Atmiņu gramatu veltu saviem mazdēliem Kristiānim un Dāvim

Par manu atminu nāk�anu pie lasītājiem esmu pateicīgs trimdas tautietim un patriotam Aivaram Slucim. kas sniedza materiālu atbalstu grāmatas iespie�anai

Ilze Kalnāre

Varoņi

Jūs saucat viņus par varoņiem,

Par īstajiem Tēvzemes dēliem,

Kas cinās zem Kurzemes ozoliem

Ar ticības zobeniem kvēliem.

Vārds varoņi tiem vairs nepiedien,

Kā vēsma slava tiem pāri skrien -

Tik lieli tie kļuvu�i cīņā.

Jūs saucat viņus par varoņiem,

Kas kritu�i kaujas laukā,

Par dro�ajiem Daugavas vanagiem,

Kam spārni salauzti aukā.

Vārs varoņi pārāk sīks un mazs,

Kad Tevzemei ziedots visdārgākais �

Tik lieli tie kļuvu�i nāvē.

Jūs saucat viņus par varoņiem,

Kam augumus rētas rotā,

Un gribat gaidīt ar karogiem

Tos Latvijā izkarotā.

Tad vārdu � varoņi - neminiet,

Bet kājas tiem guru�iem noaujiet -

Tik lieli tie kļuvu�i ciņa.

Talsos, 1945.gada 4.aprīli.

Ir 1939. gada pavasaris. Esmu beidzis Rīgas valsts tehnikuma mehānikas nodaļu ar aviācijas mehāniķa specialitāti. Te nu būtu tas solis tuvāk bērnības sapnim par lido�anu.

� Teofīl, tas nebija slikti, � atvadoties un roku spiezdams, teica tehnikuma direktors Vickopfs. Tad vēl polonēze ar pa�a direktora meitu.

Jā, kas tad nebija slikti?

Te nu es esmu. Samulsis un pavisam bēdīgs. Sē�u kanālmalā, ko nekad agrāk neesmu darījis, un domās klīstu atmiņu takās. Beidzies kaut kas mīļ� un dārgs, un nemanot klāt zogas vientulības sajūta.

Vēl vakar skola mani turēja disciplīnas spīlēs. �odien skolai vairs par mani nav ne mazākās intereses. Domās gan vēl pie manis nāk un nāk � mīļie skolotāji � īsti cilvēki un brīni�ķīgi pedagogi. Ja manī ir kas labs visai dzīvei, tad skolotāji ir tie, kas veidoju�i mana rakstura pamatus un virzību visām manām turpmākām dzīves gaitām.

Ellīgi skumji. Daļa nu jau biju�o klases biedru aizbrauku�i uz Saulkrastiem, kur norunāta tehnikuma beig�anas atzīmē�ana. Tikai es sēdu kanālmalā un atgaiņāju atmiņu gūzmas uzmācību.

Uzdzirkst kāda priecīgāka atziņa. Nemanot esmu sācis smaidīt. Nav ta�u nemaz tik bēdīgi. Nu esmu diplomēts aviācijas mehāniķis. Bez tam tagad man kabatā motocikla vadī�anas un profesionāla �ofera tiesības. Tas viss nav nemaz tik slikti.

Domas atkal aizmaldās uz aizvadīto mācību laiku, kas nu beidzies man uz visiem laikiem. Mana vēstures skolotāja Lazdiņa, ko mēs iesaucām par Jāņa māti, vienlaikus mācīja vēsturi arī Rīgas otrajā ģimnāzijā. Tur mācījās mana māsa. Interesanti, ka viņas klasē bija divas Annas Dreimanes un manu māsu sauca par Annu Dreimani Otro.

Pēk�ņi sadusmojusies, Lazdiņa noprasa manai māsai:

� Anna Dreimane otrā! Vai jūsu brālis nemācās Rīgas valsts tehnikumā?

� Jā, Teofīls Dreimanis! Bet kas tad ir? � māsa izaicino�i atcērt.

� Nu, tā jau es domāju! Viens nervus bojā te, otrs valsts tehnikumā!

Bet drusku vēlāk notiek tā, ka Lazdiņai ievajagas lielu, zīmētu Vecrīgas skatu no putna lidojuma. Kam tad citam to var uzdot kā tam pa�am Tcofīlam, kur� katru gadu tehnikuma ballēs noformē visas dekorācijas?

Nu Teofīls mājās, rāpodams uz ceļgaliem, zīmē Vecrīgas plānu � ap se�us metrus garā izklāstā � noplēsdams bik�u pāri un iemantodams jēlus ceļgalus.

Tagad Lazdiņa ņemas audzēkni slavēt un zīmējuma rulli aiznes arī uz ģimnāziju.

� Paskatieties, kā tehnikuma audzēkņi strādā!

� Vai tas nav tas pats Teofīls Dreimanis, kas jums nepārtraukti bojā nervus? � tagad mana māsa Anna vaicā.

� Jūs, Anna Dreimane otrā, labāk nemaz nerunājiet! Viņ� ir simtreiz labāks par jums! � to sacīdama, skolotāja �igli satin zīmējuma rulli un ar to padusē izmetas no klases.

Varbūt tomēr aizbraukt uz Saulkrastiem?

Mūsu lido�anas inspektors leitnants Grūbe arī nosolījās ja ne aizbraukt, tad varbūt aizlidot. Tie�i �odien viņam de�ūra aerodromā.

Tomēr �o domu atmetu, jo zinu, ka tur būs jāiebauda arī kas stiprāks. Es esmu tāds pa�vaks stipro dzērienu cienītājs. Ja es aizbrauktu, �ā vai tā nāktos atteikties no saviem principiem.

Garām aizspurdz meiteņu bariņ�. Liekas, arī absolventes. Draiskojas, smejas un izmet ne visai glaimojo�u repliku:

� Tas jau no tehnikuma!

Nepagūstu pat atskatīties, kad meitenes jau gabalā.

Manas domas atkal kavējas pie skolotājiem. Roberts �terns... Gleznotājs marīnists. Viņ� zīmē�anā man nekad nelika atzīmi pieci, jo uzdevumu es vienmēr paveicu tikai pēdējā stundā, pēdējā brīdī. Parasti es sākuma laikā spēlēju sētā basketbolu vai zīmēju kādam neveiksminiekam uzdoto. Reiz es pie Sterna nopelnīju pat atzīmi 0, jo abas zīmē�anai paredzētās stundas pavadīju pagalmā, mētājot bumbu grozā.

�terns bija jauks skolotājs, un viņam piederēja daudz aforismu, kas palika prātā no viņa stundām.

Vācu valodas skolotājs Vēmanis ļoti inteliģents kungs ar tādām pa�ām smalkām audzinā�anas metodēm. Nogrēkoju�os viņ� smalkjūtīgi ielūdza pie sevis mājās uz tasi kafijas. Man pa�am arī gadījās to piedzīvot.

Bravūrīgie jaunkungi sarka, svīda un domās lamāja pa�i sevi, jo pie Vēmaņa, dzerot kafiju, bija jāsarunājas vāciski ar skolotāja 18 gadīgo meitu. Nācās likt lietā visas vājās zinā�anas, lai galīgi neizblamētos, jo sarunas laikā nekas netika labots, ne arī apsmiets. Vienkār�i vajadzēja runāt.

�o pirti izturēju�ie nozvērējās un centās nekad vairs nenokļūt pie Vēmaņa uz kafiju.

Ķīmijas skolotājs Bcrgmanis visus sauca par klīsterpodiņiem vai pagāniem. Viņ� skolas laboratorijā taisīja visādas smar�as, odekolonus.

Pienāca reize, kad es iekļuvu grēcinieku sarakstā un sē�u tehnikuma auditorijā svētdien no pa�a rīta. �ajā dienā de�ūrē Bcrgmanis jeb Klīsterpodiņ� un mēs jau zinājām, ja nopirksim no viņa pa�a gatavoto odekolonu, tad iespējams, ka skolotājs mūs atlai� agrāk par �etrpadsmitiem.

Mēs izsakām vēlē�anos nopirkt odekolonu, un Klīsterpodiņ� Bcrgmanis mūs aicina uz ķīmijas laboratoriju. Es izspēlēju �ādu nedarbu. Pēk�ņi sāku gausties, ka man un vēl da�iem nav pudelī�u.

Bergmanis aiziet meklēt pudelites, bet es izleju viņa safabricēto odekolonu izlietnē un tā vietā no krāna ielai�u ūdeni.

Atgrie�as mūsu Klīsterpodiņ� ar pudelītēm, piepilda tās un saņem naudu. 1,5 latus no katra. Tad es sāku protestēt, ka iepildītajam �ķidrumam nekādas smar�as nav. Skolotājs sāk ostīt, tad pagar�o ar mēli un dusmīgs aiztriec mūs visus uz auditoriju, piesacīdams sēdēt tur līdz pulksten I4.iem. Mūsu skolā bija tāda prakse: skolniekus, kuri bija nogrēkoju�ies mācībās, nozīmēja sēdēt svētdienās no desmitiem rītā līdz �etrpadsmitiem dienā. Praktiski tāda diena bija zaudēta. De�ūrējo�ais skolotājs uzraudzīja, lai sodītie �o laiku izmantotu lietderīgi. Tika doti uzdevumi, kas jārisina �ai laikā.

Da�i man uzbrūk, ka tagad, nokaitinādami Klīst erpodiņu, esam nopelnīju�i �o sēdē�anu. Saku, ka toties tagad Bergma-nim mācības pietiks ilgam laikam, un apsolu katram par cie�anām pudeli alus. Tā mēs nosē�am visu nolikto laiku un pēc tam smiedami dodamies uz Jēkaba restorānu izdzert apsolītās alus pudeles.

Par �o gadījumu vēlāk ņirdz visa skola. Arī skolotāji paklusām. Klīsterpodiņ� sāka man zāģēt, bet es uz to jau biju sagatavojies. ч

Cik vēl netiku sadarījis blēņu. Ar �piko�anu, ar derībām, kurās es parasti vinnēju savus kursa biedrus.

� Ak, dullais Tcofīl! � tā kādreiz 17. pamatskolā mani dēvēja dzejniece Valda Moora, kas mums mācīja latvie�u valodu. Dullais biju tamdēļ, ka, kamēr citi rakstīja pāris lappu�u garus domrakstus, mans gara darbs piepildīja divas pilnas burtnīcas. Skolotājai nācās visu to pārlasīt un labot kļūdas, kuru nebija mazums.

Nāk prātā no tiem tālajiem laikiem zīmē�anas skolotājs Emīls Melderis. Viņ� gan mani tā nesauca, nepāļāja, bet tikai, aplūkodams manus darbus, nogrozīja galvu un klusēja...

Tad eksāmens metāla un koka tehnoloģijā pie pa�a tehnikuma direktora Vickopfa. Saderu ar savu biedru Hugo Lap�evski uz 20 latiem, ka es izvilk�u 15. biļeti. Atklāti sakot, ar drebo�u sirdi un roku ņemu biļeti no galda. Ir! Balss pat neskan aiz satraukuma. Kad uzrakstu uz tāfeles savu uzvārdu un biļetes numuru, no auditorijas aug�as atskan pārsteiguma sauciens ar diezgan necenzētu saturu...

Direktors saka:

� Es lūdzu runātāju iziet!

Saprotams, neviens nepakustas, un tas tā paliek. Es atbildu raiti, saņemu atzīmi pieci un, atgrie�oties solā, vēl 20 latus! Pui�i gatavi domāt, ka man ar Vickopfu bijis sarunāts. Patiesība tā, ka, kuru biļeti izvilkt un kur tā stāvēs, biju nosapņojis. Lai viņi domā vien, bet es par �iem 20 latiem, kaut arī pavasaris, nolemju pirkt labus slēpju zābakus.

Jaukais skolas laiks! Atmiņas, atmiņas...

Es braucu mājās. Bet nav miera. Nopērku puķes un aizeju pie skolotāja Vēmaņa pateikties par ļoti pamāco�o kafijo�anu. Skolotājs patīkami pārsteigts un laipns kā vienmēr. Mājā arī viņa meita.

�oreiz tērzējam latviski. Es pamazām atbrīvojos no spriedzes, kas visu �o laiku turējusi mani savā varā. Vēmanis mani uzcienā ar glāzi konjaka. Es vairs neesmu skolnieks...

Startēju uz Latvijas Universitātes In�enieru zinātņu fakultāti. Gribu specializēties tiltu būvniecībā. Tilti mani vienmēr vilināju�i. Ar apbrīnu esmu raudzījies uz tiltiem, kas savieno krastus, pārvar aizas un paver ceļu dzīves trauksmainajam skrējienam.

Notikumi Polijā pēk�ņi pārtrauc manas ieceres un nodomus. Jākārto savs pilsoņa pienākums pret Latvijas valsti, kas mani audzinājusi, skolojusi.

13. oktobrī mani iesauc Latvijas armijā. Tā kā ārpuskārtas iesaukums neattiecas uz aviācijas pulku, mani iedala Zemgales artilērijas pulkā, kas atrodas Daugavpilī. Tieku ieskaitīts instruktoru vadā.

Tā iesākas manas karavīra un kara gaitas.

Pienācis 1940. gada 10. vai 11. jūnijs. Mēs trīs karavīri jājam patruļā. Virsleitnants Zāvelis, kapteinis Ozols un es.

Uz Grīvas tilta mūs piepe�i ielenc bars �īdu tautības jaunie�u. Viņi metas klāt mēģina pārgriezt seglu siksnas un nogāzt mūs zemē no zirgiem. Tajā brīdī esmu aci pret aci ar ļauniem sve�iniekiem par kuru naidīgumu pret mūsu Latvijas valsti un viņu centieniem slepeni kalpot lielajai austrumu kaimiņvalstij esmu tikai dzirdējis vai da�reiz lasījis avīzēs skopas rindas. Nu viņi atklāti mums uzbrūk, jauzdami tuvu savu ļaunuma stundu.

Mums ir gan zobeni, bet lietot zobenus... Nē. Ir miera laiks, un mēs esam latvie�u karavīri. Norauju savu bruņucepuri � tā man fran�u tipa ar izceltu paaugstinājuma joslu pāri visai galvsegai � un ar to atgaiņājos, kā varēdams. Viens jau ieķēries mana zirga seglu jostā. Tam maucu ar ķiveri. Atskan milzīgs bļāviens, un sve�ās rokas atlai� satverto seglu jostu.

Tūlīt viss �īdēnu bars metas mukt. Mēs varam turpināt savu ceļu. Es drusku ba�ījos, vai neesmu nekauņām pārāk stipri iebelzis, trāpīju ta�u, liekas, sejā.

Man un maniem biedriem nomākts garastāvoklis. Nojautas saka, ka �im nekaunīgi pārdro�ajam, atklātajam uzbrukumam ir kāds cēlonis, ko mēs vēl nezinām.

Varbūt tā uvertīra kaut kam daudz lielākam, drūmākam?

Pēc da�ām dienām klāt Latgales Dziesmu svētki. Daugavpilī ieradu�ies dziedātāji no visas Latvijas. Dzird ba�īgas valodas, ka Valsts prezidents Kārlis Ulmanis nav ieradies uz svētku atklā�anu, bet tikai sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņ�.

Vēroju neparasti trauksmainu cilvēku izturē�anos ielās. Da�iem pat piesarku�as acis... Ļau�u plūsmā siro un maisās atsevi�ķi izaicino�i jaunie�u bariņi. Pārsvarā tie ir jaunie Daugavpils �īdi, kas izrāda pārspīlētu bravūru un ņirdz Dziesmu svētku viesu sejās. Man neiziet no prāta pirms da�ām dienām uz Grīvas tilta piedzīvotais...

Skaļruņos izziņo rīkojumu: visiem karavīriem nekavējoties jāatgrie�as savās karaspēka daļās. Tur tāda pat neizpratne, neziņa, kas tālāk notiks.

Iero�u noliktavās pastiprināta apsardze. Nevienu tuvumā nepielai�. Pat karabīnes statņos noslēgtas. Neziņā jautājam viens otram: kas notiek? Nav atbildes.

17. jūnija rīts ataust dzidrs un skaidrs kā jau pa�ā vasaras vidū. Tomēr gaidītā svētku sajūta izgaisusi pavisam.

Apvārsni klāj putekļu mākoņi.

Krievi nāk!

Nāk bariem un atsevi�ķi. Brauc artilērija ar maziem, nodzītiem zirģeļiem brezenta iejūgos. Trok�ņaini brauc tanki, izplatīdami smirdo�a, slikta benzīna dvaku. Kājnieki ar plecos uzkārtām �autenēm, kam siksnu vielā brezenta lentas vai pat kaut kas līdzīgs virvēm. Citi nāk, turēdami �autenes kaujas gatavībā, pa�i neuzticīgi glūnēdami apkārt.

Tā viņi ienāk Latvijā. Visa �ī varza, kas kā netīra straume plūst un plūst cauri pilsētai un gai�ajiem latvie�u tautas svētkiem � Dziesmu svētkiem.

Kā likteņbalss izskan Latgales Dziesmu svētku kopkoru ar lepnumu un izmisumu trīs reizes dziedātā Dievs, svētī Latviju! Atvadas no mūsu Latvijas valsts patstāvības, latvie�u tautas liktenim nonākot sve�as, ļaunas varas rokās.

Mūsu virsnieki tādi apjuku�i, nerunīgi. Var būt, ka viņi tālredzīgāki un gudrāki par mums ierindniekiem, kas �ajā brīdī plāj vaļā visu, kas uz mēles, kas uz sirds. Es lūkojos uz diviziona komandieri kapteini Kuģinieku, baterijas komandieri Sta-feeki (vēlāk Strauts), virsleitnantu Frici �vēdi, leitnantiem Le-coni un Nebiju. Viņi nesaka, bet dro�i vien nezina, kas tagad tālāk notiks.

Cietoksnī drīz parādās vīri neredzētās formas blūzēs, biksēs un sve�ām zīmotnēm. Mūs inspicē... �os inspekciju reidus pavada mūsu virsnieki, kuri vēl nēsā Latvijas armijas formas tērpus. Mūsu kapteinis Kuģinieks, kur� man bija īsta virsnieka paraugs, pavadot �īs inspekcijas, cen�as izturēties kā vecākais. Acīmredzot, tas krieviem nepatika, jo pēk�ņi Kuģinieks pazūd un mēs neko nezinām, kas ar viņu noticis.

Inspekcijās no sarkanarmijas puses visbie�āk nāk da�ādi politiskie vadītāji. Mūsu instruktoru vadam piekomandē poļit-ruku, pēc pakāpes jaunāko leitnantu Popovu, kas nu sāk izko-mandēt kā karavīrus, tā mūsu virsniekus. Izskatās, ka �iem po-ļitrukiem neierobe�otas pilnvaras un lem�ana pār Latvijas armijas karavīru miesu un dvēseli. Uzsvars poļitruku darbībai likts uz latvie�u karavīru pamācī�anu, audzinā�anu, kas mums �ķiet gau�i dīvaina.

Pie cietok�ņa vārtiem, kur mūsu Latvijas armijai bija virs-sardzes telpas, tagad de�ūrē kā mūsu latvie�u, tā arī krievu de�uranti. Pārāk bie�i rodas domstarpības, jo krievi neatzīst mūsu virsnieku parakstītās atvaļinājumu zīmes. Krievi ķeras pie telefona un izsauc patruļu. Ar viņiem nav iespējams normāli sadarboties. �āda viņu rīcība kļuvusi par ikdieni�ķu katru reizi, kad nākam ar savu virsnieku rakstītām atļaujām. Beidzas ar to, ka atvaļinājumu zīmes jāparaksta kā latvie�u, tā krievu komandantiem un jāapstiprina zīmogiem.

Cietoksnī norīko patruļdienestu. Sākumā latvie�u un krievu, tad � tikai krievu. Latvie�u karavīrus sāk terorizēt da�da�ādas jauno okupantu pārbaudes. Sākot ar virtuvi un beidzot ar naktsmieru. Naktīs de�urantam pārbaudītājiem varen skaļā balsī jāziņo: cik gultu, cik gulētāju un vai visiem kājas tīras. Vēl prasa, vai neesot manāms kaut kas aizdomīgs.

Mācību laikā visur klāt un iejaucas krievu novērotāji. Viņi pēc sava prāta un sapra�anas lūko mūs pamācīt, aizrāda par kļūdām un skaidro nebū�anas pēc savas modes. No jā�anas apmācībām gan viņi atturas un tās mēs tad rīkojam itin bie�i. Varbūt par krieviņu atturē�anās iemeslu ir Latvijas karavīru lielie, skaistie, bra�ie zirgi, kādus viņi, �ķiet, nav redzēju�i.

Vienu vakaru tā pavēlu dzirdam kādu varen skaļā balsī izkliedzam pavēles. Auro apmēram tā, it kā komandē veselu rotu. Mēs metamies pie logiem un pārsteigti ieraugām, ka viens krievu jaunākais ser�ants rīpelē divus zaldātus, kuriem nekādi neizdodas ieturēt pareizu soli. Tas apmēram tā, kā stāsta veca tautas anekdote, ka krievu eara armijas zaldāts tik stulbs, ka neprot at�ķirt kreiso kāju no labās un tāpēc pie viena zābaka piesien salmu vīk�ķi, pie otra � sienu.

Tagad mūs sauc par Tautas armiju. Uzple�u vairs nav, nēsājam sarkan armie�u zīmotnes. Instruktoriem � trīsstūrī�i, leitnantiem kubiki, bet augstākajai virsniecībai � ķieģelī�i. Es savas divas kaprāļa svītras esmu apmainījis pret diviem trīsstūrī�iem.

Politiskie vadītāji bie�i pārtrauc lauku mācības un pārbauda, kā mēs esam apguvu�i viņa stāstīto no iepriek�ējās reizes. Mēs nekādi nespējam iegaumēt, kādi nelie�i un izvirtuļi esot mūsu latvie�u virsnieki. Aizvien mēs atrodam ko pavaicāt Popovam un viņ� ļoti apmierināts stāsta un stāsta mums, kādā briesmīgā valstī mēs visu laiku esot dzīvoju�i, cik zema bijusi mūsu virsnieku morāle un kā viņi samaitāju�i mūs karavīrus. Popovs aizraujas tik tālu, ka ar pilnu muti un pārliecību gvel�, ka pie mums Latvijā galīgi neesot kultūras, valdījusi neiedomājama nabadzība. Izrādās, ka mūsu Centrāltirgus � Latvijas lepnums � neesot nekas cits kā nolādēto kapitālistu izgudrots stiķis � izstāde, lai tādejādi noskaņotu mūs pret lielo, lādzīgo vecāko brāli austrumos.

Vēl mēs uzzināqm, ka Sarkanā armija mums pirmo reizi devusi iespēju redzēt īstu skaņu filmu, kas demontrēta Rīgā stacijas laukumā. Tik daudz jaunumu patiesi grūti saprast, pieņemt un vēl atbildēt ekzāmenā!

Vēl mūsu prātu apgaismotājs pēk�ņi paziņo, ka mūsu algas tādi pabalsti vien tik biju�i. Vot, sarkanarmijā leitnants nopelnot 800�1000 rubļu! Bet leitnants Latvijas armijā saņemot tikai 100�120 latiem! It kā tā nebūtu nekāda alga!

Mēs sākam uzdot Popovam viltīgus jautājumus par naudas vērtību. Viņ� lepni saka:

� Lats bija ļoti mazvērtīgs. Tagad, kad tas pielīdzināts krievu rublim, tagad viss kārtībā!

Pajautāju Popovam, kādēļ viņ� iegādājies divus velosipēdus par 70�80 rubļiem katru? Viņ� saka, ka drīz ieradī�oties viņa sieva, un tad viņi brauk�ot aplūkot Latviju.

Kad es vai mani biedri poļitrukam naivi pavaicā gan �o, gan to, viņ� paziņo, ka tas vien norādot, cik noziedzīgu audzinā�anu mēs esot baudīju�i. Citādi mums neienāktu prātā tik stulbi jautājumi! Nu par �o prātu samaitā�anu latvie�u virsniekiem vēl nāk�oties atbildēt!

Rosīgi noris ziņu pienesēju vervē�ana. Liekas, ka tādus arī atrod. Toreiz, kad krievu jaunākais ser�ants pagalmā dresēja tos divus zaldātus, viens no mūsu vidus spalgi iesvilpās. Otrā dienā svilpēju nekļūdīgi izsauca pie priek�niecības...

Mums stāsta un stāsta par Sarkanās armijas panākumiem cīņās pret japāņiem pie Halkinholas upes un Hasāna ezera. To mums, var sacīt, borē katrā politnodarbībā. Vēl stāsta, cik ļoti Padomju savienība un Sarkanā armija ir mieru mīlo�as, kad citur pasaulē daudzuviet apspiestie karo pret saviem apspiedējiem. Mums tiek vēstīts, ka Staļina saulītē visi ļaudis dzīvojot laimē un saticībā. Pla�ajā padomju savienībā un armijā gandrīz vai katru dienu tiekot rīkoti dan�i, koncerti un sporta spēles!

Tas mums tie�ām jaunums!

Kad mums galvas pilnas ar tik brīni�ķīgu informāciju, sākam uzdot jautājumus. Viens naivais vaicā, kāpēc sarkanarmijas artilērijas zirgi tādi pa�vaki? Atbilde tāda:

� Sarkanā armija ņem zirgus, kas zemniekiem nav derīgi. Pie mums nav tā kā Latvijā, kur labie zirgi atņemti zemniekiem armijas vajadzībām!

Es pieceļos un jautāju:

� Kā tad tā? Iepriek�ējā lekcijā jūs teicāt, ka Padomju savienībā vairs neviens zemi ar zirgiem neapstrādā � visu padarot ar da�ādiem traktoriem?

Poļitruks, izrādās, nemaz nav uz mutes kritis. Viņ� veikli atbild, ka labie zirgi krievu zemniekam kalpo, lai brauktu uz kultūras pasākumiem � sapulcēm, kultūras namiem, kino izrādēm.

�odien mums paziņo, ka izjādi ar zirgiem vadīs pats poļit-ruks. Atgādina, lai zirgi būtu pamatīgi notīrīti un mēs pa�i saposu�ies, kā sarkanarmie�iem pieklājas... Viņ� izvēlējies manu iepriek�ējo zirgu Repsi, kas pasmags �ķēf�ļu pārvarē�anā. Mans zirgs tagad ir Raize, ar ko esmu patiesi sadraudzējies un labi saprotamies.

Izjāde � Stropu me�ā.

Ceļā uz turieni jau skaidri redzam, ka jaunais priek�nieks ne vella ne no zirga, ne jā�anas nejēdz. Rokas planda pa gaisu, rausta pavadas un bungo ar zābākiem mana Rep�a sānus. Labi pazīdams savu biju�o zirgu, es jau�u, ka labi tas nebeigsies.

Tā arī notiek. Kad Repsim apnīk bungo�ana pa sāniem, tas pēk�ņi nobremzē uz visām �etrām kājām. Mūsu augstais priek�nieks slaidā lokā lido pāri zirga galvai!

Ai, kas par māto�anos, kas par brangiem lamu vārdiem un pēc tam uzspēlēts smaidiņ� niknumā saviebtajā sejā! Pui�i klusi ņirdz, bet tomēr steidz lidonim palīgā. Popovs atsakās no �ī draņķa zirga un liek kādam di�kareivim mainīties ar zirgiem.

Pēc laiciņa, kad bungo�ana ar papē�iem atkārtojas, arī �is jaunais zirgs piepe�i ātrā gaitā rauj tuvu garām priedei un jātnieks atkal karājas pavadā... �oreiz viņ� pat vairs nesmaida, bet mātodamies tausta kāju.

Tagad poļitruks apskata un vēl vaino seglus. Tie jau nav segli, bet bezobrāzija'! Tādi segli Sarkanajā armijā esot sen likvidēti.

Kad prasām, kādi tad viņiem tie jaunie segli? Popovs paziņo, ka segli esot tādi no kuriem nevar izkrist!

Atkal smiekli. Izjādes vadītājs paziņo, ka zirgi jāved mājās. Pie pavadas. Visiem. Nekas neatliek, kā rāpties ārā no segliem un soļot blakus saviem rumakiem uz cietoksni.

Drīz uzlādējamies Daugavpils stacijā un nonākam Krustpilī. Tur mūsu divizionu un bateriju stipri paplucina. Nav vairs mūsu baterijas komandiera. Tā vietā ieceļ virsleitnantu Runci.

* kriev. Nejēdzība!

Tikai da�as dienas pavadām Krustpili. Tad ceļojam uz Iecavu. No Iecavas vedam nodot mūsu lielgabalus uz Rīgu Me�aparka armijas noliktavās.

Ar zirgiem jājam atpakaļ uz Iecavu.

Kā visa Latvijas armija, arī mūsu Zemgales artilērijas pulks 1941. gada pavasarī izformēts.

Turpinot manis iesākto stāstījumu, nevar neatgriezties pie notikumiem, kas risinājās pirms jau minētajiem mana dienesta laikā Iecavā.

Te bez mūsu baterijas atradās arī jātnieku pulka tre�ais eskadrons. Lielgabalus bijām nodevu�i. Turpinājām kopt zirgus.

Katru dienu izjādes, vakaros � tīrī�ana un baro�ana. Mans zirgs, vārdā Raizc, labi pārvarēja �ķēr�ļus. Biju par to varen lepns, savukārt � kāds arī �ķauda...

Dzīvojām blakus pastam divstāvu mītnē. Ielas otrajā pusē � kapsēta ar baznīcu vidū. Lejā � Iecavas upe un tilts pār to. Upe vijas ap Iecavas skaisto parku, bet kalniņā, parka centrā � Latvijas Atbrīvo�anās cīņās kritu�ajiem veltīts tēlnieka Bandera veidots vienkār�s piemineklis ar uzrakstu:

Uz e�iņas galvu liku, sargāj� savu tēvu zemi.

Tie�i uz pieminekli pāri �alojo�ajai upei vērsts kājnieku tilts. Turp es eju brīvos brī�os, klusībā pieminēdams zudu�o neatkarīgās Latvijas laiku, kas tagad krievu jūgā un sarkanarmijas sve�ajā piespiedu kalpībā likās kā skaists tāls sapnis.

Dienestā galvenais � politmācības. Manu draugu leitnantu Kīnavu komandē uz divīzijas politvadītāju kursiem. Līdz ar to mūsu draudzīgās attiecības beigu�ās.

Zināju, ka tepat netālu Zālītes pagastā mana drauga no Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas laikiem Kārļa Barisa mājas. Viņ�, tāpat kā es, atradās dienestā. Liekas, Talsos.

Kārļa mājas Zālītes pagastā sauc Kaijas, un nolemju iegriezties ciemos.

Turpat kaimiņmājas Mazie. Vēlāk uzzinu, ka tās ir latvie�u tautas nodevēja Arvīda Pel�es mājas. 1937. gadā viņ� ar savu poļu tautības kalponi aizbraucis uz Maskavu.

Jājam gar Iecavas upes krastu, gan attālinoties, gan pietuvojoties upei, un esam Kaijās. Mūs, visu jātnieku baru, uzņem ļoti laipni Kārļa māte un māsa Ilga. Cienā ar pienu un īstu rudzu maizi. Atrodas arī meduspodiņ�, ko krietni patuk�ojam. Atlai� mūs tikai tad, kad apsolāmies atkal drīzi apciemot, līdzi iedod maizes klaipu.

Pui�iem iepatikusies Kārļa māsa, bet viņai ir arī draudzene Dzidra, kuru drīz Iecavas baznīcā iesvētī�ot. Kārļa tēvs � pagasta vecākais, māte � aizsard�u priek�niece.

Dzidras iesvētību dienā es un kaprālis Auziņ� esam baznīcā. Iznākot no turienes, uzzinām, ka �is mūsu solis jau zināms po-ļitrukam, un tas vareni noskaities. Mums iesaka paskatīties sarkanajā stūrītī..

Kad apmeklējam ieteikto vietu, uz dēļa ar lieliem burtiem lasām:

Kauns un negods! Laikā, kad citi sarkanarmie�i (!) ar biedru poļitruku nodarboju�ies ar politmācībām, vecākais ser�ants Drei-manis un jaunākais ser�ants Auziņ� apkaunoju�i sarkanarmie�a formas tērpu, ierazdamies baznīcā.

Mani pārņem milzīgs niknums un klāteso�ajiem saku:

� Ja mēs kādu esam apkaunoju�i, tad tā ir baznīca; sarkano zvaigzni varu noņemt jebkurā laikā, bet viss pārējais ir Latvijas armijas ietērps.

Viens mana lielgabala braucējs � �īds mūs saudzīgi izvada no telpas un tie�ām draudzīgi paskaidro, ja laika ratā bāzī�ot pirkstu, parau�ot roku un beigās � arī pa�u!

Drīz �is vīrs bija pulkve�a pakāpē. Ap�ilbino�a karjera! Paldies viņam par brīdinājumu!

Kādu nedēļu esmu aizkomandēts uz Krustpili, un, kad atgrie�os Iecavā, mani sagaida bēdīga vēsts: poļitruks ar manu zirgu Raizi mēģinājis iet uz �ķēr�ļiem, domādams, ka panākumi �ķēr�ļu pārvarē�anā ir tikai zirga nopelns. Tā pirmajā mēģinājumā, spārdīdams zirga sānus ar pie�iem, panācis, ka Raize pārlauzusi abas priek�ējās kājas. Zirgs bijis jāno�auj.

Kāda neģēlība!

Poļitruks krietni jāpārmāca. Mūsu zirgu staļļi atrodas mui�ā, netālu no spirta brū�a. Lai tur nokļūtu, jāiet pāri gājēju tiltiņam un cauri visam parkam.

Laikā, kad izdara zirgu kop�anu, tīrī�anu un baro�anu, poļitruks bie�i dodas turp, lai pārbaudītu, kā mēs to veicam.

Norīkoju di�kareivi komjaunieti Apini par vecāko, un viņ� ved kolonnu uz staļļiem zirgu vakara tualetes veik�anai. Pārējie novietnes pui�i pa�u ļaudis, uz kuriem var paļauties.

Ar kareivi Zaķi paņemam no statnēm karabīnes un ietaupīto salūtpatronu sauju. Mēs ieņemam pozīcijas katrs savā tiltiņa galā. Norunājam, ka ielaidīsim poļitruku vidū un tad � sāksim bliezt, lai noslēgtu ceļu kā uz priek�u, tā atpakaļ.

Mūsu nolūks priek�nieku krietni pabaidīt izdodas lieliski: soļi dimd uz tiltiņa, tad jau poļitruks parkā. Pēk�ņi � �āviens no aizmugures. Tad vēl viens! Poļitruks izrauj nagānu un nepaspēj iz�aut uz kaut ko krūmos, kad kaut kur priek�ā atskan atkal �āviens. Ar lielu skubu, cepuri pieturēdams, poļitruks �audīdams joņo staļļu virzienā.

Mēs abi veikli atgrie�amies mītnē, iztīrām karabīnēm stobrus un novietojam statnēs. Dicninieks, kārtīgs puika, tikai nosmīn un sacīs, ka visu laiku iero�i biju�i savās vietās.

Tiltiņ� pār upi dimd no soļiem: poļitruks ar di�kareivi Apini un kādiem desmit zaldātiem ieskrien aizelsu�ies mītnē. Sāk pārbaudīt visas karabīnes, tad skrien uz tre�ā eskadrona novietni, pārbauda tur iero�us.

Nezinu, vai viņi tur ko atrada, bet incidentu noklusē pavisam pēk�ņi. Liekas, poļitrukam par savu parka piedzīvojumu bija kauns. �ēl arī pazaudētās formas cepures...

Parādās leitnants Kīnavs. Oficiāli viņu sveicinu un uzrunāju uz jūs. Viņ� paņem mani zem rokas, ieved sarkanajā stūrītī, visu klātbūtnē norauj no savas cepures sarkano zvaigzni un uzmin ar papēdi. Man top ap sirdi bezgala viegli, viegli, viegli par to, ka neesmu viņā vīlies. �ķiroties viņ� piemiņai atstāj savu fotogrāfiju un paskaidro, ka repatriējas uz Vāciju.

Uz fotogrāfijas uzraksts:

Neaizmirsti kopā pavadītās dienas...

�ī tikko atstāstītā epizode pirms manām kara gaitām svarīga ar to, ka spilgti atgādina boļ�eviku uzkundzē�anās laika pa�u sākumu un to, cik pazemojo�i un ļauni izturējās pret mums, pret pa�u gribu sarkanarmie�os pārvērstajiem.

Vēl daudzreiz izjādēs ciemojamies Kaijās. Tā es sadraudzējos ar Kārļa māsu.

Mums pavēl nodot zirgus. Vedam tos uz �auļiem.

Zirgu pavadī�anai no Iecavas norīko mani.

�ēl mūsu skaisto zirgu, ar kuriem patiesi esam sadraudzēju�ies. Nekad nebiju iedomājies, ka dzīvniekiem, sevi�ķi zirgiem, tā varētu pieķerties. Iedomājoties, kādās rokās nokļūs mūsu �etrkājainie draugi, kā ar tiem apiesies, sirdī iezogas īpa�s, smeldzo�s �ēlums.

Un tā � esam jau �auļos. Milzīgas kazarmas � agrākās Lietuvas armijas mītnes. Apmēram 40 metrus no tām � baznīca, kur ticīgie jau no agra rīta dodas uz dievkalpojuma rituālu.

Starp kazarmju ēkām un baznīcu ierīkota vesela rinda atejas būdu. Pārsteidz �o būdu arhitektūra. Raugoties no kazarmju puses � būdas, kā jau būdas ar durvīm un sienām. Celtnieki tomēr aizmirsu�i aizklāt būdu aizmuguri, kas vērsta uz baznīcas pusi. No �ejienes tad arī skan tā bravūrīgā bļaustī�anās, adresēta baznīcas apmeklētājiem. Akcija sevi�ķi aktivizējas no rītiem, kad baznīcā visvairāk dievlūdzēju: svilpieni, bļāvieni, pavadīti ar attiecīgām ķermeņa izdarībām, apaļumiem, vīri�ķības atribūtiem... Padomju cilvēku ekshibicio-nisms

Te nu nāk prātā, ka tie�i armija ir katras tautas gods, lepnums un vizītkarte. Tikai ne pie sarkanarmie�iem! Ko viņi grib pazemot, pa�i kļūdami zemiski pretīgi?

Atvados no sava Rep�a. Liekas, zirga skatienā nesapratne un pārmetums. Kāds ser�ants iesit Repsim ar koku pa sāniem un bļauj:

� Smotri, bļaģ, как na�ralsja!'

Tikai ātrāk prom no �īs vietas! Sāpīgi to redzēt un dzirdēt! Barbars!

Iecavā mani un vēl kādus piecus instruktorus komandē uz Tukuma Jaunmokām, kur jāapgūst Sarkanās armijas reglaments un iero�i.

Kādu vakaru pēc mācībām mani izsauc uz Tukumu. Ar mazu tatāru zirģeli jāju �os divpadsmit kilometrus. Man jāpiesakās milicijas pārvaldē, respektīvi, �ekā. Kas par lietu � nesaprotu, bet jāstājas vien nākamā soģa priek�ā.

Es un izmeklētājs atrodamies tuk�ā, aukstā telpā. Man jautā, kāpēc Jaunmoku pils vestibilā uz klavieru vāka eso�ajā putekļu kārtā es esot rakstījis:

Nost ar Staļinu, lai dzīvo Kārlis Ulmanis!

Lieta tāda, ka da�kārt pie klavierēm piesēdos kaut ko uzspēlēt.

Kas to darījis � zināju gan. Saku izmeklētājam, ka vispirms jānoskaidro, vai to esmu darījis es, un tad, lūk, varētu jautāt � kāpēc. Tā kā neesmu rakstītā autors, uz otro jautājumu man nav jāatbild.

Pratinātājs tomēr uzstāj, ka par manu rakstu neesot nekādu �aubu. Atstāts līdz rītam aukstajā telpā, neko jaunu pateikt nevaru tā vai tā. Izmeklētājam atliek mani atkal nosūtīt atpakaļ uz Jaunmokām, kur notiek mācības, piebilstot:

� Uz redzē�anos!

Iepriek�ējās dienas scenārijs vakarā atkal atkārtojas: atkal jāju uz Tukumu, atkal tā pati tuk�ā, aukstā telpa, tas pats izmeklētājs, tikai �oreiz uz galda pistole.

Tā kā jauna viņam nekā pastāstīt nevaru, liek pa nakti pasēdēt un padomāt. Runājot pratinātājs visu laiku valsta pa rokām pistoli. Sāku nojaust, kam vajadzīgi �ādi marinē�anas

*kriev. Paskat, m.... kā nobarojies!

paņēmieni un pie kā tie agri vai vēlu noved... Cilvēku salau� fiziski un morāli, līdz viņu pārņem trula vienaldzība, un, lai izbeigtu spīdzinā�anu, viņ� atzīstas.

Domāju, cik ilgi izturē�u. Esmu ticis līdz desmitajai reizei. Te mani izglābj notikums Jaunmokās.

Jaunmoku pils vestibilā, kas lepojas ar saviem krā�ņajiem sienu ozolkoka drapējumiem, izvietota krievu laikos nekad neiztrūksto�ā sienas avīze. Telpā sardzes dienestu pilda de�urants.. Viens no tiem, nakti niekodamies, ar durkli nogriezis Staļinam bildē galvu.

Tagad zēnu sāk izsaukt un apieties līdzīgi kā ar mani. Iespējams, ka manu grēku pieraksta arī viņam. Pēc tre�ās izsauk�anas zēns vairs neatgrie�as...

Atkal esam Iecavā. Tur mūs, ser�antu sastāvu, sadala lielāko tiesu uz artilērijas vienībām. Divus vēl meklē tādai karaspēka daļai, kuras nosaukums � OPTD-18. Vienības nosaukumā ir mani iniciāļi TD, un es izvēlos �o daļu. Vēlāk, at�ifrējot burtus, izrādās, ka tas ir atsevi�ķais prettanku 18. Divizions, kas dislocēts Siguldā. Vienība mehanizēta, un tas man glu�i pa prātam. Pamatsastāvs �im divizionam no Latvijas armijas Autotanku rotas. Komandieris � kapteinis Trēziņ�.

Diviziona apbruņojumā austrie�u 47 mm prettanku lielgabali, kas Latvijas armijā skaitījās vieni no modernākajiem iero�iem.

Manā rīcībā nodod vadu � divus �ādus lielgabalus ar to apkalpēm.

Reiz mūsu vadu norīko mācībās skolas apkaimē. Pēc tam � �turmēt Siguldu.

Ar skolas apkaimi saprotama vieta, tur atrodas vecais Siguldas ceļ�, pievienodamies jaunajam. Tur ir pamatskola, nabagmāja. Tā kā bez �īs skolas Siguldā vēl ir ģimnāzija, līdzās baznīca un ceļ�, kas ved uz Gaujas leju, nolemju norīkojumu pārprast un mācības izvest �eit. Daudziem pui�iem jau pazīstamas vidusskolas meitenes, un visi ļoti apmierināti.

Izvietojam posteni, lai vēro, kad poļitruks dosies pārbaudīt mācību norisi, tas ir, garām mums uz rajonu, kur mūsu nav. Tad dro�i vien vīlies, nāks atpakaļ. Piesaku pui�iem, ka tad nu līdz putām �turmēsim pilsētu...

Viss tā arī notiek: pēc laika poļitruks steidzīgā solī dodas atpakaļ uz pilsētu. Ar roku tura cepuri, kuru vēj� pa visu varas mākti grib nobīdīt no reglamentā paredzētā stāvokļa. Solis steidzīgs, pat nervozs. Poļitruka prasība bija viņam domāto ziņojumu norunāt krievu valodā. Vienam zinātājam jāpajautā, kā krievu mēlē ir pārtraukums. Viņ�, komjaunietis ser�ants Zel�āns saka, tas esot perejob'. Izdomāju visu ziņojuma tekstu un skaļā balsī sāku bārstīt komandas: sākas Siguldas pilsētas �turmē�ana!

Poļitruks, aizslēpies aiz koka, vēro mūsu darbību. Pārmaiņus pārsvie�u vienu, tad otru lielgabalu jaunās pozīcijās, kamēr mani pui�i jau aizelsu�ies. Iztaisām pārtraukumu, lai iztirzātu trieciena kļūdas un vājākās vietas.

Pēc gaitas sprie�ot, priek�nieks ļoti apmierināts un nāk pie mums. Ziņoju:

� V zvoģe pjaķ minut perejob!"

� Horo�o, horo�o!'"

Tikai neesot labi teikt perejob, jāsakot pereriv.

Poļitruks nu ņemas mani slavēt un pats, būdams jaunākais leitnants, saka, ka do�ot man leitnanta pakāpi, lai tikai stājoties komjaunie�os. Atbildu, ka tādam godam neesmu vēl gatavs. �ie priek�likumi man būs pamatīgi jāapdomā. Ser�ants Zel�āns kratās smieklos, bet es zvēru viņam mū�īgu atriebību.

Starp poļitruku un diviozona komandieri kapteini Trēziņu radu�ās manāmas domstarpības. Tā tas nebūt nav tikai mūsu vienībā, bet visās biju�ās Latvijas armijas daļās, kur komandierus sāka dublēt poļitruki. Poļitruks vervē ziņotājus. Brī�am apstrīd kapteiņa Trēziņa rīkojumus. �ādas attiecības armijā mums pavisam nav saprotamas.

Jautāju sev:

� Ar ko gan esam saradoju�ies?Kas mūs, latvie�u karavīrus, vēl gaida nākotnē?

Pui�iem izsniedz Sarkanās armijas vasaras ietērpu ģimnast-jorku � 2. Tas ir lempīgs apģērba gabals. Tā varenās ietilpības dēļ, sākam tērpus pārveidot gan īsākus, gan pieguļo�ākus. Poļitruks to laikus pamana un liek atgriezties pie tērpu sākotnējā izskata. Krekli gandrīz līdz ceļiem, bet platuma ziņā � pietiktu vietas vēl vienam kareivim.

Nu darām tā: nostiepjam priek�pusi blūzēm, visu lielo manufaktūru novelkam aizmugurē un tur tad veidojas slaida aste. Tagad izskatāmies kā tādi kraukļi no pasaku grāmatām.

Izdala dziesmu grāmatas, un nu visam kraukļu korim jāsāk:

� Artiļeristi, to�ņei pricel, razvcd�ik zorok, navod�ik smel. Vragu mi ska�em � nā�u roģinu ņe troņ, a to otkrojem sakru�iķeļnij ogoņ!¹

Beigās nākas konstatēt, ka ne vella nesanāk: ņirgā�anās gan pa�u, gan klausītāju vidū. Krievu valodā drukāto nevaram salasīt. Nepalīdz arī kraukļu astes, tikai izraisa smieklus. Visam tam pa vidu skan da�ādas komandas krievu mēlē. Tāds, lūk, bija fons mūsu Siguldas apmācībām. 1941. gada pavasarī.

Uz pirmo maiju jāizdaiļo vestibils. To uzdod man. Palīgā ņemu vienu puisi. Mūsu uzdevums aizpildīt aili sienā, kas sākas pie grīdas un beidzas tuvu griestiem.

Saņēmu�i norādījumus, kam jābūt uz bildēm, sākam darbu. Aug�ā uzpindzelējam bumbvedēju, vidū � kara kuģi, uz kura klāja vareni lielgabali Tā stobri draudo�i vērsti pāri skatītāju galvām � kā bieds ienaidniekam. Zem �ī kolosa zīmējam cietzemi. Te attēlots auļojo�s tanks. Tam visam apak�ā zirgs, kas velk parasto spīļu arklu. Arī pats arājs.

Mūsu darbu poļitruks totāli nopeļ. Izrādās, ka zīmējumā lidma�īna krīt, kuģis grimst. Vienīgi tanks būtu labs, ja tam virs torņa uztaisītu plīvojo�u sarkanu karogu. Vēl labāk būtu ja tādus karogotus tankus uzmālētu daudz. Ļoti daudz... Simtiem, varbūt pat tūksto�iem...

Nu, tad par to zemnieku ar zirgu � nekur nederot! Padomju Savienībā ar zirgiem neviens vairs nearot. Vajadzējis uzzīmēt bezgalīgas traktoru rindas. �iem traktoriem jābūt lielākiem, bet nedrīkstot trūkt arī mazāku � kā katram darbam paredzēts.

Mūsu vienībā profesora Luda Bērziņa dēls. Kareivis un arī Ludis Bērziņ�, no atvaļinājuma viņ� atgriezies ar vienas dienas novēlo�anos. Latvijas armijā viņam draudētu kādas piecas dienas virssardzē, bet tagad � tribunāls.

Tribunāls sastāv no 7 cilvēkiem. To skaitā trīs sievietes � ser�antes, kas varen kuplas miesās, viens rakstvedis, viens vecākais leitnants un divi sarkanarmie�u zaldāti. Visi pamatīgi iesmar�oju�ies, liekas ar smar�u Krievu me�s.

Par novēlotu iera�anos dienesta vietā Bērziņu notiesā uz 8 gadiem ieslodzījumā. Vēlāk uzzinu, ka viņ� gājis bojā, būvējot dzelzceļu Inta � Vorkuta.

No kapteiņa Trēziņa izlūdzos atvaļinājumu uz Turaidu, kur dzīvo manas mātes māsa un kur pagājusi liela daļa manas bērnības laika. Izmanto�u �o iespēju, lai izpeldētos Gaujā. Ap sirdi pavisam jautri un pat varu uzdungot: Tik pie Gaujas...

Ejot uz gravas pusi, satieku poļitruku. Sveicinu tā, kā bijām pieradu�i Latvijas armijā. Mans sveiciens poļitrukam nepatīk. Roku vajagot turēt virs uzacīm, lai saule nespīdētu acīs. Gribēju sacīt, ka no saules nebaidos un nevairos no tās. Viņ� sveicinā�anu liek man atkārtot. To izdaru iepriek�ējā stilā. Nu poļitruks man prasa, kurp ejot.

Saku, ka man ir atļauja. To paņēmis, viņ� saka, lai dodoties atpakaļ uz novietojumu un iemācoties sveicināt.

Pastāstu atgadījumu kapteinim. Viņ� nosmejas un izraksta otru atvaļinājuma zīmi, ieteikdams uz gravu iet pa citu ceļu.

Pa�ā vakarā tomēr, padomu aizmirsis, no gravas izkļuvis, dodos pa galveno ceļu uz stacijas pusi. Te dzirdu:

�Tovari�� star�ij ser�ant, zahoģi ko mņe!�

Jāiet. �oreiz poļitruks varen laipns, sāk rādīt savus albūmus.

Te nu man stingri jānoturas, lai nesmietos. Centrālā bilde saucas �kuftumij otdih posļe boja". Grupa sarkanarmie�u somu frontē mīkstos klubkrēslos atlaidusies. Vidū pulka komandieris ar patafonu klēpī. Aiz viņa stāv trīs fizkultūrie�i sporta krekliņos un sporta biksēs � izveidodami piramīdu Tās centrā eso�ais tura rokā Ļeņina bildi. Visi pārējie grupas dalībnieki, pavērsu�i galvas un ķermeņus uz centra pusi, salkani smaida. Tad � blakus pulka komandierim virsnieki ar pudelēm rokās. Da�am mana arī pa glāzei. Visiem mutēs papirosi. Grupas priek�ā � trīs velosipēdi, arī pa�i braucēji. Viens pat ar klarneti, cits � ar tauri, bet centrā bra�s vīrs ar bungām.

Albumā vēl daudz individuālu bil�u, kuras nevaru ne uzminēt, ne at�ifrēt. Jāklausa paskaidrojumam: Eto ja, eto brat, eto baķka'", kaut gan visur vienādi neizteiksmīgi pelēki un melni plankumi vijās savā starpā.

Poļitruks ļoti labā garastāvoklī un gandrīz vai atvainojas, ka no rīta sūtījis mani atpakaļ. Piesakās apmācīt sveicinā�anā individuāli, mierinādams, ka tas jau neesot nemaz tik grūti...

No mūsu vienības pēk�ņi pazūd iero�u meistars, atstādams savu personisko motociklu. Kur un kādēļ viņ� pazudis, nav grūti uzminēt.

Mūsu iero�u darbnīca atrodas Gāles krogū. Mani kā aviācijas mehāniķi norīko par diviziona iero�u pārzini. Manā rīcībā atstāj arī motociklu. �is apstāklis mani iepriecina ne pa jokam...

Bez tie�ajiem pienākumiem iero�u uzturē�anā un pārzinā�anā man vēl papildu uzdevums: katru nedēļu tre�dienās jāved uz Cēsīm slepenā pakete. �ādās reizēs man izdod munīciju, kas pēc atgrie�anās atkal jāatdod munīcijas

* kriev. Biedri vecāko ser�ant! Ienāciet pie manis!

** kriev. Kulturāla atpūta pēc kaujas.

kriev. Tas esmu es, tas ir mans brālis, bet tas � mans tēvocis. pārzinim � tam pa�am ser�antam Zel�ānam, kur� man tik efektīgi palīdzēja ar savām krievu valodas zinā�anām toreiz pie Siguldas ģimnāzijas...

Biju ievērojis, ka Zel�āns mīl bie�i iedzert, kļūstot varen runīgs. Vienu tre�dienu, atgrie�oties no Cēsīm, nosprie�u, ka nu ir pienācis moments atriebībai. Es viņam patronas neatdo�u.

Vakarā grozos ap viņu, iztaujāju, uzslavēju, bet nākamājā rītā, kad viņ� prasa, lai atdodu patronas, sa�utis bilstu, vai tad viņ� bija tik pilns, ka neatceras? Es ta�u tās atdevu!

Atcerējās. Labi, ka tā. Pat parādīja vietu uz galda, kur esot tās nolicis... Darīts!

Mūsu apbruņojumā beļģu pistoles koka kaburos. Latvijas armijā tādas bija tikai lidotājiem un Autotanku pulkam. Pistoli varēja iestiprināt kaburā, tā dodot iespēju �aut no pleca. Ka-burs izpildīja laidnes funkcijas.

Nu jauna problēma: manis iegūtās 50 patronas labi jānoglabā līdz reizei, kad tās vajadzēs likt lietā. Tagad gan bīstami. Ja nu pēk�ņi atklātos, ka manā rīcībā ir munīcija!

Nolemju patronas paslēpt gultas maisa salmos. Maisi mums vēl no Latvijas armijas laikiem � iek�pusē ar koka rāmjiem, lai būtu iespējams, kārtojot gultas, tās labi izlīdzināt. Maisu aiz�uju, labi iezīmēju, un prāts kļūst itin mierīgs, pat jautrs. Pirmais solis nākotnē sperts!

Aizbraucam uz vasaras nometnēm Litenē. Tur dislocēta 24. armijas teritoriālā korpusa 181. nn 183. divīzija. No tautas armijas, tīri nemanot, esam tapu�i par pilntiesīgiem sarkanarmie�iem � par 24. teritoriālo korpusu. 183. divīzija, pie kuras piederam, izvietota tie�i Litenes nometnē, bet 181. divīzija � Ostrovie�u nometnē, ap 20 kilometru uz dienvidiem no Gulbenes.

Mūsu austrie�u 47 mm prettanku lielgabalus nomaina pret 45 mm krievu prettanku lielgabaliem. Vēlāk, frontes laikos, tos saucam par ra� � bum. Par vilcēju �iem lielgabaliem kalpo ar lo�metēju bruņots traktorelis Komsomoļec. Tam aizmugurē sēdvietas se�iem apkalpes locekļiem.

183. divīzijai pienāk papildspēki �jauniesauktie no Maskavas apgabala. Me�ā aug finiera �emodānu kalni, sasniedzot pat puspriedī�u augstumu. Sistēma tāda: latvie�u lielgabalu apkalpes at�ķaidīt uz. pusi ar sve�ajiem krieviniekiem. Grūti saprasties savā starpā, grūti kopā saskaņoti pildīt kaujas pavēles. Bet... tā vajadzīgs!

Jau apmācītajās apkalpēs jaunpienācējiem pavisam grūti iekļauties. Vienīgais, ko tic prot, ir neuzticība vienam pret otru, bet sevi�ķi pret latvie�iem. Acīmredzot, viņi tiek tā noskaņoti.

Ap 10. jūniju pie �tāba no�auj virsleitnantu Kalniņu. Viņ� bija sakarnieks starp divizionu un divīziju. Piebraucis pie �tāba un, nenokāpjot no motocikla, atdevis dokumentus sargam pārbaudei. Tad, gribēdams uzpīpēt, bāzis roku kabatā, bet otrs sargs no stūra viņu no�āvis. Izrādījās, ka Kalniņam rokā sērkociņu kastīte.

Mums paskaidroja, ka virsleitnants Kalniņ� gribējis nodedzināt �tābu. Protams, ar sērkociņiem var aizdedzināt kā cigareti, tā �tābu...

Jāapģērbj jaunpienāku�ie. Poļitruks saka, ka nepiecie�ams braukt uz Siguldu, uz Gāles krogu, kur bez iero�u darbnīcas atrodas arī Latvijas armijas drēbju noliktava. Tajā pārsvarā gan biju�o autotankistu ādas jakas un bikses.

Esot jābrauc ar manu motociklu. Rīkojums nav apsprie�ams, kaut gan man pamatotas ba�as par pasa�ieri. Poļitruks tāds varens miesās, un, ja nu vēl nemierīgi sēdēs, būs grūti.

Iespēja aizbraukt uz Siguldu kārdino�a. Braucam. Savam pasa�ierim vairākkārtīgi atgādinu, lai negrozās un sē� mierīgi.

Vidzemes �oseja. Ātrums ap 70 km stundā. Tā nu tipinām uz Siguldas pusi. Pēk�ņi � negants sitiens no mugurpuses. Abi ar visu motociklu lidojam smalku �ķembu kaudzē, tad grāvī!

Po|itruks piecēlies stāv bez cepures un �auj no pistoles aizbraucējai ma�īnai, bļaujot:

� Eto aizsargs! Aizsargs!'

Sitiena mirklī pat pazib doma, ka poļitruks mēģina mani no�aut no mugurpuses.

Mans ādas zābaks pārplēsts no aug�as līdz par potītei. Kāja vesela! Motocikls gan mazliet greizs � laikam saliekta priek�ējā dak�a. Poļitruks bļauj, lai arī es �aujot uz to bēgo�o aizsargu.

Atgādinu, ka man nav patronu.

Sola, ka nākamreiz bū�ot.

Man ļoti gribas pajautāt: vai tāda nāko�ā reize vispār būs?

Apskatu motociklu un saku poļitrukam, lai viņ� meklē iespēju ar kādu garāmbrauco�u ma�īnu aizkulties līdz Siguldai. Pats mēģinā�u kaut ko darīt ar braucamo.

Vēlreiz pajautājis, kā es drīkstējis bez patronām doties ceļā, un saņēmis atbildi, ka tāds viņa pa�a rīkojums, poļitruks atmet ar roku, noteikdams:

� Nu ķebe na...

Kā varēdams sameistaroju braucamo un, vārīgi sēdēdams, atkuļos Siguldā.

Tā kā nav nekādas kontroles, braucu uz Turaidu. Izpeldos Gaujā un otrā dienā � atpakaļ uz Liteni!

Ir 13. jūnijs. Rīt, 14. jūnijā, visiem virsniekiem paredzētas lauku apmācības. Līdzi jāņemot personīgais ierocis, kar�u soma, binoklis, busole un lauku grāmatiņa.

14. jūnija rīts tāds nemierīgs. Daudzos virsniekos un arī kareivjos aizdomas rada nometnē pēk�ņi parādīju�ies zilcepurai-nie NKVD zaldāti. Virsnieki lielākos vai mazākos pulciņos apsprie�as un, liekas, par kaut ko pat strīdas.

Nometnē pēk�ņi paklīdu�as baumas par �āvieniem me�ā, par lopu vagoniem stacijā, par civilo ļau�u piespiedu izve�anu.

* kriev. Tas ir aizsargs!

Virsnieki jau sasēdināti ma�īnās, un poļitruks paskaidro ka brauc mācībās. Tobrīd vēl nenojau�am, ka savus biedrus � latvie�u virsniekus � redzam dzīvē pēdējo reizi. Kā norisinājās �ī me�a drāma, dzirdē�u tikai pēc neilga laika.

183. divīzijai pienāk rīkojums pārdislocēties uz Lilastes poligonu pie Gaujas. Kaujas vads ies pa zemes ceļu, mēs, tehniskie darbinieki un sagādnieki, tiekam salādēti uz dzelzceļa platformām un tā ap 20. jūniju esam ar visām paunām Lilastes stacijā. Gaidām kaujas vadus un nodarbojamies ar baumu iztirzā�anu.

22. jūnija rītā, joprojām atrodoties Lilastes stacijā, mēs uzzinām, ka sācies kar�. Kaut kur augstu, augstu gaisā baltu strīpu ieraksta izlūklidina�īna.

Poļitruks bļauj:

� Polnaja maskirovka!�

Ar prie�u zaru (palmas vietā) kā miera eņģelis staigāju gar gultas maisiem, meklēdams vajadzīgo. Nobijies neesmu nemaz � drīzāk otrādi. Tuvojoties poļitrukam, sprau�u savu palmas zaru gultas maisu starpā, tad atkal dodos tālāk, pildīdams pienākumu polnaja maskirovka...

Kaut kur augstu gaisā atkal viena vācu izlūklidma�īna vēro zemi. Tā ir divastainā Ju � 88. Poļitruks skrien, binokli turot virs galvas. Rokās pistole, no kuras vairākas reizes iz�auj gaisā.

Ierodas kaujas vadi. No stacijas pārvietojamies uz nometnes vietu me�ā. Katram liek izrakt apmēram 60-70 cm dziļu bedri, kurās tad bū�ot gulē�ana.Tas pasargā�ot no aviobumbu �ķembām. Patiesībā izgudrojums domāts, lai nakti nevarētu savstarpēji sarunāties un sazināties. Bez tam, par �īm lietām vēl jāgādā dū�īgam sargam, kur� pārrauga virszemi. �os uzdevumus nu pilda vienīgi krievu kareivji.

Tagad man jāizjauc savs guļammaiss, bedre jāizklāj ar salmiem, jo maisa izmēri neatbilst izraktās bedres izmēriem...

* kriev. I�ilna maskē�anās!

Par paskaidrojumiem, ka bedres domātas, lai gulētājus pasargātu no �ķembām, smejamies. Kad poļitrukam saku, ka me�ā �ķembas var nākt tikai no aug�as, jo lādiņi sprāgst, līdzko saskaras ar koku galotnēm, poļitruks paskaidro, ka vācie�iem esot tādas bumbas ar ildzinātājiem degļiem, tādēļ sprāgstot, saskaroties ar zemi.

Kāds augstāka ranga poļitruks � laikam divīzijas vai pulka komisārs � atvedis divas jaunas pusautomātiskās �autenes. Man nu esot tās jāsaved �au�anas kārtībā. Iztīru, aplūkoju � tā nekas. Tad komisārs paņem �autenes izmēģinā�anai. Atrod, ka gana labas. Liek vēlreiz iztīrīt, un tā tīrot man abām netī�ām nolūzt belzeņi.

Pa nometnes teritoriju nervozi braukā da�ādas ma�īnas. Izskatās, ka tās ir rekvizētas. Neizskatās pēc armijas inventāra.

Augsti priek�nieki �audās starp �tābiem un vienībām, dalīdami pavēles un rīkojumus. Viena �āda augsta ranga priek�nieka ma�īnā par �oferi redzu savu tehnikuma biedru Bīdeli.

Mēģinu iztaujāt, bet viņ� tik noslēpumains, ka redzu � kaut ko uzzināt ir bezcerīgi. Tātad � esmu viens ar savu mīlu. Un tas ir labi!

Pēk�ņi nometne sakustas: skan komandas, bļāvieni, nervoza ma�īnu pārbrauk�ana. Tad � mūsu vienībā komanda � kaujai! Tomēr izrādās, ka vienība bija jāpaceļ tikai braucienam.

Mūsu divizionam pietrūkst transporta. Divas ma�īnas aizbrauku�as pēc pārtikas un munīcijas Nav transporta ne degvielas rezervēm, ne bibliotēkai, ne manām instrumentu kastēm. Apsola, ka transports teju, teju bū�ot. Tā paliekam cerībās, priecīgi bīdamies...

Provianta ma�īna beidzot parādās, bet, kad tā grib braukt prom, izrādās � riepa tuk�a.

Pa �o laiku � dro�ības labad � pats eju me�ā, meklējot transportu, bet jāatzīstas � bez sekmēm...

Un tad � klusums. Tik neparasts, ka pat jāsabīstas...

Atgrie�os nometnē. Tur sastopu degvielas pārzini Brālīti, kur� arī meklējis transportu.

Saprotam, ka pa nometnes teritoriju pārvietosies vēl un vēl da�ādas nomaldīju�ās karaspēka vienības, tādēļ kuplā vir�u laukā ierīkojam slēpni, to pamatīgi nomaskējot. Pārsedzi veido no bērza zariem izliekti loki, pārklāti ar teltenēm un vir�iem.

Esam jau �etri cilvēki. Apbruņojums mums �āds: mana no pleca �aujamā pistole, viena karabīne, viena medību bise un piecas rokas granātas.

Ma�īnas troksnis liek mums būt uzmanīgākiem. Tas strauji tuvojas. Ap 30 metru no mums no ma�īnas izlec se�i vīri, steidzīgi kaut kam norauj pārsegu, aplej ar benzīnu un aizdedzina. Tad steidzīgi aizbrauc.

Skrie�us dodamies uz deg�anas vietu, kur, liesmu apņemtas, sadeg mūsu virsniekiem atņemtās medību bises un mazkalibra �autenes. Mēģinām kaut ko izglābt, ta�u � velti. Kā mēs to nepamanījām agrāk! �ēl.

Līdz ar krēslas iestā�anos me�ā atkal dzirdamas skaņas un trok�ņi, kas liecina par lielas karaspēka vienības pārvieto�anos. Neesam maldīju�ies: pārvietojas artilērija ar zirgu velkmi.

Guļam savā ligzdā, pistole uz vēdera, granātas pa ķērienam. Vienība pienākusi nekaunīgi tuvu. Mums tā pamatīga nervu pārbaude. Saprotu, ka slēpni esam izvēlēju�ies nepareizi, jo jāguļ tajā rīcības nespējīgiem.

Otrā rītā sākam pamatīgu nometnes apskati un redzam, ka atkāp�anās bijusi tik pēk�ņa un haotiska, ka pie kādas virsnieku telts ieraugām divus sargus, nenoņemtus no posteņa. Neizpratnē viņi raugās uz mums, bet klāt nelai�.

Beigās izdodas apskaidrot stāvokli. Ieteicam sargiem dro�i doties prom, �autenes līdzi neņemt. Viņi paklausa un veikli pazūd mūsu norādītajā virzienā.

Noliktavas pilnas mantu: tūksto�iem armijas kerzas zābaku, veļa, apģērbi � arī ziemai domātie. Turpat pulka veikaliņ�: papirosi, cukurs, milti, petroleja, konservi un vēl daudz kas.

Nolemju meklēt kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem � lai ved prom, ko var. Tā, pa�iem nezinot, esam kļuvu�i par stāvokļa noteicējiem. Ar to samierināties nevaram. Jādomā par mūsu ietekmes sfēras papla�inā�anu līdz Gaujai un tās tiltam.

Dūņu ezera krastā � Dūņu krogs. No savestajiem miltiem ļaudis cep pankūkas mums un sev. Jaunība un azarts mūs vedina palūkoties, kas notiek uz lielā ceļa pie Gaujas tilta.

Nu jau esam pieci. Dūņu krogū dzīvojo�ais me�zinis Persic-kis piebiedrojies mums. Viņ� ir liels apkārtnes pazinējs.

Ar vīru, kam karabīne, ejam pirmie. Aiz mums trīs pārējie. Rokās vēl karstās pankūkas, ko steidzīgi cen�amies likvidēt. Pēk�ņi aci pret aci esam ar sarkanarmie�u grupu � ap septiņu cilvēku sastāvā.

Viens, laikam komandieris, bļauj:

� Ņestrcļai, svoji! � un vienlaicīgi nober mums pāri automāta kārtu. Visapkārt pajūk prie�u mizas, un momentā esam aiz koka. Mans pārinieks ar karabīni � soļus desmit sāņus. Steigā iztuk�oju visu savu pistoles aptveri un iebīdu jaunu. Ma�īnpistoles kārtas guļas vēl un vēl. Jāatzīstas, jūtamies pietieko�i neērti.

Tad mums uz smaida necerēta veiksme: daļa sarkanarmie�u pazūd me�ā, un nu ir tikai viens � tas ar �ujma�īnu. Saku otrajam aizskriet sāņus, lai nikno �āvēju, kas aizslēpies aiz koka, dabūtu uz grauda no divām pusēm. Kad tas mana bīstamāku uguni no mana pārinieka karabīnes, viņ� veltī visu savu uzmanību tam. Nu man iespēja precīzāk tēmēt un rezultāts neizpaliek: esmu trāpījis viņa ķermeņa mīkstākajā vietā. Momentā esmu klāt, izrauju ma�īnpistoli un skatos � tās apaļā aptvere gandrīz tuk�a.

Blakus dzirdu iz�aujam � tas mans pārinieks. Viņ� pamanījis poļitruka rokā naganu.

Pēdīgi pienāk arī trīs pārējie. Apskatām dū�īgā karotāja mantas. Tur ir apaļā rezerves aptvere, pilna ar 72 patronām. Labi, ka �āvējs nepaspēja to apmainīt. Tad vēl brezenta karavīru kule, kurā kopā ar sausiņiem patronas un cukura gabali, kas vietām sāku�i krāsoties no patronu misiņa zaļā oksīda.

Skatos uz mūsējiem � viņi taisnojas, ka nesapratu�i �au�anas sākumā, no kuras puses lodes raidītas. Esot atradu�i par vajadzīgu nogaidīt.

Dodamies tālāk uz Gaujas tilta pusi. Pieļaujam varbūtību, ka kāds mēģinās tiltu uzspridzināt, ko nekādā ziņā nedrīkst pieļaut.

Izdomājam �ādi: nelātu no upes un tilta me�ā izveidojam tādu kā atbalsta punktu, kura uzdevums laikā, kad pie tilta manāma karaspēka pulcē�anās, imitēt kaujas troksni �aujot, metot granātas un atkal �aujot un �aujot. Troksnis jārada ar visiem mūsu rīcībā eso�ajiem instrumentiem.

Pirmie mēģinājumi uzspēlēt �o kaujas epizodi daudzkārt pārsniedz iecerēto. Dzirdot me�ā kaujas troksni, tilts tiek lielā steigā atbrīvots. Krievu kara pūļi momentā izklīdu�i kur kurais. Zirgu artilērija lēk�os, motorizētie pilnos apgriezienos dodas uz Saulkrastu pusi. Pārvietodamies tādā tempā, viņi pazaudē ne vienu vien dū�īgu karotāju.

Mums daudz Novicka rokas granātu un izlietot tās tikai trok�ņa radī�anai drusku �ēl. Mūsu me�a kapellā, kā nokristījām �o trok�ņu centru, atstājam tikai vienu cilvēku. Pārējie � uz ceļa, kur pagaidām viss mierīgi.

Ejam nopeldēties Gaujā. Tas vareni atspirdzina. Pēc partizānu tradīcijām nu visiem būtu jādod segvārdi. Tā nu mēs esam: Sūna, Cukurs, Osis, �agars un Skuja. Vēl pavīd doma visiem nodot partizānu zvērestu, ko gan atstājam uz vēlāku laiku.

Pēc peldes sadalām uzdevumus: Cukurs apkalpos me�a ka-pellu, Sūna un Osis pa taisnāko ceļu � uz Dūņu krogu.

Ar �agaru dodamies apskatīt stāvokli tilta galā. Vietā, kur no �osejas ceļ� atzarojas uz nometnēm, kaut kas notiek. Skatos un brīnos: zem smagās ma�īnas ZIS �5 palīdis �oferis un ar eļļā samērcētu lupatu vīk�ķi silda motora karteri. Vasarā, kad jādomā par pienācīgu motora dzesē�anu, viņ� to silda!

Ap smagi piekrauto ma�īnu rosās pieci zaldāti. Viens sēd uz kravas un vēro apkārtni.

Ja nu te izmantotu me�a kapellas efektu, ienāk prātā. Tagad manā rīcībā arī automāts PP�, pistole un trīs Novicka granātas.

Saskaņoju rīcību ar �agaru, kur� paiet labi sāņus, un dodam īstu uguns un trok�ņa brāzienu � bez tēmē�anas.

Toreiz mums nebija ne vajadzības, ne vēlē�anās �aut cilvēkus, ja viņi pa�i labprātīgi pazūd me�ā. �oreiz tie�i tā arī notiek, un jau esam pie Zisa. Aplūkoju motoru � tas nokvēpināts glu�i melns. Tūlīt konstatēju, ka vaina benzīna padevē. Blakus ma�īnai apaļa kanna ar benzīnu. Turpat arī gumijas caurulīte. Sakombinējam to uz pa�teci un � mēs jau braucam.

Vietējie Dūņu krogū sākumā nobiju�ies, redzēdami tādu varenu kara ma�īnu iebraucam pagalmā. Pēcāk � smiekli un jautrība. Izrādās � ma�īnas kravas kastē � produkti! Ir arī drēbes, da�as kastes ar �auteņu munīciju. Vēl da�i nelietojami iero�i � divas Dckterova pat�autenes, kas nedarbojas. �auteņu munīcijai � melni tievgaļi � tātad � sprāgsto�ās!

Vēl kravā maiss ar gāzmaskām. �ofera kabīnē � binoklis, kar�u soma ar ļoti sasvītrotu Latvijas karti un atsevi�ķi ar Rīgas apkārtni. No atzīmēm kartē varam spriest, kurp ma�īna ar visu kravu devusies.

Dzīve kļūst interesantāka ar katru stundu.

Drīz atkal dodamies �osejas virzienā. Vienu muzikantu nosūtām uz me�a kapellu. Tam varam līdzi iedot raķe�u pistoli. Tāda paliek arī mums. Norunājam signālus un �ķiramies.

Gar �osejas malu dodamies tilta virzienā un, piesardzības labad, divi ejam kā vado�ie, divi � atpaliek par kādiem 100 metriem.

Kaut kur priek�ā dzirdams troksnis: rupjas lamas sievie�u balss izpildījumā. Slēpdamies aiz retajām eglītēm, tuvojamies laukumiņam �osejas malā. Tur stāv divas smagās ma�īnas: viena ZĪS �5, otra zviedru Volvo, sarkani krāsotu priek�daļu. No ZlSa Volvo kastē pārkrauj � sākumā nesaprotam ko � tādus smagus priek�metus. Darbus veic �etri sarkanarmie�i. Komandē � sieviete, acīm redzot � politruks. Necenzēti vārdi birst kā no pilnības raga, lamājot krāvējus, kas, savas bises pieslēju�i ma�īnas bortam, raujas vaiga sviedros. Tad pamanu vēl vienu izrādes dalībnieku, laikam Volvo �oferi. Tas noguldīts blakus ma�īnai ar seju pret zemi un laiku pa laikam tiek apveltīts ar bļāvieniem:

� Ņe �eveļis!²

Lai saprastu situāciju, vajadzīgs pavisam īss laiks. Tagad otrs jautājums: ko darīt ? kā rīkoties?

Esam divi vien. Pārējie nav pienāku�i. Jāgaida. Izrādās ma�īnas pārkrautas, un mēs vairs negribam gaidīt. Iz�auju raķeti un raidu gaisā pāris garas ma�īnpistoles kārtas. Otrs met granātas tuvu ceļam. Rezultāts efektīvāks, nekā vispār varēja gaidīt: zaldāti, paķēru�i savus uguns verķus, raugās neziņā apkārt � uz kuru pusi �aut. Redzu tos vienu pēc otra pazūdot me�ā. Viņu piemēram seko arī �oferis, kas līdz �im bija piesaistīts zemei. Komandicre, palīdusi zem ma�īnas, un tik dod kārtu pēc kārtas uz mūsu pusi. Tā jau glu�i nav, ka bezsekmīgi. Esam spiesti meklēt aizsegu.

�au�ana no viņas puses it kā apsīkst, kad atkal pievēr�os abām ma�īnām. Izrādās pa �o brīdi arī dū�īgā strēlnicce pazudusi. Saprotu, ka viņai beigusies munīcija.

Skrie�us dodamies pie ma�īnām. Ielecu volvo kabīnē un iedarbinu motoru. Mirklī, kad ma�īna sāk kustēties, no me�a izskrien �oferis un sauc:

� �aļi, pagaidiet!

Paķeram līdzi arī viņu, un tā � atkal uz Dūņu krogu!

Ma�īnas kravā galvenokārt iero�i. Starp tiem �etri mīnmetēji ar mīnām un milzums rokas granātu. Se�as Dekter-ova pat�autenes ar diskiem un munīciju un vēl un vēl iero�i.

Izrādās, arī me�a kapella pēc raķe�u signāla bija enerģiski spēlējusi, un tas nu visam pasākumam nācis tikai par labu.

Diena pavadīta reti sekmīgi. Varam pārspriest, kas darīts pareizi un kas mūsu rīcībā būtu koriģējams. Apmierina arī tas, ka no mūsu rokas iznīcināts tikai viens cilvēks. Tā bija nepiecie�amība.

Uz galda parādās pāris pudeļu ar pa�darināto. Saprotu � tas par miltiem... Vietējie ļaudis gandarīti, ka palīdzam drīzāk aiztramdīt prom sarkanos.

Tā pienācis 1941. gada 1. jūlijs.

Esam ceļā uz Gaujas tilta pusi. Tur jau no pa�a rīta manāma liela kņada. Izgāju�i uz �osejas, nolemjam palikt uz vietas un paskatīties, kas notiks. Sadalāmies divās grupās. Norunājam, ka grupa, kas tuvāk Gaujas tiltam, palaidīs garām pirmās vienības, lai, nonākot pie otrās grupas, uz ceļa eso�ie izrādītos spīlēs. Piekodinām: pirmā �aus otrā grupa un � pirmā grupa pievienosies tai pēc tam. Tā radīsies panika.

Tā domājām mēs. Iznāk pavisam citādi: pirmā grupa vainu nervu, vai baiļu iespaidoti, sāk �aut pirmie. Uz ceļa ļoti liela karaspēka vienība ar lo�metējiem, pat�autenēm un pat pāris prettanku lielgabaliem. Mūsu pirmie iz�auj un lai�as uz Dūņu krogu.

Gaidām, ka kolonna virzīsies uz mūsu pusi, bet tā tiek pagriezta pret me�u. Ātrumā balstos tiek uzstādīti lo�metēji, un me�ā dodas sarkano strēlnieku ķēdes. Saprotu, mums diviem uz Dūņu krogu vairs netikt. Me�ā jau saimnieko sarkano strēlnieku ķēde, kas nu nepārtraukti �audama, dodas uz priek�u. Arī abi uzstādītie lo�metēji pļauj mazo priedī�u augumus, ka baltas skaidas vien jūk. �auj ar sprāgsto�o munīciju � tātad ievainotam kļūt ļoti bīstami.

Mana automāta apaļā aptvere gandrīz jau tuk�a. �ajā momentā dro�ākais � doties tie�i uz Dūņczeru, jo sarkanarmie�u ķēde nāk tuvāk un tuvāk. Tā vienā pārskrējienā dabūju krietnu triecienu pa labās rokas plaukstu. Automāts izsists no rokas, pats uz mirkli esmu nokritis, lai aplūkotu sa�auto roku, kas tagad kļuvusi nejūtīga. Izrādās � sprāgsto�ā lode trāpījusi manas ma�īnpistoles apaļajā patronu aptverē un �ķembas, kas radu�ās no �īs aptveres metāla, saplosīju�as man pirkstus. Rādītāja pirksts sa�ķelts līdz kaulam, pārējie cietu�i mazāk.

Laika nav. Pametis savu �aujamo, dodos uz ezeru. Vajātāji jau pavisam tuvu, tādēļ nedomādams esmu jau niedrās līdz jostas vietai. Virzī�anās loti apgrūtināta: ūdens virspusē bieza kārta iepriek�ējo gadu satrūdēju�o niedru. Jāmaina arī virziens, jo manis radītais ceļ� niedrās no krasta labi samanāms. Metos sānis un nokrītu uz veco niedru klājuma.

Ir arī pēdējais laiks: visapkārt sāk sprēgāt uguntiņas, kas rodas, sprāgsto�ajām lodēm saskaroties ar nicdrām. �is apstāklis man nāk tikai par labu, jo guļot uz veco, satrunējo�o niedru klājuma, viss apkārt notieko�ais uz mani vairs neattiecas.

Pienācis laiks kaut ko darīt ievainotās rokas labā, kas nupat arī sākusi neganti sāpēt.

Noplē�u kreklam strēmeli un kā mācēdams apsienu ievainojumu. atrodu niedrās garu kārti. To pārbīdīdams, tuvojos Dūņu krogum. Me�ā �audī�anās beigusies. Pēk�ņi niedrās saklausu klusu troksni: izrādās � mans pārinieks, ar kuru tikām iz�ķirti me�ā, izvēlējies to pa�u ceļu. Tā nu divatā tuvojamies Dūņu krogam no ezera puses.

Mājās izrādās viss kārtībā. Garām pagājusi arī sarkanarmie�u vienība � laikam Siguldas virzienā. Mūsu me�ā noslēptās ma�īnas nav pamanītas, steiga sarkanajiem to nav pieļāvusi.

Māju sievie�i, kā nu prot, apkopj manu roku. �ēl rādītāja pirksta: tas nu uz laiku izgājis no ierindas.

Otrajā dienā pie Gaujas tilta uzstādām pat�auteni. Pēc tam gan konstatējam, ka pastāvīgām de�ūrām pietrūkst cilvēku, un vakarā postenis jānoņem. Papildinām me�a kapellu ar pat�auteni un nolemjam turpināt iesākto taktiku.

Neraugoties uz ievainoto roku, iebrienu Gaujā, savā Gaujā, un sirds tāda pavisam priecīga, dzejnieks pat sacītu � gavilējo�a. Manas upes krastos vairs neklaigā sve�as mēles, tilts vesels, un te daļēji ir arī mūsu nopelns.

Pusdienlaikā pārnākam bāzē. Tur mani gaida liels pārsteigums: ar mazu motociklu atbraucis kāds cilvēks un taujā pēc Dreimaņa. Tā kā vairs Dreimanis neesmu, prasu, ko viņ� vēlas. Saka, esot no Limba�iem. Pie Dreimaņa viņu sūtot virsleitnants Fricis �vēde. Nu apstākļi mainās, un saku, ka esmu Drcimanis. Viņ� man nodod �vēdes vēstuli �vēdc bija mūsu Zemgales artilērijas pulka baterijas komandieris. Viņ� tagad lūdz mani palīdzēt. Ejot pavisam smagi: nevarot no Limba�u pasta ēkas izkvēpināt tur ieperināju�os mili�us un jūrniekus. Pie sevis nodomāju: Friclt, palīdzē�u tev un kā vēl!

Izsūtu ma�īnu uz Nabcs mui�u 3. jūlija rītā. Līdzi brauc divi cilvēki. Viņi apkalpos ma�īnai uz vadītāja būdas jumta un aizmugurē uzstādītās pat�autenes. Vēlāk uzzinu, ka mūsu humānā palīdzība ir lieti noderējusi un palīdzējusi atbrīvot Limba�us jau 5. jūlijā.

Ma�īnu atpakaļ nesagaidīju, ko arī nebiju cerējis. Galvenais, ka Limba�i brīvi!

Fricis �vēdc vēlāk gāja bojā Baltkrievijā, kad tika uzspridzināts vagons, kurā viņ� atradās.

Man iekaisusi roka un neganti sāp. Lilastē darba vairs nav, tādēļ 7. jūlijā, apkrāvies ar visiem iespējamiem me�inieka atribūtiem, esmu Rīgā.

Vecos karavīrus, sevi�ķi instruktorus, reģistrē Rīgas Latvie�u biedrībā. Tā kā esmu ievainots un dienēt policijas bataljonos negribu, ceru, ka drīz uzsāks darboties Universitāte. Nodevis visu lieko, dodos mājās � uz Pārdaugavu. Lai turpmāk izvairītos no �iem iesaukumiem policijas bataljonos, sāku strādāt Rīgas arsenālā par tanku izmēģinātāju. Pārsvarā tie ir krievu tanki BT-7 13 tonnīgi, 12 cilindru dzinējiem.

Tā esmu kļuvis neaizstājamais. Darbs ļoti interesants. Mans uzdevums izremontētos tankus izmēģināt, atrast kļūmes, ziņot par tām montētāju brigādei. Tad izmēģināt vēlreiz un pēc tam � nodot vācu armijai.

No Vācijas atbrauku�i jauni tankisti � arī gados jauni un no viņu komandiera uzzinu, ka mani gribot ņemt līdzi uz somu fronti. Jātiek ātri no arsenāla vaļā. Priek�nieks saka, ka frontei esmu vairāk vajadzīgs nekā bik�u deldē�anai augstskolā. Nu jāatpērkas.

No izmēģinājuma brauciena atgrie�os ar puscūku, ko Bērzmui�as pagastā esmu ieguvis pret benzīnu. Tā no arsenāla tieku vaļā un varu turpināt mācības Universitātē In�enierzinātņu fakultātē. Tas man izdodas tikai līdz 1943. gada vasarai, kad atkal kļūstu karavīrs.

Pavasaris jau krietnā plaukumā, kad ar labu noskaņojumu eju uz universitāti, domas tādas gaisīgas. Tādos brī�os mēs sakām � dzīvojam priecīgi bīdamies...

Labai pa�sajūtai vēl par iemeslu da�i sīkumi. Man izdevies sagādāt � pēc grafika � pienākums � kortelīti �ņabja priek� docenta Labuķina. Viņ� parasti ienāk auditorijā un saka:

� Studentu kungi � nevaru. Būtu korķelītis � tad varētu.

Lūk, �ī apstākļa dēļ mums sastādīts grafiks, kam kuru dienu kortelītis jānes. �odien �is pienākums man.

Ar to pa�u tramvaju, arī no Pārdaugavas, �odien brauc mūsu hidrodinamikas pasniedzējs, profesors Alfrēds Vītols.

Ja par kādu profesoru klīst da�ādas anekdotes par aizmār�ību un citām īpatnībām, tad �o profesoru varētu ierindot pa�os pirmajos kandidātos. �orīt profesors paiet garām pastam uz Kri�jāņa Barona ielas stūra, salīdzina sava kabatas pulksteņa pareizību pēc pasta lielā laikrā�a cipariem un sparīgi, platmali ar roku pieturēdams, soļo garām operai uz Alma mater. Apejot operas stūri, vēlreiz jāpārbauda laiks, bet lai izvairītos no brīvi klaiņājo�ā vēja, viņ� ar vienu roku pieturot platmali, ar otru roku izvelk savu kabatas laikrādi. Vēj� tomēr ir tik negants, ka profesors spiests tam pagriezt mugurpusi. Pārbaudījis laiku, profesors dodas atpakaļ un nonāk atkal pie galvenā pasta. Protams, kļūda tiek labota � ar vēl steidzīgāku soli viņ� nu dodas atpakaļ operas virzienā, laimīgi pārvar kanāla tiltiņu un drīz jau savā kabinetā.

Auditorijā visi zina �os gājienus, bet pret profesoru tāda cieņa, ka nekad neviens neatļautos viņam likt manīt par �īm izdarībām. Un tā � viņ� ar mazu nokavē�anos ienāk auditorijā. Atvainojas. Ap kaklu kupls frotē dvielis. Sāk rakstīt uz tāfeles fran�u valodā, stāstīdams, ka tas ir Ķeguma spēkstacijas hidrauliskais profils. Di�i, ātri rakstīdams, pa laikam apjautājas, vai mums viss saprotams. Seko klusums, profesors attopas, ka raksta fran�u valodā, atvainojas � ar ap kaklu apliktā frotē dvieļa stūri sāk slaucīt tāfeli. Tad �o dzē�amlupatu sāk raustīt un beidzot konstatē, ka tas ir sievai neatdotais rīta tualetes dvielis. Vēlreiz atvainojas un brauc uz mājām atdot sievai dvieli...

Esam vairāk kā stundu brīvi un laiks kārtējai anekdotei.

Hitlers, Gerings un Gebelss, atbrauku�i Latvijā, konstatē, ka te nav nekā īsti vērā ņemama un interesanta. Tad viņiem saka, ka pie mums ir tāds Skaņaiskalns pie Mazsalacas. �ai vietā var rast atbildes uz sasāpēju�iem jautājumiem. Tas kungiem der. �ādu jautājumu daudz un tā pirmais sauc:

� Wann siegt unsere Kompanie?

Atbilde � nie, nie.

Otrs sauc:

� Wo wird den Endkamf beginnen?

Atsaucas � innen, innen.

Tad satraukts jautājums:

� Wer diktiert den Frieden?

Iden, Iden, dzird atbildi.

Nu bļauj visi reizē:

� Aber wir haben doch den besten Waffcn!

Affen, Affen', skan atbilde.

Visi zviedz kā negudri. Pēc gadiem tikai konstatējam, ka anekdotē bijis milzum daudz patiesības.

Sīkiem, steidzīgiem solī�iem ienāk Labuķins. Vēl neapstājies sāk skaitīt savu:

� Studentu kungi, �odien nevaru. Būtu korķelītis � tad varētu.

Pieceļos un nesu savu nodevu zinātnei. Pudelīte aptīta ar baltu salveti. Labuķins to steidzīgi paņem, pagrie� auditorijai muguru un tāpat no kakliņa pudelīti iztuk�o, noslauka lūpas un saka:

� Liels paldies! Sāksim!

Un mēs klausāmies ļoti labu, saprotamu lekciju...

* vāc. Kad mēs uzvarēsim ? Nekad, nekad! Kad pēdējā ciņa sāksies? Drīz, drīz! Kurp dezertēs draugi? Pie īdena. īdena! Bet mums ta�u vislabākie iero�i! Mērkaķi, mērkaķi!

Vēl lekcija Tautsaimniecībā un finansēs, ko lasa profesors �īrons. Viņam trūkst vienas rokas. Viņa lekcijas klausāmies ar lielu uzmanību.

Pēk�ņi auditorijā iesperas students Bruno Bajārs � manāmi uztraukts. Iemesls tam � viņ� saņēmis uzaicinājumu ierasties leģiona �tābā. Tas nozīmē, ka viņ� iesaukts armijā.

Auditorija sakustas kā skudru pūznis, tanī iemestu sve�ķermeni samanot.

Seko padomi, da�ādi spriedelējumi un it kā pārbaudītas atziņas. Galvenā doma, kas izskan: nav tagad īstais laiks iet karot par sve�ām interesēm tur, tālajos Krievzemes purvājos. Prātīgi būtu sagaidīt, kad fronte pievirzī�oties tuvu mūsu zemes robe�ām, un tad nu bū�ot īstais laiks.

�ī doma mani aizkaitina. Padomdevējiem prasu, vai viņiem ir priek�stats, ko nozīmē kara darbība savā zemē ar visām no tā izrieto�ajām sekām, bezgalīgiem postījumiem, cilvēku traģiskiem likteņiem?

Sis temats it kā apsīkst. Spricdelētāji sadalās grupās, lai klāstītu savus nepārdomātos, da�brīd ļoti bērni�ķīgos uzskatus.

Abi ar Bajāru dodamies uz pastu � viņam jānosūta telegramma mātei un jāpaziņo, kas notiek. Pats esmu no �ī notikuma kā apjucis. Tagad zinu, ka �is biķeris man tuvākajā laikā neies secen...

Brunis jau laikam paredzējis �ādu liktens pagriezienu � viņam pirkstā pamatīgs gredzens � mātes dots un svētīts. To viņ� nēsās turpmāk visās gaitās.

Nāko�ajā dienā eksāmens tēlotājā ģeometrijā pie profesora Jēkaba Vītola. Viņ� � krietns pretstats savam uzvārda brālim Andrejam Vītolam. Vienmēr steidzīgs, humora pilns un galvenā pārrunu tēma � ceturtā dimensija. Viņ� skaidro, ka cilvēks vēl nav tik tālu attīstīts garīgi, lai varētu no eso�ajām trim dimensijām ieiet ceturtajā � tas ir, tapt neredzams. Ar �o ceturto dimensiju un ceļu uz to, viņ� saista nozīmīgus sapņus, paredzējumus, arī nojautas, kas piepildās. Labprāt viņ� uzklausa �ādus atgadījumus. Izstāstu viņam ļoti nozīmīgu sapni pirms gala eksāmena Rīgas Valsts tehnikumā, kad nosapņoju � bez sapņu tulko�anas, tie�i � kādu biļeti eksāmenā � konkrēti � metāla un koka tehnoloģijā, ko mums pasniedza pats skolas direktors Vickopts � izvilk�u un pat to, kur tā stāvēs. īsi pirms izie�anas pie tāfeles vēl saderēju uz 10 latiem, ka pateik�u kādu biļeti vilk�u (15.), un kur tā stāv. Mans tehnikuma draugs Hugo Lap�evskis pazaudēja 10 latus...

Visdīvainākais toreiz bija tas, ka arī aviācijas motoru eksāmenā atkal izvilku to pa�u 15. biļeti, kaut gan motorus pārzināju labi un man nebūt nevajadzēja �ādu palīdzību...

To visu izstāstu profesoram. Viņ� tā ilgi manī noraugās un tad saka:

� Teofīl, jūs esat neparasts cilvēks.

Un tā � eksāmens. Uzdevums � krēsls ar ēnām un pa�ēnām un attēlu spogulī. Laiks � 4 stundas. Sekojot saviem ne visai slavējamiem principiem, sāku risināt daudz grūtāku uzdevumu. Proti, laivu pie mednieku mājiņas piestātnes � tāpat ar ēnām un atspulgu ūdenī. Zinu, ka �etrās stundās galā netik�u � tēma daudzkārt grūtāka par uzdoto, tomēr nebū�u noziedzies pret saviem principiem.

Paspēju vairāk kā pusi uzdotā un ticu, ka profesors, ņemot vērā uzdevuma sare�ģītības pakāpi, to pratīs novērtēt.

Kārtība �āda: viņ� darbus apskata, novērtē ar ļoti mīkstu zīmuli, ieliek atzīmi, darbus saliek kaudzē. Otrā vai nāko�ā lekciju dienā studenti atrod savu darbu un ar to iet pie profesora, lai viņ� atzīmi ierakstītu studiju grāmatiņā. Atrodu savu lapu � tas novērtēts ar atzīmi �4�. To uzskatu par personīgu apvainojumu, cik spēdams �etrinieku izdzē�u un tā vietā ierakstu �5�.

� Ko?! � brīnās profesors, � no kurienes tas piecinieks?

Protams, man tas arī nav zināms. Naivi prasu, vai tad darbs nav pelnījis tādu atzīmi? Profesors atbild, ka nav ievērota uzdevuma tēma un darbs arī nav novests līdz kondīcijai. Kad nopūzdamies saku, ka rītu jāiet leģionā, profesors bez iebildes ieliek piecnieku.

Negaidot satieku biju�o Auto-tanku vienības kapteini Trēziņu. Viņ� bija arī 1941. gadā mūsu prettanku vienības Sigulda komandieris. Tas bija īsi pirms izbrauk�anas uz Litenes nometnēm 1941. gada vasarā. Kapteinis, izrādās, tagad ir biju�ā �ekas nama komandants.Viņ� mani izvadā pa visām tik ļoti slepenajām (līdz �im) telpām un pagrabiem un izstāsta visu �o telpu līdz�inējās funkcijas. Baisi!

Tēvijā izlasīju:

Latvie�u karavīru masu kapi Litenē, Ostrovie�u nometnē.

Tur minēts mana drauga Kārļa Barisa vārds. Viņ� nāca no Iecavas Zālītes pagasta Kaijām. Lieta tāda, ka jau, karam sākoties, bijis slepens Sarkanās armijas virspavēlnieka vietnieka rīkojums ar latvie�u armijas karavīriem izvest pārrunas, vai viņi nevēlas iet mājās jau pēc 2 gadu nodienē�anas. Savādi �āds rīkojums skan laikā, kad komunistiskās ideoloģijas monopolisti sludina: kas nav ar mums, tas ir pret mums.

�ai pavēlei bijis velni�ķīgs zemteksts. No dienesta atbrīvotajiem izsniegtas garenas zīdpapīra strēmeles. Uz tās uzrakstīts, ka minētais sarkanarmietis atbrīvots no armijas uz 43-b panta pamata. Vēlāk uzzinām, ka �is pants nozīmē � politiski neuzticams. Visur, kur vien �āds dokuments parādījās, tā īpa�nieku mēģināja likvidēt.

Ar manu draugu Kārli Barisu lieta bijusi citāda. Pēc pārrunām mājās gribētājiem pavēlēju�i iet bunkurā un gaidīt dokumentus. Tad tur iemestas rokas granātas. Bojā gāju�i 14 cilvēki � latvie�u karavīri.

Viņi apglabāti turpat saspridzinātā bunkura tuvumā, sīkām priedītēm apaugu�ā uzkalniņā � Kricvkalnā. �ai vietā tagad izveidota kapsēta. �iem 14 identificētajiem karavīriem uzstādīta piemiņas plāksne. Kapu galvgalī iestādīti 14 ozoliņi.

Tādu kapavietu ar sarkanā genocīda nobendēto Latvijas armijas karavīru mirstīgajām atliekām vēlāk atklājās vēl daudz. Citas sarkanā mēra gadā bezvēsts pazudu�o kapavietas noslēpumā glabā Litenes me�a smiltāji.

Kara gaitas, kas sekoja iepriek� aprakstītajiem notikumiem arsenālā, bija likumsakarīgas un neizbēgami tuvojās.

Iesaukums skāris arī studentus. Vienu dienu kapteinis Trēziņ� man jautā: ko es domājot darīt tālāk?

�tābā no arsenāla ziņas, ka es esot labs speciālists auto-lietās. Iesaka leģionā iet jau tagad, jo esot iespējas likt kādā speciālā tehniskā vienībā. Vēlāk varē�ot nok|ūt tikai kājniekos.

Pēc laika Trēziņ� zvana � esot iespēja tikt motorizētos prettankistos. Vado�ais sastāvs pa�reiz Bolderājā beidzot mācības. Viņ� mani ieskaitī�ot tajā grupā. Tad man atkritī�ot trakās skrie�anas pa Bolderājas kāpām, kas pienākas visiem jaunapmācāmajicm.Tur kārtība tāda: mācības vada vācu instruktori un komandē pat latvie�u kapteiņus. Apmācību vadītāji paskaidro, ka mūsējos uz ielas sveicinā�ot pēc dienesta pakāpēm, bet te visi esot padoti viņiem. Un tā � leitnants vai kapteinis � visi velk prettanku lielgabalus svīzdami. Man tas viss ie�ot secen, tikai, kursu nobeidzot, jāiet uz kaujas �au�anu.

Esmu jau leģionārs, beidzis tanku mednieka kursus Bolderājā, un vienība gan bez kareivjiem, tiek nosūtīta uz Liepāju, Bātes lidlauku.

Tā kā mums vēl nav zaldātu, mani piekomandē par vada ser�antu kapteiņa Oto Akmeņkalēja vadītajam instruktoru kursam Grobiņā. Akmcņkalējs jau Dzelzs Krusta kavalieris, atbraucis tie�i no Volhovas frontes.

Strādājam intensīvi. No virsniekiem �eit Austris Ķirsis, leitnants Bruzgulis, virsnieka vietnieks Apinis. Jaunos instruktorus apmācām vācu 50 mm prettanku lielgabalu apkalpo�anā, īsā laikā ap 40 jauno instruktoru ir sagatavoti un nosūtīti uz fronti. Gala mērķis � Kre�no.

Man uztic �oferu skolu Liepājā ar specma�īnu un motociklistu � ziņne�u apmācību. Ieslēdzos �ai darbā ar visu sirdi, un jau drīz manis izraudzītie vīri dimdina Licpājas jūrmalu un tai pieguļo�o parku. Apmācībām divi vilcēji � 8 tonnu klases.

Vistrakāk iet, apmācot motociklistus � ziņne�us. Ma�īnas sist bija atļauts, cik uziet, ka tik uzdevums izpildīts. Ja apmācībās cilvēks nositas� tas nekas: labāk zaudēt vienu, nekā frontē ziņne�u nemākulības dēļ � tūksto�us.

Atbraucis 19. divīzijas spēkratu priek�nieks, kāds �turmbanfīrers, pārbaudīt, kā un kas apmāca viņa spēkratu vadītājus. Visi priek�nieki sasēstas vilcēja sēdekļos, un � dodu vaļā pa jūrmalas kāpām. Apvidu labi pazinu, un mans vilcējs līgodamies, brī�am gan pavisam stāvā leņķī, pārvar kāpumu, lai pēc brī�a atkal trauktos lejup. Pēc brauciena lielais priek�nieks tikai nosaka:

� Mensch, Mench, der hat etwas Temperament!�

Kapteinim Bitēm brauciena laikā izgājis plāni...Bikses jādod mazgāt.

Uz 10 dienām mani komandē uz Gartenvaldi � netālu no Vīnes.

Tur ziņne�u skola. Mans uzdevums: nokārtot visus brauk�anas skolotāja prasībām paredzētos pārbaudījumus un iegūt par to atbilsto�u apliecību: 55 karaspēka brauk�anas skolotājs ar tiesībām apmācīt vīrus uz pilnķē�u braucamiem līdz 40 t.

Turpinu darbu Liepājā. Pēk�ņi saņemu apbalvojumu � II �ķiras Kara Nopelnu krustu ar �ķēpiem. Negaidīju un biju ļoti pārsteigts.

Patīkamajam pārsteigumam seko traģisks notikums: mirusi mana Litenē uzspridzinātā drauga Kārļa māsa, Iecavas laika jaukā draudzene � Ilga. Kara laiks, un plosās trakumsērga. Viņu sakodis traks suns, bet no potēm atteikusies...

Mani no Licpājas sūta uz Berlīni pēc spēkratiem visām Leģiona tehniskām vienībām.

Iebraucam Berlīnē 18. novembrī, bet tās pa�as dienas naktī sākas lielākā sabiedroto veiktā Berlīnes bumbo�ana, kas ilgst 5 dienas un atstāj bez pajumtes ap viens miljons iedzīvotāju.

Par uzlidojumu jau iepriek�ējā dienā brīdina. Virs pilsētas izkaisītas skrejlapas, kur minēti uzlidojuma objekti, laiki un kas darīts, lai civiliedzīvotāji no �iem rajoniem spētu izvākties. Laiki uzrādīti ļoti precīzi; tikpat precīzi tiek veikti uzlidojumi, kas tiek izpildīti vairākās fāzēs.

� vāc. Cilvēk, kas jums par temperamentu!

Vispirms nedaudz lidma�īnu virs pilsētas izkaisa tā saucamās eglītes � gaismekļus, kas lēni, izpletņu nesti, tuvojas jumtiem. Debesīs simtiem starme�u pirkstu tausta iespējamos lidoņus. Gaiss san un vaid no zenītartilērijas �āviņu �ķembām.

Lai redzētu notieko�o, esmu iznācis no pagraba un patveros zem liela, bieza atkritumu kastes koka vāka. Sausi skanēdamas, uz mana vāka krīt �ķembas. Var manīt, ka viena otra itin prāva.

Pēc pirmā uzlidojuma viļņa, kurā piedalās nedaudz ma�īnu, nu nāk otrais, izmetot virs pilsētas gaisa torpēdas. Tās sadalītas pa rajoniem, un pla�ā apkārtnē gaisa vilnis izsit mājām logus, izceļ durvis.

Pēk�ņi manu, ka starme�u pirksti kļūst īsāki. Nesapratnē kļūst baigi. Izrādās, virs pilsētas izkaisīti, liekas, aktīvie ogļu putekļi. �is melnais putekļu mākonis absorbē starme�u gaismas kūļus un jau pie pilsētas jumtiem panāk skaistās gaismas eglītes. Putekļi aizdegas un, sasniegu�i kondīciju � 13,7 gramus uz m3, sprāgst, izraisot uguns viļņu sēriju. Liesmu kūļi sitas izdauzītajos ēku logos un durvīs. Viss bumbo�anai paredzētais rajons tīts dūmos un liesmās.

Tagad lidotājiem pilsēta kā uz delnas.

Nu tik sākas īstā bumbo�ana.

Savādi, dzirdot krīto�o bumbu svelpjo�o troksni, var apmēram nojaust kur tā kritīs. Ja troksni pēk�ņi vairs nedzird, bumba kritīs ļoti tuvu.

Redzu krītam, zenītartilērijas trāpītas, divas lidma�īnas. Pavīd balti izpletņu kupoli, un liesmu apņemtās ma�īnas pazūd aiz pilsētas namu siluetiem.

Pēc apmēram divām stundām uzlidojums beidzies, starme�i nodzisu�i, sirēnu simti pārstāju�i savu biedējo�o, daudzbalsīgo, nervus graujo�o gaudo�anu. Atgrie�amies savā mītnē, no kurienes, trauksmei sākoties, mūs burtiski iztrieca uzlidojumu sākumā. Mēs, naivie, bijām domāju�i turpināt Vācijas galvaspilsētā pirmās iesāktās vakariņas.

Ir speciālas policijas komandas, kas nodarbojas ar ēku uzraudzību trauksmes laikā. Viņi arī skatās, lai �dzīvokļu un citu telpu durvis nebūtu noslēgtas, lai uzlidojuma laikā ēkās neievāktos nepiedero�i ļaudis, kas, izmantojot nenoslēgtās durvis, izdara zādzības. �ādus tipus turpat uz vietas no�auj. Zagli lielākoties ir no viesstrādnieku vidus, un Berlīnē tādu nav mazums.

Nāko�ajā dienā vēl pēc vienpadsmitiem Berlīnē tum�s kā naktī. Biezi dūmu mākoņi sedz namus, kuru logi vietām ātrumā aizlāpīti finiera plāksnēm vai papes gabaliem.

Stacijā panika. Peronos ļaudis saspiedu�ies tik cie�i, ka tie pārvērsti it kā vienā vienīgā necaurlaidīgā ļau�u masā, kurai cauri tikt nav iespējams. Momentā, kad paziņo vilciena atie�anu, kādā no peroniem sākas īsta panika � neviens nekur netiek. Ja pazaudēts bērns, to atrast veltīgi. Glu�i tāpat ir ar rokas bagā�u.

Stacijā �ajā sakarā parādās drakoniski uzraksti: kas bez atļaujas uzturēsies stacijā, tiks no�auts.

Domāju � tas līdzēja.

Iepriek�ējā dienā biju sastapis vīru, kas pārdeva akordeonu par pieņemamu cenu. Akordeonu Honer � Diamant piedāvā par 700 ostmarkārn. Par reihsmarkām neviens neko negrib pārdot.

Aizbraucu ar U-bāni līdz zooloģiskajam dārzam. Piestātne saucas atbilsto�i vietai � Zoo. Pie tās � Atmiņu laukums. Tā vidū Atmiņu, pareizāk sakot, Pārdomu baznīca.

Neko vairs nesaprotu: ta�u vakar te biju! Apkārt laukumam sagrautas, vēl gruzdo�as ēkas. Bumba trāpījusi baznīcas stūrī. Uzmanību saista skrejo�a sieviete, kura kaut ko kliedz. Viņai cie�i pa pēdām palēkdamies virzās milzīgs gorilla. Sieviete ieskrien baznīcas priek�telpā, un viņai laikam izdodas durvis nosprostot. Izņemu pistoli, bet atceros, ka tai nolūzis patronu izvilcējs. Tas man gadījās kādā dzelzceļu mezglu stacijā � Dir�avā. Divi poļi tur man mēģināja pistoli atņemt, pārgrie�ot vi-dusjostu. Iznāca pa�audīt. Stobrā, tātad, viena lode un � viss.

Par mani tomēr gorilla neizrāda ne mazāko interesi, uzlec uz baznīcas priek�nama loga, skatās iek�ā un izdara vīrie�iem nepiedienīgas darbības. Atbrauc policija un gorillu no�auj. Ielās skraida izbiedētas �irafes. Ļaudis stāsta, ka pēc bumbo�anas esot brīvībā arī ziloņi.

Organizācijas Todt kvartāls, kur man bija jāsaņem spēkrati, totāli sabumbots. Pēc �ifra komandējuma lapā jābrauc uz Brc-slavu.

Te mums paziņo, ka transporta komplektē�ana ilgs ap desmit dienām. Tas nemaz nav patīkami.

�o laiku izmantoju, aizbraukdams uz Bavārijas Alpos atrodo�os Messer�mita avio konstruktoru biroju, kur strādā mans studiju biedrs Anatolijs Martinsons, kas ir palīgs Kārlim Irbītim � agrākajam VEFa lidma�īnu un Minox kameras konstruktoram. Viņi strādā pie jauna tipa divmotoru iznīcinātāja ar koka konstrukciju spārniem. �ī vieta saucas Garmi� Pan-tenkirhena.

Latvijā atgrie�amies ar divu vilcienu sastāviem un atvedam ap 180 da�ādas klases un tipa spēkratu, kurus �e sadala pa vienībām.

Jau tuvu decembra vidus. Mani sūta uz Lilasti pārbaudīt smagās artilērijas spēkratu parka stāvokli. Konstatēju lielas nekārtības, pat noziedzību. Viss tas laikā, kad kuru katru dienu pienāks pavēle doties uz fronti.

Nebija sagatavoti �oferi ne speciālo ma�īnu � vilcēju apkalpei, ne arī citām ma�īnām. Leitnants Zvirbulis un viņa kolēģis Apsitis, kuriem �is darbs bija jāveic, bezatbildīgi braukā lepnā limuzīnā, ne jau vienmēr dienesta vajadzībās. Tie�i pēdējās bija nostādītas pienākumu pirmajā plāksnē.

Biju spiests atkārtot Liepājas variantu, nodemonstrējot tādu pa�u braucienu kā toreiz kāpās.

Negribēju abu leitnantu bezatbildīgo rīcību pacelt oficiālā plāksnē, kas viņiem būtu beidzies diezgan bēdīgi, jo vienam no vilcējiem bija izlaists nesalsto�ais dzesē�anas �ķīdums, pēc tam ieliets ūdens. Tas, protams, decembra salā pārvērties ledū. Motora bloks gan plīsis nebija, tikai izspiestas dro�ības plāksnes.

Pēc attiecīgām pārrunām ar abiem motorizētajiem kavalieriem, arī viņi sasparojas ne pa jokam. Mūsu aktivitātēm laika pārāk maz. Un tā ar ļoti vāji sagatavotiem specma�īnu �oferiem janvāra sākumā 1944. gadā izbraucam uz fronti.

Aiz muguras paliek tādas vietas kā Pu�kina kalni, Novor�evo, Belibclka, �ika�evo.

Dodamies iek�ā Krievzemes purvos. Paliec sveika, Gauja!

Uz ļoti ļodzīgas, ātrumā uzbūvētas dzelzceļa platformas atbrīvojam vagonus un sākam savas kauju gaitas.

Pirmie iespaidi, protams, negaidīti un diezgan nesaprotami. �andarmi ļauj braukt ma�īnām ar krietniem laika un ceļa intervāliem.. Brīdina, ka pirmās līnijas ir tepat pārsimt metru attālumā. Jābrauc bez uguņiem, bez liekām sarunām, jo ceļ� esot pie�auts, par ko liecina daudzās melnās artilērijas un mīnmetēju izsistās bedres visapkārt. Kā vienmēr ar savu lielgabalu Berta pēdējais brauc �oferis Arājs � arī no Rīgas Valsts tehnikuma. Man tas sevi�ķi patīkami.

Pēk�ņi skaidrā latvie�u valodā no ienaidnieka puses skan megafonā:

� Latvie�u zenītnieki, ja jūs ar saviem smagajiem lielgabaliem �ausiet pa zemes mērķiem, mēs laidīsim gāzes!

Savādi ap sirdi: tur arī latvie�i un jau tik labi informēti par mūsu iera�anos!

Pēc pāris kilometriem redzu visas mūsu priek�ā brauku�ās ma�īnas ar lielgabaliem piekalnītē iestrēgu�as haotiskā juceklī. Izrādās, ka vilcēju ķē�u gumijas spilventiņiem nav uzliktas speciālas, atsperu savilktas ķēdītes. Brauku�i kalnā, sāku�i slīdēt atpakaļ, un rezultāts � �is juceklis. Baigi iedomāties, ja to būtu pamanījis pretinieks. Visa baterija vienā vietā!

Arājs uzrauj pretslīdes ķēdītes, un ma�īnas dodas tālāk. Gala mērķis � Padorjes sād�a, pareizāk � tās apkārtne. Ziņo, ka tur pulcējas ienaidnieka spēki. Tātad � te ar pretinieku būs pirmā saskare.

Apkārtne purvaina. Galvenie ceļi lielākoties izbūvēti no koku sprunguļu klājuma � tā saucamie knipeldambji. Neskatoties uz salu, purvainajās vietās vēl manāmas rāvas tum�ās acis.

Bateriju izvieto cīņai pret zemes mērķiem, t. i. ne �etrstūrī, kā gaisa mērķu apkaro�anai, bet rindā. Vienam lielgabalam � Cēzaram, ko komandē virsscr�ants Kliederis, jābrauc uz tā saucamo klusējo�o pozīciju ar uzdevumu sargāt vienīgo lietojamo ceļa vietu (ce|a jau nemaz it kā nav). Tā lielgabals tiek aizvilkts ap trīs km no pozīcijām ar 12 apkalpes vīriem. Ma�īnai nezin kāpēc virsleitnants Ūdris liek atgriezties atpakaļ.

Tad � trauksme! Mūsu pirmā kauja Otrajā pasaules karā! Vairākas stundas ienaidnieka mīnmetēji un artilērija pamatīgi dragā mūsu pozīciju. Esam vāji ieraku�ies, jo purvainā vietā dziļāk rakties nav iespējams. Izmantojam nelielu pakalniņu slēptuvju iekārto�anai. Pagaidām ienaidnieka uguns gulst sānis.

Mūsu novērotājs pa telefonu dod pirmās koordinātes, un nu sākam vālēt mēs.

Pirmie �āvieni frontē! Pirmās granātas ar mūsu svētību trauc uz mērķi. Maza korekcija, un priek�ējais novērotājs rēc aiz sajūsmas. Turpat redzam arī pāris ugunīgus uzliesmojumus ar attiecīgu spalgu troksni. Kaut kas eksplodē. Sprādziens tiek pavadīts ar milzīgu dūmu un uguns stabu. Uzdodam vēl un nu jau pa citu norādītu atstatumu. Arī tur uguns ļoti sekmīga. Pēc �āviņu �aulu skaita konstatējam, cik esam tērēju�ies. Cerības no kaut kurienes dabūt munīciju �ais apstākļos veltas. Jā�auj ar apdomu un protams sekmīgi.

Izrādās, ka ienaidnieks uzbrūk ar lieliem spēkiem. Itin drīz kaujā jāiesaistās baterijas vieglajiem 20 mm lielgabaliem. Tādu mums ir trīs, un tos komandē virsscr�ants Stumbrs.

Lielgabali automātiskie � �auj kārtām, un to uguns, īpa�i pa zemes mērķiem, ļoti efektīva.

Ātrumā pozīcijās izvietojam arī slavenos kaulu zāģus MG � 42, bet izrādās, ka to iesaistī�ana kaujā pagaidām nav vajadzīga. Vieglie automātiskie zcnītliclgabali darbu padarīju�i: pirmie uzbrucēju viļņi noguldīti. Pārējie steigā atiet.

Kauja ilgusi nepilnu stundu. Mūsu pusē zaudējumu nav, ja neskaita tos, kuri dabūju�i pa skaustu ar sasalu�ajiem zemes kunkuļiem, ko tik sekmīgi pacēlu�i gaisos pretinieka artilērijas �āviņi.

Sakārtojam pozīcijas un pastiprinām munīcijas pārsedzes. Tā ta�u mūsu maize, bez kuras būtu pagalam, iekārtojam arī kājnieku pozīcijas, jo ļoti var gadīties, ka nākotnē apkalpēm būs jāķeras pie ienaidnieka atvaires ar individuālajiem kājnieku iero�iem.

Artilērijas �āviņu bedres gan maz noderīgas �ādu pozīciju iekārto�anai, jo ātri pieplūst ar rāvainu, melnu purva ūdeni. Tomēr mums da�kārt pieplūdu�ās bedres nepiecie�ams izmantot.

Uzmanīgi klausāmies, vai nesāk runāt mūsu klusējo�ais Cēzars. Tas klusē.

Liekas, no tās puses pagaidām nekas nedraud.

Brīvajos brī�os turpinu iepazīstināt �oferus ar velkmes vāģu iespējām un īpatnībām.

Liels notikums � mūsu pirmās siltās pusdienas! Kaujas apstākļos silts ēdiens manāmi uzlabo nospiesto garastāvokli.

Nakts paiet klusi. Pat pārāk klusi. Mums bija izstrādājies priek�stats, ka frontē nepārtraukti �auj.

Izsūtītie novērotāji stāsta, ka viņā pusē manāma milzīgas ienaidnieka masas kustība. Dzirdama arī motoru rūkoņa. Atliekam atsevi�ķi bruņusitēju munīciju, to iepriek� krietni notīrot. Liekas, tā �odien būs vajadzīga.

Parastais lielgabalu stiprinājums �ai purvainajā zemē ir trijstūra metāla ķīļi. Tos pastiprinām ar gariem koka mietiem, kurus iedzenam tiem blakām no abām pusēm.

Diena apmākusies, nemīlīga, ar ba�am vēroju savus pui�us: neziņa, nespēja iekārtoties un atpūsties viņos rada negatīvu noskaņojumu. Saprotu, ka vajag notikt kam sevi�ķam, lai mūs visus uzmundrinātu.

Novērotāji izsauc uguni � steidzīgi un daudz. Pēc pāris kārtām � mazs koriģējums, un jau atkal dūmu un uguns stabi rotā debess malu.

Drūmais noskaņojums kā ar roku atņemts. Apzināties kritiskos apstākļos savu vērtību tas dod ticību un pārliecību pa�iem sev.

Zeme sagrie�as virpuļos. No sprādzienu dūmiem grūti elpot. Pārtrūku�i sakari ar novērotājiem. Iespējams, pārsists telefona vads. Izsūtām sakarnieku grupiņu to salabot.

Ienaidnieka artilērijas �āviņi krīt stipri izkliedēti. To epicentrs ap 30 m sāņus no pozīcijas. Tur aizaudzis ezeriņ� tiek samaisīts kā elles katlā.

Pirmais ievainotais no artilērijas �āviņu �ķembas. Vēl viens. Izsūtītie sakarnieki atved priek�ējo novērotāju. Viņ� ar �ķembu ievainots plecā.

Kaut kur augstu gaisā vientuļa lidma�īna raksta baltas svītras un noraugās uz mūsu grēcīgo zemīti vienaldzīgi un lielā pārākuma apziņā. Tā cilvēks vienaldzīgi varētu noraudzīties skudru pūznī un pa�u skudru darbībā. Jāsaka, ka pats uz skudrām gan esmu raudzījies ar apbrīnu un bez pārākuma apziņas.

Esam �eit jau vairāk nekā nedēļu. Trīs atsevi�ķas saķer�anās ar ienaidnieku. Minimāli zaudējumi, un pui�os jau radusies zināma pa�pārliecinātība, ka nu jau esam īsti frontinieki. Kaujinieku kristības izturētas.

Pāris dienas paiet nervozā klusumā un gaidī�anā.Vēl viena pēk�ņa uguns izsauk�ana, nu jau pa vairākiem mērķiem ar da�ādiem nostatumiem. Jūtam, ka gatavojas kas lielāks.

Pēk�ņi � atkāp�anās pavēle. Baterijas komandieris virsleitnants Ūdris liek steidzīgi pacelt lielgabalus priek�ratos un doties ceļā.

� Kā tad ar Kliederi? � prasu virsleitnantam.

Saņemu atbildi, ka tāds ir kar�, kas prasa upurus, un klusējo�ais lielgabals ir jāatstāj.

Neizpratnē prasu, vai tad viņam jau kāds min uz papē�iem? Atgādinu, ka tur paliek 12 cilvēki, kas tic vadībai un gaidīs vēl tad, kad mēs jau būsim gabalā. Solos pats braukt pakaļ un pēc stundas būt klāt ar visu stobru un vīriem. Par atbildi saņemu, ka tādā gadījumā es tik�ot nodots kara tiesai. Dusmās atbildu, ka līdz tam laikam viņu no�au�u, ja to nebūs paspējis izdarīt cits.

Ar savu apkalpi dodamies pēc klusējo�ā.

Visam �im pasākumam ir zināms risks �ajā rajonā frontes aizmugurē klīst daudzas lielākas vai mazākas sarkanarmie�u grupas. Kas pa�reiz notiek priek�ā, nav īsti zināms.

Pēc pusstundas esmu pie klusējo�ā. Vislielākajā steigā lieku pacelt lielgabalu, savākt mantiņas, un jau braucam atpakaļ.

Mūs piemeklē nelaime: sasaluma slānis neiztur 10 tonnīgā lielgabala smagumu, tas ielūzt, iegrimst rāvainajā purva ūdenī. Gabalu to velku, bet aizmugurē paliek melna, plata vaga. Lielgabala priek�ā lielākas un lielākas aug salauzto sasaluma slāņu atlūzas. Tad lielgabalu vairs nav iespējams pavilkt. Tikai nepilns kilometrs līdz pozīcijām...

Nosūtu trīs cilvēkus, piekodinādams nerādīties virsleitnantam, uz manu atbildību atbraukt otru velkmes vāģi. Gaidot palīdzību, ap 100 metrus no mums redzam zirdzinieku kolonnu. Raksturīgais ilk�u piesitiens kamanām... Mums garām brauc ap 100 pajūgu. Saprotu: tie ir krievu partizāni, kas brauc ar uzdevumu. Naivi būtu domāt, ka tie nav mūs pamanīju�i.

Sagatavojamies arī mēs. Cezaram pat iegrū�am granātu pa-trontelpā, ta�u neko neuzsākam. Tā būtu liela neapdomība, un no �āda pasākuma mēs vairs neaizietu sveikā.

Beidzot saprotu,ka tā ir abām pusēm izdevīga klusē�ana.

Klāt otrs vilcējs. Dabūjam lielgabalu uz cietas vietas un nu jau esam pozīcijā. Visi uz riteņiem. Komandieris mūs uzslavē, kas gan skan kā zaimi.

Apvaicājos, kā tad ar kara tiesu?

� Aizmirsti! � viņ� saka, un dodamies ceļā.

Izrādās, ka izglābto stroķi līdzi ņemt nevaram: izliekti priek�ējo riteņu sakabes stieņi, lielgabals neturas �pūrē: iet te metru uz vienu, tad sametas un atkal uz otru pusi.

Ceļ� arvien slikts, sprunguļiem klāts. Blīvajā braucēju burzmā ar �ādu braucamo būtu neiespējami virzīties uz priek�u. Izņemam lielgabalam aizslēgu un pa�u atstājam vientuļu nu jau tuk�o pozīciju vietā.

Nobraucam kādus 30 kilometrus uz Pu�kina kalnu pusi � tur atelpa. Ceļ� manāmi kluss, un man rodas ideja � aizskrie�u pakaļ Cēzaram, tas ir, klusējo�ajam. Daru to, neprasot atļauju. Vēlāk gan sapratu, ka �is solis bija ļoti riskants.

Tā savādi braukt nevienam nepiedero�ā zemē, naktī, draudo�ā tuk�umā... Nezinu, ko nesīs nāko�ie mirkļi, no kurienes gaidāms pārsteigums. Man gan līdzi ir se�i pui�i un divi kaulu zāģi.

Laimīgi piekabinām Cēzaru un joņojam atpakaļ. Ma�īna, it kā saprazdama un apzinādamās lietas nopietnību, strādā nevainojami. No viena ceļa puses uz otru aiz muguras tuntuļo Cēzars.

Pui�iem izdodas ātrumā iztaisnot saliektos priek�ratu stieņus, un tālāk braucam visi kopā. Cēzara uzve�anās palikusi diezgan pieklājīga.

Aizstāvē�anās pozīcijas ieņemam netālu no Pu�kina piemiņas vietas. Savedam Cēzaru pilnīgā kārtībā. Saprotam, ka ilgi te palik�ana nebūs. Iero�us gan izvietojam, bet neicroka-mies. Tas prasītu milzu pūles un spēka, kā mums nemaz tik daudz vairs nav.

Nakts paiet nervozi. Guļam kur nu kurais. Visur eso�ais vai visu redzo�ais krievu R-5 vai U- 2 nesaukts klāt kā likts. Kļūst īsti neomulīgi. Patīkami nebūtu arī dienā, parādoties tankiem un pārsteidzot mūs uz klaja lauka bez aizsedzes.

Kukuruzņiks U-2 vairs ncuzlido, tanki neparādās.

Ir marta sākums. Pēc da�ām dienām dodamies uz Vcļikajas upes tilta pusi. Pārbraucam upi un ap pus kilometru no tās, ceļa kreisajā pusē, sākam ierakties. Saprotu, ka te būs ilgāka palik�ana.

Pozīciju vieta � no trim salmu būdām sastāvo�a saimniecība. Kā visā Krievijā, augļu koku ap māju nav. Ir da�i jāņogu krūmi un milzīga atkritumu kaudze. Turpat sētvidū. Ceļa pusē pazema būve ar biezu salmu jumtu, kas sniedzas līdz pat zemei. Tāds kā stallis, kā piedarbs, kā stadula.

Zinām, ka 16. martā abas mūsu divīzijas � 15. un 19. uzsāku�as kopēju akciju, lai apturētu ienaidnieku. Operāciju vada pulkvedis Silgailis. �ādu rīcību kara leksikā sauc par aktīvo aizstāvē�anos ar uzbrukumu.

Atsevi�ķi un mazās grupiņās uz aizmuguri klīst vācu kareivji un mūs lamā:

� Nolādētie latvie�i, viņi grib te krievus apturēt!

Savas kaujas pistoles un munīciju viņi pārdod par 10 cigaretēm.

Tad necerēts, pareizāk sakot, nesaprotams atgadījums: ar frontes pastu. Saņemu paciņu ar Ziemassvētku vēlējumiem. Paciņa adresēta man uz Breslavu, kur bijām komandējuma laikā Vācijā.

Dzimtenes meitene atsūtījusi piparkūkas, cimdus, zeķes un vēl �o to, adresēdama uz Breslavu, jo domājusi, ka esmu tur skolā. Paciņa apceļojusi daudzas vienības, līdz sasniegusi adresātu pie Veļikajas upes... No visa saprotu, ka mana pamatvienība bijusi 15. divīzijas prettankisti. Pēc tam tiku komandēts uz citām tehniskām vienībām ar uzdevumu sagatavot spēkratu vadītājus. Paciņa apceļojusi visas �īs vienības. Vārda plānveidīga atkāp�anās jēga tagad ir skaidra.

Pāri ceļam konusveidīgs, it kā mākslīgi radīts kalns. Ievērojam, ka pa spirālveidīgu uzbrauktuvi tā virsotnē rāpjas vācu triecicnliclgabals. �auj uz kaut kurieni. Izlietojis munīciju, brauc atkal zemē. To nomaina cits ar tādu pa�u uzdevumu un rīcību.

Steigā iekārtojam pozīcijas pēc iespējas labi un arī dro�i.

Mūsu apbruņojumā iedalīts viens sasistas vācu zenītartilērij-as �etrstobru automātiskais lielgabals jīrlings. Tātad � mums ir septiņi mazie un �etri lielie stobri. Tas vie� paļāvību.

Apvidus paugurains, bez kokiem. Kādā ieplakā izvietojam savus spēkratus izkliedus, lai trāpījuma gadījumā būtu mazāki zaudējumi.

Par stāvokli frontē ziņas ļoti pretrunīgas. Esam pārliecināti, ka tās frontes līnijas plānveidīgas atkāp�anās reizēs ziņu nemaz nav. Nav arī �oreiz. Atliek tikai gaidīt.

Kad jau pirmie artilērijas sūtņi sāk taustīt mūsu pozīcijas, vēroju apkārtni binoklī. Vēroju krīto�us �āviņus. Rodas aizdomas, ka uguns no kaut kurienes tiek koriģēta. Beidzamās granātas krīt jau nekaunīgi tuvu.

Pārskatu steigā apvidu vēlreiz un dzidrajās pavasara debesīs ievēroju sudrabotu cigāru. Saprotu, ka koriģē�ana nāk no turienes. Skrienu pie komandaparāta tālmēra, lai nosaka attālumu. Esot ap 15 km. Mūsu �āviņi ar laika degli ir tikai līdz 15 km. Uzliekam �o attālumu granātas galviņā, un pavasara sveiciens aizlido sudrabotā cigāra virzienā.

Vēroju sprādziena mākonīti. Nesniedz! Tātad � spo�ais sudrabotais ir tālāk. Ar parasto granātu gan mēs varam �aut 25 km tālu. Paķeru apkārtnes karti, orientēju to un meklēju attiecīgo vietu, kur būtu lauks, kur būtu ceļ�, pa kuru pievests balons, un kur vajag atrasties apkalpei ar vin�ām.

Kārtībā! Tas ir ap 16 kilometrus attālu, un nu jau vesela kārta � 4 granātas � nes pavasara sveicienu uz �o vietu. Efekts kolosāls � spo�ais cigārs, ar vienu galu nosvēries uz zemi, nervozi gāzelēdamies steidzas lejā. Veltām vēl trīs kārtas. Tad redzam uzliesmojumu un saprotam: munīcija nav velti �ķiesta. �au�anu pārtraucam.

Tikai nāko�ajā dienā, 26. martā, saprotam, ka iepriek�ējā dienā izdarīta tikai pie�aude paredzētajai strostei � artilērijas darbībai, kad jau mērķis atrasts un pie�auts, nostatumi pierakstīti. Tā ir iznīcino�a uguns izvēlētajam mērķim.

Esam pieprasīju�i munīciju. To parasti ved naktīs.

Mums miegu pārtrauc milzīgs sprādziena vilnis, un visi esam kājās. Kaut kur, omulīgi murrādams, attālinās kukuruzņiks U-2, bet mums vairs nav ne munīcijas, ne vedēju. Mūsu munīcijas ma�īna laikam uz īsu brīdi bija ieslēgusi jau tā aptum�otos starme�us, meklējot ceļu. Tajā brīdi debesīs murrājis �is nakts lidonis un tie�i ma�īnai uzmetis bumbu. Braucējiem, protams, vajadzēja zināt, ka tā var gadīties, bet da�kārt, tā jau dzīvē ir, ka spekulējam: vai tad nu �oreiz, gan jau!

Steidzīgi izsūtām ziņnesi, un jau agrā rīta stundā atved mūsu frontes maizi � �āviņus. Vēlāk izrādās, ka tā noderīga vairāk par gaisu �īsdienas notikumos.

Mūsu mazie velk spīdo�us rakstus naksnīgajās debesīs, meklējot lidoni, bet tas noplanē pavisam zemu un pazūd aiz upes.

� Velns, kā būtu derējis kāds starmetis! � pukojas 20 mm vada komandieris virsscr�ants Stumbrs un sirdīgi nospļaujas.

Nolemjam nāko�os lidoņus apkarot ar rokas iero�iem, bet nogurums ir tik liels, ka nāko�ais nakts lidonis izlido netraucēts. Liekas, ka kaut kur eksistē nerakstīta savstarpēja vieno�anās: neaiztiec tu mani, es neaiztik�u tevi!

Da�as dienas atpakaļ agri no rīta biju aizgājis līdz Vcļikajas upei, kas te mazliet platāka par Gauju. Upe sve�a, nemīlīga, diezgan strauja, krūmiem apaugusi.

Gumijas laiviņā braukādami, vācie�i kaut kur spridzina zivis. Granātu met pa straumei un sprādziena brīdī, straumes nesti, atrodas tie�i virs vietas, kur uzsitas krietns vilnis un gumijas laivele draudo�i sa�ūpojas. Pēk�ņi ūdens virsma top balta no zivju vēderu sudrabotā spīduma.

Nē, �ī upe man nepatīk. Eju atpakaļ uz pozīcijām.

Ar tā saucamajiem lidojo�ajiem tankiem � krievu triecienlidma�īnām 1L � 2, kurām apak�ā tērauda plāksnes, esam jau iepazinu�ies. Tās uzlido vairāk un vairāk � gan pāros, gan lielākos formējumos. Saprotam, ka �ādi uzlidojumi būs ikdienas parādība.

Sagatavojam munīciju to apkaro�anai. Gadījumu, kad lielie stroķi �auj ar tie�o tēmējumu � bez komandaparāta, sauc par tuvuguni. �im nolūkam sagatavo granātas ar laika degli, nostāda uz 25 no krusta, t.i., tā sprāgst ap 750-800 metrus no iz�au�anas vietas. Prakse tomēr pierāda, ka jāsāk �aut jau vairāk kā no km attāluma. Tādēļ esam spiesti reglamentā paredzētā viena �āviņa vietā uzlidojuma laikā sagatavot trīs, kas jau 1300 metros rada neērtības uzbrūko�ajiem Staļina ērgļiem. Pielietojot �o jauno metodi, pie Opo�kas nogā�am pirmo lidma�īnu.

Vcļikajas līnijā rit smagas atvairī�anas kaujas. Pie augstienes Melnie Kalni vairākkārt mainīju�ies saimnieki. Skaidri zinām, ka �is rūgtais biķieris skars arī mūs.

Pamanu, ka no mums pretī eso�ā kalna pazudu�i vācu trie-cienlielgabali.

Ātrumā aizbraucu pie mūsu lauku artilēristiem. Konstatēju, ka viņi �auj jau vairs tikai ar dalītās munīcijas pirmo dzenlādiņu � maisiņu. Tātad � ienaidnieks ir tepat. Ļoti tuvu.

Mirkli atkal esmu pozīcijā. Saklausām me�onīgu auro�anu, un sākumā nesaprotam, kas notiek. Gaiss pilns ienaidnieka lidma�īnām. Tās atvaira vieglie iero�i.

Krievi nāk paralēli upei milzīgos baros tie�i uz mums.

Ar ziņkāri vēroju un auro�anā mēģinu saklausīt kādu sakarīgu vārdu. Tas neizdodas.

Kaut kur pie tās pa�as Melnās augstienes viņi forsēju�i Veļi-kajas upi un dodas uz tiltu � tie�i uz mums. Kādreizējais Eiropas �empions ātrslido�anā Alfons Bērziņ� ar kaulu zāģi ie-klupis grāvī zem ceļa maskē�anās pinumiem. Kā par brīnumu -baiļu nepavisam nav, vairāk gan tāda neizprotama interese. Iestāstu pats sev: viņi nāk, lai tevi nogalinātu...

Masa, aurodama, tuvojas un nekārtīgi �auj ar automātiem. Apkārt dzirdama lo�u sanē�ana. Kaut ko tādu laikam dzīvē nākas tikai vienreiz redzēt.

Gaisā milzums lidma�īnu, bet tās vairs ne�auj un bumbas nemet � savējie bīstami tuvu.

Vēl joprojām klusējam. Tad � tie ir klāt. Bērziņ� iedarbina savu zāģi un netālu no mums nogulst ap 20 uzbrucēju. Tad ierunājas visi stobri, un pelēkā masa sāk viļņot, ļodzīties, dalīties.

Gaisā lido ķermeņi, iero�i, somas un zemes gabali. Pelēkā masa kratās kā drudzī. Troksnis neaprakstāms, to vēl papildina lidma�īnu rēkoņa.

Pamanu, ka pretējā kalnā, pozīcijā, no kurienes vācu tric-cienlielgabali vēl nesen tik cītīgi apkaroja mums neredzamo ienaidnieku, pretinieks velk smago mīnmetēju. To nedrīkst pieļaut! Ar bruņusitēju granātu �o nodomu izjaucu. Ap pozīciju pajūk baļķu klājiens.

Mīnmetējs ripo uz mūsu pusi. Apkalpe klusē...

No intensīvas uguns vieglajiem lielgabaliem vairākkārt jāmaina stobri. Arī lielie dragā bez atelpas. Vieglie savu uguni pārceļ no zemes uz gaisa mērķiem.

Aurojo�ās masas vel�anās uz mūsu pusi apturēta. Uzbrucēji noguldīti milzīgām kaudzēm. Iestājas neomulīgs klusums... Viens uz otru skatāmies it kā neizpratnē par notieko�o. No noguldīto ienaidnieku puses atskan pa vaidam un palīgā saucienam. Liekas, ka viņiem nav, kas palīdzētu.

Ar smagajiem stobriem palīdzam vieglajiem apkarot gaisu, un � izdodas. Viena lidma�īna ar atrautu astes daļu, nikni gaudodama, aiz upes ietriecas zemē.

Sagaidāma noccl�anās no pozīcijas, kad atskrien mana lielgabala �oferis Arājs un saka, ka ar ma�īnas motoru kaut kas noticis. Dodos uz netālo ieplaku, kur novietoti mūsu spēkrati. Viena kravas ma�īna liesmās � tie�ais trāpījums!

Manam vilcējam aizsalusi visa benzīna baro�anas sistēma. Vadi un karburators iesalu�i. Gaiss it kā mierīgāks, un varam netraucēti strādāt. Noņemam visus pievadvadus, attaisam karburatoru un ar lodlampu atbrīvojam no sasalu�ā ūdens. Kad �ie darbi pabeigti, esmu pārliecināts, ka lieta ies.

Nezinu, kāpēc pirms motora iedarbinā�anas paceļos sēdeklī stāvus kādas nezināmas komandas iespaidā, kas atgādina, ka uz grīdas blakus eso�o benzīna kannu var sa�aut. Paņemu to un pārceļu uz aizmugures sēdekļiem (it kā tur to nevarētu sa�aut). Ma�īnai zem vadītāja sēdekļa galvenā tvertne ar 140 I benzīna. Avārijas tvertnē virs motora - 30 1 .

Ta�u dīvainā doma, ka sa�aus tie�i līdzās eso�o benzīna kannu. Kamēr to pārceļu uz aizmuguri, blakus netālu sprāgst prettanku �āviņ�.

Gara �ķemba, gandrīz puse no lādiņa, triecas pret stūres ratu, pārsit apvalku un otrā pusē, daudzkārt mainot krāsu, sniegā �īkstēdama atdziest.

Skatos uz sadragāto stūres kolonas pārsegu, savām kājām, aizmugures sēdeklī ar brezentu pārklāto benzīna kannu... Stūres rata apvalka pārsi�anas vietā pirms brī�a vēl atradās manas kājas.

Iedarbinu motoru � viss kārtībā. Piekodinu Arājam vēl un vēl pārbaudīt ma�īnu, jo jūtu � ceļ� ir zem kājām.

No noguldīto ienaidnieku masām �ur un tur paceļas pa stāvam. Parādās kāda dzīva roka. Tie, kas noguldīti no apdullino�ajiem sprādzieniem, patiesībā nemaz vai arī viegli ievainoti, stulbi raugās apkārt un bļauj, tvarstīdami rokām gaisu.

Patīkami apzināties, ka pui�i savāku�i, ne viena nemudināti, ap 20 �ādu apdullu�o ienaidnieka karavīru un saliku�i rindiņā pie salmu būdas jumta, kas sniedzas līdz zemei. Mūsu sanitārs pēc iespējas palīdz ievainotajiem.

Atstājam ūdeni dzer�anai, jo nupat jādodas prom. Sēdo�ie negrib palikt, lūdzas, lai ņemot līdzi, saka, ka viņus savējie tāpat no�au�ot.

Pamanu slepenus, bailīgus skatus, ko citi raida uz vienu no viņiem, un kāds man pa�ukst, ka tas ir poļitruks. To atstāt nedrīkst citu dro�ības dēļ, un viņu paņemam līdzi.

Rīkojums baterijai pacelties uz priek�ratiem, un braucam. Vietu, kur mūsu ceļ� saskaras ar �oseju Ostrova � Opo�ka, ap 25 kilometrus kā no vienas, tā otras pilsētas, sauc par Novgorodku. �eit ceļa labajā pusē � mūsu brauk�anas virzienā � svaigi aizbērti kritu�o karavīru kapi.

Pagrie�amies uz Opo�kas pusi. Netālu dzelzceļa stacija Jesiniki.

Skumji. Tuvojamies Latvijas robe�ām...

Tagad, kad tik daudz gadu pagājis no �īm cīņām, pēk�ņi ieraudzīju laikrakstā publicētu nelielu Jāņa �āvēja vēstuli, kas no jauna it kā acu priek�ā nostādīja tā laika cīņas notikumus.

Lielgabalu apkalpe, kurā biju arī es, stāvēja purvmalā, ap 200 m no priek�ējām līnijām. Priek�ā izlūku bataljons.

Kājnieki sāk stāstīt, ka mūsu aizmugurē klīstot sarkano daļas. Ziņas izrādījās patiesas. Mūsu kājnieki tagad �auj uz aizmuguri, un mēs esam divās ugunīs. �ai ellē jūtamies pilnīgi pamesti.

Pievakarē krēslā atbrauc Dreimanis un pavēl pacelt lielgabalu. Tātad � tomēr esam iedomāti! Pa purvu mīcoties, lielgabals nogrimst, netiekam virsū uz knipeldambja.

Dreimanis izsauc otru vilcēju, un tad ar lielām grūtībām lielgabalu pa visu nakti izvelkam. Esam noguru�i. Nezinām, kad vēl gulēsim.

Baterijā atklājas, ka esam jau norakstīti. Komandieris vecākais leitnants Ūdris nav ļāvis Dreimanim braukt mums pakaļ. Pateicis: Kar� ir kar�.

Dreimanis uz savu galvu izglāba apkalpi ar visu lielgabalu pēdējās minūtēs.

Bet kā tad citādi varēja būt? Visi ta�u bijām latvie�u zēni, un visiem viens liktenis.

�ī plānveidīgā atkāp�anās tomēr bija skārusi kā mūsu, tā 15. divīzijas spēkratus. Fronte mazliet nostabilizējusies. Mūs novieto ap 30 kilometrus no priek�ējām līnijām. Bojātos spēkratus vedam uz Jesiniku staciju. Sād�u, pie kuras esam ieņēmu�i pozīcijas, sauc Do�ari, netālu no Rakovojes ezera. Nosaukums pilnīgi atbilda ezera saturam: tanī ļoti daudz vē�u...

Sād�ā, liekas, jau ilgāku laiku atradusies kāda vācu vienība, jo kareivji sadraudzēju�ies ar sād�as sievie�iem. Sād�as iedzīvotāji nav evakuēju�ies.

Katru dienu �e rīko sacensības: zaldāti, balansējot uz ripojo�as mucas, cen�as viens otru apsteigt, kas izraisa vispārēju jautrību. Ierodoties �eit, bija jāsameklē ciema vecākais, lai ierāda vietas.

Atrodam viņu pirtī. Sejās sitas garaiņu vilnis. Beidzot redzam, ka mazgā�anās un pēr�anās notiek kopā ar sievie�iem. Bez kādas kautrē�anās. Bez. steigas norunājam savu runājamo. Sievietes, karstuma sakarsētām sarkanām miesām, mūs ziņkāri vēro.

Kādu ritu piezvana draugs Alfrēds Zigismunds, kas strādā par tulku pie augstākā priek�nieka Gebharda, ka pie viņiem esot saņemta pamatīga kantīne. Atbildu, ka man atkal vē�u, cik uziet... Sarunājam, ka mēģinā�u aizkulties ar uzkodām... Pui�i ātrumā saķer divas mugursomas ar vē�iem, ko sabā�am nātru iepakojumā. Sarunāju ar priek�niecību uz pusdienu... Un nu jau braucu pa taisnāko ceļu, pareizāk sakot, uz Duhno-vas sād�u, kur esot visa frontes vadība.

Motocikls mani nes uz apmēram 40 kilometrus attālo vietu, kur gaida kārdino�ā kantīne... Pabraucu me�ā garām mazai pamestai koka baznīciņai, ... Celiņ� pavisam �aurs, tomēr skaitās galvenais... Paceļos nelielā kalniņā un pēk�ņi apmulstu. Pāri ceļam nogāzta egle. Nu būtu reize motociklu apmest uz vietas, kā to biju mācījis citiem. Ceļ� pilns koku saknēm, kas krustu �ķērsu saviju�ās. Manevrs var neizdoties.

Domas strādā milzu ātrumā: partizāni! Nav ari ceļa atpakaļ: par maz laika. Kreisajā ceļa pusē egles galotne pārkārusies pāri grāvim, kur� piepildīts ar kara laikam raksturīgām drazām. Pēc iespējas zemu noliecos pār stūri. Ieslēdzu zemākajā ātrumā un triecos grāvī zem egles galotnes...

Kad atskan pirmais �āviens, esmu jau pa egles galotnes apak�u izsities cauri. Tālāk tāpat pa grāvi, pāri kastēm un kritu�iem, jau sadalīties sāku�iem zirgu ķermeņiem � uz priek�u! Kaut kur blakus paput sausās zāles puduris, uz ceļa izsit māla pikuci un tad trāpa motocikla pakaļējā ritenī, izsit spieķi, kas, savērpdamies un sizdamies starp motocikla dak�ām, taisa negantu ļembastu. Rauju ma�īnu uz ceļa un esmu jau no bīstamās vietas pietiekami tālu...

Pāris sveicienu vēl pārlido galvai, un las arī viss... Domāju, partizānu skaits tur nebija liels. Laikam cerēju�i uz ma�īnu, kas noteikti apstātos. Mans variants tiem nāca negaidīts.

Duhnovā konstatēju, ka viena lode gājusi cauri arī manām vē�u mugursomām, ir arī cietu�ie...

Kantīnes deva tie�ām karaliska. No �ejienes iespēja arī pa telefonu sarunāties ar Rīgu, ko nekavējoties izmantoju. Brālis Jānis jautā, no kurienes zvanu. Dzirdamība lieliska. Saku no frontes. Man netic. Tad kaut kur klausulē atskan brīdinājums:

� Sie mussen deutsch sprechen! Atbildu, ka tūlīt, tūlīt un � dodu tālāk latviski. Atskan otrs brīdinājums, un saruna tiek pārtraukta.

Priek�nieki �eit varen lepni iekārtoju�ies: katram sava teritorija ar personisko apsardzi. Klāteso�os uzcienāju ar vē�iem. �ie nu arī liek galdā, kas nu katram ir. Izrādās, ka ir ko likt, turklāt pamatīgi.

Pēc mielasta atvados un dodos atpakaļ pa to pa�u ceļu, jo nu tas ir visdro�ākais. Koks no ceļa novākts. Pozīcijā esmu labi drīz. Iekurinām pirti, kas liekas kā debesu svētība.

Kaut kur ciemā tālāk galā spēlē mūzika, dzirdamas skaļas klaigas. Tātad � balle. Vācie�i rauj ar dunkām līdz pat rīta gaismai. Viņu rīcība mums nesaprotama un nav arī attaisnojama. No mūsu puses �ais izdarībās nepiedalās neviens, nav pat bijusi ne mazākā interese.

Pēc krietnas pēr�anās pie mums vē�u balle. Viens no mūsējiem varen pa�apzinīgi, nebilstot ne vārda, uzliek pa�tecināto.

Sād�as komendants � vācietis. Mūsu ļaudis pieprasa patruļdienestam. Pie galvenajiem ceļiem ierīkotas pat�auteņu ligzdas, pagaidām gan tuk�as. Visumā manāma ārkārtīga bezrūpība. Mūsu norīkotie vīri ziņo, ka �ādu posteņu vācie�iem nemaz nav. Sād�ā noteikta komendanta stunda, bet to neievēro un bie�i jau krietni naktī kāds vācietis klīst ar krie-venēm itin jautrā omā.

Kādu rītu liels troksnis: uz galvenā sād�as ceļa ma�īna uzbraukusi mīnai. Savādi: iepriek�ējā dienā pa �o ceļu brauku�as vairākas ma�īnas, un te pēk�ņi!

Mēs pastiprinām apsardzi. Pēc divām dienām � atkal mīna! �oreiz gan uz cita ceļa. Tagad arī vācie�iem �aubu nav, un viņi sāk rīkoties: pat�auteņu ligzdās parādās iero�i. Pie tiem � strēlnieki. Vietējiem aizliedz iziet no mājām.

Nāko�ajā rītā �āds skats: savākts bars ciema sievu un nostādītas kolonnā. Liek sadoties rokās un pa ceļu iet ārā no sād�as. �ās krustās un neiet.

Prasa � kāpēc?

Atbilde skan:

� Mīnas!

Vācie�i liek viņām tās meklēt. Nevarot! Atsakās. Tās esot tādas, ka nedrīkstot. Tātad mīnas tur radu�ās ne bez viņu ziņas.

Abām divīziju smagajām ma�īnām palicis tikai viens vilcēja komplekts. Jābrauc uz jaunām pozīcijām, tuvu pie Opo�kas, uz Neveles ceļa. Atstājamā sād�ā redzam, ka visi iedzīvotāji sadzīti �ķūņos. Zinu, ka �ādos gadījumos izsauc specvicnības, kas noskaidro faktus un rīkojas atbilsto�i kara apstākļiem...

Opo�kas � Neveles ceļ�... Stāvam netālu no tā, pāris kilometrus no pilsētas. Ap 10 kilometrus tālāk uz Neveles pusi atrodas 15. divīzijas zenītnieki.

Agrā rīta stundā ar 20 mm automātiskajiem zenītlielgaba-liem notriecam vienu lidojo�o cietoksni 1L � 2.

Man jāapseko nogāztā ma�īna, kar�u somas un citi pierādījumi. Tas viss jāpaziņo �tābam. Par nogāztu lidma�īnu baterija saņem 4 tā saucamos flakpunktus. Par 16 �ādiem punktiem vienībai pie�ķir vienu II �ķiras Dzelzs Krustu.

Lidotājam, kas ar savu ma�īnu ietriecies purvā, divas kar�u somas, pilnas �ervonciem. Somās varētu būt pat miljons rubļu � kas tos skaitīs. Samirku�o naudu pui�i izkar �āvē�anai apkārtējos krūmos. Tie, liekas, rudens salnu skarti: tīri sarkani plivinās vējā.

Visu to atstājam tiem, kas nak aiz mums. Te nu der pasaku ticējums: lūk, kur nauda �āvējas!

Uzzinām, ka divpadsmitos naktī spridzinās Opo�kas tiltu, kas savieno Vcļikajas upes krastus. Līdz tam laikam ar abām baterijām jātiek pāri upei.

Uz divām baterijām vienīgais spēkratu sastāvs nu pamatīgi noslogots. Vispirms pārvilks pāri tiltam smago 15. divīzijas zenītbateriju. Mūs ņems pēc tam un tūlīt aizvilks uz 40 kilometrus attālo Krasnogorodskas pilsētiņu, kamēr piecpadsmito pagaidām atstās upes otrajā pusē. To paņems, kad brauks atkārtoti. Apstākli �ajos nodomos ievie� zināmu korektūru.

Visapkārt Opo�kai jau sen izrakti pamatīgi pret tanku grāvji. Vienīgais Neveles ceļ� ap puskilometru � mīnēts. Kad visas karaspēka daļas būs atkāpu�ās uz Opo�ku, to paredzēts uzspridzināt. �im nolūkam pie mīnētās ceļa daļas atstāta speciāla spridzinātāju komanda. Ja ceļ� tiktu uzspridzināts laikā, pilsēta būtu uz laiku pasargāta no tankiem.

Apstākļi izspēlē ļaunu joku: tanki pilsētā iebrauc jau tad, kad mēs braucam uz Krasnogorodsku. Otrpus upei viņi ieņem pozīcijas un sāk �aut pa krastā atstāto, neaizsargāto 15. divīzijas zenītbateriju.

Savu uzdevumu neizpildījusi, atstātā spridzinātāju komanda bija pānikā aizmukusi.

15. divīzijas baterija nu tiek pamatīgi sadragāta. Viens tās kaprālis gan paspējis iz�aut uz tanku, kas pavisam tuvu otrajā krastā nikni uguņo. Tanks sadeg, bet tas ir arī viss. Pārējo �etru lielgabalu apkalpes pamuku�as kur nu kurā.

Ceļā uz Krasnogorodsku mūs apstādina se�i pilnīgi kaili leģionāri. Esot saņemti gūstā, izģērbti un pavēlēts tos no�aut. Viņiem izdevies me�ā izmukt. Da�i kritu�i, bet se�i tiku�i līdz upei, pārpeldēju�i un tagad �eit. Paņemam līdzi, lai stāsta braucot. Laika maz. Mēs jau vēl arī nezinām, kas notiek pie Opo�kas.

Krasnogorskā mani steidzīgi izsauc augstākais komandieris Gebhards. Viņ� mani saņem ar �ādiem vārdiem:

� Dreimani, man jums kas sevi�ķs. Esmu pārliecināts, ka to veiksiet.

Seko visu iespējamo vācu lamuvārdu birums. Bez kaujas pazaudēt bateriju � nedzirdēts skandāls un noziegums. Tam sekos attiecīga vadības rīcība. Piesaka, lai no sasisto iero�u apkalpes nevienu līdzi neņemu.

Biju cerējis kaut cik atpūsties. Uzdevums bīstams. Nolemju vīrus izvēlēties uz brīvprātības principa. Baterijā arī trīs vīri, kas noķerti kā dezertieri. Tos tūlīt nozīmēju �ai akcijai, jo, to veiksmīgi izpildot, viņi sevi būs reabilitēju�i.

Tātad � man ar visiem vilcējiem jādodas atpakaļ uz Opo�ku un ienaidniekam no degungala jānoceļ sa�autie iero�i. Kādā tie stāvoklī � nav ne jausmas. Upe, kas platumā līdzinās Gaujai, nav jau nekāds di�enais attālums �ādai riskantai operācijai.

Saņemu paroli, un jau esam ceļā uz Opo�ku. Saprotu, �ai upes krastā jābūt vācu kājniekiem. Visupirms jāmeklē kontakti ar tiem. Jāprasa, lai no vācu puses mūsu akcijas laikā netiktu iz�auta neviena gaismas raķete.

Manā rīcībā 2 kāpurķē�u vilcēji, kuru motori darbināmi ar benzīnu. Tie var virzīties ļoti klusi, jo katram kāpurķēdes loceklim � gumijas spilventiņi. Vēl ir 2 MAN dīzeļi, kas gan ir manāmi skaļāki. Tos pozīcijā nelaidī�u, bet viņu rīcībā nodo�u izvilktos iero�us. Tā izdomāju braucot.

Atkal neveiksme: brauciena laikā tiek mainīta parole. Tas nozīmē, ka krievi dabūju�i mēli. Notiku�o mēs nezinām.

Savāda sajūta ar �iem spēcīgajiem vilcējiem. Izbraucam cauri mūsu artilēristiem, kājnieku lielgabaliem, mīnmetējiem un esam pilsētā. Ma�īnas novietojas aiz kādas pamestas rūpnīcas korpusiem. Ar savu ēnu Sustu ejam meklēt mūsējos kājniekus.

Ellīga tumsa... Da�as gaismas raķetes, pēc tam vēl dziļāka tumsa... Mums laimējas: uzejam virsū vienam vācietim, kas iznācis no bunkura, vajadzības spiests. Viņ� nobijies vairāk par mums un drebo�u balsi nosauc paroli. Mēs savu. Viņ�:

� Neder!

Liek apstāties. Izsauc no bunkura savus kamerādus, un tikai tagad uzzinām, ka parole mainīta. Vienības komandieris virsleitnants, uzzinājis par mūsu nodomu, sāk neganti lādēties.

� Nav iespējams, � viņ� saka, � krieviem no degungala izvilkt �o pamesto un sa�auto tehniku.

Mūsu akcija pazudinā�ot arī mūs pa�us. Tā arī bū�ot par iemeslu, lai viss frontes sektors vārītos kā elles katlā. Paskaidroju, ka tā ir pavēle un es to pildī�u. Vienīgais lūgums � akcijas laikā neiz�aut gaismas raķetes. No laipnā virsleitnanta ar to arī �ķiros. Mūs pavada negantas lamas.

Klusi apstaigāju sasisto bateriju. Apskatu, ko varēs un ko nevarēs izdarīt. Viens lielgabals cietis vissmagāk: sa�auta tā saucamā tumba, kas ir pamats visam ierocim. Mēģinot lielgabalu pacelt uz priek�ratiem, tas dro�i vien apgāzīsies. Tātad � kad pārējie būs laimīgi izvilkti, to nāksies uzspridzināt.

Piekodinu pui�iem neizdarīt nekādas kustības raķe�u lido�anas laikā. Jāpaliek stāvoklī, kādā atradies raķetes iz�au�anas brīdī. Raķetes lido�anas laikā ēnas, kas tagad ir pavisam juceklīgas, maina savu projekciju uz zemes un apkārtējiem priek�metiem. Jebkura kustība, kas būs pretrunā ar �o saprotamo ēnu rotaļu, tiks pamanīta, un tad...

Klusi, |oti saskaņoti uzceļam pirmo lielgabalu uz priek�ratiem. Prom vilk�anai sagatavoti trīs. Viens � jāuzspridzina. Sakraujam visu, kas noderīgs, uz lielgabala platformām: munīciju, apkalpes personīgās mantas, un visi prom no bīstamās vietas! Paliek trīs vīri, kuriem jāveic piekabinā�ana.

Sē�os pie vilcēja stūres, pieminu māti. Noglāstu viņas iedoto gredzenu... Pieminu Gauju... Aiziet!

Klusi, ar mazu ātrumu esmu jau pie pirmā lielgabala. Izdaru manevru un � neticu: esmu piebraucis tik precīzi, ka piekabe jau izdarīta, un man dod zīmi vilkt. Pēc brī�a velkamo atdodu dīzelim. Tas nekavējo�i tiek nosūtīts uz Krasnogorodsku. Kārta otrajam. Pagaidu, līdz nodziest krievu iz�autās raķetes. Prātā �aujas nelāga doma: būs kaut ko manīju�i. Ja tā, tad vilk�u stroķus ar pilnu ātrumu. Tomēr viss apklust, un jau otrs lielgabals ripo uz aizmuguri. Laimīgi!

Mirklis jāgaida, līdz beidzas uguņo�ana. Arī tre�ais pie savējiem! Palieku viens ar savu vilcēju un trim vīriem. Tagad � akcijas epilogs! Aizdedzinu Bikforda auklu, un pa�i � aizsegā!

Apkārtni nodrebina varens sprādziens. Tas ir par iemeslu, lai fronte atdzīvotos. Desmitiem raķe�u grie� naksnīgās debesis. Krievi pamanīju�i, ka apmuļķoti un gā� pa jau tuk�o baterijas vietu niknu jo niknu uguni. Atceros saērcināto vācu virsleitnantu, kas ne jau bez iemesla mūs lamāja. Ellīgā uguns pieņemas spēkā. Tiem tur, viņā krastā, milzums prettanku lielgabalu, ko saucam par ra� � bum. Galveno ielu nepārtraukti ap�auda, un tur nav ko domāt parādīties.

Ātrumā izlūkoju apkārtni un apsveru iespēju izbraukt cauri dārziem un apkārtceļiem. Pagaidām mūs sarga rūpnīcu korpusi, bet jātiek ta�u prom. Gaidīt vairāk nekā bīstami.

Sākas traks brauciens pa Opo�kas dārziem, dīķiem, �ogiem, kokiem, grāvjiem un visādiem �ķēr�ļiem. Jūtu, ka velku līdzi veselu stiepuļu �ogu. Ar strauju manevru no tā atkabinos.

Atkal stiepules!

Baidīdamies, ka tās nesapinas ķēdēs un riteņos, izkāpjam un stiepules nosienam pie staba. Esam laimīgi tiku�i vaļā. Pavisam tuvu sāk rībēt mīnas, aplaimojot apkārtni ar pļekanu troksni un �ķembu vēdekļiem. Strauji mainu virzienu un iebraucu pusaugu�ā dīķī. Mudīgi atpakaļ, pa labi, un � esam uz kaut kāda ceļa. Patiesībā par ceļu to nu gan saukt nepiedienētos.

Mazu gabaliņu braucam pēc deguna, �ķērsoju jau lielāku ceļu. Pa to triekdamies, beidzot esam uz īstā! Gandrīz sabraucu mūsu mīnmetējniekus, kuri neganti lamājas, bet tas nav tas ļaunākais. Pēc pusstundas esam sād�ā, kur mūs jau gaida. Ir ap �etriem rītā. Operācija veikta bez cilvēku zaudējumiem, par ko bezgala priecājamies. Palīdzēts arī trim dezertieriem.

Izglābtie trīs lielgabali gan vairāk vai mazāk cietu�i. Jāsūta remontēt. Uzzinu, ka to var izdarīt tikai Rīgā.

Augstais priek�nieks Gebhards jautā, ko es gribot par �o veikumu. Saku, ka kopā ar sasistajiem iero�iem gribu braukt uz Rīgu. Saņemu piekri�anu, un tā visi trīs lielgabali lielā steigā tiek uzvilkti uz platformām, kurās pirms tam vestas cūkas. Vagonu grīdas klātas ar krietnu mēslu kārtu. Notīrīt nav laika. Iestumjam un nostiprinām lielgabalus tai pa�ā mēslu valstībā.

�is ir pēdējais e�elons: sliedes tūlīt tiks uzspridzinātas.

Sveika, Krievzeme! Tiksimies Latvijā

Vilcienam kustoties, lielgabali mēslos slīd: ātrumā jāattīra vismaz riteņu vietas, jānosliprina ar līdzpaņemtajiem ķīļiem un naglām.

Kaut kur ap Ieriķiem pamanu savu studiju biedru Jāni Runci. Viņ� izmisīgi meklē iespēju nokļūt Rīgā. Manis piedāvātā iespēja viņu apmierina, un mēs divatā turpinām ceļu.

Uzzinu, kas pa �o laiku noticis fakultātē, cik studentu aizgāju�i leģionā un cik aizbrauku�i pāri zilajai jūrai. Ir tādi un tādi, turklāt pēdējo krietni vairāk... Par to nebrīnos: katram sava āda dārga...

Jānis ar neslēptu interesi aplūko un aptausta sasistos lielgabalus. Jautā par fronti... Saku, te jau viss redzams: tur neapdomīgi ļaudis svaidās ar visādiem dzelzs gabaliem, un ja trāpa pa galvu, tā ilgi sāp... Jānis saprot, ka viņu āzēju, un beidz taujāt.

Slokas ielas darbnīcās lielgabalus pieņemt atsakās: pa�i esot uz riteņiem. Sasistie iero�i jānododot Mangaļos. Viss tas prasa laiku, kura jau tā gau�am maz. Lai pasteidzinātu iero�u nodo�anu, Zasulauka stacijā, kur uz maniem vagoniem ar krītu rakstīts Zassenhof, uzrakstu Mangalen.

Dodos pie stacijas priek�nieka un uzspēlētā sa�utumā uzstāju, lai labo kļūdu. Pāris stundu laikā tas izdarīts, lielgabali nodoti, prāts mierīgs, un varu atļauties paraudzīties apkārt.

Piezvanu drauga māmuļai uz Jaunciemu. Pārsteigums liels. Atbild mans draugs Alfrēds. Viņ� bijis komandējumā un pāris dienas viesojas pie mātes. Nekavējoties norunājam tik�anos. Uzaicinām ari mūsu studiju biedreni. Runājam un stāstam, tomēr katrs esam gandrīz no savas pasaules. Viss �ķiet nenozīmīgs. Jūtu, ka sirds vedina atpakaļ pie puikām.

Palīdz gadījums: ejot pa Dzirnavu ielu, redzu savu frontes vāģi Mercedes-Benz Kabriolet ar tā sa�autajiem un izlabotajiem, bet nenokrāsotajiem sāniem. Iemūku vārtu velvē un gaidu.

Jā, pakām apkrāvies, no veikala iznāk di�kareivis Kivliņ�, samet pirkumus ma�īnā un gatavojas iekāpt, lai brauktu prom.

Acumirklī esmu viņam blakus, neskatoties acīs, saku:

� Ne es tevi esmu redzējis, ne gribu redzēt. Vāģis man vajadzīgs, pazūdi! Dokumentus uz sola!

Kivliņ� pazūd. Braucu ar ma�īnu uz Pārdaugavu pie savējiem. Tur priecīga atkalredzē�anās ar tēvu un māsu.

Prieks par atgūto ma�īnu. Kā atrast vienību � problēmu nav. Jābrauc pretīm.

Pa ceļam Sigulda, Gauja, Turaida...

Tur jābūt. Jāredz. Jājūt...

Turaidas mui�ā saimnieko mātes māsa. Mana bērnības un jaunības zeme! Krimuldā � māsa ar vīru. Abi dakterē. �

Kāds prātvēders Turaidā grib pārliecināt, ka savu vienību Pirmajā pasaules karā meklējis pus gadu. Saku, ka tagad ir Otrais pasaules kar� un es neesmu viņ�. Iznīcino�i paskatījies, viņ� nospļaujas...

Nobraucu pie Gaujas Dainu mājām, kur Kri�jāņa Barona dēla saimniecība.

Braucot pa Vidzemes �oseju, sastopu mūsu diviziona pārvietojamās mehāniskās darbnīcas. Tās dodas uz pie Limba�iem eso�o Nabes mui�u. Dodos līdz: tā visvieglāk būs uzzināt manas vienības atra�anās vietu.

Nabes mui�ā � spirta brūzis. Pagrabos �īs produkcijas ļoti daudz. Tas tecināts no ugunsgrēkā cietu�ās labības, kas glabājusies Rīgas elevatorā. Pui�i nodomāju�i brū�a direktoram mazliet lūgt savām vajadzībām. Atļauti 5 litri.

Vairāk nekā �etrdesmit vīriem, kas �e atrodas, tas tīrais izsmiekls! Kam tad direktors to spirtu taupa?

Galu galā savu panākam.

Ēka iegriezusies kalnā. Noliktavas durvis iziet uz zemāko vietu dārzā un apkaltas dzel�iem. Vakarā pui�i piestumj automa�īnas būdu ar autogēnu, un durvis vaļā! Ņemam katrs cik vajaga. Man tiek 6 divdesmit litru benzīna kannas. Savu tiesu sakrauju savā PKW Tā frontē sauc vieglās automa�īnas.

No rīta darbnīcu priek�nieks interesējas, cik esam cilvēku un kādas ma�īnas manā rīcībā. Saku, ka ar savu PKW esmu viens. Uzzinu, ka ziņas vajadzīgas kuģa rūmei � sasisto 15. divīziju sūtīs uz Vāciju, pie tam arī visu darbnīcu.

Man tas neder. Tāpēc lai�os prom uz Rozulu pie Cēsīm. Tur divīzijas �tābs. Te ceru uzzināt, kur pa�reiz klīst zenītnieki ar nu jau vairs vienu smago bateriju...

Neviens neko nezina pastāstīt. Beidzot kāds �oferis min vietu Kārsavā vai ko tamlīdzīgi. Kārsava nevar būt. Atliek Kārsdaba. Dodos uz turieni. Mani brīdina, ka pie Ērgļiem lielas tanku kaujas.

Piebrauks tuvāk � redzēs.

Vienā ceļu krustojumā redzu trīs �andarmus. Man gan tā īsti nav ko baidīties, vienīgi ceļa zīme �ai gadījumā der vienīgi ar ģenerāļa parakstu un zīmogu. Arī tādas man nedaudz ir, bet kas var zināt?

Izdaru mazu triku: pazīdams vācie�u izteikti pieklājīgo izturē�anos pret ordeņotiem ļaudīm, nepieļauju viņiem jautāt pirmajiem, bet, rādot karti, prasu vajadzīgo. Par manis uzvilkto aizstāvē�anās līniju viņi smej. Saka, ka tā jau esot vēsture. Uzvelk uz kartes vajadzīgo, laipni atvadās un novēl panākumus.

Ap Ērgļiem liela tanku kapsēta. Cīņas beigu�ās vakar. Da�i tanki vēl kūp. Tanīs beidz sadegt viss, kas deg. Arī apkalpes...

Cauri Madonai dodos uz Cesvaini, Kraukļiem. Tad, netālu no Nesaules kalna, uz ceļa sastopu biju�o baterijas komandieri Ūdri, kas pazaudējis visu savu iedzīvi. Viņ� familiāri man jautā:

� Tcofīl, tu zenītnieks?

Atbildu, ka tā gan ir.

� Es � kājnieks! � tā viņ�.

Saku, ka apsveicu viņu un nolieku vienu kannu, kurā benzīna vietā daudz derīgāks, ugunīgs �ķidrums. Braucu tālāk.

Drīz atkal tiekos ar pui�iem. Mums visiem ir ko stāstīt, kas �ajā laikā noticis. Latvijā baterija bijusi Kārsavā, Rugājos, pie Lubānas. īstas kaujas nav notiku�as, arī zaudējumi niecīgi. Divi pui�i pazudu�i. Viens ar visu ma�īnu.

Par to nu varu pastāstīt, jo esmu ar pazudu�o ma�īnu ieradies. Uzzinu, ka arī mans draugs Alfrēds Zigismunds, ar kuru tikko biju Rīgā ticies, kritis. Viņi ar ma�īnu braucot mūsu aizmugurē sastapu�ies ar ienaidnieka iefiltrētu bandu.

Pie Kārsdabas pienotavas baterija ieņem pozīciju. Kaut kur priek�ā � Ncsaules kalns un Veideru mājas, kurās 43. pulka �tābs. Tur sastopams majors Stīpnieks.

Frontes virzienā nav sevi�ķi pateicīgs �aujamlauks � apmēram nepilnu kilometru priek�ā skaista bērzu birzīte. Skatos kartē: pa labi Doriņu mājas. Tur esot vācu artilēristi. Iepazinies ar situāciju, eju pie jaunā, bet gados pavecā vienības komandiera � kapteiņa Bites. Viņ� mani apkampj kā dēlu un saka:

� Dreimanīt, tu no manis nekur neaizej. Es pado�u komandu, tu to skaļi atkārto.

Nesaprotu, kādas komandas viņ� varētu dot un kādas man būtu jāatkārto...

Pie�ķiru pui�iem mazliet no kannām, kurās nav benzīns... Mana karavīra dzīve ieiet parastajās sliedēs. Aizbraucu arī uz Veiderēm pie majora Stīpnieka uzzināt stāvokli priek�ējās līnijās.

Veideres � klusa lauku māja. Sēta ar aku un mīkstu, zaļu mauriņu, kurā noguldīti 8 kritu�ie karavīri. Guļ klusi, aizmigu�i savā zemītē, līdz galam izpildīju�i savu pienākumu pret tautu.

Mana nemiera cēlonis izrādās pamatots: ienaidnieks pārrāvis mūsu aizsardzības līniju starp Veiderēm un Doriņietn. Pa�reiz notiek situācijas novērtē�ana. Tā kā pārrāvums tie�i pretī mūsu pozīcijai, steidzīgi atgrie�os pie puikām, informēju vadību un izziņojam trauksmi. Tiek izsūtīta grupa situācijas novērtē�anai. To vada kaprālis Vītols.

Grupa atgrie�as un ziņo, ka pretī, skaistajā birzītē pilns ar ienaidnieka karotājiem. Stāvoklis vairāk kā nopietns. Kuru katru mirkli mūsu pozīciju var apstrādāt ar mīnām vai prettanku iero�iem.

Vēstne�i jau traucas pāri un ar sausu troksni iesitas aizmugurē atrodo�ās ēkas sienā.

� Baterija kaujai! � atkārtoju kapteiņa Bites komandu.

Pirmais granātu viesulis sāk plosīt birzi. Vēl un vēl. Līdz no skaistās birzītes vairs nav ne vēsts: viss it kā nemākulīgas izkapts nopļauts, sakritis krustu �ķērsu, veidojot necaurejamu koku un zaru jūkli.

Veideres noskaidroju, ka divīzijai nav kājnieku rezervju. Reglaments neparedz speciālistiem bez īpa�as nepiecie�amības iesaistīties kājnieku cīņās.

�āda nepiecie�amība tagad pienākusi, un ar saviem vīriem dodos cauri rudzu laukam, lai birzīti apietu no sāniem.

Pēk�ņi no rudziem kāds paceļas, un pār mums nolīst automāta kārta. Tūdaļ aizlido pāris rokas granātu. Skrie�us ielencam vietu.

Tur astoņi krievi. Da�i ievainoti, citi beigti. Pāris paceļ rokas, bet mums nav laika, un mēs dodamies tālāk uz birzīti. Tur atbaido�s skats: zaros izsvaidīti drēbju un miesas gabali. Da�s karotājs it kā pats uzrāpies kokā un tur palicis. Dziļāk ieiet birzītē vispār nav iespējams, un nav arī laika.

Dodamies Doriņu māju virzienā. Mūs sagaida automātu uguns. Tālskatī vēroju māju un konstatēju, ka tur nav ienaidnieka. Dodot pazī�anās zīmes, uzmanīgi tuvojamies. Ejam pa vienam. Kad nonākam pie vācu artilēristiem, tie stāsta, ka birzītē tikko biju�i krievi. Ticami!

Tagad labais spārns nodro�ināts. Gar birzīti dodamies meklēt kontaktus ar kreiso pārrāvuma robe�u. Nosaukumu mājai neatceros, bet pa�u gan. Konstatējam ka tā ienaidnieka rokās. Tur viņu ļoti daudz. Vērojam, kā pārskrien pagalmu, ieņem pozīcijas uguns ve�anai. Jādomā, ka ir arī mīnmetēji.

Kā būtu, ja mājai sarīkotu birzītes likteni? Bet � ja nu mājās privātie ļaudis? Nezin no kurienes pie pagraba parādās iaukartilērijas uguns koriģētājs � leģionārs virsser�anta pakāpē. Pa rāciju izsauc artilērijas uguni, vērstu uz minēto māju. Ilgi nav jāgaida: latvie�u sētā krīt pirmās latvie�u �autās granātas.

Mazs koriģējums. No mājas paliek tikai gruve�i.

Manai trieciengrupa vairs nav ko darīt, un pa rudzu lauka malu dodamies atpakaļ. Pa ceļam no rudziem izceļam trīs krievu karotājus garās, netīrās blūzēs. Paņemam līdzi un nosūtām uz �tābu.

Man nezināmu iemeslu dēļ kapteinis Bite atcelts no baterijas komandiera amata. Viņa vietā nāk kapteinis Veldre. �o kapteini pazinu jau agrāk no Litenes laikiem. Mums nodibinās tādas kā draudzīgas attiecības. �ādu attiecību nozīmi tā īsti novērtēju mazliet vēlāk.

Pēc da�ām dienām lasām frontes avīzē, ka smagie zenītnieki burtiski nopļāvu�i birzīti, un minēts tur kritu�o skaits. To pāri par 200. Pieminēta mana trieciengrupa. Mazs raksts arī par Doriņos mīto�ajiem vācu artilēristiem. Ierindas priek�ā kapteinis Veldre mums pateicas.

Ar motociklu aizbraucu pie �pīsa � vienības virssser�anta.

Viņam jaunā kantīnes deva. Esot arī īsts fran�u �ampanietis. �o kauju posmā apgādi saņemam no kādas vācu tanku daļas.

Kamēr runājamies par �o un to, sētā ieskrien sieviete un jautā pēc latvie�u karavīriem. Viņas mājā esot vairākas bēgļu ģimenes. Vācie�i rīkojoties laupī�anas nolūkos: no rīta izdzinu�i visus mājas iedzīvotājus uz kādu vietu, it kā savāk�anas punktu. Pēc vairākiem atkārtotiem braucieniem � saimniekam tikai viens zirgs � vietās, kurās jāpulcējas. Citi vācie�i, �oreiz jau lauku �andarmi. Tie savukārt visus sūtīju�i atpakaļ uz mājām.

Pēc �ādas izbraukā�anās, atgrie�oties steigu�ies paveikt nokavētos darbus � iejāvu�i maizi, mazgāju�i veļu, veiku�i citus saimniecības darbus. Tad atsperu ratos ieradies tas pats vācietis kas no rīta, un visiem licis stundas laikā māju atstāt.

Jautāju, vai feldfēbelim bija krū�u bleķis? Neesot bijis. Saprotu, ka tā ir klajākā nelikumība, kuras nolūks � apzagt bēgļus.

Sēdinu sievieti motocikla kulbā, no saimniecības vada paņemu līdzi kurpnieku Bergu un rakstvedi Monvidu, jo braukt uz pozīciju nav laika. Triecamies uz sievietes norādīto māju. Jā, pie tās durvīm stāv līnijdro�ka. Tanī uzpūtīgs �tābsfeldfēbelis.

Prasu, uz kāda pamata terorizē iedzīvotājus? Kas devis rīkojumu par cilvēku izdzī�anu no mājām? Saku, ka brīnos, kāpēc operācija nav uzticēta lauku �andarmiem.

Atbild, ka rīkojumu devis viņa rotas komandieris. Man tūdaļ skaidrs: ar vienu pajūgu stundas laikā māju atbrīvot nevar, tātad � būs laupī�ana. Iedomīgajam feldfēbelim paskaidroju, ka paliksim �eit, kamēr iedzīvotāji izceps maizi, izmazgās veļu un veiks pārējos nepiecie�amos mājas darbus, kā arī līdz ar vienu zirdziņu aizved visu iedzīvi un lopus, pēc tam painteresē�os, uz kurieni un kas visus izdzen.

Piepe�i dzirdu kādu sievu traģiskā balsī saucot:

� Vai, vai � mana Līziņa!

Skatos: no �ķūņa viens vācietis velk, otrs stumj prāvu ruksi. Acumirklī esmu klāt. Atskrien Bergs. Apturam jaunās Eiropas cēlājus un pieprasām uzrādīt soldbuhu.

� Ich hab kcin', � atbild ruk�a vilcējs.

'lajā mirklī Bergs dod fricim triecienu zem zoda. �is gar zemi, palaizdams vaļā vidusjostu, kas tobrīd ir ap cūkas kaklu. Uz jostas sprādzes uzraksts Gott mīt uns.

Līziņ a ar visu kakla krā�ņumu bizo atpakaļ uz �ķūni. Abi dzinējspēki lai�as pa rudziem, liekas, uz savu daļu netālajās lauku mājās.

* v�c. Man nav!

Pamanu, ka notieko�o tālskatī no turienes vēro vīru grupa, tad pēk�ņi sakustas un skrien mūsu virzienā. Saprotu: būs saķer�anās ar fri�iem. Piekodinu Bergam būt mierīgam un pie iero�a neķerties.

Dodamies lēni, pavisam pa�apzinīgi uz dzīvojamo māju. Cilvēki pie durvīm mūs vēroju�i un gaida, kas notiks.

Līnijdro�ka pazudusi ar visu feldfēbeli un pazudis arī mans motocikls. Neredzu savu otro vīru Monvīdu. Ļaudis saka, ka viņ� ar motociklu aizbraucis. Atliek tikai minēt � kādēļ, uz kurieni?

Atbilde rodas itin drīz... Fri�u grupa jau ir klāt un bļaudami:

� Partisancn! � mūs ielenc.

Divi vicina parahellumus. Mūsu pasīvā izturē�anās izrādās ļoti pareiza: būtu ķēru�ies pie iero�iem, viņi mūs nokniebtu. Mūs sargāju�i mani apbalvojumi, jo, kā uzzinu vēlāk, vācie�iem bijis nāves grēks pacelt ieroci pret ordeni, kas pie�ķirts Vadoņa vārdā. Manā pusē vēl spēcīgs arguments � laupī�ana, par ko frontes sektorā draud no�au�ana.

Situācija kļūst pavisam neomulīga, kad redzu pa ceļu putekļu mākonī tuvojamies mūsu vilcēju. Pa priek�u brauc motocikls. Tad nu viss ir skaidrs. Ap 15 vīru izlec no ma�īnas, izvēr�as ķēdē un skrie�us tuvojas ar kaujai gataviem iero�iem. Vācie�i grib laisties, bet nu izrauju �aujamo un ar skaļu halt'. tos apturu.

Klāt arī mani pui�i ar kapteini Veldri priek�galā. īsi ziņoju par notiku�o.

Veldre komandē vācie�us:

� Mierā! � un pats aizbrauc.

Pui�i apņēmu�i vācie�u grupu, kādus deviņus cilvēkus, un gaidam. Atbrauc peldo�ais swimmwagen � amfībija. Tajā Veldre un trīs �andarmi. Viens virsnieks.

Viņi iepazīstas ar situāciju. Atrod cūku ar skaisto kaklarotu. Noņem soldbuchus cūkas vilcējam un diviem bra�uļiem, kas vicināja pistoles gar manu seju. īsi nolasa pavēli un visus trīs turpat visu acu priek�ā no�auj.

Lai nu kā, bet �ādu atrisinājumu nebiju gaidījis. �ēl, ka tie�s �ī notikuma vaininieks esmu arī es. Izrādās, ka rīkojums par mājas ļau�u izdzī�anu bijis izdomāts.

Vakarā saimnieki un bēgļi �ķūnī sarīkoju�i varenu rautu. Ir tītara un zosu cepe�i. No savas puses liekam Fran�u �ampanieti, un iznāk krietni tautas svētki. Mani neatstāj vainas apziņa un sirdsapziņas pārmetumi par no�autajiem vācu kareivjiem.

Vēlu vakarā iegrie�os Veiderēs. Eju pie majora Stīpnieka noskaidrot situāciju. Ceļu nepārtraukti ap�auda ar mīnām. Pēc tuva sprādziena apveļos ar visu motociklu sadauzu ribas. Laika nav. Paceļu braucamo un turpinu ceļu.

Pie radistiem uzzinu, ka nekā sevi�ķa jauna nav, tikai drīz mums visiem kārtējais ceļ� zem kājām.

Drīz esam jaunā pozīcijā, kaut kur Kraukļu pagastā.

Jau no pa�a rīta saņemam sveicienu: mums uzgā� kaķū�as zalvi. Pēc kāda laika � vēl vienu. Neesam īsti iekārtoju�ies, kad jau atkal pārsteigums. Granāta sasitusi manu grāmatu kasti � tās tagad it kā �urku sagrauztas. Cietu�i arī lielgabalu priek�rati. Tos gan varam tūdaļ salabot. Tālāk brauksim ar vienu riepu divu vietā. Rīta sveiciens apliecina, ka krievi zina mūsu pozīcijas un velti netērē reaktīvos �āviņus. Varam sagaidīt da�ādus pārsteigumus.

Pārsteigumi nav ilgi jāgaida: atskrien motociklists un ziņo par pārtrauktiem sakariem. Rāda karti un saka, ka Stīpnicks prasa atbalstu. Ātri izskaitļojam, un granātas jau lido pēc adreses. Tūlīt klāt lidojo�ie tanki IL-2. Dodam vaļā ar visiem stobriem un atvairām trīs uzlidojuma viļņus. Saprotam, ka ilgi tas nevilksies. Steidzīgi veicam pa�us nepiecie�amākos pasākumus, lai godam sagaidītu turpmāko.

Turpmākais � uz Nītauri. Pāris dienas tur, tad � Mālpils, Siguldas ceļa malā. Liekas, tc būs jāuzturas ilgāk. Pozīcijas izbūvējam pamatīgāk, ierokamies un sākam domāt arī par bunkuru ierīko�anu dzīvo�anai.

Pagaidām ļaudis jāizmitina apkārtējās mājās. Jānodro�ina lielgabalu pozīcijas. Katram lielgabalam krū�u dziļumā jāizveido ap 8 metrus diametrā pozīcija ar attiecīgu valni. Apak�ā izbūvējamas munīcijas kameras. Nostiprinātas un ātri pieejamas. Tās visapkārt ierakumam, jo nav zināms uz kuru pusi atsevi�ķā brīdī nāksies tēmēt un �aut.

Esmu atbildīgais de�urants. Pārlūkoju mūsu itin bagāto saimniecību. �etri lielie stobri, trīs 20 mm lielgabali un ko-mandaparāts. No sasistas vācu zenītbaterejas mums pieko-mandēts 20 mm �etrstobru automātiskais lielgabals. Ir pat pro�ektoru vienība ar trim starme�iem, kas gan atrodas kādu kilometru attālu. Sazināmies ar lauku tālruņa palīdzību.

Naktīs Mālpilij vienā un tajā pa�ā laikā uzlido krievu nakts bumvedēji divplāk�ņi, ko dēvē par kukuruzņikiem to motoru urdē�anas dēļ. Tie lido dro�i, meklē mērķus un nomet bumbas.

Man ienāk prātā izmantot starme�us un dot krieviņiem mācību. Sazināmies ar pro�ektoru apkalpi un norunājam, ka pusdivpadsmitos visi būsim pie stobriem. Lai pro�ektoristi saņem nelūgtos nakts viesus gaismas staru kūļos, bet par pārējo mēs parūpēsimies. �ausim arī ar smagajiem stobriem, ja vien ciemiņi turēsies pietiekamā augstumā.

Nāko�ā naktī ap pusdivpadsmitiem kukuruzņiki atkal klāt. To motori omulīgi murrā, bet, tuvojoties mērķiem, motori tiek izslēgti un tic planē, lūkojoties kam uzmest savu bumbu kravu. Mūsu septiņi vieglie stobri kaujas gatavībā un gaidām pro�ektoru gaismu.

Starme�u gaismas kūļi uzliesmo negaidot un tie krustojas virs mūsu galvām. Sabiedētie naktstauriņi lūko no starme�u gaismas kūļiem izrauties. Nakts debesīs iz�aujas trasējo�o lo�u spiets un jau pēc mirkļi gaisā jūk kukuruzņika finiera saplāk�ņi. Putniņ� iekaucas, sasveras un ātri ietriecas zemē. Arī otru nakts ciemiņu starmetējnieki sagūstīju�i staru krustos, bet tajā lidotāji, acīmredzot, ar lielāku kaujas pieredzi. Viņi pagrie� lidma�īnu uz starme�u pusi un sāk tos ap�audīt ar lo�metēju.

Viens starmetis tūlīt nodziest, tad otrs...Tikmēr pārējie kukuruzņiki lido tik zemu, ka starme�i tos sataustīt nevar. Tie manās prom un nozūd aiz me�a.

Sazvanāmies ar pro�ektoru vienību. Tur viss kārtībā. Viņi nodzēsu�i pro�ektorus laikam aiz nobīļa. Lidotāja raidītās lo�u kārtas biju�as diezgan precīzas. Nu varam likties gulēt, jo zinām, ka �onakt vairāk uzlidojumu nebūs.

Man atkal de�ūra un rūpes par apkārtnē izkaisīto vienību. Ko dara kareivji, dzīvodami zemnieku sētās? Kā pavada laiku? Savādi, ka apkārtnē gaisā jūtama tāda kā lazaretes, medikamentu dvaka. Stipri o� pēc ētera.

Lūkodams noskaidrot ētera dvingas iemeslu, nonāku kādās mājās. Tām tuvojoties, jau elpa sitas ciet. Ieeju. Mani karavīri sēd ap saimes galdu un ar karotēm kaut ko cītīgi ķeksē māgās. Viens tādām stīvām, nedzīvām acīm piedāvā arī man krūzīti. Pagar�oju malciņu, kurā tādi kā ievārījuma kunkuļi, bet �ķidrums � tīrais ēteris!

Kaprālis Bērmanis sēd pie galda pavisam savāds. Iespie�u acīs kabatas lukturī�a staru. Acu zīlītes stingas un uz gaismu nemaz nereaģē. Sapurinu kaprāli un bļodas saturu izgā�u aiz durvīm zemē. Paaicinu da�us svētku mielastā nepiedalīju�os un pavēlu līksmotājus trenkāt līdz putām, nedot tiem miera un neļaut aizmigt. Tos, kuri negrib skriet, atļauju iekaustīt. Zinu, cik bīstama �āda saindē�anās.

Pa �o laiku kaprālis Bērmanis nozudis. Trenkājam pārējos.

Ieskrien kāda sieviete un saka mums, ka �ķūnī viens karavīrs laikam mirstot. Joņojam turp, bet jau par vēlu. Kaprālis miris. Mute pārklāta putām, acis pārgriezu�ās tā, ka spīd tikai baltumi.

Pārējos salādējam izsauktajā automa�īnā un vedam uz slimnīcu. Viens ceļā mirst... Slimnīcā vēl viens... Pateicoties ne�ēlīgajai trenkā�anai, divus kareivjus tomēr izdodas glābt. Pēcāk viņi pastāsta: pamestajā pienotavā atradu�i spirtu(!?), slimnīcā narkozes ēteri, bet kādas lauku mājas pagrabā � ievārījumu. �īs izejvielas visas salēju�i lielā bļodā un tad sāku�i viksēt iek�ā ar karotēm. Ievārījums gan sarāvies kunkuļos, bet toties karotes stāvu stāvēju�as...

Visus trīs nelaimīgos ētera baudītājus apbedam Mālpils kapsētā cie�i pie �oga. Kādas bezjēdzīgas nāves!

Nāko�ā diena mums veiksmīga. Notriecam bumbvedēju

P-2. Lidotāji izlec ar izpletņiem. Man kā sakaru virsniekam �odien pavēle: atrast lidma�īnu un nolaidu�os lidotājus.

Nonāku pie kādas pļaviņas. Netālu me�s. No bunkura izlien trīs pārbiju�ies vācu zaldāti un gau�as, ka krievu bāba, vēl lai�oties ar izpletni, uz viņiem raidījusi automāta kārtas.

Vaicāju, kur viņa nolaidās. Rāda uz me�malu. Tur ieraugu izplētni. Tas ir ļoti netīrs, traki pēc parfīmiem smar�ojo�a pamesta lidotāju cepure, bet no pa�as plintnicces ne vēsts.

Neveiksmes saērcināts, braucu atpakaļ un sevī lamāju trīs slaistus, kas nobiju�ies no vienas bābas un ļāvu�i tai aizmukt. Nogāzu�os lidaparātu meklēt nebija prāta darbs. Tas krita kaut kur tālu, liekas, krievu ieņemtajos apvidos.

Braucam caur Mazajiem kangariem. Apstājamies pie Bajāru kroga. Vadība iekārtojās pirtiņā. Lielgabali otrpus ceļam pie-kalnītē. Apkārt daudz lauku artilēristu ar zirgiem.

Mūsu lielos stobrus nemaz neicrokam. Saprotam, ka ilgi te nepaliksim. Mums jāsargā cauri Kangariem vijo�ais ceļ�, jo ienaidnieka lidma�īnas te var nemanītas pietuvoties un apdraudēt karaspēka pulcē�anās vietu. Mūsu vieglie iero�i turas vareni. Viss krievu uguns spēks koncentrējies apkārtējos me�os, nesasniedzot ceļu.

Pamanu, ka mūsu lielgabalnieki uzlidojuma laikā pievāku�i uz ceļa atstāto vācu motociklu. Tie stumj to pāri pļaviņai uz me�malu. Nesaku neko, jo lieks motocikls saimniecībā noderēs.

Pie Bajāru kroga lielceļ� veido spīli. Pa kreisi � uz Rīgu asfaltēts ceļ�. Otrs � balts lauku lielceļ�. Nezinu, kurp tas ved. Ieplaka starp ceļiem stipri zema un tajā daudzi vezumnieku pajūgi. Naktī tur kritu�as krievu kukuruzņika bumbas. �ķembas skāru�as gan munīcijas vezumus, gan zirgus. Deg salmi. Pa brī�am uzliesmo vedamie �āviņi un gaismas raķetes.

Raķe�u un detonāciju �audīgajā gaismā redzu, ka vienam zirgam norauta priek�ējā kāja. Dzīvnieks stāv uz trim kājām. Asinis tek straumēm. Otrs zirgs pārinieks, liekas, arī ievainots, bet biedriski stāv līdzās iejūgā. Gribu pasargāt veselāko zirgu no jauniem ievainojumiem tuvumā detonējo�ās munīcijas dēļ. Pieskrienu klāt un no�auju zirgu ar norauto kāju. Tad izrauju nazi un mēģinu pārgriezt aizjūga siksnas, lai atbrīvotu otru zirgu. Bet siksnas biezas, cietas un taukainas, un tas beidzot izdodas pēc krietnām pūlēm. Tagad ievēroju dziļus ievainojumus arī �im zirgam starp priek�kāju muskuļu spilventiņiem.

Ievedu zirgu bumbas izrautā bedrē, nomierinu un tad vedu uz mūsu staļļiem, meklēju veterināru, lai apkopj rētu, bet man neizdodas to pierunāt.

Kapteinis kā pārmezdams saka, ka Dreimanis atkal bijis dēkās. Tagad pamanu, ka esmu apsvilis un netīrs. Izrādās, ka esmu arī apdedzinājies.

Ienāk kapteiņa ziņnesis un vēstī, ka atvestais zirgs stallī sācis krākt un nogāzies salmos. Saprotu, ka nekas cits neatliek kā arī tam veltīt �ēlsirdības �āvienu.

Stallī melna tumsa, un �auju pēc nojautas zirgam galvā. Atskan staļļa stūrī pārbiedētas, izmisu�as balsis:

� Mensch, Mensch! Was ist denn 1os?³

Lodes aizlidoju�as staļļa stūrī, kur da�i vācu zaldāti noliku�ies atpūsties.

Nākamajā rītā atstājam pozīcijas. Atceros artilēristu vakar pievākto motociklu. Pēc pēdām to atrodu nomaskētu me�ā. Pazīstamas angļu firmas Viktoria motocikls. Izstumju to no me�a. Ieceļam motociklu automa�īnā. Braucam uz Rīgu.

Pirmā pozīcija pilsētā pie Sarkanā kvadrāta. T'ikko esam kaut cik orientēju�ies, tūlīt jā�auj. Uzlido Īli. Tad debesu zilgmē parādās bumbvedēju ierinda. Otrā zalve precīzāka un izjauc bumbvedēju ierindu. Viena lidma�īna ar lielu loku atstāj ierindu un aizlido atpakaļ. Acīmredzot neliels trāpījums.

Vairāk ne�aujam. Taupām munīciju.

Vakarā atprasos kapteinim un gribu nokļūt līdz Pārdaugavai. Līdz savai mājai.

Braucu pa Maskavas ielu ar nupat iegūto motociklu. Ma�īna laba, un es braucu pa tuk�ajām ielām ar apmēram 60 km ātrumu stundā. Piepe�i vēlu pamanu ielai pāri nostieptu stiepli, bet tomēr pagūstu pacelties stāvus uz motocikla. Stieple, kas piesieta pie apgaismes stabiem, iegulst zem ribām un paceļ mani gaisā. Trieciens pret bruģi. Motocikls vēl gabalu paskrien un tad apgā�as.

Sēdu bez elpas. Pistole rokā. Gaidu pārsteiguma autoru. Velti. Neviens neparādās. Slienos kājās. Aptaustu sānus un sāpo�o muguru, cen�os atgūt elpu. Sameklēju motociklu. Pats �ķībs, greizs grie�os apkārt un braucu atpakaļ pie saviem ar-tilēristiem.

Apceru, kas gan būtu ar mani noticis, ja nebūtu paguvis piecelties no sēdekļa. Stieple bija nostiepta kakla augstumā un tā būtu bijusi dro�a nāve.

Pie Katlakalna sapieri uzcēlu�i pagaidu tiltu pāri Daugavai. Pār to mūsu vienība nonāk pie Rīgas � Ķekavas ceļa un ieņem tur pozīcijas. Tūlīt arī sākam �aut. Savādi, ka jau no pirmajām stundām mūs �eit jau tausta ienaidnieka artilērija. Var noprast, ka ap�aude tiek koriģēta. Tradicionālais pārlīdis, tuvlidis, bet tad taisni pa vidu! Strostē!

Cen�os saskatīt un izprast no kurienes var mūs saskatīt. Uzmanību piesaista Ķekavas baznīcas tornis un konstatēju, ka tur sēd diriģents.

Zalve, un torņa vairs nav. Tūlīt ari ap�aude apsīkst.

Kļūst zināms, ka drīz dosimies uz Kurzemi. Sāku meklēt mūsu kravas ma�īnu. Tā nozudusi. Nav arī pavāra un divu manas baterijas vīru. Zinātāji saka, ka viņi nobrauku�i uz Rīgu. Uz Otto �varca vīna pagrabiem.

Ņemu motociklu un traucos turp, jo mans uzdevums tālākajā ceļā vadīt kolonu un atbildēt par to.

Patiesi pamanu pie viesnīcas meklēto. Automa�īnā jau divas muciņas, bet pa�u vīru neredz. Dodos pagrabā un redzu satrieco�u skatu. Lielās vīna mucas atvērtas, un vīns pludo pa grīdu līdz pat potītēm. Nāk vācie�i ar katliņiem, smeļ eliksīru un kā apdullu�i bradā pa vīnu, kas joprojām plūst no mucām.

Te atrodu arī savējos. Viņi stiepj 50 litrīgu muciņu un apgalvo, ka tajā esot konjaks. Saku, ka nu pietiks, un braucam atpakaļ pie vienības.

Bi�umui�ā, biju�ajā sērkociņu fabrikā, fri�i ar ma�īnpistolēm sa�auj dzērienu kastes. Grīda pludo tāpat kā Otto Svarca pagrabos. Pēc smar�as jūtams, ka sa�auj Kreulerbittera pudeles. Te arī milzums produktu. Paņemam divas kastes ar sviestu un atgrie�amies pozīcijās Katlakalnā.

Tūlīt arī dodamies ceļā. Vēlreiz braucam cauri Bi�umui�ai un te vēl papildinām pārtikas krājumus. Tālāk pa Slokas ielu Jūrmalas virzienā.

Dzirdam runājam, ka krievi pie Slokas biju�i izlauzu�ies līdz jūras līcim. Viņi uz laiku sa�ķēlu�i mūsu spēkus divās daļās.

Vācu tankistiem izdevies �o ķīli likvidēt un atbrīvot ceļu uz Kurzemi.

Apstājamies Slokā. Tur redzam neparastu ainu. Namu sienas izdaiļotas ar melnu plaukstu nospiedumiem un uzraksts:

Бей жидов! Спасай Россию!'

Nesaprotu, kas to izdarījis. Vietējie stāsta, ka tas ir krievu zaldātu darbs īsajās valdī�anas dienās pilsētā. Jā, antisemītisms krievu vienkār�ajos zaldātos aizvien populārs.

Mūsu jaunā pozīcija pļavā tūlīt aiz Slokas pēdējām mājām Ķcmeru pusē. Pēdējā mājā mūsu komandpunkts. Te kādu dienu iebrauc vācie�i un lūdz uz laiku atstāt vieglo automa�īnu Wanderer. Iestumj to pagalmā un solās pēc da�ām stundām to aizvest.

*kriev. Sit �īdus! Glāb Krieviju!

Mūsu vienībai atkal jāpo�as ceļā. Ņemam līdzi ari vieglo automa�īnu, pēc kuras vācie�i aizvien nav ieradu�ies. Nu man ir sava personiskā noliktava. Te iekrāju�ies dzeramie un pīpējamie, ko saņemam par notriektajām krievu lidma�īnām. To visu var pietaupīt un izdalīt kareivjiem pēc apstākļiem un pēc vajadzības. Atdot saņemto kareivjiem uz reizes bie�i vien ir pat bīstami, jo svarīgi ik mirkli būt kaujas spējīgiem.

Sākas mūsu Kurzemes epopeja.

Pirmās pozīcijas D�ūkstē pie mācītāja mui�as. Pirms mums te biju�i vācu zenītnieki, kas ļāvu�i krieviem netraucēti valdīt debesīs, bet pa�i labprātāk slēpu�ies bunkuros uzlidojumu laikā.

Mūsu zēni � glu�i pretēji � uzlidojumu laikā vienmēr pie stroķiem un zvetē ar visiem stobriem.

Pēc pirmās pusstundas viens LAG 5 zemē gan! Uz stobriem varam uzkrāsot kārtējo balto apli. Tas jau vienpadsmitais. Mums arī trīs sarkanie riņķi, kas uzkrāsoti uz stobriem, kas sa�āvu�i kaujas laukā krievu tankus.

Pēc pāris stundām krāsojam vēl vienu balto riņķi. Notriekts Rata īss, koka konstrukcijas lidaparāts. Brīnos, ka vēl joprojām krievi izmanto arī novecoju�us lidaparātus, kas sen vairs netiek ra�oti.

Kurzemes gailas sāku�ās sekmīgi.

Nākamajās dienās krievu lidma�īnas mūs liek mierā. Pāris reizes izpalīdzam mūsu artilēristiem, �aujot pa izskaitļotiem mērķiem uz zemes.

Aizbraucu arī uz kādreizējā Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgaļa dzimtajām mājām Brātiņiem. Lielās lauku mājas pilnas ar vācie�iem.

Pēc da�ām tādām �au�anām mēs atkal mainām pozīcijas. �oreiz uz Lesteni. Liekas, ka �ajās pozīcijās būs ilgāka palik�ana. Sākam ierakties. Pamestās mājās Vam�os noskatu klavieres. Tās tā vai tā aizietu bojā, bet manas rokas alkst brīvos brī�os pieskarties melnbaltajiem klavieru taustiņiem.

Pozīcijas pic Lestenes vējdzirnavām.

Nojauta saka, ka �eit būsim ilgāk nekā kādā vietā visā frontes iztaisno�anas laikā. Ierokamies pamatīgi. Pirmos ierokam lielgabalus. Tad būvējam pamatīgus bunkurus.

Pui�i izlūkoju�i vējdzirnavas. Tās varot darbināt. Esot arī kādi desmit maisi ar graudiem. Uz tiem uzdrukāts vācu ērglis, tā norādot uz īpa�niekiem.

Tas viss interesanti, un es dodos pats pārliecināties. Pui�iem taisnība � tikai jāatbrīvo bremzes dzirnavu kupolā, jāiegrie� vējā spārni un mal�ana ies vaļā. Nāks milti.

Varbūt palīdzēt vietējiem? Vai brūvēt dzeramo? Dzirnavas maļ! Nozīmēju atbildīgo dzirnavās, un mal�ana var sākties.

Nāko�ajā dienā pārsteigums: pie dzirnavām kādi septiņi zemnieku pajūgi ar graudiem! Ja jau atbrauku�i, tad jāmaļ!

Zemnieki draudzīgi izturas pret manis iecelto dzimavpapu un cen�as iegūt viņa labvēlību. Kamēr notiek �ī draudzē�anās ar uzcienā�anu, man gadās ienākt un sajust deguma smaku. Tūlīt, tūlīt no berzes aizdegsies lielo koka spārnu ass!

Paķeru kāda klienta atvesto speķa gabalu un to ar zābaku grū�u koka gultņos. �urkst, �virkst un apkārt smar�o pēc ceptas gaļas.

Man skaidrs, ka melderis jānomaina.Viņa vietā norīkoju vienu mūsu prātvedēru, kas ir atturībnieks. Noinstruēju viņu, un mal�ana atkal var turpināties.

Atbrauku�ajiem malt gribētājiem pavēlu izklīst un atbraukt tikai pa vienam.

īstajā laikā!

Kādi pieci Ili iznirst zemā lidojumā un atklāj uguni pa mūsu pozīcijām. �āviņi tiek arī dzirnavām. Pajūgi izklīdināti laikā. Tas viss mūsu neuzmanības dēļ. Tagad pie stobriem nepārtraukti de�ūrē apkalpes pilnā kaujas sastāvā.

Nu krievu lidoņi var nākt!

Iepazīstos ar apkārtni. Vam�u, Rūsu un Vidiņu mājas, Pū�u purvs... Viņpus purvam Zvejnieku mājas. Aiz mums Lestenes mui�a. Tur 19. divīzijas �tābs. Lestenes-Tukuma ceļa malā pie Jaunlcstenes Dambjiem novietojies Tross � saimnieciskais vads. Līdz tam kādi 2 kilometri.

Nu mēs tā kā esam novietoju�ies. Arī melnais Vanderers, kurā mana pārvietojamā noliktava, ierakts līdz pa�am jumtam. Pa�laik galvenais � saimnieciskās rūpes. Gādāju, lai mani pui�i būtu nodarbināti. Tas, tāpat kā panākumi kaujā, ce| viņu psiholoģisko noskaņojumu.

Drīz Pūces purvā ietriecas pirmais krievu ērglis. Astes daļa nokrīt mūsu pozīcijās. Tā ar visu sarkano zvaigzni. Nosprie�am iekārtot savu muzeju. �is pirmais eksponāts tiek novietots uz liela, pelēka akmens.

Kop� darbojas vējdzirnavas, mūsu maltītes kļuvu�as da�ādākas. Pui�i gatavo pa�i. Arī bunkuri mums pēc labākajiem paraugiem. Pat vienīgajam lodziņam, kas slīpi iziet virszemē, tērauda aizvirtnis, ko kaujas laikā nolai�, jo citādi jau pie pirmā �āviena no gaisa spiediena izlidotu logs. Pēc kaujas aizvirtni paceļam un bunkurā ieplūst trūcīga āra gaisma.

Vakaros mums gaismu dod spēcīgi akumulatori. Tādi mūsu rīcībā ir vairāki desmiti. Ar tiem darbina lielā komandaparāta 27 elektromotoriņus.

Esam gatavi un gaidām ienaidnieku.

Līdz baterejai atklīdu�as runas, ka netālās mājās esot zīlniece. Viņa pareģojot nākotni tiem, kas nopietni izturoties un teiktajam ticot. Vienu vakaru es un kaprālis Vītols dodamies turp. Kareivis Bērziņ� arī pievienojas mums.

Cauri zemai virtuvei mūs ieved kādā istabā. No pa�a pirmā brī�a instinktīvi jūtu, ka mūs novēro. Gaidī�ana ilgst kādu pusstundu. Kļūst neomulīgi.

Ienāk vienkār�a, �ķiet, sirsnīga sieviete, bet stingri pavēl mums doties prom, jo mēs neticot tam, ko varētu pareģot. Pierunāt sievieti neizdodas, un mums atliek aiziet.

Vaicāju, vai drīkstam atnākt citu reizi?

Ne jā, ne nē. Ejam un sprie�am, ka iemesls aizraidījumam mūsu, sevi�ķi Vītola, nenopietnā izturē�anās, pat smiekli.

Pēc pāris dienām ejam atkal. Esam ļoti nopietni. Zīlniece negribīgi sāk ar mums runāt. Viņa man saka, ka bū�ot tāli, grūti ceļi, bet es izturē�ot. Vītola un Bērziņa tālākais liktenis gan miglā tīts. Tagad patiesi kļūstam nopietni.

Mājupcjot Vītola smiekli iznāk tādi samāksloti, bravūrīgi.

Frontes rūpes neatļauj ilgi prātot par zīlnieces sacīto. Bie�āki kļūst uzlidojumi. Pirmie mūsu zaudējumi... Uzvārdu neatceros puisim, kuram ar tie�u lidma�īnas borta lielgabala trāpījumu sa�ķaida krūtis. Apglabājam viņu pie Dambjiem, kur jau izraktas garas kapu bedres. Tajā gulda kritu�os un bedri pakāpeniski aizber. Vienmēr tajā guļ kāds vēl ar zemi neapbērts kritu�ais.

Frontē nogaido�s klusums. Izlūko�ana. Taustī�ana.

Pui�i, savāku�i no tīruma cukurbietes, brūvē alu. Kantīnes devā bagātīgi dzeramie un higiēnas preces. Da�s jau noskatījis kādās mājās meiteni un bie�i lūko atprasīties uz da�ām stundām. Rosī�anās palīdz visiem uzturēt mo�u garu.

Esmu atkal de�ūrvirsnieks un eju pārbaudīt pozīcijas. Ieeju 20 mm lielgabalu vīru bunkurā. Tur spēlē akordeons un kāds zīmētājs, uzvārdā Bru�s, cen�as uzturēt jautrību. Man tomēr kaut kāda savāda sajūta, nemiers.

Ceļos, izeju no bunkura un dodos tālāk apgaitā. Jau krietna krēsla. Redzu, ka uz bunkuru, no kura tikko izgāju, iet jaunizceptais kaprālis Kalniņ� ar spo�ām apkakles uz�uvēm un pār plecu kaut ko smagu nes. Neievēroju, kas tā par nastu.

Pēc brī�a sajūtu spēcīgu grūdienu, elpa aizsitas. Atskatos: bunkurs it kā karājas gaisā kā milzu sēne. Tad no sprādziena mutuļiem iznirst atsevi�ķi baļķu gali, saplosīti ķermeņi, tad viss noplok.

Esam zaudēju�i vienā mirkli gandrīz visu viena 20 mm lielgabala apkalpi.

Izrādās, ka Kalniņ�, kas tikko atgriezies no spridzinātāju kursiem, stiepis no sapieriem dabūtu 12,5 kg smago R mīnu.

Paliek nenoskaidrots, no kā tā sprāgusi. Vai nu Kalniņam paklūpot, vai ar visu nesamo atsitoties pret bunkura durvīm. Naves bezjēdzība un daudzo upuru traģiskums visus nomāc. Smagi...

Dzirnavas vairs nedarbojas. No vēja izgrieztas, tās tagad stāv rimtas.Padevīgas turpmākajam liktenim. Viens spārns sa�auts un nokarājas auduma strēlē.

Ienaidnieka artilērija jau otro stundu ārda mūsu pozīcijas. Sprādzienu epicentrs kādus 30 metrus iesāņus. Jādomā, ka �auj pēc kartes, bet ieskata par mūsu novietojumu viņiem nevar būt. Pozīcijā tikai sargi, pārējie bunkuros.

Lai artilērijas ugunī pui�i nejustos nomākti, es atvēlu pāris bla�ķes no sava krājuma. Atplaukst sarunas par to, kā un kur katrs pirmo reizi iemīlējies... Da�us tas garlaiko. Citi uzskata, ka par tādām lietām nerunā. Es apsolu, ka pastāstī�u, kā pirmo reizi �āvu ar lielgabalu.

Tas notika vēl neatkarīgās Latvijas valsts laikā 1939. gadā. Ārpuskārtas iesaukumā tā gada 14. oktobrī es nonācu Zemgales artilērijas pulkā. Daugavpilī izgāju instruktoru kursus un tos beidzu, iegūstot kaprāļa pakāpi.

1939./40. gada ziema bija ļoti barga. Bet tie�i tolaik Latvijas armijā izdota pavēle: jebkuros laika apstākļos veikt manevrus un apmācības. Līdz tam lauka mācības nenotika, pat ja sals bija tikai � 18 grādi. Iespējams, ka �oreiz pavēle nāca Polijas notikumu dēļ, kuru sadalīja divas laupītājvalstis � Krievija un Vācija.

Mēs devāmies pretim no Krustpils puses nāko�iem, nosacīti � sarkanajiem. Aukstums tāds, ka nekur dēties. Nebija iespējams nosēdēt zirga mugurā. Arī ietērpa, kas būtu piemērots �ādam salam mums nebija. Zirgiem piesalu�as garas lāsteku bārdas. Pa�i rik�ojam līdzi, seglos ieķēru�ies. 18 mārciņu angļu lielgabala dzelzi apkaltie koka riteņi nejauki kauc. To velk 6 zirgi � trīs iejūga pāri.Katram zirgu pārim viens braucējs.

Esam nosalu�i tā, ka ne vārda pateikt. Rik�ojot līdzās saviem zirgiem, vismaz varam kaut necik sasildīties.

Klāt norādītā pozīciju vieta. Sākam to sagatavot. Atkal nera�a! Lielajā aukstumā lielgabalu vadsliedes un zobotie sektori tā sasalu�i, ka stobru pagrozīt nav pat ko domāt! Nolemjam, lai tie stāv kā stāvēju�i � nolaisti līmeniski, bet komandas pieņemsim un atkārtosim kā paredz reglaments.

Jā�auj ar salūta lādiņu. Dzenlādiņ� tikai vienas tre�daļas ietilpībā. Pārējā �aulas daļa tuk�a.

Saņemam pirmās komandas: ar bateriju no labās pa tādu un tādu mērķi: uguni! Noplauk�ķ �etri pliekani, īsti nevarīgi bliezieni. Mums nepatīk. Diez, vai komandpunktā tos vispār sadzirdēja? Tā nevar, kaut kas jāizdomā.Izdomājam arī. �aulas tuk�ās daļas piestūķējam ar lielgabalu stobru tīrī�anai paredzētajām pakulām. Nu jau labāk, bet vēl ne īsti labi. Kavēties nedrīkst! Jā�auj, tuvojas ienaidnieks! Pakulas iztērētas, bet vēl ta�u ir sasalu�i zirgāboli! Skrie�us savācam munīciju, piestūķējam stobrus līdz pusei un gaidām komandu. Visiem pamodusies veselīga jautrība un patiesa interese par tālāko.

Telefonists pieņem komandu. Tie�i tajā brīdī mūsu stobru priek�ā kādu 30 metru attālumā parādās vientuļ� braucējs. Pats satinies līdz ausīm. Zirģclim uz muguras sega un tas lēnām �āpo, piesalu�o bārdu �ūpodams.

� Ei! Brauc ātrāk! � kliedzam. Nedzird. Jau bļaujam skaļāk:

� Brauc! Ātrāk!

� Cavo? �avo? � atsaucas braucējs un pat apstājas.

� Brauc! Brauc! � bļaujam.

Komanda: uguni!

Kavēties nedrīkst, un pirmais lielgabals izpū� savu pildījumu svaigā gaisā. Strumpuļi lido uz visām pusēm un urbjas sniegā. Zirgs � glu�i kā zīmētās kinofilmās � paceļas stāvus un tad uzņem ātrumu. Braucējs atkrīt kamanās un viņu vairs neredz. Te mērķis jau pret otru stroķi. Tas iz�auj, kad mērķis tam tie�i priek�ā. Nu zirgs auļo, ka sniegs vien put! Tre�ais lielgabals arī nosvētī pajūgu ar savu tiesu. Puikas rēc līdz asarām. Ceturtais stroķis gan mazliet pagaida un tad noklāj lauku ar zirgāboliem.

Vakarā pēc kaujas kapteinis Stafeckis(vēlāk Strauts) apvaicājas, ar ko mēs esot �āvu�i. Bijis pārāk par citām baterijām. Jautājot pats tā jocīgi smīn. Laikam jau kāds papūtis par to mūsu munīciju. Viss kā nākas: �āvienu troksnis, rezultāti. Mūs beidzot sadzirdēju�i, un no komandpunkta mūs uzslavē.

Mani tomēr moka sirdsapziņa. Ar kaprāli Auziņu ejam uz tuvējām mājām. Braucējs izrādās sirsnīgs vecāks vīrs. Latgalis. Ka mēs �āvu�i pa tuk�o, to viņ� saprotot. Tikai neesot skaidrs: no kā zirgam uz ribām piecas tādas apaļas pumpas. Mēs mierinām un stāstām, ka tās no aukstuma un vēlāk pāries.

No pozīcijām atstiepjam vecajam rezerves aizjūgu. Nu vīrs gau�i priecīgs. Viņ� pieprotot seglinieka darbu un atnesto mantu pielāgo�ot savam zirgam.

Vīrs stāsta, ka mēnesi atpakaļ nomirusi viņa sieva. Tagad viens kopjot un vadot saimniecību. Piedāvā mums tikko izvārītu piena klimpu zupu. Neatsakāmies. Vīrs noceļ no plaukta divas māla bļodiņas, paslauka tās ar tādu tum�i baltu dvieli un ielej mums zupu. Aicina, lai nu strebjot un jūtoties kā mājās.

Veros bļodiņā, un bieza piekaltusi ēdienu garoza ziņo, ka no tās ēsts ilgi, to nemazgājot. Kaprālis Auziņ� klusi ņirdz un �agojas. Es uzmanīgi ar karoti izķeksēju no bļodiņas klimpas. Tikko saimnieks uz brīdi iziet, es izleju bļodiņas saturu spainī zem galda.

Esmu pastāstījis �o seno notikumu saviem pui�iem bunkurā pie Lestenes, kad atkal trauksme. Steig�us esam pie lielgabaliem un jokojam, ka tagad, diem�ēl, mums nav tādas munīcijas, ar ko nosvētīt vaņkas. Pēc komandas iz�aujam divas zalves. Kaut kur augstu, augstu debesu zilgmē aizpeld trīs PE 2 tipa ienaidnieka lidma�īnas.

Mūsu baterijā ieradu�ies jauni leitnanti: Celmiņ� un Zaķis. Ta�u viss palicis pa vecam. Notriektās lidma�īnas apzināt joprojām braucu es pats. Jaunie neprot vadīt ne auto, ne motociklu. Vienīgais viņu lepnums � jaunās uniformas un augstās cepures. Salīdzinot ar mums � kaujās apkvēpu�iem, apsvilu�iem � jaunie izskatās bra�i. Pat pārāk bra�i. Glu�i kā no citas pasaules vai no �urnāla vāka.

Rit stunda pēc stundas, diena pēc dienas. Jau decembris... Kurzeme turas, Kurzeme dzīvo un latvie�u ļaudis tajā tic un cer uz mums. Uz mums raugās Vidzemes, Latgales, Zemgales bēgļi kas cer reiz atkal atgriezties savās mājās. Tas mums uzliek divkār�u atbildības nastu un pienākumu.

Arvien bēdīgāk ar munīciju.Vienlaicīgi jā�auj un jātaupa. Tam grūtākajam brīdim, kas neap�aubāmi pienāks. Tas varētu būt ap Ziemassvētkiem, jo ienaidnieks prot izvēlēties uzbrukumiem svētdienas un svētku dienas.

Kādu dienu mums spartakiāde. No vācie�iem esam iemainīju�i 6,35 mm pistolītes. Viens drosminieks uzvelk mugurā divus sardzes ka�okus un vēl, lai �aujam no 15 metru attāluma. Lodes sitiens esot kā ar āmuru. Lodi atrodam sapinu�os ka�oka vilnā. Diez vai tas ir joks?

Vēroju apvārsni un redzu tie�i mūsu virzienā ugunīgas svītras. Nudien, tās tēmētas mums! Ierauju galvu plecos un pieploku lielgabalam. Pēk�ņi apkārtne kā elle sagrie�as, virpuļo, deg un viss sajūk putekļu un zemes kukur�ņu jūklī.

Vai tie�ām beigas? Izspļauju zemes kunkuļus, mēģinu mirk�ķināt acis, bet tās negrib un negrib klausīt. Esmu kā akls. Da�as dobjas klepus sērijas un jūtu, ka plau�ām vieglāk atkal elpot.

Uguns elle beidzas. Dūmi pamazām izklīst. Ienaidnieka lādiņi pa lielākai daļai gūlu�i uz lauka Vidiņu māju pusē. Par laimi, mēs esam atradu�ies raķe�u zalves epicentra malā. Cilvēku zaudējumu nav.

Neesam lāgā attapu�ies, kad klāt triecienlidma�īnas Hi un zvetē no visiem stobriem. Nevaram atbildēt ar pretuguni, jo neesam vēl atģidu�ies.

Ar katru dienu paliek aizvien trauksmaināk. Uzlidojumi seko viens otram. Artilērija tausta aizvien neatlaidīgāk un �auj precīzāk.

Jau drīz Ziemassvētki. Gatavodamies �iem svētkiem, esam sabrūvēju�i alu.

Pēk�ņi 18. decembrī pavēle pārcelties uz Saldus telpu. �ēl visa, kas te sarūpēts. �ēl pamatīgi iekārtoto bunkuru. Zinām, ka jaunajā vietā būsim atkal uz klaja lauka. Jaunā pozīcija ap 20 kilometrus aiz Saldus. Uz Auces ceļa.

Viss tie�i tā, kā paredzējām. Ne māju, ne �ķūņu. Tikai klaj� lauks. Mēģinām ierakties, bet traucē bie�ie uzlidojumi un sals.

Kur vīri lai atpū�as? Atrodam ieplaku. Atvelkam uz turieni sa�auta �ķūņa jumta gabalu. Ar to pārklājam bedri. Vāl atrodam siena kaudzi. Ar to varam patvērumu nodro�ināt pret vējiem un pamest guļvietām. Drīz vīri jau krāc.

Pui�i meklē tuvāko munīcijas krautuvi. Tāda tiek atrasta, un braucam mangot munīciju. Tādos gadījumos ir svarīgi labi saprasties ar krautuves priek�nieku, parasti feldfēbeli. Ņemam līdzi pīpējamo krājumu un braucam pēc munīcijas. 600 granātu lielajiem stobriem � tas nemaz nav slikti. Pie reizes iesvie�am ma�īnā pāris kastes ar pistoļu patronām. Tā der arī automātiem. Feldfēbelis tik pīpē un nekā neredz. Tā, tiku�iem pie krietniem krājumiem, garastāvoklis manāmi uzlabojas.

Mūsu jaunajā patvērumā pui�i uzmeistaroju�i pat krāsniņu. Nu jau varam kaut cik atpūsties. Lielgabaliem esam iekārtoju�i daudz maz dro�as pozīcijas. Domājam, kā vēl uzlabot fortifikāciju . Pui�i, salūkoju�i pāris kannas, atkal no bietēm meistaro alu. No Lestenes līdzpaņemtais sasalis. Sprie�am, bet neviens nezina, kāds tas būs kad atkusīs. Pabrīnāmies, ka uzlidojumi samazināju�ies. Iekārtojamies cik vien labi �ādos apstākļos iespējams.

Ir 23. decembris, jau piektā diena �ajās pozīcijās.

Nogar�ojam atkausēto alu. Jāsaka: ja nav nekā labāka, var iztikt! Vīriem bez alus aiztaupījies arī vēl kas cits. Viss labi, ja tikai pui�i turas rāmjos.

Uzradusies arī maza eglīte, un prātojam, kā sameistarot sveces, jo mums ir tikai frontes spulgas.

Pēk�ņi komanda � vislielākā steigā atstāt pozīcijas un atgriezties Lestenē! Krievu Ziemassvētku ofensīva sāka tie�i tur � ar smaili pret Vam�u mājām. Jātiek atpakaļ savās iepriek� atstātajās pozīcijās. Steidzamies, cik spējam.

Ceļā satiekam kādu latvie�u zemnieku, kas noprasa, vai mēs zinot, ka rītu Ziemassvētki. Ko mēs lik�ot pui�iem galdā? Saku, ka mums ir sasalis alus, piekodīsim kādu bieti un viss būs labi. Vīrs saņem mani aiz rokas, ved kūtī, rāda aitas un saka, lai ņemot vienu auneli. Atrunājos, bet viņ� saka, ka vācietis tik un tā paņems. Tas mani atbruņo. Iedodu vīram �ūksni vācu mārku � kas zina, varbūt tās viņam vēl noderēs � maiņai vai bēgļu gaitās.

Lielā steigā iebraucam savā agrākajās pozīcijās. Bunkuri pilni ar kritu�ajiem. Pārsvarā tie vācu karavīri. Ķeramies pie kritu�o izvāk�anas.

Iebraucot pozīcijās, esam jau saņēmu�i 17 izskaitļotu mērķu koordinātes. Skaidrs, ka mūsu lauku artilēristi atiet un mums jāapkaro viņiem paredzētos mērķus. Nu mums atliek tikai parādīt savu �au�anas ātrumu un precizitāti.

23. decembra novakare. Visu nakti vantējam ar visiem stobriem pa mērķiem, kurus mums izsauc no divīzijas �tāba. Briest notikumi.

Nav ilgi jāgaida, kad atkal izsauc uguni pa 11. mērķi. Pēc stobru pacēluma sprie�am, ka tas varētu būt ap 2 kilometrus attālu. Pielietojam mazu viltību: ja prasa �aut ar munīciju, kam laika vai atsitiena detonatori, daļu iz�aujam ar bruņu sitēju lādiņiem. To mums vairāk, un kas tur ienaidnieka terotorijā skatīsies � tāpat jau eksplodē, tikai �ķembu mazāk.

Uguni izsauc aizvien bie�āk. Kad pienāk agrs 24. decembra rīts, �aujam gandrīz nepārtraukti. �āviņu �aulas jau visapkārt, un tās stipri traucē. Stobriem sāk atlobīties krāsojums. Krāsa reizē ar uzkrāsotajiem baltajiem un sarkanajiem riņķiem lēni plēnē un krīt lejup kā lapas rudenī.

24. decembra rītā pār mums gulstas blīva krievu artilērijas uguns. Gaisā viens uzlidojums nomaina nākamo. Stobri jātaupa, bet kad ienaidnieka lidoņi paliek aizvien nekaunīgāki, nolemjam, ka nākamo uzlidojumu sagaidīsim ar svētkiem atbilsto�u, pienācīgu uguni.

Jā, drīz atkal viens Staļina ērglis kaukdams iebrā�as Pūces purvā. Ta�u lidoņi paliek aizvien uzmācīgāki.

Garām paiet vācie�u zaldāti. Pa pāriem, tad pa grupiņām tie nekārtībā nāk no kauju līnijas puses. Sākumā gribam viņus aizturēt, neļaut pamest priek�ējās pozīcijas. To redzēdami, viņi met līkumu mūsu pozīcijām un vienalga nozūd aizmugures virzienā.

Atceros, kā pie Veļikajas upes vācie�i atkāpās un lamājās:

� Nolādētie latvie�i! Viņi grib �eit krievus apturēt!

Kamēr mēs bijām prom, vējdzirnavas mīnētas. Durvis aizplombētas un brīdino�i uzraksti. Vācie�u karavīru haotiskā atkāp�anās rada trauksmes sajūtu. Mēs sākam iekārtot ap bateriju kājnieku aizstāvē�anās pozīcijas. Tik daudz pozīciju, cik mums ir kaulu zāģu, tas ir lo�metēju. Vissliktākajam gadījumam.

Pa mūsu pozīcijām sāk dragāt krievu 45 mm prettanku lielgabals ra�-bums. Saprotam, ka priek�ā vairs nav mūsu kājnieku. Ra�-bums �auj tie�ā tēmējumā. Uz ierakuma malas krīt virsser�ants Stumbrs. Krievu lielgabala lādiņ� norauj viņam pusi galvas līdz ar binokli.

Sāku neatlaidīgi vērot starplauku. �is mūdzis ir jāatrod un jāpadara nekaitīgs. No piepūles sāk sāpēt acis. Atsakos no ēdiena, ko sagatavojis mūsu vada pavārs, bet turpinu novērot. Pienāk jau krietna krēsla Ziemassvētku vakarā, kad man beidzot laimējas. Pamanu apmēram kilometru attālo Rūsu māju mūra kūts logā acumirklīgu uzliesmojumu un gandrīz vienlaicīgu granātas sprādzienu aiz mūsu pozīcijām. Ā, nu saturies, neģēli!

Pats iestādu savai Bertai attālumu, ietriecu stobrā bruņusitēju granātu. Tad notēmēju un iz�auju. To visu daru viens pats, jo pui�i atpū�as.

Acumirklis ir iespaidīgs. Rūsu kūts siena ap logu saļogās, uzliesmo, tad izgā�as dūmu, putekļu mākonis, un viss aprimst. No bunkuriem izskrien mani pui�i. Mierīgs un apmierināts dodos ieēst.

Nepaspēju vakariņot, kad pār mūsu pozīcijām klājas nikna krievu artilērijas uguns. Tā gan �auj pagaidām bez tie�ā ieskata, bez koriģē�anas, ta�u, kas zina, pavisam drīz tas var notikt. Tamdēļ esam sevi�ķi uzmanīgi.

Bēdīgi izskatās mūsu bra�ie stroķi Antons, Berta, Cēzars un Dora. Stobri pelēki melni. Krāsa jau pilnīgi nodegusi. Sa�auti lielgabalu priek�rati. Mani vīri lūko tos salabot, jo liekas, ka pozīcijas nāksies atstāt, jo, pieticīgi izsakoties, fronte mums iepretī ir sa�ķobījusies. �odien esam zaudēju�i trīs vīrus. Saārdīts Bertas pozīcijas aizsargvalnis. To steidzīgi salabojam.

Mazu, īslaicīgu prieku mūsu vīru sirdīs rada �etri vācu trie-cicnlicgabali, kas pabrauc mums garām, dodoties uz priek�u ienaidnieka virzienā. Patīkama apziņa, ka �ajā dramatiskajā situācijā neesam vieni. �ur tur atskan pa karavīru jokam un dzird arī pa smieklam.

Turamies!

Tad atkal pēk�ņa nikna un neatlaidīga artilērijas uguns. Nāvīgi ievaino Doras priek�nieku kaprāli Mārtiņu Vītolu. Komandē�anu pārņem kaprālis Rudzītis.

Uzlido krievu triecienlidma�īnas. Viens otram seko trīs viļņi. Saņemam tos ar pienācīgu uguni.

Piepe�i kā sācies, tā viss noklust. Draudīgajā klusumā dzirdama tikai motoru rūkoņa. Redzam, ka vācie�i ar saviem stiprajiem tērauda ratiem brauc atpakaļ un nozūd aizmugurē. Tā kā neesam dzirdēju�i viņus �aujam, izsūtu da�us vīrus palūkoties, kur vācie�i stāvēju�i un ko viņi darīju�i. To nav grūti izsekot pa smago bruņuma�īnu kāpurķē�u atstātajām pēdām.

Vīri atgrie�as un ziņo, ka atradu�i neizlietotu triecicnlielga-balu munīciju izmestu grāvī. Nebijis nevienas tuk�as �aulas. Bēdīgi, un ne jau reizi vien vācu karabiedri tā darīju�ies.

Pienācis 27. decembris � tre�o Ziemassvētku diena. Kop� pa�a agra rīta nevaram vien atkauties no Ни triecienviļņiem. Atkal sākas ļoti stipra artilērijas kanonāde. Savādi kļūst, kad dzirdu smago mīnu tipisko, viļņojo�o dobjo murrā�anu, kam seko sprādzieni. Tas nozīmē, ka priek�ā mums vairs nav mūsu kājnieku. �o konstatējumu neatklāju vīriem, bet izmisīgi domāju ko darīt, kā rīkoties. Iespējams, ka vairs nebūs arī atie�anas pavēles un mums tūlīt nāksies atgaiņāties no ienaidnieka kājniekiem.

Artilērijas uguns sāk klāties arvien blīvāk un precīzāk. Esmu pārliecināts, ka tuvumā ir artilērijas novērotājs un krievu lielgabalu uguns tiek koriģēta. Orientieris varētu būt mūsu tuvumā. Tas var būt vienīgi Lestenes vējdzirnavu korpuss, kas nu stāv sprādzienu saārdītiem spārniem. Nolemju, nevienam nesakot, nākamajā triecienlidma�īnu uzlidojuma laikā sa�aut vējdzirnavu korpusu, lai novāktu �o lielisko orientieri ienaidnieka artilērijai.

Nenākas ilgi gaidīt. Atkal trīs Ili klāt un ļoti zemā lidojumā, sijādami iznīcību ar visiem korpusa un borta iero�iem, brā�as pāri mūsu pozīcijām. Es ietriecu savas Bertas kvēlo sveicienu dzirnavu kupolā. īss mirklis un dzirnavu korpuss paceļas vertikāli aug�up, it kā apstājas. Tad smagi krīt atpakaļ uz saviem pamatiem.

Vien milzīgais centrālais dzirnavu baļķis vēl brīdi rēgojas ārā no drupām. Tad ļoti cienīgi sasveras un arī noguļas gruve�os. Visā tajā, kas palicis pāri no vējdzirnavām.

Mums trīs kritu�ie un trīs ievainotie. Kareivim Bērziņam norauta kāja virs ceļgala. Sanitāri aizņemti, un mēs pa�i mēģinām uzlikt �ņaugu, lai apturētu asinis. Saplē�u divus kreklus, bet mūsu ncprofesionalitātcs dēļ nekas labs neiznāk. Kareivis, joprojām pie samaņas būdams, saka:

� Nepūlies, Tcofīl. Iedod labāk malku spirta.

Arī �o Bērziņa pieticīgo pēdējo vēlē�anos diem�ēl es nevaru izpildīt. Mana ceļojo�ā noliktava, melnais Vanderers sa�auts. Smagā mīna kritusi tie�i uz automa�īnas jumta. Nav vairs nekā no tā, ko biju savācis saviem vīriem nebaltām dienām.

No ierindas izgājis arī Cēzars. Klusākā brīdi izsaucam ma�īnu no aizmugures, kas bojāto lielgabalu aizvelk.

Pāri mūsu pozīcijai nospēlē Staļina ērģeles. Lādiņi gulstas ļoti precīzi. Tā ir īsta iznīcības elle. Par laimi pui�i bunkuros. Pēc �īs zalves jāaizvelk uz aizmuguri arī Antons. Paliku�i vairs 2 stobri � Berta un Dora. Izskatās, ka laimīgākie biju�i sievie�u vārdos nosauktie smagie stobri. Pārnesam neizlietoto munīciju no aizvesto liegabalu pozīcijām uz savējām.

Drīz atkal pār mums klājas blīva artilērijas uguns. Mūsu ausis tā pārpūlētas, ka gandrīz vairs nevaram sazināties savā starpā. Lauks ap mums ir burtiski uzarts. Nav nevienas vietas, ko nebūtu ārdīju�i granātu un mīnu sprādzieni. Aizvākts arī komandaparāts ar visu apkalpi, un mēs nu jūtamies bezgala vientuļi.

Atie�anas pavēles nav.

Tre�o Ziemassvētku pēcpusdiena. Neatlaidīgi meklēju priek�laukā kādu ienaidnieka objektu, kam aizsūtīt Bertas sveicienu. Jūtams, ka krievi pietuvoju�ies un dro�i vien katrs �āviens kaut kam sekmīgi trāpītu.

Mazā krēsliņā sa�auj Doru. Liekas, atkal krievu ra�-bums. Bojāto lielgabalu aizved, un mēs paliekam divvientulībā ar Bertu. Ar mani kopā vēl se�i pui�i.

Spītējot visam, es noeju bunkurā un uz klavierēm uzspēlēju Ziemassvētku dziesmiņu. Tas pa�am viss tik savādi �ajā nāves laukā, un to es atcerē�os vienmēr, kamēr vien bū�u dzīvs, kamēr skatī�u sauli �ajā pasaulē. Nedaudz noskaņoju�os klavieru akordi un savādi mundra Ziemassvētku melodija �ajā iznīcības vietā, kur nekas apkārt neliecina par �iem visas cilvēces gai�ajiem svētkiem.

Patiesībā stāvoklis tik nopietns, ka liekas mēs, �ajā Lestenes laukā paliksim uz visiem laikiem... �ēl krievu sa�autās manas noliktavas, melnā Vanderera, tagad patiesi būtu derējis viens Zicmassvēku �ņabis...

Strauji krēslo. Beidzot atkūlies ziņnesis ar pavēli atiet uz Jaunlestenes rajonu.

Nesaprotu, kā to izdarīt �ajā nepārtrauktajā sprādzienu nāves dejā. Gaiss pilns sēra, dūmu, smil�u un tērauda �ķembu. Steigā iz�aujam vēl pēdējās desmit granātas. Tad mani pui�i vislielākajā ātrumā paceļ Bertu uz priek�ratiem. Ta�u izsauktais vilcējs nebrauc. Var saprast arī �oferi Arāju. �ajā iznīcības viesulī neiespējami piebraukt bez milzīga riska un ļoti mazām izredzēm uz operācijas izdo�anos.

Atstāju divus savējos pie lielgabala, bet pats skrienu uz ma�īnu, kas stāv ieplakā un gaida. Aizraidījis pārbiju�os �oferi prom uz Lesteni, pats sē�os vilcēja kabīnē un triecos pakaļ mūsu Bertai.

Krēsla, dūmu un putekļu virpuļi palīdz nemanītam piebraukt pozīcijai un pie tam tik precīzi, ka pui�i tūlīt var piekabināt lielgabalu vilcējam. Kad tas izdarīts, pavēlu visiem pui�iem doties uz Lesteni. Pats palieku vienatnē ar Bertu un to nāves risku, kas saistīts ar lielgabala aizve�anu.

Lai varētu tikt uz ceļa, kādus 40 metrus jābrauc tie�i paralēli krievu pozīcijām. Tad varēs pagriezt frontei muguru un jau mierīgāk attālināties. Esmu ļoti mierīgs. Tā vismaz pa�am liekas. Milzīgā ātrumā gan apziņā aizjoņo nodzīvotās dzīves mirkļi. Kaut kur cilvēki svin Ziemassvētkus...

Ieslēdzu ātrumu, un Berta sakustas.

Baiga sajūta, iedomājoties, ka visa �ī kavalkāde � ap desmit metru gara, 20 tonnu smaga kā īstā parādē tūlīt defilēs gar ienaidnieka stobriem. Braucu, nejuzdams sevi. Lūk, esmu jau pie lēzena grāvja, kas jāpārvar, lai uzbrauktu uz ceļa. Apkārt virmo �ķembu karuselis. Liekas, brī�iem jūtu sprādzienu svilino�o elpu un teju teju kāds no tuvīnajiem sprādzieniem man būs pēdējais...

Pārslēdzu vilcēju uz viszemāko apvidus ātrumu, un lēnām tas slejas uz ceļa. Vilcējvāģa priek�gals ar riteņiem paslcjas gaisā un, liekas, veselu mū�ību tā paliek. Es atskār�u, ka esmu sācis kliegt. Kliegt pilnā balsī, lai nedzirdētu mirkli, kad tiks sa�auts vilcēja motors. Man pāri aizlido, tuva sprādziena norauts, ma�īnas brezenta jumts ar visām tā turētāja konstrukcijām. Vēl, vēl, vēl mazliet...

Motors it kā aizrijas. Liekas, tūlīt noslāps un visam būs beigas. Es joprojām kliedzu. Viens. Sev.

Tomēr motors joprojām darbojas. Vilcēja priek�gals lēni nosveras, un riteņi beidzot skar ceļa virsmu. Nu varu savu kavalkādi pagriezt uz Lestenes pusi. Tagad Berta kā negribīgi, ļoti smagi gāzelēdamās, beidzot ir uz ceļa. Nu varu frontei pagriezt muguru un lielgabals kā vairogs tālākajā ceļā sargās mani un ma�īnu no �āviņiem.

Es vairs nekliedzu, bet atviegloti uzelpoju, un visu augumu pārņem neizsakāms nespēks, nogurums. Brī�iem pat ar pūlēm varu noturēt vaļā acis. Tik smagi kļuvu�i acu plaksti.

Motors kauc, un drīz esmu pāri D�ūkstes-Lestenes ceļa augstākajai vietai. Krustojumā pagrie�u pa kreisi un nu jau, strauji braucot, sasniedzu Lestenes parku. Kaut arī ceļ� ved lejup, jūtu, ka vilcējam ļoti smaga nasta.

Mani sagaida pui�i. Viņi rāda, ka sa�autie vilcēja riteņi vagoju�i ceļu kā arkli. Apskatām lielgabalu. Tam no se�ām riepām veselas tikai divas. Arī riteņi vairs grie�as tikai divi. Uz ceļa vēl redzamas da�as melnas vagas. Pui�i apgalvo, ka man braucot, zem lielgabala riteņiem bijusi redzama varena dzirksteļo�ana.

Nododu vilcēju �oferim Arājam un kuļamies uz jauno pozi-cijas vietu pie Jaunlestenes. Poziciju ieņem tā pati mūsu daudz pieredzējusī Berta. Mūsu uzdevums gaidīt krievu tankus uz ceļa Lcstcnc-Tukums. Nu esam tikai ar vienu stobru.

Aiz mums iestājies tāds kā klusums. Saprotu, ka ienaidnieks nāk uz priek�u tuk�ā telpā pa mūsu atstātajām pēdām. Attālums no ienaidnieka nav nekāds di�ais. Tā ap kilometru. Tas raisa ne visai priecīgas pārdomas.

Kā izskatās mūsu jaunajā vietā? Pa�ā ceļa malā divstāvu akmens ēka. Tā pilna ar bēgļiem. Lūkojoties uz frontes pusi, �ī ēka ir mūsu jaunās pozīcijas labajā pusē kādus 100 metrus atstatu. Tālāk �is ceļ� ved uz Lestenes baznīcu. Tās tornis �o Ziemassvētku cīņu laikā jau divas reizes dedzis.

Aiz mums me�a malā mājas Rozītes. Pa kreisi pāris kilometrus uz Tukuma pusi mājas Dreimaņi. Mani pui�i, dzīvodami bez lielgabaliem, labi izpētīju�i apkārtni un kādu vakaru aicina mani uz pirti Rozītēs.

Kad esam nomazgāju�ies un saimniece uzlikusi galdā zirņus, alu un kādu gaļas gabalu, uzzinu, ka mana lielgabala tre�ais numurs milzis Susts cildino�i stāstījis par mani un stāstot pat apraudājies.

Mājas otrā pusē vācie�u radisti. Pie kūts stāv parasts frontes radistu auto. Mājās dzīvo arī bēgļi, krietns bariņ� meiteņu da�ādā vecumā. Krēsliņu ģimene.

Uz pirti atnāku�i mani vīri. To vidū ari Alfons Bērziņ�. Meiteņu pulciņ� dabū mūsu iekrustītos vārdus: Sīkumiņ�, Kiikuiniņ� un Cudapļurkiņ�. Vēl bija vārdi, bet tos no atmiņas izdzēsis laiks.

Vācu radistu komandieris kapteiņa pakāpē ar otrās �ķiras dzelzskrusta lenti pogcaurumā apsveic mani arī ar tādu pa�u apbalvojumu. Manējais pavisam svaigs un tāpēc 24 stundas nēsājams krusts ar visu lenti. Mana � Kara nopelnu krusta ar �ķēpiem lentīte jau krietni nobru�ājusies...

Istabā, kurā strādā radisti, nevienu neielai�. Tā stāsta mājinieki. Vēl viņi stāsta, ka laikā, kad, baidoties no artilērijas uguns, viņi meklējot patvērumu, �ie radisti it kā zaldātu bravūras pārpilni, sakot, ka, kamēr viņi te esot, no ap�audes neesot ko baidīties. Tikai vēlāk saprotu, ka radisti runāju�i patiesību.

Saņemam 2 lielos lielgabalus. Vienu pat ar aizsargbruņu apkalpes dro�ībai. Tāds lielgabals mūsu vienībā pirmo reizi. Bruņa nav sevi�ķi bieza, bet tie�i tai ir liela psiholoģiska nozīme uz apkalpi. Visu laiku mēs bie�i iesaistījāmies zemes kaujās, kaut gan lielgabali bez bruņām domāti galvenokārt gaisa mērķu apkaro�anai.

Ienaidnieks ticis līdz Lestenes skolai. Tas no mums nepilnu kilometru. Mūsu priek�ējie novērotāji izsauc uguni, un nu mēs blie�am ar trim smagajiem stobriem.

Rozītēs no �ūsta uzzināju�i, ka man vareni gar�o pankūkas, uzrīkoju�i pankūku halli. Ierodamies kopā ar mūsu akordeonistu Jāni Drilli un svētki iznāk lieliski.

Sanāk parunāties arī ar vācu majoru, �īs mazās radistu vienības komandieri.Viņ� izteikti laipns un uzslavē mūsu kaujas darbību. Tomēr viņa laipnībā sajūtu tādu kā neīstu, uzspēlētu noti. Nav laika par to aizdomāties, jo ēdam pankūkas un dziedam mūsu latvie�u dziesmas.

Atgriezies pozīcijās, mēģinu noskaidrot, kas notiek Lestenes skolas apkaimē. Sazināmies ar baterijas �tābu Dreimaņos. Mūs savieno tālruņa vads, kas izvilkts līdz mūsu pozīcijām.

Esam sagaidīju�i Vecgada vakaru. Sniega nav. Valda kailsals. Saprotu, ka neiztiksim bez jaunā gada salūta. Tamdēļ painteresējos par pienācīgu mērķi. Zino�i ļaudis mani informē, ka Zvejnieku mājās it kā atrodoties ienaidnieka 100.korpusa �tābs, ko komandē Dimitrovs. Nostādām lielgabalus uz �o mērķi un gaidām jauno 1945. gadu.

Apzināmies, ka tie�i �ajā 1945. gadā iz�ķirsies mūsu mīļās zemītes Latvijas un mūsu pa�u likteņi. Saprotams, ka karavīrs nedrīkst nodoties tādām apcerēm, bet jādomā tikai par pienākumu, man tomēr ārkārtīgi �ēl visas Latvijas bēgļu tūksto�u, kas dzīvo ar tādām cerībām līdzi mūsu cīņām pret milzīgo ienaidnieka pārspēku.

Gadu mija...

Komanda: kaujai! Pirmie sveicieni aizlido uz Zvejniekiem. Pēc otrās zalves � milzīgs uguns stabs Zvejnieku pusē.

Vēl jāiz�auj 16 zalves,. Kad esam tiku�i līdz piektajai, mani aicina pie telefona. Batcrejas komandieris Jēgers prasa, kas �auj? Apsveicu viņu ar jauno gadu un saku, ka �auju es.

� Tūlīt pārtraukt! � tā Jēgers.

� Nevar. Vēl trīs zalves, � es atbildu.

Un atkal mana komanda: uguni!

Esi sveiks, 1945. gads!

Joprojām sniega nav. Jaungada dienā saņemam ceturto trūksto�o lielgabalu. Esam lepni: beidzot atkal zirgā!

Jaunlestenes bēgļi latvie�u leģionāriem sarīkoju�i jaungada maltīti. Uz to dodamies pa grupiņām, lai trauksmes gadījumā pie lielgabaliem būtu kaujasspējīgas apkalpes. Pozīciju līnijā iepretim mums viss bez pārmaiņām. Tomēr liekas, ka tur beidzot izvietoju�ies mūsu kājnieki.

Jaungada dienā �auj mūsu se�stobru mīnmetēji. Tā saucamās maujo�ās govis. Pēc smagajām Ziemassvētku kauju dienām patīkami klausīties kā uz krievu pusi aizlido vācu miglas metēju 126 kilogramus smagie sivēni. To iedarbība satrieco�a. No tā nespēj patverties ne virszemē, ne bunkuros. Saspiestā gaisa lādiņu iedarbība ir satrieco�a.

Es redzēju �o �āviņu iedarbības rezultātus. Divjūgu ratos se�i cilvēki un 2 zirgi bez mazākām ievainojuma pazīmēm. Tikai pie deguniem sarecējusi, tieva asins strūkliņa, kaut gan sprādziena centrs bijis ap 80 metrus atstatu.

�os miglas metēju lādiņus iz�auj no regulējamām, bet vienkār�ām ierīcēm � rāmjiem, kas pēc iz�au�anas vairs nav tālāk izmantojami. �ie �āviņi ir ļoti ērti. Atkāpjoties notēmē uz tiltiem, ceļu krustojumiem un citām iespējamām ienaidnieka pulcē�anās vietām. Reaktīvos �āviņus iedarbina viens cilvēks, kas pēc tam iz�au�anas vietu steig�us atstāj parasti ar motociklu.

Mums atved munīciju. Steigā iekārtojam krautuvi padziļā grāvī. Pagaidām. Atvestas arī tanku dūres. Saprotam, ka mums būs vajadzīgs viss � sākot no rokasgranātām, automātiem līdz �āviņiem mūsu smagajiem stobriem.

Pretinieks atspiests atpakaļ apmēram 17 kilometrus. Varam vieglāk uzelpot un pamatīgāk izbūvēt savas pozīcijas.

6. janvāra rītā no Jaunlestenes ēkas eju uz mūsu pozīcijām. Pēk�ņi izdzirdu artilērijas �āviņa lidojuma raksturīgo skaņu. Lādiņ� nogā�as un detonē aiz baterijas. Domāju, ka ienaidniekam nevarētu būt ieskata mūsu pozīcijās un �āvienam gadījuma raksturs.

Seko vēl viena zalve. �oreiz granātas krīt tuvu mūsu pozīciju priek�ā. Tas jau izskatās aizdomīgi. Nākamā zalve trāpa jau tie�i mūsu pozīcijās. Vissmagāk cie� mūsu munīcijas krāvumi. Tos izsvaida, deg �āviņu pulveris. Tagad pēc visiem artilērijas kanoniem vajadzētu sākties strostei � mērķa iznīcinā�anai. Strostēs nav.

Vēroju gaisu, skatos apkārt, vai kaut kur nav manāms kāds artilērijas uguns koriģētājs, bet nevaru neko saskatīt. Nav laika arī kavēties. Sākam savākt izsvaidīto munīciju. Bojā gājusi vairāk nekā puse �āviņu. Izsvaidītas arī kastes ar tanku dūrēm. Savācam derīgās atsevi�ķi.

Izmēģinu iz�aut vienu tanku dūri, ko uzlieku uz pleca. Mani ap�ilbina un apdullina uguns, kas nostiepjas gar galvu. Dzirdu visu it kā no attāluma. Ausīs dun, �ņāc un sit kā ar āmuriem. Mans tru�ādas pusmētelis saplēsts, binoklis pārsists uz pusēm. �āviņa kāts izrādās plīsis vidū pu�u un izspiedis tādu kā �ķembu slotu. Ja būtu kātu turējis padusē, kā paredz noteikumi, mana roka arī būtu jāmeklē kaut kur te uz lauka. Pats tanku dūres lādiņ� aizlidojis ap 20 metru un nav sprādzis.

Mani aizved uz Dreimaņiem. Neko neredzu, dzirdu slikti. Mani apstrādā dakteri un dzirdu vienu sakām:

� Tas jau vairs nekad neredzēs...

Nekā! Pēc laiciņa man rādās tādi kā krāsaini varavīk�ņaini riņķi. Aizveru un atkal atveru acis. Nu dro�i zinu, ka dakteriem nav taisnība.

Es tomēr redzē�u! Seja, rokas apdegu�as.

Es guļu uz sola, un man klāt piesprausta zīmīte: uz Irlavas slimnīcu. Kamēr tā gaidu, dzirdu, ka sanitāro ma�īnu izsauc uz pirmo � tas ir � manu bateriju. Tur esot kritu�ie un ievainotie.

Uztrūkstos sēdus. Kā un kāpēc tas tur varēja notikt?

Sagaidu ma�īnu atgrie�amies. Tajā viens puisis ar norautu kājas pēdu. Viņ� stāsta, ka pēk�ņi pār pozīciju nogūlies artilērijas granātu klājiens. Daudzi, kas tobrīd vāku�i izsvaidīto munīciju, kritu�i un ievainoti.

Pārvaru sāpes un tenterēju pie saviem vīriem uz pozīciju klupdams krizdams. Man jātiek pozīcijā, jo saprotu, ka bateriju noklājusi tā saucamā strostē, kam vajadzēja sekot pēc krievu sekmīgas pie�audes no rīta.

Tagad man skaidrs, ka ap�aude no kaut kurienes tiek koriģēta. Pārāk bie�i krīt arī mūsu artilērijas koriģētāji, priek�ējie novērotāji. Tas jālūko noskaidrot.

Meimuroju taisnā virzienā uz pozīciju. Pārejot uzkalniņu, kas noaudzis bieziem alk�ņiem, man kāja piepe�i aizķeras aiz kaut kā un es krītu. Tas ir lauku tālruņa vads. Aizķerot �o vadu, tas parauj vēl kādu, kam �is vads pievienots. Tie ir lauku telefona tērauda vadi. Viens no �tāba uz mūsu pozīcijām, otrs pievienotais � mīļo dieniņ! � aiziet uz Rozī�u pusi!

Tik asu domu un secinājumus man mū�ā reti gadījies piedzīvot. Nu es visu saprotu. Mūsu priek�ējo novērotāju smagos zaudējumus. Viņiem, pieprasot artilērijas uguni, jānosauc savas koordinātes. Lūk, �ie dati aizgāju�i neceļos... Vēl Rozī�u ļau�u stāstītais: tie vācie�i, kas viņu mājās, teiku�i, ka nav ko bīties no artilērijas ap�audes, kamēr viņi te esot. Tagad saprotu, kamdēļ pēc sekmīgās artilērijas pie�audes tūlīt nesekoja strostē. Novērotāji gaidīju�i, lai pozīcijā parādās vairāk ļau�u...

Instinktīvi satveru pievienoto vadu, bet nav spēka to vienkār�i pārraut. Asinis spļaudams, ar kāju piespiedis vadu, mēģinu ar zobiem to atraut. Beidzot tas man izdodas.

Tikai vēlāk saprotu, ka esmu izdarījis milzīgu kļūdu. Esmu devis Rozītes eso�ajiem vācu radistiem signālu, ka viņi atklāti.

Pusskrie�us tuntuļoju atpakaļ uz �tābu Dreimaņos. Tur acumirklī tiek pieņemts lēmums un uz Rozītēm izbrauc divas automa�īnas ar karavīriem. Izrādās � par vēlu. Viltus vācie�i jau lielā steigā paspēju�i aizbraukt. Viņus panāku�i kaut kur Slampē. Tur atklāta arī vēl viena tāda viltus Funkma�īna.

Vēlāk uzzinu, ka ar dzelzskrustu rotātais majors tie�ām bijis tādā pakāpē. Tikai sarkanajā armijā... Viņa komanda � īsti vācie�i, kas kara sākumā saņemti gūstā, attiecīgi apstrādāti un biju�i kreisi noskaņoti.

Uz Irlavas slimnīcu nebraucu, bet palieku baterijā. Rozītēs man atvel istabu, kurā vēl tikko mitināju�ies viltus radisti. Mani urda nemiers un es saku, ka mājas visiem steidzīgi jāatstāj, jo ienaidnieks, vairs nesaņemdams ziņas, sapratīs, ka raidītājs atklāts, un mājas sa�aus.

Ne saimnieks, ne bēgļi negrib man piekrist, bet esam nepiekāpīgi. Ataicinu baterejas pui�us, un viņi gandrīz ar varu iztrenc visu Rozī�u iemītniekus cauri me�am uz citām mājām. Uz Krustiņiem.

Rozītes sa�auj nākamā naktī, un tur ir arī upuri. Mājās paguvu�i ievākties gadījuma piefrontes bēgļi ar ģimenēm. Jaunai meitenei granātas norauj abas kājas. Kāds puisis gūst �ķembu ievainojumu krūtīs.

Stipri sa�autajā mājā saimnieki nu var atgriezties pēc nedēļas, kad skaidrs, ka �is objekts ienaidniekam vairs neinteresēs. Dzīvojamai ēkai izgāzts viens stūris. Kūtij sapostīts jumts.

Palīdzam saimniekiem kaut cik sakopt postījumus. Tagad es dzīvoju Rozītēs, kamēr kaut cik atlab�u.

Uzsnieg sniedziņ�. Kamēr vēl esmu vārgs uz kājām, uz pozi-cijām ik rītus mani aizved bēgļu puisis kamanās.

Kādu vakaru, krēslā atgrie�oties, aizjūga zirgs piepe�i sāk ausīties un krākt. Redzu, ka kādus 15 metrus priek�ā ceļam pārveļas melns, prāvs dzīvnieks. Apturam zirgu. Ar pistoli rokā eju skatīties. Melnais kamols, pārvēlies ceļam, iekrīt grāvī. Tad pieslienas kājās un, ardams sniegu un atstādams aiz sevis asiņainu vagu, turpina ceļu.

Saprotu, ka ievainota me�a cūka un jo sevi�ķi kuiļi kļūst ļoti bīstami, kad ievainoti. Nejūtos īsti stiprs, ta�u novērtēju situāciju un nolemju zvēru tomēr nobeigt. Būs uztura papildinājums gan maniem pui�iem, gan mājas ļaudīm.

Me�acūka jau kādus 15 metrus uz sniegotā lauka. Iz�auju pirmo reizi, lai to pagrieztu pret sevi un varētu trāpīt galvā. Zvērs patiesi pagrie�as un nāk man virsū. Nākas iz�aut visu aptveri, līdz me�acūka nogā�as.

Izjūdzam zirgu, aizvelkam pa�i ragavas uz lauka un ieveļam tajās medījumu. Zirgs tramīgs. Tam uzmetam maisu galvā un tā aizdabūjam medījumu līdz mājām, kur to ievelkam pirtiņā.

Eju mazgāties. Neesmu vēl beidzis, kad sētsvidū ieripo apvidus vāģis. No tā izkāpj virsleitnanti Robe�gruntnieks un Spāde. Viņi esot sa�āvu�i me�acūku. Tā iebēgusi purvā, bet tad pēc pēdām viņi izsekoju�i līdz �ejienei. Saka, ka esot jau vienībā izlielīju�ies par medījumu un tagad...

Atgādinu abiem, ka mednieku likums tāds: medījums pieder tam, kas to piebeidz. Vēl piemetinu, ka ar to nav jālielās, ka iztērēju�i medījumam daudz munīcijas. Vajag �aut medījumam galvā, nevis pakaļā.

Mūsu strīds draud izvērsties dziļāks. Beigās vienojamies medījumu gareniski sadalīt divās daļās. Lai katram iznāk pa pusgalvai ar ilkni un vesels �ķiņķis. Sameklējam zāģi, cirvjus un beigu beigās esam visi apmierināti. Āda paliek pie mums.

Par mani diendienā rūpējas mazie bēgļu meitēni, kuru acīs latvie�u karavīri ir varoņi. Bērni man nes pa saujai izlobītu zirņu, pupu. Da�reiz sarīvētus svaigus kāpostus. Atnes vēl bļodu, kurā ūdenī peld nomizoti, nevārīti kartupeļi. Lai neaizvainotu mazās gādnieces, es sāku grauzt zaļos kartupeļus. Mazos meitēnus tas vareni iepriecina. Kad viņas aiziet, es nododos grāmatas lasī�anai. Tad pēk�ņi attopu: māla bļodā vairs palicis tikai ūdens. Paliesi esmu nemanot visus kartupeļus nograuzis.

Tajā pa�ā dienā lūdzu meitēnus, lai atnes man vēl �os nevārītos dzeltenos zemes bumbuļus. Mans lūgums ar sajūsmu tiek izpildīts. Otrā rītā jau agri atkal grau�u kartupeļus. Līdz pēcpusdienai, kad jābrauc uz pozīcijām, otra bļoda pieveikta. Bērniem tas patīk, un nākamā rītā man atkal ir ko grauzt.

Ar mani pamazām iet uz labo pusi. Redzu atkal tāpat kā agrāk. Nav vairs jāspļauj asinis. Tikai ar dzirdi joprojām nelāgi � ausīs pastāvīgi kaut kas trok�ņo. �ņaucot degunu, gaiss izplūst pa abām ausim. Tātad abas bungādiņas pu�u. Kreisā � jau otro reizi.

Pagājis janvāra mēnesis. Tā kā fronte atvirzījusies, aizbraucām uz iepriek�ējo pozīciju vietu un vēl tālāk. Rūsu māju kūts mūros apskatu sava trāpīgā �āvienā rezultātus. 45 mm prettanku lielgabals ietriekts ar stobru griestos, bet lafctcs viena puse aiz�ķērso durvis. Apkalpes līķi gan aizvākti, jo krievi te atradās krietnu laiku.

Ieskatos, ka mani karavīri pēc Ziemassvētku kaujām lepni staigā smagos, pamatīgos slēpju zābakos. Izrādās, ka tie ir amerikāņu ra�ojums. Ar tiem biju�i apzābakoti visi uzbrūko�ie un pēc tam atejo�ie sarkanarmie�i. Tad nu �o zābaku īpa�nieku kaujas laukā bijis tik daudz, ka visi mūsu vīri varēju�i tikt katrs pie sava izmēra zābakiem. Apavi vareni. No īstas buivolu ādas, tikai smagi. Bet kur gan zaldātam jāskrien?

Tagad esmu pozīcijās katru dienu un dzīvoju kopā ar pui�iem bunkuros. Par spīti visiem ārstu bēdīgajiem paredzējumiem, �ķiet, ka manas ausu bungādiņas atkal saaug. Kad dakterim Bokam atgādinu, ka manai kreisajai ausij �ī jau otrā reize, viņ� atjoko, ka es esot varen stiprs rutkis.

Nepamanīju, ka mūsu 19. divīzijas zenītdivizions k|uvis par 506. zenītdivizionu, kuru tagad komandē pulkvedis Harijs Gusevs. Viņ� ierodas pie mums. Vienkār�s, sirsnīgs. Pasē� bunkurā, ar visiem aprunājas, uzklausa mūsu vajadzības, apsveic apbalvotos. Dzirdu, ka mūsu pui�i, runājot par viņu, saka mūsu Haris.

Priek�ējās līnijās nekā būtiska. Abas puses aprobe�ojas ar pastiprinātu izlūkdarbību, kādu reizi izlūkodami ar kauju. Tiek saņemti arī gūstekņi.

Kārtējo reizi, kad esmu Dreiniaņos, redzu �ādu skatu: kāds vīrs krievu �inelī, ar bārdu apaudzis, stāv �tāba priek�telpā un raud. Izrādās, ka tas ir latvietis no Jaunpiebalgas. Domājis, ka, palikdams mājās, nu varēs zemi art. Nekā. Krievi tūdaļ �o

paņēmu�i, iedevu�i plinti. Tikai ierādīju�i, kā pielādēt, kā �aut un uz Kurzemes fronti prom! Viņ� ne reizi nepaguvis iz�aut, un nonācis mūsu gūstā.

Pats interesantākais tas, ka viņ� piedzīvojis to, ko da�kārt raksta vēstures grāmatās. �ajā karā latvie�i cīnīju�ies da�s krievu pusē, cits � vācu. Tēvs pret dēlu, brālis pret brāli.

�is gūsteknis ierauga savu dēlu, kas ir ziņnesis pie mūsu �tāba. Redz, kā dēls vairākas reizes paiet viņam garām, bet nepazīst. Tēvs laikam baidās doties pazīstams, ka nenodara dēlam ļaunu. Stāv un klusi raud.

Vēlāk gan atpazinu�i viens otru. Tā kā mūsu pusē nevalda tā ne�ēlīgā neuzticība, kas pie krieviem, tēvs jau nākamajā dienā brauc ar divzirgu pajūgu, palīdzēdams mūsu frontinie-kiem ar apgādi.

Mums kļūst arvien grūtāk ar munīciju. Tagad bie�i vien ļaujam tikai mūsu 20 mm lielgabaliem patramdīt gaisā sirojo�os lins. Ienaidniekam tas nepaliek nepamanīts, un vienu rītu sagaidām trīs blīvus uzlidojuma viļņus. Nu taupība būtu tīrākā nodevība pret Kurzemes aizstāvjiem, un mēs �aujam no visiem stobriem. Viena otrā viļņa lidma�īna ietriecas zemē.

Tas līdz. Da�as dienas mūsu sektorā atkal miers no uzmācīgajiem lidoņiem.

Ienaidnieka artilērija arī netausta mūsu pozīcijas, jo tai nepienāk ziņas par mūsu atra�anās koordinātēm. Tāds klusums karavīriem frontē nemaz nav tik patīkams. Tas nozīmē, ka ienaidnieks kaut ko gatavo. Neziņa biedē vairāk nekā nikna kau�anās.

Krievi aktivizējas citos frontes sektoros. Viņu neveiksmes pret mūsu iecirkni Ziemassvētku laikā, liek aktīvi taustīt citus frontes iecirkņus. Tāpēc jūtu, ka mums te nebūs ilga palik�ana: metīs mūs atkal tur, kur situācija visbīstamākā. Mūsu baterijas uguns spēks no abām karojo�ām pusēm arī pienācīgi novērtēts...

Vai tā būs Blīdene. Biksti vai Remte? �ķiet, ka tur patlaban iet viskarstāk. Pagaidām vēl esam pie ienaidnieka �āviņu sapostītās Jaunlestenes un ar savu stobru uguni palīdzam atiet mūsu lauku artilēristicm.

Aizsteidzies februāris, un esam jau iekāpu�i martā. Mani paredzējumi izrādīju�ies pareizi. Pārbraucam uz Kaula�iem Rcm-tes-Brocēnu ceļa malā. Pozīcija pie Ķīpu mājām netālu no Kaula�u dzirnavām. Tuvumā dzelzceļ� un apdzīvota vieta Vīkstrautc. Tālāk stacija Pilsblīdene.

Kā vienmēr lielā steigā ierokamies. Vēl paspējam bunkuriem uzlikt pārsedzes baļķēnus un uzmest kārtu zemes. Durvju vietas bunkuriem aizklājam ar segām.

No Vācijas atgriezies Alfons Bērziņ�. Jau kā leitnants. Viņam prombraucot uz kursiem, mēs bijām divi kandidāti. Tomēr es biju baterijai vairāk vajadzīgs. Rūpes par mūsu iero�u parka tehnisko stāvokli joprojām manā pārziņā, kaut arī mums jau kādu laiku vienībā ir savs �īrmeistars uzvārdā Hartmanis.

No pa�a rīta pēk�ņi mūsu baterijas novietni noklāj Staļina ērģeļu zalve. Mūsu segas kā vētras rautas ielido bunkuros kopā ar sēra, dūmu un putekļu smārdu. Tas mums visiem aizsit elpu. Rīstāmies un spļaujam, cen�oties atgūties Tad metamies ārā no bunkuriem, jo zinām, ka pēc �īs zalves te tik drīz nekritīs jauni �āviņi. Arī ārā viss tā sagriezies, ka neko redzēt, ne elpot.

Pozīcija stipri saārdīta. Kad pamazām dūmi un putekļi izklīst, varam precizēt postījumus. Kāds lādiņ� trāpījis manā bibliotēkā � visas grāmatas kā �urku sagrauztas.

�iem kaķū�u �āviņiem pildījumā arī termīts, kas veic aizdedzinā�anas funkcijas. Viena mūsu lielgabala 10 mm biezajā aizsargbruņā, kas aizsargā apkalpes tre�o numuru. �āviņa liesmas izplūdes laikā, termīta �ļakata izkausējusi caurumu aizsargplatē un ietriekusies patrontelpā, izdedzinot tur krietnu bedrīti. Sprie�am, ka, iespējams, �au�anas laikā patron�aula plīsīs �ajā vietā un netiks automātiski izmesta. Būs vajadzīgs pielietot 10 metrus garo slauķi no stobra priek�puses ik reizes pēc iz�āviena.

Iekārtojot pozīciju, mūsu lielgabali izvietoti pretgaisa variantā � �etrstūrī. Ap 30 m viens no otra. �o kļūdu izjūtam tūlīt �ajā pa�ā dienā, kad iznāk saķer�anās ar krievu tankiem. �ādā izvietojumā pa zemes mērķiem �aut var tikai 2 lielgabali, jo aizmugurē eso�ie nedrīkst to darīt gan tēmē�anas dēļ, gan tādēļ, ka priek�ā eso�o lielgabalu apkalpes jau pēc pirmā �āviena būtu padarītas kaujas nespējīgas. Visi kļūtu kurli, ar pārrautām ausu bungādiņām.

Gaidot tankus, sprie�am par to parādī�anās virzieniem. Vai nu no Brocēnu vai Pilsblīdenes puses.

Virziens uz Brocēniem mums gau�i nepatīk. No turienes tanki varētu pietuvoties mūsu pozīcijām, slēpjoties aiz dzirnavu kalniņa, neredzami līdz 1000 metriem.

Kaķū�as zalve liecina, ka ilgi gaidīt nenāksies.

Ar Alfonu Bērziņu, runādami par aizvadītā laika notikumiem, ejam uz Brocēnu pusi. Pēk�ņi pamanām, ka mums aiz muguras uz poziciju pusi parādās mūsu kājnieki. Tie skrien pāri dzelzceļa stigai un ieņem pozīcijas tie�i aiz sliedēm.

�iem kājniekiem drīz seko citi. Ienaidnieka karotāji. Pa tiem no dzelceļmalas tiek atklāta nikna uguns. Mirkli vēlāk pļava jau pilna ienaidnieka zaldātiem.

Tagad man un Bērziņam jādomā, kā drīzāk nokļūt atpakaļ pozīcijā pie mūsu baterejas. No Brocēnu puses pa uzbērumu redzam �urp slīdam savādu braucamo. Tas izrādās vācu bruņu vilciens, kas ar savu stobru uguni ļoti īsā laikā burtiski uzar pļaviņu ar visiem ienaidnieka karotājiem. Nu mūsu kājnieki, kas slēpās aiz uzbēruma, dodas atpakaļ, bet mēs skrie�us pie saviem stobriem.

Paspējam laikus, un nākamā pusstunda nāk pārbagāta ar satricino�iem notikumiem.

Uzmanīgi vērojam priek�lauku. Sajūta tāda, ka tur priek�ā mūsu aizsardzības līnija stipri vāja un kuru katru mirkli varam sagaidīt nepatīkamus pārsteigumus.

Otru reizi pāri mūsu pozīcijām noklājas krievu kaķū�u zalve. Tās epicentrs gan mazliet sāņus. Skaidrs, ka tūlīt sāksies uzbrukums.

Pārsteigums seko tūlīt pēc kaķū�u zalves.

Redzam, ka no kreisās puses traucas bariņ� �ermaņa tipa tanku, aplipu�i ienaidnieka kājniekiem. Tic pilnā gaitā traucas uz Kaula�u dzirnavu pusi, lai aizslēptos aiz turienes paaugstā uzkalna. Parādās vēl viens T 34 tipa tanks un sāk mūs apstrādāt ar savu lielgabalu �āviņiem. Laikam tēmētājs pārāk satraucies un lādiņi lido mums pāri, saārdot aizmugurē eso�ās mājas Ķīpas un �ķūņa jumtu.

Dodu komandu:

� Bruņusitēju! � un jūtu, ka balss man tāda aizsmakusi.

Apkalpe pirmā brīdī nesaprot, kam vajag bruņusitēja granātas, bet tad arī ierauga tanku grupu un pavēli izpilda nekļūdīgi. Picklūpu pats pie tēmck|a un nostādu stobru uz 900 metru attālumu, pierēķinot apsteigumu un ņemot vērā �ermaņu ātrumu � ap 40 km stundā.

� Uguni!

Maza, ugunīga zvaigznīte aiztraucas un pirms tanka skardama zemi, pārlido tuvu pāri tanka tornim. Redzu kā kājnieki birst uz visām pusēm. Attālums 1000 metru...

� Uguni!

�oreiz mazā zvaigznīte sasniedz mērķi. Redzu kā pa gaisu aizlido tanka ķēde un rāpulis, inerces dzīts, sāk griezties riņķī līdz lielgabala stobrs atduras zemē. Kājnieki lec nost no tankiem un barā skrien uz netālo me�iņa puduri.

� Uguni!

Otrajam �ermanim aizlido sāņus cepure. Mūsu �āviņ� norāvis tankam torni. Nāko�ā spo�ā zvaigznīte trāpa vēl vienu Sermani. Nu jau divi tanki deg!

Tikmēr T 34 lielgabala lādiņ� aiz�alc ļoti tuvu pāri mūsu galvām. Tas skar zemi aiz baterejas, un granāta, baisi kaukdama, aizlido sāņus. Jā�auj tam velnam, jo citādi nākamais tā �āviņ� var būt precīzāks. Mūsu Berta, kas lielgabalu izvietojuma dēļ �ajā kaujā vienīgā, no baterejas var �aut pa uzbrucēju tankiem, raida savu nākamo zvaigznīti �im niknajam T 34. Zinu, ka �ī tipa krievu tanks ir labākais savā klasē un kaujā ciets rieksts. Sūtām viņam vēl vienu �āviņu, līdz tas, smagnēji sazvārodamies, uzliesmo.

Palicis vēl viens �ermanis. To notveru tēmēklī pēdējā mirklī, pirms tas pagūst paslēpties aiz dzirnavu uzkalna.

Trāpīts!

No pieciem sa�autajiem tankiem trīs liesmo kā lāpas. Tad vēl viens kā negribīgi sāk lēni dūmot.

Tas nu padarīts!

Ienaidnieka kājnieku desants viss sabiris sniegotā pļaviņā. Tur varētu būt vismaz 60 � 70 karotāju. Raidām turp granātas ar laika degļiem. Strādā arī 20 mm lielgabali.

Smagie lādiņi eksplodē virs pļaviņas, ar �ķembām noklādami lielu platību. Nu jau �au�anā var piedalīties arī Cēzars, un pavisam drīz neviens no sniegotās pļaviņas vairs netīko skriet uz tuvīno me�iņu.

Mans lieliskais, uzticamais karavīrs Susts no Latgales ar garo slauķi dodas izsist bojātajam Cēzaram iesprūdu�o pa-tron�aulu. Piepc�im viņ� saļimst un vairs neceļas. Dodos pie viņa un redzu, ka lode trāpījusi galvā.

Snaiperis!

Notiku�ais mani neiedomājami satriec. Ar �o krietno vīru, kas bezbailīgs un bezgala uzticīgs savam karavīra pienākumam, kopā esmu vadījis daudz, visādu kritisku brī�u frontē. Bet nu viņ� guļ kluss, pārsegts un drīz tiek aizvests uz aizmuguri.

Kamdēļ? Kamdēļ tie�i viņu?

Divi baterijas vīri kritu�i, pieci ievainoti. Da�i gan ne pārāk smagi. Divus aizved uz lazareti.

Mani pārņem smaga vientulības sajūta.

Parādās trīs vācu triecienlielgabali. Tie pabrauc mums garām, nostājas un sāk �aut pa mūsu baterijas aizdedzinātajiem krievu tankiem. Skrienam pie vācie�iem un smejamies, bet �ie visā nopietnībā saka, ka krievi mēdzot būt varen viltīgi. Palai�ot dūmus, tā maldinot tanku medniekus, bet pa�i pa to laiku noskatot mērķus un tos sa�aujot.

Smejamies un rādām, ka diviem tankiem mēs jau esam nocēlu�i cepures � tanku torņus. Tie ta�u nekad vairs netēmēs un ne�aus!

Tikai vēlāk saprotam vācu tankistu un lielgabalnieku nolūku � uzdot �os sa�autos, dego�os tankus par savu veikumu.

Da�as dienas vēlāk uzzinu, ka mūsu pulkvedis Gusevs pieprasījis man pirmās �ķiras dzelzskrustu, bet �tābā viņam paskaidrots, ka �os piecus tankus pievārēju�i kājnieki...

Man domātais dzelzskrusts tā arī paliek tikai vienības pavēlē...

Atsakos no man pie�ķirtā paaugstinājuma virsnieka vietnieka pakāpē, jo sarūgtinājums liels. Kā kājnieki var sa�aut ar tanku dūrēm piecus tankus, ja uz katra no tiem sē� ap 15 labi bruņoti ienaidnieka kājnieki? Un ja palūkotos ar nopietnu karavīra skatienu uz krievu desantnieku līķiem noklāto pļaviņu? Katram skaidrs, ka tas ir artilērijas paveikts darbs.

Gusevs tā kā atvainojas, bet es atbildu, ka galvenais ta�u tas, ka esam apturēju�i krievus un tie te nav tiku�i uz priek�u. Saku, lai paliek visa tā prāto�ana, kad ienaidnieks var atkal lūkot lauzties tālāk kuru katru brīdi.

Mani neatstāj smagas domas: kas būs tālāk? Kurzeme vaid kā ievainots zvērs, un latvie�u bēgļi no visiem novadiem kopā ar kurzemniekiem lielās ba�ās gaida, kas būs tālāk? Jā, Kurzeme vaid, bet mēs, paliku�ie karavīri, zinām, ka mums jādara savs pienākums līdz galam. Ar klusām ba�ām sev bie�i jautājam: kāds būs �is gals?

�ī 1945. gada 18. marta diena pie Kaula�u dzirnavām netālu no Viksstrautes mūsu baterijas vīriem vienmēr paliks atmiņā. Un kauja ar ienaidnieka tankiem vēl ilgi nāks atkal un atkal prātā, gan ikdienas dzīves dienu nomoda, gan nakts stundās.

Pēc kaujas te apkārtnē iestājies tāds kā klusums. Esam uzzināju�i, ka tanku desantnieki visi biju�i krievu mobilizētie igauņi. Būtu mēs kaujas laikā to zināju�i vai vismaz nojautu�i! Tad mēs būtu ļāvu�i tiem vīriem glābties me�iņā, ko viņi mēģināja darīt. Jā, ja būtu zināju�i...

Pui�i, klejodami kaujas starplaukā, atnesu�i piena separatoru. To viņiem lūgusi kāda māju saimniece, kas dzīvo te tuvumā. Viņi piena maļamo ma�īnu samontē un bunkurā izmēģina. Darbojas! Pa�i priecīgi un saka, ka nu pirmā grūdiena grāvju vaimanas, kā apsolīts tikpat kā rokā!

Pēc da�ām stundām pui�i ir atpakaļ, bet tādi jocīgi. Kā apjuku�i. Sākam viņus neatlaidīgi izpra�ņāt, un beidzot tie atzīstas, ka esot piejāti. Cerēto desmit pudeļu pirmā grūdiena vietā viņiem iedotas trīs pudeles bik�u ūdeņa.

Tāda rīcība, kad netiek turēts vārds, solījums, kas dots karavīram, vienalga no kuras puses, pie tam maniem karavīriem, tas skar arī mani. Noprasu pui�iem sīkāk par visu un uzzinu, ka tajās mājās, kurp aiznests piena separators, apmetu�ies arī vācu tankisti. Tas mani nebiedē, jo Kurzemē tagad par kand�as tecinā�anu un laupī�anu soda pēc karalaika likumiem. Vēl pavīd doma, ka tie tankisti dro�i vien tie pa�i, kas man palīdzēja sa�aut tos piecus krievu tankus...

Tā nu es un Alfrēds dodamies tie�i pāri laukiem uz mērķi. Redzu � virs uguns sildās skārda muca, kaut kādas uzpariktes un apak�ā krietns koka toveris, kurā satek kārotā manta. Saimnieks � bārdains, īgns tips � sēd klāt un blen� uz mums.

Novēlu dievpalīgu un apvaicājos, kā veicas. Viņ� tūdaļ sāk taisnoties, ka tecinot vācie�iem. Nekas, saku, lai dod noprovēt. Vīrs vilcinādamies drusku iesmeļ skārda bund�ā un pasniedz. Lai pamēģinot.

� Jā, �ī pavisam cita manta! � saku un vēlu, lai noprovē arī mans pavadonis. Saimnieks iesmeļ vēl un atkal bubina, ka tā ir vācie�u manta.

Redzu, kā netālajā mājā vācu zaldāti stiepj separatoru no saimnieka gala uz savējo. Novērtēju situāciju un noprasu bārdainim, ko viņ� zina par norunu starp maniem pui�iem un saimnieci? Nezinot, nezinot, lai mēs ejot pie saimnieces.

Ejam pie saimnieces. Viņa izskrien mums pretim un sāk stāstīt, ka separators nekur nederot. Saku, lai atdod un mēs to kā nederīgu sa�ausim. Nē, vācie�i esot paņēmu�i apskatīt.

Saku, lai tura vārdu un atdod maniem pui�iem tās desmit pudeles. Nevarot. Tas viss esot vācie�iem.

Tā kā neizdodas neko sarunāt, grie�amies atpakaļ un, nonāku�i pie brū�a, ie�aujam ma�īnpistoles kārtu mucā virs uguns. Virkne kūpo�u strūkliņu uzsāk skrējienu brīvībā un kurtuvē, bet saimnieks drā�, ko nagi nes, uz māju. Pie vācie�iem.

Aiz kūts trīs nomaskētas kaujas ma�īnas.

Nu vācie�i skrien �urp. Tagad tikai mieru. Es paļaujos uz saviem kaujas apbalvojumiem pie krūtīm. Tie divi krusti lai mani sargā. Uzmetu automātu plecā. 'Го pa�u dara arī Alfrēds. Pieskrēju�iem saniknotajiem vācie�iem stingri pieprasu, lai ved mani pie komandiera.

Izdzirdis �āvienus, komandieris jau izsūtījis pretim savu ziņnesi uzzināt �au�anas iemeslu. Jā, dzirdēdams, ka es pieprasu komandieri, tas ved mani turp. Ļoti laipns virsleitnants uzņem mūs abus. Uzcienā un uzklausa.

Izstāstu iemeslu, kas mūs �urp atvedis, un saku, ka viņa vīri vicināja iero�us mums sejās. Komandieris pasauc ser�antu un nodod komandu. Tie divi aktīvākie parabellumu vicinātāji tiek sodīti ar piecām dienām arestā. Soda vieta � zemē ieraktais mājas pagrabs. Piecas dienas viens sēdēs pagrabā, bet otrs sargās. Pēc tam nākamās piecas dienas tie mainīsies lomām.

Vācu virsleitnants vēl uzslavē mūsu smago iero�u spēku un precizitāti. Saka, ka, pateicoties mums, ienaidnieka gaisa uzlidojumi tiek izjaukti un pagriezti citā virzienā. Es pieminu mūsu baterijas nupat sa�autos piecus krievu tankus pie dzirnavu uzkalniņa. Virsleitnants paliek tāds domīgs un lūdz vēlreiz izstāstīt notiku�o...

Atvadoties vācu komandieris iespie� Alfrēdam rokā pudeli d�ina. Sirsnīgi sarokodamies, viņ� vēl apsola, ka vainīgie pēc aresta izcie�anas ieradīsies pie mums atvainoties.

Kas to lai zina, kur mēs būsim pēc desmit dienām!

Marta beigās pārvietojamies uz Kabiles apkārtni. Netālu no Pūces dzirnavām.

Turpat dzīvo mans labs paziņa matemātiķis profesors Lūsis ar saviem radiniekiem � mana Litenes nometnē uzspridzinātā drauga Kārļa Barisa vecākiem.

Baterija atkal novietota pretgaisa aizsardzības variantā. �etrstūrī ap 30 metru stobrs no stobra. �oreiz izvietojums īsti vietā un laikā, jo nu galvenais mūsu darbības lauks � debesis.

Drīz atkal varam uz viena smagā lielgabala stobra uzkrāsot divus baltus apļus � katru par vienu notriekto ienaidnieka lidma�īnu.

Saņemam arī taustāmu atzinību. Pīpējamo un dzeramo. To sadalām tā, lai visa pietiktu ilgākam laikam un vajadzīgā brīdī nekā nepietrūktu.

7. maijā aizbraucu ar motociklu uz Pūces dzirnavām apciemot savus paziņas. Viņu mājā atrodas vācie�u �tābs. Vācie�i brīvi un skaļi klausās angļu radio, kas ziņo, ka Vācija pieņēmusi bezierunu kapitulāciju.

Mana bojā gāju�ā drauga Kārļa Barisa vecāki piedāvā man privātas drēbes un arī pasi. Atsakos, jo apzinos, ka �ādos grūtos brī�os, kas mūs vēl gaida, man jābūt kopā ar saviem vīriem līdz galam.

Braucu atpakaļ uz bateriju.

Tagad arī vienībā kļuvis zināms, ka Vācija kapitulējusi. Apkārt klīst baumas un virmo klusa cerība, ka sabiedrotie neļau�ot krievam okupēt Kurzemi un mēs paliksim �ajās līnijās, kur atrodamies kapitulācijas brīdī. Baumas �ķiet glu�i ticamas, ta�u nepaļaujamies uz tām un apsveram, kā rīkoties. Viens variants � doties me�ā un apmainīties vietām ar Sarkano bultu.

Cita doma � ar visiem līdzekļiem triekties uz jūru.. Vispiemērotākā �ķiet Piltene.

Pārlūkojam mantas, savu iedzīvi, kas būtu jāņem līdzi. Oficiāli vēl joprojām mums pavēles par kapitulāciju nav un mēs, munīciju netaupot, �aujam pa visiem iespējamiem mērķiem un attālumiem.

Redzu, ka da�i pui�i no baterijas jau nozudu�i. Tas arī saprotams.

Braucu uz �tābu un tur redzu mūsu zenītnieku augstāko komandieri vācieti Gebhardu vienkār�a kareivja drēbēs bez zīmotnēm un regālijām.

Cik no�ēlojami!

Vēlāk es redzē�u citus vācie�us, kas savās uniformās ar visiem kaujas apbalvojumiem, pat Bruņinieku krustiem aizies gūstā.

Apsprie�os ar vīriem, izraugām labāko vilcēju. Saliekam �ajā lieliskajā ma�īnā iero�us, munīciju, dzeramo un ēdamo. Esam apņēmu�ies doties nezināmā nākotnē uz jūras pusi. Pienākusi arī pavēle � pilnā kārtībā nolikt iero�us. Nu saku vīriem, ka ar �o mirkli mūsu padotības attiecības beigu�ās un visi var justies brīvi.

Divi krievu Lag 5 jau otru reizi zemā lidojumā brā�as virs ceļiem un ar borta iero�iem ap�auda visu dzīvo, kas virzās Ventspils, Kuldīgas un visticamāk jūras virzienā. �auj uz karavīriem, bēgļu pajūgiem, automa�īnām.

Mēs, nedaudzie paliku�ie, metamies pie stobriem un nākamajā reizē, kad parādās fanātiskais lidotājs, kas alkst vēl un vēl nogalināt, viņ� rod savu piepildījumu, ietriecoties ar lidaparātu Kurzemes pļavā.

Maza atmaksa par velti izlietām asinīm, kad pār Kurzemi jau nolaidusies kapitulācijas baisā neziņa. No visiem stobriem iz�aujam pēdējo atvadu zalvi, sakot ardievas savām garajām kara gaitām, saviem apbalvojumiem un savai nezināmajai nākotnei.

Sveika, Berta, un paldies!

Desmit vīri, nobruņoju�ies līdz zobiem, kāpjam savā vilcējā un dodamies Ugāles virzienā.

Mūs pārsteidz atsevi�ķu vācu vienību, vācu tankistu rīcība. Viņi savas kaujas ma�īnas novietoju�i �ķēr�ām pāri ceļam, bet pa�i sēd tajās un klausās angļu radio. Mūsu visurgājēju ma�īnu tas īpa�i traucēt nevar, jo mēs pāri grāvjiem, pāri laukiem dodamies izvēlētajā virzienā.

Pamanām, ka no priek�ā brauco�ās ma�īnas met uz ceļa iero�us. Nevaram pieļaut, ka iero�i, kas sargāja Kurzemi, nevienam nepiedero�i, mētātos uz ceļiem. Mēs vācam visu un kraujam mūsu tā jau pilnajā ma�īnā.

Kas mēs toreiz braucām? Cik atceros, tad: leitnants Alfons Bērziņ�, virsleitnants Jānis Bērziņ�, �oferis � arī Bērziņ�. Vēl leitnants Pinka, kaprālis Pinka, leitnants Saulgozis, virsleitnants Robc�gruntnieks. �ķiet, bija arī virsleitnants Juris Spāde un es � vēl aizvien virsser�ants. Bez kādām cerībām iegūt nākamo pakāpi �ajā karā...

Iebraucam Ugālē. No Ventspils puses pretim brauc sa-pluinīta automa�īna ar vēl vairāk sapluinītiem, asiņainiem ļaudīm. Tic stāsta, ka krievi jau esot priek�ā! To pa�u dzirdam arī no braucējiem, kas te ierodas no Kuldīgas puses.

Nosprie�am, ka mūsu izvēlētais virziens uz Pilteni pareizs. Gribam to turpināt, braucot pēc azimuta, kad redzam piebraucam smago auto pilnu ar jauniem, apbruņotiem un stipri iereibu�iem ļaudīm. Viņiem varen bravūrīgi kaujiniecisks noskaņojums. Vēl �ī kavalkāde aiz sava auto trosē velk vieglo automa�īnu ar labi koptu, tuklu vīrieti tajā.

Atbraucēji apstājas, noklāj segu ceļa malā un gatavojas sākt svētku mielastu. Mēs runājam ar viņiem un iesakām izklīst pa mājām, ja jau līdz �im viņi nav radu�i sev iespēju izkaroties. Ar �ādu bravūru �odien nav nepavisam prātīgi klīst pa ceļiem.

Labi koptais, civilais vīrietis pa �o laiku pienācis mums klāt un ņemas stāstīt, ka mums viņ� ar visu savu privāto vieglo auto jāņem līdzi. Viņam pa jūras ceļu nākot laiva, un mēs varē�ot ar viņu reizē pamest �o posta krastu.

Vīrs kārdinātāja balsī piebilst, ka viņam automa�īnā esot tas, kas viņam un arī mums nodro�inā�ot visu mū�u citā jūras malā. Nepajautājam viņam, kas ir tas � tāpat nojau�am � un riebums pārņem pret �o vīrieti. Tikmēr jau viņ� pats piekabinājis savas ma�īnas velkamo trosi mūsu vilcējam. Mums niknums pret viņu pieaug, kad uzzinām, ka viņ� ir Kuldīgas apriņķa priek�nieks Jansons. Mums tāpat skaidrs, kas viņa �etros svarīgajos koferos un kā viņ� pie to satura ticis.

īsi aprunājamies savā starpā. Tad atkabinu vieglās automa�īnas trosi, kurā svarīgs vīrs un svarīgi koferi. Pui�i savukārt brīdina jaunos ļaudis izturēties prātīgi un saprast, ka mums nav pa ceļam ne ar viņu kungu, ne viņiem pa�iem. Tad sē�amies vilcējā un uzņemam kursu uz Pilteni.

Ceļus nemeklējam. Braucam pēc azimuta, lauzdami, �ķirdami, atbīdīdami krūmus un reto pame�u. Gadās arī pa prāvākam kokam, ko tad pieliecam vai nolau�am. Mums uz Pilteni jātiek katrā ziņā.

Pēc neilga cīniņa ar dabas noliktajiem �ķēr�ļiem ar mūsu uzticamo vilcēju notiek nelaime. Ma�īnai izdeg sajūga ripa, un mēs paliekam kājniekos. Kas zina � varbūt tā arī laime. Daudzus gadus vēlāk es nejau�i uzzinu, ka todien Piltenē krievu jau bijis, ka biezs.

Tas mums visiem ir grūts brīdis. Vispirms nolemjam paslēpt pa ceļam uzlasītos iero�us, bet vilcēju aizdedzināt.

Visi vīri raud. Tāds nu pienācis mūsu Kurzemes cietok�ņa cīņu noslēgums. Sāpe par zaudējumu, sūra smeldze, iedomājoties vien, ka desmiti tūksto�i visu Latvijas novadu bēgļu, visi kurzemnieki nu nonāk barbarisko iekarotāju un aziātu varā. Mēs �odien esam bezspēcīgi ko mainīt notikumu gaitā.

Ar asarām acīs viens otru degradējam. Raujam nost uzple�us, uz�uves, apbalvojumus.

No vilcēja remonta komplekta paņemam metāla kasti. Tajā sagulst visas mūs regālijas, apbalvojumi. Kasti krietni ieeļļo-jam, tad aptinam ar brezentu, vēlreiz ieeļļojam un ierokam zemē zīmīgā vietā, cerēdami kādreiz atgriezties te un to izrakt, kad pienāks citi laiki.

Vilcējs tikmēr jau deg gai�ām liesmām. Lai nebūtu sprādziena, benzīnu iepriek� jau izlaidām no bākas sūnās.

Da�i mani likteņbiedri sprie�: diez, vai būtu prātīgi iet tālāk ar visiem iero�iem. Tomēr �o domu noraidām, jo tagad ta�u esam savas zemes partizāni. Es pārlai�u skatienu saviem iero�iem un domāju, ka liktenis jau otro reizi man liek būt partizānam.

Acu priek�ā pavīd ainas no 1941. gada vasaras Lilastē, pie Gaujas... Raganas kauja...

Vēlā vakarā nonākam pie kādas me�sarga mājas. Sēta un dārzs norobe�ots no me�a ar daudzām tievām stiepuļu rindām �ogā, lai izsargātos no me�a zvēru na�ķīgajiem apciemojumiem. Sapratu�i, ka tā vai tā esam novēloju�ies ar nokļū�anu pie jūras, nolemjam �eit pārnak�ņot. Neomulīgi, zinot, ka visa �ī apkārtne ir krievu Sarkanās bultas me�inieku kontrolē. Ta�u apzināmies arī to, ka tagad esam ar viņiem mainītās lomās. Viņi uz ceļiem, mēs me�ā.

Veram vaļā savas somas un no līdzatnestā saklājam gau�i cie�amu maltīti. Arī saimnieks savukārt ceļ galdā to, kas pie rokas un pēc grūtās ziemas saglabājies.

Vakariņojot valodas vijas ap vienu un to pa�u � mūsu neapskau�amo situāciju. Leitnants Pinka saskai�as par saimnieka vārdiem un starp viņiem izceļas ass strīds. Mēģinām savu biedru apturēt, bet viņ� tā iekarsis, ka nav apstādināms un padara mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Lūdzam saimnieku atļaut mums pārnak�ņot. Viņ� neiebilst. Tikai saka, lai ejot uz klētsaug�u. Tur esot siens.

Vācamies aug�ā uz klēts un iekārtojamies. Sadalām de�ūru laikus. Man iekrīt de�urēt no vieniem līdz trijiem naktī. Jau tagad vakarā jūtam, ka nakts būs salta. Dro�i vien no rīta atkal peļķēs būs ledus kārtiņa, bet tagad tikai viena doma: gulēt, gulēt...

Atbrīvojos no iero�iem. No kabatām izvelku rokas granātas un omulīgi iekārtojos gulē�anai. Pēc manis de�urēs Alfons Bērziņ�. Nupat jau viņ� aizmidzis un viegli krāc miegā.

Man tomēr tik drīz aizmigt neizdodas. Es veros tum�ajā klēts jumta skaidu klājumā un galvā jaucas da�ādas domas, atmiņas.

Atceros dzimto Turaidu. Domas aizved uz Iecavu, kur uzmeklēju mana Litenē krievu uzspridzinātā dienesta biedra vecākus. Viņu mājā es toreiz gulēju uz laidara aug�as...

Mani uzmodina leitnants Saulgozis. Jūtos neizgulējies un nelabprāt rau�os ārā no migas, lai ieņemtu posteni pie klētsaug�as puspievērtajām durvīm no kurām redzams pagalms un vārti. Uzmetu plecos telteni un sāku novēro�anu. Divas bezgala garas stundas... Pamazām svīst gaisma un mana de�ūra paiet mierīgi.

Pamodinu Alfonu un pats mēģinu pēc iespējas ērtāk iegrozīties siena guļvietā. Man aizmigt neļauj stipras suņa rejas. Paskatos uz Alfonu. Viņ�, pielicis pirkstu lūpām, uzmanīgi kaut ko vēro.

Dzirdu paejot tuvu garām klētij vairāku cilvēku soļus. Sprie�ot pēc trok�ņa un sarunām, tur varētu būt kādi desmit cilvēki. Pussēdus piecēlies, meklēju sienā savas rokasgranātas.

Soļi attālinās. Nācēji aizgāju�i līdz mājai, un es dzirdu frāzi:

� Zirgas jest?

Noprotu, ka vaicātājs lietuvietis un kopā ar viņu vesela varza Sarkanās bultas karotāju. Seko īss klusuma brīdis un kāds vaicā:

� A skoļko ih tam?'

Tūlīt seko komanda:

� Okru�iķ!"

Vairs nedrīkstam ne slēpties, ne vilcināties. Uzmodinu pārējos un metos uz durvīm. Ar vienu lēcienu esmu lejā. Aiz klēts sienas, kas ir uz mājas pusi, atnācēju grupa aizslēpusies un �auj automātu kārtām.

Nolec arī Alfons Bērziņ�. Es norauju granātai �ķelttapu un metu aiz klēts, kur slēpjas vajātāji. Tad metu vēl vienu no otra klēts gala un, nolūkojis visīsāko attālumu, metos uz me�u. Tikai tagad pamanu, ka no vārtu puses zibsni daudzu automātu stobru uguns. Mūsu ielencēju spēki daudz lielāki, nekā mums sākumā likās.

Aiz klēts iestājies klusums. Tur manas granātas darīju�as savu. Pamanu, ka arī Alfons Bērziņ� man seko, raidīdams vairākas kārtas uzbrucējiem. Lodes sīc apkārt, un es skaudri sajūtu to asinskāro lidojumu. �oga stiepules spindz, un pār�auto stiepļu gali uzmet gaisā lokus, atbrīvodami mums ceļu uz glābēju me�u.

Pa kāju iesit kā ar karstu pātagu, bet nav laika apstāties. Tikai ātrāk me�ā! Dzirdu, kā uz manu pusi skrien vajātāji no vārtiem. Jūtu, ka mana kreisā kāja paliek aizvien smagāka un smagāka. Labajā kājā virs ceļa kaut kas neganti smeldz un sūrst. Esmu ievainots. Lai izvairītos, ka mani nepanāk no mājas vārtiem �urp skrejo�ie vajātāji, es mainu sava skrējiena virzienu. Me�a aizsegā skrienu paralēli mājas �ogam. Mans biedrs Alfons kaut kur pazudis.

Pēc krietni gara skrējiena apstājos, lai apskatītu savas kājas. Mans automāts palicis klētsaug�ā un man tikai vairs pistole un viena granāta. Ie�aujas prātā, ja es ietu atpakaļ pa vakar noieto ceļu, es nonāktu pie mūsu paslēptajiem iero�iem. Tad nolemju, ka bruņojums, dro�i vien, būs atrodams ne vienā vietā vien, iekams to visu krievi savāks.

Pārliecinos, ka esmu ievainots. Kreisajā kājā virs ceļgala lode izgājusi cauri mīkstumam. Labajā � divas paralēlas, lo�u apdedzinātas �ūlas tādā pat augstumā kā ievainojums kreisajā kājā. Tā bijusi vienas ma�īnpistoles raidīta lo�u kārta.

Nesteidzoties pārsienu brūces, kā protu. Noriju divas ta-bletītes prontosila, ko esmu nēsājis klāt visu frontes laiku. Nosprie�u, ka mans tālākais ceļ� nevedīs vairs uz Pilteni, kā bijām sākumā iecerēju�i, bet do�os uz Liepājas pusi.

Ie�ana nemaz tik raiti neveicas. Sevi liek manīt ievainojumi, kuru dēļ bie�i jāatpū�as. Mocīt sāk arī izsalkums.

Eju visu dienu un vakarpusē ieeju kādās zemnieku mājās. Ļaudis izbrīnīti par manis iera�anos. Tik tikko te vēl biju�i krievi, kas, iedami ķēdēm, ķemmējot visu apkārtni. Kā es neesot uzskrējis tiem virsū?

Mani paēdina, pārsien kāju. �oreiz to izdara profesionālāk nekā es pats, jo starp bēgļiem ir kāda medicīnas māsa. Viņa iedod man vēl da�as tabletes, kaut kādu pudelīti ar zālēm un trīs marles saites. Viņa apgalvo, ka ievainojums nav bīstams. Liekoties arī sare�ģījumiem nevajadzētu būt. Tas nelielais iekaisums esot no muskuļu pārpūles. Man vajagot da�as dienas kaut kur atpūsties. Jā, kaut kur...

Skaidrs, ka �ajā mājā palikt ilgāk nevaru. Pateicos izpalīdzīgajiem ļaudīm un dodos tālāk. Kuldīgas virzienā. Tagad esmu arī informēts par to, kā krievi pārbauda mājas, kā ķemmē me�us un kurp aizved aizturētos. Viņi sagrābj visus vīrie�us vecumā no 16 līdz 60 gadiem. Dzen tos uz Kuldīgas ķieģeļu cepļa teritoriju, kur ierīkota koncentrācijas nometne.

Nakti pavadu kādā vientuļā tuk�ā �ķūnī. Skumstu, ka neizdodas sastapt nevienu tādu pa�u bēdubrāli. Divatā ceļo�ana būtu gan dro�āka, gan jautrāka. Nomāc domas gan par to, kas tagad notiek ar latvie�iem visā Kurzemē, gan neziņa par pa�a tuvāko nākotni.

Sāp kājas. Arī lo�u uzdedzinātās �ulgas labajā kājā pārplīsu�as un drēbju berzē�anās rada nepanesamas mokas. Nolemju kādas dienas kaut kur palikt uz vietas un atpūsties.

Atrodu kādu nelielu mājiņu. Tajā saimnieko gadus piecpadsmit veca ņipra meitene Anita. Krietnā mazā patriote labprāt uzņemas rūpes par mani. Es guļu istabaug�ā aiz vecām lādēm, kastēm siena un segu sakombinētā patvērumā. Tā pavadu trīs dienas. Ēdienu meitene atnes rītos un vēlu vakaros un stāsta, ka apkārtni nepārtraukti kontrolē krievu zaldāti. Viņi esot neuzticīgi, ļauni un aizdomu pilni.

Gribu doties prom, lai meitenes vecākiem nerastos manis dēļ lielas nepatik�anas. Anita mani atrunā, jo viņu māja esot jau divas reizes pārbaudīta no aug�as līdz apak�ai.

Drīz kādu rītu tieku pamodināts ar krietnu zābaka zvēlienu pa sāniem. Roka instinktīvi tver pie sāniem nolikto pistoli, bet tās tur vairs nav. Tā jau krievu ser�anta rokās. Man apkārt kādi pieci vai se�i zaldāti, un katrs, pildīdams savu padomju cilvēka patriotisko pienākumu, zveļ man no visa spēka. Katru sitienu pavadīdami skaliem mātes vārdiem. Vissmagāk tiek manai mugurai. Ap to vietu, kur atrodas nieres. Jūtu, ka tās man burtiski tiek atdauzītas ar ma�īnpistoļu laidnēm. Mani nogrū� lejā no istabaug�as, un tur jau gaida citi zaldāti, lai turpinātu me�onīgu manis dauzī�anu. Mājiniekus nekur nemana. Vai nu tie aizvesti, vai noslēpu�ies.

Es nonāku Kuldīgas ķieģeļu ceplī, un tur jau man līdzīgu bēdubrāļu milzīgs pulks. Ar katru dienu tiek sadzīti arvien vairāk vīru, bet ēst mums nedod. Man laimējas, ka satieku biju�o Turaidas aizsargu priek�nieku �cnbcrgu, kam vēl saglabājies kaut kas ko uzkost. Viņ� pacienā arī mani.

Ie�ogojumā siro �akāļu bandas, kas aplaupa vai apzog katru bez izņēmuma.

Esmu spējis saglabāt vienīgi mātes doto sudraba gredzenu, kas mani pavadījis visu frontes laiku kop� 1943. gada. Vēl kājās arī zābaki, bet kuru katru mirkli tic var kļūt par konflikta un iekārojuma objektu. Zābakus pamatīgi notriepju ar māliem un pārlai�u tiem pāri bikses. Tā man zābakus izdodas saglabāt līdz laikam, kad stingrā apsardzībā tiekam dzīti no Kuldīgas uz Saldu.

Pēk�ņi mūsu raibo kolonnu panāk vieglā automa�īna, kurai uz jumta pusvaļēja tvertne pilna ar benzīnu. No tvertnes caurule stiepjas tie�i uz motoru un karburatoru. Ma�īnai bremzējot, pāri tvertnes malai uz jumta pār�ļakstās benzīns. Tas aplej priek�ējo stiklu un motora pārvalku. Saprotu, ka nupat, nupat automa�īna aizdegsies.

Kolonna tiek apstādināta, un visiem pavēl apsēsties uz grāvja malas. No ma�īna izkāpu�ais kapteinis nāk mums garām un uzmanīgi pēta mūsu zābakus. Maskēju kā varu savus kājavus, bet velti. Kapteinis pienāk un vispirms krieviski, tad drausmīgi sliktā latvie�u valodā pavēl, lai velku nost zābakus. Izliekos, ka neesmu sapratis un sēdu tālāk.

Krievu virsnieks neiztur. Pārlēc pats pāri grāvim un krievu klasisko mātes vārdu folkloru, trekni bārstīdams, ķeras pie maniem zābakiem. Viņ�,savu kāju iespiezdams starp manējām un gandrīz pakrizdams, norauj vienu zābaku. Apskata to no visām pusēm un, par pietiekami labu atzīdams, ķeras pie otra. Norauj arī to. Pāris soļu atgājis, krievu kapteinis nosē�as, noauj savus kirzovikus, uzmauc manējos un izskatās varen apmierināts. Pieceļas un vis�ēlīgi pasvie� man savus smirdo�os, pies-viedrētos, basās, nemazgātās kājās valkātos kirzas zābakus. Tie tā arī paliek uz grāvja malas, bet es eju tālāk kailām kājām.

Man vēl ilgi jādomā par mūsu ienaidnieku virsnieka primitīvo izturē�anos. Mans vienīgais gandarījums, ka oficieris pats savām rokām ķēries pie gūstekņa atzābako�anas. Parasti frontes apstākļos viņi to liek darīt saviem den��ikiem.

Saldū mūs pirmo reizi paēdina ar �ķidru zupu un gabalu maizes. Nakamajā dienā tiekam novirzīti atkal uz Liepāju. Uz turienes tā saucamajām emigrantu sarkanajām mājām. Tur jau mūs baro regulāri. Reizi dienā...

Ejot uz telpu, kur notiek ēdinā�ana, mums jāiet cauri civilai goda sardzei. Tie galvenokārt ir �īdi, vēl da�ādi nopluku�i padomju varai uzticami ļautiņi ar alkoholiķu sejām. Viņi cie�i jo cie�i glūn uz mums un lūko sazīmēt upurus. Viņi meklē da�ādus vaininiekus, kas varētu būt pret viņiem slikti izturēju�ies aizmugurē, ārpus kaujas līnijām.

�īs ienaidnieku meklē�anas dzirnavas gadiem vēl mals un mals. Gan ziemeļu nāves nometnēs, gan Latvijas pilsētās un pagastos. Vēl tad, kad Brīvajā pasaulē puse sagrautās Eiropas pacelsies no drupām un turienes cilvēkos atplauks prieks un labklājība. Bet krievu �ekas nāves dzirnavas mals un mals... Tās neapstādinās pat tirāna Josifa Staļina nāve.

�eit izdara mūsu pirmo reģistrāeiju. Man � visu kara laiku frontes karavīram � nav ko slēpt. Tāpēe tieku tirdīts mazāk kā daudzi citi. Pratinā�anu laikā klāt arī kādi pieci se�i piesēdētāji no tās pa�as denuncētāju gvardes. Viņi piesējīgi vēro katru gūstekni, viņi tiesīgi uzdot stulbus, provocējo�us jautājumus. Viņi lūko samulsināt, iedzīt strupceļā savus upurus.

Manu sa�auto kāju aplūko viņu dakteris. Neko nesaka. Ne vārda. Liek dzert kaut kādas zāles. Es to nedaru un jūtu, ka kāja tāpat pamazām atlabst.

Dzirdu stāstām, ka stacijā tiekot sagatavoti lopu vagoni ar tādām savādām koka silēm abpus vagonu durvīm. Kļūst skaidrs, ka mūs gaida ceļ� verdzībā uz ilgiem gadiem prom no dzimtenes.

3. jūnijā mūs salādē �ajos vagonos. Braucot garām Grobiņai, redzam balti saziedēju�us ķir�u dārzus. Ak, mana dzimtene miera pavasarī! Tie�i te, Grobiņā un Liepājā, pirms diviem gadiem sākās manas karavīra gaitas. Te arī tās tagad beigu�ās...

Manas domas savijas ap nezināmo nākotni, un neatstāj cerība, ka nevar ta�u būt vēl sliktāk, kad pasaulē iestājies miers. Nezinu, kā vilkt �o pazemojo�o un no�ēlojamo eksistenci krievu gūstā, ja pietrūktu cerības un ticības. Steigā es paspēju ar zīmuli uzrakstīt īsu vēsti saviem tuviniekiem Medzes pagastā un to izmest no vilciena. Arī cerība...

Mums ceļam izsniegta tā saucamā sausās pārtikas deva. Ellīgi sāļas sīkas zivteles un mazliet maizes. Dzeramā nekāda. Sola, ka ceļā mūs padzirdinā�ot. Mūsu vagonā da�i lauku saimniekpapas, kas skaudīgi sargā savus pārtikas krājumus. Viņiem tuvinieki atvedu�i uz nometni speķi. Nu viņi to stumj vaigos, ne ar vienu nedaloties, un domā, ka bada likstas viņiem ies garām.

No pirmajām ceļā pavadītajām dienām mūs moka necie�amas slāpes. Ūdeni sola, bet nedod. Dzirdam tikai, kā pa vagonu jumtiem staigā sargi un ar āmuriem pārbaudīdami klaudzina vagona dēļus. Vai tik tic nav izkustināti un vai kāds negatavojas bēgt. Tādu pa�u pārbaudi izdara arī vagonos. Da�reiz mūs izdzen no vagoniem, citreiz trenkā no viena vagona gala uz otru. Lūko, vai grīdas dēļi nav kļuvu�i vaļīgi un kāds lūkotu riskēt glābties uz slie�u stigas starp ātri ripojo�iem, smagajiem vagonu riteņiem.

Notiek arī da�as reizes �moni. Apsargi meklē, kas vēl varētu būt atrodams daudzkārt aplaupīto gūstekņu kabatās un skrandās. Meklē un meklē vēl neatrasto. Liekas, ka da�as �īs pārbaudes sargi uzrīko uz savu roku bez priek�niecības ziņas. Par to liecina steiga un nervozums viņu sejās un viņu lamas. �ie no�ēlojamie sargzaldātiņi cer pakampt, atņemt mums to, kas pēc subordinācijas pienākas tikai viņu priek�niekiem.

Kamēr e�elons ripo cauri Latvijai, esmu paspējis uzrakstīt un izmest no vagona vēl vienu kartiņu. �oreiz pazīstamai sievietei Liepājā, kas savukārt labi pazīst manu māti un brāli Medzes pagastā. Kādus 30 kilometrus no Liepājas.

Rakstu pavisam īsi. Esmu pabeidzis vārīt, tagad jāsāk strēbt!

Galvenais, lai tuvinieki zina, ka esmu dzīvs. Dzīvs! Tas pats galvenais, kad pārstāju�i �aut lielgabali un citi nāves iero�i.

Ceļā sprie�am, kurp mūs aizvedīs. Kad e�elons iebrauc Ļcņingradā, prātojam, ka vedīs uz Baltās � Baltijas jūras kanālu. Zinu, ka kara laikā ar somiem kanāls sabumbots, bet tam ir svarīga stratēģiska nozīme.

Bet mūs ved un ved. Tad atkal stāvam, un mūs moka neizturamas slāpes. Tās kļuvu�as par mūsu nomoda sapņu un murgu vīzijām. Par galveno sarunu tēmu mūsu vidū. Visstiprāk no slāpēm cie� vecie saimnieki, saēdu�ies savu speķi. Viņi urda mūs, lai tak uzstājīgāk prasām ūdeni. Sakām, lai viņi pa�i arī lūko prasīt sargiem. Tad lauku ve�i ieraujas sevī un īgni turpina sargāt savus speķa pārpalikumus.

Slāpes � tā ir elli�ķīga krievu izdoma. Kā mocīt savus pretiniekus, kā deldēt viņu skaitu bez lodēm un karātavām. Cik vienkār�i � pasniegt upuriem sāļas zivis un nelikties ne zinis gar viņu lūgumiem pēc lāses ūdens...

Kādā nelielā stacijā mums tomēr atnes ūdeni. Vienu spaini uz visiem vagonā sadzītajiem. Acu priek�ā skats, cik me�onīgi pārslāpu�ie cilvēki tiecās pēc ūdens. Norīkojām trīs vīrus, kuri tad pa mazam mēriņam katram pasniedza valgmi. Tas bija tik maz, ka cilvēkos tikai pavairoja necie�amās slāpes pēc ūdens. Ūdens, kas sastopams visur, nav nekāda bagātība, bet krievu tirānu rokās � ierocis upuru spīdzinā�anai un deldē�anai.

Vecie saimnieki, speķi saēdu�ies, lūko mānīties, lai tiktu vēl pie otras lāses ūdens. Da�am nākas sadot pa kūkumu, lai nejauc kārtību vagonā. Viens no lauku papām pat rāda speķa �ķēli un gatavs to atdot par vēl vienu malku ūdens. Kāds neiztur. Iegā� komersantam pa ģīmi un speķi atņem.

Nevaram saprast, kamdēļ tik ilgi jābrauc un kamdēļ tik ilgi e�elons stāv da�ās vietās. Iespējams, ka tas viss ietilpst iznīcības programmā, kas mūs sagaida, un tas, iespējams, tikai pats sākums. Pēc gadiem, atgrie�oties no krievu verdzības, latvie�u karavīru rindas būs pavisam gau�i saruku�as. Krievu nometnes atstās sasalu�ajā zieme|u zemē vairāk latvie�u vīru dzīvību nekā pļāvu�as artilērijas granātas un lodes kauju ceļā no Volhovas līdz Kurzemes cietok�ņa pavasarim. Es nezinu vēsturē nevienu citu valsti, tautu, kas būtu tik^ daudz ļauna nodarīju�i latvie�u tautai gadsimtu gaitā kā ne�ēlīgie mu�u austrumu kaimiņi.

"VēroJŪT'pa vagona spraugu ceļu un stacijas, arvien vairāk pārliecinos, ka mēs patie�ām braucam uz Karēliju.

Pēc septiņu dienu ceļojuma mūs izsēdina stacijā Medve�i Gori. Redzu, kā no vagoniem ne�ūs iznes tos, kas vairs nespēj pa�i iet. Viņu liktenis izlemts, jo konvojiem pietiek klapatu ar tiem, kas vēl pa�i iet... Nes ārā un krauj pie sliedēm tos, kas jau sastingu�i un kam turpmākie krievu ne�ēlības pārbaudījumi ies secen.

Mainās apsargi. Tagad mūs sargā mazi, tumsnēji mongolis-ka paskata zaldātiņi. Tie zina tikai divas lietas: me�onīgi bļaut un �aut... pagaidām vēl gan gaisā. Viņi bargi brīdina nedzert ūdeni, kas gadīsies ceļmalās.

Nodomājam, ka tā atkal jauna spīdzinā�ana. Ta�u vēlāk saprotam, ka Karēlijas ūdeņi pilni līķu indes. Pēc Paulusa kapitulācijas Staļingradā no turienes krievi atvedu�i �urp uz Karēliju lielu skaitu sagūstīto rumāņu karavīru. Tie bargā un ne�ēlīgā klimatā, turēti badā un neiedomājami primitīvos apstākļos, gandrīz visi miru�i. Ar rumāņu līķiem piesēti visi �ejienes me�i un purvi.

Vai kādreiz vēsturnieki uzrakstīs pilnu Krievijas noziegumu lēsi?

Mēs soļojam pa �o posta zemi un gaidām vakaru, kas atnestu atpūtu. Ta�u vakara, krēslo�anas kā nav tā nav. Skan tikai sargu uzbļāvieni, lamas, suņu rejas un pat atsevi�ķi �āvieni. Tie piebeidz tos, kas nespēj paiet.

Tad es attopu � mēs ta�u soļojam baltajās ziemeļu naktīs.

Atpūtas kā nav, tā nav. Nezinām, cik vēl būs jānoiet. Da�u gurdeno balsta likteņa biedri. Citiem tā noberztas kājas, ka tie soļo tālāk kailām pleznām. Liekas, ka teju, teju būsim pie mērķa, ja jau ejam bez apstājas. Ta�u īstenība vēlāk izrādās skaudrāka: mums vēl jāiet un jāiet.

Kad gurdu atpalicēju jau gau�i daudz, mums atļauj uz pārdesmit minūtēm apsēsties. Turpat uz ceļa.

Kāds izmanās pieklupt pie rāvaina ūdens bedres un dzer. Celms aizsedz viņu sargu skatieniem un vīrs krietni padzeras. Kāds sargs pamana, iz�auj un vīrs ietuntuļo atpakaļ bēdubrāļu pulkā. Pats laimīgs, ka izdevies remdēt slāpes. Viņ� vēl nenojau�, ka parakstījis pats sev nāves spriedumu. Kādas stundas desmit vēlāk vīrs piepampst un mirst lielās mokās.

Tā nu mēs sēdām, bet pēc uzbļāviena: vstaķ!' netiekam vairs aug�ā. Sāp visas malas un nespēks. Konvojētāji nekavējas laist mums virsū me�onīgos sargsuņus. Tā mūs �igli visus dabū atkal kājās.

Kolonna atkal sakustas, un mēs dodamies tālāk baltajās naktīs. Liekas, esam nosoļoju�i kādus 40 kilometrus, kad beidzot sasniedzam vietu, kur samanāma tāda kā apdzīvotības

* krieviski. Celties!

elpa. Redzamas pāris divstāvu guļbūves, sargtorņi un dzeloņstieples.

Esam mājās. Barakas vecas. Redzams, ka ne jau mums būvētas un to sienas redzēju�as neskaitāmu citu Krievijas vergu simtus, tūksto�us...

Visapkārt tikai kaili akmeņi. Bet barakās divstāvu lāviņas �obrīd �ķiet kā sapnis un pati jaukākā atpūtas vieta. Vīri sakrīt lāvās kā nopļauti un tūlīt aizmieg. Palicis savu pauniņu pagalvī arī es drīz esmu aizmidzis.

Uzmostos kāda dīvaina, nesaprotama iemesla traucēts. Pārvelku plaukstu sejai, un tūlīt degunā iesitas nelāga smaka. Blaktis! Liekas, visa seja notriepta blak�u asinīm. Mums uzbrūk blak�u miljoni, kas slēpu�ies aiz atlupu�ajām sienu finiera plāksnēm. Mēs pa�i arī esam izsalku�i, bet pirmtiesības izsalkumu apmierināt pieder blaktīm!

Mūs izdzen ārā un dala brigādēs. Tātad arī pa barakām. Meklā speciālistus � galdniekus, namdarus. Aiztur elektriķus un mehāniķus, starp pēdējiem arī es tieku iedalīts, vēl neapjauzdams savu turpmāko bēdīgo likteni.

Izdala zupu. Gandrīz nevienam nav sava trauka, kur to ieliet. Daudzi ļauj ieliet viru tie�i savā cepurē. Man kāds likteņa biedrs piespēlē tuk�u amerikāņu konservu kārbu, un nu esmu vīrā! Bund�a ir �etrkantīga, diezgan ietilpīga, un nu to glabāju kā acuraugu. Mūsu neapskau�amajā situācijā da�as nenozīmīgas, it kā nevērtīgas lietas iegūst pavisam citu un ļoti svarīgu nozīmi.

Pamazām sāku iepazīties ar ļaudīm, ar kuriem kopā turpmāk vadīsim sūros krievu gūsta gadus. Tur ir Bi�ofs, Kalniņ� � elektriķi. Mani kādreizējie studiju biedri Zvanītājs, Runcis iedalīti mark�eideros � topogrāfos. Vēlāk no�ēloju, ka arī es nepieteicos kopā ar viņiem. Augstākās ģeodēzijas kursu ta�u bijām beigu�i kopā. Bet kas par vēlu, tas par skādi, kā saka senie latvie�i.

Mani aizved pie kāda sabojāta krievu ra�ota kompresora un liek, lai savedu to kārtībā. Bēdīgs skats � kompresors nekopts, norūsējis, apkvēpis. Konstatēju, ka motoram vēl ari plīsis bloks. Tātad tas bijis sasalis.

Instrumentu nekādu. Vienīgi apdauzīts āmurs, cirtnis (zubi-la) un vēl kaut kāda stellatslēga, kas sabojāta un nav lietojama. Tipisks padomju strādnieka darbarīku komplekts!

Mani mierina vienīgi tas, ka Robinsonam Krūzo bija vēl bēdīgāk. Viņam vispār nebija nekā!

Mans glābiņ� ir kara sākumā te notriektā vācu lidma�īna, kur var atrast materiālus darbarīku izgatavo�anai. No laba alumīnija līdz viscietākajam tēraudam. Lidma�īna gan nokritusi slū�u rajonā un ikreiz jāprasa konvoja pavadība, lai lū�ņos varētu tur vākt noderīgus materiālus.

Te ir arī primitīva mehāniskā darbnīca un arī smēde. Tajā top mani pirmie instrumenti � atslēgas, vīles, āmurs, skārda �ķēres. No lidma�īnas alumīnija lejam arī ēdamkarotes. Pēc tām milzīgs pieprasījums gan lēģerī, gan arī otrpus dzeloņstiepļu �ogam. Arī �ejienes vietējie iedzīvotāji atrodas ļoti primitīvos apstākļos.

Es konstatēju, ka nelaimīgajam krievu kompresoram plīsums arī uz iek�u, ne tikai blokā. Tas vairs nekādi nav uzceļams no miroņiem. Priek�niecība vareni dusmojas. Kā tad tā: mehāniķis, bet nevar nekā izdarīt! Tā vien gribējās pateikt, ka tādam mēslam var tikai uzspļaut, ne salabot. Tomēr noturējos un klusēju.

Kādu dienu mani sauc, lai apskatu kādu amerikāņu draņķi � sūkni un kompresoru, ko nekādi nevarot iedarbināt. Aizeju. Trīs bra�i vietējie mehanizātori sēd, pīpē, spļaudās un māto amerikāņu tehniku. Redzu, ka kompresors darbināms ar 5 cilindru dīzeļmotoru, bet to savukārt iestartē ar mazu divcilindru benzīna motoriņu. �is motoriņ� nokvēpis pilnīgi melns no ārpuses karsē�anas. Mehanizātori tik samērcē pakulas so-ļarkā, aizdedzina un karsē eleganto starta motoriņu. Viņi man ņemas stāstīt, ka motoriņ� neparko nedarbojoties. Man līdzi kāds in�enieris, kas pēcāk izrādās pats galvenais. Viņ� atvedis mani, jo pats netiek gudrs, kas par vainu.

Saku, lai mehanizātori notīra motoru tādu, kāds tas bijis sākumā, tad paskatī�os. Tas nu par daudz! Mani ņemas sunīt un mātot visi �etri: trīs nepra�as un viņu galvenais in�enieris.

Iedomājieties: fa�ists un ko vēl negribēs!

Neatlai�os un patie�ām vēl ko gribu! Prasu, kur ir kompresora dokumentācija, prospekti?

Krieveļi ņirdz: esot visus papīrus nopīpēju�i! Arī krīta papīru? Jā, ja to samitrinot, tad varot norullēt nost biezo kārtu un pārpalikums tie�i kā radīts mahorkas ietī�anai!

Beidzot jaunākais no viņu bara � kāds Koļa � negribīgi ņem pakulu vīk�ķi un sāk tīrīt motoriņu. Prasu: kur instrumentu komplekts?

Viņi atkal ņirdz un rāda to pa�u tradicionālo cirtni un āmuru. Saku, lai konvojs ved mani atpakaļ uz zonu. Tur paņem�u savus, pa�a izgatavotos izstrumentus un visu vajadzīgo. In�enierim, kas atkal neapmierināts, ka aizeju, saku, ka nāk�u atpakaļ tad, kad motoriņ� būs notīrīts tāds, kāds tas tika saņemts. Redzēdams, ka ar mani galā netiks, liek vest arī mani atpakaļ uz zonu. Es in�enierim vēl saku, lai tie trīs speciālisti pazūd un nesaldē vairs nagus gar tehniku. Sameklē�u viņiem zino�u cilvēku, kas kompresoru apkalpos. Tas neiet cauri. Te varot strādāt tikai brīvlaists cilvēks, ne nometnē ieslodzītais.

Otrā dienā es, apkrāvies saviem instrumentiem, tieku konvojēts pie kompresora. Starta motoriņ� gan aptīrīts, bet no patiesas tīrības vēl tālu. Viņi pat nesaprot, kādam jābūt notīrītam agregātam, tāpēc nav brīnums, ka sacerētas neskaitāmas anekdotes par padomju cilvēka aroda prasmi un attieksmi pret lietām.

In�enieris stāv klāt un gaida, kad es iedarbinā�u kompresoru, bet es paņemu lupatas un sāku tīrīt agregātu neatlaidīgi un rūpīgi. Visi stāv apkārt, mutes paplētu�i. Kāds mani pat paklusu māto, bet es visu izdaru līdz galam. Tad noņemu kar-burātora vāku, atbrīvoju pludiņa adatu. Notīru no tās mazu rūsas plankumiņu, atkal salieku karburātoru un ar vienu rāvienu motoru iedarbinu. Ar sajūga palīdzību iegrie�u lielo dīzeļmotoru, un tas sāk paklausīgi puk�ķināt.

� Vot, bļaģ! Suka znajet как poslū�aķ!� � viens no klāteso�iem krieviem maigi nosaka, redzot, ka niķīgais kompresors beidzot iedarbināts.

In�enieris vēl nosaka, ka man jāapmācot viens no trim meistariem. Saku, ka pats �o agregātu redzu pirmo reizi, bet �o to ierādīt varu. Tā nu jauniņais Koļa īsā laikā top par diplomētu kompresoristu, par pirmo amerikāņu tehnikas speciālistu �ajā apvidū. Koļa pateicībā man klusītiņām bā� kabatā Belomora paciņu. Neatsakos, kaut arī pats nesmēķēju. Domāju par tiem, kas cie� nometnē no tabakas trūkuma.

No �ī brī�a esmu uzskaitē kā speciālists. Pēc pāris dienām man jāiet atkal pie diviem amerikāņu ra�ojuma sūkņiem. Te iepazīstos ar Buick tipa 6 cilindru benzīna motoriem. Redzu, ka �is motors bijis par prototipu krievu tehnikas brīnumam automobilim ZĪS 5. Motors totāli no�pikots.

Interesanti dzirdēt padomju cilvēkus spriedumus. Vot, svo-lo�i, amerikanci! Mēs viņiem dodam ZĪS 5 motorus, bet viņi piekabina tam sūkni un par zeltu dārgi pārdod mums atpakaļ!

Mēģinu krieviņiem skaidrot, ka patiesība glu�i otrāda. Motori sūkņiem ir Buick firmas ra�ojums, bet ZIS 5 motori ir to kopijas. Pie tam sliktākā kvalitātē.

� Iģi nāh...!⁴⁵ � lielie speciālisti man atbild. Redzu, ka nav manos spēkos kaut cik mainīt cilvēku domā�anu, ko tiem diendienā maitā kompartija un poļitruki.

Saku tikai, ka �ie sūkņi prasa sevi�ķi uzmanīgu apie�anos un te vajadzētu norīkot ļoti atbildīgus de�urantus. Nezinu, vai mans ieteikums radis dzirdīgas ausis.

Ievēroju, ka mūsu lēģera rajonā visi tehniskie ļaudis ir latvie�i. Igauņi visi � pie ķerrām. Lietuvie�i � kur kurais � virtuvē, pirtī, pie maizes cep�anas. Latvie�i te būvē un montē elektrostaciju. Pats esmu kļuvis par tādu kā padomdevēju pa�arnieku, ko trenkā bez mitas. Tiesa, māto mazāk.

Kādu dienu mūs konvojē uz sestajām slū�ām 4. rajonā. Tur ir 6. un 7. slū�as, kā arī 48. un 49. dambji. Sargi abās pusēs. Brīdinājumi: solis pa labi, solis pa kreisi... �aujam bez brīdinājuma! Te nu redzu savādu skatu. Kāda drukna ra�ena auguma sieva komandē astoņus vai desmit zēnus ar koka kārtīm rokās. Kārtīm ir metāla uzgaļi.Puikas lēkā no akmens uz akmeni, baksta ar iesmiem visapkārt un tad izkar dzeltenus karodziņus. Tas nozīmē, ka mīnu nav.

Nav saprotams, kā tādi pui�eļi spēj at�ķirt troksni, ko rada metāla pīķis saskaroties ar akmeni vai metālu. Tas vispār nedrīkstētu būt darbs, kādā jāsūta bērni!

Pāris dienas vēlāk atkal ejam darbā uz slū�ām. Ceļā sastopam zirdzinieku � ūdens vedēju. Viņ� nokāpj no ceļa, lai palaistu mūs garām un... uziet gaisā! Tie�i tur, kur sasprausti dzeltenie karodziņi!

Izrādās, ka te somu ziemas kara laikā krievi pa�i izliku�i visai primitīvas mīnas. Parastai mīnmetēja mīnai, kas atdro�ināta, pie stabilizātora piesien kociņu un iesprau� sniegā tā, ka mīnas galva stāv uz aug�u un gaida savu upuri. Vasarā mīna, saprotams, apgā�as un nav pat saskatāma. Starp akmeņiem �o mīnu milzums. Daudz ļau�u strādā pie 48. un 49. dambja atjauno�anas un tur par mīnu piedzīvotām nelaimēm dzirdam vēlāk vēl ne reizi vien.

Mani atkal uzmeklē, kad jāsamontē un jāiedarbina amerikāņu ekskavators Marion. Tur atkal � kā jau to varēju paredzēt � visa dokumentācija nopīpēta, instrumenti izvazāti, vairākas kastes uzlauztas. Jāatzīstas, ka pirmo reizi esmu saskarē ar �ādu ma�īnu. Man prasa, vai varē�u to samontēt? Saku, ja būs visas detaļas, viss cits nepiecie�amais, varu mēģināt. Tikai bez vietējiem speciālistiem, kas ar savu stulbumu tikai traucē. Man to apsola un tajā pa�ā vakarā es barakā izvēlos palīgos desmit vīrus. Latvie�us un kādu igaunīti, kas pie zemes darbiem gau�i vārgs palicis.

Ķeramies pie darba. Izpakojam visu, saliekam rindā un sākam atlasīt pēc mūsu prāta vajadzīgās detaļas, lai sāktu montēt. Tad sākam lipināt kopā un tā pēc desmit dienām mūsu lolojums stāv stalts un gaida valdības novērtējumu. Iedarbinā�anu atstājam uz nāko�o dienu.

Iedarbinu ekskavatora dzinēju un pirmo reizi savā mū�ā sēstos kabīnē pie kloķiem. Kā īsts ekskavatorists virzu kausu un iecērtu to norādītajā zemes valnī. Visi apstulbstam � kausa grābiens atsedz kaudzi cilvēku kaulu. Vēlreiz virzu kausu, un mūsu priek�ā vesels cilvēku kaulu klājiens!

Pārtraucu rak�anu un eju ziņot priek�niecībai, ka no �īs vietas zemi neņemsim. Tās te pavisam maz. Tikai kauli.

Atjāj priek�nieks uz zirga. Apskata visu un saka, lai aizberot. To nevar tik viegli izdarīt. Apkārt tikai akmeņi, zemes maz, bet kaulu daudz. Pui�i ņem lāpstas un mēs kaut kā nomaskējam �o biedino�o skatu. Vairāk pie ekskavatora neatgrie�os, jo no pilsētas atsūta zino�u speciālistu.

Drīz atkal mani izsauc augstā priek�niecība. Klāt arī pārstāvji no pilsētas. Saka, ka esmu iecelts par in�enieri stroij dvorā', jo līdz�inējais Alberts Rebāne � agrākais celtniecības būvtehniķis no Rīgas � nebrīvē skumdams pēc mājas, ģimenes, netī�ām pavir�ības dēļ sabojājis stingrā uzskaitē eso�ās ap 14 metru garās koka brusas.

Saku, ka esmu tikai ar mehāniķa darbu iepazinies, bet nelīdz. Tā nu esmu citā amatā ar daudzām nesakārtotām problēmām. Ap 200 cilvēku � mani padotie ir latvie�i un igauņi, kas labi amatnieki. Tāpēc man neērti sākt rīkoties �ajā sve�ajā darba laukā. Mierinu sevi ar to, ka galu galā esmu bijis celtniecības fakultātes students ar saskarsmi daudzās praktiskās lietās.

Iepazīstos ar kanāla slū�u vārtu zīmējumiem un sāku �ausmināties. Projekti, visa dokumentācija mud�ēt mud� no kļūdām. Galvenokārt neprecizitātes, kļūdas izmēru ziņā. Jo vairāk pētu rasējumus, jo vairāk �ausminos. Izlasu priek�niecības instrukciju. Tajā sacīts � ja atrodi rasējumos kādu kļūdu vai tur kaut kas izmaināms, tad jāiztaisa skice ar labojumiem un jāiesniedz kantorī.

* kriev. Celtniecības laukums.

Gribas to darīt, bet apdomāju, ka nedrīkstu ar daudziem labojumiem sacelt priek�niecību pret sevi. Klusībā atzīmēju sev konstatētās kļūdas. Tās krājas un krājas. Daudzas no tām gau�i nopietnas. Brīdinu galveno in�enieri Kcrski. Viņ� visādi izlokās, negribēdams iedziļināties nevienā problēmā. Nekādas lieti�ķas atbildes no viņa nesaņemu. Kerskis tikai murmina, ka bū�ot komisija no BBK un tā visus jautājumus atrisinā�ot.

Nevaru gaidīt, jo jādod vīriem darbs ik dienu, lai savukārt tos neatstātu nometnē bez ēdiena. Būvējam kontroles laukumu no dēļiem un tad ar teodolītu uznesu visus pieturas punktus, veidojot slū�u vārtu detaļu modeļus.

Beidzot ierodas arī gaidītā speciālistu komisija. Kādi se�i priek�nieki baitos aitādas ka�okos ar portfeļiem. Vienam rokā kaut kāds metra mērs.

Mūsu galvenais in�enieris ārkārtīgi pa�apzinīgi, plecus izgāzis, uzsmaida komisijai un saka:

� Nu, Dreimani, stāsti, kas tev nav saprotams!

Sāku ar pavisam niecīgām lietām. Tās smagākās atstāju vēlākai sarunai. Ne uz vienu jautājumu nesaņemu lieti�ķu atbildi. Tās ir muļķīgas, bērni�ķīgas pamācības. Jābrīnās, kā �ie vīri augstajos amatos tiku�i. Kaut gan... �ajā zemē viss iespējams.

Viņi atbild apmēram tā: vajadzēs paskatīties... kā tu pats domā?... vai tas tik svarīgi?

Redzu, ka jāķeras pie būtiskajiem jautājumiem. Speru ārā pirmo. Skatos: Ķcrskis jau aizmanījies prom. Sabijies, ka komisijas vīri uzjautās viņam un viņ� izrādīsies tikpat dumj�. Pēc pirmā nopietnā, lieti�ķā jautājuma komisijas vīri kļūst varen kustīgi. Bie�i bez vajadzības blen� savos rokas pulksteņos. Tūlīt uzdodu nākamo lielo jautājumu.

Pēk�ņi komisija izdomā, ka jāejot pusdienās. Viņi atnāk�ot vēl vēlāk. Saku, ka gribu tomēr kādu konkrētu norādījumu, jo cilvēkiem jāstrādā. Nevar ta�u darbus apturēt.

�ie skatās viens uz otru. Un tad kāds no viņiem uz�ņīpā uz rasējuma stūra izsmeļo�u vado�u norādījumu: 5 nature. Tas nozīmē: ņemt no dabā eso�ajiem izziņas objektiem. Vēl viņi saka, ka atnāk�ot vēlāk. Re, soma vienam paliekot.

Nepaiet ne pusstunda, kad �urp drā�as NKVD priek�nieka Kuzmenko kāds vīrelis un jau iztālēm sauc:

� Kur komisijas priek�sēdētāja portfelis? Viņam to steidzīgi vajaga!

Komisiju, uz kuru tik lielas cerības lika Kcrskis, mēs vairs neredzējām. Norādījums: .v nature ir, ko vairāk vajag. Strādājam. Saprotu, ka �ie vīri amatos ir nezino�i un laimīgi, ka var paļauties uz ieslodzītajiem. Es viņiem esmu ļoti vajadzīgs, lai darbi virzītos uz priek�u.

Reiz pie mums atbrauc pats galvenais kanāla in�enieris Mali�evs no Maskavas. Kanāla būves laikā 1933. gadā viņ� pats bijis ieslodzītais. Tūlīt manām, ka Mali�evs ir gudrs, iejūtīgs cilvēks. Viņ� uzslavē mūsu darbu un saka, ka mēs te gatavojot slū�u vārtus simts reizes labāk nekā Pctrozavodskas BBK speciālajos dokos. Mali�evs vērīgi aplūko manu kontroles grīdu ar visiem uzrakstiem, līnijām, atzīmēm. Pagroza galvu, painteresējas par manu biogrāfiju un draudzīgi uzsit uz pleca. Neko nesakot, viņ� aiziet.

Manī ielīst siltums. Pirmais lieliskais cilvēks un speciālists, ko te sastopu!

Te tāda kārtība, ka par katriem 10% pārsniegtu dienas darba normu, izsniedz papildus 100 gramu maizes. Da�i mani pui�i strādā tā, ka dienā saņem papildus pat līdz 300 gramus maizes. Visi strādājam ar domu, ka reiz ta�u mūs laidīs mājās.

Man izdodas uzzināt, ka vietējie lēģera priek�nieciņi runāju�i: ja jau tie latvie�i nepārtraukti pārsniedz normas, tad tās, acīmredzot, par mazām. Jāpalielina!

Pie mums atsūta darba dienas fotografētajās krievietes, kas vērīgi seko katra strādnieka kustībām, visu pieraksta. Pat atzīmējot, cik ilgi cilvēks bijis dabisko vajadzību kārto�anā. Rezultātā normas palielina. Paiet laiks un fotografētajās ierodas atkal. Normas vēlreiz palielina. Neviens tās vairs nespēj ne pārsniegt, ne lāgā izpildīt. Esam pilnīgi beztiesiskā stāvoklī.

Redzot �īs bezjēdzības, pārtraucu darbu un piesaku vīriem, ka viņi neko nezina, bet es rīko�os. Zinām, ka vairāku kopīgu protestu tūlīt ieskatītu par bunto�anos un sekas būtu tikai bēdīgas. Nedodu vīriem darbu un eju pie priek�nieka. Tas tūlīt:

� �to, Dreimanis? Bunt?'

Saku tie�i:

� Jūs prasāt no manis labu darbu. Es prasu to pa�u no saviem ļaudīm, bet to nevaru, ja ļaudis ir izsalku�i! Atbrīvojiet mani no �iem pienākumiem!

Labi zinu, ka vismaz pa�reiz viņ� to nedarīs, jo darbi nedrīkst apstāties. Tāpēc diktēju noteikumus.

Rūdītajam NKVD vīram Kuzmenko ļoti gribētos drīzāk safabricēt lietu par dumpi, nekā pildīt �o cilvēcisko prasību: par darbu vairāk maizes.

� Kā citi domā? Vai viņi ar jums vienisprātis? � �is NKVD lapsa vaicā.

� Nē, � saku, � nevienam nav līdzdalības. Prasu es viens.

Kuzmenko apaļajā, sarkanajā sejā kustas vaigu muskuļi. Pats sarkans kā vēzis. Staigā nervozi pa kabinetu �urpu turpu.

� Ko tad tu īsti gribi? � noprasa.

Saku, ka gribu, lai izstrādes normas būtu kā sākumā. Lai cilvēkiem būtu stimuls strādāt, zinot, ka par to saņems lieku maizes riecienu.

� Nuū, bļaģ! � Kuzmenko novelk. Tad padomā, pieklūp pie galda, nikni grie� sava lauku telefona kloķi. Dzirdu arī sarunu. Jau pavēlo�ā toni: ko tad jūs tur bez manas ziņas...

Jau�u, ka priek�nieks man nodemonstrē savu visvarenību, un saprotu, ka esmu tomēr kaut ko panācis.

� Ej! � viņ� saka, � tu dzirdēji? Nu, vot!

Izeju pie vīriem un pavēstu, ka būs atkal vecās darba normas. Vakarā saņemot papildus maizes devas, jūtamies atkal kā sākuma laikā. Klusībā apsveicu sevi ar pirmo lielāko uzvaru krievu nebrīvē.

* kriev. Kas par lietu, Dreimani? Dumpis?

Laukumā savestas slū�u aizvaru vecās detaļas kaudzēm. Atlasām derīgās, sanumurējam, komplektējam. �ie rīģeļi vēl remontējami, bet kādu rītu atbrauc pajūgi. Viņi atsūtīti, lai �īs ncrcmontētās, vecās vārtu konstrukcijas vestu un iemontētu jau pastāvīgajos slū�u aizvaros. Neizremontētās konstrukcijas neļauju ņemt. Vedēji bļauj un matojas, ka viņus norīkojis rajona priek�nieks Kuzmenko. Saku, ka �ajā lietā es nepakļaujos Kuzmenko, jo nedrīkst �aubīgas konstrukcijas rīģeļus iemontēt slū�u aizvaros. Mani vīri izgā� pajūgos jau iekrautās detaļas, un vedēji, ellīgi lamādamies, aizbrauc.

Uzstādu teodolītu un uz kontrolgrīdas uznesu nāko�o slū�u vārtu kontrolpunktus, kad ieraugu �urp trakos auļos brā�amies jātnieku. Nu, Dreimanīt, saturies, es sev saku un redzu kā jau pēc mirkļa man līdzās mīņājas satrakots zirgs. Uz tā, pavadu raustīdams ar pārbolītām acīm varenais NKVD priek�nieks Kuzmenko.

Nevainīgi saku, ka nabaga zirgs nav vainīgs pie viņa garastāvokļa. Tūlīt no pārdzertās, aizsmaku�ās rīkles atskan man veltīta pārbagātā krievu folklora.

� Ah ti, kurva, bļaģ, Kurlandskij streļak! К ķebie ņe otno-sitsja moji prikazaņija? Von otsjuda, �tobi mordu tvoju boļ�e zģies ņc vīģei!⁶

Saku, lai viņ� sniedz rakstisku rīkojumu, ka negatavo konstrukciju rīģeļus tūlīt jāved uz slū�ām iemontē�anai. Kuzmenko gārdz, ka viņ� man do�ot tādu rakstisku rīkojumu, ka mū�am dienas gaismu neredzē�ot. Prom! Un rītu pie ta�ku stum�anas! Tā nosaucies Kuzmenko atkal aizauļo.

Novācu teodolītu, atdodu to mērniekiem. Eju uz baraku, kur liekos uz auss, zinādams, ka jau rītu maniem meistariem nebūs darba. Bez manis viņi nevarēs iztikt ne stundu.

Otrā rītā norīkotājs lietuvietis Raubc � pretīgs tips, lūriķis un provocētājs � ienāk un prasa, kamdēļ es neesot darbā. Saku, ka gaidu ta�ku, kā to priek�nieks man vakar apsolīja. Vai tomēr es neie�ot?

� Neie�u gan! � es apstiprinu.

Pēc nepilnas pusstundas atjāj Kuzmenka dcn��iks un saka, ka priek�nieks atsūtījis savu zirgu, lai es tūdaļ jājot uz kantori. Samīļoju satraukto zirgu, un tas tūlīt kļūst mierīgs. Uzlecu seglos un lēnā riksī tip�ķinu uz kantori. Nojājis tos nepilnos divus kilometrus, es nokāpju, paplik�ķinu zirdziņam pa kaklu un ieskatos nabaga lopiņam acīs. Liekas, mēs saprotamies.

Eju pie visuvarenā 4.rajona valdnieka Kuzmenko un bikli vaicāju: vai drīkst?

Mīļo debestiņ! Kuzmenko pati laipnība. Smaida pa visu ģimi un vēlīgi saka, ka atļauja ienākt man neesot jāprasa. Vēlīgi aicina mani apsēsties. Pats pieliecies no galda apak�as izvelk pudeli un aizsāktu amerikāņu konservu kārbu. Ielej krietnu glāzi spirta un saka, lai raujot cauri.

Saku, ka mēs tā neesam radu�i: tempt tīru spirtu. Kuzmenko vēlīgi saka, ka esot pēdējais laiks man kļūt par īstu padomju cilvēku un nesmādēt viņu tradīcijas. Dzeru un jūtu, ka patie�ām tīrs spirts. Aizraujas elpa, bet Kuzmenko jau draudzīgi sniedz amerikāņu gardo tu�onku, piebilzdams:

� Tu ta�u neesi apvainojies, dārgo Dreimani? Mani jāj priek�niecība un kas man atliek? Es jāju padotos!

Atbildu, ka tādās jā�anās spēlītēs man nav ne mazākās vēlē�anās piedalīties.

� Vakarā paklausies vietējā radiomezgla pārraidi. Uzzināsi, ko es par tevi domāju, � Kuzmenko varen vēlīgi saka, � bet tagad ej un strādā! Esmu ar tevi ļoti apmierināts!

Vakarā klausos un dzirdu, ka vecākais darbu vadītājs Drei-manis ir labākais cilvēks rajonā. Sakarā ar to viņam tiek pie�ķirtas pirmās kategorijas vatētas bikses, pie�ķirts pirmā nēsājuma (jauns)bu�lats, pirmā nēsājuma spectērps. Vēl arī produktu sainis. Produkti gan jāizpērk. Tie maksā ap 600 rubļu, bet naudas man nav. Eju pie daktera Bokas un stāstu, ka iegūstami produkti, spirts, bet naudas nav.

Вока izvēr� kampaņu un jau pēc pusstundas varu doties un kapķorku' un izpirkt man atvēlēto produktu sainīti. Tajā 2 litri spirta, amerikāņu konservi, cukurs, �āvētas zivis un ccpjamā eļļa.

Nesu to visu saviem vīriem, un �is guvums pēc lēģera nabadzīgās bada iztikas tiek pienācīgi novērtēts. Kad no visa iebaudīts, vīru acis kļūst sapņainas. Kādreiz ta�u mēs tiksim atkal brīvē, vai ne? Mū�īgi ta�u krievi mūs te neturēs kā vergus?

Kāds ieminas, ka, tiku�iem brīvībā, mums vecajiem Kurzemes cīnītājiem, vajadzētu atvērt savu restorānu. Tas sastāvētu no 5 vai 6 īstiem karalaika bunkuriem, kuros būtu dzirdami kara trok�ņi, piepe�i uzliesmojumi � tajos valdītu īsta frontes elpa. Kāds fantazē tālāk: dzērienu un uzkodu nosaukumi būs ar pamatīgiem krievu lamu vārdiem. Kā nu bez tiem mums, kas diendienā ik brīdi no sargiem un uzraugiem tiekam lamāti visneiedomājamākos krievu lamu vārdos un to salikumos.

Lēģerī ieradies jauns papildinājums. Tie ir krievu tautības vīri, kas biju�i gūstā Norvēģijā. Viņi labprātīgi pieteiku�ies atgriezties dzimtenē, un viņiem sasolīti visādi labumi un, galvenais, mierīga dzīve pie saviem tuviniekiem. Viņi visi ir labi baroti, labi ģērbu�ies. Daudziem vācu jūrnieku ādas jakas un bikses. Rokas bagā�a viņiem izskatās pamatīga.

�eit pie kanāla būves darbiem viņi bū�ot tikai īsu laiku, kamēr izdo�ot dokumentus. Savādi, vai tamdēļ �ie mājupceļi-nieki jāievieto zonā pie nebrīvajiem?

Viņus tūlīt iedala vienā brigādē un nosūta darbā. Vakarā lēģera sienas avīzē � zibenī lasām, ka Osokina brigāde � atbraucēji � izpildīju�i dienas normu par 144 procentiem!

Paiet pāris nedēļas, sienas avīzē atkal zibens. Kauns! tā tur �oreiz rakstīts. �ai bra�uļu brigādei galīgi vairs neveicas un darba entuziasms izgaisis! Nu viņi pie visa vēl piedevām badā! Da�s no viņiem staigā pa barakām un piedāvā labas lietas: apģērbus un apavus. Par maizes devu!

Saprotams, ka uz �īm mantām acis tūlīt met pavāri, maizes griezēji un dalītāji un citi, kam ir ko dot pretim.

* kriev. �argonvārds. Kantīne, produktu veikaliņ�.

Katru dienu tagad uz lēģeri atbrauc arestantu automa�īna, melnā Herta. Pilnvarotais opers izsauc pa vienam vai vairākus �os norvēģus, un tie vairs neatgrie�as. Vēl pēc mēne�a da�i, negribēdami gaidīt savu kārtu melnajā Hertā, necerēdami arī vairs uz dokumentu izsnieg�anu, mēģina bēgt. Vienu no�auj. Atvelk un izliek pie nometnes vārtiem iebiedē�anai. Divus atvelk sa�autus, bet par vēl diviem ne ziņas, ne miņas.

Mūsu rajonā bez divām slū�ām vēl ir 48. un 49. dambis. Pie to atjauno�anas strādā daudzi igauņi. Viņi betonē slū�u viru vārtu balstus. Izveidotajās veidnēs strādājo�ie ar ķerrām atstumj betona javu un gā� tajās.

Kādu dienu, kad esmu slū�ās, lai pārbaudītu, kā tiek montēti vārti, redzu savādu skatu. Brigādes, kas pēc darba uz dambja atgrie�as zonā, aiztur kāds in�enieris. Viņ� liek katram ieslodzītajam paņemt pa akmenim un nest uz betonējamām veidnēm. Akmeņi smil�aini, da�i ar ķērpjiem. Tādus tos pavēl mest iek�ā veidnēs. Acīmredzot, lai drīzāk paveiktu betonē�anu. Ta�u betona balstiem paredzēta liela slodze un tiem jābūt stipriem! Tas, kas notiek, ir kaut kas neiedomājams!

Betona vedēji ar ķerrām netiek klāt veidņiem, kur apmēram 120 cilvēku lādē veidņos zemainos, sūnainos akmeņus, ka blauk�ķ vien! Vakarā lasu, kā sienas avīze-= zibenis uzgavilē Lazareva akmeņu metēju brigādei. Dienas norma izpildīta par 137 %! Par to brigadieris un atsevi�ķi brigādes ļaudis tiek attiecīgi atalgoti. Bet pienāk diena, kad no betonējuma noņem veidnes, un nu atklājas daudzuviet kaili, sūnaini akmeņi, tādi kā samesti veidnēs. Bez betona. Da�uvict tie tūlīt izkrīt, atstājot betonējuma krietnus tuk�umus un caurumus. Tas Lazareva betonētājus nemulsina. Tuk�umi, iedobes, atsegtie akmeņi tiek steidzīgi aizsmērēti ar javu. Brigadieris Lazarevs pat saņem prēmiju, jo iesniedzis priek�likumu kā nostiprināt akmeņus. �aubīgajās vietā tiek iedzītas metāla tapas � enkuri un tiem ārpusē piemetināti �ķēr�ļi, kas tad turēs nepaklausīgos akmeņus savās vietās.

�ī notikuma objektīvs atspoguļojums sienas avīzē neparādās, jo vieni var, bet citi nedrīkst. Ar �ausmām domāju, kas notiks, ja kanāla ekspluatācijas laikā �ie betonējumi neizturēs. Ir dzirdēts, kā NKVD meklē un soda kaitniekus, sabotierus vai vienkār�i tos, kas tuvumā pa ķērienam.

Darbā mani uzmeklē rajona priek�nieks Kuzmenko. Viņ� ir labā garastāvoklī un sāk mani uzlielīt. Man viss veicoties un izdodoties. Saku, ka mēs, latvie�i, visi esam tādi kārtīgi.

� Ej nu... � Kuzmenko izmet rupju vārdu, nepiekrizdams man par pārējiem latvie�iem. Ta�u viņiem gribas palielīties, un viņ� sāk skaitīt, kādi labumi mani gaida par labi padarītu darbu. Es brauk�ot ar pirmo kuģi otrajā klasē uz māju. Man bū�ot goda raksts ar Ļeņina portretu un vēl piedevām tāds ordenis, kas noseg�ot vai visu krūti. Un naudas... Naudas tik daudz, ka ar vienu roku to nevarē�ot piespiest sev klāt un aptvert.

Nojau�u, ka Kuzmenko atkal kaut ko grib no manis. Paredzējums piepildās pavisam drīz. Sestajās slū�ās salaists dēlī betonējums. Tas iebetonēts galīgi nepareizi. Vai es nevarot rītu sava darba laikā aiziet turp un paskatīties, ko tur var izlabot. Par to man bū�ot lieka maizes deva. Atrunāties neļauj.

Aizeju un redzu, ka tur nekas nav labojams. Prasu, kas būs ar in�enieri Kuro�kinu, kur� licis tā betonēt. Priek�nieki dedzīgi apgalvo, ka to mauku Kuro�kinu iesēdinā�ot uz 15 gadiem kā likts! Saku, ka pēc tam tas pats notiks arī ar mani. Nu nē, priek�nieki spurojas: ar mani tas nenotik�ot.

Betonē�ana izdarīta tik nepareizi, ka vienīgā izeja � viss betonējums jāsaspridzina, drupas jānovāc. Tad jātaisa jaunas veidnes un darbs jāsāk no jauna. Mani lūdzas ar asarām acīs: vai nevarot kaut kā citādi? Bez spridzinā�anas.

Saku, ka nekādi nevar, un eju atpakaļ uz savu darbu. Tur, kur �etrās lielās barakās strādā mani kokamatnieki.

Kādu laiku klusums. Zinu, ka slū�as apskatīju�i daudzi citi speciālisti. Spridzināt tik ļoti, ļoti negribas.

Tad... kā pērkons no skaidrām debesīm: man liek priek�ā pārveidot aizvaru konstrukciju tā, lai tie tad derētu kļūdaina-jam betona veidojumam. Es smejos un saku, lai vispirms pasūta un izgatavo zīmējumus. Likumīgi ar visiem parakstiem un zīmogiem, ar oficiālām pavēlēm. Tad pēc mēne�a vai vēlāk varētu sākt būvēt citus aizvarus.

Atskan vecie draudi: iedzīt mani pazemē, kur vairs gaismas neredzē�u. Priek�niecība ķeras pie pēdējā: lai es pats izgatavojot zīmējumus, viņi tos apstiprinā�ot, un tad es... Atbildu, ka tehniskās lietās tā nav pieņemts. Neesmu konstruktors, un �iem darba zīmējumiem nepiecie�ami pamatoti stiprības aprēķini. Atskan bļāvieni, ka man vajagot visu, bet viņiem nekā! Beigās, redzēdami, ka neesmu pielau�ams, priek�nieki pasūta mani uz trim krievu burtiem, un es varu iet.

Drīz piedzīvoju jaunus debesu brīnumus un atkal esmu notikumu centrā. �oreiz runa par 7. slū�u avārijas vārtiem. Atnāk Kuzmenko pie manis un laipnīgi, rokas berzēdams, saka, ka rītu valsts komisija pieņem�ot avārijas vārtus. Vai es negribot aiziet un paskatīties kādi tie esot pēc samontē�anas? Mani pat palai� bez konvoja uz slū�ām.

Aizeju un sastingstu aiz �ausmām. Konstatēju, ka, ja vārtus mēģinās atvērt kaut vai par vienu metru, tie iespiedīsies krastā izbūvētā vārtu boksa priek�ējā stūrī!

Man blakus lielais priek�nieks, kas priecīgs berzē rokas un prasa:

� Nu, kā ir?

Saku viņam kā tās lietas ir.

� Tu esi traks! � viņ� bļauj, � rītu valsts komisija!

� Traks es neesmu. Komisija var nākt, bet vārtus atvērt un nodot nevarēs, � es atbildu.

� Bet vārtus taisīji tu? � Kuzmenko bļauj, � par to tev pienāksies 15 gadi kā likts!

� Jā, es taisīju, bet rādiusā ass vietu neizraudzījos es! Nezinu, kam pienāksies tie piecpadsmit gadi! � saku un gribu iet prom.

Kuzmenko nelai� mani prom. Bļauj un sauc pēc galvenā in�eniera. Nu es dabūju redzēt padomju sistēmas padotības tradīcijas vispilnīgākā mērā.

Uzbļāvienus tagad saņem galvenais in�enieris, kas nesaprot, kas par lietu. Viņ� vaicā man, kā es zinot, ka viss nepareizi?

Es �igli uzzīmēju smiltīs shēmu un paskaidroju. Nu diplomētais augstais padomju in�enieris saprot un paliek kluss kā pelīte.

Sauc �urp in�enieri, kas atbildīgs par montā�u. Galvenais brēc uz padoto, kāpēc tik maza atstarpe atstāta starp vārtiem un krastu.

� Cik tad vajadzējis būt atstarpei? � in�enieris brīnās, bet galvenais turpina aurot. Beidzot in�enieris, aptvēris situāciju, sauc �urp vecāko darbu vadītāju, un atkal atkārtojas tas pats. Tad darbu vadītājs sauc �urp desmitnieku, bet desmitnieks savukārt brigadieri.

Visi, saņēmu�i savu lamu tiesu, vaicā:

� Cik tad vajaga būt lielai atstarpei?

Neviens skaidri pateikt nevar, bet lamas birst nepārtraukti.

Kāds sameklē un rāda man zīmējumu, kur atstarpe redzama vārtu aizvērtā stāvoklī. Savukārt es at�ķiru un rādu citu zīmējumu, kurā speciāli parādīti vārtu atbalsta mezgli un grie�anās centrs. Tad atstāju viņus lamājamies un manos prom.

Neesmu vēl ticis līdz savai darba vietai, kad atkal man tiek padots zirgs un priek�nieks lūdz atgriezties. Noglāstu zirdziņu, vienīgo jauko Dieva radību �ajā ellē, un gausi kopjamies atpakaļ.

Aiz kantora durvīm dzirdu, kā priek�nieks visne�ķīstākiem lamu vārdiem slauka galveno in�enieri. Pagaidu, līdz Kuzmenko aizsmok lamās, un tad eju iek�ā.

� Ā, Dreimanis? Nāc �urp, dārgais, un paskaties uz �o dirsēju! Es viņu pavisam drīz dabū�u zem zemes! Ārā! � Kuzmenko bļauj, un galvenais in�enieris izlido ārā kā nelabā plēsts.

Vēl Kuzmenko nosaucas:

� Kucesdēls, tu nekur neaizej. Stāvi un gaidi aiz durvīm! Tu esi arestēts!

Pievērsies man, priek�nieks acumirklī kļūst pati laipnība. Izdzirdu jau pazīstamo repertuāru. Par naudu, par ordeni. Par kuģi, kas nepārtraukti svilpjot un kurā es brauk�ot, sēdēdams mīkstos sēdekļos. Vai es zinot, kas ir mīksti sēdekļi?

Saku, ka zinu gan. Bet priek�nieks turpina savu, ka tādus sēdekļus kā bū�ot tajā kuģī, gan es nebū�ot redzējis. Piekrītu un gaidu, kas sekos tālāk. Jā, lai vakarā klausoties lēģera radi-omezglu, tur es kaut ko dzirdē�ot.

Tad Kuzmenko liek kārtis galdā. Es esot vienīgais cilvēks, uz kuru viņ� varot palaisties tehniskās lietās. Lai nu es attaisnojot �o man pie�ķirto godu un gādājot, lai rītu valsts komisija vārtus pieņemtu.

Saku, ka gribu vēlreiz apskatīt visu uz vietas. Jā, lai ņemot zirgu un jājot turp. Viņ� mani gaidī�ot ļoti, ļoti drīz atpakaļ.

Jāju uz slū�ām ar pavisam sāju dū�u. Kas man atliek? Tikai paļauties liktenim, kas man līdz �im bijis diezgan labvēlīgs.

Pār mani piepe�i nāk apskaidrība. Vēl pirms slū�u sasnieg�anas. Zinu, ko var darīt. Avārijas vārtu boksi montēti no guļkoku konstrukcijām it kā kastēm. To priek�ējie stūri ir tie, kas traucēs vārtu atvēr�anu. Ja ņemtu un nozāģētu �os baļķu guļbūvju mājām līdzīgos pak�us 45 grādu leņķī?

Piesienu zirgu un nokāpju pārbaudīt, vai mans pieņēmums dos rezultātus? Apkārt pulcējas ziņkārīgie, kas gaida no manis skaļu atklāsmi. Nesaku ne vārda, kaut arī pa�am sirds gavilē no negaidītā atklājuma.

Jāju pie priek�nieka, kas mani gaida, un jau iztālēm ar acīm vai apēd.

� Nu, dārgais, saki vai tu mani izpestīsi?

Uzzīmēju shematiski izdomāto variantu. Kuzmenko palecas un berzē rokas. Pat kāju piesit pie zemes kā āzis. Tūlīt viņ� nodod rīkojumu: visi rajona ļaudis un iekārtas manā rīcībā.

Lieku savākt visus zāģus, norīkoju vīrus, kas nepārtraukti asinās tos. Mehāniskajā darbnīcā pasūtu garas atskabargu naglas, atrodu arī vajadzīgo и profila dzelzi un lieku tajos saurbt caurumus. Drīz 12 zāģu vilcēju pāri stājas pie darba � pa se�iem pāriem katrā slū�u pusē. Zāģē�ana grūta � bunkuru augstums ap 12 metru. Tas nozīmē, ka jāpārzāģē ap 24 metri dubultbaļķu. Visu laiku zāģējamās vietās spie�as smiltis un zāģi jāasina ik pēc brī�a.

Ap �etriem rītā esam tiku�i līdz apak�ai. Vēl nolīdzinām zāģē�anas vietas, tad liekam klāt profila dzel�us, tos naglojam ar skabargainajām naglām. Tad vēl svaigās vietas notriepjam ar darvu, un jau pēc stundas vārti tiek atvērti. Izdevies labāk, nekā biju cerējis. Apmierināts dodos atpūsties. Mani uzslavē, bet produktu �oreiz ko pie�ķirt, neesot. Labi vien, ka tā, jo otrreiz mūsu bēdīgajā stāvoklī naudu savākt diez vai izdotos.

Komisija vārtus novērtējusi uz otļi�no', un Kuzmenko staigā starodams. Pieņem uzslavas un var manīt, ka labi iejuties dienas varoņa lomā.

Mani gaida vēl citi padarāmi darbi, un, sprie�ot pēc Maskavas in�eniera Mali�eva teiktā, darbu pietiks līdz vēlam rudenim.

Man apsolīts, ka pēc vārtu būves es drīkstē�ot brīvi pabraukāt laivā pa ūdenskrātuvi un patrenkāt zivis. Sim nolūkam jau esam salaboju�i vecu platdibcna laivu, sagatavoju�i �ādus tādus zvejas rīkus, kaut arī pavasarī nārsta laikā te zivis, kas mud� starp akmeņiem, var ķert ar plikām rokām. Ta�u pie zivju ķer�anas netiekam klāt. Vajag konvoju.

Izprasu priek�niekam atļauju un ar laivu iebraucu ūdens krātuvē � pla�ā kā ezerā. Apkārt brīni�ķīgs klusums, miers. Atlaidies laivā guļus, baudu sen nejusto mieru un dabu.

Dzirdu, krastā kāds bļauj. Sauc mani. Negribīgi atgrie�os īstenībā un airējos malā. Mani gaidot kaut kāda komisija un visādi priek�nieki. Ieeju kantorī un redzu, ka visi raugās uz mani.

Kuzmenko svarīgi saka, ka partijas komiteja, biedri no pilsētas nolēmu�i man uzticēt vadīt darbus sestajās slū�ās. Tur nepareizie betona lējumi saspridzināti. Tagad ārkārtīgi steidzami, trieciena tempā, jābetonē no jauna un darbi jāpabeidz.

Atgādinu, ka man solīta atpūta. Nē, darbi esot pirmajā vietā, to prasot valsts intereses. In�enieris Kuro�kins, kas līdz �im vadījis visus darbus, esot pelnītajā vietā, bet manas vēlmes

* kriev. Teicami.

esot gau�am nenozīmīgas. Runājot Kuzmenko atkal ir tikai rajona priek�nieks un kaut kur izgaisu�as visas viņa li�ķīgās runas par mājupkuģi, naudas kaudzēm, ordeni...

Saprotu, ka manā beztiesiskajā situācijā te neuzklausīs manas domas vai apsvērumus. Lūdzu tikai atļauju līdzņemt savus vajadzīgos ļaudis, ar kuriem iepriek� esmu strādājis kopā. To tēvi�ķi atļauj, un es varu iet. Zirgu �oreiz nepiesola, un tā vien liekas, ka neredzē�u to vairs nekad.

Strādājam dienu un nakti. To vien dzirdu, kā bistreje, bistreje!' Darbu varam veikt bez papildus apgaismojuma, jo sāku�ās ziemeļu baltās naktis.

Vēroju Karēlijas debesis. Tās ir kā milzīga, neizsīksto�a krāsu gammu simfonija. Tā �ķiras, plīst un atkal saplūst dzidri zilajās ziemeļu debesīs. Iedomājos, cik pārdro�am vajadzētu būt māksliniekam, kas ņemtos kaut ko no �ī krāsu neprāta uzgleznot.

�ī dabas varenība un krā�ņums! Tā rotājas, krāsojas un apbur cilvēka skatu. Bet apak�ā kūņojas nebrīvu, no dzimtenes, mājām un tuviniekiem atrautu vergu simti tūksto�i, kas primitīvos apstākļos veic pārcilvēcisku piespiedu darbu. Simti tūksto�u viņu priek�gājēju sagūlu�i �ajā saltajā ziemeļu zemē un klintainēs uz mū�iem, vēl daudzi te saguls un dzimtenē neviens nezinās, kā virs viņu skeletiem un tuk�ajiem acu dobumiem rotāsies sve�ā ziemeļu debesu gaisma.

Par vienu no maniem palīgiem norīkots in�enieris Lazarevs. Tādā kā desmitnieka amatā. Pirmdien viņa nav darbā. Otrdien atnāk tāds sakaunējies, gurds, ar zilu aci un pielabinādamies bā� man kulīti ar saulespuķu sēklām. Atsakos un prasu, kāpēc nav bijis darbā. Viņa stāsts man atklāj padomju cilvēka dvēseles un prāta nabadzības postu visā pilnībā. Viņ� ta�u brīvs cilvēks un var izvēlēties savai dzīvei labu saturu, bet...

Svētdien viņ� bijis pilsētā. Ar paziņu esot kulturāli izdzēru�i divus pusstopus, kulturāli apmeklēju�i kino. Tur, sēkliņas grau�ot, esot aizmidzis. Kad uzmodies, filma bijusi beigusies,

* kriev. Ātrāk, ātrāk!

zāle tuk�a. Gribējies vēl gulēt, bet zālē bijis tik salti, ka kopies prom. Aizgājis pie drauga Vasjas. Atkal kulturāli izdzēru�i pusstopu un tad gāju�i meitās.

Viņam trāpījusies tāda resna meita. Apak�veļa gan tai neesot bijusi tīra, bet citādi nekas. Savu darāmo nodarījusi ar viņu kulturāli. Pēc tam abi gāju�i atkal pie Vasjas, bet tas ietiepies, lai dodot naudu �ņabim. Nu, Lazarevam naudas vairāk neesot bijis un tad nu kulturāli sakāvu�ies. Viņam pa�am neesot nekas � zila acs sīkums � nu bet Vasjam! Tur gan esot ko redzēt! Viņ� iegāzis Vasjam ar pudeli pa galvu...

Ko man darīt ar tādu sīku, no�ēlojamu cilvēciņu kā Lazarevs, kur� nekā dzīvē nav redzējis un par dzīves jēgu tam nav ne jausmas? Par viņa brīvsoli noklusēju un Lazarevs raujas tik cītīgi, ka pamazām izgaist manas dusmas uz viņu.

Strādājam neatpūzdamies, un arī te, 6. slū�ās, darbi tiek pabeigti. Atkal eju atpakaļ uz �etrām barakām gatavot vārtu rezerves detaļas, rīģeļus. Tie rezervei, ja slū�ās notiek avārija.

Atbraukusi mana māsa Elza. Tā ir priecīga atkalredzē�anās. Operām Popovam gan jāizprasa tik�anās atļauja, ko opers arī neliedz. Man un māsai daudz stāstāmā, kas �ajā laikā noticis un pārdzīvots. Mēs vēl nenojau�am, kādi nelaimes mākoņi atkal savelkas pār mums abiem.

Popovs, izmantodams savu varu, uzmācas manai māsai. Viņa īgnums un ļaunums pēcāk vēr�as pret mani. Tas ir viens no iemesliem manam arestam. Bet par to vēlāk.

Kādu rītu redzam � nav vairs sargu torņu, nav dzeloņstiepļu �oga un neskan sargsuņu rejas. Nav zonas, kas mūs atdalīja no ārpasaules.Ķeram savus katliņus, bund�as, kas nu kuram ir, un dodamies uz virtuvi. Pavārs negaidot prasa pārtikas kartītes un talonus, jo mēs, lūk, esot brīvi cilvēki un ēst mums do�ot tikai par taloniem. Tas būtu saprotams, ta�u ar taloniem vien nepietiek � vajaga arī naudu, ar ko izpirkt produktus. Ta�u naudu mums neviens nemaksāja un lielākajai daļai nav ne plika gra�a pie dvēseles.

Pie virtuves izlikts paziņojums, ka pārtikas kartītes varot saņemt kantorī. Drā�amies turp, bet priek�ā jau melnais tūkstotis, kas drūzmējas ap kantora durvīm. Kāds apsardzes vīrs sauc, ka �aus, ja ļaudis nepārstās spiesties. Kartiņas izraksta apmēram 200 cilvēkiem dienā, bet mūsu te tūksto�i. Tātad vairākums no mums nedēļām neēdīs... Un kā būs ar naudu, kuras mums nav, bet par taloniem jāmaksā?

Apkārtējie me�i bagātīgi ar avenēm, mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm un lācenēm. Vīri dzīvo pa me�u un mielojas, un ap barakām atstāju�i liecības, ka baudīju�i ko tādu, ko viņu vēderi jau sen te, gūstā, aizmirsu�i...

Ir 1946. gada septembra beigas. Klāt kanāla oficiālā, svinīgā atklā�ana. Tur runā, ka kanālu cēlu�i brīvie padomju cilvēki, komjaunie�i. Tādi noskrandu�i, izbadēju�ies, bet brīvi! Tad tāpēc bija vajadzīgs teātris ar dzeloņstiepļu �ogu, sargtorņu noārdī�anu!

Gribu palūkoties, kā tagad, pēc padarītā darba, izskatās mūsu veikums � slū�as. Ta�u, tikko speru soli uz to pusi, nikns mongolis trok�ņaini triec lodi �autenes stobrā un auro, ka no�au�ot mani, ja vēl sper�ot vienu soli slū�u virzienā.

Tā paiet pasaules godība, rūgti nodomāju un vēl atceros teicienu par mori, kas savu padarījis... Vēl nesen viņi pa�i man piesolīja palikt par slū�u priek�nieku...

Mani izsauc uz kantori un liek priek�ā no divām pusēm rokrakstā aizpildītu veidlapu. Rakstīto krievu valodā salasīt nevaru un vaicāju, kas tur rakstīts. Man saka, ka tas esot dokuments, kas man do�ot tiesības ātrāk saņemt pārtikas kartītes.

Jūtu, kaut kas nav kārtībā. Saku, ka pagaidī�u ar kartī�u saņem�anu. Man noprasa vēlreiz: tātad es neparakstī�ot?

� Nē, � saku un eju.

Bijām izsaukti se�i in�enieri. Barakā prasu vienam ukraiņu in�enierim, kas arī tika izsaukts. Viņ� saka, ka tas esot līgums uz 5 gadiem darbā uz Maskavas � Volgas kanāla būves.

Otrā dienā tieku atkārtoti izsaukts. Es viņiem ērcīgi prasu, kamdēļ viņi nesaka taisnību.

Viņi tikai savu:

� Tātad neparakstīsi?

Atbildu noraido�i. Ar skarbiem vārdiem viņi mani atlai�. Bet aiz durvīm tūliņ tieku arestēts.

Labi barotu un koptu sargu pavadībā mani ved uz Medve�gorskas cietumu. Pa ceļam pievienojas kāds vīrelis. Tas rādās varen runātīgs un pa brī�am lūko mani izpra�ņāt. Viņ� apgalvo, ka �is mans �ībrī�a stāvoklis esot īslaicīgs. Vajagot tikai visu par sevi vaļsirdīgi izstāstīt, neko neslēpjot, un tad viss bū�ot kārtībā.

Zemapziņā sajūtu slēptas briesmas un vīrelim saku, ka man kā karavīram nav nekas slēpjams, nekas tāds, ko viņi jau nezinātu.

Vīrelis atkal izgaist, un klāt jau pilsētas cietums. Tā ēka vienstāvu guļbūves celtne. Līdzās �alo Oņegas ezera vilnī�i un sajūtama kalmju smar�a. �o brīves smar�u izjūtu ļoti asi.

Mani ievieto vieninieku kamerā, kur tūliņ manu ļoti dzīvu blak�u rosību. Tās tekalē gar durvju un lodziņa palodām uz aug�u, uz leju.

Kamera apmēram 1,5 x 3 metri liela. Dzelzs gulta pieslieta un pieslēgta pie vienas sienas. Saprotu, ka dienā te neļaus atpūsties. Stāvu pieslējies pie sienas, attālāk no blak�u promenādes vietām.

Pamazām es apceru notiku�o un cen�os to izprast.

Tad tāds iznākums pēc padarītā darba kanāla slū�u atjauno�anā? Tādi ir varenā NKVD priek�nieka Kuzmenko solījumi un slavas dziesmas? Cik reizes viņ� neatkārtoja solījumu � man ar pirmo kuģi un civilizētajā otrajā klasē ar ērtībām braukt mājās? Tad vēl solījumi par lielo ordeni, goda rakstu ar Ļeņina noģīmi un naudas kaudzes, ko es pat nespē�ot ar vienu roku aptvert!

Kas tas bija? Ņirgā�anās? Vai pasaulē vēl kāds var pārspēt krievus muldē�anā un liekulībā?

Kanāla darbus pabeidzām, un visa solītā vietā 1,5 x 3 metrus liela blak�u apsēsta kamera! Mēģinu sakārtot domas un saprast � kādēļ īsti esmu �eit un kas mani sagaida?

Iztēlē kā lēni slīdo�ā filmā skatu savu līdz�inējo dzīvi un domāju, ko esmu noziedzies pret �o sve�o, varmācīgo, liekulīgo un melīgo varu? Domās aizklīstu līdz savai vecajai, jaukajai universitātei. Sirdī ielīst siltums, iedomājoties visus savus pasniedzējus ar viņu vājībām, lielajām zinā�anām un krietnumu pret mums jaunajiem studentiem. Uz brīdi domās pie manis atnāk abi profesori Vītoli, docents Labuķins un profesors �īrons. Tad nāk prātā tehnikuma direktors Vickopfs, docents Ozols ar savu iemīļoto priek�metu � augstāko ģeodēziju. Kur nu vēl citi skolotāji, kas mācīja mani un mīlēja mūs visus.

Jautāju sev: vai esmu dzīvojis saskaņā ar skolotāju mācīto, novēlējumiem? Vai esmu uzņēmis sevī to, ko audzināja ģimenē? Sevi�ķi mana mīļotā māte.

�os manus atmiņu ekskursus un sevis �austī�anu pārtrauc pavēle: tūlīt sekot sargam uz cietuma kanceleju. Iedams uz augsto mana likteņa lēmēju darba vietu, nosprie�u, ka neesmu nekā nepareiza darījis savā vēl ne visai garajā dzīvītē.

Paspēju noslēpt manas mātes doto un svētīto gredzenu. Nc reizi vien to jau līdz �im esmu slēpis un pasargājis no alkatīgajiem varmākām. Kad esmu atkal atpakaļ būrī, noglāstu gredzenu un zinu, kamēr tas pie manis � nekas ļauns nenotiks. Tas sargājis mani visu frontes laiku un pēc kapitulācijas, tad, kad mūs gūstekņu kolonnās dzenāja pa Kurzemes ceļiem, kad uzvarētāju neapvaldītais naids un zemisku instiktu vadītu aziātu plosī�anās un laupītkāres orģijas vērsās gan pret mums, karavīriem, gan latvie�u bēgļiem un vietējiem kurzemniekiem. Karā līdzdotais mātes sudraba gredzens mani pasargājis grūtāko pārbaudījumu brī�os.

Naktī ļoti salstu, uz būra plikās dzelzs gultiņas gulēdams. Ar pirmajiem skopajiem rudens saules stariem esmu aug�ā un staigāju turp un atpakaļ pa 3 metrus garo telpu. Uz loga pusi ejot, man iznāk 4 normāli soļi, bet atpakaļ uz durvju pusi � tikai 3 ar pus soļi. Mēģinu vairākas reizes. Vienmēr tas pats! Nevaru izdomāt, kamdēļ tas tā. Kad sargs gultiņu pieslēdz sienai, staigāju pa apli un nu vairs soļi nav jāskaita.

Mani izsauc uz pratinā�anu. Tā nenotiek vis cietumā, bet �ekas namā. Uz turieni mani konvojē pamatīgas apsardzes pavadībā, kam vēl katrā pusē pa apmācītam, asinskāram sunim. Iedomāju, ka tā nav apsardze, bet goda ekskorts, un tūlīt tā kā vieglāk paliek. Interesanti, vai ģenerālim Paulusam arī bija tik liela apsardze kā �obrīd man? No tik nenopietnām domām sejā iemaldās pat viegls smaidiņ�. �ekas kantora darbiniece, ko ieraugu pirmo, ienākot namā, redzot manu smaidiņu, saviebjas un novēr�as.

Sēdu pretī bargajam soģim. Uz galda kā darbarīks pa tvērienam nolikts nagāns, bet pratinātājs � pieņēmis varcn bargu seju, lai slēptu savu palieso būtību � zemisku, brutālu puicis-kumu, pēc tradicionālās ievada aptaujas liek man stāstīt par karā saņemtajiem apbalvojumiem. Saka, ka man bija kara nopelnu krusts ar �ķēpiem un otrās �ķiras dzelzskrusts.

� Ah, jo...maķl � izsaucas zeņķīgais, bet varas apziņā milzīgais pratinātājs, � un kur tad paliek pirmās �ķiras dzelzskrusts par sa�autiem se�iem padomju tankiem, ko?!

Atcerēju�ies manas Bertas veikumu 1945. gada 18. martā pie Kaula�u dzirnavām Kurzemē!

Saku viņam, ka tur bija ne 6, bet tikai 5, ne padomju, bet amerikāņu Sennan tipa tanki ar visiem kājnieku desantiem, kas atradās uz tiem.

Pratinātājs valsta pistoli pa galdu un blen� manī �auri piemiegtām naidpilnām acīm. Saku, ko viņ� mani lūko iebaidīt, frontē uz mani tēmēju�i daudz lielāki stobri. Lai viņ� labāk noslēpj savu lielgabalu. Nu mans likteņlēmējs, zobus griezdams, bārsta visu slaveno krievu lamuvārdu leksikonu no viena gala līdz otram un atsāk no jauna...

Tagad es saku, ka neatbildē�u uz viņa jautājumiem un pieprasu citu, kaut cik inteliģentāku izmeklētāju.

Zellis nedaudz maina toni. Vienalga, es vairs neatbildu ne vārda uz viņa jautājumiem.

Tieku konvojēts atpakaļ uz cietumu. Nāko�ajā dienā...pareizāk sakot, vēl naktī tieku atkal konvojēts uz nopratinā�anu. Tā 30 dienas no vietas...

Mani pratina cits � manāmi saprātīgāks, mierīgāks vīrs. Ta�u man nav nekā tāda ko liecināt pret sevi un viņu iepriecināt, tamdēļ pratinā�ana tiek pabeigta, protokoli parakstīti. Atliek gaidīt taisno padomju tiesu � tribunālu.

Beidzot mani no būra, kurā esmu pavadījis mēnesi, pārvieto uz kopējo kameru. Jūtos īsta prieka skurbuma pārņemts, atkal nokļūstot starp cilvēkiem. Tie visi ir sve�i, tāpat no sabiedrības no�ķirti ļaudis, bet tomēr... Kādi 8 vai desmit cilvēki ir �ajā pla�ajā kamerā.

Te ir dēļu nāras, kas pēc dzelzs redelēm �ķiet glu�i vai kā dīvāns. Pat blaktis te turas tālāk no guļvietām, jo tās regulāri ik pa pāris mēne�iem tiekot ar karstu ūdeni plaucētas.

No pieredzēju�iem cietumniekiem mācos viņu izdzīvo�anas gudrības. Kā primitīvi iegūt uguni, kā izturēties pret sargiem, kā izmanīties tikt pie liekas ēdiena bļodas un daudz citu dzīves gudrību.

Uguni kamerā iegūst, ņemot nelielu dēlīti un pikuci vates, ko izplē� no nacionālā tērpa pufaikas. Vates pikuci uztin uz dēlī�a tādu kā cigāru un tad to ātri berzē starp nāru dēļiem. Vate ber�oties sakarst un pēc tam, veikli vicinot gaisā, tā uz dēlī�a aizdegas. �is darbības saklausa arī sargi un uguns iegū�anas ierīci da�kārt atsavina. Vēl ieslodzītie izmanto citu uguns iegū�anas paņēmienu. Veikli izskrūvē elektrisko spuldzīti, kas ir pie griestiem un aizsargāta ar stiepļu re�ģi. Uz iztaisnota stieples gabaliņa uztin vates pikucīti un iegrū� spuldzes patronā. īssavienojumam notiekot, vate aizdegas, un tā var aizpīpot.

�o pēdējo metodi pārtrauca cietuma priek�niecība, nomainot gaismekļu aizsargre�ģi pret daudz smalkāku stiepuļu pinumu. Ta�u reiz kādi ieslodzītie izmanījās sasist spuldzīti un iegūt kāroto uguni. Par to viņus ieslodzīja uz pāris diennaktīm karcerī.

Dienas re�īms kamerā ieslodzītajiem diezgan vienmuļ�. Jēlas anekdotes, neķītru izdarību demonstrē�ana, kār�u spēle un pīpē�ana. Spēļu kārtis pa�gatavotas. Ar putru salīmētas vairākas avī�u slok�ņu kārtas. Spēlēja uz visu ko: uz maizes devu, kreklu vai zeķēm. Spēlējot lika da�reiz uz cepuri vai apaviem. Da�s ieslodzītais nospēlējās tā, ka palika gan bez apaviem, gan da�kārt ar pliku dibenu.

Kad viss nospēlēts, kār�u spēle nebūt neapstājas. Sevi�ķi pla�i tas notika vēlāk citos cietumos, kur nokļuvu. Apspēlētais norāda uz kādu no kameras biedriem un saka, ka viņ� turpina spēlēt uz tā zābakiem vai ko citu. Kad arī tas pazaudēts, spēlmanis- zaudētājs pieiet klāt savam upurim un pavēl vilkt nost paspēlētos apavus vai kādu apģērba gabalu. Redzi, es to paspēlēju!

Neviens labprātīgi negrib tādā veidā �ķirties no savām pēdējām valkājamām lietām un notiek cīņa. Dur vai nu pirkstus cits citam acīs. Saķeras un ko� vai nu degunā vai ausīs. Visbie�āk ko� pirkstos. Manu roku īk�ķi vēl �odien glabā rētas no �ādiem cīniņiem. Es savu nabadzību ne reizi vien nosargāju no nekaunīgajiem spēlmaņiem. Redzēju, ja prasītājs sastop noteiktu fizisku pretestību, spēku un drosmi, tad tas atkāpjas un sāk just bijību.

Tas, ko es piedzīvoju un redzēju Medve�igorskas cietumā, tādi sīki ziediņi vien bija, salīdzinot ar to, ko pieredzēju, inspicējot krievu cietumu plejādi no Ļeņingradas līdz Vorkutai.

Vicnudicn paveras kameras durvis un tiek vaicāts, vai te nav kāds atslēdznieks. Es piesakos. Liek salabot vairāku durvju viras, aizbīdņus un atslēgas. Galvenais � varu iziet pagalmā, kur gaisā atkal sajūtu Oņegas ezera kalmju smar�u.

Sargi no saviem torņiem modri vēro mani. Vienam prasu:

� Vai tu �ausi, ja es bēg�u?

� Mana �aus gan! � atbild mundierotais padomju tautu pārstāvis, lāgā ncpārvaldīdans krievu valodu.

Tad es viņam atgādinu, ka varbūt rīt, aizparīt es bū�u viņa vietā, bet viņ� varbūt manā vietā. Uz to sargs atbild:

� Tad tava �aus! � to teikdams, zaldāts nikni pavēr� automātu un tradicionāli sūta mani nā... h...

Cietuma ēka � vienstāva guļbūve. Tās pagalmā tāds kā milzīgs pagrabs, kurā ierīkota dezinfekcijas kamera. Tur aug�ā sakar drēbes un apak�ā kurina uguni. Siltums aug�ā drīz vien tik iespaidīgs, ka utis, prusaki krīt lejā pauk�ķēdami.

Ievēroju, ka �ajā gadsimta būvē kaktā pieslieti jauni logu rāmji. Tic ir bez stikliem un vienkār�i, kaut gan �ejienes klimatiskie apstākļi noteikti prasītu dubultlogus. �ie jau ir tie dubultlogi visam cietumam. Patīkami smar�o koks, atgādinādams man brīvības smar�u.

Te mani atrod cietuma rakstvedis � pēc tautības polis. Sākam runāties. Viņ� jau nosēdējis astoņus gadus un nezina, cik vēl nāksies te pavadīt. Viņam soda termiņ� neesot noteikts. Tas esot beztermiņa. Viņ� man stāsta, ka 1938. gadā strādājis par pasniedzēju Ļeņingradā augstskolā. Tolaik iznācis Staļina dekrēts par visa privātā īpa�umā eso�ā zelta nodo�anu valstij.

Pie �ī poļa atnācis zelta savācējs � aģents un pieklājīgi apvaicājies, vai viņ� dzirdējis par �o Staļina dekrētu. Atbildējis, ka zina gan un ir gatavs atdot 30 zelta desmit rubļu gabalus. Aģents uzrakstījis dokumentu par �o 30 zelta gabalu saņem�anu un licis polim to parakstīt. Uz dokumenta apak�ā �āda piezīme:

Ar savu parakstu apstiprinu, ka man vairāk zelta nav. Par nepatiesu ziņu snieg�anu apzinos sekas.

Aģents, savācot monētas, it kā vienu pazaudējis. Tā nokritusi uz grīdas. Abi rāpoju�i, rāpoju�i, bet veltīgi. Saimnieks teicis, ka vēlāk atnāks apkopēja, monētu tad atradīs un rītu viņ� to aiznesī�ot pats. Izrādījies, arī kopēja, kā arī nemeklējusi, monētas nekur nav bijis.

Lai no �īs nepatīkamās ķibeles drīzāk tiktu vaļā, viņ� otrā dienā aiznesis trūksto�o monētu. Nu aģents ņirdzis un runājis, ka tā atnestā ir 31. monēta!

Vakar patiesībā nekas nebijis pazudis. Tā kā īpa�nieks ar parakstu apliecinājis, ka vairāk monētu viņam nav, viņ� ticis sodīts ar beztermiņa ieslodzījumu. Vienas monētas dēļ.

Kāds melu un nelietības piemērs!

Sarunādamies jūtam viens pret otru savstarpējas simpātijas. Rakstvedis apsola mani informēt par katru iespējamo jaunumu, kas kancelejā taps zināms manā lietā. Viņ� gan piebilst, ka mani sagaidot sods apmēram 15 gadu garumā. Pieci gadi par katru apbalvojumu. Tā krievi izrēķinoties ar katru karavīru gūstekni, kas varbūt ne katrreiz centies, bet lielāko tiesu bijis spiests aizstāvēties kara laukā pret vareno sarkanar-miju.

Darbu esmu padarījis un jāatgrie�as kamerā. Prātoju, vai neesmu pārāk sasteidzis darāmo � iespēju ilgāk uzkavēties ārā, svaigā gaisā, vajadzēja paildzināt. Par padarīto mani aplaimo ar tabakas sauju. Tā kā pats nepīpoju, izdalu tabaku kameras biedriem. Tie nu velk kuplu dūmu, slavēdami mani un manu darbu.

Paiet da�as dienas, un mani meklē atkal. �oreiz priek�niecībai pavisam neparasta vajadzība. Cietuma priek�nieka ģimenē piedzimis pēcnācējs, un vajagot uztaisīt �ūpuli.

Vai es to spē�ot?

Ja man kā cietumniekam vaicātu, vai es varu uztaisīt klavieres, dro�i vien, arī tad es nebūtu atteicies. Biju jau nebrīvē ielāgojis principu: tad jau redzēs...Tāpēc atbildu, ka, protams, varu, ja vien būs materiāls un instrumenti.

Tas viss esot, un es atkal esmu cietuma pagalmā, pamazām lūkodams materiālus un taujādams pēc instrumentiem. No virtuves man atnes cirvi. Tas izmisīgi dauzīts pret akmeņiem, dzelzi, naglām, bet tomēr vēl ir cirvis!

Prasu zāģi. To apsola atnest no priek�nieka mājas. Apsola arī kaltu un āmuru, kad pēc tiem vaicāju.

Kokmateriāli esot uz cietuma aug�as. Rāpjos tur un atrodu kaudzi biezu bērza dēļu. Tie ir ļoti cieti. Cirvis no tiem atlec, kā atsities pret kaulu vai dzelzi. Uz dēļa paliek tikai spīdīga zīme, kur trāpījis cirvis. Ja no �īm blankām būtu kaut kas jāiztaisa, tāds �ūpulis dro�i vien svērtu pāris simtus kilogramu.

Sēdu un gudroju, ko iesākt. Tad atceros jaunos logu rāmju dezinfekcijas telpā. Tie priedes koka, gludi noēvelēti un pat jau nogruntēti brūnā tonī. �igli aprēķinu, cik daudz materiāla vajadzēs.

Priek�nieks grib, lai �ūpuļa apak�a būtu sfēriska, liekta, lai jaundzimu�o varētu �ūpot uz aug�u un leju. Man izdodas viņam iestāstīt, ka rietumu pasaulē �ādus �ūpuļus atzinu�i par kaitīgiem bērnu veselībai. Apgalvoju, ka tā �ūpojot bērnam putra brī�am galvā, brī�am pakaļā... Viņ� piekrīt un es taisu savu konstrukciju.

Mana ideja �āda: tā ir kā galds ar kājām gaisā. Sile, kas iekārta stieplēs un turas vienmēr līmeniski.

Sasitu 12 logu rāmjus. To nevajadzīgos �ķērskokus tūlīt ugunī, bet ar pārējo uz cietumaug�as, kur tagad mana darbnīca. Salaboju atnestos instrumentus: zāģi, pāris kaltu un ēveli. NU darbs veicas, un uztaisu �ūpuli kādās trīs dienās. Priek�nieks ierauga mantu un ņemas mani slavēt. Gan brīnās, kā esot paspējis pat iekrāsot. Meloju, ka darīju to ar sīpolu mizu novārījumu.

Par to man kukulis maize un prāva kuļķena ar tabaku. Kamerā par to prieks visiem.

� Timka, ti и nas v zakoņe!' � tūlīt paziņo vīrelis, kas uzmeties par kameras vecāko.

Toreiz es vēl nesapratu �o augsto novērtējumu, jo zagļu daudzās, sare�ģītās kategorijas man vēl bija sve�as. Tas atgādināja kaut ko no brīvmūrnieku lo�as tradīcijām.

Maize noēsta, tabaka nopīpota un kameras biedri sprie�, ka man atkal vajadzētu doties peļņā. Patiesi, atveras kameras durvis, un mani izsauc. Pats cietuma priek�nieks gribot ar mani runāt. Nodomāju: nu ir mēslilBūs atjēgu�ies par �ūpulim izlietotajiem logu rāmju kokiem.

Tomēr priek�nieks varen laipns: vai es negribot uzpīpēt?

Atzīstos, ka nepīpēju, un saspringti minu, ko gan viņam no manis �oreiz vajaga?

* kriev. Timka, (Teofil)tu mums tagad esi likumīgais!

Izrādās, ka vienam lielākam priek�niekam par viņu arī vaja-ga �ūpuli. Pie tam ne vis kaut kādu, bet lielu, platu. Dvīņiem.

Ātrumā atsaucu atmiņā noplaku�o logu rāmju krājumu de-zinficētavā un aplē�u, ka tur vēl materiāla pietiks. Nodomāju, ka �oreiz gan tik ātri nesteig�os ar �ūpuļa izgatavo�anu. Vismaz gabalus kopā nesāk�u montēt.

Garastāvoklis man uzlabojas. Cik nu tas labs var būt nebrīvē un gaidot vēl tribunāla spriedumu. Domas aizlido pāri cietuma �ogam, pāri klajiem uz dzimto Latviju, no kuras esmu atrauts jau tik ilgi. Kas zina, cik ilgi vēl nāksies nīkt krievu nebrīvē?

Sirds tomēr saldsēri gavilē svaigā gaisā, ieelpojot Oņegas ezera kalmju smar�u.

Pie manis atnāk cietuma grāmatvedis un pastāsta prieka vēsti. Baltās � Baltijas jūras kanāla galvenais in�enieris Mali�evs, kur� pats piedalījies kanāla būvē 1933. gadā kā ieslodzītais, bijis atbraucis rajonā un meklējis mani. Uzzinājis, ka esmu arestēts, �is goda vīrs uzrakstījis orgāniem par mani raksturojumu. Īsti pārliecino�u un cildino�u. Tajā esot rakstīts, ka, pateicoties manam augsti profesionālajam un pa�aizliedzīgajam darbam, kanāla atjauno�anas darbi pabeigti divus mēne�us ātrāk nekā plānots. Rakstā minētas daudzas mani cildino�as īpa�ības.

Grāmatvedis saka, ka nu man pa�am esot jāraksta ap�ēlo�anas raksts. Kopā ar Mali�eva raksturojumu sodu man noteikti mīkstinā�ot. Atbildu, ka ar �ādu rakstu es it kā pats atzī�os vainā. Es sevi uzskatu par laikmeta upuri. Nezemo�os un nekādu ap�ēlo�anu nelūg�u.

� Tu esi muļķis! � polis nosaka, � tu joprojām nesaproti kur tu dzīvo!

Es palieku pie sava. Mēs, karavīri, esam uzvarētāju upuri. Zinām, ka esam tāda ienaidnieka gūstā no kura velti cilvēcību un �ēlsirdību gaidīt.

Mans labvēlis � cietuma grāmatvedis � aiziet mani lamādams. Kā var nemēģināt izmantot iespēju? Es apzinos vēl vienu apstākli: sods man vēl nav piespriests. Kā es varu tagad varētu rakstīt �ēlabu grāmatu ?

Sēdu uz bēniņu lūkas malas un sildu rudenīgi dzestrajā saulītē savus noziedznieka kaulus. �ī vieta, paldies Dievam, nav saskatāma no abiem sargtorņiem. Domas grie�as un grie�as ap paredzamo sodu. Piecpadsmit gadu... tā pareģoja cietuma grāmatvedis, mans labvēlis. Nāk prātā, ka studenta gados lasīju bie�i avīzēs, ka par da�ādiem likumu pārkāpumiem vainīgie saņēmu�i cietumsodu: trīs, �etrus, se�us mēne�us. Nu, lielākais gadu cietumā...Toreiz jaunatnes dzīve Latvijā bija strauja un piepildīta. Tad man likās, ka, ja kādreiz man piespriestu se�u mēne�u cietumsoda, es to neizturētu un padarītu sev galu.

Manas grūtsirdīgās pārdomas par krievu cietumu un sodu bezgalību, bezjēdzīgumu, pārtrauc savāda procesija, ko es ieraugu cietuma pagalmā. No sardzes būdas nāk pa koka laipām �urp uz cietumu maza auguma augsts oficieris ar varcn platiem zeltītiem uzple�iem. Vēj� rausta �os operetiskos uzple�us uz priek�u un atpakaļ. Aiz viņa nāk kāds jaunāks virsnieks ar milzīgu aktu vāku kaudzi padusē. Tam seko trīs sievas uniformās un varen kuplām miesām. Pēdējais nāk kāds vīrelis privātās drēbēs.

Izskrien sargs un sauc mani. Steidzīgi jāatgrie�as kamerā. Esot ieradies kara tribunāls un nu tiesā�ot mani.

Trau�os lejā un, tikko esmu paguvis ieiet kamerā, jau mani sauc bargo likteņa lēmēju priek�ā.

Man nav ko liegties par frontes gaitām. Tas viss uzrakstīts un ar to ātri tiekam galā. Bet tas neesot viss. Es esot nodarbojies arī ar pretpadomju aģitāciju. Vienā rajona sapulcē es esot teicis, ka Padomju savienībā neesot nekādas kārtības.

Aizstāvos un prasu, vai ceturtais rajons, kurā ietilpst 6. un 7. slū�as personificē visu Padomju savienību? Ja tā, tad atzīstos grēkā, ka runāju par to, ka 6. slū�ās bija daudz darbarīku, instrumentu, kuru nemaz nebija 7. slū�ās. Par to es tie�ām teicu, ka nav nekādas kārtības... Kanāls un abas slū�as vienā rajonā, bet katra turas tikai pie savām interesēm.

Lielās padomju valsts sirdsapziņa � tribunālisti manī neklausās. Viņiem viss tāpat skaidrs. Nekādas atlaides ienaidniekiem!

Spriedums jau gatavs, un to tūlīt paziņo. Piecpadsmit gadu katorgas darbos! Ja vēl pieskaita jau nebrīvē pavadīto laiku, tad var sacīt, ka mani jaunības un labākie mū�a gadi lemti verdzībai ne�ēlīgajā krievu valstī.

Man vēl pajautā, vai esot viss skaidrs?

Tribunālisti, laiski staipīdamies un savā starpā sarunādamies, slejas aug�up. Esot vēl viens tiesājamais. Nu, to pēc pusdienas. Pilsētas ēdnīcā viņiem pasūtīta maltīte. Kā jau starp diviem grūtiem darbiem.

Tik tālu man viss skaidrs. Jūtos draņķīgi un pazemots.

Vai vēl kaut kur pasaulē tiesā karavīrus, kas uguns līnijās aizstāvēdamies un pildot komandieru pavēles, iznāku�i dzīvi no kauju elles? Par ko? Bet krievu dzirnavas maļ gausi, bet neapstādamās.

Kameras biedri mani mierina:

� Timka, eta huļi, ļi� bi ņe pūļi!�

Zelta vārdi... Padomāju un nosprie�u: tomēr vēl dzīvoju... Vai mazums dzirdēts par nāves sodiem sagūstītajiem virsniekiem un kareivjiem? Un kāda apie�anās ar savējiem, tiem, kas bija nonāku�i vācu gūstā, pārcietu�i badu un pazemojumus? Tic pa�i cietumi, lēģeri un vēl necilvēciskākas pratinā�anas, piekau�anas... Un kāda elle sagaidīja sagūstītos vlasovie�us? Kas notika ar amerikāņu izdoto kazaku divīziju Austrijā? Ar poļu virsniekiem Kātiņā?

Cietuma priek�niecībai uztraukumi sakarā ar man piespriesto. Lieta tāda, ka pēc krievu cietumu instrukcijām nu esmu citā kategorijā. Bīstams noziedznieks! Vai par velti piespriests bargs sods?

Vislielākais uztraukums par nepabeigto �ūpuli. Cietuma priek�nieks pastāv uz to, ka man tas jāuztaisa. Savukārt sardzes priek�niekam savas instrukcijas, kā tagad ar mani jāapie-tas, un tas negrib piekrist.

* kriev. Teo, tas vēl sūds, ka tikai ne lode!

Iesākto �ūpuli es varētu pabeigt dienas laikā, bet priek�niekiem liekas, ka tas ir daudz lielāks darbs. Lai domā tā. Gaidu strīda iznākumu priek�niecības starpā. Viņiem padomā divi varianti. Viens � atļaut turpināt, pieliekot klāt bruņotu sargu. Otrs � atļaut pabeigt darbu atsevi�ķā tuk�ā kamerā. Pēdējam variantam es nepiekrītu.

Nākamajā rītā tomēr man atļauj turpināt darbu bēniņaug�ā. Jūtu, ka mani nepārtraukti novēro un uzrauga. Nesteigdamies turpinu darbu. Tad man apnīk �ī jaunā situācija, kad no manis nenolai� ne acu, un es �ūpuļa montā�u pabeidzu.

Par to atkal saņemu maizi un tabaku. Dro�i vien amerikāņu konservus aprij priek�nieki pa�i un druknie tribunālisti. Arī par �o pieticīgo peļņu kameras biedriem prieks. Pēdējās dienās viņu saradies vairāk. Trīs no mana biju�ā rajona. Viņi pastāsta, kas notiek slū�ās pēc mana aresta. Manis vadītajās slū�u vārtu būves darbnīcās sācies īsts haoss. Milzum daudz �ablonu bija zināmi tikai man, kur katrs pielietojams. Kanāla galvenais in�enieris Mali�evs no Maskavas sacēlis traci, ka es izrauts no ra�o�anas tik atbildīgā brīdī. Paliku�i neizgatavoti 6. slū�u vārtu komplekti avārijas gadījumam. Nu, bet svarīgāk ir piespriest biju�am karavīram 5 gadus katorgas par katru kaujas apbalvojumu, nekā rūpēties, lai valstij ārkārtīgi svarīgajā kanāla objektā ritētu normāls darbs.

Kameras stūrī viens pavisam kails. Nospēlējis kārtīs visu savu mantību. Viņ� glūnīgi ar acīm meklē kādu upuri, kam varētu kaut ko atsavināt, rekvizēt, lai turpinātu spēli. Meklēti tiek maukas nekrievi.... Jūtu, ka viņ� savus skatus veltījis arī man kā �īs nievājo�ās kategorijas loceklim. Ta�u viņ� dabūjis no citiem krietnu kāvienu un norādījumu, ka mani kā likumīgo kategorijas pārstāvi nedrīkst aiztikt.

Zinu, ka mani �eit ilgi vairs neatstās, bet pirms promve�anas tālākam etapam būs daudz �monu gan �eit, gan nākamā etapa cietumā.

Lielākās raizes man dara gredzens, ko gribu visiem spēkiem saglabāt. Vienā kratī�anas reizē to iespiedu starp pirkstiem,

� �argonvārds. Kratī�anas.

bet rokas pamatīgu notriepu ar dubļiem. Toreiz kratī�ana notika pagalmā. Otru reizi gredzenu paslēpu zem mēles. Tre�o reizi atkal kaut kā, tad reiz nometu gredzenu zemē un pieminu ar kāju. Pārbaudes ar katru reizi stingrākas un stingrākas. Bija pat tādas, kad pavēlēja noģērbties kailam un drēbes kaut kur aiznesa. Tad lika kailiem nomesties �etrāpus, pēe komandas pacelt vispirms vienu, tad otru kāju. Ieslodzītos aplūkoja no pakaļas un priek�as. Gredzenu tomēr esmu nosargājis. Tas vēl aizvien ir pie manis.

Trīs dienas vēlāk vāc ieslodzītos etapam. Kad mūs ielādē stacijā stāvo�ajos vagonos, tur priek�ā jau krietni daudz ieslodzīto. Pla�ā Krievzeme rūpējas, lai nezaudētu savu gadsimtiem kaldināto slavu � būt lielākajai katordznieku valstij pasaulē.

Mūsu ceļ� ved uz Ļeņingradu.

Stacijā mūs sagaida melnās Bertas. Tajās mūs sastūķē kopā ar arestantēm sievietēm. Esam tā saspiesti, ka pat elpot grūti. Tad �ajā cilvēku bie�ņā notiek agresīva grūstī�anās, sitieni sejās, pirkstu grūdieni acīs un neiedomājama lamā�anās. Vēl izrādās, ka �ajos neiedomājamos apstākļos kāds pārītis sadomājis pamīlēties, bet rūme gau�ām maza. Liekas, ka viņiem tomēr kaut kas izdevās, jo pēc tam iestājās miers. Tikai vēlāk es sapratu, cik svarīgi sievietēm �ajos apstākļos kļūt grūtām. Tādas atbrīvo priek�laicīgi.

Ļeņingrada, Arsenaļņaja 6 � pēc Krestiem otrs lielākais pilsētas cietums. Te ieslodzītos sagrū� tādā neiedomājami mazā telpā, kur pat elpo�anai pietrūkst gaisa. Tad pamazām izsauc pa grupiņai un aizved. Pienāk arī mana kārta. Mani ieved kamerā, kur priek�ā daudz manu tautie�u. Nopriecājos, ka nu būs ar ko parunāties dzimtajā valodā, padalīties iespaidos un varbūt pat saņemt kādu derīgu padomu, kā �ajos neiedomājami necilvēcīgajos apstākļos izturēties, lai saglabātu veselību un varbūt pat dzīvību.

Tūlīt man uzrodas kāds labs cilvēks par padomdevēju.Viņ� gatavs pastāstīt, ko te drīkst darīt, ko ne, kā jāizturas. Sākumā viņ� pavēstī, ka no �ejienes ceļ� vedī�ot uz ziemeļiem, un vispusīgi raksturo apstākļus, kādi mūs sagaida �ajā ceļā. Tad kā lielu noslēpumu viņ� man uztic, ka ir arī iespēja pa ziemu palikt tepat cietumā pie labas iztikas un siltumā. Vajagot tikai priek�niecībai kaut ko iedot, un lieta darita!

Vai man neesot kaut kas tāds, kas iekārdinātu korpusa priek�nieku vai varbūt pat augstākus cietuma priek�niekus?

Es kļūstu uzmanīgs. Notveru arī da�us brīdino�i zīmīgus �estus no pārējiem kamerā ieslodzītajiem. Saku �im labdarim, ka man nekā tāda nav. Viņ� sāk uzskaitīt, kas lieti noderētu. Aplūko manus apavus, zeķes. Vai man neesot kāds kamzolis vai varbūt pat siltā veļā? Tādas mantas varētu būt par ķīlu, ka ziemu pavadī�u cietumā un netik�u etapēts uz ziemeļiem.

Kāds nostāk guļo�s latvietis man pastāsta, ka �is cilvēks, kam uzvārds ir A�āks, �ādi apstrādā katru jaunpienāku�o latvieti, ko speciāli tamdēļ ievieto �ajā kamerā. Kad nu devējs iekritis uz A�aka solījumiem un sāk pēc laika apvaicāties par iznākumu, to pārvieto citur. Atbrīvo vietu nākamajam latvietim �- A�aka upurim.

Kamerā uzzinu, ka stāvu zemāk, kur ir tā saucamās zekas, ieslodzīts Alfons Bērziņ� � kādreizējais 1939. gada Eiropas �empions ātrslido�anā, mans kara biedrs no mūsu baterejas. Viņ� bija arī mans studiju biedrs 1942. un 1943. gadā. Bērziņam esot piespriesti 10 gadi ieslodzījuma.

Gudroju, kā sazināties ar viņu.

Nākamā dienā labais cilvēks A�āks turpina mani iztaujāt, vai man patie�ām nekā tāda neesot? Ilgi veros viņa �audīgajās acīs un saku:

� Paklausies: es dzīvē neesmu tīkojis nevienu pakārt. Bet tici, ja es satik�u tevi kaut kad vēlāk privātā dzīvē, tad tu būsi pirmais manis pakārtais nelietis!

Vēl piebilstu, ka vai viņ� pats apzinās �o drausmīgo �akālismu, ar ko nodarbojas tagad pret nelaimē nokļuvu�iem latvie�iem un, dro�i vien, to turpinās vienmēr.

Ar neslēptu nepatiku pametu A�aka sabiedrību. Man daudzi slepus atzinīgi paspie� roku un veltī saproto�us acu skatienus, galvu mājienus. Pa�am tā kā vieglāk. Esmu novēlis no sevis milzīgu slogu, �ā nelie�a uzmācību.

Kāds kameras biedrs izsakās, ka tagad, dro�i vien, mani pavisam drīz no kameras izsauks. Tā arī notiek. Nākamajā rītā izsauc ar visām mantām un iegrū� lielā zālē, kur apmēram divi simti nelaimīgo. Tos visus gatavo etapam.

Apmetos kādā stūrī, kuru jau aizņēmu�i divi latvie�i un pāris krievu. Starp ieslodzītajiem �audās tā sauktie �ariki. Tic novēro un izspiego, vai kādam ieslodzītajam kas slepeni nepieder. Tad tie tūdaļ pavēstī zaglim � �akālim. Tas tad ar savējiem dara savu.

�ariki ievēroju�i, ka kāds moldāvu puisis skūpsta kaut kur apslēptu krustiņu. Tas tūlīt tiek paziņots kameras valdībai. Trīs īsti purni pienāk pie moldāva un prasa atdot krustiņu. Puisis saka, ka viņam nekā nav. Sākas si�ana un kājām spārdī�ana. Puisis bļauj. Atnāk kāds no sardzes leitnanta formas tērpā un īgni noprasa, kas par troksni?

Sitēji leitnantam paskaidro, ka te viens dullais bļaustoties.

� Nu, klusāk, klusāk, citādi iesēdinā�u karcerī! � noburk�ķ sardzes vīrs un aiziet.

Tagad saprotu, kamdēļ abi baltkrievi, kas te mums līdzās, mani atturēja iet palīgā moldāvu puisim. Viņi mani saķēra un piespieda apsēsties, sacīdami, lai es to ievēroju turpmāk. Nekā neredzēt, nekā nedzirdēt, nevienam nepalīdzēt un atcerēties, ka arī man neviens smagā brīdī nepalīdzēs. Tāda te valda kārtība. Grūti to saprast, bet, acīm redzot, pie tā jāpicrod.

Moldāvu puisi nosit. Tad atrod krustiņu un varoņi aiznes guvumu savam �akālim. Pēc neilga brī�a sargi nosisto aiznes. Viens svarīgi rokā nes nogalētā personīgo lietu un salīdzina, vai tik �is ir tas īstais, kas dokumentos.

Redzētais mani pārliecina, ka nav nozīmes turpmāk slēpt mātes doto gredzenu, kas mani pavadījis visu �o laiku, ieskaitot frontes laiku. Es nedrīkstu pieļaut, ka kādā brīdī ar mani notiek kaut kas tāds kā ar moldāvu puisi.

Cietumā par krāsotājiem strādā divi brāļi igauņi. Viņi arī notiesātie, bet iekārtoju�ies tā, ka ir labi paēdu�i un �o to sev iekrāju�i, jo uztur sakarus ar pavāriem, cietuma �oferiem un arī priek�niecību. Viņi labprāt pieņemot no ieslodzītajiem kaut ko vērtīgu apmaiņai pret maizi un tabaku. Es apsveru iespēju iemainīt tik ilgi glabāto gredzenu pret maizi.

Kad zālē parādās abi igauņi, es parādu gredzenu viņiem. Viņi prasa, ko es par to gribot? Saku, ka gribu maizi. Viņi prasa: cik? Atsaku, cik iedos, tik būs labi.

Man atnes divus maizes ķieģelī�us. Tos sadalu kristīgi piecās daļās un izdalu saviem likteņa biedriem. Arī abiem baltkrieviem, katram pa pāris gabaliem. Maizi ātri notiesājam un tiekam pie pamatīgām māgas graizēm, jo mūsu novājinātie augumi atradināti no tik krietna maizes daudzuma.

Ar Alfonu Bērziņu sazināties neizdodas. Uzzinu tikai to, ka viņam piespriestie desmit gadi izcie�ami parastajās darbu nometnēs. Tātad esmu savu kara biedru krietni pārspējis.

Vakarpusē mani izsauc ar mantām. Pievienojos nelielai grupiņai ieslodzīto, kas tiek vesti uz Ural 2. Tā esot tāda vieta, kur ieslodzītie izturot ne vairāk kā divus gadus. Tad tos no-aktējot uz kapiem.

Grupā ir ap 20 cilvēku. Da�i in�enieri no Donbasa. Viņi sodīti par zemes dzīļu bagātību atklā�anu ienaidniekam. Vienkār�āk sakot, viņi turpināju�i strādāt arī vācu laikā.

Neviens nesaprot, kā es, katordznieks, nokļuvis viņu grupā. To arī noskaidroju�i sargi. Mani atkal no�ķir un iebā� ļoti pārpildītā kamerā.

Pirmie iespaidi mānīgi. Vispirms laipni jautājumi:

� Sveiks! No kurienes, novadnieciņ?

Saku, ka no Baltijas. Tad vaicā: cik man iedots? Tad atskan jau pazīstamais teiciens:

� Eta lutļi, ļi� bi ņe pūļi!'

Pārpildītajā kamerā pie loga nāras. Uz tām sēd se�i ukraiņu

� lulkots iepriek�ējās lappusēs.

kreklos tērpti ļaudis. Noprotu, ka tie ir likumīgie. Zem nārām cie�i sablīvēti citi notiesātie.

Labie ļaudis uz nārām saka, ka arī man atradīsies vieta gulē�anai uz nārām. Savu vārdu apstiprinājumam viņi iegā� pa galvām da�iem zemē sēdo�ajiem, lai tie pa�ķir man ceļu pie viņiem. Pagaidām vēl esmu ar savu pendeli, kurā visa mana bagātība, pie durvīm.

Nobarotie vīri uz nārām sauc mani, un es virzos, lavierēdams starp zemē sēdo�ajiem, un domāju, ka arī te ir patiesi labi ļaudis. Kāds naivums!

Mani nosēdina uz lāvām un liek stāstīt par sevi. Pamanu, ka nozudusi mana soma. Ievēroju�i manu nemieru, nāru valdnieki saka, ka tepat jau kamerā vien soma ir. Tajā brīdī apak�ā sēdo�ie met manu somu uz para�as pusi. Redzu, ka tā jau iztuk�ota.

� Redzi, � viņi vēlīgi saka, � kur tava soma. Ņem nu to ciet!

Nodomāju, ka vismaz nebūs jāguļ uz grīdas un lūkoju iekārtoties. To pamanīju�i, izredzētie nobļaujas:

� A, ņuka! Iģi nā...h pod narami!'

Gribu vēl kaut ko bilst, bet kāds mani rausta aiz kājas un �ukst, lai neko nerunāju. Dabū�ot vēl krietnu kāvienu. Izrādās, ka zem nārām ir otrā klase, bet kameras grīdu vārto�ie � tre�ā klase.

Tālāk no nārām stūrī para�a, kur nokārtot dabiskās vajadzības. Bet bra�ie ļaudis uz nārām neapgrūtina sevi ar ie�anu uz para�u. Viņi no saviem augstumiem lai� tāpat sava urīna strūklas uz para�as pusi. Tie, kurus ķer �is siltais lietutiņ�, slēpjas zem savām lupatām.

Kamerā valda necie�ams smārds. Trūkst gaisa ko elpot.

Ja tā padomā, tad Krievijā attieksmē pret gūstekņiem un no sabiedrības izstumtajiem nekas nav mainījies kop� krivi�u un ru-si�u cil�u sirojumu laikiem. Beztiesiskums, lopiskums, bads un neiedomājama ne�ēlība pret tiem, kas nonāku�i viņu varā.

� kriev. Taisies kā tiec zem nārām!

Mūs trenc mazgāties.

Tīksminos ap sen nejusto silto ūdeni un aizkavējos mazliet

ilgāk nekā pārējie. Pēk�ņi mazgājamā telpā sagrūst savādi radījumi. Vājas, nokarāju�ās krūtis, uzpūsti vēderi, īsi nocirpti mati. Izrādās tās ir ieslodzītās sievietes.

�igli metos no mazgā�anās telpas ārā. Ieraugu, ka nav vairs manu drēbju. To vietā uz sola pamests saplīsis kombinezons. Manas drēbes nupat velk mugurā kāds pretīgs tips. Metos viņam klāt un pieprasu savu mantību.

�is nekauņa grū� man pirkstus acīs un svepst:

� Tā arī bez drēbēm nosprāgsi!

Saķeru nekauņu un triecu pret sienu. Viņam palīgā tūdaļ metas trīs zeļļi. Es paķeru varen smagu koka ķipi un iespie�os stūrī, gaidot uzbrukumu.

No kaut kurienes atskan komanda zagļa aizstāvjiem likties mierā. Kāds saka:

� Lai viņi pa�i tiek galā. Drēbju ņēmējam nav taisnība.

Tikko zagļa aizstāvji atkāpjas, es dodos triecienā. Vainīgais saķer man roku un sāpīgi ieko� pirkstā. Tas mani sadusmo ne pa jokam, un es no visa spēka triecu ar smago ķipi viņam pa pauri. Sitiens tik spēcīgs, ka ķipis sa�ķīst gabalos. Zaglis pakrīt, un nu es varu novilkt no viņa savas drēbes. Tās notrieptas ar asinīm, bet tomēr manas drēbes. Bez �īm savām drēbēm es noteikti būtu nosalis tālākajās etapa gaitās uz ne�ēlīgi aukstajiem ziemeļiem.

Notriektais neceļas. Guļ kails savās asinīs. Izrādās, ar ķipja zvēlienu esmu viņu nositis. Kamerā pret mani sāk izturēties ar lielu bijību. Atdod da�as no manām mantām, kas izzagtas no manas somas pirmajā dienā. Saņemu atpakaļ vienu kreklu, �allīti un vēl da�us sīkumus. Pārējo, saka, nevarot atdot. Tas esot sardzes vīru ziņā.

Par sadaudzīto valsts mantu � ķipi � man piesprie� trīs dienas karcerī. Tomēr izlai� jau otrā dienā. Par nosisto ne vārda.

Jāatzīstas, ka esmu nobijies ne pa jokam. Domāju, ka nosistā biedri mēģinās man atriebties. Pamanīju�i manu nemieru, da�i kameras ļaudis mierina:

� Guli mierīgi. Mēs tevi sargājam!

Es bie�i atceros �o gadījumu. Cik vērta ir ieslodzītā dzīvība krievu cietumos un nometnēs? Viens sasists koka ķipis ir vērtīgāks un par to uztraukums un sods.

Esam ceļā. Vagonos jūtama ziemeļu dva�a, un mēs salstam pa īstam. Da�as pieturvietas � Vologda, Kano�a � un mēs jau esam Kirovā (kādreizējā Vjatkā). Cietums te drūms un mitrs. Senā cietok�ņa pazemes kazemāti, liekas, nekad nav vēdināti. Gaiss tajos sasmacis, biezs.

Pēc divām nedēļām pienāk vēl viens e�elons no Ļeņingradas. Tajā starp citiem ieslodzītajiem arī abi brāļi igauņi. Tagad mums iespēja vairāk aprunāties. Izrādās, viņi arī biju�i Kurzemē. Tikai Sarkanarmijas pusē.

Kā tad tā? Par ko tad sods 20 gadu katorgas katram?!

Igauņi sāk stāstīt, ka kaut kur Kurzemē pie Kaula�iem, Vīkstrautes atteiku�ies braukt triecienā kā tanku desantnieki. Viņu pirmā triecicnvienība � desantnieki un pieci tanki � tiku�i pilnīgi iznīcināti.

To dzirdot, man aizraujas elpa. Saku viņiem, ka tālāk varu pastāstīt es.

� Kur tad taisnība? � es vaicāju. Jūs par atteik�anos doties iznīcino�ā ugunī saņēmāt 20 gadus katorgas, bet es par to, ka ar smago zenītartilēriju iznīcināju jūsu pirmo triecienu ar visiem tankiem un vīriem, tikai 15 gadus?!

Igauņi ar lielu interesi nu aplūko mani kā tādu retu eksponātu un piebilst, ka viņiem � pēc krievu ieskata � bijis vēl viens grēfo. Viņi iepriek� dienēju�i Igaunijas robe�u apsardzības karaspēkā. Tāda formācija kā pie mums agrāk aizsargi. Tādēļ arī krievi tik nadzīgi ar katorgas gadu do�anu.

No pārējiem te sastaptiem latvie�iem uzzinu vairāk par labo cilvēku A�āku, kas darbojās Ļeņingradas cietumā. Viņa uzdevums bijis patie�ām apstrādāt latvie�us, tos morāli pazemot. Mani tik ātri parāvu�i uz etapu, jo esot kļuvis par traueēkli A�aka darbībām.

Pamazām iepazīstu cietumu kārtību, kas gan bie�i ir at�ķirīga da�ādās Krievijas ieslodzījumu vietās. �os nerakstītos likumus cietumnieki stingri ievēro, un, ja tie tiek pārkāpti, pa�i cietumnieki neizbēgami izrēķinās ar vainīgajiem. Sāku ielāgot noziedznieku pasaulē pastāvo�o rangu secību.

Ja, piemēram, kamerā ierodas kāds likumīgais ieslodzītais, tam kamerā nekavējoties tiek atbrīvota vieta uz nārām un tas tūlīt pārņem kameras vadoņa funkcijas. Man gan nav saprotams, kā viņi uzzina vai, pareizāk sakot, pazīst �os augstākā pakāpē atrodo�os kriminālnoziedzniekus?

Viena no �o ļau�u galvenajām nodarbībām ir kār�u spēle. Spēlē liek uz visu, pat spēlētāja dvēseli! Zaudētāji, nospēlēju�ies līdz plikiem dibeniem, sāk likt likmi uz citu kamerā eso�o ieslodzīto mantām. Tad izceļas kautiņi. Tie ar pirkstiem izdurtas acis, nokostas ausis, deguni, bet vinnētāji savu paņem.

Pret kār�u spēli mēģina cīnīties administrācija. Rīko pēk�ņas pārbaudes. Visus izdzen koridorā, sargi pamatīgi pārmeklē visu kameru, ieslodzīto mantas. Te kabatzagļi apliecina savu augsto profesionalitāti.

Tiek pārmeklēti visi un pa vienam laisti kamerā. Kār�u paciņas nekur nav. Izrādās, ka kāds �o paciņu veikli iebā� korpusa priek�nieka �ineļa kabatā un, kratī�anai beidzoties, atkal tikpat veikli pievāc atpakaļ.

Pirms tālākā etapa Vjatkā notiek ārstu komisija. Tās darbība aprobe�ojas ar to, ka katram ieslodzītajam iekniebj dibenā. Ja tur var vēl sataustīt mīkstumu, tad tāds derīgs tālākam ceļam uz Intu un Vorkutu.

Vagonā ārkārtīgi auksts. Sargi gan kurina krāsniņu, bet tā pārāk tālu no rcstotajām kupejām, kurās atrodamies mēs. Mani kā katordznieku ievieto atsevi�ķā kupejā vienu. No sākuma pat nopriecājos pat to, ka varē�u laiku pavadīt klusumā un mierā. Ta�u drīz vien pie manis iegrū� kādu gau�i nesakarīgu tipu. Tas gramstās ar netīrām rokām gan manu guļvietu aug�ējā plauktā un nepātraukti murmina:

� Sifiliss, bļāģ, suka!

Kad pretīgās rokas cen�os atgrūst, tips gramstās vēl vairāk un murk�ķ vēl skaļāk. Es saķeru viņu, krietni sapurinu un metu pret sienu. Nu viņ� sāk jau aurot un arvien skaļāk.

Atskrien sargs un uzbrūk man. Saku, lai paskatās uz �o tipu. Es tam nekā nedaru, bet viņ� bļauj un bļauj! Sargs iegā� viņam, bet tas tikai bļau�anu pastiprina.

Pēc mazas apsprie�anās sargi mani tomēr no viennīcas izvāc un iestumj kopējā kupejā, kur jau atrodas 12 dvēseļu. Kaut kā saspie�amies, un mazliet vairāk siltumiņa vismaz no pa�u miesām.

Brauciens ilgst jau tre�o dienu. Vilciens stundām stāv da�ādās stacijās, tiek raustīts, grūstīts, komplektēts. Cik var pa kādu spraudziņu redzēt, ārā īsta ziemeļu daba. Retas sīkas priedītes, sniegs, sniegs un pamatīgs sals. Tikko var samanīt krāsainu atblāzmu, kas ātri mainās. Krāsas brīni�ķīgas: zaļa, dzeltena, violeta. Tad vēl īsti zila un oran�a. Tā tas, līdz iestājas polārā nakts.

Salstam arvien vairāk. Moka slāpes. Pirms ceļa Kirovā tika izdalīta ceļa maize � sīkas, varen sāļas zivteles � karnsā. Nu tās prasa savu, radot mums necie�amas slāpes. Prasam sargiem ūdeni, bet kas nezina krievu vienaldzību. Saka, lai pacie�as, un viss.

Vienmuļi kā nenovēr�amība klaudz vagonu riteņi, un �is troksnis nemanot uzbudina nervus. Vēl, laikam sala dēļ, riteņi ceļa pagriezienos un bremzējot sāku�i neganti �īkstēt.

Kokus vairs ceļa malās nemana. Tātad braucam jau pa tundru. Iespējams, ka esam jau aiz polārā loka. Kaut kur ap 66. vai 67. paralēli. Moko�i gaidīt �ī brauciena beigas. Varbūt vismaz verēsim kaut cik sasildīties... Nejūtu kājas. Mūsu �aurībā pieceļos kājās, vēlēdamies, lai tajās ieplūstu asinis. Ilgi staipu, drebinu un masēju savas pārvieto�anās ierīces, līdz jūtu, ka tās man vēl

tomēr ir. Kāju vingrinā�ana mazliet palīdz aizdzīt negantos drebuļus, kas krata visu manu miesu. Ar �ausmām iedomāju, kas gan tagad ar mani notiktu, ja man nebūtu izdevies atņemt savas drēbes tam nelietim Petrozavodskas cietumā.

Riteņu un slie�u nepārtrauktā kakofonija jau līdz mielēm, līdz aknām. Tad beidzot �is troksnis apklust. Vilciens apstājas.

Ārpusē atskan sargu balsis, un mūs trenk�us triec ārā no vagoniem. Kājas daudziem vairs neklausa, un tie saļimst uz ceļiem saltajā, irdenajā sniegā.

Sargi bļauj, auro, bet cilvēki piecelties vairs nespēj. Ak, ja jums tā patīk... Atskan komanda:

� Uz ceļiem!

Tagad visi tupam uz ceļiem sniegā, nedrīkstēdami piecelties. Jūtu, ka jādara viss, lai nepaliktu �ajā vietā un �ajā reizē uz mū�iem... Sasprindzinu un atkal atslābinu muskuļus. Mēģinu mainīt kāju stāvokli tā, lai sargi to nemanītu.

Seko uzbļāviens:

� Ņe �cveļis!�

Nedrīkstu vairs turpināt savas nodarbības. Lūkoju paklusām iestāstīt tuvākajiem tupētājiem, lai mēģina darīt tāpat kā es. Citādi tie vairs uz kājām nekad netiks. Cik nu varu, uzmundrinu sevi�ķi tos, kas savā bezcerīgumā gatavi uzdot savu tālāko izdzīvo�anu. Saku, ka viss pārejo�s un gan jau drīz tiksim kaut cik siltumā. Tas līdz, un vīri lūko kustināt kājas uz vienu un otru pusi.

Paiet kāda moko�a stunda vai pat vairāk. Beidzot komanda: celties! Tikai mazāk par pusi spēj piecelties, pārējie kūņojas pa sniegu, nespēdami tikt aug�ā.

Pats stāvu kājās, bet sajūta tajās divdaļīga. Apak�as jūtu, ceļgalus nē. Sākas atkal izmisīga cīņa ar bezspēku. Mutē mēle kā salipu�i. Ne siekalas norīt.

Sargi sapratu�i, ka viņu barbariskā rīcība tomēr bijusi nepareiza. Viņi liek tiem, kas tiku�i kājās, palīdzēt tiem, kas joprojām nespēj piecelties.

* kriev. Nekustēties!

Sākas jocīga kūlcņo�ana.Vietām redzu trīs �etrus vīrus sakrītam �upā, tad atkal slienamies aug�ā. Seko komanda: saķerties rokās un skriet uz vietas.

Skats komisks, ja patiesībā nebūtu dziļi traģisks. Tum�ā cilvēku masa kustas, saplok, krīt un atkal ceļas.

Pēk�ņi nez no kurienes parādās sargi ar suņiem. Tos rīda virsū nelaimīgajiem: guļo�iem, sēdo�iem un stāvo�iem. Liekas, tas palīdz. Beidzot visi aug�ā un turpinās mūsu katorgas ceļ�.

Brienam pa irdeno, tūksto�iem kāju samalstīto sniegu. Cerība, ka kaut kad ta�u tiksim siltumā, no jauna dod spēku. Pēc apmēram stundas gājiena esam pie kaut kādiem spilgti apgaismotiem goda vārtiem.

Stingri pēc saraksta mūs izsauc pa vienam, un beigu beigās esam barakā.

Īsta svētlaime. Ir arī ūdens, ar ko veldzēt slāpes. Te nu sākas brutāla grūstī�anās. Ja vien �iem vājajiem,noplīsu�ajiem, netīrajiem, bārdas rugājiem apaugu�ajiem ļaudīm būtu vairāk spēka, notiktu īsta izkau�anās.

Baraku pārziņi nes vēl un vēl ūdeni, un mēs tikai dzeram, dzeram... Barakas vidū krāsniņās kvēlo Vorkutas ogles. Nokrītam uz nārām vai vienkār�i zemē un aizmiegam.

Nezinu, cik ilgi esam gulēju�i, kad visi atkal tiek piecelti kājās. Tiekam nostādīti barakas vidū un pēc kārtas izsaukti. Katram tiek pie�ķirts savs katorgas numurs vai personiskais kods.

Mans numurs ir 2E-6. Tas vārda un uzvārda vietā. To ar krāsu pa�am jāuzraksta uz lupatu strēmelēm un jāuz�uj uz vateņa muguras, uz cepures priek�ā, iepriek� noraujot cepures �irmi. Vēl viens numurs uz vateņa bik�u labā ceļgala. Pirms tam no �īm vietām jāizgrie� �etrstūraini caurumi, lai zem numura lupatas nebūtu drēbes, bet kaila miesa. Tas arī tālredzīgi izdomāts, lai uz�ūto numura lupatu nenorautu un nepārtaptu par zeķu, kas ir citas, zemākas kastas cietumnieki.

Grie�am, �ujam, mālējam numurus. Tad viens otru apskatām. Kļūst baigi...

Nav vairs cilvēka, ir tikai numurs...

Mums vēl paskaidro, ka mūsu numurs nekad netik�ot pie�ķirts nevienam citam. Skaists mierinājums!

Mūsu numurēto baru sadala pa barakām, tad pa brigādēm. Uzzinām, ka esam Vorkutas ziemeļu rajonā un te bū�ot mums jāapkalpo 12., 14. un 16. �ahtas. Ogles dodot 14. �ahta, bet pārējās divas vēl celtniecības stadijā. Mūsu brigādes tik�ot nodarbinātas pie zemes darbiem.

Dienas norma � 1,8 kubikmetru sasalu�ās zemes izlau�ana. Instrumenti neasi. Cirtņi neparko nav iecērtami gruntī. Tie noslīd, atstādami uz sasaluma melni spīdīgu svītru. Pēc vairākiem cirtieniem pārliecinos, ka kaut ko paveikt ir bezcerīgi.

Netālu sprēgā ugunskurs. Pie tā drīkst sildīties tikai izredzētā tauta. Mēs pārējie esam bļaģ ņe russkije", kas nedrīkst atliekt muguru, sasildīties. Man atļauts tikai apsildīt uz mirkli rokas, kad esmu atnesis kurināmo.

Mirklis siltuma gau�i īss, tam seko uzbļāvieni:

� Ti, bļaģ, ņe russkij, stupai rabotaķ! Kto za ķebja rabotaķ to buģet, a?�

No provizoriskās �ahtas stobra pārsedzes piepe�i izskrien viens no brāļiem igauņiem. Viņu nosit ar lielu blanku, kurai galā iedzīta milzīga nagla. Otrs brālis jau palicis bedrē...

Tā sākas baltie�u apmācība Padomju savienības ievērojamākās ieslodzīto kastas tiesību un dzīves gudrības apgū�anā. Vēlāk sapratu, ka abus brāļus nogalināja tamdēļ, ka tie bija pietiekami labi situēti �ajos apstākļos uztura, apģērba un, �ķiet, arī naudas ziņā.

Dienu skaitī�ana �eit sajukusi. Tikai nojauta vēl saka, ka drīz jābūt Ziemassvētkiem. Sākas galvas lauzī�ana, kā dabūt kaut mazu eglīti, kā sagādāt svētku mielastu. Jau iepriek� zinu, ka būs aukstā ūdenī iz�ķīdināts cukurs un tajā iedrupināta

*kriev. Maukas nekrievi...

** kriev. Tu, mauka,nekrievs - ej strādā! Kas tavā vietā strādās, ko?

maize. Patiesībā jau �āds ēdiens skaitās luksus, un mūsu fantāzija nemaz tālāk nesniedzas. Problēma tikai � kā ietaupīt maizīti svētku vakaram.

Par eglītes sagādā�anu ir ideja sarunāt ar kādu no dzelzceļa ļaudīm, kas brauc pēc oglēm. Eglītes augot Intā � ap 600 kilometrus no Vorkutas. Tur vēl taiga un tātad � eglītes. Grūtākais sameklēt un vienoties ar iejūtīgu, saproto�u, kaut cik cilvēcīgu ma�īnistu vai pavadoni.

Kaut uz brīdi aiziet no īstenības! Atcerēties mūsu karavīru Ziemassvētkus Kurzemes cietoksnī... �ajos drausmajos apstākļos tas mums ļoti nepiecie�ams.

Ir 1946. gada polārā nakts Vorkutas tundrā.

Pēc sevi�ķi bargām sniega vētrām sniegs nepavisam nav tāds, kādu mēs pazīstam. Tas ir ass, ļoti smalks. Kā milti. Kā sausa smilts. Sniegs atrod vismazāko spraugu apģērbā, lai tā iek�pusē savilktu blīvu bruņu. Tā gan nav biezāka par pāris milimetriem, bet paņemama rokās bez bailēm to salauzt.

�ādās vētrās sniegs savērpj brīnumainus veidojumus. Pie mums tādus sauc par vie�uriem. Sevi�ķi bargu vētru reizēs da�ubrīd nav redzams tālāk par metru. Uz �ahtām ejot, ieslodzītie turas pie virvēm, kas izvilktas no zonas sardzes līdz �ahtas sardzei.

Purgu jeb sniega vētru laikā gaisā skābekļa esot tikai kādi 20%, vai pat vēl mazāk. Elpot ārkārtīgi grūti. Sirds sitas kā negudra. Vienīgais orientieris � virve, un pasarg� Dievs! to pazaudēt!

Katras maiņas beigās sargi konstatē atbirumu, da�i paliku�i uz ceļa, da�i iekritu�i īpatnās piltuvveida bedrēs ar stāvām malām. Tajās nevar nekur ieķerties un no tām nevar izkļūt. Vakar �ādā bedrē pie �ahtas zonas sargbūdas atrada �etrus noslāpu�us un sasalu�us katordzniekus.

Bargajā, baltajā ellē, kas pilnīgi nomāc orientē�anās spējas, gribu fiziski un stihiski pretoties uznāk lielā vienaldzība. Ar to arī beidzas viss... Ejot pa �ādu savilktu sniegu, pēdas nepaliek. Sniegs skan, it kā cilvēks staigātu pa bungās iestieptu ādu.

Kad sniega vētra kaut cik aprimusi, tautu kamanās tiek savākti ceļā paliku�ie. Tas ir divdesmitā gadsimta krievu monstrs � it kā kamanas, it kā finiera plātne, ko velk govs, apauta no autoriepām un brezenta kombinētās galo�ās. Ap tesmeņa vietu � maiss, kas ar auklām piesiets pāri lopa krustiem. Tesmeņa �ai govij, �ķiet, nekad nav bijis. Tā �āpo lēni, svinīgi, kā apzinādamās savas kravas svarīgumu.

Tiek saskaņots pārnāku�o un pārvesto skaits. Ja skaits sakrīt � labi. Ja nē � meklē�ana atjaunojas, jo vienmēr ta�u kāds var lūkot izbēgt.

Katordznieki iet bojā arī terekonos. Ir �ahtas, pie kurām �ie terekoni vienmēr kūp. Tur sadeg tas mazumiņ� ogļu, kas palicis �ajā smil�u un akmeņu kaudzē. Da�s ieslodzītais iemanās tur pasildīties, bet iemieg un sadeg. Vietās, kur deg �ādas dzīvas lāpas, deg�ana ir intensīvāka, un tā var spriest � cik sadegu�o. Glābt viņus tur nav iespējams, jo nav jau glābēju, kam būtu pietiekami spēka līdz �ādai lāpai nokļūt iespējami īsā laikā... Parasti sadeg ļaudis, kam uznākusi lielā vienaldzība.

�odien ziemeļblāzma vāja, izplūdusi kā vārs gaismas atspulgs no visuma nekurienes. Liekas, ka esam zem milzīga stikla kupola piespiesti tundrai ar visiem sargtorņiem, �ahtu es-takādēm, terekonu melnajiem konusiem, nometņu �ogiem, barakām, aizliegtajām joslām un ļoti spilgti apgaismoto sardzes būdu kopā ar debesvalstības vārtiem. Ieslodzītie tos tā salīdzina tāpēc, ka tie daudziem biju�i tādi � vārti uz debes-valstību � citiem vēl būs...

Milzīgais, blāvais kupols pārklāj arī melnu, lēni uz vārtu pusi kusto�u, izsalku�u, nomocītu, pazemotu, cingas un distro-fijas saēstu divdesmitā gadsimta triumfu � cilvēku masu, kas tērcītēm virzās no daudzo baraku puses, saplūzdama lielā melnā straumē pie sardzes vārtiem, lai sāktu savu katorgas dienu. �ī diena parasti ir 16 stundas gara un 12 stundas no tām ir nepārtraukta darba laiks.

No barakām tiekam izdzīti ar koka nūjām, mietiem un sulīgām krievu lamām. To dara katras barakas pompobiti � parasti kriminālisti. Da�ā barakā tic ir vairāki. No viņiem jau pa�ā dienas sākumā tiem, kas nepaspēj īsā laikā satuntuļoties savās skrandās, tiek itin di�s kāviens ar rungām un kāju spērieniem.

Es izeju ārā, un domās nāk liesmainā Kurzemes ziema ar nemitīgiem granātu, mīnu sprādzieniem apkārt, un tā tagad �ķiet kā gai�a brīvības sala. Tur mēs bijām stipri, cerību un cīņas spara pilni, nenojauzdami, ka kaut kur tālu ir elle vārda pilnā nozīmē. Cik no mums izdzīvos un vēl skatīs Latvijas sauli?

Barakās paliek reti no darba atbrīvotie � vai nu stipri savainotie, vai ar augstu temperatūru, vai arī tādi, kas uzdevu�i �o smago izdzīvo�anas jūgu � miru�i, bet vēl nav aizvesti. Da�as dienas paturot miru�os barakās, var saņemt viņu maizes devu un tas arī ir dzīvības un nāves jautājums.

Baltos aitādas ka�okos � sārti, tukli � ar automātiem un nikniem suņiem sargi izvietojas ārpus zonas vārtiem un ir gatavi pieņemt apsargājamo preci un nogādāt to darbavietās, �ahtās.

Turpat pie sardzes sniegā guļ vairāki suņu saplosīti ķermeņi novilktiem kājaviem un finiera plāksni līdzās. Tajā uz�ņāpts brīdinājums � skatieties! Tā būs ar katru, kas iedro�ināsies bēgt. Viņi guļ tur jau kādu nedēļu � tātad nav biju�i jauni mēģinājumi. Tad parasti nomaina �o satrieco�o ekspozīciju vai papildina ar jauniem sardzes domu graudiem uz finiera gabala.

Ieslodzītie vienaldzīgi iet garām un da�reiz savā strapā pastrīdas, kur� no beigtajiem bijis barībai domāts. Tundrā bēgot, vienmēr kāds tiek ņemts līdzi kā barība. Ar produktiem bēgļiem apgādāties visam ceļam ir neiespējami. Līdz me�u joslai taigai ir ap 1000 kilometru. Tiesa, Urāli gan tuvāk � kādi 200 kilometri. Tur esot daudz putnu un bēgļi varot tikt pie olām, bet ne vienmēr.

Vienīgā reālā un saprātīgā bēg�ana esot ar ziemeļbrie�iem. Tie �o attālumu veicot trijās dienās. Lai �ādu variantu varētu izmantot, jānopērk brie�u saimnieks � komiks. Sevi�ķi labi to varot izdarīt, iedodot labu, skaistu nazi. To zina arī lēģera priek�niecība un ļoti stingri uzmana tos, kas strādā mehāniskajās darbnīcās. Turklāt par bēgļu uzrādī�anu vietējiem brīvajiem ļaudīm izsludināta bagātīga prēmija: milti, konservi, tauki,cukurs un spirts. Pēdējais visvairāk � kādi 5 litri. Par to ir vērts nodot ikvienu nelaimīgo bēgli.

�ādas prēmijas bija izsludinātas arī Karēlijā, kad tur pēc kapitulācijas atjaunojām Baltās � Baltijas jūras kanālu. Tur vēl pie prēmijas klāt bija 3 bund�as amerikāņu konservu.

Ieslodzītie spie�as bariņos. Kam ir, tie uzvelk dūmu. Citi tikai kāri ieelpo smar�īgo, dūmaino gaisu. Pīpē mahorku, ko var iegādāties apmaiņā pret maizes devām. Tabaku pārdod parastās signālraķe�u patronu �aulās. Veiklākie mahorkas andelmaņi �īs patronas iekārto ar pārbīdāmiem dibeniem, tā apkrāpjot pircēju. Ja nu pircējs �o krāp�anu pamana un sāk protestēt, tad var krietni dabūt pa skaustu, pat izdurt aci vai nokost ausi... Tādi te valda likumi un neviens par to nebrīnās un pat nemēģina protestēt.

Sardzes priek�nieks izsauc uzvārdus. Jāatbild tikai ar savu katordznieka numuru, jānosauc savs soda pants un soda ilgums. Seko komanda:

� Prohoģī!"

Tad cilvēks nonāk tā saucamo mākslinieku rokās. To uzdevums � uzpindzelēt ar kaļķu krāsu katram katordzniekam viņa numuru trīs vietās. Agrākās numuru strēmeles, kas biju�as baltas, tagad ir gai�i melnas un labi noderīgas kaļķu javas uzrakstiem. Pēc �īs operācijas katordznieks var stāties konvoja rīcībā.

Izvades procedūra da�dien velkas vairāk nekā stundu un liek �ai melnajai masai pamatīgi izsalt. Ja zonā vēl drīkstēja lēkājot mēģināt sasildīties, tad ārpus zonas ikviena lieka kustība ir aizliegta.

Reizē ar ieslodzītajiem ārpus zonas ir arī govs Marinka, iejūgta tautu kamanās. Viņas ikdienas uzdevums viens un tas pats � uzlasīt ceļā atpaliku�os � bēgļus, kas pēc spalgas au-

* kriev. Ej!

tomāta kārtas iegūst tiesības no asiņainā sniega pārvietoties tautu kamanās. Tie brauk�us nonāk līdz �ahtām, bet vakarā tiek atvesti līdz nometnei.

Drausmi... Cen�os par to nedomāt. Satrieco�i tikai tas, ka iznīcība �eit pļauj latvie�u vīrus ar platāku nāves izkapts atvēzienu kā kaujas Volhovā, pie Staraja Rūsas, Vidzemē un ugunīgajā Kurzemes cietoksnī.

Vienā izvadē ap 800 � 1000 katordznieku. Kad tie visi izgāju�i cauri debesu vārtiem, ir jānoklausās kārtējā ikdienas lūg�ana:

� Katordznieki! Pārejot konvoja rīcībā, nesarunāties, neatpalikt! Solis pa labi, solis pa kreisi � skaitās bēg�ana! Konvojs pielieto iero�us bez brīdinājuma!

Jā, brīdinājumi �eit vispār neeksistē!

Esam nostādīti rindās pa pieci. Pirms gājiena izvadei garām paiet kādi �etri, pieci labi baroti virtuves ļaudis. Viņi nes sarkano pīrāgu un sarkano karogu. Pirmais � sacepta putra, otrais � no vienas puses ar sarkanu krāsu nokrāsots finiera gabals ar uzrakstu labākā brigāde. Finieris ar garām naglām piesists pie kāda pagara atzāģa � dēļa nomales gabala. Karikatūra vai farss par īsta karoga tēmu.

Kad �ie visnotaļ svinīgie ļaudis nonāk izvades priek�galā, gājiens pēc attiecīgas komandas var sākties. Saceptā putra un karogs būs balva labākajai brigādei, un tas noskaidrosies dienas beigās pēc darba rezultātu izvērtē�anas.

�orīt soļot it kā vieglāk.Kaut gan par soļo�anu, �o cīņu ar tūksto� kāju sajaukto sniega putru nekādi nevar saukt � tā ir cīņa vēl vairāk tādēļ, ka solis neiznāk pilns. Otrkārt, atsperoties kājas irdenajā sniega masā slīd atpakaļ. To varētu saukt par virzī�anos ar milzīgu piepūli.

Sameklēju vateņa piedurknē noslēpto skuju zariņu. Tā �odienas vitamīnu deva. Mazu eglīti mums atveda kāds dzelzceļa ma�īnists. Eglīti kristīgi sadalījām savā starpā un godbijīgi lietojam. Kā brīnumzāli, kā glābēju no cingas. Tāpat kā skujas, noēdam arī mīkstos zariņus. Sevi�ķi mīksto mizu zelējam vairākas dienas līdz tā mutē pazūd.

Man zem rokas dū�īgi turas Latvijas armijas Zemgales artilērijas pulka diviziona komandieris kapteinis Kuģinieks. Dienesta laikā viņ� bija mans paraugs savas karavīra stājas dēļ. Nesarunājamies, tikai dū�īgi soļojam. Apzināmies, ka ietaupīts vārds ir tavs, solis ietaupīts � tavs, arī kumoss norīts � tavs. Nerunājam arī sala dēļ.

Drīz esam nosoļoju�i vairāk nekā kilometra attālumu un tiekam ielaisti �ahtu joslā. Uzvārdus vairs nepārbauda, bet tikai saskaita brigā�u locekļus.

Ieejot zonā, gājiens tiek pagriezts uz dzelzceļa rezerves slie�u pusi.Tur mūs gaida vēl viens ārkārtīgi iedarbīgs darba ra�ības cel�anas stimulators: uz rezerves ceļa stāvo�a pusvagona iekārtota tematiska izstāde grupovoj pobeg*. Kā �autenes statnī te stāvus sastatīti ap 20 lo�u un suņu saplosīti mūsu biju�ie likteņa biedri. Sasalu�i un mēmi brēco�i stāvi. Aplūkot ik rītu �os nelaimīgos � arī tas pieder mūsu ikrīta darba sākuma cēlienam.

Vai es kādreiz to pastāstī�u saviem tuviniekiem, nākamajām paaudzēm dzimtenē? Vai viņi spēs saprast un vienmēr paturēt prātā, kas sagaida mūsu tautu ne�ēlīgajā krievu jūgā?

Pēc vakardienas spēcīgās sniega vētras zona krietni vien pieputināta. Da�iem baraku jumtiem pat sniega pārkares. Brīdī, kad mūsu brigādei būtu jāsaņem maize, uzrodas re�īma priek�nieks un paziņo, ka brigāde maizi saņems tikai pēc ceļa � no mora līdz sardzei � attīrī�anas no sniega.

�is ceļ� ir �aurslie�u līnija, kas turpinās arī ārpus zonas līdz stāvai nogāzei, kur tiek izbērta lēzenās platformas krava � līķi. To katru dienu ir ap 50 līdz 60 nelaimīgo. Tagad jāattīra ceļ� no līķu kambara durvīm līdz sardzei.

Tagad es savām acīm skatu to, ko esmu no saviem biedriem dzirdējis. Līķus krauj vagonetēs kā malku � kailus un briesmīgi izdilu�us. Sardzes vīri lieti�ķi ar garkāta dzelzs āmuru visiem līķiem pārsit galvaskausus. Tie plīst ar katram raksturīgu, dobju būk�ķi. Vēl sargi padursta ar durkļu smailēm nelaimīgo kājas, ja tās kādam vēl pēc kājām izskatās. Kazi, ja nu tikai izliekas par beigtu!?

Neiedomājama ne�ēlība un cinisms, kas apstiprināts ar Maskavā sacerētām instrukcijām par apie�anos ar ieslodzītajiem. Grāfa Montē Kristo izglāb�anās no nebrīves, izliekoties par miru�u, citā gadsimtā liekas kā tāda naiva pasaka, kas nekad nebūtu iespējama �ajā krievu valstī.

Dodos ar savu lāpstu tālāk no grēka vietas. Kad ceļ� attīrīts, nekas mūs vairs nekavē tuvoties gai�ajam mirklim � maizes saņem�anai un tās apē�anai. Ē�ana notiek lielā steigā � kas apēsts, tas tavs! Katrā nometnē ir tā saucamie velni. Tie vienkār�i izrauj maizi no rokām un rij. Rij pat tad ja to sit... Velni ir tā saucamā ceturtā kasta lēģeru dinastijās.

Pirmā ii zaglis (�elovek), tad nāk muziķi, tad musor, nākamā �orti un visbeidzot sukas. Tās ar zagļiem ir pastāvīgā kara stāvoklī, jo sukas ir no zagļiem atbirusī masa, kas pārkāpu�i zagļu likumus un tikumus.

�odien Marinkas ragavas paliku�as be�ā. Visi atkūlu�ies līdz �ahtām ar vienu cerīgu un gai�u nākotnes domu � vakarā būs zupa un pārsimt gramu auzu vai runkuļu (turnep�u) ķīseļa. Un vēl � rītu atkal maize...

Mūs ēdina pēc se�u ballu sistēmas: ir iā saucamie se�i katli. Pirmais � soda katls ar 300gramiem maizes un puslitru zupas. Otrs � maize 350 grammi un arī zupa. Tre�ais � tas virs zemes strādājo�ajiem � 450 � 500 gramu maizes un zupa ar ķīseli. Ceturtais katls � izcilākiem virs zemes

strādājo�ajiem � 600 gramu maizes un piedevas. Piekto katlu saņem �ahtās strādājo�ie, kas ir izpildīju�i normu. Sestais � īstiem kalnra�iem, kas strādā pazemē, tā saucamajās lāvās. 700 � 800 gramu maizes un piedevas. Kāda bulciņa, ķīselis pēc brigadiera vērtējuma.

Mūsu brigādei jau labu laiku uzdevums � sasalu�ās zemes kal�ana. Norma 1,8 kubikmetri dienā ir pavisam nereāla. Kaļot zemi, esmu izstrādājis savu metodi, bet izrādās, ka nevienu te neinteresē loģiska strādā�ana. Turpinu vispārējā stilā. Sals sasniedz pat � 45 grādus un apsaldē�anās visbie�āk notiek pēk�ņi. Pa�i viens otru uzmanām un laikus brīdinām. Saluma vietas ber�am ar sniegu līdz atjaunojas asinsrite.

Es jau stāstīju, ka �ur tur iekurti ugunskuri, pie kuriem lielā padomju tauta nepavisam nav vienota. Nekrievus dzen prom. Da�reiz tomēr izdodas pa ausu galam paklausīties izredzēto sarunas pie ugunskura. Ko tikai tur nerunā! Visbie�āk par mīlestību viņu sapratnē, kroplu erotiku. Kāds lielīgi stāsta kā izdrāzis kazu, cūku un pat vistu! Da�iem laimējies nodibināt intīmus dzimumsakarus ar tepat �ahtās nodarbināto ķēvi Oiru. Viss tiek klāstīts sīki, detalizēti, un apkārtējo interese sa-kairinās līdz itin augstai pakāpei. Atkarībā no stāstītāja iztēles un runas dāvanām.

Savu darbadienu cen�os izmantot racionāli. Darba fāze mijas ar īsu sasildī�anos pie izredzēto ugunskura. Pēc trim darba fāzēm atļaujos noēst ietaupīto maizes kancīti, mitrinot to ar siekalām.

Darbavietas apgaismotas ar pro�ektoriem, kas bie�i bojājas. Vienkār�i nodziest vai arī tiek izdzēsti, pareizāk sakot, sasisti. Tad tumsā var izrēķināties ar kādu bez lieciniekiem un rezultāts darba beigās ar Marinkas ragavām tiek aizvilkts uz zonu.

Elektriķi brauc, pa�i vilkdami metāla plātni ar rezerves gaismekļiem un naglotām trepēm. Viņi nepārtraukti braukā no staba uz stabu un gādā par dieni�ķo gaismu. īsajos tumsas periodos iespējams nedaudz atpūsties, kaut gan izstrādes normas neviens nesamazina.

Klāt manis pa�a noteiktā sasildī�anās reize. Ar krietnu ba-ļķēnu uz pleca dodos pie ugunskura.

Tūlīt manu, ka sarunas tur ievirzīju�ās interesantā, aizraujo�ā gultnē. Da�i pat satraukumā piecēlu�ies stāvus un ar visu miesu un dvēseli pievērsu�ies stāstītājam. Cik noprotams, gadījums risinājies kaut kur Tālajos austrumos. Mazā pilsētiņā ar nelielu garnizonu.

Stāstītājs tolaik bijis zaldāts (borec) un ar savu tie�o priek�niecību � ser�antu � noskatīju�i vienu pārtiku�u korejie�u vai pat japāņu ģimeni, kurā tēvs, māte � vēl lietoja-� ma � un 12 gadus veca meita.

Aizgāju�i abi ar ser�antu, sadzinu�i visus trīs istabas stūri un māju pamatīgi aptīrīju�i. Sataisīju�i katrs pa krietnam nesamajam un tad apjautu�i, ka viņus ta�u sazīmēs. Ser�ants teicis:

� Davai, zarie�em ih!⁷⁸

Padotais, �is visnotaļ humānais cilvēks, atteicis:

� Nu i nāhui ih! Mokrim ģelami zaņimatsja ņe budu! Lu�c zastrcļim ih!⁷�

Tā arī izdarīju�i. Aptinu�i ma�īnpistoles stobru ar lupatu un no�āvu�i ģimeni. Tālāk stāstītāja teikto es pagalam nespēju aptvert. Viņ� stāsta:

� Davai poprobujem, рока ķeplije!�'

Klausītāji izrāda tādu interesi, ka aizmirst pat mani un citus nepiederīgos aiztrenkt prom. Glu�i apstulbis, arī es klausos �o cinisko stāstu. Drīz gan abi izpriecas varoņi dabūti rokā un katram 15 gadu katorgas. Tik pat cik man! Skatos uz �o izdzimteni un nespēju saprast: viņam ir cilvēka seja, viņ� ēd maizi un elpo tundras gaisu.

No ugunskura aizeju pavisam apstulbis. Var jau būt, ka no �odien dzirdētā vienīgais glābiņ� � aizmir�anās stulbajā, bezcerīgajā darbā pie kura ķeros ar īpa�u niknumu. �ādās reizēs es atkal un atkal sev vaicāju � vai patie�ām vēl kaut kur spīd saule, tādas pļavas un me�i kā dzimtenē? Vai vēl kaut kur skan mīlā latvie�u valoda un dzīvo cilvēki, kādus es tos atceros pirms �ī gūsta? Vai vēl kaut kur cilvēki smejas, mīl, strādā sev, ēd normālu, cilvēka cienīgu ēdienu?

Raugos saltajās polārās nakts zvaig�ņotajās debesīs un domāju, vai �īs pa�as zvaigznes redz arī mani mīļie cilvēki dzimtenē Latvijā? Vienu zvaigzni � tādu sevi�ķi spo�u � esmu noskatījis un alla� lūkojos, vai tā vēl turpat. Kas zina, varbūt kamēr tā zvaigzne tur mirdzēs, mana sirds krievu katorgas nodzītā verga krūtīs arī vēl pukstēs?

Vai nu aiz niknuma, vai sāpēm esmu atkal atradis savu metodi sasaluma kal�anā. Nosolos sev �odien vairāk pie ugunskura neiet. Katram mums ierādīta un iemērīta sava vieta. Daļa no mūsu padarītā tiek pieskaitīta arī tiem, kas augu dienu sēd pie ugunskura. Ir tā, ka, pat labi strādājot, vari palikt to sarakstā, kam pienākas pirmais soda katls.

Sūdzēties ir bezcerīgi. Vienīgi, ja kāds var nosist nelieti brigadieri un iemantot visu pārējo cieņu, tad ar tādu apietas ievērojami saudzīgāk.

Princips ir viens � nosists, nosities vai arī nomiris cilvēks � tas nevienu neuztrauc. Galvenais tikai, lai viņ� būtu. Lai būtu cilvēka miesa. Ar diviem papīra gabaliņiem miesu noaktē. Lieta izbeigta, cilvēks norakstīts. Citādi pie mums, ja �ahtā nosities zirgs. Tad ierodas komisija pēc komisijas, tiek rakstīti daudzi akti, meklēti vainīgie un arī sodīti. Da�kārt itin bargi.

Ziemā zirgus tura pazemē. Tur iekārtoti kaut nelieli, bet stipri mitekļi. Barību kārtīgi nolai� tiem no virszemes. Vēlāk, kad es strādāju �ahtā, vienmēr gāju baudīt tīkamo zirgu staļļa atmosfēru ar siena saldeni brīni�ķo smar�u. Da�kārt tur, stāvēdams aizvērtām acīm, mēģinu atgriezties tālo bērnības dienu Turaidā. Nepārtrauktā ūdens sūknē�ana un tā �alo�ana �ahtas tumsā man sauca atmiņā Siguldas gravu strautiņu bezbēdīgo �alo�anu.

� Ai, ai! � pēk�ņi kāds ievaimanājas. Izrādās, tas iecirtis ar cirtni sev kājā un pie tam pamatīgi. Pirmā brīdī nesaprotu, vai tā ir liktenīga neuzmanība vai tī�s mēģinājums kaut uz pāris dienām atvilkt elpu no smagā, bezjēdzīgā darba. �ādi gadījumi ir bie�i, un tos lēģera �argonā dēvē par mastirkām.

Nelaimīgie liek kājas zem vagone�u riteņiem, nogrie� roku pirkstus, cerot kaut cik atvieglot savu verga dzīvi. Ta�u priek�niecība �eit �ēlsirdības nepazīst. Sakropļoji sevi � jo sliktāk pa�am!

��oreiz tā tomēr ir nejau�a neuzmanība. Kad brigadieris steidzas cietu�o iekaustīt, ejam viņu aizstāvēt. Atpiņķējam cietu�ā kāju. Tā vienās asinīs. Ar krekla stērbelēm aptinam kā prazdami un ejam saukt sanitāru. No sanitāriem �eit maz labuma, bet viņiem vismaz ir klāt veidlapas negadījuma fiksē�anai.

Pārsieto novietojam stūrī zem nojumes un pieliekam klāt sargu, lai kāds neiedomājas nevarīgo upuri izģērbt. Tādas lietas te parastas. Sargs vismaz sacels troksni, un mēs visi iesim aizstāvēt nelaimīgo.

Glu�i nemanot esmu izcirtis krietnu grāvi un pat tieku tā kā paslavēts no brigadiera puses:

� Ah, ti, kurva, bļaģ ņe russkij! Ti nau�ilsja rubiķ!"

Par �o panākumu rīt no rīta dabū�u maizes ķieģelī�a donu. Tajā vairāk garozas, mazāk ūdens. Maizei piejauc klāt turnep�us un klijas. Ķieģelī�a vidus �ķēles da�reiz grūti saturēt pat abām rokām, lai tās neizjuktu.

Nemanot pienāku�as darba dienas beigas. Ta�u dienas notikumi vēl nebeidzas. Vēl priek�ā atgrie�anās zonā, dienas zupas saņem�ana, vakariņas un viss kas ar to saistīts. Pat ie�ana uz ateju da�kārt saistās ar kādiem notikumiem.

Ateja ierīkota baraku galā un pārsegta no vienas puses. Viss pārējais padots sniegiem, vējiem un salam. Atsevi�ķu sē�amvietu nav. Ir tikai kopējais baļķis, uz kura jānoturas zināmu laiku. Lielā sala dēļ bedrē veidojas sasalu�u izkārnījumu konusi, kas arvien aug augstumā. Tad tos ar lau�ņiem apgā� un var sēdēt atkal. Te iespēja saķert visādas kaites. Sevi�ķi izplatīta dizentērija, jo izmisu�ie cilvēki, sevi mānīdami, jau tā plānajai zupai lej klāt nevārītu ūdeni. Nelaimīgie uzpamst, izskatās varen brangi, bet viss beidzas ar ceļu uz Marinkas tautu kamanām un platformu, kas kursē no Mora līdz sardzei...

Melnā straume atkal pamazām taustās uz sardzes pusi. Tur sapulcējas. Brigādes meklē savus pazudu�os, jo pretējā gadījumā visu izvadi neizlaidīs no zonas. Mums, kas strādājam virszemē � savs labums � varam laikus salasīties pie vārtiem.

Kaut kur augstā priek�niecība sakopo dienas darba rezultātus un iz�ķir, kam dot sarkano pīrāgu un sarkano karogu. Sardze tikmēr lamājas, nervozē. Bet jāgaida.

* kriev. Ak tu, mauka! Nekrieviskais mauka! Esi iemācījies kārtīgi strādāt!

Tad prieka mirklis � parādās vecākais darbu vadītājs pror-abs un pavēstī sociālistiskās sacensības rezultātus. Protams, tie neesam mēs. Neesam nekad biju�i. Pīrāgs tiek brigādei, kas strādājusi nojumē pie �ahtas stobra cir�anas.

Pīrāgs tiek burtiski sakampts, un visi metas tajā ar pirkstiem iek�ā un kampj ko var. Brigadierim tiek finiera gabals ar dēļa nomali kāta vietā. Viņ� ļoti nopietni abām rokām tura �o sarkano karogu un saka apmēram �ādu runu:

� Mēs �odien strādājām pa�aizliedzīgi. Rītu centīsimies strādāt vēl labāk, lai atkal izpelnītos godu � turēt rokās �o svēto sarkano karogu un baudīt sarkano pīrāgu!

Brigadierim vairāk runāt nav laika, jo viņa ļaudis pīrāgu gandrīz jau apriju�i. Parasti gan brigadiera palīgs � īsts nagu-maucējs pret ieslodzītajiem � rūpējas, lai brigadierim paliktu gabals nopelnītā putras pīrāga.

Kad �is pasaulē vēl nekur nerādītais un neredzētais teātris ar karogu un pīrāgu beidzas, brigādes izlai� no �ahtu zonas. Tās ārpusē sarindojas no jauna, lai sāktu ceļu uz OLP (otģc-ļnij lagernij punkt). Klāt arī neiztrūksto�ā Marinka.

Es nolemju savainoto moldāvu puisi kamanās tomēr nelaist, jo kas var zināt sargu attieksmi. Viņiem var nepatikt �āds savainots, kas nebūs kādu laiku strādātājs, un viņi to var pataisīt aukstu. Sarunāju ar kādu ieslodzīto, un ņemam puisi vidū. Viņ�, cie�ot lielas sāpes, tomēr ar zināmu dro�ību tā tiks līdz zonai.

Moldāvu pui�a acīs asaras un sirsnīga pateicība mums. Viņ� sapratis, kas varēja notikt, ja viņ� būtu ļāvies Marinkas tautu ragavām.

ieejot zonā, mūs pamatīgi izkrata. Izved tā saucamo �monu. Tāda pārbaude, acīmredzot, instrukcijās sīki izstrādāta, jo to sargi izpilda varen atbildīgi. Kad �mons garām, steig�us uz baraku. Tad ar trauku � kāds nu kuram ir � pēc zupas.

Barakā redzam, ka mūsu nabadzīgā mantība izvandīta, izsvaidīta. Dieninieks vēstī, ka �odien telpās bijusi kārtējā �mona un pārbaudītas pat nāru dēju �ķirbas. Gadās arī, ka pēc sargu aizie�anas �monu turpina dieninieks. Tad jākonstatē, ka pēk�ņi esi kļuvis vēl nabagāks. Ak vai, ja esi bijis tik naivs un glabājis gabaliņu rīta maizes vakaram!

Guļam uz kailām nārām. Spilvena vietā mai�elis ar katra mantību. Barakas siltas, jo ogļu netrūkst. Vienīgi viss atkarīgs, cik slinks vai �akls bijis barakā paliku�ais dohoģaga'. Ja mūsu virsdrēbes nav slapjas, sedzamies ar tām un reizē arī �āvējam turpat uz nārām. Virsdrēbes mums joprojām vēl no frontes. Attiecīgi salāpītas, vēl �ur tur manāmi senie asiņu traipi. Ir arī vācu armijas maskē�anās tērpi. Tos parasti pie�ķir izredzētajiem.

Ēdiena saņem�anai brigadieris izdala tādus skārda �etonus: �etrstūrainus, piecstūrainus, se�stūrainus. Apaļie �etoni ir ar cipariem 1, 2 un 3. Tic apzīmē katlu numurus. Ar �etonu katrs pie virtuves lodziņa, kur alla� pūlis, rindas un netrūkst milzums nekrietnību, nonācis stiepj katliņu un �etonu pret lodziņu, kas krietni augstu. Tad cilvēks pēk�ņi ar �ausmām konstatē, ka �etons no viņa nosalu�ajiem pirkstiem jau cita rokās. Tas arī to nemaz neslēpj.

Ja apzagtais mēģina protestēt, tad viņam vai nu ar prkstiem iebrauc acīs, saucot:

� Kūda, suka! Tak i sam podohņe�!"

Gadās arī, ka pakampj viņa tuk�o katliņu, nelaimīgajam ar to nozvana pa galvu un izmet katliņu pa virtuves logu. Nelaimīgajam jāatstāj rinda gau�i satriektam. Da�reiz, ja katliņ� bijis samērā labs, arī to vairs neatgūst. Nereti gadās, ka nelaimīgajam ēdiens jāsaņem cepurē. Pēc izē�anas tad vēl ilgi jālaiza cepures iek�puse.

Lai tādas nelaimes nepiedzīvotu, ejam pēc ēdiena grupā, pie lodziņa neļaujot �akāļiem mūs ielenkt un apstrādāt.

Pēc vakariņām, kas reizē ir arī pusdienas, parasti mēģinām savest kārtībā savas drēbes un apavus. Mūsu kājavus da�kārt grūti par apaviem nosaukt. Tie vairāk līdzinās Marinkas vecu

* kriev.�argonvārds. Vājinieks.

** kriev. Kur lien, kuce! Tu pats tāpat nosprāgsi! riepu un brezenta kombinācijām. Ir ari īsi, apgriezti vaļenki, kam apak�ā pie�ūts gabals no vecas riepas.

Apmeklējam moldāvu puisi nometnes slimnīcā, kas ir tāda pat parasta baraka. Rentgena �eit nav, bet dakteris saka, ka tik traki neesot. Tikai divu pirkstu kauliņi lauzti un, ja nesāk�oties komplikācijas vai infekcija, pēc pāris nedēļām varē�ot puisi izrakstīt darbā.

Atgrie�amies barakā. Tur jau saradies pulciņ� latvie�u. Arī mans draugs Rebānc, kādreizējais Rīgas būvtehniķis. Viņam pie�ūts pants, ka viņ� ne�ēlīgi izturējies pret gūstekņiem un �īdiem Vecrīgā novācot drupas. Mūsu vakara sarunas vērpjas ap maizi un dzimteni. Ak, kā gribētos kaut mirkli būt kādā Latvijas me�ā, vai sajust brīvu vēju pār dzimtenes laukiem skrejot!

Es vēroju savu tautie�u noskaņojumu. Cen�os viņiem iestāstīt, ka jāpatur prātā � var būt vēl sliktāk, bet jācer, ka vienmēr tā nebūs. Saku, ka mums katram jāsaglabā sevi Latvijai, savai tautai. �ādas runas ir ļoti vajadzīgas. Redzu, ka cilvēki kļūst mundrāki. Man laimējies vateņa piedurknē atnest lielu skujotu zaru, ko �odien atradu �ahtas stutmalkas krau-tuvē. Tagad to varu sadalīt visiem lieto�anai vitamīnu vietā.

Ar apziņu, ka esmu devis ļaudīm kādu mazumiņu ticības un cerību, kaut gan tā pa�am ļoti vajadzīga, liekos uz nārām. Ceru, ka nakts paies bez traucējumiem. Mūs bie�i naktīs ar lielu troksni ceļ aug�ā, nostāda rindā barakā, pārbauda � pa�us un apģērbu. Domāju, ka tas nav īstais iemesls tādām pārbaudēm � tā ir velni�ķīga sistēma, kā morāli un fiziski salauzt cilvēkus un viņu raksturu. Ierādīt mums īsto vietu.

Beigusies viena mana katorgas diena. Viena no 5475 krievu katorgā pavadāmām dienām.

�odien man divkār�i laimējies. Dzelzceļa ma�īnists, kas brauc pēc oglēm, atvedis pāris mazas eglītes. Tas, pirmkārt, Ziemassvētku vakaram. Otrkārt, eglītes skujiņas te vienīgie vitamīni. Pirms gada Karēlijā kanāla būvē mums skuju netrūka. Tur bija pat jādzer pirms ēdiena saņem�anas �is sākumā visai nepatīkamais skuju novārījums. Vēlāk pieradām un varējām to iedzert neskurinoties.

Eglītes esam sadalīju�i, bet vēl tās jādabū zonā cauri �monai. Mans zariņ� paslēpts starp pufaiku un tā saucamo ķe-logreiku. Valda īsta spelgoņa. Tamdēļ arī sardzes vīrs pārbaudi izdara steidzīgi. Drīz laimīgi esmu savā barakā un sēdu uz nāras dēļiem.

Ziemassvētku vakaram tikām gatavoju�ie laikus. Ar lielām pūlēm sakrāju�i pa kancītim maizes, pietaupīta arī mēne�a cukura deva � brūngans un slapj� jēlcukurs, ko ievedot no Ku-bas.

Mūsu svētku ēdiens tāds: cukuru izkausē aukstā ūdenī un tajā ieber sadrupinātu maizi. To te dēvē savādā vārdā ķure.

Atnāku�i mani likteņa biedri Pēteris, Alfrēds un Ingus. Gaidījām arī kapteini Kuģcnicku, bet viņ�, izrādās, ievietots stacionārā.

Mums sanāku�i gau�i brangi Ziemassvētki. Sē�am, saspiedu�ies kopā, kādi astoņi vienaud�i uz nārām. �uguna krāsniņa nokaitēta līdz baltkvēlei. Ir arī tāds nieka gais-mcklītis � lupatiņa dakts vietā, iemērkta nelāga smirdo�os taukos. To mums uzdāvinājis kāds krieviņ�, kas dienā bijis norīkots virtuvē.

Bļoda ar kuri izēsta, krāsniņa patīkami silda. Klusi iesākam Ziemassvētku dziesmiņu. Sevi�ķi lāgā jau neskan � kur nu � �ajā vietā sen dziedāt aizmirsies. Ta�u nodziedam dziesmiņu līdz galam un � lai arī barakā ne mazums kriminālistu ar visu savu sare�ģīto hierarhijas un rangu sistēmu � �ovakar, paldies Dievam, neviens nemēģina mūs traucēt un izjaukt skumīgi pieticīgo Ziemassvētku noskaņu.

Domās aizceļojam uz Kurzemes liesmojo�ajiem kaujas laukiem pie Lestenes un D�ūkstes pirms pāris gadiem Ziemassvētkos. Tic bija trauksmaini Ziemassvētki ienaidnieka granātu, kaķū�u un mīnu nāvējo�ajā lietū, bet daudz, daudz savādāki. Mēs stāvējām uz savas dzimtenes zemes, un tās sajūtas nekas cits nespēj dot. Bet �eit mēs esam noplīsu�i, utaini, līdz nāvei nodzīti mūsu ienaidnieka vergi. Nekas, mēs izdzīvosim un reiz ta�u atkal kādos tālos Ziemassvētkos būsim Latvijā un savu tuvinieku vidū. Tās smar�as un noskaņas, kas atmiņā no dzimtenes Ziemassvētkiem, �eit �ķiet kā tāls, nereāls sapnis, iedomu vīzija.

Pēc mūsu sēri izskanēju�ās Ziemassvētku dziesmiņas pēk�ņi uz mūsu provizoriskā barakas galdiņa nogulst maizes paika. Tāda ap 500 gramiem. Dāvinātājs nemanāmi attālinās, un pagūstu tikai ievērot, uz viņa apģērba mugurpuses numuru 2E... Tātad mana gadagājuma un manas sērijas... Tagad varētu gatavot vēl kuri, bet mums nevienam nav vairāk cukura.

Sadalām maizi gabaliņos un rīkojam izlozi. Vēl krietnu laiku kavējamies atmiņu stāstos. Tie vijas ap mūsu kara gaitām. Tajos klausoties, cen�amies stāstījumos uztvert vietas, kur mūsu kara gaitas krustoju�ās. Turpat vien visi esam biju�i � atkāp�anās no Krievijas, Vidzeme un visbeidzot Kurzemes kaujas. Da�u no stāstītājiem pa brī�am nākas palabot un piebremzēt, kad stāstījums jau ievirzās fantāzijas lidojumos.

Mūsu pieticīgie Ziemassvētku mirkļi beigu�ies. Esmu iekritis smagā miegā, kad varens bļāviens un troksnis apkārt mani atgrie� atkal īstenībā. Kratī�ana nakts vidū! �mons! To noorganizējis sargs, kas vakara sākumā manījis mūs vairākus sēdām kopā uz lāvām, pirms vēl mēs bijām baudīju�i savu kuri.

Pārbaudītāji � da�i sargi un bars kriminālistu ar rungām rokās. Da�am tūļīgākam, kas pēc uzbļāviena nepaspēj tūdaļ ieskriet barakas vidū un nostāties, tiek pa krietnam sitienam ar rungām.

Stāvam barakas vidū, un vienlaicīgi tiek pārbaudīti un iz�amdīti visi ierindas ļaudis. Viss, kas atrodas uz lāviņām, tiek norauts uz grīdas. Pēc pamatīgas iz�amdī�anas visu pa roku galam samet atpakaļ. Rūpīgi apskata arī nāru dēļus, spraugas, kur dēļi savienoti ar statņiem. Kriminālisti �o ok�ķerē�anu pieprot perfekti, un nedomāju, ka viņu skatieniem varētu palikt kas nepamanīts.

Pārbaudīti arī ierindnieki, un seko komanda: pa vietām! Katram jānostājas pie savas la�as. Tad atlasa atsevi�ķus nelaimīgos, kuru guļvietās konstatēts kas neatļauts: papīra gabaliņ�, no zāģī�a izgatavots na�a aizstājējs, kaut kas tāds neatļauts. Neviens gan nevar pateikt, kas tie�i neatļauts, kas atļauts. Tas visbie�āk atkarājas no sarga sapra�anas un iegribas.

No manas lāviņas tiek izvilkti 3 egles zariņi, ko glabāju vitamīniem nākamajām dienām.

� Kas tad tas? � noprasa sargs.

Saku, ka egles zariņi.

� No kurienes? � seko nākamais jau kategoriskāks bļāviens.

� No me�a, � atbildu.

� No kāda me�a? � sargs jau bauro.

� No krievu me�a...

Sargs neko vairāk nejautā, bet gā� no visa spēka man pa seju. No deguna man plūst asinis, bet jāstāv rāmi �ī trulā neģēļa priek�ā.

Mani iegrū� bariņā, ko ved uz Buru � pastiprināta re�īma baraku. Tas ir tas pats, kas cietumā karceris. Cietums cietumā.

Tur mūs sagaida kailas nāras un pulciņ� �akāļu. Vēlreiz mēs tiekam no jauna izkratīti. Kad sargi aiziet, mēs izgā�am savu aizvainojumu un dusmas par laupīto nakts atpūtu uz �akāļiem. Atskrien sargi un mūsu darbības pārtrauc. �akāļus aiztrenc citā telpā un karcerī iestājas relatīvs miers. Iekrītam murgainā miegā.

No rīta � patiesībā tumsa tāda pat kā naktī � mūs burtiski iztriec uz darbu bez brokastīm. Saka, maizi mēs dabū�ot vakarā.

Par tik ne�ēlīgu apie�anos esam kā apstulbu�i, nakts negulēta, vēderi tuk�i, pa�i nosalu�i un priek�ā 12 stundu gara verdziska darba diena. Jūtu, ka man rokas trīc vai nu no sal�anas, vai izmisuma. Atņemts pat egles zariņ� ko pako�ļāt.

Streipuļodami izejam pie sargiem. Kārtējo reizi atkal tiekam iz�amdīti. Tre�o reizi vienas nakts laikā! Tad kārtējā ikdienas numuru pārmālē�ana uz drēbēm, ko veic lēģera mākslinieki, tā saucamie pridurkas ar �ķidru kaļķu javu. Izmisīga mīcī�anās uz priek�u pa tūksto� kāju samalstīto sniegu. Jūtu, spēka pavisam maz.

Cen�os notvert kādu gai�u domu vai atmiņas par dzimteni, mājām...Tas palīdzētu kaut drusciņ aizmirsties. Nekas neizdodas. Beidzot kaut kā esam aizkūlu�ies līdz �ahtai. Ar mokām aizraidu prom domu: darīt galu savām cie�anām. Vajadzētu tikai mesties ārā no �ī bara, lai acumirklī saļimtu zem sargu automātu lo�u kārtām. Nokauninu pats sevi. Frontē lodes un granātu sprādzieni mani saudzēju�i, tad �eit ir jāiztur. Kāpēc? Vai tikai, lai redzētu mīļos tuviniekus, dzimteni Latviju? Vai varbūt, lai varētu pavēstīt latvie�u nākamām paaudzēm, ko nozīmē nonākt gūstā un krievu varā?

Sals kniebj pamatīgi. Būtu kaut jel da�i kumosi vēderā! Cilāju sparīgi kapli, lai aizgaiņātu visas domas par maizi, par pazemojumiem. Jāsagaida vakars, lai piedzīvotu to laimes mirkli � turēt rokā gabalu gļotainas maizes un lielā steigā to notiesāt. �īs spārnotās domas palīdz īsināt moko�o dienas garumu. Mehāniski cilāju cirtni un neeju pat pie ugunskuriem, ko sakūru�i un pie tiem īsina laiku izredzētie.

Piepe�i nodziest gaisma visos stabos un esam pilnīgā tumsā. Skrien tā sauktie elektriķi ar smagām, neveiklām, no atzāģu gabaliem sanaglotām kāpnēm. Kāpj katrā stabā, bet vaina tiem nedodas rokā. Tumsā satraukums liels. Bļaustīdamies skraida brigadieri, darbu vadītāji. Sargi nervozi raida apkārt spo�u rokas lukturu gaismu. Atskan pa brīdinājuma �āvienam.

Mums tā ir svētlaime. Dabūjam atpūsties. Pēc krietnas pusstundas spuldzes beidzot iedegas. Nu brigadieri, mātodamies un piepalīdzot ar dūrēm un da�kārt arī kājas spērieniem, lēģera vergiem palīdz panākt nokavēto.

Beidzot �ī viena no nakts dienām ir galā. Nododam darbarīkus un dodamies uz vārtiem. Tur kā vienmēr aizkavē�anās, jo visas brigādes piedalīju�ās sociālistiskajā sacensībā, bet priek�nieki visā nopietnībā lemj, kam ļaut noķepsēt putras pīrāgu un kam nest pār plecu finiera plāksni, piestiprinātu pie dēļu nomaļa, kas no vietas puses nokrāsots sarkanā krāsa un lepni nes sarkanā karoga nosaukumu.

Brigadieris, turēdamies pie karoga, tura ierasto runu, ka rītu strādā�ot vēl labāk. �o runu gan traucē sargu skaļā māto�anās, jo tiem salst un gribas ātrāk tikt savās apsildītājās sargbūdās.

Beidzot svinīgā ceremonija galā un melnā masa kustas nometnes virzienā.

Mani cerības tikt pie maizes kumosa tā spārno, ka vairākas reizes uzkāpju uz papē�iem priek�ā gājējam un saņemu tā attiecīgus lēģernieku epitetus.

Pie vārtiem mūs sagaida muzikanti. Spēlē par godu uzvarētāju brigādei. Man nāk prātā Bēthovena Oda priekam un gribas tikai sēri pasmaidīt.

Steidzīgi dodos uz baraku, bet tur uzzinu, ka mana maizes norma saņemama BURā. Eju uz turieni, bet mani sagaida ar iznīcino�u ziņu: par vakardienas kau�anos tajā pa�ā BURā esmu sodīts ar soda paiku � 300 gramiem maizes! Patiesībā pēc paveiktā dienas darba būtu jāsaņem 500 gramu.

Notiesāju tos pa�us 300 gramus un eju pēc zupas, cerēdams, ka varbūt būs arī pāris simts gramu auzu ķīseļa. To arī saņemu un ātri notiesāju. Mani mierina vienīgi doma, ka rītu maizes normai jābūt 500 grami. Tad būs īsta svētlaime.

Taisos iemigt, kad pie manis atnāk kāds parasts krievu puisis. Viņ�, ne vārda nesacījis, tā, lai citi neredz, uzber uz mana lāvas kādus 4 vai 5 kartupeļus.

� Je�! Ti �elovek, ti dol�en �iķ!⁹

Pavisam apjucis veros uz nepazīstamo puisi. Viņ� vēlreiz atkārto savu sakāmo, ielikdams �ajā teicienā man pirmajā mirklī neaptveramu jēgu. Vaicāju viņam, vai viņ� mani pazīst? Tajā brīdī jūtu tādu kā spiedienu, kā dedzino�u sāpi kreisās rokas pirkstā, ko reiz rotāja mātes dotais gredzens. Ar otru roku taustu pēk�ņi iesāpēju�os pirkstu un ba�īgi domāju: kas tā vēl par likstu?

� Atceries, � saka jaunais krievu puisis, � Ļeņingradas cietumā tu mani pacienāji ar maizi!

Jā, bet �im gadījumam nebiju pievērsis lielu uzmanību. Pati par sevi saprotama lieta, ja vari nedaudz palīdzēt tāda pa�a likteņa biedram. Toreiz viņam ticis gabals no maizes, ko iemainīju pret mātes līdzdoto sudraba gredzenu. Viņ� to paturējis prātā un pie gadījuma lūkoja man atdarīt ar to pa�u.

Puisis vēl saka:

� Es jau vakar biju atnācis, bet pie tevis sēdēja zemļaki. Ja es tev tos būtu iedevis vakar, tu tos būtu sadalījis. Tev tie vairāk vajadzīgi pa�am. Ēd!

Vaicāju, kā viņu sauc un kur viņ� �ajā posta vietā ticis pie kartupeļiem? Tic tikai lēģera virsnieku ēdnīcā, bet no turienes iznest ta�u ārkārtīgi riskanti.

� Ēd! � viņ� atkārto, � nav tava darī�ana, kā es tos iznesu.

Veros uz kartupeļiem kā uz brīnumu. Nāk prātā kādā D�eka Londona grāmatā lasītais, kā kādreiz kartupeļi pirkti par zeltu...

Puisis aiziet, piebilzdams, ka rītu atnāk�ot atkal.

Es ilgi domāju, kāda cienīga, di�a godaprāta apgarota cilvēka rīcība, kas apbrīnas vērta. Tas notiek laikā un vietā, kur ticēt dzīvei vairs nav ne mazākā pamata. Fiziskās un morālās traumas, kas �ajā garajā, mokpilnajā nebrīves atmosfērā, piemeklēju�as mūs � latvie�u karavīrus � neļauj cerēt vairs pat uz brīnumu. Kaut gan... mēs savās cerībās uz brīvi un cilvēku cienīgu dzīvi esam nelabojami fantasti.

Nākamajā dienā puisis atkal klāt un atnes kartupeļus. Iedomāju par mūsu biju�o diviziona komandieri Kuģenieku, kas atrodas izolatorā, un nolemju apmeklēt viņu. Zinu, ka Kuģe-nieks lēģerī sācis pīpēt un cik tas traģiski, jo ik �ķipsnu mahorkas var iegūt tikai pret maizes devu.

Kamēr tā prātoju par sava biju�ā priek�nieka apmeklējumu, pienāk sargs un saka, ka mani izsaucot pilnvarotais opers. Tas nesola neko labu. Mums opers lietuvietis, tāds ar vienu aci. Par viņu nometnē klīst nostāsti.

Viens tāds. Viņ� mīlot krietni iedzert. Reiz sniega vētras laikā ieklunkurojis aizliegtajā zonā. �ķībacains sargs tornī to pamanījis un bļauj: /a�zs.'(gulsties). Leitis, apzinādamies savu svarīgumu, bļauj pretī: sak, ne�auj, es tavs operpilnvarotais! Sargs paliek pie sava:

� Huj s taboi! mo�nī ti iļi ņct! Ja govorju: la�is!'

Operpilnvarotajam nekas neatlicis, kā nogulties sniegā un sagaidīt sardzes priek�nieku, kas �o izpestījis no lodes draudiem un sniega gultas.

� No kā tu dabūji skujas? � vienacis, man ienākot, tūlīt ķeras pie lietas.

Saku, ka noplēsu no baļķiem.

Leitis izmet rupju vārdu un paziņo, ka stutmalka vienmēr esot bez jebkādiem zariem. Lai sakot taisnību.

Nevaru nodot ma�īnistu. No tā nekas labāks nebūtu.

� Es tevi vēroju jau labu laiku! � opers, glūnēdams uz mani, saka.

� Tāds ir jūsu darbs, � es atbildu.

Draudīgi ņurdēdams, viņ� mani atlai� ar vārdiem:

� Uz redzē�anos!

Velns, lai tevi parauj! nodomāju, bet garastāvoklis man gau�i sabojāts.

Es apstājos un nespēju atraut skatu no ziemeļblāzmas rotaļas debesīs. Tā ir mirgojo�a, ik mirkli mainīga, spilgti krāsaina. Tā intensīvi maina starojuma rakstu, nemitīgi rotaļādamās ar visda�ādākajām krāsu kombinācijām. Debesu gaisma plūst, staro, saplok, lai nāko�os mirkļos iz�autos varenos staru kūļos visumā.

Stāvu kā sastindzis, vērdamies debesu parādībā. Tādā draiskulīgā, pārdro�ā un neaprēķināmā sava starojuma varenumā. Liekas, tā izaicino�i rotaļājas, iepriecinādama un jauzdama mūsu drūmo likteni uz tundras sniegotā klajuma. Tajā izaicinājums mūsu mazdū�ībai, gatavībai pilnīgi padoties liktenim. Nē, �ī debesu varenība liek man satrūkties un nokaunēties par mazdū�ību.

* kriev. � P.... ar tevi! Vai tu esi aptnīzies vai nē! Es saku: gulsties!

Ir jāiztur! Jāiztur un jāpārnāk mājās!

Esmu apsaldējis seju, raugoties dabas varenības rota|ā. Reizē esmu aizgrābts un saviļņots. Man gribas sākt dzejot, likt rindās skaistus vārdus, neraugoties uz mūsu ikdienu pelēko un cilvēku cieņu pazemojo�ajiem apstākļiem Krievijas katorgā.

Es saceru �ādas rindas:

Ziemeļblāzma.

Met zelta loka un noglāsti zvaigznes, Zvaigznes, kas visur vienādi mirdz.

Lai tās ar savu spo�umu aiznes �

Sveicienus zemei, kur domas un sirds.

Sveicini Kurzemi, Kurzemi lepno, Sveicini ļaudis un piedod man, māt! Kaut mēs dro�i un stipri reiz bijām, Nespējām visus jūs nosargāt.

Tagad mūs tundrā sniegvētras auklē, Rados tik tuvos � slimības, bads.

Cerības apraks reiz sapni par sauli,

Gultu kad tundrā klās polārā nakts.

Esam atkal �ahtas teritorijā darba dienas sākumā. Nesaprotam, kamdēļ mūs visus nostāda ierindā. Drīz izrādās, ka pienācis jauns ieslodzīto papildinājums. Da�ādu darbu priek�nieķeļi steig�us meklē speciālistus.

Jāpiezīmē, ka jaunpienācēji labi zina, ka jācen�as izvairīties no nokļū�anas pazemē. Virszemē viscerīgākās ir mehāniskās darbnīcas. Tad vēl būvbrigādes, kokzāģētavas � ja tādas ir.

Ra�o�anas nozaru priek�nieķeļi sāk izjaujāt cilvēkus, ko katrs prot.

� Kas ir elektrometinātāji? � taujā priek�nieks.

� Es! � atsaucas pagara auguma ieslodzītais. Priek�nieks viņu nopēta un tad liek parādīt rokas. Tās liekas mīkstas, bez tulznām.

� Ņuka, pastāsti kā uzbūvēts tas aparāts? � saka priek�nieks.

� Tur ir tāds bundulis ar vāku, � garais iesāk stāstīt, � tajā iemet kaut kādu smirdo�u akmeni un aplej ar ūdeni. Vēl tur ir tāds zils balons, �langas un tāda hujovina' ar krānu...

� Ej un huja�ī tālāk, � atbild priek�nieks un lūkojas pēc cita elektrometinā�anas kandidāta.

Pie reizes jāpastāsta, kāds kuriozs gadījās lēģerī ar manu kādreizējo klases biedru Hugo Lap�evski. Viņ� arī nostādīts ierindā, un viens �īds jautā:

� Kur� zina latīņu valodu?

Hugo padomājis, ka �īds, dro�i vien, jauc latīņu un latvie�u valodu. Ņēmis un pieteicies. Pārpratums drīz gan atklājies, bet latīņu valodas zinātāja meklētājs tik noteicis:

� Ни... sņiml Būsi dakteris!

Lēģeros tas jau pierasts, ka baltie�us uzskata par lietpratējiem visās jomās, jo uzskata par rietumniekiem. Tā nu Lap�evskim drīz pienācis traģikomisks gadījums viņa ārsta praksē.

Kādu nakti viņu pamodinājis liels priek�nieks ar zili sarkano formas cepuri un skubinājis:

� Biedri dakteri, ātrāk! Sieva dzemdē!

Hugo apstulbis taustījies pēc apģērba un prātojis, kā izkļūt no �īs kutelīgās situācijas, jo neko nezinājis par dzemdībām. Tik daudz pa ausu galam dzirdējis, ka jāpārgrie� nabas saite un abi tās gali jānosien. Nospriedis, ka �ķēres gan jāņem līdzi. Ilgi rakņājies pa savu nabadzīgo inventāru, bet priek�nieks tik skubinājis drīzāk.

Beigās palicis neērti ilgāk kavēties. Dieva laime, ka pa �o laiku sieva laimīgi dzemdējusi. Veca tantiņa jau ņemas ar silta ūdens bļodu un lupatu. Manam draugam sirds līksmojusi. �is vēl lielā nopietnībā pārbaudījis vājiniecei pulsu, pārbraucis ar roku jau noplaku�ajam vēderam un noteicis, ka turpmāk sekos, lai viss noritētu labi un pēc zinātniskiem ieteikumiem.

Iepriecinātais lielais priek�nieks tencinājis ārstu un pat iebēris �im plaukstās riek�avu mahorkas. Tā nu Hugo ar

* kriev. Rupj� �argonvārds.

saņemto honorāru devies atpakaļ sust tālāk un noņirdzies vien par pirmo izdevu�os nopietno ārsta prakses gadījumu un, protams, honorāru.

Kādu dienu, kad esam bezjēdzīgi nomocīju�ies ar neasajiem kapļiem un cirtņiem pret mū�īgo sasalumu, es saku brigadierim, ka ie�u uz smēdi instrumentus uzasināt.

� Vai tu to māki? � viņ� noprasa.

� Māku gan, � es saku.

� Kāpēc neteici agrāk? Ko ellē mēs visu laiku tā mocījāmies?

Atbildu, ka tikai tagad man ienāca tas prātā, ka instrumenti var būt arī asi tādējādi un ar tiem vieglāk un ra�īgāk strādāt.

� Vot, sabota�ņiks!' Zina, bļaģ, kā asināt instrumentus, bet visu laiku klusē! � brigadieris diezgan labsirdīgi nosaka un es, apkrāvies ar ķirkām un lau�ņiem, dodos uz smēdi.

Vēl brigadieris nobļauj, ka mani smēdē neviens pie uguns nelaidī�ot. Kad ierodos smēdē, redzu, ka brigadierim bijusi taisnība. Ap smēdes ēzi visapkārt saklupu�i desmitiem sildīties tīkotāji. īstais kalējs pats netiek pie uguns un gaiņā uzmācīgos ar sitieniem un karstu nokaitētu dzelzi. Viņ� �o dzelzi ielai� vairākiem snaudoņām vateņa piedurknēs. Kad vate sāk gruzdēt un dedzināt miesu, gulētāji atmodu�ies, bļaudami skrien ārā un dzē� sniegā gruzdo�os apģērbu gabalus.

Tā uz īsu bridi atbrīvojas vieta pie ēzes un es lūdzu kalējam � pēc tautības ukrainim � lai viņ� ļauj man pa�am uzasināt instrumentus. Kalējs atļauj arī un bridi vēro, kā es to daru. Atzinis manu darbo�anos par pareizu, viņ� vaicā, vai es esot kalējs?

Atbildu, ka esmu katordznieks un vairāk nekas.

Aiznesu un izdalu brigādes vīriem uzasinātos cirtņus un saņemu pārmetumus, ka esmu par ātru �o darbu paveicis, lecērtu asināto cirtni sasalumā un pārliecinos, ka patiesi strādāt vieglāk. Bijis tikai kaut cik spēka... ¹⁰

Pēc pāris dienām mani izsauc normētājs (narjad�iks) un paziņo, ka turpmāk man jāstrādā mehāniskajās darbnīcās. Par �o pārmaiņu, liekas, jāpateicas brigadierim, kaut gan varbūt visdrīzāk kalējam.

Pirmais darbs, ko man uzdod, ir uzcirst vīles. Man tas ir pārsteigums, ka vīles var arī pa�i izgatavot, kaut gan tas ir rūpnīcu darbs. Man ierāda, kā to dara ar vienu vienīgu ļoti asu meiseli jeb cirtni. Tas jātura noteiktā slīpumā un ritmiski jāsit ar āmuru, cirtni vienlaicīgi, regulāri pārvietojot pa plakanu, atlaidinātu metāla stieni.

Jau nākamā dienā strādāju patstāvīgi, jo meistars atzīst, ka esmu gana labs skolnieks. Saņemu pirmo diezgan paskopu uzslavu, Tā nu esmu kļuvis par galveno vīļu cirtēju.

Kad sakrāju�ās uzcirstās vīles, tās rūdām ūdenī un lai�am darbā. Ta�u ūdenī rūdīto vīļu zobi ļoti trausli. Es iesaku vīles rūdīt eļļā.

Meistars bie�i vēro manu darbu un kādu dienu apprasās, vai es kaut ko saprotot no elektrības? Atbildu, ka �o to zinu gan. Un tad sākas! Atkal kā pie kanāla būves Karēlijā.

� Dreimani, vai tu nepaskatītos �ito vrubma�īnu?

�is piedzīvojums man izrādās gana smags. Jāsāk arī pazemes apgū�ana. Braucu lejup kopā ar kādu maza auguma Volgas vācieti, kam gan no vāciskā tikai uzvārds.

Zinu, ka 7.plasta ventilācijas �ahtā vrubma�īnai jānomaina bārs � 130 cm gara un ap 250 kilogramus smaga griezo�ā daļa. Es nezinu, kāds tas iecirknis, kas ir ventilācijas kutka � kā tux izskatās.

Vispirms jau nolai�oties pazemē, ejas tik �auras, ka, sastopoties ar zirga vilktām vagonetēm, nav kur sprukt. Vagonetēm pieder viss ejas platums, un neviens tevi nesaudzēs, ja vien nepaspēsi pats kaut kur laikus iesprukt. Iespie�amies starp ejas stiprinājuma rāmju balstiem un tā palai�am garām �o zirga vilkto, grabo�o vagone�u sastāvu.

Biju iedomājies, ka būs apgaismotas ejas, liela, gai�a telpa, kuras sienas veido ogļu slāņi un vidū vīri ar cirtņiem atskalda ogles. Tā vietā lienam pa �auru, tum�u eju, kuras augstums tikai nedaudz pāri par 0,5 metru.

Galīgi nosvīdis velku līdzi savu instrumentu bagā�u un rāpojam augstāk un augstāk. Lienot garām kādam koku krāvumam, pamatīgi nosmērējos ar citu atstātajiem izkārnījumiem. Beidzot sasniegts mūsu darba objekts. Pie tā saucamās ventilācijas �ahtas stāv vrubma�īna. Turpat krietnā ogļu kaudzē stāv bārs, kas nu mums jānomaina. Arī �eit pārvieto�anās rāpus, darbs uz ceļiem, sāniem vai guļus. Nomainīt ap 250 kilogramus smago bāru būtu diezgan vienkār�i, ja varētu izslie-ties visā augumā, darboties ar lau�ņiem un trosēm. Ta�u mums atliek izvēle: vai nu tupus, rāpus, vai guļot uz sāniem.

Pēk�ņi dzirdu bļaujam: pālim! Seko dobj�, ar gaisa spiedienu papildināts blīk�ķis. Mūs apņem balta migla. Rīklē iesitas sajums. Trūkst gaisa elpo�anai. Jūtam, ka labi nebūs. Baltais vilnis lēni veļas uz aug�u, uz ventilācijas �urfa pusi. Mēs metamies instinktīvi pretim �im baltajam vilnim, saprazdami, ka tikai lejā būs glābiņ�.

Ātrumā kūleņodami, vēl vairāk nosmērēdamies, klepodami un rīstīdamies ieveļamies �trekā. Mūsu izskats un izturē�anās izsauc lielu jautrību tur eso�ajos pazemes strādniekos.

Viens mums izskaidro situāciju. Spridzinātāji izliku�ies nezinām, ka mēs esam turpat, izdarīju�i ogļu atsi�anas sprādzienu. Tagad viņi vareni uzjautrinās par izdevu�os joku.

Jūtu, ka esmu pavisam slapj�, bet mums jārāpo atpakaļ 30 metrus un jāizpilda uzdotais. Mainot smago bāru, jālick lietā viss prāts, atjautība un vājie fiziskie spēki. Guļot uz sāniem, ar lauznī�iem un trosi pamazām izdodas izkustināt bojāto detaļu no vadsliedītēm ma�īnas korpusā. Pēc tam tāpat � centimetru pa centimetram, bīdot, stumjot dabūjam sliedītēs jauno bāru līdz at-durei. Tad nostiprinām, uzliekam griezo�o ķēdi. Pa�iem neticas, ka esam tiku�i galā ar 250 kilogramus smagajām detaļām.

Tas viss, kas noticis te pazemē, paņēmis visas manas spēka rezerves. No pārpūles acu priek�ā ņirb krāsaini riņķi, kas mijas ar tuk�iem, pelēkiem plankumiem. Esmu galīgi slapj�. Nezinu no kā: vai nu ūdens, kas aplaimoja mūs, nolai�oties pazemē, vai no nespēka sviedriem. Arī akumulatora spuldzīte apdzisu�i...

Kāds vīrs, redzēdams mūs �ādā stāvoklī, atvēl uzmesties uz ogļu vagone�u buferiem, un tā ātri nokļūstam pie galvenā stobra. Tāpat ar ogļu vagoniņiem nokļūstam virszemē.

Pēk�ņi saprotu, ka esmu saslimis. Ar mani tas atgadās visai reti � pat neatceros vairs, kad esmu slimojis, bet tagad auksti drebuļi krata manu novājēju�o ķermeni.

Aizklunkuroju līdz smēdei. Pat tur neizdodas sasildīties. Drebē�ana pie visām miesām pastiprinās. Drīz jābeidzas maiņai, tad varēs atgriezties zonā, barakās. Cik grūti to sagaidīt!

Kalējs vaicā, kādēļ es tāds slapj�?

Uzzinājis, ka biju �ahtā � pie tam vēl 7. plastā, kas ir viszemākais ogļu slānis Pe�oras ogļu iegulās � kalējs kaut ko no�ņāc caur zobiem un paķer manu vateni, lai to pa�āvētu. To iz�āvēt neizdodas, tikai tā sakarsē. Uzvelku tādu pa�u atkal mugurā, un drebuļi satver mani ar jaunu, niknu sparu.

Kalējs vēl pajautā, vai neesmu bijis kopā ar to vācieti? Saņēmis apstiprino�u atbildi, viņ� skaļi neganti nolamājas un saka, ka vācieti jau aizvedu�i ar Marinku uz nometni.

Pūlos kaut ko izdomāt, ko man darīt. Bet galvā tuk�ums, juceklīgas domas un piedevām vēl sāk nepārtraukti d�inkstēt ausīs. Neapzinoties esmu satvēris un cie�i saspiedis kreisās rokas pirkstu uz kura vissmagākajā kara laikā un nebrīves saķumā biju nēsājis mātes doto sudraba gredzenu.

Grīļodamies tenterēju uz vārtiem. Manī cie�a apņem�anās nepakrist un nokļūt līdz zonai. Kā pa miglu manu, kā notiek mā�o�anās ap labāko trieciena brigādi un finiera sarkano karogu. Līdz apziņai atlido uzvarētāja brigadiera bezjēdzīgā murmuļo�ana ar solījumu rīt strādāt vēl labāk.

Ejot mehāniski cilāju kājas, kas kļuvu�as bezgala smagas. Atkal slapja mugura. Pie vārtiem sargs akurāti mani iz�amda un saka:

� Tas jau galīgi slims!

Beidzot esmu ticis līdz barakai. Vateni nenovilcis, iekrītu nārās, lai kaut nedaudz atgūtu spēkus vēl aiziet uz ambulanci. Zinu, ka tur kā sanitārs � nometnē viņu sauc par dakteri � strādā kādreizējā sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa brālis � Ilūkstes apriņķa biju�ais priek�nieks Kārlis Bērziņ�. Ne reizi ambulancē netiku līdz �im bijis. Zināju, ka Bērziņa ieņemamais amats nav no vieglajiem. Katru dienu viņam bija atļauts atbrīvot no darba ne vairāk kā 20 vājiniekus. Neviena vairāk, kaut slimais varēja turpat uz vietas nomirt.

Mazo brītiņu guļot, jūtu, ka elpo�ana kļūst arvien seklāka un seklāka. Mēģinu ieelpot dziļāki, bet tas man neizdodas. Briesmīgas sāpes plē� krūtis. Saņēmis pēdējos spēkus, ģenģerēju uz ambulanci.

�ovakar tur pieņem Bērziņa vietnieks, kas it kā kādreiz bijis medicīnas students. Viņ� slikti runā latviski. Paskatījies uz mani, viņ� iesprau� man termometru padusē un sāk iztaujāt, vai man neesot kāda mantiņa � svīteris, siltas zeķes vai �alle. Biju�ais students man maigi iegalvo, ka citādi viņ� man nevarot dot atpūta, jo slimojo�o norma jau esot pilna. Viņ� vēl piemetina, ja mantiņa būtu laba, varētu pat divas dienas brīvas iedot. Neģēlis, kurā nav ne mazākā cilvēciskuma.

Viņ� izņem termometru, nolasa to, tā dīvaini paveras manī un saka, ka rītu man tomēr jāiet vien uz �ahtu. Ne-vārda nebilstot, es ar grūtībām pieceļos un atstāju ambulanci.

Mana elpo�ana kā līdz pēdējam nodzītam sunim. īsa un strauja. Sa�utums, kaut kāds sevis �ēlums... mēģinu aptvert, kā īsti man �ēl. Strauji attālino�ās dzīves? Sājos gados pārdzīvotā, par ko neviens dzimtenē, ne mani tuvinieki neuzzinās? Kā protestā, kā spītā, bet varbūt dziļā vienaldzībā par to, kas būs tālāk, es eju un pūlos dziļāk ievilkt elpu.

Pāri nometnei puteņo un plosās ziemeļu sniega vētra purga. Ejot gar barakas stūri, vēj� ar sniega brāzmām triecas man pretim tik stipri, ka es nenoturos kājās un iegā�os pamatīgā kupenā. Lai paātrinātu nenovēr�amo, es ar vaļēju muti rauju krūtīs vēja virpuļus līdz ar sniega smelkni. Rauju to sevī no

visa spēka, kaut arī tas sagādā neiedomājamas sāpes. Manas krūtis ir kā viens vienīgs sāpju agonijas perēklis.

īsi, kā filmā, garām slīd dzīve, kar�, sastaptie cilvēki. Man viss vienalga, man nav vairs sevis �ēl...Visiem spēkiem vēl un vēl rauju sevī salto, sniega sajaukto gaisu. Lai vienreiz ir beigas visām �īm mokām un verga dzīvības vilk�anai...

Kāds mani ievilcis barakā un guļo�am mēģina novilkt slapjo vateni. Saņemu pat vairākas pļaukas, bet man nepavisam nesāp. Tomēr apziņa pamazām atgrie�as.

Pie manām nārām stāv Sa�a. Izrādās, viņ� nesis man kartupeļus un ieraudzījis mani pie barakas stūra rijam gaisu. Izdzir-dis, ka man nav dotas brīvas dienas, viņ�, neganti saskaities, krietni izlamājas. Piespiedis mani apēst pāris kartupeļus, Sa�a kaut kur aizskrien. Pēc brī�a viņ� atkal klāt. �oreiz ar kādu sardzes ser�antu un ambulances ārstu. Ser�ants saproto�āks par ārstu. Viņ� to nolamā un aiztriec, pavēlēdams pie�ķirt man trīs dienas atpūtai.

Otrā rītā, kad visus iztrenc darbā, es palieku barakā. Esmu pārsteigts, ka varu dziļi ievilkt elpu un man mazāk sāp. Noēdu pāris kartupeļu un atkal grimstu murgainā miegā. Pamostos tikai, kad Sa�a atnesis pusdienas ar krietnu auzu ķīseļa devu apaļā konservu bund�ā. Auzu ķīselis pienākas tikai pazemē strādājo�iem... Ē�ana man sagādā sāpes, bet tomēr es visu ar lielu piepūli notiesāju. Manu, ka arī ar elpo�anu daudz vieglāk.

Vēlāk, jau būdams uz dro�ām kājām,to izstāstu dakterim. Viņ� atklāj man, ka tas, ka ar milzīgām sāpēm un piespie�anos esmu rāvis plau�ās salto gaisu, tas mani izglābis. Plau�ās ieplūdis skābeklis un tas neļāvis plau�ām sadegt. Tas man bijis ļoti nepiecie�ams, jo pēc kontūzijas frontē, kur man ar gaisa spiedienu pārrāva bungādiņas abās ausīs, stipri cietu�as arī plau�u aeviolas. Toreiz zaudēju tre�daļu plau�u ietilpības un tās tika pamatīgi sarētotas.

Esmu beidzot tik tālu, ka varu ķerties pie sava no�ēlojamā ģērba lāpī�anas. Aprūpi prasa arī apavi � �uņas. Drēbes jau pavisam sausas un �uņas, liekas, turēsies puslīdz cie�ami pie kājām. Un vēl vesela diena atpūtai!

Atmodas mirklī manu, ka man blakus iekārtojies mūsu barakas kaķītis. Es cen�os viņu netraucēt, jo par kaķī�a tuvumu viņa radīto mājīgumu sacen�as vai visi barakas ieslodzītie. Ja kaķītis kaut kur iekārtojies, vietas īpa�nieks cen�as to netraucēt. Atceros, ka reiz, pārnākot pēc garās darba dienas �ahtā, atradis savā guļvietā kaķīti, es aizlīdu uz citu, tuk�u guļvietu, lai kaķīti netraucētu.

Jāsaka, ka kaķu mū�s te Vorkutā gau�i īss. Apmēram 6 mēne�us, tad viņi nobeidzas. Zinātāji apgalvoja, ka Vorkutas gaiss un mazais skābekļa procents tajā esot par iemeslu �o jauko mājdzīvnieku īsajam mū�am. Kaķī�us reizēm atved dzelzceļa ma�īnisti, zinādami, kādu prieku spēj ieslodzītajiem vergiem sagādāt tāds mīļ� dzīvnieciņ�.

Mani laimes mirkļi beigu�ies. Varu jau normāli elpot un arī spēks pamazām atgrie�as. Vienīgi kājas aizvien tādas nedro�as. Stingri jāpiedomā, lai neveltos uz ceļiem. Mehāniskajās darbnīcās meistars saproto�i dod man tādus vieglākus darbus. Tāpat jau piere ātri noraso un spēki izsīkst. Iekārtojos strādāt sēdus uz soliņa, ko pats esmu sameistarojis.

Jādzīvo vien tālāk...

Notiku�ais nostiprinājis manī pārliecību, ka cilvēks �ajā, sensenajā krievu sistēmas radītajā ellē ir uz robe�as, ka vairāk vairs nevar, tad ja izdodas saņemties un uzveikt savu vājumu, tad atkal spēj ilgi un daudz ko izturēt.

Meistars, liekas, savā rīcībā kaut ko labot gribēdams, saka, ka es kopā ar to. vācieti esot ļoti labi samontēju�i tur pazemē to vrubma�īnu. Tā tagad darbojoties nevainojami. Mans pārinieks vācietis nosūtīts kaut kur uz citu vietu, tā man paskaidro.

No tā visa man maz mierinājuma. Es biju uz dzīvības un nāves robe�as. Apziņai, ka uzdotais gandrīz neiespējamais uzdevums veikts nav nekādas nozīmes.

Centrālajā �ahtas ejā izgājis no ierindas ūdens sūknis. Dzirdu, kā meistars atsakās sūtīt turp remontētājus. Liek sūkni celt aug�ā un nogādāt darbnīcās. Kad tas atgādāts �urp, man tas jāsalabo. Apskatu un redzu, ka vainu varēja novērst arī �ahtā uz vietas, tomēr te tas izdarāms nesalīdzināmi vieglāk un labāk. Liekas, ka atkal esmu pārcenties un pārāk ātri sūkni savedis kārtībā. To atkal drīz nogādā atpakaļ �ahtā.

Jūtu, ka manas pozīcijas darbnīcā nostiprinās. Sevi�ķi pēc tam, kad uzskicēju kādai pacēlēja ma�īnai salauztos gultņu ieliktņus. Rasēt �ajos apstākļos neiespējami, bet uzzīmēju ar visiem izmēriem, pielaidēm un meistaram lielu lielie brīnumi, ka nosmulējies ieslodzītais pēk�ņi �o to saprot no tehnikas un zīmējumiem. Te atkārtojas Karēlijas variants: ik dienu sāk nākt man jauni uzdevumi. Da�i no tiem pat stipri sare�ģīti.

Kādu dienu man uzdod novērst milzīgo troksni pacēlēj ma�īnas reduktora zobratos. Izrādās, ka mū�īgā sasaluma apstākļos telpas, kurās strādā �ie mehānismi, nedrīkst saskarties ar augsni. Siltums no telpām iespaido mū�am sasalu�o grunti. Ēkas pamati deformējas un reizē ar to sazobes pacēlējma�īnu reduktoros izmainās. Sākas milzīgs troksnis ma�īnai darbojotioes, paceļot un nolai�ot �ahtās vagonus un kravas.

Salieku starp sazobēm papīra strēmeli. Tādejādi redzu, kur spiediens vislielākais. Sameklēju attiecīga biezuma paliktņus zobratu asu gultņos. To visu veicu maiņas laikā, kad ma�īnas stāv. Pēcpusdienā reduktori strādā klusi. Ma�īniste nespēj ticēt, ka troksnis vispār novēr�ams.

Vakarā zonā man iedod gan pavalkātus, bet vēl gau�i labus filca zābakus � vaļenkus. Sāku saņemt tā saucamo ceturto katlu � tas ir visbāgātākais katls, ko var izpelnīties virszemē strādājo�ie.

Darbnīcās mani uzmeklē augsts priek�nieks � �ahtas priek�nieka palīgs gvardes majors Vasiļjevs, kas dzirdējis par manām lieliskajām spējām. Viņ� izņem no bik�u kabatas motocikla priek�ējā luktura lampiņu, kurai stikls ieplaisājis, Lai es to salabojot.

Saku, ka stikls ir pu�u un lampiņā iekļuvis gaiss. Lai salīmējot un izsūcot gaisu. Es skatos un saku:

� Pilsoni major, tur nekas nesanāks.

Viņ� piesarkst, izlabo manu uzrunu: gvarģii major...

Vasiļjevs saka, ka viņam teikts, ka Dreimanis lampiņu savedī�ot kārtībā. Dreimanis visu spējot... tagad viņ� paliek neapmierināts. Mans atteikums viņam �ķiet sabotā�a � zināt vainu un nemēģināt to izlabot...

Esam nodzīvoju�i jau līdz 1947. gada marta beigām. Ar brīvās ma�īnistes starpniecību man izdodas nosūtīt vēstuli mājiniekiem uz Rīgu. Tajā tiku minējis, ka man atļauts reizi gadā saņemt arī vienu paciņu. Nu pārsteidz ziņa, ka uz mana vārda pienākusi paciņa.

No citu runām jau zināju, ka, saņemot paciņas, tās vispirms iz�ņakarē blatnije. Tie paņem visu sev tīkamo un atmet nelaimīgajam saņēmējam tikai to, kas pa�iem neder. Patlaban gan pastā cits pārzinis � cienīgs ukrainis ar bārdu. Viņ� lūdzis lēģera vadību �ādu aplaupī�anas sistēmu nepieļaut.

Pie paciņu saņem�anas tagad de�ūrē sargs. To, ka �is kārtības uzturētājs tāds pats, kas sadarbojas ar blatnijiem, man drīz nācās pilnībā pārliecinātics.Visu sūtījumu, izņemot kādu sauju sausiņu, atstāju turpat glabā�anā. Par to saņēmu tādu uz cieta papīra rakstītu dokumentu, ar kuru vēlāk varē�u atkal tikt pie savas mantas.

Nākamā rītā, ieejot �ahtas teritorijā, man paziņo, ka te vienā tādā būdelē stāvot sūknis, ko vajagot salabot. Aizeju uz norādīto vietu un sāku darboties.

Pēk�ņi būdā iebrūk kādi pieci bruņoti sargi. Vienam līdzi pat sargsuns. Viņi mani pamatīgi iz�amda un pavēl sekot. Nekā nesaprotu.

Stingrā apsardzībā mani ved uz zonu. Tur � taisnā ceļā pie pilnvarotā. Pie lietuvie�a ar vienu aci.

Viņ� pamet man papīra gabaliņu un pavēl, lai es kaut ko krieviski uzrakstu. Prasu, ko man rakstīt, jo krieviski to neprotu darīt. Leitis auro, ka vēstuli Vasjam gan esot pratis uzrakstīt, bet tagad tēlojot nezinīti. Uzrakstu savu vārdu.

� Jā! Tas ir tas pats rokraksts! � viņ� triumfēdams izsaucas.

Uzmet uz galda nelielu aprakstītu papīru un prasa:

� Tu to rakstīji?

Nesapra�anā skatos uz aprakstīto papīra lapiņu.

� Nu, tu tak to rakstīji, vai ne?

Atbildu, ka pirmo reizi to redzu.

� Nu, ielauzīsim tev pāris ribas, tad atzīsies!

Prasu, lai viņ� nolasa, kas tur rakstīts.

� Ak, �itā?! � leitis bļauj, � mehāniskajās darbnīcās strādā un tik neganti melo!... Vai na�us proti uztaisīt?

� Protu! � atsaku.

� Un �ķiltavas arī?

� Ar tām gan būs �vakāk, � atbildu.

� Ak tu, maita! Kā melo! � tā viņ� un sāk lasīt aprakstītā papīriņa tekstu:

Vasja, viss gatavs. Nazis un �ķiltavas arī. Vēl salūko�u sausiņus un tad lai�amies! Paraksts: Dreimanis.

� Kas tas Vasja tāds? � prasa man.

Saku, ka tādu Vasju nometnē du�iem, bet es nevienu tā īsti nepazīstu. Beigās saku, ka, ja jau te minēts kāds Vasja, tad apak�ā vajadzētu būt parakstīts kaut kas tamlīdzīgs. Kāds Peķķa vai Timka, nevis uzvārds.

Pilnvarotais noburk�ķ, lai es nemuldot, un ar sargu mani nosūta uz re�īma baraku BUR. Tur mani sagaida tādi pa�i urķus, kādus te kādreiz iekaustījām. Tūlīt tieku pārmeklēts, un aiz svārku apkaklītes noslēpto apliecinājumu par paciņas īpa�nieku viņi steidzīgi izrauj. Viens � ne bez priek�niecības svētības � aizdrā�as uz pastu, lai izņemtu manu paciņu. Nu saprotu �o labi organizēto laupī�anu, kurā piedalās sargi un tā sauktie urkas.

�oreiz gan urkām nepaveicas: pasta pārzinis, saprazdams situāciju, paciņu neizdod. Teicis, lai nāk pats Dreimanis. Paciņas tīkotājs solījies pasta pārzinim apgriezt kaklu un lamādamies atgrie�as BURā.

Naktī zem sniega smaguma iebrūk BURa griesti. Priek�niecība spiesta palaist mūs pa savām barakām.

Nometnē pienācis jauns etaps. Līdzko �ie jaunpienācēji tiek nometnes teritorijā, tic tūlīt izklīst un meklē savus meklējamos. Zagļu un suku starpā � mū�īgais naids. Nav glābiņa tiem ļaudīm, uz kuru dvēseli izspēlētas kārtis. Zaudētājs saņem uzdevumu to vai citu nosist. No �ī soda nav iespēja praktiski izvairīties, jo, ja soģis savu uzdevumu neizpilda, uz viņa dvēseli savukārt tiek izspēlētas kārtis. Nepalīdz ari tas, ja objekts pārsūtīts uz citu nometni. Viņam seko izpildītājs kaut vai pa daudzām laimīgās padomjzemes nometnēm, līdz beidzot padara savu darbu.

Pats savām acīm redzu mūsu barakā �ādu gadījumu. Pie galda sēd ieslodzītie un spēlē domino. Viens no jaunpicnācējiem sazīmē galda galā sēdo�o, kam lemts no �īs pasaules nozust. Nolemtais, vai nu kaut ko nojauzdams, vai kā citādi, galda galu atstāj. Viņa vietā iesē�as cits spēlmanis un spēle turpinās.

Pēc brī�a barakā ienāk divi citi jaunpienāku�ie un galda galā sēdo�o nosit. Kad noskaidrojas, ka tas nav bijis meklētais, tie, mātodamies nospļaujas, ka meklē�ana jāturpinot.

Kādu citu reizi prasu vienam no likumīgajiem:

� Kā tad tā? Nositāt nevainīgu cilvēku !

� Tas nekas, � viņ� atbild, � tā gadās bie�i, bet tas palīdz uzturēt mūsu � likumīgo presti�u!

Vēl viņ� piemetina, ka tā viņi darot bie�i, kad jūtot, ka respekts pret viņiem kaut kur sa�ķobījies.

Mani vairāk neizsauc uz pratinā�anām. Tas pierāda, ka tā bijusi slikti organizēta provokācija, lai tiktu pie manas paciņas satura. Daudz jau tur nekas nebija: cimdi, zeķes. Tie mums ļoti noderīgi kā mūsu brezentnieku cimdu oderes.

Nākamajā dienā darbnīcās izstāstu kādēļ sūknis palika bez remonta. Meistars tikai ne�ķīsti nolamājas. Darīt te neko neviens nevar. Zona ir �ekistu pārziņā, un �ahta tikai pieņem darba spēku. Par to attiecīgi maksā... MVD.

Sa�a ar kartupeļiem nav bijis vairākas dienas.

Negaidot viņ� atkal ierodas, nosē�as uz manas lāviņas un klusi saka:

� Timka, es nodegu[(pogorel!)

Atgādinu, ka es viņu jau brīdināju par �ādu iespēju.

� Klusē un neuztraucies! Es iekārto�os pie maizes grie�anas.

Paiet pāris dienas. Sa�a atnāk, parauj uz aug�u savu vateni. Uz nāras sabirst maizes atgriezumi, kādi rodas, izsverot attiecīga izmēra un smaguma maizes normas. Sa�a piebilst, ka iznest �os atgriezumus esot bīstami. Vienkār�āk, lai es pienākot un parādot savu ģīmi pie maizes izsnieg�anas lodziņa. Tad viņ� nosauk�ot normu, kas man jāsaņem.

Maizes grieztuvē ir tāda kārtība: de�urants � �oreiz tas ir Sa�a � tura lielu finiera gabalu, uz kura uzrakstītas visas brigādes un citi individuālie maizes saņēmēji. Sa�a nosauc normas lielumu, bet otrs to izsniedz.

Lai neradītu Sa�am briesmas, es uz maizes grieztuvi rādīt savu viepli, neeju. Tad ierodas Sa�a sarkans aiz dusmām un lamā mani kā vēl nekad.

� Tu gribi nosprāgt, vai?! Cilvēks tev grib palīdzēt, bet tu viņam spļauj dvēselē! Nu, hu... ar tevi! Tu tak esi Cilvēks, Timka! Tev jādzīvo! Nāc ta�u!

Otrā dienā aizeju uz maizes baraku un parādu savu mordu' lodziņā.

� �etri simti gramu! � atskan komanda.

Es saņemu veselu bagātību. �etrus simtus gramu maizes!

Paldies tev, krievu puisi, Sa�a!

�odien pirts diena. Tā ļoti gaidīta. Tikai te katram izsniedz

* kriev. purns, vieplis.

divus litrus karsta ūdens. Lieta tāda, ka nometnē ūdeni iegūst, kausējot sniegu. Tāpat arī virtuves vajadzībām.

Pie �ī darba norīkoti dohoģāgas � ieslodzītie, kas noaktēti kā �ahtas darbam nederīgi. Sniegs ūdens iegū�anai jāsavāc zonas teritorijā. Pirts dienās pa�i nesam līdzi pa gabalam sniega, lai kaut cik vairāk būtu ar ko nomazgāties. Sliktāk, ja zonas teritorijā sniega maz, jo ārpus zonas sniegu dabūt neiespējami.

Sniega vācēji �ad tad ķeras pie platā, nomīdītā, uz zonas vārtiem vedo�ā ceļa. �is kārtainais, sablīvētais, nomīdītais sniega slānis ar visiem tajā eso�ajiem ieslodzīto spļaudekļiem, izsmēķiem nonāk virtuves katlos. Tad, kad tas izkūst, no virsas nosmeļ uzpeldēju�o draņķību un tad tajā vāra zupu...�o draņķību pavāri smiedamies nosauc par krējumu.

Priek�niecība operpilnvarotā personā nadzīgi uzrauga cilvēkus, kuri strādā mehāniskajās darbnīcās. Visvairāk uztraucas un baiļojas par to, vai tik kāds neizgatavo nazi. Baidās tamdēļ, ka par labu nazi ar skaistu krāsainas plastmasas rokturi var sarunāt vietējos komikus ar ziemeļbrie�u aizjūgu aizraut bēgli kādus 700 kilometrus līdz taigai. �o ceļu tādejādi var veikt pāris dienās.

Kārdino�as arī noteiktās prēmijas par bēgļu uzrādī�anu. Tajā � pāris kilogramu miltu, kilograms cukura, 5 bund�as zivju konservu, divi litri spirta un pāris kreklu.

Komiķi augsti vērtē arī prāvus, iespējami lielākus akmeņus. Par krietna izmēra akmeni var dabūt pat pāris brie�u.

Ja kāds komiks ieguvis tādu akmeni, tad no tuvām un tālām malām brauc radi un pat sve�i palūkoties uz ieguvumu. Akmeņi vajadzīgi pirts ierīko�anai. Jurtā ar vaļēju �ukuru dūmu izlai�anai novieto �ādu akmeni un apliek ar sakaltu�iem brie�u mēsliem. Virs akmens no tundras bērziņiem pīts siets.

Kad akmens pietiekami sakarsēts, komiks uzlien uz zaru sieta un �urā lejup uz sakarsētajiem akmeņiem. Kamēr tvaiki ceļas aug�up gar ķermeni, tikmēr tas tiek berzts ar skrāpekli, kas izgatavots no brie�a kājas apak�ējās daļas. Tā ar cietiem sariem. kas notur kāju no dziļas iegrim�anas sniegā. Tad nu ar �ādu skrāpekli tiek berzti nost netīrumi. �āda mazgā�anās notiek ne bie�āk kā pāris reizes gadā.

Vēlāk pēc atbrīvo�anās man gadījās pavērot, kā komiki tirgo brie�us. Atbrauc ar se�iem brie�iem aizjūgā. �etri paredzēti pārdo�anai. Divi � lai varētu atgriezties mājup. Pārdod vai nu dzīvu briedi, vai arī turpat nokauj. Siltās asinis tūlīt dzer litriem. Asinis un jēla gaļa tiek norīta turpat. Tā komiki tiekot pie nepiecie�amajiem vitamīniem.

īstie komiki maza auguma. Ap pusotru metru.Pēc sejām grūti noteikt to vecumu. Stāstīja, ka viņiem � tāpat kā Māri republikas iedzīvotājiem � piemītot slimība trahoma. Komiķiem esot arī iedzimts sifiliss, tikai citā, slēptākā formā. Tā tas velkoties jau gadu simtiem, un viņi pat nemanot �īs slimības klātbūtni. Tas viss netīrā dzīves veida un primitīvie sadzīves apstākļu dēļ.

�odien apmeklēju kapteini Kuģinieku, kas nespēka dēļ ievietots stacionārā. Aiznesu viņam gabalu maizes, ko saņēmu, parādot savu mordu maizes izdales lodziņā. Mani satrauc tas, ka Kuģinieks sācis pīpēt, ko agrāk nedarīja. Tā kā maizi viņam nesu ne pirmo reizi, man liekas, ka viņ� to maina pret tabaku. Neko viņam nesaku, jo, ja jau tas viņam sagādā prieku, lai dara. �ēl tikai, ka, neskatoties uz iespēju tikt pie lieka maizes gabala, viņ� nekādi nespēj uzlabot veselību un atgūt spēkus. �ēl...

Nometnē ieradies jauns ieslodzīto pulks � etaps. Ik reizes pēc �āda sūtījuma nometnē sākas neikdieni�ķi notikumi. Pāris nosisto vai nodurto � parasta parādība. To visi uztver kā pa�u par sevi saprotamu.

�oreiz vienā barakā nodurti ... septiņpadsmit ieslodzīto! Savādi, ka veicot �ādu asinsdarbu, slepkavas lielāko tiesu histēriski raud. Pat bļauj. Viņu nervi, no ilgas narkotikas vai ļoti stipras tējas lieto�anas, ir uz sajuk�anas robe�as. Tēju dzer �ādi: uz puslitra vāro�a ūdens ņem 50 gramu paciņu tējas.

Nervu sistēmas sagrāvēji bie�i arī ir pa�sakropļo�anās vai tā saucamās mastirkas-. karo�u norī�ana, acu traumē�ana, da�ādi ādas inficē�anas paņēmieni. Karotes rij brī�os, kad draud sūtī�ana uz etapu. Da�i karo�u rijēji �o paņēmienu izmantoju�i jau vairākkārt. Viņu vēderi, māgas apvidū, sagraizīti krustu �ķērsu. Ir arī tādi ziķeri, kas �o vēdera da|u pa�i sagraiza, un tādu ievainotu slimnieku sūtīt uz etapu nedrīkst.

Izplatīta metode � ievainot rokas ādu. No mutes un zobiem noņem sakrāju�ās ēdiena paliekas, pieliek pie ievainotas vietas rokā un cie�i nosien. Otrā rītā roka iekaisusi tik stipri, ka bie�i vien viss beidzas ar rokas amputāciju.

Da�i ie�ļircina aiz ādas petroleju vai dīzeļdegvielu. Tas parasti beidzas ar locekļu zaudē�anu.

Mastirkas paņēmienu izdomā�anā ieslodzītie ir īsti meistari, lai neteiktu vairāk. Mērķis visam tam � izvairīties no nosūtī�anas darbā, vai promsūtī�anas etapā, kur viņus kāds jau nospēlējis kārtīs.

Uzzinām, ka arestēts 12.�ahtas priek�nieks Kala�ņikovs. Viņ� bijis iecietīgs un saproto�s pret katordzniekiem. Atklājies, ka viņ� bijis vācu armijā. Kaut kādā speckomandā. Kala�ņikovam iedoti 25 gadi un vēl 5 gadi ar tiesību ierobe�ojumu. �is gadījums vēl ilgi dominē ieslodzīto sarunās.

Stāvam pie sardzes vārtiem. Kā parasti izsauc uzvārdus, bet katordznieki atbild ar savējo, tas ir ar numuru. Pēk�ņi sardzes priek�nieks kā pirmo izsauc Dreimani.

Satrūkstos, jo �eit tas lielāko tiesu saistīts ar kādu pārkāpumu. Atbildu:

� 2E-6!

Sardzes priek�nieks atkārto manu uzvārdu un tad saka:

� Tev jāatbild ar es!

Kas tad nu noticis?

� Tu Belomorkanālu cēli?

Atbildu apstiprino�i.

� Tad zini: padomju vara tavu darbu ir novērtējusi un tev katorga tiek samainīta pret desmit gadiem ieslodzījuma plus pieci gadi ar tiesību zaudē�anu. Sņimai latku'!

* kriev. Noņem numura lupatu!

Tā pēk�ņi esmu no katordznieka pārvērties par zeķu. Par parastu ieslodzīto.

� Vai rakstīji? � turpina vaicāt sardzes priek�nieks.

� Kamdēļ lai es rakstītu? Nerakstīju! � atbildu. � Pat krieviski neprotu.

� Beidz muldēt, ragainais velns! � tā viņ�.

Tikai tagad saprotu, ka to ļoti labo raksturojumu, ar ko Belo-morkanal priek�nieks Mali�evs par mani un manu darbu pie kanāla slū�u būves novērtējis, iesniegumu par soda samazinā�anu manā vietā uzrakstījis poļu tautības cietuma rakstvedis Meģve�igorskā. Toreiz, kad es atteicos rakstīt �ēlabu, polis nosauca mani par duraku un teica, ka es neapjēdzot, kādā valstī dzīvojot! Tagad, kad esmu izbaudījis katordznieka smago eksistenci, gribas teikt poļu rakstvedim paldies!

Kaut kur mūsu barā izskan pamatīga krievu lamu vārdu straume. Tas ir mūsu brigadieris, kas �ķendējas, ka nu vairs nebūs manis, kas gatavo vīles...

Nododu savus numurētos apģērba gabalus, un man izdod kaut cik cie�amus citus bez numuriem. Mani drīz sūtī�ot uz etapu. Tātad uz kādas �ahtas nometni, kurā mīt parastie ieslodzītie � zeķi.

Jaunais pavērsiens un notikumu birums ir interesants. Tur darba dienas ilgums būs tikai 8 stundas...

Jaunajā tre�ajā �ahtā man jāiet pie �ahtas priek�nieka Galja-nova. Viņ� mani izpra�ņā par visu. Arī par karu un laiku līdz tam. Par darbu katorgas 12.,14. un 16.�ahtās. Noprotu, ka tas ļoti nopietni, un turpmākie notikumi to arī apliecina.

Man jāiegūst �ahtu pacēluma ma�īnista tiesības. Tās var iegūt tepat �ahtas apstākļos. Pēc mēne�a kursus beidzu un tūlīt man jāturpina apgūt zinā�anas Vorkutas kombināta mācību centrā. Mācību laikā strādāju par ma�īnistu galvenajā pacēlumā uz ma�īnas PM-28.

Tikai vēlāk saprotu visu �o manipulāciju iemeslus.

Lieta tā, ka iepriek�ējais galvenā pacēluma mehāniķis Bikovs atbrīvojies, bet pēc tam atkal apcietināts par diezgan smagu avāriju galvenajā pacēlumā. Avārijas dēļ �ahta nav strādājusi 2 dienas. Tagad Bikovam atkal jauns sods � pieci gadi.

Es tieku gatavots kā jaunais galvenā pacēluma mehāniķis. Pēc divu mēne�u kursu sekmīga nobeiguma man uztic visu �o visnozīmīgāko �ahtas mehānismu kompleksu. Ap�ilbino�a avansē�anās! Jāsāk milzīgi grūts darbs sājā bezgala nolaistajā saimniecībā, ko vēl grūtāku padara mans beztiesiskais stāvoklis. Dziļi zemapziņā tomēr gandarījums, ka tie�i man uzkrauj �o smago pienākumu nastu.

Tagad man padoti 36 cilvēki. Se�padsmit no tiem � ieslodzītie. Pārējie brīvie, tostarp arī 4 sievietes � ma�īnistes. Pamazām uzsāku kadru tīrī�anu, un tad pie manis strādā jau 14 latvie�i. Apkalpojam 6 pacēluma ma�īnas � trīs virszemē, trīs � pazemē.

Jau pirmā konflikta gadījumā esmu spiests atlaist � norakstīt uz darbiem pazemē � krievu tautības atslēdznieku, kas savas de�ūras laikā nenobrauc �ahtā apkalpot tur eso�ās ma�īnas, bet visu laiku pavada brīvo ma�īnistu � sievie�u tuvumā. Mani izsauc naktī uz �ahtu un nākas konstatēt, ka pazemes ma�īnai TL �8 iestrēgu�i gultņi. Ja �ī ma�īna nestrādā, tad apstājas visas �ahtas darbs. Attīru piedegu�o zobratu gultņus no skaidām. Uzmanīgi ielieku un ar kociņiem sastiprinu salauztos gultņu �uguna ieliktņus to vietās. Norīkoju atslēdznieku, lai tas nepārtraukti de�urētu un lietu eļļu bojātajos gultņos.

Turpat ma�īntelpā uzzīmēju salauzto detaļu skices un steidzamības kārtā pasūtu detaļas mehāniskajās darbnīcās. Tur prasa: kas izgatavojis skices? Atzīstos, ka es. Vēl noprasa, vai esot pareizi uzzīmējis.

Drīz seko notikums, kas spilgti raksturo situāciju ar atlaisto krievu tautības atslēdznieku. Viņa draugs, liekas, vārdā Scma�kins nolēmis tam blaģ ņe russkij atriebties.

Sema�kins atrod izdevīgu mirkli, kad �ahtā pārbaudu pacēluma ma�īnu TL � 8, ar kuru jāsāk pacelt un nolaist cilvēku vagoneti uz otro horizontu. Tas ir vēl viens atbildīgs mans pienākums. Brīdī, kad esmu zem ma�īnas spoles tā sauktajā kotlovānā, betonētā bedrē zem ma�īnas, un vienīgais apgaismojums patlaban tikai mana, ar akumulatoru darbināmā lampiņa, pēk�ņi no tumsas, nikni lamādamies, iznirst, dzelzs nūju vicinādams, tips. Arī viņam ir �ahtas lampiņa.

� Nu, bļaģ, lati�ķij �id, pro�ķaisja s �i�ņi! Zemļakov nabiraje�? S taboi капа!'

Satrakotā, liekas, arī narkotiku lietotāja uzvedība, ko acumirklī novērtēju un pēc pirmā sitiena ar dzelzs stieni, kas skar manu plecu, es satveru sitēju cie�i un triecu pret rupjo betona sienu. Tas viss notiek tumsā.

Piepe�i uzbrucēja kareivīgums totāli atslābst, un viņ� man prasa:

� Timka, �to slu�ilos�?

Sameistaroju savu apdzisu�o gaismekli un redzu, ka uz manas rokas, kas vēl joprojām stipri tura varoņa plecu, uzgūlies uzbrucēja skalps. Norautā galvas āda ar visiem matu rugājiem kā slapja lupata vāļājas uz manas rokas. Atlai�u sitēju un �igli vedu viņu uz skipu, kas nogādā ogles virszemē. Uzsēdinu varoni oglēm, piesaku signālistam dot se�as reizes signālu ma�īnistei, kas nozīmē ievainotā izdo�anu.

Pats braucu līdzi un puisi nogādāju sanitārajā punktā. Tur atrautais skalps tiek pie�ūts. Vēlāk �īs norautais ādas gabals laimīgi saaudzis, bet pats tā īpa�nieks ar uzspēlētu sirsnību vienmēr izturas pret mani. Sveicina un saka:

� Timka, tomēr tev bija taisnība!

Stāstījumā esmu lietojis da�us specifiskos �ahtu terminus, tamdēļ uzskatu par nepiecie�amu mazu ekskursu �ajā nozarē.

Iz�ķir �ahtas ar vertikāliem un slīpiem stobriem. Pirmās ierīko, kad ogļu slāņi ir dziļi. Tur, kā galvenajā, tā palīga stobros strādā lifti (kleķi), kas 3,5 tonnīgās vagonetes paceļ virszemē. Tur vagonetes apgā� un saturu izber savāktuves pil-

* kriev. 1.amu vārdu savārstījums. Mauka, latvie�u �īd� atvadies no dzīves! Savie�us vāc? Nu ar tevi ir cauri!

*� kriev. Timka, kas noticis?

tuweidigos bunkuros. Vertikālām �ahtām galvenā stobra � tāpat palīgstobra dziļums ap 100 un vairāk metriem.

Slīpās �ahtās slīpums ap 35 grādi, stobra garums ap 120 un līdz pat 200 metriem. 3,5 tonnīgās vagonetes, tā saucamie ski-pi, ripodamas pa sliedēm, pacc| virszemē ogles. Skipi, piestiprināti trosē, kas tinas uz pacēluma ma�īnas spoles, kursē vienlaicīgi � viens ar kravu aug�up, tuk�ais pa otrām sliedēm lejup. Nonākot virszemē pilnais skips tiek automātiski apgāzts un ogles iebirst centrālajā bunkurā. Tajā pa�ā laikā �ahtā piepilda ar oglēm tuk�o skipu. Tas viss notiek automātiski.

Te es runāju par galveno stobru, kas izceļ virszemē ogles. Katrai �ahtai vēl ir otrs � tā saucamais palīgstobrs, kas apkalpo strādniekus, arī ma�īnu, materiālu nolai�anai un pacel�anai no pazemes. Katrai �ahtai vēl ir ventilācijas �urfs, kur spēcīgi ven-tilātori atsūc no �ahtām izmantoto gaisu � cilvēku, zirgu izelpo-jumi, spridzinātāju radītie dūmi. Pa palīgstobru �ahtā ieplūst svaigais gaiss. Katram �ahtā strādājo�am cilvēkam stundā aplēsts 1,5 kubikmetri gaisa, katram zirgam � 5 kubikmetri.

Ogles miljoniem gadu laikā iegūlu�as daudzos slāņos. �o slāņu biezums Vorkutā no 0,5 līdz 2,5 metriem. Ogļu izstrādi veic brigādes, iecirkņi. Katru iecirkni vada iecirkņa priek�nieks, kas komandē brigadierus, tie � savukārt strādniekus. Katrā iecirknī ir arī mehāniķis, bet visu �ahtas maiņu darbu komandē desmitnieks, kas ir arī atbildīgs par visu viņa de�ūras maiņā notieko�o.

Galvenā pacēluma mehāniķis padots �ahtas in�enierim un vairāk gan � �ahtas priek�niekam.

Mēs, latvie�i, tagad vienkopus rodamies vairāk no dienas dienā. No pazemes esmu izpestījis Alfrēdu Grāmatnieku, Pēteri Vīnu un Donatu Skuteli. Latvie�u pulkā pamanu liela auguma varenu vīru. Uzzinu, ka tas ir Kārlis Barkāns � slavenais zirgaudzētājs Latgalē. Viņ� iedalīts iecirknī, kas apkal-' po visszemāko ogļu slāni � no 0,5 līdz 0,65 cm augstu. Redzu un vēl vairāk nojau�u, ka tur strādāt ra�enajam vīram vienīgas mokas. Kārlim neko nesaku, bet aizeju pie �ahtas priek�nieka Galjanova un saku:

� Vadim Vasiļjevi�! Zcmļak pogibajet�!

� Timka, v �om ģelo?� prasa priek�nieks.

Izstāstu, ka ra�ena auguma vīrs ieskaitīts iecirknī, kur ogļu slānis tikai pus metru augsts.

� Un ko tu gribi? � vaicā priek�nieks.

Saku, ka vajadzētu Kārli Barkānu pārskaitīt uz manis apkalpoto galveno pacēlumu.

� Smaga lieta, � priek�nieks saka un tad iz�ķiras, � nu, labi, tikai tev palīdzē�u. Dod parakstīt papīru!

Priek�nieks vēl piekodina, ka no iecirkņa priek�nieka puses būs liels skandāls, tādēļ lai pārskaitu bez trok�ņa. Tā saucamajā narjadnajā. Lieta vēl tāda, ka katrā iecirknī skaitās tā saucamie blatniji, kas darbos nepiedalās. Pat nenolai�as �ahtā. Viņu normas jāizstrādā citiem iecirkņa ļaudīm.

Kārlis Barkāns neko nezina, ka esmu viņu izvilcis no pazemes, kas skaitās gandrīz neiespējami. Otrā dienā, izejot uz �ahtu, sargs Kārli Barkānu iepriek�ējās brigādes sastāvā nenosauc.

� A, kur Barkāns? � uztraucas iecirkņa priek�nieks.

� Viņ� pārskaitīts uz galveno pacēlumu, - atbild sargs.

Nu, mīļie, tādas krievu lamu vārdu pērles dzirdēt man gadījies reti! Seko solījums � pataisīt mani aukstu, sajaukt ar oglēm. Vēl nosauc mani par latvie�u �īdu un apsola, ka par viņu vēl tuvākajā laikā dzirdē�ot...Kad mēģinu viņu daudz maz nomierināt, iecirkņa priek�nieks pasūta mani uz tradicionālajiem trim krievu burtiem...

Visvairāk izbrīnījies pats strīda objekts Kārlis. Viņ� nesaka ne vārda, tikai ar delnu slauka acis...

�ahtas priek�niekam gan tiku mazliet melojis, ka Barkāns vajadzīgs galvenajā pacēlumā. Iekārtoju viņu pie visdro�ākajiem darbiem �ahtā pie pogruzkas. Tur darbus rīko man labi pazīstams ukraiņu ģenerāļa Terpilovska dēls Sergejs. Iecirknis nodarbojas ar mehānisku ogļu iekrau�anu dzelzceļa vagonos. Sergeja tēvs, sarkanais ģenerālis, no�auts 1937. gadā.

* kriev. Vadim Vasiļjevi�! Novadnieks iet bojā! ** Kas par lietu, Timka?

Kādu citu dienu mani izsauc �ahtas priek�nieks un saka:

� Timka, man vajaga vienu latvieti norīko�anai par darbu vadītāju virszemē. Dod, man vienu savu zemļakul

Saku:

�Nu bet ja viņ� nav speciālists un nepratīs veikt uzdoto?

Priek�nieks atbild:

� Vsjo ravno, ļi� bi on bil lati�!'

Atkal viens latvietis tiek izvilkts no pazemes dienas gaismā. �oreiz tas ir Latvijas neatkarības laika �urnālists Leons Melnozols. Par �o negaidīto iespēju un iznākumu esmu patiesi priecīgs. Domās slavēju �ahtas priek�nieku par to, ka viņ� pienācīgi novērtējis manu un visu latvie�u krietnumu un darbu prasmi. Patie�ām liels gandarījums. Leons no sirds pateicas...

Salīdzinot ar katordznieku nometni, tagadējo, ko jau varu saukt par mūsējo, jūtama liela starpība. Pirmkārt, mūsu nometnē it kā divas zonas. Viena vīrie�u, otra � sievie�u. Kopīga virtuve, kopīgs sanitārais punkts un vēl kaut kas pavisam jauns: dzemdību baraka.

Atceros, ka Ļeņingradā, mūs vedot melnajā Bertā kopā ar sievie�iem, kāds pārītis par varēm centās cie�i pamīlēties... Ieslodzītās sievietes par varēm centās kļūt grūtas, lai panāktu cilvēciskāku izturē�anos un vieglāku darbu. Arī drīzāku atbrīvo�anu.

Ja tā padomā, tad necilvēcīgā krievu nometņu sistēma, kas turēja nebrīvē un neiedomājami primitīvos apstākļos miljoniem jaunu vīrie�u un sievie�u, kad pasaulē bija beidzies kar� un visur citās valstīs cilvēki strādāja sev labākai dzīvei, �eit darīja visu, lai cilvēkiem nebūtu brīvības, nebūtu skaistākā, kas atvēlēts �ajā pasaulē � mīlestības...

Mūsu nometnei līdzās sievie�u nometne, kurā, kā vēlāk izrādās, arī daudz latvie�u meiteņu. Kādu dienu maizes vedējs mums nodod trīs zīmītes, kuras rakstīju�as Aina, Irma un Vecmāmiņa.

* kriev. Vienalga! Lai tikai būtu latvietis!

Ar lielu interesi lasām zīmītes. Viena, ko rakstījusi Aina Skrapce, mani sevi�ķi saintriģē.

Sākam sarakstīties. Protams, cik laimējas dabūt pastnieku. Vēstules sāku gaidīt aizvien nepacietīgāk, un liekas, ka Aina arī... Līdz tam mēs dzīvē nekad nebijām tiku�ies. No Ainas saņemtās vēstules man izdevās saglabāt un atvest uz Latviju. Vēlāk tās daļēji tika publicētas krājumā Cēsu novada represēto iedzīvotāju piemiņai.

Da�i fragmenti:

1949. gada 30. oktobrī

... interesantu domu apmaiņu varu vēl augstāk vērtēt, kā Jums liekas. Gaidī�u arī kādu bildi un, ja kādreiz atliek laiks, atceraties, ka reiz apsolījāt izvilkumu no dienu grāmatas Kurzemes cīņu laikā... Lai kā, bet ziniet, ka gaidī�u Jūsu vēstules vienmēr, par daudz nebūs nekad.

18. jūnijā, 1951. gadā

Teofil! Paldies par vēlējumu � Jāņunakts sapni un, ja mazliet reibino�ā vīrakā saglabājies vēl tikko no dzimtenes atceļoju�ais ievu zars, tam vajadzētu būt īsti skaistam. Ilgas un cerības lai mums visiem gai�as Jāņu ugunis, vismaz to atspīdumu acīs. Bet vai tikai sapņosim? Sapņiem savs laiks. Vai nevaram pielīgāt Vorkutas klajumus? Mūsu tautie�u te nav mazums un vai tādēļ mēs nebūsim Jāņubērni, ja mūsu gaitām �auri, pūļa izmīti ceļi un Jāņu zālei kāda pusplaukusi purene?Jānu dziesmu pūrs vēl nav iznīcis, lielā soģa aizmirstības skarts...

Kāda garantija, ka dzīvos mūsu tauta, valoda un tikumi, ja mūsu ģimene vairs nepieder tautai...

1. jūnijā

...Paulis brauc uz dzimteni... Tepat uz galda smar�o meijas � �ovakar man iedāvināja mazu, mazītiņu Latvijas bērzu slotiņu. O, Teofil, kā smar�o! Birzis un pakalnes jau zied un smar�o pa vecam, lai arī aizaugu�as daudzas, daudzas takas... Rīgā postījumu pēdas aizlāpītas sve�u ielāpu un ielās pārsvarā dzird sve�u valodu. Ticamas liekas pat ziņas, ka sākusies arī lauku kolonizācija. Baidos, ka būs sāpīgi redzēt vienpadsmit gadu pārvērtības Latvijā...

1951. gada 23. janvārī

... Teofil, ir labi ka Jūs tā pavisam dro�i un atklāti runājat par mūsu nākotnes �izredzēm�. Piekrītu � un vēl jo jūtīgāks, liekas, būs mūsu �barometrs�, apzīmogots ar speciālā re�īma zīmogu. Bet vai tad nu tādēļ galvu nokārt?! Vai tādēļ, ka pavasara pali daudz izposta, noārda, aizskalo, var noliegt to svētību, ko tie dod augsnei? Svarīgi, lai viss augtu un plauktu, uz aug�u, uz priek�u ietu! Ticēsim, ka stiprie izturēs, un stipri būsim mēs.

Pēc kāda laika mūsu nometnē likvidē sievie�u mazo zonu. Visi kalnu speciālisti tagad dzīvojam biju�ajā dzemdību barakā. Tādās ni�ās bez durvīm. Katrā ni�ā pa diviem cilvēkiem.

Mūsu �ahtas teritorijā bie�i tiek ievestas sievietes sniega tīrī�anai. Te viņas izklīst pa siltākām vietām, kā mehānisko cehu, zāģētavu un jo sevi�ķi cen�as tikt manu ma�īnu telpās. Tādās reizēs saņemu priek�niecības pārmetumus par ma�īnu neregulāro darbu. Parasti tad pats tur cen�os nerādīties. Visbie�āk nobraucu �ahtā pie saviem tur strādājo�iem ļaudīm.

Kad sievie�iem jāiet prom, sargi nevar salasīt vienkopus ne pusi no atvesto sievie�u skaita. Tad tiek pārbaudītas visas �ahtas siltās vietiņas. Paiet krietns laiks, kad beidzot nu visas sameklētas un konvojs � paldies Dievam � brigādi aizved.

Domāju, ka daudzas no �īm sievietēm aiznesa sev līdzi pamatotas cerības kļūt par māmiņām...

Barakā mani gaida patīkams mirklis. Saņemu kārtējo Ainas vēstuli. Uzzinu, ka viņa Cēsu skolotāju institūtā apcietināta par palīdzības snieg�anu partizāniem un par pretvalstisku darbību pret krievu okupantiem. Nu jau, kad par Ainu zinu vairāk, pastāstu, ka arī es esmu Cēsīs dzimis.

Donātu Skuteli, ko ar mokām esmu pārdabūjis pie sevis, es norīkoju par ma�īnistu pie tā saucamās TL-800. �ai ma�īnai jāapkalpo no oglēm atlasīto un og|u starpslānī atrodo�os zemes akmeņu krautuve. Viņam visai bie�i � tā saucamās parodas dēļ � iznāk sarau�anās ar vagone�u stūmējiem. Sava stūrgalvīgā rakstura dēļ Skutelis bie�i izpelnās iedunkā�anu vai pat piekau�anu.

Vienā reizē Skutelis vienkār�i ma�īnu pamet un noslēpjas kaut kur teritorijā. Mani no zonas izsauc uz �ahtu � esot pazudis ma�īnists. Norīkoju de�ūrējo�o atslēdznieku Skuteļa vietā.

Kad maiņas beigās brigādes salasās pie vārtiem, parādās arī Donāts. Es viņam jautāju, kamdēļ mani viņa dēļ izsauc uz �ahtu. Viņ� atbild, ka negribot, lai viņu nositot. Tas esot mans pienākums: gādāt, lai viņ� varētu dro�i strādāt! Vēl viens pienākums!

Reiz, kad pēc trīs maiņu uzturē�anās �ahtā, kur pazemē mainījām ma�īnu troses, atgrie�os zonā un redzu, kāds tips pamatīgi dauza Donātu. Iejaucos un triecu sitēju pret barakas sienu. Saku Donātam, lai mudīgi pazūd. �oreiz izrādās, ka biju pastrādājis nāves grēku. Pacēlis rokas pret zagli. Tādam, pēc ieslodzīto likumiem, draud nāve.

Ilgi nav jāgaida. Mani izsauc uz tribunāla sēdi, kas notiek barakas drēbju �āvētavā. Neko darīt, ir jāiet.

Viens no galvenajiem prasa, kā es iedro�inājies pacelt roku pret zagli. Saku, ka to darīju pret nelieti. Gribu vēl prasīt, kā lai pazīst tādus neaizskaramos, bet mani jau satver vairākas rokas un uzceļ uz krāsns virsas. Tad uzmet kaklā cilpu un manāmi savelk to. Kad sāku rīstīties un tvert pēc gaisa, cilpu noņem un mani atbrīvo. Galvenais nosaka:

� Pateicoties tam, ka tu esi mu�iks, mēs tev dāvājam dzīvi. Nu skaties tik, tas ir pēdējo reizi!

Jāpaskaidro, ka mu�iks ir kasta tūlīt pēc zagļiem. Tālāk seko musor (mēsli), �orh(velni) un sukas, kas iznīcināmi pēc zagļu likumiem.

�ajā laikā esmu paspējis daudz izdarīt. Ma�īnmājām ir ielikti jauni logi, ieklātas grīdas. Nu vairs sniegs nekrīt uz ma�īnistu drēbēm un vadstieņiem, izsaucot bīstamas situācijas. Siltumu �im mājām piegādā veca dzelzceļa lokomotīve. Ma�īnistes vairs netuntuļojas lakatos un �allēs, kas ir bīstami viņu darbā. Tagad visiem ir kombinezoni.

Ma�īnu reduktoru sazobes noregulētas. Ma�īnas strādā samērā klusi, vismaz daudz klusāk nekā agrāk. Labi palīgi man darbā ir Alfrēds Grāmatnieks un Pēteris Vīns.

Melnajā �ahtu teritorijā īsajā vasaras periodā ap ma�īnmājām zaļo iesētās auzas. Vietējiem visiem tas �ķiet neparasti. Kāda komisija, nākdama no sardzes būdas, pat skaļi nosaka:

� Srazu vidno, �to mehāņik ņe russkij!'

To dzird mani vīri, kas nāk aiz komisijas, un pastāsta man.

Tagad latvie�u skaits galvenajā pacēlumā jau 14. Mani ieskaitot � 15!

Atkal ķibele! Sa�ķiebies palīgstobra ma�īnas PM-20 koka konstrukcijas veidots troses atbalsta tornis(Aap4or). Priek�nieki rēķina, ka torņa iztaisno�anai nāksies pārtraukt darbus �ahtā vismaz uz �etrām dienām.

Nopētu torni. Ar teodolītu izmēru no�ķiebuma leņķi un atrodu, ka torni, attiecīgi sagatavojot var icregulēt, nepārtraucot ogļu ieguvi �ahtā.

Mani izsauc �ahtas priek�nieks, nolamā savu galveno in�enieri. Tas apgalvojis, ka no Dreimaņa ieteikuma �iks vien bū�ot. Priek�nieks man familijāri saka:

� Timka, davai, davai!

Es visu pamatīgi pārdomāju. Darbus veik�u ar saviem ļaudīm, darba laikā man apkārt lo�ņā galevenais in�enieris Volkovs. Staigā un kaut ko pieraksta. Lieta tā, ka manai iecerei ir arī zināms risks. Lai visu darba laiku tornis būtu stingri piespiests zemei, palīgstobra trosēs karājas 4 pilnas vagonetes.

Pēc �etru stundu saspringta darba esam slapji, nosvīdu�i. Vajadzīgais leņķis � pieci grādi uz abām pusēm no atbalsta �ķīvja tornī � sasniegts. Galvenais in�enieris Volkovs kaut

* kriev. Tūlīt redzams, ka mehāniķis nav krievs! kur pagaisis. Ziņoju �ahtas priek�niekam, ka darbs paveikts. Viņ� man izraksta 700 rubļu prēmiju. To gan varē�u saņemt un izlietot pēc atbrīvo�anās.

Pēk�ņi man zvana no pogruzkas mehāniķis Terpilovskis un ļoti satraukts ziņo, ka Kārlis sabraukts. Nesos turp. Kārlis Barkāns pie pilnas samaņas. Viņam nobraukta roka un viena kāja. Krietnais vīrs vēl mēģina smaidīt un bilst:

� Teofīl, ceru, ka maizes dona arī turpmāk man atradīsies...

Saku, ka galvenais, lai viņ� kļūtu atkal vesels. Mierinu, teikdams, ka tagad protēzes tik tālu attīstītas, ka pat viņam netraucēs pārvietoties un dzīvot. Vēl viņ� sāpīgi vaicā, vai dancot arī varē�ot?

Kārli ievieto stacionārā. Rentgena nav. Ārsts, �īds, saka, ka būs nepiecie�ams vismaz 1 miljons vienību penicilīna, bet kur to ņemt? Vajagot naudu. īsā laikā savācu vajadzīgo tūkstoti rubļu, un penicilīns Kārlim būs.

Trīs dienas Barkāns turas pie samaņas. Tad atslēdzas un pēc piecām dienām nomirst. Man izdodas sarunāt izgatavot vienkār�u zārku, kurā guldām miru�o. Ārsts, izdarījis pavir�u sekciju, vēstī, ka Barkānam biju�as atsistas �etras ribas un tās iedūni�ās plau�ās. Vēl arī ārsts atradis ļaundabīgu pieaugumu pie sirds un saka, ka Barkāns �ā vai tā būtu dzīvotājs vairs tikai da�us mēne�us.

Nosūtu no sava personīgā rēķina 500 rubļus Kārļa sievai. Vēl savācu no citiem ap 1500 rubļu un tā 2000 rubļu ceļo pie nelaiķa izsūtītās sievas uz Krasjojarskas apgabalu.

Mani tomēr neatstāj sirdsapziņas pārmetumi. Ja nu es nebūtu izvilcis Kārli no dziļās pazemes un atdevis darbā pie Terpilovska?

Jāpiemin, ka mums sāku�i maksāt algu. Kārtība tāda: no algas, kāda pienāktos brīvam strādniekam, izmaksā pusi. Otra puse iet zudumā, tādēļ, ka esi padomju zemes nodevējs. No saņemamās algas puses atskaita par uzturu, apģērbu, apsardzi, sargsuņu iztiku, gaismu un siltumu. Bez tā vēl mūs piespie� parakstīties uz valsts aizņēmumu.

Man, kā galvenā pacēluma mehāniķim, alga 1800 rubļu. Ja es būtu brīvais, tad saņemtu vēl 100% ziemeļu piemaksu � tātad pavisam 3600 rubļu. Tagad, pēc visu dzīves izdevumu atskaitī�anas, man izmaksā 100 rubļus. Pārējo, apmēram 300 rubļu, ieskaita personīgajā rēķinā, ko varē�u saņemt pēc atbrīvo�anas.

�eit nav arī se�u katlu baro�anas sistēma kā katorgas �ahtās. Ēdiens, tā saucamais garantijas kāds, visiem viens. Pārējo vari piepirkt klāt vietējā veikaliņā.

Savā saimniecībā, neskaitot remontus ma�īnmājās, esmu vēl ieviesis da�ādus uzlabojumus. Plānu daļas priek�nieks �īds Bere�anskis iesaka man katru mēnesi uzrakstīt pa vienam, manis ieviestam uzlabojumam mehānismos. Par to ar viņa gādību saņemu pilnu ieskaiti. Tas ir 1:3.

Viens sevi�ķi asprātīgs uzlabojums.Tā sauktā parodnij terekoņņik aug�galā izdomāju ierīkot automātisku vagonetes izgā�anu, lai nevajadzētu cilvēkam braukt pilnajam vagoniņam aug�ā līdzi un riskēt, to apgā�ot. �ādi braucieni nereti beidzās traģiski, sevi�ķi stipru sniega vētru, purgu, laikā.

Pēcāk izrādās, ka �o manu konstruēto ierīci kustības in�enieris uzdevis par savu izgudrojumu. Lūk, kā!

Jūtos ne pa jokam aizvainots, un seko momentāna mana atbildes rīcība.

�ahtu dro�ības tehnikas grāmata ir varcn bieza. Tur viens no stingriem noteikumiem attiecas uz tērauda vilkmes trosēm. Kāds punkts nosaka, ka viena stiegras vijuma garumā � apmēram 40 centimetros atsevi�ķu dzīslu pārrāvuma skaits sasniedz 5, tad trose ir jāmaina. Manā saimniecībā strādā apmēram 15 kilometru da�āda resnuma tro�u. To stāvokli es labi pārzinu.

Kādu dienu pēc atkārtota jaunas troses pieprasījuma, es apstādinu velkmes ma�īnas darbu. Tas ir par iemeslu visu �ahtas darbu pārtrauk�anai.

Galvenais in�enieris skraida, lamājas, bet es palieku pie sava. Tiesa, es saku, lai viņ� dod rakstisku rīkojumu darbu turpināt ar �ādām �aubīgām trosēm. To viņ� neriskē un sūta mani ar trim slavenajiem krievu alfabēta burtiem...

Zvana arī �ahtas priek�nieks. Vaicā, vai tie�ām lieta tik nopietna? Atbildu apstiprino�i.

Jauno trosi atved nākamajā kalendāra dienā, jo mums te dienu vispār nav. Ir tikai polārā nakts...

Mūsu tre�ajā �ahtā ir 7 iecirkņi. Katram iecirknim � priek�nieks un mehāniķis. Da�i iecirkņi izpilda plānu ar uzviju, bet viņu mehāniķis ir brīvais. Ja nu es arī iegūtu �ahtu mehāniķa grādu, varētu sarunāt, ka man pieraksta �ī mehāniķa izstrādes procentus. Tādejādi būtu nokārtota ieskai�u problēma.Tas samērā viegli izdarāms, jo grāmatvedībā strādā tādi pa�i ieslodzītie un tie varen kāri uz naudu. Jāpaskaidro, ka es kā �ahtas pacēluma mehāniķis ieskaites saņemu pēc �ahtas kopējā plāna izpildes. Labākā gadījumā oficiāli varu dabūt ieskaitēs tikai pusi dienas.

Eksāmenu nokārtoju mēne�a laikā neklātienē. Tā man jau tre�ā �ahtu specialitāte! Tagad man vairs nav katru mēnesi jāraksta iesniegums ar manis veikto darbu uzlabojumu aprakstu.

Visām manā saimniecībā eso�ajām pacēluma ma�īnām esmu izgatavojis dilsto�o detaļu zīmējumus. Pārsvarā tie ir gultņu ielikņi � �uguna korpusi ar babīta ielējumu. Tiesa, babīta mums, tāpat kā citur, nav un gultņu ielikņus virpo no mīksta �uguna. Ma�īnu darba laikā �ādi gultņi prasa sevi�ķu uzmanību un aprūpi.

Kādu dienu man zvana no noliktavas un saka, lai izņemot pacēluma ma�īnas PM gultņus. Ar interesi eju apskatīt. Nē, tie nav domāti manām ma�īnām, bet visi pielieti ar babītu. Tā lieta der. Saku, lai izraksta.

Tā nu manā rīcībā nonāk ļoti lieli gultņu ielikņi ar babīta ielējumu. Ja ielikņus tūlīt sadauza, tad top babīts manām ma�īnām. Pui�i bez lieka trok�ņa dauza kopā �os gultņu ielikņus un izņem babītu. Pavisam kādus 40 kilogramus. �o bagātību noslēpju zem pacēluma spoles ieso�ajā bedrē, kur vienmēr ir ūdens.

Blakus tre�ajai �ahtai ir remonta fabrika. Tur strādā m^ns draugs Jānis Ziemelis. Steidzīgi izdaru pasūtījumu visām detaļām, kam gatavi rasējumi. Saku, ka babīts mans.

Pēc neilga laika kombināta ļaudis izmisīgi meklē pa visām �ahtām 40.�ahtai domātos gultņu iclikņus. Ierodas arī pie manis. Es viņiem parādu savus � it kā no noliktavas saņemtos. Nesapratnē vīri aiziet, piebilzdami, ka �o detaļu trūkums aizkavē�ot 40.�ahtas darbu sākumu.

Esmu ar visādiem līdzekļiem sagādājis visām pacēluma ma�īnām jaunas tērauda troses. To kopgarums � 15 kilometru!

Ieslodzītos cen�as neturēt vienā nometnē ilgāk kā trīs gadus. darba vieta, kā arī nometne tiek mainītas, ieslodzītos pārsūtot pa etapu uz citām nometnēm. Tiek ieskatīts, ka, ilgi vienā vietā būdami, ļaudis sadraudzējas ar brīvajiem vai pat ar sargiem un nav vairs izsekojami. Pa garāku laikposmu arī sluka�i sevi atklāju�i un nav vairs sekmīgi Jūdasa lomas pildītāji. Arī stuka�us pārsūta uz citām nometnēm,kur viņus vēl nepazīst.

Nometnē esmu sadraudzējies ar nometnes mākslinieku Nikolaju Dolgopolovu. Viņam ir sava neliela telpa kultūras barakā. Dolgopolovs bijis sarkanarmietis un ticis nomests ar izpletni vācu aizmugurē. Viss gaisa desants gājis bojā, viņ� vienīgais izdzīvojis. Par to arī apbalvots ar 10 gadiem ieslodzījuma. Viņam neesot noticēju�i, ka varējis palikt dzīvs, nekalpojot vācie�iem.

Dolgopolovs man stāsta, ka viņam māja pie Volgas pilsētiņā, ko sauc Tutajevo, kas agrāk saukusies Romāno � Borisogļebska. Viņ� man ne reizi vien saka, lai pēc atbrīvo�anās braucu pie viņa. Do�ot mājas otro stāvu. Volgā esot zivju bagātība, bet dārzos izaugot viss, kas pārtikai vajadzīgs. �ie mudinājumi no viņa skan jau tad, kad vēl dzīvs bija Staļins un kad par mājās brauk�anu vēl grūti bija pat iedomāties.

Pienācis 1953. gads. Esmu ieguvis ceturto profesiju � �ahtu desmitnieks. Tas vada visus darbus �ahtā maiņas laikā. Tas ir visbīstamākais amats, jo reti paiet kāda maiņa, kur nekas nenotiek. Ja par to pie�uj vainu desmitniekam, soda laiks tiek pagarināts. Ja desmitnieks ir brīvais, tad tas saņem jaunu soda termiņu un nonāk zonā. Tādu ļau�u te bezgala daudz, kam liktenis neļauj un neļauj Vorkutu atstāt. �ī sodu sistēma attiecas arī uz citām profesijām. Tā tiek nodro�ināta kadru nemainība un pietiekamība.

Jau labu laiku kāds vīrs, uzvārdā Jepihins, ļoti slepeni stāsta, ka Vorkulā organizējas amerikāņu armijas struktūras. Visiem dalībniekiem tiekot pie�ķirtas amerikāņu armijas dienesta pakāpes.

'Го, ka kaut kas Vorkutā tie�ām notiek, liecina pēk�ņais 12.�ahtas priek�nieka arests un izplatījusies vēsts, ka viņa �ahtā atrasts raidītājs. Varen laipni un briesmīgi slepeni mājieni seko cits citam, mudinot iesaistīties �ajā lietā. Viss tas dara mani uzmanīgu un piekrīto�o gala vārdu es izvairos sacīt. Atlieku to vēl un vēl.

Te pēk�ņi � sacel�anās un streiki visu PSRS nometņu ieslodzīto vidū. Visur vienlaicīgi. Mūsu tre�ajā �ahtā gan tāda sevi�ķi pastiprināta uzraudzība un �ahta nepārstāj strādāt. (Vorkutas baseins dienā valstij sagādā ap 55.000 tonnu ogļu).

Dzirdam, ka smagi klājas cilvēkiem citās �ahtās. Sevi�ķi 26. �ahtā. Tur jau no�auti 60�70 cilvēki un ap 200 ievainoti. Lielāki vai līdzīgi notikumi risinās arī citās �ahtās. Tālajos aus-trumos, kur sargi mīt zonā, bet ieslodzītie staigā brīvi, tur �ie brīvie ieslodzītie ar celtniecības tehniku � buldozeriem uzbruku�i sargiem viņu no�ogotajā zonā.

�urp brauc augstu Maskavas vīru komisijas un visādi mēģina ar da�ādiem iespaido�anas līdzekļiem, streikus izbeigt.

Labi ļaudis mūs brīdina � būt piesardzīgiem.

Manu saimniecību diezgan bie�i pasācis apciemot kāds tre-sotā formā ar ordeņiem pie krūtīm. �ķiet, tas varētu būt it kā izbijis flotes virsnieks. Nojau�u, ka �is brīvais tiek gatavots manā vietā.

Jūtu, ka pienācis laiks padomāt, kas būs ar mūsu latvie�u pui�iem, ko esmu savācis vienkopus. Man aizejot, mainīsies arī viņu liktenis. Tad ienāk prātā kāda ideja: saziņā ar vietējo mācību kombinātu, sarīkoju pacēluma ma�īnistu kursus. Ja mani pui�i dabūs �ādas ma�īnistu tiesības, tad neviens vairs nevarēs pēc manis viņus iedabūt atkal pazemē.

Izdodas! Pēc kāda mēne�a visi 14 manējie ir ieguvu�i pacēluma ma�īnistu tiesības. Tagad varu būt mierīgs, ka ar �iem maniem tautie�iem nekas slikts nevarēs notikt un mēs visi reiz atkal pārnāksim mājās dzimtenē.

Izrādās � esmu paspējis pēdējā brīdī. Jo tresotais, bravūrīgais brīvais vīrs oficiāli pieņem no manis ma�īnu saimniecību. Viss izcilā kārtībā un nodo�ana viegla un ātra.

Mani nosūta uz 19.�ahtu. Te man atkal piedāvā mehāniķa vietu. �oreiz es atsakos. Nav arī skaidrs, kā man ar visa iepriek�ējā darba ieskaitēm. Sākt no jauna kārtot visu nolaisto �ahtas pacēluma saimniecību nav ne mazākās vēlē�anās, ne prāta darbs. Te ātri varu tikt tikai pie jauna soda termiņa pagarinājuma!

Nokārtoju lietas tā, ka bū�u tikai atslēdznieks vai ma�īnists galvenajā pacēlumā. Tādējādi ar savu pieredzi varē�u palīdzēt mehāniķim. Esmu atradis arī iespēju, kā par nieka rubļiem palielināt savu ieskai�u dienu skaitu.

Pienāku�as 1953. gada beigas, un man saka:

� Dreimanis, bēri begunku!

Tas nozīmē, ka mans soda mērs beidzies un ar tā saukto begunku jāapmeklē visi �ahtas dienesti un jādabū parakstīti apliecinājumi, ka nevienam te neesmu neko parādā. Jānodod arī drēbes. Esmu kā apstulbis � pēc �iem nebrīves gadiem.

Man izmaksā naudu, kas krājusies manā personīgajā kontā. Summa � gandrīz 6000 rubļu. Tā kā ar �ahtas priek�nieka atļauju savulaik esmu nosūtījis Kārļa Barkāna dzīvesbiedrei 500 rubļu, arī manam jaunākajam brālim Edgaram, ari leģionāram, kas tikko atgriezies no Vācijas, kur bijis gūstā kā 15. divīzijas cīnītājs, vēl 500 rubļus, tad varu teikt, ka manā kontā biju�i ap 7000 rubļi.

Dzīves vietu, atgrie�oties Latvijā, drīkstē�u izvēlēties ne tuvāk kā 101 km no Rīgas, jo vēl piecus gadus pastāvēs manu tiesību ierobe�ojums.

Dū�īga krieviete ar uzple�iem noprasa, uz kurieni es brauk�ot, un piezīmē, ka nedrīkstu tuvāk par 101 kilometru no Rīgas.

Saku, ka brauk�u uz Siguldu.

� Cik tas tālu no Rīgas? � varenā sieva stingri noprasa.

� Ja brauc caur Limba�iem, tad simtpiecdesmit kilometru!

� Vienalga, ka tikai simts kilometru! � svarīgā persona nosaka.

Esmu apmeties pie 1941. gada izvestā, tagad it kā brīvlaistā, Paula Akota. Viņ� strādā 4. rajona elektrības apak�stacijā. Man grūti pierast pie dzīves ārpus lēģera zonas. Nevaru gulēt tumsā. Kā gaismu nodzē�, tā esmu aug�ā un nespēju iemigt. Maizi veikalā pērku iespējami lielā vairumā.

Paulis smejas un ieteic apdomāt, cik tad mēs divi varam to maizīti apēst.

Braucu uz pilsētu Vorkutu. Nopērku nepiecie�amās drēbes. Apmeklēju vietējo tirgu un nu savām acīm redzu, kā komiki kauj brie�us, litriem dzer siltās asinis un veikli sagrie� un liek�ķerē mutē plānas, vēl siltas, brie�u ga|as sloksnes.

Brīvība! Mans mazās zonas laiks beidzies!

Esmu lielajā zonā, kurā krievu okupācijā nonākusi arī mana dzimtene Latvija. Vēl nezinu, ka �ī nebrīve ilgs pus gadsimtu un ka būs jāmācās privātajā dzīvē dzīvot citādi, nekā mani kādreiz mācīja māte un skolotāji neatkarīgās Latvijas valsts laikā.

Es braucu mājās!

Tuk, tuk, tak, klaudz vagona riteņi slie�u salaidumos. Liekas, ka �ādi tiek skaitītas desmiti un simti tūksto�u dzīvību, kuru dvēseles klīst Vorkutas tundru sniegputeņos.

Katrā stacijā vīri ar gariem, pīķveidīgiem iesmiem pārbauda ogļu vagonu atbilstību instruktā�ām. Galvenais, lai nekur nemanītu ar kaļķu javu apsmidzinātās ogļu virskārtas izmaiņas. Esot biju�i gadījumi, ka jau �ahtās pildītajos ogļu vagonos konstatētas dēļu slēptuves un atkal kāds mēģinājis tā izkļūt brīvībā.

Pārbauda pasa�ierus vagonos. Vai visiem ir stipri papīri.

Atceros nostāstus, kā Vorkutas pilsētā ļaudis pārdzīvoju�i �ausmas, kad pēc Staļina nāves tika amnestēti kriminālisti. Pilsētā notiku�i īsti slaktiņi starp zagļiem un sukām. Daudzi meklēju�i glābiņu tā saucamajās aizliegtajās zonās. Tur tie tiku�i no sargu torņu snaiperiem no�auti.

Līķi ma�īnām vesti prom uz tundru. Skolas biju�as slēgtas. �o ļautiņu varā nonāku�i pat vilcieni. Da�kārt vilciena pavadoņi tiku�i vienkār�i no ejo�a vilciena vagoniem izsviesti. Slaktiņi turpināju�ies arī turpmākajās stacijās � Intā, Uhtā, Pc�orā un citur.

Savādi, bet man �īs ziņas liekas pa�as par sevi saprotamas. Tā ta�u Vorkuta! Un tomēr esmu pret �iem nostāstiem izteikti vienaldzīgs � es ta�u braucu mājās! Viss pārējais �odien liekas mazsvarīgs...

Turpat desmit gadus esmu aplaimojis �o, it kā Dieva aizmirsto, zemi.

Kādā stacijā no vietējiem tirgoņiem nopērku kādus desmit vārītus kartupeļus. �ādi tirgoņi sagaida vilcienus katrā stacijā. Var nopirkt arī kazas pienu rūsēt sāku�ās skārda bund�ās. Pret pienu man nebūtu iebildumu, bet pret sarūsēju�ām bund�ām gan.

Vagonā uzrodas arī pa labam draugam, kas li�ķīgi mēģina iesākt sarunas. Visus �ādus gājienus nav grūti at�ifrēt, kad aiz muguras turpat desmit gadu nebrīves pieredze. Tā labajam draugam jāiet vien tālāk... nekāda draudzība mums nesanāk.

Ar grūtībām esmu novietojis uz plaukta savu finiera �emodānu, manu pirmo pa�am piedero�o lietu brīvībā.

Vagonu riteņiem vienmuļi klaudzot, domās sāku visa notiku�ā inventarizāciju. Uzdodu sev jautājumu: ko esmu guvis vai zaudējis �ajos desmit gados? Esmu nonācis pie atziņas, ka, ja cilvēks izmisis saka,ka viņ� vairs nespēj ciest, �ajā mirklī sākas viņa varē�ana, kas turpinās ilgi jo ilgi.

Pirms Ļeņingradas klajā aiz vagona loga saskatu sīku bērziņu baltos, trauslos augumus. Acīs kāpj valgums. Jāpiekrīt teicienam, ka cilvēkam acis iekārtotas slapjā vietā...

Vēl prātā nāk atziņa: esmu latvietis. Mēs, latvie�i, esam maza tauta, izkaisīta pa visu pasauli. Lai mēs par sevi un savu zemi atgādinātu citiem, mums jābūt gataviem pierādīt, ka vieta, uz kuras mēs stāvam, ir Latvija...

Beidzot! Ar visu savu ietilpīgo finiera �emodānu esmu mājās! Gan ne Siguldā, kā biju Vorkutas priek�niecībai solījis, bet jau Rīgā.

Mans stingrais papīrs, izrādās, tik stingrs nemaz nav. Izdotajā pasē ieraksts: положение щ паспортизации стать 39. Tas ir tiesību ierobe�ojums. Es nevaru iet 5 gadus vēlēt Augstāko Padomi, nevarē�u arī iet sargāt sociālistisko tēviju.Kara klausības apliecībā ierakstīts: derīgs, bet neapmācīts.

Velns ar ārā! Vai viņi nedomā mani par jaunu, pēc savas modes apmācīt kara mākslā?!

Neesmu noskaņots �os piecus gadus gaidīt un nejusties kā cilvēks.Tāpēc esmu spiests iegādāties tīru pasi. Izrādās, ka pase un arī citi dokumenti ir prece un tātad � nopērkami...

Siguldā satieku mūsu diviziona kara ārstu Raimondu Ginte-ru. Viņ� strādā vietējā slimnīcā un ambulancē. Iepazīstu arī veiklu zēnu Jēkabu Kleperi. Viņ� vadījis Gūtmaņalas apkārtnes iekārto�anu ar dīķiem un tualeti publikai. Savu paveikto darbu sarakstos viņ� divkārt pārcenties un pats pieļauj varbūtību, ka par to nāksies atbildēt. Kleperis gudro, kā pasniegt savu nodevu pilsētas vadībai. Viņ� izdomā pilsētas tēvus iepriecināt ar krā�ņu, ādā iesietu adresi. Kleperis man prasa, kādu tekstu lai adresē ieraksta. Jāpalīdz. Es saceru:

Mū�senā Gauja savos miglājos auklē

Skaistuli Siguldu � gadsimtus vecu.

Tum�ās varas tā veikusi, tiekdamās saulē;

Smagos brī�os � Turaidā atbalstam plecu.

Nes Gauja ūdeņus un senus rēgus skalo. Ko seni ļaudis � vēsturnieki vien tik min � Tev �odien prieks un laime jāatstaro Tiem ļaudīm mieru aizstāvēt kas zin.

Manu pirmo dzejojumu brīvībā, saprotams, Kleperis uzdod par savu. Neko sacīt, es ta�u esmu no turienes..

Kaut Siguldā, bet man nav iespējas atgriezties un rast patvērumu savā bērnības zemē Turaidā, kur reiz saimniekoja mana mātes māsa. Tās ir Ābeļkalnu mājas, un viss ēku komplekss � Turaidas mui�a. Saimniece no mājām padzīta un tagad mitinās kādreizējā Turaidas dārznieka mājiņā, ceļmalā, pa kuru tūristi dodas aplūkot Turaidas pils drupas.

Kā par brīnumu mani bez ierunām pieraksta Rīgā. Pat bez liekiem jautājumiem. Mūsu ģimenes draugs Roberts Ķipurs, kas strādā par pasniedzēju Universitātē, stingri jo stingri mani brīdina netuvoties Universitātei, lai neiznāktu brauk�ana atpakaļ uz Vorkutu...

Sāku strādāt par auto atslēdznieku trestā Latribstroi' Un sākas viss no gala...

* kriev. organizācijas saīsināts nosaukums. Latvijas Zivju rūpniecības celtniecības organizācija.