

Pamazām arī viņi virzījās uz durvīm, klusu, nopietni izmezdami cils citam pa vārdam. Direktora Me�gai|a un inspektora Sliedes laiks ģimnāzijā bija beidzies. Divi darba biedri, kas strādājot vilka ratus katrs uz savu pusi, pie �iem ratiem abi reizē paklupa. Sliedes sūdzības, kūdījumi un ziņojumi, ko atbalstīja un tālāk virzīja viņa politiskie domu biedri, jau sen grāva Me�gaiļa darba pamatus. Ar ļaunu prieku Sliede gaidīja, kad direktors kritīs, bet nenojauta, ka arī pa�u nogāzīs. Ministrijas kungi sprieda tā: ja �ai ģimnāzijā vajadzīgs jauns gars un jauna vadība, tad vecais no tas jāizvēdina pilnīgi. Jo mazāk tā tur paliks, jo labāk. Sliedi gan pārcēla it kā labākā vietā, kaut kur Rīgas tuvumā, bet cerēto gandarījumu, ka gūta uzvara par Me�gaili, viņ� tā ir neguva.

Nakamajā dienā Me�gailis ar Sliedi aizbrauca, bet direktors Liepa ar inspektori Grīvāni vēl neieradās. Skola dzīvoja bez vadības, darīja savu ierasto darbu. Skolotāji gan staigāja noguru�i no atvadu svinībām pagāju�ajā, naktī, bet gaiteņos, tāpat kā arvien, brī�iem pat skaļāk skanēja balsis un smiekli. Arī kustība �ķita straujāka, trauksmaināka. Jaunu iespaidu vēji uzpūta pla�ās liesmas jaunības nemiera ugunis.

Direktors Liepa sāka strādāt. Skolotāju istabā viņu \ redzēja reti. Ienāca tur, sasveicinājās, kaut ko norīkoja un atkal pazuda gaiteņa drūzmā, vēroja skolēmis. Drīz arī skolotāju istabā kļuva zināmi �o vērojumu rezultāti, turklāt līdz .�im neparastā veidā.

� Kas tā jums par kārtību �ai skolā? Lūg�anu laikā tik daudz skolēnu klejo apkārt, � viņ� sacīja, un asais skatiens kļuva nikns, uzacis pacēlās uz aug�u, deguns likās pavisam smails. � Un man jāsaka tāds nepatīkams aizrādījums: arī skolotājus pavisam maz redz lūg�anā.

Visi samulsa. Ja pēc pirmajiem direktora vārdiem jau vērās mutes, lai pievienotos viņa atzinumam, � tad ko tagad teikt? Audzinātāji tika norāti pa�i pirmie.

Jo ilgāk jaunā direktora soļi mēroja skolas telpas, jo īgnāk raucās viņa piere, nicīgāk sakļāvās lūpas. Kad viņ� ieradās skolotāju istabā, visi apklusa un gaidīja; nu būs atkal. Bija arī. �

� Kolēģi, es lūgtu vairāk uzmanības pievērst skolēniem! Viņi dzīvo visu dienu pilnīgi savā vaļā. De�urants pastaigā pa gaiteni, bet bie�i vien neko neaizrāda.

Tonis, kāda direktors runāja, bija noteikts, pat draudīgs un neradīja nekādu �aubu, ka atkal konstatēta kāda kļūda. Skolotāji apmulsa, draugu pulciņos apspriedās, klusu pārrunāja gūtos iespaidus, raustīja plecus, brīnījās un uztraucās, bet atklāti nekā nerunāja. Tikai Teigarte apvainotā lepnumā da�reiz izmeta:

� Mēs jau neprotam strādāt! Direktoram nekas pie mums nepatīk, � ko lai darām?

Pēc kādas nedēļas jaunais direktors sasauca pirmo pedagogu padomes sēdi. Tagad par sēdi paziņoja pavisam citādi nekā Me�gaiļa laikā. Me�gailis vienkār�i ar skolotājiem aprunājas. Tie, kas bija tai acumirklī klāt, paziņoja citiem, un ieradās visi. Uz galda skolotāju istabā nolika zīmīti: tad un tad būs sēde. Tagad darbvedis uznesa skolotāju istabā ar ma�īnu rakstītu oficiālu ziņojumu par sēdi un visi pedagogu padomes locekļi parakstījās, ka ziņojumu lasīju�i. Pats Liepa par sēdi nebilda no vārda. Noteiktajā laikā, tie�i pulksten se�os, viņ� ienāca, nolika dokumentu mapi uz galda un, paskatījies visapkārt, sarauca pieri. Bija ieradusies tikai kada puse skolotāju. Pārējie vēl nāca. Ik pēc da�ām minūtēm vērās durvis.

Skolotāji klusi sarunājās. Nebija parastās dzīvās rosības. Uz dīvāna nervozi kūpināja papirosu Cīrulis. Nebija Feldmaņa, nebija Ģintera. Direktors izvilka pulksteni, paskatījās, tad aplaida apkārt nea pmierinā tu skatien u.

Ceturksni pāri se�iem ienāca Feldmanis.

� Kvorums! � Ritners pa ieradumam paklusu noteica, bet Liepa to pārprata.

� Nav nekāda kvoruma! Sēdē jābūt visiem pedagogiem! � viņ� iesaucās.

� Es to nedomāju nopietni, mēs Feldmaņa kungu tikai pa jokam tā saucam, � Ritners apjucis neveikli atrunājās.

Izņēmis vēlreiz pulksteni, direktors pagrozīja galvu, tad sacīja:

� Pedagogu padomes sēde atklāta. � Bet tai mirklī atkal vērās durvis. Ienāca katoļu mācītājs Rudums.

� Es lūg�u skolotājus uz sēdi ierasties laikā! Pulksten se�os sēde nolikta, se�os jābūt. Tagad ceturksnis pāri, mēs sē�am, gaidām, � barga balss pasitās tam pretim.

� Es atvainojos, nevarēju ātrāk, biju aizņemts, � pienācis tuvāk, teica Rudums. Tas bargo priek�nieku mazliet atvēsināja.

� Neko nevar darīt, mācītāja kungs, ja skolā strādā, tad skolai jābūt pirmajā vielā, tas ir likums. � Liepa, savilka gan seju kā smaida, bet acis palika tikpat aukstas. � Nekas! � Viņ� pamāja Radumam, bet tad paskatījās apkārt. � Es neredzu arī citus mācītāju kungus. Sēdē jābūt visiem. Nevienam nav tiesību nenākt.

Beidzot tomēr varēja sākt. Piecēlies ar oficiāli svinīgu sejas izteiksmi Liepa ziņoja par skolas vadības maiņu, tad atkal apsēdās. Darba kārtībā bez rīkojumiem un pārmaiņām stundu plānā pats galvenais jautājums bija skolēnu audzinā�ana un disciplīna. Sic vārdi tika izrunāti ar tādu intonāciju, kas audzinātajiem nesolīja nekā laba. Vispirms sīki, pamatīgi, ar visiem parakstiem un datumiem tika izlasīti da�ādi rīkojumi. Tas aizņēma daudz laika. Skolotāji garlaikodamies gaidīja. Uz mazā galdiņa stāvēja atvērtas pāris grāmatas, un Strautiņ�, tāpat Zariņa pa reizei iemeta tur aci, bet lasīt neiedro�inājās. Arī interese, kas būs �āsdienas sēdes galvenajā, daļā, auga arvien lielāka. Pamazām tomēr tika tik tālu, ka varēja teikt: �Nāko�ais � disciplīna un audzinā�ana skolā.�

� Man jāsaka, esmu pārsteigts. Tādu kārtību kā pie jums neesmu nekur redzējis. Neko labu tā neliecina ne par �ās skolas pedagogiem, ne arī, teik�u skaidri, par līdz�inējiem vadītājiem. Es esmu, paldies dievam, daudzās skolās strādājis un daudz skolu vadījis, bet lādas. . . � Viņ� pagrozīja galvu. � Tā strādāt nevar! � Bargi pārlaidis atkal visiem skatienu, viņ� turpināja: � Te jau var runāt ne vien par nolaidību, bet par noziedzību.

Skolotāji satrūkās, sakustējās, bet direktors, uzacis savilcis, runāja tālāk, un bargs svinīgums skanēja viņa balsī.

� Sāksim ar pa�u galveno. Jājautā: kā �ai skolā Liek veikts nacionālas, valstiskas audzinā�anas darbs? Es, kolēģi, to neredzu. Jus zināt, ka piecpadsmitais maijs mums ir palīdzējis nostāties uz valstiskas audzinā�anas ceļa un uzlicis skolām rūpēties, lai jaunatne izaugtu nacionāli noskaņota, lai lā pareizi saprastu un dziļi izjustu atjaunotās Latvijas ideju. Piecpadsmitais maijs mums devis iespēju pulcināt skolu jaunatni tais organizācijās, kas tie�i domātas nacionālai un valstiskai audzinā�anai, kā, piemēram, mazpulkos. Es esmu iepazinies ar ģimnāzijas mazpulkiem, un, man jāsaka, kolēģi, tas ir kauns. Kauns, ka tā var būt nostādīta skolas � tik lielas skolas mazpulku organizācija. Padomājiet pa�i, skolā ir pāri par se�simt skolēnu, bet mazpulkos skaitās kādi desmit, divpadsmit. Un lie pa�i tikai skaitās, jo darboties, kā pienākas, nedarbojas. Esmu izrunājies ar skolēniem, apjautājies, kādas viņiem sekcijas, ko dara, � nekā. Nav nevienas sekcijas, kas kaut ko nopietni darītu.

� Rokdarbu sekcija strādā, � teica Teigarte.

� Jā, jā � rokdarbu sekcija, zinu. Sanāk piecas se�as meitenes pa visu rudeni pāris rei�u. Vai tā ir strādā�ana? Tas ir kauns, ne strādā�ana! Bez kavē�anās jāgādā, lai skolai būtu sava mazpulku organizācija. Tik lielā skolā mazpulcēnu varētu būt simtiem � bet jums? Vēlreiz jāsaka: kauns par tādu skolu!

Tūlīt vajadzēja atrast vadītājus un pēc neilgām pārrunām tos arī atrada: Ģinteram, kas jau skaitījās vadītājs, par palīgiem pielika Līcīti un Apsi.

Bet satraukums auga. Skolotāji cils pēc cita sāka smēķēt. Dūmu vijas griezās ap sēdētāju galvām, cēlās pret griestiem. Sēdei ieilgstot, gaiss telpā kļuva arvien smagāks. Direktors, kaut, gan vēl enerģisks, arī, likās, pagura, laikam tāpēc sāka runāt lēnāk. Bargums balsī atslāba, bet pārmetumi skolotājiem turpinājās:

� Mums jānokārto �odien vēl daudzi skolas disciplīnas un audzinā�anas jautājumi. Ar tādu kārtību, kādu te redzu, nevaru būt mierā. Esmu, jau aizrādījis par rīllūg�anām. Kā var atstāt novārtā tik nopietnu skolas dzīves lielu kā reliģisko audzinā�anu? Skalos un nesaprotu: skolēni iet un nāk, staigā pa ielām, dzīvo pa klasēm, pulcējas atejās, smēķē � zāle tuk�a! �orīt pat � cik tur bija? Meiteņu vēl, bet zēnu neliela saujiņa.

� Jā, tie�ām, par lūg�anām jāņem stingrāk. Tur mūsu zēni izlai�as gan, � piebilda Teigarte svinīgi cēlā nopietnībā

� Jā, jā, Teigari.es kundze, skolēni jāņem stingrāk, tas taisnība, bet es domāju, ka skolotāji arī jāņem stingrāk, � ironizēdams atbildēja direktors.

� Es vienmēr eju uz lūg�anām, � Teigarte atteica.

� Varbūt jūs ejat, nozinu, bet skolotājus tur redz ļoti maz. Kad lūg�ana beigusies, tad tikai skolotāji ierodas vai arī to laiku tepat skolotāju istabā nopļāpā. Tā nedrīkst būt! Audzinātājiem jābūt pirmajiem ar savu piemēru. Jaunatne nemaz tik vienaldzīga nebūtu pret reliģiju, bet skatās no pieaugu�ajiem. Tāpat baznīcā. Varat svētdien aiziet un paskatīties, cik tur redzēsit skolotājus. Nu, lūk, tāpēc jaunatne arī atturas. Es lūg�u audzinātājus klasēs par to parunāt un aicināt skolēnus, lai viņi svētdienās iet baznīcā. Jāpaskaidro par reliģijas lielo nozīmi rakstura veido�anā un stingri jābrīdina, ka nedrīkst izvairījies ne no baznīcas, ne no rītlūg-�anām. Kas tā par audzinā�anu! Katrs dara, kā iedomājas.

Kad direktors teica � �jābrīdina�, skolotāji it kā atplauka. To saprata tā, ka arī viņiem te kāda teik�ana, ka viņi nav vis glu�i lādi pa�i rājamie kā (ie se�i simti.

� Man liekas, direktora kungs, vai nebūtu visērtāk tā, ka de�uranti visus tos, kas ierodas pēc zvana vai slapstās pa gaiteņiem un ateju, pierakstītu un tad to sarakstu nodotu audzinātājiem? Citādi da�reiz rodas neērts stāvoklis: visus te, aug�ā, uzvest nevar. Kamēr vienu noķer, citi izmūk, � Vails pasteidzās ar savu priek�likumu.

� Tas ir labs padoms, � atzina direktors. � Vislabāk būtu, ja apak�ējā gaiteņa de�urants nostātos tūlīt pēc zvana pie durvīm un visus, kas nokavēju�ies, pierakstītu. Tad audzinātāji saziņā ar mani un inspektori varēs rīkoties. Tā būs iespēja kontrolēt.

Nu viņ� runāja jau glu�i mierīgi un lieti�ķi:

� Lūk, tāpēc audzinātājiem pa�iem arī jābūt klāt rītlūg�anā.

� Jā, bet mums lūg�ana notiek �etrās vietās, un katrā klasē ir kā luterticīgie, tā katoļi, pareizticīgie un mozusticīgie. Audzinātājs nevar visur būt klāt un visu savu klasi pārredzēt, � sacīja Ritners.

� Skolotājiem jāsadalās tā, lai katrā lūg�anā būtu vismaz da�i. Tagad ebreji un pareizticīgie sapulcējas vieni pa�i, kaut ko skaita, izsmeļas, izniekojas un nāk ārā. Vai tā ir lūg�ana? Nē, nē! Tā nevar! Mācītāju kungiem arī jābūt lūg�anā klāt, vismaz da�as reizes nedēļā, ja nu glu�i vienmēr nevar. Un sāksim tūliņ no rītdienas.

Brīdi direktors apklusa, pār�ķirstīja savus papīrus. Tad sīki tika reglamentēti visda�ādākie skolēnu uzvedības noteikumi: gan tas, ka lūg�anā jādzied un dziedā�anas skolotājam jāmāca baznīcas dziesmas, gan par kārtību un. disciplīnu gaiteņos un klasēs, par reveransiem un klanī�anos, sveicinot skolotājus, runājot ar tiem, atbildot stundā. Sevi�ķa uzmanība tika pievērsta formas tērpiem, meiteņu malu sakārtojumam. Kā galveno argumentu vienmēr uzsvēra:

� Ministrija mums ir devusi noteikumus, kādam jābūt skolēnam, un tādam tam jābūt!

Lēni vilkās laiks. Ritēja jau desmitā stunda, bet gala daudzajiem noteikumiem vēl nejuta. Tomēr sēdes vadītājs nesteidzās.

Skolotāji visumā pieņēma �o skolas dzīvos kārtības revīziju, jo tā skāra tādus jautājumus kā skolēnu palaidnības, trok�ņo�anu, nepaklausību un citus, kas audzinātājiem sagādāja rūpes. Kaut gan garā sēdē�ana nogurdināja, brī�iem direktora bargais pavēlnieka tonis un pārmetumi apvainoja, skolotāju garastāvoklis pamazām uzlabojās. Ja sākumā visvairāk nospieda neziņa � kas būs, tad tagad jau �ķita, ka izliks glu�i labi. Cik bie�i viņi dusmojās par Me�gaiļa iecietību, par nepieliekami stingrajiem sodiem! Jaunais direktors solījās būt �ai ziņā atbalsts, jo gribēja radīt dro�u pamalu, lai atbrīvotu skolu no nevēlamām parādībām. Ja arī tas uzliktu skolotājiem lielākus pienākumus, viņi bija gatavi tos veikt. Visu vakaru te tik bie�i atkārtoja: skolēnam pret skolotāju jāizturas ar cieņu. Kā varēja to neatzīt? �ī prasība interesēja visus, un visi gribēja runāt līdzi. Tikai jaunās skolotājas � Siliņa, Straut-male � neteica ne vārda, bet. visiem arī nebija izdevības izteikties, sēde jau tāpat pārāk ieilga. Straut-male reiz piegrūda Siliņai ar elkoni un pa�ukstēja:

� Bel, ja nu skolēnam tās cieņas pret mums nav, ko tad?

Maija pasmaidīja, jo visu laiku par to bija domājusi. Viņai likās, ka vajadzētu runāt arī par to, kā skolotājam jaizluras pret skolēnu. Vai no skolēna var tikai prasīt? Bija jādomā par iespaidiem pirmajās dienās, par inspektora Sliedes konfliktu ar viņas klasi, par to, kā. apsūdzēja skolu un skolotājus Liel-nors, Zāle. Pagriezusies pret Strautmali, Maija sacīja:

� Vajadzētu pajautāt, ko darīt, ja tās cieņas nav.

Strautmale pa�ukstēja to Lauciņai, un abas pasmējās.

� Laikam būtu briesmīgi nikns, � atteica Slrautmale.

�Kā būtu, ja pamēģinātu? � Maija pavisam nopietni paskatījās uz abām darba biedrēm un, tikko direktors apklusa, jautāja: � Bel ja nu mums, jaunajiem skolotājiem, neizdodas tādu cieņu iegūt? Laikam tas atkarīgs arī no tā, cik skolotājs spēj skolēnam dot.

Skolotāju sejās pavīdēja kā pārsteigums, kā neizpratne, bet direktora uzacis strauji pacēlās, un viņ� atcirta Maijai:

� Kas vēlas strādāt skolā, tam jāprot iegūt skolēnu cieņu. Citādi tas nevar savu pienākumu pildīt. Valsts prasa, lai mēs audzinātu izglītotus atjaunotās Latvijas cienīgus patriotus, uzticīgus mūsu tēvzemei un lielajam vadonim. Pats par sevi skaidrs, ka tikai tas skolotājs to spēs, kas pats būs īsts patriots, un pret tādu skolotāju, vai tas vecs, vai jauns, katrs skolēns izjutīs cieņu. Tas jāpanāk! Kā tad citādi? � Kā izbrīnījies par �ādu jautājumu ra�anos, viņ� nepacietīgi vēlreiz atkārtoja: � Ka tad citādi? � Un, mirkli klusējis, atkal atsāka: � Vai būs pret skolotāju cieņa? Kāda cieņa var būt tādā skolā, kur nav disciplīnas? Alejās smēķē, gaiteņos trok�ņo, ka ausis krīt ciet. Ja aizrāda, visāda izrunā�anās, divdomības, smaidī�ana, nepaklausība. Vai tā ir skolēnu cienīga uzve�anās?

� Pirmā reālā klase � tā mums tāda varoņu klase, � ierunājās Ritners un, zobgalīgi smīnēdams, paskatījās uz Maiju.

� Pirmā reālā klase pēdējā laikā ir saņēmusies, -negaidot sacīja Zariņa. � Ja la turpinātos, bulu labi.

� Taisnība, gods, kam gods nākas, pirmā reālā labojas, � norūca pie sevis Feldmaņis.

� Jauna audzinātāja, � tāpat zobgalīgi piebilda Rit nērs.

Audzinātājs atbild par klasi, vienalga, jauns vai vecs, � sacīja direktors, un viņa uzacis atkal draudīgi pacēlās. � Nav pirmā reālā vien. Otrā arī laba. Visām zēnu klasēm, sevi�ķi reālajam., jāpievēr� uzmanība. Tur nav labs gars. To smīnētāju un pārgudro tur krietni daudz.

Maiju pārsteidza Zariņas un Feldmaņa atzinumi, bet Ritncrs apjuka no direktora asas piezīmes, jo vienmēr lepojās ar kārtīga audzinātāja slavu. Feld-manis kustināja lūpas, it kā gatavodamies vēl ko teikt, bet sejas izteiksme runāja skaidru valodu, cik atzinīgi viņ� vērtē prasību, ka skolā jabūt stingrākai disciplīnai un jāaudzina cieņa pret skolotāju. Līdzīgu noskaņu pauda daudzas sejas.

Direktors izņēma pulksteni.

� Vēl mums daudz kas pārrunājams, bet ir vēls. Drīz jau vienpadsmit. Beigsim! Tikai viens lūgums man gan būtu: skolotāju istabā vajadzētu atmest smēķē�anu. � Pirmo reizi viņ� izrunāja vārdu �lūgums�, bet viņa pelēko acu tērauds tomēr meta dzirkstis uz visām pusēm, kaut lūpas vilkās smaida, kā to prasīja lūguma forma. � Nav labi, ka skolotāju istabā un vispār skola smēķē. Kā tad mēs skolniekus atradināsim no smēķē�anas? Aizrādi viņiem, viņi tev pretim � kā tad skolotāji smēķē? Saki � tas nav veselīgi, bet viņi � vai skolotājiem ir veselīgi? Labak būtu, ka te, skolā, nesmēķētu.

� Pareizi gan, � tūlīt atsaucas Stiebriņa, � istaba zila, galva sāk sāpēt.

Teigarte iesmējās. � Labi, labi, tikai � ko darīs Blumberga kungs?

� Direktora kungs, ja atrastos kāda telpa tālāk no skolēnu acīm, vai tad arī jums būtu kas pretim, ka mēs pīpējam? � padevīga lūdzēja balsī jautāja Feldmaņis.

� Mani dēļ pīpējiet, Feldmaņa kungs! � �ovakar pirmo reizi direktors pasmaidīja. � Manis dēļ, ja varat atrast.

Ar to sēde beidzās. Jaunā skolas vadītāja prasības skolotāji nu zināja. Bet jaunā inspektore visu garo vakaru neizrunāja ne vārda. Ko viņa atvedusi savai jaunajai skolai, tas vēl bija noslēpums.

Diena pēc sēdes skolā sākās neparasti spriegi. Apak�ējā gaiteņa de�urants Valts tūliņ pēc zvana nostājās vestibilā pie ieejas durvīm ar papīru un zīmuli roka un palika tur, kamēr iezvanīja pirmo stundu. Vēlos nācējus pierakstīja. Tikai retam palaimējās aiztikt �ai bīstamajai vietai garām. Lūg�anai sākoties, direktors pats personiski izkontrolēja zēnu atejas, izvadīja visus no paslēptuves ārā. uz lūg�anu telpām. Aug�ējā gaiteņa de�urante Graumano pārbaudīja klases.

Interesanta bija skolotāju po�anās uz lūg�anu �ai rītā.

� Es pie luterāņiem, � teica Zariņa, � ja man obligāti jāiet, tad eju tur, kur kaut ko saprotu.

� Es esmu Blumberga kungam ķesteris, ērģelnieks un nepavisam nevaru nekur citur iet, � smējās Tcigartc. � Bet, kolēģi, mums tomēr jāsadalās, � viņa enerģiski uzsvēra. � Kādam jāpaliek tepat aug�ā.

� Es ie�u pie pareizticīgajiem, � sacīja Ritners.

� Mēs ar Mētras kundzi arī! � iesaucās Ritnere.

� Nu tur tad pietiek. Bet pie ebrejiem? Kādu ta�u vajag, � kā noslēpumu atklādama, no�ukstēja Teigarte, tad, brīdi padomājusi, pienāca pie Maijas.

� Siliņas jaunkundze, jūs varētu iet pie ebrejiem.� Un viņa nezin kādē] sirsnīgi nosmējās.

� Jā, � Siliņa mierīgi atteica, � varu iet.

� Tad viss kārtībā. Tad būs visur, � Teigarte apmierināta �aloja. Likās, ka tie�i viņai jāsadala skolotājiem pienākumi, un nu tas laimīgi nokārtots.

� Pie ebrejiem nemaz nav slikti. Tur ātrāk liek cauri. � Viņa pēc brī�a atkal iesmējās.

Maija domāja: kāpēc �is jautājums Teigarli tā nodarbina? Vai jūtas neveikli, ka jauno kolēģi norīkojusi tur, kur pati negribēja iet?

Ienāca Vails.

� Kur jūs, Vaila kungs, iesit?

� Es esmu luterānis.

� Jums jāiet pie ebrejiem, � kā starp citu teica Teigarte un uzmeta tam zīmīgu skatienu.

� Es neie�u ne pie �īdiem, no pie krieviem, augstprātīgi attrauca Vails.

Siliņa, noklausījusies Vaita atbildi, atcerējās konfliktu ar Rogu un viņa paskaidrojumus par attiecībām slarp da�ādu tautību skolēniem, kā arī par ebreju nicināmā vārda bie�o lieto�anu. Vai zēns nerunāja patiesību? Cik bie�i nicīgos vārdus varēja dzirdēt pat skolotāju istabā!

Kad skolotāji, sadalīju�ies pulciņos, kopā ar skolēniem sagāja �etrās lūg�anu klasēs, skolā iestājās neparasts klusums.

Luterāņu lūg�anu vadīja pats Blumbergs, bet tur enerģiski rīkojās arī direktors. Skolēniem lika nostāties kārtīgās rindās pa klasēm, lai tie būtu vieglāk pārskatāmi un kontrolējami. Katrai klasei norādīja, lai ievēro savu vietu un turpmāk nostājas tūliņ pēc zvana bez kāda aicinājuma. Tad direktors klusu apspriedās ar Blumbergu par to, ka nepiecie�ams mācīt baznīcas dziesmu meldijas un vārdus. Blumbergs atzinīgi pievienojās visām direktora prasībām, un lūg�ana varēja sākties.

Mācītājs, talārā tērpies, ar atvērtu dziesmu grāmatu rokā nostājās skolēnu priek�ā pie katedras. Direktors stāvēja mācītājam līdzās. Skolotāji pievienojās abu skolēnu kolonnām galos. Tādai kārtībai nu turpmāk vajadzēja būt vienmēr.

Mācītājs teica dziesmas vārdus, un Teigarte steidza uzņemt meldiju. Patīkami ieskanējās viņas balss, bet nemanot tā pieņēma to samākslotās un pārspīlētās svinības toni, ko �ī jaunā sieviete pauda visur kā savu neatņemamu īpatnību. Teigartei pievienojās meitenes un da�as skolotājas, bet zēnu balsis nedzirdēja. Zēnu rindās lūpas palika slēgtas, sejas stingras un acis skatījās kaut kur pāri zālei otras puses logos. Direktora slepenos skatienus, viņa nemieru neviens neievēroja.

Pēc mācītāja runas atkal, dziedāja. Lūg�ana beidzās ar tēvreizi, ko skaitīja mācītājs. Skolotāji klusēdami nolieca galvas, bet skolēnu � sevi�ķi zēnu galvas turējās pavisam taisni.

Kad pēdējais vārds bija izskanējis, direktors paspēra da�us soļus uz priek�u.

� Lūg�anā nepietiek tikai ar stāvē�anu. Kāpēc nevienas zēnu balss nedzird dziedam? Nevienas. Vai visi bez balsīm esat?

� Mēs neprotam! � kāds atsaucās no zēnu pulka.

� Tā nav, ka neviens neprot. Jums tikai tāds ieradums. Un tas, kas neprot, iemācīsies.

Zēnu pusē vairākas balsis kā izmēģinādamas dobji ierūcās. Atskanēja smiekli.

Direktors bargi savilka uzacis.

� Tur nav ko smieties! � viņ� iesaucās. � Turpmāk, lūdzu, visiem lūg�anā jādzied! Jūs man te savu kārtību neievedīsit! Skolā ir noteikta kārtība, un tā jums jāievēro.

Tad viņ� pamāja ar roku, lai iet laukā.

� Meitenes pa priek�u � kārtīgi, bez drūzmē�anās, tad zēni.

Skolotāji izgāja reizē ar skolēniem, bet direktors palika stāvot. Blumbergs ar dziesmu grāmatu pie krūfīm nostājās viņam blakus. Zēni, pagāju�i abiem kungiem garām, atdarinādami militāru soli, saka sist kājas pret grīdu un tā aizsoļoja pa gaiteni. Ieskanējās komanda:

� Sa-gom, mar�i � un atkal stipra, kareiviska soju takts.

Direktors nogrozīja galvu.

� Pagalam izlaidu�ies. Mums ies grūti, kamēr dabūsim pie kārtības, � viņ� sacīja, un abi ar Blum-bergu lēnā gaitā gāja aiz zēniem.

Skolotāju istabā notika maza apspriede. Direktors atzinīgi novērtēja skolotāju centību un, laipni smaidīdams, apjautājās par rezultātiem. Skolotāji ziņoja par saviem novērojumiem.

� Katoļticīgo lūg�anā viss kārtīgi, viens otrs tikai ieradās ar novēlo�anos, � sacīja inspektore.

� Nu, lūk, tie dro�i vien ir tie, ko es no atejām izdzinu. Tur jau slēpās vesels pūlis, � paskaidroja direktors.

� Pareizticīgo lūg�anā gan, kad mācītāja nav, nekas neiznāk, � nostādamies direktora priek�ā, sūdzējās Ritners. Vienam skolēnam uzdots nolasīt, grāmatas nav, lasītājs pats nokavējās � nekā.

� Nu redziet, redziet, kā ir, ja skolotāju nav klāt. Tā nevar! Mācītāju kungiem stingri jānosaka, kas darāms, un. skolotājiem tas jāzina. Tad varēs kontrolēt. � Direktora vārdi skanēja tikpat lieti�ķi, cik pa�apzinīgi, bet acis, lai gan tādas pa�as asas, tagad vēlīgāk raudzījās uz skolotājiem.

� Un cik briesmīgā valodā viņ� lasīja! � ieteicās Metra.

� Jā, latvie�u valodai vajag but pareizai, tas taisnība.

Viss risinājās tā, kā pienācās. Direktorā plauka pirmais lepnums par panākumiem. Skolotāju sirsnīgo ķer�anos pie darba varēja uzskatīt par visu tālāko panākumu atslogu.

� Kas no kolēģiem bija pie ebrejiem? Kā tur? � viņ� vēl iejautājās.

� Laikam skolotāja Siliņa � ieteicās Ritnere.

� Ebreju lūg�anā viss kārtībā, � sacīja Siliņa.

� Tie jau arī � nepagūst vēl visi saiet, kad nāk tik laukā, � teica Ritners.

� Nē, viņi lūg�anu noskaitīja.

Vails ar nokavēju�os skolēnu sarakstu rokā nepacietīgi gaidīja savu kārtu.

� Ko darīsim ar tiem?

� Nu, daudz ir? � Direktors paņēma lapu, ieskatījās.

� Kādi astoņdesmit, � paskaidroja Valts.

� Astoņdesmit! � no�alca visapkārt.

� Nu jūs pa�i redzat, kā ir! � Direktors pagrozīja galvu. � Cik tālu lai vēl tā iet? Sakiet pa�i!

� Ar Me�gaiļa kungu daudz savā laikā par to runājām, bet viņ� tikai atmeta ar roku, � noteica Fcld-manis.

Bet direktors tūliņ kļuva asāks.

� Atmetiet vien, ar roku, atmetiet! Cik ilgi vēl atmetīsit? Ne tikai lūg�anas, klases arī būs tuk�as! � Viņ� grozīja lapu rokās, bet nolasīja, jo saraksts izskatījās par garu, skolēnu uzvārdi vel par sve�iem, lai vienā mirklī spētu orientēties. Tad, brīdi padomājis, turpināja: � Pagaidām paturē�u to pie sevis. Audzinātājiem jāizraksta katram savas klases kavētāji. �oreiz brīdināsim. Ja las nelīdzēs, sodīsim. Es domāju, būtu jādara tā: �odien pirmajā stundā audzinātājiem jāiet savās klasēs. Tas, ko vakar sēdē nolēmām, skolēniem jāpaziņo un jāliek pie sirds, lai ievēro. Sevi�ķi japaskaidro par lūg�anas vajadzību un par mazpulkiem. Tas visas ir nopietnas lielas, par ko nopietni jārunā. Stunda tam nebūs nemaz par garu.

� Lieliski! � skaļi noteica Teigarte.

Pēc zvana audzinātāji gāja katrs uz savu klasi. Skolēni pārsteigti raudzījās tiem pretim. Parastās stundu kārtības lau�ana lika domāt, ka �ai stunda norisināsies kas sevi�ķs. Audzinātājus sagaidīja ar jautājumiem:

� Kas �odien būs? Vai stundu nebūs?

Visās klasēs �ai stundā runāja vienu un to pa�u, tikai runātāji un viņu runas veids at�ķīrās cits no cila. Tomēr galvenais, kas noteica �ās stundas saturu un. norisi, izrādījās tas, kā se�simt sirdis uztvēra dzirdētos vārdus.

Jaunākajās klasēs audzinātāji �ai stundā nolasīja lekcijas par skolēna pienākumiem pret skolu, un skolēni tas noklausījās klusēdami.

Toties jo augstāka klase, jo audzinātāju lekcijas izvērsās mazāk vai vairāk dramatiskās vai komiskās sarunās. Viss bija atkarīgs no tā, kādu attīstības pakāpi sasniegusi klase un cik enerģiski skolotājs centās propagandēt jaunos kārtības noteikumus.

III reālajā klasē Apse ilgi runā tikai tādos teikumos, kas sakas ar �nedrīkst�. Klase klusē. Laiks velkas ilgi, ilgi. Sen jau zināms par lūg�anām un alejām, papirosiem un zek�u sveicinā�anu, bet skolotājs vēl runā un runā:

� Mazpulki ir visas skolas goda lieta ... _;

Ta�u visam ir gals, un pienāk tāds arī �ai stundai. Apse aiziet.

� Tik nu atcerieties, neaizmirstiet! � izejot viņ� vēl nobrīdina.

To tev, bēdu dvēselīt, būs zināt, nevar visas bēdas apklusināt! �

strauji uzlēcis no savas vielas, sauc Geņa Meļskis, un vai līdz griestiem uz�alc daudzbalsīgas nopūtas:

� Kaut kas traks!

� Nu tik būs sēdē�ana un stāvē�ana pa visiem kakliem!

� Jāpaņem vairāk maizes līdzi!

II reālās klases audzinātājs savā klasē arī stāsta to pa�u, ko nedrīkst un nevar. Tomēr II reālā nav tā klase, kas kaut ko nevarētu. Tā var visu, ja tikai grib. Tā prot, runāt un darīt, prot arī klusēt un būt pilnīgā mierā. Audzinātājs to labi zina. Ta�u ne viens, ne otrs stāvoklis audzinātājam nepatīk, jo kā vienu, tā otru klase ir iemācījusies izlietot par viņa pacietības pārbaudi. Rilners tāpēc runājot atceras, ka ir pasaulē kaut kas tāds, ko sauc par mēru. Tāpēc viņa runa ir diplomātiska. Teikumi sākas nevis ar nevar, nedrīkst, bet gan: �Direktora kungs noteicis, direktora kunga rīkojums ir tāds, direktora kungs saka, un, formāli ņemot, skolēnam jāpilda.�

Klase klausās. Patiesībā tas viss ir sen dzirdēts. Tādu nieku dēļ viņi sen jau neuztraucas, un lādu runā�anu paciest, �formāli ņemot�, ir tīrais nieks, jo, �formāli ņemot�, to var saprast: jaunais direktors pasniedz viņiem savu vizītkarti. Tāpēc viņi sē� klusi un mierīgi, cits citu apsveikdami �ai svarīgajā stundā ar vairāk izsmalcinātu smaidu nekā parasti.

Bet tad nāk par mazpulkiem.

� Tagad visās skolās aktīvi darbojas mazpulki.

Tā ir jaunatnes valstiskas audzinā�anas organizācija, � saka Ritners. � Tāpēc vēlams lajā iestālies.

� Mazpulcēniem formas tērpi arī ir paredzēti? � pieceļas un jautā Stepans Viļunats.

� Jā, kā tad! Kā tad! Ir paredzēti. Obligāti! � Audzinātājam patīk, ka klase izrāda interesi par tādu valstisku jautājumu.

� Vai formas tērpus izsniegs par brīvu? � naivi jautā tālāk Viļunats.

� Kā tā � par brīvu?

� Es domāju tā: mūsu klasē daudzi gribētu iestāties, bet mazturīgākie nevarēs. Nebūs naudas, par ko pirkt formas tērpu. Ar grūtībām spējam sadabūt skolas formu.

Viļunats runāja nopietni, bet klasē sacēlās smiekli. Valtikovs ar Sa�u, skatīdamies uz Stcpanu, smējās kā mazi bērni. Boriss, pielicis roku mutei priek�ā, centās savaldīties. Ritners mazliet, apjuka. Pēc viņa domām, nekā tik smieklīga Viļunata jautājumos nebija, klase tikai draiskojās.

� To nu laikam nevarēs, es nezinu. Jāprasa direktoram, � viņ� noteica.

Bet smiekli nerima.

� Nesaprotu � kas tur tik smieklīgs? � strupi iejautājās audzinātājs.

� Nekā smieklīga tur nav, � klases vielā mierīgi un tikpat nopietni atbildēja Viļunats. � Es tikai domāju � iznāk, ka tā nav tāda organizācija, kur visi var iestāties. Tur var iestālies tādi, kas var nopirkt formas tērpus, tātad turīgie skolēni.

Viļunats apsēdās, un klase aprima. Ritners, juzdamies mazliet neveikli, lēni meklēja vārdus tālākai sarunai.

� Nūja, trūcīgajiem tā grūtāk ir, � viņ� teica, � jāparunā ar direktoru, es to nezinu.

Pacēla roku Boriss. Visi kļuva uzmanīgi.

� Nu, Gelmani?

� Kur var pieteikties? Vai tūliņ? � viņ� vienkār�i jautāja. Smiekli pilnīgi norima. Klase klausījās.

� Laikam pie direktora vai Ģinlera kunga, viņ� būs vadītājs, � sacīja Ritners, bet spēj� mulsuma vilnis pārlija pār viņa seju un, likās, pat pār pliko galvas vidu, kam no abām pusēm bija pārsukāti plānie mati, kuri tomēr to nespēja apsegt.

� Tev tik steidzīgi to vajag zināt? � īgni ieprasījās Arnis.

� Jā. Es gribu iestāties, � Boriss mierīgi atbildēja.

� Tu iestāsies? � brīnījās Dominiks. � Tad es arī stā�os. Lai iet! Lūdzu, pie kā jāpiesakās? � viņ� jautāja Ritneram.

Ritners sasarcis mirk�ķināja acis, mēģināja smaidīt un nedro�i, meklēdams vārdus, uz klasi neskatīdamies, sacīja:

� Es nezinu, tā gan tāda nacionāla organizācija, vai tur cittautie�us uzņem, bet parunājiet ar direktoru ...

Pēc mirkļa viņ� saņēmās, kļuva atkal dro�āks un enerģiski turpināja:

� Tā ir latvie�u organizācija. Cittautie�iem arī tāpat ir savas, kā tad. Tas tā pieņemts.

� Bet tā tas ir ārpus skolas. Mazpulki ir skolas organizācija. Tur vajadzēja visus uzņemt, � atteica Boriss.

� Es parunā�u ar direktoru, tad redzēs, � Ritners vēl piebilda.

Zēni apklusa un vairāk par to neinteresējās, bet Ritnera runa par mazpulku vajadzību un nozīmi bija pārtraukta. Par jaunu viņ� vairs nevarēja to iesākt. Zobgalīgām, spīdo�ām acīm klase klausījās audzinātāja turpmākajās pamācībās, nekā vairs neiebilda, nedz jautāja, bet viss, ko viņ� vēl runaja, palika bez nozīmes. Klusībā skolotājs kopā ar audzēkņiem dusmojās, ka stunda tik gara, un nevarēja sagaidīt zvanu.

Kad beidzot zvanīja un Ritners aizgāja, klasi pārņēma īsta smieklu lēkme. Jautro rosību pārtrauca Graumane, aicinādama atstāt klasi.

I reālā klase, tāpat kā citas, nezināja, kas �ai stundā notiks. Vajadzēja būt vēsturei, bet kabinets bija aizslēgts. Tāpēc viņi stāvēja pie savas klases durvīm un jautāja skolotājai Graumanei, kas bus, bet tā pasmējās:

� Gan redzēsit! Neesiet tik ziņkārīgi.

Protams, �āda atbilde tikai pavairoja ziņkārību. Turpat pie klases durvīm viņi noskatījās, ka visās klasēs saiet audzinātāji, un tas liecināja, ka jābul kam sevi�ķam.

� Nāk! Bez �urnāla! � pirmais iesaucās Vaiļuns. Arī citi redzēja to pa�u. Ja bez �urnāla, tad nebūs arī stunda. Bet, viņi sprieda, ja nebūs stundas, tad var neiet arī klase. Audzinātāja ārpus stundām nekādas ceremonijas noprasīja. Tcpal pie durvīm klase sagaidīja skolotāju.

� Labrīt!

� Labrīt!

� Vai pēc zvana tā kā nevajadzētu būt klasē?

� Mums ir vēsture, � teica Egle.

� Vai vēsturi mācās pie durvīm?

� Nē, nē! � Vairākas balsis gribēja skaidrot, ka viņiem jābūt kabinetā, bet skolotāja pārtrauca:

� Ejiet savās vietās!

Zēni sasēdās.

� Vai visi esat?

� Lielnora nav un Veinberga. Veinbergs slims,� teica de�urants Upmalis.

� Un kur Lielnors?

� Nezinām, laikam būs kur nomaldījies. � Zāle pasmējās un apsēdās blakus Upmalim. Tā kā ari Lielnora nebija, viens sols palika tuk�s.

� Kas �odien būs? Ko mēs darīsim? � Visnepacietīgākais izrādījās Vaiļuns.

-� Ko jūs mums pastāstīsit? � vaicāja Roga.

Skolotājā apsēdās tuk�ajā solā. Zēni no visiem soliem pagriezās pret viņu.

� Kāpēc man vienmēr jums jāstāsl.a? Es domāju, ka �odien jūs man varētu ko pastāstīt.

� Ko tad?

� Nu �o un to, piemēram, kā jūs mācāties. Cik jums divnieku.

� To jūs tāpat zināt, � atteica Kalniņ�.

� Cik kārtīgi ejat uz lūg�anām, kā uzvedaties ķīmijas stundā? � turpināja Maija.

� Un Feldmaņa kungs jau izstāstīja! � iesaucās Zāle. Visa klase satraucās līdzi.

� Izstāstīja? Ko tad? Es nekā nezinu. Nu redzat, jums bus gan ko stāstīt! � Skolotāja pasmējās, bet zēni neticēja.

� Patie�ām nezināt? � minēja Zāle.

� Dro�i vien ir izstāstījis, paļaujies nu vēl, � noraizējies ieteicas Rutāns un tūliņ kļuva drūms.

� Un mēs tā lūdzām nestāstīt! � �ēlojās Roga. � Apsolīja vis.

� Ja skolotāji netur vārdu, mēs arī varam neturēt, �teica Vaiļuns.

Maija mazliet pagrieza galvu, lai labāk redzētu Vaiļunu, ieskatījās viņa, lielajās acīs, tad palūkojās uz citiem zēniem un saprata: viņi tie�am ir apbēdināti, ka Feldman is nav turējis doto solījumu un izstāstījis kādu noslēpumu. Visu sejas varēja lasīt vil�anos un nepaliku.

� Es patiesi nekā nezinu. Feldmaņa kungs nav man it nekā stāstījis. Velti jūs viņu turat aizdomās par solījuma lau�anu.

� Pareizi? � vēl �ur tur paklusi pārjautāja.

� Jā. Nopietni! � jautri atsaucās Maija.

� Bet kāpēc jūs smejaties? � ba�īgi minēja Upmalis.

� Tāpēc, ka esat tik neticīgi. Kā es jums vienmēr ticu?

� Tad ir labi! � Zāle atviegloti nopūtās.

� Bet vai tad jūs pa�i man nepastāstīsit, kas tas par noslēpumu? � Maija iejautājās.

Zēni �ķelmīgi saskalījas.

� Stāstīsim? � prasīja Zāle.

� Stāstīsim! � smiedamies iesaucās Roga, bet Kalniņ� jau sāka:

� Mēs vakar atkal ķīmijas stunda iztaisījām traci.

� Bet tas nu gan būs pēdējais, � ar visu sirdi dzīvodams līdzi nesenajiem notikumiem, sacīja Roga. Viņa brūnajās acīs dega tāds dzīvesprieks, tāda enerģijas pārpilnībā, ka likās �kāds viņu rau-lin rauj aug�ā no sola. � Ticiet, vairāk tā nebūs! Pēdējo reizi! � viņ� sauca.

� Ko tad atkal izdarījāt?

Aizgūtnēm gan visi reizē, gan pa vienam viņi meta pa vārdam, pa teikumam:

� Mēs ķīmijas stundā visi nogāzāmies gar zemi.

� Kā tā � nogāzāties?

� Tī�ām! Visi gar zemi.

� Kas jums gan var ienākt prātā!

� Feldmaņa kungs mēģināja kādu savienojumu, un vajadzēja būt sprādzienam. Kad spraga, mēs � gar zemi!

� Vai tā visi reizē var nokrist?

� Ja, es nokomandēju, � teica Egle.

Zēni cits aiz cita dzīvi stāstīja, kā tas nolicis. Zāle parādīja Feldmaņa pārsteigumu, atdarināja vaibstus, balsi, kustības. Runādami viņi iekarsa, piecēlās, sanāca cie�āk ap audzinātāju.

� Feldmaņa kungs sakumā satrūkās, bet tad saprata.

� Un tad?

� Sadusmojās. Tūliņ �urnālu rokā � rakstī�ot visiem piezīmes.

� Bet, kur te noslēpums, es to vel nemaz neredzu.

� Mēs atvainojāmies, apsolījām tā vairs nedarīt un lūdzām, lai mūs soda, kā grib, tikai lai nestāsta jums.

� Nu man atkal jāsaka: kādi bērniņi jūs vēl esat! � Maija kļuva nopietna.

� Negribēja gan, bet beidzot piekāpās. Nestāstī�ot jums tik ilgi, kamēr mēs turē�ot savu solījumu un bū�ot kārtīgi.

� Maziņi, maziņi, � Maija nopūzdamās vēlreiz atkārtoja. � Audziet, lūdzu, ātrāk lieli! Ļoti, ļoti lūdzu.

� Vairāk tā nebūs, � bija atbilde.

� Nu tad zināt, ka solījums jātur, Feldmaņa kungs savu tur. Gribētos gan jums arī pastāstīt kādu noslēpumu, bet laikam jau nevar.

� Kāpēc? � ie�alkojās visa klase.

� Varbūt pagaidīt, kamēr izaugsit lielāki?

� Kāpēc jūs tā? Mēs ta�u cen�amies, � skumīgi noteica Roga.

Visas sejas it kā pastiepās garākas, kļuva nopietnākas. Likās, tās jautāja: vai tad tie�ām mums neuzticas? Acis tomēr sprikstēja ziņkārē un paļāvībā.

Maija brīdi noskatījās, tad sacīja:

� Pirmā reālā klase pēdējā laikā esot labojusies.

� Oho!

� Nu redzat! Tāpēc nedariet pa�i sev un man kaunu!

� Bet vai tagad kāds sūdzas?

� Pa�reiz ne. Tikai nu turieties! Tāpēc �odien nav pirmās stundas, lai jums atgādinātu, ka nedrīkst izlaisties.

� Tāpēc? � kā neizpratnē atkārtoja zēni.

Maija īsi pastāstīja par vakardienas sēdes lēmumiem, par to, ka prasības pret viņiem ar jaunā direktora atnāk�anu kļūst stingrākas, un lūdza zēnus būt. prātīgiem.

� Bet tie tādi sīkumi vien ir, � teica Egle, � kāpēc tik daudz ar tiem noņemas?

�Lai arī sīkumi, � sacīja Maija, � galu galā sīkumos, pēc manām domām, ir vieglāk pakļauties cita gribai nekā lielās lietās. Ja runā par pārliecību, tad ir grūtāk, bet sīkumi ir sīkumi, no tiem lielas lietas nav jātaisa.

� Bet rītlūg�auas ir liela lieta, � nopietni sacīja Perlrnanis.

Maija apstiprinādama Lāpai nopietni pamāja.

� Kā var pēc pavēles lūgt? � Roga saviebās.

� Kas tur par lūg�anu! Aiziet, nostāv un nāk atkal ārā, � Kalniņ� pasmaidīja.

Gandrīz katrs no viņiem teica kaut ko par �o nepatīkamo nepiecie�amību, un visi skatījās uz audzinātāju. Maija brīdi klusēja, tad nopietni sacīja:

� Ja es arī domātu lāpai, kā jūs, es tomēr �ai lēmumā neko grozīt un jums palīdzēt nevarētu.

Tie bija tikai nedaudzi vardi, bet zēni to nozīmi saprata un vairāk par to nerunāja.

Pirmais klusumu pārtrauca Rutāns.

� Vai tagad katru rītu būs tāda ķer�ana?

� Jā, � vienkār�i atteica Maija.

Tas nekas. No mūsu klases �orīt iekrita tikai viens! � iesaucās Kalniņ�.

� Es nepaskatījos tajā saraksta.

� Tikai es, � teica Mirovi�s.

� Un citi visi bijāt lūg�anā? � brīnījās Maija.

� Nē! Vienīgi Vaiļuns ar Rogu.

� Bet kā jus Likāt cauri bez pierakstī�anas?

Visi kļuva jautri, bet atbilde tūliņ neradās. Viens otrs paskatījās uz Rogu. Tas nosarka, tomēr pasacīja:

� Es no aug�as pa klases logu pasaucu, lai uzmanās. Puikas apgāja apkārt pa sētu un ienāca no turienes vēlāk.

Maija skatījās, acīm glāstīdama zēna sasarku�o seju, tad kā starp citu noteica:

Vai nu jums tā vienmēr laimēsies, � bet tūlīt sāpīgi izjuta, ka tas nav tas, ko vajadzēja teikt, ka vēl daudz kas par �īm rītlūg�anām būtu pārrunājams, un laikam arī vēl ko teiktu, bet iejaucās Egle:

� Lūdzu, skolotāj, vai jus mums novarētu kādreiz ko pastāstīt par zinātni un reliģiju? Ne jau nu �odien, bet. ..

� Ļoti vajadzētu! � iesaucās arī Zāle, bet Perlman is arMirovi�u, gandrīz abi reizē, strauji pagriezdamies pret klasi, noteica:

� Jā.

Maijai tas nāca negaidīti, bet viņa tomēr atbildēja:

� Cik zinu un saprotu, labprāt pastāstītu; bet kad to varētu?

� Kādā papildstundā, � sacīja klase.

Labi, padomā�u. Saistīsim varbūt to ar literatūru.

Tai pa�ā brīdī zvanīja. Domīga un klusa Maija atgriezās savā parastajā vielā skolotāju istaba pie loga.

Pirmā reālā klase �o �audzinā�anas� stundu ilgi neaizmirsa, bet tas nenotika �ai stundā gūto iespaidu dēļ vien. Spēcīgi iedarbojās dzīves kontrastu likum;. Vismaz pusi no nākamās vēstures stundas direktors Liepa todien veltīja audzinā�anai. I reālā klase bija uzticēta jaunai skolotājai: te derēja palīdzīga roka. Bez tam �ī klase sagadaja visiem tik lielas rūpes. Skolas vadītājs tapec uzskatīja par savu pienākumu ņemt to savā gādībā. Pirmajām klasēm viņ� sevi�ķu uzmanību pievērsa ari tāpēc, ka te skolnieki jau bija pieaugu�i jaunekli un varēja rasties labvēlīgi apstākļi, lai no tiem veidotu īstus ulmaniskās valsts lietaskokus. Kas gan cits to labāk varētu veikt kā direktors, turklāt mācot tik atbildīgu priek�metu kā vēsturi! Lai gan līdz �im vēsturi �ais klasēs mācīja Graumane, tagad to pārņēma direktors Liepa.

Pēc zvana I reālas klases zēni sēdēja vēstures kabinetā un klusu sarunājās. Tad vērās durvis un smags solis sadrebināja kabineta grīdu. Klusi, bet bra�i klase pieceļas. Nesteigdamies, uzmanīgi vērodams klasi, direktors aizgāja līdz galdiņam solu rindu priek�a, nolika uz tā �urnālu, pavilka krēslu un tikai tad, sēzdamies pats, māja klasei sēsties. Skolnieki nosēdās tikpat klusi, kā piecēlās, tikai de�urants Upmalis palika stāvām un ziņoja:

� Klasē nav Veinberga un Lielnora.

Direktors atzīmēja �urnālā, tad to aizvēra, nolika sāņus un pievērsa klasei stingru skatienu.

� Pirms sākam �odien runāt par vēsturi, gribu jums atgādināt vēl par disciplīnu un kārtību. Tā, kā jus esat izlaidu�ies līdz �im, turpmāk vairs nedrīkst būt. Klases audzinātāja nupat ar jums par to runāja, jā? � Viņ� apklusa, gaidīdams atbildi.

� Jā, � skaļi teica Roga, pārējie klusēdami pamāja.

� Kas no jums bija �orīt lūg�anā? � bargi savilcis pelēkās uzacis, noprasīja direktors.

Ne mirkli nevajadzēja apdomāties. Kā rauta uz�āvās stāvus visa klase, tikai Mirovi�s palika sola galā sēdotun bailīgi zibināja savas brilles. Direktoru tas pārsteidza.

� Tas ir labi, ka visi esat biju�i, � viņ� teica, bet tad atcerējās Mirovi�u. � Kāpēc tu nebiji?

� Es nokavējos.

� Nedrīkst nokavēties! Piecelies piecas minūtes ātrāk, tad paspēsi. � Rājiens Mirovi�am tomēr neiznāca tik spēcīgs, kā direktors to būtu gribējis. Ja visa, klase tik kārtīga, tad tas viens, kas ta�u �ai klasē piederēja pie labākajiem, to direktors jau zināja, neko daudz nenozīmēja.

Ta�u netrūka citu iemeslu, lai sarātu klasi.

� Jūs, jaunie�i, esat pārlieku nevērīgi pret visiem nopietnākajiem dzīves jautājumiem. Es teik�u pat vairāk � jūs topat nejūtīgi, jūs augat, bez kādām cēlākām jūtām. Reliģija ir visas mūsu morāles, mūsu dzīves pamats, pret to neviens nedrīkst būt. vienaldzīgs. Skola jums to māca. Ja līdz �im to esat atstāju�i novārtā, es raudzī�os, lai uz priek�u tā nebūtu. Ne tikai rītlūg�anas un ticības mācībās stundas ir svarīgas. Jums bie�āk jāiegrie�as arī baznīcā. Jā, jā. Nemaz nesmaidi tik pa�gudri, Perlmani, es redzu gan, � runāja direktors.

Nesmaidīja gan Perlmanis vien. Visiem bija gai�as, jautras acis, kas savādi kontrastēja ar direktora nopietnību un stingro valodu. Bet Perlmanim tika visvairāk.

� Tur nav ko smaidīt! Baznīca ir pārāk nopietna liela, lai par to smaidītu. Tu vēl esi par jaunu, lai te savu gudrību rādītu. Klausies labāk, kā es tevi mācu!

Direktora bargums auga im kā tum�s mākonis kļuva arvien lielāks.

� Piecelies, kad es ar tevi runāju!

Perlmanis piecēlās, kļuva nopietns, un arī citu zēnu sejās nodzisa jautrā gaisma. Dusmu brāzmas tomēr gāzās tikai pār Perlmani.

� Tā ka es te neredzētu tavus .smīnus! Baznīcā iet � tas ir katra cilvēka svētākais pienākums. Un tu par to man smīnēsi?

� Es nemaz ... � iesāka Pcrlmanis.

� Paliec klusu, kad es ar tevi runāju! Tu man te neko neskaidrosi. Es pats labi redzu. Sēdies!

Pcrlmanis apsēdās. Pār klasi pārvilkās nedzīva vienaldzības ēna, un, lai gan direktors vēl ilgi �audzināja� tās reliģisko apziņu un apgalvoja, ka nepieļau�ot, lai teiktie vārdi izskanētu tuk�ā gaisā, nekas nemainījās.

� Pie baznīcas durvīm ari bus lapa, tāpat kā �orīt, � Putāns ātri pa�ukstēja Rogām, bet Roga pat nepaskatījās uz viņu, un direktors to nedzirdēja.

Gara, gara iznāca lekcija arī par to, kādam jābūt disciplinētam skolēnam, kā viņam jārespektē savas skolas kārtība un audzinātāji.

� Vai jūs domājat, es neredzu visus jūsu stiķus un niķus? Es visu redzu. Vai jūs domājat, es nedzirdu, ka pie kla�u durvīm, ja parādās kāds skolotājs, noskan tūliņ brīdinājums: �Zekss!�

� Tu nu gan nebūsi zekss vien! � nikni no�ņāca Rutāns.

Tad cēliem vārdiem tika cildināti mazpulki.

Zēni nolaida acis. Tas bija grūtākais mirklis �ai stunda. Nu vajadzēja savaldīties. Nu vajadzēja noslēpt spīti un smieklus, nenodot sevi. Viņi skaidri zināja � tagad jāsaglabā miers.

Kā nelaime visu izjauca Ja�a Perlmanis. Kad direktors uz brīdi apklusa savā patriotisko jūtu uzplūdumā, Perlmanis piecēlās.

� Vai es ari varē�u iestāties mazpulkos?

Tikai mirklis pagāja klusumā, tad noskanēja cieti un noteikti:

� Tā ir latvie�u organizācija. Tu tur nevari iestāties.

Perlmanis sēzdamies it kā pie sevis novilka:

� Ak tā, es domāju ...

� Ko tu domāji?

� Es domāju, ka tā ir skolu jaunatnes organizācija, � Perlmanis, piecēlies par jaunu, stingri atteica.

�Tu tik daudz nedomā! Jums tāpat ir savas organizācijas, kur tikai jūs savus tautie�us uzņemat.

� Labi! � Perlmanis, kā pievienodamies direktoram, pamāja un apsēdās.

Bet tad piecēlās Egle.

� Kāpēc gan nevarētu skolas organizācijā uzņemt. visus skolēnus? Visas tautības ir Latvijas pilsoņi.

Nu direktors samulsa. Juris Egle � latvie�u virsnieka dēls � ar lādu jautājumu! Acīm redzot, zēns nesaprata, ko īsti runāja, bet skaidrot to viņam �ai brīdī klasē nevarēja. Nevarēja arī viņam pateikt tā kā Perlmanim: �Tu tik daudz nedomā!� To liedza tīri tēvi�ķīgas jūtas prot kārtīgo un inteliģento zēnu, kura tēvs tāds cienījams vīrs. Tāpēc direktors tikai nepacietīgi izmeta:

� Tā ir valsts, principa lieta, par ko nav jāstrīdas un jādebatē.

Tūliņ lekcija, par audzinā�anu un mazpulkiem beidzās un sākās vēstures stunda. Klase direktora stāstam par jauno vielu sekoja pēc grāmatas. Viņa stāsts pilnīgi atbilda tam, kas grāmatā.

Kad stundas beigās atlika da�as minūtes laika, varēja skolniekus vēl izsaukt. Tie�i tai brīdī Rogām sanāca smiekli. Viņ� gan ātri atguvās, bet direktors lomēr to bija redzējis, atvēra �urnālu un, tanī ieskatījies, sacīja:

� Nu, Roga, nāc nu, pastāsti! Tu jau savu jautrību citādi savaldīt nevari.

Roga iznāca un nostājās pie direktora galda. Tikko viņ� pavēra muti pirmajam teikumam, atskanēja rupj� brēciens;

� Vai tu nezini, kā jānostājas, kad nāk atbildēt? Tev audzinātāja nupat, par to nestāstīja?

Roga tā samulsa, ka neatģidās, ko atbildēt, bet acumirklī atcerējās, ka audzinātāja kaut ko bija gan minējusi par klanī�anos. Ta�u kā lai to tagad izdara, ja tūliņ nebija paklanījies? Nu nekā nevarēja. Viņ� palika stāvam un nesaprata, kur likt acis un rokas.

� Ej atpakaļ un nāc otru reizi! � bargi pavēlēja direktors.

Roga sakustējās, bet palika stāvam. Zēna straujā sirds pasita �ai pavēlei pretim spīti, bet, mazliet paskatījies uz klasi, viņ� tur saredzēja mudinājumu: �Ej, ej!�

Tikpat kā ar vienu soli viņ� bija atpakaļ vietā un nāca par jaunu, nostājās un palocījās pret direktoru.

� Rokas gar sāniem! � tas nokomandēja.

Zēns paklausīja bez vilcinā�anās.

� Nu stāsti!

Roga stāstīja. Zināt vajadzēja tikai to, ko stāstījis skolotājs un kas atrodams grāmatā. Zēnam pa�am likās, ka ir izmācījies labi: galveno viņ� saprata, atcerējās un centās cik spēdams stāstīt pareizos teikumos. Tomēr izrādījās, ka direktors nav ar viņa stāstu nemaz mierā, jo pārtrauca to vai pēc katra teikuma:

� Tu izlaidi. Stāsti pēc kārtas!

Roga padomāja, atcerējās, bet paguva izteikt tikai pāris teikumu, kad direktors sauca:

� Tu man tur neko savu neizdomā! Stāsti tā, kā ir grāmatā!

Zēns mēģināja vēlreiz, bet atkal skanēja:

� Tā tur nav. Kā tur ir, Zāle?

Zāle, kam uz galda priek�ā bija atvērta grāmata, zināja, protams, labāk pateikt, bet Roga mocījās lā-lāk. Jo tālāk, jo vairāk apjuka. Tad saka runai saviem � pavisam vienkār�iem vārdiem, bet. atkal iekrita un �oreiz audzinātājas raktā �bedrē�. Viņa pastāvīgi gan visai klasei, gan Rogām atsevi�ķi mācīja; �Ja jums kaut ko grūti izstāstīt, runājiet, cik vien varat vienkār�i, visparastākajiem ikdienas valodas vārdiem. Tad jūs nesarunāsit to, ko pats nevarat saprast, tad neiznāks aplamības.�

Kad apjukumā sāka trūkt padoma, viņ� tūliņ atcerējās �o audzinātājas pamācību, jo līdz �im tā arvien viņu bija no sare�ģījumiem glābusi. �oreiz tā nederēja.

� Ko tu tur mal un griez apkart vien! � uzbrēca direktors. Stāsti, kā pienākas!

Zēns mēģināja vēl, bet domas stiga dziļāk un dziļāk mulsumā. Nekas neiznāca. Viņ� apklusa.

� Tu neesi iemācījies.

� Es mācījos.

� Mācījies, bet neiemācījies, Uz niekiem � tur tev prāts.

� Es nezināju, ka jāstāsta tie�i tā kā grāmatā.

� Kā tad tu gribēji stāstīt? Tā ir mācību grāmata, tur viss pateikts. Es no tevis nekā vairāk neprasu.

Roga, lai cik satraukts, tomēr nevarēja nedomāt, ka latvie�u valodas skolotāja viņus rāja par grāmatas vārdu tie�u iemācī�anos un vienmēr lika stāstīt saviem vārdiem. Kā nu varēja zināt, kur kas vajadzīgs? Domīgs viņ� skatījās uz klasi un gaidīja, kas būs tālāk.

�urnālā iegriezās divnieks. Zēns steidza apsēsties, bet jau pussolī atrāvās atpakaļ.

� Pagaldi! Tu nezini, kā pēc atbildes jāapsē�as? Vienmēr būs jāatgādina?

Nostājies viņ� palocījās pret direktoru, pagriezās un lēni gāja uz savu vielu. īgnums un pazemojuma smagums nāca līdzi. Brūnajās acīs iegulās spo�s mitrums. Trūka laikam tikai vienas lāsītes, lai tas plūstu pāri.

� Kalniņ! � sauca direktors.

Kalniņ� Rogām doto mācību bija labi iegaumējis un, veikli palocījies pret direktoru, tūliņ sāka stāstīt. Viņa stāstījums pilnīgi saskanēja ar grāmatas tekstu. Vai ilgi tā būtu varējis, tas palika nezināms, jo atskanēja zvans. Tā kā stundas un starpbrī�i todien ritēja straujākā ritmā saīsinājuma dēļ, tad aizkavēt klasi nevarēja. Kalniņu atlaida un viņa atbildi novērtēja ar �labi�. Paņēmis �urnālu, direktors lēni piecēlās, uzmanīgi, tāpat kā stundu sakot, novēroja, kā pieceļas klase, un svinīgiem soļiem atstāja vēstures kabinetu.

Tikko aiz durvīm pazuda baltā galva, klasē eksplodēja rūgtums un sa�utums. Mirklī sajuka kopa rupji saucieni, dusmas, smiekli, kārtības un disciplīnas paragrāfi pajuka glu�i kā putekļi uz visām pusēm.

� Oho, ho, bo! � noskanēja pa vēstures kabinetu un ie�alca gaiteņa drūzmā. To dzirdēja arī direktors, un svinīgie soļi mazliet sametās. Likās, viņ� griezīsies atpakaļ, bet � ne, tikpat cienīgi aizlīgoja tālāk uz skolotāju istabas pusi.

Bet: I reālajai klasei tagad bija vienalga, kas gāja projām, kas nāca �urp. Pagaisa viss. Palika tikai pazemojuma izjūta un tīri instinktīva vēlē�anās parādīt: �Mēs vēl esam mēs pa�i � pirmā reālā. Mūs nevar kur� katrs tā salocīt, kā iedomājas, un nesalocīs.�

� Lika drusku pagaidīt, � nodziedāja Zāle un mīkstām, veiklām kaķa kustībām no mugurpuses pievirzījās pie Perlmaņa, uzlika abas rokas tam uz pleciem, palēcās uz aug�u un palika tā karājoties.

� Ja�a, es gribu uz tava kakla patraukties!

Ja�a, satvēris Zāles rokas savās, sasarcis un piepūlējies pagriezās un spieda Zāli pie sienas.

� Та, kā tu esi izlaidies līdz �im, � tā nevar. Klausies, kā es tevi mācu! Mazam un melnam tev jābūt.

� Velns ar ārā! � nikni lamājās Rutāns.

� Borkam taisnība, āzis par dārznieku gan! � iesaucās vienmēr klusais Upmalis. Viņa bālā seja /plankumaini sārtojās.

� īsts baltais āzis! nodārdināja Rutāns. Cili to uztvēra, un korī, Zālēm diriģējot, nobrēca:

Baltais āzis! Lai dzīvo! Lai dzīvo!

Roga, nostājies pie durvīm, �estikulēja abām rokām un skanīgā balsī sauca līdzi:

� Lai dzīvo! Lai dzīvo!

Un � kā tas gadījās, kā ne � pēk�ņi viņi visi grūstīdamies un trok�ņodami atradās pie durvīm. Otrā pusē aiz kabineta durvīm gaitenī stāvēja pulks jautru skatītāju. Vairums no tiem gan vēl nezināja tra�a cēloni.

Te ārpusē zēnu kamols pasitās uz priek�u, kaut kas no�ķinda, un uz grīdas sabira stikla drumslas. Roga, kas atradās iek�pusē pie pa�ām durvīm, sajuta, ka viņa elkonis ir izsistajā caurumā, un mēģināja to atbrīvot. Pavērās durvis, un no vēstures kabineta izskrēja vairākbalsīgs: �Oho-ho-ho!� Skatītāju pulks ārpusē dzīvi un priecīgi tūliņ to uzķēra, un nu jau aizvēlās pa visu gaiteni: �Oho-ho-ho!� Drīz, vien durvis ar izsisto stiklu no ārpuses aizbarikādējās ar zēnu ķermeņiem, kas spiedās arvien cie�āk un cie�āk kopā. Pa gaiteni �ai vietai vairs nevarēja tikt garām. Dzīvais aizsprosts pletās ar katru mirkli pla�umā, kļuva skaļāks, nemierīgāks.

Bet tikpat pēk�ņi, kā sācies, troksnis norima. Bija pienākusi de�urante Graumane.

� Kas te noliek? � stingra balss noprasīja.

Dzīvais aizsprosts vēstures kabineta priek�ā ātri izjuka. Palika tikai desmit sasarku�u soju iek�pusē un stikla durvīs vienas rūts vietā tuk�ums. Graumane pavēra durvis.

� Ko jūs te darāt? Kas izsila stiklu?

� Mēs visi bijām vainīgi, � mierīgi atbildēja Egle.

� De�uranti, savāciet stiklus, bet pārējie � ne-drūzmēj ielies! Izgāzīsit vēl kādu logu. Ejiet projām no �ejienes! � viņa rīkoja. Pa gaiteni aizgāja grupa pēc grupas, atkal atjaunojas parastā kārtība.

Skolotāju istabā direktors ar pedagogiem apspriedās par novērojumiem pirmajā audzinā�anas stundā.

� Divi zēni, Gelmanis un Valtikovs, man jautāja: vai ebreji un krievi arī varē�ot iestāties mazpulkos, � nostājies direktora priek�ā, runāja Ritners.

� Jā, jā, man arī par lo prasīja Perlmanis, � piebalsoja direktors.

� Tas nav nopietni domāts. Tā tikai izlēk�ana. Vaits atmeta ar roku.

� Tā ir demonstrācija. �īdi un krievi klust nekaunīgi, piedodiet par izteicienu, bet tā ir. Viens otrs tips ļoti nesimpātisks. Tas pats Gelmanis. Tik ironisks, par visu smīn. Ritnera kungs, jūsu klasē pēdējā laikā stipri, stipri... jūt tādu nelabu garu. � īgnā nicinājumā, nevarēdama atrast īstos vārdus, lai izteiktu savas jūtas, Zariņa savieba lūpas.

� Jā, jā, nelabs gars. Patie�ām. Da�ādi izlēcieni, par visu ironizē, � tūlīt atsaucās direktors.

� Oho-ho-ho-o-o! � iedārdējās atkal gaitenī un gandrīz noslāpējā direktora pēdējos vārdus. Pa vidu jaucās griezīgi svilpieni un kāju dauzī�ana pret grīdu, skaļi smiekli.

� Vai jūs dzirdat? � Viņ� stingri paskatījās uz

visiem. Vai tā ir skola, kur tādas lietas noliek?

Vairāki skolotāji metās uz durvīm. Izgāja arī Maija. Viss skolnieku vairums bija sablīvējies dienvidu galā, bet jau no tālienes varēja iz�ķirt vairākas grupas, kas spiedās ap da�u kla�u durvīm. Apkāri �īm grupām drūzmējās Lie, kas gribēja piekļūt tuvāk, bet otrs gaiteņa gals palika gandrīz Lukss.

Maija piegāja pie pirmā zēnu �emura. Tas �ķita kā pieaudzis pie 111 reālās klases durvīm.

� Ko jūs te darāt?! � iesaucās Maija, bet troksnis visapkārt bija tik stiprs, ka skolnieki viņu nesadzirdēja. Tad Maija satvēra tuvāk stāvo�a zēna elkoni. Tas pagriezās atpakaļ un, ieraudzījis skolotāju, nolaida rokas gar sāniem. � Kas te noliek? � prasīja vēlreiz Maija.

� Nezinu. � Zēns paraustīja plecus. Atskatījās arī citi zēni un, ieraudzīju�i skolotāju, strauji atrāvās. Tā atbrīvojās sprauga uz durvīm. Tur kā sargi stāvēja III reālās zēni. Uz grīdas zem kājām �irkstēja stikli, jo durvīs to vairs nebija. Kad skolotāja nostājās viņu priek�ā, varoņgars saka gaist un visapkārt kļuva klusu, klusu. Geņa Mcļskis � viens no aktīvākajiem � stāvēja Maijai tie�i, līdzās. Viņ� bija sasarcis, brūnās acis zibināja pārgalvīgu jautrību.

Ko jūs darāt? Vai tie�ām jums tikvien ir prāta, lai parādītu, ka spējat logus izdauzīt? � Maija, skatīdamās tuk�ajos durvju caurumos, nopietni jautāja zēniem, bet, pagriezusies atpakaļ pret citiem, kas drūzmējās apkārt, tāpat nopietni un stingri teica: � Paejiet projām no �ejienes! Te vairāk nav ko dauzīt. Nu jāpadomā, kā atjaunot, � tad pastiepa roku un mudināja veicīgāk izklīst. Spiezdamies atpakaļ, zēni stūma 'tin bīdīja cits citu un pamazam izklīda pa gaiteni.

Tikai III reālā palika mīņājamies pa stiklu drumslām turpat pie klases durvīm. Skolotājā nekā nejautāja, tikai ar pārmetumu un nosodījumu skatījās. Ņemdama ar pirkstiem no durvju caurumiem āra atlūzu�os asos stikla gabaliņus, viņa lieti�ķi pamācīja:

� Padomājiet nu, kā to visu savest kartībā. Tā nevar palikt.

Zēni atdzīvojās.

� Es dabū�u slotu! � iesaucās Cieņa un aizdrāzās.

Nekā neteiku�i, aizskrēja vel da�i. Pārējie sāka lasīt kopā stiklus un likt kaudzītēs. Kāds sacīja:

� Mans brālis prot stiklot. Es parunā�u, varbūt mums palīdzēs. Uz skolotāju neviens acis nepacēla. Viņa gāja projām. Pa�ā gaiteņa viņā gala redzēja staigājam norūpēju�os Graumani, kas de�urēja un kam �ī nemierīgā diena sagādāja visvairāk grūtību, bet zēni locījās pa grīdu un lasīja kopā stiklus.

Ar skolotāju iejauk�anos lielā drūzmē�anās gaitenī pamazām mitējās. �ur tur vēl tomēr griezās bīstami atvari. Maija paspēra da�us soļus uz to pusi, bet tad iedomājas, ka jāaiziet līdz savai klasei, un griezās atpakaļ. Pēk�ņi kaut kur priek�ā atkal skaļi iedārdējās: �Oho-ho-o-o!� Atkal sablīvējās ap kādam durvīm melni pelēkie stāvi, bet vidu pāri zēnu galvām kustējās vēl kāda cita. Tas bi ja Feldmanis zēnu ielenkumā. Trok�ņaini viņi spiedās un grūstījās. Iz�ķirt atsevi�ķas balsis, saprast, kas tiek runāts, nevarēja. Redzēja Feldmaņa niknumā saviebto seju, redzēja draudīgi paceļamies roku, bet �Oho-ho-ho-o!� bija vienīgā, daudzbalsīgā atbilde, kas sekoja katram viņa vārdam, kairai kustībai. Та tika pārbaudīts skolotāja dusmu spēks, meklētas tā pacietības robe�as.

Tie�i pretim. Feldmanim stāvēja Geņa Līdums un Rutāns, bet turpat bija arī Vītums, Viļunats, Valti-kovs un daudzi citi, pat vienmēr klusais Mirovi�s. Maiju tas pārsteidza: �is atturīgais zēns �oreiz bija viens no vispārgalvīgākajiem. Sasarcis tas �esliku-lēja rokām, strauji kustējās. Lai ko Feldmanis sacīja, pavēlēdams zēniem tūliņ rimt, lai kā dusmas pret �a incidenta organizētājiem pārvērta viņa sojas vaibstus, viņ� tomēr nekā cita nespēja kā tikai grozīties savu ielencēju vidū, vērsties pret vienu, pret otru, apsaukt un draudēt. Spītīgi smīni zēnu sejās liecināja, ka lie par �ās rotaļas pārtrauk�anu nodomā.

Neviena cita skolotāja tuvumā neredzēja. Maija piesteidzās pie Feldmaņa ielenkuma. Ko te līdzēja runāt? Vajadzēja spraukties atkal zēnu pulkā iek�ā un mēģināt to izklīdināt. Bet tur ieslēgts skolotājs!

�ādā situācijā likās neērti pat tuvoties viņam. Palīdzēt glābties? Un no kā? Savadi kļuva, iedomājoties vien. Bet kavēties tomēr nedrīkstēja. Traci vajadzēja izbeigt.

Maija parāva kādu tuvāk stāvo�o zēnu aiz piedurknes. Spēji pa�āvās atpakaļ galva, un pretim pazibēja Arņa Vītuma acis.

� Ko jūs darāt? Beidziet! Tūlīt! � Maija iesaucās un sapurināja Arņa roku, pati to negribēdama. Turpat netālu mirdzinājās briļļu stikli, pagriezās Mirovi�a seja. � Sergej! � viņa iesaucās vēl skaļāk. � Palieciet mierā! Vai jūs dzirdat? � Un mēģināja spiesties tālāk iek�ā zēnu pulkā. Dzirdēja �o saucienu Sergejs vai kāds cits, vai arī Arnis ko teica, Maija nezināja, tikai redzēja: kā elektrizētas pēk�ņi pretim pasitās vairākas sejas � un zēnu drūzma pajuka.

� Jūs man vēl atbildēsit, Rutān! � piesmaku�u balsi kliedza Feldmanis, bet viņa kliedzienam pretim mierīgi iedziedājās zvans. Nodunēja papē�u klaudzieni, un gaitenī zēnu vairs nebija.

No otra gaiteņa gala pretim Maijai nāca Graumane. Pie skolotāju istabas durvīm viņas sastapās.

� Nu, jaunā skolotāja, izrādās, mēs �odien abas rīkojamies ar vienādām metodēm.

� Kā tā? � Maija nesaprata.

� Nu tā, ar atrotītām piedurknēm metamies iek�ā satrakotu zirgu barā un ķeram aiz krēpēm, lai glābtu kas glābjams. Es nekā cila nevarēju izdomāt un redzēju, ka jūs arī tāpat darāt. Tad ta�u laikam tā var un vajag! � Viņa smējās.

� Laikam gan! � Ari Maija pasmējās.

� Tādu dienu, kāda �odien, es vēl skola neesmu redzējusi, -Graumane teica nopietni.

Lielajā starpbrīdī Fcldmanis ieveda skolotāju istabā zēnu grupu atbildēt par huligānisko uzve�anos. Pie krāsns rindā stāvēja Rutāns, Zāle, Vein-bergs, Līdums, Valtikovs, Gudkcvi�s, Gelmanis. Tiesāja direktors un inspektore, lielai skolotāju daļai asistējot.

Tā vairs nebija direktora Me�gaiļa tēvi�ķīgā rā�anās ar saviem dēliem palaidņiem, tā bija pavisam cita valoda. Tā atgādināja inspektora Sliedes pedagoģiju.

� Та ka jus zinātu, huligānismu skola es necietī�u. Kas to negribēs ievērot, lam bus no skolas jā�ķiras, vienalga, kurā klasē sē�, pēdējā vai priek�pēdējā. Kā jūs uzdro�ināties tādas lietas skolā darīt? Uzvedas kā me�a zvēri! Varoņi atradu�ies, ko jūs domājat!

Direktors paspēra soli tuvāk pie krāsns stāvo�o zēnu rindai un, acīm ieurbies kaut kur tās vidū, nikni uzbrēca:

� Tu man tur nosmīnēsi par to, ka es tevi rāju un mācu! Kā tevi sauc?

� Gelmanis, � atbildēja klusa balss, bet zobgalīgas acis mērīja direktora skatiena spēku.

� Es tev teicu: ja tu negribi ievērot, ko no tevis prasa, gribi ieviest savu kārtību, tad pameklē, kur tu to vari. Pameklē vien! Mums ar tevi pa cejam nav.

Zēni stāvēja �ķietami vienaldzīgi. Neviens viņiem neko nejautāja. Feldmanis pats visus bija informējis par notiku�o. No tālienes viņa konfliktu ar zēniem bija redzējusi vairāki skolotāji, tāpēc pārkāpums likās pilnīgi noskaidrots. Atlika tikai vainīgos sodīt.

Pagāja labs brīdis. Vēl arvien lija �svētība� pār zēnu galvām. Grūti pateikt, kā viņi to uzņēma. Rul.āns, savilcis lūpas spītīgā apņēmībā, skatījās grīdas dē]os. Zāles acis sekoja katrai direktora sejas kustībai. Valtikovs, garo augumu izslējis taisnu un vingru, skatījās kaut kur tālumā, bet Gclmaņa lupu kaktiņi dīvaini raustījās, ta�u arī viņa mieru pa visu tiesas laiku nekas nesatrauca.

� Ir gan varoņi, � galvu grozīdama, ieminējās Teigarte.

� No tādas varonības kā �odien mēs jūs izārstēsim. Nobaidieties! Skolai nav vajadzīgi tādi skolēni, kas negrib un neprot kā skolēni uzvesties. Mēs vēl lemsim pedagogu padomē, kādu sodu jums par �odienas pārkāpumiem uzlikt, bet tagad jums Feldmaņa kungam jāatvainojas.

Direktors nostājās stingrāk, īsi noklepojās un, galvu mazliet noliecis, gaidīja. Viņa cienīgā seja pauda pa�apzinīgu mieru un autoritatīva audzinātāja pārliecību.

Skolotāju istaba mirkli aizturēja elpu. Visi gaidīja. Bet zēni, kā nostāju�ies, tā stāvēja � vienaldzīgi, klusi. Tad direktors pagriezās pret viņiem. Cienības pilnā seja sāka mākties. Kā vēja pūsma sarauca pieri niknās grumbās, nāsis iedrebējās, bet no lūpām strauji izskrēja:

� Nu, ātrāk � ko jūs vēl gaidāt?

Zēni klusēja.

� Vai dzirdējāt, ko es jums sacīju? Atvainojieties tūliņ Feldmaņa kungam par nepiedienīgo uzve�anos!

Straujā kustībā direktors paspēra soli uz priek�u un gandrīz iekliedzās:

� Ar tādu iespītē�anos jūs nekā nepanāksit! Būs vēl sliktāk. Tas pierāda, ka jūs apzināti ļaunprātīgi rīkojāties.

Tikai krāsns podiņu klusais baltums staroja viņa satrauktajiem vārdiem pretī, nekas cils.

� Nu, ko jūs teiksit? Pat atvainoties neprot, � paklusu ierunājās Zariņa.

� Patie�ām kaut kas traks! � pievienojās Tei-garte.

� Iedomājieties, to bezkaunību! � iesaucās Rit-nere.

� Un to dū�u! � Mētra nikni pasmējās.

Blumbergs, kas sēdēja pie galda, acis nenolaizdams no zēniem, lēnām attina konfekti, iebāza to mutē un mierīgi iedzēra no glāzes tēju.

Direktors paspēra vēl soli, nostājās zēniem tie�i priek�ā. Plankumaini dega viņa seja, bet, dzirdēdams arī skolotāju balsis, viņ� it kā dziļāk apzinājās savu vadītāja lomu un vairs nekliedza. Vārdi sāka skanēt rāmāk.

� Nespītējiet, apdomājiet! Tas var beigties bēdīgi.

Galvu pieliecis, viņ� pagājās gar zēnu rindu uz vienu, uz otru pusi, pārdomādams apstājās rindas galā, tie�i pretim Rutānam, un sacīja pavisam mierīgi:

� Nu, kāpēc tu negribi atvainoties, ko, Rutān?

� Es neko neesmu darījis, � izgrūda Rutāns.

� Kā � neesi darījis? Tu neālējies, nedauzīji logus? � izbrīnā savilkās direktora uzacis.

� To visa skola darīja. Lai atvainojas visa skola.

� Lūk, cik tu esi gudrs! Bet ar tādām runām tu nemaz nesāc! Tev par citiem nav nekāda runā�ana. Tu atbildēsi man par sevi, tāpat visi atbildēs.

Ar katru izteikto vārdu direktora dusmas tomēr lauzās uz āru, balss atkal kļuva skaļāka, bargāka.

� Tikai katrs par sevi! � viņ� brīdināja Rulānu.

� Kā citi atbildēs, tā es atbildē�u, � atmeta Rutāns.

� Atkal tu ar citiem! Vai nedzirdi, ko tev saku?

Rutāns tomēr nebija no tiem, kas baidās no otra nikna, ja pals saskaities.

� Kamēr citiem nav nekas, man arī nav nekāda daļa, � viņ� atcirta.

� Ak tu kungs!

� Kaut kas �ausmīgs!

� Tas jau jādzen ārā! � no�alca skolotāju balsis.

Direktors piegāja zēnam pavisam klāt.

� Vai tu gribi, lai es tev uz. visiem laikiem parādu, kur ir durvis? Vai tu tie�ām nesajēdz, kā tev jāuzvedas? � viņ� kā caur zobiem izspieda, lai neļautu balsij to spēku, ko dusmas radīja.

Rutāna atbilde pazibēja viņa niknajās acīs, kas nomērīja direktoru. �ī atbilde laikam arī būtu viņa likteni ģimnāzijā iz�ķīrusi uz visiem laikiem, ja neiejauktos Līdums.

� Bet, direktora kungs, � mierīgi iesāka Līdums.

� tie�ām �oreiz visa skola trakoja, � kāpēc tad tikai mums par to jāatbild? Es la. . .

� Klusu! � Liepa atkliedza. � Tu mani nemācīsi! Es laikam gan labāk zinā�u, par ko ar tevi te runāju.

Līduma lūpas aizvērās pusvārdā, viņ� neveikli, pasmaidīja, un tagad pirmo reizi viegla ironija pārslīdēja par visu zēnu sejām, bet bargais audzinātājs strauji pametās uz priek�u un pastiepa roku.

� Laukā! Ejiet laukā! Padomājiet, kur jūs atrodaties, tad runāsim tālāk!

Zēni palocījās, klusi pagriezās un izgāja.

� Nu, vai redzat, kāda jums tauta? Redzat nu! � ļauni noskatīdams visus, iesaucās skolas priek�nieks. � Cik tālu vēl tā lai iet?

� Jā, bet vai ievērojāt, cik galanti zēni palocījās, kā izgāja? Viņi var būt disciplinēti, ja tikai grib, � lēnīgā balsī, mulsi pasmaidīdams, ierunājās Blumbergs.

Saniknotais direktors mazliet atmaiga un vēlīgi paskatījās uz mācītāju.

� Var, mācītāja kungs,viņi var visu, ja vien grib, bet nekas labs viņiem nav mācīts. Pat paklanīties arī nebija iemācīts. Redziet, ka tagad var. � Un balss tonis jau pauda zināmu lepnumu par pirmajiem panākumiem.

� Viņi nav pieradu�i, varbūt nevajadzēja uzreiz tik bargi. Gan pierastu pamazām, � lēnīgā labsirdībā runāja Blumbergs. � Me�gaiļa. . .

� Mācītāja kungs, to labāk nepieminiet! Ja Me�gailis būtu strādājis, kā nākas, mums te nevajadzētu tagad noņemties ar tādu huligānismu, � nervozi staigādams, asi atcirta direktors, tad apsēdās pie galda. � Nāko�ajā pedagogu padomos sēdē izlemsim, ko ar viņiem darīt, bet tagad dodiet man pirmās un otras reālās �urnālus!

Visi uzreiz kļuva rosīgāki, jo laikam juta: kad piemin Me�gaiļa vardu, zēnu vaina no krāsns kakla izple�as arī pār skolotāju galvām. Ka mākonis no pamales par visu debesi.

Vakaroja. Stepana istabiņa atkal bija zēnu pilna. Sēdēja, kur vien varēja: uz sola, uz gultas; atmetās pat uz galda malas, uz. palodzes. Visu vakaru te nerimās kustība un troksnis. Dūca balsis, skaļas un klusākas, jautri lēkāja smiekli. Kāds pa reizei iedziedājās, bet pēc da�iem motīviem beidza, klausījās biedru runās. Te atkal nolika kara padomes sēde.

Vairums zēnu bija sanāku�i no abām vecākajām reālklasēm, bet netrūka arī jaunāko reālistu un humanitāro kla�u pārstāvju. Bez kāda aicinājuma, pat nesarunāju�i viņi, kā arvien, ierādās te, lai pārrunātu, kas pēdējā laikā un tie�i pēdējā diena sakrājies. Vēlāk daudzi izklīda. Palika tuvākie biedri.

Valodas murdēja kā strauti pavasarī.

� Bet Geņka labi atbāza! � Valtikovs smējās locīdamies.

� �Tu man tur nesmīnēsi, kad es tevi rāju un mācu,� � Stepanam klāt pienācis, pirkstu pie pa�a deguna kratīdams, zemā balsī rūca Gclmanis.

� Oi, oi, oi, Borka! Es vairs nevaru! � Vēl skaļāk un sirsnīgāk smējās Valtikovs un vesels zēnu koris viņam līdzi. Valtikova smiekli alla� pielipa citiem.

� Kā tevi sauc? � galvu pieliecis, kā to mēdza darīt direktors Liepa, ierūcās Boriss un nopietni skatījās Stepa nā.

Draiskajās izdarībās, smieklos, ko zēni te atļāvās, tomēr juta kādu rūgtu smeldzi. Ne tāpēc viņi te pulcējās, lai izsmietos, kaut gan bez smiekliem ari nekur neiztika. Māca rūpes � kā būs tālāk?

� Ko ar mums darīs? � ba�īgi iejautājās Sa�a.

� Lai kungs padomā, tāpēc jau kungam galva. Vai mums par to jādomā? � cieti noteica Arnis.

� Mēs padomāsim par to, kas mums jādara, � pievienojās Stepans.

� Nekādas atvaino�anās nebūs. To lai viņ� negaida. Lai tur vai kas! � iesaucās Rutāns.

� Pats par sevi saprotams, ka nebūs, � Stepans noteica.

� Bet ja nu kādu izslēdz? � ieminējas Roga.

� Lai slēdz! � nicīgi atmeta Rutāns.

� Domāju, ka nevienu neizslēgs, � mierīgi, kā starp citu piezīmēja Vītums, � lai gan īsti zināt vēl nevaram, kādi ragi būs �im ā�a kungam. Tāpēc tuvākajās dienās jānogaida. � Viņa noteiktie, bet asie vārdi nomierināja. Tāpat kā Vallikova jautrība, arī Arņa stingrība vienmēr bija lipīga. Visi kļuva nopietni.

� Redzat, mums par labu nāk tas, ka �odien, tā

teikt, pati par sevi � bez kāda ierosinājuma vai visa skola parādīja Baltajam, ka nemaz nav nobijusies no viņa ragiem. Ar bļaustī�anos, pātaru skaitī�anu un policista manierēm viņ� pats radīja itin labvēlīgu atmosfēru, lai mēs visi kopā varētu sākt karu pret viņu. Viens melnais skolas �andarms......Sliede �

aizgāja, bet Liepa parādīja, ka viņ� grib spēlēt vēl melnāka �andarma lomu, � ar zobgalīgu ironiju balsī runāja Stepans. � Mums tikai jāprot tagad uzturēt klasēs �o noskaņojumu, un izmantot to par labu pretfa�istiskaja cīņā. Tad lai viņ� dzied par savu kungu Ulmani, cik patīk, neko lielu nevienam neiedziedās.

� Vārdu sakot, tagad, pui�i, ziniet � galvu aug�ā un acis vaļā! Tad tā lieta ies. Katru dienu, protams, logus nedauzīsim, bet katru dienu būs ko turēties. Jāprot stūrēt, bet jāprol arī bremzēt, likt spieķus riteņos, lai tā ma�īna mūs neaizved tur, kur mēs nevēlamies braukt. Viegli mums neklāsies. Skolā dro�i vien tagad savas sektas pastiprinās ne vien mācītāji un mazpulki, bet būs arī aizsargi un viss, ko vien gribat, � dedzīgi sacīja Arnis.

� Piedevām kājiņu piesi�ana, cepures, bikses, �lipses un citas sīkas precītes. � Boriss piesita kāju un nostājās Arnim pretim.

Bet Arnis nopietni turpināja:

� Katra diena pati tagad rādīs, kas konkrēti darāms, paredzēt to visu uzreiz nav iespējams. Tikai zināt ... � Un viņ� pacēla dūri. � Lūk, kā jāturas! �ūposim lo Ulmaņa balagāna būdu, cik varam un kur tiksim klāt. Jo vairāk lā grīļosies, jo labāk. Bet vienmēr atcerēsimies arī, lai pa�i �ūpodami ne.no-reibtu. Neaizmirsīsim, ka protestēt, tra�us rīkot mums nozīmē nevis izlaisties, bet rīkoties apzinīgi.

� Un arī to neaizmirsīsim, kas mums vajadzīgs tā fa�istu balagāna vietā, uz kuru pusi mums jāskatās, � Arņa iesākto domu turpināja Ja�a.

Arnis, Ja�as domai pievienodamies, pamāja, bet tad sāka no jauna:

� Pali pirmā konkrētā lieta tagad ir pātari. Mums jāgādā, lai tos melnos melu maisus nevar tā uzmaukt skolēniem galvā, kā katrs grib. Atklāti laikam pa�reiz maz varēsim, bet mācīsim pui�us izvairīties, traucēt, ta�u bez trok�ņa. Redzēs, kā būs vēlāk.

� Tev gan labi, Ja�a, tu esi baptists, kas tev par bēdu! � Dominiks iesmējās.

� Gan pārkristīs arī baptistu, � sausi noteica Stepans.

� Pātari tagad kļūs par īstu jājamo zirdziņu, � sprieda Arnis.

. � Iespēju ar �o zirdziņu pajāt mums vēl diezgan. Katrā klasē ir tādi, kam patīk velnu dzīt, � Dominiks viņu pārtrauca.

� Protams. Tos, kas grib velnu dzīt, ar jautājumiem paurbināt, pasmieties, visādi atbalstīsim, palīdzēsim, � piebilda Arnis.

� Tāpat būs jārīkojas vēstures stundās, � nopietni sacīja Boriss.

� Tikai mums jāprot ievadīt. Kādu laiku tagad vairāk jā'pastrādā pa starpbrī�iem, jāierosina, jāievirza ... � uzsvēra Stepans.

� Jaunākās klases tagad dro�i vien spiedīs iek�ā

mazpulkos. Tur tev, Iks, būs ko noņemties, tev ar mazajiem padodas labāk, � ieteicās Arnis.

Tā viņi ilgi un nopietni gudroja un raizējās, pārrunāja, kas darāms, lai nepieļautu vai, cik iespējams, mazinātu posto�as nacionālisma, reliģiskās tumsonības iedarbību skolā. Legālu iespēju lo darīt jau līdz �im nebija tikpat kā nekādu, vajadzēja meklēt visda�ādākos aplinku ceļus, lai ko paveiktu. Jaunā reakcionāra vara, kas tagad pārņēma skolu savā ziņa, viņu iespējas krasi samazināja, tāpēc tikai ar prasmīgu konspirāciju varēja ceret. uz kādiem panākumiem.

Bija jau vēls, kad Arnis cēlās un atgādināja arī citiem, ka laiks beigt. Viņ� piegāja pie Stcpana. � Rakstus nodevi?

� �ovakar nodo�u.

� Vai nevajag ko palīdzēt? Pārrakstīt, vai?

� Nē, nē!

� Nu tad ejam! Ejam! Stepanam vēl jāstrādā.

Palicis viens, Stepans atvēra logu. Vēsas vēja �altis sitās iek�ā pa vaļējo logu. Uz kāpnēm noklaudzēja pēdējie soļi, tad viss apklusa. Uzmanīgi atvēris durvis, viņ� paklausījās, kas notiek apak�ā, tad pagājās pa nelielo priek�telpu un, iebāzis roku tum�ā pa�obeles sprauga starp diviem vaļējiem dēļiem, izvilka vīstokli un devās ar Lo atpakaļ uz istabu, aizslēdza durvis un izklāja uz galda nelielas papīra lapiņas. Tie bija raksti nelegālajam skolu jaunatnes �urnālam �Jaunā Gvarde�. Viņ� lasīja tos, svītroja, laboja un rakstīja par jaunu. Pagāja stundas. Pusnakts jau bija pāri, bet Stepana galva vēl arvien liecās pār aprakstītajām papīra strēmelēm, kas nekārtīgi rindojās uz galda.

Lasīdams Stepans atkal un atkal izjuta, kāda ir viņu skola. Cik daudz rūgtuma, sasāpēju�a, nepanesama tajā jārcdz un jājūt ik dienas. Cik viegli un draiski, pat vienaldzīgi skolā un visur sarunās skanēja � �zekss, zekss�; bet ko �is vārds izteica īstenībā te, uz �īm lapiņām?

�Vai tie ir skolotāji, audzinātāji, kas dienu no dienas apzināti un aukstasinīgi kroplo mūsu jaunās sirdis, piesārņo mūsu domas ar reakcionārām fa�isma un nacionālisma idejām? Vai tie ir skolotāji, audzinātāji, kas dienu no dienas prasa un ar varu piespie� mūs ticēt māņiem, liekuļot, kalpot melnsvār�iem, tiem, kuri ar krustu un lūg�anām aizsedz visdziļāko tumsonību un grib arī mūs tajā nogremdēt?� � tā rakstā �mūsu skolotāji� jautāja kāds zēns no otrās ģimnāzijas.

Lapiņas, ko lasīja un rediģēja Stepans, runāja arī par to, ka spītē�anās, tra�i, nieko�anās, kas notiek skolā, pau� jauno sir�u protestu pret pastāvo�o kartību un izmisu�as cen�as to graut, nokratīt. Skola lo visu uzskatīja tikai par disciplīnas trūkumu un huligāniskiem izlēcieniem, bet patiesībā tas bija griezīgs jaunatnes sauciens: �Nost! Nost tādu skolu, kur apzinīgi jākultivē slinko�ana, gulē�ana stundās kā pretlīdzeklis tām indēm, ko skolotāji visu skolas laiku pilina audzēkņu galvās un sirdīs.�

�Mēs gribam augt! Mēs gribam dzīvot un cīnīties par jaunu skolu, par jaunu taisnīgu dzīvi! Nost darbaļau�u apspiedēju un jaunatnes kropļotajā nodibināto skolu! Mums vajadzīga brīva, sociālistiska skola!� � tā sauca viņu pa�u klases Sa�a rakstiņā �Skolas diena�.

Stepans labi zināja, kā klājas tiem, kas la domā. Viņi grauza sausu maizi, izsalkuma cirzdami zobus viscietākajā garoza, bet, par spīti visam, bija jautri, it kā tas nebūtu nekas. Kā tas pats Sa�a. Nekad viņam nebija līdzi nekā ēdama. Kamēr citi ēda, viņ� stāstīja anekdotes. Arī �ai rakstā nekas netika teikts par viņu pa�u. Skarbas, patiesas dzīves ainas veidojās uz papīra par nabadzīgo Latgales sād�u bērniem, kas dzīvo nepaēdu�i, neapģērbu�ies, basām kājām, paliek bez izglītības. Smagi dunēja neatbildētie jautājumi: kāpēc, kāpēc? Kāpēc vieniem ir viss, citiem nekas? Sa�a savu rakstiņu beidza ar Raiņa vārdiem:

Tā nevar palikt, tā nepaliks,

Līdz pa�am pamatam jauns viss tiks.

Stepans pārlasīja arī savu rakstu �Viņi un mēs�, kur stāstīja par to, ka pa skolas gaiteņiem roku rokā ar augstu ierēdņu, virsnieku un turīgu saimnieku dēliem un meitām iet trūcīgo pilsētas un lauku darbaļau�u bērni. Liekas, tā ir vienota saime, kas kopīgi rīko tra�us pret zek�iem, kopīgi �piko, kopīgi snau� stundās, it kā tie�ām būtu īsti biedri. Stepans centās parādīt to materiālo un sociālo pamalu, kas no�ķeļ vienu no otras divas pasaules, divas dzīves. Cieti un asi �o �ķirtni nodalīja un raksturoja vārdi: �Viņu skola nav mūsu skola, viņu Latvija nav mūsu Latvija. Starp viņiem un mums � cīņa, cīņa par jaunu Latviju, par padomju iekārtu.�

Kad materiāli bija sagatavoti un sakārtoti, Stepans tos sabāza kabatā, pārējos paslēpa atkal pa�obelē, noslēdza durvis un aizgāja. Vēl �onakt rakstus vajadzēja apspriest ar citiem biedriem �Jaunās Gvardes� redakcijā.

Gāja dienas. Aizgāja nedēļas, mēne�i. Direktors Liepa vadīja ģimnāziju. Uz priek�u virzījās arī skolas dienu un zvanu ritmi. Logu dauzī�ana jau piederēja pagātnei. Pedagogu padomes sēdē, kurā vajadzēja lemt, kā sodīt �o notikumu vaininiekus, valdīja drūms noskaņojums. Sākumā neviens negribēja runāt. Likās, skolotāji turas vēl pie Me�gaiļa laikā nodibināju�ās tradīcijas � nerunāt, kamēr nav zināmās priek�niecības domas. Bet arī Liepa pats neko neteica, tikai aicināja runāt skolotājus. Tad vārdu lūdza Blumbergs. Tā kā skolai esot jauna vadība, jauni kārtības un disciplīnas noteikumi, viņ� domājot, ka skolēni pie tiem pieradī�ot un bū�ot labi. Me�gailis io tik nopietni neesot ņēmis, tāpēc nevajadzētu uzreiz rīkoties ar bargiem sodiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka patie�ām trok�ņoju�i daudzi. Kā tad nu noteik�ot, kuri sodāmi, kuri ne? Blumbergs vēl piebilda, ka audzinātājiem klasēs derētu stingri brīdināt, lai tādas lielas vairāk nenotiktu. Varbūt direktora kungs pals sapulcinātu visus zālē un to pateiktu?

Kad Blumbergs beidza, piecēlās pareizticīgo mācītājs Strekunovs. Tāpat kā Blumbergs, viņ� jau bija stipri gados, bet vēl enerģisks, darbīgs. Liela auguma, baltiem matiem, kuplu bārdu, talārā tērpies, viņ� rītos arvien straujiem soļiem gāja pa gaiteni un ar visiem, kā ar skolotājiem, tā skolēniem, sasveicinājās, saukdams skaļi: �labdien!� Attieksmēs ar skolēniem viņ� likās vienkār�s, labsirdīgs.

Strekunovs uzsvēra to pa�u, ko Blumbergs, ka sodi nevajadzīgi saasinātu attiecības. �Pārāk �erpi sākts,� viņ� teica. Skolēni vienā balsī prasot: kā varot likt atbildēt da�iem, kad vainīgi se�i simti? Feldmani kā cietu�o tie�i no viens, ne otrs nepieminēja. Arī viņ� pats sevi neatgādināja.

Skolotāji pēc �iem augstākās garīgās varas ierosinājumiem tāpat klusēja. Viens otrs pasacīja pa vārdam, bet neko noteiktu. Tā nenoteiktība arī uzvarēja. Nolēma, ka kla�u audzinātāji vēlreiz visiem liks pie sirds, kā jāuzvedas. Direktora seja gan neliecināja, ka viņ� ir apmierināts ar �ādu stāvokli, bet. laikam arī viņ� sāka nojaust, ka, sodot nolielu grupiņu visas lielās saimes vietā, neko labu nepanāks. Tā palika. Tikai dienu no dienas audzinātāji saņēma pavēles un atgādinājumus pastiprināt stingrību.

Tā pamazām sāka ieviesties jaunā kārtība. Bet bargie rīkojumi, re�īms, ar kura palīdzību Liepa cerēja uzspiest ulmaniskas kliķes fa�istisko garu, kaut ko mainīja vairāk tikai ārēji. Viss �ķila it kā normāli. Rītos lūg�anu telpas kļuva pilnākas. Uzmanīja modra skolotāju sardze. Izvairīties no lūg�anām kļuva grūtāk. Tomēr tika meklētas un atrastas arvien jaunas iespējas slepeni tās ignorēt. Izmantoja ieejas skolā no sētas, skolēni organizēti uzmanīja de�urējo�os skolotājus, lai lūg�anu kavētāji varētu iekļūt skolā vēlāk nepamanīti. Da�u labu reizi palīdzēja apkalpotāji.

No luterticīgajiem skolēniem prasīja, lai visi dziedātu, mācīja tiem baznīcas dziesmas. Zēnu balsis tomēr dzirdēja maz, lai kā viņus mācīja un rāja. Arī zēnu galvas neliecās. Nelīdzēja nekāda strostē�ana. Tās bija lepni paceltas.

Katoļu klasē pirmajā rindā vienmēr slavēja inspektore. Tagad visi zināja, ka galvenais, ko viņa atvedusi savai jaunajai skolai, ir katoliskās dievbijības gars.

Pareizticīgo un mozusticīgo Jūg�anās, ja nebija klāt garīdznieku, vispār nekas nemainījās.

Pastaigājot rītos, tāpat starpbrī�os pa gaiteņiem, nepierasta un pārspīlēta likās sveicinā�ana. Se�iem simtiem bija pieklājīgi un godbijīgi jāsveicina trīs desmiti. Zēni apstājās, sasila papē�us, palocījās. Papē�i klabēja gandrīz nepārtraukti, sevi�ķi rītos, jo zēni par troksni nebēdāja. Meitenes liecās reveransos. Tā kā viņas parasti staigāja rindiņās pa divi, trīs, �etri, tad, skolotāju satiekot, sa�ūpojās un saliecās visa rinda. Tas prasīja brīvu telpu, bet lādas nebija, jo skolēni soļoja cie�i cits aiz cila. Veselai rindai sperot soli atpakaļ, bie�i gadījās, ka sveicinātājas uzgrūdās virsū cilai grupai, paklupa, un tad izjuka viss cēli iesāktais manevrs. Meitenēm saliekot nāko�o skolotāju, sare�ģītais paņēmiens sākās no jauna, lai arī beidzās atkal ar neveiksmi, spieg�anu un smiekliem.

Vairs neredzēja tādus skolēnus, kas nevalkātu formas tērpus. Vienmērīgi kustējās melni pelēki zēnu slāvi, meitenes zilās kleitiņās ar baltām apkaklītēm. Tikai meiteņu zīda zeķēs tērptās kājas, kurpītes un viena otra rūpīgi sacirtota galva liecināja, ka cīņa par daiļumu un eleganci turpinās.

Preti�ķības starp skolēnu saimi un skolotājiem sare�ģījās un saasinājās. Aiz �ķietamā mierīguma brieda sa�utums, kas nereti lauzās uz āru. Reliģiskā fanātisma kultivē�ana, drakoniskās metodes, ar kurām piespieda paklausīt, � tas viss sagādāja jaunatnei daudz grūtu brī�u. Direktora Me�gaiļa laikā attiecības starp se�iem simtiem un trīsdesmit visumā varēja vērtēt tā � katra grupa dzīvoja savu dzīvi, bez lielas mīlestības vienai pret otru un arī bez liela naida. Gan skanēja � zekss, zekss, bet bie�i vien vairāk paraduma dēļ. Izņēmums bija tādi kā inspektors Sliede, Feldmaņis, Zariņa, ko nīda visi.

Tagad sauciens �Zekss!� grieza asi. Tā kā pret skolotājiem prasīja izturēties ar cieņu, da�u labu sveicināja sevi�ķi �svinīgi�. Daudzu zēnu kājas �nejau�i aizķērās� aiz atplīsu�ā koka paneļa stūra, un gaiteni tad ilgi drebināja dārdoņa. Ar �āda veida �cieņu� skolnieku saime atbildēja galvenokārt tiem skolotājiem, kas sevi�ķi aktīvi centās ieviest Liepas noteikto re�īmu.

Strauji pieauga protesti, kuru ierosinātājus un organizētājus tikpat kā nekad neizdevās atklāt. Arī �ie protesti vistie�āk skāra tos skolotājus, kas uzstājās kā jaunās policejiskās dresūras sargi. Viens no �ādiem protesta veidiem bija rūpīgi organizētās jautrās �vistiņu ķer�anas� spēles, kā da�kārt zēni tās sauca. Pēk�ņi kādā starpbrīdī balsu dūkoņa gaitenī kļuva skaļāka, spītīgi, izaicino�i sāka skanēt svilpieni, klaigas te vienā gaiteņa galā, te otrā un nerimās līdz zvanam.

Kādu rītu pēc tādas �spēles� inspektore, ienākusi skolotāju istabā, sarkastiski iesmējās.

� Tad nu mūs ar Feldmaņa kungu atkal izdancināja! No viena gaiteņa gala uz otru. Kā vienā beidz, otrā sāk. Auro, dzied, svilpo.

� Kas tad bija tie klaigātāji? � uz dīvāna atlaidies, vienā mierā ieprasījās Ritners. � Vajadzēja vismaz kādu noķert.

� Noķert? Kur �os noķersi? Tiem laba organizācija! � viņa strupi noteica, bet seju savilka smaida, tā ka acis kļuva �auras, �auras.

� Kad nezina, kas vainīgi, nekā nevar darīt, � Ritners sacīja tin paplēta rokas.

� Varbūt jūsu zeļļi tur �iverējās? Līdumu, Gud-kevi�u un Vallikovu redzēju, � inspektore vēl izmeta.

� Ja būtu kāds noķerts, varētu ņemt ciet, bet nu nekā, � filozofēja Ritners.

� Kur direktora kungs? � ieminējās Teigarte.

� Nemaz neredz.

� Direktoru �odien aizsauca. . . Zināma lieta, kad kaķa nav mājās, tad peles uz galda. � Inspektore ar �urnālu rokā gāja uz durvīm, Maija nāca tūlīt aiz viņas. Gaitenī inspektore palēnināja soli, pavirzījās Maija i tuvāk un noslēpumainā �ukstā izmeta:

� Direktoru aizsauca uz politisko pārvaldi. Jau no pa�a rīta.

� Ak tā? � pabrīnījās Maija. � Vai tad skolai ar tādām iestādēm arī darī�ana?

� Un kā vēl! Te notiek labas lietas. Ne velti mums io aurotāju un svilpotāju tik daudz. Logu dauzītāju. . .

Dienam nemitīgi steidzoties uz priek�u, arī mācību norisē daudz kas mainījās: kļuva redzami panākumi, atklājās arī neveiksmes un kļūmes. Maija Siliņa pēc vairāku mēne�u darba arī savās reālistu klasēs sāka vērot zināmas pārmaiņas. Pirmā reālā klase likās uzsākusi jaunu ceļu. Tā pārsteidza visus ar savu pieklājīgo uzvedību. Sākumā tas daudziem skolotājiem likās neparasti � un sasprindzinātā uzmanība viņi gaidīja, kas būs tālāk. Ne vienu reizi vien skolotāja Zariņa, plecus raustīdama, brīnījās:

� Pirmo reālo gan vairs nevar pazīt. Nez kas tur nolicis? Tik solīda klase � pavisam citi zēni.

Tāpat brīnījās Feldmanis. Audzinātāju tomēr �ādās reizēs vēl arvien apveltīja ar zobgalīgām replikām.

� Redzat, kas iznāk, kad rifkabīļu klasei iedod jaunu audzinātāju, � bie�i mēdza ironizēt Ritners.

Pirmā reālā klase sāka arī nopietni strādāt un ar labu gribu un uzcītību lēnām pārvarēja grūtības, ko radīja latvie�u valodas mācība. Apziņa, ka zēni izkustināti no pa�apmierinātības un izlaidīguma, deva arī skolotājai spēku iet tālāk. Daudz viņa strādāja gan ar visu klasi, gan ar atsevi�ķiem skolniekiem ārpus stundām, un prieks par paveikto, par to, ka aug zēnu apziņa, vērta darbu vieglāku. Vakaros pārskatot viņu sacerējumus, skolotāja priecājās ne vien tāpēc, ka zēni labāk raksta, bet arī par to, ka juta pārmaiņas, kas notiek viņu prātos. Nevērība pret dzīves nopietnību, zēniskās vieglprātības izpausmes pakāpeniski samazinājās, domas kļuva dziļākas, bagātākas. Arī jautrās izdarības, humors, smiekli, kas vienmēr bija neatņemama viņu skolas ikdienas daļa, tagad bija citādi. Sirsnīgā labvēlībā skolotāja jau sen skatījās, ka, piemēram, Zāle, kas sakuma vienmēr likās draiskas nebēdības varā, kļūst nopietnāks. Ja agrāk viņ� gaitenī turējās vairāk kopā ar Lielnora tin Veinbergu, tagad viņu redzēja sarunājamies un pastaigājamies ar Vītumu un Valli-kovu. Ar �iem zēniem sāka draudzēties arī Egle un Valdis Upmalis.

Ar prieku varēja ņemt rokā Rogas un Vaiļnna burtnīcas. Sākumā viņi rakstīja visvājāk, bet tagad abi bija viscentīgākie. Kad skolotāja klasē par to ierunājās, viņi sēdēja kā nokaunēju�ies, nopietni, it kā tas nemaz nesagādātu prieku, bet prieks, liels prieks slēpās tie�i �ai nopietnībā. Viņiem nepietika ne ar stundas, ne papildslundās iegūto. Kā neremdināmā izsalkumā viņi prasīja arvien vairāk un vairāk, lūdza paskaidrojumus gan starpbrī�os, gan pirms un pēc stundām. Pēdējā, laikā zēni nereti tāpēc iegriezās pie skolotājas arī vakaros, lai izlabotu sacerējumu, saņemtu kādu grāmatu. Izraisījās pārrunas par literatūru, par daudziem dzīves jautājumiem. Jautri mēļodami, viņi sevi sauca gan par �rakstniekiem�, gan par �grāmatniekiem�, bet aiz smiekliem slēpās nopietna griba mācīties. Abi sapņoja par augstskolu, apzinājās, ka iekļūt tur nav viegli, ka latvie�u valodā jāiztur viens no galvenajiem pārbaudījumiem, un darīja visu, kas vien iespējams, lai tam laikus sagatavotos.

Rogas mērķis vēl nebija tik stingri nosprausts, lai viņ� ar pilnu pārliecību varētu teikt: to es gribu. Brūnajās acīs vēl dega bērni�ķīga jūsma. Viņ� gribēja būt in�enieris, būvēt tiltus un ceļus, bet tad atkal runāja par ma�īnām, par sare�ģītiem mehānismiem un par daudz ko citu. Skolotājai visvairāk patika tas, ka zēns katru darbu gribēja darīt ar visu sirdi. Palika arī tas, ka, domājot par grūtībām, kam būtu jātiek pāri, lai varētu mācīties, viņ� sacīja:

� Man nevajag, lai būtu viegli, lai tikai atrastos kaut vai kāda iespēja mācīties tālāk. � Uz Maijas

jautājumu par materiālajiem līdzekļiem, lai varētu studēt, zēns, brūnajām acīm pārgalvīgi zibot, pacēla savas rokas, dūrēs savilktas, un atbildēja:

� Ar sitām te. Tāpat kā vidusskolā.

Kad Maija skumji pasmaidīja, viņ� vēl bezbēdīgāk noprasīja:

� Jūs domājat � nepietiks?

� Pietiktu, Kazimir, ticu, ja tikai. . .

� Kāpēc jūs runājat vēlējuma izteiksmē, bet ne īstenības? Un vēl ar �tikai�?

� Pie �īs vienas vēlējuma izteiksmes jāpievieno vēl otra, jāsaka: pietiktu, ja būtu.

� Kas būtu?

� Ja jūsu rokām būtu ko darīt.

� Neticu, vai tā var būt, ka nav it. nekāda darba. Itin nekāda! � viņ� brīnījās.

� Kaut piepildītos �ī jūsu ticība! Labi, ka jums tāda ir.

� Ir un būs, � Roga atbildēja, un no viņa strāvoja, tāda enerģija, ka Maija teica:

� Ja jūs tik ļoti gribat, tad laikam patie�ām būs.

Tā viņi runāja ne vienu vakaru vien. Kad skolotāja pieminēja bezdarbu Rīgā, stāstīja, ka jaunie�iem, kuru vecāki nav bagāti un kuri tomēr grib mācīties, pa�reizējos apstākļos visvairāk jāpaļaujas uz savu izturību, jo vislielākās grūtības sagādā tas, ka nav iespēju dabūt darbu, lai pa�i varētu ko nopelnīt, dzīvās, spriganās liesmiņas zēna acīs reizēm gan apdzisa, bet atkal iekvēlojās par jaunu ar vēl lielāku kaismi. Maija raudzījās �ajā pārdzīvojumu plūsmas maiņā un saprata, ka savilktās dūres, bezbēdīga pārgalvībā skano�ā balss nereti ir līdzeklis, ar kura palīdzību tiek apslapēts to domu smagums, kas ar savu bezcerīgumu gatavojas nomākt dziļi sirdī iedegto drosmes uguni. Nedrīkstēja ļaut, lai maziņas �as uguns spēks. Tai vajadzēja, liesmot, tāpēc skolotāja mācīja zēnu apzināties, kādi būs reālie apstākļi, ar kuriem nāksies sastapties, un krāt spēkus cīņai pret grūtībām. Ar dziļu prieku tāpēc �ais vakara stundās varēja vērot ne vien to, cik cītīgi �is skaidrais, jūsmīgais Latgales lauku zēns � viens no tiem, par kuriem skolotāju istabā dzirdēja sakām: �Neinteliģents, kā no sād�as,� � krāja zinā�anas, bet arī to, kā viņā veidojas rakstura noteiktība, aug griba būt īstam cilvēkam.

Ar līdzīgām izjūtām skolotāja visu laiku sekoja Rogas biedra � otra �ās klases zēna Vaiļuna domām un darbiem. Abos zēnos bija daudz kopīgu īpatnību. Abi lauku bērni, sirsnīgi, patiesi, abi sapratu�i, ko spēj dot zinā�anas, un cītīgi strādā, lai pāri grūtībām tiktu pie tam. Roga bija straujāks, visu tvēra impulsīvi, Vaiļuns � lēnāks, bet vēl neatlaidīgāks. Roga ātrāk visu izlēma, pieņēma. Ja gadījās kļūdīties, spēja to labot tūlīt. Vaiļuns turpretim sprieda un vērtēja ilgi, pamatīgi, un to, kas reiz iegulies apziņā, tik viegli vairs ara izdabūt nevarēja. Tam tad atkal vajadzēja ilgus pūliņus, pārdomas, pierādījumus. Smagi �im nopietnajam zēnam klājās dziļu pārmaiņu, tādu lūzumu gadījumos, kas izsita no ierastās notikumu gaitas un lika meklēt jaunus ceļus. Bet neatlaidības un izturības viņam netrūka, un nekas nespēja atturēt no jauna ceļa meklējumiem.

Vaiļuna aug�anas norise tomēr bija sare�ģīta. Veselīgo, lauku darba dzīvē mantoto uzskatu kodolu viņa agri bija aizmigloju�i katolicisma māņi. Skolā viņ�, tāpat ka Roga, gan atrada sev draugus, kas varēja un gribēja palīdzei atbrīvoties no reliģijas maldiem, bet tas tik viegli neizdevās. Izrādījās, ka saknes tiem pārāk dziļas, iesīkstēju�as, ar mātos roku sirdī iestiprinātas. Viņ� daudz domāja, tiecās izrauties, bet atkal atslīga atpakaļ. Draugi skolā teica: �Reliģija ir māņi, nekāda dieva nav!� Bet māte vakaros skaitīja lūgsnas, dziedāja svētas dziesmas, glāstīja viņa galvu un lūdzo�ā balsī mācīja: �Dēliņ, turies pie dieva, nepadodies pasaulīgajam gudrībām, tad dievs tev palīdzēs. Cita palīga tev nav,� � un slaucīja lakatiņa stūrī acis.

Draugu vārdos viņ� juta patiesību un to pieņēma. Laikiem likās, ka mātos un apkārtnes līdzdotā dieva taisnība ir jau kaut kur tālu, ka tā vairs neatgriezīsies. Bet tad, kad klājās grūti un nebija uz kā atbalstīties, it kā pats no sevis zuda jaunais nedro�ais pamats un viņ� atkal atradās vecajā lūg�anu un asaru dumbrājā, kur varēja paļauties tikai uz svētās dievmātes �ēlastību. Tādās �aubās bija pagāju�i visi skolas gadi, un vēl nekas pilnīgi un galīgi netika izlemts.

Par �o Vaiļuna dzīves traģēdiju daudz Lika debatēts arī �eit, latvie�u valodas skolotājas istabiņa. Tā bija vissāpīgākā vieta zēna sirdī. Viņ� �aubījās un jautāja: vai reliģija ir māņi vai nav, vai dievs ir, vai tā nav? Sākumā �ie jautājumi Lika izteikti nedro�i, mulsumā, bet, pārrunām turpinoties, atklāja viņa domu traģisko bezspēcību. Tagad, pēdējā laikā, sāka likties, ka grūtajās pārdomās virsroku tomēr gūst zinātnes taisnība. Vaiļuns bija izlēmis, ka jāmācās, jāstudē dabzinības, lai izprastu, kas ir pasaule, daba, cilvēks, vai ir tur dievam vieta un kāda tā ir. Tomēr pilnīgi no neziņas un apmātības viņ� vēl nespēja izkļūt.

Lielu prieku sagādāja Rutāns. Pamazām �ā zēna nevaldāmā niknuma vietā stājās mierīgāks vērojums, rupjību vielā � klusē�ana. Tomēr drūmums viņa sejas vaibstos pavisam neizzuda, acīs nereti �audījās neziņa, neizpratne � un dzīves smaguma svari vilka un vilka uz leju mutes kaktiņus. Brīvi smaidīt �is cilvēkbērns nevarēja un nevarēja. Ja kādreiz viņ� pasmaidīja, seja atdzīvojās, bet ne uz ilgu laiku. Pēc sarunas ar zēna pamāti, kad skolotāja kādā svētdienas pēcpusdienā pie lās aizbrauca, viņai kļuva pilnīgi skaidrs, ka �o zēnu spītīgu un nesavaldīgu padarījis tas, ka viņam bērnībā pietrūcis mīlestības. Astoņu gadu vecumā viņ� zaudējis māti, bet nav spējis to aizmirst. Pamāto turpretim nav sapratusi, ka tādā mazā sirsniņā var slēpties tik liela mīlestība. Skarba pēc dabas, ātra, laikam arī pa�taisna � viņa pieņēmusi, ka zēns tikai izlai�as, palaidņojas, un mēģinājusi to lauzt ar varu: ar bargiem vārdiem un sitieniem. Tas radījis bērnā vēl lielāku pretestību, attiecības arvien vairāk sare�ģīju�ās un saasināju�ās. Zēns kļuvis atriebīgs, par katru sodu centies atmaksāt ar spītību, nepaklausību. �Jau pirmajā vakarā, kad atnācu savā jaunajā dzīves vietā, zēns aizskrēja no mājām. Gājām ar tēvu meklēt, atradām kapos pie mātes. Jo lielāks auga, jo auga bezkaunība,� sūdzējās pamāte. �Saki, ko gribi, rupj� pretim, tī�ām kaitina.�

Runājot pamāte nespēja valdīt ilgi krāto rūgtumu un sa�utumu, kas lauzās uz āru un ne�ēlīgā apsūdzībā vērsās pret zēnu. Viņa vēl arvien nespēja saprast, ka ledu, kas saldē �ā cilvēkbērna sirdi, var kaut, drusku pakausēt, tikai sasildot.

Maija cik spēdama mēģināja pārliecināt �o sievieti, kas pati bija triju bērnu māte, kur meklējams cēlonis nesaskaņām ar Viktoru un kas darāms, lai tās daudzmaz izlīdzinātos. �Pamēģiniet,� viņa lūdza, �kādu laiku runāt ar zēnu mierīgi, laipni, pavērojiet, vai tas neradīs kādas pārmaiņas.� Saruna izvērsās diezgan asa, pamāte slaucīja asaras un neko nesolīja, ne uz ko necerēja. Tomēr atvadoties, kaut gan bezcerīgi, bet, it kā ko pārvarējusi sevī, izsacīja: �Lai nu dieviņ� palīdz jums! Lai palīdz tikt ar mums galā!�

Tagad, likās, patie�ām kas sāka mainīties uz labu, bet viss vēl risinājās bezgala smagi, sare�ģīti. Ilgie gadi bez ģimenes siltuma, bērnība bez bērnības naida un rūgtuma piesātinātā atmosfērā bija izkropļoju�i zēna raksturu. Kā lai to iztaisno? Un tomēr! Par sasniegumu Maijai gribējās atzīt kaut vai smaidu, kas tagad da�reiz atvizēja viņa sejā. Sprīdis uz priek�u likās arī tas, ka no zēna mutes retāk izskrēja tās ļauni īdzīgās replikas, kas vēl nesen nepārtraukti cita pēc citas metās virsū netaisnīgajai un nelietīgajai pasaulei, kad, nespēdams to sagāzt ar dūrēm un kāju spērieniem, viņ� vismaz centās parādīt, cik ļoti to nicina.

Skolotāji, kas mācīja pirmajā reālajā klasē, vienbalsīgi atzina, ka Rutānu tagad vairs novarot pazīt, tikai brīnījās, kāpēc viņ� arvien tik drūms. Maijai tomēr gribējās domāt, ka zēnu vairs nespie� glu�i tik smags drūmuma akmens kā agrāk. Viņ� tagad daudz un nopietni strādāja, bija viens no labākajiem skolniekiem klasē. Tas vien jau ko nozīmēja.

Priecīga pārvērtībā, kas dziļi ietekmēja jaunās skolotājas Siliņas darbu, norisinājās arī otrajā reālajā klasē. �ķita pagaisusi zēnu pasivitāte, kūtrums literatūras stundās. Klases noskaņa krasi sāka mainīties, kad programma atļāva runāt par �ekspīra, Gētes, Ibsena un citu pasaules klasiķu darbiem. Tagad viņi ne vien rūpīgi lasīja, bet centās iedziļināties, patstāvīgi sprieda, daudz jautāja. Tagad �ī klase bija kļuvusi ne vien atsaucīga, bet ļoti prasīga. Sacerējumos izpaudās kā �o zēnu patstāvīgās sprie�anas spējas, tā savdabīgs domā�anas un rakstības veids. Lasot viņu darbus, skolotāja redzēja un saprata, ka domu bagātība, atzinu skaidrība iegūta jau sen pirms tam, kad viņa satikās ar �o klasi. Nezin kāpēc viņi ilgi slēpās, tomēr tagad sāka runāt. Tas vairoja prieku te strādāt. �Varbūt arī es kaut cik spē�u sekmēt viņu tālāko izaugsmi un briedumu,� domāja skolotāja.

Tomer grūtību, kas jāpārvar, vēl netrūka nekur. Nebeidzamas sirdssāpes sagādāja da�u skolnieku pavir�ība. Pirmajā reālajā klasē nepatīkamus brī�us ar savu slinkumu un nolaidību vel sagādāja Eriks Veinbergs un Sa�a Silmanis. Neizdevās un neizdevās viņus piespiest strādāt, un tikai ar pūlēm viņi vilkās klasei līdzi. Tre�ais viņu bēdubrālis Koļa Lielnors izstājās un tā atbrīvojās no pienākuma mācīties.

II�reālajā klasē visvairāk kaitināja Valtikova bezrūpība. Skolotāja zināja, ka �im zēnam ir gai�a galva, ka viņ� pieder pie labākajiem skolniekiem klasē. Viņam patika literatūra, bet viņ� slikti rakstīja un nepiespiedās, lai to iemācītos. Reiz, kad bija jāraksta sacerējums par Hamleta tēlu, Valtikova burtnīca skolotāja atrada likai nepārdomātas frāzes, atsevi�ķus teksta citējumus un to pa�u sasteigtā rokrakstā ar rupjam pareizrakstības kļūdām.

Atdodot burtnīcu, Maija sāka runāt mierīgi, lieti�ķi. cerēdama pārliecināt Valtikovu, ka beidzot lā�u jāsaņemas, � bet tūlīt ieraudzīja, ka viņ� klausās ne to, ko skolotāja saka, bet ko kāds zēns �ukst Vītumam. Pēk�ņi skolotājās roka ar burtnīcu atkrita uz galda. Vēl mirklis � ierastā savaldība zuda, un dusmas, rugtumā viņa zēnam uzkliedza:

� Valtikov, kad tas reiz beigsies? Vai jums tie�ām nav kauna par savu vieglprātību? Kā cilvēks drīkst būt tik pavir�s?

Roka ar burtnīcu atkal pacēlās pret klasi.

� Redziet! Te ir pilnīgs analfabēta darbs. Pat norakstīt no grāmatas nevar pareizi!

Valtikovs noteica ne vārda. Ari klasē neviens nepakustējās. Maija uz klasi arī neskatījās. Kad pirmā dusmu brāzma pārskrēja, kļuva skaidrs, ka noticis tas, kas nedrīkstēja nolikt: zaudēts skolotāja darba pamatu pamats � prasme savaldīties. Pasniegusi zēnam burtnīcu, viņa lēni teica:

� Sēdieties!

Zēns aizgāja, apsēdās, viņa pierē bija ievilkusies dziļa rieva. Tad skolotāja pacēla acis uz klasi.

� Un jūs, zēni, lūdzu mani alvainol. Jāspēj lā�u savaldīties ne vien skolēniem, bet arī skolotājiem. Bet vai arī jūs nepamēģinātu ieslāstīt Valtikovam, ka tā nedrīkst izturēties pret darbu? Galu gala tas skar jūs visus, traucē visus.

Neviens nekā neatbildēja. Klase nespēja vēl atjēgties. Kad atsākās pārruna par literatūru, saspīlējums pamazām sāka gaist, tomēr līdz stundas beigām izzust pavisam nespēja. To juta kā skolnieki, tā skolotāja. Zēni brī�iem skatījās uz skolotāju tā, il kā pirmoreiz būtu viņu ieraudzīju�i.

Smagu sirdi Maija iegāja skolotāju istabā un nezin kāpēc uzreiz sastapās ar Graumanes acīm. Viņa palika stāvam pie sava loga ar kādu grāmatu rokā. Graumane piegāja un pieliecās, lai paskatītos Maijas sejā, bet tai brīdī � pak! � nokrita uz grāmatas vāka un vēl reizi � pak, pak!

Jaunā skolotāja, vai tad tā ar drīkst?

Bet skolotāja, kaut arī jauna, tomēr �oreiz savaldījās. Nervozi iesmiedamās, viņa teica Graumanoi:

� Zināt, ko es izdarīju �odien? Sakliedzu klasē kā tirgū. Un tad � atvainojos. Iznāk no vien kā tirgū, bet arī kā teātrī. Novarēju saturēties.

Graumane brīdi klusēdama noskatījās, tad sacīja:

� �ī skola no jums pratīs visu paņemt, bet, ticiet man, nepietiks, ja jūs visu laiku būsit tik devīga kā tagad. Nepietiks. Es to saku nopietni. Kas tad nu nolika?

� Otrajā reālajā klasē Valtikovs ir tik bezgodīgi pavir�s, ka nezinu, ko darīt.

� Un tāpēc jūs tā uzvedāties?

� Nu kad nesaprotu, ko darīt!

� Un par to atvainojāties?

� Jā.

� Vai lad viņi nesmējās?

� Nē. Laikam nobijās, tāpat kā es pali.

Granmane gribēja vēl ko teikt, bet pienāca Tei-garte иn viņu kur steidzīgi aizsauca.

� Parunāsimies vēlāk, � Granmane aizejot vēl noteica.

Bija jāgatavojas atkal jaunai stundai. Katra pavēra citu � jaunu pasauli, deva un ņēma, mācīja un rāja.

Skolas diena slīga vakarā. Ap balto māju stājās tumsa. Tikai da�i logi vēl blāzmoja. Strādāja kanceleja, kas atradās pirmajā stāvā, bet aug�ā divās klasēs mācījās internāta iemītnieki un skolotāju istabā latvie�u valodas skolotāja Siliņa laboja kādam III reālās klases zēnam sacerējumu.

Gaiteņus un klases apņēma klusums un miers. Aug�ējā gaitenī dega tikai viena spuldze pretim tai klasei, kur mācījās internātnieki. Pulkstenis rādīja devīto stundu, kad skolotāja ar zēnu pa puskrēslu kāpa lejā. Siliņa te da�u labu vakaru nodarbojās ar skolēnu sacerējumiem. Zēns lūdza vēl pārbaudīt kontroldarbam vajadzīgo vingrinājumu pieturzīmju lieto�anā un aizskrēja pāri pagalmam uz internātu to paņemt, bet skolotāja palika gaidām apak�ējā gaitenī. Te bija gandrīz pilnīgi tum�s. Vienīgi pretim kancelejas durvīm uz sienas gulēja gai�s plankums.

�Vajadzētu uzgriezt uguni,� Maijai ienāca prātā, bet netikās taustīties gar sienām, jo dro�i nezināja, kur atrodas slēdzis.

No vestibila krāsns pretim plūda siltums. Maija atspiedās pie tās un brīdi palika stāvam. Māca nogurums. Atbalstījusi galvu pret siltajiem krāsns podiņiem, viņa ļāvās neizdomātajām domām par savām klasēm. �odien beidzot bija radusies izdevība papildslundā I reālajai klasei pastāstīt par tematu �Zinātne un reliģija�, ko zēni jau sen gaidīja. Gribējās par to runāt tādā reizē, kad �ķita mierīgāk un brīvāk. Divi zēni -Lielnors un Veinbergs � klasē pārak at�ķīrās no ciliem, arī uzskatu un intere�u ziņā neiekļāvās cilu pulkā. Lielnors pirms kāda laika izstājās, Veinbergs �odien atprasījās no stundas. Tad nu varēja dro�āk. Al<! Ko nu vispār daudz varēja, tomēr pa�u galveno, lai cik īsi, gribējās pateikt. Kļuva silti ap sirdi, tagad atceroties zēnu nopietnās sejas, kad viņi klausījās par grūto zinātnes cīņu pret reliģiju, par D�ordano Bruno, Galileja un citu domātāju drosmīgo nostāju pret baznīcas dogmām un varu, par pavestu, inkvizitoru, jezuītu, arī �āsdienas fa�istu, rasistu un citu tumsoņu neģēlīgo rīcību, par to, kā viņi apspie� kairu brīvāku domu, iznīcina cilvēkus viņu pārliecības dēļ.

Domu klusais plūdums pēk�ņi pārtrūka. Kaut kur noskrapstēja atslēga. Atvērās kancelejas durvis, no�vīkslēja soļi, gai�ais plankums uz gaiteņa sienas nodzisa, un atslēga atkal pagriezās. Kļuva pilnīgi tum�s.

�Laikam darbvedis ilgi strādājis, tagad aiziet,� Maija nodomāja, bet negribējās ne kustēties, ne skatīties. Siltums un klusums pēc garas skolas dienas radīja mierīguma sajūtu.

Tai pa�a brīdī noklaudzēja ārdurvis. Kāds stingriem, vienmērīgiem soļiem ienāca, pataustīja sienu. Iedegas uguns.

�Direktors,� iz�āvās caur smadzenēm, bet arī tagad netikās kustēties. Stūris aiz krāsns tāpat palika tumsā, un direktora dzīvoklis atradās otrā pusē, vēl aiz kancelejas.

�Lai iet katrs, kur vajag,� Maija nosprieda.

Kad direktors tika līdz kancelejas durvīm, viņa izdzirdēja darbvedi �ukstam:

� Direktora kungs, cik labi, ka jūs satieku, es visu laiku jūs gaidīju. Bija atnācis Arnolds.

� Nu? Kas ir? � tāpat �ukstus atjautāja direktors.

� Ieiesim vēl. . . � Darbvedis �vadzinājās ap atslēgām, bet, kā likās, neatrada uzreiz īsto.

� Nu! Nu! � mudināja direktors.

� Smukas lietas. �onakt Gelmanis ved no Rīgas literatūru. � Pret klusajām sienām atsitās ne vien atslēgas skrap�ķis, bet arī darbve�a �ukstā teiktie vārdi.

� Kā? Kā? �onakt? � nevarēja attapties direktors.

No pārējā �uksta Maija aiz krāsns maz ko varēja uztvert. Durvīm atveroties un aizveroties, viņa izdzirdēja tikai da�us vārdus. �Rīt. .. citi. . .� Visstiprāk, laikam tāpēc, ka visniknāk, noskanēja: �Banda...� Tad durvis aizsitās. Uz pretējas sienas atkal izpletās gai�ais plankums.

Maija aiz krāsns tikko elpoja. Ceļi drebēja. Gelmanis no II reālās, un tas, ko viņa nupat dzirdēja! Un tūliņ strauji caur smadzenēm izskrēja viss, kas agrāk bija dzirdēts par kreisi noskaņotiem skolēniem, par ko runāja Ritners, Zāle, I.ielnors, �ķendējās Rudums. Un ko nesen teica inspektore par direktoru un politpārvaldi? Ko tagad darīt?

Zēns jau nāca ar burtnīcu. Maija ātri to paņēma, pasacīja zēnam: �Arlabvakar!� � un steidzās uz durvīm.

Spo�s gaismas metiens no kancelejas logiem bija nokritis pāri ielai, apstarodams arī kailos, tum�os kokus dārza malā. Lija. Melni zaru puduri vējā liecās, �ūpojās, strauja �alts iesitās sejā.

Pa ieradumam Maija sāka iet uz mājas pusi, bet jau pie skolas stūra apstājās.

�Uz kurieni? Ko tagad darīt? �onakt Gelmanis ved no Rīgas literatūru.� �ai acumirkli viņa tik skaidri � līdz pēdējam sīkumam redzēja II reālo klasi, it kā atrastos tur, nevis te naktī uz ielas. Zaļganās, ne visai tīrās sienas ar naglu izurbtiem caurumiem, �ķirbainā grīda, kur vairāki dēļi �īkstēja, kad tiem kāpa virsu, kaktā baltā, �etrstūrainā krāsns ar aizlauztu podiņu kreisajā stūrī, melnie soli ar sa�vīkātām virsām un lajos astoņpadsmit zēnu ar Borisu Gelmani pēdējā solā � tas viss te �ūpojās acu priek�ā lietainās nakts biezajā tumsā. Ienāca prātā arī pa�as klase, bet pagāja tikai mirklis, un viņa zināja: �ie zēni visi ir mani. Man jāatbild par to, kas ar viņiem noliek. Bet ko līdzēja apzināties, ka jaalbild? Ko darīt?

Viens likās skaidrs: vajag palīdzēt. Bet kā? Un kam? Gclmanim, protams, vispirms, bet briesmas draudēja vēl arī citiem, varbūt daudziem. Ko nozīmēja: banda? Ja Borisu izsekoju�i, zina, ka viņ� ved literatūru, bet nearestē uzreiz, tad ta�u skaidrs, ka nodomāju�i dabūt rokā arī tos, kas �o literatūru saņems. Tas nozīmēja daudz. Briesmas bija lielas.

Maija paspēra soli. Uz�ļakstīja ūdens no peļķes un aplēja kājas. Lielus ar vēju sitās tie�i sejā. Uzcēlusi mēteļa apkakli, viņa pagrieza tiem muguru. Pa�reiz aug�ējos kla�u logos nodzisa ugunis. Skola pilnīgi ieslīga tumsā. Tuvumā neredzēja neviena gājēja.

Kā lai izdomā, ko darīt? Un tūliņ, citādi var būt par vēlu. Cik varēja noprast, Gelmanis vēl Rīgā. Ta�u teica � �onakt. Ātrāk par pulksten astoņiem nāko�ajā rītā neviens vilciens te nepienāca. Ja Gelmanis brauc ar nakts vilcienu, viņu vēl kur ceļā var salikt un brīdināt. Bet varbūt viņu arestēs Rīgā? Tādā gadījumā nekas vairs nav līdzams. Bet spiegu plāns patie�ām varēja būt pla�āks. Kāpēc gan viņiem nemēģināt no�aut vairākus zaķus reize?

Glu�i neapzinīgi Maija sāka iet atpakaļ. Kad viņa nokļuva gandrīz līdz skolas durvīm, noskrapstēja atslēga, tad vēlreiz. Skolu noslēdza. Tur iek�ā likt vairs nevarēja. Prāta bija tikai viens: jā mēģina brīdināt Boriss. Bet kā? Braukt viņam pretī? Un kas lai brauc? Boriss viņai vel sve�s, tur vajadzīga uzticība. Vilcienā var būt �piki, kas neizlai� Borisu no acīm. Iet pie Borisa vecākiem? Brīdināt, lai tie suta kādu zināmu cilvēku zēnam pretim? Tūlīt ienāca prātā: vecāki bie�i vien par savu bērnu pārliecību un darbu nezina pa�u svarīgāko. It sevi�ķi par pagrīdes darbu. Cik daudz sare�ģījumu tā var rasties, ja par to uzzinās �ada veida! Bet kur rast citu izeju? Galvenais � jāmēģina kaut cik novērst briesmas, kas draudēja ne vien zēnam pa�am, bet arī viņa biedriem. Viss pārējais � mazāk svarīgs.

Maija izlēma � jāiet pie Borisa vecākiem. Adresi viņa nezināja. Iedomājas: tūliņ vajadzēja uziet aug�ā, skolotāju istabā �urnālā ir adrese. Nu par vēlu. Tad viņa atcerējās, ka Borisa tēvs ir ārsts un ka, staigādama pa pilsētu, par zēniem domādama, reiz nejau�i Upes ielā redzējusi pie kāda nama plāksnīti: Ārsts Gelmanis. Jāpamēģina sameklēt. Cik tad liela Upes iela! Citādi � kam prasīt?

Pagriezusies ap stūri, Maija sāka steidzīgi iet. Upes iela atradās tepat netālu, bet vājā apgaismojuma dēļ plāksnes bija grūti saskatāmas. Viņa izstaigāja abas ielas puses no viena gala līdz otram, steidzās, klupa, slaucīja ar slapjo cimdu nost ūdeni, lai labak varētu izlasīt izkārtnes pie namu durvīm, bet nekā nevarēja atrast. Uztraukums un bailes spieda sirdi: ja nu neatrod Gelmaņa vecākus? Ko tad? Nē! Jāatrod! Viņa gāja vēlreiz. Tuvojās atkal pēdējās mājas. Laikam neko neizdarīs. Kļuva karsti. Vajadzēja apstāties. Vēl tikai viena māja pa�ā stūrī. Vienreiz jau te izskatījās, tur nebija. Ko lai tagad dara? Viņa paskatījās rokas pulkstenī, bet nekā nevarēja saredzēt. Tepat dega ielas laterna. Pagajās pret trotuāra malu, pacēla roku ar pulksteni tuvāk pie acīm, bet arī tas nelīdzēja. Aizskrēja vēl līdz pēdējām mājam �ai iela, garām tām. Uz stūra atkal apstājas: �Cauri! Nav! Nekā!�

Pēk�ņi viņa ieraudzīja kādu mazu, bālganu plankumiņu tepat blakus pie pēdējās mājas. Gurdi, bezcerīgi palikusi soli atpakaļ, viņa pieliecās un izlasīja: lī. Gelmanis.

Kāpnēs vēl dega uguns, tātad pulkstenis nevarēja būt pāri desmitiem. Ar kabatas lakatiņu, kas portfelī vēl bija paglābies sauss, ātri noslaucījusi seju un rokas, viņa nostājās pie bruņām, vienkār�i krāsotām durvīm ar balti emaljētu plāksnīti: �H. Gelmanis, ķirurgs,� � un nospieda zvanu. Mirkļi vilkās ilgi, ilgi. Beidzot durvis pavērās.

� Kas ir? � Pa spraugu pabāza galvu kāda meitene.

� Sakiet, lūdzu, � vai te dzīvo Boriss Gelmanis?

� Boriss Gelmanis? Viņa nav mājās.

Maija gribēja gūt pilnīgu skaidrību.

� Vai viņ� mācās pirmajā ģimnāzijā?

Meitene izbrīnā paplēta muti.

� Jā, viņ� mācās. Kas tad ir? � Vientiesīgi viņa uzlūkoja dīvaino jautātāju, pavēra durvis pla�āk, bet iek�ā neaicināja.

� Vai Gelmaņa kungs mājās? Man steidzīgi ar viņu jā runā, � sacīja Maija.

� Nē, nav.

� Vai viņ� drīz pārnāks?

� Viņam vajadzētu drīz pārnākt, bet, � meitene sastomījās, � ir jau vēls, viņ� vairs nevarēs pieņemt.

� Man ļoti steidzama lieta. Sakiet, lūdzu, � Gelmaņa kundze ta�u ir mājās, jā? � uzplijās Maija un ar roku satvēra atvērto durvju malu.

� Jā, ir mājas, bet slima, guļ.

� Man jārunā ar Gelmaņa kundzi, �Maija neatlaidās. � Atļaujiet, lūdzu, ieiet! Atvainojiet, citādi novaru.

Meitene, nesaprazdama, ko darīt, atgāja no durvīm, ielaida Maiju un pati nozuda. Laikam pieteikt dīvaino vie�ņu. Brīdi vajadzēja gaidīt, tad meitene atgriezās.

� Mamma jautāja, ko jus vēloties. Viņa. . .

� Nekavēsim velti laiku, � Maija strauji viņu pārtrauca. � Te jāiet, jā? � Un metās meitenei garam uz durvīm, pa kuram tā nupat bija iznākusi. � Parādiet, lūdzu, kur tas ir! � viņa nepacie-ligi iesaucās. Meitene uzgrieza gaismu un aicināja:

� Nāciet!

Maija sekoja.

Viņas izgāja cauri kādai telpai. Tad meitene pavēra durvis uz guļamistabu. Maza, zila spuldzīte uz naktsgaldiņa vāji apgaismoja nelielu istabiņu. Plata, gai�a gulta augstiem galiem aizņēma lielāko daļu telpas.

� Labvakar! � paklusu sveicināja Maija.

Gelmaņa kundze atspiedās uz elkoņiem, pavilkās augstāk uz spilveniem un pacēla galvu. Viņa atgādināja meiteni. Maza, �aura sejiņa sarkanīgu, viļņainu matu, ielokā, ass, smails deguns un lielas, izbiedētas acis.

� Ko jūs vēlaties? � viņa steidzīgi jautāja.

� Man ar jums, kundze, jā runā. � Maija pagāja tuvāk gultai.

� Kas nolicis? � ba�īgi iesaucās kundze.

� Palūdziet, lai iziet meitene, � norādīja Maija.

Kundze pamāja meitenei, tā izgāja. Maija aizvēra durvis.

� Kur ir Boriss?

� Boriss? Ko jums vajag? � kā tum�as baiļu nojautas mākta, kundze atjautāja. � Viņ� ir Rīgā.

� Un pārbrauks rīt no rīta?

� Laikam, � nedro�i, vairāk tikai ar lupām izdvesa Gelmane, � bet kas ir? Kas jūs esat?

� Tas nav svarīgi, kas es esmu, bet svarīgi ir las, ko jums teik�u. Klausieties!

Maija piegāja tuvāk pie gultas un pus�ukstā pateica:

� Borisam seko. Spiegi uzzināju�i, ka �onakt, vedī�ot no Rīgas literatūru. Rīt no rīta dro�i vien stacijā viņu sagaidīs. Jums jāmēģina kaut kā brīdināt, citādi viņ�. . . iekritīs pats un citi viņam līdzi.

� Kā jūs to zināt? Kas jūs esat? � kundze jautāja un pietrūkās sēdus. Viņas lielajās acīs drebēja bailes.

� Ak! Kas es esmu? Nekas! � Maija nepacietīgi attrauca. � Uzzināju nejau�i. Pēc manām domām, jums jāsūta kāds �onakt Borisam pretim. Uz nakts vilcienu vēl var paspēt, ja pasteidzas. Varbūt varētu uzzināt, kurā stacijā abi nakts vilcieni mainās, pārkāpt. Rīgas vilcienā un Borisu uzmeklēt. Jūs nezināt, vai Boriss brauc viens?

� Es nezinu. Nekā nezinu! � Gelmaņa kundze strauji sakustējās un pasniedzās rokām uz priek�u.

� Domājiet ātri, � brīdināja Maija, � nav daudz laika. Borisam pretim jāsūl.a prātīgs cilvēks, jo dro�i vien viņu pavada. . .

Gelmaņa kundze nekā neatbildēja. Mirkli ilga klusums. Tad Maija pagriezās uz durvīm.

� Arlabvakar! Jūs parūpēsities?

� Arlabvakar! � atņēma kundze. � Paldies! � Viņa jau bija laukā no gultas.

Otrā istabā pie krāsns stāvēja meitene. Tikai tagad Maija redzēja, ka tā ir slimnieku uzgaidāmā istaba ar vienkār�iem, balti lakotiem krēsliem rindā gar sienu. Meitene klusēdama sekoja viņai līdz durvīm, izlaida un tās noslēdza.

Kāpnēs vēl dega uguns. Pretim nāca jauns vīrietis ar brillēm, vienkār�i ģērbies. Kad viņ� pagāja garām, Maija iedomājās: varbūt pārnāk Gelmanis, � un ziņkārīgi klausījās. Ja, pēc brītiņa lika slēgtas durvis un nācējs iegāja Gelmaņa dzīvoklī. Tūliņ kļuva vieglāk. Nu ta�u viņi abi ko izdomās un izdarīs.

Gurdi soļi veda jauno skolotāju mājup. Arvien vēl lija. Baltā ģimnāzijas ēka grima naktī, tumsā, un �ai tumsā skolotāja savu skolu ieraudzīja pavisam no citas puses. Tas bija smags atklājums: skola dzīvo polilpārvaldes ēnā, pa tās gaiteņiem un klasēm nemanāmi staigā polilpārvaldes ok�ķeri, kas savas kungu varai padevīgās, melnās sulaiņu sejas paslēpu�i zem jaunatnes audzinātāju maskas. Atmiņā atkal un atkal alplaiksnījās jau daudzkārt dzirdētie minējumi par kreiso �ūniņu darbību skolā. Viss dzirdētais tagad ieguva reālu veidu un nozīmi. Nevarēja nesaprast un nesajust, kāds milzīgs, melns vāks tiek turēts pār skolu, lai palīdzētu skolotājiem noslāpēt jaunatnes tiek�anos pēc gaismas, pēc cilvēcības.

Ilgi tonakt Maija, pārnākusi savā istabiņā, vaļējām, kaisto�ām acīm lūkojās tumsā un domāja. Jo vairāk tuvojās rīts, jo grūtākas kļuva domas. Ko darīt?

No rīta Maijas pirmais gājiens bija uz staciju. Nekā viņa tur nocerēja izdarīt, tikai nemiers dzina. Laiks skaidrojās, pagāju�ās nakts lielus atstātajām peļķēm sals vilka pāri dzidru ledus segu. Stacija bija cilvēku pilna. Uzgaidāmajā telpā nekā aizdomīga nemanīja. Te redzēja lielāko tiesu vienkār�us cilvēkus � vīrus, sievas, jaunekļus, kas pa ceļam uz darbu iegriezu�ies sagaidīt kādu pazīstamu. Rīta dzestrumā sabozu�ies, vairīdami projām neizgulētu miegu, viņi, rokas puska�ociņu vai mēteļu kabatās sabāzu�i, mīņājās no vienas kājas uz olru, paklusu savā starpā izmezdami pa vārdam.

Pastaigājot pa peronu, varēja ieraudzīt ko vairāk, lai gan sākumā tas nemaz nelikās uzmanības vērts. Lūk, lēni pa pa�u perona malu pastaigājas kāds solīda izskata kungs gai�ā platmalē, bet viņa skatiens glūnīgi klīst apkārt. Kāds cits slāv, atspiedies pret stabu, un cītīgi lasa avīzi, bet slepus ar acīm seko visam, kas notiek uz perona. Da�i jaunekļi pēta ziņojumus pie stacijas dēļa, grozās kā bez mērķa un vajadzības, garlaikodamies kaut ko pie sevis dungo.

Sevi�ķi aizdomīgs likās kāds uzkupcim līdzīgs pusmū�a vīrietis, ģērbies puska�ociņā, spīdīgiem garajiem zābakiem kājās. Abas rokas sabāzis ka�oka kabatās, viņ� lēni staigāja, tad, nostājies ar muguru prel vēju, aizkūpināja cigāru. Maija, garām ejot, redzēja: zilgana seja, ko tādu, acīm redzot, padarījis alkohols, zods apaudzis tum�iem bārdas rugājiem, mazas a�eles zem sapampu�iem plakstiņiem, bet. skatienā tik daudz, truluma un uzpūtības, kā reti gadās redzēt. Trūka tikai vēl amata rīka � gumijas nūjas vai jājamās pātagas rokā, ar ko pagaidām, nepacietīgi īsto darbu polilpārvaldē gaidot, varētu paplīk�ķināt pa spo�ajiem zābakiem, lai celtu savu presti�u.

Netālu iesvilpās vilciens. Gaidītāju skatieni pavērās uz to pusi. Slie�u līkumā ierāpoja melns dzelzs kukainis. Strauji pagriezusies, Maija vēlreiz pārlaida skatienu visam, tad devās atpakaļ, cauri tre�ās klases uzgaidāmajai telpai uz izeju. Zēnus nekur neredzēja. Vai tas varētu būt, ka neviena nav? Pretim uzgaidāmās telpas logam pazibēja zila cepurīte. Mai ja metās pie durvīm un saskrējās krūtīs ar Arni Vītumu. Abi reizē viņi tvēra pēc durvju roktura, tikai katrs no savas puses.

� Labrīt! � Arnis pacēla cepuri un nostājās sāņus, jaudams skolotājai ceļu.

Maija aizcirta durvis un, neatlaizdama rokturi, skarbi no�ukstēja:

� Ejiet, Vītum, projām no �ejienes! Tūlīt! Viss pilns ar �pikiem. Vilcienu gaida . . .

Arnis it kā izstiepās garāks. Mazliet savilcis uzacis, viņ� tik auksti un sve�i palūkojās skolotājā, ka viņai kļuva neērti. Tai pa�ā brīdī pāri stacijas laukumam steidzās vēl divi sve�i skolnieki un pusskrie-�us aiz tiem kāds pavisam maza auguma zēns. Maija ātri noskrēja pa kāpnēm un aizgāja pa stacijas laukumu. Zēni palika mirkli stāvot, laikam klusu pārmija da�us vārdus, tad mazais iegāja stacijā, bet Arnis ar abiem pārējiem pazuda aiz stacijas stūra,

Torīt ģimnāzijas gaiteņos jaunā skolotāja staigāja starp skolēniem un vēroja tos satumsu�ām acīm. Spriganās valodas, smiekli � viss skanēja garām. Pirmo reizi savā skolotājas mū�ā viņa tā īsti saprata, kāda cīņa viņu te gaida, saprata., ka tā būs ne tikai cīņa ar skolas kārtību, tradīcijām un aizspriedumiem, kas novecoju�ies un kā cilpa �ņaudz, jaunatni, bet ar pa�u dzīvi, kas tikpat ne�ēlīga iek�pus skolas sienām, kā ārpus tām.

Skolotāju islabā pēc lūg�anas, kad tur sanāca visi pedagogi, direktors, nostājies galda galā, sāka atkal mācīt:

� Kolēģi, skolēni jāuzmana stingrāk!

Varēja just, ka skolas priek�niekam kas sevi�ķi nepatīkams sakāms, Skolotāji gaidīja, kas nu būs.

� Mūsu skolā notiek tādas lietas, kas met ēnu uz mums visiem. Ja tā turpināsies, mums var būt lielas nepatik�anas.

Direktoram tie�i pretim stāvēja Feldmanis.

� Varbūt direktora kungs konkrēti norādītu .. . � viņ� tikko dzirdami nomurmināja.

� Tā ir pavisam nopietna lieta. Pie mums dara prctvals Liskus darbus, lūk, kas ir. Kā bus, ja iejauksies attiecīgas iestādes? Vai audzinātājiem tas būs patīkami? � Direktors pasvieda apkārt niknu skatienu. Feldmanis vēl pakustināja lūpas, it kā gribētu ko teikt, bet klusēja.

� Vai tas var būt? � pārsteigtā brīnījās Teigarte. Ka neziņā skolotāji lūkojās cits citā.

� Kādreiz agrāk, partiju laikos, jau gan te mums juta tādus zeļļus, bet tagad nav nekas dzirdēts. � Ritners paraustīja plecus.

� Ar tiem ir tāpat kā ar lapseņu midzeni. Nemaz nemani, kā viņi ieperinās, tikai klausies � due, d�inkst... � pagriezusies pret blakus stāvo�o Zariņu, izmeta inspektore.

� Lieku pie sirds visiem, sevi�ķi audzinātājiem. Jums jāzina, kas notiek klasēs. Jūs pārak maz par to interesējaties. Nupat gaitenī pie otrās reālās durvīm man pienāca mazpulcēni parunāties par savām lietām, bet es klausos arī, kas notiek tur, klasē. Tur, saprotat, zēnu pilns, sanāku�i no citām klasēm un pēc lūg�anas apsprie� pavisam ko citu: smejas par mācītājiem, par to, ka dievs radījis pasauli, jūsmo par D�ordano Bruno, par Darvinu, par to, ka zinātne visu pierādot ar eksperimentiem, un nez ko vēl. No kurienes �ādas gudrības nāk? Ja tā ies tālāk, labi nebūs. Padomājiet, kamēr nav par vēlu!

Zvanīja uz stundu.

� Direktora kungs, vai neievērojāt, kas tur runāja? � vēl iejautājās Feldmanis.

� Tik laba signālu sistēma, ka jābrīnās. Kamēr es tur pāris vārdu pateicu mazpulcēniem, klase tuk�a. Neviena vairs. Klusītiņām. � Meklēdams pa galdu �urnālu, viņ� pamāja ar roku. � Lūk, tā! � Arī skolotāji paņēma �urnālus un izklīda.

�ī diena Maijai likās visdrūmākā viņas skolas darba īsaja mū�ā. Pirmā stunda bija II reālajā klasē, bet, uz klasi ejot, kājas likās smagas, smagas. Lēni un negribīgi vērās durvis. Strādājot viņa vairījās skatīties uz tuk�o Borisa vietu pēdējā solā. Satrauca arī tas, ka nebija Arņa. Bet ko varēja darīt?

Nākamā brīvā stunda pagāja skolotāju istaba bez darba. Lūkojoties pa logu kailajos koku zaros, �ķila, ka pagāju�ajā naktī gūto atziņu smagums vēl pieaug, pakļauj sev visu. Kad viņa brauca �urp, nekādu ilūziju par ulmaniskās Latvijas skolu gan nebija, tomēr konkrēti to vēl nepazina. Nu tā kļuva redzama savā tie�umā. Jauna skatījumā tagad nācās vērtēt visu jaunatnes audzinā�anu.

Ja jau līdz �im prasīt un sekot, lai skolēni izpilda, kā teica direktors, to, �ko mēs pa�i nolemjam�, nozīmēja iet pret jaunatnes patiesajām interesēm un alkām, tad tagad kļuva pilnīgi skaidrs, ka, to darot, jākļūst par tās nodevēju. Apstiprinājās arī nojausma, ka starp viņas zēniem ir apzinīgi jaunie�i � cīnītāji.

Pamazām tomēr jaunā skolotāja nomierinājās. Apzinājās, kas darāms. Jaiel kopā ar jaunatni, jāpalīdz tai. Tikai � kā?

Lielajā starpbrīdī iznākusi no klases, Maija ieraudzīja, ka pie loga Vīlums un Perlmanis runā jas ar kādu meiteni mētelī, skolnieces cepuri galvā. Meitenes seju varēja redzēt tikai profilā, tomēr Maija viiiu tūliņ pazina: tā pati meitene, acīm redzot, Borisa māsa, ko vakar vakarā salika tur, dzīvoklī. Labi, ka nevajadzēja iet tiem trim garām. Maija nozuda skolotāju istabā.

Tai pa�ā starpbrīdi zālē notika atkal viena no tagad ierastajām skolēnu disciplīnas un kārtības pārbaudēm. Nostādīja skolēnus, tad pārbaudīja tin vērtēja forinas tērpus, .stāju, prasmi sveicināt. Jaunākās klases vienmēr lika vieglāk cauri, jo tās vēl nemācēja prātot, pavēles noklausījās klusu. Toties vecākās nespēja apsaukt vien, tāpēc apskate ieilga. Sprēgāja jaunie�u humors, pārgalvīgas asprātības. Visam pāri laiku pa laikam bija dzirdami direktora niknie uzkliedzieni:

� Neniekojies, kad es ar tevi runāju!

� Nekāda smie�anās!

� Paliec klusu! Tev neviens tagad nojautā!

� Atbildi, kad tev prasa!

� Kas neievēros, ka uz skolu jānāk formas tērpā, tos sūtīsim uz mājām!

� Nu būs for�i! Kad būs klases darbs, atnāc tik ar �lipsi un tiksi mājās, � spalga zēna balss priecīgi iesaucās, bet tūlīt bargi noskanēja:

� Neizrunāties! Nekāda prāto�ana! Izpildiet tikai to, ko no jums prasa!

Apskatei ieilgstot, skolēnus sāka māki garlaicība. Vienā vietā balsis un smiekli norima, citā atkal sākās. Jo vairāk direktors tādā veidā cīnījās par kārtību, jo vairāk �ī �kārtība� dezorganizēja. Visgrūtāk skolēnu saimei pacie�ams bija tas, ka nevienam nekas nav jāsaprot, nedrīkst nekad jautāt �kāpēc?�, bet drīkst tikai noklausīties un izpildīt. Dziļi aizvainoja rupjie uzkliedzieni. Visi atviegloti ievilka elpu, kad dzirdēja Cīruli sasitam plaukstas un komandējam:

� Piektās klases, iziet! Rindā pa divi! Soļos!

Mazo zēnu un meiteņu rindas cita pēc citas izslīdēja no zāles. Aiz piektajām gāja ceturtās, tad tre�ās, otrās un, beidzot, pirmās klases. Bet aiz stūra, kur no zāles vairs nevarēja redzēt, sacēlās tāda dārdoņa, ka drebēja griesti. Zēni soļojot sila kājas taktī pret grīdu. Pirmās klases, kas vēl tikko virzījās no zāles laukā, �oreiz varēja tikai pasmaidīt, jo aiz viņiem tūliņ nāca direktors un skolotāji. Direktors purināja galvu.

� Jūs dzirdat, � viņ� sacīja Ritneram, kas gāja blakus, � runā vai nerunā, nekas nelīdz.

� Kā no acīm laukā, tā vairs nekā, � rezignēti novilka Ritners.

Cīrulis aizsteidzās pa gaiteni skolotājiem un pēdējām klasēm garām, un drīz aiz gaiteņa stūra noklusa kāju dauzī�ana.

Pēcpusdienā skola starpbrī�os saviem audzinātājiem atdarīja par pazemojo�o dresūru un rupjajiem uzkliedzieniem. Nemiers un niknums kā satracināts zvērēns lo�ņāja, kūkumu uzmetis. Tiklīdz radās iespēja, tas izlaida nagus. Jau pirmajā starpbrīdī gaitenī sākās auro�ana. Te �ur, te tur, te vienā, te otra galā nodārdēja:

� Oho-ho-ho-o-o!

Kas to darīja? Skolēni, mīlīgi smaidīdami, pastaigājās. Direktors ar skolotājiem steidzās no vienas nemiera vietas uz citu, bet nekur neko nevarēja sadzīt. Zvērēns, tikko tam tuvojās, noslēpa nagus. Tikai jautras dzirkstis spīguļoja zēnu acīs, un spēle turpinājās līdz zvanam.

Nāko�ais starpbrīdis sākās atkal kā parasti. Spēji vērās vaļā kla�u durvis, skolēni �alodami saplūda gaitenī, līdz tas kļuva par vienu vienīgu dzīvu vilni, kas kustējās un �alca savā īpatnējā ritmā.

Direktors pavēlēja pastiprina!, uzmanību, iznāca Ritners, Feldmanis, Apse un citi. Vēl viss ritēja normāli. Bet tad parādījās direktors pats, un viņa iera�anos tūlīt apsveica skaļ�, griezīgs svilpiens. No kurienes? Nekā izlaidīga, nekā neatļauta. ĪL nekā! Gaitenī ideāla kārtība. Bet griezīgie svilpieni atkārtojās drīz vienā, drīz otrā vietā. Direktors sarāvās, viņa galva stiepās uz aug�u, meklēja. . . Bet visapkārt mīlīgi smaido�a, dzīva siena. No kurienes varēja rasties tādas kauco�as skaņas? Kā to izdarīja, kad klāt tik daudz skolotāju acu? Ta�u svilpa. Vēl un vēl.

Feldmanis nostājās pie sienas. Garais augums slējās pāri skolēniem. Viņ� uzmanīgi pētīja. Pa gabalu �ķita, ka līkais deguns kā knābis noliecas pāri mutei, plānās lupas draudīgi sakļaujas. Viņ� skatījās, bet zēni un meitenes slīdēja garām. Tie, uz kuriem varēja but kādas aizdomas, likās visrātnākie. Dīvaini �ķita tikai tas, ka lielo zēnu rindās soļo līdzi arī mazie. Lielie ar mazajiem tik daudz nemaz nepinās � kāpēc �odien tā? Ta�u arī tur nekā neredzēja. Bet � svilpa. Un �ī rotaļa ilga visu starpbrīdi.

Līdz ar zvanu skolēni atkal rātni, sagāja klasēs, stundās uzvedās mierīgi, disciplinēti.

Direktors atgriezās skolotāju istabā manāmi saguris un smagi elpoja. Lēni aizgāja gar galdu līdz logam, tad atpakaļ un apstājās.

� Man liekas, mēs bez . . . stingrākiem līdzekļiem neiztiksim, � viņ� sacīja. Redziet, cik labi noorganizēts, kā prot izsvilpties, izauroties, un tu nezini, kuri vainīgi. . .

� Taisnība, direktora kungs. Ir barve�i, kas to visu vada. Kamēr tie jutās dro�i, tikmēr kārtības nebūs, � atsaucās Feldmanis, pa ieradumam atgāzies krēslā.

� Jā, ja, � domīgi runāja direktors, atsēzdamies Feldmanim pretim pie galda. � Tik bezkaunīga, atklāta demonstrācija! Ko tad vēl? Ko vēl? � Brītiņu apklusa, tad turpināja atkal: � Bīstama lieta. Bīstama lieta.

Feldmanis sagrozījās krēslā, izstiepa kājas vēl tālāk uz priek�u, bet nekā neatbildēja. Galda galā noskumu�as un klusas sēdēja Graumane ar Līcīti, uz dīvāna zvilnēja Ritners. Visi nospiesti klusēja. Ienāca Perlrnanis un ziņoja skolotājai Siliņai, ka I reālā klase sapulcējusies uz papildstundu.

� Kā tu stāvi, kad runā ar skolotāju? Vai tevi nupat nemācīja, kā uzvesties! � direktors uzbrēca Perlmanim.

Perlrnanis sakustējās, bet nenobijās. Kā viņ� stāvēja? Pavisam brīvi. Tikai labās rokas pirksti nejau�i pieskārās krāsns stūrim. Viņ� pasmaidīja, mazliet saslējās un � gaidīja skolotājas atbildi.

� Lūdzu, � sacīja skolotāja, � varam sākt tūliņ.

Kad Perlrnanis izgāja, Maija dzirdēja: � Siliņas jaunkundzi Skolotājam jāredz, ka skolēns nostājas, kā izpilda to, ko mēs nolemjam.

Siliņai uz mēles bija asi vārdi, bet viņa noturējās un ne tik daudz ironiski, cik vientiesīgi atbildēja:

� Tāpēc man likās, ka Perlrnanis rājienu saņem nepelnīti, jo tas pienākas man.

Kad beidzās papildstunda, pie viņas pienāca Sa�a Gudkovi�s.

� Man ir liels lūgums. Vai es novarētu kādu reizi pie jums aiziet? Esmu �o to uzrakstījis, gribētu parādīt. To, skolā, nekā nevar, � zēns visu to izteica kā bez elpas.

Sa�a dzejoja. To skolotājā jau zināja.

� Lūdzu, � vienkār�i aicināja skolotāja.

Norunāja, ka viņa gaidīs Sa�u sestdienas vakarā pulksten se�os.

Sa�a Gudkevi�s dzīvoja tālu pilsētas nomalē. Abpus smil�aina ceļa pa gabaliņu cita no citas te stāvēja retas, mazas koka mājiņas. Ceļa smiltīs slapjā laikā tika iebrauktas dziļas vagas, bet sausā tās atkal aizgruva, un vēj� grieza smil�u mākoņus kā ziemā sniegputeņus. Tālu visapkārt klājās �ie smil�u lauki. Tikai vietām, auga gara, asa zāle, un vairāku kilometru attālumā �alca priedes.

Vientuļās mājeles izskatījās diezgan līdzīgas. Gandrīz pie katras no tām atradās neliels sakņu dārziņ� ar puķu dobēm, da�iem kokiem un krūmiem mājas priek�ā. �ķūnī�os mitinājās vistas, kazas, da�kārt arī pa gotiņai. Bērni līdz vēlam rudenim te skraidelēja basām kājām. Pa smil�aino ceļu klejoja suņi. Ziemu viss klajums iegrima baltā klusumā. Puteņu laikos ceļ� nebija izbraucams. Sās nomales iemītnieki paļāvās tikai uz savām kājām.

Līdz pilsētas centram bija kilometri se�i septiņi, ko iet, bet tas likās tik parasti, ka par to neviens nebēdāja. Sa�a Gudkcvi�s visus savus skolas gadus gan pa sniegu, gan pa smiltīm soļoja rītos stundu un vairāk turpu, līdz skolai, un vakaros atpakaļ. Kopā ar tēvu un mati viņ� mitinājās mazā vienistabas dzīvoklītī kādā �ās nomales mājiņā, kuras palodzes atradās tik zemu, ka tām vieglā solī varēja pārkāpt pāri, jo mājasgals, noslīdējis uz leju, gandrīz līdz logiem grima smiltīs. Sa�a tāpēc vairāk staigāja pa logu nekā pa durvīm. Viņu istabas logs atradās turpat netālu no ceļa, turpretī durvis � mājas otrā pusē.

Sa�as tēvs bija atslēdznieks, savu arodu prata labi, tikai � viņ� dzēra, nevienā darba vieta ilgi neturējās, un sievai un dēlam bie�i tāpēc bija jāiztiek galvenokārt ar to, ko pa�i nopelnīja: māte ar veļas mazgā�anu un kungu dzīvokļu apkop�anu, dēls � ziemu pilsētā ar gadījuma darbiem, vasaru lauku darbos. Ģimenes dzīvi smagu darīja arī tas, ka tēvs dzer�anas periodos ķildojās, kāvās, da�kārt izdemolēja visu viņu nabadzīgo iedzīvi. Kad sākās paģiru laiks, viņ� sagura, kļuva nevarīgs kā mazs bērns, sūdzējās par kādam sāpēm, nomocīdams sievu un dēlu ar nemitīgiem vaidiem vēl vairāk nekā dzēruma ar lamā�anos un kau�anos.

Sestdienas pēcpusdienā Sa�a pārnāca no skolas vēlāk nekā parasti. Bija jāpasteidzas, lai se�os, kā solījies, būtu pie skolotājas. Sētas pusē zemē pie durvīm zvilnēja tēvs. Galva noliekta uz pleca, bez. cepures, vienos svārkos, tā viņ� tur sēdēja, kas zina, jau cik ilgi, bet diena bija auksta. Vēj� nēsāja sausa sniega pārslas. Baltas plīvas krājās uz tēva nodriskātajiem, brūnganajiem svārkiem un matos, kas plānās �ķipsnās krita pāri plikajam pakausim. Sa�a noņēma brilles, izslaucīja acis. Sasarku�ie plakstiņi sūrstēja un nervozi raustījās. Būdams ļoti tuvredzīgs, viņ� bez brillēm ne brīdi nevarēja iztikt, bet nu steidzīgi bija jādabū iek�ā tēvs, tāpēc brilles jānoņem, jo citādi no tām pāri nekas nepaliktu. Tēva rokas �ādās reizēs vicinājās kā spārni pa gaisu un ķērās visam klāt.

Sa�a iegāja virtuve. Mate lēja bļoda kartupeļu viru un, izdzirdusi kādu ienākam, atskatījās.

� Tu mājā? � viņa pabrīnījās, kasīdama ar karoti putraimus no katliņa ārā. � Tad nāc tūlīt un ieēd!

� Iesim papriek�u un ievilksim tur to iek�ā, � teica Sa�a.

� Kā tad tik kluss, nemaz nedzird, �māte brīnījās.

� Nav jau kluss, � zēns atteica.

� Nu tad mudīgi ieēd! Kad ievedīs iek�ā, nebūs vairs ne ē�anas, nekā.

� Nē. Iesim ievedīsim. Auksts. Nez cik ilgi viņ� tur tup.

� Lai viņ� tup! � māte strupi noteica. � Nāc paēd!

Zēns tomēr māli neklausīja un izgāja.

� Vai tu dzirdi ar? � māte vēl nosauca viņam

pakaļ, bet tad pabīdīja katliņu tālāk uz plīts, noslaucīja rokas priek�auta stūrī un izsteidzās ārā.

Saņēmis tēvu aiz padusēm, Sa�a vilka to uz aug�u. Pacēla gandrīz stāvus, bet ļenganais augums smagi slīdēja atpakaļ, pat galva nokarājās kā nedzīvam. Sa�a viens nespēja viņu noturēt. Palīgā паса māte, saņēma pie vienas paduses, dēls pie otras, un abi piedzēru�os pacēla un ienesa istabā. Visu laiku tas Kaut ko nesakarīgu pie sevis ņurdēja.

� Sātans tāds! � iz�ņāca caur zobiem, māte, kad tēvs bija ielikts gultā, un aizgāja atpakaļ virtuvē, bet dēls noāva tēvam kājas, apsedza viņu un tikai tad atgāja nost. Uzlicis atkal brilles, viņ� vēl izgāja, pacēla tēva cepuri, nopurināja un ienesa iek�ā.

Tēvs svaidījās pa gultu, brī�iem nemierīgi berzēja pieri. Pēc �īm kustībām varēja pateikt: drīz modīsies. Modīsies un sāks. �Jātiek ātrāk projām!� domāja Sa�a, paņēma mēteli un izsteidzās virtuvē. Māte vēl arvien locījās gar plīti.

� Nāc tak ēst, � viņa strupi atgādināja dēlam.

Zēns apsēdās pie galda, ielēja viru un sāka ēst, bet, kādas karotes iestrēbis, atstūma bļodiņu projām, piecēlās un sāka ģērbties. Māte slaucīja plīts priek�ā nobiru�os pelnus.

� Kur nu atkal skriesi? Kad celsies, ko es lai daru?

Sa�a rūpīgi ielika kabatā �ūksnīl.i aprakstītu papīra lapiņu, sasukāja matus, tad piegāja pie mātes, kas, apsēdusies pie galda, ēda. Lielas asaras ritēja pār viņas vaigiem.

� Māt, neraudi nu! � dēls paklusi sacīja. � Es apsolījos �ovakar aiziet pie skolotājas. īlgi nebū�u. Vai tev nav kāds tīrs kabatas lakatiņ�?

Asaru pilnām acīm māto paskatījās uz Sa�u. �Ak, pie skolotājas tu iesi, nu ej, ej! Kumodē tīrs kabatas lakatiņ�. Paņem!

Aizejot zēns nolika virtuvē uz galda atslēgu un mātei pa�ukstēja:

� Ja citādi nevari, slēdz ciet. Es ilgi nebū�u.

� Gan jau, gan! Ej vien, dēls! � viņa atteica.

� Ej vien!

Sniga. Sīki, biezi pārslu viļņi klajas par dzelteno smilti, lipa pie gājēju kājām. Sa�a steidzās, un arī viņa domas steidzās, mud�ēja juku jukām: tēvs, kas rīt visu dienu ārdīsies pa māju, ķildas meklēdams, raudo�ā, nomocītā māte, viņ� pats ar savu skolu, darbu, dzeju un . . . jaunā skolotāja; ko tā teiks? Kā būs?

Maija dzīvoja tai pa�ā nomalē, tikai, tuvāk pilsētiņas centram. Skolotājas darbs prasīja klusumu vakaros un naktīs, un te bija atradusies atsevi�ķa � no cilu iemītnieku sadzīves trok�ņiem no�ķirta istabiņa, kur netraucēti varēja strādāt.

Iegājis pa vārtiņiem sētā, Sa�a mirkli apstājās. Skolotāja, ieraudzījusi viņu pa logu, iznāca pretim un ieveda istabā. Sa�a, novilcis mēteli, apsēdās pie galda, bet nezin kāpēc tā uztraucās, ka nespēja izteikt neviena vārda. Pār seju lija svelmains karstums. Klusēdams viņ� slaucīja pieri un domāja, ka skolotāja dro�i vien lo redz un gaida, ko �is puika nu teiks, atnācis te, bet nevar izdomāt neviena vārda, ar ko varētu pārtraukt klusumu. Apzinoties lo, kļuva vēl karstāk.

Maija paskatījās zēnā un iejautājās:

� Vai jūs tālu dzīvojat?

� Sniega ielā, � ātri, ar lielu atvieglojuma sajūtu atteica Sa�a.

� Kur tas ir?

� �ai pa�ā nomalē, tikai tālāk. Pēdējā iela, netālu no Ezerciema.

� Es jau nezinu, kur Ezerciems. Esmu pirmo reizi �ai pusē.

Un kā tas notika, kā ne, jau pēc da�ām minūtēm viņi, skolotāja ar skolnieku, runāja mierīgi un lieti�ķi par pilsēlas īpatnībām. Stāstīja Sa�a. Ne viņam vairs bija karsti, ne neveiklī, no trūka vārdu. Skolotāja klausījās un tikai brī�iem �o to pārjautāja, un zēns nesaprata, kā varējis tā satraukties.

Pamazām, kad bija pagājis labs brīdis un satraukums pilnīgi norimis, Maija saka vērsi uzmanību uz to, par ko viņiem �ovakar jārunā.

� Nu, vai parādīsit, ko esat, uzrakstījis?

Sa�a nolika skolotājai priek�ā uz galda rūpīgi salocītas lapiņas. Klusēdama viņa saka tās lasīt, bet rakstītājs sēdēja un gaidīja spriedumu.

Lēni ritēja laiks. Maija lasīja. Beidzot at�ķīrās pēdējā lapiņa. Kaut gan Sa�a skatījās kaut kur projām, viņ� tomēr redzēja: pēdējā. To skolotāja pārlasīja ātrāk nekā citas, bet �ķīra atkal atpakaļ un apstājās pie pirmās, otrās, tre�ās. Rūpīgi viņa nogludināja ar pirkstiem atliektos stūrī�us, domīgi raudzījās glīti rakstītajās rindās. Tad atkal �ķirstīja un lasīja. Jau kuru reizi viņa sāka no pirmās un atkal atgriezās pie tās. It kā meklēja kaut ko un neatrada. Ar visu savu gribas spēku Sa�a valdīja satraukumu. Skolotājas klusē�ana kļuva neizturama.

� Vai jus daudz rakstāt? � Beidzot viņa tomēr paskatījās uz zēnu un ierunājās. Tas nostostījās:

� Kādreiz daudz rakstīju, tagad retāk.

� Kādreiz... Cik tad jums ir gadu?

� Astoņpadsmit. Visvairāk rakstīju pamatskolā.

� Kad �ie dzejoļi rakstīti?

� Tie gan visi tagad.

� Redzat, kāpēc es par to jautāju, � vēl aizvien �ķirstīdama lapiņas, runāja skolotāja. � Man likās, te ir da�ādu gadu darbi, jo vienā daļa, kā, piemēram, �ajā � �Smiltis�, ir spēcīga izjūta, citos turpretim tādas nav un reizē ar to nav ne spēka, ne pārliecības,

tikai vārdi. Dzejai vispirms jābūt emocionāli piesātinātai. Ja tā nav, tad. . . � Un viņa lasīja atkal.

Sa�a sadrūma. Bet skolotāja turpināja:

� Protams, runājot par jūsu dzejoļiem, jāatceras vispirms, ka jūs esat iesācējs. Tomēr pamats, no kā jāsāk, ir visiem viens.

Sa�a, likās, vairs neelpoja. Maija palūkojās zēnā.

� Neņemiet, lūdzu, pārāk nopietni, ko es te saku. Man bijis maz izdevības lasīt jaunu dzejnieku darbus. Es izsaku savas domas, bet tās var būt. arī maldīgas.

Sa�a mēģināja pasmaidīt.

� Es neko! Nē, nē! Es tie�i jūsu domas gribu dzirdēt, � viņ� steidza teikt, bet lūpu kakliņi viņam raustījās kā bērnam, kas vairās no uzmācīgām raudām. Tomēr viņ� saņēmās, ieskatījās skolotājas sejā un tur neredzēja nekā no tās nosodo�ās stingrības, ko saklausīja izteiktajos vārdos. Pārsteigts zēns saprata, ka laikam nav skolotājas vārdus īsti uztvēris.

� Kādu dzejnieku darbus jūs lasāt, un kāda dzeja jums patīk? � Sa�a kā no tālienes dzirdēja jautājam, bet nu atbildēja mierīgi:

� Es nemaz dzeju nelasu.

� Kāpēc tā? Nemaz nelasāt? � brīnījās skolotāja.

� Kad izlasu kādu dzejoli, tad vēlāk, kad gribu ko uzrakstīt, tas vien ir prātā un man iznāk kaut kas līdzīgs tam, ko esmu lasījis, � zēns vaļsirdīgi stāstīja.

� Neviens dzejnieks no gaisa nekrīt. Lai par tādu kļūtu, daudz, daudz jālasa un jāmācās. Un nav nemaz tik briesmīgi, ja vajā paraugi, kā jūs sakāt. No labiem paraugiem vispirms jāmācās un tad jāatrod pa�am savs rokraksts. Dzejniekam ļoti daudz jāzina. .Izprot dzīves parādības dziļi, pareizi izprast un vērtēt, jāpazīst dzejas likumi.

Maija apklusa, brīdi nogrima domas, tad, kā atvainodamās zēnam, sacīja:

� Par jūsu dzejolī�iem gribētos teikt tā: pavisam bez dzejas dzirksts tie nav. Ir vairāki darbiņi, kā �Smiltis� un �Rudenī�, kur patie�ām jūt dzejnieka spējas. Apzināti es vairos izrunāt vārdu talants, jo tas, no vienas puses, ir pārāk liels, nopietns vārds, no otras, � pats par sevi vien vēl maz dod. īsta dzeja var rasties tikai tad, ja talantam pievienojas darbs. Darbs tādā nozīmē, ka cilvēks tam spēj atdot sevi visu. Kas to nevar vai negrib darīt, tam arī talants maz palīdzēs. īsi sakot � jūsu dzejoļi liecina, ka vajadzētu pastrādāt. No ta, kā jūs pie tā ķersities, būs atkarīgi panākumi. Tāpēc pāris vārdu arī par to, uz ko konkrēti jāvēr� uzmanība. Piesēdieties te drusku tuvāk!

Sa�a pievirzījās Maijai tuvāk, un viņa izlika uz galda abu priek�ā dzejoļu rokrakstus, paņēma zīmuli un centās zēnam parādīt viņa uzrakstīto dzejolī�u trūkumus, vienmēr izceldama arī samanāmo vērtīgo kodolu. Zēna satraukums liecināja, ka viņ� ar visu sirdi dzīvojis līdzi uzrakstītajam, ka rakstī�ana viņam ir nevis nejau�s laika kavēklis, bet tāda aizrau�anās, kuras patiesais pamats meklējams dziļāk. Tāpēc viņa sirsnīgi ieteica turpināt.

� Kādus dzejniekus lai es vairāk lasu? � jautāja Sa�a.

� Ne tikai dzejniekus. Jums vispār daudz jālasa,

protams, idejiski un mākslinieciski vērtīgi darbi. Vispirms Rainis. Un ne tikai jālasa, bet jāstudē. � Brīdi viņa apklusa, tad turpināja: Bet jūs gan

esat reālists, un reālisti laikam ar literatūru sevi�ķi aizrauties nedomā.

� Tur jums gan nav taisnība. Mēs ļoti gribētu, lai jūs mums stāstītu par Raini. Visu rudeni apskaudām

pirmo reālo, dusmojamies, ka. mums tikai Poruks, Skalbe. Tie mums nepatīk.

� Nepatīk ... Es jau reiz stundā teicu: palikt vai nepatikt var tikai tas, ko zināt un pazīstat. Bet jums, izrādās, nepalika jau tad, kad nebijāt vēl neko lasīju�i, un tāpēc tāda nepatik�ana man nepatīk. Nepavisam! Izlasiet, lūdzu, tad vērtējiet! Tad varēsit pateikt, kāpēc nepatīk un ko jūs gribētu .. . Reizē ar to gūsit pla�āku ieskatu par to, kas ir literatūra, vairāk izpratīsit arī tādu personību nozīmi, kāds ir Rainis. Nav ta�u neviens Raiņa vārdu ar vieglu roku ierakstījis literatūras vēstures baltā lapā, pielikdams klāt � liels dzejnieks. Tas, ko viņ� veicis, ir sasniegts smagā cīņā pret daudzām citām literatūras strāvām. Vai tas viss jums nav jāzina, sevi�ķi vel tad, ja sapņojat kļūt par dzejnieku?

Sa�as jautājumi skolotājai atklāja, ka nepatiku pret Poruku, Skalbi un Akurateru 11 reālajā klasē radījis tas, ka daudzu progresīvu un revolucionāru rakstnieku darbi pēc 1934. gada apvērsuma kā no skolas programmas, tā no bibliotēkām izņemti.

� Mūsu skolas bibliotēka ir pavisam plāna. Ko tad lai mēs lasām? Izvēlies tikai Poruku vai Skalbi, vai... saprotiet mūs, skolotāj! Uznāk dusmas. Jūs prasījāt, mēs izlasījām arī, tomēr bez kāda prieka,� �ēlojās Sa�a.

Kad zēns stāstīja par to, ka skolēni ik dienas izjūt skolas bibliotēkas nabadzību, jo nav ko lasīt, Maija ievēroja, ka bez Raiņa netika minēts neviens rakstnieks un neizteikts palika tas, ko viņi gribētu lasīt. Viņa varēja iedomāties, kāpēc ta. �āda saruna norisinājās pirmo reizi ar jaunu vēl maz pazīstamu skolotāju, tāpēc bija nepiecie�ama piesardzība. Reizē viņa saprata, ka ierosme iet soli tālāk un pateikt, kas būtu jālasa, jadod tagad viņai � skolotājai. Bez liekas domā�anas tāpēc tika izlemts: jāpalīdz, tūlīt

ātri jāapsver, kas atrodams nelielajā grāmatu plauktiņā pie sienas. Daudz tur, protams, nebija, bet arī �is mazumiņ� varēja noderēt.

Maija piecēlās. Paņēma no palodzes �ķīvi ar āboliem un piedāvāja zēnam:

� Uzkodiet, lai nav jāgarlaikojas, kamēr es pameklē�u, vai neatradīsies kas jums ko palasīt.

Brīdi viņa rakņājās pa plauktu, pārcilāja grāmatas, �ķīra vaļā, atkal aizvēra un lika atpakaļ, tad atnāca pie galda ar vairākiem sējumiem rokā.

� Man gan viss palika Rīga, bet drusku izlīdzēt ar lasāmvielu tomēr varētu, � viņa runāja un sniedza Sa�am trīs grāmatas.

� Tur ir Robe�nieku cikla romānu trīs daļas � �Jauni avoti�, �Zīda tīklā�, �Ziemeļa vēj��. Vai jūs Upīti kaut cik zināt?

� Tikai da�us nelielus stāstiņus. Mēs bie�i savā starpā runājām, ka vajadzētu palasīt Upīti, bet nebija kur ņemt. Nu. būs.

� Tad varēsit pastāstīt, vai patika. Kas patika un kas ne. Un te ir vēl viena. Gribētu, lai jūs arī to palasītu. Vai esat dzirdējis ko par rakstnieku Mak-simu Gorki ju?

Sa�a apjucis sagrozījās uz krēsla tā, it kā baidītos, ka tas tūlīt gāzīsies. Viņ� skatījās kā neizpratnē uz skolotāju un tikai pēc laba brī�a sacīja:

� Esmu dzirdējis. Lasījis neesmu. Vai... tas ir Gorkijs? � Nedro�i, kā brīnīdamies, kā vilcinādamies viņ� izteica �o vārdu.

� Jā. Romāns �Māto�. Gorkijs ļoti tuvs kā Rainim, tā Upītim. Viņi cits citu papildina. Jums, ja domājat par literāru darbu, jālasa tādas grāmatas kā �īs. Rakstnieks, dzejnieks nevar nebūt cīnītājs par jaunām, lielām idejām.

Maija ietina grāmatas. Sa�a nostājās viņai blakus.

� Es tagad ie�u, esmu jau pārak ilgi jus nokavējis.

� Labi, ejiet! Gribu jums vēl teikt tikai to: �īs grāmatas uz skolu, lūdzu, nenesiet! Tās nav literatūras kursā, ar tām klasē laiks nav jākavē.

� Apsolu. Vai es drīkstu vēl kādreiz atnākt?

� Jā, lūdzu, kad vien vēlaties.

Paņēmis grāmatu sainīti, Sa�a aizgāja.

Tovakar Stepans viens savā istabiņā ilgi strādāja. Viņam bija uzticēts vietējo darbnīcu strādnieku pārstāvjiem pastāstīt par darbaļau�u sasniegumiem Padomju Savienībā. Noslēdzis kā savas istabas, tā apak�ā ieejas durvis, viņ� izlika uz galda �Правда� un �Труд� numurus, �urnālu �СССР на стройке�, izvilkumus no da�iem partijas CK lēmumiem un pārskatiem par sociālistiskās celtniecības sasniegumiem un valsts plāna izpildes gailu, lasīja tos un uz atsevi�ķām mazām zīmītēm izrakstīja svarīgākos skaitļus un faktus, lai vēlāk tos varētu iegaumēt un izlietot pārrunās ar strādniekiem.

Apak�ā iesvilpās. Divas reizes īsi, tre�o � garāk. Tā bija norunāta zīme, ja kādam no grupas zēniem vajadzētu te iegriezties. Stepans paskatījās pa logu un ieraudzīja Arni. Viņ� salika visu, kas atradās uz galda, vienuviet kaudzītē un gāja ielaist.

� Es tevi ilgi nekavē�u. Ienācu, luk, kādēļ: no Rīgas atbrauca Jurka. Tur �o to uzzinājis.

� Par Siliņu? � spēji iesaucās Stepans. � Nu!

� Nekā sevi�ķa nav. Aina tāda. Pati saviem spēkiem situsies, apmēram tāpat kā mēs, kamēr beigusi augstskolu. Sākumā darbojusies kreiso studentu organizētajā �Studentu klubā�. Tas slēgts, daudzi arestēti. Siliņa ne, bet viņu piemeklējusi cita nelaime: grūto materiālo apstākļu dēļ saslimusi ar tuberkulozi, no augstskolas izstājusies. Ilgi slimojusi, un vēl tagad neesot, kā vajag. Tomēr nesen par jaunu iestājusies un pabeigusi. Bet pa slimības laiku studējusi vairāk nekā augstskolā: padomju literatūru � ne vien rakstniekus, arī politisku literatūru � un citu. .Turkam stāstījis cilvēks, kam laimējies satiki vecu paziņu, pagrīdnieku, kur� Siliņu un viņas draugus tur, Rīgā, pazīst no skolas gadiem.

� Kas viņas vecāki?

� No laukiem. Tēvs miris. Strādājis pie saimniekiem.

� Nu tad labi, ka reiz ir skaidrība. Varēsim justies brīvāk.

� Brīvāk! Nejēgas vien mēs esam, � Arnis īgni pavīpsnāja.

� Zini, kā saka: septiņas reizes nomērī, tikai tad griez. Mums vajadzīga piesardzība.

� Piesardzība! Ko tu par ciliem zek�iem zini? Kāda tur tev piesardzība? � Arnis attrauca diezgan paasi, piecēlās un sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Stepans izbrīnījies noskatījās, tad ierunājās:

� Tev laikam vēl kas sakāms?

� Jā. � Arnis apstājās. � Ir. Vēl viena lieta un � pavisam nelāga.

� Nu, nu?

� Nupat uzzināju, kas brīdināja Borkas māli.

� Kas?

� Neviens cils kā tā pati Siliņa.

� Siliņa? Kā tas var...

� Jā. Siliņa. Izrādās, arī tas var būt.

� Kā tu to uzzināji?

� Borkas mā�ele teica. Nupat pirms pusstundas satiku. Prasa: jums ir tāda skolotāja Siliņa? Saku � jā, ir. Tad izstāstīja. Gājusi kopā ar kādu mūsu skolas meiteni, ar ko draudzējoties. Te nākot pretim

kāda sieviete. Tūlīt pazinusi, ka tā ir tā pati, ko viņa tai vakarā ielaidusi pie mātes. Draudzene sveicinājusi. �ī pajautājusi: �Kas tā ir tāda?� � �Mūsu latvie�u valodas skolotāja Siliņa,� draudzene atteikusi.

� Kas tad tā par mīklu? Nekā nesaprotu, � kā izbijies noteica Stepans.

� Nezinu. Es jau tev teicu, ka mēs salikāmies pie stacijas un viņa mani brīdināja tur neiet. �piku tur patie�ām lorīt bijis melnais tūkstotis.

� Interesanti! Kā mistika.

� Nesāc tik nu atkal ko gudrot!

� Neko negudroju, bet saprast arī nesaprotu.

� Gan noskaidrosies.

� Varbūt meitene pārskatījusies?

� Nezinu. Ļcna apgalvo, ka bijusi tā pati.

� Vajag pateikt, lai neko nestāsta draudzenēm.

� Vai nu viņa nesaprot? Nav vairs maziņā. �ēl, ka nepaprasīju, ar ko gājusi.

� Tomēr vajag piekodināt, lai nepļāpā.

� Nūja, � īgni atmeta Arnis, tad piegāja pie loga un �vīkāja ar pirkstu palodzi.

Stepans saprata, ka Arni �ī ziņa ļoti nospie�. Arī viņam pa�am mācās virsū nemiers.

Tad Arnis rūgti ieprasījās:

� Vai no tā, ko Ļena izstāstīja, neizriet mums kas ļoti bīstams? Kā tev �ķiet?

� Pagaidām nekā nesaprotu.

� Staigādami Siliņai pakaļ, mēs konstatējām, ka viņai ārpus skolas nav it nekādu pazīstamu. Nekur viņa neiet, ne ar vienu nesatiekas. Es no tā varu secināt tikai to: ja viņa ir ko dzirdējusi, tad vienīgi, skolā. Tātad mūsu skolā ir kas tādas lietas zina. Ja tur var ko tādu dzirdēt.

� Tā laikam iznāk.

� Nav jau gan tas nekāds pārsteigums. Vai tad mēs nezinām, ka tā var būt?

� Vajadzētu vēl pārbaudīt, vai Ļena nav pārskatījusies. Tas viegli iespējams.

� Var jau parunāt, lai viņa kādu dienu atnāk uz skolu. Kaut vai lielajā starpbrīdī. Siliņa gandrīz vienmēr gaitenī. Lai paskatās uzmanīgāk. Bet es gan ne�aubos, ka tā ir. Kā citādi viņa gadītos torīt stacijā?

� Tad redzēsim.

Apak�ā pie ieejas durvīm kāds stipri pieklauvēja. Stepans ātri savāca savus materiālus un izsteidzās ar tiem priek�namā. Klauvējieni atkārtojās, kļuva spēcīgāki. Arnis teica:

� Es noie�u, paskatī�os.

� Es pats arī varu noiet, bet negribētos �ovakar kavēt laiku, ja kāds sve�āks. Mūsējie neklauvētu. Pagaidīsim, varbūt aprims.

Tai brīdī zem loga noskanēja trīs pavisam klusi svilpieni: divi īsi, tre�ais mazliet garāks. Arnis paskatījās.

� Sa�a! � viņ� iesaucās.

Stepans jau steidzās pa kāpnēm lejup.

Istabā pirmais ar avīzē ievīstītu paciņu rokā ienāca Sa�a. Aiz viņa Stepans. Nolicis savu nesamo uz galda, Sa�a noņēma brilles un ilgi un rūpīgi tās slaucīja, ne uz vienu neskatīdamies. Sa�as satraukumu redzēja arī Arnis ar Stcpanu un pacietīgi gaidīja, kas būs tālāk. Viņi zināja, no kurienes Sa�a tagad nāca un kādā nolūkā bija turp devies. Arnis nevarēja valdīt smaidu, kurā pavīdēja labsirdīga ironija, bet Stepans lūkojās ar stingra, nopietna vērtētāja skatienu.

Tā pagāja, brīdis. Uzlicis brilles, Sa�a klusēdams lēni tina vaļā uz galda uzlikto saini, ilgi locīja un ar rokām gludināja avīzi, tad nolika grāmatām līdzās uz galda un tikai tagad paskatījās uz abiem draugiem.

Arnis ar Stepanu paņēma grāmatas. Pirmo atvēra Stepans.

� �Jauni avoti�? Andrejs Upīts? � viņ� kā �aubīdamies jautāja.

� �Zīda tīklā�, � līdzīgā noskaņā piebilda Arnis un tūlīt paņēma arī abas pārējās. � Un �Ziemeļa vēj��. � Tad atvēra pēdējo � ar baltu papīru apliktu grāmatu un iesaucās: � Slepka, skaties!

� Maksims Gorkijs? � kā jautādams lasīja Stepans. � �Māte�? � Viņ� apsēdās pie. galda, paņēma no Arņa rokām grāmatu, �ķirstīja, ieskatījās.

� Nu stāsti, Sa�a, � kā tu pie tādām bagātībām tiki? � iesaucās Arnis.

� Kā tiku? Es teicu, ka mums Poruks vien jālasa, cita nekā nav. Tad sāka meklēt pa plauktu un iedeva.

� Un pie tās? � Arnis parādīja uz �Māti�.

� Teica, lai palasot, mēs labāk sapratī�ot Raini. Tikai lai uz skolu nenesot, � atbildēja Sa�a, nemierīgi staigādams pa istabu.

� Apsēdies, nomierinies un izstāsti, kā tev gāja. Nav tik daudz ko nervozēt, � pamācīja Arnis.

Un Sa�a stāstīja. Visu. Atklāti un sirsnīgi. Gan par to, ka viņa dzejoļos atrasts �is tas labs, gan par trūkumiem un par to, kas viņam teikts par dzejnieka uzdevumiem.

Arnis ar Stepanu savukārt, pastāstīja, kādas ir jauniegūtās ziņas, kas atvestas no Rīgas par skolotāju Siliņu, un kāds viņai var būt sakars ar Borisa lietu. Sa�a, noklausījies to, pagrozīja galvu.

� Un mēs tā muļķojāmies. . . Izrādās, ka viņa ir mūs sapratusi, bet mēs kā tādi.-.

Stepans pārtrauca Sa�u:

� Lai nu tas paliek! Tagad padomāsim, kā sadalīt grāmatas. Arī te būs vajadzīga piesardzība. Dro�i vien �īs nebūs pēdējās, ko no turienes nesīsim, bet

pagaidām, es domāju, lasīsim tikai pa�i. Ja mums uzticas, tad vispirms jāprot uzticība sargāt. Sevi�ķi jāuzmanās ar Gorkiju. Nenēsāt nekur apkārt! Jūs labi zināt, kā mums ar konspirāciju. Dara un runā, ko katrs grib un prot, bravūras arī vai cik, tā ka jābrīdina un jāaicina būt nopietnākiem.

� Kas tad pirmais lasīs �Māti�? � ieprasījās Arnis.

� Varbūt dosim Sa�am. Ar Upī�a darbiem tik Iraki nav, tomēr uzmanība tāpat, vajadzīga. Ja vēlies, sāc tu. Pagaidām varbūt laiku nenoteiksim, bet katrā ziņā jāsteidz. Upīti jau varēsim dot arī klasē vairākiem, � savas domas klāstīja Stepans. Pārējie neiebilda.

Sa�a paņēma Gorkija �Māti� un saudzīgi aizbāza aiz mēteļa. Tāpat Arnis darīja ar �Jauniem avotiem�, tad abi cēlās un gāja. Stepans, palicis viens, paņēma savus materiālus un strādāja tālāk.

Atkal sākās jauna skolas diena. Būdama de�urante, Maija staigāja pa gaiteni.

�orīt viņas uzmanību saistīja divi skolēni: zēns un meitene. Zēns bija no viņas klases � Juris Egle. Meitenei divas gai�as bizes pār pleciem, sārta, apaļa seja, strups deguntiņ�, mazliet it kā īgnumā uz aug�u savilkta virslūpa un apaļa piere. Tāda piere, domāja Maija, liecina par lielu uzņēmību, drosmi, bet varbūt arī par stūrgalvību, spītību. Meitene bija mazāka par Juri, tam tikai līdz pleciem, un, kad runāja, pacēla uz viņu divas zilas un platas, kā izbrīnā pavērtas acis. Rokas salikusi zem priek�autiņa, viņa, kā klausīdamās kādā ritmā, pali �ūpojās saviem soļiem līdzi. Juris uzmanīgi un bijīgi soļoja blakus. Sākumā Maija viņiem maz pievērsa uzmanību, bet reiz, kad

pie I reālās klases durvīm abi atradās vairāk gaismā, ieraudzīja, ka meitenes acis saraudātas. Jura sejas izteiksme pauda kādu svinīgu cieņu un �ēlumu.

Maija kļuva uzmanīga. Brī�iem Juris, iedams savā stingrajā, kareiviskajā solī, meitenei kaut ko lēni slāslīja. Viņa maz atbildēja, tikai reizēm papurināja galvu. Tad ilgi abi gāja klusēdami. Pa visu garo gaiteni no viena gala līdz otram � un ne vārda. Pēc brītiņa meitene pacēla galvu, kaut ko zēnam pajautāja, bet Juris dedzīgi, dedzīgi skaidroja. Likās � te divi draugi iet viens otram blakus.

Kādu brīdi abus draugus gaitenī vairs neredzēja, bet tad Maija, iedama gar II b meiteņu klasi, atkal tos ieraudzīja. Meitene stāvēja klasē pie loga, abas rokas cie�i piespiedusi pie sejas, un viss viņas nelielais, trauslais augumiņ� drebēja raudās. Juris, samulsis un satraukts, mierinādams glāstīja viņas roku. Skolotāju ieraudzījis, zēns tik strauji atrāvās, ka Maija neviļus pasmaidīja. Tā viņi tur palika stāvam. Lai velti nemulsinātu par kaut ko noskumu�os jaunie�us, Maija līdz II b klases durvīm vairs negāja.

Kad sākās pirmā stunda, Maija skolotāju istabā redzēja, ka direktors atkal pētī stundu sarakstu. Visi zināja, ka viņ� sācis iet stundās pie skolotājiem, lai pārbaudītu to darbu. Ar �urnāliem rokā steigdamies uz klasēm, skolotāji nemierīgi vēroja direktoru un mēģināja uzminēt, uz kuru pusi griezīsies �is ne visai patīkamais viesis.

�odien bija skolotājas Siliņas kārta uztraukties. Kad viņa meklēja ī reālās �urnālu, pienāca direktors.

� Atļausiet man arī paklausīties.

� Lūdzu, lūdzu!

Ko cilu varēja teikt? Nekādu sevi�ķu satraukumu jaunā skolotāja gan nejuta. Da�reiz, kad redzēja direktoru staigājam un runājamies ar skolotājiem, viņa prātoja: varbūt �is skolas vadītājs, kam jau galva balta, varētu kaut kā palīdzē! metodiski labāk izveidot stundu? Tagad, ejot, kopā ar direktoru uz klasi, varēja domāt tikai vienu: �Man vēl �odien jārunā par Raini. No galvas liku iemācīties �Tev, pamat�ķira!�.� Un tepat arī 1 reālā klase. Vērās durvis.

Zēni mierīgi noskatījās, ka klasē kopā ar skolotāju ienāk direktors. Kad viņ� apsēdās pēdējā solā, vienā otrā sojā jau redzēja pa nerātnam Smaidam. Kļuva skaidrs: nobiju�ies viņi nav. Nepavisam. Darbs var sākties kā arvien.

Atbildēt Maija izsauca Egli un Rulānu. Abi viņi norunāja �Tev, pamat�ķira!�, pastāstīja par �Gala un sākuma� ra�anos, pamatproblēmām, mākslinieciskajām īpatnībām. Egle Raiņa veltījumam pamat�ķirai lika izskanēt svinīgā pacilātībā, Rutāns�-drūmāk, skarbāk. Kamēr Egle atbildēja, skolotāja, uz direktoru pat neskatīdamās, juta, ka viņ� mierīgi visu laiku ko raksta, nekādu sevi�ķu uzmanību izsauktajam nepievērsdams. Rutānam iznākot, direktora galva tūliņ pacēlās un acis no zēna ne brīdi nenovērsās. To laikam juta arī klase un sasprindzinātā uzmanībā sekoja katram Rulāna �estam, katram vārdam, bet viņ� turējās, kaut gan nejutās tik brīvs kā Egle. Maija baidījās: kaut tikai abu skatieni nesastaptos kādā kļūmīgā mirklī un zēnā atkal kas sasāpējis ncaizsviltos un neizraisītu eksploziju! Nekas tomēr nenotika.

Ierakstījusi �urnālā divus piecniekus, Maija to aizvēra. Nu bija jāturpina �Gala un sākuma� analīze. Pasmaidīt gribējās, kad runājot saprata: galvenie jautājumi, kas �ai stundā risināmi, ļauj izsekot Raiņa lielumam tā, ka nav nekas jābā� zem �formas cepures�, lai stingrā pārbaudītāja �nacionālās�

ausis nesaklausītu ko dumpīgu. Zēnu uzmanība un aktīvā līdzdalība krājuma vērtē�anā radīja klasē pacilātu noskaņu. Skolotājai bija prieks klausīties, kā �ie �rifkabīļi�, �neinteliģentie huligāni� prot domāt un runāt par dzeju.

Bet tad skolotāja sāka vērot kādu dīvainu �ķelmī-gumu viņu skatienos. Kā slepus sazināju�ies, tī�i kaitinādamies, viņi virza sarunu uz kādas �bīstamas barjeras� pusi, liek sajust tās tuvumu, tomēr gudri noturas un nepārkāpj to. Visi viņi, bet it sevi�ķi Zāle, Egle, Ja�a, Roga, ar sevi�ķu uzsvaru runā par tematu �Rainis un lauta�. Skolotāja jūt �o ievirzi, redz, kā zēnu acīs iedegas spītīgas uguntiņas, kā iekvēlinās viņu aktivitāte, nojau�, kurp tā tiecas, bet mierīgi raugās uz klasi un gaida, kas būs tālāk. Arī zēni vēro skolotāju un, pārgalvīgi smīnot, piesardzīgā viltīguma noskaņā, bet patiesi izsakot. Raiņa domas par tautu, liek atbalsoties klasē viņa �visbīstamākajiem� revolucionārās cīņas saucieniem. To Roga atgādina, ka būt pamat�ķiras kareivim ir lielākais gods, te Sergejs pagrie�as prot klasi, ar savām spulgajām acīm kā pārbaudīdams noskata visus, un pasaka:

Ikvienam ir rokas jāpieliek,

Lai lielais darbs uz priek�u tiek.

Tūlīt atsaucas Zāle, teikdams, ka �is pats aicinājums skan arītā:

Tā nevar palikt, un nepaliks:

Līdz pa�am pamatam jauns viss tiks, �

bet Egle stāsta, ka tad, kad taisnība uzvarēs, sāksies skaista cīņa bez asinīm Spīdolas valstībā un

Ne zeme pret zemi tad karos, Bet visas kopā pret tumsu.

Tad viņi atkal mierīgi atgrie�as pie �Gala un sākuma� un atjauno pārtraukto domu pavedienu.

Kad stunda beidzas un direktors ar skolotāju iziet, klase sāk smieties, bet �oreiz tie ir nikni, rūgti smiekli.

� Vajadzēja vairāk pamācīt, � pirmais sāk Rutāns, bet nepagūst pabeigt, kad, īgni saviebis seju, Zāle iesaucas:

� Vajadzēja pasniegt tādu īsti rainisku stundu par tautas brīvību!

� Ko tu?! � Roga skaļi iesaucas. � Maija ta�u!. ..

� Nūja, � noņurd vairākas balsis, un visi smīnēdami iziet gaitenī. Bet Arkādijs Zāle tagad groza galvu, pieri saraucis, skatās uz Jā�u un novelk:

� Bet nez vai maz vajadzēja? Vai tik nesavārījām ziepes?

� Paldies jau laikam neteiks vis! � Ja�a pasmējās.

Sarunas par vērojumiem pārbaudes stundās parasti sākās tūlīt, bet �oreiz direktoru aizsauca uz kanceleju. Maija, būdama de�urante, palika gaitenī. Pirmais pie viņas pienāca Valtikovs un lūdza pēc stundām izlasīt sacerējumu. Turpat nez kāpēc tūlīt atradās Sergejs ar Jā�u.

� Ko jūs teiksit? � Maija ieprasījās.

Ja�a neatbildēja, bet Sergejs norūpējies klusu jautāja:

� Vai jūs esat dusmīga uz mums? Vai mēs nesagādājām jums.. .

Nē, Sergej! Viss kārtībā. Esiet pavisam mierīgi! � Maija papurināja galvu. � Turieties tikai!

Valtikovs klausījās izbrīnījies.

� Kas jums par noslēpumainu sarunu?

� Kāpēc lai mums nebūtu noslēpumu? � skolotāja atteica un pasmējās.

Pie pa�ām skolotāju istabas durvīm inspektore,

dusmās sasarkusi, sniedza Maijai kādu grāmatu pelēkos, apdriskātos vākos:

� Atņēmu tre�ajā reālajā Mcļskim. Sē� starpbrīdī klasē un tā aizrāvies, ka neko nemana. Iegāju, prasīju, lai parāda, kas tur tik interesants. �is galdā iek�ā. Vēsturi esot mācījies. Paskatījos galdā, lūk, tā. . . Par kādu remontu. . . Jūs tur mācāt latvie�u valodu, Apses pa�laik nav, paņemiet, parunājiet!

Maija at�ķīra titullapu: Л. Соболев. �Капитальный ремонт�. Airi viņa lo atkal aiz�ķīra un nevērīgi noteica:

� Tā laikam kāda tehniska satura grāmata. Man būs tur stunda, parunā�u ar viņu.

� Ko �is zina no tehnikas? � inspektore sodījās. � Labāk lai iemācās, cik ir divi reiz divi.

Nākamā stunda Maijai bija brīva. Pelēko grāmatu viņa ātri iebāza portfelī, bet nedomāt par to nevarēja. Nupal, nupat viņa vienam, gan lielākam, �ķietami prātīgākam, teica nenest uz skolu Gorkija �Mati�. Dro�i vien arī Meļskim kāds tapai piesacīja, bet. . . te tā bija. Labi vēl, ka inspektore satika tie�i viņu.

Maija paņēma burtnīcu paku, gribēja labot, lasīja, bet prātā bija tā pali pelēkā grāmata un Meļskis. �is III reālās klases nelabojamais delveris un, kā klases audzinātājs Apse sacīja, advokāts, kam ne mirkli nevarēja būt mierā ne rokas, ne kājas, ne mēle, tagad pats sev deva īpa�u raksturojumu.

Ienāca direktors. Pagājis pāris soļu gar garo galdu uz priek�u un atpakaļ, viņ� pavilka krēslu un apsēdās.

� Kā tagad ir ar sekmēm un visu cilu pirmajā reālajā klasē?

� Es domāju, ka zēni ir saņēmu�ies un nopietni Stl'ādā

� Tā liekas gan. Ja nu būtu tikai vienmēr lādi.

� Tagad gan neviens no skolotajiem no�ēlojas.

� Lai nu tā būtu, lai būtu! Un pat Rutāns, kas likās tik nelabojams?

� Direktora kungs, man �ķiet, Rutāns nav tik slikts, cik nelaimīgs. Es domāju, ka viņu vajadzētu kādu laiku pasaudzēt.

Direktora uzacis savilkās.

� Neviens viņam neko bez iemesla nedara.

Maija apklusa.

� Kas tad ar viņu ir? � Liepa atsāka it kā nomierinājies.

� Viņ� agri zaudējis māti. Ar pamāti nesaprotas. Biju tur aizbraukusi.

� Ar tādu palaidni un huligānu, ka viņ� te visu laiku izdarījās, grūti galā tikt. Pats varbūt vainīgs.

Maija klusēja.

� jūs viņu aizstāvat. Aizstāvēt vajag labus bērnus. . .

� Vai bie�i �ādi grūti audzināmi, da�kārt nelabojami pusaud�i par tādiem nav kļuvu�i tikai tāpēc, ka viņiem bērnība pietrūcis mīlestības?

� ir jau da�reiz tā � bet ko mēs �ai ziņā daudz varam darīt? Mums viņu ir se�i simti � vai nu katrā tā iedziļināsies? Un skola paliek skola, te jābūt disciplīnai.

�Skola nav cara laiku kazarma,� domāja Maija, bet pavērsa sarunu atpakaļ par tikko aizvadīto stundu:

�Jūs laikam gribējāt ko teikt par manu �ās dienas stundu?

�oreiz direktors pasmaidīja, tomēr tā paskābi.

� Ko tur daudz varu? Reālā klase, bet iejutu�ies dzejā, visi tik aktīvi. Rainis laikam patīk. Man tikai viena tāda ļoti nopietna piezīme: vairak uzmanības jāpievēr� tam, lai skolnieki neaizraujas ar tādiem vārdiem kā pamat�ķira un nciztulko, kā nevajag.

Rainis jau ar to domā visu tautu, ne kādu �ķiru. To svarīgi zēniem vienmēr atcerēties. Citādi var rasties aplams priek�stats arī par brīvības cīņām un par visu citu. Ir ta�u zināms, ka Rainis jaunībā aizrāvās ar sociālismu. Tās idejas mums nav pieņemamas un stingri jāraugās, lai arī jaunatne mācītos to saprast.

Piezīme sākās mierīgā, pamāco�ā tonī, bet pēdējās frāzēs jau juta skarbu pārmetumu. Maija klusēja. No citiem pārmetumiem izdevās izvairīties laikam tāpēc, ka saruna apsīka. Pie direktora pienāca Ģinters, sāka kaut ko steidzīgi stāstīt par mazpulkiem, un abi ar direktoru aizgāja apspriesties pie mazā galdiņa.

Lielajā starpbrīdī, kamēr skolēni vēl ēda brokastis un gaitenis bija klusāks, Maija pavēra Ш reālās klases durvis un pasauca:

� Meļski, iznāciet, lūdzu, pie manis!

Mcļskis nosvieda papīrā savīstīto ēdamo uz sola un tūlīt nāca. � Paiesim tur līdz logam tāda mierīgākā vietā un parunāsimies.

� Vai es esmu ko sliktu izdarījis? � Geņa nenocietās.

Apstājusies kopā ar zēnu gaiteņa galā pie loga, viņa dusmīgi uz to skalījās.

� Ko es esmu izdarījis? � tas atkal atkārtoja, kļūdams nemierīgs.

� Man liekas, jūs glu�i labi zināt. Padomājiet vien!

� Jūs esat uz mani dusmīga?

� Jā, pat ļoti.

� Bet par ko?

� Atcerieties, ko jūs �odien nepareizi darījāt, tad pateik�u, kas man sakāms.

Zēns klusēja. Pamīņājās, pamīņājās nemierīgi no

vienas kājas uz otru, tad saka nojaust un nosarka līdz ausu galiņiem.

�Ak, tāds tu vēl esi, mīļo dclverīt,� domāja Maija, bet runāja nopietni, stingri:

� Tātad zināt gan. Bet kā jūs drīkstat būt tik vieglprātīgs? Kā jūs izmantojat savu biedru uzticību?

Zēna sejā atspoguļojās viss, kas bija viņa sirdī: atklāta vainas apziņa, apjukums; bet pār lūpām nenāca neviens vārds. Kur tagad tas pļāpa, kam nekad mute nestāvēja ciet, ko apsaukt vien nejaudāja?

� Tā, Geņa! Padomājiet par to un uz skolu tādas grāmatas nenesiet! lasiet, mācieties no tām, bet ne skolā!

Pēc �iem pēdējiem vārdiem zēna apjukums, likās, vēl pavairojās. Viņ� lūkojās uz skolotāju kā uz kādu nesaprotamu parādību.

� Kad beigsies stundas, � vēl teica skolotāja, � un iesit uz mājām, uzmeklējiet mani. Tad es jums grāmatu iedo�u. Tagad ejiet uz klasi!

Nāko�ajā starpbrīdī Maija ieraudzīja noraizēju�os Geņu II reālās zēnu vidū. Vītums un Valtikovs viņam kaut ko nopietni skaidroja, un Geņa, pavisam apjucis, klausījās. Likās, ka sarunas temats ir tas pats, par ko ar Geņu runāja skolotāja. Laikam tad �ie lielie draugi to audzina un māca, viņa sevī sprieda, un kļuva priecīgi ap sirdi. Kaut kur skolas dzīves dziļumā zem valdonīgā tumsas kalna klusībā tomēr kvēloja gai�as uguntiņas. Dega un � nebaidījās degt.

Vēlāk gaitenī, domās iegrimusi, Maija neievēroja, ka pretim nāca Arnis Vītums ar Vallikovu un līdzās viņiem meitene mētelī un skolnieces zilo cepurīti galvā. Visi trīs pagāja garām, apgriezās, nāca atpakaļ un pagāja atkal garām. Meitene cie�i vēroja

skolotāju un, ka ko pārliecino�i apstiprinādama, dro�i un noteikti brīdi pa brīdim palocīja galvu.

Maija visus trīs ieraudzīja tikai tad, kad tie stāvēja kāpņu galā un meitene no zēniem atvadījās. Mirkli uzmetot skatienu, kļuva skaidrs � tā ir Borisa māsa. Maija gribēja �iem trim jaunie�iem ātri paiet garām, it kā nebūtu ievērojusi, bet. meitene sveicināja. Sveicienu atņēmusi, Maija iesteidzās skolotāju istabā.

Skolotāju istaba dzīvoja savu ierasto dzīvi. To atbalsojās gan darāmais darbs ar tā labajām un nevēlamajām īpatnībām, gan tā darītāju personiskās tieksmes, paradumi, rakstura īpatnības. Direktora Liepas ieviesto jauno kārtību lielākā daļa skolotāju atzina, priecājās, ka nu vieglāk strādāt, jo skolēni saņemti stingrāk. Tomēr nereti dzirdēja �ēlabas, ka blēņas darot tāpat, bet cen�oties savu panākt klusāk, skolotājiem neredzot. Klasēs esot miegaini, ne par ko neinteresējoties, nekādās sarunās neielai�oties, atbildot tikai �jā� vai �nē�.

� Ko ar viņiem iesākt? Ko mēs varam? Labi vēl. ka ir kaut cik pieklājīgi, � Feldmanis, atsēdies līdzās Ritneram uz dīvāna, prātoja, un viņa balsī juta grūtsirdības un apnikuma noskaņu.

� .Jā, tagadējā jaunatne nav vairs tāda kā agrāk. Daudz, kas, par ko agrāk jūsmoja, tagad vecmodīgs. Viņiem sports, sacīkstes, kino. . . Ko skola prasa, formāli ņemot, izpilda. . . � nesatraucamā mierā papildināja Ritners.

Direktors, kas sēdēja turpat netālu, pagriezās ar visu krēslu pret abiem runātājiem.

� Nav pareizi, kā jūs sprie�at. Ideālisms visos laikos ir piemitis visvairāk jaunatnei. Mums tikai jāpapūlas, lai viņus iemācītu domāt par tādiem cēliem ideāliem kā tēvzeme, brīvība, tautas nākotne

un citi. Mums pa�iem vairāk .jādeg par �iem ideāliem, tad degs arī jaunatne.

� Tagad vieglāk tādiem skolotājiem kā Cīrulim, Stiebriņai, kas var aizraut ar bumbu, ar sacīkstēm,� bet ko mēs? Matemātika, ķīmija � grūti priek�meti, ja ko grib zināt, daudz jāstrādā, apnīk. . . � Ritners aizsāka citā tonī.

� Visiem jāaudzina, visiem! Neviens skolotājs nevar no tā būt brīvs. Sports ir vajadzīgs, tā teikt, fiziskā audzinā�ana, bet galvenais ir un paliek garīgā audzinā�ana, mūsu valstiskie ideāli, tikumiskie, ētiskie, ko dod reliģija, ko māca vēsture un citi priek�meti. Par skolēnu valstisko un likumisko audzinā�anu atbildam mēs visi, bet sevi�ķi kla�u audzinātāji.

� Direktora kungs, bet audzinātājs novar par visu atbildēt. Skolā viņi uzvedas, kā nākas; bet, ko dara ārpus skolas, kā lai mēs zinām? � Ritners mierīgi pretojās direktora kategoriskajai prasībai.

� Kāda vēl katram mājas dzīvo. . . � Feldmanis lēni �ūpoja galvu.

Direktora seja nervozi noraustījās, deguns izstiepās smailāks.

� Kā jūs audzināsit, ja neko nezināt? Todien, kad dzirdēju jūsu klasē ņirgājamies par reliģiju, prasīju, kas viņiem lādas gudrības māca. Varat iedomāties, ko dabūju dzirdēt? Ja viņi interesējoties par zinātni, vai tas esol. kas slikts? Un runā nopietni zēni, tādi kā Bērziņ�, Vītums. Vītums sacīja � ja par pasaules izcel�anos maz vēl esot zināms, kāpēc skolēnus spie�ot ticēt niekiem, ka dievs radījis pasauli septiņās dienās, ka cilvēks radīts no zemes pikas? Bērziņ� vēl papildināja: �Mēs nākam skolā, lai mācītos. Ko tad lai mēs mācāmies, ja ne par zinātnes sasniegumiem? Pasaciņas?� Sākumā gribēju mierīgi viņiem paskaidrot par reliģijas nozīmi, bet, jo vairāk

skaidro, jo vairāk viņi prāto. Tu vienu vārdu, viņi pretī desmit. Beidzot liku apklust, teicu: jūs esat skolā, jums jāzina, ko skola māca, un jādara, kā skola prasa. Nereti jāapsēdina un jāsaka tāpat arī vēstures stundās: negudro, atbildi, kas grāmatā!

� Vai tā nav vairāk tāda puiciska nenopiet-nība? � kā negribēdams ieteicās Feldmanis. � Līdums ķīmijas stundā vakar saka Bērziņam: �Laikam tas ve�uks tur,� un svinīgi rāda ar pirkstu uz aug�u, �neko no ķīmijas nejēdz. Kā tad citādi viņ� būtu cilvēku taisījis no dubļiem, būtu padomājis un atradis kādu jēdzīgāku materiālu.� Kāds cits tūlīt uzsauc bargā balsī: �Nezaimo dievu!� � bet viens pamāca: �Dievs labi dar, ko darīdams.� Un tad sākas liela jautrība. Viņiem to tik vajag. Lai nav jāpiepūlas, lai var patrakot, padauzīties. Lai tracis lielāks un stunda paiet vieglāk. Viens tā uzsāk, citi palīdz, un teātris gatavs. Tas jau pieredzēts līdz apnikumam.

� Nekā! Nav tas vien. Tas pats Līdums vēstures stundās māk tā pajautāt, ka jāpabrīnās. Tēvs liktos diezgan nopietns sabiedrisks darbinieks. Turīgs cilvēks. Bet. dēls? Viņ� lūdz paskaidrot, kā sauc to valsts iekārtu, kas tagad esot Vācijā. Tā laikam esot jauna � īpa�a veida demokrātija. Un visu Lo runā ar nopietnu seju. Un ne jau tikai Līdums. No tā vien, ko un kā viņi jautā un kā gaida atbildes, ir skaidrs, ka lieta daudz nopietnāka, nekā jūs, Feldmaņa kungs, domājat. Tur nav kas kārtība. Nevar izprātoties vien, kas ir demokrātija, kas ir lautas vienība, vai Latvijā tāda esot un ko tik vēl no. Vēsture rādot, ka esot pastāvēju�as �ķiras. Vācu barons esot dzīvojis mui�ā, bet zemnieks pirtiņā. Vai tad, aizliedzot partijas, varot likvidēt arī �ķiras, un tā joprojām. Paļaujiet tik vaļu viņu jautājumiem, nāks tādas gudrības laukā ... � viņ� nikni atmeta ar roku. � Lūk, tā ir ar jūsu klasi, Ritnera kungs, bet jūs � nezinu, nevaru zināt. Noliks jums priek�ā faktus: jūsu klasē notiek noziegumi; ko tad teiksit? Nezināju? Likuma priek�ā ar nezinā�anu nevar aizbildināties, � skarbi noskaldīja direktors.

Ritners apjuka, saskatījās ar Fcldmani, bet direktors, palūkojies pulkstenī, piecēlās un svinīgiem soļiem izgāja.

Visu to dzirdēja arī Maija, sēdēdama savā ierastajā vietā pie loga. Sī saruna lika daudz ko pārdomāt. Arvien tika uzsvērts: jaunatnē jāaudzina ideālisms un patriotisms, audzinātājam jāzina, ko domā skolēni. Bet pa kādiem ceļiem izzinātās skolēnu domas aizgāja līdz tam vietām, kur tās pārvērta par noziegumu ierosinātājām un apliecinātājām? Kas tās aizvadīja līdz �īm vietām? To darīja tie pa�i audzinātāji, kas runāja cēlus vārdus par brīvību, par morāli, par �īstu� patriotismu. Audzinātāji kalpoja par spiegiem un nodevējiem. Vai �ai skolā to darīja tikai tie divi, kas nejau�i sevi atklāja? Dro�i vien ne, � bet kas vēl? Visi viņi slēpās cēlu vārdu un stipras varas aizsegā. Ko jaunie�i par viņiem varēja nojaust? Laikam gan neko vai ļoti, ļoti maz.

Vairums skolotāju domāja, ka viņu galvenais uzdevums ir izpildīt, skolas vadības prasības. Pat pa�u darbs klasē daudziem neradīja nekādas problēmas. Ja gadījās neveiksmes, viņi vainoja audzēkņu neap-zinīgumu, skolas vadības trūkumus darba organizē�anā, nepilnības programmās un ministrijas izdotajos noteikumos, bet viss, kas atkarīgs no skolotāja pa�a, pēc viņu ieskata, vienmēr ritēja gludi. Ja kāds skolotājs da�reiz ienāca skolotāju istabā sarkaniem plankumiem vaigos, tad stāsts par to, kas noticis, sākās un beidzās tikai ar to, ka klase vai atsevi�ķi audzēkņi nav uzvedu�ies, kā nākas.

Zināms, bija arī tādi kā Graumane, kas prata un spēja visus savus spēkus atdot skolai, nekad nesū-

dzejās par bērniem, bet vienmēr raizējās, vai viss izdarīts, kā vajadzētu, un ar visu sirdi dzīvoja iīdzi viņu bēdām un priekiem. Tāpat no citiem at�ķīrās sirmais vācu valodas skolotājs �mits, kas jau ilgi strādāja �ai skolā. �mits bija sirsnīgs, atsaucīgs, ar skolēniem labi salika, bet skolotāju istabā vienmēr turējās it kā nomaļus, klusēja, kaut gan visu uzmanīgi vēroja. Kādreiz Maija mēģināja viņu ievilkt pārrunās par skolotāja darbu klase. �mits atbildēja, ka nekāda sprie�ana le nelīdzot. Kas varot būt skolotājs, tas strādājot, kas nevarot, tas aizejot. Viņ� savā mū�ā esot daudzus tādus redzējis: pastrādājot kādus mēne�us, da�reiz pamokoties gadus, tomēr beidzot atmetot ar roku. Tikai vienu likumu viņ� zinot un varot pateikt: bērni jamīl un jāpazīst. Bez tam labi jāzinot savs priek�mets.

Reiz, kad skolotāja Zariņa iznāca no kādas klases noskaitusies, ka tur esot pārgudri zeņķi, pa�i nemācoties, bet ar visādiem āķīgiem jautājumiem vienmēr mēģinot pārbaudīt skolotāju, ko tas zinot, ko nezinot, �mits teica:

� Jā, atcerieties, skolotājs nekad nedrīkst skolēnam teikt � es nezinu. Viņam vienmēr jāzina. Citādi presti�s pagalam. Labāk tad klasē neej.

� Kāpēc man jāsaka lādam, kam vēl slapj� aiz ausīm, ka nezinu? Kas viņ� man par pārbaudītāju? � īgni atmeta Zariņa.

� Jā, jā! Tā mani arī, kad sāku strādāt, mācīja kāds vecs skolotājs. Ja tev ko prasa un tu nezini, tad vai nu sabar par kaut ko, lai nebūtu jāatbild, aizsūti kur, aizsteidzies pats, vai dari ko cilu, vienalga, ko, tikai nesaki, ka nezini. Tad osi pagalam. Skolēni tādus necie�, � �mits runāja tālāk, un aiz viņa briļļu stikliem lēkāja spo�as, viltīgas zvaigznītes.

� Un jūs, �mita kungs, tā darāt? � tāpat jautri, viltīgi raudzīdamās viņā, jautāja Graumane.

�mits sirsnīgi pasmējās, bet vairāk neteica ne vārda. Ironiju, kas izskanēja viņa replikās, nevarēja nesajust. Viņ� piederēja pie tiem cilvēkiem, kas nemīl teikt asus vārdus un prot iztikt ar humoru. �ī sirmā galva prata skaidri domāt. Tas bija īsts skolotājs. Garākas sarunas ar viņu skolotāju istabā tomēr reti iznāca, lā�u ar skolēniem �mits bie�i un draudzīgi sarunājās, jokojās, smējās.

Pirms da�ām nedējām skolā bija sācis strādāt vēl kāds jauns skolotājs � matemātiķis Pūriņ�. Viņ� atstāja nopietnu iespaidu, bet, tāpat kā �mits, vairāk klusēja nekā runāja.

Todien pēc stundām skolotājai Siliņai pārsteigumu sagādāja Valtikovs. Kad beidzās pārrunas par kontroldarbu pareizrakstībā, zēns paklusi ierunājās:

� Vai jūs man atļautu rakstīt sacerējumu par tādu tematu ... � un strauji aprāvās.

Maija klausījās, gaidīja, tad izbrīnījusies iejautājās:

� Kādu tad? Es teicu, rakstiet, par kādu vēlaties.

Valtikovs vilcinājās, tad neveikli kā vainas apziņā sacīja:

� Es labprāt rakstītu... � bet nevarēja un nevarēja saņemties un tikai pēc laba brī�a izrunāja līdz galam: � Pāvela Vlasova raksturojumu.

Maija platām acīm skatījās zēnā. Tas pietvīka, bet acis nenolaida un sacīja:

� Lūdzu, nedusmojieties! Uzticieties mums! Mums to ļoti, ļoti vajag.

� Tātad tā grāmata tagad ir pie jums?

� Jā.

� Tik uz skolu vien nenesiet!

� Nē, nē! Meļskis arī vairs nenesīs. Mēs par to parūpēsimies.

� Nu, ja tā, rakstiet! Tikai es jums ieteiktu: ne

tūlīt. �Māte� ir pārāk liels, nopietns darbs, lai tik īsā laikā to izlasītu un pārdomātu. Vēlāk.

Valtikova atzī�anās jauno skolotāju dziļi saviļņoja. Atkal pazibēja kāda pārdro�a uguntiņa. Likās, ka lielajā skolas dzīves grāmatā sāk vērties jaunas lappuses.

Iestājās īsta ziema. Sniga, puteņoja. Tuvojās mācību pusgada nobeigums. Pedagogu padomes sēdei vajadzēja sākties, kā parasti, pulksten se�os, bet daudzi skolotāji jau ap pieciem sēdēja skolotāju istabā un kārtoja ierakstus �urnālos.

Minūtes piecas pirms se�iem ieradās direktors un nolika dokumentu mapi uz galda. Varēja sākt.

Maija jau labu laiku pirms sēdes sākuma juta skolotāju istabā neparastu noskaņu. Tikai paklusas, lieti�ķas sarunas, nekādas tērzē�anas. Kas neko nokārtoja, tie sēdēja, kā domās nogrimu�i. Pat pie mazā galdiņa vai, kā mēdza ironizēt, kuluāros trūka jebkādas omulības.

Direktors atvēra mapi, kaut ko brīdi tajā meklēja, izlika da�as lapas atsevi�ķi, tad pacēla galvu un teica pieņemto frāzi:

� Pedagogu padomes sēde atklāta.

Maija satrūkās. Tik svinīgi bargu viņa nekad to nebija redzējusi. Kas noticis? Paskatījusies apkārt uz skolotājiem, viņa saprata, ka lielākā daļa to zina. It kā vainīgi juzdamies un vairīdamies no priek�nieka bardzības, daudzi nepacēla acis no papīriem. Likās, visi gaidīja ko nepatīkamu.

Un tūlīt tas nāca.

� Pirms sākam apspriest �āsdienas sēdes jautājumus, mums jāapskata kāds ārkārtējs notikums skolas dzīvē.

Maija nodrebēja. Laikam pienācis tas, par ko viņa ar tādām ba�ām domāja jau labu laiku.

� Es jau vairākkārt, kolēģi, esmu brīdinājis, ka skolēni jāuzmana, nopietnāk jādomā par viņu audzinā�anu, citādi piedzīvosim nepatik�anas. Jūs to neievērojāt, un to nu ir sekas. Mūsu skolā noliek prcl-valstiskas lielas. Ko nu jūs teiksit? Tas ir ne vien kauns mums visiem, bet arī noziegums pret valsti un pret mūsu vadoni, jo neesam biju�i pieliekami modri, lai tādas lietas nenotiktu. Ir arestēts otras reālās klases skolnieks Boriss Gelmanis. Viņ� tiek apvainots par pretvalslisku komunistisku darbību. Pats par sevi saprotams, ka mēs viņu no skolas tagad izslēgsim, bet ar to vien no savas vainas tāpat nevaram tikt vaļā. Mūsu pienākums bija redzēt to ātrāk, bet mēs to neesam redzēju�i.

� To dara �-�īdi . . . krievi. . . Mūsu bērni tādi nav, � no�ņācās Teigarte.

� Nav ko aizbildināties, Teigartes kundze, vajadzēja redzēt un zināt, ko viņi dara, bet mēs to nepratām, � asi atcirta direktors. � Pat klases audzinātājs nekā nezina. Gelmanis jau ilgu laiku nenāk skolā. Prasu citiem skolēniem, tie atbild � slims. To pa�u saka arī klases audzinātājs. Tā nevar, Ritncra kungs! Tā nevar � es to stingri saku ne vien jums, bet visiem audzinātājiem. Jums jāzina, ko jūs audzināt!

� Varbūt direktora kungs mūs informētu drusku sīkāk par Gelmaņa noziedzīgo rīcību, � no�āpstināja Feldmanis.

� Kāda nozīme zināt sīkāk? Attiecīgas iestādes jau sen izsekoju�as, noskaidroju�as, ka viņ� darbojas komunistiskā pagrīdes organizācijā. Tikai nupat pirms da�ām dienām arestēts.

� Vai būtu atļauts zināt arī to, kādi ir pierādījumi par viņa nelegālo darbību? � mierīgi ierunājās �mits. Visas acis jautājo�i pavērsās pret viņu. Viņ� sēdēja uz dīvāna, un tīri neviļus arī Maija reizē ar citiem pagriezās atpakaļ. Galvu pacēlis, Smits nopietni vērās direktorā.

� Smita kungs, jums labi zināms, ka izmeklē�anas laikā �ādas ziņas netiek izpaustas. Ja būs liesa, tad uzzināsim, � direktors centās mierīgi atbildēt, bet viņa ieplestās nāsis liecināja par to, ka �ādi jautājumi nav vēlami.

Klusēt tomēr nebija spēka arī Siliņai.

� Sakiet, lūdzu, � tūlīt atskanēja viņas lēnā, paklusā balss, � vai to prasa likums, ka skolēns, ja viņu apvaino kādā pārkāpumā, bet izmeklē�ana vēl nav pabeigta un vaina nav pierādīta, tūlīt jāizslēdz no skolas? Mēs lā�u zinām, ka jaunie�i ir strauji, da�kārt vēl nenosvērti, aizraujas ar ko tādu, ko vēl īsti neizprot. Izmeklē�anas gaitā var atklāties, ka viņa nodarījums nemaz nav tik bargi sodāms. Vai ir tik nepiecie�ams Gclmani tūlīt izslēgt?

� Man kā klases audzinātājam, � ierunājās Ritners, � arī gribētos lūgt, vai nevarētu vēl nogaidīt, tūlīt neizslēgt, kamēr noskaidros, kas tur nodarīts. Gelmanis bija kārtīgs skolnieks. Tēvs ārsts. Man tāpēc nekādas aizdomas neradās.

� Netaisnojieties, Ritnera kungs, � direktors viņu skarbi pārtrauca, � nemaz tik kārtīgs nebija. Bie�i izlēca ar savu pārgudrību, ar smalki izdomātiem, viltīgiem jautājumiem. Vajadzēja prasi to novērtēt un redzēt, kas aiz tā slēpjas. Nu ir par vēlu. Gelmanis sevi ir parādījis. Tagad labāk skatieties, kā būs ar citiem! � Tad, uzmezdams da�us mirkļus Maijai, turpināja: � Jums, skolotāja Siliņa, tāpat derētu nopietnāk ieskatīties jaunie�os, nevis tikai viņus aizstāvēt vien. �ādos gadījumos, kad ir runa par politiskiem, pret valsti vērstiem noziegumiem, mēs nevaram paturēt skolēnu skolā. Kā gan citādi?

Tas met ēnu uz mums visiem. �āda brīvdomība, � un tas tika brīdino�i uzsvērts, � jau pati par sevi nav valstiska. Vajag padomāt!

� Kāpēc? � no aizmugures atkal atskanēja �mita balss. � Politiskajiem apcietinātajiem tāpat valsts dod tiesības aizstāvēties, pieņemt advokātus. . .

� Tas ir cits jautājums, � nepacietīgi pārtraukdams Smitu, skaidroja direktors. � Aizstāvēties neviens neliegs arī Gclmanim, bet tas nenozīmē, ka mums tāds skolnieks jāpalur skola. Te skolas vadībai ir tiesības lemt.

Brīdi viņ� klusēja, tad ieprasījās:

� Vai vēl bulu kādi jautājumi?

Tagad atbildēja tikai klusums.

� Tad balsosim! Kas ir par to. ..

Siliņa it kā bez elpas vēl iesaucās:

� Un mēs tā izslēdzam skolnieku? Ja viņu attaisnos un atbrīvos no apcietinājuma, vai tad uzņemsim atpaka ļ?

� Nē, � īgni noteica direktors, � mēs viņu atpakaļ neņemsim! Ja attaisnos, lai stājas citā skolā. Tātad � kas ir par to, ka Gclmani. mēs izslēdzam no skolas?

Spēji pacēlās direktora, Teigarles, Stiebriņus, Zariņus un daudzu citu rokas. Lēni, vilcinādamās cēla roku Lauciņa, Graumane. Līdzās viņai, atspiesta ar elkoni pret, galdu, kā stiprs miets ar ceļa rādītāja zīmi galā, stāvēja inspektoros paceltā roka.

� Cīruļa kungs, Vaila kungs! � sauca direktors.

� Lūdzu, saskaitiet!

Abi skolotāji, vienu roku balsojot pacēlu�i, skaitīja.

� Trīsdesmit �etri, � pirmais teica Varis.

� Ja. Trīsdesmit �etri, � pievienojās Cīrulis.

� Tā, � rezumēja direktors. � Un kas tad būtu pretim?

Pacēlās Maijas roka.

� Tā. Viena, � skatīdamies uz Maiju, noteica direktors, tad pārlaida acis visiem. � Vēl viena, vēl, tātad trīs.

� Trīs, � savukārt apstiprināja Cīrulis un Vaits. Kā no tālienes Maija sadzirdēja vārdu � trīs. Tātad viņa nebija viena. Bet ko las deva? Borisu izslēdza. Un kā tagad klāsies II reālajai klasei?

Sēde turpinājās.

� Speciālais �āsdienas jautājums tātad izlemts,� runāja direktors. � Jāno�ēlo gan. ka mēs nevaram būt �ādos valstiski svarīgos jautājumos vienprātīgi, bet ceru, ka kolēģi, kas domā, ka katrā ziņā jāaizstāv jaunatne, tomēr saprot: arī mēs lai tikai labu vien vēlam, kaut prasības mums stingrākas.

� Siliņas jaunkundzei mīksta sirds, � pusno-pietni, pusironiski noteica Teigarle. � Viņa savus reālistus vienmēr aizstāv. � �ās replikas nolūks laikam bija mazināt saasinājumu, kas radās triju nepaklausīgo dēļ, kuri nostājās pret skolas vadītāja gribu.

Nāko�ais jautājums bija skolēnu pirmā pusgada sekmju un uzvedības vērtējums.

Sākās ilgas, nogurdino�as pārrunas, kurās atkal, tāpat kā tad, kad atbrīvoja no mācību maksas, piedalījās tikai noliela dala aktīvāko skolotāju. Pārējie klusi garlaikojās vai arī slepus mēģināja iemest, aci kādā grāmatā. Atklāti nodoties lasī�anai, kā lo darīja direktora Me�gaiļa laikā, neuzdro�inājās, jo nereti dzirdēja:

� Kolēģi, lūdzu, klausieties! Mums svarīgi-visu skolotāju atzinumi.

Kādu brīdi aktivitāte pastiprinājās, bet tad atkal atslāba.

Kā vienmēr, sāka ar vecākajām klasēm, �oreiz gan ar humanitārajām.

Kad pienāca I reālās kārta, tūlīt juta rosī�anos. Feldmaņis nolika savas klases �urnālu un kļuva pati uzmanība. Zariņa pacēla galvu. Rilnere nevarēja nociesties un ieminējās:

� Nu nāk tā interesantākā klase.

� Kāpēc interesantākā? � iejautājās jaunais matemātikas skolotājs Pūriņ�.

� Varoņu klase! � Ritners smējās.

Siliņa ziņoja. Egles, Kalniņa, Mirovi�a sekmes un uzvedība nekādas piezīmes neizraisīja; tikko nosauca Rutāna vārdu, Rilnere nenoturējās:

� Interesanti! Cik tam liks uzvedībā?

� Rutāns pēdējā laikā ļoti cen�as laboties, un es domāju, ka var viņam likt uzvedībā un uzcītībā pieci.

� Kā domā kolēģi? � aicināja direktors. � Ar �o audzēkni ir biju�i da�ādi konflikti, tāpēc lūdzu izteikties. Kā domājat?

Tūlīt atbildes nebija. Laikam gaidīja direktora pa�a spriedumu.

� Nekavēsim velti laiku! Sakiet savas domas! Feldmaņa kungs! Ko pelnījis Rutāns? � mudināja direktors, un viņa balsī, uzrunājot Feldmani, pirmoreiz �ovakar pavīdēja gai�āks tonis.

� Man, direktora kungs, pa�reiz pret viņu nav nekādu pretenziju. Pēdējā laikā visa klase stipri mainījusies, � sacīja Feldmaņis.

� Man arī tas pats jāsaka. �o klasi vairs nevar pazīt. Ja tā vienmēr būtu! � Feldmanim pievienojās Zariņa.

� Patīkami dzirdēt, � labvēlīgā pārākuma apziņā atsaucās direktors.

Inspektore pagriezās pret Maiju.

� Redzat, jūsu pui�us sāks vēl slavēt.

� Es arī vēroju, ka viņi saņemas. Liekas tīri solīdi jaunekļi, � atzina direktors, bet tad paskatījās uz Maiju un skarbi nobrīdināja: � Nu tikai, skolotāja

Siliņa, uzmaniet, nepalaidiet atpakaļ! Ar aizstāvē�anu un glaudī�anu vien, kā jūs gribat, diez cik tālu netiksit. Tātad rakstām ar vieglu roku Rulānam pieci.

Tā bija pirmā reize, kad sarkastisku izsmieklu un asu nosodījumu, kas arvien vērsās pret �o klasi un tās audzinātāju, pārspēja nopietns, pozitīvs vērtējums.

Viens no ta vakara sēdes darba kārtības jautājumiem atkal bija par mazpulkiem. Mazpulkos pieteicās maz skolēnu, tie pa�i galvenokārt no jaunākajām klasēm. Vecākajās klasēs, pat tre�ajās, mazpulki popularitāti neguva. Reālajās klasēs nebija neviena mazpulcēna. Sekcijas gan pastāvēja, bet pla�ākās skolēnu masās, lai kā centās skolotāji un direktors pats, nekādu nopietnāku atbalsi neguva. Tāpēc arvien gan katrā pedagogu padomes sēdē, gan pārrunās starpbrī�os nerimās rūpes par to, kā ieinteresēt skolēnus par �o, kā teica direktors, jaunatnes �patriotisko kustību�.

� Tas ir briesmīgi! Tas vien pierāda, ka mums ar audzinā�anu nav un nav viss kārtībā, � nemitīgi, zūdījās direktors, bet mainīties nekas nemainījās.

�oreiz pārrunāja konkrētus pasākumus, kas jāveic, lai sekmētu mazpulku darbu. Ziņoja Ģinters. Aktīvi darbojoties, viņ� teica, rokdarbu un vingro�anas sekcija. Esot nolemts dibināt vēstures un dabzinību sekciju. Vingro�anas sekcija sadarbojoties ar aizsargu 'sportistiem, kas atļaujot izmantot savus sporta laukumus. Jaunajām � dabzinību un vēstures sekcijām vajagot vadītājus. Skolēni bez vadības neko nevarot veikt.

Direktors aicināja skolotājus pieteikties labprātīgi.

Neviens neatbildēja.

� Speciālistu mums netrūkst ne vienā priek�metā, ne otrā. Domāju, ka pienākuma apziņas arī netrūkst.

Skolotāji skatījās cils uz cilu. Teigarte pirmā neizturēja, paliecās pāri galda stūrim tuvāk Graumanei un teica:

� Skolotāja Graumane, man liekas, tūliņ kaut ko teiks. . .

Graumane tāpat rotaļīgi atmeta atpakaļ:

� Kāpēc gan ne skolotāja Teigarte?

� Latīņu valodas pulciņa vēl nav. Kad būs, tad tūlīt.

� Joki � laba lieta, bet mēs gaidām, kolēģi, kurus no jums Ģintera kungs varēs pieteikt mazpul-cēniem par vadītājiem, � atgādināja direktors.

� Bet Ģintera kungs jau pats ir speciālists dab-zinībās. Kā tad mēs varam steigties priek�ā? � ieminējās Lauciņa. � Un kur tad vēl Fcldmaņa kungs?

� Es esmu ķīmiķis, � Feldmanis svinīgā nopietnībā piesita sev pie krūtīm.

� Es labprāt uzņemtos vadīt dabzinību sekciju, bet jums tā kā tā jānāk. palīgā. Vai ne tā? � sacīja Ģinters.

� Tātad varam ieprotokolēt: vadīs skolotājs Ģinters un viņa vietniece skolotāja Lauciņa, � noteica direktors.

Beigās Graumanei uzdeva vadīt vēstures sekciju.

� Es pats arī palīdzē�u, cik spē�u, � apsolīja direktors.

Pēc sēdes Maija lēni gāja pa piesnigu�ajām ielām uz mājām. Te kāds viegli satvēra viņas roku � blakus stāvēja Graumane.

� Nācu aiz jums un centos uzminēt: nez ko jaunā skolotāja tagad domā?

Graumane paņēma Maiju zem rokas.

� Es gribu ar jums parunāties. Paiesimies Le kādu gabaliņu gar vaļņa malu.

Viņas pagriezās nost no ielas un devās gar apstādījumiem uz upes malu. Brīdi gāja klusēdamas. Tad C trauma ne iesāka:

� Parunāsim nu nopietni. Atkal par lo pa�u. Kāpēc jūs visu tā ņemat pie sirds? Ir jau, starp mums runājot, nepareizi izslēgt no skolas, kamēr vēl vaina nav pierādīta; bet vai mūsu direktoru kāds pārliecinās? � viņa apklusa un tikai pēc laba brī�a turpināja: � Zināms, slikti nebija, ka jūs trīs balsojāt pretim, bet līdzēt tas tāpat nekā nelīdz, lai cik labi jūs domājat.

� Es nevarēju pacelt roku. Vienkār�i nevarēju � un viss.

� Es cēlu un gribēju jūs iedvesmot, � kā jokodama piebilda Graumane. � Tomēr priecājos par jums trim, ticat vai ne.

� Es ticu jums. Ticu.

� Vienmēr ar tādu cienību skatos uz mūsu sirmo Smita kungu. Kādu patstāvību viņ� spēj saglabāt! Kā viņ� prot klusēt, kad nevajag runāt, un runāt, kad visi klusē, bet nedrīkstētu klusēt.

� �mits, es tā jutu, arī laikam savu roku nepacēla. Tas ir patie�ām skaidrs cilvēks. Patiess.

� Jā. Smits un jaunais matemātiķis Pūriņ�.

� To es nezināju.

� Arī viņ� atstāj nopietnu iespaidu. Jauns. Mēs jau sākam te iesūnot. Laikam tāpēc arī vairs tik dziļi nejūtam. Skatāmies cits uz citu. Darām, ka pieradu�i.

� Sakiet man atklāti: vai jums nekad nav bijis jādomā .. .

� Par ko?

� Par to, ka jūs esat skolotāja un prasāt no skolēniem, kā saka direktors, to, �ko pa�i nolemjam�, bet ka tas runā pretī tiklab jaunatnes gribai, kā arī, es teiktu, katrai loģikai un veselajam saprātam.

� Kā? Es nesaprotu.

� Saprotat, tikai padomājiet! Kā var, piemēram, ar varu piespiest lūgt dievu? Vai nav pareizi, kā teica Me�gailis, ar valgu pie dieva nevienu neaizvedīs. Tāpat � vai var izslēgt no skolas skolnieku par viņa pārliecību? Man rīt otrajā reālajā stunda. Kauns skatīties zēniem acīs. Gelmanis � apdāvināts, labs zēns. Kam viņ� nodarījis ļaunu?

Graumane brīdi neatbildēja, tad lēni sāka runāt:

� Es par politiku nekad tā īsti neesmu interesējusies. Visas tās partijas, kas te pie mums bija, ko viņi darīja, � es laikam diezgan maz par visu to zinu, neesmu nekad dziļāk padomājusi. Bet nu � mūsu valsts ir pret tādiem kreisiem uzskatiem, un mēs ta�u strādājam valsts iestādē. Gelmanis? Es arī neko sliktu par viņu nevaru teikt.

� Bet �ai valstij ir sava politika, ko mēs, te strādādami, aizstāvam. Kā tad nu iznāk? Jus sakāt, ka neesot par politiku padomājusi. Iznāk, ka mēs nedomājot esam politiķi. Tāpat ar to dievu. Valsts skola. Valsts prasa, un mēs liekam lūgt. Kas nelūdz, lo ķeram aiz �upra. Kas mūsu skolas politikai neder, to slēdzam laukā. Vai tā nav politika?

� Nūja, bet visi mēs vienādi domāt nevaram.

� Mēs ta�u prasām, lai visi domātu vienādi, un, ja nedomā vienādi, sodām.

� Bet ja neprasītu? Ja katrs darītu, kā grib? Kas tad būtu?

Abas apklusa. Arī Maijai negribējās vairs nekā teikt. Graumane vēl tomēr dzīvoja �ās baltās mājas ierastajās robe�ās. Pie tā, kas ierasts, arī turējās.

� Beigsim par lo. �is vakars jau tā smags. Lai paliek! Grozīt neko tā kā tā nevaram, � Maija pēc

brī�a atsāka. � Iesim tagad uz mājas pusi. Vēl rītdienas stundas. Burtnīcas.

Viņas pagriezās atpakaļ uz pilsētu.

� Jums laikam patie�ām būs grūti pie mums iejusties, � Granmane domīgi noteica. � Jūs visur gribat ierakties līdz pamatam. Tas nav viegli.

� Es jau teicu, ka skolotāja nevarē�u būt.

� Skolotāja jūs esat un būsit, bet viegli tas nenāksies, ja tāda paliksit. Paņemiet no manis kādu drusciņu to manu stulbo prātīgumu un pielieciet klāt...

� Vai pie sava vēl stulbākā neprāta? � Maija pasmējās. � Nē, nē! Nekas tur neiznāks no tā maisījuma. Dzīvosim vien tāpat. Pēc vecā Apsī�u Jēkaba receptes.

� Kāda tad tā ir?

� Lai nu paliek vien, kā dieviņ� nolicis. Ko tur pa�i varam izdomāt, māca Apsī�u Jēkabs, un pareizi vien laikam ir.

Abas pasmējās un pie nākamā ielas stūra �ķīrās.

�ī nakts jaunajai skolotājai bija grūta. Bet, kad pienāca rīts, viņa, ziemas sniegainā, vēsā svaiguma apņemta, soļoja atkal uz skolu, līdzi nesdama kādu domu, kas bija radusies �ajā grūtajā naktī un ko vajadzēja piepildīt. Neatliekami! Tūlīt!

Maija iegāja skolā, kad līdz, zvanam vēl bija laba pusstunda. Vajadzēja steidzīgi satikt Valtikovu un izdarīt to, kas naktī nolemts. Tur jau arī gaitenī redzēja viņa gai�o galvu, slaido augumu.

�Pa�ā laikā,� Maija nodomāja un ar piezīmju kladi rokā gāja zēnam pretim. Viņi sastapās pie II reālās durvīm. Maija iegāja pirmā, pagājās pie loga un pasauca:

� Nāciet �urp! � Tas noskanēja nedabiski stingri, pavēlo�i.

Zēns pienāca satrūcies un nemierīgi mirk�ķināja

acis. Skolotāja, nopietni viņā raudzīdamas, ierunājās:

� Valtikov, gribu jums ko teikt. Jūs mani lūdzāt, jums uzticēties. Tā bija?

Valtikovs pamāja, arvien vairāk satraukdamies.

� Nu tad klausieties, � Maija klusu iesāka. � Vakar vakarā izslēdza Borisu. Tas gan nav nekāds noslēpums, to jūs tāpat tūlīt uzzināsit, bet jums jāzina vēl kas,, ko jums neteiks. Skolā darbojas cilvēki, kas kalpo tur � attiecīgā iestādē. Jūsu noskaņojumu, jūsu politiskos uzskatus cen�as un turpmāk arvien neatlaidīgāk centīsies izzināt, izspiegot. Saprotiet mani: es nerunāju par jums personiski, bet par jums visiem.

� Saprotu, � no�ukstēja Valtikovs.

� Nekādus āķīgus jautājumus skolotājiem! Vismaz pagaidām. Lai jautā tie, kas.. . var to atļauties. Sevi�ķi uzmanieties, kad ko pārrunājat klasē vai gaitenī! Visu noklausās, ievēro, meklējot �nelabo garu�. Sapratāt?

� Sapratu.

Diena, sākusies ar �nelabā gara� pieminē�anu, tāpat turpinājās. Kādā starpbrīdī pie Maijus gaitenī pienāca direktors.

� Ienāciet, � viņ� aicināja, � mums drusku jāparunā, � un gāja uz skolotāju istabu. Galda galā sēdēja Graumane. Direktors apsēdās turpat netālu un ar roku rādīja uz pretējo galda pusi. Maija apsēdās.

� Es gribēju ar jums abām runāt, � iesāka direktors. � Mēs netiekam un netiekam pie kārtības.

Abas skolotājas klusēdamas skatījās viena uz otru.

� Bez citām nekārtībām mums skolā ievie�as pārī�u slimība. Egle un Ozoliņa nemaz nekautrējas, īsts pāris. Starpbrī�os blakus vien, blakus vien. Kad

mēģini ko aizrādīt, tūlīt pretī, sevi�ķi Juris: �Mēs neko nedarām. Visi tāpat staigā.� Nesen man bija izdevība pabūt kopā ar Egles brāli un tēvu. Ierunājos par to. Izrādījās, ka arī viņi jau zina, ir noraizēju�ies. Kā jaunie�i, vēl skolēni būdami, tā var izlaisties? Tam jādara gals!

Pirmā paklusi ierunājās Graumane:

� Esmu redzējusi abus kopā, bet nedomāju, ka tas ir tik nopietni.

� Mums tā ar visu. Nekā nedomājam un tad uzreiz ne no �ā, ne no tā atrodamies noliku�u faktu priek�ā, � direktors brīdino�i pārtrauca Graumani.

� Varbūt jūs pastāstītu tuvāk, par ko tie�i vecāki sūdzas? � jautāja Maija.

� No vecākiem savas gailas Juris slēpj. Bet viņi ir redzēti kopā vakaros pastaigājamies. Da�reiz mājās sakot, ka jāiet ar zēniem bumbu spēlēt, bet satiekoties ar meiteni, skaidroja direktors.

� Bet, direktora kungs, vai tad ir skolas spēkos aizliegt satikties? Ja prasīsim, viņi skolā nesatiksies� bet ārpus skolas? � jautāja Graumane.

� Mani tāda nevarība neapmierina. Mēs esam audzinātāji un atbildam par mums uzticēto jaunie�u morāli. Laikam ta�u vecāki zina, ko prasa, ja uzskata, ka �āda draudzība jāpārtrauc, � nerimās direktors.

� Ja vecāki, kā jūs teicāt, nezina Jura gaitas, vai tas nenozīmē arī, ka viņi nezina, kādas patiesībā ir zēna jūtas? Ja nav savstarpējas uzticības, varbūt kaut kur audzinā�anā pieļauta kļūda.

Direktors aizsvilās dusmās.

� Ar tādu gudrību tālu nevar likt. Vajadzīga stingrība! Skolēniem jāizpilda viss, ko prasa vecāki un skolotāji.

� Ja nav savstarpējas uzticē�anās un sirsnības, stingrība var pārvērsties par brutālu varu, no kuras tiek vairāk ļaunuma nekā labuma. Skolēni jāpārlie-ciņa, tad viņi apzinīgi izpildīs, ko prasām. Tad vieglāk būs panākama paklausība. � Maijas balss skanēja mierīgi.

� Es nesaku, ka nav jāpārliecina. Lūdzu, pārlieciniet, mēs izteiksim jums atzinību. Bet disciplīnai arī jābūt. Kad ar labu neklausa, jāpiespie�. Jāpavēl un jāprasa, lai izpilda, � direktors atbildēja, tad piecēlās un ar dzēlīgu ironiju atkārtoja: � Pārlieciniet! Pārlieciniet Juri, lai viņ� nestaigā pa gaiteni ar Ainu vien, lai paskatās uz citām meitenēm arī,

Zvanīja uz stundu. Direktors aizgāja. Maija ar Graumani palika divas vien un lūkojās viena otrā.

� Ko nu darīsim? � ierunājās Graumane.

� Ko jūs zināt par Ainas vecākiem? Esat tur bijusi? � prasīja Maija.

� Jā, esmu. Aina ir bārene, izņemta �etru gadu vecuma no patversmes un adoptēta. Ģimene pārtikusi, par meiteni gādā. Nekā slikta nevaru sacīt.

� Kas tie ir par cilvēkiem?

� Tā grūti pateikt. Aud�umāte jauna enerģiska sieviete. Pa�ai bērnu nav. Vīrs, tā pati teica, esot vienmēr aizņemts darī�anās, viņa saimniekojot mājās.

� Kāpēc es prasu? Reiz redzēju, ka Aina raudāja un Juris viņu mierināja.

� Kur? Te, skolā?

� Jā, reiz no rīta. Abi stāvēja pie loga, un Aina raudāja. Juris kaut ko runāja, glāstīja viņas roku.

Graumane nopūtās.

� Kas lai zina! Bet. ko lai darām?

� Vai jums neliekas, ka pa�reiz nav nekas jādara? Tie ir labi bērni. Kā lai. . . jaunie�iem, rupji sakot, kāpj ar kājām iek�ā pa�ā sirdī? Neviens neko sliktu nezina! � nepatikā iesaucās Maija.

� Tie�ām. Pavērosim vairāk, tad redzēsim!

Lielajā starpbrīdī skolotāju istabā tāds pats strauj�

kā rudenī, zaļgano mēteli pla�i vaļā ienāca Arkādija Zāles tēvs.

� Labdien! Gāju garām, domāju � ieie�u. Gribas drusku parunāties. Kā Arkādijs?

� Zāles kungs! � priecīgi atsaucās Maija. � Varu jums teikt tikai vislabāko. Zēns ir ļoti saņēmies, kļūst nopietnāks, labi mācās, man nav neviena slikta vārda par viņu, ko teikt.

� Tad jau labi. Redzu, viņ� patie�ām kļūst nopietnāks. Daudz sācis lasīt. Redzu, ka vienu bēdu jūs man esat noņēmusi, esmu par to jums pateicīgs, � Zāle runāja, it kā domās kavēdamies. Apklusa, tad sāka atkal: � Nācu un domāju, teikt jums vai neteikt. Tomēr pateik�u. Redzat, mani satrauc tas, ka Arkādijs kļūst gan nopietns, bet man izslīd no rokām. Agrāk bija atklāts, mēs visu pārrunājām. Tagad neko nestāsta. Nezinu, kas ar viņu notiek.

� Ar jaunekļiem tā kādreiz ir. Pagaidiet, gan atkal pastāstīs. Tādam zēnam, kāds ir viņ�, varat pilnīgi uzticēties, neko sliktu neizdarīs, � Maija mierināja viņu.

� Jā, jā, bet vai tik vienkār�i ir? Varbūt atceraties, ko es teicu jums toreiz, kad satikāmies rudenī?

Maiju nepatīkami pārsteidza �is atgādinājums, bet Zāle turpināja:

� Man nav miera tāpēc, ka nezinu, ar ko viņ� satiekas, kas viņu interesē. Starp grāmatām, ko viņ� lasa, redzēju Andreja Upī�a darbus � �Ziemeļa vēju�.

� Vai tas kas briesmīgs? Andreja Upī�a grāmatas! Jūs pārspīlējat, Zāles kungs!

� Pa vakariem bie�i pazūd. Kur iet, nezinu. � Zāle neziņā paplēta rokas. � Kad prasu, saka: spēlējām skolā bumbu. Bet skaidri redzu, ka pa�reiz par bumbu viņ� domā vismazāk.

� Apmierinieties, Zāles kungs, un ticiet man,

Arkādijs nedarīs neko sliktu, � Maija centās viņu pārliecināt.

� Bet vai neesat ievērojusi, ar ko viņ� satiekas? � Zāle nerimās.

� Klase ir maza, viņi visi ir draudzīgi, vienmēr kopā � kas vēl tur būtu jāievēro?

� Dzirdēju, ka vakar no jūsu skolas izslēgts komunists. Agrāk tādi te bija, es jums teicu. Baidos, ka Arkādijs ar tiem nesapinas. � Zāle nevarēja un _; nevarēja nomierināties.

� Ko jūs, ko jūs!�Maija sparīgi atvairīja aizdomas. � Mums tagad stingrs direktors. Pie mums ir kārtība.

� Jā, bet kas var zināt? � Zāle tomēr ba�ījās.

� Un ar to izslēg�anu nekas nopietns nebija. Tikai uz aizdomu pamata. Nevajag tā turēt jaunie�us aizdomās. Tas aizvaino. Vairāk jāuzlicas viņu goda prātam, tad viņi jūs nepievils, � Maija arvien enerģiskāk aizstāvēja Arkādiju.

� Labi jau būtu. Labi jau būtu � tomēr jāuzmanās.

� Nevajag tā �aubīties. Tas nav labi. Tāds zēns, ka prieks, un tad vēl gudrot nezin ko. Tā nedrīkst,� Maija paturēja pēdējo vārdu un atvadījās.

Jo tālāk gāja laiks, jo darba kalni auga. Kā sko-< 1as dienu skaļie zvani, tā vakara klusums neatlaidīgi atgādināja: dari, dari, dod, dod! Skola prasīja ne vien dienu, bet arī vēlās vakara stundas. Sīs vakara stundas jaunās skolotājas istabiņā ienesa tik daudz svaigu, nopietnu domu, tādu jaunatnes nemiera deg-> smi, ka nereti gribējās cik iespējams tās pavilkt garumā. Ja sākumā viņas darba biedri un viesi te

bija galvenokārt I reālās �rakstnieki� un �grāmatnieki�, tad tagad te vēl bie�āk sēdējā II reālās zēni. Uzticīgi �ie zēni beidzot te pasniedza savas rokas, ne vien meklējot atbalstu sev, bet reizē palīdzot augt un strādāt skolotājai. Viņa dro�i sāka apzināties, ka nav vairs viena ar savu nevarīgo jautājumu � �Ko darīt?�. Agrākie aizsalu�ie strauti, nometu�i Iedus segu, kļuva par dzīvas veldzes un spēka avotiem. Laikam arī tāpēc ziemas vakaru tumsā, soļojot pa piesnigu�ajām ieliņām uz mājām, viņai likās, ka pat zvaigznes te mirgo siltāk un spodrāk nekā jebkur citur, bet sirds kā vislielāko dāvanu glabāja sevī zēnu dāvāto uzticību.

Drīz pēc Borisa izslēg�anas kādu vakaru pie loga klusi pieklauvēja un ienāca Valtikovs ar Vītumu. Valtikova sacerējumi te da�u labu reizi jau bija laboti, bet Vītums tovakar atnāca pirmo reizi. Arī �oreiz Valtikovs tūlīt vēra vaļā savu sacerējumu burlnīcu un lūdza skolotājai paskatīties, kas iznācis, rakstot par tematu �Gorkija �Vētras putns� � cīņas dziesma�. Maija lasīja, tad pajautāja Vītumam, vai tas zina �Vētrasputnu�.

� Jā, � sacīja Arnis.

� Tad varbūt palūgsim jūs palīdzēt mums ar Do-miiūku novērtēt �o sacerējumu, � aicināja skolotāja.

Arnis paņēma burtnīcu, izlasīja, tad papurināja galvu.

� Nē, nē. Es apbrīnoju, skolotāj, jūsu pacietību. Kā jūs varat dienu no dienas lasīt mūsu penterējumus? �im jauneklim laikam atkal pienāksies cālis. Domāt viņ� prot, bet garumzīmes nav papūlējies uzlikt. � It kā jokodams, bet ar jūtamu aizkaitinājuma pieskaņu balsī Arnis, skatīdamies uz Dominiku, noteica: � Ja mēs nebūtu te, pie skolotājas, es labprāt tevi aiz ausīm paplūkātu. Nāc, nāc, es tev palīdzē�u saskaitīt, cik tu tīras palaidnības dēļ esi ielaidis kļūdu, un skolotājai tādēļ velti jātērē laiks.

Abi lasīja un skaitīja. Iznāca, ka Dominikāni sacerējumā ir kādas se�as pareizrakstības kļūdas,kas pieļautas vienkār�i neuzmanības dēļ.

� Es tevi gan otrreiz vairs neņem�u līdzi, � Valtikovs piesarcis pukojās, bet Arnis smējās.

� Man jau no vienas reizes kauns, kur nu vēl otru!

Maija, drusku uzjautrināta, noraudzījās zēnos, tad paņēma burtnīcu, pārlasīja vēl reizi, ar zīmuli izlaboja kļūdas un sacīja Valtikovam:

� Nopietni runājot, jūsu draugam daudz taisnības. �ā darba saturs būtu glu�i labs, Gorkija aicinājumi uz cīņu ir saklausīti, bet jūs pavir�i rakstāt. Ja vēl ilgi tā nēsāsit garumzīmes un komatus kabatā, tad � nezinu. Nāko�o, lūdzu, tomēr ar visām garumzīmēm! � Maija aizvēra burtnīcu un nolika Dominika priek�ā uz galda.

Bet Arnis tūlīt sāka citu sarunu:

� Mēs gribējām jums pastāstīt par Borisu.

� Borisu? Kur viņ� tagad ir? � Maija klusi jautāja.

� Rīga. Vel sē�, bet neko pieradīt līdz �im nav izdevies. Cik ilgi turēs, kas zina? Varbūt tomēr piesies kau t ko.

Arnis pastāstīja, ka to nakti kāds tēva draugs vilcienā uzmeklējis Borisu, kur� braucis kopā ar otru zēnu Levu gandrīz tuk�ām rokām, jo �bagā�as� lielāko daļu, jau iekāpjot, pratu�i padot tre�ajam, kur� sēdējis viens, atsevi�ķi. Pēc brīdinājuma zēns ar �bagā�u� izmeties ārā pirmajā stacijā. Boriss ar Ļevu ilgi nav varēju�i nekā iesākt, bijis jāuzmanās no kāda �aubīga līdzbraucēja, kas izlicies guļam, bet vērojis viņus. Tomēr reiz tas patie�ām aizmidzis. Tad zēni klusi izgāju�i un, kad vilciens palēninājis

gaitu, izlēku�i. Ar dienas vilcienu brauku�i atpakaļ uz Rīgu. Vēlāk Ļevs atgriezies, bet Boriss dzīvojis Rīgā vairākas nedēļas, tad apcietināts.

Maija klausījās, nenolaizdama acis no Arņa. �ā astoņpadsmit gadu vecā jaunekļa sejā redzēja pavīdam jau cīnītāja rūdījumu; viņa spo�ās acis prata skatīties tik vērīgi un ar tādu mieru, il kā būtu radu�as raudzīties briesmām tie�i sejā.

Arī Dominiks Valtikovs varēja būt nopietns, bet viņa nopietnībai trūka vēl tā vīri�ķības zīmoga, ko jau bija ieguvis Arnis Vītums. Dominikā visvairāk juta nemieru, neatraisītu spēku, kas augot ple�as, tiecas atdoties tam lielajam mērķim, uz kuru viņ� iet kopā ar biedriem. Likās, �is zēns vēl īsti neapzinās sevi un brī�iem apmulsis raugās apkārt, it kā baidīdamies spert soli bez biedra atbalsta. �ī griba būt kopā ar biedriem, paļāvība un uzticība tiem, kā Maijai �ķita, vistie�āk izteica Dominika sirds bagātību.

Kad Arnis beidza, Maija, atspiedusi galvu rokā, klusēja.

� Tā ir, � viņa pēc brī�a ieminējās. � Borisam jūs pa�reiz nekā palīdzēt nevarat. Bet esiet nu, cik spējat, pa�i uzmanīgi!

� Mēs tāpēc gribējām ar jums parunāties. Saprotam, ka jābūt uz visu gataviem. Pal skolu pārvēr� par spiegu midzeni, � sacīja Arnis, raudzīdamies Maijā ar savu aso skatienu. � Mums ļoti derētu zināt � kas tie�i pilda �os pienākumus?

� Kas? To, zēni, �odien grūti pateikt. Man �ķiet, dro�i var apgalvot, ka tur strādā direktors un skolas darbvedis. No viņu abu sarunas man nejau�i gadījās uztvert da�us vārdus par Borisu, � atbildēja Maija un īsi pastāstīja par tā vakara piedzīvojumu tum�ajā gaitenī aiz krāsns. � Domāju tomēr, ka tie nav vienīgie, � viņa turpināja. � Ja būsit uzmanīgi, var nolikt, ka �o to uzminēsit pa�i. Man, piemēram, ir gadījies redzēt tādu ainu: de�urē skolotājs Vails. Tomēr nestaigā pa gaiteni no viena gala līdz otram, kā to parasti dara, bet. il kā savā nodabā lēni grozās vienas klases tuvumā. Ja ieklausās, var dzirdēt, ka klasē par kaut ko dzīvi debatē, un, paejot garām, arī redzēt, ka debatētāji ir iekarsu�i. Tādos brī�os, kā zināms, liek aizmirsta piesardzība, katrs saka to, kas uz sirds. Un ja nu tā ir otrā reālā klase? Un ja tā iekarsusi strīdas par to, kā Hitlers ticis pie varas? Vai tad nekļūst skaidrs, ko katrs domā?

� Pareizi! Pie mums tā noliek, � Dominiks noteica.

� To derētu jums atcerēties ne par Vaitu vien. Domāju, ka par Cīruli arī.

� Par Cīruli jau runājām, � atzinās Arnis.

� Mums skolotāju istabā pavēl: skolēniem jāseko, audzinātājiem jāzina, kāds klasē noskaņojums, jāzina, ko katrs domā. Mūsu skolā, sevi�ķi vecākajās zēnu klasēs, esot nelabs gars.

� Tas ir otrajā un pirmajā, � Arnis piebilda.

� Jā. Un ja vēl skolotājiem nākas atbildēt uz āķīgiem jautājumiem? Ja Gelmanis, Valtikovs un Perl-manis, piemēram, grib stāties mazpulkos? Ja Viļunats prasa mācītājam, kā var saglabāt Jēzus miesas? Ja vēstures stundās tī�i jautā par demokrātiju, lautas vienību un tā tālāk? Vai tad nelabais gars nav tikpat. kā rokā?

Zēni uzmanīgi klausījās. Te runāja viņu dzīves drūmā patiesība. Viņi klausījās. Viņi gribēja zināt. Vairāk un vairāk. Skolotājas stāsts deva iespējas pārvarēt grūtības, vairīties no iekri�anas, atgādināja skolas vadības nepārprotamos nolūkus izskaust jaunatnē visu progresīvo. Zēni zināja, ka darboties komjaunie�i varēs tikai tad, ja labi pazīs apstākļus

un būs piesardzīgi. Tāpēc atsaucīgi tvēra katru skolotājas teikto vārdu.

Kad viss svarīgākais likās pārrunāts, saņemtas arī jaunas grāmatas � �Artamonovu uzņēmums�, �Foma Gordejevs�, ��apajevs�, �Cements�, Arnis vēl tomēr nevarēja nomierina lies.

� Es gribētu vēl ko jautāt.

� Lūdzu!

� Vai starp skolotājiem ir vēl kāds, kas... � viņ� vilcinājās, laikam vārdus meklēdams, � kas komjaunie�us netur glu�i par bandītiem un kaut drusku ko saprot tādās lielās? � �is jautājums nodarbināja viņus abus, un sasprindzinātā, uzmanībā abi gaidīja atbildi.

� Es nezinu, zēni, vai. kaut cik konkrēti pa�reiz varu spriest. Daudz ko vēl nezinu, bet domāju gan, ka ir. Vismaz noleikli varu sacīt, ka ir lādi patiesi, skaidri cilvēki, kas jaunatni cen�as saprast. Tomēr viņu politiskos uzskatus novērtēt es vēl nevaru, � atbildēja Maija.

� Bet kā izslēdza Borisu? � prasīja Dominiks. � Balsoja ta�u.

� Tikai trīs bija pret, bet arī tas vēl nekā neizsaka. Da�s labs baidījās un sprieda tā: galu galā vienalga, balso�u par vai pret. Izslēgs tā vai tā. Kur� tad nesaprata, ka balso�ana nav nokas cits kā inscenēta izrāde?

Labu brīdi zēni klusēja, raudzīdamies viens uz otru.

� Mēs vēl ko neesam pateiku�i, � Arnis kautri ieminējās. � Iznāk gan, ka mēs tādi nepiepildāmi, bet.. ,

� Nu, nu, � Maija viņu pārtrauca. � Sakiet vien, kas uz sirds.

� Vai jūs neuzrakstītu rakstiņu par tagadējo skolas politiku, kāda tā ir? Jaunatnes avīzītei. Ļoti vajadzētu.

� Ja vajag, pamēģinā�u. Kad lad gribat?

� Pēc kādas nedēļas, ja varētu.

�oreiz ar Lo pietika � un zēni atvadījās.

Daudz �ajās vakara stundās tika runāts par literatūru, izstaigāti gan skolas, gan dzīves garu garie ceļi. Varēja apbrīnot �o jaunie�u zinātkāri, enerģiju, uzņēmību, darba spējas un gribu. Bie�i te sēdēja Valdis Ciļuns, kas, pēc tēva nāves izstājies no skolas, tagad patstāvīgi mācījās, lai nākamajā gadā tomēr varētu beigt vidusskolu. Matemātikā, fizikā, kur vienam likt uz priek�u kļuva grūtāk, palīdzēja draugi � Arnis, Stepans un citi. Latvie�u valodā un literatūrā pēc �o pa�u draugu lūguma Lo darīja Maija, jo arī Valda sapnis bija universitāte: viņ� gribēja būt in�enieris celtnieks. Īstenībā gan latvie�u valodas skolotāja ne tik daudz palīdzēja, cik pārbaudīja padarīto un tā stiprināja Valdī pārliecību, ka viņ� ir uz pareiza ceļa.

Valdis bija spējīgs zēns. Likās, vienādi viegli viņam padodas kā matemātika, tā valodas. Tā kā latvie�u valodas mācība nekādas grūtības nesagādāja, par galveno pārrunu tematu kļuva literatūra. Valdis lūdza palīdzēt viņam arī atkārtot visu, kas izņēmis iepriek�ējos gados. Zēns gribēja zināt daudz, vairāk, nekā prasīja vidusskolas programma, gribēja, lai skolotāja palīdz no latvie�u un arī no padomju cit-taulu literatūras izvēlēties vērtīgāko.

Skolotāja darīja visu, kas viņas spēkos, lai zēnam palīdzētu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka saprata: zinā�anas viņ� krāj ne likai sev, bet grib tās sniegt tālāk, citiem, saviem biedriem � strādnieku jaunie�iem pagrīdē. Arī viņai pa�ai tāpēc bija jāpapildina zinā�anas, jāmeklē jauni materiāli. Nereti sestdienas vakaros un svētdienās vajadzēja braukt uz Rīgu, kur draugi un biedri, kas darbojās pagrīdē, varēja palīdzēt sagādāt vajadzīgo.

Pienākums ne vien mācīt, bet arī mācīties izrietēja no visām zēnu prasībām, lai ar kādām viņi pie skolotājas griezās. Kad viņi sāka jautāt, atklājās patie�ām nepiepildāmas zinā�anu slāpes. Uz visda�ādākajiem jautājumiem vajadzēja atbildēt � nereti uzreiz, tie�i. Ar sirsnīgu smaidu Maija tādās reizēs atcerējās �mita smieklus un zobgalīgo padomu neteikt skolēniem: �Nezinu.� Cik daudzreiz tagad jaunajai skolotājai bi ja jāsaka kā mājās, tā skolā � �nezinu� vai arī � �paskatī�os, pameklē�u, pateik�u rīt�. Katrā tādā reizē nācās meklēt, domāt, pārbaudīt, atcerēties aizmirsto, bet tas jau nebija nokas nepatīkams. Ar �iem zēniem, kas saucās reālisti un pa�i also nosaukumu lepojas, vienmēr vajadzēja būt gatavam doties pretim nezināmajam, grūti sasniedzamajam. Nevarību, nedro�ību, vienaldzīgu prasību pec miera viņi gan neciestu un nepiedotu, jo jaunatne neprot to paciest un piedot. Maijai vēl arvien tāpēc likās, ka, būdama skolotāja, vairāk no saviem zēniem, tomēr saņem nekā dod, jo apzinājās, ka bez tās jaunības enerģijas un nevaldāmās trauksmainības, bez tām dzīves slāpēm un prieka, ko viņi nesa sev līdzi u.ij ar ko piepildīja visu, neviens skolotājs, ja tas patie�am gribēja būt �ā vārda cienīgs, nevarēja dzīvot un strādāt.

Vēlās vakara stundas, kad vajadzēja pārdomās dalīties ar jaunie�iem un kaut īsos, vispārīgos vilcienos parādīt, kas ir Gorkijs, Majakovskis, Fadejevs, Solohovs un citi padomju rakstnieki, skolotājai Sili-ņai �ķita kā viņas skolas dzīves īstās, visdārgākās stundas. Te varēja runāt ar jaunie�iem atklāti, raudzīties un klausīties viņu nopietnība, drosmē, pienākuma apziņā un uzticībā, ko viņi bija solīju�i savai organizācijai un tās vadītājai � Komunistiskajai partijai. Tumsas kalns, kas gūlās pār skolu, tad nelikās vairs tik smags, jo tam pāri staroja gaisma, kas plūda no lielās Padomju zemes. �ī gaisma viņiem visiem bija vislielākā spēka devēja. Nereti vajadzēja domāt: kādas iespējas pavērtos jaunatnei augt, mācīties, dzīvot, ja tā varētu strādāt skolā stundās!

Vēl to nevarēja. Bet varēja un vajadzēja palīdzēt radīt pretsparu tam lumsonīgo, reakcionāro ideju tvanam, kas smacēja jaunatni. Un padomju literatūra te lieti noderēja. Labi bija, ka visi �ie zēni pietiekami prata krievu valodu, kā arī tas, ka viņi dziļi izjuta literatūru, tvēra to ne vien ar prātu, bet ar visu savu jauno sir�u spēku.

Reiz, kad bija izskanēju�i poēmas �Vladimirs Iļji�s Ļeņins� fragmenti un nobeiguma vārsmas, iestājās tāds klusums, ka neviens negribēja lo pārtraukt. Tad piecēlās Valdis un teica:

� Vairāk �ovakar nerunāsim. Iesim pastaigāsim, padomāsim.

Kādu vakaru vai, labāk sakot, nakti, kad pulkstenis jau rādīja divpadsmito stundu, pie loga klusu pieklauvēja. Maija atbīdīja nost burtnīcas un gāja ielaist, bet atpakaļ istabā ienaca kopā ar Dominiku. Zēns likās tik satraukts, ka varēja domāt: notikusi kāda nelaime; bet tad viņ� vilka no azotes ko papīrā ietīstītu un pasniedza skolotājai.

� Es gribēju jums pirmajai. Mēs nupat dabūjām. Ātri vajagot... tā noteica . . .

Maija attina tīstokli, un arī viņu pārņēma satraukums. Grāmata. И. Островский. �Как закалялась ст �ķirot lapas, pirksti viņai drebēja. Dominiks to ievēroja.

� Jums arī pirksti dreb, tāpat kā man. Ievērojāt, kas izdevis? �Molodaja gvardija�. Tai vajag būt labai. Vai jūs ko zināt par lādu rakstnieku?

� Maz, � teica Maija. � Tikai to, ka viņ� ir komjaunietis, pilsoņu kara cīnītājs, bet tagad pārdzīvo

dziļu traģēdiju: pēc kauju laukā dabūtajiem ievainojumiem saslimis.

� Vispirms jūs izlasiet, tad arī mēs, � mazliet nomierinājies, Dominiks steidza stāstīt. � Piedodiet, ka tik vēlu, mums atļāva paturēt tikai da�as dienas. Mēs jau zinām. Vēlāk vairs neredzēt kā savas ausis. Tāpēc nevar kavēties. Jums gulē�ana �onakt neiznāks, tas ir dro�i.

Maija nevarēja vēl atrauties no grāmatas, bet zēns jau lieti�ķi jautāja:

� Vai līdz rīlvakaram jūs varētu izlasīt? � bet tad apķērās. � Nekas. Kā nu varat! Es tad ie�u. Piedodiet, ka tā naktī ielauzos.

Maija izlaida vēlo ciemiņu. Tad burtnīcu kaudzes tika atbīdītas uz otru galda galu, un nakts patie�ām pagāja turpat pie galda.

Bet no rīta skolotāja atkal sēdēja klasē.

Da�ādi bija �o vakaru notikumi, da�ādi tajos izpaudās raksturi. Visi �ie zēni liecās pēc viena mērķa, bet ceļu uz to katrs meklēja citādi. Vairums no viņiem ar sevi�ķu patiku mācījās matemātiku, kaut gan aizrāvās arī ar literatūru. Bet bija arī tāds reālists kā Sa�a Gudkevi�s, kam matemātika nemaz nepadevās un kas bez literatūras pat dzīvot neprata. Visvairāk viņ� tiecās pēc dzejas, laja guva atelpu no ikdienas dzīves smaguma. Skolotājas padomu lasīt, labu dzejnieku darbus, mācīiies izprast dzejas teoriju zēns centās izpildīt, cik spēja. Savos labākajos dzejoļos viņ� jau prata radīt nelielas, bet spilgtas gleznas, kurās atainojās pa�a vērotās, sūrās darba dzīves tie�amība, bet maz vēl juta lo drosmīgo cīņas sparu, kas kūsāja visā dzīvē un kas mita arī viņā pa�ā. Uzdevums tagad bija mācīties atrast dzīves īstenībā to dziesmu vārdus, kas izteiktu �ā laikmeta dziļākās domas, skaitu pla�āku tematiku. Par to ar Sa�u runāja gan skolotāja, gan biedri.

Kādu sestdienas vakaru, kad skolotāja ar Sa�u atkal apsprieda viņa uzrakstītos pantus, ieradās Arnis, Dominiks un Ja�a. �ie trīs zēni tūlīt visu il kā pie�alkoja ar pavasara vēja svaigumu un spirgtumu. Arnis nāca pa priek�u strauji, kā arvien nopietnu, dro�u skatienu, enerģijas pārpilns, aiz viņa pārgalvīgais smējējs Dominiks, cepuri uz vienas auss, un drusku iepakaļ Ja�a, lēnāks, mierīgāks, mazliet ironisks.

Ienāku�i istabā, zēni savai enerģijai deva brīvu vaļu. Te jau nebija klase, kur vajadzēja atcerēties, ko drīkst, un ko ne. Dominiks acumirklī ieraudzīja dzejoļu lapiņas uz galda, pamanīja Sa�as satraukumu un jautri iesaucās:

� Ak tad tev, Sa�ka, atkal tek sviedri!

� Novelciet nu mēteļus, citādi jums arī sāks sviedri plūst, � aicināja skolotāja.

Kamēr zēni atģērbās, skolotāja, apsēdās pie galda un teica:

� Paņemiet krēslus, nāciet to �urp un palīdziet mums ar Sa�u! Sa�a, esat tā ar mieru? Jā?

Sa�a pamāja, lai gan par lielu patiku viņa sojas izteiksme nerunāja. Viņ� loti kautrējās.

Par Sa�as tieksmi dzejot zēni dzīvi interesējās, bet visu, kam ar to bija sakars, uztvēra savdabīgi. Tas bija viņu dzejnieks, un viņi to vērtēja pa savam paradumam: atklāti, nopietni, tomēr ar drastisku nebēdību, bez sevi�ķas iedziļinā�anās, bet kategoriski.

� Da�i dzejoļi man patīk, un, acīm redzot, Sa�am ir ko teikt, bet te ir arī tādi kā �Nakts�. Es lasu un domāju, kam �odien vajadzīgi tādi dzejoļi. Tur tikai acumirkļa izjūtas, kas maz dod, � pirmais ieminējās Ja�a. �is zēns, kad runāja, arvien teica ko iz�ķirīgi nozīmīgu. Viņa asajās, parasti aprautajās replikās izpaudās nobriedu�a jaunekļa nosvērtība, domu skaidrība un patstāvība.

Arī Arnis pa to laiku jau bija izskatījis da�as lapiņas un, turēdams tās rokā, lieti�ķi sacīja:

� Man ar to gadījās vairāki lādi, kas nekā nodod.

� Kāpēc nedod? � jautāja Maija. � Mums tas vissvarīgākais. Un kam tur vajadzētu būt, lai jums patiktu?

� Tā jau es domāju! � Arnis iesmējās un kopā ar viņu visi pārējie. � Tai pa�ā peļķē, kur tagad sē� Sa�a un svīst, būs jāapsē�as arī man. Bet es gribu ķepuroties laukā. Kāpēc nedod? Tāpēc, ka tur par niekiem vien Sa�a runā. Ko es gribētu? Jūs mums mācāt stundās, ka literatūras, mākslas saturam jāizaug no dzīves, jāpau� vērtīgas idejas. To es gribu. Tā,'kā darīja Rainis. Es atceros arī tādas rindas:

Я

всю свою

звонкую силу поэта тебе отдаю,

атакующий класс.

Viņ� nolika lapiņas atkal uz galda.

Ja�a, pārlasījis vēl citus Sa�as uzrakstītos pantus, atlika tos atpakaļ un nopietni teica: � Jā, Sa�a, tu proti izteikt labas domas. Lūk, te ir dzejolis ar virsrakstu �Kāpēc?�. Te tu jautā:

Kāpēc gan pagrabos neiespīd saule?

Kāpēc tik daudziem �odien nav maizes?

Un tālāk ir arī atbilde uz �iem �kāpēc�. Te izteikta dziļa dzīves patiesība. Tā vajadzētu. Bet. kāpēc daudzos dzejoļos tev vēl iet pa tuk�o? Tu tikai �ivini, kaut gan labi zini, ka dzejnieks nav zvirbulis. Tāpēc padomā: ja gribi rakstīt, neniekojies, bet dari to nopietni! Ja ne, liec nost spalvaskātu!

Tad ierunājās Dominiks:

� Bet vai tad visi dzejnieki var būt tādi kā Rainis un Majakovskis? Latvie�u dzejnieku desmitiem, bet Rainis viens pats. Katrs raksta pēc savām spējām.

� Lai viņi raksta, bet vai mums tāpēc tas viss jālasa, ja tur nekā nav! � Ja�a viņam atcirta.

� Rainis dzīvoja tādā laikmetā, kad bija lieli nolikumi, par ko rakstīja viņ�, Andrejs Upīls. Tagad cits laikmets, � iebilda Dominiks.

� Un par �o laikmetu nav ko rakstīt? � nenocietās Arnis.

� Es nesaku, ka nav, � bet kas tad �odien latvie�u literatūrā tā raksta? Daudziem tāpat vien ir kā Sa�am, nemaz labāk.

� Lūdzu, neapvainojiet Sa�u, Dominik! � Maija teica un padraudēja ar pirkstu. Dominiks iesmējies taisnojās:

� Vai tad tā nav? Tā, kā �odien raksta, es arī varētu. Garumzīmes un komatus jau drusku protu salikt.

Skaļi smiekli pavadīja �os vārdus. Smejas arī Sa�a. Nesmējās tikai skolotāja. Viņa klausījās zēnos, tad salasīja kopā Sa�as lapiņas, nolika kārtīgi uz galda visas vienā vietā un sacīja:

� Kritiķi jūs esat bargi, lai gan jāsaka � lielā mērā patiesi. Dzejai nepietiek ar sīku acumirkļa iespaidu apdziedā�anu. Dzejnieks nav un nedrīkst būt tikai savas dvēseles aukle, bet laikmeta atbalss. Tā saka Gorkijs, un tā nu tas ir, Sa�a.

Sa�a klausījās mierīgi, bet viņa jūtīgā daba tik viegli un ātri nespēja visu teikto sevī pārvērtēt un tikt pāri rūgtumam.

� Arnim un Ja�am laikam ir taisnība, bet ko Ikss tur samuldēja ... � attrauca Sa�a, un tas izskanēja visai sīvi.

� Dusmoties, Sa�a, tomēr nevajag, � atbildēja Maija, � paldies jāsaka arī tad, ja zāles rūgtas. Arņa un Ja�as vērtējumu, es domāju, varam pieņemt,

un jūsu labākie dzejoļi liecina, ka jūs varētu rakstīt tā, kā viņi prasa. Tikai vēl jāmācās, jāpapūlas, jāpadomā pavisam nopietni, kas ir īsta, laba dzeja. Dominiks tomēr �oreiz, pelnījis vēl kādu stiprāku vārdu. Tā nevajag, Dominik, pļāpāt! Kāds sakars Sa�as neveiksmīgajiem mēģinājumiem izteikt savas domas ar tuk�ajiem pa�alojamiem �odienas bur�uāziskajā literal urā?

Dominiks kļuva nopietns.

� Jā, jā, Dominik, un, � skolotāja vēl pielika,�tas arī nav slikti, ka jūs nopietns kļūstat. Un vēl kas, � Maija turpināja, � kāpēc jūs domājat, ka mūsu laikmetam nav citas dzejas? Ir mums, Dominik, laba, revolucionāru ideju piesātināta dzeja. Tikai dzejniekiem, kas to raksta, liek aizbāzta mute, sasietas rokas. Tā ir aizliegta literatūra. Paklausieties da�as rindas:

Laukā aiz Matīsa kapsētas draud Latvijas centrāles korpusi baigi. Vēji ap dzeloņu pinumiem raud, Restēs tumst strādnieku vaigi.

Matīsa kapsētas �ogmalē rok

Kritu�os biedrus bez dziesmām pa nakti. Dzīvie bez cilvēka tiesībām smok, Centrāles kamerās rakti.

Tā raksta Leons Paegle, dzejnieks revolucionārs, ko �ī �centrāle � valdo�ās Latvijas balsts�, kā viņ� pats to nosauca, arī nobendēja divdesmit sestajā gadā.

� Mēs par tādiem dzejniekiem neko nezinām, � Dominiks nopietni atzinās.

� Vai tā centrāle ir tā pati vieta, kur Boriss tagad? � klusi pajautāja Sa�a.

� Tas teikts par Rīgas centrālcietumu. Bet ir vēl otra līdzīga viela � lermiņcietums. Tie�i jaunie�iem. Boriss dro�i vien ir tur, � sacīja skolotāja.

� Boriss ir kaut kur pie kapiem, � ieminējās Arnis.

� Pie tā otra arī kapi, � skolotājā atteica, tad piecēlās, sameklēja plauktā aiz citām grāmatām aizbāztu �Cietumi nelīdz� un pasniedza lo Dominikāni. Tūlīt abi ar Sa�u viņi sleidza �ķirstīt nelielo grāmatiņu, it ka nekas cits vairs neinteresētu, bet Arnis paņēma to un aizbāza sev aiz svārkā.

� Ko tu? � Dominiks īgni pārmeta, bet Ainis mierīgi atvairījās:

� Te nav nekādā lasītava. Skolotājai kas cits arī darāms, ne ar mums vien jānoņemas. Laiks to saprast. � Un steidzīgi, it kā baidītos ko nokavēt, jautāja Maijai: � Kad mēs varētu, lūdzu, ko vairāk uzzināt par �o revolucionāro rakstnieku darbiem?

� Sarunājiet ar Valdi, tad ... � Maija domīgi atbildēja.

� Paldies! Bet tagad ejam! Ejam! Sa�a, Ja�a! Ejam! � strauji komandēja Arnis.

Kādu nakti, kad Maija, aizsēdējusies pie savu �rakstnieku� un �grāmatnieku� darbiem, ceļas, lai beigtu darba dienu, pie loga pieklauvēja. Ne la kā parasti, bet kaut kā neskaidri. �Varbūt kāds stiprāks vēja brāziens�, viņa nodomāja un brīdi pastāvēja, paklausījās, vai kas neatkārtosies. Neko nedzirdēja. Pavēra durvis. Neviena neredzēja. Paspēra pāris soļu līdz mājas stūrim, kur redzams logs. Tur kāds stāvēja. Gaismas vājais atspulgs, kas krita no loga, neko skaidru neļāva saskatīt. Ne vārda neteikdama, kā nelaimi nojauzdama, viņa steidzās pie stāvētāja, kas tai brīdī, tā kā salīcis, turēdams kreiso roku kabatā, pagriezās viņai pietini.

� Valdi! � Maija paklusu iesaucās. � Kas noticis? Nāciet iek�ā!

� Atvainojiet, negribēju jūs traucēt, bet...

� Nāciet, nāciet, � viņa steidzināja, un zēns paklausīja.

Ievedusi Valdi istabā, Maija satrūkās. Mētelis netīrs, novārtīts ar kaut ko pelēku. Pats bāls, mulsi, kā vainas apziņā mēģina pasmaidīt.

� Lūdzu, neuztraucieties! Man vajadzētu apsiet roku. Sadūru.

� Parādiet!

� Asinis.

Tikai tagad Maija ievēroja, ka ap kabatu, kurā zēns tur roku, mētelis slapj�. Steidzīgi vajadzēja apkopt ievainojumu. Nekā lāga viņai mājās nebija, bet ar siltu ūdeni, ūdeņra�a pārskābi un jodu izdevās ievainoto roku notīrīt. Brūce stipri asiņoja un izskatījās diezgan dziļa, ar asu priek�metu ie�ķelta plaukstas mīkstumā pie īk�ķa.

� Uzdūros uz naglas, � sacīja Valdis.

Sagriezusi tīru drānu strēmelēs, Maija pārsēja roku. Valdis apjucis skatījās un klusēja.

Kad roka likās kārtībā, zēns gribēja celties, lai ietu, bet Maija aizturēja.

� Pagaidiet! Mūsu abu medicīniskā darbo�anās nav nekādas augstās kvalitātes, redziet, vēl sūcas asinis. Jums drusku jāpasē� mierā.

Valdis tomēr nevarēja nomierināties.

� Nakts laikā tā ielauzos ...

� Valdi, nu kāpēc jūs tā runājat? Labi, ka bijāt tik prātīgs un ienācāt.

Tad Valdis sāka stāstīt. Abi ar Arni līmēju�i uzsaukumus. Pēdējos sadomāju�i atstāt uz aizsargu mītnes sienas. Izdevies labi, bez kādiem traucējumiem, lai gan iek�ā vēl dzīroju�i. Airi manīju�ies projām, un licies, viss bus kartība. Bet netālu no tās vietas nāku�i prelim �etri apdzēru�ies aizsargi un piesēju�ies viņiem. Viens ieķērcies: �Kas te pa naktīm vazājas? Vai tie nav krievi?� Otrs apstājies viņu priek�ā. �Komunisti! Svolo�i!�

� Mēs laidāmies projām. Lai nedzītos visi kopā mums paka], darījām tā: Arnis vienā pusē pāri sētai, es � otrā. Arnim laimējās, jo nez kāpēc visi rēkdami metās pie vārtiem, kur es pārlēcu pār sētu. Vajadzēja tikt tālāk. Nācās nesties pāri vēl vairākām sētām, no viena pagalma otrā, un tad tumsā uzķēros uz naglas un, lecot zemē, trāpījās pretim bedre, iegāzos. Kaut kas tā kā nokūpēja, novārtījos pēc velna. Iztiku uz ielas te, netālu no jums. Baidījos tālāk iet, jo roka asinīs. Kas zina, kur tie, velni, dauzās! Varbūt uzodu�i jau uzsaukumus arī.

� Tas prātīgi, ka ienācāt. Sākumā nesapratu: klauvē vai ne. Bet tagad, Valdi, darīsim tā: nāciet drusku nomazgājieties un tad tepat atlaidieties uz dīvāna. Tūlīt uz ielas labāk jums nerādīties. Kas zina, ar ko vēl var te sastapties.

Valdis piesarka.

� Es kādu brīdi tāpat pasēdē�u.

� Nestrīdēsimies! Nav vērts par tādiem niekiem, � skolotājas balss skanēja silti, bet noteikti.

Valdis vairāk nepretojās. Neteikdams ne vārda, aizgāja uz virtuvi, nomazgājās, notīrīja bikses. Maija uzsildīja tēju, pabaroja zēnu un uzklāja viņam uz dīvāna guļas vietu. Atgūlies, beidzot pārvarējis savu kautrību, viņ� lūdza kādu grāmatu, ko palasīt.

� Paskatieties plauktā pats. Ņemiet, ko varat ieraudzīt, � bija atbilde.

Maija virtuvē iztīrīja zēna mēteli, izmazgāja asins traipus, izgludināja. Istabā tomēr uguns nenodzisa. Varbūt aizmidzis tāpat, domāja skolotāja un pavēra durvis. Valdis negulēja, bet sēdēja uz dīvāna, noliecies pār grāmatu. Nemanīja pat, ka durvis paveras.

Maija tūlīt ieraudzīja: tā pati grāmata, ko viņa nupat pirms da�ām stundām bija saņēmusi. Kāds pieklauvēja, viņa izgāja pretim, un sve�a sieviete sniedza paciņu, teikdama: �Te jums atsūtīja no Rīgas.� Iek�ā nenāca, aizbildinājās, ka neesot laika, un aizsteidzās. Paciņā atradās da�as cepumu kārbiņas, pāris ābolu un apelsīnu, bet vidū grāmata pelēkos vākos � �Педагогическая поэма�. Л. Макаренко.

Tā kā steidzīgi, vajadzēja izlabot skolēnu sacerējumus, viņa grāmatu tikai pār�ķirstīja. To bija atradis Valdis. Aizrāvies viņ� atģidās un pacēla galvu tikai tad, kad Maija pienāca klāt. Tā kā satrūkās, bet tūlīt priecīgi, tikai ar jūtamu pārmetumu iesaucās:

� Kāpēc jus par �o grāmatu neko nestāstījāt?

� Neesmu vēl lasījusi.

� Neesat lasījusi? Kā tā? � viņ� brīnījās.

� Nupat tik dabūju, nepaspēju.

Roti gadījās �o zēnu redzēt tik atklāti jūsmīgu, priecīgi saviļņotu. Viņ� runāja, bet acīm steidza tvert vārdu rindas.

Skolotāja to redzēja, tomēr nopietni teica:

� Bet tagad, Valdi, jāliek nost, jāpaguļ. Drīz būs rīts.

� Tikai vēl drusciņ ļaujiet palasīt. Lūdzu, lūdzu!

Maija tomēr neatlaidās:

� Drīz jums, Valdi, uz darbu jāiet. Mājās māmuļa gaida, nezina, kur dēls palicis. Pirms darba pie viņas arī vēl jāiegrie�as. Lieciet tāpēc nost un di usku nosnaudieties! Varēsit paņemt līdzi un vakarā palasīt.

� Līdzi? Tad gribēs arī citi. Bet jūs? Gaidīsit, kamēr mēs izlasīsim?

� Pagaidī�u. Tikai tagad, lūdzu, dodiet man!

Valdis bezcerīgi nopūtās, nopietni paskatījās uz skolotāju un, aizvēris grāmatu, pasniedza to. Maija nogrieza uguni un iziedama vēl klusi pateica:

� Guliet mierīgi, es se�os jūs pamodinā�u.

Kā rudenī, tā, tuvojoties pavasarim, skola pārdzīvoja satraukumu naudas dēļ. Mācīties drīkstēja tie, kam bija nauda. Kam tās nebija, tiem atkal visai jūtami atgādināja, ka skolas durvis var tikt aizvērtas. Mācību maksa veidoja �ogu starp skolu un tiem, kas vēlējās tur palikt. Kas nespēja tikt pāri �im �ogam vai paklupa, tas palika ārpusē.

Gatavodamās aizstāvēt savas klases tiesības palikt skolā, Maija �oreiz negribēja atkārtot rudenī pieļauto kļūdu un pirms pedagogu padomes sēdes, kurā atbrīvoja no skolas naudas maksā�anas, aizgāja pie Perlmaņa. Pulkstenis rādīja jau vakara devīto stundu, kad viņa atvēra kādas mājas durvis mazā �ķērsieliņā netālu no stacijas un priek�nama pustumsā raudzījās, kurp nu iet. Aiz vienām durvīm raudāja bērns, kaut kur ieskanējās vijole, dzirdēja balsis. Pie tuvākajām durvīm viņa pieklauvēja. Tās pavērās, un spraugā pavīdēja piecus se�us gadus veca zēna sejiņa. Tas, atstājis durvis pusviru, parāvās atpakaļ un kaut ko sauca. Iznāca sieviete pusmū�a gados, atrotītām piedurknēm, rokas slaucīdama priek�autā.

� Ko vēlaties?

� Kur �eit dzīvo Perlmanis?

� Tur, � sieviete parādīja uz durvīm dziļāk priek�namā. Maija pateicās,uzmanīgi aizgāja pa bedraino klonu līdz tām un pieklauvēja. Atvēra vīrietis . jau krietni gados, pliku galvvirsu, brillēm uz deguna. Zem kuplajām uzacīm paslēpu�ās, pāri brillēm raudzījās vērīgas acis.

� Ko vēlaties?

� Es vēlētos runāt ar Perlmaņa kungu.

Vīrietis aicināja ienākt. Istaba, kurā Maija iegāja, bija neliela. Gar sienām gultas, plauktiņi ar grāmatām, istabas vidū galds. Pa atvērtām durvīm varēja redzēt vēl kādu telpu. Tur �ņāca prīmuss, un ap to rīkojās gadus divpadsmit veca meitene, acīm redzot, gatavoja vakariņas. Pabāza tum�as galviņas vēl divi mazāki zēni un ba�īgi nolūkojās atnācējā.

� Es esmu no skolas, kur mācās jūsu vecākais dēls, gribēju ar jums drusku parunāties, � sacīja Maija.

Perlmanis lūdza apsēsties un norūpējies jautāja:

� Vai tad viņ� ko nodarījis?

� Nē. Vai Jēkaba nav mājās?

� Vēl strādā. Da�reiz tikai ap vienpadsmitiem pārnāk.

� Un tad vēl mācās?

� Nu kā tad! Vai nu bez tā?

Perlmanis runāja strupi, uz skolotāju pat neskatīdamies. Viņ� apsēdās kaut kā iesānis un, uzlicis roku uz galda, nervozi slidināja pirkstus pa tā virsu. Kuplās uzacis gandrīz aizsedza viņa acis. Nu Maijas priek�ā bija �is �bagātais� tirgotājs ar visu savu iedzīvi. Nonēsāts adīts kamzolis mugurā, gar galda stūri redzama mazliet uz priek�u izstiepta kāja novalkātā, greizi no�ķiebtā tupelē. Arī istabā it nekas neliecināja par bagātību. Galds pārklāts ar vaskadrānu, uz kuras redzami tintes traipi. Laikam pie �ā pa�a galda Ja�a un citi bērni mācījās. Pat vienkār�ie baltie aizkariņi pie loga likās �ur tur aizlāpīti, gultas pārklātas ar raibām flaneļa segām. Kaktā aiz krāsns drēbju pakaramais � gan pilns, bet visvairāk tur redzēja bērnu apģērba gabalus: mētelī�us, jakas, cepures. Turpat nomesti divi pāri slidu.

� Jūs esat Ja�as jaunā audzinātāja? � pēc neveikla klusuma brī�a iejautājās Perlmanis.

� Jā, � skolotāja pamāja.

� Tā. Tā. Līdz �im pie mums no skolas neviens nav nācis, � viņ� turpināja un kā pārsteigts, kā izbrīnī-I jies raudzījās uz skolotāju, � tāpēc domāju, ka Ja�a ko sliktu izdarījis.

� Kāpēc tad tie�i sliktu domājāt? � Maija savukārt pabrīnījās.

� Es tā dzirdu no puikām, kas te atnāk pie Ja�as. Ja skolotāji iet uz mājām, tad, viņi saka, ir sobers. � Perlmanis pasmējās, bet smiekliem nebija skaņas.

� Man nav ne mazākā iemesla sūdzēties par jūsu dēlu. Atnācu tāpēc, ka mums atkal ir priek�ā atbrīvo�ana no mācību maksas, un gribēju dzirdēt tie�i no jums, kā dzīvojat. Vai jums Jēkaba skolas nauda sagādā lielas rūpes?

Perlmanis atkal tāpat neskanīgi iesmējās.

� Tad jau laikam jūsu nāciens ir veltīgs. Ja�a nekad nav atbrīvots, un neatbrīvos arī tagad. Pats visu laiku strādā, lai varētu nopelnīt tos latus. � Viņ� īgni atmeta ar roku. � No skolas mums nav ko gaidīt. Tādiem kā Ja�a tā nedos ne santīma.

Maijai pietrūka, ko atbildēt. �is cilvēks runāja taisnību, un rūgtie vārdi bija jāuzņem bez aizvainojuma.

� Es domāju, � Maija iebilda, � ka lūgumu iesniegt tomēr vajadzētu. Pamēģināt vēl reizi, kaut arī pēdējo.

� Tā jau viņ� dara. Mēģinās dro�i vien arī �oreiz � bet kāda tur jēga?

� Jums bez Ja�as arī citi bērni vēl iet skolā?

� Jā. Visi �etri iet. Mazie abi otrajā klasē, Dina ceturtajā. Viņa mums mālēs vietā: vāra, mazgā, dara visus mājas darbus. Ja�a atkal palīdz man pelnīt. Tā mums iet. Es jau tai bodelē �o to nopelnu ar, bet visiem vajag. Te apģērbam, te grāmatām. Un visi tik par to vien runā: skolā, skolā!

� Tas ta�u brīni�ķīgi, ka jums tādi bērni!

� Bērni? � asi iesaucās Perlmanis. � Vai viņiem

ir,_ vai bus cilvēkbērnu tiesības? Ka viņi mācīsies? Kā dzīvos?

� Ko lai jums saku? Viegli nav, bet gan bērni atradīs sev ceļu, � Maija klusi atbildēja. � Lai tikai mācās, kamēr jūs vēl varat palīdzēt. � Viņa piecēlās. � Neaizkavē�u jūs vairāk. Ja�am pasakiet, lai viņ� lūgumu iesniedz jau rīt.

Piecēlās ari Perlrnanis un panācās līdz durvīm.

� Es jūs izlaidī�u. Te jau kaklu var nolauzt.

Uz mājām ejot, Maija domāja:

�Perlmanim taisnība. Kāda gan jēga manam apmeklējumam? Ja Me�gaiļa laikā Jā�u nekad ncalbrīvoja no mācību maksas, tagad uz to vēl mazāk cerību.�

Pēc da�ām dienām notika pedagogu padomes sēde � un piepildījās, ko bija teicis Perlrnanis: viņa dēlu patie�ām neatbrīvoja.

� Tēvs tirgotājs, bagāts cilvēks, ko vēl negribēs, � sacīja direktors Liepa.

� Tiem nekad nepietiek, � sprieda arī inspektore Grīvāne, un smaids tā izplūda pa viņas seju, ka acis gandrīz pazuda un to vielā palika �auras, spīdīgas spraudziņas. Maija skatījās un domaja: kāda līdzība ar Rudumu! Tapai, kā katoļu mācītājs, arī inspektore, �ās saimes uzticīgā locekle, visnejaukākos vārdus prot izrunāt ar smaidu.

Kā Perlmaņa, la citu I reālās klases zēnu skolas naudas lielā nelīdzēja nekādi klases audzinātājas lūgumi un pierādījumi. Tāpat kā rudenī, Vaiļunam un Rogām atvēlēja pusi, tikpat cik Kalniņam un Zālēm.

īstu ��ēlastības dāvanu� saņēma Rutāns, jo vienbalsīgi tika nolemts, ka viņ� jāatbrīvo no skolas naudas puses par to, ka labojies.

� Lai redz, lai zina visi, kā tiek atmaksāts par godīgu uzve�anos! � secināja direktors Liepa. � Gan samaksātu tāpat, kā samaksājis līdz �im, bet lai nu �oreiz būtu.

� Lauciniekiem tik briesmīgi nav, � lēnīgi atkal prātoja Ritners. � Nav jādzīvo no vienas algās līdz otrai kā mums.

� Viss pa�iem paaug, � nenocietās Zariņa.

� Bet neaizmirstiet, ka ir tikai divi hektāri zemes un māte viena ar vairākiem bērniem, kas jāapģērbj, jāvada skolā! � pēk�ņi iesaucās dro�a, spēcīga balss. Pūriņ�, piecēlies kājās, uzmeta asu skatienu Zariņai.

� Kam tad ir tie divi hektāri? � viņa apjukusi pārprasīja.

� Tiem, par kuru iztik�anu jūs tik labi zināt. Tā ir, piemēram, Rogām, � skarbi atgādināja Pūriņ�.

Direktors pameta acis uz Puriņu.

� Tā jau ir, kolēģi, tik viegli katrreiz nav, � bet ko darīt? Ja grib mācīties, jāpacie�as. �oreiz vairāk par pusi neiznāk. � Viņ� domīgi pagrozīja rokā zīmuli, il kā gatavodamies rakstīt ko cilu, tomēr tūlīt mudināja: � Ejam tālāk.

Un gāja tālāk pa to pa�u ceļu.

Naktī pēc sēdes Maija vairs neraudāja kā toreiz uz �osejas, bet savā istabiņā pio galda, burtnīcas labodama, mierīgi domāja par to, kas darāms. Atvilktnē tagad atradās simt latu, makā arī vēl varēja sameklēt kādus latus, tāpēc savas klases bēdu brāļiem, kam tika nodarīta visnejaukākā netaisnība, viņa arī �oreiz �piesprieda� otru pusi � �skolas stipendiju�. No rīta audzinātāja gāja uzklāsi, ar vieglu sirdi to pavēstīja zēniem, un �oreiz nemaz nelikās neērti. Starpbrī�os, staigājot pa gaileni, da�reiz gan ienāca prātā: laikam patie�ām moliem ir tāda īpatnība, ka pie tiem var pierast. Reizēm tas viss pa�ai likās smieklīgi. Ka tā nevajadzētu darīt, par to tomēr nedomāja. Klausīdamās skolēnu �alās, viņa gāja pa

gaiteni un ironiski pie sevis atkārtoja: �Ej apkārt � teica Lielais Līkais.�

Skolas naudas samaksas termiņi atkal izjauca iedibinātos dienu ritmus. Mazākajās klasēs daudzi neizturēja un aizklīda kur kurais. No tiem, kas iestājās V klasē, līdz II un I aizkūlās tikai nepilna tre�ā vai ceturtā daļa. Tolies tie, kas aizkļuva, centās turēties līdz galam, lai gan daudziem vajadzīgās naudas sadabū�ana kļuva par neatrisināmu problēmu.

II reālā klase, kad tai pavēstīja pedagogu padomes lēmumu, lieti�ķi rezumēja:

� Sāksies atkal tautu staigā�ana.

Un sākās. Drīz vien skolotāju istabā te viens, te otrs it kā nejau�i ierunājās:

� Daudzi skolēni kavē. Reizēm klases pustuk�as. Sevi�ķi vecākās.

Gāja nedēļas, bet kavējumi nemazinājās. Direktors Liepa nereti skolotāju istabā iesteidzās noskaities un metās virsū audzinātājiem:

� Stingrāk, stingrāk vajag prasīt, kāpēc kavē! Sazināties ar vecākiem!

Kad stāvoklis tomēr neuzlabojās, Lika parakstīta stingra pavēle kla�u audzinātājiem, ka tiem jāatbild par stundu kavējumiem savās klasēs, lai arī katrs klases audzinātājs to glu�i labi tāpat zināja.

Pārrunās par kavējumiem bie�i tika pieminēti arī cēloņi, kas tos izraisa. Atklātāk valodas par to gan sākās tad, ja nebija klāt direktora.

� Nav jau nekas jauns. Rudeņos un pavasaros arvien tā bijis, � cie�ā pārliecībā sacīja Teigarte.

� Lai nu rudenī kā, bet pavasaris ... Ko jūs gribat? Kam tad nepatīk paspriņģot? � vēlīgi lūpas savilcis, piebalsoja Feldmanis.

� Tagad vēl nekas. Bet kad kļūs siltāks! Pa vakariem paskatieties vien, cik ir pieaugu�o. Tikai tādu zeņķu pilnas ielas, � viņam pievienojās Ritnere.

� Lai iet pa vakariem! Kāpēc jākavē stundas? � skarbi iesaucās Stiebriņa,

� Jūs ta�u pati ari esat jauna. Kā jūs nesaprotat? Nepietiek jau ar vakara krēslu vien. Nepietiek. Ko lai dara? � Feldmanis ironiski prātoja.

� Tā ir. Jauni viņi ir. Varbūt gribas kādreiz vaļīgāk. Skolā stingri, � labsirdīgi runāja Ritners. Par to, ka �iem kavējumu uzplūdiem varētu būt kāds cits dziļāks cēlonis, savā pa�apziņā �ie runātāji pat neiedomāja. � Var jau biri, ka vienu otru laucinieku aiztur kādu mājas darbu dēļ. Da�reiz zīmītēs vecāki raksta: mājas apstākļu dēļ nevarēja ierasties skolā. Tas gan vairāk rudeņos. Tagad, pavasarī, mazāk, ko darīt, � lēni, miermīlīgi atkal gudroja Ritners.

� Kā nav ko darīt? Tagad lini jākulsta. Pats karstākais darba laiks, � sacīja Smits, kas sēdēja uz dīvāna Rilneram blakus.

� Me�a darbi pilnā spēkā. Grants ve�ana, kamēr vēl ziemas ceļ�. Vai laukos tagad darba trūkst? � pavērsis skatienu atpakaļ pret Ritneru un �mitu, asi uzsauca Pūriņ�, kas pie galda kaut ko lasīja un vispār sarunā, nepiedalījās.

� Ir jau. Ir. Bet vai tur daudz ko skolēni dara? � tādā pa�ā neizkustināmā mierā un pa�paļāvībā izmeta Ritners.

Līdzīgas sarunas par stundu kavētājiem skolotāju istabā neko atrisināt nevarēja. Būtībā nekas nemainījās arī pēc direktora pavēles saņem�anas. Tā iznāca, ka trūcīgie skolēni �ais dienās un nedēļās pārdzīvoja traģēdiju, jo nezināja, kur ņemt naudu: meklēja kādu iespēju pa�i ko nopelnīt, kavējot mācības un naktis neguļot; bet lielās skolotāju saimes vairums to pat nenojauta un uzskatīja par savu pienākumu rīkoties stingri un kavējumus apkarot ar bargiem sodiem.

Zināms, ne jau tikai tie vien kavēja, kas citādi nevarēja. Vienmēr atradās arī lādi, kas izlaidās, vairījās no grūtākām stundām vai tāpat vieglprātības dēļ klaiņoja apkārt, tomēr netaisni ciest visvairāk vajadzēja tiem, kas labprāt nāktu uz. skolu, ja vien būtu iespējams.

Līdzīgi, ar bargām pavēlēm un sodiem, lika kārtoti visi skolas dzīves jautājumi. Stingra vara visur un vienmēr bija direktora Liepas ieviestā re�īma galvenais nosacījums, kaut ne vienreiz vien �ās varas realizētājiem bija jāizjūt arī sava nevarība.

Kādu dienu, ejot pa gaileni, Maija ieraudzīja pie skolotāju istabas durvīm atkal stāvam divus III reālās klases zēnus. Tie izstāstīja, kādus disciplīnas pārkāpumus izdarīju�i. Viņa nolēma parunāt par �āda veida sodiem ar audzinātāju Apsi un, gribēdama lo uzmeklēt, pavēra skolotāju istabas durvis, paskatījās un satrūkās. Pie galda sēdēja Liepa, un galda galā stāvēja Juris Egle ar Ainu Ozoliņu. Bez. Liepas pie galda vēl sēdēja Blumbergs, Lauciņa, uz dīvāna �mits. Maiju ieraudzījis, direktors iesaucās:

� Labi, ka nāk audzinātāja, piesēdiet!

� Kas te notiek?

� Lūk, kādas lietas notiek! Jāsauc te un jāaizrāda, ka jaunie�i skolā tā nevar uzvesties.

� Kas ir izdarīts? � izbijusies Maija skatījās te uz vienu, te uz otru jaunieti un nekā nesaprata.

� Stāstiet, stāstiet pa�i! Vai man tas būs jādara? � asi pavēlēja Liepa.

Meitene vienaldzīgi lūkojās grīdā. Juris stāvēja paceltu galvu, dro�i skatījās uz skolotāju, bet klusēja.

� Juri, pastāstiet! Tikko pagāja stunda, viss bija kārtībā. Vai tad starpbrīdī kas gadījies? � Maija mudināja.

� Skolotāj, mēs starpbrīdī apstājāmies pie loga un rēķinājām matemātikas uzdevumus. Aina nesaprata, lūdza paskaidrot, � sacīja Juris.

� Tu man netaisnojies! Labi zini, par ko es tevi rāju, � bargi uzsauca Liepa.

� Direktora kungs, vai te nav kāds pārpratums? Juris nepatiesību nerunā. Man vel nav gadījies to dzirdēt, � stingri sacīja Maija.

� Jums nav gadījies? � sarkastiski jautāja direktors un uzlēca no krēsla. Lūkojiet tik, ka tad nav par vēlu, kad jums gadīsies.

� Nekā nesaprotu! � Maija pagrozīja galvu.

� Ejiet tagad! � Liepa nikni uzkliedza jaunie�iem. � Mēs te vēl apspriedīsim, ko ar jums darīt.

Juris palaida Ainu pa priek�u, tad izgāja.

Tagad sākās.

� Rets starpbrīdis, kad nav abi līdzas. Pie loga stāv, sabāzu�i galvas kopā. Kā tā var darīt jaunie�i: vienam astoņpadsmit, otram septiņpadsmit! Man, vecam cilvēkam, kauns skatīties, viņiem nekas. Un paklausies tik, cik viss nevainīgi! Uzdevumus rēķina! Kāpēc tu citām meitenēm nekad nerēķini? Mājās vecāki stingrāki nokāmēs, tur tā nevar. Nu tad skolā. Domā, te neievēros. Tam jādara gals!

Neviens neko neiebilda. Maija apsēdās un neizpratnē lūkojās uz direktoru. Nepatikā savilcis uzacis, Liepa apstājas viņas priek�a.

� Es nesen jums abām ar skolotāju Graumani teicu; viņi jāuzrauga cie�āk; bet redzu, ka nekas netiek darīts, viss tāpat turpinās. Stingrības mums trūkst, stingrības.

Maija pagaidīja, kamēr nobira �ī stingrības krusa, tad sacīja:

� Atļaujiet tomēr iebilst. Esmu gan jau to teikusi, bet nevaru klusēt ari �oreiz. Mums nepietrūksi, vis stingrības, pietrūkst tie�i pretējā � iejūtības, sirsnības. Nesaprotu, kā var jaunie�us audzināt tikai ar

uzkliedzieniem un sodiem. Ar bailēm var uz laiku varbūt iedzīt paklausību � bet kāda tam nozīme?

� Zinu, zinu, � nesavaldīgi iesaucās direktors, � bet no jums skolotāja neiznāks, ja turēsities pie �ādām teorijām. To arī atcerieties!

Maija skarbi turpināja:

� Varbūt, patie�ām no manis nekas neiznāks, bet es nevaru atzīt, ka ir pareizi skolēnus vienmēr tikai strostēt un kaunināt, atstāt pēc stundām, likt stāvēt pie skolotāju istabas durvīm. Atklāti sakot, man ir kauns nākt iek�ā te, skolotāju istabā, kad tur, ārpusē, stāv skolēni kā sardzē. Es domāju, ka tas ne vien nedara mums godu, bet arī neveicina panākt to, ko vēlamies.Vienīgi pazemo jaunie�us, padara viņus spītīgus, neiecietīgus, kropļo raksturus. Kāpēc nevar pamācīt, neaizvainojot jaunie�u pa�cieņu? Kāpēc viņiem jāliek sargāt skolotāju istabas durvis? Tas liecina vienīgi par mūsu nevarību, vairāk neko.

Un savādi. �ie skarbie vārdi mazināja barga priek�nieka dusmu sparu.

� Tik bie�i nemaz te nestāv. Un vairāk mazie, � viņ� it kā centās nolīdzināt pieminētos skolas dzīves grubuļus.

� Man �ķiet � tomēr pārāk bie�i. Reta diena, kad nestāv. Nupat, kad ienācu �eit, stāvēja divi zēni: Brīmanis un Stepanovs no tre�ās reālās klases. Apjautājos, ko nodarīju�i. Viens nav ko sapratis vācu valodā, pārprasījis, otrs pasmējies nevietā, lūk, tie nāves grēki, par ko jāstāv pie skolotāju istabas durvīm. � Maijas balss skarbums, likās, vēl pieauga.

Direktors pagājās pie durvīm, paskatījās. Ja, tur stāvēja Brīmanis ar Stepanovu.

� Ejiet! Un vairāk palaidnības nedariet! � viņ�

noteica. Zēni aizlaidās. Skolotāju istabā atskanēja smiekli. Pasmaidīja arī direktors, kad nāca atpakaļ, un apstājās atkal pie Maijas. ..... Nu pārlieciniet! Es

jau jums reiz to teicu. Es arī bū�u priecīgs, ja būs tada disciplīna, ka varēs iztikt bez sodiem. Bet es zinu, ka nekas neiznāks.

Kad priek�nieka bargums sāka gaist un viņ� kļuva mierīgāks, ierunājās arī citi skolotāji.

� Labu bērnu mums daudz, � sacīja Blumbergs. � Pareizi, ka nevajag vienmēr tik bargi. Sevi�ķi ar mazajiem. Bērni tā grib, lai ar viņiem parunājas, pajoko. Reiz es vienu tur, piektajā klasē, drusku sarāju, otrs stāv blakus un klausās. Es �im prasu: �Nu, ko tu stāvi? Tu arī gribi, lai tevi rāj?� Viņ� atbild: �Jā, gribu,� � un pats smaida pār visu sejiņu. Nu es iedodu konfekti, pieglau�u drusku to spuraino cekulu un saku: �Bet dari tikai tā, ka otru reizi man nav tevi pa īstam jāņem te, aiz tā cekula,� � es �im parādu. �is vēl mīlīgāk nesmaida un nosaka: �Paldies.� Lielie � tie jau gan spurīgāki.

� Lielajiem tāpat gribas laba vārda, � atsaucās �mits. � Tik ilgus gadus strādāts, visādi ir bijis, bet liekas gan: ja nu kas ir panākts, tad vienīgi ar pārliecinā�anu. Kad jaunietis sāk domāt, sāk saprast, tad no viņa var ko izdabūt. Tad var arī, ja vajag, stingrāk parunāt. Citādi tā paklausība tikai tāda acu apmānī�ana vien iznāk. Viņ� stāv tev priek�ā, un tu nezini, ko viņ� domā. Da�reiz visu apsola, bet, neesi vēl pagriezies, iet atkal viss pa vecam.

�mits runāja lēni, it kā katru vārdu pārdomādams un apsvērdams, un acis aiz briļļu stikliem valgi mirdzēja. Maijai vienmēr patika klausīties �ā sirmā skolotāja pārdomās. Tagad viņa domāja: kaut �mits pateiktu ko par jaunie�u draudzību, par to, kas direktoru tikko tā saniknoja. Bet viņ� apklusa. Neviens cits arī neko neteica. Maiju tas satrauca arvien vairāk. Skolotāji, kas te sēdēja, klusēdami bija piedalīju�ies jaunie�u rā�ana. Kāpēc neviens savas domas neizteica?

Zvanīja. No stundām atgriezās citi skolotāji. Ienāca arī Graumane. Direktors, viņu ieraudzījis, tūlīt aicināja:

� Panāciet, panāciet!

Graumane paspēra pāris soļu tuvāk un apstājās.

� Man jūs, abas audzinātājas, � viņ� parādīja uz Maiju, � atkal jābrīdina. Uzmaniet vairāk Ozoliņu un Egli! Nav cie�ams, ka skolā aizmirst pieklājību, aizmirst, jāsaka atklāti, godu.

Graumane izbrīnā ieplēta acis.

� Ko viņi tādu izdarīju�i?

� Jūs prasāt, ko izdarīju�i? Cik rei�u jau esmu atgādinājis, ka mums nav jāgaida, lai ko izdarītu! Kad izdarīs, bus par vēlu. Mēs esam audzinātāji. Mums jāskatās uz priek�u.

Maija nespēja nosēdēt klusu, lai notiek kas notikdams. Viņa piecēlās.

� Es tomēr nesaprotu . . .

� Atkal jūs nesaprotat? � asi, ar stipri jūtamu nepacietības pieskaņu Liepa viņu pārtrauca.

� Jā, nesaprotu. Kā var tik nesaudzīgi iejaukties jaunie�u jūtu dzīvē? Jaunie�u attiecības lajā vecumā kā Ainai un Jurim ir sare�ģītas, draudzības jūtas trauslas, viegli ievainojamas. Ne vienmēr viņi pa�i vēl tās īsti izprot. Ar tīru sirdsapziņu varu teikt: neesmu manījusi neko lādu, ko varētu saukt par nemorālu, par ko vajadzētu rāt, sodīt. Juris teica: �odien viņi rēķināju�i uzdevumus. Esmu vairākkārt redzējusi, ka viņus kopīgajās pastaigās pa gaiteni saista grāmata. Te ir klāt daudzi skolotāji, kas Juri Egli audzināju�i un aizvadīju�i no pirmās līdz pēdējai klasei. Tad sakiet, lūdzu, � vai ir tā, ka �im zēnam nevar ticēt? Vai ir jāap�auba viņa godīgums? Juris ar Ainu satiekas, viņi ir sadraudzēju�ies. Bet �ās draudzības pamatā var būt skaidras, tīras jūtas. Vai tad nav jājautā: ar kādām tiesībām mēs drīkstam turēt viņus aizdomās par negodīgumu, par izlaidību?

Maija centās runāt mierīgi, bet arvien jūtamāks kļuva viņas saviļņojums.

Direktors pārstāja staigāt. Viņa seja kļuva cieta, noslēgta, tajā pa�laik nekas nebija lasāms.

Pirmie �ai klusumā ieskanējās Feldmaņa vārdi, ko pavadīja ironisks smaids:

� Pirmās reālās klases audzinātājas sapra�anās ar klasi laikam ir ideāla un, tā teikt, abpusēja. Ja atgadās kaut kas, pietiek atgādināt, ka būs jāziņo audzinātājai, � tūlīt miers.

� Vai tad tagad par to ir runa? Mums prasa par Juri un Ainu, � iejaucās Teigarte. � Es arī domāju, ka tie ir labi jaunie�i, man liekas, patie�ām godīgi. Juris tā izaudzis, stalts, iznesīgs...

� Kā kavalierim pienākas, � iemeta starpā Feldmanis.

Teigarte apvainota savilka lūpas. � Ja jums par viņu kas tāds zināms, sakiet tie�i, Feldmaņa kungs, mēs pa�reiz nopietni runājam, � viņa pamācīja Feldmani.

Feldmaņa replikām atsaucās vēl citi skolotāji.

� Taisnība, tie ir labi bērni, bet, vai tā uz vārda visur var ticēt, nezinu, � sacīja Stiebriņa.

� Tas tāds vecums, kad tāpat vēj� ieskrien galvā, � savā miermīlīgajā rezignācijā teica Ritners.

� Bet Juris, tāpat Aina, ir nopietni jaunie�i; vai tad par to, ka viņi iedraudzēju�ies, ka rēķina kopā uzdevumus, viņus tā vajag rāt? � noraizējusies jautāja Lauciņa. � Ainai, es skatījos, rokas saliktas zem priek�auta, dreb. Var saprast. Tik daudzu priek�ā. Tādi pārmetumi.

Graumane uzmanīgi klausījās katrā vārdā, kas tika teikts, bet klusēja. Tāpat klusi klausījās Smits. Tad direktors Liepa pagriezās pret skolotājiem, kā

neizpratnē pakratīja galvu, bargi savilka uzacis un noskaldīja;

� Skolotājas Siliņas iebildumi nav pieņemami. Nav! Mēs nedrīkstot pārrunāt par zēnu un meiteņu draudzē�anos? Kas tad mēs te, skolā, esam? Ja esam audzinātāji, tad mums jāzina, kas notiek ar audzēkņiem, mēs esam atbildīgi. Vajag iedziļināties, padomāt. Jūs sakāt, � un nebija saprotams, vai tas teikts tikai Siliņai vai visiem skolotājiem, visticamāk gan laikam visiem, � skolā neko sliktu nedara, neviens neko nav redzējis. Bet vecāki mājās redz un sūdzas. Un ne vien sūdzas, � viņa balss kļuva skaļāka, sārtums ielija vaigos, � bet noteikti prasa, lai palīdzam. Man ar Egles tēvu un ar vecāko brāli, kas ieņem cienījamu stāvokli sabiedrībā, ir jau biju�as vairākas nopietnas sarunas. Viņi �ēlojas, ka Juris ar �o meiteni satiekoties pa vakariem, pat svētdienās un vecāku aizrādījumus neklausot. Tā nevar! Kas vecāku vārdu neklausa, nav labs jaunietis. Nav labs! To vispirms atcerieties, skolotāja Siliņa!

Pavērās durvis, un darbvedis lūdza direktoru kancelejā. Saruna pārtrūka. Sākās arī stunda. Palika tikai da�i skolotāji, starp tiem arī Graumane.

� Vai jūs nepastāstītu, kā tas tracis sākās? � Graumane jautāja Maijai.

� Kā sākās? Direktors bija ievedis tiesāt Ainu un Juri par izlaidīgu uzve�anos.

� Un jūs, zināms, atkal nevarējāt izturēt un metāties starpā. Saprotiet ta�u, ka tam nav nozīmes! Vai tad patie�ām vēl nepazīstat mūsu direktoru? Tikai velti atkal sanervozējāt, � sacīja Graumane.

� Laikam jau velti. Bet ko darīs tie nabaga bērni? Viņiem te, �ai stingrības valstībā, dzīves nebūs.

� Tie�i par to gribēju ar jums runāt. Vakar vakarā biju aizgājusi pie Ainas mājā, � Graumane sāka stāstīt. � Arī Ainas aud�umāte tagad sūdzas par melleni, esot spītīga, nepaklausīga. Juris viņu samācot. Par mājas dzīvi vairs neliekoties ne zinis, gribot studēt par ārsti. Aud�umāte esot, bijusi pie Jura vecākiem, prasījusi, lai aizliedz Jurim satikties ar Ainu.

� Briesmīgi! � Maija nopūtās. � Kas te vēl notiks?

� Man arī piekodināja, lai aizliedzot Ainai satikties ar Juri, lai pamācot, ka vecāki jāklausa, � stāstīja Graumane.

� Taisnība ta�u ir jaunie�iem. Ak! � Maija nevarēja atrast vārdus, lai vēl ko teiktu.

� Pie visa tā, cik sapratu, nāk klāt nepārtraukti pārmetumi par nepateicību. Tik daudz esot rūpēju�ies, visu atdevu�i, un nu tāda atmaksa, � skaidroja Graumane. � Meitene patie�ām ir apgādāta.

� Tad tam bērnam, tāpat, kā Rutānam, pietrūkst pa�a galvenā � mīlestības. Un elle, kas mājās, sākas arī te, skolā. Es baidos ar Juri par to pat runāt. Vai tad. tāds jaunietis par savām jūtām pat mātei spēj visu pastāstīt? Kādas tiesības man? Kas es esmu? Nē, nē!

� Es Ainai reiz pavaicāju, bet neko tāpat nepateica. Nosarka tikai un no�ukstēja, ka viņa neko sliktu nedarot, vai tad parunāties nevarot. . .

� Kāda briesmīga varmācība ir �ādas jaunie�u pratinā�anas! Un kur? Skolā! Un kas? Audzinātāji!

Maija piecēlās. Vajadzēja tomēr iet uz klasi, jo zēni gaidīja.

Pēdējais ceturksnis skolā sakās ar jaunām trauksmainām noskaņām. Skolu saviļņoja ziņa, ka tuvākajā laikā pilsētiņu apciemo�ot valsts prezidents.

Skolnieki tika aicināti, viņu sagaidot, stāvēt goda sardzē ielas malās, pa kuru ma�īnas ar augstajiem viesiem brauks no stacijas uz tiem paredzēto mītni.

Direktors pavēlēja sevi�ķi rūpīgi gatavoties �im notikumam. Gatavo�anos vadīja un par to atbildēja Cīrulis. Vingro�anas stundās no zāles skanēja dimdo�i saucieni: �Lai dzīvo! Lai dzīvo!� � un zēni mar�ēja apkārt zālei. Viss tika atkārtots un pārbaudīts, lai nebūtu ne mazāko �aubu, ka �ās skolas zēni spēj no sirds apsveikt savu �karsti mīļoto� vadoni.

Cīrulis bija ieguvis skolā popularitāti. Pats būdams aktīvs sportists, viņ� atbalstīja jaunie�u dzīvo, veselīgo interesi par sportu, izvērsa skolā sporta nodarbības, izdabūja direktora atļauju par skolas līdzekļiem papildināt inventāru. Direktors nopriecāties vien nevarēja par zēnu bra�umu, kad vingro�anas stundās vēroja viņus.

Bet ne tikai par bra�umu priecājās direktors Liepa. Ar savu vingro�anas skolotāju viņ� sapratās labi, un abi apzinīgi centās pildīt vienu un to pa�u uzdevumu: audzināt valdo�ajai kliķei uzticīgus patriotus, pasargāt jaunie�us no kreiso � komunistisko ideju ietekmes. Aizsargu organizācijām bija sporta nodaļas, tika ierīkoti laukumi. Cīrulis, pats būdams aizsargs, paaicināja vienu otru dedzīgāku sporta cienītāju piedalīties spēlēs �ais laukumos. Vēlāk attiecīgi izvēlētās kandidatūras iesaistīja cie�āk kopīgās nodarbībās ar aizsargu sportistiem. Tā viņ� veicināja vecāko kla�u skolēnu tuvinā�anos aizsargiem, gatavoja tiem papildinājumu.

Tuvojoties dienai, kad vajadzēja ierasties prezidentam, skolā kļuva nemierīgi. Gaiteņos radās neparasts skaļums. Arvien kaut kur kas aizķērās, it kā aizsprostojās, jaunie�u mierīgās rindas nekārtīgi sagriezās, aizblīvēja cita cilai ceļu. Tad atskanēja �Oho-ho-ho!�� bet, skolotājiem parādoties, apklusa.

Svinīgā diena bija īsti pavasarīga, saulaina, bet pelēcīgie, nopluku�ie namiņi, bedrainās ielas un ietves pavasara gai�umā vēl spilgtāk parādīja savu kroplumu un nabadzību.

No rīta skolēni vēl sapulcējās skolā. Tikai pēc pirmajām divām stundām vajadzēja doties uz iepriek� norādītajām vietām. Stundas nolika, bet skolēni nespēja koncentrēties. Ar visām savām domām tie jau atradās uz ielas.

Skolotāja Siliņa tomēr savai klasei lika strādāt. Iepriek� gan nācās pastrīdēties. Kalniņ� iesāka:

� �odien tāpat parunāsimies. Tāda diena ...

� Kāda?

� Tādi lieli darbi mums priek�ā. Jāsagatavojas, lai no sirds varētu tos veikt, � svinīgi sacīja Zāle.

� Lai no sirds veiktu lielus darbus, Arkādij, vispirms jāiemācās mazos padarīt, cik labi vien iespējams. Mazos darbus darot, jāgatavojas lielajiem.

� Jūs nemaz negribat mūs saprast! � Arkādijs bēdājās un, kā atbalstu gaidīdams, skatījās apkārt. Klase jautrā noskaņā klausījās, bet neiejaucās.

� Es domāju, ka tīri labi sapratīsimies, Tikai paņemiet, lūdzu, savas burtnīcas un rakstāmos rīkus. Nekā neizskatās, ja klasē tādi tuk�i galdi.

� Jūs, skolotāj, savu klasi nemaz nepa�ēlojat, � Arkādijs, savilcis seju komiski �ēlā smaida, nerimās.

� �ai klasē, cik man zināms, nav neviena tāda, kas būtu ar mieru tādu �ēlastību pieņemt. Nevienam tā nav vajadzīga.

Un klase jautra, bet klusa noliecās pār burtnīcām.

Pēc pirmajām divām stundām Cīrulis nostādīja skolniekus pagalmā gājienam. Zēniem lika nostāties pēc augumiem, tāpēc klases tika sajauktas. Vēl pēdējās pamācības, un viņi soļoja uz norādīto vietu. Audzinātāji gāja pa ietvi aiz skolnieku rindām.

Gaidīt vajadzēja diezgan ilgi. Sākumā tas likās daudz interesantāk nekā apniku�ās stundas. Asprātības sprēgāt sprēgāja. �ur tur, kad Cīruļa nebija tuvumā, uzdzirkstīja skaļi smiekli. Tad Cīrulis nogāja gar ierindu un pavēlēja:

� Ievērot, kārtību! Stāvēt mierā un klusu!

Aizritēja pirmā pusstunda. Lēnām sāka augt nepacietība.

� Kur tik ilgi! Kaut nu ātrāk brauktu!

Tad no stacijas puses uzklīda ziņa � pienācis vilciens. Nu galvas paslējās augstāk. Visi lūkojās uz stacijas pusi. Ilgi vairs arī nevajadzēja gaidīt. No stacijas laukuma nobrauca ma�īnu rinda. Skolnieki nostājās stingrāk.

� Uzmanību! Sagatavoties! � nokomandēja Cīrulis.

Ma�īnas tuvojās. Tad tās bija klāt. Paskrēja garām pirmā, otrā, tre�ā, bet zēnu rindas stāvēja sasprindzinātas, saucienam paplestām mutēm, tomēr klusas. Ta�u tūlīt pār pēdējo ma�īnu, kas brauca, atpalikusi no citām, nogranda spēcīgs, trīskārtīgs, patie�ām kā no visas sirds izkliegts: �Lai dzīvo!� Pēdējā ma�īna saņēma visu skolas krāto un gatavoto suminā-juma spēku. Zēni, to izkliegu�i, uzelpoja un likās apmierināti ar savu darbu. Kad ma�īnas pazuda aiz stūra, ierindā uzplauka smaidi.

Bet Cīrulis? Kas ar to? Kad zēni vēl stāvēja klusu, viņ� skrie�us, mētelim plīvojot, drāzās uz kolonnas sākumu. Atskanēja suminājumu saucieni, un viņ� sastinga uz vietas, tad, it kā nesaprazdams, kas jādara, drāzās atpakaļ gar zēnu rindu un pārvērstu seju kliedza:

� Pirmā! Pirmā! Ko jūs darāt? Ko jūs ...

Ta�u zēni aizrāvu�ies, liekas, ne dzirdēja,, ne saprata. Aiz skolniekiem, uz ietvēm gar namu sienām sastāju�ies, braucienā noskatījās arī pilsētas iedzīvotāji. Redzot uztraukto skolotāju skraidām, daudzi brīnījās un jautāja:

� Kas tur noticis?

� Kāpēc viņ� tik nemierīgs?

� Zēni tik sirsnīgi nosveicināja.

Uztraucas arī skolotāji. Feldmanis ar Vaitu, pagriezu�ies viens pret otru, raustīja plecus. Vaits likās glu�i bāls, nesacīja gan no vārda. Direktoru tuvumā neredzēja. Maijai blakus stāvēja Strautmale.

� Tai pēdējā ma�īnā neviena nebija, � viņa kā izbijusies sacīja. � Tikai �oferis. Laikam kārtīgi nenosacīja. Kā nu tā var?

Cīrulis sāka vadīt gājienu atpakaļ uz. skolu. Sadalīju�ies pulciņos pa diviem trim, atpakaļ devās arī skolotāji.

Ilgu laiku skolas gaiteņi palika pustuk�i, jo vecāko kla�u zēni vēl stāvēja pagalmā un gar viņu ierindu nemierīgi staigāja direktors ar Cīruli. Kā skolotāji, tā skolēni, kas jau atradās skolā, saprata, ka tur notiek izmeklē�ana, kāpēc prezidenta sveicinātājiem gadījusies tāda kļūmo. Stundas, protams, nevarēja sākties, pirms to nepabeidza un visi skolnieki nesanāca atkal klasēs.

Laiks pēk�ņi sāka vilkties lēni. Skolotāji nezināja, ko iesākt. Feldmanis ar Vaitu, nosēdu�ies stūrī pie mazā galdiņa, klusu kaut ko pie sevis pārrunāja. Līdz. Maijas logam atklīda tikai pa vārdam, pa nejau�i skaļāk izmestai frāzei.

� Pie mums laikam viss kas var notikt, � sa�utumā īgni noteica Vaits. Feldmanis pieliecās viņam tuvāk un kaut ko �ukstēja. Teigarte piecēlās un aizgāja pie mazā galdiņa, un klusā saruna turpinājās trijatā. Bet tad kā no tālienes atklīda balsis, aldunēja soļi. Gaitenis sāka elpot un skanēt spēcīgāk, straujāk. Tas liecināja, ka skolas saime ieņem savas vietas. Klusumam, nospiestībai vajadzēja atkāpties. Pagāja

tikai da�as minūtes, un gaitenis atkal dzīvoja � pat skaļāk, nemierīgāk nekā parasti.

Arī skolotājus �is ritms atdzīvināja. Tie cēlās, meklēja �urnālus, pārmija savā starpā pa piezīmei.

Drīz skolotāju istabā ienāca direktors ar inspektori un Cīrulis. Cīrulis likās steidzīgs, paņēma kādu �urnālu un aizgāja, uz pārējiem skolotājiem pat nepaskatījies. Inspektore lapai rīkojās lieti�ķi: ar zīmuli rokā pētīja stundu plānu, kaut ko pierakstīja, pārdomāja, tad apsēdās, izņēma no portfeļa grāmatas un burtnīcas, sāka gatavoties stundai.

Tikai direktors nemierīgi staigāja gar garo galdu no durvīm līdz logam un atpakaļ. Galvu mazliet pieliecis, rokas salicis uz muguras. Skolotāji klusēdami noraudzījās.

Labu brīdi likās, ka skolas vadītājs pat nedomā runāt ar skolotājiem par to, kas noticis, bet tad viņ� apstājās, paskatījās pulkstenī un skarbi noprasīja:

� Kāpēc vēl arvien nav zvana?

Inspektore satrūkās, nosarka un nedro�i ieminējās:

� Es domāju, ka jūs pateicāt.

� Jūs pateicāt! Vai tas mans pienākums? � Sarkastiski, dzēlīgi noskanēja �ie vārdi. Inspektore aizsteidzās, bet direktors iesaucās: � Kad vienreiz �ai skolā varēs ievest kaut kādu kārtību? Nejēdzība! Kauns! Kā var nolikt kaut kas tāds skolā, kur par savu darbu valstij atbild vairāki desmiti skolotāju! Kauns, es saku, � uzsvēra Liepa, un viņa seja kļuva pelēcīga. Balss skanēja dobji, kā aizsmakusi. � Un vainīgs nav neviens. Tā izgāzties valsts prezidenta priek�ā, bet vainīgā nav! Nav neviena, kas atbild. Skolnieki nezina, kurā ma�īnā brauks prezidents. Skolotājs zina, bet neskaidri pasaka . . . Katram, kas tik ple� muti vaļā, taisnība. Neviens neko sliktu nav darījis. Vai tas nav izsmiekls? Tā vairs nav skola!

asās dienu �ķautnes

Kad piedzīvojums ar prezidenta suminā�anu saka izlīdzināties un noplaka pirmais sa�utums, arī skolotāji sāka apmainīties domām par notiku�o. Pla�ākas pārrunas tomēr neizraisījās. Skolas vadītāja sirdī bija iegūlu�ās smagas aizdomas, ka nokavē�anas tī�i inscenēta, bet pierādīt neko neizdevās, jo vecākās klases, kam bija jāsāk suminājuma saucieni, vienprātīgi atbildēja: viņi sapratu�i, ka prezidenta ma�īnai pa priek�u brauks vairākas cilas, tāpēc par īsto uzskatīju�i pēdējo. Ka tajā sē� �oferis viens pats, to ieraudzīju�i tikai tad, kad tā braukusi garām, bet tad jau bijis par vēlu.

Cīrulim, kas apgalvoja, ka sacījis � prezidenta ma�īna bū�ot pirmā, neizdevās but tik noteiktam. Zēni atgādināja viņa vārdus par pavadoņiem, un tos noliegt viņ� nevarēja, tikai uztraucās, dusmojās par zēnu pavir�ību. Tā radās dīvains stāvoklis � vainīgo nebija. Vajadzēja pieņemt, ka noticis nejēdzīgs pārpratums, kas met ēnu uz visu skolu, arī uz tās vadību.

Atklāti atzīt notiku�o par politisku demonstrāciju atturējās arī Cīrulis. Zēnu brīvdomību un protesta garu skolas ikdienā �is skolotājs varēja tuvāk vērot nekā direktors, tāpēc viņā aizdomas radās vēl nopietnākas� bet kā atklāt ierosinātājus un organizatorus? To nekā nevarēja, tāpēc atlika klusēt un uzmanīt, cerot atrast vietu, kur iedegta �ī klusā pazemes uguns, kuras dzirkstis sāk apdraudēt visu balto māju.

Ar skolotājiem par �īm aizdomām lika runāts maz. Apspriedes par tām notika slepenībā tikai uzticamu cilvēku starpā. Reiz lielajā starpbrīdī Maija gribēja ieiet kancelejā, bet ieraudzīja tur nopietnās pārrunās iegrimūsus direktoru, darbvedi, Vaitu, Cīruli, Apsi, Ģinleru un katoļu mācītāju Radumu. Durvīm veroties, valodas piepe�i apklusa. Maija atvainojās un

nepatikā devās projām. Neko tie�i viņa nezināja, bet nojauta, ka te slepenībā briest plāni, kā izspiegot skolēnus. Da�udien kancelejā, kur sēdēja direktors un Ģinters, citu pēc cila sauca vecākos mazpulcēnus. Vai arī tam nebija ar noliku�o kāds sakars?

Kādu dienu II reālā klase divas stundas pēc kārtas mācījās apak�ējā stāvā, ķīmijas kabinetā. Gaitenī skolēnus redzēja maz. Maija, iznākusi lielajā starpbrīdī no ēdamistabas, ieraudzīja, ka gar ķīmijas kabinetu lēni �urp un turp, kā savā nodabā sarunādamies, staigā Feldmanis ar Vailu. No kabineta skanēja zēnu balsis. Maijai vairākkārt bija gadījies redzēt Vailu �ādās pastaigās gar vienu vai otru klasi, un viņa noprata to noļuku. Tagad viņi bija divi, bet nolūks varēja būt viens un tas pats. Ne mirkli nedomādama, Maija steidzīgi iegāja kabinetā un pasauca:

� Valtikov, nāciet pēc savas burtnīcas!

Zēns tūlīt pienāca, bet skolotāja vēl noprasīja pārējiem:

� Jums nav kārtība jāievēro? Tūlīt logus vaļā un atstāt klasi!

Zēni steigā cits pēc cita iznāca gaitenī. Uz Feldman! un Valtu viņa pat nepaskatījās, bet, ejot tiem garām, skaļi pārmeta Valtikovam:

� Kāpēc neatnācāt, kā solījāties? Man jūs jāmeklē.

Valtikovs sakumā apmulsa, jo neapzinājās, ka būtu ko aizmirsis, bet, gaitenī iznācis un ieraudzījis Vadu ar Feldmani, saprata situāciju.

Citu rītu, pirms zvana izgājusi gaitenī, Maija izdzirda skaļu direktora uzkliedzienu:

� Beidziet, es jums saku! Vairāk neatgādinā�u.

Netālu pie loga, stāvēja Juris Egle, direktors turpat blakus. Maija paspēra soli uz lo pusi, bet direktors jau griezās prom un nāca viņai pretim, vēlreiz atkārtodams:

� Vairāk neatgādinā�u, to atcerieties! � Niknie kliedzieni pievērsa skolēnu uzmanību. Tad direktors ieraudzīja skolotāju Siliņu. � Ja jūs gribai būt audzinātāja, gādājiet, lai jūsu audzēkņi uzvedas, kā skolā pieklājas! � viņ�, nedaudz palēninājis soli, uzsauca.

Skolotāja piesteidzās pie Egles.

� Juri, ko mēs esam nogrēkoju�ies?

� Es nepieklājīgi uzvedos.

� Ko jūs darījāt?

� Es te, �ai pa�a vielā, kur stāvu, kādus trīs teikumus pārmiju ar Ainu Ozoliņu.

Pie klases durvīm pienāca Aina. Maijai likās, ka meitenei atkal saraudātas acis. Ieraudzījusi skolotāju, viņa iegāja atpakaļ klasē.

� Vai Ainai par to saraudātas acis?

� Ne tas vien, � īgni, kā negribot atmeta Juris. � Pasaulē nav vairs taisnības.

� Nu, nu, kāpēc tā?

� Es arī nesaprotu � kāpēc tā? Mēs ar Ainu neko sliktu nedarām, bet mūs lamā kā skolā, tā mājās. Cik ilgi to var izturēt? Es jau kaut kā . . . bet Ainai grūti, � Juris centās runāt mierīgi, bet nespēja noslēpt satraukumu.

� Ticu jums, Juri, ticu! Tomēr jāsaņemas un jāiztur. Jūs drīz skolu beigsit. Cik vairs ilgi?

Zēna sadrūmu�ajā sejā nekas nepārmainījās. Viņ� dziji pārdzīvoja pastāvīgos uzbrukumus. Direktora Liepas izpratnē mācīt nozīmēja tikai sist, lai panāktu padevību un paklausību. Sie sitieni kļuva arvien spēcīgāki, arvien sāpīgāki.

Arī skolotājai Siliņai �ī diena bija smaga.

Starpbrīdī pēc pirmās stundas pusskrie�us pa gaiteņa malu Maijai pretim steidzās Gcņa no III reālās klases.

� Skolotāj, lūdzu, ienāciet pie mums!

� Kas noticis?

� Tūlīt redzēsit.

Visi zēni bija sagāju�i pie loga, locījās ap kaut ko un dzīvi debatēja. Geņa pieklājīgi ielaida klasē skolotāju, bet tad pilnas burās drāzās pie zēniem un sauca, it ka viņi pa�i neko ne redzetu, ne zinātu:

� Nāk! Skolotāja! Paejiet nost!

Zēni pavirzījās uz abām pusēm, un pavērās skats uz palodzi. Tur, pie sienas pieslieta, stāvēja Raiņa ģīmetne. Maija brīdi skatījās, tad pacēla ģīmetni, uzlika uz pirmā sola un atbalstīja pret sienu.

Kamēr skolotāja apskatīja ģīmetni, klase pacietīgi gaidīja. Tikko viņa pacēla galvu, tūlīt visi gandrīz reizē sāka stāstīt:

� Bēniņos atradām.

� Kur? � nesaprata skolotāja.

� Bēniņos! � sauca nepacietīgas balsis, no kurām katra gribēja pirmā tikt pie runā�anas.

� Izstāstiet tā, ka var ko saprast. Pa vienam.

� Es izstāstī�u, � sāka Geņa, un skolotājai atklājās dīvains notikums. Geņa, Sa�a un Leons uzkāpu�i bēniņos. Tur biju�as kaudzē sasviestas visādas vecas dzelzis, graba�as, un pie �ās graba�u kaudzes atradu�i arī �o ģīmetni un nonesu�i lejā.

� Bet ko jūs tur, bēniņos, meklējāt? � nesaprata skolotāja.

� Mums vajadzēja kādu vadiņu, no mājām neatnesām, bet �odien būs fizikas stunda. Prasījām Rem-batam. Tas teica, ka bēniņos dro�i vien esot. Iedeva atslēgu, lai uzkāpjot un pameklējot.

Maija vēl piegāja pie ģīmetnes un papētīja. Labajā stūrī ar pa�a dzejnieka roku uzrakstīts: �Manai nākotnes saules audzei. Rainis.�

Uzraksts bija stipri padzisis, tomēr izlasīt vēl varēja. Datumu gan vairs neredzēja, bet � 1920. � skaidri.

� Ko mēs ar to darīsim?

� Liksim klasē pie sienas.

� Tur priek�ā pie tāfeles.

� Varbūt tur pa labi.

� Nolieciet ģīmetni turpat, zem palodzes un izejiet tagad. Nāko�ajā starpbrīdī pameklējiet, ar ko notīrīt putekļus, tad padomāsim, kur novietot, � sacīja skolotāja.

Lielajā starpbrīdī Geņa, uzkāpis uz galda, dzina naglu sienā, kamēr padomdevēju pulks ar vislielāko uzmanību sekoja katram āmura klaudzienam. Asistēt vajadzēja arī latvie�u valodas skolotājai, pēc kuras ieteikuma ģīmetnei vieta tika izraudzīta starp logiem.

� Skatās taisni uz mani, � sacīja Leons.

� Pamēģini tagad blēņas darīt! � Sa�a smējās.

Nāko�ajā starpbrīdī pie Maijas gaitenī pienāca Apse.

� Jūs atļāvāt pieliki lo Raiņa bikli manā klasē pie sienas?

� Jā.

� Nezinu, vai varēs palikt. Darbvedis nikns.

� Kas viņam? � brīnījās Maija.

� Kad zēni teica, ka pieliku�i, es darbvedim paziņoju, jo viņ� atbild par skolas inventāru.

� Un tad? � prasīja Maija.

� Sāka brīnīties, kas tā par bildi, no kurienes. Kad izstāstīju, sadusmojās. Neesot valstiski tā rīkoties, ziņo�ot direktoram. Varbūt, noņemt, kamēr tur skaidro?

� Tā tik vēl trūka. Neņemsim vis, Apses kungs!

� Tad atbildiet jūs. Darbvedis ir klasē.

� Ja vajadzēs, atbildē�u. Iesim.

Kad viņi iegāja klasē, darbvedis nikni rāja zēnus. Tie izskatījās ne tik daudz nobiju�ies, cik pārsteigti. Ieraudzījis Maiju, viņ� tūliņ metās tai virsū.

� Kas jums deva tiesības tā rīkoties bez manas un direktora ziņas?

Vispirms nekliedziet, lūdzu, � Maija viņu mierīgi pamācīja. � Otrkārt, es jautāju jums; kāpēc lielākā latvie�u tautas dzejnieka ģīmetne mētājas lū�ņu kaudzē starp vecām, nederīgām graba�ām? Tā ir ģīmetne ar Raiņa pa�rocīgu parakstu, dāvinājums ar veltījumu jaunatnei � dārga relikvija.

Darbvedis atbildēja ar indīgu izsmieklu:

� Es domāju, ka �odien nav jāliek klasē pie sienas tāda sociālista ģīmetne, kāds ir Rainis. Mums lādi rakstnieki nav vajadzīgi.

� Darbve�a kungs, jūs aizmirstat, ka neesat vairs cara laiku skolā un ka Rainis tagad ir skolas programmā, kuru valdība apstiprinājusi un pēc kuras skolēni mācās. Varbūt jūs domājat, � un Maija zobgalīgi pasmējās, � mums aizliegt mācīties pēc �ās programmas?

� Es jums pastāstī�u, ko jūs laikam nezināt. Kad Rainis divdesmitā gada aprīlī atgriezās Latvijā, es arī biju stacijā. Perons bija pilns cilvēku, kad Rainis iznāca no vagona. Turpat pie kāpnēm stāvēja valdības delegācija ar mūsu valsts nacionālo karogu, bet viņ� pagāja tam garām, galvu pacēlis, pat. nepaskatījās uz to un piesteidzās pie saviem draugiem, kas stāvēja ar savu karogu, noliecās un skūpstīja sarkano lupatu-.

� Ja stāsta par kāda cilvēka biogrāfijas faktiem, tad nevajadzētu lamāties. Vai jūs viens pals lo redzējāt todien stacijā? � ironiski jautāja Maija.

� Es jau teicu, tur bija cilvēku jura.

� Tātad visi lo redzēja, bet ne visi tā domā kā jūs. Visa tauta sagaidīja savu iemīļoto dzejnieku. Visa �ī cilvēku jūra nolieca galvas viņa priek�ā. Un jūs ko darāt? Bā�at ģēniju mēslu kaudzē un vēl te kliedzat uz mums. Pasakiet labāk tiem zēniem paldies, ka viņi palīdzēja jums izlabot, kļūdu.

� Es tomēr vēl pajautā�u direktoram, redzēsim, kam būs taisnība, � atcirta darbvedis un izgāja.

Maija paskatījās uz zēniem. Tie stāvēja apmulsu�i, it kā nebūtu sapratu�i, kas te īsti notika.

Maija pārlaida acis �im dīvainā mierā apklusu�ajam zēnu pulciņam, tad Raiņa ģīmetnei pie sienas un sacīja:

� Tad nu esiet �ā skolotāja, ko pa�i sev sameklējāt, cienīgi, � un pamāja uz Raiņa ģīmetnes pusi.

Zēni sakustējās, bet Geņa pienāca skolotājai tuvu klāt un pavisam klusi jautāja:

� Vai tas taisnība, ko darbvedis teica?

� Kā? Kas taisnība? � Maija nesaprata.

� Par sarkano karogu, � viņ� vēl klusāk izsacīja.

� Jā, taisnība, Geņa. Rainis skūpstīja sarkano karogu. Viņ� bija cīnītājs par tautas, par darbaļau�u laimi.

Geņas acīs pavīdēja nodevīgs, mitrs spīdums, lūpu kakliņi iedrebējās.

Pēc stundām, kad Maija, beigusi de�ūru, ienāca skolotāju istabā, pie galda viens pats sēdēja Liepa un kaut ko pētīja �urnālos. Ieraudzījis Maiju, viņ� sacīja:

� Labi, ka esat vēl te. Gribu ar jums parunāties. Nāciet apsēdieties!

Maija piegāja, apsēdās.

� Mūsu skolā daudz kas ir tā, kā nedrīkst but, � iesāka direktors. � Kaut kāda izlaidība, kāds nelabs gars. Un neliekam ar to nekādā galā. Kā spītē�anās, kā demonstrācijas, ne saprast nevar. Visvairāk to jūt reālajās klasēs, tāpēc jādomā, kā viņus ietekmēt, kā panākt valstiski pareizas kārtības ievie�anu. Taisni kauns, kāda mums skola! Kā nupat, kad gaidījām prezidentu. Izskatās, it kā tī�i rīkotu politiskas akcijas. Un vienprātīgi, apbrīnojami vienprātīgi.

Liepa runāja lēni, kā pārdomādams, kā vārdus meklēdams. Maija uzmanīgi klausījās, bet. temats, par kuru viņ� iesāka sarunu, radīja nemieru. Ik pēc teikuma sirds sarāvās, gaidot, kas būs tālāk. Gribējās jautāt: kāpēc tie�i man tas jāuzklausa?

Tūlīt arī tas noskaidrojās.

� Literatūra ir tāds priek�mets, kas iedarbojas uz jūtām. Jums ir iespējas skolēnus vairāk ietekmēt. Tāpēc gribēju jums likt pie sirds: padomājiet, kā labāk atmodināt zēnos cēlās patriotisma, valstiska pienākuma un nacionālas atbildības jūtas. Tas �odien ir lielākais katra audzinātāja pienākums, bet it sevi�ķi literatūras, tāpat vēstures skolotāju pienākums.

� Man, direktora kungs, vēl pārāk maza pieredze skolas darbā. Strādāju pirmo gadu.

� Jūs strādājat pirmo gadu, bet, kā dzirdu no skolēniem, esat pratusi iegūt jau autoritāti. Jūs uzklausa, to viņi pa�i saka. Ja jūs papūlētos, jūs varētu daudz �ai ziņā palīdzēt. Rakstu darbos viņi izsaka savas domas. Tur ir visādas iespējas.

� Pat savā klasē Veinbergu nevaru ietekmēt, lai viņ� kārtīgi mācītos. Kur nu vēl cilus?

� Ne jau nu katru tā uzreiz var saņemt rokā. Ir jau visādi. Bet jūsu klases strādā. Un labprātīgi, bez kādas lielas piespie�anas. Tāpēc gribēju vēl sevi�ķi atgādināt par Egli. Jūs gan domājat, ka tur nevajag iejaukties, tomēr audzinātāja esat, un jums katrā ziņā jāparunā ar Egli, lai viņ� paklausa vecāku padomam. Citādi nevar, tas jādara, � direktors cieti uzsvēra.

� Laikam patie�ām te kas jādara. Es aizie�u pie viņa vecākiem, parunā�os, � domīgi atteica Maija, jo novarēja vēl aizmirst �ārjta notikumu. � �ovakar pat.

� Labi. � Liepa nomierinājās, kļuva laipnāks un vēlreiz atkārtoja: � Labi, aizejiet. � Brīdi viņ� klusēja, Lad sāka par jaunu: � Bet nu vēl viena liela, ļoti svarīga. Redzat, �odien valsts no skolotāja prasa daudz. Skolotājam jābūt ideālu nesējam ne vien skolā, bet ari sabiedrībā. Viņa uzdevums ir pareizi apgaismot mūsu atjaunotās valsts politiku. Mums te, pilsētā, ir latvie�u biedrības nodaļa, un man bie�i jāsarkst, kad pārmet, ka skolotāji nepalīdz valstisku, nacionālu ideju propagandas darbā. Patie�ām. Skolā mums ir speciālisti visās disciplīnās. Tagad tuvojas lieli valsts svētki � piecpadsmitais maijs, un nav kas lasa referātus. Skolotāji nekā nedara. Vai tas nav kauns?

Iestājās atkal klusums. Runātājs laikam saprata: pasacīts jau pats svarīgākais, tāpēc nepiecie�ama kāda atbalss. Nevar ta�u laist vārdus pa vējam.

� Man �ķiet, ka tādā gadījumā es skolotāja nevarē�u būt, � klusumu parlrauca Maijas lēnā, bet noteiktā balss.

� Nu, nu! Kāpēc tad tā?

� Es strādāju pirmo gadu, un skola prasa tik daudz darba, ka nezinu, kur vēl varētu atlicināt laiku jauniem pienākumiem. Pat skolā nevaru paspēt visu izdarīt.

� Ar labu gribu viss iespējams, � nepacietīgi iebilda direktors.

� Burtnīcu kaudzēm ar gribu vien nekā nevar padarīt. Tur vajadzīgs laiks. Daudz laika.

� Tomēr sabiedrības prasības jāievēro. Kas tad lasīs lekcijas, ja ne mēs, skolotāji? Laiks jāatrod. Rakstiet tikai pieteikumu par iestā�anos biedrībā un sāciet gatavot referātu! Cik vairs tālu svētki!

� Vai tā ir pavēle?

� Tas ir lūgums, kas obligāti jāpilda.

� Es to tomēr nevarē�u izpildīt. Laikam tad atliek lūgt mani atbrīvot no skolotājas pienākumiem.

� Nu, nu! Tik briesmīgi nebūs. Padomājiet vien! � Direktors piecēlās un kā dro�inādams, ka pārliecinādams vēlreiz uzsvēra: � Padomājiet vien!

Arī Maija piecēlās, paņēma savas burtnīcas un klusēdama skatījās, kā Liepas sejā ievelkas vil�anās, nepatikas un īgnuma vaibsti.

Saruna beidzās, bet Maijas domas nerimās riņķot ap tikko dzirdēto. Skaidrāk par skaidru viņa zināja, ka tie pienākumi nav pildāmi, ja arī tādēļ darbs skola būtu jāpārtrauc. Atcerējās gan, ka solījusi �ovakar aiziet pie Egles vecākiem. To vajadzēja izdarīt tūlīt, lai nebūtu jāmēro tālais ceļa gabals no skolas līdz mājām un atkal atpakaļ uz centru. Novākusi savas grāmatas, burtnīcas salikusi portfelī, skolotāja devās nepatīkamajā gājienā.

Tālu nebija jāiet. Tikai pāri apstādījumiem. Viņa ātri uzkāpa pa koka kāpnēm otrajā stāvā un, lai nebūtu nekas jādomā, tūlīt piespieda zvana podziņu. Durvis atvērās, un tajās stāvēja Juris.

Juris neizskatījās ne satraukts, ne samulsis, bet pasmaidīja, it kā būtu skolotāju gaidījis. Maija tūlīt pateica sava nāciena iemeslu.

� Tēva un brāļa nav mājās, � sacīja Juris, � bet māte ir. � Viņ� ieveda skolotāju viesu pieņemamajā istabā, lūdza apsēsties un aizgāja pasaukt māti. Nezin kāpēc Maija, te sē�ot, iedomājās savu ciemo�anos pie Lielnora, bet tūlīt redzēja, ka te ir citādi. Te nebija greznības un pārspīlēta smalkuma. Palielajā istabā stāvēja klavieres, dīvāns, da�i galdiņi, grāmatu plaukti. Aizkari un pārklājamie tautiskā stilā, pie sienas Latvijas karte un gleznas � Latvijas dabas ainavas. Ilgi arī nevajadzēja gaidīt. Ienāca pilnīga auguma sieviete, jau pāri pusmū�am, sirmu galvu, vienkār�ā, melnā tērpā un arī Juris. Sasveicinoties viņa sirsnīgi paspieda Maijai roku un teica:

� Labi, ka atnācāt, gribēju jūs satikt. Da�reiz domāju, ka vajadzētu aiziet uz skolu, bet nesaņēmos. � Tad pavilka Juri aiz rokas. � Tu, dēls, tagad mūs atstāj vienas. Mēs abas parunāsimies. Vēlāk atkal varēsi ienākt.

Juris izgāja.

� Tēva nav mājās, aizbrauca uz Rīgu. Arnolds, tas mans vecākais dēls, ar saviem karavīriem nometnē. Atbrauc gan, bet tagad vairākas dienas nav bijis. Tāpēc jāparunājas mums divām vien. Nu, ko jūs sakāt par mūsu Juri?

� Par Juri es varu teikt tikai labu. Centīgi mācās, kārtīgs. Visu, ko dara, veic nopietni, patiess. Es jau te esmu gan neilgu laiku, bet varu teikt � labs zēns.

Egles kundze noklausījās �o raksturojumu ar vēlīgu smaidu. �ķita, ka viņa labprāt to papildinātu tādā pa�ā virzienā. Viņas acis silti, silti staroja, bet tad uzreiz k]uva nopietnas, it kā satumsa. Tikai pēc brī�a viņa sacīja:

� Paldies par labajiem vārdiem. Juris man patie�ām labs dēls, un es priecājos, ka esat viņu sapratusi. Bet nu � jūs jau dro�i vien zināt, kā mums tagad iet. Laikam tāpēc arī esat te.

� Jā, � Maija atbildēja, � gribēju dzirdēt jūsu domas par to.

� Man par to grūti runāt. Jūtu, ka mēs Jurim darām pāri, un viss iznāk tik nelabi. � Viņa apklusa, it kā meklēja vārdus. Maija gaidīja. � Redzat, Juris ir patie�ām iemīlējies, iemīlējies tā, kā tāda jauna, tīra sirds to spēj, un laikam meitene arī, vismaz tā saka Juris. Viņi satiekas diezgan bie�i, bet ne slepeni, vienmēr man pasaka, kur iet. Juris jau nekad man nav melojis, un es viņam ticu.

� Jā, Juris nepatiesību nerunā, � Maija viņai piekrita.

� Tik tālu būtu labi, � Egles kundze sacīja, � bet es jums izstāstī�u visu. Tikai esiet pacietīga, es pat nezinu, kā lai to pasaka un kā tas iznāk. Mans vecākais dēls to iesāka. Viņ� vairāk nekā desmit gadus vecāks par Juri, un viņam citāds raksturs. Aizrāvies ar savām karavīra lietām, gribēja, lai puika arī lo pa�u dara, bet tas ne, gribot studēt par in�enieri. Tā jau labi sen sākās nesaskaņas. Kas Arnoldam patīk, Jurim ne. Arnoldu tēvs ievilka tais kara lielās un mācībās. Tas atkal kā vecākais brālis gribētu jaunāko, bet Juris noteikts. Ko negrib, to nedara. Tad sākās ar lo meiteni. Arnolds atkal viņam virsu. Nez kas par meiteni, no bērnu nama, vel skolu nav beidzis, jau tev ar meitenēm jāstaigā. Lūk, lā vien! Kā Arnolds mājā, tā rāj un kaunina Juri, prasa, lai izbeidzot to, pārmet tēvam, ka tas Juri palai�ot, esot, izlutināts, vajagot stingrāk, lai tik ņemot rokā siksnu. Ko nu! Tēvs Juri mazu nekad nav pēris � kā tagad to darīs?

� Kā tēvs pats uz Jura aizrau�anos skatās? � iejautājās Maija.

� Tēvs? Sākumā neko neteica, bet tagad rūc: Juris vieglprātīgi uzvedoties. Un es pa lo vidu nezinu, ko teikt, ko darīt. �ēl Jura, jūtu, ka nebūtu viņam ko pārmest. Bet Arnolds ar tēvu ņemas rāties, un tad da�reiz es arī nenocie�os, pasaku kādu vārdu, lai gan sirds sa�ņaudzas. Reiz pēc tāda rājiena zēns pienāk vakarā pie manis noskumis un saka: �Māmulīt, tu arī pret mani, turi mani par tik sliktu?� No tās dienas es vairs nesaku nekā. Bet nezinu, kas jādara.., Nekas jau nelabojas. Juris paliek pie sava, Arnolds top arvien niknāks. . . Ak! � Viņa aizklāja seju rokām un ie�ņukstējās.

� Jums vajadzētu parunāt ar tēvu � lai vismaz tas cen�as Juri vairāk saprast. Juris cie� arī meitenes dēļ. Es vairākkārt esmu redzējusi meiteni saraudātām acīm, un �odien Juris man teica, ka viņ� jau gan turoties, bet Ainai esot pārāk grūti. Cik redzu, Aina arī ir patie�ām laba meitene.

� Es tagad no�ēloju, ka sākumā nepateicu Jurim, lai atved meiteni pie manis. Nu ir par vēlu. Tagad viņ� vairs to nedarīs, sargā kā savu lielāko dārgumu. Lepns.

� Lūkojiet nu, kā vien varat, atvairīt tos rājienus. Varbūt lai tēvs pārliecina direktoru. Tagad direktors, kad rāj Juri, vienmēr atsaucas uz tēvu, ka tas esot sa�utis un prasot, lai Juris pārtrauc satik�anos ar meiteni.

Egles kundze smagi nopūtās.

� Tēvs jau pēdējā laikā patie�ām ir sācis runāt Arnoldam līdzi. Ko lai dara? Mēs gan abi esam vēl tādi agrāko laiku cilvēki, tomēr cen�amies saprast arī tos, kas �odien citādi domā. Tikai neiznāk vienmēr tā, kā gribētos, kā vajadzētu. Tēvs da�reiz gan aizrāda Arnoldam, lai nepārspīlē, tik krasi lai nerīkojas, bet viņ� tēva padomus lai� pār galvu.

Ilgi viņas abas tā runāja. Māte pateicās par padomiem, solījās rūpēties, lai radu�os konfliktu kaut cik izlīdzinātu. Bet kas �ai brīdī varēja pateikt, kā būs tālāk?

Kad Maija piecēlās, lai ietu projām, Egles kundze vēl paaicināja Juri.

� Zēns jūs ciena, bie�i man stāsta par jums, pasakiet viņam kādu vārdu arī no sevis.

Juris ienāca ārēji mierīgs, lūkojās uz skolotāju skaidru, atklātu skatienu, bet bija neparasti bāls.

� Juri, gribēju jums tikai pateikt: turieties dro�i un neļaujieties drūmām domām! Gan viss, kas tagad tā sare�ģījies, nokārtosies un būs labi. � Atvadījusies no mātes, viņa paspieda zēnam roku un pie-

bilda: � Jums dro�i vien vēl �ovakar jāmācās. Tāpēc lai iet pēc Raiņa padoma:

Lai ir grūt', Vaj'ga spēt Stipram būt, Uzvarēt.

15. maija diena atnāca ar sauli un īstu siltumu. Tā bija viena no pirmajām pavasarīgi siltajām dienām, jo togad ziema ilgi negribēja atkāpties un saule bie�i slēpa seju mākoņu krokās vai aukstos lietus plīvuros. Maz vēl redzēja zaļuma, maz ziedu.

Skola tērpās svētku rotā. Pie ieejas plīvoja karogs. Zāli jau no agra rīta posa apkalpotāji, grupai skolēnu � rnazpulcēnu piepalīdzot. Rosījās arī skolotāji, sevi�ķi tie, kuru gādībai bija uzticēti mazpulcēni.

Ap pulksten desmitiem viss �ķita gatavs. Svinīgais svētku akts varēja sākties. Se�simtgalvainā saime vēl dūca gaitenī, �orīt neparasti mierīga, lēna. Maija, no rīta izgājusi cauri gaitenim, īpa�i ievēroja savu un lī reālās zēnu nopietnās sejas. Pa gaiteni staigāja arī direktors, un likās, ka viņa seja ir gai�āka nekā citām dienām. Ar vēlīgu smaidu viņ� noskatījās savos audzēkņos. Tie�i pulksten desmitos zvans aicināja lielo saimi zālē.

Viss likās kārtībā. Tūlīt iestājās klusums. �āds kluss svinīgums �ai saimei bija neparasts, bet laikam neviens tam nepievērsa sevi�ķu uzmanību, jo domāja, ka tā tam jābūt.

Maiju �is klusums tomēr satrauca. Ienākusi zālē, viņa acīm meklēja, kur nosēdu�ies viņas zēni, bet neatrada. Tie it kā izkusa pārējo skolēnu pulkā. Parasti viņi turējās vienkopus, bet �odien ne. Lūk, Arkādijs Zāle sē� kādas rindas galā pie pa�a loga, bet viņam tuvumā nav neviena savējā. Tāpat nevarēja ieraudzīt tik drīz. II reālās zēnus. Arī viņi sēdēja kur kurais. Kāpēc tā? Un kur palicis jaunie�u dzirksto�ais skaļums? Kāpēc tā vietu ieņēmis tāds biedino�s klusums? Sēdēdama kādā no priek�ējam rindām, viņa nedzirdēja nekā cita kā vienīgi �ur tur lēnu, klusu ie�alko�anos, kā �ukstus pateiktu vārdu, kā nejau�u ieklepo�anos. Ienāca prātā: nez ko tas varētu nozīmēt?

Klusums, kas valdīja zālē, ietekmēja arī skolotājus. Arī viņi sarunājās gandrīz �ukstot. Cīrulis piegāja pie direktora, kas sēdēja pirmajā solā, pa�ā rindas galā, pieliecās un ko teica, bet sadzirdēt nevarēja, jo tie bija tikai atsevi�ķi, klusi vārdi. Tāpat klusu viņam kaut ko pateica inspektore.

Tad direktors piecēlās. Svinīgais akls varēja sāk-lies. Vispirms viņ� pagriezās pret zāli, vēl pārbaudīdams pārlaida tai skatienu, tad pagriezās un cienīgiem soļiem devās uz skatuvi. Baltā galva, staltais stāvs jaunajā gai�i pelēkajā uzvalka, katra kustība, katrs solis pauda svinīgumu un nelokāmu pa�apziņu.

Skatuves labajā pusē bija nolikta katedra. Direktors nostājās uz tās, mirkli vēl ievilka elpu, tad vēra muti, bet paspēja pateikt tikai vienu ātri aprautu vārdu ��odien...� � kad no visiem zāles stūriem tam pretim steidza skaļi knipju sitieni, it kā metāls sistos pret metālu.

Knik! Knak! Knik! Knak! � Tie sita klusumu, sita svētku svinīgumu, neļāva pirmajam vārdam pievienot otru, aiz tā citus � tos svinīgos vārdus, ar kuriem direktors gribēja slavināt fa�istisko Latviju un tās vadoni.

Laikam pēk�ņs, apdullino�s zibens spēriens �ai saulainajā dienā tā nebūtu satriecis skolas vadītāju un skolotājus kā �ī jaunie�u pirkstu valoda. Knik! Knak! Knik! Knak! � kā taktī � mierīgi, skaidri, stingri.

Pirmais uzlēca Cīrulis, tad cēlās kājās Vaits, Feld-manis, Ozoliņ� un vēl citi skolotāji, steidzās pa eju starp krēslu rindām, apstājās, skatījās, klausījās. Mirklī viss apklusa. Nekā ko dzirdēt, nekā ko redzēt, bet pēc brītiņa no kaktiem, kurus nesniedza skolotāju skatieni, sākās atkal un no jauna pārņēma visu zāli.

Direktors stāvēja uz katedras. Sākumā likās, ka viņa sejā nav ne lāses asiņu, bet tad tās sakāpa atkal. Viņ� centās saglabāt mieru, tomēr tie, kas sēdēja priek�ējos solos, redzēja, kā viņam dreb lupas, kāda drūma uguns deg zem baltajām uzacīm, kad atkal un atkal cieti skanēja: �Knik! Knak! Knik! Knak!� � un nekādi nebija iespējams sākt svinīgo runu.

Tā tas turpinājās vairākas minūtes. Lai kā skolotāji skatījās, nekas neatklājās. Mierīgas, skaidras acis raudzījās pretim no visām rindām, no pirmās līdz pēdējai. Bet kā no pazemes nāca un nāca: Knik! Knak! Knik! Knak!

Dīvaini likās arī tas, ka nevienam no skolotājiem � laikam pēk�ņā pārsteiguma ietekmē � neienāca prātā ko teikt, apsaukt, rāties, pavēlēt, lai klusē. Kā vienā, tā otrā pusē neviens neteica ne vārda. Patie�ām �ķila, ka dun pazeme, un �iem se�simt jaunie�iem nav par to nekādas daļas.

Tad norima. Tikpat pēk�ņi, kā bija sācies. Kādu brīdi direktors uz katedras vēl palika klusu, it. kā neticētu, ka tomēr varēs sākt runu. Bet tad sāka un runāja. Stāstīja par brīnumaini brīvo un laimīgo Latviju, kas �sevi atjaunojusi� un saliedējusi visu tautu ap vadoni. Vārdi skanēja, bet spēka tiem vairs nebija. Svinīgā aizrautība un dedzība likās izplēnējusi. Skolotāji sēdēja noliektam galvām, saīgu�i. Tikai jaunie�u rindas �odien palika nesatricināmi mierīgas, nopietnas.

Svētku programmā pēc direktora runas sekoja dzejoļi, ko runāja skolēni. Atbalsi neierosināja arī tie. Viss �odien izskanēja kā tuk�umā. Pirmajam un vienīgajam jaunatne atsaucās un aplaudēja Arkādijam Zālēm, kas uznāca pēdējais, ar patiesu izjūtu norunāja Sudrabkalna dzejoli �Oda� un kā izaicinājumam lika skanēt vārdiem:

Visu vari,

Ja tu mīli sauli, brīvi, pavasari.

Kad akts beidzās, lielā skolēnu saime sāka atkal �alot un smieties. Toties nopietnāki, klusāki nekā ienāca no zāles izgāja skolotāji. Direktors atgriezās skolotāju istabā lēniem soļiem, noliektu galvu, ne uz vienu neskatīdamies. Kā vainīgi juzdamies, aiz viņa gāja skolotāji. Neviens nevarēja izprast. � kā tas ir iespējams? Kas tas par spēku, kas liek darboties se�iem simtiem pret trīsdesmit? Turklāt tā, ka vainīgos nav pat kur meklēt. Līdz �im, ja kāds no �iem trīsdesmit gribēja ko izzināt, tad visvieglākais, sen pārbaudītais paņēmiens likās izraudzīties atsevi�ķus svārstīgākus vieniniekus un izdabūt no tiem, ko vajadzēja. Tagad viss sagriezās citādi. Viņi prata pārvērsties par sienu, no kuras atlec katrs mēģinājums to iedragāt, kaut ko no tās at�ķelt. Neilgā laikā tas notika jau otru reizi. Kāpēc? � uz �o jautājumu atbildi neviens nezināja. Tas nospieda visvairāk.

Direktors Liepa ar saviem uzticamākajiem palīgiem nosēdās stūrī pie mazā galdiņa un klusu ko pārrunāja. Drūmās, noraizēju�ās sejas liecināja, ka viņiem nav viegli ap sirdi. Liepa likās pavisam saguris, pēc brī�a piecēlās un teica Cīrulim:

� Padomāsim vēl. Tad parunāsim rītu. Man tagad jāiet. � Bet tad viņ� vēl apstājās, pagriezās pret

skolotājiem, kas vai nu sēdēja ap galdu, vai, tāpat pa diviem trim nostāju�ies, kavēja laiku, il kā gaidītu kādu priek�nieka norādījumu, un skarbi pateica: � Kla�u audzinātāji, vai jūs patie�ām vēl nesaprotat, kas notiek un ko jūs audzināt? Cik ilgi vēl tā var iet?

NCI AIME

Līdz eksāmeniem bija atliku�as tikai divas nedēļas. Nesenie svinību notikumi vēl elektrizēja visu skolu. Nerimās direktors, bargi pamācīdams un rādams skolotājus par nepietiekamu modrību un stingrību audzinā�anā, par neapzinīgumu un vienaldzību valstisku un patriotisku ideālu propagandē�anā. Skolotāji klusēja. Ko lai arī atbildētu? Tika darīts viss, ko direktors prasīja. Stingri raudzījās, lai būtu kārtība, kontrolēja, kā apmeklē rītlūg�anas, ķēra un sodīja tos, kas izvairījās, nepieļāva nekādu izrunā�anos, �veda pie prāta� kairu, kas palaida muti un atļāvās uzdot āķīgus, divdomīgus jautājumus. Bet kāpēc varēja notikt tādi izlēcieni kā prezidentu gaidot, kā svinīgā akta laikā? Kas to darīja? �Arī direktors pats to nezina,� domāja skolotāji. �Kāpēc tad mūs vien tur par vainīgiem?�

Pārmetumi tomēr bira un bira vai katru dienu.

� Cik esam runāju�i par reliģijas lomu audzinā�anā! Bet kas tiek darīts? Vai kāds audzinātājs aicināja un aizveda savu klasi uz svinīgajiem dievkalpojumiem nupat svētkos? Nav tādu. Vai pa�i esat biju�i �ai laikā baznīcā? �aubos. Esmu izrunājies ar skolotājiem, ka jālasa lekcijas. Pagāja svētki. Atsaucās tikai da�i, lielākā daļa nedara neko. Vienam mājās bērni, otram burtnīcas, tre�ajam vēl kaut kas � laika neesot, tā aizbildinās. Bet te neder nekāda aizbildi-ne�anās. Kas nesaprot vai negrib saprast, ka skolotājam ar savu darbu jāpilda mūsu atjaunotās valsts uzdevumi, tas nevar būt skolotājs. Tādi skolotāji mums nav vajadzīgi. Nav vajadzīgi! � viņ� asi uzsvēra.

Skolotāju istabā gaiss bija kļuvis spiedīgs, smags, bet ārpus tās viss �ķita tā, ka labāk nevarētu vēlēties. Starpbrī�os pa gaiteņiem staigāja disciplinētas, mierīgas skolēnu rindas. It sevi�ķi nopietnu un solīdu stāju bija pieņēmu�as reālās klases. Maija nevarēja uz saviem �rifkabīļiem� noskatīties vien. Viņu acīs gan bie�i dzirkstīja zobgalīga ironija, pārgalvīga spīts, bet to varēja, ja vien vajadzēja, ātri noslēpt.

Bet tad pienāca diena, kad atkal viss sajuka. Tai sekoja daudz drūmu dienu, visdrūmāko �ās skolas dzīvē.

Pirmdienas rītā neieradās skolā Juris Egle. Maija pajautāja, kāpēc nav Jura. Neviens nezināja pateikt.

Vēlāk noskaidrojās, ka skolā nav arī Ainas Ozo-liņas. Arī par Ainu klases biedrenes nekā nezināja.

Lielajā starpbrīdī direktors pateica, ka zvanījis Egles tēvs un jautājis, vai Juris ir skolā. Jau svētdienas rītā esot izgājis no mājām un neesot atgriezies.

Jaunā ziņa satrauca visus. Direktors lika Maijai aiziet pie Jura vecākiem, lai noskaidrotu tuvāk, kas ar zēnu varētu būt noticis, Graumanei savukārt � pie Ainas aud�uvecākiem.

Pēc stundām Maija gāja uz Egles dzīvokli. Durvis atvēra māte. Bezgala nelaimīga, norūpējusies viņa apsēdināja Maiju uz dīvāna un sāka stāstīt, ka svētdienas rītā Juris paņēmis somu ar grāmatām un teicis: ie�ot svaigā gaisā pamācīties, eksāmeni nākot virsū. Viņa jautājusi:

�Tu atkal iesi kopā ar Ainu?�

Viņ� pieglaudis galvu mātei pie pleca un teicis:

�Jā,� pēc tam satraukti no�ukstējis: �Nedomā par mums neko sliktu. Mēs mācīsimies.�

Jurim acis biju�as pilnas asaru, noglaudījis mātei vaigu un kā negribot pateicis:

�Es citādi nevaru. Ainai mājās ļoti grūti. Nevaru atstāt viņu vienu,� � un izskrējis pa durvīm. Laikam kaunējies par savām asarām.

� Tagad otra diena iet uz beigām, bet Jura vel nav un nav. Kas noticis, nesaprotu, � māte tikko spēja parunāt.

� Uz kurieni viņ� būtu gājis? � pūlējās izzināt Maija.

Māte atbildēja, ka �oreiz neesot nekā pateicis, bet parasti svētdienās mēdzis iet tepat netālu aiz pilsētas pāri Daugavai. Tur esot tāda gleznaina vieta: neliels ezeriņ�, apkārt pļavas, bērzi. �o ezeriņu Juris iesaucis par Kluso ezeru. Tā krastā, kādreiz pats stāstījis, abiem ar Ainu patīkot sēdēt.

Maija cēlās, lai steigtos atpakaļ uz skolu, kur direktors teicās gaidīt, bet istabā ienāca jauns aizsargu virsnieku formā tērpies vīrietis. Jau pēc izskata varēja pateikt, ka tas ir Jura brālis. Tas pats slaidais augums, līdzība sejas pantos. Tikai mati tum�i, arī seja it kā tum�āka, bet vaibsti skarbi, cieti.

Māte, ieraudzījusi dēlu, ļoti uztraucās.

� Tu, Arnold! � Tad nez kāpēc uzreiz paņēma Maiju aiz rokas. � Nāc, Arnold, iepazīsties! Te mūsu Jura audzinātāja, skolotāja Siliņa.

Arnolds pienāca, sasveicinājās, tad kā pētīdams nolūkojās skolotāja.

Mātes skatienā tagad Maija ieraudzīja bailes. Likās, viņa domā tikai vienu: kaut Arnolds vēl �obrīd neuzzinātu par to, ka Jura nav ne skolā, ne mājās! Bet tūlīt varēja sākties saruna. Un kā aizkavēt, to? Tai pa�ā brīdī vērās ārdurvis � un jau no priek�nama steigā nogranda skaļa balss:

� Nu, atradās?

Istabā ienāca tēvs. Ieraudzījis sve�u sievieti un Arnoldu, viņ� pārsteigts skatījās.

Tēvs tūlīt sāka tie�i, un māte neprata viņu aizturēt.

� Juris nav vēl atradies?

Arnolds strauji pagriezās pret māti.

� Kas ir ar Juri?

Māte saguma, apsēdās, nolieca galvu un klusēja. �Lai nu notiek kas notikdams,� � tā, liekas, tagad runāja viņas auguma un kustību mēmā valoda. Mātes vietā atbildēja tēvs.

� Jura nav. Kā vakar aizgāja, nav vēl pārnācis. Nevar saprast. Skolā arī �odien nav bijis, � viņ� skaidroja.

� Nu jūs nevarat saprast! Pa�i izlaidu�i, nu brīnās.

� Kaut kas ir gadījies. Tā nu tī�i viņ� nebūtu darījis, � kā sevi un citus mierinādams, runāja tēvs.

� Kā tad! Sāks pa naktīm apkārt dauzīties ar savu skuķi, bet tev � nekas. Ja tu viņu reiz tā pa īstam neņemsi priek�ā, tu vēl piedzīvosi . .. Gadījies? Kas �im tā var gadīties? Palaidnis, vairāk nekas! � nikni saviebis seju, dusmojās Arnolds.

� Tu, Arnoldiņ, neesi taisnīgs pret Juri. Līdz �im viņ� nekāds palaidnis nav bijis, � māte aizstāvēja Juri.

� Nez ko vēl, pēc tavām domām, viņam vajadzēja darīt? atmeta Arnolds.

� Bet ja nu ir nolikusi kāda nelaime?

� Nelaime! � Viņ� sarkastiski iesmējās. � Ne. laime ir tā, ka puikam jau sen vajag pamatīgu pērienu, bet tēvam roka par mīkstu.

� Paliec reiz mierā! � stingrā karavīra balsī uzsauca tēvs. Viņa, seja apmācās, bet sirmā galva stāvēja augstu pacelta. � Varonis, ko domā! Rungai

tici, neko citu neesi spējis ieraudzīt, � nicīgi turpināja tēvs un, paskatījies uz Maiju, sacīja jau mierīgi, parastā balsī: � Jāpadomā, ko tagad varētu darīt. Mēs zinām tās vietas, kur Juris mēdza iet, varbūt derētu paskatīties. Svētdienās tur arī citi jaunie�i staigā. Varbūt kāds viņus ir redzējis.

� Patie�ām, tur vajadzētu aiziet, � pievienojās Maija.

Tēvs un māte pastāstīja par Jura iemīļotajām pastaigas vietām aiz pilsētas un kā uz turieni nokļūt.

Kad Maija atgriezās skolā, skolotāju istabā neviena vairs nebija. Gaidot kancelejā direktoru, drūmas nojautas māca sirdi. Kad direktors ienāca, Maija pastāstīja, ko uzzinājusi, un pateica arī tēva domas, ka jāapstaigā Jura iemīļotās vietas.

� Jums ar skolotāju Graumani tad būtu jāaiziet, jāpastaigā, � sacīja direktors, neziņā, grozīdams galvu.

� Labi, � atteica Maija, � es pagaidī�u skolotāju Graumani, tad iesim.

Gaidīt nācās ilgi. Viņa atgriezās skolotāju istabā, staigāja gar garo galdu turp un atpakaļ, tad apsēdās pie atvērtā loga. Smar�oja pēc pavasara, pēc pirmā svaigā zaļuma. Tik daudz gleznaina skaistuma dabā! Kāpēc tik maz no visa tā tika cilvēkam? Kāpēc skaistums traucās tikai garām, pāri un daudzus pat neskāra?

Domas kļuva arvien smagākas. Nevarēja un nevarēja norimt sirds, iedomājoties uzpūtīgo aizsargu, kas dro�i vien ne mazumu rūgtu dienu prata sagādāt Jurim un sāpināja sirdi mātei. Kāpēc �is, tā saucamais brālis, nīda Juri? Vai tikai nepaklausības dēļ, kā domāja māte? Kas to zināja? Māte un tēvs gribēja, lai dēls mācītos, lai viņ� būtu dzīvē derīgs cilvēks, bet �is derīguma jēdziens viņu izpratnē laikam nesniedzās tālāk par tagadējās pārtiku�ās un izglito-

tās sabiedrības ierastajām robe�ām un mērogiem. Ja kāda sēkliņa no citas � patiesas cilvēcības sāka Jurī dīgt, tad tas varēja būt tikai skolas biedru nopelns. Kad Maija satikās rudenī ar savu klasi, Juri arvien redzēja Kalniņa, Lielnora, Veinberga sabiedrībā. Bet tagad? Jau sen viņa Egli nevarēja iedomāties bez Zāles, bie�i tas staigāja ar Sergeju, ar Jā�u Perlmani, ar Arni Vītumu. Kā tas bija sācies? Bet ne par to tagad vajadzēja domāt. Jau divas dienas Jura nav. Neviens nezina, kur viņ� varētu būt.

Laiks vilkās lēni. Gaidīt kļuva arvien grūtāk, tāpēc Maija sāka labot burtnīcas. Mehāniskā vienu un to pa�u tekstu lasī�ana deva iespēju kaut cik atgūties.

Tikai novakarē atgriezās Graumane. Noskumusi, tālajā gājienā nogurusi, viņa apsēdās pie galda, lai atvilktu elpu, tad sacīja, ka Ainas aud�uvecāki nekā nezinot. Meitene aizgājusi no mājām, nevienam nekā neteikusi. Aud�umāte likusies vairāk sadusmota nekā nobēdājusies. Vainīgs esot Juris. Tas meiteni pavedot, samaitājot.

Kad Maija ierosināja aiziet uz jaunie�u iemīļoto atpūtas vietu, Graumane vienkār�i atbildēja:

� Nu tad jāiet. Ēst gan gribas, bet nekas. Pa ceļam nopirksim kādu bulciņu.

Viņas devās ceļā. Vakars tuvojās mierīgs, kluss. Smar�oja zeme, smar�oja gaiss. Gribējās apstāties un brīdi aizmirst �ās dienas drūmo nemieru. Bet vakars vairs nebija tālu. Saule, liela un skaidra, jau slīdēja aiz pavasarīgi maigo, zaļo bērzu galotnēm. Vajadzēja iet. Un viņas gāja. Visapkārt pletās krūmāji. Drīz priek�ā pacēlās uzkalniņ�. Maijai �ķita, ka aiz tā pavērsies klajums, pla�āks skats uz apkaimi, bet viņa maldījās. Pēc brītiņa uzkalniņa malā paspīdēja ūdens.

� Vai te jau būs? � viņa pārsteigta jautāja.

� Tepat tas ir � bet ko mēs te varēsim redzēt? � skatīdamās apkārt, runāja Graumane.

Ezeriņ� atradās ieplakā, no visām pusēm krūmāju un jaunu bērzu apņemts. No uzkalniņa atklājās patie�ām gleznaina aina. Kā sudrabots audums klājās ezera klusā, nevienas vēja pūsmiņas neskartā, līdzenā virsa. Kā spogulī ezerā lūkojās bērzi, apses, vītoli. Ne vilnītis neskāra �o gai�o mieru, kas te slēpās no visām trok�ņu un nemiera brāzmām. Tikai �ur tur krūmos lakstīgalas mēģināja balsis.

Abas skolotājas apstājās.

� Skaisti, � lēni ierunājās Maija. � Nav brīnums, ka jaunie�iem te patīk nākt.

Viņas nokāpa zemāk, gandrīz līdz pa�ai ūdens malai.

� Paiesimies gar maliņu tālāk, � aicināja Graumane.

� Paiesim � bet ko tas dos? Nevienas dzīvas dvēseles.

Saule slīdēja vēl dziļāk bērzu un ap�u audzē. Sarkana, kā satvīkusi, piekususi. Vakara klusums, ezera sudrabotais spīdums aicināt aicināja paņemt no visa tā kaut drusciņ līdzi rītdienai.

� Tur pāri aiz krūmāja ir laivas. � Maija rādīja.

� Jā. Tik vientulīga jau �ī vieta nav. Tikai viss aizaudzis, tāpēc liekas kā bez dzīvības.

� Paiesim varbūt līdz tām laivām, � ierosināja Maija.

Viņas gāja atkal uz priek�u pa ezera krastu, lai nokļūtu līdz laivām, bet vēl nebija tiku�as līdz tām, kad krūmi pa�ķīrās un no tiem iznāca divi vīri. Viens turēja rokās airus, otrs garu kārti, kuras gals vilkās pa zemi. Aiz viņiem nāca policists. Vīri piegāja pie laivas. Viens ielika tajā airus, otrs � kārti. Policists pagaidīja viņus, un tad visi trīs nāca uz lo pusi, kur atradās skolotājas, bet da�u soļu atstatuma apstājās pie kāda krūma.

Piegāja arī skolotājas. Tur, kārtīgi nolikti, slavēja divi portfeļi, divi pāri apavu � zēna un meitenes � un zēna formas svārki, rūpīgi salocīti. Policists, nometies uz viena ceļgala, uz otra uzlicis mapi, rakstīja protokolu. Egle, Jura tēvs, skatījās uz mantu kaudzīti. Policists iejautājās, kam piederot zeķes, kas ieliktas zēna zābakos, bet Egle ne dzirdēja, ne atbildēja.

Parakstījis protokolu, Egle sacīja Maijai:

� Paņēmu kārti, būs jāmēģina atrast. Te gan ļoti dūņains, bet. . .

Maijas ieplestajās acīs laikam nekas cits nebija lasāms kā �ausmas, viņa nespēja izteikt ne vārda. Egle aizgriezās, lūdza savu biedru paņemt atstatās mantas, tad policists aizgāja, bet tie divi iekāpa laivā un atīrās no krasta. Egle ar kārti sāka pārmeklēt ezera dibenu, viņa biedrs airēja.

Laikam nebija �aubu, ka abi jaunie�i guļ ezera dūņās. Saule rietēja, bet ezera klusā miera vairs nebija. Pa to brauca laiva, un tā gludajā līmenī radās plaisa pēc plaisas. Airi �īkstēdami berzās gar laivas malām, kārtij paceļoties un iegrimstot, no�ļakstēja ūdens un pār�ķēla vakara klusumu. Sirms vīrs, salīcis uz priek�u, vilka kārti, cēla to, dūņām aplipu�u, iegremdēja atkal, vilka atkal. Tā tēvs meklēja savu dēlu.

Iestājās krēsla. Satumsa. Ap ezeru visās pusēs skanēja lakstīgalu balsis. Pāri krūmu pamalei pacēlās mēness, tā blāvajā spīdumā likās, ka balto bērzu zari piebērti sudrabotiem ziediem. Pa ezeru vēl joprojām laiva meta cie�us lokus citu aiz cita, un salīcis vīrs cēla un atkal iegremdēja kārti.

Krasta uzkalniņā, cie�i viena pie otras piespiedu�ās, vēl arvien sēdēja skolotājas. Kāpēc? Palīdzēt te vairs neko nevarēja, bet aiziet arī viņas nespēja. Tā bija drausmīga nakts, un vēl drausmīgākas �ķita gaidāmās dienas. Noticis bija tas, par ko neviens nevarēja pat iedomāties.

Карее? Kāpēc? � �is jautājums kala smadzenēs. Kāpēc tā nodzisa divas dzīvības? Maija maz pazina Ainu � bet Juris? Enerģijas, dzīvesprieka pārpilns jauneklis, kur� visus, kam aptrūka, drosmes un gribas spēka pārvarēt grūtības, uzmundrināja un vienmēr staigāja ar paceltu galvu.. Kāpēc viņam vajadzēja mesties iek�ā �ais dūņās? Un klase? Kad tā uzzinās? Un visbriesmīgākais � māte, kas palika, nevarīgi sakumpusi uz dīvāna sava bargā vecākā dēla priek�ā, kur� ir nedomāja viņu �ēlot.

Bet laiva meta arvien jaunus lokus pa ezeru, un mēness gaismas bālās mirgas bira tēva sirmajos matos.

Maija nakts nav gara. Gaismas strēle vakara pusē lēnām dzisa un nodzisa, un pretim tai jau austrumu pusē ievizējās bālganas svītras.

Laiva pamazām tuvojās tai vietai, kur krastā sēdēja skolotājas. Viņas nokāpa lejā un pagājās līdz ūdens malai. Kad laiva brauca garām, Egle pirmo reizi pa visu nakti izslējās stāvus, atlieca muguru. Viņa biedrs atlaida airus. Laiva apstājās. Egle ierunājās:

� Laikam neko neatradīsim. Ezera dibens dūņains.

Vajadzēja atbildēt, bet Maija nezināja, ko sacīt. Attapās Graumane:

� Bet vai jus esat pārliecināti, ka tie�i tā ir?

� Jā, kad mēs atnācām, satikām ganus. Tie redzēju�i, ka zēns un meitene iebrien, bet domāju�i, ka iet peldēties, � Egle teica, tad pamāja biedram. Tas sāka atkal airēt.

� Mēs aiziesim līdz mājām. Tikpat nekā palīdzēt nevaram, � Graumane vēl nosauca.

Skolotājas gāja atpakaļ uz pilsētu. Bālganās svītras austrumu pamalē kļuva arvien gai�āks, apkārtnes krūmu un koku apveidi skaidrāki. Jo tuvāk nāca pilsēta, jo viņu soļi kļuva smagāki. Ko teikt �odien skolā? Ko teikt Ainas un Jura biedriem, draugiem?

Lēni Maija torīt gāja cauri pilsētai mājup. Vēl lēnāk pēc da�ām stundām nāca atpakaļ. Garām skolai, pāri apstādījumiem uz Egles dzīvokli. Jau no apstādījumiem kļuva redzams, ka Egles dzīvokļa logi ir vaļā. Nonākusi pie durvīm, viņa ieraudzīja, ka tās tikai pievērtas. Neviena neredzēja. Viss klusu. Durvis uz viesistabu arī pusviru. Maija lēni pieklauvēja. No�vīkstēja soļi, un gaitenī iznāca māte. Viņa neatņēma sveicienu, bet savādi sakņupa uz priek�u, pastiepa rokas, it kā meklētu, kur pieķerties. Viegli apņēmusi mātes plecus, Maija pagrūda platāk viesistabas durvis, gribēja ievest māti, apsēdināt... Istabas vidū uz galdiem stāvēja divi zārki. Tur gulēja Aina un Juris. Galvgalī dega sveces, pie kājām nolikti zaļi bērzu zari.

Māte apsēdās pie Jura zārka. Viņa neraudāja skaļi, tikai asaras plūda. Likās, ka viņa pat neapzinās to. Zili sastingu�ās sejas, tum�os ielokos iegrimu�ās acis � tas viss �ķita kā drausmīgs murgs. Cik īss varēja būt ceļ� no dzīves nebūtība! Maija nemanīja, ka arī viņai plūst asaras, stāvēja nekustīga, nevarēdama novērst skatiena no �īm divām izdzisu�ajām dzīvībām.

Lāgiem māte sakustējās, it kā gribētu celties, tad no jauna lūkojās uz savu Jurīti un viņa meiteni. Meitenes seju viņa tagad redzēja pirmo un pēdējo reizi.

Pēc neilga brītiņa viņa it kā atcerējās skolotāju, gribēja ko teikt, bet tikai nevarīgi pakustināja galvu,

pievilka skolotāju sev cie�i klāt un sabruka nevaldāmās elsās.

Laiks gāja un skola sauca. Maija paskatījās pulksteni. Pirmā stunda jau bija sākusies. Ilgāk kavēties nedrīkstēja.

� Es tagad ie�u uz skolu. Vēlāk, ja jūs atļaujat, mēs atnāksim. Zēni gribēs pabūt pie Jura, � Maija klusi ierunājās.

Apstādījumos pa celiņu pretim nāca trīs vīrie�i, starp tiem Jura tēvs. Viņi sastapās.

� Jūs bijāt pie Jura? � iejautājās tēvs.

� Jā.

� Tikko jūs aizgājāt, atradām.

Tēvs to pateica mierīgi, bet viņa acis izskatījās, kā ar plīvuru aizvilktas,

� Vai Jura klases zēni nevar ko palīdzēt? Jums daudz rūpju, un zēni labprāt ko darītu.

� Jā, � sacīja tēvs.

� Pēc stundām zēni būs jūsu rīcībā, � piebilda Maija.

� Nūja, gan jau tad redzēs, � Egle vēl noteica, un viņi �ķīrās.

Turpat jau gaidīja skola. Atvērās smagās ārdurvis un atkal aizkrita, �ķita, ar tādu troksni, ka visa ēka nodrebēja. Gaiteņos stundu laikā parastais miers, arī skolotāju istabā neviena. Tuk�s, kluss.

Pakārusi mēteli, skolotāja bridi apstājās. Tad paņēma �urnālu un gāja. Tālu jau nevajadzēja iet. Garām kāpnēm, vēl mazu gabaliņu. Pie pa�ām durvīm viņa apstājās. Te vēl klase nācēju nevarēja redzēt, te vēl varēja dziļāk ievilkt elpu, bet jau dzirdēja, ka zēni klusi sarunājas. Brī�iem paklīda arī kāds skaļāk izteikts vārds, ko pa�i atkal' noklusināja: �Cst! Cstl� Klausoties �ais balsīs, pēk�ņi likās, ka vairs nepaspers ne soli, ka kaut kas gāzīsies un sabruks pār �o klasi. Kā nemaņā, atspiedusies pret sienu, viņa pārvilka ar roku pār pieri, bet tai pa�ā mirklī izdzirda gaitenī steidzīgus soļus, kāds tuvojas. Maija saslējās, gatava vērt vaļā durvis, bet līdzās nostājās Arnis Vītums. Izbrīnījies, uztraukts viņ� skatījās skolotājā.

, � Kas jums kai�? Slikti?

Skolotāja nodrebēja, bet uzreiz arī nez no kurienes radās spēks. Arņa pēk�ņā parādī�anās iedarbo-. jās kā vislabākās zāles pret nevarību.

� Nē, Arni! Nevaru tikai ieiet klasē.

� Kāpēc? Kas noticis? � Arnis neko nesaprata.

� Egles Jura vairs nav. Miris, � tikai pēc brī�a skolotāja spēja pateikt.

� Kā? Kā tā? � zēns iesaucās.

� Pagāju�o nakti Jura tēvs atrada abus ar Ainu ezerā aiz pilsētas. Tagad guļ Jura mājās, � Maija sacīja un, kā rēgainas domas atvairīdama, pārvilka atkal ar roku pār pieri.

�ai brīdī lēni pavērās klases durvis. Tajās stāvēja Roga.

� Ejiet uz klasi! � Maija sacīja Arnim, pagrūda durvis platāk un iegāja. Roga steidzās viņai pa priek�u uz savu solu.

Zēni piecēlās. Skolotāja lēni aizgāja līdz galdiņam, apstājās, bet sēsties neaicināja. Nolikusi �urnālu, viņa neskatīdamās ne uz vienu, klusi teica:

>� Man jums jāsaka. . . Miris Juris Egle.

Un, tāpat kā tur, aiz durvīm, Arnis, tā �eit zēni gandrīz vienbalsīgi iesaucās:

� Kā? Kā tā?

Kad skolotāja beidzot paskatījās uz klasi, viņa saprata: tagad viss jāvar. Un � varēja. Zēni apsēdās, un viņa stāstīja, kas noticis. Neviens neko nejautāja, tikai klausījās.

Zēnu sejas katra citādi atspoguļoja dziļi sāpīgu neizpratni par to, kas noticis. Da�s sēdēja kā

sastindzis, da�am se ja �ķila kā niknumā savilkta. Roga, iepletis platās acis, lūkojās kā apmulsis bērns, kā glābiņu meklēdams no kā �ausmīga. Un Rutāns? Divas dziļas rievas bija ievilku�ās viņa pierē, un viņa dobjā balss pirmā pārtrauca klusumu: .

� Iedzina. Iedzina bedrē. .. � Un viņ� aizklāja seju abām rokām.

� Viktor! � Maija klusi pasauca.

Viktors atņēma rokas no sejas, pacēla galvu, paskatījās uz skolotāju, un �ai skatienā bija ne vien sāpes, bet atkal iegailējās tas pats ļaunais rūgtums, kas viņa sirdī bija krājies jau no bērnības un kas pamazām sāka izgaist.

� Taisnība. Iedzina. Bet tā ir sare�ģīta, dziļa tra-' ģēdija, un to nevar tik vienkār�i atrisināt.

� Tēvs un direktors viņu ēda, kamēr. ..

� Nē! Ne tas vien, � strauji iejaucās Ja�a.

� Kas tad vēl? � nikni, bet jau mierīgāk jautāja Viktors.

� �odien da�ās minūtēs to neizlemsim, � sacīja Maija.. � Kāpēc tā varēja notiki? Saknes tam slēpjas dziļi visā mūsu �odienas dzīvē. Apstākļos, kādos dzīvoja Juris, kā auga Aina. Protams, arī skolā. Zināmā mērā, tāpat kā tēvs un skola, vainīgi esam mēs visi. Nepratām saskatīt, kas zēnā notiek un kas no tā var iznākt, lai gan zinājām, ka viņ� smagi.pārdzīvo. Pēc stundām aiziesim pie Jura. Tad varēsit sarunāt ar viņa tēvu, varbūt vajadzīga kāda palīdzība.

Klusēdami zēni pamāja. Tūlīt arī zvanīja.

Gaitenī pie II reālās durvīm stāvēja Arnis, Sa�a, Dominiks, likās, visa klase, nopietna, klusa. Maija nevarēja paiet viņiem garām. Apstājās, nezināja, ko sacīt, bet saprata � jāieiet. Iegāja, īsi izstāstīja to pa�u, par ko tikko bija runājusi ar saviem zēniem.

Arī skolotāju istabā valdīja uztraukums. Vairums skolotāju, direktors un inspektore staveja, bet Ritners stāstīja:

� Man bija stunda otrajā reālajā, aizsūtīju Vītumu uz kanceleju pēc krīta. Tas ienāk atpakaļ glu�i bāls un saka: �Nelaba ziņa. Noslīcināju�ies Juris Egle un Aina Ozoliņa.� Prasu, kas teica. Teikusi skolotāja Siliņa, esot gājusi uz savu klasi.

Kad Maija ienāca un paskatījās apkārt, viņa saprata, ka visi jau zina.

� Ritnera kungs te mums stāsta briesmu lietas, � pirmais ierunājās Liepa.

Maija tre�o reizi atkārtoja to pa�u stāstu. Direktors noklausījies salika rokas uz muguras, staigāja no loga līdz krāsnij, atkal atpakaļ un klusēja. Skolotāji pārmija pa vārdam, bet arī vairāk klusēja.

Lielajā starpbrīdī Liepa iesteidzās skolotāju istabā, niknām acīm paskatījās apkārt un sacīja:

� Te tagad kopā ir gandrīz visi audzinātāji un skolotāji, tāpēc gribu pateikt, kas �ais dienās mums skolā stingri jāievēro. Pirmkārt, nekāda naudas vāk�ana Egles un Ozoliņas bērēm ne skolēnu, ne skolotāju vidū nav atļaujama. Nupat es redzēju, ka vairākas grupas jau kaut ko organizē.

Otrkārt, pie manis grie�as skolēni un jautā, kad bū�ot Egles un Ozoliņas apbedī�ana. Es domāju, jūs, skolotāji, saprotat, ka �ādi jautājumi ir pilnīgi nevietā. Skola �o jaunie�u apbedī�anā nevar piedalīties un nepiedalīsies. Mēs esam ticīgi cilvēki, mūsu morāles pamats ir reliģija. To prasa mūsu valsts un skolas intereses. Egle un Ozoliņa nav ievēroju�i mūsu morāles pamatprincipus, ne pie mums mācoties, no arī no mums aizejot. Abu pa�nāvnieku apbedī�ana tāpēc nav skolas pienākums. To, lūdzu, ievērojiet, un audzinātāji lai paziņo savās klasēs, ka skolēniem tiek kategoriski aizliegts piedalīties �ais bērēs. Tas attiecas arī uz skolotājiem, un, kJ's to neievēlos, tiks sodīts. Izņēmums var būt vienīgi Egles un Ozoliņas klases skolēni un audzinātāji. Tie var piedalīties apbedī�anā kā atsevi�ķi pavadītāji, bet ne kā skolas daļa. Es stingri raudzī�os, lai manu pavēli � nepārkāptu, un lūg�u arī inspektori tam sekot.

� Vai direktora kungam neliekas, ka �ī pavēle ir tomēr par bargu? � iejautājās �mits.

� Grūti būs to izpildīt. Skolēni gribēs iet, � prātoja Ritners.

� Tā, kolēģi, nevar runāt! Pavēle ir pavēle. Vai skolai, ja tas nepiecie�ams, nav tiesības prasīt, lai tiktu izpildītas arī bargas pavēles? Mūsu nelaime jau tie�i tā ir, ka mēs esam pārāk mīkst�aulīgi, neprasām to, kas grūti izpildāms, nevarīgi nolai�am rokas. Vēlreiz atkārtoju: kategoriski aizliedzu kā skolēniem, tā skolotājiem iet izvadīt noslīku�os!

� Es gan nezinu, vai �odien kur civilizētās valstīs izdodas ievērot �o drakonisko viduslaiku noteikumu. Kam tas vajadzīgs? � asi noteica Pūriņ�.

Direktors uzmeta viņam iznīcino�u skatienu un stingri pamācīja:

� �āda brīvdomība, Pūriņa kungs, nedara skolo-tāja'm nekādu godu. Mēs, paldies dievam, nekādos viduslaikos nedzīvojam, bet uzskatām, ka stingri morāles principi ir jaunatnes audzinā�anas pamats, un no tā neatkāpsimies. Kas grib būt skolotājs, tam tas jāzina.

Nāko�ajā starpbrīdī direktors atgriezās no stundas pavisam saniknots. Nosvieda �urnālu u� galda un, ieraudzījis Ritneru, piegāja pie tā.

� Ritnera kungs, ar jūsu klasi nav labi. Uzmaniet, uzmaniet! Cik rei�u jau par to runāts, bet nekā. Pirms sāku stundu, pastāstīju, kāds ir skolas lēmums par Egles un Ozoliņas bērēm. Iznāk priek�ā Līdums. �Mūsu klase lūdz jūs atcelt �o lēmumu. Mēs to neatzīstam par pareizu un nevaram pieņemt.� Es viņu, protams, apsēdināju, teicu: �Tev nav nekādu tiesību manus lēmumus kritizēt. Tev jāpilda tas, kas nolemts un ko no tevis prasa.� Bet viņ� vēl nerimst, pieceļas un prāto: �Mēs nevaram neiet. Tie ir mūsu biedri. Tas būtu necilvēcīgi.� � �Tu varēsi neiet uri neiesi,� saku viņam, �un, kas ir cilvēcīgi vai nav, atļauj to man zināt.� Lieku jums, Ritnera kungs, pie sirds, ņemiet stingrāk! Ņemiet stingrāk!

� Direktora kungs, � teica Feldmanis. � Otrā reālā vēl pieklājīgi lūgusi atcelt lēmumu, paskaidrojusi savu viedokli, bet citās klasēs vienkār�i atbild: �Mēs iesim!� Un vairāk ne vārda.

Bija sanāku�i apkārt, arī citi skolotāji.

� Visās klasēs protestē, � sacīja Stiebriņa.

� Patie�ām visās. Pat mazie piektajā klasē uztraucas, � pievienojās Strautiņ�.

Apse nostājās direktora priek�ā un ziņoja:

� Tre�ajā reālajā klasē visi sita ar dūrēm uz galda un korī skandēja: �Mēs iesim visi!� Ko ar viņiem darīt?

Direktors klausījās, klausījās, tad nespēja vairs valdīties:

� Tam jādara gals! Vai nav kauns, ka tā runā audzinātāji? Kas> tad te ir noteicējs? Jūs vai viņi? Cik tālu ar �ādu mīkst�aulību jūs domājat tikt? Es atkārtoju vēlreiz: skola nepiedalīsies �ai pasākumā. Es to nepieļau�u! Un audzinātāji man par to atbildēs!

Skola pārdzīvoja drūmas dienas. Maija �ais dienās, staigādama pa gaiteņiem, ievēroja, ka visa lielā saime, kas klasēs vētraini reaģēja uz aizliegumu pavadīt pēdējā gaitā miru�os biedrus, te, gaiteņos, vienprātīgi un klusi grieza ceļu direktoram. Kad tas, garām ejot, uzrunāja skolēnus, kaut ko tiem sacīja, atbildes nedzirdēja.

Gatavo�anos pavadīt Juri un Ainu skolā manīja maz. Tā galvenokārt norisa ārpus skolas, it īpa�i Ste-pana istabiņā, kur nāca un gāja Jura un Ainas tuvākie draugi, zēni un meitenes, kur skolēnu pārstāvji no klasēm apspriedās, kas darāms, lai viss noritētu organizēti, disciplinēti.

Direktors Liepa �ais dienās skolotāju istabā rādījās reti, maz runāja un, pabeidzis stundas, nozuda. Skolotāju dzīves parastais ritms zaudēja noteiktību. Situācija sare�ģījās. Ko darīt? Tika aizliegts pavadīt miru�os skolēnus, bet tīri elementāra cilvēciska pienākuma izjūta sacīja, ka tas jādara. Kam klausīt? Pavēlei? Bet kā lai pēc tam iet klasē, kā lai skatās jaunie�iem acīs? Ja neizpildīs pavēli, kā lai atbild priek�niekam? Kā tas ietekmēs katra darbinieka turpmāko likteni �ai skolā? Izrādījās tomēr, ka vairums sprieda tā: esam skolas vadītājam pakļauti darbinieki � kādas mums tiesības nepildīt pavēles? Mēs prasām no skolēniem, lai viņi ievēro disciplīnu. Ja gribam būt pedagogi, mums pa�iem arī jā-būt disciplinētiem. Pārdomas parasti beidzās ar smagām nopūtām. Kāpēc vajadzēja tik bargi rīkoties? Bet pavēle paliek pavēle. Katrs nevar skolā darīt, kā viņ� vēlas. Vairākuma domām arvien bija liels svars, un, tā kā vairākums atzina, ka direktora Liepas pavēle jāpilda, tad tas nozīmēja, ka patie�ām tā jāpilda.

Pavadī�anas diena skolā pagāja mierīgi. Skolēni izturējās disciplinēti. Pievakarē, kad bija nolikta apbedī�ana, noteiktajā laikā pa pilsētas ielām sāka virzīties skolēnu rindas. Formas tērpi, zilās, cepurītes, noteiktie, stingrie soļi � tas viss tūlīt pievērsa uzmanību. Gājēji apstājās un vēroja jaunie�us, kas organizēti, klusi pulcējās un stājās pretim Egles vecāku dzīvoklim un tuvākajās ielās. No skolas logiem �īs zilo cepurī�u rindas bija labi pārskatāmas. Liepa varēja redzēt, ka viņa pavēle netiek pildīta, un pārdomāt, kā sodīt nepaklausīgos.

Kad pienāca izvadī�anas brīdis, I reālās klases zēni nostājās pie sava Jura zārka. Otrā pusē stāvēja meitenes. Turpat sakņupu�i sēdēja māte, stāvēja tēvs un citi piederīgie, nostājās arī skolotājas Graumane un Siliņa. Kad zārkus aizvēra, zēni tos iznesa, novietoja uz katafalka � un gājiens sākās. Aiz piederīgajiem nāca skola, kurās priek�galā nostājās abu jaunie�u klases biedri ar savām audzinātājām, tad pārējās, sākot ar jaunākajām un beidzot ar vecākajām. No pārējiem skolotājiem līdzi gāja �etri: Smits, Pūriņ�, Strautmale un Līcīte. Sai ziņā direktors varēja nomierināties � skolotāju vidū dumpības gara tātad bija maz.

Līdz kapiem bija jāiet diezgan tāls ceļ�. Skolas kolonna, sakārtojusies pa klasēm, rindu pēc rindas, pa �etri katrā, disciplinēti soļoja, ka pēdējos sveicienus saviem miru�ajiem draugiem nesdama ziedus un vainagus. Neviens skolotājs neuzraudzīja, nekārtoja un nelīdzināja �īs rindas. Visu darīja skolēni pa�i, bet visstingrākajai, visprasīgākajai acij te laikam gan neatrastos, ko pārmest. Te izpaudās jaunie�u lielā atbildības sajūta, uzskatāmi tika pierādīts, ka apzinīgums ir lielāks spēks nekā kaila vara. Lepnas, nelokāmas �īs skolēnu rindas, par spīti aizliegumam, soļodamas aiz zārkiem, ne vien izpildīja pret biedriem savu pienākumu, bet reizē atklāti protestēja pret skolas vadības ieviesto kazarmas re�īmu.

Kapos skolas biedri atvadījās un dāvāja Jurim un Ainai tik daudz ziedu un vainagu, ka viņu kapa kopiņa pacēlās kā ziedu kalns. Tad sākās ceļ� mājup � un stingrās, disciplinētās rindas ne mirkli nesaļodzī-jās. Tikpat priek�zīmīgas, ar tādu pa�u atbildības izjūtu, kā sāku�as, tās gājienu beidza un klusi izklīda pa pilsētas ielām.

Nāko�ajā dienā jau no agra rīta likās, ka jānotiek kam ārkārtējam. Maija, pirms stundu sākuma staigādama pa gaiteni, ne pa jokam uztraucās. Tā likās pavisam cita skola. Vecāko kla�u zēniem tādas nopietnas, bargas sejas. Gāja klusēdami, reti izsacīja pa vārdam. Pa kāpnēm aug�ā nāca direktors.. Neviens viņu nelikās redzam, neviens nesveicināja. Neilgi pirms lūg�anas pa tām pa�ām kāpnēm nāca Feldmanis, Vaits, Rudums, Ģinters. Tāpat neviena galva nepagriezās uz viņu pusi.

�Kas būs tālāk?� Maija domāja.

Skolotāju istabu nervozēja neziņa. Direktors ienāca, sasveicinājās, pirms gāja uz stundu, pārmija da�us vārdus ar skolotājiem. Vakardienas nolikumi netika pieminēti.

Pie stundu saraksta stāvēja inspektore.

� Kolēģi, �odien jāde�urē Stiebriņai, bet nav atnākusi. Kas varētu pade�urēt viņas vietā?

Neviens neatsaucās.

Pie galda stāvēja Maija..Inspektore vēlreiz pārskatīja stundu sarakstu, tad pienāca pie viņas.

� Pade�urējiet, lūdzu, jūs. Jums ir pēdējā stunda.

� Labi, � Maija atteica un tūlīt gāja uz durvīm, bet. Graumane viņu vēl pasauca atpakaļ.

� Vai mums būtu kas .jāstāsta par vakardienu? Neviens nekā nejautā.

� Es domāju, ka ne. Ja kāds gribēs zināt, gan pajautās.

Kad Graumane apsēdās savā vietā galda galā, Teigarte nenocietās:

� Jūs jau būsit tās labās. Pret mums būs nikni.

� Vai par to, ko darīs ar skolēniem, nekas vēl nav dzirdēts? � atjautāja Graumane.

� Neko neesmu dzirdējusi. � Teigarte nopūtās un nogrozīja galvu. � Ko tad lai saka? Tad jārunā par visu skolu. Liepas kungs tomēr pārsteidzās ar �o aizliegumu. Solījās sodīt? Ko sodīs? Visus?

�; Vismaz �etrus skolotājus, � Graumane pasmējās.

Kad skolotāji atgriezās no pirmās, stundas, viņu garastāvoklis bija nedaudz uzlabojies. Visi atzina, ka stundu norisē nekādu pārmaiņu nav. Skolēni izturas korekti, atbild kā parasti. Tikai jūtama noslēgtība un atturība.

Liepa ienāca, nolika �urnālu un tūlīt atkal izgāja. Skolotāju acis domīgas noskatījās viņam pakaļ. Visus māca nemiers. Kas būs? Ko nodomājis skolas vadītājs darīt, tālāk? Bargā pavēle tī�i, demonstratīvi pārkāpta. Savu �Nē!� skolēnu saime atklāti izteica jau pirms gājiena, bet direktors to nevēlējās uzklausīt., Tagad skolēni parādīja, ka tie �o pavēli apzināti ignorē. Kas atliek skolas vadītājam? Vai draudi sodīt tiks realizēti? Un kā? Vai var sodīt visu skolu? Ja arī varētu, kas ar to būtu panākts? Bet ja nedarītu nekā? Kā visi �ie notikumi tad ietekmēs skolas dzīves tālāko gaitu?

Grūtas pārdomas tomēr mocīja .skolotājus visu dienu. Direktors pēc pirmās stundas vairs nerādījās ne skolotāju istabā, ne gaitenī. Visi saprata, ka tas tiek apzināti darīts. Grūti bija ticēt, ka trauksmainie notikumi, ko pa�reiz pārdzīvoja skola, beigsies bez atklātas sadursmes ar varu, kura izraisījusi �os pārdzīvojumus. Gaiss bija pilns naida dzirksteļu.

Ik pēc stundas jaunie�u satraukums it kā pieauga. Valodas kļuva skaļākas. Da�reiz tik nemierīgi saviļņojās galvu rindas, ka �ķita: tūlīt, kas eksplodēs; tomēr atkal norima. Skolotāji vairījās gaitenī rādīties. Tā iznāca, ka pa aug�ējo stāvu visu dienu vienai pa�ai vajadzēja staigāt inspektores norīkotajai de�urantei Siliņai. Apak�ējo gaiteni uzraudzīja Pūriņ�.

Maija asi izjuta skolēnu �āsdienas niknumu. Vaja.-dzēja tikai ieskatīties jaunie�u sejās: �o to jau viņa prata tajās izlasīt. Raugoties uz viņiem, skolotājā domāja: �Ja nu viss gaitenis pārvēr�as par kara-lauku, kā to gadījies redzēt, ko es tad iesāktu viena pali?� Nez kāpēc �ajā niknuma piesātinātajā atmosfērā viņa tomēr jutās mierīga, un gribējās pasmaidīt satrauktajiem jaunie�iem pretim. Kad viņu acis satikās, brī�iem likās, ka tās lūdz un prasa: saprotiet mūs, esiet ar mums! Tad kļuva skumji. Kā gribētos saprast! Kā gribētos dot �īm jaunajām sirdīm to, pēc kā tās visvairāk alkst! Bet ja rokas sasietas? Un da�brīd tāpēc arī tuk�as? �Saprotiet mūs! Esiet ar mums! Iesim kopā!� viņi lūdza un da�ādās balsīs prasīja un tikai tad, kad neko nesaņēma, nevarīgā niknumā klaigāja un svilpa, saukāja: �Zekss, zekss!� � un visādi citādi spītējās un ālējās. Cik daudz jaunatnes spēka tā izsīka velti!

Lielajā starpbrīdī netālu no skolotāju istabas durvīm pie Maijas piesteidzās Pūriņ� un, nevarēja saprast � nopietni vai jokodamies, paklusu teica:

� Pasniedziet man roku!

Viņa pasniedza, kā to parasti dara, bet Pūriņ� savilka uzacis un ātri no�ukstēja:

� Nē, ne tā. Paņemiet, nobāziet kaut kur!

Maijas plaukstā iegula salocīts papīra gabaliņ�, laikam burtnīcas lapiņa.

Brīdi Maija stāvēja, nezinādama, ko iesākt, kā izlasīt. Te, gaitenī, jaunie�u acis zibēja no visām pusēm. q Iegājusi skolotāju istabā, viņa nostājās pie loga, iebāza roku portfelī un, it kā tajā ko meklēdama, atlocīja papīrīti vaļā un ātri pārlaida tam acis. Jā. Uzsaukums skolu jaunatnei cīnīties pret fa�istisku ideju izplatī�anu skolā, pret nacionālā naida kultivē�anu, pret jaunatnes saindē�anu ar liekulīgu nacio-

nālisrriu un reliģisku tumsonību. Lielākā daļa teksta bija par direktora Liepas ieviesto re�īmu, varmācīgo piespie�anas un sodu sistēmu, par to, ka Ainas un Jura traģiskajā nāvē vainojams skolā valdo�ais re�īms, izspiego�anas, jaunie�u domu un jūtu apspie�anas metodes.

Pārskatījusi lapiņu, Maija ar �ausmām sāka vērot, kas tas par rokrakstu. Sirds nodrebēja. Vai to varēja nepazīt? Dominika rokraksts. Tie pa�i diendienā sacerējumos skatītie burti, drusku neveikli, stūraini. Rakstīts ar ķīmisko zīmuli, pavairots ar kopējamo papīru. Var būt vēl kādi eksemplāri. Ko darīt?

Laika domāt tomēr nebija. Durvis atvērās, un ienāca inspektore ar tādu pa�u lapiņu rokā. Viņa sniedza to Mētrai, kas stāvēja turpat netālu no durvīm ar cepuri galvā.

� Redziet, ko pie mums izmētā! Palasiet, varbūt pazīstat to varoni pēc rokraksta.

Inspektore atkal izgāja. Maija, nezinādama, ko iesāki, pavirzījās tuvāk Mētrai. Tā lasīja, savilka izbrīnā seju, vēl pārskatīja un paraustīja plecus.

� Es �o rokrakstu nepazīstu. Manās klasēs tāda nav. � Un iedeva lapiņu Maijai. � Varbūt jūs zināsit. � Tad uzvilka mēteli un izejot vēl piebilda: � Es steidzos.

Pie galda bija daudz skolotāju, bet likās, ka neviens nepievērsa notiku�ajai sarunai sevi�ķu uzmanību. Katrs ar kaut ko nodarbojās. Bet tūlīt algriezās inspektore. Lai aizkavētu skolotāju uzmanības pievēr�anos �ai lietai, Maija ar lapiņu rokā paspēra soli viņai pretim.

� Skolotāja Mētra izlasīja. Teica, ka viņas skolēnu rokraksts tas neesot. Iedeva man.

� Nu, jūs paskatījāties?

� Tā uzreiz nevaru pateikt. Man to ir vairāku kla�u burtnīcas. Es papētī�u, salīdzinā�u.

� Labi. Vajadzētu gan mēģināt atrast. Tepat no mūsējiem vien tas zellis ir.

Inspektore atkal aizsteidzās. Maija aizgāja pie loga un nolika lapiņu uz palodzes. Bet atkal vērās durvis, un pa visu skolotāju istabu noskanēja Zariņas spalgā balss:

� Te esot kāda proklamācija. Inspektore teica, lai paskaloties rokrakstu.

Maija pagriezās atpakaļ.

� Nāciet �urp, � viņa teica.

�ai brīdī zvanīja uz jaunu stundu. Zariņa tomēr pienāca, paņēma no palodzes lapiņu, sāka lasīt un �ausminājās:

� Tā nu nav mūsu puiku valoda. Tā ir kāda īsta bandīta valoda.

� Protams, � pievienojās Maija.

� Tādu rokrakstu es nepazīstu, � noteica Zariņa.

Zariņas sauciens radīja interesi visos skolotājos, bet, tā kā bija sākusies stunda, nevienam nebija laika pārrunām. Rilners gan pienāca, paņēma lapiņu, ieskatījās, bet flegmatiski secināja:

� Te valodu skolotājiem jāskatās, tie pazīst rokrakstus.

Brīdi skolotāju istaba palika tuk�a. �ai brīdī Maija izdarīja, kas jādara. Tik daudzu interese jau sakāpināta. Vajag vēl tikai kopīgi papētīt rokrakstu, tad būtu viss. Un lapiņa ieslīdēja pa�ā dziļākajā portfeļa nodalījumā, tur, kur viena jau bija. Pa�ai dīvaini �ķita tikai tas, ka sirds pavisam mierīga, kaut gan sita ātri, ātri. �Varbūt �o dienu notikumi man arī kaut ko būs iemācīju�i, kas zina!� Viņa pasmīnēja.

Mieru tomēr nedeva doma: ja nu priek�niecība atrod vēl kādu? Izstaigājās pa gaiteni, izskatījās, nekur neko neredzēja. Skola strādāja un bija pavisam klusa. Lai nebūtu jāsatiekas tūlīt ar kādu, kas varētu prasīt lapiņu, viņa tāpat bez mēteļa izgāja uz ielas. Pie skolas stūra apstājās. Uz kurieni iet? Pretim pūta ass vēj�. Kļuva salti, bet atpakaļ iet negribējās. Te kāds viegli aizskāra elkoni. Bija pienācis Pūriņ�.

� Ko jūs te? Vai jau izdzīta? Kaut mēteli būtu paķērusi līdzi,viņ� �ķelmīgi ierunājās.

Maijai tūlīt sametās vieglāk ap sirdi.

� Vēl �oreiz pati izskrēju, � viņa atjokoja. Ienāca prātā, ka �is skolotājs brī�am atgādina viņas reālistus, jautros, pārgalvīgos smējējus. Viņ� gan bie�i bija nopietns, kluss, bet vienmēr kāda iek�ēja, brāzmaina spēka pārpilns.

Pūriņ� iebāza roku kabatā un sniedza atkal lapiņu. Uztraukumā Maija sa�ņaudza lapiņu saujā, bet tūlīt ar otru roku pagludināja un noba�ījusies jautāja: � Vai daudz tur tādu mantu bija?

� Es pamanīju tikai �īs divas, bet varēja būt arī vairāk.

� Inspektore vienu ienesa skolotāju istabā, � sacīja Maija.

Puriņ� uzreiz kļuva nopietns.

� Tā? Kad? _x

� Nupat, pirms �īs stundas, � paskaidroja Maija.

� Paiesimies varbūt kādu gabaliņu tepat, � Pūriņ�, paskatījies pulkstenī, aicināja. � Jūs gan salstat. Tagad pat mētelī nav silti.

Viņi sāka lēnām iet. Pūriņ� ierunājās:

� Kur tā palika?

� Pa�reiz turpat, kur jūsējā. Manā portfelī.

� Jums iedeva?

� Nē, iedeva Mētrai. Tā izlasīja, sacīja, ka tādu rokrakstu nepazīstot, un atdeva man. Es inspektorei apsolīju salīdzināt burtnīcās rokrakstus.

� Bet kā jūs tagad izkulsities? � Viņ� apstājās un lūkojās uz Maiju.

� Teik�u, ka atstāju uz galda.

� Kas jums ticēs?

� Ko cilu lai izdomā?

� Ak, Lie resgaļi! Kā bez galvām! Rokrakstā! Un laikam vel pa�i savā? � viņ� jautājot cie�i skatījās uz Maiju. Tā pamāja.

� Tā jau es domāju, � galvu grozīdams, sacīja Pūriņ�. � Iesim atpakaļ, drīz jābūt zvanam. Kaut kas jāizgudro! � Viņ� uztraucās arvien vairāk.

Maija turpretim laikam tāpēc, ka bija gadījies kāds, kas daļu nemiera paņēma sev, runāja tā, it kā tas viss neko nenozīmētu:

� Ka pazudusi, protams, neticēs, bet vairāk neko viņi arī nevar kā neticēt un noņemties ar aizdomām. Bet direktors jau paziņoja, ka tādi skolotāji, kas negrib vai nespēj aģitēt par Ulmaņa Latviju, skolai nav vajadzīgi. Tāpēc vienīgais, kas man var draudēt, ir tas, ka nāko�o gadu stundu sarakstā mana vārda vairs nebūs. Bet �iem resgaļiem, kā jūs nupat teicāt, ja vainīgos atrastu, klātos pavisam citādi, tāpēc tas nedrīkst notikt.

Skola bija klāt. Zvans vēstīja starpbrīdi. Pabāzusi lapiņu zem apģērba uz krūtīm, Maija pirmā iegāja skolotāju istabā. Aiz viņas nāca Pūriņ�.

� Kur jūs pazudāt? � Maiju ieraudzījusi, tūliņ prasīja Teigarte. � Es jūs gaidu. Gribēju palasīt to slepeno gara ra�ojumu, tad iet mājās. Man vairāk stundu nav.

� Mani �odien iecēla par de�uranti, � Maija atbildēja, apstājās un uzmeta skatienu galdam. � Tepat palika. � Viņa piegāja tuvāk, pacilāja �urnālus, kas bija samesti cits uz cita, pagrūstīja tos un mierīgi turpināja: � Vairs neredzu. Laikam inspektore būs paņēmusi salīdzināt rokrakstus, vai nav no tām klasēm, kur viņa māca.

� Jūs ar savējām salīdzinājāt? � jautāja Teigarte.

� Jā, manās reālajās klasēs tāda rokraksta nav. Skolotāja Zariņa arī ieskatījās. Teica, ka to neesot rakstījis mūsu skolas skolēns.

� Nu jā, � apmierināta nosprieda Teigarte.

� Mūsu zēni nav tādi. Tas nāk no ārienes. Varbūt no otras skolas.

Maija klusēja.

� Par ko tad tur bija? � Teigarte vēl nerimās.

� Par mūsu Juri un Ainu, ka skola vainīga, tad kaut kas par fa�ismu. � Runādama Maija tī�ām nostājās tuvu Teigartei, lai �ī lapiņas meklē�ana nenokļūtu atkal visu uzmanības centrā, tad atvainojās:

� Man jāde�ūrē, � un izgāja gaitenī.

Vairums skolotāju, aizņemti ar saviem ikdienas darbiem, neizrādīja sevi�ķu interesi par lapiņu. Arī lielās rūpes par to, ko direktors nodomājis darīt ar savu dumpīgo skolu, mazināja un novērsa uzmanību no citām lietām.

Pirms sākās stunda, Maija gribēja satikt Dominiku. П reālās klases tuvumā viens pats, salicis rokas uz muguras, grozījās Sa�a. Viņa palūdza to sameklēt Dominiku. Pēc maza brītiņa nāca abi. Sa�a, laikam zinādams, par ko būs runa, negāja projām, bet palika turpat netālu stāvam. Dominiks apstājās Maijas priek�ā un nolaida acis.

� Dominik, � klusi ierunājās skolotāja.

Zēns paskatījās, un viņa acīs, sejas vaibstos bija tāda vainas apziņa, ka Maijai sajuka stingro vārdu virkne. Te gan nebija arī ne vieta, ne laiks, kur par to runāt. Tikai pa�u nepiecie�amāko gribējās uzzināt.

� Cik eksemplāru bija?

� Trīs, � no�ukstēja Dominiks.

� Kā nokļuva inspektores rokās?

� Viņa atņēma kādai meitenei.

� Un tik neprātīgi jūs varējāt darīt? Ar savu rokrakstu? � Maija vēl klusi noteica un gāja projām. II reālās zēni jau bija klasē.

Pēc stundām Maija vēl brīdi aizkavējās bibliotēkā. Kad viņa no turienes iznāca, lai dotos uz mājām, gaiteņi un skola jau klusēja. Pie skolotāju istabas durvīm viņa nejau�i ieraudzīja kādu neparastu plankumu bez krāsas, ar naglu caurumiem visos �etros stūros. Uzreiz nevarēja saprast, kāpēc tas te radies. Vai agrāk arī tas tur rēgojās? Kamēr viņa savāca savas burtnīcas un posās mājup, ārpusē sākās troksnis. Divi sarunājās, un āmura sitieni drebināja durvis. Maija pavēra tās. Apkalpotājs Rembats, darbvedim piepalīdzot, stiprināja klāt atrauto plāksnīti ar uzrakstu �Skolotāju istaba�. Izbrīnījusies viņa skatījās.

� Ko jūs brīnāties? Zināt, kur jūsu istabu bija paredzēts iekārtot? � Darbvedis indīgi iesmējās.

� Kā iekārtot?

� Uzraksts �Skolotāju istaba� no �ejienes noplēsts un pielikts pie atejas durvīm. Redzat, kā jūs ciena, cik augstu vērtē!

� Ālējas, vairāk neko. Kas �iem par vērtējumu! � norūca Rembats.

� Tāpēc nevarēju saprast, kas tas par plankumu. Tā izkārtne nemaz neienāca prātā, � ieteicās Maija. � Bet kas to norāvis?

� Kas norāvis? Vai kāds to teiks? Pie mums, lai kas notiek, vainīgo nav, � ļauni novilka darbvedis.

Rembats klusēdams vēl iesila pēdējo naglu un palūkoja.

� Nu stāvēs. Laikam izrūsēju�as arī bija tās naglas.

� Kas zina, vai no rīta nebūs atkal nost. � Darbvedis atmeta ar roku, un abi aizgāja.

Uz mājām ejot, Maija vēl domāja: kā viss, tagad notika skolā? Bija sācies kāds pagrieziens. Ne uzreiz, protams, �odien vai vakar tas sākās, bet pamazām. Kāds trauksmains nemiers arvien vairāk apņēma

visu skolas dzīvi, bet reizē auga jaunie�u apzinīgums, viņi kļuva disciplinēti, rīkojās mērķtiecīgi. Skolēnu protesti ieguva asi politisku raksturu, tajos izpaudās tāda vienotība, ka bija pat grūti izprast, kā tas iepējams tik da�ādu jaunie�u kolektīvā. Protams, ne jau vienmēr viss tik veiksmīgi izdevās. Pavisam slikti iznāca �odien ar Valtikova uzrakstītajām lapiņām. Un tomēr visumā varēja sacīt: ja neliela komjaunie�u grupa tik lielā skolā spēj ienest tādu protesta garu, � tas ir liels sasniegums. Klusām tika iedegtas neredzamas uguntiņas, kas draudīgi laiku pa laikam uzliesmoja. Ār savu nenogursto�o cīņas kaismi un aktivitāti viņi skolas vadībai nereti lika atcerēties, kāds nesalau�ams spēks aug jaunie�u masās.

Ar dziļu prieku skolotāja domāja par to, ka �ie skaidrie, darbīgie zēni pratu�i jau skolas gados iegūt ne vien zinā�anas un politiskās cīņas pieredzi, bet arī attīstīt sevī neparastu rakstura stingrību un nopietnību. Arnis, Ja�a, Stepans, Sergejs, Sa�a visu vērtēja jau ar nobriedu�u jaunekļu skatienu. Tādi pa�i bija Boriss un Valdis, kuru skolā vairs nebija. Un arī Dominiks, lai gan vēl da�kārt pārsteidzās, ar visu sirdi piederēja �o jaunie�u pulkam.

Priecīgu pārsteigumu ar patiesajām, sirsnīgajām rūpēm par zēniem �odien sagādāja Pūriņ�.

Vēlu vakarā Maijas istabiņā ienāca Arnis un Stepans. Pārdomas par skolu, par komjaunie�u darba raksturu un vajadzībām te atsākās no jauna. Zēni bija satraukti, noskumu�i par �āsdienas neveiksmi. Ilgi viņi nevarēja iesākt runāt. Sēdēja, klusēja. Maija, gribēdama viņus uzmundrināt, sacīja:

� Esmu dzirdējusi, ka tādos gadījumos, kad izgājis greizi, vajagot atcerēties, ka ir divas izejas. Pirmā � ja vari ko labot, labo; otrā, ja nevari labot, apņemies citreiz kļūdu nepieļaut. Pēc �īs receptes

iznāk, ka no vienā, no otrā gadījumā nav ko uztraukties.

Zēni tomēr palika tādi pa�i nopietni.

� Nelabi mums iznāca, � strupi atzina Arnis.

� Jā, nelabi. Bet kā jums tā gadījās?

� Uzdevām Dominikam pārrakstīt un pavairot, kā pienākas. Viņ� kaut kur aizsūtīts vakarā, vairs nav bijis laika, no rīta steigā ielicis divus kopējamos un pārrakstījis tāpat, � sacīja Stepans.

� Prātīgs jauneklis un tik bezjēdzīgi rīkojas, � brīnījās Maija.

� Prātīgs, bet bie�i pārsteidzīgs. Pats to saprot, tomēr nevar un nevar neko apdomāt, � Stepans skaidroja.

� Pēc tam pārdzīvo. Tagad nezin ko būtu darījis, bet ko nu vairs, � piebilda arī Arnis.

� Nu tad lūkojiet viņu vairāk uzmanīt! Pārbaudiet, kā izdara!

� Tā jau mūsu vaina ir, � Arnis nopietni atzina.

� Vai tie�ām bija tikai trīs? � jautāja Maija.

� Tā Dominiks saka. Nepatiesību viņ� nerunā, tai ziņā uz viņu var paļauties, � stingri apgalvoja Arnis.

Zēni uztraucās arī par to, ka aizdomas par inspektores atrastās lapiņas pazu�anu var krist uz skolotāju.

� Tas galu galā ir visnejaukākais �ai jezgā, � sarūgtināts piebilda Stepans.

� Te arī vainīgo nebūs, � skolotāja, cenzdamās zēnu mulsumu mazināt, pasmējās. � Kā visur citur, tā arī te neko pierādīt nevarēs. Tāpēc, zēni, vairāk par to nenervozējiet! Kas bijis, pagājis, jāskalās uz priek�u.

Lai rosinātu viņos cilas domas, Maija pastāstīja par Pūriņa līdzdalību �āsdienas notikumos. � Es domāju, ka jums ir gadījies īsts skolotājs un būs arī palīgs.

Zēni saskatījās, tad Stepans paklusi, sacīja:

� Mēs to zinām. Mums drusku pa�ukstēja, bet pagaidām noteica klusēt, likt viņu mierā.

Maija tomēr nevarēja nerunāt par plāksni, kas bija norauta no skolotāju istabas durvīm. Kad viņa par to ieminējās, laikam tas izklausījās asāk nekā parasti. Arnis piesarka, novērsa seju. Brīdi ne viens, ne otrs neko neatbildēja. Tad Arnis iesāka:

� Mēs zinājām, ka jūs dusmosities par to, bet es izstāstī�u, kā bija. Mēs negribējām, ka tā dara; pa�i sapratām, ka tas ir tikai tāds huligānisks izlēciens, bet pēc visa, kas pēdējās dienās notika, pēc vakardienas, saprotiet, bija sakrājies tik daudz sa�utuma, ka sāka vārīties pāri.

� To es redzēju un nopriecājos, ka jūs mācāties savaldīties.

� Mēs, tas ir, reālās klases, būtu savaldīju�ās, � Stepans pārtrauca Arni, bet viņ� aizrāvies turpināja pats.

� Mēs būtu, bet jārēķinās ar citiem. Visi tā. satracināti, gribējās izlādēt niknumu. Un tādās reizēs, jūs zināt, nedomā, labi vai slikti. Bet apstākļi visu dienu tādi,' ka nekur neko nevar iesākt. Es te atkal nerunāju par mums, bet par skolu kopumā. Padomājiet, direktors neradās, skolotāju nav. De�urē tikai Pūriņ� un Siliņa. Uz ko lai izgā� dusmas? Nekā. Staigā un plīsti vai pu�u. īsta traģēdija!

� Ak jūs! Traģēdiju taisītāji! � Maijas sejā pavīdēja sāpīgs smaids. � Un tad likāties virsū lai plāksnei?

� Nu saprotiet, mēs nelikāmies, bet atrunāt arī gan daudz necentāmies. Kamēr jūs bijāt bibliotēka, norāva un aiznesa.

� Velti strādāts. Rembals alkal piesita.

� Jums taisnība, tā nevajadzēja. Ko un kā vajag, pa�i drusku apjēdzam. Tikai gribējām, lai jūs zinātu, kāpēc tā nolika, � sacīja Stepans, it kā nobeidzot �o sarunu.

Tomēr tā nebeidzās. Arnis nevarēja rimties, runāja ātri, arvien vairāk iekaisdams, kā baidīdamies ko aizmirst, nepateikt.

� Ko nu daudz mēs sajēdzam? Savas lielās dū�as savaldīt tāpat bie�i vien nemākam. Tā tas ir, un nav ko taisnoties. Bet ko lai darām? Da�reiz, lai saglabātu zināmu vienotību ar vairākumu, �ur tur jāpiekāpjas. Tā �oreiz ar to plāksni. Atrunāt necentāmies tāpēc, ka negribējām iet pret vairākuma gribu.

� Mums tak uz to jābalstās, � Stepans ieminējās.

� Bet kā lai to panākam? Ar visiem runāt atklāti, visus pārliecināt nevaram. Jūs labi zināt, kādos apstākļos mēs skolā strādājam. Vai tad turīgos varam pārliecināt? Labi gan tas, ka daudziem no viņiem nekādas īstas pārliecības nav. Par to pa�u nacionālismu, ko cen�as iepotēt skolā, viņi tāpat kā tēvi un radi, paradu�i domāt tīri praktiski, cik tāds latviskums vai cits kas izdevīgs viņu veikaliem un īpa�umiem. Labi tas, ka mazāk turīgos ar �ādiem uzskatiem ietekmēt nevar. Mēs tad no savas puses mācām ieraudzīt to, kas ir visapkārt pretstatā viņu cildinātajai turībai un labklājībai: nabadzību, netaisnību, aizsargu varmācības un visādas āri�ķības. Tā da�s labs mācās domāt, sāk prasīt, kāpēc ir tādi pretstati, kam taisnība. Cen�amies arī vienmēr izcelt ko progresīvu, pārrunājam �o to, kas notiek pasaulē, saistām ar to, kā ir pie mums, reliģijai pretim liekam zinātni. Liels palīgs tagad mums ir literatūra, tā palīdz brīvāk runāt par divu pasauļu cīņu. Ko citu lai atklāti pa�reizējos apstākļos iesāk?

� Tā ir viena puse mūsu darbā. To noteic skolēnu grupu sociālie apstākļi. Bet dod ari otru, ja esi iesācis, � psiholoģiju. � Stepans ironiski nosmīnēja.

� Nekādi psihologi neesam, bet pa�i sevi tomēr kaut cik jau pazīstam. Visvieglāk mums panākt sapra�anos ar skolēnu masām tad, ja pamatā liekam kopīgu uzstā�anos pret to garu skolā, kas visiem nepatīk; pret direktora un skolotāju rupjībām, netaisniem sodiem, lūg�anām, pātariem, nevajadzīgo iekai�ami un citām nejēdzībām. Agrāk viens tāds cilvēks skolā, pret ko vērsās visi kopā, bija Sliede. Tagad tas ir Liepa. Nezinu, vai ir kāds, kam uz viņu labs prāts. Pastāvīgie uzkliedzieni, papagailiskie patari, kā pēc gramofona platēm leijerētās patriotisma frāzes. Tagad gandrīz katru stundu vēl aģitē par baznīcu. Vēsturē ar pirkstu jāvelk pakaļ rindām, ja kāds stāsta. Kam tas nav smieklīgi, kam nav par to dusmas? Vēstures, tāpat ticības mācības stundās tāpēc parasti snau�am. To darām visi, bet ne jau visi padomā dziļāk � kāpēc. Daļa snau� tāpēc, ka izlaisties ir vieglāk nekā mācīties, turklāt visiem patīk Liepu kaitināt. Tā da�reiz palīdz arī mūsu puiciskā vieglprātība � un mēs panākam, ka aizslīd gar ausīm un kļūst par tuk�ām skaņām kā debess, tā zemes pātaru gudrības. To, ko liek iemācīties, tad atkārto mehāniski, nekā nedomājot un neņemot nopietni.

� Iznāk, kā saka: �Kas guļ, tas negrēko!� � Stepans pasmējās.

� Jāmēģina ta�u kaut kā glābties no tiem melnajiem plūdiem, ko mums gā� virsū. Citādi nekas pāri nepaliks. Kad izdodas tādu garu ieviest klasēs, tad, kā redzat, var, kaitinot Liepu, izjaukt svētkus, sagaidīt, kā patīk, valsts prezidentu un daudz ko. Vajag tik prast ievadīt.

� Pareizi, � atzinīgi pievienojās Maija.

� Tā mēs varam arī brīvāk justies. Nav jābaidās iekrist, vainīgos grūtāk sameklēt. Iznāk, ka daram visi.

� Jā, �ai ziņā jūsu spējas var patie�ām apbrīnot, jo skolā ir visādi: mazpulcēni, vecākajās humanitārajās klasēs laikam pat aizsargi. Izdarīt tā, lai nenojaustu, kur tam visam, kas notiek, sākums, nav vienkār�i.

� Par mazpulcēniem nekas, � atzina Stepans.

� To ir maz, un nav kas spētu viņus iejūsmināt. No tās mīlestības uz Ulmaņpapu, ko viņiem dzen iek�ā Liepa un Ģinters, jau stundās kļūst nelabi, kur nu vēl pulciņos. Tie, kas ar aizsargiem saistās, bīstamāki, bet mums ir trumpji, ko likt pretim. Kur visam sākums, pie tā klāt viņi netiek, to zinām tikai mēs pa�i, nedaudzi. Otrkārt, līdz �im te, skolā, mums div-sejaino, tas ir, provokatoru, nav gadījies. Un galvenais: pla�s ir līdzjutēju atbalsts, nopietni pui�i, tāpēc varam �o to atļauties.

� Kā toreiz, � Arnis atkal dedzīgi iejaucās, smīnēdams palaida roku zemāk un noknik�ķināja: �Knik! Knak!� � To sitēju, lo mūzikas taisītāju nemaz tik daudz nebija, bet viņiem visapkārt tādi, kas ko sajēdz un prot mutes turēt,, tāpēc koncerts izdevās.

� Skolā vienmēr daudz nozīmē vairākuma domas, tāpēc mūsu galvenais darbs ir un paliek radīt un uzturēt vajadzīgo noskaņojumu, � nopietni piebilda Stepans. � Un vēl kas: nenoliedzami munis palīdz masu neapmierinātība ārpus skolas. Lai skandina tās slavas dziesmas savam vadonim! Darbaļau�u bērni �o lo saprot jau tad, kad nāk uz skolu. Sevi�ķi te, Latgalē.

� Tas viss pareizi, tomēr nav labi, ja gadās tādas neveiksmes kā �odien, � sacīja Maija un piecēlās.

� Jūs laikam gribējāt �ovakar arī to rakstiņu. Temats �Jaunatnes uzdevumi cīņā pret fa�ismu� gan ir pārāk pla�s, pie tam visas �īs dienas bija tik nemierīgas, nevarēju koncentrēties. Uzrakstīju gan, bet man pa�ai liekas, ka tur daudz kā vēl trūkst. Es jums iedo�u, izlasiet, padomājiet, tad pasakiet savas domas. Varbūt vēl ko varē�u papildināt vai palabot.

Viņa izvilka no burtnīcu apak�as da�as aprakstītas lapiņas un pasniedza Stepanam. � Te ir tas rakstiņ�. Lūdzu, paskatieties.

Zēni paņēma lapiņas un atvadījās.

Pēdējās mācību gada dienas pagāja mierīgi. Ārēji skolēnu un skolas vadības attiecības sāka atkal nogludināties. Direktora bargie draudi sodīt nepaklausīgos, kas pretēji pavēlei pavadīja miru�os biedrus uz kapiem, tā arī palika tikai draudi. Pats pavēļu devējs bija spiests atzīt, ka, sodot visu skolu, lai kā to darītu, viņ� vispirms tomēr sodītu pats sevi. Visa pilsētiņa zināja, kas noticis �ais dienās skolā. Tur-> klāt bie�i dzirdēja runājam, ka tik priek�zīmīgi organizētā un disciplinētā gājienā, lai gan bez skolotājiem, skola redzēta pirmo reizi. Ja tādā veidā tas viss aizietu arī līdz ministrijai? Vai nebija labāk klusēt, lai izskatītos, ka nekas tik nopietns nav bijis, par ko būtu jāce] trauksme?

Laikam �īs nepatīkamās neveiksmes atbalss bija arī tā, ka drusku pierima direktora bargums. Viņ� kļuva pievaldīgāks, lēnāks. Proklamācijas lietā izmeklē�anu uzdeva inspektorei, pats par to pat neieminējās, lai gan varēja ne�aubīties, ka attiecīga iestāde tika par to pienācīgi informēta.

Par lapiņu, kas �pazuda� no galda skolotāju istabā, sīki tika iztaujāti visi, kas vien to bija redzēju�i, vispirms skolēni, tad skolotāji. Vairākkārt nācās

atbildēt skolotājai Siliņai. Sākumā mierīgi, kaut arī īgni inspektore klausījās paskaidrojumus, neko neiebilzdama. Bet niknums, acīm redzot, krājās. Pēdējā sarunā, kad pilnīgi izzuda cerības ko saklau�ināt, sa�utums izlauzās uz āru.

� Nūja! Ja pat izkārtne no durvīm var aiziet, pali, kas tad tādam papīrītim ko neaiziet? Arī tam pa�am kājas. Kā akā. Viss nogrimst. � Tad, nikni iesmiedamās, viņa it kā demonstratīvi pārtrauca sarunu, aizgriezās, tomēr nevarēja nomierināties. � Vai tad kāds nesaprot, no kurienes tas viss nāk? Tur, � un viņa pameta ar roku kādā nesaprotamā virzienā, � tā sarkanā sērga, no turienes, no robe�ām, tā nāk. Un redzat, ka ir pie mums, kas ņem pretim tās gudrības. Tāpēc mēs arī netiekam nekādā galā.

Maijai �is jau daudzkārt redzētais un dzirdētais naids sagādāja drūmus brī�us, bet izturēt vajadzēja.

Strauji �ais pavasara dienās pieauga darba rūpes. Pagāja pēdējās mācību stundas, pienāca eksāmeni. Draiskā zēnu bezbēdība pagaisa. Savus pienākumus viņi veica apzinīgi, eksāmenus nolika labi, un visā viņu nostājā arvien skaidrāk kļuva redzama kāda savdabīga nopietnība un lepna nelokāmība. Nekādi protesti vairs nenotika, tomēr, noskatoties viņos, likās, ka ar savu stingro nopietnību, ar lepni pa�apzinīgo stāju un rīcību viņi vēl nepiekāpīgāk runā ar saviem audzinātājiem nekā visā skolas laikā un it kā saka tiem: �Lūk, tādi mēs esam un būsim! Jus mūs nespējāt salauzt � un nesalauzīs neviens!�

Kad I reālās zēni izlaiduma vakarā visi kopā tā soļoja pa gaiteni, audzinātājai nez kāpēc gribējās palikt kur maliņā nepamanītai, viņa nesaprata, kas krūtīs tā kāpa uz aug�u. Dusmas sametās pa�ai uz sevi. Kāpēc tā bija? Kāda vainas apziņa? Par ko? Par visiem viņiem? Par Borisu cietumā? Par Juri? Laikam gan visvairāk tie�ām par Juri. Kāpēc nekad neienāca prātā, ka tā var notikt! Drīz �im zēnam vajadzēja saņemt gatavības apliecību, bet neviens vēl viņu nebija mācījis padomāt, ka dzīvība ir ne tikai dabas dāvana, bet arī pienākums pret dzīvi, pret sabiedrību. Ko domā tagad �ie jaunie�i, viņa biedri?

Svinīgā akta laikā audzinātāja klusā priekā lūkojās, ar kādu uzmanību I reālās zēnus, kad tie nāca saņemt, apliecības, vēroja daudzu skolotāju acis. Augstprātīgi nicino�ie smīni tagad bija aizmirsti. Domas tomēr joņoja atpakaļ uz tām rudens dienām, kad dzirdēja tikai: huligāni, me�oņi, no tiem nekas neizaugs... Kā audzinātāji toreiz, kad �os zēnus tur, skolotāju istabā pie krāsns, tik bie�i tiesāja un viņi stāvēja paceltām galvām, varēja neredzēt un nesaprast, ka tie�i viņu aizvainotajā pa�cieņā un lepnumā ir spēks, kas jāattīsta, lai nebēdņi, spītnieki puikas varētu izaugt par vīriem, par īstiem cilvēkiem?

Domu skaudrais asums vēl pieauga, kad, atvadījusies no zēniem, jaunā skolotāja pārskatīja aizvadītā gada dienas. Arvien vairāk bija jāapzinās: kādas neizmērojamas bagātības, kāds zinā�anu, gribas un jūtu spēks jākrāj un jā glabā sevī, lai spētu būt īsts skolotājs! Par sevi viņa smeldzīgā ironijā pasmīnēja: biju tikai �jaunā skolotāja�, kas nespēj tikt galā ar vienu, mū�īgu jautājumu � �Ko darīt?�. �ur tur paveicās, visvairāk tad, kad zēni pa�i ar savu atklātību un apzinīgumu palīdzēja, � tomēr cik daudz palika neizdarīta?

Bet dzīves gaitu būtībā nespēj mainīt nekādi zaudējumi. Par to vēstīja ari pēdējo zvanu izskaņas brī�i. Trauksmainās jaunie�u balsis vēl pieskanēja gaiteņus, sasaucās ar deju mūzikas straujajām taktīm, kuras plūda tām pretim no zāles un pavadīja nodzī-

voto, ritmiskā zvanu skanējumā iekļauto dienu pulku, bet, jaunie�iem aizejot no skolas, viņu skatieni jau dzirkstīja pretim rītdienai; Liecās ieraudzīt: kāda būsi, mana dzīve? Tai viņi piederēja, tā bija viņu dala, viņu spēks un prieks. Pāri Latvijai gan vēl pletās fa�isma nakts, bet lā nespēja viņus biedēt. Vēj� no austrumiem nesa arvien spēcīgāku padomju dzīves elpu. Viņi bija no reālistu cilts un zināja, ka nāk jauna dzīve, zināja, ka padomju saule būs tā, kas iedegs Latvijā gaismu, atdos tautai tiesības uz īstu lielu dzīvi, un tā būs arī viņu jaunā dzīve.

.

Pirmie zvani ....

Trīs zēni.....

Agrā gaisma . . . .

Aizsalu�ie strauti .

Rifkabīļi.....

Pedagogu padome .

Problēmas.....

Ar vaigu '.....

Divas vizītes .... �Kāju afēra� . . . .

Visi tā dara.....

Taisnība.....

Mezgli .....

Dienu saules un ēnas .

Jauna vara.....

Nolaidība vai noziedzība? . Audzinā�anas stundas . Mēs vēl esam �mēs�

Tā nevar palikt ....

Zvani sauc tālāk

Melnais vāks ....

Sa�a......

Skaidrība.....

Uguntiņas.....

�Nelabais gars�

Kad zvaigznes mirgo spodrāk Varas nevarība ....

�Lai dzīvo!� .... Asās dienu �ķautnes

Kā tās iespējams? .

Nelaime

Dumpīgā skola .

Proklamācija Zvanu izskaņa .

Emma Jāņa tn. Andvrsone

REĀLISTI

Redaktore G. Liven.sone. Māksi, redaktors .1. S vends. Tchn. redaktore L Soidc. Korektore A. Giptere.

Nodota salik�anai 1972. g. 23. jūnijā. Parakstīta iespie�anai 1972. g. 10. oktobri. Tipogrāfijas 'papīrs Nr. 2, formāls 70x100/32. 11,25 fiz. iespiedi.; 14,63 tizsk. iespiedi.; 16,42 izdevu. I. Metiens 15 000 eks. JT 28843. Maksā 59 кар. Izdevniecība �1.iesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevu. Nr. 25335/J-2450. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecība, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa� Riga, Blaumaņa ielā 38/40. Pasūt. Nr. 1257.

Андерсоне Эмма Яновна РЕАЛИСТЫ

(Отзнук давних школьных лет)'

Издательство �Лиесма s>

Рига 1972

Художник А. Галевиус

На латышском яыке