Tiesu medicina (rokasgrāmata ārstiem)

Rokasgrāmatas autori: prof. A. Deņkovskis, med. zin. kand. A. Zitkovs* doc. K. Kalmikovs, doc. A. Mati�evs, prof. V. Mol�anovs, prof. A. Tomijins, prof. V. �arnijs.

Medicīnas, tiesību un ar tām saistīto zinātņu progress mūsu zemē ietekmē ari tiesu medicīnas tālāko attīstību. Pēdējos gados tiesu medicīna ir kļuvusi bagātāka ar jauniem zinātniskiem faktiem, bet tiesu medicīnas ekspertīze � ar jaunām bioloģiskām, fizikāli tehniskām un medicīniski kriminālistiskām izmeklē�anas metodēm, kas vel nav apskatītas eso�ajās mācību grāmatās un rokasgrāmatās.

Padomju Savienībā ir stāju�ies spēkā jauni likumdo�anas akti, kas reglamentē ārstu un citu medicīnas darbinieku darbu un kam ir būtiska nozīme ari tiesu medicīnas ekspertu darbā. Padomju justīcijas orgāni uzstāda arvien lielākas prasības tiesu medicīnas ekspertīzes kvalitātei. Tas savukārt liek nemitīgi pilnveidot tiesu medicīnas pasnieg�anu medicīnas institūtos, jo saskaņā ar kriminālprocesa normām mūsu valsti jebkuru ārstu neatkarīgi no viņa specialitātes var pieaicināt par lietpratēju, veicot da�ādas izmeklē�anas darbības (notikuma vietas apskati, aizdomās turētā, apsūdzētā un cietu�ā aplūko�anu), vai ari par ārstu ekspertu, lai izdarītu tiesu medicīnas ekspertīzi.

Autoru kolektīva sarakstītā tiesu medicīnas rokasgrāmata domāta ārstiem un medicīnas institūtu studentiem. Grāmatā apskatīti svarīgākie tiesu medicīnas teorijas un prakses jautājumi, kas jāzina ikvienam ārstam. īpa�a uzmanība pievērsta izklāstījuma secībai un materiāla klasifikācijai atbilsto�i mūsdienām. Rokasgrāmatā apskatīti jaunākie dati tiesu medicīnas zinātnē un ekspertu praksē, kas var interesēt ne tikai tiesu medicīnas ekspertus, bet ari citu specialitā�u ārstus. Liela uzmanība veltīta tiesu traumatoloģijai � vienai no tiesu medicīnas svarīgākajām nodaļām. Materiāli par bojājumu ra�anās mehānismu, to aprakstī�anas sistēmu un diagnostiku noderīgi ķirurģisko specialitā�u ārstiem. Pētījumi par asins dzimuma piederības noteik�anu, par jaunām asins seruma, fermentu un eritrocītu sistēmām papla�ina ārstu zinā�anas vispārīgajā bioloģijā.

Rokasgrāmatai ir ievads un septiņas daļas. Ievadā dots tiesu medicīnas jēdziena izskaidrojums un īsas ziņas par tās attīstības vēsturi. Pirmajā daļā apskatīti tiesu medicīnas ekspertīzes procesuālie un organizatoriskie jautājumi Padomju Savienībā. Otrā daļa aptver tiesu medicīnas propedeitikas jautājumus, proti, mācību par bojājumiem un nāvi no da�āda veida ārējas iedarbības. No tre�ās līdz septītajai daļai iztirzāta dzīvu personu, līku un lietisko pierādījumu tiesmedicīniskā ekspertīze, kā ari ekspertīze pēc izmeklē�anas datu un tiesas lietu materiāliem, to skaitā lietas par medicīnas personāla profesionāliem pārkāpumiem.

Autori, rakstot �o grāmatu, ir izmantoju�i mūsdienu tiesu medicīnas literatūru un savu personisko pieredzi, kas uzkrājusies kā praktiskajā darbā, tā arī pedagoģijas un zinātniskās pētniecības darbā, strādājot augstākā medicīnas mācību iestādē. Kaut ari grāmatas autoriem ir liela pieredze tiesu medicīnas pasnieg�anā gan 5. kursa studentiem, gan ārstiem � tiesu medicīnas ekspertiem specializācijas un kvalifikācijas cel�anas kursos, tomēr rokasgrāmatas sarakstī�ana tiesu medicīnā � tik daudzpusīgi lietojamā medicīnas zinātnē � ir saistīta ar zināmām grūtībām. Tāpēc autori ar pateicību uzklausīs visas kritiskās piezīmes, kas varētu sekmēt �īs rokasgrāmatas pilnveido�anu.

Prof. A. Deņkovskis, doc. A. Mati�evs

Tiesu medicīnas priek�meta definīcija. Mūsdienu tiesu medicīna ir patstāvīga medicīnas zinātne, kas pētī un risina medicīnas un bioloģijas jautājumus, kuri rodas justīcijas orgānu darbā, izmeklējot vai iztiesājot krimināllietas un civillietas.

Tiesu medicīnas ekspertīze ir tiesu medicīnas zinātnes datu izlieto�ana kādas krimināllietas vai civillietas faktu izpētī�anā, ko veic ārsts likumā noteiktā kārtībā, dodot izmeklē�anas iestādēm vai tiesas pārstāvjiem atzinumu. Ārstus, kas �o darbu veic, sauc par tiesu medicīnas ekspertiem vai ārstiem ekspertiem.

Mūsu valstī tiesu medicīna kalpo ne tikai justīcijas orgāniem, bet arī veselības aizsardzības iestādēm, sniedzot lielu palīdzību ārstniecības un profilakses uzlabo�anā iedzīvotāju vidū.

Tiesu medicīna un tiesu medicīnas ekspertīze ir cie�i saistītas ar vairākām medicīnas un citu zinātņu nozarēm. No pēdējām jāmin da�as tiesību zinātnes, kriminālistika un tiesu ķīmija.

Tiesu medicīnas attīstību lielā mērā ietekmē tādas tiesību zinātnes kā krimināltiesības, civiltiesības, kriminālprocess un civilprocess. Tiesu medicīnas ekspertīzes noteik�anas un izdarī�anas kārtība, ekspertu tiesības, pienākumi un atbildība ir noteikti savienoto republiku kriminālprocesa kodeksos un kriminālkodeksos. Uz �o kodeksu attiecīgo pantu pamata ir izdoti resora dokumenti (nolikumi, noteikumi u. c.), kas reglamentē tiesu medicīnas ekspertu praktisko darbību.

Tiesu medicīnai ir seni un cie�i sakari ar kriminālistiku � zinātni par noziegumu izmeklē�anas tehniku, metodēm un taktiku. Jau pirms daudziem gadiem tiesu medicīnas eksperti veica izmeklējumus, ko praksē dēvēja � medicīniski kriminālistiskā ekspertīze.

No medicīnas nozarēm tiesu medicīna viscie�āk saistīta ar patoloģisko anatomiju, patoloģisko fizioloģiju, rentgenoloģiju un vairākām klīniskām disciplīnām (terapiju, pediatriju, dzemdniecību un ginekoloģiju, ķirurģiju, uroloģiju, veneroloģiju u. c.). Tiesu ārsti no �īm specialitātēm iegūst visas jaunākās teorētiskās un praktiskās atziņas, ko tie�i vai netie�i var izlietot tiesu medicīnas ekspertīzes pilnveido�anai.

Tiesu medicīnas priek�meta sistēma. Līdz XX gs. vidum mūsu zemes un ārzemju tiesu medicīnas mācību grāmatās un rokasgrāmatās nebija vienotas sistēmas svarīgāko nodaļu izkārtojumā. Katrs autors sāka priek�meta izklāstu ar nodaļu, ko viņ� atzina par svarīgāko vai galveno. Tas apgrūtināja tiesu medicīnas priek�meta apgū�anu.

1948. gadā M. Avdejevs savā tiesu medicīnas mācību grāmatā juristiem pirmo reizi mūsu valstī nāk klajā ar zinātniski pamatotu priek�meta sistēmu. Tālāk tā pilnveidota viņa 1959. gadā

izdotajā tiesu medicīnas kursā. Dro�s pamats secīgas un skaidras priek�meta sistēmas radī�anai ir tiesu medicīnas prakse, kuras objektīvās likumsakarības atspoguļotas zinātnē. Tāpēc priek�meta sistēma cie�i saistīta ar tiesmedicīniskās izmeklē�anas objektiem.

Patlaban Padomju Savienībā tiesu medicīnas priek�meta sistēma ir �āda:

1) tiesu medicīnas ekspertīzes juridiskie pamati un tās organizācija;

2) veselības traucējumi (bojājumi) un nāve no da�āda veida ārējas iedarbības;

3) dzīvu personu tiesmedicīniskā izmeklē�ana (ekspertīze);

4) nāve un līķa pārmaiņas; līķa apskate un tiesmedicīniskā izmeklē�ana (ekspertīze);

5) lietisko pierādījumu tiesmedicīniskā izmeklē�ana (ekspertīze) ;

6) lietisko pierādījumu medicīniski kriminālistiskā izmeklē�ana (ekspertīze);

7) tiesu medicīnas ekspertīze pēc izmeklē�anas un tiesas lietu materiāliem;

8) tiesu medicīnas ekspertīze lietās, kur medicīnas un farmācijas darbinieki tiek saukti pie kriminālatbildības.

Tiesu medicīnu kā medicīnas zinātni apgūst augstāko medicīnas mācību iestā�u pēdējos kursos, jo tās uzdevums ir pabeigt nākamā ārsta apmācību. Tiesu medicīnas pamati ir jāzina katram ārstam. Tas palīdz ne tikai izprast daudzpusīgos ārstnieciskās darbības tiesiskos aspektus, bet arī prasmīgi veikt tiesu medicīnas eksperta darbu. Saskaņā ar mūsu likumiem justīcijas orgāni �ādu pienākumu var likt jebkuras specialitātes ārstam. Bez tam tiesu medicīnu apgūst arī juridisko mācību iestā�u studenti, jo tās pamatu zinā�ana ir nepiecie�ama izmeklē�anas darbā un tiesvedība.

Tiesmedicīniskās izmeklē�anas objekti un metodes. Parastie llesiitedicīniskās izmeklē�anas objekti ir dzīvas personas, līķi, lieliskie pierādījumi, izmeklē�anas un tiesas lietu materiāli.

Dzīvu personu izmeklē�ana, izdarot ekspertīzi, notiek visai bie�i. To dara, lai noteiktu miesas bojājumu smagumu, veselības stāvokli, dzimumu, kā arī dzimumnoziegumu, mākslīgi radītu un iztēlotu slimību u. tml.

Līķu izmeklē�anas galvenais uzdevums ir noteikt nāves cēloni, kā arī noskaidrot, vai tā ir vardarbīga vai nevardarbīga. Līķu sekcijas visbie�āk izdara viens eksperts, bet reizēm arī ekspertu komi- . sija. Sekcijas notiek īpa�os tiesmedicīniskos morgos vai arī slimnīcu patoloģiskās anatomijas nodaļu sekciju telpās.

Lietisko pierādījumu tiesmedicīnisko izmeklē�anu izdara īpa�i sagatavoti eksperti. Parastie izmeklē�anas objekti ir �ķietamas asins, spermas, urīna vai piena pēdas; daļiņas, kas izskatās līdzīgas matiem vai kādiem cilvēka audiem. Sos izmeklējumus izdara liesu medicīnas ekspertīzes biroja laboratorijas speciālā nodaļā. Lietisko pierādījumu medicīniski kriminālistisko izmeklē�anu izdara �īs laboratorijas fizikāli tehniskajā nodaļā.

Tiesu medicīnas ekspertīze pēc izmeklē�anas un tiesas lietu materiāliem ir raksturīga ar to, ka pētī�anas objekti ir dokumenti (apskates, nopratinā�anas un izmeklē�anas eksperimentu protokoli, slimības vēstures, citu ekspertu atzinumi utt.).

Ikvienai ekspertīzei, ko izdara padomju kriminālprocesa noteiktajā kārtībā, jāņem vērā marksistiski ļeņiniskās dialektikas metodes.

Tiesu medicīnas praksē lieto da�ādas speciālas izmeklē�anas metodes. Daļa no tām ir aizgūta no da�ādām medicīnas nozarēm, kā arī no citām zinātnēm, citas ir oriģinālas, ko izstrādāju�i tiesu medicīnas speciālisti savas nozares speciālo jautājumu iz�ķir�anai. Pēdējie gadi ir raksturīgi ar daudzu modernu laboratorijas meto�u nemitīgu ievie�anu tiesu medicīnas praksē. Pla�i izplatās un stabili iesakņojas praksē metodes, kas ir zinātniski pamatotas un vienkār�as darbā, neprasa sare�ģītas ierīces un reaktīvus, kurām vajadzīgs neliels izmeklējamā objekta daudzums, kas at�ķiras ar rezultātu stabilitāti, iegūto datu ticamību un skaidrību un saglabā otrreizējas analīzes iespējas.

No lielā meto�u skaita būtu jāmin �ādas: sekcija, histoloģiskā, izoseroloģiskā, bioķīmiskā, bakterioloģiskā, fotogrāfijas (mikrofo-togrāfija un makrofotogrāfija redzamā, ultravioletā un infrasarkanā spektra daļā), spektroskopiskā, rentgenoloģiskā, trasoloģiskā, krāsaino nospiedumu un citas metodes.

Da�as metodes vairāk lieto dzīvu personu tiesmedicīniskā izmeklē�anā, citas � līķu izmeklē�anā utt. Tomēr nereti vienas un tās pa�as metodes sekmīgi lieto da�āda veida ekspertīzēs.

Pastāvīgi pieaugo�ais praksē lietoto izmeklē�anas meto�u skaits dod iespēju arvien labāk argumentēt un objektivizēt ekspertu atzinumus. Tiesu medicīnas ekspertīze kā izziņas process nestāv

uz vietas, bet pastāvīgi attīstās un padziļinās. �o pārmaiņu būtību nosaka progress tajās zinātnēs, kuru izmeklē�anas metodes un datus lieto ari tiesu medicīnas ekspertīze.

Tiesu medicīna radās, attīstījās un izveidojās par patstāvīgu medicīnas nozari gadsimtus ilgā praksē, iesaistot ārstus un citus medicīnas pārstāvjus par lietpratējiem (ekspertiem) krimināllietu un civillietu izmeklē�anā un iztiesā�anā.

Ārstu pieaicinā�anu tiesā par lietpratējiem jautājumos, kuru noskaidro�anai bija vajadzīgas speciālas zinā�anas medicīnā, praktizēja jau senajās valstīs. �ī prakse pakāpeniski nostiprinājās valstu likumdo�anas aktos. Tā, piemēram, Bizantijas imperatora Jus-tiniāna laikā (mūsu ēras VI gs.) izdotajā romie�u likumu kopojumā pieminēta ārstu un vecmā�u pieaicinā�ana par lietpratējiem tiesas procesos un parādīta viņu loma tajos.

Romie�u tiesību pamatprincipi pla�i izplatījās daudzās valstīs, it īpa�i Eiropā. �o tiesību tālākā attīstība likumdo�anas ceļā vēl vairāk papla�ināja ārstu pieaicinā�anas praksi tiesu procesos.

XVI gs. vairākās vācu feodālajās valstiņās tika izdoti krimināltiesību un kriminālprocesa statūti, kas paredzēja ārstu pieaicinā�anu tiesā, izskatot lietas par kaitējumiem cilvēku veselībai. Kārļa V % Kriminālās tiesvedības statūtos (1532), kas pazīstami ar nosaukumu �Karolina�, bija minētas tiesu lietas, kuras izskatot jāpieaicina ārsti un vecmātes. Tās bija lietas, kur bija jānosaka brū�u nāvīgums, jānoskaidro abortu, slepenu ārlaulības dzemdību apstākļi un jaunpiedzimu�o slepkavība, kā arī saindē�anās ar medikamentiem.

Ārstus pieaicināja tiesās par lietpratējiem arī da�ās Āzijas zemēs (Ķīnā, Korejā, Japānā, Indijā).

Rietumeiropā XVI gs. beigās jau bija uzkrājies liels materiāls par ārstu tiesmedicīnisko darbību. �o materiālu vajadzēja zinātniski sistematizēt un vispārināt. Pirmais �ādu sistematizācijas mēģinājumu izdarīja fran�u ķirurgs Ambruazs Parē (Ambroise Parē 1517�1590). Viņam bija eksperta darba pieredze Parīzes tiesā, un viņ� nodarbojās arī ar tiesmedicīniskām sekcijām. A. Parē publicētajos darbos iztirzāti vairāki tiesmedicīniski jautājumi: brū�u izmeklē�ana un to medicīniskā novērtē�ana, vardarbīga nāve, mehāniskā asfiksija, saindē�anās ar tvana gāzi, jaunavības noteik�ana u. c. Viņ� publicēja arī tiesmedicīnisko �raportu� (atzinumu) paraugus.

Itālijā 1598. gadā izdots Fidelisa (Fidelis) pla�āks apcerējums par tiesu medicīnas jautājumiem, 1621. gadā publicēts

R

Paolo Dzakija (Paolo Zacchia) apjomīgais darbs �Questionum medi со legalium�.

1090. gadā Leipcig� iznāca Johana Bona apcerējums �Medicina ļorensis specimen�. Viņa ieteikto tiesu medicīnas zinātnisko nosaukumu �tiesu medicīna� vēlāk atzina daudzās valstīs.

XIX gadsimta sākumā jau bija uzkrājusies pietiekami bagāta tiesu medicīnas literatūra. 1819. gadā Vācijā tika izdots bibliogrāfijas rādītājs. Tas aptvēra 2980 darbus par tiesu medicīnu, kas l)ija iznāku�i XVI�XVIII gadsimtā; to skaitā bija arī vairākas rokasgrāmatas.

Bur�uāziskās revolūcijas un tiesu reformas Eiropā veicināja vēl straujāku tiesu medicīnas attīstību. To sekmēja arī vispārējais medicīnas progress.

XIX un XX gs. iznāk daudz zinātnisku rakstu un monogrāfiju par da�ādiem tiesu medicīnas jautājumiem, vairākas rokasgrāmatas ārstiem, juristiem, medicīnas un juridisko fakultā�u studentiem. Vācijā, Austrijā, Anglijā, Francijā, Itālijā un vēl da�ās citās zemēs saka iznākt periodiski tiesu medicīnas �urnāli un rakstu krājumi.

Viens no pirmajiem �urnāliem bija �Vierteljahrschrift f�r gerichtliche Medizin�, ко 1852. gadā Vācijā nodibināja Kaspers (Caspar). 1922. gadā �is �urnāls tika pārdēvēts par �Deutsche Zeitschrift f�r die gesamte gerichtliche Medizin�. Patlaban �ī �urnāla daļa, kurā tiek publicēti oriģināldarbi, iznāk Berlīnē ar nosaukumu �Zeitschrift f�r Rechtsmedizin�. Francijā iznāk �Annales de m�decine l�gale� (kop� 1968. gada �urnāla nosaukums ir �M�decine l�gale et dommage corporel�), Anglijā � �Medicolegal journal�, Itālijā � �Zacchia�, Polijā � �Archiwum medycyny Sadowej i kryminologii�.

Pēc otrā pasaules kara Eiropas zemēs un ASV iznāku�as vairākas pla�as tiesu medicīnas rokasgrāmatas un mācību grāmatas. VFR � Mueller (1953); Ponsold (1957, 1967); VDR � Hansen (1959, 1965), Procop (1960, 1966), Reimann u. Procop (1973); Francijā � Simonin (1955), Piedelievre et Fourmier (1963); Polijā � Grzywo-Dobrowski (1957), Popielski i Ķobiela (1972); Rumānijā � Kernbach (1958), Moraru (1967); Bulgārijā � Марков (1967); Aņglijā � Simpson (1952, 1961); ASV � Gonzales, Vance, Helpern (1954) u. c.

Kaut arī tiesu medicīnai ap XX gs. sākumu visās zemēs bija lieli panākumi, tomēr tai piemita arī vairāki trūkumi, kas bija raksturīgi daudzām zinātnēm bur�uāziskā sabiedrībā. Tas izskaidrojams ar valdo�o �ķiru ideoloģijas un politikas ietekmi uz tiesu medicīnu. Bur�uāziskā tiesa, kurai kalpo tiesu medicīna, lai gan

�ķiet demokrātiska, tomēr ir un paliek �ķiriska tiesa, kas galvenokārt aizstāv valdo�ās, kapitālistu �ķiras intereses. No tā izriet galvenais tiesu medicīnas sociālais uzdevums, kas tai jāpilda sadarbībā ar visu tiesu sistēmu, proti, jānodro�ina tiesas procesā valdo�ās �ķiras intereses.

Saskaņā ar to tiek veidoti arī tiesu medicīnas ekspertīzes procesuālie pamati un tās organizācija, bet tiesu medicīnas pārstāvji vienlaikus ar patiesi zinātniskiem meklējumiem cen�as izstrādāt savas vai pielāgot aizgūtas pseidozinātniskas reakcionāras teorijas, kuru uzdevums ir attaisnot kapitālisma sabiedriskās iekārtas sociālos trūkumus.

Aplūkojot tiesu medicīnas ekspertīzes trūkumus kapitālistiskās valstīs, redzams, ka visspilgtāk tie parādās Amerikas Savienotajās Valstīs. Amerikas Savienotajās Valstīs nav vienotas tiesu medicīnas ekspertīzes sistēmas. Amerikāņu ārstu tiesmedicīniskā sagatavotība visumā ir vāja, jo medicīnas mācību iestā�u lielākajā daļā nav tiesu medicīnas katedru. Tiesu medicīnas priek�meta pasnieg�anai daudzās mācību iestādēs atvēlētas tikai apmēram 10 stundas vai pat vēl mazāk, da�ās tā ir tikai fakultatīvs priek�mets (Beres-ford, 1971).

Amerikāņu tiesā par ekspertu var tikt pieaicināts jebkur� ārsts. Tiesas sēdēs nereti notiek tā saucamā sacensību ekspertīze. Vairāki eksperti, kurus nolīgu�as strīdīgās puses un apsūdzētais, sacen�as savu atzinumu pareizības pierādī�anā, pie tam reizēm neviens no �iem atzinumiem nav zinātniski pietiekami pamatots. Tāda kārtība ļauj maksātspējīgajam par labu samaksu dabūt sev izdevīgu eksperta atzinumu.

Pastāvo�ā kārtība ļauj arī tiesai noraidīt jebkuru tai neizdevīgu atzinumu un atzīt par �pareizu� tādu, kas atbilst tiesas politiskajiem mērķiem. Teikto ilustrē pazīstamais tiesas process 20. gados pret revolucionārajiem strādniekiem N. Sako un B. Vanceti, kurus apvainoja laupī�anā, kasiera un sarga noslepkavo�anā. Tiesa noraidīja pareizo ekspertīzes atzinumu un piesprieda viņiem nāves sodu, pamatojoties uz apzināti nepatiesu atzinumu. Tiesa pasludināja Sako un Vanceti par vainīgiem un sodīja.tikai tāpēc, ka viņi bija revolucionāri.

Tiesu medicīnā atbalsojās vairākas reakcionāras teorijas un uzskati, to skaitā iedzimta noziedznieka un iedzimta pa�nāvnieka teorija, kondicionālisms u. c.

XIX gs. otrajā pusē pla�i izplatīti bija tā saucamās kriminālās antropoloģijas skolas uzskati, kas noziedzību atzina par dabisku bioloģisku parādību, par iedzimtu noziedzīgu iedīgļu izpausmi zināmas kategorijas ļaudīs. Viens no �īs mācības nodibinātājiem bija itālie�u psihiatrs un kriminālists Cezare Lombrozo. Viņ� apgalvoja, ka iedzimtā noziedzība parādoties raksturīgu zīmju jeb �stigmu� veidā (nepareizas formas galvaskauss, sejas asimetrija, īpa�a apak��okļa uzbūve, vairākas psihiskas īpatnības). Katrai noziedznieku

Kategorijai (slepkavām, zagļiem u.c.) esot savas īpa�as �stigmas�. I.ombrozo domāja, ka pēc �im �zīmēm� varot atklāt starp cilvēkiem potenciālus noziedzniekus, pret kuriem būtu jāvēr� preventīvi MK'iālās dro�ības pasākumi.

Pseidozinātnisko iedzimtā noziedznieka teoriju ar tās �stig-iii,un� kategoriski noraidīja daudzi zinātnieki, to vidū krievu anatoms D. Zernovs un psihiatrs S. Korsakovs.

Lombrozo mācības vietā vēlāk nāca mazliet smalkākas neolom-broziānisma un biokriminoloģijas teorijas. Tās noziedzību izskaidroja ar iedzimtiem trūkumiem noziedznieka konstitūcijā, ar viņa biopsihiskajām īpatnībām, neapzinātiem seksuāliem pārdzīvojumiem. Konstitūcijas un personības nepilnvērtību izskaidroja ar �sliktas kvalitātes dīgļa plazmu�, tāpēc �āds cilvēks nespējot pielāgoties reālajai dzīvei un kļūstot par noziedznieku.

Savdabīgs lombroziānisma paveids bija iedzimtā pa�nāvnieka teorija, kas pa�nāvību pasludināja par īpa�as cilvēka konstitūcijas rezultātu, kura, starp citu, varot izpausties īpatnējā galvaskausa uzbūvē.

Iedzimtā noziedznieka un pa�nāvnieka teoriju tikai viens solis �ķir no veselu tautu un rasu nepilnvērtības �teorijas�, uz kuras pamatojās fa�istiskās �ekspertīzes� prakse rases tīrības noteik�anā un ar kuru attaisnoja �zemāko rasu� pārstāvju piespiedu sterilizāciju un kastrāciju un cilvēku masveida iznīcinā�anu nāves nometnēs.

XX gs. sākumā zināmas tiesu ārstu daļas vidū bija izplatīti kon-dicionālistu uzskati. Kondicionālisma piekritēji noliedza cēlonības objektīvo raksturu un aizstāja cēloņa kategoriju ar nosacījumu summas jēdzienu. Arī slimību cēloņus viņi uzskatīja par neizzināmiem. Tiesu medicīnas praksē kondicionālisms izpaudās kā atteik�anās no nāves cēloņa noteik�anas, konkrētu cēloni izskaidrojot ar vairākiem nosacījumiem.

Tiesu medicīnas ekspertīze Krievijā. Krievijā XVI�XVII gs.

bija jau da�i medicīniskās izmeklē�anas gadījumi ar tiesmedicī-nisku raksturu. Tomēr ārstu pieaicinā�ana par lietpratējiem izmeklē�anas un tiesas procesā toreiz vēl nebija oficiāli reglamentēta. Pirmais likumdo�anas akts �ai jomā bija Pētera I Kara reglaments (1714). Reglamenta 154. panta komentāros bija norādījumi par obligātām līķu sekcijām gadījumos, kad nāve ir vardarbīga vai par tādu nāvi ir aizdomas. Ārstam pēc līķa sekcijas bija pienākums par nāves cēloni �dot tiesai rakstveida atzinumu un to ar zvērestu apstiprināt�.

Līķu sekcijas XVIII gs. pirmajā pusē tomēr tika izdarītas reti, jo ārstu Krievijā toreiz vēl bija ļoti maz. Sākumā līķus secēja tikai

Maskavas un Pēterburgas hospitāļos. �o hospitāļu ārstu skolās līķus pa daļai izlietoja anatomijas un ķirurģijas mācībām, pa daļai arī tiesmedicīnisko sekciju demonstrē�anai audzēkņiem.

XVIII gs. 30. gados Pēterburgā un Maskavā atvēra medicīnas kantorus (�fizikātus�), kuriem bija da�ādi uzdevumi, to skaitā arī līķu tiesmedicīniskā apskate un to sekcijas.

Kop� 1775. gada katrā apriņķī pastāvēja ārsta un dziednieka amati. Dziednieks veica ārstnieciski sanitāro darbu, kā arī izdarīja līķu sekcijas. 1797. gadā guberņās tika nodibinātas ārstniecības pārvaldes, kurām bija jāvada viss medicīniskais darbs un arī jānodro�ina tiesmedicīniskie izmeklējumi. Tādējādi XIX gs. sākumā tiesmedicīniskā aplūko�ana un tiesmcdicīniskās sekcijas bija ieviestas visā Krievijā.

1829. gadā Iek�lietu ministrijas Medicīnas padome apstiprināja �Noteikumus ārstiem par līķu tiesmedicīnisko apskati un sekciju�. Tajos bija minēti līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas procesuālie noteikumi, doti norādījumi par sekcijas tehniku un vielu, kas rada aizdomas, ķīmisko izmeklē�anu. Izstrādājot �Noteikumus�, tika izmantoti Pēterburgas medicīnas un ķirurģijas akadēmijas profesoru zinātniskie darbi: I. Bujaļska �Priek�raksti ārstiem par pareizu miru�a cilvēka ķermeņa apskatī�anu un nāves cēloņa noteik�anu, it īpa�i tiesmedicīniskos gadījumos� (1824) un A. Ņeļubina �Noteikumi tiesu ārstiem par saindē�anās gadījumu izmeklē�anu� (1824).

1842. gadā tika izdoti Tiesu medicīnas statūti, kas uzņemti Krievijas impērijas Likumu kopojuma XIII sējumā. Statūti apstiprināja �ai laikā pastāvo�ā tiesu medicīnas dienesta organizatoriskās formas, saturu un svarīgāko izmeklējumu izdarī�anas kārtību.

Saskaņā ar Statūtiem tiesmedicīniskie izmeklējumi apriņķos bija jāizdara apriņķa ārstiem, pilsētās � pilsētu un policijas ārstiem, kā arī citiem ārstiem (kara, civiliem un brīvi praktizējo�iem mediķiem). Tā bija pirmā tiesu medicīnas instance. Otrā instance bija guberņas ārstniecības pārvalde, bet tre�ā � augstākā instance � Medicīnas padome. Tajā atzinuma do�anai nonāca tikai vissare�ģītākās lietas.

�āda tiesu medicīnas dienesta organizācija bez būtiskām pārmaiņām pastāvēja līdz pat Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai.

Tiesu medicīnas pasnieg�ana. 1764. gadā tika atklāta Medicīnas fakultāte Maskavas universitātē. Senākās hospitāļu medicīnas skolas 1786. gadā tika pārveidotas par medicīnas un ķirurģijas skolām. Medicīnas fakultātes un medicīnas un ķirurģijas skolu mācību plānos tiesu medicīnas pasnieg�anu neparedzēja. Tomēr, tā kā �ajās iestādēs līķus lietoja anatomijas un ķirurģijas nodarbībās, reizēm audzēkņiem demonstrēja arī tiesmedicīniskās sekcijas. �ādas sekcijas XVIII gs. 9(ķ gados jau notika sistemātiski.

1789. gadā medicīnas un ķirurģijas skolu vietā kā Pēterburgā, tā Maskavā tika nodibināta Medicīnas un ķirurģijas akadēmija. Akadēmiju mācību plānos jau bija iekļauts tiesu medicīnas

(■-Судебноврачебная наука�) priek�mets.

XIX gs. sākumā tika nodibinātās universitātes ar medicīnas fakultātēm Kazaņā, Harkovā un Var�avā. Sajās fakultātēs arī saka mācīt tiesu medicīnu. 1835. gadā izdeva jaunus universitātes statūtus, kas noteica, ka medicīnas fakultātes sastāvā ietilpst arī tiesu medicīnas, higiēnas un medicīniskās policijas (epidemioloģijas) katedra. 70. gados �os priek�metus atdalīja vienu no otra un izveidoja atsevi�ķu tiesu medicīnas un toksikoloģijas katedru.

Sākumā apmācības notika lekciju veidā ar da�ām tiesmedi-cīnisko sekciju demonstrācijām.

Pamazām praktisko nodarbību skaits, kurās izdarīja līķu sekcijas, palielinājās. Sekcijās aktīvi sāka piedalīties arī studenti, un, nodarbības beidzot, viņi mācēja noformēt līķu tiesmedicīniskās izmeklē�anas aktus. Vēlāk da�as katedras praktiskajās nodarbībās sāka rādīt dzīvu cilvēku izmeklē�anu un iepazīstināt studentus arī ar lietisko pierādījumu un izmeklē�anas metodēm.

Tiesu medicīnas literatūra. Pirmā mācību grāmata un rokasgrāmata ārstiem krievu valodā iznāca 1799. gadā. Tas bija I. Plenka darbs (I. Ka�inska tulkojumā) �Atsevi�ķi tiesu medicīnas un ķirurģijas zinātnes jautājumi�. Pēc tam tika izdoti arī citu ārzemju rokasgrāmatu tulkojumi.

1832. gadā iznāca Pēterburgas Medicīnas un ķirurģijas akadēmijas profesora S. Gromova sarakstītā grāmata �īss tiesu medicīnas izklāstījums�. Tā bija pirmā oriģinālā tiesu medicīnas mācību grāmata mūsu zemē. Grāmatas augstā zinātniskā līmeņa, bagātā faktu materiāla un teicamās valodas dēļ to ilgus gadus krievu studenti lietoja par mācību līdzekli.

XIX gs. 20. gados sāka parādīties pirmie zinātniskie raksti un disertācijas, bet pēc tam arī monogrāfijas un rokasgrāmatas, kas bija veltītas atsevi�ķiem tiesu medicīnas un tiesmedicīniskās ekspertīzes jautājumiem.

XIX gs. 40. gados iznāca divos izdevumos speciāls anatomijas atlants tiesu ārstiem, ko bija sarakstījis pazīstamais krievu ķirurgs N. Pirogovs. Strādājot Medicīnas un ķirurģijas akadēmija, N. Pirogovs daudz nodarbojās ar līķu sekcijām. Viņ� pētīja karalauka apstākļos nodarītus un arī eksperimentāli radītus �autus bojāju-

mus, uzstājās kā eksperts Pēterburgas tiesu palātā un Medicīnas padomes uzdevumā deva atzinumus vairākās sare�ģītās lietās.

Pēc 1864. gada tiesu reformas aizklātas kārtu tiesas vietā bija atklātā tiesa ar zvērinātiem piesēdētājiem. Izskatot krimināllietas un civillietas, jaunajā tiesā bie�āk radās vajadzība pēc speciālām zinā�anām medicīnā. Par ekspertiem arvien vairāk sāka pieaicināt tiesu medicīnas katedru un citu medicīnas specialitā�u pārstāvjus. Tas veicināja tālāku zinātnisko pētījumu attīstību tiesu medicīnas nozarē un zinātnisko publikāciju skaita pieaugumu.

1865. gadā sāka iznākt �urnāls �Tiesu medicīnas un sociālās higiēnas arhīvs�, ko vēlāk pārdēvēja par �Sociālās higiēnas, tiesu un praktiskās medicīnas vēstnesi�.

Iznāca arī vairākas monogrāfijas un rokasgrāmatas, to skaitā V. Mer�ejevska �Tiesu ginekoloģija� (1872), J. Trapa �Pamācības in�u atklā�anai� (1877), N. Obolonska �Palīgs līķa tiesmedicīniskā izmeklē�anā� (1894), P. Minakova monogrāfija par matu izmeklē�anu u. c. XX gs. sākumā tika izdotas N. Bokariusa (1911, 1915), A. Ignatovska (1910) un D. Kosorotova (1911, 1914) oriģinālās mācību grāmatas un rokasgrāmatas.

Krievijā tiesu medicīnu un tiesu medicīnas ekspertīzi, tāpat kā citās valstīs, ietekmēja bur�uāziskā ideoloģija un politika. Krievu tiesu ārstu vidū arī bija lombroziānisma un iedzimtā pa�nāvnieka teorijas pārstāvji, tāpat kondicionālisma un citu reakcionāro uzskatu piekritēji. Tomēr �ie uzskati sevi�ķi lielu piekri�anu neguva.

Cariskā tiesa un policija nereti izmantoja tiesu medicīnas ekspertīzi cīņai pret revolucionāro kustību. Vairākus tiesu procesus cariskā ohranka speciāli inspirēja. Da�i tiesu medicīnas pārstāvji �ajos procesos deva tiesai vēlamus nepatiesus atzinumus. Kā piemērus var minēt lietu pret Vjatkas guberņas Multanas ciema vot-jaku (udmurtu) grupu, kurus apvainoja cilvēku upurē�anā (1892� 1896), lietu pret Beilisu, ko apvainoja zēna Ju��inska rituālajā slepkavībā (1912�1913).

Progresīva krievu inteliģence nikni protestēja pret abiem �iem procesiem. Arī vairāki pazīstami tiesu medicīnas pārstāvji presē kritizēja nepamatotos ekspertu atzinumus �ajās lietās. Sakarā ar to zvērinātie piesēdētāji abos gadījumos tiesājamos atzina par nevainīgiem.

IV< I.ielas Oktobra sociālistiskās revolūcijas mūsu zemē notika imiIIIoiIjis parmaiņas tautas veselības aizsardzības sistēmā, medicīnu /Inaines uzdevumu nostādnē, tāpat arī tiesmedicīniskās eksper-ll/m organizē�anā.

Jau pirmajos Padomju varas gados sāka veidoties pla�i sazarota

viihls tiesmedicīniskās ekspertīzes sistēma. Tā sāka sniegt lielu |mlīdzību padomju justīcijas orgāniem sociālistiskās likumības l leiio�anā, kā arī palīdzēja veselības aizsardzības orgāniem likvidēt trukumus ārstnieciski profilaktiskajā darbā.

1918. gadā KPFSR Veselības aizsardzības tautas komisariāts nodibināja medicīniskās ekspertīzes apak�nodaļu, kas pārzināja visādā veida ekspertīzes, to skaitā ari tiesmedicīnisko. Tādas pa�as .apak�nodaļas tika nodibinātas guberņu veselības aizsardzības nodaļās. 20. gadu sākumā tika apstiprināti guberņu, pilsētu un rajonu tiesu medicīnas ekspertu amati un iekārtotas guberņu tiesu medicīnas laboratorijas.

1922.�1923. gadā tika pieņemti un stājās spēkā KPFSR kriminālkodekss (KK) un kriminālprocesa kodekss (KPK). KPK noteica tiesu medicīnas ekspertīzes procesuālos pamatus, ekspertu pienākumus un tiesības iepriek�ējā izmeklē�anā un tiesā. Pēc Padomju Savienības nodibinā�anās (1924) katrā savienotā republikā tika izstrādāti un stājās spēkā kriminālkodeksi un kriminālprocesa kodeksi.

1928.�1929. gadā KPFSR Veselības aizsardzības un Justīcijas tautas komisariāti apstiprināja Noteikumus par miesas bojājumu smaguma pakāpes noteik�anu un Noteikumus par līķu tiesmedicīnisko izmeklē�anu.

Medicīnas fakultā�u un institūtu tiesu medicīnas katedras jau ar pirmajiem Padomju varas gadiem aktīvi iesaistījās ekspertīzes organizē�anā un zinātniskās pētniecības darbā. Da�u katedru vadītāji uzņēmās arī guberņu tiesu medicīnas ekspertī�u vadību. 1932. gadā Maskavā tika nodibināts Tiesu medicīnas zinātniskās pētniecības institūts, kura uzdevums bija vadīt arvien pieaugo�o praktisko un zinātniskās pētniecības darbu valstī, kā arī izdarīt vissare�ģītākās ekspertīzes. Institūta vadībā tika izstrādāti arī metodiski norādījumi da�āda veida ekspertīzēm. Institūta serolo-ģijas nodaļa sāka izgatavot serumus asins sugas un grupas piederības noteik�anai un apgādāja ar tiem perifērijas tiesu medicīnas laboratorijas.

1934. gadā tika apstiprināts Nolikums par tiesu medicīnas ekspertīzēm, kas noteica ekspertīzes orgānu uzdevumus, da�ādu ekspertīzes veidu izdarī�anas kārtību, amatpersonu � tiesu medicīnas ekspertu � pienākumus.

Kad nodibināja PSRS Veselības aizsardzības tautas komisariātu (1937), tā sastāvā apstiprināja Galvenā tiesu medicīnas eksperta amatu.

un tās orgānu atmir�anu sociālisma apstākļos, kas bija marksistiski ļeņiniskās teorijas izkropļojums.

Tomēr 20. gadu beigās un 30. gados tiesu medicīnas un tiesu medicīnas ekspertīzes attīstību kavēja da�as negatīvas ievirzes. Sājā periodā zināmas medicīnas darbinieku daļas vidū izplatījās uzskats, ka tiesu medicīna ir bezperspektīva zinātne, ka tā kopā ar tiesu medicīnas ekspertīzi pakāpeniski zaudēs savu nozīmi un nav vērts ar to nopietni nodarboties. Sie uzskati izpaudās da�os praktiskos pasākumos. Vairākās augstākās medicīnas mācību iestādēs ievērojami tika saīsināta tiesu medicīnas programma un samazināts apmācībai paredzēto stundu skaits, patstāvīgas tiesu medicīnas katedras pārveidoja par nelieliem kursiem.

Minētie uzskati atspoguļoja buhārinie�u �teoriju� par valsts

Lai sekmētu tiesu medicīnas ekspertīzes attīstību, PSRS Tautas Komisāru Padome pieņēma speciālu lēmumu �Par pasākumiem tiesu medicīnas ekspertīzes nostiprinā�anai un attīstī�anai� (1939. g. 4. VII Nr. 985). Lēmums nostiprināja Veselības aizsardzības TK sistēmā pastāvo�o ekspertīzes orgānu sistēmu, nodro�ināja pienācīgu darba apstākļu radī�anu ekspertiem, paredzēja tiesu medicīnas laboratoriju atvēr�anu un to materiāli tehnisko apgādi, kā arī kadru gatavo�anas uzlabo�anu un tiesu medicīnas pasnieg�anu. Lēmums uzlika Veselības aizsardzības TK un Vissavienības augstskolu lietu komitejai pienākumu atvēlēt tiesu medicīnas pasnieg�anai medicīnas institūtos 100 stundas, kas minimāli nodro�inātu normālu tiesu medicīnas kursa un svarīgāko praktisko iemaņu apgū�anu, kuras obligāti jāprot katram ārstam.

Lielā Tēvijas kara laikā padomju tiesu medicīnas speciālisti, kā armijas, tā civilie, aktīvi piedalījās vācu fa�istu ļaundarību izmeklē�anā. Viņi veica milzu darbu, vācot materiālus un izdarot tiesu' medicīnas ekspertīzes ārkārtējās komisijas uzdevumā nāves nometnēs � Osvencimā, Maidanekā, Būhenvaldē un citās ļaundarību pastrādā�anas vietās Ukrainā, Baltkrievijā, Baltijas republikās, Smoļenskas, Orlas un citos uz laiku okupētajos apgabalos. Izmeklē�anas materiāli un ekspertīzes atzinumi tika izmantoti par pierādījumiem Nirnbergas procesā, tiesājot galvenos kara noziedzniekus.

1952.�1953. gadā stājās spēkā j/1 ima Instrukcija par tiesu medicīnas ekspertīzi PSRS un Nolikums par republiku, apgabalu un novadu tiesu medicīnas ekspertīzes birojiem. 1978. gadā ir stājusies spēkā jauna Instrukcija par tiesu medicīnas ekspertīzi PSRS un Nolikums par tiesu medicīnas ekspertīzes biroju. Biroji tagad ir galvenās ekspertu iestādes.

Tiesu medicīnas ekspertu kadru gatavo�ana tagad notiek subordinatūru, klīnisko ordinatoru un aspirantūru veidā medicīnas institūtu tiesu medicīnas katedrās. Kadrus gatavo arī ārstu kvalifikācijas cel�anas institūtu specializācijas un kvalifikācijas cel�anas kursos. Pirmo reizi tādi kursi bija organizēti Ļeņingradā 1924. gadā.

Tiesu medicīnas pasnieg�ana visos medicīnas institūtos organizēta augstā zinātniskā līmenī. Tā nodro�ina �īs disciplīnas teorētisko pamatu un svarīgāko praktisko iemaņu apgū�anu, kas nepiecie�ama katram arstam.

Padomju varas gados izdota pla�a literatūra par da�ādiem tiesu medicīnas jautājumiem. Mācību grāmatu klāstā ievērību pelna N. Bokariusa darbs �Tiesu medicīna ārstiem un juristiem� (1930), autoru kolektīva sarakstītie �Tiesu medicīnas pamati� N. Popova redakcijā (1938), N. Popova mācību grāmatas (1940, 1946, 1950), vairākas M. Avdejeva mācību grāmatas (1949�1960) un viņa �Tiesu medicīnas kurss� (1959), M. Raiska �Tiesu medicīna� (1953), autoru kolektīva mācību grāmata I. Ogarkova redakcijā (1964), A. Gromova �Tiesu medicīnas lekciju kurss� (1970) u.c.

Liela praktiska nozīme ir rokasgrāmatām, kas veltītas atsevi�ķiem tiesu medicīnas jautājumiem un tiesmedicīnisko izmeklējumu veidiem, piemēram, tādiem, kā līķa apskatei tā atra�anas vietā, līķa tiesmedicīniskai izmeklē�anai, tiesmedicīniskai histoloģijai, tiesu ginekoloģijai un tiesu dzemdniecībai, dzīvu personu tiesmedicīniskai izmeklē�anai, apģērba izmeklē�anai, lietisko pierādījumu tiesmedicīniskai izmeklē�anai u. c.

Iznāku�as arī monogrāfijas par atsevi�ķiem traumu veidiem un to tiesmedicīnisko izmeklē�anu, to skaitā par cērtamo, durami grie�amo iero�u radītiem bojājumiem, par �autiem bojājumiem un tiesu ballistiku, par automobiļu un dzelzceļu traumām. Monogrāfijas sarakstītas arī par mehānisko asfiksiju, saindē�anos, alkohola reibuma ekspertīzi un citiem jautājumiem.

Liels daudzums zinātnisku rakstu par tiesu medicīnas teorijas un prakses jautājumiem publicēts da�ādos �urnālos un speciālos rakstu krājumos. Kop� 1958. gada iznāk �urnāls �Tiesu medicīnas ekspertīze�.

Padomju periodā ir notiku�i divi Viskrievijas un viens Vissavienības kongress (Kijevā, 1976) un piecas Vissavienības tiesu medicīnas konferences. 1947. gadā nodibināta Vissavienības tiesu medicīnas zinātniskā biedrība, kurai ir nodaļas republikās un apgabalos.

.

Par ekspertīzi sauc lietpratēja veiktu zinātniski praktisku izpēti jeb pārbaudi, kuru izdara, lai dotu atzinumu kādā jautājumā. Personu, kas veic �ādu izpēti un dod savu atzinumu, sauc par ekspertu.

Par tiesekspertīzēm sauc tādas ekspertīzes, kuras izdara izziņā, iepriek�ējā izmeklē�anā un tiesas izmeklē�anā krimināllietās un civillietās, lai atrisinātu speciālus zinātnes, tehnikas, mākslas vai kādas amatniecības nozares jautājumus.

Pie tiesu ekspertīzēm pieskaita, piemēram, trasoloģisko, ballistisko, grafoloģisko, tiesu grāmatvedības, tiesu medicīnas, tiesu psihiatrijas un citas ekspertīzes.

Par tiesu medicīnas ekspertīzi sauc zinātniski praktisku izpēti, ko veic ārsts izmeklē�anas orgānu vai tiesas uzdevumā, lai dotu atzinumu medicīnas un arī da�os bioloģijas jautājumos, kas rodas, izmeklējot vai izskatot tiesā konkrētas krimināllietas vai civillietas.

Padomju Savienībā tiesu medicīnas ekspertīzi izdara saskaņā ar spēkā eso�o likumdo�anu. Svarīgākie likumi, kas nosaka ekspertīzes būtību, noteik�anas un izdarī�anas kārtību, ir savienoto republiku kriminālkodeksi, kriminālprocesa kodeksi, civilkodeksi un civilprocesa kodeksi.

Saskaņā ar PSRS Konstitūciju minēto kodeksu izstrādā�ana ir savienoto republiku kompetencē. Visās republikās tie izstrādāti, ņemot par pamatu Vissavienības likumus � kriminālās likumdo�anas pamatus, tiesu iekārtas likumdo�anas pamatus, likumus, kas nosaka atbildību par valsts un kara noziegumiem, u. c.

Pamatojoties uz vispārīgiem principiem, kas noteikti �ajos kodeksos attiecībā uz tiesu ekspertīzi, izstrādātas da�ādas Vissavienības un republikāniskas resora instrukcijas, noteikumi un metodiskie norādījumi par tiesu medicīnas ekspertīzes izdarī�anu.

Izziņas orgānu, izmeklē�anas iestā�u vai tiesu pārstāvji uzdod izdarīt tiesu medicīnas ekspertīzi tādos gadījumos, kad jāiz�ķir medicīniski jautājumi. Reizēm ekspertīzi nosaka arī kāda bioloģiska rakstura jautajuma izlem�anai, piemēram, asins, matu, kaulu un citu objektu sugas piederības noskaidro�anai. Kriminālprocesa kodekss da�os gadījumos paredz obligātu tiesu medicīnas un tiesu psihiatrijas ekspertīzi. LPSR KPK 59. pants¹ nosaka, ka ekspertīze ir obligātā

1) nāves cēloņu un miesas bojājumu rakstura noteik�anai,

2) aizdomās turēta vai apsūdzētā psihiskā stāvokļa noteik�anai tajos gadījumos, kad izziņas izdarītajam, izmeklētājam, prokuroram vai tiesai rodas �aubas par viņu pieskaitāmību,

3) liecinieka vai cietu�a psihiskā vai fiziskā stāvokļa noteik�anai tajos gadījumos, kad rodas �aubas par viņu spējām pareizi uztvert apstākļus, kam nozīme lietā, un pareizi par tiem liecināt,

4) aizdomās turētā, apsūdzētā vai cietu�ā vecuma noteik�anai, kad vecumam lietā ir nozīme, bet nav nepiecie�amo dokumentu.

Visos citos gadījumos jebkuru ekspertīzi nosaka izmeklētājs vai tiesa pēc saviem ieskatiem. Padomju izmeklē�anas iestādes un tiesa bie�i nosaka ekspertīzes, jo tas ir viens no veidiem, kādā zinātnes sasniegumus izlieto objektīvās patiesības noskaidro�anai. Eksperta atzinums ir viens no pierādījumu avotiem, bet tajā konstatētie fakti ir pierādījumi lietā.

Vienmēr, kad uz cietu�ā miesas ir bojājumi, tiesu medicīnas ekspertam jācen�as noteikt to ra�anās mehānismu, lietotā iero�a vai priek�meta veidu un īpatnības, sitienu vai �āvienu skaitu, kādā secībā un kad tie izdarīti, bet, ja ir iestājusies cietu�ā nāve, tad jānosaka tās cēlonis, iestā�anās laiks un vieta. Tas savukārt dod iespēju izmeklē�anas iestādēm un tiesai noskaidrot notikumu objektīvo ainu.

Jebkurā ekspertīzē, to skaitā arī tiesmedicīniskajā iz�ķirami divi pamatprocesi: 1) ekspertīzei nodoto objektu izmeklē�ana (izpētī�ana), lietojot metodes, kas nepiecie�amas uzdoto jautājumu atrisinā�anai, un 2) rakstveida atzinuma do�ana par izmeklē�anas rezultātiem motivētu atbil�u veidā atbilsto�i uzdotajiem jautājumiem.

Tiesmedicīniskās izmeklē�anas objekti var būt dzīvas personas, līķi, lietiskie pierādījumi, krimināllietu un civillietu materiāli. So objektu izmeklē�anas metodes ir ļoti daudzveidīgas. Tās aprakstītas attiecīgos oficiālos noteikumos un metodiskos norādījumos, kā arī tiesu medicīnas mācību grāmatās un rokasgrāmatās.

tiesu medicīnas ekspertīzes drīkst izdarīt tikai personas, kam li .ustn nosaukums. Personas, kurām nav augstākās medicīniskās izglitibas, nevar būt par tiesu medicīnas ekspertiem.

Par tiesu medicīnas ekspertu var pieaicināt jebkuru ārstu, kam li nepiecie�amās zinā�anas atzinuma do�anai un kas atbilst vispārējām procesuālām prasībām. Viņam ir jābūt objektīvam, lietas iznākumā ne tie�i, ne netie�i neieinteresētam, ar labu reputāciju un stingru morālo stāju. KPK (27. un 61. p.) paredz eksperta noraidī�anu �ādiem gadījumiem: 1) ja viņ� iztiesājama lietā ir cietu�ais, civilprasītājs, civilatbildētajs vai liecinieks,

ja viņ� ir piedalījies �ai lietā kā izziņas izdarītājs, sabiedriskais apsūdzētājs vai aizstāvis, cietu�ā, apsūdzētā, civilprasītāja vai civilatbildētāja likumīgais pārstāvis, 3) ja viņ� ir cietu�ā, civilprasītāja, civilatbildētāja vai apsūdzētā radinieks vai laulātais, I) ja viņ� pēc dienesta vai citādi ir atkarīgs no apsūdzētā, cietu�ā, civilprasītāja vai civilatbildētāja, 5) ja viņ� �ai lietā ir izdarījis revīziju, kuras materiāli biju�i par pamatu krimināllietas ierosinā�anai, 6) ja noskaidrojas, ka viņ� nav kompetents par uzdotajiem jautājumiem.

Par tiesu medicīnas ekspertiem vispirms izrauga ekspertu iestādēs strādājo�us speciālistus (�tatos eso�us tiesu medicīnas ekspertus), kā arī tiesu medicīnas katedru profesorus, docentus un pasniedzējus. Ja �tatu eksperta nav vai nav iespējams viņu uzaicināt, tad ekspertīzes izdarī�anu var uzdot jebkuram citas specialitātes ārstam, kas tādā gadījumā tiks saukts par ārstu ekspertu. Komisijas ekspertīzēs uzaicina piedalīties ārstus, kas nav ekspertu iestā�u �tatu darbinieki, bet kuriem ir pla�as zinā�anas un pieredze speciālās medicīnas nozarēs (ķirurģijā, terapijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā, rentgenoloģijā u. c.).

Tādējādi Padomju Savienībā tiesu medicīnas ekspertīzes uzdod izdarīt gan �tatu ekspertiem, gan arī ārstiem, kas nestrādā ekspertu iestādēs. Pie tam izziņas izdarītājs, izmeklētājs un tiesa pēc saviem ieskatiem pa�i var izraudzīt par ekspertu kādu speciālistu vai arī uzdot ekspertīzi ekspertu iestādei. Pēdējā gadījumā ekspertu �ai lietā izrauga ekspertu iestādes vadītājs. Tajā pa�ā laikā KPK pie�ķir tiesības apsūdzētajam un tiesājamam pieteikt eksperta noraidī�anu, lūgt aicināt ekspertu no viņa izraudzītajām personām, lūgt uzdot papildjautājumus (ar izmeklētāja vai tiesas starpniecību), par kuriem ekspertam jādod atzinums, dot ekspertam paskaidrojumus.

Tiesu medicīnas ekspertīze var būt pirmreizēja, papildu un atkārtota. To var izdarīt individuāli vai komisijas veidā.

Pirmreizēja ekspertīze ir objekta pirmā izmeklē�ana un uz tās rezultātu pamata dotais atzinums. Ja pēc tam ekspertam uzdod vēl

kādus papildjautājumus, tad jauno izmeklē�anu un atbildes uz �iem jautājumiem sauc par papildu ekspertīzi.

Atkārtotu ekspertīzi nosaka, ja pirmās ekspertīzes atzinums ir ap�aubāms vai nepamatots vai arī ja eksperts pēc sava amata nav kompetents iz�ķirt uzdotos jautājumus. Atkārtotu ekspertīzi uzdod citam ekspertam vai arī ekspertu komisijai, kuras sastāvā ietilpst augstākas kvalifikācijas eksperti.

Komisijas ekspertīzi izdara arī sare�ģītos jautājumos, kad nepiecie�ama da�ādu specialitā�u ārstu piedalī�anās. Visbie�āk �ādu ekspertīzi nosaka lietās, kas ierosinātas pret ārstiem vai citiem medicīnas vai farmācijas darbiniekiem par profesionāliem pārkāpumiem.

Da�os sare�ģītos gadījumos var noteikt komplekso ekspertīzi, ko izdara vairāki da�ādu specialitā�u eksperti, piemēram, tiesu medicīnas eksperts un eksperts ķīmiķis, eksperts kriminālists un tiesu medicīnas eksperts. Komplekso ekspertīzi nosaka, ja uzdotā jautājuma atrisinā�anai nepiecie�amas zinā�anas vairākās at�ķirīgās specialitātēs.

Ja ekspertu komisijas locekļi ir nāku�i pie vienādiem secinājumiem, viņi uzraksta kopīgu atzinumu visu komisijas locekļu vārdā. Pretējā gadījumā eksperti raksta katrs savu atzinumu.

Eksperta atzinums nav obligāts izziņas izdarītājam, izmeklētājam, prokuroram un tiesai, tomēr viņu nepiekri�ana eksperta atzinumam jāmotivē attiecīgā lēmumā vai spriedumā (KPK 58. p.).

Eksperta pienākumus un tiesības nosaka KPK 62. pants. Ārstam, kuru izziņas izdarītājs, izmeklētājs, prokurors vai tiesa uzaicina par ekspertu, jāierodas un jādod atzinums. Ja ekspertam ir iemesli atteikties no atzinuma do�anas, viņam par to jāziņo personai vai iestādei, kas ekspertīzi uzdevusi.

Ekspertam ir jāizdara saņemto objektu vispusīga izmeklē�ana un jādod rakstveida zinātniski pamatots atzinums uzdotajos jautājumos. Ja ekspertam uzdotie jautājumi pārsniedz viņa speciālo zinā�anu robe�as vai viņam izsniegtie materiāli ir nepietiekami atzinuma do�anai, viņ� rakstiski ziņo personai vai iestādei, kas tam ekspertīzi uzdevusi, ka atzinumu dot nav iespējams.

Tiesu medicīnas eksperts var atbildēt un tam ir jāatbild tikai uz medicīniska vai bioloģiska rakstura jautājumiem, kuros tam ir pietiekamas zinā�anas. Jautājumi par kādas personas psihisko stāvokli jāizlemj tiesu psihiatrijas ekspertam. Nemedicīnisku jautājumu iz�ķir�ana neietilpst tiesu medicīnas eksperta kompetencē. Tāpat eksperta kompetencē neietilpst juridiski jautājumi, to skaitā jautājumi par vainas pakāpi, par nolūku vai neuzmanību, par slep-

kavību, pa�nāvību, pa�sakropļo�anos u. c. Sos jautājumus iz�ķir izmeklē�anas iestādes un tiesa.

Ekspertam ir tiesības zināt ekspertīzes mērķus un uzdevumus; liigt personu vai iestādi, kas uzdevusi izdarīt ekspertīzi, formulēt uzdevumus konkrētu jautājumu veidā; iepazīties ar lietas materiāliem, kas attiecas uz ekspertīzes priek�metu; lūgt izsniegt viņam atzinuma do�anai nepiecie�amos papildmateriālus; ar tās personas vai iestādes atļauju, kas noteikusi ekspertīzi, piedalīties pratinā�anā un citās izmeklē�anas vai tiesas darbībās; uzdot pratināmajam jautājumus, kas attiecas uz ekspertīzes priek�metu; sare�ģītos gadījumos lūgt pieaicināt ekspertīzē nepiecie�amos speciālistus un kopā ar tiem dot atzinumu; atzinumā aizrādīt uz apstākļiem, kas, pēc viņa domām, varētu būt lietā svarīgi, bet par kuriem nav uzdots attiecīgs jautājums; saņemt īpa�u atlīdzību, ja ekspertīze neietilpst viņa dienesta pienākumos.

Par izvairī�anos vai atteik�anos no savu pienākumu pildī�anas bez svarīgiem iemesliem ekspertu var saukt pie atbildības pēc KK 176. panta. Par apzināti nepatiesa atzinuma do�anu kriminālatbildība paredzēta KK 174. pantā.

Eksperta atbildību par iepriek�ējās izmeklē�anas vai izziņas materiālu, to skaitā tiesu medicīnas ekspertīzes rezultātu izpau�anu bez prokurora, izmeklētāja vai izziņas izdarītāja atļaujas paredz KK 177. pants.

Izmeklē�anu krimināllietās veic izziņas un iepriek�ējās izmeklē�anas iestādes. Izziņu izdara milicijas iestādes, karaspēka daļu un karaspēka vienību komandieri, militāro iestā�u priek�nieki, labo�anas darbu iestā�u priek�nieki, tālbraucēju kuģu kapteiņi, polar-ekspedīciju priek�nieki u. c. Iepriek�ējo izmeklē�anu izdara prokuratūras izmeklētāji, iek�lietu ministrijas un valsts dro�ības iestā�u izmeklētāji.

Izmeklētājs vai izziņas izdarītājs, ja tas ir nepiecie�ams, izmeklē�anas procesā nosaka tiesu medicīnas ekspertīzi. Ekspertīzi nosaka ar rakstveida lēmumu, kurā īsumā norāda lietas fabulu, ekspertīzes noteik�anas iemeslus, jautājumus, kuros ekspertam jādod atzinums, materiālus un objektus, kas tiek nodoti eksperta rīcībā. Izmeklētājs izskaidro izraudzītajam ekspertam viņa tiesības un pienākumus, kā arī brīdina, ka par apzināti nepatiesa atzinuma do�anu un atteik�anos no eksperta pienākumu pildī�anas paredzēta kriminālatbildība pēc KK 174. un 176. panta.

Ja ekspertīzi uzdod ekspertu iestādei (tiesu medicīnas ekspertīzes birojam, tiesu medicīnas laboratorijai, tiesu medicīnas katedrai), izmeklētājs nosūta tai savu lēmumu un izmeklējamos materiālus. Saņēmis �os materiālus un izmeklētāja lēmumu, ekspertu iestādes vadītājs uzdod ekspertīzi vienam vai vairākiem �īs

iestādes līdzstrādniekiem, izskaidro viņu tiesības un pienākumus, kā arī brīdina par atbildību pēc KK 174. un 176. panta.

Ja ekspertīze notiek ārpus ekspertu iestādes, izmeklētājs aicina

pie sevis ārstu, ko viņ� izraudzījis par ekspertu, pārliecinās par viņa identitāti, specialitāti un kompetenci un noskaidro, vai nav kāds iemesls viņa kā eksperta noraidī�anai.

Saņēmis lēmumu, eksperts uzsāk viņam izsniegto lietas materiālu un citu objektu izmeklē�anu. Izmeklētājam ir tiesības būt klāt ekspertīzes laikā. Eksperts savukārt ar izmeklētāja atļauju var būt klāt nopratinā�anā, notikuma vietas apskatē, izmeklē�anas eksperimentā, lai gūtu precīzāku priek�statu par faktiem, kas attiecas uz ekspertīzes priek�metu.

Pabeidzis izsniegto materiālu un objektu izmeklē�anu, eksperts uzraksta savu atzinumu, kurā apraksta lietotās metodes un iegūtos rezultātus, dod atbildes uz viņam uzdotajiem jautājumiem. Atzinumu eksperts nodod personai, kas tam ekspertīzi bija uzdevusi.

Pēc iepazī�anās ar eksperta atzinumu izmeklētājam ir tiesības ekspertu nopratināt, lai viņa atzinumu precizētu vai papildinātu. Eksperts savas atbildes var uzrakstīt arī pats.

Iepriek�ējās izmeklē�anas procesā tiesu medicīnas ekspertus un citu specialitā�u ārstus var uzaicināt piedalīties da�ādās izmeklē�anas darbības, piemēram, notikuma vietas apskatē, līķa apskatē tā atra�anās vietā, aizdomās turamā aplūko�anā, kratī�anā, paraugu iegū�anā salīdzināmai izmeklē�anai (KPK 179., 180., 181., 182. un 187, p.). �ajos gadījumos ārstu neuzaicina par ekspertu, bet par tiesu medicīnas speciālistu. Ar savām speciālajām zinā�anām viņ� palīdz izmeklētājam labāk veikt konkrēto darbību, palīdz konstatēt, fiksēt, pareizi aprakstīt un izņemt pierādījumus. Piemēram, izdarot līķa apskati atra�anas vietā, ārsts palīdz izmeklētājam apskatīt līķi un aprakstīt apskates protokolā līķa ķermeņa stāvokli, līķa pārmaiņas, bojājumus, asins pēdas u. c. Pēc tam ārstu, kas piedalījies apskatē kā speciālists, var uzaicināt �ai lietā par ekspertu, lai tas dotu savu atzinumu.

Izskatot tiesā krimināllietu vai civillietu, uzaicina, ja tas ir nepiecie�ams, arī tiesu medicīnas ekspertu. Parasti uzaicina to ekspertu, kas devis atzinumu iepriek�ējā izmeklē�anā, bet, ja tas nevar ierasties, aicina citu. Tiesas sēdes sākumā apsūdzētais, aizstāvis un prokurors var pieteikt eksperta noraidī�anu un lūgt cita eksperta uzaicinā�anu no viņu izraudzītajām personām. �ādu lūgumu pēc tiesas ieskatiem vai nu apmierina, vai arī, attiecīgi motivējot, noraida.

Tiesas sēdes priek�sēdētājs izskaidro uzaicinātajam ekspertam viņa tiesības un pienākumus un brīdina par atbildību, kas paredzēta par atteik�anos no atzinuma do�anas vai par apzināti nepatiesa atzinuma do�anu.

Eksperta tiesības un pienākumi tiesā ir tādi pa�i kā iepriek�ējā izmeklē�anā. Tomēr tiesas sēdē eksperta darbības raksturs un apjoms ir citādi.

Svarīgākais tiesas izmeklē�anas uzdevums krimināllietā ir rūpīgi pārbaudīt visus apsūdzētā vainas pierādījumus, kas ir lietas materiālos, to skaitā arī eksperta atzinumā, kas dots iepriek�ējā izmeklē�anā. Tāpēc pirmais eksperta uzdevums tiesā ir �ī atzinuma pareizības pārbaude. Tā tiek veikta, analizējot un salīdzinot faktus, kas ietverti atzinumā, liotas materiālos, tiesājamā, cietu�ā un liecinieku tiesas sēdē dotajās liecībās vai arī konstatēti citu tiesas darbību laikā. Pēc �ādas faktu izmeklē�anas eksperts vai nu apstiprina iepriek� doto atzinumu, vai izdara tajā nepiecie�amos grozījumus, kā arī pēc tiesas pieprasījuma izskaidro savu atzinumu. Bez tam eksperts vēl dod atzinumu jautājumos, ko papildus tam uzdod tiesa un procesa dalībnieki.

Tiesas sēdes laikā eksperts piedalās visu lietas apstākļu izmeklē�anā, kas attiecas uz ekspertīzes priek�metu. Ar tiesas priek�sēdētāja atļauju viņ� var uzdot jautājumus tiesājamam, cietu�ajam un lieciniekiem par visiem apstākļiem, kas ir svarīgi ekspertīzē (KPK 286. p.). Viņ� var piedalīties lietisko pierādījumu un notikuma vietas apskatē, eksperimentos un citās tiesas darbībās. Reizēm tiesas izmeklē�anas procesā ekspertam jāizdara atkārtota cietu�a vai tiesājamā medicīniskā izmeklē�ana, kā arī atkārtota līķa un lietisko pierādījumu izmeklē�ana.

Tiesas sēdes gaitā vai tās beigās priek�sēdētājs uzaicina procesa dalībniekus rakstveidā iesniegt jautājumus, kas iz�ķirami ekspertam. Tiesa izskata �os jautājumus, noraida tos, kas neattiecas uz lietu vai neietilpst eksperta kompetencē, formulē jaunus jautājumus un nodod tos ekspertam ar īpa�u lēmumu. Vienmēr to vidū ir jautājums � vai eksperts apstiprina savu iepriek�ējā izmeklē�ana doto atzinumu. Atbildes uz visiem jautājumiem ekspertam jādod rakstiska atzinuma veidā. Tiesa pēc eksperta lūguma dod atzinuma uzrakstī�anai nepiecie�amo laiku.

Eksperts savu atzinumu nolasa tiesas sēdē. Pēc tam viņam var uzdot jautājumus dotā atzinuma precizē�anai vai papildinā�anai. Paskaidrojumi un papildinājumi arī jādod rakstveidā, un kopā ar atzinumu tos pievieno tiesas sēdes protokolam.

Tiesu medicīnas ekspertīzes pamatdokuments ir �Tiesu medicīnas eksperta atzinums�.

Atzinumam ir trīs pamatdaļas: ievads, apraksto�ā daļa un secinājumi.

Ievada norada: kad, kur, kas (amats, speciālā izglītība, eksperta darba stā�s, zinātniskais grāds un zinātniskais nosaukums, eksperta uzvārds, vārds, tēva vārds), uz kāda pamata (kā lēmums vai rīkojums) un kādā lietā izdarīta ekspertīze, kādi jautājumi ekspertam uzdoti, kādi materiāli vai objekti izsniegti izmeklē�anai, kas bijis klāt ekspertīzes laikā. Ievada beigās pieraksta, ka ekspertam ir izskaidrotas viņa tiesības, pienākumi un atbildība pēc KK 174. un 176. p. Pēc tam tiek izklāstīti lietas apstākļi, kas norādīti lēmumā vai citos ekspertam iesniegtos dokumentos (notikuma vietas apskates protokolā, slimības vēsturē, ambulatorā kartē u. tml.). No �iem materiāliem izraksta visus faktiskos datus, kas attiecas uz ekspertīzes priek�metu un ir nepiecie�ami uzdoto jautājumu iz�ķir�anai.

Apraksto�ās daļas saturs un apjoms atkarībā no ekspertīzes veida, izmeklējamo objektu rakstura un daudzuma var būt da�āds. Sai daļā sīki tiek aprakstīta objektu (līķa, apģērba u. tml.) izmeklē�anas gaita, lietotās metodes un iegūtie rezultāti.

Eksperta atzinuma beigās tiek doti secinājumi, kas ir atbildes uz izmeklētāja uzdotajiem jautājumiem. Līķu izmeklē�anas gadījumos pirms secinājumiem parasti raksta patoloģiski anatomisko (tiesmedicīnisko) diagnozi. Ikviens secinājums ir jāmotivē ar faktiem, kas minēti apraksto�ajā daļā. Saskaņā ar KPK 286. p. eksperts secinājumos var apgaismot arī tādus lietas apstākļus, par kuriem jautājumi nav uzdoti, bet kas pēc viņa domām lietā var būt svarīgi.

Atzinumu eksperts apstiprina ar parakstu un zīmogu. Atzinumam var pievienot fototabulas, rentgenogrammas, shematiskus zīmējumus un citus ilustratīvus materiālus, kas izgatavoti ekspertīzes procesā.

Nereti līķa vai dzīvas personas tiesmedicīnisko izmeklē�anu izdara nevis uz lēmuma (par ekspertīzes noteik�anu), bet rakstveida rīkojuma pamata, ko izsniedzis izziņas vai izmeklē�anas iestādes pārstāvis. Tā rīkojas tad, kad nav ierosināta krimināllieta un līdz ar to nav pamata ekspertīzes noteik�anai. KPK tāda veida darbības nav paredzētas, un procesuālā ziņā tās nav ekspertīzes, kaut arī pēc sava rakstura un satura neat�ķiras no tām. Dokumentu, ko uzraksta pēc �ādas izmeklē�anas, sauc par aktu, nevis eksperta atzinumu. Piemēram, �Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas akts�. Aktu uzraksta tādā pa�ā veidā kā eksperta atzinumu. Eksperts uzraksta arī vēl citus dokumentus, piemēram, ekspertīzes statistisko karti, kas ieviesta da�ās ekspertu iestādēs. Izdarot līķa izmeklē�anu, eksperti uzraksta un izsniedz piederīgiem �Ārsta izziņu par n ā v i�. Ja eksperti izdara sekciju slimnīcās miru�ajiem, tad slimības vēsturē viņiem jāieraksta patoloģiski anatomiskā diagnoze un īsas ziņas par nāves cēloni.

Kop� pirmajiem Padomju valsts pastāvē�anas gadiem tiesu medicīnas dienests ir iekļauts veselības aizsardzības iestā�u sistēmā. Ilgajā pastāvē�anas laikā �ai dienestā notiku�as da�ādas organizatoriskas un �tatu struktūras pārmaiņas, kas izdarītas, lai uzlabotu izmeklē�anas iestādēm un tiesai vajadzīgos pakalpojumus.

Patlaban Padomju Savienībā pastāv saskaņota tiesu medicīnas dienesta sistēma visas valsts mērogā. Gandrīz visas tiesu medicīnas ekspertīzes, kuras prasa justīcijas orgāni, izdara �tatu tiesu medicīnas speciālisti ekspertu iestādēs.

Galvenās tiesu medicīnas iestādes, kas veic izmeklē�anas orgānu un tiesas uzdevumus, ir republiku, novadu, apgabalu un pilsētu (Maskavā un Ļeņingradā) tiesu medicīnas ekspertīzes biroji (TMEB). Tie ir pakļauti republiku veselības aizsardzības ministrijām, novadu un pilsētu tautas deputātu padomju veselības aizsardzības nodaļām. Birojos tiek izdarītas da�āda veida tiesu medicīnas ekspertīzes (1. shēma). Darba kārtību birojos nosaka Instrukcija par tiesu medicīnas ekspertīzi PSRS (1978) un Nolikums par tiesu medicīnas ekspertīzes biroju (1978), kurus apstiprinājis PSRS veselības aizsardzības ministrs.

1. shēma. Tiesu medicīnas ekspertīzes biroja struktūra

Tipveida shēmā redzams, ka katrā TMEB ir �ādas daļas: dzīvu personu tiesmediclniskās izmeklē�anas daļa (ambulance), līķu ties-medicīniskās izmeklē�anas daļa (morgs) ar histoloģijas nodaļu, lietisko pierādījumu tiesmedicīniskās izmeklē�anas daļa (tiesu medicīnas laboratorija) ar trim nodaļām � tiesu bioloģijas, tiesu ķīmijas un fizikāli tehnisko nodaļu.

Tātad biroja struktūra atbilst tiesmedicīniskās izmeklē�anas objektu pamatveidiem, proti, dzīvas personas, līķi un lietiskie pierādījumi. Katru no �iem objektiem attiecīgā biroja daļā var izmeklēt viens vai vairāki eksperti. Sare�ģītas ekspertīzes pēc izmeklē�anas vai tiesas lietas materiāliem izdara ekspertu komisijas, kuras vajadzības gadījumos izveido ar biroja priek�nieka rīkojumu. Viņ� pats parasti ir �īs komisijas priek�sēdētājs.

Republikāniskā biroja priek�nieks ir savienotās republikas veselības aizsardzības ministrijas tiesu medicīnas dienesta vadītājs � Galvenais tiesu medicīnas eksperts; autonomās republikas biroja priek�nieks � autonomās republikas veselības aizsardzības ministrijas republikāniskais eksperts; novada vai apgabala biroja priek�nieks � novada vai apgabala tiesu medicīnas eksperts; pilsētas biroja (Maskavā, Ļeņingradā) � vecākais pilsētas tiesu medicīnas eksperts.

Biroja nodaļās tie�i strādā zināms skaits tiesu medicīnas ekspertu, eksperti ķīmiķi un da�i citi speciālisti. Pārējie tiesu medicīnas eksperti strādā biroja pilsētu, rajonu un starprajonu nodaļās, kas apkalpo kādu pilsētu, rajonu un vairākus rajonus. Tāpēc viņus sauc par pilsētu, rajonu vai starprajonu tiesu medicīnas ekspertiem. Viena tiesu medicīnas eksperta �tata vienība pilsētās paredzēta uz 110 000 iedzīvotāju, lauku apvidos � uz 1�3 rajoniem.

Pilsētu, rajonu un starprajonu eksperti administratīvi saimnieciskā, finansiālā un zinātniski praktiskajā ziņā ir pakļauti attiecīgā biroja priek�niekam. TMEB ir divkār�ā pakļautībā: administratīvi saimnieciskā ziņā � attiecīgo pilsētu (Maskavā un Ļeņingradā), apgabalu vai novadu veselības aizsardzības pārval�u (nodaļu) vadītājiem vai autonomo un savienoto republiku veselības aizsardzības ministriem, bet zinātniski praktiskā un organizatoriskā ziņā augstākā biroja priek�niekam. Savienoto republiku Galvenie tiesu medicīnas eksperti, kas ir republikānisko biroju priek�nieki, zinātniski praktiskā un organizatoriskā ziņā pakļauti PSRS Veselības aizsardzības ministrijas Galvenajam tiesu medicīnas ekspertam.

PSRS Veselības aizsardzības ministrijas Galvenais tiesu medicīnas eksperts ir visas valsts tiesmedicīniskā dienesta organizētājs un zinātniski metodiskais vadītājs. Vienlaikus viņ� ir arī Tiesu medicīnas zinātniskās pētniecības institūta direktors.

Ekspertu un biroju zinātniski praktiskā pakļautība augstākstāvo�iem ekspertiem un biroju priek�niekiem ir ar zināmiem ierobe�ojumiem. Biroja priek�nieks vai augstākstāvo�ais eksperts var aizrādīt pakļautajam ekspertam vai biroja priek�niekam uz vispārē-jleiti 1 rukumiem viņa personiskajā vai biroja darbā, bet nevar atcelt Lidu konkrētu viņa atzinumu. Par eksperta atzinumu atbild tikai 1 iis eksperts, kas izdarījis ekspertīzi. Ja biroja priek�nieks vai augsi akstavo�ais eksperts atzīst kādu eksperta atzinumu par kļūdainu, viņam ir tiesības iesniegt motivētu lūgumu prokuroram, kas uzrauga �ai lietā izmeklē�anu, lai tas nosaka atkārtotu ekspertīzi.

Visi tiesu medicīnas eksperti savā praktiskajā darbā vadās pēc attiecīgo savienoto republiku kriminālkodeksiem, kriminālprocesa kodeksiem, civilkodeksiem un civilprocesa kodeksiem, kā arī pēc instrukcijām, noteikumiem un metodiskiem norādījumiem par ekspertī�u izdarī�anu, kurus izdevusi PSRS Veselības aizsardzības ministrija vai savienotās republikas veselības aizsardzības ministrija.

Visām medicīnas iestādēm un ikvienam medicīnas speciālistam ir pienākums visnotaļ veicināt tiesu medicīnas ekspertī�u izdarī�anu.

Tiesu medicīnas dienesta pienākums savukārt ir ar visiem līdzekļiem sekmēt iedzīvotāju veselības aizsardzības līmeņa paaugstinā�anos, palīdzēt veselības aizsardzības iestādēm cīņā par saslimstības un mirstības samazinā�anu, par veselīgu darba un sadzīves apstākļu radī�anu. Biroju priek�niekiem un ekspertiem ir jāziņo veselības aizsardzības iestādēm par nopietniem klīnisko un patoloģiski anatomisko diagno�u nesakri�anas gadījumiem, medicīniskās palīdzības trūkumiem, kā arī jāpiedalās klīniski anatomiskās konferencēs, apsprie�ot �ādus gadījumus. Viņu pienākums ir pārbaudīt materiālus par pēk�ņas nāves, traumatisma vai saindē�anās gadījumiem un iesniegt veselības aizsardzības iestādēm savus priek�likumus par nepiecie�amiem profilaktiskiem pasākumiem.

Tiesu medicīnas dienesta darbības uzlabo�anas nolūkā PSRS veselības aizsardzības ministrs ir izdevis vairākas pavēles, kas paredz konkrētu pasākumu īsteno�anu. 1973. gada 10. septembra pavēlē Nr. 718 �Par pasākumiem tiesu medicīnas ekspertīzes tālākai uzlabo�anai� teikts: papla�ināt jaunu ēku celtniecību un darba telpu pie�ķir�anu tiesu medicīnas ekspertīzes birojiem, nodro�ināt tos ar nepiecie�amām iekārtām, reaktīviem, fotomateriāliem un transporta līdzekļiem; tālāk pilnveidot ekspertu sagatavo�anas un kvalifikācijas cel�anas sistēmu un veikt citus pasākumus.

Kara justīcijas orgānus apkalpo īpa�as tiesu ekspertu iestādes, kas nodibinātas Padomju Armijas un Jūras Kara Flotes medicīnas dienesta sistēmā. Kara apgabalu tiesu medicīnas laboratorijas un tiesu medicīnas ekspertīzes biroji uztur cie�us sakarus un sniedz savstarpēju palīdzību darbā. Tiesu medicīnas dienesta organizācijas valsts sistēma mūsu zemē, ekspertu neatkarība no izmeklē�anas iestādēm un tiesas, kā arī tas, ka eksperti nav materiāli ieinteresēti lietas iznākumā, garantē tiesu medicīnas ekspertīzes objektivitāti. Mūsdienu izmeklē�anas metodes, ekspertu kadru specializācija un to kvalifikācijas cel�ana garantē ekspertu atzinumiem augstu zinātnisku līmeni un neap�aubāmību.

,

Viena no svarīgākajām tiesu medicīnas nodaļām ir mācība par bojājumiem � tiesmedicīniskā traumatoloģija. Ikvienas vardarbības gadījumā (tī�as, neuzmanīgas, nejau�as) izmeklē�anas iestādēm un tiesai obligāti jānosaka tiesu medicīnas ekspertīze, lai iz�ķirtu jautājumus par miesas bojājuma raksturu un smaguma pakāpi.

Par miesas bojājumiem jeb traumām sauc cilvēka organisma anatomiskās uzbūves vai fizioloģisko funkciju traucējumus, ko radīju�i da�ādi ārējās vides faktori un kas saistīti ar lielāku vai mazāku veselības satricinājumu vai nāvi.

Bojājumus atkarībā no tā, kādi ārējās vides faktori tos radīju�i, iedala vairākās grupās.

1. Bojājumi, kurus radīju�i fizikāli faktori: a) mehāniski faktori (truli un asi priek�meti vai iero�i, �aujamie iero�i); b) augsta vai zema temperatūra; c) elektrība; d) da�ādi staru enerģijas veidi; e) barometriskā spiediena pārmaiņas.

2. Bojājumi, kurus radīju�i ķīmiski faktori (ķīmiski apdegumi un saindē�anās).

3. Bojājumi, kurus radīju�i bioloģiski faktori (galvenokārt in-fekciozi aģenti, tī�i inficējot kādu personu).

4. Bojājumi, kurus radīju�i psihiski faktori (psihiska trauma pēc lielām izbailēm, pēc stipra uztraukuma u. tml.).

Tāds ir bojājumu pamatiedalījums tiesu medicīnā. Katru grupu var sadalīt vēl sīkāk atkarībā no traumējo�ā faktora īpatnībām, bet par to būs runa tālāk atbilsto�ajās nodaļās.

Da�i bojājumu veidi bie�i novērojami zināmos darba un sadzīves apstākjos, tie rodas līdzīgās situācijās zināmās iedzīvotāju grupās. �ādu bojājumu kopumu sauc par traumatismu.

Pēc bojājumu ra�anās priek�noteikumiem un apstākļiem traumatismu iedala

1) darba traumatismā: a) rūpniecības un b) lauksaimniecības;

2) ārpusdarba traumatismā: a) transporta, b) gājēju, c) sporta un d) sadzīves;

3) kara traumatismā: a) kaujas un b) ārpuskaujas.

Tiesu medicīnas praksē visbie�āk jāizmeklē un jānovērtē bojājumi, kas pieskaitāmi pie sadzīves un transporta traumatisma.

AĪūsu sociālistiskajā valstī traumatisma profilaksei ir stabils tiesisks pamats, kas garantē darbaļau�u intere�u aizsardzību.

Efektīvu traumatisma profilakses pasākumu izstrādā�ana un ievie�ana nav domājama bez katras traumas cēloņa un īpatnību noskaidro�anas. Pareizi organizēta visa veida traumu uzskaite dod iespēju izpētīt to ra�anās nosacījumus un apstākļus, kā arī noskaidrot faktorus, kas veicina traumu atkārto�anos. Zināmu ieguldījumu �ai darbā dod tiesu medicīnas dienests, kas nodarbojas ar visu letālo traumu un lielas daļas neletālo traumu gadījumu izpēti.

Tiesu medicīnas prakse liecina, ka galvenie traumu ra�anās cēloņi ir da�ādu sabiedriskās kārtības noteikumu neievēro�ana, pa�a cilvēka neuzmanība un nedisciplinētība, obligāto dro�ības tehnikas noteikumu un instrukciju pārkāp�ana, da�āda veida trūkumi ra�o�anas un sadzīves organizē�anā.

Traumatisma profilakses pamats ir darba un sadzīves apstākļu uzlabo�ana, traumu ra�anās tehnisko cēloņu likvidē�ana, da�ādu pret traumatismu vērstu organizatorisku pasākumu īsteno�ana, konsekventa ielu satiksmes noteikumu ievēro�ana, kā arī tādu subjektīvu momentu (slimību, noguruma, alkohola reibuma) novēr�ana, kas veicina traumu ra�anos.

īpa�a uzmanība jāveltī alkoholisma apkaro�anai, jo iereibu�as personas visbie�āk kļūst par traumatisma upuriem. Bez tam tās nereti rada situācijas, kurās cie� arī citi cilvēki, it īpa�i tas sakāms par transporta un sadzīves traumatismu.

MEHĀNISKIE BOJĀJUMI

Mehāniskie bojājumi rodas, ja uz cilvēka ķermeni iedarbojas apkārtējās vides priek�meti, kas pārvietojas telpā. Reizēm pārvietojas pa�a cilvēka ķermenis, bet traumējo�ais priek�mets ir nekustīgs vai arī kustas.

Pēc anatomiskā rakstura iz�ķir �ādus mehāniskos bojājumus: nobrāzumus, asinsizplūdumus, brūces, kaulu lūzumus, sastiepumus, locītavu izme�ģījumus, iek�ējo orgānu plīsumus un sadragājumus, ķermeņa daļu sa�ķaidījumus un amputācijas. Bez tam var būt

bojājumi, kuriem raksturīgi galvenokārt funkcionāli traucējumi. Te jāmin fizisku sāpju nodarī�ana, da�i traumatiskā �oka paveidi, kas rodas no sitieniem pa refleksogēnām joslām, galvas smadzeņu un citu iek�ējo orgānu satricinājums bez manāmām morfoloģiskām pārmaiņām un, visbeidzot, plau�u elpo�anas funkcijas traucējumi kā mehāniskas iedarbības sekas (da�ādi mehāniskās asfiksijas veidi, kas apskatīti attiecīgajā nodaļā).

Cilvēka ķermeņa mehāniskos bojājumus pētī vairākas klīniskas disciplīnas, to skaitā arī traumatoloģija. Tās pētī vietējos un vispārējos patoloģiskos procesus, kas rodas no da�ādu ārējās vides faktoru iedarbības, izstrādā bojājumu un to komplikāciju diagnostikas, ārstē�anas un profilakses metodes.

Klīnisko disciplīnu un tiesu medicīnas pieeja bojājumu pētī�anai ir da�āda. Tiesu medicīnas ekspertus galvenokārt interesē tās bojājumu īpa�ības, kurām svarīga nozīme speciālo ekspertīzes uzdevumu atrisinā�anā.

Tiesu medicīnas ekspertīzes galvenie uzdevumi ir konstatēt bojājumus dzīvai personai vai līķim un nosacīt tiesmedicīnisko diagnozi; noteikt traumējo�ā faktora raksturu un bojājumu ra�anās mehānismu, t. i., ar kādu ieroci tie nodarīti, kādas ir traumējo�ā priek�meta īpatnības, no kurienes, kādā virzienā un ar kādu spēku priek�mets iedarbojies, kāda ir bojājumu nodarī�anas secība; noteikt, vai bojājumi radu�ies dzīves laikā un cik ilgi pirms nāves; noskaidrot bojājumu nozīmi cietu�ā veselībai, darba spējām un dzīvībai, t. i., noteikt bojājumu sakaru ar nāvi un bojājumu smaguma pakāpi saskaņā ar savienoto republiku kriminālkodeksos pieņemto klasifikāciju.

Pirms uzsākt ekspertīzes uzdevumu atrisinā�anu, nepiecie�ams miesas bojājumus izpētīt un aprakstīt attiecīgajā dokumentā. Ekspertu pieredze liecina, ka bojājumu izpētī�ana un aprakstī�ana jāveic pēc noteiktas shēmas.

Lokalizācija. Jānorāda anatomiskais apvidus un attālumi no anatomiskiem punktiem un līnijānl. Da�u veidu bojājumiem (�autām brūcēm, transporta traumām u. tml.) jāizmērī attālums no viduslīnijas un no kāju pēdām, t. i., jānosaka, kādā augstumā bojājumi atrodas.

Forma. Bojājumu formu mēdz raksturot kā lineāru vai salīdzināt ar ģeometrisku figūru formu (apaļa, ovāla, zvaig�ņveida) un alfabēta burtiem. Brū�u formu apraksta pirms un pēc malu sakļau-�anas, obligāti norādot, vai ir audu defekts vai tā nav.

Izmēri. Bojājumu apmērus nosaka pa divām savstarpēji perpendikulārām līnijām; zvaig�ņveida un L veida brūcēm atzīmē atsevi�ķo plīsumu (staru) garumu, izejot no centra. Jānosaka arī bojājumu gareniskās ass stāvoklis attiecībā pret vertikālo un horizontālo līniju.

Malu raksturs. Nobrāzumiem un asinsizplūdumiem apraksta to robe�u īpatnības; brūcēm � malu raksturu (līdzenas, gludas, viļņotas, robotas, bārkstainas utt.), to izvēr�anos uz āru vai ieliek-

sanos uz iek�u, nobrāzumus, asinsizplūdumus, atslāņojumus, sa-dragājumu un citas īpatnības. Apraksta brū�u galu raksturu (smaili, noapaļoti, n veida utt.).

Virsma. Apraksta krāsu, reljefu, eksogēnus uzslāņojumus. Brūcēm jānorāda, ar ko tās aizpildītas un vai tajās nav kādi sve�ķermeņi.

Pārmaiņas bojājumu apkārtnē. Jāpievēr� uzmanība asins pēdām, asins notecējumu virzienam, netīrumiem un citām īpatnībām. Aprakstot �autas brūces, svarīgi norādīt, vai ap tām nav tuv�ā-viena pēdu.

Pēc �ādas shēmas ieteicams bojājumus aprakstīt it visos medicīnas dokumentos (slimības vēsturēs, ambulatorā slimnieka kartē u. c.). Diem�ēl ārsti bie�i izlai� bojājumu aprakstu un aprobe�ojas tikai ar diagnozi, kas arī reizēm ir nepilnīga. Tomēr jāat-gācfina, ka medicīnas dokumenti bie�i ir vissvarīgākie materiāli tiesu medicīnas ekspertīzē un tiem ir liela juridiska nozīme. Pavir�i vai nepilnīgi ieraksti medicīnas dokumentos neļauj ekspertam atrisināt jautājumus, kurus tam uzdevu�as izmeklē�anas iestādes, piemēram, precīzi noteikt tiesmedicīnisko diagnozi, bojājumu nodarī�anas mehānismu u. tml. Sevi�ķi liela nozīme sīkam bojājumu aprakstam ir tad, kad ekspertīzi izdara ilgāku laiku pēc bojājumu nodarī�anas un sākotnējais stāvoklis pēc ķirurģiskām operācijām, da�ādām komplikācijām un bojājumu sadzī�anas ir pārmainījies.

Lai iz�ķirtu ekspertam uzdotos jautājumus, bez makroskopiskas bojājumu apskatī�anas un izpētī�anas patlaban arvien pla�āk sāk lietot da�ādas papildu izmeklē�anas metodes. No tām visizplatītākās ir tie�ā stereomikroskopija, ko lieto bojājumu sīko, ar neapbruņotu aci nesaskatāmo īpa�ību un sve�ķermeņu atklā�anai; krāsaino nospiedumu metode un ķīmiskās krāsu reakcijas, ar kuru palīdzību atklāj metāla pēdas, ko atstāju�i traumējo�ie priek�meti vai �āvieni; rentgenogrāfija � sve�ķermeņu atra�anai brūcēs un kaulu lūzumu īpatnību noteik�anai; histoloģiskā metode � bojājumu ra�anās laika noteik�anai (dzīvam esot; cik ilgi pirms nāves); emisijas spektrogrāfiskā analīze � bojājumu apvidū eso�o cksogēno daļiņu ķīmiskā sastāva noteik�anai; trasoloģiskā izmeklē�ana � traumētāja priek�meta noteik�anai pēc ķermeņa un apģērba bojājumiem; uzslāņojumu (uz traumētāja priek�meta eso�o apģērba materiāla �ķiedru, cilvēka matu, asiņu un audu) izmeklē�ana � traumētāja priek�meta identificē�anai un citas metodes.

Atkarībā no traumējo�ā mehāniskā faktora rakstura iz�ķir � bojājumus ar truliem priek�metiem, rīkiem un iero�iem; bojājumus ar asiem priek�metiem, rīkiem un iero�iem un bojājumus ar �aujamiem iero�iem.

Par ieroci sauc priek�metu, kas speciāli izgatavots lieto�anai uzbruk�anas un aizsargā�anās nolūkos. Pie rīkiem pieskaita priek�metus, ko izmanto darba procesā. Visus pārējos priek�metus

pieskaita pie gadījuma priek�metiem. Nereti ar terminu �priek�mets� tiesu medicīnā apzīmē visus priek�metus, to skaitā arī iero�us un rīkus, ar kuriem nodarīti bojājumi.

Nobrāzumi. Virspusējus ādas bojājumus, kas aptver epidermu un dermas papilāro slāni, sauc par nobrāzumiem. Dziļākus ādas bojājumus pieskaita pie brūcēm. Bie�i vien ir diezgan grūti at�ķirt dziļu nobrāzumu no seklas brūces. Reizēm to var izdarīt tikai pēc bojājumu sadzī�anas � nobrāzuma vieta nepaliek rēta.

Nobrāzumu ra�anās mehānisms ir daudzveidīgs. Tie rodas, sitot, saspie�ot un ber�ot ar da�ādiem truliem priek�metiem, kā arī nokasot ādu ar asa priek�meta asmeni. Duramo un durami grie�amo priek�metu asie gali var radīt skrambas � �aurus lineārus nobrāzumus.

Nobrāzumiem ir ļoti svarīga tiesmediciniska nozime, tomēr ļoti bie�i medicīnas dokumentos tie netiek pienācīgi aprakstīti. Nobrāzumi vispirms ir ārējas vardarbības pazīme, parasti iedarbojoties ar truliem priek�metiem. To lokalizācija norāda uz spēka pielik�anas vietu, bet forma reizēm precīzi ataino priek�meta traumētāju virsmu (/. att.). Visai raksturīgi ir pusmēnesveida nobrāzumi, kas izdarīti ar nagiem, tāpat arī nobrāzumi ar zobiem.

Nobrāzumu konkrētā lokalizācija, forma un izmēri da�reiz pa-11<I/ noteikt vardarbīgās rīcības raksturu. Piemēram, no�ņaug�anai vni mēģinājumam to izdarīt ir raksturīgi nobrāzumi ar nagiem Kakla apvidū; izvaro�anai vai mēģinājumam to izdarīt � nobrāzumi aug�stilbu iek�pusē.

Pec nobrāzumiem, kas radu�ies, priek�metam slīdot pa ķermeņa virsmu, var noteikt priek�meta kustības virzienu. Atslāņotā epi-deriiia �ādos gadījumos ir nobīdīta uz vienas nobrāzuma malas pusi. Līdztekus ejo�as skrambas uz virspusēja ādas nobrāzuma arī palīdz noteikt traumējo�ā priek�meta kustības virzienu, vai otrādi � ķermeņa kustības virzienu. Tam ir svarīga nozīme notikuma ainas rekonstruē�anā, piemēram, transporta nelaimes gadījumos, kad pēc automobiļa vai cita transporta līdzekļa trieciena cilvēks krīt.

Nobrāzumiem ir diezgan svarīga nozīme, nosakot bojājumu ra�anās laiku. Te pamatojas uz nobrāzumu sadzī�anas procesu, kurā var iz�ķirt 4 stadijas (A. Taikovs, 1952):

1) sākuma stadija, kas parasti ilgst no da�ām stundām līdz 1 dienai; nobrāzuma virsma sākumā ir mitra, pēc tam tā ap�ūst un atrodas zemāk par apkārtējās ādas līmeni;

2) krevelītes veido�anās stadija, kas sākas pēc 12�24 stundām un turpinās līdz 3.�4. dienai; sākumā krevelīte atrodas nebojātās ādas līmenī, vēlāk � paceļas virs tās; nobrāzumu mikroskopiskā izmeklē�ana rāda, ka krevelīte izveidojusies galvenokārt no nekrotizētiem ap�uvu�iem nobrāzuma dibena audiem, nevis, kā domāja senāk, tikai no iz�uvu�ām asinīm un limfas;

3) epitelizācijas stadija � epitelizācija zem krevelītes sākas no nobrāzuma malām, tās ietekmē ap 4.�6. dienu krevelītes malas atslāņojas, bet ap 7.�12. dienu krevelīte nolobās;

4) nobrāzuma pēdu izzu�anas stadija � pēc krevelītes nolobī�anās nobrāzuma vietā redzams gluds sārts plankums, kas ap 9.�15. dienu izzūd.

Minētie laiki ir aptuveni vidējie. Nobrāzumu sadzī�ana var norisēt gan ātrāk, gan lēnāk (no 7 līdz 40 dienām); tas atkarīgs no nobrāzumu izmēriem, to lokalizācijas, inficē�anās, cietu�ā vispārējā veselības stāvokļa un vecuma, kā arī no citiem faktoriem.

Tiesu medicīnas praksē ir jādiferencē dzīves laikā dabūtie un pēcnāves nobrāzumi. Pēdējiem ir blīvu ap�uvu�u dzeltenīgu vai dzeltenbrūnu ādas laukumu veids. Blīvuma un krāsas dēļ tos sauc par �pergamenta plankumiem�. Ja pēcnāves nobrāzumi atrodas līķa plankumu joslā, tad pēc ārējā izskata tie neat�ķiras no nobrāzumiem, kas dabūti dzīves laikā. Par to, ka nobrāzums radies dzīves laikā, neapstrīdami liecina sadzī�anas pazīmes. Tomēr �īs pazīmes ir novērojamas tikai tad, kad no nobrāzuma nodarī�anas brī�a līdz nāvei pagāju�as vismaz vairākas stundas. Nobrāzumus, kas nodarīti tie�i pirms nāves iestā�anās, ne vienmēr viegli at�ķirt no pēcnāves nobrāzumiem. Diem�ēl arī mikroskopiskās izmeklē�anas rezultāti ne vienmēr dod iespēju iz�ķirt �o jautājumu. Praksē

liela diferenciāldiagnostiska nozīme tiek pie�ķirta asinsizplūdu-miem, kas dzīves laikā dabūto nobrāzumu apvidū mēdz būt gandrīz vienmēr.

Asinsizplūdumā Pēc asinsvadu pārplī�anas, asinīm izplūstot ādā un zemādas irdenajos audos, veidojas asinsizplūdumu Asinīm sakrājoties dobumos vai starp atslāņotiem audiem, rodas hematomas. Asinsizplūdumi visātrāk rodas tādās vietās, kur tūlīt zem ādas ir kauli un tuvumā irdenie zemādas taukaudi. Pastiprināta barojuma cilvēkiem ātrāk rodas asinsizplūdumi. Jāatceras, ka patoloģiskas asinsvadu sienu trausluma palielinā�anās gadījumos asinsizplūdumi var rasties sevi�ķi ātri.

Asinsizplūdumiem ir tāda pati tiesmediciniska nozīme kā nobrāzumiem. Tie liecina, ka trauma izdarīta ar trulu priek�metu. Asinsizplūdumu lokalizācija vairākumā gadījumu norāda uz traumējo�ā spēka pielik�anas vietu. Tomēr reizēm asinsizplūdumi pa irdenajiem audiem un starpfasciju spraugām izplatās arī uz sāniem un uz leju no trulā priek�meta iedarbības vietas. Dzijie asinsizplūdumi tūlīt pēc traumas bie�i vien nemaz nav saskatāmi, bet parādās ādā tikai pēc vairākām dienām, reizēm pie tam zināmā attālumā no traumas vietas.

Lielākajai daJai asinsizplūdumu ir nepareiza ieapaļa vai ovāla forma. Reizēm tie ataino priek�meta sitamās virsmas formu, it īpa�i, ja asinsizplūdumi lokalizēti intrakutāni vai hipodermas virsējā slānī (2. att.).

Asinsizplūdumi ar laiku maina savu krāsu � �zied�, jo audos izplūdu�o asiņu hemoglobīns pakāpeniski pārveidojas. Svaigs asinsizplūdums ir zilgani sārtā krāsā (�zilums�), kas atkarīga no oksihemoglobīna pārvēr�anās reducētā hemoglobīnā. Pēc tam parādās zaļā un dzeltenā krāsa. Zaļā krāsa ir atkarīga no verdohemo-hromogēna un biliverdīna, dzeltenā � no bilirubīna veido�anās. Senākais priek�stats, ka asinsizplūdumi vienmēr maina savu krāsu noteiktā secībā, ir izrādījies nepamatots, jo novērots, ka da�i asinsizplūdumi nemaina savu krāsu pat līdz to pilnīgai izzu�anai (lielākā daļa asinsizplūdumu zem acu konjunktīvām, lūpu gļotādām, reizēm uz kakla un citās ķermeņa daļās). Tomēr praktiskajā eks-

pērtu darbā asinsizplūdumu krāsa var noderēt aptuvena bojājumu ra�anās laika noteik�anai.

Zilgani sārtā vai zilganā krāsa ir spilgta no 1. līdz 4. dienai, ta izzūd pēc 4�10 dienām; zilgani sārtā krāsa ar za|ganu vai dzeltenīgu nokrāsu ir spilgta no 3. līdz 8. dienai un izzūd ap 8.�12. dienu; kombinēta krāsa (zilgani sārtā ar zaļo un dzelteno) spilgti izpau�as ap 5.�9. dienu un izzūd ap 12.�16. dienu (L. Sverdlovs, 1950). �ie laiki attiecināmi uz nelieliem asinsizplūdumiem, kādi visbie�āk rodas sadzīves apstākļos. Lielu asinsizplūdumu un hema-toinu uzsūk�anās turpinās nedēļām un mēne�iem ilgi.

Asinsizplūdumi ir dzīvam cilvēkam nodarīto bojājumu svarīgākā pazīme. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka tie var parādīties arī pēc zināma laika pēc nāves. �ādus asinsizplūdumus ne vienmēr viegli at�ķirt no dzīves laikā dabūtajiem. Lielākā daļa dzīves laikā dabūto asinsizplūdumu atslāņo audus, un tajos atrodami asins-recekļi, turpretim pēcnāves asinsizplūdumos nesarecēju�ās asinis infiltrē traumētos audus. Par asinsizplūduma izcelsmi dzīves laikā liecina arī traumatiskas tūskas pazīmes apkārtējos audos un eritrocīti limfvados un limfmezglos, ko var konstatēt ar mikroskopu.

Brūces. Par. brūcēm sauc ādas un gļotādas bojājumus, kas skar visus tās slāņus. Bie�i mēdz būt bojāti arī dziļākie audi. Brūci, kas ieiet kādā ķermeņa dobumā, sauc par penetrējo�u.

Ja brūces kanāls iziet cauri visai bojātajai ķermeņa daļai un veidojas izejas atvere, tad runā par caururbjo�u brūci. Caururbjo�as parasti mēdz būt �autās brūces, bet reizēm arī durtās un durti grieztās. Brūces ar diezgan dziļu kanālu, bet bez izejas atveres, sauc par aklajām brūcēm.

Tiesu medicīnā brūces galvenokārt klasificē pēc traumējo�ā priek�meta rakstura. Iz�ķir trīs brū�u grupas, kuras atkarībā no traumētāja priek�meta īpatnībām un bojājuma nodarī�anas mehānisma savukārt sadala vairākos veidos.

1. Brūces, kas radu�ās, iedarbojoties cietiem truliem priek�metiem: a) sistas, b) plēstas un c) sisti plēstas brūces.

2. Brūces, kas radu�ās, iedarbojoties asiem priek�metiem: a) grieztas, b) durtas, c) durti grieztas, d) cirstas un e) zāģētas brūces.

3. Brūces, kas radu�ās, iedarbojoties �aujamiem iero�iem (�autas brūces): a) lo�u, b) skro�u un c) �ķembu brūces.

�ī klasifikācija ir noteico�ā, uzstādot ievainojuma tiesmedicī-nisko diagnozi. Praksē reizēm uzstāda arī tādas diagnozes kā dragāta, lēveraina brūce u.tml. �ie termini nenosaka traumētāja priek�meta raksturu. Piemēram, dragāta brūce var rasties gan no trula priek�meta, gan arī no �āviena. Lēveraina brūce var būt radusies no trula vai asa priek�meta, kā arī no �aujamā iero�a. Tāpēc �ie termini nevar noderēt par pamatjēdzieniem diagnozes noteik�anā; tiem var būt tikai pakārtota loma. Piemēram, griezta lēveraina brūce, plēsta dragāta brūce u. tml.

Brūcēm ir liela tiesmedicīniska nozīme. Tās var sniegt informāciju par traumētāja iero�a raksturu un bojājumu nodarī�anas mehānismu vairāk nekā jebkur� cits bojājuma veids.

Sīka brūces izmeklē�ana, lietojot pie tam da�ādās papildu metodes, dod iespēju noteikt traumētāja priek�meta (pareizāk sakot, tā daļas, kas biju�as tie�ā kontaktā ar ievainoto ķermeņa daļu) formu, izmērus un citas īpatnības (3. att.). Brūces formu un izmērus lielā mērā ietekmē tās atvēruma pakāpe pēc malu atvirzī�anās, kas atkarīga no brūces gareniskās ass virziena attiecībā pret ādas elastīgo �ķiedru kūlī�u gaitu, no muskuļu refrakcijas un pat arī no bojātās ķermeņa daļas stāvokļa izmeklē�anas laikā. Reizēm pilnīgāks priek�stats par traumētāja priek�meta īpatnībām rodas, ja, brūci izmeklējot, tās malas sabīda kopā.

Brūces izmeklē�ana palīdz atrisināt tādu svarīgu ekspertīzes uzdevumu kā bojājuma nodarī�anas mehānisma noteik�anu, it īpa�i, ņemot vērā, ka ar vienu un to pa�u priek�metu var nodarīt da�āda veida bojājumus. Piemēram, ar smagu nazi, kam smails gals, var izdarīt kā grieztu, tā durti grieztu, cirstu vai arī sistu brūci atkarībā no tā, ar kādu priek�meta daļu un ar kādu paņēmienu nodara bojājumu.

Bru�u īpatnību izpēte dod ekspertam iespēju noteikt traumē-hijn priek�meta kustības virzienu, minimālo sitienu vai citu manipulāciju skaitu ar �o priek�metu. Brū�u lokalizācija, to skaits, dziļums un traumētāja priek�meta kustības virziens palīdz iz�ķirt jautājumu, vai miru�ais pats nav nodarījis sev �os bojājumus.

Pastāvīgs brūces simptoms ir asiņo�ana. Pēc asins notecē�anas virziena ap brūci uz cietu�ā ādas un apģērba var spriest par viņa ķermeņa stāvokli ievaino�anas momentā.

Tiesu medicīnas praksē nākas noteikt brū�u izdarī�anas laiku, respektīvi, to vecumu. To dara, pamatojoties uz brū�u sadzī�anas parādībām. Brū�u sadzī�anas gaitā var iz�ķirt trīs galvenos periodus.

Pirmajā periodā brūcē parādās iekaisums un sākas nekrotiskas pārmaiņas. Tomēr nekrozes morfoloģiskās pazīmes var konstatēt tikai zināmu laiku pēc ievaino�anas. Muskuļaudos tās var atrast mikroskopiski apmēram pēc 6 stundām, ādā un zemādas audos � pēc 12�15 stundām. Nekrotizēto audu apjoms brūcē pirmo 3 dienu laikā parasti palielinās brūces sienu asinsapgādes traucējumu dēļ.

Pirmās iekaisuma pazīmes ir traumatiskā tūska un sākotnēja leikocitāra infiltrācija brūces malās. Jau pēc 1�2 stundām asinsvados novērojams segmentkodolu leikocītu malas stāvoklis. Tālāk leikocitārā infiltrācija pastiprinās, un diennakts beigās tā jau ir skaidri izteikta. Izveidojas leikocitārais valnis, kas norobe�o inficētos nekrozes iecirkņus.

Otro sadzī�anas periodu raksturo proliferatīvi procesi, kas sākas 2.�3. dienā pēc traumas. Sāk veidoties jauni saistaudi, un notiek segepitēlija proliferācija. Granulācijas audi veidojas galvenokārt zemādas tauku slānī. Otrā perioda beigās brūce pārklājas ar epitēliju. Perioda kopējais ilgums ir atkarīgs no brūces rakstura, tās apjoma, no tā, vai brūce bijusi inficēta vai ne, un no vispārējā organisma stāvokļa.

Tre�ajā brūces sadzī�anas periodā notiek rētas izveido�anās. Svaigas rētas taustot ir samērā mīkstas, sārti iezilganā krāsā. Ar laiku tās kļūst bālākas un blīvākas. Izmeklējot mikroskopiski, redzama pakāpeniska kapilāru tīkla un �ūnu elementu izzu�ana no rētaudiem un �ķiedraino saistaudu proliferācija.

4.�5. nedēļā, bet nereti pēc 3�5 mēne�iem rētaudos parādās elastīgās �ķiedras, kuru daudzums ar laiku palielinās. Sākuma rētās nav nervu, bet pēc tam pamazām rētaudos ieaug nervu �ķiedras. Līdz 6 mēne�iem rētu saistaudi, krāsojot tos ar Van Gizona metodi, nokrāsojas vājāk nekā apkārtējā āda. Zināmas pārmaiņas rētas struktūrā var novērot apmēram pirmā gada laikā. Pēc 8�12 mēne�iem rētas uzbūve mainās visai maz un spriest par tās vecumu nav iespējams.

Tātad bojājuma vecumu var noteikt precīzāk, ja ātrāk pēc ta ra�anās izdara ekspertīzi.

Kaulu lūzumus sauc par vaļējiem, ja to apvidū ādā ir brūce, un par slēgtiem, ja āda lūzuma vietā ir vesela. Pēc ra�anās mehā-

nisma lūzumus iedala tie�os, ja tie rodas sitiena vai spiediena vietā, un netie�os, ja tie rodas zināmā attālumā no sitiena vai spiediena vietas.

Kauli to mazās elasticitātes dē| vispirms tiek bojāti vietās, kur kaulaudi tiek iestiepti. Iecirkņos, kur koncentrējas saspiedēji spēki, lūzums notiek vēlāk, te pat novērojamas arī kaulaudu kompresijas pazīmes.

Pēc kaulu lūzumu rakstura iespējams noteikt traumas veidu un mehānismu, traumētāja priek�meta raksturu, iedarbības virzienu un spēku.

Vislielākā tiesmedicīniskā nozīme ir galvaskausa lūzumiem. Starp tiem iz�ķir plaisas, �uvju pārrāvumus, impresijas (to skaitā terasveida), caurumveida, �ķembu un gredzenveida lūzumus.

Plaisas var iet cauri visiem kaula slāņiem vai arī tikai vienai no kompakto slāņu plātnītēm. Plaisu ra�anās mehānisms ir da�āds. Tās var veidoties, kaulam pār�ķeļoties no trula vai asa priek�meta ķīļveidīgas darbības. Plaisu virziens pie tam parasti sakrīt ar

sitiena virzienu (4. att.). Jo lielāks sitiena spēks, jo precīzāka ir �ī sakritība. Tomēr atsevi�ķo kaula vietu nevienādās izturības dēļ plaisas gandrīz nekad neiet pilnīgi taisni. Plaisas nereti sazarojas, veidojot �auru leņķi, kura virsotne vērsta uz to pusi, no kuras iedarbojies spēks.

Plaisas var rasties arī no kaula pārrau�anas, galvaskausam deformējoties no saspie�anas, reizēm arī no sitiena. �ādu plaisu virziens arī sakrīt ar traumējo�ā spēka virzienu, bet tām ir vairākas īpatnības. No ārpuses plaisas ir robainas, zāģveidīgas. To platums visvairāk izteikts vidusdaļā, vismazāk � galos. Reizēm �ādas plaisas veidojas pat zināmā attālumā no ārējā spēka pielik�anas vietas. Piemēram, no sitiena pa paura paugura apvidu var rasties gareniska plaisa pakau�a kaula zvīņā (V. Krjukovs, 1971).

�uvju pārrāvumi veido�anās mehānisma ziņā ir līdzīgi plaisām un nereti kombinējas ar tām.

5. att. Pieres kaula impresijas lūzums. Sitiens ar mednieka cirvī�a pietu.

Izdarot vidēji spēcīgu sitienu ar trulu priek�metu, kam ir norobe�ota virsma, vai arī ar ķīļveida priek�metu, var rasties impresi-jas luzums. Tas ir iespiedums galvaskausa kaulos, kas izveidojies no kaula fragmentiem, kuri saglabāju�i saistību savā starpā un arī ar apkārtējo nebojāto kaulu (5. att.). Da�reiz paliku�ie kaulu fragmenti ir novietoju�ies pakāpienu veidā � terasveida lūzums.

Caurumveida lūzumi rodas no spēcīgiem sitieniem ar priek�metiem, kuru �ķērsgriezuma laukums nepārsniedz 9�16 cm² (M. Raiskis, 1953). Reizēm �ādi lūzumi, it īpa�i galvaskausa kaulu ārējā plātnītē, gandrīz precīzi atbilst trulā priek�meta sitējas virsmas vai asā priek�meta (iero�a) �ķērsgriezuma formai un izmēriem. Caurumveida lūzums no �aujamā iero�a lodes nereti precīzi atspoguļo lodes formu un izmērus.

Galvaskausa �ķembveida lūzumi rodas no ļoti spēcīgas iedarbības, parasti no sitieniem ar masīviem truliem priek�metiem, kā arī saspie�ot galvu ar smagiem priek�metiem, piemēram, ar automobiļu riteņiem (6. att.). �ķembveida lūzums var rasties arī no multipliem sitieniem pa galvu ar nelielu trulu vai asu priek�metu, bet tādā gadījumā arī galvas ādā atrodamas multiplas brūces, kas raksturīgas �o priek�metu sitieniem.

Rumpja un ekstremitā�u kaulu lūzumu ra�anās mehānismi iztirzāti nodaļās �Kri�ana no augstuma� un �Transporta traumas�.

Izme�ģījumi un sastiepumi. Tos tiesu medicīnas praksē novēro retāk nekā lūzumus. Līķu sekcijās tos parasti atrod kombinācijā ar citiem bojājumiem. Izme�ģījumi reti kad rodas no tie�as iedarbības uz locītavu, bie�āk tie veidojas, spēkam iedarbojoties uz kauliem, kas veido locītavu. Nereti spēka iedarbība notiek pēc sviras principa. Tāds ra�anās mehānisms ir izme�ģījumiem, kas rodas, krītot no augstuma, kā arī transporta negadījumos.

Tā sauktie sastiepumi vai, pareizāk sakot, sai�u ieplīsumi un pārrāvumi rodas kā izolēti, tā arī vienlaikus ar izme�ģījumiem. Sastiepumu veido�anās mehānisms ir līdzīgs izme�ģījumu mehānismam.

Iek�ējo orgānu bojājumi. Tie var būt saistīti ar ādas un dziļāko audu bojājumiem, t. i., ar penetrējo�ām brūcēm. Tādos gadījumos iek�ējo orgānu bojājumi ir kopējā brūces kanāla daļe un tiem ir visas pazīmes, kas raksturo trulu un asu priek�metu vai arī �aujamo iero�u iedarbību.

Ja noteiktu iemeslu dēļ (traumējo�ā priek�meta īpatnību dēļ; ievainotās ķermeņa daļas anatomiskās uzbūves vai apģērba un citu starpslāņu amortizējo�ās darbības dēļ) āda paliek vesela, rodas slēgti iek�ējo orgānu bojājumi. Tie var būt asinsizplūdumu, orgānu atrāvumu, plīsumu vai dragājumu veidā.

Asinsizplūdumus iek�ējo orgānu parenhīmā un zem to kapsulas retāk novēro kā patstāvīgus bojājumus, parasti tie kombinējas ar plīsumiem un sadragājumiem.

Iek�ējo orgānu plīsumi visbie�āk notiek tie�i spēka pielik�anas vietā, sitot vai saspie�ot ar masīviem priek�metiem. �ādus plīsu-

mus parasti novēro transporta traumu, nogruvumu un citos gadījumos. Tomēr orgānu plīsumi var rasties arī no samērā nelielu priek�metu iedarbības, piemēram, tādu kā nūja, dūre, kāja.

Da�kārt iek�ējo orgānu plīsumus izraisa lauzto kaulu gali. Diezgan bie�i notiek plau�u plīsumi ribu lūzumu vietās, tāpat arī urīnpū�ja plīsumi iegurņa kaulu lūzumu apvidu. Iek�ējo orgānu bojājumi rodas arī no ķermeņa satricinājuma. Tas novērojams transporta negadījumos, kā arī krītot no augstuma.

Visbie�āk plīsumi rodas parenhimatozajos orgānos: aknās, liesā, nierēs, plau�ās. Retāk tiek traumēti dobie orgāni (kuņģis, zarnas, urīnpūslis), it īpa�i, ja tie nav pildīti ar saturu.

Tiesu medicīnas praksē reizēm jādiferencē traumatiskie iek�ējie orgānu plīsumi no tā sauktajiem spontānajiem plīsumiem. Pēdējos izraisa patoloģiskas pārmaiņas orgānos, kuras parasti izdodas konstatēt sekcijā un mikroskopiskā izmeklē�anā. Visbie�āk novēro sirds un lielo asinsvadu spontānos plīsumus.

Liela spēka tie�a iedarbība, galvenokārt saspie�ana pilnīgi izjauc orgānu vai to daļu struktūru un rada tā dēvētos dragātos bojājumus. Parasti tos novēro transporta negadījumos pēc pārbrauk�anas ar riteņiem, kā arī nogruvumos u. c. Visbie�āk tiek sadragāti parenhimatozie orgāni.

Ķermeņa daļu sa�ķaidī�ana un atdalī�ana. Saspie�ot ar |oti lielu spēku, rodas bojājumi, kurus var nosaukt par sa�ķaidījumiem.

Ķermeņa daļu vai visa ķermeņa sa�ķaidī�anu novēro transporta negadījumos, ja tiem uzkrīt smagi priek�meti, vai ja tie iekļūst darbgaldu kusto�ajos mehānismos. Sa�ķaidījumiem raksturīga ļoti stipra mīksto audu un orgānu traumatizācija un kaulu sadalī�anās sīkās �ķembās.

Ja ķermeni spēcīgi saspie� truls priek�mets ar norobe�otu virsmu un taisnleņķa �ķautnēm, piemēram, slie�u transportlīdzekļa ritenis, apgāztas automa�īnas borta mala, nereti notiek kādas ķermeņa daļas atdalī�ana vai ķermeņa sadalī�ana daļās. Atdalī�ana var būt pilnīga vai nepilnīga. Pēdējā gadījumā ķermeņa daļas cita ar citu vēl saista cīpslas, asinsvadi vai sa�ķaidītas ādas lēveri.

Ķermeņa daļas atdalī�ana var būt ne tikai sa�ķaidī�anas, bet arī pārmērīgas iestiep�anas gadījumos, piemēram, ķermeņa daļai iekļūstot ma�īnu vai darbgaldu rotējo�os mehānismos. Uz kuģiem ķermeņa sadalī�anas vai locekļu atdalī�anas cēlonis var būt spēj� cirtiens ar trosi vai enkura ķēdi.

Viens no parastākajiem ķermeņa daļu atdalī�anas mehānismiem ir pirkstu un ekstremitā�u daļu nocir�ana ar cērtamiem iero�iem. Līķa sadalī�anu var izdarīt noziedznieks nozieguma pēdu slēp�anas nolūkos. Ķermeņa daļu atdalī�anu (atrau�anu) novēro arī sprādziena gadījumos.

Pēc ādas brūces, it īpa�i tās malu rakstura, brūces virsmas un kaulu bojājumu īpatnībām tiesu medicīnas eksperts var noteikt, ar ko un kādā veidā ķermenis sadalīts.

Visbie�āk tiesu medicīnas praksē sastopami bojājumi, kas nodarīti ar da�ādiem truliem priek�metiem un rīkiem. Retāk novērojami bojājumi, kas nodarīti ar truliem iero�iem. Pie tādiem pieder kaste-tes, sitamās uzmavas u. c. Bojājumi, ko nodara neapbruņots cilvēks, arī pa lielākajai daļai ir raksturīgi tādiem bojājumiem, kas radu�ies no trula priek�meta. Apskatāmajā grupā ietilpst arī bojājumi, ko nodara brauco�i transportlīdzekļi, kusto�as vai rotējo�as ma�īnu daļas, tāpat bojājumi, kas rodas, ķermeni saspie�ot ar smagiem priek�metiem, nogruvumos, kad tas krīt no augstuma uz plāksnes. Lielākā daļa bojājumu, kas rodas darbā un sporta nodarbībās, ir truli. Visus �os bojājumu veidus apvieno un sauc par �trulām traumā m�.

Kaut gan traumējo�o faktoru skaits ir liels un tie ir da�ādi, kā arī trulo traumu ra�anās apstākļi ir daudzveidīgi, tomēr traumu ra�anās mehānismi nav nemaz tik da�ādi.

Par bojājumu ra�anās mehānismu sauc traumējo�ā priek�meta iedarbību uz cilvēka ķermeni, kas rada tam bojājumus. Iz�ķir �etrus galvenos trulo traumu ra�anās mehānismus: sitienu, saspie�anu, iestiep�anu un ber�anu. Pie bojājumu ra�anās mehānismiem nepieder audu un orgānu deformācija (to sablīvē�ana vai izstiep�ana), kas novērojama jebkuras trulas traumas ra�anās gadījumā.

Sitiens. Strauju un spēcīgu grūdienu, kas rada īslaicīgu kustībā eso�a priek�meta un cilvēka ķermeņa sadursmi, sauc par sitienu. Priek�meta un ķermeņa saskares vietā rodas da�ādi bojājumi, kuru raksturs atkarīgs no sitiena spēka un virziena (perpendikulāra vai kādā citā leņķī), no traumējo�ās virsmas formas un apmēriem, no tā, vai ķermeņa da|a saskares vietā ir segta ar apģērbu vai ar kaut ko citu, kā arī no skartās ķermeņa daļas anatomiskās uzbūves un da�iem citiem faktoriem.

Vājāki sitieni rada nobrāzumus un asinsizplūdumus. No spēcīgiem sitieniem rodas brūces, kaulu lūzumi, iek�ējo orgānu plīsumi un citi bojājumi.

Sistās brūces parasti rodas no sitieniem ar truliem priek�metiem tādās vietās, kur tie�i zem ādas atrodas kauls, tādējādi plānais mīksto audu slānis tiek stipri saspiests starp kaulu un sitamā priek�meta virsmu. Visbie�āk sistās brūces lokalizējas uz galvas. Brū�u forma ir da�āda un lielā mērā atkarīga no priek�meta sitējas daļas formas un apmēriem. Sisto brū�u apmērus nosaka traumējo�ā priek�meta un ķermeņa saskares vietas lielums. Liela diagnostiska nozīme ir brūces malām. Tipiskos gadījumos tās ir nelīdzenas, nobrāztas, ar asinsizplūdumiem, sa�ķaidītas, nereti mazliet atslāņoju�ās no dziļākajiem audiem. Brū�u dziļumā redzami savienojumi, kurus veido izturīgākie audi.

No sitieniem ar truliem priek�metiem bie�i rodas da�ādi kaulu lūzumi. Galvenie �o bojājumu ra�anās mehānismi ir kaula deformācija, ko rada tā ieliek�ana un kaulaudu pārbīdī�ana. Kopīgs visiem lūzumiem, ko rada truli priek�meti, ir tas, ka kaula bojājuma malas ir nelīdzenas un robainas.

Ķirurģijā slēgtus bojājumus, ko rada sitieni, nereti sauc par sasitumiem. Tiesu medicīnas ekspertīzē nav ieteicams lietot tik vispārīgu diagnozi. Nepiecie�ams vienmēr norādīt, kādi konkrēti bojājumi ir radu�ies.

Satricinājums no sitiena. Pietiekami spēcīgs sitiens ar priek�metu, kam pla�a sitamā virsma, rada ne tikai bojājumu tie�ās saskares vietā, bet arī visa ķermeņa vai tā daļu satricinājumu. Pie tam galvenokārt cie� iek�ējie orgāni.

Vieglas pakāpes iek�ējo orgānu satricinājums parasti nerada manāmas anatomiskas pārmaiņas, bet var ierosināt funkcionālus traucējumus. �ai ziņā īpa�a uzmanība jāveltī galvas smadzeņu satricinājumam. Tas ir patstāvīgs bojājumu veids, kas izpau�as kā centrālās nervu sistēmas funkcionāli traucējumi un aizsargka-vē�ana. Ar to arī izskaidrojami raksturīgie samaņas traucējumi.

Parasti domā, ka liela nozīme smadzeņu satricinājuma ģenēzē ir vazomotoriem traucējumiem: asinsvadu parēzei, venozam sastrēgumam, intrakraniālā spiediena pieaugumam. Pēc tam var rasties smadzeņu uzbrie�ana un tūska. Tiesu medicīnas praksē ir novērojami smagi galvas smadzeņu satricinājumi, kas beidzas ar nāvi, tomēr sekcija redzamas anatomiskas pārmaiņas smadzenēs nav atrodamas. Da�reiz izdodas atrast mikroskopiskus asinsizplūdu-mus smadzeņu audos. Da�i autori gan domā, ka sekcijā redzamie petehiālie asinsizplūdumi ir tikai venozā sastrēguma, nevis traumas tie�ās sekas.

Galvas smadzeņu satricinājums bie�i vien kombinējas ar lokālām pārmaiņām � asinsizplūdumu un galvas smadzeņu vielas sa-�ķaidījumu, ko atrod sitiena un pretsitiena vietās. �īs pārmaiņas tiek diagnosticētas kā galvas smadzeņu sasitums.

Smagas pakāpes iek�ējo orgānu satricinājuma sekas ir �o orgānu bojājumi. Sekcija atrodami multipli asinsizplūdumi orgāna fiksējo�ā aparātā un apkārtējos saistaudos, kā arī zem kapsulas un orgānu parenhīmā, orgānu fiksētāju sai�u ieplīsumi, orgānu atrāvumi un pārrāvumi. No ļoti stipriem sitieniem un ķermeņa satricinājumiem rodas iek�ējo orgānu plīsumi. Parasti to ir ļoti daudz un tie lokalizējas paralēli cits citam.

Saspie�ana. Saspie�ana notiek, iedarbojoties diviem spēkiem centripetāli no pretējām pusēm. Parasti pārvietojas viena saspie-dēja priek�meta virsma, bet otra ir nekustīga. Reizēm ķermenis tiek saspiests starp diviem kustībā eso�iem priek�metiem. Saspie-dēji priek�meti parasti pārvietojas lēnām un iedarbojas ilgsto�āk nekā tie, kas izdara sitienu. Tāpēc bojājumu smagums un apjoms galvenokārt ir atkarīgs no priek�meta svara un tā priek�meta virsmas laukuma, kas kontaktē ar ķermeni.

Saspie�ana ir galvenais bojājumu veids zemes nogruvumu, ēku sagā�anās un smagu priek�metu uzvel�anās gadījumos. Saspie�ana ir arī viens no transporta traumu mehānismiem.

Masīvi priek�meti ar pla�u virsmu, saspie�ot ķermeni, ādu bojā ļoti maz vai pat nemaz. Tikai retumis atrodami ādas bojājumi ar kaulu �ķembām, kā arī uz saspiedēja priek�meta darbības robe�as vai arī zināmā attālumā no tās virs kaulu izciļņiem, kur bojājumi rodas no ādas iestiep�anas.

Saspie�ot ķermeni, visvairāk tiek bojāti kauli un iek�ējie orgāni, kas izpau�as kā traumēto ķermeņa daļu deformācija.

Pēc ilgas mīksto audu saspie�anas, kas nav bijusi nāvīga, attīstās īpa�s simptomu komplekss � ilgsto�as saspie�anas sindroms vai traumatiskā toksikoze. Parasti �is sindroms konstatējams pēc vairāku stundu atra�anās zem sagruvu�ām ēkām, smagiem priek�metiem vai zemes nogruvumiem. Tomēr reizēm pietiek ar pa�a cilvēka ķermeņa svaru, kas, atrodoties ilgsto�i nekustīgā stāvoklī, var radīt �ādu patoloģisku procesu. Lokālās pārmaiņas no spiediena atbrīvotajās ķermeņa daļās ir ļoti raksturīgas: mīkstie audi ir stipri pietūku�i, daļēji nekrotizēju�ies un pie-

sūku�ies asinīm. Vispārējās parādības ir līdzīgas intoksikāciju gadījumos slimniekiem ar akūtu nieru insuficienci, kuras cēlonis ir nieru kanālī�u aizsprostojums ar mioglobīnu un nieru garozas asinsvadu reflektoras spazmas.

Iestiep�ana. Sis bojājumu ra�anās mehānisms pēc savas būtības ir pilnīgi pretējs saspie�anai. Iestiep�ana notiek tad, ja ārējie spēki uz ķermeni iedarbojas centrifugāli. Iestiep�anai visraksturīgākie bojājumi ir plēstas brūces un ķermeņa daļu atrāvumi.

Plēstas brūces rodas, ja ādu iestiepj kaulu atlūzumi vai sitiens ar trulu priek�metu ļoti �aurā leņķī vai tangenciāli pret ķermeni. �īs brūces visbie�āk atrodamas kaulu lūzumu vietās vai ķermeņa daļu atrāvumu (pilnīgu vai daļēju) malās. Plēstām brūcēm, kas lokalizējas trulu priek�metu tangenciāla sitiena vietās, sākumā da�reiz ir sasituma pazīmes. Tādas brūces pareizāk saukt par sisti plēstām. Pie pēdējām pieder arī kostās brūces, ko rada cilvēka vai dzīvnieka zobi.

Plēstās brūces ir lineāras vai �L� burta veidā ar raksturīgu lēveri. Tāpat kā sistām brūcēm, tām ir nelīdzenas malas. Reizēm tās var būt samērā līdzenas, bet tomēr ne gludas. At�ķirībā no sistām brūcēm plēsto brū�u malās nav nobrāzumu, asinsizplūdumu un audu sa�ķaidījuma, jo �īs pazīmes raksturīgas sitienam un saspie�anai, bet ne iestiep�anai.

Ber�anās. Ja traumējo�ais priek�mets saskaras ar cilvēka ķermeni un pārvietojas pa to, tam pieskardamies, vai arī, ja ķermenis pats slīd pa kādu priek�metu, rodas bojājumi no ber�anās. Ber�anās parasti rada virspusējus bojājumus: nobrāzumus, seklas brūces un reizēm ādas atslāņojumus (7. att.). Da�os gadījumos rodas arī dzi|āki bojājumi, kas skar arī kaulu. Tos sauc par kaula �noslīpē�anu� vai �notrī�anu�. Tādus bojājumus rada, piemēram, transporta līdzekli, ilgāku laiku velkot aiz sevis ķermeni.

Samērā bie�i da�ādie bojājumu ra�anās mehānismi kombinējas un rada ekspertīzēs lielas grūtības.

Bojājumi, kurus nodara neapbruņots cilvēks ar sava ķermeņa daļām, bie�i novērojami sadzīves konfliktos. Pirmajā vietā te ir bojājumi, kurus nodara ar rokām: ar nagiem, dūri vai plaukstu

(plakaniski un ar malu), kā arī saspie�ot ar pirkstiem upura ķermeņa daļas, izraujot matus vai izgrie�ot ar rokām locītavas. Nereti bojājumus nodara arī ar kājām (pēdām) un zobiem.

Daudz retāk tiesu medicīnas praksē sastopami sitieni ar citām ķermeņa daļām: galvu,

ceļiem, elkoņiem, apak�stilbiem.

Bojājumi ar rokām. Saspie�ot ar roku pirkstiem kādu ķermeņa daļu (kaklu, aug�delmu, aug�stiblu), veidojas apaļi vai ovāli asinsizplūdumi. Lielā pirksta pusē � viens, pārējo pirkstu spiediena vietā � vairāki asinsizplūdumi, kas reizēm saplūst kopā. Da�kārt asinsizplūdumu apvidū redzami pus-mēnesveida nobrāzumi, kas radu�ies no nagiem. Ja nagi ir slīdēju�i pa ādu, redzams viens vai vairāki paralēli iegareni nobrāzumi. Pēc pirkstu kniebieniem paliek divi ieapaļas vai

ovālas formas asinsizplūdumi. Dabiskajās atverēs (mutē, nāsīs, dzimumspraugā, anālajā atverē) iebāzti pirksti rada apkārtējo mīksto audu plīsumus. Ir zināmi gadījumi, kad, iebā�ot pirkstu orbītā, izrauts acs ābols.

Sitot plakaniski ar plaukstu, parasti nekādās objektīvas bojājumu pazīmes nenovēro. Daudz bīstamāki ir sitieni ar plaukstas malu, it īpa�i pa kakla apvidu. No �ādiem sitieniem var rasties kakla skriemeļu lūzumi un muguras smadzeņu traumas.

Ar dūri visbie�āk sit pa seju, kakla priek�ējo daļu, krūtīm un vēderu. Galvas mīkstajos audos rodas asinsizplūdumi, reizem arī nobrāzumi. Sistas brūces var rasties tikai kaulu izciļņu � uzacu loka, orbītas apak�ējās malas, vaigu kaula un apak��okļa apvidū. Lūpu gļotādas nobrāzumi un sisti plēstas brūces ļoti bie�i rodas, ja izdara sitienu pa mutes apvidu pret zobiem. Spēcīgi sitieni ar dūri var bojāt arī kaulus: deguna, vaiga un apak��okļa kaulus, kā arī zobus. Sitieni pa galvu reizēm var būt par cēloni smadzeņu satricinājumam, parasti gan tikai vieglam. Sitot ar dūri pa kakla priek�ējo daļu, bie�i var rasties balsenes skrim�ļu lūzumi. Sitieni pa krūtīm un vēderu var radīt ribu un krū�kaula lūzumus, pat vēdera dobuma orgānu plīsumus. Tiesu medicīnas praksē aprakstīti nāves gadījumi pēc sitieniem ar dūri pa refleksogēnām joslām (ka-rotides sīnusu, pakrūtes apvidu).

Bojājumi ar kājām. Ja cietu�ais stāv vai sē�, sitienus ar kajam tam izdara pa apak�ējām ekstremitātēm, dzimumorgānu apvidū un vēdera lejasdaļu. Rodas pla�i asinsizplūdumi, kas bie�i saplūst

kopā. Asinsizplūdumu forma ir līdzīga tai apavu daļas formai, ar kuru izdarīts sitiens (8. ait.). Sevi�ķi smagi bojājumi rodas, ja guļus stāvoklī eso�u cilvēku spārda vai bradā ar kājām. Tādos gadījumos atrod multiplus ribu un krū�kaula lūzumus, iek�ējo orgānu plīsumus un slēgtas galvas smadzeņu traumas.

Bojājumi ar zobiem. Kodiens ar cilvēka zobiem ir visai savdabīgs bojājumu veids. Kosti,bojājumi rodas visda�ādākajos apstākļos. Tie var būt nodarīti kā noziedzniekam, tā viņa upurim. Kodiena pēdas ir vairākas nelielas spraugveida, zvaig�ņveida vai nepareizi ieapaļas formas brūcītes_H kas atrodas uz divām lokveida līnijām, kas izskatās kā iekavas. Izcelsmes ziņā tās pieskaitāmas pie sisti plēstām brūcēm. Reizēm kodiena vietā paliek tikai asinsizplūdumi un nobrāzumi (9. att.). Spēcīgi sako�ot zobus, nelielas izvirzītas ķermeņa daļas (auss skrimstalu, degunu, pirkstu) var pilnīgi nokost. Kodiena pēdas reizēm ir medicīniski kriminālistiskās izmeklē�anas objekts, kad jāatrod persona, kas �o bojājumu nodarījusi.

No sitieniem ar truliem priek�metiem rodas da�ādi bojājumi, kas atspoguļo �o priek�metu īpatnības. Vispirms jāaplūko si�anai lietotā priek�meta virsmas apmēra nozīme. Tas var būt lielāks vai arī mazāks par traumētās ķermeņa daļas, pareizāk sakot, priek�meta un cilvēka ķermeņa kontakta joslas apmēru. īsuma labad �ie priek�meti var tikt nosaukti par priek�metiem ar lielu vai ar mazu sitamo virsmu. Bez tam nozīme ir arī sitamās virsmas formai, kas var būt plakana, sfēriska vai cilindriska. Bojājumu raksturu stipri ietekmē arī trulo priek�metu skaldnes, �ķautnes un stūri (izciļņi).

Trulo priek�metu sitamo virsmu tipi ir �ādi: 1) liela plakana virsma (dēlis, plāksne u. tml.); 2) liela sfēriska virsma (hantele, laukakmens); 3) cilindriska virsma (iegareni priek�meti ar nelielu �ķērsizmēru � nūjas, lau�ņi, stieņi ar apaļu �ķērsgriezumu);

4) garena �ķautņaina virsma (gareni priek�meti ar mazu �ķērsizmēru � stieņi, galodas ar trijstūra vai �etrsstūra �ķērsgriezumu);

5) maza plakana virsma (skaldne) ar �ķautnēm (āmurs, cirvja piets, stieņa gals); 6) �ķautņaina priek�meta (gludekļa, ķieģeļa, stieņa) stūris.

Jāuzsver, ka viens un tas pats priek�mets var nodarīt da�ādus bojājumus atkarībā no tā, kāda priek�meta daļa uz ķermeni iedarbojas.

No sitieniem ar priek�metiem, kam liela plakana virsma, kura pārsniedz bojātās ķermeņa daļas apmērus, brūces veidojas samērā reti. Parasti rodas asinsizplūdumi, bet, sitot �aurā leņķī, arī nobrāzumi. No stipriem sitieniem pa galvu rodas da�ādas formas brūces: lineāras, lokveida, līklo�u, zvaig�ņveida, reizēm sa-/iirnlns. Da�os gadījumos trulā priek�meta iedarbības apvidū rodas vntrakas brūces. Raksturīgi, ka brūcei apkārt ir pla�s nepareizi Icnpaļas vai ovālas formas nobrāzums. Sisto brū�u malas ir nelī-d/uias, ar asinsizplūdumiem, bie�i sa�ķaidītas. Perpendikulāru sitienu brūcēm nemēdz būt stipri atslāņoju�ās malas. Tādas ir tikai� itnt �aurā leņķī.

Sitot pa galvu ar priek�metiem, kam liela plakana virsma, neirti rodas galvaskausa velves un pamata lūzumi, kuru virziens pa-i īsti sakrīt ar traumējo�ā spēka virzienu. Spēcīgi sitieni pa galvu ar masīviem truliem priek�metiem rada pla�us �ķembu lūzumus, pie tam raksturīgs ir sīkāku �ķembu iecirknis sitiena vietā, no kura atzarojas radiālas plaisas. Tās savukārt krustojas ar lokveidīgām, sitiena vietai koncentriskām plaisām, kas rodas no kaula liek�anas. Reizēm sitiena vietā rodas viena liela kaula �ķemba, ap kuru veidojas sīkāku �ķembu gredzens.

Brūces no sitieniem ar truliem priek�metiem, kuriem sfēriska virsma, visbie�āk ir zvaig�ņveida ar 3, 4, 5 stariem (plīsumiem). Retāk novēro lineāras brūces, kas reizēm var būt vairākas. Ap brūcēm izveidojas apaļas vai ovālas formas nobrāzums. Zvaig�ņveida brūcēm ir raksturīgs tas, ka centrā to malas ir stipri sa�ķaidītas, kas reizēm var izskatīties kā audu defekts. �ādu brū�u malas vienmēr ir atslāņoju�ās no dziļākajiem audiem.

Truli priek�meti ar sfērisku virsmu galvaskausa kaulos rada plaisas vai apaļas formas impresi-jas lūzumus. Sitot ļoti spēcīgi, veidojas �ķembu lūzumi.

Gareniem priek�metiem ar cilindrisku virsmu ir raksturīgi joslveida asinsizplūdumu reizēm ar nobrāzumiem. No resnu priek�metu (nūju) viena sitiena rodas divi paralēli joslvei-dīgi asinsizplūdumi. Izskaidrojums tam ir �āds: asinsvadi ātrāk plīst ādas iestiep�anas dēļ un asinsizplūdumi straujāk veidojas cilindriskā priek�meta darbības joslas malā nekā darbības apvidū, kur asinsvadi tiek tikai saspiesti.

Stipri sitieni pa galvu ar cilindrisku priek�metu rada taisnvir-ziena vai lokveida brūces, kuru malas vairāk vai mazāk pavērtas.

Brū�u malas ir nelīdzenas, sadragātas, un gar to vienu vai abām malām ir stipri nobrāzumi. Malu atslāņo�anās raksturīga sitieniem, kas izdarīti �aurā leņķī, pie tam

atslāņojas tā mala, kas atbilst spēka darbības virzienam. Toties nobrāzums galvenokārt redzams pretējā brūces malā.

Sitienam pa galvu ar cilindrisku priek�metu ir raksturīgs izstiepts ovālas formas impresijas lūzums, kura centrā reizēm veidojas brīvas kaulu �ķembas.

Gareniem daudzskaldņa tipa priek�metiem ar trijstūra, �etrstūra vai daudzstūra �ķērsgriezumu ir taisnvirziena �ķautnes, kuru garums pārsgiedz sitamā priek�meta un cilvēka ķermeņa kontakta joslas apmērus. Sitiens ar �āda priek�meta �ķautni rada sistu brūci, kas var būt līdzīga cirstai vai pat grieztai brūcei. Sīm brūcēm ir lineāra, bet, malām atvirzoties, � vārpstveida forma: malas samērā līdzenas (10. att.) un nav sadragātas. Nobrāzumi gar malām ir �aurā joslā, reizēm nav redzami. Ja sitiens bijis �aurā leņķī, nobrāzums ir tikai vienā brūces malā. Ādas atslāņo-jums, ja tāds vispār ir, atrodams pretējā malā.

Galvaskausa kaulos daudzskaldņa �ķautne veido impresijas lūzumu, bet stiprs sitiens � iespiestu caurumveida lūzumu (11. att.).

Daudzskaldņa tipa priek�meti ar nelielu vir-'i iii ii (skaldni) � āmurs, cirvja piets, stieņa gals � rada brū-. es, kuru forma atkarīga no tā, ar kādu priek�meta daļu un kādā leņķi sitiens izdarīts.

Sitot perpendikulārā virzienā, skaldne parasti rada tikai nobrāzumu un asinsizplūdumu, kuru forma un apmēri diezgan precīzi atbilst sitamā priek�meta virsmai, kas var būt apaļa, ovāla, līdzīga kvadrātam vai taisnstūrim. Ja ir izveidojusies brūce, tad tā bie�i vien tikai daļēji līdzinās skaldnes formai, jo audus vairāk ir traumējusi viena skaldnes mala (�ķautne). Tāpēc brūcēm mēdz būt loka vai arī burta �L� vai �n� veids. Galvaskausa kaulos (atbilsto�i bojājumiem) konstatē iespiestus vai caurumveida lūzumus, kuru forma un lielums atbilst priek�meta attiecīgajai skaldnei.

Ja pret ķermeni sitiens izdarīts �aurā leņķi, tad veidojas vai nu lineāras brūces ar ādas ieplīsumiem to galos no �ķautnēm, vai arī zvaig�ņveida brūces ar trim starveida plīsumiem, kas rodas no priek�meta stūra �ķautnēm. Malas nav stipri sa�ķaidītas un nav atslāņoju�ās.

Tāda pati zvaig�ņveida forma ir brūcēm un nobrāzumiem ap tām, ja izdara perpendikulāru sitienu ar �ķautņaina priek�meta stūri, t. i., ar vietu, kurā savienojas trīs �ķautnes un trīs skaldnes. �ķautnes veido trīsstaru brūci, bet attiecīgās skaldnes � nobrāzumus brūces malās (12. att.). Galvaskausa kaulos

redzami impresijas lūzumi, reizēm ar skaidri saskatāmu trijstūra piramīdas formu. Piramīdas virsotne vērsta pret galvaskausa dobumu.

Tipiskos gadījumos sisto brū�u diferenciāldiagnostika nav grūta. Da�reiz lineārās brūces galvas matainajā daļā, kas izdarītas ar trula priek�meta �ķautnēm, kā arī brūces virs kaulu izciļņiem, piemēram, uzacu lokiem vai apak��okļa malām, var kļūdaini noturēt par cirstām vai grieztām brūcēm. Tomēr grieztajām brūcēm ir ne tikai līdzenas malas, bet arī gludas brūces kanāla sienas ādā. Sistas brūces malās vienmēr atrodami vairāk vai mazāk stipri nobrāzumi un asinsizplūdumi.

Daudzos gadījumos pareizu diagnozi palīdz noteikt kaulu bojājumu raksturs.

No ādas un kaulu bojājumu īpatnībām var izdarīt ne tikai vispārējus secinājumus par sitamo priek�metu, bet arī noteikt �ī priek�meta īpatnības: sitamā priek�meta virsmas formu un apmērus, priek�meta skaldņu esamību un to formu, ka arī priek�meta stūrus, �ķautņu veidu utt.

Pēdējos gados sitamā priek�meta noteik�anai arvien pla�āk lieto da�ādas papildu izmeklē�anas metodes (A. Zagrjadska, 1968; 1973; O. Pork�ejans, 1970 u. c.). Piemēram, labi rezultāti ir salīdzino�ās aplikācijas metodei: salīdzina izmeklējamā līķa vai cietu�ās personas bojājumu fotogrāfijas ar tāda pa�a mēroga eksperimentālu bojājumu fotogrāfijām. Eksperimentālos bojājumus izdara ar eventuālo sitamo priek�metu kādā plastiskā masā, mīkstā metālā vai arī līķa audos. �ādā veidā gan parasti neizdodas sitamo ieroci identificēt, bet tikai noteikt tā piederību pie kādas zināmas iero�u grupas.

Lai varētu dro�āk noteikt lietoto sitamo priek�metu, jāmēģina uz tā atrast cietu�ā audus, asinis, matus, apģērba �ķiedras vai otrādi � uz cietu�ā apģērba vai ādas atrast sitamā priek�meta materiāla daļiņas. Sai nolūkā lieto fizikālas, ķīmiskas un bioloģiskas izmeklē�anas metodes. Da�os kaulu bojājumu gadījumos, kad bojājums atspoguļo sitamā priek�meta individuālās īpatnības, var izdarīt trasoloģiskos izmeklējumus.

At�ķirībā no citiem trulo traumu ra�anās apstākļiem*kri�anas gadījumos pārvietojas cilvēka ķermenis, bet priek�mets, kas to ievaino (virsma, uz kuras ķermenis krīt), ir nekustīgs. Tāpēc �ādiem bojājumiem ir savas raksturīgās īpatnības. Iz�ķir divus kri�anas veidus: no augstuma un uz plaknes.

Kri�ana no augstuma. Kri�anas apstākļi var būt visai da�ādi. Cilvēki krīt no ēku logiem un jumtiem, no klintīm, kokiem, sastatnēm, kuģu mastiem, iekrīt kāpņu telpās, �ahtās, akās utt. Kri�anu aviokatastrofās, izpletnim neatveroties, kā arī transporta nelaimes i:.t�lijmīlos � no ejo�iem transportlīdzekļiem parasti pieskaita pie nttlecīgiem traumu veidiem.

Ņemot vērā kri�anas apstākļus, iz�ķir tie�u un pakāpenisku Kli�anu. Tie�as kri�anas gadījumā ķermenis no paaugstinātās vielas nokrīt tie�i uz kādas virsmas un paliek uz tās. Pakāpeniskas Kri�anas gadījumā ķermenis aizķeras aiz kādiem priek�metiem vai virsmām, kas var atrasties da�ādā augstumā. �āda kri�ana notiek Kalnos, būvlaukumos vai kāpņu telpās.

Bez tam iz�ķir brīvu un nebrīvu kri�anu. Pirmajā gadījumā Ķermenis krīt viens pats, otrā � kopā ar kādu priek�metu vai transportlīdzekli.

Ekspertam ir ļoti svarīgi uzzināt kri�anas apstākļus. Vēlams, lai tiesu medicīnas eksperts apskatītu notikuma vietu pat pēc līķa sekcijas. Pie tam būtu jācen�as noskaidrot atrasto bojājumu sakaru ar kri�anas īpatnībām.

Visraksturīgākie bojājumi rodas tie�as brīvas kri�anas gadījumos. Te bojājumā raksturs ir atkarīgs no kri�anas augstuma, ķermeņa masas, virsmas, uz kuras cilvēks krīt, un krīto�ā ķermeņa stāvokļa, atsitoties pret �o virsmu. Ir divas bojājumu grupas: pirmā � ķermeņa bojājumi tie�ās saskares vietās ar virsmu, uz kuras tas krīt, otrā � bojājumi, kas rodas no ķermeņa satricinājuma, tam atduroties pret �o virsmu.

Kri�anai no augstuma ir raksturīga �āda vispārēja pazīme � ļoti stipri iek�ējie bojājumisalīdzinājumā ar ārējiem. Arēju bojājumu parasti nav daudz. Ķermeņa saskares vietā ar virsmu, uz kuras tas nokritis, veidojas nobrāzumi, asinsizplūdumā reizēm sistas brūces. �ie bojājumi parasti lokalizējas vienā ķermeņa pusē.

Nebrīvas un pakāpeniskas kri�anas gadījumos bez tiem ir arī vēl citi bojājumi, kas stipri apgrūtina kri�anas mehānisma noteik�anu.

Gandrīz vienmēr, krītot no augstuma, rodas kaulu

lūzumi. Tie var būt gan tie�i � saskares vietā ar virsmu, gan arī netie�i � attālākajās kaulu daļās.

Krītot uz kājām, rodas simetriski papē�a kaulu �ķembu lūzumi vai potī�u lūzumi ar apak�stilba pēdas locītavas deformāciju (13. att.). Atrodami arī ieķīlēti apak�stilba kaulu lūzumi, aug�stilba kaula kakliņa un gū�as locītaviedobuma lūzumi, ribu lūzumi to piestiprinā�anās vietās pie mugurkaulāja, mugurkaula skriemeļu kompresijas lūzumi, krū�kaula lūzumi no sitiena ar zodu, galvai pārmērīgi noliecoties uz priek�u, da�kārt arī gredzenveida galvaskausa pamata lūzumi.

Ķermenim novirzoties no vertikālā stāvokļa un krītot uz izstieptām rokām, rodas abu apak�delmu kaulu lūzumi. Krītot uz gū�ām, rodas iegurņa kaulu lūzumi, mugurkaulāja kompresijas luzumi, retāk gredzenveida galvaskausa pamata lūzumi.

Krītot uz galvas, parasti rodas galvaskausa kaulu �ķembu lūzumi (14. att.), reizēm tikai galvaskausa pamata lūzums� (gredzenveida). Nereti rodas arī mugurkaulāja kakla daļas kompresijas un �ķembu lūzumi, krū�kaula un ribu lūzumi, ko rada spēja galvas noliek�ana.

Iek�ējo orgānu bojājumi, krītot no augstuma, reti kad rodas no tie�a trieciena pret virsmu. Bie�āk ceļas no trieciena brīdī notiku�ā ķermeņa satricinājuma. �ādos gadījumos visraksturīgākie l>oj;ijlīmi ir asinsizplūdumi, ieplīsumi un pārrāvumi plau�u sakņu apvidu, aortas un lielo sirds pamata asinsvadu apvidū, aknu un liesas kapsulā un �o orgānu saitēs, apzarnī, asinsizplūdumi ribu piestiprinā�anās vietās pie mugurkaulāja, retroperitoneālajos un parancfrālajos irdenajos audos. Tie rodas tāpēc, ka, ķermenim atsitoties pret zemi, iek�ējie orgāni inerces dēļ vēl turpina taisnvir-/iena kustību. No ļoti spēcīga trieciena rodas sirds plīsumi, kā arī aknu, nieru un citu orgānu plīsumi un dragājumi.

Līdzīgos kri�anas apstākļos bojājumi ir relatīvi mazāki, ja cilvēks krīt horizontālā stāvokli, t. i., uz vēdera, muguras vai sāniem, jo organismam ir lielāka rezistence pret triecieniem, ko tas dabu no priek�as, muguras vai sāniem, nekā no triecieniem, ko dabū vertikālā virzienā.

Kri�ana uz plaknes. Bez kri�anas no augstuma ir arī t. s. kri�ana uz plaknes, uz kuras cilvēks jau atrodas. Tada kri�ana visbie�āk notiek uz ielām, it īpa�i ziemā. �iem gadījumiem raksturīgi aug�ējo un apak�ējo ekstremitā�u lūzumi, galvas smadzeņu satricinājums un sasitums, reizēm arī galvaskausa kaulu lūzumi, retāk iek�ējo orgānu plīsumi. No ārējiem bojājumiem parasti atrodami tikai nobrāzumi un asinsizplūdumi, daudz retāk � sistas brūces. Sie bojājumi rodas tajās ķermeņa daļās, ar kurām cilvēks krītot atsitas pret plakni.

Kri�anu uz plaknes raksturo tas, ka bojājumi no vispārēja ķermeņa satricinājuma nerodas. Tas palīdz diferencēt kri�anu uz plaknes no transporta traumām un kri�anas no augstuma. Galvas smadzeņu traumai, ko izraisa kri�ana uz plaknes, arī ir zināmas īpatnības, pēc kurām to var at�ķirt no traumām, kas radu�ās no truliem priek�metiem, kas biju�i cilvēka rokās. Ļoti raksturīgi, ka, krītot uz plaknes, galvas smadzeņu un to apvalka bojājumi galvenokārt lokalizējas tā saucamajā pretsitiena apvidū un nevis tie�ajā sitiena vietā pret plakni. Sitot ar trulu priek�metu, �ādas pazīmes parasti nekonstatē.

Vistipiskākie bojājumi rodas, kritot uz pakau�a. Parasti pa-kau�kaulā veidojas plaisa, kas stiepjas līdz lielajam pakau�a kaula caurumam, reizēm ari līdz deniņkaula piramīdai. Sitiena vietā pakau�a apvidū smadzenī�u sasitumi atrodami tikai da�os gadījumos. Turpretim pretsitiena apvidū � pieres, reizēm arī deniņu daivu apvidū � rodas ļoti stipri bojājumi: multipli da�āda lieluma asinsizplūdumi un atmiek�ķējuma perēkļi smadzenēs, kā arī sub-arahnoidāli asinsizplūdumi.

Kritot uz galvas sānu virsmas, tipiska ir plaisu veido�anās deniņkaulā. Subarahnoidāli asinsizplūdumi un smadzeņu sasitumu perēkļi rodas kā sitiena, tā pretsitiena vietā. Parasti pretsitiena vietā tie ir lielāki.

Daudz retāk notiek kri�ana uz pieres. �im kri�anas variantam nav sevi�ķi tipisku bojājumu. Tie lokalizējas sitiena vietā un bie�i pretsitiena apvidū nav atrodami.

Mūsu valstī ļoti liela uzmanība tiek veltīta darba aizsardzībai un dro�ības tehnikai, tāpēc letālas darba traumas tiesu medicīnas praksē sastopamas samērā reti.

Katrs darba traumas gadījums tiek ļoti rūpīgi apsekots, lai noskaidrotu traumas cēloņus, sodītu vainīgās personas un novērstu līdzīgu gadījumu atkārto�anos. Liela nozīme pie tam ir tiesu medicīnas ekspertīzes atzinumiem. Te gan jāpiebilst, ka darba traumu ekspertīzes jautājumi pagaidām pilnīgi vēl nav izstrādāti. Tikai pēdējos gados tiesu medicīnas speciālisti sāku�i pievērst uzmanību �im ekspertīzes veidam (A. Gromovs, 1965, 1969; B. Zorins, 1969; M. Mazurenko, 1970 u. c.).

Darba traumas ir visai daudzveidīgas. Katrā ra�o�anas nozarē, pat da�ādos uzņēmumos rodas specifiski bojājumi, kas citos apstākļos novērojami reti vai nav novērojami. Piemēram, jūras rūpniecībā nodarbinātajiem cilvēkiem letālas darba traumas rodas, ja krava krīt vai tiek pārvietota ar vin�ām, no sitieniem ar tro�u galiem vai cilpām, no saspie�anas pie kuģa borta pietauvo�anās laikā, kri�anas tilpnēs u. c. Nāvīgus mehāniskus bojājumus darbā �ahtas rada zemes slāņu nogruvumi, rūdas gabalu uzgā�anās, �ahtu īpa�ie mehānismi un transportlīdzekļi, kri�ana �ahtu un citu apak�zemes eju ailās, dego�u gāzu un sprāgstvielu eksplozijas.

Tomēr ra�o�anas uzņēmumu lielākajā daļā tur dabūto bojājumu ra�anas apstākļus un mehānismus apvieno da�as kopīgas pazīmes. Sai nodaļā aplūkotas traumas, kas pēc būtības pieskaitāmas pie trulu priek�metu bojājumiem (tie sastopami bie�āk nekā citi bojājumi). Citu ārējās vides faktoru radītie bojājumi apskatīti attiecīgajās nodaļās.

Rūpniecības uzņēmumos visbie�āk ir �ādi traumu ra�anās apstākļi un mehānismi: kāda cietu�ā nokļū�ana starp kusto�ām ma�īnu daļām, priek�metu uzkri�ana viņam, cietu�ā ķermeņa saspie�ana starp smagiem priek�metiem; bojājumi, ko rada darbojo�os darbgaldu un mehānismu atrāvu�ās detaļas, transporta trauma; cietu�ā kri�ana.

Lauksaimniecības traumatismam visraksturīgākie ir bojājumi, ko nodara traktori (riteņtraktora apgā�anās, uzbrauk�ana cilvēkam, kri�ana no kabīnes vai piekabes); bojājumi ar citām lauksaimniecības ma�īnam (salmu sasmalcinātājiem, kuļma�īnām u. c.); automobiļu traumas. Daudz retāk notiek kri�ana no augstuma, sasi�ana un saspie�ana ar krīto�u kravu, bojājumi, ko nodara dzīvnieki.

Bojājumus, kas rodas, ieraujot cilvēku kusto�ās vai rotējo�ās ma�īnās un darbgaldos, raksturo ļoti sare�ģīti izcelsmes mehānismi. Te kombinējas sitieni ar truliem priek�metiem, kam da�āda virsmas konfigurācija, ar trulu priek�metu �ķautņu sitieniem, saspie�anu un iestiep�anu.

Viss tas veicina ļoti daudzu un da�adu bojājumu ra�anos, pat daļēju vai pilnīgu cietu�ā ķermeņa sadalī�anu.

Krīto�u priek�metu radīto bojājumu izcelsmes mehānisms ir atkarīgs no priek�metu apmēriem un masas. Bojājumiem, kas rodas no krīto�a priek�meta sitieniem, ir lokāls raksturs. Visbie�āk tiek ievainota galva. Bojājumi, kas rodas, ja cietu�ajam uzkrīt masīvs priek�mets, ir līdzīgi tādiem, kas rodas, ja cietu�o saspie� starp smagiem priek�metiem. Sie bojājumi parasti ir ļoti smagi, nereti ar galvas, krū�kurvja un iegurņa deformāciju.

Saspie�ot galvu, pretējās galvaskausa pusēs atbilsto�i spiediena vietām veidojas divi sīkāku �ķembu apvidi. Sos apvidus (polus) savieno meridionālas lūzuma līnijas, kas savukārt krustojas ar ekvatoriālo plaisu un tai paralēlām plaisām.

Krū�kurvja saspie�anas sekas ir multipli abpusēji ribu lūzumi pa vairākām vertikālām līnijām. Pie tam ribas lūst gan tie�i spiediena vietās (tie�ie lūzumi), gan arī to saliek�anas vietās (netie�ie lūzumi). Tie�ajiem lūzumiem ir vairākas raksturīgas pazīmes: lūzuma virziens pret ribas garenisko asi visbie�āk ir slīps; kaulu gali parasti ir vērsti uz iek�u un ievaino piesienas pleiru un plau�as; lūzumu malas bie�i ir ar lieliem robiem, retāk � ar sīkiem robiem. Netie�ajiem lūzumiem raksturīgas citas pazīmes: lūzuma virziens pret ribas garenisko asi parasti ir �ķērss, kaulu gali vērsti uz ārpusi un nebojā piesienas pleiru; lūzumu malas parasti līdzenas vai sīki robotas.

Iegurņa kaulu lūzumi, kas rodas no saspie�anas, parasti ir multipli, simetriski un abpusēji at�ķirībā no sitiena lūzumiem, kas parasti ir vienpusēji.

Iek�ējo orgānu bojājumi, kas rodas no ķermeņa saspie�anas, parasti ir ļoti smagi. Tie ir traumējo�o priek�metu tie�ās iedarbības sekas. Atrodami orgānu plīsumi, atrāvumi un to pārvieto�anās; reizēm tie ir pilnīgi sa�ķaidīti.

Ja arī, saspie�ot ķermeni ar smagiem priek�metiem, nav stipru mehānisku bojājumu, nāve var iestāties no asfiksijas krū�u un vēdera saspie�anas dēļ.

Darba vietās rodas bojājumi ar darbgaldu detaļām vai apstrādājamo objektu daļām, kas atdalīju�ās vai atrāvu�ās darba gaitā, piemēram, ar zāģējamo kokmateriālu gabaliem, �ķembām un detaļām, kas atlec, strādājot ar āmuriem, virpām, frāzējamām ma�īnām un citiem darbgaldiem, kuriem atrāvu�ies vai atlūzu�i diski, zobrati vai citas rotējo�ās detaļas. Pie tam rodas lokālas traumas, kas raksturīgas sitieniem ar truliem priek�metiem. Ievainojumiem ar ātri lidojo�iem sīkiem priek�metiem ir neliela ieejas atvere un dziļ� brūces kanāls, un tāpēc tie ir līdzīgi durtām vai pat �autām brūcēm. Traumējo�ā priek�meta atra�anās brūces kanāla dibenā palīdz pareizi noteikt bojājuma raksturu.

Transporta traumas un bojājumi, kas rodas, krītot no augstuma, neat�ķiras no analoģiskiem bojājumiem ārpusdarba apstākļos.

No bojājumiem, kas pieskaitāmi pie lauksaimniecības traumām, īpa�i at�ķiras dzīvnieku nodarītie bojājumi � sitieni ar ragiem, spērieni ar kājām un kodieni.

Zirga vai vēr�a kāju spērieni var radīt ribu lūzumus, iek�ējo orgānu plīsumus, smagas galvas smadzeņu traumas. Sitieni ar ragiem nodara pla�as plēstas, sisti plēstas un durtas brūces, kas reizēm penetrē uz ķermeņa dobumiem. No dzīvnieku kodieniem rodas lokveida sisti plēstas brūces, pie tam da�reiz tiek izrauti prāvi ādas un mīksto audu gabali.

Tiesu medicīnas ekspertīzei darba traumu gadījumos ir- savas īpatnības, un tā ir saistīta arī ar zināmām grūtībām. Lai eksperts varētu kvalificēti veikt savus pienākumus, viņam ir jāiepazīstas ar attiecīgās ra�o�anas nozares tehnoloģiskiem procesiem. Ekspertam rūpīgi jāiepazīstas ar notikuma apstākļiem un tehniskās ekspertīzes atzinumiem. Svarīga nozīme ir tiesu medicīnas eksperta līdzdalībai līķa apskatē notikuma vietā. Ja tas nav noticis, ekspertam jāpiedalās otrreizējā notikuma vietas apskatē pēc līķa sekcijas. Ikvienā gadījumā jāņem no līķa asinis un urīns, lai izdarītu tiesķīmiskās un alkohola noteik�anas analīzes.

Miesas bojājumi sporta nodarbību laikā rodas samērā reti, tomēr nedrīkst �o trauinatisma veidu novērtēt par zemu. Kā zināms, traumas var novērst, stingri ievērojot medicīniskās kontroles un sporta noteikumu prasības, bet, ignorējot �īs prasības, traumu skaits var strauji palielināties.

Lielākā daļa sporta traumu rodas slikti organizētu vai neorganizētu sporta nodarbību laikā. Traumu cēloņi visbie�āk ir �ādi: speciālo dro�ības līdzekļu un bojājumu profilakses pasākumu ignorē�ana, trenera nepareiza nodarbību vadī�ana, pāragra sportista pielai�ana pie nodarbībām pēc pārciestas slimības vai traumas, da�kārt arī neatļautu paņēmienu lieto�ana sporta nodarbībās.

No sporta traumām visbie�āk ir nobrāzumi, sastiepumi, sai�u un muskuļu pārrāvumi, sasitumi, izme�ģījumi un lūzumi. Sevi�ķi bie�i tiek traumētas ceļa un apak�stilba pēdas locītavas. Ir novērots zināms sakars starp bojājumu lokalizāciju un sporta veidiem. Seju un galvu bie�āk traumē ātrslidotāji un hokejisti, aug�ējās ekstremitātes � vingrotāji, hokejisti un slēpotāji, apak�ējās ekstremitātes � futbolisti, vieglatlēti un slēpotāji.

īpa�a vērība jāpievēr� sporta traumām, kas beidzas ar nāvi. No �ādiem bojājumiem visbie�ākie ir mugurkaulāja kakla daļas lūzumi, tad galvas traumas, retāk � vēdera orgānu bojājumi un citas traumas. No apstākļiem, kas rada traumas, pirmajā vietā ir kri�ana no vingro�anas rīkiem (stieņa, apļiem, līdztekām). Daudz retāk novērojami nāves gadījumi, nodarbojoties ar tādiem sporta veidiem kā, piemēram, bokss, cīņas sports, pauko�ana, futbols un citi. Reizēm nāvīgi bojājumi rodas, lecot ūdenī.

Nāves gadījumos pēc kri�anas no vingro�anas rīkiem visbie�āk cietusi ir mugurkaulāja kakla daļa. Atrodami skriemeļu ķermeņu kompresijas lūzumi ar muguras smadzeņu bojājumu, kakla skriemeļu izme�ģījumi ar muguras smadzeņu saspiedumu. Retāk mēdz būt mugurkaulāja skriemeļu bojājumi krū�u un jostas daļā. Reizēm novērojamas galvas traumas � galvaskausa velves un pamata lūzumi ar galvas smadzeņu bojājumu.

Cīņas sporta un boksa nodarbībās nāve var iestāties no smagām galvas traumām, galvaskausa velves un pamata lūzumiem ar smadzeņu bojājumu un asinsizplūdumiem zem cietā smadzeņu apvalka. Ir novēroti nāves gadījumi no galvas smadzeņu satricinājuma bez galvaskausa kaulu bojājumiem. Krū�u un vēdera dobuma orgānu bojājumi boksam nav raksturīgi.

Slēpotājiem nāvīgu sporta traumu cēloņi var būt �ādi: atsi�anās pret cietiem priek�metiem krītot, kri�ana uz galvas, sitieni ar slēpju nūju galiem.

Nāvīgie bojājumi, kas rodas, lecot ūdenī, mēdz būt diezgan vienveidīgi. Parastākais nāves cēlonis ir mugurkaulāja kakla daļas lūzums ar muguras smadzeņu bojājumu. Vairums �ādu nelaimes gadījumu notiek neorganizētās sporta nodarbībās, kā arī peldoties nepazīstamās vietās. Jāņem vērā, ka bīstami ir lēcieni ne tikai no liela augstuma. Praksē visbie�āk �ādi nāves gadījumi novērojami, lecot ūdenī no neliela augstuma seklās vietās.

Izdarot tiesu medicīnas ekspertīzi, rūpīgi jāiepazīstas ar traumas ra�anās apstākļiem, jāizmanto arī fizkultūras dispanseru ārstu, kvalificētu treneru un sportistu konsultācijas.

Sare�ģītos gadījumos ekspertīze jāizdara komisijai, kurā ir attiecīgie speciālisti.

Daudzu transporta veidu intensīvā attīstība XX gs. otrajā pusē ir par cēloni transporta traumu skaita pieaugumam. Upuru skaita ziņā �o traumatisma veidu salīdzina ar vidēja mēroga karu, kas turpinās gadu pēc gada (L. Normanis, 1962). Sevi�ķi lieli skaitļi raksturo autotransporta traumatismu. Da�ās valstīs automobiļu traumas ir kļuvu�as par nacionālo nelaimi. Pa�laik Amerikas Savienotajās Valstīs ik gadus automobiļu katastrofās aiziet bojā ap 60 000 cilvēku, bet ievainojumus gūst 2 miljoni cilvēku. Apmēram tikpat daudz autotransporta traumatisma upuru ik gadus tiek reģistrēti Rietumeiropas zemēs.

Mūsu valstī, kaut gan ir pieliktas milzīgas pūles transporta traumatisma samazinā�anai, upuru skaits joprojām ir liels. Transporta traumas, un pirmām kārtām automobiļu traumas, stabili ieņem pirmo vietu starp visiem vardarbīgas nāves cēloņiem. Sakarā ar to tiesu medicīnas ekspertīze �o traumu gadījumos sastāda lielu daļu no visa ekspertu darba.

Tiesu medicīnā par transporta traumām sauc mehāniskus miesas bojājumus, ko nodara transportlīdzekļa kustības laikā tā ārējās vai iek�ējās daļas vai kas radu�ies, krītot no ejo�a transportlīdzekļa.

Transporta traumas iedala atbilsto�i transporta veidiem � automobiļu, motociklu, traktoru, tramvaju un dzelzceļa traumās. �āda iedalījuma pamatā ir bojājumu īpatnības, kas atkarīgas no da�āda veida transportlīdzekļu iedarbības uz cilvēka ķermeni.

Da�i autori pie transporta traumām pieskaita arī aviotraumas un ūdenstransporta traumas (A. Gromovs, 1970).

Svarīga nozīme cīņā pret transporta traumatismu ir rūpīgai katra gadījuma izmeklē�anai, traumu cēloņu un to veicino�o apstākļu noskaidro�anai. Lielākās daļas (70�75%) transporta negadījumu cēlonis ir satiksmes dalībnieku (vadītāju, gājēju, mazākā mērā � pasa�ieru) noziedzīgi nevērīgā attieksme pret satiksmes dro�ības noteikumiem. Tikai nepilnu tre�daļu negadījumu rada neapmierino�s ceļa stāvoklis un automa�īnu tehniskie defekti. Sevi�ķi svarīga nozīme transporta negadījumu profilaksē ir alkoholisma apkaro�anai, jo apmēram 50% negadījumu uz ceļiem notiek alkohola lieto�anas dēļ. Pilsētās parasti par transporta upuriem kļūst piedzēru�i gājēji; lauku rajonos avārijas ļoti bie�i notiek piedzēru�a vadītāja vainas dēļ.

Vairums transporta avāriju un katastrofu norisinās ļoti īsā laika sprīdī (sekundes daļās), bie�i bez aculieciniekiem, tāpēc notikuma izmeklē�ana ir ārkārtīgi apgrūtināta. �ai sakarā izmeklē�anas iestādes un tiesa uzliek ļoti augstas prasības tiesu medicīnas ekspertīzei, un ekspertīzes atzinumam ir liela nozīme notikuma apstākļu noskaidro�anā.

Definīcija un klasifikācija. Par automobiļu traumām sauc mehāniskus miesas bojājumus, ko nodara automobiļa kustības laikā tā ārējās vai iek�ējās daļas vai kas radu�ies, cilvēkam izkrītot no brauco�as automa�īnas.

Bojājumus, kas radu�ies stāvo�as automa�īnas tehniskās apkopes laikā no tās daļām, no motora eksplozijas vai no riepas plī�anas, to piesūknējot, u. tml., parasti pie automobiļu traumām nepieskaita.

Bez mehāniskajiem bojājumiem autotransporta negadījumos un ma�īnu apkopes laikā var rasties apdegumi, var notikt saindē�a-

nās ar benzīnu un izplūdes gāzēm. Cilvēks var arī noslīkt, ma�īnai iekrītot ūdenī. �ie bojājumu veidi iztirzāti attiecīgajās nodaļās.

Automobiļu traumas ir viens no nedaudzajiem traumatisma veidiem, kuras raksturo liels daudzums visda�ādāko bojājumu visās ķermeņa daļās. Nepārzinot �o bojājumu ra�anās mehānismu un klasifikāciju, ir ļoti grūti tajos orientēties. Automobiļa traumu klasifikācijas pamatā ir daudzu mūsu zemes un aizrobe�u tiesu medicīnas speciālistu pētījumi.

Patlaban Padomju Savienībā visbie�āk lieto klasifikāciju, ko ieteiku�i A. Mati�evs, A. Solohins, S. Hristoforovs un A. Safro-novs (1968). Saskaņā ar �o klasifikāciju automobiļu traumas iedala �ādos veidos:

1) traumas, kas rodas, brauco�am automobilim saduroties ar cilvēku; 2) traumas, kas rodas, pārbraucot pār cilvēku ar automobiļa riteņiem; 3) traumas, kas rodas, izkrītot no brauco�a automobiļa; 4) traumas, kas rodas automobiļa iek�ienē; 5) traumas, kas rodas, saspie�ot ķermeni starp automobili un citiem priek�metiem;

6) kombinētas traumas; 7) pārējie gadījumi. �ai klasifikācijai par pamatu ir ņemti bojājumu ra�anās apstākļi da�ādu autotransporta negadījumu apstākļos.

Kaut gan autotransporta negadījumu norise ir visai īslaicīga, tomēr ikvienas automobiļu traumas ra�anās ir ciklisks process, kurai ir vairākas cita citai sekojo�as fāzes. Katrai traumas fāzei atbilst noteikts miesas bojājumu ra�anās mehānisms (1. tabula).

Tādējādi automobiļu traumu gadījumos miesas bojājumi var rasties no sitiena un ķermeņa satricinājuma, tā saspie�anas, iestiep�anas un ber�anas. Tomēr fā�u daudzums un bojājumu smaguma pakāpe katra norādītā mehānisma gadījumā var mainīties atkarībā no konkrētā gadījuma īpatnībām. Piemēram, ķermenim saduroties ar brauco�u automobili, ceturtā fāze var būt ļoti vāja vai tās var pat nebūt, un tāpēc nebūs arī bojājumu, ko rada ber�anās pret ceļa segumu; automobiļa riteņiem pārbraucot pāri ķermenim (ar nelielu ātrumu), reizēm no riteņa sitiena bojājumi nerodas u. tml.

Galvenajiem automobiļu traumu veidiem atbilsto�o bojājumu ra�anās mehānismi un īpatnības. Traumas, kas rodas brauco�as automa�īnas un cilvēka ķermeņa sadursmēs (sitiens ar automobili), notiek visbie�āk. Tās ir apmēram 60% no kopējā automobiļu traumu skaita.

Galvenie miesas bojājumu ra�anās mehānismi �ādos gadījumos ir sitiens ar ma�īnas daļām un sitiena spēkam proporcionāls ķermeņa satricinājums. Ķermeņa atsvie�anas un kri�anas laikā var rasties bojājumi, tam atsitoties pret ceļa segumu un da�ādiem priek�metiem, kā arī no ber�anas, ķermenim slīdot pa ceļa virsmu.

Automobiļa sadursme ar gājēju var notikt trijos da�ādos veidos. Proti, automa�īna var izdarīt sitienu cilvēkam ar savu priek�ējo, sānu vai mugurējo virsmu. Absolūtā vairākumā (apmēram

Automobiļu traumu veidi un bojājumu ra�anās mehānismi

70% gadījumu) ir sitieni ar automa�īnas priek�ējām daļām: bam-peru, radiatora ap�uvumu, motora pārsega malu, pro�ektoru un spārnu. Sitiena momentā automa�īnas un ķermeņa saskares vietās vienlaicīgi rodas bojājumi. Ma�īnām tiek iespiests motora pārsegs un radiatora ap�uvums, saplēsti pro�ektoru stikli un tamlīdzīgi, bet cilvēkam rodas bojājumi ma�īnas attiecīgās daļas augstumā.

Vieglā automa�īna pirmo sitienu parasti izdara apak�stilbu līmenī, zemāk par cilvēka ķermeņa smaguma centru, tāpēc cietu�ais krīt virsū brauco�ajai ma�īnai un gūst krū�kurvja un galvas bojājumus no otrā sitiena pret motora pārsegu. Smagais automobilis, autobuss vai trolejbuss pirmo sitienu dod ķermeņa smaguma centra līmenī vai daudz augstāk par to, tāpēc cietu�ais tūlīt pēc �ī sitiena tiek atsviests atpakaļ, krīt un atsitas pret zemi.

Da�os gadījumos kontakta bojājumiem no pirmā sitiena ir zināmas īpatnības, kas vairāk vai mazāk atspoguļo attiecīgās automa�īnas daļas raksturu. No sitiena ar bamperu pa apak�ējām ekstremitātēm bie�i rodas tā sauktie �bamperlūzumi� (15. un 16. att.). Tie lokalizējas apak�stilbu vidējā vai aug�ējā tre�daļā (sitiens ar vieglās automa�īnas bamperu) vai arī aug�stilbu līmenī (sitiens ar smagās ma�īnas bamperu). Tipiskos gadījumos bamper-

lūzums ir �ķembains �ķerslūzums, pie tam viens paprāvs rombveida kaula fragments atrodas sitiena pusē. Lūzums var būt arī �ķērss ar daudzām vēdekļveidīgām plaisām, kuras veido pret sitiena pusi vaļējus leņķus.

Kāju ādā bampera sitiena vietās veidojas nobrāzumi, asinsiz-pludumi un sisti plēstas brūces, kas bie�i vien uz abām ekstremitātēm atrodas vienādā augstumā.

Automobiļa sitienam raksturīgi arī bojājumi, kas nodarīti ar pro�ektoru un tā aploci. Tie ir apaļas vai lokveida formas asinsizplūdumā kas pilnīgi vai daļēji atspoguļo attiecīgās automobiļa daļas formu un apmērus. �ie bojājumi lokalizējas uz aug�stilbiem vai iegurņa apvidū (17. att.). Aptuveni tādā pa�ā augstumā (aug�stilba aug�ējā tre�daļā, iegurņa locītavas un gū�as apvidū) veidojas pla�i asinsizplūdumi no sitiena ar spārnu vai motora pārsega aug�ējo malu. Spēcīgs sitiens pa �o apvidu var radīt iegurņa kaulu lūzumus. Bez tam sitiens no sāniem rada iegurņa kaulu gredzena priek�ējās daļas (kaunuma un sē�as kaulu) lūzumus, iegurņa locī-taviedobuma horizontālus lūzumus vai arī divkār�u vertikālu lūzumu vienā pusē. Par traumējo�ā spēka iedarbību no sāniem liecina kaunuma kaula apak�ējā zara iek�ējo slāņu kompresijas lūzums (parasimfizālais lūzums), garvirziena plīsumi tā pa�a kaula aug�ējā zarā un krustu kaula sānu daļas priek�ējo slāņu kompresijas lūzums. Ja sitiens nāk no mugurpuses, tad bez iegurņa bojājumiem (krustu zarnukaula locītavu pārrāvumiem, krustu kaula lūzumiem, iegurņa locītaviedobuma vertikāliem lūzumiem) var ras-

lies arī mugurkaulāja lūzumi kakla un aug�ējā krū�u daļā, ko rada pārmērīgā mugurkaulāja atliek�ana.

Smagā automa�īna, autobuss vai trolejbuss parasti izdara sitienu pa krū�kurvi un galvu. No sitiena pa galvu rodas galvaskausa caurumveida, impresijas vai vienpusējs �ķembu lūzums ar smadzeņu bojājumu sitiena vietā un pretējā pusē (pretsitiens). Sitiens pa krūtīm parasti rada vienpusējus ribu lūzumus, krū�u un vēdera dobuma orgānu satricinājumu, ko raksturo asinsizplūdumu �o orgānu sai�u aparātā, sai�u ieplūsumi un pārrāvumi, kā arī iek�ējo orgānu plīsumi vai atrāvumi sai�u piestiprinā�anās vietās.

Ķermeņa atsvie�ana, kri�ana un slīdē�ana pa ceļa segumu parasti izraisa galvas un ekstremitā�u bojājumus. Pie tam rodas nobrāzumi un sistas brūces galvas un sejas izvirzītajās daļās (paura pauguru, uzacu loku, vaiga kaulu, deguna un zoda apvidū), kā arī slīdē�anas pēdas � pla�i nobrāzumi, uz kuriem labi saredzamas dziļākas paralēlas skrambas, kurās nereti atrodamas sīkas daļiņas no ceļa seguma. �ie nobrāzumi raksturo, kādā virzienā ķermenis ticis vilkts pa ceļa virsmu. Atsitoties pret ceļa segumu un citiem priek�metiem, da�reiz rodas galvaskausa un arī locekļu kaulu lūzumi (pleca kaula kakliņa, spieķa kaula � tipiskajā vietā, atslēgas kaula, aug�stilba kaula � starp trohanteriem un tiem �ķērsām).

Apskatot apģērbu, reizēm atrodami tā bojājumi un aptraipī-jumi, kas ir līdzīgi ma�īnas sitējas daļas kontūrām, bet uz apavu zolēm saskatāmas tā saucamās slīdē�anas pēdas, kuru virziens ir pretējs sitiena virzienam.

Visumā automa�īnas sitienam ir raksturīga vienpusēja galveno bojājumu lokalizācija uz cietu�ā ķermeņa, turklāt diezgan norobe�otā apvidū. Sī automobiļu traumu veida diagnostika pamatojas uz bojājumu kompleksa, kas rodas pēc automa�īnas sitiena un iek�ējo orgānu satricinājuma, kā arī pēc kri�anas un slīdē�anas pa ceļa segumu.

Traumas, kas rodas, automobiļa ritenim pārbraucot pāri ķermenim, kā patstāvīgs traumas veids novērojamas diezgan reti. Daudz bie�āk pārbrauk�ana kombinējas ar tādiem traumu veidiem kā sitiens ar automa�īnu vai izkri�ana no brauco�as automa�īnas.

Parasti ķermenim pāri pārbrauc smagās automa�īnas (apmēram 90% no visiem pārbrauk�anas gadījumiem), jo �o ma�īnu riteņu diametrs un apak�ējās virsmas augstums ir stipri lielāks nekā vieglajiem automobiļiem. Vieglo automobiļu konstrukcijas īpatnības (it īpa�i mīkstās atsperes un nelielais apak�ējās virsmas augstums no zemes) neļauj tiem pārbraukt pāri ķermenim, tāpēc parasti upura ķermenis tiek tikai saspiests starp automobiļa priek�ējās daļas apak�ējo virsmu un ceļa segumu un tādā veidā valstīts un stumts, kamēr ma�īna apstājas.

Galvenais bojājumu ra�anās mehānisms pārbrauk�anas gadījumos ir upura ķermeņa saspie�ana starp riteni un ceļu. Bez tam bojājumi var rasties arī no riteņu sitiena, riteņu ber�anās pret ķermeņa virsmu, audu iestiep�anas un ķermeņa slīdē�anas pa ceļu (sk. 1. tabulu).

Automobilim pārbraucot pār ķermeni, vienmēr rodas multipli smagi abpusēji ķermeņa bojājumi. Traumu smagums un pla�ums galvenokārt atkarīgs no automobiļa svara, pārbrauk�anas virziena un ķermeņa stāvokļa pārbrauk�anas brīdī.

Par specifiskām pārbrauk�anas pēdām un bojājumiem uzskatāmi riteņa protektora zīmējuma nospiedumi uz cietu�ā apģērba un ādas (18. att.). �ie nospiedumi var būt pozitīvi, ja tie atveido protektora izciļņus, vai arī negatīvi, ja tajos saskatāms protektora padziļinājumu zīmējums. Pozitīvie nospiedumi parasti ir dubļu uz-slāņojumu (uz apģērba un ādas) vai nobrāzumu veidā (uz ādas). Negatīvie nospiedumi gandrīz vienmēr ir asinsizplūdumu veidā (ādā), tomēr retumis tie ir arī kā dubļu uzslāņojuini. Negatīvie nospiedumi rodas no tā, ka, protektora izciļņiem saspie�ot ādu, asinis saplūst tajās ādas vietās, kas atbilst protektora padziļinājumiem, kur tad arī parādās asinsizplūdumu

Atrastajiem protektora zīmējuma nospiedumiem ir liela praktiska nozīme, jo tie dod ekspertam iespēju diagnosticēt automobiļu traumu vispār, noteikt tās veidu, cietu�ā ķermeņa stāvokli pārbrauk�anas momentā, automobiļa tipu un mārku, reizēm arī konkrēto automobili, kas ķermenim pārbraucis. Reizēm protektora zīmējuma nospiedumus var atklāt tikai ar infrasarkano staru palīdzību (G. Zaslavskis, 1969) (19. un 20. att.).

Pārbrauk�anas fakta konstatē�anai ļoti svarīgi ir bojājumi, kas rodas, ritenim uzbraucot ķermenim (pārbrauk�anas tre�ā fāze � sk. 1. tabulu). Riteņa spiediens, tā rotē�ana un slīdē�ana var radīt ādas atslāņojumus un asinīm pildītus dobumus zem tiem. It īpa�i viegli �ādi atslāņojumi veidojas, dzeno�ajam ritenim iedarbojoties uz tām ķermeņa daļām, kur ir biezs irdeno zemādas audu slānis (aug�stilbs, gū�as apvidus u. tml.). Bie�i vien �ie atslāņojumi ir ļoti pla�i. Tie, piemēram, var cirkulāri aptvert aug�stilbu

vai pat visu ekstremitāti. Zemādas tauku slānis �ajās vietās ir sa�ķaidīts un muskuļi atslaņoju�ies (21. att.).

Pārbraucot ar riteņiem pār da�ādām ķermeņa daļām, var rasties bojājumi, kas, atsevi�ķi apskatīti, maz ko var dot diagnostikai, bet kopuma ir diezgan raksturīgi �im automobiļu traumas veidam. Tā, piemēram, pārbraucot pār galvu, tā bie�i tiek deformēta (saplacināta) sakara ar multipliem lūzumiem galvaskausa smadzeņu un sejas daļā. Redzamas pla�as plēstas brūces galvas ādā, ausu skrimstalu plīsumi un atrāvumi. Pa dabiskajām atverēm un pla�ajam brūcēm izspie�as sa�ķaidīto smadzeņu masa.

Pārbrauk�ana pār ķermeņa krū�u daļu rada multiplus krū�kurvja kaulu lūzumus. Ja pārbrauk�anas momentā cilvēks atradies uz muguras, rodas multipli abpusēji ribu lūzumi un krū�kaula lūzums. Ribu fragmenti pie tam bojā piesienas pleiru un plau�as. Riteņiem pārbraucot pār krū�kurvja mugurējo virsmu, bez ribu lūzumiem atrodami arī lāpstiņu un mugurkaulāja skriemeļu smailo izaugumu lūzumi. Pēc tā var noteikt cietu�ā ķermeņa stāvokli traumas brīdī. Daudzos gadījumos krū�kurvja bojājumi ir asimetriski � daudz lielāki riteņa uzbrauk�anas pusē, jo ātri brauco�as automa�īnas ritenis pretējai krū�kurvja pusei it kā pārlec pāri. Pārbraucot pār krū�kurvi jaunam cilvēkam, reizēm rodas tikai da�u ribu lūzumi vai vispār to nav nemaz.

Pārbrauk�anas gadījumos bie�i cie� krū�u un vēdera dobuma iek�ējie orgāni. Sevi�ķi smagi orgānu bojājumi rodas, ritenim pārveļoties pār vidukļa priek�ējo virsmu. Tad atrod iek�ējo orgānu plīsumus, atrāvumus un pārvieto�anos. Raksturīga ir aknu sadalī�ana divās daļās, saspie�ot tās pret mugurkaulāju, kā arī tievo zarnu atrau�ana no apzarņa. Pārbraucot pār vēdera apvidu, reizēm rodas ādas plīsumi no pārmērīgas tās iestiep�anas; veidojas arī pla�as brūces cirk�ņu apvidos, pa kurām izspie�as vēdera dobuma orgāni.

Smagās automa�īnas ritenim saspie�ot iegurni, tam abās pusēs rodas divkār�i vertikāli lūzumi, kas nereti kombinējas ar iegurņa kaulu savienojumu atrāvumiem. Bie�i redzami arī pla�i ādas plīsumi starpenes un iegurņa apvidū un ārējo dzimumorgānu un taisnās zarnas, kā arī uretras un urīnpū�ļa bojājumi.

Ja tiek pārbrauktas ekstremitātes, vienmēr tām ir atrodami mīksto audu bojājumi (lentveida nobrāzumi, ādas un muskuļu atslāņo-jumi, pla�i asinsizplūdumi). Turpretim ekstremitā�u kauli gandrīz pusei cietu�o paliek nebojāti.

Pēdējos gados tiesu medicīnas literatūrā aprakstīti vairāki gadījumi, kad automobiļu nelaimes gadījumos tiek atrauti locekļi un pat pārdalīts viduklis. Tamlīdzīgi bojājumi var rasties no īpa�iem automa�īnas sitieniem un pārbrauk�anas apstākļiem.

Traumas, kuras rodas, izkrītot no brauco�as automa�īnas, bie�āk gadās lauku apvidos, kur cilvēkus nereti pārvadā parastajās smagajās automa�īnās. Lielākoties cilvēki izkrīt no automa�īnas kravas kastēm, retāk � no kabīnēm. Atkarībā no pasa�iera stāvokļa kravas kastē un ma�īnas manevra (ass pagrieziens, strauja bremzē�ana vai strauj� paātrinājums) izkri�ana var notikt da�ādos virzienos: uz sāniem vai uz priek�u � ma�īnas gaitas virzienā vai arī atpakaļ � pāri pakaļējam bortam.

Galvenais bojājumu ra�anās mehānisms �ajos gadījumos ir atsitiens pret ceļa segumu un ķermeņa satricinājums. Izkrītot no automa�īnas, rodas tādi pa�i bojājumi kā krītot no augstuma. Atkarībā no cietu�ā pozas �piezemē�anās� brīdī bojājumu lokalizācija un smagums var būt da�ādi. Krītot uz galvas vai gū�ām, bojājumi ir smagāki nekā krītot plakaniski � uz muguras vai vēdera.

Visbie�āk cietu�ais pret ceļa segumu atsitas ar galvu, jo kri�anas laikā viņa kājas aizķeras aiz kravas kastes malas, bet galva un rumpis nosveras uz leju. �ādi krītot, rodas galvaskausa �ķembu lūzumi, kakla skriemeļu koinpresijas lūzumi, galvas un muguras smadzeņu bojājumi. Krītot uz gū�ām, rodas iegurņa lūzumi, mu-gurkaulāja jostas daļas kompresijas lūzumi, reizēm arī galvaskausa pamata gredzenveida lūzumi. Izkrītot no automa�īnas, vienmēr notiek iek�ējo orgānu bojājumi no satricinājuma.

Traumas automobiļa iek�ienē parasti rodas, saduroties lielā ātrumā brauco�ām ma�īnām savā starpā vai ar kādiem nekustīgiem priek�metiem, kā arī tām apgā�oties. Bez tam kabīnē smagi bojājumi var rasties arī no strauja ma�īnas gaitas paātrinājuma vai straujas bremzē�anas.

Bojājumi, kas �ādos gadījumos rodas vadītājiem un pasa�ieriem, reizēm ir visai at�ķirīgi smaguma ziņā. Novērots, ka priek�ējā sēdekļa pasa�ieris iet bojā 7 reizes bie�āk nekā vadītājs un 5 reizes bie�āk nekā pakaļējā sēdekļa pasa�ieri. Izskaidrojums te ir �āds � vadītājs brauk�anas laikā stingri fiksē savu ķermeni, ar rokām turot stūres ratu un ar kājām atbalstoties uz pedāļiem. Bez tam vadītājs ātrāk nekā pasa�ieri pamana avārijas situāciju.

Vadītāja un pasa�ieru traumu izpēte eksperimentā ar manekenu un biomanekenu palīdzību rāda, ka pēc frontālas sadursmes tie tiek sviesti uz priek�u un uz aug�u un ar apak�ējām ekstremitātēm atsitas pret kontroles ierī�u paneli, bet ar galvu � pret kabīnes griestiem vai priek�ējo stiklu. Bez tam vadītāja krūtis un vēders atsitas pret stūres ratu. Tātad galvenais bojājumu ra�anās mehānisms te ir trieciens pret automobiļa kabīnē eso�iem priek�metiem un ķermeņa satricinājums.

Ja sadursmē ma�īna stipri deformējas, tad cietu�os vēl saspie� arī bojātās kabīnes daļas.

Galvenie bojājumi lokalizējas uz ķermeņa priek�ējās virsmas, retāk � uz sānu virsmas (vadītājam kreisajā pusē, pasa�ieriem � labajā).

Traumas, kas rodas kabīnē, visbie�āk ir galvas un apak�ējo ekstremitā�u bojājumi.

Trieciens pret kontroles ierī�u paneli, priek�ējā stikla ietvaru un citām kabīnes detaļām rada pla�as sistas un sisti plēstas brūces sejā, �ķembu un gareniskus lūzumus galvaskausa sejas un smadzeņu daļā, kā arī galvas smadzeņu bojājumus. Triecienu pret priek�ējo vai durvju stiklu raksturo multiplas grieztas brūces galvā, sejā, uz kakla un roku plaukstām. Brūcēs un uz cietu�ā apģērba atrodamas saplēsto stiklu �ķembas.

Vadītājam krū�kurvja priek�ējā virsmā nereti atrodami lokveidīgi nobrāzumi un asinsizplūdumi, kā arī krū�kaula un ribu lūzumi, kas rodas no trieciena pret stūres ratu. Tādā pa�ā veidā rodas ādas plīsumi starp abu roku I un II pirkstu, delnas kaulu izme�ģījumi un lūzumi.

Pasa�ieriem �ādi bojājumi parasti nemēdz būt.

No trieciena pret stūres ratu vai kontroles ierī�u paneli da�reiz rodas iek�ējo orgānu (aknu, plau�u, sirds u. c.) plīsumi un dragā-jumi, kā arī bojājumi, ko rada ķermeņa satricinājums.

Traumām, kas rodas kabīnē, ļoti raksturīgi ir apak�ējo ekstremitā�u un iegurņa bojājumi � tā saucamie �bojājumi ar vadības ieri�u paneli� (Campbell, 1936, Voigt, 1965 u. c.). Tie rodas, ceļa locītavas priek�ējai virsmai atsitoties pret vadības ierī�u paneli. Sitiena vietā veidojas nobrāzumi vai sistas brūces, reizēm ceļa skriemeļa lūzums, bet attālāk � netie�ie bojājumi: aug�stilba kaula lūzums, aug�stilba mugurpuses izme�ģījums, iegurņa locī-taviedobuma lūzums, reizēm arī smagāki iegurņa gredzena bojājumi � multipli kaulu lūzumi un kaulu savienojumu pārrāvumi.

Strauji mainoties automobiļa kustības ātrumam, pasa�ieriem, retāk vadītājiem, rodas raksturīgi mugurkaulāja kakla daļas bojājumi (visbie�āk VI un VII kakla skriemeļa apvidū) � tā saucamie pātagas cirtiena lūzumi. Strauja paātrinājuma brīdī pasa�iera ķermenis tiek atsviests pret sēdekļa atzveltni, galva atmesta pār atzveltni un līdz ar to pārmērīgi atliekta mugurkaulāja kakla daļa, kas rada priek�ējās gareniskās saites un starpskriemeļu disku pārrāvumus, skriemeļu izaugumu un reizēm arī to ķermeņu lūzumus.

Spējas ātruma samazinā�anas brīdī notiek pārmērīga mugurkaulāja kakla daļas un aug�ējās krū�u daļas saliek�anās, no kā arī rodas mugurkaulāja bojājumi � pārsvarā mugurējā virsmā.

�im automobiļu traumu veidam raksturīgie bojājumi dod iespeju tiesu medicīnas ekspertam ne tikai konstatēt faktu, ka trauma radusies kabīnes iek�ienē, bet arī spriest par to, kādi bojājumi varēju�i celties no stūres rata, un līdz ar to palīdzēt izmeklē�anas iestā�u darbiniekiem noskaidrot, kas vadījis automobili traumas brīdī. Tomēr daudzos gadījumos, it īpa�i, ja automobilis vairākkārt apmetis kūleni, �o jautājumu iz�ķirt nav iespējams.

Traumas, kas rodas, ķermeni saspie�ot starp automobili un kādu citu priek�metu, ir visretākais automobiļu traumu veids. Bojājumi rodas no sitiena un vertikāli stāvo�ā cilvēka ķermeņa saspie�anas, pie tam visvairāk tiek bojāts krū�kurvja un vēdera apvidus. Saspie�ana var notikt arī bez iepriek�ēja sitiena. Bie�i atrodami multipli ribu lūzumi abās pusēs, aknu, nieru un plau�u plīsumi. Citi krū�u un vēdera dobuma orgāni cie� retāk.

Savdabīgi bojājumi rodas, kad cilvēka ķermeni, kas atrodas guļus stāvoklī, saspie� brauco�as automa�īnas apak�ējā daļa (pārbrauk�ana bez riteņu pārvel�anās pār cietu�ā ķermeni). G. Zaslav-skis ieteic �os bojājumus nodalīt kā atsevi�ķu automobiļu traumu veidu.

Motociklu traumu raksturs un to ra�anās mehānisms pagaidām vēl maz izpētīts, jo �is transporta traumu veids tikai nesen atdalīts no automobiļu traumām.

Motociklu traumām ir izteikts sezonas raksturs. To īpatnība vel arī tāda. ka motociklu negadījumos �ī transportlīdzekļa konstruktīvo savdabību dēl bez gājējiem ļoti bie�i cie� pa�i motocikla vadītāji, kā arī pasa�ieri.

Atkarībā no notikuma apstākļiem vadītājiem un pasa�ieriem bojājumi var rasties, motocikliem saduroties ar citiem transportlīdzekļiem vai ar kādiem nekustīgiem priek�metiem, kā arī krītot no brauco�a motocikla. Gājējiem parasti bojājumi rodas no sitiena ar motocikla daļām, bet da�os gadījumos arī pārbraucot ar riteņiem pār ķermeni. Notiekot sadursmei, motocikls parasti apgā�as, un pie tam bojājumi rodas arī motociklistam.

Gājējam brauco�s motocikls var dot triecienu ar priek�ējo riteni, kāpsli, stūres sviru vai blakusvāģa priek�ējo daļu. Bojājumi no pirmā sitiena lokalizējas ķermeņa apak�ējā daļā. Sitieni ar kāpsli un riteni rada nobrāzumus (reizēm ar slīdē�anas pēdām), asins-izplūdumus, sisti plēstas brūces vai apak�stilba kaula lūzumus. No sitiena ar stūres sviru var rasties vēdera orgānu (aknu, nieru, tievo zarnu) bojājumi. Kritienā pēc sitiena cietu�ais var dabūt smagu galvas smadzeņu traumu, no kā visbie�āk iestājās nāve.

Apak�ējo ekstremitā�u un galvas traumas ir raksturīgas arī cietu�ajiem motociklu vadītājiem un pasa�ieriem. Apak�ējo ekstremitā�u bojājumi rodas no triecieniem un ber�anās pret motocikla detaļām. Tie lokalizējas uz aug�stilbu un apak�stilbu priek�ējām un iek�ējām virsmām parasti kā joslveida nobrāzumi, sistas un plēstas brūces, apak�stilba kaulu, retāk ciskas kaula lūzumi. Kri�ana pēc trieciena un atsi�anās pret ceļa segumu ir galvaskausa impresijas vai �ķembu lūzumu, galvas smadzeņu bojājumu, reizēm arī krū�kurvja traumu cēlonis. Bojājumu pla�ums un smagums ir atkarīgs no motocikla brauk�anas ātruma un ceļa seguma stāvokļa kri�anas vietā. Reizēm motocikla vadītājam no stūres sviras rodas nobrāzumi un seklas brūcītes vienas vai abu roku I un II pirksta savstarpēji pievērstajās virsmās (J. Jermakovs, 1966).

Ja motociklists ar kaklu uztriecas stieplei, kas izstiepta noteiktā augstumā virs ceļa, tiek gandrīz pilnīgi norauta galva.

Tomēr jāsaka, ka motociklu traumas salīdzinājumā ar automobiļu traumām visumā ir vieglākas. Izņēmums ir motocikla sadursme ar kādu citu transportlīdzekli (automobili, vilcienu u. tml.). �ādu kombinētu automototraumu gadījumos motociklu vadītājiem un pasa�ieriem rodas multipli ļoti smagi bojājumi.

Padomju Savienības tautas saimniecībā pla�i izmanto traktorus un kāpurķē�u vilcējus, kuru ekspluatācijā reizēm notiek nelaimes gadījumi, kas prasa cilvēku upurus.

Traktoru radīto traumu klasifikācija. Traktoru radītās traumas iedala riteņtraktoru un kāpurķē�u traktoru radītās traumās. Bojājumi, kas rodas no riteņtraktoriem, nereti ir līdzīgi automobiļu radītām traumām. Turpretim kāpurķē�u traktoru radītās traumas ir stipri at�ķirīgas, un gadījumu vairumā pēc bojājuma rakstura iespējams konstatēt traktora radīto traumu un tās veidu, reizēm arī � traktora tipu un mārku.

Brauco�s traktors līdzīgi automobilim var izdarīt sitienu pa gājēja ķermeni, pārbraukt tam pāri vai piespiest pie nekustīgiem priek�metiem. Tāpat traktorists un līdzbraucēji var izkrist no brauco�a traktora kabīnes vai arī dabūt traumu kabīnē. �ie traktoru traumu veidi nereti kombinējas: pēc izkri�anas no kabīnes var notikt pārbrauk�ana ar riteņiem vai kāpurķēdēm, brauco�a traktora

sitiens arī var kombinēties ar �ādu pārbrauk�anu. At�ķirībā no automobiļiem da�u mārku riteņtraktori nelīdzenā apvidū ātri apga-�as. Tādos gadījumos traktora vadītājs un līdzbraucēji dabū sitienus un tiek saspiesti. Tā kā traktorus izmanto da�ādu uzkarināmu vai piekabināmu ma�īnu un ierī�u (lauksaimniecības, ceļu būves, meliorācijas un citu ma�īnu, ratu, ragavu) vilk�anai, tad bojājumus var nodarīt �īs ma�īnas un ierīces.

Tātad traktoru radītās traumas var klasificēt vairākos veidos.

1. Sitiens ar brauco�a traktora daļām.

2. Pārbrauk�ana ar kāpurķēdēm vai traktora riteņiem.

3. Kri�ana no brauco�a traktora vai tā piekabes.

4. Trauma kabīnē (traktoram apgā�oties).

5. Piespie�ana ar traktoru pie nekustīga priek�meta.

6. Kombinēti traktoru traumu veidi:

a) sitiens un pēc tam pārbrauk�ana.

b) kri�ana no traktora un pēc tam pārbrauk�ana.

7. Traumas, ko nodara uzkarināmie vai piekabināmie agregāti vai velkamie rati (ragavas).

8. Pārējie gadījumi.

Ar kāpurķē�u traktoriem nodarīto bojājumu ra�anās mehānismi un bojājumu īpatnības. Sitiens ar kādu brauco�a traktora daļu nodara bojājumu, kas raksturīgs cieta trula priek�meta iedarbībai. Kāpurķē�u traktoru nelielā kustības ātruma dēļ (parasti nepārsniedz 10�15 km/st.) �is traumas ra�anās mehānisms novērojams reti un bojājumi tie�ā sitiena vietā ir ļoti mazi. Ķermeņa atsvie�ana atpakaļ un iek�ējo orgānu bojājumi satricinājuma dēļ, kas bija raksturīgi brauco�a automobiļa sitienam, tikpat kā nav novērojami.

Visraksturīgākie ir bojājumi, kas rodas, pārbraucot ar kāpurķēdēm pār cilvēka ķermeni. Pie tam rodas multipli rupji bojājumi, kas parasti ir cietu�ā nāves cēlonis notikuma vietā.

Bojājumu raksturs lielā mērā ir atkarīgs no kāpurķē�u uzbūves un no ķermeņa pārbrauk�anas veida. Kāpurķēde ir noslēgta metāliska ķēde, kas veidota no atsevi�ķiem ar virām savā starpā savienotiem posmiem. Uz �o posmu atbalsta virsmām �ķērsām kāpurķēdes gareniskajai asij atrodas īpa�i izciļņi � pie�i. Vienādas mar-kas traktoriem atstatums starp blakus eso�iem pie�iem ir aptuveni vienāds. Pie�a spiediens ir 30�40 rei�u lielāks nekā visa kāpurķēdes posma spiediens, tāpēc pie�i nodara daudz lielākus bojājumus nekā citas kāpurķēdes daļas. Bez tam �iem bojājumiem ir zināmas īpatnības, kas atkarīgas no pie�u uzbūves un izvietojuma uz kāpurķēdes.

Uzbūves ziņā pie�i var būt gan ar atstarpēm, veidoti no vairākām daļām (traktori JtT-54, JlT-75 u. c.), gan ari vienlaidi, visas kāpurķēdes platumā (traktori C-80, C-100 u. c.).

Kāpurķēdes pārvel�anās pār cilvēka ķermeni ir savdabīga, tāpēc pārbrauk�ana ar traktoru stipri at�ķiras no pārbrauk�anas ar automobili. Tā, piemēram, automobiļu riteņa pārbrauk�anas otrās

fāzes (ķermeņa stum�ana un valstī�ana, sk. 1. tabulu) traktoru traumām nemaz nav, bet tre�ā un ceturtā fāze stipri at�ķiras no atbilsto�ajām automobiļu traumu fāzēm. Konkrēti, ja ķermenim uzbrauc kāpurķēde, tās pie�i aizķer apģērbu un ķermenis nereti tiek it kā pavilkts zem kāpurķēdes (J. Novikovs, 1968). Kāpurķēdes pārvel�anās pār ķermeni (ceturtā fāze) norit ar pārtraukumiem. Kāpurķēdes posmi, uzsākot �ķēr�ļa pārvarē�anu, zināmu laiku paliek uz vietas, kamēr visa traktora masa uz skrituļiem pārveļas pār posma grupu, kas fiksēta uz ķermeņa. Virzoties ar nelielu ātrumu, traktors saspie� ķermeni lēnām, un līdz ar to palielinās ķermeņa saspie�anas ilgums.

No kāpurķēdes pie�u spiediena uz ādas veidojas joslveidīgi nobrāzumi un asinsizplūdumu, kas ir perpendikulāri pārbrauk�anas līnijai (22. att.). Parasti vienā nobrāzuma malā atrodams atslā-notās epidermas lēveris, kas nobīdīts traktora kustības pretējā virzienā.

Atstatumi starp �iem ādas bojājumiem ir aptuveni vienādi; tie sakrīt ar traktora kāpurķēdes pie�u atstatumiem. Pēc būtības �ie bojājumi ir kāpurķēdes pie�u iespiedumi. Ja pie�i ir vienlaidi, tad arī nobrāzumi (asinsizplūdumi) ir tādi pa�i, bet, ja pie�i ir ar atstarpēm, tad arī bojājumi ir ar atstarpēm. Izmērījot nobrāzumu apmērus un atstatumus starp tiem, kā arī nebojātās ādas posmu platumu starp nobrāzumu daļām, var noteikt kāpurķē�u traktora mārku.

Kāpurķē�u traktoram pārbraucot pār ķermeni, bie�i rodas arī pla�as plēsti sistas brūces, kuru viena mala pla�i atslāņota no dziļākajiem audiem un izveidotais lēveris atmests uz vienu pusi. Brū�u dziļumā atrodama zeme, zāle u. tml.

No stiprās ķermeņa saspie�anas, kas notiek, kāpurķē�u traktoram braucot pāri ķermenim, rodas multipli kaulu lūzumi un smagi iek�ējo orgānu bojājumi. Bojājumu apjoms ir atkarīgs no pārbrauk�anas virziena. �ķērsa pārbrauk�ana parasti rada bojājumus vienā vai divās ķermeņa daļās, bet gareniska � masīvus bojājumus visās ķermeņa daļās.

Pārbraucot pār galvu, lielāko tiesu notiek tās deformācija: redzami multipli vaļēji galvaskausa lūzumi, galvas smadzenes ir sa�ķaidītas, un smadzeņu masa izspie�as pa ievainojuma brūcēm un dabiskajām atverēm. Ja tiek pārbraukts rumpis, atrodami multipli abpusēji ribu un iegurņa kaulu lūzumi, rupji �iek�ējo orgānu bojājumi, orgānu atrāvumiem pārvieto�anās. Pārbraucot gareniski pār ekstremitātēm, rodas savdabīgi kāpņveida garo stobrkaulu lūzumi, kuru apvidū atrodams sadrumstalots kaula fragments, kura platums ir aptuveni vienāds ar kāpurķēdes pie�a biezumu (G. Novikovs, 1970).

Lai gan, pārbraucot pār ķermeni ar kāpurķē�u traktoru, rodas ļoti pla�i un smagi bojājumi, tomēr ķermeņa sadalī�ana parasti nenotiek. Tikai retos gadījumos, pārbraucot pār ķermeni gareniski, iespējama ekstremitā�u (it īpa�i aug�ējo) un pat galvas atrau�ana.

Līdztekus līķa izmeklē�anai rūpīgi jāapskata arī apģērbs, uz kura var būt pārbrauk�anai raksturīgas pēdas un bojājumi: josl-veidīgi notriepumi, auduma saspiedumi un spraugveidīgi plīsumi, kas radu�ies no pie�iem, un smērvielu aptraipījumi uz apģērba. Fizikāli tehniskās metodes (krāsaino nospiedumu metode, izmeklē�ana ar infrasarkanajiem un mīkstajiem rentgena stariem) dod iespēju �ajās pēdās atklāt ļoti sīkas metāla (dzelzs) daļiņas.

Zinot, kādi bojājumi raksturīgi pārbrauk�anai ar kāpurķē�u traktoru, iespējams veiksmīgi atrisināt ekspertīzes jautājumus. Proti, atrodot tipiskus nobrāzumus, asinsizplūdumus vai sisti plēstas brūces, kas atrodas zināmā secībā uz cietu�ā ķermeņa, var diagnosticēt traktora traumu un tās veidu, kā arī noteikt pār ķermeni pārbrauku�ā kāpurķē�u traktora mārku. Kāpurķē�u pie�u bojājumi rāda, kāds bijis ķermeņa stāvoklis pārbrauk�anas laikā. Par traktora kustības virzienu var spriest pēc epidermas Ieveru paliekām nobrāzumu apvidū un atslāņotajām brū�u malām, kas ar kāpurķēdes pie�iem ir atbīdītas un atvāztas traktora kustībai pretējā virzienā. �ī jautājuma atrisinā�ana savukārt palīdz noteikt bojājumu ra�anās secību.

Ķermeņa piespie�ana ar traktoru pie nekustīgiem priek�metiem ir rets traktoru traumu veids. Saspiests tiek krū�kurvja un vēdera apvidus, un tur rodas multipli abpusēji ribu lūzumi, iek�ējo orgānu plīsumi, sadragājumi un �o orgānu pārvieto�anās.

Kri�ana no brauco�a traktora, ja pēc tam tas neiet cilvēkam pāri, smagus bojājumus nerada; tas izskaidrojams ar

traktora nelielo kustības ātrumu. Bojājumi, kas tādā veidā radu�ies, ir raksturīgi kri�anai no neliela augstuma.

Ar riteņtraktoru nodarīto bojājumu īpatnības. Kā jau norādīts, ar riteņtraktoriem nodarītos bojājumus nav viegli at�ķirt no automobiļu traumām. Pārbraucot pār ķermeni ar riteņtraktoru, rodas tādi pa�i bojājumi kā pārbraucot ar automobili. Diferencēt �os transporta traumu veidus var tikai pēc riteņu protektoru zīmējuma nospiedumiem (ja tādi radu�ies), jo traktoru un automa�īnu riteņiem �ie zīmējumi ir da�ādi.

Da�u mārku riteņtraktori ir stipri nenoturīgi pret sānisku nosvēr�anos un, strādājot nelīdzenā apvidū, ātri apgā�as. Pie tam traktoristiem un līdzbraucējiem rodas# smagi galvas, krū�kurvja, vēdera un iegurņa bojājumi (kaulu lūzumi, iek�ējo orgānu sadra-gājumi), bet samērā viegli ārējie bojājumi. Da�os gadījumos, kad traktors apgā�as, no saspie�anas ar tā daļām rodas visai niecīgi miesas bojājumi. Ja tomēr ir iestājusies nāve, tad tās cēlonis ir mehāniskā asfiksija, ko rada krū�u un vēdera saspie�ana.

Dzelzceļu radītās traumas upuru skaita ziņā ieņem otro vietu starp transporta traumām. Atkarībā no dzelzceļa transporta negadījumu priek�noteikumiem un apstākļiem iz�ķir piecus galvenos �o traumu veidus: sitienu ar brauco�u dzelzceļa transportlīdzekli, pārbrauk�anu ar riteņiem, izkri�anu no brauco�a vilciena, saspie�anu starp vagoniem un traumas vagona iek�ienē dzelzceļa katastrofu gadījumos. Nereti pēc sitiena vai izkri�anas notiek vēl cietu�ā pārbrauk�ana, ja viņ� pēc atsvie�anas atpakaļ ir nokritis uz sliedēm.

Bojājumu ra�anās mehānismi un īpatnības atkarībā no dzelzceļu traumu veida. Sitiens ar brauco�u transportlīdzekli ir visbie�ākais dzelzceļa traumu veids. Traumas no sitieniem vien bez pārbrauk�anas patlaban notiek arvien bie�āk, jo ekspluatācijā ievie� jauna tipa pludlīnijas lokomotīves un kustības ātrums uz dzelzceļiem palielinās. Parasti sitienu izdara elektriskās lokomotīves, dīzeļlokomotīves vai elektriskā vilciena pirmā vagona priek�ējā puse uzreiz pa visām ķermeņa daļām (no kājām līdz galvai), no kā rodas pla�i un smagi miesas bojājumi.

No sitiena pa galvu rodas vaļēji galvaskausa lūzumi ar daudzām �ķembām, un tāpēc galva bie�i vien deformējas. Atrodami multipli abpusēji ribu lūzumi pa vairākām vertikālām līnijām. Sitieni no mugurpuses rada pla�us asinsizplūdumus muguras muskuļos, lāpstiņu un mugurkaulāja lūzumus un muguras smadzeņu bojājumus. Ķermeņa satricinājums no vilciena sitiena ir tik spēcīgs, ka bez asinsizplūdumiem orgānu sai�u un atbalsta aparātā rodas arī multipli krū�u un vēdera orgānu plīsumi.

Sitiens ar lokomotīves vai elektriskā vilciena pirmā vagona priek�ējo virsmu nodara raksturīgus �nomētāja bojājumus�

(G. Thapsajevs, 1966). No sitiena ar nometēja apak�ējo malu veidojas vaļēji �ķērsi apak�stilbu kaulu �ķembu lūzumi, no sitiena ar nometēja apak�ējo kāpsli � nobrāzumi un brūces gū�u un aug�stilbu apvidū, kā arī iegurņa kaulu lūzumi. Pēc virspusējo bojājumu vietas un kaulu lūzumu rakstura var spriest par nometēja sitiena virzienu un ķermeņa stāvokli traumas brīdi.

No ķermeņa atsvie�anas pēc vilciena dotā trieciena, tā kri�anas uz slie�u ceļa un slīdē�anas pa to rodas galvas un locekļu bojājumi, tāpat arī pla�i apģērba un ķermeņa notriepumi ar slie�u ceļa balasta slāņa daļām (smiltīm, granti, izded�iem) un smērvielām.

No pārbrauk�anas ar riteņiem rodas dzelzceļu traumām visraksturīgākie bojājumi. Visbie�āk tiek pārbraukta viena ķermeņa daļa. Galvenais bojājumu ra�anās mehānisms ir spēcīga audu saspie�ana un sa�ķaidī�ana, kas kombinējas ar riteņa uzma-las �ķērveida darbību; tādā veidā var tikt atdalīta kāda ķermeņa daļa vai ķermenis sadalīts daļās.

Da�reiz pārbrauk�anas vietā āda netiek pārdalīta, bet rodas īpatnējs bojājums, tā saucamā saspieduma un nobrāzuma josla. Josla, ko veido riteņa aploce, parasti ir divas reizes platāka (12�15 cm) nekā josla, ko rada sliedes galviņas spiediens (6� 7 cm). Saspieduma un nobrāzuma josla 2�3 cm platumā gandrīz vienmēr saglabājas gar ķermeņa sadalī�anas līniju malām.

Pirmajās stundās pēc traumas saspieduma un nobrāzuma josla ir mīksta, bāla un vāji saredzama, bet diennakts beigās pēc iz�ū�anas tā kļūst blīva un tum�i brūna. Mīkstie audi, kauli un iek�ējie orgāni �īs joslas apvidū ir pilnīgi sa�ķaidīti. Saspieduma un nobrāzuma joslas sākumā reizēm atrodami raksturīgi T veida nobrāzumi (riteņa pirmā �kniebiena� bojājums), bet beigās �ī josla sa�aurinās un beidzas �aura leņķa veidā (S. Muntjans, 1966). Sīs īpatnības palīdz noteikt pārbrauk�anas virzienu (23. att.).

Gar saspieduma joslas maļam var atrast noberzumu joslas, ko rada rotējo�ā riteņa sānu virsmu darbība. Tās redzamas pla�u nobrāztu ādas laukumu veidā, kuros var saskatīt daudzas dziļākas lokveida skrambas. Saspieduma un noberzuma joslas atrodamas arī uz cietu�ā apģērba.

Pārbraucot vairākiem riteņiem, parasti notiek ķermeņa sadalī�ana, kas var būt pilnīga vai daļēja. Daļējas sadalī�anas gadījumos bojājumu apjoms riteņa darbības pusē vienmēr ir lielāks nekā sliedes pusē, tāpēc visam bojājumam ir ķīļa forma, kura smaile vērsta pret sliedi (24. att.). Ādas pārdalī�anas līnija sliedes pusē ir diezgan taisna, turpretim riteņa darbības pusē � stipri robota (S. Muntjans). Ritenim pārbraucot pār ekstremitātēm, rodas raksturīgi garo stobrkaulu lūzumi. Lūzuma līnija, kas vērsta uz sliedes ārējo malu, ir taisna, bet uz iek�ējo malu vērstā � slīpa. Kaula fragments starp tām 12�14 cm garumā ir sadrumstalots sīkos gabaliņos (O. Pork�ejans, 1965). Zinot �ādas bojājumu detaļas, ir iespējams noteikt ķermeņa stāvokli uz sliedēm pārbrauk�anas momentā.

Pēc dzelzceļa transportlīdzekļa pārbrauk�anas pāri ķermenim tas nereti tiek aizķerts un vilkts pa slie�u ceļu uz priek�u. Vilk�anas laikā, atsitoties^ pret gul�ņiem un ber�oties pret balasta slāni, veidojas pla�i nobrāzumi, skrambas un brūces, kuru dibenā, kā arī uz ādas virsmas sakrājas liels daudzums smērvielu un balasta slāņa daļiņu. Reizēm notiek arī pla�a mīksto audu atslāņo�anās vai to notrī�ana līdz pat kauliem. Bez tam pēc ilgākas vilk�anas no ķermeņa var tikt daļēji vai pat pilnīgi norauts apģērbs.

Kri�ana no brauco�a dzelzceļa transportlīdzekļa notiek, kad brauc uz vagonu jumtiem un vagonu pārejās vai arī lec no ejo�a vilciena. �ādos gadījumos rodas bojājumi, kas raksturīgi kri�anai no augstuma. To īpatnības un smagums ir atkarīgs no vilciena kustības ātruma un pirmā trieciena lokalizācijas, atsitoties pret zemi.

Reizēm cilvēki, kas atrodas uz vagona jumta, gūst bojājumus, atsizdamies pret tiltu sijām vai viaduktu un tuneļu arkām. Parasti sitiens ķer galvu no mugurpuses un tā apvidū veidojas sista brūce, kaulu lūzumi un galvas smadzeņu bojājumi.

Atrodoties uz elektriskā vilciena jumta, var dabūt arī nāvīgu elektrisko traumu. Nokri�ana pēc tam no vagona jumta var maskēt elektriskās strāvas darbības pēdas. Tāpat nav viegli konstatēt bojājumus, kas nodarīti ar truliem vai asiem priek�metiem pirms upura izme�anas no ejo�a vilciena.

Saspie�ana ar vagoniem ir rets dzelzceļu traumu veids. Cietu�ā ķermeni var saspiest starp vagonu un platformu, starp buferiem vai automātiskajā jūgierīcē. Nodarītie bojājumi ir raksturīgi stiprai saspie�anai. Reizēm uz krū�u un vēdera adas paliek buferu �ķīvju un automātiskās jūgierīces daļu nospiedumi.

Traumas vagonu iek�ienē dzelzceļa katastrofu gadījumos ir dzelzceļa traumu veids, kas vēl nav pilnīgi izpētīts. Bojājumi te rodas no triecieniem pret sēdekļu atzveltnēm, krītot no aug�ējiem plauktiem, deformētām vagona daļām saspie�ot ķermeni u. tml. Reizēm no izsisto logu stikla �ķembām rodas grieztas brūces.

Ceļu transporta negadījumu izmeklē�ana parasti ir sare�ģīta un grūta, tāpēc tiesu medicīnas ekspertīzei �ādās lietās ir ļoti liela nozīme. Ļoti svarīgi ir pēc bojājumu rakstura noteikt to ra�anās mehānismu, proti, vai bijis izdarīts sitiens, kāda tā lokalizācija, ar kādām brauco�as ma�īnas daļām un kādā virzienā tas izdarīts, vai arī notikusi pārbrauk�ana ar riteņiem, pār kuru ķermeņa daļu un kādā virzienā. Bez tam jāiz�ķir jautājumi par cietu�ā ķermeņa stāvokli traumas momentā, bojājumu nodarī�anas secību u. tmi. Vienmēr jāpaņem asinis un urīns alkohola noteik�anai, bez tam asinis arī grupas piederības noteik�anai.

Notikuma vietas apskates īpatnības. Ceļu transporta negadījumu sekmīga izmeklē�ana lielā mērā ir atkarīga no savlaicīgas un kvalitatīvi izdarītas notikuma vietas apskates,

piedaloties tiesu medicīnas ekspertam un automobiļu vai dzelzceļa transporta in�enierim. Bez līķa obligāti jāapskata arī transportlīdzekļi un priek�meti, ar kuriem notikusi sadursme, un ceļa iecirknis (dzelzceļa stiga).

Tomēr līķis un transportlīdzeklis bie�i vien vairs neatrodas notikuma vietā, kad tur ierodas apskates dalībnieki. Līķi ātri aizved (pilsētās), automa�īna var �aizbēgt� (bie�āk uz ārpuspilsētas maģistrālēm), un vilciens parasti turpina ceļu saskaņā ar grafiku. Dabiski, ka tas apgrūtina apskati, tomēr atteikties no tās arī �ādās situācijās nevajag.

Apskatot liki, īpa�a vērība jāveltī visam tam, kas vēlāk var pārmainīties vai pat pilnīgi izzust, proti, līķa stāvoklim pret transportlīdzekli vai tā brauk�anas pēdām (dzelzceļa sliedēm), līķa pozai, transportlīdzekļa darbības pēdām (protektoru zīmējuma nospiedumiem u. tml.), sve�ķermeņiem un to daļiņām (krāsas, grunts un balasta slāņa daļiņām, stikla �ķembām, smērvielām) uz apģērba. It īpa�i svarīgi ir sīki aprakstīt un nofotografēt protektora nospiedumus uz apģērba, ja tie ir putekļu un dubļu uzslāņojumu veidā, jo, līķi transportējot, tie var pilnīgi izzust. Bez tam jānosaka līķa pārmaiņu attīstības pakāpe, virspusējo bojājumu raksturs un lokalizācija. Dzelzceļa transporta negadījumos sadalīta līķa daļas var būt izmētātas visai garā slie�u ceļa posmā (desmitiem kilometru).

Transportlīdzekļa (automa�īnas, vilciena, motocikla) apskate jāizdara, piedaloties tiesu medicīnas ekspertam. Uz automa�īnas var būt pēdas, kas radu�ās sadursmē ar ķermeni: kravas kastes

noskrāpējumi, deformācijas un bojājumi; krāsas, putekļu vai dubļu kārtiņas atslāņojumi; izsisti pro�ektoru, mazo priek�ējo lukturu un logu stikli u.tml. �o pēdu salīdzinā�ana ar bojājumiem, kas redzami uz cietu�ā ķermeņa, palīdz vēlāk noskaidrot, ar kādu transportlīdzekļa daļu izdarīts sitiens.

Sevi�ķi svarīga ir eksperta līdzdalība grūti pamanāmu lietisko pierādījumu � asins pēdu, matu, galvas smadzeņu, ādas un zemādas audu gabaliņu vai apģērba lēveru, kurus var atrast uz da�ādām automa�īnas un vilciena daļām, � uzmeklē�anā (25. att.). Ziemā �īs daļas var piesalt pie transportlīdzekļa metāliskajām daļām un saglabāties uz tām ilgsto�i.

Uz ceļa (dzelzceļa stigas) jāuzmeklē transportlīdzekļa pēdas, jānoskaidro tā kustības virziens, bremzē�anas un apstā�anās pēdas, kā arī jāsavāc da�ādi priek�meti un daļas (stikla �ķembas, krāsas daļiņas, skrūves, uzgrie�ņi, izkritusī krava u. tml.), kas atdalīju�ās no transportlīdzekļa sadursmes momentā. Tāpat var atrast arī cietu�ā apģērba gabalus un asins pēdas, orgānu un audu gabaliņus, vilk�anas pēdas, kas palīdz noteikt sadursmes vietu un transportlīdzekļa kustības virzienu.

�ie dati, kas savākti notikuma vietas apskates laikā, palīdz noteikt uz līķa atrasto bojājumu ra�anās mehānismu. Apskates laikā notikuma vieta jānofotografē un obligāti jāuzzīmē tās plāns-shēma.

Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas īpatnības. Izmeklējot transporta negadījumos bojā gāju�o cilvēku līķus,

jāatrod itin visi bojājumi. Sevi�ķi rūpīgi jāizdara apģērba un ādas apskate, it īpa�i, ja līķis nav apskatīts notikuma vietā. Jāizmērī visu atrasto bojājumu atstatums no kāju pēdu līmeņa. Bez parastā sekcijas grieziena jāizdara vairāki papildu griezieni, lai varētu izmeklēt muguras, gū�u un locekļu mīkstos audus, kā arī lāpstiņas, mugurkaulāja skriemeļu smailos izaugumus, iegurni un garos stobrkaulus (26. att.). Bojātie kauli, ja tas nepiecie�ams, jāizņem un bojājumu raksturs jāizpēta kaula preparātā. Tas lielā mērā atvieglina traumas mehānisma noteik�anu. Katrā ziņā jāpārbauda redzes un.dzirdes orgānu stāvoklis.

Eksperta atzinums uzskatāms par pabeigtu tikai tad, ja tajā ir atbilde uz jautājumu par traumas ra�anās mehānismu. Tāds atzinums dod iespēju objektīvi rekonstruēt notikuma ainu un līdz ar to sniedz būtisku palīdzību izmeklē�anas iestādēm un tiesai, it īpa�i notikuma izmeklē�anas sākumā, kad lietas apstākļi vēl ir nezināmi.

Sare�ģītos gadījumos traumas mehānisma noteik�anai jāizdara kompleksa ekspertīze, piedaloties tiesu medicīnas un auto-tehnikas ekspertiem, kā arī ekspertam kriminālistam. Reizēm jāizdara arī izmeklē�anas eksperiments.

Nemitīga aviācijas tehnikas un lidojumu nodro�inā�anas Iīdzek|u pilnveido�ana, kā arī aviācijas medicīnas sasniegumi ir svarīgākie priek�noteikumi bezavāriju lidojumiem. Tomēr pretēji visiem pasākumiem, kas tiek veikti lidojumu dro�ības garantē�anai, notiek aviācijas negadījumi, kas prasa cilvēku upurus.

Katrs aviokatastrofas gadījums tiek ļoti rūpīgi izmeklēts. To dara speciāla komisija, kuras uzdevums ir noteikt katastrofas cēloņus un izstrādāt ieteikumus līdzīgu notikumu novēr�anai. Reizēm vienlaikus ar administratīvo izmeklē�anu prokuratūras orgāni izdara kriminālizmeklē�anu. Visos gadījumos obligāti tiek izdarīta bojā gāju�o cilvēku līķu vai to atlieku tiesmedicīniska izmeklē�ana.

Aviotraumu klasifikācija. Visus bojājumus, kas rodas aviācijas negadījumos, atkarībā no konkrētiem apstākļiem un attiecīgiem traumējo�iem faktoriem var nosacīti iedalīt trijās pamatgrupās: 1) traumas, kas rodas lidma�īnas iek�ienē lidojuma laikā; 2) traumas, kas rodas lidma�īnas iek�ienē, tai nogā�oties un atsitoties pret zemi;_3) traumas, kas rodas ar lidma�īnas da|ām uz zemes (aerodroma).

Traumas lidma�īnas iek�ienē lidojuma laikā var rasties no eksplozijas, ugunsgrēka, kabīnes vai salona avārijas dehermetizāci-jas, no sadursmes ar citām lidma�īnām, putniem, zondēm un citiem lidojo�iem priek�metiem.

Parasti �ādi atgadījumi beidzas ar lidma�īnas nogā�anos. Traumas lidojuma laikā var gūt arī, katapultējoties no avarējo�as lidma�īnas.

Bojājumi, kurus dabū lidma�īnas iek�iene, tai nogā�oties, ir visai daudzveidīgi. To raksturs atkarīgs no tā, kādas sekas ir biju�as lidma�īnas triecienam pret zemi (vai ūdeni). �ādas sekas var būt lidma�īnas mehāniska izjuk�ana bez aizdeg�anās un sprādziena vai arī ar aizdeg�anos un sprādzienu. Mehānisko bojājumu apjomu un raksturu ietekmē arī lidma�īnas kri�anas ātrums un kri�anas leņķis.

Bojājumus uz zemes ar lidma�īnas daļām parasti dabū personas, kas aerodromos lidma�īnas apkalpo. Tos var nodarīt rotējo�s propellers, strādājo�s reaktīvais dzinējs, spārnu priek�ējā mala, kā arī �asijas riteņi, lidma�īnai paceļoties vai nolai�oties. Visbie�ākās un visdaudzveidīgākās ir traumas, ko dabū lidma�īnas iek�ienē, tai nogā�oties. Pārējie traumu veidi gadās samērā reti (V. Homenoks, 1973).

Aviācijas negadījumos dabūto bojājumu ārkārtīgā daudzveidība izskaidrojama ar ļoti lielu traumējo�o faktoru skaitu, no kuriem daudzu parastajos apstākļos vispār nav.

Traumējo�ie faktori, kas iedarbojas uz lidma�īnas apkalpes locekļiem un pasa�ieriem aviācijas negadījumos, var būt dinamiskās un triecienu pārslodzes, pretēja virziena gaisa plūsma, sprā-dzienveida dekompresija, trulie priek�meti, kas atrodas kabīnē un pasa�ieru salonā, sprādziena vilnis, ugunsgrēka liesmas, deg�anas toksiskie produkti un lidma�īnas ārējās daļas.

Traumējo�ie faktori un bojājumu raksturs, traumai rodoties lidma�īnas iek�ienē lidojuma laikā. Dinamiskās pārslodzes rodas spējas evolūcijas laikā, kad ir liels lidojuma ātrums, piemēram, mēģinot avārijas situācijā izkļūt no pikē�anas, izdarot augstākās pilotā�as figūras ar sporta vai kara lidma�īnām. �ādas pārslodzes, sasniedzot 10 un vairāk vienību, var radīt stipru galvas smadzeņu anēmiju vai otrādi � hiperēmiju, redzes traucējumus, bezsamaņu, kā arī asinsizplūdumus mīkstajos audos, iek�ējo orgānu (sirds, aknu, kuņģa) deformāciju un pārvieto�anos ar ļoti smagiem to darbības traucējumiem.

Trieciena pārslodzes rodas katapultē�anās momentā no spēcīga īslaicīga sitiena ar katapultas krēslu iegurņa un galvas vai galvas un iegurņa virzienā. �is sitiens ir sevi�ķi bīstams, ja lidotājs nepaspēj nostāties vajadzīgajā starta stāvoklī. �ādos gadījumos rodas roku un kāju lūzumi, mugurkaulāja kompresijas lūzumi vai galvaskausa pamata un velves lūzumi. Uz apavu zolēm veidojas nospiedumi no katapultas krēsla kāp�ļa reljefa.

Pretēja virziena gaisa plūsmai, kas rodas lielā lidojuma ātrumā (800�1000 km/st. un vairāk), piemīt trula priek�meta īpa�ības, jo tās spiediena spēks tad 45�70 reizes pārsniedz lidotāja ķermeņa svaru. Ja katapultējoties tiek norauta aizsargķivere, tad var rasties mutes kaktiņu plīsumi, sejas mīksto audu atslāņojums no kauliem, acu ābolu bojājumi, plau�u un kuņģa barotrauma vai akūts skābekļa bads. No ķermeņa var tikt norauts apģērbs un apavi.

Sprādzienveida dekompresiju novēro, kad, lidojot 8�9 km augstumā, notiek kabīnes vai pasa�ieru salona dehermeti-zācija. Spēji krītoties spiedienam, ekipā�as locekļiem un pasa�ieriem rodas plau�u un dzirdes orgānu barotrauma un var rasties gāzu embolija. Lidma�īnas dehermetizācijas sekas parasti ir lidma�īnas nogā�anās un ekipā�as un pasa�ieru bojāeja. �ādos gadījumos liela nozīme ir līķu deniņkaulu izmeklē�anai. Plīsumi un asinsizplūdumi vidējās un iek�ējās auss dobumā liecina, ka bijusi barotrauma un iespējamais katastrofas cēlonis ir lidma�īnas de-hermetizācija.

Traumējo�ie faktori un dabūto miesas bojājumu raksturs lidma�īnas iek�ienē, tai nogā�oties un atsitoties pret zemi. Galvenie traumējo�ie faktori, lidma�īnām nogā�oties uz zemes, ir lidotājam, ekipā�as locekļiem un pasa�ieriem apkārt eso�ie trulie priek�meti. Lidma�īnai nokrītot uz zemes, deformējas un izjūk tās konstrukcijas, notiek lidma�īnā eso�o cilvēku un apkārtējo priek�metu savstarpēja pārvieto�anās. Radu�ās trieciena pārslodzes atkarībā no lidma�īnas kri�anas ātruma un leņķa var simtkārt un tūksto�kārt pārsniegt spēku, kas iedarbojas uz cietu�ā ķermeni ceļu transporta negadījumos.

�ādās trieciena pārslodzēs ķermenis tiek stipri sa�ķaidīts un da�as tā daļas (galva, locekļi) pavisam atrautas nost, āda un mīkstie audi tiek saplosīti, kauli sadrumstaloti, ķermeņa dobumi atplēsti, orgāni sa�ķaidīti, atrauti un pārvietoti vai izsviesti no dobumiem.

Ja lidma�īna triecas pret zemi ar mazāku spēku, var rasties stipri orgānu, audu un kaulu rupji mehāniski bojājumi, tomēr bez ķermeņa daļu atdalī�anas: multiplas sistas un sisti plēstas brūces, iek�ējo orgānu plīsumi un sa�ķaidījumi, galvaskausa kaulu sadra-gājums un galvas deformācija, slēgti un vaļēji garo stobrkaulu, ribu, mugurkaulāja un iegurņa lūzumi. Bie�i vien bojājumu dziļumā atrodamas salūzu�o lidma�īnas konstrukciju daļas. Ādas, mīksto audu un iek�ējo orgānu lēveri un daļas var būt iespiestas starp salauztajām lidma�īnas konstrukcijām.

Ja trieciena spēks ir relatīvi neliels, piemēram, piespiedu nolai�anās gadījumos pa lēzenu trajektoriju, tad bojājumi ekipā�as locekļiem un pasa�ieriem pārsvarā var būt slēgti.

Lielo multiplo �haotisko� bojājumu starpā, kas rodas no lūsto�ām un izjūko�ām lidma�īnas daļām, reizēm var atrast primāros bojājumus, kas lidotājam, apkalpes locekļiem un pasa�ieriem radu

�ies no trieciena pret iek�ējās iekārtas detaļām jau pirms lidma�īnas izjuk�anas. Apkalpes locekļiem primārie bojājumi rodas no kabīnes iek�ējās iekārtas: vadības svirām un pedāļiem, dro�ības jostām, daudzajiem aparātiem un ierīcēm. Pasa�ieriem �os bojājumus nodara krēsli, dro�ības jostas, salona iekārtojumā izvirzītas daļas.

Primāro mehānisko bojājumu konstatē�ana ir svarīga, lai noteiktu lidma�īnas bojā ejas apstākļus (galvenā trieciena virzienu nokri�anas momentā, apkalpes locekļu un pasa�ieru pozu un rīcību avārijas situācijā u. tml.).

Visbie�āk lidma�īna, nokrītot uz zemes (vai ūdens), atduras pret to ar savu priek�ējo daļu, pie tam inerces dēļ notiek ļoti ātra, praktiski momentāna apkalpes locekļu un pasa�ieru ķermeņu pārvieto�anās uz priek�u.

Lidotājam, kas centies vadit lidma�inu lidz pat sadursmes momentam ar zemi, rodas raksturīgi bojājumi atsevi�ķo ķermeņa daļu īpa�ā stāvokļa dēļ. Atsitoties ar galvu pret instrumentu paneli, rodas smagi bojājumi galvā � pla�i mīksto audu bojājumi un galvas deformācija multiplo kaulu lūzumu dēļ; reizēm smadzeņu masa izsviesta no galvaskausa. Trieciens ar pedāļiem bie�i rada pēdas mīksto audu �ķērsvirziena plīsumus, pēdas pamata kaulu lūzumus; uz apavu zolēm paliek pedāļu reljefa nospiedumi. Sitiena spēkam darbojoties kāju gareniskās ass virzienā, rodas apak�stilba un aug�stilba kaulu ieķīlēti lūzumi; reizēm aug�stilba kaula galviņa ir iedzīta iegurņa dobumā.

Roku plaukstas, kas aptver vadības kloķi, stūri, dzinēja vilcēj-stieņa rokturi, sitiena momentā pārvietojas uz priek�u un var tikt saspiestas starp instrumentu paneļa atlūzām un citām salūzu�ām kabīnes daļām. Atsitoties pret instrumentu paneli, uz pirkstiem (to mugurējām virsmām), kas aptvēru�i kloķi, rodas nobrāzumi un sistas brūcītes, pirkstu falangu lūzumi. Abu roku IV un V pirksta

simetriski bojājumi, reizēm pat to atrāvumi, var norādīt uz to, ka trieciena momentā rokās turēta lidma�īnas stūre. No spēja stūres sviras sitiena pa plaukstu delnas virsmām tajās rodas asinsizplū-dumi, kā arī delnas kaulu lūzumi ar ādas pārrāvumiem plaukstas mugurējā virsmā (27. att.). Reizēm uz cimdiem paliek nospiedumi, kas atbilst vadības kloķa virsmas reljefam.

Apkalpes locekļiem, kas nepiedalās lidma�īnas vadī�anā, un pasa�ieriem, kas atrodas salonā, no atsi�anās pret kabīnes un salonā eso�iem priek�metiem rodas mazāk tipiski bojājumi; to raksturs ir atkarīgs no galvenā trieciena virziena, ķermeņa stāvokļa un dro�ības jostu fiksācijas pakāpes.

Atkarībā no tā, ar kādu spēku lidma�īna atsitas pret zemi, ar dro�ības jostām dabūtie bojājumi apkalpes locekļiem un pasa�ieriem var būt da�ādi � gan joslveidīgi nobrāzumi un asinsizplūdumi vēdera ādā, gan arī vidukļa aug�ējās daļas pilnīgs atrāvums.

Sprādziena vilnis, kas rodas, tvertnēs eksplodējot degvielai, no traumējo�iem faktoriem ir visspēcīgākais. Visbie�āk eksplozija notiek momentā, kad lidma�īna atsitas pret zemi, bet reizēm arī gaisā, kad, pieskārusies zemei, lidma�īna nedaudz atlec no zemes.

Spēcīgais sprādziena vilnis pilnīgi saārda lidma�īnas konstrukcijas, kā arī apkalpes locekļu un pasa�ieru ķermeņus. Katastrofas vietā atrasta līķa atliekas sver no da�iem simtiem gramu līdz 3�7 kg. Ķermeņu atliekas atrodamas gan pa�ā sprādziena bedrē, gan arī tās apkārtnē apmēram 300�500 m rādiusā. Ja eksplozija notiek gaisā pēc lidma�īnas pieskar�anās zemei, tad cilvēku ķermeņu atliekas tiek izsvaidītas pat 3 km attālumā lidojuma virzienā un apmēram 1,5 km sāņus no eksplozijas vietas.

Eksplozijai pilnīgi saplosot ķermeni, parasti atrodami atsevi�ķi nelieli ādas lēveri, ausu skrimstalas, kaulu fragmenti ar mīksto audu paliekām, reizēm plaukstas, pēdas vai to daļas. �īs atliekas vienmēr ir aptraipītas ar zemi, un tām ir stipra petrolejas smaka. Izceļoties ugunsgrēkam, ķermeņa atliekas stipri apdeg un pat pārogļojas. Kaut arī ķermenis ir galīgi saplosīts, tomēr reizēm atrodamas tā atrautās daļas (plaukstas, pēdas u. c.) vai arī uzkabes priek�meti, apģērba gabali, apavi, uz kuriem ir raksturīgas pēdas no tiem priek�metiem, ar kuriem lidotājam un apkalpes locekļiem bijusi saskare pirmajā trieciena momentā pirms eksplozijas un aizdeg�anās. Par �ādu bojājumu nozīmi bija minēts iepriek�.

Diversijas gadījumos lidojuma laikā kabīnē vai salonā var tikt uzspridzinātas da�ādas sprāgsto�as ietaises. Pie tam pla�i bojājumi ar ķermeņa daļu atrau�anu un multipliem caururbjo�iem vai akliem �ķembu ievainojumiem rodas personām, kas atradu�ās sprādziena vietas tuvumā. Pārējie aiziet bojā no mehāniskiem bojājumiem, lidma�īnai nogā�oties un atsitoties pret zemi.

No liesmas var aizdegties apģērbs, rasties ķermeņa apdegumi, kā arī līķu apdeg�ana pēc nāves. Visbie�āk tas notiek ugunsgrēka laikā pēc lidma�īnas nogā�anās un atsi�anās pret zemi, pie

tam līķu apdeg�ana var būt tik stipra, ka mīkstieaudi un kauli pilnīgi pārvēr�as pelnos. Ja ugunsgrēks izceļas pēc eksplozijas, tad termiskai iedarbībai tiek pakļautas saplosīto līķu daļas. Daudz retāk ugunsgrēks izceļas lidma�īnā lidojuma laikā.

Toksiskie deg�anas produkti var radīt akūtu saindē�anos. Ugunsgrēka laikā noslēgtā kabīnē un salonā var sakrāties oglekļa monoksīds, kā arī krāsu un polimēru apdares materiālu deg�anas produkti augstā koncentrācijā.

Par to, ka cilvēks ugunsgrēka atmosfērā atradies, būdams dzīvs, liecina augstā karboksihemoglobīna koncentrācija asinīs un audos (60 līdz 90%). Liesmas iedarbību uz dzīvu organismu apstiprina ādas apdegumi, it īpa�i atklātās ķermeņa daļās, tāpat arī kvēpi balsenē, trahejā un bronhos, aug�ējo elpo�anas ceļu gļotādas apdegumi un ādas kroku virsotņu apkvēpums acu ārējo kaktiņu un virsdegunes apvidū.

Traumējo�ie faktori un no ārējām lidma�īnas daļām dabūtie bojājumi, tai atrodoties uz zemes (aerodromā). Bojājumus var nodarīt �ādas lidma�īnas ārējās daļas: propellera lāpstiņas (propelleram grie�oties), strādājo�s turboreaktīvais dzinējs, spārna priek�ējā mala un �asijas riteņi.

Propellera lāpstiņas visbie�āk nodara multiplus bojājumus, kas visai līdzīgi cirstām brūcēm. Tie parasti ir roku pilnīga vai daļēja amputācija, kā arī rumpja pārdalī�ana (28. att.).

Darbojoties lidma�īnas turboreaktīvajam dzinējam, tā priek�ējā galā veidojas spēcīga gaisa plūsma (3000�6000 m³/s), kurai ir piesūco�a iedarbība. Cilvēks, kas nejau�i nokļuvis dzinēja tuvumā, ar lielu spēku tiek ierauts gaisa ieņēmējā un piespiests pie

tā priek�ējās malas. Ir aprakstīti gadījumi (Ela�i�s, 1960),kad cilvēki, kas atradu�ies dzinēja tuvumā, ierauti tajā ar galvu pa priek�u. Vienā �ādā gadījumā cietu�ajam pārlauztas rokas un aug�stilbs, sa�ķaidītas aknas un radusies plau�u barotrauma. Ne mazāk bīstama ir atra�anās strādājo�a dzinēja sprauslas tuvumā. Spēcīgā, līdz 500�600� sakarsētā gāzu plūsma nodara mehāniskus bojājumus, atsvie�ot ķermeni atpakaļ un notriecot to zemē. Vienlaikus rodas smagi atklāto ķermeņa daļu apdegumi, kā arī aizdegas apģērbs.

Lidma�īnas spārna priek�ējā mala var nodarīt bojājumus cilvēkiem, kas atrodas uz skrejceļa lidma�īnas pacel�anās vai nolai�anās laikā. Lielā kustības ātruma dēļ no sitiena ar spārnu var būt galvas un roku traumatiska amputācija, ķermeņa pārdalī�ana krū�kurvja līmenī vai arī �o ķermeņa daļu sa�ķaidī�ana. Bojājumi ar lidma�īnas �asijas riteņiem gandrīz neat�ķiras no bojājumiem, kas rodas, pārbraucot pār ķermeni ar smagas kravas automa�īnas riteņiem.

Aviācijas negadījumu izmeklē�anas gaitā tiesu medicīnas ekspertam var uzdot da�ādus jautājumus, kuru iz�ķir�anai nepiecie�amas zinā�anas ne tikai tiesu medicīnas traumatoloģijā, bet arī da�os aviācijas medicīnas un aviācijas tehnikas jautājumos. Tāpēc tiesu medicīnas ekspertam daudz var palīdzēt aviācijas ārsti un da�ādo in�enierdienestu pārstāvji, kas piedalās izmeklē�anā.

Jautājumus, ko visbie�āk uzdod tiesu medicīnas ekspertam, var apvienot vairākās pamatgrupās.

1. Miesas bojājumu rakstura, mehānisma, secības un ra�anās laika (cilvēkam dzīvam esot vai pēc nāves) noteik�ana.

2. Ķermeņa stāvokļa un pozas, kādā atradu�ies lidotājs un citi apkalpes locekļi traumas momentā, noskaidro�ana, kā arī trau-mētāja spēka galvenā virziena noteik�ana.

3. Liesmas un deg�anas produktu iedarbības laika (cilvēkiem dzīviem esot vai pēc nāves) noteik�ana.

4. Da�ādu nelabvēlīgu faktoru (spēju barometriskā spiediena pārmaiņu, skābekļa trūkuma, pārslodzes u. c.) iespējamās iedarbības (uz pasa�ieriem, bet it īpa�i uz apkalpes locekļiem) noteik�ana.

5. Lidotāja un apkalpes locekļu veselības stāvokļa noskaidro�ana: kāds tas bijis pirms izlido�anas un lidojuma laikā; vai kāda slimība pēk�ņi nav iestājusies lidojuma laikā.

6. Nāves cēloņa un tās iestā�anās laika noteik�ana.

7. Līķu identifikācija, to atlieku piederības (kādai konkrētai personai) noteik�ana.

Atkarībā no konkrētiem apstākļiem �is jautājumu loks var tikt sa�aurināts vai arī papla�ināts. Piemēram, reizēm ir nepiecie�ams izdarīt uz lidma�īnas ārējām daļām atrasto asins pēdu un audu daļiņu tiesmedicīnisko izmeklē�anu, lai noteiktu varbūtējo sadursmi ar putnu. Citā gadījumā nepiecie�ams noskaidrot, vai nav nodarīti bojājumi, kam nav nekāda sakara ar aviotraumām (�auti, durti, griezti u. c.).

Lai iegūtu vajadzīgos datus atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem, ekspertam savs darbs jāveic pēc noteikta plāna, kura galvenie etapi varētu būt vairāki.

1. Iepazī�anās ar aviācijas negadījuma apstākļiem un dokumentiem, kas attiecas uz bojā gāju�ajiem apkalpes locekļiem.

2. Piedalī�anās notikuma (katastrofas) vietas apskatē.

3. Iepazī�anās ar tāda pa�a tipa lidma�īnas kabīnes un pasa�ieru salona iekārtojumu.

4. Līķu un to atlieku tiesmedicīniskā izmeklē�ana.

5. P^pildizmeklējumu izdarī�ana.

6. Atzinuma do�ana.

Iepazī�anās ar aviācijas negadījuma apstākļiem un dokumentiem, kas attiecas uz bojā gāju�ajiem apkalpes locekļiem. Tiesu medicīnas ekspertam ir nepiecie�amas ziņas par aviācijas negadījumu, konkrēti, ziņas par lidojuma uzdevumu, katastrofas laiku, vietu un apstākļiem, par lidotāja un apkalpes locekļu darbību tie�i pirms avārijas situācijas un tās notik�anas laikā.

Liela nozīme ir ziņām par apkalpes locekļu veselības stāvokli, viņu izturē�anos un sūdzībām pirms lidojuma. �īs ziņas var iegūt no medicīnas dokumentiem un iztaujājot da�ādas personas (radiniekus, darba biedrus). Jāņem vērā, ka ne tikai sirds un asinsvadu sistēmas slimības, bet pat vieglas katarālas aug�ējo elpo�anas ceļu slimības, kuņģa un zarnu darbības traucējumi, paģiras, kas parastajos apstākļos izpau�as maz manāmā veidā, lidojuma laikā var izraisīt smagas sekas pēk�ņi uznāku�u stipru sāpju, nespēka vai vispārēja vājuma dēļ.

Notikuma (katastrofas) vietas apskate. Tiesu medicīnas eksperta piedalī�anās katastrofas vietas apskatē kopā ar aviācijas ārstu ir visai vēlama, jo jautājumus par lidma�īnas atlūzu, līķu un to atlieku savstarpējo stāvokli, deformēto un saārdīto lidma�īnas daļu iespie�anos ķermenī, ādas un citu audu lēveru iestrēg�anu starp konstrukciju detaļām, asins pēdu atra�anos uz lidma�īnas atlūzām un notikuma vietā, kā arī par apģērba (uzkabes) stāvokli un bojājumiem, līķa pārmaiņām u. c. eksperts var noskaidrot, tikai personiski piedaloties katastrofas vietas apskatē. Reizēm apskatē iegūtie dati nav mazāk svarīgi ekspertam uzdoto jautājumu (par notikumu raksturu u. c.) atrisinā�anā kā tie, ko iegūst, izdarot līķu un to atlieku tiesmedicīnisko izmeklē�anu morgā.

Iepazī�anās ar aviācijas tehniku. Lai noskaidrotu bojājumu nodarī�anas iespēju ar konkrētām kabīnes un salona sastāvdaļām un priek�metiem, tiesu medicīnas ekspertam jāiepazīstas ar tāda pa�a

tipa lidma�īnas iek�ējo uzbūvi, tāpat, ja tas nepiecie�ams, jākonsultējas ar attiecīgiem speciālistiem par lidma�īnas apkalpes locekļu stāvokli, pozu un darbībām lidojuma laikā.

Līķu un to atlieku tiesmedicīniskā izmeklē�ana. Līķu tiesme-dicīniskā izmeklē�ana aviācijas nelaimes negadījumos tiek izdarīta saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem, īpa�u uzmanību pievēr�ot apģērba, apavu un uzkabes bojājumiem. Kad bojā gāju�o ķermeņi ir galīgi saplosīti, apģērba un uzkabes priek�meti parasti ir labāk saglabāju�ies, un uz tiem var atrast da�ādas pēdas, kas liecina par apkalpes locek|u stāvokli, viņu iespējamo darbību un nelabvēlīgo faktoru iedarbību uz viņiem. �ai sakarā vissvarīgākās ir pirmās pēdas, kas rodas momentā, kad lidma�īna atsitas pret zemi.

Pēc apģērba un uzkabes bojājumu apjoma un rakstura var spriest par spēku, ar kādu lidma�īna triekusies pret zemi. Ja spēks bijis samērā neliels, apģērba un uzkabes priek�meti ir paliku�i uz ķermeņa un piesūku�ies ar asinīm. Ļoti spēcīga trieciena gadījumā apģērbs un uzkabe ir norauti no ķermeņa un saplosīti gai�alos, ar asinīm tie nav piesūku�ies.

Lika ārējā izmeklē�anā līdztekus ārējo pazīmju un līķa pārmaiņu aprakstī�anai īpa�a vērība jāveltī mehāniskajiem bojājumiem, kas Jauj spriest par ķermeņa stāvokli un pozu momentā, kad lidma�īna atsitusies pret zemi.

Atrodot pazīmes, kas liecina par cietu�ā atra�anos ugunsgrēka vietā, jānoskaidro liesmas un deg�anas produktu iedarbības lokalizācija un intensitāte, kā arī, vai �īs pazīmes radu�ās cilvēkam dzīvam esot vai pēc nāves. Jāpievēr� uzmanība arī smakai, kas izdalās no līķa vai tā atliekām, tāpat pazīmēm, kas liecina par ādas macerāciju ar naftas produktiem. �īs pazīmes ārēji var būt līdzīgas pēcnāves apdegumiem.

Lika iek�ējā izmeklē�anā jānoskaidro, kāds ir mīksto audu, iek�ējo orgānu un kaulu bojājumu raksturs, lokalizācija un apjoms; vai tie radu�ies dzīvam esot vai pēc nāves; cik ilgi cietu�ais bijis dzīvs pēc traumas.

Jautājumu, vai bojājumi radu�ies dzīves laikā vai pēc nāves, var atrisināt, novērtējot asinsizplūdumu pla�umu audos, asiņu zaudējuma apmērus un organisma atbildes reakcijas uz traumu. Jāņem vērā, ka, pat nāvei iestājoties momentāni pēc stipras mehāniskas traumas, kā tas visai bie�i notiek aviācijas katastrofās, audos un orgānos var atrast asinsizplūdumus, kas liecina par bojājumu ra�anos, dzīvam esot.

Cik ilgi cietu�ais bijis dzīvs pēc traumas, to precīzi noteikt ir visai grūti. Stipra audu mazasinība, liels daudzums ķermeņa dobumos izplūdu�o asiņu, pla�i asinsizplūdumi audos un tauku embolija ir skaidrs pierādījums tam, ka nāve nav iestājusies momentāni pēc traumas. �īs pazīmes reizēm palīdz diferencēt bojājumus, kas radu�ies gaisā un momentā, kad lidma�īna atsitusies pret zemi.

Ļoti rūpīgi ir jāizmeklē lidotāja un citu apkalpes locekļu līķu iek�ējie orgāni, lai atrastu varbūtējas latentas slimības morfoloģiskās pazīmes. �ādas slimības pēk�ņa izpausme lidojuma laikā var spēji samazināt lidma�īnas apkalpes locekļu darba spējas, īpa�a uzmanība jāpievēr� sirds, tās vainagartēriju, elpo�anas ceļu, plau�u, �ultsvadu un �ultspū�ļa, nieru bļodiņu, urīnvadu un urīnpū�ļa, kā arī zarnu trakta stāvoklim. Sekcijā iegūtie dati vienmēr jāpapildina ar histoloģisko izmeklējumu datiem.

Liela nozīme ir detalizētai kaulu bojājumu izmeklē�anai, jo pēc tās rezultātiem var diezgan precīzi spriest par traumas mehānismu, pieliktā spēka virzienu, pilota un apkalpes locekļu pozu un viņu rīcību momentā, kad lidma�īna atsitusies pret zemi.

Ja izmeklē�anai saņemtas liku atliekas � ādas lēveri, kaulu �ķembas, muskuļu un cīpslu gabali vai iek�ējo orgānu daļas, tās jāsa�ķiro atsevi�ķās viendabīgās grupās, pēc iespējas nosakot to piederību pie kādas noteiktas ķermeņa daļas. Starp atliekām jāsameklē ādas un mīksto audu lēveri, uz kuriem ir trulu priek�metu bojājumi, kas izdarīti dzīves laikā (primārie bojājumi).

Sevi�ķi uzmanīgi jāapskata atrautās distālās ekstremitā�u daļas (plaukstas, pēdas), uz kurām var atrasties bojājumi, kas radu�ies no kabīnes iek�ējās iekārtas funkcionālām detaļām (pedāļiem, svirām, stūres u. c.).

Ādas apdegumi un apkvēpumi, kā arī matu apsvilums bez dziļāko ādas slāņu termiska bojājuma liecina, ka cietu�ais uguns uzliesmo�anas brīdī bijis vēl dzīvs. Ādas, mīksto audu un iek�ējo orgānu daļu sadeg�ana notiek pēc nāves ugunsgrēkā, kas izcēlies pēc lidma�īnas eksplozijas.

Sekcijā no pilota un citu apkalpes locekļu līķiem jāpaņem asinis tiesķīmiskai izmeklē�anai, lai noteiktu kvalitatīvi un kvantitatīvi karboksihemoglobīnu un etilspirtu. Petrolejas klātbūtne izmeklējamā materiālā netraucē etilspirta un karboksihemoglobīna noteik�anu.

Daudzvietīgu lidma�īnu katastrofās, kad bojā gāju�o līķi stipri sa�ķaidīti un sadegu�i, nepiecie�ams noteikt atlieku piederību attiecīgajām personām. Sai nolūkā izmanto da�ādus datus, gan tos, kas paziņoti ekspertam, gan tiesmedicīniskajā un reizēm arī krimi-nālistiskajā izmeklē�anā iegūtos datus.

Identifikācijas izmeklējumu izdarī�anas kārtība aprakstīta XXV nodaļā.

Ekspertīzes beigas jauzraksta atzinums, kura janorada, kādi biju�i aviācijas negadījuma apstākļi, kādas ir ziņas par apkalpes locekļu veselības stāvokli pirms lidojuma, reizēm pievienojot arī tehniskās ekspertīzes datus par dzīvības nodro�inā�anas sistēmu (skābekļa, ventilācijas u. c.) stāvokli, kā arī savu un laboratorijas izmeklējumu rezultātus.

Secinājumiem (atbildēm uz jautājumiem) jābūt skaidriem un pamatotiem. Ja uz kādu no dotajiem jautājumiem atbildēt nav iespējams, ekspertam jānorāda attiecīgie iemesli.

Asiem priek�metiem ir asas malas vai ass gals � smaile. Atkarībā no �īm īpatnībām un bojājumu izdarī�anas paņēmiena visus asos priek�metus, ieskaitot rīkus un iero�us, iedala �ādos veidos: grie�amos, cērtamos, duramos, durami grie�amos un zāģējamos. �is iedalījums zināmā mērā ir aptuvens, jo vienu un to pa�u priek�metu var izlietot da�ādi. Piemēram, smagu kin�alu vai mednieka nazi var izlietot gan kā grie�amu, gan cērtamu, gan arī kā durami grie�amu ieroci.

Tipisks bojājums, ko izdara ar asu priek�metu, ir brūce. Atkarībā no priek�meta veida un tā iedarbības mehānisma uz cilvēka ķermeni iz�ķir grieztas, cirstas, durtas, durti grieztas un zāģētas brūces. Tiesu medicīnas praksē starp asu priek�metu radītiem bojājumiem visbie�āk ir durti grieztās brūces.

Brūcēm, kas dabūtas ar asiem priek�metiem, ir vairākas kopīgas īpa�ības, pēc kurām tās var at�ķirt no trulu priek�metu radītām brūcēm. Kopīgās īpa�ības ir �ādas: brū�u malas ir līdzenas un gludas, starp brū�u malām nav nepārdalītu audu savienojumu, brūces kanāla sienas ir gludas, pārgrieztie asinsvadi paliek ar atvērtiem lūmeniem, kas rada stipru ārējo un iek�ējo asiņo�anu. Bez kopīgajām pazīmēm katram asu priek�metu radīto brū�u veidam ir vēl savas īpatnības, kuras dod iespēju pareizi noteikt tiesmedicī-nisko diagnozi, traumētāju priek�metu un tā iedarbības mehānismu.

Grie�amajiem priek�metiem ir asas traumējo�as malas. Pie tādiem priek�metiem pieskaita bārdas na�us, galda na�us, izkaptis, stikla lauskas u. tml. Bojājumu ra�anās mehānismā, lietojot grie�amu priek�metu, kombinējas spiediens uz ievainojamo ķermeņa daļu ar vienlaicīgu priek�meta lineāru kustību pa ķermeņa virsmu. Tādējādi audi tiek pār�ķelti un rodas grieztas brūces. Parasti tās lokalizējas uz atsegtajām ķermeņa daļām � kakla (29. att.), sejas, apak�delmiem un plaukstām. Pēdējās bie�i tiek ievainotas aizstāvē�anās laikā, atvairot ar roku aso ieroci.

Ādas un muskuļu retrakcijas dēļ grieztās brūces gandrīz vienmēr ir atvēru�ās un tām ir vārpstveida vai pusmēnessveida forma. Sabīdot malas kopā, brūcēm ir lineāra vai lokveida forma. Ja grie�amais priek�mets �ķērsām pārgrie� ādas krokas, brūcēm ir lauztu līniju veids. Tipiskos gadījumos brūces garums ir lielāks par tās platumu un dziļumu.

Grieztajām brūcēm visraksturīgākās ir malas. Tās ir līdzenas un gludas. Tikai retumis, kad priek�meta asā mala ir notrulināta

un ar defektiem, var rasties brūce ar nelīdzenām robotām malām. Griezto brū�u gali (stūri) ir asi. Nereti brū�u malās un stūros redzami virspusēji, reizēm arī dzijāki, lineāri epidermas un der-mas bojājumi � ie�ķēlumi, kuru malas nav atvēru�ās. Dziļākus bojājumus, kur malas atvēru�ās, sauc par papildgriezumiem. Ie�ķēlumi un papildgriezumi grieztajām brūcēm ir visai raksturīgi. Tie liecina, ka brūce izdarīta ar vairākām grie�amā iero�a kustībām.

Pieredze rāda, ka epidermas ie�ķēlumi bie�āk rodas brūces beigu galā, kur grie�amais priek�mets tiek izņemts no brūces. Pēc tiem var spriest par grie�amā priek�meta kustības virzienu, kam ir svarīga nozīme jautājumā � vai miru�ajam bijis iespējams pa�am ar savu roku izdarīt �o bojājumu. Te jāņem vērā arī priek�meta kustību skaits. Brūces izdarī�ana ar vairākkārtējiem griezieniem ir raksturīgāka pa�a cietu�ā rokas darbībai. Iz�ķirot �o jautājumu, liela nozīme ir arī brūces vietai un dziļumam. Brūces, kas izdarītas ar pa�a roku, atrodas tai pieejamās vietās. Bie�i tās ir seklas, virspusēju ādas ie�ķēlumu un iegriezumu veidā. Tomēr �ādus bojājumus var nodarīt arī cita persona, ja upuris atrodas bezsamaņas stāvoklī.

Dziļas brūces kakla apvidū, kad audi un orgāni ir pār�ķelti līdz pa�am mugurkaulājam, raksturīgas sve�as rokas darbībai.

Griezto brū�u sienas pa lielākajai daļai ir līdzenas un gludas. Tikai taukaudiem griezuma virsma vienmēr ir nelīdzena un graudama. Ar grie�amiem priek�metiem var pārgriezt skrimsli, kaulu plēvi un ieskrambāt kaula kompaktās vielas virsmu. Asi grie�amie priek�meti var at�ķelt deguna galu, auss skrimstalu, dzimumlocekli u. c. Grieztas brūces stipri asiņo. Pēc asins notecējumiem uz ādas un apģērba var spriest par ķermeņa stāvokli bojājuma nodarī�anas bridi.

Cērtamiem priek�metiem (cirvim, zobenam, āvai u. c.), tāpat kā grie�amiem, ir asas malas, bet tie at�ķiras no pēdējiem ar savu lielo masu. Bojājumi rodas, cērtamajam priek�metam svērteniski ar aso malu ietriecoties ķermenī. Tādā veidā rodas dziļas brūces, kur parasti muskuļi un kauli ir bojāti, bet nelielas ķermeņa daļas, piemēram, roku un kāju pirksti, pilnīgi nocirstas.

Ja cirstā brūce ir galvā, tad bojāti ir galvaskausa kauli, galvas smadzenes un to apvalki (30. att.). *

Ādā cirstās brūces ir līdzīgas grieztajām. Tām ir lineāra vai, malām atveroties, vārpstveida forma, līdzenas gludas malas un asi stūri. Cirstajām brūcēm at�ķirībā no grieztajām malās nav epjdermas ie�ķēlumu, toties tajās bie�i mēdz būt nobrāzumi. Tomēr visraksturīgākais ir tas, ka cērtamie iero�i rada kaulu bojājumus.

Da�reiz cirstajām ādas brūcēm ir garena ķīļveida forma. Tadas brūces rodas, cirvim iespie�oties ķermenī vairāk ar vienu asmens galu � priek�ējo vai pakaļējo. Tādu brū�u dziļums ir nevienāds. Pusloka vai �n� veida gala apvidū ir vislielākais dziļums, bet pretējā, �aurleņķa galā � vismazākais.

Ja cērtamajam priek�metam asā mala ir īsa un tā visā garumā iespie�as ķermenī, veidojas brūce, kuras abi gali ir pusloka vai �n� burta veidā. Da�reiz brū�u galos atrodami nelieli ieplīsumi, kurus rada cirvja neaso malu �ķautnes.

Ja cērtamā priek�meta asmens nav sevi�ķi ass, brūces malas var būt nobrāztas un negludas. Priek�metam iedarbojoties �aurā leņķī, rodas nobrāzums tikai vienā brūces malā, pat tad, ja asmens ir ļoti ass. Pavisam neasi cirvji (malkas skaldāmie) nodara bojājumus, kas izskatās kā sistas brūces ar trulu �ķautņainu priek�metu.

Visai raksturīgi ir kaulu bojājumi ar cērtamajiem priek�metiem. Pārcērtot kaula kompakto vielu, veidojas gluda �ķēluma virsma. Tās mikroreljefs atspoguļo cērtamā priek�meta asās malas individuālās pazīmes � izciļņus, izrobojumus, un tāpēc �o apstākli

izmanto priek�meta kriminālistiskā identifikācijā. Praksē ir biju�i gadījumi, kur �ādā veidā izdevies noteikt, ar kuru no vairākiem cirvjiem izdarīta līķa sadalī�ana.

Visbie�āk atgadās galvaskausa kaulu cirsti bojājumi (31. att.). Cirtieni ar nelielu spēku rada lineārus seklus iecirtumus, spēcīgāki cirtieni veido lineārus spraugveida kaulu bojājumus, kas at�ķiras no plaisām ar taisnvirziena formu un gludām malām kaula ārējā plātnītē. Ja cirvis iespie�as galvaskausa dobumā ar asmens priek�ējo vai pakaļējo daļu, veidojas ķīlim līdzīgi caurumveida lūzumi. Retos gadījumos, kad samērā �aurs cirvja asmens viss iespie�as galvaskausa dobumā, rodas gareni caurumveida lūzumi. Cirvim dziļi iespie�oties galvaskausā, kauls tiek stipri iestiepts un no bojājuma malām atzarojas plaisas. Cirtieni ļoti �aurā leņķī rada lēver-veida vai no�ķeltas brūces un lūzumus, kas var būt gan penetrē-jo�i, gan arī nepenetrējo�i. No multipliem cirtieniem galvā rodas �ķembu lūzumi.

Cirstas brūces galvā bie�āk izdara sve�a roka. Retajos gadījumos, kad tās izdara cietu�ie pa�i sev (parasti psihiski slimie), bojājumi ir multipli, sekli, paralēli, da�i var penetrēt arī galvaskausa dobumā.

Reizēm līķiem, kas izvilkti no ūdens, atrodami bojājumi ar dzenskrūvju lāpstiņām, kas ir līdzīgi cirstiem bojājumiem. Tās ir dziļas brūces, kur bojāti kauli, pie tam veidojas pla�i ādas un mīksto audu lēveri.

Līdzīgus bojājumus nodara lidma�īnu propelleri.

Duramie priek�meti ir tievi, gari un ar asu galu. Atkarībā no �ķērsgriezuma formas iz�ķir �ādus duramo priek�metu paveidus: koniskus un cilindriskus ar noasinātu galu (īlens, dak�u zars, adata, nagla u. tml.) un �ķautņainus � tievu augstu piramīdu un prizmu veidā (�ķautņains durklis, stilets u. tml.). Duramajiem priek�metiem līdzīgi nodarāmo bojājumu rakstura ziņā ir gareni priek�meti, kuru gaLā ir nelieta izmēra asa mala (kalts, skrūvgriezis u. tml.). Da�i tiesu medicīnas speciālisti tos iedala atsevi�ķā durami cērtamo priek�metu grupā (I. Skopins, 1960).

Duramais priek�mets iespie�as ķermenī, pārplēsdams un atbīdīdams audus. Izveidojas durta brūce, kurai ir neliela ieejas atvere, samērā gar� brūces kanāls, paretam arī izejas atvere.

Ieejas atveres forma ir atkarīga no duramā priek�meta �ķērsgriezuma formas (32. att). Koniski un cilindriski priek�meti ar asu galu veido ādā lineāras brūcītes, kas, malām atveroties, iegūst vārpstveida vai gandrīz ovālu formu. Tādas brūces garākais izmērs iet paralēli ādas elastīgo �ķiedru kūlī�iem. Ja ievainojums izdarīts ar �ķautņainu duramo priek�metu, tad audi tiek pārplēsti un vienā laikā arī daļēji pārgriezti ar priek�meta �ķautnēm. Pie

tam rodas starainas brūces, kuru staru skaits atbilst priek�meta �ķautņu skaitam (33. att.). Duramie priek�meti, kam vairāk nekā piecas �ķautnes, darbojas tāpat kā koniskie.

Durami cērtamo priek�metu radītās ieejas atveres arī atspoguļo priek�metu �ķērsgriezuma un asā gala formu. Piemēram, ar skrūvgriezi izdarītai brūcei ieejas atvere ir lineāra, bet ar renes-veida kaltu izdarītai � lokveidīga. Brūces galos nereti ir viens vai divi ieplīsumi, kas radu�ies no sānu virsmas �ķautnēm. Lineāro brū�u gareniskās ass virziens nav atkarīgs no elastīgo �ķiedru kūlī�u virziena ādā, bet no priek�meta asās malas stāvok|a traumas momentā.

Durto brū�u malas parasti ir līdzenas un gludas, bet tās var būt arī nobrāztas. Nobrāzuma intensitāte atkarīga no asā gala un �ķautņu ārējā veida, kā arī no tā, cik gludas ir priek�meta sānu virsmas.

Ja ar duramiem iero�iem tiek bojāti plakanie kauli (galvaskausa velve, krū�kauls, lāpstiņa), to ārējās plātnītēs veidojas atveres, kas formas un izmēru ziņā atbilst traumētāja priek�meta �ķērsgriezumam. Da�i koniski un noasināti cilindriski priek�meti atstāj plakanajos kaulos ieapaļas atveres, kas stipri līdzīgas �autiem bojājumiem. �is apstāklis var būt par iemeslu nepieredzēju�a eksperta nepareizam atzinumam. Pareizu bojājuma diagnozi palīdz noteikt tas, ka nav audu defekta un citu �auta bojājuma pazīmju ādā, nav, protams, arī lodes brūces kanāla dibenā.

No nelieliem duramiem priek�metiem (adatas, īlena) rodas tikai punktveida brūcītes, kuras pavir�ā apskatē var palikt nepamanītas. Ir aprakstīti gadījumi, kad pavisam nejau�i rentgenogrāfiski atrastas adatas da�ādās ķermeņa daļās.

Kā rāda pats nosaukums, �ai grupā ietilpst bojājumi, kas nodarīti ar priek�metiem, rīkiem un iero�iem, kuriem piemīt gan duramo (smaile), gan grie�amo (asa mala) priek�metu īpa�ības. Iz�ķir divu veidu durami grie�amos priek�metus. Pirmajam ir abpusēji griezīgs asmens: kin�ali, jūrnieku na�i u. c., otrajam � asmens ir ar vienu asu, bet otru neasu malu (muguriņu): da�āda veida un da�āda pielietojuma na�i.

Iespiezdamies ķermenī ar aso galu, durami grie�amie priek�meti at�ķirībā no duramiem audus nepārplē�, bet pārgrie� ar savu aso (asām) malu. Izveidojas durti griezta brūce, kurai ir ieejas atvere, brūces kanāls un reizēm arī izejas atvere. Durti griezto bojājumu morfoloģiskās īpatnības ir sīki izpētītas kā eksperimentos, tā arī ekspertīzes praksē (V. Karjakins, 1966; A. Zagrjadska, 1968 u. c.).

Ievainojot ar abpusēji asu durami grie�amo priek�metu, brūces ieejas atverei ir lineāra spraugveida forma, bet, malām atvero-

ties, � vārpstveida vai gandrīz ovāla forma. Abiem brūces galiem, it īpa�i, ja saspie� malas, ir asu leņķu veids. Ja brūce izdarīta ar nazi, kam ir neasa mugura, tad viens brūces gals mēdz būt noapaļots vai �n� veidīgs un visai brūcei ir izstiepta ķīļveida forma (34. att.). Reizēm vienā brūces galā (kas atbilst na�a mugurai) redzami viens vai divi ādas ieplīsumi, kas ar brūces garenisko asi veido leņķi un pie�ķir brūces galam burtu �L�, �T� vai �M� izskatu (35. att.).

Na�a muguras veidotā brūces gala forma ir atkarīga no muguras platuma un formas, kā arī no dūriena izdarī�anas veida (spiediens uz audiem ar na�a muguru vai aso malu). Ja muguras biezums nepārsniedz 1�2 mm, brūces galam parasti ir asa leņķa

izskats, bet, ja mugura ir biezāka, tad tā veido atbilsto�as formas brūces galu (35. att.). Tomēr noapaļota mugura bez izteiktām �ķautnēm pat līdz 5 mm biezam nazim var veidot brūci, kuras abi gali ir �auru leņķu veidā.

Ne mazāk svarīga nozīme ir na�a dūriena izdarī�anas veidam. Ja, durot ar plānu nazi, izdara spiedienu uz audiem ar na�a muguru, atbilsto�ais brūces gals vairs neizskatās ass. Bie�i vien muguras iedarbības pēdas var konstatēt tikai ar stereomikroskopijas palīdzību. Brūces galā, ko veidojusi na�a mugura, atrodami nelieli nobrāzumi un ādas saspie�anas pēdas lokveida krociņu izskatā.

Ieejas atveres galam, ko veidojusi na�a asā mala, parasti ir �aura leņķa veids. Tomēr reizēm tas var būt noapaļots vai pat burta �n� veidā. Tā mēdz būt tad, ja brūcē ieiet na�a asmens trulā sākumdaļa vai tās izcilnis.

Ādā durti griezto brū�u malas parasti ir līdzenas, gludas un bez nobrāzumiem. Tikai paretam malās ir nelīdzenumi, kas veidojas tad, kad brūce atrodas ādas kroku apvidū. Nobrāzumi �auras josliņas veidā brūcei var būt tai malā, kur, nazim ieejot ķermenī slīpi, bijis �aurais leņķis. Iedurot nazi ķermenī līdz spalam, brūces malās var veidoties nobrāzums un pat asinsizplūdums no ierobe�otāja, gredzena un pa�a spala iedarbības. Reizēm �īs pēdas palīdz noteikt lietoto ieroci.

Liela nozīme ekspertīzēs ir brūces kanāla izmeklē�anai. Tā forma skeleta musku|os ir lineāra, spraugveidīga, ja grieziena garen-virziens iet paralēli muskuļu �ķiedrām. Ja grieziena virziens ir citāds, kanāla forma pār�ķelto muskuļu savilk�anās dēļ ir vārpst-veidīga vai ovāla. Jāuzsver, ka �ādas pārmaiņas novērojamas dzīves laikā dabūtajās brūcēs un arī pēcnāves brūcēs, kas izdarītas pirms līķa sasting�anas.

Brūces kanāls blīvākos audos (skrim�ļos, fascijās, serozajos apvalkos) vairāk vai mazāk atspoguļo trauinētāja iero�a īpatnības. Da�os gadījumos kanāla sienā eso�ajā skrimslī veidojas paralēlas rieviņas un valnī�i, kas atspoguļo iero�a asās malas reljefu. �ādas pēdas var noderēt durami grie�amā iero�a identifikācijai (V. Kar-jakins).

Blīvos iek�ējos orgānos (sirdī, aknās, nierēs) perpendikulārs brūces kanāls samērā precīzi atspoguļo iero�a asmens platumu un tā gala formu.

Samērā bie�i durami grie�amie priek�meti bojā kaulus. Asajai malai vai smailei slīdot pa kaula virsmu, rodas iegriezumi kaula plēvē un skrambas kompaktajā vielā. Na�a galam iespie�oties kaulā, veidojas ie�ķēlums, kas atspoguļo iero�a gala īpatnības. Plakanā kaulā no spēcīga na�a trieciena rodas caurumveida lūzums. Atvere kaula ārējā plātnītē bie�i atbilst iero�a �ķērsgriezuma formai un izmēriem tā iedur�anas līmenī. Atvere iek�ējā plātnītē parasti ir lielāka kaula vielas at�ķel�anās dēļ un reti formas ziņā ir līdzīga iero�a asmens �ķērsgriezumam.

Svērtenisku dūrienu gadījumos ieejas atveres garums ādā aptuveni atbilst iero�a asmens platumam. Brūces garums var gan nedaudz saīsināties ādas elastības dēļ. Saīsinā�anās pakāpe ir atkarīga no asmens asuma. Ierocis ar ļoti asu asmeni ādu parasti neizstiepj, un brūces garuma samazinā�anās pēc iero�a izņem�anas nenotiek. Ja brūce izdarīta ar trulu durami grie�amo ieroci, tās ga-rums var samazināties maksimāli par 15% (A. Ratņevskis). Brūces garums samazinās arī tad, ja, ieroci iedurot, tiek izdarīts spiediens uz audiem ar tā neaso muguru.

Ja asmens ķermeņa virsmai perpendikulārā plāksnē audos tiek iedurts slīpi, tā�veidojot �auru leņķi starp aso malu un ķermeņa virsmu, ādas brūces garums var stipri pārsniegt asmens platumu. Izdarot iedūriena laikā spiedienu uz audiem ar aso iero�a malu, brūces garums pat perpendikulāru dūrienu gadījumos arī būs lielāks par asmens platumu. �ie apstākļi stipri apgrūtina iero�a asmens platuma noteik�anu.

Ieteicams izmērīt griezuma garumu arī citos audu slāņos brūces kanālā.

Praksē tiesu medicīnas eksperti parasti saka, ka iero�a asmens platums nav bijis lielāks par ādas brūces garumu. Kad brū�u ir daudz, tad par asmens platumu sprie� pēc vismazākās brūces, ja vien tai ir pietiekami dziļ� kanāls. �is noteikums vienmēr japatur prātā, jo, izdarot bojājumu ar nazi, kura galā ir asās malas vai

muguras no�ķelums, radīsies virspusēja brūce, kuras garums tad būs mazāks par asmens platumu.

Reizēm ieejas atverei ir divi griezumi, kas savā starpā veido leņķi. Otrais griezums rodas, izvelkot vai otrreiz iedurot no brūces neizņemtu durami grie�amo ieroci, turklāt pagrie�ot to ap garenisko asi. Tāpēc �ādās brūcēs jāiz�ķir pamatgriezums, kas rodas, ieroci iedurot, un papildgriezums, kas parasti veidojas, ieroci izņemot (sk. 34. un 35. att.). Ja nav bijis īpa�a spiediena uz audiem ar iero�a aso malu un asmens nav ticis pagriezts ap garenisko asi, tad bojājumam ir tikai pamatgriezums.

Izdarot ekspertīzi, jānosaka, kura brūces daļa ir pamatgriezums, kura � papildgriezums, jo tikai pēc pamatgriezuma var spriest par iero�a asmens platumu. Par pamatgriezumu pirmām kārtām liecina raksturīgas na�a muguras darbības pēdas. Reizēm papildgriezums atrodas zināmā attālumā no pamatgriezuma gala, ko veidojusi asā mala. Papildgriezums vienmēr nobeidzas ar �aurleņķa galu.

Pamatgriezuma malās var būt pēdas no iero�a sānu virsmas nobrāzumā joslas vai atsevi�ķu epidermas defektu veidā. Papild-griezuma malās �ādu pārmaiņu nemēdz būt. Viena pamatgriezuma mala reizēm ir slīpi no�ķelta, bet otra tai nedaudz pārkarājas pāri. Tas liecina, ka dūriens izdarīts �aurā leņķī. No�ķeltajā mala nobrāzums ir lielāks. Papildgriezumam parasti tāda malu no�ķēluma nav. Iedurot asmeni ķermenī līdz spalam, uz robe�as starp pamatgriezumu un papildgriezumu veidojas īpa�s bojājums no asmens pamatnes un spala. Pamatgriezuma malās var atrast rūsas aplipu-mus, bojātā apģērba daļiņas un diegus. Papildgriezuma malās tādu aplipumu parasti nav. Pamatgriezumu un papildgriezumu īpatnības labi var konstatēt, apskatot brūci ar stereomikroskopu. Rūsas pēdas var atklāt ar krāsaino nospiedumu metodi vai ar ķīmiskām krāsu reakcijām (A. Zagrjadska, 1968).

Nedrīkst sajaukt papildgriezumu ar bojājumu, kas var rasties no na�a muguras �ķautnēm, ja dūriena laikā mugura izdara spiedienu uz audiem. �ie bojājumi raksturīgi ar stiprāku audu trauma-tizāciju salīdzinājumā ar asās malas veidoto bojājumu.

Tātad durti grieztā brūcē var iz�ķirt

1) bojājumus, kas rodas, asmeni iedurot: a) iegriezumu ar smaili, b) griezumu ar asās malas no�ķēlumu, c) griezumu ar muguras no�ķēluma �ķautni, d) bojājumus, ko rada asmens pamatne, ierobe�otājs vai rokturis;

2) bojājumus, kas rodas, asmeni izvelkot: a) griezumu ar aso malu, b) griezumu ar muguras �ķautni, c) iegriezumu ar asmens smaili, tai noslīdot pa ādas virsmu pēc iero�a izvilk�anas (J. Kapi-tonovs, N. �alajevs).

Brūces kanāla dziļums var būt vienāds ar asmens garumu, bet bie�āk gan mazāks par to. Da�os gadījumos ekspertīzē noteiktais brūces kanāla dziļums var būt lielāks nekā asmens garums, jo

iero�a rokturis var iegrimt mīkstajos audos, piemēram, vēdera priek�ējā sienā.

Reizēm brūces kanālā, kaulos vai to tuvumā atrodami asmens atlūzumi. Tie vienmēr pododami izmeklētājam, jo var noderēt traumētāja iero�a identificē�anai. �ādi atlūzumi var saglabāties ķermenī ilgus gadus, un tos reizēm nejau�i atrod, izdarot rentgenogrāfiju vai sekciju.

Savdabīgi bojājumi rodas no grieznēm. Katrs grie�ņu asmens atsevi�ķi darbojas kā durami grie�amais priek�mets, bet aizvērtas grieznes � kā duramais priek�mets. Reizēm grieznes, nodarot bojājumu, ir pavērtas vai arī asmeņi ir aizgāju�i viens aiz otra. Tādos gadījumos no viena dūriena rodas uzreiz divi durti griezti bojājumi, kuriem viens gals ir ass, otrs � burta �Fl� veidā. Grie�ņu atvēr�anas vai asmeņu aizie�ana vienam aiz otra var notikt, grieznēm atrodoties jau ķermeni. Tādos gadījumos vienai ādas brūcei ir divi brūces kanāli.

Stikla lauskas ar asiem galiem arī iedarbojas kā durami grie�amie priek�meti (36. att.). Lausku brū�u galiem reizēm ir burta �M� izskats. Brū�u malās un dibenā bie�i atrodamas stikla mikrodaļiņas.

Iz�ķirot jautājumu par duramā vai durami grie�amā iero�a asmens formu un apmēriem, daudz var palīdzēt apģērba bojājumu izmeklē�ana, kā arī brū�u kanālu atlējumu izgatavo�ana, lietojot �im nolūkam kādu plastisku masu, piemēram, parafīnu, pastu �K�, lateksu u. c. Lai atvieglinātu brūces kanāla izpēti sekcijas laikā, var izdarīt tā sienu iekrāso�anu, vienlaicīgi fiksējot ar formalīnu.

Reizēm izmeklētājs parāda ekspertam vienu vai vairākus na�us un uzdod jautājumu � vai bojājums nav nodarīts ar kādu no �iem konkrētiem durami grie�amiem iero�iem. Atrisinot �o jautājumu, jāpamatojas uz datiem, kas iegūti, 1) salīdzinot ķermeņa un apģērba bojājumu ar varbūtējā traumētāja priek�meta īpa�ībām;

2) salīdzinot (tie�i, fotosavieno�anas vai fotoaplikāciju veidā) izmeklējamos bojājumus ar eksperimentāliem bojājumie'm, kas izdarīti līķim vai plastiskās masās ar varbūtējo traumētāju ieroci;

3) izdarot varbūtējā traumas iero�a un skrim�ļu bojājumu virsmas

mikroreljefa trasoloģisko izmeklē�anu; 4) izdarot iero�a identifikāciju pēc tā atlūzumiem, kas atrasti brūcē; 5) salīdzinot varbūtējo ieroci ar brūces kanāla atlējumu; 6) izmeklējot iero�a aplikumus: asinis, bojāto orgānu un audu elementus, matus, apģērba tekstilaudumu �ķiedras.

Sos izmeklējumus izdara tiesmedicīnisko laboratoriju speciālisti (fizikāli tehniskajā un bioloģiskajā nodaļā), kuriem ekspertsi, kas izdarījis sekciju, nosūta izņemtās ādas un citu audu daļas, kurās ir bojājumi. Nosūtāmo materiālu nedrīkst fiksēt formalīnā. To nosūta bez fiksācijas vai arī ievietotu A. Ratņevska �ķīdumā: ledus etiķskābe � 10,0; etilspirts � 20,0; perhidrols � 10�20,0; destilēts ūdens � līdz 100,0. Salīdzinot ieroci ar bojājumiem, nekādā ziņā nedrīkst ieroci tie�i ievadīt brūcē, kas atrasta uz līķa.

Visai savdabīgi ir bojājumi, kas nodarīti ar da�ādiem zāģiem. Tiesu medicīnas praksē tos novēro ļoti reti. Galvenokārt tie rodas nelaimes gadījumos me�a darbos un kokapstrādes uzņēmumos. Aizrobe�u tiesu medicīnas literatūrā ir aprakstīti pa�nāvības gadījumi, kad lietots ripzāģis. Ripzāģa nodarītie bojājumi ir visai raksturīgi. Ādas brūces malas ir nelīdzenas, robotas, ar sīkiem lēveriem. Kaula zāģējuma virsma ir samērā gluda ar raksturīgām lokveidīgām zāģē�anas pēdām.

Pēc pēdām kaulu zāģējumu virsmās var mēģināt izdarīt līķa sadalī�anā pielietotā zāģa identifikāciju.

�autie bojājumi rodas kā no �aujamo iero�u �āvieniem, tā arī no �āviņu vai sprāgstvielu sprādzieniem.

Sie bojājumi sava rakstura ziņā ir visai daudzveidīgi. Liela daļa no tiem ir tīri mehāniskas dabas, bet tie var būt arī kombinēti, kad bez mehāniskās enerģijas vēl iedarboju�ies �āviena vai sprādziena termiskie un ķīmiskie faktori. Tā kā galvenie parasti ir mehāniskie faktori, tad visus �autos bojājumus var iedalīt vairākos pamatveidos.

1. Vaļējie bojājumi: a) ķermeņa daļu saplosījumi un atrāvumi; b) �autas brūces (caururbjo�as, aklas, tangenciālas u. c.).

2. Slēgtie bojājumi (mīksto audu un iek�ējo orgānu sasitumi, iek�ējo orgānu plīsumi, lūzumi).

3. Virspusējie ādas bojājumi (nobrāzumi, asinsizplūdumi, kvēpu un pulvera graudiņu iespie�anās).

Nereti novēro da�ādas �o bojājumu veidu kombinācijas, it īpa�i sprādziena traumu gadījumos.

�ai nodaļā aplūkoti tikai tie bojājumi, kas rodas no �āvieniem ar da�āda veida rokas �aujamajiem iero�iem. Sprādziena traumas iztirzātas nākamajā nodaļā.

Izdarot tiesu medicīnas ekspertīzi �autu bojājumu gadījumos, ekspertam jāatbild uz jautājumiem par bojājumu raksturu un ra�anās mehānismu, lietoto �āviņu un ieroci, �āviena attālumu, lodes ieejas un izejas atveru lokalizāciju, brūces kanālu virzienu, �āvienu skaitu, kas skāru�i cietu�o, u. c.

Ierocis un munīcija. �āviena izdarī�anai nepiecie�ami �ādi elementi: pulvera lādiņ�, aizdeg�anas līdzeklis (kapsele), �āviņ� (lode, skrotis u. tml.) un ierocis. Pulvera lādiņ�, kapsele un �āviņ� parasti ar �aulītes palīdzību tiek apvienoti vienā kompleksa � patronā.

Atipisku �āvienu gadījumos kāda no �iem elementiem var arī nebūt. Pie atipiskiem �āvieniem pieskaita �āvienus ar patronām bez �āviņa, bet reizēm ar prapi; �āvienus ar patronu bez pulvera, bet ar kapseli un lodi; �āvienus tikai ar patronu, bez iero�a. Ikviens no tiem noteiktos apstākļos var nodarīt miesas bojājumus.

�aujamos iero�us iedala artilērijas un strēlnieku iero�os. Pēdējos tālāk dala grupas un individuālos (rokas) iero�os. Tiesu medicīnas praksē visbie�āk gadās bojājumi no �āvieniem ar rokas iero�iem.

Pēc tā, kādai vajadzībai iero�i domāti, tos iedala �etras grupās: kaujas, sporta, medību un pa�darinātos. Katrā grupā ietilpst vairāki iero�u veidi, bet katrā veidā daudz un da�ādu paraugu (markas, modeļi). Bez tam iero�us iedala automātiskos un neautomātiskos. Par automātisku sauc tādu ieroci, kura atkārtota pielā-dē�ana notiek ar pulvera gāzu palīdzību. Lai palielinātu trāpījuma blīvumu, da�iem �ī iero�a paraugiem stobra galā ir īpa�a ierīce � kompensators.

Daudziem iero�u veidiem stobra kanālā ir vītnes, kas pie�ķir lodei rotējo�u kustību. Mūsu zemē ra�oto iero�u lielākajai daļai ir 4 spirāliskas vītnes, bet ārzemju iero�iem � se�as.

Stobra kanāla diametru sauc par kalibru. Iz�ķir mazkalibra (4�6 mm), vidēja kalibra (7�9 mm) un lielkalibra (10�20 mm) iero�us. Stobra garums svārstās no 5 līdz 70 cm un vairāk. Gar-stobru iero�i (kaujas �autene, karabīne) paredzēti �au�anai no tālākām distancēm, īsstobru � no tuvākām.

Kaujas iero�u veidi ir kaujas �autenes, karabīnes, automātiskās karabīnes, automāti, pistoles, revolveri.

Sporta iero�i paredzēti �au�anas treniņiem un sporta sacīkstēm. �ai grupā galvenokārt ietilpst mazkalibra �autenes, pistoles un revolveri, kas konstruēti �au�anai ar 5,6 mm kalibra patronām.

Medibu iero�u veidi ir gludstobra skro�u bises � �au�anai ar skrotīm, renkuļiem vai speciālam lodēm; lo�u (vītņu) bises � �tu-ceri, medību �autenes un karabīnes; kombinētas bises ar gludiem un vītņotiem stobriem � �au�anai ar skrotīm un lodēm. Medību bisēm ir 1�4 stobri. Tās iedala pēc nomināliem kalibriem no 10. līdz 32. Visizplatītākās ir 12. un 16. kalibra bises. Medību bises kalibrs ir skaitlis, kas izsaka, cik apaļas lodes var izliet no vienas mārciņas svina, ja katras �ādas lodes diametrs ir vienāds ar stobra kanāla diametru. Tātad, jo lielāks ir skaitlis, ar ko apzīmē bises kalibru, jo mazāks ir tās stobra diametrs.

No pa�darināto iero�u grupas svarīgākie ir �autenes ar nozāģētu stobru un laidi un kramenīcas. Palaikam tiem ir liela līdzība ar kaujas iero�iem, un �au�anai ar tiem lieto standarta patronas.

�āviena enerģiju izmanto ne tikai �aujamos iero�os, bet arī speciālās ierīcēs un instrumentos. No tādiem var minēt starta un raķe�u pistoles, celtniecības un montā�as pistoles, naftas urbumu perforatorus. Bojājumus, kas rodas no �ādu ierī�u �āvieniem, pieskaita pie �autiem bojājumiem.

Munīcija. �au�anai ar rokas iero�iem tiek ra�otas standarta patronas: kaujas �auteņu, vidējās, pistoļu, revolveru, sporta, medību un citas patronas (37. att.).

Kaujas �auteņu un vidējo patronu lodes ir parastās un speciālās (38. att.). Visas tās ir cilindriskas ar smailu galvas da|u. 1943. gada parauga vidējo patronu parastās lodes ir nedaudz īsākas par kaujas �auteņu lodēm, un astes daļa tām ir no�ķelta konusa veidā, kura mazākā pamatne vērsta pret patronas dibeniņu. �īs lodes veidotas no tērauda serdeņa, svina krekliņa un tērauda apvalka, kas plakēts ar tombaku.

1943. gada parauga patronu speciālo lo�u tipiskākie veidi ir trasējo�ās, aizdedzino�ās-bruņusitējas un aizdedzino�ās lodes. Pistoļu un revolveru lodes ir īsākas un vieglākas. Pistoļu lodēm galvas daļa ir noapaļota, bet revolvera �nagana� lodēm � no�ķelta konusa veidā.

Sporta patronām ir bezapvalka svina lodes (sk 38. att.). Glud-stobru medību bisēm patronas sastāv no kartona vai maisiņa �aulītes, kapseles, pulvera lādiņa, prapja un �āviņa (39. att.). Par �āviņiem izmanto skrotis, renkuļus un lodes.

Par skrotīm sauc sīkas svina lodītes. Fabrikā ra�otās skrotis atkarībā no diametra apzīmē ar noteiktiem numuriem. Skro�u diametrs var būt no 1 līdz 5,5 mm. Katra numura skrotis at�ķiras no blakus eso�ajām par 0,25 mm. Lodītes, kuru diametrs ir no 6 līdz 10 mm, sauc par renkuļiem.

Skro�u (renkuļu) daudzums patronās ir atkarīgs no bises kalibra un skro�u numura. Starp pulvera lādiņu un skrotīm ieliek prapi, ko izgatavo no da�āda materiāla � filca, kartona, plastmasas, pakulām, lupatām vai papīra. Otrs prapis tiek ievietots patronā virs skrotīm. Bez prapjiem mednieki reizēm pielieto vēl speciālus līdzekļus, kas palielina vai samazina skro�u izkliedi (kartona sadalītājus, krusteņus, papīra aptinumus, birsto�us materiālus).

Visas �īs papildu detaļas blakus skrotīm un prapjiem kļūst par �āviņa traumējo�iem elementiem.

Medību bisēs par vienkār�ām lodēm izmanto svina bumbiņas ar diametru virs 10 mm. Medībās bie�i lieto arī bultas tipa lodes (2akāna, Brenekes u. c.). Tām dibengalā piestiprināts filca vai koka piedēklis, kas vienlaikus noder arī par prapi (40. att.). Vītņotām medību bisēm tiek ra�otas apvilktas vai pusapvil-ktas lodes.

Pulveris. Lielākajai daļai iero�u patronas tiek pielādētas ar koloīdo jeb bezdūmu pulveri. Tikai signālpistoļu un paretam arī medību iero�u patronās iepilda melno jeb dūmu pulveri.

Dūmu pulvera sastāvā ir kālija salpetra, sēra un ogles maisījums. �ī pulvera graudiņi ir da�ādas formas, to krāsa melna vai �īfera pelēka. �āviena momentā tas dod daudz dūmu un diezgan spilgtu liesmu. Pulvera graudiņu sadeg�ana turpinās gaisā.

Bezdūmu pulveri izgatavo no nitrocelulozes vai nitroglicerīna, pievienojot da�ādas vielas (grafītu, kamparu, difenil-amīnu, laku u. c.), kas veicina pulvera saglabā�anos un sadeg�anu. Da�ādas bezdūmu pulvera markas at�ķiras ar graudiņu formu un to izmēriem. Graudiņiem var būt tievu cilindrisku nūjiņu, caurulī�u, platnī�u vai ripiņu veids un tum�i pelēka, pelēcīgi zaļgana, dzeltenīgi peleka vai citāda krāsa (41. att.). Bezdūmu pulverim sadegot, rodas ļoti daudz gāzu, bet dūmveida produktu nerodas gandrīz nemaz.

Kapsele ir nepiecie�ama pulvera aizdedzinā�anai. Tā ir misiņa trauciņ�, kas ievietots �aulītes dibenā. Kapselē iepresēts speciāls sastāvs, kas pārklāts ar staniola vai papīra ripiņu. Kapseles sastāvā ietilpst 1) ierosinātāja viela, piemēram, sprāgsto�ais dzīvsudrabs vai svina stibāts; 2) degviela � parasti antimons; 3) oksidētājs � Bertolē sāls vai kāda cita viela.

�āviena traumējo�ie faktori. Izdarot �āvienu, belzeņa dzelksnis sasit kapseli, tās sastāvs uzliesmo un aizdedz pulveri. Pēdējam sadegot, rodas liels daudzums gāzu. Gāzu spiediens kaujas iero�a stobra patrontelpā sasniedz 1000�2800 atm. �ī spiediena ietekmē �āviņ� virzās pa stobra kanālu ar pieaugo�u ātrumu. Makarova

9 mm pistoles lodei sākuma ātrums, izlidojot no stobra, ir 315 m/s, bet Kala�ņikova automāta lodei � 710 m/s.

Pulvera gāzes izdara spiedienu ne tikai uz lodi, bet arī uz �aulītes sienām, stobra kanāla sienām un caur �aulītes dibenu arī uz aizslēgu. Automātiskā ierocī daļa no �ī spiediena tiek izmantota

Īli

iero�a pārlādē�anai. Gāzu spiediens rada arī iero�a atsitienu, ko �āvējs izjūt kā grūdienu plecā vai rokā. Ja stobra sienas nav pietiekami izturīgas, tās var pārplīst. Tas nereti gadās, �aujot ar pa�darinātiem iero�iem.

Lode izgrū� sev pa priek�u no stobra tur eso�o gaisu kopā ar nelielu gāzu daļu, kas izlau�as starp lodes virsmu un stobra kanāla vītnēm. Ja ķermenis vai apģērbs atrodas ļoti tuvu pie stobra cauruma, �is gaiss izdara sitienu pirms lodes iedarbības un var nodarīt bojājumu. Tūlīt pēc lodes no stobra iz�aujas atlikusī lielākā gāzu daļa kopā ar suspendētiem blīviem pulvera un kapseles sastāva sadeg�anas produktiem. Izlido arī nepilnīgi sadegu�ie pulvera graudiņi un metāla daļiņas, kas atrautas no lodes virsmas, �aulītes un stobra sienām. Momenta, kad gāzes izlau�as no stobra, redzams uguns uzliesmojums un sadzirdams �āviena troksnis.

Gāzēm, kas iz�aujas no stobra, ir liels spiediens un augsta temperatūra. Tāpēc, iero�a stobra galam atrodoties tuvu objektam, kurā izdara �āvienu, gāzes ar tajās suspendētiem dūmveida produktiem, metāla un pulvera daļiņām nodara mehāniskus, termiskus un ķīmiskus bojājumus. Gāzes reizēm var nodarīt smagāku bojājumu nekā lode.

Starp ķermeni un iero�a stobra galu nereti atrodas kādi priek�meti, kurus gāzes un �āviņ� var saārdīt. Atleco�ās �ķembas kļūst par sekundāriem �āviņiem un var nodarīt da�ādus bojājumus. Sekundārie �āviņi var rasties arī ķermenī, piemēram, kaulu �ķembu veidā.

�aujot kādā blīvā priek�metā, kas atrodas ķermeņa tuvumā, lode var riko�etēt, deformēties un sa�ķīst. Tādos gadījumos var rasties visai savdabīgi ievainojumi.

Tātad bojājumi no �āvieniem atkarībā no tā, kādi �āviena faktori iedarbojas uz ķermeni, var būt daudzveidīgi (2. shēma).

�o faktoru traumējo�ās iedarbības raksturu katrā gadījumā nosaka konkrētie �āviena izdarī�anas apstākļi. Starp tiem svarīgākie ir iero�a un patronas īpa�ības, �āviena attālums, starp ieroci un ķermeni eso�ie �ķēr�ļi un ievainotās ķermeņa daļas anatomiskās īpatnības.

Tiesu medicīnā parasti iz�ķir bojājumus, kas nodarīti, �aujot no tuvas distances, bojājumus, kas nodarīti, �aujot no tālas distances (tuv�āvieni un tāl�āvieni).

Lodes iedarbības mehānisms. �aujot no tālas distances, bojājumu nodara galvenokārt �āviņ�. Visbie�āk tāds �āviņ� ir lode.

Lodei piemīt ļoti liela kinētiskā enerģija. Tomēr bojājuma raksturs un apjoms ir atkarīgi ne tikdaudz no �īs enerģijas absolūtā lieluma, kā no tās enerģijas daļas, kas tiek pārnesta uz ķermeņa

audiem. Tas savukārt atkarīgs no vairākām lodes īpa�ībām un bojājamās ķermeņa daļas īpatnībām.

Lode izdara ķermenim \oti spēcigu triecienu, kura spēks koncentrējas pavisam mazā laukumā. �ai vietā audi tiek saspiesti, pārrauti, daļēji arī izsisti un izsviesti. Triecienvilnis no �īs vietas izplatās arī uz sāniem, tāpēc tūlīt pēc lodes izie�anas caur audiem tie vēl turpina virzīties uz sāniem, un tādējādi veidojas dobums, kas

vairākkārt pārsniedz lodes diametru. Sis dobums līdzīgi pulsa vilnim seko lodei, bet saplokot pārvēr�as parastā brūces kanālā.

Jo lielāki ir lodes apmēri un lido�anas ātrums, jo vairāk enerģijas tā atdod audiem, jo lielāks izveidojas pagaidu dobums un spēcīgāks ir triecienvilnis apkārtējos audos. No triecienviļņa var rasties kaulu lūzumi un iek�ējo orgānu sasitumi, ja tie atrodas brūces kanāla tuvumā.

Lodei ieejot audos arvien dziļāk, mainās tās kustības raksturs. Lodes nutācijas (galvas daļas konusveida grie�anās) leņķis stipri palielinās, un tāpēc tā perforē audus ne vairs ar galvas daļu, bet sāniem. Tas palielina bojājumā apjomu.

Ja lode, kas lido ar ļoti lielu ātrumu, nokļūst ar �ķidru saturu pildīta dobumā vai audos, kuros daudz �ķidruma, var izpausties tās hidrodinamiskā darbība. Kā sekas tam var būt attiecīgā orgānā vai pat veselas ķermeņa daļas saplosījums. Piemēram, lodei iekļūstot ar asinīm pildītā sirdī, rodas pla�i plīsumi tās sieniņās, un sirds var tikt pilnīgi saplosīta.

Kad lodei piemīt liela enerģija, ta izsit adas gabaliņu un veido tipisku ieejas atveri ar audu defektu. �ādā gadījuma runā par lodes caursitēju darbību. Dziļākos audos lode zaudē enerģiju un darbojas kā truls ķīlis, tikai saspie�ot un atbīdot (pārraujot) audus, to skaitā arī ādu izejas atveres apvidū (ķīļveida darbība).

Ja lode jau lielā mērā zaudējusi ātrumu, tai piemīt tikai kontūzijas darbība. Sitiena vietā rodas nobrāzums ar asinsizplūdumu vai virspusēja sista brūcīte.

Lode var nodarīt ne tikai vienu, bet arī vairākus bojājumus, ja tā pēc kārtas iziet cauri vairākām ķermeņa daļām, piemēram, rokai un rumpim, abām kājām u. tml. Tādus ievainojumus sauc par kombinētiem ievainojumiem.

Vairākus bojājumus lode var radīt arī tad, ja tā ķermeņa tuvumā saplīst. Bojājumus tādā gadījumā nodara ne vairs veselā lode, bet tās �ķembas, un tos sauc par lodes �ķembu bojājumiem.

Visu par lodes darbības mehānismu teikto var zināmā mērā attiecināt arī uz citiem �āviņiem (skrotīm, renkuļiem u. c.).

�autā brūcē parasti iz�ķir trīs joslas: 1) tie�ā brūces kanāla joslu, 2) audu sasituma joslu kanāla sienā, kuras platums svārstās no da�iem milimetriem līdz 1�2 cm, un 3) audu molekulārā satricinājuma joslu, kas sasniedz 4�5 cm platumu. Pēdējā josla iezīmējas tikai pēc vairākām stundām vai pat dienām, kad tajā parādās sīki asinsizplūdumi un audu distrofija.

�autās brūces ir primāri inficētas, tāpēc tajās parasti rodas sastrutojums. Jo vairāk brūcē sve�ķermeņu un nekrotisku audu, jo ilgsto�āks un smagāks ir struto�anas process. Kaulu, serozo dobumu un iek�ējo orgānu bojājumiem var pievienoties osteomie-līts, empiēma, peritonīts, meningīts, sepse u. tml. Reizēm attīstās gāzes gangrēna vai stinguma krampji.

Caururbjo�s ievainojums ar lodi. Ja lode izgājusi cauri kādai ķermeņa daļai, tad radu�os bojājumu sauc par caururbjo�u ievai-

nojumu ar lodi. Tam ir ieejas atvere, brūces kanals un izejas atvere.

Ieejas atvere. Tipiska ieejas atvere rodas, lodei ar galvas daļu ieejot audos vairak vai mazak perpendikulāri adas virsmai. Tadai atverei ir audu defekts jeb �mīnus audi�, nobrāzumā josliņa (42. att.) un aptriepuma (noslauku) josliņa.

Audu defekts rodas tāpēc, ka lode izsit nelielu ādas iecirkni. Tā ir viena no svarīgakajam ieejas atveres pazīmēm. �o pazīmi ir aprakstījis jau N. Pirogovs 1849. gadā. M. Raiskis un N. �ivoderovs (1935) eksperimentāli �ādu defektu apstiprināja un nosauca to par �mīnus audiem�. Tipiskai ieejas atverei defektam epidermā un dermā ir apaļa vai nedaudz ovala forma. Tā diametrs dermā parasti ir par 1�3 mm mazāks nekā lodes �ķērsizmērs (43. att ).

Defekta malas dermā reizēm ir samērā līdzenas un nolaidenas, bet bie�ak*gan robotas vairāku seklu radiālu ieplīsumu dēļ. Defekta malās 1�2 mm platā gredzenveida joslā epidermas parasti nav; to sauc par nobrāzuma josliņu. �īs josliņas ārējais diametrs ir aptuveni vienāds ar lodes �ķērsizmēru. Ja tiek ievainota ķermeņa daļa, kas segta ar apģērbu, tad lode cie�i piespie� apģērbu pie ieejas atveres maļam, bet diegu galiņus daļēji iegrū� brūcē. Sakara ar to adas nobrāzuma josliņa zem apģērba izveidojas platāka.

Uz plaukstām un kāju pēdām, kur ir bieza raga kārta, nobrāzuma josliņa var arī neveidoties. Tās vietā neliela defekta malās rodas 1�3 mm gari radiali plīsumi un epidermas atslāņojums.

Iz�autas lodes virsma parasti ir pārklāta ar kvēpiem, reizēm arī ar eļļu. Izejot caur ādu, lode lielu daļu no �iem uzslaņojumiem atstāj uz ieejas atveres malām, kur parādās �aura (0,5�2 mm)

pelēka vai tum�i pelēka josliņa. To sauc par aptriepuma vai noslauku josliņu. Ta var pilnīgi sakrist ar nobrāzuma josliņu, respektīvi, uzslāņoties tai. Ja ievainojums izdarīts caur apģērbu, aptriepuma josliņa veidojas virsēja apģērba slaņa bojājumā malās.

Aptriepuma josliņā vienmēr ir metāli, kas ietilpst lodes uzslā-ņojuinos, reizēm arī iero�u eļļa. Ja aptriepuma josliņu veidojusi bezapvalka svina lode, tad josliņā atrodams svins. Ja lode bijusi ar apvalku, tad aptriepuma josliņā paliek tā metāli (var�, cinks, dzelzs, niķelis u. c.).

Līķa ādā ieejas atveres malas, ja atvere ir ārpus līķa plankumu apvidus, parasti ap�ūst, sablīvējas un iegūst tum�i brūnu vai tum�i sarkanu nokrāsu. Pēc iz�ū�anas nobrāzuma un aptriepuma josliņas vizuāli vairs nav at�ķiramas. Tādos gadījumos labāk lietot apzīmējumu � iz�ū�anas josliņa.

Maza kalibra lodes radītais defekts var būt pārklāts ar nelielu asins recekli, kas pēc iz�ū�anas apslēpj �auto bojājumu. Reizēm to var noturēt par nelielu nobrāzumu.

Ja lode ieiet ķermenī �aurā leņķī pret ādas virsmu, tad ieejas atverei mēdz būt ovāla forma. Viena tās mala parasti ir lokveidīga un līdzena ar pusmēnesveida epidermas nobrāzumu. Pretējā mala ir nelīdzena, un tajā ir vairāki nelieli ieplīsumi.

Da�os gadījumos lode ieiet ķermenī plakaniski, ar sāniem. Ieejas atveres defektam tad ir iegarena forma, bet nobrāzuma josliņas ārējās kontūras var būt līdzīgas lodes sānu profilam.

Izejas atvere. Izejas atveru forma var būt da�āda (sk. 43. att.). Novērojamas nepareizas zvaig�ņveida, krustveida, in>

spraugveida, lokveida, leņķveida, bet reizēm arī ieapaļas vai ovālas formas atveres. Izejas atveru lielākajai daļai audu defekta nav, tāpēc, sabīdot malas kopā, var pilnīgi pārklāt brūces atvērumu. Tikai retumis ieapaļas un ovālas formas atverēm ir neliels defekts. Izejas atveru izmēri bie�i ir lielāki par ieejas atveru izmēriem. Tas izskaidrojams ar kaulu �ķembu darbību, kuras izlido no izejas atveres un saplosa tās malas, kā arī ar lodes hidrodinamisko darbību vai tās stāvokļa maiņu, izejot no ķermeņa (izie�ana ar sāniem), un deformāciju.

Ja lode nav deformēta, tā iziet no ķermeņa ar galvas daļu pa priek�u un tai piemīt neliela kinētiskā enerģija, tad izejas atverēm ir nelieli izmēri, visbie�āk tās ir spraugveidīgas, reizēm ovālas.

Izejas atveru malas parasti ir nelīdzenas, bie�i izvērstas uz āru. Da�reiz malās ir epidermas nobrāzums, kas līdzinās ieejas atveres nobrāzuma josliņai.

�āds nobrāzums rodas, ja lode, izejot no ķermeņa, cie�i piespie� izejas atveres malas pie apģērba vai kāda cita priek�meta.

īstā aptriepuma josliņa izejas atveres malās neveidojas. Malu aptriepums ādas virspusē reizēm var rakties no saskares ar apģērbu vai kādu citu priek�metu. Izejas atverēm, tāpat kā ieejas atverēm, malas var apkalst, un tajās parādās iz�ū�anas josliņa.

Ieejas un izejas atveru at�ķir�ana. Caururbjo�u bojājumu gadījumos vienmēr ir jānosaka, kura no divām atverēm ir ieejas, kura � izejas atvere. Ikvienā ekspertīzē attiecīgie secinājumi jāizdara, pamatojoties uz katras atveres īpa�ību rūpīgas analīzes datiem. Svarīgākās at�ķirības pazīmes aprakstītas 2. tabulā.

2. tabula Lodes ieejas un izejas atveres pazīmes, �aujot no tālas distances

Ievainojumiem no tuvas distances ieejas atveri bie�i var nosacīt, pamatojoties uz raksturīgām tuv�āviena pēdām. Ļoti svarīgas pazīmes, kas noder ieejas un izejas atveru diferencē�anai, atrodamas, izmeklējot brūces kanālu, kas iet caur kauliem, it sevi�ķi plakanajiem.

Brūces kanāls var būt taisns vai lokveidīgs. Lokveidīgi kanāli rodas sakarā ar lodes iek�ējo riko�etu no plakanajiem kauliem vai arī sakarā ar īpa�u cietu�ā pozu ievaino�anas momentā. Brūces kanāls var būt arī pārtraukts, ja tas iet caur da�ādiem orgāniem un audiem, kas var savstarpēji pārvietoties. Bie�i to novēro zarnu cilpu ievainojumu gadījumos.

Brūces kanāla �ķērsgriezuma forma un apmēri ir da�ādi. Tie atkarīgi no lodes apmēriem, tās ātrumā un kustības rakstura, kā arī no ķermeņa audu īpa�ībām. Kanāla lūmens parasti ir pildīts ar sa�ķaidītiem audiem un izplūdu�ām asinīm. Tā sieniņas ir nelīdzenas ar multipliem plīsumiem un parasti piesūku�ās ar asinīm. Iek�ējos orgānos lodes hidrodinamiskās darbības dēļ var veidoties pla�as zvaig�ņveida brūces.

Kauliem lode var nodarīt bojājumus plaisu, iespiedumu un lūzumu veidā. Pēdējie var būt da�ādi: �ķērsi, slīpi, �ķembu, �ķem-baini caurumveida un caurumveida.

Galvaskausa plakanajiem kauliem visraksturīgākie ir caurumveida lūzumi. Ievainojuma kanāls �ādā kaulā ir piltuves vai no�ķelta konusa veidā, pie tam no�ķeltā konusa platākā pamatne vērsta lodes lidojuma virzienā (44. att.). Pēc �īs pazīmes var noteikt bojājuma kanāla virzienu.

Ja lode ieiet galvaskausā perpendikulāri kaula virsmai, tad ārējā kaula plātnītē veidojas apaļas formas defekts, kura diametrs aptuveni sakrīt ar lodes �ķērscaurmēru. Iek�ējā kaula plātnītē kopā ar daļu no diplojas tiek izrauta pla�ākā apjomā, tādēļ visam kaula bojājumam ir piltuves forma. Reizēm arī no ārējās plātnītes puses atveres malā redzami nelieli at�ķēlumi.

Lodei izejot no galvaskausa, arī veidojas piltuvveida atvere. At�ķjriba no ieejas vietas �eit platākā pamatne vērsta uz ārpusi, jo pla�āka apjomā izrauta ir ārējā plātnītē un spongiozā viela.

No lo�u atverēm galvaskausa kaulos var atzaroties radiālas plaisas. Ap izejas atveri �ādu plaisu bie�i ir vairāk nekā ap ieejas atveri. Vienlaikus ar radiālām plaisām rodas arī koncentriskas plaisas, un kopumā veidojas �ķembains caurumveida lūzums. Lai �ādos gadījumos varētu konstatēt lodes radīto defektu, izmērīt to un noteikt kanala virzienu, visas kaulu �ķembas rūpīgi jasavac un pareizi jāsakārto uz mitru smil�u kaudzītes vai plastilīna.

Atveres galvaskausa kaulos var mērīt ar milimetru lineālu, mērcirkuli vai speciālu kalibrometru. Pēc atveres diametra var aptuveni noteikt lodes kalibru. Ja lode izgājusi caur kaulu ar sāniem, tad pēc atveres formas un tās apmēriem var spriest par �īs lodes veidu.

Garo stobrkaulu epiļizēs lode bie�i atstāj caurumveida kanālu, bet diafizēs � �ķembu lūzumus vai �ķembainus caurumveida lūzumus. Ja savāc visas kaula �ķembas un atlūzas, sakārto un salīmē tās, tad var noteikt lodes ieejas un izejas vietu. Ieejas pusē parasti redzams ieapaļas formas defekts, no kura atzarojas plaisas. Daļa plaisu iet slīpi pret diafīzes garenisko asi, un starp tām kaula sānu virsmas izveidojas trīsstūra vai trapeces formas �ķembas. Sīs �ķembas ir līdzīgas tauriņa spārniem, un tāpēc tādu lūzumu sauc par tauriņveida lūzumu. Lodes izejas pusē defekts ir lielāks nekā ieejas pusē. No tā arī atzarojas plaisas, pie tam daudzas no tām iet gareniskā virzienā.

Bojāto kaulu �ķembas pa lielākajai daļai paliek kaula bojājuma kanala vai arī mīkstajos audos aiz kaula. Daļa �ķembu var tikt izsviesta no ķermeņa pa izejas atveri. Atsevi�ķas �ķembas var atrasties arī mīkstajos audos bojātā kaula priek�pusē. Tādu �ķembu stāvoklis kopa ar at�ķirībām defektu izveidojuma un plaisu atzaro-�anās virzienos palīdz rentgenografiski noteikt ieejas un izejas atveres, kā arī ievainojuma kanala virzienu.

Akls ievainojums ar lodi. Ja �āviņ� paliek ķermenī, bojājumu sauc par aklu. Kad lode pilnīgi iztērējusi savu kinētisko enerģiju, tā apstajas audos. Aklā ievainojuma ra�anas cēloņi var būt mazs lodes sakuma ātrums; liels �āviena attālums līdz mērķim; lodes ceļa biju�ie �ķēr�ļi, kurus lode caururbusi vai no kuriem tā riko�e-tējusi; biezs mīksto audu un kaulu slānis.

Aklajam ievainojumam ir ieejas atvere un brūces kanāls, kas izbeidzas ķermenī.

Ja lodei ir pietiekams ātrums un tā ieiet ķermenī perpendikulāri, tad ieejas atverei ir visas specifiskās pazīmes, tāpat kā caururbjo�u bojājumu gadījumos. Bet, ja lodes ātrums ir neliels vai arī tā lidojusi �kūleņodama� un iegājusi ķermeni ar sāniem, tad ieejas atvere var būt iegarena vai spraugveidīga ar nobrāztām malām.

Iek�ējo orgānu un kaulu bojājumi ir tādi pa�i kā caururbjo�iem bojājumiem. Tomēr lodes hidrodinamiskā darbība parasti ir ļoti vāja. Galvaskausa dobumā var rasties lodes iek�ējais riko�ets un galvas smadzenēs izveidoties izlocīts brūces kanāls. Brūces kanals vienmēr rūpīgi jāizmeklē, lai noteiktu tā virzienu un atrastu lodi, jo tā ir ļoti svarīgs lietiskais pierādījums. Lodes atra�anas vietu ķermenī vislabāk noteikt ar rentgenogrāfisko metodi.

Lode parasti atrodas ievainojuma kanāla galā, bet var būt arī tālu no: tā, pat ārpus ķermeņa. Iekļuvusi sirds dobumā vai lielajā asinsvadā, lode var pārvietoties sava svara vai asinsrites ietekmē. No zarnu lūmena lode reizēm iziet dabiskā ceļā.

Izņemot lodi no ķermeņa nedrīkst to bojāt (ieskrāpēt). Uz lodes virsmas vienmēr ir mikroskopiskas pēdas no stobra kanāla sienām, pēc kurām kriminālistikas laboratorijās var noteikt, no kāda iero�a lode iz�auta. Ja lodes virsmu izņem�anas laikā ieskrāpē, tā var kļūt nederīga iero�a identifikācijai.

Tangenciāls ievainojums ar lodi. Ja lode savā lidojumā skar ķermeņa virsmu tangenciāli, rodas iegarens nobrāzums vai brūce. Tādus bojājumus sauc par tangenciāliem jeb pieskares bojājumiem.

Tangenciālai brūcei ir �auras rievas veids, reizēm tās forma ir iegareni ovāla vai rombveidīga. Malas parasti ir nelīdzenas, ar nelieliem ieplīsumiem visos ādas slāņos vai tikai epidermā. Ieplīsumiem bie�i ir slīps virziens; tie vērsti lodes lidojuma virzienā. Brūces gals lodes ieejas pusē parasti noapaļots, ar pusmēnesveida nobrāzumu. �eit pat var būt arī aptriepuma josliņa. Izejas gals brūcei ir smails, da�reiz �aura ādas ieplīsuma veidā; nobrāzums te ir mazāks.

Apģērba bie�i atrod savrupas ieejas un izejas atveres, kas atrodas zināma atstatumā viena no otras. Tāds apģērba bojājums palīdz diagnosticēt bojājumu kā �āviena brūci.

Lode, kas zaudējusi savu ātrumu, izdara tikai sitienu, no kā var rasties neliela virspusēja brūcīte, kura praktiski ne ar ko neat�ķiras no sistas brūces.

Tuv�āviena traumējo�ie faktori un tā pēdas. �aujot no tuva attāluma, traumējo�a darbība ir ne tikai �āviņam, bet arī pulvera gāzēm un citiem produktiem, kas tiek izsviesti no iero�a stobra kanāla. Visus �os produktus sauc par tuv�āviena faktoriem.

Visbie�āk �ie faktori darbojas un rada bojājumus kopā ar �āviņu. Tāpēc da�kārt tos sauc arī par �āviena papildfaktoriem. Tomēr tie var nodarīt bojājumus arī vieni pa�i. Tas novērojams, �aujot ar bez�āviņa patronām, vai tādos gadījumos, kad �āviņ� aizlido ķermenim garām, bet pulvera gāzes ar tajās suspendētām blīvām daļiņām izdara sitienu pa ķermeņa virsmu vai apģērbu.

Tuv�āviena faktoru iedarbība ir mehāniskas, termiskas un ķīmiskas dabas. To radītie bojājumi parasti kombinējas ar specifiskiem nosēdumiem, kas rodas no kvēpiem, metāla daļiņām, pulvera -graudiņiem un eļļas.

Bojājumus un nosēdumus, kas rodas no �iem faktoriem, sauc par tuv�āviena pēdām. Par tādām uzskata 1) pulvera gāzu un stobra kanāla gaisa mehāniskās iedarbības radītos apģērba un ādas plīsumus, audu plīsumus un atslāņojumus ievainojuma kanālā, iero�a stobra gala nospiedumu, ādas nobrāzumu un tās pergamen-tāciju, apģērba auduma uzkārsuma radiālu pieglaudījumu; 2) gāzu, kvēpu un pulvera graudiņu termiskās iedarbības sekas � apģērba auduma uzkārsuma un matu apsvilumu, apģērba auduma apgruzdumu, apdegumus; 3) gāzu ķīmiskās iedarbības sekas � karboksihemoglobīna un karboksimioglobīna veido�anos; 4) kvēpu nosē�anos un iespie�anos ādā, apģērbā, brūces kanala sienās; 5) pulvera graudiņu un lielāku metālā daļiņu nosē�anos un iespie�anos apģērba audumā, ādā, brūces kanāla sienās; pēdas no �o daļiņu sitieniem sīku nobrāzumu un apģērba auduma iecirtumu veidā; 6) iero�u eļļas pilieniņu nosē�anos uz apģērba un ādas.

Minētajām pēdām ir ļoti svarīga nozīme bojājumu cēloņa (�āviena) konstatē�anā, ieejas atveres, �āviena attaluma, iero�a veida un lietotās munīcijas noteik�anā.

Tuv�āviena pēdu ra�anās un to intensitāte ir atkarīga no daudziem apstākļiem. Vislielākā ietekme ir pulvera daudzumam un kvalitātei, iero�a konstrukcijai un �āviena attālumam.

Jo vairāk patronā pulvera, jo vairāk rodas gāzu un jo lielāks ir to spiediens un izplū�anas ātrums, jo intensīvāki ir visi gāzu iedarbības veidi uz tuv�aviena objektu. Visspēcīgākas ir kaujas �auteņu, pēc tam 1943. gada parauga vidējās patronas. Pistoļu un revolveru patronām ir samērā maza jauda, bet pavisam vājas ir 5,6 mm sporta patronas.

Savildzis pulveris deg slikti, un tā graudiņi lielā daudzumā tiek izsviesti no stobra. Melnais (dumu) pulveris dod lielu daudzumu blīvu nokaitētu palieku. Melnā pulvera graudiņu deg�ana turpinās, tiem lidojot pa gaisu un nokļūstot uz apģērba vai ādas. Tāpēc melnā pulvera termiskā iedarbība salīdzinājumā ar bezdūmu pulveri ir daudz spēcīgāka. Apģērba apgruzdumus un adas apdegumus rada tikai melnais pulveris.

�aujot ar vienādām patronām, gāzu spiediens stobra galā ir jo lielāks, jo īsāks ir iero�a stobrs. No īsāka stobra tiek izsviests lielāks daudzums pulvera graudiņu, bet no garāka � vairāk metālisku daļiņu, gan lielāku, gan arī vissīkāko, kvēpveidīgo.

Liela kalibra stobrā gāzu spiediens stobra galā spēji samazinās, tāpēc gāzu mehāniskā iedarbība, �aujot ar tādu ieroci, nav sevi�ķi spēcīga.

Liela ietekme ir kompensatoram, kas izveidots da�u automātisko iero�u paraugiem. Arī �ādiem iero�iem gāzu mehāniskā darbība ir vājāka. Turklāt sakarā ar to, ka kompensatoram ir īpa�i lodziņi vai no�ķēlums priek�ējā galā, veidojas savdabīga apkvēpuma aina. Kala�ņikova automāta kompensatoram ir slīps aug�ējās sienas no�ķēlums, tāpēc gāzes ar kvēpiem novirzās uz no�ķēluma pusi. Kvēpi nosē�as visvairāk tajā ieejas atveres pusē, kurai bijis pievērsts kompensatora no�ķēlums.

Ja stobra kanāla sienas pārklātas ar rūsu vai tajās ir rukuma dobumi, �āviens izsvie� no stobra lielā daudzumā metāliskas daļiņas, kas norautas no lodes virsmas un kanāla sienām.

3. tabula. Maksimālie attālumi (cm), kādos da�ādiem iero�iem veidojas svarīgākās tuv�āviena pēdas

Atsevi�ķie tuv�āviena faktori iedarbojas da�ādā attālumā. Pulvera gāzes pārplē� ādu, ja stobra gals pieskaras ķermenim vai atrodas da�u centimetru attālumā no tā. �aujot ar kaujas iero�iem, kvēpi tiek aiznesti 25�35 cm attālumā, bet nesadegu�ie pulvera graudiņi un metāliskās daļiņas var sasniegt objektus 100�200 cm attālumā (3. tabula). Maksimālo attālumu, kādu nolido pulvera graudiņi un prāvākās metāliskās dafiņas, uzskata par robe�u starp tuvo un tālo �āvienu distanci.

Tuv�āviena joslas. Tuvo distanci parasti iedala 3 galvenajās joslās: 1) josla, kurā skaidri parādās pulvera gāzu mehāniskā darbība, 2) josla, kurā nosē�as kvēpi kopā ar metāliskām daļiņām un pulvera graudiņiem, 3) josla, kurā nosē�as tikai pulvera graudiņi un metāliskās daļiņas (45. att.).

Pirmās joslas robe�ās uz apģērbu un ķermeni iedarbojas visi tuv�āviena faktori, tomēr visintensīvākā ir pulvera gāzu iedarbība. Gāzes var izsist caurumu un radīt plīsumus apģērbā, ādā un dziļākajos audos. Bez tam veidojas kvēpu, metālisko daļiņu un pulvera graudiņu nosēdumi, kā arī izpau�as tuv�āviena faktoru termiska un ķīmiskā iedarbība.

Pirmā josla ir visai �aura. Da�ādiem iero�u paraugiem tā svārstās no 0 līdz 1�5 cm, reizein līdz 10 cm. Joslas platums atkarīgs ne tikai no iero�a un patronas spēcīguma, bet ari no bojājama objekta rakstura, no ta izturības pret gāzu posto�o iedarbību.

Cie��aviens. No �āvieniem, kas tiek izdarīti pirmās joslas robe�ās, nodala tā sauktos cie��āvienus. Tie ir �āvieni ar ieroci, kura stobra (vai kompensatora) gals tie�i saskaras ar apģērbu vai ādu. Turklāt stobra gals var tikt piespiests pie ķermeņa ļoti cie�i un var arī tam tikai viegli pieskarties. Bez tam stobrs var tikt vērsts pret ķermeni perpendikulāri vai arī citādā leņķi. Da�ādos saskares variantos bojājumu veids ir at�ķirīgs.

Cie��āvienu gadījumos gāzu traumējo�a darbība izpau�as kā lodes ieejas vietas apvidū, tā arī ievainojuma kanāla dziļumā, reizēm aizejot pat līdz lodes izejas vietai. Jo stiprāk ierocis piespiests pie ķermeņa, jo dziļāka ir gāzu iedarbība. Izdarot cie��āvienu ar spēcīgu kaujas ieroci, galvenie bojājumi ķermenī rodas nevis no lodes, bet gan no gāzēm.

Cie��āviena ieejas atvere ādā ir zvaig�ņveidīga, retāk vārpst-veidīga, leņķveidīga vai ieapaļa. Zvaig�ņveida forma atverēm ir tāpēc, ka to malās rodas vairāki radiāli plīsumi. Ja rodas 4 plīsumi, tad atverei ir krustveida vai X veida forma (46. att.). Tādas lodes atveres visbie�āk novēro galvā un plaukstās, kur tūlīt zem ādas atrodas kauli. Apak�delmā un apak�stilbā bie�āk novēro gareniskus plīsumus, un tāpēc �ādai atverei ir vārpstveida forma. Radu�os starveida plīsumu garums sasniedz 3�5 cm.

Ieapaļa ieejas atvere rodas no gāzu caursitējas darbības, pie tam atveres diametrs ir lielāks par iero�a kalibru. Tadas atveres novēro krū�u, vēdera un aug�stilbu apvidū. Āda atveres malās ir atslāņojusies no dziļākajiem audiem. Zvaig�ņveida brūcēm ādas lēveri nereti izvērsti uz āru.

Atveru malas vai lēveru stūri parasti ir apkvēpu�i. Ja �āviens izdarīts ar ieroci, kas cie�i piespiests pie ādas, tad apkvēpumam ir �aura tum�i pelēka vai pelēka gredzena veids. Retumis apkvē-pums gandrīz precīzi atveido iero�a stobra gala griezuma formu. Ja �aujot ierocis netiek cie�i piespiests pie ādas, tad veidojas intensīvs kvēpu nosēdums 4�6 cm diametrā. Izdarot �āvienu �aurā leņķī, apkvēpuma laukums ir lielāks tai pusē, kurā stobra gals nepieskaras ķermenim.

Ja �āvienu izdara caur apģērbu, tad gāzes audumā vai nu izsit caurumu, vai rada plīsumus. Lodes caursito�ā darbība rada ieapa-ļas formas atveri ar stipri izplucinātām malām, bet sakarā ar tās plēso�o darbību austie audumi plīst pa pamata un ieausto diegu gaitu, pfe tam izveidojas atvere, kas var būt krustveidīga, burtu �T� un �L� veidā vai arī lineāra. No �āvieniem, kas nav cie�ā saskarē, plīsumi ir garāki nekā no �āvieniem, kas ir cie�ā saskarē.

Apģērba bojā�anai gāzes iztērē lielu daļu savas enerģijas. Tāpēc ada zem apģērba netiek pārplēsta, bet no gāzu plūsmas sitiena un izple�anās uz sāniem rodas multipli mikroskopiski epidermas bojā-

jumi. Sis apvidus pēc tam iz�ūst un kļūst brūngani sarkans. �āda pergamentācija vērojama 2�3 cm rādiusā ap lodes ieejas atveri.

�aujot caur daudzslāņainu apģērbu, apkvēpums var rasties uz visiem tā slāņiem un arī uz ādas. Apkvēpuma laukuma apmēri da�kārt palielinās dziļāko slāņu virzienā.

No cie��āviena uz apģērba vai ādas ap ieejas atveri var rasties iero�a stobra gala nospiedums (�tancmarka). Pistoles atstāj aizslēga apvalka priek�ējās virsmas nospiedumu, kaujas �autenes un karabīnes � grauda aizsarga un stobra slauķa galviņas nospiedumus (47. att.)_} divstobru medību bises � otra stobra nospiedumu u. tml. Ādā �ie nospiedumi redzami ka nobrāzumi, asins-izplūdumi vai papildu brūces, bie�i ar raksturīgu apkvēpumu. Uz apģērba paliek iespiedums un uzkārsuma nogludinajums skaidri norobe�otā laukumā, kur redzams ari apkvēpums vai notriepums. Iero�a stobra gala nospiedums izskaidrojams ar pulvera gāzu iedarbību. Gāzes, nokļuvu�as zem apģērba vai zem adas, izple�as un piespie� apģērbu vai adu pie iero�a gala.

Iero�a stobra gala nospiedums ir neap�aubama cie��āviena pazīme. Pēc ta reizēm var noteikt lietotā iero�a veidu un stāvokli, kada tas bijis pielikts ķermenim.

Cie��āviena brūces kanāla sienas vienmēr ir apkvēpu�as un tajās iespiesti pulvera graudiņi. Sevi�ķi daudz kvēpu un pulvera graudiņu ir kanāla sākumdaļa.

Da�reiz kvēpi, pulvera graudiņi un metāla daļiņas iziet brūces kanalam cauri un nosē�as uz apģērba ap lodes izejas atveri. Nosēdumi parasti atrodami uz apģērba iek�ējās, ķermenim piegulo�ās virsmas (V. Mol�anovs, 1958).

Pulvera gāzēs ir daudz oglekļa monoksīda. Tas viegli savienojas ar hemoglobīnu un mioglobīnu, veidojot karboksihemoglo-bīnu un karboksimioglobīnu. Tāpēc asinsizplūdumiem kanāla sienās ir ko�i sarkana krāsa, bet audiem, it īpa�i muskuļaudiem, ap kanālu sārta nokrāsa.

Otrā tuv�āviena josla iero�u lielākajai daļai sākas 1�5 cm un beidzas 25�35 cm attālumā no stobra gala. �ai joslā ap lodes brūcēm ir nosēdu�ies kvēpi, metāla daļiņas un pulvera graudiņi (48. att.). Gāzu mehāniskā iedarbība te ir maza; no to sitiena var rasties intrakutāni vai subkutāni asinsizplūdumi un nelieli epidermas bojājumi. Ap lodes ieejas atveri uzkārstā audumā, gāzēm noplūstot uz sāniem, paliek vēdekļveidīgs nospiedums. No karsto gāzu ķīmiskās iedarbības krāsaini audumi ap lodes ieejas atveri var daļēji atkrāsoties (A. Deņkovskis, 1958).

�aujot no attāluma, kas nepārsniedz 5�7 cm, ar bezdūmu pulveri, reizēm var rasties neliels apģērba uzkārsumā vai ķermeņa pūkmatu apsvilums. Dūmu pulveris no jebkura �āviena attāluma otrās joslas robe�ās var radīt apģērba gruzdē�anu vai pat uzliesmo�anu, bet ādā � II vai III pakapes apdegumus.

Ap lodes ieejas atveri izveidojas da�āda lieluma apaļas vai ovālas formas apkvēpuma laukums. Bieziem kvēpu nosēdumiem ir tum�i pelēka vai gandrīz melna krāsa, bet, �āvienu attālumam palielinoties, tā kļūst bālāka. Tangenciāliem ievainojumiem kvēpi atrodami brūces sākuma apvidū. �aujot no 20�35 cm attāluma, apkvēpums ir bāli pelēcīgā krāsā un tāpēc vizuāli kontatējams tikai uz baltiem audumiem, uz ādas to saskatīt grūti, bet uz tum�iem audumiem tas nav saredzams.

�aujot ar medību bisēm, kvēpi lido daudz tālāk un nosē�as pla�ākā laukumā. Sporta iero�iem apkvēpuma laukums vienmēr ir mazāks nekā kaujas iero�iem. �aujot ar mazkalibra �auteni no 3�5 cm attāluma, centrālajai kvēpu joslai parasti ir krusta veids atbilsto�i �etrām stobra kanāla vītnēm (B. Morozovi�s, 1953).

Kvēpi ne tikai nosē�as uz audumu virsmas, bet iespie�as arī to dziļumā. Nonākot uz ādas, kvēpu daļiņas bojā epidermu un var iespiesties Malpīgija slānī.

Kopā ar kvēpiem nosē�as nepilnīgi sadegu�ie pulvera graudiņi. Ļoti tuvā �āviena attālumā tie blīvi novietojas lodes ieejas atveres malu tuvumā, bet, attālumam palielinoties, izkliedējas gandrīz pa visu apkvēpuma laukumu. Pulvera graudiņi bojā ādu un var iespiesties ne tikai epidermā, bet arī dermā. Plāniem apģērba audumiem tie viegli iet cauri.

Līdzīgi pulvera graudiņiem iedarbojas arī lielākās metāla daļiņas, kas nodrāztas no lodes virsmas vai �aulītes. �aujot ar ieroci, kura stobrs ieeļļots, kvēpu un pulvera nosēdumiem pievienojas sīki iero�u eļļas pilieniņi.

Tre�ajā tuv�āviena joslā kopā ar �āviņu iedarbojas ari metāla daļiņas un pulvera graudiņi. Iero�u lielākajai daļai �īs joslas tuvākā robe�a ir 25�35 cm no stobra gala, tālākā � 100�200 cm. Reizēm �ie atstatumi ir mazāki, reizēm � medību bisēm � lielāki (sk. 3. tabulu).

Joslas sākumdaļā �āviena objektu sasniedz ļoti daudzas metāla un pulvera daļiņas. Tās liela daudzumā iespie�as apģērba audumā un ada. �āviena attālumam pieaugot, daļiņas tikai atsitas pret ķermeņa virsmu un atlec nost. No �iem sitieniem adā paliek pēdas sīku nobrāzumu un metalizācijas veida. Joslas beigu daļa līdz ķermenim aizlido tikai retas daļiņas, tomēr tās vairs nespēj iespiesties apģērbā vai ādā, bet var tikai pieķerties to virsmai.

Apģērbam vai ādai pielipu�ās metālā vai pulvera daļiņas viegli atknt nost, un, līķi vai cietu�o transportējot, ka arī tos izģērbjot, tas var iet zudumā. Daļiņas, kas dziļi iespiedu�ās adā, reizēm tur saglabājas cietu�ajiem līdz mū�a beigām. Tās spīd cauri epider-mai tum�u punktiņu veida.

Tuv�āviena pēdu konstatē�anas metodes. Tuv�āviena pēdas ne vienmēr ir saredzamas ar acīm. Kvēpus var nepamanīt uz tum�iem audumiem, bet pulvera graudiņus � uz uzkārstiem audumiem un matos. Kvēpu un pulvera graudiņu nosēdumi var būt pārklāti ar asinīm. Ja arī �ie nosēdumi ir saskatami, tad var tomēr rasties vajadzība noteikt to ķīmisko sastāvu un citas īpa�ības. Tāpēc tuv�āviena pēdu konstatē�anai, to rakstura un īpatnību noteik�anai lieto speciālas izmeklē�anas metodes.

Ar asinīm pārklātus kvēpu un pulvera nosēdumus uz adas un apģērba var atrast, asinis atmiek�ķējot un uzmanīgi nomazgājot ar ūdeni vai ari izmeklējamo objektu fotografējot infrasarkanajos staros. Pulvera graudiņus un citādas daļiņas no apģērba auduma var dabūt ārā, audumu uzmanīgi izdauzot vai ar skalpeli nokasot uzkārsuma virzienā uz papīra lapas. Visas savāktās daļiņas pēc tam jāizmeklē ar fizikālām un ķīmiskām metodēm (mikroskopija, uzliesmojuma mēģinājums u. c.), lai noteiktu to dabu, pulvera tipu un �ķirni.

Pulvera graudiņus uz apģērba un to nodarītos bojājumus ādā var atrast ar tie�o mikroskopiju, lietojot binokulāro lupu vai mikroskopu. Objekta dziļākajos slāņos eso�ie pulvera graudiņi un kvēpi atrodami, mikroskopējot histoloģiskos griezumus. Ar speciālām krāso�anas metodēm �ajos griezumos var atrast arī �āviena metālus (svinu, dzelzi, varu).

Reizēm tiek izdarīta lokāla atsevi�ķo slāņu (apģērba, ādas, brūces kanāla apvidus audu griezumu) rentgenogrāfija maksimāli mīkstos rentgena staros (Buki staros). Tādā veidā var atrast kā lielākās, tā arī ļoti sīkas metāla daļiņas, difūzus svina nosēdumus, pulvera graudiņus un sīkas kaulu �ķembas.

�āviena metālu noteik�anai lieto ķīmiskās un spektrālās izmeklē�anas metodes. Ķīmiskās izmeklē�anas paveidi ir elektrogrāfijas un krāsaino nospiedumu metodes. Ar tām var noteikt ne tikai metālu ķīmiskās īpa�ības, bet arī to topogrāfiju tuv�āviena pēdās un aptriepuma josliņās. Iero�u eļ|u aptriepuma josliņās un tuv�āviena pēdās nosaka ar ultravioletajiem stariem.

Ievainojumi ar automātisko kārtu. Automātisku �āvienu kārtu dod lo�metēji, automāti un ma�īnpistoles. Tuvās distancēs no �āvienu kārtās var rasties multipli ievainojumi. Tie at�ķiras ar vairākām īpatnībām no multipliem bojājumiem, kas nodarīti ar atsevi�ķiem �āvieniem. Proti, �āvienu kārtai ir raksturīgs īpa�s lo�u ieejas atveru savstarpējais izvietojums, vienāds brū�u kanālu virziens un bojājumu savieno�anās.

Multiplie ievainojumi, kas radu�ies no atsevi�ķiem �āvieniem, parasti neatrodas noteiktā kārtībā; brū�u kanāliem ir da�āds virziens, reizēm tie krustojas vai pat iet pretējos virzienos.

Automātiskam ierocim �au�anas temps ir ļoti ātrs (500�900 �āvienu 1 min). īsajā laika sprīdī, kura noris �āvienu kārta, ne ierocis, ne cilvēka ķermenis nepagūst pārmainīt savu stāvokli. Tāpēc visas lo�u ieejas atveres bie�i vien atrodas vienā ķermeņa virsmā, izveidodamas tur virknes, trijstūrus vai �etrstūrus, bet brū�u kanāliem ir vienāds virziens. Brū�u kanālu krusto�anās vai pretēja virziena kanāli no vienas īsas �āvienu kārtas nemēdz būt. Brū�u kanali ķermenī nereti izvēr�as vēdekļveidīgi. Izvērsuma leņķi ir visai niecīgi; tie atbilst iero�a trīcē�anas radītajiem lo�u izkliedes leņķiem. Reizēm brū�u kanāli iet paralēli viens otram.

Ja īsa �āvienu kārta tiek raidīta no tuvas distances, visas lodes var trāpīt gandrīz vienā vietā. Tad veidojas savienots, t. i., vairākām lodēm kopējs ievainojums. Savienotajam ievainojumam kopēja var būt vai nu tikai lodes ieejas, vai arī tikai tās izejas atvere, vai arī reizēm kopējs ir brūces kanāls visā tās garumā.

Divu lo�u kopējai atverei reizēm ir cipara 8 forma. Trīs un vairāku lo�u atveres forma mēdz būt sare�ģīta; tās kontūras veidojas no vairākiem lokiem, kas savienojas da�ādos leņķos.

Sevi�ķi skaidri �īs kontūras iezīmē nobrāzuma un aptriepuma josliņas.

Savienota ieejas atvere no 2 vai 3 lo�u kārtām rodas distancēs 0�100�150 cm un tad, ja ierocis tiek turēts rokās ļoti stingri, bet, ja tas tiek vājāk fiksēts, tāda atvere var izveidoties, tikai �aujot no pavisam neliela attāluma.

�ķēr�ļu ietekme uz ievainojumu veidu. Starp iero�u stobra galu un ķermeni bie�i vien atrodas kādi �ķēr�ļi. Visbie�āk tie ir apģērbs, apavi, galvassegas, priek�meti apģērba kabatās; apkārtējie priek�meti � mēbeles, sienas, stikls, koks, automa�īnas borts u. tml.

�ķēr�ļa veids un tā pavērsums pret ieroci un pret ķermeni var da�ādi ietekmēt �āviena rezultātu.

�ķērslis var pilnīgi vai daļēji pasargāt ķermeni no tuv�āviena faktoru iedarbības. Tā tas ir vienmēr, kad �āviens tiek raidīts apģērbtā ķermeņa daļā. Tāpēc, lai iz�ķirtu jautājumu par �āviena attālumu, obligāti jāizmeklē apģērbs, kas cietu�ajam bijis mugurā ievaino�anas momentā.

Reizēm, �āvienam ejot caur apģērbu no liela attāluma, uz ādas vai apģērba otrā slāņa ap lodes ieejas atveri var izveidoties pelēkas krāsas nosēdums, kas izskatās kā tuv�āviena apkvēpums (Vino-gradova fenomens). Tāds nosēdums rodas, ja starp plānu apģērba slāni un ķermeni vai starp diviem apģērba slāņiem ir 1�5 cm liels atstatums, bet uz lodes virsmas liels daudzums uzdegu no stobra kanāla. Lielu daļu no �īm uzdegām lode atstāj uz ieejas atveres malām pirmajā apģērba slānī aptriepuma josliņas veidā. Lodes aizmugurē eso�ā gaisa turbulento kustību un retinājuma dēļ uzdegas atraujas no ieejas atveres malām, traucas līdzi lodei un nosē�as ap ieejas atveri otrā apģērba slānī vai uz ādas. Uzdegu daļiņām pievienojas sīkas diegu paliekas no pirmās ieejas atveres malām.

No tuv�āviena kvēpiem �is nosēdums at�ķiras ar savu bālo krāsu, nelielajiem apmēriem (tā diametrs ir 1,5�3,5 cm), robainu vai starveida perifērisko robe�u un ar �auru gai�u joslu gar lodes ieejas atveres malām. Pati svarīgākā at�ķirība ir tā, ka uz pirmā apģērba slāņa nav tuv�āviena pēdu.

Lodes un �ķēr�ļu mijiedarbības sekas var būt �ādas: lodes lidojuma ātruma samazinā�anās; tās lidojuma rakstura pārmaiņas nu-tācijas leņķa palielinā�anās dēļ; lidojuma virziena pārmaiņas, riko�ets; mazāka vai lielāka lodes deformācija, pat līdz tās sapū�anai; speciālo lo�u pirotehniskā sastāva uzliesmojums; da�ādi �ķēr�ļa bojājumi un sekundāro �āviņu izveido�anās.

Minētās pārmaiņas pirmām kārtām veicina aklu un slēgtu bojājumu ra�anos. Piemēram, lode, atsitusies pret tērauda bruņucepuri, var riko�etēt, radot tikai galvas sasitumu. 70 cm biezs ūdens slānis tik lielā mērā samazina 9 mm pistoles lodes ātrumu, ka tā spēj izdarīt tikai virspusēju brūcīti vai radīt nobrāzumu ar asinsizplūdumu.

Nutācijas leņķa palielinā�anās dēļ pēc �ķēr�ļa pārvarē�anas lode var ieiet ķermenī plakaniski. Tas ietekmē ieejas atveres izmērus un formu.

Pārvarot blīvuma ziņā neviendabīgu �ķērsli, lode pārmaina lidojuma virzienu un aizlido pa vismazākās pretestības ceļu. Tas pats novērojams, kad lode pārvar �ķērsli pa pieskari vai saduras ar izturīgu �ķērsli �aurā leņķī. Tādu lodes novirzī�anos sauc par riko�etu. Riko�ets rodas arī tad, ja lode �aurā leņķī (>12�) iesitas ūdenī.

Riko�eta lode trāpa cilvēku, kas atrodas sāņus no tie�a �āvienā līnijas. Bojājums var būt tāds pats kā bojājums ar lodi, kas izgājusi caur �ķērsli.

Caururbjot izturīgu �ķērsli vai atsitoties no tā, lode deformējas. Deformācijas pakāpe var būt da�āda: no nelieliem iespiedumiem un sa-placinājumiem lidz pilnīgai lodes sapli�atiai. Ja lodes forma ir stipri pārmainījusies, tas stipri atspoguļojas brūces formā un apmēros. Tada lode reizēm rada ļoti pla�u brūci.

No spēcīga trieciena pret metālisku �ķērsli lode saplīst. Daļa no tās kinētiskās enerģijas pārvēr�as siltuma enerģijā, no kuras svina daļas pa pusei izkūst un sublimējas, veidojot dūmiem līdzīgu mākonīti (K. Kalmikovs, 1961). Ja cilvēka ķermenis atrodas lodes plī�anas vietas tuvumā, tam rodas bojājumi no lodes un �ķēr�ļa �ķembām. Svina dūmu mākonītis veido nosēdumus, kas izskatās kā tuv-�āviena kvēpi, bet ļoti sīkās �ķembiņas var imitēt pulvera graudiņus. Tādējādi, ķermenim atrodoties lodes plī�anas vietas tuvumā, kad lodes �ķembas iedarbojas vienkopus, rodas bojājums, kas ārēji visai līdzīgs ievainojumam no cie��āviena vai tuv�āviena (49. alt.). Ja ķermenis atrodas zināmā attālumā no lodes plī�anas vietas, �ķembas izkliedējas, svina putekļu nosē�anās izbeidzas un bojājuma izskats mainās. Proti, tas var būt līdzīgs ievainojumam no rokas granātas detonatora sprādziena vai bojājumam ar pa�darinātām skrotīm, ar īsu automāta kārtu vai ar da�āda kalibra lodēm. �ādi bojājumi visbie�āk ir akli, bet prāvākas �ķembas un tērauda serdeņi var iziet arī ķermenim cauri.

Sī savdabīgā �ķembu bojājuma ārējā līdzība ar citiem pieminētajiem bojājumiem liek ekspertam domāt par diferenciāldiagnos-tiku. Visos �ādos gadījumos obligāti jāizdara rentgenogrāfiskā izmeklē�ana, lai atrastu ķermenī un apģērbā iestrēgu�ās metāliskās �ķembas. Tāpat nepiecie�ama mikroskopiskā un ķīmiskā izmeklē�ana, lai noteiktu kvēpiem (pulvera graudiņiem) līdzīgo nosēdumu īpa�ības.

Sekundārie �āviņi spēj nodarīt da�ādus bojājumus, kas var būt līdzīgi tuv�aviena bojājumiem. Piemēram, �aujot caur stiklu, tā sīkās �ķembiņas ietriecas ādā vai rada sīkus nobrāzumus, kurus var noturēt par pulvera graudiņu nobrāzumiem.

Ja lode pēc kārtas ievaino divas ķermeņa daļas, tad pirmā no tām ir �ķērslis attiecībā pret otru. Tāpēc otrās ķermeņa daļas ievainojumam var būt kādas no tām pazīmēm, kas raksturīgas ievainojumiem caur �ķērsli. �īs pazīmes, kā arī brū�u kanālu savstarpējais stāvoklis un citas īpatnības dod iespēju pareizi diagnosticēt �ādus kombinētus bojājumus un noteikt, ar cik �āvieniem bojājumi nodarīti.

Bojājumi ar speciālām lodēm. Speciālās lodes tie�a trāpījuma vairākumā gadījumu rada parastus lo�u ievainojumus. Reizēm, atsizdamās pret blīvu kaulu, lode var saplīst. Tad audus brūces kanāla dziļumā traumē ne tikai �ķembas, bet tos termiski un mehāniski bojā arī uzliesmoju�ais lodes pirotehniskais sastāvs. Trasējo�ās locies akla ievainojuma gadījumā rada brūces kanāla audu apdegumu, ja lodes trasējo�ais sastāvs turpina degt.

Speciālās lodes nodara visai savdabīgus bojājumus, ja tās sprāgst ķermeņa tuvumā. Tas notiek, lodei caururbjot metālisku �ķērsli, piemēram, 0,2�0,5 cm biezu tērauda plātni, vai riko�etējot no izturīga �ķēr�ļa. �ādos gadījumos bojājumi var būt tikpat daudzveidīgi kā plīstot parastajai lodei. Tie at�ķiras tikai ar spilgtākām termiskās iedarbības pēdām uz apģērba un ķermeņa, kuras atstāj lodes pirotehniskā sastāva uzliesmojums. Ja ievainojums ir akls, ķermenī var atrast speciālo lo�u daļas (traserus, sprauslas gredzentiņus, īpa�us serdeņus), pēc kurām var noteikt sprāgu�ās lodes veidu. Bojātā apģērba un brūces kanāla audu ķīmiskas un spektrālās izmeklē�anas rezultāti dod iespēju konstatēt lodes pirotehnisko sastāvu un noteikt tā veidu.

Skrotis vai renkuļi kopā ar prapjiem un citiem medību patronu elementiem izlido no stobra kā vienots kompakts �āviņ�. Pēc tam �āviņ� sāk sairt savās sastāvdaļās. Izkliedētās skrotis pamazām zaudē ātrumu un krīt zemē. Skro�u maksimālais lidojuma tālums ir līdz 200�400 m, bet renkuļu � līdz 500�600 m. Filca prapji lido apmēram 40 m.

Vissmagākos bojājumus nodara cie��āvieni un tuv�āvieni, kad skro�u �āviņ� vēl darbojas kompakti. Tāds �āviņ� rada vienu apaļas vai ovālas formas ieejas atveri, kuras diametrs atkarībā no iero�a kalibra un �āviena attāluma svārstās no 1,5 līdz 3�4 cm. Atveres malas ir samērā līdzenas vai arī robotas un parasti apkvēpu�as. Plīsumi atveres malās no pulvera gāzēm ir reta parādība, jo gāzu spiediens medību �auteņu stobra galā parasti ir neliels. Gāzes var pārplēst tikai plānus apģērba audumus.

Viena ieejas atvere rodas, kad attālums ir no 0 līdz 50�100 cm. Ja patronās ieliek pa�darinātas skrotis vai perforētu prapi, tad viena ieejas atvere veidojas tikai 0�20�30 cm attālumā.

�aujot no attāluma, kas lielāks par 30�100 cm, ap lielo centrālo ieejas atveri parādās vairākas sīkas atverītes, kuras veido atdalīju�ās skrotis. Jo lielāks �āviena attālums, jo vairāk �ādu atverī�u un lielāks to izkliedes rādiuss. Tādu skro�u darbību sauc par relatīvi kompaktu vai relatīvi vienlaidu.

Attālumos, kas pārsniedz 2� 5 m, rodas tikai multiplas sīkas brūcītes, kas izkaisītas lielākā vai mazākā laukumā. Katru brūcīti veido vai nu viena skrots, vai arī vairākas, kas vēl lidoju�as vienkopus (ievainojums ar skro�u grupu). Skro�u brūces var būt apaļas, ovālas vai spraugveidīgas ar nobrāzuma un aptriepuma josliņām malās. Brū�u apmēri atbilst skro�u diametram. Renkuļu brūces mēdz būt visai līdzīgas lo�u brūcēm.

Vairāku desmitu metru attālumā ķermeni trāpa tikai da�as skrotis.

Bez brūcēm var rasties nobrāzumi un asinsizplūdumi no skro�u, prapju un citu �āviņu da|u triecieniem, ja tās zaudēju�as savu kinētisko enerģiju vai krīt tangenciāli.

Rumpja ievainojumi ar skrotīm vairumā gadījumu ir akli, pat no cie��āvieniem un tuv�āvieniein. Tikai da�as lielāka apmēra skrotis iziet ķermenim cauri, veidojot caururbtus ievainojumus. Tomēr pēdējā gadījumā labāk runāt par daļēji caururbtiem ievainojumiem, jo liela daļa skro�u un prapji paliek ķermenī. īstas caururbtas brūces bez skro�u un prapju iestrēg�anas rodas tikai samērā plānās ķermeņa daļās.

Skro�u �āviņam iedarbojoties tangenciāli, arī daļa skro�u iestrēgst ķermenī. Tādus ievainojumus var nosaukt par tangenciāli akliem.

Cie��āvieni un loti tuvi �āvieni galvā bie�i pilnīgi saplosa to (50. att.). Mīkstie galvas audi tiek saplēsti lēveros, galvaskauss pārvērsts �ķembās, kuras pa daļai paliek savienotas ar mīksto audu lēveriem. Galvas smadzenes ir pilnīgi vai pa daļai sa�ķaidītas un izsviestas no galvaskausa. �ādos gadījumos diezgan grūti

noteikt, ar ko bojājums nodarīts, kur atrodas ieejas un izejas atveres un kāds bijis �āviena virziens.

Tomēr, bojājumu rūpīgi izmeklējot, var atrast da�as skrotis, kas paliku�as audos vai arī matos. Uz kaulu �ķembu iek�ējām virsmām atrodami iespiedumi no skro�u triecieniem, bet cietā smadzeņu apvalka lēveros � sīki caurumiņi. Atbilsto�i ieejas atverei uz ādas lēveriem atrodami ieapaļas vai ovālas formas bojājumi ar apkvēpu�ām malām. Tas pats atrodams arī kaulos, ja savāc un saliek kopā attiecīgās �ķembas.

Skro�u ievainojumu diagnostikā liela nozīme ir rentgenogrāfiskiem izmeklējumiem. Izdarot līķa sekciju, katrā ziņā jācen�as atrast audos eso�ās skrotis, prapi un citas varbūtējas �āviņa sīkās daļiņas, jāizņem tās, jāapraksta un kā svarīgi lietiskie pierādījumi jāuzglabā.

Skro�u iero�a �āviena attāluma noteik�anā svarīga nozīme ir ne tikai skro�u izkliedes pakāpei, bet arī tuv�āviena pēdām. Pēc tuv-�āviena ar dūmu pulveri ap ieejas atveri paliek spilgtas termiskās iedarbības pēdas (51. att.).

Tomēr gan tuv�āviena pēdas, gan skro�u izkliedē�anas pakāpe, ir tikai aptuveni rādītāji, jo tos ietekmē daudzi konkrēti �āviena izdarī�anas apstākļi: stobra kalibrs, stobra kanāla urbuma veids, pulvera daudzums un �ķirne, skro�u lielums un to daudzums �āviņā, prapju veids, lādējuma blīvums u. c. Tāpēc �āviena attāluma noteik�anai izdara eksperimentālu �au�anu ar to pa�u ieroci un tādām pa�ām patronām, ar kādām pēc lietas materiāliem varēja būt nodarīts bojājums.

Bojājuma veidu stipri var ietekmēt da�ādi �ķēr�ļi, kas biju�i starp stobra galu un ķermeni. Par tādu �ķērsli nelaimes un pa�nāvības gadījumos var izrādīties pirksti vai citas plaukstas daļas, kas aizsegu�as iero�a stobra galu.

Izgājis caur plaukstu, skro�u �āviņ� ļoti ātri izkliedējas,_tāpēc jau 30�50 cm attālumā var rasties tāds skro�u kopas bojājums, kāds parastajos apstākļos rodas tikai vairāku metru attālumā.

�aujot ar bez�āviņa patronām, bojājumus nodara pulvera gāzes un ari citi tuv�āviena faktori. Ja patronā bijis prapis, tad �āvienā traumējo�ā darbība manāmi pastiprinās. No bez�āviņa patronas �aulītes atveres malām var atrauties �ķembiņas, kas spēj nodarīt bojājumus vairāku metru attālumā. Ievainojumi no tuk�iem �āvieniem parasti ir akli. Reizēm brūces penetrē ķermeņa dobumos un ievainoti tiek iek�ējie orgāni. �ādi ievainojumi var būt nāvīgi.

Reizēm �au�anai lieto mācību �autenes, kurām patron-telpas sienā izurbts caurums. Tādos gadījumos bojājumi var rasties no �aulītes �ķembām un pulvera gāzēm, kas izlau�as caur izurbto caurumu.

Pielādējot medību �auteni, patrona ne vienmēr pilnīgi ieiet patrontelpā. Da�reiz mēģina iedzīt �ādu patronu, sitot ar kādu priek�metu. No nejau�a uzsitiena pa kapseli var notikt �āviens. �aulīte lielā ātrumā izlido no nenoslēgtās patrontelpas un var ievainot iero�a lādētāju. Ir aprakstīti vairāki nāves gadījumi no �āda veida ievainojumiem ar �aulītēm. Tās galvenokārt radīju�as aklus galvaskausa ievainojumus ar pla�iem galvas smadzeņu bojājumiem.

Da�reiz skro�u iero�u patronās skro�u vietā ielādē naglas, akmentiņus, zirņus, vārāmo sāli un citādus atipiskus �āviņus. Tādi �āviņi atkarībā no attāluma un citiem apstākļiem var nodarīt visda�ādākos bojājumus, bet pamatvilcienos to iedarbība ir līdzīga skro�u iedarbībai.

Da�kārt var dabūt ievainojumus no �āvieniem ar raķe�u pistolēm, kas pielādētas ar signālpatronām. �aujot no liela attāluma, bojājumus nodara raķetes zvaigznīte, bet no neliela attāluma � arī prapji un �āviena papildfaktori. Mehāniskie bojājumi te vienmēr kombinējas ar termiskajiem, kas rodas, sadegot zvaigznītei vai dūmu pulvera graudiņiem.

Strādājot ar celtniecības montā�as pistolēm (CMP), strādnieki var tikt ievainoti ar riko�etēju�u vai sienai cauri izgāju�u speciālo ie�auj-amo naglu³. Visbie�āk tie ir akli ievainojumi, pie tam iestrēgusī speciālā nagla mēdz būt stipri deformēta (saliekta, ar norautu galviņu u. tml.j. Reizēm CMP lieto kā ieroci noziedzīgiem nolūkiem vai pa�nāvībai. Tādos gadījumos ieejas atveres malās vai brūces kanālā var atrast speciālās naglas polietilēna uzgaļa paliekas, kas palīdz noteikt traumējo�ā �āviņa veidu, ja tas izgājis cauri ķermenim.

No cie��āviena vai tuv�āviena ap ieejas atveri rodas kvēpu un pulvera nosēdumi.

Sprādzienu veidi ir da�ādi, un tāpēc da�āda nozīme ir arī jēdzienam �sprādziens�. Pla�ā nozīmē par sprādzienu sauc ātru enerģijas izdalī�anos, kas notiek, kādai vielai fiziski, ķīmiski vai nukleāri pārveidojoties un tās sākotnējam (vai arī tās pārvēr�anās produktu) apjomam palielinoties, no kā rodas ļoti augsts spiediens, kas apkārtējā vidē nodara postījumus un grozījumus-

Sprādziena sākuma enerģijas veidi var but elektriskā, kinētiskā, elastīgās spiedes, siltuma, ķīmiskā un nukleārā enerģija. Tehnikā visizplatītākie ir ķīmiskie sprādzieni, kurus parasti rada ar īpa�u sprāgsto�u vielu (SV) palīdzību.

SV ir ķīmiski savienojumi vai maisījumi, kas ārējas iedarbības ietekmē spēj |oti ātri ķīmiski pārvērsties; pārvēr�anās procesā notiek siltuma atbrīvo�anās un stipri sakarsētu gāzu veido�anās. Karsto sprādziena gāzu augstais spiediens ir galvenais faktors, kas rada postījumus apkārtējā vidē.

Sprāgsto�o vielu pārvēr�anās var notikt deg�anas vai detona-cijas veidā. Deg�ana ir samērā lēns process, ko mērī ar centimetriem vai metriem sekundē, bet noslēgtā telpā da�as SV deg ļoti ātri. Piemēram, melnā pulvera deg�anas ātrums sados apstākļos ir ap 400 m/s, bet radu�os gāzu spiediens var sasniegt vairākus tūksto�us atmosfēru. Detonacijā SV sadalī�anās izraisa spiedes (trieciena) vilni. Sī procesa ātrums tiek mērīts ar tūksto�iem metru sekundē. Piemēram, trotila detonācijas ātrums ir 6700 m/s, bet spiediens, kas rodas detonācijas procesā, pārsniedz 100 000 atmosfēru.

Pēc agregātstāvokļa iz�ķir cietas, �ķidras un gāzveidīgas SV. Pēc tipiskā �ķel�anās veida un sprādziena iedarbības stipruma SV iedala trijās lielās grupās: 1) ierosino�ās jeb primārās, 2) brizan-tās (graujo�ās) jeb sekundārās un 3) metējas vielas jeb pulveri. Reizēm pie SV pieskaita arī pirotehniskās vielas.

Ierosino�ās SV ir ļoti jutīgas pret termisku un mehānisku iedarbību un tāpēc ātri sprāgst. Parasti tās lieto sekundāro SV vai pulveru sprādzienu ierosinā�anai. Sai nolūkā tās ieliek aiz-dedzinātājkapselēs un detonācijas kapselēs. Tādas SV ir, piemēram, sprāgsto�ais dzīvsudrabs, svina azīds, svina trinitrorezor-cināts u. c.

Brizantās SV lieto lādiņiem rokas granātās, artilērijas �āviņos, mīnās, torpēdās un aviācijas bumbās. Tās pla�i lieto arī spridzinā�anas darbos kalnrūpniecībā, celtniecībā u. tml. Visizplatītākā �īs grupas SV ir trotils (trinitrotoluols, tols). Tālāk var minēt amonālu un amotolu (trotila maisījumu ar amonija salpetri un citām vielām), melinītu (pikrīnskābi), nitroglicerīna maisījumu ar dego�ām vielām (dinamīti) u. c.

Brizantās SV sprādziena ierosinā�anai vajadzīgs ļoti spēcīgs sitiens. Tādu sitienu dod detonatora vai palīglādiņa sprādziens. Rokas granātās, artilērijas �āviņos, mīnās un aviācijas bumbās galvenā SV lādiņa sprādziena ierosinā�anai lieto īpa�us momentānus vai aizturētas darbības detonatorus.

Metēj as SV parasti nedetonē, bet deg. Tāpēc tās galvenokārt lieto �āvieniem, kur nav vajadzīgs tik liels gāzu spiediens kā sprādzienos.

Bez tehnikā lietotām SV eksplozijas spējas piemīt arī da�iem gāzu maisījumiem un putekļveidīgu vielu suspensijām gaisā. Ir zināmi, piemēram, ūdeņra�a, metāna, acetilēna un citu gāzu sprādzieni, tām sajaucoties ar skābekli. Ikviena dego�a materiāla (akmeņogļu, miltu, cukura, vates, vilnas, koksnes u. tml.) putekļi, ja tie zināmās proporcijās sajaukti ar gaisu, var eksplodēt. Tāpēc var notikt sprādzieni ogļu �ahtās, dzirnavās un putekļainos cehos, kur slikta ventilācija. Tāpat var notikt tvaika katlu un saspiestās gāzes balonu sprādzieni.

Dro�ības tehnikas noteikumu neievēro�ana spridzinā�anas darbos, neuzmanīga apie�anās ar SV, lādiņiem, sprādzienu ierosinā�anas līdzekļiem, kā arī gadījuma rakstura sprādzieni reizēm prasa cilvēku upurus. Vēl līdz �ai dienai notiek nelaimes gadījumi ar da�āda veida munīciju, ko atrod Lielā Tēvijas kara laika kauju vietās.

Sprādzieni var nodarīt cilvēkiem visda�ādākos bojājumus. To morfoloģiskā aina un radu�os funkcionālo traucējumu raksturs var svārstīties ļoti pla�ā diapazonā � sākot ar nelielu nobrāzumu vai vieglu akustisku traumu un beidzot ar pilnīgu ķermeņa saplosī-�anu. Bojājumi atkarīgi no notikuma apstākļiem, proti, no tā, kādi sprādziena faktori iedarboju�ies un cik spēcīga bijusi �ī iedarbība.

Faktori, kas rada sprādzienu traumas, ir detonā-cijas un sprādziena produktu vilnis, apkārtējās vides triecienvilnis, lādiņa apvalka �ķembas un sekundārie �āviņi (�ķembas).

�o faktoru varbūtējās iedarbības pakāpi un radu�os bojājumu veidu nosaka konkrētie sprādziena apstākļi. Pirmām kārtām svarīgs ir sprādziena spēks, kas atkarīgs no sprāgu�ās SV īpa�ībām un daudzuma. Bez tam liela nozīme ir sprāgu�ā lādiņa vai �āviņa konstruktīvajām īpatnībām. Tāpat nozīme ir sprādziena vietai: gaisā, uz zemes, zemē vai ūdenī. Bojājumu raksturu lielā mērā ietekmē attālums no sprādziena epicentra līdz ķermenim, �ķēr�ļi starp tiem, ķermeņa stāvoklis sprādziena momentā, ievainotās ķermeņa daļas anatomiskās īpatnības un citi apstākļi.

Sprādziena produktu radītie bojājumi. Sprādzienā SV lādiņ� momentāni pārvēr�as par nokaitētām gāzēm, kas, cenzdamās izplesties, rada milzīgu spiedienu. Tāpēc gāzes spēj saārdīt jebkuru priek�metu, kas nonāk saskarē ar tām, to skaitā arī cilvēka ķermeni. Saplosītās un atrautās ķermeņa daļas tiek aizsviestas tālu projām.

Vienlaikus ar sprādziena gāzu mehānisko darbību izpau�as arī to termiskā un ķīmiskā darbība. Ķermeņa un gāzu īslaicīgā^ kontakta dēļ termiskās iedarbības sekas parasti gan ir tikai apģērba un matu apsvilums, retāk � apdegumi. Ja pēc sprādziena izceļas ugunsgrēks, var rasties pla�i un dziļi ķermeņa apdegumi; var notikt pat ķermeņa pārogļo�anās. Ķīmiski galvenokārt iedarbojas oglekļa monoksīds, kas sprādziena gāzēs ir lielā daudzumā. Iekļūstot ķermeņa audos bojājuma apvidū, tas veido karboksihemoglo-bīnu un karboksimioglobīnu.

Kopā ar sprādziena gāzēm iedarbojas arī SV gabaliņi, kas atrāvu�ies no lādiņa virsmas. Sevi�ķi daudz tādu gabaliņu atraujas, ja SV lādiņam nav cieta apvalka, piemēram, sprāgstot gaisā trotila spridzinā�anas ķermenim. Atrāvu�ies SV gabaliņi, lidodami pa gaisu, joprojām deg un, nokļuvu�i uz ķermeņa, rada mehāniskus bojājumus, apdegumus un apkvēpumus. Tuvos sprādzienos no tiem rodas multiplas sīkas virspusējas brūcītes ar nelīdzenām apkvēpu�ām, gandrīz melnām malām un melnu dibenu.

Sprāgstot lādiņam, kas ielikts metāliskā apvalkā, detonācija ir spēcīgāka, un tāpēc SV daļiņu atraujas mazāk un tās ir sīkākas. Toties sadrumstalots tiek apvalks un reizē ar �ķembām rodas metāliski putekļi, kas nosē�as uz bojātajām ķermeņa daļām, veidodami uz tām pelēkus vai tum�i pelēkus apkvēpuma laukumus. Tādējādi kvēpi un sīkās daļiņas tuvos sprādzienos ir divējādas izcelsmes: tās rodas gan no SV lādiņa sa�ķel�anās produktiem, gan no �ī lādiņa apvalka.

Sākumā visi sprādziena produkti iz�aujas gaisā ar ļoti lielu ātrumu, pēc tam to kustība palēninās un tie izbeidz savu darbību. Attālums, kādā �ie produkti spēj radīt tie�u bojājumu, atkarīgs galvenokārt no SV lādiņa lieluma. Saskaņā ar literatūras datiem (G. Pokrovskis, 1960, u. c.) sprādziena produktu iedarbības attālums ir aptuveni līdzīgs 20�30 SV lādiņa rādiusiem.

Triecienviļņa bojājumi. Sprādziena gāzes izple�oties saspie� apkārtējo gaisu, no kā tajā rodas triecienvilnis. Attālinoties no sprādziena vietas, �ī viļņa spiediens un ātrums palēnām samazinās, beigās pārvēr�oties parastā skaņas vilnī. Triecienvilnis veidojas arī ūdenī, zemē un jebkurā citā vidē.

Triecienvilnis iedarbojas uz ķermeni kā ciets priek�mets ar pla�u sitamo virsmu. Bojājumi no gaisa triecienviļņa rodas vispirms tai ķermeņa pusē, kas pavērsta pret sprādziena vietu. Pretējā pusē bojājumi bie�āk rodas no triecieniem pret apkārtējiem priek�metiem, uz kuriem cietu�ais tiek uzsviests.

Triecienviļņa nodarīto bojājumu raksturs un smagums ir da�āds, tas atkarīgs no spiediena lieluma viļņa frontē. Spiediens, kas lielāks par 0,2�0,3 atmosfērām, jau var radīt akustisku traumu, kontūziju un citādus slēgtus bojājumus, bet spiediens, kas pārsniedz 0,7�1,0 atmosfēru, rada nāvīgus bojājumus. Ja triecienviļņa spiediens ir vēl lielāks, ķermenis tiek saplosīts; tam tiek norauta galva un locekļi. Visbie�āk no triecienviļņa cie� plau�as, galvas smadzenes un aknas.

Bojājumi, kas rodas no �āviņu �ķembām. Ja SV lādiņ� ieslēgts kādā cietā apvalkā, tad tas, notiekot sprādzienam, sa�ķeļas, �ķembas lido uz visām pusēm un, trāpot cilvēka ķermeni, nodara tam bojājumus. Sprāgsto�o �āviņu (granātu, mīnu, aviācijas bumbu u. tml.) lādiņiem lielākoties ir tērauda apvalks. Da�ām amerikāņu bumbām alumīnija sakausējuma apvalkā (korpusā) ielikts liels� daudzums efektīvo elementu tērauda lodī�u vai nelielu bultu veidā. Prettanku un kājnieku mīnu korpusi var būt no metāla, koka vai plastmasas.

�āviņa tērauda korpusa �ķembas spēj nolidot, saglabājot pietiekamu enerģijas rezervi, attālumu, kas pārsniedz �ķembu vidējos apmērus 8000 reizes, bet alumīnija �ķembas � 2500 reizes (G. Pokrovskis). Jo tuvāk ķermenim atrodas �āviņ�, jo lielāks �ķembu skaits tam nodara bojājumus. Tuvā sprādzienā ķermeni trāpa ne tikai lielās, bet arī sīkās �ķembas un pat metāliskie putekļi.

Lielākā attālumā ķermeni trāpa tikai atsevi�ķas prāvākās �ķembas.

�āviņu �ķembas atkarībā no to daudzuma, formas, apmēriem un lido�anas ātruma nodara da�ādus bojājumus. Vairumā gadījumu rodas brūces, visbie�āk aklas. �ķembu brūces parasti ir ieapa-ļas vai pa pusei zvaig�ņveidīgas ar nobrāztām malām. Reizēm tās var būt visai līdzīgas lo�u ievainojumiem. Multipli bojājumi ar lodī�u tipa efektīviem elementiem ārēji var būt līdzīgi ievainojumiem, kas radu�ies no liela apmēra medību skrotīm vai renkuļiem.

Visai bie�i sprādzienā veidojas sekundārie �āviņi. Par tādiem var būt grunts, akmeņu, sienu un citu saārdītu priek�metu gabali. Par sekundāriem �āviņiem reizēm pārvēr�as arī atrautās ķermeņa daļas, piemēram, saārdītās plaukstas gabali, �āviņam sprāgstot rokās. Sekundārie �āviņi var radīt aklas vai tangenciālas brūces, kā arī slēgtus bojājumus.

Ja no sprādziena rodas ēku, kalnu ie�u vai zemes nogruvumi, cietu�ā ķermenis var tikt apbērts un saspiests ar nogruvu�o materiālu masām.

Sprādziena traumu gadījumos tiesu medicīnas ekspertam jāiz�ķir daudz gan vispārēja rakstura, gan arī tie�i �im traumas veidam specifisku jautājumu. Pēdējos ietilpst �ādi jautājumi: kas ir sprādzis, kādi sprādziena faktori radīju�i bojājumus un vai visi eso�ie bojājumi ir varēju�i rasties no sprādziena. Da�reiz ir jānosaka sprādziena attālums, sprāgsto�ās ietaises un cietu�ā atsevi�ķo ķermeņa daļu savstarpējais stāvoklis sprādziena momentā.

So jautājumu noskaidro�anā svarīga nozīme ir notikuma vietas apskates datiem par sprādziena radīto postījumu veidu un apjomu, par sprādziena piltuves apmēriem zemē (ja sprādziens noticis apvidū), par metālisko un citu �ķembu izkliedes pla�umu, to izsistiem caurumiem priek�metos, par asins pēdām, apģērba un audu lēveriem uz apkārtējiem priek�metiem, par līķa atra�anās vietu u. tml.

Cietu�o vai līķu Un to apģērba izmeklē�anā nepiecie�ams lietot da�ādas speciālas metodes. Sevi�ķi svarīga nozime ir reritgenogrā-fiskiem izmeklējumiem. Ieteicams izdarīt visu bojāto ķermeņa daļu, reizēm arī apģērba rentgenogrāfiju, lai atrastu da�ādus sve�ķermeņus, it īpa�i metāliskos. Izdarot līķa sekciju, �ie sve�ķermeņi ir jāizņem tālākai speciālai izmeklē�anai.

Metālisku �ķembu atra�ana parasti liecina, ka SV lādiņam bijis metāla apvalks, bet da�ādas �o �ķembu īpa�ības un īpatnības dod iespēju precizēt sprāgu�ās ietaises veidu. Neatrodot �ķembas, jādomā, ka sprādzis ir SV lādiņ� bez metāla apvalka vai arī kāds gāzveida vai putekļveida sprāgsto�s maisījums. Tomēr, arī sprāgstot bezapvalka SV lādiņiem (trotila, melinīta spridzinā�anas ķermeņiem u. c.), reizēm ķermenī atrodamas ļoti sīkas detonācijas kapseļu vai detonatoru �ķembas.

Da�kārt atsevi�ķās metāliskās �ķembas un citi sve�ķermeņi (zemes, akmeņu, akmeņogļu, koka gabaliņi), kas atrasti ķermeni, ir sekundārie �āviņi. Tie parasti liecina, ka starp sprāgu�o ietaisi un ķermeni biju�i kādi �ķēr�ļi vai ka sprādziens noticis zemē.

Lietojot tuva sprādziena apkvēpuma un sīku sve�ķermeņu nosēdumu izmeklē�anai mikroskopiskās, ķīmiskās, spektrālās un citas metodes, var noteikt �o nosēdumu sastāvu, izcelsmi un līdz ar to reizēm arī SV veidu.

Tā kā atsevi�ķo sprādziena faktoru iedarbības rādiuss ir da�āds, tad bojājumi, kas radu�ies da�ādā attālumā no sprādziena vietas, ir at�ķirīgi. Tas dod iespēju pēc bojājumu apjoma un to īpatnībām spriest par attālumu starp sprāgu�o ietaisi un bojātajām ķermeņa daļām.

Iz�ķir �ādus sprādzienu attālumus: ķermenis vai apģērbs cie�i saskaras ar sprāgsto�o ietaisi; tuvs attālums � sprāgstvielas sa�ķel�anās vielu iedarbības robe�ās; relatīvi tuvs attālums� apkārtējās vides triecienviļņa iedarbības robe�ās; tāls attālums � sprāgsto�ās ietaises metālisko �ķembu iedarbības robe�ās, bet aiz triecienviļņa skaidras iedarbības robe�as.

Ja sprāgsto�ā ietaise ir kontaktā ar kādu ķermeņa daļu, tad uz to iedarbojas SV detonācijas un sprādziena produktu vilnis, bet, ja lādiņam bijis apvalks, � tad arī blīva �ķembu siena. Tāpēc kontaktējo�ā ķermeņa daļa tiek pilnīgi saplosīta un tās gabali izsvaidīti uz visām pusēm. Tomēr bojājumu apjoms lielā mērā ir atkarīgs no SV lādiņa spēka. Citām ķermeņa daļām arī var būt

nodarīti bojājumi, bet to veids un apjoms atkarīgs no cietu�ā pozas un �o ķermeņu daļu atstatuma no sprādziena epicentra.

Tuvam sprādzienam pirmām kārtām raksturīga SV detonācijas vielu (gāzu, nepārveidoju�os SV gabaliņu, kvēpu) iedarbība; citu faktoru iedarbība atkarīga no konkrētā sprādziena apstākļiem. Visu tuvā sprādziena attālumu, kas līdzinās apmēram 20�30 SV lādiņa rādiusiem, var iedalīt divās joslās: 1) SV sa�ķel�anās produktu taisnvirziena posto�ās darbības joslā (līdz 10 rādiusiem) un 2) sprādziena gāzu virpuļojo�ās kustības un apkārtējās vides triecienviļņa sākotnējās iedarbības joslā (no 10 līdz 20�30 SV lādiņa rādiusiem).

Pirmajā joslā bojājumi ir tāda pa�a rakstura kā no sprādzieniem tie�ā kontaktā ar ķermeni. Otrajā joslā sprādziena produktu posto�ā darbība ir samērā vāja: tie galvenokārt izdara sitienu, iedarbojas termiski un atstāj kvēpu un SV daļiņu nosēdumus. Sprādziena produktu vājo mehānisko darbību �ai joslā var reizēm kompensēt spēcīgs apkārtējās vides triecienvilnis. Ja sprāgsto�ajai ietaisei ir metāla apvalks, tad visam tam pievienojas vēl multipli bojājumi ar �ķembām (52. att.).

Relatīvi tuvā distancē uz ķermeni iedarbojas apkārtējās vides triecienvilnis, nodarot galvenokārt slēgtus bojājumus. �ie bojājumi var kombinēties ar �ķembu ievainojumiem, ja SV lādiņam bijis apvalks, reizēm arī ar bojājumiem no sekundārajiem �āviņiem.

Gaisa triecienviļņa traumējo�ā darbība, ja sprādzienam (piemēram, rokas granātai) bijusi samērā maza jauda, vērojama apmēram līdz 50 SV rādiusu attālumam. �ahtās triecienvilnis var izplatīties pa tās ejām daudz lielākā attālumā.

Tālā distancē bojājumus nodara sprāgsto�ās ietaises apvalka �ķembas, reizēm arī sekundārie �āviņi. Jo tālāk no sprādziena vietas atrodas ķermenis, jo mazāk tas dabū �ķembu.

Sprādzienu traumu lielākajā da|ā, kuras gadās tiesu medicīnas praksē, atrodami vairāku ķermeņa daļu bojājumi. Tādos gadījumos, noskaidrojot bojājumu lokalizāciju un raksturu un sprādziena attālumu no katras ķermeņa daļas, var noteikt �o ķermeņa daļu un sprāgsto�ās ietaises savstarpējo stāvokli, kā arī ķermeņa pozu sprādziena momentā. Pilnīgi izolēti bojājumi tuvu sprādzienu gadījumos mēdz būt retāki. Tādi rodas, ja kādi �ķēr�ļi pasargā pārējo ķermeni no sprādziena iedarbības vai arī ja ķermenis atradies īpa�ā pozā.

VISPĀRĪGĀS ZIŅAS

Jēdziens par asfiksiju un tās patoģenēzi. Par asfiksiju sauc tādu organisma stāvokli, kad vienlaicīgi asinīs un audos sākas skābekļa trūkums un notiek oglekļa dioksīda uzkrā�anas. Par mehānisko asfiksiju sauc asfiksiju, kas rodas pēc mehānisku faktoru iedarbības un kurai raksturīgi akūti elpo�anas un asinsrites, un centrālās nervu sistēmas funkciju traucējumi.

Asfiksija beidzas ar nāvi da�u minū�u laikā. Cilvēku atdzīvinā�ana, kas atradu�ies asfiksijas stāvoklī, tomēr ir iespējama, bet parasti tas izdodas ļoti reti. Atdzīvināto cilvēku vairums drīz vien mirst vai nu no neatgriezeniskām pārmaiņām nervu sistēmā, vai arī no pneimonijas.

Patofizioloģiskās pārmaiņas un �o pārmaiņu galvenās klīniskas parādības nekomplicētas mehāniskās asfiksijas gadījumā labi izpētītas eksperimentos ar dzīvniekiem. Parasti iz�ķir 5 asfiksijas periodus: priek�asfiksiju; elpas trūkumu; īslaicīgu elpo�anas apstā�anos (jeb miera periodu); terminālo elpo�anu; stabilu elpo�anas apstā�anos. Parasti 5�8 min pēc elpo�anas apstā�anās apstājas arī sirdsdarbība.

Asfiksijas attīstības laikā sākas stipri asinsrites traucējumi. Akūts sirds muskuļu skābekļa bads veicina sirds sarau�anās pavājinā�anos un arteriālā asinsspiediena pazeminā�anos. Asins atplūde no plau�ām tiek traucēta, labā sirds puse pārpildās ar asinīm, attīstās iek�ējo orgānu sastrēguma pilnasinība un seja kļūst ciano-tiska.

Da�u sirds un asinsvadu slimību gadījumos vai akūtas reflek-toras darbības laikā asfiksijas process var apstāties jebkurā fāzē, sirdij pēk�ņi apstājoties. Tad līķim mehāniskās asfiksijas pazīmes ir minimālas vai arī to nav nemaz.

Mehāniskās asfiksijas gadījumos vērojami smagi centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi. Samaņa zūd pirmās minūtes beigās vai otrās minūtes sākumā, bet, ja kakls tiek saspiests ar cilpu, tad daudz ātrāk. Ja asfiksija attīstās lēni, tad pirms samaņas zuduma rodas redzes un dzirdes traucējumi un zūd sāpju sajūta.

Mehānisko asfiksiju raksturo ātri iestājusies adinamija, dez-orientācija un kustību koordinācijas traucējumi. Tāpēc aktīvas kustības vairs nav iespējamas. Zarnu un urīnpū�ļa gludās muskulatūras uzbudināmības pastiprinā�anās, vienā laikā atslābinoties sfinkteriem, veicina izkārnījumu un urīna nepatvaļīgu izdalī�anos. �ī pa�a iemesla dēļ var notikt arī sēklas �ķidruma iztecē�ana.

Asfiksijas pazīmes. Ja cilvēka nāves cēlonis ir bijusi mehāniska asfiksija, tad, izmeklējot viņa līķi, atrodamas vairākas �im nāves veidam raksturīgas pazīmes. Tomēr �ādas pazīmes, ko parasti sauc par vispārasļiktiskām, mēdz būt ne tikai mehāniskas asfiksijas gadījumos vien, bet arī tādos gadījumos, kad nāve iestājusies ātri, piemēram, no sirds un asinsvadu slimībām, elektrotraumas u. c. Bet reizēm ir arī tā, ka mehāniskās asfiksijas gadījumos līķim �ādu pazīmju var nemaz nebūt. Tātad pareizāk būtu runāt nevis par vispārasfiktiskām pazīmēm, bet par ātri iestāju�ās nāves pazīmēm. �ādas pazīmes iedala ārējās un iek�ējās pazīmēs.

Arējās pazīmes ir vairākas.

1. Sīki asinsizplūdumi konjunktīvā. To var būt daudz vai arī tikai da�i, bie�āk tie lokalizējas konjunktīvas pārejas krokās. Ilgsto�as asfiksijas gadījumos �ādi asinsizplūdumi var rasties plakstiņu, sejas, kakla un krū�kurvja aug�ējās daļas ādā, kā arī mutes dobuma gļotādā. Sī pazīme, kas liecina par venozā spiediena paaugstinā�anos un asinsvadu sieniņas caurlaidības palielinā�anos hipoksijas dēļ, ir svarīga, bet nav pastāvīga.

2. Sejas cianoze ir bie�a, tomēr nepastāvīga pazīme. Tā var izzust jau pirmajās stundās pēc nāves, asinīm aizplūstot uz līķa zemakajam daļām. Ja līķis atrodas ar seju uz leju, tad sejas cianoze var rasties arī tajos gadījumos, kad nāves cēlonis nav saistīts ar mehānisko asfiksiju.

3. Izplūdu�i spilgti tum�i violeti līka plankumi. To intensitāte ir atkarīga no asins �ķidruma, jo �ķidras asinis ātri aizplūst uz ķermeņa zemākajām daļām. Tum�i līķa plankumi mēdz būt visos atras nāves gadījumos. Tāpēc �ai pazīmei lielas diagnostiskas nozīmes nav:

4. Nepatvaļīga urinācija, defekācija un sēklas �ķidruma iztecē�ana ne vienmēr liecina par mehānisku asfiksiju; da�reiz �ādas pazīmes vērojamas arī citu nāves veidu gadījumos (elektrotrauma, saindē�anās ar da�ām indēm, pēk�ņa nāve). Secējot sievietes līķi, kas mirusi no mehāniskas asfiksijas, makstī var atrast no dzemdes mutes izkāru�ās gļotas. �īs gļotas Fodas, kad, dzemdes muskulatūrai krampjveidīgi savelkoties, no cervikālā kanāla tiek izspiests gļotu korķis.

Iek�ējas asfiksijas pazīmes ir vairākas.

1. Tum�as �ķidras asinis sirds dobumos un lielajos asinsvados ir pastāvīga mehāniskas asfiksijas pazīme. Tomēr tādas pa�as asinis raksturo arī daudzus citus atras nāves gadījumus. Tum�ā asins krāsa izskaidrojama ar to, ka dzīvie audi izmanto skābekli arī vēl pēc nāves.

2. Labā sirds puse pārpildīta ar asinīm, tāpēc ka ir apgrūtināta asinsrite mazajā lokā. Arī citos ātras nāves gadījumos sirds labajā pusē vienmēr ir vairāk asiņu nekā kreisajā. Tomēr mehāniskas asfiksijas gadījumos asins pildījuma at�ķirība starp abām sirds pusēm vienmēr ir lielāka.

3. Iek�ējo orgānu pilnasiniba atrodama daudzos ātras nāves gadījumos. Tomēr pa�ai par sevi diagnostiskas nozīmes tai nav.

4. Liesas mazasinība ir pazīme, kas novērojama reti. Da�ādi autori to vērtē da�ādi, bet vairums tomēr domā, ka liesas mazasinība kopā ar citiem datiem var noderēt mehāniskās asfiksijas pēcnāves diagnosticē�anai.

5. Sīki asinsizplūdumi zem pleiras un epikarda bie�i atrodami mehāniskas asfiksijas gadījumos. Parasti tie nav lieli � punkta vai sāres grauda lielumā, krāsa ļoti tum�i sarkana, nereti ar zilganu nokrāsu. Asinsizplūdumu skaits var būt da�āds � no da�iem atsevi�ķiem līdz desmit un vairāk. Zem plau�u pleiras tie visbie�āk atrodami uz diafragmālās un starpdaivu virsmas, sirdī � zem epikarda, tā mugurpusē. �ie asinsizplūdumi rodas tāpēc, ka krampju laikā vēnās un kapilāros krasi paaugstinās spiediens, kā arī palielinās asinsvadu sieniņu caurlaidība skābekļa trūkuma dēļ. Mehāniskas asfiksijas gadījumos sīki asinsizplūdumi redzami ne tikai zem serozajiem apvalkiem, bet arī muskuļos un visos iek�ējos orgānos.

Tātad, kaut gan vispārasfiktisko pazīmju skaits ir liels, tomēr starp tām nav nevienas pastāvīgas un mehāniskai asfiksijai īpa�as pazīmes. Tāpēc mehāniskās asfiksijas diagnosticē�anai jābalstās uz vispārējo un atsevi�ķo pazīmju kopumu, kas raksturīgas da�ādiem asfiksijas veidiem. Bez tam katrā gadījumā jāatmet citi nāves cēloņi, kā arī jāņem vērā izmeklē�anas dati par nāves iestā�anās apstākļiem.

Mehāniskās asfiksijas klasifikācija. Pēc ārējā faktora rakstura un iedarbības vietas iz�ķir vairākus mehāniskās asfiksijas veidus.

1. Kakla saspie�ana (strangulācija): a) pakār�anās, b) no�ņaug�ana ar cilpu, c) no�ņaug�ana ar rokām.

2. Krū�u un vēdera saspie�ana.

3. Elpo�anas atveru un elpo�anas ceļu aizspie�ana: a) mutes un deguna aizspie�ana, b) elpo�anas ceļu aizsprosto�ana ar sve�ķermeņiem, c) noslīk�ana.

Visbie�āk novērojami pakār�anās (ap 60%) un noslīk�anas gadījumi (līdz 30%), pārējie mehāniskās asfiksijas veidi ir daudz retāki.

Par pakār�anos sauc kakla saspie�anu ar cilpu, kad uz tās gulstas visa ķermeņa vai kādas tā daļas svars. Sakarā ar to iz�ķir pilnīgu un nepilnīgu pakār�anos. Nepilnīga pakār�anas vērojama daudz bie�āk. Līķa poza pakār�anās gadījumā var būt da�āda. Pakār�anās var notikt stāvus, tupot uz ceļiem, sēdus vai guļus.

Parasti pakar�anas notiek cilpa. Tomēr aprakstīti ari gadījumi, kad kakls ir saspiests koka �āklī, starp sētas dēļiem, kā arī starp automa�īnas durvīm un kabīni. Kaklu var saspiest arī krēsla atzveltne, galda vai taburetes �ķērskoks, kad galva ir attiecīgā stāvoklī un kad tās svars ir pietiekams, lai iestātos nāve.

Cilpas atkarībā no materiāla, no kura tās ir pagatavotas, nosacīti var iedalīt mīkstās, pacietās un cietās. Mīkstās cilpas tiek taisītas no veļas, �allēm, dvieļiem u. tml. Da�os gadījumos par tādu cilpu var noderēt apģērba apkakle. Pacietās visbie�āk lietotās cilpas tiek pagatavotas no virvēm, auklām, siksnām un jostām. Cietām cilpām tiek izmantoti elektriskie vadi un stieples.

Cilpas var būt slīdo�as un nekustīgas. Pēdējās savukārt var iedalīt vaļīgās un cie�ās. Cie�ās cilpas sasien cie�i pie kakla. Vaļīgās cilpas veido loku, kam galva viegli iet cauri. Ķermeņa svara ietekmē vaļīgā cilpa saspie� kakla priek�ējo un sānu virsmas, bet zods un apak��okļa leņķi neļauj galvai no cilpas izslīdēt. Pēc apti-numu skaita ap kaklu rievas var būt vienkār�as, divkār�as, trīskār�as vai vairākkārtīgas. Pēc mezgla sasie�anas veida da�reiz var noteikt slepkavas vai pa�nāvnieka profesiju (jūrnieks, zvejnieks, audējs u. c.).

Cilpas stāvoklis pakār�anās gadījumos var būt da�āds. Parasti cilpai ir slīps aug�upejo�s virziens uz mezgla pusi. Tipisks cilpas stāvoklis ir tad, kad mezgls atrodas kakla mugurpusē vai pakausī; sānu, kad mezgls atrodas kakla labajā vai kreisajā pusē, un atipisks, kad mezgls atrodas zem zoda vai sejas apak�ējā daļā (53. un 54. att.).

Ņemot vērā to, ka kakla orgāni pakār�anās gadījumos tiek saspiesti, bet ne vienmēr cilpai ir mezgls, J. Mi�ins (1974) ieteic iz�ķirt �ādus cilpas stāvokļus: priek�ējo (kad cilpa saspie� kakla priek�ējo un vājāk sānu virsmas); pakaļējo (kad tiek saspiesta kakla mugurpuse un daļēji sāni); sānu (kad tiek saspiesta galvenokārt vai nu labā, vai kreisā kakla sānu puse); jostveida (kad cilpa cirkulāri apņem kaklu) un retus stāvokļus (kad cilpa atrodas starp zodu un muti, pāri mutei, zem deguna u. c.).

Nāves ģenēze pakār�anās gadījumos. Atkarībā no cilpas stāvokļa kakla saspie�anas gadījumos notiek �ādas pārmaiņas: pilnīgi vai daļēji tiek pārtraukta gaisa iekļū�ana plau�ās; tiek saspiesti kakla asinsvadi, galvenokārt jūga vēnas un miega artērijas; strauji paaugstinās intrakraniālais spiediens; tiek saspiesti kakla nervi (klejotājnervs un simpātiskais nervs); da�reiz tiek saspiests miega mezgla apvidus, kas atrodas kopējās miegartērijas sazarojuma vietā.

Pilnīgs vai daļējs aizdegunes nosprostojums ar mēles sakni, kas pagriezusies uz mugurpusi un uz aug�u un apgrūtina vai pārtrauc gaisa iekļū�anu plau�ās, ir svarīgs, tomēr ne galvenais faktors nāves ģenēzē. Eksperimentāli pierādīts, ka, pakarot traheoto-mētus dzīvniekus, kam cilpa uzlikta aug�pus traheostomas un tādējādi plau�ās gaiss varējis iekļūt, nāve iestājusies tikpat ātri kā kontroles dzīvniekiem.

Svarīga nozīme nāves ģenēzē ir miegartēriju saspie�anai, kas rada akūtu skābekļa trūkumu galvas smadzenēs. Tomēr pieredze rāda, ka miegartēriju saspie�anas pakāpe ne vienmēr ir tāda, lai pilnīgi pārtrauktu smadzeņu apgādi ar asinīm, piemēram, cilpas atipiskā vai sānu stāvokļa gadījumos.

Saspie�ot jūga vēnas, kas notiek diezgan vaļīgas cilpas gadījumos, tiek traucēta asins atplūde no galvaskausa dobuma, kas tad strauji paaugstina intrakraniālo spiedienu. Intrakraniālais

145

spiediens sevi�ķi strauji paaugstinās tajos gadījumos, kad pa nepilnīgi saspiestām miega un mugurkaulāja artērijām asinis joprojām pieplūst galvas smadzenēm. Intrakraniālā spiediena krasas paaugstinā�anās sekas ir galvas smadzeņu garozas un dzīvībai svarīgo centru saspie�ana, kam ļoti ātri (1�2 s laikā) pievienojas samaņas zudums, kas beidzas ar elpo�anas apstā�anos.

Tādējādi intrakraniālā spiediena strauja paaugstinā�anās un ar to saistītie galvas smadzeņu garozas un dzīvībai svarīgo centru akūti funkcijas traucējumi ir viens no galvenajiem un vado�ajiem mehānismiem nāves ģenēzē pakār�anās gadījumos.

Bez tam nāves ģenēzē liela nozīme ir arī klejotājnervu, it īpa�i aug�ējo balsenes nervu saspie�anai un izstiep�anai, galvenokārt gadījumos, kad cilvēks slimo ar sirds un asinsvadu slimībām vai arī tam ir pastiprināta sirds uzbudināmība. Tad nāve var iestāties ļoti ātri, sirdij pēk�ņi apstājoties. Sados gadījumos vispārasfiktis-kās pazīmes līķim var būt minimālas vai arī to var nebūt nemaz. Pirmreizēja sirds apstā�anās novērojama arī tad, kad tiek saspiests miega mezgla apvidus. Da�i autori (01brycht, 1964) ātrās nāves ģenēzē pakār�anās gadījumos lielu nozīmi pie�ķir kopējās mieg-artērijas izstiep�anai, kaut arī miega sinusa josla nemaz nav traumēta. Izmeklējot miegartērijas, var atrast intimas plīsumus bifur-kācijas tuvumā (Amjusa pazīme) un asinsizplūdumus miega sinusa adventīcijā (Martina pazīme).

Da�os gadījumos �aura un cieta cilpa, dziļi iespiezdamās kakla mīkstajos audos, var saspiest simpātisko nervu; tad �ī nerva maksimālās saspie�anas pusē sa�aurinās acs zīlīte (paralītiskā mioze). Ir atzīts, ka nevienādas acu zīlītes liecina par pakār�anos, cilvēkam dzīvam esot.

Uzskats, ka pakār�anās gadījumos nāve iestājas no mugurkaulāja kakla daļas bojājuma un muguras smadzeņu traumas, tagad ir atmests. Līķu mugurkaulāja kakla daļas rūpīgi rentgenogrā-fiski un tomogrāfiski kontroles izmeklējumi, kā arī sasaldētu līķu zāģējumi (01brycht, 1964) ir pierādīju�i, ka parastos pakār�anās apstākļos nekādas pārmaiņas kakla skriemeļos nenotiek.

Līķa izmeklē�ana pakār�anās gadījumos. Galvenā kakla saspie�anas pazīme pakār�anās gadījumos ir strangulācijas rieva jeb cilpas negatīvs nospiedums. Strangulācijas rieva ir rūpīgi jāizpētī un jāapraksta. Jāpievēr� uzmanība tās lokalizācijai un virzienam, atsevi�ķu iespiedumu skaitam, starpvalnī�iem un to augstumam, katra iespieduma platumam un dziļumam, krāsai, blīvumam un rievas dibena reljefa īpatnībām. Katrā ziņā jāapskata galvas matainā daļa pakau�a apvidū, kur var būt atrodamas cilpas mezgla nospieduma pēdas.

Visbie�āk rieva pakār�anās gadījumos atrodama kakla aug�ējā daļā. Priek�pusē tā parasti atrodas balsenes vairogskrim�ļa aug�ējās malas līmenī vai nedaudz augstāk par to (55. att.). Da�reiz, kad cilpa uzlikta zemu, bet pakār�anās brīdī tā savilkdamās slīd uz aug�u, bie�i izveidojas divas rievas. Āda starp �īm rievām ir

nobrāzta, pie tam sīki epidermas raga kārtas lēveri pabīdīju�ies uz aug�u. Abas rievas parasti nav vienādas: apak�ējā ir seklāka, bet aug�ējā � dziļāka.

Tipiskos pakār�anās gadījumos rievai kakla sānos ir aug�upejo�s virziens no priek�puses uz mugurpusi un atkarībā no cilpas veida tās gali vai nu savienojas leņķī, vai starp tiem paliek nebojātas ādas sprauga.

Pēc cilpas aptinumu skaita ap kaklu un to savstarpējā atstatuma strangulācijas rievas var būt viena, divas, trīs vai vairākas. Tās var iet paralēli vai arī var savā starpā krustoties. Āda, kas saspiesta starp atsevi�ķiem cilpas aptinumiem, veido starpvalnī�us, kuru virsotnēs var rasties asinsizplūdumi (56. att.). �ādi asins-izplūdumi tiek uzskatīti par vienu no pazīmēm, ka rieva radusies, cilvēkam vēl dzīvam esot.

Rievas platums galvenokārt atkarīgs no cilpas resnuma. Tomēr, kad vairāki cilpas aptinumi cie�i piekļaujas cits citam, var rasties viena plata rieva. Cilpas, kas pagatavotas no tieva un cieta materiāla, rada �auras rievas, bet mīkstas cilpas savukārt rada platas, da�reiz seklas vai pat nemanāmas rievas, it īpa�i gadījumos, kad sekcija tiek izdarīta drīz pēc nāves iestā�anās. Rievas platums visā tās garumā var būt nevienāds, tāpēc tā jāmērī visapkārt kaklam.

Rievas dziļums atkarīgs galvenokārt no cilpas resnuma un spēka, ar kādu tā saspiedusi kaklu. Jo �aurāka un cietāka ir cilpa, jo dziļāka rieva. Rievas īpatnība pakār�anās gadījumos ir tās nevienmērīgais dziļums da�ādās kakla vietās. Parasti rieva ir visdziļākā un vislabāk saskatāma tajās vietās, kur cilpa viscie�āk saspiedusi kaklu. Mīkstas un platas cilpas var radīt grūti saskatā-

mus bāli zilganus, da�reiz nenoteiktas formas ādas plankumus, kas apgrūtina �o rievu diagnosticē�anu.

Bālas dabiskas ādas krokas uz lika plankumiem vai apkakles nospieduma joslas var izskatīties līdzīgas strangulācijas rievām. Tās jāprot at�ķirt no īstajām cilpas iespiestajām rievām kakla ādā.

Da�kārt �aura strangulācijas rieva var būt paslēpta ādas dabiskajās krokās.

Strangulācijas rievas dibens var būt vai nu mīksts, vai blīvs. Ja āda stipri saspiesta, tad parasti diennakts beigās rieva kļūst blīva, kas jūtams, kad to aptausta; tā ir dzeltenīgi pelēka, brūngana vai pat tum�i brūna. Cietai cilpai ir arī blīvāka rieva. Rievas blīvumu ietekmē arī atra�anās laiks cilpā.

Rievas dibena reljefs da�reiz ir tik raksturīgs, ka pēc tā var spriest par cilpas materiāla īpatnībām. Ja cilpa taisīta no virves ar labi iz�ķiramiem tinumiem, tad rieva var izskatīties kā paralēlu slīpu iespiedumu virkne; iespiedumus citu no cita atdala nebojātas ādas apvidi. Raksturīgs nospiedums paliek pēc cilpas, kas taisīta no siksnas. Tad rievai ir skaidras līdzenas iespiestas malas, it īpa�i tajās vietās, kas atrodas pretējā pusē sprādzei vai mezglam. Da�reiz �ādas rievas vidū redzami siksnas caurumiņu nospiedumi apaļu zilganu vai sarkanzilganu laukumu veidā.

Viens no galvenajiem jautājumiem, izmeklējot līķi, kas izņemts no cilpas, ir tāds, vai strangulācijas rieva radusies, cilvēkam vēl dzīvam esot vai pēc nāves. Rieva pati par sevi vēl neliecina, ka

nāve iestājusies sakarā ar pakār�anos, jo, arī līķi pakarot, uz tā kakla var rasties tipiska strangulācijas rieva. Tāpēc ekspertam īpa�a uzmanība jāpievēr� tām pazīmēm, kas liecina, ka cilvēks pakār�anās bridi bijis dzivs.

Pazīmes, kas liecina, ka pakār�anās brīdī cilvēks bijis dzīvs, ir vairākas.

1. Asinsizplūdumi ādas virsējos slāņos starpvalnī�a virsotnē. �os asinsizplūdumus konstatēt, kā arī izpētīt to raksturu vislabāk var izolētos kakla ādas lēveros ar binokularo stereoskopisko mikroskopu (MBC-2) atstarotā vai caurplūsto�ā apgaismojumā. Palielināts un telpisks rievas attēls dod iespēju atrast tādas detaļas, kuras nav iespējams konstatēt ar citiem paņēmieniem.

2. Asinsizplūdumi kakla zemādas audos un muskuļos. Asinsizplūdumus, bet da�reiz arī plīsumus visbie�āk var atrast galvas grozītājmuskuļos, it īpa�i to piestiprinā�anās vietās krū�kaulam un atslēgas kauliem.

3. Asinsizplūdumi un krū�kurvja un plecu joslas muskuļu plīsumi, kas rodas, muskuļiem krampjaini saraujoties pakār�anās brīdī.

4. Kopējās miegartērijas intimas plīsumi tās sazaro�anās vietā ar nelieliem asinsizplūdumiem plīsumu malās.

5. Balsenes skrim�ļu vai zemmēles kaula radziņu lūzumi ar asinsizplūdumiem apkārtējos mīkstajos audos. Lūzumi bie�āk atrodami pusmū�a un veciem cilvēkiem.

6. Anizokorija, kas rodas, kad ar cilpu spēcīgi tiek saspiesta galvenokārt viena kakla puse.

Vairāku autoru pētījumi (I. Dumarevska, 1955; 1. Koncēvi�a, 1962, 1968; A. Krāts, 1962, u. c.) liecina, ka tādas intravitālas pakār�anās pazīmes kā asinsizplūdumi zemādas audos, strangulācijas

rievā un starpvalnītī, kā arī miegartērijas intimas plīsumi jano-vērtē uzmanīgi, jo tādas pa�as parmaiņas var rasties arī pēc nāves, pakarot cilpā līķi drīz pēc nāves iestā�anās.

Dzīves laikā radu�ās strangulācijas rievas histoloģiskā izmeklē�anā atrodami pilnasinīgi kapilāri un ekstravazāti rievas malās uz ādas robe�as ar zemādas audiem, stāze, leikocītu malas stāvoklis un �ūnu infiltrācija, ādas tūska malu un starpvalnī�u apvidū, trombi artērijās, epidermas Malpīgija slāņa �ūnu duļķaina uzbrie-�ana, ādas tinktoriālo īpa�ību pārmaiņas rievas apvidū (bazofilija, metahromazija), kā arī muskuļu �ķiedru pārmaiņas cilpas nospieduma vietā (�ķērssvītrojuma izzu�ana, graudainais sabrukums, �ķiedru viļņainība). Par ticamākām pazīmēm, kas liecina, ka strangulācijas rieva radusies, cilvēkam dzīvam esot, uzskatāmas adas nervu elementu un nervu stumbru reaktīvās pārmaiņas (L. Mos-kaļenko, 1965).

Pēdējā laikā ir ieteiktas vairākas histoķīmiskas strangulācijas rievu izmeklē�anas metodes, kas pamatojas uz da�ādu fermentu aktivitātes pārmaiņu konstatē�anu, kā arī kopējā un brīvā hist-amīna daudzuma pārmaiņu noteik�anu pēc nāves iestā�anās.

Ja uz līķa, kas izņemts no cilpas, vai arī uz viņa drēbēm atrasti kādi traipi vai bojājumi, jānoskaidro to raksturs un izcel�anās, ņemot vērā, ka katrs no tiem ir varējis rasties, cīnoties ar pretinieku vai aizsargājoties no tā. Nobrāzumi, asinsizplūdumi un reizēm arī sistas brūces var rasties, ķermenim atsitoties pret apkārtējiem cietiem priek�metiem krampju laikā vai neuzmanīgi to izņemot no cilpas.

No�ņaug�anas gadījumos cilpa ap kaklu tiek savilkta ar rokām, visbie�āk ar kāda cita cilvēka rokām, vai arī citādā veidā, tikai ne ar ķermeņa svaru. Parasti cilpu apliek cie�i ap kaklu un mezglu sasien priek�pusē vai mugurpusē, retāk sānos. Da�reiz mezgla vietā tiek izmantots kāds priek�mets � koka gabals vai kāds cits garāks priek�mets, ko ieliek cilpā, un tad cilpu sagrie�. Da�reiz cilpu uzmet uz kakla sēdo�am vai gulo�am cilvēkam un, nesasienot tās galus, velk aiz tiem uz mugurpusi, tādējādi saspie�ot kakla priek�pusi un sānus. Cilpas, ko lieto no�ņaug�anai, parasti tiek taisītas no mīksta vai pacieta, retāk cieta materiāla. Da�reiz par cilpām kļūst da�ādi apģērba gabali (kaklasaites, kaklauti, �alles un lakati), kuru gali iekļūst ma�īnu kusto�ās vai rito�ās daļās.

Cilpas darbības mehānisms uz kaklu no�ņaug�anas gadījumos galvenos vilcienos ir tāds pats kā pakār�anās gadījumos. At�ķirība tikai tā, ka no�ņaug�anas gadījumos bie�āk vērojams balsenes aug�ējā nerva un miega mezgla reflcksogēno joslu kairinājums un notiek pēk�ņa sirds apstā�anās. Ja kakls tiek saspiests lēni un pamazām, tad asfiksijas pazīmes var būt ļoti spilgtas � seja ir zilgana un pietūkusi, sejas ādā, acu konjunktīvā un mutes gļotādā daudz asinsizplūdumu. Krampju brīdī bie�i var izdalīties izkārnījumi un urīns.

Strangulācijas rieva no�ņaug�anas gadījumos ar cilpu at�ķirībā no pakār�anās bie�āk ir horizontāla un apņem visu kaklu, t. i., tā ir noslēgta un vienmērīga visā garumā. Kakla priek�pusē strangulācijas rieva parasti atrodas vairogskrim�ļa līmenī vai zem tā. Ja zem cilpas palikts kāds mīksts priek�mets, rieva var būt nevienmērīga vai pat nenoslēgta. Da�reiz, kad cilpa kaklu ir stipri saspiedusi, zemādas audos un muskuļos strangulācijas rievas apvidū redzami asinsizplūdumi; bie�āk nekā pakār�anās gadījumos atrodami vairogskrim�ļa radziņu un citu balsenes skrim�ļu lūzumi.

Mēdz būt gadījumi, kad upuri vispirms no�ņaudz ar cilpu, bet pēc tam tai pa�ā cilpā pakar. Tad uz kakla var rasties divas strangulācijas rievas, kas sadalās leņķī. Viena no tām ir cirkulāra un horizontāla, bet otrai ir slīps virziens uz aug�u, un tās gali vērsti uz cilpas mezgla pusi. Starp rievām, cilpai pārbīdoties, līķi pakarot, var būt epidermas nobrāzumi. Da�reiz, kad starp upura no�ņaug�anu un pakār�anu laiks ir |oti īss, abas rievas maz at�ķiras viena no otras, un tāpēc bie�i vien ir grūti at�ķirt, kura no tām radusies, cilvēkam vēl dzīvam esot.

No�ņaug�anas gadījumos ar rokām kakls tiek saspiests ar vienu vai abām rokām. Tādā veidā tiek saspiesti kakla asinsvadi un nervu stumbri, sa�aurināts trahejas lūmens, bet da�reiz, saspie�ot balseni no sāniem, pilnīgi tiek aizvērta balss sprauga. Roku pirkstu spiediens var radīt tik spēcīgu balsenes aug�ējā nerva un miega mezgla kairinājumu, ka sirds un elpo�ana reflektoriski apstājas jau pa�ā �ņaug�anas sākumā.

No roku spiediena uz kakla rodas da�ādi bojājumi. Norobe�oti nagu un pirkstu galu nospiedumi, kas izskatās kā lokveida vai pus-mēnessveida nobrāzumi, un ieapaļi asinsizplūdumi ir tad, kad upuris ātri zaudē samaņu un nevar pretoties. So bojājumu atra�anās ir atkarīga no rokas (vai roku) stāvokļa uz kakla no�ņaug�anas brīdī.

Visbie�āk upuris no�ņaug�anas brīdī pretojas, tāpēc bojājumi uz kakla ādas var būt nekārtīgi, ar noslīdējuma pēdām � neregulāras gareniskas formas nobrāzumiem, kuru virziens ir da�āds. Parasti visvairāk bojājumu � asinsizplūdumu ir nevis ādā, bet gan zemādas audos un muskuļu starpaudos, ap balseni, barības vadu, vairogdziedzeri, miegartēriju adventīcijā un kakla muskuļos. Bie�i atrodami zemmēles kaula radziņu, kā arī balsenes un trahejas skrim�ļu lūzumi.

Ja upuris spēcīgi pretojas, tad vienlaicīgi ar bojājumiem uz kakla var rasties bojājumi � nobrāzumi un asinsizplūdumi arī citās ķermeņa daļās. Da�reiz, kad upura krū�kurvis tiek saspiests ar celi, atrodami ribu lūzumi un aknu plīsumi.

Reizēm, kad kakls ir saspiests ar rokām caur mīkstiem priek�metiem, ne ādā, ne kakla mīkstajos audos nekādi bojājumi nav atrodami.

Pa�no�ņaug�anās ar rokām nav iespējama, jo ļoti ātri sākas adinamija un samaņas traucējumi; tāpēc kakla saspie�ana tiek pārtraukta jau pa�ā no�ņaug�anās mēģinājuma sākumā. Ar no�ņaug�anu visbie�āk tiek nogalināti bērni, sievietes un veci cilvēki, kas slepkavam nespēj pienācīgi pretoties. No�ņaugt ar rokām pieaugu�u veselu vīrieti ir daudz grūtāk.

�īs mehāniskās asfiksijas veids ir vai nu tikai krū�u, tikai vēdera, vai krū�u un vēdera vienlaicīga saspie�ana ar kādu smagu, masīvu un trulu priek�metu, piemēram, ar apgāzu�ās smagās automa�īnas bortu, betona plātni, atlūzu�u ie�a gabalu, nozāģētu koku

u. tml. Krū�u un vēdera saspie�ana stipri ierobe�o vai pilnīgi pārtrauc elpo�anas kustības, kā arī rada lielus asinsrites traucējumus plau�ās un galvas smadzenēs. Atkarībā no saspieduma lokalizācijas un tā, cik spiediens bijis stiprs, nāve var iestāties da�ādā laikā.

Jaunpiedzimu�iem un zīdaiņiem pietiek ar stingru satī�anu autiņos vai vieglu krū�kurvja saspie�anu ar plaukstu, lai pārtrūktu elpo�anas kustības un iestātos nāve no asfiksijas.

Asfiktiskās nāves pazīmju izpausme ir atkarīga no saspie�anas spēka un ilguma. Spēcīga krū�u un vēdera saspie�ana parasti īsā laikā beidzas ar elpo�anas un asinsrites apstā�anos un nāvi, pie tam asfiksijas pazīmes ir minimālas. �ādos gadījumos parasti atrodami slēpti bojājumi � ribu lūzumi un iek�ējo orgānu (aknu, liesas) plīsumi.

Nepilnīgas, bet ilgsto�as krū�u un vēdera saspie�anas gadījumos, kad elpo�ana ir stipri apgrūtināta un asinsrites traucējumi aug�ējā dobajā vēnā un mazajā asinsrites lokā sākas pamazām, asfiksijas pazīmes ir sevi�ķi spilgtas. Seja pietūkst, kļūst tum�i zilgana ar daudziem sīkiem vai lielākiem asinsizplūdumiem ādā, plakstiņu konjunktīvā un sklērās (ekhimotiskā maska � 57. att.). Acsāboli da�reiz izspie�as no orbītām un kakla vēnas pārpildās ar asinīm. Zilganums un sīki asinsizplūdumi redzami arī uz kakla un krū�kurvja aug�ējās daļas. Uz tām ķermeņa daļām, kas biju�as saspiestas, redzams veļas auduma zīmējuma nospiedums, bet uz atklātajām daļām � spiedēja priek�meta virsmas reljefs.

Sekcijā redzams, ka sirds ir pārpildīta ar tum�ām asinīm, iek�ējos orgānos liels venozo asiņu sastrēgums, lielperēkļu asinsiz-plūdumi galvas ādā, kakla mīkstajos audos, daudz sīku asinsizplūdumu zem pleiras un epikarda, kā arī trahejas un bronhu gļotādā. īpatnēja aina vērojama plau�ās: tās ir palielinātas, pietūku�as, ar mērenu gaisa daudzumu un ir spilgti sarkanas kā virspusē, tā griezumā. �ādu plau�u stāvokli sauc par �karmīna tūsku�, kas izskaidrojama ar to, ka asinis, kas lielā daudzumā sastrēgu�as plau�ās, ir piesātinātas ar skābekli un neplūst uz lielo asinsrites loku. Histoloģiskajā izmeklē�anā plau�ās asinsvadi un kapilāri ir pilnasinīgi, atrodami tūskas un atelektāzes perēkļi.

Nosmacē�anu, aizspie�ot muti un degunu, parasti izdara ar kādu mīkstu priek�metu � lakatu, palagu, spilvenu, retāk ar plaukstu. Da�reiz vienā laikā tiek saspiests kakls un krū�kurvis. No-smak�ana var notikt arī nelaimes gadījumā, kad cilvēki, kas slimo ar epilepsiju vai ir smagā alkohola reibumā, pakrīt ar seju uz leju, iespiezdamies spilvenā vai kādos citos mīkstos priek�metos.

Tā kā mutes un deguna aizspie�anas gadījumos rodas tipiska asfiksijas aina, tad sekcijā nereti atrodamas tikai pēk�ņas nāves pazīmes, turpretī specifisko pazīmju var nemaz nebūt. �ādos gadījumos noteikt nāves cēloni ir ļoti grūti.

Sī nāves veida diagnosticē�anā liela nozīme ir bojājumiem, kas rodas nosmacē�anas laikā. Visbie�āk �os bojājumus rada roka, kas aizspie� muti un degunu, vai arī kāda nosmacē�anai lietota priek�meta virsmas grumbuļi. Sejas ādā redzami nelieli asins-izplūdumi un virspusēji nobrāzumi, kas da�reiz ir diezgan lieli un sākumā maz manāmi, bet vēlāk pergamentējas. Uz lūpu gļotādas no zobu malām un robiņiem var rasties nobrāzumi, asinsizplūdumi un nelielas brūcītes.

Mutē, deguna ejās, balsenē vai trahejā da�reiz atrodami sīki sve�ķermeņi (pūkas, diegu galiņi, vates piciņas), kurus cietu�ais aspirējis ar elpu nosmak�anas brīdī lādos gadījumos, kad smacē�anai lietots kāds mīksts priek�mets.

Tā dēvētajos bērnu �nogulē�anas� gadījumos, kad matē aizmieg, barodama bērnu ar krūti un ar krūts dziedzeri aizklāj tam seju, parasti bez ātras nāves pazīmēm nekādas citas pārmaiņas nav atrodamas. Da�reiz baro�ana ar krūti sagadās vienā laikā ar pēk�ņu bērna nāvi no kādas slimības (pneimonijas, bronhiolīta u. c.). Rūpīga iek�ējo orgānu histoloģiska izmeklē�ana dod iespēju noskaidrot īsto nāves cēloni.

Nāve elpo�anas ceļu nosprosto�anas gadījumos var iestāties, iesprūstot kompaktiem sve�ķermeņiem balsenē vai trahejā, piepildot traheju un bronhus ar sīkiem sve�ķermeņiem, da�reiz asins recekli, kā arī aspirējot atvemtās barības masas stiprā alkohola reibumā.

Elpo�anas ceļos var iekļūt arī nesako�ļātas barības gabali (gaļa, speķis u. c.) lielā steigā ēdot, pēk�ņās izbailēs, rī�anas kustību koordinācijas traucējumu gadījumos alkohola reibumā un cilvēkiem, kas slimo ar da�ām centrālās nervu sistēmas slimībām. Da�reiz elpo�anas ceļos var iekļūt salūzu�u zobu protē�u daļas. Aprakstīta kāda futbolista nāve sacīk�u laukumā, kas, sizdams pa bumbu, aspirējis ko�ļājamo gumiju.

Bērni ar sve�ķermeņiem aizrijas bie�āk nekā pieaugu�ie, jo tie ņem mutē da�ādus sīkus priek�metus (monētas, pogas, skrūves, spēļu kauliņus u. tml.) un kliedziena, smieklu vai izbaiļu laikā tos ar elpu ierauj iek�ā.

Nāve elpo�anas ceļu nosprosto�anas gadījumos ar sve�ķermeņiem var būt ne tikai nelaimes gadījums, bet arī slepkavība, galvenokārt bērnu, it īpa�i jaunpiedzimu�o. Sai nolūkā bērna mutē tiek iebāzti kādi mīksti priek�meti (lakati, lupatas, vates pikas u. tml.), tamponējot ar tiem mutes dobumu līdz rīkles pakaļējai sienai. Ar �ādu paņēmienu var nogalināt arī pieaugu�os, bet gan tikai novājinātus cilvēkus vai personas, kas atrodas stiprā alkohola reibumā.

Gadījumos, kad ir aizdomas, ka nāve iestājusies no elpo�anas ceļu nosprosto�anas, pirms orgānu kompleksa izņem�anas jāpārgrie� balsenes un trahejas lūmens. �ī mehāniskās asfiksijas veida pēcnāves diagnosticē�ana, ja elpo�anas ceļos atrodami sve�ķermeņi un ja ir skaidri redzamas ātras nāves pazīmes, parasti nav grūta. Nāve var iestāties arī no pēk�ņas sirdsdarbības apstā�anās, iesprūdu�ajiem sve�ķermeņiem reflektoriski iedarbojoties no aug�ējo elpo�anas ceļu gļotādas. �ādos gadījumos asfiktiskās nāves pazīmju da�reiz nemaz nav.

Elpo�anas ceļu lūmens var aizsprostoties arī, ieelpojot sīkus sve�ķermeņus, piemēram, smiltis, graudus, miltus vai smalkus izded�us. �ie sve�ķermeņi parasti atrodami mutes dobumā, balsenē, trahejā un bronhos. Jo sīkākas ir daļiņas, jo dziļāk tās iekļūst bronhos. �īs daļiņas tiek ne vien ieelpotas, bet arī norītas. Tāpēc tās bie�i atrodamas arī kuņģī un pat zarnās. �ī mehāniskās asfiksijas veida diagnosticē�ana parasti nekādas grūtības nerada.

Viens no mehāniskās asfiksijas veidiem, kad tiek aizsprostoti elpo�anas ceļi, ir atvemto barības masu aspirācija. Tā var notikt, piemēram, lielā reibumā, kad uznāk vem�ana, bet klepus reflekss ir stipri nomākts. Visdziļāk, pat līdz alveolām, tiek aspirētas �ķidras un pus�ķidras masas, blīvāki barības gabaliņi parasti iestrēgst attiecīga kalibra bronhos.

Sekcijā redzama akūta plau�u emfizēma; tās ir grumbuļainas. Pārgrie�ot plau�u audus un tos saspie�ot, no bronhiem iztek kuņģa saturs. Aug�ējo elpo�anas ceļu gļotāda parasti ir ļoti pilnasinīga, pietūkusi, zilgani sarkanā krāsā, kas radusies no kuņģa sulas, kura ir atvemtajās barības masās, kairino�ās iedarbības. Sekcijas rezultāti katrā ziņā jāpapildina ar plau�u gabaliņu, kas ņemti no da�ādām plau�u vietām, histoloģisko izmeklē�anu.

Kuņģa saturs trahejā un pat lielajos bronhos vēl nav pietiekams pamats, lai diagnosticētu aizrī�anos ar atvemtajām barības masām, jo līķa transportē�anas, kā arī nemākulīgas pirmās medicīniskās palīdzības gadījumos, piemēram, izdarot mākslīgo elpinā�anu, kuņģa saturs var viegli no kuņģa ieplūst aizdegunē, bet no turienes trahejā un lielajos bronhos. Tāpēc galīgo atzinumu par to, vai kuņģa saturs iekļuvis elpo�anas ceļos, cilvēkam vēl dzīvam esot vai pēc viņa nāves, var dot, tikai pamatojoties uz sekcijas un rūpīgas plau�u histoloģiskas izmeklē�anas rezultātiem, kā ari ņemot vērā ziņas par nāves iestā�anās apstākļiem.

Par noslīk�anu sauc tādu mehāniskās asfiksijas veidu, kad �ķidrums nosprosto elpo�anas ceļus. Par noslīk�anas vidi, izņemot ūdeni, var būt arī �ķidri dubļi, nafta, petroleja, minerāl-eļļas un da�ādi tvertnēs glabājamie �ķidrumi rūpniecībā (alus, sīrups u. tml.). Lai noslīktu, nemaz nav vajadzīgs visam ķermenim nogrimt �ķidrumā. Noslīkt var arī bļodā vai peļķē, kad mute un deguns atrodas ūdenī un ūdens tiek aspirēts plau�ās.

Parasti domā, ka, nogrimstot ūdenī, sākumā notiek reflekto-riska elpo�anas apstā�anās. Pēc tam rodas ieelpo�anas aizdusa. Sājā laikā ūdens iekļūst elpo�anas ceļos, sākumā gan sekli, tāpēc ka ūdens kairina gļotādu un daļa ūdens ar klepu tiek izgrūsts laukā. Drīz vien ieelpo�anas aizdusa pāriet izelpo�anas aizdusā, zūd samaņa, zīlītes kļūst platākas, sākas krampji un reflektoriska ūdens rī�ana. Aizsargrefleksi drīz vien zūd, un ūdens bez traucējumiem iekļūst plau�ās. Elpo�ana uz īsu brīdi apstājas, tad atkal sākas no jauna terminālās elpo�anas veidā, un �ai laikā ūdens arvien dziļāk iekļūst plau�ās. Sirds apstājas, kad elpo�ana galīgi ir apstājusies.

Eksperimentāla slīk�anas norises izpēte ar mūsdienu organisma galveno dzīvības funkciju reģistrē�anas metodēm (L. Ļebe-deva, 1962) ir noskaidrojusi da�as novirzes no vispārpieņemtās slīk�anas fā�u jeb periodu secības. Izrādījies, ka, dzīvniekiem slīkstot, bie�i vērojama pēk�ņa sirds apstā�anās jau 2,5 min pēc ķermeņa nogrim�anas sakarā ar sirds vēderiņu mirdzē�anu. Elpo�ana apstājas vēlāk � pēc 3,5�5 min.

Noslīk�anas diagnostika. Noslīk�anu vieglāk diagnosticēt svaigiem līķiem. Pū�anas ietekmē slīk�anas pazīmes parasti izzūd, un

�ī nāves veida diagnosticē�ana ir grūta vai pat pilnīgi neiespējama.

Cilvēka noslīk�anas pazīmes ir �ādas: noturīgas baltas sīkbur-buju putas ap nāsīm, muti un elpo�anas ceļos; akūta plau�u emfi-zēma; asinsizplūdumi zem pleiras (Rasskazova�Lukomska plankumi); noslīk�anas vides �ķidrums spārnkaula dobumā; kuņģī ierīts �ķidrums; sa�ķidrinātas asinis kreisajā sirds vēderiņā un asins hemolīzes parādības asinsvados; planktons un pseidoplanktons asinīs un iek�ējos orgānos; vispārasfiktiskas pazīmes.

Noturīgas baltas sikburbuļu putas ap nāsīm, muti un elpo�anas ceļos (58. att.), kas rodas, ūdenim sajaucoties ar gaisu un elpo�anas ceļu gļotām, ir svarīga pazīme, kas liecina par aktīvām elpo�anas kustībām slīk�anas brīdī. �īs putas ir ļoti noturīgas, tās neplīst pat, uzspie�ot ar pirkstu, bet gan tikai salīgojas.

Putu ra�anos alveolās un bronhos sekmē arī no alveolu epitēlija izskalotās virsmas aktīvās vielas (J. Ziņenko, 1970).

�ī pazīme ir ļoti vērtīga, bet nav pastāvīga. Putas ap nāsīm un muti atrodamas 42%, bet elpo�anas ceļos � 58% gadījumu (S. Didkovska, 1970).

Akūta plau�u emfizēma ir viena no galvenajām un visbie�ākajam noslīk�anas pazīmēm. Palielinātās plau�as ar savām malām aizsedz videni, bet to mugurpusē un sānos rodas paralēli ribu nospiedumi. Plau�u daivu malas un stūri ir kļuvu�i apaļi, un da�reiz �ajās vietas redzami bālgani uzpūsti laukumi.

Akūta plau�u emfizēma rodas tādēļ, ka ūdens, kas iekļuvis elpo�anas ceļos, ieelpas laikā saspie� gaisu, kas atrodas bronhos un alveolās. Bronhi un alveolas papla�inās un vietām plīst, izveidojot savā starpā savienotus dobumus. Ūdens, kas iekļuvis elpo�anas ceļos, neļauj plau�ām saplakt, tādēļ ka sīkie bronhi, līdzīgi kapilāru caurulītēm, aiztur �ķidrumu un aizsprosto gaisam izeju no plau�ām.

Akūtas emfizēmas var arī nebūt, ja plau�as ir saaugu�as ar krū�kurvja sienu un diafragmu. Gadījumos, kad saaugumos ir tikai viena plau�a, emfizēma otrajā plau�ā ir daudz lielāka. Irdeni plei-ras saaugumi parasti netraucē plau�u uzpū�anos.

Jāņem vērā, ka akūta plau�u emfizēma līķiem, kas izvilkti no ūdens,� var rasties arī, lietojot da�ādus reanimācijas paņēmienus, visbie�āk izdarot mākslīgo elpinā�anu �mute mutē� vai ar kādu aparātu.

Asinsizplūdumi zem pleiras (Rasskazova�Lakoniska plankumi) ir bie�i vērojama noslīk�anas pazīme (pēc da�ādu autoru datiem, no 55% līdz 93% gadījumu). Tie atrodas zem viscerālās plau�u pleiras, bie�āk lokalizējas starpdaivu virsmās un izskatās kā palieli gai�i sarkani plankumi ar izplūdu�ām malām. �o plankumu gai�i sarkanā krāsa un izplūdu�ās malas izskaidrojamas ar to, ka mehāniskai asfiksijai raksturīgos zempleiras asinsizplūdu-mus hemolizē ūdens, kas te ieplūdis no alveolām, �ādu asinsizplūdumu histoloģiskajos preparātos labi redzami eritrocīti da�ādās hemolīzes stadijās.

Noslīk�anas vides �ķidrums galvaskausa spārnkaula dobumā (V. Sve�ņikova pazīme) atrodams 65% noslīk�anas gadījumu. �ī �ķidruma konstatē�anai jānokaļ turku sedlu aug�ējā un pakaļējā daļa un jāpārgrie� dobuma gļotāda. �aja dobumā var būt ap 2�5 ml �ķidruma. Gadījumos, kad nepiecie�ams noteikt �ī �ķidruma piemaisījumus, pēc kaula plātnītes nokal�anas ar �ļirces adatu pārdur gļotādu, atsūc dobuma saturu un nosūta to speciālai izmeklē�anai.

Kuņģi norītajam �ķidrumam kā noslīk�anas pazīmei diagnostiska nozīme ir tikai tajos gadījumos, kad �ķidrums, kurā notikusi slīk�ana, ir specifisks vai arī tajā ir kādi piemaisījumi, piemēram, naftas produkti. Kuņģī norīto ūdeni parasti neidentificē. Vispārliecino�ākā noslīk�anas diagnoze var būt tad, kad ūdenskrātuves piemaisījumi vai sve�ķermeņi atrodami ne tikai kuņģī, bet arī tievajās zarnās. Naftas produktus var atrast pēc to raksturīgās spīdē�anas ultravioletajos staros (S. Bistrovs, 1965).

Asins sa�ķidrinā�anās sirds kreisajā kambarī, kā arī asins hemolīze asinsvados ir svarīgas, bet ne visai bie�i atrodamas noslīk�anas pazīmes.

�ķidrums caur alveolu epitēliju, kā arī caur alveolu starpsienu plīsumiem iespie�as plau�u limfātiskajā sistēmā un asinsvados, tāpēc asinis vispirms sa�ķidrinās kreisajā sirds pusē. Asinīs iekļuvu�ais �ķidrums rada eritrocītu hemolīzi, un tāpēc ātri rodas sirds kreisā vēderiņa endokarda un aortas intīmas imbibīcija.

Kreisajā sirds vēderiņā eso�o asiņu hemolīzi nosaka ar da�ādiem paņēmieniem. No tiem jāmin eritrocītu minimālās rezistences un summārās dzelzs (plazmā un eritrocītos) noteik�ana, kā arī no kreisā un labā vēderiņa paņemto asins pilienu grim�anas ātruma at�ķirības noteik�ana benzola un metilēnjodīda maisījumā.

Tādām pazīmēm kā �ultspū�ļa gultnes un sieniņas tūskai, kā arī brīvam �ķidrumam pleiras un vēderplēves dobumos, kuras agrāk tika uzskatītas par dzīva cilvēka noslīk�anas pazīmēm, diagnostiskas nozīmes nav. �ultspū�ļa gultnes un sieniņas tūska atrodama arī citos nāves gadījumos, bet brīvais �ķidrums lielajos sero-zajos dobumos ir tikai pēcnāves parādība, kurai tie�a sakara ar noslīk�anu nav (S. Bistrovs, 1963; S. Didkovska, 1965).

Dro�i diagnostiska nozīme kopā ar citām pazīmēm ir parādībām, kas saistītas ar ātru nāves iestā�anos, � tā saucamajām vis-pārasfiktiskajām pazīmēm: �ķidrām tum�ām asinīm sirds dobumos un lielajos asinsvados, iek�ējo orgānu venozai pilnasinībai, sejas cianozei u. tml.

Arējās pārmaiņas, kas atrodamas, līķi izmeklējot, tādas kā �zosāda�, sēklinieka maisiņa un krūts zirnī�a joslas ādas sakrunko-�anās, ātra līķa atdzi�ana, kā arī sārtie līķa plankumi liecina tikai par līķa atra�anos ūdenī, bet ne par noslīk�anu.

Ja cilvēks ir noslīcis jūras ūdenī, tad līķim ir da�as īpatnības, kas radu�ās no �ajā ūdenī iz�ķīdu�iem sāļiem. �īs īpatnības ir �ādas: asinis kreisajā sirds vēderiņā ir sabiezēju�as, nevis sa�ķidrināju�ās, nav Rasskazova�Lukomska plankumu (J. Ziņenko).

No visām te minētajām noslīk�anas pazīmēm nav nevienas tādas, kas būtu pastāvīga un ticama. Turklāt daudzas no tām pū�anas norisē diezgan ātri izzūd. Tāpēc, izņemot retus noslīk�anas gadījumus specifiskos �ķidrumos, kad parasti ir pietiekami daudz datu nāves iemesla noteik�anai, noslīk�anu ūdenī diagnosticēt ir diezgan grūti. Sakarā ar to ir ieteiktas daudzas un da�ādas laboratoriskas metodes noslīk�anas diagnosticē�anai. Visizplatītākā no tām ir diatomeju analizē jeb fitoplanktona metode.

�ī metode pamatojas uz vien�ūnu ūdensaugu � diatomeju atra�anu iek�ējos orgānos (izņemot plau�as) un garo stobrkaulu smadzenēs (59. att.). Diatomejām ir izturīgs silīcija dioksīda apvalks, kas ne�ķīst koncentrētās minerālskābēs, kuras lieto iek�ējo orgānu noārdī�anai.

Diatomejas ir pla�i izplatītas dabā. Da�ādas to sugas dzīvo okeānos un jūrās, visos ezeros, upēs un strautos, purvos, peļķēs, zemes virsmā un pa�ā zemē līdz 1 m dziļumā. Tās atrastas sniegā un pat polārajos ledos.

Noslīk�anas brīdī reizē ar aspirēto �ķidrumu asinīs un iek�ējos orgānos iekļūst tajā eso�ie vien�ūnu ūdensaugi. Vispiemērotākie izmeklē�anas objekti diatomeju konstatē�anai ir nieres un garo

stobrkaulu smadzenes. Lai diatomeju analīze dotu lielāku ticamību, jāizmeklē arī attiecīgās ūdenskrātuves ūdens. Ja ūdenskrātuvē un iek�ējos orgānos atrastas vienas un tās pa�as sugas diatomejas, analīzes rezultāti ir pietiekami ticami un var apstiprināt noslīk�anas diagnozi.

Diatomeju analīze būtu vēlama visās no ūdens izvilktu līķu ekspertīzēs. Tomēr �īs metodes diezgan lielā sare�ģītība un darbietilpība ierobe�o tās lieto�anu praktiskajā darbā. Neskaidros gadījumos, it īpa�i, ja līķis jau stipri sapuvis, �ī analīze katrā ziņā jāizdara. Gadījumos, kad nav iespējama ūdens � noslīk�anas vides izmeklē�ana, netie�us datus par ūdenskrātuves diatomeju sastāvu var dot noslīku�ā cilvēka plau�u izmeklē�ana.

No ūdens izvilktu līķu bojājumi un pārmaiņas. Bojājumi, kas atrodami līķiem, var būt radu�ies kā dzīves laikā, tā arī pēc nāves.

Intravitālie bojājumi var rasties vai nu pirms ķermeņa iekri�anas ūdenī, vai arī nejau�i krītot vai lecot ūdenī un atsitoties pret ūdenskrātuves dibenu vai da�ādiem zemūdens priek�metiem (pāļiem, akmeņiem u. tml.). Nirstot seklā vietā, atsitoties ar galvu pret cietu ūdenskrātuves dibenu vai pārmērīgi galvu atliecot vai saliecot, iespējami mugurkaulāja kakla daļas lūzumi.

Kuteri vai kuģi ar zemūdens spārniem var nodarīt bojājumus peldētājiem. Zemūdens spārnu radītie bojājumi parasti ir pla�i un lieli, piemēram, ķermeņa sadalī�ana un locekļu atrau�ana. �ādi bojājumi ir līdzīgi dzelzceļa traumām, kas radu�ās, pārbraucot pār ķermeni ar riteņiem.

Jāņem vērā, ka galvenā intravitālās traumas pazīme � asins-izplūdumi mīkstajos audos, it sevi�ķi brū�u apkārtnē, līķim ilgāku laiku atrodoties ūdenī, var izzust audu macerācijas un asins izskalo�anas dēļ. Da�reiz tas notiek 3�4 dienās.

Pēcnāves bojājumi visbie�āk rodas, līķim pārvietojoties ar straumi pa ūdenskrātuvi un atsitoties pret dibena grubuļiem, kā arī da�ādām zemūdens būvēm. Pēc līķa uzpeldē�anas pēcnāves bojājumus var radīt kuģu vai motorlaivu dzenskrūves, zivis, glieme�i, vē�i, ūdenskukaiņi, kā arī tie var rasties līķa meklē�anas un izvilk�anas laikā.

Da�reiz bojājumi rodas pēc ķermeņa izvilk�anas no ūdens, enerģiski un nemākulīgi sniedzot palīdzību, galvenokārt izdarot mākslīgo elpinā�anu. Tā var rasties nobrāzumi, asinsizpludumi, ribu lūzumi, kā arī iek�ējo orgānu (aknu u. c.) plīsumi.

Pazīmes, kas liecina par līķa atra�anās ilgumu ūdenī. Izmeklējot līķi, kas izvilkts no ūdens, bie�i rodas jautājums par to, cik ilgi tas atradies ūdenī'. Parasti eksperts atbildi uz �o jautājumu dod, pamatojoties uz ādas maceracijas un pū�anas pakāpi. Katrā ziņā jāņem vērā arī ūdens temperatūra un citi līķa atra�anās apstākļi ūdenī.

Macerācija rodas pakāpeniski. Apmēram pēc trim stundām, bet da�reiz arī ātrāk, pirkstu āda nobāl, uzbriest un sakrokojas. Pēc tam �is process izplatās talak un pēc 3�5 dienām jau pārņem plaukstu, bet 6.�8. dienā arī pēdu ādu. Pēc 2�3 nedēļām macerētā epiderma sāk zaudēt saistību ar dziļākajiem ādas slāņiem un to var noņemt kopā ar nagiem kā cimdu. Pēc 30�40 dienām āda pakāpeniski sāk atslāņoties arī citās ķermeņa daļās. Siltā ūdenī macerācija rodas ātrāk nekā aukstā.

Sākot ar 10.�20. dienu, mati viegli izraujami, bet vēlāk tie izkrīt pa�i.

Kamēr līķis atrodas zem ūdens, pū�ana noris lēni, it sevi�ķi aukstā gadalaikā. Bet, tiklīdz tas uzpeldējis ūdens virspusē, pū�ana attīstās daudz straujāk. Vasarā jau da�as stundas pēc līķa uzpeldē�anas tas var pārvērsties par tā saucamo �gigantu� pū�anas gāzu ātrās attīstības dēļ.

Nāve ūdenī. Ne katrs no ūdens izvilkts cilvēka ķermenis uzskatāms par slīkoņa līki. Nāve ūdenī var iestāties pēk�ņi citu iemeslu dēļ.

Strauji iegrimstot aukstā ūdenī, cilvēkam da�reiz var rasties krass ādas receptoru kairinājums un no histamīna �oka iestāties nāve. Ūdenī var apstāties slima sirds cilvēkiem, kas slimo ar sirds un asinsvadu slimībām (aterosklerozi, hipertonisko slimību, mio-kardītu, sirdskaiti u. c.); da�reiz peldoties notiek asinsizplūdums galvas smadzenēs. Alkohola reibums, ar barību pārpildīts kuņģis, sakar�ana saulē � tie ir faktori, kas bie�i sekmē pēk�ņu nāvi ūdenī.

Da�kārt gadās, ka arī jauniem un veseliem cilvēkiem, pat sportistiem, iestājas pēk�ņa nāve ūdenī. Sekcijā parasti nekādas pārmaiņas iek�ējos orgānos nav atrodamas. Nāves iestā�anās �ādos gadījumos izskaidrojama ar fizisku pārpūli, pārkār�anu, kā arī apslēptām infekcijas slimībām (gripu, pneimoniju, angīnu u. c.).

Iespējama ari sportistu peldētāju nāve ūdenī, nirstot dziļā vietā. Sekcijā atrodami abpusēji asinsizplūdumi vidusauss dobumos un deniņu kaulu aizauss pauguru �ūnās. Nāves iestā�anās izskaidrojama ar straujas spiediena maiņas traumējo�u iedarbību uz �iem dobumiem, ātri ienirstot lielā dziļumā.

Pēk�ņas nāves gadījumos ūdenī, kad agonijas laiks bijis ļoti īss, līķa sekcijā noslīk�anas pazīmes nav atrodamas. Ja, atrazdamies ūdenī, cilvēks bijis nesamaņā, bet dzīvības norises viņā vēl saglabāju�ās, tad noslīk�anas pazīmes ir mazāk spilgtas nekā gadījumos, kad noslīkst vesels cilvēks.

Cilvēka organisms spēj saglabāt nemainīgu ķermeņa temperatūru 36�37 �C, kaut gan ārējā vidē notiek lielas temperatūras svārstības. Pastāvīgu temperatūru nodro�ina sare�ģīts termoregu-lācijas mehānisms, kura galvenais centrs atrodas redzes zemkalnē (hipotalāmā).

Ķermeņa temperatūras paaugstinā�anās vai pazeminā�anās rada da�ādus patoloģiskus traucējumus vai pat nāvi, jo dzīvības procesi cilvēka organismā var norisēt nelielās temperatūras robe�ās � no 22�25� līdz 42�43�C. Dzīvo audu temperatūras paaugstinā�anās pāri par 45�47 �C rada neatgriezeniskas pārmaiņas audos. Dzīvību var pārtraukt olbaltumvielu sarecē�ana un fermentu inaktivācija. Zema temperatūra parasti nerada lielas morfoloģiskas parmaiņas, tāpēc cilvēka organisma audus un atsevi�ķus orgānus var saglabāt ilgu laiku apmēram 0� un zemākā temperatūrā un pēc tam tos izlietot rcparatīvajā ķirurģijā.

Cilvēka organisms viegli piemērojas zemai apkārtējās vides temperatūrai, kas līdz zināmai pakāpei var pat aktivizēt vielu maiņas procesus. Mājoklis un apģērbs dod cilvēkam iespēju dzīvot un strādāt ļoti zemā temperatūrā. To pierāda arktisko un antarktisko ekspedīciju sekmīgā darbība.

Da�ādi nelabvēlīgi apstākļi (pārāk ilgsto�a zemas temperatūras iedarbība, nepietiekami silts apģērbs, pārpūle, piespiedu nekustīgs stāvoklis u. c.) var veicināt atsevi�ķu ķermeņa daļu vai visa organisma atdzi�anu. Ir vietēja (apsaldējumi) un vispārēja (nosal�ana) aukstuma iedarbība.

Aukstuma trauma iespējama arī tādos gadījumos, kad gaisa temperatūra ir no 0� līdz -ļ-10�C. Sevi�ķi daudz �ādu gadījumu bija kara laikā.

Aukstuma vietējā iedarbība (apsaldējumi). Apsaldējumi rodas gadījumos, kad atsevi�ķās ķermeņa daļās ilgsto�i pazeminās audu temperatūra, bet tai pa�ā laikā centrālajos orgānos un visā organismā vajadzīgā temperatūra saglabājas.

Bez zemas temperatūras svarīga nozīme ir arī palielinātam gaisa mitrumam un vēja stiprumam, jo tad ātri paaugstinās apģērba un apavu siltumvadītspēja, kas rada strauju siltuma zudumu. �ādu nelabvēlīgu meteoroloģisko apstākļu gadījumos nereti var rasties apsaldējumi pat temperatūrā, kas ir nedaudz augstāka par 0� (�tran�eju pēda�, �ierakumu kāja�, �mitruma gangrēna�). Bez tam apsaldējumu ra�anos var sekmēt arī tādi faktori, kas rada vietējus asinsrites traucējumus (cie�i apavi, slēpju saites), pazemina organisma preto�anās spējas (nogurums, novājē�ana, ievainojumi un asinszaudējums), kā arī alkohola reibums.

Apsaldējumu lokalizācija. Parasti tiek apsaldētas locekļu perifēriskās daļas (kāju un roku pirksti) un sejas izvirzītās daļas (deguns, ausis un vaigi). Kājām bie�āk cie� I pirksts, bet rokām � III un IV pirksts. 99,6% apsaldējumu parasti lokalizējas uz locekļiem (N. Gerasimenko, 1950). Miera laikā reti vērojami pla�i apsaldējumi, kad atmirst visa pēda vai plauksta.

Apsaldējumu gadījumos patoloģisko traucējumu mehānisms ir sare�ģīts. Bez zemas temperatūras tie�as iedarbības (pat līdz audu sasal�anai un atmir�anai) liela nozīme ir audu baro�anās traucējumiem, kas rodas asinsrites traucējumu dēļ. Asinsvadu, galvenokārt kapilāru un sīko vēnu spazmas un to paralīze rada stāzes, trombozes, smagus asinsrites traucējumus vai pat asinsrites apstā�anos.

Apsaldējumu klasifikācija. Apsaldējumu attīstībā iz�ķir 2 periodus: slēpto (priek�reaktīvo) un reaktīvo. Slēptais periods atbilst audu vietējās temperatūras pazeminā�anās laikam. �ajā periodā nav iespējams noteikt audu bojājuma pakāpi. Reaktīvais periods sākas pēc apsaldēto ķermeņa daļu sasil�anas, un tikai tad kļūst skaidra bojājuma pakāpe. Iz�ķir 4 apsaldējuma pakāpes.

I pakāpes apsaldējumus raksturo ādas krāsas pārmaiņas un tās tūska. Ada kļūst tum�i sarkana vai tum�i zilgana, tūska vienmērīgi aptver visu apsalu�o virsmu. Subjektīvā apsaldējumu sajūta ir ādas nieze, da�kārt dedzino�as sāpes, kā arī lauzo�as sāpes locītavās. Nedēļas beigās visas patoloģiskās pazīmes izzūd un āda atgūst parasto izskatu. Da�reiz vērojama viegla ādas lobī�anās.

II pakāpi raksturo �ulgas, kas rodas pirmo 2�3 dienu laikā, bet da�reiz arī vēlāk. �ulgās ir dzeltens, caurspīdīgs �ķidrums, bet da�reiz arī �elejveidīgs �ķidrums. �ulgu dibenu veido veselais epi-dermas aug�anas slānis. Diezgan liels apkārtējās ādas laukums var būt zilgans un pietūcis. Sadzīstot (2�3 nedēļās) āda pilnīgi atjaunojas un nokritu�ie nagi ataug no jauna. Pēc I vai II pakāpes apsaldējumu sadzī�anas ilgsto�i var saglabāties pastiprināta jutība pret aukstumu.

III pakāpes apsaldējumu gadījumos iestājas visu ādas slāņu, bet da�kārt arī zemādas tauku kārtas nekroze. Tad atmiru�o audu dziļumu parasti uzreiz neizdodas noteikt. Bojāto vietu klāj tum�i sarkanas, bet da�reiz gandrīz pilnīgi melnas hemorāģiska satura �ulgas. �ulgu dibens ir tum�i violets, nejutīgs. Da�reiz �ulgu var ari nebūt. Stipra tūska izplatās tālu aiz bojātā apvidus robe�ām. Atmiru�o audu atdalī�anās noris ilgi. Parasti III pakāpes apsaldējumi sastruto. Rodas granulējo�as brūces, kas epitelizējas un sadzīst 1,5�2 mēne�u laikā. Da�reiz sadzī�ana notiek zem kreveles (apsaldējuma mumificējo�ā forma). Pēc III pakāpes apsaldējumu sadzī�anas ilgi vēl vērojami da�ādi trofikas traucējumi, cianoze un pietūkums, kā arī ju�anas traucējumi.

IV pakāpes apsaldējumus raksturo visas apsaldētās ķermeņa daļas, arī kaula, atmirums. Nekrozcs dziļums kļūst redzams pakāpeniski. Skaidri saredzama demarkācijas līnija rodas tikai otrās nedēļas beigās. Pirmajās dienās bojātā apvidus āda ir zilgana, aptaustot auksta, nereti to klāj tum�as �ulgas, kurām ir tum�i sarkans dibens. Cietu�o pirkstu gala falangas, it īpa�i roku pirkstu, diezgan ātri mumificējas, atmirusī āda kļūst melna; pārējo plaukstas un pēdas daļu audos vērojama miklā nekroze. Atmiru�o audu atdalī�anās ilgst vairākas nedēļas vai pat mēne�us, it īpa�i tajos gadījumos, kad demarkācijas līnija atrodas nevis locītavās, bet kaula diafīzes apvidū. Brūces sadzī�ana un epitelizācija, ja racionāli to neārstē, tāpat ilgst vairākus mēne�us. Pēc IV pakāpes apsaldējumiem rodas stumbenis.

IV pakāpes apsaldējumus nereti sare�ģī ascendējo�a strutojo�a infekcija (flegmonas, limfangoīti, flebīti, artrīti, osteomielīti, sepse). Da�os gadījumos rodas trofiskas �ūlas, endarteriīti, asep-tiska osteoporoze un citas komplikācijas.

Apsaldējumi reti kad ir tiesu medicīnas ekspertīzes objekti. Nepiecie�amības gadījumos tiek nosacīta bojājuma smaguma pakāpe vai pastāvīgo darba spēju zaudējuma apjoms (IV pakāpes apsaldējumu gadījumos).

Zemas temperatūras vispārēja iedarbība (nosal�ana). Ilgsto�a zemas apkārtējās vides temperatūras iedarbība uz_cilvēka organismu palielināta gaisa mitruma un stipra vēja apstākļos var radīt termoregulācijas mehānismu traucējumus un pakāpenisku ķermeņa temperatūras pazeminā�anos. Nosal�anu sekmē nepietiekami silts apģērbs, novājē�ana, fizisks un psihisks nogurums, nekustīgums, ko rada da�ādi bojājumi, miegs un alkohola reibums. Alkohola intoksikācijai ir sevi�ķi svarīga nozīme nosal�anas sekmē�anā. Pec V. Desjatova un T. Kovaļenko (1968) datiem 76% nosalu�o cilvēku atradu�ies alkohola reibumā. Alkohola intoksikācija pastiprina siltuma atdo�anu, jo papla�inās ādas asinsvadi un samazinas siltuma ra�anās, tādēļ ka tiek nomākta vielu maiņa un rodas nekustīgs ķermeņa stāvoklis. Ir nozīme arī tam apstāklim, ka piedzēries cilvēks pareizi nenovērtē situāciju un viņam samazinās jutība pret aukstumu.

Nosal�anas patoģenēze un klīnika. Nosal�anai ir vairakas fāzes (V. �einis, 1963). Sākumā organisms atbild uz pazemināto temperatūru, pastiprinot visu sistēmu � nervu, sirds un asinsvadu un elpo�anas funkcijas: krasi pastiprinās vielu maiņa un it īpa�i ātri tiek izlietotas glikogēna rezerves aknās un muskuļos. Tas viss sekmē siltuma ra�anos. Bez tam, sa�aurinoties ādas asinsvadiem, samazinās siltuma atdeve.

Organisma kompensatoriskās iespējas izsīkst, un sākas ķermeņa temperatūras pazeminā�anās, kas nomāc galvenokārt centrālās nervu sistēmas darbību.

Ķermeņa temperatūrai pazeminoties līdz +30 vai +27 �C, elpo�ana un pulss kļūst retāki, sirds sarau�anās spēks pavājinās, asinsspiediens pazeminās, asinsrite palēninās, sākas audu skābekļa bads un samazinās vielu maiņas intensitāte. Iestājas stiprs nespēks, apātija, adinamija, miegainība un samaņas traucējumi.

Pazeminoties ķermeņa temperatūrai vēl vairāk, visas dzīvības funkcijas pamazām izdziest (nosal�anas beigu fāze) un +25 vai + 22 �C temperatūrā iestājas nāve. Parasti vispirms apstājas elpo�ana, sirdsdarbība izbeidzas mazliet vēlāk.

Sevi�ķi strauji nosal�ana notiek gadījumos, kad cilvēks iekrīt aukstā ūdenī: nāve tad iestājas ātri (30�60 min). Uz sauszemes nosal�ana var ilgt vairākas stundas un pat dienas.

Pastāv doma, ka nosal�anas process ir atgriezenisks. To apstiprina patofiziologu un ķirurgu daudzie pētījumi. Izdarot sare�ģītas operācijās, nereti speciāli tiek atdzesētas atsevi�ķas ķermeņa daļas vai viss slimnieka ķermenis, radot mākslīgu hipotermiju. Laikā sniedzot medicīnisko palīdzību, ne vienu reizi vien ir izdevies atgriezt dzīvē cietu�os, kuru ķermeņa temperatūra bijusi +20� vai pat vēl zemāka.

Nāves pazīmes nosal�anas gadījumos. Nosal�anai nav specifisku morfoloģisku pazīmju. Parasti uzmanību saista raksturīgā līķa poza � locekļi un galva ir piespiesti pie ķermeņa (aukstumā sarāvies cilvēks). Tomēr nereti līķa poza var kut arī citāda, it īpa�i alkohola reibumā (60. un 61. att.). Gadījumos, kad aukstuma iedarbība bijusi ilgsto�a un cietu�ais, cīnīdamies ar nosal�anu, centies sasildīties, līķim parasti var atrast I, retāk II pakāpes apsaldējumu pazīmes. �ādos gadījumos mēdz būt apsaldētas ķermeņa atklātās daļas.

Līķa iek�ējā izmeklē�anā atrodama visu iek�ējo orgānu piln-asinība, sirds dobumu, it īpa�i kreisā, pārpildī�anās ar asinīm, smadzeņu un to apvalku tūska un pilnasinība, tuk�s, nedaudz samazināts kuņģis, nereti ar urīnu pārpildīts pūslis. Pēdējā pazīme bie�i atrodama tādiem cilvēkiem, kas nosalu�i alkohola reibuma stāvoklī.

Par vissvarīgāko nāves pazīmi nosal�anas gadījumos tiek uzskatīti sīki asinsizplūdumi kuņģa gļotādā, kurus 1895. gadā aprakstījis Saratovas ārsts S. Vi�ņevskis un kas pla�i pazīstami kā �Vi�ņevska plankumi�. Tie ir punktveida vai nedaudz lielāki brūn-gansarkani, brūni vai gandrīz melni asinsizplūdumi gļotādas kroku virsotnēs (62. att.). Vi�ņevska plankumi atrodami 80�90% letālu nosal�anas gadījumu. Da�reiz �os plankumus var atrast arī div-padsmitpirkstu zarnas gļotādā.

Mikroskopiskā izmeklē�anā asinsizplūdumu apvidū atrodamas gļotādas nekrozes. �o nekro�u forma atbilst asinsizplūdumu kontūrai, bet apjoms ir nedaudz lielāks. Nelielus nekrozes perēkļus var atrast arī citos iek�ējos orgānos (S. Girgolava diseminētās nekrozes) .

Vi�ņevska plankumu ra�anos izskaidro ar kuņģa gļotādas asinsvadu sieniņas trofikas traucējumiem, kas rodas saules pinuma nervu �ūnu (A. Ignatovskis, 1901) vai centrālās nervu sistēmas (I. Kasjanovs, 1952; V. Desjatovs, 1967) aukstuma traumas ietekmē.

Asinsizplūdumus kuņģa gļotādā, kas līdzīgi Vi�ņevska plankumiem, da�reiz var atrast arī citos nāves gadījumos, it īpa�i, kad mir�anas process bijis ilgsto�s. Sai pazīmei, kas pastāvīgi atrodama nosal�anas gadījumos, ir svarīga nozīme �ī nāves veida diagnosticē�anā. Aknu un muskuļu bioķīmiskā izmeklē�anā atrodama pilnīga vai gandrīz pilnīga glikogēna izzu�ana.

Līķa sasal�ana (apledo�anās). Nāvi nosal�anas gadījumos da�kārt sauc par sasal�anu, bet tas ir nepareizi, jo nesasalst dzīvs cilvēks, bet gan līķis, ja tas ilgāku laiku atrodas salā. Lielā aukstumā var sasalt arī tāda cilvēka līķis, kura nāves cēlonis var nebūt nosal�ana. Sasal�ana var būt pilnīga vai virspusēja, kad apledojas tikai audu virsējie slāņi (parasti tikai āda).

Līķa sasal�anas nozīme tiesu medicīnā, pirmkārt, ir tāda, ka sasal�ana var radīt da�ādus bojājumus, kurus nereti grūti at�ķirt no dzīves laikā dabūtajiem, un, otrkārt, tāda, ka sasal�ana stipri kavē līķa izmeklē�anu.

Audu �ķidrumam un asinīm sasalstot, rodas daudz sīku mīksto audu un iek�ējo orgānu plīsumu, kurus var atrast mikroskopiskā izmeklē�anā. Da�reiz vērojama epidermas atdalī�anās no dermas. Pilnīga galvas smadzeņu sasal�ana nereti rada galvaskausa kaulu atdalī�anos �uvju vietās vai pat kaulu plīsumus un kauliem piegulo�o mīksto audu bojājumus. Līķi atlaidinot, �īs vietas var piesūkties ar asinīm, un tās var kļūdaini uzskatīt par bojājumiem, kas radu�ies, kamēr cilvēks vēl bijis dzīvs.

Pirms sekcijas sasalu�ais līķis noteikti jāatlaidina tādā telpā, kurā ir istabas temperatūra. Pilnīgi apledoju�a līķa atlaidinā�ana var ilgt vairākas dienas, tomēr to paātrināt ar augstu temperatūru nevajag. Līķi atlaidinot, notiek eritrocītu hemolīze un visu orgānu un audu imbibīcija ar hemolizētām asinīm. Tas bie�i apgrūtina sekcijas diagnostiku. Uz atlaidināta līķa atklāto ķermeņa daļu ādas var būt daudz sīku pergamentveida plankumu, kas cēlu�ies no cietām sniegpārslām vai ledus gabaliņiem, kuri kritu�i lielā ātrumā vētras vai stipra vēja laikā.

Letālas nosal�anas diagnostika. Diagnosticēt letālu nosal�anu da�kārt ir ļoti grūti, jo visas iepriek� minētās pazimes nav specifiskas. Tāpēc, ja ir aizdomas, ka nāve iestājusies no nosal�anas, vispirms vajag atmest visus citus iespējamos nāves cēloņus, galvenokārt saindē�anos ar alkoholu, pēk�ņu nāvi un da�reiz nāvi no bojājumiem, kas radu�ies, līķim sasalstot. It sevi�ķi grūti ir noteikt nāves cēloni tādos gadījumos, kad pēc mehāniskas traumas ir notikusi nosal�ana. Tad parasti nāves cēlonis ir nosal�ana, bet trauma, padarot ķermeni nekustīgu un radot asinszaudējumu, sekmē nosal�anu. Tomēr var būt arī glu�i otrādi.

20 gadus veca vīrie�a līķis, pārklāts ar tikko uzsnigu�u sniegu, tika atrasts novembra beigās me�aparkā novadgrāvja malā, kurā tecēja ūdens. Rokas un kājas pa dajai atradās ūdenī, bet galva un krūtis � uz sauszemes. Gaisa temperatūra bija �11�, ūdens--b5�C. Izmeklētājam, kas apskatīja līķa atra�anas

vietu, radās aizdomas, ka notikusi vai nu noslīk�ana, vai nosal�ana. Tomēr sekcijā nekādas pazīmes, kas liecinātu par noslīk�anu vai nosal�anu netika atrastas. Tika konstatēts galvas un muguras smadzeņu sasitums ar daudziem asins-izplūdumiem smadzeņu apvalkos un smadzeņu vielā, V un VI krū�u skriemeļu smailo izaugumu lūzumi, asinsizplūdumi galvas, muguras un jostas vietas mīkstajos audos. Eksperts atzina, ka nāves cēlonis ir slēgta galvas un smadzeņu trauma.

Letālas nosal�anas diagnostikā svarīga nozīme ir nāves iestā�anas apstāk|u un sekcijas rezultātu salīdzinā�anai.

Nosal�anu ūdenī jāprot at�ķirt no noslīk�anas, kaut gan tipiskos gadījumos tas nerada nekādas grūtības. Tomēr boja gāju�iem juras ūdenī var atrast kā noslīk�anas, tā arī nosal�anas pazīmes (G. Klincēvi�s, 1973).

Tāpat kā zemas temperatūras gadījumos te var iz�ķirt vispārēju un vietēju augstas temperatūras iedarbību (pārkār�anu un apdegumus).

Augstas temperatūras vietējā iedarbība (apdegumi). Virspusējo audu (galvenokārt ādas) temperatūras paaugstinā�anās virs 45�50 �C rada apdegumus. Apdegumu dzijums ir atkarīgs no traumētāja faktora temperatūras augstuma un iedarbības laika. Entins un Beiksters (1950) eksperimentos ar brīvprātīgajiem konstatēju�i, ka 70 �C, iedarbodamās 5 s, rada eritēmu, pēc 10 s � �ulgas, bet pēc 25 s � ādas nekrozi.

Apdegumus var radīt liesma, karsti �ķidrumi un tvaiks, kā arī nokaitēti priek�meti un saules stari. Karstas vai dego�as lipīgas un valkanas vielas (napalms, darva, bitumens u. c.), uzkrītot uz ādas, darbojas ilgi un parasti rada dzi|us apdegumus, jo �īs vielas grūti notīrīt no ādas. Literatūrā aprakstīti barības vada un kuņģa apdegumi, kad mutē iekļuvu�as izkausēta metāla �ļakatas.

Apdegumu klasifikācija pamatojas uz ādas un dziļāko audu bojājumu dziļumu. Tagad visvairāk izplatīta ir �etru pakāpju klasifikācija, ko atzinis par labu XXVII Padomju Savienības ķirurgu kongress (1960. g.).

/ pakāpes apdegumus raksturo atgriezeniskas neirocirkulāras pārmaiņas ādā ar pārejo�u ādas apsārtumu un pietūkumu. Pēc nāves apsārtums un pietūkums parasti izzūd, un līķu vairumam tie nav atrodami.

II pakāpes apdegumus raksturo akūts eksudatīvs iekaisums ādā, epidermas atslāņo�anās un seroza satura �ulgas uz stipri apsār-tu�as ādas. Apdegums sadzist, ādai epitelizējoties, pie tam rētas nerodas. Sadzī�ana parasti ilgst 7�10 dienas. Līķim pārplīsu�ās �ulgas ap�ūst, to dibens kļūst blīvs, pieņem brūnganu krāsu un līdzinās nobrāzumiem.

III pakāpes apdegumu gadījumos nekrotizējas visa epidermas kārta un iestājas daļēja (Illa pakāpes apdegums) vai pilnīga (Illb pakāpes apdegums) dermas nekrotizācija. Dzīvam cilvēkam noteikt dermas bojājuma dziļumu parasti uzreiz neizdodas. Līķim �o jautājumu palīdz atrisināt histoloģiskā izmeklē�ana.

Apdeguma virsma izskatās kā tum�i brūna (ja apdegums radies no liesmas) vai pelnu krāsas krevele (ja apdegums radies no karsta �ķidruma). Atmiru�o audu atdalī�anās notiek 15�20 dienu laikā. 111a pakāpes apdegumu brūces epitelizējas no malām un no paliku�ajiem ādas organoīdiem (sviedru un tauku dziedzeriem), bet Illb pakāpes apdegumu brūces � tikai no malām.

IV pakāpes apdegumus raksturo ne tikai ādas, bet arī dziļāko audu (muskuļu, cīpslu, kaulu) bojā eja un da�reiz nelielu ādas laukumu apogļo�anās. Pla�a un dziļa apogļo�anās un audu sadeg�ana parasti notiek, ja cilvēks vēl ilgāku laiku pēc nāves atrodas liesmās.

Dziļu apdegumu (Illb un IV pakāpes) gadījumos pēc nekro-tisko audu atdalī�anās, kas ilgst apmēram 4�6 nedēļas, veidojas granulējo�as brūces, kuru dibenā ir zemādas audi vai muskuļi. Apdegumu brūces parasti sastruto. Sadzī�ana notiek ļoti lēni, rodas savelko�as rētas, kas ierobe�o locītavas kustības un izķēmo seju. Pla�i un dziļi apdegumi var arī nesadzīt. �o brū�u aizklā�anai nepiecie�ama ādas pārstādī�ana.

Apdeguma slimība. Ja II�IV pakāpes apdegumu laukums nepārsniedz 10�15% no ķermeņa virsmas (bet I pakāpes � 50%) un cietu�ais nenomirst tūlīt, tad tomēr rodas nopietnas komplikācijas un traucējumi iek�ējos orgānos, kurus klīnicisti apvieno ar nosaukumu �apdeguma slimība�. Apdeguma slimībai ir �etri periodi.

Pirmo periodu jeb apdeguma �oka periodu sākumā raksturo cietu�ā uzbudinājums, bet pēc tam smaga depresija. �oka stāvoklis var ilgt līdz diennaktij, bet da�reiz līdz 2�3 dienām.

Iesūkdamies asinīs, olbaltumvielu sabruk�anas produkti, kas rodas dziļu apdegumu vietās, rada strauju organisma intoksikāciju ar drud�a reakciju. �is ir apdeguma toksēmijas periods, kas ilgst 3�10 dienas un ļoti ātri pāriet tre�ajā periodā � apdeguma septikotoksēmijā. �ai laikā apdeguma brūces sastruto un sakas bakteriēmija. No slimnieku asinīm un miru�o iek�ējiem orgāniem izsējas stafilokoki, zilo strutu nūjiņa un zarnu floras mikrobi. �ī perioda parastās komplikācijas ir pneimonijas (kas ļoti ātri rodas sejas un aug�ējo elpo�anas ceļu apdegumu gadījumos), pielonef-rīti, abscesi un flegmonas. Apdeguma slimības gaita cietu�ajiem, kuriem ir pla�i un dziļi apdegumi, nereti komplicējas ar sepsi un septikopiēmiju, kad iek�ējos orgānos ir daudz sastrutojumu. Da�reiz cietu�ajiem var rasties akūtas kuņģa vai zarnu �ūlas.

Sai periodā ir apdeguma kaheksijas sindroms, ko raksturo nedzīsto�as, lēni granulējo�as apdeguma brūces, izgulējumi, progresējo�a kaheksija un iek�ējo orgānu atrofija. �is periods var ilgt 1 �1,5 gadus. Apdeguma slimības beidzamais periods � rekonva-lescence sākas pēc apdeguma brū�u sadzī�anas vai to sekmīgas operācijas.

Pēdējos gados da�i zinātnieki (T. Arjevs, 1966; A. Orlovs, 1973, u. c.) otro un tre�o apdeguma slimības periodu apvieno apdeguma infekcijas periodā, bet apdeguma kaheksiju uzskata par patstāvīgu periodu.

Apdegumu sekas. Apdegumu smagums un sekas ir atkarīgi no bojājuma dziļuma un ķermeņa laukuma, ko apdegumi aizņem. Bez tam nozīme ir arī apdegumu lokalizācijai. Parasti I�II pakāpes apdegumi, kas aizņem mazāk par 50% no ķermeņa virsmas, nav letāli. Turpretim cietu�o letalitāte, kuriem ir dziļi un pla�i apdegumi (vairāk par 25% no ķermeņa virsmas), sasniedz 85�90%. T. Arjevs domā, ka dziļi apdegumi, kas aizņem vairāk nekā 35�40% no ķermeņa virsmas, ir letāli. It sevi�ķi slikta prognoze ir sejas un aug�ējo elpo�anas ceļu apdegumiem.

Cietu�o nāve var iestāties da�ādā laikā. Ātras nāves cēlonis notikuma vietā (ugunsgrēka perēklī) vai tuvākajā laikā pēc notikuma var būt saindē�anās ar oglekļa monoksīdu, hipoksija (no-smak�ana dūmos) vai apdeguma �oks. Vēlākā laikā nāve iestājas no infekcijas komplikācijām un apdeguma kaheksijas.

Apdegumu tiesmedicīniskā diagnostika. Apdegumu diagnosticē�ana līķim parasti grūtības nerada. Vietējās pārmaiņas vairākumā gadījumu ir tik raksturīgas, ka viegli var noteikt apdegumu un tā pakāpi. Da�as grūtības var rasties vienīgi I pakāpes apdeguma noteik�anā.

Ekspertam jānosaka ne tikai apdegums un tā pakāpe, bet arī apdeguma laukums, tā ra�anās, cilvēkam dzīvam esot, traumētāja faktora raksturs, nāves cēlonis u. c.

Līķa izmeklē�anā ļoti svarīgi ir noteikt apdeguma kopējo laukumu. �ī jautājuma aptuvenai izlem�anai var lietot �devītnieka likumu�. Noskaidrots, ka galva un kakls aizņem 9% no pieaugu�a cilvēka ķermeņa laukuma, rokas � 9%, ķermeņa priek�ējā virsma � 18% (divi �devītnieki�), ķermeņa mugurējā virsma � 18%, aug�stilbs � 9%, apak�stilbs un pēda � 9%, bet starpene � 1 %.

Nelielu apdeguma laukumu var ātri noteikt ar plaukstas palīdzību, jo pieaugu�a cilvēka vaļēja plauksta kopā ar tās pirkstu daļu atbilst 1 �1,1% ķermeņa virsmas (T. Arjevs). Bet, ja vajadzīga precīza apdeguma laukuma noteik�ana, var izmantot B. Pos-tņikova (1957) metodi. Vēlams bojātos ādas laukumus atzīmēt shēmā. Parasti izolēti vienas pakāpes apdegumi mēdz būt ļoti reti. Gandrīz vienmēr ir da�ādu pakāpju apdegumi un da�ādās

ķermeņa vietās. Tāpēc shēmās ieteicams da�ādas pakāpes apdegumus atzīmēt vai nu ar da�ādu krāsu, vai arī ar kādām citām pieņemtām zīmēm (63. att.). Diagnozē jādod ne tikai ārējā izmeklē�anā konstatēto bojājumu vispārīgais raksturojums, bet jāatzīmē arī apdegumu lokalizācija, to pakāpe un laukums. Piemēram: no liesmas radu�ies sejas, roku un krū�kurvja priek�puses II un III pakāpes apdegumi, kas aizņem 25% ķermeņa virsmas.

Pārmaiņas, kas atrodamas līķa iek�ējā izmeklē�anā, ir atkarīgas no nāves iestā�anās laika. Ātras nāves gadījumos, kas iestājusies no �oka, parasti nekādu raksturīgu iek�ējo orgānu pārmaiņu nav, izņemot akūtus asinsrites traucējumus. Ja nāve iestājas apdeguma toksēmijas periodā, tad parenhimatozajos orgānos jau atrodamas distrofiskas pārmaiņas un da�reiz arī pneimonija. Visraksturīgākās pārmaiņas ir tajos gadījumos, kad cietu�ais cilvēks miris apdeguma infekcijas periodā. Tad bie�i vien vērojama sepses aina: septicēmija, daudz sastrutojuma perēkļu parenhimatozajos orgānos, abscedējo�a pneimonija, pleirīts, perikardīts un liesas hiperplāzija.

Ja nāve iestājas apdeguma kaheksijas periodā, tad sekcijā atrodama iek�ējo orgānu atrofija un raksturīgas pārmaiņas skeleta muskulatūrā.

Tiesu medicīnas praksē visbie�āk ir darī�ana ar liesmas (75� 80%) vai arī karstu �ķidrumu radītiem apdegumiem (10�15%). Ātras nāves gadījumos traumētāja faktora rakstura noteik�ana parasti grūtības nerada. Liesmas radīti apdegumi var būt jebkurā ķermeņa daļā, reizēm tie ir cirkulāri, gandrīz vienmēr apdeg seja un rokas (cietu�ais dzē� dego�ā apģērba liesmu ar rokām). Atmirusī āda ir sausa, blīva, brūnā krāsā, bie�i vien pārogļojusies (64. att.). Uz sejas un citu atklāto ķermeņa daļu ādas, tāpat ap muti un degunu un elpo�anas ceļos, bet da�reiz arī barības vadā

un kuņģī atrodami kvēpi.

Daudzreiz ir apsvilu�i mati un radu�ies elpo�anas ceļu apdegumi. Bez tam liesmā apdeg arī apģērbs.

Applaucē�anās ar karstu �ķidrumu parasti nerada dziļus (vēl jo vairāk IV pakāpes) apdegumus, jo �ķidruma temperatūra nepārsniedz 100 �C.

Saskaroties ar apģērbu un ķermeni, �ķidrums ātri atdziest. Ja cietu�ais atrodas vertikālā stāvoklī, �ķidrums tek uz leju un tiek noplaucēta ķermeņa priek�puses apak�ēja daļa, dzimumorgāni un kājas. Cirkulāri apdegumi var rasties tikai, mazgājoties vannā vai zem du�as. III pakāpes apdegumu gadījumos āda ir pelnu pelēkumā vai bālgana. Uz apģērba, ja tas nav bojāts, var atrast tā �ķidruma paliekas, no kura radies apdegums (vira, kafija, tēja u. c.).

Ja cietu�ais pēc traumas vēl ilgi dzīvo, tad at�ķirība starp apdeg�anu un applaucē�anos izzūd. Apdeguma brūcēm, kas rodas pēc atmiru�o audu atdalī�anās, nav nekādu pazīmju, kas norādītu uz traumētāja aģenta raksturu, tāpēc par to var spriest tikai pēc slimības vēstures.

Tādos gadījumos, kad cietu�ais nomirst notikuma vietā, jānosaka, vai viņ�, atrazdamies ugunsgrēkā, ir bijis dzivs un vai apdegumi tam radu�ies, vēl dzīvam esot. So jautājumu izlemt ir ļoti grūti, ja līķis ir apdedzis. Pat histoloģiskā izmeklē�ana te ne vienmēr var palīdzēt, tāpēc ka augsta temperatūra pirmajā minūtēs pēc nāves rada gandrīz tādas pa�as pārmaiņas ādā un zemādas audos kā neilgi pēc nāves.

Visticamākās pazīmes, kas liecina par to, ka cietu�ais atradies ugunsgrēkā, būdams dzīvs, ir karboksihemoglobīna (COHb) konstatē�ana asinīs un kvēpu atra�ana elpo�anas ceļos, barības vadā un kuņģī. Asinis COHb noteik�anai jāņem no sirds dobumiem vai no dziļākajiem asinsvadiem. Gadījumos, kad cilvēks atradies ugunsgrēkā, būdams dzīvs, kvēpi iekļūst vissīkākajos bronhos un pat alveolās un rada plau�u audu reakciju, kāda mēdz būt dzīvam cilvēkam. Da�reiz kvēpi iekļūst pieres un spārnkaula dobumos (V. Beļikovs, 1972).

Svarīga diagnostiska nozīme liesmas intravitālās iedarbības pierādī�anā ir elpo�anas ceļu apdegumam, kas konstatējams 15� 20% gadījumu. Noslaukot kvēpus, stipri hiperemētajā trahejas un bronhu gļotādā redzami bālgani plankumi � nekrozes perēkļi. Sejas apdeg�anas un apkvēp�anas gadījumos ap acīm biju�o kroku vietā, kas radu�ās, cie�i samiedzot acis, tāpat mutes un deguna krokās reizēm atrodama neapdegusi āda (65. att.). Tauku embolija plau�ās, ko da�reiz gadās konstatēt, arī liecina par apdeguma ra�anos dzīves laikā, kaut gan da�i autori to atradu�i, liesmai iedarbojoties arī pēc nāves.

Līķu apdeg�ana (pārogļo�anās). Bie�i vien tiesmedicīniskai izmeklē�anai tiek nosūtīti līķi, uz kuriem ilgāku laiku iedarbojusies augsta temperatūra.

�ādus līķus var atrast ugunsgrēku, kā arī aviācijas un transporta katastrofu vietās.

Ilgsto�a liesmas iedarbība pēc nāves rada līķa audos un orgānos savdabīgas pārmaiņas. Mīkstie audi kļūst melni un blīvi, un tos grūti griezt ar nazi. Muskuļi siltumā sastingst un sacietē un locekļi locītavās saliecas; līķim ir tāda poza, it kā tas būtu bokseris vai paukotājs (66. att.). Stipri izstiepdamās, āda da�reiz plīst, rodas plīsumi, kas ir līdzīgi asu priek�metu radītām brūcēm. Ķermeņa apdegumi var būt tik dziļi, ka top redzami kauli, locītavas un lielie dobumi (pleiras, vēdera un galvaskausa). Iek�ējo orgānu apjoms samazinās, tie kļūst blīvi un sausi. Kauli kļūst melni, trausli un viegli lūst. Veselākas ir paliku�as tās ķermeņa daļas, kuras liesmas darbības laikā atradu�ās uz grīdas vai zemes vai kuras biju�as apsegtas ar blīvu apģērbu vai apaviem.

Izmeklējot apdegu�us līķus, da�reiz starp cieto smadzeņu apvalku un galvaskausa kauliem var atrast uzkrāju�ās asinis, kas tur radu�ās pēc nāves. �āda �hematoma� ir sausa, brūngana un drupana masa. To jāprot at�ķirt no asinsizplūdumiem, kas radu�ies dzīves laikā. Intravitāla epidurāla hematoma parasti ir cie�i saistīta ar cieto smadzeņu apvalku, un �ķērsgriezumā tai ir vārpstveida forma. Hematomas atra�anās vietā smadzenēs atrodama iedobe.

Apdegu�u līķu vēdera dobumā da�reiz atrodami brīvi gulo�i tauku gabali, kas izkusu�i no apzarņa un retroperitoneālajiem audiem un pēc tam sastingu�i.

Izmeklējot apdegu�us līķus, da�reiz ekspertam rodas diezgan lielas tehniskas grūtības. Tomēr visgrūtāk ir atrisināt tādus ekspertīzes jautājumus kā, piemēram, pierādīt liesmas intravitālu iedarbību uz cilvēku un noteikt nāves cēloni. Ekspertam vienmēr jādomā par varbūtēju kriminālu līķa sadedzinā�anu, lai slēptu slepkavību, un tāpēc viņam jācen�as līķim konstatēt intravitālus bojājumus, kas nav saistīti ar liesmas iedarbību. Ir aprakstīti vairāki gadījumi, kad pat stipri apdegu�iem līķiem, rūpīgi tos izmeklējot, izdevies konstatēt strangulācijas rievu, cirstas brūces vai �āviena ievainojumus.

Līķa pārogļo�anās gadījumos vienmēr rodas jautājums par miru�ā personības noteik�anu. Sevi�ķi grūta ir personas identificē�ana tādos gadījumos, kad vienā laikā gāju�i bojā daudzi cilvēki (ugunsgrēkā teātrī, aviācijas katastrofā u. tml.). Identifikācijas metodes aprakstītas XXXV nodaļā.

Līķu sadedzinā�ana. Lai slēptu nozieguma pēdas, da�reiz līķis tiek sadedzināts. Senāk domāja, ka pieaugu�a cilvēka līķi krāsnī, kas kurināma ar malku, grūti sadedzināt un ka tam nepiecie�ams ilgs laiks. A. Ignatovskis (1910) raksta, ka pilnīga līķa sadeg�ana notiekot 40�50 stundās, M. Raiskis (1953) � 10�20 stundās.

Speciālo pētījumu rezultāti tomēr liecina, ka līķi var sadedzināt daudz ātrāk. V. Kuv�inovs (1969) savos mēģinājumos dedzinājis aug|u, jaunpiedzimu�u un pieaugu�u cilvēku līķus parastajā krāsnī ar skuju koku malku. Izrādījies, ka jaunpiedzim�o līķi sadeg apmēram 96 minūtēs, pie tam malkas patēriņ� ir 11 kg. Pēc līķa sadeg�anas palicis 1 kg pelnu, kuros nebijis kaulu atlieku. Gabalos sagriezts pieaugu�a cilvēka līķis tādos pa�os apstākļos sadedzis 4�4,5 st., bet malkas patēriņ� bijis 21�29 kg. Paliku�i 2,5�3 kg pelnu ar sīkiem nenoteiktas formas kaulu gabaliņiem gai�i pelēkā krāsā. Krematorijās, kur lieto gāzi, pieaugu�a cilvēka līķis sadeg 50 minūtēs.

Tādos gadījumos, kad ir aizdomas par kriminālu līķa sadedzinā�anu, katrā ziņā jāizmeklē pavarda pelni. Pelnos var tikt atrastas da�ādas tualetes piederumu da|as, kā arī sīki apdegu�u kaulu gabaliņi. Parasti saglabājas zobi un deniņu, ciskas un da�u citu kaulu daļas. Salīdzināmi anatomiskie izmeklējumi palīdz nosacīt kaulu sugas piederību. Ar speciālām izmeklē�anas metodēm (spek-trogrāfisko, ultravioletajiem stariem, polarizēto gaismu u. c.) (J. �upiks, 1969; N. Streļecs, 1972, u. c.) kaulu pelnus da�reiz var at�ķirt no pelniem, kas radu�ies, sadegot kurināmam.

Augstas temperatūras vispārēja iedarbība uz cilvēka organismu.

Apkārtējās vides augstas temperatūras nelabvēlīga iedarbība uz cilvēka organismu var radīt da�ādus slimīgus traucējumus, proti: pārejo�u nogurumu no siltuma, locekļu siltuma tūsku, siltuma ka-heksiju organisma atūdeņo�anas vai sāļu zuduma dēļ, siltuma ģīboņus un krampjus, karstuma trieku un saules dūrienu (N. Alfi-movs, T. Novo�ilovs, M. Jemeļjaņenko, 1972). Viena vai otra siltuma traumas veida ra�anās ir atkarīga no ārējās vides vidējās temperatūras un tās iedarbības ilguma.

Tiesu medicīnas ekspertīzē vislielākā nozīme ir karstuma triekai, jo tā bie�i vien beidzas ar cietu�ā nāvi.

Karstuma trieka uznāk tad, kad notiek vispārēja ķermeņa pārkār�ana un ķermeņa temperatūras paaugstinā�anās virs 41�42 �C. Pirmās karstuma triekas pazīmes (svī�anas apstā�anās, vispārējs vājums, pulsa un elpo�anas paātrinā�anās, sausa mute un slāpju sajūta) var rasties jau pēc 2,5�3 st. vai pat ātrāk, skaitot no tā brī�a, kad cilvēks nonācis nelabvēlīgos apstākļos.

Ļoti ātri pārkār�ana sākas pastiprināta muskuļu darba apstākļos noslēgtās telpās, kurās ir nelabvēlīgs mikroklimats � augsta temperatūra un liels gaisa mitrums, kā arī ventilācijas trūkums. Karstuma trieka parasti rodas karsto cehu strādniekiem un matro�iem, kas stāv sardzē, it īpa�i ma�īnu un katlu telpās, ja kuģis atrodas dienvidu platuma grādos. Pārkār�ana ar krastuma triekas simptomiem var rasties arī tūristiem un karavīriem, kas vasaras laikā dodas ilgsto�ā mar�ā, tāpēc ka, soļojot cie�ās kolonnās, ļau�u masas vidū gaisa temperatūra stipri paaugstinās.

Ja karstuma trieka ir spēcīga, tad nāve var iestāties pēk�ņi. Tomēr bie�āk cietu�ā stāvoklis kļūst smagāks pamazām. Pēc pirmo simptomu parādī�anās rodas nopietni sirds un asinsvadu sistēmas (līdz pat kolapsam) un centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi (murgi, krampji, samaņas zudums). Dzīvojot ilgāk, rodas ūdens un sāls vielu maiņas traucējumi un akūtas nieru insuficiences pazīmes.

Da�reiz pēc ilgsto�as saules staru iedarbības uz galvu rodas stāvoklis, kas ir līdzīgs karstuma triekai. Smagus centrālās nervu sistēmas darbības traucējumus, kuri rodas pēc tam, sauc par saules dūrienu. Reizē ar saules dūrienu var būt konstatējami arī ķermeņa sakar�ana un I pakāpes apdegumi.

Morfoloģiskā aina, kuru konstatē, izmeklējot cilvēku līķus, kas miru�i no saules dūriena un no karstuma triekas, ir līdzīga, un tai nav īpa�u pazīmju. Pastāvīgi atrodama galvas smadzeņu un tās apvalku stipra pilnasinība un tūska, da�reiz atrodami sīki asins-izplūdumi smadzeņu vielā, konstatējama krū�u (kurvja) un vēdera (dobuma) iek�ējo orgānu pilnasinība un punktveida ekhimozes zem serozajiem apvalkiem. Tāpēc karstuma triekas un saules dūriena diagnostika, pamatojoties tikai uz sekcijas datiem, nav iespējama.

Nāvi, kas iestājusies pēc organisma sakar�anas, var diagnosticēt, ņemot vērā lietas apstākļus, kā arī sekcijā atmetot citus, konkrētos gadījumos iespējamos nāves cēloņus.

Uz cilvēka organismu kaitīgi var darboties tādi elektriskās enerģijas veidi kā elektriskā strāva, elektromagnētiskais lauks un jonizētais gaiss. Par elektrotraumu parasti sauc tādus bojājumus, ko rada elektriskā strāva. Elektriskā strāva at�ķirībā no citiem traumējo�iem faktoriem var traumēt cilvēku gan ar da�ādiem priek�metiem, kas atrodas spriegumā, gan no attāluma, kad nav tie�a kontakta ar strāvas vadītāju. Sis traumas veids ir sevi�ķi bīstams tāpēc, ka cilvēkam nav maņu orgāna, kur� varētu raidīt signālu, ka tuvumā ir elektrība.

Elektrotraumu var izraisīt kā tehniskā, tā atmosfēras elektrība. Tiesu medicīnas praksē visbie�āk konstatējami elektriskās strāvas radīti bojājumi.

ELEKTRISKĀS STRĀVAS RADĪTIE BOJĀJUMI

Cilvēka saskarei ar strāvas vadītāju var būt da�ādas sekas: vienos gadījumos nekādu bojājumu nav, turpretī citos � rodas da�āda smaguma pakāpes veselības traucējumi; beidzot var iestāties cietu�ā cilvēka nāve.

Elektrotraumas seku daudzveidību izskaidro ar to, ka elektriskās strāvas darbības stiprums uz cilvēka organismu ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kas katrā konkrētajā elektrotraumas gadījumā var da�ādi kombinēties.

Kādi ir elektriskās strāvas faktori, un kādos apstākļos tie iedarbojas uz cilvēka organismu. Strāvas iedarbības faktori un apstākļi, kas ietekmē elektrotraumas sekas, ir �ādi: elektriskās strāvas fizikālais raksturojums, tās darbības apstākļi un cietu�ā organisma īpatnības. �āds iedalījums ir stipri nosacīts, tāpēc ka visi �ie faktori ir cie�i savā starpā saistīti. Elektrotraumas sekas katrā konkrētā gadījumā ir atkarīgas no zināmas �o faktoru kombinācijas.

Elektrotraumas gadījumā organisma reakcijas pakāpe galvenokārt ir atkarīga no strāvas stipruma, kontakta ilguma un strāvas ceļa (cilpas) organismā.

Pēc Oma likuma strāvas stiprums kādā noteikta strāvās vadītāja vietā ir tie�i proporcionāls sprieguma starpībai tā galos un pretēji proporcionāls �ī vadītāja pretestībai. Tādējādi strāvas stiprums, kas izplūst caur ķermeni, ir atkarīgs no sprieguma starp strāvas ieejas un izejas punktiem, kā arī no pretestības audos un orgānos, kuri atrodas strāvas ceļā.

Eksperimentāli ir noskaidrots, ka jau 0,025 A stipra strāva, plūstot caur ķermeni, ir bīstama, bet 0,08�0,1 A stipra strāva vairākumā gadījumu ir letāla. Tā kā strāvas stiprums ir atkarīgs no strāvas sprieguma un pretestības, tad 0,1 A stipra strāva var plūst caur ķermeni visda�ādākajās sprieguma (starp strāvas ieejas un izejas punktiem) un pretestības kombinācijās (piemēram, strāvas spriegums ir 220 V un pretestība 2200 Q; spriegums 50 V un pretestība 5000 Q).

Tagad elektrotehnikā lieto elektriskas ierīces un aparātus, kas darbojas, kad ķēdē ir da�āds spriegums � no nepilna volta līdz simtiem tūksto�iem un pat miljoniem voltu. Ir zināms, ka, jo lielāks ir spriegums, jo lielāks ir letālas traumas risks. Ekspertu praksē letāli gadījumi bie�āk vērojami, cilvēkam kontaktējoties ar zema sprieguma strāvu (100�250 V). Iespējams, ka �is apstāklis izskaidrojams ar to, ka zemsprieguma strāvu pla�i izmanto sadzīvē. Tajā pa�ā laikā literatūrā ir aprakstīti neletāli ķermeņa bojājumi pēc desmitiem un simtiem tūksto�iem voltu stipras strāvas iedarbības. Sos gadījumus acīmredzot var izskaidrot ar to, ka, cilvēkam kontaktējot ar augstsprieguma strāvas avotu, rodas Volta loks, kas savukārt rada audu pārogļo�anos, kura ātri pārtrauc kontaktu.

Organisma īpa�ībām ir svarīga nozīme elektrotraumas gadījumos. Galvenā nozīme ir audu un orgānu, galvenokārt ādas pretestībai. Iek�ējo orgānu pretestība parasti nav liela. Iek�ējos orgānus var uzskatīt par sāls �ķīdumu, kas samērā labi vada elektrisko strāvu.

Daudzi pētnieki, kuri mērīju�i ādas pretestību, noskaidroju�i, ka tai ir pla�s diapazons � no 10 tūksto�iem Q līdz 2 miljoniem £>. Ādas pretestība ir atkarīga no daudziem faktoriem: no raga slāņa biezuma, mitruma, sviedru dziedzeru skaita, asins pieplūduma, ādas aptraipījuma ar da�ādām vielām un no ādas bojājumiem.

Sevi�ķi liela nozīme ir raga slāņa biezumam un ādas mitrumam. I. Ti�kovs konstatējis, ka līķa ādas epidermas raga slāņa nokasī�ana samazina tās pretestību gandrīz 300 reizes. Ar ūdeni samitrinātas ādas pretestība samazinās par 40�60%. Tāpēc vasarā, kad cilvēks svīst stiprāk nekā ziemā, letālu elektrotraumu gadījumu skaits ir vairākas reizes lielāks. Pamatojoties uz �o faktu, J. Judins (1951) runā par traumas sezonas raksturu. Fizisks darbs, pastiprinot svī�anu, arī rada ādas pretestības krasu samazinā�anos. Notikuma vietā daudzi ārēji apstākļi var stipri ietekmēt cilvēka ķermeņa pretestību, samazinot vai palielinot to. �ādi ārējie apstāk|i var būt apģērbs, apavi, to stāvoklis, ieslēg�anās veids elektriskajā tīklā (vienpola vai divpolu), kontakta laukums un blīvums, apkārtējās vides mitrums u. c.

Apģērbs un apavi ir cilvēka ķermeņa papildu izolācija. Apģērba un apavu gumijas, ādas un zīda daļām ir liela pretestība. Vilnas, lina un metālā da|as stipri samazina apģērba pretestību.

Divpolu ieslēg�anās ir da�ādu ķermeņa da|u saskare ar diviem ķēdē ieslēgtiem strāvas vadītāja punktiem, piemēram, ar labo un kreiso roku. �ādas ieslēg�anās gadījumos ir nozīme pretestībai kā strāvas �ieejas�, tā arī �izejas� vietā. Vienpola ieslēg�anas gadījumā strāva plūst caur ķermeni tikai tad, kad tas ir iezemēts. �āds stāvoklis rodas tādos gadījumos, kad cilvēks stāv uz zemes vai atrodas ļoti mitrās telpās (pagrabos, vannas istabās), ka ari ir apavos, kuru zolēs ir naglas, vai arī cilvēks saskaras ar kādu iezemētu priek�metu (ūdensvada krānu, centrālās apkures bateriju u. tml.). �ādos gadījumos sausi gumijas vai ādas apavi bez naglām parasti pasargā no nāves.

Bez tam kontakta laukums un spēks, ar kādu cilvēks piespie�as pie strāvas vadītāja, arī ietekmē ādas pretestību: jo lielāks laukums (ja pārējie apstākļi ir vienādi), jo mazāka pretestība.

Tādējādi ādas pretestībai ir liela nozīme elektrotraumas iznākumā, joņotās ir atkarīgs strāvas stiprums, kas plūst caur ķermeni. Ādas pretestība ir atkarīga no da�ādiem faktoriem. Tā var būt vienāda da�ādās ķermeņa da|ās vienā un tai pa�ā laikā, bet �ī pretestība var būt arī da�āda vienā un tai pa�ā vietā da�ādos laika periodos.

Strāvas darbības ilgums uz organismu (kontakta laikā) ir ļoti svarīgs apstāklis, kas nosaka elektrotraumas sekas. Jo ilgāks ir kontakta laiks, jo lielāks strāvas daudzums izplūst caur ķermeni un jo smagāki traucējumi rodas iek�ējos orgānos.

Kontakta ilgums nereti ir atkarīgs no traumas apstākļiem. Piemēram, ar plaukstu satverot strāvas vadītāju, var rasties �fiksējo�ā� elektrotrauma. Pirkstu saliecējmuskuļu krampjveida sarau�anās neļauj cietu�ajam atbrīvoties no strāvas vadītāja. Gadījumos, kad cilvēks saskares brīdī ar strāvas vadītāju tiek atgrūsts un krīt, kontakts strauji pārtrūkst.

Elektropatoloģijā pla�i pazīstams tā sauktais uzmanības faktors (Jellinek, 1903). Ar �o apzīmējumu saprot labvēlīgu elektrotraumas iznākumu tādos gadījumos, kad cilvēks jau iepriek� gaidījis strāvas triecienu. Acīmredzot galvenā nozīme �ādos gadījumos ir kontakta ilgumam � domājot par iespējamām briesmām, cilvēks momentāni atraujas no strāvas vadītāja, saskaroties ar to.

Elektrotraumas sekas ir atkarīgas arī no strāvas ceļa organismā jeb tā sauktās strāvas cilpas. Atkarībā no ieejas un izejas vietas strāvai ir apmēram 20 strāvas cilpu. Visbīstamākā ir strāvas caurplū�ana caur sirdi. Tā notiek tad, ja ar abām rokām pieskaras pie strāvas vadītāja vai arī vienpolu ieslēg�anas gadījumā pieskaras strāvas vadītājam ar vienu roku, kad kājas ir iezemētas. Ļoti bīstama ir arī strāvas plū�ana caur galvas smadzenēm.

Vismazāk bīstama ir apak�ējā cilpa � caur abām kājām. �āds strāvas ceļ� ir iespējams traumas gadījumos ar tā saukto soļu spriegumu. Ar �o apzīmējumu saprot potenciālu starpību, kas rodas kājās, soļojot pa zemi, caur kuru plūst augstsprieguma strāva. Strāvai plūstot caur kājām, var rasties muskuļu krampji, cietu�ais krīt, un, ar citām ķermeņa da|ām saskaroties ar elektrizēto augsni, var iestāties nāve. Liels augsnes mitrums stipri palielina soļu sprieguma bīstamību.

Precīzi noteikt strāvas ceļu organismā ir ļoti grūti tāpēc, ka tā saskaras ar orgāniem un audiem, kuriem ir da�āda pretestība. Uzskata, ka galvenokārt asinsvadi un muskuļi vada strāvu. Tomēr da�reiz strāva izplūst no ķermeņa un no jauna ieplūst tajā lielo locītavu bedrītēs.

Bez jau minētajiem faktoriem un apstākļiem, kas nosaka elektrotraumas sekas, zināma nozīme ir arī strāvas tipam. Domā, ka maiņstrāva ir bīstamāka nekā līdzstrāva. Sevi�ķi bīstama ir maiņstrāva, kuras frekvence ir 40�50 Hz, jo, plūstot caur sirdi, maiņstrāva var izraisīt kambaru mirdzē�anu. Augstas frekvences maiņstrāva (simti tūksto�i un miljoni Hz) nav cilvēkam bīstama; tā tiek izmantota ārstnieciskos nolūkos (diatermija, ultraīsviļņu terapija u. c.).

Elektriskās strāvas darbības mehānisms uz cilvēka organismu.

Iz�ķir vietēju un vispārīgu elektriskās strāvas darbību.

Strāvai plūstot caur ķermeni, tās vietējā darbība uz audiem un orgāniem ir saistīta ar elektriskās enerģijas pārvēr�anos citos enerģijas veidos un var izpausties siltuma, mehāniskās un elektrolītiskās enerģijas veidā. Strāvas vietējās darbības gadījumos visspilgtāk izpau�as siltuma darbības efekts. Siltuma izdalī�anās, strāvai plūstot caur strāvas vadītāju, ir tie�i proporcionāla strāvas stipruma kvadrātam, tās darbības laikam un vadītāja pretestībai (Lenca�D�oula likums). Siltuma ra�anās kontakta vietās var radīt ādas apdegumus un pārogļo�anos, kā arī kaulu neorganisko vielu daļēju izku�anu, veidojot �kaula krelles�. Da�os gadījumos ir iespējama visa ķermeņa difūza sasil�ana 45�60 �C.

Strāvas mehāniskā darbība izpau�as, elektriskajai enerģijai pārejot mehāniskajā. Sājos gadījumos var rasties nobrāzumi, brūces, kaulu plīsumi un lūzumi, kā arī apģērba un apavu plīsumi. Retos gadījumos iespējami iek�ējo orgānu bojājumi.

Strāvas elektrolītiskā darbība izpau�as organisma �ķidrumu sadalī�anā to sastāvdaļās. Sī darbība parasti ir vāji izteikta, un ar parastajām metodēm līķa sekcijā to konstatēt nevar.

Vispārējā (jeb bioloģiskā) strāvas darbība uz organismu izpau�as tādējādi, ka tiek tie�i traucēti tie elektriskie procesi, kas ir cie�i saistīti ar dzīvības norisēm.

Elektriskā strāva traucē uzbudinājuma un kavē�anas procesus, kas savukārt rada traucējumus sirds un asinsvadu, kā arī nervu sistēmas darbībā. �ķērssvītrotā un gludā muskulatūras reflektori saraujas. Tas rada trahejas, bronhu un asinsvadu lūmenu sa�aurinā�anos, kas veicina elpo�anas traucējumu un paaugstināta asinsspiediena ra�anos. Tie�a strāvas darbība uz sirdi un centrālo nervu sistēmu rada spilgtus dzīvības procesu traucējumus un pat ātru nāvi.

Cietu�ā tie�ais nāves cēlonis notikuma vietā var būt �oks, kā arī sirdsdarbības vai elpo�anas apstā�anās. Elpo�ana apstājas vai nu reflektora elpo�anas centra kairinājuma dēļ, vai arī, strāvai plūstot caur galvu, strāva tie�i iedarbojas uz elpo�anas centru. Bez tam zināma nozīme var būt arī elpo�anas muskulatūras spazmai.

Sirdsdarbība apstājas sirds muskuļa fibrillācijas dēļ. Da�reiz var notikt reflektora sirds apstā�anās klejotājnerva kavējo�ās darbības dēļ.

Atrās nāves mehānismi elektrotraumas gadījumos zināmā mērā ir atkarīgi no strāvas īpa�ībām. Tiek uzskatīts, ka augstsprieguma strāvās darbojas galvenokārt uz elpo�anas centru, bet zemsprie-guma strāvas � uz sirdi.

Vēlas nāves (pēc vairākām dienām vai nedēļām) tie�ais cēlonis parasti ir pla�i un dziļi apdegumi.

Pārmaiņas audos un orgānos elektrotraumu gadījumos. Strāvai plūstot caur audiem un orgāniem, lielākoties rodas zināmas morfoloģiskas pārmaiņas, kuru konstatē�anai ir liela nozīme elektrotraumas diagnostikā. Sevi�ķi raksturīgas pārmaiņas rodas ādā strāvās ieejas un izejas vietās. Iz�ķir elektrības zīmes, elektriskus apdegumus, mehāniskus bojājumus un zibens figūras.

Elektrozīme jeb elektrības zīme ir visspecifiskākais ādas bojājums, kas rodas, iedarbojoties strāvai. Elektrības zīmes morfoloģija var būt da�āda. Ādas apvidos ar biezu epidermas raga kārtu (uz plaukstām un pēdām) rodas apaļas vai ovālas formas elektrības zīmes gai�i pelēkā vai dzeltenīgā krāsā, aptaustot � blīvas. Elektrības zīmju malas ir vaļņveidīgi paaugstinātas virs ādas līmeņa, to centrs ir nedaudz zemāks (67. att.). Elektrības zīmes parasti nav lielas, to diametrs ir 0,8�1 cm. Tomēr da�reiz redzamas arī lielākas elektrības zīmes. Āda ap elektrības zīmēm nav pārmainīta, un mati nav apdegu�i. Gadījumos, kad ir bijis liels kontakta laukums, elektrības zīmēm var būt strāvas vadītāja kontūras.

Elektrības zīmes var atrast ne tikai strāvas ieejas un izejas vietas, bet arī pa strāvas cilpu gaitu, parasti lielo locītavu bedrītēs (A. Kaplāns, 1948). Elektrības zīmju ra�anos �ajās vietās var izskaidrot ar strāvas plū�anu caur ādas apvidiem, kuri saskaras.

Elektrības zīmes mikroskopiskā aina ir ļoti raksturīga. Ādas raga slānī rodas bi�u �ūnām līdzīgi dobumi, da�reiz �ādi dobumi rodas arī epidermas graudainajā un dzeloņainajā slānī. Raga slānis var būt pilnīgi atslāņojies un pacēlies, radot �ulgu. Uz raga kārtās nereti atrodamas sīkas metāliskas strāvas vadītāja daļiņas, kas radu�ās kontakta laikā (68. att.).

Epidermas Malpīgija slāņa �ūnas un to kodoli ir izstiepti un veido sukai vai otai līdzīgas figūras. Vietām �ūnas izvietoju�ās virpuļveidīgi. Kodolu spēja krāsoties pilnīgi saglabājas, un to robe�as jr skaidras.

Ādas metalizācijas atra�anai elektrības zīmēs ir liela tiesme-dicīniska nozīme, jo, konstatējot metālu ar speciālām izmeklē�anas metodēm (krāsaino nospiedumu, histoķīmisko vai spektro-grafisko metodi), var noteikt, ar kādu strāvas vadītāju cietu�ajai personai ir bijis kontakts.

Tomēr ne visos gadījumos rodas tipiskas elektrības zīmes. Da�reiz tās ir līdzīgas sausai tulznai, kārpai, nobrāzumam vai pat

rozeolai. �is apstāklis loti apgrūtina elektrības zīmju pazī�anu un elektrotraumas diagnostiku. Nereti elektrības zīmju vispār nav, piemēram, gadījumā, kad strāva plūst caur ādu, kurai ļoti maza pretestība. J. Judina (1951) un V. Dru�iņina (1965) dati liecina, ka pat pieredzēju�i eksperti neatrod strāvas zīmes 10�12% gadījumu, bet A. Kaplāns (1940) uzskata, ka elektrības zīmes var nebūt 25� 30% elektrotraumu.

Od�ivāra (Ogiwara, 1968) dati pierāda, ka neredzamu elektrības zīmi var padarīt redzamu, ja ar elektrisko strāvu kontaktēju�o ādu uz 1 st. ieliek 20% etiķskābes �ķīdumā. �ajā �ķīdumā elektrības zīme uzbriest.

Elektrības zīmju klīnisko gaitu raksturo tas, ka tajās nav iekaisuma reakciju un tās ir pilnīgi nesāpīgas. Tāpēc elektrotraumu gadījumos kā cietu�ās personas, tā arī ārsti elektrības zīmēm piegrie� maz vērības.

Da�reiz neletālai elektrotraumai var pievienoties elektrogēna tūska vai elektriska nekroze. Tūska parasti lokalizējas nelielā apvidū ap elektrības zīmi, bet var būt arī labi redzama un aizņemt lielu laukumu � visu seju vai veselu ekstremitāti. Elektriskā nekroze parasti rodas 3�4 nedēļas pēc traumas un var skart lielus ādas apvidus, mīkstos audus un kaulus. Piemēram, ir aprakstīti gandrīz visas galvaskausa velves vai krū�kurvja sienas daļas nekrozes gadījumi. Tūskas un nekrozes ra�anās cēlonis ir da�ādas smaguma pakāpes asinsvadu bojājumi.

Elektriskie apdegumi rodas konktakta vieta, izdaloties lielam siltuma daudzumam. Parasti apdegumi rodas augstsprieguma strāvas iedarbības gadījumos. Bie�i elektrisko apdegumu gadījumos rodas visu ādas slāņu nekroze, bet nereti arī pārogļo�anās vai mīksto audu un kaulu sadeg�ana un audu defekti. Da�os gadījumos ir iespējama locekļu distālo daļu atdalī�anās potītes vai delnas locītavās mīksto un daļēji arī kaulu audu sadeg�anas dēļ �ajās vietas.

Cietu�ajiem, kuri paliku�i dzīvi, bojājuma kopējais laukums un dziļums parasti kļūst redzams ne ātrāk kā pēc 2�3 nedēļām un ir 2�3 reizes lielāks nekā sākumā.

Mehāniskie bojājumi zemsprieguma strāvas darbības gadījumos ir reti. Visbie�āk tie ir konstatējami parastu nobrāzumu, plestu, sistu vai grieztu brū�u veidā. Visos neskaidros gadījumos ir nepiecie�ama rūpīga histoloģiska un histoķīmiska izmeklē�ana.

Iek�ējo orgānu pārmaiņas letālas elektrotraumas gadījumos parasti nav specifiskas. Sekcijā atrod ātri iestāju�ās nāves pazīmes: orgānu pilnasinību, �ķidras asinis lielajos asinsvados un sirds dobumos, sīkus asinsizplūdumus serozajos apvalkos un gļotādās. Ilgsto�as augstsprieguma strāvas iedarbības gadījumos iek�ējos orgānos ir sīki nekrozes perēkļi un parasti arī perivaskulāri asinsizplūdumu

Strāvas iedarbības gadījumos nedaudz raksturīgākas pārmaiņas ir atrodamas muskuļos un kaulos. Muskuļos bie�i izzūd �ķērs-svītrojums un ir redzami daudzi nekrozes perēkļi. A. Kaplāns, aprakstot strāvas iedarbības gadījumus, min 10 kaulaudu bojājumu veidus (sa�ķel�anu, plankumaino osteoporozi, pērļu veido�anos, kaulu saplūdumus u. c.).

Parasti pārmaiņas kaulos cietu�ajiem, kuri paliku�i dzīvi, rodas pēc vairākām nedēļām.

BOJĀJUMI, KAS RADU�IES NO ATMOSFĒRAS ELEKTRĪBAS (ZIBENS)

Zibens ir augstsprieguma (vairāki miljoni voltu) un desmitiem tūksto�iem ampēru stipras atmosfēras elektrības izdalī�anās. Zibens spēriens rada koku sa�ķel�anu un apdeg�anu, ēku un citu celtņu bojājumus, metālisku priek�metu un da�reiz pat augsnes izku�anu. Liela siltuma daudzuma izdalī�anās zibens spēriena vietā rada stipru sprādzienam līdzīgu efektu ar spēcīgu gaismas uzliesmojumu, gaisa trieciena vilni un pērkona troksni.

Zibens trāpījums cilvēkam ir rets traumas veids. Zibens var iespert cilvēkiem, kuri negaisa laikā atrodas augstienēs zem klajas debess, uz māju jumtiem vai augstu priek�metu � torņu, koku tuvumā u. c.

Parasti zibens spēriens cilvēkam ir letāls, kaut gan ir aprakstīti gadījumi, kuri nav beigu�ies ar nāvi. Acīmredzot �ajos gadījumos bojājumus radījis trieciena vilnis (cietu�ā apdullinā�ana un atsvie-�ana) vai pēc zibens spēriena elektrizētā zeme.

Zibens darbības pēdas uz līķa ādas var būt apdegumu uh brū�u veidā, bet da�reiz konstatējami ķermeņa daļu atrāvumi. Nereti uz ādas ir raksturīgas zibens zīmes (figūras) (69. att.) �

gai�i rozā krāsā vai sarkanas sazarotas svītras, kuras rodas, papla�inoties ādas asinsvadiem. Zibens zīmes parasti nesaglabājas ilgi, bet izzūd pēc da�ām stundām, da�reiz � pēc diennakts. Mikroskopiski zibens zīmē ir redzama ādas asinsvadu pilnasinība un asinsizplūdumi uz dermas un zemādas taukaudu robe�as, bet da�reiz ēpitēlija audi ir izstiepti.

Līķa apģērbs un apavi bie�i saplīst un apsvilst. Skrandas, kas paliku�as pāri no apģērba, da�reiz ir izmētātas visapkārt līķim. Apģērba metāliskās daļas un metāla priek�meti, kuri atradu�ies kabatās, bie�i apkūst vai sakūst. Naudas maciņā var atrast sakusu�as monētas.

Da�os gadījumos līķim zibens iedarbības pēdas var neatrast.

Elektrotraumas diagnostika pamatojas uz raksturīgu morfoloģisku pārmaiņu, pirmām kārtām elektrības zīmju konstatē�anu. Gadījumos, kad raksturīgās pārmaiņas (it īpa�i elektrības zīmes) nav atrodamas, atzinumam var būt tikai pieņēmuma veids.

Liela nozīme elektrotraumas diagnostikā ir notikuma vietas apskatei, kurā piedalās in�enieris elektriķis. Notikuma vietas apskate parasti dod daudz datu, kuri liecina par elektrotraumu. Tikai pēc līķa atvieno�anas no strāvas ķēdes drīkst konstatēt nāvi un izdarīt līķa apskati.

Rūpīgi jāapraksta līķa un tā ķermeņa atsevi�ķu daļu stāvoklis attiecībā pret strāvas vadītājiem un iezemētajiem priek�metiem. Tās ķermeņa daļas, kuras saskaras ar �iem priek�metiem, jāapskata īpa�i rūpīgi, lai konstatētu elektrības zīmes. Jāatceras, ka pirms apskates ieinteresētās personas var pārmainīt notikuma vietas iekārtu, kā arī līķi atvienot no strāvas ķēdes un pat pārnest to citā telpā. Uz strāvas vadītājiem kontakta vietā ar ķermeni var atrast epidermas daļiņas. Apskatot apģērbu un apavus, jāpievēr� uzmanība metāla daļām, piemēram, naglām zolēs.

Morgā līķa izmeklē�anai jābūt mērķtiecīgai � ekspertam jāmeklē elektrības zīmes. Tās jāmeklē ne tikai kontakta vietās ar strāvas vadītāju (visbie�āk tās ir roku plaukstās), bet arī varbūtējās strāvas izejas vietās un pa strāvas cilpas gaitu, it īpa�i locekļu lielo locītavu bedrītēs. Da�reiz, bie�āk bērniem un elektromontieriem, strāvas zīmes var atrast uz lūpām un mēles. Visi bojātie ādas apvidi noteikti jāizmeklē mikroskopiski. Da�reiz ir jāgatavo sērijveida histoloģiskie preparāti, lai konstatētu raksturīgās pārmaiņas.

Nepiecie�amības gadījumos lieto krāsaino nospiedumu metodi vai arī elektrības zīmes un metalizētos ādas apvidus izmeklē histoloģiski un spektrogrāfiski. Iegūtos datus salīdzina ar strāvas vadītāja sastāvu. Jāatceras, ka bie�i uz daudzu profesionālu strādnieku rokām ir metāla daļiņas, bet profesionālā metalizācija ir di-fūza un aizņem visu plaukstu.

Normāla barometriskā spiediena strauja paaugstinā�anās vai pazeminā�anās var radīt veselības traucējumus, bet da�reiz arī nāvi. Iz�ķir paaugstināta un pazemināta barometriskā spiediena iedarbību uz cilvēka organismu.

Paaugstināta barometriskā spiediena iedarbība. Vairākus darbus (kesona, zemūdens) veic paaugstināta barometriskā spiediena apstākļos. Pakāpeniska spiediena paaugstinā�ana par da�ām atmosfērām nav bīstama, tomēr �ajos apstākļos ir iespējama saindē�anās ar skābekli, bet, atrodoties paaugstināta spiediena apstākļos ilgsto�i, izpau�as arī inerto gāzu narkotiskā darbība.

Strauja barometriskā spiediena paaugstinā�anās nereti rada nopietnas patoloģiskas pārmaiņas dzirdes orgānā un plau�ās, kā arī asinsrites traucējumus.

Ir aprakstīti bojājumi, to skaitā arī letāli, kad saspiestas gāzes un gaiss iedarboju�ies lokāli, iekļūstot ķermeņa dabiskajās atverēs. Gāzes maisījumam iekļūstot elpo�anas ceļos, rodas plau�u barotrauma, bet, iekļūstot kuņģa un zarnu traktā, piemēram, caur anālo atveri, rodas zarnu plīsumi. Aprakstīti da�i traumu gadījumi, kad gaiss paaugstinātā spiedienā iekļūst sievietes dzimumceļos tad, kad nepareizi tiek ieslēgts vakuuma atsūk�anas aparāts, izdarot abortu slimnīcā.

Plau�u barotrauma var rasties ūdenslīdējiem, ja strauji palielinās spiediens sistēmā aparāts-plau�as, vai nirējiem, aizturot elpu, kā arī ātri iznirstot no dziļuma. Plau�u barotraumas gadījumos alveolu un to starpsieniņu asinsvadi tiek izstiepti un plīst, gaiss vai gāzu maisījums nokļūst no plau�ām kreisajā sirds pusē, bet no turienes lielā asinsrites loka arteriālajā sistēmā, kas rada gaisa vai gāzes emboliju.

Letālas plau�u barotraumas gadījumā sekcijā trahejas un lielo bronhu gļotādā ir redzami asinsizplūdumā to lūmenā ir �ķidras asinis vai asins recekļi. Plau�as parasti ir palielinātas. Griezuma plau�u audi ir raibi: līdzās bāliem emfizēmas apvidiem redzami tum�i sarkani asinsizplūdumu perēkļi. Mikroskopiskā izmeklē�anā atrodami alveolu plāno starpsieniņu un sīko bronhu plīsumi un asinsizplūdumu

Arteriālo gāzes emboliju var konstatēt pirms sekcijas, izdarot miega artēriju un sirds rentgenogrāfiju. Tomēr gaisu sirdī vienmēr nevar atrast. Gaiss sirdī var nebūt tajos gadījumos, kad tas, sirdij saraujoties, tiek izspiests no sirds, cilvēkam vēl dzīvam esot vai pēc nāves � sirds muskuļa pēcnāves sastinguma dēļ.

Embolijas diagnozi apstiprina arī gaisa konstatē�ana smadzeņu asinsvadu pinumā. Asinsvadu pinuma peldinā�anas raudzi izdara uz sekcijas galda. Gaisa pūslī�iem mīksto smadzeņu apvalku asinsvados nav diagnostiskas nozīmes, jo tie redzami gandrīz katrā sekcijā kā artefakts.

Sekcijā gāzes emboli nav atrodami arī tajos gadījumos, kad nāve nav iestājusies tūlīt pēc plau�u barotraumas. Par biju�u gāzes emboliju liecina embolijas komplikācijas: perēkļaina smadzeņu vielas atmiek�ķē�anās, asinsvadu tromboze un pneimonija.

Pazemināta barometriskā spiediena iedarbība. Cilvēkiem, it īpa�i netrenētiem, atrodoties pazemināta barometriskā spiediena apstākļos, rodas kalnu vai augstuma slimība. �ādi traucējumi da�reiz vērojami alpīnistiem, lidotājiem, ūdenslīdējiem un cilvēkiem, kuri atrodas barokamerā.

Atmosfēras spiedienam pazeminoties, pazeminās arī skābekļa parciālais spiediens. Tas organismā rada skābekļa badu. Saslim�anas pazīmes veido hipoksijas simptomi. Smagos gadījumos novērojama asiņo�ana no ausīm un deguna. Iespējams samaņas zudums, komatozs stāvoklis un elpo�anas centra paralīze.

Da�reiz pirmās augstuma slimības pazīmes rodas jau 2500� 3000 m augstumā. Vairākumam cilvēku augstuma slimība jau skaidri izpau�as 4000�5000 m augstumā. Augstuma slimības attīstības ātrums un tās smagums strauji progresē lielākā augstumā. 11 000�12 000 m augstumā smagas slimības pazīmes rodas apmēram pēc 25�40 s. Augstuma slimības attīstības ātrums un smagums ir atkarīgs no augstuma un pacel�anās ātruma. Da�reiz uz �ķietamas labklājības fona bez priek�vēstne�iem rodas smagas augstuma slimības pazīmes un pat samaņas zudums un nāve.

Gaisa spiedienam pazeminoties ūdenslīdēja ventilējamā skafandrā zemāk par ūdens spiedienu, kurā ūdenslīdējs ieniris, var rasties patoloģisks stāvoklis, ko sauc par ķermeņa saspie�anu.

Ūdenslīdēja ķermeņa saspie�ana notiek mīkstā skafandra iek�ienē. Ūdens caur skafandru saspie� ekstremitātes, krūtis un vēderu. Gaiss zem ūdenslīdēja kostīma metāliskās cepures izretinās, tāpēc rodas cepures piesūco�a darbība uz galvu un kaklu. Tas strauji maina asins sadalījumu organismā, radot stipru galvas piln-asinību un intrakraniālā spiediena paaugstinā�anos. Tas viss savukārt var sekmēt asinsizplūdumus zem mīkstajiem smadzeņu apvalkiem un galvas smadzeņu vielā.

Ūdenslīdēja ķermeņa saspie�ana var notikt arī tad, ja, tam strauji iegremdējoties dziļumā, netiek pietiekamā daudzumā piegādāts skafandrā gaiss, ja gaisa vads ir bojāts, kā arī tad, ja gaiss izplūst ūdenslīdēja cepures vārstuļu bojājumu dēļ.

Ķermeņa saspie�anas gadījumā bojā gāju�u cilvēku līķu ties-medicīniskā izmeklē�anā parasti atrodamas patomorfoloģiskas pārmaiņas, kas diezgan raksturīgas �im traumas veidam.

Līķa ārējā apskatē redzama galvas mīksto audu tūska: seja un plaksti ir pietūku�i un zilgani. Galvas apmēri ir palielināti tūskas dēļ. Ūdenslīdēja cepures mala, spie�ot uz krū�kurvja priek�ējo virsmu atslēgas kaulu apak�ējās malas līmenī, rada līnijveida asinsizplūdumus ādā.

Līķa iek�ējās izmeklē�anas rezultāti ir diezgan raksturīgi. Galvas, kakla un sejas mīkstajos audos, kā arī zem galvas smadzeņu plīvurapvalka rodas tum�i sarkani pla�i asinsizplūdumi. Cietais smadzeņu apvalks ir iestiepts galvas smadzeņu tūskas un piln-asinības deļ. Griezuma smadzeņu audos ir sīki perivaskulāri asinsizplūdumi. Balsenes un balss sai�u gļotādā ir atrodama tūska, tāpēc ieeja balsenē ir sa�aurināta. Sekcijas ainu papildina ātri iestāju�ās nāves pazīmes: iek�ējo orgānu pilnasinība, �ķidras asinis sirds dobumos un maģistrālajos asinsvados, kā arī sīki asinsizplūdumi zem pleiras un epikarda.

\

Barometriskajam spiedienam strauji pazeminoties no paaugstināta līdz normālam vai no normāla līdz pazeminātam, rodas dekompresijas (kesona) slimība. �ī patoloģiskā stāvokļa būtība ir tāda, ka atra�anās paaugstināta barometriskā spiediena apstākļos rada asins un organisma audu piesātinā�anos ar gāzēm, kas ir ieelpojamā gaisa vai gāzu maisījuma sastāvā. Pakāpeniski pazeminot barometrisko spiedienu, inertās gāzes pakāpeniski izdalās no organisma ar izelpojamo gaisu. Ātras spiediena pazeminā�anās gadījumā asinīs un audos rodas gāzes pūslī�i, kas rada embolijas. Bez tam gāzes, kas ir brīvā stāvoklī dobajos orgānos un dobumos (kuņģa un zarnu traktā, vidusausī, deguna blakus dobumos), izple�as, cen�oties ieņemt lielāku tilpumu. Tas pats notiek plau�u audos.

Atkarībā no dekompresijas ātruma, stipruma un ilguma, kā arī no organisma stāvokļa patoloģisko traucējumu pakāpe var būt da�āda � no tikko pamanāmiem funkcionāliem traucējumiem līdz pat neatgriezeniskiem, da�reiz nāvīgiem bojājumiem.

Smagas dekompresijas slimības formas gadījumos ir traucējumi, kas rodas centrālās nervu sistēmas bojājumu un asinsrites traucējumu dēļ. �o traucējumu simptomi ir galvas reiboņi, bālums, stipra svī�ana, slikta dū�a, sirds un asinsvadu insuficience, elpo�anas traucējumi, samaņas zudums un nāve.

Ļoti ātru dekompresiju sauc par sprādziena dekompresiju. �ādas dekompresijas gadījumos pēk�ņi un strauji gaisam izple�oties, plau�ās, vidusauss dobumā un deguna blakusdobumos, kā arī gāzēm izple�oties kuņģa un zarnu traktā, rodas iepriek� minēto dobo orgānu un pirmām kārtām plau�u bojājumi. Rodas plau�u audu plīsumi (plau�u barotrauma).

Nāve dekompresijas slimības gadījumos parasti iestājas sakarā ar sirds vai galvas smadzeņu asinsvadu gāzes emboliju tūlft pēc notikuma vai arī pēc tā. Dekompresijas slimības tiesmedi-cīniskā diagnostika parasti nav grūta. Palpējot mīkstos audus, it īpa�i kaklu un krūtis, jūtama krepitācija. Izmeklējot rentgeno-grāfiski, var konstatēt gāzes pūslī�us sirds dobumos un asinsvados. Venozajā asinsvadu sistēmā to ir vairāk nekā arteriālajā.

Gadījumos, kad rodas aizdomas par nāvi, kas iestājusies pēc dekompresijas slimības vai plau�u barotraumas, līķa iek�ējā izmeklē�ana obligāti jāsāk ar gaisa embolijas raudzi (sk. XXVII nod.). Līķa pū�anas gadījumos dekompresijas diagnostika ir grūta.

Vēlas nāves cēlonis dekompresijas slimības gadījumā parasti ir komplikācijas, kuras rada gāzes embolija centrālajā nervu sistēmā. Sekcijā galvas un muguras smadzenēs ir konstatējami atmiek�ķē�anās perēkļi un deģeneratīvas pārmaiņas nervu �ūnās un �ķiedrās. Iek�ējos orgānos atrodami nekrozes perēkļi.

Da�reiz vēlas nāves cēlonis dekompresijas slimības gadījumā ir sekundārā infekcija.

Kop� tā laika, kad cilvēce iemācījās atbrīvot atomenerģiju, kļuva iespējama tās izmanto�ana kā miera, tā arī kara vajadzībām. Atomenerģijas lieto�ana daudzās zinātnes un tehnikas nozarēs radīja jaunu patoloģiju � staru slimību. Ar jonizējo�ās radiācijas iedarbības sekām uz cilvēka organismu sastopas ne tikai klīni-cisti, bet arī patanatomi un tiesu mediķi.

Ir da�ādas iespējas dabūt bojājumus: avāriju laikā atomreaktoros, kad netiek ievēroti dro�ības pasākumi, strādājot ar jonizējo�ā starojuma avotiem, staru terapijas laikā, ārstējot ar izotopiem un izdarot eksperimentus ar dzīvniekiem zinātniskās pētniecības un ārstniecības iestādēs. Jonizējo�ā starojuma avoti var atrasties ne tikai ārpus organisma, bet arī tā iek�ienē. Da�i no tiem organismā iekļūst caur kuņģa un zarnu traktu, plau�ām vai nebojātu ādu.

Jonizējo�ais starojums ir alfa (a), beta (P), gamma (y) un rentgenstari, kā arī neitronu un protonu plūsma. Visiem �iem stariem piemīt specifiskas īpa�ības radīt apkārtējās vides jonizāciju. Tāpēc �o starojumu bioloģiskā darbība ir līdzīga.

Gamma stari, cietie rentgenstari un neitronu plūsma at�ķirībā no a un p daļiņām iekļūst dziļi audos un nonāk iek�ējos orgānos. Tāpēc arī iek�ējo orgānu bojājumiem ir galvenā nozīme staru slimības attīstībā. Jonizējo�ās radiācijas patoģenētiskā darbība galvenokārt ir atkarīga no enerģijas daudzuma, ko saņēmis organisms. Viena un tā pati deva organisma vispārējas apstaro�anas gadījumos var radīt smagu staru slimības formu, bet lokālas darbības gadījumos � tikai vietēju reakciju.

Jonizējo�ās radiācijas darbība uz organismu saistīta ar jonizācijas procesu, kas var skart visus organisma elementus. Staru slimība nerodas tajos gadījumos, kad netiek apstaroti iek�ējie orgāni, it īpa�i zarnas. Staru slimības gadījumos var būt arī vietēji bojājumi � radiācijas apdegumi (70. att.).

Staru apdegumu gadījumos parasti no apstaro�anas brī�a līdz redzamu pārmaiņu parādī�anās brīdim paiet apmēram 14 dienas. Saņemot lielu starojuma devu, �is laiks var saīsināties līdz pusstundai. Staru apdegumi at�ķiras no termiskajiem apdegumiem ar hemorāģijām. �ulgu eksudātā ir daudz eritrocītu un gandrīz nemaz nav leikocītu. Audu nekroze ir dziļa, un tai nav skaidri redzamas demarkācijas līnijas. Sadzī�anas stadijā apdegumu virsmas ir stipri inficētas. Tāpēc vēlāk rodas raupjas rētas, kurām ir tieksme veidot �ūlas un asinsizplūdumus.

Organisma vispārēja apstaro�ana rada staru slimību. Par staru slimību sauc savstarpēji saistītas un pakāpeniski attīsto�ās pārmaiņas, kas likumsakarīgi rodas pēc apstaro�anas un raksturo īpa�u organisma reakciju uz radiāciju (N. Krajevskis, 1957).

Staru slimība var būt akūta un arī hroniska. Akūta staru slimība var būt smaga, vidēji smaga un viegla. Tā var būt ar apdegumiem vai bez tiem. Vispārēja apstaro�ana ar 600 R un lielāku devu parasti cilvēkiem ir nāvīga.

Ļoti smagas staru slimības formas gadījumā nāve var iestāties apstaro�anas laikā no �staru �oka�. �ādos gadījumos sekcijā atrod Joti spilgtus hemodinamiskus traucējumus, ko rada pastiprināta kapilāru caurlaidība. Sekcijā redzama plau�u tūska un iek�ējo orgānu sastrēguma pilnasinība.

Akūta staru slimības forma ir vistipiskākā jonizējo�ās radiācijas izpausme. Tā rodas tādos gadījumos, kad lielas jonizējo�ās radiācijas devas ārēji iedarbojas vienu reizi vai liels radioaktīvo vielu daudzums vienreizēji iekļūst organismā. Akūtu staru slimību raksturo �etri periodi: pirmreizēja vispārēja reakcija (sākuma

periods), slēptais (latentais), spilgtu simptomu un atjauno�anās vai atveseļo�anās periods. Nāve parasti iestājas tre�ajā � spilgtu simptomu periodā, 2.�4. nedēļā pēc apstaro�anas.

Hroniska staru slimība rodas, ilgsto�i iedarbojoties mazām ap-starojuma devām, kā arī pēc pārciestas akūtas staru slimības.

Visraksturīgākās patomorfoloģiskās pārmaiņas staru slimības nāves gadījumā ir asinsrades orgānu distrofija, daudzi asinsizplūdumā kā arī nekrotiskas un distrofiskas pārmaiņas da�ādos orgānos un audos.

Par distrofiskām pārmaiņām asinsrad.es orgānos liecina kaulu smadzeņu aplāzija, kā arī limfmezglu un liesas atrofija. Kaulu smadzenes ātras nāves gadījumos ir pilnasinīgas, vēlas (1�2 nedēļas pēc apstaro�anas) � bālas, pasausas, ar sarkaniem reģenerācijas perēkļiem. Liesa ir mazāka, griezumā � pasausa, pelēcīgi sarkanā krāsā. Sākumā limfmezgli ir palielināti un pilnasinīgi, bet pēc tam atrofējas. Mikroskopiski distrofiskās pārmaiņas limfātis-kajos audos ir redzamas jau da�as stundas pēc apstaro�anas. Lim-focītu kodoli ir sa�ķēlu�ies sīkos fragmentos.

Hemorāģijas, nekrozes un iekaisuma pazīmes konstatējamas aizdegunē, kuņģa un zarnu trakta, kā arī elpo�anas ceļu gļotādā, plau�u audos un arī citos audos un orgānos. Parenhimatozos orgānos ir redzamas stipri izteiktas destruktīvās pārmaiņas � olbaltumu un tauku distrofija. Izkārnījumos, krēpās un atvemtajās barības masās ir konstatējamas asinis.

Staru slimības pastāvīgā komplikācija ir strutainā infekcija, kas visbie�āk izpau�as pneimonijas, nekrotiskas angīnas un sepses veidā. Infekcijas komplikācijas parasti nav nāvīgas.

Staru slimības gadījumā, kas rodas, radioaktīvam vielām iekļūstot organismā aerogēnā ceļā, prevalē plau�u bojājumi, bet, ievadot tās kuņģa un zarnu traktā, � zarnu bojājumi. Patomorfoloģiskās pārmaiņas, kuras ir atrodamas orgānos un audos staru slimības kulminācijas periodā, nav īpa�i specifiskas jonizējo�ās radiācijas radītajiem bojājumiem. Da�u citu slimību gadījumos (hemorā-ģiskā angīna, akūtā leikoze, mēris, Sibīrijas mēris) morfoloģiskas pārmaiņas var būt līdzīgas. Sī iemesla dēļ līķa tiesmedicīniskā izmeklē�anā, kad ir aizdomas par nāvi, kas varētu būt iestājusies sakarā ar jonizējo�o radiāciju, bez parastajām (histoloģiskajām, tiesķīmiskajām, bakterioloģiskajām) izmeklē�anas metodēm noteikti jāizdara asins un kaulu smadzeņu citoloģiskā izmeklē�ana.

Pirms sekcijas jāizdara dozimetriskā kontrole, ar kuru nosaka apģērba un līķa ādas saindē�anās pakāpi ar radioaktīvajām vielām. Saindē�anās gadījumos ar devām, kuras ir augstākas par pieļaujamām, pirms sekcijas apģērbu un līķi dezaktivē. Tādos gadījumos, kad staru slimība rodas no iek�ēja apstarojuma, katrā ziņā jāpaņem orgānu un audu gabaliņi izmeklē�anai, lai tajos noteiktu radioaktīvās vielas.

Ķīmiskās vielas, ar kurām saskaras cilvēks, ir ļoti da�ādas pēc to sastāva un izcelsmes. Daudzas no tām ir indīgas un, iekļūstot organismā, spēj radīt saindē�anos, t. i., veselības traucējumus, kas da�reiz beidzas ar nāvi.

Inde ir relatīvs jēdziens. Viena un tā pati viela vienā gadījumā ir veselībai kaitīga, citā � nekaitīga, bet zināmos apstākļos izrādās pat vajadzīga un to izmanto kā medikamentu. Tiesu medicīnā par indēm sauc tādas vielas, kas, iekļūstot organismā no ārienes, jau mazās devās (fizikāli ķīmisko īpa�ību dēļ) rada veselības traucējumus vai nāvi.

Indes darbības īpa�ības un spēks uz organismu ir atkarīgs no daudziem apstākļiem. Nereti vienas un tās pa�as indīgās vielas iedarbība da�ādos apstākļos nav vienādā. Tāpēc, izmeklējot saindē�anās gadījumus un izdarot tiesmedicīnisko ekspertīzi, katrā konkrētā gadījumā ir jāņem vērā ne tikai organismā ievadītās indes fizikāli ķīmiskās īpa�ības, bet arī apstākļi, kādos noris tās darbība. Vissvarīgākie no �iem apstākļiem ir �ādi: organismā ievadītās vielas kopējais daudzums, tās koncentrācija, ievadī�anas ceļ�, indes īpa�ības, organismā pārvēr�oties, un izdalī�anās ātrums, kā arī organisma vispārējais stāvoklis un tā īpatnības, no kurām ir atkarīga individuālā jutība pret indi, u. c.

Indīgo vielu ķīmiskā struktūra tomēr ir galvenais faktors, kas nosaka katras indes zināmu iedarbību uz cilvēka organismu. Vielām, kuras pēc ķīmiskās struktūras ir līdzīgas, var nebūt vienāda iedarbība. Tajā pa�ā laikā absolūti da�ādas indes rada līdzīgu saindē�anās klīnisko ainu.

Obligāts indes darbības nosacījums ir tās ieklā�ana asinis un ar tām visos orgānos un audos; būtiska nozīme ir indes agregātstāvoklim. Visvieglāk asinīs iekļūst gāzveida vai tvaikveida vielas, ja tās tiek ieelpotas. Iedzerot �ķidras vai cietas �ķīsto�as vielas, tās asinīs nokļūst tikai pēc uzsūk�anās caur gļotādām, pie tam vielas, kas iedzertas pulvera veidā, iedarbojas lēnāk nekā �o vielu �ķīdumi. Ne�ķīsto�ās indīgās vielas organismā neuzsūcas un parasti nerada saindē�anos. Ar barību piepildīts kuņģis un zarnas palēnina indes uzsūk�anos, sekmē saindē�anās pakāpenisku attīstību un pavājina indes toksisko darbību.

Inde darbojas tajos gadījumos, kad tā organismā ievadīta noteiktā daudzumā. Nelielas indes devas sauc par indiferentām, jo tās nerada manāmus veselības traucējumus. Minimālu vielas daudzumu, kas izraisa saindē�anos, sauc par toksisko devu. Indes daudzumu, kas var izraisīt nāvi, sauc par nāvīgo jeb letālo devu. �o

devu lielumu galvenokārt nosaka indes ķīmiskās īpa�ības. Piemēram, viena un tā pati deva 0,5 g ir indiferenta vārāmai sālij un dzeramai sodai, ārstnieciska � hinīnam, analgīnam un aspirīnam, toksiska � kokaīnam un letāla � morfijam un atropīnam. Da�u in�u darbība uz organismu ir atkarīga arī no to koncentrācijas �ķīdumā vai ieelpojamā gaisā. Būtiska nozīme ir arī indes ievadī�anas ātrumam.

Viens un tas pats indes daudzums var radīt da�ādu efektu. Tas ir atkarīgs no tā, ar kādu vielu inde ir samaisīta. Indes darbība var pavājināties vai pilnīgi izzust tajos gadījumos, kad piejauktā viela ar indi veido ne�ķīsto�u savienojumu, kas indei neļauj uzsūkties vai arī to neitralizē. Indes darbība pastiprinās tajos gadījumos, kad tā labi �ķīst vielā, ar kuru kopā ir iedzerta, un ja �ī viela paātrina indes uzsūk�anos.

Ievadot indes organismā secīgi vai arī vienlaicīgi, to darbībā var novērot sinerģismu vai antagonismu. Sinerģisms � vienas indes darbības pastiprinā�anās citas indes ietekmē, pie tam siner-ģisma pakāpe var būt da�āda, sākot no vienkār�as abu in�u efekta summas līdz stiprai to savstarpējās iedarbības pastiprinā�anai (potencē�anai). Piemēram, alkohols pastiprina barbiturātu darbību; vienlaicīga analgīna un amidopirīna ieņem�ana rada ātrāku un ilgsto�āku analgezējo�u darbību. Antagonisms � vienas indes darbības pavājinā�anās, iedarbojoties otrai uz pretējā efekta rēķina (strihnīns un hlorālhidrāts) vai arī notiekot savstarpējai ķīmiskai iedarbībai ar citu vielu, kura samazina indes indīgās īpa�ības (piemēram, ciankālijs un glikoze).

Indes iedarbības intensitāte ir atkarīga no tās iekļū�anas ceļiem organismā. Inde organismā var iekļūt caur muti, parenterāli (zem ādas, muskulī un vēnā), caur plau�ām, nebojātu ādu vai citā veidā.

Visbie�āk indes iekļūst organismā caur muti. Uzsūcoties no kuņģa un tievajām zarnām, indes iekļūst asinīs un pa vārtu vēnu sistēmu aknās, kur pa daļai atindējas. Indes, kuras tiek ievadītas organismā pa taisno zarnu vai maksti, neiziet caur aknu barjeru, un tādējādi vienām un tām pa�ām indes devām ir lielāka iedarbība. Visātrāk un gandrīz nepārmainītā veidā indīgās vielas iekļūst asinīs, ievadot tās parenterāli � zem ādas vai muskulī. Visātrāk un visintensīvāk izpau�as in�u vispārējā iedarbība, ievadot tās intravenozi, bet gāzveida un tvaikveida vielām � ieelpojot tās plau�ās. Caur nebojātu ādu organismā iekļūst tikai tās vielas, kuras labi �ķīst taukos un lipīdos, piemēram, tetraetilsvins, fenols, anabazīns un da�as citas vielas. Liela nozīme ir kontakta ilgumam un ādas laukumam, kas saskaras ar indīgo vielu.

Vairākām vielām, tās atkārtoti ievadot organismā, ir kumulācijas spējas, t. i., spēja uzkrāties audos un orgānos, radot stiprāku iedarbību.

Indīgas vielas, atrodoties organismā, fermentu un citu bioloģiski aktīvu vielu ietekmē tiek ķīmiski pārmainītas. Pēc �īm pārmaiņām visbie�āk rodas nekaitīgi savienojumi. Citos gadījumos, vielām oksidējoties, rodas starpprodukti, kuriem piemīt spilgtas toksiskas īpa�ības. Parasti daļa no indes tiek izvadīta no organisma nepārmainītā veidā.

Indes izvadī�ana no organisma var notikt da�ādos veidos: caur nierēm, plau�ām, gļotādām un dziedzeriem. Visbie�āk indīgās vielas un to sabruk�anas produkti tiek izdalīti caur nierēm. Izlocīto kanālī�u epitēlija distrofiskas, bet da�reiz arī nekrotiskas pārmaiņas (saindē�anās ar sublimātu, etilēnglikolu) var radīt nieru izvadī�anas funkcijas insuficienci.

Smago metālu sāļi daļēji izdalās caur resnās zarnas gļotādu, kurā var rasties iekaisums un nekrotiskas pārmaiņas (sublimāta kolīts). Gaisto�ām vielām (alkohols, ēteriskās eļļas, zilskābe u. c.), izdaloties caur plau�ām, izelpojamā gaisā jūtama raksturīga smaka.

Individuālās ipa�ibas, kuras iespaido saindē�anās simptomu spilgtuma pakāpi, ir �ādas: dzimums, vecums, veselības stāvoklis, paaugstināta organisma jutība pret indēm un individuāla medikamentu nepanesamība.

Ir zināms, ka sievietes pret indēm ir jutīgākas. Grūtniecība un menstruālais periods pavājina organisma pretestības spējas pret indēm.

Organisma jutība pret in�u iedarbību ir atkarīga arī no vecuma. Bērni saindējas ar daudz mazākām indīgo vielu devām. To var izskaidrot ne tikai ar mazāku bērna ķermeņa masu, bet arī ar kvalitatīvi citu reakciju uz indi, kam par cēloni ir bērna centrālās nervu sistēmas īpatnības un tā organisma nepilnīgi attīstītas aiz-sargspējas. Zināma, piemēram, zīdaiņu sevi�ķi lielā jutība pret opiju un tā preparātiem.

Sirds, aknu un nieru slimības, kas rada organisma atindē�a-nas un izvadī�anas funkciju traucējumus, var pastiprināt cilvēka organisma jutību pret indēm un padarīt smagāku saindē�anās ainu.

Ārstniecības praksē novērojama medikamentu individuālā ne-panesamiba, kad ārstniecisku vielu ievadī�ana organismā parastās vai pat mazās devās var radīt smagu alerģisku reakciju un ātru nāvi. �ai sakarā var rasties aizdomas par medikamentu pārdozē�anu, kļūdainu kādas indīgas vielas ievadī�anu un injekcijas tehniku u. tml. �āda individuāla nepanesamība, kas novērojama medikamentozās alerģijas veidā, konstatējama pret daudziem ārstniecības līdzekļiem: antibiotikām, sulfanilamīdiem, aspirīnu, piramidonu, dimedrolu, novokaīnu, dzīvsudraba preparātiem un daudziem citiem preparātiem.

Ilgsto�i un bie�i lietojot da�as indes, var rasties pieradums pie tām. Organisms pakāpeniski sāk pierast pie toksiskām un pat nāvīgām devām. Iespēja pierast acīmredzot ir pret daudzām indīgām vielām. Tomēr visbie�āk pieradums novērojams, lietojot arsēnu, miega un pretsāpju līdzekļus, kā arī diurētiskas vielas un hipotenzīvus līdzekļus.

Pieraduma pamatā ir to fermentu aktivitātes pastiprinā�anās, kas piedalās organismā ievadītās indes noārdī�anā. Sakarā ar to, ka inaktivējo�ām fermentu sistēmām ir vāja specifitāte, da�reiz ir vērojams tā saucamais krustotais pieradums, kad ilgsto�a kādas indes lieto�ana rada arī citu in�u, kas ir tuvas pēc toksiskas darbības, paātrinātu noārdī�anu. Piemēram, pieradums pie viena no miega līdzekļiem var izplatīties uz visu miega līdzekļu grupu neatkarīgi no to ķīmiskam īpa�ībām.

Pieraduma paveids ir slimīga tieksme pēc ārstniecības līdzekļiem � ta saucama tieksme. Tas pamatā ir da�u vielu spēja iedarboties uz augstāko nervu darbību, piemēram, radīt patīkamu uzbudinājumu (eiforiju) vai nomierinā�anos. Vēlē�anas atkārtoti radīt �ādu stāvokli pakāpeniski kļūst nepārvarama, un cilvēks pārvēr�as par narkomānu. Tieksmes attīstības gaita ārstnieciskā viela pakāpeniski iesaistās �unu vielu maiņa un kļūst par tas nepiecie�amu elementu.

Pa�laik ir zināms liels skaits vielu, kas spēj radīt tieksmi. Svarīgākas no tam ir moriijs, heroīns, tekodīns, omnopons, promedols, miega līdzekļi � barbiturati (nembutāls, barbamils u. c.) un ne-barbiturātu rindas līdzekļi (tetridīns, tolidamīds), meprobamāts, elēnijs, fenamīns, kā arī augu preparāti � opijs, Indijas kaņepes preparāti (ha�i�s, marihuana, ana�a) u. c.

Ja narkomānam pēk�ņi liedz lietot pierasto uzbudinātāj līdzekli vai nomierināta)līdzekli, var rasties īpa�s organisma stāvoklis, t. s. abstinence (atturē�anās sindroms). Abstinences gadījumos ir konstatējami akūti smagi centrālās nervu sistēmas, ka ari elpo�anas un asinsrites traucējumi. Atrodoties abstinences stāvoklī, narkomāns izjūt nepārvaramu vajadzību pēc narkotiskas vielas jaunas devas un spēj izdarīt pat slepkavību vai citu pret sabiedrību vērstu rīcību, lai iegūtu indi.

In�u klasifikācija. Galvenais in�u tiesmedicīniskās klasifikācijas mērķis ir to sadalī�ana atsevi�ķās grupās pēc to darbības uz cilvēka organismu. Sakarā ar to, ka saindē�anās diagnostikā eksperts izmanto klīniskās pazīmes un morfoloģiskās pārmaiņas iek�ējos orgānos, �ādas klasifikācijas pamatā jābūt klīniski morfoloģiskām pārmaiņām. Tomēr zināmā mērā �āda in�u klasifikācija ir nosacīta tāpēc, ka vairākumam in�u ir sare�ģīta un daudzpusīga darbība, pārsvarā bojājot atsevi�ķu� orgānus vai orgānu sistēmas.

Atkarībā no indes darbības uz orgāniem un audiem tās var iedalīt �ādās galvenās grupās: 1) kodīgas indes, kas darbības vietā rada stipras morfoloģiskas pārmaiņas; 2) destruktīvās indes, kas daudzos orgānos un audos, to skaitā arī darbības vietā rada distro-fiskas un destruktīvas pārmaiņas; 3) indes, kas pārmaina asins-sastāvu; 4) indes, kas galvenokārt iedarbojas uz centrālo un peri-fēro nervu sistēmu un nerada redzamas morfoloģiskas pārmaiņas. Talak aplūkosim tikai da�as indes, ar kurām bie�āk sastopas tiesu medicīnas praksē.

Saindē�anās var būt akūta, subakūta un hroniska.

Akūta saindē�anās parasti sākas, ieņemot toksiskas vai letālas indes devas. Akūta saindē�anās var rasties da�u minū�u laikā un ātri beigties ar nāvi (zilskābe, oglekļa monoksīds). Tomēr bie�āk saindē�anās izpau�as pēc kāda laika no indes ieņem�anas, kura ilgums ir atkarīgs no indes īpa�ībām, tās uzsūk�anās ātruma asinīs un iekļū�anas ātruma lielajā asinsrites lokā. Akūta saindē�anās parasti ilgst da�as stundas vai vairākas diennaktis.

Subakūta s a i n d ē � a n ā s, tāpat kā akūta, parasti rodas vienreizējas indes ieņem�anas gadījumos, bet attīstās pakāpeniski un noris vienas�triju nedēļu laikā. �āda saindē�anās norise var būt saistīta ar mazu indes devas ieņem�anu, palēninātu uzsūk�anos vai izdalī�anos no organisma (sublimāts). �ajos gadījumos parasti prevalē pārmaiņas, kas ir saistītas ar da�u iek�ējo orgānu (galvas smadzeņu, nieru, aknu u. c.) bojājumu.

Hroniska saindē�anās rodas tad, ja inde atkārtoti iekļūst organismā nelielās devās ilgsto�ā laika periodā. Saindē�anas aina attīstās pakāpeniski. Nāve parasti iestājās pēc vairākām nedēļām vai pat mēne�iem pēc indes ieņem�anas.

Aizdomu gadījumos tiesu medicīnas ekspertam vispirms ir jāizlemj, vai zināmajā gadījumā ir notikusi saindē�anās. Tālāk jānoskaidro, kāda inde ir radījusi saindē�anos, kādā veidā tā iekļuvusi organismā, kāda ir bijusi indes deva un veids un vai saindē�anās ir nāves cēlonis. Letālas saindē�anās diagnozes noteik�ana bie�i ir sare�ģīts un atbildīgs uzdevums. Pirms atbildes uz uzdotajiem jautājumiem ekspertam, rūpīgi jasavāc un jāanalizē visi materiāli, kas attiecas uz zināmo gadījumu.

�ie materiāli ir �ādi: izmeklē�anas dati par nāves apstākļiem, ziņas par novērotajiem saindē�anās simptomiem, līķa tiesmedicī-niskās izmeklē�anas dati, kā arī tiesķīmisko un citu laborato-risko izmeklējumu dati.

Izmeklē�anas datus, kuri interesē ekspertu, var atrast to liecinieku nopratinā�anas protokolos, kas redzēju�i saindē�anās ainu, kā arī notikuma vietas apskates protokolā.

Lietas materiāli dod priek�statu par miru�ā profesiju, par apstākļiem un situāciju, kurā radās un noritēja saindē�anās, par tas simptomiem un parādībām, kuras bija pirms nāves. Ziņas par miru�ā vai tā radinieku un paziņu profesiju var izmeklētājam noderēt, lai noskaidrotu indes iegū�anas avotus. Svarīga nozīme pareiza līķa sekcijas un papildu izmeklējumu rezultātu novērtē�ana ir ziņām par sniegto pirmo palīdzību, par ievadītajām pretindēm, to sastāvu, kā arī lietotajiem ārstniecības līdzekļiem.

Gadījumos, kad nāves iestā�anās apstākļi nav zināmi, liela nozīme ir notikuma vietas apskatei. Apskates laikā var atrast indes paliekas uz līķa rokām, ap muti, uz līķa apģērba vai apkārtējiem priek�metiem. Da�reiz indes paliekas var atrast uz atstatās pārtikas, dzērienā, tuk�ajos traukos, flakonos, izlietotajās ampulās, �ļircē, kā arī da�ādos medikamentu iesaiņojumos. Atvemtajās barības masās un izdalījumos (urīnā, izkārnījumos), kas atrodami notikuma vietā, var būt ieņemtā inde. Tāpēc tie jāsavāc tīros stikla traukos, un izmeklētājs tos nosūta uz tiesķīmisko laboratoriju.

Tajos gadījumos, kad cietu�ais tiek nogādāts ārstniecības iestādē, eksperts var iegūt svarīgas ziņas no slimības vēstures. Da�reiz ieraksts slimības vēsturē ir vienīgais ziņu avots par saindē�anās līdzekļiem, kurus pats cietu�ais ir paziņojis ārstam. Saindē�anās diagnostikā, it īpa�i saindē�anās gadījumos ar tādām indēm, kas nerada sevi�ķas morfoloģiskas pārmaiņas, liela nozīme ir slimības vēsturē fiksētajai klīniskajai ainai, kā arī ziņām par ievadītajiem ārstniecības līdzekļiem.

Saindē�anās diagnosticē�anā liela nozīme ir lika tiesmedicinis-kai izmeklē�anai. Sekcijā var konstatēt tādas pazīmes, kas raksturo zināmas indes vai in�u grupas darbību.

Līķa izmeklē�ana ir jāsāk ar rūpīgu apģērba apskati. Uz apģērba var atrast �ķidru vai pulverveida vielu, kā arī atvemto barības masu paliekas, bet kabatās � flakonus vai kārbas ar indes paliekām. Uz apģērba un kabatās atrastos priek�metus, kuros varētu būt inde, jānosūta tiesķīmiskai izmeklē�anai.

Līķa ārējā izmeklē�ana var dot svarīgas ziņas, kas norāda uz indes īpa�ībām. Vispirms jāpievēr� uzmanība līķa plankumiem, kuru krāsa da�os saindē�anās gadījumos var būt neparasta (oglekļa monoksīds, zilskābe vai tās preparāti, methemoglobīnu rado�as indes). Notecējuma veida pergamenta plankumi uz lūpām, da�reiz �ļakstu un pilienu pēdas mutes apvidū, uz rokām un krūtīm var liecināt par kodīgu in�u ieņem�anu (skābes, sārmi). Inde var tikt ievadīta injekciju veidā zem ādas vai intramuskulāri, tāpēc ļoti rūpīgi labā apgaismojumā jāapskata āda, uz kuras �ādos gadījumos var atrast punktveida brūcītes, kas radu�ās no �ļirces adatas dūrieniem. Jāņem vērā, ka �ādas brūcītes var rasties arī pirmās palīdzības snieg�anas laikā vai ārstē�anas gaitā.

Iek�ējās izmeklē�anas laikā jāpievēr� uzmanība neparastai smakai no līķa dobumiem un iek�ējiem orgāniem (saindē�anās gadījumos ar etiķskābi, dihloretānu, acetonu, zilskābi u. c.). Neparasta asins krāsa un attiecīga iek�ējo orgānu krāsa ļauj domāt par saindē�anos ar cianīdiem vai asins indēm (oglekļa monoksīdu un methemoglobīnu rado�ām indēm). Saindē�anās gadījumos ar kodīgām indēm ir raksturīgas iekaisuma un destruktīvas pārmaiņas mēles, rīkles, barības vada, kuņģa un da�reiz arī tievo zarnu gļotādā.

Rūpīgi apskatot kuņģa saturu un gļotādu, it īpa�i kroku padziļinājumos var atrast indes daļiņas, kas nav iz�ķīdu�as, ogu, lapu un sakņu gabaliņus. Indes, kas ierosina kapilāru caurlaidības traucējumus (fosfors, arsēns, etilēnglikols u. c.), rada daudzus asins-izplūdumus iek�ējos orgānos un audos. Lai diagnosticētu saindē�anos ar daudzām indēm, būtiska nozīme ir pārmaiņām aknās un nierēs.

Tomēr nereti saindē�anās gadījumos jebkādas morfoloģiskas pārmaiņas orgānos neizdodas atrast vai arī tās ir tik neraksturīgas, ka diagnosticēt saindē�anos pēc sekcijas datiem nevar. �ādos gadījumos galvenā nozīme ir tiesķīmiskiem, bet da�os gadījumos arī citiem laboratorlskiem izmeklējumiem: histoloģiskiem, botāniskiem, bioloģiskiem un spektrāliem. Iegūtos datus salīdzina ar lietas apstākļiem un sniegto medicīnisko palīdzību. Tikai pēc tam izdara galīgo slēdzienu par saindē�anos un indi, kas to izraisījusi.

Tieskimiskai izmeklē�anai ir svarīga nozime saindē�anās diagnostikā. Atkarībā no konkrētā gadījuma ar �o metodi izmeklē asinis, iek�ējos orgānus un to saturu, līķa audu gabaliņus (ādu ar zemādas audiem un muskuļus), organisma izdalījumus, kā arī pulverveida, cietu un �ķidru vielu atliekas, kas atrodamas notikuma vietā un nodjer kā lietiskie pierādījumi.

Pozitīvi vai negatīvi tiesķīmiskās izmeklē�anas dati pa�i par sevi ne visos gadījumos var pierādīt vai noliegt saindē�anos. Indes atra�ana orgānos vai audos var būt saistīta ne tikai ar saindē�anos, bet arī ar ārstniecisku preparātu lieto�anu terapeitiskos nolūkos, pēc profesionāla kontakta (rūpniecībā). Bez tam jāņem vērā da�ādu indīgu vielu iekļū�ana līķī kā pirms, tā arī sekcijas laikā vai pēc tās.

Negatīvs tiesķīmiskās izmeklē�anas rezultāts nenoliedz nāves iestā�anās iespēju sakarā ar saindē�anos. To var iespaidot vairāki apstākļi. Ieilgu�as saindē�anās gadījumos indīgā viela līdz nāves iestā�anās brīdim var tikt pilnīgi izvadīta no organisma; da�as indes �ajā laikā tiek pakļautas da�ādām pārvērtībām, tāpēc tās vai nu vispār neatrod, vai atrod to sabrukuma produktus. Stipras indes, kas ļoti mazās devās izraisa letālu saindē�anos, var neatklāt ar eso�ajām ķīmiskajām analīzes metodēm tāpēc, ka izmeklē�anai atsūtītajos bioloģiskajos objektos to koncentrācijā ir niecīga. Ir indes, kuras ar ķīmiskās izmeklē�anas metodēm vispār nevar atrast, tāpēc ka nav izstrādātas attiecīgas ķīmiskas reakcijas (botulisma toksīns).

Saindē�anās gadījumos katrā ziņā jāizdara iek�ējo orgānu un audu histoloģiska izmeklē�ana. Vienos gadījumos tā palīdz precizēt patoloģisko procesu, kuru izraisījusi indes iedarbība (skābes, sārmu), citos � noteikt raksturīgās, bet da�reiz arī specifiskās pārmaiņas katrai konkrētai indei vai in�u grupai (destruktīvās indes, etilēnglikols). Bez tam var atrast kādas saslim�anas morfoloģiskās pazīmes, kas varētu būt bijusi pēk�ņās nāves cēlonis (mikroinfarkts, akūts miokardīts u. c.).

Augu atlieku botāniskā izmeklē�ana dod iespēju noteikt to izcelsmi (aprikozu kauliņi, indīgās sēklas, ogas u. c.). �īs atliekas var būt vienīgais saindē�anās pierādījums, jo iek�ējos orgānos parasti �ādos gadījumos nav izteiktu pārmaiņu.

Bioloģiskā izmeklē�ana visbie�āk papildina tiesķīmisko izmeklē�anu tajos gadījumos, kad ķīmiskās reakcijas nav tik jutīgas, lai noteiktu ļoti mazus indes daudzumus. �ajā nolūkā līķa iek�ējo orgānu ekstraktus ievada dzīvniekiem, kas reaģē uz aizdomās turētās indes niecīgu daudzumu.

Saindē�anās var būt gadījuma rakstura un tī�as. Gadījuma rakstura saindē�anās ir sadzīves un profesionālas. Da�reiz novērojamas medicīniskās saindē�anās, kad slimniekam kļūdas dēļ ievada lielu devu stipri iedarbīgas vielas vai arī kad vienu zāļu vietā medicīnas personāla kļūdas vai nevī�ības dēļ slimnieks saņem tādās pa�ās devās indīgu vielu.

Kodīgām vielām piemīt stipra vietēja iedarbība, kas izpau�as da�ādas pakāpes ķīmiska apdeguma veidā � no hiperēmijas līdz nekrozei un pat pilnīgam audu sabrukumam, ar kuriem saskārusies inde. �īm indēm, uzsūcoties asinīs, ir arī toksiska iedarbība, kas rodas stipru vielu maiņas traucējumu dēļ. Kodīgas indes ir skābes (minerālās un organiskās), sārmi .un fenols.

Skābes. Skābju traumējo�o darbību rada brīvie ūdeņra�a joni. Jo lielāka ir skābes koncentrācija un augstāka skābes disociācijas pakāpe, jo spēcīgāka ir tās iedarbība uz audiem. Ūdeņra�a joni atūdeņo audus un sarecina olbaltumvielas, kas rada koagulācijas nekrozes.

Skābju traumējo�ā iedarbība ir atkarīga arī no to kontakta ilguma ar audiem. Ilgsto�a kontakta gadījumos skābe nekrotizē dziļākos audus, noārda asinsvadus un izraisa pārmaiņas asins hemoglobīnā. Atkarībā no ūdeņra�a jonu koncentrācijas hemoglobīns pārvēr�as skābajā hematīnā vai hematoporfirīnā. Nekrotizē-tie audi piesūcinās ar pārmainītām asinīm un kļūst brūngani sarkani vai pat melni. Bojāto apvidu perifērijā rodas iekaisums.

Pēc uzsūk�anās asinīs skābe rada iek�ējo orgānu bojājumus, kas rodas dziļu vielu maiņas traucējumu dēļ sakarā ar vides pH novirzi uz skābo pusi.

Organiskās skābes vāji disociē, un tāpēc traumējo�a darbība galvenām kārtām ir visai skābes molekulai. Organiskās skābes parasti rada virspusējas nekrozes ar ļoti stipru iekaisuma reakciju (hiperēmiju, tūsku).

No neorganiskajām skābēm visbie�āk saindē�anos rada sērskābe, slāpekļskābe un sālsskābe, bet no organiskajām � etiķskābe.

Skābes letālā deva ir atkarīga no tās koncentrācijas. Stipras sērskābes letālā deva ir apmēram 5 ml, slāpekļskābes � 5�10 ml, sālsskābes � 10�15 ml un etiķskābes (esences) � 15�

20 ml.

Iedzerot skābi, rodas stipras dedzino�as sāpes barības vadā un kuņģa apvidū, neapturama vem�ana ar asins un da�reiz nekro-tizētas gļotādas gabaliņu piemaisījumu pie atvemtajām masām. Vispārējais stāvoklis pakāpeniski pasliktinās, pulss, elpo�ana paātrinās, novērojams mo-torisks nemiers, un attīstās sirds insuficience. Skābās atvemtās barības masas un skābes tvaiki kairina balsenes gļotādu, tāpēc rodas stiprs klepus; var rasties balss spraugas spazma un balsenes gļotādas tūska.

Pirmajās stundās pēc indes iedzer�anas var iestaties nāve �oka, asfiksijas vai iek�ējas asiņo�anas dēļ. Visbie�āk nāve iestājas pirmās diennakts laikā, kad ir smaga vispārēja intoksikācija. Vēlākā perioda nāve var iestāties

pneimonijas, akūtas nieru insuficiences dēļ, kā arī sakarā ar smagām komplikācijām, kas rodas barības vada (mediastinīta) vai kuņģa perforācijas (peritonīta) dēļ. Gadījumos, kad cietu�ais paliek dzīvs, apdedzinātajā barības vadā un kuņģī rodas dziļas �ūlas, kas vēlāk rētojas un rada stenozes.

Līķa ārējā izmeklē�anā mutes apvidū var konstatēt ķīmiska apdeguma pēdas � blīvus dzeltenpelēkus vai brūnus pergamenta plankumus; lūpu sārtā maliņa, kā arī mutes dobuma gļotāda saskares vietā ar indi ir blīva un pelēka (71. att.)

Izmeklējot iek�ķīgi, barības vada gļotāda ir pelēcīga, blīva un vietām nekrotizētajos apvidos tā ir atslāņojusies. Kuņģī konstatējams brūns �ķidrums, kam ir stipri skāba reakcija, un nolobīju�ās kuņģa gļotādas piemaisījums. Kuņģa iek�ējā virsma ir nelīdzena, vietām sabiezējusi, blīva, citās vietās gļotāda ir nolobījusies,

r

eksulcerējusies vai pat pilnīgi nekrotizējusies, ka arī imbibēju-sies, ar pārmainītu hemoglobīnu. Sakara ar to kuņģa gļotāda ir brūna vai pat melna. Konstatējama arī kuņģa sienas perforācija, bet ta visbie�āk notiek jau pēc nāves. Saindējoties ar slāpekļskābi, bojāto audu krāsa ir dzeltena vai zaļgani dzeltena. Tas izskaidrojams ar skābē iz�ķīdu�o slāpekļa oksīdu savieno�anos ar audu olbaltumvielām (ksantoproteīna reakciju).

Tajās vietās, ar kurām inde saskārusies ar gļotādu ilgāku laiku, redzami smagāki un dziļāki bojājumi. Divpadsmitpirkstu zarnā un tievo zarnu sākuma daļā parasti novērojams iekaisums � stipra gļotādas uzbrie�ana un pilnasinība.

Iek�ējos orgānos ir redzama pilnasinība un stipras distrofiskas pārmaiņas. Gadījumos, kad nāve iestājusies vēlākā laika periodā (2.�4. diennaktī), konstatējamas smagas pārmaiņas nierēs (toksiskā^ nekronefroze, 72. att.), aknās (aknu �ūnu destrukcija, taukainā distrofija), kā arī pneimonija un peritonīts.

Saindē�anās gadījumos ar etiķskābi kuņģa gļotādā vienā laikā ir redzama nekroze un iekaisums, tā piesūkusies ar skābo hematīnu un kļuvusi brūngani sarkana. Saindē�anās gadījumos ar etiķskābi bie�i tās tvaiki tiek aspirēti un rodas smagas pārmaiņas plau�ās (toksiskā pneimonija).

Etiķskābes vispārējo iedarbību rada tās hemolizējo�ās īpa�ības. Izdarot sekciju, kuņģī ir jūtama specifiska smaka, aknās atrodami nekrozes un asinsizplūdumu perēkļi, bet nierēs redzama to kanā-lī�u epitēlija nekroze un hemoglobīna cilindri.

Sārmi. Kodīgo sārmu iedarbību rada hidroksila joni (OH~). Vietēji iedarbojoties, sārmi sa�ķidrina un iz�ķīdina olbaltumvielas un rada sārmainos albuminātus (kolikvācijas nekroze). Bojātie audi pārziepodamies kļūst mīksti, uzbriest un aptaustot ir glumi. Sārmi viegli iekļūst dziļi audos, noārda eritrocītus un pārvēr� hemoglobīnu sārmainā hematīnā. Nekrotizētie audi, piesūku�ies ar sārmaino hematīnu, kļūst tum�i brūni. Sārmu vispārējā darbība ir saistīta ar hidroksiljonu lielo daudzumu asinīs, kas izraisa alkalozi un dziļus vielu maiņas traucējumus.

Sārmus iedzerot, mutē ir jūtama metāliska kodīga gar�a, dedzino�as sāpes barības vadā un kuņģī. Pēc tam ir slikta dū�a, vem�ana, atvemtās masas ir brūnā krāsā, un tajās ir atslāņotas gļotādas gabaliņi. Lielu indes devu iedzer�anas gadījumos rodas �oks un kolapss. Ja saindē�anās ilgst vairākas dienas, tad var rasties komplikācijas � pneimonija, strutains mediastinīts un peri-tonīts. Atveseļo�anās noris ļoti lēni. Bie�i rodas barības vada un kuņģa stenozes.

Kad nāve iestājusies ātri, sekcijā mēle, rīkle un barības vads ir uztūku�i un pelēkā krāsā. Kuņģa saturs ir brūns, tā reakcija ir sārmaina. Kuņģa gļotāda uzbriedusi, netīri pelēkā vai tum�i brūnā krāsā, vietām atslāņojusies. Kuņģa siena irdena, mīksta un viegli plīst. Analoģiskas pārmaiņas, gan mazāk spilgtas, ir div-padsmitpirkstu zarnā un tievās zarnas sākuma daļā.

Sakarā ar to, ka rodas sārma tvaiku aspirācija, balsenes gļotāda bie�i uzbriest un kļūst sārta, bet plau�ās rodas pneimonijas perēkļi. Kodīgo sārmu letālā deva ir 15�20 ml.

Kodīgais amonijs (o�amais spirts) ir vāj� sārms, tāpēc tā vietējā darbība parasti ir vāja. O�amais spirts kuņģa un zarnu trakta gļotādā izraisa stipru kairinājumu un iekaisumu. Kuņģī ātri uzsūcoties, amonjaks nokļūst asinīs un ātri rada vispārēju darbību, galvenokārt uz centrālo nervu sistēmu, izraisot tās uzbudinājumu, kas vēlāk pāriet paralīzē.

Sekcijā parasti konstatējama mutes, mēles, rīkles un barības vada gļotādas tūska un hiperēmija. Kuņģa saturs ir asiņains, un tam ir sārmaina reakcija un amonjaka smaka. Kuņģa gļotāda gandrīz viscaur ir stipri uzbriedusi, spilgti sarkana, bet da�reiz tajā ir redzamas virspusējas nekrozes. O�amā spirta stiprais gaisīgums rada spilgtu aug�ējo elpo�anas ceļu kairinājumu un toksisku pneimoniju. Amonjaka letālā deva ir 25�30 ml (25% �ķīdums).

Fenols (karbolskābe) nedisociē un nerada H⁺ jonus, un tāpēc uz organismu iedarbojas visa fenola molekula. Iedarbojoties vietēji, fenols rada olbaltumvielu sarecē�anu un audu atūdeņo�anu; fenols ātri uzsūcas ne tikai caur gļotādām, bet arī caur nebojātu ādu. Fenols izraisa asins sarecē�anu, nepārmainot hemoglobīnu. Kar-bolskābei piemīt stipra vispārēja darbība, galvenokārt uz centrālo nervu sistēmu. Lielās devās nāve var iestāties da�u minū�u laikā.

Pēc fenola iedzer�anas rodas stipras sāpes barības vadā un kuņģī, novērojama vem�ana; fenola anestezējo�ās darbības dēļ sāpes ātri pāriet, bet ļoti pastiprinās indes vispārējās darbības simptomi: uzbudinājums, krampji, elpo�anas un asinsrites stipri traucējumi, temperatūras pazeminā�anās un samaņas zudums. Akūtos gadījumos nāve visbie�āk iestājas pirmo stundu, citreiz pat da�u minū�u laikā. Ilgsto�ākas saindē�anās gadījumos ir novērojama pneimonija un toksiskā nefroze.

Līķa sekcijā konstatē raksturīgas pārmaiņas: mēles, rīkles un barības vada gļotādā ir redzama pelēcīgi balta, sausa un blīva krevele. Kuņģis ir stipri sarāvies, tā gļotāda ir blīva, trausla, pelēki baltā krāsā. Kuņģa saturam ir fenola smaka.

�ķidras karbolskābes letālā deva ir apmēram 10 ml.

Destruktīvo in�u grupā ietilpst da�ādas ķīmiskas vielas: smago metālu sāļi un to organiskie savienojumi, arsēns, fosfors u. c. Visām �īm vielām piemīt da�ādas pakāpes kairino�a un piededzino�a darbība. Sīm indēm kopējas ir to vispārējās darbības īpatnības uz organismu: tās rada smagas distrofiskas un pat nekro-tiskas pārmaiņas da�ādos iek�ējos orgānos. Bez tam �īs grupas indes traumē centrālo un perifēro nervu sistēmu, kā arī kapilārus.

Dzīvsudrabs un tā savienojumi. Iedzerts metālisks dzīvsudrabs nerada saindē�anos sakarā ar to, ka tas slikti �ķīst kuņģa un zarnu saturā. Sīkdispersā stāvoklī un tvaikveida stāvoklī dzīvsudrabs viegli uzsūcas un var izraisīt smagu saindē�anos.

Tiesmedicīniska nozīme ir dzīvsudraba neorganiskajiem un organiskajiem savienojumiem, piemēram, sublimātam un granozā-nam.

S u b�L i m ā t s � dzīvsudraba hlorīds vai bihlorīds � balts sīkkristālisks pulveris, kas labi �ķīst ūdenī. Rūpniecībā tiek ra�otas sublimāta tabletes pa 0,5 un 1 g, pieliekot sublimātam nedaudz nātrija hlorīda, lai tabletes labāk �ķīstu. Sublimātu lieto laboratorijās un medicīnas praksē kā antiseptisku līdzekli. Sublimāts ir stipra protoplazmatiska inde, ar audu olbaltumvielām tas rada dzīvsudraba albuminātu, kas ātri uzsūcas asinīs.

Iedzerot sublimātu, ir jūtama dedzinā�ana un nepatīkama gar�a mutē, stipras sāpes barības vadā un kuņģī; var būt vem�ana ar asins piejaukumu pie atvemtajām barības masām, bet da�reiz arī caureja. Pakāpeniski rodas oligūrija, kas pāriet anūrijā. Sirdsdarbība pavājinās, rodas krampji, zūd samaņa. Ievadot organismā lielas sublimāta devas, saindē�anās var norisēt akūti un beigties ar nāvi sakarā ar kolapsu da�u pirmo stundu laikā. Bie�āk saindē�anās ilgst 5�7 dienas. Tiek bojāti orgāni, kas indi izvada no organisma. �ādos gadījumos nāve iestājas sakarā ar akūtu nieru insuficienci.

Ātras nāves gadījumā sekcijā konstatē morfoloģiskas pārmaiņas galvenokārt indes saskares vietā ar mutes, barības vada un kuņģa g|otā*du. Gļotādā ir nekrozes un iekaisuma perēkļi. Kad nāve iestājas vēlākā periodā, patomorfoloģiskās pārmaiņas konstatē orgānos, kas indi izvada no organisma. Mutes dobuma ir redzamas dzīvsudraba stomatīta un gingivīta pazīmes: gļotādas uzbriedums, pelēcīgs aplikums, �ūlas ar pelēcīgu dibenu un asinsizplūdumu Resnā zarnā, it īpa�i tās ascendējo�ā daļā, ir redzamas difterītiska kolīta da�adas stadijas � gļotādās tūska, hiperē-mija un nekroze, pat dziļas �ūlas, kuram ir nelīdzenas malas un netīri pelēks dibens. Nieres ir palielinātas, to kapsula ir iestiepta, garozas slānis ir palielināts, pelēcīgi dzeltens ar sarkanām svītrām un punktiņiem, uz kuru fona ir labi saskatamas tum�as ķir�u sarkanas piramīdas � sublimāta niere. Mikroskopa saredzama izlocīto kanālī�u nekroze un daudzi asinsizplūdumi (toksiskā nekro-nefroze). Citos iek�ējos orgānos ir konstatējamas distrofiskas un nekrobiotiskas pārmaiņas.

Dzīvsudrabs ilgsto�i saglabājas līķa audos, tāpēc tiesķīmiska izmeklē�anā to var konstatēt pat desmitiem gadu ilgi pēc līķa apbedī�anas. Sublimāta letālā deva ir 0,2�0,3 g.

Granozāns ir dzīvsudraba organisko vielu grupas pārstāvis, ko pla�i lieto lauksaimniecībā kā insektofungieīdu. �īs vielas ir ļoti toksiskas un var radīt kā profesionālas, ta arī sadzīves saindē�anās. Granozāna darbīgā toksiskā viela ir etilmerkurohlo-rīds, kas satur 75% dzīvsudraba. Granozāns ir oran�s pulveris ar nepatīkamu smaku. Sēklu apstrādei lieto preparāta 0,025�0,035% �ķīdumu.

Visbie�āk saindē�anās rodas, lietojot uzturā maizi, kas cepta no miltiem, kuri dabūti, samaļot graudus, kas kodināti ar grano-zānu. Iespējami arī profesionāli saindē�anās gadījumi, kad, strādājot ar �o preparātu, netiek ievērota darba dro�ības tehnika.

Pirms saindē�anās klīniskās manifestācijas parasti ir ilgsto�s slēptais periods, kas ilgst no viena līdz vairākiem mēne�iem. �ī perioda beigās pakāpeniski rodas vispārējs nespēks, nogurums, bezmiegs, nepatīkama sajūta mutē, slikta dū�a, vem�ana un stipra novājē�ana. Pēc tam rodas smagi traucējumi centrālā nervu sistēmā (ataksija, redzes pasliktinā�anās vai pilnīgs aklums, encefa-lopātija), sirds un asinsvadu sistēmā (bradikardija), kā arī kuņģa un zarnu traktā (caureja, sāpes vēderā). Nereti pirms nāves strauji paaugstinās ķermeņa temperatūra.

Bērni ir sevi�ķi jutīgi pret �o indi.

Sekcijā konstatējama stipra novājē�ana, pat pilnīgs zemādās taukaudu trūkums; asinis ir biezas un staipīgas; smadzenēs un to mīkstajos apvalkos ir redzama stipra tūska un pilnasinība; zem serozajiem apvalkiem, kā arī kuņģa un zarnu gļotādā ir redzami sīki asinsizplūdumi; aknās un nierēs ir konstatējamas smagas distrofiskas pārmaiņas (toksikonekrotisks hepatīts, nekrotiska nefroze).

Tiesķīmiski izmeklējot dzīvu personu asinis un izkārnījumus, kā arī līķa iek�ējos orgānus, tiek konstatēts dzīvsudrabs. Tas dod iespēju uzstādīt pareizu saindē�anās diagnozi.

Medicīnā izmanto da�ādus neorganiskus un organiskus arsēna savienojumus. Tīrs arsēns nav indīgs. Praktiska nozīme ir arsēn-paskābes anhidrīdam AS2O3. Tas ir balts pulveris bez smakas un gar�as.

Tā kā arsēna preparāti ir ļoti toksiski un tiem nav ne smar�as, ne gar�as, tos pla�i lietoja pagātnē slepkavību un pa�nāvību izdarī�anai. Pa�laik slepkavības, izmantojot arsēnu, gandrīz nav novērojamas, bet pa�nāvības gadījumi ir ļoti reti. Pa�nāvības nolūkā arsēnu lieto personas, kam �īs indes ir pieejamas (farmaceiti, ķīmisko laboratoriju personāls). Retas ir gadījuma un medicīniskas saindē�anās ar arsēna preparātiem, galvenokārt to konstatē cilvēkiem, kuriem ir paaugstināta jutība pret �o indi.

Arsēns, īsu brīdi kontaktējoties ar audiem, rada iekaisumu, bet ilgsto�i iedarbojoties, � nekrozi. Uzsūcoties asinīs, arsēns bojā centrālo nervu sistēmu un rada galvenokārt vēdera dobuma kapilāru paralīzi. Arsēns izdalās no organisma diezgan lēni, galvenokārt caur nierēm, kā arī caur kuņģa un tievo zarnu gļotādu, ar sviedriem, �ulti un siekalām.

Ir divas akūtas saindē�anās formas ar arsēnu � kuņģa un zarnu, kā arī nervu jeb paralītiskā forma. Kuņģa un zarnu forma konstatējama bie�āk. Tās klīniskā aina atgādina Āzijas holeru. Iedzerot lielas indes devas vai ievadot tās parenterāli, rodas saindē�anās paralitiskā forma, kuru raksturo stipras galvas sāpes, samaņas zudums un komatozs stāvoklis. Nāve var iestāties pirmo stundu laikā.

Patoloģiski anatomiskās pārmaiņas, kuras konstatē sekcijā, ir atkarīgas no saindē�anās formas. Kuņģa un zarnu formas gadījumos āda ir sausa, tās turgors ir pavājināts, asinsvados un sirds dobumos ir tum�as un biezas asinis. Kuņģī ir daudz biezu un staipīgu gļotu, kuņģa gļotāda ir uzbriedusi, tajā ir daudz asinsizplūdumu. Kroku padziļinājumos da�reiz var atrast indes kripatiņas. Gļotādā �ajās vietās parasti redzama nekroze un �ūliņas. Tievajās zarnās ir �ķidrs saturs ar baltām pārslām. Gļotāda ir pietūkusi. Limfmezgli ir uzbriedu�i. Zarnu seroza ir rozā krāsā un lipīga fibrīna aplikuma dēļ. Zem kreisā sirds kambara endokarda bie�i atrodami asinsizplūdumu plankumi un svītras. Parenhimatozos orgānos konstatējama taukainā distrofija. Nervu formas gadījumā patoloģiski anatomiskās pārmaiņas ir niecīgas. Galvenokārt ir atrodama stipra galvas smadzeņu un tās apvalku pilnasinība un tūska.

Līķa kuņģa saturs un iek�ējie orgāni jānosūta tiesķīmiskai izmeklē�anai. Arsēns tajos ir konstatējams arī tādos gadījumos, kad pēc līķa apbedī�anas ir pagājis ilgs laiks. Skeletizētiem līķiem arsēns konstatējams matos un nagos.

Arsēna letālā deva ir apmēram 0,1�0,2 g.

Daudzas indes, iekļūstot asinīs, pārmaina asins sastāvu un īpa�ības. Vienas indes izraisa hemolīzi, citas pārmaina hemoglobīnu tā, ka tas vairs nespēj pārnest skābekli no plau�ām uz audiem. Daudzām indēm �ī iedarbība uz asinīm ir tikai blakus parādība. Tikai da�ām indēm piemīt spēja selektīvi iedarboties uz asins hemoglobīnu. Pie �ādām indēm pieder oglekļa monoksīds un indes, kas rada methemoglobīnu. Saindē�anās ar citām �īs grupas indēm, piemēram, ar hemolītiskām indēm, novērojamas reti.

Oglekļa monoksīds. Oglekļa monoksīds ir gāze bez smakas, nedaudz vieglāka par gaisu. Tīrā veidā oglekļa monoksīdu var iegūt tikai laboratorijas apstākļos. Parasti oglekļa monoksīds rodas da�ādu organisku vielu nepilnīgas sadeg�anas gadījumos. Visbie�āk tas rodas ugunsgrēka laika, kurinot krāsnis un priek�laikus aizverot dūmvadus, darbojoties iek�dedzes motoriem slikti ventilējamās, it īpa�i slēgtās telpās (garā�ās, autoparkos u. tml.).

Oglekļa monoksīda toksisko darbību izskaidro ar tā spēju saistīt asins hemoglobīnu un veidot stabilu savienojumu � karbok-sihemoglobīnu. Tādējādi daļa asiņu vairs nepiedalās skābekļa pārne�anā no plau�ām uz audiem. Anoksijas dēļ organismā rodas skābekļa bads. Bez tam lielas oglekļa monoksīda devas paralizē centrālo nervu sistēmu un pastiprina kapilāru caurlaidību.

Oglekļa monoksīds tiek izvadīts no organisma galvenokārt caur plau�ām. Novietojot cietu�o tīrā gaisā, da�u stundu laikā oglekļa monoksīds tiek pilnīgi izvadīts no organisma. Gadījumos, kad rodas neatgriezeniskas pārmaiņas galvas smadzenēs, cietu�ie bie�i iet bojā vēlāk.

Saindē�anās simptomi ar CO parasti rodas pakāpeniski. Gadījumos, kad COHb koncentrācija asinīs ir 20�30%, rodas galvas sāpes, troksnis ausīs, deniņu artēriju pulsācija, slikta dū�a un pat vem�ana. Seja kļūst sārta, un pulss paātrinās. Ātri progresē muskuļu nespēks līdz pilnīgai adinamijai, zūd samaņa, atslābst sfin-kteri, pavājinās sirdsdarbība, tiek traucēta elpo�ana (COHb 40� 50%). Pēc tam rodas komatozs stāvoklis un krampji. Nāve parasti iestājas da�as stundas pēc elpo�anas paralīzes, kad 70�80% hemoglobīna pārvēr�as par karboksihemoglobīnu. Gadījumos, kad apkārtējā vidē ir ļoti liela oglekļa monoksīda koncentrācija (vairāk par 1%), vērojama saindē�anās zibeņveidīgā forma, kas ātri beidzas ar nāvi, da�reiz pat pēc da�iem elpas vilcieniem.

Akūtas saindē�anās gadījumos sekcijā novērojamas raksturīgas pārmaiņas: redzami spilgti sarkani līķa plankumi, �ķidras un ko�i sarkanas asinis, tādas pa�as krāsas pilnasinīgi iek�ējie orgāni . un muskuļi, daudzi sīki asinsizplūdumu kuņģa gļotādā, bet da�reiz arī tievajās zarnās un iek�ējo orgānu parenhīmā; atrodama galvas smadzeņu un tās mīksto apvalku stipra pilnasinība. Ieilgu�os saindē�anās gadījumos galvas smadzenēs ir redzami atmiek�ķe�anas

perēk|i, da�reiz tie ir simetriski; parenhimatozos orgānos redzamas distrofiskas pārmaiņas.

Saindē�anās diagnozes apstiprinā�anai noteikti jānosaka karboksihemogloblna koncentrācija asinīs. Da�reiz pat skaidri zināmos saindē�anās gadījumos ķīmiskās izmeklē�anas rezultāti var būt negatīvi. To var izskaidrot ar ātri iestāju�os nāvi, kad indes lielā koncentrācija paralizēja centrālo nervu sistēmu, vai arī ar to, ka cietu�ais tika iznests no CO atmosfēras un indes koncentrācija asinīs, ieelpojot svaigo gaisu, stipri samazinājās vēl pirms nāves.

Indes, kas rada methemoglobīnn. Pie indēm, kas rada methe-moglobīnu, pieder hidrohinons, Bertolē sāls, nātrija nitrīts, anilīns, nitrobenzols u. c. Methemoglobīns ir brūns hemoglobīna derivāts, kurā ir trīsvērtīgā dzelzs, bet skābekļa atoma vietā ir hidroksil-grupa. Tāpat kā karboksihemoglobīns, art methemoglobīns ir stabils savienojums, kas nespēj saistīt un pārnest skābekli no plau�ām uz audiem.

Saindē�anās klīniskās izpausmes galvenokārt ir akūta skābekļa bada pazīmes (cianozc, elpas trūkums, kolapss). Bez tam hidrohinons spēcīgi iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, radot elpo�anas centra paralizi. Nāve parasti iestājas da�u stundu vai pirmās diennakts laikā. Ieilgu�as saindē�anās gadījumos prevalē smagi nieru bojājuma simptomi ar methemoglobinuriju.

Sekcijā ir redzami �īferpelēki vai brūngani līķa plankumi, �ķidras un bruņas (�okolādes) asinis, kā arī tādas pa�as krāsas piln-asinīgi iek�ējie orgāni. Nieres ir palielinātas. Histoloģiskā izmeklē�anā izlocītie nieru kanālī�i ir pārpildīti ar methemoglobīnu. Saindē�anās gadījumos ar hidrohinonu urīns, nonākot saskarē ar gaisu, kļūst olivzaļ�. Saindē�anās sakuma (pirmajās 2�3 dienās), speciāli izmeklējot asinis, tajās atrod methemoglobīnu.

Letālās devās: anilīna � 10�20 g, nitrobenzola � 1�2 g, Bertolē sāls � 10�12 g, nātrija nitrīta � 1�2 g. Hidrohinona letālā deva nav precīzi noteikta. Organismā ievadot 1 �10 g �īs vielas, var rasties letāla saindē�anās.

Sājā in�u grupā ietilpst vielas, kas ir ļoti da�ādas pēc ķīmiskām īpa�ībām. Tām visām kopīgā īpa�ība ir to selektīvā iedarbība uz centrālo nervu sistēmu. Vairākums �o in�u nerada redzamas morfoloģiskas pārmaiņas iek�ējos orgānos. Saindē�anās diagnostika galvenokārt balstās uz klīniskās ainas un tiesķīmiskās izmeklē�anas, kā arī citu papitdu izmeklē�anas meto�u rezultātiem.

Visas �īs grupas indes atkarībā no to darbības uz nervu sistēmu var iedalīt �etrās apak�grupās: paralizējo�ās, nomāco�ās, uzbudino�ās un krampjus rado�ās vielās, kā arī indēs, kas iedarbojas galvenokārt uz perifēro nervu sistēmu.

Indes, kas paralizē centrālo nervu sistēmu. No �īs apak�grupas indēm vislielākā nozīme ir fosfororganiskajiem savienojumiem.

Fosfororganiskie savienojumi (FOS) pēdējā laikā tiek pla�i lietoti lauksaimniecībā un sadzīvē, galvenokārt kā insekticīdi. So ķimikāliju svarīgākie pārstāvji ir hlorofoss, tiofoss, kar-bofoss, merkaptofoss u. c. Saindē�anās ar FOS rodas tad, kad rūpnieciskā sintēzē, gatavojot emulsijas, aerosolus un dustus, lietojot tos lauksaimniecībā un sadzīvē, netiek ievērota darba dro�ības tehnika.

Saindē�anās var notikt, indēm iekļūstot organismā pa elpo�anas ceļiem, caur veselu ādu vai arī ar uzturvielām un ūdeni pa kuņģa un zarnu traktu.

Fosfororganiskie savienojumi ir ļoti toksiski, da�u iedarbība daudzkārt pārsniedz līdz �im zināmo indīgo vielu darbības spējas. FOS paralizē centrālo nervu sistēmu, tāpēc ka �ie savienojumi gandrīz neatgriezeniski nomāc holīnesterāzi holīnerģiskajās sinap-sēs. Tas savukārt veicina acetilholīna hidrolīzes pārtrauk�anos un acetilholīna uzkrā�anos audos toksiskās koncentrācijās. Bez tam FOS var arī tie�i iedarboties uz holīnreceptoriem un uz citām fermentu sistēmām.

Saindē�anās klīniskās izpausmes raksturo spilgti nervu sistēmas funkciju traucējumi. Saindē�anās gadījumos vērojami stipri elpo�anas traucējumi � bronhospazmas un pastiprināta gļotu sekrēcija; konstatējami kloniski un toniski krampji, kas strauji kļūst ģeneralizēti, un samaņas zudums; redzes traucējumi miozes un akomodācijas spazmas dēļ, bet da�reiz novērojams pilnīgs aklums; asinsrites traucējumi ar arteriālā spiediena pazeminā�anos un bra-dikardiju; kuņģa un zarnu trakta funkciju traucējumi (stipra sali-vācija, spastiska zarnu peristaltika, vem�ana un caureja).

Akūtas saindē�anās gadījumos ar FOS bie�i un ātri pievienojas pneimonija un plau�u tūska. Nāve parasti iestājas da�u stundu laikā vai pirmajā diennaktī sakarā ar elpo�anas centra paralīzi vai elpo�anas muskulatūras kurārei līdzīgo paralīzi.

Akūtas saindē�anās pēcnāves diagnostikā liela nozīme ir tādām pazīmēm kā, piemēram, ātram līķa sastingumam, �aurām zīlītēm, vietām spastiskām zarnām, kā arī pastiprinātai gļotu sekrēcijai aug�ējo elpo�anas ceļu un zarnu gļotādā. Gadījumos, kad nāve iestājusies subakūtā periodā, specifiskas saindē�anās pazīmes parasti nekonstatē. Ir tikai distrofiskas pārmaiņas iek�ējos orgānos un nereti � abpusēja perēkļveida pneimonija.

Saindē�anās gadījumos, kad nāve iestājusies pirmajās 2�3 dienās, liela diagnostiska nozīme ir iek�ējo orgānu fosfororganisko savienojumu tiesķīmiskai izmeklē�anai un noteik�anai. Vēlākas nāves gadījumos jāizdara bioķīmiska izmeklē�ana, lai noteiktu ho-līnesterāzes aktivitāti asinīs un smadzeņu audos.

Visizplatītākā FOS grupas pārstāvja � hlorofosa letālā deva ir 30�60 g tīra preparāta.

Zilskābe un tās savienojumi. Zilskābe vai ciānūdeņra�skābe ir ļoti gaisīgs un bezkrāsains �ķidrums ar rūgto mandeļu smar�u. Zilskābes tvaiki ir nedaudz vieglāki par gaisu. Zilskābes �ķīdumu ūdenī, kā arī da�us tās savienojumus (kālija cianīdu, ciānkausē-jumu u. c.) lieto kā insekticīdus, deratizācijas un dezinfekcijas līdzekļus transportā un lauksaimniecībā.

No visiem zilskābes savienojumiem vislielākā tiesmedicīniskā nozīme ir kālija cianīdam � baltai vielai, kas �ķīst ūdenī un spirtā. Gaisa oglekļa dioksīda ietekmē tas sadalās un pārvēr�as pota�ā.

Kālija cianīds ir ļoti stipra inde. Tās toksiskumu var izskaidrot ar ātru hidrolīzi organismā un ūdeņra�a cianīda ra�anos. Saindē�anās ar ciānkāliju novērojama ļoti reti, tāpēc ka �o indi ir grūti iegūt. Bie�āk konstatējami bērnu saindē�anās gadījumi ar aprikozu kauliņiem, kuros atrodas glikozīds amigdalīns, kas kuņģa satura ietekmē sa�ķeļas un rada zilskābi. Sakara ar to, ka zilskabi un tās savienojumus ir grūti iegūt, aprakstīti gadījumi, kad pa�nāvības nolūkā lietoti �īs skābes netoksisku vielu ķīmisko sadalī�anās reakciju produkti, piemēram, iedarbojoties ar vāju sērskābes �ķīdumu uz dzelteno asinssāli, rodas inde � ciānūdeņradis.

Zilskābe un tās savienojumi iedarbojas uz organismu ar anjonu CN~, kas ļoti līdzīgs �ūnu elpo�anas fermentam, kas satur trīs-vērtīgo dzelzi, � citohromoksidāzei. Savienojoties ar to, ciānsavie-nojumi paralizē elpo�anas fermentu, kas nav spējīgs saņemt no asinīm skābekli un atdot to audiem. Rodas anoksija bez anoksē-mijas. �ūnas nesaņem skābekli no asinīm, un asinis, plūstot caur kapilāriem, paliek piesātinātas ar skābekli. Arī centrālās nervu sistēmas, it īpa�i iegareno smadzeņu, kur atrodas elpo�anas, sirds un asinsvadu darbības centri, �ūnas ir jutīgas pret cianjona darbību.

Akūta saindē�anās ar lielām zilskābes un cianīdu devām noris ļoti ātri. Pirmās minūtes laikā zūd samaņa, papla�inās zīlītes, rodas krampji un iestājas nāve. Ievadot organismā mazas indes devas, pirmie saindē�anās simptomi rodas jau pēc da�ām minūtēm; saindē�anās ilgst 20�40 min, da�reiz tā var ieilgt vairākas stundas.

Saindē�anās gadījumos ar aprikozu kodoliņiem ir novērojams ilgsto�s slēptais periods (pat vairākas stundas) un saindē�anās simptomu lēna attīstība. Nāve parasti iestājas pirmās diennakts laikā.

Sekcijā atrod pārmaiņas, kas raksturo asfikstisku nāvi. Līķa plankumi, ausis un lūpas ir zilgani sārti. Līķa dobumos, plau�ās un galvas smadzenēs jūtama rūgto mandeļu smar�a. Asinis iek�ējos orgānos ir �ķidras, bie�i tum�i sarkanas, un tikai saindē�anās gadījumos ar lielām indes devām tās kļūst gai�i sārtas. Kuņģa gļotāda saindē�anās gadījumos ar zilskābi ir uzbriedusi, ķir�u sarkana, kas ir saistīts ar sārma ra�anos pēc indes hidrolizēs. Saindē�anās gadījumos ar aprikozu kodoliņiem kuņģi un tievajās zarnās atrod nesagremotas �o kodolu daļiņas baltu putraimiņu veidā un sīkas brūnas aprikozu kodolu apvalku zvīņas.

Tīras zilskābes letālā deva ir 0,06 g, kālija cianīda � 0,15� 0,25 g. Aizdomu gadījumos par saindē�anos ar zilskābi vai tās preparātiem noteikti jāizdara līķa iek�ējo orgānu tiesķīmiskā izmeklē�ana. Gadījumos, kad ir aizdomas par saindē�anos ar aprikozu kodoliņiem, nepiecie�ama kuņģa un zarnu satura botāniskā izmeklē�ana.

Indes, kas nomāc centrālo nervu sistēmu. Daudzās indīgās vielas, kas nomāc centrālo nervu sistēmu, var iedalīt 3 pamatgrupās: a) acikliskās rindas narkotiskās vielas � etilspirts, ēteris, ftoro-tāns, hloroforms, kā arī da�i tehniski �ķidrumi (metanols, etilēn-glikols, dihloretāns u. c.); b) negaisto�ās narkotiskās vielas, kuras lieto kā narkozes un miega līdzekļus; c) nomāco�as darbības alka-loīdi � morfīns u. c.

Etilspirts jeb vīnspirts ir bezkrāsains, caurspīdīgs �ķidrums ar īpatnēju smar�u un dedzino�u gar�u. To pla�i lieto rūpniecībā, laboratorijās, medicīnas praksē un sadzīvē. Tas ietilpst da�ādos spirta dzērienos.

Etilspirts uz cilvēku iedarbojas toksiski. Galvenā ir tā narkotiskā darbība. Jau nelielās devās etilspirts rada centrālās nervu sistēmas, galvenokārt galvas smadzeņu garozas funkciju traucējumus. Iedarbojoties uz garozu nomāco�i un kavējo�i, etilspirts atraisa un uzbudina zemgarozas centrus. Bez tam alkohola intoksikācija izraisa veģetatīvās nervu sistēmas un iek�ējo orgānu darbības traucējumus.

Sakarā ar da�ādu cilvēku jutību pret alkoholu, kā arī da�ādiem tā ievadī�anas apstākļiem organismā (dzērienu stiprums, ievadī�anas temps, barības daudzums kuņģī u. tml.) nav iespējams noteikt etilspirta letālo devu. Da�os gadījumos, piemēram, nedzērājam letāla deva var būt 100�150 g tīra alkohola. Aprakstīti gadījumi, kad 600�800 g tīra spirta nerada letālu iznākumu.

Akūtas alkohola intoksikācijas dēļ nāve var iestāties da�ādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, nāve var iestāties no alkohola tie�as toksiskas iedarbības un no kaitīgiem piemaisījumiem alkohola, galvenokārt sīveļļām. Nereti pēc saindē�anās ar alkoholu ir vem�ana, kas var radīt atvemto masu aspirāciju un pat nosmak�anu. Personas, kas slimo ar sirds un asinsvadu slimībām, var pēk�ņi nomirt no akūtas sirds un asinsvadu insuficiences, iedzerot alkoholu devas, kas ir stipri mazākas par letālo.

Nāve pēc saindē�anās ar alkoholu nereti iestājās nevis alkohola intoksikācijas kulminācijas laikā, bet gan da�as stundas pēc alkohola iedzer�anas, da�reiz pat pēc 1�2 diennaktīm.

Nāves gadījumos, kad cietu�ais saindējas ar alkoholu, specifiskas morfoloģiskas pazīmes nekonstatē. Sekcijas laikā sajūt alkohola smaku no līķa iek�ējiem orgāniem un tā dobumiem. Parasti ir redzama galvas smadzeņu vielas un tās apvalku tūska, stipra to

pilnasinība. Trahejā un bronhos ir gļotas, bet atvemto barības masu aspirācijas gadījumos � arī kuņģa saturs. Zem viscerālās pleiras un epikarda ir konstatējami sīki punktveida asinsizplūdumi. Plau�as ir pilnasinīgas, uztūku�as, ar retiem vai arī ar daudziem perēkļveida asinsizplūdumiem. Aknās, nierēs un liesā � pilnasinība. Urīnpūslis bie�i ir pārpildīts ar gai�u urīnu.

Iek�ējo orgānu histoloģiskā izmeklē�anā konstatē daudzus sīkus asinsizplūdumus, kas radu�ies pastiprinātas asinsvadu caurlaidī- ļ bas dēļ.

Diagnosticēt akūtu saindē�anos ar alkoholu var tikai pēc asins tieskimiskās izmeklē�anas uz alkoholu un nosakot etilspirta daudzumu asinīs. Gadījumos, kad līķa asinīs ir vīnspirts un tā koncentrācija ir lielāka par 3,5�4% un ja miru�ais cilvēks dzīves laikā nav slimojis ar sirds un asinsvadu slimībām, nāves cēlonis ir akūta saindē�anās ar alkoholu. Sakarā ar ātru etanola oksidē�anos un izvadī�anu no organisma tiesķīmiskā izmeklē�ana dod pozitīvus rezultātus tikai pirmās diennakts laikā pēc alkohola nokļū�anas organismā.

Metils pirtu (metanolu) pla�i lieto rūpniecībā un ķīmiskajās laboratorijās. �ī inde ir līdzīga etanolam gan pēc izskata, gan pēc gar�as, bet metanols ir daudzreiz indīgāks par etanolu. Saindē�anās ar metanolu parasti notiek, iedzerot to aiz pārskatī�anās etilspirta vietā.

Akūtas saindē�anās patoģenēzē galvenā nozīme ir indīgajiem metanola oksidācijas produktiem, kas rodas organismā, � form-aldehīdiem un skudrskābei. Tie rada spilgtus audu elpo�anas traucējumus C un B_t vitamīnu straujas noārdī�anās dēļ, kas ir oksi-dācijas Un reģenerācijas procesu bioloģiskie katalizatori.

Saindē�anās simptomi ir diezgan raksturīgi. Pēc neliela reibuma perioda parasti seko slēptais periods, kas ilgst no da�ām stundām līdz diennaktij un kura laikā cietu�ais jūtas diezgan labi.

Pēc tam rodas, pirmās saindē�anās pazīmes, pēc kurām ātri sākas vispārējā stāvokļa strauja pasliktinā�anās. Ir novērojamas stipras galvas sāpes, samaņas aptum�o�anās, psihomotors uzbudinājums, slikta dū�a, vem�ana un stipras sāpes vēderā. Raksturīga saindē�anās pazīme ir redzes traucējumi � zīlītes papla�inās, to reakcija uz gaismu pavājinās vai izzūd, progresē redzes asuma samazinā�anās pat līdz pilnīgam aklumam. Nāve var iestāties da�u stundu laikā, nereti otrā vai tre�ā dienā.

Sekcijā tāpat kā saindē�anās gadījumos ar etilspirtu neatrod neko raksturīgu. Konstatējama stipra iek�ējo orgānu venozā pilnasinība, atrodami daudzi izkaisīti punktveida asinsizplūdumi iek�ējos orgānos un zem to apvalkiem. Ieilgu�as saindē�anās gadījumos ir redzamas distrofiskas pārmaiņas miokardā, aknās un nierēs, atrodama redzes nerva �ķiedru atrofija. Sakarā ar lēno metanola oksidāciju salīdzinājumā ar etilspirtu to var atrast asinīs un iek�ējos orgānos vēl da�as dienas pēc tā iedzer�anas. Metilspirta letālā deva ir 30�50 ml.

Etilēnglikols ir dzeltenīgs opalescējo�s �ķidrums ar saldeni dedzino�u gar�u. 40�50% tā ūdens �ķīdumu lieto kā antifrīzu � �ķīdumu, kas nesasalst zemā temperatūrā. Saindē�anās ar etilēnglikolu gandrīz vienmēr ir nelaimes gadījums, kad to iedzer spirta dzēriena vietā.

Akūtas saindē�anās gadījumos ar etilēnglikolu var novērot divas formas � smadzeņu un hepatorenālo. Smadzeņu formas gadījumos ir novērojams uzbudinājums, bet pēc tam seko narkotiskā un paralītiskā tā darbība uz centrālo nervu sistēmu. Hepatorenālo formu raksturo to simptomu prevalē�ana, kas rodas etilēn-glikola oksidācijas produktu, galvenokārt skābeņskābes, iedarbības rezultātā uz aknām un nierēm.

Bie�i saindē�anās gadījumos nāve iestājas 1.�2. diennaktī smagas smadzeņu komas dēļ. Da�reiz pēc smadzeņu parādībām vispārējais stāvoklis nedaudz uzlabojas. Pēc vienas vai divām nedēļām rodas komplikācijas, ko rada nieres un aknas. Nāve var iestāties akūtas nieru vai aknu insuficiences dēļ.

Sekcijā atrod pārmaiņas, kas atbilst saindē�anās klīniskajām formām. Nāves gadījumos pēc smadzeņu komas parasti ir konstatējama galvas smadzeņu un tās apvalku stipra hiperēmija, atrodami daudzi sīki asinsizplūdumi iek�ējos orgānos, zem serozajiem apvalkiem un gļotādās. Gadījumos, kad nāve iestājas vēlākā periodā, galvenās pārmaiņas ir nierēs un aknās. Aknās ir vērojama pilnasinība, tūska, taukainā distrofija un nekrozes perēkļi. Nieres

ir palielinātas un raibas lielperēklveida asinsizplūdumu un pelēcīgu dzeltenu nekrozes perēkļu dēļ, kas ir redzami galvenokārt garozā. Histoloģiskā izmeklē�anā kanālī�u lūmenā atrodami īpa�as uzbūves oksalātu kristāli (73. un 74. att.).

Antifrīza letālā deva ir 200�300 ml, tīra etilēnglikola � apmēram 100 ml.

Sālsskābais morfīns ir pla�i izplatīts ārstniecības praksē kā pretsāpju līdzeklis. Saindē�anās ar morfīnu un opija preparātiem var notikt, tos pārdozējot vai aiz pārskatī�anās ievadot organismā citu, mazāk indīgu ārstniecības vielu vietā. Morfīns spēcīgi iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu. Sākumā morfīns rada uzbudinājumu, bet pēc tam nomāktību, kas beidzas ar dzīvībai svarīgo centru paralīzi.

Akūtas saindē�anās simptomi ir loti raksturīgi, un parasti tiem ir trīs parādī�anās periodi.

Pirmais periods parasti ir īss, to raksturo uzbudinājums un vispārējās pa�sajūtas uzlabo�anās. Izzūd nepatīkamās sajūtas, un cilvēks ir eiforisks. Seja kļūst sārta, pulss un elpo�ana paātrinās. Pēc tam rodas apātija un miegainība. Jo lielāka ir ieņemtās indes deva, jo īsāks ir �is periods.

Otrajā periodā nomāktais stāvoklis pakāpeniski pāriet miegā.

Seja kļūst bāla, zīlītes �auras, elpo�ana un sirdsdarbība retākas, bet da�reiz rodas vem�ana.

Da�reiz, kad ieņemtās indes deva ir pietiekami liela, iestājas tre�ais � saindē�anās narkotiskais periods. Zūd samaņa, izzūd refleksi, atslābst muskuļi, zīlītes kļūst ļoti �auras, elpo�ana ir virspusēja un reta, bie�i pārtraucas, pulss rets. Nāve iestājas dziļā komā elpo�anas centra paralīzes dēļ.

Saindē�anās ilgums ir atkarīgs no devas, un parasti tas ir no da�ām stundām līdz 1�2 diennaktīm. Morfīna letālā deva ir 0,2-0,5 g.

Sekcija patomorfoloģiskas parmaiņas, izņemot �ķidras tum�as asinis un iek�ējo orgānu venozo pilnasinību, nekonstatē. Bie�i stipra zīlī�u sa�aurinā�anās līķim var nesaglabāties.

Morfīns ilgi nenoārdās līķa orgānos un audos. Tāpēc, ja ir aizdomas, ka ir notikusi saindē�anās ar �o indi, tiesķīmiskā izmeklē�ana var dot pozitīvu rezultātu arī vairākus mēne�us pēc līķa apbedī�anas.

Miega līdzekļi. Miega līdzekļu grupā ietilpst liels skaits ārstniecisku vielu. Daudzas no tām ir barbitūrskābes atvasinājumi � fenobarbitāls (lumināls), barbamils, barbitāls (veronāls), barbitālnātrijs (medināls), etaminālnātrijs (nembutāls) u. c. Miegu izraiso�a darbība piemīt arī piridīna (tetridīns) un pipe-ridīna (noksirons) atvasinājumiem.

Miega līdzekļi nomāc centrālo nervu sistēmu. Konstatējama kavē�anas procesa iradiācija garozā, tāpēc ka tiek nomākta galvas smadzeņu stumbra daļas aktivizējo�ā darbība un samazinās tonizējo�o impulsu plūsma uz garozu. Miega līdzekļi toksiskās devās nomāc visu veidu reflektoro aktivitāti, bet pēc tam rada elpo�anas paralīzi. Bez tam barbiturāti iedarbojas uz asinsvadiem, pastiprinot to caurlaidību.

Lietojot miega līdzekļus sistemātiski un bez kontroles, rodas pieradums, kad vajadzīgā efekta panāk�anai jāpalielina preparāta deva. Ilgsto�as vairāku mēne�u miega līdzekļu lieto�anas gadījumos var rasties tieksme pēc tiem. �ādos gadījumos, pārtraucot lietot miega līdzekļus, rodas abstinences simptomi � bezmiegs, ātra uzbudināmība, agresivitāte, tremors un da�reiz pat krampji.

Klīniskā aina saindē�anās gadījumos ar da�ādiem miega līdzekļiem ir apmēram vienāda. Lielu devu ieņem�ana rada dziļu miegu, kas pāriet narkozē. Arteriālais asinsspiediens pazeminās, elpo�ana kļūst reta un apgrūtināta, ķermeņa temperatūra pazeminās, āda kļūst zilgana. Sakarā ar elpo�anas un plau�u asinsrites traucējumiem diezgan ātri (pirmās diennakts beigās) rodas bronhopnei-monija. Parasti nāve iestājas pirmo divu diennak�u laikā sakarā ar elpo�anas apstā�anos.

Sekcijā raksturīgas morfoloģiskas pārmaiņas nekonstatē. Parasti atrodama stipra iek�ējo orgānu, it īpa�i galvas smadzeņu un tās apvalku, venozā pilnasinība, plau�u tūska un pilnasinība, redzami daudzi sīki asinsizplūdumi galvas smadzenēs, zem

viscerālās pleiras un epikarda. Da�reiz kuņģi starp gļotādas krokām ir atrodamas iedzerto table�u atliekas. Plau�ās nereti ir konstatējama perēkļveida pneimonija. Iek�ējo orgānu histoloģiskā izmeklē�anā ir redzamas to distrofiskas pārmaiņas un daudzi peri-vaskulāri asinsizplūdumi.

Saindē�anos ar miega līdzekļiem var diagnosticēt tikai pēc iek�ējo orgānu tieskimiskās izmeklē�anas. �ajos gadījumos kvalitatīvā analīze vien nav pietiekama, noteikti nepiecie�ama kvantitatīvā izmeklē�ana, tāpēc ka miega līdzekļus var iedzert neilgi pirms nāves terapeitiskās devās ārstnieciskos nolūkos.

Fenobarbitāla (lumināla), barbamila un etaminālnātrija (nem-butāla) letālā deva ir 1�2 g; barbitāla (veronāla), barbitālnāt-rija (medināla), tetridīna un noksirona � 3�5 g.

Uzbudino�as un krampjus rado�as indes. Pie indēm, kas uzbudina centrālo nervu sistēmu, pieder vielas, kas pēc izcelsmes un ķīmiskās struktūras ir da�ādas. Starp tām ir vielu grupa, kurai piemīt psihotoniska (stimulējo�a) darbība, un da�i alkaloīdi. Pie pirmās grupas vielām pieder fenamīns un fenatīns; otras grupas pārstāvji ir atropīns un skopolamīns.

Psihotoniskās (stimulējo�ās) vielas paaugstina centrālās nervu sistēmas augstāko daļu tonusu, kas savukārt paaugstina garīgās un fiziskās darbaspējas. Toksiskās devās �ie līdzekļi var stipri paaugstināt arteriālo spiedienu un pastiprināt sirdsdarbību, kas var būt bīstami cilvēkiem, kuri slimo ar sirds un asinsvadu sistēmas slimībām. Sistemātiski lietojot �īs vielas, it īpa�i fenamīnu, var rasties tieksme pēc tām. Da�iem cilvēkiem pēc parastās fenamīna devas ieņem�anas var novērot pretēju efektu � uzbudinājuma vietā var rasties kavē�ana.

Alkaloīdi � atropīns un skopolamīns darbojas uz centrālo nervu sistēmu uzbudino�i tikai toksiskās devās, radot psihisku uzbudinājumu, murgus un halucinācijas, kā arī simpātiskās nervu sistēmās pārmērīgu uzbudinājumu.

Krampjus rado�ās indes � strihnīns, cikutotoksīns u. c. � darbojas galvenokārt uz muguras smadzeņu centriem.

No visām pieminētajām vielām vislielākā tiesmedicīniskā nozīme ir atropīnam un strihnīnam. Letālas saindē�anās ar citām �īs grupas indēm novērojamas reti.

Atropīns � alkaloids, ko satur nakteņu dzimtas augi (vilk-ogas, driģenes un velnābols). Saindē�anās ar atropīnu notiek medicīnas praksē un gadījumos, kad galvenokārt bērni saēdas bela-donnas ogas un driģeņu saknes.

Saindē�anās klīniskā aina ir diezgan raksturīga. 10�15 min pēc indes lielu devu ieņem�anas rodas sausuma sajūta mutē un rīklē, seja kļūst sārta, zīlītes platas, rodas redzes traucējumi akomodācijas spazmas dēļ. Drīz vien rodas stiprs psihisks uzbudinājums, murgi un halucinācijas. Tālākā saindē�anās gaitā rodas rī�anas traucējumi, balss aizsmakums, pulsa paātrinā�anās un vājums.

Rodas zarnu un urīnpū�ļa atonija; elpo�ana, kas sākumā ir bijusi paātrināta, kļūst reta un apgrūtināta. Parasti nāve iestājas pirmās diennakts laikā sakarā ar sirds apstā�anos vai elpo�anas paralīzi.

Sērskābā atropīna letālā deva ir ap 0,1 g; saindē�anās ar vilk-ogām bērniem var rasties, apēdot 3�10 �ī auga ogas.

Sekcijā parasti, izņemot ātras nāves ainu, nekādas saindē�anās pazīmes ar atropīnu nekonstatē. Papla�inātas zīlītes līķim saglabājas ne visas gadījumos. Saindē�anos ar atropīnu var diagnosticēt, pamatojoties uz klīnisko ainu un iek�ējo orgānu tiesķīmisko izmeklē�anu. Kuņģī un zarnās atrodot augu atliekas (ogas, saknes), jāizdara botāniskā izmeklē�ana. Atropīns ilgsto�i saglabājas līķī, un tāpēc to var atrast vēl daudzus mēne�us pēc līķa apbedī�anas.

Strihnīns � alkaloīds, kuru satur tropu auga dzērves acs sēklas, vem�anas sakne un da�i citi augi, kas aug Āfrikā un Āzijā. Medicīnā lieto strihnīna nitrātu. �o alkaloīdu lieto arī cīņā pret grauzējiem un plēsīgiem dzīvniekiem.

Strihnīnam piemīt spēcīga uzbudino�a darbība uz centrālo nervu sistēmu, galvenokārt uz muguras smadzenēm. Terapeitiskās devās tas sekmē impulsu pārvadī�anu muguras smadzenēs, paaugstina to reflektoro uzbudināmību, tonizē skeleta muskulatūru, pastiprina kuņģa un zarnu trakta sekretoro un motoro aktivitāti. Bez tam strihnīns tonizē elpo�anas un asinsvadu centrus. Indes izvadī�ana no organisma notiek lēni, galvenokārt caur nierēm.

Ievadot organismā strihnīnu toksiskās devās, rodas raksturīga saindē�anās klīniskā aina. Sākumā rodas elpo�anas un rī�anas traucējumi, bet pēc tam pēk�ņi rodas tetāniski krampji pa visu ķermeni, pie tam vienlaicīgi kontrahējas kā saliecējmuskuļi, tā arī atliecējmuskuļi (reciprokās bremzē�anas blokāde muguras smadzenēs). Ķermenis saliecas lokā, tiek traucēta elpo�ana, zīlītes papla�inās, un seja kļūst zilgana. Krampju lēkme, kas ilgst 2�3 min, beidzas ar muskulatūras atslābumu. Visniecīgākais kairinājums (pieskāriens, troksnis vai spilgta gaisma) atkal izraisa krampju lēkmi. Tālākā gaitā krampju lēkmes rodas nepatvaļīgi, to ilgums palielinās un pauzes starp tām samazinās. Samaņa parasti saglabājas gandrīz visu saindē�anās laiku. Nāve iestājas pēc da�ām stundām sakarā ar elpo�anas muskulatūras paralīzi. Lielu strihnīna devu ieņem�anas gadījumos nāve var iestāties 20�30 min laikā. Strihnīna letālā deva ir 0,03 g.

Sekcijā ir konstatējams ļoti spēcīgi izteikts līķa sastingums un ātri iestāju�ās nāves aina. Nereti locekļu muskuļos ir asinsizplūdumu Urīnpūslī urīna parasti nav. Strihnīns ir ļoti noturīga inde, tāpēc tā saglabājas līķī vairākus mēne�us.

Indes, kas iedarbojas galvenokārt uz perifēro nervu sistēmu. �īs grupas in�u pārstāvji ir miorelaksanti � sintētiskas vielas, kas izmeklēti bloķē impulsu pārvadī�anu nervu un muskuļu sinapsēs (tubarīns, listenons, diplacīns, paramions u. c.).

Sakarā ar �o vielu izmeklēto darbību uz sinapsēm tās pilnīgi atslābina skeleta muskulatūru, nenomācot centrālo nervu sistēmu un citas dzīvībai svarīgas organisma funkcijas. �o īpa�ību dēļ mio-relaksantus pla�i lieto ķirurģijā, lai atslābinātu muskulatūru narkozes laikā. Spēcīgās un ātrās mioparalītiskās darbības dēļ �ie preparāti ir potenciāli bīstami, tāpēc ka iespējama elpo�anas paralīze un nāve asfiksijas dēļ.

Lietojot miorelaksantus, nāvi var izraisīt metodikas neievēro�ana narkozes laikā, kā arī paaugstināta organisma jutība pret �iem preparātiem.

Sekcijā parasti ir konstatējama plau�u tūska un pilnasinība, atrodami daudzi izklaidi asinsizplūdumi zem serozajiem apvalkiem un gļotādām, kā arī taukaudos, kas aptver virsnieres, un iek�ējo orgānu venoza pilnasinība. Ja ir aizdomas par saindē�anos ar mio-relaksantiem, tad noteikti jāizdara asins, urīna un aknu tiesķī-miskā izmeklē�ana.

Pie in�u grupas, kas iedarbojas galvenokārt uz perifēro nervu sistēmu, var nosacīti pieskaitīt arī da�as vielas, kam piemīt gan-gliolītiska darbība. No tām ievērību pelna pahikarpīns, kuram piemīt izteikti izmeklēta darbība uz dzemdes muskulatūru, pastiprinot tās kontrakcijas. Pahikarpīna hidrojodīdu lieto dzemdību darbības stimulē�anai.

Tiesu medicīnas praksē novērojama letāla saindē�anās ar pahi-karpīnu tādos gadījumos, kad to izmanto grūtniecības pārtrauk�anai. Ievadot organismā lielas pahikarpīna devas, ātri zūd samaņa un rodas muskuļu krampjveida raustī�anās. 1�2 st. laikā saindē�anās beidzas ar nāvi.

Sekcijā, izņemot nevienmērīgu asinspildījumu un distrofiskas pārmaiņas miokardā, aknās un nierēs, nekādas morfoloģiskas saindē�anās pazīmes nekonstatē. Sakarā ar to, ka sekcijā nav redzama raksturīga aina, liela nozīme ir iek�ējo orgānu tiesķīmiskai izmeklē�anai. Pahikarpīna letālā deva ir 1�2 g.

Saindē�anās ar uzturu var būt bakteriāla un nebakteriāla. Saindē�anās ar uzturu visbie�āk beidzas ar atveseļo�anos un tikai retos gadījumos ar nāvi.

Bakteriāla saindē�anās ar uzturu parasti rodas, kad uzturlīdzekļos iekļūst baktērijas, un būtībā �īs saindē�anās ir uzturvielu tok-sikoinfekcija. Infekcijas ierosinātāji var būt da�ādi mikrobi, bet visbie�āk tie ir salmonellas � paratīfa grupas mikrobi.

Saindē�anas rodas gadījumos, kad uzturā izmanto gaļu un gaļas izstrādājumus, zivis un konservus, kuri ir inficēti ar mikrobiem da�ādos �o produktu pārstrādes etapos.

Uztura toksikoinfekciju klīnisko ainu raksturo slēptais periods, kas ilgst no da�ām stundām līdz diennaktij un ilgāk, un sekojo�s

akūts gastroenterīts. Parasti pēc 2�3 dienām saslim�ana beidzas ar izveseļo�anos, bet ļoti retos gadījumos ir novērojamas smagas formas, kas var beigties ar nāvi.

Botulismam ir īpa�a vieta bakteriālas uztura saindē�anas gadījumos. Tā ir smaga saslim�ana, kuru ierosina anaeroba mikroba � desu indes nūjiņas iekļū�ana uzturlīdzekļos. Sie mikrobi izdala botulisma toksīnu � vienu no spēcīgākiem toksīniem, kas zināmi dabā.

Saindē�anās ar botulotoksīnu rodas tādos gadījumos, kad uzturā lieto desas, da�ādus �āvētas gaļas izstrādājumus, sarkano zivju un sakņu konservus.

Botulisma klīniskā aina ir diezgan raksturīga. Pēc slēpta perioda, kas ilgst no da�ām stundām līdz diennaktij un ilgāk, pēk�ņi rodas redzes traucējumi, bet pēc tam pievienojas bulbārās paralīzes (mīksto aukslēju, mēles, rīkles un balsenes); ķermeņa temperatūra pazeminās, pulss kļūst ātrāks un vājāks. Nāve iestājas

2.�4. diennaktī.

Sekcijā parasti ir konstatējams mērens gastroenterīts, kā arī distrofiskas pārmaiņas parenhimatozajos orgānos. Saindē�anos ar botulisma toksīnu var diagnosticēt, pamatojoties uz raksturīgo klīnisko ainu un bioloģiskiem izmeklējumiem, kas izdarīti ar dzīvniekiem.

Nebakteriāla saindē�anās ar uzturu. Tie ir saindē�anās gadījumi, kas rodas, lietojot uzturā indīgus augus vai dzīvnieku valsts produktus, kā arī produktus, kas satur nejau�us indīgus piemaisījumus.

Starp indīgiem augu valsts produktiem galveno vietu ieņem indīgās sēnes: mu�mires, bālā mu�mire, bisītes u. c. Saindē�anās gadījumiem ar sēnēm un augiem parasti ir sezonas raksturs.

Saindē�anos ar mu�mirēm (aktīvā viela � muskarīns) raksturo zīlī�u sa�aurinā�anās un spēcīgs centrālās nervu sistēmas uzbudinājums, kam seko tās nomāk�ana un paralīze. Ar indīgajām sēnēm parasti saindējas bērni. Saindē�anos ar bālo mu�miri raksturo ļoti akūts gastroenterīts pēc Āzijas holeras tipa. Saindē�anās gadījumus ar bisitēm raksturo galvenokārt hemolīze un toksiskā hepatīta aina. Bālās mu�mires aktīvā viela ir amonitatoksīns un amonitahemolizīns, bet bisītēm � helvelskābe.

Patoloģiski anatomiskās pārmaiņas, kas atrodamas sekcija, ir atkarīgas no indīgo sēņu sugas. Saindē�anās gadījumos ar bālo mu�miri zem serozajiem apvalkiem un gļotādās ir redzami daudzi asinsizplūdumi, bet parenhimatozos orgānos � taukainā distro-fija. Saindē�anos ar bisītēm raksturo aknu, nieru un sirds muskuļa taukainā deģenerācija, dzeltena ādas nokrāsā, ka arī biezas un tum�as asinis sirds dobumos un lielos asinsvados. Saindē�anās gadījumos ar mu�mirēm parasti nav redzamas īpa�as morfoloģiskas pārmaiņas. Svarīga atrade sekcijā ir sēņu atliekas kuņģī un

zarnās. Saindē�anās diagnostikā liela nozīme ir klīniskajai ainai un botāniskiem, hromatogrāfiskiem un citiem izmeklējumiem.

Saindē�anos ar dzīvnieku valsts indīgiem produktiem ierosina da�u zivju izmanto�ana uzturā, pie tam visbie�āk indīgi ir �o zivju pieņi un ikri. Pie indīgām zivīm pieder marinka, barba, varikorīns u. c.

Uzturlīdzekļiem var būt augu vai ķīmiskas dabas indīgi piemaisījumi. Saindē�anās klīniskās izpausmes un patoloģiski anatomiskās pārmaiņas ir atkarīgas no �o piemaisījumu toksiskajām īpa�ībām un iedarbības īpatnībām.

Ar cikutu (indīgo velnarutku) saindējas galvenokārt bērni, kas �ī auga saldo sakni notur par rāceni vai bieti. Indīgā viela ir cikutotoksīns, kam piemīt īpa�ība radīt spēcīgus krampjus. Parasti saindē�anās rodas ātri, to raksturo uzbudinājums, vem�ana, samaņas zudums, spēcīgi krampji un putu izdalī�anās no mutes.

Sekcijā nekādas raksturīgas pārmaiņas neatrod. Ir tikai iek�ējo orgānu stipra pilnasinība un daudzi asinsizplfidumi zem sero-zajiem apvalkiem.

Saindē�anos ar plankumaino suņstobru parasti ierosina �ī auga saknes, kas ir līdzīgas mārrutku saknēm, un lapas, kas ir līdzīgas pētersīļu lapām, ja tos lieto uzturā. Galvenā indīgā viela ir alkaloīds konīns, kas ierosina motorisko nervu galu paralīzi. Saindē�anās noris ļoti strauji, rodas sāpes vēderā, vem�ana un caureja, bet pēc tam stiprs muskuļu nespēks, paralīzes, samaņas zudums, stipra siekalo�anās un nepatvaļīga urinē�ana. Nāve iestājas sakarā ar elpo�anas apstā�anos 1�2 st. pēc saindē�anās sākuma.

Sekcijā ir akūts gastroenterīts un stipra iek�ējo orgānu pilnasinība.

Saindē�anās ar akonitu (zilo kurpīti) rodas, nepareizi lietojot �ī auga sakņu uzlējumu un novārījumu, kurus lieto tautas medicīnā. Indīgā viela ir akonitīns. Saindē�anās parasti noris ļoti strauji da�u stundu laikā, un to raksturo ādas nieze, dursto�a sajūta mēlē un rīklē, kas pāriet tirpumā, stipras sāpes barības vadā un kuņģī, stipra siekalo�anās; sākumā pulss paātrinās, bet pēc tam palēninās, rodas aizdusa, papla�inās zīlītes, nāve iestājas sakarā ar elpo�anas apstā�anos. Apziņa ir sagla-bata.

Sekcijā, izņemot ātras nāves iestā�anās pazīmes, nekādas pārmaiņas nekonstatē.

Tāpat kā saindē�anās gadījumos ar sēnēm, lai diagnosticētu saindē�anos ar indīgiem augiem, svarīga nozīme ir klīniskai ainai, tiesķīmiskiem, botāniskiem un citiem izmeklējumiem.

.

Dzīvu personu ekspertīze bie�uma ziņā ieņem pirmo vietu tiesu medicīnas praksē, un to izdara da�ādu iemeslu dēļ, kas rodas ka krimināllietās, tā arī civillietās.

Galvenie dzīvu personu ekspertīzes veidi ir vairaki.

1. Miesas bojājumu ekspertīze, lai noteiktu a) miesas bojājumus, to raksturu un smaguma pakāpi; b) vispārējo un profesionālo darbaspēju zaudējuma pakāpi; c) veselības stāvokli, simulāciju, disimulāciju, agravāciju, mākslīgās slimības un pa�sakropļo�anos; d) aplai�anu ar venērisku slimību.

2. Apstrīdamu dzimumstāvokļu ekspertīze: a) dzimuma noteik�ana (hermafrodītisma gadījumos); b) dzimumgatavības noteik�ana; c) jaunavības noteik�ana; d) pēcnācēju radī�anas spēju noteik�ana; e) grūtniecības, biju�u dzemdību un abortu noteik�ana.

3. Ekspertīze dzimumnoziegumu gadījumos: a) notiku�a dzimumakta fakta un ar to saistīto bojājumu noteik�ana (izvaro�anas gadījumos); b) netiklu darbību noteik�ana; e) pederastijas noteik�ana.

4. Citi ekspertīzes veidi: a) vecuma noteik�ana; b) alkohola reibuma noteik�ana; c) paternitātes un maternitātes noteik�ana (apstrīdamas paternitātes, maternitātes un bērnu apmaiņas lietās) .

Da�reiz tiesu medicīnas ekspertu vai citu ārstu uzaicina piedalīties aplūko�anā, kas ir tiesizmeklē�anas apskates paveids, kas

paredzēts savienoto republiku kriminālprocesuālajā kodeksā (LPSR KPK 182. p.). Apsūdzētā, aizdomās turētā, liecinieka vai cietu�ā aplūko�anu izdara izmeklētājs liecinieku klātbūtnē, lai konstatētu nozieguma pēdas, īpa�as pazīmes, kā arī citos gadījumos, kad nav nepiecie�ama tiesu medicīnas ekspertīze.

Ārsts, kas piedalās aplūko�anā, palīdz izmeklētājam izdarīt apskati un izpilda viņa norādījumus. �ajā gadījumā ārsts ir tikai speciālists un nekādus rakstiskus atzinumus nedod.

Dzīvu personu tiesinedicīnisko ekspertīzi izdara tādos gadījumos, kad ir oficiālu personu, kas vada izmeklē�anu, vai tiesas lēmums. Civillietās ekspertīzi var izdarīt tādos gadījumos, kad ir izmeklē�anas orgānu (visbie�āk milicijas) vai tautas tiesas nosūtījums. Pie civillietām, kuras ierosina tikai pēc cietu�ā sūdzības un kuras var pārtraukt abu pu�u samierinā�anās gadījumā, pieder ar nolūku nodarīti viegli miesas bojājumi (LPSR KK 109. p.), neslavas cel�ana (LPSR KK 127. p.) un goda aizskar�ana (LPSR KK 128. p.).

Ekspertīzes izdarī�ana sakara ar iestā�u un uzņēmumu administrācijas, sabiedrisku organizāciju vai privātpersonu iniciatīvu nav pieļaujama. Tikai atsevi�ķos gadījumos, kad nepiecie�ama steidzama izmeklē�ana (piemēram, izvaro�anas gadījumos), kad savlaicīga lēmuma saņem�ana par ekspertīzes noteik�anu nav iespējama, cietu�o tiesmedicīnisko izmeklē�anu izņēmuma kārtā var izdarīt pēc_ cietu�ā, tā likumīgo pārstāvju vai amatpersonu paziņojuma. Tādos gadījumos uzraksta tiesmedicīniskās aplūko�anas aktu, kuru pēc tam nodod izmeklē�anas orgāniem.

Izdarot ekspertīzes, tiesu medicīnas eksperti un ārsti eksperti turas pie attiecīgiem savienoto republiku kriminālkodeksu un kri-minālprocesuālā kodeksa pantiem, noteikumiem un PSRS VAM Galvenā tiesu medicīnas eksperta metodiskām vēstulēm.

Vairākumā gadījumu dzīvu personu ekspertīzi ārsts izdara viens, t. i., viņ� viens izdara visus nepiecie�amos izmeklējumus un secinājumus. Da�reiz, lai izdarītu speciālus izmeklējumus vai izlemtu jautājumus, kas attiecas uz kādu medicīnas specialitāti, eksperts izmanto speciālistu konsultācijas (rentgenologa, neiropatologa, okulista u. c.). Civillietās parasti eksperts pats nosūta aplūkojamo pie konsultanta, saņem no tā rakstisku atzinumu, kuru izmanto, izdarot savus secinājumus. Izdarot ekspertīzi sakarā ar izmeklē�anas orgānu lēmumu, no procesuālā redzes viedokļa pareizāk būtu iesaistīt konsultantu � speciālistu ekspertu komisijas sastāvā.

Darbaspēju zaudējuma pakāpes noteik�anas ekspertīzi, kā arī citu iemeslu sare�ģītas dzīvu personu ekspertīzes izdara komisija, kurā piedalās tiesu medicīnas eksperts un ārsti speciālisti.

Pirms ekspertīzes izdarī�anas noteikti jāpārliecinās par izmeklējamās personas personību, pārbaudot pasi vai citu dokumentu ar fotogrāfiju. Izmeklējama personība jāpārbauda tāpēc, ka uz ekspertīzi var ierasties cita persona. Ja personības dokumenta nav, tad izmeklējamā personību apstiprina izmeklē�anas (izziņas izdarītāja) orgānu pārstāvis. �is fakts tiek atzīmēts eksperta atzinumā. Gadījumos, kad izmeklējamās personas personību nevar noteikt, tā jānofotografē, bet fotogrāfija jāpielīmē ekspertīzes dokumentam vai tā dublikātam.

Izmeklētājam ir tiesības piedalīties ekspertīzē, ja izmeklējamā persona ir tāda pa�a dzimuma vai arī gadījumā, kad �ī persona ir pretēja dzimuma, bet neiebilst pret izmeklētāja piedalī�anos. Personu, kuras nav sasniegu�as 16 gadu vecumu, ekspertīze jāizdara vecāku, to pieaugu�o aizvietotāju vai pedagoga klātbūtnē.

Retos gadījumos izmeklē�anas orgāni vai tiesa nosaka ekspertīzi pēc medicīniskiem dokumentiem bez cietu�ā izmeklē�anas. �ādi gadījumi pieļaujami izņēmuma kārtā, kad cietu�ā nav klāt un viņu nevar aizsūtīt uz ekspertīzi, bet medicīniskie dokumenti ir poliklīnikā un tajos ir pietiekami izsmeļo�as ziņas, kas nepiecie�amas ekspertīzes jautājumu izlem�anai.

Dzīvu personu ekspertīzi izdara gai�ā, siltā telpā un dienas apgaismojumā. Atsevi�ķos steidzamos gadījumos pieļaujams pietiekams mākslīgais apgaismojums. Dzīvu personu ekspertīzi var izdarīt da�ādos apstākļos: ambulancēs, poliklīnikās un stacionāros, kā arī tiesu telpās vai ieslodzījuma vietās. Izņēmuma kārtā ekspertīzi var izdarīt izmeklējamā mājā. Kategoriski aizliegts izdarīt ekspertīzi ārsta mājā.

Tiesu medicīnas ekspertīzes birojā ir dzīvu personu ekspertīzes nodaļa � ambulance. Ambulancē organizē speciālus kabinetus, kuros nosaka miesas bojājumu smagumu, raksturu un pakāpi, nosaka vecumu, kā arī izdara izmeklē�anu apstrīdamu dzimumstā-vokļu un dzimumnoziegumu gadījumos.

Rajonu un starprajonu nodaļu tiesu medicīnas eksperti, kā arī ār�tata ārsti eksperti parasti dzīvu personu ekspertīzi izdara rajonu ārstniecības iestādēs.

Medicīnas iestā�u administrācijai, kurā aplūkojamā persona atrodas stacionārā izmeklē�anā vai ārstē�anā, jārada attiecīgie apstākļi ekspertīzes izdarī�anai, jānodod eksperta rīcībā nepiecie�amie dokumenti un jānodro�ina viņ� ar speciālistu konsultāciju.

Tiesu medicīnas ekspertīzi personām, kas aizturētas uz aizdomu pamata par nodarītu noziegumu, izdara izmeklētāja klātbūtnē. Ekspertīzes mērķis ir atrast miesas bojājumus vai izdarītā nozieguma pēdas. Bez aizturētā apskates eksperts palīdz izmeklētājam apskatīt aizturētā apģērbu un nosūtīt to uz kriminālistisko vai ties-medicīnisko laboratoriju ekspertīzes izdarī�anai.

Ekspertīzi aplūkojamā mājā izdara pēc izmeklētāja norādījuma tādos gadījumos, kad �ī persona nevar ierasties pie eksperta. Lai

izvairītos no iespējamiem eksperta apvainojumiem par nepareizu vai nelikumīgu rīcību, izdarot mājā ekspertīzi, tajā noteikti jāpiedalās izmeklētājam vai tiesas pārstāvim.

Dzīvu personu ekspertīzes metode daudzējādā ziņā ir atkarīga no iemesla, kādēļ ekspertīzi izdara, kā arī no ekspertīzes mērķa un uzdevumiem. Ir vesela rinda kopēju elementu ekspertīzes metodē, kas piemīt visiem dzīvu personu ekspertīzes veidiem.

Dzīvu personu tiesu medicīnas ekspertīzes kopējie etapi ir �ādi: 1) iepazī�anās ar lietas apstākļiem; 2) iepazī�anās ar medicīnas dokumentiem; 3) aplūkojamā aptauja (anamnēzes savāk�ana); 4) aplūkojamā apskate; 5) speciāli izmeklējumi; 6) ekspertīzes dokumenta uzrakstī�ana.

Iepazī�anās ar lietas apstākļiem. Vispirms eksperts iepazīstas ar dokumentu, kas nosaka ekspertīzi, � izmeklētāja vai tiesas lēmumu. Izmeklētājs atļauj ekspertam iepazīties ar lietas materiāliem, kas nepiecie�ami atzinuma do�anai. Civillietās aplūko�anu izdara uz nosūtījuma pamata, kuru izdod milicija vai tautas tiesa.

Iepazī�anās ar medicīnas dokumentiem. Izdarot dzīvu personu ekspertīzi, eksperts iepazīstas ar medicīnas dokumentiem, kas attiecas uz attiecīgo lietu. Sie dokumenti, it īpa�i ambulatorā slimnieka karte un slimības vēsture, ir svarīgi tāpēc, ka tajos ir traumas sākuma stāvokļa apraksts. Vēlāk traumas raksturs var mainīties ķirurģiskās apstrādes, sadzī�anas un komplikāciju dēļ. Medicīnas dokumentos ir arī objektīvas ziņas par aplūkojamā stāvokli, analī�u un speciālo izmeklē�anas meto�u rezultāti, bez kuriem da�reiz nav iespējama ekspertīzes jautājumu izlem�ana.

Medicīnas dokumenti ir lietas materiālu sastāvdaļa, un izmeklētājam jānodod eksperta ricibā to oriģināli. Civillietās eksperts pats var pieprasīt vajadzīgos dokumentus no ārstniecības iestā�u administrācijas. Gadījumos, kad rodas grūtības �o dokumentu saņem�anā, jāgrie�as pēc palīdzības pie izmeklē�anas vai tiesas orgāniem.

Aplūkojamā aptaujai nedrīkst būt nopratinā�anas raksturs. Eksperts uzdod tikai tādus jautājumus, kas nepiecie�ami ekspertīzes izdarī�anai, un neizsaka savas �aubas par aplūkojamā paskaidrojumu pareizību, par notikumiem, kuru dēļ ekspertīzi izdara. Aplūkojamā paskaidrojumi ir nepiecie�ami, lai noskaidrotu to atbilstību vai neatbilstību objektīvajiem datiem. �ī jautājuma atrisinā�ana ir viens no svarīgākajiem daudzu dzīvu personu ekspertī�u veidu uzdevumiem.

Aptaujas beigās eksperts uzzina aplūkojamā sūdzības par miesas bojājumiem vai slimībām, kuru dēļ ekspertīze tiek izdarīta.

Aplūkojamā apskates mērķis ir konstatēt objektīvus datus, kas nepiecie�ami, lai atbildētu uz jautājumiem, kas uzstādīti pirms

ekspertīzes. Apskati izdara pēc parastā ārsta ambulatorās izmeklē�anas plāna, vadoties pēc ekspertīzes būtības un izlemjamo jautājumu rakstura. Apskatot personas, kuras tur aizdomās par izdarīto noziegumu, jāatceras, ka �īs personas var būt ieinteresētas slēpt bojājumus vai nozieguma pēdas.

Bojājumu apskati un aprakstu izdara pēc vispārējas shēmas, kas pieņemta tiesu medicīnā (sk. V nod.). Nepiecie�amos antro-pometriskos mērījumus izdara pēc vienotas mūsu zemē pieņemtas metodes.

Speciālo izmeklējumu izdarī�ana. Daudzos gadījumos ekspertīzes jautājumus nevar izlemt bez speciāliem izmeklējumiem. Tos var izdarīt vai nu eksperts pats, vai arī cits speciālists, kas apguvis attiecīgo metodi. Visbie�āk tiek izdarīta rentgenogrāfija un da�ādi laboratoriski izmeklējumi.

Gadījumos, kad �ie izmeklējumi ir ekspertīzes sastāvdaļa un rezultāti ir nepiecie�ami, lai atbildētu uz jautājumiem, kurus uzdevis eksperts pats, viņ� pats var attiecīgo materiālu (urīnu, spermu, maksts uztriepes u. c.) ņemt un nosūtīt bez izmeklētāja līdzdalības. Paņemtos materiālus attiecīgi iesaiņo un nosūta izmeklē�anai ar eksperta pavadzīmi.

Visu speciālo izmeklējumu rezultāti un speciālistu konsultantu atzinumi jādod ekspertam rakstveidā, tāpēc ka eksperts tos ieraksta ekspertīzes dokumentā. Rentgena uzņēmumi, citu izmeklējumu rezultāti un speciālistu rakstiski atzinumi noteikti jāpievieno �im dokumentam.

Daudzos dzīvu personu ekspertīzes gadījumos ipa�a nozime ir apģērba izmeklē�anai, galvenokārt tāpēc, lai konstatētu bojājumus un da�ādas nozieguma pēdas. Visbie�āk apģērbu izmeklē dzimum-noziegumu gadījumos, kā arī nosakot miesas bojājumu raksturu. Apģērbu, kas notikuma laikā atradies mugurā cietu�iem vai aizdomās turētiem, parasti izmeklētājs paņem un nosūta izmeklē�anai uz tiesmedicīnisko laboratoriju.

Gadījumos, kad apģērbs savlaicīgi netiek paņemts un ekspertīzi izdara bez izmeklētāja, eksperts paziņo izmeklētājam par to, ka ir nepiecie�ama apģērba paņem�ana un nosūtī�ana izmeklē�anai. Cietu�ie jābrīdina, ka apģērbu nedrīkst ne mazgāt, ne lāpīt.

Civillietās sakarā ar miesas bojājumu nodarī�anu parasti tiesu medicīnas eksperts pats izmeklē apģērbu, ierakstot izmeklē�anas rezultātus ekspertīzes aktā. Nepiecie�amības gadījumos eksperts grie�as pēc palīdzības pie tiesmedicīniskās laboratorijas fizikāli tehniskās nodaļas speciālistiem, kuri izdara fotografē�anu.

Ekspertīzes dokumenta uzrakstī�ana. Visos gadījumos, kad ekspertīzi izdara pēc izmeklētāja vai tiesas lēmuma, uzraksta dokumentu, kuru sauc par �Eksperta atzinumu� vai �Tiesmedicīniskās ekspertīzes aktu� atkarībā no tā, kādu nosaukumu paredz tās savienotās republikas kriminālprocesuālais kodekss, kuras teritorijā ekspertīzi izdara. Pārējos gadījumos sastāda �Tiesmedicīniskās aplūko�anas aktu�.

Da�reiz, kad ekspertīzes izdarī�anas laikā noskaidrojas, ka ir nepiecie�ama atkārtota ambulatora vai stacionāra izmeklē�ana, eksperts savāc anamnēzi, izdara apskati un apraksta miesas bojājumus, bet atzinumu dod pēc novēro�anas laika izbeig�anās.

Visbie�āk sastopamais dzīvu personu ekspertīzes veids ir miesas bojājumu rakstura un smaguma pakāpes noteik�ana pēc attiecīgajiem Kriminālkodeksa pantiem. Sīs ekspertīzes īpatsvars ir ap 90% no visiem dzīvu personu ekspertīzes veidiem. �o ekspertīzi nosaka visos gadījumos, kad izziņas izdarītājas, izmeklē�anas un tiesas iestādēm jānosaka vainīgā vainas un soda mērs par miesas bojājumu nodarī�anu.

Katras savienotās republikas kriminālkodeksos ir panti par miesas bojājumiem. LPSR KK atbildība par miesas bojājumiem paredzēta 105., 106. un 109. pantā. Pēc �iem pantiem miesas bojājumus pēc to smaguma pakāpes iedala trijās kategorijās: smagos, vidēja smaguma un vieglos. Vieglos miesas bojājumus savukārt iedala bojājumos ar īslaicīgu veselības satricinājumu vai bez tā. Citu savienoto republiku kriminālkodeksos ir analoģiska klasifikācija. Pastāv tikai nelielas at�ķirības terminoloģijā.

Miesas bojājumu klasifikācija pēc to smaguma pakapes, kas paredzēta kriminālkodeksā, ir juridiska. To nedrīkst jaukt ar parastiem ārstu priek�statiem par bojājumu smagumu. Ar smaguma pakāpes noteik�anu pēc juridiskās klasifikācijas nodarbojas ārsti, tāpēc ka gandrīz visi kritēriji, pēc kuriem bojājumus pieskaita vienai vai otrai smaguma pakāpes kategorijai, ir medicīniski un tajos kompetents ir tikai ārsts.

Bez bojājuma smaguma pakāpes kriminālkodekss paredz da�ādu tī�a nodoma pakāpi, nodarot miesas bojājumus. Bojājumus var nodarīt tī�i vainu pastiprino�os apstākļos vai bez tiem, stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, pārkāpjot nepiecie�amās aizstāvē�anās robe�as, un, beidzot, aiz neuzmanības.

Izdarot ekspertīzi, ārsts vadās pēc tās republikas attiecīgajiem kriminālkodeksa pantiem, kuras teritorijā izdara ekspertīzi, kā arī pēc speciāliem PSRS Miesas bojājumu smaguma tiesmedicīniskās novērtē�anas noteikumiem, kurus apstiprinājis PSRS veselības aizsardzības ministrs 1978. g. 11. decembrī un kuri saskaņoti ar PSRS Prokuratūru, Iek�lietu ministriju, Augstāko Tiesu, Tieslietu ministriju un Ministru Padomes Valsts dro�ības komiteju.

Noteikumi paredz �ādus miesas bojājumu smaguma novērtē�anas pamatkritērijus: 1) dzīvības apdraudējumu; 2) kaitējumu veselībai, kas izpau�as bojājumu sekās: a) da�ādas pakāpes palieko�ā vispārējo darbaspēju zaudējumā, b) ilgsto�ā vai īslaicīgā veselības satricinājumā, c) grūtniecības pārtraukumā un d) nelabojamā sejas izķēmojumā.

Da�i viegli miesas bojājumi (nobrāzumi, skrambas, asinsizplūdumā pa�i par sevi var neradīt īslaicīgu veselības satricinājumu. ,

Atsevi�ķu miesas bojājumu kategoriju raksturojums pēc to smaguma pakāpes dots 4. tabulā.

4. tabulaMiesas bojājumu smaguma pakāpes klasifikācija pēc LPSR KK 1961. g.*

� Iekavās minēti dati, kas ņemti no Miesas bojājumu smaguma tiesmedicīniskās novērtē�anas noteikumiem, 1978

Par smagu sauc �tādu miesas bojājuma nodarī�anu ar nodomu (tī�s), kas bīstams dzīvībai vai bijis par iemeslu redzes, dzirdes vai kāda orgāna, vai orgāna funkciju zaudē�anai, gara slimībai, vai citam veselības traucējumam, ja tas saistīts ar darbaspēju palieko�u zaudē�anu ne mazāk kā vienas tre�dajas apmērā vai radījis grūtniecības pārtrauk�anu, vai izpaudies nelabojamā sejas izķē-mojumā ...� (LPSR KK 105. p.).

Pamatojoties uz �o pantu, iz�ķir vairākus smaga miesas bojājuma kritērijus.

Dzīvības apdraudējums. Dzīvības apdraudējuma jēdziena definīcija un dzīvībai bīstamo bojājumu skaits dots Noteikumos. Par dzīvībai bīstamiem jāuzskata tādi miesas bojājumi, kas pa�i (nesniedzot medicīnisko palīdzību) beidzas ar nāvi vai apdraud cietu�ā dzīvību. Da�reiz �ādi bojājumi beidzas laimīgi, it īpa�i gadījumos, kad savlaicīgi tiek sniegta medicīniskā palīdzība, un nerada smagas sekas. Tomēr �ie miesas bojājumi ir dzīvībai bīstami to nodarī�anas brīdī, un tāpēc tos pieskaita pie smagiem bojājumiem neatkarīgi no iznākuma.

Dzīvībai bīstami ir �ādi bojājumi: a) brūces,

kas penetrē galvaskausa, krū�u un vēdera dobumā, pat bez iek�ējo orgānu bojājuma; b) slēgti galvaskausa kaulu plīsumi un lūzumi; c) lielo asinsvadu bojājumi (aortas, miega, zematslēgkaula, paduses, aug�delma, ciskas un paceles artēriju, kā arī to pavadītāj-vēnu), citu asinsvadu bojājumus novērtē katrā konkrētā gadījumā pēc sekām � akūtas mazasinības simptomiem un �oka, t. i., pēc reāla dzīvības apdraudējuma; d) garo stobrkaulu vaļēji lūzumi (aug�stilba, apak�stilba un aug�delma kaulu); e) smags galvas smadzeņu satricinājums ar dzīvībai bīstamiem simptomiem; vieglas un vidējas pakāpes smadzeņu satricinājumus novērtē pēc to sekām, nosakot, ka smadzeņu satricinājuma diagnozi apstiprina klīniskā aina; f) krū�u un vēdera dobuma iek�ējo orgānu slēgti plīsumi un smadzeņu sasitums, kas konstatēts klīniski; g) mugur-kaulāja kakla daļas lūzums⁴; h) smags �oks ar dzīvībai bīstamiem simptomiem; i) penetrējo�i balsenes, trahejas un barības vada ievainojumi; j) liels asinszudums un ļoti zems asinsspiediens, un dzīvību apdraudo�i simptomi; k) smadzeņu asinsrites traucējumi, kas saistīti ar samaņas zudumu un amnēziju, kurus izraisījusi kakla saspie�ana ar cilpu vai rokām, ja to objektīvi apstiprina klīniskie dati un lietas apstākļi.

Nevajag jaukt jēdzienus �dzīvībai bīstami bojājumi� un �dzīvībai bīstams bojājumu nodarī�anas veids�; pēdējo nosaka nevis eksperts, bet izmeklētājs un tiesa.

Tiesu medicīnas ekspertīzes darba pieredze rāda, ka dzīvības apdraudējums ir pats bie�ākais kritērijs, pēc kura bojājumus pieskaita pie smagiem. Minam piemērus.

1. 23 gadus vecu sievieti ar kabatas nazi ievainoja mugurā. Slimnīcā diagnosticēja durti grieztu brūci ceturtajā starpribā pa labi no lāpstiņas līnijas, kas penetrē pleiras dobumā. Plau�a nav ievainota. Pēc brūces papla�inā�anas un apskates tai uzliktas �uves. Pēcoperācijas periods noritēja bez komplikācijām. Pēc 12 dienām sievieti izrakstīja no slimnīcas.

Secinājums: durti griezta brūce mugurā, kas penetrē pleiras dobumā, ir bīstama dzīvībai tās nodarī�anas brīdī un tāpēc pieskaitāma pie smagiem miesas bojājumiem.

2. 17 gadus vecs jauneklis ar ūdensvada cauruli saņēma sitienu pa galvu. Bija nesamaņā vairāk nekā 5 st. Labā paura apvidū ir 5x2 cm liels pietūkums, rentgenogrammā � labā paura kaula plīsums. Pulss pirmajās �etrās dienās � 50�60 sitienu minūtē, spraigs, nāko�ajās dienās � 72 sitieni minūtē, normāla pildījuma un spraiguma. Pēc 20 dienām izrakstīts, lai turpinātu ārstē�anu ambulatoriski. Sūdzas par sliktu atmiņu un aizmār�ību.

Secinājums: labā paura kaula plīsums ar smagu galvas smadzeņu satricinājumu; �is bojājums ir dzīvībai bīstams un tāpēc pieskaitāms pie smagiem miesas bojājumiem.

Pa�reiz daudzi ārsti klīnicisti lieto citu galvas smadzeņu bojājumu klasifikāciju, nekā ir Noteikumos. �ie ārsti par smadzeņu satricinājumu pieņem vieglus atgriezeniskus funkcionālus bojājumus. Vidēji smagus un smagus smadzeņu satricinājumus (pēc Noteikumu klasifikācijas) viņi novērtē kā I un II pakāpes smadzeņu sasitumu. Tajā pa�a laikā eksperti, pamatojoties uz Noteikumiem, visus galvas smadzeņu sasitumus pieskaita pie smagiem miesas bojājumiem. Praksē analoģiskus bojājumus pēc to smaguma pakāpes novērtēs da�ādi atkarībā no tā, pēc kādas klasifikācijas vadās klīnicisti. �is apstāklis vēlreiz rada nepiecie�amību, izdarot ekspertīzi, vadīties ne tikai pēc klīniskās diagnozes, bet ņemt vērā arī slimnieka vispusīgās izmeklē�anas un novēro�anas datus, kas atspoguļoti medicīnas dokumentos.

Ja bojājumi nav dzīvībai bīstami, tad smaguma pakāpi novērtē pēc to rezultāta un sekām, kas rodas cietu�ā veselībai un darbaspējām.

Redzes, dzirdes, kāda orgāna vai tā funkciju zaudējums. Kriminālkodeksā minēts redzes un dzirdes zaudējums. Redzes zaudējums ir pilnīgs un neārstējams aklums ar abām acīm, kā arī tāds stāvoklis, kad cietu�ais nevar at�ķirt tuvu priek�metu kontūras. Dzirdes zaudējums ir pilnīgs un neārstējams kurlums ar abām ausīm vai nespēja sadzirdēt skaļu balsi no ļoti tuva attāluma (3�5 cm attālumā no auss glieme�nīcas). Redzes zaudējums ar vienu aci vai dzirdes zaudējums ar vienu ausi nav orgāna zaudējums. Tomēr redzes zaudējums ar vienu aci ir smags miesas bojājums pēc cita kritērija; tas rada palieko�u darbaspēju zudumu vairāk nekā vienas tre�daļas apmērā (35%)- Dzirdes zaudējums ar vienu ausi ir vidējas pakāpes miesas bojājums, jo palieko�s darbaspēju zaudējums tad ir mazāks par vienu tre�daļu (¹⁵%).

Miesas bojājumu smaguma tiesmedicīniskas novērtē�anas noteikumos tiek minēti arī citu orgānu vai to funkciju zaudējuma piemēri: 1) valodas zaudējums, t. i., cietu�ais nespēj runāt, nespēj izteikt savas domas citiem saprotamās artikulētās skaņās; 2) rokas vai kājas zaudējums � to atdalījums no ķermeņa vai paralīze, kā arī cits rokas vai kājas bezdarbības stāvoklis; 3) vairo�anās spēju zaudējums � vīrietis nespēj izdarīt dzimumaktu un apaugļot sievieti, bet sieviete nevar palikt grūtniecības stāvoklī un dzemdēt.

Piemēram, pilsonim Z. miegā sieva aiz greizsirdības ar �ileti iegrieza dzimumlocekļa pamatnē. Ārsts, apskatot cietu�o ķirurģiskajā nodaļā, ierakstīja slimības vēsturē: �... dzimumlocekļa pamatnē �ķērsām tā gareniskajai asij ir griezta brūce, dzimumloceklis turas tikai ādas lēverī, kavernozie ķermeņi un uretra pārgriezti; maisiņa priek�ējā virsmā āda pārgriezta, no pavērtās brūces izkrīt oliņas.� Izdarīta brūces ķirurģiskā apstrāde, nogrieztais dzimumloceklis pie�ūts amputācijas stumbenim. Maisiņa brūcei uzliktas �uves. Tālākā gaitā dzimumloceklis sāka nekrotizēties, tādēļ izdarīta tā amputācija. Tiesu medicīnas eksperts novērtēja �o miesas bojājumu kā smagu sakarā ar orgāna � dzimumlocekļa zaudējumu, kas rada vairo�anās spēju zaudējumu.

Pēc vispārpieņemta uzskata tiesu medicīnā un krimināltiesībās, nosakot bojājumu iznākumu, nav jāņem vērā bojājumu plastisku un kosmētisku operāciju iespējas, tāpēc ka cietu�ais var nepiekrist �o operāciju izdarī�anai, kā arī to rezultāti ne vienmēr attaisno cerības.

Gara slimība. Gara slimības diagnoze un tās cēloniskā atkarība no iegūtās traumas ietilpst tiespsihiatriskās ekspertīzes kompetencē, un to veic tiesu psihiatri. So miesas bojājumu seku smaguma pakāpi nosaka, piedaloties tiesu medicīnas ekspertam.

Veselības satricinājums, kas saistīts ar palieko�u darbaspēju zaudējumu ne mazāk kā vienas tre�daļas apmērā. Ir vispārējas un profesionālas darbaspējas. Vispārējās darbaspējas ir cilvēka spēja strādāt nekvalificētu darbu, t. i., izpildīt diezgan pla�a apjoma vienkār�us darbus, kas nepiecie�ami, lai apmierinātu tā sadzīves vajadzības: patstāvīgi kustēties, pagatavot sev ēdienu, turēt kārtībā apģērbu, dzīvokli un personiskās mantas. Profesionālās darbaspējas ir cilvēka spēja strādāt kādā zināmā profesijā. Vienādi bojājumi rada vienu un to pa�u vispārējo darbaspēju zaudējumu visiem cilvēkiem, turpretī profesionālo darbaspēju zaudējums da�ādu profesiju pārstāvjiem nav vienāds. Ir pārejo�s un palieko�s darbaspēju zaudējums.

Nosakot miesas bojājumu smaguma pakāpi, tiek ņemts vērā vispārējo darbaspēju zaudējums, ko var noteikt tikai pēc bojājuma nostabilizē�anās. Vispārējo darbaspēju zaudējuma procentus nosaka pēc oficiālas tabulas, kuru izstrādājusi PSRS Finansu ministrijas Galvenā Valsts apdro�inā�anas pārvalde. Sājā tabulā vispārējo darbaspēju zaudējuma procenti izteikti skaitļos, kas dalās ar 5. Tādēļ darbaspēju zaudējums ne mazāk kā vienas tre�daļas apmērā (smagi miesas bojājumi) ir vispārējo darbaspēju zaudējums, sākot ar 35% un vairāk.

Invalīdiem palieko�u darbaspēju zaudējumu no iegūtajiem bojājumiem nosaka tāpat kā praktiski veseliem cilvēkiem neatkarīgi no invaliditātes un tās grupas. Bērniem eksperta atzinumā norāda,

kāda apmēra darbaspēju zaudējums radīsies no saņemta bojājumā pēc pilngadības sasnieg�anas.

Grūtniecības pārtraukums. Grūtniecei bojājumi var izraisīt abortu vai priek�laicīgas dzemdības ar augļa bojā eju. �os bojājumus novērtē kā smagus. Speciālā dzemdnieciski ginekoloģiskā izmeklē�anā jānosaka, vai grūtniecības pārtraukums nav saistīts ar organisma individuālām īpatnībām un slimībām, bet ir tie�a cēloniskā atkarībā tikai no iegūtajiem miesas bojājumiem. Ekspertīzi izdara kopā ar aku�ieri ginekologu. Grūtniecības laikam nav nozīmes.

Nelabojams sejas izķēmojums. Sejas izķemojuma konstatē�ana ir tiesas orgānu kompetencē. Tā kā �is jēdziens nav medicīnisks, tad tiesu medicīnas eksperts to nenosaka. Eksperts nosaka tikai miesas bojājuma raksturu un smaguma pakāpi, ņemot vērā citas pazīmes. Ja izmeklē�anas un tiesas orgāni uzstāda jautājumu, piemēram, vai bojājums � rēta ir labojama, tad ekspertam ir jāatbild uz �o jautājumu. Labojama ir tāda rēta, kas samazinās vai maina krāsu, sadzīst bez ārstē�anas vai pēc konservatīvas ārstē�anas. Iespējas labot sejas izķēmojumu ar kosmētiskas operācijas palīdzību netiek ņemtas vērā, un �ādus bojājumus uzskata par nelabojamiem.

ILUSTRĀCIJAI dodam vairākus PIEMĒRUS ¹

Pilsonim H. kautiņa laikā nokoda degungalu. Uz slimnīcu atnāca pats, nokosto degungalu atnesa mutautiņā. Ārsta apskatē tika konstatēts, ka nav degungala un deguna kreisā spārna daļas, ir redzama deguna starpsiena (75. att.). Degungalu pie�uva, bet tas nepieauga. Slimniekam ieteica izdarīt kosmētisku operāciju, lai likvidētu deguna defektu. Operācijai viņ� piekrita. Ārstējās 19 dienas.

Secinājumi: kosta brūce degunā ar deguna defektu ir viegls miesas bojājums, kas izraisījis īslaicīgu veselības satricinājumu. Deguna kreisā spārna defekts ir nelabojams. Tiesa kvalificēja �o miesas bojājumu kā smagu, tāpēc ka tas radīja nelabojamu sejas izķēmojumu.

2. Pilsonim M. ar �ileti sagrieza seju. Cietu�ais tūlīt tika nogādāts slimnīcā, kur tika sniegta ķirurģiskā palīdzība. Ārstējās 12 dienas.

Ekspertīze tika izdarīta 17. dienā pēc ievainojuma. Sūdzību nav. Objektīvi: uz labā vaiga 9 cm gara, līdz 0,5 cņi plata līnijveida brūce, zilgani sarkanā krāsā, pietūkusi (76. att.).

Secinājumi: �... Sis bojājums izraisīja 12 dienu ilgu veselības satricinājumu, tādēļ tas pieskaitāms pie viegliem miesas bojājumiem, kas radīju�i īslaicīgu veselības satricinājumu.� Tiesa bojājumu kvalificēja kā vieglu, tāpēc ka tas neradīja nelabojamu sejas izķēmojumu.

Vidēji smags ir �... miesas bojājums, kas nodarīts ar nodomu (tī�s), nav bīstams dzīvībai un nav radījis �ī kodeksa 105. pantā paredzētās sekas, bet radījis ilgsto�u veselības satricinājumu vai darbaspēju ievērojamu un palieko�u zaudējumu mazāk nekā vienas tre�daļas apmērā...� (LPSR KK 106. p.).

Miesas bojājumu smaguma tiesmedicīniskās novērtē�anas noteikumi precizē �ī panta jēdzienus. Ilgsto�s veselības satricinājums ir tādos gadījumos, ja slimo�anas laiks ir ilgāks par 3 nedēļām. Tātad, ja bojājuma sadzī�anas vai kāda orgāna funkcijas atjauno�anas laiks ilgst ilgāk par 3 nedēļām, tad tādus bojājumus jāpieskaita pie vidēji smagiem.

Nevajag jaukt veselības satricinājuma ilgumu ar īslaicīgu darbaspēju zudumu un ārstē�anās ilgumu. �ie laiki var sakrist, bei ne vienmēr un ne pilnīgi. Eksperts parasti ņem vērā darba nespējas laiku (pēc darba nespējas lapas) un ārstē�anās ilgumu (pēc medicīniska dokumenta � slimības vēstures, ambulatorās slimnieka kartes), bet iz�ķiro�a nozīme bojājuma smaguma pakāpes noteik�anā ir veselības satricinājuma laikam.

Piemēram: 45 gadus vecu vīrieti nogrūda pa kāpnēm, viņ� pakrita un nevarēja piecelties. Tika nogādāts slimnīcā, kur konstatēja labā aug�stilba kaula vidējās tre�daļas lūzumu. Sadzī�ana noritēja labi, pēc 2 mēne�iem tika izrakstīts no slimnīcas.

Secinājumi: slēgts aug�stilba kaula lūzums izraisījis ilgsto�u veselības

satricinājumu, kas pārsniedzis 3 nedēļas, un tāpēc tas pieskaitāms pie vidēja smaguma miesas bojājumiem.

Nozimigs palieko�s darbaspēju zaudējums vairāk kā vienas tre�daļas apjomā ir vispārējo darbaspēju zaudējums no 10 līdz 33% ieskaitot. Vispārējo darbaspēju zaudējuma procentus nosaka pēc iepriek�minētās tabulas.

LPSR KK 109. pantam ir divas daļas. Pirmajā daļā iet runa par miesas bojājumiem vai sitieniem, kas radīju�i īslaicīgu veselības satricinājumu vai nenozīmīgu palieko�u darbaspēju zudumu. Otra �ī panta daļa paredz atbildību par bojājumiem, kuriem nav biju�as �ī panta pirmajā daļā uzradītās sekas.

Iepriek� minētie Noteikumi papildina KK, un tajos ir teikts, ka īslaicīgs veselības satricinājums ilgst ne mazāk par 7 dienām, bet ne vairāk par 3 nedēļām. Palieko�s darbaspēju zaudējums, mazāks par 10%, jāuzskata par nenozīmīgu.

Viegli miesas bojājumi, kas nav radīju�i īslaicīgu veselības satricinājumu vai nenozīmīgu palieko�u darbaspēju zaudējumu, parasti ir nelielas brūces, asinsizplūdumi un nobrāzumi. Pie �īs grupas atbilsto�i Noteikumiem pieder arī bojājumi, kas radīju�i veselības satricinājumu, kas nav bijis ilgāks par 6 dienām, kaut gan tas ir pretrunā ar LPSR KK 109. pantu.

Si�ana nav īpa�a veida bojājumu nodarī�ana. Ar si�anu saprot daudzus sitienus, kas var arī neatstāt nekādus bojājumus. Tādos gadījumos tiesu medicīnas eksperts savā atzinumā atzīmē cietu�ā subjektīvās sūdzības un norāda, ka bojājumu objektīvās pazīmes nav atrastas. Si�anu konstatē izziņas izdarītājas, izmeklē�anas vai tiesas iestādes izmeklē�anas ceļā.

Piemēri: 1. 30 gadus vecs vīrietis dabūja ar dūri sitienu labās acs apvidū. Aplūko�anā � uz labās acs apak�ējā plakstiņa redzams zilgani sarkans asinsizplūdums, nepareizi ovālas formas, 2x3 cm liels. Acsābols bez pārmaiņām. Redze nav traucēta.

Secinājumi: labās acs apak�ējā plakstiņa asinsizplūdums ir viegls miesas bojājums, kas nav radījis īslaicīgu veselības satricinājumu.

2. 60 gadus vecs vīrietis paziņoja, ka dzīvokļa kaimiņiene viņam 5 vai 6 reizes iesitusi ar dūri pa muguru. Sūdzas par sāpēm mugurā. Apskatē nekādi bojājumi netika konstatēti.

Secinājumi: objektīvas bojājumu pazīmes netika atrastas.

Kriminālkodekss paredz atbildību par mocī�anu, spīdzinā�anu un sistemātisku si�anu. Mocī�ana un spīdzinā�ana nav īpa�s bojājumu veids, bet gan tikai liecina par �o bojājumu ra�anās īpatnībām vai nodarī�anas veidu. Par mocī�anu sauc tādu darbību, kas rada upurim cie�anas (atņem tam ēdienu, siltumu vai dzērienu) un ir bīstama dzīvībai vai veselībai. Par spīdzinā�anu sauc pēr�anu ar �agariem, knieb�anu vai citas darbības, kas nodara īpa�as sāpes.

Pēc smaguma pakāpes miesas bojājumi, kas nodarīti mocot vai spīdzinot, var būt smagi vai vidēja smaguma. Viegliem miesas bojājumiem, kas nodarīti sistemātiski sitot vai ar kādu citu darbību, kurai ir spīdzinā�anas pazīmes, paredzēts speciāls LPSR KK pants (111).

Mocī�anai nav medicīnisku pazīmju un arī pats �is jēdziens nav medicīnisks, tāpēc mocī�anas pazīmju noteik�ana ir tiesu un izmeklē�anas iestā�u kompetencē. Arī spīdzinā�ana nav medicīnisks jēdziens (M. Avdejevs, 1968). Tomēr spēkā eso�ie Noteikumi uzliek ārstam pienākumu tādos gadījumos, kad viņ� konstatē, ka bojājumu nodarī�anas vai citu darbību veids ir saistīts ar sevi�ķu sāpju nodarī�anu, un tam ir spīdzinā�anas pazīmes, norādīt uz to savos secinājumos.

Si�anas sistemātiskumu nosaka izziņas izdarītājas, izmeklē�anas un tiesas iestādes. Tiesu medicīnas eksperts, atrodot cietu�am bojājumus, kas radu�ies da�ādā laikā, uzrāda to savā atzinumā.

Piemērs: pilsonei K-, 36 gadus vecai, vīrs, būdams piedzēries, divas reizes iesitis ar dūri pa seju, bet, kad viņa pakritusi, izgriezis rokas uz muguras un vairākkārt ar papirosu apdedzinājis ādu uz muguras un rokām. Apskates laikā eksperts konstatēja: kreisā vaiga kaula apvidū ir sarkans asinsizplūdums 3x X3 cm liels, labā aug�delma iek�ējā virsmā ir �etri apaļi asinsizplūdumi 2 cm diametrā katrs, uz labā un kreisā aug�delma, labā apak�delma un uz muguras starp lāpstiņām � 24 ieapaļi plankumi 1 cm diametrā ar tum�i sarkanu virsmu un apdegu�iem pūkmatiem ap tiem. Secinājumos eksperts norādīja, ka iepriek� minētie bojājumi varēja rasties norādītajos apstākļos un ierindojami vieglu miesas bojājumu kategorijā, kas nav radīju�i īslaicīgu veselības satricinājumu. Ņemot vērā apstākli, ka bojājumu nodarī�anas veids ir bijis aprēķināts, lai nodarītu īpa�as sāpes, tie pieskaitāmi pie spīdzinā�anas.

Ārsts, kas izdara tiesu medicīnas ekspertīzi, lai noteiktu miesas bojājumu smaguma pakāpi, vispirms iepazīstas ar lietas materiāliem un speciāliem medicīnas dokumentiem. Pēc tam viņ� pāriet pie anamnēzes savāk�anas. Cietu�ā aptaujā jānoskaidro, kad, kādos apstāk|os un kas nodarījis bojājumus, ar ko tie nodarīti, kādās ķermeņa daļās, sitienu skaits utt. Ļoti svarīgi ir noskaidrot, ko cietu�ais darījis tūlīt pēc traumas, kur un kas sniedzis pirmo palīdzību. Jāatzīmē arī cietu�ā sūdzības miesas bojājumu nodarī�anas momentā.

Savācot anamnēzi, ekspertam jāizvairās no uzvedino�iem jautājumiem, piemēram, par samaņas zudumu, sliktu dū�u un vem�anu, tāpēc ka nereti cietu�ie, gribēdami'pāridarītāju smagāk sodīt, agravē un labprāt dod apstiprino�as atbildes uz tamlīdzīgiem ārsta jautājumiem. Ir novērojama patoloģiska vai apzināta simulācija.

Pēc iepazī�anās ar lietas materiāliem un anamnēzes savāk�anas eksperts uzsāk cietu�ā apskati, pievēr�ot uzmanību vispārējam stāvoklim, bet pēc tam izpēta un apraksta eso�os miesas bojājumus.

Vislabāk bojājumus aprakstīt pēc tiesu medicīnā pieņemtas shēmas. Nesadziju�ās brūces ir jāapskata apstākļos, kas atbilst aseptikas prasībām.

Izdarot ekspertīzi, nereti rodas nepiecie�amība izmantot speciālus izmeklē�anas veidus (rentgenogrāfisko, laboratorisko un citus) un speciālistu konsultācijas.

Kad eksperts ir savācis visus nepiecie�amos datus, viņ� sak tos analizēt, novērtēt un izdara savu secinājumu formulējumu.

Bojājuma raksturs (diagnoze). Uzstādot diagnozi, jāņem vērā bojājumu skaits; bojājumu anatomiskais raksturs (nobrāzums, asinsizplūdums, brūce, lūzums utt.); īpatnības, kas saistītas ar traumētāju rīku un tā darbības mehānismu (sista, durti griezta brūce utt.); bojājuma anatomisko pazīmju papildu īpatnības (pe-netrējo�a vai nepenetrējo�a, caurdurta, akla vai tangenciāla brūce u. c.); bojājumu lokalizācija. Piemēram: divi asinsizplūdumi labās acs aug�ējā un apak�ējā plakstiņā; trīs penetrējo�as durti grieztas brūces vēderā un aknu bojājums; caur�auts lodes ievainojums labajā aug�stilbā un aug�stilba kaula �ķembveida lūzums.

Bojājumu nodarī�anas laiku aprēķina, ņemot vērā bojājumu sadzī�anas pazīmes apskates laikā. Pēc �īm pazīmēm ir grūti noteikt bojājumu nodarī�anas laiku, tāpēc eksperts aprobe�ojas ar secinājumu, ka bojājumi varēja vai nevarēja tikt nodarīti laikā, kas uzrādīts lietas materiālos vai pēc aplūkojamā vārdiem.

Bojājumu ra�anās mehānismu, kā arī ar kādu priek�metu vai līdzekli bojājums varēja tikt nodarīts, nosaka, pamatojoties uz objektīvo datu izpēti, kurus ieguvis eksperts pats vai arī citi speciālisti. Bez tam nozīme ir kā pa�a bojājuma, ta arī apģērba un citu lietisko pierādījumu izmeklē�anai.

Miesas bojājuma smaguma pakāpe. Vispirms noskaidro, vai miesas bojājums ir bijis dzīvībai bīstams, pēc tam izpēta un apraksta eso�os miesas bojājumus. Ja bojājums ir apdraudējis dzīvību, tad tas jānovērtē kā smags bojājums neatkarīgi no sekām. Ja bojājums nav dzīvībai bīstams, tad tā novērtē�anu izdara pēc sekām vai pēc bojājuma rezultāta.

Novērtējot bojājuma iznākumu, vispirms janoskaidro, vai tas ir radījis sekas, kas raksturo smagu miesas bojājumu: redzes, dzirdes, kāda orgāna vai tā funkciju zaudējumu, gara slimību, grūtniecības pārtraukumu. Ja sekas ir darbaspēju palieko�a zaudē�ana, tad jānosaka tās procents, tāpēc ka atkarībā no tā bojājumus kvalificē da�ādi. Un beidzot, jānosaka veselības satricinājuma ilgums, ko radījis bojājums.

Eksperta secinājumanf noteikti jābūt motivētam. Gadījumos, kad bojājuma iznākums vēl nav skaidrs, eksperts nevar dot secinājumu par miesas bojājuma smagumu un tāpēc norāda uz atkārtotas aplūko�anas nepiecie�amību pēc noteikta laika.

Svarīga nozīme ir jautājumam, kā, novērtējot bojājuma smagumu, jāņem vērā ārstnieciskas iejauk�anās. Iepriek� tika minēts, ka, nosakot bojājumu dzīvības apdraudējumu, ņem vērā to parasto gaitu, neievērojot medicīniskās palīdzības snieg�anu. Citādi ir tādos gadījumos, kad jānosaka bojājumu sekas. Sājā gadījumā ir jānovērtē reālais ļaunums, kas nodarīts izmeklējamas personas veselībai.

Praktiskā eksperta darbā vienmēr vadās pēc bojājuma novērtē�anas principa reālām sekām, kad ārstnieciskā iejauk�anās uzlabo bojājumā sadzī�anas gaitu.

Grūtāk ir tādos gadījumos, kad diagnostiskie un ārstnieciskie paņēmieni padara bojājumu smagāku vai pasliktina tā iznākumu. Tiesu mediķu un juristu vairums domā, ka ārstnieciskās iejauk�anās, kas padara smagāku bojājumu vai pasliktina tā sekas, nav jāņem vērā, jo tie ir gadījuma rakstura apstākļi, lai gan tas ir pretrunā ar bojājuma novērtē�anas principu, kas pēc to reālā iznākuma nav bīstami dzīvībai.

Ne mazākas grūtības rodas gadījumos, kad bojājuma iznākums ir saistīts ar cietu�ā individuālajām īpatnībām, gadījuma rakstura infekcijas pievieno�anos, kā arī ar nepareizu vai nekvalificētu ārstniecisko palīdzību. Acīmredzot, novērtējot reālo bojājuma iznākumu, jāņem vērā cēloniskā un seku kaite starp bojājumu un tā iznākumu (sekām). Jānoskaidro, vai bojājums ir tie�ā cēloniskā sakarā ar iznākumu un vai sekām nav gadījuma raksturs. Jāpiekrīt M. Avdejevam, ka ekspertam secinājumos bojājumu neparastais iznākums pla�i jāpaskaidro.

Par darba spējām sauc attiecību starp cilvēka spējām strādāt un sabiedrības prasības pēc viņa darba daudzuma un kvalitātes. Iz�ķir vispārējas, profesionālas un speciālas cilvēka darbaspējas.

Vispārējas darbaspējas ir cilvēka spēja veikt nekvalificētu darbu, t. i., vienkār�a darba izpilde un pa�apkalpo�anās. Profesionālas darbaspējas ir cilvēka spēja strādāt kādā zināmā profesijā (strādnieks celtnieks, jurists, muzikants). Speciālas darbaspējas � ir cilvēka spēja savā profesionālajā darbā strādāt noteiktā specialitātē (strādnieks celtnieks, jurists izmeklētājs, muzikants pianists).

Darba nespēja var būt pastāvīga (palieko�a) un pārejo�a, daļēja vai pilnīga.

Pārejo�o darba nespēju nosaka ārstējo�ie ārsti un ārstu konsultatīvās komisijas (ĀKK), kas izdod slimajam darba nespējas lapu. Pastāvīgo (palieko�o) darbaspēju zaudējumu nosaka darba ekspertīzes ārstu komisija (DEĀK) vai medicīniskā tiesekspertīze.

Pastāvīgu vai ilgsto�u darba spēju zaudējumu, ko radīju�as slimības vai darba traumas, nosaka DEĀK- Tiek noteikta invaliditātes grupa. Ir trīs invaliditātes grupas: pirmās grupas invalīdi � personas, kas nevar strādāt nekādu darbu un kam vajadzīga kop�ana; otrās grupas invalīdi nevar strādāt savas profesijas darbu, nav vajadzīga pastāvīga kop�ana; tre�ās grupas invalīdi nevar strādāt savā profesijā parastajos apstākļos, bet var strādāt zemāk kvalificētā darba citā profesijā vai savā darbā atvieglotos apstākļos.

Darba spēju medicīnisko tiesekspertīzi izdara kā krimināllietās, tā arī civillietās. Krimināllietās, kas saistītas ar miesas bojājumu nodarī�anu, kuru iznākumā rodas darba spēju palieko�s zaudējums, izmeklē�anai un tiesai pareizai nozieguma kvalificē�anai jānoskaidro darbaspēju zaudējuma pakāpe. Civillietās darba spēju ekspertīzi izdara gadījumos, kad tiek ierosinātā prasība atlīdzināt zaudējumu par sakropļojumu, kas iegūts darbā vai citos apstākļos.

Darba spēju zaudējuma medicīnisko tiesekspertīzi izdara komisija. Galvenie jautājumi, kurus izlemj ekspertīze, ir �ādi: palieko�u vispārēju, bet da�reiz arī profesionālu darbaspēju zaudējuma pakāpes noteik�ana, ko izsaka procentos; traumas apstākļu un tās seku cēloniskās sakarības noteik�ana. Bez tam iespējama jautājumu izlem�ana par protezē�anas, sanatorijas un kūrortu ārstē�anas, kop�anas un papildu baro�anas nepiecie�amību, par spēju strādāt noteiktu darbu, kā arī noteikt atkārtotu aplūko�anas laiku.

Cietu�o aplūko pēc ārstē�anas pabeig�anas, kad kļūst zināms traumas vai slimības iznākums.

Tiesai, kas nosaka medicīnisko tiesekspertīzi, jānodod ekspertu komisijas rīcībā medicīnas dokumentu oriģināli, kuros ir atspoguļoti visi ārstē�anas etapi � stacionārais, ambulatorais, sanatorijas un kūrortu, kā arī DEAK apseko�anas rezultāti, ja tādi ir. Bez tam ekspertiem ir jaiepazīstas ar notikuma vietas apskates protokolu, ja �ī apskate ir notikusi, ar tehniskā inspektora atzinumu, ar aktu par nelaimes gadījumu darbā un citiem dokumentiem, kam ir nozīme ekspertīzē. Cietu�ā tiesmedicīnisko izmeklē�anu izdara pēc vispārējiem likumiem, kas pieņemti dzīvu personu ekspertīzē.

Tiesai nepiecie�ama palieko�o darba spēju zaudējuma noteik�ana procentos. Tiesu medicīnas ekspertu komisija �ī jautājuma izlem�anai izmanto iepriek� minētās speciālās tabulas.

Kompensatoriskās cilvēka organisma iespējas ir lielas un nav vēl līdz galam izpētītas. Noskaidrots, ka viens un tas pats veselības satricinājums atkarībā no laika faktora, cilvēka individuālajām īpatnībām (vecuma, profesijas, gribas un trenētības), sadzīves apstākļiem var izraisīt da�ādas pakāpes vispārējo un profesionālo darbaspēju pastāvīgu zaudējumu. Ekspertīze �īs īpatnības

ņem vērā. Tām ir liela nozīme profesionālo darbaspēju palieko�a zaudējuma noteik�anā. Ņemot vērā organisma zaudēto funkciju atjauno�anas ilgumu pēc traumas vai slimības, kā arī darbaspēju atjauno�anas ilgumu, ekspertīze nosaka cietu�ā atkārtotas izmeklē�anas termiņu. Parasti to izdara pēc 6 un 12 mēne�iem.

Izdarot palieko�a darbaspēju zaudējuma medicīnisko tieseks-pertīzi, komisijas locek|iem ir jāņem vērā, ka var tikt uzrādīti viltoti dokumenti par traumu, par ārstē�anos un var būt arī tendencioza bojājumu izdarī�anas apstākļu izklāstī�ana. Var būt simulācijas un agravācijas gadījumi.

Veselības stāvokļa noteik�anu tiesu medicīnas praksē parasti izdara �ādos gadījumos: kad persona neierodas uz izmeklētāja un tiesas izsaukumu, atsakās dot liecību slimības dēļ vai �ādos gadījumos uzrāda ap�aubāmus medicīnas dokumentus par slimību; kad sodītais atsakās strādāt, sūdzoties par sliktu veselību; kad ir jāatliek sprieduma izpilde par personas sodī�anu ar brīvības atņem�anu, labo�anas darbiem vai citu sodu smagu slimību dēļ līdz tās izārstē�anai, kā arī grūtniecības gadījumos un pēc dzemdībām (ne ilgāk par vienu gadu), kad attiecīgās personas apvaino liekēdībā; gadījumos, kad persona atsakās strādāt sabiedrībai derīgu darbu; gadījumos, kad persona izvairās no kārtējās iesauk�anas karadienestā un dienējo�ais izvairās no karadienesta pildī�anas.

Sājos gadījumos nereti nepiecie�ama vairāku ārstu speciālistu piedalī�anās, tāpēc bie�i izdarāma komisijas ekspertīze. Gadījumos, kad nepiecie�ama klīniskā izmeklē�ana, izmeklējamos ieliek ārstniecības iestādē.

Izdarot medicīnisko aplūko�anu vai tiesu medicīnas ekspertīzi, ārsts vai ārstu komisija var sastapties ar izmeklējamās personas da�āda veida mānī�anos par veselības stāvokli. Ir �ādi mānī�anās veidi par veselības stāvokli vai slimības ra�anos: slimības simulācija, agravācija, disimulācija, mākslīga slimība un pa�sakrop-ļo�anās.

Simulācija � neeso�as slimības notēlo�ana. Simulanti ir veseli cilvēki, kas, nekaitējot organismam, da�ādā veidā un ar da�ādiem paņēmieniem cen�as notēlot slimību, tās subjektīvos un objektīvos simptomus vai daļu no tiem. Dabiski, ka pat vispieredzē-

ju�ākais simulants nevar pilnīgi notēlot slimību. Simulācija var būt ar nolūku un patoloģiska.

Simulācija ar nolūku ir slimības simptomu mākslīga notēlo�ana savtīgos nolūkos. Patoloģisku simulāciju raksturo neeso�as slimības pazīmju atdarinā�ana bez konkrēta mērķa un nolūka. Sājā gadījumā simulācija ir nervu vai psihiskas slimības pazīme. Visbie�āk patoloģiska simulācija piemīt histēriskiem cilvēkiem.

Lai atklātu tī�u simulāciju, ir jāzina vesela rinda pazīmju. Viena no �ādām pazīmēm ir mainīga saslim�anas anamnēze. Atkārtotās ārsta sarunās ar pacientu tas uzrāda da�ādu slimības pazīmju ra�anās laiku, bet da�reiz arī da�ādus to ra�anās iemeslus. Bie�i simulantu sūdzības ir stereotipiskas, nenoteiktas un nepastāvīgas.

Izmeklē�anas laikā ārsts konstatē, ka nav svarīgu objektīvu slimības (parasti grūti atdarināmo) pazīmju, ka ir �nepareiza� slimības gaita tādām slimībām, kurām ir stingri noteiktas raksturīgas stadijas.

Simulants cen�as izlikties smagāk slims, nekā tas parasti ir viņa attēlotās slimības gadījumā. Neatlaidība, uzmācība, cen�anās iegūt atbrīvojumu no darba vai tikt ievietotam stacionārā nereti raksturo simulanta izturē�anos un taktiku. Ārstē�anas laikā simulants parasti sūdzas par ārstē�anas neefektivitāti un pieprasa veltīt viņam lielāku uzmanību, nekā tas ir nepiecie�ams. Gadījumos, kad simulantiem kāda iemesla dēļ vairs nevajag turpināt mānī�anos, �ādi pacienti pēk�ņi un ātri izveseļojas.

Minētās simulantu izturē�anās īpatnības palīdz ārstam konstatēt mānī�anos. Līdz �ī jautājuma galīgai izlem�anai ārstējo�iem ārstiem un tiesu medicīnas ekspertam nav jāparāda savas aizdomas izmeklējamam, tāpēc ka �ādi cilvēki var draudēt, �anta�ēt ārstus un pat simulēt pa�nāvības mēģinājumu. �āda simulācija tikai sare�ģītu medicīniskās tiesekspertīzes izdarī�anu un pagarinātu tās termiņus. Gadījumos, kad izmeklē�ana stacionārā un medicīniskā tiesekspertīze izmeklējamo atzīst par slimu, nepamatota viņa apvaino�ana simulācijā var izraisīt sūdzības par nepareizu ārstu rīcību. Tāpēc līdz ekspertīzes pilnīgai pabeig�anai ārstiem un ekspertu komisijas locekļiem jāuzvedas tā, it kā viņiem būtu darī�ana ar īstu slimnieku.

Cen�oties notēlot konkrētu slimību, simulants atdarina tās atsevi�ķus simptomus. Slimības nolieg�anai vai apstiprinā�anai absolūti nepiecie�ams, lai tiesu medicīnas ekspertu komisijā (�ādas ekspertīzes izdara komisija) būtu attiecīgās specialitātes ārsti klīnicisti.

Tā, piemēram, iestājoties stacionārā, slimnieks sūdzējās par sāpēm jostas apvidū. Apskatot viņu nodaļā, terapeits konstatēja pozitīvu Pasternacka simptomu, bet, izmeklējot urīnu, tajā atrada olbaltumvielu zīmes un svaigus eritrocītus. Radās aizdomas par nefrītu. Izmeklējot instrumentāli, urologs konstatēja �slimniekam� svaigu brūcīti mīzalkanāla gļotādā ārējās atveres tuvumā. �Slimnieks� atzinās, ka sāpes jostas apvidū viņ� simulējis, bet pirms urīna analīzes nodo�anas mīzalkanālā ievadījis stiepli, ar kuru radījis asiņojo�u brūcīti.

Tiesu medicīnas praksē reti novērojama parādība, kas ir pretēja slimības simulācijai � d i s i m u 1 ā c i j a, t. i., kad izmeklējamais slēpj eso�u slimību. Disimulācija visbie�āk ir ar nolūku veikta darbība, ko izdara savtīgos nolūkos. Starp disimulantiem ir personas, kas iestājas mācību iestādēs vai cen�as iekārtoties darbā, kur tiek prasīts labs veselības stāvoklis. Disimulanti nereti izmanto fiktīvas personas. Piemēram, lai rentgenoloģiskās izmeklē�anas laikā slēptu pārmaiņas plau�ās, slimnieka vietā sakarā ar norunu uz rentgenoloģisko izmeklē�anu ierodas vesels cilvēks.

Visbie�āk par disimulāciju krimināllieta netiek ierosināta. Pie kriminālatbildības par disimulāciju personu par saukt tikai tajā gadījumā, kad slimības noslēp�ana izraisa materiālu kaitējumu, cilvēku veselības satricinājumu vai nāvi, piemēram, transporta avārija.

Agravācija � eso�as slimības vai traumas izpausmju pārspīlē�ana vai pastiprinā�ana. Parasti agravē traumas vai slimības subjektīvās pazīmes (klibumu un sūdzības par sāpēm pēc traumas, atmiņas traucējumus pēc smadzeņu satricinājuma u. c.). Agravants vienmēr ir slims cilvēks, tādē| to netiesā.

Agravācija ir bie�āk novērojama nekā simulācija. Cilvēkiem, kas agravē, parasti ir kādi konkrēti savtīgi mērķi, piemēram, ilgāk atrasties stacionārā vai ambulatorā ārstē�anā. Par agravāciju uzskata arī slimības saglabā�anu vai pasliktinā�anu, apzinīgi neizpildot ārsta norādījumus (I. Ogarkovs, 1964).

Agravācijas konstatē�anas gadījumos ārstu galvenais uzdevums ir ātra un pilnīga slimnieka izārstē�ana.

Mākslīgi atdarinot slimības simptomus, parasti netiek lietoti paņēmieni, kas bīstami veselībai. Piemēram, neapturamu vem�anu ierosina, iedzerot atkrēpotājlīdzekļus lielās devās, bet dzelteno kaiti � lietojot akrihīnu. Mākslīgas slimības var radīt smagu un ilgsto�u veselības satricinājumu, kad ir nepiecie�ama ārstē�ana. Visbie�āk tiek izraisīta ādas un zemādas audu, redzes vai dzirdes orgāna mākslīgas slimības, kā arī ķirurģiskas un terapeitiskas slimības. �im nolūkam lieto mehānisku, termisku, ķīmisku un citus iedarbības veidus uz organismu.

Tiesu medicīnas praksē ir novērojamas �ādas ādas un zemādas audu mākslīgās slimības � dermatīti, �ūlas, abscesi, fleg-monas, tūskas un audzēji. �o slimību tipiska lokalizācija ir aug-

sējās un apak�ējās ekstremitātes. Mākslīgus dermatitus var izraisīt mehāniski � ādu kasot vai ber�ot; ķīmiski � skābju un sārmu �ķīdumu, petrolejas, velnābola sulas, mahorkas un citas kompreses; termiski � saules staru un mākslīgu siltuma avotu radīti apdegumi.

Mākslīgās �ūlas visbie�āk izraisa ar ķīmiskām vielām (skābēm un sārmiem � 77. att.) un ar indīgiem augiem (gundegu �

78. att., tabaku). �īs vielas uzliek uz ādas. Pēc kāda laika uz tās sākumā rodas sārtums un du|ķaina satura �ulga, bet pēc tam nekrotiska krevele. Pēc 4�10 dienām rodas �ūla.

Mākslīgi abscesi un ļlegmonas rodas pēc infekcijas slimības vai ķīmisku vielu ievadī�anas mīkstajos audos. �īs slimības var arī izraisīt, caur�ujot mīkstos audus (bie�āk apak�stilbos) ar adatu un diegu, kur� piesūcināts ar siekalām, zobu aplikumu vai izkārnījumiem. Pēc tam diegu izņem. Ādā adatas iedur�anas un izdur-�anas vietās rodas punktveida brūcītes.

Ķīmiskas vielas (vārāmās sāls �ķīdumu, ziepes, sārmus, skābes, petroleju, terpentīnu u. c.) ievada zemādas audos ar medicīnisku vai pa�taisītu �ļirci. �ļirces vietā infekciju vai ķīmisku vielu var ievadīt zemādas audos ar adatu, asu koka nūjiņu, naglu, stiepli, stikla caurulīti vai vienkār�i ierīvējot ar roku iepriek� radītā brūcē. �ādu abscesu un flegmonu gaita ir smaga.

Mākslīgas tūskas izraisa, stingri nosienot ekstremitāti vai arī ilgsto�i to dauzot ar trulu priek�metu. Parasti tūska lokalizējas plaukstā vai pēdā. Mākslīgus audzējus izraisa, ievadot ar �ļirci zem ādas praktiski nekaitīgas vielas, kas neuzsūcas (parafīnu, stearīnu vai vazelīnu). Visbie�āk �ie audzēji lokalizējas apak�ējās ekstremitātēs. Slimība ilgst vairākus gadus.

Mākslīgu apdegumu un apsaldējumu gadījumos audu bojājuma pakāpe un dziļums ir atkarīgi no temperatūras un tās iedarbības ilguma. Var būt virspusēji ādas bojājumi un dziļas audu nekrozes, kad vajadzīga roku vai kāju pirkstu amputācija.

Bie�i apsaldē kāju pirkstus. �im nolūkam tos aptin ar mitriem autiem vai apliek ar sniegu vai ar ledu, kuram piejaukta sāls. Parasti apdegumi ir norobe�oti. Tipiska to lokalizācija ir apak�delms, plauksta, apak�stilbs un pēda.

Mākslīgi izraisītas ķirurģiskas slimības raksturo kustību ierobe�ojumus, ankilozes, muskuļu kontraktūras un atrofijas, kas var rasties, fiksējot ekstremitāti kādā noteiktā stāvoklī un noturot to bez kustībām ilgāku laiku. Tiesu mediķiem gadās novērot arī taisnās zarnas izkri�anu un cirk�ņa un sēklinieka maisiņa trūces. Taisnās zarnas izkri�anu panāk, ievadot anālā atverē priek�metu, kas mitrumā uzbriest. Nereti �im nolūkam lieto zirņus, kas iebērti drānas maisiņā. Kad taisnajā zarnā ievadītie zirņi uzbriest, maisiņu ar spēku izrauj, līdzi izraujot arī zarnas gļotādu. �ādu procedūru da�reiz atkārto vairākas reizes.

Cirk�ņa un sēklinieka maisiņa trūci rada, ar pirkstiem papla�inot cirk�ņa kanālu, bet pēc tam spēcīgi spie�oties, klepojot vai ceļot smagumu.

Redzes orgānu mākslīgās slimības � konjunktīvītus un panof-talmītus izraisa ar da�ādiem paņēmieniem. Ir mehāniski, ķīmiski, staru un toksiski alerģiski paņēmieni. Mehānisku acu bojājumu rada, ber�ot acis ar rokām vai audumu, kā arī ievadot acs spraugā putekļus, smiltis vai smalki sagrieztus matus. Ķīmisku acu bojājumu rada ar vārāmo sāli, skābēm vai sārmiem (pelniem). Lai izraisītu bojājumu ar gaismu, ilgsto�i jāskatās saulē vai Volta loka liesmā, piemēram, elektrometinā�anas laikā. Toksiski alerģiskas acu slimības ierosina, ievadot acs spraugā ziedu putek�ņus.

Dzirdes orgāna mākslīgas slimības var radīt, ievadot ārējā auss ejā sve�ķermeņus (stiepli, naglas vai adatas) un pārdurot bungādiņu.

Terapeitiskas slimības mākslīgi izraisa samēra reti, tāpēc ka to ir grūti izdarīt. Smagu bronhītu var izraisīt, ieelpojot pūdercukuru, akūtu diareju � iedzerot caurejas līdzekļus (purgēnu)* hiperto-nisko slimību � lietojot hipertenzīvus medikamentus (efedrīnu).

Venēriskās slimības mēģina atdarināt reti. �ūlu uz dzimumlocekļa var radīt, piededzinot to ar papirosu vai nokaitētu monētu. �ādi bojājumi ir līdzīgi primārajam sifilisam. Strutainu uretrītu ierosina, ievadot urīnkanālā ziepju gabaliņus.

Par pa�sakropļo�anos sauc ar nolūku sev nodarītu bojājumu savtīgos nolūkos. Retos gadījumos pa�sakropļo�anos var izdarīt ar citas personas palīdzību (pēc norunas vai lūguma). Tiesu mediķis konstatē bojājumu, nosaka tā ra�anās veidu un ietekmi uz veselību, bet nolūku nosaka izmeklē�ana un tiesa.

No pa�sakropļo�anās visbie�āk cie� aug�ējās un apak�ējās ekstremitātes, it īpa�i plaukstas un pēdas. Nereti bojājumus izdara ar �aujamiem iero�iem, asiem vai truliem priek�metiem. Ir iespējama arī netipiska bojājumu lokalizācija: apak�delms, aug�delms, apak�stilbs, aug�stilbs, kā arī krū�kurvja kreisā puse. Parasti izdara cie��āvienu vai tuv�āvienu. Tuv�āviena pēdu slēp�anai lieto da�ādus priek�metus: apģērba gabalus, apavus, dēļus, maizi u. c.

Iedarbojoties ar truliem cietiem priek�metiem, var saspiest pēdu vai plaukstu, kā arī izdarīt to traumatisku amputāciju. Da�reiz �im nolūkam izmanto slie�u transportu. Plaukstu vai pēdu noliek uz sliedēm zem garām ejo�a vilciena riteņiem. Sājā pa�ā nolūkā var izmantot da�ādu ma�īnu un mehānismu kusto�ās daļas, piemēram, ventilatora spārnus, kaļam-ma�īnas, preses u. c.

No asiem priek�metiem visbie�āk izmanto cirvi. Ar cirvi nocērt vairākus rokas (79., 80. att.) vai kājas pirkstus, da�reiz tikai vienu pirkstu. Visbie�āk cie� kreisās rokas pirksti. Raksturīgas ir vairāku cirtienu pēdas uz rokas.

Lai gan izmeklē�anas orgāni mākslīgu slimību un pa�sakropļo�anās gadījumos izvirza liesu medicīnas ekspertam daudz un da�ādus jautājumus, tomēr tie visi galvenokārt aprobe�ojas ar to, ka jānoskaidro, kādi bojājumi vai patoloģiski procesi atrasti izmeklējamam, ar ko un kā tie varētu būt nodarīti un vai tie varēju�i rasties apstākļos, par kuriem stāsta un kādus rāda izmeklējamais.

Mākslīgu slimību un pa�sakropļo�anās tiesu medicīnas ekspertīzi galvenokārt izdara pēc vispārējiem dzīvu personu izmeklē�anas noteikumiem, tomēr tās metodē ir da�as īpatnības. Iztaujājot izmeklējamo, bez parastajiem anketas datiem jānoskaidro, kad, kur, .ar ko un kādos apstākļos (darba operācija, darbi saimniecībā u. tml.) bojājums dabūts. Vai kāds redzējis vai dzirdējis. Kur atrodas rīks (ierocis), ar kuru tika radīta trauma.

Ko darīja cietu�ais pēc bojājuma iegū�anas, kad un kur griezies pēc palīdzības. Mākslīgu slimību gadījumos jānoskaidro slimības ilgums un iemesls, kāpēc ārstējies un kāpēc izdarīta operācija.

Izmeklējamā apskatē apraksta viņa vispārējo stāvokli (augumu, miesas uzbūvi, pulsu, elpo�anu u. tml.), izdara sīku visu slimības pazīmju, atrasto bojājumu un pārmaiņu aprakstu. Apraksta bojājuma precīzu lokalizāciju, uzrādot tā attālumu no orientācijas punktiem, no ķermeņa viduslīnijas un no pēdu virsmas; bojājumu formu, to skaitu un lielumu; vai ir audu defekts; bojājumu malu īpatnības (gludas, robotas, paceltas, izvērstas), bojājumu dibenu (ar ko tas klāts) un apkārtējās ādas stāvokli.

Lietisko pierādījumu izmeklē�ana ir apģērba un apavu, uz kuriem ir bojājuma pēdas, priek�metu, ar kuriem tika izdarīti bojājumi, nocirsto pirkstu un izgriezto brū�u malu, da�ādu priek�metu �autu ievainojumu gadījumos un citu priek�metu apskatī�ana, aprakstī�ana un fotografē�ana. Tiek izmantotas arī papildu izmeklē�anas metodes: tie�ā epistereomikroskopija (apdegumu, �ūlu, brū�u, rētu, nocirsto pirkstu, apģērbu gabalu, apavu un citu priek�metu izmeklē�ana); histoloģiskā (izoperētā audzēja, �ūlas dibena materiāla, �autu brū�u ekscidēto malu u. c.); rentgenografiskā izmeklē�ana, lai konstatētu sve�ķermeņus bojājumu apvidū (injekcijas adatu gabaliņu, �āviņu vai to daļu); tiesķīmiskā izmeklē�ana (tuv�āviena pazīmju, flegmonu un abscesu satura, �ūlu izdalījumu, izoperēto audzēju u. c.).

Pa�sakropļo�anās lietās ekspertam nereti jāpiedalās izmeklē�anas darbībās � notikuma vietas apskatē un izmeklē�anas eksperimentā.

Notikuma vietā var atrast, piemēram, nocirsto pirkstu gabalus, cirvi ar asinīm un priek�metus, uz kuriem atradās plauksta pirkstu nocir�anas laikā; da�ādus priek�metus ar tuv�āviena un asins pēdām u. tml. �o pēdu un lietisko pierādījumu pareiza aprakstī�ana un paņem�ana no notikuma vietas nereti ir atkarīgi no ārsta pieredzes un zinā�anām.

Tiesu mediķis parasti aktīvi piedalās izmeklē�anas eksperimentā. Pirmajā etapā izmeklējamais stāsta un atveido savas darbības, rāda bojājumu iegū�anas apstākļus atbilsto�i agrāk izvirzītai versijai. �im nolūkam izmeklētājs izmeklējamo apgādā ar nepiecie�amajiem priek�metiem, piemēram, cirstu brū�u gadījumos � cirvja kartona vai koka modeli (maketu), kluci, dēli, bet �autu ievainojumu gadījumā ar iero�a maketu vai nepielādētu īstu ieroci. Da�reiz versiju par bojājuma ra�anās apstākļiem, kurus izvirzījis izmeklējamais nopratinā�anā, viņ� nevar atveidot. Tādos gadījumos izmeklējamais izvirza jaunu versiju vai atzīstas pirmās melīgumā un parāda, kā īstenībā bojājums tika iegūts.

Otrajā izmeklē�anas eksperimenta etapā tiesu medicīnas eksperts lūdz izmeklējamo ieņemt tādu pozu un turēt ieroci (rīku) tādā stāvoklī, kādā visticamāk notikusi bojājumu ra�anās. Piemēram, izmeklējamais stāstīja un izmeklē�anas eksperimentā centās parādīt, kā divus kreisās rokas pirkstus tas nocirtis, turot tos paceltus. No ekspertu prakses ir zināms, ka nocirst pirkstu, turot to paceltu, nevar. Tādēļ eksperimenta otrajā etapā izmeklējamā pirksti jānoliek uz cieta priek�meta tādā stāvoklī, kādā tie visticamāk atradu�ies notikuma laikā.

Parasti izmeklē�anas eksperimenta galvenos etapus nofotografē un uzņēmumus pievieno protokolam. Da�reiz �āda eksperimenta galvenos etapus uzņem kinolentē.

Tiesu medicīnas ekspertīzi aizdomu gadījumos par simulāciju, agravāciju, mākslīgu slimību un sare�ģītu pa�sakropļo�anos izdara komisija. Par komisijas locekļiem uzaicina speciālistus atkarībā no slimības vai bojājuma īpatnībām. Nereti, lai pareizi atbildētu uz dotajiem jautājumiem, izmeklējamais jāieliek stacionārā. Par to izmeklētājam japieņem atsevi�ķs lēmums.

VISPĀRĪGAS ZIŅAS

Tiesu medicīnas ekspertīze lietās, kas saistītas ar dzimuma noteik�anu, dzimumfunkciju norisi un dzimumnoziegumiem, tiek izdarīta atbilsto�i Noteikumiem par tiesu medicīnas dzemdnieciski ginekoloģisko ekspertīzi (1966) un Noteikumiem par vīrie�u dzimum-stāvokļa tiesu medicīnas ekspertīzi (1968). Ekspertīzi izdara tiesu medicīnas eksperti, kas speciāli apmācīti, vai komisija, kuras sastāvā ir arī aku�ieris ginekologs, urologs vai venerologs. Pirms ekspertīzes izdarī�anas nepiecie�ams noskaidrot izmeklējamā personību. Tādu personu izmeklē�anu, kam vēl nav 16 gadu, izdara pēc dzim�anas apliecības uzrādī�anas vecāku, aizbildņu vai pedagoga klātbūtnē.

Aplūkojamās aku�ieriski ginekoloģisko izmeklē�anu izdara ginekoloģiskā krēslā; tādos gadījumos, kad ekspertīzi izdara tiesu medicīnas eksperts viens pats, katrā ziņā tā jāizdara feld�era vai medicīnas māsas klātienē. Apģērbu, kas atradies cietu�ajai un aizdomās turētajam mugurā notikuma laikā, izmeklē�anas orgānu pārstāvis nosūta izmeklē�anai uz tiesmedicīnisko laboratoriju.

Dzimumnoziegumu gadījumos bez cietu�ās aplūko�anas jāizdara arī aizdomās turētā aplūko�ana. Da�reiz aplūkojamos nosūta izmeklē�anai uz specializētām medicīnas iestādēm (piemēram, uz ginekoloģisko slimnīcu, dermatoveneroloģisko dispanseru). Stacionāra izmeklē�anas rezultātus paziņo tiesu medicīnas ekspertam.

Tiesu mediķiem samērā reti jānosaka izmeklējamās personas dzimums. Ekspertīzes iegansts ir nepareiza dzimuma noteik�ana pēc bērna piedzim�anas, iesauk�ana karadienestā, iestā�anās spe-cialās mācību iestādēs, laulības �ķir�anas lietas, perversitates un dzimumnoziegumi, kā arī alimentu lietas.

Hermaf rodītisms (abējāds dzimums) ir stāvoklis, kad vienam cilvēkam ir vīrie�a un sievietes dzimumpazīmes. Iz�ķir īsto un neīsto hermafrodītismu. Var būt vīrie�u un sievie�u neīstais hermafrodītisms.

īsto hermafrodītismu raksturo tas, ka vienam cilvēkam ir vīrie�u un sievie�u dzimumdziedzeri. īsto hermafrodītu ārējais izskats un vispārējā attīstība var būt pēc sievie�u vai vīrie�u tipa, bet var būt arī jaukts tips. īstais hermafrodītisms novērojams ļoti reti.

Noteikt īsto hermafrodītu dzimumu ir ļoti grūti. Spermatozoīdu atra�ana vai menstruācijas konstatē�ana vēl nepierāda izmeklējamās personas piederību vīrie�u vai sievie�u dzimumam. �o jautājumu var izlemt tikai pēc dzimumdziedzeru gabaliņu, kas iegūti

pēc punkcijas vai biopsijas, histoloģiskās izmeklē�anas. �ādu iejauk�anos izdara tikai specializētā stacionārā.

Neīstais (viena dziedzera) hermafroditisms novērojams bie�āk nekā īstais. Neīstā hermafro-dītisma gadījumos cilvēks ir vien-dzimuma un tam ir sēklinieki vai olnīcas, bet viņa ārējo dzimumorgānu uzbūve neatbilst dziedzeriem, tāpēc ka ārējie dzimumorgāni ir nepareizi attīstīti. Neīstā vīrie�u hermafrodītisma gadījumā cilvēkam ir sievie�u dzi-mumdziedzeri, bet ārējie dzimumorgāni ir da 1 ēji attīstīti pēc vīrie�a tipa (81. att.). Neīstā sievie�u hermafrodītisma gadījumos ir vīrie�u dzimumdziedzeri, bet ārējie dzimumorgāni pa daļai ir attīstīti pēc sievie�u tipa.

Neīstā hermafrodītisma gadījumos pēc piedzim�anas bērna dzimumu var nepareizi noteikt un reģistrēt. Vēlāk audzinā�ana padziļina �o kļūdu. Pusaud�u vecumā sāk parādīties īstā dzimuma pazīmes un tendences, kas var būt pretrunā ar agrāk noteikto. �is apstāklis var izraisīt konflikta situācijas.

īstā dzimuma tiesmedicīnisko diagnostiku izdara pēc vispārējas shēmas, kas pieņemta dzīvu personu aplūko�anai. Parasti ekspertīzē piedalās endokrinologs, neiropatologs, urologs un psihiatrs. Nereti aplūkojamo personu izmeklē stacionārā specializētā ārstniecības iestādē.

Lai konstatētu neīsto vīrie�u un sievie�u hermafrodītu īsto dzimumu, urīnā nosaka 17-ketosteroīdus, bet asins leikocītos � dzi-mumhromatīnu.

Parasti tiesu medicīnas komisija, īsto dzimumu konstatējot, nosaka arī neīstā sievie�u hermafrodīta spēju izdarīt dzimumaktu un apaugļot, bet neīstā vīrie�u hermafrodīta � spēju apaugļoties.

Par dzimumgatavību sauc tādu organisma attīstības pakāpi, kad dzimumdzīve ir fizioloģiski normāla funkcija, nerada veselības traucējumus un nav kaitīga organisma tālākai attīstībai.

Dzimumgatavības noteik�anas iegansts ir izvaro�ana, dzimumgatavību nesasniegu�u personu dzimumneaizskaramības pārkāp�ana, netiklas darbības ar mazgadīgiem, kā arī izmeklē�ana pēc dzimtsarakstu biroja pieprasījuma, lai atļautu laulības reģistrē�anu sakarā ar grūtniecību vai bērna piedzim�anu.

Dzimumgatavību nosaka konkrētas dzimumfunkcijas. Sievietes dzimuinfunkcijas ir spēja izdarīt dzimumaktu, apaugļoties, iznēsāt augli un dzemdēt. Spēju barot bērnu un tā tālākās attīstības nodro�inā�anu neuzskata par dzimumgatavības tie�ajām pazīmēm. Vīrie�a dzimumfunkcijas ir spēja izdarīt dzimumaktu un apaugļot sievieti.

Sievietēm spēja izdarīt dzimumaktu un apaugļoties var rasties pirms dzimumgatavības iestā�anās.

Dzimumgatavības noteik�anas ekspertīzi izdara tikai tajās savienotajās republikās, kuru krimināllikumi paredz atbildību par dzimumsakariem ar personām, kas nav sasniegu�as dzimumgatavību (KPFSR, UPSR, BPSR, Armēnijas PSR, Lietuvas PSR un Uzbekijas PSR). Citu savienoto republiku kriminālkodeksos norādīts, ka sodāms ir dzimumakts ar personu, kas nav sasniegusi 16 gadu vai laulības vecumu.

Dzimumgatavības noteik�ana jaunietēm. Sievietes dzimumgata-vība ir tāda organisma fizisko un fizioloģisko funkciju attīstība, kad augļa izne�ana un bērna dzemdē�ana nav kaitīga veselībai.

Dzimumgatavības noteik�ana ir viena no sare�ģītākajām dzīvu personu tiesu medicīnas ekspertīzēm. Grūtības rada tas, ka dzi-mumnobrie�ana ilgst vairākus (3�6) gadus. Vienas dzimumgatavības pazīmes rodas ātrāk, citas � vēlāk. Da�reiz aplūko�anu izdara pēc ilgāka laika pēc dzimumdzīves iesāk�anas. Tas rada papildu grūtības ekspertīzei.

Lai izlemtu jautājumu par to, vai jauniete ir vai nav sasniegusi dzimumgatavību, ņem vērā un novērtē �ādas pazīmes: organisma vispārējo attīstību, spēju izdarīt dzimumaktu, apaugļoties, iznest augli un normāli dzemdēt.

Organisma vispārējo attīstību nosaka �ādi rādītāji: augums stāvus ir ne mazāks par 150 cm, sēdus � 80 cm, krū�kurvja apkārtmērs miera stāvoklī � 78�80 cm. Iegurņa vismazākajiem izmēriem jābūt �ādiem: attālums starp zarnkaula smailēm 23 cm, starp �o kaulu �ķautnēm � 26 cm un starp grozītājiem � 29 cm, ārējā konjugāta � 17 cm. Antropometriskie rādītāji ir relatīvas pazīmes, tāpēc ka da�reiz normāla vesela pieaugusi sieviete, kurai da�i no �iem izmēriem ir mazāki par iepriek� minētajiem, dzemdē normālu bērnu. Tajā pa�ā laikā da�ām meitenēm 14�15 gadu vecumā �ie izmēri var but lielāki (akcelerācija).

Spēja izdarīt dzimumaktu rodas tad, kad ir pareizi un pietiekami attīstīti ārējie dzimumorgāni un daļēji maksts, kurā var ievadīt pieaugu�a vīrie�a dzimumlocekli.

Spēja apaugļoties rodas pēc ovulācijas sāk�anās, kad rodas apaugļo�anai derīga ol�ūna. Par ovulācijas sāk�anos var spriest pēc menstruācijas cikla sāk�anās. Pirmā menstruācija parādās vidēji 13�14 gadu vecumā. Menstruācija var sākties arī ātrāk � 9 gadu vecumā un vēlāk � pēc 18 gadiem. Tā ir viena no dzimum-gatavības pazīmēm. Praksē novērojami grūtniecības gadījumi pēc ilgsto�as amenorejas (kara laika amenoreja).

Spēja iznest augli daudzējādā ziņā ir atkarīga no pareizas dzemdes attīstības un tās lieluma. Dzimumgatavību sasniegu�ām sievietēm dzemdes ķermenis ir ²/₃, bet kakliņ� � V3 no kopējā dzemdes garuma. Pretēju attiecību gadījumā dzemde nav attīstīta un tā nevar iznest augli. Dzemdētspēja ir atkarīga no dzemdes un iegurņa lieluma. Iegurnim jābūt ietilpīgam un pareizi veidotam. Parasti jaunietēm 16�17 gadu vecumā iegurnis ir attīstījies un ir iespējamas normālas dzemdības.

Spēju barot bērnu un zināmu garīgās attīstības līmeņa sasnieg�anu, kas ļauj audzināt bērnu, tiesa ņem vērā, bet �īm pazīmēm dzimumgatavības noteik�anā ir netie�a nozīme.

Nosakot dzimumgatavību, ņem vērā visu pazīmju kopumu. Ties-medicīnisko slēdzienu parasti formulē pēc viena no diviem variantiem: apsekojamā jauniete ir sasniegusi dzimumgatavību vai nē. Iespējama agra (8�10 gadu vecumā) un vēla (20 gadu un vēlāk) dzimumgatavība. Parasti agra dzimumgatavība rodas iek�ējās sekrēcijas dziedzeru (olnīcu, �iekurveida dziedzera) funkcijas traucējumu, piemēram, audzēju gadījumos. Vēla dzimumgatavība ir saistīta ar nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem vai hroniskām slimībām novārdzinātām personām.

Dzimumgatavības noteik�ana jaunie�iem. Dzimumgatavību jaunie�iem tiesu medicīnas praksē nosaka reti.

Zēniem dzimumnobrie�ana sākas 10�11 un beidzas 17�18 gadu vecumā. Sājā laika periodā vienlaikus ar organisma intensīvu fizisko attīstību notiek arī sēklinieku un dzimumlocekļa aug�ana, parādās to pigmentācija, aug balsene, kā arī parādās mati uz kaunuma paugura. Balss kļūst zemāka un rupjāka. Sākas nakts pollūcijas un erotiski sapņi. Dzimumgatavlbas perioda beigās ķermeņa aug�ana apstājas. Jaunie�iem, tāpat kā jaunietēm, iespējama priek�laicīga un novēlota dzimumgatavība.

Jaunie�u dzimumgatavības tiesu medicīnas ekspertīzi izdara galvenokārt pēc tās pa�as shēmas, kas minēta jaunietēm. Aku�iera ginekologa vietā ekspertīzē piedalās urologs. Speciāli izmeklē aplūkojamo personu, mērī dzimumlocekļa garumu un resnumu, nosaka sēklinieku izmērus, formu, konsistenci, kā arī izmēra prostatu. Masējot prostatu, iegūst tās sekrētu, ko izmeklē mikroskopiski. Starp prostatas sulas sastāvelementiem preparātos var atrast spermatozoīdus.

Secinājumu, ka pusaudzis sasniedzis dzimumgatavību, var dot tikai tādā gadījumā, kad organisma vispārējā attīstība ir normāla, kad labi attīstītas sekundārās dzimumpazīmes un dzimumorgāni (dzimumloceklis, sēklinieks, prostata) ir pareizi attīstīti. Iespējami �ādi secinājumu varianti: �dzimumgatavību sasniedzis un spēj izdarīt dzimumaktu�, �dzimumgatavību nav sasniedzis, bet spēj izdarīt dzimumaktu� un �dzimumgatavību nav sasniedzis un nespēj izdarīt dzimumaktu� (I. Bļumins, 1967).

Jaunavību parasti nosaka tikai sievietēm. Tiesu medicīnas ekspertīzes iegansts var būt izvaro�ana vai tās mēģinājums, netiklas darbības ar mazgadīgiem un da�i citi gadījumi.

Par galveno jaunavības pazīmi uzskata veselu jaunavības plēvi. Sievietes fiziskās jaunavības laupī�anu, t. i., jaunavības plēves bojājumu dzimumakta laikā, sauc par deflorāciju. Jaunavības plēves bojājums, kas izdarīts ar pirkstu vai ķirurģiskas operācijas laika, nav deflorācija.

Jaunavības plēve atrodas starp maksts priek�telpu un maksti. Tās forma, biezums, konsistence un staipāmība ir ļoti daudzveidīgi. Jaunavības plēves formu nosaka pēc tās virsmas, blīvās malas formas un atveru skaita tajā. Pēc brīvās malas formas jaunavības plēves var būt bārkstainas, robainas, daivainas vai lēverainas, lapiņveida, spirālveida un kolonnveida (82. att.). Jaunavības plēvē var būt viena, divas vai vairākas atveres. Jaunavības plēves atvere parasti ir 2�2,5 cm liela, meitenēm tā ir mazāka. Da�reiz jaunavības plēvei vispār nav atveres.

Ir daudz da�ādas jaunavības plēves formas. Tiesu medicīnas ekspertīzei vispiemērotākā ir klasifikācija, ko ieteicis M. Serdju-kovs (1964). Pēc �īs klasifikācijas ir trīs jaunavības plēvju veidi:

1) parastās, bie�āk novērojamās formas � gredzenveida, pusmē-nesveida, cauruļveida, piltuvveida, lūpveida, ķīļveida un vaļņveida;

2) neparastās, reti novērojamās formas � daivaina, bārkstveida, spirālveida, lapiņveida, robaina un kolonnveida; 3) retās formas � divlogu un starpsienu, pusstarpsienu, bezatveres vai akla, kā arī sietveida.

Apskatē, ko izdara ginekoloģiskajā krēslā, nosaka jaunavības plēves formu, tās platumu, biezumu, brīvās malas formu, turgoru, kā arī svaigus vai vecus bojājumus. Pēc turgora pakāpes ir ļengana (ar sliktu turgoru), gaļīga � ar labu turgoru un elastīga, labi stiepjama jaunavības plēve. Jāpieraksta atveru skaits plēvē, to forma un lielums, kā arī kontrakcijas gredzens, ko jūt pirksta gals, kuru uzmanīgi ievada atverē. Visas manipulācijas izdara ļoti uzmanīgi, lai nebojātu jaunavības plēvi.

Novērtējot jaunavības plēves stāvokli, viena no visizplatītākajām kļūdām ir tās brīvās malas dabiskā padziļinājuma pieņem�ana par plīsumiem. Jaunavības plēves bojājumi var būt viens vai vairāki ieplēsumi vai plīsumi, kas nereti sniedzas līdz pamatnei. Plīsumu atra�anās vietu apraksta atbilsto�i pulksteņa ciparnīcas cipariem. Deflorācijas gadījumos plīsumi parasti ir starp pulksten 5 un 7.

Aprakstīti dzimumakta gadījumi maksts priek�telpa ar ejakula-ciju un grūtniecības iestā�anos, nebojājot jaunavības plēvi. Da�ām sievietēm plēves anatomiskās uzbūves īpatnības atļauj normālu dzimumaktu, to nebojājot.

Pirmajās dienās pēc plīsuma plēves malas asiņo un ir iekaisu�as, da�reiz uz tām ir fibrīns un granulācijas. Sadzīstot plīsuma j vietā rodas rētiņa, ko var konstatēt jau 10�20 dienas pēc bojā

juma. Trīs nedēļas pēc dzimumakta jaunavības plēves bojājuma laiku noteikt nav iespējams.

Vairo�anās spēju noteik�anu izdara kā krimināllietās (izvaro�ana), tā arī civillietās (alimentu piedzī�ana). Parasti �o ekspertīzi izdara vīrie�iem.

Vīrie�a vairo�anās spējas nosaka dzimumakta izdarī�anas un apaugļo�anas spējas. Vīrietis var izdarīt dzimumaktu, bet nespēj apaugļot, � un otrādi. Abas �īs funkcijas jāizmeklē un jānovērtē atsevi�ķi.

Lai konstatētu vīrie�a nespēju izdarīt dzimumaktu, aplūkojamās personas organismā meklē faktorus, kas tie�i vai netie�i traucē izdarīt dzimumaktu. Nespēju izdarīt dzimumaktu sauc par dzimum-nespēju (impotenci). Dzimumnespēju var radīt mehāniski �ķēr�ji dzimumakta izdarī�anai, endokrīni traucējumi, dzimumdziedzeru slimības, muguras smadzeņu slimības un galvas smadzeņu garozas funkcijas traucējumi.

Apaugļo�anas spēju var noteikt tikai pēc sēklas izmeklē�anas, atrodot tajā daudz normālu kustīgu spermatozoīdu. Nespēja apaugļot ir tad, kad sēklas nav (aspermija); ja sēklas �ķidrums ir, bet tajā nav spermatozoīdu (azoospermija); ja spermatozoīdi ir nekustīgi (nekrospermija); ja tie ir patoloģiski pārmainīti (asteno-spermija); ja spermatozoīdi ir normāli, bet to skaits ir mazs (oligo-spermija). No tiesmedicīniskā viedokļa pat viena normāla kustīga spermatozoīda atra�ana ejakulātā neļauj apgalvot, ka apsekojamā persona nespēj apaugļot.

Ejakulātu izmeklē�anai iegūst vai nu ekspertīzes izdarī�anas vietā, vai aplūkojamā persona atnes to uz laboratoriju prezervatīvā 30�50 min pēc tā iegū�anas.

Nosakot vairo�anās spēju sievietēm, noskaidro tās spēju izdarīt dzimumaktu, apaugļoties, iznest augli un dzemdēt. Nereti �ādas ekspertīzes izdara laulības �ķir�anas lietās. Ekspertīzes metode ir tāda pati, kā nosakot dzimumgatavību jaunietēm.

Ir iemesli, kas neatļauj pieaugu�ai sievietei izdarīt dzimumaktu (jaunavības plēves aizaug�ana, maksts atrēzija, rētas tās ieejas apvidū, maksts un dzemdes izkri�ana, iegurņa kaulu un locītavu slimības ar deformāciju un ankilozi). Dzimumakta izdarī�anu var traucēt arī vaginisms � maksts un starpenes muskulatūras krampjveida sarau�anās.

Vairo�anās spēju traucējumi sievietēm var būt saistīti ar nespēju apaugļoties, ko sauc par neauglību. Bie�i neauglība ir mazā iegurņa orgānu (it īpa�i olvadu) iekaisuma, infekcijas slimību (gonorejas, tuberkulozes), retāk � attīstības traucējumu (nav maksts_L nav pietiekami attīstījusies dzemde) un operāciju, kurās ekstirpē dzemdi, olvadus un olnīcas, sekas. Neauglība var būt pastāvīga un īslaicīga. īslaicīgu neauglību var radīt da�as terapeitiskas un neiropsihiskas slimības.

Nosakot vairo�anās spējas vīrie�iem un sievietēm, ekspertīzi izdara komisija, kurā piedalās attiecīgie speciālisti, nereti pēc izmeklē�anas specializētā ārstniecības iestādē.

Tiesu medicīnas praksē grūtniecības ekspertīzi izdara izvaro�anas un netiklu darbību lietās, kuru sekas ir iestājusies apaugļo�anās; bērnu zag�anas gadījumos; grūtniecības simulācijas gadījumos, lai saņemtu atvieglojumus, kas paredzēti grūtniecēm; gadījumos, kad sieviete notiesāta ar nāves sodu. Da�reiz ir gadījumi, kad grūtniecība ir neapzināta.

Aplūko�anā nosaka veselu rindu grūtniecības pazīmju. Viena no tām ir menstruāciju pārtrauk�anās. Da�reiz asiņaini izdalījumi ir arī grūtniecības laikā, un otrādi, menstruācija var nebūt gadījumos, kad grūtniecības nav, piemēram, da�u slimību, novājē�anas, smaga fiziska darba un slikta uztura un citos gadījumos.

Grūtniecēm palielinās piena dziedzeri, papla�inās to zemādas vēnas, palielinās krūts zirnī�a josla, kā arī tā kļūst tum�āka. �īs pazīmes parasti ir labi izteiktas, sākot ar otro grūtniecības mēnesi. Sākot ar 2.�3. mēnesi, palielinās dzemde, mainās tās forma, un konsistence � ķermenis un dzemdes sa�aurinājums kļūst mīkstāki (Piska�eka un Hegāra pazīmes). Sājā laikā no piena dziedzera var izspiest jaunpienu.

Nosauktās pazīmes raksturo grūtniecības pirmo pusi. Skaidrāk un noteiktāk �īs pazīmes ir konstatējamas otrajā grūtniecības periodā. Bez tam otrajā grūtniecības periodā rodas ādas pigmentā-cija uz vēdera viduslīnijas. Pigmenta plankumi var būt arī redzami uz grūtnieces sejas.

Dzemde palielinās atbilsto�i grūtniecības laikam. Tre�ā mēne�a beigās dzemdes dibens ir 1 �1,5 �ķērspirkstu platumā virs sim-fīzes, bet 4. mēne�a beigās � 2�3 pirkstu platumā virs tās. No 4�6 mēne�iem var saklausīt dzemdes troksni, bet nedaudz vēlāk � augļa sirdstoņus un kustības. �īs pazīmes neapstrīdami apstiprina grūtniecību.

Da�reiz, sākot ar 4. mēnesi, izdara rentgenoskopiju un rentge-nogrāfiju. No �īs izmeklē�anas metodes labāk atturēties, tāpēc ka sievietei un auglim apstaro�ana var kaitēt.

Grūtniecības konstatē�anai sākumā lieto laboratoriskās diagnostikas metodes, kas pamatojas uz to, ka, sākot ar apaugļo�anās brīdi, sievietes organisms sāk izstrādāt grūtniecības hormonu � horija gonadotropīnu. �o hormonu producē placenta, un tas izdalās no organisma ar urīnu. Gonadotropīna, kas ievadīts dzīvniekiem, bioloģiskā iedarbība izpau�as spontānā sēklas izdalī�anā tēviņiem un paātrinātā folikuiu nobrie�anā tru�u vai var�u mātītēm. Uz �o gonadotropīna darbību pamatojas agrīnas grūtniecības bioloģiskās diagnostikas metodes (Frīdmaņa, Halli� Mainini un citas reakcijas).

Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas gadījumos noteikt grūtniecību ir vieglāk. Augļa atra�ana dzemdē un dzeltenā ķermeņa konstatē�ana olnīcās ir neapstrīdams grūtniecības pierādījums. Agrā grūtniecības laikā (4�6 nedēļas), kad augļa ola nav liela, dzemdes saturs noteikti jāizmeklē mikroskopiski. Augļa apvalku palieku, pa daļai horija bārk�u konstatē�ana ir dro�a grūtniecības pazīme.

Secējot sievietes līķi, aizdomu gadījumos par grūtniecību jāņem vērā, ka iespējama arī ārpusdzemdes grūtniecība � olnīcā, vēdera dobumā vai olvadā.

Ekspertīzes noteik�anas iegansts ir bērna slepkavība, jaunpie-dzimu�u pame�ana vai zag�ana, grūtniecības un dzemdību simulācija.

Ekspertīzei jāizlemj jautājums, vai sieviete ir dzemdējusi vai nav, un, ja ir, tad kad.

Biju�u dzemdību pierādī�anai lieto pazīmes, kas rodas aplūkojamās sievietes piena dziedzeros, ārējos un iek�ējos dzimumorgānos, kā arī ādā.

1�2 dienas pēc dzemdībām jaunpiena vietā rodas piens. Ja dzemdētāja nebaro jaunpiedzimu�o ar krūti un nenoslauc pienu, tad piens pakāpeniski pārstāj izdalīties un no jauna rodas jaun-piens, bet pēc tam tas izzūd pavisam. Piena dziedzeru laktogēnā funkcija pārtraucas līdz jaunai grūtniecībai.

Liela nozīme ir piena dziedzera sekrēta, kas pārmainās pēc dzemdībām atkarībā no laika, citoloģiskai izmeklē�anai (K- Hi�ņa-kova, 1965).

Arī ārējos dzimumorgānos notiek būtiskas pārmaiņas: dzimum-sprauga ir pavērta, ieeja makstī atvērta, tās malas noslīdēju�as, lielās un mazās dzimumlūpas pietūku�as, sārti zilganā krāsā. Jaunavības plēve dzemdību laikā tiek stipri bojāta, no tās paliek pāri tikai da�i lēveri, ko sauc par mirtveida papillām. �īs papillas ir biju�u dzemdību dro�a pazīme.

Pēc dzemdībām dzemde samazinās vidēji par 1,5�2 cm diennaktī, un pēc pusotra mēne�a tā ir normāla lieluma. Vienlaicīgi samazinās arī dzemdes svars. Pirmajā nedēļā pēc dzemdībām tā sver 1,5�2 kg, bet pēc pusotra mēne�a � 50 g. Reizē ar dzemdes ķermeni pārmainās arī tās kakliņ� � tas atgūst iepriek�ējo formu un kļūst cietāks. Dzemdēju�ai sievietei ārējā dzemdes mutes forma ir spraugveida plīsumu dēļ, kas radu�ies dzemdību laikā. Pārmainās arī izdalījumi no maksts.

Agrīnā pēcdzemdību periodā maksts izdalījumu mikroskopisko izmeklē�anu lieto, lai diagnosticētu biju�as dzemdības un to laiku.

Grūtniecības gadījumos nereti uz vēdera, krū�u dziedzeru un aug�stilbu ādas to izstiep�anas dēļ rodas daudzas sīkas rētas, bet da�reiz cits no cita attālināti vēdera taisnie muskuļi.

Sievie�u kārtas līķu tiesmedicīniskajā sekcijā, gadījumos, kad ir aizdomas par biju�ātn dzemdībām, bez iepriek� minēto pazīmju konstatē�anas dzemdi mērī un sver, kā arī izdara dzemdes un vēdera priek�ējās sienas histoloģisko izmeklē�anu. Vēdera sienas audos sakarā ar mehānisku to izstiep�anu palielinātās dzemdes dēļ ir konstatējama eksudācija, asinsizplūdumi un deģeneratīvas pārmaiņas.

Par a bortu sauc grūtniecības pārtrauk�anu. Iz�ķir spontānu un mākslīgu abortu. Spontāna aborta cēloņi ir mātes un augļa slimības � infekcijas slimības (tuberkuloze, sifiliss), sirds un nieru slimības, kā arī saindē�anās. Da�reiz abortu sekmē neattīstīta dzemde vai nepareiza tās guļa, hormonāla insuficience, kā arī rēzus konflikts.

Mākslīgs slimnīcas aborts mūsu zemē atļauts kop� 1955. gada. To izdara pēc sievietes vēlē�anās no 6. līdz 12. grūtniecības nedēļai gadījumos, kad �ai operācijai nav kontrindikāciju. Vēlākā laikā mākslīgas grūtniecības pārtrauk�anas operāciju var izdarīt tikai sakarā ar medicīniskām indikācijām.

Sociāli ekonomisko dzīves apstākļu radikāla uzlabo�ana mūsu zemē un virkne likumu par grūtnie�u, mātes un bērna veselības aizsardzību dod iespēju sievietei pa�ai izlemt jautājumu par to, vai viņai būs vai nebūs bērns. Noteiktā kārtība pasargā no lielā ļaunuma, ko sievietei nodara kriminālaborts. Par kriminālu sauc abortu, ko izdara ārpus slimnīcas. Par kriminālaborta izdarī�anu likums paredz sodu.

Lai gan slimnīcas aborti ir pieejami un ārsta noslēpums, izdarot �o, operāciju, tiek saglabāts, tomēr tiesu medicīnas ekspertīzes praksē novērojama krimināla grūtniecības pārtrauk�ana. Krimināla aborta cēlonis ir bailes no tā, ka grūtniecības pārtrauk�anas fakts kļūs zināms atklātībai, bailes no operācijas, nezinā�ana, bet da�os gadījumos medicīniskas kontrindikācijas aborta izdarī�anai slimnīcā. Kriminālabortu izdara ne tikai medicīnas darbinieki, bet ari personas, kurām nav medicīniskās izglītības, kā ari da�reiz pati grūtniece.

Kriminālaborta veidi. Ir daudz kriminālabortu izraisī�anas veidu. Visi �ie veidi parasti rada veselības satricinājumu, da�reiz rada arī grūtnieces nāvi, bet grūtniecība �ādos gadījumos ne vienmēr tiek pārtraukta.

Ir mehāniski, ķīmiski, termiski un elektriski grūtniecības pārtrauk�anas veidi. Da�reiz kombinē vairākus veidus, piemēram, ķīmisko un termisko vai ķīmisko un mehānisko.

No mehāniskiem paņēmieniem svarīgākā ir ķirurģiska iejauk�anās. Da�reiz medicīnas darbinieki kriminālai ārpusslimnīcas grūtniecības pārtrauk�anai lieto ķirurģiskus paņēmienus: dzemdes dobuma abrāziju vai augļa olas atsūk�anu ar vakuuma ekstraktoru.

Pie mehāniskiem kriminālaborta izdarī�anas paņēmieniem pieder arī da�ādu sve�ķermeņu ievadī�ana dzemdes dobumā: gumijas un plastmasas caurulī�u, katetru, adāmadatu, stiepļu gabaliņu, koka nūjiņu u. tml. Pie �īs grupas paņēmieniem pieder arī �ķidrumu ievadī�ana dzemdes dobumā ar spiedienu ar gumijas balonu, kam uzlikts uzgalis.

Sve�ķermeņi un �ķidrums, nokļūstot dzemdes dobumā, rada augļa olas bojājumus vai atslāņo�anos un tās izdalī�anos. Auglis izdalās pirmaja, retāk 2.�4. diennaktī. Kriminālas iejauk�anās pierādījums ir nepilnīgs aborts, jo pilnīgs aborts parasti �ādos gadījumos nenotiek.

Kriminālaborta gadījumos, kas izraisīts ar ķīmiskiem paņēmieniem, attiecīgās vielas vai nu ievada tie�i dzemdes dobumā, vai arī iedzer. Dzemdes dobumā ievada, piemēram, ziepju �ķīdumu, joda tinktūru, sārmus, o�amo spirtu, rivanolu, furacilīnu vai degvīnu. �is kriminālā aborta veids rada ne tikai ķīmisku, bet arī mehānisku iedarbību uz augli.

Vairumu ķīmisku vielu, lai ierosinātu kriminālabortu, iedzer. Visbie�āk �im nolūkam lieto medikamentus (hinīnu, ergotīnu, adrenalīnu, sinestrolu vai pahikarpīnu), ķīmiskus reaktīvus (terpentīnu, arsēnu u. c.), specijas (krustnagliņu un kanēļa tinktūras) u. c. �īs vielas var izraisīt abortu tikai toksiskās devās, kas rada sievietes saindē�anos un var beigties ar nāvi.

Termiski augļa izdzī�anas paņēmieni ir karsta ūdens ievadī�ana grūtnieces dzimumceļos vai karstas vannas ķermeņa lejasdaļai un kājām. Lieto arī diatermiju.

Elektrisko strāvu mākslīgam abortam lieto ārzemēs. Arī ar parastām fizioterapeitiskām procedūrām (galvanizāciju, diadinamis-kām strāvām), attiecīgi novietojot elektrodus, var izraisīt dzemdes sarau�anos, augļa apvalka atslāņo�anos un abortu.

Aprakstīti arī aborta gadījumi pēc apstaro�anas ar rentgenstariem.

Nāves cēloņi kriminālaborta gadījumos. Visi kriminālā aborta veidi ir bīstami sievietes veselībai un dzīvībai. Da�reiz �īs manipulācijas beidzas ar nāvi. Tie�ie nāves cēloņi kriminālaborta gadījumos ir da�ādi. Visbie�āk konstatē gaisa emboliju, �oku, noasiņo�anu, saindē�anos un strutainas komplikācijas (peritonītu un sepsi).

Gaisa embolija � viens no bie�āk novērojamiem nāves cēloņiem kriminālaborta gadījumos. Nāve parasti iestājas ātri, nereti notikuma vietā. Embolija rodas tajos gadījumos, kad, ievadot dzemdes dobumā �ķidrumu ar gumijas balonu, kuram ir uzlikts uzgalis, gaiss iekļūst asinsvados. Balonā virs �ķidruma līmeņa gandrīz

vienmer ir gaiss, tas iekļūst dzemdes dobuma, bet pēc tam asinsvados.

�oku var izraisīt dzimumceļu apdegums vai rupjas mehāniskas iedarbības uz dzemdi, izdarot kriminālabortu. Akūta noasiņo�ana parasti rodas tajos gadījumos, kad, izmantojot mehāniskus augļa izdzī�anas paņēmienus, tiek bojāti lielie dzemdes asinsvadi.

Saindē�anās rodas, lietojot aborta izdarī�anai da�ādas indīgas vielas, kā arī pārdozējot da�ādus medikamentus. Endometrīti un miometrīti, kā arī sepse visbie�āk ir mehānisko augļa izdzī�anas paņēmienu komplikācija.

Sievietēm, kas pārcietu�as abortu, nereti ir veselības traucējumi, kas izpau�as kā iek�ējo dzimumorgānu hronisks iekaisums, men-struālā cikla traucējumi, ārpusdzemdes (olvadu) grūtniecība, ierastie aborti u. c.

Kriminālaborta tiesu medicīnas ekspertīze parasti sastāv no tiem pa�iem etapiem, kas ir citu tiesu medicīnas ekspertī�u gadījumos. Liela nozīme ir medicīniskiem dokumentiem, slimības vēsturēm un izziņām.

Savlaicīgi un rūpīgi izdarīta notikuma vietas apskate palīdz noteikt aborta izdarī�anas veidu (bu�i, katetri, gumijas baloni, flakoni ar �ķidrumiem, zāļu ampulas, asins pēdas uz gultas veļas, dvieļiem un lupatām, asinis bļodās, spaiņos, izlietnēs u. tml.). Jāatceras, ka sievietei abortu var izdarīt vienā vietā, slikta pa�sajūta var rasties otrā, bet nāve iestāties tre�ajā vietā. Visas �īs vietas jāapskata.

Izmeklējot sievietes līķi, kad ir aizdomas, ka nāve iestājusies noziedzīgas augļa izdzī�anas dēļ, vispirms jāmeklē grūtniecības pazīmes. Ārējā apskatē var atrast izdalījumus no dzimumsprau-gas, bet dzimumorgānu apvidū � nobrāzumus un asinsizplūdumus. Ja sieviete bērnu dzemdē�anas vecumā mirusi pēk�ņi neskaidros apstākļos, tad viņas līķa sekcija jāsāk ar gaisa embolijas raudzi. Gaisu var atrast ne tikai labajā sirds pusē, bet arī apak�ējā dobajā vēnā un arī dzemdes vēnās. Līķa sekcijas laikā atrodami citi kri-minālabortam raksturīgi simptomi: maksts sienas, dzemdes kakliņa un tā sienas bojājumi; sve�ķermeņi, ar kuriem izdarīta iejauk�anās; �ķidrums un asinsizplūdums dzemdes dobumā; da�reiz at-slāņojusies placenta, kā arī augļa olas vai tās daļu trūkums. Liela diagnostiska nozīme ir dzemdes kakliņa atvērumam, gļotu korķa stāvokļa pārmaiņām (tā nokarā�anās) vai �ī korķa izzu�anai.

Tad, kad rodas aizdomas par nelikumīgu augļa izdzī�anu, sievietes tiesu medicīnas ekspertīzi vienmēr izdara komisija ārsta aku�iera ginekologa klātienē. Ekspertīzi sāk ar pavaddokumentu izpētī�anu un sievietes iztaujā�anu. Iztaujā�anas laikā no sievietes uzzina notikuma apstākļus un savāc ginekoloģisko anamnēzi. Pēc tam izdara sievietes apskati: vispārējo un ginekoloģisko. Vispārējās apskates sākumā bez ķermeņa uzbūves, auguma un citiem datiem jāpievēr� uzmanība vēdera baltās līnijas un krūts zirnī�a

joslas pigmentācijai un piena dziedzeriem � to lielumam un izdalījumiem no krūts zirnī�a.

Ginekoloģiskās apskates laikā ārsts aku�ieris ginekologs apraksta ārējo dzimumorgānu stāvokli un gļotādas krāsu, bojājumus (nobrāzumus, asinsizplūdumus), izdalījumus no dzimumspraugas, kā arī jaunavības plēves stāvokli. Ja jaunavības plēve ir bojāta, tad ar spoguļiem apskata maksts gļotādu un dzemdes kakliņu, atzīmējot, vai kakliņa gļotu korķis ir vai tā nav. No uretras, maksts un dzemdes kakliņa ņem uztriepes. Pēc tam izdara iek�ējo dzimumorgānu bimanuālu ginekoloģisko izmeklē�anu, nosakot dzemdes lielumu, konsistenci un kustīgumu, kā arī piedēkļu stāvokli.

Kā līķa sekcijas gadījumos, tā arī aplūkojot dzīves personas, kriminālaborta tiesmedicīniskai diagnostikai lieto da�ādas labo-ratoriskās izmeklē�anas metodes. Visbie�āk lieto dzemdes izdalījumu un audu, kas paņemti, izdarot slimnīcā dzemdes dobuma abrāziju, histoloģisko izmeklē�anu; asins un urīna bioķīmiskas reakcijas; izdalījumu un asins bakterioloģisko izmeklē�anu; notikuma vietā uz priek�metiem atrasto pēdu bioloģisko izmeklē�anu; dzemdes satura, iek�ējo orgānu, kā arī �ķidrumu un pulveru palieku, kas atrastas vietā, kur notikusi nelikumīga augļa izdzī�ana, tiesķīmisko izmeklē�anu; citoloģisko piena sekrēta sastāva noteik�anas metodi un da�as citas.

Savienoto republiku kriminālkodeksi paredz sodu par �ādiem dzimumnoziegumiem: izvaro�anu, netiklām darbībām un pederas-tiju.

Izvaro�ana. Kriminālā likumdo�ana izvaro�anu definē kā dzimumakta izdarī�anu ar sievieti dabiskā vai perversā veidā, lietojot fizisku spēku, draudus vai izmantojot sievietes bezpalīdzības stāvokli. Sociālistiskajā sabiedrībā izvaro�ana tiek uzskatīta par vienu no smagākajiem noziegumiem pret personu.

Par izvaro�anu sauc vardarbīgu dzimumaktu, t. i., lietojot fizisku spēku, sitot cietu�o, turot to aiz kakla, sasienot tai rokas u. c. Sājos gadījumos iespējama smagu miesas bojājumu nodarī�ana, kas da�reiz beidzas ar nāvi.

Tiesu medicīnas un tiesu prakse liecina, ka pieaugu�u veselu sievieti viens vīrietis var izvarot tikai tad, kad nodara tai stipras sāpes, radot �oku vai samaņas zudumu. �ādas parādības var rasties sievietei arī krītot un sasitoties. Tāpēc pieaugu�as sievietes ziņojums izmeklētājam un tiesai, ka viņu izvarojis viens vīrietis, lietojot fizisku spēku, rūpīgi jāpārbauda. Vieglāk izvarot jaunieti, kas nav dzīvojusi dzimumdzīvi, tāpēc ka viņa nezina pa�aizsargā-�anās paņēmienus. Sī iemesla dēļ samērā viegli pastrādāt noziegumu ar nepilngadīgām.

Izvaro�ana var būt individuāla un grupveida. Grupveida iz-

varo�anas gadījumos spēku samērs gandrīz nekad nav cietu�ajai labvēlīgs.

Izvaro�ana var notikt, draudot un izmantojot sievietes bezpalīdzības stāvokli. Tas var notikt tādos gadījumos, kad cietusī vai nu nesaprot izdarītās darbības, vai arī saprot tās, bet nespēj tām pretoties sakarā ar savu stāvokli vai sevi�ķo situāciju, kurā tā nokjuvusi. Bezpalīdzības stāvokļa iemesls var būt sievietes organisma fiziskās īpatnības: aklums, kurlums, ekstremitā�u trūkums, slimība, trauma, vecums, kā arī psihiskas slimības. Var būt arī mākslīgi radīts cietu�ās bezpalīdzības stāvoklis, izmantojot alkoholu un narkotiskas vielas. Aizmigu�as sievietes izvaro�ana iespējama tikai tad, ja �ī sieviete ir dzīvojusi dzimumdzīvi un izvarotāju noturējusi par savu vīru.

Novērojami arī izvaro�anas simulācijas gadījumi. Lai izvaro�anas simulācija būtu ticama, sieviete nereti rada nekārtību savā apģērbā un nodara sev virspusējus bojājumus: nobrāzumus, asins-izplūdumus, da�reiz virspusējas grieztas brūces, kuras uzrāda par izvaro�anas pazīmēm. Simulāciju parasti izdara savtīgos nolūkos: izspie�anai, �antā�ai vai atriebībai. �ādos gadījumos bez tiesme-dicīniskās nosaka arī psihiatrisko tiesekspertīzi.

Vardarbīgs dzimumakts var radīt smagas sekas cietu�ās veselībai: grūtniecību, inficē�anos ar venērisku slimību, psihiskus traucējumus, smagas un da�reiz letālas traumas. Sievietei bojājumus var nodarīt kā pirms izvaro�anas, tā arī tās laikā, lai pārvarētu upura preto�anos, kā arī pēc nozieguma izdarī�anas, lai slēptu to. Izvaro�ana ir smaga psihiska trauma. Aprakstīti sievie�u pa�nāvības gadījumi, lai izvairītos no izvaro�anas, kā arī pa�nāvības gadījumi pēc tās.

Tiesu medicīnas ekspertīze izvaro�anas gadījumos. Izvaro�ana ir juridisks termins, tāpēc ka tajā ietverts arī nolūks. Tiesu medicīnas eksperta pienākums, izdarot ekspertīzi izvaro�anas aizdomu gadījumos, ir noteikt biju�u dzimumaktu, atrast pazīmes, kas liecina par tā vardarbīgu izdarī�anu, izdarīt medicīnisku noziegumu seku novērtē�anu, kas radu�ās sievietei pēc izvaro�anas, � grūtniecību, veselības satricinājumu vai inficē�anu ar venērisku slimību.

Pēc iepazī�anās ar izmeklētāja lēmumu par tiesu medicīnas ekspertīzes noteik�anu ir jāizdara sievietes aptauja, kuras laikā sīki jānoskaidro apstākļi, kādos notikusi izvaro�ana: kur, kad (kādā diennakts laikā, kādā apgaismojumā); kas, kā un ko darīja (vai noģērba apģērbu, kādu apģērba gabalu no cietu�ās un no sevis, vai ievadīja dzimumlocekli makstī); ko jutusi cietusī (sāpes, bailes); vai biju�i izdalījumi (un kādi) pēc dzimumakta. Tālāk jānoskaidro cietu�ās preto�anās pakāpe un forma pret izvarotāju (vai cīnījusies, kliegusi, saukusi palīgā u. tml.), vai tūlīt paziņots par notiku�o, kādi miesas bojājumi nodarīti cīņas un pa�aizsargā�anas laikā un kādas bojājumu pēdas jāmeklē izvarotājam. Jāsavāc arī ginekoloģiskā anamnēze.

Izdarot apskati, cietu�ajai jāizģērbjas kailai. Uz cietu�ās ķermeņa var atrast nobrāzumus, skrambas, asinsizplūdumus, bet da�reiz arī brūces. Visbie�āk bojājumi lokalizējas uz sejas, kakla, piena dziedzeriem, aug�stilbiem, gurniem un ārējo dzimumorgānu apvidū. Sajās vietās var būt zobu kodienu pēdas.

Uz ārējiem dzimumorgāniem un to apvidū var atrast matus, asinis un sēklu. Ja dzimumakta laikā notikusi deflorācija, tad konstatē jaunavības plēves plīsumu. Da�reiz ir konstatējams maksts sienas ieplēsums un plīsums, kā arī starpenes plīsums. �ādas traumas var būt arī sievietēm, kas agrāk dzīvoju�as dzimumdzīvi.

Pēc speciālas aku�iera ginekologa apskates no cietu�ās sievietes uretras, maksts un dzemdes kakliņa ņem uztriepes.

Visu atrasto bojājumu novērtē�ana ekspertam jādara ļoti uzmanīgi, tāpēc ka dro�u vardarbīga dzimumakta pazīmju nav. Daudzi no iepriek� minētajiem bojājumiem var būt atrodami arī labprātīga dzimumakta gadījumā.

Bez cietu�ās ir jāiztaujā arī aizdomās turētais izvarotājs, jāapskata un jāizdara tā izmeklē�ana. Apskates laikā tam jābūt pilnīgi kailam. Uz izvarotāja ķermeņa var atrast sievietes pa�-aizsargā�anās pēdas: skrambas, nobrāzumus, asinsizplūdumus un arī zobu kodienu pēdas. Parasti �ie bojājumi atrodas uz sejas un citām atklātajām ķermeņa daļām, bet tos var atrast arī citās vietās, arī uz dzimumlocekļa. Da�reiz atrodams priek�ādas saitītes ieplīsums. Dzimumorgānu apvidū uz ādas nereti atrodami mati un asins pēdas. Dzimumlocekļa galviņas nospiedumā un priek�ādas maisiņa saturā var atrast spermatozoīdus, eritrocītus, maksts epitēlija �ūnas un mikrofloru (N. Salajevs, 1966). Tikko notiku�os izvaro�anas gadījumos uretras uztriepē atrodami sper-motozoīdi. Izvarotājam zem nagiem var atrast asinis un vaginas saturu.

Cietu�ās un aizdomās turētā apģērbu apskata tiesu medicīnas eksperts, kas izdarīja �o personu aplūko�anu. Gadījumā, kad tiek atrasti apģērba bojājumi vai bojājumu pēdas, par kuriem ir aizdomas, ka uz tiem varētu būt asinis vai sēkla, ekspertam par to jāziņo izmeklētājam, kur� nosūta apģērbu izmeklē�anai uz ties-medicīnisko laboratoriju. Izvaro�anas vietā var atrast cīņas un pa�aizsargā�anās, kā arī dzimumakta izdarī�anas vai tā mēģinājuma pēdas: norautas pogas, sprādzes, aizdares, sievie�u tualetes piederumu daļas, asinis, matus un sēklu.

Homoseksuālisms. Homoseksuālisms � perversija, kas izpau�as pretdabiskā dzimumtieksmē pēc tā pa�a dzimuma personām. Ir vīrie�u un sievie�u homoseksuālisms. Sievietēm par homoseksuālismu (lezbismu) kriminālsods nav paredzēts. Viens no vīrie�u homoseksuālisma veidiem ir pederastija � vīrie�a dzimumakts ar vīrieti. Aktīvā partnera dzimumloceklis tiek ievadīts pasīvā partnera tūplī, bet nereti viņi mainās lomām. Par pederas-

liju mūsu zemē paredzēts kriminālsods. Aplūkojot personas, kas tiek turētas aizdomās par pederastiju, jāņem vērā, ka da�i pede-rastijas akti pieaugu�am pasīvam partnerim parasti neatstāj nekādas morfoloģiskas pārmaiņas tūpļa apvidū. Aktīvajam partnerim, kas sistemātiski nodarbojas ar pederastiju, parasti nerodas pārmaiņas dzimumloceklī.

Ierastās pasīvās pederastijas pazīmes ir piltuvveida tūpļa apvidus padziļinā�anās; tūpļa sfinktera pavājinā�anās un nereti anālās atveres pavēr�anās, starveida kroku izlīdzinā�anās, taisnās zarnas gļotādas krokojuma palielinā�anās un tās gala daļas sabiezē�anās; it kā valnī�a veido�anās anālās atveres apvidū; hroniska iekaisuma ra�anās taisnās zarnas gļotādā, kas kļūst tum�i sarkana vai zilgana; plīsumu, �ūlu un rētu veido�anās anālās atveres apvidū. Pasīvās pederastijas pazīmes labāk redzamas personām, kas ar to nodarbojas no jaunības.

Da�reiz organisma uzbūves īpatnības, vecuma pārmaiņas un slimības kļūdaini novērtē kā pasīvās pederastijas pazīmes. Piemēram, bērniem anālās atveres gļotādas plīsumi var rasties kā komplikācija pēc tārpu (spalī�u) invāzijas un arī aizcietējumu gadījumos. Nereti sfinktera atonija vērojama mazā iegurņa slimību un kaheksijas gadījumos, kā arī vecumā.

Pasīvā partnera taisnajā zarnā bez bojājumiem atrodamas sēkla, sifilisa vai gonorejas pazīmes, kā arī vielas, ar ko iezie� anālo atveri (vazelīns, eļļa). Aktīvajam partnerim uz dzimumlocekļa atrodami nobrāzumi un asinsizplūdumi, priek�ādas saitītes ieplēsumi un plīsumi. Uz dzimumlocekļa un simfīzes ādas, kā arī uz apģērba nereti konstatējami izkārnījumi un citas grupas asinis.

Netiklas darbības. Netiklas darbības ir fiziskas darbības, kas nav ne normāls dzimumakts, ne perversitātes. Netiklas darbības nodara, pieskaroties ar rokām vai dzimumlocekli dzimumorgāniem, ber�ot dzimumlocekli pret aug�stilbu u. c.

Cietu�ie var būt abu dzimumu personas, kas nav sasniegu�as 16 gadu vecumu. Aptaujājot �īs personas, jābūt ļoti uzmanīgiem, tāpēc ka bērnus var viegli iespaidot. Parasti tiesu medicīnas ekspertīzi izdara meitenēm.

Netiklas darbības pazīmes ir izolēti bojājumi uz ķermeņa un pa daļai dzimumorgānu apvidū. Asinsizplūdumus un nobrāzumus var atrast uz simfīzes, uz aug�stilbu un lielo kaunuma lūpu ādas. Uz mazajām kaunuma lūpām nereti ir redzams apsārtums, pietū-kums, nobrāzumi un asinsizplūdumi. Mazo kaunuma lūpu gļotādā pie ieejas makstī un uretras apvidū var būt redzamas plaisas, atrodami līnijveida nobrāzumi un ieplēsumi. Nereti jaunavības plēvē ir konstatējamas ieplēsumu pēdas, bet tās audos var būt atrodami asinsizplūdumi.

Iekaisumu pazīmes sievie�u dzimumorgānu apvidū un gļotaini vai strutaini izdalījumi no dzimumorgāniem jānovērtē uzmanīgi tāpēc, ka tie var rasties no netīrības, tārpu invāzijas vai

onānisma. Nopietns netiklu darbību pierādījums ir inficē�ana ar venērisku slimību, kā arī spermas atra�ana uz aplūkojamās personas apģērba.

Inficē�ana ar venērisku slimību. Inficē�ana ar venērisku slimību ir noziegums pret cilvēka veselību, tāpēc likums par to paredz sodu. Vainīgo sauc pie kriminālatbildības tikai tādā gadījumā, ja viņ� ir zinājis par savu slimību. Inficē�ana iespējama brīvprātīga dzimumakta un dzimumnozieguma gadījumos, kā arī bez dzimumakta (tā saucamā sadzīves inficē�anās).

Tiesu medicīnas ekspertīzi izdara komisija, piedaloties ārstam venerologam, dermatologam, urologam un ginekologam atkarībā no izmeklējamās personas dzimuma un venēriskās slimības.

Inficē�anās avota noskaidro�anai nepiecie�ams aplūkot visus aizdomās turētos. Gadījumos, kad venēriskās slimības stadijas partneriem ir da�ādas, atrast inficē�anās avotu nav sevi�ķi grūti. Daudz grūtāk, bet da�reiz arī neiespējami ir izlemt �o jautājumu tādā gadījumā, ja abiem partneriem ir viena un tā pati slimības stadija.

Medicīnisko tiesekspertīzi apstrīdamas paternitātes, materni-tātes un bērnu apmaiņas lietās līdz 1968. g. izdarīja reti, tāpēc ka mūsu likumdo�ana neparedzēja vajadzību juridiski noteikt tēvu bērniem, kas dzimu�i ārlaulībā. Laulībā dzimu�u bērnu apstrīdamas paternitātes gadījumi bija juridiska kazuistika. Tāpat reti radās nepiecie�amība izdarīt medicīnisko tiesekspertīzi apstrīdamas maternitātes gadījumos, kad tika ierosināta tiesā lieta par varbūtēju bērnu apmaiņu dzemdību namos.

Jaunais likums par laulību un ģimeni, kas izdots 1968. gadā, deva iespēju noteikt paternitāti bērniem, kas dzimu�i ārlaulībā, tiesas ceļā. Noteikt paternitāti iespējams tādos gadījumos, kad bērna tēvam un mātei biju�as ģimenes attiecības, kas netika reģistrētas dzimtsarakstu birojā. Paternitātes lietās, iz�ķirot strīdus pēc būtības, tiesa ņem vērā Likumdo�anas pamatu par laulību un ģimeni 16. pantā minētos apstākļus: bērna māte un atbildētājs dzīvoju�i kopā un tiem bijusi kopīga saimniecība pirms bērna piedzim�anas; kopīga bērna audzinā�ana un uzturē�ana ir pierādījums, kas neapstrīdami apstiprina paternitāti.

Pa�laik paternitātes noteik�anas lietās tiesas nereti izmanto eksperta atzinumus. Visbie�āk medicīnisko tiesekspertīzi nosaka, lai noskaidrotu, vai bērns varēja vai nevarēja rasties no var-

būtējā tēva, ņemot vērā asinsgrupas faktoru izmeklē�anas datus (asins ekspertīzi).

Bez tam �ajās tiesu lietās var izdarīt medicīnisko tieseksper-tīzi, lai noteiktu atbildētāja vairo�anās spējas, ja tas aizbildinās ar to, ka viņam bērnu nevar būt. Da�reiz nepiecie�ams noteikt grūtniecības un apaugļo�anās laiku, kad varbūtējais tēvs �ajā laikā atradies citā vietā.

Labi zināms, ka bērni līdzīgi vecākiem, ka bērniem no vecākiem iedzimst daudzas pazīmes, to skaitā ārējā līdzība. Tiesu medicīnā vairākkārtīgi mēģināja izmantot vecāku un bērnu līdzību apstrīdamas paternitātes, maternitātes un bērnu apmaiņas lietu ekspertīzē. Tomēr vairākums iedzimto cilvēka pazīmju veido�anās mehānisms nav pietiekami labi izpētīts. Stingra zinātniskā pamatojuma trūkums, grūtības un subjektīvisms, novērtējot virkni cilvēka ārējo pazīmju līdzību, nereti bija nepareizu secinājumu iemesls. Tāpēc tika nolemts atteikties izmantot ārējās līdzības pazīmes, izlemjot jautājumu par bērna ra�anos no konkrētajiem vecākiem.

Tajā pa�ā laikā jau drīz pēc asins grupu atklā�anas tika noskaidrots, ka bērna asins grupu faktori ir stingri noteiktā atkarībā no vecāku asins grupas specifiskuma. Pa�laik asins grupu faktoru iedzimtības likumi labi izpētīti un �ie likumi ieguvu�i pilnīgu ģenētisku pamatojumu, tāpēc tos var izmantot medicīniskā tiesekspertīzē. Sos likumus var izmantot vēl arī tāpēc, ka asins grupu antigēnus viegli noteikt, to noteik�anas metodes ir loti objektīvas, tie ir, jau bērnam piedzimstot, un kvalitatīvi nemainās visā dzīves laikā.

Da�ādu izoseroloģisko sistēmu antigēnu (faktoru), serumu un izofermentu grupu iedzimtības likumi noris pēc viena tipa, kaut gan ir arī da�as at�ķirības. Parasti antigēna veido�anās notiek viena gēna ietekmē.

Pastāv doma, ka ABO izoseroloģiskās sistēmas grupu antigēnu veido�anās cilvēkam notiek triju gēnu pāru ietekmē, kas atrodas noteiktās hromosomu vietās (lokusos). Rodoties dzimum-�ūnām, tajās nokļūst tikai viens no diviem pāru gēniem. A un B dominantie gēni nodro�ina A un B antigēnu ra�anos, bet rece-sīvais 0 gēns � antigēna 0 (H) ra�anos. Tādējādi bērna asinsgrupa rodas divu allelomorfo gēnu ietekmē. Viens no tiem rodas no tēva, bet otrs � no mātes. Gadījumos, kad abi gēni ir identiski, bērnam rodas homozigotu genotips, bet, ja nav � tad heterozigotu genotips. Bērna asins grupa (fenotips) atkarīga no ta, kādi dominanti gēni ir viņa genotipā. Tajos gadījumos, kad ir dominantie gēni, recesīvie gēni nerodas. Piemēram, A(II) asins grupa rodas, kad ir homozigotu genotips AA un heterozigotu

tips AO; 0(1) asins grupa rodas tikai tad, kad abi gēni genotipā ir recesīvi � 00.

No �iem priek�statiem, kas pamatojas uz genotipu likumiem, izriet ABO asins grupu iedzimtības noteikumi: 1) bērna asinīs nevar būt A un B antigēnu, ja to nav abiem vecākiem; 2) vecāku antigēni A un B var nebūt bērnam, tāpēc kā vecākiem, kuriem ir A(II) vai B (III) asins grupa, var būt heterozigotu genotips AO un B0 un bērns ar dzimum�ūnu var saņemt recesīvo 0 gēnu;

3) laulībā, kurā vienam no vecākiem ir 0(1) asins grupa, nevar dzimt bērni ar AB(IV) asins grupu, tāpēc ka no otra vecāka bērnam var iedzimt tikai viens A vai B gēns; 4) laulībā, kurā vienam vai abiem vecākiem ir AB (IV) grupa, nevar būt bērni ar 0(1) grupu, tāpēc ka tēvam vai mātei ar AB(IV) grupu ir AB genotips un bērnam noteikti iedzimst viens no diviem gēniem.

Iedzimst arī antigēna A varianti (Ai un A₂). Ir izstrādāta asins grupu iedzimtības teorija, kas pamatojas uz �etriem gēnu pāriem: Ai, A₂, B un 0. Jāņem vērā, ka A₂ gēns ir recesīvs salīdzinājumā ar Ai, bet dominants salīdzinājums ar 0. Pamatojoties uz �o teoriju, izstrādāta grupu antigēnu iedzimtības tabula, ko lieto tiesu medicīnas ekspertīzē (5. tabula).

Nedaudz vēlāk tika izstrādāti citu izoseroloģisko sistēmu iedzimtības noteikumi. Sie antigēni parasti ir dominanti. Kā piemēru var minēt MN antigēnu iedzimtības noteikumos (6. tabula). Pēc �iem pa�iem likumiem iedzimst cilvēka seruma un fermentu sistēmas (7. tabula).

Literatūra aprakstīti atsevi�ķi gadījumi, kad novērota novirze no iepriek� minētajām iedzimtības shēmām. �os gadījumus izskaidro ar metodiskām kļūdām, kas rodas, nosakot asins faktorus, kā arī ar to, ka da�i faktori ir vāji izteikti, it sevi�ķi agrīnā bērna vecumā un arī tādos gadījumos, kad juridiskais bērna tēvs ir ap�aubāms faktiskais tēvs utt. Pieļaujama arī varbūtība, ka ir

5. tabulaABO izoseroloģiskās sistēmas antigēnu iedzimtība

.

da�as objektīvas likumsakarības, kas nosaka novirzi no vispārējām iedzimtības shēmām. �īs novirzes ir ļoti retas, un tām nav lielas praktiskas nozīmes. Speciālisti attiecīgo materiālu var atrast A. Tumanova un V. Tomiļina grāmatā �Cilvēka asins izo-antigēnu un fermentu iedzimtības polimorfisms normā un patoloģijā� (1969).

Asins ņem�ana personām, kuras nosūta uz ekspertīzi. Pēc tiesas lēmuma atbildētāju (varbūtējo tēvu), māti un bērnu nosūta uz tiesmedicīnisko laboratoriju, lai no viņiem paņemtu asinis. Vēlams ņemt asinis vienā laikā no visām personām, ko nosūta uz ekspertīzi. Vispirms jāpārbauda �o personu personība, apskatot dokumentus, kuros ir fotogrāfija. Speciālā �urnālā jāieraksta �ādas ziņas: atbildētāja, mātes un bērna uzvārds, vārds, tēva vārds, vecums un dzīves vietas adrese.

Asinis ņem no pirksta ar adatas dūrienu 1 �1,5 ml (maziem bērniem no papē�a), ielej tās sterilos stobriņos ar attiecīgiem uzrakstiem un ieliek līdz nākamās dienas rītam ledusskapi +4� -f 10 �C temperatūrā.

Asins izmeklē�ana. Katru asins paraugu rūpīgi vairakkart izmeklē, nosakot grupas specifiskumu pēc asins izoseroloģiskām, seruma un fermentu sistēmām. Lietoto asins sistēmu skaitu nosaka laboratorijas rīcībā eso�ie attiecīgie standarta serumi un eksperta kvalifikācija. Katrā ziņā jāizmeklē �ādi izoseroloģisko sistēmu antigēni: ABO, MN, P un Rh. Nosaka arī haptoglobīna un gammaglobulīna (Hp un Gm) serumu grupas. Pārejās sistēmas pagaidām nosaka tikai epizodiski da�ās laboratorijās, tāpēc ka nav nepiecie�amo standarta serumu un reaktīvu.

Iegūto rezultātu analizē un atzinuma uzrakstī�ana. Pēc visu nepiecie�amo laboratorisko izmeklējumu izdarī�anas tiesu medicīnas eksperts, izmantojot attiecīgos materiālus (tabulas) un izdarot iegūto datu analīzi, nonāk pie ekspertīzes galvenā jautājuma

izlem�anas: vai bērns varēja vai nevarēja rasties no varbūtējā tēva vai mātes.

Sakarā ar to, ka ekspertīze pamatojas uz asins grupas un nevis individuālo faktoru noteik�anas, kategorisku atzinumu var izdarīt tikai tādos gadījumos, kad var izslēgt varbūtējo tēvu (māti). �ādu atzinumu izdara tad, kad bērna asins grupas īpa�ības pēc iedzimtības likumiem no attiecīgā tēva (mātes) nevar būt tādas, kādas tās ir īstenībā. Ja asins grupu faktoru iedzimtības likumi nenoliedz bērna ra�anos no varbūtējā tēva vai mātes, tad kategorisku atzinumu par �ādu iespējamību nevar dot, tāpēc ka bērns var rasties arī no citas personas ar analoģisku asins grupu. �ādā gadījumā jautājums par apstrīdamu paternitāti (ma-ternitāti) nevar tikt izlemts un eksperts nonāk pie secinājuma, ka izdarītā ekspertīze nevar noliegt bērna ra�anos no varbūtējā tēva (mātes). Acīmredzot nepareizi uzrādīto tēvu (mā�u) izslēg�anas procents būtu augstāks, ja ekspertīzē tiktu izmantotas vairākas asins grupu specifiskās īpa�ības.

Ekspertīzes noteik�anas iemesli. Tiesmedicīnisko vecuma noteik�anas ekspertīzi izdara tikai pēc tiesu un izmeklē�anas orgānu lēmuma. Gadījumos, kad pēc dzimtsarakstu orgānu pieprasījuma nepiecie�ams noteikt cilvēka vecumu, to izdara speciālas vietējo varas orgānu komisijas, kuru sastāvā noteikti jābūt ārstam.

Saskaņā ar LPSR KPK 59. pantu apsūdzētā, aizdomās turētā vai cietu�ā vecuma noteik�anas ekspertīze ir obligāta tādos gadījumos, kad vecumam ir nozīme lietā, bet nav dokumentu, kas to apliecinātu. Vecuma ekspertīzi var izdarīt jebkurā izmeklējamās personas vecumā, bet bie�āk jānosaka �ādi vecumi: 14, 16, 18, 55 un 60 gadi. To nosaka da�i apstākļi. Piemēram, personas, kas nav sasniegu�as 14 gadu vecumu, nevar saukt pie kriminālatbildības. Padomju Savienības pilsoņi 16 gadu vecumā saņem pasi, bet da�ās savienotajās republikās �ādā vecumā atļauts precēties.

18 gadu vecumā iestājas visu Padomju Savienības pilsoņu pilngadība un tiesiskā rīcības spēja; astoņpadsmitgadīgu jaunieti iesauc Padomju Armijā. Personas, kas nav sasniegu�as 18 gadu vecuma, nevar sodīt, piemēram, ar brīvības atņem�anu uz laiku, kas ilgāks par 10 gadiem, ar nāves sodu, kā arī �īs personas nevar atbildēt par kara noziegumiem. Sievietēm 55 un vīrie�iem 60 gadu vecumā sākas pensijas vecums. Iespējama tiesu medicīnas ekspertīzes noteik�ana, lai konstatētu vecumu krimināllietās, kas saistītas ar nelikumīgu priek�laicīgu pensiju saņem�anu.

Vecuma ekspertīzes iespējas. Dzīvu personu vecuma noteik�anu izdara, pamatojoties uz organisma attīstības un involūcijas ārējo izpausmju pētī�anu, kas saistītas ar noteiktiem dzīves gadiem.

Nosaka ādas, it īpa�i sejas ādas stāvokli un pārmaiņas tajā, sekundāro dzimumpazīmju attīstību, zobu stāvokli un nodiluma pakāpi utt.

Atkarībā no izmeklējamās personas vecuma iepriek� minētajām pazīmēm ekspertīzē ir da�āda nozīme. Organisma aug�anas p'eriodā liela nozīme ir antropometrisko rādītāju noteik�anai un to salīdzinā�anai ar tabulām, sekundāro dzimumpazīmju attīstībai un piena zobiem. Vēlākos dzīves periodos �īm pazīmēm vairs nav tik lielas nozīmes, toties palielinās zobu nodiluma, ādas vītuma un matu pārmaiņu (nosirmo�anas, plikpaurības) nozīme.

Vecuma precizē�anai obligāti jāizdara skeleta rentgenogra-fiskā izmeklē�ana. Visbie�āk rentgenoloģiski jāizmeklē plaukstas, apak�delma, pēdas un apak�stilba kauli un locītavas. Vecuma rentgenoloģiskā diagnosticē�ana ir visefektīvākā organisma aug�anas un diferencē�anās periodā.

Vecuma noteik�anu izdara ne tikai dzīvām personām, bet arī līķiem, ja miru�ā personība nav zināma. Sakarā ar līķa ārējā izskata pēcnāves pārmaiņām, pū�anu un skeletizē�anos rentgeno-loģiskai izmeklē�anai �ādos gadījumos ir svarīga nozīme. Ja vēl nesen skeletizēta līķa vecumu noteica galvenokārt pēc galvaskausa �uvju un zobu stāvokja, tad pa�laik mūsu zemes zinātnieki ir izstrādāju�i histostrukturālas un rentgenoloģiskas metodes, kas dod iespēju noteikt vecumu pat pēc da�iem skeleta kauliem (J. Gladi�evs, 1966; T. Ku�akovs, 1969; I.-V. Nainis, 1968; Z. Lap-tevs, 1971 u. c.).

Vecuma pamatperiodi cilvēka dzīvē ir vairāki: bērnība (līdz 14 gadiem), agra jaunība (no 14 līdz 20 gadiem), jaunības gadi (no 21 līdz 30 gadiem), brieduma gadi (no 31 līdz 45 gadiem), pusmū�a gadi (no 46 līdz 59 gadiem), padzīvoju�o gadi (no 60 līdz 74 gadiem) un vecums (75 gadi un vairāk). Minēto vecuma grupu robe�as ir diezgan nosacītas un individuālas. Viens periods pāriet nākamajā periodā pakāpeniski bez krasas robe�as.

Cilvēka attīstību un noveco�anos ietekmē daudzi endogēni faktori, kas maina ārējo izskatu un apgrūtina vecuma noteik�anu: nelabvēlīgi dzīves apstākli, darba īpatnības, profesionālais kaitīgums, slimības un kaitīgi paradumi (alkoholisms, narkomānija). Noteiktā bioloģiskā vecuma neatbilstība īstajam vecumam var būt saistīta arī ar da�ādiem endokrīniem traucējumiem.

Pēdējos 10�15 gados bērnu un pusaud�u vecuma noteik�anu apgrūtina akcelerācija. Dzīves apstākļu un uztura uzlabo�anās, kā arī citu faktoru iedarbības dēļ stipri palielinājies jauno cilvēku vidējais garums, uzlabojusies to fiziskā attīstība, kā arī paātrinājusies dzimumgatavības iestā�anās. Sakarā ar to, ka par 1�2 gadiem paātrinājusies skeleta pārkaulo�anās, pa�laik meiteņu aug�ana

nereti izbeidzas 16�17 gadu vecumā, bet jaunie�u � 18�19 gadu vecumā. �I iemesla dēļ da�ādas vecuma noteik�anas tabulas, kas izstrādātas pēdējā desmitgadē, jānovērtē kritiski.

Ekspertīzes izdarī�anas metode. Ekspertīzi sāk ar izmeklējamās personas personības noteik�anu un iztauju. Noskaidro pārciestās slimības, attīstības un dzimumgatavības īpatnības, dzīves apstākļus agrāk un tagad, mācību un darba apstākļus, profesionālo kaitīgumu un kaitīgos paradumus.

Pēc tam izdara kailas izmeklējamās personas antropometriskos mērījumus un ķermeņa apskati. Izmērī augumu un krū�kurvja apkārtmēru, roku un kāju garumu, aug�delmu un aug�stilbu apkārtmērus, nosaka galvas izmērus (apkārtmēru, �ķērsdiametru, garenisko un vertikālo diametru). Sievietēm ar iegurņa mēru nosaka iegurņa izmērus: attālumu starp zarnkaula �ķautnēm un smailēm, starp grozītājiem un ārējo konjugātu.

Apskatē konstatējams matu biezums uz galvas, sirmie mati un to daudzums, kā arī apskatāmās bārdas un ūsu īpatnības. Seja jāpētī sevi�ķi rūpīgi tāpēc, ka tā vispilnīgāk atspoguļo vecuma pārmaiņas. Jāpievēr� uzmanība ādas krāsai un tās elasticitātei, sīki jāapraksta grumbas, uzrādot to lokalizāciju. Pirms apskates no sejas notīra kosmētiskos līdzekļus.

Zobus ieteicams aplūkot kopā ar stomatologu, lai precīzāk noteiktu to nodiluma pakāpi. Apraksta piena, pastāvīgos un gudrības zobus.

Jānosaka apmatojuma pakāpe padusēs. Sievietēm sīki jāapraksta piena dziedzeru stāvoklis: to lielums, konsistence, krūts zirnī�a joslas pigmentācija, krūts zirnī�a lielums, kā arī grūtniecības rētas. Pēc tam jāapskata apmatojums uz kaunuma paugura un jānosaka dzimumorgānu attīstības pakāpe. Pēdējai var būt nozīme vecuma diagnostikā bērnībā un pusaud�u vecumā.

Tālāk minētas pazīmes, kas palīdz precizēt vecumu.

8. tabulaPasflvīgo zobu iznīk�anas laiks (gados)

Nosakot vecumu bērnu un pusaud�u periodā, liela nozīme ir antropometriskiem datiem, zobu parādī�anās laikam un to maiņai, kā arī sekundāro dzimumpazīmju attīstībai. Divu gadu vecumā bērnam parasti ir 20 zobu, no 6�7 gadiem piena zobi sāk izkrist un� tos nomaina pastāvīgie. Pastāvīgo zobu iznāk�anas laiks dots 8. tabulā.

14 gadi. �īs grupas pārstāvju augums parasti ir no 150 līdz 165 cm. Meitenēm ir novērojama sekundāro dzimumpazīmju krasa variē�ana � no in-fantilitātes līdz dzimumgatavības sasnieg�anai. Vidēji ir mērena sekundāro dzimumpazīmju attīstība:

menstruācija, kaunuma lielo lūpu mērena pigmentācija, mērens kaunuma paugura un padusbedrī�u apmatojums, piena dziedzeru attīstības sākums, krūts zirnī�a joslas rozā krāsā, krūts zirnī�a nepilnīga izveido�anās. Ir bērni�ķīgs intelekts un atpalicība fiziskā attīstībā. Caurmērā zēniem ārējie dzimumorgāni ir labi attīstīti. Rodas apmatojums uz kaunuma paugura. Kā zēniem, tā meitenēm ir 28 pastāvīgi zobi.

16 gadi. Augums vidēji 160 cm. Vairums meiteņu sasniedz dzimumgatavību. Zēniem parādās ūsu un bārdas pūkmati, ir labi attīstīts apmatojums uz kaunuma paugura, padusēs sāk augt mati. Parādās krūts zirnī�a joslas pigmentācija, notiek balss �lūzums�, kā arī sākas pollūcijas.

18�20 gadi. Augums individuāli variē. Meitenes ar retiem izņēmumiem sasniedz tādu attīstību, kāda ir raksturīga pieaugu�am organismam. Jaunie�u ķermeņa uzbūve, sasniedzot 20 gadu vecumu, iegūst vīrie�iem raksturīgas iezīmes: labi attīstīti pūkmati, var būt pat pilnīgi attīstīti ūsu, bet pēc tam arī bārdas mati. Labi attīstīts apmatojums uz kaunuma paugura un padusēs. Sāk parādīties gudrības zobi. Zobu emaljas nodiluma vēl nav.

30�40 gadi. Sāk izzust sejas ādas rozā nokrāsa, sejas āda kļūst dzeltenīga. Labi saredzams priek�zobu un dzerokļu emaljas nodilums. 40 gadu vecumā atsedzas dentīns uz zobu ko�anas virsmām. Zobi kļūst dzeltenīgi, rodas ķīļveida defekti zobu kakliņos. Sākas matu nosirmo�ana, parasti no deniņiem, it īpa�i brūnētiem.

50 gadi un vairāk. Sejas āda nereti kļūst pelēcīga, zemes krāsā, grumbas sejā labi saredzamas. Grumbas parādās uz kakla un virslūpas. Nosirmo�anas un plikpaurības ra�anās laiks ir ļoti individuāls. Nosirmo�anu konstatē lielākam vairumam aplūkoto. Sievietēm apmēram 50 gadu vecumā iestājas klimaktēriskais periods. 60 gadu vecumā plaukstu dorsālās virsas āda pārragojas un kļūst pigmentēta. Āda, saņemta krokā, ļoti lēni izlīdzinās. Nereti konstatējama apduļķo�anās radzenes perifērijā, kā arī zobu nodilums un izkri�ana. Padzīvoju�ām un vecām sievietēm bie�i aug ūsas un bārda. Spilgtas pārmaiņas notiek arī ārējos dzimumorgānos.

Plaukstas un apak�delma distālo daļu kaulu sinosto�u ra�anās laiks9. tabula

Bērniem un pusaud�iem, precizējot vecumu rentgenoloģiski, par nodzīvoto gadu skaita noteik�anas orientieriem var noderēt pārkau-lo�anās kodoli un sinostozes. Vecākiem cilvēkiem vecuma precizē�anai lieto kā destrukcijas perēkļus kaulos, tā arī papildu izaugumus (radziņus) un papildu kauliņus. Rentgenoloģiskā vecuma noteik�anas metode ir precīzāka nekā antropometriskā un apraksto�ā metode, tāpēc ka dzīves apstākļi un eksogēnā iedarbība uz organismu daudz vairāk iespaido cilvēka ārieni nekā tā kaulu uzbūvi.

Rentgenogrammās redzamās pārmaiņas kaulos tiesu mediķiem jāpētī kopā ar pieredzēju�u rentgenologu. Iegūtos datus jāsalīdzina ar izstrādātajām tabulām. 9. tabulā, ko izstrādājis S. Burovs (1972), parādīts plaukstas un apak�delma distālo daļu kaulu sinosto�u ra�anās laiks.

Vecuma noteik�anas ekspertīzes atzinumu raksta pēc parastās shēmas. Tas noteikti jāilustrē ar aplūkojamās personas sejas fotogrāfijām un rentgenuzņēmumiem.

Vecuma noteik�ana ir viens no tiesu medicīnas ekspertīzes sare�ģītākajiem veidiem. Atbildēt uz izmeklē�anas jautājumiem var tikai tad, ja ņem vērā vairākas pazīmes un aplūkojamais ir vispusīgi izmeklēts. Sakarā ar to, ka �īs pazīmes ir ļoti mainīgas, vecumu var noteikt tikai aptuveni: bērniem un pusaud�iem ar precizitāti līdz 1�2 gadiem, jaunie�iem � 2�3 gadiem, bet vecākiem cilvēkiem � 5�10 gadiem.

Personu medicīnisko aplūko�anu, uz kurām krīt aizdomas, ka tās atrodas reibuma stāvoklī, reglamentē PSRS veselības aizsardzības ministra 1954. g. 22. XI pavēle Nr. 523. �ī pavēle paredz, ka aplūko�anu pēc administratīvo, izmeklē�anas un tiesas orgānu nosūtījuma izdara ārsti psihiatri vai neiropatologi, bet, ja �o speciālistu nav, tad citu specialitā�u ārsti. Visbie�āk aplūko�anu izdara ārstniecisko iestā�u de�ūrārsti.

Visbie�āk ekspertīzes izdarī�anas motīvs ir nepiecie�amība apstiprināt vai noliegt alkohola intoksikāciju personām, kas izpilda dienesta pienākumus vai izdarīju�as likumpārkāpumu.

Mūsu likumi paredz, ka persona, kas izdarījusi noziegumu alkohola intoksikācijas stāvokli, ne tikai netiek atbrīvota no kriminālatbildības, bet vairākumā gadījumu tām paredzēts pat bargāks sods. Piemēram, noteikts bargāks sods vadītājam par automa�īnas vadī�anu reibuma stāvoklī.

Vairākās kapitālistiskās zemēs likums atļauj autotransporta vadī�anu personām, kas lietoju�as alkoholiskus dzērienus. Piemēram,

�veicē un Austrijā pieļaujamā alkohola koncentrācija vadītāju asinīs ir 0,8%o, VFR � 1 >3%₀, bet Anglijā vispār nav likuma, kas noteiktu �ādu robe�u. Padomju Savienībā netiek pieļauta pat minimāla alkohola daudzuma lieto�ana personām, kas atrodas pie stūres, tāpēc ka jau sen ir pierādīts, ka viegla reibuma pakāpe, vadot automa�īnu, nav mazāk bīstama kā vidēja un smaga reibuma pakāpe.

Alkohola reibuma ekspertīzei ir �ādi pamatetapi: 1) iepazī�anās ar iepriek�ējām ziņām par lietas apstākļiem, 2) izmeklējamā aptauja, 3) iepriek�ējas raudzes alkohola konstatē�anai, 4) izmeklējamās personas objektīva izmeklē�ana, 5) atzinuma uzrakstī�ana.

Iepazī�anās ar iepriek�ējām ziņām. Jāņem vērā tikai oficiāli avoti (dokumenti, amatpersonu ziņojums). Visbie�āk ārstam lietas apstākļus paziņo persona, kas nogādā izmeklējamo uz ekspertīzi. Jānoskaidro izdarītā pārkāpuma īpatnības un laiks, sakarā ar ko izmeklējamais nosūtīts pie ārsta, uz kādu pazīmju pamata radu�ās aizdomas par reibuma stāvokli, kā arī, kādā laika periodā pirms izmeklē�anas attiecīgā persona nav lietojusi alkoholiskus dzērienus. Jāprecizē viņa darbība pēdējās stundās un ziņas par lietotajiem alkoholiskiem dzērieniem (kad, kādus tie�i, cik daudz).

Izmeklējamā aptauja. Savācot anamnēzi, jānoskaidro: vai izmeklējamais ir vai nav lietojis alkoholiskus dzērienus un, ja ir lietojis, tad, kādu dzērienu un cik daudz, tā lieto�anas laiks un ilgums; uzkodu daudzums un to īpatnības, lieto�anas laiks; bezalkoholisku dzērienu lieto�ana; pieradums pie alkohola; ko darījis pēdējās 10�12 st. (fizisks darbs, miegs utt.); vai jūtams alkohola reibums un kādas ir sūdzības par veselības stāvokli izmeklē�anas laikā; vai ir alkohola smaka no izmeklējamā mutes.

Iepriek�ējas raudzes alkohola n o t e i k � a n a i. Pēc izmeklējamā aptaujas izdara vienu no vienkār�ākajiem mēģinājumiem, kas palīdz noteikt alkoholu organismā.

Raudze ar kālija permanganātu (pēc A. Rapoporta) pamatojas uz alkohola oksidē�anos sērskābes klātienē. Vienlaicīgi notiek kālija permanganāta reducē�anās un atkrāso�anās. Lai izdarītu raudzi, vajadzīgs 0,5% kālija permanganāta �ķīdums, ķīmiski tīra koncentrēta sērskābe, stikla stobriņi un saliektas stikla caurulītes (10 un 15 cm garas, 0,4�0,6 cm diametrā).

Raudzi izdara �ādi: stobriņā ielej apmēram 2 ml destilēta ūdens un līdz tā dibenam ievieto stikla caurulīti. Izmeklējamai personai iesaka izskalot muti un caurulītes brīvajā galā 15�30 s pūst izelpojamo gaisu. Jāseko, lai izelpa būtu dziļa, tāpēc ka īsas un ātras izelpas un ieelpas laikā caur caurulīti tiek izpūsts mutes dobuma gaiss, kurā var nebūt alkohols. Lai stobriņā kopā ar gaisu neiekļūtu uztura gabali un siekalas, caurulītē var iebāzt nelielu vates piciņu.

Alkohols, kas ir izelpojamā gaisā, iz�ķīst destilētajā ūdenī, kas atrodas stobriņā. Pēc tam 1 ml �ī ūdens ielej otrā stobriņā, bet atliku�o ūdeni var vajadzības gadījumā izmantot eksperimenta atkārto�anai. Tre�ajā (kontroles) stobriņā ielej 1 ml destilēta ūdens. Otrā un tre�ā stobriņa saturam uzmanīgi piepilina 20 pilienus sērskābes un 1 vai 2 pilienus 0,5% kālija permanganāta �ķīduma. Izmeklējamā �ķīduma atkrāso�anās pirmajās minūtēs norāda uz alkohola klātieni. Sājā pa�ā laikā kontroles stobriņā �ķidrums saglabā rozā nokrāsu.

Raudze nav tikai etilspirtam specifiska, jo pozitīvu rezultātu var dot arī metilspirts, ēteris, acetons, aldehīdi, sērūdeņradis un benzīns. Tomēr �im apstāklim nav lielas praktiskas nozīmes, un tas nemazina �īs raudzes vērtību.

Raudzi ar kālija bihromātu (pēc S. Arhangelovas) izdara tie�i tāpat, kā iepriek� norādīts. Tikai kālija permanganāta �ķīduma vietā lieto 0,3% kālija bihromātu. Alkohola ietekmē notiek kālija bihromāta reducē�anās par hroma oksīdu. �ķīduma dzeltenā krāsa pārvēr�as zaļā.

Raudze ar indikatora caurulītēm (pēc L. Mohova un I. Sinka-renko). Ieelpojamā gaisā alkoholu vienkār�āk konstatēt ar speciālām indikatora caurulītēm (83. att.). So caurulī�u reaģents sastāv no ķīmiski inertā silikagela, kas impregnēts ar hroma anhidrīda �ķīdumu sērskābē. Gadījumos, kad uz reaģentu iedarbojas etilspirta tvaiki, oran�ā krāsa pārvēr�as zaļā. Reaģenta krāsa mainās tāpēc, ka notiek alkohola oksidē�anās un hroma jonu reducē�anās. Ilgsto�i uzglabājot, caurulītes var bojāties, tāpēc pirms to lieto�anas viena vai divas caurulītes no katras partijas jāpārbauda.

Izdarot raudzi, caurulītes galus iezāģē, nolau� un noslauka marlē, lai atbrīvotu no sīkām stikla drumstalām. Caurulītes garāko galu, skaitot no sa�aurinājuma, iesaka paņemt mutē un stipri pūst tai cauri izelpojamo gaisu 20�25 s ilgi. Pū�anas stiprumu kontrolē ar sveces vai sērkociņa liesmu vai ar plānu gumijas baloniņu (bērnu gaisa balona tips). Gaisa strūklu, kas nāk no caurulītes, var arī vērst pret ūdenī samitrinātu eksperta plaukstas dorsālo virsu un sajust ādas atvēsinājumu.

Indikatoru caurulītes at�ķiras no citām raudzēm ar lielāku speci-fiskumu un ar to, ka nevajag manipulēt ar reaktīviem ekspertīzes izdarī�anas laikā. Tomēr arī caurulītes nav pilnīgi specifiskas alkoholam. Pozitīvs rezultāts novērojams, iedarbojoties arī ar metil-spirta, ētera, acetona un aldehīdu tvaikiem. Sērūdeņradis dod pozitīvu rezultātu tikai lielās koncentrācijās. Benzīna, toluola, benzola, fenola, tetrahloroglekļa, terpentīna, etiķskābes, dihloretāna un kampara tvaiki nokrāso reaģentu melnā vai tum�i brūnā krāsā. Hloroforma, petrolejas, etilēnglikola, validola, mentola, piridīna un kodīgā sārma tvaiki, kā arī amonjaks, oglekļa monoksīds un siekalas nemaina reaģenta oran�o krāsu.

Iepriek�ējo raud�u rezultātu novērtē�anai jāzina iespējamais alkohola konstatē�anas laiks izelpojamā gaisā. Tas ir atkarīgs galvenokārt no iedzertā alkohola daudzuma. Ir zināms, ka organismā 1 stundā noārdās un tiek izvadīts no organisma vidēji 7�10 ml absolūtā spirta, t. i., 20�25 ml 40% degvīna. Hroniska dzērāja organismā alkohola sadeg�ana notiek ātrāk, bet ne ātrāk par ^l/₃. Alkohola sadeg�ana fiziskas slodzes laikā konstatējama ātrāk, bet miegā � lēnāk. Nozīme ir ari citiem apstākļiem.

Pēc L. Mohova un 1. Sinkarenko datiem, izelpojamā gaisā alkoholu var atrast jau 10�15 min pēc tā iedzer�anas. Gadījumos, kad izmeklējamais izdzēris 50 ml degvīna (40%), pozitīvs rezultāts vērojams 1 �1,5 st., 100 ml � 3�3,5 st., 200 ml � 6�6,5 st., 250 ml � 8�9 st., 500 ml � 15�18 st. Ja ir izdzerts 500 ml �iguļu alus, tad mēģinājuma rezultāts var būt negatīvs. Lielāks daudzums vai tāds pats daudzums stiprāka alus dod pozitīvu rezultātu.

Objektīvā izmeklē�ana. Jāapraksta izmeklējamā ārējais izskats (apģērba un ādas stāvoklis, bojājumi), uzvedība (uzbudināts, pļāpīgs, noslēgts, agresīvs, miegains, raudulīgs), apziņas stāvoklis (orientācija vietā, laikā un apkārtnē, kā arī pa�a personībā), atmiņa, spēja artikulēti runāt un skaitīt, kā arī lasīt tekstu. Jāizmeklē veģetatīvās asinsvadu reakcijas, pulss, elpo�ana, zīlī�u stāvoklis un to reakcija uz gaismu. Jāpajautā, vai ir slikta dū�a, vem�ana un �ago�anās. Jāpievēr� uzmanība kustībām (kustīgs, kavēts), mīmikai, gaitai, stabilitātei stāvot, noliecoties ar aizvērtām acīm, roku pirkstu, plakstu un mēles trīcē�anai. Jānovēro izmeklējamā gaita, liekot tam iet ar straujiem pagriezieniem; jānosaka, kā viņ� izpilda precīzas kustības (paceļ monētu no grīdas, izdara pirksta un degungala mēģinājumu ar aizvērtām acīm utt.). Jāpārbauda refleksi un sāpju sajūta. Jāraugās arī, vai izmeklējamam nav neiropsihisku traucējumu pazīmes (murgi, halucinācijas u. tml.).

Atzinuma uzrakstī�ana. Alkohola reibuma medicīniskā atzinuma pamatā ir jāliek klīniskā aina, ko konstatē ārsts, novērojot pārbaudāmo. Iepriek�ējo raud�u rezultātiem ir svarīga palīg-nozīme, kas atļauj konstatēt vai noliegt alkoholu izmeklējamā organismā. Izdarot medicīnisko izmeklē�anu, ārstam jānonāk pie kāda viena atzinuma.

1. Pazīmes, kas liecina, ka pārbaudāmais lietojis alkoholu, nav

/

konstatētas: patofizioloģisku parādību nav, pārbaudāmā izturē�anās pareiza, ķīmiskās raudzes alkohola noteik�anai ir negatīvas.

2. Aplūko�anas brīdī pārbaudāmais nav iereibis, bet izmeklē�anas rezultāti uzrāda alkohola pēdas: alkohola smaka no mutes, ķīmiskā raudze alkohola noteik�anai ir viegli pozitīva.

3. Viegla reibuma pakāpe: mēreni izteikti emocionālās un gribas sfēras, veģetatīvo asinsvadu reakciju, kā arī kustību sfēras traucējumi, ķīmiskās raudzes alkohola noteik�anai ir pozitīvas.

4. Vidēja reibuma pakāpe: ievērojami domā�anas, kritiskas attieksmes un uzmanības traucējumi, stipra afektu pastiprinā�ana vai sagrozī�ana, kustību traucējumi, sirds un asinsvadu, kā arī kuņģa un zarnu sistēmu darbības traucējumi; raudzes alkohola noteik�anai ir pozitīvas.

5. Smaga reibuma pakāpe: nervu sistēmas vispārēja nomāk�ana, smagas pārmaiņas ne tikai galvas smadzenēs, zemgarozas centros, bet arī muguras un iegarenajās smadzenēs; raudzes alkohola noteik�anai ir pozitīvas. Vispārēja narkoze. Koma. Iespējams letāls iznākums.

Izmeklējumu rezultātus un atzinumu ārsts noformē kā �Medicīniskās aplūko�anas aktu alkohola reibuma noteik�anai�, kuru uzraksta pēc vispārpieņemtas formas.

Vairākums gadījumos, lai konstatētu alkohola reibuma stāvokli un noteiktu tā pakāpi, kvalitatīvās iepriek�ējās raudzes alkohola noteik�anai, kā arī ārsta ambulatorā apskate ir pilnīgi pietiekami. Tomēr da�os gadījumos ārsts var sastapties ar lielām grūtībām.

Tādi reibuma simptomi kā uzbudinājums, nedro�a gaita, neskaidra valoda, sejas sārtums un samaņas zudums var būt vērojami da�u infekcijas slimību un saindē�anās gadījumos, piemēram, ar benzīnu, etilēnglikolu u. c. Slimniekus urēmiskā vai diabētiskā komā, insultu vai galvaskausa un smadzeņu traumu gadījumos var noturēt par iereibu�iem. Medicīnisko palīdzību �ādiem slimniekiem parasti nesniedz savlaicīgi, bet tas var savukārt izraisīt liktenīgas sekas. Nereti konstatējama alkohola reibuma kombinācija ar traumu vai saslim�anu. Par to vienmēr jāatceras, tāpēc ka praksē jāsa-stopas ar nopietnām diagnostiskām kļūdām, kad smagi slimus vai ievainotus cilvēkus, kas nogādāti ārstniecības iestādē, notur par iereibu�iem; ārsti nepietiekami rūpīgi viņus izmeklē un savlaicīgi nesniedz palīdzību. Arī personām, kas atrodas smagā alkohola reibumā, nepiecie�ama medicīniskā palīdzība.

Iespējami arī tādi gadījumi, kad izmeklējamais vieglas pakāpes alkohola reibumā ar gribas piepūli normalizē savu uzvedību un var dezorientēt ārstu attiecībā par alkohola reibumu.

Da�iem psihopātiskas konstitūcijas slimniekiem vērojams patoloģisks reibums. Tas izpau�as smagu patoloģisku traucējumu veidā

ar samaņas aptum�o�anos, halucinācijām, kā arī bezmērķīgām vai agresīvām darbībām. Gadījumos, kad ir aizdomas par patoloģisku reibumu, ekspertīzi izdara psihiatrs.

Kad ir neskaidra klīniskā aina un nepārliecino�i iepriek�ējo raud�u rezultāti, jāņem asinis un urīns alkohola kvalitatīvai un kvantitatīvai noteik�anai.

Asinis alkohola kvantitatīvai noteik�anai ņem no pirksta, kura ādu iepriek� apstrādā ar sublimāta �ķīdumu 1 : 1000. �im nolūkam nedrīkst izmantot spirtu, joda �ķīdumu spirtā vai benzīnu, tāpēc ka tie var ietekmēt analīzes datus. Tāpat nedrīkst apstrādāt ar spirtu instrumentus un traukus. 1,5�2 ml asiņu ielej nelielā stobriņā, kuru blīvi noslēdz ar gumijas vai polietilēna aizbāzni tā, lai stobriņā paliktu pēc iespējas mazāk gaisa. Urīna paraugu paņem tīrā penicilīna flakonā. Paņemto materiālu pēc iespējas ātrāk nosūta uz laboratoriju.

Pa�laik alkohola kvantitatīvo izmeklē�anu izdara tiesu medicīnas laboratorijās galvenokārt sakarā ar izziņve�a un izmeklē�anas orgānu priek�likumu. Daudzi tiesu medicīnas eksperti iesaka izdarīt alkohola kvantitatīvo izmeklē�anu poliklīniku un slimnīcu laboratorijās, lai atvieglotu ārstiem alkohola reibuma diagnostiku.

Alkohola kvantitatīvajai noteik�anai asinīs un urīnā ieteiktas da�ādas metodes. Tiesu medicīnas ekspertu praksē visbie�āk lieto �ādas: Vidmarka mikrometodi Soimo�a modifikācijā; V. Kolosovas un I. Karandajeva fotometrisko metodi; gāzes��ķidruma hromato-grāfisko metodi.

Vidmarka un fotometriskā metodes ir pietiekami jutīgas un precīzas, bet nav pilnīgi specifiskas. Citu spirtu un da�u gaisto�u organisku savienojumu klātienē noteikt etilalkoholu ar �o metodi nav iespējams. Specifiskāka un pietiekami precīza pla�am alkohola koncentrāciju intervālam ir kvalitatīvā un kvantitatīvā gāzes hro-matogrāfiskā metode. Ar �īs metodes palīdzību var noteikt etilalkoholu citu spirtu un gaisīgu savienojumu klātienē (PSRS VAM galvenā tiesu medicīnas eksperta metodiskā vēstule �Par etilalko-hola konstatē�anu un noteik�anu asinīs un urīnā ar gāzes��ķidruma hromatogrāfisko metodi�, M., 1968 un tās �Papildinājumi� M., 1971).

PSRS Veselības aizsardzības ministrijas galvenā tiesu medicīnas eksperta metodiskajos norādījumos �Par letālu saindē�anos ar etilalkoholu tiesmedicīnisko diagnostiku un pieļaujamām kļūdām� (1974) ir ieteikts �āds da�ādu alkohola koncentrāciju asinīs funkcionāls novērtējums (10. tab.).

Alkohola reibuma ekspertīzē liela nozīme ir alkohola daudzuma noteik�anai urīnā. Resorbcijas periodā, kad notiek alkohola uzsūk�anās no kuņģa un zarnām, alkohola koncentrācija asinīs ir lielāka nekā urīnā. Vidēji �is periods ilgst no 1,5 līdz 3 stundām. Pēc tam iestājas eliminācijas periods, kad alkohola saturs asinīs sāk samazināties sakarā ar tā oksidē�anos un izdalī�anos no organisma. �ajā periodā alkohola koncentrācija urīnā (salīdzinājumā

10. tabula

ar asinīm) paaugstinās. Jo lielāks laika periods paiet pēc alkohola ievadī�anas organismā, jo lielāka ir starpība starp alkohola saturu asinīs un urīnā. Nereti alkohola lieto�anu var pierādīt tikai pēc urīna izmeklē�anas, tāpēc ka asinīs alkohola vairs nav vai arī tas ir nelielā daudzumā. Alkohola koncentrācijas salīdzinā�anai asinīs un urīnā ir liela nozīme alkohola lieto�anas aptuvenā laika noteik�anā.

Da�reiz ekspertu praksē rodas nepiecie�amība noteikt alkohola daudzumu, ko izdzērusi kāda persona. Sī jautājuma izlem�anai lieto aprēķina metodi, ko ieteiku�i vairāki pētnieki (E. Vidmarks, V. Ba-ļakins u. c.). Jāzina izmeklējamās personas alkohola koncentrācija asinīs, viņas svars un laiks, kas pagājis no alkoholisku dzērienu lieto�anas brī�a līdz asins parauga paņem�anai.

Aprēķinu izdara pēc �ādas formulas: A = Pr(C + pT), kur A � iedzertā alkohola daudzums gramos (pārrēķināts 100% etilspirtā); P � ķermeņa svars kilogramos; r � alkohola sadalī�anās faktors organismā (vīrie�iem vidēji 0,68, sievietēm 0,55; tukliem cilvēkiem �is faktors ir 0,55�0,65; mērena vai pavājināta barojuma cilvēkiem � 0,70�0,75); C � alkohola koncentrācija asinīs promilēs asins ņem�anas brīdī; 6 � alkohola koncentrācijas samazinā�anās asinīs 1 st. (promilēs); eliminācijas fāzes sākumā �is rādītājs ir 0,10�0,13, vidējas muskuļu slodzes gadījumos � 0,15�0,18, sasprindzināta fiziska darba gadījumos � 0,20 un vairāk; galvaskausa traumas gadījumā, kad ir samaņas zudums, �is rādītājs var samazināties līdz 0,06�0,08; T � laiks stundās, kas pagājis no alkoholisku dzērienu lieto�anas līdz asins parauga paņem�anai.

Reibuma pakāpes noteik�anai, vadoties pēc alkohola koncentrācijas asinīs, ir būtisks trūkums: �im nolūkam no izmeklējamās personas jāņem asinis, bet to nevar izdarīt jebkuros apstākļos. Pa�laik daudzās valstīs lieto speciālus aparātus, kas dod iespēju noteikt alkohola koncentrāciju asinīs pēc alkohola satura izelpojamā gaisā. Mūsu zemē pārbaudīts gāzes analizators �Pegazs� un uzsākta tā rūpnieciskā ra�o�ana. Aparātu raksturo liela specifitāte, jutīgums un portativitāte (V. Tomiļins, R. Bere�nojs, 1972).

.

Nāve ir katra dzīva organisma nenovēr�ams, likumsakarīgs individuālās eksistences nobeigums. Pārejas procesa ilgums no dzīvības uz nāvi jeb mir�ana var svārstīties pla�ās robe�ās. Da�reiz nāve var iestāties ļoti ātri, da�u minū�u un pat sekun�u laikā (pēk�ņa nāve no sirds un asinsvadu slimībām, plau�u stumbra un plau�u artērijas trombembolijas, no elektriskās strāvas iedarbības). Citos gadījumos mir�ana var ieilgt vairākas desmit minūtes un pat vairākas stundas, piemēram, traumatiskā �oka, da�ādu smagu slimību, progresējo�u da�ādas etioloģijas nieru slimību un citos gadījumos.

Pārejas procesa no dzīvības uz nāvi dziļa izpēte radīja samērā jaunu mācību par termināliem stāvokļiem, kurus izstrādāja patofiziologi un ķirurgi (V. Ņegovskis, 1954, 1971; I. Petrovs, G. Vasadze, 1966, u. c.).

Saskaņā ar �o mācību mir�anas procesa sākuma etaps ir pre-agonāls stāvoklis, kad rodas spilgti hemodinamikas un elpo�anas traucējumi, kas nosaka audu hipoksijas un acidozes attīstī�anos. Centrālās nervu sistēmas augstākajos centros sākas vispārēja kavē�ana, kas rada da�ādas pakāpes samaņas traucējumus. Preagonala stāvokļa ilgums var būt da�āds, un no tā ir atkarīgs arī visa mir�anas procesa ilgums.

Pēc preagonālā stāvokļa iestājas terminālā pauze, kas ir ļoti izteikta, mirstot no asins zaudējuma. Terminālo pauzi raksturo pēk�ņa elpo�anas apstā�anās, stipra sirdsdarbības insuficience, galvas smadzeņu bioelektriskās aktivitātes izbeig�anās un radzenes refleksu izzu�ana. Pauzes ilgums var svārstīties no 5�10 s līdz 3�4 min.

Tūlīt pēc terminālās pauzes sākas agonija (cīņa) � organisma cīņas par dzīvību pēdējais uzliesmojums, kas ilgst no da�ām minūtēm līdz pusstundai un vairāk. Agonālajā periodā galvas smadzeņu augstāko centru darbība izbeidzas, samaņas vairs nav, un tā var atjaunoties tikai uz īsu brīdi. Vienlaicīgi konstatējama iegareno smadzeņu centru aktivitāte un uz īsu laiku elpo�ana un asinsrite pastiprinās. Par agonijas sākumu pēc terminālās pauzes liecina pirmās ieelpas parādī�anās. Agonālā elpo�ana spilgti at�ķiras no parastās elpo�anas, jo tajā piedalās visa elpo�anas muskulatūra, kā arī palīgmuskulatūra (kakla un mutes muskuļi). Mirsto�ais it kā ar muti tver gaisu.

Sirdsdarbība agonijas laikā nedaudz paātrinās, arteriālais spiediens var paaugstināties un sasniegt 30�40 mm Hg, kas, protams, nenodro�ina galvas smadzeņu normālas dzīvības funkcijas. Notiek savdabīgas asinsrites pārmaiņas: papla�inās sirds artērijas un artērijas, kas piegādā asinis galvas smadzenēm, bet perifērie asinsvadi un iek�ējo orgānu asinsvadi stipri sa�aurinās. Tādējādi sirds gaisto�ie spēki tiek izlietoti galvenokārt galvas smadzeņu un pa�as sirds dzīvības uzturē�anai.

Agonālajā periodā orgānu un audu �ūnas vairs nespēj izmantot skābekli un dabū enerģiju tikai no glikolīzes, kas rada asinīs un audos vielu maiņas nepilnīgi oksidēto produktu (pienskābes, piro-vīnogskābes un citu organisko skābju) satura palielinā�anos.

Strauji pārmainās mirēja ārējais izskats: seja kļūst bāla, zemes krāsā, deguns smails, acu āboli iegrimst, radzenes zaudē savu spīdumu un mute ir pavērta (facies hippocratica). Parasti agonijas beigās vispirms izbeidzas elpo�ana, bet sirdsdarbība vēl neilgu laiku turpinās, tomēr da�reiz elpo�ana apstājas reizē ar sirdsdarbību. Sirds ātrāka apstā�anās notiek retāk.

Ar sirdsdarbības un elpo�anas apstā�anos sākas klīniskā nāve. Sājā mir�anas posmā organisms kā vienots vesels vairs nedzīvo, tomēr atsevi�ķu audu un orgānu dzīvības funkcijas saglabājas, kaut arī ļoti zemā līmenī; neatgriezeniskas pārmaiņas tajos vēl neiestājas. Tāpēc, sniedzot enerģisku medicīnisko palīdzību cilvēkam, kas atrodas klīniskās nāves stāvoklī, reizēm izdodas viņa dzīvību glābt.

Klīniskās nāves perioda ilgums ir atkarīgs no tā, cik ilgi galvas smadzeņu garoza var iztikt bez asinsrites un elpo�anas. Cilvēkam vidēji �is laiks nepārsniedz 3�6 min. Klīniskās nāves ilgumu ietekmē daudzi faktori: mir�anas ilgums, smaga, novājino�a slimība, mirēja vecums.

Klīniskās nāves kā atgriezeniska procesa pētī�anai bija milzīga nozīme mūsdienu medicīnā; tā radīja jaunu medicīnas zinātni � reanimatoloģiju jeb zinātni par organisma atdzīvinā�anu.

Pēdējais mir�anas posms ir bioloģiskā nāve, kas ir neatgriezeniska. Da�ādos orgānos un audos neatgriezeniskās pārmaiņas neattīstās vienlaicīgi. Ātrāk nekā citur tās iestājas galvas smadzeņu garozā. So momentu, kad izzūd centrālās nervu sistēmas integrējo�ā darbība, arī uzskata par bioloģiskās nāves sākumu. Citu orgānu un audu, to skaitā arī smadzeņu stumbra daļas dzīvības funkcijas vēl var tikt atjaunotas. Piemēram, elpo�anas centru reizēm izdodas atdzīvināt pēc stundas no nāves iestā�anās, bet sirdsdarbību pat pēc vairākām stundām. Muskuļu elektriskā uzbudinā-mība saglabājas 8�12 stundas, zīlī�u reakcija uz atropīnu un pilokarpīnu � līdz 15�20 stundām pēc nāves (Procop, 1960: N. Mar�enko, 1966).

Atsevi�ķu audu un orgānu audu spēja pārdzīvot organisma ka vienota vesela nāvi dod iespēju tos izmantot pārstādī�anai. Orgānu un audu izņem�ana tiek izdarīta tikai ar eksperta atļauju un viņa klātienē tikai tad, kad tas netraucē pilnvērtīgu līķa tiesmedicīnisko izmeklē�anu. Mūsdienu tanatoloģijas attīstība ienes korektīvas da�os tiesu medicīnā senāk izveidoju�os uzskatos. It īpa�i tas attiecas uz nāves fakta noteik�anu. Ārstu praktiskajā darbā nāvi reģistrē, ja ir izbeigusies centrālās nervu sistēmas, sirds un asinsvadu un elpo�anas sistēmas darbība. �īs pazīmes pilnīgi saglabāju�as savu nozīmi, konstatējot nāvi pēc ilgām un grūtām slimībām stacionārā vai mājās.

Līķa apskates laikā tā atra�anas vietā �īs pazīmes ne visos gadījumos var noderēt nāves diagnozes pamato�anai, jo ārsts notikuma vietā nekad nezina, cik ilgs laiks ir pagājis no elpo�anas un sirdsdarbības apstā�anās. Tāpēc, ja nav absolūtu bioloģiskās nāves pazīmju (lika plankumu, sastinguma un citu nāves pazīmju) vai arī pla�u ar dzīvību nesavienojamu bojājumu, ārstam notikuma vietā jādara viss, lai sniegtu cietu�ajam nepiecie�amo palīdzību. Tikai pēc līķa plankumu parādī�anās var tikt pārtraukti atdzīvinā�anas mēģinājumi un konstatēta nāve.

Sevi�ķi aktuāla nāves konstatē�anas problēma kļuvusi pēdējos gados sakara ar audu un orgānu transplantācijas attīstību. Pārstādī�anas sekmes daudzējādā ziņā ir atkarīgas no laika, kas pagājis no nāves brī�a līdz vajadzīgo materiālu izņem�anai no līķa. Jo �is laiks ir īsāks, jo vairāk ir cerību uz operācijas labvēlīgu iznākumu. Tāpēc daudzu valstu ķirurgi un reanimatologi tagad cen�as atrast tādas pazīmes, kas dotu iespēju noteikt nāves iestā�anos cik vien iespējams agrāk. �ai nolūkā tiek lietotas sare�ģītas instrumentālas metodes: elektrokardiogrāfijas, elektroencefa-logrāfijas (EEG) u. c. Sevi�ķi liela nozīme ir EEG, kas palīdz noteikt neatgriezeniskas pārmaiņas galvas smadzeņu garozā. Tomēr vēl līdz �im laikam smadzeņu nāves vienoti kopēji kritēriji vēl nav izstrādāti. Citā skatījumā tagad jāizprot arī jēdziens ��ķietamā nāve�, ko bie�i lieto medicīniskajā literatūrā. Par �ķietamo nāvi jeb minimālo dzīvību sauc tādu stāvokli, kad organisma dzīvības funkcijas ir tik vājas, ka dzīvs cilvēks var tikt noturēts par miru�u.

Ņemot vēra, ka mācība par termināliem stāvokļiem mir�anas procesu izskaidro no mūsdienu zinātnes viedokļa, novecoju�ais jēdziens ��ķietamā nāve� kļūst lieks.

Nāves tiesmedicīniskā klasifikācija. Tiesu medicīnā iz�ķir vardarbīgu un nevardarbīgu nāvi. Par vardarbīgu nāvi tiek atzīta nāve, kas iestājas no da�ādu ārējās vides faktoru iedarbības, t. i., no bojājumiem �ī vārda pla�ākajā nozīmē, piemēram, no mehāniskiem bojājumiem, no augstas vai zemas temperatūras, elektrības iedarbības, saindē�anās u. tml.

Vardarbīgā nāvē miru�u personu līķiem obligāti jāizdara tiesmedicīniskā ekspertīze.

Vardarbīgu nāvi savukārt iedala trīs veidos: slepkavība, pa�nāvība un nelaimes gadījums. �ie jēdzieni ir juridiski, jo tie var tikt noteikti, vienīgi ņemot vērā bojājumu nodarī�anas nodomu. Tāpēc jautājumu par vardarbīgas nāves veidu izlemj ne tiesu medicīnas eksperts, bet gan izmeklē�anas orgāni un tiesa (sk. XXVIII nodaļu).

Par nevardarbīgu nāvi sauc nāvi, kas iestājusies no vecuma nespēka (dabiskā jeb fizioloģiskā nāve), un nāvi no slimībām (patoloģiskā nāve). Dabiskā nāve, kas iestājas kā nodzīvotas dzīves likumsakarīgs nobeigums, ir ļoti reta. Parasti cilvēki mirst agrāk par dzīves dabisko robe�u no da�ādām slimībām. Tādu cilvēku līķiem sekciju parasti izdara pataloganatomi. Vienīgi, ja ir aizdomas par vardarbīgu nāvi, kad cilvēks mirst pēk�ņi, t. i., negaidot, būdams �ķietami labā veselības stāvoklī, no kādas slēpti norito�as slimības, tiek uzdots izdarīt tiesmedicīnisko sekciju.

Pēc bioloģiskās nāves iestā�anās līķī notiek daudz un da�ādas pārmaiņas, kas tiek apvienotas ar nosaukumu � agrīnās un vēlīnās līķa pazīmes. Pie agrīnajām līķa pazīmēm pieder līķa plankumi, līķa sastingums, līķa atdzi�ana, iz�ū�ana un autolīze. Pēc agrīnajām pazīmēm tūlīt sāk parādīties vēlīnās līķa pazīmes. Tās var iedalīt noārdo�ās (pū�ana) un konservējo�ās pazīmēs, pie kurām pieskaitāma mumifikācija, taukainā pārvasko�anās un kūd-rainā miecē�anās.

Agrīnās līķa pazīmes. Līķa plankumi. Līdz ar sirdsdarbības apstā�anos izzūd asinsspiediens, un sava svara ietekmē asinis saplūst ķermeņa zemākajās daļās. Asinis pārpilda spriegumu zaudēju�os un spiediena papla�inātos asinsvadus (kapilārus, vēnulas, vēnas) un ir redzamas zem ādas violetu jeb ceriņkrāsas līķa plankumu veidā.

Pārmainoties asiņu krāsai, piemēram, saindē�anās gadījumos ar indēm, kas iedarbojas uz hemoglobīnu, attiecīgi pārmainās arī līķa plankumu krāsa. Piemēram, ja saindē�anās notikusi ar tvana gāzi, hemoglobīns pārvēr�as par karboksihemoglobīnu un līķa plankumi kļūst sārti sarkani; saindējoties ar indēm, kas veido methe-

moglobīnu, tie ir brūnganā nokrāsā. Arī aukstuma un mitruma ietekmē līķa plankumi var pārmainīt savu krāsu un kļūt sarkani sārti. Tas notiek, skābeklim iekļūstot caur epidermu, kas kļuvusi irdena, ādas kapilāros, kur veidojas oksihemoglobīns.

Līķa plankumu lokalizācija atkarīga no līķa pozas. Ja tas atrodas guļus ar seju uz aug�u, tad plankumi rodas uz ķermeņa muguras un sāniem, izņemot vietas, kas ir saspiestas (84. att.) un kuru asinsvados asinis nevar iekļūt (lāpstiņu, sēdes un ikru apvidi). Uz līķa plankumu fona labi izceļas bāli ādas laukumi � to priek�metu nospiedumi, uz kuriem līķis atradies. Nereti �ādi nospiedumi paliek no apģērba daļu (gumijas, jostas, apsēja) vai kabatās eso�o priek�metu spiediena. Ja līķis atradies guļus uz vēdera, tad līķa plankumi veidojas uz sejas, krūtīm, vēdera un kāju priek�pusēm. Līķiem, kas atradu�ies vertikālā stāvoklī, piemēram, pilnīgas pakār�anās gadījumos, līķa plankumi izveidojas cirkulāri uz kājām, apak�delmiem un uz plaukstām.

Līķa plankumu attīstībā iz�ķir trīs stadijas: hipostāzi (pieplūdumu), stā�i un imbibīciju (piesūk�anos).

Pirmā stadija � hipostāze jeb pieplūdums � izveidojas apmēram 1,5�2 st. pēc nāves iestā�anās, reizēm nedaudz vēlāk, un turpinās 6�10 st. (8�12 st. pēc nāves iestā�anās), pakāpeniski pārejot stāzē. Hipostāzes stadijā asinis, gandrīz nemainīju�as savas īpa�ības, atrodas asinsvados, un tāpēc, uzspie�ot līķa plankumu vietai ar dinamometru vai pirkstu, tās aizplūst uz apkārtējo apvidu zemādas un ādas asinsvadiem, un līķa plankums uzspieduma vietā izzūd. Pēc spiediena asinis pa asinsvadiem ātri atplūst atpakaļ, un līķa plankumu krāsa atjaunojas.

Tā kā asinis hipostāzē savu kustīgumu asinsvados vēl nav zaudēju�as, tad, pārmainot līķa pozu pirmajās 8�12 stundās pēc nāves iestā�anās, līķa plankumi no savām sākotnējas lokalizācijas vietām izzūd un parādās no jauna zemākajās ķermeņa daļās.

Lika stāzes stadijā asinis, kas sabiezēju�as, plazmai iesūcoties apkārtējos audos, pamazām zaudē spēju ritēt pa asinsvadiem un līķa plankumi fiksējas ra�anās vietās. Apgrie�ot līķi, tie vairs neizzūd, bet stadijas sākumā uz zemākajām ķermeņa daļām var veidoties jauni plankumi. Lai tie rastos, nepiecie�ams ilgāks laiks.

Sai stadijā līķa plankumi, uz tiem uzspie�ot, neizzūd, bet tikai kļūst gai�āki un lēnām atgūst savu nokrāsu. Stāzes ilgums ir no 8�12 līdz 24�36^t. kop� nāves iestā�anās.

Lika imbibicijā sākas eritrocītu autolītisks un pū�anas sairums un asinsvadu sienu un apkārtējo audu piesūk�anās ar hemoglobīnu, kas kopā ar plazmu iziet cauri asinsvadu sienām. �ī iemesla dēj imbibīcijas stadijā līķa plankumi nemaina savu vietu un uzspie�ot pat nemaina krāsu.

Lai objektivizētu līķa plankumu stadiju izmeklē�anu, ieteikts spiedienu uz tiem izdarīt ar speciālu aparātu � līķa dinamometru, nosakot līķa plankumu atjauno�anās laiku ar hronometru. Tas dod iespēju precīzāk spriest par līķa plankumu veido�anās stadiju un līdz ar to arī par nāves iestā�anās laiku.

Da�reiz nākas diferencēt līķa plankumus no asinsizplūdumiem. Sai nolūkā ādā tiek izdarīti krustveida iegriezumi (lai vēlāk �os iegriezumus nesajauktu ar miesas bojājumiem, piemēram, grieztām brūcēm). Līķa plankumos asinis atrodas asinsvados vai imbibīcijas stāvoklī difūzi infiltrē audus; asinsizplūdumos turpretim tās ir izplūdu�as un sarecēju�as audos.

Līķa plankumu izveido�anās ātrums un intensitāte atkarājas no da�ādiem apstākļiem. Piemēram, liela asinszaudējuma gadījumos tie parādās vēlu, pēc 3�4 un vairāk stundām kop� nāves iestā�anās, un nemēdz būt visai spilgti. Tāpat plankumi ir mazāk intensīvi, ja mir�ana notiek lēnām, kad liela daļa asiņu sarec asinsvados. Turpretim pēk�ņas nāves gadījumos no sirds un asinsvadu slimībām, no mehāniskas asfiksijas, elektrotraumas un citos gadījumos visas asinis paliek līķa asinsvados �ķidrā veidā, un tāpēc līķa plankumi izveidojas ātri (pirmās stundas beigās kop� nāves iestā�anās) un ir spilgti.

Lika plankumu tiestnediciniskā nozime ir ļoti liela. Pirmkārt, kā jau minēts, līķa plankumi ir neap�aubāma bioloģiskās nāves pazīme. Otrkārt, pēc to izveido�anās pakāpes var orientējo�i spriest par nāves iestā�anās laiku. Tre�kārt, līķa plankumu lokalizācija dod iespēju noteikt līķa atra�anās ilgumu kādā zināmā pozā un noskaidrot jautājumu, vai to nav kāds pārmainījis līdz izmeklētāja un arsta apskatei. Bez tam neparasta līķa plankumu nokrāsa dod ārstam pamatu aizdomām par saindē�anos ar indēm, kas pārmaina asiņu hemoglobīnu, un atbilsto�i noteikt un izdarīt līķa sekciju.

Līķa hipostazes un imbibīcija difūzas infiltrācijas veidā mēdz

būt arī iek�ējos orgānos. Tā, piemēram, līķim guļot uz muguras, plau�u mugurpuses daļas infiltrējas ar asinīm, kļūst blīvākās par priek�ējām daļām un nokrāsā ir tum�ākas. Analoģiskas hipostāzes izveidojas arī aknās, liesā, zarnu cilpās, aizkuņģa dziedzerī un citos orgānos. Secējot līķi pēc divām vai vairākām diennaktīm pēc nāves, atrodama ar asinīm pildīta aortas intīma un endokards; to krāsa sākumā ir sārta, pēc tam duļķaini sarkana.

Hipostāzes attīstības laikā liķa iek�ējos orgānos daļa plazmas, iziedama no asinsvadiem, izspie�as cauri serozajiem apvalkiem un sakrājas pleiras un vēdera dobumos un arī sirds somiņā. Sis transudāts sākumā ir dzeltens un pēc tam, piejaucoties hemoglobīnam, kļūst sarkans. 3. vai 4. diennakts beigās pēc nāves dobumos var atrast apmēram 50�100 ml �ķidruma. Tās visas ir pēcnāves pārmaiņas iek�ējos orgānos un nav saistītas ar kādu pirms nāves iegūtu ievainojumu vai kādu slimību.

Līķa sastingums. Tūlīt pēc nāves iestā�anas līķa ķermenis atslābst, visi muskuļi kļūst mīksti, pasīvās kustības locītavās viegli izdarāmas pilnā apjomā. Bet pēc neilga laika līķa muskuļi sāk pa�i no sevis kļūt blīvāki un cietāki, un locītavas �ī iemesla dēļ ir grūti izkustināmās; fiksējas �āda vai tāda līķa poza � iestājas līķa sastingums. Tagad jau japieliek lielāks spēks, lai atvērtu līķa muti vai saliektu tā roku vai kāju.

Līķa sasting�anas mehānisms vēl līdz �im laikam nav pilnīgi noskaidrots. Vieni pētnieki līķa sasting�anu izskaidro ar muskuļu olbaltumvielu sarecē�anu pienskābes ietekmē, kas uzkrājās muskuļaudos (koagulācijas teorija), otri � ar patoloģiskiem impulsiem, kas nāk no mirsto�ās nervu sistēmas. Zināma nozīme tiek pie�ķirta osmotiskās uzbrie�anas vai, tie�i pretēji, muskuļu atūdeņo�anas procesam. N. Vedenskis domāja, ka līķa sastingums ir muskuļaudu parabiozes stāvoklis.

Tagad līķa sasting�anas norisē liela nozīme tiek pie�ķirta adeno-zīntriīosforskābes (ATF) sair�anai. Muskuļu sarau�anās dzwes laikā ir muskuļu olbaltumvielas un ATF savstarpējās iedarbības rezultāts, pie tam ATF sadalās, atbrīvojot lielu enerģijas daudzumu. So enerģiju izlieto muskulis, lai veiktu mehānisku darbu. Muskuļu atslab�ana ir saistīta ar ATF resintēzi.

Līķa muskuļos pakāpeniski notiek ATF sa�ķel�anas, bet, tā kā muskuļaudi pārdzīvo organisma nāvi, tad vienlaicīgi ar adenozīn-trifosīorskābes sa�ķel�anos sākas līķa sasting�ana.

Jadomā, ka līķa sastinguma attīstības un pastāvē�anas process ir visai sare�ģīts�un katra no minētajām teorijām izskaidro tikai �īs parādības atsevi�ķas norises, kuras var uzskatīt par muskuļaudu parabiozi, ko rada to asinsapgādes un elpo�anas traucējumi, kas saistīti kā ar jau minētajiem, tā arī ar citiem, vēl neatklātiem procesiem.

Sastingums parasti sākas pēc 1�3 st. pēc nāves iestā�anās. Vairākuma gadījumu to vispirms izdodas konstatēt sejas muskulatūrā un tie�i ko�anas muskuļos, pēc tam pāriet uz kakla, rumpja,

roku un kāju muskuļiem (Nistens to nosaucis par lejupejo�o līķa sasting�anas tipu). Bet var būt arī novirzes no �ī likuma. Da�i autori (V. Vladimirskis un V. Svjato��iks, 1953) domā, ka līķa sasting�ana sākas vienlaicīgi visā ķermeņa muskulatūrā, bet atsevi�ķu muskuļu pilnīga sasting�ana �ai procesā nenotiek vienādā ātrumā, kas esot atkarīgs no daudziem iemesliem.

Apmēram 5�6 st. kop� nāves sastingums pārņem visas skeleta muskulatūras grupas, bet ap diennakts beigām sasniedz visaugstāko pakāpi un �ādā stāvoklī noturas vairākas dienas, pēc tam sākot pamazām izzust. Līķa sastinguma izzu�anu veicina autolīze un pū�ana. Tāpēc, ja līķis atrodas siltā telpā, muskuļu atslābumu var konstatēt jau otrās diennakts beigās vai tre�ās diennakts sākumā pēc nāves iestā�anās. Apkārtējās vides zemā temperatūrā sastingums pastāv ilgāk, 6�7 un pat vairāk dienas.

Līķa sastingums attīstās ne tikai �ķērssvītrotajos, bet arī gludajos muskuļos. Tāpēc daudzu iek�ējo orgānu sienas (kuņģa, zarnu, urīnpū�ļa) kļūst blīvākas, ko reizēm labi var konstatēt sekcijā.

Ļoti rets līķa sastinguma veids ir kataleptiskais sastingums. Tas iestājas gandrīz momentāni nāves mirklī, un cilvēks paliek pirmsnāves pozā. Pastāv doma, ka kataleptiskais sastingums rodas, ja iegarenajās smadzenēs un tām piegulo�ajā muguras smadzeņu daļā ir kāds akūts patoloģisks process vai bojājums.

�ādu sastingumu mums ir izdevies redzēt kādā slepkavībā, kur �oferis bija nogalināts ar karabīnes �āvienu, kas bija sa�ķaidījis tam muguras smadzeņu aug�ējo daļu. Nogalinātais pirms nāves bija remontējis motoru, un nāves brīdī viņa ķermenis ir bijis pārliecies pār automa�īnas motora pārsegu, bet pusizstieptajās rokās viņ� vēl stingri turēja uzgrie�ņu atslēgas.

Līķa sastingums, kas pārtraukts drīz pēc tā ra�anās, parasti atjaunojas, bet tad tas ir daudz vājāks nekā pārējā muskulatūrā. Līķa sastingums, kas pārtraukts 10�12 un vairāk st. pēc nāves, vairs neatjaunojas. Sastinguma trūkums kādā ķermeņa daļā (piemēram, rokā), ja pārējās daļas ir stipri sastingu�as, noder par pierādījumu tam, ka līķis ir ticis kustināts, piemēram, pārvietots no vienas vietas uz otru.

Līķa sasting�anas ilgumu un sastinguma pakāpi ietekmē vairāki faktori. Tā, piemēram, muskuļainiem cilvēkiem sastingums ir daudz lielāks nekā novājēju�iem vai ilgi slimoju�iem veciem cilvēkiem un bērniem. Mir�anas gadījumos, kuros biju�i krampji (saindē�anās ar strihnīnu, stinguma krampji, elektrotrauma), sastingums iestājas ātri un spēcīgi. Ja nāves cēlonis bijusi saindē�anās ar narkotiskām vielām vai fosforu, tad līķa sastingums ir vājāks.

Līķa sasting�anu stipri ietekmē apkārtējās vides temperatūra. Sasting�anas sāk�anās vai izzu�ana, temperatūrai paaugstinoties, paātrinās. Zemā temperatūrā sastingums var iestāties parastajā laikā, bet tā izzu�ana ieilgst uz vairākām dienām, pat nedēļām, kas izskaidrojams ar muskuļu parabiozes pagarinā�anos hipotermijas apstākļos.

Līķa sastinguma tiesmedicīniskā nozīme ir tā, ka tas, tāpat kā līķa plankumi, dod skaidru liecību par nāves iestā�anos. Bez tam pēc līķa sastinguma pakāpes un tā pārņemto muskulatūras grupu daudzuma var aptuveni spriest par nāves iestā�anās laiku, par līķa pozu un tā iespējamām pārmaiņām.

Līķa atdzi�ana. Roku un kāju distālo daļu atdzi�ana var sākties jau agonālā periodā asinsrites traucējumu un siltuma veido�anās procesa samazinā�anās dēļ. Pēc dzīvības un ar to saistīto reakciju izbeig�anās, kad apstājas arī siltuma izdalī�anās no organisma, sākas līķa atdzi�ana.

Līķa atdzi�anas ātrums ir atkarīgs no ļoti daudziem endogēniem un eksogēniem faktoriem: miru�ā barojuma, apģērba veida, apkārtējās vides temperatūras un mitruma, tās virsmas īpa�ībām, kur līķis atrodas, u. c. Reizēm pat nāves cēlonis ietekmē atdzi�anas ātrumu. Tā, piemēram, ja nāve iestājusies no stinguma krampjiem vai da�ām infekcijas slimībām, līķa temperatūra pirmajās stundās pēc nomir�anas var pat paaugstināties.

Atdzi�ana kļūst jūtama sākumā uz atsegtajām ķermeņa daļām. Seja un roku plaukstas ir kļuvu�as aukstas jau pēc 1�2 st. kop� nāves iestā�anās. Pēc 4�5 st. ir atdzisu�as arī ar apģērbu apsegtās ķermeņa daļas. Noskaidrots, ka istabas temperatūrā ( + 18�C) apģērbta cilvēka līķis atdziest stundā par 1 �C un pirmās diennakts beigās līķa temperatūra izlīdzinās ar apkārtējās vides temperatūru.

Tā kā dzīvības procesi var saglabāties arī diezgan dziļas hipo-termijas apstākļos, tad atdzi�anas sākuma stadija vēl nav absolūta nāves pazīme un to var novērtēt vienīgi kopā ar citām pazīmēm. Vairākkārtēji līķa temperatūras pazeminā�anās mērījumi iek�ējos dobumos un orgānos noteiktos intervālos ir devu�i iespēju izstrādāt atbilsto�u grafiku un ar lielu precizitāti noteikt nāves iestā�anās laiku pirmajās 12 st. pēc tās.

Līķa iz�ū�ana. �ī pēcnāves pārmaiņa notiek, mitrumam iztvaikojot no ķermeņa virsmas. Tā kā epiderma labi aizsargā no iztvaiko�anas, tad līķiem, kas atrodas parastos apstākļos, vispirms iz�ūst tās ķermeņa daļas, kuras dzīves laikā mēdz būt mitras (lūpu sarkanā maliņa, to gļotāda, acu konjunktīvas un radzenes, sēklinieku maisiņ�, dzimumlocekļa galviņa), vai arī bojājumu apvidi, kas zaudēju�i ādas epidermu (nobrāzumi, brū�u malas, strangu-lācijas rievas).

Līķa iz�ū�anas parādī�anās laiks un intensitāte vispirms ir atkarīgas no apkārtējās vides temperatūras un mitruma, tāpat arī no citiem iemesliem. Sevi�ķi ātri iz�ūst radzenes un konjunktīvas, ja līķa acis nav aizvērtas. �ādos gadījumos jau pēc 2�3 st. kļūst manāma radzeņu apduļķo�anās, bet uz konjunktīvas saskatāmi dzeltenbrūni iz�uvu�i laukumiņi (Lar�ē plankumi).

Pirmās diennakts beigās iz�ū�anas un nekrotisko pārmaiņu ietekmē radzene kļūst duļķaina, necaurspīdīga un tās epitēlij�ūnas sāk nolobīties. Jo vairāk laika pagājis no nāves brī�a, jo radzenes epitēlija deskvamāciia ir straujāka. K- Hi�ņakova (1968) ieteic no līķa radzenes ņemt nospiedumus uz priek�metu stikliņiem, jo pēc atdalīju�os �ūnu daudzuma un nekrotisko pārmaiņu pakāpes tajās var noteikt nāves iestā�anās laiku pirmo triju diennak�u laikā.

Pirmās diennakts beigās un otrās sākumā ādas iz�uvu�ie apvidi kļūst blīvāki un pieņem sarkanbrūnu vai dzeltenbrūnu krāsu. Iz�uvu�ajos apvidos pat vismazākie bojājumi, kas vāji at�ķirami tūlīt pēc nāves, kļūst labi saredzami.

Iz�ūst ne tikai bojājumi, kas radu�ies, cilvēkam dzīvam esot, bet arī pēcnāves bojājumi. Iz�uvu�ie apvidi uz lūpām, sēklinieku maisiņa un citās vietās da�reiz var tikt nepareizi uzskatīti par dzīves laikā dabūtajiem bojājumiem.

Autolīze. Intracelulāro un citu organisma fermentu (pepsīna, tripsīna) darbība da�reiz neizbeidzas tūliņ pēc nāves iestā�anās un var radīt autolītiskas pārmaiņas da�os iek�ējos orgānos. Visstraujāk autolīzes procesi attīstās kuņģī un aizkuņģa dziedzerī. Notiek it kā kuņģa gļotādas pa�sagremo�anās. Tās asinsvados eso�ās asinis sālsskābes un kuņģa sulas fermentu ietekmē pārmainās un kļūst tum�i brūnas. Pati gļotāda top irdena un vietām atslāņojas no submukozās kārtas. �ādas pārmaiņas var tikt kļūdaini uzskatītas par kodīgo in�u radītām pārmaiņām.

Autolītiskie procesi aizkuņģa dziedzerī reizēm rada tā audu daļēju sair�anu. Sīs pārmaiņas uz sastrēguma pilnasinības fona var tikt nepareizi novērtētas par akūtu hemorāģisko nekrozi. Lielākā vai mazākā mērā autolīze var notikt arī citos orgānos: virsnierēs, galvas smadzenēs, zarnās u. c.

Nāves iestā�anās laika precizē�anai autolīzes procesi neder. Tie jāņem vērā tikai tāpēc, lai at�ķirtu tos no pārmaiņām un bojājumiem, kas radu�ies pirms nāves.

Vēlīnās līķa pārmaiņas. Pū�ana. Par pū�anu sauc sare�ģītu līķa audu sair�anas procesu, ko rada mikroorganismu dzīvības procesi. Mikroorganismi ļoti savairojas pēc cilvēka nāves, kad izzūd visas imunoloģiskās aizsargbarjeras, kas traucē �o mikroorganismu vairo�anos cilvēka dzīves laikā. Pū�anu veicina galvenokārt aerobās baktērijas, kas uzturas cilvēka ķermenī tā dzīves laikā: zarnu nūjiņas, proteja grupas, siena nūjiņu grupas, koki. Mazāka nozīme ir anaerobajiem mikroorganismiem, kuru darbība attīstās sabrukuma vēlākajā laikā. Specifisko pū�anas smaku dod galvenokārt sērūdeņradis un tā derivāti merkaptāni, kas veidojas olbaltumu sabruk�anā.

Pirmās pārliecino�ās pū�anas pazīmes līķim var parādīties jau 24 stundas pēc nāves. Tās izpau�as duļķaini zaļā ādas nokrāsā pa-ribēs, kur notiek sulfhemoglobīna (hemoglobīna un sērūdeņra�a savieno�anās produkta) veido�anās vēdera sienas asinsvados.

Ja apkārtējās vides temperatūra ir +20�f-30�C, tad pū�ana parasti attīstās �ādā veidā: duļķaini zaļā krāsa izplatās uz rumpi, galvu un rokām un kājām un otrās nedēļas beigās pārņem visu līķa ādu. Ja līķim ir brūces, sa�ķaidījumi vai abscesi, pū�anas krāsa vis-

pirms parādās ap tiem. �ais vietās da�reiz redzamas tum�i brūnas kokveidīgi sazaroju�ās zemādas vēnu tīkla svītras.

Pū�anas gāzēm veidojoties lielā daudzumā, līķis uzpū�as, sejas vaibsti kļūst nepazīstami. Acis vai nu ar uztūku�ajiem plakstiņiem ir cie�i nosegtas, vai izspie�as no orbītām. Lūpu un deguna apmēri palielinās. Visi līķi �ajā pū�anas.stadijā izskatās gandrīz vienādi, kas ļoti apgrūtina to identificē�anu (85. att.).

Līķi aptaustot, jūtama zemādas pū�anas emfizēmas gurkstē�ana. No �ķidruma transudācijas apmēram 4.�6. diennaktī pēc nāves uz ķermeņa zemākajām daļām sāk veidoties ar smirdīgu �ķidrumu pildīti pū�ļi.

Strauja līķa uzpū�anās var radīt apģērba plīsumus, vietām plīst arī līķa āda, da�reiz simulējot bojājumus. Spiediena pastiprinā�anās vēdera dobumā grūtniecības stāvoklī miru�ām sievietēm var ierosināt pēcnāves �dzemdības� un pēcnāves vem�anu, izspie�ot no kuņģa barības masu. Mati, nagi un epiderma pūsto�iem līķiem atdalās pavisam viegli.

Vienlaicīgi ar ārējo pū�anas pazīmju izveido�anos notiek iek�ejo orgānu sair�ana. Visātrāk sairst galvas smadzenes; tās pārvēr�as zaļganā putrveidīgā masā. Citi iek�ējie orgāni ilgāk saglabā savu ārējo izskatu, tikai kļūst irdeni; to struktūra vairs nav iz�ķirama, audus atslāņo pū�anas gāzu pūslī�i. Tādi blīvi orgāni kā dzemde un priek�dziedzeris sairst pēdējie.

Ādas un muskuļaudu sair�anas norisē gāzes no līķa izplūst apkārtējā vidē, tā apmēri pakāpeniski samazinās un, pū�anai turpinoties, mīkstie audi pilnīgi izzūd. Paliek ar netīru lipīgu masu pārklāts skelets. Vēlāk sairst arī skrim�ļi un sai�u aparāts, bet kauli var saglabāties daudzus gadus. Labvēlīgos apstākļos līķa mīkstie audi, ja tas atrodas uz zemes, var pilnīgi sairt 3�4 vasaras mēne�os. Nedaudz lēnāk pū�ana notiek ūdenī un vēl lēnāk pūst līķi, kas ierakti zemē. Līķim, kas aprakts koka zārkā, mīkstie audi pilnīgi sairst 2�3 gados.

Līķa pū�anas ātrumu ietekmē vairāki endogēnie un eksogenie faktori, tāpēc spriest pēc pū�anas pakāpes par nāves iestā�anās laiku gandrīz nav iespējams.

Optimālie apstākļi baktēriju dzīvības procesiem un pū�anas procesa attīstībai ir atkarīgi no zināma temperatūras un mitruma samēra. Visātrāk pū�ana noris vidē, kur temperatūra ir ap +30�

+ 40 �C un mērens mitrums. Tā pilnīgi izbeidzas temperatūrā ap 0� un virs 55�C un strauji palēninās temperatūras diapazonā no 0� līdz 4-10�C. Ziemas laikā aukstās telpās līķi var atrasties vairākas nedēļas, neparādoties pū�anas pazīmēm, bet sasalu�i līķi saglabājas bez pārmaiņām nenoteikti ilgu laiku.

Pū�ana ir lēnāka novājē�anas vai pilnīgas noasiņo�anas gadījumos. Tad tā norit pēc sausās trūdē�anas tipa, ķermeņa apmēriem nepalielinoties un līķim no gāzēm neuzpū�oties. No asfiksijas vai septiskiem procesiem miru�u adipozu cilvēku līķiem noslīk�anas vai pla�u audu sa�ķaidījumu gadījumos pū�ana attīstās strauji. Nesecētie līķi sāk pūt lēnāk nekā secētie. Pirms nāves saņemtā ārstē�ana ar sulfanilamīdu preparātiem un antibiotikām līķi it kā konservē, lielā mērā aizturot pū�anas procesus. Daudz lēnāk nekā uz atsegtām līķa daļām pū�ana attīstās zem apģērba. Sadalītu līķu daļas sāk pūt lēnāk asinszaudējuma dēļ.

Svarīgi zināt, ka pū�anas laikā līķa audos un �ķidrumos notiek lielas alkohola koncentrācijas pārmaiņas, pie tam tās nav saistītas tikai ar spirta pēcnāves difūziju no kuņģa, bet arī ar tā pēcnāves veido�anos un sadalī�anos pūsto�ajos audos. �ī iemesla dēļ alkohola intoksikācijas ekspertīzē, izmeklējot līķus ar spilgtām pū�anas pārmaiņām, var tikt risināts tikai viens jautājums: vai miru�ais neilgi pirms nāves ir lietojis alkoholiskos dzērienus vai nē (P. No-vikovs, 1967).

Tiesķīmiskai izmeklē�anai �ādos gadījumos ņem roku un kāju muskuļus, kuņģi ar visu saturu un urīnu.

M u m i f i k ā c i j a. Ja līķis tiek apbedīts sausā smil�ainā zemē, ielikts kapenēs vai tiek turēts vasarā uz ēkaug�ām zem metāla jumta vai citās līdzīgās vietās, kur laba ventilācija un sauss silts gaiss, pū�anas process ātri apstājas un līķis mumificējas. Mumifi-cēdamies līķis iz�ūst, tā mīkstie audi sacietē un āda kļūst tum�i brūngana, da�reiz pat gandrīz melna; svars strauji samazinās.

Ātri mumificējas bērnu un novājēju�u cilvēku līķi. Iz�ķir mākslīgu un dabisku mumifikāciju. Pirmajai par piemēru var noderēt ne tikai seno ēģiptie�u mūmijas, bet arī mumifikācija, kas tiek panākta ar tagadējo līķu konservāciju.

Mumifikācijas tiesmedicīniskā nozīme tiesu medicīnā vispirms ir tā, ka ar to vairāk vai mazāk tiek saglabāts līķa ārējais apveids, kas dod iespēju noteikt miru�ā dzimumu, augumu, vecumu, konstatēt bojājumus un individuālās anatomiskās īpatnības un da�os gadījumos izdarīt identifikāciju.

Mumifikācijas nozīme nāves iestā�anās laika noteik�anai nav liela, jo iz�ū�anas ātrums ir atkarīgs no daudziem grūti nosakāmiem un vērā ņemamiem faktoriem. Pastāv uzskats, ka pilnīga pieaugu�a cilvēka līķa mumifikācija notiek 6�12 mēne�os (B. Ļev-�enkovs, 1968), bet tā var notikt arī ātrāk (11. tab.).

Taukvasks. Ja līķis nokļūst aukstā ūdenī vai mitrā mālainā zemē, pū�ana ātri apstājas un pēc kāda laika līķa mīkstie audi pārvēr�as taukvaskā.

11. tabulaLīķa pārmaiņas

Taukvaska veido�anās notiek, taukiem sa�ķeļoties un rodoties glicerīnam un taukskābēm (oleīnskābei, palmitīnskābei un stearīn-skābei), bet pēdējās, reaģējot ar kalcija un magnija sāļiem, kas atrodas ūdenī un augsnē, veido cietas un ūdenī ne�ķīsto�as ziepes. Tādā veidā taukvasks sava ķīmiskā sastāva ziņā ir cieto taukskābju un to sāļu (ziepju) maisījums.

Līķa audi taukvaska stāvoklī ir blīva viendabīga masa, kurā tikai vietām izdodas konstatēt to histoloģiskās struktūras elementus. Ārēji taukvasks izskatās kā pelēki sārta vai pelēcīgi dzeltena masa, kas ir diezgan blīvas konsistences, vietām drūpo�a un izplata nepatīkamu specifiski rūgtu smaku.

Taukvaska veido�anās sākas jau pēc 2�3 mēne�iem kop� līķa nonāk�anas atbilsto�os apstākļos, bet, lai visi audi un orgāni pilnīgi pārvērstos taukvaskā, vajadzīgs apmēram 1 gads. Bērnu līķi taukvaskā pārvēr�as ātrāk � pēc 4�5 mēne�iem.

Tā kā taukvaska veido�aās ātrums nav nekādas likumsakarības, tad �ī parādība nāves iestā�anās laika noteik�anai vērtējama ar lielu piesardzību. Taukvaska tiesmedicīniskā nozīme ir līdzvērtīga mumifikācijas nozīmei. Taukvasks zināmā mērā saglabā līķa ārējo apveidu un uz tā eso�os bojājumus. Tiesmedicīniskajā izmeklē�anā var atrast indes, to skaitā arī alkoholu. Praktiskos novērojumos un eksperimentos (V. �itkovs, 1963) noskaidrots, ka alkohols līķos, kas atrodas aukstā ūdenī, saglabājas apmēram 6�7 mēne�us. Alkohola jaunveido�anās �ādos apstākļos nenotiek.

Kūdrainā miecē�anās. Sī vēlīnā līķa konservē�anās pazīme attīstās, kad līķis nokļūst kūdras purvā. Tādu purvu ūdenī ir iz�ķīdu�as humusskābes un citas miecētājvielas, kas atrodas kūdrā. Līķis tajās it kā miecējas: āda kļūst blīvāka un kļūst tum�i brūna, iek�ējie orgāni stipri samazinās apmēros un kauli kļūst mīkstāki.

Līķis sados kūdras purvos saglabājas daudzus gadus.

Nobeigumā dodam agrīno un vēlīno līķa pazīmju attīstības vidējos laikus (sk. 11. tab.).

Bojājumi, kurus līķiem nodara dzīvnieki, putni un kukaiņi. Līķus, kas atrodas klajā vietā, uz lauka vai me�ā, nereti bojā da�ādi dzīvnieki, visbie�āk grauzēji vai plēsīgie zvēri. Viņi apēd ķermeņa atsegto da|u mīkstos audus, bet da�reiz līķi iznīcina gandrīz pilnīgi. Mēs novērojām gadījumus, kad pieaugu�a cilvēka līķi da�u dienu laikā gandrīz pilnīgi apēda mājas cūkas, bet 12 gadus veca zēna līķi da�u mēne�u laikā apēda lapsas, 86. att. Līķa sejai ūdensdzīvnieku (vēzī�u atstājot vienīgi da�us kaulus, un sānpel�u) nodarītie bojājumi. j_{r z}j_nams> ļ<_a ļīķ_a sejas

mīkstos audus var apgrauzt �urkas, ja tas nav pietiekami noglabāts. Lielā mērā līķus var bojāt arī putni: vārnas, maitu ērgļi, grifi u. c. Bojājumi, ko nodarīju�i gan putni, gan dzīvnieki, da�reiz var būt līdzīgi bojājumiem, kas nodarīti ar da�ādiem priek�metiem. Tā, piemēram, brūce, ko ar knābi iecirtu�i vārna, var izskatīties kā durti griezts ievainojums.

Grauzēju un plēsīgo zvēru bojājumi parasti viegli nosakāmi gan pēc to raksturīgajām robotajām malām, gan arī pēc dzīvnieku zobu pēdām, kas paliek uz kauliem.

Lielus līķu bojājumus nodara kukaiņi un to kāpuri. Jau drīz pēc nāves siltā gadalaikā ap acīm, nāsīs, mutē un brūcēs var ieraudzīt lielu daudzumu mu�u oliņu. Dabas apstākļos, parādoties pirmajām pū�anas pazīmēm, pie līķa salasās �sanitāri� � vaboles-kapra�i. Mu�u un citu kukaiņu kāpuri, apēzdami mīkstos audus, veicina ātru līķa iznīcinā�anu. Pieaugu�a cilvēka līķi mu�u kāpuri var skeleti-zēt da�ās nedēļās, bet bērna līķi pat 1�2 nedēļu laikā. Skudras pilnīgi nograu� līķim mīkstos audus 1�2 mēne�os. Tarakāni un skrejvaboles var apgrauzt svaigiem līķiem sejas ādu, radot sejas izķēmojumu un bojājumus, kas var tikt noturēti par nodarītiem dzīves laikā. Uz līķa atrasto kukaiņu, oliņu, kāpuru un kūniņu en-tomoloģiskā izmeklē�ana da�reiz var palīdzēt orientējo�i noteikt nāves iestā�anās laiku.

Stipri tiek bojāti līķi ūdenī. Mīkstos audus tur apēd zivis, vē�veidīgie dzīvnieki un citi ūdens faunas pārstāvji (86. att.). Pie tam ar apģērbu segtās ķermeņa daļas parasti netiek bojātas.

Līķa apskate tā atra�anas vietā ir notikuma vietas apskates sastāvdaļa. Par notikuma vietu sauc apkārtnes vai telpas daļu, kur norisinājies izmeklējamais notikums.

Notikuma vietas un līķa apskate ir vissvarīgākā un neatliekamāka izmeklē�anas darbība. To veic izmeklētājs, kura pienākums ir ne tikai fiksēt visas notikuma vietā atrastās pārmaiņas un pēdas, bet arī noskaidrot biju�ā notikuma raksturu, izpētīt noziedznieku rīcību, noskaidrot to iera�anās un aizie�anas ceļus, apdomāt lietas izmeklē�anas sākotnējo plānu un neatliekamos operatīvos pasākumus noziedznieka aizturē�anai. Pareizi un rūpīgi izdarīta apskate bie�i dod iespēju ātri atklāt noziegumu.

Tā, piemēram, dienā kādā dzīvoklī tika atrasts jaunas sievietes līķis. Ārsts, kas piedalījās apskatē, atrada miru�ās galvā vairākas brūces, bet uz apkārtējiem priek�metiem daudzus asinīm līdzīgus traipus un �ļakatas. Lietas istabā bija izsvaidītas, skapji un ceļa somas vaļā, bet uz tualetes galdiņa atradās nogalinātās zelta pulkstenis un rotaslietas. Situācija deva pamatu aizdomām, ka aplaupī�ana inscenēta un ka slepkavību izdarījis vīrs. Apskatot viņa apģērbu, uz cepures, kaklasaites un �aketes tika atrasti sīki traipiņi, kas, kā vēlāk izmeklē�anā noskaidrojās, bija radu�ies no asins �ļakatām. Vīrs bija spiests atzīties slepkavībā.

Atrodot līķi, apskatīt to un notikuma vietu ierodas amatpersonas, kurām ir tiesības izdarīt izmeklē�anu. Pēc likuma (LPSR KPK 181. p.) lika apskate tiek izdarīta, piedaloties ārstam. Ārsta piedalī�anos reglamentē Noteikumi par tiesu medicīnas speciālista darbu, veicot līķa ārējo apskati tā atra�anas (notikuma) vietā, kurus 1978. gadā izdevusi PSRS Veselības aizsardzības ministrija. Parasti �ajā izmeklē�anā piedalās tiesu medicīnas eksperts. Ja ekspertu nav iespējams izsaukt, tad līķa apskatei notikuma vietā var tikt pieaicināts jebkur� ārsts, kam nav tiesību no tās atteikties.

Ārstam, kas piedalās līķa apskatē notikuma vietā, nav eksperta tiesību un pienākumu (kaut arī viņ� pēc ieņemamā amata var būt tiesu medicīnas eksperts), viņ� piedalās tikai kā speciālists. Ārsta viedoklis un paskaidrojumi nav atzinums, tiem ir tikai konsultatīvs raksturs, un tie izmeklētājam tiek doti mutvārdiem. Ārsts, kas apskatījis līķi tā atra�anas vietā, var vēlāk izdarīt līķa sekciju un dot rakstveida atzinumu, t. i., piedalīties lietā par tiesu medicīnas ekspertu.

Lika apskatei nepiecie�amie priek�meti. Notikuma vietas apskatei tiesu medicīnas ekspertam jeb ārstam jāierodas, līdzi ņemot darbam nepiecie�amos priek�metus. Vēlams ņemt līdz �ādus priek�metus: virsvalku, gumijas ķirurģiskos cimdus, ziepes, dvieli, fonen-doskopu, termometru ar skalu no 0� līdz 50�C (tipa TEMP-60 ar uzgaļiem līķa ārējās un iek�ējās temperatūras mērī�anai), ierīci dozētai uzspie�anai uz līķa plankumiem (līķu dinamometru), muskuļu elektriskās uzbudināmības pārbaudes aparātu un atropīna un pilokarpīna 1% �ķīdumus zīlī�u reakcijas noteik�anai. Vajadzīgas arī marles saites, marle, vate, 100 ml rektificētā spirta, sterila �ļirce, medikamenti ampulās (adrenalīns, kofeīns, kampars, lobe-līns, joda �ķīdums spirtā), reaktīvi asins traipu orientējo�ai noteik�anai, priek�metstikliņi, mēģenes, aploksnes, grieznes, skalpelis, lupa, papīrs, zīmuļi rakstī�anai uz stikla un parastie un centimetru lente.

Minētos priek�metus vēlams sakārtot komplektā un ielikt ceļa somā, kas vienmēr jātur kārtībā izbrauk�anai. �ādi komplekti pagaidām netiek ra�oti, bet tos sagatavot nav grūti.

Ārsta galvenie uzdevumi līķa apskatē tā atra�anas vietā. Saskaņā ar savām medicīniskajām zinā�anām ārsts līķa apskatē veic �ādus pienākumus: nosaka nāves iestā�anās faktu, palīdz izmeklētājam apskatīt līķi un izdarīt �īs apskates atradumu pierakstus, palīdz izmeklētājam uzmeklēt, fiksēt, izņemt un iesaiņot tos lietiskos pierādījumus, kuriem izdarāma medicīniskā un ķīmiskā tiesekspertīze, � asinis, spermas traipus, matus, indes, medikamentus u. c., dot paskaidrojumus izmeklētājam uz jautājumiem, kas rodas līķa apskates gaitā, � par nāves iestā�anās laiku, atrasto bojājumu raksturu, ar kādu priek�metu tie nodarīti, vai nav pārmainīta līķa poza utt. Visām ārsta atbildēm ir orientējo�s raksturs, un notikuma vietā tās tiek dotas tikai mutvārdiem.

Notikuma vietas apskati ir pieņemts iedalīt statiskajā un dinamiskajā stadijā. Pirmajā jeb statiska j ā stadijā dalībnieki apskata notikuma vietu un tajā eso�os priek�metus, atzīmējot to novietojumu, bet neko neaizskarot un nepārvietojot. Ja notikuma vietā ir līķis, tad apskati parasti sāk ar to, kaut gan izmeklētājs katrā konkrētā gadījumā izlemj jautājumu par apskates secību, ņemot vērā notikuma vietas īpatnības. Tiek izdarīta fotografē�ana (87., 88., 89. att.) un uzzīmēts shematisks plāns. Ja ir kaut vai vismazākās aizdomas, ka notikuma vietā nav vis līķis, bet gan dzīvs cilvēks, tad ārsta pienākums ir pārtraukt statisko stadiju un vispirms noskaidrot �o jautājumu.

Nāves konstatē�ana ir vissvarīgākais ārsta pienākums notikuma vietā. Ja no nāves iestā�anās brī�a ir pagājusi stunda vai vairāk, jautājumu atrisina, pamatojoties uz neap�aubāmām nāves pazīmēm: līķa plankumiem, līķa sastinguma u. c. Grūtības nāves noteik�anā ir tikai pirmajās 10�20�30 minūtēs pēc tās iestā�anās.

Nāves konstatē�anai pilnīgi pietiek ar parastajiem medicīniskajiem paņēmieniem: apskati, palpāciju un auskultāciju. Jākonstatē, ka elpo�ana un sirdsdarbība ir apstājusies, ka zīlītes vairs nereaģē uz gaismu un ka nav korneālo refleksu. Ja notikuma vietā ir ieradusies ātrās palīdzības ma�īna, kas apgādāta ar elektrokar-diogrāfu, tad var izlietot arī to.

Ja ir �aubas par nāves iestā�anos, nekavējoties jāuzsāk reanimācija: netie�ā sirds masā�a, mākslīgā elpinā�ana no mutes mutē, medikamentu ievadī�ana, bet pēc tam cietu�ais jānogādā kāda ārstniecības iestādē. Reanimācija jāturpina vai nu līdz dzīvības atjauno�anai, vai arī tā jāpārtrauc, kad sāk parādīties neap�aubāmās nāves pazīmes � līķa plankumi.

Otrajā jeb dinamiskajā apskates stadijā priek�metus ņem rokās, pārvieto un sīki apskata no visām pusēm. Līķi apgroza, apskata kabatas, atpogā apģērbu, izmeklē līķa pazīmes, apskata bojājumus utt. Paralēli izdara pierakstus par visām konstatētajām atradēm. Aizliegts izdarīt griezienus vai zondēt brūces. Līķi var vienīgi apskatīt.

Pilnīgu līķa izģērb�anu notikuma vietā parasti neizdara. Jāuzmanās, lai apskatē netiktu pazaudēti kādi lietiski pierādījumi. Tā, piemēram, no apģērba var izkrist lodes, skrotis vai prapji. Uz apģērba var būt nenoturīgi automa�īnas protektora putekļu nospiedumi vai citi pielipumi, kurus nepiecie�ams pasargāt no sabojā�anas un saglabāt tālākai izmeklē�anai. Uz līķa konstatētās pārmaiņas un bojājumi tiek nofotografēti, pieliekot mērogu. Lika apskati un tās aprakstu notikuma vietā ieteicams izdarīt �ādā secibā: līķa novietojums un poza, apģērbs un priek�meti, kas tie�i saskaras ar līķi, vispārējie dati par līķi, līķa pazīmju spilgtums, to īpatnības un bojājumi uz ķermeņa atsevi�ķiem apvidiem.

1. Ņem vērā līķa novietojumu pret apkārtējiem priek�metiem. Piemēram: �Līķis atrodas istabā uz grīdas ar galvu pret dīvānu, 20 cm no tā, ar kājām pret durvīm.�

2. Par līķa pozu uzskata tā galvas, rumpja un roku un kāju stāvokli, kādā tie atrodas cits pret citu. Piemēram: �Līķis guļ uz muguras, galva noliekta uz kreisā pleca, rokas izstieptas gar ķermeni, pirksti savilkti dūrēs, kājas nedauaz izvērstas un saliektas ceļu locītavās.�

3. Pēc tam apraksta apģērbu un tā stāvokli, saskaita visas apģērba sastāvdaļas, atzīmē, vai tās atbilst apstākļiem, vai pareizi uzvilktas, aizpogātas vai atpogātas. Atzīmē bojājumus un to precīzu lokalizāciju, kabatu saturu, asiņu, vem�anas masu un citu atdalījumu notraipījumus. Ja ir aizdomas, ka noziedznieka apģērba �ķiedras var būt pielipu�as līķa apģērbam, tad labāk vajadzīgos priek�metus no līķa noņemt un iesaiņot tā, lai pielipu�ās �ķiedras transportējot netiktu nozaudētas. Nezināmu līķu apģērbs jāapraksta sevi�ķi sīki. Jāatzīmē tā krāsa, materiāls, fabrikas zīmes, da�ādas iezīmes un citas īpatnības, kas varētu atvieglot tā pazī�anu.

4. No vispārējām ziņām par līķi atzīmē dzimumu, vecumu pēc izskata, augumu, ķermeņa uzbūvi, barojumu un citas pazīmes. Sīkāk �os datus izklāsta nezināmiem līķiem. Tādos gadījumos līķa galvas aprakstu izdara pēc vārdiskā portreta principa.

5. Apraksta agrīnās līķa pazīmes un to izpausmi: līķa atdzi�anu (grādos, bet ne pēc taustes), lika plankumu izvietojumu un krāsas īpatnības, to attīstības stadiju, līķa sastinguma pakāpi. Obligāti jāuzrāda �o pazīmju pārbaudes laiks, jo tas palīdzēs noteikt nāves iestā�anās laiku. Ja ir speciāli termometri, jāizmērī līķa iek�ējā temperatūra; ieteicams to darīt vairākas reizes ar vienas stundas intervālu.

Nāves iestā�anās laika precizē�anai notikuma vietā ieteicams lietot muskuļu pārdzīvo�anas spēju un to spēju sarauties elektriskās strāvas ietekmē. Ir aprakstīts pārnēsājams elektrostimulators ar 12 V akumulatoru (O. Procop, 1960). �im nolūkam tiek rekomendēta arī ierīce, kas darbināma no 220 V maiņstrāvas apgaismo�anas tīkla (N. Mar�enko, 1966). Lietojot maiņstrāvu, pagarinās muskuļu sarau�anās ilgums strāvas ietekmē līdz 12 st. pēc nāves, turpretim līdzstrāva rada �ādu reakciju tikai 8�10 st. pēc nāves. �ādas ierīces rūpnīcās nera�o, bet tās var tikt pagatavotas pēc tiesmedicīniskās ekspertīzes biroja pasūtījuma.

Te pieliekam Popvasilijeva un Palma (1960) izstrādāto tabulu par muskuļu pēcnāves elektrisko uzbudināinību (12. tab.).

Uz audu pārdzīvo�anas spējām pamatojas nāves iestā�anās laika noteik�ana pēc zīlī�u reakcijām. �im nolūkam ar tievu adatiņu acs priek�ējā kamerā ievada atropīnu vai pilokarpīnu. Ievadot atropīnu, zīlīte papla�inās, bet no pilokarpīna sa�aurinās. �ī reakcija ir novērojama 15�20 st. pēc nāves. Pirmajās 11 st. reizēm var panākt divkār�u reakciju, t. i., no atropīna zīlīte papla�inās,

12. tabula Muskuļu reakcija pēc elektriskās uzbudinā�anās atkarībā no laika, kas pagājis kop� nāves iestā�anās (st.)

bet pēc tam, ievadot pilokarpīnu, tā sa�aurinās. Da�os gadījumos zīlītes uz minēto vielu ievadī�anu vairs nereaģē jau 8�13 st. pēc nāves. Tāpēc zīlī�u reakciju pārbaudes rezultāti janovērtē kopā ar citiem datiem, kas iegūti, izmeklējot līķa pazīmes.

Ja līķis ilgi nav ticis atrasts, tam redzamas spilgtas vēlīnās līķa pārmaiņas: pū�ana, mumifikācija u. c.

6. Tiek aprakstīti līķim konstatētie bojājumi, to raksturs un atra�anās vieta, apmēri un forma. Bojājumu aprakstī�anu parasti izdara līķa apskates secībā, sākot no aug�as uz leju. Vienlaicīgi atzīmē atsevi�ķu ķermeņa daļu īpatnības. Rūpīgi jāizmeklē galvas matainā daļa, jo �eit bojājumus var aizsegt mati. Bojājumu apskatei reizēm līķi izģērbj vai arī apģērbu tikai atpogā un, kur nepiecie�ams, to paceļ vai nolai�. Ja ir aizdomas, ka notikusi izvaro�ana, pēc dzimumorgānu apskates no maksts un taisnās zarnas ar tamponiem paņem saturu spermas piejaukuma pārbaudei.

Notikuma vietas apskatē, ja ticis lietots �aujamais ierocis, ar to jāapietas ļoti uzmanīgi. Pirmkārt, uz tā var būt pirkstu nospiedumi, kurus svarīgi nesabojāt. Otrkārt, mūsdienu automātiskie iero�i pēc �āviena izdarī�anas nāko�o patronu no aptveres padod stobrā, bet dzelksnis tiek fiksēts uzvilktā stāvoklī. �ī iemesla dēļ pietiek ar neuzmanīgu spiedienu uz nolai�amās mēlītes, bet bojātam ierocim pat ar nelielu satricinājumu, lai notiktu �āviens, ar ko var ievainot apskates dalībniekus.

Tālākajā apskatē ārsts palīdz izmeklētājam meklēt, aprakstīt, fiksēt un izņemt notikuma vietā eso�os bioloģiskos objektus (asinis, spermas traipus, matus, izvemtās masas), palīdz izmeklētājam noskaidrot da�ādu medikamentu lietojumu un, ja nepiecie�ams, izņemt vajadzīgos no tiem kā lietiskos pierādījumus. Sīkākas ziņas par lietisko pierādījumu aprakstī�anu un izņem�anu notikuma vietā dotas XXXI nodaļā.

Notikuma vietas un līķa apskates gaitā vai tūlīt pēc tās pabeig�anas izmeklētājs uzraksta notikuma vietas apskates protokolu

(KPK 183. p.). Protokolu raksta vai nu pats izmeklētājs, vai kāds no apskates dalībniekiem, izmeklētājam diktējot. Tas jāraksta tādā pa�ā secībā, kādā izdarīta apskate, un tādā veidā, kādā atrades biju�as vērojamas apskates laikā. Nedrīkst protokolā rakstīt da�ādu personu paziņojumus, paskaidrojumus vai liecības, kam sakars ar notiku�o, tāpat apskates dalībnieku viedokļus, paredzējumus un secinājumus, lai cik pamatoti tie liktos.

Līķa tiesmedicīniskā izmeklē�ana tiek izdarīta tajos gadījumos, kad izziņas, iepriek�ējās izmeklē�anas orgāniem, kā arī tiesai nepiecie�ams noteikt nāves iemeslu un noskaidrot vairākus citus jautājumus, kam sakars ar cilvēka nāvi.

Par iemeslu līķu tiesmedicīniskai izmeklē�anai var būt vai nu tie�i norādījumi, vai arī aizdomas, ka notikusi vardarbīga nāve. �ī iemesla dēļ izmeklē�anu obligāti izdara �ādos gadījumos: 1) vardarbīgas nāves gadījumos neatkarīgi no nāves iestā�anās vietas un laika; 2) gadījumos, kad ir aizdomas, ka nāve bijusi vardarbīga; �ādas aizdomas var radīt pēk�ņa nāve vai nāve no nezināma cēloņa ārpus medicīniskas iestādes, vai ja nāve iestājusies medicīniskā ārstniecības iestādē pirmajā diennaktī pēc iestā�anās, kad slimības diagnoze vēl nav noteikta; nāves gadījumos ārstniecības iestādē, ja prokuratūras orgānos saņemta sūdzība par nepareizu ārstē�anu, no kuras slimnieks miris; 3) nezināmu personu nāves gadījumos (neatkarīgi no vietas un iemesla).

Citu slimnieku, kas miru�i ārstniecības iestādēs, līķiem var izdarīt patoloģiski anatomisko sekciju. Pēdējā at�ķirībā no ties-medicīniskās izmeklē�anas nav obligāta. To izdara pēc ārstniecības iestādes priek�nieka (galvenā ārsta) norādījuma, lai pārbaudītu klīnisko diagnozi, attiecīgā slimnieka ārstē�anas pareizumu un medicīnisko dokumentāciju.

Patoloģiski anatomiskajā sekcijā konstatētās diagnostikas, ārstē�anas un dokumentācijas kļūdas apsprie� ārstu kontroles komisijās un klīniski anatomiskajās konferencēs. Tas sekmē ārstu kvalifikācijas cel�anu un ārstnieciskā darba uzlabo�anu.

Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas galvenie uzdevumi ir noteikt nāves cēloni un noskaidrot arī citus jautājumus, kas interesē izmeklē�anas orgānus un tiesu. Atkarībā no nāves cēloņiem un apstākļiem �ie jautājumi var būt da�ādi: nāves iestā�anās laika noteik�ana; miesas bojājumu rakstura, to ra�anās un nodarī�anas mehānisma jeb veida noteik�ana; cietu�ā stāvokļa noteik�ana

notikuma brīdī (slimības, alkohola reibums) u. tml. Tiesmedicīniski izmeklējot līķus, kas miru�i ārstniecības iestādē, vienlaicīgi tiek veikti arī patoloģiski anatomiskās sekcijas uzdevumi, kas aprādīti iepriek�.

Līķu tiesmedicīnisko izmeklē�anu tās sare�ģītības un lielās atbildības dēļ parasti izdara �tata tiesu medicīnas eksperti. Tikai tad, kad nav iespējams pieaicināt �tata ekspertu, izmeklē�anas orgāni līķa izmeklē�anu var uzdot citas specialitātes ārstam.

Līķa tiesmedicīnisko izmeklē�anu parasti nosaka izziņas izdarī�anas vai iepriek�ējās izmeklē�anas orgāni. Da�os gadījumos, galvenokārt, ja ir nepiecie�ama atkārtota izmeklē�ana, to var likt izdarīt arī tiesa. Izziņas izdarī�anas vai iepriek�ējās izmeklē�anas orgāni noformē �īs izmeklē�anas uzdo�anu vai nu ar tiesmedicīnis-kās izmeklē�anas rakstveida rīkojumu, vai arī ar lēmumu par ties-inedicīniskās ekspertīzes nozīmē�anu. Lēmumu noformē tikai tajos gadījumos, kad ir ierosināta krimināllieta.

Līķa tiesmedicīnisko izmeklē�anu izdara, ievērojot normas, kas paredzētas savienoto republiku kriminālprocesu kodeksos un speciālos noteikumos, ko apstiprinājis PSRS Veselības aizsardzības tautas komisariāts 1928. gadā un papildina PSRS veselības aizsardzības ministrs ar 1962. gada 10. aprīļa pavēli Nr. 166.

Parasti līķus izmeklē tiesu medicīnas morgos vai ārstniecības iestā�u patoloģiskās anatomijas nodaļās. Tur ir pietiekami labi apstākļi �o izmeklē�anu vispusīgai izdarī�anai, lietojot tagadējos fizikas un tehnikas līdzekļus. Da�reiz, kad līķi nevar nogādāt morgā, izmeklē�anu nākas izdarīt uz laiku piemērotās telpās, bet vasaras laikā pat ārpus telpām. Tad izmeklē�anas orgāniem jāgādā, lai sekcijas izdarī�anai būtu vajadzīgie apstākļi. Līķa izmeklē�anā ir vēlams, lai būtu klāt arī izmeklētājs, kas ekspertīzi uzdevis izdarīt. Tāpēc viņam jādara zināma �īs izmeklē�anas vieta un laiks. Ārstniecības iestādēs miru�o slimnieku līķu sekcijās parasti pieaicina ārstējo�os ārstus, kas var ekspertam dot paskaidrojumus par viņu novērotajiem slimības simptomiem un lietotajiem diagnostikas vai ārstniecības paņēmieniem.

Saskaņā ar Līķu tiesmedicīniskās izmeklē�anas noteikumiem sekciju drīkst izdarīt ne ātrāk kā 12 st. pēc nāves. Tomēr zinātnisku un zinātniski praktisku apsvērumu dēļ līķa sekciju var izdarīt arī ātrāk par 12 st., bet ne ātrāk par 30 min. kop� nāves iestā�anās. �ādos gadījumos nāves fakts jākonstatē ne mazāk kā trim ārstiem, kas uzraksta par to protokolu, paskaidrojot agrīnās sekcijas nepiecie�amības iemeslus.

Ja sekcijai atvests sasalis līķis, tad sekciju atliek, kamēr tas pilnīgi tiek atkausēts. Atkausē�anu izdara +20�C, nelietojot ne karstu ūdeni, ne arī kādus citus sildī�anas līdzekļus. Nekāda pū�anas vai līķa sair�anas pakape nevar būt par iemeslu, lai atteiktos no sekcijas izdarī�anas.

Pirms līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas ekspertam jāiepazīstas ar lēmumu vai rīkojumu par �īs izmeklē�anas uzdo�anu, tāpat arī ar citiem viņam nodotajiem dokumentiem. Nepiecie�ams sīki iepazīties ar notikuma vietas apskates un līķa apskates notikuma vietā protokolu, bet, ja nāve iestājusies ārstniecības iestādē, � ar slimības vēsturi.

Vajadzības gadījumā ekspertam ir tiesības lūgt izmeklētāju nodot viņam arī citus materiālus, kas nepiecie�ami atzinuma do�anai.

Noskaidrojis nepiecie�amās ziņas par nāves apstākļiem un savus uzdevumus, eksperts nosaka gaidāmās izmeklē�anas plānu un taktiku, t. i., nosaka izmeklē�anas metodes, sekcijas tehnisko paņēmienu variantus un to lieto�anas secību. Pēc tam atbilsto�i pieņemtajam plānam viņ� sāk līķa izmeklē�anu. Izmeklē�anas gaitā vai tūlīt pēc sekcijas pabeig�anas tiek uzrakstīts protokola pieraksts, kur tiek ierakstīts viss, kas sekcijā ticis atrasts. �is pieraksts tālākajā gaitā tiek pievienots visas izmeklē�anas pamatdokumentam � eksperta atzinumam jeb aktam.

Līķa pilnīgā tiesmedicīniskā izmeklē�ana tiek iedalīta ārējā, iek�ējā un papildu izmeklē�anā.

Ārējā izmeklē�ana. Līķa ārējo izmeklē�anu izdara rūpīgi un sīki protokolē neatkarīgi no tā, vai līķis ticis apskatīts notikuma vietā vai ne. To sāk ar apģērba apskati, kas līķim ir mugurā. Sevi�ķu uzmanību pievēr� bojājumiem un da�ādiem notraipījumiem (asins un spermas traipiem, protektora nospiedumiem u. tml.). Apģērba bojājumus salīdzina ar ķermeņa bojājumiem. Ja līķis atvests morgā kails, piemēram, pēc atra�anās slimnīcā, tad apģērbs katrā ziņā jāizprasa un jāapskata.

Da�reiz pēc apģērba apskates rodas vajadzība to nodot fizikāli tehniskai, ķīmiskai vai bioloģiskai izmeklē�anai. Tādos gadījumos to nosūta tiesu medicīnas laboratorijai.

Pa�a līķa ārējo izmeklē�anu un tās aprakstu parasti izdara �ādā secībā: 1) līķa vispārējais anatomiski konstitucionālais raksturojums: dzimums, vecums (pēc ārējā izskata), augums, svars, ķermeņa uzbūve, barojums; 2) līķa pazīmes un to intensitātes pakāpe; 3) atsevi�ķu ķermeņa daļu īpatnības un bojājumi uz tām (sākot ar galvu un beidzot ar rokām un kājām).

Galvai apskata mataino daļu, seju, acis (plakstiņus, konjunktīvas, radzenes un zīlītes), degunu un nāsis, lūpas (sarkano maliņu un gļotādu), zobus, mutes dobumu, ausu glieme�nīcas un ausu ejas. Pēc tam apskata kaklu. Ja uz tā ir strangulācijas rieva, to sīki apraksta. Ja ir nepiecie�ams, no rievas ņem nospiedumus uz lipīgas lentes tālākai mikrodaļiņu pielipuma konstatē�anai un to salīdzinā�anai ar varbūtējās cilpas materiālu.

Tālāk apskata krūtis, vēderu un muguru. Sievietēm izmeklē piena dziedzeru stāvokli un pārbauda izdalījumus no krū�u galiem.

Apskatot ārējos dzimumorgānus, nosaka to attīstības pareizumu, varbūtējās �ūlas un rētas. Vīrie�iem, uzspie�ot uz dzimumlocekļa, pārbauda, vai nav izdalījumi no urīnkanāla, un, ja vajadzīgs, to atver. Sievietēm ārējie dzimumorgāni tiek apskatīti, saliecot un izple�ot kājas. Apskata arī tūpli un tā apkārtni.

Apskatot rokas un kājas, pārbauda, vai nav nedabiska kustīguma. Ja to atrod, izdara griezienus un pārbauda kaulu un locītavu stāvokli. Lūzuma gadījumā nosaka tā īpa�ības, atzīmē �ķembas, to atra�anās vietas un citas īpatnības, tāpat apkārtējo mīksto audu stāvokli. Uz plaukstām katrā ziņā jāapskata delnas, pirksti un pirkststarpas.

Visus apskatē konstatētos bojājumus sīki apraksta pēc vispārpieņemtas shēmas. Asinsizplūdumu apmēru un citu īpatnību noteik�anai var izdarīt krustveida griezienus, lai otrreizējas līķa izmeklē�anas gadījumā �ie griezieni at�ķirtos no brūcēm. Parasto vizuālo brū�u un nobrāzumu apskati vēlams papildināt ar apskati caur lupu vai operāciju mikroskopu.

Apskates gaitā līķi un bojājumus fotografē. �āviena vai sprādziena traumu gadījumos da�reiz tiek izdarīta bojāto ķermeņa daļu rentgenogrāfija.

Iek�ējā izmeklē�ana. Iek�ējās izmeklē�anas gaitā katrā ziņā jāatver tris galvenie dobumi: galvaskausa, krū�kurvja un vēdera dobums, tāpat arī kakls. Ja kāds no �iem dobumiem nav ticis atvērts un tā orgāni nav izmeklēti, tad �āda sekcija uzskatāma par nepilnvērtīgu un līķis jāizmeklē otrreiz. Rodoties aizdomām par kādu muguras smadzeņu slimību vai bojājumu, tiek atvērts mu-gurkaulāja kanāls un izmeklētas muguras smadzenes. Transporta traumu gadījumos un gadījumos, kad cilvēks kritis no augstuma, katrā ziņā jāizdara muguras un sē�as apvidū un kāju mīkstajos audos griezieni, lai konstatētu asinsizplūdumus, ādas atslāņoju-mus, lāpstiņu un muguras skriemeļu smailo izaugumu un krust-kaula lūzumus.

Sekciju sāk vai nu no galvas, vai krūtīm un vēdera. Parasti vispirms atver to ķermeņa daļu, kur domājami galvenie bojājumi, no kuriem iestājusies nāve.

Galvaskausa dobuma atvēr�anai ādu pārgrie� no viena deniņu kaula pupveida izauguma līdz otram, pāri paurim. Adu ar aponei-rozi atdala no kauliem un lēveru veidā novelk uz priek�u un aizmuguri. Pārzāģē un atdala galvaskausa velvi. Pēc tam pārgrie� cieto smadzeņu apvalku un izņem galvas smadzenes. Izņemtās smadzenes apskata no visām pusēm un tad pārgrie� ar speciāliem griezieniem. Tālākajā izmeklē�anas gaitā cieto smadzeņu apvalku atdala no galvaskausa pamatnes kauliem un apskata tos. Ja nepiecie�ams, ar kaltu atkaļ deguna blakusdobumus, ausu dobumus un orbītas.

Kakla, krū�u un vēdera dobumu atvēr�anai parasti izdara griezienu pa viduslīniju no vairogskrim�ļa aug�malas līmeņa līdz sim-fīzei, apejot nabu pa kreisi. Kosmētisku iemeslu dēļ griezienu kaklā reizēm neizdara pa viduslīniju, bet sānos vai arī vispār negrie�.

Tad krū�u un vēdera dobumus atver ar T veida griezienu, izdarot horizontālu griezienu virs atslēgas kauliem. Uz krūtīm mīkstos audus atpreparē, pārdala ribas skrim�ļainajās daļās un atdala krū�kaulu.

Kad dobumi atvērti, tos apskata un sāk iek�ejo orgānu izmeklē�anu. Iek�ējo orgānu izņem�anai tiek lietotas vairākas metodes, no kurām visizplatītākās ir �ādas.

Virhova metode. Katrs orgāns tiek izņemts no līķa vesels un pēc tam pārgrie�ot izmeklēts.

Abrikosova metode. Iek�ējos orgānus izņem un sadala piecos kompleksos: 1) kakla un krū�kurvja orgāni, 2) zarnas, 3) liesa, 4) aknas ar kuņģi, divpadsmitpirkstu zarnu unaizkuņģa dziedzeri, 5) nieres ar virsnierēm, urīnvadiem un mazā iegurņa orgāniem.

Sora metode. Kakla, krū�u, vēdera un iegurņa orgānus izņem visus kopā un izmeklē, tos pārgrie�ot, neat�ķirot citu no cita. Vienīgi nosvēr�anai da�us no tiem vēlāk atdala.

Praksē visvairāk lieto Abrikosova un Sora metodes. Pilnīga eviscerācija ar Sora metodi ir ērtāka tai ziņā, ka tad līdz izmeklē�anas beigām var saglabāt orgānu anatomiski topogrāfiskās saiknes. Izdarot sekciju ar Sora metodi, no līķa izņemto orgānu kompleksu uzliek uz preparējamā galdiņa ar dorsālo pusi uz aug�u. Pēc �ajā pusē eso�o orgānu izmeklē�anas izmeklē orgānus, kas atrodas kompleksa ventrālajā pusē.

Katru orgānu apskata no ārpuses, aptausta, izmērī un, ja vajadzīgs, nosver. Apraksta tā virspuses stāvokli un atzīmē, ja ir, zem-apvalku asinsizplūdumus, aplikumus un saaugumus ar apkārtējiem orgāniem un audiem. Palpatori nosaka orgānu blīvumu. Griezumos atzīmē audu krāsu, slāņu biezumu, to robe�u skaidrumu, struktūras zīmējuma spilgtumu, asinspildījumu, eso�ās pārmaiņas un bojājumus. Katru orgānu sīki apraksta, pat ja tajā nav atrodamas nekādas patoloģiskas pārmaiņas. Tas vajadzīgs atzinuma parei-zuma kontrolei, it īpa�i atkārtotu ekspertī�u gadījumos. Katrā ziņā jāatzīmē neparastas smakas (etilspirta, etiķskābes u. c.), kas nāk no atvērtajiem dobumiem un orgāniem.

Iek�ējās izmeklē�anas atradi aktā var aprakstīt pēc vēlē�anās, sekcijas izdarī�anas secībā, vai arī pa orgānu sistēmām (sirds un asinsvadu, elpo�anas, gremo�anas utt.).

No parastās sekcijas kārtības var arī atkāpties. Ja ir aizdomas, ka var būt pneimotorakss, tad pēc vidējā ādas grieziena uz krūtīm un mīksto audu lēveru atpreparē�anas to veidotajās kabatās ielej ūdeni un ar na�a galu pārdur ribstarpu muskuļus. Pneimotoraksa gadījumos no pleirālā dobuma ūdenī parādās gaisa pūslī�i.

Ja rodas aizdomas, ka nāve iestājusies no gaisa embolijas, tad ādas griezienu sāk no krū�kaula roktura līmeņa uz leju, bet pa�u krū�kaulu atdala tikai daļēji, pārzāģējot to zemāk par otrās ribas līmeni, lai nebojātu zematslēgas un jūga asinsvadus. Pēc tam atver sirds somiņu, tajā ielej ūdeni un zem ūdens pārdur priek�kambarus un kambarus. Gaisa embolijas gadījumos no dūrienu vietām izdalās gaisa pūslī�i. Ja sekciju telpā ir rentgenaparāts, tad pirms aprakstītās pārbaudes jāizdara rentgenogrāfiskā izmeklē�ana gāzes noteik�anai sirds dobumos un lielajos asinsvados. �īm gaisa embolijas raudzēm ir pierādījuma nozīme vienīgi tad, ja līķim nav pū�anas pazīmju.

Ja vienā un tai pa�ā laikā jāizmeklē sievietes ārējie un iek�ējie dzimumorgāni, piemēram, aborta gadījumā, tad iegurņa orgānu kompleksa izņem�anai izdara ovālu griezienu starpenes ādā, kaunuma kaulā izzāģē logu, pa kuru izņem �os orgānus kopā ar pārējo orgānu kompleksu (K. Hi�ņakova, 1959).

Mugurkaulāja kanāla atvēr�anu var izdarīt vai nu parastā veidā, pārzāģējot un izņemot skriemeļu lokus, vai arī ar A. Solo-hina metodi (1958), izdarot slīpu zāģējumu un izņemot daļu no katra skriemeļa ķermeņa.

Materiāla ņem�ana papildu izmeklē�anai. Līķa izmeklē�anas rezultātus var lielā mērā papildināt ar speciāliem laboratoriskiem izmeklējumiem: histoloģiskiem, ķīmiskiem, bakterioloģiskiem, fizikāli tehniskiem u. c. �iem izmeklējumiem līķa apskatē un sekcijā ņem da�ādus objektus. Atzinuma (akta) protokola daļā katrā ziņā jāuzrāda, kas no līķa paņemts un kādam nolūkam.

Da�us laboratoriskos izmeklējumus var izdarīt ārsts, kas izdarījis līķa sekciju. Citus izmeklējumus izdara tiesu medicīniskās laboratorijās vai citās zinātniski praktiskās iestādēs to speciālisti. Tādos gadījumos izņemtos objektus, pienācīgā veidā iesaiņotus, nosūta attiecīgai laboratorijai kopā ar pavadrakstu. Pavadrakstā ieraksta, no kāda līķa attiecīgie objekti izņemti, cik burkās tie tiek nosūtīti, kas katrā no tām atrodas, kāda veida izmeklējumi jāizdara, un īsumā jāaprāda arī lietas apstākļi.

Da�reiz, it īpa�i vardarbīgas nāves gadījumos, kad bijusi ārēja asiņo�ana, nepiecie�ams noteikt miru�ā asins grupu. Sim nolūkam asinis paņem mēģenē vai nelielā pudelītē vai arī ar tām samitrina �etrkārtīgi salocītu marli, ko iz�āvē istabas temperatūrā. Sos objektus nosūta tiesu medicīniskās laboratorijas bioloģijas nodaļai.

Audu un orgānu gabaliņus histoloģiskai izmeklē�anai izgrie�, ievērojot da�us noteikumus. Preparātā jābūt kā bojātajiem, tā arī veselajiem audiem; vēlams, lai tajā būtu visi orgāna slāņi. Gabaliņiem jābūt labi fiksētiem, tāpēc to biezums nedrīkst būt lielāks par 1 cm. Fiksācijai parasti lieto 5�10% formalīna �ķīdumu. Ādas, kuņģa sienas un zarnu gabalus, lai tie nesakrokotos un nesagrieztos, pirms fiksācijas piestiprina pie kartona gabaliņiem.

Materiāla ņem�ana tieskimiskai izmeklē�anai. Ja ir aizdomas, ka notikusi saindē�anās ar kādu nezināmu indi, izmeklē�anai nosūta ne mazāk par 2 kg iek�ējo orgānu. To konservē�ana aizliegta. Tikai karstā laikā, ja paredzama ilgāka transportē�ana un ja nav aizdomu par saindē�anos ar etilspirtu un nitrītiem, orgāniem var pārliet rektificētu etilspirtu, vienlaicīgi kontrolei nosūtot arī �ī spirta paraugu. Izņemtos orgānus ieliek tīrās, sausās stikla burkās. Atsevi�ķās burkās ņem �ādus orgānus: 1. burkā � kuņģi un tā saturu, pa vienam metram tievo un resno zarnu no visvairāk izmainītajiem apvidiem ar saturu; 2. burkā � ne mazāk kā V3 visvairāk izmainīto aknu un �ultspūsli ar �ulti; 3. burkā � vienu nieri un visu urīnu; 4. burkā � vienu tre�o daļu galvas smadzeņu; 5. burkā � sirdi ar asinīm, liesu un ne mazāk kā ^]U plau�u no vispilnasinīgākajiem apvidiem.

Visos pārējos gadījumos tiesķīmiskai izmeklē�anai eksperts izvēlas vienus vai otrus orgānus atkarībā no saindē�anās rakstura un laika, kas pagājis no indes ieņem�anas līdz nāvei. Bez iek�ējiem orgāniem var tikt ņemta arī āda, audi, mati, kauli, apģērba daļas u. tini.

Etilspirta un tā koncentrācijas noteik�anai parasti nosūta pa 10 ml asiņu un urīna. �im nolūkam asinis ņem no sirds dobumiem vai roku un kāju lielajiem asinsvadiem. Da�reiz �ādos gadījumos ņem arī daļu galvas smadzeņu un kuņģa saturu.

Materiālu ņem�ana bakterioloģiskai un bakterioskopiskai izmeklē�anai. Asinis bakterioloģiskai izmeklē�anai ņem no sirds, doba-jām vēnām vai smadzeņu apvalku dobumiem sterili ar Pastēra pipeti vai 20�30 ml �ļirci. Orgānu gabaliņus, 1�2 cm³ lielumā, izņem pēc iepriek�ējas orgāna virspuses apdedzinā�anas ar dego�u spirta tamponu vai nokarsētu metāla lāpstiņu, ieliek sterilā traukā un nekavējoties nosūta bakterioloģijas laboratorijai.

Ja ir aizdomas par sevi�ķi bīstamu infekcijas slimību, tad materiāla ņem�anai jāpieaicina speciālists no sanitārepidemioloģiskās stacijas.

Materiāla ņem�anas diatomeju planktona noteik�anai. Planktonu atra�anai jāizmeklē nieres, garo cauruļkaulu smadzenes, sirds muskulis un plau�as. Kaula smadzeņu izmeklē�ana sevi�ķi svarīga līķa pū�anas un skeletizē�anās gadījumos. �im nolūkam laboratorijai nosūta veselu aug�stilba kaulu. Nieri tāpat ņem veselu kapsulā un tās kājiņu nosien. Kontroles izmeklē�anai jāpaņem ūdens no ūdenskrātuves, kurā līķis atrasts. Ja nav iespējams iegūt ūdens paraugus, kontrolei lieto plau�u audus. Lai neienestu diatomejas no ārienes, orgānu izņem�anai lieto sterilus instrumentus un burkas, kas izskalotas ar divreiz destilētu ūdeni.

Ja ir aizdomas, ka saindē�anās notikusi ar indīgiem augiem vai sēnēm, no kuņģa satura un zarnām jāizņem augu atliekas botāniskai izmeklē�anai.

Pabeidzot līķa izmeklē�anu, eksperts aizpilda ārsta apliecību par nāves gadījumu, ko izsniedz miru�ā piederīgiem vai organizācijas, kas miru�o apbedīs, pārstāvjiem. Apliecības pases daļa tiek aizpildīta tikai pēc pases vai citas personas apliecības datiem.

Ja miru�ā līķis tiek secēts ārstniecības iestādē, tad slimības vēsturē jāieraksta patoloģiski anatomiskā diagnoze un īsa epikrīze par nāves cēloni.

Galvenais dokuments, ko uzraksta pēc līķa izmeklē�anas, ir �Tiesu medicīnas eksperta atzinums� jeb �Lika tiesmediciniskās izmeklē�anas akts�. Par atzinumu �o dokumentu sauc tad, kad izmeklē�ana izdarīta, pamatojoties uz lēmumu par ekspertīzes nozīmē�anu. Pārējos gadījumos to sauc par aktu. Kā atzinums, tā akts tiek rakstīts pēc vienas un tās pa�as shēmas. Tiem ir trīs galvenās daļas: ievada daļa, izmeklējumu aprakstī�anas daļa un secinājumu daļa (sk. III nodaļu).

Izmeklējumu daļā tiek sīki izklāstīti līķa ārējās un iek�ējās izmeklē�anas dati un papildu (laboratorisko) izmeklējumu rezultāti.

Secinājuma daļai ir divas iedaļas: tiesmediciniskās diagnozes⁵un secinājumu iedaļa. Tiesmedicīniskā diagnoze kā secinājuma jeb akta sastāvdaļa nav paredzēta �Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas noteikumos�. Tomēr ekspertī�u prakse ir skaidri pierādījusi tās lietderību. Diagnozes formulē�ana ir eksperta izmeklē�anas loģisks etaps, kas būtībā ir visu līķa izmeklē�anā iegūto datu sintēze un sistematizācija un ir vajadzīga galvenā uzdevuma atrisinā�anai � nāves cēloņa un ģenēzes noteik�anai. Diagnozes formulē�ana sevi�ķi nepiecie�ama ārstniecības iestādēs miru�o līķu sekciju gadījumos, ierakstī�anai slimības vēsturē, lai salīdzinātu ar klīnisko diagnozi, un analīzei klīniski anatomiskajās konferencēs.

Patoloģiski anatomisko diagnozi nosaka pēc patoģenētiskā principa. Saskaņā ar �o principu diagnozē uzrāda 1) galveno bojājumu vai slimību, 2) galvenā bojājuma vai slimības komplikācijas un 3) blakus slimības, bojājumus vai patoloģiskus stāvokļus.

Labi formulēta diagnoze palīdz pareizi formulēt arī galvenos eksperta secinājumus. Galvenais secinājums ir nāves cēloņa un ģenēzes apstiprinā�ana. Secinājumos tiek dotas atbildes uz visiem pārējiem izmeklē�anas orgānu uzdotajiem jautājumiem. Bez tam ekspertam ir tiesības secinājumos apgaismot arī tos viņam zināmos apstākļus, kas izriet no izmeklē�anas rezultātiem, bet par kuriem izmeklē�anas orgāni neko nav jautāju�i.

Atzinumam (aktam) var pievienot fotogrāfijas, shematiskus zīmējumus un citus līķa izmeklē�anas laikā pagatavotus ilustratīvus materiālus.

Nezināma cilvēka līķa izmeklē�ana. Atrodot nezināma cilvēka līķi, izziņas un izmeklē�anas orgāniem vispirms jācen�as noskaidrot tā personību. So uzdevumu tie veic neatkarīgi no nezināmā cilvēka nāves cēloņa, bet tas jo sevi�ķi svarīgi ir slepkavības gadījumos, tāpēc ka bez līķa personības noskaidro�anas nevar atklāt izdarīto noziegumu. Līķa tiesmedicīniskā izmeklē�ana var lielā mērā palīdzēt miru�ā personības noskaidro�anā. Tāpēc tiesu medicīnas eksperta uzdevums ir ne tikai noskaidrot miru�ā nāves cēloni un miesas bojājumu raksturu, bet arī noteikt tā vecumu un aprakstīt visas pazīmes, kas varētu palīdzēt uzzināt tā personību.

Sai nolūkā, izdarot nezināmās personas līķa ārējo apskati, rūpīgāk jāapskata un sīkāk jāapraksta apģērbs. Jāpievēr� uzmanība tā piegriezumam, lielumam, auduma kvalitātei, fabriku un citām zīmēm, nodiluma pakāpei, labojuma pēdām, traipu un bojājumu raksturam un sīki jāpieraksta kabatu saturs.

Līķi fotografē vispirms apģērbā, pēc tam bez apģērba. Tā galvu fotografē pēc signaletiskās fotogrāfijas likumiem no priek�puses, tad labajā un kreisajā sānskatā. Ja sejā ir kādi bojājumi, tad to vispirms restaurē. Ādu nomazgā no asinīm un netīrumiem, tās plīsumus sa�uj. Trūksto�os kaulus un muskuļus aizstāj ar citiem. Ādas bojājumus aizpilda, ie�ujot no citām vietām paņemtus ādas gabalus. �uves un nobrāzumus nogrimē. Acu priek�ējās kamerās ievada glicerīnu, ar to apzie� arī acsābolus. Ja acu trūkst, tās aizstāj ar protēzēm. Plakstus atver, paliekot vates valnī�us. Seju nopūderē, lūpas nokrāso un matus sasukā.

Ja pū�anas norisē radu�ās kādas pārmaiņas, tad lieto metodes, lai �īs pārmaiņas pirms fotografē�anas izlabotu.

Galvu apraksta pēc vārdiskā portreta metodes. Atzīmē matu krāsu un garumu, acu krāsu un citas īpatnības, deguna formu, pieres un deguna profilu, mutes un zoda īpatnības, zobu stāvokli un protēzes, sejas kroku dziļumu un ausu glieme�nīcu formu. Ja līķis atvests bez apģērba un apaviem, tad to lieluma noteik�anai izmērī galvas un kakla apkārtmērus un pēdu garumu. Obligāti jāapraksta tetovējumi, dzimumzīmes, rētas, �ūlas un fiziski defekti.

Vecuma precizē�anai jāizdara plaukstu un tāpat krū�kurvja rentgenogrammas. �ie uzņēmumi var noderēt tālākai līķa identificē�anai pēc agrāk dzīves laikā izdarītām rentgenogrammām.

Iek�ējā izmeklē�anā uzmanību pievēr� agrāk pārciesto slimību, dabūto traumu un ķirurģisko operāciju pazīmēm, kas arī var palīdzēt personības noskaidro�anā.

Obligāti jāņem gabaliņi no visiem iek�ējiem orgāniem histoloģiskai izmeklē�anai, kā arī asinis grupas īpa�ību noteik�anai, tāpat galvas mati iespējamai salīdzino�ai izmeklē�anai. Ja seja ir stipri izķēmota, tad var izņemt galvaskausu tālākai fotosavieno�anai ar fotogrāfijām. Jāizdara arī stomatoloģiskie un citāda veida izmeklējumi. Nezināmu personu līķi obligāti jādaktiloskopē.

Sadalītu līķu izmeklē�ana. Līķu sadalī�ana var notikt dzelzceļu katastrofās, sprādzienos un aviokatastrofās. Notiek arī krimināla līķa sadalī�ana, lai noslēptu slepkavības pēdas. Visos �ādos gadījumos, tāpat kā izmeklējot nezināmu personu līķus, galvenais uzdevums ir bojā gāju�ā personības noskaidro�ana. Izmeklē�anai var tikt nodotas tiklab atsevi�ķas līķa daļas, kā arī daļās sadalīts viss līķis. Da�reiz var tikt nodots neliels daudzums audu, kam nepiecie�ama seroloģiska un mikroskopiska izmeklē�ana, lai noteiktu, vai tie ir cilvēka vai dzīvnieka audi.

Ja atrastas vairākas ķermeņa daļas, tad jānoskaidro, vai tās pieder vienam vai da�ādiem līķiem. Da�āda pū�anas pakāpe ne vienmēr liecina par daļu piederību da�ādiem līķiem, jo tās ir varēju�as atrasties da�ādos apstākļos.

Pēc makroskopiskajām un mikroskopiskajām pazīmēm nosaka objekta dzimumpazīmes. Vecuma noteik�anai lieto kaulu rentge-nogrāfiju. Augums tiek noteikts pēc kaulu garuma, salīdzinot to ar tabulu datiem. Tiek iz�ķirts arī jautājums par konstatēto bojājumu nodarī�anu pirms nāves.

Katru atrasto ķermeņa daļu izmērī un nosver, jo pēc �iem datiem var spriest par miru�ā augumu, ķermeņa uzbūvi un apģērba lielumu. Katra daļa tiek aprakstīta ļoti sīki, norādot uz sevi�ķām pazīmēm, to skaitā ādas krāsu, iespējamo pigmentāciju, tetovējumiem u. tml. Izmērī zemādas audu slāņa biezumu un nosaka muskulatūras attīstības pakāpi. Sīki apraksta dalījumu virsmas un malas. Kaulu un skrim�ļu virsmas izmeklē ar binokulāro mikroskopu tra�u konstatē�anai, kuras atstājis sadalī�anai izmantotais rīks.

Ja atrasta galva, to apraksta pēc vārdiskā portreta metodes. Zobu un protē�u izmeklē�anai vēlams pieaicināt stomatologu. No galvas ņem un uzglabā matu paraugus. Ja ekspertīzei nodotas plaukstas, tās rentgenografē un daktiloskopē.

Visas ķermeņa daļas un to bojājumi obligāti jānofotografē. No tām ņem asinis vai audu gabaliņus grupas piederības noteik�anai. Izņem arī ķīmiskai, histoloģiskai un citāda veida laboratoriskai izmeklē�anai nepiecie�amos materiālus.

Ja sadalītā līķa daļas atrastas kādā iesaiņojumā, tad arī tas rūpīgi jāapskata, jāapraksta un jānofotografē, bet vēlāk jānodod izmeklē�anas orgāniem.

Ar iepriek�ēju nodomu sadalīta līķa daļas jāuzglabā līdz krimināllietas nobeig�anai. No galvaskausa jāizgatavo preparāts fotogrāfiskai salīdzinā�anai ar miru�ā dzīves laika fotogrāfijām.

Skeletizēju�os līķu izmeklē�ana. Skeletizēju�os līķu izmeklē�anai ir daudz kas kopējs ar nezināmu un sadalītu līķu izmeklē�anu, jo visos �ādos gadījumos ir jānoskaidro miru�ā personība.

Pēc kaulu uzbūves nosaka dzimumu un vecumu, bet pēc to izmēriem � miru�ā augumu. Tā ir iespējams noteikt biju�o slimību, bojājumu un attīstības defektu pazīmes un individuālās īpatnības. Lielu palīdzību personības identificē�anā var dot sīka zobu izmeklē�ana. Svarīga nozīme ir galvaskausam, jo tas personības noskaidro�anai ir vislielākais datu avots. Reizēm izdodas noteikt audu (kā mīksto audu atlieku, tā arī kaulu) grupas specifiskumu. Spriest par nāves cēloni visbie�āk nav iespējams, bet pēc kaulu bojājumiem reizēm var spriest par biju�o traumu raksturu. Ar tiesķī-misko izmeklē�anu var noteikt arī da�as indes.

Ir vairākas metodes aptuvenai nāves iestā�anās laika noteik�anai pēc kaulu pārmaiņām (A. Rube�anskis, 1966).

Skeletizēju�os līķu kaulu apbedī�anu parasti izdara tikai pēc krimināllietas pabeig�anas.

Ekshumācija jeb līķa izrak�ana no kapa tiek izdarīta pēc justīcijas orgānu pieprasījuma tādos gadījumos, kad tas apbedīts bez sekcijas, kad pirmreizējā ekspertīze izdarīta nepilnīgi vai arī kad noskaidroti kādi jauni apstākļi, kas prasa papildu izmeklē�anu.

Saskaņā ar KPK ekshumācija ir izmeklē�anas darbība, ko organizē un izdara izmeklē�anas orgāni. Eksperts izmeklē jau ekshumētu līķi. Tomēr gandrīz vienmēr ekshumācija tiek izdarīta eksperta klātienē.

Atkarībā no ekshumācijas nolūka un apstākļiem līķa izmeklē�anu var izdarīt vai nu turpat pie kapa, vai arī morgā. Līķa izmeklē�anas tehniku nosaka gadījuma īpatnības. Kaut arī līķis ir stipri sairis (90. att.), tas tomēr nevar būt par iemeslu, lai no izmeklē�anas atteiktos. Ja mīkstie audi ir sairu�i, var izdarīt pilnīgu skeleta kaulu izmeklē�anu un tiesķīmisko, rentgenoloģisko un citus izmeklējumus. Dabiski, ka visi �ie izmeklējumi tiek izdarīti laboratorijas apstāk|os. Skeletu izmeklē, kad tas pilnīgi notīrīts no

mīksto audu atliekām. �ādas ekspertīzes var dot samērā vērtīgus rezultātus.

Ekshumācijas galvenos momentus fotografē izmeklētājs, bet līķa izmeklē�anas procesā nepiecie�amās fotoilustrācijas gatavo eksperts. Izmeklētājs uzraksta ekshumācijas protokolu, bet eksperts � ekshumētā līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas atzinumu.

Vardarbīgā nāvē miru�u personu līķu izmeklē�ana dod vairāk nekā 50% no visu tiesmedicīnisko sekciju skaita. Izmeklējot �ādus līķus, ekspertam nākas izlemt vairākus sare�ģītus jautājumus. Vispirms jautājumu par nāves cēloni un tās ģenēzi un par nāves sakaru ar atrastajiem bojājumiem. Bez tam jānosaka priek�mets vai ierocis, ar ko ir nodarīti bojājumi, to ra�anās mehānisms. Tāpat jānosaka, vai bojājumi radu�ies cietu�ajam dzīvam esot vai pēc nāves, kā arī iespēja miru�ajam �ādus bojājumus sev nodarīt ar pa�a roku.

Saskaņā ar Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas rekomendācijām par nāves cēloni sauc galveno bojājumu vai slimību kā nozoloģisku vienību, kas pati par sevi vai kopā ar patoģenētiski saistītām komplikācijām noved pie nāves.

Tādos gadījumos, kad nāve iestājas ne no pa�iem bojājumiem, bet gan no to sare�ģījumiem, jānoskaidro cēloniska sakarība starp bojājumiem, sare�ģījumiem un nāves iestā�anos, t. i., jānoskaidro nāves ģenēze jeb tanatoģenēze. Piemēram, no viena galvenā bojājuma � grieziena brūces kaklā � nāves ģenēze var būt da�āda: nāve var iestāties no'asinszaudējuma, no gaisa embolijas vai arī no mehāniskas asfiksijas asiņu aspirācijas dēļ. Saindē�anās gadījumos ar kodīgām indēm par nāvējo�iem sare�ģījumiem var būt �oks, balsenes lūmena nosprostojums ar gļotādas tūsku, peritonīts, mediastinīts, akūta nieru insuficience un novājē�ana. Galveno bojājumu vai slimības sare�ģījumu reizēm sauc par tie�o nāves cēloni.

Nāve var iestāties vai nu tūlīt pēc bojājuma nodarī�anas, ja tas ir liels, vai arī pēc kāda laika no tā sekām vai attīstoties sare�ģījumiem. Ātra nāve parasti iestājas tie�i no bojājumiem, kas nav savienojami ar dzīvību, piemēram, kad ķermenis tiek sadalīts vai sa�ķaidīts vai kad tiek bojāti dzīvībai svarīgi orgāni (sirds, galvas smadzenes, aknas utt.). Da�reiz starp multipliem bojājumiem neizdodas at�ķirt kādu vienu, kas varētu būt bijis nāvīgs, un eks-pērts dod atzinumu, ka nāve iestājusies no konstatētajiem bojājumiem kopumā.

Bojājumiem bie�i nāvīgie sare�ģījumi ir akūts asinszaudējums, traumatiskais �oks, dzīvībai svarīgu orgānu saspie�ana ar asinīm vai gaisu, embolijas, asiņu aspirācija, nieru insuficience, kā arī infekciozas dabas komplikācijas.

Akūts asinszaudējums ir visbie�ākais traumu sare�ģījums. Asiņo�ana var būt ārēja un iek�ēja. Par nāvīgu asinszaudējumu tiek uzskatīts tāds, ja asiņu zudums līdzinās 4�4,5% no ķermeņa svara vai arī tas ir 40�50% no visa organismā eso�o asiņu daudzuma. Tātad pieaugu�am cilvēkam pēc 2�2,5 / asiņu zaudē�anas parasti iestājas nāve.

Tomēr nāves iestā�anos nosaka ne tikai zaudēto asiņu daudzums, bet arī to zaudē�anas ātrums. Lielo asinsvadu (aortas, miega vai aug�stilbu artēriju) ievaino�anas gadījumos nāve var iestāties ātri, zaudējot pat tikai 1 / asiņu; tas izskaidrojams ne tik daudz ar organisma mazasinību, cik ar strauju arteriālā spiediena pazeminā�anos un galvas smadzeņu anemizāciju. Izmeklējot no straujas noasiņo�anas miru�a cilvēka līķi, liela asinszaudējuma pazīmes var arī neatrast.

Lēnu atkārtotu asiņo�anu gadījumos iespējams izdzīvot pat pēc liela asinszaudējuma, kas sasniedz 2,5�3 /. Bērni, slimnieki un novājēju�i cilvēki var iet bojā jau no samērā neliela asins zaudējuma. Nāves iestā�anos veicina asinszaudējuma kombinē�anās ar �oku, atdzi�anu vai pārgurumu.

Izmeklējot no lielas noasiņo�anas miru�a cilvēka līķi, uzmanību saista ādas bālums. Līķa plankumi ir mazāk intensīvi, iek�ējie orgāni un muskuļi mazasinīgi, bāli. Zem endokarda redzami asins-izplūdumi sīku plankumiņu un josliņu veidā (Minakova plankumi), kas raksturīgi līķiem asinszaudējumu gadījumos.

Par �oku sauc patoloģisku stāvokli, ko rada dzīvības procesu regulācijas krasi traucējumi smagu hemodinamikas, elpo�anas un vielu maiņas traucējumu veidā.

Visbie�āk par �oka radītāju faktoru ir sāpju kairinājums, kas rodas no pla�iem mehāniskiem bojājumiem. Tomēr �oks var iestāties arī no citiem bojājumiem: apdegumiem, elektrotraumas, nesavienojamu olbaltumu ievadī�anas, kodīgu in�u lokālas iedarbības u. c. Traumatiskais �oks nereti kombinējas ar asinszaudējumu, pie tam tā smagums ir tie�i proporcionāls zaudēto asiņu tilpumam.

�oks ir klīnisks jēdziens, jo nekādas tam raksturīgas morfoloģiskas pārmaiņas sekcijā nav atrodamas. �ī iemesla dēļ �oka diagnozes un tā lomas nāves ģenēzē noteik�anā jāpamatojas uz klīniskiem datiem.

Dzīvībai svarīgu orgānu saspiedums ar asinīm vai gaisu. �is

nāves mehānisms novērojams galvas smadzeņu, sirds un plau�u saspie�anas gadījumos. Nāvējo�s galvas smadzeņu saspiedums, ko rada epidurālas vai, retāk, subdurālas hematomas, iestājas, galvaskausa dobumā uzkrājoties ap 100 ml lielam asinsizplūdumam.

Parasti �is saspiedums pastiprinās, attīstoties smadzeņu tūskai. Epidurālām hematomām sakarā ar to pakāpenisku veido�anos ir raksturīgs gai�ais periods, t. i., relatīvi laba vispārējā stāvokļa periods starp traumu un galvas smadzeņu saspieduma simptomu parādī�anos, kas var ilgt no da�ām stundām līdz vairākām dienām.

Nāves noteik�ana, kas iestājusies no galvas smadzeņu saspie�anas ar asinsizplūdumu, sevi�ķas grūtības nerada, tomēr katrā gadījumā jācen�as atrast un izmeklēt bojātos asinsvadus, jo to plī�ana var būt saistīta ne tikai ar traumu, bet arī ar to sieniņu patoloģiskām pārmaiņām.

Asinsizplūdums sirds somiņā rada sirds saspiedumu. Perikarda tamponāde attīstās kā sirds ievainojumu, tā arī tās spontānu plīsumu gadījumos. Nāves iestā�anās ir atkarīga ne tikai no izplūdu�o asiņu daudzuma (300�500 ml), bet da�reiz arī no pa�as sirds stāvokļa (slimības, traumas). Zināma nozīme nāves ģenēzē �ādos gadījumos ir perikarda un sirds refleksogēno joslu kairinājumam.

Vienpusējs pneimoiorakss parasti neapdraud cilvēka dzīvību, ja tas nerada ventili, kas pakāpeniski palielina spiedienu, jo tad ir iespējama videnes orgānu strauja novirzī�anās un nāves iestā�anās. Abpusējs pneimotorakss ir ļoti bīstams un parasti nāvīgs. Ja ir aizdomas, ka pleiras dobumos sakrājies gaiss, sekciju sāk ar pnei-motoraksa raudzēm.

Pneimotorakss diezgan bie�i kombinējas ar hemotoraksu. Tad nāves mehānisms ir komplicēts: līdztekus plau�u saspiedumam liela un bie�i vien galvenā loma ir asinszaudējumam.

Embolijas. Akūti izveidoju�os patoloģisku stāvokli, ko rada gaisa (gāzes), tauku, sīku audu gabaliņu vai kādu citu daļiņu iekļū�ana asinsritē, sauc par emboliju. Pēc embolu sastāva iz�ķir gaisa (gāzes), tauku un audu embolijas un trombemboliju.

Gaisa embolija rodas no kakla un citu ķermeņa daļu lielo vēnu ievainojumiem vai dzemdes vēnu bojājuma kriminālaborta izdarī�anas laikā. Sakarā ar negatīvo spiedienu krū�u dobumā notiek gaisa iesūk�anās bojātajās vēnās un tā pārvieto�anās uz sirds labo pusi un plau�ām. Pietiek ar neliela gaisa daudzuma ātru iekļū�anu asinsvados, lai rastos sirds kambaru fibrilācija un sirds apstā�anās. Venozā gāzes embolija attīstās arī dekompresijas slimības gadījumos.

Daudz retāka ir arteriālā gaisa embolija (plau�u barotraumas vai plau�u operāciju gadījumos). Tad gaiss pa plau�u vēnām iekļūst kreisajā priek�kambarī un kambarī, bet no turienes � lielajā asinsrites lokā. Ja ir aizdomas, ka var būt gaisa embolija, sekciju sāk ar atbilsto�u raudzi.

Tauku embolija, kas parasti rodas garo cauruļkaulu lūzumu un pla�u audu sa�ķaidījumu gadījumos, arī var būt par nāves cēloni. Tauku pilieniņi, kas iekļūst vēnās, ar asins plūsmu tiek ienesti plau�u kapilāros un reizēm, izejot cauri plau�u barjerai, nonāk lielajā asinsrites lokā, visbie�āk galvas smadzeņu asinsvados. No plau�u tauku embolijas nāve iestājas, aizsprostojoties aptuveni trim ceturtdaļām plau�u asinsvadu, bet galvas smadzenēs pietiek ar asinsvadu aizsprostojumu dzīvībai svarīgu centru apvidū. Tauku embolijas diagnosticē�ana sekcijas laikā ir pagrūta. Galīgo diagnozi var noteikt tikai ar histoloģisko izmeklē�anu.

Daudz retākas par gaisa un tauku embolijām ir audu embolijas un trombembolijas.

Asiņu aspirācija par nāves cēloni var būt kakla orgānu ievainojumu, galvaskausa pamatnes priek�ējās daļas lūzumu un sietiņ-kaula bojājumu gadījumos. Sekcijā elpo�anas ceļos atrodamas asinis. Plau�u virsma un audi griezumā izskatās raibi, mainoties gai�iem laukumiņiem ar tum�iem. Apstiprinājumam, ka nāves cēlonis ir bijusi asiņu aspirācija, nepiecie�ama plau�u audu histoloģiska izmeklē�ana, jo tad ir iespējams konstatēt asinis sīkajos bronhos un alveolās.

Akūta nieru insuficience rodas no traumām, kad ilgāku laiku tiek saspiesti mīkstie audi (traumatiskā toksikoze), no saindē�anās ar da�ām indēm (sublimātu, etilēnglikolu), nesaderīgu asiņu pārlie�anas un vēl da�os citos gadījumos. �ī komplikācija parasti attīstās pakāpeniski, un nāve iestājas pēc vairākām dienām. Diagnozes noteik�ana nav grūta, jo to var pamatot ar raksturīgiem klīniskiem datiem un nieru makroskopiskiem un mikroskopiskiem izmeklējumiem.

Pie pārējiem bojājumu sare�ģījumiem, kas attīstās vēlākajā laikā un var beigties ar nāvi, pieskaitāmi infekciozie sare�ģījumi: plau�u iekaisums, peritonīts, meningīts, smadzeņu abscesi, sepse u. c.

Pneimonijas, kas rodas cietu�ajiem lielu traumu gadījumos, parasti ir hipostatiskas, kaut gan tās var būt arī aspirācijas. Tās ir visbie�ākais da�ādu bojājumu infekciozais sare�ģījums. Sepse parasti attīstās cietu�ajiem, kuru bojājumi sastrutoju�i. Sevi�ķi bie�i tā pievienojas smagiem apdegumiem un strutainajam endo-metrītam, kas radies pēc kriminālaborta. Sekcijā tad bie�i vien atklājas septikopiēmijas aina. Da�reiz ilgsto�i posttraumatiski struto�anas procesi beidzas ar posttraumatisku novājē�anu un nāvi.

Eksperta praktiskajā darbā grūtības at�ķirt pirmsnāves bojājumus no pēcnāves bojājumiem negadās bie�i, jo lielākajā vairumā gadījumu konstatē skaidri saskatāmas raksturīgās pazīmes, kas liecina, ka bojājums radies, cilvēkam dzīvam esot, it īpa�i, ja no ievaino�anas brī�a līdz nāvei pagāju�as vairākas stundas. Daudz grūtāk izlemt �o jautājumu, ja bojājumi radu�ies agonālā periodā vai ļoti drīz pēc nāves iestā�anās.

Pēcnāves bojājumi da�reiz rodas, līķi neuzmanīgi transportējot. Tādējādi var rasties pēcnāves nobrāzumi, nelielas virspusējas brūces, bet, līķa galvai dabūjot triecienus, � pat galvaskausa kaulu lūzumi.

Lieli pēcnāves bojājumi, pat ribu un krū�kaula lūzumi, kā arī sirds un aknu plīsumi var rasties, izdarot reanimāciju. Galvaskausa kaulu ieplīsumi atrodami, ja līķis bijis sasalis. Nav reti ari pēcnāves bojājumi līķiem, kas izvilkti no ūdens; tie radu�ies no kuģu dzenskrūvēm un zemūdens spārniem.

Pie pēcnāves bojājumiem pieder arī kukaiņu un dzīvnieku līķim nodarītie bojājumi.

Par galvenajiem pirmsnāves bojājumu nodarī�anas kritērijiem uzskatāmi: audu iekaisuma reakcija bojājuma apvidū, stipra ārēja un iek�ēja asiņo�ana, asinsizplūdumi bojājumu vietās, eritrocītu iekļū�ana reģionārajos limfmezglos, asiņu aspi-rācija un norī�ana, tauku, audu, �ūnu un gaisa embolijas, kvēpi elpo�anas ceļos un karboksihemoglobīns asinīs līķiem, kas atrasti ugunsgrēkos.

Audu iekaisuma reakcija bojājuma apvidū sāk parādīties jau pirmajās stundās pēc bojājuma nodarī�anas. Tā izpau�as leikoci-tārajā reakcijā, traumatiskajā tūskā, sīko asinsvadu aiztrombozē-jumos un fibrīna izkri�anā. Sī reakcija konstatējama histoloģiskajā izmeklē�anā.

Asiņo�ana lielā apmērā var notikt tikai dzīves laikā. Ja notikuma vietā redzamas liela asinszaudējuma pazīmes (1�2 /) � lielas asins peļķes un ar asinīm piesūcies apģērbs, bet sekcijā atrodamas dobumos un audos sakrāju�ās asinis, kā arī Minakova plankumi, tad nav �aubu, ka bojājumi radu�ies, cilvēkam vēl dzīvam esot.

Asinsizplūdumi audos kā traumas vietā, tā arī tālāk no tās liecina, ka bojājumi radu�ies pirms nāves. Ja nāve iestājas ātri, tie var būt niecīgi, bet arī ar to pietiek pareizam secinājumam. Eritrocīti no asinsizplūdumu vietām pa limfvadiem var nokļūt limfmezglos, kas konstatējams mikroskopiski.

Literatūrā ir aizrādījumi, ka asinsizplūdumi var rasties arī pēc nāves. Tādu iespēju apstiprina arī vairāku autoru eksperimentālie darbi. At�ķirībā no pirmsnāves asinsizplūdumiem pēcnāves asinsizplūdumi parasti ir neliela apmēra un plāni, tajos nav asins recekļu un palielināta leikocītu skaita, un ap tiem nav pirmsnāves asinsizplūdumiem raksturīgās traumatiskās tūskas. Ja makroskopiski �os asinsizplūdumus at�ķirt ir grūti, lieto histoloģisko izmeklē�anu.

Asiņu aspirācija un norī�ana var noderēt par tie�u pirmsnāves bojājumu pazīmi, ja aspirētās asinis atrodamas sīkajos bronhos, bet norītās � ne tikai kuņģī, bet arī divpadsmitpirkstu zarnā un tievajā zarnā. Asiņu pēcnāves ietecē�ana elpo�anas ceļos un kuņģī parasti nav liela, un dziļi bronhos un zarnās tās neiekļūst.

Daudzos gadījumos izmeklē�anas orgānus interesē jautājums, vai cilvēks pēc tam, kad tas dabūjis nāvīgus ievainojumus, ir varējis vēl kādu laiku būt pie samaņas un izdarīt kādas darbības: vai ir varējis patstāvīgi pārvietoties noteiktā attālumā, runāt, pastāstīt par notiku�o, saukt palīgā, zvanīt pa telefonu, pretoties uzbrucējam un pat nogalināt to, vai ir varējis pats sev nodarīt vairākus bojājumus un kādā secībā utt. Tādi jautājumi rodas, ja ir �aubas par liecinieku liecībām, ka cietu�ais, būdams nāvīgi ievainots, ir varējis izdarīt �ādu vai tādu darbību.

�aubas par samaņas saglabā�anu un spēju patstāvīgi rīkoties rodas parasti nāvīgu galvas ievainojumu gadījumos, kad bojātas smadzenes, nedaudz retāk � krū�kurvja, sirds, vēdera un lielo asinsvadu ievainojumu gadījumos.

�ādu jautājumu atrisinā�anai jāpieiet ļoti uzmanīgi, jo tiesme-dicīniskās ekspertīzes praksē ir zināmi gadījumi, kad ievainotie ar vissmagākajiem bojājumiem spēju�i vēl līdz nāves brīdim veikt liela apjoma darbības. Jāņem vērā ne tikai cietu�ā vispārējais fiziskais stāvoklis, bet arī bojājumu lokalizācija, raksturs un apjoms, �oka un samaņas zaudējuma iespēja, zaudēto asiņu daudzums un asiņo�anas ātrums, alkohola reibums u. tml.

Aktīvas rīcības spēju saglabā�anās galvas smadzeņu bojājumu gadījumos izskaidrojama ar to, ka smadzenes ar asinīm netiek saspiestas; tie bie�āk novērojami galvaskausa bojājumu gadījumos. Svarīgi arī tas, kādas smadzeņu daļas ir bojātas. Galvas smadzeņu stumbra daļas un muguras smadzeņu aug�ējās daļas bojājumi rada momentānu kustību zudumu, bet pieres daivas bojājumi reizēm nerada pat samaņas zudumu, un bie�i vien slimnieks izveseļojas.

Kādā no �ādiem gadījumiem motocikls uzbrauca 5 gadus vecam zēnam; zēna galvā ietriecās sajūga rokturis, nolūza un palika galvaskausā. �is priek�mets ir 15 cm gar� un apmēram 1,8 cm resns. Tas iespiedās kreisajā paura un deniņu apvidū un iznāca laukā zem ādas pa kreisi no pakau�a paugura. Pēc operācijas, kurā sajūga rokturi no galvas nācās izvilkt ar knaiblēm, cietu�ā stāvoklis diezgan ātri uzlabojās, un pēc 34 dienām viņ� tika izrakstīts no slimnīcas apmierino�ā stāvoklī. Jāpiebilst, ka tik smaga galvas smadzeņu kreisās puslodes segmenta bojājuma gadījumā zēns samaņu nezaudēja.

Labi zināms tā saucamais gai�ā perioda stāvoklis, kad pēc smagas galvaskausa un smadzeņu traumas cilvēks ilgāku laiku var ne tikai pārvietoties un runāt, bet arī daudz ko vēl izdarīt un tikai pēc tam zaudē samaņu un nomirst.

Sirds ievainojumu gadījumos kambaru bojājumi tik ātri neizraisa nāvi kā priek�kambaru bojājumi. Bīstamāki ir sirds kambaru starpsienas ievainojumi. Ir zināmi gadījumi, kad cietu�ie spēju�i darboties pēc durti grieztiem un �autiem sirds ievainojumiem.

Lielo asinsvadu (aortas, kā arī miega un aug�stilba artērijas) bojājumi arī da�reiz nerada momentānu ievainotā kustību zudumu. Asiņo�ana no miega artērijas var tikt samazināta vai uz kādu laiku apturēta, saspie�ot to ar roku, kā arī noliecot kaklu, asiņo�ana no aug�stilba artērijas, � piespie�ot aug�stilbu rumpim. Da�reiz priek�mets, kas traumējis asinsvadu, ja to neizņem no brūces, aizsprosto asinsvada lūmenu un novēr� intensīvu asiņo�anu.

Ja līķa izmeklē�anā atrod tādus bojājumus kā mugurkaulaja krū�u vai jostas apvidus lūzumus un muguras smadzeņu bojājumus, multiplus iegurņa lūzumus, abpusējus aug�stilbu un apak�stilbu lūzumus, tad ir skaidrs, ka cietu�ais nav varējis vairs pārvietoties vertikālā stāvoklī, bet varējis tikai aizlīst nelielu attālumu.

Jautājums par nāvīgi ievainoto rīcības spēju ir ļoti sare�ģīts, un ekspertiem to grūti iz�ķirt, tāpēc daudzos gadījumos ir vajadzīga komisijas ekspertīze, pieaicinot tajā ķirurgus un neiroķirurgus.

Ārsts, kas izdara medicīnisko tiesekspertīzi, nedrīkst pārkāpt savas kompetences robe�as, ko nosaka medicīniskās zinā�anas. Tāpēc viņ� nevar izlemt jautājumu par nāves veidu (slepkavība, pa�nāvība, nelaimes gadījums). Palīdzot izmeklē�anai un tiesai �o jautājumu izlemt, ārsts tikai konstatē, vai cietu�ais ir varējis vai nav varējis pats ar savu roku nodarīt sev bojājumus; kaut gan izdarīt �ādu secinājumu ne vienmēr ir iespējams. Da�reiz izdodas nonākt pie kategoriska atzinuma, ka bojājumu cietu�ais nav varējis pats sev nodarīt. Tomēr jebkuru bojājumu, ko var nodarīt sev pats ar savu roku, var nodarīt arī cita persona. Sis jautājums izlemjams pēc �ādām pazīmēm: brū�u lokalizācija, ievainojumu kanālu virziens, bojājumu raksturs un smagums, to daudzums, masīvums utt.

Bojājumiem, kas nodarīti ar pa�a roku, raksturīga lokalizācija pieejamās vietās, bet tikai tādos gadījumos, kad to nodarī�anai nav lietotas kādas palīgierīces.

Pa�rocīgi nodarītie bojājumi parasti atrodas ķermeņa priek�pusē un sānos, un arī ievainojumu kanāliem ir atbilsto�s virziens.

Jāpievēr� uzmanība brū�u izmēriem un formai. Ļoti grūti ir spriest, kas izdarījis griezienus kaklā, jo pa�nāvību gadījumos da�reiz atrodamas pla�as grieztas brūces, kas sniedzas līdz mugur-kaulājam. Bet, ja grieztas brūces ir apak�delmu priek�puses apak�ējā tre�daļā vai elkoņa bedrītēs, tad parasti var secināt, ka tās izdarītas ar pa�a roku.

�autiem bojājumiem, kas nodarīti pa�am sev, ieejas brūces parasti atrodas labo deniņu apvidū vai krū�kurvja priek�pusē (ja cilvēks nav kreilis) un ir pazīmes, ka �āviens izdarīts ar piespiestu stobru vai no ļoti tuva atstatuma. Tomēr tādus pa�us bojājumus var nodarīt arī cits cilvēks, lai maskētu slepkavību. Da�reiz var būt arī otrādi: ir aprakstīti gadījumi, kad ierocis atrasts patālu no pa�nāvnieka un �āviens izdarīts no attāluma ar da�ādu palīgierī�u palīdzību.

Par citas personas nodarījumiem var liecināt liels skaits smagu un nāvīgu bojājumu. Par neap�aubāmiem citas personas nodarījumiem var uzskatīt no�ņaug�anu ar rokām un lielu cirstu brū�u izdarī�anu.

Reizēm ir grūti izlemt jautājumu par cīņas un pa�aizsardzības pazīmju atradēm uz līķa. Nosakot tādus bojājumus, jāņem vērā to raksturs, lokalizācija, ievainojumu kanālu virziens u. c. Grieztas brūces delnās vai pirkstu ieloka virsmās rodas, satverot griezo�us priek�metus aizsargā�anās nolūkā. Par cīņu var liecināt bojājumi, kas radu�ies no zobu kodieniem, nobrāzumi, asinsizplūdumi un brūces ķermeņa priek�pusē un sejā. Da�us datus par notiku�o cīņu var dot apģērba izmeklē�ana: norautas pogas un apģērba auduma plīsumi tā priek�pusē. Asiņu notecējumu un citu notraipījumu lokalizācija, to forma un virziens palīdz spriest par cietu�ā pozu bojājumu nodarī�anas brīdī un netie�i var arī liecināt par notiku�o cīņu.

Tomēr jāņem vērā, ka tādu bojājumu, kas būtu specifiski tikai cīņai un aizsardzībai, nav. Tāpēc uz �ādu jautājumu eksperts kategoriskā formā nedrīkst atbildēt.

Jaunpiedzimu�o zīdaiņu un aug|u līķu izmeklē�ana ir viens no medicīniskās tiesekspertīzes sare�ģītākajiem veidiem. Tai ir savas īpatnības kā sekcijas tehnikas ziņā, tā arī speciālu jautājumu noskaidro�anā, konkrēti: 1) vai zīdainis ir bijis jaunpiedzimu�ais; 2) vai ir bijis iznēsāts (nobriedis); 3) kāds ir tā intrauterīnās dzīves ilgums; 4) vai bērns piedzimis dzīvs vai nedzīvs; 5) vai jaunpiedzimu�ais ir bijis spējīgs dzīvot; 6) cik ilgi tas dzīvojis pēc piedzim�anas; 7) kāds ir bijis tā nāves iemesls. �o jautājumu kompetentai atrisinā�anai tiesu medicīnas ekspertam jāzina da�as aku-�ērijas nodaļas un jāzina speciālās jaunpiedzimu�o līķu izmeklē�anas metodes.

Jaunpiedzimu�ā pazīmju noteik�ana. Par jaunpiedzimu�o tiesu medicīnā uzskata zīdaini, kas kop� piedzim�anas nav nodzīvojis ilgāk par vienu diennakti. Ja līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas gaitā atklājas, ka bērns nav jaunpiedzimu�ais, tad atkrīt nepiecie�amība risināt arī da�us citus jautājumus.

Jaunpiedzimu�o nosaka pēc nabas saites, dzemdību pietūkuma, mekonija, sierveida aplikumiem un asiņu pēdām uz ķermeņa, kā arī placentas. �īs pazīmes var konstatēt jau līķa ārējā apskatē (91.att.).

Nabas saite ir auklas veida orgāns, kas savieno augli ar placentu, caur kuru noris augļa un placentas asinsrite. Iznēsātam auglim tā parasti ir 50�60 cm gara un 1,5�2 cm resna. Tūliņ pēc dzemdībām nabas saite ir valga, sulīga, bāli zilganpelēka, mazliet savīta. Apmēram pēc 6�12 st. pēc bērna piedzim�anas

nabas saites piestiprinā�anās vietā pie vēdera sienas ādā parādās sarkanīga apmale � demarkācijas gredzens � aseptisks audu iekaisums tajā vietā, kur nabas saite atdalīsies. Visspilgtāks �is gredzens ir pirmās diennakts beigās. Mikroskopiskā izmeklē�anā nabas gredzena apvidū iekaisuma reakciju var konstatēt jau pirmajās stundās pēc bērna piedzim�anas.

Pirmās diennakts laikā nabas saite kļūst mīksta, krokaina un zilganā krāsa izzūd. 2.�3. diennaktī tā kļūst sausāka, brūngani dzeltenīga, 5.�7. diennaktī � brūni melna, un ²/₃ bērnu �ai laikā tā nokrīt. Reizēm gan nabas saite nokrīt tikai pēc 10�11 dien-' naktīm.

Pēc nabas saites nokri�anas tās biju�ās piestiprinā�anas vietā uz vēdera priek�ējās sienas atrodamas rētojo�as granulācijas.

Da�reiz nabas saite var būt norauta, tad tās piestiprinā�anās vietā uz vēdera sienas atrodama brūcīte ar malām, kas izvērstas uz āru.

Jaunpiedzimu�ā tūska parasti atrodas uz augļa priek�gulo�ās daļas � visbie�āk uz galviņas vai sē�as apvidū. Tā veidojas, mīkstajiem audiem piesūcoties ar serozo �ķidrumu, kam piejauku�ās asinis. Griezumā dzemdību pietūkumam ir recekļveida izskats un sarkandzeltenīga krāsa. Parasti pēc 2�3 dienām tā uzsūcas.

Ja galviņa bijusi saspiesta ilgi un spēcīgi, tad dzemdību pietūkumam ir lieli apmēri un ir iespējami asinsizplūdumi zem galvaskausa kaulu periosta. Tādu bojājumu sauc par galvas asiņu tūsku jeb kefalohematomu. Atkarībā no kefalohematomas lieluma tā uzsūcas pēc 2�4 nedēļām.

Mekonijs (pirmatnējās fekālijas) ir tum�i zaļa (retāk brūngana vai sarkanīga no asins piejaukuma) homogēna masa, kas izveidojusies no �ults, gļotām, holesterīna kristāliem, zarnu un ādas epitē-lija, pūkveida matiem un mekonija ķermenī�iem.

Mekonijs atrodams zarnās, ap tūpli un sē�as apvidū. Parasti tas iziet no zarnām 1�2 dienās, retāk aizturas apmēram 3�4 diennaktis.

Sierveida tauki ir taukaina pelēcīgi balta masa � tauku dziedzeru produkts, kas izveidojies no holesterīna un taukskābju sājiem ar epidermas �ūnu un pūkveida matu piejaukumu. Tie pārklāj jaun-piedzimu�ā ādu. Reizēm sierveida tauku ir nedaudz, tad tos var atrast tikai ādas krokās, padusēs un cirk�ņos. Pēc jaunpiedzimu�ā tualetes tie vairs nav atrodami.

Asiņu pēdas uz līķa ķermeņa traipu un notriepumu veidā var liecināt par bērna piedzim�anu, ja tās radu�ās no mātes dzemdību ceļiem.

Placenta reizēm tiek atvesta tiesmedicīniskai izmeklē�anai kopā ar jaunpiedzimu�ā līķi un ir pierādījums bērna piedzim�anai.

Iznēsātības (brieduma) noteik�ana. Iznēsātību raksturo laiks, ko auglis pavadījis mātes organismā, bet briedumu � augja attīstības pakāpe. Iznēsāts auglis parasti ir nobriedis, bet no_#-briedis var būt arī neiznēsāts auglis, kas piedzimis agrāk par noteikto laiku. Augļa iznēsātību (briedumu) nosaka pēc vairākām pazīmēm: pēc ķermeņa izmēriem un svara, pārkaulo�anās kodoliem un citām.

Ķermeņa garums iznēsātam auglim svārstās no 47 līdz 62 cm, bet visbie�āk tas ir ap 50 cm. Jaunpiedzimu�ie, kuriem ķermeņa garums ir mazāks par 45 cm, uzskatāmi par nenobriedu�iem. Iznēsātības (brieduma) noteik�ana jaunpiedzimu�ajiem, kuru ķermeņa garums ir no 45 līdz 47 cm (ieskaitot), tiek izdarīta katrā konkrētā ekspertīzē, pamatojoties uz rūpīgu visu pazīmju, kas raksturo �o stāvokli, uzskaiti un analīzi. Iznēsāta bērna galviņas apkārtmērs ir 34�35 cm, pleciņu platums � 12�13 cm.

Iznēsāta (nobriedu�a) augļa ķermeņa svars ir ļoti svārstīgs. Vidēji tas ir 3000�3500 g. Auglis, kura svars ir mazāks par 2500 g, uzskatāms par nenobriedu�u- Visi auguma izmēri un svars, kas raksturo briedumu, attiecas tikai uz vienaugļiem. Daudzaugļu grūtniecības gadījumos jaunpiedzimu�o garums un svars var būt mazāki.

Līķa sekcijā pārbauda briedumam raksturīgo pazīmi � pārkaulo�anās kodolu attīstību papē�u kaulā (8�10,5 mm diametrā), veltņkaulā (6,5�9 mm) un aug�stilba kaula apak�ējā epifīzē (5�7 mm) � Beklāra kodolu. Pārkaulo�anās kodoli izskatās kā sarkanīgi ieapaļas formas veidojumi (92. att.)_y kas atrodas uz pelēcīgi zilgana skrim�ļaudu fona. �ī pazīme saglabājas pat tad, ja līķis jau ir satrūdējis. Kodolu sarkanā krāsa izskaidrojama ar to, ka pārkaulo�anās punktā rodas liels daudzums asinsvadu.

Iznēsātību (briedumu) raksturo arī zemādas tauku kārtas pietiekama attīstība, pūciņveida mati tikai plecu joslā un galvas mati, ne īsāki par 2�3 cm.

Deguna un ausu skrim�ļiem jābūt elastīgiem, blīviem, roku pirkstu nagiem jāpārsniedz pirkstu gali, kāju nagiem jāsasniedz pirkstu gali. Dzimumorgāniem jābūt pareizi izveidotiem; zēniem � sēkliniekiem jāatrodas maisiņā, meitenēm � lielajām kaunuma lūpām jāapsedz mazās un klitors.

Intrauterīnās dzīves ilguma noteik�ana. Eksperta praksē jaunpiedzimu�ā intrauterīnās dzīves ilgumu nosaka galvenokārt pēc augļa garuma. Ja aug|a garums ir no 25 līdz 50 un vairāk centimetriem, tad to dala ar 5, un tā iegūst intrauterīnās dzīves mēne�u skaitu. Ja dalot paliek atlikums, tad to pieskaita nāko�ajam dzīves mēnesim. Ja aug|a garums ir mazāks par 25 cm, tad no garuma izvelk kvadrātsakni.

Relatīvi aug|a intrauterīnās dzīves ilguma rādītāji ir placentas svars un nabas saites garums. Iznēsātam auglim normāli placentas svars ir 75 no aug|a svara. Placentas vidējais svars 5. grūtniecības mēne�a beigās ir 175 g, 6. mēne�a beigās � 275, 7. � 375, 8. � 450, 9. � 500 g. Nabas saites garums 7. grūtniecības mēnesī ir 42 cm, 8. � 46, 9. � 47, 10. � 50 cm (M. Serdjukova dati).

Mekonija sastāvs da�ādos augļa intrauterīnās attīstības posmos nav vienāds, tāpēc to mikroskopiska izmeklē�ana var palīdzēt iz�ķirt jautājumu par intrauterīnās dzīves ilgumu.

Dzīvotspējas noteik�ana. Par dzīvotspēju sauc jaunpiedzimu�ā spēju turpināt dzīvi ārpus mātes organisma. Lai augHs būtu spējīgs dzīvot, viņam jāsasniedz zināma iznēsātības (brieduma) pakāpe un tam nedrīkst būt tādu kroplumu, kas tam neļautu dzīvot. Dzīvotspēju auglis sasniedz jau pirms pilna brieduma, ko auglis parasti sasniedz 10. mēne�a beigās.

Jaunpiedzimu�ā dzīvotnespējas iemesls var būt nepilnīga iznēsā�ana vai iedzimts kroplums. Pēc PSRS Veselības aizsardzības ministrijas instrukcijas, kas izdota 1966. gadā, augļi, ja grūtniecības laiks ir bijis mazāks par 28 nedēļām un to svars ir mazāks

par 1000 g un garums mazāks par 35 cm, uzskatāmi par dzīvot-nespējīgiem. Starp attīstības kroplumiem var gadīties neaizaugu�i krū�u vai vēdera dobumi, galvas trūkums, barības vada atrēzija u. c.

Dzīva vai nedzīva bērna piedzim�anas noteik�ana. Dzīva bērna piedzim�anas kritērijs ir ekstrauterīnās plau�u elpo�anas sāk�anās dzīvotspējīgam auglim. Par nedzīvi dzimu�u sauc tādu bērnu, kas pēc piedzim�anas neelpo.

Dzīva bērna piedzim�anas noteik�anai lieto tā saucamās dzīvības raudzes � plau�u, kā arī kuņģa un zarnu raudzi. Plau�u audi tiek arī izmeklēti histoloģiski. Gaisa atra�anos plau�ās un kuņģa un zarnu traktā pirms sekcijas var noteikt līķa rentgenogrāfijā.

Plau�u dzīvības raudze pamatojas uz elpoju�u plau�u blīvuma un īpatnējā svara pārmaiņām. Neelpoju�a jaunpiedzimu�ā plau�ās nav gaisa, tās ir blīvas, vienmērīgi tum�i sarkanas un to virsma ir gluda un viendabīga. Plau�u apjoms ir neliels, tās atrodas dziji krū�u dobumā un no ārpuses ir pārklātas ar sirdi un aizkrāts dziedzeri. Neelpoju�u plau�u īpatnējais svars ir lielāks par vienu (1,05�1,056), tāpēc tās grimst ūdenī. To audi griezumā ir vienmērīgi sārti, uzspie�ot asiņu atdalās maz.

Ar bērna pirmo elpas vilcienu plau�as sāk izplesties un pildīties ar gaisu, to tilpums palielinās un īpatnējais svars kļūst mazāks par vienu. Tāpēc elpoju�u jaunpiedzimu�o plau�as peld ūdenim pa virsu. Elpoju�u plau�u virsma un audi griezumā ir raibi, marmor-veidīgi, gai�i sarkani laukumiņi mainās ar tum�ākiem; uzspie�ot no griezuma atdalās ne tikai asinis, bet arī asiņainas putas.

Plau�u raudzes tehnika ir �āda: pirms krū�u dobuma atvēr�anas izpreparē balseni un kopā ar barības vadu to nosien. Pēc tam atver krū�u dobumu, izņem plau�as, sirdi un aizkrāts dziedzeri kopējā kompleksā un ieliek pla�ā traukā ar ūdeni. Ja komplekss grimst ūdenī, tad no tā atdala sirdi, pēc tam aizkrāts dziedzeri. Ja plau�as grimst, nogrie� no tām da�as daivas un ieliek ūdenī, ja arī tās grimst, tad no tām nogrie� gabaliņus, kas izskatās izpletu�ies, un ieliek turpat atpakaļ. Atsevi�ķus gabaliņus zem ūdens saspie� un vēro, vai neatdalās gaisa pūslī�i.

Da�reiz ekspertiem rodas grūtības �īs raudzes novērtē�anā. Pozitīvs rezultāts (kad plau�as ūdenī peld) vērojams tad, kad jaun-piedzimu�ais ir elpojis un dzīvojis. Tāpat ūdenī negrimst pū�anas procesā pārmainīju�ās elpoju�as un neelpoju�as plau�as. Mazliet peld tāda bērna plau�as, kas piedzimis nedzīvs, ja viņam ir izdarīta mākslīgā elpinā�ana, tāpat arī sasalu�as un pilnīgi neatkusu�as nedzīvi dzimu�a bērna plau�as. Negatīvs rezultāts, kad plau�as grimst ūdenī, ir nedzīvi dzimu�iem, kā arī sekūndāras atelektā-zes gadījumos, kad saplok elpoju�a, bet neilgi dzīvoju�a zīdaiņa plau�as. Sekundārā atelektāze visbie�āk mēdz būt neiznēsātiem augļiem.

Kuņģa un zarnu raudze. Vienlaicīgi ar patstāvīgās elpo�anas sāk�anos zīdainim.parādās rī�anas kustības, ar kurām gaiss nokļūst

kuņģa un zarnu traktā. Kuņģis un zarnas iegūst spēju peldēt ūdenī; uz to arī pamatojas kuņģa un zarnu raudze. Tās izdarī�anai pirms krū�u un vēdera orgānu izņem�anas kuņģi pie ieejas un izejas pārsien ar divām ligatūrām. Ligatūras uzliek arī tievo un resno zarnu cilpām, it īpa�i tur, kur redzamas sakrāju�ās gāzes. Izņemtajam kompleksam tāpat kā plau�ām pārbauda peldētspēju. Kuņģa un zarnu pildījums ar gaisu var būt da�āds atkarībā no ekstrauterīnās dzīves ilguma, tāpēc orgāni var peldēt vai nu visi kopā, vai tikai da|a no tiem. Visa kompleksa peldē�ana vai tikai kuņģa vien liecina, ka bērns piedzimis dzīvs. Tomēr gaiss kuņģī var iekļūt arī, izdarot mākslīgo elpinā�anu. Iepuvu�iem līķiem �ī raudze nevar noderēt par pierādījumu, jo zarnās veidojas pū�anas gāzes.

Parasti plau�u un kuņģa un zarnu raudzes rezultāti sakrīt. Tomēr ir iespējamas arī �o raud�u rezultātu kombinācijas: plau�as peld, kuņģis un zarnas grimst, tātad jaunpiedzimu�ais ir elpojis īsu mirkli, kurā gaiss vēl nav paguvis iekļūt kuņģa un zarnu traktā. Ja plau�as grimst, bet kuņģis peld, tad tā var būt sekundārās ate-lektāzes pazīme.

Pēdējā laikā, lai noteiktu dzīvdzim�anu, tiek ieteikta nabas saites, nabas gredzena un dzemdību pietūkuma histoloģiska izmeklē�ana, kā arī asins seruma olbaltumu frakciju izmeklē�ana ar elek-troforēzes metodi un jaunpiedzimu�o līķu orgānu un audu neorganisko elementu izmeklē�anu ar emisijas spektrogrāfijas metodi (V. Smoļjaņinovs, P. �irinskis, G. Pa�iņans, 1974).

Ekstrauterīnās dzīves ilguma noteik�ana. Tiesu medicīnas ekspertam parasti nākas noteikt ekstrauterīnās dzīves ilgumu, kas mērījams ar da�ām stundām vai diennaktīm. �o jautājumu cen�as noskaidrot pēc nabas saites un nabas gredzena pārmaiņām, dzemdību pietūkuma uzsūk�anās pakāpes un mckonija izie�anas. Noteikt ārpusdzemdes dzīves ilgumu var pēc kuņģa un zarnu trakta gaisa pildījuma pakāpes.

Nepastāvīga ekstrauterīnās dzīves pazīme ir kuņģa un zarnu traktā atrodamās barības masas.

Jaunpiedzimu�ā nāves cēloņu noteik�ana. Jaunpiedzimu�ā nāve var būt vardarbīga un nevardarbīga. Nevardarbīga nāve var iestāties gan pirms dzemdībām, gan to laikā, gan arī pēc tām. Vardarbīgu nāvi parasti konstatē pēc dzemdībām, ļoti reti dzemdību laikā un vēl retāk pirms tām.

Nevardarbīgu augļa nāvi pirms dzemdībām var sekmēt grūtnieces organisma slimīgi stāvokļi, starp kuriem zināma nozīme ir akūtām infekcijas slimībām (gripai, pneimonijai u. c.), hroniskām slimībām (malārijai, sifilisam), grūtniecības toksikozēm, dekom-pensētām sirdskaitēm, akūtai saindē�anās, traumām, kā arī augļa attīstības anomālijām.

Augļa nāve pirms dzemdībām var iestāties no intrauterīnas asfiksijas, ja placenta ir priek�guļo�a, no placentas infarkta, tās atslāņo�anās, ja nabas saitē izveidojies īstais mezgls vai tā ir apvijusies ap kaklu, kā arī tad, ja augļūdeņu ir daudz vai maz.

Par nevardarbīgas nāves cēloni dzemdību laikā var būt funkcionāli �aurs iegurnis, pat ja tā izmēri ir normāli (kad augļa izmēri pārsniedz iegurņa izmērus), primārs vai sekundārs dzemdību darbības vājums, infekcija, dzemdes plīsums, tās attīstības anomālijas u. c. Augļa nāve dzemdību laikā var iestāties arī, ja tas ir �ķērsguļā vai slīpģuļā vai arī augļa priek�gulo�ā daļa ir iegurnis, ja augļa svars pārsniedz 5000 g, ja ir vairāki augļi u. c. Visi �ie stāvokļi rada augļa asfiksiju. Par nāves cēloni var vēl būt augļa sadalī�anas operācijas.

Par nāves cēloni dzemdību laikā var būt arī dzemdību trauma, piemēram, pārmērīga galviņas saspie�ana dzemdību ceļos, kas rada smadzenī�u sirpja plīsumu, plaisas un lūzumus kaulos, intrakra-niālus un intracerebrālus asinsizplūdumus. Auglis dzim�anas laikā, it īpa�i, ja galviņa ir priek�guļā, var tikt traumēts, sievietei pa�ai sev palīdzot- �ādos gadījumos atrodami nobrāzumi uz sejas un kakla, mutes kaktiņu plīsumi u. c. To ra�anās izskaidrojama ar cen�anos paātrināt bērna piedzim�anu.

Nevardarbīga nāve jaunpiedzimu�ajam pēc dzemdībām var iestāties drīz pēc piedzim�anas, ja tam ir tādi kroplumi, kuru dēļ tas nevar dzīvot: galvas, galvas smadzeņu vai sirds trūkums, zarnu aizaugums u. c. Bērni, kas piedzimu�i ar divkambaru sirdi, tiek atzīti par dzīvotnespējīgiem (A. Abrikosovs, A. Strukovs u. c.). Tomēr ir da�i ziņojumi, ka bērni ar tādu iedzimtu kroplumu nodzīvo diezgan ilgi. Gadījumā, ko aprakstījis A. Rauhvergers (1971), bērns nodzīvojis 7.mēne�us. Mirst pēc dzemdībām parasti nenobriedu�i, t. i., dzīvotnespējīgi augļi.

Vardarbīga jaunpiedzimu�ā nāve pēc dzemdībām var būt bērna slepkavība, slepkavība vai nelaimes gadījums. Par bērna slepkavību sauc mātes izdarītu sava jaunpiedzimu�ā bērna nogalinā�anu dzemdību laikā vai tūlīt pēc tām. Iz�ķir pasīvo un aktīvo bērna slepkavību.

Par pasīvu bērna slepkavību sauc tādu, kad jaunpiedzimu�ais tiek atstāts bez palīdzības un tāpēc var aiziet bojā no vispārējas ķermeņa atdzi�anas. Līķa izmeklē�anā pierādījumu �im nāves veidam parasti nav. Vi�ņevska plankumu trūkums jaunpiedzimu�ajiem vēl nepierāda, ka nāves cēlonis nav bijusi atdzi�ana. Da�i pētnieki domā, ka glikogēna trūkums līķa aknās liecinot par nāves iestā�anos no aukstuma. Nāves iestā�anos, ķermenim atdziestot, var veicināt asiņo�ana no pārgrieztas, bet nenosietas nabas saites.

Jaunpiedzimu�ais, kas atstāts bez palīdzības, var nomirt arī no bada. Nāve pie tam neiestājas tūliņ, bet pēc diennakts vai vēl vēlāk. Izmeklējot līķi, �ādos gadījumos atrodama tā atūdeņo�anās. Pazīmes, ka bērns atstāts bez palīdzības, var būt nenosieta nabas saite, asiņu pēdas un liels daudzums sierveida ziedes uz ķermeņa.

Par aktīvu bērna slepkavību sauc tādu darbību, kas vērsta pret jaunpiedzimu�o un kas tiek izdarīta ar da�ādiem paņēmieniem. Jaunpiedzimu�ā nāve var iestāties no mehāniskās asfiksijas: deguna atveru un mutes aizspie�anas (ar roku, mīkstiem priek�metiem), sve�ķermeņu (pirksta, maizes mīkstuma, lupatas, papīra) iebā�anas aug�ējos elpo�anas ceļos, kakla saspie�anas ar rokām vai cilpu, krū�u un vēdera saspie�anas. Pie �iem paņēmieniem jāpieskaita arī jaunpiedzimu�ā noslīcinā�ana.

Ja jaunpiedzimu�ais tūlīt pēc dzim�anas nokļūst ūdenī, piemēram, dzemdībām notiekot vannā vai uz spaiņa ar ūdeni, tad gaiss nepagūst iekļūt elpo�anas ceļos, plau�ās un kuņģī. Tādam līķim būs visas nedzīvi dzimu�a bērna pazīmes.

Da�reiz jaunpiedzimu�o ieliek noslēgtā �aurā telpā � lādē, ceļa somā vai plastmasas maisiņā. Tad nāve iestājas no skābekļa bada.

Visai daudzveidīgi, kaut gan samērā reti, ir mehāniski bojājumi, kas nodarīti ar cietiem priek�metiem vai asiem rīkiem.

Retāk notiek jaunpiedzimu�ā ierak�ana zemē, klijās u. c. Nāve iestājas no asfiksijas krū�u un vēdera saspie�anas un elpo�anas ceļu aizsprosto�anās dēļ. Iespējama jaunpiedzimu�o nogalinā�ana, tos noindējot. Aprakstīti gadījumi, kad jaunpiedzimu�ais iemests apē�anai dzīvniekiem (cūkām) vai kukaiņiem (skudrām).

Reizēm te minētās darbības var tikt izdarītas arī nedzīvi dzimu�am vai dzīvotnespējīgam auglim.

VISPĀRĪGAS ZIŅAS

Nāvi, kas iestājusies pēk�ņi vai samērā ātri �ķietami veselam cilvēkam, parasti no kādas nemanāmi norito�as vai strauji attīstīju�ās slimības, sauc par pēk�ņu nāvi.

Nereti pēk�ņa nāve iestājas da�u sekun�u vai minū�u laikā, pēc tam, kad sāk parādīties grūtā stāvokļa pazīmes, tomēr bie�āk mir�anas process ilgst daudz ilgāku laiku, kurā pagūst izpausties zināma slimības klīniskā aina. Ievērojot �o mir�anas ātrumu starpību, da�i autori ieteic at�ķirt vēl arī momentāno nāvi, saprotot ar to ļoti ātru nāvi, kas iestājas da�ās sekundēs vai minūtēs. Tomēr pētnieku lielākā daļa neatrod būtisku starpību starp pēk�ņu un momentānu nāvi un domā, ka medicīniskās tiesekspertīzes praksē �āds iedalījums nav lietderīgs.

Pēk�ņu nāvi raksturo trīs galvenās pazīmes: pirmkārt: tās cēlonis nav bojājums, bet gan kādas nemanāmi norito�as vai strauji attīstīju�ās slimības sekas; otrkārt, tā iestājas ātri, da�u sekun�u, minū�u vai da�u stundu laikā un, tre�kārt, tā iestājas negaidot, �ķietami labas veselības laikā (M. Raiskis, 1953). N. Dementjeva (1974) atzīst par nepiecie�amu pēk�ņas nāves pazīmēm pievienot vēl to, ka tāda nāve vienmēr radot aizdomas par vardarbību.

Patie�ām, pēk�ņa nāve, it īpa�i bērnu, tāpat jaunie�u vai cilvēku brieduma gados, kas iestājusies �ķietami labas veselības stāvoklī, atstāj uz apkārtējiem cilvēkiem ļoti smagu iespaidu un bie�i rada aizdomas par varbūtēju vardarbību, piemēram, saindē�anos, elektriskās strāvas sitienu, noslīcinā�anu u. tml. Da�reiz situācija līķa atra�anas vietā ir tāda, kas liek domāt par vardarbīgu nāvi: pulveru vai �ķidruma atliekas, kā arī zem sprieguma eso�u kailu elektrības vadu atra�anās blakus līķim; līķa atra�ana ūdenī, piemēram, vannā. Bez tam pēk�ņas nāves gadījumos da�reiz vaino ārstu vai iestādi, kas rūpējusies par miru�ā medicīnisko apkalpo�anu, ka laikā nav noteikta diagnoze, laikā nav sniegta medicīniskā palīdzība vai arī tā bijusi nepareiza. Tāpēc pēk�ņas nāves gadījumos un tāpat nāves gadījumos ārstniecības iestādēs pirmās diennakts laikā no slimnieka iestā�anās, ja diagnoze nav noteikta, liek izdarīt nevis patoloģiski anatomisko, bet tiesmedicīnisko sekciju, lai novērstu aizdomas par vardarbīgu nāves cēloni.

Ekspertu darba pieredze rāda, ka liels daudzums mājās no ilgsto�ām hroniskām slimībām miru�u cilvēku līķu, tāpat kā pēk�ņi miru�o līķi, tiek nogādāti tiesu medicīnas morgos, kaut gan aizdomu par vardarbīgu nāvi �ais gadījumos nav. �ādu līķu sekciju tiesu medicīnas eksperti izdara, lai noteiktu nāves cēloni un izsniegtu miru�ā piederīgiem ārsta apliecību par nāves gadījumu. Ja ārsts, kas novērojis un ārstējis tādu slimnieku mājās, izraksta mir�anas apliecību, tad nav nekādas vajadzības izdarīt tiesmedicīnisko sekciju.

Dabiski, ka �ādi gadījumi izmeklē�anas orgānus neinteresē, par tiem krimināllietas netiek ierosinātas un tiesmedicīniskā ekspertīze nav jāizdara. Tāpēc pēc sekcijas tiek uzrakstīts nevis eksperta atzinums, bet gan līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas akts.

Tomēr �iem tiesu mediķu darba rezultātiem, it īpa�i apkopotā veidā, ir liela nozīme veselības aizsardzības orgānu darbā. Visas kļūdas slimību diagnostikā un ārstē�anā mājas apstākļos, ambulatoriskās palīdzības organizācijas trūkumi, ko eksperti konstatēju�i, tiek apspriesti ārstu konsultatīvo komisiju (AKK) sēdēs vai klīniski anatomiskajās konferencēs.

Tādā veidā tiesu medicīnas ekspertīze sniedz palīdzību veselības aizsardzības orgāniem konstatēto trūkumu novēr�anā un ārstnieciski profilaktiskā darba uzlabo�anā.

Pēk�ņa nāve var iestāties visda�ādāko slimību gadījumos. Jebkura slimība zināmos apstākļos var negaidot beigties ar nāvi. Tomēr da�as slimības ļoti bie�i beidzas ar pēk�ņu nāvi, bet citas � ļoti reti; vienas mēdz būt par iemeslu pēk�ņai bērnu nāvei, citas � pieaugu�o un vecu cilvēku nāvei.

Pēk�ņa bērna nāve, it īpa�i pirmajos dzīves gados, galvenokārt iestājas no elpo�anas orgānu slimībām � bronhītiem, bronhiolītiem vai plau�u iekaisumiem. �īs slimības 70�80% visu agrīnā vecumā miru�o bērnu ir pēk�ņās nāves cēlonis. Bērnu lielākajai daļai nekādas slimības klīniskas izpausmes nav novērojamas, kaut gan reizēm tiem īsi pirms nāves ir paaugstināta temperatūra, gļotaini atdalījumi no deguna, apgrūtināta elpo�ana, tie ir nemierīgi un atsakās no barības.

Bez elpo�anas orgānu slimībām par pēk�ņas bērnu nāves cēloni var būt gremo�anas trakta slimības (visbie�āk toksiskās dispepsijas) un infekcijas slimības. Liela nozīme pie tam ir ātrai bērna organisma vispārējās reakcijas attīstībai, kurai bie�i vien ir smagas toksikozes raksturs.

Pēk�ņa bērna nāve, ja tā iestājas tai laikā, kad bērnu baro ar krūti, var radīt aizdomas par �nogulē�anu�. Ja bērns nomirst mazbērnu novietnēs vai bērnudārzos, tad �o iestā�u darbiniekiem var tikt izteikti apvainojumi par sliktu kop�anu un par to, ka slimība nav konstatēta laikā.

Pusaud�u un jaunie�u vecumā pēk�ņas nāves cēloņi var būt endokardīti un da�ādas etioloģijas miokardīti, visbie�āk reimatis-kie, un iedzimtas sirdskaites.

Pieaugu�iem un veciem cilvēkiem galvenais nāves cēlonis ir sirds un asinsvadu sistēmas slimības, starp kurām visbie�ākā ir ateroskleroze un hipertoniskā slimība. Tie�i �īs slimības ir par pēk�ņas nāves cēloni 85�90% pieaugu�o. Visbie�ākais tie�ais nāves cēlonis te ir akūta koronārā insuficience, miokarda infarkts un asins izplūdums smadzenēs.

Tomēr da�ādu slimību, kas beidzas ar pēk�ņu nāvi, bie�ums ir atkarīgs ne tikai no vecuma, bet arī no da�iem citiem faktoriem: dzimuma, ģeogrāfiskiem un klimatiskiem apstākļiem, uztura re�īma u. c. Piemēram, sievietēm pēk�ņa nāve da�reiz iestājas grūtniecības vai dzemdību laikā. Ekonomiski vāji attīstītajās Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas zemēs pirmajā vietā starp nāves cēloņiem ir nevis sirds un asinsvadu, bet gan infekcijas slimības un elpo�anas orgānu slimības.

Pēk�ņa nāve no sirds un asinsvadu sistēmas slimībām. Kā jau

tika minēts, visbie�āk pēk�ņas nāves cēlonis pieaugu�iem ir ateroskleroze un hipertoniskā slimība, kuras nereti kombinējas, savstarpēji viena otru padziļinot.

Ateroskleroze ir viena no visizplatītākajām cilvēku slimībām, kuras pamatā ir lipīdu infiltrācija artēriju sieniņās un reaktīvu perēkļveida saistaudu sabiezējumu jeb pangu attīstība �ajās vietās, kas rada artēriju sienu sabiezē�anos un lūmena sa�aurinā�anos.

K. Volkovas (1946) u. c. pētījumi rāda, ka jau no 6 gadu vecuma lipīdu plankumi skaidri saskatāmi aortā, bet 20 gadu vecumā tie parādās sirds vainagartērijās. 20�30 g. vecumā lipoidoze izplatās uz smadzeņu asinsvadu sistēmu, iek�ējo orgānu un roku un kāju artērijām, bet primārajās lipoldu nogulsnē�anās vietās (aortā, sirds vainagartērijās) parādās aterosklerotiskās pangas.

Sevi�ķi ātri �is process attīstās paaugstināta asinsspiediena gadījumos. Da�ādas izcelsmes hipertonija parasti jau jaunos gados veicina strauju aortas, sirds vainagartēriju un galvas smadzeņu asinsvadu aterosklerozes attīstību. Pie tam �im procesam var būt ģeneralizēts raksturs, un tas sasniedz vissīkākos sirds un smadzeņu artēriju sazarojumus.

Visbīstamākā no pēk�ņas nāves iestā�anās viedokļa ir ateroskleroze ar dominējo�u sirds vainagartēriju bojājumu. Tad aterosklerotiskās pangas visbie�āk atrodamas vainagartēriju sākumā un vietās, kur no maģistrālajiem stumbriem atzarojas lielie zari. Atsevi�ķu pangu visparastākā veido�anās vieta ir kreisās vainagartērijas pirmā lejupejo�ā zara aug�ējā tre�daļa.

Klīnicisti �ai slimībai iz�ķir trīs stadijas: i�ēmisko, ko raksturo stenokardijas lēkmes, trombnekrotisko ar tās vissmagāko un bīstamāko komplikāciju � miokarda infarktu, un fibrozo, ko parasti sauc par aterosklerotisko kardiosklerozi.

Pēk�ņa nāve var iestāties jebkurā no �īm trim slimības stadijām. Parasti līdz līķa sekcijas brīdim ekspertam nav nekādu datu par slimības klīnisko gaitu vai arī �ie dati ir trūcīgi, fragmentāri un nepietiekami. Bie�i vien arī miru�ā piederīgo aptauja nedod nekādus datus, jo miru�ais nav sūdzējies par sāpēm sirds apvidū un strādājis līdz pēdējai dienai vai stundai. Tas, ka nāve bie�i iestājas parastajos darba apstākļos, tāpat uz ielas, transporta līdzeklī, teātrī, nodarbojoties ar sportu un tamlīdzīgās vietās, liecina par to, ka arī īsi pirms nāves pēk�ņi miru�ie ir jutu�ies veseli. Tas liek domāt, ka daudzi pēk�ņi miru�ie ir slimoju�i ar sirds vainagartēriju aterosklerozes bezsāpju formu.

Kad sekcijas laikā eksperts atrod stipru stenozējo�u koronār-sklerozi, viņ� viegli var noteikt pēk�ņās nāves cēloni un var arī izskaidrot tās ģenēzi, kas tādos gadījumos saistīta ar akūtiem koronārās asinsrites traucējumiem, it īpa�i, ja sirdij pēk�ņi ir radusies pastiprināta slodze (fiziska slodze, emocionāls sasprindzinājums u. tml.).

Tomēr ekspertu darba pieredze rāda, ka ne vienmer pastav sakars starp aterosklerozes morfoloģiskās ainas smagumu un pēk�ņas nāves iestā�anos. Tā, piemēram, daudzas personas ar lieliem bojājumiem (stenozējo�u aterosklerozi ar trombozi un pla�iem sarēto-jumiem miokardā) nodzīvo līdz sirmam vecumam un mirst vardarbīgā nāvē (piemēram, satiksmes nelaimes gadījumā). Turpretim samērā jauni cilvēki da�reiz mirst pēk�ņi, pie tam sekcija atrodamas tikai sākotnējas sirds vainagartēriju aterosklerozes pazīmes atsevi�ķu aterosklerotisku pangu veidā. Tādos gadījumos nāves ģenēze var tikt izskaidrota ar sklerotiskajā procesā bojāto artēriju spazmu.

īslaicīga spazma rada stenokardijas klīnisko ainu; ilgākā spazma var radīt miokarda infarktu vai beigties ar pēk�ņu nāvi, ja radu�ies koronārās asinrites traucējumi nevar tikt kompensēti, aktīvi sākot darboties anastomozēm un kolateriālēm. Un tie�i jaunos gados, kad aterosklerotiskās pārmaiņas vēl ir samērā vājas un i�ēmiskā slimība nav ieilgusi, kolateriālā asinsrite ir nepietiekama un nevar kompensēt strauji sāku�os koronārās asinsrites traucējumus.

Lielākas vai mazākas morfoloģiskas pārmaiņas akūtas koronārās insuficiences gadījumos, kas atrodamas sekcijā, atkarīgas ne tikai no vainagartēriju sklerozes pakāpes, bet zināmā mērā arī no nomir�anas ātruma. Ja nāve iestājas ļoti ātri � da�u sekun�u vai minū�u laikā pēc asinsrites apstā�anās kādā sirds muskuļa apvidū, tad nekrozes perēkļi miokardā neattīstās, un atrodamas vienīgi perēkļveida asinsrites traucējumu pazīmes.

Pēdējo gadu pētījumi (it sevi�ķi A. Smoļjaņņikova un viņa līdzstrādnieku) rāda, ka tad, kad nāve iestājusies no akūtas koronāras insuficiences, nereti var tikt konstatētas raksturīgas pārmaiņas: akūtas plazmatiskas infiltrācijas perēkļi vainagartēriju intimā, it īpa�i virs pangām, sīki asinsizplūdumi pangās, bet uz to virsmas � pie sienām svaigi trombi. Miokardā uz spilgta kapilāru pilnasinības fona bie�i var atrast perivaskulārus asinsizplūdumus, stromas tūsku un muskuļu �ķiedru fragmentāciju. Da�reiz izdodas atrast atsevi�ķu �ķiedru nekrozi vai sīkus izkliedētus nekrotiskus perēkļus (mikroinfarktus). Nereti, it īpa�i, ja pēk�ņā nāvē nomirst vecāki cilvēki, sekcijā atrodama izkliedēta vai perēkļveida kardio-skleroze, kas ir ilgi pastāvēju�u vainagartēriju asinsrites traucējumu un senāk pārciestu miokarda infarktu sekas.

Ja sirds muskuļa i�ēmija ilgusi vairāk par 3�4 st., sekcijā var atrast miokarda infarkta pazīmes. Miokarda infarkts bie�āk rodas vīrie�iem 50�55 g. vecumā un vecākiem. Tomēr tas var būt arī daudz jaunākiem cilvēkiem, pat 20�30 gadu vecumā.

Visbie�ākais miokarda infarkta cēlonis vecākiem cilvēkiem ir stenozējo�ā vainagartēriju skleroze un �o artēriju tromboze. Tātad sekcijā jāmeklē trombi vainagartērijās. Tomēr miokarda infarkts var attīstīties arī bez trombozes un pat bez spilgtas vainagartēriju sklerozes. Tādos gadījumos infarkta cēlonis ir angioneiroze, kas radījusi funkcionālus vainagartēriju asinsrites traucējumus un akūtu miokarda i�ēmiju.

Makroskopiski nekrotiskais perēklis sirds muskulī labi saskatāms, ja no vainagartēriju asinsrites traucējumu sāk�anās brī�a līdz nāvei nav pagājis mazāks laiks par vienu diennakti. Tad nekrozes apvidus izskatās kā duļķaini pelēks vai dzeltenīgi pelēks laukums, kas da�reiz ir ieplacis, bie�i ar spilgtām tum�i sarkanām robe�ām (asinsizplūdumu josla). Mikroskopiskā izmeklē�anā �ai laikā var atrast muskuļu �ķiedru un miokarda stromas nekrozi, tāpat demarkācijas valni, kas izveidojies galvenokārt no leikocītiem. Tālākajā gaitā nekrotizētās muskuļa �ķiedras uzsūcas un to vietā rodas granulācijas audi, kas pārvēr�as blīvā rētā. Viss sadzī�anas process ilgst 4�8 nedēļas.

Infarkti parasti lokalizējas priek�ējā (50�60%) un mugurēja (30�40%) kreisā kambara sienā, sirds galotnes tuvuma. Atmirstot visam miokarda slānim (totāls infarkts), var notikt sirds plīsums, kam seko perikarda tamponāde un ātra nāve. Plīsums parasti notiek akūtajā periodā (2.�4. diennaktī). Klīniskajā praksē tas gadās reti � 4�5% slimnieku. Tiesu ārsti sirds plīsumus redz daudz bie�āk. Tas laikam izskaidrojams ar miokarda infarktu un sirds plīsumu bezsimptomu gaitu (N. Spirins, 1972), kas gadās eksperta praksē: slimnieks jūtas vesels, turpina parasto dzīvesveidu, veic darbu, kas bie�i vien prasa lielu fizisku un psihisku sasprindzinājumu, un tāpēc arī rodas augstais plīsumu procents.

Sekcijā tādos gadījumos atrodama stipri izspīlēta sirds somiņa, kurā ir �ķidras asinis un liels asins receklis. Izņemot �o recekli, kļūst redzams sirds plīsums, kas bie�āk lokalizējas sirds muskuļa miomalācijas joslā, bet var rasties arī uz infarcētā un veselā apvidus robe�as. Parasti plīsumam ir sare�ģīts līklo�u virziens.

Citas aterosklerozes lokalizācijas reti ir pēk�ņas nāves iemesls. Vienīgi, ja smadzeņu artēriju aterosklerozei pievienojas tromboze, var attīstīties smadzeņu vielas i�ēmiskās atmiek�ķē�anās perēklis vai (kas mēdz būt retāk) asinsizplūdums smadzenēs. Parasti �āds asinsizplūdums ir hipertoniskās slimības komplikācija.

Hipertoniskā slimība, kā jau tika atzīmēts, ir viena no bie�ākajiem pēk�ņas nāves cēloņiem. Bet, tā kā tā bie�i kombinējas ar aterosklerozi, tad noteikt sekcijā īsto nāves cēloni reizēm ir diezgan grūti.

Viena no galvenajām hipertoniskās slimības pazīmēm ir sirds hipertrofija, it īpa�i tās kreisā ventrikula, kas var parādīties jau pirmajā (funkcionālajā) slimības periodā. Ja sirds svars ir lielāks par 400 g, bet kreisā ventrikula muskuļa biezums lielāks par 1,5 cm, tad var domāt par hipertonisko slimību. Da�reiz sekcijā atrodama augsta hipertrofijas pakāpe � sirds svars 800�900 g, kreisā kambara muskuļaudu biezums 2,5�3 cm (�vēr�a sirds�). Sākumāmik-roskopiski ir redzama miokarda muskuļ�ķiedru paresninā�anās, to kodolu apmēru palielinā�anās, difūza vai perēkļa miofibroze, ko rada baro�anās traucējumi, distrofija un da�u muskuļ�ķiedru nek-roze.

Pēk�ņa nāve slimības sākuma periodā reizēm var radīt grūtības diagnozes un nāves cēloņa noteik�anā. �ādos gadījumos rūpīgi jāiepazīstas ar medicīniskajiem dokumentiem, dispansera izmeklējumu datiem, kā arī jāsalīdzina sekcijas rezultāti ar nāves iestā�anās apstākļiem.

Tā kā sirds hipertrofiju var radīt daudzi faktori, sekcijā diagnosticēt hipertonisko slimību vairāk var tādos gadījumos, kad konstatējamas raksturīgas pārmaiņas arteriālajā sistēmā un sekundāras pārmaiņas iek�ējos orgānos. Vislielākā nozīme ir nieru un galvas smadzeņu arteriolu sieniņu plazmatiskās infiltrācijas un hialinozes konstatē�anai. Nieru pievado�o arteriolu hialinozes sekas

ir tās, ka tuk�ie nefroni iet bojā un to vietā attīstās saistaudi � rodas nefroskleroze. Samazinās nieres apjoms, un tās virsma kļūst sīkgraudaina.

Hipertoniskās slimības smadzeņu formas gadījumā sīko artēriju, arteriolu un kapilāru hialinoze var radīt lielus smadzeņu asinsrites traucējumus, pie tam pēk�ņa nāve iestājas no asinsizplūduma galvas smadzeņu vielā (apopleksija, insults). Sekcijā �ī hipertoniskās slimības komplikācija diagnostiskas grūtības nerada. Bez raksturīgajām pārmaiņām sirdī un bie�i arī nierēs eksperts konstatē ļoti lielu asinsizplūduma perēkli galvas smadzeņu vielā. Parastā �ādu asinsizplūdumu lokalizācijas vieta ir pamatnes pelēko kodolu un iek�ējās kapsulas apvidi (93. att.), retāk citi smadzeņu apvidi un pat apvalki. Nereti ap galveno perēkli redzami sīki punkt-veida asinsizplūdumi; mikroskopiski tie saskatāmi gandrīz visos gadījumos. Da�reiz izplūdu�ās asinis iespie�as galvas smadzeņu vēderiņu sistēmā.

Tādējādi pēk�ņa nāve hipertoniskās slimības gadījumos parasti iestājas sakarā ar akūtu sirds insuficienci, miokarda infarktu vai asinsizplūdumu smadzenēs. Hipertoniskās slimības nieru forma reti kad beidzas ar pēk�ņu nāvi.

No pārējām sirds un asinsvadu slimībām, kas var beigties ar pēk�ņu nāvi, jāmin reimatisms, infekciozie miokardīti, trombofle-bīti, da�ādas etioloģijas subarahnoidālie asinsizplūdumi un sifili-tiskie asinsvadu bojājumi.

Reimatisms pirmām kārtām ir sirds un asinsvadu sistēmas slimība. Sī slimība bojā endokardu, miokardu un bie�i vien arī perikardu (reimatiskais pankardīts). Pēk�ņa nāve var iestāties latentu, �ambulatorisku� reimatisma formu gadījumā, kad diagnoze nav noteikta, un ari no reimatisma sekām. Tie�ais nāves cēlonis var būt akūta sirds insuficience, kas radusies uz reimokar-dlta vai sirdskaites pamata; da�ādu orgānu trombemboliskie bojājumi; da�reiz miokarda infarkts, kas attīstījies pēc sirds vainagartēriju reimatiskā vaskulīta.

Sekcijā reimatisma diagnozes noteik�anu atvieglina verukozā endokardīta atra�ana. Trombemboliskās komplikācijas, kas rada plau�u, aknu, nieru un liesas infarktus, kā arī asinsizplūdumus galvas smadzenēs, parasti attīstās uz �ziedo�ā� endokardīta fona. Pēk�ņa nāve parasti iestājas arī pēc galvas smadzeņu trombembolijas, kas rada smadzeņu audu i�ēmisko nekrozi vai asinsizplūdumu smadzeņu vielā.

Tāpat nav grūti noteikt diagnozi jau izveidoju�ās sirdskaites gadījumā. Tomēr sirdskaites veida noteik�anai katrā ziņā jāizdara histoloģiskā izmeklē�ana. Reimatismam visraksturīgākās ir ar mikroskopu saskatāmās specifiskās reimatiskās A�ofa�Talalajeva granulomas. �o mezgliņu attīstība beidzas ar rētas izveido�anos, tāpēc reimatiskā miokardīta sekas ir difūza perivaskulāra miofibroze.

Reimatiskais miokardits, kas vienmēr attīstās reimatiskā procesa laikā, var būt pēk�ņas nāves iemesls jauniem cilvēkiem. Mezglainais miokardīts da�reiz pilnīgi aizsprosto vainagartēriju lūme-nu, jo reimatiskās granulomas parasti attīstās asinvadu adventī-cijā. Tādos gadījumos iespējams miokarda infarkts un pēk�ņa nāve.

Visbie�āk tomēr reimatiskā miokardīta difūzās formas gadījumā nāves cēlonis ir akūta sirds insuficience, kad specifiskajām pārmaiņām pievienojas spilgtas nespecifiskā iekaisuma pazīmes � difūza tūska un �ūnu infiltrācija miokarda stromā. Reimatiskā miokardīta diagnozes noteik�ana sekcijas laikā ir grūta; pareizu diagnozi var noteikt tikai pēc mikroskopiskas izmeklē�anas.

Nereimatiskas etioloģijas miakarditi arī var būt par pēk�ņas nāves cēloni, jo to diagnozes noteik�ana, cilvēkam dzīvam esot, ir grūta, un slimnieki bie�i vien ilgāku laiku nedabū vajadzīgo stacionāro ārstē�anu.

�ādu miokardītu bie�ākie cēloņi ir da�ādas infekcijas slimības (difterija, skarlatīna, gripa, angīna u. c.). Tiesu medicīnas praksē parasti konstatējamas infekcijas slimību latentas un ambulatoras formas; infekcijas slimība bie�i vien netiek diagnosticēta. Da�os gadījumos mēdz būt idiopātisks miokardits, t. i., nesaistīts ar infekcijas slimību.

Miokardīta diagnosticē�ana sekcijas laikā bez klīniskiem datiem ir grūta un pamatojas uz mikroskopisko izmeklē�anu. Ar neapbruņotu aci konstatējams vienīgi sirds ļenganums, tās izstieptie, papla�inātie dobumi un reizēm sirds muskuja raibā krāsa.

Tromboflebīti un it īpa�i kāju vēnu un iegurņa vēnu fle-botrombozes var radīt pēk�ņu nāvi sakarā ar plau�u stumbra vai plau�u artērijas un tās zaru trombemboliju. Sekcijā parasti noteikt nāves cēloni �ādos gadījumos nav sevi�ķi grūti. �o uzdevumu atvieglina sirds labā priek�kambara un labā kambara dobumu, plau�u artēriju stumbra, plau�u artēriju un to zaru apskate in situ, pirms vēl orgāni nav izņemti.

Grūtāk ir noteikt trombembolijas avotu. Visbie�āk pirmreizējo trombu ra�anās vietu izdodas atrast kāju un iegurņa vēnās. �ai nolūkā nepiecie�ams ikru muskulatūrā, aug�stilbu un iegurņa muskuļos izdarīt gredzenveida �ķērsus griezienus. �ādos gadījumos �o apvidu vēnas izskatās kā blīvas, tum�as auklas un griezumā to lūmens ir pildīts ar sarkanām trombu masām.

Da�reiz plau�u artēriju stumbra trombembolijas avots un pēk�ņas nāves iemesls ir dzemdes un iegurņa aiztrombozēju�ās vēnas sievietēm pēcdzemdību periodā vai aiztrombozēju�ās vēnas izdarīto operāciju vietās. Nereti vīrie�iem �āda bīstama komplikācija izveidojas pēc prostatas ektomijas.

Asinsvadu sifilītiskie bojājumi var būt par pēk�ņas nāves cēloni, bet pēdējos gados sifilisa tre�ā stadija ir samērā reta parādība. Visbīstamākais ir ascendējo�ās aortas daļas sifiliss (sifilītiskais mezaortīts), kura sekas ir aortas aneirisma. �ādas aneirismas plīsums parasti beidzas ar ātru nāvi. Bez tam, procesam pārejot uz aortas vārstuļiem, tie tiek bojāti un bie�i vien �ai procesā notiek vainagartēriju sa�aurinā�anās to atzaro�anās vietās un rodas sirds asinsapgādes traucējumi ar visām no tā izrieto�ām sekām.

Lielas grūtības ekspertīzei rada asinsizplūdumi galvas smadzeņu vielā un to apvalkos, ja sekcijā nav atrodamas hi-pertoniskās slimības vai aterosklerozes pazīmes. Jādomā, ka daudzos �ādos gadījumos ir vai nu hipertoniskās slimības sākuma periods, kad jau radusies smadzeņu krīze un asinsizplūdums smadzeņu asinsvadu ilgsto�as spazmas dēļ, vai arī tā ir savdabīga angioneiroze, kur spastiskās parādības galvenokārt lokalizēju�ās smadzeņu artēriju sistēmā. Iespējams, ka daudzos �ādos gadījumos eksperti nepamana galvas smadzeņu asinsvadu emboliju.

īpa�i nepiecie�ams analizēt pēk�ņu nāvi subarahnoidālu asinsizplūdumu gadījumos, kas da�reiz rada ļoti lielas grūtības, nosakot to etioloģiju.

Asinsizplūdumi mīkstajā smadzeņu apvalkā var būt traumatiski un spontāni. Traumatiskie subarahnoidālie asinsizplūdumi parasti ir perēkļveida, atrodas uz galvas smadzeņu puslo�u aug�ējām un sānu virsmām atbilsto�i sitiena un pretsitiena vietām un reti kad ir ļoti biezi.

Spontānie subarahnoidālie asinsizplūdumi ieskatās citādi. Visspilgtākie tie ir smadzeņu pamatnē, kur tie izskatās kā biezi tum�i sarkani asins recekļi, kas piepilda visas cisternas, no tām �paceļas� uz aug�u, vienmērīgi apņemot puslo�u sānus un pamazām kļūstot plānāki. Bie�i vien asinis ieplūst smadzeņu vēderiņu sistēmā.

Visbie�ākais tik lielu subarahnoidālu asinsizplūdumu cēlonis ir smadzeņu artērijas aneirismas plīsums, ko sekcijā, atrast nav

�

nemaz tik viegli. Ļoti rūpīgi jāizpreparē smadzeņu pamatnes asinsvadi un uzmanīgi ar ūdens strūklu jānoskalo asins recekli (94. att.). Bez tam histoloģiski jāizmeklē smadzeņu viela un mīkstais smadzeņu apvalks, lai konstatētu patoloģisko procesu asinsvadu sienās.

Sevi�ķi grūti ekspertam novērtēt sekcijas rezultātus ir tad, kad pirms subarahnoidālā asinsizplūduma ir bijusi neliela trauma, piemēram, sitiens ar plaukstu vai dūri pa seju vai galvu. Tādos gadījumos ļoti grūti iz�ķirt jautājumu, vai asinsizplūdums ir saistīts ar traumu vai arī tas ir bijis spontāns un tikai laika ziņā sakritis ar vieglo traumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka aneirismas plī�anu veicina asinsspiediena paaugstinā�anās, kas rodas no fiziska un psihiska sasprindzinājuma, alkohola lieto�anas un tamlīdzīgām sadzīves konflikta negatīvām sekām. Katrā tādā gadījumā jautājuma izlem�anai jāpieiet ļoti individuāli, ņemot vērā konkrētos notikuma apstākļus, traumas svarīgumu un smadzeņu asinsvadu sieniņu patoloģisko pārmaiņu pakāpi-

Pēk�ņa nāve no infekcijas slimībām. Kaut gan saslim�anas gadījumu skaits ar infekcijas slimībām ir krasi samazinājies un daudzas no tām mūsu zemē jau pilnīgi likvidētas, tās tomēr atrodas otrajā vietā kā pēk�ņas nāves cēlonis (2�4% no visiem gadījumiem). Visbie�āk pēk�ņa nāve iestājas gripas slimniekiem.

Parasti ar infekcijas slimībām pēk�ņi mirst bērni un jauni cilvēki. Pusmū�a cilvēki un vecāki reti kad ar infekcijas slimībām mirst pēk�ņi, jo viņu organisma reaktivitāte bie�i mēdz būt pavājināta, tāpēc slimība attīstās pamazām, savlaicīgi tiek konstatēta un slimnieki saņem nepiecie�amo medicīnisko palīdzību. Ja nāve arī iestājas, tad tiek izdarīta nevis tiesmedicīniskā, bet patoloģiski anatomiskā sekcija.

Jauns organisms, kas vēl nav pilnīgi nobriedis, var atbildēt uz infekcijas iekļū�anu ļoti strauji ar superakūtu reakciju, un nāve var iestāties ātri. Dabiski, ka �ādos gadījumos diagnozes noteik�ana, kamēr cilvēks vēl dzīvs, ir ļoti grūta. Tāpēc arī infekcijas slimības diagnozi pirmais nosaka tiesu medicīnas eksperts, un tam ir liela epidemioloģiska nozīme. Tad veselības aizsardzības orgāniem ir iespējams lietot visus nepiecie�amos pasākumus, lai infekcijas perēkli likvidētu.

Infekcijas slimības diagnozes noteik�ana prasa, lai eksperts, izdarot lika sekciju un apkop�anu, ievērotu speciālus noteikumus, kā arī brīdinātu piederīgos par apbedī�anas kārtību.

Ja cilvēki miru�i ar sevi�ķi bīstamām infekcijas slimībām (ba-kam_L mēri, holeru), tad viņu līķu sekcijas tiek izdarītas speciālā tērpā un līķis radiniekiem netiek izsniegts. Apbedī�anas kārtība tādos gadījumos reglamentēta ar speciāliem noteikumiem.

Ar akūtām infekcijas slimībām (difteriju, skarlatīnu, dizentēriju, vēdertīfu u. c.) miru�u cilvēku līķi apbedī�anai tiek izsniegti aiznaglotā zārkā. Zārka dibenā un uz līķa tiek uzbērtas dezinficējo�as vielas (hlorkaļķi u. c.). Personas, kas izdara līķa apbedī�anu, jābrīdina par to, ka pastāv kriminālatbildība (pēc LPSR KK 224. panta un attiecīgajiem savienoto republiku KK pantiem) par infekcijas slimību izplatī�anu. Viņiem jānogādā līķis aiznaglotā zārkā tie�i uz apbedī�anas vietu, neiebraucot mājās un citās vietās. Pēc līķa sekcijas un izdo�anas apbedī�anai tiek izdarīta instrumentu, sekciju zāles un visu morga palīgtelpu dezinfekcija. Ārsts un sanitārs, kas izdarīju�i sekciju, pakļauti sanitārai apstrādei.

Gripas diagnosticē�ana līķa sekcijā pamatojas uz raksturīgu pārmaiņu noteik�anu elpo�anas ceļos. Gandrīz visos gadījumos izdodas atrast aug�ējo elpo�anas ceļu gļotādas hiperēmiju un pietūkumu, asinsizplūdumus balsenes, trahejas un bronhu gļotādā. Vienmēr ir redzama spilgta plau�u pilnasinība, atrodami asinsiz-plūdumi un tūskas �ķidruma izsvīdums alveolu lūmenā un bronhos. Konstatējama arī stipra smadzeņu un tās apvalku tūska un pilnasinība.

Samērā bie�i ar gripu miru�o cilvēku līķu sekcijās ir atrodama pneimonija. Gripozais plau�u iekaisums ir hemorāģisks. Griezumā konstatējams raibs plau�u zīmējums: hemorāģiski laukumi mainās ar iekaisuma un nekrotiskiem laukumiem, pie tam iekaisuma laukumi ir da�ādās stadijās. No citām gripas komplikācijām var atrast pleirītus, perikardītus, meningītus un encefalītus.

Diagnozes precizē�anai katrā ziņā jāņem gabaliņi no elpo�anas ceļu un smadzeņu da�ādiem apvidiem un jānosūta histoloģiskai izmeklē�anai. Materiāls virusoloģiskai izmeklē�anai (gabaliņi no da�ādiem plau�u, bronhu un trahejas apvidiem, no trahejas bifurkāci-jas apvidus, asinis no sirds dobumiem) jāņem ar steriliem instrumentiem sterilos traukos.

Citas infekcijas slimības (skarlatīna, difterija, malārija, epidēmiskais hepatīts u. c.) medicīniskās tiesekspertīzes praksē gadās reti, jo sakarā ar padomju veselības aizsardzības orgānu sekmēm daudzas no tām pilnīgi vai gandrīz pilnīgi ir likvidētas.

Elpo�anas orgānu slimības kā pēk�ņas nāves cēlonis. No elpo�anas orgānu slimībām visbie�ākais pēk�ņas nāves cēlonis ir iekaisuma procesi, it īpa�i agrā bērnībā. Visbie�āk sekcijā atrodams bronhīts, bronhiolīts un bronhopneimonija.

Bronhopneimonij as gadījumā plau�u griezuma virsmā redzama raibuma aina: uz vispārēja sarkana fona redzami multfpli pelēcīgi sarkani izspiedu�ies iekaisuma perēkļi, tum�i sarkani atelektāzes laukumiņi un gai�i pelēki vikarējo�ās emfizēmas laukumi. Uzspie�ot uz griezumu vietām, no iekaisuma apvidiem iztek duļķains �ķidrums, bet no pārgrieztajiem bronhiem � gļotu un strutu korķī�i. Histoloģiskajā izmeklē�anā konstatējama spilgta plau�u audu pilnasinība, redzams serozs, serozi fibrinozs, hemorāģisks vai strutains eksudāts alveolās un bronhos, kā arī alveo-lārā un bronhiālā epitāfija deskvamācija. Citos iek�ējos orgānos bie�i atrodama stipra pilnasinība, bet reizēm distrofiskas pārmaiņas. Galvas smadzenēs vienmēr atrodamas tūskas pazīmes.

Secējot ar akūtām respiratorām slimībām miru�u bērnu līķus, da�reiz atrodamas timikolimfātiskās sistēmas hiperplāzijas pazīmes: aizkrūts dziedzera un visa limfātiskā aparāta palielinā�anās un virsnieru dziedzeru hipoplāzija (N. Mitjajeva, 1968, 1973). Pastāv doma, ka cilvēki, kuriem ir timikolimfātiskās sistēmas hiperplāzijas pazīmes, ir mazizturīgi un var iet bojā no niecīgiem endogēniem vai eksogēniem kaitīgiem faktoriem.

Elpo�anas orgānu slimības pieaugu�iem cilvēkiem daudz retāk beidzas ar pēk�ņu nāvi. Pavājinātas reaktivitātes gadījumā pusmū�a un veciem cilvēkiem plau�u iekaisums da�reiz norit bez simptomiem un tāpēc var pēk�ņi beigties ar nāvi sakarā ar attīstīju�os akūtu sirds un plau�u insuficienci.

Nedaudz bie�āk pēk�ņi mirst plau�u tuberkulozes slimnieki. Fibrozi kavernozas plau�u tuberkulozes gadījumā nāve parasti iestājas, sākoties plau�u asiņo�anai.

Da�ādi elpo�anas ceju un plau�u audzēji arī var būt par pēk�ņas nāves cēloni. Balsenes audzēji, ja tie pat nedaudz spēj mainīt savu stāvokli, var zināmos apstākļos radīt pēk�ņus elpo�anas traucējumus, un nāve var iestāties strauji uznāku�as asfiksijas lēkmē. Da�as rīkles un balsenes alerģiskas un iekaisuma slimības (rīkles gala abscess, balsenes angīna, Kvinke� tūska) arī var beigties ar pēk�ņu nāvi, ja ātri sāk attīstīties balsenes gļotādas tūska, kas obturē tās lūmenu un rada asftksiju. Plau�u ļaundabīgo audzēju gadījumos pēk�ņa nāve var iestāties no akūtas plau�u asiņo�anas.

Pēk�ņa nāve bronhiālās astmas lēkmes laikā novērojama ļoti reti. Sekcijā �ai slimībai raksturīgas pazīmes atrast neizdodas. Mikroskopiskā izmeklē�anā reizēm atrodama bronhu spazmas aina. Diagnozi nosaka, salīdzinot slimības klīnisko ainu ar sekcijas rezultātiem un atmetot citus �ai gadījumā iespējamus nāves cēloņus. Pēk�ņa bērnu nāve var iestāties no balss spraugas spazmas spazmofilijas lēkmes laikā.

Centrālās nervu sistēmas slimības kā pēk�ņas nāves cēlonis. Da�ādas centrālās nervu sistēmas slimības daudz bie�āk beidzas ar pēk�ņu nāvi jauniem nekā pusmū�a un veciem cilvēkiem.

Galvas smadzeņu un tās apvalku audzējiem reizēm ir neskaidra klīniskā simptomātika, tāpēc laikā var netikt noteikta pareiza diagnoze, un �ādu slimnieku pēk�ņa nāve apkārtējiem ir pavisam negaidīta. Parasti nāve iestājas sakarā ar akūtu tūsku un galvas smadzeņu saspie�anu vai arī sakarā ar asins izplūdumu audzējā un apkārtējos smadzeņu audos.

Sekcijā pa lielākajai daļai izdodas viegli noteikt diagnozi. Audzēja dabas precizē�anai nepiecie�ama histoloģiskā izmeklē�ana.

Nāvei iestājoties epilepsijas lēkmes brīdī, morfoloģiskās atrades ir nespecifiskas. Var tikt atrasts mēles bojājums no zobu

kodiena, vecas rētas no biju�ajiem kodieniem, asinsizplūdumā nobrāzumi un brūces, kas radu�ās no kritiena un krampjiem lēkmes laikā. Diagnozi nosaka, salīdzinot sekcijas datus ar nāves iestā�anās apstākļiem un anamnēzes datiem, atmetot visus pārējos �ai gadījumā iespējamos nāves cēloņus.

Reizēm pēk�ņas nāves cēlonis ir galvas smadzeņu un to apvalku iekaisuma slimības (encefalīti, smadzeņu abscesi, meningīti, pahi-meningīti u. c.), kuru gaitā var pēk�ņi attīstīties smadzeņu tūska un uzbriedums, kam seko pēk�ņs samaņas zudums un ātra nāve.

īpa�a nozīme ir hemorāģiskam pahimeningītam, ko nepiecie�ams diferencēt no traumatiskiem subdurāliem un epi-durāliem asinsizplūdumiem. Ja nāve iestājusies no hemorāģiska pahimeningīta, tad uz cietā smadzeņu apvalka, parasti tā iek�ējā virsmā, atrodami da�āda vecuma asinsizplūdumu laukumi, kas reizēm ir uzslāņoju�ies cits uz cita.

Sī procesa etioloģija un patoģenēze vēl nav pilnīgi noskaidrota. Cēloņi, kas rada �ādus asinsizplūdumus, var būt ateroskleroze, hi-pertoniskā slimība, dekompensētas sirdskaites, asins slimības, hemorāģiskas diatēzes, paaugstināts intrakraniālais spiediens u. c. Infekcijas slimībām un intoksikācijām (to skaitā alkoholam) ir starta mehānisma loma.

Gremo�anas orgānu slimības kā pēk�ņas nāves cēlonis. Pēk�ņā nāvē no gremo�anas orgānu slimībām pieaugu�ie mirst reti. Reizēm nāve var iestāties no akūtas asiņo�anas, kam par cēloni ir barības vada varikozi papla�inātas vēnas vai kāds resnāks kuņģa vai zarnu sienas asinsvads, ko bojājis audzējs vai �ūla. �ādos gadījumos sekcijā var atrast milzīgus asins recekļus, kas izskatās kā kuņģa vai tievās zarnas atveidojums (95. att.). �ūlas dibenā vai audzēja masā izdodas ieraudzīt vaļēju resnu asinsvadu. Da�reiz tomēr skaidru asiņo�anas avotu atrast neizdodas. Acīmredzot da�os gadījumos var būt diapedētiska asiņo�ana.

Retāk pēk�ņa nāve iestājas sakarā ar apzarņa artēriju trom-bozi vai emboliju vai hemorāģisku aizkuņģa dziedzera nekrozi. Aug�ējās apzarņa artērijas galvenā stumbra aizsprosto�anās rada

visu tievo zarnu un gandrīz visas resnās zarnas labās puses atmir-�anu. Ātra nāve var iestāties no sāpju �oka vai kolapsa.

Hemorāģiskā aizkuņģa dziedzera nekroze parasti rada pla�u �ī dziedzera atmir�anu. Sekcijā sakarā ar asinsizplūdumiem un tūsku atrodams nedaudz palielināts dziedzeris; asinsizplūdumi atrodami arī aiz peritoneja eso�ajos audos un �ķērszarnas apzarnī. Tāpat kā apzarņa artēriju trombozes, arī hemorāģiska pankreatīta gadījumos vēdera dobumā var būt asiņains izsvīdums. Lai diferencētu aizkuņģa dziedzera nekrozi no �ī dziedzera pēcnāves auto-līzes, nepiecie�ama histoloģiskā izmeklē�ana, it īpa�i, ja tas piesūcies ar hemolizētām asinīm. Mikroskopiskā izmeklē�anā bez dziedzeraudu un intersticiālo audu nekrozes atrodami trombi asinsvados un leikocītu infiltrācija. Langerhansa saliņas ir noturīgākas un saglabājas starp nekrotiskajiem perēkļiem.

Pēk�ņa nāve alerģisku stāvokļu gadījumos. Pēdējos gados medicīnas un tiesu medicīnas literatūrā ir daudz ziņojumu par pēk�ņas nāves gadījumiem, kas saistīti ar organisma nedabisku reakciju pret da�ādiem kairinātājiem � alergēniem, kas var būt visda�ādākās vielas ar antigēna īpa�ībām.

Sensibilizēta organisma saskarsme ar atbilsto�u alergēnu var ierosināt da�ādus alerģiskus procesus: dermatītus, nātrenes tipa asinsvadu reakcijas, angioneirotisku tūsku, bronhiālās astmas lēkmi, da�ādus vaskulītus, anafilaktisko �oku u. c. No tiesu medicīnas viedokja vislielāko interesi rada angioneirotiskā tūska un anafilaktiskais �oks, jo tie�i tie var būt par pēk�ņas nāves cēloni. Da�reiz �ādi smagi stāvokli attīstās pēc da�ādu ārstniecības vielu ievadī�anas slimniekam parastās terapeitiskās devās. Slimnieka pēk�ņa nāve ārstniecības iestādē var būt par iemeslu medicīnas darbinieku (ārstu, medicīnas māsu) vaino�anai nepareizā ārstē�anā vai toksisku zāļu devu ievadī�anā.

Anafilaktiskais �oks var rasties pēc visda�ādāko ārstniecības vielu (sulfanilamīdu preparātu, novokaīna, da�ādu serumu u. tml.) ievadī�anas, bet visbie�āk tas sākas pēc antibiotiku, galvenokārt penicilīna, parenterālas ievadī�anas. Intervāls starp preparāta iepriek�ējo ievadī�anu un ievadī�anu, kas radījusi anafilaktisko �oku, var būt Joti da�āds � no da�ām dienām līdz desmit gadiem. Parasti smags stāvoklis iesākas tūlīt vai da�as minūtes pēc preparāta ievadī�anas: uznāk vispārējs vājums, stiprs elpas trūkums, asinsspiediens pazeminās līdz nullei, pulss kļūst diegvei-dīgs, slimnieks zaudē samaņu, un ātri var iestāties nāve.

Sekcijā parasti nekādas specifiskas pārmaiņas atrast neizdodas, izņemot ātri iestāju�ās nāves pazīmes- Ja nāve iestājas lēnām, tad reizēm atrodami trombi galvas smadzeņu sīkajās artērijās un arteriolās, bronhu spazmas, strauji sākusies plau�u emfizēma; eozinofilie infiltrāti plau�ās, sirdī un ādā (J. Severova, L. Veļi�eva, 1972). Līķa sekcijas laikā katrā ziņā jāņem materiāls histoloģiskai un tiesķīmiskai izmeklē�anai, to skaitā jāņem preparāta ievadī�anas vieta (āda, zemādas audi un muskuļi).

Ekspertīze medikamentozās slimības gadījumos, kas bijusi par pēk�ņas nāves cēloni, ir sare�ģīta, un parasti to izdara komisija, kuras sastāvā bez tiesu medicīnas eksperta ir arī klīnicisti.

Angioneirotiskā tūska parasti tāpat attīstās pēc medikamentu ieņem�anas. Tūskas lokalizācija var būt ļoti da�āda � uz sejas, rokām un kājām, elpo�anas ce|u gļotādā un pat iek�ējos orgānos (plau�ās, galvas smadzenēs, aknās). Ātra nāve no asfik-sijas var iestāties sakarā ar stipru elpo�anas ceļu gļotādas, piemēram, balsenes, tūsku un tās lūmena aizsprosto�anos. Sekcijā tūskas diagnosticē�ana parasti grūtības nerada.

Pēk�ņa nāve grūtniecības un dzemdību laikā. Sievietēm pēk�ņa nāve da�reiz var iestāties sakarā ar grūtniecības patoloģiju. Visbie�āk tas notiek grūtniecības toksikozes, sevi�ķi eklampsijas gadījumos.

Visraksturīgākās pārmaiņas sekcijā atrodamas aknās. Tās mēdz būt nedaudz palielinātas un izskatās raibas: zem kapsulas redzami multipli asinsizplūdumi ar ģeogrāfijas kartei līdzīgām malām, griezumā asinsizplūdumu perēkļi mainās ar pelēcīgi dzeltenas krāsas nekrozes laukumiem. Mikroskopiskā izmeklē�anā konstatējama aknu audu diskompleksācija, mērena aknu �ūnu taukainā distro-fija un nekroze, galvenokārt daivu perifērijā.

Samērā reti pēk�ņa nāve iestājas ārpusdzemdes grūtniecības gadījumos olvadu plīsuma dēļ, kas radījis ļoti stipru asiņo�anu vēdera dobumā.

Retāk pēk�ņa nāve dzemdību laikā vai drīz pēc tām var iestāties sievietēm, kas slimo ar da�ādām sirds un asinsvadu slimībām (piemēram, sirdskaiti, endokardītu u. tml.) un kuras tomēr ļoti vēlēju�ās bērnu un nav piekritu�as grūtniecības pārtrauk�anai. Bez tam, kā jau iepriek� minēts, pēk�ņa nāve var iestāties da�as dienas pēc dzemdībām, kad slimniece jau pilnīgi atveseļojusies, sakarā ar plau�u stumbra trombemboliju, pie tam embolijas avots ir dzemdes un mazā iegurņa aiztrombozēju�ās vēnas.

Jāņem vērā, ka grūtniecības laikā vai dzemdību laikā miru�as sievietes līķa sekcija jāsāk ar gaisa embolijas raudzi apak�ējā dobajā vēnā un sirdī.

Ekspertu darba pieredze liecina, ka ar vienām un tām pa�ām slimībām da�i cilvēki mirst pēk�ņi, citi turpretim vai nu izārstējas, vai mirst tikai pēc ilgākas slimo�anas un bie�i vien ar ilgām remi-sijām. Dabiski rodas jautājums � kāpēc tas tā?

Parasti domā, ka pēk�ņas nāves iestā�anos veicina da�ādi ārējās vides faktori, piemēram, fiziska piepūle, psihoemocionāli pārdzīvojumi, alkoholisku dzērienu lieto�ana, tabakas smēķē�ana, nelabvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi, kuņģa pārslogo�ana un daudzi citi.

Fiziskai piepūlei ir liela nozīme kā faktoram, kas veicina pēk�ņas nāves iestā�anos cilvēkiem, kuri slimo ar sirds un asinsvadu slimībām. Daudzi pētnieki domā, ka 40�50% tādu cilvēku nāve iestājas pēc fiziskas slodzes, da�reiz, �ķiet, pat pavisam nelielas (rīta rosme, uzkāp�ana pa nedaudziem kāpņu pakāpieniem, no guļus stāvokļa pieceļoties sēdus, defekācijas un dzimumakta laikā u. tml.). Ir zināms, ka vesela sirds fiziskas slodzes laikā var lielā mērā pastiprināt savu darbu, palielinot minūtes tilpumu no 4�5 līdz 20�25 l, bet sportistiem pat līdz 35�40 l, t. i., gandrīz 10 reizes. Turpretim slima sirds da�reiz neiztur pat nelielu fizisku slodzi, it īpa�i, ja tā rodas pēk�ņi. Tad sākas akūta koronāra insuficience un iestājas pēk�ņa nāve.

Psihoemocionāls sasprindzinājums, it īpa�i, ja tas ir saistīts ar negatīviem pārdzīvojumiem, var sekmēt pēk�ņas nāves iestā�anos sirds un asinsvadu sistēmas slimību slimniekiem. Svarīga nozīme ir pēk�ņām negatīvām emocijām, jo to darbība ir gandrīz līdzīga �okam. Tad paaugstinās asinsspiediens, kas pastiprina nepilnvērtīgās sirds slodzi, rada un veicina strauju galvas smadzeņu asinsrites traucējumu iestā�anos.

Ekspertu novērojumi ikdienas praksē rāda, ka alkoholisku dzērienu lieto�ana neap�aubāmi ietekmē pēk�ņas nāves iestā�anos. Apmēram 25�30% gadījumu nāve iestājas vai nu drīz, vai pēc neilga laika kop� alkohola lieto�anas, pie tam alkohola daudzums var but ļoti neliels (50�60 g degvīna). Acīm redzot, alkoholam ir spastiska ietekme uz sirds vainagartērijām, kurām sakarā ar aterosklerotis-kiem bojājumiem ir pastiprinājusies vai pārmainījusies reaktivitāte. Bez tam alkohola lieto�ana palielina sirdsdarbības slodzi. Pēdēja laikā ir parādīju�ies darbi, kuros aizrādīts, ka alkohola intoksikācija var tie�ā veidā veicināt miokarda bojājumu ra�anos, jo tā traucē sirds muskuļa metabolismu, pat nepārmainot koronāro asinsriti. Hroniska alkohola intoksikācija var radīt miokarda sīko artēriju sklerozi un perēkļaino kardiosklerozi (N. Repetuns).

Tabakas smēķē�ana, tāpat kā alkohola lieto�ana, bie�i vien veicina sirds vainagartēriju spazmu ra�anos, trombocītu salip�anu un trombozes attīstī�anos.

Kop� seniem laikiem ir novērota nelabvēlīgu meteoroloģisko apstākļu ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmas slimnieku stāvokli, tāpat arī uz �o slimnieku pēk�ņu nāvi. Sevi�ķi svarīga nozīme �ai ziņā ir straujām atmosfēras spiediena, gaisa temperatūras, vēja ātruma un citām līdzīgām svārstībām. Pēdējos gados tiesu mediķi ir sāku�i pētīt �o jautājumu, pamatojoties uz liela ekspertī�u materiāla un da�ādiem mūsu valsts klimatisko joslu apstākļiem (S_L Plis-kis, 1967; L. Arakeļans, 1969; J. Bur�teins, 1970, u. c.). So pētījumu orientējo�ie rezultāti rāda, ka sevi�ķi nelabvēlīga ietekme uz aterosklerozes un hipertonijas slimnieku veselību ir laika apstākļiem viņu nāves dienā; vairāku iepriek�ējo dienu laika apstākļiem ir mazāka nozīme.

Dabiski, ka ikdienas dzīvē daudzi no iepriek� minētajiem apstākļiem savā starpā kombinējas, piemēram, alkohola reibums ar psihoemocionālu sasprindzinājumu (sadzīves konflikti), paaugstinātas temperatūras iedarbība ar fizisku nogurumu (mazgā�anās pirtī), kad bie�i vien vēl ir alkohola reibums, u. tml. So nelabvēlīgo faktoru kombinē�anās kādā konkrētā momentā attiecīgajam cilvēkam sekmē pēk�ņas nāves iestā�anos, lai gan katra minētā faktora darbības spēks varbūt arī nav pārsniedzis parasto ikdienas slodzi, kas agrāk tika viegli pārvarēta.

Galvenais eksperta uzdevums, izmeklējot pēk�ņi miru�a cilvēka līķi, ir noteikt nāves cēloni, bet, ja ir aizdomas par vardarbīgu nāvi, �īs aizdomas apstiprināt vai noliegt. Tā kā absolūtā vairākumā gadījumu pieaugu�u cilvēku pēk�ņas nāves cēlonis lielāko tiesu ir sirds un asinsvadu sistēmas slimības, tad sekcijā īpa�a uzmanība jāpievēr� sirds un asinsvadu izmeklē�anai, lai konstatētu �o slimību morfoloģiskās pazīmes.

Sirds hipertrofijas diagnosticē�anai jānosaka tās izmēri un svars. Pēc perikarda dobuma apskates jāizdara nepiecie�amie sirds mērījumi � jāizmērī tās garums, platums, augstums un apkārtmērs (vainagrievas augstumā). Hipertrofijas sākuma stadijā sevi�ķi svarīgus datus var dot tie�i sirds apkārtmēra noteik�ana. Ieteicams atsevi�ķi nosvērt da�ādas sirds daļas (taukus; asinsvadus un vārstuļus; kambaru starpsieniņas; abus priek�kambarus ar to starpsieniņu; labo kambari; kreiso kambari). �āda svēr�ana dod iespēju aprēķināt kambaru indeksu, t. i., labā un kreisā kambara sienu svara procentuālo attiecību. Veseliem pieaugu�iem cilvēkiem labā kambara siena ir 26%, bet kreisā � 59% no visa sirds svara. Hipertoniskās slimības slimniekiem palielinās ne tikai absolūtais, bet arī relatīvais sirds kreisā kambara svars.

Sirds vainagartēriju izmeklē�anu var izdarīt, pārgrie�ot tās vai nu �ķērsām, vai gareniski. Lai uzmeklētu trombus un noteiktu, cik lielā mērā asinsvadu lūmenu ir sa�aurināju�as aterosklerotiskās pangas, vēlamāka ir �ķērsgriezienu metode. Sai nolūkā sirds vainagartēriju un to galveno zaru virzienā izdara �ķērsus griezienus ar 0,5 cm atstarpēm.

N. Dementjeva (1974) ieteic �os griezienus izdarīt pirms sirds dobuma atvēr�anas, jo tikai tā iespējams konstatēt patoloģiskā procesa attīstības un izplatības pakāpi visā sirds arteriālajā sistēmā un precīzāk noteikt aterosklerozes organiskās komplikācijas. Ar �ādu izmeklē�anas metodi autore varējusi atrast vainagartēriju trombozi 52,7% izmeklēto gadījumu, turpretim ar parasto sirds sekcijas metodi trombi vainagartērijās tiek atrasti mazāk nekā 10% gadījumu.

Pec tam artērijas jāpārgrie� gareniski, lai noteiktu visas vainagartēriju sistēmas aterosklerotisko bojājumu pakāpi. Atrasto pārmaiņu reģistrē�anai var lietot G. Avtandilova (1960) ieteikto planimetrisko metodi. Tā ir �āda: ar speciāliem planimetriskiem lineāliem, kas pagatavoti no nomazgātas rentgena filmas, tiek noteikts izmeklējamā asinsvada kopējais intimas laukums un da�ada veida bojājumu (lipīdu plankumi, pangas, �ūlas un kalcinoze) laukums.

Pēc sirds dobuma atvēr�anas, ko parasti izdara asinsrites virzienā, un to satura, vārstu|u un muskuļaudu izmeklē�anas jāpaņem materiālas histoloģiskai izmeklē�anai. Katrā ziņā jāpaņem gabali no kreisā ventrikula priek�ējās un mugurējās sienas, tuvāk pie sirds galotnes (tā ir vieta, kur visbie�āk rodas miokarda infarkts) un gabaliņi no kambaru starpsienas. Vēlams, lai �ais gabalos būtu arī vainagartērijas. Ja ir aizdomas, ka varētu būt reimatisms vai vainagartēriju tromboze, tad tas jādara obligāti. Bez sirds gabaliņiem histoloģiskai izmeklē�anai noteikti jāpaņem galvas smadzeņu, nieru, aknu un plau�u gabaliņi un, ja vajadzīgs, gabaliņi no citiem orgāniem.

Ar makroskopisko un mikroskopisko izmeklē�anu ekspertam lielāko tiesu izdodas noteikt diagnozi, nāves cēloni un tās ģenēzi. Tomēr mēdz būt arī gadījumi, kad konstatēt patoloģiskās pārmaiņas, kas varētu izskaidrot nāves cēloni, neizdodas, sekcijā atrodamas tikai ātras nāves pazīmes. Miokarda i�ēmijas perēkļu konstatē�anai tādos gadījumos ieteicams izdarīt bioķīmiskus un spektrālus izmeklējumus. Ir noskaidrots, ka i�ēmiļas joslā strauji samazinās kālija koncentrācija un. nedaudz palielinās nātrijs (M. Haits, 1964; F. Skvorcovs, 1969, u. c.), pārmainās glikogēna un glikozes, kā arī aminoskābju daudzums. Tomēr �īs izmeklē�anas metodes vēl nav ieviestas ekspertīzes praksē.

Ja iek�ējos orgānos patoloģiskas pārmaiņas nav atrodamas, ekspertam jādomā par saindē�anos un jāpaņem materiāls tiesķī-miskai izmeklē�anai, lai konstatētu alkoholu un citas indes, kas nerada manāmas morfoloģiskas pārmaiņas organismā. Ja nāve iestājusies no saindē�anās ar alkoholu, tad parasti līķa asinīs un urīnā atrodama toksiska etilspirta koncentrācija (4�5% un vairāk) .

Ja etilspirta koncentrācija ir mazāka, jānosaka diferenciālā diagnoze starp saindē�anos ar alkoholu un pēk�ņu nāvi, kur alkohols ir bijis tikai akūtas sirds insuficiences veicinātājs.

Bie�i vien, ja nāve iestājusies no saindē�anās ar alkoholu, patoloģiskās pārmaiņas, it īpa�i aterosklerotiskās, ir ļoti niecīgas un to var vispār nebūt. Nereti ar saindē�anos miru�ā līķa arējā izmeklē�anā atrodami nobrāzumi, asinsizplūdumi un apģērba notraipī-jumi. Bez tam liela nozīme ir aculiecinieku liecībām, jo pēk�ņa nāve parasti iestājas ļoti ātri; pēc saindē�anās ar etilspirtu mir�ana ir ilgāka, piedzēru�ais parasti aizmieg un nomirst miegā.

Daudz retāk notiek saindē�anās ar citām indēm. Tā, piemēram, secējot 44 g. vecas sievietes līķi, kura bija pēk�ņi mirusi mājās, nekādas patoloģiskas pārmaiņas un bojājumi, ka varētu būt nāves cēlonis, netika atrasti. Eksperta uzmanību saistīja vienīgi sarkani sārtā sejas krāsa un mazliet sarkanīgie līķa plankumi. Tiesķīmis-kajā izmeklē�anā iek�ējos orgānos tika atrasta zilskābe. Pēc tam izdarītajā izmeklē�anā noskaidrojās, ka mirusī ir izdarījusi pa�nāvību ģimenes konfliktu dēļ, izdzerot apmēram 20 ml �ķidruma, kurā bijusi zilskābe.

Ekspertu prakse liecina, ka tikai pavisam retos gadījumos cilvēkiem pēk�ņa nāve iestājas no pārmērīgas fiziskas pārslodzes, kas pārsniedz viņu parasto slodzi. Tad līķa sekcijā iek�ējos orgānos arī nav atrodamas pārmaiņas, un atzinums par nāves cēloni var tikt uzrakstīts tikai pieņēmuma veidā, noraidot visus varbūtējos bojājumus un slimības, no kurām �ajā gadījumā būtu varējusi iestāties nāve.

Lielu tiesmedicīnisku interesi rada da�ādu mehānisku bojājumu atra�ana uz pēk�ņi miru�ā cilvēka līķa. �ie bojājumi var rasties sadzīves konfliktu laikā (strīdos, kautiņā), kas notiku�i īsi pirms nāves; nejau�i, darba laikā; agonijas laikā; izdarot reanimāciju.

Runa te ir par nobrāzumiem un asinsizplūdumiem, retāk � par nelielām sistām brūcēm. Atrodot �ādus bojājumus, ekspertam jānosaka to ra�anās mehānisms un laiks, kā arī varbūtējā cēloņsakarība starp tiem un nāvi.

Atrodot uz līķa ķermeņa mehāniskus bojājumus, da�kārt rodas aizdomas par vardarbīgu nāvi. Bez tam aizdomas par vardarbību var rasties arī tad, ja nāve iestājusies neparastā veidā vai nezināmos apstākļos, ja tā sakritusi ar kāda ārstniecības līdzekļa lieto�anu vai drīz pēc izdarītām medicīniskām manipulācijām, kā arī da�os citos gadījumos.

Noliegt vardarbīgu nāvi ne vienmēr ir viegli. I<ā jau minēts, da�u slimību, saindē�anās un pat bojājumu gadījumos redzamu morfoloģisku pārmaiņu nav iek�ējos orgānos (piemēram, ķermeņa atdzi�anas, mutes un deguna aizspie�anas, �oka un saindē�anās ar miega līdzekļiem, morfīnu, hipertoniskās slimības sākuma stadijā u. tml.). Ekspertam bie�i vien nav nekādu ziņu par nāves iestā�anās apstākļiem, par slimībām, ar kurām miru�ais slimojis dzīves laikā; da�u bojājumu un slimību simptomi ir ļoti līdzīgi (piemēram, samaņas zudums var iestāties pēc saindē�anās ar alkoholu, galvas smadzeņu satricinājuma un sasituma, kā arī da�ādas etioloģijas komatozu stāvokļu gadījumos)- Tas viss var stipri apgrūtināt nāves īstā cēloņa noteik�anu.

Ja galvas mīksto audu bojājumiem pievienojas asinsizplūdumi galvas smadzenēs un zem tās apvalkiem, jānosaka �o asinsizplūdumu īpatnības, jo to etioloģija var būt gan traumatiska, gan arī netraumatiska (piemēram, hipertoniskās slimības, smadzeņu asinsvadu aterosklerozes vai aneirismas plīsuma sekas). Pēdējā gadījumā mīksto audu bojājumi (nobrāzumi, asinsizplūdumi un nelielas sistas brūces) bie�i var rasties, cilvēkam krītot spontāna intrakra-niālā asinsizplūduma brīdī.

Bez tam ekspertam jāņem vērā, ka pat lielas morfoloģiskas pārmaiņas iek�ējos orgānos, piemēram, spilgtas aterosklerozes pazīmes, var būt tikai fons, kas slēpj īsto nāves cēloni, piemēram, saindē�anos ar indi, kas nerada pamanāmas morfoloģiskas pārmaiņas (N. Dementjeva, 1974).

Tāpēc tiesu medicīnas ekspertam, izmeklējot pēk�ņā nāvē miru�a cilvēka līķi, jācen�as noskaidrot katamnēzes datus, jāiegūst ziņas par nāves iestā�anās apstākļiem, jālieto visas katrā konkrētā gadījumā nepiecie�amās papildu speciālās izmeklē�anas metodes (histoloģiskā, tiesķīmiskā, bakterioloģiskā, bioķīmiskā, botāniskā, spektrālā u. c.). Secinājuma ticamība par nāves cēloni ir atkarīga ne tikai no lietotajām izmeklē�anas metodēm, bet arī no tā, cik objektīvi būs novērtēti �o izmeklējumu dati. �aubu gadījumos secinājums par nāves cēloni var būt tikai hipotētisks.

Da�reiz reanimācijas laikā rodas stipri bojājumi: pla�i nobrāzumi uz krū�kurvja priek�ējās virsmas, ribu un krū�kaula lūzumi. Parasti �iem bojājumiem ir tādas pazīmes, it kā tie būtu dabūti pirms nāves.

.

Viens no pierādījumu avotiem kriminālprocesā ir lietiskie pierādījumi, t. i., priek�meti, kas saistīti ar notikumu un palīdz atklāt tā apstāk|us. Lietisko pierādījumu jēdziena definējums ir dots LPSR KPK 63. pantā: �Lietiskie pierādījumi ir priek�meti, kas noderēju�i par nozieguma izdarī�anas iero�iem vai saglabāju�i uz sevis nozieguma pēdas, vai arī ir biju�i par apsūdzētā noziedzīgās darbības objektiem, kā arī nauda un citas vērtslietas, kas iegūtas noziedzīgā ceļā, un visi citi priek�meti, kas var noderēt par līdzekļiem noziedznieka atklā�anai, faktisko lietas apstākļu noskaidro�anai un vainīgo atra�anai vai nu apsūdzības noraidī�anai, vai arī apsūdzētā vainas mīkstinā�anai.�

Galvenokārt lietiskie pierādījumi iegūst nozīmi izmeklē�anas un tiesas orgāniem tikai pēc to speciālas izmeklē�anas. �iem izmeklējumiem var būt ļoti da�āds raksturs, un tāpēc, lai tos izdarītu, jāpieaicina da�ādi speciālisti. Visbie�āk lietiskos pierādījumus izmeklē tiesu medicīnas eksperti, eksperti kriminālisti un tiesu ķīmiķi.

Medicīniskai tiesekspertīzei parasti jāizmeklē bioloģiska rakstura objekti. Visbie�āk tiek izmeklētas asinis un to traipi, pēc tam � sēklas �ķidruma traipi, mati, daudz retāk citi objekti: audu un orgānu daļiņas, siekalu, urīna un citu cilvēka atdalījumu pēdas.

Lietisko pierādījumu medicīnisko tiesekspertīzi izdara eksperti, kas �im darbam speciāli sagatavoti. �īs ekspertīzes tiek izdarītas

tiesu medicīnas laboratoriju tiesu bioloģijas nodaļās. Sare�ģītas un vairākkārtējas ekspertīzes tiek izdarītas Tiesu medicīnas zinātniskās pētniecības institūtā (Maskavā).

Kaut gan ār�tata ārsti eksperti nav iesaistīti lietisko pierādījumu izmeklē�anā, tomēr visiem ārstiem jāzina lietisko pierādījumu medicīniskās tiesekspertīzes pamati, jāzina, kādus jautājumus iz�ķir tiesu medicīnas laboratorija un kādas iespējas �o jautājumu atrisinā�anā ir tiesu medicīnas rīcībā.

Traipu uzmeklē�ana, kas varētu būt radu�ies no asinīm. Asiņu pēdām ir svarīga loma nozieguma izmeklē�anā. �īs pēdas meklē uz noziedznieka apģērba, uz viņa upura, uz da�ādiem priek�metiem nozieguma izdarī�anas vai līķa atra�anas vietā, uz iero�iem un priek�metiem, ar kuriem nodarīti bojājumi.

Svaigām asiņu pēdām ir ko�i sarkana krāsa. Ar laiku asiņu oksi-hemoglobīns pārvēr�as methemoglobīnā, un līdz ar to traipi kļūst tum�āki un iegūst tum�i brūnu krāsu. Veci asins traipi bie�i vien ir pelēki, bet pū�anas laikā tiem ir zaļgana nokrāsa, tāpēc ka veidojas sulfmethemoglobīns.

Grūtāk atrast asins traipus uz tum�as krāsas priek�metiem, kas pārklāti ar netīrumiem vai rūsu, tāpat arī slēptās vietās: grīdas vai mēbeļu plaisās, zem parketa un grīdu līstēm, apģērba �uvēs, kabatās, krokās, piedurkņu galos un uz oderes. Cilvēkam, uz kuru krīt aizdomas, ka viņ� pastrādājis noziegumu, uzmanīgi jāapskata rokas un jāizņem panad�u saturs.

Ja atrasti traipi, kas varētu būt asins traipi, ieteicams tos apskatīt ar lupu dabiskā vai spilgtā mākslīgā apgaismojumā. Da�reiz asins traipi labāk saskatāmi sāniskā apgaismojumā.

Lai asins pēdu uzmeklē�ana būtu vieglāka, lieto orientējo�as asins raudzes, piemēram, reakciju ar 3% ūdeņra�a pār-skābi. Asiņu un citu objektu klātienē, kuros ir fermenti, katalāze un peroksidāze, ūdeņra�a pārskābe sāk putoties, tāpēc ka tā strauji sa�ķeļas par skābekli un ūdeni un atdala skābekļa pūslī�us.

Bez reakcijas ar ūdeņra�a pārskābi tika ieteiktas vēl daudzas citas raudzes, bet vispla�āko ievērību ieguva benzidina raudze. Uz ļoti neliela aizdomīgā traipa izgriezuma vai nokasījuma uzpilina pilienu piesātināta paskābināta benzidīna �ķīduma un pilienu ūdeņra�a pārskābes. Sa�ķeļoties ūdeņra�a pārskābei, at�ķēlu�ais skā-beklis oksidē benzidīnu. Oksidētais benzidīns nokrāso objektu zilā krāsā.

Daudzās aizrobe�u valstīs diezgan pla�i ir izplatīta cita veida raudze, kas pamatojas uz asinīs un citās vielās eso�ās katalāzes un peroksidāzes īpa�ībām, � luminola hemiluminiscences reakcija. Luminols, oksidēdamies sārmainā vidē, dod intensīvu gai�i zilu spīdē�anu, kas ilgst apmēram 30�45 s. Oksidētājs reakcijā ir skā-beklis, kas izdalās, sa�ķeļoties ūdeņra�a pārskābei. Raudze ar lumi-nolu ir efektīva un vienkār�a, bet to var izdarīt tikai aptum�otās telpās.

Visas orientējo�ās asiņu raudzes ir nespecifiskas, jo tās dod pozitīvu reakciju arī ar citām vielām, kurās ir katalāze un peroksi-dāze, piemēram, ar augu un augļu sulām, raugu, mārrutkiem. Tāpēc �o raud�u pozitīvs rezultāts var tikai norādīt uz varbūtēju asins atra�anos traipā, bet nevar to apstiprināt. Raudze ar ūdeņra�a pār-skābi nav visai jutīga, un ar veciem asins traipiem tā bie�i vien dod negatīvu rezultātu. Raudzes ar benzidīnu un luminolu ir ļoti jutīgas, un negatīvu rezultātu ar asinīm tās var dot tikai tad, kad asinis ir stipri sairu�as. Tomēr orientējo�o raud�u negatīvie rezultāti nedod tiesības atteikties no tālākas traipu izmeklē�anas laboratorijā, ja ir aizdomas, ka tanīs varētu būt asinis.

Lai atrastu varbūtējos asins traipus, var lietot arī filtrētus ultravioletos starus. �ais staros asiņu pēdas nefluorescē un izskatās kā tum�i samtaini plankumi uz vienmēr kaut cik fluorescējo�a apkārtējā auduma fona. Notikuma vietā pēdu izmeklē�anai ultravioletos starus parasti nelieto.

Traipu uzmeklē�ana, kas varētu būt radu�ies no spermas. Izmeklējot dzimumnoziegumus, liela nozīme ir spermas pēdām. Tās var atrast uz cietu�o ķermeņa un apģērba, uz da�ādiem priek�metiem notikuma vietā un tāpat uz apsūdzēto apģērba un ķermeņa.

Traipus, kas varētu būt radu�ies no spermas, uzmeklē, apskatot apģērbu ar neapbruņotu aci un arī ar lupas palīdzību. Uzsūco�os audumos spermas traipiem ir neregulāra forma ar izlocītām malām (�kartei līdzīga forma�), un blīvuma ziņā tie ir līdzīgi cietes traipiem. Uz tum�ām drēbēm spermas traipi izskatās bālgani, uz gai�ām � pelēcīgi ar dzeltenu vai brūnu nokrāsu. Da�reiz uz traipu virsmas redzamas pelēcīgi baltas zvīņas. Uz neiesūco�iem audumiem un priek�metiem spermas traipi izskatās kā spīdo�a pelēk-balta kārtiņa, da�reiz ar dzeltenīgu nokrāsu.

Uzmeklējot varbūtējos spermas traipus, ārpus laboratorijas nekādus iepriek�ējus izmeklējumus neizdara. Tāpēc uz laboratoriju jānosūta visi priek�meti, uz kuriem varētu atrasties spermas pēdas.

Matiem līdzīgu objektu uzmeklē�ana. Mati kā lietiskie pierādījumi nereti palīdz noskaidrot personas, kas izdarīju�as noziegumu, kā arī ieroci un nozieguma veidu. Visbie�āk mati figurē krimināllietās, izmeklējot slepkavības, zādzības, autoceļu notikumus.

Daudzos gadījumos matu atra�ana sevi�ķas grūtības nerada, tomēr tā prasa lielu precizitāti un darba mērķtiecību. Matu sameklē�anai nepiecie�ams labs apgaismojums. Visus aizdomīgos objektus izņem ar pirkstiem vai pinceti, kurai ir gumijas uzgaļi, un ieliek papīra maisiņā. Mati, kas atrasti da�ādās vietās, obligāti jāliek atsevi�ķos maisiņos, uz kuriem uzraksta, no kādas vietas tie izņemti. Jācen�as savākt pēc iespējas lielāku skaitu matu no katras vietas. Diem�ēl praksē gandrīz tre�daļa visu ekspertī�u laboratorijai atsūta tikai 1�2 matus. Nelielais laboratorijai atsūtīto matu skaits stipri ierobe�o medicīniskās tiesekspertīzes iespējas, it īpa�i, kad jāizlemj jautājums par matu līdzību.

Citu bioloģisko objektu uzmeklē�ana. Orgānu un audu daļiņas un gabaliņi ir svarīgi lietiskie pierādījumi, it īpa�i, ja tie atrasti uz transporta līdzekļiem vai iero�iem, ar ko nodarīti bojājumi, un tāpat apsūdzēto panad�u saturā. Da�reiz izmeklē�anas objekti ir atliekas aviācijas katastrofā.

Siekalu traipi. Par ekspertīzes objektiem ar varbūtējiem siekalu traipiem lielāko tiesu ir papirosu un cigare�u gali, dvieļi, kabatlakatiņi un citi priek�meti, ar kuriem noziedznieks upurim aizbāzis muti. Da�reiz uz laboratoriju nosūta aploksnes un pastmarkas, uz kurām var būt paliku�as cilvēka siekalu pēdas.

Urīna un fekāliju traipi. Traipus, par kuriem var domāt, ka tie ir urīna un fekāliju traipi, da�reiz atrod uz cietu�o un apsūdzēto apģērba dzimumnoziegumu gadījumos, tāpat arī uz citiem priek�metiem.

Sviedru traipiem pa�iem par sevi izmeklē�anas praksē nav lielas nozīmes, bet pēc �ais traipos eso�ajiem grupu antigēniem var spriest par varbūtēju apģērba priek�metu vai apavu piederību kādai zināmai personai.

Ļoti reti izņem un ekspertīzei nosūta priek�metus, uz kuriem ir traipi, kas līdzīgi mekonijam, sierveida taukiem, augļa ūdenim, lohijām, pienam vai jaunpienam. Sie objekti tiek izmeklēti jaunpie-dzimu�u bērnu slepkavības, kriminālabortu un da�u citu noziegumu gadījumos.

Asiņu un izdalījumu pēdas un citi bioloģiskie objekti kļūst par lietiskiem pierādījumiem lietā pēc tam, kad tie tiek atrasti, fiksēti attiecīgos dokumentos, pareizi izņemti, nosūtīti ekspertīzei un atbilsto�ā veidā izmeklēti.

Visbie�āk lietiskie pierādījumi tiek atrasti notikuma vietas apskatē, cietu�o un aizdomās turēto personu izmeklē�anā, kratī�anā un pārējās izmeklē�anas darbībās. Pirms lietisko pierādījumu izņem�anas tos rūpīgi apskata, nofotografē un izdara shematiskus zīmējumus. Sīki tos apraksta apskates vai izmeklē�anas protokolā. Uzrāda, kur priek�mets atrasts, tā nosaukumu, atzīmējot materiālu, formu, izmērus, krāsu un citas īpatnības; aizdomīgo pēdu tie�u lokalizāciju, to raksturu, krāsu, formu, izmērus, malu īpatnības, materiāla piesūk�anās un sablīvē�anās pakāpi, virspusē eso�as kreveles, uzslāņojumus.

Ja ir iespējams, tad labāk nosūtīt izmeklē�anai visu priek�metu ar aizdomīgajām pēdām (apģērbu, veļu, ieroci utt.). �o priek�metu apskate laboratorijas apstākļos var atklāt pēdas, kas nav pamanītas agrāk. Bez tam, apskatot veselu priek�metu, var labāk noskaidrot jautājumus par to pēdu veido�anās mehānismu, kas interesē izmeklē�anas orgānus. Ja nav iespējams nogādāt laboratorijā lielu un smagu priek�metu, tad nosūta tā da|u ar pēdām, kas jāizmeklē, un obligāti arī blakus eso�ās daļas, uz kurām pēdu nav, kontroles izmeklē�anai.

Kad nav iespējams izņemt pat priek�meta daļu, tad nākas izdarīt nokasījumus vai nomazgājumus. Pie tam obligāti jāizdara no-kasījumi vai nomazgājumi arī no traipam blakus eso�ās vietas kontroles izmeklē�anai. Traipa nokasījumu izdara ar skalpeli vai asu nazi, pēc iespējas mazāk nokasot zem traipa eso�ā priek�meta materiālu. Nomazgājumu izdara ar nelielu mitras, tīri izmazgātas marles vai bjaza gabalu, pēc tam tos iz�āvē istabas temperatūrā, aizsargājot no tie�as saules staru iedarbības. Daļu tīra auduma no tā pa�a gabala nosūta laboratorijai kontroles izmeklē�anai.

Paņemot asinis, spermas un citu izdalījumu pēdas, kas atrastas uz zemes, uz laboratoriju jānosūta arī zemes daļiņas no traipam blakus eso�ā laukuma. Atrodot asiņu pēdas sniegā, tās un apmēram tikpat daudz sniega no blakus eso�ā laukuma uzliek uz diviem �ķīvjiem, kuros ieklāta 4 kārtām salocīta marle. Kad sniegs izkusis istabas temperatūrā, marli tajā pa�ā temperatūrā iz�āvē sausu un nosūta ekspertīzei. Nedrīkst �āvēt marli augstākā temperatūrā, jo tad olbaltumvielas stipri denaturējas un daudzi izmeklējumi vairs nav iespējami.

Visi priek�meti, kas nosūtāmi laboratorijai, jānosūta sausi. Ja vajadzīgs, tos iz�āvē istabas temperatūrā, jo uz mitrām lietām asinis un izdalījumi ātrāk sāk pūt, kas sare�ģī vai pat padara neiespējamu medicīniskās tiesekspertīzes izdarī�anu.

Lietiskie pierādījumi jāiesaiņo tā, lai pēdas transportējot nesabojātu. Sevi�ķi saudzīgi jāuzglabā asiņu pēdas, kas paliku�as kā sa�uvusi kārtiņa uz neuzsūco�iem priek�metiem. Uz mīkstiem priek�metiem tādas pēdas pārsedz ar tīru baltu papīru vai audumu, ko pie�uj priek�metam ar diegiem. Cietus priek�metus piestiprina pie cietas taras tā, lai pēdas nesaskartos ar taras sienām.

Iesaiņojuma ārējam ietinumam jābūt aizzīmogotam ar izmeklētāja zīmoglakas zīmogu tā, lai saturu nevarētu izņemt, nesabojājot zīmogu un iesaiņojumu.

Lietiskos pierādījumus laboratorijā nogādā pats izmeklētājs, kurjers vai arī tos nosūta pa pastu. Vienlaicīgi tiek nosūtīti �ādi dokumenti: 1) pavadraksts, kurā uzrādīts, kam, kas un kādam nolūkam tiek nosūtīts; 2) izmeklētāja lēmums par medicīniskās tiesekspertīzes vajadzību, kurā tiek izklāstīti lietas apstākļi, minēti priek�meti, kas tiek nosūtīti ekspertīzei, un uzdoti jautājumi, kas jānoskaidro; 3) notikuma vietas apskates protokols vai lietisko pierādījumu apskates protokols.

Tādos gadījumos, kad izmeklētājs uzdod laboratorijas tiesu medicīnas ekspertam jautājumu par traipos eso�o asiņu grupas piederību, vienā laikā ar lietiskajiem pierādījumiem jānogādā arī ar lietu saistīto personu asiņu paraugi, kuru asinis ir varēju�as nonākt uz priek�metiem, kas nosūtīti laboratorijai. Asins paraugi vajadzīgi salīdzino�ai izmeklē�anai un secinājumam par asiņu iespēju vai neiespēju nonākt uz lietiskajiem pierādījumiem no konkrētajām personām. Paraugu noņem�ana paredzēta KPFSR KPK 186. pantā.

Asiņu paraugus noņem izmeklētāja klātienē laboratorijas tiesu medicīnas eksperts vai kāds cits ārsts poliklīnikas procedūru nodaļā. Pēdējā gadījumā par asiņu noņem�anu tiek uzrakstīts protokols, ko paraksta ārsts, medicīnas māsa un izmeklētājs.

Asinis ņem no pirksta vai elkoņa vēnas 2�3 ml. Ja asiņu transportē�anas laiks uz laboratoriju nepārsniedz 1�2 diennaktis (vēsā gada laikā), tad tās nosūta �ķidrā veidā tīrā penicilīna pudelītē, ko cie�i aiztaisa ar polietilēna vai gumijas aizbāzni. Pudelītei uzlīmē etiķeti, kur uzrakstīts asiņu noņem�anas datums un personas uzvārds, kurai asinis noņemtas.

Ja transportē�anas laiks ir ilgāks, tad asinis iepriek� iz�āvē uz �ķīvja vai Petri trauciņā, uzlejot tās uz 4 kārtām salocītas tīras marles. �āvē�anu izdara istabas temperatūrā un tā, lai kukaiņi netiktu klāt. Kad asinis ir iz�uvu�as, marli ieliek aploksnē, uz kuras jābūt uzrakstītam asiņu noņem�anas datumam un personas uzvārdam, kurai tās noņemtas. Citā aploksnē ieliek tīru marli no tā pa�a gabala kontroles izmeklē�anai. Asins paraugi, it īpa�i �ķidrie, jāiesaiņo atsevi�ķi no lietiskajiem pierādījumiem.

Asins paraugus no līķa ņem tiesu medicīnas eksperts vai ārsts eksperts sekcijas laikā no sirds dobumiem vai lielajiem asinsvadiem.

Nav atļauts ņemt tās asinis, kas sakrāju�ās ķermeņa dobumos.

Nosūtot uz tiesu medicīnas laboratoriju lietiskos pierādījumus, uz kuriem varētu atrasties spermas un citas cilvēka izdalījumu pēdas, izmeklētājam eksperta rīcībā jānodod ne tikai asins paraugi, bet arī visu ar lietu saistīto personu siekalu paraugi. �ie paraugi nepiecie�ami, lai noteiktu, vai izdalījumu pēdas ir varēju�as vai nav varēju�as rasties no �īm personām. Dzimumnoziegumu gadījumos bez aizdomās turētā asins un siekalu paraugiem analoģiski paraugi jānoņem arī cietu�ajai, tāpēc ka spermas traipiem uz lietiskajiem pierādījumiem var būt piejauktas arī viņas asinis un maksts izdalījumi.

Siekalas pēc mutes izskalo�anas savāc mēģenē 2�3 ml, centri-fugē, �ķidrumu, kas sastājies uz nosēdumiem, nolej uz marles un iz�āvē istabas temperatūrā. Uzglabāt �ķidras siekalas nedrīkst pat ledusskapī, jo tad sairst grupu antigēni. Vislabāk siekalu paraugus ņemt uz vietas tiesu medicīnas laboratorijā.

Da�reiz ekspertam var būt vajadzīgs aizdomās turētās personas spermas paraugs. Spermu var dabūt, masturbējot vai masējot prostatu slimnīcas vai poliklīnikas uroloģisko kabinetu apstākļos.

Lai vajadzības gadījumā noskaidrotu jautājumu par matu līdzību, kas atrasti notikuma vietā, ar zināmu personu matiem, no �īm personām paņem matu paraugus. Salīdzinā�anai ņem matu paraugus no galvas vai citām ķermeņa daļām atkarībā no lietas apstākļiem, jo salīdzināt var tikai matus no vienām un tām pa�ām ķermeņa daļām.

Matus no galvas nogrie� ar grieznēm (cik vien var tuvāk pie ādas) no 5 galvas apvidiem: pieres, paura, pakau�a, labo un kreiso deniņu apvidus. Matu ku�ķīti ar 15�20 matiem no katra apvidus ieliek atsevi�ķos papīra maisiņos vai aploksnēs, uz kurām izdara attiecīgos uzrakstus. Vienas personas matu aploksnes iesaiņo kopā, uzraksta virsū uzrakstus un apzīmogo tā, lai zīmoga laka neatrastos uz paraugiem, un nosūta uz laboratoriju.

�īs ekspertīzes izdarī�anu reglamentē Lietisko pierādījumu medicīniskās tiesekspertīzes noteikumi (1957), PSRS Veselības aizsardzības ministrijas Galvenā tiesu medicīnas eksperta instrukcijas un metodiskie norādījumi.

Tiesu medicīnas laboratorijā vispirms sīki apskata dokumentus, kas saņemti kopā ar lietiskajiem pierādījumiem un paraugiem. Ekspertam divu laboratorijas darbinieku klātienē jāpārliecinās, vai visi lēmumā un pavadrakstā uzrādītie priek�meti un objekti ir atsūtīti. Pēc tam eksperts izpētī lietas apstākļus, viņam uzdotos jautājumus un izstrādā izmeklējumu izdarī�anas plānu. Viņam ir tiesības pieprasīt izmeklētājam papildu ziņas un paraugus.

Pirms iesaiņojuma attaisī�anas tas jāapskata un jāapraksta. Tāpat jāapskata un jāapraksta visi lietiskie pierādījumi un paraugi, kas atsūtīti salīdzinā�anai. Pēc tam eksperts veic nepiecie�amos izmeklējumus. Datus par tiem viņ� ieraksta savā darba �urnālā, uz kuru pamata uzraksta savu eksperta atzinumu.

Izmeklējamie objekti jāizlieto ekonomiski, lai to pietiktu ne tikai visiem izmeklējumiem, bet lai kāda daļa no tiem paliktu arī varbūtējai otrreizējai ekspertīzei. Ja izmeklē�anas procesā izlietots viss objekts, tad par to jātaisa attiecīgs ieraksts atzinumā.

Pēc visu nepiecie�amo izmeklējumu izdarī�anas un iegūto rezultātu novērtē�anas tiek uzrakstīts �Lietisko pierādījumu tiesmedicī-niskās ekspertīzes atzinums�, kurā ietilpst ievada daļa, ziņas par lietas apstākļiem, iesaiņojuma, lietisko pierādījumu un paraugu apraksts, izmeklē�anas gaitas izklāsts, dabūtie rezultāti un secinājumi.

Eksperta atzinums kopā ar lietiskajiem pierādījumiem tiek nosūtīts izmeklētājam.

Da�us objektus laboratorijai nosūta tie�i tiesu medicīnas eksperti: uztriepes un tamponus ar maksts saturu, izmeklējot cietu�o vai izdarot līķa sekciju, un līķa asinis to grupas piederības noteik�anai. �ādos gadījumos laboratorijā tiek izdarīti visi vajadzīgie izmeklējumi un uzrakstīts �Tiesmedicīniskās izmeklē�anas akts� vai �Izziņa�, un �o izmeklējumu rezultāti tiek uzņemti galvenajā eksperta dokumentā, ko uzraksta dzīva cilvēka vai līķa ekspertīzē.

Asiņu pēdas ir tiesu medicīnas laboratoriju galvenais izmeklē�anas objekts un dod gandrīz divas tre�daļas visu ekspertī�u, kas tiek izdarītas tiesu bioloģiskajās nodaļās.

Pēc vairāku tiesu medicīnas laboratoriju datiem, pēdas, kas līdzīgas asinīm, bie�āk tiek izmeklētas uz aizdomās turēto apģērba, nedaudz retāk � uz cietu�o apģērba, uz iero�iem un priek�metiem, ar kuriem nodarīti bojājumi, uz da�ādiem priek�metiem, kas paņemti no notikuma vietas, un retumis uz automa�īnām.

Pēdu izmeklē�ana, kas var būt radu�ās no asinīm, tiek izdarīta �ādu jautājumu noskaidro�anai: asiņu noteik�anai traipos, to sugas piederības noteik�anai (cilvēka vai dzīvnieka) un asiņu grupas spe-cifiskuma noteik�anai.

Bez �iem var tikt uzdoti arī citi jautājumi: asiņu dzimuma piederības noteik�ana; grūtniecības noteik�ana pēc asinīm; asiņu re-ģionārās izcel�anās noteik�ana; asiņu pēdu ra�anās vecuma noteik�ana; �ķidro asiņu daudzuma noteik�ana, no kurām radies traips; traipos atrasto asiņu piederības noteik�ana: vai tās ir bērna vai pieaugu�a cilvēka asinis. Nereti izmeklētāju interesē jautājums par notikuma vietā atrasto asiņu pēdu ra�anās mehānismu.

Asiņu pēdas var būt ļoti da�ādas. To forma, izmēri un citas īpatnības ir atkarīgas no ra�anās mehānisma. Asiņu pēdu ra�anās mehānisma noskaidro�anai ir svarīga nozīme notikuma apstākļu atklā�anā. Pēc formas un ra�anās mehānisma iz�ķir �ādus galvenos asiņu pēdu veidus.

Traipi no asins pilienu kri�anas. �ie traipi veidojas, kad notiek asiņo�ana un asins pilieni smaguma spēka ietekmē krīt no da�āda augstuma. Krītot no neliela augstuma (līdz 1 m), traipiem ir apaļa forma un līdzenas malas. Ja kri�anas augstums ir lielāks (2�3 m), tad traipu malas ir robainas un parādās papildu iz�ļakstījumi. Krītot pilieniem uz kādu vietu �aurā leņķī vai no kustīga priek�meta, traipiem ir ovāla forma (96. att.). Traipi no asins pilienu kri�anas ir asiņo�anas, ievainota cilvēka pārvieto�anās, līķa pārne�anas rādītājs.

Traipi no �ļakatām bie�i ir lielā skaitā, tiem ir bumbiera forma vai arī tie izskatās kā izsaukuma zīmes. Traipu smailie gali rāda

asins �ļakatu kustības virzienu (97. att.). �ļakatas rodas arteriālās asiņo�anas gadījumos, no sitieniem pa asiņainu ķermeni vai priek�metu, sadalot līķi, stipri kratot asiņainus priek�metus vai iero�us.

Asins notecējumi. Par notecējumiem sauc iegarenas formas pēdas, kas veidojas, asinīm notekot pa slīpu vai vertikālu virsmu. Apak�ējā daļā tie ir intensīvāki. Asiņu notecējumi ir svarīgs ievainotā cilvēka un apkārtējo priek�metu stāvokļa rādītājs pēc notiku�ās ievaino�anas. Da�reiz tie palīdz noskaidrot jautājumu par ievainojumu secību, piemēram, ka pirmā brūce radusies, ķermenim atrodoties vertikālā stāvoklī, bet otra � jau gulo�am cilvēkam.

Nospiedumi. Visbie�āk atrodami pirkstu, plaukstu, pēdu, bet da�reiz arī citu priek�metu nospiedumi. Pirkstu asiņainajiem nospiedumiem reti kad ir skaidras papillārās līnijas. Tomēr nospiedumu izmēri, plaukstas rievu saskatāmie nospiedumi un citas īpatnības var palīdzēt noziedznieku uzmeklēt.

Notraipijumi un noziedumi ir nenoteiktas formas, virspusējas, bie�i vien pārtrauktas asiņu pēdas, kas rodas no slīdo�a pieskāriena

asiņainam priek�metam, ierocim, rokām utt. �īs pēdas nereti palīdz iedomāties kā upura, tā arī noziedznieka darbības raksturu.

Traipi, kas iesūku�ies materiālā. Asiņo�anas laikā uzsūco�os materiālos veidojas da�ādas formas un izmēra traipi. Tie var norādīt uz vietu, kur atradies ievainotais vai līķis.

Asiņu peļķes veidojas liela asins zaudējuma gadījumos, kad tās plūst uz neuzsūco�ām vai mazuzsūco�ām virsmām. Ja līķis pārvietots vai nav atrodams notikuma vietā, asiņu peļķes bie�i vien norāda uz ievaino�anas un nāves iestā�anās vietu.

Asiņu pēdas ūdeni un citos �ķidrumos (�mazgājamie ūdeņi�). Tās parasti rodas pēc asiņainu roku, iero�u vai apģērba mazgā�anas.

Asiņu pēdu formas un citu īpatnību lielā krirainālistiskā nozīme liek izmeklētājiem nereti uzdot ekspertīzei jautājumu par �o pēdu ra�anās mehānismu, izmeklējot visda�ādākos noziegumus.

Asiņu pēdu formas un ra�anās mehānisma noteik�ana ir speciāls medicīniski kriminālistiskās ekspertīzes veids, un to izdara tiesu medicīnas ekspertī�u biroja laboratoriju fizikāli tehniskajās nodaļās. Parasti domā, ka �ī ekspertīze jāizdara pirms asins pēdu izmeklē�anas tās pa�as laboratorijas tiesu bioloģijas nodaļā, kur no �īm pēdām izmeklē�anai izgrie� gabaliņus un bie�i vien sīkās pēdas izmanto pilnīgi. Tomēr pret �ādu kārtību ir iebildumi, jo diez vai iespējams noteikt pēdu ra�anās mehānismu, ja �ais pēdās nav atrastas asinis. Tāpēc �ādas ekspertīzes jāizdara komisiju veidā ar abu nodaļu ekspertu piedalī�anos un �ādā secībā: 1) jānosaka asiņu klātiene pēdās, neizlietojot pārāk daudz izmeklējamo traipu un nepārmainot to formu un citas īpatnības (�ī izmeklē�ana tiek izdarīta tiesu bioloģijas nodaļā); 2) jānosaka asiņu pēdu ra�anās mehānisms un jāizdara vajadzīgie eksperimenti fizikāli tehniskajā nodaļā, 3) tiesu bioloģijas nodaļas speciālistiem jānosaka asiņu sugas un grupas piederība un jānoskaidro arī citi jautājumi.

Hemoglobīns ir asiņu eritrocītu sastāvdaļa, tāpēc hemoglobīna un tā derivātu atra�ana traipos ir pierādījums, ka �ie traipi cēlu�ies no asinīm. Savā laikā tika ieteiktas vairākas metodes, kas pamatojās uz asiņu formelementu noteik�anu, tomēr tagad laboratoriju darba praksē tās vairs netiek lietotas.

Hemoglobīnu un tā atvasinājumus nosaka divējādi: ar spektrā-liem izmeklējumiem un mikrokristāliskām reakcijāņi.

Spektrālā izmeklē�ana pamatojas uz hemoglobīna un tā atvasinājumu �ķīdumu spēju absorbēt zināma garuma gaismas viļņus un dot joslveida absorbcijas spektrus (98. att.). Spektra raksturīgās īpatnības (absorbcijas joslu daudzums un izvietojums) ir pastāvīgas un specifiskas katram hemoglobīna atvasinājumam (hemo-hromogēnam un hematoporfirīnam).

Par caurspīdīgos �ķidrumos iz�ķīdu�ām asinīm parasti liecina oksihemoglobīns, kas konstatējams ar tie�ās redzamības spektro-skopu. Asiņu noteik�anu traipos izdara ar mikrospektroskopu � speciālu papildierīci mikroskopam, kas dod iespēju izmeklēt pavisam mazus traipus. Sājā izmeklē�anā, iedarbojoties uz asinīm ar zināmiem reaktīviem, dabū hemoglobīna atvasinājumus � hemo-hromogēnu vai hematoporfirīnu. Mikrospektroskops dod iespēju izmeklējamā traipa spektru salīdzināt ar kontroles spektru. Ja izmeklējamais spektrs pilnīgi sakrīt ar kontroles spektru, tad var apgalvot, ka izmeklējamais traips ir asiņu traips.

Asiņu noteik�anai traipos bez spektrālās izmeklē�anas var lietot arī mikrokristāliskās reakcijas, kas pamatojas uz da�u hemoglobīna atvasinājumu spēju veidot raksturīgus kristālus. Mikrokristāliskās reakcijas ir mazāk jutīgas nekā spektrālā izmeklē�ana un tagad laboratorijās netiek lietotas.

Ar neapbruņotu aci neredzamu pēdu uzmeklē�anai, kurās varētu būt asinis, laboratorijas apstākļos lieto hematoporfirīna fluorescences mikroskopiju. Ir zināms, ka hemoglobīna atvasinājums hema-toporfirīns dod spilgtu oran�i sarkanu fluorescenci, ko rada ultravioletie stari. �ī metode nav sare�ģīta un ir ļoti jutīga. Vizuāla hematoporfirīna fluorescences novēro�ana nevar būt par pierādījumu, ka traipā ir asinis. Turpretim, ja ir dabūts hematoporfirīna fluorescences spektrs, tad tas var tikt izlietots traipos eso�o asiņu pierādī�anai, ja neizdodas dabūt hemohromogēna un hematoporfirīna absorbcijas spektrus parastajā mikrospektrālajā izmeklē�anā.

Ja asinis ir stipri sairu�as, piemēram, uz parogļotiem tekstil-audumiem, tad tās var noteikt ar emisijas spektrālo analīzi pēc tai raksturīgām ķīmisko elementu attiecībām (M. Vasiļjevs, 1965).

Daudzos gadījumos asiņu atra�anās traipos vēl neliecina, ka �īm asiņu pēdām būtu kāds sakars ar noziegumu. Bie�i vien personas, kurām uz apģērba ir atrastas asiņu pēdas, atrunājas ar to, ka tās radu�ās no dzīvnieku asinīm. Piemēram, kādā slepkavības lietā bija versija, kas izskaidroja asiņu pēdas istabā no jēlas gaļas, ar ko barots kaķis. Citā gadījumā kāda sieviete, uz kuru krita aizdomas, ka tā izdarījusi slepkavību, viņas �ķūnī atrastās asiņu pēdas izskaidroja ar to, ka viņa tur sacirtusi nokauto aunu.

Mēģinājumi atrast paņēmienu, kā noteikt asiņu piederību cilvēkam vai dzīvniekam, ir biju�i jau sen. Tika izmērīti eritrocītu lielumi, pētīta hemoglobīna kristālu forma, aprēķināta asiņu sārmainās denaturācijas ātruma starpība utt. Tomēr visas �īs metodes bija nedro�as un neieviesās praksē. Tikai tad, kad F. Cistovi�s 1899. gadā atklāja antivielu sugas specifiskumu, tiesu medicīna ieguva precīzu un samērā vienkār�u asiņu sugas piederības noteik�anas metodi � precipitācijas reakciju.

F. Cistovi�s noskaidroja, ka, trusim parenterāli ievadot zu�a vai zirga serumu, viņa pa�a serums iegūst īpa�ību radīt nogulsnes (precipitātu), savstarpēji iedarbojoties tikai ar �o dzīvnieku serumu. �īs parādības būtība ir tā, ka, imunizējot trusi ar sve�u olbaltumu (antigēnu), viņa organismā izveidojas antivielas, kurām piemīt spēja specifiski reaģēt tikai ar to antigēnu, ar kuru izdarīta imunizācija. Sīs savstarpējās iedarbības specifiskums precipitācijas reakcijā deva iespēju to lietot kā asiņu sugas piederības noteik�anas metodi.

Ar serumu, kas precipitē cilvēka olbaltumu, var noteikt cilvēka asinis izmeklējamos traipos. Ar serumiem, kas precipitē dzīvnieku olbaltumvielas, var noteikt, tie�i kādam dzīvniekam pieder asinis. Precipitācijas reakcijas specifiskums ir relatīvs. Radniecīgas dzīvnieku sugas var dot līdzīgu reakciju (piemēram, sīkie un lielie ragainie dzīvnieki). Tomēr �im apstāklim nav lielas nozīmes un tas nemazina �īs metodes vērtību. Bez tam ir speciālas metodes, ar kurām var diferencēt filoģenētiski tuvu dzīvnieku sugu asinis (V. Carnijs, 1964).

Precipitācijas serumus gatavo Vakcīnu un serumu zinātniskās pētniecības institūtā, imunizējot tru�us ar cilvēka un dzīvnieku serumu. Vislabākos rezultātus dod M. Raiska atkārtotās imunizācijas (revakcinācijas) metode, kuru viņ� atklāja 1911. gadā.

Tagad ekspertīzes praksē pla�i tiek lietots viens no precipitācijas reakcijas variantiem �ķidrā vidē � gredzena precipitācija. Tajā asins traipa izvilkumu (antigēnu) un precipitācijas serumu (antivielu) uzslāņo vienu otram virsū, un uz robe�as starp tiem parādās precipitācijas gredzens. Bie�i vien lieto precipitācijas reakciju cigārā, jo tā ir ļoti specifiska un dod iespēju izmeklēt duļķainus izvilkumus un netīrus traipus un objektīvi noteikt rezultātus (99. att.). Pie tās trūkumiem pieder nedaudz mazāks jutīgums un ilgāks rezultātu novēro�anas laiks. �os trūkumus viegli par novērst, lietojot savstarpējas tuvinā�anas imūnelektrojorēzes (elektropreci-

pitācijas) metodi, kuras būtība ir tā, ka līdzstrāvas ietekmē agarā notiek antigēnu un antivielu savstarpēja tuvinā�anās. �ī metode apvieno visas priek�rocības, kādas ir precipitācijas reakcijai agarā, ar lielu jutību, un tās lieto�ana aizņem 20�60 min.

Asiņu sugas piederības noteik�anai tiek ieteiktas arī citas imunitātes reakcijas (komplementa saistī�anas, pasīvās aglutinācijas, anafilaksijas utt.), bet praktiskajā darbā tās parasti nelieto.

Asins grupas (izoseroloģiskā sistēma ABO). Mūsu gadsimta sākumā ar Landsteinera un Janska pētījumiem tika noskaidrots, ka visus cilvēkus pēc viņu seruma un eritrocītu spējas dot aglutināciju var iedalīt �etrās grupās: 0(1), A(11), B(III) un AB(IV). Par pamatu visu cilvēku sadalī�anai grupās ir izohemaglutināci-jas reakcija, kura tiek uzskatīta kā parādība, kas analoģiska savstarpējai antigēna un antivielas reakcijai. Eritrocītos atrodas grupu specifiskie antigēni � aglutinogēni A, B un 0(H), bet serumā � antivielas � aglutinīni alfa un beta.

Daudzu autoru pētījumos noskaidrots, ka asins grupas, kurās ir antigēns A, nav viendabīgas. Tika ievērotas at�ķirības �ajā aglu-tinogēnā un tāpēc atdalītas asins apak�grupas Ai (A-�stiprā�) un A₂ (A-�vājā�). Aprakstīti asiņu paraugi, kuros ir ļoti vāj� antigēns A: A₃, A₄, A₅, Ax.

Vāja antigēna B gadījumi ir daudz retāki.

Asins serumā bez parastajiem aglutinīniem alfa un beta mēdz būt vēl ekstraaglutinīni jeb papildu aglutinīni. Tā, piemēram, asins apak�grupās A₂ un A₂B atrodams algutinīns aj, bet apak�grupās Ai un AiB ļoti reti var atrast aglutinīnu anti-0 (a₂). Vājo antigēnu un papildu aglutinīnu dēļ diezgan bie�i notiek kļūdas �ķidru asiņu grupu noteik�anā.

Grupu antigēni parādās intrauterīnās dzīves otrajā mēnesī. Grupu pazīmes kvalitatīvi nemainās visas cilvēka dzīves laikā, bet to kvantitatīvā kārtība var pārmainīties. Cilvēka orgāniem un audiem ir tāda pati grupu diferenciācija kā eritrocītiem. Aglutinīni un aglutinogēni ir atrasti arī cilvēka izdalījumos. Grupu antigēni pāriet uz pēcnācējiem pēc ģenētikas likumiem (sk. XXII nodaļu).

Grupas noteik�anu �ķidrām asinīm obligāti izdara ar divkār�o metodi: nosakot aglutinogēnus un aglutinīnus. �im nolūkam lieto standartserumus un eritrocītus. Aglutināciju izdara mēģenēs vai uz stikliņiem. Tiesu medicīnas praksē ieteicamāka ir izmeklē�ana mēģenēs, jo tā ir precīzāka.

Grupu faktorus var noteikt arī iz�uvu�ās asinīs. Sausās asinīs aglutinīni saglabājas atkarībā no to sākotnējā titra no da�ām dienām līdz vairākiem gadiem. Aglutinogēni sausās asinīs, ja tās nesāk pūt vai uz tām neiedarbojas kādi citi bojājo�i ārēji apstākļi (augsta temperatūra, ultravioletā radiācija u. tml.), saglabājas gadu desmitus, simtus un pat tūksto�us. Literatūrā aprakstīta sek-

mīga grupu specifiskuma noteik�ana Ēģiptes mūmijām pēc 3500 gadiem.

Aglutinīnus sausās asinīs nosaka ar aglutinācijas reakciju starp standarta eritrocītiem, no vienas puses, un asins traipa izvilkumiem (ekstrahē�anas metode) vai asins krevelītēm (segstikla metode), � no otras puses (100. att,).

Noteikt aglutinogēnus tie�i asinstraipos ar standartserumiem neizdodas, jo eritrocīti traipā ir sairu�i. Traipa aglutinogēni gan saista seruma aglutinīnu, bet to var noteikt tikai netie�ā veidā, salīdzinot seruma titru pirms un pēc savstarpējas iedarbības ar traipu. Tāpēc aglutinogēnu noteik�anai sausās asinīs lieto uz �ī pamata izstrādāto aglutinīnu absorbcijas reakcijas kvantitatīvo modifikāciju.

Asins grupas noteik�ana traipos ir saistīta ar lielām grūtībām. Tas galvenokārt atkarīgas no priek�meta, uz kura traips atrodas, bie�as ietekmes uz reakcijas rezultātiem, no traipu maziem izmēriem un no vājām antigēnu specifiskajām īpa�ībām. Rezultātu uzlabo�anai ir ieteiktas da�ādas absorbcijas reakcijas modifikācijas. Bez tam tiek ieteikts lietot imūnserumus anti-A un anti-B, kas mazāk pakļauti priek�meta ietekmei, uz kura atrodas traips.

Pēdējos gados pla�i ir izplatīta arī absorbcijas un elūcijas reakcija, kura dod iespēju noteikt antigēnus ar asinīm piesūcinātā 4�5 mm garā diedziņā. Tā pamatojas uz antigēna un antivielas reakcijas atgriezeniskumu. Zemā temperatūrā (ap 0�C) asins traipa antigēni absorbē standartseruma antivielas, bet pēc tam +56 �C saistītās antivielas elutējas (atbrīvojas) fizioloģiskajā �ķīdumā, kur tas nosaka ar standarteritrocītiem. Ja traipā antigēna nav, tad reakcija ir negatīva. Kaut^- gan te princips ir vienkār�s, tomēr absorbcijas un elūcijas reakcija ir diezgan sare�ģīta un to var izdarīt tikai kvalificēti eksperti. Ekspertu praksē tiek lietota vēl viena līdzīga reakcija � �jauktā aglutinācija�.

Ievie�ot tiesu medicīnas praksē grupu specifiskuma izmeklē�anu asiņu traipos, ir papla�inājies jautājumu loks, kas jānoskaidro laboratoriju ekspertiem.

Salīdzinot asins grupas pēdās, kas atrastas uz lietiskajiem pierādījumiem, ar apsūdzēto un cietu�o asins grupām, var pateikt, vai asins traipi ir varēju�i vai nav varēju�i rasties no zināmas personas. Vissvarīgāk �ādos gadījumos ir izslēgt asiņu piederību vienai vai otrai personai. Tomēr arī asins grupu sakri�anai �ādos gadījumos ir nozīme pierādījumu kopumā, kaut gan nekad nav iespējams dro�i apgalvot, ka asinis ir tie�i zināmā cilvēka asinis, bet ne kādas citas personas ar tādu pa�u grupas specifiskumu. �ī apstākļa paskaidro�anai minēsim da�us piemērus no prakses.

1. No rīta ielas kioska izlaupī�anas vietā bija atrasti sasisti stikli ar asiņu pēdām, kas tika atsūtīti tiesu medicīnas laboratorijai kā lietiskie pierādījumi. Tajā pa�ā rītā vienā no poliklīnikām tika aizturēts pilsonis N.. uz kuru krita aizdomas, ka tas kiosku izlaupījis. Viņam roku plaukstās bija vairākas grieztas brūces, kas izskatījās līdzīgas ar stiklu grieztām brūcēm. N. asins paraugs, ko noņēma poliklīnikā, tika atsūtīts tiesu medicīnas laboratorijā. Izmeklē�anā noskaidrojās, ka asinis uz stikliem atbilst 0 (I) grupai, bet pils. N. asinis � B (III) grupai. Tika dots atzinums, ka asiņu pēdas notikuma vietā nav varēju�as rasties no aizdomās turētās personas.

2. Kādam cilvēkam, ko turēja aizdomās par miesas bojājumu nodarī�anu, uz apģērba tika atrastas asiņu pēdas. Viņ� paskaidroja, ka viņam bijusi asiņo�ana no deguna. Traipos uz drēbēm tika atrastas B(III) grupas cilvēka asinis, aizdomās turētajam � A (II) asins grupa, cietu�ajam � B (III). Asins grupas at�ķirība traipos no aizdomās turētā asinīm pierādīja, ka viņa paskaidrojums par asins traipu ra�anos uz apģērba nav patiess; sakri�ana ar cietu�ā asins grupu deva nopietnu pierādījumu.

Skaidrs, ka �etru asins grupu noteik�ana ne vienmēr var palīdzēt izslēgt asins pēdu ra�anos no vienas vai otras personas. Tāpēc tiesu mediķi sāka izstrādāt citus paņēmienus cilvēka asins grupu at�ķirības noteik�anai.

Citas izoseroloģiskās sistēmas. 1927. gadā cilvēka eritrocītos tika atklāti jauni antigēni, kas nav saistīti ar ABO asins grupām. Sie antigēni tika nosaukti par M un N antigēniem. To savienojumi deva trīs variācijas (M, N un MN), kurās dalījās visu cilvēku asinis. Tāpat kā sistēmas ABO faktori, antigēni M un N ir ne tikai eritrocītos, bet arī citās cilvēka �ūnās, audos un orgānos.

At�ķirībā no ABO antigēniem M un N antigēni nav atrasti cilvēka izdalījumos. Vēlāk izoseroloģiskajā sistēmā MN tika papildus atklāti antigēni S un s.

Drīz pēc antigēnu MN atklā�anas 1927. gadā tika pierādīts, ka cilvēka eritrocītos ir aglutinogēns P. Visus cilvēkus atkarībā no tā, vai viņam �is antigēns ir vai nav, var iedalīt vēl divās grupās.

1940. gadā Landsteiners un Vīners noskaidroja, ka lielākajai daļai cilvēku asinīm piemīt antigēna īpa�ība, kas piemīt arī pērtiķu macacus rhesus asinīm, tāpēc tā ieguva rezus faktora nosaukumu. Atkarībā no tā, vai �is faktors kādam ir vai nav, visus cilvēkus var iedalīt divās grupās: Rh⁺ un Rh~ jeb rh. Tālākie izmeklējumi noskaidroja, ka ir vairāki rēzus faktora veidi. �ie antigēni cilvēkiem var būt da�ādās kombinācijās. Rēzus sistēmas antigēni atrodami arī cilvēka orgānos un audos.

�ķidrās asinīs izoseroloģisko sistēmu MN, P un Rh antigēni atrodami samērā viegli. Cita lieta � �o faktoru noteik�ana asiņu traipos. Ar absorbcijas reakciju parasti tie nav atrodami. Daudz labākus rezultātus var iegūt ar absorbcijas un elūcijas reakciju. �ajā virzienā tiek veikti eksperimentāli pētījumi, kas dod daudzsolo�us datus.

Rezus faktora atklā�ana ierosināja pastiprinātu antivielu pētī�anu, kuras rodas vairākkārtējas asins pārlie�anas gadījumos un tāpat sievietēm grūtniecībā. �ādi tika atklātas jaunas izoseroloģiskās sistēmas: Laseren, Lewis (Lūiss), Kell, Daffy, Kidd, Diego. �īs sistēmas nosauktas to personu uzvārdos, kurām pirmo reizi atrastas antivielas uz �o sistēmu antigēniem. Vislielākā nozīme tiesu medicīnā ir Lūisa sistēmai, kuras antigēnus var atrast asins traipos.

Asins serumu un fermentu sistēmas. Pētījot cilvēka asins seruma olbaltumu komponentus, tika noskaidrots, ka da�ādu cilvēku serumu olbaltumvielas ir at�ķirīgas. Izrādījās ka visus cilvēkus pēc seruma olbaltumvielām var iedalīt grupās tāpat kā pēc eritrocītu antigēniem. Seruma olbaltumvielu polimorfisms galvenokārt izpau�as da�ada elektroforētiska kustīguma un antigenu īpa�ību at�ķirībā, bet reizēm, kombinējoties gan vienam, gan otram.

Tagad ir atrastas vairākas cilvēka serumu grupas (sistēmas): haptoglobīna (Hp), gamma globulīna (Gm, JnV), grupu specifiskā komponenta (Gc), transferīna (Tf), lipoproteīdu (Ag, Lp) un da�as citas sistēmas.

Serumu sistēmu izmeklē�ana kopā ar eritrocītu izoseroloģiska-jām sistēmām var palīdzēt noskaidrot jautājumu, vai asiņu pēdas ir varēju�as vai nav varēju�as rasties no zināmām personām. Sevi�ķi lielu nozīmi ir ieguvusi sistēma Gm, jo �īs sistēmas antigēni labi saglabājas asins traipos un viegli konstatējami ekspertīzē. Ir darbi, kas aizrāda uz iespēju konstatēt asins traipos arī citus seruma faktorus.

Pēdējā desmitgadē tika noskaidrots, ka iedzimtības polimorfisms ir raksturīgs arī daudziem cilvēka fermentiem, kas atrodas kā asins serumā, tā eritrocītos. Pierādīts, ka daudzi fermenti da�ādiem cilvēkiem atrodami kā izofermenti. Tie katalizē vienas un tās pa�as reakcijas, bet at�ķiras da�ādu īpa�ību ziņā: aktivitātes, elektrofo-rētiskā kustīguma utt. Vislielākā nozīme tiesu medicīnā ir �ādām cilvēka fermentu sistēmām; eritrocītu skābajai fosfatāzei, eritrocītu fosfoglikomutāzei, seruma holinesterāzei un da�ām citām. Daudzus fermentus izdodas atrast svaigos asiņu traipos, bet lietisko pierādījumu ekspertīzes praksē tos pagaidām nelieto.

Asiņu dzimumpiederības noteik�ana traipos. Lai noskaidrotu jautājumu par asiņu piederību vienai vai otrai personai, var tikt izdarīta asiņu dzimumpiederības noteik�ana tajos gadījumos, kad noziegumā apsūdzētais un viņa upuris nav viena dzimuma. Metode pamatojas uz segmentkodolu leikocītu kodolu struktūras at�ķirībām vīrie�iem un sievietēm.

1954. gadā Davidsons un Smits atrada, ka neitrofilo leikocītu kodolos ir morfoloģiski veidojumi izaugumu veidā, kas izrādījās raksturīgi tikai sievie�u asinīm. Tālākie pētījumi pierādīja, ka var iz�ķirt trīs galvenos izaugumu tipus: A tipu (�bungvālītes�), kas parasti raksturīgs sievie�u leikocītu kodoliem; B tipu (�mezgliņus�), kas vairāk raksturīgs sievie�u asinīm, bet retumis atrodams arī vīrie�iem; C tipu (da�ādi izaugumi kāsī�u, diedziņu, stabiņu, vālī�u veidā), kam nav dzimuma specifiskuma.

�o izaugumu raksturs un identiskums ar somatisko �ūnu kodolu dzimuma hromatīnu galīgi nav noskaidrots, bet, tā kā tiem ir neap�aubāms sakars ar dzimumu, tad tos sāka lietot tiesu medicīnas praksē, izmeklējot asiņu traipus uz lietiskajiem pierādījumiem (M. Kisins un S. Ļubinska, 1965, u. c.).

Izmeklē�anas metodē ir �ādi etapi: 1) leikocītu kodolu ekstra-hē�ana no asins traipiem; 2) to noskalo�ana no hemoglobīna un koncentrē�ana; 3) krāsota preparāta izgatavo�ana un tā mikroskopija.

Lai varētu dot dro�u atzinumu, jāizpētī liels skaits nedeformētu leikocītu, ko ne vienmēr var izdarīt, it īpa�i, izmeklējot nelielas asins pēdas. Jāpiebilst, ka dzimuma diferencē�anu var izdarīt tikai ar veselu cilvēku asinīm, kuri neslimo ar iedzimtām dzimumattīstī-bas anomālijām.

Pēdējos gados izstrādāta un tiek ieviesta praksē metode dzimuma noteik�anai pēc Y hromosomas, kas atrodamas tikai vīrie�u dzimuma personām. Y hromosoma atrodama �ūnās ar luminiscences mikroskopiju. Noteikt asiņu dzimumpiederību ir tiesības tikai tiem tiesu medicīnas ekspertiem, kuri ir speciāli sagatavoti �āda veida izmeklējumiem.

Grūtniecības noteik�ana pēc asins traipiem. �ī jautājuma noskaidro�anai var būt nozīme kā papildu pazīmei, nosakot asiņu dzimumpiederību. Bez tam da�reiz rodas nepiecie�amība diagnosticēt biju�u grūtniecību, sevi�ķi tajos gadījumos, kad pēc dzemdībām vai aborta pagājis zināms laiks.

Pēdējos gados ir parādīju�ies darbi, kuros aizrādīts uz horion-gonadotropā hormona diagnostisko nozīmi; �is hormons cirkulē grūtnie�u asinīs un izdalās ar urīnu. To var konstatēt asiņu un urīna traipos ar spermatūrisko reakciju, ko izdara ar vardēm, vai ar daudz vienkār�āku seroloģisko metodi, lietojot speciālus antiserumus. Pēdējā metode tiek lietota, izmeklējot �ķidras asinis un urīnu, bet vēl nav pietiekami aprobēta asiņu un urīna traipiem.

Tiesu medicīnas literatūrā ir zināmi darbi, kur apskatīta grūtniecības un biju�u dzemdību diagnostika, kas pamatojas uz grūtnie�u un dzemdētāju asiņu leicīnaminopeptidāzes un oksitocināzes elektroforegrammu īpatnībām. �īs metodes vēl nav ieviesu�ās tiesu medicīnas laboratoriju praktiskajā darbā.

Asiņu reģionārās izcelsmes noteik�ana. Da�os gadījumos rodas nepiecie�amība noskaidrot, vai asiņo�ana ir radusies no ķermeņa ādas ievainojuma vai arī ir bijusi menstruāla, deguna, kuņģa, plau�u, hemoroīdu vai kāda cita veida asiņo�ana. Asiņu reģionārās izcelsmes noteik�ana pamatojas galvenokārt uz da�ādu piejaukumu atradēm morfoloģiskajā izmeklē�anā, kas raksturīgi vienam vai otram asiņo�anas avotam. Tā, piemēram, parasti saka, ka mens-truālo asiņo�anu varot pierādīt, ja asiņu traipos esot atrodamas dzemdes epitēlija �ūnas. Tomēr S. Ļubinskas izdarītie menstruālo asiņu un starpmenstruāciju perioda maksts izdalījumu citoloģiskās ainas salīdzināmie pētījumi ir pierādīju�i, ka nav iespējams dro�i diferencēt menstruālās asinis no asinīm, kas izdalīju�ās no sievietes dzimumorgāniem deflorācijas, ginekoloģisku slimību un citos gadījumos. Var vienīgi noteikt, ka asinis radu�as no sievietes dzimumorgāniem (to skaitā arī menstruālās).

�āda atzinuma pamatā ir asiņu dzimumpiederības noteik�ana traipā; maksts epitēlija �ūnu atra�ana, kuru protoplazmā ir liels daudzums glikogēna un kodolos sievietēm raksturīgais dzimum-hromatīns; raksturīgas nūjiņu mikrofloras atrades. Diem�ēl �o metodi nevar lietot, izmeklējot tos sievie�u tualetes priek�metus, uz kuriem var būt vaginālo izdalījumu pēdas, jo, nokļūstot asinīm uz apģērba daļām, kas notraipītas �ādiem izdalījumiem, tās var tikt uzskatītas par asinīm, kas izdalīju�ās no sievietes dzimumorgāniem.

Ir ieteiktas arī da�as citas metodes, piemēram, menstruālo asiņu noteik�ana, kas pamatojas uz fibrinolītisko fermentu atradi tajās, bet tās praksē pla�āk netiek lietotas.

Asins traipu ra�anās laika noteik�ana palīdz apstiprināt vai noraidīt asins pēdu saistību ar kādu zināmu notikumu. �is jautājums bie�i vien tiek uzdots laboratoriju ekspertiem, tomēr lielākoties to nav iespējams atrisināt. Tas izskaidrojams ar to, ka zināmas traipa pārmaiņas ir atkarīgas ne tikai no tā vecuma, bet arī no apstākļiem, kuros asins traipi atradu�ies (temperatūra, gaisma, mitrums, priek�meta īpa�ības, uz kura traips atrodas, utt.), ko gandrīz nekad nav iespējams noteikt.

Asins traipu ra�anās laika noteik�anai tiek ieteikts lietot da�ādu traipa iz�ķī�anas pakāpi ūdenī un citās vidēs, traipa krāsas pārmaiņu, da�ādu fermentu aktivitātes noteik�anu, hemoglobīna pārejas methemoglobīnā pakāpes noteik�anu u. c. Ieteikta hlorīdu metode, kas pamatojas uz asins hlorīdu difūzijas procesa noteik�anu traipam apkārtējos audos. Tomēr lielākā mitrumā hlorīdu difūzijas ātrums pieaug un ir maz atkarīgs no traipa vecuma.

�ķidro asiņu daudzuma noteik�ana, no kurām radies traips. �ī jautājuma noskaidro�anai nosaka asiņu sauso atlikumu un pārrēķina to uz �ķidrām asinīm. Sauso atlikumu nosaka, vai nu salīdzinot laukuma ziņā vienādu asins traipu apvidu un priek�metu, uz kura atrodas traips, svaru, vai ekstrahējot asinis no traipiem ar sārmainiem �ķīdumiem. Tomēr ar visām �īm metodēm var izdarīt noteik�anu tikai līdz zināmai precizitātes pakāpei.

Kā noteikt, vai traipos eso�ās asinis ir jaunpiedzimu�a vai pieaugu�a cilvēka asinis? Izmeklējot bērnu slepkavības vai krimināl-abortu gadījumus, var rasties nepiecie�amība noteikt, vai asinis uz lietiskajiem pierādījumiem ir augļa (jaunpiedzimu�ā) vai pieaugu�a cilvēka asinis. �ī noteik�ana pamatojas uz augļa un pieaugu�a cilvēka hemoglobīna at�ķirīgu noturību pret sārmu iedarbību: pieaugu�o hemoglobīns ir mazāk noturīgs pret sārmaino denaturāciju nekā augļa hemoglobīns.

Izmeklē�ana var dot pozitīvu rezultātu tikai tad, kad asiņu traips nav visai vecs.

Spermas pēdu izmeklē�ana tiesu medicīnas laboratoriju darbā ieņem lielu vietu. Spermas pēdu konstatē�anai visbie�āk tiek nogādāts cietu�o un apsūdzēto apģērbs, nedaudz retāk � da�ādi priek�meti no notikuma vietas, tāpat uztriepes un tamponi no cietu�o maksts un taisnās zarnas. Varbūtējo spermas traipu izmeklē�ana tiek izdarīta divu galveno jautājumu atrisinā�anai: spermas noteik�anai traipos un tās grupas specifiskuma noteik�anai, lai varētu noraidīt vai apstiprināt tās ra�anās iespēju no konkrētām personām.

Spermas noteik�ana traipos. Uz lietiskajiem pierādījumiem ne vienmēr ir viegli sameklēt spermas traipus. �os meklējumus atvieglo traipu apskatī�ana ultravioletajos staros. Spermas traipi dod bāli zilganu fluorescenci, kas tomēr nav specifiska. Daudziem sintētiskiem audumiem piemīt spilgta bāli zilgana vai gandrīz balta fluorescence, kas padara neiespējamu varbūtējo spermas traipu konstatē�anu uz tiem ar �o metodi.

Spermas traipu konstatē�anai tika ieteiktas daudzas mikrokris-tāliskas reakcijas, bet pēc tam izrādījās, ka tās arī ir nespecifiskas. Sevi�ķi pla�i izplatījās Floransa reakcija, kura arī tagad tiek lietota daudzās tiesu medicīnas laboratorijās. Iedarbojoties uz spermu ar joda un jodkālija �ķīdumu, veidojas brūni jodholīna kristāli. Da�reiz ar svaigu vai, tie�i otrādi, iepuvu�u spermu reakcija var būt negatīva. Tomēr jodholīna kristāli veidojas arī ar da�iem citiem �ķidrumiem, t. i., �ī reakcija nav specifiska.

Varbūtēju spermas pēdu uzmeklē�anai ieteikts izmantot kartupeļu sulas reakciju (L. Barsegjancs, 1965, 1969). Kartupeļu sula rada jebkuras cilvēku asins grupas eritrocītu aglutināciju. Izvilkums no spermas traipa inaktivē sulu un kavē standartleikocītu aglutinācijas reakciju. Raudze ar kartupeļu sulu sāka pla�i ieviesties praksē. Tomēr reakcijas nespecifiskuma dēļ to nevar lietot spermas pierādī�anai traipos.

Spermas pierādī�anai traipos lieto morfoloģisko izmeklē�anu � spermatozoīdu meklē�anu. To atklā�anai ieteikts daudz da�ādu paņēmienu, kurus var iedalīt divās grupās: sperma- � tozoīdu selektīvā krāso�ana, neizņemot tos no traipa, un spermatozoīdu krāso�ana pēc to izņem�anas no traipa.

No pirmās grupas metodēm visbie�āk lieto Karena un Stokisa krāso�anas metodi. �ai nolūkā izgriezumus no traipa ar preparējamām adatām sadala amonjaka �ķīduma pilienā uz priek�metstikliņa. Pēc tam preparātu krāso ar eritrozīnu vai kādām citām

krāsām, noskalo lieko krāsu un apskata mikroskopā ar palielinājumu, ne mazāku par 600 reizēm.

Pēc da�u tiesu mediķu datiem, spermatozoīdu konstatē�anu preparātā var atvieglot, lietojot fluorescences mikroskopu. Preparātu apstrādā ar speciālām krāsām � fluorohromām, kas izlases veidā nokrāso kodolu vielu (piemēram, barberīnsulfāts). Apskatot preparātu mikroskopa mazajā palielinājumā ultravioletajos staros, spermatozoīdu galviņas izskatās kā spīdo�i dzeltenīgi punktiņi. Pēc tam lielajā palielinājumā parastā apgaismojumā pārliecinās, ka atrasts tie�i spermatozoīds. Zināma masīvuma dēļ fluorescences mikroskopija nav pla�āk ieviesusies.

Spermatozoīdu izņem�anai no traipiem bie�āk tiek lietota A. Seropjana (1957) metode. Pēdējos gados tika ieteikti paņēmieni spermatozoīdu atklā�anai sēklas traipu nospiedumos uz filmas vai stikla (D. D�alalovs, 1967; L. Devjatkina un G. Judina). �īs metodes ir ļoti vienkār�as un daudzos gadījumos dod labus rezultātus.

Spermas traipu mikroskopiskās izmeklē�anas darbietilpīgums, ko prasa spermatozoīdu atra�ana, tāpat spermatozoīdu varbūtējs trūkums spermā (azoospermija), liek tiesu mediķiem ne�ēlot pūles jaunu meto�u izstrādā�anā spermas noteik�anai traipos.

Daudzu pētnieku uzmanību saista skābās fosfatāzes noteik�anas metode. �o fermentu organismā izstrādā galvenokārt priek�dziedzeris, un ejakulātā tas ir lielā daudzumā, stipri pārsniedzot tā saturu citos cilvēka �ķidrumos un izdalījumos.

Skābās fosfatāzes kvantitatīva noteik�ana traipos var da�os apstākļos noderēt traipu sēklas rakstura pierādī�anai (V. Carnijs, 1966).

Pa�laik tiek pētītas arī citas pierādī�anas metodes: emisijas spektrogrāfija, elektroforēze un hromatogrāfija. Ir mēģinājumi iegūt cilvēka spermai specifiskus imūnserumus.

Spermas grupas specifiskuma noteik�ana traipos. Tiesu medicīnas praksē jautājums par spermas sugas piederību parasti nerodas. Nepiecie�amības gadījumos to var atrisināt ar morfoloģiskiem vai seroloģiskiem izmeklējumiem (precipitācijas reakciju).

Grupas specifiskumu nosaka gandrīz visos spermas traipu izmeklē�anas gadījumos, lai noskaidrotu, vai tie ir varēju�i vai nav varēju�i rasties no konkrētām personām. �im nolūkam lieto absorbcijas reakciju tajās pa�ās modifikācijās, kā izmeklējot asins traipus. Pēdējos gados sāk lietot arī jutīgākas reakcijas � absorbcijas, elūcijas un �jauktās aglutinācijas� reakciju.

. Jau 1924. gadā tika konstatēts, ka grupu antigēni A un B atrodami sēklas �ķidrumā. Vēlāk spermā tika atrasts arī antigēns 0. Tāpat tika pierādīts antigēns ABO siekalās, deguna gļotās, dzemdes un maksts izdalījumos, asaru �ķidrumā, urīnā, pienā, �ultī, sviedros un citos cilvēka ķermeņa �ķidrumos. Pēc tam parādījās dati, ka ir cilvēki ar da�ādām asins grupām, kuru izdalījumos nav aglu-tinogēnu. Tādus cilvēkus nosauca par �neizdalītājiem�. Lielākā cilvēku daļa pieder pie �izdalītājiem� (70�80%). Vēlākie pētījumi pierādīja, ka skaidru robe�u starp �īm cilvēku grupām novilkt nevar un ka pareizāk ir runāt par �vājiem izdalītājiem�, bet ne par �neizdalītājiem�.

Lai iz�ķirtu jautājumu par spermas traipu ra�anās iespēju vai neiespēju no konkrēta vīrie�a, bez viņa asins grupas noteik�anas jānosaka arī, vai viņ� ir �izdalītājs� vai �vāj� izdalītājs�. �ai nolūkā viņam noņem siekalas, iz�āvē uz marles un pēc tam tajās nosaka aglutinogēnus. Ja siekalu paraugā atrodami aglutinogēni, cilvēku uzskata par �izdalītāju�.

Ja rezultāts ir negatīvs, obligāti jāizmeklē vispirms spermas paraugs, pirms kādu cilvēku pieskaita pie �vājo izdalītāju� kategorijas. Pamatā te ir fakts, ka spermā aglutinogēni var būt spēcīgāki nekā siekalās.

�Izdalī�anas� kategoriju da�os gadījumos var noteikt arī pēc asinīm, izmeklējot tajā Lūisa sistēmas antigēnus. Ir zināms, ka cilvēki ar g?upu Le (a~, b+) ir �izdalītāji�, bet ar grupu Le (a+, b~) � �vāji izdalītāji�. Grupai Le (a~, b~) �izdalī�anas� kategorija nav nosakāma. �ī �izdalī�anas� noteik�anas metode var tikt lietota arī līķu sekcijās. Tad var izdarīt arī antigēnu ABO noteik�anu �ultī un urīnā ar T. Masisa (1971) metodi.

�Izdalī�anas� kategorijas noteik�ana ir ļoti svarīga, lai pareizi iz�ķirtu jautājumu par spermas traipu ra�anās iespēju no konkrētas personas. Ja spermas grupa traipā sakrīt ar aizdomās turētā vīrie�a asins grupu, bet pēdējais ir �vāj� izdalītājs�, tad var noraidīt spermas ra�anās iespēju no �īs personas, �ī apstākļa paskaidro�anai var minēt �ādu piemēru no prakses:

Pils. K. ziņoja milicijai, ka viņu izvarojis pils. P., kas pie viņas viesojies. Cietu�ās tiesmedicīniskajā izmeklē�anā uz viņas veļas tika atrasti traipi, kas bija līdzīgi spermas pēdām. Cietu�ās apģērbu izmeklētājs paņēma un nosūtīja tiesu medicīnas laboratorijai, kur tika noteikts, ka uz pils. K. veļas ir B (III) grupas spermas pēdas. Aizdomās turētā asinis piederēja pie B (III) grupas, bet cietu�ās � pie 0 (I) grupas. Pirmajā acu uzmetienā ekspertīzes rezultāti neatļāva noraidīt spermas ra�anos uz cietu�ās apģērba no pils. P. Tomēr, izmeklējot siekalu paraugus un pēc tam arī aizdomās turētā spermu, netika atrasts anti-gēns B. Uz iegūto rezultātu pamata tika dots atzinums, ka spermas traipi, kas atrasti uz pils. K. veļas, nav varēju�i rasties no pils. P., jo viņ� ir �vāj� izdalītājs�.

At�ķirībā no izoseroloģiskās sistēmas ABO antigēniem citu izo-seroloģisko sistēmu antigēni spermā nav atrodami. Ir darbi, kuros pierādīta aglutinīnu alfa un beta atra�anas iespēja spermas traipos.

Matus tiesu medicīnas laboratorijās nākas izmeklēt daudz retāk; kvantitātes ziņā tie paliek aiz pirmajiem diviem objektiem: asiņu un spermas traipiem. Gandrīz visu ekspertī�u tre�ajā daļā tiek izmeklēti mati, kas izņemti no automa�īnām un citiem transporta līdzekļiem. Bie�i laboratorijā atsūta matus, kas atrasti notikuma vietā, uz apsūdzēto un cietu�o apģērba, uz da�ādiem priek�metiem, kas lietoti par bojājumu nodarī�anas iero�iem.

Matu izmeklē�anu tiesu medicīnas laboratorijās izdara, lai noteiktu, vai atsūtītie objekti ir mati; lai noteiktu to sugas piederību; lai noteiktu to reģionāro izcelsmi (no kādas cilvēka ķermeņa daļas tie cēlu�ies); lai noteiktu matu bojājumus un pārmaiņas; lai noteiktu to piederību konkrētai personai (matu līdzības noteik�ana).

Ilustrācijai, cik liela ir matu tiesmedicīniskās izmeklē�anas nozīme izmeklē�anas orgāniem, noder �āds piemērs no prakses. Noliktavā bija izdarīta zādzība. Zaglis bija iekļuvis telpā pa logu. Apskatot notikuma vietu, uz loga metāla re�ģiem tika atrasts neliels matu ku�ķītis. Matus izmeklējot, izrādījās, ka tie ir līdzīgi zādzībā apvainotā N. matiem. Izmeklē�anā N. atzinās nozieguma izdarī�anā un pastāstīja, ka, izlienot pa logu, viņ� ar matiem aizķēries aiz re�ģiem.

Matu izmeklē�anu tiesu medicīnas laboratorijā sāk, apskatot tos ar neapbruņotu aci. Atzīmē to formu, krāsu, garumu un citas īpatnības. Pēc tam katrs mats tiek izpētīts mikroskopā. Nosacīts serdes daļas raksturs un izveidojums, pigmenta graudiņu krāsa, daudzums un sadalījums garozas kārtā, saknes un perifērā gala īpatnības, mata bojājumi un pārmaiņas. Tiek izpētīts mata optiskās malas raksturs un ar okulāro skrūves mikrometru izmērīts tā maksimālais biezums.

Lai izpētītu kutikulas �ūnu sadalījuma raksturu, taisa matu nospiedumus uz fotoplates �elatīna kārtas, polistirola u. tml. Uz �ī pa�a nospieduma ar okulāro skrūves mikrometru saskaita kutikulas zīmējuma līniju skaitu zināmā mata garuma posmā. Matu �ķērsgriezuma formu, pigmenta raksturu un sakārtojumu izpētī arī �ķērsos griezumos, kurus pagatavo, grie�ot mikrotomā celoidīna blokus ar tajos iekausētiem izmeklējamiem matiem.

Ja vajadzīgs, lieto papildu izmeklē�anas metodes: pigmenta at-krāso�anu, gaisa izsūk�anu no serdes un serdes disku pagatavo�anu. Lai noteiktu cilvēka matu piederību vienai vai otrai personai, izdara salīdzināmo izmeklē�anu.

Pēdējos gados ir ieteiktas da�ādas jaunas matu izmeklē�anas metodes: stipruma un elastīguma noteik�ana ar hidraulisko dina-mometru; īpatnējā svara noteik�ana ar gravimetrisko metodi; fluorescences izpēte ultravioletajos staros; refrakcijas noteik�ana; gaismas caurlaidības noteik�ana da�ādās matu daļās ar mikrofotomet-riju; spektrogrāfiskā izmeklē�ana; ķīmiskās un fizikāli ķīmiskās iedarbības novēro�ana; grupu specifiskuma noteik�ana (pēc izose-roloģiskās sistēmas ABO); matu dzimumpiederības noteik�ana un da�as citas (A. Ki�iņevskis, A. Tumanovs un A. Rozanovs, N. Sala-jevs u. c.). Minēto meto�u lielākā daļa vēl atrodas eksperimentālas pētī�anas stadijā, bet da�as no tām sāk jau ieviesties ekspertīzes praksē.

Vai ekspertīzei atsūtītie objekti tiesām ir mati, to nosaka mikroskopiskajā izmeklē�anā. Matam ir raksturīga uzbūve, kas to at�ķir no augu valsts vai mākslīgas izcelsmes �ķiedrām- Tur ir �ādas sastāvdaļas: kutikula, garozas viela un serde.

Kad noskaidrots, ka ekspertīzei atsūtītie objekti ir mati, tad jānosaka, vai tie pieder cilvēkam vai dzīvniekam. Cilvēka mati at�ķiras no dzīvnieka matiem ar serdes, garozas kārtas un kutikulas uzbūvi. Cilvēka matam kutikulas �ūnas piekļaujas blīvi, tāpēc robiņi tās optiskajā malā ir sekli; kutikulas zīmējuma līnijas ir viļņveidīgas un cie�i cita pie citas; garozas kārta ir platāka par serdi; serde ir �aura, nevienmērīga platuma, bie�i pārtrūkst, un tievos matos tās nav. Dzīvnieku matiem kutikulas �ūnas ir sakārtotas dakstiņu veidā un optiskā mala ir stipri robaina; kutikulas zīņiējumi daudzveidīgi; garozas kārta �aura; serde plata, vienmērīga platuma (101. att.).

Ekspertīzes lielāko tiesu izdodas at�ķirt cilvēka matus no dzīvnieku matiem. Tomēr noteikt dzīvnieka sugu, no kuras mati cēlu�ies, ne vienmēr izdodas (apmēram pusē visu ekspertī�u). Lai noteiktu matu izcel�anos no noteiktas dzīvnieku sugas, .tos salīdzina ar matiem, kas ir kolekcijā, kurai jābūt katrā laboratorijā.

Ja noskaidrots, ka izmeklējamie objekti ir cilvēka mati, tad jānosaka, no kuras ķermeņa daļas tie cēlu�ies. Tāpēc jāņem vērā visi dati, kas iegūti to izmeklē�anā.

Da�reiz nākas iz�ķirt jautājumu, vai mats ir izrauts vai izkritis. Izrautam matam sīpoliņ� ir dzīvs, tanī ir funkcionējo�as �ūnas un

uz saknes da|as parasti saglabājas maksts apvalku lēveri. Izkritu�am matam ir sauss, atrofējies sīpoliņ� bez maksts apvalkiem. Novecoju�iem matiem uz atrofiska sīpoliņa ir maksts apvalku atliekas.

Da�ādi bojājo�i faktori rada matiem savdabīgas pārmaiņas. Visbie�āk nākas noteikt mehānisku un temperatūras faktoru iedarbību. No sitieniem ar truliem priek�metiem matam bojājuma vietās var rasties saspiedums, pie tam tas kļūst resnāks un sa�ķiedrojas. Matiem, kas pārgriezti ar asu priek�metu, ir gluda vai viegli robaina virsma. Ja mats pārrauts ar ātru kustību, tad pārrāvuma virsma ir līdzena, bet, ja ar lēnu, � pakāpienveidīga.

Ļoti raksturīgas ir matu pārmaiņas, ko rada temperatūra. Matu apdegusī da|a kļūst brūna, kolbveidīgi uzpū�as, mikroskopā tajā redzami gaisa pūslī�i. Ja mati augstā temperatūrā atrodas ilgāku laiku, tie pārogļojas.

Mākslīgi balinātu matu (piemēram, ar ūdeņra�a pārskābi) var pazīt pēc pigmenta, kas saglabājies saknes daļā. Pēc daudzām pazīmēm var at�ķirt arī mākslīgi krāsotu matu.

Svarīgi, bet nereti grūti ir iz�ķirt jautājumu par matu lidzibu. Tiek noteikta tie�i matu līdzība, nevis matu identitāte, jo da�ādu cilvēku mati var būt ļoti līdzīgi. Salīdzinā�anai jāņem mati no vienām un tām pa�ām ķermeņa daļām. Nosakot matu līdzību, jāņem vērā visi tiem raksturīgie dati un īpatnības (garums, forma, krāsa, resnums u. c.). Pēdējos gados �im nolūkam tiek ieteiktas da�ādas fizikālas, ķīmiskas un bioloģiskas metodes (piemēram, matu refrakcijas koeficienta noteik�ana, kutikulas zīmējuma līniju saskaitī�ana, da�ādu ķīmisku vielu iedarbības regulatori, grupu spe-cifiskuma un matu dzimumpiederības noteik�ana utt.).

Pārējie bioloģiskie objekti � cilvēka audu un orgānu daļiņas un gabaliņi, siekalu, urīna, sviedru un fekāliju pēdas � tiek izmeklētas daudz retāk nekā asiņu un spermas pēdas un pat mati. To izmeklē�ana kopumā dod tikai 3�4%. Ārkārtīgi reti un ne katrā laboratorijā tiek izmeklētas mekonija, sierveida ziedes, augļa ūdens, lohiju, piena un jaunpiena pēdas.

Orgānu un audu gabaliņu izmeklē�ana. Audu raksturu gabaliņos un nokasījumos nosaka ar parasto histoloģisko izmeklē�anu vai gatavo uztriepes. Tomēr, ja audi iz�uvu�i, �īs metodes nereti dod negatīvu, rezultātu. Ja iz�uvu�os audus iepriek� ievieto mitrā kamerā vai speciālos �ķidrumos, tad var atjaunot to sākotnējo stāvokli un izdarīt nepiecie�amos histoloģiskos izmeklējumus.

Audu un orgānu sugas piederību nosaka ar salīdzināmās anatomijas metodi, bet neskaidros gadījumos izdara seroloģiskās reakcijas. Pēdējā laikā parādīju�ies ziņojumi, ka ar mikroelementu kvantitatīvu noteik�anu spektrogrāfiski var konstatēt, ka audi ir

cilvēka audi, pat ja precipitācijas reakcijas rezultāts ir negatīvs, piemēram, izmeklējot pelnus vai puspārogļoju�os audus (N. Stre-jecs, 1972, u. c.).

Cilvēka audos un orgānos ir daudzu izoseroloģisko sistēmu grupu antigēni, kurus var izmantot ekspertīzei, lai iz�ķirtu jautājumu, vai �ie audi ir varēju�i vai nav varēju�i rasties no konkrētām personām. Tagad ir pierādīta grupu antigēnu konstatē�anas iespēja ļoti mazās cilvēka audu (ieskaitot matus) daļiņās un pat histoloģiskos preparātos, kas pagatavoti ar sasaldē�anu vai pārlejot ar celoidīnu.

1949. gadā Barrs un Bertrams pirmoreiz atrada kaķeņu nervu �ūnu kodolos dzimumhromatīnu apaļu ķermenī�u veidā, kuru diametrs ir 1 mkm. Pēc tam noskaidrojās, ka dzimumhromatīns ir visu zīdītāju un cilvēka �ūnu kodolos.

Dzimumhromatīns vīrie�iem atrodams 0�14% �ūnu kodolu, bet sievietēm � 31�77% �ūnu kodolu. Sevi�ķi skaidras dzimumat�ķi-rības ir pusapaļas formas hromatīna graudiņiem, kas vīrie�iem vai nu nav atrodami, vai arī atrodami ne vairāk kā 4% �ūnu kodolu (A. Kapustins, 1969).

Tiesu medicīnā �is atklājums ir noderīgs, lai noteiktu uz transporta līdzekļiem, iero�iem un citiem priek�metiem konstatēto līķu daļu un sīku audu un orgānu gabaliņu dzimumpiederību (A. Kapustins, 1969; A. Zagrjadska, 1973 u. c.). Tomēr audu un orgānu gabaliņu dzimumpiederības noteik�ana da�reiz ir saistīta ar lielām grūtībām sakarā ar lielām dzimumhromatīna daudzuma svārstībām, kas notiek da�ādos organisma fizioloģiskos un patoloģiskos stāvokļos, nevienmērīgu tā sadalījumu da�ādu orgānu un audu �ūnās un pat da�ādās viena un tā pa�a preparāta vietās. Iespējama arī fenotipiskā un genotipiskā dzimumneatbilstība da�u hromosomu slimību gadījumos. Autolītiskie un pū�anas procesi diezgan ātri sagrauj dzimumhromatīnu. Ņemot vērā visu teikto, somatisko �ūnu dzimumpiederības diagnoze medicīniskajā tiesekspertīzē daudzos gadījumos var būt tikai hipotētiska.

�ūnu dzimumpiederību var noteikt arī, konstatējot Y hromosomu ar luminiscences metodi.

Izdalījumu traipu izmeklē�ana. �o ekspertīzi sāk ar to, ka uz lietiskajiem pierādījumiem konstatē �ādu vai tādu izdalījumu pēdas.

Siekalu pierādī�anai traipos lieto metodi, kas pamatojas uz amilāzes (ptialīna) konstatē�anu, jo siekalās �is ferments ir daudz lielākā vairumā nekā citos bioloģiskos objektos.

Urīnu traipos pierāda, nosakot urīnvielu un kreatinīnu; sviedrus, � nosakot aminoskābi � serīnu.

Fekāliju, vem�anas masu, mekonija, sierveida ziedes, augļa ūdens, lohiju, piena un jaunpiena traipus nosaka galvenokārt mikroskopiskajā izmeklē�anā, atrodot katram objektam raksturīgos morfoloģiskos elementus. Izdalījumos eso�o olbaltumu sugas

piederību nosaka ar precipitācijas reakciju. Ja izvilkumi ir duļķaini, priek�roka dodama precipitācijas reakcijai agara.

Cilvēka izdalījumos, ja tas pieder pie �izdalītāju� kategorijas, ir ABO izoseroloģiskās sistēmas antigeni. To izmeklē�ana var vai nu apstiprināt, vai noraidīt izdalījumu ra�anos no zināmās personas. Tikai izkārnījumos grupu antigēni nav atrodami.

Pēdējā laikā ir parādīju�ies darbi, kuros pierādīts, ka izoseroloģiskās sistēmas Lewis aglutinogēni atrodami siekalu un urīna traipos, bet siekalu traipos � alfa un beta grupu aglutinīni. Tomēr praktisku novērojumu �ai ziņā pagaidām vēl maz.

..�

VISPĀRĪGAS ZIŅAS

Pazīmes, kas raksturo kādu priek�metu, iedala grupas un individuālajās pazīmēs. Grupas nozīmes pazīmes ir raksturīgas zināma veida un �ķiras priek�metiem. Pēc tām var at�ķirt �os priek�metus no cita veida un �ķiras priek�metiem.

Individuālās pazīmes at�ķir kādu eksemplāru no citiem tam līdzīgiem priek�metiem.

Savstarpēji iedarbodamies viens ar otru un ar apkārtējo vidi, priek�meti rada vai iegūst da�ādas pēdas. Zinātni, kas pētī �īs pēdas, sauc par trasoloģiju. Trasoloģijā par pēdu sauc pārmaiņu, kurā viena priek�meta ārējā uzbūve atveidojas kādā citā priek�metā. Priek�mets, kas atstāj pēdas, ir pēdu veidotājs, bet tas, uz kura paliek pēdas, � pēdu uztvērējs.

Objekta noteik�anu pēc tām pazīmēm, kas atveidoju�ās pēdās, sauc par identifikāciju. Identifikācijas ekspertīzes izdara eksperti kriminālisti.

Tomēr da�us identifikācijas veidus izdara arī medicīniskā ties-ekspertīze tiesu medicīnas ekspertī�u biroja laboratoriju fizikāli tehniskajās nodaļās. Saskaņā ar PSRS veselības aizsardzības mi- * nistra 1962. g. 10. aprīļa pavēli Nr. 166 biroju fizikāli tehnisko nodaļu pienākums ir 1) auksto iero�u veida, tipa un individuālo īpa�ību noteik�ana un 2) personības identifikācija pēc nezināmu personu kaulu atliekām.

1974. gadā iznāca Medicīnisko tiesekspertī�u izdarī�anas noteikumi tiesu medicīnas ekspertī�u biroju laboratoriju fizikāli tehniskajās nodaļās. Sājos noteikumos teikts, ka fizikāli tehniskajās

nodaļās izdara �āda veida ekspertīzes: 1) bojājumu rakstura un to ra�anās mehānisma noteik�anu uz ķermeņa un apģērba no truliem un asiem priek�metiem, �aujamiem iero�iem, elektriskās strāvas u. c.; 2) bojājumus nodarīju�ā priek�meta noteik�anu pēc bojājumiem uz ķermeņa un apģērba; 3) kaulu atlieku ekspertīzi � sugas, dzimuma un vecuma piederības, auguma, kā arī apbedī�anas laika noteik�anu; cilvēka personības identificē�anu pēc kaulu atliekām; 4) vecuma noteik�anu ar rentgenoloģiskām un antropometriskām metodēm; 5) asiņu pēdu formas un ra�anās mehānisma noteik�anu uz apģērba, traumas nodarī�anas iero�iem un citiem medicīniskās ties-ekspertīzes objektiem.

�īs ekspertīzes izdara ārsti, kas specializēju�ies gan vispārīgajā tiesu medicīnā, gan arī citu radniecīgu zinātņu attiecīgajās nozarēs (antropoloģijā, kriminālistikā u. c.).

Izdarot dzīvu cilvēku un līķu tiesmedicīnisko ekspertīzi sakarā ar bojājumiem, ārsts vienmēr cen�as noskaidrot, ar kādu priek�metu (ieroci) tie nodarīti. Tomēr dzīvo audu (ādas, gļotādu, iek�ējo orgānu) īpatnības ir tādas, ka to bojājumos parasti izpau�as tikai grupas nozīmes pazīmes, kas raksturīgas ne vienam vien, bet gan viena veida priek�metu grupai (piemēram, trulu vai asu priek�metu, �aujamo iero�u).

Tikai retos gadījumos, parasti uz kaulu un skrim�ļu bojājumiem, var palikt individuālas pazīmes, kas noder bojājuma nodarī-tāja priek�meta (iero�a) identifikācijai.

Salīdzināmie izmeklējumi priek�metu un iero�u identifikācijai pēc bojājumiem uz ķermeņa un apģērba var iznīcināt asiņu pēdas, �ūnu un tekstil�ķiedru pielipumus, kas saglabāju�ies uz �iem priek�metiem. Tāpēc pirms salīdzināmās izmeklē�anas ieteicams izdarīt visu nepiecie�amo �o lietisko pierādījumu konstatē�anai un attiecīgai izmeklē�anai tiesu medicīnas laboratorijas bioloģijas nodaļā.

Priek�metu un iero�u grupas piederības noteik�ana un identifikācija pēc bojājumiem uz ķermeņa un apģērba pamatojas uz t r a-soloģiskās identifikācijas principiem, un to izdara divos etapos.

Pirmajā etapā izmeklējamos objektus, piemēram, pēdas no notikuma vietas un identificējamās pēdas, izpētī atsevi�ķi un pēc tam salīdzina pēc vispārējās uzbūves pazīmēm. Ja vispārējās pazīmes at�ķiras, tad var secināt, ka identitātes nav neatkarīgi no tā, vai �īs pazīmes pieder pie grupas vai individuālajām pazīmēm. Tādos gadījumos izmeklē�anu �ajā etapā pārtrauc. Bet, ja vispārējās pazīmes sakrīt, ekspertīzi turpina.

Otrajā etapā notiek salīdzināmo objektu izmeklē�ana pec to individuālajām pazīmēm (detaļām). Salīdzinā�anu izdara pēc vienādām detaļām, pēc to relatīvā sakārtojuma, ārējās uzbūves īpatnībām utt.

Salīdzināmās izmeklē�anas procesā, kad jāizmeklē ierocis, nereti rodas nepiecie�amība izdarīt eksperimentu, lai izmēģinājuma veidā

pārbaudītu, kā �ī iero�a ārējās uzbūves īpatnības izpau�as konkrētos apstāk|os.

Eksperimentā iegūtās pēdas pēc tam tiek izmantotas tālākai salīdzināmai izmeklē�anai.

Izmeklējot dinamiskās pēdas (slīdē�anas, grieziena), �ādi eksperimenti parasti tiek izdarīti un izmeklējamās pēdas salīdzinātas ne tikai ar identificējamo objektu, bet arī ar tā eksperimentālajām pēdām. Eksperimenta izdarī�anas apstākļiem jābūt maksimāli pietuvinātiem izmeklējamās pēdas ra�anās apstākļiem. Nepiecie�ams vienos un tajos pa�os apstākļos dabūt vairākas eksperimentālas pēdas un salīdzināt tās savā starpā, lai noteiktu stabilas pazīmes, kuru kopumu tad arī vēlāk varēs izlietot salīdzināmajā izmeklē�anā.

Tikai grupas pazīmju sakri�ana vien, kas tipisks vairākiem analoģiskiem objektiem, ja nav at�ķirību, ir pamats secinājumam tikai par objekta grupas (veida) piederību.

Secinājumu par identitāti dod, ja nav at�ķirību un sakrīt vispārējās un individuālās pazīmes, kuru kopums �im objektam ir individuāls.

Izdarot iero�u pēdu ekspertīzi, tiek lietoti �ādi salīdzināmās izmeklē�anas tehniskie paņēmieni.

Tie�a salīdzinā�ana. �ī paņēmiena būtība ir tā, ka izmeklējamā iero�a pazīmes tiek salīdzinātas ar to atspoguļojumu pēdās vai arī notikuma vietā atrastās pēdas tiek salīdzinātas ar pēdām, kas dabūtas eksperimentāli no kādas izmeklējamā iero�a virsmas daļas.

Salīdzināmo objektu vienāda mēroga fotoattēlu salik�ana kopā vai uzlik�ana virsū. Fotoattēlu salik�anu bie�āk lieto, salīdzinot izmeklējamās un eksperimentālās berzes vai griezuma pēdas. Pazīmes, kas saskatāmas iero�u un eksperimentālajās pēdās, var optiski sakrist arī salīdzināmajā mikroskopā MHC-10, MC-51 vai kriminālistikas mikroskopā MCK-1.

Var salīdzināt ari profilogrammas, kurās ir iero�u pēdu �ķērsais mikroreljefs. Pēdu profilogrammu salīdzināmajā izmeklē�anā jāņem vērā ne tikai tra�u platums, bet arī to augstums un �ķērsgriezuma forma.

Ar truliem priek�metiem nodarīti virspusēji bojājumi uz cilvēka ķermeņa nobrāzumu un asinsizplūdumu veidā parasti maz noder iero�a pazīmju noteik�anai. Tas izskaidrojams ar to, ka �ādos bojājumos atspoguļojas tikai grupas nozīmes pazīmes. Vienīgi retos gadījumos asinsizplūdumi un nobrāzumi vairāk vai mazāk pareizi ataino sitamā priek�meta, kas atstājis pēdas, virsmas izmērus, formu un elementu savstarpējās attiecības (sk. 1., 2. un 3. att.).

Parasti nobrāzumi vairāk ataino tā priek�meta pēdas, kas radījis nobrāzumus, nekā asins izplūdumi. Priek�metam iedarbojoties

uz ādu �aurā leņķī, nobrāzuma virsma nereti rāda slīdē�anas pēdas. Izmeklējot tādas pēdas, uzmanība jāpievēr� to formai un izmēriem priek�meta pirmreizējās saskar�anās vietā ar ķermeni un tā kustības beigās, tāpat arī pēdu valnī�u un rievu daudzumam, platumam un savstarpējam izvietojumam; �os valnī�us un rievas ir iespiedu�as pēdas radītāja priek�meta izvirzītās daļas. Da�reiz �īs pēdas var būt noderīgas salīdzinā�anai ar eksperimentālajām pēdām, izdarot fotosavieno�anu vai profilogrammu salīdzinā�anu.

Parasti dziļas pēdas dod vairāk iespēju iero�u grupas piederības noteik�anai nekā virspusējās. No sitiena ar cietu priek�metu, kam ir ierobe�ota, uz āru izvirzīta virsma, ādā vai kaulos var izveidoties daudzveidīgas pēdas jeb bojājumi (brūces, iespiesti vai cau-rumveida lūzumi), tomēr tie ļoti reti var noderēt traumas iero�a identificē�anai. Identificē�ana ir iespējama tikai tad, kad bojājumā atveidojies liels daudzums sitamā priek�metā uzbūves pazīmju, kuras kopumā ir individuālas.

Līdzīgu identifikāciju da�reiz izdodas izdarīt pēc brūcēm un nobrāzumiem, kas nodarīti, ko�ot ar zobiem. Salīdzinot ādas bojājumus ar zobu uzbūves īpatnībām (identificējamā cilvēka zobu aparāta ģip�a atlējumiem), izdodas noteikt to at�ķirības vai identitāti.

Ja bojājums nodarīts caur apģērbu, tas arī jāizmeklē, lai atrastu pazīmes, kas varētu palīdzēt noteikt pēdas radītāju priek�metu. Trulu priek�metu identifikācija pēc apģērba' bojājumu īpatnībām izdodas vienīgi atsevi�ķos gadījumos.

Trulu priek�metu grupas piederības noteik�anas un identificē�anas iespējas stipri palielinās, izmeklējot uzslāņo�anās pēdas (pēdas radītāja priek�meta vielas daļiņu pielipumu bojājumu apvidum) un atslāņo�anās pēdas (apģērba vai ķermeņa bojātās daļas daļiņu pielipumu pēdas radītājam priek�metam). Atslāņo�anās pēdas var būt asinis, mati, bojāto audu un orgānu �ūnas, apģērba diegi, bet uzslāņo�anās pēdas � krāsas un metāla daļiņas, vissīkākās stikla �ķembiņas un tml. So objektu salīdzināmās izmeklē�anas pozitīvs rezultāts lielā mērā palielina medicīniski kriminālistiskās identifikācijas ticamību.

Asi priek�meti, it īpa�i durami grie�amie, duramie un cērtamie, atstāj uz bojātajiem objektiem liela apjoma bojājumus � brūces ar dziļu ievainojuma kanālu. Ja ir �ādas pēdas, tad rodas lielākas iespējas noteikt iero�a grupas piederību. Izmeklējot masīvās pēdas visā ievainojuma kanāla dziļumā (mīkstajos audos, iek�ējos orgānos, kaulos), iespējams noteikt pēdas atstāju�ā priek�meta, tā �ķērsgriezuma un asmens smailā gala izmērus, formu un citas vispārējas

pazīmes.

Da�as pēdas radītāja priek�meta pazīmes labāk atveidojas uz ādas un iek�ējo orgānu apvalkiem, bet citas � orgānu audos (aknu, nieru) un ari kaulos. Piemēram, duramo un durami grie�amo priek�metu �ķērsgriezuma forma parasti diezgan labi atveidojas ādā, fascijās, serozajos apvalkos un plakanajos kaulos, bet asmens gala forma � parenhimatozo orgānu audos.

Lai noteiktu durami grie�amā iero�a asmens gala daļu, kas nodarījis bojājumu, ieteikts ievainojuma kanālu aknās, nierēs un citos orgānos piepildīt ar plastisku vai rentgena kontrastmasu. Uz dabūtajiem atlējumiem un rentgenogrammās vairumā gadījumu diezgan labi nosakāmas asmens smailes īpatnības (asmens muguriņas slīpums, asmens noslīpējums u. tml.).

Ja ķādā bojājumā ir dziļās un virspusējās pēdas, tad palielinās pēdas atstāju�ā priek�meta radu�os pazīmju daudzums un tādējādi sa�aurinās to iero�u grupa, ar kuriem varēja tikt nodarīts bojājums. Piemēram, ja uz ādas pie durti grieztas brūces redzamas kāda ierobe�otāja darbības pēdas nobrāzumu vai asinsizplūdumu veidā, kas varētu būt cēlu�ās no roktura izvirzītajām daļām, tad var atmest domu par tiem durami grie�amajiem iero�iem, kuriem nav �ādu detaļu. Tātad bojājumu īpatnības palīdz noteikt da�as asā priek�meta, ar ko bojājumi tiku�i nodarīti, ārējā veida vispārējās pazīmes.

Ja izmeklētājs ekspertam piesūta varbūtējo traumas ieroci (nazi, vīli, kin�alu u. tml.), tad nepiecie�ams izdarīt �ī iero�a, tā eksperimentālo pēdu un ķermeņa bojājumu salīdzināmo izmeklē�anu. �ādos gadījumos lielāko tiesu izdodas noteikt, ar kuru no piesūtītajiem iero�iem ir varējis tikt nodarīts bojājums, un atmest pārējos.

Ja kauli un skrim�ļi bojāti ar cērtamiem un durami grie�amiem iero�iem, tad bie�i vien pārcirtuma vai pārgriezuma virsmās izdodas atklāt slīdē�anas pēdas, kas izveidoju�ās no daudziem paralēliem valnī�iem un rieviņām. Tā kā �īs pēdas ir iero�a asmens mikro-j reljefa individuālo īpatnību atveidojums, tad tās var izlietot identi

fikācijai.

Identifikācijas procesā tiek radītas eksperimentālās pēdas jeb bojājumi. Ekspertīzes eksperimenta apstākļiem jābūt maksimāli pietuvinātiem tiem apstākļiem, kuros veidoju�ās izmeklējamās pēdas: sitiens jāizdara tai pa�ā leņķī, tajā pa�ā virzienā un pa tiem pa�iem līķa ķermeņa (audu) apvidiem. Da�reiz sitienus izdara pa da�ādiem plastiskiem materiāliem. Iegūtās eksperimentālās pēdas salīdzina ar slīdē�anas pēdām uz kauliem (skrim�ļiem) parasti ar fotosalik�anas metodi (102. att.).

Da�reiz durti griezta ievainojuma kanāla dziļumā var atrast asmens atlūzumu. �ādos gadījumos arī ir iespējama traumas iero�a identifikācija, nosakot veselo pēc tā daļām.

Uzslāņojumu un atslāņojumu pēdas palielina asu priek�metu medicīniskās un kriminālistiskās identifikācijas iespējas. Sevi�ķi

liela nozīme ir atslāņojumu pēdām, kas da�ādu pielipumu veidā paliek uz asmens un roktura (asinis, bojāto audu un orgānu �ūnas, apģērba diegi un citi). Atrasto pielipumu sastāva un citu īpa�ību noskaidro�anai lieto da�ādas izmeklē�anas metodes: tiesu ķīmijas, bioloģisko, spektrogrāfisko u. c. �o meto�u secība tiek noteikta atkarībā no konkrēta gadījuma, ņemot vērā objekta saglabā�anas vajadzību katram tālākajam izmeklējumam.

Personības noteik�ana ir nepiecie�ama gadījumos, kad atrasts nezināmas personas līķis vai sadalīts un skeletizējies līķis.

Nezināma cilvēka personības noteik�anu var izdarīt pēc ārējām pazīmēm, pirkstu līniju zīmējuma, kaulu paliekām, rentgenogram-mām un fotouzņēmumiem.

personības noteik�ana pēc arējam pazīmēm

Nezināma cilvēka personības noteik�anai noder da�ādas ārējās pazīmes: anatomiskās, funkcionālās, apģērba īpatnības.

Anatomiskās pazīmes rāda cilvēka ķermeņa ārējo uzbūvi, funkcionālās atklājas kustību, runas un citās cilvēka personības izpausmēs. Apģērba, apavu rotājumu īpatnības ir mazāk noturīgas. Da�reiz pazīmes, kas atbilst da�ādām grupām, ir savstarpēji saistītas un savstarpēji nosacītas; tas atvieglo identifikāciju. Piemēram, anatomiskā pazīme � īsāka kāja � rada funkcionālu pazīmi � klibo�anu ejot, bet tā savukārt liek cilvēkam valkāt ortopēdiskos apavus.

Personības noteik�ana pēc ārējām pazīmēm ir divu vai vairāku personu � nosakāmās un zināmās (zināmo) � ārējā izskata salīdzinā�ana. Cilvēka ārējās pazīmes var izpētīt, tie�i to novērojot vai arī pēc tā attēliem, galvenokārt fotogrāfijām. Var salīdzināt cilvēku un viņa fotogrāfijas, aprakstu vai zīmējumus (zīmēts portrets); aprakstu un zīmētu portretu; fotogrāfiju un aprakstus.

Personības noteik�ana pēc ārējām pazīmēm tiek izdarīta portretu identifikācijas ekspertīzēs, kā arī identificējot nezināmus līķus. Cilvēka ārējā veidola individualitāti, t. i., anatomiskās īpatnības, nosaka pēc vairākām pazīmēm. To noturība ir relatīva, tāpēc novērtējumu izdara, ņemot vērā vecuma un pēcnāves pārmaiņas, patoloģiskas pārmaiņas no operācijām, slimībām u. tml.

Cilvēka ārējās pazīmes var būt vispārējas un individuālas, grupas vai individuālas nozīmes, sevi�ķas pazīmes un spilgtas pazīmes.

Cilvēka vispārējas pazīmes to kopumā raksturo kāds ārējā veidola elements, piemēram, galvas izmērs. Individuālās pazīmes raksturo zināmu ārējā elementa daļu, piemēram, deguna muguriņas formu vai auss glieme�nīcas ļipiņas izmērus. Grupas nozīmes pazīmes piemīt zināmai iedzīvotāju grupai (rasu un nacionālās, etnogrāfiskās u. c.). Individuālās pazīmes palīdz at�ķirt cilvēku zināmā ļau�u grupā. Sevi�ķās pazīmes ir retas ārējās pazīmes (iedzimtas un iegūtas ķermeņa uzbūves anomālijas, tetovējumi, dzimumzīmes, �ķielē�ana, operāciju un traumu pēdas u. c.). Spilgtās ārējās pazīmes ir pazīmes, kas pievēr� uzmanību: liels vai mazs augums, resnums.

Cilvēka ārējo pazīmju aprakstī�anu pēc zinātniski pamatotas sistēmas un ar zināmiem terminiem sauc par vārdisko portretu. Pēc �īs metodes ārējās pazīmes tiek izklāstītas zināmā secībā � no vispārējā uz konkrēto. Galvu un seju, tāpat tās atsevi�ķās daļas apraksta no divām pusēm � no priek�puses (pretskatā) un no sāniem (parasti labais profils), ja galva ir normālā stāvoklī. Ārienes detaļas apraksta pēc to galvenajām pazīmēm � lieluma, formas un kontūrām, stāvokļa, krāsas, simetrijas pakāpes un izpauduma u. c.

Personības noteik�anā vislielākā nozīme ir auss glieme�nīcai, zobiem, da�ādām ārējām patoloģiskām pārmaiņām un sevi�ķām

pazīmēm, piemēram, audzējiem, pārciestu operāciju rētām, patoloģiskai pigmentācijai, dzimumzīmēm, eksogēnai pigmentācijai (tetovējumiem) u. c. Rētu ārējais izskats un īpatnības palīdz noteikt to izcelsmi. Tāpēc, rētas aprakstot, nepiecie�ams detalizēti izklāstīt to īpa�ības � lokalizāciju, izmērus, formu, krāsu un kustīgumu. Piemēram, rētas pēc apdegumiem ir pla�as, reizēm ar visdīvaināko konfigurāciju, tās nereti saaugu�as ar dziļākajiem audiem. Grieztas brūces parasti atstāj bālganu, gludu līnijveida rētu.

Zināma nozīme ir cilvēka funkcionālajām pazīmēm � stājai, gaitai, �estikulācijai, mīmikai, balsij, runas veidam, redzes un dzirdes traucējumiem, patoloģiskajām pazīmēm � galvas vai roku trīcē�anai, nepatvaļīgai acu mirk�ķinā�anai. Netie�i cilvēka ārieni var papildināt arī viņa apģērba un rotājumu īpatnības.

Konkrētus datus par cilvēka personību var iegūt, izpētījot fotouzņēmumus* rentgenogrammas, zobu atlējumus un rakstītus materiālus.

Fotouzņēmumi (fotoportreti) var noderēt cilvēka ārienes izpētei, vārdiskā portreta uzrakstī�anai un identifikācijas ekspertīzes izdarī�anai. Rentgenogrammas parasti lieto bojā gāju�o personības medicīniski kriminālistiskajai noteik�anai. Tad salīdzina pirmsnāves un pēcnāves rentgena uzņēmumus.

Atlējumi, piemēram, zobu ģip�a atlējumi, parasti precīzi atveido �okļu uzbūvi, zobu sakodiena formu, to skaitu, defektus un to lielumu. Zobu pārmaiņas atrodamas ļoti bie�i, tās nereti ir raksturīgas un individuālas. Ir zināms, ka pirms protezē�anas stomatoloģijas poliklīnikās un ambulancēs vienmēr tiek pagatavoti �okļu ģip�a atlējumi. Zobu aparāta pārmaiņas (zobu ekstrahē�anu, kronī�u un tiltu uzlik�anu, plombē�anu) atzīmē ambulatorās kartēs un slimības vēsturēs. Visi �ie dati sekmīgi tiek izlietoti nezināma cilvēka personības noteik�anai (103. att.).

Pie rakstveida materiāliem pieder ambulatoriskā slimnieka kartes un slimības vēstures, no kurām reizēm izdodas ievākt daudz vērtīgu ziņu personības noteik�anai.

Zināmus datus par cilvēku var iegūt no viņa notikuma vietā atstātajām da�āda veida pēdām (roku, kāju, zobu u. c.).

Lielas grūtības rada personības noteik�ana nezināmu personu līķiem un kaulu atliekām. Ievedot morgā nezināmas personas līķi, to nofotografē. Tiek uzņemts līķa vispārējais izskats apģērbā un bez tā, atsevi�ķi fotografē seju abos profilos un pretskatā. Ja vajadzīgs, pirms fotografē�anas izdara līķa tualeti. Sevi�ķas pazīmes (rētas, dzimumzīmes, tetovējumus u. c.) fotografē, lietojot mērogu. No sejas var tikt pagatavota ģip�a maska. Sadalīta līķa atsevi�ķas daļas, kurām ir raksturīgas pazīmes identificē�anai, jāiekonservē un jāuzglabā.

Ja galvas (sejas) ārējais segums pū�anas, iz�ū�anas, liesmu iedarbības un citu bojājumu ietekmē ir pārmainījies, tas jārestaurē. Sevi�ķi svarīga ir ausu glieme�nīcu restaurācija. Restaurācijas metodes ir da�ādas un atkarīgas no līķa stāvokļa.

Parasti miru�a cilvēka personības noteik�anai salīdzina viņa dzīves laika fotouzņēmumu ar pēcnāves fotogrāfiju. Izmeklē�anas rezultātā tiek iz�ķirts jautājums: vai viena un tā pati vai da�ādas personas attēlotas uz �iem fotouzņēmumiem. Uz dzīves laika fotogrāfijām jābūt to izdarī�anas datuma (gada) atzīmei. Ja nav iespējams noskaidrot precīzu datumu, to nosaka aptuveni.

Līķa galvas fotouzņēmumu un pazudu�ā fotogrāfiju salīdzināmo izmeklē�anu izdara eksperti kriminālisti. Bet, tā kā fotogrāfijās salīdzina pazīmes, kas pau� cilvēka personības īpatnības, tad �ādas salīdzinā�anas pareizai izdarī�anai nereti nepiecie�amas arī medicīniskas zinā�anas.

Jāņem vērā, ka konstatēt at�ķirības vienos un tajos pa�os sejas apvidos iespējams pat vienas un tās pa�as personas fotouzņēmumos, ja tie pagatavoti da�ādos laikos. Tās var būt radu�ās da�ādu iemeslu dēļ: no vecuma pārmaiņām sejā; no pārmaiņām, kas saistītas ar mīmiku vai atkarīgas no galvassegas (cepures) uzlik�anas veida; no kosmētikas lieto�anas; no tī�ām pārmaiņām pēc teātra grimē�anas tipa. Bez tam at�ķirības var būt radu�ās no slimībām vai organisma sevi�ķiem fizioloģiskiem stāvokļiem (sejas nerva paralīze, grūtniecība u. c.), no pārmaiņām, kas cēlu�ās no bojājumiem un operācijām, to skaitā arī kosmētiskām, un beidzot arī no līķa pārmaiņām. Tāpēc da�reiz personības noteik�ana pēc fotouzņēmumiem rada lielas grūtības.

Kriminālistikas nozari, kas pētī cilvēka ādas līniju zīmējumu uzbūvi, lai noteiktu noziedznieku personību, reģistrētu un uzmeklētu tos, sauc par daktiloskopiju. Tās izmeklē�anas objekti ir cilvēka pirkstu līniju zīmējumi un roku plaukstu un pēdu apak�u līniju zīmējumi, kas paliek pēdu jeb nospiedumu veidā uz da�ādiem priek�metiem. Ādas līniju zīmējumi ir individuāli, jo nav iespējams atrast divus cilvēkus ar vienādiem pirkstu līniju zīmējumiem. Ādas zīmējumu individualitāte un pastāvība saglabājas cilvēkam visu mū�u.

Līķim ādas zīmējumi ir ļoti noturīgi pret iz�ū�anu (mumifikā-ciju) un pū�anu. Kaut gan līķis ir stipri satrūdējis un macerējies no atra�anās ūdenī, tomēr pēc roku pirkstu speciālas apstrādes izdodas iegūt identificē�anai derīgus pirkstu nospiedumus.

Roku pirkstu nospiedumus noņem izmeklētājs vai Iek�lietu daļas (IeD) operatīvais darbinieks. Tiesu mediķis var viņam zināmā mērā �ai darbā palīdzēt, kad nospiedumi jānoņem līķim.

Līķa sasting�anas laikā salieku�os roku pirkstu iztaisno�anos panāk, mehāniski novēr�ot sastingumu vai pārgrie�ot saliecējmus-kuļu cīpslas delnas pamatnes apvidū.

Ja plaukstu epidermas vairs nemaz nav, papillārā zīmējuma nospiedumus var dabūt no �nāves cimdiem�, bet, ja tie nav saglabāju�ies, tad tie�i no dermas. Sai nolūkā plaukstas atdala no līķa, ieliek traukā ar ūdeni un nosūta kriminālistikas iestādei.

�ādā izmeklē�anā galvenais tiesu medicīnas eksperta uzdevums ir noskaidrot datus, kas raksturo nezināmā cilvēka līķi, un proti: tā vecumu, dzimumu, augumu, audu grupas īpa�ības, iedzimtus kroplumus, pārciestās slimības un bojājumus. Ja ir kaulu lūzumi, tad jānosaka, vai tie radu�ies pirms nāves vai pēc nāves. Da�reiz tiek izdarīta restaurācija pēc galvaskausa. Kad izmeklē�anas gaitā rodas pieņēmums, ka atrastās kaulu atliekas pieder konkrēta cilvēka līķim, eksperts, salīdzinot pazīmes, kuras viņ� atradis atlieku izmeklē�anā, ar bezvēsts pazudu�ā cilvēka pazīmēm, nosaka nezināmā personību.

Auguma, vecuma un dzimuma noteik�ana tiek izdarīta visos kaulu atlieku ekspertīzes gadījumos.

Auguma noteik�ana pamatojas uz to, ka katrs kauls savas attīstības procesā saglabā zināmu atbilstību kopējam auguma garumam. Ir liels daudzums meto�u auguma noteik�anai pēc kauliem, kuras ieteiku�i da�ādi autori. Tomēr to pārbaude ar praktisko un eksperimentālo materiālu pierādīja, ka neviena no tām pati par sevi nevar tikt rekomendēta ekspertīzes izdarī�anai, jo katra no �īm metodēm pamatojas uz da�ādu iedzīvotāju grupu izpēti, kuriem ir da�ādi vidējie auguma rādītāji (V. Pa�kova). Tāpēc, izvēloties metodi, jāņem vērā izmeklējamo kaulu izmēri un iedzīvotāju galvenās grupas auguma vidējie rādītāji, pie kuras varbūt pieder kaulu atliekas.

Nosakot augumu pēc kauliem, lieto antropoloģijā pieņemto kaulu izmērī�anas metodi. Pie tam precīzi jāievēro labojumi, ko autori uzrādīju�i tabulās un izskaitļo�anas formulās. Ekspertīzes praksē konstatēts, ka, jo vairāk kaulu, it īpa�i garo, nodots izmeklē�anai, jo precīzāki ir auguma noteik�anas rezultāti. Visprecīzākos rezultātus dod aug�stilbu un lielo lielakaulu izmeklē�ana. Ja augumu izskaitļo pēc vairākiem atsevi�ķiem kauliem, tad nosaka vidējo aritmētisko lielumu.

Nosakot vecumu pēc kauliem, parasti lieto galvaskausu, zobus un da�us citus kaulus, it īpa�i pleca kaula un aug�stilba kaula proksimālos galus.

Lai noteiktu vecumu pēc galvaskausa, jāizpētī galvaskausa �uvju stāvoklis. Galvaskausa �uves ar gadiem kļūst mazāk saredzamas, jo tās aizaug. Aizaug�anas process attīstās virzienā no iek�as uz āru un iet noteiktā secībā kā pēc sāk�anās laika, tā arī pēc sāk�anās vietas. �uvju aizaug�ana sākas 20�30 gadu vecumā. Vecumā no 30 līdz 40 gadiem aizaug�ana skaidri saskatāma vai-nag�uves deniņu daļā un bult�uves virsotnes un pakaļējā daļā. No 40 līdz 50 gadiem notiek tālāka �o �uvju aizaug�ana. Pakāpeniski aizaug orbītu un deniņu daļas spārnkaula un pieres kaula �uve un spārnkaula un paura kaula �uve. No 50 līdz 55 gadiem sāk aizaugt arī citi galvaskausa �uvju apvidi. Visā garumā vispirms aizaug bult�uve, bet pēdējā � pakau�a �uve. Visu �uvju pilnīga aizaug�ana notiek sirmā vecumā. �uvju aizaug�anas secība atkarīga no galvaskausa formas: dolihocefāļiem tā iet virzienā no vainag�uves uz bult�uvi, brahicefāļiem � no bult�uves uz vainag�uvi.

Vecumu nosaka arī pēc citām vecuma pārmaiņām galvaskausa kaulos, kas konstatējamas rentgenoloģiskajā izmeklē�anā. Ar ga-* diem attīstās osteoporoze. Apak��okļa atrofija tiek uzskatīta par

raksturīgu vecu cilvēku galvaskausa pazīmi. Zobu alveolas un man-dibulārais kanāls izzūd, kaula struktūra pārmainās.

Kaulu vecuma pārmaiņu intensitāte un attīstības temps ir atkarīgi no organisma individuālajām īpatnībām un apkārtējās vides * ietekmes, tāpēc tās ne vienmēr iet paralēli pases vecumam.

Vecuma noteik�ana pēc zobiem līdz 20�25 gadiem parasti nerada grūtības. Bērniem zināmā secībā parādās pagaidu (piena) zobi, kuru vietā pēc tam ieaug pastāvīgie zobi. Kad visi pastāvīgie zobi parādīju�ies, vecumu nosaka pēc ko�amās virsmas nodiluma pakāpes un sakņu un pulpu kameru stāvokļa.

Pēc citiem skeleta kauliem vecumu nosaka, pamatojoties uz anatomiskiem, rentgenanatomiskiem un antropometriskiem datiem.

Pēc da�ādu kaulaudu morfoloģiskām īpatnībām, kas attīstās re-gresīvo procesu ietekmē, izdevies izstrādāt vecuma noteik�anas anatomisko metodi. Galvenokārt tiek ņemtas vērā atrofiskās pārmaiņas, kas sāk parādīties pēc 25 gadiem.

Ar rentgenometrisko metodi vecumu nosaka pēc pārkaulo�anās kodolu parādī�anās lalikiem kaulos un to epifīzēs, sinostozē�anās sākuma un beigām un galīgas skeleta pārkaulo�anās. Parasti noveco�anās pazīmes izpau�as vai nu lokālās, vai vispārējās kaulu struktūras osteoporotiskās pārmaiņās.

Visagrāk un visbie�āk noveco�anās pazīmes parādās plaukstu distālās starpfalangu locītavās, pēc tam pēdas I pirksta pleznas un falangas locītavā un pleca locītavā. Liela nozīme pie�ķirama lokālām plaukstu vidējo falangu distālo galu formas un struktūras pārmaiņām.

Vecumu var noteikt arī pēc pleca kaula un aug�stilba kaula proksimālajiem galiem. Tad ņem vērā kaulu ārējo izskatu, epifi-zārās līnijas raksturu, kaula smadzeņu dobuma aug�ējās robe�as vietu un kaulu kompaktās un spongiozās vielas raksturu. Ar visiem �iem rādītājiem kopā var noteikt vecumu ar precizitāti līdz 5 gadiem.

Dzimuma noteik�ana pēc kauliem. Lieto da�ādus skeleta kaulus. Visvienkār�āk noteikt dzimumu, kad eksperta rīcībā ir pieaugu�a cilvēka pilns skelets. No atsevi�ķiem kauliem vislielākā nozīme dzimuma noteik�anai ir galvaskausam un iegurņa kauliem.

Daudz grūtāk noteikt dzimumu pēc atslēgas kaula, krū�kaula, aug�stilba un citiem kauliem.

Galvaskausam ir zināmas pazīmes, kuras, kopā ņemot, vienmēr dod iespēju noteikt, kādam dzimumam tas pieder. Starp tām vislielākā nozīme ir uzacu loku, virsdegunes, ārējā pakau�a paugura un pupveida izauguma attīstības pakāpei, orbītu formai un uzbūves veidam, pieres slīpumam, deguna un pieres leņķa veidam, apak��okļa leņķu veidam, aug��okļa formai un īpatnībām un galvaskausa vispārējai konfigurācijai.

Vīrie�a un sievietes galvaskausu at�ķirības izpau�as vispirms uzbūves formā un raksturā, tāpat arī galvaskausa un tā atsevi�ķu daļu absolūtajos un relatīvajos lielumos. Salīdzinājumā ar sievietes

galvaskausu vīrie�a galvaskausam ir lielāki velves un pamata apmēri; tas ir labāk attīstīts, un tā apveidi stūraināki, pauguri un nelīdzenumi vietās, kur piestiprināti kakla, pakau�a un deniņu muskuļi, vairāk izteikti; vairāk attīstīts ir uzacu loks un virsdegune (sievietēm vairāk attīstīti pieres un paura pauguri); stiprāk attīstīti aizauss pauguri; lielāki apak��okļa izmēri; bie�āk pieres slīpums ir uz mugurpusi; nedaudz vairāk attīstīta sejas daļa samērā ar smadzeņu daļu; labi izveidots deguna un pieres leņķis; orbītas ir zemākas, bie�āk taisnleņķa formas ar sabiezēju�u un platu aug�ējo malu.

Nosakot dzimumu pēc galvaskausa, jāņem vērā, ka tam var būt arī da�āda veida attīstības anomālijas un deformācijas.

Rentgenogrammās parasti atspoguļojas da�ādu kaulu sistēmas daļu liela individualitāte. Tas deva pamatu rentgenuzņēmumu lieto�anai reģistrācijā un pēc tam personības noteik�anā. Parasti �im nolūkam lieto rentgenogrammas, kas nav pagatavotas speciāli identifikācijai, bet gan medicīniskās izmeklē�anas vai ārstē�anas vajadzībām.

Izmeklē�anu parasti sāk ar bezvēsts pazudu�ā cilvēka dzīves laika rentgenogrammu izpēti, kuras izmeklētājs nodevis kā salīdzināmo materiālu. Ekspertam jānosaka uzņēmumā redzamā ķermeņa daļa, tās puse, rentgenuzņēmuma projekcija un citas tā īpatnības. Pamatojoties uz iegūtajiem datiem, tiek izlemts jautājums, kādām līķa daļām un kādi rentgenuzņēmumi jāizdara. Vienas un tās pa�as ķermeņa daļas rentgenogrammām, kas jāsalīdzina, jābūt uzņemtām pēc iespējas vienādā projekcijā, no viena un tā pa�a attāluma, ar viena un tā pa�a cietuma stariem.

Kad vajadzīgo līķa kaulu rentgenogrammas pagatavotas, to salīdzināmo izpēti ar pazudu�ā cilvēka rentgenogrammām izdara,

caurskatot tās ar negatoskopu vai salīdzinot ar fotokopijām, kas pagatavotas no rentgenogrammām, un kontrolējot ar oriģināluz-ņēmumiem (104. att.).

Personības noskaidro�anai labi noder pieres dobumu, turku sedlu (galvaskausa sānu uzņēmumos) un roku pirkstu nagu falangu rentgenogrammas, kā arī rentgenogrammas, kurās redzami slimības procesu vai agrāk pārciestu bojājumu pārmainīti kauli. Rentge-nogrammu salīdzināmā izmeklē�ana var tikt lietota kā līķu, tā arī dzīvu cilvēku personības noteik�anai.

Tiesu medicīnā, nosakot līķa personību pēc kaulu atliekām, par salīdzināmo materiālu var noderēt fotouzņēmumi- Ekspertīzes gaitā tos salīdzina ar nezināmā līķa galvaskausu. �ādas fotosavieno�a-nas metode pamatojas uz galvaskausa uzbūves un galvas mīksto audu attiecību likumsakarībām.

Līķa galvaskausa un pazudu�ā cilvēka fotouzņēmuma salīdzināmo izmeklē�anu sāk ar galvaskausa un piesūtītā fotouzņēmuma salīdzinā�anu. Salīdzina sejas un galvaskausa asimetrijas detaļu vispārējo raksturu, tāpat arī attiecīgo daļu uzbūves īpatnības. Pēc tādas salīdzinā�anas izdara cilvēka galvas un līķa galvaskausa attēlu savieno�anu.

Galvas un galvaskausa attēlu savieno�anu var izdarīt da�ādā veidā. Tiesu medicīnas praksē visbie�āk lieto tā saukto fotosalik-sanu (fotouzlik�anu, fotoaplikāciju; 105. att.).

Izmeklē�ana parasti sākas ar pazudu�ā cilvēka galvas fotouzņēmuma negatīvu pagatavo�anu (pretskatā un profilā). Iegūto negatīvu ievieto fotoaparātā matstikla vietā un pēc tā izdara galvaskausa novieto�anu atbilsto�i galvas stāvoklim fotouzņēmumā; tā panāk galvas un galvaskausa savieno�anos atbilsto�i jau agrāk uz tiem uzliktiem orientieriem. Pēc tam galvaskausu tādā pa�ā mērogā, kāds ir pazudu�ā cilvēka galvas fotouzņēmumam, fotografē uz melna fona ar aizēnotām orbītām, bumbierveida atveri un starp-zobu (starp�okļu) telpu uz plates, kas pagriezta ar emulsiju projām no objektīva, lai pēc tam būtu iespējams savienot galvas un galvaskausa uzņēmumu negatīvos attēlus ar emulsijām. Galvas un galvaskausa negatīvos attēlus savieno pēc kontūrām un zināmiem punktiem. No savienotajiem negatīviem caur palielinātāju kopē savienotu galvas un galvaskausa attēlu.

Galīgā galvaskausa un galvas savstarpējā saderība tiek pārbaudīta pēc iegūtā fotoattēla. Ja savienojums neizdodas, tad var secināt, ka izmeklējamais galvaskauss nav tā cilvēka, kura fotoattēls nodots ekspertīzei.

Kategorisku atzinumu, ka atrastais līķis ir zināma cilvēka līķis,

dod tikai tad, kad sakrīt visi dati (dzimums un vecums, fotosavie-no�anas rezultāti, zobu salīdzināmās izmeklē�anas rezultāti u. c.).

Ja nezināma cilvēka personības noskaidro�anai var tikt izmantota tikai fotosavieno�ana, bet materiāla citiem salīdzinā�anas izmeklējumiem nav, tad eksperts var vai nu noraidīt galvaskausa piederību zināmai personai, vai ari izteikt savas domas par to, ka galvaskauss varētu piederēt zināma cilvēka līķim. Kategoriski to apgalvot tikai pēc fotosavieno�anas rezultātiem nevajag.

�.

Par tiesmedicīnisko ekspertīzi pēc lietas materiāliem sauc izmeklē�anas vai tiesas lietas dokumentu izpēti un eksperta atzinuma do�anu par medicīniska rakstura jautājumiem, pamatojoties uz tiem faktiem, kas ir �ais dokumentos.

Izmeklē�anas lietas materiālus lielākā vai mazākā mērā izlieto eksperts visos tiesmedicīniskās ekspertīzes gadījumos. Piemēram, izlemjot jautājumu par nāves cēloni, tiesu medicīnas eksperts bez līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas iepazīstas pec lietas materiāliem ar nāves iestā�anās apstākļiem, pētī notikuma vietas apskates protokolu, slimības vēsturi un citus miru�ā medicīniskos dokumentus. Savu atzinumu viņ� dod, pamatojoties uz visiem datiem, kas iegūti, līķi izmeklējot un izpētot minētos dokumentus. Tāpat eksperts rīkojas dzīvu cilvēku ekspertīzē, lai noteiktu bojājumu smagumu, veselības stāvokli un citus iemeslus. Lietas materiāli tiek izlietoti arī lietisko pierādījumu ekspertīzē. Tomēr visos �ajos gadījumos lietas materiāli ir tikai viens no ekspertīzes objektiem blakus pārējiem (dzīvam cilvēkam, līķim, lietiskiem pierādījumiem).

Ja ekspertīzi izdara tikai pēc izmeklē�anas vai tiesas lietas materiāliem, tad �ie materiāli ir vienīgais eksperta izmeklē�anas objekts. Tāda ekspertīze tiek izdarīta, pirmkārt, tādos gadījumos, kad dzīvais cilvēks, līķis vai lietiskais pierādījums, par kuru jādod atzinums, kaut kādu iemeslu dēļ nevar tikt nodots ekspertam izmeklē�anai, otrkārt, kad atzinums var tikt dots, tikai pamatojoties uz visu lietas materiālu izpēti.

Ekspertīze pēc lietas materiāliem var būt pirmreizēja, papildu vai atkārtota. To var izdarīt viens eksperts, bet bie�āk to izdara komisija. Ekspertu komisiju parasti vada tiesu medicīnas ekspertīzes biroja priek�nieks. Komisijas ekspertīzes tiek uzdotas sare�ģītas lietās, it īpa�i lietas, kur ārsti tiek saukti pie kriminālatbildības par amata jeb profesionāliem noziegumiem, un tapat atkārtotu ekspertī�u gadījumos. Da�reiz to izdara kompleksi, t. i., piedaloties ne tikai ārstiem, bet arī cita profila speciālistiem. Tā rīkojas, piemēram, autoce|u, aviācijas un cita veida nelaimes gadījumu lietās.

Ekspertīze tiesas sede lielāko tiesu arī ir ekspertīze pēc lietas materiāliem.

Lietas materiālu izpētes apjoms ir atkarīgs no ekspertam uzdoto jautājumu satura, lietas un tajā eso�o dokumentu rakstura. No pārējiem visda�ādākajiem materiāliem medicīniskā tiesekspertīzē vislielākā nozime ir medicīniskiem dokumentiem � slimības vēsturei, medicīniskai (ambulatora) kartei, ārstu komisiju izziņām un apliecībām u. lini. Da�reiz lietas materiālos ir pirmreizējās tiesmedi-cīniskās ekspertīzes atzinums. Visi �ie dokumenti (oriģinālos) rūpīgi jaizpēti un jāizanalizē. Kopā ar tiem jaizpētī arī citi materiāli � apskates, apsūdzēta, cietu�a un liecinieku nopratinā�anas protokoli u. tml.

Pēc minēto dokumentu izpētes eksperts vai ekspertu komisija uzraksta visa faktu materiāla detalizētu pārskatu, kas attiecas uz ekspertīzes priek�metu, t. i., uzdoto jautājumu izlem�anu. Eksperta atzinumā �is pārskats parasti tiek iekļauts nodalījumā, ko sauc par �Lietas apstākļiem�. Te izklāstītie faktiskie dati visbie�āk tiek minēti izrakstu vai citātu veidā, uzrādot dokumentu un lietas lapu, no kuras ņemts katrs citāts. Uzrādot faktiskos datus no lietas materiāliem, eksperts tai pa�a laikā var izteikt arī savas domas �o datu novērtē�anā, piemēram, viņ� var atzīmēt, vai minētajam konkrētajam faktam ir pozitīva vai negatīva nozīme, atbildot uz uzdoto jautājumu.

Izdarot komisijas ekspertīzi, �Lietas apstākļu� projektu parasti izstrādā komisijas sekretārs vai kāds no tas locekļiem. �o projektu pēc tam apsprie� visi komisijas locekji, izdarot tajā nepiecie�amos labojumus un papildinājumus. Pamatojoties uz izklāstītajiem faktu datiem, komisija formulē motivētas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Ja komisija nonākusi pie vienota secinājuma, tad uzraksta kopēju atzinumu un to paraksta visi komisijas locekļi. Ja viedok|i daļas, katrs eksperts uzraksta savu atzinumu.

Atkarībā no tā, cik lieta savāktie materiāli ir pilnīgi, it īpa�i medicīniskie dokumenti, cik tie kvalitatīvi un neap�aubāmi, ekspertu atzinuma secinājumi var tikt formulēti da�ādi. Lielāko tiesu lietā eso�ie materiāli atļauj dot konkrētas atbildes kategoriskā formā uz visiem uzdotajiem jautājumiem. Da�reiz �ajos materiālos nav pārliecino�u datu, pie�utitie medicīniskie un pārējie dokumenti nav pilnvērtīgi, rodas �aubas par to parcizumu un pamatojumu. �ādā gadījumā, ja nav iespējams izmeklēt pa�u dzīvo cilvēku, līķi vai lietisko pierādījumu, tiek dots motivēts atzinums, ka pēc lietā eso�ajiem materiāliem nav iespējams atbildēt uz uzdoto jautājumu.

Medicīnas darbinieku tiesību un pienākumu reglamentācija, tāpat arī atbildība par kļūdām un nolaidību ārstniecības darbā da�ādos vēstures laikmetos nebija vienāda. Seno Austrumu vergturu valstīs ārsts bija pilnīgi atbildīgs par neveiksmīgu ārstē�anu un slimnieka nāves gadījumā viņam varēja tikt piespriests nāves sods. Tikai romie�u tiesības pirmo reizi norobe�oja ārsta apzinātu vainu no neuzmanības.

Kapitālistiskajā sabiedrībā medicīniskā palīdzība tiek pirkta un pārdotā, un likumdo�anā, kas nosaka arsta atbildību par profesionālās darbības pārkāpumiem, nav pilnīgas vienveidības. Maksas medicīniskā palīdzība rada lielu sūdzību daudzumu par ārstiem, saucot viņus ne tikdaudz pie kriminālās, cik pie materiālās atbildības.

Cariskajā Krievijā par ārstu profesionālu nolaidību un kļūdām bija paredzēti nevis krimināli, bet gan administratīvi sodi vai morālā rakstura mēri, piemēram, grēksūdze baznīcā.

Pēc Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras veselības aizsardzība mūsu zemē pārgāja valsts rokās un tika radīta principiāli jauna padomju veselības aizsardzības sistēma, kas garantē bezmaksas medicīnisko palīdzību visiem iedzīvotājiem. 1924. gadā tika pieņemts KPFSR CIK un TKP lēmums �Par medicīnas darbinieku profesionālo darbību un tiesībām�. Sis dokuments līdz 1970. gadam bija galvenais, kas reglamentēja ārstu profesionālo darbību.

1970. gadā stājās spēkā PSRS un savienoto republiku likumdo�anas pamati par veselības aizsardzību, kas nostiprināja mūsu valstī izveidoju�os iedzīvotāju veselības aizsardzības un medicīniskās palīdzības snieg�anas sistēmu. Ar �o likumu reglamentēti ari galvenie medicīnas un farmācijas darbinieku profesionālie pienākumi un tiesības.

Arsta un slimnieka savstarpējās attiecības mūsu valstī pamatojas uz to, ka slimniekam ir tiesības uz bezmaksas medicīnisko palīdzību, bet ārstam kā medicīnas iestādes amatpersonai viņam �i palīdzība jānodro�ina. Tāpēc viņu attiecības pamatojas nevis uz materiālo ieinteresētību, bet gan uz morāli ētiskajām normām.

Galvenie ārsta ētikas principi ir noteikti Padomju Savienības ārsta Zvērestā. Saņemdams diplomu, jaunais ārsts zvērē visas savas zinā�anas un spēkus veltīt cilvēka veselības aizsardzībai un uzlabo�anai, slimību ārstē�anai un profilaksei, apzinīgi strādāt tur, kur to prasa sabiedrības intereses. Ārsts apņemas uzmanīgi un rūpīgi izturēties pret slimnieku, būt vienmēr gatavs sniegt nepiecie-

�amo palīdzību, pastāvīgi pilnveidot savas zinā�anas un ārsta meistarību, sekmēt medicīniskas zinātnes un prakses attīstību un visā savā darbībā vadīties no komunistiskās morāles principiem. Medicīniskā deontoloģija (no grieķu valodas � deon � pienākums) ir ārsta ētikas daļa. Tā apskata ārsta un visa medicīniskā personāla nepiecie�amās izturē�anās principus, kas vērsti uz to, lai maksimāli nodro�inātu da�ādu slimību ārstē�anas efektivitāti. Padomju medicīnas literatūrā daudzkārt ir apgaismoti deontoloģijas jautājumi ķirurģijā, onkoloģijā un aku�ērija.

Līdz veselības aizsardzības likumdo�anas pamatu pieņem�anai mūsu valsts medicīnas darbinieku sabiedrībā pla�i tika debatēts jautājums par ārsta noslēpumu, pie tam tika izteikti da�ādi viedokļi. Veselības aizsardzības likumdo�anas pamati izbeidza �īs debates. Pamatu 16. panta teikts, ka ārstiem un citiem medicīnas darbiniekiem nav tiesību izpaust ziņas, kas viņiem kļuvu�as zināmas profesionālo pienākumu pildī�anas laikā, par slimnieka slimību, intīmo un ģimenes dzīvi. Tagad ārsta noslēpumu saglabā�anas noteikums iekļauts ari Padomju Savienības ārsta Zvērestā. Medicīnas iestā�u vadītājiem jaziņo par slimību veselības aizsardzības orgāniem vienīgi tajos gadījumos, kad to prasa iedzīvotāju veselības aizsardzības intereses, tapat arī uz izmeklē�anas un tiesu orgānu pieprasījumu.

Kapitāla valstīs, kur attiecības starp slimnieku un ārstu pamatojas uz komerciālu pieeju, kur iedzīvo�anās atmosfēra pilnīgi piesātinājusi ārstniecisko darbu, stāvoklis ir citāds: ārstam jāsaglabā ārsta noslēpums visos gadījumos. Tas var palīdzēt noslēpt noziegumu, piemēram, sniedzot palīdzību ievainotam noziedzniekam, vai nodarīt kaitējumu citu cilvēku veselībai, piemēram, inficē�anās gadījumos ar venēriskām slimībām.

Savā profesionālajā darbā ārsti nonāk zināmā attieksmē ne tikai ar slimniekiem, bet arī cits ar citu. Sai attieksmei vienmēr jā-būt labvēlīgai un biedriskai, tai jāpamatojas uz cieņu un savstarpēju uzticē�anos. Saprātīgas iecietības trūkums pret cita viedokli un diagnozi, pārmērīga pa�pārliecinātība, liels pa�lepnums, nevēlē�anās ieklausīties profesijas biedra lieti�ķā padomā beigu beigās nodara slimniekam ļaunumu. Ārstam vienmēr jāatceras dotais Zvērests, kurā teikts, ka gadījumos, ja to prasa slimnieka intereses, jāgrie�as pie profesijas biedriem pēc padoma, un pats nekad nedrīkst liegt tiem savu padomu un palīdzību.

MEDICĪNAS DARBINIEKU PROFESIONĀLIE PĀRKĀPUMI

Ārsta, tāpat ka jebkura cita darbinieka praktiskajā darbā var gadīties un diem�ēl arī gadas da�ādas kļūdas un pavir�ības, kas visbie�āk saistītas ar medicīnisko zinā�anu, diagnostikas un ārstē�anas meto�u nepilnību. Da�reiz tādas pavir�ības rodas, ja ārsts darbā neievēro nepiecie�amo piesardzību vai nolaidīgi izturas pret saviem dienesta pienākumiem.

Ārstu k|ūdas nereti rada slimnieku vai viņu radinieku sūdzības. Sūdzību konkrētie iemesli un pamats visumā ir da�ādi: ārstē�anas vai operācijas nelabvēlīgs iznākums, kļūdaina vai laikā nenoteikta diagnoze, rupja vai nevērīga medicīnas darbinieku izturē�anās u. c. Lielāko tiesu sūdzības ierosina to ārstu darbība, kuri aktīvi iejaucas slimības procesā, �ķirurgu un aku�ieru ginekologu. Daudz retāk cilvēki sūdzas par pediatru un terapeitu kļūdām, bet pavisam reti � par citu specialitā�u ārstiem. Lielākā daļa lietu, kas ierosinātas pēc slimnieku vai to tuvinieku sūdzībām, pēc iepriek�ējas izmeklē�anas tiek izbeigtas, jo ārstu darbībā netiek saskatītas nozieguma pazīmes.

Visi daudzie un da�ādie medicīnas darbinieku profesionālās darbības pārkāpumi un trūkumi var tikt iedalīti �ādās grupās (I. Ogarkova iedalījums, 1966): tī�i noziegumi; neuzmanīga rīcība; ārsta kļūdas; nelaimes gadījumi medicīnas praksē.

Pie kriminālatbildības medicīnas darbinieki tiek saukti, ja tie izdarīju�i apzinātu noziegumu, kā arī ja viņu neuzmanīgā rīcība nodarījusi lielu kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm vai arī kaitējusi pilsoņu veselībai. Citos gadījumos ārsti var tikt saukti pie administratīvas vai disciplināras atbildības.

Medicīnas darbā ar iepriek�ēju nodomu tī�i izdarītie noziegumi. Medicīnas darbinieku ar iepriek�ēju nodomu izdarītie noziegumi paredzēti KPFSR un citu savienoto republiku kriminālkodeksos. Pie �iem noziegumiem pieder nelikumīga abortu izdarī�ana; palīdzības nesnieg�ana slimniekam; nelikumīga dziedinā�ana; cīņai ar epidēmijām pieņemto noteikumu pārkāp�ana; narkotisku vai citu stipri iedarbīgu vai indīgu vielu izgatavo�ana vai pārdo�ana; sievietes vai vīrie�a sterilizācija bez medicīniskām indikācijām, ta-pat varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmanto�ana un viltotu medicīnisko dokumentu izsnieg�ana (amatviltojums).

Nelikumīga aborta izdarī�ana (LPSR KK 113. p.). Aborts, ko izdarījis ārsts ārpus medicīnas iestādes vai kāda cita persona, kurai nav augstākās medicīniskās izglītības, tiek atzīts par nelikumīgu. Vainu pastiprina cietu�ās nāve vai citas smagas sekas, tāpat arī tādu abortu izdarī�ana vairākas reizes.

Ārsta atbildība par aborta izdarī�anu ārpus slimnīcas atkrīt tikai tajā gadījumā, ja viņ� rīkojies ārkārtējas nepiecie�amības apstākļos, piemēram, vitālu indikāciju deļ, bet pārve�ana uz medicīnas iestādi nav bijusi iespējama.

Palīdzības nesnieg�ana slimniekam, ja kāda persona, kuras pienākums pēc likuma vai speciāla noteikuma ir to sniegt, bez attaisnojo�iem iemesliem to nedara (KK 116. p.). Par tādu personu var būt ne tikai ārsts, bet arī citi medicīnas darbinieki: vecmāte, feld�eris, medicīnas māsa. Vainu apstiprino�s apstāklis ir slimnieka nāve, viņa dzīvības apdraudējums vai citas smagas sekas.

Saskaņā ar veselības aizsardzības pamatu 33. pantu �medicīnas un farmācijas darbiniekiem ir pienākums sniegt pirmo palīdzību pilsoņiem ceļā, uz ielas un citās sabiedriskās vietās, kā arī mājās�. Pie tam te ir domāts jebkuras specialitātes ārsts.

Palīdzības nesnieg�anas iemesls var tikt attaisnots vienīgi ar pa�a ārsta slimību vai neiespējamību atstāt citu smagu slimnieku. Jautājumu par to, vai iemesls ir attaisnojo�s vai nē, izlemj katrā konkrētā gadījumā pēc visu lietas apstākļu noskaidro�anas.

Nelikumīga dziedinā�ana (KK 223. p.) ir tādas personas nodarbo�anās ar ārstniecību profesijas veidā, kurai nav vajadzīgās medicīniskās izglītības. Veselības aizsardzības pamatu 12. pantā ir tie�i teikts, ka �... ir aizliegts nodarboties ar medicīnu un farmāciju personām, kuram nav atļauta �i darbība noteiktajā kārtībā�.

Amatpersonas, kas pieņēmu�as darbā cilvēkus bez speciālās izglītības dokumentu uzrādī�anas, tiek sauktas pie kriminālatbildības. Pēc LPSR KK 223. panta pie kriminālatbildības var tikt saukti pū�ļotāji, ka arī vidējie medicīnas darbinieki.

Cīņai ar epidēmijām izdoto noteikumu pārkāp�ana (KK 224. p.). Minētie noteikumi ietilpst PSRS Ministru Padomes un savienoto un autonomo republiku ministru padomju lēmumos, tautas deputātu padomju lēmumos, PSRS VAM pavēlēs un instrukcijās. Pārkāpēji var būt ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī citas personas (transporta darbinieki un da�ādu iestā�u, uzņēmumu un organizāciju amatpersonas).

Kriminālatbildība iestājas tai gadījumā, kad noteikumu pārkāpums ir bijis par iemeslu epidēmisko slimību izplatī�anai vai arī ir radu�ies reāli draudi, ka tās var izplatīties. Noteikumu pārkāp�ana var izpausties ļoti lipīgu slimību slēp�anā, izvairī�anās no profilaktiskam potēm, karantīnas re�īma pārkāp�anā u. tml.

Narkotisku vai citu stipri iedarbīgu un indīgu vielu izgatavo�ana un pārdo�ana (KK 222. p.). �im kriminālkodeksa pantam nav tie�a sakara ar medicīnas darbiniekiem. Tomēr tajā ir teikts, ka sodāmi ari minēto vielu ra�o�anas, uzglabā�anas, izsnieg�anas, uzskaites, pārvada�anas un pārsūtī�anas noteikumu pārkāpēji. Tas vispirms attiecas uz farmaceitiem, tomēr arī ārsti, feld�eri un medicīnas māsas var nelikumīgi pieprasīt indes un narkotiskas vielas un izlietot tas savtīgos vai noziedzīgos nolūkos.

Sievie�u un vīrie�u sterilizācija bez medicīniskām indikācijām var tikt uzskatīta par tī�u smagu miesas bojājumu nodarī�anu. Tādos gadījumos ārsts var tikt saukts pie atbildības pēc LPSR I\K 105. panta.

Noziegumi, kas paredzēti KK 162. pantā (varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmanto�ana) un KK 166. pantā (dienesta viltojums), tie�i neattiecas uz medicīnas darbiniekiem. Tomēr da�os gadījumos tos var saukt pie kriminālatbildības pēc �iem pantiem.

Varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmanto�anu var konstatēt, ja ārsts izmantojis savu dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm un tas nodarījis lielu kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm vai pilsoņu veselībai. Varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmanto�ana var izpausties ne tikai aktīvā darbībā, bet ari bezdarbībā, kad vainīga persona tī�u prātu neizpilda uzliktos dienesta pienākumus.

Pie �ī nozieguma veida pieder arī neatļautu eksperimentu izdarī�ana ar cilvēkiem. Veselības aizsardzības likumdo�anas pamatu 34. pantā �ai ziņā ir sīki norādījumi. Tajā teikts, ka medicīnas praksē ārstiem jālieto diagnostikas, profilakses un ārstē�anas metodes, kā arī ārstniecības līdzekļi, kurus atļāvusi PSRS Veselības aizsardzības ministrija.

Var lietot jaunas, zinātniski pamatotas, bet vēl vispārējai lieto�anai neatļautas diagnostikas, profilakses un ārstē�anas metodes un ārstniecības līdzekļus slimnieka ārstē�anas interesēs ar viņa piekri�anu, bet attiecībā uz slimniekiem, kas nav sasniegu�i se�padsmit gadu vecumu, un psihiski slimiem � ar viņu vecāku, aizbildņu vai aizgādņu piekri�anu. Jaunu meto�u un līdzekļu lieto�anas kārtību nosaka PSRS Veselības aizsardzības ministrija.

Sare�ģītas izmeklē�anas metodes (pat jau praksē ieviestas) var izmantot, tāpat operācijas var izdarīt tikai ar slimnieka vai viņa likumīgo pārstāvju piekri�anu. Vienīgi ārkārtējos gadījumos, kad operācijās novilcinā�ana apdraud slimnieka dzīvību, bet vecāku un aizbildņu, kā ari pa�a. slimnieka piekri�anu dabūt nav iespējams (piemēram, ja viņ� ir bezsamaņas stāvoklī), likums atļauj izdarīt steidzamas operācijas bez �ādas piekri�anas.

Kriminālkodeksa 16G. pants pie dienesta viltojumiem pieskaita apzināti nepatiesu ziņu ierakstī�anu oficiālos dokumentos, datuma vilto�anu, izdzē�anu vai cita ierakstī�anu, tapat apzināti nepatiesu dokumentu izrakstī�anu un izsnieg�anu, ko izdara amatpersona savtīgos nolūkos vai citu personisku intere�u dēļ. Attiecībā uz ārstiem runa var būt par tādiem medicīniskiem dokumentiem kā ambulatorisko slimnieku reģistrē�anas grāmata, traumatiskā slimnieka kartīte, īslaicīgas darba nespējas lapa, slimības vēsture, operācijas �urnāls, invaliditātes dokumenti, slimības apliecība (jauniesaucamajiem un karavīriem) u. c.

Medicīnas darbinieku neuzmanīga rīcība. Par noziegumu, kas izdarīts aiz neuzmanības, sauc cilvēka darbību vai bezdarbību, ja viņ� konkrētā situācijā paredzējis, ka viņa izturē�anās dēļ var iestāties sabiedriski bīstamas sekas, bet vieglprātīgi cerējis uz to novēr�anu vai arī vispār tās nav paredzējis, kaut gan viņ� varējis un viņam vajadzējis tās paredzēt (KK 9. p.). Noziegums aiz neuzmanības var tikt izdarīts vai nu pa�paļāvības dēļ, kad vainīgais paredzējis, ka no viņa darbības vai bezdarbības var iestāties sabiedriski bīstamas sekas, bet vieglprātīgi cerējis uz to novēr�anu, vai arī pavir�ības dēļ, kad viņ� nav paredzējis tādas sekas, kaut gan viņam vajadzējis un viņ� varējis tās paredzēt.

Neuzmanīga vai pavir�a ārstu rīcība visbie�āk tiek kvalificēta kā amata noziegums � nolaidība, kas paredzēta LPSR KK 163. pantā. Saskaņā ar �o pantu par nolaidību sauc �...amatpersonas savu pienākumu neizpildī�anu vai nepienācīgu izpildī�anu un pavir�u vai neapzinīgu izturē�anos pret tiem, tā nodarot kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm vai arī ar likumu aizsargātām pilsoņu tiesībām un interesēm�.

Lai atzītu medicīnas darbinieku par vainīgu noziedzīgā neuzmanībā, nolaidībā vai pavir�ībā, jābūt pieradītai cēloņsakarībai starp viņa darbību (vai bezdarbību) un ārstē�anas nelabvēlīgo iznākumu.� Ārstē�anas sliktais iznākums bie�i vien ir atkarīgs no da�ādiem iemesliem: nokavētas grie�anās pēc medicīniskās palīdzības, slimības smaguma, tās bīstamības un straujās gaitas u. c. Un taisni tāpēc ārstniecisko lietu lielāka daļa, kas attiecas uz arsta neuzmanīgu rīcību, tiek izbeigtas iepriek�ējās izmeklē�anas stadijā, jo izmeklē�ana nekonstatē tie�u cēloņsakarību starp arsta rīcību un ārstē�anas slikto iznākumu.

Tā, piemēram, pēc I. Ogarkova (1966) datiem, Ļeņingrada laika no 1958. līdz 1963. gadam bija ierosinātās 135 lietas pret medicīnas darbiniekiem, bet tikai 30 no tām nonāca tiesā un notiesāti tika 18 cilvēki, no tiem 10 par nolaidīgu un pavir�u izturē�anos pret dienesta pienākumiem. Starp notiesātajiem bija ārsti un medicīnas māsas.

Ārstu neuzmanīgā rīcība, kas var būt par pamatu viņu sauk�anai pie atbildības pēc KK 163. panta par nolaidību, var būt ļoti da�āda. Bie�i vien slimnieks netiek pienācīgi izmeklēts. Netiek pareizi savākta un pareizi aprakstīta dzīves un slimības anamnēze, netiek izdarītas elementārās diagnostiskās darbības (pulsa izmeklē�ana, arteriālā spiediena izmērī�ana u. tml.) un galvenie labora-toriskie izmeklējumi (asins un urīna analīzes, rentgenogrāfija u. tml.).

Slimnieka izmeklē�ana būs nepilnīga, ja ārsts speciālists nebūs lietojis metodes, kas ir parastas un obligātās viņa profesionālajā darbā, ieskaitot arī instrumentālo izmeklē�anu. �īs sākotnējās pavir�ības var būt par iemeslu tam, ka netiek noteikta pamatslimības, tās komplikāciju vai svarīgas blakus slimības diagnoze vai arī tiek noteikta nepareiza diagnoze, vai, beidzot, pareiza diagnoze tiek noteikta par vēlu. Nenoteiktas vai nepareizas diagnozes dēļ var tikt atteikta stacionārā ārstē�ana vai arī tā tiek novēlota, tiek pārkāpti transportē�anas noteikumi un ārstē�ana sākta par vēlu vai ir nepareiza.

Arī ārstē�anas kļūdas var būt da�ādas. Pie tām pieder nepareiza vai nesavlaicīga (par agru vai par vēlu) viena vai otra ārstē�anas paņēmiena lieto�ana � visbie�āk operāciju vai medikamentu, tāpat ārstniecisko devu palielinā�ana, neatļaujama viena preparāta apmaiņa ar otru, nesaderīgu zāļu parakstī�ana, nepareiza to ievadī�ana, citas grupas vai nederīgu asiņu pārlie�ana u. c. Ir zināmi gadījumi, kad fizioloģiskā �ķīduma vietā vēnā ir ievadīts benzīns vai dzīvsudraba cianīds, novokaīna vietā zem ādas � kalcija hlorīds u. tml.

Pie ārstē�anas kļūdām pieder arī tās, kad regulāri un sistemātiski netiek kontrolēts smagu slimnieku stāvoklis un tāpēc savlaicīgi netiek nekas darīts tādu slimnieku dzīvības glāb�anai, stāvoklim pēk�ņi pasliktinoties, u. c.

Jāpakavējas pie ķirurģisko operāciju izdari�anas kārtības. Tipiska ķirurgu pa�pārliecināta darbība var būt pavir�a sagatavo�anās operācijai un tās tehniski nepareiza izdarī�ana. Par pa�pārliecinātību parasti tiek atzīta patstāvīga tādas operācijas izdarī�ana, kuras tehniskos paņēmienus ārsts vēl nav apguvis.

Tāpat gadījumu lielākajā daļā tiek novērtēta sve�ķermeņu atstā�ana dobumos un operāciju brūcēs.

Nolaidība var izpausties neuzmanīgā medicīnisko dokumentu izpildī�anā. Te vispirms jārunā par slimības vēsturi, kas ir stacionārā slimnieka galvenais dokuments. Tai ir ārstnieciska, zinātniski praktiska un juridiska nozīme. Slimības vēsture noder par pierādījumu avotu, ja slimniekam vai viņa piederīgiem rodas konflikts ar ārstu, ja slimnieks ir nozieguma upuris vai arī pats ir izrādījies par noziedznieku. Pavir�ība var izpausties arī saīsinātas diagnozes ierakstī�anā, nepareizas ķermeņa puses uzrādī�anā (kreisā labās vietā un otrādi), īsā epikrīzē slimniekiem, kas tiek pārvesti uz citu ārstniecības iestādi vai miru�i u. c.

Da�ādas medicīniskās darbības kļūdas var rasties no nezinā�anas, t. i., ārsta medicīniskā analfabētisma. Sekas, kuras radu�ās no darbības, kas izdarīta aiz nezinā�anas, nevar tikt atzītas par kļūdām un vēl jo mazāk par nelaimes gadījumu. Daudzos gadījumos vainīgie atkarībā no seku smaguma, kas paliku�as slimniekam, var tikt saukti ne tikai pie administratīvas, bet arī pie kriminālas atbijdības par nolaidību.

Ārstu kļūdas. Par ārstu kļūdām sauc neapzinātu ārsta maldī�anos, kuras iemesls var būt vai nu medicīnisko zinā�anu, diagnostikas un ārstē�anas meto�u nepilnība, vai arī objektīvi grūti viņa darba apstākļi. Tad ārsts netī�ām nodara ļaunumu slimnieka veselībai. Tātad par ārsta kļūdu var būt runa tikai tad, kad viņa rīcībā nav saskatāms nodoms vai neuzmanība (pavir�ība, pa�paļāvība).

Starp ārsta kļūdām var iz�ķirt kļūdas diagnostika un arste�ana. Kļūdas diagnostikā var radīt medicīnisko zinā�anu nepilnība, vajadzīgo diagnostikas līdzekļu trūkums, objektīvo apstākļu sare�ģītība, laika trūkums izmeklē�anai, slimības bezsimptomatiskā vai netipiskā gaita, dziļa slimnieka bezsamaņa vai viņa alkohola reibums, pacienta atteik�anās no izmeklē�anas vai viņa novēlota grie�anās pie ārsta, nepietiekama ārsta sagatavotība un maza pieredze u. c.

Ārstē�anas kļūdas ir retāk novērojamas nekā diagnostiskās, un tām par iemeslu var būt cita ārsta nepareizi noteikta diagnoze, laboratorijas izmeklējumu rezultātu pārvērtē�ana vai nenovērtē�ana. Visvairāk kļūdu, kas beidzas ar liktenīgām sekām, gadās aku�ieru ginekologu un ķirurgu praksē, it īpa�i, izdarot sare�ģītas un steidzamas operācijas. Nejau�a lieto asinsvadu, urīnvadu vai nieru pārgrie�ana, ligatūru izgrie�anās un noslīdē�ana un citas tehniskas kļūmes gadās vispieredzēju�āko klīnicistu praksē.

Nelaimes gadījumi medicīnas praksē. Par nelaimes gadījumu medicīnas praksē sauc nelabvēlīgu ārstē�anas iznākumu, kas radies kā apstākļu sagadī�anās sekas un ko ārstam ar visapzinīgāko izturē�anos pret dienesta pienākumiem nav bijis iespējams paredzēt.

I

Starp nelaimes gadījumu iemesliem tiek minēti medicīnas kā zinātnes nepilnīgums; organisma individuālās anatomiski fizioloģiskas īpatnības, piemēram, da�u ārstniecības vielu nepanesamība, kuras tiek ievadītas organismā parastās ārstnieciskās devās; pēk�ņa nāve uz operāciju galda (reflektoriska sirds vai elpo�anas apstā�anās, emocionāls �oks u. c.). Nāve var iestāties punkcijas laikā, ja kāda orgāna vai ķermeņa da|as uzbūve ir neparasta vai tanī ir iedzimtas attīstības anomālijas. Neparedzēti sare�ģījumi var rasties arī normālas ķermeņa anatomiskās uzbūves gadījumos. Piemēram, pleiras dobuma punkcijas laikā smagi sare�ģījumi un nāve var iestāties no pleirālā �oka.

Ārstnieciskās kļūdas un nelaimes gadījumi medicīnas praksē nav noziegumi un nerada kriminālatbildību.

Tādi gadījumi tiek iztirzāti klīniski anatomiskajās konferencēs vai ārstniecības kontroles komisijās (ĀKK).

Izmeklējot sūdzības par medicīnas darbinieku profesionālo darbību, izmeklē�anas orgāniem un tiesai rodas vairāki speciāli jautājumi, kurus noskaidrot var tikai kvalificēta tiesu medicīnas ekspertu komisija. Tās atzinums parasti ir galvenais un svarīgākais pierādījums �ādās lietās. Sakarā ar varbūtēju nepamatotas apsūdzības iespēju PSRS Prokuratūra noteikusi zināmu kārtību krimināllietu ierosinā�anai medicīnas darbinieku profesionālo pārkāpumu gadījumos. Izmeklē�anu �ādās lietās izdara tikai prokuratūras izmeklētāji. Lēmums par krimināllietas ierosinā�anu tiek pieņemts ar apgabala, novada, autonomās vai savienotās republikas prokurora, bet lielās pilsētās (Maskavā un Ļeņingradā) � ar pilsētas prokurora atļauju.

Lai novērstu kļūdainu krimināllietas ierosinā�anu uz nepamatotas sūdzības pamata, bie�i vien tiek izdarīta prokurora pārbaude. Tādās pārbaudēs tiek pieaicināti tiesu medicīnas eksperts un klī-nicisti, kas noskaidro un dod secinājumus ne tikai par tā ārsta darbu, par kuru iesniegta sūdzība, bet arī par nodaļas, slimnīcas vai poliklīnikas darbu vispār. Ja pārbaudē sūdzība izrādās nepamatota, tad prokurors par to ar rakstu paziņo personai, kas sūdzību iesniegusi, un pārbaudītās medicīnas iestādes vadītājam. Atrodot trūkumus, kas nav sodāmi krimināli, prokurors ziņo par tiem medicīnas iestādes vadītājam, lai vainīgo sodītu administratīvi. Ja medicīnas darbinieka rīcībā saskatāmas kriminālnozieguma pazīmes, prokurors atļauj ierosināt krimināllietu.

Medicīniskā tiesekspertīze lietās par medicīnas darbinieku sauk�anu pie kriminālatbildības par profesionāliem jeb amata noziegumiem jāizdara komisijai, par kuras priek�sēdētāju ir apgabala vai novada, vecākais pilsētas (Maskavā un Ļeņingradā) vai republikas tiesu medicīnas eksperts. Par komisijas locekļiem mēdz būt viens vai divi tiesu medicīnas eksperti un obligāti nepiecie�amā profila speciālisti klīnicisti, kuriem ir liels zinātniskā un praktiskā darba stā�s. Ārsti, kas piedalīju�ies prokurora pārbaudē, nevar būt ekspertu komisijas locekļi.

Medicīniskā tiesekspertīze tiek nozīmēta ar izmeklētāja lēmumu, kurā jābūt izklāstītiem lietas apstākļiem, vārdos nosauktiem visiem komisijas locekļiem un minētiem jautājumiem, kas jāizlemj. Kopā ar lēmumu komisijai tiek nodoti krimināllietas materiāli ar visiem medicīnisko dokumentu oriģināliem: ambulatorā slimnieka karti, pagaidu darba nespējas lapu, izziņu par invaliditāti, slimības vēsturi u. c.

Slimnieka nāves gadījumā bez minētajiem dokumentiem vajadzīgs pilns tiesmedicīniskās līķa izmeklē�anas atzinums (akts) vai patoloģiski anatomiskās sekcijas protokols, visu laboratorisko izmeklējumu (patoloģiski histoloģiskās, tiesu ķīmiskās, bakterioloģiskās, bioloģiskās u. c.) rezultāti. Tiesu medicīnas ekspertu komisijai jāizstudē arī ārstnieciskās kontroles komisiju, klīniski anatomisko un klīnisko konferen�u sē�u protokoli, pie atbildības saucamo medicīnas darbinieku darba vietas raksturojumi un viņu nopratinā�anas protokoli.

Komisijas darba gaitā bie�i vien ir vajadzīgas personiskas pārrunas ar medicīnas darbiniekiem viņu kvalifikācijas, darba pieredzes un reizēm konkrētu medicīnisku zinā�anu noskaidro�anai. �im darba etapam ir izmeklē�anas raksturs, un tas jāizdara tā izmeklētāja klātienē, kas lietu izmeklē. To jautājumu noskaidro�anu, kas interesē ekspertu, izmeklētājs noformē nopratinā�anas protokolā.

Komisijai savā darbā atkarībā no vajadzības jāiepazīstas ar augstāk stāvo�o orgānu pavēlēm, instrukcijām, metodiskajiem norādījumiem un citiem oficiāliem medicīniskiem dokumentiem, kas reglamentē medicīnas darbinieku konkrētās darbības veidu, piemēram, asins pārlie�anu, profilaktisko potē�anu, lai, salīdzinot �o dokumentu saturu ar medicīnas darbinieku rīcību, noskaidrotu izdarītos pārkāpumus vai novirzes.

Pēc visu lietas materiālu izstudē�anas ekspertu komisija izstrādā atzinumu, kurā dod zinātniski pamatotas, objektīvas atbildes uz izmeklētāja jautājumiem. Komisijai jānosaka, vai medicīnas darbinieku rīcībā ir saskatāma nolaidība un kļūdas vai nav. Ja ir kļūdas, tad jāuzrāda, kā konkrēti tās izpaudu�ās, jāizskaidro to cēlonis un jānosaka, cik lielā mērā tās varēju�as ietekmēt ārstē�anas iznākumu, t. i., jānosaka cēloņsakarība starp ārstē�anu un iznākumu. Jautājumu izlem�ana par nodomu, vainu un kriminālatbildību neietilpst ekspertu kompetencē. �os jautājumus izlemj tikai tiesa. Gadījumā, kad jāizlemj jautājums par vairāku ārstu pārkāpumiem sakarā ar vienu notikumu, katra ārsta nolaidības pakāpe tiek uzrādīta atsevi�ķi.

■

Авакян Н. М. Скоропостижная смерть в раннем детском возрасте. Ереван, 1964.

Авдеев М. И. Курс судебной медицины. М., 1959.

Авдеев М. И. Судебная медицина. 5-е изд. М., 1960.

Авдеев М. И. Краткое руководство по судебной медицине. М., 1966.

Авдеев М. И. Судебно-медицинская экспертиза живых лиц. М., 1968.

Автандилов Г. Г. Классификация и планиметрическая оценка атеросклеротических поражений сосудов. Нальчик, 1960.

Автотранспортные происшествия / Под ред. Н. С. Алексеева и И. X. Максутова. М., 1962.

Арешев П. Г. Кровоизлияние в мозг и его оболочки. Кишинев, 1964.

Арьев Т. Я. Термические поражения. Л., 1966.

Арьев Т. Я. Ожоги и отморожения. Л., 1971.

Балякин В. А. Токсикология и экспертиза алкогольного опьянения. М., 1962.

Бедрин Л. М., Литвак А. С. Построение и обоснование выводов при судебно-медицинской экспертизе трупа. Ставрополь, 1974.

Блюмин И. Г. Судебно-медицинская экспертиза половых состояний мужчин. М., 1967.

Ботезату Г. А. Судебно-медицинская экспертиза повреждений зубов при заболеваниях зубной системы. Кишинев, 1970.

Бронникова М. А., Гаркави А. С. Методика и техника судебно-медицинской экспертизы вещественных доказательств. М., 1963.

Виноградов И. В., Гуреев А. С. Лабораторные исследования в практике судебно-медицинской экспертизы. М., 1966.

Виноградов И. В., Кочаров Г. И., Селиванов Н. А. Экспертиза на предварительном следствии. М., 1959.

Виноградов И. В., Сингур Н. А., Туманов А. К. Судебная медицина. М.,

1967.

ВОЗ. Патологоанатомическая диагностика острой ишемической болезни сердца. Доклад научной группы. Женева, 1971.

Гамбург А. М. Развитие судебно-медицинской науки и экспертизы. Киев, 1962.

Гамбург А. М. Судебно-медицинская экспертиза механической травмы. Киев, 1973.

Геньбом Р. Г., Корнеева Н. П. Судебно-медицинское исследование вещественных доказательств. М., 1965.

Герасименко Н. И. Клиника и лечение отморожений. М., 1950.

Герасимов М. М. Основы восстановления лица по черепу. М., 1949.

Гирголав С. С. Огнестрельная рана. Л., 1956.

Громов А. П. Курс лекций по судебной медицине. М., 1970.

Громов А. П. Основы медицинской этики, деонтологии и ответственность врача. М., 1974.

Громов А. П., Ромодановский О. А. Судебно-медицинская экспертиза механических повреждений. М., 1969.

Громов А. П., Сидоров Ю. С. Судебно-медицинская экспертиза огнестрельных повреждений. М., 1970.

Громов Л. И., Митяева Н. А. Пособие по судебно-медицинской гистологии. М� 1958.

Гукасян А. Г. Хронический алкоголизм и состояние внутренних органов. М� 1968.

Гуляев Г. В. Экспертиза летальных осложнений при общей анестезии. М., 1970.

Давыдовский И. В. Огнестрельная рана человека, т. I. М., 1952; т. II, М., 1954.

Дементьева Н. М. Скоропостижная смерть от атеросклероза венечных артерий. М., 1974.

Деньковский А. Р. Очерки патологической анатомии огнестрельной раны. М., 1969.

Добряк В. И. Судебно-медицинская экспертиза скелетированного трупа. Киев, 1960.

Дулов А. В. Права и обязанности участников судебной экспертизы. Минск, 1962.

Дынкина И. 3. Методические указания к судебно-медицинской экспертизе трупов женщин в случаях лишения их жизни на сексуальной почве. Л., 1970.

Евгеньев-Тиш. Е. А1. Установление давности смерти в судебно-медицинской практике. Казань, 1963.

Жданова С. А. Медико-биологические основы определения возраста человека в судебно-медицинском отношении. М., 1966.

Жданова С. А. Судебно-медицинские аспекты смертельной электротравмы. М� 1973.

Житков В. С. Основы техники судебно-медицинского исследования трупов. Южно-Сахалинск, 1969.

Загрядская А. П. Определение орудия травмы при судебно-медицинском исследовании колото-резаного ранения. М., 1968.

Загрядская А. П. Судебно-медицинское определение орудия травмы при повреждениях острыми и тупыми предметами. Горький, 1973.

Законодательство об уголовном судопроизводстве Союза ССР и союзных республик. М., 1963.

Каплан А. Д. Поражение электрическим током и молнией. М., 1951. Капустин А. В. Судебно-медицинская диагностика пола по половым различиям в клетках. М., 1969.

Карякин В. Я. Судебно-медицинское исследование повреждений колющережущими орудиями. М., 1966.

Касьянов М. И. Судебно-медицинская экспертиза в случаях скоропостижной смерти. М., 1956.

Касьянов М. И. Осложнения при различных хирургических процедурах и их судебно-медицинское значение. М., 1963.

Клинцевич Г. Н. Поражения холодом. Л., 1973.

Кноблох Э. Медицинская криминалистика / Перевод с чешского. Прага,

1959.

Козлов В. В. Основы экспертной оценки тяжести телесных повреждений. Саратов, 1968.

Кондратов М. Г. Очерки судебно-медицинской рентгенологии. Луганск,

1960.

Концевич И. А. Судебно-медицинская диагностика странгуляций. Киев,

1968.

Концевич И. А. Судебно-медицинские аспекты врачебной практики. Киев, 1974.

Краковский И. И., Грицман Ю. Я. Ошибки в хирургической практике. М., 1959.

Крюков В. И. Механизмы переломов плоских костей при травме. Барнаул,

1969.

Крюков В. Н. Механизмы переломов костей. М., 1971.

Крылов И. Ф. Судебная экспертиза в уголовном процессе. Л., 1963. Кустанович С. Д. Судебная баллистика. М., 1956.

Кустанович С. Д. Исследование повреждений одежды в судебно-медицинской практике. М., 1965.

Кустанович С. Д. Судебно-медицинская трассология. М., 1975. Лабораторные и специальные методы исследования в судебной медицине / Под ред. В. И. Пашковой и В. В. Томилина. М., 1975.

Лазарев Н. В. Вредные вещества в промышленности. М., 1963.

Либов А. Л. Побочные действия антибиотиков. Л., 1969.

Лисицын А. Ф. Судебно-медицинская экспертиза при повреждениях из охотничьего гладкоствольного оружия. М., 1968.

Литвак А. С. Программированное обучение в судебной медицине. М., 1970. Маковская Е. И. Патологическая анатомия отравлений ядохимикатами. М., 1967.

Матышев А. А. Распознавание основных видов автомобильной травмы. Л., 1969.

Мельников Ю. Л., Ушаков В. В. Клинические основы судебно-медицинской экспертизы при сотрясении мозга. М., 1964.

Молчанов В. И. Установление вида огнестрельного снаряда и оружия по характеру повреждения. Л., 1960.

Молчанов В. И. Судебно-медицинская экспертиза повреждений от взрыва. Л., 1962.

Молчанов В. И. Юридическое значение истории болезни. Л., 1967.

Мошкин Е. А. Отравления техническими жидкостями. Л., 1964.

Надеждин В. А. Искусственные и притворные болезни. Л., 1927.

Найнис И.-В. И. Идентификация личности по проксимальным костям конечностей. Вильнюс, 1972.

Науменко В. Г., Грехов В. В. Методика секционного исследования при черепно-мозговой травме. М., 1967.

Науменко В. Г., Греков В. В. Церебральные кровоизлияния при травме. М., 1975.

Неговский В. А. Актуальные проблемы реаниматологии. М., 1971.

Новиков П. И. Экспертиза алкогольной интоксикации на трупе. М., 1967.

Огарков И. Ф. Судебно-медицинская экспертиза симуляции и аггравации заболеваний. Л., 1956.

Огарков И. Ф. Судебно-медицинская экспертиза при авиационных происшествиях. Л., 1962.

Огарков И. Ф. Врачебные правонарушения и уголовная ответственность за них. Л., 1966.

Орлов А. Н. Ожоговая инфекция. Л., 1973.

Пашкова В. И. Очерки судебно-медицинской остеологии. М., 1963.

Пермяков А. В. Мотоциклетный травматизм в судебно-медицинском отношении. Ижевск, 1969.

Пермяков А. В., Витер В. И. Библиографический указатель работ по судебной медицине (1953�1972 г.). Ижевск, 1973.

Петров Н. Н. Вопросы хирургической деонтологии. Л., 1956.

Писарев Д. И. Основные проблемы врачебной этики и медицинской деонтологии. М., 1969.

Покровский Г. И. Взрыв и его применение. М., 1960.

Попов Н. В. Судебная медицина. М., 1950.

Поркшеян О. X. Судебно-медицинская экспертиза при железнодорожных происшествиях. М., 1965.

Поркшеян О. X. Врачебные ошибки, правонарушения. Л., 1970.

Поркшеян О. X. Судебно-медицинская экспертиза эксгумированного трупа, в. 1, 2. Л., 1971.

Поттер Э. Патологическая анатомия плодов, новорожденных и детей раннего возраста / Пер. с англ. М., 1971.

Правила определения степени тяжести телесных повреждений. М., 1961.

Практикум по судебной медицине/Под ред. проф. А. П. Громова. М., 1971.

Приказ министра здравоохранения СССР № 166 от 10/1V 1962 г. �О мерах улучшения судебно-медицинской экспертизы в СССР�. М., 1962.

Приказ министра здравоохранения СССР № 718 от 10/1Х 1973 г. �О мерах по дальнейшему улучшению судебно-медицинской экспертизы�. М., 1973.

Райский М. И. Судебная медицина. М., 1953.

Рассейкин Д. П. Осмотр места происшествия и трупа при расследовании убийств. Саратов, 1967.

Рожков В. М. Патология, клиника и терапия отравлений техническими жидкостями (метиловый спирт, антифриз и др.). Л., 1949.

Салтыкова О. Ф. Первоначальный осмотр трупа на месте его обнаружения. М., 1969.

Сборник организационно-методических материалов по судебно-медицинской экспертизе / Сост. В. И. Прозоровский и Э. И. Кантер. М., 1960.

Свадковский Б. С. Учебное пособие по судебно-медицинской стоматологии. М., 1974.

Свадковский Б. С. Острый пигментный нефроз и его судебно-медицинская оценка. М., 1974.

Свадковский Б. С., Балякин В. А. Диатомовый анализ при судебно-медицинской экспертизе утопления. М., 1964.

Северова Е. Я., Велишева Л. С. Вопросы приобретенной аллергии в судебно-медицинской практике. М., 1972.

Сердюков М. Г. Судебная гинекология и судебное акушерство. М., 1964.

Серебренников И. М. Судебно-медицинское исследование рубцов кожи. М., 1962.

Сидоров С. М., Армеев Д. А. Пособие к практическим занятиям по судебной медицине. Алма-Ата, 1961.

Сингур Н. А. Ушибы мозга. М., 1970.

Скворцов Ф. Ф. Пособие по секционной диагностике ранних стадий ишемии миокарда. Ростов-на-Дону, 1969.

Скопин И. В. Количественное определение алкоголя в диагностике опьянения. М., 1959.

Скопин И. В. Судебно-медицинское исследование повреждений рубящими орудиями. Саратов, 1960.

Смольянинов В. М., Татиев К. И., Черваков В. Ф. Судебная медицина. М.,

1961.

Смольянинов В. М., Ширинский П. П., Пашинян Г. А. Судебно-медицинская диагностика живорожденности. М., 1974.

Смольянников А. В., Наддачина Т. А. Патологическая анатомия коронарной недостаточности. М., 1963.

Смусин Я. С. Судебно-медицинская экспертиза отравлений антихолинэсте-разными веществами. М., 1968.

Смусин Я. С. Судебно-медицинская экспертиза повреждений выстрелами из охотничьего ружья. Л., 1971.

Сова Ф. П. Определение типов и моделей автомототранспортных средств по следам шин. М., 1973.

Соколов С. М. Судебно-химическая экспертиза вещественных доказательств. М., 1964.

Солохин А. А. Судебно-медицинская экспертиза в случаях автомобильной травмы. М., 1968.

Составление судебно-медицинских заключений. Методическое пособие / Под ред. проф. А. Р. Деньковского. Л., 1970.

Справочник по судебно-медицинской экспертизе / Сост. И. В. Виноградов, В. Ю. Готье, А. С. Гуреев, И. М. Серебренников. М., 1961.

Статистическая классификация болезней, травм и причин смерти. М., 1969.

Судебная медицина / Под ред. проф. В. И. Прозоровского. М., 1968.

Судебно-медицинская экспертиза по материалам уголовных дел / Под ред. проф. А. П. Загрядской. Горький, 1973.

Судебно-медицинское исследование трупа, в. 2 / Под ред. проф. В. Я. Карякина. Саратов. 1966.

Тахо-Годи X. М. Пособие по основам научной фотографии в судебной медицине. М, 1965.

Томилин. В. В. Физиология, патология и судебно-медицинская экспертиза письма. М., 1963.

Томилин В. В. Основы судебно-медицинской экспертизы письма. М., 1974.

Трегубов С. Л. Методика и практика судебно-медицинской экспертизы трудоспособности. М., 1960.

Туманов А. К. Судебно-медицинское исследование вещественных доказательств. М., 1961.

Туманов А. К. Сывороточные системы крови. М., 1968.

Туманов А. К. Основы судебно-медицинской экспертизы вещественных доказательств. М., 1975.

Туманов А. К., Томилин В. В. Наследственный полиморфизм изоантигенов и ферментов крови в норме и патологии человека. М., 1969.

Уголовно-процессуальный кодекс РСФСР. М., 1970.

Уголовный кодекс РСФСР. М� 1971.

Учебник судебной медицины / Под ред. проф. И. Ф. Огаркова. Л., 1964.

Федоров М. И. Судебно-медицинское и клиническое значение постасфик-тических состояний. Казань, 1967.

Хазанов А. Т., Чалисов И. А. Введение в секционный курс. Л., 1960.

Хижнякова К. И. Некоторые цитологические признаки давности наступления смерти. М., 1968.

Хрущелевский Э., Шперль-Зейфридова Г. Секция трупов плодов и новорожденных / Пер. с польск. М., 1962.

Цветков П. П., Петров В. П. Идентификация личности по фотоснимкам. Л., 1966.

Ципковский В. П. Осмотр места происшествия и трупа на месте его обнаружения. Киев, 1960.

Чарный В. И. Судебно-медицинская экспертиза автомобильной травмы. Л., 1959.

Чарный В. И. Судебно-медицинское исследование вещественных доказательств. Л., 1959.

Чарный В. И. Судебно-медицинская экспертиза при несчастных случаях с водолазами. Л., 1961.

Шершавкин С. В. История отечественной судебно-медицинской службы. М� 1968.

Шиканов В. И. Идентификация трупа человека по его черепу при расследовании убийств. Иркутск, 1973.

Шиканов В. П., Норейко Т. С., Сырков С. М. Комплексная медикокриминалистическая экспертиза при расследовании уголовных дел. Петрозаводск, 1965.

Эйдлин Л. М. Огнестрельные повреждения. Ташкент, 1963.

Эссель А. Е., Скворцов Ф. Ф. Общие вопросы микробиологического исследования трупа. Ростов-на-Дону, 1969.

Courville С. Forensic Neuropathology. Los Angeles, 1964.

Durwald W. Gerichts-Medizinische Untersuchungen bei Verkehrsunfallen. Leipzig, 1966.

Goosales T., Vance M., Helpern M., Umberger C. Legal Medicine. New York, 1954.

Hansen G. Gerichtliche Medizin. Leipzig, 1959.

Kernbach AL Medicina judiciara. Bucuresti, 1958.

Mapkob AL Съдебна медицина. София, 1967.

Mueller В. Gerichtliche Medizin. Berlin�G�ttingen, 1953. Piedelievre R., Fournier E. Medizine legale. Paris, 1963.

Ponsold A. Lehrbuch der gerichtlichen Medizin. Stuttgart, 1967. Prokop O. Lehrbuch der gerichtlichen Medizin. Berlin, 1960.

Prokop O. Die menschlichen Blut- und Serumgruppen. Berlin, 1973. Reimann W., Procop O. Vademecum Gerichtsmedizin. Berlin, 1973. Simonin C. Medicine legale judiciaire. Paris, 1955.

Simpson C. Forensic Medizine. London, 1961.

Somogyi E. Az igazsag�gyi orvostan alapfai. Budapest, 1973. Tesar J. Soudni lekarstvi pro praniky. Praha, 1958.

Priek�vārds.................

I nodaļa. Tiesu medicīnas priek�mets un saturs.......

II nodaļa. īsas ziņas par tiesu medicīnas vēsturi (V. M o 1 � a n o v s) .

Tiesu medicīnas ra�anās un attīstība.........

Bur�uāziskās ideoloģijas un politikas ietekme uz tiesu medicīnu un

tiesu medicīnas ekspertīzi............

Tiesu medicīna pirmsrevolūcijas Krievija........

Tiesu medicīnas attīstība Padomju valstī........

Pirmā daļa

Tiesu medicīnas ekspertīzes procesuālie pamati un tās organizē�ana Padomju Savienībā...............

III nodaļa. Tiesu medicīnas ekspertīzes procesuālie pamati (V. Mol-

� a n o v s)..............

Jēdziens par tiesu medicīnas ekspertīzi un tās procesuāliem pamatiem

Tiesu medicīnas eksperti.............

Tiesu medicīnas ekspertīzes veidi..........

Tiesu medicīnas eksperta pienākumi, tiesības un atbildība

Ekspertīze iepriek�ējā izmeklē�anā un izziņā........

Ekspertīze tiesas sēdē.............

Tiesmedicīniskā dokumentācija...........

IV nodaļa. Tiesu medicīnas ekspertīzes organizē�ana Padomju Savienībā (V. Mol�anovs).............

Otrā daļa

Bojājumi un nāve no da�āda veida ārējas iedarbības......

V nodaļa. Bojājumu klasifikācija. Mehāniskie bojājumi (V. C a r n i j s)

Bojājumu definīcija un klasifikācija..........

Mehāniskie bojājumi..............

Galveno mehānisko bojājumu veidu raksturojums......

VI nodaļa. Bojājumi ar truliem priek�metiem (V. C a r n i js) . Bojājumu vispārīgs raksturojums un to ra�anās mehānismi . Bojājumi, kurus nodara cilvēks ar savām ķermeņa daļām ....

Trulu priek�metu un rīku radīto bojājumu īpatnības.....

Bojājumi, kas radu�ies krītot...........

Darba traumas...............

Sporta traumas...............

VII nodaļa. Transporta traumas (A. Mati �e vs).....

Vispārīgas ziņas ...............

Automobiļu radītas traumas...........

Motociklu radītās traumas............

Traktoru radītās traumas............

Dzelzceļu radītās traumas............

Notikumu apskates un transporta traumu tiesmedicīniskās ekspertīzes īpatnības.................

VIII nodaļa. Aviotraumas (K. Kalmikovs) . . . .

Traumējo�ie faktori un bojājumu raksturs aviācijas negadījumos Tiesu medicīnas ekspertīzes īpatnības aviācijas negadījumos .

IX nodaļa. Bojājumi, kas izdarīti ar asiem priek�metiem (V. Car-

ni j s)..................

Grieztas brūces...............

Cirstas brūces................

Durtas brūces................

Durti grieztas brūces.............

Zāģētas brūces...............

X nodaļa �autie bojājumi (V. M o 1 � a n o v s).......

�aujamais ierocis un tā traumējo�ā iedarbība.......

Ievainojumi ar lodēm no tālas distances........

Ievainojumi no tuv�āvieniem...........

īpa�i lo�u radīto bojājumu veidi..........

Bojājumi, kas rodas no �āvieniem ar skro�u bisēm......

Bojājumi, kas rodas no tuk�iem �āvieniem un atipiskiem �āviņiem .

XI nodaļa. Bojājumi, kas rodas no sprādzieniem (V. Mol�anovs)

Jēdziens par sprādzienu un sprāgstvielām . .......

Sprādziena traumējo�ie faktori un to radītie bojājumi.....

Sprādziena traumas tiesmedicīniskā ekspertīze.......

XII nodaļa. Mehāniskā asfiksija (K. K a 1 m i k o v s).....

Vispārīgās ziņas...............

Pakār�anās................

No�ņaug�ana ar cilpu.............

No�ņaug�ana ar rokām.............

Krū�u un vēdera saspie�ana...........

Mutes un deguna aizspie�ana...........

Elpo�anas ceļu nosprosto�ana ar sve�ķermeņiem......

Noslīk�ana................

XIII nodaļa. Bojājumi un nāve no zemas un augstas temperatūras

(A. M a t i � e v s)............

Zemas temperatūras iedarbība uz cilvēka organismu ..... Augstas temperatūras iedarbība uz cilvēka organismu.....

XIV nodaļa. Elektrotraumas (A. M a t i � e v s).......

Elektriskās strāvas radītie bojājumi..........

Bojājumi, kas radu�ies no atmosfēras elektrības (zibens) .... Elektrotraumas tiesmedicīniskā diagnostika........

XV nodaļa. Citu fizikālu faktoru radītie bojājumi un nāve no tiem

(A. Deņkovskis).............

Veselības traucējumi un nāve no barometriskā spiediena pārmaiņām . Bojājumi, ko rada jonizējo�ais starojums, un nāve no tiem

XVI nodaļa. Ķīmisku faktoru radītie bojājumi un nāve no tiem

(K. K a 1 m i k o v s)...............

Indes un apstākļi, kādos tās iedarbojas........

Saindē�anās norise..............

Saindē�anās diagnostika.............

Saindē�anās ar kodīgām vielām..........

Saindē�anās ar destruktīvām indēm.........

Saindē�anās ar vielām, kas pārmaina asins sastāvu.....

Saindē�anās ar vielām, kas nerada redzamas morfoloģiskas pārmaiņas Saindē�anās ar uzturu.............

Tre�ā dala

Dzīvu personu medicīniskā tiesekspertīze ........

XVII nodaļa. Dzīvu personu tiesmedicīniskas ekspertīzes iemesli un

metodes (V. C a r n i j s) . . ...........

Dzīvu personu ekspertīzes iemesli..........

Ekspertīzes izdarī�anas kartība un vieta........

Ekspertīzes metode..............

XVIII nodaļa. Miesas bojājumu smaguma pakāpes ekspertīze (V. Car-

nijs) ..... ..............

Smagi miesas bojājumi.............

Vidēja smaguma miesas bojājumi..........

Viegli miesas bojājumi vai si�ana..........

Bojājumu nodarī�anas veids...........

Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteik�anas metode ....

XIX n o d a 1 a. Darba spēju ekspertīze (A. D e ņ k o v s k i s) . . . .

XX nodaļa. Veselības stāvokļa, simulētu un mākslīgu slimību ekspertīze (A. D e ņ k o v s k i s).............

Veselības stāvokļa noteik�ana...........

Slimību simulācija..............

Slimības disimulācija..............

Slimību agravācija..............

Mākslīgas slimības..............

Pa�sakropļo�anās..............

Mākslīgu slimību un pa�sakropļo�anās tiesmedicīniskās diagnostikas īpatnības .................

XXI nodaļa. Neskaidru dzimumstāvokļu un noziegumu ekspertīze

(A. D e ņ k o v s k i s)..............

Vispārīgās ziņas...............

Dzimuma noteik�ana..............

Dzimumgatavības noteik�ana...........

Jaunavības noteik�ana.............

Vairo�anās spēju noteik�ana...........

Grūtniecības konstatē�ana............

Biju�u dzemdību noteik�ana...........

Biju�a aborta noteik�ana.............

Medicīniskā tiesekspertīze dzimumnoziegumu gadījumos.....

XXII nodaļa. Ekspertīze apstrīdamas paternitātes, maternitātes un

bērnu apmaiņas lietās (V. 0 a r n i j s).........

Ekspertīzes iemesli..............

Asins ekspertīzes ģenētiskie pamati..........

Ekspertīzes metode..............

XXIII nodaļa. Vecuma noteik�ana (V. Zitkovs).....

XXIV nodaļa. Alkohola reibuma ekspertīze (V. C a r n i j s)

Ekspertīzes motīvi..............

Ekspertīzes izdarī�anas metode . . . . . . . .

Alkohola kvantitatīvās noteik�anas nozīme reibuma diagnostikā

Ceturtā daļa

Līķa apskate un medicīniskā tiesekspertīze.........

XXV nodaļa. Nāve un līķa pazīmes (V. Zitkovs un A. Mati�evs)

Mir�ana un nāve..............

Līķa pazīmes................

XXVI nodaļa. Līķa apskate tā atra�anas vietā (A. Z i t k o v s) .

Apskates vispārīgie jautājumi...........

Līķa apskates secība..............

XXVII nodaļa. Līķa tiesmedicīniska izmeklē�ana. (V. � i t k o v s un

V. M o 1 � a n o v s)............

Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas iemesli un uzdevumi .

Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas kārtība........

Līķa tiesmedicīniskās izmeklē�anas dokumentu noformē�ana . Nezināmu personu, sadalītu un skeletizēju�os līķu izmeklē�ana . Ekshumēta līķa izmeklē�ana..........

XXVIII nodaļa. Līķa tiesmedicīniskā izmeklē�ana vardarbīgas nāves

gadījumā (V. 2 i t k o v s un A. M a t i � e v s)......

Nāves iemesli bojājumu gadījumos..........

Pirmsnāves un pēcnāves bojājumi..........

Rīcības spēja pēc nāvīgiem bojājumiem........

Ka noskaidrot, vai bojājums izdarīts ar pa�a vai kādas citas personas roku..................

XXIX nodaļa. Jaunpiedzimu�o līķu tiesmedicīniskā izmeklē�ana

(A. Deņkovskis_ un A. Mati�evs)........

XXX nodaļa. Pēk�ņā nāvē miru�u cilvēku līķu tiesmedicīniskā izmeklē�ana (A. Mati�evs).............

Vispārīgas ziņas...............

Pēk�ņas nāves cēloņi un ģenēze..........

Apstākļi, kas veicina pēk�ņas nāves iestā�anos......

Pēk�ņas nāves tiesmedicīniskā diagnostika.......

Piektā daļa

Lietisko pierādījumu medicīniskā tiesekspertīze.......

XXXI nodaļa. Lietisko pierādījumu uzmeklē�ana, izņem�ana un nosūtī�ana medicīniskajai tiesekspertīzei (V. C a r n i j s).....

Lietiskie pierādījumi, kas pakļauti tiesmedicīniskājai izmeklē�anai .

Lietisko pierādījumu uzmeklē�ana..........

Lietisko pierādījumu izņem�ana un nosūtī�ana ekspertīzei ....

Paraugu noņem�ana..............

Lietisko pierādījumu medicīniskās tiesekspertīzes metodes

XXXII nodaļa. Asiņu pēdu izmeklē�ana (V. C a r n i j s)

Asiņu pēdu veidi pēc formas un ra�anās mehānisma.....

Asiņu klātiene traipos.............

Asiņu sugas piederība.............

Asiņu grupu specifiskums............

Citu jautājumu noskaidro�ana, izmeklējot asiņu traipus ....

XXXIII nodaļa. Spermas pēdu, matu un citu bioloģisku objektu izmeklē�ana (V. C a r n i j s).............

Spermas traipu izmeklē�ana............

Matu izmeklē�ana...............

Citu objektu izmeklē�ana.............

Sestā daļa

Lietisko pierādījumu medicīniski kriminālistiskā ekspertīze . . _%

XXXIV nodaļa. Trulu un asu priek�metu grupas piederības noteik�ana un identificē�ana pēc ķermeņa un apģērba bojājumiem (V. T o m i ļ i n s )

Vispārīgās ziņas...............

Trulu priek�metu grupas piederības noteik�ana un identifikācijas

iespējas.......�..........

Asu priek�metu grupas piederības noteik�ana un identifikācijas iespējas.................

XXXV nodaļa Nezināma cilvēka personības noteik�ana (V. Tomi-

lins) . . . . . .............

Personības noteik�ana pec ārējām pazīmēm.......

Ādas līniju zīmējumu pēdu izmeklē�ana (daktiloskopiskā identifikācija) Nezināmā cilvēka līķa personības tiesmedicīniskā identifikācija pēc

kaulu atliekām................

Līķa personības noteik�ana, lietojot rentgenogrammas .... Līķa personības noteik�ana, lietojot fotouzņēmumus.....

Medicīniskā tiesekspertīze pēc lietas materiāliem un medicīnas darbinieku

profesionālās darbības pārkāpumu gadījumos........

XXXVI nodaļa. Medicīniskā tiesekspertīze pēc izmeklē�anas un tiesu

lietu materiāliem (V. M o 1 � a n o v s).........

XXXVII nodaļa. Medicīnas darbinieku atbildība par profesionālās

darbības pārkāpumiem (A. Deņkovskis un A. Mati�evs) . Medicīnas darbinieku tiesību un pienākumu reglamentācija . .

Medicīnas darbinieku profesionālie pārkāpumi.......

Medicīniskās tiesekspertīzes organizācija un uzdevumi gadījumos, kad medicīnas darbinieki tiek saukti pie kriminālatbildības par profesionālo likumu pārkāp�anu..............

Literatūra..................

Prof. A. Deņkovska un A. Mati�eva redakcijā

Ti 217 Tiesu medicīna / No krievu vai. tulk. U. Bērziņ�, B. Lapiņa un M. �iliņ�. � R.: Zvaigzne, 1981.

Tulkotāja piezīme: �eit un turpmāk oriģinālā minētie KPFSR KPK un KK panti aizvietoti ar atbilsto�iem LPSR KPK un KK pantiem.

Дюбель � speciāla nagla vai skrūve, ko iz�auj no CMP, lai piestiprinātu sienām metāliskas daļas.

Mugurkaulāja krū�u un jostas daļas skriemeļu lūzumus novērtē, ņemot vērā sekas.

Tās sinonīms ir patoloģiski anatomiskā diagnoze.