Aivars Freimanis

�Sorento stāsti

AIVARS FREIMANIS

ISBN 5-410-00397-7

с�ilauda nositis Pudeju Kārli, � pavēstīja Nā (f burģis, ar mazāko laiviņu pie lielākās kārtējo reizi pieīries.

� Nu, nu? � neticēja Miķelsonu Jānis; divatā ar savu radagabalu Arvīdonkuli viņ� atradās lielākajā laivā.

� Jā! � Nāburģis apstiprināja, paņēma no Miķelsonu Jāņa virves galu un atkal airējās projām. � �orīt iek� �Sorento�.

� Nu, nu, � Miķelsonu Jānis saproto�i atņurdēja. Sak�, kur gan vēl citur tādām lietām notikt, ja ne iek� �Sorento� vai vismaz �ī kroga tuvumā.

Arvīdonkulis Miķelsonu Jāņa mieru uztvēra kā nepiedodamu vienaldzību. Tikpat vēsi Jānis iepriek�ējos laivu satuvinā�anās brī�os bija noklausījies Nāburģa informācijas par encefalīta ērci, ko atradis savam sunim, par piena kannu, ko tūristi kaimiņam akā nejau�i apgāzu�i, un par kaut kādu tur bodes Ināru, kurai no Atlantijas pārradies īstais vīrs un neīsto izmetis pa logu.

�Tad nu gan esmu iekūlies slepkavu bedrē: sunim ērci nospiest vai cilvēkam dzīvību izdzēst � tas viņiem viens algs,� nodomāja Arvīdonkulis. Atmiņā atausa kādreiz dzirdētie briesmu stāsti par Krauņragciema iedzīvotāju � jūras laupītāju � gaitām. Uz zemesraga akmeņiem skandēju�os buriniekus tie visprastākajā veidā aplaupīju�i, jūrasbraucējiem da�kārt nogriezdami kājas, ja samirku�ie zābaki nav biju�i nomaucami, vai pirkstus � ja uz tiem greznoju�ies dārgi gredzeni. Vēl tagad ballī�u ķildās kaimiņu ciemu jauniķi krauņragciemie�us dusmās saukāja gan par kājgrie�iem, gan pirkstgrie�icm. Acīmredzot pirātu tradīcijas �eit nebija galīgi iznīku�as pat mūsdienās; vai to neapstiprināja arī �ārīta nolikums �Sorento�?

At�ķirībā no Nāburģa un Miķelsonu Jāņa Arvīdonkulis nebija pensionāru brigādes zvejnieks, bet pensionārs krā-sotāj� no Grīziņkalna. Uz Krauņragciemu viņ� bija atbraucis, lai savam radiniekam Miķelsonu Jānim pa vasaru izremontētu māju un pie viena padzīvotu svaigā gaisā. Tagad, �ūpodamies laivā un turēdams stingri nostieptu virvi, kas, bortam paceļoties, bija sāpīgi piespiedusi pirkstus apmalei, viņ� īgni vēroja ieilgu�o murda nostiprinā�anas procedūru un sāka no�ēlot, ka nav palicis malā.

Laivas te attālinājās viena no otras, te satuvojās cie�i kopā, virves tika gan nostieptas, gan atslābinātas, tika iegremdēti enkuri, ūdenī bāztas kaut kādas kārtis, kaut kas mērīts, kaut kas lēsts, it kā taptu ierīce nevis la�u, bet gandrīz vai zemūdeņu notver�anai. Vēj� zēģelēja aizvien �erpāk, sāka līņāt, izmirka drēbes. Pretīgā zvango�a-nās sadzina kaklā nelabumu, un Arvīdonkulis jau grasījās �ķirties no pirmīt baudītajām pusdienām. Bet tad atskanēja Nāburģa sauciens:

� Lāb i!

Un abas laivas pagriezās pret krastu. Koku pudurī ieslēptās Miķelsonu Jāņa mājas ar uguntiņu, kas mijkrēslī spīdēja spo�i un aicino�i, Arvidonkulim nu rādījās kā oāze �ajā vēja, lietus un pelēkzaļu, sakulstītu ūdeņu valstībā. Beidzot laivu deguni �ņirkstēdami atdūrās pludmaļa zvirgzdos � un zem kājām atkal atradās ciets pamats. Liedagā saskaloto jūrasmēslu dvaka nez kāpēc atgādināja slimnīcu vai ambulanci, taka caur kāpu kārkliem drīz ieveda satumsu�ā un pieliju�ā vecdārzā, un te nāsis atkal sajuta tik tīkamo mitro zemi, trūdo�ās lapas, pastaigā izgāju�ās sliekas un uzziedēju�os ceriņus. Namdurvju tuvumā pievienojās vēl viena � pati jaukākā smar�a: Emīlija, Miķelsonu Jāņa sievasmāsa un Arvīdonkuļa īstā māsa, lika galdā vakariņas.

Kamēr trīs vīri, pavasara lielāko darbu � murda ielik�anu � pabeigu�i, mierīgi sē� godistabā, ēd ceptas lapu reņģes ar kartupeļiem un piedzer Arvīdonkuļa �orīt līdzatvesto �ņabi, mēs varam viņus tikpat mierīgi aplūkot.

Runātnīgākais ir Nāburģis. Starp citu, viņ� Miķelsonu Jānim patie�ām arī ir nāburgs, kaimiņ�, un dzīvo tepat viņpus urgai � Pārurgās. Miķelsonu māju sauc Lauk-urgas; vēl ciemā ir Me�urgas, Mazurgas, Lielurgas, Vec-urgas, Jaunurgas, Aizurgas, Urdziņas un kāds ducis citu urgu. Par urgām krauņrageiemie�i dēvē sīkos strautiņus, kas ik pa gabalam ietek jūrā, izsenis veidodami dabiskas robe�as starp mājām.

Pārurgu Nāburģis ir pasīks, bet stiegrains vīrelis bieziem, īsi apcirptiem sirmiem matiem un tādu pa�u sirmu Ūsiņu skup�ķi padegunē, tum�ām, �audīgām a�elēm un varen kustīgs. Arvīdonkulim viņ� atgādina ūdeli; �os zvēriņus Rīgas ciemiņ� lielos daudzumos bija saskatījies vēl �orīt, kad Miķelsonu Jānis izrādīja jaunā ciemata ievērojamākās vietas: karalisko kultūras namu, trīsstāvu dzīvojamās mājas, ēdnīcu ar dīvaino iesauku �Sorento� un � ka�okzvēru fermu. Atbraucējs brīnījās jau par pa�a �ī iestādījuma pastāvē�anu zvejnieku kolhozā un vēl vairāk par to, ka alkatīgajiem �urkiem iegrū� rīklēs tādus blāķus lucī�u, kamēr rīdzinieki nereti pērk kūpinātus lu�us vārtu rūmē no �igānietes. Te nu mums atliek nopūsties, pajautāt kā televīzijas pirts Frīdim, �kur skatās attiecīgās iestādes�, un atgriezties atpakaļ pie galda Miķelsonu Jāņa godistabā, uz kura zivju, paldies dievam, netrūkst.

Nāburģis, raug, atkal mudina nobaudīt kārtējo malku �hematogēna�, kā viņ� dēvē �etrdesmitgrādīgo. Tas ir vesels rituāls: piepildīto glāzīti pirkstos turēdams, viņ� ieskatās visiem pēc kārtas sejā un tad saka klusi un ārkārtīgi svarīgi � kā tādu zvērestu vai paroli:

� Paņemsim.

Ieskurbis Nāburģis, kā alla�, sāk lepoties ar savu dēlu; tas Rīgā ir augstā amatā � par meistaru alus brūzī. Sī iemesla dēļ Nāburģis Krauņragcicmā tiek turēts zināmā cieņā un neaizskaramībā, jo � kuram gan uz svētkiem pēk�ņi neievajadzēsies mu�eli firmas dzēriena?

Miķelsonu Jānis � �īsmājas saimnieks � pretēji Nā-burģim ir drukns un nekustīgs. Viņu varētu pielīdzināt vecam, bluķī izdobtam bi�ustropam, uz kura tad nu uztupināta liela, gandrīz vai �etrkantaina galva ar pliku virsu. Mati patvēru�ies tikai gar malām � kā izkaltu�as aļģu lē�ķes pie krastmalas akmeņa bula laikā. Ja Nāburģim vārdi gā�as kā ūdens pār aizsprotu, tad Miķelsonu Jānis da�kārt iztiek ar vienu vienīgu �nu�, pielietodams to visda�ādākajās noskaņās.

� Nu, nu, � viņ� saka, ja kaut kam piekrīt. Piemēram, Nāburģa domai, ka savu �hematogēnu� viņi �odien godam nopelnīju�i, jo murda ielik�ana zvejniekam esot tikpat kā otrs Jaungads.

Pēc tam Nāburģis nolemj izstāstīt, kā izgāju�o vasaru pie�mauku�i vienu resnu tūristu. Tā kā �ajā nolikumā līdzdalībnieks ir bijis arī Miķelsonu Jānis, iznāk � stāsts domāts vienīgi Arvīdonkulim. Noģizdams, ka atkal tiks attēlota zvejnieku gudrība iepretī nezvejnieku muļķībai, Arvīdonkulis klausās uzsvērti pavir�i, gremodams etiķī miek�ķētu reņģi un aplūkodams remontējamās istabas sienas un griestus.

Bijis tā. Vakarpusē uzbrauku�i aug�ā, pārlūkāju�i murdu � ne velna: buntele reņģu, kāds kāls kun�u un viena menca, toties бедовая (Nāburģis izple� rokas), kad ķeselēju�i ārā, pirmā brīdī licies, ka lasis. Tā nu ar to stulbo mencu un sīka|u sauju uz tilaudām piebrauku�i malā. Tikmēr arī krēsla klāt. Te, kur gadījies, kur ne, tie�i pār p|avu, uguņus spīdinādams, �urp kratās vieglais autiņ�. �igulis. Izkāpis tāds resns tēviņ�. Pie laivas pustumsā Miķelsonu Jāni un Nāburģi pamanījis, tūlīt prasījis, vai nevarot dabūt zivis. Sie abi, noskaitu�ies par neveiksmīgo lomu, jau grasīju�ies nelūgto viesi triekt ratā. Bet Nāburģim iegribējies padzīt velnu. Vai biedrītis nevēloties �ito te lasi? Viņ� pacēlis milzīgo mencu aiz �aunām, tai baltais vēders vien spīdējis tumsā. Resnais uzreiz kā uzburts, maku ārā, cik prasot. Lēti, atdo�ot par desmitnieku, atbildējis Nāburģis un, lai viss būtu ticamāk, ieteicis ilgi netūļāties, varot uzskriet priek�niecība virsū. Lielā menca viens divi pārceļojusi ma�īnas bagā�niekā, bet tūrista nauda � Nāburģa kabatā. Zigulnieks aizbraucis svilpodams, savs prieciņ� ticis arī abiem neveiksmīgajiem zvejniekiem. Bet tas vēl neesot viss. Otrā rītā Nāburģis taisījies kāpt mugurā ciskudrillim (tas ir � mopēdam) un jāt uz veikalu pēc diviem �hematogēniem�. Pa�amdījis kabatā � tavu brīnumu: vakardienas desmitnieks pa nakti pārvērties trijniekā! Lai tagad Rīgas ciemiņ� pasakot: vai kādam cilvēkam mūsdienās vairs varot ticēt?

� Nu, nu, nu... � Miķelsonu Jānis protestē, redzēdams, ka Nāburģis ar savu filozofiju �oreiz iebraucis grāvī un piedevām vēl viņu, Miķelsonu Jāni, Arvīdonkuļa acīs par blēdi pataisījis. � Tu pastast labak, kas tur �orit a to Pude|kārl bil

� Kas tur bij... Nekas liels jau nebij, � Nāburģis atbild sabozies, ta�u pamazām iejūtas notikumos, kas �orīt risināju�ies �Sorento�. � Stāvvadnieki piebrauca pie steķa. Kamēr pumpēja reņģi uz fabriku, Tilauda ienāca iek� �Sorento� brokastīs. Paņēma vienu alu un karbonādi. Karbonādi viņ� bij apēdis tā līdz pusei, bet alu izdzēris visu, tāpēc aizgāja uz bufeti pēc otra. Tanī brīdī, kā par nelaimi, iegā�as Pudeļu Kārlis ar visu savu pude|maisu uz muguras.

� Tas mums i tāc klenders, aplas tuk� pudels, � Miķelsonu Jānis paskaidro Arvīdonkulim. � Kad nemaz nau noud, viņ� ēdnica bi�o no cilvēkiem.

� Nabags? � Arvīdonkulis brīnās.

� Nu-u... � Miķelsonu Jānis atbild tā, it kā piekristu un tai pa�ā laikā nepiekristu, bet Nāburģis ienes skaidrību:

� Negrib strādāt, maita! Jā, tā nu �is ienāk, aplai� acis visriņķī, noliek savu maisu kaktā un pie Tilaudas galdiņa klāt. Paķer ar netīriem nagiem to puskarbonādi un rij kā vilks, �ņakst vien, kad es sakul Tanī brīdī nāk atpakaļ Tilauda � tā jau saērcināts, jo alus bufetē bij izbeidzies, bet, kā ierauga savu karbonādi Pudeļu Kārlim zobos, tā paķer tuk�o telēķi un � blauk�! � �im ģīmī.

� Nū!? � Miķelsonu Jānis iesaucas.

� Jā! �ķīvja kante pa deniņiem, asine uzreiz kā pie cūku kau�anas, Kārlis zemē uz klona, visi apkārt, Kārli � ātrajā palīdzībā, Tilaudu � milicijas vāģī...

Nāburģis mazliet atvelk elpu un pabeidz jau mierīgāk:

� Pusdienlaikā bodes Ināra teica � Kārlis slimnīcā esot nolicis karoti. Bet Tilauda � sē�.

Kādu brīdi visi trīs vakariņotāji klusē. Lejā aiz dārza vienmuļi �ņāc jūra, urgas graviņā ved�erē lakstīgala.

� Pa Tiloud i �ēl, � nosaka Miķelsonu Jānis, � laps zveinieks bi.

Pēk�ņi vīri attopas, ka pienāktos pacelt glāzi uz Pudeļu Kārļa vieglām smiltīm. Pļendraks galu galā arī ir cilvēks. Tā kā �Kristāla� trauks izrādās tuk�s, Miķelsonu Jānis sauc Emīliju:

� Saimniec!

Kamēr Emīlija negribīgi at�ļūkās �urp un Miķelsonu Jānis izkaulēs �o to no mājas vīnu krājumiem, varbūt derētu paskaidrot, kālab Miķelsonu Jānis Emīliju sauc par saimnieci un nevis par sievu. Lieta tā, ka pirms trīsdesmit gadiem Miķelsonu Jāņa likumīgā sieva Zelma, Arvīdon-kuļa vecākā māsa, sa�mucējās ar vācie�iem, aizlaidās tiem līdzi un tagad dzīvo tur, kur saule iet pa nakti gulēt. Laukurgās palika piesmietais Jānis un Zelmas māsa Emīlija, kura pa kara laiku bija izbēgusi no Rīgas. Dienas, nedēļas, mēne�i un gadi savirknējās rindās kā zivis uz virbjiem, bet Emīlija atpakaļ uz Rīgu tā arī neaizbrauca un nav aizbraukusi vēl �odien. Ļaunas mēles Krauņrag-ciemā mel�, ka Emīlija Miķelsonu Jānim ne tikai mazgā-jol kreklus un taisot ēst, bet esot aizvietojusi savu pasaulē aizklīdu�o māsu visā pilnībā. Kam īsti �ajā jautājumā taisnība, to nezina un nav arī centies īpa�i izzināt pat Arvīdonkulis.

Arvīdonkulim alla� bija pieticis pa�am savu rūpju. Dzīve ar viņu izrīkojās kā ar svarcēlāju, kam, vienu smagumu paceļot, stieņa galos pieliek atkal jaunas svara ripas. Ja vari � sakod zobus un cel, nevari � met zemē, lai nodārd visa tā dzel�u nasta, un ej no dēļiem nost!

Arī toreiz bij jūnijs. Viņi, jauni strādnieku pui�i un meitenes, stāvēja uz ielas pie partijas komitejas un gaidīja, kad viņiem izsniegs �autenes. Arvīds kopā ar savu draugu Ati Antskalniņu uz �ejieni bija atnācis tie�i no izjuku�ajām nodarbībām glezniecības kursos; abi gatavojās stāties Mākslas akadēmijā. Fri�u iebrukums draudēja ilgi loloto nodomu izjaukt. Tāpēc līdz rudenim vajadzēja viņus pārmācīt un aizdzīt atpakaļ uz fālerlandi. Tā viņi sprieda, pīpēdami beidzamo papirosu no saņurcītas �Sporta� paciņas. Atis Antskalniņ� aizgāja nopirkt jaunu, jo bez smēķiem ta�u nevarēja būt nekāda kārtīga karo�ana. Vai tajā brīdī, kad Arvīdonkulis nolūkojās pakaļ aizejo�ajam Antskalniņa stāvam, viņ� varēja iedomāties, ka viņu nākamā sastap�anās notiks tikai pēc pieciem briesmīgi gariem gadiem? Atvaļinātais gvardes star�ina Arvīds Egle sastapa mākslinieku Ati Antskalniņu izstādē � pie Antskalniņa pirmās gleznas �Jaunā maize�. Runāja vienīgi Antskalniņ� un tik gari, ka tas viss atgādināja iepriek� sastādītu advokāta runu tiesas prāvā. Arvīdonkulis tikai skatījās uz Antskalniņa uzgleznoto lauku ar rudzu statiņiem. Viņ� skatījās uz lauku ar rudzu statiņiem un redzēja, kā tādā pa�ā laukā Igaunijā � līdzīgi atvērtai brūcei � stiepjas ierakumi. Viņ� redzēja sniega laukus pie Maskavas. �āviņu un lo�u apkapātas priedītes Staraja Rūsas purvos.

�Un kā tev iet?� jautāja Atis Antskalniņ�.

�Labi,� atbildēja Arvīdonkulis un aizgāja.

Jo viņam nebija laika: vajadzēja gādāt maizi divi puikām un vāķīt tos, kā kaķene vāķ aiz �upra savus kaķēnus, vajadzēja mālēt, mālēt, mālēt; ja saliktu kopā visus tos griestus un sienas, ko viņ� noklājis ar krāsu, dro�i vien sanāktu vesela pilsēta. Viņ� atteicās no viena otra labāka amata, ko viņam kā biju�ajam frontiniekam piedāvāja: atmetis cerību kādreiz atgriezties pie molberta un paletes, viņ� vismaz varēja palikt kopā ar otām un �ūsto�as krāsas saldeno smar�u. Gadi skrēja ātri kā cipari taksometra skaitītājā, puikas izauga, apprecējās un aizgāja pasaulē, sieva Ņina, vē�a pieveikta, apgūla tepat Braslas kapos, bet Arvīdonkuļa staltais melno matu cekuls pamazām kļuva balts. �Tas no krīta,� viņ� tikai pasmējās, �es ta�u esmu mālderisl�

Re, saimniece (lietosim arī mēs �o vārdu) atnesusi bla�-ķīti ķir�u vīna. Viņa gan paburk�ķ, ka esot jau vēls, Nā-burģi gaidot memmīte un Arvīdonkulim agri no rīta jā-sākot mālēt, tomēr neatsakās pacelt biķerīti par tik svarīgiem notikumiem kā Pudeļu Kārļa aizceļo�anu uz mū�a, bet Tilaudas � uz kroņa mājām.

Cik zināms, latvie�i dzied divos gadījumos: Dziesmu svētkos un kad iemetu�i. Tā kā Dziesmu svētki �oreiz nav, paliek otrais gadījums. Miķelsonu Jānis ar Nā-burģi rauj vaļā savu vienīgo dziesmu:

� Mēs divi �ķinde|sitēj�, Jūle mūsu brūte.

Ko pa dienu nopelnām � To pa nakti nodzerami

Noslēgumā Miķelsonu Jānis un Arvīdonkulis pavada uz mājārņ Nāburģi. Virs jūras spīd sārts pusmēness, vienmuļajai �ņāk�anai tagad pievienoju�ies dobji bangu belzieni pret krastu, tāpēc vīri nopriecājas, ka murds bū�ot ielikts riktīgajā reizē. To pārspriezdami, viņi pie graviņas alk�ņiem, kā Nāburģis saka, �aplaista puķītes�. Visapkārt aizgūtnēm trik�ķina lakstīgalas, un tas ir tik skaisti, ka pat Miķelsonu Jāņa govs Gundega nopū�as savā kūtī. Bet varbūt, kādu garāku, burzguļojo�āku vilni liedaga zvirgzdos raidīdama, tur nopū�as pati vecā, sirmā jūra?

Nākamajās dienās katram bij savs darāmais, tālab nevienam neatlika laika ne uzzināt, kad un kur glabās Pudeļu Kārli, ne arī, kāds liktenis piemeklējis Tilaudu. Miķelsonu Jānis ar Nāburģi meta jūrā reņģu tīklu, Arvīd-onkulis ķērās pie Laukurgu remonta.

Tā bija veca, bet pamatīgi būvēta guļkoku māja ar dakstiņu jumtu. Kārniņu klājums ar savu lielo svaru daudzajos gadu desmitos gan �ur tur bija iz�ķobījis sienu baļķus un logu apmales, ta�u lieliski pasargājis ēku no slapjuma. Bēdīgāka aina pavērās iek�pusē: apmetums saplaisājis, vietām atkritis gabalu gabaliem. Kādā krāsā biju�as sienas, vairs nevarēja pateikt � visu klāja tum�i pelēks putekļu, sodrēju un pelējuma slānis.

Arvīdonkulis aplēsa, ka darba te pietiks līdz rudenim. Viņ� tikai nesaprata, vai mīļie radiņi ķerties klāt tik apjomīgam remontam nolēmu�i tāpēc, ka dzīvs mālderis par baltu velti pats tiem iekritis rokās, vai kāda cita iemesla dēļ. Un vai tad nebija vienalga, vai divi veci sakārņi mētājas pa �etrām piesvēpu�ām istabām vai �etrām izres-taurētām zālēm? Ta�u profesionāls krāsotājs, kā zināms, nekad neapsprie� pasūtītāja nodomus.

Rādījās, ka nepietiks krāsu � būs jābrauc paskatīties, kas dabūjams ciemata veikalā. Miķelsonu Jānis un Nāburģis ar motorlaivu taisījās vest reņģes uz fabriku; Arvīdonkulis, redzēdams, ka jūra mierīga kā diķis, nolēma arī izmantot ūdensceļu,

Pienaiņā saulesgaisma lējās pār zilgani balto pla�umu, ka� sniecās un sniecās kaut kur uz aug�u, un nevarēja saprast, vai tas iesniedzas mākoņos vai mākoņi nolaidu�ies lejā ūdeņos, Balta stāvvadu pludiņu virkne � glu�i kā Valda Kalnrozes otas iepunktēta � pie�ķīra ai-naval smalku nobeigtību. Arvīdonkulis tupēja laivas tēviņgalā un vēroja, piemirsis brauciena praktisko mērķi. Krūtīs iezuzējās kāda sen aizmirsta jūta, kā pārziemojusi bite izsalu�ā stropā. Tas bija viņa lielais, tā arī nepiepildītais jaunības gadu sapnis par glezniecību. Labi, ka motors puk�ķēja pietiekami skaļi, citādi Nāburģis varētu atkal gvelzt savas nebeidzamās blēņas un visu sabojātu.

Osta � o, te dzīvei bija pavisam cits mutulis! Pa upītes grīvu, kur tum�s ūdens izdvakoja naftas, darvas un pūsto�u zivju smaku, �urpu turpu, dīzeļmotoriem dobji ieruk�ķoties, stumdījās traleri. Tie centās piespraukties pie fabrikas muliņa, bet tas nemaz nebija tik viegli izdarāms, jo reņģu �orīt bija saķerts briesmīgs lērums (viena lielā stāvvadnieku laiva vēl nāca pa jūras vārtiem iek�ā, no loma smaguma iegrimusi līdz lūpai) un visi gribēja zivis ātrāk nodot. Pensionāru laiveles un triju ve�uku parādī�anās tika uzņemta ar izsmieklu.

� Ei, Jankl � Miķelsonu Jānim kāds sauca no tuvākā kuģa borta. � Tie tav divs ka�tels kolhoz plānam būs ka kulaks uz ac!

� Izperve to māj lāb smuk, � cits pievērsās Arvīdonkulim, � viņ� taisīs kāzsl Jank, tu mūs ar sauks?

� Ko pļorkst! � Miķelsonu Jānis, aizskarts visvārīgākajā vietā, noskaitās. � Kāc kāzs � Zelms vēl Joungada atsūtij kārtiņ no Toronto!

Aizstāvēties gribēdams, Miķelsonu Jānis nu ņirgām bija pasviedis īsto ēsmu.

� Та jau drīz būs māja? Stelle tik cour Nāburg āll

� Vai savu D�oni �ī ar� ņems līdzi? Liksim kolhozā par tulku � varēs spīkerēt ar āriņu delegācijām!

No steķiem atmuguriski atstūmās kāds aprūsējis em-bulis, un, kamēr cits vēl tikai raudzīja iegrozīties tā vietā, Miķelsonu Jānis brīvajā pleķītī ātri iemanījās ar savu laiveli. Nu viņ� bija gan ticis vaļā no irgotājiem, gan iekjuvis izdevīgā robā � pavisam tuvu pie svariem uu baltos uzsvār�os tērptajām zivju pieņēmējām.

Pa�laik starp zvejniekiem un fabrikas pārstāvēm no tika asa vārdu apmaiņa. Zivju bija pievests tik daudz, ka cehi ar tām vairs netika galā, un mei�as bija ieinteresētas reņģes nobrāķēt un ieskaitīt zemākā �ķirā.

Jūras arāju pusē visņiprāk cīnījās apaļīgs, rūķim līdzīgs vīrelis ar tik brangu un mīkstu degunu kā pildītu bulgāru piparu. Basajās kājās viņam bija �ības, uz sviedros spīdo�ā, saules nobrūninātā paura kā sekste purinājās gredzenā sagriezusies matu �ķipsna.

� Tas tok... � pārsteigtais Miķelsonu Jānis teica Arvīdonkulim, � tas tok, �eku, i Tiloudl

Nāburģis izprātoja, ka milicija laikam �o izlaidusi ārā, lai līdz tiesas dienai cilvēks vēl pastrādā. Ta�u bū�ot sievai lielāka iztik�ana, kamēr vīrs sēdēs cietumā.

Strīds par reņģēm tikmēr turpinājās.

� Otrā �ķira! � zivju pieņēmēja palika pie sava.

� Kāpēc otrā?! � Tilauda neatlaidās.

�� Vēderi pārsprāgu�i.

� Jums abām ar� ir vēderi pārsprāgu�i � tad jūs ar� ir otrās �ķiras! � Tilauda vairs nespēja novaldīties.

Jaunākās seja k|uva sarkana kā kreisā borta lukturis, bet vecākā, ne tādas lietas vien dzirdējusi, gāza Tilau-dam pretī tik vircotus (varētu teikt arī � vircainus) pateicienus, kādus nemaz rakstos nevar minēt. Disputs nobeidzās ar to, ka Tilaudas reņģes ieskaitīja viszemākajā �ķirā un nozīmēja samal�anai un izbaro�anai ūdelēm.

Turpat aizce|oja arī Miķelsonu Jāņa un Nāburģa pieticīgais lomiņ�.

� Vaidziks iet uz �Sorento�! � noteica galīgi satriektais Miķelsonu Jānis. Nāburģis un Arvīdonkulis neiebilda, un tā nu visi trīs devās uz namu, kur Krauņragciema vīri gāja vai nu aiz lieliem priekiem, vai lielām bēdām.

Bēdubrāļu izrādījās tik daudz, ka visiem iek�ā nemaz nepietika vietas, � gan lielākas, gan mazākas kompānijas, dzeramos un uzko�amos bufetē saņēmu�ās, gozējās ēdnīcai visapkārt pa krūmiem. Prāvu melnalk�ņa celmu sev par galdiņu izraudzīja mūsu trijotne.

Kādu laiku ieturējās klusēdami.

� Cūkas... � noteica Nāburģis, un visiem tāpat bija skaidrs, uz ko tas zīmējas.

Nevienam negribējās runāt.

� A-pe-ri-tīvs, � Nāburģis izburtoja pieveiktās pudeles etiķeti. � Kas tas ir?

� Kaukāc sūc i! � atņurdēja Miķelsonu Jānis.

Nāburģis pudeli iemeta kārklos.

Nepagāja ne pusminūte, kad ap to vietu, kur pudele nokrita, ie�abējās vīgriezes un kaut kas iedzinkstējās, it kā tuvotos govs ar zvaniņu kaklā. Vispirms virs ceriem iznira mazs, apaļ�, netīriem matu un bārdas vē�ķiem apspurojies bumbulis. Tam bija vairāk līdzības ar Jūras izskalotu un saulē ap�uvu�u, apdriskātu kokosriekstu nekā ar cilvēka galvu. Pēc tam parādījās pats vīrelis; veļas-pulveri un gludekli nekad neredzēju�i apģērba gabali uz viņa kuslajiem kauliem karājās kā uz putnubiedēkļa krusta.

� Sveika, tauta! � uzsauca vīrelis un lieti�ķi ielika atrasto pudeli maisā pie cilām. � Divpadsmit kapeikas kā bankā.

� Kā?l � brīnījās Miķelsonu Jānis. � Vai ta tu nau beikc?

� Es ir aug�āmcēlies, � atbildēja mai�elnieks.

Arvīdonkulim vairs nebija nekādu �aubu, ka pienācējs ir Pudeļu Kārlis.

Ar pārpaliku�u desmaizīti pilnīgi pietika, lai Pudeļu Kārlis visu sīki izstāstītu. Viņ� no slimnīcas esot ticis padzīts jau tās pa�as dienas vakarā, jo, tiklīdz at�irdzis, tā pieprasījis spirtu � vispirms māsiņām, pēc tam galvenajam ārstam.

� Co-o-miņ! � pavisam negaidīti aizmugurē atskanēja balss; tajā jaucās izsmējīga laipnība ar aizturētām dusmām. Paugurītī kā karavadoņa piemineklis stāvēja � Tilauda! Viņam pie kreisās kājas, spalvu sacēlis, rūca melnais medību suns Combe, bet valdonīgi izstieptā roka Pudeļu Kārlim norādīja uz taciņu, kura no alksnāja aizlocījās Tallinas �osejas virzienā.

� Krūmi pieder visiem, � nedro�i nopurpināja Pudeļu Kārlis, tomēr neaizmirsa novietot pa tvērienam taras maisu.

� Tu lasies prom! � Tilauda pacēla balsi, un Combe jau gatavojās lēcienam. � Jeb tava pautu kule būs lupatās!

Pudeļu Kārlis, saprazdams, ka joki mazi, mudīgi attālinājās.

� Un lai es tevi �itamos platuma grādos neredzētu! � Tilauda nokliedza pakaļ. Tad, kā atvainodamies pārējiem, pasmaidīja un noteica: � Ir ar� vēl mūsdienās sastopami cilvēki ar liellopu iek�ām.

No tās dienas Pudeļu Kārli neviens vairs Krauņrag-ciemā netika manījis. Da�s gan teicās viņu vēl redzējis Salacgrīvā zvejnieku svētkos, kur tas priecājies par sevi�ķi veiksmīgu pudeļu ra�u. Pēc tam viņ� pazuda pavisam.

Atradās ciemā ļaudis, kam Pudeļu Kārļa kļuva �ēl. Tie pārmeta Tilaudam pārāk cietu sirdi. Viri aizprātojās, ka tāds Pudeļu Kārlis arī tomēr esot noderīgs � glu�i tāpat kā, teiksim, kaija: tā arī zogot, brēkājot un visur atstājot pļeckas, ta�u kā sanitārs iztīrot ostu. Sievas savukārt no�ēloja, ka vairs neesot ar ko baidīt nepaklausīgos bērnus (�Pagaidi, pagaidi � Pudeļu Kārlis tevi iebāzīs maisā!�).

Vasara gāja uz otru galu, un raibās krāsas tai notupa kā pārmērīgi glabātai Lieldienu olai. Izzuda ziedi, apdzel-tēja zāle, vienīgi koku lapotnes saglabāja nemainīgu, smagnēju zaļumu. Miķelsonu Jāņa mājoklis � tie�i otrādi � ar katru dienu kļuva svaigāks un ko�āks: Arvīdonkulis lika lietā visu savu ilgi uzkrāto krāsotāja amat-prasmi. Bet tad ar viņu sāka notikt kas dīvains.

Emīlija pirmā pamanīja, ka viņas brālis aizvien bie�āk atstāj Laukurgas un nez kāpēc tup jūrmalā, turklāt vienā un tai pa�ā vietā � pie vētras izgāztās kļavas. Sis koks, saknēm klin�ainajā krantī izmisīgi ieķēries, gulēja slīpi virs liedaga un spītīgi turpināja zaļot. Parasti Arvīdonkulis tur apmetās pievakarēs, kad jūra �ilbēja tik spo�a, it kā tās virsma būtu neskaitāmām spoguļlauskām nokaisīta.

Emīlija reiz nemanot pienāca klāt un ba�īgi apvaicājās, ko viņ� te darot. Arvīdonkulis satrūkās kā nedarbos pieķerts, acumirklī nemācēja atbildēt. No senaizmirstām atmiņu nogulām, ko vēlāk bij pārklāju�i svarīgāki notikumi un pārdzīvojumi, kā gruzis virspusē uzpeldēja kāds sīks atgadījums.

Tas bija tik ļoti sen, ka it viss � gan pieticīgais strādnieku dzīvoklītis Grīziņkalnā, gan bi�ainais skuķis, kuru, tāpat kā �o izkaltu�o vecenīti, sauca par Emīliju (par Mīli laikam?), � varēja būt arī redzēts sapnī. Vēl tur bija �aurs, ceptu kartupeļu un sīpolu smakas piezīdies ķēķis ar pieliekamo kambari. Kādu pavasari kambarī�a aug�ējā plauktā pie vēdināmās lūciņas balo�i ierīkoja ligzdu. Mazais Arvīds �iepa putraimus, baroja neglītos, vēl neappūkotos putnubērnus un par slepenajiem īrniekiem nestāstīja pat māsai, lai tā, kā jau skuķis, neizpļāpātos; māte jau nu neļautu balo�iem pieķēzīt ankambari. Vienā tādā reizē, Arvīdam atrodoties pieliekamajā, Mīle viņu bija pārsteigusi. Pielavījusies klāt tāpat kā �odien.

Tikai tagad nekādas ar aci ieraugāmas ligzdas nebija. Ligzda bija � Arvīdonkulī pa�ā, un, ko viņ� tur perināja, to zināja tikai viņ� viens. Bet izperinājis viņ� bija traku nodomu: pēc tik milzumdaudz gadiem atkal pamēģināt gleznot un vispirms uzgleznot �o te spītīgo koku.

� Es skatos, te ir labi māli, īstie sarkanie, būs ko aizmūrēt krāsnīm �ķirbas, � Arvīdonkulis atbildēja. Pārāk sve�a garajos at�ķirtības gados viņam bija kļuvusi �ī vecā sieviete, kuru ar to bi�aino skuķi pie balo�u ligzdas vienoja vienīgi tas pats vārds.

Citvakar, lai viņu nenoturētu par pajocīgu, Arvīdonkulis pie savas kļavas sēdēja, līdzpaņēmis lāpstu un vecu aprūsēju�u vanneli � māliem. īstam gleznotājam, protams, labāk piederētos molberts, ta�u Arvīdonkulis pat vairs neatminējās, kur un kad tas pazudis. Bet balti nogruntētais kartona gabals � iecerētās bildes pamats, ko viņ� rūpīgi tika gatavojis vairākas dienas, � pagaidām atradās Laukurgu lielajā istabā uz skapja. Tas brīdis vēl nebija pienācis.

Saulei lai�oties lejāk, mirguļojo�ais ūdenslauks saruka aizvien mazāks, kamēr palika tikai �aura gaismas trepīte. No krastmalas akmeņiem tā uzsniedzās līdz apvārsnim. Tur tagad rāmi mira lielais spīdeklis � dienas sirds, kādu brīdi vēl pulsēdams kails un sarkans. Burkānkrāsas at-gaisma sārtām mēlēm aplaizīja pierimu�o, zaļgano viļņu muguras, to starpās kā melni zu�i ielodāja ēnas. Krēslai sabiezējot, jūra brīnumainā kārtā atkal kļuva zila. Tik caurspīdīgi un dzidri zila, it kā tas nebūtu vis augsto vasaras debesu atspīdums, bet nogrimusī saule turpinātu jūru izgaismot no apak�as, no dzelmes.

Aizmugurē � pļavās � auga migla, vienmuļi un iemidzino�i zizināja sienā�i. Vienīgi griezes iepļerkstē�anās un no selgas atrullējics rets vilnis, malā saplīstot, ar savu blunk�ķi, dobju kā senlaicīga pulksteņa piesitiens, pārtrauca nakts klusumu. Vētras sa�ķiebtā kļava pret rietumu debesmalu izzīmējās melna un drūma � tumsa bija laupījusi lapotnei zajumu.

Vēsums izzagās caur plānajām drēbēm. Arvīdonkulis piecēlās un gāja. Viņ� gāja, uz pleca nesdams vannu ar saraktajiem māliem, un domāja, cik tomēr jocīgi noliek, kad tāds vecs kraķis kā viņ� pēk�ņi tiek brīvībā, prom no ierastajām ikdienas rūpēm. Viņ� jūtas kā ērglis tālēs zilajās, aizmirsdams, ka ir tikai vecs gailis, kur� labākajā gadījumā pārlidos �ogam. Da�s sirmgalvis atpūtas namā iepazīstas ar skuķiem un tēlo don�uānu, cits, �eku, vecuma galā attapies kļūt par skunstmālderil Tur ta�u vajadzēja daudzus gadus un pamatīgas skolas, lai spētu notvert un piesaistīt pie nogruntētā baltā kartona kaut mazu kripatiņu no tā, kas valdīja visapkārt.

Jūra bija izzudusi, sakususi kopā ar augusta nakts tumīgo tumsu. Augstumā spīdēja retas, baltas zvaigznes, tādas pa�as mirguļoja arī lejāk � ap to vietu, kur vajadzēja atrasties apvārsnim. Tur strādāja traleri, baltos uguņus nesdami mastu galos. Motoru kopējā rūkoņa plūda �urp paklusa, bet dobja, visaptvero�a un biedino�a, kā kaut kur jūras vai zemes dziļumos ieslodzīts, nepārtraukti rūco�s pērkons. Kā artilērijas kanonāde.

Tomēr nekā satrauco�a nebija: cilvēki mierīgi strādāja. Zvejnieki ķēra zivis, dārzos ienācās āboli, zemeslode griezās � viss bija tā, kā tam bija jābūt. Un Laukurgās, kur visi jau gulēja, virtuvē Arvīdonkuli gaidīja bļoda ar vārītām cūku pupām.

Pienāca diena, kad Laukurgu remonts tika pabeigts. Vecā zvejnieku māja izskatījās kā no jauna piedzimusi. Miķelsonu Jānis staigāja pa dzeltcnigos un zaļos toņos izkrāsotajām telpām, galvu atgāzis, un nevarēja beigt priecāties.

� Nu, nu, nu, nu, � viņ� nunināja atzinīgi.

Arvīdonkulis sāka posties atpakaļceļam uz Rīgu. Bet atnāca Nāburģis. Nāburģim un Miķelsonu Jānim sestdien jāierodoties kultūras namā uz pensionāru vakaru. Nu Miķelsonu Jānis par Arvīdonku|a aizbrauk�anu i dzirdēt vairs negribēja! �im esot jānāk līdzil Tur bū�ot arī bufete � Jānis varē�ot godam norēķināties par �isvasaras lielo darbu.

Emīlija, kā jau parasti zvejnieku otras puses �ādās reizēs, līdzi netaisījās, tikai raudzījās, lai vecais sapu-cētos, kā nākas. Vienā tādā svinību gadījumā, kad viņa pati atradās prom no mājām � slimnīcā, Jānis gan bija uzvilcis melno goda kārtu, ta�u tie�i uz zilā parķa apak�krekla. Savu kļūmi viņ� bija pamanījis tikai kultūras nama priek�telpu spoguļos, bet zobgaļiem atbildējis, ka staigāt �ādos kreklos esot modē � lai skatoties televizorā, tur jaunekļi dziedot un sitot bungas vēl knapākos krek-leļos.

�oreiz nekādi starpgadījumi ar ģērb�anos, par laimi, nenotika, un tā sestdienas vakarā Miķelsonu Jānis, Arvīdonkulis un � pats par sevi saprotams � arī Nāburģis ieradās Krauņragciema kultūras namā. Tā bija varen lepna celtne. Zeltītās ķēdēs iekarinātas milzu lustras atspoguļojās spo�ā parketā. Sienas greznoja di�u mākslinieku taisītas gleznas, un visās tajās bija attēlotas zivis un to ķērāji. Vecie vīri, �īvakara goda viesi (viņu vidū grozījās arī mums pazīstamais Tilauda), �ajā pilī jutās visai neveikli � daudz labprātāk viņi mēdza iegriezties �Sorento� krodziņā. Patiesību sakot, vecie zvejnieki kultūras nama zāli izmantoja tikai vienreiz gadā � pavasaros, kad uz pla�ā parketa izklāja lāpī�anai tīklus. Tagad viņi sēdēja rindiņā uz skatuves, nezināja, kur bāzt savas lielās, sastrādātās rokas un, kā glābiņu meklēdami, �ķielēja uz blakustelpās iekārtoto bufeti. Cik labprāt viņi dotos turp, sasēstos ap galdiņiem un izrunātos no sirds! Tomēr ikvienam sarīkojumam, kā zināms, vispirms ir sava nepatīkamā � svinīgā � daļa, tur nu nekā nevarēja darīt. To vienkār�i vajadzēja pārciest.

Pro�ektori plaucēja. Orķestris dārdināja mar�u. Pionieri skaļās balsīs skandēja pantus par �akliem jūras arājiem, kuri no jūras dzelmēm smeļ ārā gan zivju sudrabu, gan dzintara zeltu, gan visu to uzreiz. Kolhoza priek�sēdētājs no papīra lapas nolasīja skaitļus, cik centneru sazvejots pagāju�ajā gadā, cik �ajā un cik jāsazvejo nākamajā, pieminēja, ka pensionāri joprojām atrodas darba ierindā un dod savu ieguldījumu kopējā lietā. Viņ� lasīja par zelta mokām, apklusa, mokas pārlaboja par rokām, bet zālē sēdo�ajiem tik un tā mokas vien bija to visu noklausīties līdz galam.

Referāts vēl turpinājās, kad zālē pēk�ņi sākās sakustē�anās un sa�ukstē�anās un daudzas galvas, arī Arvīd-onkuļa sirmais cekuls, pagriezās pret ieeju.

� Pudeļu Kārlis!

� Pudeļu Kārlis?

� Pudeļu Kārlis.

Sie divi vārdi skraidelēja pa ļau�u rindām kā peles pa izkaltu�iem zārdiem. Tik tie�ām: zāles durvīs stāvēja Pudeļu Kārlis! Bet viņ� pats bija tikai puse no izbrīna iemesla � sensacionālākais bija viņa apģērbs. Apmēram tāds varētu izskatīties vīrie�u modes demonstrētājs: nevainojamā uzvalkā, strīpainu, platu kaklasaiti, noskuvies un safrizējies. Padusē viņ� turēja kaut kādu spo�u saini. Pietiekami izbaudījis pārsteiguma efektu, Pudeļu Kārlis apsēdās maliņā, uzmanīgi noklausījās priek�sēdētāja sasteigtos beigu vārdus un ar visiem kopā aplaudēja.

Vakara turpinājumā divas tautumeitas katru pensionāru atsevi�ķi izsauca pie maza galdiņa skatuves stūrī un ikvienam pasniedza ādas vāciņus, grāmatu �Vecums nav �ķērslis� un baltu kallu. Lielāks vai mazāks piederīgo pulciņ� pievienoja savas puķes (tagad ar �o mantu bija pilni dārzi), un attiecīgais ve�uks, priecīgs, ka viss beidzies, varēja nokāpt pa skatuves trepītēm zālē.

Kad izsauca Tilaudu, notika kas neparedzēts: uz skatuves uzsteidzās Pude|u Kārlis ar savu spo�o paku! Kamēr tautumeitas Tilaudam daļāja vāciņus, kallu un grāmatu, Pudeļu Kārlis no celofāna saiņa iz�abināja ruma pudeli ar svētā Miķeļa attēlu etiķetē; pie glaunā dzērien-trauka rozā bantē piedevām vēl karājās �okolāde. Un to visu viņ� deva Tilaudam, savam lielākajam ienaidniekam!

Tilauda stāvēja un �ķielēja uz Pudeļu Kārļa dāvanu kā teļ� uz aptieku, bet zālē valdīja tāds troksnis kā hokejā, iesitot iz�ķiro�os vārtus. Tilauda vēl mirkli vilcinājās, tad, skanot jūsmīgiem aplausiem, ne tikai paņēma �Svēto Miķeli�, bet paspieda ari Pudeļu Karļa izstiepto roku.

Ļaudis ilgi nevarēja nomierināties. Pudeļu Kārļa rīcība � glu�i kā kāds varoņdarbs, kā visa vakara nagla � tika pārspriesta arī bufetē. Te Tilaudam nekas cits neatlika kā dāvinātajam traukam izvilkt korķi un pirmo glāzi saskandināt ar Pudeļu Kārli. Miķelsonu Jānis, Nāburģis un Arvīdonkulis sēdēja pie attālāka galdiņa, ta�u jau pēc pusstundas sarunas kļuva tik diktas, ka Pudeļu Kārļa atzī�anos Tilaudam varēja noklausīties visi. Kas zina, varbūt Pudeļu Kārlis tī�ām runāja skaļi? Varbūt viņ� prombūtnes mēne�os �os vīrus, kuri gan bija par viņu kādreiz smēju�ies un zemu vērtēju�i, tomēr uzskatīja par savējiem?

� Kas es biju? � jautāja Pudeļu Kārlis un pats atbildēja: � Pēdējais sūds es biju te pie jums. Un kas es esmu tagad? Cilvēks!

Visi nolūkojās uz Pudeļu Kārļa lepno uzvalku un piekrīto�i māja ar galvu.

� Cilvēks! � Pudeļu Kārlis atkārtoja spītīgi, it kā kāds mēģinātu apstrīdēt. � iMeliorators! Un kam man par to jāsaka paldies?

Neviens lāgā nezināja, ko atbildēt. Viens ieminējās, ka pa�am.

� Ne vella! � teica Pudeļu Kārlis nikni tin iedūra pirkstu Tilaudas platajās krūtīs. � Viņam! Citi tikai, smējās: �Pudeļu Kārlis, Pudeļu Kārlis!� Bet Tilauda pateica: �Tu lasies!� Un Pudeļu Kārlis aizlasījās. Un palika, par cilvēku. Un nav vairs Pudeļu Kārļa: Pudeļu Kārlis tagad gan ir beigts, ne toreiz, kad dabūja ar �ķīvi pa pieri. Un viņu tagad sauc par Kārli Veismani.

Runas nobeigums izskanēja tik svētsvinīgi, ka Kārlis gandrīz apraudājās. Labi vēl, ka Nāburģis īstajā brīdī uzsāka dziesmu. Tiesa, tā nebij tik smuka kā Paulam ar Peteru, toties dziedā�ana nāca no visas sirds un arī vārdus viņi saprata. Tā bija mums jau pazīstamā dziesma par diviem �ķindeļsitējiem, kuriem pa abiem diem�ēl ir viena pati brūte.

Ar dziesmu, tāpat kā kārtīgas teātra izrādes un kinofilmas, varētu beigt arī �o stāstu, kur� jau tā iznācis par daudz gar�. Vēl tikai jāpiebilst, ka Arvīdonkulis pirms aizbrauk�anas uz Rīgu tomēr vēlreiz aizstaigāja līdz savai kļavai.

Jūra tajā rītā bija klusa un stinga � kā no stikla. Virs apvār�ņa gulēja tum�i violeti mākoņi, un kaut kur gaisos, no Igaunijas puses lidodamas, krudzināja dzērves. Vētras sa�ķiebtā kļava stāvēja � nobirusi, jo naktī, kamēr vecie vīri dziedāja, bija uznākusi salna. Kaut gan tas viss izskatījās diezgan skumīgi, Arvīdonkulis slepus pat nopriecājās: nu viņ� varēja mierīgi aizbraukt, jo nebija ta�u jēgas gleznot pliku kļavu � nav jau sievi�ķis.

Bet Laukurgu saimniece Emīlija vienu dienu atrada balti noklātu kartona gabalu, pabrīnījās, kur tāds radies, pagrozīja rokās � un uzlika par vāku gurķu toverim. Tomēr kāds labums.

1975.

Skaidrības labad jāsaka uzreiz: Jūraskāpostu jeb jgjr īstajā vārdā Juri Kāpostu pieskaitīt D�uzepem

Verdi, Pēterim �aikovskim vai Jānim Ķepītim būtu tas pats, kas toverītī līdzās glīti sazilcētiem nēģiem iebāzt pussprāgu�u ņurņiku. Par operām Jūraskāposts dēvpja tos raibi raibos atgadījumus, kuri ar viņu bija notiku�i agrāk un kuri nelaimes putnam turpināja uzbrukt joprojām, kā teiktu Tautas dzejnieks Ziedonis, nepārtraukti, nenorimti. Visda�ādākās ķezas Kāposts piedzīvoja tik bie�i, it kā viņ� tās meklētu tī�ām, par savu godu, saplēstām drēbēm vai zilu aci daudz nebēdādams, � lai tikai, otrā rītā pār �Sorento� slieksni kāpjot, varētu pavēstīt:

� Paklausās, ve�i, kas man vakar sanāca par operu!

Kamēr mūsu varonis, glu�i kā senlaiku jūrasbraucējs ņudzeklīgā arhipelāgā iekuģojis, klusēdams vēro, pie kuras makaronzupas vai alus strēbēju saliņas pietauvoties, tikmēr varam pateikt da�us vārdus par balsi, kādā Jūraskāposts nupat skaļi bija uzrunājis brokastotāju kolektīvu un kādā, tikai mazliet klusāk, pie vietas apmeties, turpinās stāstījumu. O, Jūraskāposla balss! Tā būs kādi 50% pa�a Jūraskāposta, ja ne vēl vairāk. Pēc �īs balss � kā pēc tādas mū�īgi ieslēgtas radiobākas � noklīdu�o Jūraskāpostu iespējams atrast pat visbiezākajā dziesmu-svētku, motokrosa vai gadatirgus murdoņā. Sakrustojiet Luisa Armstrongs dziedā�anu ar angīnslima ziloņtēviņa mīlas auriem un to visu savukārt ar izrūsēju�as �iguļa izpūtējcaurules bļerkstē�anu, iegūto skaņu hibrīdu izlaidiet caur tādas mājas dūmvadiem, kuros pīkstēdami plē�as sikspārņi un kurus skursteņslaucītājs pēdējoreiz tīrījis pirms Otrā pasaules kara, un jūs būsiet ieguvu�i kaut ko stipri līdzīgu Jūraskāposla balsij. Vai viņam tāda rīkle bijusi vienmēr vai, kā mēdz teikt, izveidojusies laika gaitā � to Krauņragciemā neviens vairs lāgā neatmin. Nelabvēļi saka, tas nākot no pārliecīgas alus pļumpē�anas, bet pats briesmīgās balss īpa�nieks, ja tiek iztaujāts, atbild, ka vainīgi esot smagie darba apstākļi, un pa pusei nodzied, pa pusei noskaita:

� Jūrā mūsu zvejniekiem

Ir jācīnās ar aukām, Bet krastā iznāk sastapties Ar draiskulīgām mnimeitenēml

Neviens uzreiz nevar īsti pateikt, vai Kāposta kārtējā opera ir dokumentāla patiesība vai arī mākslinieciski sagrābstīta no zila gaisa; ta�u, lai kā tas būtu, neviena krauņragciemic�u barinā�anās nemaz nav iedomājama bez Jūraskāposla priek�nesumiem.

� Opera bij drūma, � Jūraskāposts beidzot atsāk, juzdams, ka viņa sārti violetais dārziņ� ap kreiso aci un apsaitētā, kaklā pakārtā labā roka īpa�i sakāpinājusi �Sorento� pa�reizējo viesu uzmanību. � Vakar gandrīz atdevu galus.

� Kur? Kā? � visi, protams, grib zināt.

Tā un tā. Pēdējo autobusu gaidīdams, iegājis �Nārā�; labāk ta�u kulturāli pasēdēt �Nārā� nekā kūkot uz sola zem liepas kopā ar visādiem autsaideriem, kam dzeltenie kapiķi un tabakdrumstalas vien kabatā. (Sājā mirklī vecais Miķelsons � Miķelsonu Jānis, ar savu neiztrūksto�o brezenta mugursomu arī novietojies pie Jūraskāposta galdiņa, runātājam veltī kaulainu skatienu.) Nu, pasēdējis, nobaudījis dieni�ķo alu, vēl �o to, paskatījies pulkstenī, nācis ārā. Bijis jau tum�s. Te uzreiz kādi septiņi astoņi (nē, vai nebūs visi desmit) baigākie d�eki ar vāveru ģīmjiem ...

� Kā ta tu tumsa redzej, � Miķelsonu Jānis ka�ķīgi pārtrauc, � teu acs strādā ka ehaloc, vai?

Operas satura izklāstītājs atcērt, ķa tur bijusi spuldze. Jā, tātad desmit vai divpadsmit kloperi, pārākie zeķi, ūķi pēdīgie, spalvainām krūtīm, ar na�iem un �pannericm tetovētās rokās, spie� nabaga Jūraskāpostu pie dekoratīvā mūra un prasa naudu. Jūraskāposts, par laimi, ir regulāri skatījies Aloiza Bren�a detektīvfilmas, tāpēc acumirklī attop, kā rīkoties. Pirmajam viņ� (�itā te � rasi) iegrū� acīs divus pirkstus � tas kaukdams aizģeņģerē gar stūri; otrajam (���uhl) iebel� ar celi kājstarpē,� tanī pa�ā laikā ar labo āķi un kreiso taisno nokautējot tre�o bandītu (tā, ka nemetas!), ceturtais un piektais tiek saspārdīti ar karatē paņēmieniem, bet sestais (maita!) pielavās no aizmugures un stenēdams atvēzējas ar kaut ko lielu un smirdo�u � tā ir atkritumu urna ar uzrakstu KUK, ko par mata tiesu Jūraskāposts paspēj atvairīt, tāpēc roka, re, savainota.

� Tu ne�urā mums ģīmi, � Miķelsonu Jānis pikti pārtrauc, � un nestāst, ka sile lietiņ� līst!

Savu mugursomu grābādams un plecā stūķēdams, ve�uks promejot izstāsta, kā viss noticis patiesībā, jo arī viņ� esot sēdējis uz pieturvietas sola iepretī �Nārai�. Razbainieki esot biju�i nevis pieci, se�i vai septiņi, par desmit jau nemaz nerunājot, bet gan tikai trīs, pie tam tādi izstīdzēju�i, pazaji zoniņi, bez kaut kādiem tur nūt-riju vai mērkaķu ģīmjiem, vienīgi vienam bijusi tāda bārdele zem smakra. Kad nu jaunekļi prasīju�i kapeiķi priek� telefona, ko pazvanīt, prātu jau krietni notērēju�ais Kāposts ieķēries tamā bārdiņā ar visiem pieciem, plēsis un aurojis, kņ tā nemaz neesot riktīga un ka visus aktierus vajagot sist, sist un badā mērdēt. Bārdiņnieks pasteidzies pirmais, iezveldams Jūraskāpostam pa aci tā mierīgi, bez kādām zvērībām, kā cilvēks cilvēkam, varētu pat teikt � ar tādu kā dēla mīlestību. Pēc tam tie trīs aizgāju�i, bet stulbais Kāposts kādu laiciņu grozījies kā bez vadības palicis kuģis, rūcis, spļaudījies, �ķendējies un vēzējies, kamēr tepteriski meties uz priek�u un ar pliku dūri zvēlis iedomātajam naidniekam tā, ka esot taisni jāpabrīnās par tādas �ūnakmens sienas stiprumu.

Vīri nu smejas, vēderus kratīdami. Bet ko dara atmaskotais Jūraskāposts? Jūs domājat � dusmojas vai taisnojas? Nekā nebija: Jūraskāposts smejas visiem līdzi!

� Dzer�anā, tāpat kā karā, Viss ir nejau�ību varāl �

viņ� pa pusei nodzied, pa pusei noskaita, tādējādi jaunākajai operai it kā pielikdams punktu.

Jā, �ajos divdesmit, divdesmit piecos gados, kop� Juris Kāposts dzīvo ciemā, viņ� operas vārdu paspējis aplam novalkāt tiktāl, ka viens otrs krauņragciemietis nopietnās mākslas templi neviļus sācis pielīdzināt tādam kā cirkam vai zilajai uguntiņai. Kolhoza sievie�u padomes dāmas, kas alla� izgudro ne mazāk viltīgus gājienus kā slavenās gruzīnietes �ahā, lai tikai savus dzērājvīriņus aizmānītu tālāk no pudeles, reiz noorganizēju�as izbraukumu uz Rīgu � ar Zvēru dārza, mākslas kabatlakatiņu izstādes un � noslēgumā � Operas apmeklē�anu. Ej nu tagad sazini, kas tur bijis vairāk vainīgs � Jūraskāposta ilggadējā ietekme vai teātra buīetē nogar�otie smalkie dzērieni, bet Krauņragcierna vecie puikas, priek�karam atveroties, visā pilnībā biju�i gatavi humora baudī�anai. Kad pakulu biksēs un linu kreklā ietērpts dū�īgs vīri�ķis sācis vicināt pie rokām piemeislarotus spārnus, tiesa � krietni lielākus nekā visbrangākajam gulbim, un dziedāt �Es lido�u, es lido�u!� � dzelmju sidraba smēlēji iezviegu�ies tik ērzeliski, ka pārējā publika labu laiku varējusi sadzirdēt vienigi orķestra lielo bungu būk�ķus.

Varbūt tas izklausās neticami, bet ļau�u gaumi un apziņu visnotaļ maitājo�ais Jūraskāposts savu darbību Krauņragciemā ir sācis ar pedagoga amatu. Taisnība, tas noticis ļoti sen, vēl tajos tālajos laikos, kad pedagogus sauku�i par paidagogiem, ķimeņu sieru � par Jāņu sieru, druvu kuģus � vienkār�i par kombainiem un jūras arā-jus savukārt pavisam prasti � par zvejniekiem. Skolotājus skolas toreiz vajadzējis kā ēst. Ar Kāposta stā�anos darbā tad arī saistās viņa vissenākā opera Krauņragciemā.

Direktore, melnā atlasa ķitelī tērpusies solīda, briļjota un nekad nesmaido�a būtne, sniedz roku un saka:

� Zaķīte.

� Kāposliņ�, � nākamais kolēģis atbild tik smalkā balstiņā kā da�kārt lejļu teātrī, bet direktores caururbjo�ā skatiena ietekmē novaibstās un pabeidz savā dabiskajā, rupjajā �ērksteklī: � Tas ir, Kāposts vispār. Kāposts Juris Jāņa dēls.

Direktore bilst, ka skola jau nu gan nebū�ot tā piemērotākā vieta muļķīgu joku dzī�anai. Viņa runā par skolotāja nozīmi jaunās paaudzes audzinā�anā, vairākkārtīgi piemin visu pedagogu ciltstēvu, kura uzvārdu izrunājot uzsvars neesot liekams ne uz pirmās, ne uz pēdējās, pat ne uz tre�ās zilbes, kā to daudzi nepareizi darot, sacīdami Makarenko, jo pareizi esot Makarenko. Kāposts Juris Jāņa dēls apsolās to stingri ievērot un nekad nesaputrot un tiek pieņemts par praktisko darbu un vingro�anas skolotāju Krauņragciema septiņgadīgajā skolā.

Ja no tagadējā Jūraskāposta kā no tādas prāvas, kādreiz glī�i izkrāsotas, bet nu jau nobru�ātas gumijas lelles izlaistu vismaz pusi gaisa, ja ieliktu tos divus kādā sevi�ķi dramatiskā operā zaudētos priek�zobus un ja vien varētu kā tādu bada stepi apgūt viņa pliko galvasvirsu, ko ieskauj skaists, bet tomēr melanholiju izraiso�s rūsgani zeltainu matu vainadziņ�, mēs būtu ieguvu�i aptuvenu tālaika Jura Kāposta ārējo veidolu (kas attiecas uz iek�ējo � tas diez vai būs daudz mainījies; kā reiz, no �Nāras� jaunajā, gai�pelēkajā uzvalkā iznācis un uz tikko zaļi nokrāsotā bu�u pieturas sola smagi apsēdies, izteicās pats Jūraskāposts: �Jūtu, ka palieku vecāks, bet nejūtu, ka paliktu gudrāks.�).

Jaunatnāku�ais skolotājs tātad izrādījās smuks kā Tar-zāns. Tikai at�ķirībā no tolaik populārā ekrāna varoņa �im vajadzēja tikt galā nevis ar vienu vien D�īnu, bet ar pusduci vai pat vairāk. Meitas tup skolotāju istabā ap lielo galdu kā puķes dārziņā, cita par citu ko�āka � ņem tik un plūc, un spraud pie krūts! Bet ko tas stulbais teļa-taukums izdara? Viņ� izvēlas un apprec mazo Zentiņu, to �irku, to �ību, to �ā�u, to �uru, kas pār lūpu nevar pārspļaut un ko konservfabrikas kluba d�udes iekristīju�as par �Plaisu Mākoņos�, tādējādi neizskatīgajai skolmeis-tarienītei atriebdamās par pārāk garo Andreja Upī�a jubilejai veltīto referātu un dan�u aizkavē�anu, bet vis vairāk laikam gan � par Tarzāna nekaunīgo nokantē-�anu. Kad visādi nievātā spalvaskāta dīdītāja, papīra smērētāja un bērnu mocītāja pēk�ņi aizbrauca uz rajona slimnīcu un no turienes atgriezās ar sārtu un ņipru brēkuli, �īs vēl pa kaktiem pairgoja, ka nez vai tas sīkais maz esot viņas, bet, kad pēc gada slimnīcas brauciens atkārtojās, � skauģenēm mutes aizvērās. Juris un Zenta Kāposti � pretēji pareģojumiem � ne tikai ne�ķīrās, bet turpināja dzīvot kopā un pat sāka lipināt mājeli.

Ja jau esam pieskāru�ies Jūraskāposta intīmajai dzīvei, kura, neskatoties uz pa�a pastāvīgo grozī�anos ļau�u priek�ā, tomēr krauņrageiemie�u lielākajai daļai palikusi tikpat tum�a lieta kā visa tā milzu ķirzaku bū�ana tajā Anglijas ezerā, tad te varbūt derētu atteikties no operu ra�anās hronoloģijas un, pārlecot pāri uzreiz vairākiem gadu desmitiem, pievērsties pavisam nesenam notikumam. Un proti: jau pieminētās kolhoza sievie�u padomes rīkotajam tematiskajam vakaram �Sarma matos � mīla sirdīs�, patriotiskam pasākumam ar mērķi cementēt pie mums Latvijā tik sa�ķobīju�os ģimeņu pamatus un, dod, dieviņ, izraisīt ja ne pa�u sengaidīto demogrāfisko sprādzienu, tad vismaz kādu reģionālu biīk�ķīti.

Gatavo�anās ritēja kā pa diedziņu. Kultūras nama mākslinieks zālē sakarināja tīklu ķeskas, kļavu zarus un

no niedrēm saķibinātus senlatviskus puzuļus. īpa�a operatīvā grupa nodarbojās ar �Lā�plē�a� alus iegū�anu, bet cita, dislocējusies republikas galvaspilsētā, � ar pa�a Maestro, aktiera Skrastiņa un seksologa Zālī�a medī�anu un attransportē�anu. Samezglojums sākās, kad vajadzēja atlasīt paraugpārus, ko izbīdīt godavietā uz skatuves. Atklājās, ka visā Krauņragciemā � no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem � neatrast tādus laulātus draugus, no kuriem ja ne viens, tad atkal otrs jau nebūtu bijis precējies agrāki Diem�ēl �oreiz nederēja citos sarīkojumos parasti uzteicamais un apbalvojamais kolhoza slavenākais kapteinis Kuiķulis, kura apaļais ģīmis glu�i kā tāds debesu spīdeklis no godaplāksnes nenorietēja gadiem, ja neskaitīja īsos mirkļus, kad bilde jāizņem mu�u nedarbu dēļ. Viņ�, izrādījās, bez tagadējās otrās puses iepriek� jau paspējis nodzīvot ar veselām trijām. Biedrenei Kuiķulei, kā nāca gaismā, savukārt biju�as divas oficiālas uzvārda maiņas un viens neoficiāls ilggadējs laulenis, nerēķinot vēl otru, īslaicīgu, ko varētu dēvēt vienkār�i par kniebēju un kura dēlu vēlāk adoptējis viņas otrais oficiālais vīrs, jo pirmais teicis, ka viņ� jau neesot bļem-bļem.

Kultūras nama vadītāja Gundega Masloboi��ikova izmisumā atminējās, ka ciema pa�ā galā, pie kapiem, dzīvojot kāds vecs tētītis un veca māmiņa � sirmām galvām kā divas ziedo�as ābeles (to izrunājusi, viņa iztaisīja skaistu pauzi un izteiksmīgi pacēla acis kaut kur pret kļavu zariem un linuma gabaliem dekorētajiem griestiem). Abi draudzīgi, roku rokā ejot uz bodi. īsts paraugs jaunatnei. Bet sabruka arī �is variants. Kļuva zināms, ka vecais tētītis pagāju�ajā rudenī veco māmiņu esot padzinis, savus baltos matus nokrāsojis ne īsti brūnus, ne īsti sarkanus un sameties kopā ar se�padsmitgadīgu Rīgas talcinieci; uz veikalu �ie braukalējot ar tiem saliekamajiem ritentiņiem, abiem esot d�insu bikses, uz dibeniem uz�ūtas ko�as sirdis, un izskatoties, ka tā �pid-rilka esot stāvokli.

Un tad kāda no sievie�u padomes dāmām skaļi nosauca kandidatūru, par ko viena otra bija uzdro�inājusies domāt tikai klusībā: Kāposti! Kālab gan ne? Lai kāds ākstonis, jokupēteris un to savu, kā viņ� sauc, operu taisītājs Jūraskāposts arī esot, ta�u ar sievu viņ� dzīvojot kopā kādus divdesmit gadus, pie tam ar to pa�u veco. Pa �o līniju Kāpostus varbūt vajagot izbīdīt ne tikai uz viena nieka zvejniekciema skatuves, bet virzīt tālāk � uz Dziesmu svētku lielo estrādi vai arī ievietot stacionāri kādā steliņģī Brīvdabas muzejā, lai visa latvju tauta nāk un apbrīno un beidzot ņem paraugu.

� Pār manu līķi! � kultūras nama vadītāja nogrieza kā ar nazi. � Meitenes dārgās, vai jums ir prāts?! Saistīties ar Kāpostu?! Personīgi cs absolūti nebrīnītos, ja, biedram Maestro kopā ar biedru Skrastiņu un biedru Zālīti ienākot zālē, jūsu mīļais Kāposts, piemēram, būtu pakāries pie centrālās lustras, apmēram tā kā toreiz, kad ...

Aiz �ī toreiz slēpās viena no Jūraskāposta spo�ākajam operām; padomes vecākās locekles to vēl nebija aizmirsu�as, bet jaunākās jau uzdzirdēju�as no iepriek�ējās paaudzes � taisni kā tādu leģendu. Notika tas tajā Jura Kāposta dzīves posmā, kad viņ�, pedagoga darbību atstājis aiz muguras, strādāja uz kuģiem. Gundega Maslo-boi��ikova tolaik bija tie�i divreiz jaunāka, tikko uzsākusi krauņragciemie�u apgaismo�anas misiju un jau guvusi ievērību republikas mērogā ar � kā rakstīja avīzes � pla�i izvērstu uzskatāmo aģitāciju. Patie�ām: tovasar ciemā pie katra sienmaļa, �oga, pat pie katra resnāka staba vai koka greznojās kāds plakāts. Da�ādas diagrammas garāmgājējiem parādīja, teiksim, cik rei�u Krauņ-ragciemā palielinājusies nozveja, salīdzinot ar 1913. gadu. Tomēr īpa�u vērību jaunā kultūras druvas kopēja bija izpelnījusies ar trāpīgi piemeklētiem dzejas citātiem. Tīklu darbnīcas ieeju, piemēram, rotāja pantiņ�:

Jūriņ� prasa smalku tīklu. Laiviņ� baltu zēģelīti.

T. dz.

No jūrābrauco�o traleru klājiem paskatoties uz ostas priek�nieka būdu, pat ar neapbruņotu aci uz ēciņas gala-sienas bija salasāms:

Kad cs raugos jūrā �

Gribas man tur būt.

A. Krūklis

Vēl tālāk: pie moliem, kur bagarma�īna, kausus �ļerk-stinādama un reizēm, kad patrāpījies akmens, iekviekdamās kā aizkauta cūka, padziļināja fārvāteri, � starp diviem stabiem striķos karājās �ādas dzejas rindas:

Kāpēc tā gribas tevi smelt

Un izsmelt reiz?

To nevarēs nemū�am.

V. Brutāne

Zivju fabrikas pagalmā tie�i uz sālītavas ceha silikātķieģeļu fasādes milzīgi, sarkani burti veidoja vārdus:

Velciet! Ne�ēlojiet sāli!

Ve�i, lai tiek uzmests tvaiks!

V. Rūja

Sālītavas darbaļaudis atzina, ka dzejniekam vislabāk esot izdevusies otrā rindiņa � par to tvaika uzme�anu, bet par sāls no�ēlo�anu nu gan viņ� bū�ot smagi nokļūdījies, jo viņiem ta�u esot saistības tie�i pa izejvielu taupī�anas līniju.

Visbeidzot jāpiemin arī Gundegas Masloboi��ikovas sarūpētais jaunais uzraksts kapsētas vārtiem vecā, padzi-su�ā vietā�

Kad man reiz visi cc|i būs ciet, Mani baltajās jūrmalas smiltīs aprociet!

R. Venta

Nenovīdīgas mēles gan mēģināja Gundegas nopelnus mazināt. īstais darītājs, lūk, esot bijis tas mazais, melnais studentiņ�, nu, no tiem, kas vasaras praksē mālējot Zļū-dzenieku līko priedi ar satrunēju�ajām tiklu būdām; �is esot bijis kulturniecē tā ieķēries, ka būtu cipariem un burtiem noklājis i baznīcas torni līdz pa�ai aug�ai, gaili ieskaitot, lai tikai varētu atkal paciemoties mazajā, mājīgajā istabiņā turpat virs kultūras nama skatuves. Ta�u � uzvarētāju netiesā. Viss nobeidzās ar to, ka rudens pusē Krauņragciema uzskatāmās aģitācijas fenomenu skatīties sabrauca ne vairs republikāniska, bet jau starprepublikā-niska semināra dalībnieki, precīzāk sakot, dalībnieces.

Kad paprāvais, da�ādās valodās tērgājo�ais sievu bars pa nokalnīti lēnām virzījās lejup uz ostu, pļavā izvilktajam vecajam �Kuncim� Jūraskāposts patlaban krāsoja mastu; pārējie komandas locekļi grabinājās un klapējās kaut kur tralera sarūsēju�ā vēdera iek�pusē. Sievi�ķus pamanījis, augstumā strādājo�ais Kāposts sarosījās. Ar kreiso roku vien pieturēdamies pie masta kāp�ļiem, viņ� ar labās palīdzību atkabināja dro�ības jostas atsaiti un bīdīja to starp savu kailo muguru un brezenta jaku uz aug�u, kamēr atsaites gals ar lielo slēdzējsprādzi atdūrās pret pakausi. Sataustīja aiz galvas tuvāko kāpsli, pie tā piesprādzēja atsaiti. Metāls noknak�ķēja; nu Jūraskāposts varēja bez bailēm palaist vaļā ne tikai rokas, bet arī abas kājas: ar vidusjostu savienotā un zem blūzes aizmugurē noslēptā atsaite dro�i noturēja ķermeņa svaru. Ļengani nokarājās visas �etras Jura Kāposta ekstremitātes, ļum-patīgi viņ� nokāra arī galvu, izbāza mēli, izvalbīja acis. Uzpūta spirgta brīzīte � Jūraskāposta rumpis pie �Kun�a� masta nogrozījās kā zarā pakārta biezpiena kule.

� Ārprāts! � pēk�ņi iespiedzās kāds soprāniņ�, tam pievienojās alti, kamēr pļavā jau skanēja kaut kas�līdzīgs piecdesmitnieku sektes korim (pie tam jezusmarijas un bo�emoji jaucās vienā putrā ar visādiem kurratiem), Gundega Masloboi��ikova lēk�oja uz kantori, pa ceļam pakrita, pārsita celi un saplēsa zeķi, atrāva smagas, apder-matīnētas durvis, iegāzās papla�inātajā valdes sēdē ar Zvejnieku savienības priek�nieku piedalī�anos, aizelsusies tikko varēja izrunāt: �Biedrs... biedrs Kāposts... ir pa... pa... pakāries!� � nu pa nokalnīti lejā uz ostu rik�oja cienījamu uniformētu un medaļotu vīru pulciņ� ar priek�sēdi priek�galā. Pēc brī�a katrs savām acīm varēja pārliecināties, ka karātavu putns mierīgi krāso �Kun�a� mastu. Pie tam, taktī vēzēdams otu, viņ� sparīgi dziedāja savā briesmīgajā, aizsmaku�ajā un �ērksto�ajā balsī:

� Zinām darbā savu vietu, Neraizējies, brigadier!

Turam stūri roku cietu, Laiva rūcot selgā skrien!

Kad priek�sēdētājs, Gundegu nosunījis, ar savu svītu bija aizgājis, Jūraskāposts atsevi�ķu melodiju veltīja pasaules priek�ā piesmietajai kultūrniecei:

� Ak, cienījamā kundze, � Viss kārtībā!

Gundega Masloboi��ikova no �īs dienas Jūraskāpostu sāka ienīst un nepārtrauca to darīt nekad. Tāpēc jau arī nebija brīnums, ka Jura Kāposta kandidatūru ģimeņu vakaram viņa noraidīja tik �erpi un nepārsūdzami: �Tikai pār manu liķi!� Lai tomēr, kā sacit jāsaka, kaza būtu paēdusi un vilks dzīvs (un otrādi), tapa kompromisa lēmums: uz ilgi gatavoto sarmoto matu un mīlaspilno sir�u vakaru Kāpostu pāri gan uzaicināt, bet iztaisīt tā, lai beidzamajā brīdī tas dullais (runājot Gundegas vārdiem) tiktu aizsūtīts komandējumā uz Ļeņingradu pēc naglām un tādējādi kultūras namā ierastos �ī viena pati.

Kad nu klusā Kāpostu Zentiņa kā tāda sirma pastaliņa, kā zem palielināmā stikla pastumta zinātniekiem mazpazīstama vagulīte pro�ektoru gaismā tika izstumta uz skatuves, viņa izskatījās tik nelaimīga, ka pat Gundegai Masloboi��ikovai viņas kļuva �ēl. Tāpēc kultūras nama un arī �īvakara sarīkojuma vadītājas delikātais jautājums! �Kā jūs tik daudzus gadus esat varējusi nodzīvot kopā ar Jur-j, Kāpostu?� � izskanēja ar tādu izbrīnu, līdzjūtību un pat slēptām �ausmām, it kā viņa sacītu �ar to cilvēkēdāju� vai �ar �ņaudzēj�ūsku�.

Notika brīnums. Mazā, kautrīgā, mū�am �okurītī savilku�ies sievietīle visu acu priek�ā pamazām kļuva lielāka, it kā viņas iek�ienē būtu pagājusi vaļā un tagad iztaisnotos kāda saspringta atspere. Viņa lepni atmeta galvu un pateica klusi, bet neapstrīdami:

� Viņ� ir labs.

Nobijusies vai nu pati no savas drosmes, vai no pēk�ņā klusuma, kāds bija iestājies zālē, Kāpostu Zenliņa neizturēja: acīs sasprāga asaras, viņa ie�ņukstējās, pamanīja sarkani dego�us burtus IZEJA virs netālajām durvīm, noklaudzināja papē�us � un vienīgais un ilgi lolotais ilggadīgas laulības dzīves eksponāts bija prom! Lai vakara gaitā neiestātos atslābums, sadzīves tradīciju veido�anā tik daudzpieredzējusī Gundega /Masloboi��ikova nevajadzīgo pauzi likvidēja, pieteikdama interesantu masu rotaļu: kurpniekbasketbolu.

Kur� grozā netrāpa, tam neveiksmīgais apavs jāliek zāles vidū kopīgā kaudzē, bet pa�am jāslaigā un jādanco ar vienu kurpi vai zābaku. Ta�u jaunā sporta spēle kaut kā nevedās. Kapteinis Kuiķulis, jau pavairāk uz krūts uzņēmis, laida savu importa platformeni ar tik spēcīgu atvēzienu, ka tā, apmetusi gaisā slaidu loku, ielidoja brigadiera Gaigala rosola traukā un pretīsēdo�ajam grāmatvedim Lazdovskim nota�ķīja briļļu stiklus, par seju, kreklu, kaklasaiti un uzvalku jau nemaz nerunājot. Bodes Ināras zābaks ar savu spico papēdi iepiņķējās groza tīkliņā un ilgi nebija izdabūjams ārā. Tomēr visvairāk īstas jautrības izraisī�anos, liekas, traucēja Kāpostu Zen-tiņas nupat izlietās asaras un viņas aizskrie�ana; daudzi te sajuta pārinodarījumu ne tikai miermīlīgajai skolo-tājiņai, bet arī klātnceso�ajam dzīvesbiedram, kas nu gan varētu sarīkojuma dalībniekus iepriecināt ar ko saisto�āku par piesvīdu�u tupeļu svaidī�anu.

Tā kā sievie�u padomes locekles bez visa pārējā ir arī tikai sievietes, tad viņu vīri jau bija izzināju�i Jūraskāposta pēk�ņās aizkomandē�anas īsto iemeslu un � vaininieci. Gundegas Masloboi��ikovas jaunā zam�a kurpe tika izzagta no kopējās kaudzes un noslēpta vīrie�u atejas ūdens-tvertnītē, kur to arī atrada santehniķis, tiesa, ar zināmu nokavē�anos � pēc diviem gadiem. Tādējādi lielajam operniekam par godu un viņam līdzjūtot it kā tika kolektīvi sacerēts vēl viens uzvedums; tajā, tāpat kā �Pelnru�ķītē�, lielu lomu spēlēja dāmu kurpīte.

Vai tad patie�ām Kāpostu Juris, Juris Kāposts � Jūraskāposts, ja to pa�u izrunāja ātri, ir slikts? � tovakar pārsprieda vīri, un sievas viņiem piebiedrojās. Tika vilkti gaismā Jūraskāposta labie darbi � tos jau ikdienā neviens nepieminēja, jo viņa operas bija spilgtākas un visu pārējo atstāja ēnā. Tikai Jūraskāposta vērtē�anai nederēja parastais mērs, jo viņ� nebija ne melns, ne balts, ne arī pelēks; drīzāk viņ� bija �aha dēlis, kur melnie lauciņi mainās ar baltajiem un baltie ar melnajiem, viņ� bija paisums un bēgums, staigājo�s ādas maiss, kurā mitinājās gan Dievs, gan Velns, abi tur iek�ienē �ubinājās un bubinājās kā brālī�i, mierīgi līdzāspastāvēja, kamēr viens pēk�ņi ņēma virsroku un pavēlēja visam rumpim: �Ejam!� Ja organizētājs iegadījās tas ar govs asti un mākslas darbinieka cikelbārdiņu, tad viņ� Jūraskāpostu vispirms stūrēja uz sabiedriskās ēdinā�anas uzņēmumiem.

� Nu atkal vaļā ir tas nams. Kur dzīvo�u es dziedādams! ��

tādās reizēs Jūraskāposts noskandēja. Dziedā�ana da�kārt ievilkās vairāku dienu, pat veselas nedējas garumā, tikpat kā Dziesmu svētki, jo pēc valsts iestādījumu slēg�anas alla� atradās kāds privāts interjers, kur dziedā�anu varēja turpināt. Bie�i vien �īs Sātana ievirzītās gaitas Jū-raskāpostam beidzās bēdīgi; tad sanāca tadas operas, kuras viņ� � at�ķirībā no daudzām citām � ne tikai nemēdza atstāstīt un gadu gaitā uzlabot un izpu�ķot, bet pat neļāva savā klātbūtnē pieminēt. Kā suns uz kaķi, kā bites uz pīpmani, kā bullis uz sarkanu drānu � tā Jūraskāposts metās virsū katram, kas iedziedājās �Pie Dzintara jūras�. Vienreiz zeņķi, to ķerto Kāpostu, kad viņ� upmalā mak�ķerēja, āzēdami un pa�i branga vītola galotnē dro�ībā juzdamies, to tomēr pamēģināja. Satracinātais Jūraskāposts gan zēniem uzstādīja ultimātus par tūlītēju lejārāp�anos, gan koku apmētāja ar dubļu pikām, bet, kad no aug�as joprojām mēdo�i plūda �Tur vientuļā krāāā-stā tic tiku�ies bīīj�, viņ� aizdrāzās pēc dru�bas, lielo vītolu nozāģēja, ka zili dūmi vien nogriezās, puikas iegāzās upē, viens, zaros sapinies, gandrīz noslīka � Jūraskāpostu nodeva biedru tiesai. Tur viņ� svēti apsolījās nekad tā vairs nedarīt. Nav dzirdēts, ka Jūraskāposts pēc tam vēl būtu zāģējis kādu puikupilnu vītolu, tātad savu solījumu viņ� ir godam pildījis.

Bet pati opera īsumā ir �āda. Beigu�i ziemas zvejas sezonu neaizsalsto�ajā di�jūrā, līcenieki pirms mājābrauk-�anas iegāju�i kādā omulīgā vietiņā iedzert, kā tagad pieņemts teikt, tasi melnas kafijas un pie viena atvadīties no viesmīlīgās ventiņu galvaspilsētas. Jūraskāpostam kabatu spiedu�i apmēram tūksto� rubļi. Liela nauda � liela dū�a. Neapmierināts ar orķestra repertuāru, Krauņragciema ievērojamākais vīrs pie�āpojis pie muzikantiem, uzmetis uz bungām desmitnieku un teicis, lai visu �ito te truļaļā vietā uzraujot vienu for�u gabalu, nu, kaut vai �Pie Dzintara jūras�. Sie rāvu�i arī, kāpēc ne. Publikai dziesma patikusi, daudzi dziedāju�i vai vismaz dungoju�i līdzi. Pēc tam Jūraskāposts atkal piezvāļojies pie spēlmaņiem, atkal vilcis no maka sarkano un atkal prasījis �Pie Dzintara jūras�. Orķestranti paraustīju�i plecus, tomēr pasūtījumu izpildīju�i � sak�, vai mums �ēl! Tre�oreiz viņi dzintarjūru mūzikas skaņās neslavināju�i par divdesmitpiecnieku. Ceturtajā reizē tie Jūraskāpostam piedāvāju�ies skaisto melodiju labāk iespēlēt magnetofona lentē, ja jau viņam tā tik briesmīgi patīkot un naudu neesot kur likt. Nelīdzējis pat uz bungām nosviestais divdesmitpiecnieku pāris. Kāpostjiiris vienā mierā pievienojis vēl divus violetos � orķestris licis vaļā dzintarjūru ceturto reizi, tiesa, tādā sasteigtā, gandrīz vai fokstrota ritmā, jo no kaktiem jau atskanēju�i da�ādi izsaucieni, svilpieni, pret basģitārista pieri atsities prāvāks apelsīn-mizas gabals.

Ta�u tā vēl bijusi tikai tāda protesta vēsmiņa salīdzinājumā ar to vētru, kas sacēlusies, stūrgalvīgajam lī�e-niekam pie muzikantu paaugstinājuma pietaustoties piekto reizi. Orķestra vadītājs no�ņācis, lai neuzbā�oties, un draudējis izsaukt miliciju, bet Jūraskāposts dziļi nosmīnējis un nez kāpēc noteicis krauņrageiemie�u mēlē glu�i kā citkārt vecais Miķelsons: �Jūs spēles! Jūs spēles, ka nāg zibēs!� Visapkārt mutuļojot �alām, smiekliem un lāstiem, uz bungām parādīju�ies ... �etri simtnieki! �etri bārdaini muzikanti patie�ām sāku�i spēlēt, ka nagi zib. Sājā saspīlētajā gaisotnē, kad uz orķestra pusi lidoju�as ne tikai apelsīnmizas vien, tās divas daiļās ventspilnieces, kuras piķis viņu zina kad piemunsturēju�ās pie Jūraskāposta galdiņa, pa�ukstēju�as, ka viņu taisoties piekaut un labāk būtu tīties prom � viņas te zinot otru izeju. Pie sevis, dzīvoklītī, �īs varot bra�o jūrasvilku, visa vakara varoni, uzcienāt ar īstu melno kafiju, �iten te tādu kazas mīzalu vien dodot.

Par jūrasvilku nodēvētais Jūraskāposts vēlāk tā arī nekad nespēja atcerēties, kas īsti noticis laika posmā starp brīdi, kad viņ�, dzintarjūras valcerim joprojām skanot, kopā ar pēk�ņajām draudzenēm atstājis piesmēķēto zāli, un to momentu, kad milicijas ser�ants viņu purinājis aiz pleca un prasījis dokumentus, � pilsonis, kas vienā �a-ketītē saltā marta naktī dus parkā uz sola, viņam licies aizdomīgs. Pilsonis Kāposts Juris Jāņa dēls vispirms nobrīnījies, kur atrodas un kāpēc gan tik vēsā laikā aizmirsis uzvilkt savu neilona ka�ociņu, tad bāzis zili nosalu�u plaukstu praķī�a vienā ķe�ā, bāzis otrā, kabatportfelīti ar papīriem un lielo peļņas naudu meklēdams, bāzis tre�ā un ceturtā, kā dzelts pielēcis kājās un ie�āvis rokas arī bik�u kulēs � visas tās biju�as tuk�as kā luterāņu baznīcas! Cietu�ais gan vēl mēģinājis sūdzēties un meklēties, bet ko tu, cilvēciņ, sameklēsi, ja paskaidrojumā tik vien vari uzrādīt, ka to vienu sauku�i par Milliju, bet varbūt arī � ?ar Lilliju, to otru kaut kādā reti stulbā vārdā � tā kā )ar Brid�itu, tā kā par Lolobrid�idu un ka jākāpj bijis ?a ļoti stāvām un �aurām koka trepēm, un ka aug�ā briesmīgi smirdējis pēc kaķiem.

Pēc tik drūmiem operu fināliem Jūraskāposta iek�ienē mīto�ais Nelabais parasti saprata, ka pār�āvis pār strīpu, un pabailīgi ierāvās kaktiņā; nu varēja sarosīties pozitīvais tēls Dieviņ�, no vaiga stipri līdzīgs aktierim Miervaldim Ozoliņam. �Ej mājās!� viņ� teica un bīdīja Jūraskāposta miesasbūdu pilnīgi pretējā virzienā, nekā to bija darījis tas negatīvais. Bīdīja, bīdīja, kamēr � skat! � iebīdīja pa�a mājas pagalmā. Istabā iet nevarēja: no sievas puses vilka tāds vēsums kā no vaļēja kapa, i labdienu neatņēma, vēl tikai trūka, lai Kukuļos balsī ieaurotos �Velns lai parauj tādu dzīvi!�. Mājas saimnieks apmetās kūtiņas paspārnē ierīkotajā darbnīciņā, kur bez cvelsola, smirģeļa, laktas un visādiem kokiem un dzel�iem kaktā stāvēja nosmulēta un izļodzījusies ku�etīte. Tepat varēja pārlaist nakti. �ādas reizes gaidīt gaidīja vecais blusu pērklis Espozito, kā senās kucēna dienās atkal tikdams blakus saimniekam gultā.

Viss labākais, kas vien Kāpostu mājā paveikts, ir paveikts, saimniekam atrodoties �ādā aklimatizācijas jeb kūtiņas stadijā. Vispirms tika savesti kārtībā gludekļi, putekļu sūcēji, kafijas dzirnaviņas, pulksteņi, bērnu ratiņu riteņi un pat sievas augstpapē�u kurpju papē�i; nebija darba, ko Juris Kāposts neprastu. Pēc strādā�anas darbnīciņas sienās (un ē�anas ēdnīca) iestājās nākamais periods: darbi pagalmā un dārzā. Tādā veidā tapa Jura Kāposta slavenais karpu dīķis un tālu daudzinātais cauruļu �ogs, no kura vakaros varēja izlaist pa dienu krietni sasilu�o ūdeni un laistīt tomātus.

Ja, vīram grabinoties pa darbnīciņu, sieva labākajā gadījumā, priek� Espozito kaulus nesdama, uzprasīja, vai tad kungs pēc tiem restorāna labumiem ēst nemaz vairs nenāk�ot, un atbildes tā arī nesagaidīja (vai nemaz negaidīja), tad dārza darbu periodā dzīvesbiedru starpā jau sāka veidoties dialogs. Un tad kādā pavēlākā stundā nabaga Espozito nācās iesildīto vietiņu uz �aurā darbnīcas dīvanteļa atstāt un atdot to � kam? � mājas saimniecei! It kā �ai nu trūktu kur gulēt tur � pla�ajās, siltajās istabās. Tie cilvēki ir tik neizprotami, domāja suns, skatīdamies uz liglo, spo�o, bet � diem�ēl � tuk�o bļodu krēslainajos augstumos virs prie�u galotnēm un ausīdamies nakts trok�ņos. Selgā ducināja traleri, varbūt arī pērkons pa vidam, park�ēja tāls motocikls vai tuvs ze-* mesvēzis, iedzinkstējās, iestrink�ķējās atsperes aiz sienas darbnīciņā, it kā tur nestāvētu vecs, no istabas jau izmests guļamais, bet arfa vai kāds cits stīgu instruments un tas tagad tiktu spēlēts.

� Juri ... � teica Zenta, un tas �ajā skaistajā naktī skanēja tik skaisti, jo sen viņa tā nebija teikusi; ikdienas steigā un strīdos dzīvesbiedru bie�āk gan sauca par tēti � bērnu klātbūtnē, par veco vai pat oficiāli par Kāpostu � ja atradās karastāvoklī.

Par Jūraskāpostu Juri Kāpostu uz visiem laikiem bija padarījis raibi bil�ots metropoles �urnāls; tas alla� raksta tā, ka lasītājs var prātu izme�ģīt; kreisās auss kasī�ana ar labo kāju �iem tur ir parasta lieta. Atbrauca tāda piņ-ņaina dievgosniņa, staigāja, skatījās spulgām actiņām uz kuģiem un laivām, pacēla no zemes un apbrīnoja notrūku�u tīkla plūksniņu, pajūsmoja par kaiju apkakātajiem mola akmeņiem, pierakstīja vārdus, uzvārdus. Latvie�u zvejniekus ātrrunā un runā�anas neskaidrībā pārspēt varot vēl vienīgi vienas Amazones d�ungļos dzīvojo�as cilts pārstāvji, tāpēc nav brīnums, ka kāda vīra padegunē novervelētais �Juris Kāposts� korespondentes bloknotā � un vēlāk �urnāla slejās � it viegli varēja pārvērsties par �Jūraskāpostu�. Lielākie brīnumi atklājās, kad visu paaud�u krauņrageiemie�i un pats par Jūraskāpostu nokristītais lasīja tālāk. Tur �alca dzintarjūra, sniegbaltas kaijas sēdēja uz akmeņiem, alkdamas vētru, un Jūraskāposts tur nāca pa taciņu, izstieptā rokā uz plaukstas nesdams ... pats savu ko�i sarkano sirdi, ko dāvāt kuģim, lai tas, nabadziņ�, beidzot tiktu no krasta prom un varētu traukties zilajās tālēs. Kaut gan pēc raksta vairākkārtējas pārboksterē�anas (ko retais gan darīja) varēja noprast, ka patiesībā tas cilvēks �Kun�a� remontam nes bund�u ar mīnija krāsu un roku acīmredzot izstiepis, lai nenotraipītu bikses, � nekas, it nekas vairs nebija glābjams: Juri Kāpostu sāka saukāt un drīz vien arī saukt par Jūraskāpostu. Kad viņ� ēdnīcā stāvēja rindā, aizmugurējie spriedelēja, ka Jūraskāposts uz paplātes blakus bor��am sirds gula�a vietā ta�u varētu novietot pats savu lielo sirdi,

� Tas vēl arī nav nekas �� Notiek lietas trakākas Tik dē| jums, daiļās dāmas, dēļ jums! � piesmietais Juris Kāposts � jaunizceptais Jūraskāposts � bezbēdīgi no�ērkstināja, ta�u zobs uz visāda veida raksto-ņiem palika. Kas to būtu domājis, ka pēc daudziem gadiem radīsies izdevība �ai sugai kaut maķenīt atspēlētiesl

Jūraskāposts iekļuva pirmrindniekos. Patiesībā pirmrindniekos par brangiem lomiem iekļuva viss Krauņrag-ciema zvejnieku kolhozs, un savukārt kapteiņa Ilmāra Randes komandai, kur Juris Kāposts bija stūresvīrs, sanāca visvairāk tonnu. Ta�u tas lietas būtību nemaina: Jūraskāposts tika uzaicināts uz preses konferenci kultūras nama mazajā zālītē; Gundega Masloboi��ikova �oreiz varēja vienīgi, kā saka, pastāvēt pie ratiem. Kamēr citi di�ajam notikumam gatavojās frizēdamies un gludinādamies, Jūraskāposts, vienam otram, kas to pamanīja, par izbrīnu, no reņģu kastēm izlasīja un papīra turziņā sabēra grēves. Kaut gan zinātnieki �os sprī�a lieluma bezkrāsainos radījumus pieskaita vēzī�iem, tie drīzāk atgādina kādu ne visai patīkamu kukaini, vecie zveji tā arī tos sauc � par reņģu utīm. Ar �ādu mantu kabatā Jūraskāposts ieradās preses konferencē un apsēdās blakus korpulentai dāmai, kas, starp citu, izskatījās līdzīga viņa kādreizējai krustmātei, ja tā varētu nosaukt toreizējo korcspondentīti no bil�ainā �urnāla.

Runā�ana un kafijas malko�ana ritēja pilnā sparā, kad korpulentā dāma ievēroja, ka līdzāssēdētājs laikpalaikam tā kā nodīdās, tā kā noknosās, tā kā pat slepus (vai tie�ām?) pakasās. Pēk�ņi viņas redzokļi iepletās, mute pavērās �ausmu kliedzienam: tam virām pa kreklu rāpoja uts maijvabolcs lielumā! Viņ� to notrauca � di�uls nokrita uz parketa un kustināja kājas. Pa kaut kur agrāk redzētā zvejnieka kreklu rāpoja vēl viens gigantisks insekts, otrs, tre�ais! Tas, zemē guļo�ais, bija ticis uz pekām un nu līda aug�ā pa �urnālistes zeķi � viņa pielēca kājās un neganti iespiedzās.

Paskaidrojumā valdes priek�sēdētājam Kāposts Juris Jāņa dēls rakstīja, ka jūraskukaiņus esot salasījis vistu baro�anai un tie konferences laikā no kabatas izspruku�i pavisam nejau�i. Priek�sēdis drūmi paraudzījās pār brillēm un noteica:

� Kāpost, Kāpost, tas vadzis vienreiz lūzīs! Kad Rande no apak�as vairs nestutēs.

Tātad Ilmāriņ� atkal aizlicis labu vārdu, nodomāja Jūraskāposts. Jura Kāposta un Ilmāra Randes pirmā tik�anās notika vēl aizvēsturiskos dinozauru laikos, kad viens no viņiem � liels, smuks un spēcīgs, Krauņragciema Tar-zāns � bija skolotājs, bet otrs � sīks puģelis � viņa skolnieks. Ar izvalbītajām, sānos izbīdītajām acīm, �maugo augumiņu un neaprēķināmajām, �audīgajām kustībām zēniņ� kopumā atgādināja kazragu (starp citu, nav otras riebīgākas zivteles: iekļūs kazragu bariņ� āmī � brētliņas pagalam, būs sadurstītas kā ar īleniem; seklumā bradādams, uzkāpsi ar basu pēdu � paleksies trīs dibenu augstumā).

Ilmāriņ�, kazradziņ�, savus spicumus lika manīt jau pirmajā praktisko darbu stundā; �o atgadījumu var uzskatīt par Jura Kāposta un Ilmāra Randes iepazī�anos. Kad jaunais skolotājs vēra galdniekdarbnīcas durvis, viņ� pēk�ņi juta, ka uz galvas uzgā�as kaut kas liels un mīksts un nākamajā mirklī viņ� viscaurēm kļūst slapj� kā du�ā ieskrējis. Ka uz durvju aug�ējās malas novietotais lielais un mīkstais priek�mets bijis aptiekā nopērkams plānas gumijas baloniņ�, kādus gan bērniem nepārdod, un ka tajā saliets apmēram spainis ūdens, to skolotājs noskaidroja ātri. Kamēr aizrakās līdz vainīgajam � Ilmāriņam � pagāja stundas atlikusī da|a. Vingro�anas nodarbībās Ilmāriņ� sagādāja jaunu pārsteigumu: ieskrējās kā visi, pārlēca �zirgam�, piezemējās un, aizlēk�ojis vēl gabaliņu uz priek�u, izlēca pa vaļējo logu! (Te jāpiezīmē, ka zāle atradās otrajā stāvā.) Skolotājs un klases audzinātājs Kāposts ne dzīvs, ne miris piesteidzās pie loga un ieraudzīja savu audzēkni Ilmāru Raudi... nē, ne jau beigtu, bet pērtiķa veiklībā �ūpojamies liepas zarā.

Vesela opera izveidojās, kad klasei, puikām ņirdzot un skuķiem sarkstot, tika pieteikts atnest uz skolu sērkociņ-kastītē savus izkārnījumus � analīzei. Ilmāriņ� mājās visu pēcpusdienu meklēja un gudroja, ko tajā ka�telē vislabāk iebāzt. Galu galā uz skolu � un tālāk uz ambulanci � aizceļoja kārbiņā ar uzrakstu �Rande I.� ārpusē un gaiļa mēslu iek�pusē. Feld�eris (starp citu, Kāpostam liels draugs, ko Ilmāriņ�, protams, nevarēja zināt) aiznākamajā dienā ieradās klasē un bērniem darīja zināmu, ka analīzes kopumā esot labas, bet vienam zēnam tik sliktas, ka viņam tagad bū�ot jāārstējas, citādi viņ� varot nomirt � viņam vēderā esot ieperinājies lentenis. Kabatas grāmatiņā baltsvārcis atrada un nosauca nelaimīgā vārdu: Rande Ilmārs. Pieminētais uzslējās kājās un caur pieri blenza uz feld�eri. Ne medicīnas pārstāvja, ne pedagoga aprēķini, ka �ajā momentā tam maitam vajadzētu atzīties, neizrādījās pareizi: puika klusēja. Tad feld�eris izņēma no somas un nodemonstrēja milzīgu �ļirci � ar �ito te tagad viņam katru dienu tik�ot potēts, citādi beigas. Bet arī tas nelīdzēja: puika � glu�i kā pazīstamajā �Zvejnieka dēla� dziesmiņā � palika ciets kā krams. Vairākas dienas Ilmāriņ� ieradās ambulancē un labprātīgi laidās slīpi, lai feld�eris viņa dibenu varētu durstīt ar to briesmīgo �prici un dzīvības glāb�anas nolūkā organismā ievadītu В vitamīnu.

Arī vēlāk � dzīvē � Ilmārs Rande parādīja lielu izdomu, spītību un uzņēmību. Skolotājiem par pārsteigumu, kādreizējais kazrags ne vien tika iek�ā jūrskolā un to pabeidza, bet izauga par krietnu kapteini un pat kļuva par Darba Varoni, kamēr viens otrs paipuisītis un teicam-nieciņ� nolūza pusceļā un tāds burbuļu skaldītājs vien iznāca. Ta�u toreiz, kad zeņķis vai ik dienas izgudroja kādu jaunu triku, viņ� Jurim Kāpostam bija apriebies līdz kaklam. Izsauca māti uz skolu; tēvs Ilmāriņam atradās tāljūras zvejā � jau gadus se�us septiņus... Māte, zivju fabrikas strādniece, sālsūdeņu saēstās lielās, sarkanās plaukstas klēpī turēdama, noklausījās skolotāja runas-gabalu ar tādu kā izbrīnu � sak�, kā tad jūs, par to algu saņemdami, nezināt, kas jādara, un pateica priek�ā skaidri un gai�i:

� Sist vaidziks!

Tiklīdz kādā tum�ā rudens ritā skolotājs Kāposts notvēra Ilmāriņu bā�am spuldzes patronā kārtējo monētu, lai izraisītu kārtējo īssavienojumu, � viņ� puikam zvēla tā, ka tas atsitās pret uzskates līdzekļu skapi. Noputēju�ais melnā stārķa izbāznis nokrita no plaukta un ar smago ozolkoka postamentu pārsita audzēknim galvu. Līdz ar to Kāposts Juris Jāņa dēls savu pedagoga karjeru bija beidzis.

Kad, gadiem sakrājoties kuplā buntē, liktenis viņus saveda kopā uz viena kuģa klāja, kapteinim Random, uzrunājot stūrmani Kāpostu, no sākuma bie�i paspruka skolnieciskais �Lūdzskolotājl�. Viņi tagad atradās mainītās lomās: Jūraskāposts taisīja visvisādas operas, bet Ilmārs Rande, pēc dienesta pakāpes būdams vecākais, bija spiests kādreizējo skolotāju apkarot vai arī � glu�i otrādi � aizstāvēt augstākas priek�niecības priek�ā. Jūraskāpostu no da�ādām ķezām izpestīt Rande centās visus �os ilgos gadus. Nevar zināt, kas viņu uz to mudināja vairāk: sirds dziļumos nogulsnējusies vainas apziņa, ka Jurim Kāpostam no skolas nācies aiziet viņa deļ, vai spēja saskatīt Jūraskāposta iek�ienē ne tikai to vienu � to ar ā�a nagiem, bet arī to otru � aktierim Miervaldim Ozoliņam līdzīgo. Varbūt Ilmārs Rande, tāpat kā daudzi krauņrageiemie�i, sajuta, ka bez Jūraskāposta dzīve būtu daudz pelēcīgāka.

Ak vai! A�enieks aizvien bie�āk sāka ņemt virsroku. Viņ� spirināja un inspirēja Jūraskāpostu doties te uz �Sorento�, te uz kūrortpilsētiņas �Nāru�, te uz kādu kak-iuballi vai krūmu festivālu tepat ciema. �Kuncim� jāiziet jūrā, visi savās vietās, tikai no stūrmaņa ne ziņas, ne miņas! Kapteinis rāpjas bāciņā un ar binokli ķīķerē pa krūmiem, pa dārziem, pa pagalmiem. Cik ilgi lai Rande piedod? Zentiņa jūras dienās vīru mēģināja ieslēgt darbnīciņā � sātans izmūķējās, izkārpījās lauka vienreiz pa grīdas apak�u, citreiz pa griestu aug�u un pazuda tālēs.

Reiz Jūraskāposts atkal atvilkās uz ostu pa�ā pēdējā minūtē; �Kun�a� bortu no muliņa jau �ķīra krietna plaisa �� �is tikko paspēja pārlēkt. Randem viņ� likās pārāk putraimains priek� do�anās jūrā, ta�u traleri atpakaļ griezt arī negribējās: raug, kur otrs dvīnis � �Kursis� � jau izgājis aiz vārtiem un ar snuķi uzsit baltas putas. Gan ta�u Kāposts, brīdi nosnaudies vai pako�ļājis to savu slaveno muskatriekstu, atkal tiks uz strīpas � vai pirmā reize! Kapteinim Randem i prātā neienāca, ka par savu vieglprātību viņ� dabūs samaksāt �onakt pat.

Sākot otro �mīgu, vīri nokāpa lejā atpūsties. Jūraskāposts, pa �o laiku patie�ām tā kā at�irdzis, stājās pie stūres. Vienmērīgi dudināja motors. �Kursis�, �Kuncim� līdzās iedams, attālāk spīdināja savu kreisā borta sarkano lukturi, no abiem dvīņu kuģiem jūrā iestiepās un viļņos un tumsā pazuda kopīgi velkamā traļa troses. Vienmērīgi dudināja motors. Pēc nedaudzām stundām kuģinieki, kojās tādā caurā miegā pavārtīju�ies, juta, ka būtu gan pienācis laiks �ņemt aug�ā�. Ko tas Kāposts viņus nemodina?

Stūresmāja izrādījās tuk�a, bet pats rats � atsiets ar siksnu. Verot durvis, aizripoja pusizdzerta pudele ar etiķeti �Zvejnieku rūgtais�. Jūraskāposta nebija ne atejā, ne ma�īntelpā � nekur. Tikai pa�ā tralera pakaļgalā, kur borti zemāki, tuvāk ūdenim, uz dēļiem bija saskatāms netīrs, �ļakatu daļēji jau nomazgāts plankums: te cilvēks bija vēmis.

�

� Neviena nemana? � jautāja pirmais vīrs un, kaklu izstiepis, skatījās lejup.

� Galīgs tuk�ums, � īgni atbildēja otrais un nospļāvās; spļāviens iekrita baltajos mākoņu blāķos. Pec tam abi turpināja atkal skaitīt kapeikas, atkal konstatēja, ka nesanāk pat korlclitim, tādēļ vajadzīgs tre�ais.

� Eu, tur kaut kas parādījās! � iesaucās pirmais, un tas nebija neviens cits ka Kukurānu Jāzeps, tas pats, kas aizpērn ar lielo refri�eratoru �vingulī bija nogāzies gravā un nosities. Kolēģis, pirms gadiem trijiem �etriem �migā aizdedzinātā dīvāna dūmos nosmaku�ais konservfabrikas elektriķis Slakteris, ari pamanīja virs mākoņiem glu�i kā virs viļņiem te iznirstam, te atkal pazūdam kādu galvu.

� Eu! � bļāva Kukurāns.

� Eu! � bļāva Slakteris. � Nāc pie puikām!

Galva te parādījās, te nogrima, vienu brīdi jau likās, ka pavisam, kamēr � kāda laime! � aug�up kārpījās tre�ais. Abi pazina Jūraskāpostu.

� Ko tu tik ilgi nenāci?

� Pla��is nelaida, � paskaidroja Jūraskāposts, � piepūtās uz muguras kā pūslis; kā nāk vilnis un parauj mani zem ūdens, tā tas pūslis atkal paceļ aug�a; es eju lejā kā akmens, pūslis uzvelk atpakaļ kā diri�ablis, kamēr beigās gaiss tomēr ārā gan. Redz, baiga opera sanāca!

1983

Bija brīni�ķīga jūlija nakts. Mēs, kādi se�i vai septiņi vīri, dīki gul�ņājām ap ugunskuru, no piena kannas sūcām alu, nesteidzīgi mēļojām un laiku pa laikam uzmetām acis jūrai � neba blenzīsi uz tum�u me�a biezokni; koki puslokā apņēma pļavu un mūsu sārtu līdz pa�am stāvajam krastam. Naktsmelno egļu un prie�u ierāmētais ko�i zilais ūdensklajums ar sarkanīgo rietumu padebesi atgādināja uzgleznotu di-benplānu milzu skatuvei, uz kuras teju, teju būtu jāuznāk kādas lugas varoņiem.

Bet kraujas malā siluetā parādījās tikai zirgs, gar kādu sulīgāku lapu vai stiebru garlaicībā pana�ķēdamies, ar asti uzmācīgos knau�ļus laiski gaiņādams, pie tarn bez segliem, par kaut kādu tajos sēdo�u varoni i nerunājot, � vienkār�i viens no �etriem Krauņragciema zvejnieku kolhoza zirgiem; tie tagad naktī klaiņoja pa pusnopļauto jūrmalas pļavu, pēc karstā darba cēliena izjūgti un brīv-solī palaisti. Patiesībā �ādas pāris dienas vasaras vidiņā, pa�iem priek� sevis vien ziemai sienu sagādājot, arī bija visa �o lopiņu strādā�ana, ja neskaita sīkākus pakalpojumus tupeņu stādāmajā un atkal novācamajā laikā. Tāpēc tie bija nobaroju�ies brangi kā Borisa Bērziņa zīmētie sievi�ķi. Kā izteicās Duļļu Dāvis: �Agrāk zirgs strādāja cilvēkam, tagad cilvēks strādā zirgam.�

Duļļu Dāvis bij omulīgs, apaļīgs vīrelis, lielu, gaļīgu degunu, stipri līdzīgs pazīstamajam �Straumes� rotaļlietu pavāram, tikai, saprotams, lielāks. No pārējiem krasta brigādes ve�iem � siena talkas dalībniekiem, kuri te pļavā nak�ņoja un ap ugunskuru zvilnēja, � viņ� at�ķīrās ar to, ka runāja maz, bet, ja ko pateica, tad tas kļuva tikpat kā par sakāmvārdu vai tādu kā klasiķa citātu. Par savu suni, kas turpat ap uguni, aluskannu un, galvenais, ap uzko�amajiem grozījās, viņ�, piemēram, izsacījās! �Vecais suns man bija gudrāks par cilvēku, bet sitas ir dumāks par cūku.� Visā Krauņragciemā lietoja Dujļu Dāvja ieviestos apzīmējumus ļautiņiem, kuru amats vai postenis vienkār�am mirstīgam nebija izprotams: �Strādā uz kuģa par me�sargu,� � vai atkal; �Palīdz tiem, kuri neko nedara.� Gadus se�desmit piecus vecajam Du|ļu Dāvim bez jau minētā suņa piederēja māja, siltumnīca, zaporo�ecs un par pa�u trīsreiz jaunāka sieva, tik �ausmīgi greizsirdīga, ka reiz, tulpju dobē urķēdamās, pēk�ņi esot izbļāvusi nesmuku vārdu un ar sūdu dak�ām metusies virsū pati savai ēnai uz balsinātās ārsienas.

Vismaz tā sve�niekam, tas ir, �o rindiņu uzrakstītājam, izstāstīja mazais, krampīgais Treimanis, tāds melnīgsnējs, brūns un sīksts kā kadiķa sakne, �īsnakts lielākais pļāpa, � tiesa, pa to laiciņu, kamēr pats Dāvis bija aizstaigājis aiz kupla kārklu krūma. Alus paliek alus. Kad Duļļu Dāvis bija atgriezies un uz to pa�u vietu aiz�āpoja (tikai nevis kā citi � otro, tre�o, bet jau kādu piecpadsmito vai pat divdesmito reizi) tas garais maikste Plūksniņ�, Duļļu Dāvis Treimanim teica: �To vēl nevar zināt, kas ir lielāka nelaime: greizsirdīga sieva vai beigts pūslis.� Un piemetināja, tagad vairāk vērsdamies pie manis un uz to pļe-perta�u Treimani tikai tā pa�ķielēdams: �Ko es negribu, to nedzirdu ar abām ausīm, bet, ko gribu, to sadzirdu ari ar vienu.�

Treimanis nokram�ķinājās kā krauklis un, lai varētu nerunāt, sagrābstīja un sāka grauzt apkaltu�u pīrāgu. Duļļu Dāvis no lielās kannas dzelteno �ķidrumu atkal sapildīja krūzītēs.

� Eu, paklausas,, ka siena� dzied! � no aizkrūmes Plūksniņ� ieaurojās briesmīgi diktā balsī. � Bus laps laiks.

Laiks, aiks, aiks... � atbalsojās me�ā un dro�i vien arī jūrā līdz tuvākajām igauņu salām. No�īkstēja siena �ķūneļa durvis, un pa tām galvu pabāza Duļļu Dāvja laulene. Pārliecinājusies, ka pie ugunskura neviena sievie�u kārtas būtne nav pielavījusies, viņa nomierinājās un ielīda atpakaļ pie pārējam sievām, kuras tur � pretēji saviem nelabojamiem ve�iem � smar�īgā jaunsicnā gulēja saldu un veselīgu miegu.

Kamēr Plūksniņ� turpināja priecāties par sienā�iem, vīri paskaidroja, ka nabadziņam mājās esot gandrīz pilnīgi kurla sieva, tāpēc viņ� ieradis tā bļaustīties un bie�i vien lai�ot lielu rīkli vaļā pavisam neīstā reizē un vietā. Pirms da�iem gadiem Plūksniņ� iestājies mednieku biedrībā, ta�u drīz no me�a ticis padzīts lielgabala �āviena attālumā: kolektīva ilgi un rūpīgi lenkto buku kaut kur aiz stumbriem pamanījis, viņ� iebrēcies �ro, ku vi� i!� tādā skaļumā, ka no egļu zariem visiem uz galvām sagāzies sniegs, bet medījums iz�ibējis kā pazemē ievēlies.

� Tā nebi! � Plūksniņ�, ugunskura gaismas lokā atkal parādījies, iebilda balsī, kura likās izskrējusi caur kādas diskotēkas skaņu pastiprinā�anas aparatūru.

� Kā ta nebiji � Treimanis noteica pikti, viņ� acīmredzot zināja labāk par pa�u ka�ķīgo Plūksniņu. Ielēja �im brūnā māla ķobītī ar velna ģīmja bareljefu uz sāna � lai nennē un ar savu mauro�anu netraucē stāstīt. Kaut vai, teiksim, par �ito pa�u vella krūzīti. Duļļu Dāvis, raug, to esot saņēmis klubā, pensijā vadīts, pēc tam nelabo iesmērējis dzim�anas dienā sievasmātei, kura savukārt nelaimīgo trauciņu līdz ar kusli sārtu Sievie�dienas tul-pīti iegrūdusi draudzenei, bet tā atkal minēto keramikas izstrādājumu kopā ar tortīti atnesusi � kur? kam? � Duļļu mājās cienītajai vārda dienā! Ar podiem podi vien sanāk, Duļļu Dāvis rezumēja.

Tā viņi varēja runāt par visu un par neko, krustām un �ķērsām, riņķī un apkārt, juzdamies tikpat svabadi, no ikdienas rūpēm izjūgti kā viņu apkārtklimsto�ie mustangi. Tie gan vairs nebija saredzami, tikai iebubinājās vai iesprauslojās te vairāk me�a tuvumā, te atkal kaut kur pie pa�iem ūdeņiem, kas, it kā atgādinādami par savu esamību, reizēm klusi ieguldzējās gar krasta akmeņiem. Tālumā, kur pirmīt vēl gai�ajai rietu pamalei tagad bija uzvāzies tāds kā ar melleņu biezputru notriepts di�grāpis, spīdēja pa resnai zvaigznei � traleru mastos; tur naktī strādāja �o veco zvejnieku dēli, mazdēli un znoti. Turpretī me�a pusē acs jau sāka iz�ķirt cgļugalu zāģi: kamēr viņi te tuk�us salmus pārkūlu�i, tikmēr saulite jau gandrīz apgājusi apkārt pasaulei vai arī otrādi � viņiem tas bija viens algs, jo tie ticēja vienīgi ar savām acīm aplūkojamām un ar savām rokām aptaustāmām lietām. Pasaule bija viņi pa�i un vēl tāds krietnāks zirgaploks riņķī, tajā satilpa stāvvads jūrā aiz tre�ā beņķa, ciems ar upeli un ostu vidū, kāpu me�s, kur vasarā sapļaut sienu un ziemā patramdīt stirnas un zaķus, nu, un retumis vēl zemes iek�ienē pārdesmit kilometru attālā rajona pilsētiņa. Sājā � no �odienas viedokļa gau�ām pieticīgā � reģionā ta�u nolika tik daudz joku un da�neda�ādu kumēdiņu, ka grāmatas, avīzes, teātris un kinematogrāfs tam visam i blakām stāvēt nevarēja.

Pats skaistākais bija tas, ka �os stāstus, paslāstus un pusstāstus vecpuikas zināja no galvas: atlika tikai vienam ieminēties pāris zīmīgāku vārdu, kad pārējie jau nosmējās, nemaz turpinājuma negaidīdami. Tā pirmīt, dienā, strādājot, kad Plūksniņ� nekādi nevarēja atpiņķerēt iejūga streņģes, Duļļu Dāvis, �igānu runasveidu atdarinādams, noteica:

� Ņem, draugs, nazi!...

� ...smel�anas nebūs! � kā parolē pretim atsaucās Treimanis. Sie abi un vēl da�i tuvākie talcinieki gar�īgi noirgojās. Tas mazliet atgādināja veco joku par kāda tuptū�a daudzgadīgiem iemītniekiem. Sie ērtības labad savas simtkārt pārmaltās anekdotes sanumurēju�i un garā izstāstījuma vietā vienkār�i nosauku�i to vai citu ciparu. Pēc tam laidu�i vaļā stnējienu, pēc da�a skaitļa � mazāku, pēc cita � nez kāpēc lielāku. Jaunpienācējs, nezinādams, kas par lietu, uz labu laimi iesaucies: �Astoņdesmit septiņi!� Nelaimīgajam metu�ies ar dūrēm virsū, jo, izrādījies, anekdotes biju�as sanumurētas pēc sālīguma pakāpes un pati rupjākā bijusi tikai ar trīsdesmito kārtas skaitli!

Tagad, pie ugunskura ar alu pildīto picnakannu vāķējot, atklājās, ka aiz Duļ|u Dāvja �igānu izloksnē izrunātā uzaicinājuma ņemt nazi arī slēpjas vesels notikums. Bijis tā. Ieradies Krauņragciemā viens �igāns, Marcinkē-vi�s vārdā. Iegājis pie priek�sēdētāja, tā un tā, �amais arī gribot strādāt stāvvadnieku brigādē, �tur, kur ar ķeselēm tos maskvi�us smeļ ārā�.

� Kad tad tas bij, ko? Kurā gadā? � pavisam negaidīti Treimaņa iesākto stāstu pārtrauca brigadieris Bērziņu Sandris, visu laiku klusējis, smīkņādams un smilgu galus vien ko�ļādams. Līdzās saviem padotajiem � tikpat ķeburainiem, grubuļainiem, �erveļainiem kā tiem tur, starp krastu un valgumu ieaugu�o melnalk�ņu stumbriem un celmiem, � �is Bērziņ� patie�ām izskatījās kā smuidrs un balts bērziņ�; vairāk par trīsdesmit viņam nevarēja dot. Starp citu, viena no Bērziņu Sandra vājībām (acīmredzot, lai slēptu agri iemantoto plikpaurību) bija alla� sev līdzi vazāt un laikpalaikam nomainīt visādas cepures: gan naģenes, gan beretes, gan platmales, dzelzceļnieku, �oferu, riteņbraucēju un pat tankistu galvassegas, balta audekla kūrortnieku cepurītes, uzbeku ķubeķeikas un meksikāņu sombrēro; patlaban Sandra pauri maskēja spilgti dzeltena mice ar uzrakstu SYMPOSIUM.

� �Kur tos maskvi�us ar ķeselēm smeļ ārā�, � Trei-manis spītīgi atkārtoja un turpināja vēstījumu. Priek�sēdis biedram Marcinkēvi�am atbildējis, lai paskaloties vispirms, paprovējot. Tā nu ņiprais bagātību smēlējs nāko�ā rītā kāpis laivā un braucis vīriem līdzi pie stāvvada. Labi. Sāku�i ņemt aug�ā linumu (un bijis ar� pilis ar reņģēm, ka biezs!), Marcinkēvi�s stājies strīpā un cēlis savu malu stenēdams, acis kā vēzis izspīlējis, uz beigām vēl tādus kā trompetes pūtienus palaizdams. Nav joka lieta gandrīz vai pasaules smagumu noturēt, nagi balti paliek. Te uzreiz �is teiks, ar zodu uz virvi norādīdams: �Ņem, draugs, nazi un griez � smel�anas nebūs!� � un � �ļurktl � palai� striķi vaļā. Moskvi�u smēlējs nu, protams, kā nācis, tā aizgājis, bet viņa pateiciens ciemā palicis uz visiem laikiem un vēl �obaltdien tiek lietots, ja kādam kas apnicis vai arī nav spēka un pacietības darbu izdarīt līdz galam.

� Pupu mizas! � Bērziņu Sandris īgni noteica. Un piemetināja, lai ta�u Treimanis vismaz tam savam �igānam sagudrojot kādu citu uzvārdu, sitas � Marcinkē-vi�s � esot minēts jau tajās pasaku grāmatās, kas vēl vecajā drukā drukātas. Un tagad dro�i vien Treimanis uzlik�ot nākamo nodrillēto plati: kā Krauņragciemā reiz ieradies nevis viens pats, bet vesela �igānu brigāde.

Plūksniņ� piebilda, ka tas gan noticis nevis viņu ciemā, kur darbaroku pietiekot, bet kaut kur Kurzemē, it kā Engurē, it kā Mērsragā, bet varbūt arī, ka Rojā. Tā kā runātājs bija Plūksniņ�, tas di�rīkle, tas bļauris, tad viņa teiktais varēja būt sadzirdams ne vien Rojā, bet pat Pāvilostā vai Liepājā; pēdējam vārdam � �Rojā� � vairākkārtīgi atbalsojoties jūrā un me�ā, izklausījās, it kā kāds būtu gājis �bojā�, tāpēc Duļļu Dāvja sieviņa atkal pavēra �ķūņa durvis, ta�u, ieraudzījusi, ka dzīvesbiedrs ir sveiks un vesels un patlaban velnakrūzītē jau pilina raugainās alus padibenes, nomierinājās un ielīda vēl pasust.

Tātad: ieradusies �igānu brigāde. Esot dzirdēju�i, ka te, jūrmalē, strādnieku briesmīgi trūkstot, visi vairāk uz peldē�anos un sauļo�anos braucot. Lai ņemot darbā �osl Priek�sēdētājs padomājis, ieminējies, vai uz līguma pamata nevarētu nokrāsot kuģi, Kā nu ne! Lai notiek, noslēgu�i to līgumu, ķēru�ies pie darba. Pindzelēju�i, ka �ļakst. Jau tās pa�as dienas vakarā mālētāju kopas pār-slāvis ierodas pie priek�sēdētāja un saka: �Dod, priek�nieks, naudiņu � �igāni savu padarīju�i!� Aiziet kolhoza galva pie steķiem, pie sastatnēm, skalās: kuģim nokrāsota tikai viena puse � maksāt tā kā būtu pāragri. �Tu, priek�nieks, darba cilvēku ne�mauci!� lielie krāsotāji noskaitu�ies un bakstīju�i līguma lapā: �Lasi, priek�nieks, kas te rakstīts! Līgums par kuģa nokrāso�anu noslēgts starp �igānu brigādi, no vienas puses, un kolhoza priek�sēdētāju tādu un tādu, no otras puses. Savu pusi �igāni ir nokrāsoju�i � krāso nu, priek�nieks, savējo un izmaksā naudiņu!�

� Pupu mizas kvadrātā! � atmetis ar roku, noteica Bērziņu Sandris. � Kur nu kvadrātā � kubā!

Un aizgāja uz �ķūneli gulēt. Treimanis paraustīja plecus un nobubināja:

� Es nesaprotu, kas tās viņam par pupu mizām visu laiku uz mēles! Kvadrātā � jā, tur vēl tās varētu peldēt, ja kāds lops uz tralera cūkupupas rijis un mizas pār bortu jūrā sabēris, vai mazums visādu drazu viļņos �ļanc-kājas, īpa�i krastam tuvākos zvejas kvadrātos. Bet Kubā � tur gan, pēc manas sapra�anas, vajadzētu būt nevis pupu, bet banānu mizām. Izglītības trūkums, būtu svētdienās skatījies �Ceļinieku klubu�, tad zinātu!

Varēja just, ka brigadiera nostāja Treimani patie�ām aizvainojusi � kā jau ikvienu stāstnieku, ja tam netic.

� Tad jau varbūt �irafe ar� negadījās Miķelsonu Jāņa ceļā? � viņ� sabozies purpināja. � Tad jau varbūt tās �irafes vietā bij kāda ... izkrāsota kaza, vai?

Plūksniņ� ieaurojās, ka par �irafi viss esot balta patiesība, jo tajā vāģī esot sēdējis arī viņa znots un visu savām acīm redzējis. iManīdams, ka sve�inieks jau dreb un trīc, lai kaut ko uzzinātu tuvāk, Treimanis kļuva gau�ām gauss un vienaldzīgs. Viņ� pazvalstija un apgrozīja tuk�o kannu ar tik pētniecisku uzmanību, it kā viņa rokās būtu nonācis vismaz kāds mākslīgais Zemes pavadonjs. Nesteidzīgi aizsmēķēja. Ar sprunguli sarausa �upiņā ugunskura ogles. Tās strauji zaudēja sarkanumu, toties sārtums plauka egļu galotnēs � rīts vairs nebija tālu. Kļuva redzams, ka Plūksniņa icmī|otais krūms atrodas tepat iepretī �ķūnī�a durvīm, tāpēc tagad, sniedzis apliecinājumu �irafes notikuma patiesīgumam, pats viņ� aizlīgojās ūz kādu daudz attālāku kārklu puduri.

Labi, Treimanis pastāstīs arī, vai tad �ēl. Viss sācies ar to, ka Miķelsonu Jānis, kur� dzīvo tajā lielajā, vecajā mājā pa�ās kāpās ārpus ciema un kopā ar savu kaimiņu Nāburģf, arī pensionāru, mu|ķojas ar murdu un airu laiveli, ml, tas pats Miķelsonu Jānis, kam kādreiz Jāņos kinostudija �ķūni nodedzināja, pēk�ņi ņēmis un sadomājis pirkt �iguli. Jā! �Vecais kraķi,� tā viens otrs �im teicis, �tu ta�u lāgā gultā nevari ierāpties, kur nu vēl ma�īnāl Tev ta�u ārsts zīmi nedos!� Miķelsonu Jānis atbildējis, ka par vienu riktīgu lasi dakterītis �im tādu spravku izrakstī�ot, kas viņam atļau�ot ne tikai �igulī, bet pat bobsleja kamanās sēsties iek�ā. Kas lai zin, kā tur pa starpu īsti bijis, bet, kad �oferu kursi sāku�ies, dalībnieku vidū vecais Miķelsons sēdējis kā ķipis!

Pirmajās nodarbībās vēl nekas, viss pagājis gludi. Bet vēlāk, kad nākusi atprasī�ana, reizēm no kluba, kur mācības notiku�as, atskanēju�as tādas smieklu brāzmas, it kā tur nevis pa�u Miķelsons, bet slavenais Raikins uzstātos. Nevarēdams rakstītās gudrības galvā paturēt � sit kāut vai nost! � vecpuika raudzījis tikt cauri ar minē�anu. �Nu, biedri Miķelson, kas �ī ir par zīmi?� auto-skolotājs prasa, rādāmo puļķi pie trīsstūrī icglcznotas govs pielicis. �Ka ncdrikst uzjemt ma�ina liellop�s,� �is atbild. Gavilēju�i vairākas minūtes, da�s pat slaucījis acis mutautiņā. �Un �itā?� tagad kociņ� norādījis uz trīsstūri, kurā attēloti divi melni izcilnī�i. �Nelīdzens ceļ�! Nelīdzens ceļ�!� cili �ukstēju�i priek�ā, bet veltīgi. Miķelsonu Jānis, uz priek�u saliecies, tikai skatījies un skatījies, blenzis un �ūrējis, boķējis un ķiķerējis uz tiem diviem izciļņiem, uz tiem pusbumbuļiem, kamēr uz vienu reizi izspiedis: �Itka kaukas pazistams i...� Nu atskanējis vēl ne�ēlīgāks smējiens.

Tomēr īstais trakums nācis, kad sākusies brauk�ana. Miķelsonu Jānis ieķēries stūrē kā zirga krēpēs un spaidījis, raustījis visus kloķus un pedā|us bez mazākās apjēgas, tā ka reizēm autiņ� uz asfalta palēcies gaisā kā uzvelkamā spēju varde, nokritis atpakaļ, nograbējis un apklusis, turpretī citreiz drāzies uz priek�u kaukdams, dūmodams, pie visiem bleķiem drebēdams, it kā būtu kāds lidaparāts un grasītos tūliņ pacelties gaisā. Instruktors blakussēdeklī dīdījies tā, ka domāt, tam biksēs vesels skudrupūznis salīdis, svīdis baiļu sviedrus un grābis tam nejēgam no nagiem ārā, ko vēl spējis. Tad Miķelsonu Jānim ie�āvies prātā automobiļa skrējienu maķenīt mazināt; rokas bremzi domādams, parāvis ne to kloķi � zobrati no�varkstēju�i, un ātrumkārba bijusi �upā. Skolotājs nu vienā laidā saucis necenzētus vārdus un vairākkārt atkārtojis, ka no kursiem tāds tagad izlido�ot ārā kā mīlulīts.

Ne izlidojis, nekā. Miķelsonu Jānis ieairējies jūriņā, pa�amdījies pa savu murdu un autodīditājam atvedis � sviestpapīrā glīti ietītu � leģendāro zivi, kuru tas utu-vanags zooloģiskā dārza akvārijā lokāmies vien bij redzējis. Automobiļa vadī�anas apmācība varējusi turpināties, biju�as pat zināmas sekmes. Vismaz kādu gabaliņu nostūrēt Miķelsonu Jānis beigu beigās iemanījies. Instruktors teicis, ka tas neesot nekāds brīnums, ja jau, piemēram, cirka lācim varot icmācit braukt ar motociklu. Ta�u vienu gan viņ� varot apgalvot: eksāmenus rajona pilsētiņā veterāns nolik�ot tikai tāda gadījumā, ja notik�ot kāds brīnums.

Iz�ķiro�ā diena drīz vien pienākusi. Bailēs drebo�ajiem �oferu kandidātiem ma�īnā līdzas sēdējis un komandējis vispirms tāds padzīvojis autoinspektors. Un nikns pēc velna: ne viens vien Krauņragciema nazis un rallists kritis cauri kā izpuvu�iem kūts griestiem. Kad pienākusi brauk�anas reize mūsu vecpuikam, errīgo inspektoru (vai nav cūkas laime?) nomainījis tāds jauns, smuks, sārtiem vaigiem, gatavais skuķis, laipns un milīgs, uzrunājis par onkulīti un atzinies, ka viņam pa�am �is arī esot eksāmens. Vēl apjautājies, vai onkulītis, tiesības ieguvis, tālu braukā�ot; Miķelsonu Jānis izklāstījis, ka trīs kilometrus līdz �osejai un divus pa asfaltu līdz Krauņragciema bodei, bet vienreiz gadā � kapusvētkos � viņ� mērī�ot septiņus kilometrus pa to pa�u �oseju, tikai otrā virzienā, uz Aina�u pusi. Sārtvaidzis ar tādu atbildi bijis apmierināts un piebildis, ka vecam vīram patie�ām nederot ar �iguli pa pasauli apkārt dauzīties. �Nu, ko � laidu�i?� �is noteicis; Miķelsonu Jānis, visiem pārējiem par izbrīnu, ma�īnu no vietas tomēr izkustinājis, kaut arī ar rāvienu, un vēsturiskais brauciens sācies.

Krietnu gabalu pa miestiņa galveno ielu norūcinājis ar pirmo ātrumu, Miķelsonu Jānis iedomājies, ka ģeldētu pārslēgties uz otro. Arī inspektoriņ� jau vēris muti, lai tie�i par tādu nemākulīgu zāģē�anu aizrādītu, bet, iemetis acis spogulītī, izsaucies tā: �Jomo jo � tā ta�u ir �irafe!� Un apgriezies gandrīz vai otrādi; pakaļējā sēdeklī iespiestie vēl trīs eksaminējamie, galvas kā zostēviņi a�gārni sagrozīju�i, sev pār pleciem arī ieraudzīju�i: aizmugurē brauco�ajā smagajā ma�īnā patie�ām vests �is raibais, garkaklainais lopiņ�, dēļu steliņģī ie�ogots. Kamēr visi noņēmu�ies ar Āfrikas brīnuma aplūko�anu, Miķelsonu Jānis izmisīgi centies atminēties, kas īsti jādara, lai ieslēgtos otrajā robā.

�Aizķersies, nudien aizķersies!� inspektoriņ� uztraucies, pamanīdams, ka �irafe tuvojas ceļam pārstieptam transparentam. '(

Iela strauji vien sākusi iet no kalniņa lejiņā � Miķelsonu Jānis nolēmis iztikt bez kādām bīstamām ātrumu pārslēg�anām: atlaidis gāzes pedāli vaļīgāk, lai motors tik briesmīgi nerūc, un ļāvis tik vāģim ripot. Vizināju�ies tīri smuki, bet atkal jauna nelaime: priek�ā parādījies krustojums un pilsētiņas vienīgais luksofors, tas biedino�i ieslēdzis sarkano rimbuli.

�Nu, ko es teicu?!� inspektors iesaucies, redzēdams, ka eksotiskā dzīvnieka vedēji nobremzēju�i pie pa�a lozunga. �irafe galvu grozījusi gan pa labi, gan pa kreisi, it kā cenzdamās izlasīt, ka uz garenā audekla rakstīts �SVEICIENS DZIESMU DIENAS DALĪBNIEKIEM!�.

Saja brīdī Miķelsonu Jāņa ceļu �ķērsojis ķiverains mo-topuika. Vecais tikai aizvēris acis, tādējādi nav pat manījis, ka motociklists parādījis dūri, bet nobremzētās milzīgās saldētājma�īnas �oferis � pie pieres. Kalngalā �irafes transportētāji tikmēr saukli ar kārti pabīdīju�i uz aug�u un varēju�i laimīgi turpināt ceļojumu. Tagad jaunais, sārtvaidzigais inspektors beidzot atcerējies savu eksaminējamo. Joprojām smaidīdams, viņ� teicis, lai tikai onkulītis tepat kaut kur grie�ot mala, nu jau pietik�ot. Miķelsonu Jānis, apjēgdams, ka nokļuvis tās aklās vistas lomā, kurai patrāpījies mie�a grauds, uztraucies tā, ka pirksti sāku�i trīcēt, i tik daudz vairs nav varējis atmanīt, kā sasodītos spēkratus apturēt, � stūrējis tik mala. Un atkal laimējies: riteņi iestrēgu�i smiltīs, un autiņ� apstājies pats � kā zirgs. Inspektors Miķelsonu Jāņa brau-campapīros parakstījies un ievilcis tik brangu trijnieku kā pusapēstu svētku kliņģeri � ve�uks aiz priekiem pa trotuāru aizskrējis palēkdamies!

Ar savu limuzīnu, kur�, blakus minot, �im esot ne īsti zaļā, ne īsti dzeltenā jeb, kā Treimanis izteicās, pīļu mēsla krāsā, Miķelsonu Jānis braukalējot vēl �o baltu dienu � trīs kilometrus līdz �osejai, divus pa asfaltu līdz Krauņ-rageiema bodei un atkal atpakaļ. Vecā Miķelsona tuvo�anos pircēji veikalā jūtot jau tajā mirklī, kad viņ� rūcinot ārā no pagalma: pārslēgt ātrumus savam nelaimīgajam �igulim Jānis tā arī neesot iemācījies. Viņ� tīri labi varot iztikt ar pirmo gaņģi vien, neesot nekādas vainas. Arī visi tie trīsstūri ar un bez govīm viducī, visi tie zilie, �etrstūri un dzeltenie pentoki ar sarkanām malām viņam nemaz neesot vajadzīgi. No me�a ceja �osejai tuvodamies, viņ� tikai vērīgi palūrot uz vienu un uz otru pusi, vai nedrā�oties kāds dullais � kāds kloķu pārslēg�anas un zīmju tulko�anas profesors un nāves kandidāts vienlaicīgi. Reiz Miķelsonu Jānis uz maģistrāles uzstūrējis ar pļavā taranētu siena zārdu uz limuzīna jumta un tādā izskatā pie�vartējies pie Krauņragciema veikala jeb, kā tagad jāsakot, tirdzniecības kompleksa. Miķelsoniete, kas līdz tam aiz �iguļa rūts gozējusies glu�i kā Katrīna Lielā, sākusi sava vecā brauk�anas māku ap�aubīt. Nobeidzies ar to, ka tagad iepirkties brauk�us dodoties vienīgi pats, kamēr cienīgā, pa taisno caur me�u iedama, bie�i vien bodi sasniedzot pirmā.

� Vai viņam tā ma�īna maz ir vajadzīga? � man izspruka.

Te nu Duļļu Dāvis atkal izteica vienu no savām prātulām:

� Ir grūti, ja naudas nav, bet vēl grūtāk, ja nav kur viņu likt.

� Kas �im pa noudl � ieaurojās Plūksniņ�, lielais kliedzons, staigājo�ais skaļrunis, labu laiku snauduļojis. � Ro, Brētliņrumpim � tam gan bi noud.

Kā pamezdams nākamo ēsmu, uz kuras uzķerties Krauņragciema hronikas uzcītīgajiem klausītājiem, Treimanis jau piemetināja, ka minētajam jocīgā uzvārda īpa�niekam bijusi ne tikai nauda, bet arī visādas zeltlietas, dimanti un briljanti un ka viņ� mucis pār jūru uz Zviedriju. Ta�u stāstījumu pārtrauca negants krak�ķis un brīk�ķis, siena �ķūneļa durvīm sparīgi atsprāgstot un Duļļu Dāvja izspūru�ajai dzīvesbiedrenei atkal parādoties. Pusmiegā sadzirdējusi Plūksniņu klaigājam par naudu, viņa bij nodomājusi, ka ve�i, kannu iztempu�i, sāku�i mest kopā naudu, lai sūtītu delegātu uz ciematu un klauvētu bodes Inārai pie loga. Kad pārpratums noskaidrojās, viņa vēl papurpināja, lai ta�u neprātīgie nākot un kaut drusku atlai�ot kaulus, citādi dienā nebū�ot nekādi strādātāji.

Stāstu par Brētliņrumpi un viņa cejojumu Treimanis iesāka aplinkus. Apjautājās, vai es, pa ciemu staigādams, uzkalnītē iepretim ostai gadījumā neesot ievērojis laukakmeņu mūra drupas, kurās ieaudzis bērzs pa�ā vidū, ilgajos �īs cilvēku mītnes pamestības gados sakuplojis jau par pamatīgu koku. Nu, lūk, tajā vietā tad arī kādreiz kā pils stāvējusi Brētliņrumpja māja. Tas gan neesot �ī vira īstais uzvārds, pasē viņam stāvējis Linurumpis, ta�u ar liniem tam neesot bijis nekādu darī�anu, toties ar brētliņām � no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, tāpēc pamazām (audis viņu sāku�i dēvēt par Brētliņrumpi. Sākumā �is rumpis, vēl diezgan �maugs un lunkans būdams, brētliņas zvejojis pats, bet vēlāk no citiem uzpircis, lai sālītu, pārvērstu ķilavās, bāztu bund�ās un ar Aina�u kuģīti nogādātu Rīgā firmai �Arnold Sorensen�. Ap Brētliņrumpja kādreiz tik greznā nama graustu vēl tagad viens otrs, pliederu puduros vai nu sevis pēc ielienot, vai arī zem pērnajām lapām tur mak�ķerei tārpus meklējot, laikpalaikam uzejot konservkarbu vāciņus ar Sē-rensena vārdu un vapenītī iezīmētu lidojo�u kaiju; pilnīgi pareizi, teica Treimanis, �odien tā fabrika Rīgā tā arī saucas � �Kaija�, Sērensens pazudis � kaija palikusi.

Pirmāk, kad Brētliņrumpim piederēju�as tikai paris laivas ar da�iem vasaras pui�iem un pats tiem vēl jūrā gājis līdzi, arī viss viņa uzņēmums � at�ķirībā no di�ā �efa Sērensena � tādā būcenī vien satilpis. Saimnieks pats savām rokām smēlis avota ūdeni un pa pa�a izgrebtu koka reni plūdinājis uz dēļu nameli, kur trīs vai �etras sievas dzīvoju�ās pa ledusaukstām baļļām un sāls tove-

riem, kamēr plaukstas paliku�as sarkanas un asas kā smil�papīrs. Ta�u pamazītēm Brētliņrumpjkunga fabrīķis papla�inājies un modernizējies. Avotu un koka reni nomainījusi artēziskā aka un cinkotas caurules, pieticīgā ūķa vietā pacēlies jau kaut kas līdzīgs nelielam ceham, vismaz cementa grīda tur bijusi (ko vēl tagad varot nātrājā samanīt), sievu un meitu skaits dubultojies un trīskār�ojies, bet pats īpa�nieks strādā�anu atmetis. Ar tik rupjiem strupuļiem varot sagramstīt vienīgi santīmus, priek� papīrnaudas pārskaitī�anas vajagot smalkākus pirkstus.

�etrdesmitajā gadā, pats par sevi saprotams, Brētliņ-rumpis pieskaitīts plutokrātu �ķirai, fabrīķis � nacionalizēts. Vācu laikā dēls aizgājis leģionā, bet pats dzīvojis mierīgi, kā alā, ne ar kādiem �ucmaņiem un �mucmaņiem it kā neesot pinies. Kaut gan � ej nu sazini, kādi velni un sātani tur īsti pa naktīm nāku�i un brauku�i, kad Brētliņrumpis, savas baļļas un rores caur vācie�u laipnu roku atkal īpa�umā atdabūdams, sācis tās izmantot gandrīz vai pusrūpnieciskai �dzimtenītes� tecinā�anai. Vai dārglietu kules saturs, kur�, kā Treimanis atgādināja, tālākajā notikumu gaitā spēlē�ot galveno lomu, bijis Rumpja kunga agrākais kapitāls, savlaicīgi pārvērsts nopietnākās vērtībās nekā naudaszīmju papīreļi, vai �īs bagātības atnesusi ļergas ādere, vai pie to iegū�anas Brētliņrumpis aptraipījis rokas � to neviens �odien vairs nezinot pateikt. Bet �etrdesmit ceturtā gada rudenī, kad �itādi brāļi to vien lūkāju�i kā iesprukt kādā fri�u kuģī vai, kad Sarkanarmijas lielgabali jau biju�i ar ausi sadzirdami, pat nieka laivelē vai pēdējā silē, lai tikai tiktu no �ī krasta prom, � Brētliņrumpi piemeklējusi pamatīga ķeza: slimības gultā nopietni nolikusies laulene. Ārsts uz to stingrāko aizliedzis slimnieci kustināt. �Ak tu, vecā maita,� dzīvesbiedrs lādējies da�us mēne�us vēlāk, Krauņ-rageiema kapsētā pie aizbērtas bedres zvāļodamies, �nevarēja nosprāgi bi�ķiņ agrāk? Es tagad otrā pusē jau spo�ā limuzīnā braukātu!�

Nelaiķes kā visu nelaimju vaininieces gānī�ana maz-pamazām kļuvusi par atraitņa galveno � un gandrīz vai vienīgo � nodarbo�anos, īpa�i kop� tā laika, kad pāri līcim no Kurzemes ducinādams nācis vairs vienīgi pērkons ar ra�enu vasaras lietutiņu, un Brētliņrumpja cerības uz lielajām pārmaiņām stipri paputēju�as. Bijādams Orgānus, pilsonis Brētliņrumpis Jurļaka brūvē�anu nav atsācis, toties ar divkār�u sparu ķēries pie valsts degvīna strēb�anas ostmalas bufetē (stāvējusi tur tolaik tāda zili krāsota finiera būda, lielā, glaunā ēdnīca ar marmora kolonnām un ģip�a vīnogķekaru vītni virs ieejas, iesaukta par �Sorento�, tikusi uzbūvēta krietni vēlāk, kad jau pastāvējis kolhozs). Brētliņrumpis pustum�ās kneipes vienā kaktā �urnējis tikpat pastāvīgi kā apaļā bleķa krāsns otrā stūrī un katram, ko tikai varējis piedabūt klausīties, borējis, ka Anna � tā ragana, tā maita nolādētā, odze sasodītā, tas vampīrs, tas astoņkājis ar desmitā izmēra krū�turi � dzīvē viņu smagi piesmējusi divas reizes. Par pēdējo � aplamo mir�anas dienas izvēli � zināju�i visi, tur vairs daudz nav bijis ko klātbilst, bet pirmā reize esot bijusi jau kāzu naktī. Tad visā pagastā izdaudzinātā Annā jaunkundzes nevainība izrādījusies galīgs blefs un viņ� to padauzu piespiedis atzīties, ka patiesībā caur viņas goda-vārtiem cauri izgājusi tikpat kā vesela kavalērijas rota. Sekojot vēl sīkākam iztirzājumam, katrs daudzmaz kārtīgs vīrs atmetis ar roku un taisījies prom, ta�u vienu otru pie sava galdiņa Brētliņrumpim izdevies aizturēt, dāsni izmaksājot.

To, ka no�ļurku�ajam, ar sariem mū�dien noaugu�ajam, par kaut kādu tur nokavētu likteņstundu ņerksto�ajam vecim neticamā kārtā turas �ervonci, ievēroju�i divi nez no kurienes uzklīdu�i tipiņij tādi kā izbiju�i studenti, tādi kā padzīti plostnieki, kā atkopu�ies vaņģinieki izbalēju�ām, bet kādreiz za|ām hūtītēm galvās. Tā arī dziedāju�i:

Hūtīte maziņa,

Desmit vietās buktēta.

Brētliņrumpis drīz jau rāvis Ildzi, tā sadraudzēju�ies. Dzēru�i un dziedāju�i, un runāju�i, un uz vienu reizi vecais, jau galīgā mērkaķa ģīmī nonācis, sācis tādas lietas plāt vaļā, ka tie divi saspicēju�i ausis, saskatīju�ies un glu�i vai valodu zaudēju�i. Bet nākamajā rītā nozudu�i. Kad pēc kādas nedēļas parādīju�ies, Brētliņrumpis no priekiem tīri vai apraudājies un taisījis vaļā maku, ta�u viens no hūtaiņiem noteicis, ka �oreiz gan maksātāji bū�ot viņi. Pa prombūtnes dienām �iem ar motorlaivu atkal esot ienesīga fārīte patrāpījusies. No resni piestūķētā muka velkot pusstopam domātos rubļus, jaunajam cilvēkam nejau�i izbiru�as kaut kādas Brētliņrumpim nepazīstamas naudaszīmes. �Dullais,� otrs hūte no�ņācies, �ko tu visu laiku ar tām naudām putrojies � sanāks vēl ziepes!� Un Brētliņrumpim, kamēr kolēģis pie letes pircies, kā pa draugam sācis skaidrot: �Pagāju�o ceturtdien tas stulbenis Visbijas krogā...� � �Visbijas?!� Brētliņrumpis sausu muti pārjautājis, �aber tas ta�u ir... tas ta�u ir tur � Gotlandē!� � �Nu jā,� hūtītis atbildējis tik vēsā mierā, it kā apstiprinātu, ka Bastcjkalns atrodas viņā pusē pilsētas kanālam, �un tur tas idiots aiz pārskatī�anās no kabatas izvelk rubļus, bet �ite � �ite zviedru kronas!� Redzēdams, ka a�eles Brētliņrumpja ģīmī kļuvu�as spīdīgas kā divas tauku piciņas putras �ķīvī, runātājs sapratis, ka vecais budzis � ar visu savu dro�ā vietā paslēpto dārglietu kuļķeni � pie murda mutes jau ir klāt. Drīz vien ticis noslēgts līgums: tre�daļa no Brētliņrumpja ietaupījumiem, kā viņ� tos kautrīgi nosaucis, pāriet hū-taiņu īpa�umā tūlīt, otra tre�daļa � pie iekāp�anas laivā, bet tre�ā � pēdējā � jau izkāpjot zviedru zemes krastā.

Kad liktenīgā stunda situsi un Brētliņrumpis ieradies norunātajā vietā � Kun�uragā pie trim lielajiem akmeņiem, �is gan sācis tā kā svārstīties: pārāk nedro�s un tāds kā sagrabējis jūnija nakts pustumsā izskatījies pats braucamais rīks. Tas, ka laivas dēļi pie brangām esot piestiprināti ar sudraba kniedēm un tāpēc nekāds pelen-gators neesot bīstams, Brētliņrumpi pārāk nav pārliecinājis. Daudz iedarbīgāks bijis atgādinājums, ka runas par zvejnieku kolhozu dibinā�anu tagad esot dzirdamas pa visu piekrasti. Nu Brētliņrumpis ierāvis atvadu �ļuku, vēl uz dzimtās zemītes stāvot, it rātni rāpies ducīgākajam jauneklim pi�paunā, un tas rumpi stenēdams aiznesis līdz laivai un iezvēlis pār bortu iek�ā kā tupeņu maisu. Tā kā nupat ieņemtais svinīgais malks vecajam vīram todien nebūt nav bijis vienīgais, viņ� motorbūdā ātri vien nolicies slīpi uz eļļainiem, zvīņainiem pupaiķiem, par savu glauno kāzu uzvalku nebēdādams.

Pretēji pazīstamajai dziesmai, kur jūra krākusi un vēji pūtu�i, tonakt krācis un pūtis vienīgi Brētliņrumpis � jūra bijusi rāma kā dīķis. Motoriņ� mierīgi puk�ķinājis. Jau brangā gaismā parādījusies sauszemes svītra; kad varēju�i iz�ķirt atsevi�ķu koku galotnes, modināju�i pasa�ieri. Zviedrijas krasts tuvojies itin strauji, jau bijis skaidri saskatāms, ka tas noaudzis priedēm. �Tāpat kā Latvijā,� Brētliņrumpim, kā viņ� pats vēlāk atstāstījis, tajā brīdī ie�āvies prātā. Nākamajā brīdī laiva uzsēdusies uz sēkļa. Labdari tūliņ liku�i no nelaimīgās kules tiksi vien, lai zviedru robe�sargi neuzkuļoties, izkratīt vēl atliku�os gredzentiņus, akmentiņus, visus tos spīgulī�us, bimbulī�us, kas tur vēl patvēru�ies, bet apvārtītajā kāzu uzvalkā tērptajam imigrantam pavēlēju�i kāpt līdz kaklam ūdenī un pa�am � bri�us � sasniegt apsolītās zemes malu.

Jz�ampājies Brētliņrumpis malā, ielīdis niedrājā, ilgi nav varējis atdabūt elpu. Izlējis no kurpēm ūdeni, mēģinājis ap�āvēties, tomēr pa īstam rīta saulītē iz�uvusi vienīgi kaklasaite. Melnais kāzu uzvalks no vienas vietas bijis aplipis ar kaiju spalvām, jo tās �ajā jomā klāju�as stāvo�o, bezvējā sasmirdu�o ūdensvirsmu biezā kārtā. Tādā izskatā tad nu jaunais zviedru ķēniņa pavalstnieks �ķērsojis lielu, mitru pļavu un, apaviem �ļurkstot, cerīgi kāpis aug�ā kāpās, kur samanījis ļau�u mājvietu. Virs prie�u galotnēm vijusies dūrnu strūkliņa, gar�īgi smar�ojis tā kā pēc ceptām reņģēm, tā kā pēc pentokiem. Pienākot tuvāk, Brētliņrumpis ieraudzījis lielu, skaistu māju � kā jau ārzemēs � un vīru, kur� sētsvidū sparīgi skaldījis malku. �Guten morgen!� Brētliņrumpis naigi uzsaucis. �Veiksmi in arbcit!�

Tas cilvēks pagriezies, paskatījies ar baltu aci, iecirtis cirvi bluķī, atliecis muguru un noteicis:

�Ko tu te muldies � galīgi prātiņu nodzēris? Un novārtījies kā cūka!�

�Latvis?!� Brētliņrumpis iegavilējies un meties klāt bu�oties.

�Tu zini ko?� vīrs ierūcies un draudo�i satvēris cirvi.

�Ej ta�u tu galīgi...!�

Viņ� pateicis vārdu, par kuru rupjāka latvie�u valodā nemaz nav. Saprazdams, ka joki mazi, Brētliņrumpis kopies prom. Viņ� nodomājis, ka tautietis, sve�ās valsts krastā zemes pleķīti sev sagrābis un smuku māju uz tā uzcēlis, tagad dzen otru latvieti projām konkurences dēļ. Sak�, tādi jau tie latvie�i ir visur.

Iznākdams uz lielceļa, Brotlingrump kungs pamanījis stabiņu ar kaut kādu zviedrisku uzrakstu, bet bez brillēm, kuras noslīku�as tajā kaiju mēslu un spalvu pilnaja zaņķī, uzreiz nav spējis izburtot. Kad piegājis pie ta mieta cie�āk, pacēlies uz pirkstgaliem un piebāzis degunu pavisam klāt, tad varējis izlasīt arī ar neapbruņotu aci:

KUIVI�I

Nākamajā pavasarī, kad visapkārt dibināju�ies kolhozi un laiks bijis tāds stipri nemierīgs, nez no kurienes uzradusies zīlniece par desmit olām un puskulīti putraimu Brētliņrumpim izlikusi kārtis. Tās gai�i rādīju�as, ka saimniekam priek�ā stāvot darī�anas ar �kroni� un tāls ceļ� zem kājām. Tā arī noticies � sakiet vēl, ka pareģotājām nevar ticēt! Tikai ceļo�ana �oreiz nav iznākusi rietumu, bet pilnīgi pretējā � austrumu virzienā. Pēc desmit gadiem no autobusa Krauņragciemā izkūņojies nepazīstams vecis ar salmu cepuri galvā un finiera �emodānu rokā, ģērbies pelēkā, dārgā uzvalkā, bet ar tik platām bik�u starām kā tautumeitu brun�i; zēni, pa�i tolaik mo-dīgajās stabuļbiksītēs stilbus iemauku�i, par atbraucēja ūzām laidu�i garo smieklu. Sve�inieks brīsniņu stāvējis, galvu līdz ar salmenīcu uz visām pusēm grozīdams, acīmredzot aplūkodams te jauno skolu, te jau me�vīteņiem apaugu�o kolhoza uzcelto kultūras namu, te rindā sabūvētās silikātķieģeļu ģimenes mājiņas. �Jesiņ � �esiņ!� viena vecene iesaukusies. �Ro, ku Brētliņrumps!� � �Kāc rumps?� otra nevarējusi saprast. � �Nu, kā tu ne-aceras � tas рас!�

Patie�ām: atbraucējs, kaut arī apkārtnes izmaiņu pirmā brīdī samulsināts, tomēr drīz vien uzņēmis kursu, turēdamies gar upītes krastu, uz veco, visu aizmirsto, nevienam nevajadzīgo, pussabruku�o ērbērģi uzkalnītē iepretim ostai. Te nu ciema kādreizējās lepnākās mājas saimnieks apsēdies uz nātrēm, vērmelēm un strutenēm apaugu�ām ļovenēm un kavējies atmiņās, kas zin � varbūt arī savu asaru nobirdinājis. Pēk�ņi pamanījis, ka kaut kur aug�ā, dzeltenā ķir�a kuplajā lapotnē, kaut kas pa�abinājies, domājis jau � kāds putns, jo vecais, resnais koks bijis ogu pilns, bet nē � tur no zara nokarāju�ās un gaisā kul�ņāju�ās cilvēkbērnu kājeles. �Arāl� Brētliņrumpis iebļāvies, un acis tam kļuvu�as sarkanas kā saniknotam bullim. �Arā no mana dārza!� Grābis izdrupu�ā mūra gabalus un bliezis zaros � puikas tik tikko dzīvi paliku�i, biru�i lejā kā bumbieri. Aiz pliederu puduriem dro�ībā nokļuvu�i, nokliegu�ies: �Budzis!�

�Kā? Jūs mani pazīstat?!� Brētliņrumpis taisni vai nopriecājies, glu�i vai apraudājies no prieka, puņķodamies vervelējis, ka neviens te viņu vairs nepazīstot un ka rīt pat viņ� brauk�ot atpakaļ uz Altaju, kur lazdās augot tādi rieksti kā run�a pauti, nevis kā te, sūda Latvijā, kur viss tik sīks un �truntīgs, stropus turienes bites viņam piestūķējot ar baltu medu līdz jumtiņiem un dārzs dodot divas ra�as gadā. Zēniem aizbēgot, �o garo gabalu Brētliņrumpis bij norunājis kādam garāmejo�am vīrelim, kur� par pusstopa pusi un kaltētu voblu bijis ar mieru to uzklausīt, piedevām vēl pieciezdams galīgi �ķībā meldiņā dziedāto �По диким степям Забайкалья�. Kad �ņabja un voblas daļātājs atkal paziņojis, ka brauk�ot atpakaļ, bet piknika pārinieks ieminējies, ka te tomēr viņam, tas ir, Brētliņrumpim, esot dzimtene, Brētliņrumpis nikni atcirtis, ka �itā dzimtene viņam esot pie vienas vietas un ka Altajā lazdu krūmos augot tik lieli rieksti kā...

� Pupu mizas n-tajā pakāpē! � atskanēja no liedaga puses. Protams, ka saucējs bija brigadieris, Bērziņu Sandris, Nevienam nemanot, viņ� bija uzcēlies, izlīdis no �ķūnī�a un nogājis lejā nopeldēties; tagad viņ� stāvēja kraujas malā puspliks un stalts kā fizkultūrie�a statuja pie stadiona vārtiem un berzējās, rīvējās pūkainā ķinie�u dvielī, galvu viņam �oreiz rotāja balta peldcepure ar lielu, sarkanu ciparu 4. � Tas vecis jau sen sapuvis un vai nav vienalga � tepat mūsu Krauņragcicma kapos vai velns viņu zin kur citur, � Sandris turpināja, � bet viņa murgojumus jūs nevarat un nevarat beigt drillēt kā nodilu�u gramofona plati, kamēr pa�i sākat ticēt, ka tas viss patie�ām noticies. Paskatieties labāk, kas redzams jūra!

Nu visi � arī no migas izlīdu�ās sievas un mazie bērneļi, ar Duļļu Dāvja līkkājaino suni pa�ās beigās � brida pār zildzeltenos nārbuļos ieaugu�o pļavu uz krants malu skatīties. Saule jau bija aug�ā. Me�ā svilpa, �iepstēja un �irkstēja sīkie putneļi, un viņu balstiņis pamazām noslāpa aizvien pieaugo�ā rūkoņā un rēkoņā � tur modās �oseja, milzīgais pelēkais �uslis, kam aste atradās Rīgā, bet galvgalis Pērnavā. Lejā, jūrā, ap noķēzītajiem akmeņiem mēdījās kaijas, kā jau katru rītu, ta�u, ja pacēla acis augstāk, aiz sēkļu dzeltenajām mēlēm, tur atklājās kaut kas patie�ām brīnumains: visa joma bija pilna prāvu, krāsainu tauriņu, kas peldēja, slīdēja, grozījās, virpuļoja, dejoja! Kad ieskatījās vērīgāk, izrādījās, ka pie katra tauriņa spārna bij pieķēries kāds brūni iededzis zēns vai meitene, stāvēdami uz tādām kā mazām laiviņām, kā veļas gludināmiem dēļiem.

t� Veltos, � brīnījās Treimanis, � kas tie par pigoriem?

� Bet, vecotēv, � sīks, gai�matains pui�elis turpat līdzās iepīkstējās, � kā tu nesaproti: tā ta�u ir mūsu kolhoza vindsērfinga sekcija!

Visi skatījās un priecājās. Bļauris Plūksniņ� sāka prātot, vai arī viņi, stāvvada brigādes ve�i, ar �itādiem pel-damdaiktiem nevarētu doties jūrā pēc reņģēm, bet viņu apklusināja, jo tik muļķīga un, galvenais, skaļa gvel�ana �īs skaistās izrādes baudī�anā nemaz neiederējās.

Tā viņi stāvēja �ajā brīni�ķīgajā jūlija rītā liedagā un skatījās un skatījās, kamēr aug�ā, kraujas malā, rindā nostājās visi �etri Krauņragciema zvejnieku kolhoza zirgi, ieraudzīja tos neparastos sapņu kuģī�us, tos taureņu spārnus, tās puķu ziedlapas peldam un arī sāka skatīties. Bet tad vecākais un apzinīgākais, brūnais ar balto zvaigzni pierē, skaļā balsī tiem tur lejā uzsauca, ka laiks būtu atcerēties arī siena pļauju.

Kad Nāburģis, kādu pēcpusdienu uz Laukurgām atnācis, Miķelsonu Jānim pavēstīja, ka Krātiņ-ragciemā �ovasar uzņem�ot kinofilmu, pēdējais tikai noņurdēja:

� Nu, nu.

Un turpināja gabaliņot reņģes, ko likt uz ūdu āķiem. Miķelsonu Jāņa galva bija pārāk aizņemta ar �īm ūdām un domām par mencu lomu, lai tajā atliktu vietas kaut kādām tur miglu bildēm. Bez tam kino uzņem�anu viņ� bija redzējis pa vairākiem lāgiem. Vēl aizpagāju�o vasaru, pa�ā bula laikā, pusducis ka�okos ieģērbtu aktieru pie ostas mola sviedrējās uz plastmasas ledusgabala, kamēr citi, ar milzu lampām un uzņemamiem aparātiem bruņoju�ies, tos pirmos augu dienu visādi izrīkoja un izdzenāja.

Nāburģis piemetināja, ka �oreiz bū�ot pavisam cits kino: filmā uzņem�ot nevis to, kā NAV, bet to, kas IR, � īstus zvejniekus īstā darbā.

Arī tas priek� Miķelsonu Jāņa nebija nekas jauns. Viņ� atcerējās, kā pirms gadiem piecpadsmit, kad viņ� vēl strādāja Tilaudas brigādē un Tilaudu toreiz slavināja pa visām avīzēm, ieradās kino�urnāla filmētāji. Patirk�ķi-nāja savu aparātu jūrā pie tīklu izcel�anas, tad ostā. Trakākais sākās pēc tam. Tilauda tolaik � kā viens no pirmajiem ciematā � bija uzcēlis jaunu māju. Filmētāji paģērēja, lai visa brigāde sēdētu Tilaudas lepnajā silikātķieģeļu pilī pie galda un apspriestu turmākos darba nodomus. Ta�u māja, kā par nelaimi, vēl nebija apdzīvota. Filmētāji, izdarīju�i spiedienu uz kolhoza vadību, panāca, ka tuk�ās istabas pieved pilnas ar mēbelēm; tās aizņēmās no kaimiņiem. Logiem pielika aizkarus (kurus noņēma klubā), bet pie sienām piestiprināja bildes (tās savukārt sadabūja skolā). Beigu beigās visa brigāde ar Tilaudu vidū tika novietota ap apaļu galdu, uz kura atradās kaut kādi papīri un vāze ar vīnogām (tas atveda no Rīgas). Ellīgi spo�as lampas karsēja vīru pakau�us, aparāts tark�ķēja, tomēr rīdzinieki nerimās: brigadierim, vot, esot par daudz drūms ģīmis. Nabaga Tilauda ņirdza zobus vai līdz ausīm, bet kā tu, cilvēks, izspiedīsi smaidu, kad tavas svaigi krāsotās grīdas ar sve�ām mēbelēm nostumdītas vienās �vīkās un kaimiņi aiz loga smejas, vēderus turēdami. Miķelsonu Jānis toreiz svēti nodomāja, ka savā mājā laidīs iek�ā visu ko � tūristus, �igānus, dzīvības apdro�inātājus, �urku indētājus, makulatūras vācējus � tikai ne kino.

Ta�u liktenis bija lēmis citādi. Nepagāja ne pāris dienu kop� Nāburģa paziņojuma, kad Laukurgu pagalmā ieripoja zajpelēks mazautobusiņ� ar uzrakstu �Kinostudija�. No tā izrausās pats kolhoza priek�sēdētājs un pieci nepazīstami vīri: viens mazs, apaj� ar gludu ģīmi, bet �etri � ar bārdām.

� Tas ir biedrs Miķelsons, � priek�sēdētājs viņus sapazīstināja, � viens no mūsu vecās gvardes, krietns darba darītājs, vēl tagad atrodas ierindā. Un te � biedri no kinofikācijas, viņi iemū�inās filmā mūsu sasniegumus.

Kinovīri sniedza rokas, nosauca savus vārdus un visai sare�ģītos amatus, bet apmulsu�ajam Miķelsonu Jānim tas viss slīdēja garām kā putas gar laivas andru � viņu pārņēma nelaba nojauta. Vai tikai priek�sēdētājs viņu � krietno darītāju un tā tālāk � nav ieteicis ielik�anai filmā?

Patiesība izrādījās vēl jaunāka.

� Mēs kantorī apsvērām visas iespējas, � priek�sēdētājs turpināja, � un nolēmām lūgt tavu palīdzību. Māja tev liela, pa�i � divi cilvēki, nu novieto viņus pie sevis!

Tas bija briesmīgi. Ja jau toreiz Tilaudas māju spēja otrādi apgriezt tikai trīs filmenieki, domāja Miķelsonu Jānis, tad kas gan no Laukurgām paliks pāri pēc �o piecī�u aizbrauk�anas? Ta�u � ka tu atteiksi, kad lūdz pats kolhoza priek�sēdētājs? Un Miķelsonu Jānis atbildēja:

� Nu, nu.

Ar to arī jautājums, kā saka, bija atrisināts, un pieci vīri no kinofikācijas sāka iekravā�anos Laukurgu dienvidus galā. Verandā viņi sanesa aparātu kastes un tādu koka trijkāji kā da�kārt mērniekiem, pa�i iekārtojās lielajā istabā, bet ma�īnu novietoja kuplās liepas pavēni. Vakarpusē, pabeigu�i iejurģo�anos, ciemiņi sauca ciemos pa�u mājas saimnieku.

Pirmais iespaids par jaunajiem mītniekiem Miķelsonu Jānim palika labs, jo istabas vidū uz lielas kastes viņi bija novietoju�i vīna pudeli un aicināja saimnieku piesēst. Nu Miķelsonu Jānis nesteidzīgi aplūkoja katru atsevi�ķi.

Miesās pilnīgākais un gados vecākais, tas ar gludo ģīmi un bez bārdas, kā jau varēja gaidīt, izrādījās priek�nieks.

� Aleksandrs Snē, � viņ� stādījās priek�ā. � Direktors. Inteliģentā veidā.

� Nu, nu, � atbildēja Miķelsonu Jānis. Viņam gan likās mazliet jocīgi, ka cilvēkam var būt tāds apstrupināts uzvārds. Bet, domāja Miķelsonu Jānis, ja jau suņiem da�kārt nocērt astes, acīmredzot pastāv mode noīsināt arī uzvārdus.

� Inteliģentā veidāl � uzsauca direktors Snē, paceldams dzeltenu plastmasas glāzīti.

Visi saskandināja � uz iepazī�anos un labu sadzīvo�anu.

� Cunftīgs vīniņ�, � direktors noteica, glāzīti noliekot.

Bet �oferis Stasiks, augumā sīkākais, retiem matejiem un tādu pa�u pūkveidīgu bārdeli, sacīja tās

� Diez kas nav ..,

Miķelsonu Jānis, kā jau �īsmājas saimnieks, tūlīt pratās: viņ� iz�āpoja no istabas un atgriezās ar telēķi, uz kura kārdino�i gulēja �āvēti kuncī�i,

Direktors noburk�ķēja, ka tā jau nemaz neesot bijis domāts, � Stasikam tas �diez kas nav� izsprūkot vietā un nevietā. Reiz, nobeidzot filmu par cāļu audzē�anas kombinātu, viņi tiku�i uzaicināti somu pirtī pie reti cunftīga galda. Tur biju�as gan kūpinātas vistiņas, gan melnie ikri, gan melnais balzams. Un viņpus galda � kombināta vadība visaugstākajā līmenī. Inteliģentā veidā sēdēju�i, klopsēju�i iek�ā tās vistiņas, runāju�i gan par lauksaimniecību, gan par kinomākslu. Bet pēk�ņi Stasiks, juzdams, ka arī viņam būtu kas oriģināls jāpasaka, spēris ārā savu iemīļoto: �Diez kas nav...� � �Kā �nav�!?� kombināta priek�nieks uzsprādzis gaisā. Ko viņi vēl gribot � tādas vistiņas neesot pat �Jūras pērlē�! Ar lielām mokām gan izdevies priek�nieku nomierināt, tomēr cunftīgais vakars bijis izbojāts un pagalam. Neinteliģentā veidā.

Kamēr direktors Snē stāstīja, pārējie cītīgi tiesāja Incī�us.

To padrukno, ar pinkainajiem matiem un rūsgano bārdu sauca par Gunāru. Tādu tik ņemt līdzi jūrā, lai airē un cilā tīklus, nodomāja Miķelsonu Jānis. Tas, ka viņ� esot uzņemamās filmas re�isors, Miķelsonu Jānim neko neizteica, toties viņ� acumirklī ievēroja, ka Rudā Bārda kuncīti ēd kā dzimis zvejnieks: paceļ aiz astes, noplē� uz leju vienu sānspuriņu, tad otru un saspie� zivi, lai pārdalās pu�u. Kad izrādījās, ka Rudbārdis patie�ām kādu laiku braucis uz kuģiem, viņ� iekaroja Miķelsonu Jāņa simpātijas galīgi.

Laukurgu saimnieks savukārt atklāja, ka viņ� arī kādreiz piedalījies filmā, un izstāstīja, kā tas noticis. Rudbārdis smējās pilnā kaklā un teica, ka tā jau sen vairs nefihnējot. Tagad dokumentālās filmas uzņemot it kā no malas, pa�us filmējamos cilvēkus nemaz netraucējot.

To apstiprināja operators Indulis. Viņu Miķelsonu Jānis orientē�anās labad klusībā nokristīja par Kazbārdiņu. Arī viņ� bija pajauns, ta�u miesās kārnāks un jau pliku gaī vas virsu, līdzīgs profesoram Kirhen�teinam jaunības gadu bildēs. Miķelsonu Jānim Kazbārdiņa nepatika, jo ap luci�iem viņ� �ņergājās gau�ām nemākulīgi un jūsmoja, ka tiem esot faktūra.

Asistents Hugo � Melnā Bārda, vai nu �igāns, vai vismaz stipri līdzīgs �igānam � tikmēr locīja iek�ā luci pec lu�a, tum�ās sprogas uz �okļiem vien kustējās.

Kad atnestais cienasts bija pārvērties zaļu asaku �upā un Kazbārdiņa vēl paguva konstatēt, ka zivtiņām bijusi ne vien lieliska faktūra, bet arī izteiksmīga krāsa, Miķelsonu Jānis ieinteresējās, kādi īsti izskatās kastēs ieslēptie aparāti.

� Parādīsim saimniekam piecsimtnieku, � Kazbārdiņa teica Melnbārdim. Melnais faķīra veiklībā uz trijkāja uzstādīja kameru, pieskrūvēja garu, melnu cauruli, pēc tam visi devās laukā. Apstājās aiz kūts, līdzās ziedo�a ceriņ-krūma ieskautai mazmājiņai, un ķīķerēja jūrā.

� О jestiņ! � Miķelsonu Jānis, aparātā ieskatījies, sajūsmā iesaucās. Rieto�ās saules bumbulis bija aplūkojams tik tuvu, ka �ķita � atliek izstiept roku un noplūkt to kā ābolu no zara. Sīkā laivele tur, selgā, tika tā �pierauta klāt�, ka redzēja gan mak�ķernieku, gan viņa kātu, gan pat to, ka viņ� patlaban uz āķa uzmauc slieku. Vētras no�ķiebtajai kļavai, kas no Laukurgām atradās vismaz kilometru, varēja appētīt sīkāko lapiņu.

� Tur plun�ājās vienc skuķs, viņ� i galig pliks, � paziņoja Miķelsonu Jānis un atgāja no aparāta � nevarēja ta�u lūrēt kā pa mazo pirts lodziņu. Toties Melnbārdis momentā pielēca klāt un nebija vairs no skatāmā stikliņa atraujams, kaut gan palūkoties gribēja arī citi.

�■ Vai cunftiga? � interesējās direktors Snē.

Pie stūra, uz kūli ar spaiņiem iedama, parādījās mājas saimniece Emīlija.

� Kas tur tads ir, ka visi salipu�i kā ap medus podu? -viņa iejautājās.

� Māz stirniņ, � nesamulsdams atbildēja Miķelsonu Jānis, � atnacs pie jūrs padzērlies.

Kazbārdiņa secināja, ka saimniekam esot poētiska pasaules uztvere. Miķelsonu Jānis nezināja, vai tas ir labi vai slikti, tāpēc izlāpījās ar savu parasto:

� Nu, nu.

Pirmajā vakarā dodoties pie miera, kā Laukurgu saimnieks, tā jaunie īrnieki nodomāja, ka sadzīvot varēs.

Kinovīri no mājām parasti izbrauca rīta agrumā un dienu pavadīja ciemata centrā, ostā vai jūrā uz kāda tralera klāja. Miķelsonu Jānis un viņa kaimiņ� Nāburģis, kā jau pensionāri, airējās ap savu murdu tepat iepretī Laukurgu kūtspakaļai. Pievakarē bārdaiņi atgriezās. Re�isors Rudā Bārda un operators Kazbārdiņa stundām varēja dzert melnu kafiju un spriest, kādai vajadzētu izskatīties viņu filmai. Vēl neauglīgāka Miķelsonu Jānim likās Melnās Bārdas � Hugo � nodarbība: viņ� staigāja pa liedagu, fotografēdams akmeņus. Kam tādas portrejas vajadzīgas � gudroja Laukurgu saimnieks � goda plāksnē vai albumā ta�u akmeni neliksi! Paplukusī Bār-dele, �oferītis, zem kuplās liepas pielaboja ma�īnu. Kad kāds gāja garām, viņ� neatkarīgi no darba veik�anās vai neveik�anās noņurdēja:

� Diez kas nav ...

Vienīgi filmas direktors Aleksandrs Snē nezināja, ar ko īsti nodarboties �ajā pasaules nostūrī, kas atradas vairāk nekā simt kilometrus no Rīgas un �Putnu dārza� kafejnīcas. Tur viņ� vakaros bija svētlaimīgi sēdējis pie kafijas tases un kūpo�a cigāra, risinājis krustvārdu mīklas �urnāla NBI pēdējā lappusē un inteliģentā veidā ticies ar daudziem cunftīgiem cilvēkiem. Tagad viņ� jutās kā no lizdas izstumts. Apkārtnes klusums un miers uz Aleksandra Snē dzirdi iedarbojās tikpat necie�ami kā citam aerodroma troksnis. Direktors aizcierēja līdz enkurvietai, kur Miķelsonu Jānis ar Nāburģi patlaban lēzēja izvilkto tīklu, un aizsāka tematu par mākslu. Cerēja vecī�us pārsteigt ar kinostudijas novitātēm, kā būtu teicis Ģirts Dzenītis.

� Vai jūs zināt, ka Cilinskis inteliģentā veidā taisa Regīnas Ezeras �Aku�?

� Cilinskis? � Nāburģis brīnījās. � Vai tad viņ� vairs teātri nespēlē, ja viņam tagad jātaisa akas?

Par �ādu tumsonību direktors Snē sa�uta tiktāl, ka nākamajā rītā no Krauņragciema aizbrauca pavisam. Turpmāk viņ� atkal sēdēja �Putnu dārzā�, kur pie kafijas tases un kūpo�a cigāra inteliģentā veidā sastādīja gan krustvārdu mīklas, gan iknedēļas atskaites kinostudijas vadībai. Jūrmalā filmas direktors gastrolēja vienīgi sestdienās un svētdienās, tādējādi netraucēdams pārējiem strādāt; spo�as skārda bund�as ar uzņemto lenti Laukurgu verandā sakrājās ne mazāk kā jūraskāpostu konservu grēdas Krauņragciema veikalā.

Bārdaiņi pa �o laiku jūrā bija pārlaidu�i �diezgan stengru pūtienu�, kā to novērtēja pats tralera kapteinis. Kuģiniekiem par brīnumu, rīdzinieki zivis barot tralera pakaļgalā nebija skrēju�i � apsegu�i kameru ar plēves gabalu, lai nepie�ļāc nejau�s vilnis, viņi turpināju�i filmēt traļa pacel�anu. Kā jau visi strādnieka cilvēki, zvejnieki prata novērtēt arī citu, kaut nepazīstamu, pirmā brīdī pat izsmejamu, bet tomēr � darbu. Viņi sāka filmētājus uzlūkot pat ar zināmu cieņu. Vienreiz gan kinovīru autoritāte tika maķenīt iedragāta. Tas notika tā. Saulīte tīkami sildīja, jūra bija gluda, bez mazākās viļņu krunciņas, kuģelis mierīgi dudināja, vilkdams traļa āmi piecpadsmit metru dziļumā. Ta�u ehalots nepielūdzami rādīja, ka arī �ajā �mīgā nekas prātīgs nav gaidāms � uz ekrāna tādi atsevi�ķi punktēji vien mirgoja. Kapteinis bija drūms un neapmierināts. Sājā saspīlētajā situācijā operators Indulis � Kazbārdiņa, baudīgi tiesādams traļmeis-tara iesālītās brētliņas un no pudeles alu piemalkodams, pēk�ņi ierunājās:

� Ar to zivi ir tā.

Kapteinis ieinteresēts pacēla galvu. Nabadziņ� bija izmēģinājis visu: mainījis gan traļa iegrimi, gan zvejas kvadrātus, izmisīgi klausījies rāciju, vai kaut kur kāds nav uzkļuvis brētliņu āderei. Tagad viņ� kā slīcējs pie salmiņa pieķērās gaidāmajam Kazbārdiņas padomam. Kas zin, varbūt pasaka arī ko lietderīgu, kā nekā cilvēks daudz redzējis: pirmīt Kazbārdiņa, piemēram, sīki bij attēlojis sairu zveju ar zemūdens pro�ektoriem Sahalīnā.

� Ar to zivi ir tā, � teica Kazbārdiņa, gaidpilnajā klusumā no�ņakstināja kārtējo ķilavu, aplaizīja lūpas, noslaucīja mutautā pirkstus un tikai tad pabeidza: � Ja viņa ir, tad ir, bet, ja nav, tad nav!

Kapteinis viņu pasūtīja uz vienu vietu un iegāja savā kajītē nosnausties.

Pirmais konflikts starp bārdaiņiem un mājas saimniekiem izceļas Hugo � Melnās Bārdas � dēļ. Emīlija elsdama pūzdama izdrā�as no dārza, rokas trīc, drebo�ā balsī sauc Jāni. Miķelsonu Jānis tobrīd ceriņkrūmu ieskautajā būdiņā aiz kūts klausās jūras �alkas un lasa avīzē dzejoli. Domādams, ka bites spieto, pamet lasāmvielu un iemetas sētsvidū. Emīlija klaigā par izvirtību, par pasaules galu, kas jau esot klāt, un vedina līdzi dārzā. Izsteigu�ies tam cauri, viņi apstājas urgas pļaviņā. Miķelsonu Jānis joprojām neko nesaprot. Emīlija norāda uz �ķūneli, kas strautiņa malā no lielās vētras laikiem guļ sabrucis kā veca beka.

� Vai tev nekas te nebūtu sakāms?!

Miķelsonu Jānim tik tie�ām neatrodas neviens vārds, pat parastais �nu, nu� iesprūst kaklā. Jo uz �ķūneļa zemē nobruku�ās jumta puses sē� galīgi pliks meitietis, bet soļus desmit nostāk stāv Melna Bārda un fotografē, ka klak�ķ vien.

� Labdienl � beidzot saka Miķelsonu Jānis, bezkaunīgajā Ievas meita sazīmēdams bodes Ināru. Sak�, kā lai nesasveicinās ar cilvēku, ko diendienā pazīsti?

� Idiots vecais! � iebrēcas Emīlija un pārmēda; � �Labdien� viņ� vēl teiksi Tūliņ ej atpakaļ, nav ko lūrēt, acis vel izme�ģīsi! Bet tu (tas domāts Inārai) rāpies lejā, vai es gāzī�u ar kādu sūdainu koku! Kauna nav, precēta sieva skaitās, domā � vīrs Atlantijā, tad var plika riņķī staigāt!

� Es nekur nestaigāju, � bodes Ināra atbild vienā mierā. � Taisām tak aktu foto!

� Kaktu foto jūs varat taisīt tur � krūmos, � Emīlija nepiekāpjas, � bet ne godīgu ļau�u mājās!

Pēc �ī atgadījuma Emīlija trīs dienas nerunā nedz ar Melno, nedz ar pārējām Bārdām, nospriezdama, ka tie visi ir lielpilsētas zaņķa piesūku�ies un tālab pār vienu kārti metami. Uzskatīdama sevi par netiklā notikuma līdzdalībnieci, Laukurgu saimniece pat gatavojas tuvākajā svētdienā apmeklēt Krauņragciema baznīcu. Varbūt viņa arī būtu tur aizgājusi, ja vien Hugo � Melnā Bārda � neatjēgtos, ka pienācis īstais brīdis izpildīt laukurģienes seno lūgumu � izlabot pumpi.

Dzīve Laukurgās atkal ievirzās mierīgā gultnē. Filmētāji filmē, zvejotāji zvejo, Emīlija kopj māju, govi, suni, Miķelsonu Jāni un visu pārējo, kas kopjams. Vienīgi ar zivīm rīdzinieki nav īsti apmierināti. Tiesa, saimnieks laik-palaikam viņiem pienes gan dūmu reņģes, gan kūpinātus kuncī�us. Ta�u bārdaiņi paslepen izdibināju�i, ka Miķelsonu Jāņa un Nāburģa lomos gadās arī zu�i un da�s labs taimiņ�. Tie, cik nomanāms, aizceļo uz radiorūpnīcas bū-deļnieku koloniju turpat me�malā. Un, protams, ne jau par zilām acīm. No mājiniekiem Miķelsonu Jānis acīmredzot naudu ņemt baidās (ieliks viņu vēl filmā kā spekulantu), tāpēc nedod arī zivis. Kazbārdiņa secina, ka saimnieks patiesībā esot �baigais �uks�.

� Diez kas nav, � Paplukusī Bārdele, �oferītis, piekrīt.

Pienāk Jāņi. Nārbuļi zied gar visu jūras krastu kā zili dzeltens gobelēns. Kad uzvēdī kāda vēsmiņa, no iekurtajiem zivju ceplī�iem līdz �osejai aizveļas tāda smar�a, ka �oferi rij siekalas. Bodes Ināra bezpalīdzīgi plāta rokas, jo plauktos palicis vienīgi Valmieras minerālūdens. Jāņubērni no kolhoza garā�as mēģina izdiņģēt svilinā�anai kādu nolietotu riepu. Kad simtiem sadegu�o autoriepu dūmi vienā melnā stabā savērpsies virs jūras, zviedri savā krastā varēs gudrot, vai tikai miermīlīgie latvie�i, alu pārdzēru�ies, nav uzspridzināju�i atombumbu. Tas esot neestētiski, saka Gunārs � Rudā Bārda. Viņam, kā tas ar kinore�isoriem da�kārt atgadās, ie�āvusies prātā ģeniāla domai aizdedzināt veco motorlaivas vraku, kur� rēgojas kāpās tajā vietā, kur Laukurgu un Pārurgu robe�urga ieplūst jomā. Varē�ot no�aut divus zaķus uzreiz: i pa�i papriecāties par krietno sārtu, i saaicināt pie uguns visus jau filmētos zvejniekus un uzņemt vēl vienu krā�ņu epizodi. Operators Indulis � Kazbārdiņa � gan iesākumā raugās skeptiski, kā uz vairumu Rudbār�a ģeniālo ideju. Rudais min, ka tie�i vecu laivu (un nevis vecu riepu) dedzinā�ana Jāņos esot sena latvie�u zvejnieku tradīcija. Kazbārdiņa piekāpjas, jo pret tradīcijām alla� izjutis cieņu, gan kādreiz dancodams tautisko deju kolektīvā, gan vēl �odien nēsādams prievīti kaklasaites vietā.

Un uzņem�anas grupa sarosās. No Rīgas ierodas pats filmas direktors Aleksandrs Snē, sapratis, ka beidzot situsi arī viņa stunda. Tagad noder Aleksandra Snē organizatoriskais talants, savā laikā tik ko�i uzplaucis mākslas filmu nozarē (filmē�anas vajadzībām viņ� reiz pat esot panācis turboreaktīvās pasa�ieru lidma�īnas nosē�anos uz �osejas). Direktors Snē ar Papluku�o Bārdeli automobili braukalē pa ciematu, aicinādams ļaudis uz �viscunftīgāko feierverķi inteliģentā veidā�, tad aiz�aujas uz Rīgu pēc pirotehniķa, trīspakāpju raķetēm un visu krāsu dūmu svecēm, pa ceļam iedrā�as �Lā�plēsī� un ar tikai viņam vien zināmiem līdzekļiem izplē� no Kauliņa mu�eli pasaulslavenā Lielvārdes alus un visbeidzot no rajona centra uz Laukurgām līdzatved divas sarkanas ugunsdzēsēju ma�īnas ar komandām pilnā kaujas apbruņojumā. Parasti tik lācīgais Rudbārdis, filmas re�isors, zaudē savaldī�anos un eksplodē. Viņ� auro, lai direktors vācot savus pa�arniekus ellē prom � tie izjauk�ot svētku dabisko noskaņu un aizbaidī�ot cilvēkus desmit kilometru rādiusā. Direktors Snē savukārt kliedz, ka Gunārs esot pienapuika, ne re�isors, ja nezinot elementārākos dro�ības tehnikas paragrāfus.

� Ja iekritīs dzirkstele un �itas nodegs, � direktors norāda uz Miķelsonu Jāņa sabruku�o siena �ķūneli, � mūs inteliģentā veidā ieliks kurmī!

Rudā Bārda, kā vienmēr, kad uztraucies, ko�ļā vienu bārdas saru pēc otra un blen� uz pieminēto graustu: tas patie�ām atrodas visai bīstamā atstatumā no liesmām nolemtā motorlaivas vraka.

� Nu labi, � viņ� saka samierinādamies, � bet lai pa�arnieki ma�īnas nomaskē ar meijām. Un lai viņi netur tos savus riebīgos stroķus kā uz �au�anu. Galvenais � dabisku noskaņul

Kazbārdiņa abus ķildniekus sarāj, lai ta�u nedarot firmai kaunu un nebļaustoties pa visu māju � te sve�as ausis arī esot. Patiesībā gan Laukurgās vairs nav, kam �o strīdu klausīties. Nāburģa dēls, izdaudzinātais alus-brū�a meistars, savam tēva draugam atvedis tādu dziru, ka jāņutēvs jau atkritis pagalma maurā aug�pēdus. Mu�as ganās pa Miķelsonu Jāņa seju un pliko pakausi, bet ozollapu kronis, karstumā sa�ļecis, ieripojis govs mēslos.

Līgovakars pienāk rāms un mierīgs. Gaiss tumīgs, no-vilcies uz lietu. Saule rietēdama iegrimst baltā dūmakā kā siera ripa pienā. Līdz laivas vrakam pa liedagu atkāpj viens otrs no direktora Snē sarunātajiem zvejniekiem, ta�u nepavisam ne tādā skaitā, kā bija rēķināts. Viņi apstājas, ziņkārīgi skatās te uz kinokameru Kazbārdiņas rokās, te uz veco motoreni un gaida, kādus pigorus nu rīdzinieki rādīs.

� Diez kas nav..., � novelk Paplukusī Bārdele, �oferītis. Kaut gan Stasiks neskaitās, kā kinostudijā saka, rado�ais darbinieks, tomēr re�isors Rudbārdis saprot, ka ar viņa muti patiesība runā. Atrauti no sava ikdienas darba, no mājām, kur gaida sievas un īstie svētku prieki, zvejas vīri te jūtas tikai kā ekskursanti. Nelīdz ne direktora Snē inteliģentā veidā piedāvātais cunftīgais alus, ne iespaidīgais sārts � patiesas līksmības nav. Vienīgi krietni ieskurbusī bodes Ināra, pīpeņu vainadziņu galvā, melnajam Hugo elkonī ieķērusies, sajūsmināta iespiedzas pie katras raķetes, kas �virkstot skrien tumsto�ajos padebe�os. Bet, tā kā viņa drīz vien Melno Bārdu aizvelk papardes ziedu meklēt, atkal iestājas klusums. Sājā klusumā, kas re�isoram �ķiet tikpat kā kapa klusums, sprak�ķēdama un sprikstēju mākujus augstu uzsviezdama, sadeg vecā laiva. Kazbārdiņa negribīgi notark�ķina pāris kadrus (zinādams, ka re�isors tos tik un tā ieliks kurvī). Zvejnieki atvadās, piebilzdami, ka bijis ļoti jauki, ugunsdzēsēji sarotina �ļūtenes un aizbrauc. Paplukusī Bārdele nosaka vēlreiz:

� Mjā, diez kas nav...

Pats negaidītākais notiek pēc tam. Tiklīdz sa�ļuku�ie kinovīri sanesu�i atpakaļ Laukurgu verandā aparatūru, ap pussadegu�o vraku, ko pēk�ņais vējelis atkal uzpūtis gai�ās liesmās, lasīties lasās jāņotāji! Gan daudzi no direktora Snē uzaicinātajiem zvejniekiem ar visām ģimenēm (viņi esot nolēmu�i vispirms mazliet palīgot mājās), gan nelūgtie, vienkār�i di�ā ugunskura un lielās raķeto�anas pievilinātie. Pat kolhoza priek�sēdētājs atbrauc ar motociklu. Filmēt, tiesa, nevar, jo ir jau galīga tumsa, ta�u par tā arī neuzņemto epizodi neviens vairs neskumst: nu iet vaļā īstie Jāņi � ar dziesmām, smiekliem un pārējo. Pa�ā nakts melnumā liesmu atgaismā kā divi spoki iznirst Zem-zaris un Ziedonis, Āda�os izmuku�i no emigrantiem, kuri atbrauku�i skatīties, kā līgo Latvijā. Vai zvejnieks, vai dzejnieks � visi sajūk kopā vienā raibā, trok�ņainā spietā.

� Diez kas nav! � ik pa brīdim izmet Paplukusī Bārdiņa, tikai tagad pavisam priecīgā toņkārtā.

Aledusmucā tomēr iekrīt da�i darvas pilieni: Pārurgu Nāburģa viesi, alusbrū�a darbinieki, ar jauno Nāburģi priek�galā, �vinguli izgulēju�i, nāk pie kinovīru ugunskura ka�ķi meklēt. Acīmredzot �iem kremt, ka pa�iem līgo�ana paputējusi un ar visu slaveno firmas dzērienu nevis viņi kļuvu�i par svētku nabu, bet kaut kādi tur ķinī�a taisītāji. Aptverdami, kam pārsvars, ķīvekļi negribīgi atkāpjas, labu laiku slamstīdamies pļaviņā pie pussabruku�ā �ķūneļa un no turienes nicino�us pateicienus raidīdami.

Pret sasarku�o austrumu malu sāk izzīmēties me�a gali. Pretējā � jūras � pusē jaunajai dienai parādās nemīlīgs, sīkos vilnī�os sabozies ūdensklajums netīras tintes krāsā. Līgotāju pulciņ� pavisam sarucis. Rudā Bārda domā, ka tomēr vajadzētu sagaidīt saules lēktu � tas arī piederot pie tradīcijām.

� Re, cik izteiksmīga migliņal � saka Kazbārda, ar savu operatorisko skatienu uz �ķūneļa pusi lūkodamies. � Citreiz tādu ar desmit dūmu �a�kām neiztaisīsi.

� Diez kas nāvi � iesaucas Paplukusī Bārdiņa satraukti. � Tur degi

Kamēr sadabū spaiņus, �ķūnelis liesmo kā �agaru buntei Retie ūdens �ļādzieniņi ugunsdzē�anā palīdz tik, cik mironim plāksteris. Direktors Snē atkārto vienā gabalā:

� Nevajadzēja atlaist pa�arniekusl Ai, kā nevajadzēja atlaist pa�arniekusl

Visiem skaidrs, ka �ķūnītim jāļauj nodegt � glu�i tāpat kā pirmīt motorlaivas vrakam, tikai jāraugās, lai kāda karsta plēne neaizlido uz Laukurgām vai, ja vēj� mainītos, uz Pārurgām, kur dzīvo Nāburģis.

� Nav ko uztraukties: tas grausts dro�i vien notaksēts malkas cenā, � direktoru Snē mierina kolhoza priek�sēdētājs. � Skaitīsim, ka mums bijusi vēl viena jāņuguns, un miers.

Sadeg lubiņas, siju un latiņu ribas. Tur bijis arī nedaudz siena � tas gruzd, kodīgus dūmus izplatīdams. Dzēsēji jau gatavojas doties prom, kad pret to vietu, kur atradās �ķūnī�a durvis, izmīdītajā zālē kāds atrod divus pārus apavu: baltas sievie�u platformenes un dzeltenas vīrie�u sandales.

� Tās ir Hugo... � nosaka nobālu�ais Kazbārdiņa.

Viens no viesiem sakās redzējis apkampu�os pārīti tumsā aizlīgojamies uz �ķūnī�a pusi. Vai viņam bijusi melna bārda, to gan nevarot apgalvot (jo melnu ta�u nakts melnumā nevar saskatīt), bet sieviete patie�ām bijusi gai�ā tērpā. Rudā Bārda apstiprina, ka bodes Inārai mugurā bijis balts lietusmētelis. Klāteso�ie nu ir nostādīti notiku�as traģēdijas priek�ā.

Direktors Aleksandrs Snē noģībst. Paplukusī Bārdiņa aizskrien uz ma�īnu pēc aptieciņas, sadabū o�amo spirtu, pagrū� priek�niekam zem deguna. Viņ� atjēdzas un stīvām pūces acīm vēro, kā pārējie ar kārtīm un nūjām pārmeklē gruzdo�ās siena paliekas. Skats ir vēl bezcerīgāks, nekā slīkoņus meklējot, jo nav dzirdēts, ka kādreiz būtu izdevies atdzīvināt skeletus.

� Tagad mūs gan ieliks ķurmī, � direktors Snē vairs neuztraucas, bet tikai konstatē. Iesēdinā�ot visus, kaut gan vainīgs esot vienīgi re�isors ar savām mū�īgajām, stulbajām idejām. Kinostudijas vadībai esot simtprocentīga taisnība: re�isori patie�ām nezinot, ko īsti gribot. Vienīgais mierinājums viņam esot, ka cietuma priek�nieku bi�ķiņ pazīstot � varbūt inteliģentā veidā varē�ot sarunāt cunftīgaku numuru.

� Numuri ir viesnīcās, � atcērt re�isors, cītīgi urķē-damies pelnos. � Cietumā ir kameras.

Pret metāla stieni Kazbārdiņas rokās pēk�ņi kaut kas dzilksto�i nograb. Visi saskatās. Operators Indulis � Kazbārdiņa, bāls kā ekrāns pirms seansa, drebo�ām rokām pabaksta vēlreiz. Atkal tā pati nepatīkamā, nu jau � nepārprotamā skaņa. Pienāk arī citi. Lēnām sāk atkārpīt skaidri jau�amu izcilni melnajā pārog|oto stiebru klājienā. Kāda no sievietēm aizgrie�as prom un ie�ņukstas.

Tālākais norisinās kā indie�u divsēriju filmas noslēgumā. Nav vēl vīri paguvu�i no pelniem izcelt... �ķūnelī kādreiz pamestas pļaujma�īnas sēdekli, kad no s�traut-malas alk�ņiem atskan Hugo balss:

� Ē, kas te notiek?!

Otrpus urgas redzama saules apspīdēta pļaviņa, sakrauta siena ķēpa un � bodes Ināra; viņa patlaban no blondajiem matiem ķemmē gru�us.

� Vai te kaut kur nav manas tupeles? � Hugo � Melnā Bārda � klātpienācis apvaicājas. Apjēdzis, kas te pa nakti īsti noticis, viņ� nopriecājas, ka nav paliku�i �ķūnelī � tur esot odis pēc putekļiem un pelēm.

� Diez kas nav! � nikni nosaka Stasiks � Paplukusī Bārdiņa � un lieti�ķi iezveļ kolēģim pa aci. Visi, kolhoza priek�sēdētāju ieskaitot, atzīst, ka tā bijis pareizi. Un iesaka Melnbārdim pie acs pielikt vēsus mālus, izmantojot vietējo materiālu tepat no urgas pakrastes. Stundas divas, varbūt arī trīs vai vairāk Laukurgās valda klusums, kāds iespējams tikai Jāņu rītā. Bārdaiņi kā nosisti guļ lielajā istabā, atsevi�ķi � verandā � uz saliekamās gultiņas krāc direktors Snē.

Nabaga Aleksandrs Snē! Viņ� pat iedomāties nevar, ka pēc uztraukumiem pārpilnās nakts to gaida vēl viņus pārdzīvojums. Jo pa �o laiku pie at�irgu�a mājas saimnieka Miķelsonu Jāņa ar alus spaini ir atnācis Nāburģis un viņa dēls, brū�a meistars, ar savu svītu. Tie nu ļaunā priekā paziņo, ka kinostudija nodedzinājusi Laukurgu siena �ķūni (ar veco laivu vien �ie neesot apmierināju�ies) un vadījis visu to operāciju esot viņu resnais priek�nieks.

Pēc minūtēm desmit atsprāgst verandas durvis, tajās parādās Miķelsonu Jāņa paģirainais ģīmis, rokā viņam �ūpojas branga virvju pītne ar bumbuli galā.

� Vai tu jūr�s kaķ i redzējs? � viņ� no�ņāc draudīgi un dīvaino rīku pakarina guļo�ajam direktoram Snē pie deguna.

Bumbuļa pu�ķis kutina nāsis, tāpēc direktors, gultiņai no�īkstot, aizgrie�as uz otriem sāniem un nomurmina, ka nekādus kaķus neesot redzējis.

� Та tagad tu redzes! � Miķelsonu Jānis nosaka ļauni. ■� Ar �itādiem agrak uz kuģiem pārmācij visāds �vancs. Es viņ nones no bēniņiem. Un tagad es sitis teu. Tāpēc ka tu nodcdzinaj man �ķūn. Se teu!

Un Miķelsonu Jānis ar savu aizvērsturisko relikviju sāk zvetēt pa direktora Snē muguru.

� Paligā-ā-ā!

No lielās istabas izsteidzās bārdaiņi � Miķelsonu Jānis uzskata par prātīgāku atkāpties un nozust. Aleksandrs Snē ir sa�utis līdz sirds dziļumiem. Viņ� pat dzirdēt negrib par re�isora Gunāra � Rudās Bārdas � priek�likumu sameklēt uzbrucēju un visu noskaidrot.

� Noskaidros izmeklē�anas orgāni! � Aleksandrs Snē sauc, kāpdams ma�īnā. � Stasik, uz Rīgu!

Pamanījis vienā no daudzajiem mājas logiem Miķelsonu Jāņa nobālu�o vaigu, direktors Snē nikni turpina:

� Un tevi, Miķelson, iebāzīs ķurmīl Man tur priek�nieks ir cunftīgs draugs � es sarunā�u. Par uzbrukumu personībai un miesas bojājumu � astoņi gadi, par_ spekulāciju ar zivīm (Miķelsonu Jānis satrūkstas) � vēl pieci. Kopā trīspadsmit. Inteliģentā veidā.

Nu Laukurgu saimnieks uz palodzes sagumst kā pārdurta gumijas laiva. Autobusiņ� aizbrauc, sētsvidū atstādams zilu dūmu mākonīti. Tas ātri pagaist, bet neizzūd nelāgā jutoņa, kas Laukurgu iemītniekus pārņēmusi pēc nepatīkamā notikuma. Bārdaiņi neatstāj savu mājas galu, saimnieks visu dienu pavada jūrmalā pie laivām, cītīgi labodams vin�u. Viņ� atsakās no Emīlijas pusdienām, nepieskaras Nāburģa atnestajam alum.

� Vai nu es nezinu, kā tev ir, � Nāburģis labinās, � mute kā kaķa pietaisīta.

� Ej elle a vis sāv d�ind�l � Miķelsonu Jānis, drau

gam par pārsteigumu, nikni atcērt. � Ļou� kūdītājs! Tagad man deļ tevim liks cietuma.

Vakarā pie kinovīru verandas kāds bikli pieklauvē. Hugo � Melnā Bārda � jau lec aug�ā, domādams, ka atnākusi bodes Ināra. Izrādās � pats saimnieks. Ar garenu sviestpapīra vīstokli padusē. Rātni apsē�as uz tuvākās kastes, grozās, kram�ķinās.

� Se, Gunār, � viņ� beidzot ierunājas un sniedz saini Rudbārdim, � tu, es doma, te i tas vecākais un prātiga-kais. Ado �ilo Rīga biedrim direktoriin, Un sak, ka es atvainojas. Kad �nābs galva, tad prāc d ...

Grēksūdzes turpinājumā Miķelsonu Jānis atzīstas, ka ne jau tā �trunta �ķūņa viņam esot �ēl (tik un tā būtu sapujis), bet tā �ķūņa duru eņģu. Bijis tāds kuģis �Nei-bade�, vadājis pasa�ierus no Aina�iem uz Rīgu. Nu, un viņ� nogrimis, pareizāk sakot, nogremdēts: īpa�nieki veco graba�u apdro�ināju�i par veselu latu �upu un nolaidu�i dibenā. Ar visiem cilvēkiem. Viņa tēvs arī noslīcis, nelaimīgā kārtā vezdams no Rīgas jaunajam �ķūnim duru eņģes. Vecais Miķelsons ielikts kapā, bet eņģes � jaunā �ķūņa dūris. Un tas �ķūnis viņam, Miķelsonu Jānim, tāpēc skaitījies tāds kā svētums. Mameriāls. Miķelsonu Jānis meklē nēzdodziņu, bet neatradis noslauka aci tāpat piedurknē. Promiedams vēlreiz piekodina paciņu nodot bied-rim direktorim un aizlikt par Laukurgu saimnieku labu vārdu � lai nav jāiet cietumā.

Tiklīdz noklaudz durvis, bārdaiņi attin sviestpapīru. Un kas tur ir? Kā brālī�i smuki rindiņā � pieci kūpināti zu�i, katrs bērna rokas resnumā! Vīriem mutē saskrien siekalas, ka ne parunāt. Bet nav jau arī daudz ko runāt: necerētajam, visu vasaru neredzētajam cienastam pats no sevis blakus uzrodas baltmaizes klaips un trauks ar pārpaliku�o Jāņu alu. Kad pie beidzama zu�a astes bārdaiņus sāk mocīt atraugas, sāk mocīt arī sirdsapziņas pārmetumi. Rudā Bārda nedro�i ieminas, vai tikai viņi rīkoju�ies īsti godīgi.

� Un cilvēkus sist ir godīgi? Zivis laist pa kreisi � godīgi? � Kazbārdiņa atrod pretargumentus. Sirdsapziņa atkal ir tīra.

Ātrāk par direktora Snē iera�anos kinostudiju sasniedza ziņas, ka zvejnieku filmas veidotāji esot nodedzināju�i kolhozam �ķūni, pilnu ar sienu. Stāstītāja bija populārā kinooperatore Svilpaste, kura, izrādās, arī apgrozījusies neskaitāmo līgotāju pulkā. Par �ķūni visiem bija skaidrs � vai nu mazums kas Jāņos nosvilst, toties galīgu mistiku viesa Vēsts par kaut kāda nedzirdēta briesmekja � jūras kaķa � uzbrukumu filmas direktoram Aleksandram Snē. Tas zvērs it kā esot izpeldējis no jūras, kā tīģeris pielavījies direktoram Snē un ar nagiem saskrāpējis muguru vienās �vīkās. Kad studijā ieradās pats cietu�ais, zināma skaidrība gan radās, ta�u sīkāk direktors Snē izvairījās stāstīt. Uz jūrmalu, to burtāku bedri, viņ� atpakaļ vairs nebrauca un ar bārdaiņiem atkal uzturēja tikai telefoniskus sakarus.

Aleksandra Snē ilgā prombūtne Miķelsonu Jānim likās aizdomīga. Kādu vakaru Laukurgu saimnieks atkal ieradās filmētāju galā, un atkal viņam padusē rēgojās sviestpa-pīrā ietīts garens vīstoklis. Lai nododot biedrim direktorim. Vai viņ� vēl dusmojoties?

� Nu jau mazāk, � atbildēja Gunārs � Rudā Bārda. � Tikai tā drusku paburk�ķ.

Jāpiebilst, ka �ajā sūtījumā bez zu�iem bārdaiņi atrada arī da�as kūpinātas vimbas. Citādi atkārtojās apmēram tas pats, kas Miķelsonu Jāņa pirmās vizītes laikā. Cik tādu rei�u bija pavisam? Ap ābolu laiku kinobārdām rēķins sajuka. Biedris direktoris, kā Miķelsonu Jānim ziņoja Rudā Bārda, starpgadījumu ar jūras kaķi vairs ļaunā neņemot. Tomēr pilnīgas garantijas, ka direktoris �nemeklē�oties augstāk�, vēl glu�i neesot.

� Nu, nu, nu, nu... � norūpējies teica Miķelsonu Jānis.

Septembra sākumā, pirms pa�as filmētāju prombrauk�anas, pie verandas durvīm atkal atskanēja �is dievi�ķais tuk-tuk. Tradicionālais sainis Laukurgu saimnieka padusē, bārdaiņiem par patīkamu pārsteigumu, �oreiz rādījās uz pusi garāks; Miķelsonu Jānis pa durvīm varēja iespraukties tikai sāniski. Kad dāsnais zivjdevis aizgāja un sazvērnieki, kā alla�, at�aukstināja sviestpapīru, tur gulēja � milzīga la�u ma�ka, ikriem pilnu vēderul No jauna izraisījās diskusija par sirdsapziņu, un �oreiz tā nobeidzās ar lēmumu sūtījumu nogādāt īstajam adresātam. Vai tad direktors Snē to nebija nopelnījis ar savu muguru?

� Tas tev, Aleksandr, no kolhoza priek�sēdētāja, � teica re�isors Gunārs � Rudā Bārda, paku filmas direktoram pasniedzot.

Aleksandrs Snē attina sviestpapīru un teica:

� Cunftīgs priek�sēdētājs. Inteliģentā veidā.

Bet Stasiks � Paplukusī Bārdele � novilka nenosakāmā tonī�

�- Diez kas nav.,;

Minēt �ī aktiera īsto vārdu būtu, mīksti izsakoties, vieglprātīgi. Spriediet pa�i! Kādās viesībās skatuves mākslinieks, ka stāsta, pacēlis gaisā galda galu un no�ļūcinājis ēdienus un dzērienus vienā �upā uz grīdas tāpēc vien, ka mājastēvs televizoru pārslēdzis no teātra izrādes uz hokeju, piebilzdams, ka īstā spēle esot, vot, �itā te, kamēr teijāternieku �ļupstē�ana varot interesēt vienīgi iz�uvu�as vecmeitas un pumpainas studentes. Vai atkal tāds gadījums. Kad ilgi lolotajam Japānas un Indijas apceļojumam piecas minūtes pirms izbrauk�anas krustu pārvilcis pa�a spaniels, līdz ar kabatas portfelīti apēzdams arī sava saimnieka ārzemju pasi, viņ� norāvis no sienas bisi un �etrkājaino draugu nobeidzis turpat uz vietas. Bet cienījamu viesre�isoru mūsu aktieris diskusijas karstākajā bridi esot nogrābis aiz deguna un spiedis to kā plūmi knīpstangās � lai mīļais viesis atteiktos no ģeniālās idejas pui�u un pui�eļu lomas likt spēlēt teātra sirmajām dāmām, kurām tad nu zviedzot būtu jāauļo pa skatuvi ar kājstarpēs ie�miegtiem koka zirdziņiem, bet jaunajām mei�ām � tie�i otrādi � ar pielīmētām bārdām un piepolsterētiem kupriem būtu jātēlo ve�i.

Ta�u maskējo�ā vārda jeb pseidonīma izgudro�ana nemaz nav tik vienkār�a lieta, kā tas pirmajā mirkli varētu likties, � lasītājs ir daudz slīpētāks par rakstītāju. Nodēvējot mūsu varoni, sacīsim, par Lejiņu, lasītājs bez īpa�ām grūtībām atminēs, ka domāts kāds no daudzajiem Kalniņiem. Aiz Kļaviņa, Eglī�a vai cita kociņa savukārt it viegli tiktu sazīmēts kāds no Liepiņiem, Bērziņiem vai Ozoliņiem, par kuru trūkumu latvie�u teātris arīdzan nevar �ēloties. Uzrakstīsi Ūpja vārdu �■ tiks dzītas pēdas Pū�u un Pūcī�u dzimtās, pie viena neaizmirstot papētīt ari tādus putnus kā Dumpi, Ērgli vai Zīli. Tāpēc nolēmu � kā senos laikos � nodēvēt viņu solīdi par N. N.

Latvie�u detektīvmāklas filmā iz indiāņu dzīves līdzās ārkārtīgi talantīgo lietuvie�u aktieru plejādei piedalījās arī viens rīdzinieks. Tas bija N. N. Viņam tika uzticēta �erifa Durvju Atvērēja nelielā, bet atbildīgā loma. �Nav lielu vai mazu lomu, ir tikai lieli vai mazi aktieri!� filmas inscenētājs Lūsis laiku pa laikam mēdza atkārtot, katru reizi minēdams citu �ī izteiciena autoru: te �ekspīru, te Sapiro, te Strei�u, neaizmirsdams arī Gojko Miti�u, Ņemi-rovi�u-Dan�enko un vienreiz pat Viktoru Vasiļjevi�u Ti-honovu, tiesa, pēdējo gan, būdams krietnos grādos.

Tie�i �ādā dvēseles stāvoklī kādā gleznainā vietā Melnās jūras krastā patlaban atradās ne tikai latvju Fellinis un N. N., bet prāva da|a kinoekspedicijas dalībnieku: tika atzīmētas filmē�anas beigas. Pēk�ņi vigvamā galvu iebāza asistente, izmisīgi iesaukdamās: �Ārprāts, re�isor!� Vēlreiz pārskatījusi scenāriju, centīgā darbiniece bija atklājusi, ka viens kadrs tomēr nav uzņemts. Bija uzfilmēts viss: saules aptumsums un vulkāna izvirdums, trīssimt satracinātu bifeļu uzbrukums un bālģīmju apmetnes nodedzinā�ana, vilciena katastrofa, triju indiāņu cil�u aizie�ana kalnos un nokāp�ana atpakaļ lejā, � un tikai �is viens vienīgais nieka kadriņ� ar N. N. tuvplānu tik tie�ām bija aizmirsts � sava vienkār�uma dēļ alla� atlikts uz vēlāku laiku un galu galā � aizmirstsl

Tur patiesi nebija nekā sare�ģīta: aktierim tikai vajadzēja uzrāpties uz klin�u bluķa un �ar izmisumu un cerībām�, kā bija norādīts scenārijā, lūkoties tālumā, vai �urp neauļo glābēji. Jau agri no rīta prāvāko piekalnes akmeni ielenca re�isoru un apak�re�isoru, operatoru un palīgoperatoru, mākslinieku un piemākslinieku, administratoru, pirotehniku, grimētāju, �oferu un citu profesiju pārstāvju un viņu palīgu kaļada. Visi steidzās, jo biļetes atpakaļceļam uz Rīgu jau atradās filmas direktora portfelī. Kā melnas odzes staipījās kabeļi, gaismoņi stenēdami un lādēdamies cēla no kravas ma�īnas ārā jau iepakotos digus � �īs smagās, milzīgās gaismasbaļļas un stutēja tās uz statīviem. Galvenais staru kūlis tika notēmēts uz lielo klin�u bluķi. Trūka vienīgi pa�a galvenā � N. N. Kur gan kavējas N. N.?

N. N. � gulēja! N. N. gulēja neizkustināms kā smags, piemircis ozola baļķis upes dibenā. Asistentu un administrācijas mazākos gariņus viņ� vaidēdams, elsdams, pūzdams, ņurdēdams sūtīja uz da�ādām nelāgām vietām, no kurām tualete un elle vēl nebija tās pa�as sliktākās. Ieradās uzņem�anas grupas direktora vietnieks, un mākslinieks pielietoja citu � ie�ēlinā�anas � taktiku. Viņam, lūk, esot tāda ju�anās, it kā caur mutes dobumu rīklē un tālāk kuņģī būtu ielaists tas skursteņslauķa drā�u spureklis ar �uguna bumbu galā un pats nelabais to raustītu aiz auklas. N. N. seja izskatījās tik izkaltusi un izbalējusi kā pērnā gada polietilēna plēves ķeska �ogmalē. Direktora vietnieks, kur�, starp mums runājot, vakar vakarā ar N. N. bija draudzīgi saskandinājis un paģiras arī pieskaitīja pie cilvēces smagākajām slimībām, pa�ukstēja, ka aizsūtī�ot mikroautobusa �oferi uz tuvējo pilsētiņu pēc zālēm ... Beidzamo vārdu izrunājot, direktora vietnieks piemiedza aci. N. N. manāmi sarosījās, ta�u, tiklīdz grasījās rausties aug�ā, viņa mironīgo pieri pārklāja lielas sviedru lāses, un viņ� atkrita atpakaļ. Nākamajā brīdī nabaga �erifa Durvju Atvērējam ar neredzētu niknumu virsū metās pats inscenētājs Lūsis. Slimais pielietoja atkal at�ķirīgu politiku: miera ceļā mēģināja Lūsi pārliecināt, ka to nolāpīto kadru ta�u varot uzņemt arī Rīgā, kinostudijas paviljonā. Kā tad televīzija darot: aktieris tik stāvot pie plikas sienas un runājot savu runājamo, bet skatītāji mājās televizoru ekrānos redzot, ka mākslinieks deklamē, pie Niagāras ūdenskrituma stāvēdams! Televīzijas jeb � kā spītīgi teiktu Skujiņ� � tālrādes pieminē�ana �ajā dialogā trāpīja kā naftas �ļuka uguni: N. N. diem�ēl nezināja, ka arī Lūsis, tāpat kā vairums latvie�u kinore�isoru, publiski televizoru pielīdzina tādiem civili

zācijas tīri ārējiem atribūtiem kā telefonam, gāzes plītij vai bidē podam un televīzijas pārraides noskatās slepenībā. Lūsis paceltā balsī atgādināja, ka viņa filmas sakņojoties dokumentālā faktūrā, un izgāza N. N. no saliekamās gultiņas laukā kā tādu sarullētu tepiķi. Aktierim nekas cits neatlika kā doties ģērbēju un grimētāju nagos un vilkties uz uzņem�anas laukumu, kā kinematogrāfisti dēvē to vietu, kur notiek filmē�ana.

Kamera tark�ķēja pilnā sparā, operators vēroja N. N. seju vizierī un bija apmierināts: �erifa Durvju Atvērējs tik tie�ām ļoti izteiksmīgi raudzījās tālumā �ar izmisumu un cerībām�, kā to scenārijā bija paredzējis rakstnieks Pak�ķadvēsele. Pēk�ņi aktiera acis � ticiet vai neticiet! � sāka mirdzēt laimīgi un tik spo�i, it kā tajās būtu iebūvētas mazas spuldzītes un kāds būtu pieslēdzis strāvu! Priecīgā satraukumā atdzīvojās visa N. N. seja, lūpas savilkās tādā smaidā kā jaunlaulāto fotokartītēs. Operators, kūkumā sameties, turpināja lieliskā aktieriskā snieguma fiksē�anu, bet inscenētājs Lūsis, pārsteigts par N. N. negaidīto, agrāk nemanītā talanta izvirdumu, meklēja �īs pārvērtības cēloni, tāpēc atskatījās atpakaļ � virzienā, uz kurieni tik apgarotās alkās raudzījās �erifa Durvju Atvērējs. Kalna galā bija redzams putekļu mākonītis, tas mudīgi auga lielāks. Patlaban gan netuvojās jātnieki, lai glābtu Durvju Atvērēja dzīvību, bet tikai uzņem�anas grupas mazais busiņ�, ta�u pielīmēt N. N. tuvplānam galā kadru ar auļojo�iem jātniekiem kinostudijā spēj jebkur� montā�as ceha skuķis. Jo kino, kā zināms, ir montā�as māksla.

� * ♦

Pāris mēne�u vēlāk noskatīties jau pusgatavo ekrāna darbu kinostudijā ieradās scenārija autors rakstnieks Miervaldis Pak�ķadvēsele (Мпервалдис Пакшкадвеселе, kā vēl vēlāk, kad filmu jau izrādīja tālās malās, stāvēja nodrukāts afi�ās � par acu un mēles izme�ģī�anu tiem, kas to centās izburtot). Inscenētājs Lūsis gan visu laiku no tik�anās ar Pak�ķadvēseli bija vairījies, baidīdamies viņa izdaudzinātā ka�ķīgutna. No Pak�ķadvēseles bijās visi. Namu pārvaldniekam vai ik pāra nedēļas nācās sacerēt atbildes augstākstāvo�ām instancēm, kas darīts, lai novērstu �Rīgas Balsī� nodrukātā kārtējā M. Pak�ķadvēseles rakstā minētos trūkumus. Skolu direktori savukārt no lektora Pak�ķadvēseles baidījās kā no uguns pēc tam, kad vairāki lētticīgie bija smagi iekritu�i: lai cik nevainīgi arī nebūtu priek�lasījumu temati (Mēnessmeiti-ņas nozīme Raiņa dzīvē vai, teiksim, visiem zināmais, Izglītības ministrijas apstiprinātais un tik pamācīgais stāsts par Edgaru un Kristīni), Pak�ķadvēsele veikli prata visu ievadīt savā iemīļotajā demogrāfiski seksoloģiskajā gultnē, lekcijas beigās jau glu�i buntavnieciski aicinādams vienpadsmitās klases audzēknes daudz nekavēties ar bērnu gādā�anu un otrā rītā pēc skolas izlaiduma vakara doties uz dzimtsarakstu, liekot pamatus stiprai un latviskai 6�7 bērnu ģimenei. Arī kinostudijas re�isori, kuriem nācās vienu vai otru Pak�ķadvēseles sacerējumu pārvērst kustīgās bildēs, bijāja prozaiķi (jeb prozistu, kā nupat mums ieteiku�i valodnieki, acīmredzot respektēdami prozaiķu iemīļoto izsaucienu �Prozit!�). Viņ� reti kad spēja saskatīt kaut kādu līdzību starp pa�a grāmatas lappusēm un tiem kadriem, kas viņa deguna priek�ā zibēja uz kinostudijas vislabākā ekrāna. Arī �oreiz, sēdot nelielajā, toties mīksti mēbelētajā direkcijas kinozālītē kopā ar Lūsi, Pak�ķadvēsele skatījās nīgri un piekasīgi. �Re, kur pulkstenis, elektroniskais!� viņ� ieaurojās pirmās daļas beigās, kad Vanaga Асе, �aujamloku uzvilkdams, uz sekundes desmitdaļu bija atsedzis lā�ādas jupķa piedurkni. Arī turpmākajā seansa gaitā autors atklāja daudz kļūdu un nc-pilnību, tomēr pamazām tā kā piegura un skatījās jau tīri labestīgi. Sak�, tā jau nav, ka nekā nav.

Tuvojās fināls. Sirdi ploso�as mūzikas pavadībā parādījās mums jau pazīstamais N. N. tuvplāns. Aktiera sagurusī seja, �urpauļojo�os jātniekus ieraugot un pakavu dimdoņu sadzirdot, burtiski uzplauka un atvērās kā tāds tulpes zieds lielā siltumā, viņa acis starot staroja! Glābts! Laime! Parādoties uzrakstam �Filmas beigas�, Pak�ķadvēsele sajūsmā iebelza Lūsim pa plecu, diem�ēl � pa labo, nesen operēto; kamēr �is sūkstījās, rakstnieks gavilēja:

� Jā, talantīgs aktieris var visu. Man tur tikai da�i vārdi minēti (�Skatās ar izmisumu un cerībām�), un jārunā viņam arī nav, bet kas nāk no ekrāna? Do-o-mal

To �o� Pak�ķadvēsele izrunāja tik dikti un apaļi, ar roku vēl gaisā pla�u apli novilkdams, it kā darī�ana būtu nevis ar nieka divskani, bet vismaz ar Me�aparka lielo izpriecas riteni.

� Doma! � viņ� noteica vēlreiz � gandrīz vai dusmīgi, cik pārliecināts par savu taisnību viņ� bija. Un pat tre�oreiz, nu jau maigi, ar apbrīnu: � Doma, draugs mīļais.

� Viss atkarīgs no re�ijas, � atbildēja filmas inscenētājs Lūsis nevērīgi, sāpo�o plecu braucīdams.

1985

Pats �ajā nozarē vai � kā tagad pieņemts teikt � jomā ne vienu vien pudu sāls apēdis, varu ap-galvot, ka kino uzņem�ana ir tikpat smalka lieta kā foreju mak�ķerē�ana vai teteru medības. Pārāk liela steiga vai par daudz gara tūļā�anās, viens neuzmanīgs solis � un viss vējā!

Jau par klasisku uzskatāms pēckara gadu notikums ar kādu slavenu re�isoru un ne mazāk slavenu operatoru. Filmā bijusi jāuzņem lielas mājas uzspridzinā�ana. Atradu�i trīs vai �etru stāvu nama krāstmatas, dekoratori rāvu�ies vaiga sviedros, lai pa gabalu, tas ir, no diezgan platas upes otra krasta, celtne izskatītos kā jauna. Te augstas kraujas galā tad nu novietojusies uzņem�anas grupa, kamēr spridzinātāji ieraku�ies pieļaujamā attālumā turpat pie kinomākslai upurējamā objekta un gaidīju�i re�isora komandu. Protams, tolaik filmenieku rīcībā nav biju�i pat megafoni, par rācijām nemaz nerunājot. Tā kā maestro re�isors maķenīt pieklibojis un tālab nekad nav �ķīries no skaista, melni lakota spieķa ar ziloņkaula rokturi, tad kaut kā pilnīgi pa�saprotami par signālu mājas uzspridzinā�anai nolēmu�i uzskatīt mirkli, kad re�isors spieķi pacels un pavicinās sev virs galvas.

Visi ieņēmu�i vietas. Operators mazliet palabojis kadra kompozīciju un devis paķīķerēt kamerā arī re�isoram. Pēdējais izrādījis neapmierinātību, jo uzskatījis, ka kameras vīrs par daudz vietas atvēlējis plikam upes ūdenim, bet celtni necienīgi nobīdījis kaut kur pie kadra aug�ējās malas. Operators nu uzskatījis par nepiecie�amu atgādināt, kādas balvas un prēmijas viņ� saņēmis tie�i par lielisko kompozīcijas izjūtu (re�isors tikmēr k|uvis aizvien sarkanāks), tālāk viņ� izteicies, ka labākas kompozīcijas esot varbūt vēl vienīgi Leonardo da Vin�i (re�isoram sāku�as drebēt rokas ar visu melno spieķi) un ka galu galā re�isoram gar kadra uzbūvi nemaz neesot da|as, it īpa�i vēl tādam, kas no kompozīcijas saprotot tikpat daudz, cik behemots no porcelāna traukiem.

� Prom no kameras, nelga! � iebrēcies maestro, atvēzēdamies ar spieķi. Sājā momentā visi zem kājām sajutu�i stipru grūdienu, tad ausis sadzirdēju�as tādu kā pērkona grāvienu, bet vēl pēc laiciņa upē plunk�ķēdami kritu�i akmeņi no gaisā uzlidoju�ā objekta.

Kādreiz Rojā, kur mēs ar operatoru Ivaru Seleckl uz ņēmām savu pirmo filmiņu, ieraudzījām savdabīgu ainu No liedaga uz ostas mola valni skatoties, radās iespaids, it kā jūrā izejo�ie traleri iesākumā brauktu pa zemi, starp akmeņiem un doņiem, vispirms � pa kanālu � līgani, bet, jo tālāk, jūrai tuvāk, jo aizvien vairāk ie�ūpojoties Tas nu mums bija jāuzņem! Bet, kad Seleckis izvēlētajā vietā pludmales smiltī iedūra savu trijkāji, izrādījās, ka lieta nav nemaz tik vienkār�a. Noķēpājāmies vienu dienu, otru, tre�o. Ja jūrā izgāja kuģis � nebija viļņu, kas to �ūpotu. Ja viļņi bija par lielu � kuģi negāja jūrā. Ja palaimējās gan ar kuģi, gan ar viļņiem � saule, kā par nelaimi, atradās tādā leņķī, ka spīdēja objektīvā. Tādas situācijas sagaidī�ana, kad traleri nelielā atstatumā se kotu cits citam, vispār likās nepiepildāms sapnis. Tad nu uz ostu aizgāja un pēc brīsniņa atgriezās mūsu grupas priek�nieks Arnolds Gross, pavēstīdams, ka sarunājis divus dvīņukuģu pārus, kuri septiņpadsmitos nulle, nulle izie�ot jūrā tik skaistā rindiņā kā gulbju ģimene.

Tika pārbaudīts kameras motors un slēdzis, pa tvē rienam noliktas rezerves kasetes un rezerves akumulators, it kā mēs gatavotos filmēt vismaz kosmosa kuģa startu Nekādas nejau�ības nedrīkstēja mūs pārsteigt. Kā bija solīts, da�as minūtes pēc pieciem patie�ām rindā parā dījās traleri � un Seleckis sāka tark�ķināt kameru.

Tajā pa�ā sekundē priek�ā pirmajam kuģītim uz mola parādījās mūsu pirmīt pazudu�ais �oferis, acīmredzot iztraucēts no kailsauļo�anās, un, kāpaļādams pa akmeņiem, nekādi vairs nevarēja atrast savas �āvēties noliktās peldbikses. Mēs bļāvām korī un rādījām ar �estiem, lai viņ� nogultos; tikmēr mūsu Ādamam aiz muguras garām aizslīdēja otrais un turpat arī tre�ais kuģis. Parādoties ceturtajam, pēdējam, viņ� savu no�ēlojamo apģērba gabalu beidzot bija atradis un, pamanījis mūsu vēzē�anos un plivinā�anos, priecīgs sāka māt pretī � sak�, �au! Seleckis bija tā noskaities un satriekts, ka iegāja Rojas tolaik vecajā, mazajā ēdnīciņā (starp citu, tik �aurā, ka karoti aiz pārskatī�anās varēja iebāzt mutē arī kaimiņam) un izdzēra trīs glāzes kompota, pirms tam drūmā nospiestībā notiesādams divus pirmos un trīs otros ēdienus.

Ar kulināriju un Ivaru Selecki saistīts vēl kāds atgadījums, un tas notika Kuldīgā. Seleckis ilgi loloja vienu kadru. Tas bija kāda sena nameļa dakstiņu jumts ar ne mazāk senu un mākslinieciski ļoti izteiksmīgi sa�ķiebu�os sārto ķieģeļu skursteni. Sarkans skurstenis pret zilām debesīm, kā sajūsmināts teica Seleckis. Tomēr �ī kadra uzņem�ana � kā atkal teica Seleckis � vēl nebija nobriedusi. Sarkano ķieģeļu starpā mūrētie baltas javas piku�i, pēc operatora domām, varētu ļoti labi harmonēt ar blakusaugo�ās di�ās kastaņas tikpat baltajām ziedu svecēm. Protams, �im nolūkam bija vajadzīgs, lai kastaņa ziedētu. Tāpēc laiku pa laikam Seleckis iegriezās attiecīgajā pagalmiņā un, galvu atgāzis, vēroja lielā koka veģetācijas stadijas. Vairākas reizes � te viens, te atkal otrs � nopluku�ā nameļa iemītnieks sve�iniekam pajautāja, vai viņ� neesot no namu pārvaldes vai no redakcijas. Seleckis atbildēja, ka viņ� esot dokumentālists. Cik varēja noprast no sejām, tas bija atstājis vēl lielāku iespaidu, jo katram ta�u skaidrs, ka gar dokumentiem krāmēties kuru katru muļķi vis nelai�.

Beidzot kastaņa uzziedējai Seleckis savu trijkāji iestutēja pagalma bruģakmeņu starpās, pieskrūvēja kameru. Atlika tikai sarkano skursteni uzfilmēt. Selecki neapmierināja debesis, kuras gan bija zilas, bet zils Jau Ir arī burtnīcas vāks. Ai, kā viena divu mākonī�u baltums kadrā sasauktos ar kastaņas ziedu baltumu un skursteņa baltajām javas �uvēml Seleckis ierosināja kameras statīvu atstāt tepat pagalmā, bet pa�iem mākoņu gaidī�anu apvienot ar aizbrauk�anu pusdienās. Esmu pārliecināts, ka Seleckis neizlaistu kārtējo ēdienreizi arī zemestrīces vai kādas citas kataklizmas gadījumā. Ta�u �oreiz viņ� varēja pusdienot mierīgi un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem: pa sabiedriskās ēdinā�anas uzņēmuma logu redzamā debess joprojām bija skaidra. Mākonī�i parādījās sinhroni ar peldo�ajām saliņām operatora ķīseļbļodā, un mēs devāmies atpakaļ, kā saka, uz objektu.

Pagalma vidū, tie�i blakus kinokameras statīvam, atradās saplīsu�u un sadrupu�u sarkano ķieģeļu �upa, bet dakstiņu jumta korē divi vīri patlaban pabeidza mūrēt jaunu skursteni � no baltajiem silikātķieģeļiem. Piesteidzās kāds ve�uks un pateicībā sāka spiest mums visiem pēc kārtas rokas.

� Kā piezvanīju, � viņ� paskaidroja, � un pateicu, ka no Rīgas atbrauku�i uzfilmēt �Televīzijas pirtij� mūsu veco skursteni, tā �ie atdrāzās kā velns ar vējlukturi. Bet tā � pieci gadi gaidījām, tie mū�īgie dūmi jau galīgi acis bij izkodu�i.

1984

Putni, tāpat kā cilvēki (un cilvēki tāpat kā putni), iedalāmi divās da|ās. Vieni �iepst, vītero, vid�erē, �adzina, svilpo, pēk�ķ, trallina vai kladzina tajā mēlē, ko tiem, kā mēdz sacīt, Dieviņ� devis, otriem nez kāpēc pēk�ņi iepatīkas kāda sve�a skaņa, kāda sve�as dziesmas notīte, taktīte, un viņi rauga to ielāgot un pie pirmās izdevības skaļi atkārtot. Kā zināms, īpa�i slaveni �ajā jomā ir papagaiļi. Viņu cilvēkveidīgajai pasugai citas valodas pielieto�ana reizēm atnes labumu, reizēm � glu�i pretēji � nostāda tos neveiklā stāvoklī vai pat ieved ķezā.

Reiz, dziļā naktī braucot cauri kādai igaunī�u bālelī�u pilsētai, mums aptrūkās benzīns.

� Скажите, пожалуйста, где тут у вас бензотанк? � pavaicāju satuntuļotai būtnei, dro�i vien naktssargam vai naktssardzei, jo tā (tas?) �urnēja apgaismota skatloga priek�ā.

� Penso tank? � būtne atsaucās tādā kā Vanzovi�a balsī. � Kokkoli tvacat teevjat.

Tas kokolis izklausījās biedino�i, likās jau, ka mums tiek piesolīts pa koko, bet tad atskārtu, ka domāta tomēr adrese, jo pēdējie vārdi it kā varēja atbilst skaitlim 29.

� Kak? � pārjautāju.

� Ja se vamm cistim russkim jasikom kovorjuu, sto Kokkoli tvacat teevjatl � informētājs atteica jau pikti.

� Ko tas vecis muld, � mūsu �oferis, karti pētīdams, no�ķendējās, � te tādas ielas nemaz nav. Pag! � Viņ� pēk�ņi ko bija atradis. � Te ir улица Гоголя!

� Nu taa � Kokkoli! � tuvāk pienācis, mūsu labvēlis noteica dusmīgi. � Ja se vam skasall, sto Kokkoli!

�oferis, karti kopā locīdams, izmeta nesmuku latvisku vārdu,

� Ā-ā-āl � to sadzirdējis, vecais igaunis glu�i vai iegavilējās, Vil naverno is Latvii?.

Kad apstiprinājām, ka mēs patie�ām esam no turienes, brālīgās republikas naktssargs uz �ķir�anos ar mums sapīpēja un noslēgumā noteica:

� Etto vsektaa tak smesnoo, koktaa latisi kovorjatt po russki!

Citreiz, igauņu novadā ilgāku laiku vandoties, manam draugam kinooperatoram Varim Maleckim (kur�, blakus minot, izskatās stipri līdzīgs Ivaram Seleckim) ārkārtīgi iepatikās kāds pateiciens. Tas skan tā: �S... ruttu �karu tulebl� � un varētu tikt tulkots kā �Kakā ātrāk � lācis nākl�, ņemot gan vērā, ka pirmais vārds oriģinālā ir daudz tautiskāks, tāpēc mūsu ziemeļu kaimiņi �o teicienu parasti lieto tikai vīrie�u kompānijā � kad kāds jāpasteidzina. Maleckis nevarēja beigt priecāties par sakāmvārda dziļo poētiku. Viņ� mūsu acu priek�ā uzbūra senseno Kalevi-poega zemes me�u ar izdangātu līklo�ainu ceļu kaut kur starp Rēveli un Munameģi, kokasu ratus ar tajos sēdo�iem se�iem bārdainiem estiem, kuri nepacietībā kaujas ar odiem, kamēr galīgi noskai�as un korī bļauj tam septītajam, di�papardēs iebridu�ajam, lai ta�u �is darās �iglāk, jo turpat tuvumā, kur �is tup, esot parādījies lācis. Teicienu, kas steidzināja tupē�anu un biedēja ar me�a ķēniņu, Varis varēja atkārtot jebkurā diennakts laikā un jebkurā vietā. Reizēm mums likās, ka viņ� to beidzot būs aizmirsis, bet kas to deva: pēk�ņi Varis no apputēju�iem un zirnekļu tīkliem aizaugu�iem atmiņu apcirkņiem igauņu lāci atkal izvilka dienas gaismā un skaitīja kā tādu lūgsnu: �S ... ruttu � karu tulebl Ruttu, ruttu! Karu tulebl�

Kādu vasaru, kad uzņēmām kino�urnālu par Salacgrīvas zvejniekiem, rīta agrumā nostājāmies rindiņā pie vēl slēgtās vietējās sakaru nodaļas; mums vajadzēja sazvanīties ar Rīgu. Pie pasta durvīm nebijām pirmie: priek�ā jau stāvēja tēvainis, liels un draudīgs kā augstsprieguma transformatora būda. Viņ� drūmi klusēja, būdams nelāgā omā vai par kaut ko apbēdināts, pret stenderi atspiedis tik pamatīgu plaukstu, ka tā mierīgi varētu iesmelt pus-spaini ūdens vai arī, ja to savilktu dūrē un � nedod, diesi � zveltu pa �o pa�u stenderi, sagāzt visu pasta kantori kā kār�u namiņu.

Maleckis sve�ajam goliātam stāvēja tie�i aiz muguras un nepacietībā riņķināja pa gaisu savu aukliņā iesieto aparatūras kastes atslēdziņu. Riņķināja, riņķināja (di�vīrs palūrēja ar saltu aci), grieza, grieza kā tādu lidma�īnas propelleri, kamēr � jāl � atcerējās gan, ierunājās, taisni vai iedziedājās kā pareizticīgo mācītājs:'

� S... ruttu � karu tuleb, karu tulebl S... ruttu! Ruttu, ruttul

Transformatorbūda sagriezās sāniski, miermīlīgā plauksta savilkās kulakā, �okļu muskuļi sāka cilāties, it kā viņa ģīmis būtu riepas kamera un kāds tur pumpētu iek�ā gaisu, mute pavērās, lai teiktu ko iznīcino�u. Tomēr, aplūkojis Vara Malecka cāļa kaklu un inteliģenta rociņas, lielais no agresijas augstsirdīgi atteicās un vienīgi kādu laiciņu nolūkojās uz pāris pakāpienus zemāk stāvo�o folkloras mīļotāju ar tādu pārākumu kā gailis uz aug�pēdus apkritu�u bambalu. Maleckis izmaiņas atlētiskā vīragabala uzvedībā nepamanīja, jo skatījās uz bezdelīgām debesīs, ik pa brīdim atgādinādams:

� Ruttu, ruttu, s ... ruttul

Lielais no�ņācās, nicino�i uzgrieza muguru un appētija uzrakstus uz durvīm, skrūvju un naglu galviņas ieskaitot. Drīz arī nāca pasta darbiniece un slēdza iestādi vaļā.

� Teevu�ka, � teica di�vīrs, tiklīdz sagājām iek�ā, �� taite mne srocnij raskovor s Tallinom!

Igauņu lācis nosauca vajadzīgo numuru, tad pievērsās Maleckim.

� Papagoi! � viņ� izmeta �o visiem saprotamo, kam sekoja vesela virtene nesaprotamu vārdu. Maleckis spēra da�us tango soļus atpakaļ, brīsniņu aplūkoja stendu ar puķainām apsveikumtelegrammām, kamēr klusi un nema-nami � kā zutis no ieplīsu�as kules � izslīdēja no sarun-vietas laukā. Kop� tās dienas skaisto vārdu virknējumu par me�ā tupētāju un lāci viņ� vairs nav lietojis.

Ja jau runājam atklāti, pie papagaiļiem pieskaitāms arī �o rindiņu autors. Pēc izcelsmes būdams visīstenākais �iulis, es vienā baltā dienā, velnu dzenot, iesāku � kā nu mācēdams � runāt latgaliski. Nesenajā braucienā pa Latgali man tas bija gau�ām iepaticies.

� Bīdri, īēdīsim nu, kū Dīviņ� devis! � es, piemēram, skaļi nosacīju, ēdnīcā pie galdiņa sēzdamies.

� A mo�ķa stakanu oļus ar� īdzersim? � naigi atsaucās mūsu kinogrupiņas direktors Arnolds Garais, kam �ī spēlīte arī sāka patikt.

Mēs toreiz bijām jauni un zaļi un gribējām, lai ļautiņi mūs ievērotu ne tikai komplektā ar noputēju�o bobiku; kā Lā�plē�a spēks slēpās viņa ausīs, tā mūsējais � aiz lupatvāģī�a priek�ējā stikla pietiprinātajā uzrakstā KINOSTUDIJA � bez �ī maģiskā vārda mēs bijām, kā saka, sīkas vienības. Vēl jāpiezīmē, ka �ī te mūsu ekspedīcija � un arī latgaliskā runā�ana � notika nevis Daugavpilī vai Krustpilī un pat ne Līvānos, pat Pļaviņās ne, bet gan pilnīgi pretējā Latvijas malā, tālā Rietumkurzemes miestiņā. Iedzimtie, vardi pamanīju�i, te teica: �Ro, kur kobi� lec!� Kad mēs, viltus zilo ezeru zemes dēli, viens otram veltījām latgaļu briesmīgāko lamuvārdu �Rupucsl�, vietējie savukārt ar to saprata rupjmaizes kukuli. Uzprasījām tiem aitasgalvām, vai viņi maz zina, kas, piemēram, ir vucāns, � �ie atbildēja, ka zinot gan: kaimiņu kolhoza priek�sēdētājs Antons Vucāns. īsāk sakot, mēs ar Arnoldu bijām nokļuvu�i vidē, kur viss latgaliskais izrādījās tikpat eksotisks kā afrikāniskais, tāpēc drīz vien runājām tikai latgalie�u vīzē. Varis Maleckis, kura vectētiņ� � at�ķirībā no mums, jelgavniekiem, bau�ķeniekiem, � vismaz it kā dzimis Aiviekstes tajā pusē, gan iebilda, ka mūsu dialekts reizēm izklausoties aplams, bet mēs viņā daudz neklausījāmies. Naklausejamīs � i vyssl Najēmem golvā.

Kārtējā pusdienreizē, kad pienāca mūsu kārta pie virtuves lodziņa, apspriedāmies:

� Kū Otrajā ņemsim?

� As dūmoj, mo� bujbas ar bīzpīnu?

Pēk�ņi viena no plīts sievām � tā pati satvīku�ākā un dū�īgākā, ar krūtīm, kas kā divi vulkāni plēsa balto ķiteli pu�u, � pameta pavārnīcu grāpī, sasita sārtās rokas un izsaucās:

� Brolei�i boltīl Sābrei�i mijī! Latgalī�il

Nu tikai sākāsl Mūsu galdiņ� tika nokrauts kā kāzās. Porcijas � divreiz lielākas. Pirmajā ēdienā bija tik daudz biezumu, ka tas jau atgādināja otro, bet kartupeļi un kotletes savukārt peldējās tādā krējuma mērces pārbagātībā, ka to varēja dēvēt arī par kotle�u zupu. Meitenes rindiņā vien tekāja �urpu turpu ar �ķīvjiem un bļodām, lai godam pabarotu ēdnīcas vadītājas Jaņīnas � kā sauca mūsu kolektīvo draudzeni � sābrus.

� Edit, ēdit, nasakaunītīs! � viņa mūs mudināja, pilnībā pārgājusi latgaliskajā runā. � �ovi cilvāki vīn asam.

Un tad nāca negaidītais. Jaņīnas jautājums mūs burtiski piespieda pie sienas:

� Nū kaitfa rajona jius bytu?

Jutu, ka ejam dimbā, ka tūlīt tiksim atmaskoti.

� A jius? � atjautāju, klusībā nopriecādamies, ka smadzeņu gultnī�i tomēr darbojas bez eļļo�anas.

� Nū po�jm Varakļonim, � viņa atbildēja.

Domās Latgales kartē novilku taisni uz pretējo nostūri un spēru ārāi

� A mēs no Krāslovas.

� As jaū pamaneju, � ēdnīcas vadītaja Jaņīna teica, � ka jiusim ļaida kā citodoka valūda.

� Latgola līla, � es noteicu filozofiski.

� Lyla gon! � Jaņīna priecīgi piekrita un valgām acīm skatījās sābros, kaut arī no citas puses � tomēr latgalie�os.

Mēne�a laikā, kop� mazās Kurzemes pilsētiņas ēdnīcā baudījām Jaņīnas labvēlību, es no izstīdzēju�a jaunekļa gandrīz vai pārvērtos apaļā onkulītī. To varu pierādīt dokumentāli: noliekot blakus savas fotogrāfijas pirms un pēc �ī komandējuma, kura laikā mēs ar Vari Malecki uztaisījām savu pirmo kinofilmiņu. Bet Maleckis � pie tam ēzdams tikpat daudz vai varbūt pat vēl vairāki � kā bija, tā palika tievs kā maikste. Tautā tādus cilvēkus saucot par caurbirām.

Ta�u � no dialektoloģijas nepāriesim dietoloģijāl

1985

�о atgadījumu man pastāstīja scenogrāfs Plaudis, par kura fenomenālajām spējām peldē�anā runā visa Rīga. Cits stāsta, ka Plaudis, ja vien viņam esot attiecīgs garastāvoklis un ūdens virsmu neklājot pārāk bieza ledus kārta, it mierīgi varot pārpeldēt Ķī�ezeru, cits � ka Plaudis reiz pat esot rāvis pāri Rīgas jūras līcim no Salacgrīvas līdz Engurei, pie tam projām kraulā, bet atpakaļ tauriņstilā. Man gan savām acīm gadījās redzēt vienīgi, kā Plaudis appeld visapkārt Lang-stiņu ezeram, ta�u arī tas bija tik iespaidīgi, ka trūka tikai kinodokumentālista An�a Epnera, kur� būtu varējis peldēt Plaudim pa priek�u ar mikrofonu rokā un peldot (kā citkārt skrienot maratonistu avangardā) pierakstīt viņa domas par peldē�anas neatsveramo lomu veselības saglabā�anā. Bet ko es tik daudz stāstu par pa�u Plaudi, kad man jāstāsta par skapi!

Bijis tā. Kad Plaudis iznācis no savas Operetes un pagriezies Vidzemes tirgus virzienā, viņu apturējis noplucis vīrelis ar tādu ģīmi kā dubļos novārtīts un pēc tam saulē izkaltis kaktuss.

� Tu ir latviets? � viņ� noprasījis, uzvēdīdams tādu kā maijpuķī�u odekolona, tādu kā dego�as kerogāzes aromātu.

� Es ir japānis, � atbildējis Plaudis un taisījies tik tālāk, � pie tam ļoti nabadzīgs.

� Paklausiesl � Kaktusvīrelis to nav ņēmis vērā un turpinājis, satverdams nelaimīgo scenogrāfu aiz stērbeles: � Es kalstu ārāl Un mans brālis mājās guļ gultā un arī kalst ārāl

Plaudis uzmācīgo roku nopurinājis un grasījies atcirst �Kas man par daļu!� vai kaut ko tamlīdzīgu, kad vīrelis, kā saka, iz�āvis uzreiz visu pulveri:

� Pērc skapi! Nāvotīgi vecmodīgais. Par desmit rubļiem!

Ej nu saproti, vai tā bijusi sagadī�anās vai arī kaktus-ģīmis, teātrim blakus dzīvojot, Plaudi Ievērojis jau agrāk, bet �āviens trāpījis taisni centrā. It kā vīrelis būtu skaidri zinājis, ka Plaudim nav lielāka prieka (protams, ja neskaita peldē�anu) kā dabūt savā kolekcijā atkal kādu līkkājainu, bumbujaini izdreijātu, kaut ķirmju pilnu, bet tomēr retro mēbeli. Un �oreiz vēl par sviestmaizes cenu!

Bet, kad uzkāpu�i dzīvoklī, tur pavēries tik gau�ām bēdīgs un no�ēlojams skats, ka Plaudim � kā jau māksliniekam, emocionālas dabas cilvēkam � glu�i vai dū�a aptecējusies un viņ� jau taustījies gar durvju kliņķi. Atklājies, ka piesolītais skapis � tiesa, patie�ām vecmodīgs un smuks � netīrajā un piekvēpu�ajā telpā bijis vienīgais mēbeles gabals, jo no dēļiem, ķieģeļu paliktņiem un novazātiem pufaiķiem sastāvo�ā la�a pie mēbelēm nekādi nav bijusi pieskaitāma. Sājā migā tad nu ar visām drēbēm aug�pēdus zvilnējis vīreļa brālis, tikpat noplucis un nodzīvojies, un blenzis griestos ar tik stiklainu skatienu, it kā jau būtu beigts. Par skapja, ja vien tā var teikt, brāļu un māsu likteņiem daiļrunīgi stāstīju�i uz sienām paliku�ie neizbalēju�ie un ne tik netīrie taisnstūri un kvadrāti � gan lielāki, gan mazāki, gan augstāk, gan zemāk.

Kad Plau�a skatiens apstājies pie jaunas sievietes ģīmetnes, pareizāk sakot gan, pie platā, kruzuļainā sarkankoka rāmja, ko, iespējams, kādreiz varētu būt griezis tāds meistars kā Bērnieks, kaktusvīrelis ie�ņukstējies. Kādu laiciņu papuņķojies, viņ� noslaucījis degunu piedurknē un atklājis, ka tā esot viņu māte un to viņi nepārdo�ot nekad, nevienam un ne par kādu_ naudu. Bet skapi gan lai ņemot. Manīdams, ka pircējs jūtas neērti un vil cinās, vīrelis noteicis, ka vienalga vēlāk skapi kādam atdo�ot par piecnieku vai pat trijnieku, ja citādi nevarē�ot, tomēr neļau�ot sev un savam miesīgajam brālim izkalst. .Tāds pagrieziens scenogrāfu pārliecinājis, viņ� atdevis prasīto desmitnieku un papildus vēl pa ķe�ām sagrābstījis sīknaudu, par ko biju�ais skapja īpa�nieks atkal apraudājies, �oreiz � aiz laimes.

Visa pievakare Plaudim pagājusi, iegūto mēbeli mazgājot, dezinficējot un spodrinot. Zem liela, ovāla spoguļa greznoju�ās divas atvilktnītes. Viena no tām bijusi sabriedusi un iestrēgusi. Kad beidzot to izvilcis, skatījies, kas tur, dibenpusē, zirnekļu tīmekļos, karājas � rudenī aizkritusi kļavas lapa, vai?

Tie biju�i � desmit rubļi.

1984

Cik jocīgi!

Tu uzej bēniņos pēc priek�logiem, bi�u rāmī�iem vai citas retāk vajadzīgas lietas, un, tev tā rakņājoties, no kādas �ķirbas pēk�ņi izkrīt un mirkli gaisā ko�i pazib miru�a tauriņa spārni. Varbūt vēl �ovasar lidoju�a, varbūt pērn, varbūt pirms desmit vai divdesmit ziemām dzīvoju�a � kas to lai zina. Da�reiz par sevi tā var atgādināt arī sen aizgājis cilvēks, kuru tu nekad neesi pazinis un ar kuru tev nav bijis pat ne mazākās saskares.

Tovasar dzīvojām vecā lībie�u ciemā. Kalmēm pieaugu�a dūksnāja malā te rēgojās pamesta māja � gara un pelēka, vienā galā sakritusi kā milzīgs, ievainots, uz priek�kājām sakņupis dzīvnieks. Pie pak�a �ķībi karājās (un, ja uzpūta vēj�, �īkstēja) kādreiz zili krāsots, bet nu tikpat kā izbalējis dēlītis ar tikko salasāmu mājas vārdu: KINE DIKE. Vecais Menniks, pie kura bijām noīrēju�i istabiņu, paskaidroja, ka tas nozīmējot Lielie Dīķi; kādreiz te, kur tagad �ūpojas kalmes un vilkuvāles, esot pat peldināju�i zirgus, puikas mak�ķerēju�i karūsas, bet, kad vasaras atvaļinājumā no Rīgas ieradies Kristaps Linde, viņ� ar spiningu izvilcis arī pa brangai līdakai.

Tas nu nāca tikpat kā uguns kūlā, jo man ta�u arī līdzi bija paņemts �is zivju ķeramais rīksl Tikai � kur spiningot? Neie�u jau tajā var�u un odu perinātavā meklēt vēl neaizaugu�u akaci cerībā, ka tur varētu būt patvērusies līdaku karaliene, izsprukusi sveikā Mennika pieminētajam rīdziniekam � Lindēm vai kā viņu tur (vispār tādu vārdu un uzvārdu biju kaut kur dzirdējis vai lasījis, bet kauns bija viena ve�a priek�ā palikt par muļķi, tāpēc neko neizpra�ņāju). Arī jūra, kaut tas varbūt izklausās mazliet jocīgi, izrādījās galīgi nepiemērota vide zivju ķer�anai ar spiningu: no kādreizējiem kuģu steķiem bija paliku�i pāri vienīgi pāļi, tik spici un reti kā zobi vecā Mennika mutē, kad viņ� smējās. Atpakaļceļā kāpās uzkūlos Iznīcībai pamestām motorlaivām, kas tur trunēja cita pie citas, melnas, kārkliem vai pat prāvākiem alk�ņiem cauraugu�as. Laivu kapsētu aplūkojot, iemujļājos un gandrīz vai līdz ceļgaliem iestigu piķa bedrē; tas laikam lietots darvo�anai. Mājvietā nācās atgriezties ar vienu pa�u melni noziestu un smirdo�u kurpi, tāpēc noprasīju savam �īsvasaras saimniekam it pikti, vai tad tie�ām visā �ajā reģionā vairs nav nevienas ūdens peļķes, kur cilvēks varētu iemest vizuli.

Menniks tobrīd dārza malā cītīgi strādāja: savā zivju kūpinātavā vai � kā pats vecais zvejnieks teica � dūm-rnājā stūķēja iek�ā emaljētu �uguna sili un pie melni nokvēpu�ajām būdas sienām ķepināja klāt baltas plastmasas flīzes. Viņam tagad nemaz nebū�ot sliktāka van-nasistaba kā tiem tur, kas no mazajiem jūrmalas ciemiem aizcēlu�ies uz vienu lielu ciemu. Tur stāvot tik di�s un tik augsts kolhoza kantoris, ka priek�sēdētāja kabinetā pa logu mākoņi nākot iek�ā, bet pie autobusu pieturas varot dabūt gan saldējumu � katru dienu, gan ceturtdienās to mīlestības avīzi, nu to, kur sludinās jaunu sievu vai vīru pircēji. Visu �o runājamo krietnu laiciņu pamalis, acīmredzot lai saglabātu pa�cieņu un uzreiz vis neatbildētu uz kaut kāda tur zaļumnieka mazsvarīgu jautājumu, Menniks noslēgumā pievērsās arī � kā mācīti cilvēki teiktu � ūdens resursu problēmai.

� Kristaps Linde jau te staigāja ar to �piningu... � viņ�, lēnām vārdus stiepdams, teica un tā arī neko nepateica.

� Kas tad viņ� tāds bija? � noprasīju, jo man �is Kristaps Linde jau sāka krist uz nerviem.

� Nu, kas viņ� bija � baltās biksēs tāds vasarās te vienādiņ staigāja. Mākslinieks vai kaut kas tāds, kā jau no Rīgas � es vairs tik sīki neatminos, � Menniks turpināja ņerkstēt, tad, pēk�ņi atcerējies, iesaucās gandrīz vai dusmīgi: � Bet tur ta�u ir upītei

Lai tik es kopjoties pa veco ceļu garām kapiem, tad vēl gabaliņu starp kokiem, kamēr parādī�oties pļava un pļavā � upīte. Tur no viena atvariņa Kristaps Linde esot dabūjis laukā �itādu te (Mennikpaps pat piecēlās no beņķī�a, lai varētu parādīt) līdaku. Site pat zem �iten tā lieveņa (jo lijis lietus � sētsvidū jau nestāvēsi, un Kristapam Lindēm vēl tās glaunās Pidriķa bikses kājās) viņi esot to zivs rumpi ar bezmēnu svēru�i, bijis pāri par astoņi kilo. Astoņi kilo �etri, nē, ka viņ� nesamelojoties, astoņi kilo divi simti, nē, divsimtpiecdesmit, jā � astoņi kilo un divi simti piecdesmit gramu. Pēc tam nezvēru noguldīju�i uz ledus �itanī te pa�ā pagrabā, tikai tad tam neesot bijis tāda jumtiņa, bet prasts zemes valnītis ar velēnām; jumtu pagrabam viņ� esot uztaisījis 1928. gadā, un to viņ� tik labi atminoties tāpēc, ka tanī pa�ā reizē viņ� no cementa uztaisījis �itās te trepītes, un, raug, kur pats ar savu pirkstu ievilcis gadaskaitli.

Līdz ar saullēktu, putnu korim �Ave, soli� skaisti dziedot, devos ceļā. Naigi brizdams pa smiltīm, Mennika pieminēto kapsētu sasniedzu apmēram pēc stundas. Turpmākais �gabaliņ� starp kokiem� izrādījās kilometrus astoņus vai varbūt pat visus desmit gar�, pie tam pa �o ceļu neviens nebija braucis vismaz gadsimta ceturksni. Zemākās vietās manas kedās ieautās kājas stiga melnā zampā, augstākajās � cilājās, optimistiski �ļurkstēdamas, kamēr aizķērās aiz kādas priedes saknes, un es nostiepos gar�ļaukus ar visu spiningu, vizuļu bund�ai sidrabaini no�vadzot. Odi dzēla, kā jau cilvēku nekad savā mū�ā neredzēju�i. Ta�u es būtu bijis ar mieru izturēt vēl lielākas mocības, lai tikai nokļūtu pie gleznainās upītes un, tapat kā Kristaps Linde, izvilktu lielo zivi. Saule karsēja jau tīri ne�ēlīgi. Bet vislielākā ne�ēlība vēl mani gaidīja priek�ā: pāri zālainam klajumam taisns kā dzelzceļa stiga līdz horizontam stiepās meliorācijas grāvis! Ja uzmanīgi ieskatījās, tajā �urkstēja ne lielāka straumīte kā klozetpoda dibenā. �Bē!� noteica viena aita no bara, kas ganījās turpat tuvumā, tālāk bija redzamas govis.

Kad pēcpusdienā, tikko kājas vilkdams un mēli izkāris, pārrados Mennikmājas pagalmā un turpat uz vietas izgāzu visu savu �ulti, saimnieks rādījās tāds kā mazliet izbrīnījies.

� Kristaps Linde gan, � viņ� iesāka, � cik tad vēl nesen, kad ...

� Ak nesen, ko! � es iesaucos. � Pirms cik gadiem tad tas bija? Pirms simt?

Nē, kur nu simt, tik pulka vis nebū�ot. Bet kādi desmit divdesmit jau dro�i vien bū�ot pagāju�i. Norādīju, ka tas, cik noprotams, ta�u noticis vēl pirms kara. Kristapa Lindes laikabiedrs tam nepiekrita un apgalvoja, ka tas bijis pēc kara. Tā kā viņ� minēja posmu starp kara beigām un betona kāpnī�u ierīko�anu pagrabā 1928. gadā, tad sapratu, ka mēs runājam katrs par savu karu un ka mums vispār vairs nav ko runāt.

Rudenī gudrās grāmatās izpētīju, kas īsti par vīru tas Kristaps Linde bijis. Izrādās � gandrīz tikpat talantīgs kā �odien Oļģerts Dunkers: i re�isors, i aktieris.

Slavas ceļi reizēm ir neizdibināmi. Enciklopēdijā tu vari iekļūt ar darbiem, ļau�u atmiņā palikt ar nedarbiem. Kas zina, varbūt, izlasījis manu vārdu uz �īs grāmatiņas vāka, kāds tā tālā zvejniekciema iedzīvotājs sarauks pieri grumbās un teiks:

� Freimanis? Freimanis... Pag, vai tik nav tas pats, kam vecais Menniks bija sastāstījis par nez kādām tur līdaku vietām? Jā, jā! Vazājās te vienu vasaru tāds ar spiningu. Nu kā tad, Aivars Freimanis, es vēl atceros, ka viņ� bija iekūlies piķa dīķī un no turienes tika ārā ar vienu pa�u kurpi!

1984

Nekad nevienam nestāstiet, ka jūs esat no kādas citas planētas, � jums var iziet tāpat kā manam draugam Varim Maleckim. Atkārtoju: -leckim, -lec un nevis -ļ e c; esiet uzmanīgi � nejau�i izrunāta vai uzrakstīta nieka mīkstinājuma zīmīte jūs no Ma-lecka draugu nometnes vienā rāvienā var pārsviest viņa naidinieku lēģerī. Ļaunas mēles, melnā humora cienītāji, mel�, ka Maleckis arī piemineklīti pasūtī�ot savlaicīgi, lai kāds pļundura akmeņkalis granītā neieknābātu to nolāpīto mīkstinājuma zīmes ļipu, kā tas jau neskaitāmas reizes atgadījies pasu galdos, referātu tekstos un pat preses izdevumos. Pilnīgi pareizi � runa ir par slaveno re�isoru un operatoru, visu pasauli pārskanēju�ās filmas �Vīrietis, kuru neviens vairs negaida� autoru, kino, foto, moto, loto u. c. biedrību, savienību un apvienību biedru, �urnālu �Mākslas Dzīve�, �Uguntiņa� un �Gladiolu Audzētājs� redkolēģiju locekli, īsāk sakot, sabiedrībā populāru kultūras darbinieku. Ja nepazīstat viņu vaigā, jebkurā ļau�u biezinā�anās vietā skatieties pēc pagara kalsna vīra ar ā�a bārdiņu un tum�zilu bereti galvā. Pie tam visas �īs pazīmes būs vienlīdz nemainīgas jebkuros apstākļos; ar minēto galvassegu Malecki jūs ieraudzīsiet gan sē�am aiz respektablas sanāksmes prezidija galda, gan pirtī uz lāvas, gan, kā zinātāji apgalvo, guļam ārzemju hoteļa luksusnumura gultā. Atgadījums, par kuru gribu pastāstīt, gan attiecināms uz agrāku, varētu teikt, jau aizvēsturisku laikmetu, kad Varis Maleckis bereti vēl nenēsāja. Toreiz uz viņa galvas kuploja tāda matu birze kā savulaik citam, ne mazāk slavenam kinematogrāfistam � un arī rīdziniekam � Sergejam Eizen�teinam.

Starp citu, ja Varis būtu dzimis nevis Rīgā, bet, teiksim, Cēsīs, Limba�os vai Valmierā, viņ� � pats par sevi saprotams � jau no bērnības zinātu, kas tas ir � Stren�i. Bet Stren�i ir tas pats, kas jelgavniekam vai dobelniekam Ģintermui�a: ja Zemgalē par kādu saka �Tas jau ir no Ģintermui�as�, tad uz mata tāpat kā vidzemnieks, Stren�u vārdu pieminot, teicējs piedevām vēl izteiksmīgi pie pieres pagroza pirkstu. Varis, kā jau saknīgs rīdzinieks, bija paradis dzirdēt, ka tie, kam �visi nav mājās�, tiek nometināti Aptiekas ielā. Tāpēc, saņemot no kinohronikas priek�nieka komandējumu uz Stren�iem, viņam pilnīgi dabiski �is vārds neko sevi�ķu neizteica. Kārtējais vietas nosaukums, kur kārtējam kino�urnālam jāuzfilmē kārtējais si�ets (tam bija kaut kāds sakars ar MRS, liekas, vajadzēja uzņemt pirmrindas me�strādnieku jeb, kā tagad teiktu, motorzāģa vadītāju).

Filmēja gan nevis V. Maleckis (ieraudzīt sevi titros gai�matainajam asistentiņam toreiz likās tikpat nereāli kā, teiksim, sasniegt kādu attālāku galaktiku) � filmēja operators Putniņ�, vīrs, kas, par spīti uzvārdam, padevies telefonbūdas lielumā, alla� ģērbies nonēsātā ādas praķī, alla� prātīgs un labsirdīgs.

Laika gaitā Putniņ�, kinostudijā saukts vienkār�i par �efu, bija izstrādājis � un to zināja katrs asistents, gaismonis vai �oferis � tādu kā komandējuma pirmās dienas rituālu. Viss sākās ar �efa oficiālo vizīti pie direktora vai priek�sēdētāja. �efa palīgi tikmēr polsterēto durvju otrā pusē � atkarībā no kantora darbinie�u vecuma un izskata � vai nu centās ar viņām iepazīties, asprātības kā dzirksteles no dego�as fall�veijera lāpas uz visām pusēm �ķiezdami, vai tāpat vien, �efa turpmākos rīkojumus gaidīdami, rātni aplūkoja pie sienmaļiem sakārtos grafikus un diagrammas. Pēc tam notika � kā �efs, vecs frontinieks būdams, izteicās � dzīvā spēka un bruņojuma novieto�ana izejas pozīcijās. Apme�anās vieta tajos tālajos gados gan netika atrasta pēc neona reklāmas uz piecstāvu di�akvārija jumta, zem kura tad nu noguru�o ceļinieku gaida silta du�a, pūkaini gobelēni un smar�īga kafija bārā. Toties toreizējās vienīcnieces nebija tik naidīgi noskaņotas pret kinovīru, lietojot �efa apzīmējumu, bruņojuņiu. Apskrambātās dermatīna ka�teles un cibas, rupja brezenta futrāļi, koka trijkāji ar spicumiem galos, sabuktētie bleķa toveri filmu glabā�anai un putekļainie kabeļu pinekļi ne tikai nespēja neko īpa�u sabojāt, bet pat harmoniski iekļāvās tā vai cita divstāvu ūķa interjerā, kur ķirmju sagrauztas sienas glabāja mazmājiņas, hlora, dusta un papirosu dūmu smārdu.

Pabeidzot iekārto�anos, atbraucēji nebūt nemetās filmē�anā, kā to varētu gaidīt. �Steiga vajadzīga, vienīgi ķerot blusas,� �efs nepacietīgākajiem (tajā skaitā arī savam asistentam Varim Maleckim) paskaidroja. Kustējās �efs lēnām (no malas izskatījās, it kā viņ� būtu uzņemts ar rapida kameru), lielākoties klusēja, reizēm par �o vai par to pasmīkņāja, bet, ja ko sacīja, tad tas jau skanēja kā lozungs, naglo kaut vai pie sienas. �Kad runā vēders � mūzas klusē,� �efs, piemēram, noteica, un visiem kļuva skaidrs, ka sekos stundu, pusotras gara maltīte vietējā ēdnīcā. Tikai krietni vēlāk, kad Varis jau strādāja patstāvīgi, viņ�, atceroties �efa tradicionālās pirmās dienas pusdienas, saprata, ka neba jau ē�anā un dzer�anā tas suns bija aprakts (jo ēda �efs maz, bet dzēra galvenokārt pienu un kefīru, izņemot kādu glāzi laba vīna Armijas dienā un tamlīdzīgos augstos svētkos). Ēdnīca �efam kalpoja par tādu kā aklimatizē�anās vietu. No lielpilsētas kņadīgās dzīves te mazpamazām varēja pāriet citā � mierīgākā, vēl neizpētītā dzīvē. Te �efam taisni nagos ieskrēja (un tik ātri vaļā netika) nākamais kino�urnāla varonis, te gadījās sastapt vilks viņu zina pirms cik gadiem filmētu ganiņu, kas tagad, jau zootehniķis būdams, resns kā cīkstonis un pa�apzinīgs kā gailis, ar medaļu pie krūtīm, izrādās, iebraucis pilsētiņā uz pirmrindnieku sanāksmi, te, �ajā kambarī, kur vīri cepurēm galvās un mālainiem gumijzābakiem kājās strēba bor��u un klāt piedzēra alu, varēja uzzināt lielas, par kurām priek�niecība �efam nebūtu stāstījusi nemū�am. Un visbeidzot � te, pie ēstū�a galdiņa, bie�i vien aizsākās kaut kas līdzīgs abpusīgai laulības pārkāp�anai uz klusas vieno�anās pamata.

Parasti tas notika tā. Kāds no asistentiem paskatījās ārā pa logu, savieba seju un bēdīgi novilka:

� Sef, peizonis galīgi sadraņķējies ...

Nu peizā�u savukārt aplūkoja �efs. Ja bija apmācies, viņ� piekrita, ka tādā nēģera aklajā zarnā filmēt patie�ām neesot jēgas. To pa�u viņ� teica arī, ja spīdēja saule, jo tā, lūk, maita, esot pilnīgi plika, bez mazākā mākonī�a, un do�ot tik asas ēnas, ka iznāk�ot nevis portreti, bet miroņu ģīmji. Tāpēc viņ�, �efs, �odien varbūt labāk pastaigā�ot ar fotoaparātu. Tā operators Putniņ�, visā republikā pazīstams fotomeistars, pieticīgi apzīmēja savu lielo kaislību; iespējams, ka tā bija pat lielāka par filmē�anu (�Ki-nokadri nozib gar acīm kā vilciens gar �lagbaumu, kamēr fotogrāfija stāv kā piemineklis�). Bet, kas attiecoties uz jaunskungiem, tad viņi varot uz to Valmieru aizbraukt un arī uz zaļumballi palikt, ja jau tik briesmīgi griboties (pie �iem vārdiem �efa lūpās parādījās tāds kā smīna un smaida hibrīds). Ar acs kaktiņu viņ� vēroja �ofera Broņislava un gaismoņa Fundusa dīdī�anos un �ākstī-�anos otrpus durvīm, kamēr Varim vēl nācās noklausīties da�u vērtīgu atziņu par fotogrāfijas attīstību.

Par Valmieras zaļumballi viņi, Broņa un Funduss, esot uzzināju�i no viena iedzimtā; cūkas laime, citādi te, �i-tajos te Stren�os vai Plen�os, aiz gara laika patie�ām būtu jānoplen�ojas vai jātup bibliotēkā un jā�ķirsta �urnāli. Sie gan esot pirmīt joka pēc piebrauku�i arī pie trako mājas (nu, psiho, neiro vai kā viņu tur sauc slimnīcas), tomēr neko interesantu neesot redzēju�i, ja neskaita kādu dāmu, kas, viņus abus pamanot, sākusi gavilēt: �Cīrulis un Imermanis atbraucis! Cīrulis un Imermanis atbraucis!� To visu Varim kreisajā ausī auroja Funduss, kad ar Broņislavu pie stūres viņi kinostudijas rūco�i grabo�i �vadzo�ajā autobuselī jau ceļoja uz Valmieru.

Un te nu gan, �ķiet, pienācis īstais laiks nedaudz aprakstīt peizā�u jeb, kā kinodarbinieki saka, peizoni, vēl jo vairāk tādēļ, ka �oreiz tas tik tie�ām nepiecie�ams varoņa iek�ējās pasaules atklāsmei. (Par stāsta varoni autors joprojām uzskata Vari Malecki, kaut gan vienu brīdi, kā jūs jau ievērojāt, viņu draudēja izspiest Sets; tagad, atstāts Stren�os nodarboties ar fotomākslu, �efs ar savu telefonbūdas augumu Vari Malecki aizēnot vairs nespēs.)

Bet bija tik banāli burvīgs ziedoņa vakars, ka varoņa iek�ējā pasaule, �o burvīgumu pārpārēm uztverdama, palika aizvien mīkstāka un mīkstāka, tā �ķobījās, sa�ķobījās, sa�ļuka kā Jaungada laimes lejamā alva karotē virs liesmas un, liekas, varonim neuzmanīgi pieliecoties, varētu � �ļurkt! � izlīt no viņa ārā, un tad nu naba-dziņam būtu jādzīvo vispār bez iek�ējās pasaules un tuk�am tāpat vien jāblen� uz visu to skaistumu, kas joņoja aiz autobusa loga kaut kur starp Stren�iem un Valmieru. Reizēm pazuzdams, reizēm no jauna iznirdams, ar ma�īnu skrējās sarkans saules pūslis, tam priek�ā kā liela �oga zediņi zibēja prie�u melnie stumbri, sils beidzās, uzplaiksnīja �ilbino�i zaļ� zelmenis, virs tā divas ķīvītes noplivinājās kā divas skrejlapas, stārks stāvēja gara senlaiku ērbēģa �ukurā, noecētā brūnā nogāzē � jau pus-nobiru�as ābeles kā uz visām pusēm izplūkātas Leghornas vistas, bet ceriņi vēl ziedo�i, kur vien kādas mājas � visur rūgsto�i pliederu puduri, pāri �ogiem zilbaltviolctās putās plūsto�ā Latvijas pavasara dzira. Piebilstot vēl, ka tā līklo�ainā nebija nekāda var�upe vai dūņupe, bet skaistule Gauja un tās dziedātājas � visīstākās lakstīgalas (luscinia luscinia), un, ņemot vērā Vara Malecka atmiek�ķēto iek�ējo pasauli, �ajā brīdī arī viņam vajadzēja paklusām sākt dziedāt. Pie tam nevis kaut kādu tur �Va-terlo tiltu� vai d�ambalaiju, bet dziesmu par vecotēvu, savu mīļāko dziesmu � par vecotēvu, kur� �bija mednieks jauns un stalts�, kad �birzī mēness mirdzumā pirmo reizi skūpstīja�. Kā redzat, mūsu varoņa iek�ējā pasaule, viņam sperot kāju uz Gaujmalas parka deju grīdas, bija sagatavota kaut kam neparastam, kaut kam brīnumainam.

Un brīnums atnāca. Brīnums bija pietiekami slaids un blonds, lai tas Varim uzreiz iepatiktos, un atnāca tas, kad viens no pūtēju orķestra vīriem bija nokliedzies: �Pilsonēm!� � brīnums iznāca no elektriskās lampas apspīdēta liepu pudura paēnas. Amūras viļņi jau cēlās, jau nesa, pārplūdināja naksnīgo Gaujas leju, ar lakstīgalām sajaucās, mēness gaisma, mēness mirdzums un nevis simt-vatu spuldze apspīdēja viņas garos, zeltainos Burves matus.

� Vai jūs esat feja? � Varis jautāja.

� Kāda Feņa?! � mei�a sapiktojās. � Mani sauc Ināra. Un tevi?

� Mans vārds ir ļoti jocīgs, � Varis atbildēja. Viņ� gribēja �īs neparastās nakts neparasto meiteni iepriecināt arī ar kaut ko neparastu. Domās izlasīja savu vārdu no otra gala un sacīja: � Sirav.

� Nu tu lejl � skuķe noteica pikti. � Tāds var būt zirgam un tad ar kaut kur Igaunijā.

� Tas tāpēc, ka esmu ieradies no... � Varis iesāka noslēpumaini, gandrīz pus�ukstus un, grozīdams un bīdīdams Ināru caur dejotāju biezputru, gudroja, kādas eksotiskas valsts vai pilsētas nosaukumu vislabāk minēt. Virs koku galotnēm uz�virkstēja raķete, glu�i kā pa�ukstēdama Varim priek�ā. � ... no turienes, � viņ� teica un pamāja ar galvu aug�up. Redzot, ka viņa partnere galīgā nesapra�anā blen� debesu melnumā, Varis piebilda: � No Venēras. Tur ir ļoti jauki.

� Jā? � Ināra nezināja neko prātīgāku pateikt. �ovakar viņai bija priek�ā stādīju�ies visādi: PSRS izlases treneris motobrauk�anā, kādi trīs republikas �empioni boksā, Tarzāna brālēns un Edgara Zvejas īstais brālis, kā arī kinostudijas galvenais gaismas operators Valsts prēmijas laureāts Funduss, kas ir personiski pazīstams ar Haraldu Ritenbergu un Rad�u Kāpuru. Venēras pārstāvis vismaz meloja godīgi, kā pasaku stāstot. Bez tam kuplmatainais un arī citādi izskatīgais puisis izrādījās varen izveicīgs dejotājs, ne tāds kā �ie te lamzaki, kas grozījās kā kombaini un uz kājām vien mina. Tāpēc, �ķiroties pēc dejas, Ināra viņam veltīja platu smaidu un viņas acis dzirkstīja kā tikko attaisīta limonāde.

� Nu, kā tur ir, uz tās Venēras? � mei�a uzprasīja jau pavisam laipni, kad Varis viņu uzlūdza atkal.

Viņ�, protams, tikpat labi varēja aprakstīt, kā izskatās Kam�atkas vulkāna krāterī, pastāstīt, kas notiek moldāvu kāzās vai kāda ju�ana ir, kad, armijas manevrus filmējot, tu, cilvēciņ, tupi stepē ar kameru, lai pēc iespējas tuvāk uzņemtu milzu izpletņos iekārto tanku piezemē�anos, � to visu un vēl daudz ko citu viņ� bija pieredzējis. Bet at�ķirībā no kinojau�u vairākuma Varis Maleckis ar savu profesiju nekur un nekad neplātījās. Tāpēc viņ� stāstīja par Venēru.

Varis stāstīja, un Ināra smējās. Un Varis stāstīja un stāstīja. Ka uz Venēras viņiem arī notiekot zaļumballes, bet tās gan saucot par zilumballēm, jo uz Venēras viss esot zils. Orķestranti nepū�ot taurēs, bet iegarenos, zilos ķirbjos. Un visām meitenēm esot zili mati. Lakstīgalas uz Venēras arī esot � tāpat kā te, Valmierā, ta�u tās nevis dziedot, bet izpīkstot Morzes signālus. Protams, arī lakstīgalas esot zilas.

Aiz �Domino� nāca �Rionegro�, tad latvie�u tautasdziesma �Mana mīļā dzīvo Rīgā� un �Katju�a�, pēc tam �Mēnesnīcas serenāde�, �Siboneja� un �Silavas valsis�, un viņi dancoja no vietas visus �os gabalus, un visi tie pagāja tādā kā zilā miglā, jo sarunas skāra galvenokārt

Venēru, kur, kā aizrunājās tās sūtnis Sirav, zils esot pat zajums.

Zilums k|uva nojau�ams arī Valmieras debesīs. Jau iezīmējās egļu gali, kamēr parks vēl grima tumsā. Lakstīgalas bija aprimu�as. No attāluma, no deju grīdas, �urp atplūda atsevi�ķi trompetes kviecieni un bungu būk�ķi. Tad izzuda arī tie. Viņi sēdēja uz soliņa. Varis klusībā skaitījās �Viens, divi, trīs, �etri...� � viņ� bija izlēmis pie �divdesmit� gai�mataino feju noskūpstīt.

�... vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit...�

� Uzmanību, uzmanībul � kaut kur augstu kokos iekārtā skaļrunī atskanēja simtkārt pastiprināta �ofera Broņislava balss. � Kas no Stren�iem, braucam atpakaļ pēc piecām minūtēml

� Tas man, � teica Varis, uzrausdamies kājās, � man jāskrien!

Viņ� tomēr atsēdās, jo savu iepriek�ējo nodomu vēl gribēja izpildīt. Jau aplika roku ap pleciem, jau pieliecās, bet ieraudzīja izbīli meitenes sejā.

� Tā jau es domāju... � viņa vēl izdvesa, izslīdēja no pui�a skāviena, sāka kāpties atpakaļ, tad metās skrie�us � deju laukumam pretējā virzienā. Kādu gabaliņu viņa klampatoja augstpapē�u kurpēs, bet drīz tās norāva un turpināja skriet zeķēs. Sirav nepaspēja ne aiztaisīt pārsteigumā pavērto muti, kad feja jau bija pazudusi tur, kur patiesībā fejām arī jāatrodas � me�a biezoknī.

Viņ� brītiņu pastāvēja, paraustīja plecus un gāja uz aulobusiņu. Lai brauktu uz Stren�iem.

Pagāja gadi piecpadsmit vai se�padsmit. Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Varis .Maleckis vēlā rudens vakarā pēc savas jaunākās filmas pirmizrādes uzstājās kāda attāla rajona kultūras namā � pro�ektoru apspīdēts, beretīti galvā, ā�bārdiņu pazodē. Skatītāji piesūtīja zīmītes, augstais Rīgas viesis atbildēja, tiesa � diezgan īgni, jo jautājumi bija parastie un pierastie: �Cik liela ir jūsu daiļrades laboratorija?�, �Kādi ir jūsu nākotnes nodomi?�, �Cik jūs pelnāt?�, �Vai jūs mīlat savu sievu, un kāda viņa ir?�. Papīriņu plūsmā pēk�ņi parādījās viens visai jocīgs. Rūtiņburtnīcas lapas strēmelītē pla�ā, rotaļīgā rokrakstā kāds vaicāja: �Kas jauns uz Venēras?�

Nopelniem bagātā kultūras darbinieka pierē iegūla pikta rieva � no deguna līdz pat beretes malai, acis kā lokatori draudīgi pārslīdēja publikai. Tre�ajā rindā kreisajā pusē Vara Malecka uzmanību piesaistīja dū�īga auguma sievi�ķis, gai�matainā galva pro�ektora kontrgaismā laistījās kā pilnbrieda saulespuķe. Mazāka saulespuķīte stāvēja kājās mammai blakus, bet pavisam maziņa � sēdēja klēpī. Lielā saulespuķe smaidīja, un Varis skaidri redzēja, ka acis viņai dzirkstī kā tikko attaisīta limonāde.

� Kas jauns uz Venēras? � Varis domīgi atkārtoja jautājumu, ilgi klusēja, tad atbildēja: � Uz Venēras daudz kas mainījies. Bet ievas tur vēl zied.

Nopietnais mākslas druvas kopējs, protams, nevarēja tā uzreiz atviezt zobus līdz ausīm � viņa smaids nāca vairāk no iek�ienes, kā papīra lukturī�a gaisma japāņu dārza svētkos. Sājā sekundē Vara Malecka asistents � tāds pats puikiņ�, kāds kādreiz Varis bija �efam, Kinematogrāfijas institūta studentiņ�, � nospieda fotoaparāta slēdzi. Tapa �Kinore�isora portrets�, par kuru nevienam nezināmais iesācējs lielā starptautiskā izstādē saņēma zelta medaļu.

1981

Lai sīkāk pievērstos pornogrāfiskajām bildītēm un to satura izklāstam, vispirms vajadzētu pastāstīt par pensionētā tālbraucēju kapteiņa Vanaga lau-leni, jo viņa tās bildītes vecajam jūras vilkam bija atņēmusi un aiz septiņām atslēgām noglabājusi. Pēc tarn, dabiski, būtu jārunā par pa�u kapteini, jo viņ� neķītros attēlus savā laikā bija atvedis no Parīzes, no �ī mū�senā izvirtības pērk|a. Par veco jūrnieku savukārt nevar uzsākt stāstījumu, neminot re�isoru un operatoru Vari Malecki un dokumentālkinodramaturgu Arvīdu Kalniņu, � tie�i viņi viscie�āk saistīti ar pornogrāfisko attēlu lietu, iepazīstinā�ana ar Vari Malecki laimīgā kārtā ir jau notikusi mūsu iepriek�ējos stāstos, tāpēc, lai kutelīgais temats beidzot varētu tikt risināts, atliek ķerties pie Arvīda Kalniņa, ko kino, televīzijas un preses izdevumu redakcijās pazīst ar iesauku �Kalncklis�. Ta�u kā gan lai attēlo do-kumentālkinodramaturgu Kalnekli, apejot di�o atmodas laikmeta dzejnieku Frici Mētrenāju-Zvansiti? Jūs nezināt dzejnieku Mētrenāju-Zvansiti? Un jūs arī? Neesat dzirdēju�i? (Vajadzēs uzlikt par pienākumu Mētrenāja-Zvan-si�a biogrāfiju iepriek� iezubrīt TV raidījuma �Ko mēs protam� dalībniekiem, lai skatītāju iespaids par mūsu skolu jaunatnes augsto intelektu kļūtu vēl spilgtāks.)

Kaut gan Fricis Mētrenājs-Zvansitis un Arvīds Kalniņ�-Kalneklis ir dzimu�i katrs savā gadsimtā, viņi abi dzimu�i... vienas un tās pa�as mājas vienā un tajā pa�ā istabāl To apliecina (lai arī tikai par 50%) marmora plāksne klusas, smil�ainas Pierīgas ieliņas vienstāva koka nameļa sienmalē blakus ūdens toverim un jasmīnu krūmam. Protams, ka interjerā, kur pat sīkākā grīdas dēļu �ķirba un tape�u kroka glabā rakstniecības baciļus un gēnus, nevarēja neizaugt literāts. Tiesa, tagad, Kalneklim jau sasniedzot to skaisto, neatkārtojamo vecumu latvju vīrie�a dzīvē, kad izbeidzas alimentu maksājumi iepriek�ējām dzīvesbiedrenēm un pēdējās sievas atvasītes beidz tupēt uz podiņa, tomēr ar no�ēlo�anu jāatzīst, ka literatūrā viņ� būtu varējis paveikt daudz vairāk, ja vien.., Jā, ja vien būtu biju�i piemērotāki apstākļi. Ņemsim, piemēram, Blaumani. Talants? Apstākļi, mani mīļie, tikai apstākļi! Ja Kalneklis būtu varējis sēdēt un rakstīt tādā kūrortā kā Brāķos, kur visapkārt lauku klusums, kur pa sētsvidu vajadzīgie prototipi mētājas un turpat nogāzītē �a�liki ganās, viņ� ne tādus purva bridējiņus vien būtu uztriepis! Kalneklis par �ādiem apstākļiem, tā teikt, nav varējis pat sapņot. Kur palika Kalnekļa trīscēlienu luga par kolhoza mehanizatoriem, �ī drastiskā, dzirksto�ā sadzīves komēdija? Kur palika viņa daudzsēriju televīzijas filmas scenārijs ar spraigo darbību un spilgtajiem raksturiem? Un kur galu galā palika tas spirdzino�ās vēsmas neso�ais stāstu krājums? Tie visi, tā arī nedzimu�i, palika te, Fri�a Mētrenāja-Zvansi�a mcmoriālbūcenī, malkas iene�anas, �mucspaiņa izne�anas, bērnu nepārtrauktas ņaudē�anas, veļas ma�īnas dūk�anas, intelektuāli neattīstītu sievu rūk�anas un tūksto� citu no�ēlojamu sadzīves sīkumu aprakti. Jābrīnās, kā Kalneklis te vēl spēja regulāri izdomāt izteicienus �Dad�a� ailei �Pat domādams neizdomāsi�. �Re, kā!� varētu iesaukties Ziedonis � talants tomēr mēģina sev izlauzt ceļu glu�i kā kusla, bet apņēmīga �ampinjona sēne caur asfalta blieķi!

Ukū-bukū cilts pārstāvim vajadzēja justies patīkami pārsteigtam, kad tam uz galvas uzkritu�ais kokosrieksts pārsprāga un taisni mutē ietecēja lielisks, barojo�s pa-dzēriens. Ne mazāk izbrīnīts un priecīgs tapa Kalneklis, kad Varis Maleckis viņam kinostudijā parādīja, kādi izskatās scenāriji dokumentālām filmām, � lai arī viņ� nākot un izmēģinot roku. Kalneklis acumirklī saprata, ka uzkūlies īstajai āderei. Un uz daudziem gadiem kļuva par dokumentālā kino dramaturgu.

Scenārija sākumā uzrakstīja, ka dzīvo, sacīsim, tāds Pēteris (dokumentālkinodramaturgs viņu atrada lielākā vai mazākā avīzē). Pēteris ir labs, jo kopj sivēnus. Tādā un tādā kolhozā. Tik un tik. Apbalvots ar to un to. Tālāk atlika piebilst, ka filmas saturs atklāsies filmē�anas gaitā. Ar ilgsto�a kinonovērojuma metodi. Ar slēpto kameru. Reportā�as veidā. Un ka pilnībā viss precizēsies filmas montā�ā un diktora tekstā. (Diktora teksts dokumentālā filmā ir vissvarīgākā lieta. Mākslas filmā, tur maza bēda � aktieri pa�i nepārtraukti runā, turpretim dokumentālā lentē spēlē mūzika un cilvēki plāta mutes bez skaņas. Kamēr uz ekrāna Pēteris ar savu sievu, sivēnus barodami, bezjēdzīgi kustina lūpas, diktors, piemēram, var skatītājam paskaidrot, ka viņi pa�laik pārrunā, teiksim, vakar teātrī skatītā Solveigas tēla iek�ējā ētiskā spēka substanci.)

Ta�u neieslīgsim sausās teorijās � pievērsīsimies labāk zaļajam dzīves kokam un tām jaukajām dienām, kad Maleckis ar Kalnekli jauneklīga spara pilni ķērās pie filmas par kāda zvejniekciema dzīvi. Jūras arājus vispirms, jau ziemā, apmeklēja Kalneklis � lai scenārijam savāktu faktus. Te tad nu viņ� pirmoreiz pamanīja kapteini Vanagu. Lai cik aplami tas izklausītos, kapteini dokumentālkinodramaturgs atrada, pateicoties paģirām.

Trīs dienas Kalneklis bija aizvadījis ciema sabiedriskās dzīves centrā � _ņo iek�puses un ārpuses spundētiem dēlī�iem apsistā namelī, kam virs durvīm ķēdēs karājās bluķis ar iededzinātiem bībeliskiem burtiem �Pee juhras vahravas�. Pati vārava, nenosakāma vecuma un matu krāsas sievi�ķis, ar vienu roku kustināja alus pumpi, ar otru spaidīja magnetofonu, lai ne brīdi neapsīktu arī Zvejas, Ra�iņa, Romanovska un Vilcānes iedziedāto dziesmu straume, Te, kur no griestiem romantiski nokarājās tīklu ķeskas, stikla pludiņi, vējlukturi, miglas zvani, ratu riteņi un stūres rati, kaktā aiz lakota laivas dibena uz pulēta celma sēdo�ais Kalneklis iederējās tik ļoti, ka iestādes direktors viņu mēģināja pierunāt palikt �eit pavisam � par dzīvu eksponātu, inventāru, modeli vai tamlīdzīgi. Ne jau nosaukumā slēpjoties lietas būtība, skaidroja direktors, piestumdams Kalneklim pie deguna vēl �etrus aluskausus, bet gan apstāklī, ka Rīgas viesis ar saviem sprogainajiem matiem, baltajiem acu āboliem, gaļīgajām, sārtajām lūpām un izteiksmīgo piķa krāsas bārdu esot neiedomājami līdzīgs Ali Babam. Ja viņ� vēl uzlik�ot galvā sarkanu mici, pār vienu aci � melnu apsēju un zobos paņem�ot līku dunci � ol Kukaiņi raudās! Neviens ekskursantu busiņ� garām netik�ot, Igauniju neredzē�ot kā savas ausis, visi tepatās vien palik�ot � restorānā �Pie Ali Babas�, jā, pie Ali Babas, jo no �itās te vāravas nekas prātīgs vairs neesot. Sājā brīdī, glu�i kā protestēdama pret priek�nieka pārsteidzīgo spriedumu, bufetes vārava nodemonstrēja savu spēkus ar reti apjomīgajām un varenajām krūtīm viņa divus pārāk iesilu�us vīreļus izstūma pa durvīm, ka tie i iepīkstēties nedabūja. Pie blakus galda, pareizāk sakot, pie blakus laivas sēdo�ie tūlīt ierunājās, vai tikai �itādas krūtis nevarētu izmantot ostā par ledlauzi, kamēr īstais no Ļeņingradas vēl neesot atstūmies. Kalneklis savukārt skaidroja direktoram, ka viņa aicinājums esot nevis tirdzniecība, kur blē�i vien strādājot, bet gan kinomāksla � un nevis �āda tāda kinomāksla, bet dokumentālā kinomāksla, tā teikt, kinomāksla ar lielo burtu, jo tā saucamās mākslas filmas � visādas sūnainas indie�u un latvie�u filmelites � patiesībā nemaz neesot nekādas mākslas filmas, īstie kinove�i sākoties no Dzigas Vertova un tālāk iemiesojoties Aļikā Bren�a, Uldī Braunā, Varī Maleckī, bet vislielākajā mērā � viņā pa�ā, tas ir, Arvīdā Kalniņā. Sarunu biedrs sacīja, ka �itādus aktierus nekad neesot dzirdējis un ka viņam vairāk gan patīkot Tarzāns un Burve; vajadzēja tumsonīgo tirdzniecības pārstāvi apgaismot, bet Kalneklim pēk�ņi kļuva slikti, un viņ� nolēma iziet svaigā gaisā.

Dokumentālkinodramaturgs �āpoja pa sniegā Iebrauktajām automa�īnu sliedēm, reizēm uzkavēdamies pie vienas vai otras gleznieciskas priedes, kamēr attapās pa�ā ciema nomalē. Gadus astoņdesmit vecs vīrs, sniegam zem kājām gurkstot, no �ķūneļa nesa malku. Kalneklis paguva ievērot, ka vēj� noplivina viņa garos, sirmos matus, kad nepazīstamais jau pazuda lielas guļkoku mājas iek�ienē. Tā bija sen būvēta ēka, glumi nomelnēju�iem tēstiem baļķiem, dzelteniem izsvīdu�u sveķu plankumiem, tomēr vēl stipra un labi uzturēta � ar �īfera jumtu un balti krāsotiem logu rāmjiem. Uzcelta starp staltām priedēm uz pa�a kāpas kumbra, ne aizvējā, kā citas ciema mājas.

Atgriezies pie ķēdēs iekārtā bluķa ar bībeliskajiem burtiem, dokumentālkinodramaturgs Kalneklis vāravai apjautājās, vai viņa gadījumā to tur ve�uku ciema pēdējā mājā nepazīstot. Kā nu ne, tas ta�u esot pensionēts tālbraucēju kapteinis, uzvārdā Vanags. Sim Vanagam esot arī sieva, dēls, meita un mazbērni. Kamēr vārava, bārdainajā Ali Babas kandidātā vērdamās, stāstīja, viņas acis pamazām kļuva tik valgas un spīdīgas kā no konservbund�as tikko izvilktas divas tum�zilas plūmes. Kalneklis bija nolēmis veselības uzlabo�anas nolūkā iemest glāzīti konjaka un aizkāpt ar veco kapteini iepazīties tuvāk, kad pa alus dīķī�iem, ezeriņiem un jūras līcī�iem izraibināto letes virsu vāravas roka pastūma atslēgu. �Kosmonautu ielā 7, pa trepēm aug�ām, otrā stāvā,� viņa no�ukstēja.

...Apmēram scenārija pirmo tre�daļu autors piepildīja ar romantisko jūras vilku Vanagu un viņa mājas dzīvi. Jūras vilks, drosmīgais Vanags, vētrasputns gatavais, ak tu, Hemingvejs tāds, kājas plati ieplētis, stāvēja uz sliek�ņa, brāzmas pluinīja viņa garās, sirmās �ķipsnas, bet viņ� tikai sūca pīpi, spļāva un raudzījās tālēs. Puķ-dobē tupēja tāda pati sirma vecenīte kā viņ� pats, laimīga, ka vētrasputns nu mitinās uz vietas un nedauzās pa pasauli apkārt. Mazmeitas un mazdēli � tie bez skaita kā sprad�i rāpoja pa pagalmu un visi virzienā uz jūru, lai pie pirmās izdevības dotos vectēva pēdās.

Kad sutīgā jūlija dienā neilgi pēc filmē�anas grupas iera�anās ciematā Kalneklis kopā ar Malecki, viņa asistentu un skaņu operatoru ieradās Vanaga sētsvidū, atklājās savdabīga aina. Cejos nometies, vecais kapteinis turēja kājas milzīgam, resnam sunim, kuru savukārt kāds izkrā�jojies sievie�cilvēks ar dzirklēm cirpa? mauriņā bija sakrājusies jau vesela kaudzīte vilnas. Arī pats kapteinis izrādījās stipri apcirpts, scenārista aprakstītās sirmās matu �ķipsnas varēja vienīgi piedomāt. Rokas viņam viegli drebēja, mazās a�eles iepazīstoties �audījās uz visām pusēm un gaidīja, ko teiks cirpēja, � uz visiem jautājumiem atbildēja tikai viņa. Ar lūpukrāsu, pūderi, grimu un skropstu tu�u izdekorētā apmēram pusgadsimtu vecā būtne, kuras melnie minisvārciņi atsedza vēnu bumbuļiem klātas kājas, stādījās priek�ā kā Vanaga... dzī-vesbiedrene! Re�isors Maleckis uz kādu laiciņu zaudēja valodu, bet dokumentālkinodramaturgs Kalneklis, kā vienmēr, kad uztraucās, ar kabatlakatiņu sāka slaucīt bri||u stiklus. Beidzot noslaucījis, apjautājās par bērniem un mazbērniem. Vanagkundze atbildēja, ka bērnu viņiem, paldies dievam, neesot un nekad neesot biju�i. Vecajam no pirmās sievas gan esot dēls un meita, un tiem viens otrs sīkais arī esot, bet viņi dzīvojot centrā, jaunajās mājās, un uz tejieni nemaz nenākot, esot par lepniem. Kāds labums no tādiem bērniem, ja pat par savu miesīgu tēvu neliekas ne zinis? Tad ta�u �iten tas esot pateicīgāks (viņa norādīja uz di�suni, kur� nu bija nocirpts balts un atgādināja mazgātu cūku). Drusku par resnu, tas tiesa, bet tādi jau visi rūnītie suņi paliekot.

� Tu, pin�ukiņ, varēji iet un bi�ķiņ aplaistīt tās dobes, � Vanaga laulene teica, un vecais jūras vilks aizvilkās aiz stūra tik rātni, it kā arī viņ� būtu kastrēts.

Maleckis kodīja lūpas un glūnēja uz Kalnekli ar kaulainu aci. Viņ� saprata, ka kapteiņa tēls norakstāms zaudējumos, tomēr galīgi be�ā doties prom negribēja. Varis toreiz aizrāvās ar senu atklātnī�u krā�anu, tālab apjautājās Vanagkundzei, vai arī kapteinim gadījumā tādas neesot saglabāju�ās. Kā nu ne, vesels �emodāns bēniņos pūstot. Un tā Varis kļuva bagātāks par daudzām interesantām gadsimta sākuma kartītēm; tur bija gan Ham-burga, gan Marseļa, gan Kasablanka, gan Riode�aneiro, Londona un Reikjavika, �ie skati bija gan melnbalti, gan izkrāsoti, gan zīmēti, gan fotografēti. Kapteiņa madāma, to visu izrādot un ar jaunajiem cilvēkiem tērzējot, kļuva tiri laipna. Sarkdama un bālēdama viņa izdabūja pār lūpām, ka esot vēl viena paciņa � pornogrāfiskās bildītes. Tās viņa, kad atnākusi uz tejieni, Vanagam atņēmusi � lai aizmirstot tādas lietas uz visiem laikiem. Kas bijis, tas bijis. Parādīt? Nē, to nu ne. Nē, nekādā gadījumā, citādi viņa jaunajiem cilvēkiem vairs acīs nevarē�ot paskatīties. Jau izlai�ot kinopui�us pa vārtiņiem, Vanadziene atkal nosarka kā jauns skuķis un strauji nobēra, ka esot ar mieru tās pornogrāfiskās bildītes parādīt, bet � pa�ā pēdējā dienā, viņiem aizbraucot.

Pa vasaru re�isors un operators Maleckis filmas taisī�anas gaitā kapteinim Vanagam ieplānoto metrā�u pamazām aizpildīja ar �o to citu, galvenokārt ar burvīgiem saulesrietiem, un scenārija autoram Kalneklim lielo ziemas grēku piedeva. Kādā miglainā septembra rītā filmētāji devās atpakaļ uz Rīgu. Braucot gar Vanagu sētu, ieraudzīja madāmu un atcerējās viņas solījumu.

Tas bija vesels rituāls. Veco aizsūtīja uz veikalu pēc maizes. Ciemiņus nosēdināja pie apaļā galda. Aizvilka logam aizkaru, iededza elektrību. Atslēdza kumodes apak�ējo atvilktni, izņēma mazu, ar aukliņu pārsietu paciņu. Nometa uz galda, pati izskrēja ārā � tālāk no grēka! Kinostudijas pārstāvji mudīgi sabāza galvas kopā. Maleckis paņēma virsējo kartīti.

Visi saskatījās un sāka smieties. Vara Malecka rokā neatradās nekas cits kā pla�i pazīstamās Rodēna skulptūras �Skūpsts� reprodukcija, arī uz pārējām atklātnītēm bija redzami �ā pa�a autora darbi...

Bet gada beigās, kad Maleckis filmu bija samontējis, viņ� ar Kalnekli sastrīdējās ne pa jokam. Jo � filmai bija vajadzīgs diktora teksts, bet tā uzrakstī�ana no laika gala bijis lielākais klup�anas akmens dokumentālkinodra-maturga Kalnekļa karjerā. Pa�u scenāriju � to, ar sadzīves likstām varonīgi cīnīdamies, viņ� parasti gatavu tomēr dabūja. Bet, kad pienāca laiks uzrakstīt tekstu � kā �oreiz, Kalneklim sāka uzglūnēt apstākļi. Kalneklis kļuva nervozs, sūtīja visus ellē un pieprasīja, lai Maleckis vispirms sagādājot rakstī�anai piemērotus apstākļus.

Maleckis gādā. Izkaulē vietiņu Dubultos, Rakstnieku namā. Pēc nedēļas brauc lūkoties, vai Kalneklis tekstu pabeidzis (filmas nodo�anas termiņi nāk virsū ar joni). Kinodramaturgu Maleckis atrod bārā. Esot uznākusi depresija. Tik riebīgs slapjdraņķis, ka nevarot pat laukā iziet. Caurus vakarus jāskatoties hokejs, tas nolādētais kruķeklis, cilvēces lāsts. Ta�u galvenā nelaime � te viss atgādinot lielu vakzāli, Seremetjevas lidostu, trūkstot mājīguma, intimitātes. Maleckis liek Kalnekli taksometrā un ved uz Rīgu pie savas tantes. Zem Malecka vecmāmiņas māsas gumijkoka scenārists no indiāņu pirogas lieluma somas nesteidzīgi izkrāmē pid�amu, �ības, tranzistoru, kriminālromānu, kafijas dzirnaviņas un papīra loksnes � joprojām baltas un tīras, kā Maleckis ar �ausmām pamana. Tante no rītiem uzcep�ot olas, vakaros uzvārī�ot tēju, pa dienu bū�ot prom. Lai tikai draugs rakstot. Paiet nedēļa � Maleckis ierodas pēc Kalnekļa garadarba (rīt, vēlākais, parīt teksts jāieskaņo). Kalnekļa � navl Maleckis aizdrā�as uz Kalnekļa mājām. Sieva saka, ka Arvīds esot aizlidojis uz Gruziju, uz d�eza festivālu. Maleckis netic savām ausīm. Jā, uz Gruziju. Neesot varējis parakstīt, tā vecene esot bijusi seksuāli nenormāla, uzmākusies.

Gruzijas braucienu Kalneklim Maleckis vairs nepiedeva. Viņ� atrada citu rakstītāju, un no �īs dienas abi viens otram staigā garām kā kaķis sunim un suns kaķim.

� �ēl gan, � televīzijas raidījumā �Kino un mēs� noteica Miks Savisko, � ka mūsu dokumentālais kino zaudējis tādu nākotnē vēl perspektīvāk kultivējamu izteiksmes līdzekļu arsenālā un aktuālākas problemātikas potencēs cerīgi centrētu tandēmu ...

Viņ� to pateica tik gudri, ar tik neizsakāmi skumjām acīm no televizora kastes ārā skatīdamies, ka �ajā mirklī viņā iemīlējās vēl 120 000 sievie�u.

1981

Kad es kaut kur ieraugu lieliem zirga burtiem veidotu aicinājumu izmantot Aeroflotes pakalpojumus, es alla� atceros Sūru.

Jūs tādu nepazīstat? Pats par sevi saprotams, jo nestrādājat kinostudijā. Ja tomēr jūs mūsu filmfabrikai nejau�i ejat garām un pēk�ņi redzat ap vissagrabēju�āko �iguli grozāmies visresnākā vēdera īpa�nieku, kur� visskaļākajā balsī sūta sveicienus vai lāstus kādam ģīmim tre�ā stāva neatvērtajā logā, tad ziniet: tas ir mākslas filmu operators Sūrs. Patiesībā gan viņam ir pavisam cits � skaists, latvisks uzvārds, ta�u visi tā pieradu�i pie neīstā, piķis viņu zina no kurienes izrautā, ka īsto neviens vairs nelieto.

Pie iepriek� pieminētajām Sūra tīri ārējām īpa�ībām jāpievieno vēl viena, uzreiz nepamanāma, tikai daudzos kopīga darba gados iepazīstama un dro�i vien arī pati svarīgākā:- Sūrs kinostudijā ir visizpalīdzīgākais. Tāpēc mēs nepavisam nebrīnījāmies, kad, reiz braucot komandējumā uz Maskavu, Sūrs vilciena vagonā ieradās beidzamajā brīdī elsdams un pūzdams, ar tīkliņā iestūķētu trīslitru burku. Tajā esot ali�u ievārījums, un to mūsu studijas Klaudija Abramovna lūgusi nodot �Mosfiļma� studijas Bellai Josifovnai. Vai tad Sūrs būtu varējis atteikties paņemt da�us liekus bagā�as kilogramus un izmest papildu līkumiņu pa mūsu valsts galvaspilsētu, ja pie tam vēl lūdzēja bija dāma?

Komandējums izrādījās reti veiksmīgs: 1 kārtojamās lietas �ķirtin pa�ķīrās, i Maskavas draugi bija sagādāju�i patīkamu pārsteigumu � biļetes uz koncertu. Kad nu mēs viesnīcas numurā jau mazgājāmies, skuvāmies un gludinājāmies, Sūrs no muzikālajiem priekiem tomēr nolēma atteikties. Studijā viņ� Bellu Josifovnu nebija saticis, tāpēc aizvedī�ot to burku uz mājām, adrese viņam esot, jābraucot ar metro līdz galam un tad gabaliņu ar trolejbusu.

Kad pēc koncerta atgriezāmies viesnīcā, Sūra vēl nebija. Viņ� pārradās tikai pēc pusnakts � noguris, nomocījies un,., ar visu burku. Dzīvoklī neviena neesot bijis, veltīgi spaidījis zvana pogu. Bet pats nams atrodoties jaunuzceltā masīvā kaut kur starp Maskavas rietumu daju un Veļikije Lūkiem. Piedevām, braucot atpakaļ pārpildītā trolejbusā, tīkliņ� ar burku kādu laiku palicis aizvērto durvju ārpusē, tādējādi gandrīz trāpīdams pa galvu milicijas darbiniekam. Tas gribējis sastādīt protokolu, bet, uzdzirdējis, ka burkas īpa�nieks ir pazīstamais VDR sportists Sūrs, aprobe�ojies ar draudzīgu aizrādījumu.

Nākamajā dienā, kad pēc lietu nokārto�anas skrējām uz Pikaso izstādi Pu�kina muzejā, ali�u ievārījuma pārvadātājs vēlreiz aizbrauca uz �Mosfijm� studiju, lai ta�u beidzot sastaptu Bellu Josifovnu. Atklājies, ka viņa aizbraukusi atvaļinājumā, bet cits neviens burku piepaturēt nav gribējis. Tā nu Sūrs atkal ar visu preci atradās viesnīcā, kur pa�laik spriedām, ka varam mēģināt tikt atpakaļ uz Rīgu jau �ovakar � komandējuma uzdevumi laimīgā kārtā bija izpildīti ātrāk. Nolēmām lēkt taksī un drāzties uz dzelzceļa staciju. Sūrs tam nepiekrita. Kāpēc gan mums vajagot veselu nakti kratīties grabo�ā kastē un ost sasvīdu�as zeķes, ja ... Un viņ� norādīja uz milzīgo sarkanā neonā mirdzo�o uzrakstu, kur� pa burtam iedegās un pēc di�enas izsaukuma zīmes parādī�anās nodzisa, lai nākamajā brīdī atkārtotu to pa�u:

IZMANTOJIET

AEROFLOTES

PAKALPOJUMUS!

Vēl Sūrs, uz palodzes savai burkai blakām sēdēdams, teica, ka mēs vilcienā vēl nebū�ot gu|amdeķus atritināju�i, kad viņ� jau nolaidī�oties Rīgā. No rīta viņ� mūs studijā sagaidī�ot.

Kad otrā dienā ap pusdienlaiku ieradāmies kinostudijā, no Sūra tur nebija ne vēsts. Ap diviem ieraudzījām pa celiņu starp augstām kupenām �urp velkamies gau�ām noguru�u būtni. Pie vienas rokas tam karājās tīkliņ� ar ievārījuma burku � tik dabīgi, tik pa�saprotami, it kā trauks ar ali�u ievārījumu jau būtu pieskaitāms pie �ī cilvēka orgāniem. Tas, kā jau nav vairs grūti uzminēt, bija Sūrs. Drēbes nabagam bija tā sagumzītas un apvārtītas, it kā viņu būtu norijusi un pēc tam atvēmusi milzu valzivs, acis sarkanas un iekaisu�as, vaigi ar bārdas rugājiem noaugu�i kā pēdējam plencim. Tikai pēc karstas kafijas tases nobaudī�anas gaisa kuģotājs atguva valodu.

Bijis tā. Aizbraucis uz lidostu, biļeti brīnumainā kārtā dabūjis. Tad skaļrunī paziņots, ka reiss tiekot atlikts par trijām stundām, jo Rīgā plosoties sniegputenis. Pēc bezgalīgi garajām trīs stundām tā pati maigā balss rīgā-braucējus iepriecinājusi, ka izlido�ana atkal tiekot atlikta, bet tagad gan tikai par divām stundām. Atkal sēdējis, burku klēpī auklēdams un visādus uzrakstus no otra gala burtodams, jo kādai jēdzīgākai laika nosi�anas iespējai vairs nav bijis naudas. Beidzot pavisam jau novārdzinātos lidotgribētājus gaisa laineris �ēlīgi ieņēmis savā vēderā un pacēlies nakts debesīs. Kad pēc tāda samērā neliela laiciņa atkal parādīju�ās skrejceļa uguntiņas, Sūrs vēl nodomājis, ka tomēr bijis vērts gaidīt un ka tik un tā viņ� Rīgā nokļuvis pirmais. Stjuarte paskaidrojusi, ka sakarā ar sliktajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem lidma�īna nolaidusies Tallinā, bet uz Rīgu pilsoņus pasa�ierus aizvedī�ot autobuss, pie tam par velti. Visi nu salīdu�i busā. Kamēr Sūrs raudzījis dro�āk iegrozīt burku uz bagā�as tīkliņplauktiņa, visas sēdvietas jau biju�as aizņemtas, nācies samierināties ar atvā�amu papildvietiņu. Uz tās varējis novietot apmēram 35% no sava tipiski latviskā dibena platības. Sapnī jutis, ka tveicīgā tropu me�ā tup uz baobaba zara, ka zars liecas un krak�ķ, bet apak�ā � upe, pilna ar krokodiliem, ka �um un mud�. Zars, tas ir, papildvietiņas sēdeklītis, lūzis, Sūrs, uz grīdas nogāzdamies, iebrēcies tā, ka atmodies gan pats, gan visi pārējie uztrūkusies, bet �oferis nobremzējis un iesaucies: �Suumasettsij, sto li?l� Tas bijis kaut kur ap Pērnavu. Pie Aina�iem visi jau atkal atradu�ies tādā kā letarģiskā miegā, izņemot Sūru, kas tupu rāpu ņēmies pa grīdu, jo kur sēdēt jau vairs nav bijis. Te kāda sieviete pēk�ņi sākusi kliegt, lai dodot gaismu, lai apturot ma�īnu, lai izsaucot miliciju. Sūrs pacēlis acis aug�up � uz plauktiņu un �ausmās ieraudzījis, ka sāniski gulo�ajai burkai vāciņ� atsprādzis vaļā un dzeltenas ali�u ievārījuma pļeckas kā lieli ķiļķeni krīt dāmai uz sudraba krāsas �injona, noķēza tai arī pieri, degunu, krūtis un pat ceļgalus. �Kamuu prinatlesitt etta panka?� �oferis, uz burku rādīdams, bargi noprasījis. Sūrs nolēmis, ka burku uzskatīt par savu nebūtu īsti godīgi, jo patiesībā tā ta�u piederēja Klaudijai Abramovnai, tādēļ klusējis. �oferis kaut ko noteicis igauniski, vairākkārt minēdams kurratas vārdu, atmetis ar roku un atkal ķēries pie stūres. Iebraucot Rīgā, visi pa galvu pa kaklu metu�ies no smacīgā sprosta ārā, lai tikai ātrāk tiktu mājās un gultā � burkas īpa�nieku vaktēt nevienam vairs nav bijis prātā.

Sūrs savu ceļojuma aprakstu bija pabeidzis, mēs, līdzjūtībā klusēdami, skatījāmies uz pustuk�o burku, kuru viņ� bija nolicis uz krēsla netālu no durvīm. Pēk�ņi kabinetā iek�ā drāzās re�isora asistente (lai, kā vēlāk noskaidrojās, rado�ajai grupai pavēstītu, ka ēdnīcā dodot Ivasi siļķes), aizķēra krēslu, burka no�ūpojās un � pļoķ�! � nokrita uz grīdas un saplīsa.

� Nu kāpēc viņa nevarēja saplīst agrāk? Sūrs noteica.

198a

Di�ais latvju kinore�isors Aloizs Bren�s jau labi sen atklājis, ka mākslas filmas panākumus nodro�inot divi faktori. Pirmkārt, sekss. Kas tas ir, �odien, liekas, zina pat pirmās klases skolnieks; mūsmāju trepju telpā uz sienas, piemēram, bērna rociņa ar krītu uzrakstījusi:

Priecājas mamma

Priecājas paps Seksis ir laps Scksis ir laps

Par otru svarīgāko momentu A. B. uzskata kriminālo. Ja vien filmā kādam uzglūnot un raugot to izdevīgā brīdī un vietā no�miegt, tad tās pusotras stundas skatītājam aizlidojot kā viens burvīgs mirklis. Lai �ādu mirkļu būtu aizvien vairāk, nenogursto�i rūpējas gan filmu taisītāji, gan izrādītāji. Mūsu tālrādes vadība �ausmu gabalus īpa�i iesaka nobaudīt īsi pirms gulētie�anas, jo tad nupat skatītās dur�anas, si�anas, �ņaug�anas, indē�anas, slīcinā�anas ainas vissavdabīgākajos veidos turpinoties arī sapņos.

Tomēr, norāda A. B., pa�i lielākie panākumi gaidāmi, ja mākslas darbā abi minētie momenti � scksis un krimiķis � tiekot apvienoti, kā to savā laikā itin veikli piepratis vecais �ekspīrs. Bet te nu mēs nonākam pie vienas pavisam jocīgas bū�anas: vīri, kas savās rokās tur kinematogrāfa gro�us, nepavisam neuztraucas, ja uz ekrāna viens cilvēciņ� otram blie� ar cirvja pietu pa pieri, turpretī, ieraugot divus bu�ojamies, viņu rokas jau sniecas pēc �ķērēm, lai �itādus te visādus kadrus iz�ņāptu ārā, tādējādi mūsu mīļo padomju skatītāju (īpa�i jauno paaudzi) pasargājot no neķītrībām un morāliskas pagrim�anas. Par plikumiem jau nemaz nerunāsim: kamēr da�s ārzemnieku ķinis atgādina atvērto durvju dienu sievie�u pirtī, mūsu filmās noģērbt drīkst tikai pupaiķi. Reizēm tomēr daiļās būtnes atsegt arī virs kājas potītes vai rokas elkoņa ir iespējams, tā teikt, uz oficiāla pamata; rādot viņas fizkultūras nodarbībās vai (vēl labāk) kaut kur peldoties. Tāpēc Tēvzemē (īpa�i Baltijas republikās) ra�otās filmas tik pārbagātas ar �ādiem piejūras, pieupes vai pieezera skatiņiem; sak�, kaut kā jau jāizlāpās, lai savs prieciņ� tiktu gan pa�iem, gan vēlāk skatītājiem.

Kad mūsu mazā kinostudija, kura, kā zināms, specializējas tie�i krimināl- un detektīvlen�u izlaidē, nolēma ekranizēt populārā mednieka, mak�ķernieka un romānista Goldberģa populāro darbu �Akts uz me�acūkas ādas�, re�isors Arturs Turks rokas vien saberzēja, bet viņa uzticamais kamermenis Simdns Dāvidsons nomek�ķināja savu ļauni priecīgo smiekliņu un nosacīja: te jums,� mīļie cen-zoriņi, nebūs nekādas tizlas vingro�anas un tiklas plun�ā�anās � te būs īstas sievietes īsts akts uz visīstākās pirmās �ķiras (ko�u nesagrauztas un suņu neap�urātas) me�acūkas ādas! Un nevienam neizdosies lielo krā�ņumu no filmas laukā iznīdēt, jo � smejies vai raudi � akta fotogrāfija �oreiz ir neatņemama si�eta sastāvdaļa; pēc tas izmeklētājs beigu beigās un galu galā atrod īsto ļaundari, kur� nogalējis glu�i neaizsargātu (kā jau teikts � pliku) daiļavu, lai pievāktu me�acūkas ādu un ieklātu to savā �igulī.

Uzņem�anas grupa ievietoja avīzē sludinājumu, aicinot drosmīgākās Rīgas un tuvāko novadu meitas ierasties kinostudijā un godīgā cīņā iegūt tiesības nogulties uz liktenīgās ādas tajā izskatā, kādu nu katru māmiņa pasaulē laidusi, � vispirms fotoprovēs lietpratīgas �ūrijas acu priek�ā, lai tā izraudzītu to piemērotāko, tā sakot, mākslinieciski pārliecino�āko Lielajam Ekrānam.

Nākamajā dienā pēc sludinājuma nodrukā�anas no ceturtā trolejbusa galapunkta līdz kinostudijas ieejas durvīm izveidojās milzīga rinda. Ar nievām un izsmieklu no tās tika izraidīts vispirms viens vietējo vīrelis, kur� smar�oja pēc dihlofosa un bija pārliecībā, ka te dod nocenoto �ņabi, bet maķenīt vēlāk � kāds iebraucējs, kur� savukārt domāja, ka teitan izmests tualetes papīrs. To, ka rindā stāv vienīgi daiļā dzimuma pārstāves � sākot ar piecpadsmit un beidzot ar �etrreiz piecpadsmit gadu vecumu �, nebija pamanījis ne pirmais, ne otrais. Bet, ja viņiem būtu lemts ieraudzīt, kas īsti noliek rindas tievākajā galā � kinostudijas kambaros, tad pirmais, tas rīdzinieks, acīmredzot nodomātu, ka aiz pārskatī�anās iekūlies sievie�u konsultācijas punktā, bet tas otrs, vecticībnieka noģīmī, � ka pa�ā peklē, kur Antikrists vinnējis galīgi un nepārsūdzami. �ādu iespaidu vēl vairāk pastiprinātu sārtā gaisma, kurā grandiozais Ievas meitu konkurss notika. Te nu būtu īstā vieta piebilst, ka lipīgi sārtenā gaismiņa ir operatora Simona Dāvidsona izgudrojums jau Artura Turka lentē �Zemeņu liķieris�, ar to mūsu krimināldetektīvu studijas vēsturē aizsākusies jauna ēra � tā saucamais rozā krimiķis, kad nogalē�anas ainas skatītājam tiek pasniegtas kā pats lielākais jaukums pasaulē.

Pēc pāris dienām, kad Arturs Turks, rozā �uļikgabalu pamatlicējs un topo�ā krimināllenteņa inscenētājs, studijā atradās pusceļā starp kinozāli un montā�as cehu, viņu panāca viena no asistentēm un novid�ināja, ka kāds ļoti neatlaidīgs cilvēks jau vairākas stundas gaidot lejā pie sarga � gribot tikt iek�ā un personiski runāt ar re�isoru Turku. Arturs Turks saviebās, jo viņa galva bija pilna problēmām kā Rīgas dzīvokļu vannasistabas ar Faraona skudriņām, un jebkur� traucēklis viņu kaitināja. �Pasakiet, ka esmu jau aizbraucis,� īgni noteica inscenētājs Turks un ielīda savā filmu montā�as kambarītī. Pēc minūtēm desmit, tikko lielfilmas inscenētājs bija iegremdējies uzņemto kadru caurskatē, atkal atspurdza asistente. Tas vīrs esot teicis, ka viņ� neesot no pāķiem, bet korennijs rīdzinieks un uz basēm �o nepaķer�ot. Viņ� gan esot redzējis taksī cēli aizlīgojam Artmani (cik noprotams � atpakaļ uz teātri), manījis aizdrā�amies direktora vietnieku Steinu (acīmredzot uz kādu tautasdan�u simpoziju vai festivālu), tad buntēm vien ārā nāku�as sievas ar cūkasmiesas gabaliem padusēs (jo �odien kinostudijā ta�u esot gaļas diena), pa�ās beigās mudīgi iztecējis Podnieku Jurka, līkumā sameties, savu slaveno filmu divos tādos kā spaiņos nesdams uz kolhoza �Bambāļi� atsūtīto ņivu (nabaga �alim tagad katru dienu kur jābraucot un jāuz-stājoties). Bet jaunās mākslas filmas �Akts uz me�acūkas ādas� re�isors Arturs Turks nu gan ārā iznācis neesot, lai nepū�ot pīlītes. Viņ� tik un tā projām neie�ot. Lai pasakot Turkam, ka lieta nopietna, saistīta ar neseno plikņu fotografē�anu. Tas tips, klāstīja asistente, izskatoties tik biedino�s kā Adomaitis savās bandītu lomās, aitādas ka�ociņā, visu laiku ļurķējot smēķi, un uzvārds tam esot �ausmīgi jocīgs (asistentīte parakņājās kabatā un sameklēja zīmīti): Pumpi�s-Pjukke. Atkārtoti piekodinājis, ka ar diviem k.

Pumpītis ar diviem к vai kaut kas uz to pusi, kā nu neatcerēsies, bija meitietis ar tamlīdzīgu uzvārdu, Irēna vai Ināra, nē, liekas, patiesībā Irīna, tāda visai tukla, iesākumā domāja, ka uzņemties varēs arī peldkostīmā, bet �ūrijas locekļi noskaitās, piedevām uzprasīja, vai �Jāzepu un viņa brāļus� Dailē skatījusies, ko no redzētā secinājusi. Resnā zose atbildēja, ka tamā lugā esot parādīta latgalie�u grūtā dzīve bur�uāziskajā Latvijā, bet to �ī gāgināja, jau uz me�acūkas ādas gul�ņādamās, tātad nobildēta viņa tomēr laikam tikusi tāpat kā tās cilas. Tikai kā gan �ūrētājiem � lūrētājiem nebija ienācis prātā, ka ne visas striptīza taisītājas ir brīvas amazones, bet var būt saistītas ar tēviem, brāļiem, brūtgāniem vai vienkār�i knie-bējiem un ka no pēdējo puses iespējamas da�ādas pretenzijas un naidīgas akcijasl Arturs Turks juta, ka saļogās ceļgalos kā marione�u lelle, kad pārtrūcis diedziņ�. Viena lieta sēdēt re�isora brezenta krēslā un noskatīties, kā kaskadieri par naudu krauj cits citam pa galvu, pavisam cita � kad pats dabū kāvienu, kā tajā sasodītajā Kurzemes zajumballē, kad vienā brīsniņā Arturiņ� noplau-dēja smuko �igānskuķi, bet nākamajā (ja neskaita vidū ielīmēto pilnīgi melnas filmas gabalu) jau pētīja Kuldīgas slimnīcas sniegbaltos griestus. �Pasakiet viņam,� inscenētājs Arturs Turks norādīja asistentei, �ka biedrs Turks ir aizbraucis pa otrajiem � pa saimniecības vārtiem, studijai ta�u ir divas izejas.� Tas līdzēja: Arturs Turks pa loga stūrīti varēja pārliecināties, ka tas ka-�okainais, tas adomaitiskais, tas neganti dūmojo�ais beidzot at�vartējas no kinostudijas galvenajām durvīm un aizpeld autobusu pieturas virzienā.

Lai vajātājam sajauktu pēdas, nākamajā rītā �Akta� galvenais re�isors piezvanīja uz studiju un pateica, ka strādā�ot bibliotēkā (nenorādot tie�i, kurā), pētī�ot visu iespējamo literatūru par aktiem, me�acūkām un to ādām Patiesībā tupēja mājās, kluss kā pelīte, zvanu no strāvas atvienojis. Dienas vidū kāds pa A. Turka durvīm nobungoja pagaru timpānu solo. Kad tas �ļūkājās prom � Arturs pa actiņu redzēja aizzvāļojamies pazīstamo aitādas ka�oku! Tie vairs nebija joki. Pumpi�s-Pjukke-Adomaitis atgriezās ar veselu bandu, izgāza durvis no eņģēm, iebruka dzīvoklī, notrieca saimnieku uz grīdas, sāka spārdīt, pēc tam mēģināja noslīcināt vannā. �Visus �itos gājienus mēs esam iemācīju�ies no tavām filmām, re�isor Turk!� tie auroja. Ka�okainais tēviņ�, barvedis, nodauzīja aluspudelei dibenu un, asās �ķautnes re�isoram pie rīkles piespiedis, saucai �Atsakies no viņasl Sadedzini neķītrās bildes!�

Pēc tik �au�alīgiem murgiem Arturs Turks pamodās kā salauzts. No rīta kinostudijā ieradies, piesacīja, lai no dieva puses neielai�ot iek�ā tādu aitas puska�okā ģērbu�os elementu, jo tas esot galīgs psihs un grasoties studiju uzspridzināt. Vēlāk Arturs Turks viens pats sēdēja filmē�anas grupas istabiņā pie rakstāmgalda un �ķirstīja papīrus. Pavērās durvis, spraugā parādījās... viņ�! Arturs Turks pat nepaguva attaisīt pēk�ņi iz�uvu�o muti, kad draudīgais tēvainis uzsauca vēl kādam citam koridorā: �Eu, viņ� ir te!� Durvis pavērās pla�āk, pa tām iestūmās jau pazīstamais re�isora izsekotājs un vēl viens tāds pats eksemplārs, arī ka�oķelī, pēc vaiga gandrīz vai kopija pirmajam, tikai ar tum�u ūsu kum�ķi padegunē (varbūt viltotu, pielīmētu?), rokā viņ� turēja papīrā ietītu iegarenu priek�metu, iespējams � steku vai stieni zvel�anai, tāpēc Arturs Turks (kā to filmās bij mācījis ciliem) atkāpās kaktā, lai vismaz aizmugure būtu dro�a.

� Pumpi�s-Pjukke Jānis, � stādījās priek�ā pirmais.

� Pumpi�s-Pjukke Imants, � piebilda otrais.

Uz re�isora biklo vaicājumu, kā �ie bez caurlaidēm iekļuvu�i, brāļi aizgūtnēm izstāstīja, ka kopā ar tādos pa�os plikādas ka�ociņos ieģērbtu Piektā gada kaujinieku grupu, kas izbirusi no autobusiņa ar bisēm, dak�ām un izkaptīm rokās.

� Biedri Turk! � pirmais Pumpi�s, bezūsainais, ierunājās skaļi un patētiski, it kā būtu uzrāpies tribīnē. � Te pie jums nesen uz zvērādām fotografējās mana sieva Iraīda Pumpi�a-Pjukke.

� Viņa sieva, � apstiprino�i noducināja Pumpi�s Otrais, ūsainais, un pievirzījās galdam tuvāk ar savu papīrā ietīto sitamo. Arturs Turks neuzkrīto�i pieķērās brangajai ski�u mapei, lai vajadzības gadījumā vismaz izmantotu to par vairogu.

� Nu ņemiet viņu galvenajā lomā! � iesaucās Pumpi�s Pirmais. � Es zinu, viņa pa�laik ir bi�ķiņ par resnu, bet, goda vārds, mēs viņu nodzīsim viens divi, būs kā Zita Errsa!

� Noliksim uz diētu! � brālis turpināja. � Iebāzīsim kādā aerobikas pulciņā! Lai rik�o katru rītu apkārt Lielajiem kapiem, liekie kilogrami pazudīs kā nebiju�i!

� Un galu galā, � piebilda pirmais, Iraīdas likumīgais laulenis, � par cik mēs te vīrie�a cilvēki vien esam...

Neatkārtosim Pumpi�a Pirmā vārdus, piemetināsim tikai, ka Arturs Turks nosarka līdz ausu galiem. Bet Pumpi�s Otrais izmantoja kinomākslinieka apjukumu un, daudznozīmīgi pavēstījis, ka strādājot Gaļas kombinātā un varot dabūt ne to vien, no garā vīstokļa iztina cieto desu.

1987

Varbūt tas jums liksies neticami, ta�u telefon-(ļļjr sarunu dzirdamība ar Kramkulāniem patie�ām ir atkarīga no laika apstākļiem � no lietus periodiem un sausuma periodiem, it kā �is ciems neatrastos vis mūsu visnotaļ telefonizētajā republikā, bet kaut kur d�ungļos. Ja laiciņ� pieturas jauks un saulains, tad jūs ar Kramkulāniem varat sarunāties tikpat kā ar istabas otrā kaktā sēdo�u sievasmāti � vēsā mierā. Turpretī ja list un � it īpa�i � ja līst ilgi un dikti, tad klausulē dzirdama tā kā bi�u dravas dūk�ana, tā kā Doma ērģeļu rūk�ana, kā Baltijas jūras �ņāk�ana, diloņslima velna krāk�ana, bet cilvēka balstiņa � kā no dziļākās pazemes. Jo Mellajā Vērī, zinātāji skaidro, slapjie zari saķeroties drātīs un atņemot ruņai spēku, tālab abos līnijas galos jābjaujot pilnā rīklē, lai sadzirdētu vismaz to pa�u pazemes balstiņu. Vienā tādā īstenā lietus periodā Kramku-lānu kolhoza priek�sēdētājam zvana augsts rajona priek�nieks.

� Kā ar pavasara darbiem? � viņ� auro. � Kā ar sēju?

� Ar vēju, ar vēju, kā tādi � kramkulānietis gavilē pretim. � Ar vēju un pa starpam vēl ar krusul

� Pusi?! � rajona di�vīrs iesaucas pikti. � Kāpēc tik maza atdeve?

� Ko padeva?

� Atdeve, saku, nu, jaudai

� Naudu? Sestdien maksājam visu dienu!

� Kas par sienu, sienu pļaut vēl nevajagl � rajona lielais klaigā jau pavisam aizsmacis un noskaities; nesajēdz ar� ne velna no agrorūpnieciskās ra�o�anas tic stulbie kramkulānie�i, savā tālajā me�a kaktā sus-damil

Sarunas turpmākajā gaitā rūkoņa kļūst arvien spēcīgāka, bet balstiņas � vārgākas un trīceklīgākas, it kā runātāji atrastos startējo�ā reaktīvajā laineri vai pa bruģi brauco�os tuk�os ratos. Kramkulānu priek�sēdis izloba tikai to, ka rajons pie viņiem gatavojoties kaut ko sūtīt. Prez... prezervatīvus?! Paldies par gādību, bet tas gan neesot deficīts arī pa�u aptiekā, jo privileģētie veterāni �ito mantu, paldies dievam, liekot mierā. Ak prezidentu? � kramkulānietis beidzot saprot. Satrūkstas: kādu prezidentu?! (Sak�, tā jau mēslu līdz acīm � sējas laiks pa�ā karstumā.) No rajona auro: Francijas � Fjodors, Raisa, Anatolijs, Novosibirska, Cionisti, Itālija... Ap-�ēliņ, vai tad Izraēlas un Itālijas priek�nieki arī brauks? Tad nē jau � tikai Francijas! Piektdien no rīta augstais ārzemju viesis bū�ot klāt. Galvenais, lai sakopjot veco mui�as parku un vispār lai sagaidot godam, lai nedarot rojonam un visai republikai kaunu. Aunu? Kur nu ar aunu vien, atsaucas kramkulānietis, tur jau pat ar bullēnu un kūpinātām vistām nepietik�ot. Bet klausulē dūk�anu jau nomainīju�i pīkstieni � saruna beigusies.

Kādu brīdi nabaga priek�sēdītis �urn, �upiņā sabrucis kā cīsiņam nomaukta āda. īgnums augtin aug: lidinājās pa pasauli, braukalē riņķī visādi dienaszagli! Tas tur aug�ā (priek�sēdētājs īgni pablen� uz ūdens ap�|āktajām rūtīm) arī nodzēries tāpat kā visa tā zildeguņu armija te uz zemes � jau otro nedēļu aizmirsis aizgriezt lielo du�as krānu. Saplūdinājis tīrumos dīķus un ezerus, it kā viņiem te nevis kvie�u graudi un bie�u sēklas, bet � kā kādiem ķīnie�iem � rīsi būtu sējami. Nereizē, pavisam nereizē tas prezidents, kaut viņu, caur me�a masīvu braucot, traks jenots sakostu!

Bet pamazītēm Kramkulānu kopsaimniecības ilggadējā valdes priek�sēdētāja domas sāk griezt savus ka�ociņus uz otru pusi. Ja vien padomā dziļāk, vai tur, rajonā (un, cik noprotams, arīdzan Rīgā), nav pamatos mainījusies attieksme pret Kramkulāniem? Sūtīts ta�u tiek neba kaut kāds Ņūņambambijas virsaitis, no savas mazās saliņas vienīgās palmas norāpies, bet ietekmīgas pasaules lielvalsts galva. Agrāk tik di�ciltīgus putnus vizināja tikai pa Āda�iem, kur govis kompleksos guļot uz piepū�amiem paklājiem un skatoties krāsainos televizorus, kurpretī uz Kramkulānicm, uz to elles �ukni, pie tiem �ūsku dūrējiem mēģināja novirzīt Dripi, Kosteņecku vai noslēpumainā kino�urnāla �Gaismēnas� filmētājus, jo visādas draņķek-lības, �migoņus ar trīco�iem nagiem un beigtiem kuņģiem, netīrīgas palaistuves un pamestus bērniņus Kramkulānos patie�ām varēja atrast bez īpa�as meklē�anas. Bet nu � kā jums tīk? � Francijas prezidents!

Vispirms tiek nodibināts PSS � Prezidenta Sagaidī�anas �tābs, tā priek�galā, kā alla� vēsturiski nozīmīgos brī�os, nostājas priek�sēdētājs pats. PSS locekļi nolemj vispirms �izvest reidu� pa kolhoza centru, �paraudzīties caur fran�u prezidenta brillēm�, kā dzejiski ierosina jauniņā kultordzīte, grūti iegaumējamā vārda dēļ (tā kā Sandrineta, tā kā Sardinella) Kramkulānos iesaukta vienkār�i par kultūrskuķi. Notiek kas neparedzēts: pasaulīte, kurā viņi līdz �im dzīvoju�i, astes gredzenos griezdami, pēk�ņi � no ārzemnieku viedokļa aplūkota � sāk izskatīties aizvien nepievilcīgāka. Visi, kā zvīņas no acīm nometu�i, nu ierauga, ka pie jaunajām mājām ceļi un pagalmi traktoru izmuļļāti tā, it kā nevis mālus, bet mīklu savai elles abrai pats nelabais būtu mīcījis. Iedzimti kramkulānie�i, divreiz trīsreiz dienā te garām staigādami, tagad stāv un blen� kā no citas planētas nokritu�i. Sak�, taisni jābrīnās, ka galvenās ielas vienā malā guļ tāda salūzusi piekabe, otrā � kabeļa spole, branga kā apaļais ēdamgalds, vēl tālāk � sa�ķiebusies kaste ar sacietēju�u cementu un �upā sagāzti slie�u gali � gatavais prettanku aizsprosts! To vēl varētu aizvākt, tāpat kā mū�īgo krū�turu un apak�bik�u izstādi no krustu �ķērsu izvilktajām auklām, striķiem un drātīm, bet ko tu, cilvēk, padarīsi akmeņogļu kurgānam pa�ā redzamākajā vietā? Un kas vairs no piecstāvu nama baltās galasienas notīrīs celtnieku uzta�ķīto milzonīgo darvas kurkuli? Toreiz, aktus parakstot, tādu sīkumu neviens i neņēma galvā, priecīgi, ka tikai ļaudis beidzot tiek zem jumta, bet tagad � prezidentu gaidot � tas rubītāju, �turmētāju ķēzījiens, tas melnais piķa kurkulis (kur nu kurkulis � valzivs!) PSS locekļiem �ķiet jau kliedzo�s, pa divi trīs kilometri no lielceļa saskatāms kā reklāma, kā vizītkarte, kā visu Kramkulānu kaunatraips!

Ko darīt? Ikvienam skaidrs, ka pāris dienās melnu par baltu vairs nepārmālēsi. Kritiskajā momentā vārdu ņem kultūrskuķis un pierāda, ka tanī tehnikumā nav veltīgi d�insu dibenu deldējis. Nesmukās vietas, ierosina San-drineta-Sardinella, vajagot aizmaskēt ar lielizmēra uzskatāmās aģitācijas plan�etēm. Pamestajai piekabei priek�ā, piemēram, derētu starp diviem stabiem piestiprināt pamatīgu diagrammu, kas atspoguļotu kolhoza ma�īnu parka izaugsmi, citur � vairogus ar sara�otā piena, gaļas, olu un ūdeļu kucēnu rādītājiem, bet nelaimīgo melno kurkuli it viegli varētu piesegt ar kādu garāku lozungu, teiksim: AUGSTU KVALITĀTI KATRĀ DARBA VIETAI Bū�ot �kolo-kolo-sāli�, kā tiekot dziedāts kādā populārā latvju dainā.

Apskatot rajona vadibas īpa�i akcentēto objektu � veco mui�as parku, PSS � Prezidenta Sagaidī�anas �tāba locekļi spiesti atcerēties sentēvu atziņu, ka glu�i visu ar plaukstu aizsegt tomēr nevar. Paveras tāda posta panorāma, ka rokas nolai�as. Kādreiz grantētie un koptie kājceliņi tik tikko nomanāmi me�onīgajā krūmu un nezāļu bie�ņā, �ķērseniski sakritu�as lielo, simtgadīgo koku atlūzas. Centrālajā pļaviņā, līdzās tai akmens sievai ar nodauzīto pupu, lepni zviln grandioza melni spīdīga soļarkas muca; traktori, tai riņķī grozīdamies, izurķēju�i vagu vagas un grāvju grāvjus. Estrāde pa gabalu atgādina vaļa skeletu: vairums dēļu izlauzti, uz paliku�ajiem rēgojas tādi teksti un bildes, ka PSS sievie�u kārtas pārstāves grie� nosarku�os vaigus sāņus un aplūko uzplauku�ās zilās puķītes. Arhitektūras veidojums, kura vienā galā nojau�ams pusizdzisis burts S, bet otrajā � puse no V, aplaupīts un apķēpāts vēl ne�ēlīgāk, piedevām tas piesārņo pla�as apkārtnes gaisu ar nepatīkamu smārdu. Ta�u tas ir tikai mazbērnu purk�ķītis, salīdzinot ar smakas megatonnām, kas plūst no di�skābar�u pudura puses. Tur, kā to regulāri, ik gadus atzīmē rajona avīzīte savā �Aukstajā du�ā� un vienreiz tika parādījusi arī televīzija, atrodas Kramkulānu kolhoza cūku aploks, vienā stūrī ērti un praktiski savienots ar kādreizējo mui�as laidaru. Tiesa, suķi reizēm uzvedas nerātni, izcilādami saknes un nomizodami tos baronu kokus plikus kā saksaulus. Priek�sēdētājam gan liriskos intelbeņķus līdz �im bija izdevies apklusināt � tā vienkār�ā iemesla dēj, ka cūkas gāja, kā saka, pa ra�o�anas līniju, bet parka koki � tikai pa kultūras līniju.

�oreiz (un to priek�sēdētājs, vecais, pulveri daudz odu�ais buks, sajūt it gai�i) ir nopietnāks gadījums. Pirmkārt, laiki kļuvu�i nedro�i, ne velti armēņu radio izteicies, ka ar avīzi tagad varot nosist tiklab mu�u, kā ministru. Otrām kārtām, parks, no kura kop�anas kolhozs līdz �im atkratījies, atbildību uzveldams ciema padomei, tā savukārt skolai, bet skola � me�niecībai, � �is nolādētais parks iekļuvis, kā Vulfsons teiktu Neilandam, starptautisko attiecību lokā. Taisnība, Kramkulānu galvenais vīrs ir krietni gados, ļauninēļi ieteiku�i �im ziemā aizbraukt un labdarības nolūkos patipināt pa Rīgas trotuāriem, kur smiltis vairs sen netiekot kaisītas... Tomēr būt par по-klapējamu mu�u nevēlas ne jauns, ne vecs, tādēļ priek�sēdētājs (un Prezidenta Sagaidī�anas �tāba virsvadītājs) sāk rīkoties ņipri un vērienīgi. Arī lietus, par laimi, pārstājis, mākoņu starpās reizēm pat pablen� saulīte.

Kamēr kultūrskuķis gādā par lielformāta ielāpiem ciematam, operāciju �Parks� vada priek�sēdētājs pats. No me�niecības viņ� dabū tādu kā pusgucuju brigādīti ar �Sekoru� un �Dru�bu�, tie izzāģē krūmus un lai� no kājas nokaltu�os di�skābar�us cūkaplokā. Dubļainajā zaņķī tiek bērta grants, krava pēc kravas pazūd taisni kā purva akacī. Agronoms burk�ķ, ka tās ma�īnas esot vajadzīgas sējas darbos, cūkkopējas �ķendējas un �ēlo kūtī sadzītos ruk�us, kuri parkā pazaudēju�i skaisto atpūtas stūrīti. Agronomu, to vakarējo Jelgavas studentiņu, to cimcir-limm deju dancotāju, priek�sēdis apklusina, norādīdams uz jaunā cilvēka politisko tuvredzību, bet cūkkopes viņ� nomierina, pasolīdams, ka pēc Francijas prezidenta aizbrauk�anas cūķus atkal mierīgi varē�ot laist svaigā gaisā. Lielajiem pa vidu klaigādami ņemas skolasbērni, grābdami un dedzinādami lapas un sīkos zarus. Būvbrigādes vīri pielabo, pārkrāso estrādi. Atbrauc cisterna, kā ar ziloņa snuķi vienā �ļūdzienā izsūc no bedres visu nejaukumu � nu amatnieki bez gāzmasku lieto�anas var savest kārtībā namiņu ar padzisu�ajicm burtiem S un V, atjaunot arīdzan pa�as rakstu zīmes. Viena no skolotājām norāda, ka Francijas prezidents, viņa kundze un citi pavadoņi ta�u nesapratī�ot, pa kuru aili vajadzības gadījumā iesprukt; viņasprāt, sievietes Francijā dēvējot par madāmām � tātad virs kreisās ieejas jāuzkrāso M, bet vīrie�i, kā zināms, saucoties mesjē � tāpēc virs labējās ieejas... Arī M?! Vairākums nolemj, ka iestādes abos galos M tomēr neder, jo radīsies apjukums ne vien fran�u, bet arī, piemēram, krievu tautības ciemiņos. Kāds puika ierosina uzzīmēt veco labo gailīti un vistiņu, ko sapratī�ot pat analfabēti, bet viņu pārtrauc skolas direktore.

� Biedri! � viņa iesaucas izmisīgā izbrīnā. � Vai jūs patie�ām piekaujat domu, ka �ajā te... (man pat trūkst vārdu) atbaido�ajā (es pat nezinu, kā lai to nosauc), kur klozeta vietā, kā jūs pa�i redzat, ir, tas ir, nav nekā, vai jūs tie�ām gatavojaties �eit ievest... fran-cū-�us?l

Pēdējo vārdu izrunājot, direktore izbola acis pret pavasarīgajām debesim, it kā ārzemju viesi Kramkulānos jau laistos lejā ar izpletņiem, un turpina:

� Pārstāvjus no zemes, kur pat mazulis bērnudārzā māk franciski, kur pieaugu�ie oriģinālā lasa Balzaku, kur mājās katram pie sienas karājas Pikaso, kur vīrie�i saka �pardon!� un palai� sievietes pa priek�u pārpildītā autobusā, lai tās varētu aizbraukt un pasūtīt tērpus pie Diora, un kur, ja jau esam pieskāru�ies intīmās tualetes problēmām, �ādās vietās mēdz būt gai�i zaļi vai gai�i zili klozetpodi un pie baltu flīzī�u sienas dūc roku susināmais aparāts �Vējelis�!

� Vot, zili podi, ķitvainazīt, vot, zaļil � būvbrigadieris saērcināts atmēda. � Vai nav vienalga, uz kādiem sēdēt? Mums skladā ir balti � ieliks tos pa�us. Tēvzemes ra�ojums, bet nekādas vainas. Ir plastmasas flīzes, loksnē divi kvadrātmetri � vesels palags. Tank�, tank� � un sienmalis gatavs! �Vējeļi�? Tie mums ir навалом!

Kāds ieminas, ka �Vējeļu� darbinā�anai ta�u bū�ot vajadzīga elektrība, bet klozetpodam � ūdensvads.

� Cik tad tur tā darba! � brigadieris atsaucas. � No staba līdz �itentejienei � kabelīti, un ventilatori griezīsies, ka nemetas. Uz jumta � cisternu, ūdeni iek�ā, �|auku lejā, parauj ķēdīti � lūdzu! Pasaules standarts, prezidents i ārā negribēs nākt.

Kramkulānu priek�sēdētājs jūt, ka pēc lielajiem uztraukumiem prezidenta sagaidī�anas darbi beidzot ievirzīju�ies sliedēs. Riebīgais vēj� pieguris, saule sākusi sildīt pakausi, parka liepās atkal fleitē strazdi, visapkārt grozās daudz smuku sievie�u � vecajam bukam prāts sāk svērties uz pigoriem.

� Mans jautājiens, biedri, ir tāds, � viņ�, pablēdīgi smīnēdams, iesāk. ■� Kas katrā kolhozā ir pats svarīgākais?

Klāteso�ie izliekas, ka joku dzird pirmoreiz, un min. Viens atbild, ka svarīgākais esot priek�sēdētājs, otrs, ka saliedēts kolektīvs, tre�s, ka darba organizācija.

� Netrāpījāt vis! � priek�sēdis nosaka, apmierinātībā nogrudzinādamies kā zirgs pēc padzer�anās. � Pats galvenais kolhozā ir � riktīga somu pirts!

Ilgajos valdī�anas gados viņ� to pārbaudījis praksē neskaitāmas reizes. Revīzijas un komisijas, sūdzību pārbaudītāji un korespondenti, filmētāji un knipsētāji � visi viņi gāja, glu�i kā agrākos laikos graudi, caur vecajām ūdensdzirnavām, kuru mūrī ar tādiem pa�iem gotu burtiem kā barona kapakmenī stāv iekalts: �KOLHOSA KRAMKL�LAHNI ATPUHTAS BAHSE�. Da�s taisnības cīnītājs (vai -aja), �urpbraucot zvērējis to nebū�anu midzeni Kramkulānus nolīdzināt līdz melnai zemei, uz Rīgu vai rajona centru atpakaļ aizbrauca tie�i no tās pa�as vietas, kur iebraucis, � no dzirnavām, da�kārt pirtstelpā vai atvēsinā�anās steliņģī upītē bikses, laulības gredzenu un vēl �o to pazaudējis (-usi). Pirtsmelderis jeb oficiāli � atpūtas bāzes vadītājs tepat Kramkulānos ra�oto viņķeli viesiem lēja neskopodamies un ausīs dūdoja tik saldi, ka no rīta viens otrs vakarējās sūdu �upas un nopluku�ās vārnas vietā skaidrāk par skaidru ieraudzīja zelta kaudz'i ar paradīzes putnu galā. Apzinīgākie iebraucēji no tūlītējas do�anās uz pirti gan atteicās, aizbildinādamies, ka vispirms jāpadarot, kā viņi pa�i dēvēja savu ok�ķerē�anos, � darbs. Tad nu pirtsmelderis vakarā lika mierā �Kramkulānu pērli� (ko skauģi kaimiņsaim-niecībās, kuriem tik ienesīga ceha nebija, saukāja par �urkuzāju un brem�u eļļas hibrīdu) un ķērās pie augstākiem plauktiem, kur zaigoja �ņabītis un konjaciņ�. Bet dūdot viņam vajadzēja uz pusi saldāk un gudrāk, lai no rīta �ie � kolhozu apskatīju�ie � iesauktos tāpat, kā tie pirmie � kolhozu nemaz neredzēju�ie: zem saules nav jaukākas vietas par Kramkulāniem!

Kad latvie�u ūdensdzirnavās dislocētās somu pirts priek�ā piebrauc Francijas prezidenta sagaidī�anas �tāba pārstāvji, viņiem pretī jau pa gabalu veļas brīni�ķīgu smar�u mākuļi. Dzirnavpirts virtuvē tiek cepts un vārīts, pie tam no mazpilsētas restorāna izīrētā profesionālā pavāra tie�ā vadībā; tie laiki pagāju�i līdz ar iesvētību un kul�anas talku mielastiem, kad vir�aptējās kaut kāda Kaucmindes mājturības skolu beigusi Alvīne vai Zenta. Kamēr sievas apbrīno viespavāra uzmeistarotās lakstīgalu mēlītes Parīzes gaumē, priek�sēdētājs ieslīd pirtsmeldera kambarītī. Pirtsmelderis paceļ dēli � pagrīdē rindiņā iespīdas konjakpudeļu galviņas. Priek�sēdētājs iesaka ar �o mantu rīkoties apdomīgi, vadoties no apstākļiem. Prezidents, kā jau ārzemju pavalstnieks, protams, drīkstot dzert ne tikai tos divsimt gramus, bet kaut vai kamēr suns muti laizot, tomēr nevarot zināt, kas par (ruktiem un no kurienes francūzim bū�ot līdzi pavadoņos, tāpēc labāk iesākumā lai ēdot, cik lien, un pļumpējot vien tos pa�us pepsī�us. Sarunas beigu daļa pāriet tik sazvērnieciskos pus�ukstos, ka modra auss, pat durvju �ķirbai cie�i piespiesta, neko jēdzīgu nesadzirdētu, varbūt vienīgi to, ka runāts tiek par tik nevainīgu lietu kā par.,. bu-bertu!

Buberts ir pirtsmeldera izgudrojums. Kamēr citu kolhozu saviesīgās vietas pēc liktenīgā dzer�anas aizlieguma burtiski nīkst ārā, Kramkulānos vīri pie galdiem sē� ziedo�iem vaigiem un, nejau�am spiegam par pārsteigumu, ar katru brīdi kļūst skaļāki, kaut gan mielojas galvenokārt tikai ar bubertu. Neviens nav pamanījis, ka savējiem pirtsmelderis sārto mērci pielej no vienas baltās krūzes, bet sve�ajam, aizdomīgajam, � no pavisam citas, kaut arī ārēji uz mata tāda pa�a izskata... Kramkulānu abi galvenie vīri � kolhoza priek�sēdētājs un pirtsmelderis � nolemj, ka arī �oreiz buberts turams gatavībā, lai padomju cilvēkam nebūtu sausu muti un kāru aci jānoskatās, kā tas fran�u kapitālists lok mūsu gruzīņu konjaku.

Piektdienas rītā ap pusvienpadsmitiem ūdenstorņa galā de�urējo�ie puikas iebrēcas: brauc! Misiņgrauzēji rauj vaļā mar�u, uzkalnā parādās zils mikrobusiņ�. Izbraucis caur godavārtiem ar ilgi meklētajiem un beidzot tomēr sadabūtajiem sveicinājuma vārdiem

busiņ� apstājas pie kramkulānie�u pūļa, uzposta kā uz kapusvētkiem: vīri melnos uzvalkos, sievas garās brokāta kleitās. Sagaidītājiem par pārsteigumu, no ma�īnītes izrau�as tikai trīs cilvēciņi. Vispirms � melnīgsnējs pusmū�a vīrelis ar rūsgani nopīpētu ā�bārdiņu, tērpies brezenta jupķelī ar kaut kādiem burtiem un rimbuļiem uz krūtīm, padilu�ās d�insu biksēs, vairāk līdzīgs Rīgas māksliniekam nekā Francijas prezidentam. Viņ� piepalīdz izkāpt divām dāmām: pajaunam meitietim, kas, ļautiņus ieraugot, atvie� zobus smaida un vairs never muti ciet, un pavecākai kundzītei; viņa vīreļa pjē-�ē-vī-vī pārceļ saprotamā mēlē. Mesjē ārkārtīgi priecājoties par sirsnīgo sagaidī�anu un degot nepacietībā ātrāk nokļūt parkā. Sandrineta (vai varbūt Sardinella), kramkulānie�u kul-tūrskuķis, ģērbies novada tautastērpā, arī smaida un ar tik cēlu �estu, ka, to redzot, pat Smiļģis apraudātos, prezidentam stāda priek�ā Kramkulānu kolhoza priek�sēdētāju. �O!� iesaucas prezidents. �01� iztulko tulkotāja. Tā kā Francijas galva Kramkulānu valdniekam pie jau pasacītā neko citu piebilst netaisās, pēdējais aizvainots noiet malā. Iniciatīvu pārņem kultūrskuķis, pavēstot, ka ciemiņiem pēc senas latvie�u tautas tradīcijas vispirms

tomēr jāiegric�oties somu pirtī. Kamēr prezidents, atbildi pateicis, smejas � tulkotāja atstāsta, ka gan mesjē, gan madāma (viņa norāda uz joprojām smaido�o meiti�ķi) vēl �orit pat viesnīcas numurā esot lieliski nomazgāju�ies vannā. Viņi pateicoties par laipno uzaicinājumu, tomēr labprātāk vēlētos pēc iespējas ātrāk nokļūt parkā.

Kāds velns viņu dīda uz to parku? � priek�sēdētājs īgni nodomā. Zelta podu, vai, meklē? Raug, jau atlocījis sadzeltēju�u, tādu kā peļu apgrauztu karti, ķīķerē saulē, nosaka debespuses un tik tie�ām pagrie�as un sāk bīdīties parka virzienā! Kultūrskuķis ar tulkotājas starpniecību prezidentu mēģina apgaismot, ka Latvijā pirtīs ēdot. Viņ� smejas atkal, kaut ko noburbuļo, kaut ko nokvark�ķina, kamēr no plecu somas izņem plēves maisiņu, bet no maisiņa � arī kramkulānie�iem labi pazīstamās biezpien-kūkas, kuras cep rajona pilsētiņas konditorejā. �S�il vous plaii!� prezidents, jautri iesaukdamies, na�ķi piedāvā kul-tūrskuķim, pēc tam dāļā pa labi un pa kreisi, bet madāmai � pļok�! � kūķeli iebā� tie�i sinaidā atvāztajā mutē. Tik gar�īgas kūciņas viņi neesot ēdu�i pat Parīzē.

Nu nē, domā Kramkulānu priek�sēdētājs, te kaut kas nav kārtībā, Francijas prezidents tā neuzvestos. Lai gan, no otras puses, vai mazums visādu a�gārnību viņiem tur. Rietumos: kinoteātros rāda plikumus, baznīcās spēlē d�ezbendu, miljardieris aiz skopuma pusdienās ēd buter-brodu un uzdzer tomātu sulu � kāpēc nevarētu būt arī �itāds � uz aug�u pasists � prezidents? Re, kā tas jefiņ� nu skraidelē starp parka kokiem, zilās puķītes plūkdams, pie tam ar tik lepnu ģīmi, it kā nez kādas gerberas, tītars nelaimīgais! Vissatrieco�ākais tomēr ir tas, ka grandiozā prezidenta sagaidī�anas darba augļus tas mūlāps i neievēro. Gan nograntētajam cūkaplokam, kur uz nozāģēto di�skābar�u celmiem balti krāsotās autoriepās iedēstītas alpu vijolītes, gan skaistajai, ar elektrību un ūdeni apgādātajai tualetei ārzemju viesis paiet garām kā tuk�ai vietai. Viņ� pat nepamana cauri parkam izritināto grīdceliņu, bet ar visu savu meitas vecuma madāmu un tulccni spriņģo starp kokiem un krūmiem � kā teļi pirmoreiz ganībās! Tikai kad viesi un mājinieki ir nonāku�i līdz atjaunotajai estrādei, kur astoņgadīgās skolas koris dzied �Parīze, es tevi mīlu!�, tas valsts galvas un aitasgalvas krustojums apstājas un ar aizkustinājuma asarām acīs saka: o, la, lā, � viņ� jau �eitan tiekot sagaidīts tik augstā līmenī, it kā būtu visas Francijas prezidents!

Kramkulānie�i paliek kā uz mutes sisti, nelabas nojautas pārņemti. Tas tips, juzdams, ka radusies nesapratne, paskaidro, ka viņ� esot Francijas un Viseiropas zirgu kapu uzskaites un aizsardzības asociācijas prezidents un ka pēc �īs te 1879. gadā sastādītās un Montekarlo centrālajā arhīvā atrastās kartes (zirgu prezidents pavēcina nodzeltēju�o papīru) viņ� esot uzzinājis par �ādu kapu eventuālu atra�anās vietu �ajā senajā parkā. Kāds vecāks iedzimtais pēc laba laika ieminas, ka tur, uz priek�u, otrā pusē strautiņam, galīgi iek�ā biezoknī (ja atmiņa viņu neviļot), tiem barona zirgu kapiem it kā vajagot būt. Jā, jā, viņ� tagad atminoties � tur biju�as tādas smagas akmens plāksnes ar izkaltiem zirgu ģīmjiem, vārdiem un cipariem. Tiklīdz tulkotāja ve�a teikto norunā franciski, ā�bārdiņa skaļi iegavilējas un ar kalnu ā�a cienīgu lēcienu � �viksl � atrodas jau strauta viņā pusē. Kamēr pārējie mīņājas pa dūksti un gudro (it īpa�i Kramkulānu dāmas garajās vakarkleitās), ko darīt, prezidents �iperīgi aizmetas aiz brangāka melnalk�ņa stumbra. Koks tomēr nav tik resns, lai prezidentu nosegtu pilnīgi, tāpēc, iecerēto izdarījis, viņ� vainīgi pasmaida un publikai kā atvainodamies uzsauc:

� Pardon!

1987

Pilsētiņa, kurā pagāju�i mani kumeļgadi, joprojām ^�^stāv vecajā vietā, un es tajā laikpalaikam iegrie�os, jo tur vēl dzīvo mani tuvinieki. Ciemu reizēs ar viņiem daloties priekos un bēdās, �ķērsojot pilsētiņu pirmāk tāpat vien kājām no stacijas vai uz to, bet vēlāk � pats savos spēkratos, es nekad īpa�i neesmu pētījis un izsekojis, kā mana jauno dienu ligzda pārveidojusies. Tas noticis pamazām, pamazītēm � tā izmainās tuva cilvēka vaibsti; neviens ta�u nepamana, kā, teiksim, viņa māte no jaunas sievietes pārvēr�as vecenītē.

Pla�ie ķir�u dārzi, kuru �ķīstais, caurspīdīgais baltums ziedē�anas laikā atgādināja kāzām līdzīgus � visai pilsētiņai kopīgus � svētkus, tagad ar buldozeriem ir nolīdzināti. To vietā rēgojas nomīdīts, piedrazots klons, izdrupis asfalts un kraupainas papeles kā a�gārni iespraustas di�slotas starp nesamanīgi lieliem piecu un pat deviņu stāvu namiem. No to podjezdiem kā no gigantisku stropu skrējām ik rītus bariem un strīpām ārā steidzas ļaudis, lai pa alla� izvagotām un caurulēm piemētātām ieliņām nokļūtu upmalā, kur uz veco ūdensdzirnavu pamatiem izaudzis un nemitīgi turpina augt kā augstumā, tā resnumā �ampūnu Ra�o�anas Kombināts. Kādreiz tik maziņā un provinciālā miestiņa tagadējie iedzīvotāji lepojas, ka viņu izbrūvētajos �ampūnos, raug, plun�ājoties gan zemēs, kur pa ledu gāzelējas pingvīni, gan pavisam siltos reģionos, kur banānkokos �ūpojas pērtiķi. Bet mūsu pa�u upīte, zalktenīte mūsu, me�u un lauku līklo�ainā izlodātajā, pilsētiņā ietecēju�i un aug�pus dambim paresninajusies līdz mazam, klusam ezerelim, bet kritumam lejpus sadalījusies straumju straumēs un sīkākās strāviņās starp zaļmelliem, glumjiem akmeņiem, zem kuriem mēs, pui�eļi, vasaras dienasvidos tvarstījām snaudulīgākās vēdzeles, � �ī mūsu vecā, labā upe ir mirusi. Nedzīvajā straumē nu peld visādi � gan redzami, gan neredzami � draņķi. Smar�īgo eksport�ampunu ra�otāji saviem bērniem uz visstingrāko noliegu�i tuvoties ūdenim, kā viņi saka, jo nav pat papūlēju�ies uzzināt kaut kāda tur smirdo�a grāvēja vārdu. Viņu pēc tas vispār varētu pazust no pasaules vaiga: sapelnītajos �igujos Rīgas jūras licis izejamās dienās sasniedzams kā ar roku (viena vīlei), arī Kur�u jomā un Peipusa ezerā vēl var d�umpot, un kur tad vēl Melnā jūra � varen pla�a zeme dzimtā!

So pilsētu es nemīlu, jo tā vairs nav mana. Manējā, kas reiz līdz ar sirmiem, domīgiem krasta vītoliem te spoguļojās, rādīdama vien- un divstāvu māju sarkanbrūnus dakstiņu jumtus, jau sen kopā ar atspulgu ir aizpeldējusi kaut kur tālu projām, paņemot līdzi tālaika |au�u vaibstus, �estus, valodu. Un vai nav savādi; no visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kas kā skudras strādāja kokzāģētavā, rūpkombinātā, pienotavā vai uz dzelzceļa un pēc darba godīgi gāja uz mājām, lai aprūpētu govi, suķi, vistas un bērnus, � no viņiem visiem es tagad reizēm atceros tikai nedaudzus savādniekus. Ne visi tie pieskaitāmi pilsētiņas labākajiem pilsoņiem, ta�u ar saviem niķiem un stiķiem, ar visādām ērmoklībām un ēverģēlibām viņi manās acīs laikam būs izcēlu�ies starp tiem pareizajiem un godīgajiem tāpat, kā me�ā starp neskaitāmiem taisniem kokiem uzreiz tiek ievēroti un paturēti prātā stumbri ar savdabīgiem, ķermu|ainiem, kroplīgiem māzeru puniem.

No pilsētiņas garākās ielas nokūst asfalts, atsegdams apaļakmeņu bruģi. Tuvojas kāds pajūgs; iesākumā dzirdama tikai ratu riteņu garlaicīgā graboņa, tai pamazam pievienojas zirga pakavu ritmiskie piesitieni. Ir rāma novakare augusta beigās vai septembra sākumā, sakņudārzos smar�o dilles, visi steidz nolasīt skābējamos gurķus, jo �viņ� velk uz lietu�. No baznīcas puses plūst sirsnīga dziedā�ana. Pa�laik tiek dainots par Sta|inu un Мао, kas abi ir kā brā|i, tāpēc di�ās Jandzī upes balss sadzirdama pat pie Volgas. Pēc tam nāk cita dziesma, arī par Volgti, tikai intīmāka: par mīļoto meiteni �īs upes krastā uzceltajā strādnieku ciematā. Nāko�ajā ne reizi vien piemin �iguļus, tomēr neaizmirsīsim, ka patlaban ir tikai piecdesmitie gadi, tāpēc �āda nosaukuma limuzīnu i sapņos nav redzējis pat tas � pirmajā dziesmā daudzinātais � vīrs, par vienkār�ajiem mirstīgajiem nemaz nerunājot. �Ci-il-vēks kāl-nicm sveikas sauc: ai, �iguļi, jūs, �iguļi!� skan pāri mājiņām, �ķūnī�iem, kūtiņām, pāri tru�u būriem un strazdu būrī�iem, pāri klusā, automobiļus paretam vien vēl manīju�ā miestiņa iedzīvotāju galvām, kuras, kā jau bija teikts, dotajā momentā aizņemtas ar gurķiem un ar bailēm no lietus. Starp citu, gaidāmo laiku viņi nekļūdīgi nosaka pēc baznīcai blakām uzstādītā un augu dienu strādājo�ā skaļruņa: saulainā dienā viņa bleķa balss mīksti iestrēgst un ietuntuļojas turpat baznīcdārza kokos un tuvāko namu pagalmos, turpretī, lietum nākot, kā tuk�ā mucā atbalsojas no pilsētiņas viena kakta lidz otram un pat netālajā me�ā.

To skaļruni (līdz ar neskaitāmiem mazākiem repro-duktoriņiem iestādēs un dzīvokļos) ir uzstādījis mans tēvs � staba galā un tik tuvu dievnama �ogam, ka baznīcēni tur, iek�ā, kā stāsta, vienlaicīgi dzirdot gan cienīgtēva sprediķi, gan Rīgas vai Maskavas raidītās pēdējās ziņas, bet Leonīds Utjosovs reizēm dziedot ērģeļu pavadījumā. Pēc �ādiem briesmudarbiem mācītājs, ko mans tēvs uzrunā vienkār�i par Zani, jo, izrādās, jaunībā abi kopā meitās gāju�i, no dusmām kādreizējo draugu krietnu laiku i nepazīst. Tomēr nākamajā gadā �anis atkal pret ziedojumu piedāvā jauno baznīcas kalendāru, ko tēvs augstsirdīgi paņem, no savas astoņsimt rubļu lielās mēne�algas mācītājam atvēlēdams trīs �ervoncus (trīs rubļus no astoņdesmit, tagadējā naudā rēķinot).

Nupat jau pieminētais di�skaļrunis manam tēvam sagādāja daudz galvassāpju, bet par to vēl būs runa vēlāk � tagad pilsētiņas centru atstāsim mierā un pievērsīsimies garās, bruģētās ielas viņējam galam tū-ū-ūr, tālumā, pie lazdu krūmiem piebie�ņotā sila. Vakarsaules apspīdēto nācēju mums iespējams ne vien aplūkot un ievērot, ka galvā tam ir platmalei līdzīga cepure, uz muguras � prāva kuļķene un roka soju ritmā vēzē brangu kūju, bet varam arī sadzirdēt viņa dziedā�anu, jo skaļrunis starp diviem raidījumiem patlaban brīsniņu atvelk elpu un klusītiņām sēc. Dziesma ir par vārguli Antoniusu, kas, �bez tēv� un mātes palicis�, �bēdīgs klīst gar Donavu un savu galu meklē tur�.

� Baņķieris nāk!

� Sveiks, Baņķieri!

� Ei, Baņķier, kā ar riekstiem? � apzinīgie gurķu lasītāji sauc no saviem dār�eļicm un pasmejas par druknā, ūsainā vīreļa kārtējo muļķību: ap mū�dienīgo nenosakāmas krāsas un pagalam noļeku�o ūtīli viņ� apvijis apīņu vainagu! Par Baņķieri uzrunātais ar īk�ķi pār plecu norāda uz pilno mai�eli, sīkākos paskaidrojumos neielaizdamies, jo viņam ta�u jāturpina dziedājums. Antoniuss, pa�nāvībai nu jau pilnīgi nobriedis un gatavs lēkt iek�ā Donavā, pēk�ņi laimīgā kārtā ierauga, ka �gaisā ērglis skrej, tas savu dzīvi neapsmej� (�niapsmej�, kā dzied Baņķieris). Nu viņ�, tas Antoniuss, ne vien pārvar mirkļa vājumu, bet patriotisku jūtu uzplūdā pat dū�īgi pieprasa: �Ak, dod man plint� un zobiņu, lai eju sargāt tēviju!� Smukās un tik pamācīgās ziņģes beigu daļu gan neviens vairs lāgā saklausīt nevar, jo izpildītājs pa �o laiciņu jau piesoļojis lielajam skaļrunim tik tuvu, ka tagad dzirdams Pols Robsons viens pats: �О, my baby, my honey, honey baby!�

Kad mūsu ģimene atvācās uz �o pilsētiņu, Baņķiera vārds manu uzmanību piesaistīja uzreiz. Depīgo ūsaini ar apmuļļātai dad�a lapai līdzīgo galvassegu, kuras nojumē kā divi tikko izlobīju�ies kastaņi jautri spīd �igāniski brūnas acis, es vēl nebiju redzējis, ta�u kaut kādas noslēpumainas personas pastāvē�anu jutu pēc visda�ādākajās vietās � uz ēku sienām, uz �ogiem, uz ietvēm � ar krītu uzvilktiem zīmējumiem un paraksta. Visbie�āk bij attēlots globuss, ko apļveidā ietvēra teksts: Visām Zemēm Valstīm Tautām Mieru Laimi Saticību Zemes Lodes Ticībā Skārņa Ielā Nr. 3 Ieeja No Sētas Puses Baņķieris. Va vellu, ko tik tāds baņķieris nevar atļauties, pat pieturzīmju nelieto�anu, es toreiz nodomāju, protams, nevarēdams paredzēt laikus, kad viens otrs latvie�u dzejnieks ne tā vien driķēs. Tajos gados moderno dzeju pārāk necienīja, tāpēc kādā jaukā dienā Baņķieri pie sevis esot izsaucis Lustīgais, �uz saldu tēju�, kā daudzus gadus vēlāk, atstāstot �o tik�anos, izteicās Baņķieris. Te nu būtu vajadzīgs paskaidrojums, ka Lustīgais, neskatoties uz ieņemamam amatam ne visai atbilstīgo uzvārdu, bija rajona dro�ības vīrs. �Kazlauskis Simons Simona dēls, ar segvārdu Baņķieris?� � �Jā,� nabadziņ�, nejēgdams, cik ļauns kukainis ir tāds segvārds, vientiesīgi atbildējis. Lustīgais apmierināts sarosījies un tūliņ iedevis papīru � lai uzrakstot pārējo oranizācijas locekļu īstos (un arī pieņemtos) vārdus. Kādus locekļus?!? Lai netēlojot muļķi. Kaut arī par izlik�anos un tiep�anos tikusi piesolīta balto lā�u brīvdabas apskate, Baņķieris atkal un atkal atkārtojis, ka zīmētājs un rakstītājs alla�iņ bijis viņ� viens pats. Un galu galā viņ� jau niko niatļautu nimaz nidarot: mieru visām tautām un zemēm ta�u tāpat sludinot arī avīzes un lielais skaļrunis! Valsts dro�ības �args padomājis, kļuvis tāds kā pielaidīgāks, laikam sapratis, ka vīrelim bēniņi īsti kārtībā nav, bet piekodinājis tomēr, lai �is visādu attiecīgajās instancēs neapstiprinātu un pārprotamu saukļu skribelē�anu izbeigtu. Vēl apvaicājies, kālab gan padomju pilsonis Kazlauskis nevalkājot savu īsto uzvārdu, bet kaut kādu kapitālistisku palamu. No izmaiņām Lustīgā balsī secinādams, ka oficiālā pratinā�ana beigusies, Baņķieris pārtraucis ņurdzīt savu �ļebenīcu, uzmaucis to atpakaļ galvā un tikai tad ķēries pie iesaukas ra�anās vēstures.

Tā un tā, tas bijis vēl Latvijas laikā. Bur�uāziskās Latvijas, precizējis Lustīgais. Nu jā, bur�āziskās, piekritis Kazlauskis-Baņķieris un turpinājis. Toreiz esot drukāju�i milzum daudz visvisādu kalendāru: katra partija, katra biedrība un sekte izlaidusi savu laikagrāmatu, cita biezāku, cita plānāku, vēl cita pavisam plāniņu. Un vienā tādā gau�ām pa�ķidrā burtnīcelē, kuru viņ�, cita starpā runājot, esot atradis ķemberķīna ta�iņā un ko tur, viņaprāt, jaunam gadam iesākoties, kā nevajadzīgu iebāzusi Krūmkalnene, kurai tolaik lidz ar glaimo skārni piederējusi arī tā māja, kur viņ� vēl �obaltdien mitinoties, ar ieeju no sētas puses, tūliņās aiz lielā pliederu krūma un lietusūdens mu�eles (�inī vietā Lustīgais aicinājis stāstītāju turēties tuvāk pie lielas), ar vienu vārdu sakot, tamā kalendāritī, kamēr uz brilles sēdējis, viņ� esot atradis pasaules valstu prezidentu un karaļu dzimumdienu sarakstu. Jā! Pēc datumiem iznācis, ka vistuvākā jubileja gaidāma Anglijas karalienei. Nolēmis joka pēc �ai aizlaist apsveikumu. Sacīts � darīts, aizspēris arī, tie�i uz Londonu. Te nu Lustīgais saspicējis ausis: vai tad Kazlauskis protot sve�valodas? Un kādas? Bi�ķiņ �igāniski (nesmukos vārdus) un vācu valodā pasacīt �nihtfer�tēn�, paskaidrojis Baņķieris, nemaz nenojauzdams, no kādas ķezas �ajā brīdī ticis vaļā, jo agrāk izpildītajā anketā tādu netikumu kā sve�as mēles piepra�anu viņ� nebija uzrādījis. Tās pirmās u.n pēc tam arī visu pārējo vēstuļu tekstus viņam priek�ā esot uzrakstījusi Lēdija, kā vairākās skolēnu paaudzēs tikusi dēvēta ģimnāzijas angļu valodas skolotāja. Sai jaunkundzei, kura lidz kara sākumam dzīvojusi tanī pa�ā Krūmkalnenes skārņa namā, tikai nevis apak�ā, bet bēniņstāva istabā, piemitu�as divas dīvainības. Pirmkārt, viņa laiku pa laikam mainījusi matu krāsu, vienu mācību gada ceturksni plivinādamās kā blonds eņģelis, bet nākamajā jau staigādama melna kā pīķa dāma, kamēr galu galā tie mati �ai paliku�i zaļi lillā un sāku�i krist ārā. Kā Lēdijas otra īpatnība esot jāmin viņas taisni vai trakā kāre uz cāļu cepe�iem. Pavasaros viņa alla� no lauciniekiem iegādājusies kādu pussimtu pūkaino �iepstētāju, lai vasaras otrajā pusē tos pamazām liktu uz bluķa un cirstu galvas nost. Lēdija pati nav spējusi atņemt dzīvību pat blusai, tāpēc asiņainos darbus vajadzējis veikt viņam, Baņķierim, pret �ādu tādu atlīdzību, protams. Karalisko vēstuļu tekstu sastādī�ana ar laiku kļuvusi par Lēdijas galveno samaksas veidu. Viņ� nocērt cālim galviņu � viņa sacer apsveicinājumu Meksikas prezidentam. Viņ� � galviņu, viņa � augstu laim* un prieku karalītim, kur� pārvalda maizes kukuļa apmēru saliņu Klusajā okeānā. Karalītis saņem apsveikumu no savu mū�u nedzirdētas valsts Latvia�s un piepū�as kā kaujas gailis: vai tu re, mani pazīst jau globālā mērogā! Suminājumu parakstījis banker Ķaslowsky, tātad augsti situēts un visnotaļ godājams vīrs tajā nepazīstamajā lielvalstī kaut kur starp Spāniju un Japānu. Karalītis pavēl, lai baņķierim uz draudzīgo Latviju par lielo uzmanību un iejūtību tiktu aizsūtīta pateicība, kā arī kāda piemiņas velte. Un tā nu uz mūsu (līdz tam starptautiskajā arēnā vēl neizgāju�o) pilsētu no visām pasaules malām sāku�i pienākt sūtījumi baņķierim Kazlauskim Skārņa ielā Nr. 3, kā pastā varēju�i izburtot uz raibām markām un visādiem �tempeļiem greznotiem kuvēriem (to baņķieri esot izdomājusi Lēdija, lai būtu solīdāks iespaids). Pirmajai bandrolei � no Anglijas karalienes � pienākot, pasta kantorī smēju�ies, vēderus turēdami, jo nekad neesot spēju�i iedomāties, ka baņķieri staigājot vienās caurās, piekakātās biksēs! Spo�as skatkartes ar tvaikoņiem Hudzonas līcī, Ēģiptes piramīdām un Indijas tempļiem, aploksnes ar tūristu ceļve�iem, sainī�i ar krokodila zobu, pū�amo pīlīti vai indiāņu pīpīti iek�ā � tas viss kā krāsaina urga plūdis �urp uz skārņa un nama īpa�nieces Krūmkalnenes īrnieka no�ēlojamo mitekli, ar putekļainu cisu maisu, ēvelbeņķi un trīsarpuskājainu ķebli vien iekārtotu, bagāto saimnieci atstājot glu�i ēnā, jo pilsētiņas iedzīvotāji daudz vairāk brīnīju�ies par sasūtītajām aizjūru priekamantiņām nekā par skārnī izkārtajām jēra ciskām un cūku �ņukuriem. Ļaudis pamazām pie kovārņa Kazlauska pāva spalvas � pie tā piekarinātā augstā titula � pieradu�i tiktāl, ka sāku�i viņu saukt vienkār�i par Baņķieri. īsto vārdu tagad retais vien atminoties.

Pēc pārrunām ar Lustīgo �ogu un sienmaļu aprakstī�anu Baņķieris, pats par sevi saprotams, atmeta, ta�u vandī�anos ļau�u burzmā un deguna bā�anu nevietā viņ� piekopa tāpat kā agrāk. Atceros: siltā pavasara dienā pie�āpojis pie atvērtā klases loga, klausās, klausās Baņķieris, ko skolotāja mums skaidro par Katrīnas valdī�anas laiku, kamēr sper ārā arī savas gudrības. Vai tad mēs nirnaz nizinot, ka pareizi viņu jāsaucot par Katrīnu Lielo, ka viņa gultā esot laidusi iek�ā katru kaut cik dū�īgāku vīri�ķi, jo uz tiem viņa esot bijusi nu taisni kā lācis uz medu. Mūsu jauniņā vēstures skolotāja, k[uvusi sarkana kā dzelzceļstacijas priek�nieka cepure, pavēl aizvērt logu, bet, tā kā uzreiz nav iespējams noskaidrot de�urantu, kam tas jādara, Baņķieris vēl pagūst mūs apgaismot, kādos visvisādīgos nerātnos veidos kokā grieztu cilvēciņu rumpī�i esot attēloti Katrīnas gultas galos; viņam esot grāmata, kur tas⁽ viss smalki nobildēts, varot atnest parādīt. Nu skolotāja pati caunas veiklībā pielec pie loga un aizcērt to, ka noblark�ķ, nekaunīgais tips vien pagūst iesaukties: �Ūja, dūjiņ!�

Tas nozīmēja, ka Baņķieris mūsu jauno, smuko skolotāju ieskaitījis savas sievie�u skaistuma skalas otrajā � elites � grupā. Padsmitnieces viņ� dēvēja par cālitēm, bet tās, kuras par dūjiņām vecākas, � par zosītēm, tālāk sekoja zosis, zosmātītes, muļķa zosis un vecās zosis. Lasītājs, iespējams, jau nojau�, ka Baņķiera interese par pretējo dzimumu nebūt nav bijusi mazāka kā pa�ai Katrīnai Lielajai. Patie�ām: visur, kur vien apgrozījās pārsvarā meitas un sievas (kaut vai, teiksim, rindā pēc paniņām pie pienotavas rīta mijkrēslī), pa vidu maisījās arī Baņķieris � jau pa gabalu varēja dzirdēt smieklus un spiedzienus, jo vecais, ūsainais velis, kā �o turpat uz vietas lamāja, raudzīja dūjiņām un zosītēm �ur tur pieķert. Reizēm vecpuikam gan misējās: brīvi lidojo�ai dūjiņai tuvumā pēk�ņi uzradās sargeņģelis, pie tam ar tik spēcīgiem spārniem, nagiem un knābi, ka sekojo�o labāk pat neatcerēties, tāpēc pēdējā laikā, pirms noskatīto daiļavu uzrunāt tās vai citas gradācijas gāganputna vārdā, Baņķieris uzmanīgi apskatījās visapkārt. Lielākā kļūda (un par to arī Baņķieris dabūja samaksāt visdārgāk) bija tā, ka viņ� briesmas saskatīja vienīgi pui�a cilvēkos, nespēdams iedomāties, cik draudo�s spēks slēpjas pa�ās dūjiņās un zosītēs un zosīs un zosmātītes it īpa�i, nemaz jau nerunājot par visu �o ganāmpulku kopumā. Notika tas pirtī. Bet, pirms aprakstīt liktenīgo brīdi, kad nabaga ūsainais velis, netraucēti izsoļojis cauri ģērbtuvei, pārkāpa pēr�anās kambara durvis un iegavilējās: �Ak jūs, manas mīļās zosītes!� � gribētos veltīt nelielu lirisku atkāpi pilsētiņas tālaika pirtij.

Tu, mūsu vecā, labā pirts, mūsu grēcīgās miesas �ķīs-tītuve pēc grūtiem nedēļas darbiem un nedarbiem, tu, pēc bērzu lapām, dūmiem un izmiek�ķētiem dēļiem smar�ojo�ais Pirtsgara templi, kura guļbaļķu kauliņi, buldozeru salauzīti gabalu gabaliņos un uz visām pusēm kopā ar melnzemi, stikla un ķieģeļu lauskām un prauliem izstum-dīti, tagad trun kaut kur zem provinces kārtējā debesskrāpja pamatiem, kamēr tā apdzīvotāji, savās vannās, savos pasaulslavenajos �ampūnos un savos netīrumos mirkdami, bēdājas, ka arī �ovakar aiz garlaicības bū�ot jāsprāgst nost, jo televizorā, lūk, neesot ne hoķa, ne videoritmu, � mēs, Pola Robsona �ūpuļdziesmas aijātie, tevi, zaķī�u pirtiņa mūsu mīļā, nekad neaizmirsīsim! Tu mums biji daudz kas vairāk par sabiedriskās mazgā�anās punktu, jo, kārtu uz pēr�anos gaidīdami, mēs, savā starpā būdami pazīstami, te kā klubā varējām iztērzēties un pārspriest visu, kas pa nedēļu noticis mūsu pilsētiņā un ārpus tās, kara gaitu vienā vai otrā 38. paralēles pusē Korejā ieskaitot. Laipnais pirtsonkulītis par nieka kapei-ķiem pie viena pārdeva arī pa�a sietās bērzzaru slotas, gadiem no vietas katru reizi neaizmirsdams piebilst, ka griezti tie pirms Jāņiem un ne vēlāk, tāpēc mīksti un ādai tīkami, bet, kad tu, cilvēks, pēc pēr�anās starp stenderēm parādījies sārts kā jauns mēness, no ve�uka varēja atpirkt arī pudelīti alus. Iemalkoja apiņoto mie�u sulu viri, baltos kreklos kā maharad�as sēdēdami, un jutās svētlaimīgi.

Ja no patriarhāli nostalģiskās jūtinā�anās, kura, �odienas gaismā aplūkota, it kā robe�ojas arī ar maskētu alkohola propagandu, pārejam pie piezemētāka stila, tad te tālākas skaidrības labad būtu derīgi piemetināt, ka pirtsonkulītis de�urēja tikai sestdienās, kamēr piektdienās, kad pirts tika kurināta sievietēm, viņas apkalpoja pirts-tantiņa, onkulī�a laulene. Vienā �ādā jaukā piektdienas vakarā mūsu Baņķierim tad arī iegadījies pirtij iet garām. Ārdurvis biju�as vaļā, tālab vecais meitu ģēģeris pamanījis, ka tur tālāk, pie nākamajām durvīm, uzvaktētājas patlaban nemaz nav! Sis spēries iek�ā, neviena netraucēts izsoļojis cauri tuk�ajai ģērbtuvei un priecīgs pārkāpis pēr�anās kambara slieksni! Sajūsmībā par pilsētas daiļā dzimuma pārstāvju pla�o galeriju � sākot no garaiņu mākuļos peldo�ām smuidrām Afrodītēm, klātām ja ne Egejas jūras viļņu, tad vismaz fabrikas �Dzintars� ziepju putām, un beidzot ar rubensiskām smagsvarniecēm � nelūgtais viesis tātad, kā jau bija sacīts, iesaucies: �Ak jūs, manas mīļās zosītes!� Nākamajā mirklī viena tāda (ja lietojam pa�a cietu�ā atstāstu) galīgi dulla zosmātīte ieķērkusies, ka tas nu vienreiz esot par daudz, ka nu gan bū�ot īstā reize vecajam izvirtulim izplaucēt acis, lai uz sievu plikumiem prāts nekad vairs nenestos. Sagrābu�as pa visām upuri un, kā da�dien skudras pusdzīvu siseni, aizstiepu�as vecīti pie krāna, norāvu�as mici un �ļāku�as nabaga sirmgalvim uz galvas verdo�u ūdeni, kamēr citas zvetēju�as pa kumbri ar pirtsslotu resgaļiem, bet tā zvērīgākā � tā barvede no grības pakampusi Baņķiera ceļakūju un zvēlusi ar to, tiesa, ne pa skaustu vai muguru, bet humānā veidā drusciņ zemāk. Par laimi, kāda cālīte-afrodīle no malas esot pamanījusi, ka vecajam vīram pār vaigiem rit nevis ūdenslāses vien, bet arī asaras, un pati sākusi raudāt un protestēt pret vecāko sievie�u vardarbību, jo izskatījies Baņķieris pavisam no�ēlojami; slapj�, saņurdzīts un piekauts. Tad lin�otājas apkaunēju�ās un rimu�ās. Pēc �ī drūmā piektdienas vakara Baņķieris turpat nedēļu sagulēja uz gultas, ia par tādu varēja saukt viņa salmu mai�eli, bet, izveseļojās, paziņoja, ka viņ�, savā garajā mū�ā vīlies vairākās valdībās, tagad vissmagākajā vīzē esot vīlies arī sievietēs.

Reizēm Baņķieris, dzīves ceļu apcerēdams, mēdza teikt, ka viņam ar dieva piepalīdzē�anu esot izdevies izbēgt abiem galvenajiem ļaunumiem, kuri cilvēku ievedot postā vai pat galīgi kapā: no karaklausības un no laulības; patiesībā tas esot viens un tas pats. Tāpēc Baņķierim nekad netrūka laika apmeklēt visādas sapulces un sarīkojumus, vienreiz viņ� ieradās pat pilsētiņas kopganību lietotāju sprie�ā. Kad lopu īpa�nieki augstprātīgi aizrādīju�i, ka �im ta�u neesot ne govs, ne kazas, viņ� noritējis: �Es pasaul�s daļa, atbildīgs par visu!� At�ķirībā no viena otra pat aiz prezidija galda lepni sēdo�a, bet rajona avīzīti vien apgrābstīju�a, Baņķieris lasāmvielu galva? cauri bija izlaidis tādiem blāķiem kā �ķūni labības caur kuļamma�īnu; ar �Atpūtām�, kalendāriem un grāmatām, �urku apskādētus Pasaules vēstures sējumus ieskaitot, tam bija piegāzts pilns istabas kakts. Vai kāds brīnums, ka �āds elements lielā sapulcē, kad pirmām kārtām, kā pieklājas, �ir ienācis priek�likums goda prezidijā ievēlēt...�, vēl atļaujas uzdot jautājumu: �Es tikai nikādi nivaru saprast, no kurienes �itādās reizēs tic priek�likumi ienāk?� (Stāsta, ka tie�i pēc �ī gadījuma Lustīgais sācis Baņķierim pievērst vērību.) Da�kārt velna vecis gandrīz vai izjauca veselu sanāksmi vai izrādi, nemaz neko nerunādams un sēdēdams kluss kā pelīte. Bet atlika tikai traģēdijas intīmākajā skatā Baņķierim ieklepoties, lai puszāle jau ar grūtībām valdītu smieklus.

Jūs tomēr būsit kļūdīju�ies, domādami, ka �is jokupēteris bijis slaists un liekēdis. Nekā tamlīdzīga! Baņķieris sevi � un ne bez lepnuma � pieskaitīja transporta darbiniekiem, jo viņ� elsdams pūzdams, sviedriem vaigā stūma pa bruģi grabo�us, milzīgus, uz zirga ratu ass un stīpotiem koka riteņiem uzbūvētus divri�us, izvadājot patērētāju biedrībai sīkas preces, bulciņas un kūkas no maiznīcas uz bufetēm, reizēm kinoteātrim nogādāja uz staciju kastes ar filmām, atpakaļceļā izpalīdzot pienāku�ā vilciena pasa�ieriem dabūt mājās smagākos grozus vai �emodānus. Bez tam viņam, kā jau minēts iepriek�, aprakstot visai necilo mitekli, tomēr piederēja viena vērtīga mēbele � ēvelbeņķis, un viņ�, ja gribēja, varēja uztaisīt biteniekiem rāmī�us, strazdiem būrī�us, salabot kāpost-ēveles dēli, iestiklot bildi, ielikt slotai kātu, iesiet �urnālus (taisnība, diezgan pailgā laika posmā, jo tos vispirms no viena gala līdz otram, krustvārdu mīklas ierēķinot, izlasīja). Vēl Baņķieris prata izkniebt sivēniem melnos zobus, iztīrīt krāsnīm cūkas un (kā jau pārliecinājāmies) vajadzības gadījumā nokaut vistas. Ja darbi apnika un maizei un tējai patlaban naudas pietika, Baņķieris noteica, ka strādāt vajagot ar mēru, un, uzdziedot dziesmu par vārguli Antoniusu, devās kādā pārgājienā, visbie�āk tas iekrita ogu un sēņu laikā.

Reiz, uz Jāņiem atbraucis savā vecajā pilsētā, vietējā avīzē pamanīju sēru rāmīti, laikam tādēļ, ka visapkārt rosījās tik daudz jautru cilvēku.

Simons Kazlauskis-Baņķieris Izvadī�ana 23. jūn. pīkst. 17.

KUK

Acīmredzot tas Kuks aizgājēja uzvārdam Baņķieri bija pievienojis, lai ļaudis saprastu, kas īsti miris, un lai nabaga vientuļniekam uzrastos kādi pavadītāji. Kā par brīnumu, cilvēku sanāca vesels lēvenis, jo visi jau bija ģērbu�ies goda drēbēs, ziedi � tie noplūcami jebkurā dobē un ikvienā grāvmalē, vai nu grūti, uz līgo�anu ejot, pusstundiņu aizkavēties kapsētā, kur tāpat it priecīgi viss zied un zaļo kā lielā dārzā. Palīst zem velēniņas pa�ā Jāņu vakarā, vai tas nebija Baņķiera pēdējais joks? �ēl vienīgi, ka pats viņ� to lepno sludinājumu nevarēja izlasīt � atzī�ana bij atnākusi mazdrusciņ par vēlu.

Ta�u atgriezīsimies atpakaļ tajā tālajā parudens vakarā, kad Baņķieris, sveiks un vesels, kūju vicinādams, riekstu kuli plecā, savu vienīgo dziesmu � par Donavmalas vārguli Antoniusu � uzraudams, no tuvējā me�a bija iesoļojis pilsētiņā. Baznīcdārza lielā piepe � staba gala reproduktors Pola Robsona koncertu jau pabeidzis. Seko pusstundu gar� priek�lasījums par Ma�īnu un traktoru staciju sienasavī�u mobilizējo�o lomu ra�as novāk�anas kampaņā, tad atkal tiek vīlēts �Riekstkodis� � bez tā nevar iztikt nevienu dienu. Tumsa tikmēr gandrīz pārņēmusi tuk�o ziemeļpusi � nemīlīga, biedino�a, garo ru-dens un ziemas cēlienu sludino�a, kamēr rietumu malā vēl kavējas vārgi sārta atgaisma, kā no izkurēju�ās krāsns mutes uz pretējās sienas. Tornis un apkārtējo koku galotnes nu zaudēju�as krāsas un apveidus un pret vakara blāzmu izskatās kā no finiera rūpīgi izzāģētas, nopervētas melnas un uzlīmētas uz rozā pamata (bija kādreiz cieņā �itādi dekori, vismaz skārņa īpa�nieces Krūmkalnkundzes interjerā uz galvo�anu). Kovārņu kaļada, kā katru vakaru no me�a �urp uz baznīcdārzu naktsguļai pārcēlusies, ka�ķējas un karo par ērtāko zaru tik neganti, ka patlaban mēs pat nevarētu pateikt, ko īsti staba galā runā lielais skaļrunis. (Rieta debesis, koki ap baznīcu un strīdīgi kovārņi � �ī banālā bilde manā atmiņā iesēdusies tik dziļi, ka reiz, esot no Latvijas daudz simtu jūd�u tālumā un pa superīga hoteļa logu ieraugot kaut ko stipri līdzīgu, man pēk�ņi tā sagribējās dzimtenē, ka jau grasījos pasūtīt biļeti.)

Nu re: gurķu novācēji būs jau salīdu�i siltumā, pie virtuvju griestiem uzziedēju�as spuldzes, bērneļi pieklu-pu�i vakariņu bļodiņām un gardām mutēm tiesās margarīnā ceptus kartupeļus, pēc tam uzdzers vārītu ūdeni ar krūzītēs samestām visu varavīksnes krāsu stiklenēm, lai drīz vien ietu pie miera. Televizori nevienu nemocīs (jo vēl nemaz nav izgudroti!), tāpēc mazie pēc gaismas no-dzē�anas uzreiz varēs braukt uz �u�umui�u, bet lielie brītiņu vēlāk � tikpat netraucēti pamīlēties, protams, arī �o lietu darot ar mēru, jo rītā jāceļas agri. Vienīgi lielais skaļrunis viens pats līdz pusnaktij vēl cītīgi runās: par karadarbību Korejā, uz kurieni, paldies dievam, nevienu nesūta un kura, par laimi, atrodas tikpat tālu kā tās tur zvaigznes virs dakstiņu jumtiem, kovārņu pilnajiem baznīcdārza kokiem un torņagala krusta; stāstīs par dārziem tuksne�os, kuri saplauks un nesīs augļus, tiklīdz nāks gatavi grandiozie kanāli; par rudens ar�anas gaitu Latvijas laukos, kur Voro�ilova vārdā nosauktais kolhozs un Bērijas vārdā nosauktais kolhozs sociālistiskajā sacensībā sekmīgi sacen�as ar Maļenkova vārdā nosaukto; par padomju futbolistu spo�o uzvaru Francijā, neskatoties uz kapitālistiskās valsts blēdīgo tiesne�u nemitīgajiem centieniem mūsējiem ieriebt; noslēgumā par gaidāmajām salnām. Tad kādu minūtīti pa Kurzemes mazpilsētas ar laukakmeņiem oderētajām vai smil�ainajām vien, ar ceļmallapām apaugu�ajām ieliņām, nepārtraukti pīpinādami, trauksies Maskavas zirni, zisi un pobedas, nozvanīs Kremļa kuranti un, visbeidzot, izskanēs himna. Skaļrunis uz se�ām stundām apklusīs. Iestāsies briesmīgs klusums. Varēs sadzirdēt, kā no ābelēm krīt āboli un kā kaut kur augstu gaisos �vīkst aizlidojo�o gulbju vai dzērvju spārni. �Khe, khe!� par viņiem pusmiegā noķiķināsies kāds baznīckoku kovārnis, būdams vienisprātis ar lielā skaļruņa pirmīt dziesmā pausto domu, ka mumsim nimaz nikur nivajag prom lidot un ka Āfrika un Turcijas krasts mums nav vajadzīgi. Varbūt tam kovārnim atbildēs kāds kolēģis, bet, ja ne, tad no salnā mirsto�a, ģeorģīnes stiklainajā ziedā ielīdu�a sienāzī�a te, lejā, līdz pat blāvojo�ajam Piena Ceļam tur, aug�ā, paliks viens vienīgs klusums vien. Bet tad . ..

Kaut kur pa bruģi iegrābāsies rati. Nē, tie nebūs Baņķiera divri�i, kā varētu domāt, jo tik vēlā stundā pat lielais blandonis Baņķieris guļ. (Sapnī viņ� noredz, ka Anglijas karaliene atsūtījusi briljanta kaklarotu, lai viņ� to varētu pārdot un iegādāties zeķes bez neviena pa�a, pat vismazākā caurumiņa; pēc tam Elizabete, numurs tāda un tāda, pārvēr�as par Lēdiju un uzvedas tik pavedino�i kā pati cariene Katrīna, piedāvādama tikko no�mo-rētu cāli, jāņogu vīnu slīpētā glāzē un �ķelmīgi piemetinādama, ka vēstuļtekstu sacerē�ana jau nebūt neesot vienīgais atlīdzības veids, ko viņa spējot sniegt.) Tie � nu jau mums tuvumā dārdo�ie � ir pavisam citi, pamatīgāki rati, nevis ar diviem vien, bet, kā nākas, ar visiem �etriem riteņiem, sarkanu lukturi aizmugurē. Ar �ī transporta līdzek[a parādī�anos lasītāja redzeslokā patiesībā aizsākas stāsts par otru ievērojamāko miestiņa māzeru. Kaut arī tas izklausās gau�ām nekulturāli, bet sauca viņu patie�ām un vienīgi par Sūdu Frici.

Kamēr pajūgs sasniegs stūra spuldzi un tās gaismas-aplī mēs visu varēsim aplūkot sīkāk, piebildī�u, ka Fricim tikpat kā kādam di�enam māksliniekam pasē rakstīts cits uzvārds � Bērtulis, tomēr daudzie klienti (ja tā parēķina � it visi pilsētiņas pilsoņi) ieradu�i viņu godāt �ādi, saistot vienā veselumā cilvēka personību ar viņa nodarbo�anos. Tā � tagad redzam, kā iz tumsas vispirms parādās zirga galva, tālākajā virzībā mums sagādādama pārsteigumu: gaidītā ka�ķainā provinces klepera vietā pilnā krā�ņumā atklājas slaida, melna, spīdīga � nu taisni pasakaina � sugas ķēve! Nesteigsimies �o dīvainību noskaidrot uzreiz, pasekosim labāk gro�iem, kuri gar ķēvītes gleznainajiem gurniem un kā friziersalonā kopto asti stiepjas nevis tālāk uz aizmuguri, bet strauji aug�up. O, tas vīrs tur sē� kā tronī, kā kancelē, kā tribīnē, kā uz kuģa komandtiltiņa! Garkātainu pīpi zobos, lepnu un īgnu vaigu un ar tādu kā aizvainojuma piegar�u: sak�, kamēr jūs tūkstat savos pē|os, man ar jūsu savārīto putru vienam jātiek galā. Izdzisu�ais smēķē�anas daikts ku�iera mutē pārviļājas uz otru stūri, seko me�akuiļa rūciena cienīga atkraukā�anās, kamēr no atbrīvotā lūpu kakta spļaudeklis izlido ar tādu sparu kā badmintona bumbiņa. Vēl mēs riteņu graboņai cauri varam saklausīt da�us sulīgi norunātus angļu vārdus, izklausās gan, ka ne no Baņķiera draudzenes karalienes Elizabetes leksikona, un, lūk, zirgs, braucējs un pajūgs jau atkal izzūd tumsā, pagūstam vienīgi ievērot, ka augstais sēdeklis uzrīkots uz brangas, �etrkantainas, pagalam netīras un atbaido�i smirdo�as mucas ar resnu spundes tapu un jau uzrādīto sarkano lukturi paka|ā.

Acīgāku lasītāju, Fricim ar savu karieti gaismas joslu �ķērsojot, iespējams, jau būs piesaistīju�i divi momenti: skaistais, tik pretīgajai mucai nepiemērotais sugas zirgs un angļu lamuvārdi. Tās, jāsaka, patie�ām ir Fri�a dzīves-gājuma ļoti būtiskas detaļas, ta�u sāksim, kā jau tas, biogrāfijas apskatot, pieņemts, no pa�a sākuma. Liga tikai tada, ka pilnīgi pretēji runātnīgajam (jeb, kā gudrāki cilvēki tagad izsakās, komunikablajam) Baņķierim �is Fricis bija tā iegājis sevī, ka uz ārpusi no viņa nāca vienīgi visādi devil damn it! un brūni izspļaudekļi, jo pīpi viņ� tikpat kā nekurināja, bet zī�ļāja un sūca aukstu. Nikotīna susla garajā, mutesgalā apgrauztajā kātā �ļurkstēja vien. Nīgrā vīra trakulīgo dzīvesstāstu ļaudis kā tādas sasistas, brīnumraibas vāzes gabaliņus saliku�i kopā no laika gaitā izmētātām stāstījuma drumstalām un pat no atsevi�ķiem izteicieniem, ko da�am retajam Fricis atklājis īpa�as labvēlības brī�os.

Tie parasti pienāca sestdienas vakaros, kad pilsētas skaistākā zirga īpa�nieks sēdēja pie loga un nesteidzīgi baudīja the grand old drink of the Scotland, kā viņ� dēvēja greznā pudelē ielietu degvīnu ar tajā iespaidītām kadiķu ogām. Sēdēja viņ� kā uz skatuves, jo aizkarus neatzina; Holandē, kur viņam esot aizritēju�i the best years, arī neviens tādas purpalas logiem priek�ā nekarinot kā �ejienie�u �urkas � godīgam cilvēkam nekas neesot slēpjams. Lielāko tiesu Fricis meditēja vienatnē, bet, ja gribēja, vienu vai otru garāmgājēju ar pavēlniecisku mājienu paaicināja iek�ā par galdabiedru. Nebijusi tā kadiķ-dzēriena bla�ķe kā magnēts, kā sunim desa, nez vai kāds maz vairs nāktu, labi zinot no nostāstiem, ka jebkurā brīdī Fricis var eksplodēt, pie tam sadusmo�anās iemeslu nevarēja paredzēt. Ja ciemiņ�, piemēra pēc, iedomājās dzeramā atbilstību pudeles etiķetei ap�aubīt, viņ� nākamajā sekundē varēja izlidot ārā pa durvīm kā vecs zābaks, tikpat dro�i pret mīļā viesa pieri atsitās konservbund�as pelnutrauks, ja viņ� dziru � tie�i otrādi � uzslavēja (�Nu d�ins, kas d�ins!�). Tāds tika nosaukts par melu-kuli un no�ēlojamu pakaļā līdēju, kādi patiesībā esot itin visi latvie�i, �urkas pēdējie. The latvian rats! Sevi Fricis nepieskaitīja nedz latvie�iem, nedz kādai citai noteiktai tautībai � viņ� tiklab esot krievs, kā vācietis, varot būt arī leitis, polis, ķīnietis, dānis vai Gvinejas nēģeris. Kas attiecoties uz da�ādu zemju sievietēm, tad viņam esot gadījies pārgulēt ar visām, izņemot ar eskimosienēm, jo līst guļammaisā pie tādas nemazgāju�ās, roņu taukiem vien nosmērēju�ās putraimdesas tomēr negribējis. Ja dzēriena līmenis jau pietuvojās biezumiem pudeles dibenā un pretimsēdētājs bij uzvedies rātni un neuzbāzies ar dumjiem jautājumiem, tad intīmās jomas tematiku nereti vainagoja nostāsts par veco kapteini, kas Londonā pie tālu izdaudzināta meistara iegādājies piepū�amu gumijas mīļāko un paslepen paņēmis līdzi reisā. Bijis gau�ām apmierināts, vienīgi nezinājis, ka vienā jaukā brīdī viņa kajītē ielavījies bocmanis un arīdzan ar lielo lelli paspēlējies; satiekot atkal oriģinālās rotaļlietas autoru, kapteinis slavējis, ka esot tikpat kā īsta, pat slikto slimību saķēris! Pa�ās beigās, pirms Fricis apklusa un stingu ķirzakas skatienu sāka blenzt galdā, dūres uzsitiena pavadīta parasti vēl izskanēja garos gados gūta atziņa, ka visa pasaule tāda milzīga atejas bedre vien esot, kur katrs tārpelis, pa savu kaktu kārpīdamies, stulbi iedomājoties, ka bedres otrā stūrī dzīve labāka.

Kalpu Bērtuļa puika Pricis (kā viņu sauku�i mazotnē, kad latvie�u baura lūpas smalko f skaņu vēl nemaz nav mācēju�as izrunāt) audzis un izaudzis par varen dū�īgu puisi: viņ� miltu maisus sudmalās varējis padusēs paķert kā spilvenus, iestigu�u vezumu no dūksts izcelt ar visu zirģeli, bet, ja krogā iznākusi saķer�anās, viens pats pusduci izsvaidīt kā linu kūļus. Reiz gadatirgū (tajā pa�ā laukumā pie baznīcas, kur vēlāk tapa uzstādīts mums pazīstamais lielais skaļrunis, bet mūsdienās �alko un pukojas papeles) Bērtuļu Pricis sastapis savu iepriek�ējā gada saimnieku, lielu blēdi, kas arī Fricim visu līgumā solīto algu nebija pilnībā izmaksājis. Vārds pa vārdam, kamēr kalpa puisis � apinī�a dvingu galvā � aizsvilies un tam maitam gar degunu novicinājis dūri, � �is, taisni nopriecādamies par tādu pagriezienu, pasaucis uradņiku. Kroņa pārstāvis miera grāvēju un buntavnieku sagrābis aiz apkakles tik �erpi, ka pēdējam dū�a apskrējusies un viņ� mundieroto vīru atgrūdis nost. Uradņiks gāzies, ar pakausi atsities pret ratu riteņa stīpu un beigts bijis! Fricis Bērtulis ar zaķa lēcienu iemeties un pazudis baznīcdārza krūmos, bet no turienes Rīgā un tālāk neaptveramajos Krievijas pla�umos. Ej noķer vēju! Strādājis gan par Volgas bar�u krāvēju, gan laidis plostus pa Sibīrijas upēm, milzīgām kā otrādi apvāztas slapjas debesis, gan pāris gadus pat skalojis zelta smiltis. Par sve�nieka iepriek�ējo dzīvi te neviens nav izpra�ņājis, pieticis, ka spēkpilnais jauneklis no impērijas rietumkaktā kaut kur eso�ās vācu pilsētas Rīgas labi strādājis. Dzīvot varējis, kas zin, būtu vēl no baļķiem uzcirtis izbu�ku, apņēmis par sievu kādu Dunu vai Mā�u, sacepis bērneļus un vadījis atliku�ās mū�a dienas dieva mierā, ja vien Fri�a Bērtuļa dzīve vienā vakarā pēk�ņi nebūtu apgriezusies otrādi, ar kājām gaisā, it kā viņ� atkal, kā reiz puikas gados dulloda-mies, būtu pieķēries vējsudmalu spārniem, tikai �oreiz gan kādu daudz lielāku (varbūt pa�a Likteņa?) dzirnu gaitai.

Noticis tas tā. Vienā lielā pilsētā pie viena liela ūdeņa kopā ar darbabiedriem nejau�i iekūlies raibām flagām izgreznotā cirka būdā � bijusi svētku diena, mugura goda kārta, kabatā rubuļi, oma mo�a, sak�, paskatīsies arī tos brīnumus. Virves staigātāji, uguns spļāvēji un zobiņu rijēji publikumam arīdzan tīri labi gāju�i pie sirds, tomēr visi ar nepacietību gaidīju�i izrādes naglu � pasaules visstiprāko cilvēku, kā sludinājusi afi�a. Beidzot viņ� parādījies, strīpainās biksēs iespīlētu rumpi, spalvaino kāju un roku muskuļus izriesis; pēc tam, bungām rībot, izso-ļoju�i vēl trīs tādi tēviņi, kuri savukārt skatītājiem stādīti priek�ā kā spēcīgākie lauzēji no englanderu, sprancū�u un amerikānie�u zemēm. Sākusies cīņa. Pasaules stiprākais pieveicis pirmo, pieveicis otro un arī tre�o nolicis gar zemi kā pasistu vardi. Kad publikas sajūsma maķenīt noplakusi, no būdas dzijumiem izmeties ņiprs kungs melnā frakā un pasludinājis: tūksto� rubuļu tam, kas uzvarētu pa�u �empionu! Bērtuļu Prici iek�ienē viens nu taisni tā kā pabakstījis, kā pagrūdis uz priek�u, sak�, ej � tas vīrs nemaz tik stiprs nav, viņ� tikai visvisādus knifus samācījies. Un Fricis � gājis arī!

Viņ� viltīgi ļāvies slavenajam spēka mitriķim izlādēties: kamēr tas grābājies un ķerstījies, cenzdamies pārgalvīgo sve�inieku ievilkt izdomātajās lamatās, Fricis grozījies lēni un smagi kā taigas lācis. Kad, minūtēm uz priek�u ritot un skatītājiem aurojot, �empions aizvien vairāk satraucies, lācīgais sācis pretinieku spiest un �miegt, likdams lietā visu grūtajos darbos uzkrāto spēku un izmaņu. Drīz vien pasaules stiprākais cilvēks ticis ar muguru glu�i vai iespiests paklājā � kā akmentiņ� javā � un pat pēc vaļā palai�anas krietnu laikasprīdi palicis nekustīgi guļam. Bet Fricis Bērtulis tajā vakarā pārvērties par cirka mākslinieku Frederiko Bertullo (par ko klusībā nopriecājies, jo nu ok�ķeriem uradņika nogalētāja pēdas pazudu�as, kā saka, ūdenī). Nākamajā rītā cirks saritinājis raibos audeklus un sakāpis kuģī; kopā ar zobiņu rijējiem, �ūsku dancinātājiem, uguns spļāvējiem, dun�u metējiem, klauniem, �onglieriem, virves staigātājām, vā-ravām, bundziniekiem, papagaiļiem un lā�iem, kopā ar visu �o lēkājo�o, ņudzo�o, kliedzo�o, spiedzo�o, svilpjo�o, smirdo�o, rūco�o, dūco�o spietu pasaulē devies arī stiprinieks Frederiko Bertullo, kādreizējais Bērtuļu Pricis no Lejas-ģēģeru māju kalpu gala. Turpmākajos gados valstis un pilsētas viņa acu priek�a mainīju�ās tikpat vienkār�i kā agrāk pagasta mājas, klētis un pirtis, no baznīcas vai kroga soļojot: pa kreisi Pindari, pa labi Di�līķi, vienā pusē Parīze, otrā Londona, liels grāvis pa vīdam � Laman�s, tālāk Vecpļeku rija, Ķuzenieku gār�iņa, Aladride un Lisabona! �eit, tajā sasodītajā Lisabonā pie lielā Atlantijas dīķa, visveiklākos faķīrus tin magus maisā iebāzis pats cirka īpa�nieks, aizbēgdams pāri uz Ameriku ar visu kasi un neizmaksātajām naudām. At�ķirībā no daudziem citiem, kas pēk�ņi bija kļuvu�i pliki un nabagi, sinjoram Bertullo laimējies Kad viņ� ostas krogā par pēdējo grasi sūcis pēdējo aluskausu, viens sarkansejains bullis tik nekautrīgi appētījis cīkstoņa augumu kā kādai prieka-meitai; kad sve�ais sācis grābstīties, Fricis, to tipu par mīksto noturēdams, jau atvilcis roku zvēlienam, bet �is, par laimi, atzinīgi un labsirdīgi ierūcies �Very good!� un � uzaicinājis savā man�aftē par matrozi! �itādi muskuļi viņam derot, par tiem varot maksāt. Viņ� esot bocmanis un salīgto turpmāk sauk�ot par Fredi, ne Frede-riko, jo suņu un matro�u vārdiem jābūt īsiem, nevis visādiem spānīzeru SantaLu�iaAveMariaPorkoMadonnaKa-rambā, velns lai par stenderi un dieviņ� lai negrābstās! Sekojusi tāda lamu un lāstu straume, it kā buļļveidīgā vīra rīkle un mute būtu kāda vaļēja atvere cilvēces neķītrību un rupjību kanalizācijā; kaut ko tādu daudzpiere-dzēju�ajam Fricim tomēr vēl nebija gadījies dzirdēt. Vēlākajā dzīvē, gadus piecpadsmit zem visda�ādāko valstu karogiem �vankstoties pasaules jūrās un okeānos, pirmā bocmaņa lamā�anās, nolādē�anas un draudē�anas māksla Fricim � Frcdcriko � Fredim grūtos brī�os visai noderējusi: kā spuras, kā adatas, ko pretī bozt, kā tinteszivs iz�ļākts aizsargmākulis. (Kad, jau dzimtenē pārkūlies un mūsu pilsētiņā kuģi pret bruģi nomainījis, Fricis reizēm dusmās tāpat izgrūdis nesaprotamu vārdu virtenes, nevienam no tā gan vairs nav bijis, kā saka, ne silts, ne auksts, vienīgi Lēdija pārējiem paskaidrojusi, ka tie esot � fui! � reti rupji vārdi, sabiedrības padibeņu leksika. Baņķieris ievaicājies, kā tad viņa, tik smalka dāma būdama, tik nesmukus vārdus varējusi iepazīt � nu Lēdijai atlicis vienīgi nosarkt un apklust, bet Fricis angļu, spāņu, holandie�u un piķis viņu zin kādu vēl valodu mistrā nolamāt, teiksim, dumju latvju policistu varējis nesodīti un ar patiesu baudu, jo pogainais domājis, ka vecais jūras vilks skaita kādu garāku dzejoli vai lūg�anu.)

No Fri�a juceklīgajām, pie kadiķdzēriena pudeles vāvuļotajam atmiņu driskām izveidot kaut cik atbilsto�u viņa di�ā pasaules klejojiena hroniku vai mar�rutu ir tikpat neiespējami, kā no graba�kastiņā sabērtām skrūvītēm, kniedītēm, nagliņām, mutulī�iem, �eibītēm, zobratiņiem, pederītēm atkal salikt kopā pulksteni vai �ujma�īnu. Bet �o to sastellēt tomēr var: bie�i stāstīto piedzīvojumu Parīzes jocīgajā priekamājā, piemēram, iespējams saistīt ar Fri�a pēk�ņo iekļū�anu bagātnieku slaka gadus desmit vēlāk Holandē.

Parīzē noticies tā. Staigājis, staigājis pa to Bābeli, kamēr iedomājies: ja viņ�, sinjors Frederiko Bertullo jeb Bērtuļu Pricis no Krievijas impērijas Kurlandes guberņas Okstu pagasta Lejasģēģeru mājām, tagadiņās neapmeklēs iestādi, virs kuras durvīm zaigo sarkanais lukturis, tad ko gan viņ� kādreiz interesantu varēs pastāstīt saviem bērniem un mazbērniem? Gājis iek�ā. Madāma tūliņ laipni izrāda albumu ar Fi-Fī, Lu-Lū, Miau-Miau un pārējo jaunkund�u bildēm, tik atklāt īgām un skunstīgām, it kā pats maestro Binde būtu foterējis. Izvēlējies Bērtuļu Pricītis vienu tādu gai�matainu un miesās kaut cik brangāku, jo tā bi�ķiņ atgādinājusi kādreiz siena talkā �ķūņa �ukurā meņģēto Kalnaģēģeru Minnu. Par Minnu dēvējis Fricis arī francūzieti tajā stundiņā, kura aizritējusi rozā gaismas pielietajā kabinetā, bet jaunkundze ļaunā nav ņēmusi. Kolīdz iznācis ārā, grasījies, kā jau kārtīgs, godīgs cilvēks, norēķināties ar iestādes saimnieci, ta�u tā paskaidrojusi, ka cienītajam mesjē ne tikai neesot jāmaksā, bet pa�am pienākoties honorārs, un � iedevusi aploksni. Uz ielas attaisījis � nav ticējis savām acīm, cik liela naudai Vēlāk notiku�o atstāstījis biedriem cirkā, viens no tiem, adresi pārjautājis, sācis smieties tā, ka asaras sprāgu�as pa acīm. Vai tad vientiesīgais Frcderiko patie�ām neapjēdzot, ka bijis iemaldījies nevis parastā meitumājā, bet tādā, kur pa īpa�u skatlodziņu siekalodamies lūrot bagāti ve�i; jo izrāde izdevusies interesantāka, jo tie saimniecei atstājot lielāku summu; krievu Hcrkulesa piedalī�anās tajā spēlītē kādam sagrabēju�am miljonāram acīmredzot sagādājusi sevi�ķi lielu prieku.

Palūk, kur viņ� stāv, krūtis izriesis, muskuļu kukuļus izspīlējis, skatiens kā izbāztam vanagam, �armantas, uz-skrullētas Ūsiņas padegunē, spēkavīru kaulu lauzējs un dāmu sir�u lauzējs, slavenais Frederiko Bertullo � tur, tajā mu�u izpunktētajā bildē virs kumodes! Sestdienas vakara ciemiņ�, Fri�a kadiķdziras kārtējais lacējs, skatās neticīgi un smīkņā: sak�, ko nu tu, vecais Sūdu Frici, stāsti pasaciņas, tur ta�u nav ne mazākās līdzības, varbūt tu to fotogrāfiju ar visu sarkankoka rāmi esi kaut kur nospēris vai kādos bēniņos atradis! Bet Fricis domā: apmēram �itik bra�s es izkatījos, kad liktenis mani toreiz saveda kopā ar Dipendeika kundzi.

Satik�anās notikusi, mūsu atlētam, cirka māksliniekam un jūrasbraucējam patlaban atrodoties ilgsto�ā un bezcerīgā sausuma periodā, kā viņ� pats dēvēja �ādus dzīves nelāgos posmus. Kabatā vairs nav bijis ne guldeņa, vēders kurkstējis kā Lejasģēģeru var�u dīķis pavasara vakarā, bet kājas nabaga klaidoni pa�as iznesu�as ārā no Amsterdamas nomales un uzvedu�as uz putekļaina lauku_ ceļa. Glūnējis gan pa labi, gan pa kreisi, cerēdams � kā sendienās bagātajā Kurzemītē � pamanīt kādu odziņu, bur-kānīti vai zirņu pākstīti, uzmākusies jau vēlē�anās mesties �etrrāpus un ēst zāli. Nosoļojis kādas trīs verstis, varbūt visas piecas, kad tālumā pamanījis stāvo�u pajūgu un da�us cilvēciņus līdzās; tuvāk pienākot, kļuvis redzams, ka puskariete ir ieslīdējusi grāvī, mazs, tukls, trollim līdzīgs vīrelis nemākulīgi grābājas ap pārlūzu�u ilksi un pārtrūku�u streņģi, bet attālāk, uzgriezusi tam tūļam un nejēgam muguru, stāv dāma kuplā, lillā un tik caurspīdīgā, pret sauli skatoties, tērpā, ka Fricim � Frederiko � Fredim, ilgi pie Lu-Lū vai Miau-Miau nebiju�am, glu�i vai sausa mute palikusi. �Guten Tag, mademoiselle!� �is uzsaucis. Krā�ņā, strausa spalvām rotātā cepure lēni pagriezusies, un atklājies tik krunkains vecenes ģīmis, ka Fricim skaļi un latviski pasprucis: �Vecā d ... I� Nodomājusi, ka pienācējs nosaucis savu vārdu un uzvārdu, kundze palocījusi galvu un savukārt darījusi zināmu, ka viņa esot Annemarija Dīpendeika. Varbūt jaunais cilvēks kaut ko saprotot no zirgiem un iejūga? O, jā, Fricītis naski atsaucies, viņam kādreiz Parīzē, tie�i blakām Parīzes Dievmātes katedrālei, esot bijis pa�am savs zirgu stallis. �Zirgu stallis???� vecā dāma iesaukusies tik izbrīnīta un priecīga, it kā nepazīstamais, pēc sejas tīri smukais, bet apnēsātā dungriņsvārkā un jūrnieka kreklā vien tērptais vīrietis būtu paziņojis, ka viņam Āfrikā piederējis ziloņu ganāmpulks vai kaut ko tamlīdzīgu. Annemarijai sajūsmā (kā tagad sestdienas vakaru atmiņu stāstos vecais Sūdu Fricis apgalvo) pat acis esot iespīdēju�ās. Bet, kad viņ�, ar somu duncīti no ādas gro�iem pāris gabalus nogriezis un gan streņģi, gan ilksi ar tiem sasējis, piedevām vēl grāvī ieslīdēju�o smago kulbu izcēlis atpakaļ uz ceļa kā tādus bērna ratiņus, Annemarijas acis esot jau spīdēju�as nepārtraukti � kā kuģa bortuguņi naktī. Lai viss �is love story (no padzīvoju�ās, bagātās dāmas viedokļa raugoties, protams) neizstieptos pārāk gar�, teik�u, ka turpinājumā nelielas mui�iņas un zirgaudzētavas īpa�-niece atraitne Annemarija van Dīpendeika izveicīgo, miesās tik stingro un pēc vaiga tik smuko vācieti no Krievijas vai krievu no Vācijas (tas viņai viens pīpis) pieņem par zirgu staļ|a un drīz vien par visas saimniecības pārzini (tūļīgajam trollim, dabiski, iedodot vilka pasi). Nu Bērtuļu Pricis ēd tādus cepe�us un dzer tādus vīnus kā senos laikos Okstu mui�as barons, patiesībā jau arī viņ� tagad (ha, ha!) ir lielkungs, �ēl tikai, ka neoficiāls; arīdzan Annemarijas guļameimmerī, kad viņai uznāk poētisks noskaņojums, jāieslīd slepus, lai citi kalpotāji nepamanītu un neiznāktu nesmukums. Godīgi runājot, �o pienākumu Fricis nes kā smagu nastu, pū� nost visas Annemarijas sadegtās sveces un, to veco dūmdesu apkampjot, acu priek�ā alla� iztēlojas Kalnaģēģeru Minnu siena �ķūņa �ukurā � lai viņai dieviņ� palīdz tur, dzimtenē, kā viņa tagad grūtā brīdī palīdz savam vecajam brūtgānam te, sve�umā!

Kunga dzīvē Fricim pieci gadi aizripo kā pa sapņiem (�the best years of my life�). Viņ� pērk, pārdod un lecina ērzeļus un ķēves, spēlē hipodromā, spēlē kārtis, brūķē smalkus ēdienus un dzērienus. Bet tad van Dīpendeika kundzei pēk�ņi uzbrūk ļauna un neārstējama slimība. Viņas drīzāku galu un pēc iespējas treknāku mantojuma tiesu izplēst gribēdami, no malu malām � kā prusaki no �ķirbām � uzrodas tuvāki un tālāki radagabali. Annemarija, viņsaulē aiziedama, vēl paspēj izstrādāt skandālisku numuru: aizvainojumā un spītībā viņa visu bagātību novēl saimniecības pārzinim Frederikarn Bertullo, kā melns uz balta stāv rakstīts testamentā. Pakaļpalicēju naids pret to pasaules vazaņķi un plebeju izpau�as gan pavisam neslēptā, gan slēptā veidā (par piemēru, kanāla tiltiņa pāļu aizzāģē�anā). Fricim tas gau�ām apriebjas, un viņ� ar visu lielo d�unguru nolemj laist atpakaļ uz dzimteni, kura, kā viņ� izlasījis kādā avīzē, tagad skaitoties patstāvīga valsts.

Fri�a atgrie�anās mūsu pilsētiņā � tāpat kā savulaik aizie�ana � liktenīgā kārtā iekritusi atkal Miķeļa tirgus dienā. Viņ� bijis melnā frakā un pilns kā mārks, plijies ikkatram virsū un prasījis, vai pazīstot, kas viņ� esot. Protams, ka pirms tik daudziem gadiem prom aizklīdu�o Lejasģēģeru kalpa puisi neviens vairs pazinis nav. Gaidītajai pūļa apbrīnai un sajūsmai izpaliekot, Fricis saērcinājies tiktāl, ka ierausies kādos ratos un, neievērodams pavecā lauku papu�a �ķendē�anos, uzrāpies vēl augstāk � uz dēļu sprosta, virs ruk�ķo�as cūkas. Nu viņ� juties tikpat kā tie lielie runātāji Londonas Haidparkā.

� You, latvian rats! � viņ� iebrēcies, ta�u tie muļķi nav sapratu�i, ko īsti melnais kungs �redz�. Pārgājis uz stingri vien piemirsto dzimto valodu, pavēstījis, ka viņi visi te esot no�ēlojami latvie�u �urkas, sīki ļautiņi un pēdējie mēsli. Juzdams, ka tas latviskais lamuvārdu bi�-ķītis diem�ēl ir tikpat nepiparots un nesālīts kā viņu pliekanās putras, izgāzis pār tautie�u galvām da�us �ļā-dzienus no saviem neizsmeļamajiem starptautiskajiem krājumiem; kamēr plūdu�i tie angliskie, spāniskie � kārtībnieks skatījies un acis vien blisinājis, bet, kolīdz iepinis arī krievu mātu�ku, uniformētais vīrs nosvilpis svilpi un aizrādījis, ka par rupju vārdu lieto�anu publiskā vietā bū�ot jāmaksā sodanauda. Naudas pieminē�ana iedarbojusies līdzīgi benzīnkannai pie�autam sērkociņam: Fricis iezviedzies tā, it kā viņā pēk�ņi būtu iemiesojies kāds no viņa biju�ajiem sugas ērzeļiem, uzsaucis tiem plikadīdām, ka naudu tie nemaz nav redzēju�i, un, pagrābies prāvajā ceļasomā, laidis uz policista pusi latu un dolāru �ūksni! Pēc tam atvēzējies un sējis nāko�o naudaszīmju kum�ķi, pēc tam vēl un vēl, un vēl � pa vējam, pāri tirdzinieku galvāml

Lai mēs labāk varētu iepazīt notiku�o, iedomāsimies, ka to visu kāds būtu uzņēmis lentē, un aplūkosim atsevi�ķus stopkadrus. Uz postamenta redzamais pavecais vīrs ar valdonīgi izstiepto roku nav redz diriģents (kaut gan viņam ir fraka), nedz diska metēja skulptūra, nedz arī piemineklis izcilam karavadonim � tas ir mūsu pa�u Fricis naudas svie�anas mirklī, bet postaments patiesībā ir jau pieminētais dēļu būris ar tajā ieslodzīto ruk�ķo�o cūku. Ja tuvplānā apskatām suķa galvu, ievērojam, ka mute tam plati atvērta, tātad te būtu jārunā ne vairs par neapmierinātu urk�ķē�anu, bet jau par izmisīgu kviek�anu. Satraukuma pilna kviek�ana nofiksēta arī daudzās tirdzinieku sejās, lai gan, par cilvēkiem izsakoties, pareizāk būtu teikt klieg�ana vai spieg�ana. Pievērsīsim uzmanību ļautiņu rokām: tās izstieptas pret debesīm kā dievlūdzējiem; ja pavērojam vēl sīkāk, pamanām, ka pirksti izplesti un saliekti glu�i kā plēsīgo putnu nagi. Kopējā plānā tie daudzie sīkie punktiņi virs pūļa nav taurenī�i, bet gan vējā lidojo�i lati un dolāri. Interesi izraisa arī vidējos plānos iemū�inātas sadzīves ainiņas, kaut vai pelēkos vadmalas svārkos tērptais tēvocītis, kas, neat-risu�u banknoti tverdams, pazaudējis līdzsvaru un iegāzies kaimiņienes olu ķocī, ko viņa savukārt alkatīgajam tūļam uzmaukusi galvā. Uniformētais vīrs ar izbolītajiem vaigiem nepavisam nav muzikants, jo pū�, ja vien ieskatīsities vērīgāk, nevis klarneti, bet svilpi. Ar �o oficiālo personu Latvijas jaunā pavalstnieka Fri�a Bērtuļa pirmo dienu dzimtenē it organiski varam arī noslēgt, vēl tikai piezīmējot, ka uz trim dieniņām, trim naksniņām aiz tautie�a muguras toreiz noslēgu�ās arī policijas iecirkņa tuptū�a durvis. Laimīgā kārtā atradis vēl nedaudzas bank-notītes, patvēru�ās Amsterdamas glaunākā kungu drēbnieka �ūtās frakas iek�kabatā, Fricis samaksājis nelielu sodanaudu par miera un kārtības grau�anu, bet par atliku�o summu noņēmis dzīvokli un nopircis sugas zirgu pāri, lai vismaz aizsāktu nodomātās Eiropas mēroga zirgaudzētavas veido�anu.

Kop� tā trakā Miķeļtirgus jandāliņa, kā tādās reizēs mēdz teikt, daudz ūdeņu aiztecējis � arī upītē cauri mūsu pilsētiņai. Fricis ne vien nav nodibinājis savu zirgu firmu, bet pamazām nodzīvojies līdz smirdo�ās mucas vadātājam un tiek godāts vienīgi par Sūdu Frici. �Tā, Frici, ir tava laime, ka tu paspēji nodzerties,� tūksto� deviņi simti �etrdesmit devītajā gadā viņam esot teicis pilsētas svarīgākais vīrs Lustīgais. �Citādi tu būtu kapitālists, un mums tagad tevi vajadzētu sūtīt uz Sibīriju!� Saruna nav notikusi Lustīgā kabinetā zem Josifa Visa-rionovi�a Staļina ģīmetnes, bet Sūdu Fri�a istabelē zem �empiona Frederiko Bertullo ne mazāk iespaidīga lieluma bildes un pie kadiķdzēriena pudeles, un dro�ībnieks bijis iegriezies tikai tā garāmejot, tāpēc namatēvs (un laikam gan kā vienīgais apriņķī) spēris laukā it visu, ko vien domājis. Politika, teicis Fricis, esot vēl mēslīgāka padarī�ana nekā urķē�anās atejbedrēs, un ikviens politikas taisītājs esot mēslīgāks par visbeidzamo un vismēslīgāko Hamburgas ielasmeitu, jo tās vismaz necen�oties baltu pataisīt par melnu un melnu par baltu. Ulmaņa laikā viņu esot provēju�i iztēlot par Latvijas brīvības cīnītāju, kas iznīcinājis vienu no krievu patvaldības balstiem � uradņiku un izsūtīts trimdā; �etrdesmitajā gadā lielinieki gribēju�i �o izmālēt par �ķiru cīņas dalībnieku (nabadzīgs kalps atriebjas plutokrātu varas aizstāvim); da�us gadus vēlāk �ucmaņi liku�i pie sienas, lai kniebtu nost par to vien, ka viņ� krievu gūstekņiem slepus devis maizi, un jau būtu no�miegu�i arī, ja starp tiem rīkļurāvējiem neuzradies radinieks, kaut arī septītajā augumā no baltās kuces puses; vēl pēc pāra gadiem pie mūra savukārt viņu grasīju�ies likt krievi, kuriem tie latvie�u �urkas jau pirmā dienā pienesu�i ziņu, ka viņ� ar vācu kalpiem �ucmaņiem esot �upojies un pat atradies radnieciskās attiecībās, � labi vēl, ka pēdējā brīdī pie �itiem krieviem atskrēju�i tie krievi, kuriem devis maizi, un �itie viņu palaidu�i vaļā. Lustīgais klausījies visai neticīgi, beigās noteicis, ka Fricim Sibīrija pienāktos jau par to vien, ka viņ�, maita, ne tikai daudz pabijis Rietumos, bet (kas tas trakākais) bijis tur bur�ujs! Tomēr tik lielu apdzīvotu vietu bez tik krietna �indera atstāt arī nevarot. Tā biju�ais Holandes bagātnieks palika tepat mūsu pilsētiņā, kura toruden kļuva par rajona galvaspilsētu, bet Frici oficiāli sāka dēvēt par asenizatoru un viņa (sacīsim) cisternu apgādāja ar sarkanu lukturi. No bur�uāziskās pagātnes viņ� saglabāja mīlestību uz skaistiem zirgiem un izsmalcinātu māku ēst ar nazi un dak�iņu, pat ja blakus viņa erzacd�ina pudelei uz �ķīvja atradās vienīgi siļķes galva un asaka. Mantojums no agrākajām � jūrnieka � gaitām neap�aubāmi bija daudzo valodu un lamuvārdu zinā�anas. �aubos gan, vai vēl kur citur Latvijā būtu bijis tik izglītots asenizators. Ar pilsētas slimnīcas kādreizējo dibinātāju profesoru Lancbergu, bedri viņa savrupmājā smalstot, Fricis patērzēja franciski, tādējādi cienījamajam sirmgalvim (taisnības labad gan � plikgalvim) sagādādams patīkamus brī�us un uzjundīdams atmiņas par studiju gadiem tālu aiz mūsu zemes robe�ām; ar mū�am nevīsto�ajām, no lūpām līdz ausim izsmiņķētajām dvīņumāsām vācietēm Feierābendjaunkundzēm, viņējo kakenhauzenu apkalpojot, mūsu vienkār�ais darba darītājs mierīgi varēja aprunāties Sillera un Gētes valodā. Iedams piektajā klasē, kad mūs sāka mācīt angliski, un reiz pēc stundām ieraudzījis Frici strādājam mūsmājā, nolēmu praksē pārbaudīt savējās un arī izdaudzinātā poliglota zinā�anas. �You are...� es skaļi iesāku. Fricis tā kā pārtrauca darbo�anos ar milzīgi garā kātā pierikoto spaini un ieinteresēts pacēla galvu. �Big pig!¹� es nokliedzu turpinājumu un tikko paguvu atlēkt sāņus: netīrais smalstāmrīks kā tomahauks no�ņāca man gar ausi. Jau sen biju paslēpies dārza bie�ņā, kad no vecā Fri�a puses uz manējo joprojām vēl lidoja � glu�i kā briesmīgi ir�i no papostīta punduļa � lāsti! To nozīmi nesapratu, sapratu tikai, ka nekas labs un mīļ� tur nevarētu būt. Secināju arī, ka angļu valodu tas riebīgais vecis patie�ām pārzina.

Pilnīgi iespējams, ka da�s labs lasītājs jau būs īgni saraucis pieri un noņurdējis: sak�, vai tad patie�ām bez �iem pagalam negatīvajiem tipiem neviena cita, gai�āka cilvēka no tās savas staļinlaiku pilsēteles viņ� neatceras? �Atceros māzerus,� es varētu atgādināt, �nevis daudzos taisnos, pareizos stumbrus.� Māzerģīmji pui�eli reizē i biedēja, i pievilka, par māzerve�iem lielie visapkārt smīnēja, smējās, ņirgājās, kas zin � varbūt sirds dziļumos pret viņiem izjuzdami savādu skaudību, jo pa�i bija vienmuļi un vienādi, gludi un pelēki kā pudurī augo�i alk�ņi. Un, ja tā padomā dziļāk, vai mēs maz drīkstam cilvēkus �ķirot tikpat vienkār�i kā kādreiz inkubatoros cāļus: mums tik noderīgās vistiņas � uz vienu pusi smukā kastītē, nekam nevajadzīgos gailī�us � uz otru pusi ūdensmucā iek�ā, labos [autiņus � pa labi, sliktos � pa kreisi? Kur tādā gadījumā lai paliek vīrs, ko mūsu pilsētiņā visi dēvēja par Puskrūmiņu?

Manuprāt, pati piemērotākā vieta, kur mēs pirmoreiz varētu parādīt �o cilvēku, būtu pie avī�u kioska; tas uzcelts tirgus laukuma stūrī apmēram tajā rajonā, kur, kā leģenda vēsta, Sūdu Fricis reiz svaidījies ar naudu, iepretim dievnamam un mums tik pazīstamajam stabam ar lielo skaļruni. Jau mazā gaismiņā tas atsācis darbu: nospēlējis abas himnas, vispirms valsts, vēlāk republikas, norunājis pēdējās ziņas. (Starp citu, toreiz, reproduktor-stabam garām uz skolu ejot, es nekādi nevarēju saprast, kāpēc �īs ziņas būtu pēdējās, reizēm mani pat pārņēma bailes, jo iedomājos, ka virs Rīgas Radio jau riņķo izdaudzinātais amerikāņu lidojo�ais cietoksnis B-29 ar visu viņu izgudroto atombumbu. Tikai daudzus gadus vēlāk apjēdzu, ka tikpat modri viri kā mūsu pilsētiņas Lustīgais ir sēdēju�i arī galvaspilsētā un no latviski pareizajām jaunākajām zinām ieteiku�i atturēties tāpēc, ka pirmskara 1,atvija iznākusi avīze ar �ādu nosaukumu.) Kā katru rītu, ir noskanējis arī alla� mo�ais: �Labrīt, biedri! Gatavojieties rīta vingro�anai!� � un jautri ieplink�ķināju�ās klavieres. lyiprais tenors aicina uzsākt vieglu skrējienu � mūsu pilsētiņas iedzīvotāji naigi aizrik�o līdz mazmājiņām; aicina ielaisties ceļgalos un pietupties � mēs pie-tupstamies, lai apautu kājas vai arī lai plītī iekurtu uguni; liek pacelt un nolaist rokas � mēs tās paceļam un nolai�am, ielīzdami kreklā vai svīterī, un, iekampu�i margarīnā ceptus kartupeļus un piedzēru�i klāt lielisko mie�u kafiju �Tautiskā�, vieglā skrējienā, elastīgi atsperoties, saglabājot pareizu ieelpu un izelpu, traucamies darbā vai mācībās. No visām pusēm mūs apņem rīta koncerta skaņas. Visi mēs par mieru esam, pasaulei �o dziesmu nesam! Партизанка молдаванка собирает виноград... Хороши весной в саду цветочки, еще лучше девушки весной! Tālu stiepjas tum�i sili, aizpeld padebe�i zili...А помирать нам рановато � еще есть у нас дома дела! Es tev, kaimiņ, teik�u tā: stājies mūsu kolhozā! Улица, улица, ты, брат, пяна!

Bet tagad paskatieties uz personu, kas, skaistajai un saturīgajai mūzikai skanot, patlaban pie preses būdas iegādājas laikrakstus, pie tam stingri noteiktā secībā: vispirms centrālos izdevumus, pēc tam � republikāniskos, visbeidzot � rajona avīzīti, vēstuļu aploksnes un markas. Jā, tas patie�ām ir Puskrūmiņ�, kā viņu visi saukā, jeb īstā vārdā Krūmiņ� � Jēkabs Matīsa dēls Krūmiņ�, ta�u, Krievijā ilgi dzīvodams, pārvērties par Jakovu Matveje-vi�u Kruminu. Ja uzrunāsit viņu par biedru Krūmiņu, viņ� pikti izlabos: �Krūmiņ! Bez ū, bez eņņ un bez e�!� Tādu ap�ķibītu Krūmiņu tad arī zobgaļi sāku�i saukt par Pus-krūmiņu, un tas iegājies tik pla�i, ka �o palamu daudzi uzskata par īstu uzvārdu. (Reiz kādam Rīgas avī�niekam, kad tas, mūsu rajona krietnos darba darītājus apklau�inājis un apfotografējis, pataujājis arī pēc slaveniem cīnītājiem, ieteiku�i katrā ziņā iegriezties pie Puskrūmiņa. Korespondents it priecīgs sameklējis veco vīru viņa jumta istabiņā, laipni ticis uzcienāts ar tēju no īsta patvāra, ta�u drīz dabūjis ar viesmīlīgā mājastēva spieķi pa muguru un nolidināts pa trepēm lejā, jo, at�ķīris vajā bloknotu, ierunājies �ādi: �Sakiet, biedri Puskrūmiņ ...�) Kamēr biedrs Puskrūmiņ� sē� uz soliņa zem baznīcdārza kokiem līdzās di�skaļruņa stabam, ar ausīm klausās �Riekstkodi�, bet ar acīm aplūko nopirktos preses izdevumus (vispirms centrālos, pēc tam republikāniskos un visbeidzot rajona mēroga), varam neuzkrīto�i pavērot viņa ārieni. Vecis gar� un kalsnējs kā kaltēta vobla, mū�dien kūkumu uzmetis un galvu plecos ierāvis, it kā nepārtraukti sargātos nodauzīt pieri pret durvju aug�malu. Gadi un rūpesti viņa matu pļavu viducī noēdu�i pa tīro, gar malām patvērusies vien vējelī trīso�a baltu pieneņ-pūku josla. Sa�uvu�ajā, nīgrajā, nekad nesmaido�ajā sejā, glu�i kā paglābu�ās no laika zoba iedarbības, kaut kā pavisam neiederīgi spīd izvalbītas, lielas un jauneklīgi spo�as acis � �inī ziņā Puskrūmiņa galva atgādina �auksto�as spāres galvu. Aprakstīt vecā vīra apģērbu ir pavisam vienkār�i, jo tajos gados vīrie�i, ja neskaita militārpersonas un tradicionālā Staļina fren�a valkātājus, nēsāja vai nu tum�i zilus, vai tum�i brūnus uzvalkus ar audeklā iestrādātu sīku svītriņu; Puskrūmiņam mugurā ir tum�i zilais, jo brūnais (tomēr, tomēr!) skaitījās tāds kā maķenīt pi�onīgāks un vairāk piestāvēja, teiksim, patērētāju biedrības galvenajam grāmatvedim nekā revolūcijas veterānam. Te mēs pavisam nemanot esam pienāku�i pie pa�a svarīgākā: pie Jēkaba Matīsa_ dēla Krūmiņa jeb Jakova Matvejevi�a Krūmiņa biogrāfijās.

Dzimis � tepat� kilometrus desmit aiz pilsētiņas ceļa malā, un kalna galā vēl �obaltdien stāv di�ena mūra ēku saimniecība ar tikpat di�enu vārdu Lielkrūmiņi. Tagad tur iekārtojies sovhoza centrs, un daudzie cittautībnieki, nevarēdami tik sare�ģītu vārdu atcerēties tin izrunāt, pasāku�i �o vietu dēvēt par Большие Кусты. �Redzi nu. Krūmiņ, kur tu ar savu revolūcijas taisī�anu esi novedis dzimtās tēva mājas!� viens otrs (sevi�ķi vēl, ja uztaisījis dū�u Zaļajā Kuģī, kā pilsētiņā nokristīju�i iegarenā zaļi krāsotu dēļu būdā ierīkoto bufeti) Krūmiņam rauga iekost. Krūmiņ� dusmās kļūst sarkans un, savu spieķi kā zobenu vicinādams, noskalda: �To od�u midzeni vajadzēja nopostīt līdz pamatiem!� Ja tuvumā tai brīdī patrāpās kāda smilga vai puķe � tai galva nost, spieķis nosvelpj vien. Sarunu biedrs no briesmīgā Puskrūmiņa taisās tālāk. Tam jau nekas neesot svēts. Par Krūmiņu Jēpī�a tik tālo aizri-po�anu no novada bagātākās dzimtas ābeles neviens gan pārāk nebrīnās, jo dēla nostā�anās pret tēvu un brāļa karo�ana pret brāli mūsu mazajā zemītē beidzamajās paaudzēs kļuvusi par parastu parādību. Lielkrūmiņu saimnieka Matīsa Krūmiņa jaunākais dēls Jēkabs �tudierēdams samaitājies no kaitīgu grāmatu lasī�anas tiktāl, ka deviņsimt septiņpadsmitajā aizdauzījies streļķiem līdzi uz Krieviju un tur palicis, uz veco dzimteni ne rakstu rindiņas tā arī neatsūtījis. Tikmēr pārējie �etri brāļi precēju�ies ar naudīgām saimniekmeitām, būvēju�i pla�as govju un cūku kūtis, sastāju�ies aizsargos un ar plintēm uz muguras jādelēju�i pa visu pagastu � atjaunotās Latvijas jaunie di�bajāri. �etrdesmit pirmajā gadā satrakoto Hitlera ērzeļu vilktajiem kara ratiem Latvijā � nu jau padomju republikā � iedrā�oties, brāļi Krūmiņi līdz ar citiem īstenajiem latvjiem (it kā vēl nesen nebūtu drosmīgi mēles rādīju�i ne vien krievu Sarkanajam pūķim, bet arī vācu Melnajam bruņiniekam) ar skubu metu�ies vācie�u ratos iek�ā. Tajos sē�ot, varēju�i izrēķināties vispirms jau ar plukatām, kas Iepriek�ējā gadā bij iedro�ināju�ies pieķerties viņu zemesgabaliem, pēc tam ar visu sievu un bērniem nokaut miestiņa melnsprogaino bodnieku, pie kura tik daudzus gadus it draudzīgi iepirku�ies un kuru tagad jaunie maizes tēvi pasludināju�i par visu pasaules nelaimju sakni un tādēļ iznīdējamu. No �iem ratiem Lielkrū-miņu saimnieka dēli laukā vairs nav tiku�i, bet tie, kā zināms, arvien straujāk ripoju�i uz elli. Viens brālis � leģionārs � �odien pūst kaut kur Volhovas purvos, otrs beidzamajā brīdī paguvis aizmukt uz Zviedriju, tre�ais no�auts bandītu gaitās pirmajā pēckara ziemā, ceturtais kopā ar tēvu un māti izsūtīts uz Omskas apgabalu, māte � vecā Lielkrūmiņu saimniece � nomirusi pa ceļam un steigā apglabāta Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles malā. Bet jaunākais brālis Jēkabs, kā nupat redzējām, sē� uz soliņa savas bērnības pilsētiņas viducī un �ķirsta �ā-rīta avīzes. Viņ� te nav bijis kādus trīs gadu desmitus un atgriezies tikai pagāju�ajā gadā. It kā esot atradies augstā postenī kaut kur Ukrainā, it kā sodīts un atgriezies no ieslodzījuma � neviens īsti skaidri nezina, un pats pazudu�ais dēls neko arī nestāsta, Viegls vējelis pa�auk-stina �Izvestijas� lapu nedaudz drebo�ajā rokā, paplivina tās pieneņu pūkas ap ausīm un pakausi. Blakus nolikta rūtaina kastīte, pret beņķīti atsliets spieķis � to viņ� izmantos, kad sliesies aug�ā, jo viena kāja vecajam vīram ir stīva.

No Puskrūmiņa visi baidās. Vispirms briesmas slēpjas tajā rūtainajā ka�telē � par to jūs tūdaļ varēsiet pārliecināties: Puskrūmiņ� avīzes jau atlicis sāņus un modri vēro apkārtni � glu�i kā vanags staba galā, upuri starp sīkākiem putneļiem izvēlēdamies. Pamanījis kādu pazīstamu, puspazīstamu vai �ķietami pazīstamu cilvēciņu, viņ� to paaicina klāt, izber no kastītes baltus un melnus karaļus, dāmas, zirdziņus, ziloņus (kā viņ� pēc krievu modes sauc laidņus) un uzaicina uzspēlēt �ahu. Ja nelaimīgais �o gudro spēli māk (tādu gan mūsu provinces pilsētiņā nav daudz), viņ� ir pagalam, jo no Puskrūmiņa vairs vaļā netiek. Ja pienācējs vai nu viltīgi izliekas, vai patie�ām �ahu neprot, viņ� tik un tā ir pagalam: nesteidzīgais pensionārs piedāvājas biedru apmācīt. Ja pa visu dienu galīgi nav ķēries un pie rūtainā �ķirstiņa jākūko vienam, Puskrūmiņ� reizēm pat ielai�as kompromisā, piekrizdams ar aristokrātiskajām �aha figūriņām spēlēt to duraku spēli dambreti. Kādu tipu gan lielais �ahmatists uz vietas patriecis ratā un jau grasījies spieķi izmantot kā sitamo instrumentu: tas izrunājies, ka dambrete esot pārāka par �ahu, jo ar dambretes kauliņiem vismaz varot uzspēlēt �uz knipjiem�.

Un tomēr, ja tā atceras, �ahomānija bij mazākā nelaime salīdzinājumā ar Puskrūmiņa indevi apmeklēt it visus sarīkojumus, svētkus, izrādes un apspriedes un tur par katru cenu izteikties. Ak vail � �ī izteik�anās parasti sasniedza pamatīga referāta apjomus, ta�u pārtraukt Ja-kovu Matvejevi�u Kruminu neuzdro�inājās neviens: pirmām kārtām, viņ� bija pārāk liels vīrs, vecais revolucionārs, lai arī ar kaut kādiem tur grēkiem biogrāfijā, otrkārt, tāpēc ka ikviena viņa runa kļuva neaizskarama un nepārtraucama dzel�ainā ievada dēļ: �Kā pareizi norādījis biedrs Staļins, liela nozīme ir...� Ja runā�ana notika dāliju izstādītes atklā�anā, orators turpināja: �...puķkopības attīstībai,� � ja stadionā pirms sacīkstēm, tad; �...fiziskās kultūras un sporta attīstībai,� � bet skolas vakarā, protams: �...jaunās paaudzes audzinā�anai.� Nevienam i prātā nenāca pārbaudīt, kur un kādā sakarībā biedrs Staļins to visu būtu teicis, � acīmredzot referents vadoņa rakstus pārzināja perfektāk. Turpinājumā attiecīgais temats tika aplūkots hronoloģiskā secībā, sākot ar sirmo senatni un nobeidzot ar gai�ajām mūsdienām. Nebija vēl runā�anas maratonists ticis līdz Piektajam gadam, kad katrs, kas varēja, jau bija no zāles izlavījies; mēs, zēnī, �o laiku īsinājām, smēķēdami skolas dārza biezajos jasmīnpuduros. Likās jau, ka Puskrūmiņain vajadzēja būt nokļuvu�am vismaz līdz Lielajam Tēvijas karam, lā�u mūsu izlūks atgriezās izmisis: vecais esot aiz-kūņojies tikai līdz Stolipina reakcijas periodam � tā jau mēs pie dejām netiksim nekad!

Nedomāju gan, ka Puskrūmiņ� ar saviem ūdensgaba-liem, kuri sastāvēja no visiem zināmiem, mācību grāmatās un avīzēs izlasāmiem faktiem, būtu īpa�i gribējis jaunie�iem iegriezt un sabojāt garastāvokli, � vecais zēns dro�i vien bija līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka veic svētīgu audzinā�anas darbu. Bet bija tomēr reizes, kad Jēkabs Krūmiņ� (lai viņam tagad vieglas smiltis!) izrīkojās cūcīgi, citiem pāridarīdams nevis aiz pārliecības, bet tī�uprāt ieriebdams. Kaut vai, piemēra pēc, tajos pa�os nelaimīgajos Jāņos, kuri zināmu laiku lika atzīti kā jauki darba tautas svētki, bet tad pēk�ņi, it kā kādam tur, aug�ā, traka mu�a būtu iekodusi, nolamāti par dzērāju salidojumiem. Alkoholismu un norobe�o�anos no citām tautām �ādas izdarības vien veicinot. Neatkarīgi no oficiālās nostādnes katrs latvie�a cilvēks � un mūsu mazpilsētas iedzīvotāji nebija izņēmums � Līgo vakarā centās tikt kaut kur zaļumos un pasēdēt pie ugunskura, sliktākajā variantā � mājās, vismaz ielikt krūzē jāņuzāļu pu�ķi vai smar�īgu naktsvijoli un pa radio paklausīties �Skroderdienas�, bet nekādā gan gadījumā �o vakaru nepavadīt smacīgā un putekļainā kinozālē. Kinoteātra ļaudis, to labi zinādami, Līgo vakara seansos alla� ieplānoja kādu augsti idejisku, bet galīgi neejo�u filmu, lai skatītāju trūkuma dēļ seansu varētu atcelt un pa�i tiktu pie līgo�anas. Piecas minūtes pirms pirmā seansa sākumlaika kinoteātrī ieklibojis Puskrūmiņ�,_ nesteidzīgi, kapeikas pārskaitīdams, nopircis biļeti tre�aja rinda, kur lētāks un arī redzē�ana labāka, un daudznozīmīgi un ar tādu kā draudu pieskaņu balsī noteicis, ka �ilo filmu nu gan ģeldētu noskatīties katram pilsētas iedzīvotājam... Pēc izmisīgas sa�ukstē�anās darbinieki, kaut arī likums filmas demonstrē�anu vienam vienīgam skatītājam neparedz, tomēr nolēmu�i seansu neatlikt, jo �o vienu �oreiz uzskatīju�i par bīstamāku nekā citreiz veselu svilpjo�u un kājāmdauzo�u zāli: nosūdzēs Lustīgajam, rakstīs uz Rīgu, uz Maskavu, nosauks par bur�uāziskajiem nacionālistiem kā likts! Norādīju�i arī, norullēju�i to gabalu, mehāniķi dīdīju�ies jau uz prombizo�anu, gaidīju�i tikai, lai tas dullais Puskrūmiņ� izklibo ārā. Bet Puskrūmiņ� � apstājies pie kases un juties gau�ām pārsteigts, ka tā jau slēgta, lai gan drīz, kā rakstīts afi�ā, būtu jāsākas otrajam seansam. Viņam, par provi, fiļms tik |oti palicis, ka tagad gribot to noskatīties otrreiz. (Pa�ā pa�ā lūpu kaktiņā vecajam pavīdējis tāds kā smīna dīglītis, bet varbūt kinomehāniķim tas tikai tā izlicies.) Kasierene, kā noskaidrojies, bijusi jau projām, arī direktoru vairs nevarējis sastapt. Un tā Jāņu naktī savā jumta istabiņā Krū-miņ�-Krumins bijis spiests sēdēt un sacerēt sūdzību par pilsētas kinoteātri, kur ieperināju�ies nolaidīgi un politiskā ziņā kaitīgi elementi. Vēstules beigās piemetinājis, ka zālē stipri sajūtama tualete, tāpēc otrā seansa laikā viņam nācies vairākkārt mainīt vietu.

No Puskrūmiņa baidījās visi, arī savējie, pilsētas un rajona vadības vīri. Kamēr daudzi no viņiem plēsās par lielākiem un labākiem dzīvokļiem, par glaunām, pulie-rētām mēbelēm, tikmēr tas vecis ska|i atteicies no piedāvātajiem karaliskajiem apartamentiem nacionalizētajā aptieķera mājā un demonstratīvi iemitinājies pusapku-rināmā bēniņu ūķītī � tas vecis viņiem bija kā dadzis acī. Pirms kāda Jaungada Puskrūmiņ� ieradies bērnudārzā, izņēmis no ķe�as divus jocīgus, rūtainām lopu bietēm līdzīgus augļus un noprasījis, vai viņi zinot, kas tie ir. Neviens nav zinājis, arī auklītes ne. Priek�laicīgais Salavecis paskaidrojis, ka tie esot a-na-na-si, viņ� tos dāvinot bērniem un drīz tādus pa�us atnesī�ot arī citi atbildīgi biedri, kas slepeni no pārējiem pilsētas iedzīvotājiem nodibināju�i nezkādu tur specapgādi. Pamazām nobriedis skandāls, tomēr Jakovs Matvejevi�s arī pirmajam sekretāram teicis acīs to pa�u: �Par padomju varu es neesmu cīnījies tāpēc, lai baudītu kādas privilēģijas, un arī jums neiesaku to darīt!�

Kad dīvainais vecis nomira, pilsētiņā visi nesmaidīja par viņa atstāto testamentu. Rajona bibliotēkas lasītavai Krūmiņ� bija novēlējis abas savas dārgākās mantas? patvāri un �aha komplektu. Par spieķa turpmāko likteni aizgājējs neko nebija norādījis. Vēl pieticīgajā cellē atradusies grāmatu un papīru kaudzīte uz platās palodzes, kuru vecais vīrs izmantojis kā galdu. Starp dokumentiem uzmanību piesaistījusi jaunas un ļoti skaistas, melnīgsnējas sievietes ģīmetne, klāt bijusi pielikta adrese tālā, nedzirdētā pilsētā, uz kurieni iesprēgāju�o un iedzeltēju�o attēlu nosūtīt �Krūmiņa J. M. nāves gadījumā�. Tas arī viss.

Kad vēlāk dzīvē man kaut kur gadījās redzēt rūtainu atvā�amu kastīti ar apskrambātiem, nobru�ātiem koka karalī�iem, dāmām, zirdziņiem, es neviļus atcerējos Pus-krūmiņu � īgno veci ar sa�uvu�u voblas ģīmi un tajā it kā glu�i neiederīgām spo�ām spāres acīm. Bet koku it visur pamazām izspieda plastmasa, vecās sejas no atmiņas � jaunas, un dro�i vien �is vīrs priek� manis būtu izzudis pavisam, ja vien (un jau pēc daudziem, daudziem gadiem) kāda avīzes lapa at�ķirdamās neuzplaiksnītu kā balts zibens tumsā. Jā, tas bija viņ� � spāres асе, spo�ace, tikai voblas ģīmja vietā � jauna cilvēka gludais vaigs. Stalts augums, sarkanarmie�a forma, zobens pie labā sāna. Paraksts: Jēkabs Krūmiņ�. Kazaņa. 1918. gads. Tas, kas tur tālāk par viņu bij sarakstīts, pirmajā brīdī pat likās neticami: vai cilvēks maz var tik daudz piedzīvot un pārdzīvot?

Deņikinie�u trieciens vērsts Maskavas virzienā, Sarkanās Armijas citas daļas, elli�ķīgo spiedienu neizturēju�as, jau atkāpu�ās � latvie�u strēlnieki paliku�i vienīgie, kam vai nu apturēt baltgvardu izlases lavīnu, vai nolikt savas galvas par pasaulē pirmo taisnības valsti. Lodes un �ķembas streļķu rindās izrauj aizvien lielākus robus, vienā vietā jau draud frontes pārrāvums. �eit starp pārdesmit dzīvajiem un ievainotajiem ir Krūmiņu Jēkabs. Puskrēslā un necaurredzamajos dūmos viņ� sāk izkliegt pavēles ne tikai neeso�ajai pirmajai rotai, bet pat otrajai un vēl lo�metējnieku vadam, uz brīdi tiek sataisīta tīri karsta uguns ar vienīgā veselā lo�bera, minu metēja un nedaudzo vinteņu palīdzību. Pretnieka komandieri uz �ī āķa patie�ām uzķeras: tā kā apjūk, tā kā nosvārstās, uzbrucēju ķēde nogaido�i sakrīt stepes zālē. Streļķiem bīstamajā posmā pagūst piesteigties papildspēki � nu svaru kausi pamazām sāk nosvērties viņu pusē. Citā reizē. �Latvie�us gūstā neņemt!� Ielenktos strēlniekus baltgvardi sadzinu�i �ķūnī, uzstādīju�i divus lo�metējus un rindu pēc rindas nopļauj; bra�ie Rīgas puikas, tilta taisītāji, saļimst un sakrīt vālos kā stiebri. Jēkabs Krūmiņ� naktī atgūst samaņu, apjēdz, ka tomēr ir dzīvs, izrāpjas no līķu kaudzes un pēc vairāku dienu un nak�u klī�anas gar balto ieņemtajām sād�ām noasiņojis un izvārdzis atrod savējos, Jēkabs Krūmiņ� strādā par liela metalurģijas kombināta direktoru, viņam ir sieva ukrainiete, skaista, melnīgsnēja sieviete, un divi bērni. Tūksto� deviņi simti trīsdesmit septītais. Pasaulē pirmās taisnības valsts pārstāvji Jēkabu Krūmiņu pasludina par padomju varas ienaidnieku (sociālā izcel�anās: no latvie�u kulakiem; piecpadsmit gadus atrazdamies PSRS, patiesībā spiegojis bur�uāziskās Latvijas labā). Jēkabu Krūmiņu arestē, viņa turpmākā atra�anās vieta netiek izpausta, sievai laipni piedāvā no vīra � strādnieku lietas nodevēja � publiski atteikties avīzē, kad viņa nepiekrīt � pati tiek ieslodzīta nometnē, tikai citā, da�us tūksto�us kilometru tālāk, bērni � atņemti un atdoti valsts audzinā�anā bērnunamā. Sarakstī�anās un sazinā�anās � izslēgta.

Nodrukātais mani satrieca un apmulsināja nevis aiz to, ka es par tamlīdzīgām traģēdijām nebūtu jau dzirdējis un pēdējos gados aizvien bie�āk arī lasījis, bet tāpēc, ka vieta uz pieminekļa pjedestāla ta�u tika ierādīta kam? � Puskrūmiņam, visu mūsu pilsētiņas zēnu un meiteņu kādreiz izsmietajam un pieaugu�o neieredzētajam Puskrūmiņam. Es tikai nekādi nenoticēju optimistiskajai frāzei raksta beigās, ka Jēkabs Krūmiņ� cauri visiem pārbaudījumiem esot izgājis nesalauzts. Acīmredzot cilvēku salauzt var visai da�ādi. Var viņu, piemēram, padarīt ļaunu. Kā gan justos jūs, ja jūsu ģimene būtu izpostīta tikpat ne�ēlīgi un brutāli, kā zvērs ņem un izposta putna ligzdu, un Līgo vakarā jūs viens sēdētu savā jumtistabā un klausītos, kā tie tur, gan pa pāri�iem ķiķinādamies, gan ar bērneļiem kopā smiedamies, iet uz upmalu? Varbūt arī jūsos skaudība, nenovīdība un īgnums kāptu uz aug�u kā indīga sula, kamēr izplaucētu tik cēlo principialitātes ziedu, ko neapzinīgajiem kinoteātra darbiniekiem Jāņu vakarā iebāzt degunā? Cilvēku salauzt var arī, padarot viņu smieklīgu jaunās paaudzes acīs, pārvēr�ot viņu par papagaili un patafonu. Vecais Krūmiņ� � dzīvs saviļņojo�a un aizraujo�a romāna varonis � papagailēja un pata-fonēja tos bezgalīgos, ar mūsu tēva un skolotāja citātiem piebārstītos ūdensgabalus, un nevienam pat prātā neienāca, ka tos zēnus, kas �mauca no zāles ārā krūmos pīpēt, viņ� ta�u atbaidīja no karoga ...

Vēstures stundās mums toreiz mācīja par labiņo un arī visām citām tautām tik mīļo krievu kņazu ķīviņiem ar sliktajiem un zemiskajiem lei�u kunigai�iem un tatāru haniem; par latvie�u strēlniekiem mēs netikām dzirdēju�i ne pu�plēsta vārdiņa un grāmatās redzēju�i nevienas rindiņas, Mūsu skolā gandrīz vai katrā telpā pie sienas karājās gleznas, pie tam viena meistara otas darinātas, jo stūrītī visām bij ķeburains paraksts ar V burtu sākumā. Tomēr sīkāk par �o noslēpumaino V neviens īsti neizpra�ņāja, un, ja arī skolotājam pajautāja, atbilde bija nenoteikta un izvairīga un turpinājās stāstījums par peredvi�ņiku gleznām. Es vēl tagad atceros savu klasi un to saulesgaismas pieplūdināto spirgti zaļo pagalmu ar malkas steķi, baltām vistām un lielu, ziedo�u kastaņ-koku; kad tu, cilvēkbērns, skolotāja galdiņam blakus mīņādamies, penterēji un cīnījies par dieni�ķo trijnieku, skatiens bildē attēloto pagalmu izlodāja krustām un �ķērsām, it kā tur būtu paslēpies kāds veikls priek�āteicējs; brīvstundā nereti skuķim mērķēts tāfeles lupats lidoja un plak�ķēdams iekrita tie�i kuplajā kastanī. Bet pa�ā pilsētas nomalē, kur sila priedes jau ienāca vienā otrā sētsvidū, pavisam niecīgā mājelē mitinājās veca sieviete, ko mēs dēvējām par Kazu Veceni, jo viņa turēja un turpat pa me�malu ganīja vairākas kazas un kazlēnus, lasīja sēnes un vispār arī mums, puikām, likās dulla � varbūt tādēļ, ka tā domāja gandrīz visi pilsētiņas iedzīvotāji. Reizēm, no biezokņa mājelei pielavīju�ies, ieraudzījām Kazu Veceni salīku�u stāvam pie augsta latiņu kraķa un uz papes gabala kaut ko pindzelējam, kā �o viņas nieko�anos normālie cilvēki apzīmēja. Nu mums nebija lielāka prieka kā sagramstīt �iekurus un mēģināt ar slaidu loku trāpīt pa mājiņas skārda jumtu � Kazu Vecene mudīgi vien ar visu bildi paslēpās istabā. Toreiz arī man �is likās tīri brangs joks. Pagāja vesela mū�ība, Kazu Vecene ar baltajām kazām un kazlēniem pārcēlās uz labākām ganībām, mājele sabruka zem buldozera vairoga, jo tie�i �inī te vietā vajadzēja iekārtot jaunā dzīvojamā masīva nosēdaku. Rīgas pla�ā muzeja zālē knik�ķēja foto un tark�ķēja kino aparāti, dūca videokameras � tika atklāta kādas sen miru�as un agrāk neatzītas mākslinieces darbu izstāde. Ap gleznām drūzmējās gan pa�māju, gan Maskavas, gan ārzemju speci un kritiķi, brīnījās, kā gan viņi agrāk nav zināju�i par tik savdabīgas mākslinieces eksistē�anu. Un pēk�ņi: saulainais pagalms, malkas krāģis, baltās vistas un ziedo�ais kastanis! Zem gleznas zīmītei tādas un tādas skolas (protams, mūsējās) īpa�ums. At�ķiru prospektiņu � uz krītpapīra iespiesta, pretī raugās Kazu Vecene! Lasu: �Personības kulta apstākļos mākslinieces gleznās tika saskatītas sociālistiskajam reālismam sve�as tendences, un viņa no aklivas piedalī�anās izstā�u dzīvē uz laiku tika atbīdīta.�

Ta�u gau�ām vienpusīgi un pat aplam būtu, ja jau esam pieskāru�ies glezniecībai, � tos gadus mālēt vienīgi tum�ās krāsās, vēl jo vairāk tāpēc, ka pāri mājām un mājiņām, pāri �ķūnī�iem un kūtiņām (ieklausieties tikai!), pāri ķir�u dārziem un sakņu dārziņiem, tru�u būriem un strazdu būrī�iem, visai pilsētiņai pāri lielais skaļrunis tik lustīgi dzied:

Ejam dro�i, ejam vingri, Mūsu ce|� pret sauli iet, Spo�a ataust mūsu diena. Ceļā puķes zied!

Puskrūmiņ� ar notverto �aha spēles lietpratēju pārcēlu�ies dziļāk baznīcdārza klusumā � tirgus laukums jau pilns pajūgiem, zirgiem un ļaudīm, cilvēki kliedz, sivēni spiedz, kumeļi zviedz. Sājā momentā mums vajadzētu atkal pievērsties garajai, bruģētajai ielai: pa to tuvojas pilsētiņas tre�ais ratu transporta darbinieks. Sūdu Fri�a satiksmes līdzeklim, ja atceraties, bija �etri riteņi, Baņķiera divri�iem, saprotams, divi, bet �im � viens pats. Tā ir liela un plata ķerra, piekrauta ar visai smagu kravu: stūmējs, kaut arī mil�a augumā būdams, ar pūlēm tiek uz priek�u. Lielajam, stiegrainajam vīram līdzās tipina maza, apaļa sievelīte, da�us saiņus nesdama rokās. Nokļuvu�i tirgus laukumā, viņi uz gara galda izliek savu preci � grāmatas. Lielo vīru pazīstu, tas ir grāmatnīcas vadītājs Ozols, un es, tāds desmitgadīgs puģītis vien būdams, jūtos gandarīts, kad viņ� ne tikai atņem manu sveicienu, bet vēl apjautājas, vai izgāj�nedēļ nopirkto �Brālīti Trusīti� esot jau izlasījis. Man Ozola �ēl, jo grāmatas tikpat kā neviens nepērk un viņam kā tādam ubagam jānīkst pūlī, kur desas luņķis vai katūna gabals tiek vērtēts daudz augstāk.

Kad atceros Ozolu, es dīvainā kārtā vispirms atceros nevis grāmatveikaliņa izskatu, bet tur valdo�ās smar�as, kuras plūda no Ozolienes ik rītu rūpīgi (izmazgātās grīdas, no daudzo sējumu papīra un no pa�a grāmatu karaļa pēc skū�anās iesmar�inātās sejas un tikko gludinātā pletkrekla. Katrs �ī mazā tempļa apciemojums man kļuva par priecīgu notikumu, jo mājās varēju atgriezties ar dārgumu, ko tagadējās kino un televīzijas Leiputrijas bērni diez vai maz spēj novērtēt. Es at�ķīru nopirktās grāmatas pirmo lapu, un atkāpās viss: gan me�mala vai lielceļa grāvis, kur man bija jāgana mūsu vienīgā govs, gan pati govs, gan garām brauco�ie pajūgi un ma�īnas, � suņu vilktās nartās es ceļoju pa D�eka Londona uzburto lielo, balto klusumu vai arī ar burinieku iepeldēju dienvid-jūru debe�ķīgajos koraļļu rifos un palmām rotātajās lagūnās. Govs pa to laiciņu it mierīgi plūca mīkstos rudzu stiebrus tuvējā laukā, kur�, blakus minot, nebija vis kolhoza, bet vēl saimnieka īpa�ums, tāpēc viņa drausmīgo uzbrēcienu ar �odienas kolhoza amatpersonas paklaigā-�anu i salīdzināt nevar. Pa�ās beigās tas niknais vecis, tas budzis, manam tēvam teica, ka grāmatu lasī�ana vēl nevienu pie laba gala novedusi neesot. Tam es varu pilnībā pievienoties, jo patie�ām, ja tā visu pārcilā, grāmatas mani dzīvē ir stipri maitāju�as. Mājās mācīja kungiem acīs nelēkt, grāmatas � teikt visu un visiem acīs, tāpēc savā laikā esmu saņēmis tik daudz zilumu un punu. Grāmatās un manā galviņā dzīvoja Andersena princese un Pu�kina Tatjana, un es, muļķadesa, domāju, ka viņas visas ir tik jaukas un trauslas, un ilgi sapņojo�as, un gaido�as, un nesapratu, kāpēc tās reālās, taustāmās ir tik nepacietīgas un par mani smejas.

Vēl pamatīgākas nepatik�anas nekā ielavī�anos sve�ā druvā govs man sagādāja, kad sāku ņemt grāmatas no bibliotēkas. Un proti: kamēr uz brītiņu aizgāju aiz krūmiņa, nolādētais ragulops vienu romānu ar visu lasītāja kartiņu bija apēdis, diegos aizķēru�ies vāki un slienas no kusto�ās mutes vien nokarājās! Lai man piedod mūsu toreizējā gotiņa, kuras kauliņi jau sen izbaloju�i, bet es viņu, rāmo un miermīlīgo brūnaļu, ģimenes galveno barotāju un uzturētāju, nākamajā brīdī sāku ne�ēlīgi sist, vispirms ar vicu, bet, kad tā izputēja, spēru ar kājām, viņa skatījās lielām, valgām acīm un brīnījās, bet es tik zvēlu un zvetēju, kamēr atjēdzos, ka viņa ta�u teliņu gaida, tālab tas apaļais vēders. Vēl tagad, to atceroties, seju pārklāj karstums.

Viņai nebij ar melnu krāsu uz sāniem pavir�i uzķēpāts numurs, viņai bija savs vārds � Venta. Gaļu mēs redzējām tikai augstos svētkos, toties Venta mūs apgādāja ar pienu, sviestu, krējumu, rūgu�pienu, biezpienu, un no tā mēs pārtikām (vēl �obaltdien nevaru virsū paskatīties piena produktiem!). Ta�u Venta prasīja arī pretī. Tēvs, tikko sākās viņa divu nedēļu garais (jeb, pareizāk sakot, īsais) atvaļinājums, sēja pie savējā divriteņa izkapti un grābekli pie manējā, un mēs devāmies gādāt sienu. (Toreiz pastāvēja tāds jocīgs likums, ka pēc I. augusta valsts fonda zemēs katrs drīkst pļaut zāli, cik tīk, tāpēc atvaļinājumu tēvs alla� ņēma tikai pēc �ā datuma.) Tur, tālajās pļavās, nesenajās kauju vietās, kur izkapts reizēm aizķērās aiz dzeloņdrāts, mīnas pievadiņa vai pat aiz kāda sapuvu�a kritu�ā satrunēju�ajām drēbēm, pagāja viss tēva atvaļinājums un daļa no mana skolas brīvlaika. Man gan labāk būtu paticis uzspēlēt bumbu vai pavaļoties pa upmalu. Vai tēvam tāpat būtu gribējies nedaudzās brīvās dieniņas pavadīt kādā atpūtas namā Rīgas Jūrmalā vai ekskursijā apskatīt bez mūsu miesta arī kādu citu, lielāku un krā�ņāku pilsētu � nezinu un diem�ēl nevaru vairs pavaicāt. Precizitātes labad gan jāsaka, ka uz pļavām tēvs devās nevis atvaļinājuma pirmajā, bet tikai otrajā dienā: pirmajā par saņemto lielo naudu ģimenes galva mūs visus veda uz restorānu. Patiesībā tā bija tikai bufete Nr. 3, bet pirmskara treknie burti iz nama vairākkārtīgi pārkrāsotās sienas pēc katras spēcīgākas lietusgāzes aizvien skaidrāk atgādināja, ka te tomēr restorāns. Varēja arī saskatīt, ka starp logu ailēm no aug�as uz leju � taisni kā dzejolī � bijis rakstīts tā:

Brokastis

Pusdienas Vakariņas Orķestris Biljards

Tātad, saposu�ies labākajās drēbēs un būdami vislabākajā noskaņojumā, mēs dodamies uz restorānu. Pa māju atvērtajiem logiem dzirdama reproduktoru murmulē�ana, arī lielais skaļrunis pie baznīcas, kad �ķērsojam tirgus laukumu, darbojas pilnā sparā, tāpēc tēva tā jau apmierinātais vaigs kļūst tīri līksms. Nu vismaz viņ�, atbildīgais par visu �o radio translācijas padarī�anu pilsētā, varēs naktīs mierīgi gulēt, nevis kā pagāju�ajā nedēļā, kad pie sevis izsaucis Lustīgais. Noprasījis, kāpēc padomju vara nepatīkot. Tēvs atbildējis, ka patīkot. Tad kāpēc pusnakts himnai beidzamās taktis norautas? Ak de�urants pogu par ātru nospiedis? Bet varbūt viņ� to pogu par ātru nospiedis tī�ām? Nepatīkamā saruna nobeigusies ar solījumu, ka tamlīdzīgas kļūdas vairs neatkārto�oties.

Pilnvērtīgi un nevainojamā tehniskā kvalitātē skanot tautā iemīļotajai ārijai no operas �Ivans Susaņins�, mēs tirgus laukuma pretējā pusē ieejam bufetē. Pirmajā telpā atrodas lete ar alus pumpi un mazāku pumpīti, no kura bufetniece biezstikla tējasglāzēs ie�ļāc degvīnu, viņai aiz muguras, tāpat kā Ozolam grāmatas, sarindotas pudeles; vīna, liķiera, �ampanie�a un vēl visādas citādas, bet virs plauktiem ikvienam aplūkojams pilsētiņas sabiedriskās ēdinā�anas un dzirdinā�anas uzņēmuma lepnums: pazīstamā glezna ar nokritu�o stumbru un lācī�iem, tikai katrā pekainī�a acī ierīkota dego�a spuldzīte. Tabakas dūmi sakrāju�ies tik biezā slānī, ka pa�laik tās lampiņas vien saskatāmas. Balsu murdoņa tāda, ka atsevi�ķus vārdus nemaz nevar at�ķirt. Visa ļembasta vaininieks, izrādās, atkal ir pilsētas lielākais dzērājs �ķībais, tā iesaukts sakropļotās sejas dēļ. Pēc profesijas �ķībais ir kurpnieks, bet, tā kā jebkuras labo�anā nodotas kurpes vai zābakus pēc sataisī�anas viņ� pārdod stacijā caurbraucējiem un naudu nodzer, tad apavus neviens tādam vairs nedod, un pelnās viņ� vienīgi ar savu kroņa numuru: salīgst, ka apēdīs glāzi. Un grau�, ka krauk�ķ vien! Vēlākos gados, kad modē nāca parazītisku elementu izsūtī�ana no pilsētām, �ķībo aizsūtīja uz agrāk jau pieminētās padomju saimniecības �Lielkrūmiņi� ciematu, lai zog un dzer pa turieni.

Mēs apmetamies otrajā telpā, kur dūmu mazāk, jo logs stāv līdz galam vaļā. Tēvs mums katram pasūta zupu, kotletes, ķīseli un kūku, lepni paņem arī pudeli Krimas vīna. Kamēr gaidām kotletes, tēvs pie�ķiebj ausi un ieklausās: baznīcā ērģeles skan tik dikti, ka lielo skaļruni tā kā nemaz nevar sadzirdēt. Dro�i vien raidījumā pa�laik bū�ot pauzīte. Kotletes jau pa pusei noēstas, ērģeles stabulē, kā stabulēju�as, bet skaļrunis � klusē. �Tas �anis ir palicis traks!� tēvs saka par mācītāju. �Viņ� mūs pār-bļauj ar ērģelēm, viņ� sāk bļaut jau ar savu balsi!� Ja ieausās uzmanīgāk, kļūst skaidrs, ka translācija notiek nevis no Rīgas, bet gan no Stokholmas un pārraidīts tiek rīta dievkalpojums ar sprediķi zviedru valodā! Tēvs, aizmirsis, ka atrodas atvaļinājumā, uzlec kājās kā dzelts un drā�as uz pasta ēku, kur aparatūra. Noskaidrojas, ka apkopējas pui�elim Susaņins bij licies par garlaicīgu un viņ� sācis grozīt lielā uztvērēja kloķus, no Rīgas viļņa aizmaldīdamies līdz Stokholmas vilnim. Bet mūsu lepnās dzīres, protams, izputēja.

Kad atceros tēvu, visbie�āk redzu zemu un rāmu vasaras pēcpusdienas sauli, ielu, uz kuras sagūlu�i tveicē sakarsu�ie putekļi, dzelzceļa pārbrauktuvi un neliela auguma paresnu vīru � pie rokas viņ� stumj sagrabēju�u divriteni. Bagā�niekam piesiets maizes ķieģelītis, da�a konservu kārba, vēl �is tas, ko nu katrreiz izdevies pēc darba veikalā samedīt. Kaut gan tēvs pilsētā skaitās visu skaļruņu priek�nieks, rokas viņam saskrambātas, pirksti uztūku�i, jo viņ� strādā nevis ar pildspalvu, bet ar plat-stangām, skrūvgrie�iem, lodāmuriem un da�reiz pat ar lāpstu un lauzni. Viņ� daudz ar mums nenoņēmās, tēvs, un nebija nedz interesants sarunu biedrs, nedz pirmais padomdevējs saviem bērniem. Bet viņ� man ir iemācījis pļaut sienu, skaldīt malku, ievilkt mājā elektrību, un es ar to lepojos � tāpat kā ar savām rokām, kuras man nu ir tikpat sastrādātas kā viņam toreiz. Dzīvē man gadījies būt visglaunākajos restorānos. Brī�os, kad tipi ar mīkstām pūpē�u roķelēm svaidīju�ies ar cita pelnītu vai bez grūtībām ie�mugulētu naudu, man parasti palicis skumīgi vai arī sagribējies vienam otram iegāzt pa mūli; �ādās reizēs domās esmu pārcēlies tajā tālajā, tajā prastajā, piepīpētajā mazpilsētas bufetē, kur mans tēvs ar ārēju vieglumu, bet katru naudaszīmi vairākkārt savos strupajos pirkstos apgrozīdams, atvaļinājuma pirmajā dienā uzstājās.

Pilsētiņa, kurā esmu aizvadījis kumeļgadus, joprojām stāv vecajā vietā, un es tajā laikpalaikarn iegrie�os, jo tur vēl dzīvo mani tuvinieki. Ielu, nu jau labi sen asfaltēto, tāpat kā toreiz, �ķērso dzelzceļ�, tikai vagoni ar cisternām, baļķiem, lū�ņiem, ķieģeļiem abos virzienos dārdina tik bie�i, ka pārbrauktuves �lagbaums vairāk stāv ciet nekā vaļā � automobiļi gaidīdami sakrājas garu garās virtenēs. Atkal ir zema un rāma vasaras pēcpusdienas saule, lēnām nāk noguris neliela auguma paresns vīrs, stumdams pie rokas sagrabēju�u divriteni ar bagā�niekam piesietu maizes ķieģelīti. Viņam pretim iet pui�elis un priecīgs rāda, kādu grāmatu dabūjis. Bet tad aizmugurē sāk pīpināt un taurēt, un iepriek�ējā �iguļa pakaļgals jau zvalstās pāri sliedēm, un pirmais ātrums, un otrais, un tre�ais, un es vairs nezinu, cik ilgi esmu nostāvējis pie �īs pārbrauktuves: trīs mirkļus, trīs stundas vai trīs gadu desmitus.

1987

SATURS

Stāsts par to, kā Tilauda Pudeļu Kārli nosita, kā Arvīd-onkulis krāsoja Miķelsonu Jānim māju un kā beigās visi satikās pie svētā Miķeja .......

Stāsts par to, kā Jūraskāposts operas taisīja

Stāsts par to, kā Miķelsonu Jāni izglābusi �irafe, kā �igāni krāsoju�i kuģi un kā Brētliņrumpis Zviedrijā vāciski runājis...........

Stāsts par to, kā kinostudija Miķelsonu Jānim Jāņos �ķūni nodedzināja un filmas direktoram Aleksandram Snē jūras kaķis uzbruka , ...... . .

Doma..............

Sarkans skurstenis pret zilām debesīm . . . . . Papagaiļi , ............

Skapis ..............

Kristapa Lindes laikos .......... Cilvēks no Venēras .......... Pornogrāfiskās bildītes.........

Ceļojums ar burku ...........

�Akts uz me�acūkas ādas� jeb kinore�isora Artura Turka vajā�ana .............

Francijas prezidenta vizīte Kramkulānos ..... Skaļruņa dziesma klusā vakarā.......

Айваре фр ей.�анис

РАССКАЗЫ ЧАЙНОЙ �СОРРЕНТО�

Рассказы

Рига �Лиесма� 1988

На латышском языке

Художник Г. Виндедзиа

И Б 5241

Aivars Freimanis

SORENTO STĀSTI

Redakcijas vadītāja V. Jugāne

Galvenā redaktora vietniece S. Cdre

Redaktors J. Sirmbārdis

Mākslinieciskais redaktors D. Breik�s

Tehniskā redaktore Л1. Pavlovska

Korektore Л. Giplere

Nodota salik�anai 26.11.87. Parakstīta Iespie�anai 04.04.88. JT 07143. Formāts 70X108/32. Ofseta papirs 60 g. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 9.8 uzsk. iespiedi.; 10,15 uzsk. krāsu nov.; 10,12 izdevn. I. Metiens 40 000 eks. Pasūt. № 1554-5. Cena 75 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226256 Rigā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 120/32883/DO-1660. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks Iespiests ofsetspiedumā Rigas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,

Tu esi liela cūka!