Vera Ustinova

Trīs laimes krekliņi

.

Novados, kur mēdz būt bargas ziemas, pavasara tuvo�anos vēsti smar�as. Vēl mitrais, bet jau siltais vēj� tās atnes no Baikāla krastiem, no Sajānu kalniem, no Barguzinu taigas. Tur jau saulē kūst sniegi.

Mazpamazām mostas upe. Kaut kur netālu no krasta, smagi vaidēdams, lūst ledus. Vēj� �ūpo upes krastā augo�o lapegļu galotnes. Pilnmēness naktis lapegļu iesarkanie stumbri �ķiet kā no iek�ienes izgaismoti, bet galotnes ietiecas debesu pla�umā. Liegi �vīgo skujas, �alc lapegļu zari, un

liekas � varenie koki vai nu sa�ukstas, vai par ko sūdzas. Bet varbūt tie grib pasaulei vēstīt par kādu nelaimīgu mīlestību vai stāstīt par kādu aizlauztu mū�u ... Ta�u visdrīzāk laikam tie brīnās par cilvēka dzīvi, kas līdzīga ērgļa lidojumam � kad daudzreiz nākas celties spārnos un krist lejup. Spēji krist lejup, bet arī augstu celties spārnos ...

�ajā tālajā Sibīrijas pilsētā ar krustu �ķērsu izkaisītām putekļainām ieliņām mūra mājas bija tikai galvenajā prospektā. Tas iesākās upes krastā ar kolonnām greznotu trīsstāvu savrupmāju, kuras dārzu apjoza margota �uguna sēta. Kādreiz izsenis �inī mājā bijusi Sibīrijas ģenerālgubernatora rezidence, bet tagad � universitātes fizikas un matemātikas fakultāte.

Otrā stāva logi laistījās gai�ās ugunīs, aiz tiem pavīdēja dejā virpuļojo�i pāri. Smagās ozolkoka parādes durvis laiku pa laikam atvērās, un pa tām bariņiem nāca ārā studenti. Uzspurdza smiekli. Pēc tam atkal iestājās klusums. �alca lapegļu galotnes, dvesmoja pavasaris, elsoja un sprak�ķēja ledus...

Starp lapeglēm stāvēja kāds zēns un smēķēja. Ikviens zēns se�padsmit gadu vecumā ir sava veida dīvainis. �is zēns ar tādām skumjām raudzījās apgaismotajos logos, it kā aiz tiem slēptos viņa liktenis. Zēns a�i izsmēķēja vienu papirosu, pēc tam vēl vienu, tad apņēmīgi devās uz parādes durvīm. Lielais, tum�ais vestibils bija spo�i apgaismots, nostūrī aiz barjeras snauda garderobiste. Zēns novilka mētelīti, noņēma cepuri, uzlika tos uz barjeras blakus snaudo�ajai garderobistei un, pat nepalūdzis numuriņu, �igli traucās aug�up pa platajām kāpnēm.

Tikpat strauji viņ� iegāja greznā zālē ar baltām kolonnām un nostājās ni�ā starp augstiem, velvētiem logiem līdzās seno helēņu dievu skulptūrām. Pla�ā zāle bija pilnum pilna, kaut gan no rīta nevienam nebija ne jausmas par �āvakara studentu sarīkojumu. Pēcpusdienā pa radio paziņoja, ka parakstīts miera līgums, kas pielicis punktu īsajam, bet asiņainajam karam ar baltsomiem.

Paslēpies aiz dievu skulptūrām, zēns, acis nenovērsis, lūkojās uz ceriņkrāsas kleitiņā tērptu meiteni. Meitenes seju bija grūti saskatīt, kā dego�as oglītes pazibēja tikai acis un līdz viduklim �ūpojās gara parisusi bize. Meitenes partneri viņ� pazina � tas bija Arkādijs Karunnijs, fizikas un matemātikas fakultātes otrā kursa students, labi noaudzis, slaids, spēcīgs puisis. Arkādijs bez mitas klusi un laimīgi smaidīja, vai nu aiz jaunības prieka un savas pievilcības apziņā, vai arī aiz patikas, ko sagādāja dejas.

Zēns raudzījās uz meiteni; skumjas, skaudība un sajūsma pārņēma viņa sirdi.

Tie�i divpadsmitos naktī sāka skanēt atvadu val�a melodija. Arkādijs Karunnijs atkal uzlūdza dejot meiteni ceriņkrāsas tērpā. Ta�u tagad deja puisi vairs nebija tik ļoti aizrāvusi, viņ� visu laiku ar acīm kaut ko meklēja starp studentiem, kas jau drūzmējās pie izejas uz kāpnēm. Valsis izskanēja, Arkādijs pateicās meitenei par deju un steidzās projām.

Meitene kā izbijusies paraudzījās apkārt, nodūra galvu un, skatīdamās uz savu glīto kurpī�u purngaliem, lēnām devās uz durvīm. Zēns no slēptuves aiz seno dievu skulptūrām visu redzēja. Izmisīgas apņēmības pilns viņ� pārgāja pāri zālei un uz kāpnēm panāca ceriņkrāsas kleitiņā tērpto meiteni.

� Auguste! Gutja! Pagaidi! � viņ� paklusu uzsauca.

Meitene atskatījās, sejiņa ko�i pietvīka. Viņa vērās studentu pūlī, nezinādama, kur� viņu sauc. Tad pienāca klāt zēns.

� Mitja, tu?! � meitene gurdā balsī sacīja, viņa izskatījās vīlusies.

� Kā redzi! Dod numuriņu, es izņem�u tavu mēteli...

Auguste meklēja numuru vakarsomiņā un vienlaikus uzmanīgi nopētīja Dmitriju. Tas bija neliela auguma puisis ar asiem, jau pilnīgi izveidotiem sejas vaibstiem un pārdro�a vanadzēna profilu. Gai�brūnie nobriedu�u kvie�u krāsas mati krita uz pieres, aizsegdami iezilgās acis; katūna krekla piedurknes bija atrotītas līdz elkoņiem, atklājot vājas, rūsgiem matiņiem noaugu�as rokas. Bikses no pa�a lētākā auduma, ko mēdz dēvēt par �veln-ādu�, liecināja, ka nesekmīgi kāds ir pūlējies iegludināt taisnas vīles. Brezenta �ņorzābakus, pamatīgi ieziestus ar melnu ziedi, puskrēslā varētu noturēt par ādas apaviem ...

Paņēmis no Augustes numuriņu, Dmitrijs mundri teica:

� Nestāvi te caurvējā, vēl saaukstēsies, labāk pagaidi mani zālē.

Gutja atgriezās tuk�ajā zālē. Drīz vien tur ienāca arī Arkādijs Karunnijs. Viņ� pat nepaskati-jās uz Augusti un tūlīt devās pie loga, kur sēdēja sīka, kalsna meitene melnā kleitiņā, gludi sasukātiem matiem. Grūti bija uzreiz saprast viņas sejas izteiksmi. Tā nebija sāpīga, drīzāk jau skumja, it kā slēpta nelaime vai slimība uz visiem laikiem būtu uzspiedusi savu zīmogu. Arkādijs pasniedza meitenei mēteli, palīdzēja to uzvilkt un pacietīgi gaidīja, kamēr viņa uzsien lakatiņu, bet Gutja paslep�us visu noskatīja. Beidzot atgriezās Dmit-rijs, un viņa steidzās ģērbties.

Naksnīgās ielas bija tuk�as. Dvesmoja pavasaris, upē krak�ķēja ledus. Mēness gaisma sudraboja ūdens lāmas, bet pie pa�a krasta, jau brīva no ziemas �ņaugiem, melnajā dzīlē spoguļojās lapegļu galotnes. Saltajās debesīs gailēja tālas zvaigznes. Dmitrijs, skatienu nenovērsis, vērās vienā � pa�ā spo�ākajā zvaigznē.

Jaunie cilvēki klusēja. Katrs domāja savu domu un ba�ījās par kaut ko.

Gutja ierunājās pirmā:

� Sen neesam redzēju�ies, Mitja. Vai tu kaut kur mācies?

� Skolā . . .

� Tātad tu nestudē! � nevil�ā pārākumā viņa iesaucās.

Dmitrijs sataustīja kabatā papirosu, izņēma un aizsmēķēja. Gutja atkal vaicāja:

� Kādā klasē esi?

� �ogad beig�u.

� Un pēc tam?

� Domāju pie jums, uz universitāti, uz fiziķiem, ja vien tik�u iek�ā.

� Tu tiksi pat varbūt ārpus konkursa, tev ta�u ķēriens matemātikā. Bet kāpēc tu neprasi, kur es studēju?

� Es tāpat zinu � filologos, jau rudenī tevi manīju, kad liki eksāmenus, arī pēc tam daudzreiz esmu redzējis.

� Un ne reizi nepienāci klāt?

Dmitrijs neatbildēja.

� Kādēļ tad �odien...

� Nezinu ... � Dmitrijs paraustīja plecus.

Saruna nevedās.

Tiekdamās pārvarēt aizvien pieaugo�o neveiklības sajūtu, Gutja atkal vaicāja:

� Tu �eit dzīvo viens pats?

� Nē, arī māte un brālis ...

� Tā? Vai tad visi esat pārcēlu�ies?

� Brālis te jau sen, viņ� �ogad beidz kalnu institūtu, es atbraucu kopā ar māti, negribējās viņu atstāt vienu raktuvēs.

� Kā dzīvojat?

� Māte strādā kalnu institūtā par apkopēju, tur mums iedeva istabu. Ignats ir pēdējā kursā, pa�laik praksē, drīz atgriezīsies, jāaizstāv diplomdarbs. Un tu dzīvo kopā ar brāļiem?

� Protams. Mūsu māja tepat netālu, upmalā ...

� Un visi trīs brāļi mājās, nevienu nepaņēma somu karā?

� Nē, manus brāļus tā vis nevar paņemt, viņi ir labi kalnu in�enieri, karā arī bez viņiem iztiks.

� Raugoties, kāds kar�... � Dmitrijs iebilda. � Kaut gan ari �ai karā ne mazums krita. Labi, ka viss beidzies, �odien parakstīts miera līgums. Dzirdēji?

� Kā ne. Es ta�u uz mēness nedzīvoju! Brāļi, pusdienas ēdot, par citu neko nerunāja.

� Jā, tagad gan Viborga, gan viss Karēlijas �aurums mūsu rokās ...

Ta�u Augusti tas neinteresēja, viņa izklaidīgi klausījās, kamēr beidzot pajautāja:

� Kāpēc tevi nekur neesmu sastapusi? Es eju uz visiem sarīkojumiem, uz visiem koncertiem.

� Vakaros esmu aizņemts. Strādāju ...

� Strādā? Kur?

� Drāmas teātrī.

� Teātrī? � meitene izbrīnījusies pirmo reizi pa visu vakaru tā īsti uzlūkoja Dmitriju.

Bet puisis steidzās piebilst:

� Par apgaismotāju.

� Ak tā ...

Dmitrijs sirdījās uz sevi, ka neprot tā kā citi pui�i bezrūpīgi melst visādus niekus. Kā glābiņu meklēdams, viņ� pēk�ņi sacīja:

� Tu labi dejo.

� Patika? Un tas, ar ko es dejoju, arī patika? � mazliet sadurstījusies, Gutja vaicāja.

� Jā, skaists un mazliet atgādina kņazu Andreju Bolkonski.

� Mitja, tu nu gan esi negudrs. Kur tu to ķēri? Vai tad Arkādijs Karunnijs līdzīgs kņazam Andrejam? Tas vidēja auguma, melniem matiem, ar aristokrātisku seju un manierēm ...

� Es jau nerunāju par ārējo izskatu. Tolstojs raksta, ka Andrejs ir neliela auguma, skaists jauns cilvēks, ar noteiktiem, asiem sejas vaibstiem . . . Es labi atceros, tomēr tas jau nav svarīgi. Turklāt katrs savādāk izprot Tolstoju un viņa varoņus . ..

� Tu, Mitja, dzīvo galīgi pa mākoņiem! Tavs Andrejs Bolkonskis mācās matemātiķos, otrajā kursā, un ir tāds pats kņazs kā es Anglijas karaliene. Viņa tēvs bijis strādnieks, tagad gan liels vīrs . . . Par ko tu smaidi? � Gutja pēk�ņi attapās. � Tu viņus pazīsti?

� Kur nu man tāds gods � būt pazīstamam ar lieliem vīriem, � Dmitrijs atjokoja. � Lai gan . . . piedod man, lūdzu, ka es tevi mazliet pamānīju. Esmu kādreiz Arkādiju sastapis. �eit fakultātē bie�i vien notiek interesanti konkursi fizikā un matemātikā, es arī piedalos.

� Tev tie patīk?

� Nē, kas nu te par konkursiem, bet Maskavas universitātē gan rīko neklātienes konkursus, ir ko galvu palauzīt.. .

� Vai kādreiz esi viņu uzdevumus atrisinājis?

� Protams, esmu � un ne vienreiz vien, man pat prēmiju pie�ķīra.

� Kādu?

� Divu nedēļu ekskursiju pa Maskavu.

� Brauksi?

� Nezinu. Vispirms jābeidz skola, tad redzēs, kā būs mātei ar veselību, varbūt nāksies izņemt prēmiju naudā ...

� Tev noteikti jābrauc. Ar tādām zinā�anām kā likts tiksi Maskavas universitātē. Matemātikas

zinātņu doktors Dmitrijs Anaņjevs, � vai neskan lepni? ...

Dmitrijs klusēja ... Viņ� ta�u nevarēja atzīties, ka Auguste uzminējusi viņa slēptākos nodomus . ..

Skolā Dmitrijam Anaņjevam patie�ām spo�i veicās matemātikā. Kontroldarbos viņam vienmēr deva īpa�us sare�ģītākus uzdevumus, un aizvien Dmitrijs tika ar tiem galā piecpadsmit minūtēs. Pēc tam viņ� palīdzēja pārējiem biedriem. Lai pēc iespējas ilgāk varētu uzkavēties klasē � pēc piecpadsmit minūtēm skolotāja sāka viņu neatlaidīgi novērot, � Dmitrijs iemanījās rakstīt ar kreiso roku. Pirmoreiz viņam izdevās novērst skolotājas uzmanību, paskaidrojot, ka sāp labā roka, bet otro un tre�o reizi skolotāja noprata visu un apvainoja viņu apzinātā nekrietnībā. Apvainojums kļuva zināms pedagoģiskajai padomei, Dmitrijam draudēja rājiens, tomēr galu galā viss beidzās labvēlīgi.

Septītajā klase Dmitrijs iestājas komjaunatne, ta�u joprojām bija noslēgts, atturīgs, �ciets rieksts�.

Un neviens, pat māte, nenojauta, kas noris zēna dvēselē. Dmitriju vilināja pilsoņkara romantika. Savās domās viņ� kopā ar �apajevu devās uzbrukumā, kāpa Magņitogorskas domnu kauperos, kopā ar robe�sargu Karacupu virzījās pa taigas takām, reizē ar Kamaņinu lidoja uz Ziemeļpolu.

Matemātika Dmitrijam atklāja brīni�ķīgu, nezināmu skaitļu pasauli. Sājā pasaulē viņ� bija uzbrucējs: ikviens atrisināts uzdevums likās ieņemts ienaidnieka cietoksnis. Matemātikā viss bija saprotams, pat burtos izteiktās formulas viņam �ķita kā artilērijas iejūgs ar pilnīgu skaitļu lādiņu kravu.

Tā, iekļaujot matemātikā kauju romantiku, Mitja Anaņjevs, kuru skola īsi un nozīmīgi raksturoja kā zēnu, �kam matemātikā dotības virs vidējām�, guva arvien jaunus un jaunus iekarojumus.

Gūto uzvaru saldme darīja Dmitriju vienaldzīgu pret to, ka sestdienās māte lika viņam novilkt vienīgās bikses un kreklu un steidzās līdz pirmdienai izmazgāt, iz�āvēt un izgludināt. Mitja uzvilka virs salāpītās veļas mētelēnu un gāja uz kino.

Skolas pedagogu kolektīvam bija skaidrāks par skaidru, ka Dmitrijam Anaņjevam ir neparastas spējas matemātikā un fizikā, bet �dīvainie izlēcieni un novirze no vidējām normām� biedēja neiejūtīgos un pedantiskos skolotājus.

Ļaunprātīgu disciplīnas pārkāpumu viņam nebija, bet Dmitrija uzvedība tomēr bija �kaut kas tāds�, kas lika skolotājiem uzmanīties un būt gataviem uz visādām nepatik�anām. Un reiz kāds gadījums beidzās pavisam bēdīgi. Dmitrijs tagad skaidri atcerējās nelaimi, kas viņu piemeklēja pavisam negaidīti...

Raktuvju �Sudrabotā aiza� skolas astotajā klasē atnāca jauna skolniece. Zinātāji stāstīja: pie in�eniera ��apova atbraukusi māte, nule kā kļuvusi atraitne, un pusaudze mā�ele.

Klasē jaunatnācēju nosēdināja līdzās Dmitrijam. Viņa piemiegtām acīm vaibstīdamās uzmeta kaimiņam skatienu, tad aizgriezās un nepievērsa viņam vairs ne mazāko uzmanību. Klases audzinātāja, rakstot �urnālā, vaicāja meitenei:

� Tu esi atbraukusi pie brāļa, vai viņ� nāks uz vecāku sapulcēm?

Meitene piecēlās un mazliet izaicino�i atbildēja:

� Man ir trīs brāļi, visi in�enieri. Bet uz sapulcēm nāks mamma.

Skolotāja ieinteresēta palūkojās meitenē.

Gutja S�apova Dmitrijam nepatika, nez kādēļ netīkami aizskāra brāļu � in�enieru pieminē�ana. Pat viņas glītais ka�ociņ� un rūpīgi izgludinātais skolas tērps ar iestīvināto apkaklīti kaitināja. Tomēr dīvaini � Dmitrija domas arvien bie�āk kavējās pie jaunās klases biedrenes, un viņ� pirmo reizi mū�ā sāka kautrēties sava nonēsātā un izbalēju�ā uzvalka dēļ.

Drīz jo drīz Auguste iedraudzējās ar visiem skolēniem, vienīgi no Dmitrija turējās savmal, un arī viņ� centās neievērot meiteni.

Gutja S�apova kļuva par skolas lepnumu � bija jautra, sabiedriska, ļoti labi mācījās. Gandrīz visi zēni jauniņajā slepus iemīlējās. Gutju ievēlēja skolēnu komitejā. Vakaros viņa gāja gan uz kora mēģinājumiem, gan uz jauno naturālistu pulciņiem. Brālis Inokentijs viņu aizvien pie skolas sagaidīja.

Kādu sestdienu pēc pa�darbības pulciņa izrādes, kurā, protams, piedalījās arī Auguste S�apova, Dmitrijs par citiem agrāk iznāca no skolas. Nakts bija tum�a, tum�a, tepat līdzās satraukti �alkoja taiga. Netālu no skolas viņ� apstājās. Pēc brītiņa atskanēja vieglu, steidzīgu soļu raksts. Dmitrijs tos pazina. Gutja pagāja garām, nepamanījusi Dmitriju. Aizturētu elpu, baidīdamies, ka Gutja

17

2 � V. Ustjņova

izdzirdēs viņa sirdi dauzāmies, Dmitrijs sekoja meitenei. Gutju ieslēpa me�a tumsa, un gandrīz tūlīt Dmitrijs izdzirda raudas.

� Laidiet, laidiet! � Gutja lūdzās.

No uztraukuma, �ēluma un bailēm neko neapjauzdams, Dmitrijs caur brik�ņiem lauzās uz to pusi, kur atskanēja izbaiļu kliedziens. Acumirklis � un viņ� bija klāt. Gutja stāvēja, atspiedusies pret koku, un aizsargādamās bija pastiepusi vārās rokas, viņai iepretim zvāļojās brāļi Zama-rajevi.

� Vācieties prom! � aiz niknuma nespēdams valdīties, sauca Dmitrijs.

Brāļi skaļi noņirgājās.

� Vācieties! � Dmitrijs atkārtoja un metās pie Gutjas.

� Ak �itā? � no�ņācās vecākais brālis. � Labi, mēs ejam! Bet, pielūko, ka nenoraujies!

� Man nospļauties par jums! � Dmitrijs iekarsa.

� Gan jau, gan, � promiedams piedraudēja Vaņka, vecākais no brāļiem.

Gutja klusēja, laikam nespēja vēl atgūties no izbīļa. Dmitrijs apņēmīgi satvēra meiteni aiz rokas.

� Iesim, es tevi pavadī�u!

Meitene neteica ne vārda, bet tajā paklausībā, kā lepnā Auguste ��apova sekoja savam glābējam, bija gan pateicība, gan apjukums un vēl kaut kas, ko meitene vēl �obrīd neapzinājās. Nogāju�i pavisam mazu gabaliņu, viņi aiz muguras saklausīja vīrie�a soļus. Gutja līksmi iesaucās;

� Inokentij!

Ja Gutja un Dmilrijs nebūtu tik ļoti satraukti brāļu Zamarajevu dēļ, viņi jau sen būtu pamanīju�i Inokentiju. Tas bija stāvējis aiz koka un, kaut gan dzirdējis strīdnieku pēdējos vārdus, tomēr nebija gribējis pārsteidzīgi iejaukties . ..

Pēc pāris nedēļām lielajā starpbrīdī Vaņka Zarna rajevs aicināja:

� Izkausimies!

Dmitrijs neatbildēja, arī pārējie klusēja. Ikviens labi zināja raktuvju zēnu para�as. Jaunākais Za-marajevs piebilda:

� Kausimies tepat, aiztaisīsim durvis, un neviens neuzzinās.

Durvis nekavējoties tika aiztaisītas, un sākās kautiņ�. Tajā piedalījās Dmitrijs un vecākais Za-marajevs. Jaunākais tikai skraidīja apkārt un tracināja.

� Tā. Dod viņam, brāl, gāz pa rīkli, gāz! Bet tu neliec kāju priek�ā! .. .

Puikas kāvās ne pa jokam, �ņāca, elsa, nepārmija ne vārda. Klusēja arī pacietīgie liecinieki. Ilgi vecākais Zamarajevs nevarēja pieveikt Dmit-riju, kamēr, jaunākā brāļa uzkūdīts, pielietoja neatļautu paņēmienu � iebelza ienaidniekam pakrūtē. Uz mirkli Dmitrijam melns vien nogriezās gar acīm, viņ� sagrīļojās un pakrita, tomēr krītot vēl cie�i sakampa Vaņku aiz rokas un norāva līdzi zemē. Vaņka iebļāvās. Aiz klases durvīm atskanēja klauvējiens, mācību pārziņa pazīstamā balss pieprasīja:

� Nekavējoties atvērt!

Zamarajevs vel aizvien brēca. Izrādījās, ka Dmitrijs izme�ģījis viņam pirkstu. Mācību daļas vadītājs īsi un a�i izrīkoja:

� Zamarajevu pie ārsta! Anaņjevam bez mātes skolā nerādīties!

Dmitrijam tas bija pats smagākais sods. Viņ� mīlēja un �ēloja māti. Māte vienmēr strādāja, vakaros, beigusi apkopējas soli raktuvju pārvaldē, mazgāja neprecētiem in�enieriem veļu, nepēla nekādu darbu, lai tikai varētu aizsūtīt vecākajam dēlam naudu un pēc iespējas sātīgāk pabarot jaunāko. Dmitrijs neuzdrīkstējās sacīt, ka māti aicina mācību daļas vadītājs, bet otrā dienā glu�i vienkār�i negāja uz skolu, aizbildinādamies mātei ar galvassāpēm. Vakarā atnāca klases biedri. Mātes klātbūtnē viņi minstinājās �ā un tā, bet, kad māte aizgāja, cits caur citu ņēmās klāstīt:

� Rīt vecāku sapulce. Zamarajeva sacēlusi brēku, tu Vaņkam izlauzis pirkstu .. .

... Daudz ko priecīgu un skumju Dmitrijs varētu atcerēties no savas bērnības. Bet nez kālab patlaban, raugoties zilgajās pavasara debesīs, viņ� redzēja sīku meiteni ar vārām, aizsargājoties uz priek�u pastieptām rokām, divus nekaunīgus zeņķus viņai iepretim un sevi platā, lielā svārkā un cauros apavos ...

Augustes kaprīzā balss pārcirta Dmitrija drūmās atceres.

� Ko tu klusē kā ūdeni mutē ieņēmis? Garlaicīgi ... Dro�i vien atcerējies to sapulci! Inokentijs dusmojās uz tevi, kad toreiz neatgriezies skolā.

Neko sacīt � tev ir raksturiņ�. Neesi vēl to visu aizmirsis?

� Atceros, � ar vienu vārdu, kā negribīgi atbildēja Dmitrijs un atkal apklusa.

Auguste apstājās, ar izlutinātas meitenes neizpratni ieskatījās Dmitrijam acīs, tad aizgriezās un, raudzīdamās taisni uz priek�u, sāka iet, likdama saprast, ka �is puisis viņai pagalam apnicis.

Dmitrijs tikko jaudāja sekot Augustei, viņ� saprata, ka meitene dusmojas, ta�u dīvaina, cie�a atmiņu vara, � savās atmiņās viņ� nevēlējās dalīties ne ar vienu, pat ar Gutju ne, � �ī atmiņu vara viņu satvēra un atkal lika ilgi klusēt.

. . . Todien māte mazā gaismiņā bija aizgājusi uz darbu. Dmitrijs ilgi aplūkoja pie sienas Perova gleznas �Trijjūgs� reprodukciju. Tā lika domāt par viņu ģimeni.

Dmitrijs jutās apbēdināts un sarūgtināts. Viņ� uzlīda bēniņos, saburzīja lapu tabakas vīstoklītiun aizpīpēja. Bet jau pēc pirmā dūma sāka reibt galva un sametās nelabi... Uz vecāku sapulci toreiz Dmitrijs nolēma iet viens un skolā pateica, ka māte saslimusi.

Brāļus Zamarajevus, Dmitriju un vēl trīs zēnus izsauca klases priek�ā. Viņi stāvēja, un sapulces vadītāja, kas vienlaikus bija arī vecāku komitejas priek�sēdētāja, garlaicīgi un ilgi runāja, ka klasē ar disciplīnu esot pavisam slikti. Kaujoties, bojājot skolas inventāru. Nesen sasitu�i atkritumu tvertni. Zīmē�anas stundā kāds sadauzījis modeli � podu ar puķi. Vēl cits paņēmis zemes sauju un sviedis zīmē�anas skolotājam pa muguru.

Piecēlās Inokentijs ��apovs � Augustes vecākais brālis.

� Es gribētu redzēt skolotāju, kam skolēni uzdrīkstas sviest ar zemēm.

Iestājās klusums. To pārtrauca klases audzinātāja Anna Jegorovna.

� Mēs esam sanāku�i, lai noskaidrotu pēdējā kautiņa ieganstu un uzsācējus, � viņa atgādināja.

�oreiz bērni palika nelokāmi, neviens negribēja nosaukt ne tra�a ieganstu, ne iesācēju.

Tad sāka runāt Zamarajeva māte, norādot uz Dmitriju.

� Tas biji tu, kas manam dēlam izme�ģīja pirkstu? Tā ir kriminālbū�ana! Es prasu viņu izslēgt no skolas ...

Dmitrijs nobālis klusu atbildēja:

� Netī�ām gadījās... Es negribēju... Viņ� iesita man pa krūtīm ...

� Izslēgt Anaņjevu no skolas, � atskanēja raktuvju grāmatve�a � teicamnieces Veji�kovskas tēva balss, � kamēr viņ� mums visus bērnus par nabagiem nav pataisījis! Jūs zināt, kas ir ļauna ietekme un kur tā noved ...

� Protams, izslēgt! � sapulces vadītāja piekrita.

Dmitrijs lūdzo�i raudzījās Annā Jegorovnā. Tā nebilda ne vārda. Iestājās neveikls klusums. Tad Inokentijs izgāja klases priek�ā un ar sa�utumu griezās pie vecākiem:

� Kas �eit beigu beigās notiek? �ī dāma, � Inokentijs ar galvas mājienu norādīja uz sapulces vadītāju, � var sarunāt nez ko; katrai mājsaimniecei nav obligāti jāzina pedagoģija, bet jūs, � viņ� vērsās pie skolotājiem, � kā jūs to pieļaujat? Sakiet, lūdzu, � kas ir noticis? Sakāvu�ies? Kur? Klasē! Un jūs, biedri pedagogi, kur tad jūs tolaik bijāt? Kādēļ gan līdz vecāku sapulcei nav noskaidroti visi apstākļi?

� Es jūs lūdzu � skolēnu klātbūtnē... � bilda mācību daļas vadītājs.

� Nu tad lai skolēni iziet ārā!

Tomēr Inokentijam tā arī neizdevās pasargāt Dmitriju no trieciena, ko tam rūpīgi bija sagatavoju�i �kārtīgo� bērnu vecāki. Sapulces vadītāja iesauca Dmitriju klasē un svinīgi paziņoja:

� Anaņjev, mēs nolēmām tevi izslēgt no skolas.

Dmitrijs juta mazliet iedrebamies aug�lūpu, bet

tad pēk�ņi viņu pārņēma trula vienaldzība pret �iem cilvēkiem, nomākdama bailes un kaunu.

Inokentijs ��apovs piegāja pie Dmitrija, uzlika roku uz pleca un aicināja:

� Iesim!

Dmitrijs nekustējās. Tad Inokentijs paņēma viņu aiz rokas un kā mazuli izveda no klases.

Skolēni klusēdami pavirzījās malā, dodami viņiem ceļu. Gutja gāja brālim un Dmitrijam aiz muguras. Tikai uz ielas Inokentijs pagriezās pret māsu un teica:

� Skrien mājās, es ie�u viņam līdz!

Otrās dienas rītā Dmitrija māte un Inokentijs ��apovs ieradās skolā. Skolotāju istabā sēdēja mācību daļas vadītājs, Anna Jegorovna un direktors. Dmitrija māte atbīdīja no sejas lakatiņu, no uztraukuma un negulētas nakts viņai bija sāku�i sāpēt zobi, un, asaras valdīdama, klusi teica direktoram:

� Es esmu Anaņjeva māte, mans dēls vakar izslēgts no skolas. Es gribētu ar jums parunāt.

� Redziet, � pēc nelielas pauzes atbildēja direktors. � Pagaidām es nevienu neesmu izslēdzis. Ejiet mājās un sūtiet dēlu uz skolu, viņ� pagūs tikt uz otro stundu. Protams, � direktors turpināja, � viņam nevajag teikt, ka ...

Bet māte vairs tālāk neklausījās. Viņa spēji pagriezās pret Inokentiju un sacīja:

� Lielais paldies, Inokentij Aleksandrovi�, ka bijāt mums atbalsts nelaimē! � Asaras ritēja pār viņas bezmiegā pārguru�o seju.

Ta�u Dmitrijs uz skolu negāja ne todien, ne arī nākamajās dienās. Māte lūg�us lūdzās, centās pierunāt, raudāja. Dmitrijs cie�i palika pie sava.

� Saproti, māt, � viņ� teica, � neviens pats � ne Anna Jegorovna, ne skolēni, ne vecāki pat necentās ko noskaidrot, bet visi ta�u labi zināja, ka pirkstu viņam nevil�us izme�ģīju. Es vairs �ajā skolā neie�u, un tu, māt, neraudi, man ies zudumā tikai viens gads. Vasarā brauk�u pie brāļa un mēģinā�u tur iekārtoties. Bet �oziem mācī�os mājā un palīdzē�u tev. Pārtaisī�u sivēna kūtiņu, nākamai ziemai malku sagādā�u, ja tu paliksi viena ...

Pēc pāris dienām pie Anaņjeviem atnāca Anna Jegorovna, bet Dmitrijs lūdza, lai māte aizbildinās, ka viņa nav mājās. Atnāca Inokentijs ��a-povs, laiciņu parunājās un saprata � Dmitriju pārliecināt nav iespējams ...

To visu Dmitrijs labi atminējās, soļodams gar krastmalu uz ��apovu mājas pusi. Un ko gan slēpt � viņ� to atcerēsies visu mū�u.

Gutja apstājās pie augstās dēļu sētas un vērīgi paskatījās Dmitrijā.

� Tā, nu esam klāt. � Viņa sameklēja kabatā atslēgu un atvēra vārtiņus. � Uz redzē�anos, piekāp kādreiz, brāļi būs priecīgi!

Auguste aizgāja. Dmitrijs vēl ilgi stāvēja un klausījās, kad aizcirtīsies ��apovu mājas durvis. Viņ� izsmēķēja vienu papirosu, pēc tam vēl vienu ... Apkārt klusums. Tikai vēj� �ad tad trieca pret sētu ievu miklos zarus. Upē lūza ledus. Pie pa�a krasta skalojās viļņi. Negribējās iet mājās.

�eit, upmalā, vēja brāzmas bija spēcīgākas, pavasara smar�as asākas. Glu�i nemanot, Dmitrijs sāka svilpot un klusi dungot.

Ak, mans mīļais Augustiņ, Augustiņ, Augustiņ . ..

Ta bija veca dziesmiņa no iemīļotas Andersena pasakas par cukganu. Bērnībā viņ� bie�i dziedāja �o dziesmiņu. Māte smējās, redzot Dmitriju lēkājam uz vienas kājas un dziedam savu �Augustiņu�. Vārdā �Augustiņ� viņ� uzsvēra pirmo zilbi, un māte tā ir nevarēja saprast, kur radusies tāda dziesmele, viņa Andersena pasakas nebija lasījusi.

Ne par ko nedomādams, Dmitrijs stāvēja uz mosto�ās upes krasta un dziedāja savas bērnības dziesmiņu, bet pretim neatturami trauca pavasaris.

Dmitrijs ar māti un brāli dzīvoja kalnu institūta daudzstāvu nama puspagraba telpās.

� Kur tu, Mitja, �odien tik ilgi? � vaicaja māte, nogaidījusies dēlu.

� Tāpat... � nezin kam uzsmaidīdams, atbildēja dēls un vilka nost pusmētelīti.

Māte attaisīja cepe�krāsni, salūkoja kartupeļus, paņēma no plauktiņa �ķīvi ar maizi un nolika dēlam priek�ā.

Bet dēls tīkoja palikt vienatnē ar sirdī dūdojo�o prieku.

� Kādēļ neguli? � samāksloti bargā balsī Dmitrijs jautāja. � Pa dienu esi nostrādājusies...

� Gaidīju tevi, � kā taisnodamās atbildēja māte. � Apavus noliec uz plauktiņa, lai iz�ūst, citādi rīt būs jāvelk kājā mitri.

� Labi, labi, � saērcināti atbildēja Dmitrijs. Ta�u tūlīt apkaunējās par tādu izturē�anos pret māti un, mēģinādams labot, kas labojams, teica: � Es tak, māt, neesmu vairs maziņais.

Pēk�ņi no āra ielauzās stipra dārdoņa, troksnis, sprak�ķi. Māte satrūkās.

� Dēliņ, kas tur ir?

� Ledus iet! � Dmitrijs līksmi sauca. � Saproti, māt, ledus iet! � Un viņ� metās pie loga.

Upes brīnumainie trok�ņi iebrāzās klusajā istaba un acumirklī to piepildīja ar pavasari, spirgtumu, laimi.

Stāvot pie loga un ieelpojot mitro gaisu, Dmitrijs juta, ka viņu pārņem neizprotams prieks. Dzīve patlaban likās tik daudzsolo�a, ka gribējās saukt un stāstīt par to visiem, visiem, un ar �o saucienu apslapēt pavasara palu �alkoņu.

� Ohooi! � logā traucās vēl neizveidojusies zēniski lūsto�a balss.

� Kas ir, dēliņ? Kas tev noticis? Kur tu biji? � māte izbijās.

� Māt, es satiku Augusti ��apovu.

Māte brīvi uzelpoja.

2. nodd|a

Austrumsibīrijas attālākajos rajonos vēl sastopamas ģimenes, kuras daudziem atgādinās anahronismus � kā brīnumaini saglabāju�ās veco, izturīgo sibīrie�u ģimeņu saliņas. Ir vērts speciāli izpētīt �o ģimeņu radurakstus. Pa vīrie�u līniju tie parasti ir politisko katordznieku vai izsūtīto pēcte�i, pa sievie�u līniju � vietējie sibīrie�i.

Aleksandrs Semjonovi�s ��apovs, sīka un sen izputēju�a Tulas guberņas, Jefremovas apriņķa mui�nieka dēls, bija izsūtīts mū�a katorgā uz Sibīriju. Humānie, inteliģentie Aleksandra Semjono-vi�a centieni, kurus spirdzināja tradicionālā sa-jusma par fran�u revolūciju un kuri bija raksturīgi sīkmui�nieku ģimenēm, �ie�ana tautā�, kas pārvērtās par �mazo jautājumu� patosu, noveda viņu pie eseriem. Nebūdams tie�i saistīts ar eseru cīņas teroristisko praksi, bet aizrāvies ar �visas tautas sacel�anās� nemiernieku frāzēm, Aleksandrs Semjonovi�s S�apovs pēc ilga un trok�ņaina tiesas procesa bija nogādāts Sibīrijā.

Aiz Krievijas impērijas robe�ām dzīvoja da�ādi ļaudis, gan tie, kuri, bezcerīgas nabadzības, bada un zemes trūkuma dzīti, devās projām no sava novada un pa neiebrauktiem ceļiem, pa neiemītām takām klīda tālu, tālu prom uz ziemeļiem meklēt �piena upes� un �ķīseļa krastus�, gan arī tie, kas pa Vladimiras traktu nāca uz �ejieni ciest un mirt di�o principu � brīvības, brālības un vienlīdzības vārdā.

Zaudēju�i cerības atgriezties dzimtajā pusē, kur vienus gaidīja nabadzība, otrus cara likumi, viņi cie�i nolēma uz visiem laikiem palikt dzīvot Sibīrijā. Te valdīja savi nerakstīti likumi. Nereti gadījās, ka neprecējusies zemniekmei�a kļuva grūta, auga ārlaulības bērni, tomēr neviens neuzdrīkstējās tos nicināt vai aizskart. �eit par visu vairāk vērtēja cilvēku � �radības kroni�.

Saistot dzīvi ar revolucionāro cīņu, ��apovs bija atteicies no domas vīt savu ģimenes ligzdiņu, un, kad viņu dzina mū�a katorgā uz Sibīriju, viņ� pateicās liktenim, ka nav neviena, kas viņa dēļ lietu asaras. Tēvs un māte jau bija miru�i, māsas centās uz visiem laikiem izsvītrot no radu rakstiem brāli katordznieku.

Sibīrijā ��apovs apprecēja īstas sibīrie�u dzimtas atvasi. Tā bija skaista, bet ar niecīgu izglītību, labu sirdi, savu reizi laipna, savu reizi � skarba.

Vai nu pati skarbā daba bija norūdījusi cilvēku raksturus un darījusi tos vīri�ķīgus, vai arī tas, ka Sibīrija bija revolucionāru un kriminālnoziedznieku izsūtī�anas vieta, vai varbūt tādēļ, ka �eit varēja redzēt daudzus sadragātus mū�us un cilvēciskas traģēdijas, bet vietējie iedzīvotāji bija apguvu�i lielu gudrību � līdzcietību. Ļaudis it labi zināja, ka bie�i vien noziegums izdarīts grūtas, a�gārnas dzīves dēļ vai arī tāpēc, ka cilvēkam nav bijis vietas zem �īs saules... Ilgus gadus bija saglabājusies para�a: visās pagaidu mītnēs, kā arī celtnieku būdās aizejot vai aizbraucot atstāt maizi, tabaku, kaltētas zivis, lai bargo salu izcietu�ajiem katordzniekiem vai tiem, kam laimējies izbēgt, dotu iespēju tikt atpakaļ dzimtajā pusē.

Protams, īpa�u līdzjūtību iemantoja tie politieslodzītie, kas bija cīnīju�ies par taisnību.

Skarbā Sibīrijas daba devīgi atalgoja darbīgu cilvēku. Vecie sibīrie�i mēdza sacīt, ka tikai dienas zaglis un dzērājs te dzīvo nabadzībā. Jaunie ��a-pova radi � vecticībnieki prata zemi kopt, dzīvoja pārtiku�i, un viņiem dikti iepatikās jaunais znots no �politiskajiem� � īsts sirds cilvēks. Radu bija daudz � gan tuvu, gan tālu, katrs uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt: izsūtītais bija izglītots cilvēks, mui�nieks, bet nebija tomēr viņus nonievājis, bija saradojies ar Sibīrijas vecticībniekiem.

Pēc da�iem gadiem ��apovu ģimene aizgāja no sād�as uz pilsētu. Tur uzcēla lielu, pla�u māju. Cēla ilgiem gadiem � bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Mājā bija piecas gai�as istabas, liela virtuve ar blakus telpām un visādiem pieliekamajiem. Dēļu sētas apņemtais pagalms vienmēr bija tīri izslaucīts.

Aleksandrs Semjonovi�s ��apovs strādāja valsts dienestā. Saimniecību vadīja sieva, no bērnības radināta pie darba un pie īpa�ās vecticībnieku kārtības. Un, ja nebūtu viņas stipro zemnieces roku, diezin vai nesavtīgais ��apovs spētu ģimenei nodro�ināt materiālo pārticību un labklājību. Cits pēc cita ��apoviem radās trīs dēli. Puikas piedzima ņipri, auga spēcīgi un saprātīgi, strādīgi, neradīja vecākiem sirdēstu.

Bērnus auklēja zaldātiene Marfa. Viņa atnāca pie ��apoviem pēc pirmā dēla Inokenlija piedzim�anas un tā ari sarada, kļuva par ģimenes locekli.

��apovu zēni tika audzināti neparastā stingrībā. Sevi�ķi stingra bija māte. Tēvs reizēm neizturēja un paslepus no mātes centās palutināt un apmīļot dēlus. Tikai tādēļ ari gadījās nesapra�anās ar mīļo, labo sievu.

Septiņpadsmito gadu pats ��apovs sagaidīja diezgan atturīgi. Iesauka � �biju�ais trimdinieks� ��apovam nekļuva par laipu uz augstāku amatu, siltāku vietiņu, pēc kā tiecās daudzi viņa paziņas. Mētājoties ar frāzēm, jauki izrunājoties sapulcēs, bet nekad nepau�ot tautas domas un ilgas, viņi drīz vien atradās pilsoņkara ugunīs plosītās �nedalāmās Krievzemes� apgabalu da�ādo valdības ministru posteņos. ��apovam derdzās skatīties, kā viņa biju�ie domu biedri dod svētību kazaku pipkai un kol�akie�u �auteņu slauķiem. Bet arī cīņā, ko tauta uzsāka pret augstākā valdnieka soda ekspedīcijām un pret ārzemju interventiem, kas centās Sibīriju noslīcināt asinīs, arī �ajā cīņā vecais ��apovs neņēma dalību, aizbultēja savā mājā visas durvis, lai tikai nosargātu ģimeni. Kad pie varas nāca padomes, ��apovam no sākuma pat neatgādināja par kādreizējo piederību pie eseru partijas, bet uzņēma viņu kā prasmīgu un centīgu darbinieku �savā bilancē�.

Kārtīgā, veselīgā ģimenē laiks aiztrauc ātri. Zēni nemanot izauga, beidza skolas, visi trīs kļuva par kalnu in�enieriem � Sibīrijas dzīļu pētniekiem.

Partija, revolūcijas avangards, partija, kura bija stājusies pie dzimtās zemes vadības stūres, kura bija izaudzinājusi viņus, izskolojusi izsūtītā esera dēlus par in�enieriem, �ī partija viņiem likās glu�i kā stingra māte, no kuras viņi bijās, juzdamies ja nu ne īsti vainīgi, tad vismaz tās necienīgi. Lai gan saprātīgi un enerģiski darbinieki, in�enieri ��a-povi tomēr bija bezpartejiski speciālisti, un ne vienu reizi vien kadru daļās personīgo lietu airē rindas, kur bija rakstīts par viņu tēvu, par tā saistību ar eseriem, mēdza pasvītrot ar sarkanu zīmuli. Grūti bija �klusētājiem� publiski paskaidrot, ka viņu miesīgais tēvs nav bijis revolūcijas ienaidnieks.

Mātei vēl nebija piecdesmit, kad viņa saslima ar kādu nopietnu sievie�u slimību. Ārsti vienprātīgi atzina, ka, par spīti gadiem, viņai vēl jāiznēsā viens bērns � un veselība uzlabo�oties.

�etrdesmit astoņu gadu vecumā, kaunēdamās no dēliem un radiem, viņa laida pasaulē meiteni, kuru nosauca Sibīrijā bie�i sastopamā vārdā � par Augusti. Vecākais dēls Inokentijs par Augusti bija divdesmit gadu vecāks. Māte un tēvs jokojoties saukāja viņu par �abrkasīti�. Un tā nu iznāca, ka �abrkasītis� bija visu mīlulis un luteklis.

Pa to laiku ��apovu ģimene jau bija sazarojusies, dēli apprecēju�ies, bet no mājām projām negāja, palika dzīvot kopā ar vecākiem. Lai cik dīvaini, ��apovu vedeklas, sievietes ar da�ādiem raksturiem, iera�ām un audzinā�anu, visas te atrada kādu neredzamu stīgu, uz kuras kā pērlītes turējās miers, kārtība un savstarpēja cieņa.

Tikai reiz vētra ielauzās S�apovu mājā, kad precējās Genādijs, tomēr arī toreiz ļoti precīzi iedarbojās neredzamais mehānisms, kura atsperītes bija tā pati iecietība, dvēseles pla�ums un ticība cilvēkam.

Tas atgadījās vakarā, visa ģimene bija vienkopus. Vīrie�i smēķēja, lasīja avīzes un tērzēja, bet sievietes, vēl sēdēdamas pie galda, uz kura sīca patvāris, bija iekarsu�as pārrunās, kādus ēdienus gatavot rītdienai. Gaidīja viesus uz mātes vārdadienu. Genādijs klusēja, tad pēk�ņi piecēlās.

� Māt, es gribu precēties, � viņ� sacīja.

No�alca smiekli.

Genādijs vēlreiz klusu, bet stingri atkārtoja:

� Māt, es gribu precēties.

Nu visi pagriezās pret viņu. Un tūlīt saprata: puisis nejoko. Genādijs bija nobālis.

Māte, ko nelabu juzdama, dīvaini pārvērstu seju pavaicāja:

� Kas viņa tāda ir?

Genādijs brīdi kavējās ar atbildi, uzmezdams skatienu vecajai auklei, it kā lūgdams tās palīdzību,.

� Mana līgava ir Klaudija Zilkina ...

Atbildei noskanēja: �Kas? Ko? Ak! Tavu brīnumu! ...� Tikai māte nesacīja neko. Genādijs piecēlās, piegāja pie mātes un piebilda:

� Tas ir mans pienākums ..,

Iestājās klusums. Sīca tikai patvāris, un no Inokentija istabas bija dzirdama guļo�ā mazdēla vieglā elpa.

� Kālab tu prasi tikai man? � māte nopietni vaicāja. � Un tēvs? ...

� Tēvs mani sapratīs, � Genādijs pārliecināti atbildēja.

Aleksandrs Semjonovi�s nodūra galvu. Marfa sāka raudāt, ar lakatiņa stūriem slaucīdama asaras.

Māte piecēlās no galda un, �ķiet, pavisam mierīgi sacīja:

� Atbildi mums ar tēvu atklāti un vaļsirdīgi: vai tu mīli... to Klaudiju?

� Jā, mīlu, � skanēja atbilde.

� Iesim visi gulēt! � pēc smaga klusuma teica māte. � Rīt nāks ciemiņi, darba daudz. Bet tev mēs ar tēvu atbildi dosim rītdien. � Un, jau stāvēdama savas istabas durvīs, piemetināja: � Rītvakar.

Vecie nebija vēl paspēju�i iziet no lielās istabas, kad brāļi apstāja Genādiju.

� Ko tu esi savārījis, � Inokentijs klusinātā balsī uzsāka. � Mums ta�u aug māsiņa.

� Auguste, ej prom! � Georgijs sacīja.

� Vai liksieties mierā! � Marfa aizstāvēja savu mīluli. � Viņ� ir pieaudzis cilvēks, pats zinās. Ejam, dēliņ, ejam!

Visi izklīda, bet mājā neviens ilgi nevarēja aizmigt.

Matē raudaja, tēvs klusēdams pilināja karotītē baldriāna tinktūru.

Blakus istabā, cenzdamās nerunāt pārāk skali, Natalja pārmeta Georgijam:

� Neceri, ka es dzīvo�u zem viena jumta ar to slampu! Padomā tik, cik manīgi Klavka ar savu māti, �ņabdeguni, izdarīju�ās. Savaņģoju�as mūsu telēnu... Vai patiesi vecie piekritīs? Tēvs varbūt, bet māte nepieļaus tādu kaunu ...

� Nata, nomierinies, liecies gulēt, � Georgijs lūdza sievu.

� Nomierinies, � Natalja mēdījās. � Domā, es tagad varē�u aizmigt...

� Labi, � pazemīgi piekrita Georgijs. � Ja negribi dzīvot ar viņu vienā mājā, meklēsim kur atsevi�ķi.

� Nekā nebija! � Natalja ērcējās. � Lai es tās vazaņķes dēļ ietu prom no mājas... Paklau! � viņa pēk�ņi priecīgi ierunājās. � No rīta aizejiet abi ar Inokentiju pie �ilkiniem un piedāvājiet mātei atkāp�anās naudu par izlaidīgo meitiņu. Lai aizved to kaut kur patālāk... Ne jau pirmo reizi viņas ar tādām lietām nodarbojas.

� Nata! � Georgijs apsauca sievu. � Valdies! Un liec man mieru, es gribu gulēt.

� Jūs, brālī�i, ari esat labie, � Natalja nerimās. � Nezinājāt, kur viņ� pavada laiku, pieļāvāt tādu negodu ...

Otrā istabā viss bija pilnīgi pretēji: Olga klusēja, Inokentijs runāja.

� Ko darīt? Rīt uz mātes vārdadienu sanāks visi radi, un tad paziņosim mūsu jaunumus. Tēvocis nekādi to nepieļaus, Genādijs ir viņa krust-

dēls. Klaudijai brālis cietumā, māte pļēguro, kas bijis tēvs � nav zināms, pati paklīdene...

� Kā gan tu zini, ka Klaudija ir paklīdene? � Olga izsmējīgi pavaicāja.

� Esmu dzirdējis, cilvēki runā...

� Nu, ja esi tikai dzirdējis, tad tās ir blēņas. Nezin ko var sarunāt. Klaudija ir skaista, bet ģimene viņiem patie�ām ne visai izdevusies, tādēļ arī tik daudz visādu valodu. Bet varbūt viņa ir laba?

� Ko darīt? Parunāt ar Genādiju vai arī censties vecos iespaidot?

� Tagad runāt jau par vēlu. Genādijs viņu mīl, gan māte piekritīs un tēvu pierunās.

� Nē, tā nenotiks! � Inokentijs iesaucās.

� Notiks, � Olga mierīgi atbildēja. � Vajadzēs vien dzīvot vienā mājā ar Klaudiju...

� Nu zini, ja tas sievi�ķis ienāks mūsu mājā, iesim citur dzīvot! � Inokentijs nerimās.

� Tu iesi citur, es palik�u, man arī te nav slikti. Māte pati izkārtos, un tu, lūdzams, nepurpini te tik daudz, es gribu gulēt.

Bija jau sen pāri pusnaktij, kad klusu ie�īkstējās saimnieku guļamistabas durvis, tur bez klauvē�anas iegāja Marfa.

Māte gulēja tāpat virs segām, tēvs sēdēja, ierāvies dīvāna stūri.

� Kā tev vajag, Marfa? � viņ� klusu pajautāja.

� Ienācu, Semjonovi�, parunāties, es jau ne-esu jums sve�iniece, � Marfa sāka �ņukstēt.

� Dodiet svētību: viņ� to meiteni dikti mīl, ka tik sliktāk neiznāk. Tik un tā viņi apprecēsies, nav vairs vecie laiki. Tikai lai no mājas prom neietu, citādiņ pēc savējiem sirgs, pārmetīs, dzīve neies gludi, kazi, sāks vēl dzert.

� Ko tu, vecā, mels? � tēvs apskaitās.

� Tavs luteklītis, tāpēc nu lien vai no ādas laukā! � māte nozibsnīja dusmīgu skatienu.

� Būs tevi pie mums ar iesūtījis? � Pēc tam nopūtās. � Nu, ko iesāksim, vajadzēs piekrist. Lai gan manai sirdij tā Klaudija nav mīļa.

� Aprunā tik, aprunā! � Marfa stājās aizstāvjos. � Genādijs tak skaidri zina, ka viņa nav ar citiem pinusies ...

� Ko iesākt, vajadzēs vien pieņemt mazdēlu, ja jau viņ� tā steidzas papildināt mūsu ģimeni! � tēvs iesmējās.

Vārdadienā pie ��apovu galda sēdēja savi �etrdesmit cilvēki. Genādija viesu pulkā nebija.

Kad bija iebaudīta pirmā glāzīte uz gaviļnieces veselību, māte piecēlās, visiem pateicās par iera�anos un uzmanības parādī�anu un, valdīdama satraukumu, teica:

� Labi, ka �odien visi esam kopā. Mums ir kas pavēstāms. Mūsu jaunākais precas, pēc mēne�a kāzas, tā ka gatavojieties!

Viņa nenosauca ne vedeklas vārdu, ne uzvārdu, bet neviens arī nevaicāja; pie galda sākās sa�ukstē�anās: �Ar Klavku?�, �Trakāk vairs nevar būt!�, �Tad ta radiniece!�.

Mās, vai tik neesat pārsteigu�ies? � ieminējas mātesbrālis. � Tā ģimene, kā teikt...

Māte viņu apņēmīgi pārtrauca:

� Labi zinām, kāda tā ģimene, bet zinām ari, ka mūsu dēls nevarēja iemīlēt sliktu sievieti. Viņa dzīvos �inī mājā, un viņu vajadzēs cienīt visiem, kas ciena mūs.

Ciemiņi apklusa. Lai izkliedētu saspīlējumu, mātesbrālis sāka dziedāt:

Uz kaila, krauja pakalna, kam apkārt ielejas . . .

Ciemiņi visi kā viens pievienojās dziedātājam, likdami saprast, ka sarunu uzskata par pabeigtu.

Mātei ar savu �etru kla�u izglītību bija neparasti atsaucīga dvēsele, viņa bija taisnīga un cienīja citus cilvēkus.

Atgadījās ��apovu mājā arī vēl kāds cits notikums.

Reiz vecākā vedekla Olga, pārnākusi no darba, iesvieda atzveltnes krēslā portfeli un klusēdama aizgāja mazgāt rokas. Mājās bija vīramāte un Gutja, toreiz vēl meitene.

� Tev kādas nepatik�anas? � vīramāte vaicāja.

Olga sāka raudāt un satraukusies, apmulsumā

sarkdama, izstāstīja vīramātei, ka uz da�ām dienām no ziemeļiem te caurbraucot ieradies kāds pazīstams puisis. Viņa, Olga, pirms precē�anās draudzējusies ar to. Un, lai gan puisis zinājis, ka Olga precējusies un ka viņai ir bērns, viņ� tomēr piezvanījis uz darbu un lūdzis vakarā uz satik�anos.

� Ir nu gan kā dēļ raudāt, � teica vīramāte, uzklausījusi vedeklu. � Aizej vakarā uz satik�anos, un viss būs labi.

� Bet kā tad es varu iet? � Olga brīnījās.

� Inokentijs būs mājās. Un ja nu viņ� dabū zināt?

� Tu pasaki, ka jums pārvaldē sapulce, � vīramāte mierīgi pamācīja.

� Nē, tā nevar, � Olga nopūtās. � Uzzinās, tad būs vēl sliktāk. Nāks man uz pārvaldi pretī.

� Paklau, darīsim tā, � ieteicās vīramāte.

� Tu ņemsi Augusti līdzi, es Inokentijam sacī�u, ka aizgājāt uz kino. Gutju atstāj pie Ņutas, viņa ar mazajiem paspēlēsies, bet mājās nāksiet reizē. Tu man pieraugi, � viņa piedraudēja Augustei,

� brāļiem ne vārda!

Olga ar Augusti aizgāja. Ta�u vīramātes un vedeklas sarunu bija dzirdējusi Marfa. Viņa tolaik jau bija ļoti veca un sānistabiņā vadīja savas dzīves pēdējos gadus ��apovu ģimenes rūpju un mīlestības lokā. Strādāt Marfa vairs nespēja, un viņai arī nebūtu atļāvu�i, viņa tikai reizēm lāpīja veļu un bez mitas dzēra tēju. Bufetes skapītī viņai glabājās zaļā tēja un konfektes, kuras nedrīkstēja aiztikt pat mazie ��apovi. Marfa �oreiz nebija vienis prātis ar vīramāti.

� Jegorovna, Jegorovna, tu pārliecīgi lutini tos sievi�ķus! Tas labi nebeigsies ...

Māte tikai atmāja ar roku.

� Paliec nu mierā! Vai savu jaunību esi aizmirsusi ...

� Nu, nu, Jegorovna, pēcāk būs par vēlu kādu vainot, � vecā Marfa purpināja.

Visi sanāca ēdamistabā vakariņot, bet Olgas un CJutjas nebija. Inokentijs jau kuro reizi prasīja mātei:

Māt, vai tad viņas tev neteica, uz kādu filmu

ies?

� Sacīja, kā nu ne, sacījās iet uz to filmu, uz kuru dabūs biļetes, � māte atbildēja, acīm jautri iedzirkstoties.

� Jau pavēls, es būtu gājis pretī, � Inokentijs nevarēja rimties.

Beidzot � tie�i pusnaktī Olga un Gutja pārnāca. Olga bija nopietna, drūma.

Māte virtuvē mazgāja vakariņu traukus. Olga iegāja pie viņas un klusītiņām stāstīja:

� Tikāmies. Viņ� kļuvis pavisam citāds. Mani dro�i vien sēja pie viņa atmiņas. Nu tas beidzies uz mū�u.

Māte brīvāk uzelpoja.

Naktī abu veco guļamistabā tēvs, jau visu padzirdējis no Marfas, pārmeta mātei:

� Par daudz tu izdabā tām vedeklām, ka tik neizlai�as...

� Vai nu tikai puisie�i drīkst izlaisties? � viņa labsirdīgi atbildēja. � Un Olga ir gudra, tā zina, ko dara un ko var darīt. Klaudiju es laikam nebūtu laidusi, kaut gan viņa arīdzan stipri mainījusies, kamēr dzīvo pie mums. Lai gan nē, ij viņu būtu laidusi. Zini, ve�ukiņ, kur mūsu mājas jauno ļau�u miera spēks? � viņa pavaicāja vīram.

� Kur tad? � vīrs pārjautāja.

� Vedeklas mīl mūsu dēlus. Tādēļ katra cen�as būt pat labāka, nekā ir patiesībā.

� Bet iu viņas pārlieku lutini, dēlus tā nelutināji.

� Viņas ir sievietes. Vēl daudz grūtumu viņas gaida. Gan vīru, gan bērnu dēj. Lai manā pavēni mierīgi padzīvo, kad nomir�u, gan jau tad...

� Nu beidz, nu! � tēvs pārtrauca, viņam bija gau�i dzirdēt māti runājam par mir�anu, un, saklausījis bērna raudas, viņ� vaicāja:

� Ko ta mazdēliņ� tāds �īkstīgs, vai nenāk zobiņi?

Aiz sienas Genādija un Klaudijas istabā raudāja vectēva mīlulis � mazais Mi�a. Māte piecēlās.

� Ie�u nesī�u pie mums, viņ� neļaus tiem izgulēties, rītā agri jāiet darbā.

...Pirmais nāves cirtiens laimīgajā ��apovu mājā notika negaidot. Vakarā Aleksandrs Semjo-novi�s ��apovs, grāmatu lasot, nolika galvu uz krēsla atzveltnes, noņēma brilles un aizvēra acis, itin kā aizmiga. Aizmiga uz visiem laikiem. Viņa pēk�ņā nāve satrieca māti. Da�ās dienās viņa tā novecoja, ka grūti bija pazīt. Mati nosirmoja, seja pārklājās dziļām grumbām, kļuva dzeltena. Bet briesmīgākais tas, ka viņa pret visiem kļuva vienaldzīga. Dēli, vedeklas, meita, mazbērni � visi bija tepat apkārt, bet neviens viņu vairs neinteresēja. Klusais, mierīgais vīrs, kur�, liekas, visur un vienmēr viņai paklausīja, bija viņas dzīves piepildījums. Kā jauna meitene viņa bija bezgala iemīlējusi izglītoto politizsūtīto un tā arī bija nodzīvojusi garos gadus, sirdī glabādama mīlestību un cieņu. Viņa nesavtīgi ziedoja tam savas labākās j lītas, visu darīja tā, lai vīrs līdz pat nāvei neno�ēlotu, ka saistījis savu mū�u ar vienkār�u zem-niekmeiteni. Un tagad �ā cilvēka, kam viņa atdevusi savu dzīvi, vairs nebija.

Laicīgie darbi, viņasprāt, bija paveikti: bērni nostādīti uz kājām, tiem pa�iem sava interesanta dzīve. Tiesa gan, Auguste vēl skuķēns, bet par viņu var nebēdāt, gan brāļi būs mātes un tēva vietā,.

Māte saslima, un ne vedeklu aizkustino�ās rūpes, ne dēlu uzmanība nelīdzēja.

Tolaik Inokentiju nosūtīju vienu gadu ilgā komandējumā uz jaunām raktuvēm pie Ļenas. Viņ� aizbrauca kopā ar sievu un dēlu. Māte skuma pēc vecākā mazdēla Ļoņas un paslep�us no mājnie-kiem bie�i sāka iet uz kapsētu pasērst pie vīra kapa.

Dēli un vedeklas aprunājās un nolēma sūtīt māti pie Inokentija, cerēdami, ka jaunie iespaidi, jauni paziņas spēs izkliedēt viņas smagās domas. Mātei līdzi brauca arī Gutja.

Māte ar Gutju nodzīvoja raktuvēs pie Inokentija veselu gadu, tomēr vietas maiņa nelīdzēja. Māte dzistin dzisa, kaut gan ārsti tā ir neprata noteikt pareizo diagnozi.

Tikai divus gadus viņa nodzīvoja ilgāk par vīru. Kad māte nomira, lielās ģimenes bēdām nebija gala.

Vissmagāk pārdzīvoja vedeklas. Bēru dienā ļaudis ar izbrīnu noskatījās trijās rūgti raudo�ās sievietēs, kuras apglabāja savu vīramāti.

Jau likās: pēc mātes nāves ģimene izirs. Nu brāļi varēja dzīvot atsevi�ķi, ta�u nevienam negribējās lauzt veco dzīves veidu, kaut gan katrs zināja: agri vai vēlu tas notiks. Brāļi saprata: viņu pienākums vēl izaudzināt māsu, izskolot, izdot pie vīra un palīdzēt iekārtot dzīvi. Tā bez liekām runām un sprie�anas viņi izlēma: vispirms izaudzinās Augusti � un tad dosies katrs uz savu pusi, jo tēva māja pieder māsai.

Pēc vecāku nāves par ģimenes galvu kļuva Ino-kentijs. Vecākais S�apovs, kā teikt, bija noteicējs par visu māju, izlēma konfliktus, bija par visiem atbildīgs.

Auguste, bezrūpīgi tērzējot ar Dmitriju Anaņ-jevu, aizkavējās pie vārtiņiem, bet, kolīdz iegāja pagalmā un ēdamistabas logos ieraudzījo spo�o gaismu, tā paātrināja soli. Tātad vēl neguļ, gaida viņu.

Viņa nebija kļūdījusies. Brāļi ��apovi sen jau bija apspriedu�i miera līguma noteikumus ar Somiju, daudz bija pārrunāju�i par pazīstamajiem, kas kritu�i frontē, bet gulēt vēl negāja, uztraucās par Augusti. Pirmo reizi viņa nebija mājās pēc pulksten divpadsmitiem naktī.

Inokentijs vēl vakar bija juties mierīgs par māsu. Tā auga glu�i nemanot, nedeva iemeslu īpa�ām rūpēm un satraukumiem, labi mācījās, tika universitātē, mājās visi viņu mīlēja, ar visiem viņa labi satika. Bet �odien viņ� it kā pēk�ņi saprata, ka māsa jau ir liela. Vēl gaidāmi daudzi uztrau-kurni, iekams viņ� būs pārliecināts, ka māsas dzīve ievirzās pareizās sliedēs.

Olga atvēra Gutjai durvis. Olga bija vājiņa, neliela auguma, ar nesamērīgi kuplu melnu matu vainagu, kas vērta viņu līdzīgu japānietei.

� Vai citi ar vēl neguļ? � Auguste vaicāja.

� Neviens neguļ, � Olga atbildēja.

� Nu gan es dabū�u no Inokentija.

� Nevajadzēja aizkavēties tik vēlu, pati zini � viņ� tev aizliedzis palikt prom pēc divpadsmitiem.

Olga ar neviltotu līdzjūtību noraudzījās uztrauktajā svainē, kuru mīlēja tikpat kā māte.

Auguste nebija nekāda skaistā: tai nebija ne augstas pieres, ne lielu acu ar biezām skropstām, ne lepna, izliekta deguntiņa. Smaidā vienmēr bija atsegti viņas mazie, nedaudz ie�ķībie zobi. Tomēr tas nekaitēja sejai, glu�i otrādi � pie�ķīra tai neizprotamu jaukumu. Neviļus Olgas skatiens apstājās pie Gutjas bērni�ķīgi spītīgajām lūpām. Ta�u īsti pievilcīga bija meitenes bezbēdīgā jaunība.

� Cik pulkstenis? � Gutja vaicāja.

� Desmit pāri vieniem. Bet varbūt negaiss ies secen. Dodies uz virtuvi, padzer tēju un liecies gulēt.

Klusītiņām Gutja gāja uz virtuvi, bet no ēdamistabas atskanēja Inokentija balss:

� Vai mūsu nakts pastaigu cienītāja jau parādījusies? Lūdzu, ienāciet �eit, mēs jūs gaidām...

Ēdamistabā sēdēja visi trīs brāļi ar savām sievām.

Olga īpa�i mierīgi sacīja vīram:

� Man viena piebilde: parādīties var tikai spoki, ta�u tava māsa ir pārnākusi no studentu sarīkojuma, turklāt tev ļoti labi zināms � �odien ir beidzies kar�. Saproti...

Inokentijs strupi pārtrauca sievu:

� Tu, lūdzama, savas advokātes spējas (Olga strādāja par juriskonsultanti Dzelzceļu pārvaldē) liec lietā citur, �eit es pats tik�u galā! � Un, pievērsies māsai, turpināja: � Pēdējo reizi brīdinu. Ja nāksi mājās pēc divpadsmitiem, vaino pati sevi, neņem�u vērā, ka tev septiņpadsmit gadu un ka esi studente... Un nu a�i gulēt! Gribēju jau sūtīt Genādiju tevi meklēt...

� Patie�ām, Auguste, varēji gan savas pastaigas saīsināt, � pikti piemetināja jaunākais brālis Genādijs. � Cik rei�u var malt vienu un to pa�u! Un arī man nav sevi�ķas patikas skraidīt pa naktīm apkārt, lai tevi gaidītu.

Vidējais brālis Georgijs klusēja, kaut ko vērīgi pētīdams lotokartītēs, kuras gandrīz visas bija noklātas ar kauliņiem. Arī svaines klusēja. Kad Gutja jau bija pagriezusies, lai ietu uz virtuvi, Inokentijs mazliet laipnāk pajautāja:

� Ar ko nāci reizē, kas pavadīja?

� Mitja Anaņjevs, � Gutja atbildēja. � Varbūt atceries, bija tāds sarkanmatis raktuvēs �Sudrabotā aiza�, mācījāmies vienā klasē ...

� Un kā vēl atceros! To puisi mūsu princeses dēļ no skolas izslēdza.

� Ko vēl neizdomāsi! � Olga iesaucās. � Kāda tur Augustei daļa. Bija parasts zēnu ķīviņ�, pedagoģiskā padome un vecāki pārcentās.

� Kāda tur dala Augustei, es zinu labāk par citiem, � Inokentijs pārtrauca. � Bet puisis ir labs un lepns, netaisnīgi darīja, viņu izslēgdami; kad viss noskaidrojās, viņ� atsacījās atgriezties skolā, kaut gan gāja gads zudumā. Atminieties, viņa māte strādāja pie mums raktuvju pārvaldē par apkopēju, audzināja divus dēlus. Zēns dro�i vien tēvu pat neatceras ...

� Viegla dzīve viņai, nabadzītei, laikam nav, � līdzjūtīgi piebilda jaunākā brāļa sieva Klaudija, pārskaitīdama apak�tasītē sīknaudas kaudzīti. No visām trim Gutjas svainēm Klaudija bija pati jaunākā un skaistākā.

� Laba viņa maz redzējusi, � Inokentijs piekrita.

� Dmitrijs tik slikti ģērbies, � Gutja stāstīja.

� Vecs mētelītis, cepure tāda, ka mūsu pieliekamajā kambarī labākas mētājas, brezenta �ņorzābaki ...

� Tik drēgnā laikā! � Georgijs iesaucās.

� Man jau ādas zābakos kājas paliek slapjas, tā zēns var saķert reimatismu visam mū�am. Paklausieties, viņam derētu palīdzēt! � Georgijs jautājo�i paskatījās brāļos.

� Nabagi nepaliksim, ja iedosim malku vai kartupeļus, � Genādijs piekrita. � Ja būtu dzīvi mūsu vecāki, tad tādā dienā kā �odien viņi būtu izdarīju�i kādu labu darbu: kar� beidzies, un mēs visi trīs te sē�am mājās ...

� Pagaidām liktenis saudzējis mūsu māju, � teica Natalja, viņa gaidīja bērniņu.

� Varbūt saudzējis tādēļ, ka nedarām cilvēkiem

7

/

ļauna, � Georgijs sacīja. � Zēna jftiātei aizsūtīsim rītdien vezumu labas malkas .. .

� Malkas viņai nevajag, ja dzīvo institūtā, bet drēbes, naudu vai kartupeļus gan, � izlēma Ino-kentijs. � Kura no jums �ais dienās pabrīvāka? � viņ� griezās pie sievietēm. � Derētu apskatīties, ko var dot no apģērba vai apaviem.

� Es sameklē�u, � Natalja piedāvājās. � Tik un tā augu dienu tupu mājās. Tikai derētu to puisi redzēt, citādi drēbes var gadīties vai nu par lielām, vai par mazām.

� To izkārtosim, � Inokentijs apsolīja.

� Vai neiedzersim tēju? � Klaudija pēk�ņi sarosījās. Viņa jau bija saskaitījusi sīknaudu un kravāja kopā lotokartītes.

� To tikai mūsu Kļava spēj izdomāt � pulksten divos naktī dzert tēju, � Natalja piecēlās un nobubināja. Viņas vīrs Georgijs steig�us palīdzēja nobīdīt pie malas smago atzveltnes krēslu un maigi teica:

� Tu jūties sagurusi, tevi viss satrauc. Ej liecies gulēt, bet mēs padzersim tēju.

� Nakts laikā ta�u neliksiet patvāri? � Natalja, iedama uz savu istabu, vēl izmeta.

� Kādēļ patvāri? � Olga atbildēja. � Cepe�krāsnī noglabāju Augustei tējkannu, visiem pietiks. Gutja, klāj galdu! � viņa izrīkoja.

Gutja aiz priekiem, ka sveikā tikusi cauri, metās pie bufetes un drīz vien sāka d�inkstēt trauki. Vīrie�i jutās apmierināti, ka Natalja iegājusi savā istabā, un tūlīt raudzīja pēc dūma.

\

\

Klaudija paskatījās uz viņiem, iesmējās un gāja atvērt vēdlodziņu.

Un atkal brāļi ��apovi ilgi sēdēja vēlajā stundā un dzēra tēju. Runāja par mieru, atcerējās vecākus, bet visvairāk ba�ījās par māsas likteni. Nekad viņi savas ba�as neizrādīja ne sievām, ne Augus-tei, tomēr ikviens uzskatīja, ka viņa pienākums vecāku piemiņas vārdā gādāt, lai māsa iegūtu augstāko izglītību, apprecētos ar iemīļotu cilvēku, lai viņai būtu laba ģimene. Viņi nesteidzās ar gulētie�anu, un īnokentijs uzdeva māsai �ķietami nenozīmīgu jautājumu:

� Vai Dmitrijs Anaņjevs pēc skolas beig�anas ies pie jums uz universitāti? Es atceros, raktuvju skolā viņu aizvien cildināja, un tik spējīgu zēnu es vairs neesmu sastapis ...

� Tas tādēļ, ka citus tu nepazīsti, � Gutja iebilda. � Fizikas un matemātikas fakultātes otrā kursā ir kāds students � Arkādijs Karunnijs, tas ir nākamais Loba�evskis, gudrs, interesants, nodarbojas ar sportu. �odien es ar viņu visu vakaru dejoju. Ja jūs būtu redzēju�i, kā viņ� dejo un kāds viņ� ir . ..

Brāļi ��apovi klusēdami saskatījās.

3. nodala

Olga Andrejevna Karunnaja sēdēja plata, vecmodīga dīvāna stūrī un adīja. Blakusistabā pulkstenis nosita desmit. Olga Andrejevna piecēlās, iededza lustru un piegāja pie lielā spoguļa. Viņa vairākas reizes ar pirkstgaliem pamasēja zem acīm, ilgu, vērīgu skatienu veltīdama savam melnā vilnas tērpā ieskautajam augumam. Kur� nezinātu, ka Olgai Andrejevnai jau piecdesmit, nedotu viņai vairāk par �etrdesmit. Gai�ie, prasmīgi krāsotie un izmanīgi sakārtotie mati vērta vēl jaunāku viņas jau tā gludeno seju.

Pa�laik Olga Andrejevna bija nedaudz satraukta. Vakariņas gatavas, galds klāts, patvāris mutuļo, bet kā vīra, tā dēla nez kālab vēl nav mājās. Sajaukts ģimenes noteiktais ritms. Beidzot � jau pusdivpadsmitos naktī priek�namā noskanēja zvans. Ieraudzījusi vīru, Olga Andrejevna iepriecināti, tomēr mazliet pārmeto�i iesaucās:

� Kādēļ tik vēlu? Kas noticis?

Afanasijs Grigorjevi�s kavējās ar atbildi, viņ� novilka mēteli, kārtīgi to uzlika uz drēbju pakaramā, salocīja �alli un tikai tad sacīja:

� Tu ta�u, Ļoļa, zini, kas �odien par dienu. .. Mītiņi, pēc tam koncerts, visa vadība palika uz koncertu, un man bija neērti iet mājās. Es jau tevi aicināju .. .

� Negribējās Ņinu atstāt vienu. Viņai sacēlusies temperatūra...

Afanasijs Grigorjevi�s saglauda galvu, sasukāja bra�o, bet jau sirmojo�o matu cekulu un sekoja sievai ēdamistabā. Viņ� bija neliela auguma smagnējs vīrietis galifē biksēs un tum�i zilā vadmalas blūzē.

� Ēdīsim vakariņas? � Olga Andrejevna prasīja. � Arkādiju nav vērts gaidīt, nez kad pārnāks ...

� Kad pārnāks, to zina tikai meitene, ko viņ� pa�laik pavada. � Afanasijs Grigorjevi�s iesmējās.

� Tu viņu laikam sastapi ar kādu?

� Nē, nesastapu vis, bet nupat, braucot gar krastmalu, redzēju, ka universitātes logi vēl gai�i. Un tas ari saprotams: �odienas notikumi svarīgi, visi grib pienācīgi tos atzīmēt, tādēļ arī studenti priecājas. Jaunajiem grūti saprast, kas ir kar�, ta�u tie, kas to zina, tie divtik priecīgi. Ar �o līgumu esam nodro�ināju�i Ļeņingradu, ieguvu�i Viborgu, atvirzīju�i robe�u ...

� Mums esot daudz kritu�o, bija ta�u tik barga ziema...

� Kā jau karā ...

� Tā jau ir, bet, ja padomā par kritu�o mātēm, sa�ņaudzas sirds. Ja mums vajadzētu savējo sūtīt uz fronti? Prātu var zaudēt...

� Kas to zina, varbūt arī viņam nāksies karot, uz to pusi jau velk. Var izcelties liels kar�. Un, ja tas sāksies, mums ar Arkādiju arī vajadzēs ķerties pie �autenes.

� Tev jau piecdesmit.

� Kaut vai se�desmit! Pirmajā vietā komunista pienākums ...

� Nu, beigsim runāt par karu, � Olga Andre-jevna neapmierināta noteica. � Tu man labāk pasaki, ko iesākt ar dēlu, paradis vēlu nākt mājās...

� Dēlam divdesmit gadu, ko tur brīnīties!

� Bet mani tas ļoti uztrauc ...

� Veltīga uztrauk�anās, brēkuli jau mājās neatnesīs. Neizlaid labāk Ņinu no acīm.

� Viņu nav ko sargāt. Visu laiku/sē� mājās un zubri anatomiju. Kādēļ viņa kā uzburta uz to medicīnas institūtu? Ar zubrī�anos var sabeigt veselību un jaunību, anatomikumā/ jānoņemas ap līķiem, bet vīram pelmeņus var gatavot arī bez ārsta diploma ...

� Cilvēkus ārstēs, kāds tam sakars ar pelmeņiem, � Afanasijs Grigorjevi�s atrūca no guļamistabas, kur pārģērbās pid�amā.

� Par pelmeņiem minēju tāpēc, ka � vienalga ārste vai profesore � gatavot tik un tā jāprot, ja ir sava ģimene.

� Nekas, Ņina ir veikls meitēns, visu pagūs, bet man, māt, dod vakariņas, mūsu kumelēnu laikam tie�ām nesagaidīsim.

� Tu tikai plēs jokus, bet man dreb sirds, ka tik neiekļūst sliktā kompānijā. Visādu huligānu un blē�u vēl mums Sibīrijā bez gala. Un cik bezgo-dīgas tās meitenes paliku�as, pa�as sakairina puisi un pēc tam velk uz tiesu . ..

� Arkādijam prāta pietiek: ar blē�iem saistīties lepnums neatļaus � viņ� ta�u jau students, citas intereses, � bet, ja ar kādu meiteni sagrēkosies, visu izlīdzinās kāzas, pie viņa katra būs nācēja.

� Zini, vīriņ, kad puisis tik nadzīgs kā mūsējais, viņ� ātrāk jāapprecina.

� Vai esi manījusi viņam kādu nopietnāku? � Afanasijs Grigorjevi�s jautāja, paņemdams sievas sniegto tējas glāzi.

� Ko nu par kādu � vesels bars!

� Jāmeklē viņam sieva, citādi tie�ām iztaisīs brīnumus, apkaunos mūs pilsētas acīs. Manam

sabiedriskajam stāvoklim tadas valodas nepavisam nepiederat.

� Tur jau tā nelaime. Tev vado�ais amats nav no gaisa nokritis, visu mū�u godīgā ceļā esi virzījies uz to, bet dēls ar vienu vienīgu neapdomātu soli var visu izpostīt. Redz, ko apriņķa komitejas otrā sekretāra dēls dzērumā savārījis .. .

� Mūsu jaunajiem iet pārāk gludi, dzīvo kā pa taukiem, tādēļ arī trako... Ja būtu pa dienu izdzinis simt ta�kas ie�u kā es viņa gados, būtu laimīgs, ja tiktu gultā.

Afanasijs Grigorjevi�s, agri zaudējis vecākus, patie�ām jau kā pusaudzis devās strādāt �erem-liovas �ahtās. 1916. gadā viņu iesauca armijā, bet līdz vācu frontei viņ� netika. Revolūcija aiznesa jauno karavīru uz austrumiem; no astoņpadsmitā gada maija viņ� karoja Aizbaikāla frontē. Tur Afanasijs Karunnijs iestājās partijā. Pēc pilsoņu kara Afanasijs Grigorjevi�s ilgi strādāja apriņķa izpildkomitejā, bija pat delegāts astotajā Viskrievijas Padomju kongresā un dzirdēja Ļeņinu runājam. �eremhovas kalnracis, kur� izdzinis simtiem ta�ku ie�u, pārlaidis gan grūtus karavīra gadus, gan pilsoņkaru, izvirzījās partijas darba priek�galā. Un tagad jau kop� trim gadiem bija ievēlēts par apgabala Arodbiedrību padomes priek�sēdētāju.

Olga Andrejevna bija augusi pārtiku�ā pasta ierēdņa ģimenē. Kaut gan smuidrajai gai�matei netrūka pielūdzēju, viņu saistīja runīgais, jautrais zaldāts kalnracis, kur� glu�i negaidot bija kļuvis pilsētā ievērojams partijas darbinieks. Un tā bez vecāku svētības viņa apprecējās ar Afanasiju Ka-runniju. Olgas Andrejevnas māte samierinājās ar meitas izvēli, ta�u tēvs, būdams uzticīgs savas �ķiras aizspriedumiem, tā arī nomira, nepārmijis ar znotu ne vārda.

Jaunie dzīvoja ļoti saticīgi. Gāja gadi, un veiklais runīgais orators kļuva par solīdu darbinieku, kas pats apzinās savu vērtību. Faļe�ka, kā Olga Andrejevna mēdza saukt vīru, aizvien bija gar�īgi paēdis, labi ģērbies, viņu dzīvoklis alla� bija spodrs. Divdesmitajā gadā, kad Sibīrijā vēl nebija apklusu�i pilsoņkara dārdi, viņa dāvāja vīram dēlu Arkādiju, bet pēc trim gadiem meitenīti Ņinu. Ta�u arī pēc tam Olga Andrej evna dzīvoja galvenokārt vīra dēļ, uzskatīdama bērnus tikai par viņa pēcte�iem.

�ķiet, tā, bez īpa�iem satraukumiem Afanasija Grigorjevi�a dro�ajā pavēnī viņa arī nodzīvotu visu mū�u, ta�u nupat pēdējā gadā dēls darīja Olgu Andrejevnu nemierīgu.

Arkādijs labi beidza vidusskolu un iestājās universitātē � fizikas un matemātikas fakultātē, par ko bija sapņojis jau kop� septītās klases. Pirmo kursu beidza kā teicamnieks, bet otrajā kursā aizvien mazāk un mazāk mācījās, aizvien vēlāk vakaros nāca mājās. Bet pēdējos divos mēne�os vairākas reizes naktīs pārradās stipri iereibis. Olga Andrej evna neuzdrīkstējās vīram par to stāstīt.

Pulkstenis nosita vienreiz, tad divreiz. Afanasijs Grigorjevi�s, viegli �ņākuļodams, cie�i gulēja, bet Olga Andrejevna neaizvēra acis, viņa vērīgi ieklausījās reto gājēju soļos.

Pulksten trijos naktī viņa beidzot sadzirdēja gaidītos soļus. Enerģiskus, steidzīgus, pat �ķietami ba�īgus .. . Ārdurvis aizcirtās tik skaļi, ka dro�i vien bija dzirdams visā mājā; Olga Andrejevna uzmeta rīta kleitu uz pleciem, un, kamēr dēls nāca aug�ā pa kāpnēm uz otro stāvu, viņa jau stāvēja, pavērusi dzīvokļa durvis. Zvans uzmodinātu Afanasiju Grigorjevi�u, un viņa labi pazina sava laulātā drauga stingrību. Kolīdz tuvojās Arkādijs, Olga Andrejevna aplika viņam roku ap kaklu, pielieca dēla galvu un valdonīgi pavēlēja:

� Uzpūt elpu!

Arkādijs izpildīja mātes lūgumu. Māte atviegloti uzelpoja un dusmīgi noprasīja:

� Vai tu vēl vēlāk nevarēji atnākt?

Arkādijs neatbildēja.

� Tev māte jautā: vai ātrāk nevarēji būt mājās?

� Ej gulēt, māt, citādi uzmodināsi tēvu. Rīt izskaidrosimies, � Arkādijs klusu teica.

� Es gribu, lai viņ� pamostas un pārliecinās, cikos tu nāc mājās, savādāk neticēs.

� Ticē�u, Ļoļa, � Olgai Andrejevnai aiz muguras atskanēja Afanasija Grigorjevi�a modrā balss. � Pasaki tikai � cik pa�laik pulkstenis?

� Jau trīs!

� Tu, Ļoļa, ej gulēt, bet mēs ar Arkādiju pasēdēsim virtuvē, parunāsim, uzsmēķēsim, � mierīgi teica Afanasijs Grigorjevi�s.

� Naktsputniem es vakariņas neatstāju, � no guļamistabas sauca Olga Andrejevna.

� Es arī negribu, � Arkādijs klusā balsī atbildēja.

Tīrā, siltā virtuvē vēlu naktī bija ļoti patīkami. Afanasijs Grigorjevi�s nesteidzoties pasniedza dēlam portsigāru un, kad Arkādijs pieliecās pēc papirosa, vērīgi paskatījās dēla sejā un pirmoreiz nodomāja: �Puisis patie�ām glīts...� Dēla sejas vaibsti skaidri izteica viņu dzimtai raksturīgo. Lielas, pelēkas acis ar izsmējīgām dzirkstīm, biezas, melnas, glu�i kā pielīmētas skropstas, liela mute ar pilnīgām, it kā uztūku�ām lūpām, gai�ie mali īsi apgriezti � tas viss pie�ķīra sejai vārdos neizteicamu pievilcību, kas raksturīgs jauniem, enerģiskiem pa�pārliecinātiem vīrie�iem.

Afanasijs Grigorjevi�s nogaidīja, kamēr dēls izsmēķē puspapirosu, un vaicāja:

� Kā viņu sauc?

� Ko? Kuru? � Arkādijs izskatījās apjucis.

� Pelēko kazu, � Afanasijs Grigorjevi�s iesmējās un saproto�i pamirk�ķināja ar aci.

� Taņa, � Arkādijs negribīgi pateica.

� Taņas te ir katrā mājā. Kāds uzvārds?

� Suhova, � Arkādijs klusu sacīja.

� Kura Suhova? �eremhovā ir ogļracis Su-hovs � stahanovietis. Pārvaldē, ģeologos, ir Su-hovs, un kādreiz bija visā Sibīrijā slavenais parti-zānis Ivans Suhovs, kas cīnījās pie Mamontovas, bet nu jau gadi trīs, kop� arestēts.

� Nē, tas nav tas Suhovs, � Arkādijs lēnām atteica.

� Vai viņa mācās vai strādā?

� Mācās ar mani vienā kursā.

� Vai tas ir nopietni, tu viņu mīli?

� Nekas, man patīk, � puisis strupi atbildēja.

� Tu man, dēls, neesi no valodīgajiem, kaut gan jau ir �etri no rīta. Iesim gulēt, parunāsim citreiz.

Afanasijs Grigorjevi�s iegāja guļamistabā un tāpat tumsā sāka izģērbties, kad izdzirda Olgas Grigorjevnas �ukstus.

� Ko tev sacīja? Iemīlējies?

� Liekas, ne, bet vispārīgi � viņam ir meitene.

� Kas viņa ir?

� Nu studente, kursa biedre, kāda Taņa Su-liova. ^:

� Ko? � skaļi iesaucās Olga Andrejevna, pieceldamās no gultas.

� Ko klaigā? Kas iekodis, vai? � Afanasijs Grigorjevi�s iesmējās.

� Tev arī tūlīt iekodīs. Vai maz aptver � tā ir no�autā tautas ienaidnieka Ivana Suhova meita!

� Nevar būt! Kā tu zini?

� Visi to zina! Jau pirmajā kursā viņu izslēdza no komjaunatnes, kā tikai kļuva zināms par tēva no�au�anu. Arkādijs pats stāstīja. Pēc tēva aresta paliku�as trīs meitenes, māte bijusi vēl pajauna, bet, kamēr gājusi visur un aizbildinājusi vīru, smagi saslimusi un kādu nakti nomirusi, varbūt izdarījusi pa�nāvību. Pēc vīra aresta pārcietusi visādas bēdas: no dzīvokļa izlikta, mantas aprakstītas, darbs nav dots. Ģimene tur dro�i vien nebija vainīga...

� Nu, atvaino, Suhovam vajadzēja domāt toreiz, kad izdarīja noziegumu, bez vainas nevienu ne�auj nost.

� Tā jau ir, tikai kālab bērniem jācie�?

� Mes nevaram par to spriest. Bet pie kā tagad bērni dzīvo?

� Taņu, viņa jau bijusi liela, liekas, pēdējā klasē mācījusies, kad tēvu arestēju�i, pieņēmusi krustmāte, bet mazās nosūtītas uz bērnu namu. Krustmāte, tā esot mātesmāsa, vienkār�a, neizglītota sieviete, strādājot rūpnīcā.

� Jā, neviens nedomāja, ka viņ� var būt tautas ienaidnieks ...

� Bet ko iesāksim ar dēlu?

� Neko darīt nevajag, es pasacī�u, lai, citiem redzot, netiekas ar �o meiteni. Bet, rādās, pats arī nav sevi�ķi aizrāvies, sacīja � tāpat vien patīkot.

� Es tomēr rīt pat ie�u kā medību suns pa pēdām, noskaidro�u, cik tur patiesības.

� Blēņas! Nu, patīk, bet gan jau nepatiks. Pats sapratīs, ka nevar. Un ļauj man gulēt, no rīta jāiet darbā.

Pec paris dienam Olga Andrejevna ziņoja vīram savas izlūkdarbības rezultātus.

� Visu uzzināju, � viņa �ukstēja, ērti ierīkojusies gultā. � Taņa tie�ām ir Ivana Suhova meita, spējīga, mācās ļoti labi, pat labāk par Arkādiju. Pats saproti, slikti mācīties viņa nedrīkst, citādi viens un divi izlidos no universitātes. Ar mūsu dēlu viņai draudzīgas attiecības, nu, kā teikt, biedriskas. Nekur viņ� kopā ar Taņu neesot gājis, ne uz kino, ne teātriem, studentu sarīkojumos dejojot ar citām meitenēm, bet viņa sē�ot stūrī. Uņ kleita arī viņai viena pati, ar to gan uz lekcijām, gan ballēm ...

� Vai skaista?

� Nu, kā tev teikt? Augumiņ� glīts, acis lielas, brūnas, seja patīkama. Tikai tāda kā pārgurusi, kā smagi slima, staigā bez smaida.

� Nav jau arī iemesla smaidīt. Bet kā tad � Arkādijs tomēr draudzējas? Vai neko tie�āk nevari pasacīt?

� Liekas, glu�i aiz līdzcietības .. .

� Nu to nu gan es nedomāju, ka mans dēls var just līdzi tautas ienaidnieka meitai! Kaut kas te, māt, nav īsti kārtībā. Tu neizlaid puisi no acīm, man nemierīgs prāts.

Afanasijs Grigorjevi�s nesacīja sievai, ka arī pats caur paziņām dabūjis zināt no fakultātes par dēla draudzē�anos ar Taņu Suhovu. Un padzirdētais satrauca, ta�u sievai par to viņ� negribēja teikt.

Bet Olga, manīdama vīra satraukumu, mierināja: l

� Tīrie nieki, viņam �ēl tās meitenes, ballēs viņ� dejojot ar filoloģijas fakultātes studenti Augusti ��apovu.

� No kuriem ��apoviem?

� Tu ta�u labi zini � trīs brāļi in�enieri. Tēvs bijis politizsūtītais, ne nu mazinieks, ne esers. Viņu māja upmalā, liels augļu dārzs .. . Atminies, tu viņus reiz nosauci par kurmjiem.

� Es pazīstu brāļus ��apovus, labi in�enieri, bet visi trīs bezpartejiskie. Viņus grūti saprast. Kādēļ nolēmu�i tā savrup dzīvot? Kaut gan sliktu neko par viņiem nevaru sacīt, labi speciālisti.. .

� Nesaprotu, kādēļ viņi nestājas partijā, bet to gan zinu, ka viņi ir kā īsti sibīrie�i, saimnieciski, mājā visa kā papilnam, draudzīgi dzīvo, ir strādīgi, veseli, nepļēguro ...

� Kā tu visu tik smalki uzod? � Afanasijs Gri-gorjevi�s atkal bija izbrīnījies.

� Ak, vīrukiņ, tu esi kā bērns! Tiklīdz uzzināju, ka mūsu kumeļ�, kā tu Arkādiju saukā, ballēs dejojot ar viņu meiteni, tūlīt sāku interesēties. Un, ja taisnība jāsaka, es jau iepazinos ar jaunākā ��apova sievu.

� Nu � un? � Afanasijs Grigorjevi�s apsēdās uz gultas malas un aizsmēķēja. Viņ� gultā smēķēja tikai uztraukuma brī�os.

� Es tev teik�u tā, � turpināja Olga Grigor-jevna, � kādreiz tā Klaudija bija paviegla rakstura mei�a no ap�aubāmas ģimenes, arī ar puisi pirms kāzām bija pārāk sapinusies, kad reģistrēju�ies, laikam jau bijusi ceturtajā mēnesī. Bet ��apovi uzņēmu�i ģimenē kā savējo. Un tev vajadzētu redzēt tagad � īsta karaliene, pasarg dies, kādam aci uzmest! Un kas gan viņu tā pārveidojis? Tu domā � vīrs? Nē, viņ� no visiem trim brāļiem vājākā rakstura. Vīramātes nopelns. Vīramāte izskolojusi. Raugi, no tādas ģimenes kā ��apovi mums vajadzētu lūkot vedeklu.

� Bet tad jau Arkādijam �ī Auguste ��apova jāmīl, � Afanasijs iebilda.

� Galvenais, lai viņa to mīlētu un turētu gro�os. Tādam puisim kā mūsējais sievietes vienmēr kārsies kaklā, bet, kur sievietes, tur ari vīns, � Olga Andrejevna ieminējās.

� Nu, nu?

� Ko � �nu, nu�?

� Vai tā ��apovu meitene kaut cik glīta?

� Tā nekas, slaida auguma, ar kuplu bizi, sejiņa sārta, acis mirdzo�as. Ja redzēsi blakus Arkādijam, tūlīt apjautīsi, ka mei�a iegrābusies līdz ausīm.

Olga Andrejevna nebija kļūdījusies. Ja Augus-tei ��apovai pavaicātu, viņa pastāstītu, ka reiz, nākot lejā pa kāpnēm uz universitātes bibliotēku, sastapusi studentu ar izsmējīgu skatienu. Puisis vienaldzīgi paskatījies uz Augusti � drīzāk aiz paraduma skatīties uz ikvienu nepazīstamu meiteni nekā aiz intereses � un aizgājis garām.

Arkādijam nebija ne jausmas, cik strauji sāka dauzīties meitenes sirds. �Tas ir viņ�, tur nav �aubu...� Auguste uzreiz bija izlēmusi. Drīz jau viņa zināja, ka tas ir pats spējīgākais matemātikas fakultātes students � profesoru un lektoru mīlulis. Un ļoti drīz saprata, ka ir iemīlējusies.

Padomājiet pa�i, vai tā nav mīlestība, ja pēc �īs tik�anās meitene desmit rei�u dienā pārkārto matus? Un kādēļ viņa no�iepa vecākā brāļa sievai Olgai lūpu krāsu un pazag�us krāsoja lūpas? Un kādēļ viņa tā laimes pārņemta, ka nespēj to neizklāstīt arī citiem?! Un Auguste izstāstīja par savu mīlestību brāļasievai � bezrūpīgajai un jautrajai Klaudijai.

� Nevar sacīt, ka tu mums būtu nez kāda skaistule, � Klaudija sacīja, noklausījusies svainienes stāstā. � Bet par laimi jācīnās, un, ja tev aiz muguras stāv ��apovu ģimene, tad tas vairs nav grūti.

Klaudija paziņoja jauno vēsti Olgai un Nataljai. Ģimenes sievie�u padome izlēma, ka Augustei pirmām kārtām jāgādā par tērpiem.

� Ko jūs meitenei katru nedēļu �ujat jaunu kleitu? � to pamanījis, pukojās Inokentijs.

� Vai tev �etru metru katūna �ēl? � Olga atjautāja. � Mēs ta�u �uvējām nedodam, Klaudija �uj.

Kā Klaudija iepazinusies ar Olgu Andrejevnu, to viņa nestāstīja, ta�u Klaudija bie�i sāka iegriezties Karunniju namā. Un katru reizi mājās stāstīja visiem, kas vien bija ar mieru klausīties, cik tie labi ļaudis. Ilgi jo ilgi brāļi ��apovi neizprata Klaudijas un Karunniju draudzē�anos, viņiem vairāk rūpēja Dmitrijs Anaņjevs no raktuvēm �Sudrabotā aiza�. Inokentijs pieteica Augustei aiziet uz skolu, kur mācās Dmitrijs, un uzaicināt viņu kopā ar māti nākamsestdien ciemos.

Inokentijam vairākas reizes vajadzēja atgādināt māsai, kamēr uz nedēļas beigām tā aizgāja uz skolu sameklēt Dmitriju. Auguste pagaidīja starpbrīdi un, satikusi Dmitriju, starp citu sacīja: �eit mācoties viņas draudzene, pēc tam ilgi izpra�ņāja par skolotājiem un, zvanam atskanot, sacīja:

� Atnāciet �osestdien pie mums abi ar māti!

� Kādēļ? � Dmitrijs saausījās.

� Nu tāpat vien, ciemos . . .

� Nebūs ērti, jo pie sevis viesus nevaram uzaicināt . . .

� Tas pavisam nav obligāti, mums liela ģimene, tikai lielo vien septiņi gabali, kur� tad visus var uzaicināt! � Gutja iesmējās.

No �iem vaļsirdīgajiem smiekliem Dini trijām kļuva jautrāk.

� Labi, es pateik�u mātei, viņa dro�i vien aizies, bet es vakaros strādāju.

Darja Jegorovna sestdienas vakarā ieradās pie S�apoviem. Visa to ģimene bija vienkopus. Darju Jegorovnu uzņēma laipni, ilgi visi dzēra tēju un mājā gatavotu saldu �ņabi, atcerējās raktuves un pazīstamus cilvēkus. No S�apoviem Darja Jegorovna gāja prom ar lielu saini drēbju.

Dmitrijs bija ļoti priecīgs, kad māte teica � krāmu tirgū laimējies nopirkt tum�i zilu uzvalku. Glu�i kā bērnībā, priecājoties par saldumiem, viņ� sāka plauk�ķināt rokas un vaicāja:

� Bet kur tu, māt, ņēmi naudu?

Un māte � varbūt pirmo reizi mū�ā � sameloja:

� Pasaule vel ir labi cilvēki. Tavs brālis atsūtīja drusku naudiņu, nopirku tev ādas kurpes, gandrīz jaunu kreklu un cepuri.

Beidzot pienāca diena, kad uzvalks bija pār�ūts. Māte sameklēja maciņā naudu un nopirka kaklasaiti. Pirmo kaklasaiti Dmitrija mū�ā.

Gutja S�apova pat piecēlās no krēsla, kad universitātes bibliotēkā pie viņas pienāca Dmitrijs Anaņjevs. Gutja nebrīnījās par pārvērtību � uzvalku un kreklu viņa agrāk bija redzējusi brāļiem mugurā, ta�u pārsteidza Dmitrija iznesība. Auguste toreiz nevarēja zināt, ka nekas tā nepazemo cilvēku kā nabadzība. Bet ja �is jauneklis ar viegli ievainojamu dvēseli, ja viņ� tikai pirmo reizi mū�ā apjauta, ka grib kādam patikt?

�Jaunais� Dmitrijs pārsteidza ne tikai Augusti ��apovu. Visai drīz pienāca reize brīnīties teātra administratoram. Dienā, pirms mēģinājumu sākuma, viņa priek�ā nostājās sīks sarkanmatis, apgaismotāja māceklis, un palūdza:

� Boris Moisejevi�, iedodiet man, lūdzu, kon-tramarku uz �Intervenci�.

Boriss Moisejevi�s apjuka. Viņ� labu laiku pazina �o neievērojamo sarkanmati, kas jau kop� gada strādāja par apgaismotāja mācekli un tik pēk�ņi pieteica savas tiesības uz kontramarku. Zināja, ka �is noslēgtais, drūmais zēns mācās kaut kur skolā un �eit viņu atsūtījusi komjaunatnes komiteja. �is zēns vienmēr bija kluss kā pelīte, bet te uzreiz � pieprasa kontramarku uz sezonas �naglu�, uz ko aizvien biļetes izpirktas. Boriss Moisejevi�s lēca vai no ādas ārā:

� Tā! Arī tev kontramarku uz �Intervenci�? � viņ� iesaucās pagalam pārsteigts. � Ko tu nesacīsi, viņam arī vajag kontramarku, viņa sirdsdāma grib redzēt �Intervenci�! Es sajuk�u prātā! Visi domā, ka teātrī vietu bez skaita! Katram ir sava mamma un sava sirdsdāma, bet kā ar finansu plānu?

Izdzirdis skaļo balsi, pienāca teātra galvenais re�isors �erņilovskis, vecs vīrs ar aristokrāta izskatu un īsta inteliģenta labvēlību. Viņ� kaut ko skaidroja strādniekiem. �erņilovskis pagriezās pret administratoru un sacīja:

� Boris Moisejevi�, lūdzu, neklaigājiet un lieciet mierā �mammas� un �sirdsdāmas�! Ko tu, puis, vēlies uzaicināt?

Dmitrijs dro�i paskatījās re�isoram acīs un kā skaldīt noskaldīja:

� Kādu meiteni, studenti.

� Un jūs, Boris Moisejevi�, � �erņilovskis sacīja, � varējāt labāk atcerēties savu jaunību.

� Es klusēju jaunības vārdā! � Boriss Moiseje-vi�s teatrāli pacēla rokas.

� Jā, tie�i tās dēļ, � �erņilovskis piekrita. � Brīvu vietu gan patiesi nav, bet jūs varētu izrakstīt caurlaidi apgaismo�anas lo�ā, tās neērtības jaunībā nepamana ... Domāju, caurlaide varētu būt ilgākam laikam. Jūs zināt, kad jauns cilvēks katru vakaru aizņemts, tad meitenes ...

� Klusēju! Jūs esat mani pārliecinājis! � Boriss Moisejevi�s traģiskā balsī iesaucās. � Un izrakstu caurlaidi.

�o brīni�ķīgo, pelēko papes gabaliņu, uz kura bija tikai zīmogs un administratora paraksts, Dmitrijs saņēma kā lielāko likteņa balvu. Nu viņ� varēja aicināt Augusti uz jebkuru izrādi.

Otrā dienā Dmitrijs iegāja pie viņas universitātē!.

� Vai negribi noskatīties �Intervenci�?

� Bet kā ar biļeti?

� Man ir īsta caurlaide.

� Parterā?

� Nē, apgaismo�anas lo�ā.

Gutja brīdi domāja, vai vērts iet uz teātri, ja visu vakaru jāsē� līdzās pro�ektoriem. Tomēr vēlē�anās redzēt pilsētā tik izdaudzināto izrādi ņēma virsroku, un viņa piekrita.

� Lai notiek!

Apgaismo�anas lo�ā bija ērti. Labu laiciņu pirms izrādes sākuma Dmitrijs tur iestiepa dziju, ērtu atzveltnes krēslu. Viņ� to stumdīja un grūstīja, izraudzīdamies vietu, no kuras būtu redzama visa skatuve.

Cik lēni vilkās diena! Dmitrijs visu laiku domāja par Augusti un klusītiņām dungoja iemīļoto bērnu dienu dziesmiņu:

Ak, mans mīļais Augustiņ, Augustiņ, Augustiņ . . .

Un beidzot Auguste naca. Dmitrijs viņu sagaidīja lejā.

Cik svinīgi un uzmanīgi viņ� pavadīja meiteni uz apgaismo�anas lo�u. Ar kādu iz�ķērdību dāļāja visu, kas viņam bija. Karalis, valsts valdnieks, nevarētu savai mīļotajai vairāk dot. Viņ� apsēdināja Gutju vecajā, dziļajā atzveltnī. �Intervenci� Dmitrijs bija redzējis daudzas reizes. Viņam bija savi iemīļoti varoņi. Bija arī tādi, ko neieredzēja. Par visiem vairāk viņ� neieredzēja Zeņķu Ksi-diasu, mīkstmiesi un nodevēju. Un tagad Dmitrijs priecājās, ka Gutja redzēs �o jauko izrādi, kura tā saviļņoja Dmitriju, ka aizmirsās viss pārējais.

Pacēlās priek�kars. Brīvajos brī�os Dmitrijs piegāja Augustei tuvāk un paslep�us skatījās tās sejā. Gutja nodevās aktrises � Zannas Barbes lomas atveidotājas ārienes pētī�anai un Ksidiasa kundzes tuale�u aplūko�anai. Ta�u drīz vien Augustei izrāde apnika, un viņa sāka vērot publiku.

Partera piektajā rindā viņa ieraudzīja Arkādiju Karunniju un blakus tam Taņu Suhovu. Gutja palika kā pārakmeņojusies, un to pamanīja Dmitrijs.

Izrāde beidzās. Auguste steidzās prom no teātra. Kad viņi devās lejup pa kāpnēm, Gutja centās paslēpties aiz citu mugurām, it kā bīdamās, ka viņu neierauga.

Dmitrijs pavadīja Augusti līdz viņas mājas vārtiņiem. Visu ceļu viņa neteica ne vārda, pārlika kaut ko sevī. Arī Dmitrijs klusēja. Kad pēc da�ām dienām atkal uzaicināja Gutju uz izrādi, viņa kategoriski atteicās. Caurlaide izrādījās nederīgs pelēkas papes gabaliņ�.

Pa tam Klaudija lieti izmantoja dienas. Reiz kādā rītā Olga Andrej evna Karunnaja veikalā sastapa Klaudiju ��apovu, un Olga Andrej evna, mīļi smaidīdama, vēl nepaguva sarokoties ar Klaudiju, kad tā teica:

� Mūsu meitene viņnakt mirka vienās asarās, no rīta ar pūlēm nomierinājām.

� Kas noticis? � Olga Andrej evna uztraucās.

� Vakar teātrī redzējusi jūsu dēlu ar kādu Aņu

65

5 � V. Ustinova

vai Maņu, kā sauc, tam jau nav nozīmes, bet, galvenais, ar citu.

Ta�u Olgu Andrejevnu interesēja tie�i, vai ar Aņu vai Maņu, vai ar Taņu Suhovu. Iepriek�ējā vakarā, palaizdama dēlu uz teātri, viņa bija cie�i pārliecināta, ka tas iet kopā ar Augusti ��apovu.

Vēlu vakarā, kad dēls atgriezās mājās, tēvs nolika pie malas avīzes, ko bija lasījis, gulēdams uz tahtas, un mierīgi teica:

� Arkādij, mums nopietni jāparunā.

Tēvs piecēlās un gāja uz virtuvi, un te aiz cie�i aizvērtām durvīm notika viņu saruna.

� Saki man, Arkādij, � ar ko tu tre�dien biji teātrī? � tēvs iesāka.

� Ar Taņu Suhovu.

� Tu zini, kas viņa ir?

� Mana kursa biedre.

� Es par to nerunāju ... � pārtrauca Afanasijs Grigorjevi�s.

� Ak tā . .. � Arkādijs saprata. � Jā, es zinu, viņas tēvs no�auts, bet māte izdarījusi pa�nāvību.

� Tātad tomēr pa�nāvību? � Afanasijs Grigorjevi�s iesaucās.

� Jā, viņa noindējusies smagas garīgas depresijas brīdī. ..

� Kādēļ noindējusies, nav grūti iedomāties, bet vai tu zini, kādēļ no�auts meitenes tēvs?

� Viņiem sacīts, ka no�auts kā tautas ienaidnieks. Bet ne Taņa, ne citi piederīgie tam netic.

� Arkādij, neesi bērns, vai tad viņi tev teiks, ka tēvs palicis neuzticīgs revolūcijai, nodevis savu tautu ...

� Kādēļ gan viņam vajadzēja nodot revolūciju? � Arkādijs jautāja.

Tēvs neko neatbildēja un izgāja. Pēc brī�a viņ� atgriezās un iedeva dēlam cie�i salocītu avīzi. Arkādijs klusēdams atvēra to. Ievadrakstā bija uzskaitīti tautas ienaidnieku uzvārdi, ar kauna traipu apzīmogotie, kuri kādreiz strādāju�i kopā ar Ļeņinu . . .

Arkādijs lasīja un nesacīja ne vārda. Tēvs, tāpat klusēdams, vēroja, cik drūma kļūst dēla seja. Beidzot Arkādijs nolaida avīzi klēpī un palūkojās tēvā.

� Neaptverami! � Arkādijs satrūkās.

� Jā, grūti saprast, bet tā viņ� ir. Stāvoklis nopietns. Kar� tepat pie durvīm, un, ja mūsu valstī būs nodevēji, tas var ļauni beigties.

� Tēt, saproti... es nespēju aptvert. Daudzi no �iem cilvēkiem revolūcijai atdevu�i visu . ..

� Netici?! � iekliedzās Afanasijs Grigorjevi�s, ta�u tūlīt atminējās sievas norādījumus: �Dārgais, tikai ar labu!� � un savaldījies paskaidroja: � Tu nevari saprast tādēļ, ka tautas ienaidnieks, kā izrādās, bijis tavas mīļotās meitenes tēvs. Vai tu mīli �o meiteni?

� Nezinu. Man viņas �ēl.

� Mīlestība ir arī visupirms �ēlo�ana, bet ienaidniekus nedrīkst �ēlot. Man revolūcijas vārdā nācās nonāvēt, tas bija briesmīgi, bet es zināju: ja mēs nenonāvēsim, tad nonāvēs mūs . . . Būs kar�, tikai aklais to neredz. Biedrs Staļins pareizi rīkojas, iztīrot partiju no nodevējiem . . . Tu, dēls, apsoli man nekad cilvēkos nerādīties kopa ar Taņu. Kadeļ vajadzīgas valodas, ka mans dēls lakstojas ar tautas ienaidnieka meitu?

� Tēt, vispirms atbildi uz vienu jautājumu, tikai vaļsirdīgi un tikai patiesību, vai saprati � tikai patiesību, � Arkādijs runādams smagi elpoja, un Afanasijs Grigorjevi�s izbijies paskatījās dēlam acīs, bet Arkādijs turpināja: � Atbildi man � vai tu tici, ka Ivans Suhovs ir nodevis partiju, ka viņ� ir tautas ienaidnieks?

� Ticu, � acumirklī noskanēja pārliecino�a atbilde. � Un tev, dēls, arī jātic. �aubas sagrau� dvēseli un vājina gribu. Tā mūs aizvien mācīja. Revolūcijas �ķēpam jābūt virzītam pret tautas ienaidniekiem.

Tēva vārdi bija tik ļoti līdzīgi nupat lasītā ievadraksta frāzēm. Ta�u tēvs runāja pārliecino�i un atklāti. Tās bija viņa domas, disciplinēta un uzticīga karavīra domas.

4. nodaļa

Mācību gads beidzās, tuvojās eksāmenu sesija. Klāt jau bija pirmās tveicīgās vasaras dienas. Universitātē uz ziņojumu dēļa parādījās maza zīmīte: �Komjaunatnes komiteja paziņo studentiem, ka svētdien tiek organizēts izbraukums uz Baikāla ezeru. Izbrauk�ana sestdien pulksten piecos. Tos, kas vēlas braukt, lūdz pierakstīties komjaunatnes komitejā.�

Abas ģimenes � gan Karunniju, gan ��apovu � lika lielas cerības uz �o braucienu, bet vēl uz pasaules bija arī Mitja Anaņjevs.

Dmitrijs nejau�i izlasīja �o sludinājumu universitātes bibliotēkas zālē. Un tūlīt devās pie agrākā raktuvju skolas biedra, tagad fizikas un matemātikas fakultātes studenta, lai tas palīdz arī viņam tikt ekskursijā. Tā sestdien pēc lekcijām viņ� sēdēja ma�īnā blakus draugam un ņēmās smiet par tā ne visai asprātīgajiem jokiem.

Teltis tika uzceltas kraujā krastā, netālu no neliela zvejnieku ciema. A�i sakūra ugunskuru, uzkāra uz kārtiņas līdzi paņemto spaini ar kartupeļiem. Un drīz vien jau gaisā uzvijās ugunskura dūmi un sāka smar�ot taiga. Kaut kur netālu gravā strādāja zemessmēlējs. Bija dzirdama vienmuļa ma�īnas rūkoņa un kausu d�inkstoņa. Me�onīgais, vienreizējais Baikāla skaistums reibināja sirdis. Netālu kalnos arī dūmoja ugunskurs un vīrie�a balss skumji dziedāja:

Pa bargu, me�onīgu taigu,

Kur Sibīrija tālēs zūd ...

Dmitrijs Anaņjevs ieklausījās dziesmā, un neizprotams satraukums lika viņam celties un iet projām no studentiem. Viņ� lēni gāja pa taciņu, kura izbeidzās pa�ā ezermalā. Neizprotami vilināja me�onīgie Baikāla krasti. Baikāla krastiem piemīt savāda īpatnība: jo zemāk nolai�as saule, jo vairāk tie tuvinās. Un, kad krēsla sabiezē, krasti satiecas tik tuvu kopā, ka liekas: vien roka jāpastiepj � un varēs skart kalnu sniegotās virsotnes, �baltgālas�, kā tās iesauku�i �ejienie�i. Ta�u tā tikai mirā�a. Līdz otram krastam ir �etrdesmit vai se�desmit kilometru. Mierīgais, spodrais Baikāla līmenis ir nekustīgs un mirdz kā burvju spogulis, kurā atainojas Baikāla kalnu pirmatnējais krā�ņums. Cik daudz cerību un pat dzīvību tur aprakts ... Cik traģēdiju pieredzēju�i �ie krasti...

Varbūt tepat kaut kur taigā beidzis savu dzīvi viņa tēvs zeltracis Mihails Anaņjevs. Dmitrijs daudzreiz bija dzirdējis no mātes un radiniekiem par viņu ģimenes grūtajām likstām.

Anaņjevi bija kādreiz atbrauku�i no Krievijas vidienes. Mū�īgais trūkums lika viņu sād�as zemniekiem tūksto� deviņi simti desmitajā gadā izvēlēt delegātu un sūtīt uz Sibīriju, lai izraudzītos vietu, kur pārcelties. Sanāku�ie zemnieki vilka lozi, tā krita Mihailam Anaņjevam.

Viņ� labprāt piekrita doties bīstamajā ceļojumā un laimīgi nokļuva Sibīrijā. Laiciņu tur padzīvoja, apskatījās, un viņam iepatikās kāda vieta starp divām upēm. Viena bija strauja, dzidra kā asara, tādu upi viņ� nekad nebija redzējis. Ūdens tajā auksts, peldēties vai veļu skalot �eit, protams, nevarēja, toties zivju, ka biezs. Otra upe �aura, duļķaina, mierīga, līdzīga vecupei. Mazu gabaliņu no vecupes krastmalas zēla pazemi, kupli ogu krūmi. Līdzās vītoliem un vilku kārkliem savus zarus plēta ievu krūmi un turpat arī jāņogulāji, kazenāji un avenāji, bet vēl tālāk papeles � varenas kā ozoli � un Sibīrijas liānas.

Mihailam Anaņjevam ļoti iepatikās vieta starp �īm divām upēm. �Par zivīm nebūs jātur bēda,� viņ� sprieda, �upmalas ogu visai sād�ai atliku likām, zeme te laba, zied kaut uz maizes, taiga patālu, laukiem vietas gana.�

Viņ� izraka zemnīcu un sāka gatavoties ziemai. Ta�u �ejienie�i ātri vien noprata, kādēļ sve�inieks ieradies. Un, kaut gan zemes, zivju un ogu te pietiktu visai Orlas guberņai, tomēr vietējie nolēma delegātu padzīt. Sājā apvidū dzīvoja vecticībnieki, ta�u ne jau zemes un tās bagātības �iem ļaudīm bija �ēl, viņi tikai nevēlējās sve�u aci kā liecinieku savai �svētajai dzīvei�. �Sibīrijā vietas diezgan, lai brauc uz citu malu,� vecticībnieki sprieda. Mihailam Anaņjevam tā ir pagāja visa ziema, karojot ar vecticībniekiem. Kolīdz viņ� uz īsu laiku izgāja medībās taigā vai pēc malkas, tā viņ� atgriezās pie sapostītas zemnīcas. Naktīs, kad viņ� gulēja, vietējie klusu pielavījās pie mītnes un aizbēra dūmeni, zemnīca pieplūda pilna dūmu. Vietējai valdī�anai vairākkārt nācās sūtīt pārceļotāju sūtnim sargātājus.

Tikmēr mājās, Orlas guberņā, zemnieki, uzzināju�i no delegāta vēstulēm, ka Sibīrijā katram vīrie�a cilvēkam tiek pie�ķirtas septiņas desetīnas zemes, gatavojās ceļam. Pavasarī ieradās pirmie ieceļotāji � un to vidū arī Mihaila Anaņjeva sieva Darja ar diviem vecī�iem.

Zemnieki apskatīja, kur sausākas, augstākas vietas, un sāka būvēties. Uzstādīja lielu koka krustu, apjoza to ar sētu, noturēja dievkalpojumu un turpat tālāk sāka celt mājas. Strādāja saprātīgi, lai ceļi būtu taisni un sakņu dārzi visi vienā pusē.

Viņi izlūdza eparhijas atļauju un uzcēla baznīcu. Par baznīcas patrona svētkiem jaunajā sād�ā kļuva Mihaila diena par godu pirmajam pārceļotājam Mihailam Anaņjevam.

Vecticībnieki pamazām ar viņiem aprada, tomēr palaikam atgadījās arī ķīviņi. Krietni dabūja pacīkstēties pļavu dēļ. Siena laikā ilggadīgie iedzīvotāji uzbruka sve�ajiem, piekāva pļāvējus, atņēma garkātes. Sievie�u cilvēkiem klājās pavisam grūti. Rudeņos, kad upmalā ienācās ogas, sievas ar spaiņiem gāja pēc avenēm vai jāņogām, viņām uzklupa pui�i, saplēsa drēbes, atņēma spaiņus ar ogām, nogrieza bizes, un savu reizi gadījās arī vēl �is tas ļaunāks. Neies jau tiesāties � tas maksā baltu naudu.

Sād�ā bija baznīcas draudzes skola, pārceļotāji tur sūtīja savus bērnus. Ta�u arī bērniem vecticībnieki nedeva miera, atņēma somas, draudēja piekaut. Nekas cits neatlika kā mācīties pie diakona, bet tas pļēgurs arī pats neko daudz neprata.

Pēc pāris gadiem pārceļotāji sarunāja nopirkt divstāvu māju, ko pārveda uz sād�u, un atvēra skolu. Cik daudz prieka tas sagādāja! Ta�u, tikko orlie�i bija Sibīrijā tiku�i uz kājām, uzbruka kar�.

Pat �eit, tālajā Sibīrijā, sākās bīstami un grūti laiki. Vīrie�us iesauca zaldātos. Visās mājās skanēja sievu raudas. Mihails gaidīja: nule, nule arī viņu iesauks, bet nez kādēļ katrreiz viņu tomēr atstāja.

Te pēk�ņi Sibīrijas ciematos paklīda vēstis par Krievijas revolūciju, satraukums pārņēma taigas nomales. Tās saviļņoja revolūcija. Pēc tam pilsoņu kar�. Gandrīz visi trūcīgie pārceļotāji aizgāja pie sarkanajiem. Kopā ar viņiem ari Mihails Anaņ-jevs.

Tikai pēc semjonovie�u un kol�akie�u sagrāves, kad Sibīrijā bija stingri nostiprinājusies padomju vara, Mihails atgriezās mājās. Pa �iem gadiem vecī�i bija nomiru�i. Un jau arī agrāk samērā trūcīgā māja nu bija galīgi paputējusi. Mihails strādāja kā zirgs, lai panīku�o saimniecību dabūtu uz kājām. Lāgiem uznāca vēlē�anās visu pamest un doties uz raktuvēm. Ta�u Darja tolaik atkal gaidīja bērniņu. Kur gan bez naudas un tuviniekiem ar mazu dēlu un grūtu sievu var aiztikt? Tā Mihails palika turpat.

Rudenī, būdama pēdējā mēnesī, Darja kādu svētdienu gāja uz upmalu ogās. Diena pieturējās silta, saulaina, kokos �u�ināja viegls vējiņ�. Sievas lasīja avenes un dziedāja. Saulīte jau laidās zemē, laiks taisīties uz māju pusi lopiņus sagaidīt no ganībām, un ogu arī jau bija pilni spaiņi. Te piepe�i tālākajos krūmos kāds iekliedzās, sāka spiegt viena sieva, tad otra. Neviena netaujāja, kas lēcies, visas zināja, ka uzbruku�i zeņķi vai jauni vīrie�i. Svētdienas diena, skaidrs � apdzēru�ies. Sievas pameta spaiņus un metās bēgt.

Darja citām līdzi skrēja ārā no me�a, bet aiz bailēm ceļgali ļodzījās, pāri pusei pieogotais spainis ķērās aiz krūmiem un novilka roku. Vajadzētu pamest ogas un skriet drīzāk uz māju, bet �ēl spaiņa � tas bija jauns, cinkots, vīrs nesen to bija pārvedis no pilsētas. Bet � ak vai! � tepat jau klāt divi tēvaiņi, tie nogāza jauno sievu krūmājā, viens turēja rokas, otrs, izvilcis no plato goda bik�u kabatas �ķēres, grieza viņai bizes. Darjai uznāca sāpes. Kad tēvaiņi bija prom, Darja nogūlās starp kazenāju krūmiem ar galvu pret zarainu, lielu papeli. Sāpes kļuva ne�ēlīgas, tomēr Darja nekliedza, � ari vecāko dēlu viņa bija laidusi pasaulē uz tīruma labības pļaujas laikā. Sviedri straumēm plūda pār seju, drēbes lipa pie miklā ķermeņa. Un tad pēk�ņi me�a klusumu iztraucēja bērna kliedziens. Darja ar zobiem pārkoda nabas saiti un nosēja ar krekla stērbeli. Vajadzēja nomazgāt bērnu un pa�ai nodzerties, lūpas bija saplaisāju�as un sāpēja. Darja nolaidās no stāva krasta, tikko jaudādama vārgajās rokās saturēt glumo bērniņu; pa satrūdēju�iem kokiem viņa no-kjuva līdz vecupītes duļķainajam ūdenim un apsēdās uz siekstas, kas bija paslējusies ārā no ūdens. Viņa zināja: atpakaļ vairs netiks. Jaunā māte apmazgāja bērnu, ietina lindrakos. Raugoties ūdens ņirboņā, reiba galva. Lai mazulītis nenokristu, viņa piesēja to pie sevis ar lakatiņu, apgūlās un ieslīga nemaņā. Tur viņu arī atrada vīrs. Pēc radībām Darja sāka nīkuļot, bet �o vietu kop� tā laika sāka saukt par Anaņjevu upmalu. No tās dienas tur neviens vairs negāja ogas lasīt � ne vietējie iedzīvotāji, ne pārceļotāji. Ļaudis mēļoja, ka negaisa laikā, kad zeme ar debesīm kopā grie�as, tur kāds vaidot un pa naktīm raudot bērns. Tā arī dīkā palika Anaņjevu upmala, visu pamesta, aizmirsta; tur puva pārgatavoju�ās ogas, kuras knābāja putni un notrauca vēj�. Ta�u Darja nīkuļoja. Un Mihails Anaņjevs jau bija samierinājies ar domu, ka sieva nedzīvos, atstās bārenīti Mitju, upmalā dzimu�o mīļo puisēnu. Viņ� dzīrās vest mājās ārstu, bet citi atrunāja. Lai ļaujot sievai mierīgi nomirt, pār-bīlis un Jauna acs esot viņas nelaimes cēlonis, neviens tur nespējot līdzēt.

Ta�u nāve vis nedomāja Darju pieņemt. Reiz nezin kā viņu sād�ai cauri brauca ķīnie�u ārsts. Mihails salasīja pēdējās kapeikas, aizlienēja vēl no sābriem un lūdza, lai ķīnietis apskata viņa sievu. Daudz nācās samaksāt par ārsta padomu, vēl vairāk par zālēm. Tomēr Darja ātri vien sāka atlabt. Mazais Mi�a arī no pa�as dzim�anas bija ne dzīvotājs, ne mirējs. Ķīnietis izmeklēja bērnu, atstāja kaut kādu sakaltētu zālīti un lika no tās mazajam vārīt tēju. Un pui�elis, acīm redzot, atspirga.

Tikai Mihails staigāja drūmu vaigu. Beidzot viņ� noticēja valodām par viegli rodamu laimi, tādēļ devās taigā meklēt zelta gabalu �zirga galvas lielumā�. Zelta gabalu tā arī neatrada, ta�u no ģimenes bija projām, uzkraujot rūpes par bērniem uz Darjas pleciem. Un tā viņ� aizgāja, pazuda bez vēsts taigā, vai nu nomira ar cingu, vai arī viņu piebeidza citi zelta meklētāji, dalot guvumu. To mācētu pastāstīt vienīgi taiga, ta�u tā prot glabāt savus noslēpumus ...

Darja Anaņjeva pārdeva veco, sagubu�o būdu un klīda pa raktuvēm, mazgādama veļu sve�iem cilvēkiem, lai nopelnītu bērniem maizi...

Dmitrija drūmās pārdomas iztraucēja vecīga piesmaku�i balss.

� Nūja, zēņuk, nūja, te būs savi metri se�i septiņi...

Dmitrijs pagriezās, blakus stāvēja vecis siltu ausaini galvā, saules nobrūninātu un tik daudzu grumbu savagotu seju, ka likās: tā izgriezta no simtiem gadu ūdenī gulēju�as brūnas siekstas. Vecis turēja rokā stiepli, uz kuras bija uzvērti lieli omuji un ālatas.

� Jā, brīnumaina vieta, � Dmitrijs domīgi atbildēja.

� Mūsējais ezers, zēņuk, ir mīkla, un cilvēka prātam nav lemts to uzminēt, � ar dziļām skumjām noteica ve�uks.

� Nu, nu, vectēv, vai nu tā ir... Cilvēks visu var uzzināt, � Dmitrijs pa�pārliecināts sacīja.

� Cik tu mutīgs! � klusi nogruģināja vecais vīrs. � Ja nu tev padomā divi mū�i, bet vienā nekā neuzzināsi. Tas aizskrien kā nebijis...

� Jāpaspēj vienā mū�ā izzināt, � Dmitrijs atteica.

Bet ve�uks pārtrauca:

� Kas jūs tāds būtu, � tīri ba�īgi viņ� vaicāja. � Kādi pētītāji vai, a�e, tāpat palustēties?

� Studenti. Paliksim te līdz pirmdienai...

� Ak tā, nav peļami, tātadītēs sadomāju�i kar-tupus izvārīt.

Dmitrijs noģida, ka ve�uks sailgojies cilvēku un tālab tik jestrs uz sarunām. Vecais vīrs bez īpa�a aicinājuma gāja Dmitrijam līdzi pie ugunskura, atturīgi sveicināja, noņēma cepuri un apsēdās. Studenti ziņkāri raudzījās uz ciemiņu. Arī Dmitrijs jo vērīgi noskatījās. Nu viņ� atklāja, ka paziņa ne-but nav vecs. Tas bija plecīgs, ļoti rosīgs, kā īsts �igāns. Melnās, ie�ķībās acis bija vērstas nevis pret sarunu biedru, bet projām pāri galvām, itin kā viņ� domātu par ko citu vai mēģinātu kaut ko atcerēties. Mati saulē pabālēju�i, gai�āki par seju. Mazliet ieplakans, taisns deguns, reti, mahorkas no-dzeltināti zobi. Platas, vārītiem pelmeņiem līdzīgas ausis. Mugurā īsi, saburzīti svārķeļi, kājās gari, apputēju�i zābaki, galvā veca ziemene.

� Tātadiņās esat izbrauku�i zaļumos, � vecais teica. � Nav peļami. Zināms, nevar tak vienā gabalā mācīties, laikiem jāatpū�as arīdzan. Man ar ir brālis � fabrikas direktors Urālos. � Un pēc brītiņa sacīja it kā meitenēm domātus vārdus: � Ko ta, pilsonītes, sē�at? A�e, būtu zivteles notīrīju�as, zupīti uzvārīju�as.

� Vecotēv, liec aiz auss, mums nav naudas, ko par zivīm maksāt, � Dmitrijs pasteidzās brīdināt.

Zemnieks apvainojās, �eit nebija pieņemts prasīt samaksu par to, ko tik devīgi sniedz daba. Gutja piecēlās, paņēma zivis, paaicināja pārējās mei�as, un visas �alodamas aizskrēja uz upi. Bet zemnieks no jauna atsāka:

� Man arīdzan ir brālis Saņa � in�enieris. Veselas fabrikas direktors, vai tūksto�iem strādnieku viņa vadī�anā. Nesenītēs bij atbraucis apskatīt savu pusi, atvizinājies mīkstā vagonā. Bet ko es? Kas es esu?

� Liekas, jūs apskau�at savu brāli? � sacīja Arkādijs Karunnijs. � Bet viņ� dro�i vien to panācis ar centīgu darbu ...

� Nu saprotama lieta, pats ticis uz zaļa zara, � piekrita zemnieks. � Valdī�ana pret mūsiem visiem bija vienāda, tikai, āre, viņ� nu ir direktors un brauc mīkstā vagonā, bet es savā zemes pleķītī vaiga sviedros no agra rīta līdz vēlam vakaram. Agrāk piepelnījos fabrikā, ir tāpat sava saimniecība, bet viņ�, kā sacīt, autoritāte ...

� Par vēlu esat attapies, � Karunnijs pamācīja. � Savā laikā vajadzēja mācīties, tad arī tagad būtu direktors.

� Bet, kas zina, zēņuk, �itā labāk, � domīgi sacīja zemnieks. � Dzīvoju savā mājiņā mierīgi, klusītēm, ru�inos pa dārzu, zivteles ķeru, apkopju gotēnu, kā nekā brīvāk.

� Un neko vairāk nevēlaties? Vairāk nekas jūs nevilina? � Dmitrijs brīnījās.

� Jā, ne visai izdevusies dzīve, tēvocīt, � Karunnija balsī izskanēja patiesa līdzjūtība.

� Ko tur daudz. Mū�s aizskrien, ka nav ko redzēt, � zemnieks turpināja pārdomas. � Par provi, mans tēvs, prāva saime bijām, bērnu vien skaitā veseli deviņi, tā i mūs saukāja par �Deviņniekiem�. � Pamanījis smīniņu studentu sejās, viņ� vēlreiz atkārtoja: � Svēta patiesība, uzvārdu mums tolaik nebija. Deviņnieks un Deviņnieks, tā es ar tagad saucos... Nav ko liegties, visi darbu dzievājām, tēvs bij maktens vīrs, tikai tāds aplamnieks. Kas viņu dzina pret Kol�aku � jaunos gados aizgāja nāvē. Tagadītēs, zināms, tos cilvēkus atminas, tikai kāds mums, viņa piederīgiem, tur labums? Bet tolaik pēc viņa nāves visu lielo varzu atstāja manā rūpē ...

� Un kur tad pārējie Deviņnieki? � Dmitrijs pasmējās.

� Kur kurais. Tu, zēņuk, nesmejies, dzīve vis nav pa vienam smieklam. Un kas zina, kuram palaimēsies? Veci ļautiņi saka: katrs pats savas laimes kalējs, nesāk�u strīdēties. Es arīdzan toreiz gāju padomju varu dibināt, bet pēcākos gados, kad visu ko pieredzēju, sāku domāt. Apņēmos grozīties pa savu saimniecību, par valdī�anām nelauzīt galvu. Un tad jāsaka, nekādas skolas tā i neliku baudījis.

� Varējāt mācīties, padomju vara visiem deva vienādas iespējas, � Arkādijs Karunnijs iebilda. Viņ� vienīgais bija pamanījis, ka zemnieks nedaudz iereibis.

� Atkal nestrīdē�os pretī, mans jaunākais brā-luks izmācījās par skolotāju un ir partijā bija. Bet nevaru sacīt, ka brangi dzīvoja, par sevi daudz nelika, diloni saķēra, jaunībā vēl aizgāja kapā. Bet es tūlītiņ noģidu, labāk dzīvot pa mājām � klusītēm, lēnītēm, savējo pulkā, bet savādāk, ej sazini, kas ar tevi, cilvēku, var gadīties, kur aizraut prom...

Deviņnieks kaut ko sevī pārlika, � acīm redzot, gaidīdams, ko studenti atbildēs, ta�u neviens neteica ne vārda, jo visus bija savaldzinājusi Baikāla burvība, un vecais vīrs turpināja:

� Zināma lieta, man, kā partizāna dēlam un biju�ajam sarkanarmietim, � viņ� pa�apmierināti piebilda, � man izrādīja pretimnāk�anu, grēks sacīt, ka būtu izturēju�ies bez cienī�anas, bet ej tu sazini, kādu galu tas ņemtu... Tā viņ� ir, � zemnieks noplātīja rokas. � Bet mans Saņa direktors, mīkstā vagonā brauc uz kūrortiem... Tiesa gan, viņ� ir izredzētais, dzimis laimes krekliņā, lai viņam cik aplam atgadītos, tik un tā beigās viss būs labi, laime visur stāv klāt...

� Jūsu brālim glu�i vienkār�i ir bijis stiprs raksturs, tādēļ arī kļuvis par lielu vīru, � Arkādijs sacīja.

� Nu nē, puis, tas bijis nebijis. Vārdu sakot, ja tev laimes krekls dzimstot mugurā, tad viena alga, kā ...

� Mana māmuļa arī stāstīja, ka man dzimstot bijis laimes krekliņ� mugurā, tikai laimi gan maz esmu matījis...

� Gan pieredzēsi, � Deviņnieks apgalvoja.

� Tavs laiks vēl priek�ā, nekur nepaliks.

� Kas �eit mēļo par laimi? � sarunā jautri iekļāvās Auguste. Viņa kāpa kraujā, turēdama pār plecu klūgu ar iztīrītām zivīm. � Nu, kur� te par laimi runāja? � viņa smiedamās atkārtoja.

� Dro�i vien �eit vislaimīgākā esmu es, man, pasaulē nākot, bijis laimes krekliņ� mugurā. Vai esat dzirdēju�i tādus brīnumus? Auklīte Marfa man no mazām dienām aizvien stāstījusi...

� Dzirdēt esam dzirdēju�i un arī pa�i esam laimes krekliņos dzimu�i, bet, kā būs tālāk, redzēsim ... � nezin kādēļ Arkādijs Karunnijs bija ļoti sadrūvējies.

� Tālāk būs dievīga zivju vira �a la ��a-pova�, � Gutja bezbēdīgi smēja. � Brāļi man iemācīju�i tādu zupu vārīt, ka ēdīsiet, pirkstus laizīdami...

� Tur nav, zēņuk, daudz ko redzēt, � zemnieks atbildēja Arkādijam, � tev lemts būt no veiksminiekiem. Kura katra meitene būs laimīga par savējo tādu saukt, un i tagadītēs, kā skatos, tev neklājas plāni, pavei, kā apkopts un aprūpēts.

Zemnieks bija trāpīgi pateicis. Arī �odien Arkādija māte bija gādājusi, lai viņ� pie Baikāla būtu labi paēdis, un bija sapakojusi veselu koferīti ar ēdamo. Iedevusi arī naudu. Ta�u Arkādijs bija nolēmis koferīti netaisīt pat vaļā, lai neizceltos citu studentu vidū, kuriem līdzi bija tikai kartupeļi, sāls un maize. Bet, kad no spaiņa, kur vārījās zivju zupa, sāka kāpt aug�up garda smar�a, Arkādijs izdevīgā brīdī piegāja pie Deviņnieka un paklusu teica:

� Vai jūs nevarētu apmainīt viena �emodāniņa saturu pret ko stiprāku?

� Būtu jāzina, kas tur iek�ā... � Deviņnieks nedeva noteiktu atbildi.

� Zaudētājs nebūsiet. Man ir laba un rūpīga māte, � Arkādijs pasmējās.

� Nu ta speries ar to visu tur me�malā, tad es atstiep�u kaut ko, � arī zemnieks klusināja balsi.

Deviņnieks izrīkojās visai veicīgi. Pēc pusstundas iereibu�ais, saulē sakarsu�ais Arkādijs atradās blakus Dmitrijam. Arkādijs mazliet pagar�oja zivju zupu un, uztvēris Gutjas gaido�o skatienu, teica:

� Tad ta laba, varen garda, tādu līdz mū�a galam neatēdīsies.

Gutja apmulsa un palika nolaistām acīm, vaigi

81

6 � V. Ustinova

pietvīka. Bet sareibu�ais Arkādijs ar nejauku smī-niņu raudzījās uz Dmitriju un ironizēja:

� Neuztraucies, es nemaz nepretendēju, lai viņa man visu mū�u vārītu zivju zupu ...

� Es jau arī neuztraucos, � Dmitrijs kā ar cirvi atcirta.

� Redzu jau, redzu, ka neuztraucies, � Arkādijs smīnēja. � Veltīgi nesāpini sirdi, labāk domā par eksāmeniem. Tu esot gudrs matemātikā, un tādus pie mums fakultātē pārskaita � viens divi!

� Jums gar mani nav nekādas daļas, � Dmitrijs dusmojās.

� Man? Pirmkārt, es esmu fakultātes komjaunatnes komitejas sekretārs, otrkārt, kā tu dro�i vien būsi dzirdējis, matemātika ir mana sirdslieta, un � saproti � es cienu cilvēkus, kuri no tās kaut ko sajēdz. Es tevi atceros vēl no tiem laikiem, kad mēs no rajona komitejas rīkojām vidusskolēniem konkursus.

� Piedodiet, es gan jūs toreiz netiku pamanījis, � Dmitrijs sacīja.

� Toties vēlāk �ās meitenes dēļ pamanīji? � Arkādijs pavīpsnāja. � Tikai iegaumē, meiteņu mūsu mū�ā būs daudz, bet zinātne ir viena. Tu, protams, nāksi pie mums, citur nav vērts.

� Ja uzņems ...

� Palīdzēsim. Paļaujies uz mani. Uzņems bez eksāmeniem un ārpus konkursa, par tevi pēc skolas konkursa labi izteicās matemātikas profesori, pagaidām viņi neko nesaka, baidās, ka nesāc celt degunu gaisā... Bet Augustes dēļ nezaudē vēso prātu, esmu par tevi trīs �etrus gadus vecāks, no daudzām atkauties vien neesmu varējis.

Auguste bija dzirdējusi Arkādija vārdus un nosarka. �ķita � nupat, nupat apraudāsies. Tomēr savaldījās. Pēc pusstundas jau viņa skaļi un jautri �aloja un izteica vēlē�anos pavizināties pa Baikālu ar laivu. Bez ilgas domā�anas Arkādijs devās, kā viņ� pats izteicās, �kaut kur izraut laivu�, kaut gan tepat bija arī Taņa. Deviņnieks tādai iedomai nepiekrita:

� Ka tik vētra nesaceļas! � viņ� ba�ījās.

Brīdinājums tika palaists gar ausīm. Pagaidām pieturējās rāms laiks, ūdens ezerā zilgoja kā caurspīdīgs stikls. Drīz vien Gutja un Arkādijs atīrās no krasta. Taņa Suhova pavadīja tos ar ilgu skatienu un sāka mazgāt traukus.

Nometnē iestājās klusums. Visi bija izklīdu�i � cits taigā, cits kalnos, cits pie ezera.

Dmitrijs bija palicis viens. Viņ� sēdēja telts priek�ā uz celma un klausījās zemessmēlēja klaboņā. Cik labi būtu aizmirsties, ne par ko nedomāt, tikai raudzīties kalnos. Tie �ķita tik ļoti tuvi, ka uznāca vēlē�anās pastiept roku un aptaustīt �balt-gālas�. Tāpat arī ar laimi, liekas, ir tepat vai līdzās � atliek vienīgi pastiept roku. Ta�u tā tikai mirā�a, iztēles rotaļa. Laime ir, tikai ne viņam lemta! Cik tālu jāiet, lai sasniegtu kalnus, cik ilgi jācīnās, lai iegūtu laimi...

Uzpūta stings vēj�, ledainas lietus lāses skāra seju. Dmitrijs ba�īgi pavērās apkārt. Kalnus slēpa migla, lejā draudo�i mutuļoja Baikāls. Plandījās teltenes malas. Glu�i kā priek�kars teātrī pēk�ņi nolaidās tumsa, nemanīja vairs nevienas uguntiņas, nevienas gaismas strēlītes.

� Mitja! Dmitrij! � kāds kliedza.

Ta�u Baikāla skaļā rēkoņa neļāva noģist, no kurienes nāk �ī balss. Negaiss Dmitriju bija tā pārsteidzis, ka viņ� pat nepamanīja, ka vēj� izrauj no rokām grāmatu un aiznes tumsā.

Kliedzējs tuvojās, balss kļuva skaļāka. Arī Dmitrij s patumsu atsaucās.

� Uū, draugi! Esmu te. Nāciet �urp!

Vēj� pakampa viņa atbildi un aizsvieda kalnos. Negaiss pastiprinājās, likās, tas izrāvies no kalnos iespiestā Baikāla rēco�ajām dzīlēm. Tomēr balsis kļuva dzirdamākas. Dmitrijs klausījās. Drīz vien jau visi bija pie telts, trūka tikai Augustes un Arkādija.

Dmitrijs skrēja uz ezeru. Viņ� metās no kraujas lejup, neko neredzēdams, uzgrūzdamies celmiem un resnajām lapegļu saknēm. Tikai no viļņu auriem viņ� noģida, ka ezera krasts ir tepat blakus. Puisi no galvas līdz kājām nolēja salta ūdens �alts. Tāpat kā pirmīt nekur nemanīja ne uguņu, ne gaismas atspīduma, un Dmitrijs kliedza tumsā:

� Auguste! Gutja!

�ajā gari stieptajā kliedzienā bija tik daudz skumju, baiļu un izmisuma, ka pat kalnu sirdīm būtu �ēlumā jāietrīcas. Bet atbildes nebija. Sāka zib�ņot, grāva pērkons, dunēja kalni, un drebēja zeme. Bezspēcīga izmisuma pārņemts, Dmitrijs apstājās. Ko darīt? Kurp iet? Atkal zibens pār�ķēla tumsu, un Dmitrijs ieraudzīja telti ar studentiem un gāja balsu virzienā pie cilvēkiem.

Uz slīdīgās taciņas viņ� paklupa, cēlās aug�ā, atkal klupa, tomēr gāja, gāja tādēļ, lai paziņotu, kā pats domāja, drausmīgo vēsti...

Beidzot nonācis līdz teltij, viņ� saklausīja jautras studentu balsis un smieklus... Gutjas smieklus. Meitene stāvēja telts stūrī un stīvēja pāri galvai samirku�o kleitu. Pamanījusi Dmitrija pētījo�ās acis, Auguste pikti uzsauca:

� Pagriez muguru! Tūlīt! Vai nedzirdi?

Dmitrijs padevīgi aizgriezās un piesedza ar

plaukstu acis, kā slēpdams tās no gaismas.

Arkādijs Karunnijs vaicāja:

� Kādēļ tu, Dmitrij, drebi? Esi nosalis?

Tūdaļ kāds atnesa sausu, siltu veļu. Kamēr Dmitrijs pārģērbās, Gutja pukojās:

� Jāsmejas, krastmalā nosalis. Bet mēs gandrīz vai noslīkām ...

�Kādēļ viņa dusmojas?� Dmitrijs ar rūgtumu sirdī minēja. No viņas neizskaidrojamā sapīkuma un ērcīgajiem vārdiem kļuva vēl smagāk ap sirdi nekā pirmīt, kad viņ� krastmalā izmisis skraidelēja un sauca.

Teltī ienāca Deviņnieks. Viņam mugurā bija brezenta lietus mētelis un kājās gari zābaki.

� Kā ta nu iet, labulī�i, aukstums velk dvēseli ārā? � viņa acis jautri smējās.

Pui�i vīri�ķīgi klusēja, meitenes vaimanāja un aimanāja.

� Kas grib, lai nāk pie manis! � piedāvāja Deviņnieks.

� Visi, vai? � Gutja noprasīja.

� Visi! Draudzīgā bariņā vietas pietiks. Gan jau sarūmēsimies. Mana ve�a izvārīja grāpi kartupeļu, omuļi ar jau galdā, padzersiet karstu tēju un siltumā izgulēsieties.

Svētdienas rītā Dmitrijs pamodās Deviņnieka siltajā istabā neticami labā garastāvoklī. Jā, kop� tās studentu balles, kad sastapa Augusti, viņ� ik rītus pamodās, līksmu gaidu pārņemts. Katru rītausmu, katru dienu viņ� sagaidīja tādā laimīgā priek�nojautā.

Uz galda sīca milzīgs patvāris ieliektiem sāniem � tā nospodrināts, ka vai acis �ilba. Studenti jautrā noskaņā dzēra svelo�i karstu tēju. Istabas logi bija līdz galam vaļā. Baikāls spīguļoja saulē, bet no zemes cēlās balta migla. Pie Dmitrija gultas uz ķeblī�a bija noliktas izgludinātas bikses un krekls. Deviņnieka sieva, kā nolasījusi Dmitrija domas, sacīja.

� Tu, puis, man liki svētā dienā strādāt, nu uz manas sirds vēl viens grēks, bet sametās tevis �ēl. No rītiņa veros: pie krāsns tavas drēbes � nu taisni kā izmirku�i putnu biedēkļi. Pārliku � izgludinā�u, jūsu meitenes tādas glī�as pēc vaiga, par tevi to nevar sacīt, tad lai kauc būtu kārtīgi ģērbts...

Dmitrijs klausījās runātājā, un prieks plaka un plaka. Pārlaidis acis pār istabu, viņ� redzēja, ka Gutjas �eit nav.

Dmitrijs apģērbās un izgāja ārā.

Aprimu�ais Baikāls atpūtās pēc aukainās nakts.

Ūdens dzirkstīja kā sastindzis kristāls. Zilgmoja kalni, to galotnēs balsnlja vai nu mākoņi, vai sniegi...

Dmitrijam kārojās a�āk noskriet lejā pie ezera un paraudzīties uz ūdeni. Krastmalā pie melnām, nodarvotām laivām viņ� ieraudzīja Gutju un Arkādiju. Bērni�ķīgi līksmā Augustes seja pārsteidza Dmitriju. Nekad vēl viņ� nebija redzējis �ai meitenei tik laimīgu seju un nebēdnīgas acis. Gutja sajūsmināti un pārgalvīgi raudzījās drūmi klusējo�ā Arkādijā un atkārtoja:

� Gribi, saderēsim, ka varu izpeldēties Baikālā! Netici? Nemaz nav bīstami, tikai uz bridi sastindzina ledainais ūdens, pēc tam nekas, ja gribi, tūlīt metī�os iek�ā.

Gutja bija pati gatavība un gaidas, ja Arkādijs bilstu vārdu, viņa mestos ne tikai ledainajā ūdenī, bet ietu ari nāvē. Pamanījusi Dmitriju, Auguste samācās, bet Arkādijs nāca viņam pretī.

� Labsrīts, ak, uzslējies gan kājās? Redzi, rīts kā uz pasūtījumu! Vai nav tiesa?

� Jā, silts gan, � mazliet minstinādamies, atbildēja Dmitrijs.

� Tūlīt sasauksim kopā visus uz papla�inātu plēnumu un izgudrosim, kā labāk pavadīt dienu, � Arkādijs sacīja. � He-ei... klausieties, jūs tur, nāciet �urp!

Un pēc brītiņa gāja vaļā: meitenes kāroja pa-klaiņot pa me�u � varbūt ogas jau ienāku�ās, viens otrs gribēja likties uz zveju, citi izteica vēlē�anos kāpt kalnos, citi pagul�ņāt un pasauļoties. Un tad pa�ā strīdu karstumā Auguste skaļi jo skaļi paziņoja:

� Bet es tūlīt gribu izpeldēties!

� Neesi bez prāta! �jviņu atturēja parasti tik klusā Taņa Suhova. � Ūdens temperatūra tikai pieci grādi.

Ja Gutja būtu bijusi vērīgāka un labāk ieskatījusies Arkādijā Karunnijā un Taņā Suhovā, tad pamanītu, ka starp �iem diviem cilvēkiem noris kaut kas sare�ģīts, satrauco�s, ka tikai ar gribas spēku viņi citu klātbūtnē izturas mierīgi un �ķietami vienaldzīgi viens pret otru. Taņas sejā vēl bija manāmas asaru pēdas, viņas vājā, nelaimīgā sejiņa pa �o nakti, �ķiet, bija kļuvusi vēl vājāka. Aizvien pa�pārliecinātais Arkādijs izskatījās apjucis, kaut gan centās to neizrādīt. Ta�u Gutja �ajā rītā jutās pārāk laimīga.

� Viņa ta�u nepeldēsies, � Arkādijs pavīpsnāja. � Ko jūs pievēr�at uzmanību?

� Nepeldē�os?!

� Protams, ne.

� Saderēsim!

� Labi, saderēsim! Dod ķepu! � Arkādijs sniedza Gutjai roku un, pagriezies pret Dmitriju, teica:

� �ķir ārā!

� Auguste, ko tu dari, saaukstēsies, bez tam te ļoti dziļ�! � Dmitrija balss skanēja lūdzo�i, bet Gutja uz viņu pat nepaskatījās.

� Es ie�u aiz tām laivām, tur var ienirt, � Gutja sacīja.

Viņa aizgāja pie pēdējās laivas un drosmīgi izaicino�a nostājās tās galā.

� Traks skuķis! � Arkādijs paklusu sirdījās.

� Ko viņa ar to grib pierādīt?

� Kāda tev daļa? Lai dara, ko grib, � Taņa Suhova nemākulīgi mēģināja slēpt satraukumu. Arkādijs piemiegtām acīm paskatījās Taņā, tomēr neteica neko.

Pagāja viena minūte, divas, trīs, Gutja nebija redzama, un dīvaini � neviens par to neuztraucās. Dmitrijs nespēja ilgāk to paciest. Viņ� ielēca lielajā zvejnieku laivā, aizskrēja līdz laivas pakaļgalam un ielūkojās ezerā, kur bija redzams ikviens akmentiņ�. *

Ja nestindzinātu bailes, kuru dēļ Dmitrijam bija kavēta domā�ana, viņ� būtu sapratis, ka �eit Gutja nevarēja noslīkt. Ja ezera dibenā saskatāms pat nieka olītis, tad slīkoni nevarētu nepamanīt.

� Gutja! � Dmitrijs sauca, pilnīgi aizmirsis pārējos un arī to, ka ar �o kliedzienu nodod sevi. � Auguste! � vēlreiz iesaucās un pats metās Baikālā.

Dmitrijs nemanīja ledus salto ūdeni, nedz arī krampjus kājās, viņ� peldēja gar piesietajām laivām, viņam �ķita, ka dziļajā krastmalā slēpjas kādi nezināmi atvari. Bet varbūt mirusī Gutja aizķērusies aiz kādas laivas ķīļa? Viņ� apskatīja katru laivu, piepeldēja klāt, bet meitenes nebija.

Beidzot viņ� bija pie laivas, no kuras Gutja ielēca ūdenī, un tur aiz augstās malas ieraudzīja meiteni: Gutja slēpdamās tupēja aiz laivas, pieķērusies pie tās malas.

� Kas tev lika meklēt! � viņa �ņāca Dmitrijam sejā. � Es paslēpos, gribēju �os pabaidīt. Ko tu visur bez mitas seko man? � Gutja skaitās arvien vairāk un, ļaudama dusmām vaļu, pavēlēja: � Lien ārā, dzirdi, tūlīt!

Dmitrijs izkāpa krastā. No krekla un biksēm tecēja ūdens straumītes. Smacēja kauns par veltīgajām bailēm.

� Atkal tu, puikuliņ, slapj�! � saimniece rokas vien sasita, kad viņ� piegāja pie Deviņnieku mājiņas. � Ta tev nu gan nevedas, vai tik neesi tāds jokaināks ... Tu padevies tāds rudulītis, taisni kā kvie�i saulītes pusē.

� Es, vecomāt, esmu nevis ruds, bet blonds, � Dmitrijs teica.

� Nu labi jau, labi, � saimniece labsirdīgi piekrita. � Bet saki nu, ko gribi, � uzstā�anās ziņā tu atpaliec no tā Arkādija... vai kā viņu sauc, tas ir taisni kā tāds kņazs ...

� Kņazs! � Dmitrijs atkārtoja, ta�u aprāvās, iedomādamies, ka �o vārdu saimniece būs dzirdējusi no studentiem. � Vai jūs, vecomāt, maz esat kņazus redzējusi?

� Nu, kā sacīt, esmu gan, esmu, trīspadsmitajā gadā, toreiz, kad svinēja Romanovu lielos svētkus, es tolaik ar citām jaunulēm gāju cara vilcienu skatīties, tur nu gan bija ko nenoskatīties uz dēlie-�iem, vai sirdi rāva laukā, kau�u jauniņa, pavisam jauniņa tolaik biju, taisni vai sirdi rāva laukā, es jau tagad arīdzan nejūtos veca, kau�u tu mani godini par vecomāti, tak vari man būt tikai dēls, bet mana sapra�ana saka: tas Arkādijs ir kņazs kas kņazs, meitie�i uz viņu kritīs kā mu�as uz medu... Bet tu jau, puikiņ, nemaz neklausies?

Puisis klusēja. Viņ� izgrieza slapjās drēbes un uzkāra uz aploka kārtīm �ūt. Tad aizgāja aiz� mājas, kur pamatīgi cepināja saule, un apgūlās zālē.

Miera nedeva rūgtas un drūmas domas. Tikai tagad viņ� saprata, ka Augusti nomāc viņa tuvums, ka meitenei kauns par viņa uzmanības pierādījumiem. Ja viņvakar viņ� skrēja pa Baikāla krastu vienīgi kopā ar vētru un citi pui�i to nezināja, tad tagad itin visiem bija atklājis sevi, tomēr tas arī vēl nebija nekas, kaut arī mocīja pa�lepnums, bet sirds? ... Sirds tā visgudra, tā visu saprata, redzēja, aizmirsa, pārvarēja visu... Un pamazām briedinājās doma, jābrauc kaut kur tālu prom, lai aizmirstu Augusti uz kādu laiku, bet varbūt uz mū�u. Bet � kurp? Kas gādās par māti? Brālis praksē, kad atgriezīsies, jāaizstāv diplomdarbs. Tikai pēc tam būs pastāvīgs darbs. Nē, pagaidām mātei nepiecie�ama viņa palīdzība. Ko lai dara?

Dmitrijs tā bija iegrimis drūmajās pārdomās, ka nepamanīja pienākam Gutju. Sadzirdējis tās balsi, viņ� nodrebēja.

-jg Mitja, man ar tevi nopietni jārunā.

Gutja stāvēja, ģērbusies baltzili svītrotā kleitā, ar parisu�u mitru matu pīni pār plecu. Savilktās gai�ās uzacis saulē zeltojās. Acis �audīja dusmu sprēgās. Dmitrijs skatījās un klusēja.

� Ko tu neko nesaki? � Gutja noprasīja.

� Runā, es klausos, � Dmitrijs piecēlās. Viņ� nostājās iepretim Gutjai un pievēra acis, it kā negribēdams redzēt �o tik bezgala mīļo, bet dusmīgo seju.

� Kad tu man liksi mieru?!

� Kā es tev nelieku mieru? � Dmitrijs izmocīja vārdus. Un tik patiesas sāpes bija viņa sve�ādi zvilo�ajās acīs, ka Gutja uz mirkli apjuka.

� Tu visādi neliec miera, un es to negribu! � viņa uztraukusies kliedza, mēģinādama slēpt samulsumu; viņa tomēr jutās esam nodarījusi pāri Mitjam. � Liec man mieru! Citādi pateik�u brāļiem. Es negribu, negribu ...

� Ko tu negribi? � Dmitrijs jautāja.

� Negribu! Netraucē mani! Paskaties uz sevi, nu, kas tu esi? Vai tad man �itāds vajadzīgs? Gan es atradī�u, kas mani visu mū�u uz rokām nēsās ...

� Kur tu to esi salasījusies? � Dmitrijs klusi ieminējās, viņam likās � meitene runā sve�us vārdus.

� Un tad, � Gutja atcirta. � Tikai ievēro vienu: tu tas nebūsi. Saprati? Nīkulis tāds!

Dmitrijs atkāpās pāris soļu, kā saņēmis sitienu.

� Labi. Es tevi netraucē�u, � viņ� �ukstēja. � Tad tāda tu esi...

� Nav tava bēda... Tikai liec turpmāk mani mierā, dzirdēji?

Gutja strauji pagriezās un gāj^ projām, aiz-trauca projām augstprātīgi un lepni, glu�i kā princese no Andersena pasakas.

Dmitrijs noguris atlaidās zālē, paņēma grāmatu, centās lasīt, bet burti lēkāja acu priek�ā. �Nē, nē, es vēl izaug�u, bū�u veselīgs, vīri�ķīgs, skaists, tu vēl no�ēlosi �odien teiktos vārdus ...�

No ieburzītās grāmatas uz Dmitrija ceļgaliem nokrita Gutjas fotogrāfija. To viņ� bija slepus izņēmis no Gutjas portfeļa kādreiz raktuvēs. Viņ� uzlika kartīti uz plaukstas un pieliecās, lai vēl pēdējo reizi uzlūkotu meiteni ar spītīgi draiskajām acīm. Pēc tam uzvilka vēl neiz�uvu�ās drēbes un devās taigā. Jau toreiz raktuvēs viņ� bija ietinis Gutjas fotokartīti caurspīdīgā vizlas lapiņā. Viņ� paņēma konfek�u kārbiņu, kur atradās zivju ēsmai saraktās sliekas, izbēra tās, rūpīgi izslaucīja kārbiņu un ielika tur fotogrāfiju.

Dmitrijs apstājās pie lielas, zibens sa�ķeltas ciedras. Blakus ciedrai zvilnēja neliels pelēcīgi apsūnojis akmens. Dmitrijs atbīdīja akmeni un sāka rakt zemi. Kad bedre bija pietiekami dziļa, viņ� savāca sausas lapas un nosedza bedres dibenu. Ierokot zemē kārbiņu, Dmitrijs domās puiciski zvērēja, ka atnāks tai pakaļ, kad būs kļuvis skaists un ievērojams.

Atgriezies no taigas, Dmitrijs ieraudzīja Gutju. Viņa sēdēja aiz mājas un gau�i raudāja. Dmitrijs aizturētu elpu apstājās. Gutja nepamanīja viņu. Pavērojis, kurp vērsts meitenes izmisīgais skatiens, Dmitrijs visu saprata. Tepat netālu no krasta lēni. �ūpojās laiva, kur sēdēja Arkādijs ar Taņu. Arkādijs airēja un skaļi dziedāja, viņ� izskatījās laimīgs un jautrs.

Tik laimīgs un jautrs bez Gutjas! Tātad nemīl viņu! Vai tad Gutja var kādam nepatikt! Viņu atstumj! Ja Arkādijam kāds izstāstītu, cik brīnum jauka meitene ir Gutja, viņ� saprastu, ka tādu vairs nesastaps. Protams, jāizskaidro, ka Taņa ir glu�i parasta, tās abas nav pat salīdzināmas.

Satikt Arkādiju Dmitrijam izdevās tikai vēlu vakarā. Tonakt pui�i bija izlēmu�i pārnak�ņot teltī, bet meitenes atstāt Deviņnieka mājā. Nāka-mājā rītā viņi gaidīja no pilsētas pretim atbraucam ma�īnu. Dmitrijs saprata: ja �odien palaidīs garām iespēju parunāties ar Arkādiju, tad izdevība tik drīz diez vai radīsies. Viņ� nogaidīja, kad Arkādijs izgāja ārā no telts, un devās līdzi. Nakts bija tum�a, vai acī durams. Tādas tum�as naktis pie Baikāla mēdz būt pēc karstām dienām. Baidīdamies tumsā pazaudēt Arkādiju, Dmitrijs tam skaļi uzsauca.

� Kā tev, draugs, vajag? � Arkādijs tikko sadzirdami atsaucās.

Dmitrijs neredzēja biedra seju, spīdēja tikai dego�ais papiross, un viņ� bija priecīgs: tā būs vieglāk runāt. Papirosa uguntiņa tuvojās � Arkādijs nāca �urp.

� Ko tu gribēji? � viņ� atkal vaicāja.

� Klausies, Arkādij, � pagalam satrauktā balsī ierunājās Dmitrijs. � Kādēļ tu pret viņu tik slikti izturies? Viņa ir laba, ļoti laba.

� Par ko tu runā?

� Protams, par Augusti, par ko gan citu varu runāt ar tevi. Viņa tevi mīl. Tu saproti � mīl!^ Vai akls esi? Neko neredzi?

� Trakumi! � tumsā atskanēja Arkādija nopūta. � Bet kas tev �eit sakāms? Uzmeties par precinieku, vai? Kādēļ tu runā par to?

� Kādēļ? � Dmitrijs atkārtoja. � Vai es neredzu, kā viņa mokās? �odien raudāja ... Raudāja, kad tu vizinājies laivā ...

� Nav vēl zināms pink�ķē�anas iemesls, bet, ja manis dēļ, nav liela nelaime...

� Nav nelaime? Saki nu viens � kādēļ viņai jāraud! Vai tad būtu jāsmejas, jālīksmo?

� Vilks parāvis, tu tomēr esi paķertāks, � Arkādijs galīgi apskaitās.

� Dari tā, lai viņa vairs neraudātu, � Dmitrija balsī jautās neparasts spēks.

� Kraties prom! Prāta paliekas izkūkojis, atradis skaistuli. Kādēļ tā pazemojies � un vēl puisis skaitoties! Vai tev sava darba vairs nav? Un, ja nevari saņemt sevi rokās, būtu braucis kur prom...

� Kur es varu aizbraukt? Man ir veca māte un naudas arī nav, � Dmitrijs skumji atbildēja.

� Tad dzīvo, kā gribi, tikai neplijies man virsū!

Dmitrijs, brītiņu pastāvējis, lēniem soļiem devās

uz telti. Viņ� jau bija pie pa�as ieejas, kad kāds aizskāra roku.

� Pagaidi, panāc! � Tā bija Gutja. Viņa vilka Dmitriju aiz rokas uz savu pusi. � Paklau, � turpināja Gutja, kad bija pagāju�i da�us soļus, � es visu dzirdēju. Kas tevi lūdza runāt ar Arkādiju?

� Es gribēju ... � Dmitrijs bilda.

� Brauc prom no pilsētas, liec mani mierā! Saproti jel, es nevēlos neko dzirdēt par tevi. Nevēlos tevi redzēt, nevēlos, ka pinies man pa kājām.

5. nodaļa

Pienāca vasara un līdz ar to ari eksāmenu sesija. Studenti staigāja ar ziliem riņķiem ap acīm, neizgulēju�ies. Balti krāsotā māja, kur tagad atradās fizikas un matemātikas fakultāte, bija vērsta pret upi, un augu dienu logos rotājās saule. Ar katru dienu saule vairāk un vairāk sa-kveldēja garo otrā stāva balkonu, kur mācījās studenti. Visbie�āk uz balkona sēdēja Arkādijs Karunnijs, Taņa Suhova � vienmēr sevī noslēgu�ies un klusi. Viņi kopīgi gatavojās eksāmeniem, bet gandrīz nemaz nesarunājās. Taņas sejā pēdējā laikā bija iezagusies neizpratnes izteiksme, pat pazemība un aprobe�otība, it kā viņa pūlētos ko neizprotamu izprast. Arkādijs sarunājoties centās neskatīties Taņai acīs, un balss bija samocīta...

Nemierpilnā Olga Andrejevna izlēma, ka jaunie�i tikties vairs nedrīkst. Viņa pateica Arkādijam, lai nāk Taņa pie viņiem mājās mācīties, ja savādāk nevar.

Arkādijs ne visai labprāt piekrita mātes priek�likumam, ta�u māte pārliecino�i turpināja: viņa aizvien esot mājās, viņi ta�u nedzīvojot trūcīgi un vienmēr varot paēdināt pavasarī panīku�os studentus. Pēc �īs sarunas katru rītu pie Arkādija sāka nākt trīs studiju biedri, un viņi cauru dienu kopīgi mācījās. Ņinas istabā sanāca viņas kursa biedres � medicīnas institūta studentes; Olga Andrej evna no rīta līdz vakaram rāvās pa virtuvi � gan cienāja ar tēju �mediķus�, gan deva pusdienas �fiziķiem�.

� Nu, Ļoļa, kā veicas tavā mācību kombinātā? � vakaros pārnācis no darba, Afanasijs Gri-gorjevi�s apvaicājās.

� Iet kā smērēts, � Olga Andrej evna smējās. Viņa visas �īs dienas bija teicamā omā: Arkādijs un Ņina piraīos eksāmenus bija izturēju�i uz �teicami�.

� Labi pabaro studentiņus! � pirms brauk�anas uz darbu Afanasijs Grigorjevi�s piekodināja.

� Jā, tam naudu nav ko �ēlot, paldies dievam, bērni visu laiku acu priek�ā, eksāmenus liek labi, � Olga Andrejevna piekrita.

Pēc da�ām dienām Olga Andrej evna piesardzīgi pavaicāja:

� Vai pie tevis, dēls, tikai pui�i vien nāks? Institūtā ta�u tu esot mācījies kopā ar meiteni � Taņu vai Maņu.

� Mēs kopā mācījāmies fiziku, viņa tagad citā grupā, nāks tikai zēni.

Sesijas pēdējā dienā Afanasijs Grigorjevi�s pārbrauca no darba ar dāvanām Ņinai un Arkādijam, bet sievai atveda lielu torti. Visa ģimene kopīgi sēdēja pie vakariņu galda un apsprieda vasaras plānus. Arkādijs dzīrās pa brīvlaiku braukt uz taigu strādāt kādā ģeologu ekspedīcijā.

� Varbūt tu, dēls, brauktu kopā ar mums uz Melno jūru? � ieminējās Olga Andrej evna. � Mums ar Ņinu tēvs sadabūjis uz Livadiju ceļazīmes, tev arī dabūtu.

� Nē, māt, es esmu vesels, kam man braukt uz kūrortu.

� Vai nu mēs ar Ņinu slimas? Bet nav ta�u peļami divus mēne�us paplun�āties Melnajā jūrā.

� Nē, nē, � Arkādijs noraidīja mātes priek�likumu. � Es brauk�u tikai uz taigu � medīt un apskatīt Sibīriju.

Olga Andrejevna neko neuzplijās. Viņa -bija laimīga, abas ar Ņinu ilgi un sīki sprieda, ko ņemt līdzi uz kūrortu. Brauciens uz dienvidiem bija paredzēts pēc nedēļas.

Ta�u Olgas Andrejevnas plāni sacirtās mezglos. Tūlīt otrā dienā pie viņas ieradās sve�a sieviete, kas teicās esam Taņas Suhovas krustmāte.

� Jūs man, lūdzami, augstsirdīgi piedodiet par traucējumu, bet citas izejas mums nav.

� Kas noticis? � Olga Andrej evna nepacietīgi jautāja. � Redzu, ar labām ziņām neesat nākusi.

� Kādas nu labās ziņas ... Nu jau drīz būs trīs gadi, kop� mūsu māju piemeklē tikai nelaimes. Vai jūs zināt, Taņai nav ne tēva, ne mātes?

� Zinu, � Olga Andrej evna dzedri atbildēja. � Bet ar �o ziņu ta�u neesat nākusi?

Sve�ā ar skumju, bet cie�u skatienu paraudzījās Olgā Andrejevnā un sāka ātri runāt:

� Taņa ir ļoti klusa, kautrīga meitene, bet bēdas viņu pavisam nomāku�as, kaut gan mācā* ļoti labi. Viņa draudzējās ar jūsu dēlu . . .

� Es to zinu, nu, bet tālāk, � Olga Andrej evna atkal nepacietīgi pārtrauca.

� Tālāk tā: pirms pusotra mēne�a, vēl pirms eksāmeniem, viņi bija brauku�i uz Baikālu, pārnak�ņoju�i divas naktis, un tur tad nu ar viņu gadījusies nelaime . ..

� Kāda nelaime? Kādēļ es neko neesmu dzirdējusi?

� Jā, arī man tikai izgāju�onakt atzinās . ..

� Es nesaprotu, kāda nelaime atgadījusies, � Olga Andrejevna jau saausījās.

� Vai nu jūs nezināt, kāda nelaime var atgadīties ar jaunām meitenēm, ja vēl puisis jauns un ja viens otru mīl.

� Nu kāda tur man daļa! � Olga Andrejevna vairs neslēpa sapīkumu.

� Sakiet savam dēlam, lai viņ� drīzāk visu nokārto, tad Taņa tik ļoti nepārdzīvos un būs mierīgāka.

Olga Andrejevna aiz sa�utuma palika vai bez valodas.

� Vai jūs aptverat, ko runājat? � viņa bez aplinkiem noprasīja. � Vai esat aizmirsusi, kas ir viņas tēvs un kas ir mans vīrs, un Arkādijs dro�i vien ar varu arī neuzmācās ...

� Nē, nē, ko tur velti vainu virsū velt, � atnācēja izbijusies steidza atvairīties.

Olga Andrejevna brīvāk uzelpoja un klusēja, bet sve�ā noguru�ā balsī turpināja:

� Abi jauni, nepadomāja, un viņ� tikai zvērējis: �Mīlu ... precē�u...�

� Vai tad jauniem delveriem var ticēt, tādos brī�os viņi nez ko apsolīs.

� Viņi mīl viens otru ...

� Tā vēl nav mīlestība, jūs esat pieredzējusi sieviete un tikpat labi kā es zināt, ka divdesmit gadu vecs puisis, ja viņam ļaus vaļu, būs ar mieru telefona stabu apprecēt un pirmajos mēne�os domās, ka mīl to. Un arī Arkādijs, ja viņ� mīlētu jūsu māsasmeitu, tad lai nu kam, bet tēvam jau sen būtu pateicis, viņ� pret tēvu vienmēr ļoti atklāts, neko gan neesam dzirdēju�i par �o mīlestību .. .

� Ko tad lai mēs tagad darām? � atnācēja neizpratnē skumji vaicāja.

Pēc �ī jautājuma Olgai Andrejevnai uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi. Viņa saprata, ka ir uzvarējusi. Nu Olga Andrejevna pavisam laipni ierunājās:

� Jūs, zināms, pati saprotat, ka precības ar Taņu mēs nevaram pieļaut, mans vīrs pilsētā ir ievērojama persona, un �is notikums var sagandēt ari Arkādija nākotni.

� Jūs velti baiļojaties, Taņas tēvs arestēts aiz pārpratuma, tas agri vai vēlu noskaidrosies, viņ� nav vainīgs ...

� Var pieļaut tādu gadījumu, ka cilvēku arestē aiz pārpratuma, bet pārpratuma dēļ neno�auj, � Olga Andrej evna piesardzīgi sacīja.

� Mēs neticam, ka ir no�auts, nebija iemesla, viņ� nav vainīgs. Dievs mūs neatstās, gan viss noskaidrosies; padomājiet pati, trīs bērni, māte izdarīja pa�nāvību, � sve�ā sieviete sāka skaļi raudāt.

� Nomierinieties, asaras te nelīdzēs, labāk kopīgi iedzersim tēju, � Olga Andrej evna sarosījās. � Tad arī visu mierīgā garā pārspriedīsim ...

Pie galda, kad atnācēja bija nedaudz nomierinājusies, Olga Andrej evna sacīja:

� Ja jūs neticat, ka Taņas tēvs no�auts, un domājat, ka arestēts kļūdas dēļ, tad rīkojieties, rakstiet biedram Staļinam, viņ� nepieļaus netaisnību.

� Rakstījām. Atbildes nav ...

� Nu viņam ne tik vien darba kā jūsu likstas, rakstiet biedram Kaļiņinam, gan noskaidros ...

� Citi dod padomu, ka tādās reizēs pa�iem jābrauc uz Maskavu, būtu mums nauda, varētu brīvlaikā Taņu sūtīt uz Maskavu, varbūt kaut ko panāktu. Ivans jāglābj, viņ� nav vainīgs ...

� Sūtiet Taņu uz Maskavu, es do�u naudu, daudz naudas, tikai manam vīram un dēlam lai būtu miers no visa tā ...

� Bet kā lai Taņa dzīvo, būs bērns?

� Nu to nu es nezinu, � Olga Andrejevna apņēmīgi teica. � Vienu gan labi zinu: mēs nevaram saradoties ar tautas ienaidnieka ģimeni.

� Kāds gan viņ� ienaidnieks? Apmelots tikai, tā var gadīties arī ar jūsu vīru ...

� Nē, ar manu vīru tā nevar gadīties. Viņ� ik brīdi ar mieru atdot dzīvību par biedru Staļinu un revolūciju...

� Neviens mums netic, jūs arī neticat, � kā vaids izlauzās pār sievietes lūpām.

� Piedodiet, � Olgas Andrejevnas balss kļuva ledaina, � es varu jūs pa�ēlot, bet ticēt nav mans pienākums ... Un Taņai ir viena izeja... Ja esat pārliecināta, ka viņa tik prātīga meitene un nevilks garumā, tad mēs abas pēc kādām dienām piecām atkal satiksimies un es visu izstāstī�u, kur jāiet un tā tālāk ...

� Bet nauda? Viņa ta�u prasīs man, kur esmu ņēmusi naudu ...

� Gan izdomāsim. Jūs nepavaicājāt Taņai, vai Arkādijs zina?

� Nē, nē, tikai vakar man atzinās, raud un baidās stāstīt, laikam nojau�, ka Arkādiju �ī vēsts neiepriecinās.

� Jā, labāk lai paliek nezinājis. No tā nebūs nekāda labuma, es arī vīram ne vārda, zināsim tikai mēs, sievietes. Bet Taņai es palīdzē�u ar devīgu roku, brītiņu pagaidiet, tūlīt nāk�u.

Olga Andrejevna iegāja savā istabā, bet drīz atgriezās. Viņas platajā plaukstā gulēja masīva, tum�i zeltaina aproce, kurā lāsmoja asins sarkani blāvi pilieni.

� Redziet �o aproci? � Olga Andrej evna rādīja. � Tā ir senlaiku rota, manas mātes dāvana, arī viņa to mantojusi no savas mātes. Tā maksā lielu naudu, bet es rīt pat pārdo�u, un visa nauda būs Taņai... Bet Taņa, kad būs pēc visa atspirgusi, lai no �ejienes aizbrauc uz gadu vai diviem. Viņu var pārcelt arī uz citu augstskolu. Arkādijs pēc nedēļas brauks trīs mēne�us strādāt taigā...

Viena palikusi, Olga Andrejevna ilgi sēdēja un nekustēdamās vērās logā, tad apņēmīgi piecēlās, piegāja pie telefona un piezvanīja Klaudijai ��a-povai uz darbu. Jautri tērzējot ar Klaudiju par da�ādiem niekiem, viņa it kā starp citu pavaicāja, kur ��apovi domā vasarā atpūsties. Noskaidrojās, ka ��apovi ir vai nu jau biju�i atvaļinājumā, vai saņems to vēlā rudenī un, atskaitot Augusti, viņiem vasaras atpūtas nebūs.

� Mūsu Arkādijs pa vasaru taisās braukt uz taigu medīt, bet viena bēda � nav pazīstamu, kam viņu laist līdzi. Vajadzētu palūgt ģeologus. Tēvs apsolījās pārvaldē uzzināt, kādas grupas kurp brauc un vai kāds nepaņems Arkādiju līdzi.

� Kas gan var būt vēl vienkār�āks, � Klaudija saprata mājienu. � Mans vīrs pēc nedēļas ar savu grupu dodas uz Barguzinas taigu un, protams, paņems viņu sev līdzi.

� Cik labi būtu, ja tā varētu izkārtot.

� Kādēļ ne? Viņ� dro�i vien ņems līdzi arī Augusti, � Klaudija bilda, kaut gan S�apovu mājā par to neviens nebija pat ieminējies. Klaudija bija pārāk attapīga, lai no pusvārda jau saprastu Olgas Andrejevnas domu gājienu. � Varēs saskaņot derīgo un patīkamo, � Klaudija smaidot nobeidza. � Auguste palīdzēs brālim un pati atpūtīsies.

Vakarā jau visas sievietes S�apovu mājā zināja, ka zvanījusi Olga Andrejevna. Auguste staroja laimē. Viņa vai apnika Genādijam ar saviem jautājumiem un vid�inā�anu:

� Tu, protams, ņemsi mūs līdzi, mēs tev nebūsim par nastu? Arkādijs sagādās medījumus, es taisī�u pusdienas taviem ģeologiem. Saproti, cik tas man nozīmīgi, un tu kā labs brālis darīsi visu, lai vasaru es varētu pavadīt kopā ar Arkādiju.

� Vai tu, cilvēk, gribi vai negribi, � Genādijs smiedamies atbildēja, � neko darīt, ja tava māsa iegrābusies līdz ausīm un kāro tikt pie vīra ...

� Rīt pat tu piezvanīsi Karunnijam un pats uzaicināsi Arkādiju braukt līdzi jūsu ekspedīcijai . ..

� Varbūt jau laikus paziņot par tavu vēlē�anos precēties? � Genādijs smējās. � Es gan domāju � tev vēl par agru vīru raudzīt; ja Inokentijs dabūs zināt, viņ� tevi glu�i vienkār�i liks pār celi...

� Nu zini ko, es jums neesmu maisījusies pa kājām, nemaisieties jūs arī man, � nepieredzēti drosmīgi un satraukti Gutja sacīja, līdz ar to galīgi pieveikdama brāli. Viņ� saprata, ka ar savu mazo māsu pa�laik jokot nevar.

Inokentijs tā arī palika neziņā, ka reizē ar Genā-diju un Augusti uz taigu brauc Arkādijs Karunnijs. Pat Genādijs neuzdro�inājās brālim atklāt ģimenes norunu.

Svaines sagādāja Augustei ērtus un skaistus tērpus. Ilgi jo ilgi gan katra par sevi, gan visas trīs kopīgi skaidroja viņai, kā jaunai mei�ai jāuzvedas vīrie�u sabiedrībā. Taigā Genādijs, daudz nerunādams, paturēja Augusti acīs, centās neatstāt to vienatnē ar Arkādiju.

Olgas Andrejevnas plāns vainagojās panākumiem. Bārdainie ģeologi un līdz ar tiem arī Arkādijs glu�i neviļus priecājās par Augusti, gar�īgi, notiesādami viņas gatavotās maltītes. Sev pa�am par pārsteigumu Arkādijs secināja, ka Auguste ir skaista. Pelnu krāsas matu pīne, iedegusī seja un rokas, noslēpumaini un laimīgi mirdzo�ās acis pamazām, tomēr aizvien vairāk un vairāk saistīja viņa domas. Un bālā, bēdu nomāktā Taņa pagaisa tālu, tālu. Kādēļ gan saraut ģimenes saites ar māti un tēvu, ja īstā laime tepat līdzās?

Mājās viņu sagaidīja īsa vēstulīte no Taņas:

�Arkādij! Es aizbraucu uz Maskavu kaut ko darīt tēva labā. Sibīrijā vairs nekad neatgriezī�os. Vari uzskatīt sevi par brīvu cilvēku un kārtot dzīvi pēc sava prāta.

Taņa.�

1940. gada 10. augustā.

Tas bija viss. Ne vārda par no�ēlām, nekādu pārmetumu . . . Nekas vairs neatgādināja Taņu.

Arvien bie�āk Arkādijs bija redzams kopā ar Augusti ��apovu kinoteātros un sarīkojumos, pēc tam arī ��apovu mājā.

Dmitrijs pa to laiku sekmīgi beidza skolu. Tikai viena vēlē�anās nepameta zēnu: braukt projām no �is pilsētas. Ilgi viņ� lauzīja galvu, kurp braukt un kur ņemt naudu. Un tad radās izeja � karaskola! Avīzē �Komsomoļskaja pravda� viņ� izlasīja aicinājumu: �Jaunie�i � artilērija jūs gaida!� Jauns komandieris ar binokli rokā un bruņu cepuri galvā raudzījās aug�up, kur bija pagriezts galvenā kalibra lielgabala stobrs. Slāpētāja spraugas stobra galā saskanēja ar Kremļa sienas roboto siluetu aizmugurē... �Jaunie�i � artilērija jūs gaida!� �is lozungs it kā atjundīja atkal pilsoņkara varonīgās dienas. Un ne jau velti tik bra�i skanēja komjaunie�u dziesmas: uz Tālo Austrumu robe�ām tikai nesen bija apklusu�as iero�u zalves, kas atņēma japāņu samurajiem pie Hasana ezera katru patiku iedzīvoties uz krievu dzimtās zemes rēķina. Halhingola, kar� ar baltsomiem, �ie lielā kara pirmsvētras uzblāzmojumi lika visai valstij būt saspringtai. Bie�i pie komjaunie�iem ciemojās kaujinieki no �efu karaspēka daļas un atvaļinājumā eso�ie komandieri. �Jaunie�i � artilērija jūs gaida!� aicināja komjaunatne, un pirmās mīlestības sirdēstu sagrauztais Dmitrijs nolēma atstāt dzimto pilsētu.

�ēl bija �ķir lies no sapņa par universitāti, par fizikas un matemātikas fakultāti, par iemīļotiem mācību priek�metiem, kuriem bija nolēmis veltīt visu mū�u. Bet, acīm redzot, liktenis viņam nebija lēmis kļūt par �vistaisnīgāko� mācību spēku pasaulē.

Kara komisariātā Dmitriju uzņēma laipni, tomēr brīdināja, ka visu iz�ķirs ārstu komisija. Dmitrijs ievēroja, cik vērīgi kara komisārs apskata viņa sīko, vājo augumu.

Nu Dmitrijs savas dienas vadīja pēc stingra re�īma: berzē�anās ar aukstu ūdeni, peldē�anās upē, vingro�ana ar hantelēm. Pa�ā gatavo�anās karstumā pirms iestā�anās artilērijas skolā Dmitrijs saņēma no universitātes vēstuli: viņu aicināja ierasties pie fizikas un matemātikas fakultātes dekāna. Dmitrijs vairākas reizes pārlasīja vēstuli. Viņ� labi zināja: �ī vēstule nozīmē iekļū�anu fakultātē bez eksāmeniem. Ta�u lēmums bija negrozāms � jābrauc uz karaskolu.

Bija vēl viens grūts uzdevums � saruna ar māti. Dmitrijs nespēja izdomāt, ko sacīt, kā izskaidrot savu lēmumu. Māte paliks viena. Vecākais brālis beidz institūtu, viņam daudz rūpju. Kad tiks pastāvīgā darbā, ņems māti pie sevis. Tā brāļi bija vienoju�ies. Dmitrijs nolēma runāt ar māti par aizbrauk�anu pēc tam, kad būs bijis kara komisariātā.

Bet, kā noprotams, māte jau visu zināja vai juta. Pēc da�ām dienām māte pati pilnīgi negaidīti pavaicāja Dmitrijam:

� Tad esi izlēmis braukt prom, dēliņ?

� Kā tu uzzināji?

� Zinu, � mātei acis apskrēja asarām, bet viņa savaldījās. � Brauc vien, � viņa sacīja. � Pareizi dari. Labāk aizbraukt prom, kamēr nav par vēlu. Par mani nerūpējies. Lai tava sirds ir mierīga, kādu laiciņu padzīvo�u viena, tad Ignats tiks darbā, par mani nerūpējies, viena galva, viena bēda. Gan iztik�u. Lai tikai tu izsities uz aug�u. Es runāju ar saprātīgiem cilvēkiem, tie saka: armija � tas esot pareizākais ceļ� uz dzīvi. Gan veselību nostiprināsi, gan gudrāks tapsi, vārdu sakot � kļūsi par kārtīgu cilvēku ...

Ritēja gaidu pilnas dienas. Pagaidām Dmitrijs vēl strādāja teātrī. Darbā mēģinājumu starplaikos viņ� lasīja vai arī nogāja upmalā, nosēdās krastā un stundām skatījās ūdens straumē. Skumjas atkāpās. Gribējās dzīvot, traukties kaut kur nezināmās tālēs. Katru dienu arvien ilgāk viņ� sēdēja pie upes un tikai īsi pirms darba sākuma atskrēja teātrī jautrs un izsalcis kā vilcēns. Cik viņ� bija pateicīgs teātrim, kas līdzēja tikt pāri pirmajām bēdām! Te viņ� katru vakaru nokļuva citā pasaulē, redzēja citu dzīvi, un tas izklaidēja.

Kādā vējainā dienā, kad putekļu grīstes aiz-vērpa pilsētiņas nebruģētās ielas, netālu no teātra viņ� sastapa Inokentiju ��apovu. Dmitrijs ļoti steidzās, līdz darba sākumam bija palicis pavisam maz. Bet varbūt Dmitrijs negribēja pat sev atzīties, ka nevēlas redzēt Gutjas brāli. Tomēr Inokentijs uzsauca:

� Hei, zelta meklētāj, sveicināts! Tu, brāl, esi pavisam vāj� palicis. Stāsti, kā dzīvo! Ko dara māte?

� Māte vesela, mums iet labi, bet es drīz brauk�u projām, � gandrīz vienā elpas vilcienā pateica Dmitrijs.

� Kurp tad? Pie Ignata? Dzirdēju, viņ� strādā�ot Bodaibo?

� Brālis patie�ām ir tur, tikai pagaidām praksē, kur nosūtīs strādāt, vēl nezina. Es nebrauk�u pie viņa, es aizeju armijā.

� Kā � armijā? Tevi ta�u universitātē uzņems bez eksāmeniem.

� Tā ir, tikai es pats lūdzu komisariātā, lai sūta mani uz karaskolu. �odien saņēmu izsaukumu, pēc pāris dienām brauk�u prom.

� Kādēļ tāda mētā�anās? Te universitāte, te karaskola? Tevi gaida fizikas fakultātē, bet tu kā tāds �audīklis. Un kur māte paliks?

� Tā sanāk, Inokentij Aleksandrovi�, cilvēkam jādzīvojot nevis kā grib, bet kā var ...

� Ko?! � Inokentijs bija sa�utis. � Vai tu, puis, esi bez prāta? Tev dro�i vien vēl nav ne astoņpadsmit, bet buldurē bez jēgas.

Dmitrijs nodūra galvu un neatbildēja. Inoken-tijs vērīgi nolūkojās viņā.

� Man ar tevi nopietni jāparunā. Ejam pie mums!

� Nevaru. Pēc piecpadsmit minūtēm jābūt darbā.

� Nu labi, � Inokentijs piekrita. � Darbu kavēt nedrīkst. Atnāc rīt, svētdienās visi esam mājās.

� Nē, Inokentij Aleksandrovi�, man uz jūsu māju ceļ� slēgts, � patiesā sarūgtinājumā atbildēja Dmitrijs.

� Ko es dzirdu? Nudien tu esi aplamnieks! Kas tev varēja aizliegt nākt uz mūsmājām? Interesanti gan, kādēļ es neko par to nezinu? Nerunā ar mani līdzībās! Runāsim skaidri, kā vīrs ar vīru! Vai tikai tie nav Gutjas niķi? Redz, cik neganta meitene, nu, �odien es viņai salaidī�u!

� Inokentij Aleksandrovi�, � Dmitrijs pārmeto�i sacīja, � jūs visi domājat, ka mēs vēl aizvien esam mazi, kamēr ...

� Kamēr... � Inokentijs viņu atdarināja. � Jūs jau esat iemācīju�ies runāt augstā stilā, un jums jau ir mīlestība. Atzīsties � nesaprasta mīlestība! Mīlestība bez atbalss! Viss pagalam, dzīve drupās! Bet es �odien tavu mīlu bez atbalss glu�i vienkār�i ņem�u un nopēr�u.

� Veltīgi zoboties ... � Dmitrijs ņēma ļaunā.

� Nav vis, vai par jums, muļķiem, man būtu skaļi jāraud? Paskaties pats uz sevi, kur tevi novedusi �ī mīla bez atbalss. Bāls, zili loki zem acīm, novājējis, glu�i kā nejaukais pīlēns, nelabi virsū skatīties . .. Bet vai tu zini, ka savu dzīvi neizdevu�ās mīlestības dēļ gandē tikai pēdējie muļķi? Mīlestība vēl būs, katru cilvēku kāds mīl.. .

� Mani neviens nemīl, � Dmitrijs sērīgi nopūtās. � Nevienam neesmu vajadzīgs. Tālab arī izlēmu braukt projām.

� Un māte?

� Māte, kā jau katra māte, dro�i vien mīl, tomēr māte ir tikai māte.

� Nu tie�ām esi jucis! Dzīvē bez mīlas pretļ sievieti vēl ir daudz kā interesanta. Paraugies apkārt: vēj� �abina ievājā, skaties, norauj ziedu un iemet tev sejā, tālāk uz soliņa sē� sieviete ar bērnu klēpī, rūpnīcu dūmeņi veļ melnus mutuļus ... Un tu skandini: dzīve pagalam. Kādēļ gan? Muļķīgas, tuk�as meitenes dēļ, kaut gan viņa ir mana māsa, bet kas gan viņā tik cēls, padomā pats.

� Nē, Inokentij Aleksandrovi�, Auguste ir ļoti laba, tikai viņai es esmu vienaldzīgs . ..

Dmitrija izmisīgās balss iespaidots, Inokentijs skumji raudzījās viņā un tikai pēc laba brī�a sa-drūvējies noteica:

� Kā tu, draugs, esi izaudzis, un es nemanīju. Varbūt dari pareizi aizbraukdams, kas zina, varbūt tavs ceļ� uz zinātni ved cauri karavīra gadiem. Bet pelēkais karavīra �inelis mūs laikam gan gaida ... Tu dro�i vien avīzes lasi? Kar� ar Somiju ir tikai lielā kara prelūdija. Hitlers jau soļo pa Eiropu. Pagaidām varēji pabeigt kaut vai universitāti. Padomā par sevi, kādēļ tāda svaidī�anās?

� Nezinu, kur ved mans ceļ�... Bet �eit palikt nevaru � un arī neizturētu vēl piecus gadus pusbada dzīves, bet armijā bū�u pie visa brīva...

� Nieki, tu saņemtu stipendiju, es ar brāļiem arī varētu piepalīdzēt, trūkumā nedzīvojam, nabagi no tā nebūtu paliku�i. . .

� Nē, Inokentij Aleksandrovi�, sve�u cilvēku palīdzība smagu sirdi pieņemama. Man jāiet, vēl daudz darāmā, rītvakar braucu prom, � Dmitrijs teica.

� Pirms aizbrauk�anas tomēr ienāc pie mums ardievoties.

� Nē, nevaru, nevaru!

� Nu, brāl, tu beidzot sevi galīgi nodevi. Nekas, ar Gutju es pats parunā�u. Labi, ej, citādi nokavēsi darbu, � Inokentijs sniedza Dmitrijam roku.

Dmitrijs atsveicinājās un ātri devās uz teātri, bet pēc da�iem soļiem atskatījās un uzsauca Inokenti-jam. Tas apstājās. Dmitrijs pieskrēja klāt un nedro�i lūdza:

� Mājās neko nesakiet, ka es aizbraucu uz karaskolu. Nē, par aizbrauk�anu varat sacīt, tikai to ne, kādēļ . ..

Pikti un skaļi aizcirtis sētas vārtiņus, Inokentij s iegāja savas mājas pagalmā. Viss �eit bija glīts un tīrīgs, kā jau pie sibīrie�iem, � gan pamatīgā māja, gan ēkas pagalmā, gan augstais dēļu �ķūnis. Viss bija kārtībā: siena �ķūnis, kūts, akurāti nokrautā malkas grēda. Visur redzama īsta saimnieka spēcīgā roka. Uz biezu zāli noaugu�a pagraba, glu�i kā karavīrs savā postenī, stāvēja stalts zostēviņ�. Pamanījis Inokentiju, zostēviņ� sāka gāgināt, arvien vairāk un vairāk izstiepdams kaklu. Un tad uz lieveņa iznāca Olga, turēdama rokās bļodu ar izmazgātu veļu. Viņa noprasīja zostēviņam:

� Ko tu uztraucies? Saimnieks pārnācis?

Inokentijs turpat pie vārtiņiem pajautāja sievai:

� Vai Auguste mājā?

Pēc vīra balss Olga noprata, ka viņ� par kaut ko ļoti satraukts. Viņa a�i jo a�i izkāra palagus, bet ar vienu aci lūkojās uz vīru un centās uzminēt, kas viņu uzbudinājis.

� Vakariņas ēdīsi? � viņa laipni vaicāja.

� Vai arī gaidīsi citus?

� Pagaidī�u! � Inokentijs strupi atbildēja.

� Man jāparunā ar Augusti.

Pagalmā iznāca Gutja. Tai līdzi iztipināja mazais Ļoņa. Ieraudzījis tēvu, viņ� metās tam pretī.

� Tētuks mājā, tētuks . ..

Inokentijs savaldīgi atbīdīja dēlu.

� Pagaidi, dēliņ, man jāparunā ar krustmāti Gutju. Auguste, nāc man līdzi! � viņ� uzsauca māsai.

Gutja paklausīgi sekoja brālim. Olga paņēma dēlu aiz rokas un devās viņiem pakaļ, bet vīrs atturēja.

� Strādā savu darbu!

Inokentijs aizveda māsu uz pa�u pagalma nostūri, kur �ķūnī glabājas cirvji, zāģi, instrumenti un visādi krāmi. Paņēma vecus gro�us � tie bija te vēl no tiem laikiem, kad ��apovi turēja zirgus; salocījis gro�us divkār�i, Inokentijs tuvo-jās māsai.

Gutja juta, labi nebūs.

� Par ko? � viņa stinga bailēs.

� Tūlīt uzzināsi, � Inokentijs atbildēja. Viņ� a�i pielieca māsas galvu pie saviem ceļgaliem un iesita pa muguru ar gro�iem. � Par to, lai cļlvēkiem mū�u negandētu kopā. Lai pazītu asaru sūrumu...

Mazais Ļoņa stāvēja aiz �ķūņa un caur �ķirbiņu vēroja tēvu un Gutju. Viņ� visu redzēja. Aiz bailēm raudādams, Ļoņa pa kaklu pa galvu metās pie mātes.

� Kāpēc? � viņ� drebēja raudās. � Kāpēc tētis sit krustmāti?

Olga pameta veļu un skrēja uz �ķūni. No visa spēka rāva durvis, ta�u tās bija ciet. No �ķūņa bija dzirdama Gutjas elso�ana, Inokentija dusmīgie uzkliedzieni un gro�u svelp�ana gaisā.

� Inokentij, ja neliksi viņu mierā, tu man vairs neesi vīrs! Inokentij, ja vēlreiz iesitīsi māsai, es aizie�u no tevis. Tu dzirdi? Māte mirdama tevi lūdza būt viņai tēva vietā, bet ko tu. .. � Olga sauca.

Pēc brī�a no �ķūņa iznāca Inokentij s nosvīdu�u un sasarku�u seju.

� Kādēļ tu viņu siti? Ko viņa izdarījusi? � Olga vaimanāja.

� Neko sevi�ķu, tikai samaitājusi kādam puisim dzīvi, � smagi elpodams, atbildēja Inoken-tijs. � Mitja Anaņjevs mūsu skaistules dēļ pamet universitāti, aizbrauc pavisam prom. Aiz bēdām sadomājis iet zaldātos ...

� Kāda tur viņai daļa? � Olga ņēmās aizstāvēt Gutju. � Vai viņai jāatbild par Mitjas iedomām? Kādēļ viņai jācie�? Mitja varbūt jau rīt apprecēs citu ...

� Beidz tēlot! � iekliedzās Inokentijs. � Tas tikai tā liekas, ka mēs precamies, ka mēs izvēlamies sievas. Patiesībā jūs izvēlaties mūs un pēc tam apprecināt ar sevi. Jūs veidojat mūsu raksturus un ēdat mūsu mū�u, visas jūs, visas kā viena. Jūs iztaisāt no mums varoņus un noziedzniekus. Un tādēļ jums jābūt kārtīgām, trīsreiz kārtīgākām par mums...

�ķūnī, piespiedusi seju pie ceļgaliem, elsoja Gutja . ..

.

Tūksto� deviņi simti �etrdesmit tre�ā gada vasaras vidū no Kurskas stacijas Maskavā uz fronti devās kara e�elons. Uz vagonu kāpnītēm nopietnām sejām stāvēja virsnieki un kareivji. Mātes un sievas, māsas un līgavas klusēdamas atvadījās no aizbraucējiem. Bēdas bija rūdīju�as cilvēku sirdis.

Gar priek�pēdējo pasa�ieru vagonu nesteigdamās gāja sieviete izbalēju�ā leitnantes formas tērpā. Apģērbs viņai bija par lielu: blūze, svārki, pat laiviņcepure, kas kuru katru bridi draudēja nolidot no cie�i pakausī savītajiem, gai�ajiem ma-

tiem. Sieviete skumju skatienu noraudzījās ļau�u drūzmā uz perona; kas zina, ko viņa tobrīd redzēja � tālo mierlaika dzīvi vai arī jau izjuta neizbēgamo zaudējumu smeldzi. . . Turpat līdzās, lakatos ietuntuļojusies, stāvēja veca sieva, drebo�u roku mezdama krustus pār jauna karavīra pieri. Karavīrs raudzījās uz apkārtējiem skumjajiem ļaudīm, it kā lūgdams tos palīgos, un teica ve�iņai:

� Vecomāt, neraudi, lūdzu, neraudi!

� Es jau, dēliņ, neraudu, � atbildēja vecmāmuļa. � Ir toreiz, kad tavu tēvu kar� paņēma, neraudāju, nemierini mani. ..

Un atkal karavīrs nobālu�ām lūpām kaut ko �ukstēja, un vecmāmuļa klusu pārmeto�i stingrā balsī viņam atbildēja.

� Pilsoņi pasa�ieri! � no reproduktora atskanēja balss. � Pēc da�ām minūtēm no otrā ceļa aties sevi�ķā norīkojuma vilciens. Pilsoņi pasa�ieri, neķerieties pie kāpnītēm, neskrieniet pakaļ vagoniem. Pilsoņi... � reproduktors apklusa.

Sieviete steidzās uz pirmā vagona pusi, kad viņu kāds satvēra aiz rokas.

� Auguste! Tu!

Auguste apstājās. Viņai iepretim stāvēja nepazīstams cilvēks kapteiņa formas tērpā. Viņ� nolika zemē koferi, uzsvieda uz tā �ineli un apskāva Augusti.

� Gutja! Ak, tu mans mīļais Augustiņ! � viņ� skaļi nokliedza pa visu peronu.

Tikai tad Auguste pazina Dmitriju Anaņjevu.

E�elons lēnām sakustējās. Dmitrijs palaida

Augusti vaļā. Iemeta vagona priek�telpā koferi, uzcēla Gutju uz kāpnītēm un ielēca arī pats.

Raudo�a balss no reproduktora lūdza:

� Pilsoņi, neķerieties pie kāpnītēm, neskrieniet vagoniem līdz!

Pilsoņi neķērās un neskrēja. Viņi klusēdami noraudzījās pakaļ aizejo�ajam vilcienam. Tikai kāda veca māmiņa, pacēlusi rokas pret debesīm, vaimanāja:

� Ak dieviņ, paskaties! Dieviņ, paskaties, kas notiek!

Vagonā, kur iespraucās Auguste un Dmitrijs, arī bija saspringts klusums. Perons palika arvien tālāk un tālāk. Karavīri salūkoja tabakmakus un aizpīpēja.

� Ak dieviņ, paskaties! � atkārtoja kāds kareivis sagumzītā blūzē, ko rotāja Slavas ordenis. � Ko nu vairs līdz paskatī�anās. Kur tad �is bija �etrdesmit pirmajā gadā, ka nepaskatījās! Nu par vēlu! Es arī līdz kara sākumam svārstījos, vairāk gan biju ticīgo pusē, nu, kaujā ejot, dievs nestāv prātā. Bet, ja trakoti sanāk dusmas vai uzbrūk bailes no �junkersiem�, sāku ne�petni lamāties.

� Ivan, beidz pļurkstēt, kā nekā braucam uz fronti! � viņu pārtrauca kāds cits, izbiedētām, dusmīgām acīm aplūkodams kupeju.

� Kur ta citur lai pļurkstu? Ierakumos, vai? Kara slimnīcā ārsti brīdina: �Ivan, vairāk ēd, mazāk pļāpā, atlabsti un atpakaļ uz fronti!� Ceļ� uz fronti man labi zināms, braucu ceturto reizi... Bet vienu gan es gribētu zināt: beidzamās dienās pa radio ziņots � Hitļers izsludinājis totālo mobilizāciju. Bet, ko tas nozīmē, nav skaidrības, ko viņ� vēl mobilizēs? Vai jūs, biedri kapteini, nezināt? � viņ� griezās pie Dmitrija.

� Pagaidi, kareivi, es izskaidro�u, kas ir totālā mobilizācija, � Dmitrijs atbildēja. � Tikai ļauj mums nolikt mantiņas un mazliet aprunāties, � viņ� nenovērsa acu no Augustes.

� Nāciet te, biedri kapteini! � Ivans aicināja. � Virsnieku vagonā nav brīvāks. Iekārtojieties manā vietā, es pārvāk�os uz tre�ā plaukta, piesprādzē�os ar jostu pie skurstenī�a un savas pāra stundiņas nokrāk�os. Vai tā jūsu sieva?

� Nē, paziņa, novadniece, � Dmitrijs atbildēja.

Karavīri saskatījās un smalkjūtīgi izgāja no kupejas gaitenī.

� Tu nu gan esi pārvērties! � Auguste vēl nespēja atgūties no atkalredzē�anās.

� Ko nu par mani runāt, � Dmitrijs viņu pārtrauca. � Labāk pastāsti � kā tu nokļuvi armijā? Un, paskat, jau leitnante � un medaļa par dro�sirdību! Karotāja! Vai uz fronti? � viņ� taujāja, neļaudams atbildēt. � Es gan esmu laimes bērns! Nu patiesi! Tā ir īsta likteņa balva. Tas ta�u nav pat aptverams, kā sagadījies! Tikpat labi ta�u varējām braukt vienā vilcienā un nesastapties! Lielākas laimes vairs nevar būt! Kā redzams, ne velti esmu dzimis laimes krekliņā.

Gutja skatījās Dmitrijā un smaidīja. Viņ� staroja aiz prieka.

� Es vienmēr ticēju, ka satiksimies. Tikai domāju, tas būs pēc kara Sibīrijā. Bet sagadījās agrāk. Zini, pie mums turpat blakus cīnījās tēvs un dēls, gandrīz veselu gadu sūtīja viens otram vēstules pa lauka pastu, bet reiz nejau�i satikās kaujā. Un mēs abi vienā vilcienā � un uz vienu fronti braucam . ..

� No kurienes tu pa�laik? � Auguste viņu pārtrauca. Viņai jau bija skaidrs, ka Dmitrijs uz fronti nebrauc pirmo reizi. Dmitrija krūtis greznoja gvardes nozīme, Sarkanās Zvaigznes ordenis, Tēvijas kara otrās pakāpes ordenis, uz�uvītes, kas liecināja par ievainojumiem.

� Pēc ārstē�anās nesen izrakstījos no slimnīcas.

� To nu gan nevar manīt, � Auguste iesmējās. � Tik spēcīgs kļuvis. Agrāk biji... Tikai tu neapvainojies, � viņa iekoda lūpā.

� Kāpēc apvainoties? Pats apzinos, ka biju nīkulis, dzīvojām grūtos apstākļos. Un kā iet jūsējiem?

� Tāpat kā visiem tagad � iztik�ana pavisam plāna. Ko nu par to runāt. . .

� Un kur brāļi?

� Brāļi... � Auguste nodūra galvu, iedegusī seja noraustījās un nobāla.

� Kur viņi ir? Kur Inokentijs?

� Kritis ... Jau �etrdesmit pirmā gada rudenī ... Te, pie Maskavas. Bija Sibīrijas divīzijā, no broņas atsacījās, lūdza sūtīt uz fronti...

Nojauzdams, ka tās vēl nav visas nelaimes, Dmitrijs jautāja:

� Un kur Georgijs?

� Krita ziemā pie Staļingradas. Bija sapieros, komandēja rotu . . .

Dmitrijam kļuva baismi, viņ� neuzdro�inājās vaicāt par tre�o brāli. Gutja saprata un sve�ādā balsī sacīja:

� Genādijs pazudis bez vēsts ...

� Kā? Visi trīs? Bet... � viņ� dzīrās vēl ko teikt, ta�u, uzlūkojis Augustes nobālu�o seju, saprata, ka sarunu nedrīkst turpināt. Uz brīdi iestājās klusums. Dmitriju satrieca ziņa par brāļu ��a-povu bojā eju. Viņ� bie�i atcerējās Inokentiju, �o mierīgo, mazliet flegmatisko pusmū�a cilvēku, atcerējās raktuves, skolu; Inokentijs ��apovs viņam bez mātes bija pats tuvākais cilvēks.

� Un kas tagad saimnieko mājās? � beidzot viņ� iedro�inājās pajautāt.

� Jaunākā svaine Klaudija, viņa nu ir galvenā. Olgu ļoti satrieca Inokentija nāve, nevar vēl atgūties. Kļuvusi vienaldzīga pret visu. Izrādās, ļoti mīlējusi vīru, kaut gan likās, nedzīvoja visai saskanīgi . . . Natālija pēc ziņas par Georgija nāvi saslima ar tuberkulozi, bet Klaudija vēl turas, gaida. Negrib ticēt, ka Genādijs neatgriezīsies ...

� Un kā tu, Auguste, nokļuvi armijā? Un kurp tagad?

� Es nesen, tikai pusgadu frontē ...

� Tādam karam tas nav maz .. .

� Redzi, pēc brāļu nāves nespēju palikt mājās. Trīs pēk�ņi par atraitnēm kļuvu�ās brāļusievas, visas mīlēja brāļus... Ko nu vairs ... Nespēju izturēt... Ar komjaunatnes ceļazīmi tiku uz skolu, no turienes uz fronti.

� Kur tagad biji?

� Biju aicināta uz Maskavu, uz Komjaunatnes

Centrālkomiteju. Uz sanāksmi. Es strādāju par atsevi�ķā bataljona komjaunatnes organizatori. Tā nu iznācis. Strādāju par radisti, biju telegrāfiste, tagad vadu daudzus komjaunie�us. Ziņas, kopsavilkumi, dokumenti, biedru kartes, visa bagā�a karavīra somā ...

Noskaidrojās, ka Auguste un Dmitrijs abi ir vienā armijā, brauc uz vienu vietu, no kuras se�u kilometru attālumā me�ā atrodas �tābs.

� Mani, artilēristu, norīkoja par bruņu vilciena komandieri, � Dmitrijs stāstīja. � Atradu�i īsto! Bruņu vilcienu laiks jau pagātnē. Tagad nav ko dziedāt pilsoņkara bra�o dziesmu �Kahovka, Ka-hovka ...�. Ko tāds vilciens var iesākt mūsdienās? Manevrē�anas iespēju nekādu ... Glu�i vienkār�i dzelzceļam piesaistīta mazkustīga kaujas baterija. Vairāk stāvam nomaļus, sargājam stacijas, vienu otru sektoru un cīnāmies ar pretinieka desantu. Piesaistīti dzelzceļa sliedēm, tās uz vācie�u kartes arī atzīmētas. Es varu cīnīties tankā, lidma�īnā, pie lielgabala, � bet iet bojā bruņota vilciena kopējos vagonos? Nē, piedod, to es nespēju!

� Tu baidies bruņu vilciena? Taisni kauns!

� Kas tur ko kaunēties?

� Un vēl nav neērti man stāstīt? Es esmu sieviete.

� Tā ir taisnība! Patie�ām es bruņu vilcienā jūtos nedro�i.

Dmitrija vaļsirdība pārsteidza Augusti.

� Esi tik labs un citiem gan nestāsti par �o nelaimīgo vilcienu.

� Vai nu es vakarējais?

�Pavisam cits cilvēks,� Auguste raudzījās uz viņu un domāja. �Ta�u bailīgos ar ordeņiem neap-balvo. Un bailīgajiem acis arī nevar būt tādas, viņa acis dro�i vien daudzreiz nāvē raudzīju�ās . ..�

� Tikko būsim galā, tūlīt abi iesim uz kadru daļu, � Augustes pārdomas pārtrauca Dmitrijs.

� Ko tur?

� Un ja nu pēk�ņi bruņu vilciena divīzijā nav komjaunatnes sekretāra? Palūgsim, lai ieceļ tevi. Var notikt arī tāds brīnums, ja reiz mums bija lemts tikties.

� Dārgais draugs, nolaidies zemē no mākoņiem! � Auguste skumji sacīja.

� Ar abām kājām stāvu uz zemes, bet kādēļ nevarētu tā gadīties? Pat ļoti iespējams ... Mēs ta�u nedrīkstam uzreiz otrā dienā �ķirties, ja reiz karā esam satiku�ies. Nē, es parunā�u �tāba politiskās daļas kadru daļā. Tur ir labi cilvēki, tie sapratīs .. .

� Var jau būt, ka sapratīs, tikai mums tas nav vajadzīgs. � Un, labi apzinādamās, ka tūlīt dos Dmitrijam vēl vienu triecienu, Auguste saudzīgi piebilda: � Man ir vīrs, esmu precējusies.

Dmitrijs, �ķiet, nemaz nedzirdēja teikto.

� Auguste, nu padomā pati, es ta�u varēju tevi �odien arī nesatikt. Būtu tu iegājusi vagonā piecas minūtes agrāk, mēs nebūtu tiku�ies. Nē, tūlīt pat iesim uz kadru daļu. Tu dzirdi, Auguste!

Gutja saprata, ka viņas ba�as ir veltīgas, Dmitrijs tik ļoti bija iepriecināts par tik�anos, ka nebija spējīgs domāt par ko citu. Auguste klausījās viņa vārdos par rītdienu (�Bet vai gan karā ir rītdiena?�), un bija skumji par �o tik�anos, par uztraukumu, asaru, asiņu un nāves pārplūdināto dzīvi...

Diena laidās uz vakaru. Aiz vagona logiem garām trauca lauki un birzis. Likās, vilciens dzenas pakaļ novakares saulei un nekādi nespēj to panākt. Auguste lūkojās uz pamestiem laukiem un saules apspīdētiem, �āviņu izniekotiem ozolājiem. Negribējās atcerēties miera laika dzīvi un biju�o. Sirds ietrīsējās maigumā, domājot par cilvēkiem, kas brauc tur, kur dzīve var kuru katru mirkli aprauties, tur, no kurienes daudzi neatgriezīsies ...

Vilciena priek�ā viens pēc otra atskanēja divi sprādzieni.

� Riebekļi tādi, jau sāk! � izlamājās kareivis uz aug�ējā plaukta... � Mums jau sacīja, ar vilcienu braukt � tas esot pats pēdējais. Labāk no Maskavas līdz pirmajām līnijām kājām.

� Ne�inkstēt! � balsi nepaceldams, Dmitrijs apsauca.

E�elons brauca nevienmērīgi, brī�am paātrinādams, brī�am palēninādams gaitu. Atskanēja tre�ais sprādziens. Vagons palēcās uz aug�u, bija dzirdama �virkstoņa, skrap�ķi, buferi ie�vankstē-jās, e�elons apstājās.

Skumji un vientuļi, kā palīdzību lūdzot, kliedza lokomotīves svilpe. �is gari stieptais kauciens biedēja vēl vairāk nekā bombardē�ana.

� Ko tas nozīmē? � Auguste nesaprata. �- 3Vfa-�īnists kaut ko prasa?

� Nomierinies! Tūlīt noskaidrosim, � Dmitrijs devās uz vagona durvīm.

Lidma�īnas auroja tepat tuvumā. Ta�u bumbas vairs nemeta, tikai nolaida pa vagonu jumtiem da�as lo�metēju kārtas. Pa izsistajiem logiem ieplūda me�a miklais gaiss.

Auguste sāka drebināties. Viņa paņēma no aug�ējā plaukta �ineli, uzvilka un cie�i sajozās ar siksnu. Drīz atgriezās Dmitrijs.

� Nekā briesmīga, � vagonā ienākot, viņ� teica. � Sliedes sasistas, jāizlabo. Visiem izkāpt! Darba nebūs daudz, drīz dosimies tālāk. Nometu�i tikai trīs bumbas, vairāk dro�i vien nav bijis, viena nokritusi uz sliedēm. Viņ� stāstīja karavīriem, kuri steidzās ārā no vagona.

Pamanījis, ka Auguste apģērbusies, viņ� vaicāja:

� Kādēļ tev �inelis? Auksti?

� Krata drebuļi.

� Tas no bailēm. Apmierinies, drīz būs tumsa, neviena lidma�īna mūs nepamanīs, bet pret rītu būsim galā ...

� Es nebaidos, man tikai auksti.

� Neuztraucies! Drīz brauksim, � Dmitrijs atkārtoja un izgāja.

Gutja apsēdās sola stūrī un cie�i piespiedās pie vagona sienas. Viņa arvien vairāk trīcēja, galva kļuva smaga, smaga. �Ko tas nozīmē? Kas vēl nebūs? Vai tie�ām slimība? Varbūt no bailēm?� Tomēr pamazām kļuva silti, viņa ieslīga snaudā. Pusmiegā viņa dzirdēja balsis un kādu dziesmu... Labodami ceļu, dziedāja karavīri... Pēk�ņi no-krēslī pretim raudzījās brālis Inokentijs.

� Lūdzu, saki man, � viņ� bargi noprasa, � kā tu raugies uz komjaunatni? Biedru nauda nav maksāta trīs mēne�us.

� Biju aizmirsusi...

� Ak, aizmirsusi? � Inokentijs izbrīnījies sarauc uzacis. � Labi! Man būs jārunā ar tavu Arkādiju.

� Ja tu tā saki, � Auguste atbild. � Es viņu pie mums vairs neaicinā�u.

Viņa grasās iet prom, bet brālis paņem aiz rokas un attur.

� Pagaidi, � viņ� laipni saka. � Kā ir ar jūsu draudzību? Teic � tu mīli viņu?

� Ak, Inokentij, vai tu maz vari iedomāties meiteni, kas viņā neiemīlētos! Vai maz vēl otrs tāds ir, es neesmu sastapusi... Gudrs, spējīgs, skaists. Augstskolā citi pui�i viņu sauc par kņazu Andreju Bolkonski...

Pēc tam nevar saprast � miegā vai nomodā � aiztrauc visādas ainas: dzelzceļa platforma, vilciens ar evakuētajiem, Gutja komjaunatnes komitejas uzdevumā noņemas ar bēgļu novieto�anu. �Ak dieviņ, paskaties!� sauc veca māmiņa, vadīdama savu mazdēlu nāvē ...

� Jā, jā, tā bija... � Auguste �ukst, atvērusi acis.

Viņai iepretim stāv melnīgsnējs, vecs, grumbains dzelzceļnieks. Tur rokā dego�u lukturi un runā:

� Pārej, meit, uz otru vagonu. �ito atāķēsim, ir samaitāts.

� Kur karavīri? Kur visi pārējie?

� Vēl labo ceļu, � dzelzceļnieks atbild. � Drīz brauksim. Biji aizmigusi?

� Nē, laikam esmu saslimusi.

� Vai kur slikti... Vilciens iet uz fronti...

Nāca Dmitrijs, jautri triekdams ar karavīriem.

Jau pie durvīm viņ� sauca:

� Gutja, tev nebija vienai garlaicīgi?

� Nē, man salst, � viņa atbildēja.

Viņi savāca savas mantiņas un pārgāja uz apkurināmu karavīriem piebāztu pre�u vagonu. Augustei strauji cēlās temperatūra, viņa gandrīz neatminējās, kā tika noguldīta uz lāviņas. Dmitrijs viņai apbalzīja apkārt �ineļus, bet Auguste joprojām sūdzējās, ka salst. Viņ� apgūlās līdzās un uzlika viņas galvu uz savas rokas.

Vagonā valdīja klusums, kaut gan karavīru bija daudz. Sēdēdami vai snauzdami uz mantu mai�e-ļiem, pui�i smēķēja. Vilciens klandēja tālāk uz fronti.

Pēk�ņi ierunājās kāds sve�s karavīrs:

� Biedri kapteini, varbūt jūsu sievai noderētu spirts, man pudelē vēl ir malka tiesa.

� Es gribu tēju, � Auguste atbildēja.

� Ak, tu mana dārgā Sibīrijas meitene! � Dmitrijs glāstīja viņas matus un nebēdāja nenieka, ka viņu dzird viss vagons. � Kur lai ņemu tēju?

Viņ� izbrīvēja roku, nolika Augustes galvu uz mantu mai�eļa un dzīrās celties aug�ā, bet no lejas atskanēja bakurētaina ser�anta balss:

� Guliet vien, biedri kapteini, mēs salūkosim tēju.

Bija dzirdama skalu plē�ana, krāsniņas durvju �īkstē�ana, karavīru balsis.

� Dod katliņu! Ņem ūdeni no manas pudeles, tā ir pilna. Sekur tēja, īstā, gruzīnu.

� Mans mīļais, slimais Augustiņ! � Dmitrijs pie sevis �ukstēja un glāstīja karsto pieri. Viņ� alka, lai �ī nakts ilgtu bezgala, lai e�elons kādā pieturā aizkavētos un lai tā uz viņa rokas gulētu Augustes galva...

E�elons nepalēnināja gaitu un traucās uz fronti.

Augustei pēc tējas padzer�anas kļuva karsti. Viņa nogrūda �ineļus, ta�u drīz atkal sākās drudzis. Dmitrijs viņu sedza, deva dzert, slaucīja sviedru lāses no pietvīku�ās sejas un ba�ījās. �Vai patie�ām kas nopietns?� Auguste, it kā atminējusi viņa ba�as, �ukstēja:

� Mitja, nesūti mani uz hospitāli, man ir gripa, drīz pāries.

Tā augu nakti Dmitrijs acu neaizvēra. �ajā naktī viņ� daudz ko pārdomāja. Atcerējās, kāds bija pirmais kara rīts skolas nometnē. Kā viņi, gandrīz vēl zēni, lūdzās uz fronti. Kā pēc da�iem mēne�iem jaunie virsnieki vēl pirms noteiktā laika devās uz fronti, lāgā neapjauzdami kara smagumu un traģēdiju. Viņ� kā tagad vēl redz sevi jaunā formas tērpā ar �īksto�ām siksnām.

�Jaunākais leitnants Anaņjevs ieradies, lai izpildītu savu pienākumu...� Cik daudz jauno toreiz beidza apmācības Piedņepras stepēs, Aizdonas gravās, iekams viņa paaudze karalaukā apguva sare�ģīto kauju mācību, kurā saliedējās matemātisko aprēķinu precizitāte ar cilvēku būtības vissmal-

129

9 � V. Ustinova

kāko izzinā�anu, artilērijas pārvieto�anas mehānisms un varonīgu cīnītāju dvēseļu slēptākās vibrācijas. Pie Staļingradas viņ�, kapteinis Anaņjevs, ieradās jau iepriek�ējo kauju pieredzes bruņots, piedzīvojis atkāp�anās rūgtumu un uzvaru prieku (kaut arī pagaidām vēl niecīgu), izcīnījis artilērijas divkaujas un apzinājies nopietnu atbildību par citu dzīvībām. Ta�u arī kara juceklī un kauju dārdos neaizmirsa jaunības dienas Sibīrijā, neaizmirsa lepno meiteni, kura bija savainojusi viņa sirdi.

Svīda rīta gaisma, caur mazo vagona lodziņu ielauzās pirmais vēl bālganais saules stars. Pamazām kļuva gai�āks, un saule jau sāka rotāties Augustes matos.

Dmitrijam bija notirpusi roka, gribējās to izstiept, bet viņ� baidījās uzmodināt slimnieci. Arī kareivji negulēja, smēķēja, klusi un laiski sarunājās par da�ādiem niekiem un sāpīgi saspringti klausījās, kas notiek gaisā. Rītausmā te netālu no frontes kuru katru brīdi varēja sākties bombardē�ana. Tikko kļuva dzirdama tāla motoru rūk�ana, sarunas apklusa, kareivju sejas kļuva nopietnas un stingas, bet lidma�īnas aizgāja garām, un visi atelpoja. Kāds mazliet pavēra durvis, vagonā ieplūda svaigs gaiss un agrīnā saullēkta līksme.

Tad vilciens pēk�ņi samazināja gaitu, kaut gan nebija redzama ne piestātne, ne semafors. Abās pusēs dzelzceļa uzbērumam slējās biezs me�s. Vecais dzelzceļnieks, kur� naktī bija modinājis Augusti, pienāca pie vagona durvīm un uzsauca:

� Kāpiet ārā, esam galā! Piestātnei klāt nebrauksim, pārlieku skaidrs rīts, var sagaidīt neaicinātus ciemiņus. Kravājieties ārā, līdz piestātnei no tejienes pusotra kilometra.

Dmitrijs uzmanīgi atbrīvoja notirpu�o roku, piecēlās, sakārtoja blūzi, sasukāja matus un ieraudzīja, ka Auguste arī pamodusies.

� Esam atbrauku�i. Kā tu jūties? � viņ� vaicāja.

� Drebuļi nekrata, tikai spēka nav ...

� Nekas, gan aiziesim. Celies ātrāk, redzi, cik skaidrs rīts ...

Auguste piecēlās un reizē ar Dmitriju kā pēdējie atstāja vagonu. Rīts tie�ām bija saulains. Tikai gaiss vēl mikls, no zemes cēlās miglas ielāpi. Zābaki aukstajā rasā acumirklī kļuva slapji un spo�i. Gribējās dziedāt, kliegt aiz prieka, ko radīja klusums un me�a spirgtums �ajā agrajā rītā. Tomēr viņi gāja caur me�u klusēdami. Augustei reiba galva, viņa bie�i apstājās.

� Tev slikti? � Dmitrijs ba�īgi apvaicājās.

� Nav lāgā ... � Gutja atbildēja un apsēdās uz celma\.

Dmitrijs stāvēja blakus un, laimīgi smaidīdams, skatījās uz Gutju.

� Ko tu vienā laidā smaidi?

� Kā lai nesmaidu, � vai varēju iedomāties, ka satiksimies.

� Kāds tur labums? Tūlīt būs jā�ķiras. Ar pirmo ma�īnu brauk�u uz bataljonu, bet tevi gaida bruņu vilciens.

� Ieiesim kadru daļā! � Dmitrijs lūdzās. � Mums gan divizionā brīvu vietu nebija, bet varbūt...

� Kā tu visu to zini? Tu ta�u tur pirmo reizi brauc? � Auguste �ķelmīgi pasmējās.

Dmitrijs neapmulsa. Pēc maza brītiņa mierīgi atbildēja:

� Nu jau vairāk nekā gadu braucu ar �o � vilks viņu rāvis! � bruņu vilcienu, tikai negribēju tev sacīt.

� Kādēļ mēģināji man slēpt?

� Mēs jau vairāk stāvam nekā karojam, nav ar ko lielīties, � Dmitrija seja pauda tik atklāti puicisku sarūgtinājumu, ka Gutja skaļi iesmējās.

� Kādēļ tu smejies?

� Vai man būtu jāraud, kad tu mels niekus? Atceros � reiz, kad vēl biju pulkā, nekādi nespējām ieņemt kādu augstienīti, cietām lielus zaudējumus, beidzot naktī piebrauca bruņu vilciens un uzgāza vācie�iem tādu uguni, ka no augstienes iztaisīja zemieni.

� Tu neatceries, kā sauca to augstieni?

� Nē, neatceros! Tikai netālu bija sād�a � liekas, Krauķi.

� Ko, Krauķi? Tas ir netālu no Priedulāju piestātnes?

� Jā, turpat!

� Tie būsim biju�i mēs. Tonakt vēl divas reizes tāpat noplājām. Ta�u vācie�i mūs atklāja � un no rīta septiņas lidma�īnas klāt, tikko sveikā izsprukām.

� Tā nekas � mierīga dzīve, � Gutja pasmīkņāja.

Fronte cilvēkiem netīk atcerēties un runāt par kaujām. Tur domā un runā par visu citu, kam nav

nekāda sakara ar cīņām. Runā par ģimenēm, par sievietēm, par uzvaru, atceras pirmskara dzīvi.

�ajā rītā Dmitrija uztvere bija satraukta, pirmo reizi pa kara laiku viņ� bija tā īsti priecājies par rīta skaistumu me�ā. Bija ieraudzījis dzidrās, zilās, pla�ās debesis. Tīro rasas mazgāto me�u, sulīgo zāli, svaigo gaisu, kam nebija frontiniekiem tik labi pazīstamās līķu trūdu dvakas. Un aiz viņa nāca Auguste. Viņ� dzirdēja tās ātro elpu, dzirdēja zālē viegli �abam zābakus, dzirdēja plecu siksnu ie�īkstamies. Dmitrijs vēlējās pagriezties, paņemt viņu klēpī un iznest no me�a.

Viņ� patlaban bija ļoti laimīgs ...

Bet viņa � vai viņa jutās iepriecināta par tik�anos ar kautrīgo puisi, pirmo skolas gadu pielūdzēju? Soļodama staltā kapteiņa pēdās un mocīdamās ar galvassāpēm pēc grūtās nakts vilcienā, Auguste mēģināja saprast savas izjūtas. Jā, viņa bija priecīga, ka atkal uzbrāzu�ās atmiņas par jaunību, dzimtās mājas pavardu un agrāko dzīvi. �is prieks mijās ar neatsaucamās pagātnes rūgtumu, ar īgnumu pret sevi par to, ka tik neapdomīgi, bez atskatī�anās bija metusies pretim dzīvei, domājot tikai par sevi, neievērojot apkārtējos un nerēķinoties ar tiem.

Nu un �is smieklīgais � bet kādēļ gan smieklīgais? � nē, aizraujo�ais un mīļais Mitja, viņas skolas gadu rudmatainais bruņinieks, kur� pratis saglabāt savas tīrās, zēniskās jūtas cauri visām �ausmām, nāvei un kara dubļiem. Vai tad viņa nopietni raudzījās uz Dmitrija mīlestību? Lielā pār-galve sasaistīja savu dzīvi ar Arkādiju, metās pie viņa glu�i kā tajās tālajās dienās metās ledainajā Baikālā. Protams, Arkādijs jau ir ievērojams, drosmīgs, īsts veiksminieks. Pat �eit kara apstākļos ir mācējis ātri vien iekarot diviziona komandiera autoritāti. Kā viņa �tāba priek�nieks mēdz teikt: spējīgs artilērists, bra�s karavīrs, divu gadu laikā kļuvis par majoru un nopelnījis ordeņus. Jā, Auguste ar vīru lepojas un, protams, mīl viņu. Bet kādēļ gan pa�laik uz klusas me�a taciņas viņai sametas skumji, domājot par sevi un par �o rud-mataino zēnu? Nē, tas vairs nav zēns, tas ir plecīgs, vīri�ķīgs karavīrs.

Viņi nonāca pie upes. Ūdens mirguļoja saulē kā milzīgas zivs zvīņas. Gar abiem upes krastiem slējās me�s. Nebija manāma neviena dzīva dvēsele. Auguste apsēdās ūdens malā uz nolauzta resna koka stumbra. Dmitrijs aizsmēķēja un nosēdās blakus. Abi ilgi klusēja un lūkojās ūdens ritējumā, domādami katrs savu domu. Dmitrijs izsmēķēja papirosu, aizmeta prom, pagriezās un klusu teica:

� Paliec �eit! Kaut vai vienu dienu! Daudz nelūdzu, tikai kaut vienu dienu! Gan paspēsi tikt savā daļā.

Viņa balsī un skatienā bija tik daudz sāpju un skumju, ka Auguste nodūra galvu.

� Kam tas vajadzīgs, Mitja? Saproti, es nevaru, un man jāiegrie�as pie vīra ...

� Es tevi, Gutja, lūdzu, paliec kaut vai vienu dienu...

� Iesim! � Auguste piecēlās un devās tālāk pa krastu. ,

Aiz upes līkuma kļuva redzams nesen uzcelts pontontilts. Pa to dzina ganāmpulku. Lopi bija vāji, izvārgu�i, savēlu�os spalvu. Govju tesmeņi �ķita piekaltu�i pie vēderiem, ribas izspiedu�ās. Gans, kalsnējs, kā no krusta noņemts vecis, gāja blakus ņipram, ziņkāram zēnam.

� Vai tālu dzīsiet, vectēv? � Dmitrijs pajautāja.

� Uz mājām, dēliņ! Uz kolhozu. Izglābām no vācie�iem, � vecais dobji ieklepojās. � Bet, biedri kapteini, � viņ� pus�ukstus vaicāja, � vai neesam pasteigu�ies par agru? Karaspēks tak nāk vienā nāk�anā, naktīs ne aci neguļu, pieraugu lopiņus un redzu: e�eloni nāk cits pēc cita, me�ā apstājas un steidz kraut ārā lādiņu kastes, noripina tankus un pa�gājējus lielgabalus. Te, jādomā, gaidāmas lielas kaujas, biedri kapteini? Tikai kas pirmais gāzīsies otram virsū � mūsējie vai fri�i?

� Es, vecotēv, atgrie�os no hospitāļa, pats neko nezinu ...

� Vai mani laidīs cauri ar lopu baru vai, kazi, nelaidīs? Un ja nu vēl par agru? Bet aizmugurē nevaru stilties mierā.

Vecais vīrs kaut ko uzsauca un noplīk�ināja pātagu. Labi pazīstamā pātagas �vīkoņa lika govīm no tilta seguma nogriezties uz ceļa, kur tās iestiga dubļos līdz pavēderei.

Aiz tilta kļuva redzama sād�a ar sagrautām, nodedzinātām mājām. Ma�īnas, lielgabali, tūksto�iem karavīru zābaku bija izdangāju�i tādu dubļu jūru, ka likās � tā aprīs bumbu nesagrautās mājeles. No mājas uz māju stiepās spilgti trofeju vadi: sakarnieki ierīkoja jaunas līnijas.

Auguste un Dmitrijs laipoja gar māju pak�ķiem, kur dubļi bija apsusēju�i. Dmitrijam kļuva skaidrs � viņa dodas uz armijas noliktavām, lai sameklētu ma�īnu, kas iet uz viņas bataljona pusi. Netālu no noliktavām Auguste sastapa pazīstamu �oferi.

� Nīkstam, biedre leitnante, jau otru dienu te nīkstam. Viņnakt nogāza lietus, nevis lietus, bet vispasaules ūdensplūdi. Bez ķēdēm nav ko domāt par brauk�anu, iestig�ana dro�a. Ejiet uz �tābu, varbūt kāds no komandieriem jūs paķers līdzi, viņi brauc ar apvidus vāģiem.

� Paliec! � Dmitrijs teica, kad �oferis bija aizgājis.

Gutja neatbildēja, tikai paātrināja soli, cenzdamās aizbēgt, bet viņ� atkārtoja:

� Paliec!

Auguste vairs neuzdrīkstējās iebilst.

� Labi. Bet vispirms ieiesim politnodaļā pie vietnieka, kas atbild par komjaunie�iem. Ziņo�u, ka esmu atgriezusies. Dro�i vien viņu interesēs, ko apspriedē runāja. Palūg�u, lai Jauj nakti pārgulēt virsnieku kopmītnē.

Dmitrijs klusēdams padevīgi sekoja. Viņi sameklēja armijas politnodaļu. Dmitrijs palika uz ielas, Auguste iegāja mājā. Viņ� bija sagatavojies uz ilgu gaidī�anu, aizsmēķēja un apsēdās uz sola, bet Auguste drīz atgriezās.

� Kā tik ātri? � Dmitrijs brīnījās.

� Neviena nav. Visi karaspēka daļās, � Auguste stāstīja. � Uz mūsu bataljonu grūti aiztikt, ceļ� � viens �ķīdonis. Man iedeva zīmīti uz ēdnīcu un kopmītni. Manuprāt, gatavojas kaut kas grandiozs ...

� Kādēļ tā spried?

� Grūti izskaidrot, no visa kā jūtams.

Kad vēlāk abi gāja garām nelielai mājiņai netālu no piestātnes ēkām, Dmitrijs sacīja:

� Nu savukārt pagaidi tu, uz brīdi ieie�u, arī man jāziņo priek�niecībai.

Gutja apsēdās uz sola un noņēma no pleca mantu maisiņu. Galvassāpes bija rimu�as, tomēr nespēks vēl liels. Dmitrijs drīz atgriezās. Bija skaidri redzams, ka viņ� starot staro, it kā būtu uzzinājis ko līksmu.

� Zvanīju diviziona komandierim, � viņ� jautri stāstīja, � ziņoju par savu iera�anos � nu pavaicāju arī par tevi. Atļāva ...

� Ko atļāva? � Auguste nesaprata.

� Atļāva tev padzīvot līdz aizbrauk�anai pie manis...

� Kur � pie tevis? Bruņu vilcienā?

� Kāds te sakars ar bruņu vilcienu? Kur� man atļautu tevi tur vest? Mums ir bāze.

� Kāda bāze? Kur tā ir?

� Lauka bāze, tur dzīvojam. Tas arī ir vilciens ar parastiem zaļiem vagoniem un melnu lokomotīvi.

� Man ta�u ir zīmīte uz virsnieku kopmītni.

� Es piezvanīju uz kopmītni. Tur pilns virsnieku, un sievieti nav kur novietot. Brīdināju komandantu, ka būsi pie manis, ja gadījumā kāds meklē.

� Cik tu tālredzīgs! � Auguste ziņkāri paskatījās Dmitrijā. Nu viņai pretim stāvēja pavisam cits cilvēks. Nevis vairs neuzņēmīgais nīkulis, kāds reiz bija Sibīrijā.

2. nodala

Viņi gāja pa dzelzceļa uzbērumu. Auguste paslep�us vēroja Dmitriju un nevarēja vien beigt brīnīties, cik ļoti viņ� pārvērties, kļuvis vīri�ķīgs un stiprs. Dmitrijs klusēja. Viņ� baidījās atmiņu un satraukuma, ko tās atsauktu. Bet par nākotni cilvēks kara laikā nelauza galvu. Pa�laik viņ� bija laimīgs un nezināja, cik ilga būs �ī laime: stundu, dienu vai arī aprausies jau nākamajā mirklī...

Tā klusēdami viņi nogāja visu ceļu, katrs domādams savu domu.

Aiz pagrieziena uz rezerves sliedēm stāvēja tuk�i vilciena vagoni. Abās pusēs platformām zem maskē�anās tīkliem mētājās sasistas plātnes, ar tām kādreiz bija aizsegtas labības vagonu durvis. Divu ceļu krustojumā kā rūsganu ķieģeļlausku �u-piņa rēgojās sagrautā stacija. Viss �eit liecināja par karu � gan sasistie pārmiju lukturi, nesen izrautās bumbu bedres, uz ātru roku aizbērtas ar balasta �ķembām, gan iedauzītās benzīna cisternas uzbēruma malā.

Tālāk me�malā zariem nomaskējusies bāze. Likās, te nav neviena cilvēka. Bet, tiklīdz Dmitrijs un Auguste piegāja tuvāk, no pēdējā vagona kāpnītēm nolēca tehniķis leitnants ar �ķelmīgām acīm un jautri sacīja:

� Esiet sveicināts, biedri kapteini! � Tad pagriezās un sauca vagona priek�iņā: � Paskatieties, kas atbraucis!

Un tai pa�ā mirklī Auguste izdzirda zemu balsi:

� Vesels, kapteini! Ak, salikti gan kauliņi kārtībā! � pavecs virsnieks ar prāvām aizkrācie�a ūsām apkņmpa Dmitriju.

� Politvadītāja palīgam kvēls sveiciens no aizmugures hospitāļa! � Dmitrijs jautri atsaucās. � Esmu klāt pēc vidējā remonta, pa ceļam sastapu bērnības draugu. Iepazīstieties � Auguste! Tas ir kapteinis Ustimenko � mūsu labais gariņ�.

No vagoniem skrēja ārā virsnieki un kareivji, un ikviens sagaidīja Dmitriju kā savējo. Pat īsts neattapoņa būtu ievērojis, ka komandieri visi �e mīl un priecājas par tik�anos. Dmitrijs smaidīdams izvaicāja par jaunākajiem notikumiem un papildspēkiem. Auguste pamanīja ziņkāri uz sevi vērstos skatienus. Nojauzdams savu padoto vārdos nepasacīto jautājumu, Dmitrijs paskaidroja:

� Nē, �is nav papildinājums, biedre leitnante pie mums tikai paciemosies vienu vai divas dienas. Lūdzu iepazīties � komjaunatnes darbiniece, mana bērnības draudzene Auguste ��apova.

Pie Dmitrija pienāca jauns, kalsns karavīrs stipri platā blūzē. Citi, labsirdīgi smaidīdami, pa�ķīra viņam ceļu. Karavīrs izņēma no blūzes kabatas atslēgu un sniedza Dmitrijam.

� Sveicināts, biedri kapteini! Tad atbraucāt gan! � viņ� priecīgi iesaucās. � Bija paklīdu�as valodas, ka jūs pārie�ot uz pulka artilēriju. Atļaujiet ziņot: jūsu kupejā viss kārtībā, varat vest vie�ņu turp. Vai pasniegt brokastis? Dro�i vien esat izbadējies aizmugures maizē?

� Labdien, Savenkov! � Dmitrijs vēlīgi atbildēja karavīram. � Es tev aizvien esmu mācījis: netici baumām! Bet, ja ir brokastis, stiep �urp uz ātrāko!

Savenkovs apmierināts nosmīkņāja, uzsvērti oficiāli pagriezās �pa kreisi apkārt� un steidzīgi metās uz vilciena beidzamajiem vagoniem.

Vagons, kur Dmitrijs aizveda Augusti, neko neat�ķīrās no miera laika vagoniem: uz grīdas izklāts kājceliņ�, pie logiem katūna aizkari. Kupeja bija ļoti �aura, tikai viena apak�ējā lāviņa. Pie loga galdiņ�, pie tā mazmazītiņ� ķeblītis. Guļvieta pārklāta ar pelēku karavīra segu. Auguste apsēdās mīkstajā guļvietā.

� Nomazgājies un novelc zābakus, dro�i vien kājas noguru�as, � Dmitrijs sacīja.

� Cik jums te labi! � Auguste atzinīgi novērtēja.

� Es jau stāstīju: nevis fronte, bet īsts kūrorts. Tūlīt pabrokastosim.

� Negribas. Mani krata drebuļi. Dro�i vien atkal temperatūra.

Dmitrijs atvēra durvis un klusu pateica kādam:

� Pasauc feld�eri!

Pēc brī�a pie durvīm klauvēja. Dmitrijs vēl nepaguva aicināt iek�ā, kad atvērās durvis un ienāca gados pavecs feld�eris.

� Pēc jūsu pavēles esmu klāt, biedri kapteini!

� Labi. Lūdzu, apskatiet slimnieci! � Dmitrijs izgāja ārā un cie�i aizvēra kupejas durvis.

� Jums ir gripa. Feld�eris parakņājās savā somā, izņēma trīs pulverī�us un, sniegdams tos slimajai, sacīja:

� Būtu vēlams nesatikties ar mūsu ļaudīm, jo mēs esam kaujas gatavībā.

Atvēris durvis, feld�eris gaitenītī sacīja:

� Biedri kapteini, jūsu vie�ņai ir gripa, baidos, var saslimt arī citi.

Dmitrijs kaut ko neizprotamu atbildēja.

Drīz Dmitrijs aizgāja, bet Auguste nolikās gulēt. �ajos frontes apstākļos mīksta, balta guļvieta viesa tādu tīksmi, ka viņa drīz vien cie�i aizmiga.

Tālumā aiz me�a, laiski dārdēdami, it kā griezās lielas rūpnīcas �uguna riteņi. �is troksnis pie skaidrām debesīm lika ikvienam saausīties.

�Laikam sākas,� Dmitrijs minēja, stāvēdams vagona priek�iņā. �Vēl neesmu apradis, bet dro�i vien būs jāieņem pozīcijas ...�

Un, it kā būtu nolasītas Dmitrija domas, pēk�ņi tepat līdzās noskanēja viņa drauga � politvadītāja palīga Ustimenko dobjā balss:

� Kaimiņos jau sācies. Vai tik mums nenāksies iekļaut �ajā ansamblī arī savu bandūru.

� Tev vajadzētu sazināties ar priek�niecību un derētu aprunāties arī ar stacijas uzraugu no kara sakaru dienesta.

� Kur nu, kur nu! Līdz mums nenonāks, tas ļembasts turpat arī aprims. Ja gadīsies kaut kas, de�urants paziņos. Un mani lai netraucē par niekiem, esmu pec ceļa piekusis, ie�u pagulēt, esmu saguris.

� Kā zini. Bet man jāgatavo atskaites politnodaļai. Pag, tu tagad esi komandieris, jāparaksta ziņojums par zaudējumiem. Izgāju�o reizi te labojām ceļu, trīs vīri uzskrēja mīnām: Ivaņenko, Fomins un Dadjans.

� Man jau diviziona �tābā stāstīja, � Dmitrijs skumji nopūtās.

Parakstīdams papīra lapu ar skaitļiem par izlietoto munīciju, ziņojumus par zaudējumiem, Dmitrijs vienmēr atcerējās, ka tālā bērnībā viņam skaitļi vienmēr atgādināja paklausīgus zaldātiņus, kurus viņ�, aritmētiskās armijas pulkvedis, raida kaujā. Toreiz �ī vientiesīgā spēle līdzēja tikt galā ar skolas uzdevumiem, bet nu, kad aiz katra skaitļa bija redzams cilvēks, ko viņ� pazina, ar ko kopā pārciestas kara grūtības, tagad skaitļi vairs nebija tuvi, paklausīgi zaldātiņi. Tie kliedza, noasiņoja, tika uzspridzināti un krita pie zemes... Aiz katras skaitļa vienības bija cilvēks. Tagad Dmitrijam �īs nesare�ģītās aritmētikas darbības, kas slēpa sevī dzīvus cilvēkus, likās sare�ģītas.

Auguste pamodās tikai vakarā. Celties negribējās, kāds neredzams spēks spieda galvu spilvenā. Viņa ar grūtībām pagriezās uz otriem sāniem un ieraudzīja Dmitriju. Tas snauda uz ķeblī�a.

� Vai sen jau tā sēdi? � viņa izbijusies vaicāja.

� Nē, mazu laiciņu, nevarēju sadū�oties tevi modināt, ta�u jāēd pusdienas.

� Man negribas, Mitja, � Auguste atteica un pūlējās piecelties.

� Kādēļ tu celies?

� Man tūlīt jābrauc prom. Man ir smaga gripa, varu vēl pielaist citiem.

� Bez manis tu ta�u ne ar vienu nesatiecies, bet man ir izstrādājusies imunitāte jau no skolas laikiem, kad staigāju ar cauriem apaviem. Bet, ja tev apnicis gulēt, iziesim ārā, es tev parādī�u bruņu vilcienu, � Dmitrijs aicināja.

Bija rāms un mierīgs vakars. Lielgabali aiz me�a noklusu�i. Ja �eit nebūtu sagrautās stacijas, tādā vakarā varētu aizmirst karu. Krēsla samilza, pamazām izzuda priek�metu apveidi, tuvīnais me�s likās biezāks un tum�āks. No purva aiz dzelzceļa uzbēruma cēlās pelēki miglas blāķi.

Tālu no bāzes me�a biezoknī uz rezerves ceļa stāvēja tīkliem nomaskēts bruņu vilciens � kā virszemes drednauts, gar�, smagnējs un vienlaikus lieliski draudīgs, ar apvalkos slēptiem lielgabalu stobriem. Bija viegli iedomāties, kādu uguns sēju tas spēj gāzt virsū ienaidniekam.

� Ohoo! � Auguste neviļus iesaucās, kad viņi bija piegāju�i tuvāk. � Vai tur kāds pa�laik ir?

� Tikai tie, kam jābūt, � Dmitrijs atbildēja un, viņas domas uzminējis, piebilda: � Par no�ēlu, es drīkstu tev parādīt vilcienu tikai no �ejienes.

Viņi apgāja apkārt bruņu vilcienam, spriezdami par tērauda nezvēra uguns spēku. Bet, nākdami atpakaļ pa krēslas pieliju�o me�u, nepārmija vairs ne vārda. Tā klusēdami viņi atgriezās atpakaļ bāzē.

� Liecies gulēt! � Dmitrijs teica, tiklīdz viņi bija iegāju�i kupejā. � Es ie�u paraudzīt sev vietu.

� Kur tu iesi? Paliec, pasēdi, vēl ir agrs!

� Man �is tas kārtojams, � viņ� nedro�i atbildēja.

� Paliec, pasēdi pie manis, man nejauka sajūta! Gripas vien tik �eit pa�laik trūka!...

Dmitrijs palika, bet visu laiku sēdēja sadrūmis, pieri saraucis, nīgrs. Aiz loga kļuva aizvien tum�āks un tum�āks, bet vagonā aizvien klusāks un klusāks.

� Kādēļ tu nerunā? � Auguste pavaicāja. _

� Varbūt iedegt gaismu? � Dmitrijs piecēlās no soliņa.

� Nē, nē, nevajag gaismas! � viņa iebilda. � Tā ir labāk...

Abi juta, ka gaidāma nozīmīga saruna, un attālināja to ar tuk�ām frāzēm.

Dmitrijs nosēdās uz Augustes guļvietas malas.

� Kāds tu esi savāds kjuvis, pavisam citāds nekā agrākais Mitja, � Auguste �ukstēja un noglaudīja viņa roku.

� Vecāks laikam...

� Varbūt arī vecāks, vai arī kar� tevi pārvērtis, dro�i vien pa �o laiku daudz ko esi pieredzējis ...

� Esmu gan, sevi�ķi pie Staļingradas...

� Saki � kādēļ tu toreiz aizbrauci prom?

� Glu�i vienkār�i gribēju kļūt par karavīru, vilināja armijas dzīve ...

� Bet Inokentijs domāja, tu aizbraucis manis dēļ, un sadeva man ar gro�iem...

� Nē, tad viņ� ir kļūdījies, mani saistīja armija.

Kā atvainodamās par pagāju�o, Auguste teica:

� Mitja, es toreiz tik ļoti biju iemīlējusies Arkādijā. Tādēļ arī biju tik cietsirdīga pret tevi. Vai esi piedevis?

� Piedot, Auguste, var visu... � pēc neliela klusuma brī�a viņ� sacīja. � Tikai nelaime � ka aizmirst, aizmirst nevar, es vēl līdz �ai dienai dzīvoju no �īm atmiņām, tevī ir mana bērnība un jaunība. Vai esi laimīga ar Arkādiju?

� Jā, protams, esmu laimīga, � Auguste atteica pārlieku steidzīgi, lai noticētu. � Viņ� ir labs. Karaspēka dajā viņu arī visi ļoti ieredz. Tāpat arī visi apkārtējie, tu ta�u zini, kā viņ� prot... Viņam ļoti pieķēru�ies karavīri, kaut gan lāgiem viņ� pārāk skarbs un prasīgs...

Izjuzdams sen aizmirsto, zēnisko greizsirdību, Dmitrijs pārtrauca Augusti.

� Tu nevari par to spriest. Tu viņu redzi tādu, kādu tīko redzēt.

� Nē, nē, es pusgada laikā frontē esmu daudz visādu cilvēku sastapusi � gļēvuļus, sīkstuļus, ierāvējus � un esmu priecīga, ka tu, tāpat Arkādijs, mani brāļi un vīratēvs, � ka visi jūs esat īsti cilvēki... Esmu priecīga, ka manu tuvinieku vidū nav bijis ne gļēvuļu, ne nodevēju.

� Mēs ar Arkādiju esam komunisti, tavs vīratēvs arī visu laiku bija partijas darbā, tas pats par sevi saprotams, bet tavi brāļi...

� Ko tu, Dmitrij, runā! � Auguste piesarka, balsī viedās apvainotība. � Neaizmirsti, ka viņi ir krievi. Kur, pēc tavām domām, bija jābūt krieviem, kad vācie�i jau bija pie Maskavas? Būtu tēvs dzīvs, arī viņ� dēlus sūtītu uz fronti un pats zinātu, kā palīdzēt armijai... Man tāda nojauta, ka Genādijs ir dzīvs, bet kur viņ� ir? Kur? Gūstā krist varēja tikai smagi savainots.

� Jā, neviens no mums nespēja vēl �etrdesmitajā gadā paredzēt, kas notiks; ko nu �etrdesmitajā, vēl vakar es nevarēju ne sapņos iedomāties, ka �odien runā�u ar tevi...

� Kas gan viss dzīvē nenotiek, sevi�ķi frontē ...

� Bet kā tu sagadījies kopā ar Arkādiju?

� Nejau�i, glu�i tāpat kā mēs sastapāmies. Zini ko, Mitja, man tā vien liekas, kaut kam jānotiek.

� Kad?

� �eit, tuvakajas dienās, ne velti liktenis mūs abus savedis kopā.

Dmitrijs sāka smieties.

� Ak, tu organizatorīt, un vēl iedota medaļa par drosmi! Māņticīga kā lauku sieviņa! Met ārā no galvas visas �īs blēņas un jau rīt pat brauc uz savu bataljonu ...

Pēk�ņi no mākoņiem izspraucies mēness apspīdēja Dmitrija saspringto, drūmo seju. Ko tur slēpt, kā kura katra sieviete viņas vietā Auguste gaidīja, ka tagad, kad caur logu plūst vasaras vakara smar�as un mēness ir tāds pats kā Sibīrijā pirms pāris gadiem, Dmitrijs atkal runās par savām jūtām.

Ta�u puisis klusēja. Un tas viņai nepatika. Auguste kāroja dzirdēt senos mīlestības apliecinājumus. Viņa piecēlās pussēdus un centās ieskatīties Dmit-rijam acīs.

Bet Dmitrijs pietrūkās kājās. Un Augusti atkal sāka mocīt galvassāpes, par kurām bija piemirsusi, viņa aizvēra acis un tūliņ iztēle atnesa smieklīgu, iegarenu rudmata zēna seju un naivas iemīlēju�ās acis apgaismo�anas lo�as tumsā.

�Kā viņ� �ajos gados pārvērties!� Auguste atkal nodomāja.

Un tad atcerējās Arkādiju. Tas arī karā bija palicis agrākais: stalts, mazliet �vītīgs, pa�apzinīgs, visu ieredzēts. Dro�ām, apņēmīgām kustībām, mazliet teatrālu, d�entlmenisku virsnieka stāju, gatavs griezt krūti pretim jebkurām grūtībām. Kadru virsnieku vidū Arkādijs neizskatījās kā baltais zvirbulis,bet jutās starp viņiem kā īsts savietis.

"A la guerre comme ā la guerre" ("Karā, kā jau karā"), �os vārdus pēdējā laikā mēdza teikt Arkādijs. Un, nemaz nedomādams par upuriem un zaudējumiem, glu�i kā mācībās, izlēma visus kaujas uzdevumus. Varbūt tie�i tas viņam arī palīdzēja nodro�ināt apņēmīga un enerģiska komandiera slavu. Tas izpaudās arī viņa attieksmēs ar tuviniekiem. �Kā gan Arkādijam trūkst cilvēcības un maiguma,� Auguste domāja.

� Nāc ta�u, sēdi! � viņa aicināja Dmitriju. Balsī bija jau�ams kas nedzirdēts, maigs, padevīgs, pat lūdzo�s.

� Ar labu nakti! Es ie�u pie Ustimenko pārgulēt.

� Nē, neej prom, man bailes! � Gutja kaprīzi teica.

� Frontē bailes?!

� Nē, bailes palikt vienai ar savām atmiņām un galvassāpēm ...

� Neniekojies nu! � Dmitrijs aprāja. � Es tūlīt atnesī�u vēl zāles, pulverīti miegam, izgulēsies un rīt jau būsi vesela.

Kamēr Dmitrijs gāja pēc zālēm, Auguste bija aizmigusi. Miegā viņa smagi elpoja, bet viņ� atkal apsēdās un raudzījās mīļajā sejā ...

Piepe�i klusumu pār�ķēla briesmīgs sprādziens, it kā būtu nomesta liela kalibra bumba vai iz�auts no vairākiem lielgabaliem.

� Auguste, mosties! � Dmitrijs satraukti sauca un izmetās no kupejas.

Troksnis pastiprinājās un tuvojās.

� Visiem uz me�u! � Dmitrijs nokliedza pavēli, kura bija dzirdama pa visiem vagoniem.

Auguste steidzās uzvilkt blūzi. Atkal nogranda neganti spēcīgi, nodrebēja loga rūts, un drīz uz Gutjas rokas uzkrita lietus lāse, pēc tam uz vaigiem un matiem. Viņa pagriezās pret vaļējo logu. Mēness bija aizslēpies, debesis tinās melnos mākoņos ...

� Tas ta�u negaiss! � otrā vagona galā kāds teica.

� Negaiss, negaiss! � sauca cits caur citu.

Zibens �autras apspīdēja līksmās un apjuku�ās

sejas. Granda pērkons, gāza lietus �altis, nomierinot satrauktos prātus.

Negaiss pamazām attālinājās, pērkona ducinā-�anai pievienojās tālas artilērijas ap�aude frontes blakus iecirknī.

Pār me�u, apgaismojot zemos mākoņus, uzzibsnīja tālu artilērijas zalvju sarkanīgās acis, bet augstāk debesīs plaiksnījās aizejo�ā negaisa zaļganā rūsa.

Pret rītu lija vēl stiprāk. Auguste piecēlās un nomazgājās, par spīti slimībai, kas lauza kaulus. Savenkovs atnesa biezputru un tēju. Kapteinis esot briesmīgi aizņemts, tik drīz atpakaļ nebū�ot. Pavēlējis iedot telteni, ja viņa ie�ot uz �tābu.

Auguste paēda brokastis un devās ceļā.

Debesis bija aizvilku�ās tum�iem mākoņiem. Nekur nevienas gaismas plaisiņas, nekādu cerību, ka lietus kādreiz pārstās, nekādu cerību, ka vēl kādreiz uzspīdēs saule. Aiz dzelzceļa pārbrauktuves sākās tāda dubļu jūra, ka zābaki muka iek�ā līdz stulmeņu galiem. Teltene izpletusies, samirkusi kā kulbas pārsegs, no tās straumēm tecēja ūdens. Grūti iet, bet jāiet bija tālu. Klepus pārmocīta, sāpo�u galvu, nogurusi viņa nokļuva �tābā.

Pie virsnieku kopmītnes, saliju�as teltenes apmetu�ies, stāvēja virsnieki. Gutja devās tie�i tur. Viņai neko nevajadzēja vaicāt. Tikko piegāja klāt, kāds virsnieks no kāpnītēm sauca:

� Redziet nu, vēl viens braucējs. Jums uz sakaru bataljonu?

� Kā jūs zināt? � Auguste brīnījās.

� Vakar es jūs redzēju politnodaļā, bet jūs mani, protams, neatceraties. Kad pakvernēsim te kopā vairākas dienas, tad atcerēsieties.

� Vajadzēja naktī braukt, � teica drukna auguma majors � intendants. � Daudzi tā darīja. Naktīs ir dzīva kustība uz frontes pusi. Iet ma�īnas ar ķēdēm uz riteņiem.

� Kā tad mēs varējām naktī aizbraukt, ja tikai �orīt ieradāmies? � iebilda jauns leitnants.

Gutja vēlreiz jautāja virsniekam, kas vakar viņu bija redzējis:

� Vai patiesi nav nekādu iespēju aizbraukt?

� Nekādu, � tas pārliecino�i atbildēja. � Visur apprasījos, atbild � varbūt naktī. Jābrauc lai tur vai kas, patlaban tāds stāvoklis, ka jātiek savās daļās.

� Jā, esam pamatīgi ieķēpāju�ies, � intendants satriekts purināja galvu. � Lūdzu, jums piektā dabas stihija, kas pēc vairāku vēsturnieku apgalvojumiem pazudinājusi Napoleonu.

� Ne jau nu dubļi bija tie, kas pazudināja Napoleonu, bet mūs gan tie pamatīgi iegāzīs, � iebilda kāds zemā, sulīgā balsī. � Kas notiks, ja vācie�i nāks uzbrukumā?

� Ko gan domājat, kapteini, vai viņus lietiņ� nav izmiek�ķējis? Varbūt dubļi tikai frontes mūsu pusē?

Virsnieki iekaisa sarunās. Auguste izlēma iet atpakaļ uz bruņu vilcienu. No debesīm gāzās lejā balts ūdens. Grāvjos burzguļoja ūdens strauti. Naktī upe bija cēlusies gandrīz par metru. Bet lietus lija vēl stiprāk. Auguste nonāca pie vilciena caurcaurēm slapja, nebija līdzējusi pat teltene.

Pie vagona kāpnītēm viņa ilgi tīrīja dubļus no zābakiem. Logā parādījās Savenkovs, viņ� sauca: � Biedre leitnante, atstājiet zābakus ārā, lietiņ� nomazgās, pēc tam uznesī�u ...

Auguste novilka zābakus un pameta tos uz vagona apak�ējā pakāpiena. Vagonā bez Savenkova neviena nebija. Tas pāris vārdos paskaidroja: komandieris esot bruņu vilcienā un ļoti aizņemts.

Pēc Savenkova atnestās pusdienu maltītes Augustei cits nekas neatlika kā likties gulēt.

Iepriek�ējais �ķietami klusais vakars pirms negaisa nepavisam nebija tik kluss �ajā frontes rajonā. Viena otrai pretimstāvo�ās armijas krāja spēkus abpusējiem triecieniem. Vācu ģenerāl�tāba vīru kartēs jau no ziemas �ajā rajonā tika zīmēti apļi, rombi un taisnstūri. Garas bultas lo�ņāja ap padomju aizsardzības līniju, draudīgi ietverot milzīga aplenkuma centru, kas, par spīti visiem fīrera plāniem un termiņiem, līdz �im nebija ieņemts. Un, pakļaujoties direktīvajām bultām, gāja e�eloni ar zaldātiem, platformas ar tankiem, ma�īnām, lielgabaliem. Iz�ķiro�ajam triecienam, kur� būtu atbilde Staļingradas kaunam, fa�istu pavēlniecība sūtīja uz �o frontes rajonu karaspēka daļas un tehniku, kas bija nolemtas Romelam Āfrikā. Uz �ejieni virzīja arī artilēriju un kājniekus � no tālajām rietumu robe�ām atsaukto karaspēku.

Cietsirdīgi jāsoda krievi, kuri bija piespiedu�i Lielvāciju klausīties skumjo sēru dievkalpojumu

Staļingradas aplenkuma dienās. Augstākās rases neuzvaramā tre�ā reiha autoritāte pie Staļingra-das bija galīgi sadragāta. To nu vajadzēja par katru cenu nostiprināt.

Kā milzīgi �ūsku kamoli uz kartēm gūlās armiju un tanku korpusu pusloki, un to bultas bija vērstas �urp, uz Krievijas vidieni. Bet nu jau ritēja tre�ais kara gads, un krievu karavīrs nebaidījās no Hitlera pārcilvēka, kur� ar automātu uzvaras mar�ā bija pārstaigājis Eiropu. Tas tika nesaudzīgi pērts. Maskavas pievārtē, pie Tihvinas, Staļingra-das stepēs, Donas krastos, Kaukāza piekājē un pie Kubaņas upes.

No Urāliem, no Sibīrijas, no visām savienotajām republikām te sanāca kopā vīri, lai dotu naidniekam pretsparu. Cilvēki un tehnika, tehnika un cilvēki, e�elons pēc e�elona augām naktīm, neraugoties uz bombardē�anu un ap�audi, virzījās uz fronti. Spēks pret spēku! Tautu spēks, kuras saliedēju�ās un cēlu�ās pretim ienaida un rasistiskās tumsonības mūd�iem.

Uz kartēm galvas izstiepu�as frontes pārrāvumu �ūskas. Pirmie mēģinājumi iedragāt mūsu aizsardzību divu armiju savienojumā bija dzirdpmi iepriek�ējā vakara tālās kanonādes dārdoņā. Būltu dzeloņi, uzdūru�ies pretestībai, meklēja aizsardzībā vājas vietas, un beidzot, maksājot milzīgu zaudējumu cenu, ienaidniekam izdevās iesist ķīli mūsu aizsardzībā.

Dūca �tābu telefoni, saspringti strādāja sakarnieki, visi sarosījās �ajā milzīgajā kara iecirknī. Kaimiņ� lūdza palīdzību. Viens no nelieliem aizsardzības mezgliem bija kapteiņa Anaņjeva bruņu vilciens, kas steidzīgi tika sūtīts kaimiņam palīgos ar savu uguns milnu. Dmitrijs visu rītu bija aizņemts ar munīcijas papildinā�anu un sakārto�anos kaujai, tā ka neatlika laika atcerēties Augusti. Viņ� pat nezināja, vai tā atgriezusies bāzē.

Augusti uzmodināja stipra ap�aude. Vagons drebēja, likās, tūlīt to nogrūdīs no sliedēm un aiznesīs sprādziena vilnis. �āviņi plīsa pavisam tuvu. Kad uz mirkli troksnis aprāvās, kļuva dzirdama lietutiņa �abinā�ana � tik parasta un miermīlīga, ka sametās baisi. Auguste pielēca kājās un steidzīgi sāka ģērbties. Iz�āvētie, nospodrinātie zābaki bija nolikti pie guļvietas. Viņa izskrēja no kupejas un sauca:

� Vai te ir vēl kāds?

Neviens neatbildēja. Pieturēdamās pie vagona sienas, Auguste taustījās uz izeju. Vagona priek�iņā stāvēja kareivis ar automātu.

� Kas tur nāk? � sadzirdis soļus, viņ� izbijies vaicāja. Viņa vēl nepaguva atbildēt, kad kareivis priecīgi teica: � Ak jūs, biedre leitnante!

� Kas notiek? � Auguste taujāja.

� Vācie�i uzbrūk. Trakots uzbrukums. Vēl negantāk nekā pie Staļingradas, � uztraucies izdvesa kareivis.

� Kur komanda? Kur bruņu vilciens?

� Vilciens aizgāja kaujas uzdevumā. Kas gan tur notiek! Klausieties, vālē bez mitē�anās. Mūsu artilērija mēģina apturēt uzbrukumu, nupat garām aizveda ievainotos, tie stāstīja: vāciem esot jauni tanki, nākot virsū, ka bail. Vai izturēsim?

Apkārt viss dārdēja. Tālāk priek�ā ik pa brī�am uzvirmoja un saplaka uguns stabi. Bombardēja dzelzceļa staciju.

Nejēdzīgas sagadī�anās dēļ pirmā bumba nokrita uz koka palīgmājiņas, kur bija apmetu�ies stacijas darbinieki. Pirmajam sprādzienam sekoja otrs, tre�ais ... Mazkalibra zenītartilērijas lielgabalu �āviņi pie stacijas atgādināja suņu rejas, kas izzuda lielo bumbu sprādzienos. Nebeidzamo sprādzienu dārdos kāds tuvumā pilnā balsī kliedza. Lidma�īnas beidza bombardē�anu. Pēc motoru dūkoņas bija jau�ams: tās apgrie�as un aiziet uz frontes pusi. Pavisam tuvu, gandrīz tepat blakus, Auguste un kareivis pēdējo sprādzienu starplaikā sadzirdēja saucienu:

� Ostapenko! Ostapenko!

� Tas jau Savenkovs, � kareivis bija pazinis un atsaucās tumsā: � Ehēi!

� Vai esat dzīvi, neesat sabumboti? � Savenkovs aizelsies jautāja. Kareivis pastiepa viņam roku. Savenkovs piecēlās kājās un teica:

� Taisieties drīzāk, komandieris pavēlēja aizvākt jūs uz bruņu vilcienu. Mēs tepat blakus kvadrātā sasutinājām viņiem pamatīgu pirti, bet, atpakaļ braucot, mums nogrieza ceļu, tikko izsprukām. Uz �ejieni at�āpojām, bet virs jums bez apstājas riņķoja �junkersi�, � sacīja Savenkovs, likdams mantas Dmitrija koferī. � �tābs jau sen evakuējies, sakarnieki noņēmu�i vadus. Līnija nedarbojas. Nu gāju�i, Ostapenko! Kapteinis pavēlēja atsaukt posteņus un doties uz krustcelēm, kur pagaidām stāv bruņu vilciens.

� Vai tie�ām fronte pārrauta? � iesaucās Gutja.

Savenkovs neatbildēja, tikai aizvien vēl sodījās:

� Nekā nebija, asinssuņi tādi, nav jau �etrdesmit pirmais, izsitīsim . ..

� Ko lai es daru? � Auguste uztraucās.

� Komandieris pavēlēja bez jums neatgriezties ... Atvest dzīvu vai miru�u, � Savenkovs atbildēja. � Bīstas, ka nekrītat vācie�u nagos.

Pēc brī�a visi trīs soļoja pa dzelzceļa stigu. Ne uz mirkli nepārstāja artilērijas ap�aude, saplūzdama kopā ar lidma�īnu rūkoņu. Aizmugurē, piestātnē, plosījās uguns, skanēja dobji grāvieni. Auguste turējās pie Savenkova rokas un pūlējās ko samanīt priek�ā, lai nepakristu un nepaliktu iepakaļ. Pēk�ņi tepat līdzās kaut kur no aug�as tumsā atskanēja Dmitrija balss:

� Savenkov, tas esi tu?

� Es gan, biedri kapteini, � Savenkovs atbildēja. � Viss kārtībā, tā sieviete ir te un ari Ostapenko.

� Nu, �iglāk vagonā, dosimies prom! Fronte pārrauta ...

Savenkovs ātri pacēla Augusti uz neredzamām kāpnītēm, kāds pastiepa rokas pretim, un viņa jau bija bruņu vilcienā.

Vilciens drebēja, dārdēja bruņas, kaut kas �vakstēja un rībēja. Tērauda kastēs � �ajās lielgabalu platformās � bija necie�ami smacīgi. Pār netīrām, eļļainām, apkvēpu�ām sejām straumītēm lija sviedri. Smirdēja pulvera kvēpi, �āviņu �aulas d�inkstēdamas ripoja pa grīdu. Nepārtraukta dūkoņa vēlās pār ievainoto zemi, visu apkārtni tīdama kodīgos dūmos. Ambrazūras spraugās sienā, pie kuras bija piespiedusies Auguste, pa brī�am paplaiksnījās uguns atblāzmas un liesmu mēles.

� Komandier, jāatkāpjas, munīcija beigusies! � caur elli�ķīgo troksni Auguste saklausīja vārdus. Tur kliedza kāds virsnieks ar apsaitētu galvu.

� Komanda jau dota, Ustimenko, mēs atkāpjamies, � atbildēja Dmitrijs.

� Ko nolemsim, kaptein? Apbraukt Kramari? Tur pirms piestātnes ir pamatīgs tilts, ka tikai vācie�i nesagrauj. Vai pirms kara tu, kaptein, te netiki bijis? Kramari bija izdaudzināta vieta. Tejie-nie�i slaveni ar savām zosīm. � Ustimenko, līdz pat ūsām ietīts pārsējos, stāvēja ar apvidus karti rokā uz novēro�anas platformas un runāja ar Dmit-riju dīvaini mierīgi, kas pa�reizējos apstākļos Gut-jai likās neizprotami un baismīgi. � Tās tik bija zosis, ēzdams mēli varēja norīt! � Un, it kā nemanīdams �āviņu sprādzienus, turpināja tādā pa�ā tonī: � Rācija sabojājusies, te tev nu bija zoss cepetis!

Vilciens lēnām sāka kustēties, kā bruņurupucis rāpdamies atpakaļ. Nu riteņu klaboņā vairs nebija saklausāmi komandiera un politvadītāja palīga vārdi, bet tad ierasto dārdoņu pār�ķēla briesmīgs sprādziens, tumsā kaut kas paspīdēja, vilciena astē spalgi iedārdējās un nokrak�ķēja.

� Kas nu? Vai patiesi mīnas? � kāds iekliedzās.

Bruņu vilciens vēl rāvās uz priek�u, ta�u pamazām samazināja ātrumu. Apdzisa nomaskētā zilā spuldzīte, kaut kas nokrak�ķēja, vēl spēj� rāviens uz priek�u � un vilciens apstājās. Bija dzirdama komanda, bruņu laukumiņa lūka atvērās, kāds nolēca lejā, tepat blakus kāds runāja. Auguste nedzirdēja, neko nesaprata, viņu bija paralizēju�as bailes, uzmācās briesmīga, neatlaidīga doma: �Vai tie�ām esam kritu�i gūstā? ...�

Uz bruņu laukumiņa parādījās Dmitrijs, viņam sekoja tehniķis leitnants ar zēniski draiskajām acīm, �o puisi Auguste bija redzējusi atbrauk�anas dienā. Nu pui�a acis bija satraukti ba�īgas, seja dzeltena.

� Kā par brīnumu izglābāmies, biedri. kapteini! � viņ� uztraucies sacīja. � Vēl drusku � un visi kā viens būtu iegāzu�ies velnam rīklē.

Varēja redzēt, kā dreb jaunā leitnanta ar eļļu un kvēpiem notrieptās rokas. Auguste paskatījās uz klusējo�o Dmitriju. Dmitrija seja bija bāli stinga, acīs neizpratne. Ne baiļu, ne apjukuma.

� Kādēļ mūsējie uzspridzināju�i tiltu? Vai tā būtu nodevība? Un kur� devis pavēli uzspridzināt sliedes, ja zināja, ka esam kaujā? � tehniķis drud�aini vaicāja. � Vai tas būtu kara sakaru dienesta priek�nieks?

� Nē, � Dmitrijs pārliecino�i noteica. � Neticu, ka viņ� deva pavēli. � Aiz�ķērso�anas lēmumu izdod dzelzceļu karaspēka nodaļas komandieris saskaņā ar kaujas rajona galveno komandieri. Aiz�ķērso�anas plānu apstiprina armijas komandieris. Varbūt citas izejas nebija kā upurēt mūs . . .

� Vai varbūt mūs aizmirsu�i? � tehniķis pasteidzās ar piebildi. � Tāda aizmār�ība var maksāt mūsu dzīvības.

� Mieru, leitnant! � Dmitrijs viņu dzedri pārtrauca. � Varbūt arī bija mūs piemirsu�i. . . Vācie�i ta�u tik pēk�ņi pārrāva fronti, �tābs ir otrā krastā. Varbūt bija pavēle atstāt piestātni, uzspridzināt ceļu, lai dotu iespēju pārgrupēt spēkus prettriecienam. Un tādā steigā aizmirsa paziņot, ka bruņu vilciens nav atgriezies no kaujas uzdevuma izpildes .. . Pa�reiz mums nav laika noņemties ar minē�anu, apspriedīsimies . .. Visi virsnieki pie manis!

Baiļu pārņemtā Auguste iekrampējās lielgabala stobrā, bet Dmitrijs ne reizi nepalūkojās uz viņas pusi.

� Mierīgi, bez panikas! � bija dzirdama viņa valdonīgā balss. � Gan tiksim ārā. Tilts uzspridzināts, atliek atgriezties pa veco ceļu, izlau�oties caur ienaidnieka ieņemto vietu. Manevrē�anas iespēja ierobe�ota, � Dmitrijs skaļi skaidroja. � �āviņi ir pie beigām, pareizāk � to vairs nav. Vilciens ir neapbruņots, ja neskaita to bruņojumu, kas ir mums pa�iem. Cauri tikt... � Dmitrijs nepabeidza � līdzās bruņu vilcienam atkal sprāga bumba. Tai sekoja otra un tre�ā ...

Vilciens tā sa�ūpojās, ka likās � tūlīt apgāzīsies.

Dmitrijs izkliedza pavēli:

� Visiem atstāt vilcienu, paslēpties me�ā!

Augu�ie neatminējās, kā nolēca zemē, nesaprata,

kur skrien, ko dara ... Peļķes, dubļi... Gandrīz blakus nogranda jauns sprādziens. Ūdens no salīgoto koku lapotnēm �altīm gāzās virsū. Visi sagūlās slapjajā zālē. Vācie�u lidotāji, vāji orientēdamies tumsā un necaurredzamajos dūmos, uz labu laimi nometa bumbas upē, me�ā, varbūt pat uz savu karaspēku. Auguste gulēja, iespiedusi seju mitrajā zālē, un �āviņu starplaikos dzirdēja netālu burzguļojam neredzamu upi.

Tad pēk�ņi iestājās klusums. Baigs klusums nesen dārdo�ajā me�ā. Kaut kur netālu atkal atskanēja piesmaku�i, aprauta Dmitrija balss:

� Visi pie manis!

Stipri klibodama ar sasisto kāju, Auguste gāja turp.

Dmitrijs stāvēja, ar muguru atspiedies pret augstu priedi. Aiz me�a arvien pla�āka pletās dūmakas piesegtā rītausmas pelēkā svītra. Me�s ar no�ķeltām koku galotnēm un izgāztām saknēm izskatījās briesmīgs. Dmitrijs skaļi kā skaldīt noskaldīja: � Ceļ� uzspridzināts, sakaru nav! Labi, ka neie-gāzāmies izrautā bedrē un zaudējām tikai vienu kontrolplatformu. Tā pārkārās pāri bedrei, nogrūdām lejā. �āviņu nav, tie izlietoti kaujā. Pieņemu

lēmumu ... � Dmitrijs bridi klusēja, tad dziji ieelpoja un pateica: � Bruņu vilcienu uzspridzināt! Pa�i atkāpsimies lejā pa upi, darīsim visu, lai tiktu pie savējiem ...

Dzirdot komandiera beidzamos vārdus, sanāku�ie glu�i neviļus sagāja ap viņu cie�āk.

� Biedri komandieri, jūs ta�u nodos tiesai! Ja uzspridzināsiet bruņu vilcienu, tas glu�i jauns, kaujām derīgs! � Savenkovs klusu sacīja.

� Mani būtu jāno�auj, ja es atdotu ienaidniekam kaujai derīgu vilcienu. Jāuzspridzina! � Dmitrijs atkārtoja.

� Komandiera pavēle ir likums, � piekrita politvadītāja palīgs Ustimenko. Viņ� tikko turējās kājās, bija novājējis un sakrities. Acīm redzot, �o lielo un spēcīgo vīru bija pievārējis ievainojums. � Bet varbūt vēlreiz pamēģināt sazināties ar to krastu?...

Aiz me�a �ad tad bija dzirdama dobja motoru rūkoņa un prettanku �auteņu plak�ķi.

� Nav laika gaidīt, � Dmitrijs teica. � Es atbildu par cilvēku dzīvībām. Pa�laik vēl varam izlauzties. Izpildīt pavēli! Pārbaudīt savus iero�us, paņemt patronas, nocelt lo�metējus!

Virsnieki klusēja.

� Savenkov! � Dmitrijs sacīja. � Nododiet ma�īnistam pavēli aizbraukt vilcienu metrus trīssimt tālāk, tur uzspridzināsim. � Un, pagriezies pret virsniekiem, paskaidroja: � �eit uzspridzināt nevar, vēlāk būs grūtāk atjaunot sliedes.

Rīts pieteica sevi. Lau�oties cauri dūmu mākoņiem, pie apvār�ņa parādījās spo�a un priecīga

Saule. Tā bija uzlēkusi, lai ieraudzītu tūksto�iem cilvēku bojā eju, sasistas ma�īnas, lielgabalus, dego�us tankus, lai ap�āvētu asinīm notraipīto zāli, lai sasildītu sastingu�os līķus. Me�ā atkal sāka rosīties putni, un par godu saullēktam neliela klusuma brīdī ietrallinājās lakstīgala. Varbūt tā bija sajaukusi dienu ar nakti. Lakstīgalas pogo�ana skanēja kā rekviēms tiem, kas noasiņoju�i gulēja zālē vai beidza degt bruņu ma�īnās. Baismīgāka par bumbu sprādzieniem un lielgabalu dārdiem bija putna skumjā dziedā�ana.

Un atkal iesākās bombardē�ana. Vācu lidma�īnas viļņiem vien nāca virsū. Ierunājās zenītlielga-bali. Tuvojās �etrdesmit tre�ā gada vasaras ģene-rālkauja. Un to sajuta visi daudzu kilometru attālumā.

Dmitrijs Anaņjevs, viņa ziņnesis, ma�īnists un vēl divi kareivji aizgāja pie bruņu vilciena pavadīt pēdējā gaitā �o nesen vēl tik draudīgo tērauda milzeni. Pārējai komandai Dmitrijs pavēlēja noslēpties me�ā. Vilciens lēnām devās ceļā, un, kamēr tas gāja uz savas bojā ejas vietu, neviens nebilda ne vārda. Visi skrēja dziļāk me�ā. Slapjie zari plītēja sejas, kājas ķērās aiz siekstām, izrautajām koku saknēm, papardēm un nolauztiem zariem.

Drīz no tās puses, kur bija aizbraucis bruņu vilciens, atskanēja tāds sprādziens, ka zeme salīgojās. Visi apstājās, da�i noņēma cepures un klusēdami nostājās kā ierindā. Tā viņi stāvēja klusu kā bērēs, kamēr izdzirda sausus zarus lūstam un nācēju soļus.

161

11 � V. Ustinova

� Padarīts, � Dmitrijs sacīja. � Apgāzās uz sāniem. Ilgi viņiem vajadzēs jēgties, kamēr dabūs aug�ā, bet tad jau arī mūsējie būs klāt... Vai visi esat?

Pienāca vēl da�i. Nebija tikai Augustes ��apo-vas. Dmitrijs uztraucies paraudzījās apkārt.

� Kur Auguste?

Neviens neatbildēja.

Beidzot Savenkovs nedro�i ierunājās:

� Kad vilcienu uzspridzināja, es dzirdēju sievietes kliedzienu, bet...

� Meklēt, visiem meklēt, tikai tālu neejiet! � Dmitrijs pavēlēja.

Uz visām pusēm devās meklēt Augusti. Vienu mirkli saules aizsegs � dūmi paklīda, un tā spo�i apgaismoja me�u.

Sakropļotie koki ar salauzītiem zariem, no kuriem lāsoja lipīga sula, saules spo�ajos staros �ķita kā fantastiskas rokas, kas �ausmās paceltas no izdedzinātās, sprādzienu bedrēm izrakņātās, saplosītās un apkaunotās zemes ...

Netālu me�malā plīsa neliels �āviņ�. Koki nodrebēja, ūdens pilieni � lieli un dzidri kā mātes asaras � nobira no lapām un uzkrita uz Dmitrija sejas.

� Jāiet prom, biedri kapteini � aiz kokiem atskanēja Savenkova balss.

Dmitrijs truli paraudzījās Savenkovā, un to pārsteidza komandiera sejas izteiksme. Maisiņi zem acīm uzblīdu�i, seja nomelnējusi, it kā apbārstīta pelniem.

� Jāmeklē, bet gadījumā, ja būs nonāvēta, jāapglabā, � Dmitrijs teica.

Viņam neviens neatbildēja, tikai sejās bija lasāms, ka komandiera lēmumam nepiekrīt. Beidzot Ustimenko sacīja:

� Ilgi būs jāmeklē, dzīvie nedrīkst riskēt miru�a dēļ.

� Jau ir gai�s, tā varam palikt pie vācie�iem, bet viņai tagad vienalga, � runātājam pievienojās vēl kāds.

� Jāatrod un jāapglabā, � Dmitrijs atkārtoja. � Kapteini Ustimenko, aizvediet visus upmalā, es uzkavē�os, apbedī�u un tūlīt jums seko�u.

Viņi abi ar kapteini Ustimenko nogāja sānis, kur Dmitrijs tam deva vēl pavēles. Ustimenko aizgāja un aizveda visus sev līdz. Pie Dmitrija palika tikai Savenkovs. Tad pēk�ņi gandrīz turpat līdzās no veca, zariem klāta ierakuma Dmitrijs izdzirda vaidus. Viņ� ielēca bedrē un pa�ķīra zarus. Tur gulēja Auguste.

Dmitrijs satvēra viņu aiz pleciem, pacēla.

� Kur ievainota? Kur sāp? Kādēļ vaidi?

Auguste klusēja.

Viņ� ātri apskatīja Augusti, � likās, nav ievainota, apģērbs netīrs, rasā samircis, bet asiņu nemanīja ...

Frontē notiek brīnumi, kurus pēc tam neviens un nekad nespēj izskaidrot. . .

Bruņu vilciena uzspridzinā�anas brīdī neviens netika dzirdējis sprāgstam �āviņu, kur� nokritis netālu no Augustes, bet viņu nebija skārusi neviena �ķemba. Sprādziena vilnis viņu bija pametis uz aug�u un nosviedis atmuguriski uz celma pie vecā ierakuma. Zaudējusi samaņu, viņa pa rasoto zāli bija ievēlusies ierakumā, bet no aug�as uzkritu�i virsū �ķembu nocirstie zari.

� Tu esi kontuzēta, � Dmitrijs palīdzēja Au-gustei piecelties. � Vai mani dzirdi? Parunāt vari?

Auguste pamāja, ka visu saprot, tomēr klusēja.

� Pamēģini piecelties, iesim! � viņ� uzrunāja Augusti kā bērnu un palīdzēja tikt kājās.

Ta�u nepaguva vēl izvilkt Gutju no ierakuma, kad Savenkovs iekliedzās:

� Kapteini Tanki!

Starp kokiem pa me�malu gar dzelzceļlīniju lēni virzījās tanku kolonna. Tie nāca lēnām, kā zag�us. Me�ā varēja sadzirdēt zaru brīk�ķus, soju troksni un padomju karavīriem tik nīstamo sve�o valodu. Neliela uzbēruma aizsegā tanki pagrieza savus snuķus, ieņemdami uzbrukuma izej pozīcijas.

Pa priek�u rāpoja smagie tanki ar garstobrai-niem lielgabaliem, ar pagarinātām dzeltenzaļām apmalēm. Uz katra tanka ko�i dzeltena, spilgta tīģera galva. Tanki nāca tuvāk un tuvāk, lūkas bija atvērtas, pa tām kārstījās ārā fa�isti. . .

Auguste, Dmitrijs un Savenkovs metās me�a biezoknī uz upes pusi, kurp bija aizgājis Ustimenko ar kaujiniekiem. Aizmugurē sprak�ķēja automāts, kliedza balsis: �Halt! Halt!� Pārskrienot no koka uz koku, slēpjoties krūmos, krizdami klupdami visi trīs bēga no fa�istu zaldātiem, kuru automāti viņus vajāja.

� Turies pie manis! Neatpaliec! � Dmitrijs paklusu nosēca.

Lo�u kārtas �austīja zaļos krūmus. Tad pēk�ņi viesuļuguns no zemes un debesīm uzgruva me�malai, kur stāvēja vācu tanki. Pēc da�ām minūtēm gaisā viss rēca. Likās, zeme deg un vaid. Dmitrijs kaut ko sauca, bet nebija iespējams ne sadzirdēt, ne saredzēt. Padomju galvenās pavēlniecības liel-kalibra artilērijas rezerve atklāja uguni uz pretinieka spēku sakopojumu me�malā, kur uzbrukumam izvērsās ienaidnieka tanki.

Neko vairs neredzēdami, neko nedzirdēdami, visi trīs metās kādā izrautā bedrē. Trīs cilvēki ugunīgas ap�audes haosā centās meklēt glābiņu pie dzimtās zemes, un tā, sprādzienu plosīta, viņus apbēra.

Viņi nezināja, cik ilgs laiks pagājis, kop� viņi nokļuva uguns viesulī. Beidzot iestājās klusums. Pārstāja mūsu artilērijas ap�aude. Beidza arī liesmot sadragātie vācu tanki, veselie kā bruņurupu�i aizrāpoja atpakaļ. Cilvēki varēja pacelt galvu.

� Auguste, tu dzīva? � Dmitrijs vaicāja. � Ko tu klusē? Vai esi dzīva?

� Laikam gan, � piesmaku�ā balsī atbildēja Auguste un nopurināja zemes.

� Līdīsim prom! Tā vien skaties, ka atkal nenāk tanki. Lūkosim nokļūt me�malā.

� Kur Savenkovs? � Gutja �ukstēja. Viņa nespēja parunāt. Rīkle, acis, deguns bija pilns ar zemēm un kvēpiem.

� Savenkov! � Dmitrijs paklusu sauca.

Atbildes nebija.

� Savenkov! � viņ� vēlreiz atkārtoja.

Un atkal neviens neatsaucās. Nekur tuvumā, nedz �eit, nedz me�ā, nemanīja Savenkovu � ne ievainotu, ne miru�u. Tikai netālu nomests vaļējs Dmitrija koferītis ar norautu vāku. Nebija nozīmes Savenkovu meklēt dego�ā me�ā da�as minūtes pirms jauna uzbrukuma.

Tālumā atkal rūca motori.

� Auguste, turies ar vienu roku pie manas siksnas! Līdīsim, citādi atkal pazudīsi.

� Liekas � man trāpīja, kreisajā zābakā kaut kas lipīgs.

� Stipri sāp?

� Var paciest.

� Tātad � kauls vesels. Līdīsim, te nedrīkstam ne mirkli palikt.. .

Dūmainā, riebīgā smaka pamazām izklīda. Krievijas vidienes jaunais lapukoku me�s, kas vēl naktī un rītausmā Augustei �ķita dro�s patvērums, nu bija ugunīga viesuļa aizmēzts. It kā �ēlastību lūdzoties, pret debesīm stiepās kaili koki.

Caur apsvilu�iem un sa�ķeltiem kokiem lēni tuvojās tanki. Tie bija to bultu tērauda uzgaļi, kuras fa�istu ģenerāl�tāba vīri tik akurāti bija uzzīmēju�i uz Viduskrievijas kartes. �īs bultas pārsvītroja arī tievo, melno dzelzceļa stīdziņu, kur savu mū�u beidza bruņu vilciens. Pārsvītroja arī daudzas, daudzas cilvēku dzīvības, �vakstot un dārdot cenzdamās izsist ceļu uz milzīgās zemes sirdi.

Auguste un Dmitrijs rāpus nokļuva līdz ceļam. Saule kā dūmainā debess telpā plando�s bāli dzeltens lukturis apgaismoja jau sadegu�os, sasistos tankus, saliektās sliedes, bumbu bedrēm izraibināto lauku. Aiz apvār�ņa cēlās melnas dūmu vītnes. Nevarēja noģist, vai bija rīts, diena vai vakars. Iedūries ar garo lielgabala stobru un milzīgo stobrgala bremzi uzbērumā, kā dzeltens blāķis netālu no viņiem melnēja tanks. Izkusu�ām metāla lāstekām caururbtās bruņās, sacer velēju�ās krāsas traipos, tas atgādināja dzelzs vērsi, kas ar ragiem ietriecies zemē.

Nesen apklususī ap�aude atsākās no jauna. Uzbērumā �ilbino�ā uguns krāsā uzliesmoja sprā-dzienu_ceri.

� Ātrāk zem tanka! � Dmitrijs gandrīz vilk�us pavilka Augusti zem dzelzs nezvēra.

Zem tanka bija tum�s un mitrs. Acīm redzot, pēdējā brīdī pirms sava gala tanks bija sācis buksēt slapjajā zālē. Kāpurķēdes saraku�as zem tanka mīkstas, auglīgas zemes valni. Dmitrijs a�i izsvaidīja zemes uz visām pusēm un ierīkoja iedobi. Auguste gulēja blakus un klusu vaidēja.

Bet aug�ā pāri viņiem atkal trakoja artilērijas uguņu elle un motoru rūkoņa. Dmitrijs labi apskatījās apkārt. Priek�ā �auro spraugu gandrīz aizsedza uzbērums, pa kreisi sāņus caur veltni ar grūtībām varēja saskatīt me�malu, kur rāpoja tanki. Pa labi pie kāpurķēdēm gulēja tankists melnā formā ar sārtām apmalēm. Dmitrijs redzēja tikai miru�ā zaļgandzelteno roku ar īsiem, netīriem nagiem, asiņainus sānus un saliektu kāju spīdo�ām naglām apkaltā zābakā. Aizmugurē, kur sprauga bija krietni lielāka, starp zemes pinkuļiem slējās pīpene ar aizkustino�i maigu, gai�i zaļu stiebriņu. Zieda caurspīdīgās, baltās zvaigznītes sauca atmiņā Baikālu, vasaras dienu un Gutjas vārdus: �Es tevi neieredzu, nemīlu!� �ie klusie ziedi likās kā brīnums, kā sapnis uz dego�ās un raudo�ās zemes. Un tagad viņa mīļais Augustiņ� �eit zem ienaidnieka tanka pūlas novilkt zābaku. Viņ� palīdzēja un apskatīja brūci. Tas bija trieciena radīts ieplīsums, laikam sīka �ķemba skārusi kājas lielu, asinis jau sarecēju�as.

Virs galvas plīsa �āviņ�, uz tanka �ķindot nobira �ķembu krusa. Pa spraugām bija redzams, ka uguns vilnis, sprādzienu zib�ņus �ķeļot, nesās tālāk uz me�u. No turienes, motoriem rēcot, parādījās arvien jauni tanki, Dmitrijam pazīstami jau no pirmajām kaujām dienvidos, samērā zemi, ar paceltu pakaļgalu un īsu lielgabalu no �tīrmetāla�. Tie iznāca platā ierindā brīvā norā, pārvēlās pāri uzbērumam un aizrūca tālāk. Dmitrijs sameklēja plan�eti: uz kartes vijās upe, kurai bija sens krievu nosaukums, tā atsauca atmiņas par skolu, par krievu vēstures stundām, par kaujām ar pe�eņe-giem vai polockie�iem. Un atkal bija jādomā par Sibīriju, raktuvju skolu, meiteni Augusti.

� Vai atceries Ivana Mitrofanovi�a vēstures stundas? Tā ir Vorsilo upīte, viņi dodas flangu trie- / cienā.

� Ko tu teici? Es neko nezinu, neko neatceros, man ausīs dūc ...

� Nedūc vis ausīs, tas ir tanks.

Tanka metāliskās iek�as smalki un �ēli d�inkstēja sprādzienu taktī, ikreiz salīgojot arī zemi. Un tāpat taktī līdz nelabumam pretīgi kaut kas drebēja un dziņkstēja arī Augustes dvēselē. �Divi

vien, divi vien mitrā, smacīgā bedrē, ko no aug�as sedz bruņu plāksnes kā smags kapakmens. Tie�s trāpījums, un slēptuve neizturēs, saspiedīs abus kā tārpus. Tārpi. . . Divi dzīvie starp miroņiem kaujas elles svelmē.� Divi, kurus saista bērnības atmiņas un jaunības prieki. Gutja piekļāvās Dmitrijam � tuvajam, vienīgajam, kur� iespiests te kopā ar viņu starp salto metālu un zemi.

Laiks apstājas .. . Uguns, uguns, uguns! ... Deniņos klauvē, ausīs spie�, pulvera dūmu skābenā smaka kutina rīkli, gribas dzert. Nē! Gribas dzīvot, bēgt no nāves. Auguste vēl cie�āk piekļauj seju Dmitrija blūzes rupjajam audumam, raud un skūpsta viņu, vienīgo, dzīvo, kuram varbūt jāmirst, nezinot, kas ir laime .. .

. . . Sprādzienu dārdoņā un nāves �ausmās, kaujas ma�īnu rēkoņā, lau�oties cauri bailēm un trīsām, kā pīpenes stādiņ� dzīvoja un ziedēja neiznīcināmā cilvēciskā kaisle.

Tanki rūkdami atkāpās. Lodes atsitās pret tanka plātnēm, sprak�ķēja kājnieku automāti, uguns valnis atkal un atkal vēlās pāri norai, pāri tankam, zem kura bija paslēpu�ies divi cilvēki...

Dzelzs �ūskām neizdevās izlauzt sev ceļu padomju aizmugurē. Tie spēki, ko vācie�i meta �ajā cīņā, spēja sadragāt krievu aizsardzības līniju �etrdesmit pirmajā un �etrdesmit otrajā gadā, bet tagad, �etrdesmit tre�ā gada vidū, padomju karaspēka dziļi e�elonētā aizsardzība izturēja pārbaudījumu. Un ne tikai noturēja �tīģeru�, �panteru� un citu līdzīgu zvēru baismīgo bruņoto spiedienu, bet arī salauza bultu uzgaļus, ar pretsitienu piespiezdama tās krasi pagriezties atpakaļ.

Un tad jau kā daudzpunktota gara aste bruņotie korpusi un divīzijas plūda uz pretējo pusi. Pirms kaujas sākuma tikai uz kartes bija parādīju�ās �īs bultas un rombi, bet pēc tam Krievijas pla�ajos laukos. Tagad turpretim sākumā putekļainajos kara ceļos tērauda ķirzaka atstāja savus riņķus un pēc tam �tata rasētāji tikko spēja uz kartēm fiksēt atkāp�anās ceļu.

Pavisam nemanot lielās kaujas melnajos dūmos pienāca vakars. Kā pērkons vēlās lielgabalu � �o �kara dievu� balss. Notika artilērijas divkauja. Pēc liesmu �ļakatām, pēc zalvju uzliesmojumiem tika sazīmēts ienaidnieks un tam uzmesta �āviņu sprādzienu cepure. Ienaidnieks savukārt uztaustīja mūsu ugunspunktus un atbildēja tāpat. Bet uz lauka izdegu�u tanku vidū starp dzeloņstiepļu aiz�ogojumu paliekām un prettanku aizsprostiem tomēr kļuva klusāk.

� Jāmēģina tikt prom pa labi uz upi, � Dmit-rijs sacīja. � Naktī vācie�i centīsies aizvākt �os tankus. Kā ar tavu kāju, vai varēsi paiet? Mums noteikti jāpārpeld pāri upei.

� Bet, Mitja, es ta�u nemaz neprotu peldēt, � Gutja atbildēja.

Nāves bālums klāja Dmitrija seju, viņ� saprata �o bezizejas situāciju. Viņi izlīda no tanka apak�as un rāpoja gar uzbērumu. Tas bija grūts ceļ�, pāri �āviņu bedrēm un izmētātiem gul�ņiem, slie�u gabaliem, līķiem un grāvjiem. Baidīdamies uzdurties vācu patruļām vai izlūkiem, pieplakdami pie zemes un nogaidīdami, kad nodzisīs apgaismo�anas raķetes, viņi nonāca līdz pakalnam, no kura bija saskatāma tālā ugunsgrēka apgaismotā upe. Pa upi taustījās vācu pro�ektoru �ķēpi. Acīm redzot, vācie�i visu uzmanību pievērsa upei, baidīdamies, ka krievi kuru katru brīdi var sākt pārcel�anos un apiet viņus. Ugunsgrēka tum�sārtajā blāzmā skaidri atainojās melnā ūdenī iegrimis tilta skelets. Laiku pa laikam būk�ķināja lielgabali, park�ķēja lo�metēju kārtas.

Pretējā krastā valdīja klusums. Tikusi pie ūdens, grī�ļu puduri, Gutja apsēdās rasainā zālē.

� Cik ilgi jau esam klīdu�i? � viņa vaicāja Dmitrijam.

Ta�u tas neatbildēja. Auguste ieraudzīja, ka viņa galva slīgst lejup uz rokām.

� Mitja, neguli, neguli, te ir tik briesmīgi...

� Jā, gulēt nedrīkst, � Dmitrijs papurināja galvu.

� Ja varētu mazlietiņ nomazgāties, būtu vieglāk, man blūze pielipusi pie muguras, esam dubļaini.

� Es tepat netālu redzēju bedri vai lāmu, tur ir niedres, iesim, � Dmitrijs rādīja.

Viņi piecēlās un lēnām gāja uz niedru pusi, uzmanīgi �ķirdami krūmus. Tie kļuva arvien sīkāki un smalkāki, vajadzēja krietni pieliekties. Bet tad jau arī nāsīs iesitās sastāvēju�a ūdens un pūsto�as zāles dvaka. �alkoja niedres, pamirdzēja ūdens.

Dmitrijs raudzījās pretējā upes krastā, kur bija savējie, kamēr acis sāka sāpēt. Tur viss likās izmiris. Vācie�i visvairāk baidījās tie�i �āda klusuma. Auguste arī skatījās turp un arī nekā nesaskatīja. Viņa uzlūkoja Dmitriju baiļu pilnām acīm.

� Esmu tev saistījusi rokas un kājas. Viens tu dro�i vien pārpeldētu pāri.

� Jā, tie�ām nedomāju, ka neproti peldēt, � Dmitrijs vaļsirdīgi atzinās. � Atceries, toreiz Bai-kālā, kad dro�i meties saltajā ūdenī.

� Ko nu to atcerēties, tur es glu�i vienkār�i apmērcējos, turēdamās pie laivas malas, biju kā apmāta ...

� Jā, ko tur nu tik daudz, � Dmitrijs piekrita, � un nez vai tik un tā pārpeldētu, vācie�i patur upi acīs.

Gutja piegāja Dmitrijam klāt un jautāja, skatīdamās viņam tie�i virsū.

� Saki man � kas mūs sagaida? ...

� Ja mūsējie sāktu uzbrukumu... � viņ� skumji atvairījās.

� Bet vai redzi tur, � viņa pamāja uz otru krastu, � nav ta�u nekādu uzbrukuma pazīmju.

Dmitrijs novērsa skatienu un klusēja. Gutja apsēdās, pārdomāja labu brīdi, tad pagājās nostāk un sāka izģērbties. Nometusi blūzi un svārkus, viņa pagriezusies palūdza:

� Neskaties, es izģērb�os pavisam.

� Labi, neskatos!

Dmitrijs izvilka revolveri un nolika uz ceļiem. Kaut kur augstu dūca nakts bumbvedējs, lidma�īnas gāja uz austrumiem.

Izģērbusies kaila, Auguste neatskatīdamās iebrida ūdenī, bet Dmitrijs pārkāpa doto vārdu un nenolaida no viņas acu. Kaut kur sāņus vācie�i iz�āva apgaismo�anas raķeti un sāka bombardēt pretējo krastu. Raķetes gaismā ugunsgrēku sarkanajos atspulgos tintes melnajā, gludajā ūdenī Auguste bija kā skaidrs, gai�s plankumiņ�. Viņ� saredzēja pat melno dzimumzīmīti uz viņas muguras, mazliet zem lāpstiņas. Un kādu smagu nojausmu skumjas sa�ņaudza sirdi. Nāciena laikā viņ� bija apjautis, ka izejas nav. Pat pēc bruņu vilciena uzspridzinā�anas � pirmajos uzbrukuma brī�os ap�audes jūklī vēl varēja tikt projām. Dmitrijam tobrīd ne prātā neienāca, ka Auguste neprot peldēt. Tagad viņ� bija pateicīgs liktenim, ka toreiz atlaidis komandu kopā ar Ustimenko. �Viņi būs paguvu�i nokļūt pie savējiem! Labi, ka tas padarīts. Ustimenko, protams, būs viņus aizvedis otrā krastā. Bet, ja palik�u dzīvs un nokļū�u pie savējiem, tik un tā man par visu būs jāatbild. Kas mani sagaida?�

Daudz nesaprotama bija steidzīgajā atkāp�anās ceļā un bruņu vilciena bojā ejā. Viņ� zināja: par visu vajadzēs atbildēt, visu izklāstīt un pierādīt...

Auguste . .. Kas gan notiks ar viņu? Dmitrijs saprata, Auguste nav tas garā stiprais cilvēks, kur� spēj izciest gūsta pārbaudījumus. �Nē, tad labāk nāve � vienkār�a, parasta, pie kādas karā pieradu�i.. . �āviens � un nekā vairs nav: ne moku, ne gūstniecības �ausmu, ne cie�anu...�

Auguste stāvēja, līdz ceļiem iebridusi ūdenī, un, cenzdamās skaļi ne�ļakstināties, ar rokām berza kaklu, ausis, krūtis. Ūdens bija silts kā tikko slaukts piens. Noguru�o augumu pārņēma bezgalīga tīksme, gribējās tā stāvēt un plun�āties ilgi, ilgi. Pēk�ņi viņai uzmācās neērtības vai baiļu sajūta. Viņa nezināja, kā �ī sajūta radusies, bet saprata: tūlīt jānotiek kaut kam nelabojamam. Viņa apcirtās apkārt. Abu skatieni sastapās. Dmitrijs nolaida revolveri. Dīvainais, tramīgais Dmitrija skatiens izbiedēja Augusti. Bailes aiz�ņaudza kaklu, viņa nevarēja pakliegt un pakustēties.

� Tu gribēji mani no�aut? Es neprotu peldēt. Gribēji viens izglābties?

� Ģērbies drīzāk, jāiet...

� Tūlīt, tūlīt... � viņa paklausīja, ātri ņemdama blūzi, kājautus un lūkodamās Dmitrijam acīs. � Tu ta�u nepametīsi mani? Nepametīsi?

�Lustra�, kā frontē mēdza saukt apgaismo�anas raķetes, jau sen bija nodzisusi, kļuva tum�s. Auguste apsēdās uz cinī�a, lai uzvilktu zābakus, bet �ajā brīdī otrā krastā ieplaiksnījās uguns � un tūlīt sāka dārdēt, pāri galvai aiz�ņāca �āviņi.

No viņējā krasta uz vācie�iem lija viesuļuguns. Zeme drebēja, pa gaisu lidoja �ķembu nocirsti zari, melni dūmi apņēma spo�o ūdens virsmu. Lielgabalu uguns pamazām pieauga, līdz pārvērtās par nepārtrauktu viesuli. Likās, drausmīgāka ap�aude vairs nav iespējama, un tomēr īsi pirms beigām ierunājās �katju�as�. Pāri zemei nesās ugunīga auka.

Tad viss apklusa. Un kļuva dzirdams troksnis uz upes, īsas lo�metēj kārtas, no airiem teko�ā ūdens �ļaksti, skaļas, satrauktas balsis. Pāri galvai gaisu �vīkāja trasējo�as lodes. Dmitrijs stāvēja un klausījās: braucēji laivās runāja krieviski.

� Mūsējie pārcēlu�ies! � viņ� teica drebo�ā balsī un pastiepa roku, pie kuras tūlīt pieķērās Gutja.

Viņa apskāva Dmitriju, piekļāva seju pie viņa kakla un sāka raudāt.

� Nu, iesim, iesim! � viņ� steidzās, baidīdamies, ka arī pats tūlīt apraudāsies.

No raudā�anas Gutja bija kļuvusi pavisam gurda. Viņa skrēja aiz Dmitrija kā akla, apdullusi no briesmīgās dārdoņas un �āvieniem. Gaisā dūca padomju lidma�īnas, bombardējot vācu aizsardzības spēkus dziļi aizmugurē. Cauri dārdoņai un trok�ņiem skanēja kliedzieni un vaidi, kaut kur netālu dega. Glu�i bezspēcīgi viņi ievēlās sagrauta prettanku nocietinājuma grāvī, nebija vairs spēka virzīties uz priek�u. �Savējie, savējie,� elsās raustīdamās, �ukstēja Auguste.

Ausa rīts. Nu kļuva labi redzams, ka pāri upei sapieri taisa pārceltuvi, bet krastmalā piestāj arvien jaunas laivas ar automātistiem.

Tad viņi atkal skrēja, kamēr ieraudzīja pussagruvu�u māju, kur kareivji, skaļi un satraukti sarunādamies, vilka vadus.

� Dod kājām ziņu, domāja � upe paglābs...

� Mūsu artilērija viņus tā izpurināja, ka skrandas vien pajuka, � teica kāds vecāks artilērists kareivju pulciņā.

Kā caur miglu Auguste redzēja Dmitriju pieejam pie kapteiņa, viņi apkampās, tad iegāja mājā. Visi skaļi runāja, bet Auguste neko nesaprata, jo grīļojās aiz noguruma, beidzot apsēdās uz soliņa. Viņa neatcerējās, kā bija tikusi vecā, �īksto�ā gultā, kas apsedzis ar kādu mitru �ineli.

Cik ilgi gulējusi � pusstundu vai visu dienu un nakti, � Auguste nemācētu pastāstīt. Atmodās, kad viņu spēcīgi purināja aiz pleca.

� Mosties! � Dmitrijs sauca.

� Kur mēs esam? Cik ilgi esmu nogulējusi?

� Tu gulēji ilgi. Mūsējie jau padzinu�i vācie�us.

Dmitrijs bija labi noskuvies, formas blūzes apkaklīte mirdzo�i balta. Ta�u viņam nebija pistoles maksts un kreisā roka bija iekārta platā audekla saitē.

� Tu esi ievainots? Kas noticis? Un pa kuru laiku tik tīri saposies? � Auguste brīnījās.

� Redzi, paspēju ... � viņ� nenoteikti atbildēja.

� Kas rokai vainas?

� Nu tā � veca brūce iekaisusi, sanitārajā daļā pārsēja. Zini ko, Auguste, man jāatstāj tevi, jābrauc prom... � Dmitrijs ātri runāja un, neuzmetis Augustei ne mirkli, raudzījās sānis.

� Uz hospitāli?

� Nē, uz tribunālu.

� Tribunālu? Kādēļ? Tevi izsauc?

� Gan nokārtos... Vispirms izmeklēs, tad būs tiesa...

� Vai tad tu vainīgs? Ceļu uzspridzināja, jāsoda tas, kur� pavēlēja uzspridzināt...

� Tas jau arestēts ...

� Un par ko tevi apvaino? � Gutja vaicāja un, sekojusi Dmitrija skatienam, pie durvīm ieraudzīja kareivi ar automātu. Kareivis ļoti centās neklausīties viņu sarunu. Auguste saprata: kareivis pavada Dmitriju.

� Gan noskaidros, � Dmitrijs vēlreiz lēni un bez īpa�as pārliecības noteica. � Mana vaina liela. Uzspridzināts bruņu vilciens, nav zināms, kur komanda, varbūt gājusi bojā, bet es paliku kopā ar sievieti... Jā, karā da�ādi atgadās, � viņ� klusu turpināja, � bet kādēļ no visas komandas tikai mēs divi paliku�i dzīvi? Un kur pārējie, kur?

� Tātad manis dēļ? ...

Dmitrijs neatbildēja. Gutja pēk�ņi iedomājās, ka tribunāls atzīst Dmitriju par vainīgu un soda. Karaspēka daļās virsniekiem nolasīs tribunāla spriedumu, nopamatotu līdz pēdējam sīkumam, tur, protams, būs minēts arī viņas uzvārds... Un Auguste iekliedzās.

� Kādā nelaimē esmu iekļuvusi tevis dēļ!

' Spriedumu nolasīs visās armijas daļās... Arkādijs var uzzināt...

Viņa kliedza, nepamanīdama, cik ļoti pietvīkst Dmitrija seja un kā viņ�, it kā ne�ēlīgu sāpju mocīts, cen�as ieraut galvu plecos.

� Tu veltīgi uztraucies, � Dmitrijs klusu sacīja. � Es pacentī�os darīt visu, lai ne izmeklē�anas materiālos, ne spriedumā nebūtu nosaukts tavs uzvārds ...

Kareivis panācās uz Dmitrija pusi.

� Biedri kapteini, laiks mums iet...

� Labi, tūlīt, � Dmitrijs atbildēja. � Ardievu, Auguste! � viņ� vēl klusāk teica. � Es darī�u visu, lai tevi tas neskartu.

177

12 - V. Ustinova

Dmitrija acis, mierīgas, vienaldzīgas pret dzīvi un nāvi, vairs nebija zilas kā senāk, tās kļuva tē-raudcietas, un sejā pavīdēja sve�āds smīns. Tajā bija rūgtums, kauns, bet varbūt ari nicinājums...

4. nodaļa

Majors Karunnijs atgriezās �vilītī� no divīzijas komandpunkta, viņu divīzija sargāja upes ieloku. Tikko viņ� bija precizējis frontes stāvokli un saņēmis norādījumus pārsviest savu artilērijas divizionu rajona prettanku aizsardzības pastiprinā�anai.

Divizions nesen bija saņēmis jaunu kaujas tehniku. Apbruņojumā iekļāvās haubices ar miera laikā izdaudzinātas automobiļu rūpnīcas mārku. Valsts rūpniecība un rūpnīcas konstruktori grūtajos kara gados bija radīju�i dro�u, universālu lielgabalu, kas ļoti bīstams ienaidnieka atklātiem mērķiem un nocietinājumiem.

Arī tagad, steigdamies atpakaļ uz divizionu, Arkādijs domās redzēja pazemos, tikko krāsotos, zaļganpelēkos lielgabalus, kuriem pēc viņa pavēles �onakt jāieņem pozīcijas aizsardzības līnijas dziļumā. Aizsardzības līnijas sekoja cita aiz citas, tika paredzēta iespēja, ka ienaidnieks var dziļi iedzīt ķīļus, un tādēļ laikus darīts iespējamais, lai nostiprinātu vājos posmus.

Arkādijs nebija apmierināts, ka viņa divizions tiek izmantots prettanku aizsardzībai. Viņam patika atrisināt tādus uzdevumus kā ienaidnieka aizsardzības iekārtu sadragā�ana, patika artilērijas divkauja, kad precīzs aprēķins, izlūku darbs, komandiera operativitāte iz�ķir kaujas iznākumu.

Karunnijs bija iesaukts armijā no universitātes tre�ā kursa un, būdams matemātiķis un savas fakultātes atzīts �aha �empions, jau skolā, kur saīsinātos kursos mācījās kara zinības, ātri apguva artilērijas dienesta specifiku. Arī kaujas uzdevumu atrisinā�anā viņ� atrada daudz kopēja ar �aha spēli. Dienests Arkādijam paveicās viegli. Viņam patika skaidrība un savstarpējo attiecību vienkār�ība, kas �eit piemita. Priek�nieks un padotais, pavēle un tās bezierunu izpildī�ana, komandiera pilnīga atbildība � tas viss bija pa prātam jaunajam, enerģiskajam, uzņēmīgajam virsniekam. Viņ� jutās ievērojams cilvēks, no kura lēmuma atkarīgs kauju iznākums un citu dzīvības. Tas viņu pa�u cēla savās acīs, viņ� no malas priecājās par sevi, un pat prasmi bra�i nēsāt virsnieka formu un vienmēr izskatīties iznesīgam Arkādijs apguva ātri jo ātri. Viņ� necieta civilistus un izturējās ar nepatiku pret tiem, klusībā dēvēdams tos par �mīkstpēdiņiem�. �o mazliet nicino�o vārdiņu viņ� bija dzirdējis no veca kadru virsnieka jau aizmugurē, komisariāta iesauk�anas punktā, un ātri bija pārņēmis to savā �arsenālā�.

Ta�u �obrīd viņam aizmugurē �vilītī� sēdēja tipisks �mīkstpēdiņ�� ar skumju, pelēku seju un brillēm uz lielā, skrim�ļainā deguna. Laiviņcepure uzmaukta pār ausīm, pleci ievīstīti teltenē. �Jā, mani gan tur nodaļā apveltīju�i ar nerespektablu politvadītāja palīgu,� Arkādijs ar nepatiku domāja. Un, pagriezies pret to ar platu, prasmīgi uzmeistarotu smaidu, pajautāja:

� Nu, kā ir, biedri, vai labi iepazinām kājnieku augstāko priek�niecību? Sāksim ar atklātni? � Un, pievērsies �oferim, viņ� pavēlēja: � Fjodor, piespied, cik vari!

�oferis bikli atbildēja:

� Ir jau patum�s, biedri major, un par starme�iem te nedrīkst ne domāt, savs pa�a draugs, regulētājs, uz ceļa izdauzīs. Liela stingrība: ja uz mirkli ieslēdz zilos, arī tad sāk aurot, lai viņi iet galīgi...

� Neaizraujies, Fjodor, politdaļas priek�nieki tādas runas necie�, � Karunnijs smīnēdams brīdināja. � To savu gānī�anos gan reiz met pie malas un izpildi pavēli � piedod gāzi, drīz būs pavisam tum�s...

Ceļ�, dienkrēsla, novakares spirgtums pēc nedēļu ilgā nejaukā lietus Arkādijam atgādināja agrāko dzīvi, izbraucienus no pilsētas, sievu. Viņa devās uz Maskavu, uz apspriedi, bet te nupat sāks iet vaļā. Varbūt arī labāk, ka viņas te nav. Viņas pārbrauk�ana tagad nebūtu īstā reizē. Jaunais politdaļas vietnieks, kapteinis Iva��enko, kas bija iecelts vecā �piekasīgā� bataljona komisāra, bet tagad majora Petrjukas vietā, kur� tika paaugstināts un aizgājis strādāt politdaļā, diez kā skatīsies uz laulāto draugu savstarpējiem apciemojumiem. Nesen te bija uzradies kāds gudrinieks instruktors pārbaudīt, tas tie�i tā arī noprasīja: �Vai tad jūs, major Karunnij, �eit ar visu ģimeni esat iekārtojies?� Ej nu tādam pierādi, pieprasīs vēl izziņu no dzimtsarakstu nodaļas.

Viņa Gutja, kā izrādījās, nebija slikta sieva. Mātes izvēle attaisnojusies. Viņ� pat nemanīja, ka bija jau bildinājis un apprecējis to par prieku un patiku abām ģimenēm.

Viņi ar Augusti kopā bija nodzīvoju�i ne vairāk kā pusgadu, kad sākās kar�... Cits pēc cita uz fronti devās brāļi ��apovi, un visi jau kritu�i. Brīvprātīgi uz fronti aizgāja arī Afanasijs Grigor-jevi�s Karunnijs un pie Staļingradas nolika savu galvu. Pēc tam Auguste nokļuva aktīvajā armijā, un nu viņi gandrīz līdzās ...

Zināmais ceļa pagrieziens � un tad arī māja. Beigas apcerēm par sievu, par aizdomu pilniem politdarbiniekiem, par tālās pagātnes dienām! Arkādijs veikli izlēca no ma�īnas un iedams aprauti pavēlēja de�urantam pie durvīm:

� Ātri � bateriju komandierus pie manis un sagatavoties pārgājienam naktī!

Tūlīt pilnā gaitā sāka griezties precīzā kara ma�īna. Pavēle, trauksme, cel�anās, ātra sapo�anās, iedarbināto motoru rūk�ana � un divizions vēl pirms ausmas devās uz jaunām pozīcijām. Un jau mazā gaismiņā Karunnijs varēja vērot bateriju novieto�anos. Kamēr kareivji raka lielgabalu ligzdas, kamēr iekārtojās jaunais komandpunkts, kamēr vilka sakaru līnijas, kamēr �tāba priek�nieks �iejutās apvidus apstākļos� un uz kartes atzīmēja Karunnija daļas novietni, tikmēr pats majors Karunnijs, pieplacis pie tālskata, aplūkoja apvidu sev priek�ā.

Pēc nesenajām lietavām līganiem blāķiem gaisā cēlās bieza migla. Aiz tālīnā me�a parādījās saule. Kaut kur tālāk pa kreisi rūca un būk�ķēja. Labi trenētā Arkādija dzirde uzminēja: darbojas smagā artilērija, ap�audot pretinieku vai tā nocietinājumus. Atbildot �āva �vaņu�as� se�stobrainie mīnmetēji, vācu pulka artilērija, un laiku pa laikam visu to sedza arvien tuvākie aviācijas bumbu sprādzieni pie tilta pa kreisi, kur vācie�i iekārtoju�i �karuseli�; sprādzienu sērijas pedantiski precīzi atkārtojās. Rēja �MZA� lielgabali, kuri, acīm redzot, sargāja tiltu, bet �īs atsevi�ķās balsis pagaisa trakojo�ā kara ellē. Tālu priek�ā aizstiepās ciņains lauks, aiz tā ceļa atzarojums, kas strauji aizgriezās uz tilta pusi, tālāk tum�a me�a vīlīte, pa labi ozolu birzs, kur viņ� bija izvietojis vienu bateriju, lai ienaidnieku paņemtu krustugunīs.

Kareivji atsēdās sapīpēt. Un, it kā atbildot Arkādija domām, ielādētājs Fedjajevs teica mierīgā, sulīgā balsī (�o balsi Karunnijs at�ķirtu starp daudzām citām):

� Jā, māmuļa zeme! Viņa tevi baro, audzina, apģērbj un paglābj no nāves. Ja no pirmajām dienām esi to parakņājis ar mazo sapiera lāpstiņu, tad tu, cilvēk, saproti tās vērtību. Gandrīz vai ar taustī�anu esmu savu zemi no Bugas līdz pat Volgai labi iepazinis.

� Tas vēl nekas! Neko lekna nav, toties pēc lietus lāpsta lien kā sviestā. Bet pie Sevastopoles grauzāmies vienos akmeņos, tad gan bija ko turēt, � zēniskā balsī atbildēja tēmētājs, biju�ais cietok�ņa artilērists Panteļejevs, kur� pēc ārstē�anās slimnīcā bija nokļuvis divizionā. � Un kādus tankus mēs tur dabūjām redzēt...

� Nu, tādus, kādi nāks te, jau gan neredzējāt. Paklau, kas rakstīts avīzē! � Un Fedjajevs, baterijas aģitators, izvilka frontes avīzes lapiņu. �Klausies, ko raksta: ��aujot tie�ā tēmējumā uz vācie�u �tīģeriem�, apkalpei jā�auj trāpīgi, �āviņu pēc �āviņa, mierīgi un pārliecināti. Pareizi nosakot sprādzienu vietu, �aut tā, lai iznīcinātu �tīģeri� jau ar pirmajiem bruņu sitēju lādiņiem.�

Kareivji aplūkoja zīmējumus avīzē. Viņu uzmanību piesaistīja satīriskā nodaļa: �Tie�ā trāpījumā�.

Mana zeme! Izrakņātā, savainotā, nezālēm aizaugusī Dzimtenes zeme! Cik gan frontē ātri mainās �is abstraktais jēdziens � Dzimtene! Tagad tu to saskati kā mazu pleķīti savā priek�ā no �ī orientiera � kaut kādas zaļas �ķetras � līdz tai me�a skupsnai, aiz kuras sākas �ķīrēj pozīcija un tālāk citas karaspēka daļas robe�a. Te tā ir � tava Dzimtene, kuru tev uzticēju�i aizstāvēt, kuras dēļ tu esi gatavs uz visu! Aizsargāt vai arī nolikt savu galvu starp �iem mālainajiem, izrakņātajiem pauguriem ar pērnās rugaines susekli, par �o ozol-birzi un par visu, kas ir aizmugurē, par pla�o dzimto zemi.

� Biedri major! � Arkādijs izdzirda de�urējo�ā sakarnieka balsi no blindā�as, kur novietojies komandpunkts. � Jūs izsauc pulkvedis.

Uz diviziona komandpunktu bija atbraucis artilērijas divīzijas pavēlnieks pulkvedis Orlovs, vecs artiļērists, mierīgs, aukstasinīgs cilvēks, daudz ko pieredzējis garajos dienesta gados armijā, pārcietis atkāp�anās rūgtumu �etrdesmit pirmajā gadā un uzvaras prieku pie Maskavas.

� Nu, major, vai labi esi iekārtojies? � viņ� vaicāja Karunnijam, kad tas bija pienācis. � Vai tev nepiesviest klāt vēl sapierus vai ari pietiks savējo iekārto�anas darbiem? Blakus sektorā jau mācas virsū, riebekļi tādi! No rīta var sākties arī te, � zemā balsī runāja pulkvedis. � Tu zini, mēs gaidām frontālu triecienu, tādēļ laikus jābūt gataviem! � Un pulkvedis ar paresnu pirkstu parādīja gaidāmo ienaidnieka trieciena virzienu. � Pa kreisi tiek gatavots bruņu vilciens. Tajā segmentā neļaus tikt cauri, �eit ir upe, dabiskā aiz-sargrobe�a, nu, bet par sevi mums pa�iem jāatbild, un, kā saka, lai palīdz dievs!...

� Un mūsu apvidus karaspēka priek�nieks! � Arkādijs steidza piebilst.

� Kā skatos, tu, major, esi labi izstudējis kara zinības, pat armijas vecās anekdotes apguvis, � pulkvedis nosmīnēja ūsās. � �etrdesmit pirmajā mums nespēja palīdzēt nekāds apvidus karaspēka priek�nieks, trūka lielgabalu, bet paskaties tagad, kādus skaistuļus esam tev iedevu�i, tādi pa�ā reizē �tīģeru� medībām... Bet karaspēka priek�nieki � kā apvidus, tā frontes un vēl augstākie, � apbalvojumus dalot, neaizmirsīs tādus vērienīgus zēnus, kāds esi tu.

� Prettanku aizsardzības rajoni mums maz pazīstami.

� Viss ir jauns � gan kaujas reglaments, gan komandieri jauni un maz pieredzēju�i, �jums jau arī jāapgūst �ī lielā kaujas gudrība.

Telefona iedūk�anās neļāva pulkvedim pabeigt, viņu izsauca �tābs, lai precizētu stāvokli, un pulkvedis drīz aizbrauca.

Apskatot komandpunktā karti ar �tāba priek�nieka atzīmētajām bateriju pozīcijām, zīmēm ap mīnu laukiem un ierakumiem kājniekiem, kurus kaujā vajadzēja atbalstīt divizionam, Karunnijam ienāca prātā �ā rīta mierīgās ainavas, ko bija redzējis, rekognoscējot apkārtni. Te ir tas paugurainais, sprāgstvielām pieblietētais lauks, pilns pārsteigumu nelūgtajiem rietumu viesiem. Kājnieku pozīciju atzīmē jumi līkumoja pa karti glu�i kā spalvaini kāpuri, norādīdami lo�metēju ligzdas, ugunspunktus un bruņu sitēju ierakumus. Un tas viss bija ieslēpts zemē, nomaskēts, atradās me�malas koku ēnā. Klusu cie�ot gaidīja ienaidnieku, gaidīja lauka telefona signālu, kas, glu�i kā sīks nervu vadiņ�, saista visu sare�ģīto karaspēka vienības organismu.

Arkādijs iznāca no komandpunkta blindā�as. Gaiss bija pilns dūkoņas, to radīja pieaugusī ap�aude pa kreisi. Diena apmācās gau�i pelēka. Pulvera kvēpi un dūmi vasarīgo jūlija dienu ieģērba krēslas tērpā. Bija smacīgi, rīkle kņudēja no rūgtajiem putekļiem, bija jūtama zemes, trūdu un zāles sviluma dvaka.

Pēk�ņi pa kreisi kā ugunīgs �ļāciens nogūlās vācu se�stobrīgā mīnmetēja � ��īkstuļa� kārta. Un it kā pēc tā komandas artilērijas ap�audes vienmērīgie sprādzieni sāka celt aug�up tālus vēdekļus ozolu birzes malā, tajā rajonā, kur novietota viena no Karunnija diviziona baterijām. Arkādijs uzlēca uz satiksmes ejas brustvera un noba�ījies vērās tālskatī, cenzdamies caur sprādzienu pelēkajiem ielāpiem saskatīt, kas notiek baterijā. Uguns novirzījās sāniski atklātajā laukā.

Piepe�i binokļa redzes lokā ierāpoja milzīgs tanks un likās esam tepat acu priek�ā. Liekdams un �ķaidīdams krūmus, tas strauji devās uz baterijas novietnes pusi, cenzdamies nokļūt aizmugurē. Un aiz tā parādījās vēl divas zilonim līdzīgas ma�īnas. Tanki vairākas reizes iz�āva un traucās pakaļ pirmajam.

Kā zirņi bira �auteņu un lo�metēju �āvieni, dobji pauk�ķēja prettanku �autenes. Tanka priek�ā parādījās skrejo�u kājnieku figūriņas. Arkādijs tālskatī ieraudzīja divus kareivjus it kā iznirstam tankam no apak�as, kareivji vilka garu, �ķēpam līdzīgu prettanku �auteni. Acīm redzot, skrējēji atradās tanka lo�metējam nepieejamā laukā. Ta�u tanks krasi pagriezās uz viņu pusi un nospieda mazās figūriņas ar izplestajām rokām. Tanka priek�ā plīsa �āviņi.

� Ātrāk uz pirmo bateriju un mēģināt tie�ā tēmējumā! � aizelsies, puksto�u sirdi viņ� metās uz savu novēro�anas punktu, izrāva telefonistam no rokām klausuli, izsauca bateriju un pavēlēja:

� Izvērsties pret me�u, �aut no kreisās puses uz tankiem tie�ā tēmējumā, lielgabalus izvirzīt atklātā pozīcijā.

Tanki bija pienāku�i me�malas baterijas �āviena iedarbības attālumā. Negaidot ierunājās lielgabals no piekalnītes baterijas. Uz mirkli apstājoties, �aujot un līkumojot, cenzdamies pazust no mūsējo uguns, pūlēdamies tanka bruņas nostādīt leņķī pret �āviņu trasēm, vado�ais tanks ar antenu � acīm redzot, komandējo�ais tanks � �ķērsoja to neredzamo svītru, kas ļāva mūsu lielgabaliem sasniegt dzelzs nezvēru. Nogranda pirmie �āvieni, sakari ar bateriju, kurp virzījās vācu tanki, bija pārrauti.

Aiz ozolu birztalas, kur virzījās tanki, norisa sīva ap�aude. Mūsu kājnieki �āva uz vācu auto-mātistiem. Nometies guļus pie stereocaurules un turēdams telefona klausuli, Arkādijs redzēja, ka vado�ajam tankam pārtrūkst kāpurķēde un tas sāk griezties apkārt kā vilciņ�. Vēl da�i plauk�ķieni � un kā milzīgs ugunssārts jau liesmoja draudīgā ma�īna ar melno krustu uz bruņām. Divi pārējie tanki pabrauca garām vado�ajam un atklāja uguni, bet arī to liktenis jau bija izlemts.

Iedzinu�i ķīli mūsu frontē, no saviem kājniekiem at�ķirti, fa�istu tanki gandrīz vienlaikus sāka liesmot ļaunās ugunīs.

Da�as automātu kārtas � un uz lauka palika tikai viens tankists. Kā melns siluets pelēko debesu fonā stereocaurules krustojumā tas stāvēja paceltām rokām...

Tikai tagad Arkādijs atcerējās sarunu ar pulkvedi, tā labsirdīgo, parupjo balsi, strupos pirkstus uz �ā apvidus kartes. �Te nu ir frontālais trieciens un apvidus karaspēka priek�nieks!� Arkādijs sakoda zobus, kaut gan it labi saprata, ka nebūt nav vainojams �is pārliecinātais komandieris, kas visu vērtē, tikai pārzinot vienu aizstāvības rajonu.

Cik bie�i kaujā visa fronte un viss kar� robe�ojas tikai ar mazu tālskatī saredzamu zemes gabaliņu, kas iekļaujas tālskata mērskalā un beidzas ar mitru, mālainu grāvīti laukmalā. Un tikai pēc daudziem gadiem kļūst zināmi īstie kaujas mērogi, tās rezultāti un nozīmība kara vēsturē.

Pa�reiz Arkādijam �ķita, ka, pateicoties viņa diviziona veiksmīgajai rīcībai, kauja beigusies.

Gribējās drīzāk atjaunot sakarus ar me�malas bateriju, kam tik pēk�ņi uzbruku�i tanki, noskaidrot zaudējumus, ziņot par uzvaru.

� Kur politvadītāja vietnieks? � Arkādijs noprasīja de�urējo�ajam sakarniekam.

� Viņ� bija tur, � kareivis neziņā atteica.

Sāka dūkt lauka telefons. Sakarnieks pagrieza

pret Arkādiju bālu, telefona austiņu ietvertu seju un ziņoja:

� Sakari ar bateriju atjaunoti. Ziņo vecākais ser�ants Fedjajevs: baterijas komandieris smagi ievainots, politvadītāja vietnieks kritis. Lielgabali izgāju�i no ierindas, sadragāti, palicis tikai viens. No pēdējā lielgabala �auj uz vācu kājniekiem, kas ieņēmu�i kaimiņsektora pirmo aizsardzības līniju. Pa kreisi pulcējas kopā tanki.

� Ziņo: pārsvie�u divus otrās baterijas lielgabalus, pārceļu tur arī komandpunktu. Savieno mani ar �etrdesmit septīto!

Kad Arkādijs ar ziņnesi elsdami aizskrēja līdz me�malas baterijai, kura bija atsitusi ienaidnieka tankus, Fedjajevs jau bija kaut cik sakārtojis ugunslīniju. Kritu�ie gulēja zem bērziem, apsegti ar teltenēm un �ineļiem. Pie ievainotajiem bija jauniņa sanitārā instruktore. Karunnijs klusēdams vēroja nesenās kaujas ainu. Piekrīto�i ar galvu pamājis Fedjajevam, kur� pārbaudīja lielgabalus un pārējos kaujas iero�us, viņ� piegāja pie kritu�ajiem, pacēla telteni, kura vēl vakar tik lācīgi sedza politvadītāja palīga sagumu�os plecus.

�Te tev nu bija �baltrocītis�,� Arkādijs sevī pārlika, raudzīdamies miru�ā politvadītāja vietnieka zaļganajā sejā. Briļļu vairs nebija, vaigs ar asinīm, seja nopietna un nemaz vairs nebija līdzīga tai vakarējā braucienā redzētajai sejai ar dziļi pār pieri uzmaukto laiviņcepuri.

Patie�ām, glu�i negaidot baterijas aizmugurē cauri ozolu birzij no kaimiņsektora puses bija izniru�i �ie vācu tanki un sa�ķaidīju�i lielgabalus. Negribējās pat ticēt, ka �ie kārtīgie, prasmīgu roku gatavotie tērauda lielgabali var pārvērsties metāllū�ņos zem smagā tanka papē�a, kas noblie-tējis visu ugunspozīciju joslu.

Netālu me�ā bija dzirdama ap�aude, likās � aiz kokiem sprak�ķ ugunskurs. To arvien bie�āk apslāpēja tālās artilērijas dobjie būk�ķi, kas aizdu-nēja pār laukiem. No novēro�anas punkta bija redzams, kā labu gabalu prom, pakalnā, aiz kājnieku ierakumu līniju asajām grambām, aiz izsvaidītiem dzeloņstiepļu aiz�ogojumiem, aiz prettanku aizsprostiem kā neskaitāmas siena gabanas izaug vācie�u tanku rindas, ieņemot uzbrukuma izej pozīcijas. Tanki �āpoja lēni un mierīgi, nepievērsdami uzmanību �āviņu sprādzieniem, kas izraibināja tiem ceļu. Arkādijs steidzīgi deva rīkojumu pārgrupēt bateriju un sagatavoja attiecīgos ap�audes aprēķinus. Tanki bija vēl tālu, bet draudīgajā kaujas noskaņā jau ielauzās motoru dobjās elsas.

�Sākas galvenais trieciens!� Arkādijs secināja. No komandpunkta viņ� bija brīdināts: jānoturas līdz vakaram. Un pagriezies viņ� ieraudzīja pa labi nolaidena paugura skaustā nelielas, tum�as kaudzītes. Tie bija izejpozīcijā iznāku�ie vācu tanki; acīm redzot, gaidīja pavēli.

Un tad jau arī pavēle bija saņemta, tanki devas uzbrukumā...

�ajā kaujas juceklī Arkādijam kļuva viegli ap sirdi, viņ� pārliecinājās par savas dzīvības neaizskaramību, par spīti svilpojo�ām lodēm un sprādzienos kauco�ai nāvei. Nē, tā nebija pārgalvīgā jaunība, kad viss �ķiet tīrais nieks un dzīve gra�a vērta, tā bija darbīga komandiera, uzvaras radītāja pa�apziņa. Likās, nekad vēl agrāk domas nebija darboju�ās tik spriegi, tās acumirklī izveidojās par konkrētām pavēlēm. Arkādijs redzēja, ka aprēķins par viņa frontes iecirkņa dziļi e�elonizē-tas aizsardzības dro�ību tankiem bīstamā virzienā ir aplams; vācu tanki apgāja kaimiņrajona aizsardzību labajā pusē un, vēdekļveidīgi izvērsu�ies, pārrāvuma vietā deva triecienu no sāniem mūsu prettanku spēkiem.

Nekavējoties vajadzēja vērst artilērijas uguni uz draudīgo pusi un aizturēt tanku lavīnu, kas gāzās viņiem virsū. Un te radās briesmas, risks nostādīt savu flangu tie�am frontālam triecienam, ciest smagus zaudējumus un atvērt ienaidniekam ceļu uz mūsu aizmuguri.

Vīri�ķība, dro�sirdība � kā gan vārdiem apzīmēt to, ko dzīve �ajā brīdī prasīja no Arkādija Karunnija?...

Viņam bija jābūt kā drosmīgam karavīram, kur� ar granātu sai�ķi lien uz uguns sējēju � ienaidnieka dota ambrazūru vai kur� uz dzīvību un nāvi turas pusaizbērtā ierakumā, un kā drosmīgam un vīri�ķīgam komandierim, kas skaidru galvu novērtē kaujas situāciju, rīkojas ar desmitiem un simtiem cilvēku dzīvībām, � patie�ām varonības izpausmes ir da�ādas.

Ja kareivim kaujā sparu dod aizrautība, pa�aizliedzība, tad virsniekam, kaujas vadītājam, pat niecīgākajā cīņu rajonā nepiecie�ams skaidrs matemātisks aprēķins, atbildības sajūta par cīņas iznākumu.

Satraukums tikai uz mirkli stindzināja Arkādija elpu, kad viņ� deva pavēli kauju viesulī mainīt bateriju ugunspozīcijas un, izvēr�oties pa labi, koncentrēt ap�audi uz vācu tanku kolonnu, kas jau pārrāvusi kaimiņrajona aizsardzību, un �aut tie�ā tēmējumā ...

Nokļuvusi savā bataljonā, Auguste ilgi nespēja atgūties. Bija pat bail domāt, ka Arkādijs var uzzināt par viņas tik�anos ar Dmitriju. Sakaru bataljona virsnieki runāja par bruņu vilciena uzspridzinā�anu un par tā nelaimīgo, tiesai nodoto komandieri. Bija noteikti zināms, ka pulkvedis Ogurenkovs � kara sakaru dienesta armijas priek�nieks � pats devis rīkojumu uzspridzināt dzelzceļa sliedes ...

Beidzot Auguste sagaidīja briesmīgo tiesas dienu. �tāba priek�nieks sapulcināja virsniekus, lai nolasītu da�as pavēles.

�Kara tribunāla spriedums ...�

Auguste nedzirdēja oficiālos sākuma vārdus: datums, armijas numurs, frontes nosaukums. Acu priek�ā viss zvāļojās. Deniņos dunēja asinis, Auguste gaidīja, ka teju, teju nosauks viņas vārdu. �tāba priek�nieks lasīja:

�... apak�pulkvedi Stepanu Iļji�u Ogurenkovu � kara sakaru dienesta armijas priek�nieku, kas devis priek�laicīgu pavēli par armijas pavēlniecības apstiprinātu aiz�ķēr�ļo�anas plāna realizē�anu bez saskaņo�anas ar galvenā kaujas iecirkņa komandieri, uzspridzinājis sliedes un tā atgriezis bruņu vilciena Nr. 512 atkāp�anās ceļu, radot bruņu vilciena komandas un kaujas tehnikas iznīcinā�anu, sodīt ar augstāko soda mēru � no�au�anu.

Kapteini Dmitriju Mihailovi�u Anaņjevu, bruņu vilciena Nr. 512 komandieri, kur� nav gādājis par nepārtrauktiem telefona sakariem, izlūko�anu un apsardzību, izrādījis noziedzīgu neizdarību kaujas apstākļos, aizlaidis bojā uzticēto tehniku un padotās apak�nodaļas personālsastāvu, degradēt par kareivi un nosūtīt uz soda bataljonu, lai dotu iespēju kaujās ar asinīm izpirkt savu vainu pret Dzimteni.�

Auguste nespēja savaldīties, acīs sariesās asaras.

�tāba priek�nieks pamanīja viņas satraukumu un, atlaidis virsniekus, painteresējās:

� Kas jums notika, leitnante? Vai jūs viņus pazināt?

� Kapteinis Anaņjevs ir mans skolas biedrs.

... Ne Auguste, ne Dmitrijs nekad neuzzināja,

ka Dmitrijam Anaņjevam dzīvību izglābis armijas kara padomes loceklis ģenerālis Kazakovs. Viņ� zināja visus sīkumus un �ķietami pat nenozīmīgākās detaļas apak�pulkve�a Ogurenkova un kapteiņa Anaņjeva lietā. Ģenerālis Kazakovs vairākas reizes uzmanīgi izlasīja apsūdzības slēdzienu, bet, kad tribunāla priek�sēdētājs atnesa spriedumu apstiprinā�anai, kara padomes loceklis uzdeva negaidītu jautājumu:

� Sakiet, ģenerāl, � cik gadu ir �im bruņu vilciena komandierim?

� Liekas � divdesmit vai divdesmit viens. Tūlīt noskaidro�u. � Priek�sēdētājs sāka �ķirstīt papīra lapas un meklēt Anaņjeva biogrāfijas datus.

� Un meitenei? � atkal jautāja kara padomes loceklis.

� Tikpat vai arī mazāk. Mēs viņu pie atbildības nesaucam. Pēdējā vārdā apsūdzētais lūdza, tas bija viņa vienīgais lūgums, spriedumā nenosaukt meitenes uzvārdu.

� Tātad mīlējis, vai ne tā?

� Acīm redzot, jā, � strupi atbildēja tribunāla priek�sēdētājs. � Mēs atradām par iespējamu viņa lūgumu ievērot...

- Un pareizi darījāt. Tie ta�u vēl bērni. Bērni karā. Saprotiet, tā ir mūsu traģēdija, ka jaunekļi, vēl neprazdami valdīt par savām jūtām un rīcību, komandē apak�nodaļas un tehniskas daļas, nebūdami vēl īsti sagatavoti...

Tribunāla priek�sēdētājs klusēja, bet kara padomes loceklis turpināja:

� Tādā veidā es spriedumu nevaru apstiprināt, pareizāk sakot, to daļu, kur izlemts bruņu vilciena komandiera liktenis... Kapteini Anaņjevu nedrīkst sodīt ar nāves sodu, jādod iespēja izpirkt savu vainu. Bet, kas attiecas uz apak�pulkvedi Ogurenkovu... � ģenerālis, brīdi klusējis, turpināja: � Tas jau septiņpadsmit gadu ir virsnieks, un tam nebija tiesību riskēt...

Tajā pa�ā dienā pēc sprieduma paziņo�anas Auguste izlasīja frontes avīzes nodaļā �Slava dro�sirdīgajiem� rakstu �Ar uguni un lielgabalu riteņiem� par majora Karunnija divizionu, kur� pēdējā lielajā kaujā guvis izcilus panākumus.

Korespondents sīki aprakstīja majora Karunnija vīri�ķību, apņēmību, uzvaras gribu. Auguste zināja, ka tos, par kuriem raksta �ajā frontes avīzes nodaļā, katrā ziņā apbalvos armijas kara padome.

Karunnija divizions joprojām atradās aizsardzībā.

Arkādijs priecājās par sievas atbrauk�anu. Visu dienu viņi pavadīja kopā Arkādija zemnīcā. Vakarā viņ� pastāstīja, ka zvanījis pirmā diviziona komandieris majors Odnovols, kam vienlaikus ar Arkādiju bija pie�ķirts Tēvijas Kara ordenis, un uzaicinājis viņu pie sevis viesos. Auguste pat iesmējās, tik neparasti frontē skanēja aicinājums iet viesos.

Drīz vien ziņnesis atveda apseglotus zirgus un viņi jāja uz pirmo divizionu. Jau krē�ļoja. �ur tur gaisu pārcirta kāda lo�metēja kārta. Nobūk�ēja pa lielgabala pie�audes �āvienam � un atkal klusums.

Tumsā kāds sagaidīja zirgus, un viesi tika aizvesti uz diviziona komandiera zemnīcu. Pamatīgā zemnīca ar trīskārtēju baļķu segumu bija sadalīta divās daļās. Pirmajā pusē, ko apgaismoja no lādiņa �aulas darināta kvēpeklīte, viņus sagaidīja majors Odnovols. Tas skaļi un līksmi sasveicinājās un aizveda viesus otrā nodalījumā, kur jau skanēja jautras balsis.

Uz steigā sanaglota dēļu galda bija saliktas parastās frontes uzkodas: konservi, siļķe, maize, sīpoli. Galda vidu greznoja vācu ruma pudele ko�u etiķeti.

Omulīgi iekārtojies aiz galda, Arkādijs tūlīt sev piesaistīja apkārtējo uzmanību; raugoties uz ruma pudeli, viņ� smējās:

� Tūlīt apslacīsim mājastēva ordeni � un manējo arī pie reizes! Lai, kā teikt, emalja priek�laicīgi nenokrīt.

� Mums tāda kārtība, � ierunājās jauns kapteinis, Odnovola �tāba priek�nieks, � spirtu katliņā, ordeni iek�ā, pēc tam uzlējumu krūzītēs, � dro�a zīme, ka visus, kas dzērienu baudīju�i, sagaidīs apbalvojumi.

� Lej vien, kapteini, bez liekām ceremonijām. Citādi par tādu rituālu politnodaļa var paņemt mūs uz grauda, � Odnovols atjokoja.

13�

195

Visi saskandināja, iedzēra par godu apbalvojumiem, un aiz galda kļuva pavisam skaļi, kā miera laikā.

� Jā, starp citu, par to ņem�anu uz grauda. Lai nu kas, bet sakaru dienesta priek�nieks apak�pulkvedis Ogurenkovs gan dabūjis pamatīgu sutu un līdz ar viņu arī bruņu vilciena komandieris. Mūsu dzelzceļa virspriesteri pie sienas, kapteini uz soda rotu. Jums jau arī dro�i vien nolasīja kara tribunāla spriedumu? � vaicāja Odnovols.

� Dzirdēju � un uzskatu, ka pelnīti, � Arkādijs atbildēja. � Viens aiz pārbīļa uzspridzina sliedes, aizmirst, ka paliek bruņu vilciens, otrs �audījies �ur tur un uzlaidis vilcienu gaisā, pazaudējis komandu. Ar kādu meitieti vazājies, tātad skaidru prātu nav spējis novērtēt situāciju. Viņam arī derēja �pie�ūt augstāko�. Nav jau �etrdesmit pirmais gads, kad varēja apjukt aiz neziņas.

� Ne jau visi tādās reizēs rīkojas ar skaidru prātu, � iebilda kāds gados pavecāks majors, Odnovola vietnieks politiskajā darbā. � Jums, zibeņzeļļiem, ir laimējies. Jūs, Karunnij, esat jauns, bet krūtis jau mirdz un laistās glu�i kā svētbil�u galerija; man gan �ēl pui�a no bruņu vilciena, esot vēl tīrais zēns, kā bija viņa uzvārds?

Augustei rokas kļuva vēsas, viņa sēdēja kā sastingusi. Tūlīt nosauks. Bet vai nu mazums vienādu uzvārdu... Un Arkādijs dro�i vien jau aizmirsis savu neveiksmīgo sāncensi... Bet ja nu min arī- sievietes vārdu... Valodas aizklīst arī līdz priek�ējām līnijām.

Ta�u sarunu pavediens, kā aizvien �ādās reizēs,

jau bija pavērsies uz frontes atmiņu neizsmeļamo avotu.

� Jā_r kā nu kuram veicas, � Arkādijs jutās pa�apmierināts.

� Sevi�ķi tiem, kas dzimu�i laimes krekliņā, � kāds gados vecāks galda biedrs viņu pavilka uz zoba. � Mēs, Karunnij, esam dzirdēju�i par tavu veiksmīgo iera�anos pasaulē.

� Pag, pag, major, te ir Auguste, viņa man neļaus sameloties, � Arkādijs iekaisa. � Tu atceries, Auguste, kā gāja bojā mans ceturtais ziņnesis? Majoram taisnība, esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes... Nē, kaut gan, kā teicis Surkovs: �Lodes no drosmīgā baidās, durklis no drosmīgā bēg...� Bet ne jau visu noteic drosme, es ta�u neesmu nekāds bailulis, vai ne? Zini, reiz es braucu uz otru bateriju, tur komandieris netika galā un patiesībā man iznāca komandēt... Bari-novs arī bija man līdzi. Apkārt �auj, plīst mīnas, bet mēs tik braucam. Nu vispārīgi � karā jau vienmēr �auj. Barinovs trīc un dreb kā zaķa ļipa, bet es brīdinu: �Mieru, tas nekas, ja tepat priek�ējās līnijas, mums jāturpina ceļ�...� Nokļuvām galā. Nu, protams, tas neaptēstais bataljona komandieris nebija pat pratis, kā nākas, izvēlēties uguns pozīcijas, lielgabali uzstādīti �ā tā ... Viss demaskēts. Es viņam noprasu: �Kas tad te rīkojies?� �is stāv sarkans kā vēzis un kaut ko pļe-pina.

Arkādijs ielēja puskrūzīti degvīna, vienā rāvienā izdzēra un turpināja:

� Es viņam saku: �Ja lielgabali tā stāvēs, tu ilgi ne�ausi. Drīz vien kopā ar tiem tiksi vai nu pie dieva, vai pie fri�iem.� Bet mans Barinovs piesējis zirgus aiz kokiem un pats pie manis. �Biedri kapteini,� � es vēl toreiz biju kapteinis, � �atļaujiet man iet zemnīcā kopā ar kareivjiem paēst pusdienas.� Es atbildu: �Tūlīt brauksim atpakaļ, tad i ēdīsim.� Nē, viņ� atkal lūdz, ērma galva tāds! Acīm redzot, liktenis. Viņ� aizgāja, bet pēc piecām minūtēm artilērijas uzbrukums. Mēs abi ar bataljona komandieri likāmies guļus. Jau pirmais �āviņ� trāpīja zemnīcā. Kad viss apklusa, ieskrienam, skatāmies: pieci kareivji uz vietas beigti, viens vaid, bet Barinovs sē�, karote ar makaroniem pacelta pie mutes. Metos pie viņa, bet viņ� jau stīvs.

� Nu, ja sievu esi ņēmis par liecinieci, tad jātic vien būs. Bet mēs ta�u neesam uzdzēru�i uz sievu veselībām, � diviziona komandieris jautri aicināja.

Arkādijs atkal izdzēra puskrūzīti degvīna.

� Pietiek, � Auguste �ukstēja.

� Nemāci mani! � viņ� atrūca.

Auguste pietvīka. Uz brīdi iestājās neveikls klusums.

� Karā un arī mierlaika dzīvē da�kārt notiek tāda apstākļu sagadī�anās, kad viss ir pret cilvēku, � klusinātā balsī ierunājās politvadītāja vietnieks. � Un cilvēks, apstākļu iespaidots, aiziet bojā � vai nu pats, vai viņa labais vārds.

� Par ko jūs, major, runājat? � Karunnijs pajautāja.

� Par to pa�u neveiksmīgo bruņu vilciena komandieri... Varbūt tagad puisim sava rīcība liekas nesaprotama.

� Viņ� ir bijis bāba, ne komandieris, � sareibu�ais Karunnijs spēra pretī. � Vajag prast stāvēt pāri apstākļiem vai arī mācēt tos pakļaut.

Viņ� pabāza krūzīti zem pudeles, no kuras Od-novols lēja degvīnu.

� Aijaijai, tu gan man esi no dzelzsbetona, � Auguste ironiski pasmējās. � Tikai, lūdzu, neapdzeries, kareivji ieraudzīs ...

� Liela mui�a! � Arkādijs jau bija glu�i saērcinājies. � Un beigu beigās � liec mani mierā!

Auguste strauji atbīdīja krūzīti, bet Arkādijs niknu aci paskatījās uz sievu.

� Met pie malas savus sievi�ķīgos stiķī�us, neesam jau uz bērēm atbrauku�i!

� Es ie�u prom, tu vari darīt, kā gribi, � Auguste piecēlās un apņēmīgi izgāja no zemnīcas.

Arkādijs saprata: pretim runāt nav nozīmes, tādēļ, sasarku�o seju smaidā savilcis, sekoja sievai. Arā izgājis, viņ� pārmeta:

� Kāda mu�a tev iekodusi? Var vēl iedomāties, ka mums katru vakaru tāds jandāliņ�. Tu man nemuļķojies!

� Es do�os prom! Saproti? Nespēju vairs palikt.

� Dari, kā zini, jāķēpājas te man ar tevi, velns parāvis!

Arkādijs pasauca ziņnesi un lika pavadīt sievu.

Pēc pusnakts Auguste atgriezās diviziona komandpunktā. Pie zemnīcas viņa sastapa diviziona �tāba priek�nieku kapteini Rezņiku. Auguste jau tumsā pazina tā piesmaku�o, kluso, tēvi�ķīgo balsi.

Semjons Matvejevi�s Rezņiks bija in�enieris mehāniķis. Pilsoņkara laika komjaunietis, desmitā partijas kongresa delegāts, piedalījies kontrrevo-lucionāru dumpja apspie�anā Kron�tatē, par ko saņēmis pulksteni, kurā iegravēts viņa vārds. �o pulksteni Auguste labi atcerējās, to jokojoties mēdza saukt par �sīpolu�. Tomēr visi precizēja laiku pēc �ā �Pāvela Burē� firmas pulksteņa, neuzticēdamies spo�ajiem vācu labāko firmu trofeju hronometriem.

Arī �ovakar zem Rezņika svārku piedurknes atloka bija redzams �is masīvais pulkstenis, pārtaisīts par rokas pulksteni. Rezņiks bija mierīgs, pagauss, stalts un kluss, viņu visi ļoti ieredzēja. Virsnieki un karavīri bie�i vien atnāca pie viņa izkratīt sirdi, tādējādi vienmēr saērcinādami agrāko politdaļas vadītāja vietnieku pret Rezņiku. Arī Arkādijs augsti vērtēja savu �tāba priek�nieku, un Gutja daudzas reizes bija ievērojusi, ka Rezņika klātbūtnē Arkādijs vairāk savaldās.

� Nu kā izpriecājāties kaimiņos? � Rezņiks vaicāja. Nesagaidījis atbildi, pēc laiciņa tikpat klusu, bet noteikti sacīja: � Auguste Aleksandrovna, es gribētu ar jums parunāties. Kaut arī jau pavēls, bet citā reizē jūs varat kur aizbraukt vai būt aizņemta. Ņemsim un, kā vecos romānos sacīts, parunāsimies zem �etrām acīm � tête-à-tête. Es domāju, ka, paturot prātā manus gadus, majoram Karunnijam nebūs iemesla greizsirdībai.

� Bez �aubām, Semjon Matvejevi�, ar prieku parunā�os ar jums. Tur ciemos viņi ātri apreiba, un es atgriezos viena.

� Redziet, varbūt �o sarunu vajadzētu risināt citā vietā, bet ne jau vienmēr līdz padotības kārtībā sūtīti ziņojumi. Ta�u mans pienākums to darīt gan kā jūsu vīra biedram, gan kā komunistam. Dro�i vien jums būs nepatīkami to dzirdēt, bet ko var līdzēt? ... Man jāsaka jums patiesība. Jūsu vīrs ir labs virsnieks un var kļūt par teicamu karavadoni. Gudrs, apņēmīgs, enerģisks. Ta�u pēdējā laikā sācis bie�i iedzert. Un ne tikai draugu pulkā, ja atgadās, nē, esmu pamanījis viņu iereibu�u jau no pa�a rīta. Tā sevi uzkurinājis, viņ� ir pārāk strauj� pret karavīriem. Ieņēmies sarunās �Suvo-rova� stilu. Es jau saprotu, kara laiks! Bet cilvēks izcīna karu, to neviena rūpnīca kā iero�us no konveijera nenolai� . . . Nav jau viņ� mui�nieku kārtas, kadetu skolā nav mācījies, bet izrīcība kā tādam ��tābrotmistram�.

� Nezinu, Semjon Matvejevi�, � Auguste bija kļuvusi piesardzīga. � Arkādijs ir audzis labā ģimenē, viņa tēvs arī bija karā, bataljona komisārs. Krita frontē. Arkādijs cīnās godīgi, nopelnījis savu pakāpi un ordeņus... Un kur� tad frontē nedzer? Jūs pats viņu atzīstat par gudru. Ko tad vēl, iereibis durnumu izgulēs, muļķis nekad. Kareivji jau nedusmojas par viņa runā�anu, ir viņam pieķēru�ies.

Kapteinis Rezņiks klusēja. Grūti ko iebilst. Augustes teiktais bija taisnība. Kareivji Arkādijam piedeva �Suvorova� stilu, jo zināja, ka, būdams skaidrā prātā, viņ� netaisnības nepieļaus.

� Es arī cienu majoru Karunniju un tādēļ runāju ar jums.

� Bet ko tur daudz runāt, Semjon Matvejevi�! Ja viņ� līdz kara beigām paliks dzīvs, viss būs labi. Tikai lai paliktu dzīvi, lai tikai atgrieztos mājās, gan jau tur būs labi...

Durvis strauji aizcirtās, apdzisa no lādiņa �aulas izgatavotā kvēpeklīte, kas apgaismoja telefonu un pie aparāta de�urējo�ā sakarnieka augumu. Lamādamies un raudams sērkociņu pēc sērkociņa, Karunnijs, neatbildējis de�uranta sveicienam, ienāca zemnīcas otrā pusē, kur patlaban sēdēja Auguste un Rezņiks un klusu sarunājās.

� Tad tādēļ jūs tā steidzāties, dārgā laulenīt? � Arkādijs nekautrīgi apsveicinājās. � Tu, Semjon Matvejevi�, daudz neko nebēdā, es tikai tāpat vien, bet galu galā man vienalga.

Arkādijs bija galīgi apdzēries un tikko aizmei-muroja līdz guļvietai.

� Labvakar, biedri major! Es pat nezināju, ka... � Rezņiks grasījās ko teikt, bet tobrīd spalgi iezvanījās telefons un de�urants ziņoja, ka prasot diviziona komandieri.

Kapteinis Rezņiks paņēma klausuli un sacīja:

� Klausos, biedri pulkvedi! Pie aparāta �tāba priek�nieks kapteinis Rezņiks... Majors Karunnijs apstaigā posteņus, pārbauda... Jā, jā, klausos, tiks izdarīts!

5. nodaļa

Ritēja pēdējās �etrdesmit tre�ā gada vasaras dienas. īsi un skopi tika nolasīti padomju informācijas biroja pārskati par asiņainām kaujām, ko izcīnīja armija, atbrīvojot dzimto zemi.

�Vienas dienas laikā Gomeļas virzienā mūsu karaspēks pavirzījies uz priek�u no pieciem līdz desmit kilometriem un ieņēmis vairāk nekā divi simti apdzīvotu vietu, starp tām lielas apdzīvotas vietas: 2auvņica, Lozovica, Pala�ka un citas...�

�Mogiļevas virzienā mūsu karaspēks atsevi�ķās vietās pavirzījies uz priek�u no desmit līdz piecpadsmit kilometriem. Ieņemtas vairāk nekā piecdesmit apdzīvotas vietas, tajā skaitā lielas apdzīvotas vietas: Glu�eci, Drakovka, Ļubani,

Gi�ņa ...�

�Kajiņinas frontes karaspēks pārrāvis stipri nocietināto ienaidnieka aizsardzību divdesmit piecu kilometru garumā un divdesmit piecu kilometru dziļumā un pēc divu nedēļu ilgām niknām kaujām ieņēmis Neveļas pilsētu un dzelzceļa staciju, kā arī vairāk nekā simt citu apdzīvotu vietu.�

�Volhovas frontes karaspēks pārrāvis pretinieka aizsardzības joslu un pavirzījies uz priek�u desmit kilometrus, ar kaujām ieņemot Kiri�i pilsētu un dzelzceļa staciju ...�

Sausas laikrakstu frāzes. Ta�u cik daudz asiņu, cik kritu�o aiz katra pārrautā frontes kilometra, aiz katra apdzīvotās vietas nosaukuma!

Armijas frontes iecirknis līdz ar tajā iekļauto atsevi�ķo sakaru bataljonu, kurā dienēja Auguste Karunnaja, gatavojās lielam uzbrukumam rajona pilsētiņai. �īs pilsētiņas nosaukumu pirms kara diez vai kāds no cita rajona zināja, bet tagad pilsētiņa bija ienaidniekam kļuvusi par nozīmīgu stratēģisku punktu un aizturēja padomju karaspēka virzī�anos uz priek�u.

Rudenīgi salts vēj� trenkāja pa debesīm smagus lietus mākoņus. Pāri �osejai lidoja mūsu iznīcinātāji, modri vērodami, vai neparādās vācu lidma�īnas. Pa �oseju vienmērīgā attālumā brauca �stud-bekeri� ar jauno papildinājumu.

Vienā ma�īnā starp kareivjiem sēdēja Auguste. Vairoties no vēja, viņa bija piespiedusies pie ma�īnas borta.

Tik�anās ar Dmitriju, bruņu vilciena uzspridzinā�ana, diena zem sa�autā vācu tanka, �ausmas no �ķietami neizbēgamās nāves, viss nesen notiku�ais kinematogrāfiskā ātrumā pazibēja atmiņā. Atkal un atkal acu priek�ā iznira balta pīpenīte, balta, balta.

�obrīd, slēpdamies no vēja pie kabīnes, blakus sēdēja jauni, vēl kaujas nepieredzēju�i kareivji. Viņi nerunāja ne vārda, tikai klausījās kara trok�ņos, kas ar katru brīdi kļuva dzirdamāki, un ar ba�ām lūkojās parastajā frontes ainavā. Izjuku�i vezumi, vācie�u automa�īnas, beigti zirgi, ceļa rādītāji no finiera plāksnītēm: �Degviela un

smērviela � Maļiņinas saimniecība�. Līdzās zemē balts dēlītis ar precīzi izzīmētu uzrakstu: �Nach Orof � 105 km.� Pazibēja maza apaļ-vaidze, ceļa regulētāja, ar lielu R burtu uz sarkanas lentas, apmetusi ap pleciem telteni, ar karodziņu rokā un augumam nesamērīgi lielu �auteni pār plecu. Auguste ieskatījās jauno kareivju sejās. Tie�i tādas sejas redzamas uz tām komjaunie�u kartēm, kas atrodas viņas somā. Cik gan �ādu kartī�u ar da�ādākajām sejām � saspringtām, smaidīgām, nopietnām, drūmām � uz maza formāta fotouzņēmumiem viņa izsniegusi jaunie�iem un jaunietēm �eit karā! Atrauti no ģimenēm, ģērbti pārmērīgi lielos �ineļos, viņi deva uz ātru roku ar ķīmisku zīmuli rakstītus iesniegumus. �Lūdzu uzņemt mani Ļeņina komjaunatnes rindās...� Bie�i notika tā, ka nesen izsniegtās komjaunie�u biedru kartes atgriezās atkal pie viņas atpakaļ asinīm notraipītas, lo�u caururbtas. Un viņa veda tās uz politnodaļu, pievienojot zīmīti: �Gājis bojā kaujā pret vācu fa�istiskajiem okupantiem.�

�Pie visa pierod,� domāja Auguste. Un tas, kas pa�laik neparasts un pilns nejau�ību �iem bērniem, jau rīt dzīviem paliku�ajiem kļūs par frontes ikdienu.�

Un it kā taktī ar garām zibo�iem telegrāfa stabiem un saraustītiem, samud�inātiem vadiem Augustes galvā d�inkstēja �īs sāpīgās pārdomu stīgas: atmiņas par biju�o, bailes no gaidāmā, no kā nevar aiziet un aizbraukt arī �studbekerā�!

Nomākusies, rudenīga debess meta drūmas ēnas nodzeltēju�ā zālē. Ruzgas lapas retajos kokos, neiz�uvu�as peļķes uz ceļiem, tas viss uzdzina bezprātīgas skumjas.

Kar�. Karavīri, karavīri, karavīri.

Un pēk�ņi Auguste sarāvās, pārliecās pār ma�īnas bortu un vērīgi skatījās . . .

Pa ceļa malu gāja Dmitrijs.

No satraukuma Augustei aizrāvās elpa, viņa cik spēdama sauca:

� Mitja! Mitja!

Dmitrijs sadzirdēja, pazina viņas balsi. Viņa to saprata, jo Dmitrija seja acumirklī kļuva gai�a. Viņ� neveikli sāka mīņāties un skatīties apkārt, nevarēdams saprast, no kuras ma�īnas sauc. Au-guste piecēlās un māja ar roku. Dmitrijs viņu pamanīja un, ceļu neraudzīdams, riskēdams pakļūt zem riteņiem, skrēja pakaļ Augustes ma�īnai, kaut gan pat vienas ma�īnas īsmirklīga apturē�ana varēja traucēt autokolonnas virzību pa �oseju; jebkuru brīdi ta�u draudēja uzlidot vācie�u bumbvedēji. Dmitrijs nevarēja to nezināt, tomēr viņ� skrēja ma�īnai pakaļ un kaut ko sauca ... Tad viņa augums kļuva mazāks un mazāks un beidzot saplūda ar pārējo karavīru pūli. Auguste atkal apsēdās un aizklāja seju rokām! Aiz satraukuma deniņos klauvēja. Tikai tagad Auguste ievēroja, ka visi pui�i ma�īnā ziņkāri noraugās viņā.

� Kāda karaspēka daļa tur gāja? Kareivji tādi izpūru�i, daudzi neapjozu�ies ... Kas tie bija?

� Sodītie, � star�ina klusi atbildēja. � Nāvi-nieki...

Divas dienas un divas naktis spīvi cīnījās par pilsētu. Tre�ās dienas rītā mūsu karaspēks pārrāva ceļus, kas saistīja nozīmīgas ienaidnieka komunikācijas, un ieņēma pilsētu. Tas prasīja daudz upuru. Pavēlniecība labi zināja, ka agri vai vēlu vācie�i mēģinās atdabūt zaudētās pozīcijas. Tiklīdz armija uz brīdi apstājās aizsardzībā, sākās karaspēka daju pārformē�ana. Aizveda ievainotos, kritu�o vietas ieņēma citi, atsūtīja jaunus papildspēkus un kaujas tehniku, pastiprināja aizmuguri.

Arī Augustei bija ļoti daudz darba. Atkal ieradās karotāji � jauni zēni un meitenes tie�i no skolas sola. Un uzreiz vajadzēja dot padomu vēl vakarējiem skolēniem gan vārdos, gan darbos, lai pēc iespējas drīzāk pārvērstu tos par norūdītiem karavīriem. Pirmā vieta �ī uzdevuma veik�anā piederēja komjaunatnei.

Atsevi�ķā sakaru bataljona komjaunatnes organizatori Augusti Karunnaju uzskatīja par nopietnu, pieredzēju�u darbinieci. Viņa ļoti drīz sapratās ar cilvēkiem, un visa bataljona jaunie�i viņu cienīja. Atnācējiem patika viņas vaļsirdība, enerģija un sievietēm tik reti piemīto�ā īpa�ība � bezbailība.

Tikko viņa bija ataicināta uz armijas �tāba politnodaļu, kura iekārtojusies me�ā, ciema nomalē, da�us kilometrus no pilsētas. Kupli, simtgadīgi koki ieskāva apmēram desmit izklaidus būvētu guļbaļķu mājeļu � tās bija vecas un izturīgas kā pats me�s. Un dīvaini izskatījās uz nomelnēju�ām baļķu celtnēm jautrie, krāsainie trofeju sakaru vadi, kas saistīja mājiņas savā starpā, tie stiepās gar kokiem un bija uzkabināti uz sētu maikstīm.

Tiklīdz Auguste nokļuva �tābā, viņa gāja pie politnodaļas kadru daļas vadītāja.

Apmēram trīsdesmit gadu vecais apak�pulkvedis -bija gara auguma, stalts, ta�u seja izskatījās nogurusi, acis aiz bezmiega sasarku�as. Apak�pulkvedis pateica Augustei, ka viņai jāstājas darbā

strēlnieku pulkā. Un tūlīt pat jādodas turp. Jau agrāk Auguste bija nojautusi, ka viņu pārcels uz citu karaspēka daļu, tādēļ nelielo frontinieces mantību jau bija paņēmusi līdzi. Bija �ēl �ķirties no bataljona, kur pavadīts vesels gads, pierasts pie biedriem. Bet kar� paliek kar�, un pavēle paliek pavēle. Auguste pielika roku pie cepures un atbildēja: �Klausos, biedri apak�pulkvedi!� � palūgdama atļauju vēl ko jautāt. Apak�pulkvedis atļāva. Auguste vēlējās sīkāk uzzināt, kā nokļūt jaunajā darba vietā. Apak�pulkvedis attaisīja somu, izvilka topogrāfisko karti un parādīja ceļu.

Tobrīd istabā ienāca pavecs, bārdas rugājiem noaudzis pulkvedis. Tā nelaipnā sejas izteiksme liecināja par pārgurumu, par to, ka viņ� steidzas un sen nav izgulējies, bet varbūt pat tikko no augstākās priek�niecības saņēmis brāzienu. Pulkvedis apsveicinājās un jautāja:

� Vai esat man sadabūjis kādu politdarbinieku?

� Jā, pagaidām tikai leitnanti � komsordzi, � apak�pulkvedis atbildēja un paskatījās uz Augusti.

� Sievieti'! � pulkvedis iesaucās, ta�u saprata, ka izrunājies aplam, tālab piebilda: � Piedodiet, leitnante! � Un tūlīt sāka izvaicāt: kur dienējusi, vai sen jau frontē un, pat līdz galam nenoklausījies Augustes atbildes, noprasīja kadru daļas priek�niekam: � Vai patiesi vairāk nevienu nedosiet?

Kadru daļas vadītājs strikti atbildēja, ka pa�laik neviena cita neesot. Pulkvedis samierinājies sacīja:

� Leitnantīt, kā jau būsiet uzminējusi, esmu jūsu daļas komandieris pulkvedis Jevdokimovs. Ejiet uz ma�īnu, tā ir ārpusē, tūlīt brauksim!

Auguste devās uz durvīm. �ajā brīdī ma�īnrakstītāja, kura bija sēdējusi pie loga un rakstījusi, mazliet pacēlās un klusu, bet zīmīgi paskatījās kadru daļas priek�niekā. Tas piegāja pie pulkve�a Jevdokimova un �ukstus kaut ko sacīja. Viņa sejā bija lasāms apjukums un lūgums.

Jau toreiz, kad Auguste bija iegājusi istabā, viņas uzmanību piesaistīja ma�īnrakstītāja, kurai nebija vairāk par divdesmit gadiem. Lielas, skumjas, gai�i zilas acis. Gai�i, gludi sasukāti, pakausī savīti mati. Tagad, kad ma�īnrakstītāja bija piecēlusies, kļuva redzams, ka viņai drīz gaidāms bērns.

Pulkvedis Jevdokimovs pavērsās pret ma�īnrakstītāju un klusu teica:

� Labi, aizvedī�u jūs līdz �osejai. Tikai taisieties ātrāk, es briesmīgi steidzos!

Ma�īnrakstītāja nobāla, drebo�iem pirkstiem taisīdama ciet formas blūzes pogas, viņa sacīja:

� Tūlīt, tūlīt, man viss jau savākts, viss...

Kadru daļas priek�nieks paņēma pie sienas pakārto �ineli un sniedza ma�īnrakstītājai.

� Nata�a, ģērbies! � viņ� klusu teica. � Tev �odien katrā ziņā jābrauc prom.

� Tūlīt, tūlīt, � ma�īnrakstītāja atbildēja un nekādi nevarēja ievilkt rokas piedurknēs.

� Jā, prātīgāk jums jau �odien pat braukt prom, kuru katru brīdi var sākties vācie�u pretuzbrukums, � pulkvedis Jevdokimovs piekrita.

� Tie nav samierināju�ies ar pilsētas zaudē�anu.

209

14 � V. Ustinova

Hitlers saviem ģenerāļiem par �ās pilsētiņas atdo�anu vai ādu noģērēs. Viņi saprot: jo ātrāk sāks uzbrukumu, jo vairāk izred�u. Diez vai gaidīs, kamēr mēs pamatīgi nostiprināmies.

Ma�īnrakstītāja paņēma mantu maisiņu un apstājās istabas vidū. Pulkvedis Jevdokimovs paskatījās uz meiteni, paskatījās uz kadru daļas priek�nieku un strupi uzrunāja Augusti:

� Ejam, leitnante, uz ma�īnu un jūs ari lūdzu ātrāk...

Pulkvedis un Auguste izgāja uz lievenī�a. Pie kāpnēm stāvēja �vilītis�. Jauns, melni iededzis puisis, pacēlis motora vāku, kaut ko pētīja karburatorā. Ieraudzījis pulkvedi, viņ� glu�i familiāri, kā ar priek�niekiem mēdz runāt tikai �oferi, kas kopā ar tiem biju�i ne vienā vien bombardē�anā un ap�audē, teica:

� �ie jau laidelējas, biedri pulkvedi. Nupat pārlidoja viens �zārks�. Kaut ko pēta. Bet ko? Tas ir jautājums. Ja es būtu armijas pavēlnieks, bez kavē�anās �tābu pārvietotu kur citur. Tiem ir jāatdabū pilsēta, tas nu skaidrāks par skaidru. Bet kas tiem �ās lietas labā jādara? Pirmām kārtām jāsabombardē �tābs, lai armijai nebūtu vadības. Un tad ies kā pa mazo ellīti...

� Paklau, pravietiskais stratēģi! � pulkvedis Jevdokimovs viņu apsauca. � Tu labāk gādā par ma�īnu, gan par armijas likteni rūpēsies citi. Jāsteidzas, ko viņi tūļājas? � pulkvedis pagriezās pret Augusti.

Ta�u uz kāpnītēm jau iznāca ma�īnrakstītāja un kadru daļas priek�nieks, abi bāli, satraukti.

Pulkvedis Jevdokimovs pavēra ma�īnas durtiņas un piedāvāja ma�īnrakstītājai iekāpt, ta�u tā asaru pilnām acīm skatījās uz palieko�o apak�pulkvedi un skumji �ukstēja:

� Ardievu, Pjotr!

� Uz redzē�anos! � apak�pulkvedis atbildēja.

Ma�īnrakstītāja piegāja pie �vilī�a� un uzlika

jau kāju uz pakāpiena. Ta�u tajā mirklī kļuva dzirdama pieaugo�a lidma�īnu dūkoņa. Visi kā viens pameta acis uz rietumiem � uz pilsētas pusi. Pāri pilsētai viļņiem nāca vācu bumbvedēji.

� Nupat ies vaļā, � teica pulkvedis Jevdokimovs.

Izdzirdusi pulkve�a vārdus, ma�īnrakstītāja satraucās:

� Vienu brītiņu, es paņem�u savas mantas, es nebrauk�u prom ...

Apak�pulkvedis bija apjucis.

� Nata�a, kādēļ tā? Brauc!

� Nebrauk�u, nebrauk�u! � nobālu�ām lūpām atbildēja ma�īnrakstītāja. � Tūlīt bombardēs ... Man bailes, mūs nogalinās.

� Nata�a, uzlidojums pilsētai, brauc, � apak�pulkvedis mēģināja pierunāt.

� Nē, nē! � Nata�a raudāja. � Viņu ir daudz. Jūs redzat, trīsdesmit lidma�īnas.

Visi sāka skaitīt, patie�ām trīsdesmit. Un meitene turpināja:

� Kam viņiem vajadzīga sagrautā pilsēta? Galvenais ir ceļi.,. Metīs bumbas uz �oseju.

� Nata�a, brauc, es tevi lūdzu, lūdzu! Kaut vai tādēļ...

� Es nespēju, Petja, nespēju. Mūs nogalinās uz ceļa. Es nespēju ... � viņa elsoja.

Pulkvedis Jevdokimovs atvēra ma�īnas durvis un pārskaities kliedza:

� Beigu beigās izlemsiet vai ne? Mums jābrauc.

Apak�pulkvedis stāvēja pavisam apjucis, viņa seja bija gandrīz tikpat balta kā blūzes apmalīte. Viņ� kaut ko maigu sacīja savai Nata�ai, ta�u tā neklausījās. Tad viņ� pieliecās pie pulkve�a Jev-dokimova:

� Brauciet, biedri pulkvedi, es neko nevaru darīt...

Pulkvedis saprata �ā cilvēka pārdzīvojumus un vienkār�i, iejūtīgi atbildēja:

� Ar grūtniecēm tā esot, stipri attīstīts pa�aiz-sargā�anās instinkts, un varbūt viņai taisnība, ar priek�nojautu nevar jokot. Uz redzē�anos! � aizcirzdams ma�īnas durtiņas, viņ� sauca un tad pavēlēja �oferim: � Cik ātri vien vari!

Kad pulkvedis aizcirta durtiņas, Augustei �ķita, kāda balss sauca: �Gutja! Auguste!� Viņa atskatījās, neviena nebija. Kad ma�īna jau bija izbraukusi cauri lielajām priedēm un nokļuvusi uz ceļa, kas ved uz �oseju, no prie�u puses viņa atkal it kā dzirdēja Dmitrija balsi. Viņa neuzdro�inājās lūgt jau tā satrauktajam pulkvedim apturēt ma�īnu un mierināja sevi ar domu, ka dzirdētais ir māņi.

Ātri aizzibēja novakares ēnās slīgsto�ais me�s. Viņi izbrauca uz �osejas. Pagāja minūtes piecas vai astoņas, kad ma�īnas aizmugurē kļuva dzirdami sprādzieni.

� Spied, cik vari! Spied! � pulkvedis kliedza. � Galvenais � izrauties no �ejienes!

Ma�īna joņoja ar maksimālo ātrumu. Priek�ā kā pelēka lenta gulēja �oseja. Ceļmalās mētājās pamestas ma�īnas. Virs �osejas jau rēca maitu ērgļi, atskanēja krīto�u bumbu svelpoņa. Kāda bumba trāpīja miltu maisiem piekrautu ma�īnu. Milti uzvirmoja gaisā kā baltu putekļu stabi.

� Stop! � sauca pulkvedis. � Tālāk nedrīkst.

Nokaucās bremzes. Visi izlēca no ma�īnas, noskrēja malā un paslēpās aiz augsto ozolu stumbriem. Apkārt dārdēja un krāca: bombardēja armijas �tābu. Vācu lidma�īnu darbības rādiuss bija pla�s. Daļa lidma�īnu riņķoja virs pilsētas, pārējās piķēja ceļu. Uzbrukums bija labi pārdomāts. Vācie�u virspavēlniecībai, acīm redzot, bija pietiekami precīzas ziņas par �tāba novietojumu; pāri �tāba koku zarotnei joņiem nāca lidma�īnas. Gutja stāvēja ozolu aizsegā starp pulkvedi un �oferi. Bombardē�ana ilga minūtes divdesmit.

Beidzot iestājās klusums. Bija dzirdami tikai pretīgie, saraustītie uz rietumiem ejo�o lidma�īnu kaucieni. Pulkvedis Jevdokimovs noslaucīja seju un izņēma papirosus.

� Nu, draugi, sapīpēsim un brauksim, ja tikai ma�īna vesela.

� Ma�īnai nekas nekait, es visu laiku nenolaidu acu. Bet, kā brauksim, tas vēl nav zināms. �oseja sabeigta, priek�ā kaut kas deg, raugiet, kā zeme izrakņāta.

Pulkvedis salēcās kā dzelts.

� Kā brauksim? Ar ko brauksim? � viņ� sakliedza uz �oferi. � Nezinu. Es vispirms atbildu par savu karaspēka daļu, tur arī varbūt viss sa-bombardēts, bet tu man prasi � kā brauksim...

�oferis sagumzīja neizpīpēto papirosu un ņurdēdams gāja uz ma�īnu:

� Es jau sacīju, ātrāk jātaisās prom, bet jūs ielaidāties garās runās ar grūsnējo sievi�ķi...

�ī replika pulkvedi nomierināja.

� Labi, ja mums neaiz�miegs dziesmu, ja paliksim dzīvi, lūkosim aizkļūt pa blakus ceļiem, � viņ� samierinājās un pavēlēja braukt atpakaļ uz �tāba me�u, aiz kura gāja lielceļ�.

Kad viņi tuvojās me�am, beidza degt bijusī armijas kadru daļas māja. Visi trīs braucēji klusēdami skatījās uz gruzdo�o baļķu �upiņu. Pēk�ņi Auguste �ausmās iekliedzās:

� Skatieties!

�oferis apturēja ma�īnu. Viņ� jau agrāk nekā pulkvedis bija sapratis Gutjas kliedziena iemeslu. Netālu no dego�ās mājas, ugunsgrēka atblāzmas apgaismots, gulēja kadru daļas priek�nieks un ma�īnrakstītāja Nata�a, kas bija gaidījusi bērniņu. Jaunās sievietes seja bija sakropļota, briesmīgi izskatījās izķēmotajai sejai pielipu�ie gludi saglaustie mati.

Braucēji klusēdami atgriezās ma�īnā, neviens nespēja bilst ne vārda... Pulkvedis iekāpa pēdējais. Viņ� no visa spēka aizcirta ma�īnas durvis. Un vienlaikus ar aizcirsto durvju troksni atskanēja skaidri dzirdams skumj� sauciens: �Gutja! Auguste!�

Gutja nodrebēja, saķēra galvu rokās, cenzdamās paslēpties no �is balss. Bet pulkvedis drūmi noteica:

� Tur kādu meklē! �odien daudzus neatradīs ... Nu Gutja varētu izkāpt no ma�īnas un mēģināt

saskatīt saucēju, ta�u tie�i tagad viņa ne mirkli ne�aubījās, ka tas tikai dzirdes māns.

� Uz mūsu daļu? � �oferis nedro�i pavaicāja.

� Uz mājām, uz mājām, � pulkvedis apstiprināja. � Te iztiks bez mums, bet nezin kas notiek tur daļā. Varbūt arī...

... Jā, ne velti jau senos laikos teikts: karā gaida vai nu uzvara, vai nāve. Jau pirmajā kaujā, kur tika triekts soda bataljons, no kāda nesen pardzotu pārvērsta pagraba vācie�u lo�metējs nepārtraukti ap�audīja uzbrukumā nāko�os kājniekus. Dmitri-jam tika dota pavēle rāpot pa satiksmes eju un iemest pagrabā granātu. Lo�metējs aprāvās, ta�u Dmitrijam pa muguru kāds iesita. Cīņas karstumā viņ� vēl pietrūkās kājās, gribēja pagriezties, bet nespēja � un pakrita uz ķieģeļu lauskām. Vācie�u automātists, uz mirkli parādījies no apkvēpu�ā dūmeņa aizmugures, paraudzījās apkārt un, veikli pieliecies, diedza uz upi.

Dmitrijs bija �laimīgi� ievainots: kauls palicis neskarts. Viņu pat neaizsūtīja uz tālu aizmuguri. Ārstē�anās armijas hospitālī, asins pārlie�ana un pareizs uzturs pēc mēne�a ļāva viņam atgriezties ierindā.

Un, kad viņ� atgriezās soda bataljonā, komandieris paziņoja: kareivim Dmitrijam Anaņjevam, kas kaujā bijis varonīgs un vīri�ķīgs, ar asinīm izpircis savu noziegumu pret Dzimteni, pie�ķirta agrākā dienesta pakāpe. Artilērijas kadru daļā majors pavēstīja, ka viņ� norīkots par prettanku lielgabalu baterijas komandieri fa�istu tanku apdraudētā iecirknī.

Tajā pa�ā dienā Dmitrijs sastapa Augusti. Redzēja viņu ieejam politnodaļas mājā. Dmitrijs labi redzēja Augusti �ajā saulrieta stundā. Ja arī nebūtu bijis saules, viņ� tomēr to pazītu. Tādēļ jau laikam ap sirdi kļuva tik savādi...

Viņ� neko nebija aizmirsis. Atcerējās uzklie-dzienu viņa apcietinā�anas brīdī, atcerējās arī to, ka izmeklē�anas laikā, būdams arestēts, bie�i domāja par Augusti, gaidīja kādu ziņu. Varbūt atbrauks kaut uz vienu stundu, uz mazu brīdi, jo zina ta�u, ka viņu gaida tiesa un tribunāls...

Auguste neatbrauca, neatnāca... Dmitrijs atcerējās viņas izbiedētās acis, naidīgo balsi, atcerējās ik sīkumiņu...

Un tomēr par visu vairāk uz pasaules alka redzēt �o sievieti...

Dmitrijs labi zināja � karā neko nedrīkst atlikt uz rītdienu. Viņ� palūdza atļauju uz brīdi ieiet politnodaļā. Uzdzirdis agrāk sodītā kapteiņa lūgumu, majors neapmierināts saviebās, tomēr atļāva.

Dmitrijs izgāja ārā tajā brīdī, kad tuvojās gaudojo�ās vācu lidma�īnas. Viņ� saprata: tūlīt bombardēs armijas �tābu. Un, nespēdams aptvert, kas jādara, kā jārīkojas, viņ� apzinājās tikai to, ka Auguste ir �eit un ka tas ļoti bīstami. Dmitrijs redzēja no mājas iznākam divus vīrie�us un divas sievietes, tie iesēdās ma�īnā. �Aizbrauc,� atviegloti viņ� nodomāja. Tomēr drīz viena sieviete no ma�īnas izkāpa, tā likās Auguste.

Ma�īna aizjoņoja, un tūlīt kā negaisa mākonis uzbruka lidma�īnas. Saule nogrima, un �ajā krēslainajā ziemeļu me�ā tūlīt satumsa. Dmitrijs to visu redzēja, un neviens nespētu viņu pārliecināt, ka tas tā nav; viņ� redzēja, kā virsnieks, kur� bija kopā ar Augusti, satvēra viņu aiz rokas, kā abi skrēja aiz mājas uz me�a pusi.

Un tajā pa�ā mirklī sākās elle zemes virsū.

Me�malē sāka krist bumbas. Mājām izsprāga logu rāmji, sienas sabruka. Viss kļuva kā izmiris.

Dmitrijs paslēpās aiz lielas priedes. Viņ� neuztraucās, Auguste bija me�ā, un tai pusē, kur viņa kopā ar virsnieku aizskrēja, nebija vēl kritusi neviena bumba.

Bombardē�ana beidzās. Dmitrijs gāja pa me�u uz māju pusi. Zeme bija piegāzta �ķembu nocirstiem zariem, visur liesmoja ugunsgrēki.

Dmitrijs baidījās, ka Augusti neatradīs, un ņēmās saukt. Neviens neatsaucās. Viņ� apstaigāja me�u aiz mājām � neviena tur nebija. Tad nāca atpakaļ. Un tūlīt saprata, ka deg tie�i tā māja. No dego�ās ēkas karavīri stiepa ārā dokumentu saiņus.

Kareivji un virsnieks aizgāja, aiznesdami izglābtos dokumentus. Pametis skatienu lejup, Dmitrijs pēk�ņi ieraudzīja nonāvēto apak�pulkvedi. Māja beidza degt, tomēr uz mirkli uzliesmoja ar jaunu spēku, un �ā mirkļa pietika, lai viņ� ieraudzītu blakus apak�pulkvedim guļam sievieti. Daļu galvas ar gludi sasukātiem un pakausī savītiem gai�iem matiem apspīdēja mirgojo�ās liesmas. Un pēk�ņi it kā zaļgans plīvurs pārklāja me�u, dego�o māju un kritu�os... Caur zaļo plīvuru viņ� samanīja vienīgi gludi sasukātus matus, ko saturēja trīs spraudītes, tās ugunsgrēka atblāzmā pamirdzēja kā trīs sudraboti pavedieni.

� Biedri kapteini, vai jūs pazināt kādu no tiem? � Dmitrijs izdzirda jautājumu.

Dmitrijs neatbildēja. Vairāk arī nevaicāja. Karavīrs pieskārās viņa plecam.

� Uzvelciet dūmu, biedri kapteini! Tas līdz, � un pastiepa tabakmaku ar mahorku.

Dmitrijs aizsmēķēja un paraudzījās apkārt. Viņ� sēdēja uz neliela celma, līdzās stāvēja kareivji; bija redzama ar telteni apsegta nestuvju mala. Kareivji klusēdami pīpēja. Dmitrijs tomēr sadū�ojās pajautāt, pamājot uz nestuvēm.

� Kurp jūs viņus tagad? ...

� Pavēlēja visus apglabāt me�malē vienā kapā. �tābs pārvācas, naktī atkal varot gaidīt uzbrukumu.

� Vai kaps jau izrakts?

� Iesākām, pēc tam mūs sūtīja �urp, � kareivis atbildēja.

� Tas jau vienalga, � Dmitrijs noteica. � Es jūs, draugi, palūg�u: atzīmējiet, kur būs �is kaps, es pats nevaru... � un viņ� pasniedza apvidus karti.

Kareivis �ajā nokrēslī kā nu mācēdams atzīmēja kapa vietu un, atdodams karti, paprasīja:

� Vai tad pats nepaliksiet apglabāt?

� Nevaru. Nav nemaz spēka, nesen iznācu no hospitāļa, gar acīm viss tum�s. Un ilgāk ari nedrīkstu uzkavēties.

Viņ� ardievojās un lēniem soļiem gāja uz artilērijas kadru daļu.

Agrā rīta stundā atsākās vācie�u uzbrukums, cīņa par pilsētu. Atkal trīs dienas un trīs naktis ilga niknas kaujas. Mēģinādami par katru cenu atgūt pilsētu, fa�isti raidīja kaujā arvien jaunas un jaunas tanku un motorizēto kājnieku vienības. Ta�u arī mūsu armija bija saņēmusi lielu pastiprinājumu. Tanku korpuss ietriecās flangā un izlauzās vācu aizmugurē. Bet vēl pēc da�ām dienām padomju pavēlniecība, pastiprinājusi pilsētas aizsardzības spēkus, deva pavēli sākt jaunu uzbrukumu. Ar spēcīgu triecienu vācie�i tika atsviesti patālu no pilsētas.

Sād�as nomalē, kur kādreiz bija atradies armijas �tābs, novietojās kādas divīzijas sanitārais bataljons.

Vakarā viegli ievainotie karavīri, sēdēdami uz mājas lieveņa, redzēja pie brāļu kapa jaunu kapteini � artilēristu. Tas ilgi stāvēja kā sastindzis. Pēc tam staigāja pa me�malu un plūca vir�us.

Spo�ajā pilnmēness gaismā bija redzams, kā kapteinis atgrie�as pie kapa, apsē�as un sāk pīt vainagu. Tikai kapteiņa asaru viņi neredzēja, tās bija vīra asaras, nedaudzas rūgtas asaras.

Arī otrā vakarā kapteinis atnāca turpat. Mēness lēja zaļganu gaismu pār kapu, pār me�u un nosarmojo�o zāli, pār kailajiem kokiem ar melnu melniem enu re�ģiem. Jau bija vels rudens. �abēja sausu, dzeltenu lapu klājiens.

Sanitārajā bataljonā visi ievainotie, kas negulēja un varēja pastaigāt, pieplaka pie logiem. Bet no rīta jau tika stāstītas leģendas. Viens zinājās teikt: kapteinim tur apglabāts brālis, kāda māsiņa teica, ka sieva. Tomēr vairākums iestājās par to, ka tur guļot kapteiņa līgava.

Katrs, kā nu mācēja, stāstīja par lielu mīlestību, dziļām skumjām un mū�īgu uzticību ...

Sanitārajā bataljonā ārstējās arī kāds zēns, strēlnieku pulka dēls. Sa�autā roka jau bija apdzijusi, un zēns visu brīvo laiku pavadīja pie lodziņa, uzskatīdams to par savu novēro�anas punktu. Viņ� nelika miera atnācējiem, vienā laidā iztaujādams par kaujām. Māsiņas iecietīgi izturējās pret zēnu un izlikās nemanām, ka tas iziet no palātas paskraidīt pa me�u vai arī sē� aiz mājas un sildās vēlīnajā saulītē. Ievainotie sarunāja sūtīt zēnu izlūkos uz dīvaino kapu, līdzi iedodami papīra strēmelīti un zīmuli. Viņi lika, lai zēns noraksta apglabāto uzvārdus no finiera dēlī�a kapa galvgalī. Zēns priecīgu prātu saņēma uzdevumu un aizjoza no istabas tapat medicīnas māsiņas klātbūtnē.

Visi bija vīrie�u vārdi, tikai lielā saraksta beigās ar zīmuli pierakstīts:

Un mans mījais Augustiņ� .. .

Vir�u vainadziņ� un �is pierakstītais teikums pārsteidza zēnu. Viņ� no kāda kareivja uzzināja, ka pareizticīgajiem ir sievietes vārds Auguste, bet, kādēļ tur uzrakstīts �Augustiņ��, � karavīri neprata paskaidrot.

Tre�ās dienas vakarā, kad satumsa un debesīs iedzalkstījās mēness sirpis, me�malā atkal ieradās kapteinis. Viņ� lēnām tuvojās kapam. Pirmais kapteini ieraudzīja zēns un sauca pa visu palātu:

� Nak! Skatieties, atkal nāk!

No kliedziena pamodās kāds majors, kur� vairākas dienas gulēja kā nemaņā. Pēc vientuļā kapa me�malā �is majors zēnam bija mīklainākā parādība. Zēns bija dzirdējis ārstus runājam, ka majora sirdī �ķemba un �ķembu nedrīkstot ārā ņemt, un ka majors tā arī dzīvo�ot ar �ķembu sirdī; ja bū�ot ļoti uzmanīgs, �ķemba sevi neatgādinā�ot. Tikai, ja gribot dzīvot, ne mirkli nedrīkstot aizmirst �ķembu. �ķemba sirdī!

� Ko, vai fri�i atkal nāk virsū? � atmodies majors prasīja. Viņam, kur� karā tik daudz bija pieredzējis, tas �ķita tikpat parasts kā viss pārējais.

� Kas nu par fri�iem un uzbrukumu! � zēns nepacietīgi atmeta ar roku. Pat viņam, pusaudzim, vācie�u uzbrukums vai arī citas kara a�gārnības likās tik pierastas, ka nebija par to pat vērts runāt. � Saprotiet, kapteinis atkal nāk pie kapa, tre�o vakaru no vietas, bet pie kā? � Un zēns ņēmās stāstīt par dīvaino kapu. � Saprotiet, kapteinim bijis īsts draugs, un tas kritis. Tad nu kapteinis katru vakaru nāk pie drauga ...

� Varbūt pie drauga, bet varbūt arī pie sievietes. Visādi gadās, � majors teica. � Kaut gan tu apgalvo, ka tikai vīri tur apglabāti.

� Ziniet ko_f es �odien klusītēm aizlavījos, norakstīju visu vārdus, nav nevienas sievietes.

Zēns salūkoja papīrīti un sāka nosaukt kritu�o vārdus. Beigās viņ� nolasīja vēl pēdējo savādo teikumu:

Un mans mīļais Augustiņ� ...

� Tur tā rakstīts? � majors sarāvās.

� Jā, taisni tā, � zēns apstiprināja.

� Tie ir cūkgana dziesmiņas vārdi no Ander-sena pasakas:

Ak, mans mīļais Augustiņ,

Viss pagājis, viss pagājis ...

� Tātad kapteinim �ai kapā aprakta bērnība, bet varbūt arī jaunība... � majors teica pieklusu�ajiem karavīriem.

� Biedri major, vai ārstiem taisnība, jums esot �ķemba sirdī? � zēns bailīgi pajautāja.

� Taisnība, puis, taisnība... � majors apstiprināja.

� Kā tad varēsiet ar to dzīvot? � zēns vēl nelikās mierā.

� Tāpat kā visi. Katram, puis, kar� atstājis pa �ķembai sirdī, nevienu nav pa�ēlojis. Tikai citus ir salauzis, citus norūdījis, bet katram līdz pat mū�a beigām liks sevi atcerēties. Redz, arī �is kapteinis aiznesīs līdzi no �ī kapa �ķembu, bet varbūt tā viņam sevi atgādinās pa�ā nereizē ...

.

Bērns sāka raudāt. Tāpat vēl pusmiegā Auguste pielika puisēnu pie krūts. Tas kāri �makstināja lūpas, cenzdamies izzīst kaut da�us pilienus no iz�uvu�ās un tuk�ās krūts, pēc tam aizvilkdamies atkal ņēmās apvainoti un �ēli brēkt. Vajadzēja celties, uzsildīt sasaldināto ūdeni un dot padzerties no pudelītes. Auguste ar pūlēm pacēla galvu no spilvena, uzslējās kājās, ieslēdza elektrisko plītiņu un uzlika tējkannu. Kad ūdens bija sasilis, uzmanīgi iepildīja to pudelītē. Visa māja bija ļoti klusa, kā parasts nakts melnumā, kad

ļaudis guļ. Piepe�i kaut kur noklaudzēja durvis un atskanēja sauciens:

� Celieties!

Pudelīte izslīdēja no rokām un saplīsa. Auguste pat nepaskatījās uz to, viņu stindzināja nojauta, bailes ticēt, bailes nedzirdēt tālākos vārdus.

Ta�u vīrie�a balss skaļi skanēja jau kaut kur lielās divstāvu mājas otrā galā.

� Ļaudis, celieties! Kar� beidzies! � Balss uz mirkli apklusa, it kā nosmokot priekā un asarās, bet drīz skanēja atkal: � Kar� beidzies! Beidzies!

Astotajā maijā bija darbdiena, mazliet nomākusies, lietaina, vējaina; tāda �ī pēdējā kara diena palika prātā visiem. Ta�u tā bija arī pati apbrīnojamākā diena: ilgas un cerības to bija saspriegu�as kā stīgu. Un, kad radiodiktors naktī paziņoja, ka raidījumi turpināsies līdz pus�etriem rītā, visi pieplaka pie reproduktoriem. Drīz, ļoti drīz jāiz-tik�ķ kara pēdējai minūtei, lai dotu vietu ilgotajam mieram.

Auguste atslējās pret durvju aplodu un tā palika stāvam.

Mājā klaudzēja durvis, logos iedegās ugunis.

Divstāvu māju Maskavas priek�pilsētā, kur tagad mita Auguste, apdzīvoja da�ādi ļaudis, bet katrai ģimenei kar� bija uzlicis savu smago zīmogu. Nevienam �ie gadi nebija pagāju�i tāpat vien garām, ne tiem, kuri cīnījās frontēs, ne tiem, kas moko�ās skumjās gaidīja dārgās vēstulītes bez markām.

Mājā kļuva tik skaļi un trok�ņaini kā dro�i vien nekad vēl tās pastāvē�anas laikā. No aug�stāva pa kāpnēm skrēja lejā gadus divpadsmit vecs pui�elis un dauzīja ar dūrēm pēc kārtas pa visām durvīm, aizgūtnēm līksmi saukdams: �Karam beigas! Karam beigas!� Glu�i tāpat kā visus �os baismos gadus bija dauzījis dzīvokļu durvis, bezbēdīgi vēstīdams: �Gaisa trauksme! Gaisa trauksme!�

Pie Augustes istabas sienas uzstājīgi klauvēja, kaimiņiene Da�a, kara rūpnīcas strādniece, jautāja:

� Vai patiesi tu nedzirdi? No�miegu�i, ta beigās no�miegu�i to sātanu! Un nomierini tak mazo, ko viņ� bļauj!

� Dzirdu, � asaras valdīdama, atbildēja Au-guste, piegāja pie mazuļa un paņēma klēpī.

Bērns apklusa, ziņkārīgi iepletis a�eles, kā ieklausīdamies skaļajās, priecīgajās balsīs.

Pēk�ņi, pārspēdams jautro �alu, atskanēja vecās Kondakovas izmisīgs kliedziens:

� Mani dēliņi nepieredzēja!

No kliedziena acumirklī māja pieklusa, bet Augustei pamira sirds. Viņa cie�i piespieda sev klāt mazuļa vieglo augumiņu. Pēc brī�a Kondakovas dzīvoklī kaut kas smagi nobūk�ķēja � varbūt tur, samaņu zaudējusi, saļima nelaimīgā māte, sāka raudāt bērni, vecās sievietes mazbērni, un vedekla lūdzās:

� Māmuļ, nomierinieties, bērni satrauku�ies, ko nu vairs ...

Un tad atkal dipēja soļi gaitenī un uz kāpnēm. Ļaudīm gribējās būt kopā, viņi steidzās uz ielas. Arī Auguste ietina mazo sedziņā un izgāja ārā.

Pagalmā jau bija sanāku�i visi pieaugu�ie mājas iedzīvotāji, ta�u izturējās klusu, it kā aiz prieka būtu valodu zaudēju�i. Patlaban ikviens juta kaut ko vārdos neizsakāmu. Acis visu skatīja citādā gaismā � kokus, mājas, pat sīkāko zāles stiebriņu.

Kar� beidzies!

Vecais profesors Stepans Ivanovi�s Lavriks, ar lielu kabatlakatu slaucīdams kailo galvvidu, ļoti klusu, ne pie viena nevērsdamies, atkārtoja vienu un to pa�u:

� Nu tas ir noticis! Tas ir noticis!

Viņa laulātā draudzene, tukla sieviete, māja ar galvu, kā apstiprinādama vīra vārdus, un nemanīja asaras ritam pār vītuma skartajiem vaigiem. Profesors turēja rokā prāvu frontes vēstuļu paciņu no dēla. Neviens � un arī pats profesors dro�i vien pa�laik nemācētu paskaidrot, kādēļ paņemtas līdzi vēstules. Uz katras aploksnes ar tēva roku bija atzīmēts saņem�anas datums. �ajās vēstulēs atspoguļojās kar� no pirmajām smagajām dienām līdz tagadējai � laimīgajai. Pēdējā vēstule bija rakstīta pirms Berlīnes ieņem�anas.

Profesoram blakus stāvēja ļoti, ļoti kārns vecs, sirms vīrs, pēc profesijas zobārsts, kur� vientulīgi vadīja savas vecumdienas otrā stāva istabā. Viņa seja likās mierīga, tikai rokas drebēja, smēķējot papirosu pēc papirosa. Pilnīgi aizmirsies, viņ� �ukstēja: �Jā, Vācija!...� Un pēc brītiņa atkal klusu: �Jā, Vācija...�

Jauns jūrnieks ar vienu roku, sētnieces � krustmātes Katjas dēls, pirms gada atgriezās no kara slimnīcas, ar izmisīgi skumjām acīm raudzījās apkārt. Krustmāte Katja, cie�i sakniebusi vēja aprautās lūpas, stāvēja turpat netālu, bet tikai vienu reizi pameta ātru mirkli uz dēlu, un atkal viņas skumjais skatiens tika it kā apslāpēts sevī.

Tomēr Auguste līdzjūtīgi paskatījās uz jūrnieku, tas sajuta �o skatienu un atbildēja:

� Nekas, nekas, izturēsim, bet kā tagad ir tur? � un pameta ar galvu uz rietumierf^

Vecais zobārsts satraukts pagriezās pret jūrnieku.

� Jūs gribat zināt, kāds vācie�iem noskaņojums, varbūt �ēl viņu?

Jūrnieks neatbildēja, un ārsts turpināja:

� Vai jūs zināt, ko �dzelzs kanclers� Bismarks ir teicis: �Uzvarētai tautai jāatstāj tikai acis, lai tā varētu redzēt savu kaunu un pazemojumu un varētu raudāt.� Mums sava attieksme pret uzvarētiem, tomēr jāatceras viss, pat Bismarka novēlēj ums.

� Velns viņus rāvis! � jūrnieks atmeta.

� Guļo�u nesit.

� Jā, nu viņi saņēmu�i ar uzvijām! � piebilda profesors. � Ilgi paturēs prātā. Padomājiet tikai: pilnīga, bezierunu kapitulācija! Jau Gēte ir rakstījis, ka vācie�u prāti apskaidrojoties tikai pēc tam, kad viņiem sadod pa pakaļu.

Visi sāka smiet, tikai zobārsts pa�ūpoja galvu.

� Neesmu pārliecināts, neesmu pārliecināts.

� Neesat pārliecināts? � jautāja profesors.

� Tas ir no Gētes vēstulēm ...

� Nē, doma pilnīgi pareiza, es tikai neesmu pārliecināts, ka Gēte izvēlējies pēdējo teikuma vārdu tie�i tādu ...

Auguste klausījās un vēl aizvien nespēja aptvert, ka beidzies kar�, ka pienākusi ilgi gaidītā, grūti kaldinātā uzvara. Nevarēja noticēt, ka no �ā rīta visiem sāksies cita � pavisam jauna dzīve.

Kaut kur no tāluma atdzinkstēja zvana skaņa � ne visai siipra, bet līksma. No mājas tūlīt iznāca vecs pareizticīgo mācītājs, kur� dzīvoja pla�ā pirmā stāva dzīvoklī kopā ar savu māsu � kalsenu, klusu ve�iņu. Mācītājs steidzās un iedams kārtoja gan platā talāra piedurknes, gan krustu uz krūtīm, aiz viņa sīkiem solī�iem tipināja māsa.

� Tētiņ, no kurienes tās zvana skaņas? � pavaicāja Gutjas kaimiņiene Da�a.

� Skaņas? � mācītājs apstājās un pārvaicāja.

� Jā, paklausieties! � Da�a atbildēja. � Tā kā Malahovkā vai Udeļnajā.

� Visā Krievzemē tagad zvana, � dziļi pārliecināts, atbildēja mācītājs. � Notiek pateicības dievkalpojumi. Krievija izglābta, izglābta! Noasiņojusi, asarām applūdinātā Krievija izturējusi! � Un mācītājs sāka raudāt, nekaunēdamies un neslēpdams asaru.

Auguste bija pateicīga liktenim par to, ka māte jau mirusi pirms kara, ka tai nevajadzēja pieredzēt dēlu nāvi. Auguste atcerējās dzimto māju, kur tagad dzīvoja priek�laikus par atraitnēm kļuvu�ās brāļusievas. Viņa iedomājās, kā �ajā rītā vaimanā Olga, apraudot Inokentiju, kā tuberkulozes slimā Natalja, ietinusies nelaiķes vīramātes vecā plecu lakatā, klusi un stingi veras Georgija ģīmetnē; un arī Augustes sirds gāja pāri malām, viņa sāka elsot.

� Par ko tad jūs tā? � vienrocis jūrnieks sacīja. Viņ� noliecās pār bērnu, tam jautri pamirk�ķināja ar aci un teica:

� Tavs tēvs, ķiparēn, ir dzīvs. Tu esi laimīgs puisis.

Mazais pa�makstināja lūpiņas, it kā likdams manīt, ka visu saprot. Auguste māņticīgās bailēs lūdza:

� Tā nerunājiet! Vēl nekas nav zināms.

� Kā � nav zināms! � jūrnieks brīnījās. � Jums ta�u vakar bija vēstule.

� Vēstule bija. Tikai rakstīta divdesmitajā aprīlī, un �odien devītais maijs. Cik daudzi vēl �ajās dienās aizgāju�i nāvē!

Neviens neiedrīkstējās iebilst. Auguste pamāja ar roku uz atvērtajiem logiem un klusu teica:

� Vai dzirdat? Radio.

�Starp Tukumu un Liepāju vācu karaspēka Kurzemes grupējums se�padsmitās un astoņpadsmitās armijas sastāvā �ā gada astotajā maijā no pulksten divdesmit trijiem pārtrauca preto�anos un sāka nodot personālsastāvu un kara tehniku Ļeņingra-das frontes karaspēkam. Frontes karaspēks ieņēmis Liepāju.�

� Dzirdējāt? � Auguste jautāja. � Vēl vakar tur notika kaujas, un mans vīrs ir tur, Kurzemē.

� Kur ir tā Kurzeme? � krustmāte Katja bija nesapra�anā.

� Tas, māt, ir pie Baltijas jūras, � dēls paskaidroja.

� Kur gan mūsu krievu vīri nav noliku�i savas galviņas! � krustmāte Katja �ēli sacīja.

Klusums. Un tad negaidot Augustes kaimiņiene Da�a skāņi un priecīgi ieprasījās:

� Sievas, ko ta mēs tādas klusas kā bērēs? Skat, sābri jau galdus stiepj ārā! Nesīsim arī mēs visu, kas no kara dienām vēl pāri palicis.

Krustmāte Katja sarosījās.

� Man jau ar �itādai dieniņai bija pusstops noglabāts, būtu tā kā vai jāatnes ...

� Un man bija mazliet spirta, � piebilda zobārsts. � Jāteic gan, pārliecināts neesmu.

� Kā nu neesat pārliecināts, Ļev Borisovi�, � jūrnieks smēja. � Nesiet vien spirtu �urp.

Svīda gaisma.

�etrdesmit tre�ā gada ziemā Auguste no strēlnieku pulka, kur bija pārcelta no atsevi�ķā sakaru bataljona, vairākas reizes brauca pie Arkādija uz divizionu. Un vienā no �iem braucieniem viņa vīram pavēstīja, ka gaida bērnu. Arkādijs vienaldzīgi uzņēma �o ziņu. Jau kļuvusi krietni apaļa, Auguste ilgi mocījās neziņā, kur laist bērniņu pasaulē, kur palikt dzīvot. Arkādijs deva padomu braukt pie Olgas Andrejevnas uz Sibīriju, ta�u Olga Andrejevna pati bija bēdu sagrauzta: Afana-sijs Grigorjevi�s �etrdesmit otrā gada ziemā pie Staļingradas bija gājis bojā. Pēc vīra nāves Olga Andrej evna bija kļuvusi vienaldzīga pret visu, pat pret saviem bērniem. Auguste aizrakstīja uz Sibīriju. Olga Andrejevna drīz vien vaļsirdīgi atbildēja, ka vedeklu ar bērnu nevarot pieņemt, jo arī Ņinai esot maziņais. Ieteica Augustei braukt

pie svainienēm uz savu vecāku māju, uz kuru arī Augustei esot tiesības. Ta�u pēc brāļu nāves Auguste bija nolēmusi nekad, lai ar viņu notiktu kas notikdams, nekad nepieteikt tiesības uz māju, un pat uz neilgu laiku negribējās atgriezties dzimtajā pilsētā.

Arkādija divizionā dienēja kāds star�ina, ne^ precējies puisis. Uzzinājis par majora likstām, viņ� ieteica Arkādijam sūtīt sievu pie viņa mātes, kura dzīvoja Maskavas nomalē, Kraskovā.

Star�inas māte, Praskovja Ivanovna, vēl pajauna, bet slimīga sieviete, bija aizvadījusi uz fronti divus dēlus, kurus izaudzinājusi viena pati. Viņa sagaidīja Augusti mīļi un laipni un palīdzēja kā mācēdama. �etrdesmit ceturtā gada rudenī Gutjai piedzima puisītis. Un tajā pa�ā dienā Praskovjai Ivanovnai atnesa ziņu par vecākā dēla nāvi. �o triecienu viņa neizcieta: nomira tre�ajā dienā pēc nāves ziņas saņem�anas. Vienā Praskovjas Ivanov-nas istabā iekārtojās viņas māsasmeita, atgriezusies no evakuācijas, otra istaba palika Augustei. Tur arī viņa dzīvoja ar mazo Sa�u līdz kara beigām. Bez mitas domāja par strādā�anu, ta�u mazbērnu novietnē brīvas vietas nebija, un, kamēr solīja iekārtot Sa�u novietnē, kar� jau arī bija beidzies.

Tā Auguste sagaidīja uzvaru Maskavā. Pēc pāris dienām viņa saņēma vēstuli no vīra. Arkādijs rakstīja: viņa divīzija atrodoties nelielā Baltijas pilsētiņā � un drīzGutja ar mazo varē�ot braukt pie viņa.

Auguste bija bezgala laimīga.

Beidzies kar�, viņas Arkādijs dzīvs, mazajam Sa�am ir tēvs, viņai mīļotais vīrs.

Divas nedēļas vēlāk, pēc uzvaras dienas, pie Augustes istabas durvīm kāds neatlaidīgi klauvēja. Da�a skaļā balsī sauca:

� Auguste, vai beigta, vai, esi? Ver vaļā, pie tevis virsnieki atbrauku�i.

Divi virsnieki pārlaida ziņkāras acis pār nesakopto istabu un nomiegoju�os, nevērīgi ģērbto sievieti.

� Mēs esam no jūsu vīra divīzijas, iebraucām Maskavā dienesta darī�anās. Majors Karunnijs jums atsūtīja dokumentus, vēstuli un naudu un lūdza, lai jūs braucot kopā ar mums.

Virsnieki ļoti steidzās, viņi deva Augustei divdesmit �etras stundas laika. Vēlreiz atgādināju�i, ka otrā rītā jābūt gatavai ceļam, pui�i aizgāja.

Augustes aizbrauk�ana mājā radīja veselu apvērsumu. Katrs centās piepalīdzēt saposties: skrēja uz namu pārvaldi pēc izrakstī�anās zīmes, lāpīja veļu; Da�a pārmazgāja visus autiņus, profesora sieva bezgala ilgi pūlējās vienam vienīgajam Augustes tērpam pie�ķirt elegantāku izskatu.

Nākamās dienas rītā ar visu mājas ļau�u piepalīdzību Auguste bija saposusies ceļam.

Laime... Tā mirdzēja viņas sejā, acīs, gaitā, balsī. Un par viņu priecājās pat tie, kuriem kar� bija cirtis nedziedināmas brūces.

Auguste steidzās atvadīties no kaimiņienēm, solījās rakstīt, smaidīja un spieda pie krūtīm mazuli. Viņa veda tēvam dēlu, ko tas nekad nebija redzējis.

Pa cejam virsnieki stāstīja, ka no Baltijas republikas galvaspilsētas līdz piejūras pilsētiņai, kur atrodoties divīzija, bū�ot jābrauc ar kādu smago ma�īnu, jo vilcieni uz turieni vēl neejot. Tiklīdz viņi bija izkāpu�i no vagona, Auguste tūlīt ieraudzīja divīzijas komandiera adjutantu. Tas mazliet nevērīgi apsveicinājās ar virsniekiem, pasniedza Augustei lauku puķu pu�ķi un, par izbrīnu visiem, teica, ka atbraucis speciāli viņu sagaidīt.

Ma�īna traucās pa �oseju gar tuk�ām, skaistām vasarnīcām, glītām lauku mājām, labi koptiem laukiem. Bet ne saulainā vasaras diena, ne savā vienkār�ībā tik burvīgā daba � nekas Augusti neinteresēja. Tūlīt viņa būs pie vīra, Arkādijs pirmo reizi redzēs dēlu ... Viņa pat nepajautāja adjutantam, kādēļ vīrs pats nav braucis sagaidīt. Kaut kur tepat aiz kāpām, aiz augstajām priedēm smagi �ļācās viļņi. Baltijas jūra bija nemierīga... Viņi brauca kādas trīs stundas, līdz kļuva redzama pilsēta.

Auguste izklaidīgi vēroja piejūras pilsētiņas tīrās ielas ar akmens bruģi, ar spodrajām ietvēm un gai�ās, tīkamās mājas. Pēc gruve�iem un krāsmatu dūmeņiem Krievijas pla�umos �īs pilsētiņas kārtība un tīrība radīja izbrīnu, it kā �eit nebūtu bijis kara, it kā �ī vieta būtu oāze lielo postījumu tuksnesī. Un tikai pa�ā pilsētas centrā lielā laukumā starp simtgadīgām liepām dzeltēja da�as kapu kopiņas. �eit vēl nebija izbalējusi krāsa koka pieminekļiem, vēj� vēl nebija saliecis piecstūrainās skārda zvaigznes.

Ma�īna apstājās pie divstāvu mājas durvīm.

Marmora kāpnes, kas Augusti veda uz dzīvokli, biedēja ar savu di�o nopietnību.

Durvis atvēra pavecs karavīrs. Divīzijas komandiera adjutants visai nopietni paskatījās kareivī un jautri sacīja:

� Tas ir majora ziņnesis. Jūtieties kā mājās, Auguste Aleksandrovna.

� Un kur mans vīrs? Kad es viņu redzē�u? � Auguste vaicāja.

� Grūti pateikt. Dro�i vien vakarā. � Adjutants atsveicinājās un aizgāja.

Kareivis, brītiņu vilcinādamies, pastāvēja iepretim Gutjai, tad klusi aicināja:

� Bērnu nolieciet gultā. Guļamistabā vai uz ku�etes ēdamistabā.

� Cik tad �eit istabu? � Auguste brīnījās.

� �etras. Saimnieki aizbēgu�i vai nu uz Zviedriju, vai Vāciju. Pieliekamajā sagādāts daudz produktu. Es iekurinā�u plīti, uzlik�u ūdeni. Varbūt bērns jānomazgā, tējiņa jāuzsilda. Ko nu tagad, jāsāk tik iekārtoties.

Arkādijs pārradās tikai vakarā. Auguste sēdēja guļamistabā un, pieturēdama mazo aiz krekliņa, skatījās, kā viņ� kumurojas, pūzdams pār lūpiņām burbuli. Ieraudzījusi vīru, Auguste metās pretim. Arkādijs piespieda sausās lūpas pie sievas vaiga, ļaudams viņai sevi skūpstīt.

� Parādi dēlu! � viņ� bija dīvaini satraukts.

Auguste ieslēdza gaismu, Arkādijs noliecās pār

puisēnu. Mazais pacēla rociņu un pūlējās aizsniegt tēva seju.

� Tad �itāds tu man esi! � vairāk neko ari viņ� neteica.

Apsēdās atzveltnes krēslā, aizsmēķēja un ilgi klusēja.

� Vai tev dzīvoklis patīk? � viņ� beidzot jautāja.

�� Ļoti liels, kam mums tāds vajadzīgs?

� Lai cilvēcīgi dzīvotu. Kādēļ tik daudzus gadus esam karoju�i?

�Cik vienaldzīgs pret mani un mazo,� Auguste nosūkstījās. �Bet varbūt ļoti noguris.�

� Jums kādas mācības vai apspriedes?

� Jā, mācības, se�os no rīta atkal jāiet, � Arkādijs atbildēja. � Bet nu ēdīsim vakariņas.

Viņi iegāja ēdamistabā. Tur sēdēja ziņnesis un lasīja avīzi.

� Jeļiseji�! � Arkādijs viņu uzrunāja. � Vai esi saglabājis, ko es tev lūdzu?

� Jūsu mājā to nav iespējams saglabāt, � kareivis atbildēja.

� Vai tad neienāca prātā aizņemties no kāda?

Jeļiseji�s atnesa vācu ruma pudeli, Auguste uzlika uz galda mazas konjaka glāzītes.

� Tu taisies dzert no tādiem piņģerotiem? � Arkādijs sarauca uzacis un paņēma no bufetes vīna glāzes.

� Jeļiseji�, tu arī varēji iedzert uz mūsu dēla veselību! � Arkādijs pielēja glāzes.

� Jūs jau zināt, biedri major, es esmu nedzērājs, � no virtuves atbildēja Jeļiseji�s.

� Zinu, zinu, � Arkādijs nervozi atmeta. � Nu tad, māt, iedzersim uz dēla veselību!

Arkādijs viena rāvienā izdzēra savējo, neko neuzkoda un atkal piepildīja glāzi.

Auguste tikai apslapināja lūpas, bet, pamanījusi, ka viņ� atkal grasās dzert, sacīja:

� Kaut gan es nedrīkstu dzert, jo baroju mazo, tomēr uzdzersim par tiem, kas palika kaujas laukos, par maniem brāļiem ... un par tavu tēti.

� Auguste Aleksandrovna, pagaidiet! � Jeļi-seji�s pēk�ņi sauca.

Viņ� ienāca ar kareivja alvas krūzīti, lūdza ieliet �maķentiņ� ruma, saskandināja, izdzēra, paostīja gabaliņu rupjas maizes un tūlīt atkal izgāja.

Pusse�os rītā guļamistabā skaļi nozvanīja pulkstenis. Arkādijs piecēlās un �igli apģērbās.

� Dro�i vien manis ne �odien, ne rīt mājā nebūs, � uz kāpnītēm viņ� sacīja sievai. � Esi mierīga un negarlaikojies, aizej pie jūras, apskati pilsētu . ..

� Man ar Sa�u neiznāk laika garlaikoties, � viņa atbildēja un pavaicāja: � Bet kādēļ Jeļiseji�s nebrauc tev līdz uz mācībām? Jums divīzijā gan jocīga kārtība: virsnieki brauc uz mācībām, bet ziņne�i dzīvo mājās.

� Viņ� nejūtas vesels. Bez tam viņu ja ne �odien, tad rīt demobilizēs, � Arkādijs ātri atbildēja un aizgāja.

Pēc vīra aizie�anas Auguste atkal apgūlās. Vēlu pamodās, pabaroja mazo, sakopa istabas un, jautri trallinādama, sāka mazgāt autiņus.

Ap pusdienlaiku atbrauca divīzijas komandiera adjutants. Auguste pabrīnījās, bet adjutants steidzās izskaidrot iera�anās iemeslu.

� Atbraucu ģenerāļa uzdevumā. Viņ� ielūdz jūs �odien pusdienās.

� Vai tad ģenerāļa ģimene jau atbraukusi?

� Nē, ģimene vēl nav atbraukusi, pusdienām lieti�ķs raksturs, divīzijas komandieris grib ar jums parunāties.

Ģenerāli Kolpakovu Auguste pazina no frontes laikiem. Ģenerālis bija savrups un nerunīgs cilvēks, tādēļ vēl vairāk bija jābrīnās par ielūgumu pusdienās.

� Divīzijas komandiera ielūgums virsnieka sievai ir kā pavēle, � Auguste atjokoja. � Esmu spiesta to izpildīt, tikai � kur lai lieku bērnu?

� Ņemiet līdzi! Ģenerālim ir mājkalpotāja. Pieskatīs.

Ģenerālis dzīvoja ceriņdārza ietvertā nomaļā mājā.

Diena bija saulaina, ceriņi ziedēja, vienmuļi �alkoja jūras dziesma. Miera laika labklājības sajūta pārņēma Augusti. Viņa pati pasmaidīja par savām domām un laimīga iegāja ģenerāļa mājā.

Tikko viņa pārkāpa viesistabas slieksni, ģenerālis piecēlās un panācās pretim. Paspieda Augus-tes roku un apsveica ar atbrauk�anu. Cie�i iemigu�o bērnu kāds ienesa otrā istabā. Viesistabā sēdēja �tāba priek�nieks un divīzijas politnodaļas priek�nieks. Drīz vien atnāca arī artilērijas priek�nieks un apak�pulkvedis Odnovols, kā pēdējais ieradās Arkādijs. Nevienas sievietes bez Augustes

/

te nebija. Virsnieki runāja maz. Visi apsēdās pie galda. Ģenerālis ielēja vīnu.

� Par mūsu uzvaru! � viņ� pacēla glāzi.

Visi klusēdami izdzēra vīnu. Virsnieki saspringti raudzījās divīzijas komandierī, it kā ko gaidīdami. Bet viņ� kāri tiesāja bor��u. Atbīdījis iztuk�oto �ķīvi malā, ģenerālis klusā balsī iesāka:

� Major Karunnij, es tiku brīdinājis: tiklīdz atbrauks jūsu sieva, es visu izstāstī�u par jums. � Pēc nelielas pauzes ģenerālis turpināja: � Auguste Aleksandrovna, jums būs sāpīgi dzirdēt to, ko tagad teik�u, bet mans pienākums ir to darīt. Majors Karunnijs ar mani kopā karojis visus �os gadus. Viņ� cīnījās drosmīgi. Manu virsnieku vidū nebija bailuļu. Ta�u pat �o bra�o vīru pulkā Karunnijs izcēlās ar savu dro�sirdību. Gai�a galva, iedzimtas spējas, un arī universitātes trīs kursi devu�i savu. Ta�u tagad viņ� ir izlaidies. Pirms nedēļas biju spiests viņu atkal stingri sodīt par dzer�anu, pa�laik viņ� ir arestā ...

Virsnieki klusēja. Ģenerālis turpināja:

� Karunnijs negrib saprast, ka neesam �eit atpūtā, kaut gan kar� ir beidzies. Robe�a tepat līdzās, pa me�iem klīst vēl nenotvertie fa�istu zaldāti un oficieri un vietējo nacionālistu bandas. Padomju virsnieka pļēguro�anu var izmantot, kur� grib un kā grib. Kādu modrību var prasīt no dzērāja? � Ģenerālis brīdi vilcinājās. � Ja mēs visi centīsimies atvilkt viņu nost no bezdibeņa, kura malā viņ� stāv, tad saglabāsim armijai labu virsnieku. Ja gribēs, dzer�anu atmetīs. Tā viņ� ir! Kad atkāpāmies, Karunnijs nedzēra, bet nu dro�i vien iedomājies, ka uzvarētājus netiesā. Tas ir aplam! Es jūs, Auguste Aleksandrovna, gribu brīdināt: Karunnija dzer�ana var pazudināt jūs abus ar bērnu...

� Tas nu ir par daudz, � Odnovols nenocietās.

� Nē, nav vis, apak�pulkvedi Odnovol! Ar sevi Karunnijs var rīkoties, kā grib, bet ar sievu un dēlu nē un nē. Nevis tas ir draugs, kas redz un klusē, kad tu krīti, bet gan tas, kuram pietiek vī-īi�ķības laikus pasacīt visu acīs un atturēt. Tādēļ arī, Auguste Aleksandrovna, jūs bijāt pirmā, kas atbraucāt pie sava vīra. Es izrakstīju jums izsaukumu agrāk nekā savai sievai. Varbūt patlaban rīkojos pārāk stingri, bet jūs esat drosmīga, esat bijusi frontē . .. No jums tagad daudz kas atkarīgs. Nedusmojieties uz mani par maniem vārdiem. Papūlieties mani saprast: ja Karunnijs būtu slikts virsnieks, mēs atmestu viņam ar roku. Viņ� bija labs karotājs, jūs to zināt. Ordeņi, dienesta pakāpe, amats... Tas var sagrozīt ne tādu vien galvu, bet ja nu �ai galvai nav pavēlnieka, nav saturo�a pamata ... Varbūt viņam nav lielu ideālu? Kā tas ir? Cilvēks visu var, ja viņ� ir disciplinēts. Cīnieties par viņu, viņ� ir spējīgs cilvēks, bet spējīgi virsnieki vēl noderēs mūsu armijai un dzimtenei ... � ģenerālis beidza runu un piebīdīja Augus-tei tuvāk trauku ar zivīm.

� Paldies, biedri ģenerāli � Auguste nobālusi atbildēja. � Un atļaujiet man iet.

� Labi, es neuzdro�inos aizturēt.

Ģenerālis pasauca adjutantu un pavēlēja aizvest Augusti uz māju.

241

16 � V. Ustinova

Arkādijs apjucis vēroja sievu izejam no ēdamistabas. Klusēja virsnieki, klusēja ģenerālis.

Mājās Auguste iegāja guļamistabā, nolika Sa�u gulēt, pakāra viņam priek�ā grabulīti un sāka staigāt no viena istabas stūra uz otru.

Smagās pārdomas pārtrauca telefona zvans. Zvanīja Odnovols.

� Auguste Aleksandrovna, gribu jums paziņot patīkamu vēsti. Pēc jūsu aizie�anas mēs ar veco paiunājāmies. Protams, viņam jau daudz taisnības, bet drusku arī pārsālīja. Pēc viņa vārdiem Karun-nijs ir tīrais plencis. Tas jau nu ir nieki, ja būtu tā, vecais viņu nepaturētu divīzijā. Protams, Arkādijs vairākas reizes ir pamatīgi apdzēries, bet kuram tā nevar gadīties .. . Visu karu pavadījis frontē, arī tas jāņem vērā! Un neviens frontinieks no glāzītes neatsakās. Jūsējam, jāteic gan, piemīt viena nelaime: kā piedzeras, tā sāk ālēties. Mēs esam viltīgāki, tupam mājās . .. Nu, kad esat atbraukusi, neļaujiet viņam tā sevi�ķi izvērsties, un viss būs kārtībā. Saprotiet, mūsu vecākie virsnieki ir sa�utu�i, ka divīzijas komandieris sarīkoja jums tādu pieņem�anu . .. Bet mana labā vēsts ir �āda: mēs pierunājām veco atcelt pavēli un atbrīvot jūsu vīru no aresta. Vecais ar mums rēķinās. Lamājās kā traks, tomēr pavēli atcēla.

Auguste klausījās, un līdz ar katru Odnovola vārdu viņai atgriezās cerība. Protams, ģenerālis būs pārspīlējis, varbūt par kaut ko neieredz Arkādiju vai ir par kaut ko neapmierināts. Vai tad nu viss tik ļoti jāņem pie sirds? Būs labi.

Viņa iegāja virtuvē.

� Man ir jaunumi, � Jeļiseji�s priecīgi pavēstīja, � pienāca pavēle, pēc divām dienām varu braukt prom.

� Uz kolhozu pie savējiem?

� Kur nu gan citur? . .. Bet vai majors �odien būs māj ās?

� Protams, būs. Ziniet, Jeļiseji�, es biju pie divīzijas komandiera, viņ� man visu izstāstīja. Mans vīriņ� esot te drusku padelverējies, tad ģenerālis viņu arī sodījis, � Auguste stāstīja un nemaz nepamanīja, cik uzmanīgi un vērīgi uz viņu skatās Jeļiseji�s.

� Lai jau būtu tā, bet man gan jāsaka: mūsu divīzijas komandieris ir vīrs ar dikti gai�u galvu, bez apdoma neko neiesāk. Vēl tak domājat bērnus laist pasaulē? � Jeļiseji�s negaidot ieprasījās.

� Nu zināms! Kāda gan dzīve bez bērniem?

� Nūja. Labi, ja daudz bērnu, kur ģimenē valda saskaņa, bet citādi � labāk nepavairot nelaimīgo skaitu.

� Kādēļ lai tie būtu nelaimīgi?

� Visvisādi dzīvē gadās, neesmu vairs nekāds jaunais, visu ko esmu redzējis, � kareivis izvairīgi atbildēja. � Ar majoru kopā esmu vairāk nekā gadu, bet kara laikā tas ir desmit gadu vērts . . .

Vakarā Gutja saposusies sēdēja un satraukta klausījās, vai pie durvīm neatskanēs zvans. Ļoti vēlu, kad viņa vairs negaidīja, Arkādijs beidzot pārnāca.

Auguste nebija iedomājusies, kādā satraukumā Arkādijam pagājusi �ī diena. Vai sieva viņu nepametīs, uzzinājusi, kā viņ� izturējies? Varbūt pēc sarunas ar divīzijas komandieri paņems bērnu un aizbrauks? Viņ� mocījās minējumos. Ta�u, kad ģenerālis atcēla pavēli, Karunnijs nesteidzās uz māju. Viņ� pats palūdza apak�pulkvedim Odno-volam piezvanīt sievai un �noskaidrot situāciju�. Odnovols pēc sarunas ar Augusti pateica kaut ko pavisam neticamu: Arkādija sieva ne tikai netaisoties nekur braukt, bet, sprie�ot pēc visa, nebū�ot pat tra�a, un tas bija tik neaptverami, ka Arkādijs, dro�s paliek dro�s, izlēma nogaidīt līdz vakaram, kamēr pirmie iespaidi no sarunas ar ģenerāli kaut cik saplok.

Ta�u, mājās atgriezies, viņ� bija bezgala izbrīnījies: sieva pati meklēja attaisnojumu viņa izdarībām. Arkādijs bija priecīgs, ka viss nokārtojies klusi un mierīgi, tomēr kaut kur viņa sirdī slēpās neapzinātas ba�as par nākotni. Viņ� saprata, ka bremzes, uz kurām tik daudz cerēja ģenerālis, bija sabojāju�ās...

Arkādijs nomazgājās, pārģērbās un gāja vakariņot. Uz galda stāvēja vakardienas ruma pudele. Pēc otras glāzītes Arkādijs jau, acis nemirk�ķinādams, raudzījās sievā, it kā nebūtu bijis nopietnās tik�anās pie divīzijas komandiera. Viņ� sāka raiti stāstīt par Kurzemes grupējuma sagrāvi un par kapitulācijas dienām ...

No rīta Arkādijs ilgi, ilgi krek�ķināja. Augustei bija grūti noskatīties, un viņa pati tam atnesa glāzīti dū�as uztaisī�anai.

Drīz vien no viņiem aizbrauca Jeļiseji�s.

Pēc nedēļas da�as divīzijas apak�nodaļas devās �ķemmēt� Kurzemes me�us, kur vēl klejoja fa�istu zaldāti un vietējo nacionālistu bandas. Auguste palika dzīvoklī viena ar bērnu.

Pēc Arkādija aizbrauk�anas Augustei bija daudz brīva laika, tādēļ viņa nolēma apskatīt pilsētu. Uzmanīgi stumdama ratiņus, kuros gulēja mazais Sa�a, viņa lēni gāja pa ielu, vērodama sve�o, nepazīstamo dzīvi, ieklausīdamās nesaprotamajā valodā.

Pie maizes veikala, kur pa�laik bija pusdienas pārtraukums, stāvēja noguru�u cilvēku rinda. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs: �ie nav vietējie iedzīvotāji, bet gan tie, kas atgriezu�ies no Vācijas, uz kurieni tos bija aizdzinu�as fa�istu ordas. Pie veikala mūra sienas bija atspiedusies gadus �etrpadsmit veca meitene. Zilgana seja, izbalējusi katūna kleitiņa, visa ielāpu ielāpos. �ādus skumjus, vientuļus augumiņus Auguste bija redzējusi frontes ceļos, sagrautu sād�u drupās.

� Krustmāmiņ, vai jūs neiedotu man naudiņu, ar ko nopirkt maizi, � meitene klusu lūdza. *� Man kartīte ir, bet naudas nav.

Auguste apjuka.

� Ja gribi, nāc līdzi, es tepat netālu dzīvoju un naudu tev iedo�u.

Meitene neuzticīgi viņā paskatījās, tomēr nedro�i kā pa grīļīgu zemi sekoja Augustei.

� Vai tu neesi slima? � Auguste jautāja.

� Nē, krustmāt, esmu vesela, tikai jau trīs dienas ne kumosa ...

Auguste sāka iet ātrāk un pie durvīm ilgi minstinājās, nevarēja vien atslēgt.

Viņa atstāja bērnu turpat ratiņos, iesteidzās virtuvē, izņēma no cepe�krāsniņas bor��a katliņu, ielēja zupu �ķīvī un sniedza meitenei. Meitene ātri strēba, un asaras ritēja pār viņas vēja appūstajiem, sen nemazgātajiem vaigiem un pilēja �ķīvī.

� No kurienes tu nāc?

� No cietuma.

� Ko? � Auguste satrūkās.

� Patie�ām, krustmāt, no cietuma. Tikai nenobīstieties, es neko nedarī�u, es neesmu zagle. Mūs aizdzina no kolhoza uz būvdarbiem. Aizveda, darbs bija smags, ēdiens slikts, pārstiepos, sacīju darba vadītājam, ka esmu slima. Bet viņ� uzkliedz: �Nav nekāda nelaime, vēl nemirsi, te visi tādi pa�i kā tu, kur lai ņemu vīrie�us, tie karā.� Nejaudāju izciest un aizbēgu. Bēgām trijatā, visas no Veļikije Lūkiem. Uz mājām bija bail iet, tā sākām klaiņot apkārt. Reiz ielīdām kādas mājas pagrabā, pieķēra un notiesāja uz trim gadiem. Uz koloniju nepaspēja aizsūtīt. Un tad atnāca pilsonis priek�nieks, nostādīja mūs visas pagalmā un sacīja: �Bērni, ejiet mājās, mūsējie uzvarēju�i vācieti, un jūs visi esat brīvi.�

� Vai tev māte ir?

� Jā, un vēl mazāka māsiņa, nezinu, vai viņas dzīvas vai ne . . . Mājās bija dikti slikti. Tikai vieni tupeņi, i tad tikai pa druskai. Māte pēc tēva nāves ziņas palika uz gultas, sacīja � sirds sāpot. . .

� Kā tad aiztiksi līdz mājām neēdusi, bez naudas?

� Gan jau kāds palīdzēs, mums iedeva kartītes, lai arī nestrādājo�o, tak trīs simti gramu maizītes.

Pēc siltā bor��a meitene kļuva gurdena, miegaina.

� Tu esi pavisam vārga. Ja gribi, atgulsties, atpūties.

� Un kā tad ar maizi? � meitene tūlīt uztrūkās no snaudas.

� Es tev iedo�u vienu vai divus klaipus, cik spēsi panest.

Meitene neuzticīgi paskatījās Augustē un vaicāja:

� Krustmāmiņ, kas tad jūs esat? Kādēļ tik labi dzīvojat? .. .

� Mans vīrs ir virsnieks. Bet visam tam nav nekādas nozīmes, un tagad paguli.

Auguste atnesa spilvenu. Meitene nolikās uz tahtas un tik cie�i aizmiga, ka viņu nebūtu uzmodināju�i pat lielgabala dārdi.

Sen jau bija satumsis, Sa�a jau sen aizmidzis. Auguste staigāja pa pla�o dzīvokli un nezināja, kā labāk rīkoties. Modināt meiteni, bet kur gan naktī to sūtīt? Pārdomājusi Auguste piezvanīja uz divīzijas �tābu de�ūrvirsniekam un izstāstīja par meiteni.

Virsnieks, uzmanīgi noklausījies, apskaitās. Tepat blakus esot robe�a. Retā diena paejot bez slepkavībām un diversijām, ko veicot pārģērbu�ies ģenerāļa Hilberta zaldāti, kas pārbēgu�i no Kurzemes �katla�. Darbojoties arī vietējo nacionālistu bandas. Virsnieka sievai neesot tiesību atstāt pie sevis pa nakti nepazīstamu cilvēku, pat ja tas būtu pusaudzis. Beidzot de�ūrvirsnieks apsolījās aizsūtīt kareivi, kur� pārnak�ņo�ot Karunniju dzīvoklī.

Kareivis drīz ieradās. De�ūrvirsnieks bija iedevis līdzi kādu �tābā nokļuvu�u Arkādijam domātu vēstuli, uz kuras bija lauka pasta numurs.

Auguste satraukumā nepaskatījās uz sūtītāja adresi un, nodomājusi, ka vēstule ir no vīramātes, atplēsa un sāka lasīt:

�Arkādij! Piedod, ka tūlīt neatbildēju, bet es nebiju Maskavā. Tā kā vīrs kuru katru dienu gaidīja mani un meitiņu iebraucam galvaspilsētā, tad arī nebija man sūtījis Tavu vēstuli. Atklāti sakot, biju ļoti pārsteigta, kā Tev izdevies uzzināt manu adresi. Negribu vaicāt, kādēļ Tu pēk�ņi iedomājies mani uzmeklēt: tas arī saprotams, pirmā mīlestība ir un paliek pirmā mīlestība, lai kā mēs censtos sevi apmānīt un lai kā mums dzīvē klājies. Tu vaicā, � kā es dzīvoju? Man ir veicies. Maskavā es sastapu labus cilvēkus, tie ir mans vīrs un viņa vecāki. Grūti visu izklāstīt vienā vēstulē, ta�u viņi darīja visu iespējamo, lai es varētu rūpēties par savu tēti. Un ir noticis brīnums: �etrdesmit pirmajā gadā tika pierādīts, ka tētis nav vainīgs, viņu atbrīvoja, atjaunoja partijas piederību un � vēl vairāk: kara laikā viņam uzticēja vadīt pulku. Viņ� drīz demobilizēsies. Brauks uz Sibīriju un audzinās māsiņas. Ar savu vīru ļoti labi saprotos, viņ� par mani zina visu (es viņam izstāstīju); viņ� mani mīl, bet mīla, kā Tu zini (un, ja nezini vēl, tad gan jau zināsi), spēj pārvarēt visus �ķēr�ļus .,.

Dzīvojam kopā ar viņa vecākiem, kurus es patiesi cienu, tā ir godājama veco boļ�eviku ģimene, ar viņu palīdzību es tiku pie Kaļiņina un izglābu tēti. Es Tev neko nepārmetu. Un kāda gan tagad tam būtu nozīme? Neko negribu ne pārmest, ne vainot. Mēs, kā izrādījās, bijām vājāki par �ķēr�ļiem, kādus mums dzīve lika ceļā. Priecājos, ka pēc visiem kara gadiem Tu esi sveiks un vesels, arī ģimene tāpat. Priecājos par ziņu, ka Tev ir dēls. Dzīvo laimīgs!

Taņa.�

Auguste gau�i pārsteigta iebāza vēstuli atpakaļ aploksnē un uzlika uz radioaparāta. Viņa ilgi sēdēja un domāja. �Kas gan ir �ī sieviete, un kādēļ viņ� tai rakstījis? Pirmā mīlestība, tēvs arestēts ... Ak dievs, tā ta�u Taņa Suhova! Tātad viņ� to vēl mīl. Un ir uzmeklējis. Bet kādēļ tad sasaistījās ar mani? Un kādēļ cilvēki bie�i vien mīl vienu, bet vēlāk dzīvei izvēlas citu? ...�

Auguste visu nakti staigāja pa savu lielo un sve�o dzīvokli. Viņa staigāja no viena istabas stūra uz otru, domās jautādama kādam nezināmajam: kā būtu izveidojusies dzīve ar Arkādiju, ja nebūtu bijis kara? Vai būtu dzīvoju�i dzimtajā pilsētā kopā ar tuviniekiem? Arkādijs mīlēja savu tēvu, vai tie�ām arī tēva acu priek�ā viņ� tā uzvestos kā tagad? Un brāļi ��apovi.. . Gan jau arī viņi zinātu, kā pievaldīt Arkādiju. Ja nebūtu bijis kara ... Nav vairs brāļu, nav vīratēva. Viņai tikai blakus dzērājs vīrs, kur� domā par citu sievieti.

Meitene pamodās tikai otrā rītā. Auguste piedāvāja viņai pagaidām palikt �eit, vienīgi lai aizraksta mātei. Meitene ar prieku piekrita. Un drīz vien pienāca atbilde no mātes: mājās klājoties grūti, deva padomu palikt pie Karunnijiem.

Arkādijs nelikās neko daudz zināt par jauno aukli, tikai, pirmoreiz satiekot, cie�i viņā paskatījās un teica sievai:

� Kauli un āda .. . Kāds tur palīgs! Bet jūs, ��apovi, jau aizvien esat noņēmu�ies ar labdarību .. .

� Tā jau ir, paēdu�ais neēdu�o nesaprot, � Auguste atmeta.

Arkādijs bija vai pati bezrūpība. Mācības noritēju�as labi. Divīzija bija veikusi tai dotos uzdevumus, divīzijas komandieris izteica pateicību arī majoram Karunnijam.

� Es ta�u tev teicu � uzvarētājus netiesā! � Arkādijs lielījās, bie�i ielūkodamies bufetē, kur aizvien atradās kas dzerams.

Par vēstuli Auguste tā ir nepaguva ieminēties. Arkādijs pats to pamanīja uz radioaparāta.

� Kā tad tā �eit nokļuvusi? � glu�i bālu vaigu viņ� jautāja.

� Atnesa no �tāba. Piedod, es domāju, ka no mātes, tādēļ atplēsu . ..

� Kas tur ko piedot... � viņ� teica un saplēsa vēstuli. � Ar to viss ir cauri.

Arkādijs apjucis raudzījās sievā. �Labāk būtu kliegusi, raudājusi, rīkojusi scēnu .. .� viņ� nodomāja. �Ta�u �ādi pēdējais vārds tomēr pieder viņai, iznāk, ka viņai vienmēr taisnība.�

Pēc atgadījuma ar vēstuli Arkādijs kļuva noslēgtāks, dvēselē modās nepatika un naids pret sievu. Ta�u ari sieva neskatījās vairs uz vīru aklām acīm. Auguste bija piedevusi, tomēr nebija neko aizmirsusi, viss atstājis rētu sirdī. Augusti pārsteidza tas, ka Arkādijs ne par ko neinteresējas. Visa Padomju valsts dzīvoja saspringtu dzīvi, pasaule no jauna sadalījās un pārkārtojās, tika gatavota IMirnbergas prāva, Hirosimā un Nagasaki nometa atombumbas. Bet Arkādijs retu reizi paņēma rokā avīzi, gandrīz nemaz neieslēdza radiouztvērēju. Viņu interesēja tikai darbs un degvīns ...

Vakaros, kad vīra nebija mājā, Auguste sēdēja dīvāna stūrī, lasīja vai lāpīja un saspringti ausījās: vai uz kāpnēm neatskanēs Arkādija soļi � smagi un �ļūco�i, kad bija piedzēries, strauji un viegli, kad bija skaidrā prātā .. . Ta�u to vakaru, kad Arkādijs pārradās mājās viegliem soļiem, kļuva arvien mazāk un mazāk.

Garajos vakaros, gaidot vīru, Auguste atcerējās rudmataino zēnu, tā mīlestību un savu nodevību.

IJn katru reizi, kad Arkādijs atgriezās piedzēries, pēc kādas neizprotamas asociācijas atmiņā ielauzās �etrdesmit tre�ā gada jūlija tanku kauja. Dūmi, sviluma smaka, saldenīga līķu trūdu dvaka, �ūsto�u asiņu dvinga, �āviņu sprādzieni, bumbu dārdi un divi aiz bailēm viens pie otra pieplaku�i augumi zem sa�auta tanka ... Un tad atkal rudens pirms lielā uzbrukuma. Ceļmalā sodīto vidū Dmit-rijs .. . Lai cik ātri uz priek�u traucās �studbekers�, kurā viņa sēdēja tajā rudens dienā, viņa tomēr paguva ieraudzīt Dmitrija acīs piedo�anu, prieku un cerības ... Dro�i vien Dmitrija vairs nav starp dzīvajiem. Citādi būtu devis kādu ziņu. Neērti bija vaicāt par Dmitriju vēstulēs, ko �ad tad viņa rakstīja uz Sibīriju. Tas nozīmētu atzīties, ka viņa ir nelaimīga.

Jo skumjāka bija Augustes dzīve, jo bie�āk viņa atcerējās Dmitriju. Un kaut kur klusi sirdī mājoja pat neiespējama doma, ka viņas neizdevusies dzīve ir atmaksa par nodevību toreiz �etrdesmit tre�ā gada vasarā. Viņa nespēja izsvītrot no atmiņas tās nedaudzās minūtes, kad Dmitriju veda uz tribunālu. Tagad Auguste zināja: toreiz vajadzēja iet viņam līdzi, visu izstāstīt, izskaidrot, tad varbūt viņ� nebūtu aizsūtīts uz soda bataljonu ...

Kad nu pa�ai sāpēja sirds, viņa pamazām sāka saprast arī citu cie�anas. Viņa nezināja, ka par visu dziļāk cilvēku sirdīs prot ieskatīties tās acis, kas daudz raudāju�as . ..

2. nodaļa

Naļ�ika sagaidīja Dmitriju Anaņjevu ar kveldīgu sauli. Rīts bija tik dzidrs, ka Elbrusa virsotne �ķita pārliekusies pār pilsētu. Dmitrijs dienvidos bija pirmoreiz, tādēļ uz tūristu bāzi nesteidzās, bet nolika mugursomu zemē un smaidīdams vēroja ļau�u dzīvo drūzmu stacijas laukumā. Tibe-tejas, papahas, ko�i lakatiņi, īpatnējās kaukāzie�u balsis, troksnis � laukums �ķita kā tirgus. Dmit-rijs vēroja, kā tikko pienāku�ā piepilsētas vilciena pasa�ieri vārda tie�ā nozīmē ķer ciet taksometrus, strīdas, skaļi ķildojas, kraudami ma�īnās grozus ar augļiem un putniem. To visu rāmi novērojis, Dmit-rijs lēnām sameklēja vajadzīgo autobusu. Līdz Baksanai viņ� izklaidīgi raudzījās logā, nelikdamies ne zinis par alpīnistu grupas asprātībām un jokiem, Dmitrijs domāja savu domu.

�ī bija �etrdesmit septītā gada vasara, bet Dmitrijs Anaņjevs pirmo reizi pēc kara atcerējās atgadījumus, kuri noteica viņa tagadējo dzīvi. Varbūt tādēļ, ka �o kalnu skaistums sauca atmiņā Baikāla klin�ainos krastus, bērnību un jaunību... Bet varbūt arī tādēļ, ka pa�laik viņam pirmo reizi kop� kara sākuma bija dota iespēja atpūsties, un atpūtas piespiedu dīkdienība vedināt vedināja uz atmiņām ... Toreiz, pēc diviem kara gadiem, pārsteidza pēk�ņa viņa likteņa pārmaiņa. �etrdesmit tre�ā gada vasarā se�u dienu ilgais vācie�u uzbrukums, bruņu vilciena zaudējums, tribunāls, soda bataljons, mūsējo uzbrukums, hospitālis, reabilitācija, jaunie pienākumi � un Augustes nāve. Pārāk daudz notikumu tik īsā laika sprīdī. Bet galvenais � visu �o notikumu laikā bargas kaujas. Kauja pēc kaujas, kara ne�ēlīgais ritums, kas nav izprotams tādam cilvēkam, kur� nav �ai ellei cauri gājis, bet ko labi zina tie, kuri pa�i karoju�i...

Un vienā no parastajām kara dienām �etrdesmit tre�ā gada septembra beigās tanku uzbrukumā prettanku lielgabalu baterijas komandierim, jauneklim, gandrīz vēl zēnam, �ķemba norāva labās rokas plaukstu.

Kad necie�amās sāpes sadzēla ķermeni un gar acīm satumsa, jaunais komandieris paguva pateikt: �Nu laikam bū�u izkarojies,� � un zaudēja samaņu.

Pēc tam sākās drūmākais un skumjākais pasaulē � kara hospitāļi. Jauni, sakropļoti ķermeņi, sūrsto�as dvēseles, iedragātas, nenodzīvotas dzīves .. .

Daudz ko Dmitrijs redzēja hospitālī un vēl daudz vairāk pārdzīvoja. Divas reizes aiz bailēm no gangrēnas viņa roku operēja.

Pagāja gandrīz divi mēne�i pēc ievaino�anas dienas, un tad novembra beigās Rjazaņas hospitālī, kur tolaik Dmitrijs ārstējās, viņam pateica, ka nākamā dienā viņu izrakstīs.

Bija jālemj, ko tālāk iesākt. . .

Māte, tāpat kā agrāk, strādāja par apkopēju kalnu institūtā tajā pa�ā Sibīrijas pilsētiņā, no kuras Dmitrijs bija aizgājis armijā. Brālis Ignats bija pazudis bez vēsts. Kurp braukt? Pēdējo nakti slimnīcā Dmitrijs negulēja, bet pret rītu izlēma: brauks uz Maskavu studēt.

Tā kar� radīja neiedomājamākās situācijas, un neviena, pat visdzīvākā iztēle nespēja pareģot, kā veidosies cilvēku likteņi.

Maskavā jau valdīja ziemīgs saltums, kaut gan bija tikai novembra beigas. Auksti, pustum�i tramvaji, satuntuļoju�ies pasa�ieri. Piesnigu�o pilsētu neviens netīrīja, visur pussagrautas, uz ātru roku pielabotas mājas, ar dēļiem aizsistas durvis, papīra strēmelēm nolīmēti logi...

Dmitrijs izkāpa no tramvaja un taujāja, kā aizkļūt līdz Mohovajas ielai. Mehānikas un matemātikas fakultāti viņ� atrada samērā ātri. �aurā gai-tenītī stāvēja grupiņās studenti un skaļi tērzēja.

Dekanātā viņ� ilgi gaidīja dekānu, ta�u drīz vien atskanēja zvans uz lekciju. Dmitrijs apņēmīgi piegāja pie dekāna.

� Lūdzu, brītiņu pagaidiet! � Dmitrijs steidzīgi un diezgan nesakarīgi iesāka. � Es gribēju jums pavaicāt, ko man darīt.. .

Dmitrijs labi saprata: tūlīt iz�ķirsies viņa liktenis, tikai jāprot �im noguru�ajam vīram ar bezmiegā iekaisu�ām acīm izskaidrot, cik svarīgi demobilizētam virsniekam tagad � tie�i tagad pēc ārstē�anās iekļūt universitātē un nebraukt uz tālo Sibīriju, kur nāksies gaidīt vēl vienu gadu, turklāt varbūt veltīgi. Daudz ko Dmitrijam vajadzēja pastāstīt �im cilvēkam, tādēļ uztraucās kā skolnieks.

Dekāns uzmanīgi paraudzījās novārgu�ajā, satrauktajā puisī un patiesi ieinteresēts pajautāja:

� No kādas frontes?

� Tagad no hospitāļa, no Rjazaņas . ..

� Skaidrs, bet ko tad tu īsti gribi? � dekāns viņu pēk�ņi uzrunāja ar �tu�.

� Iestāties jūsu fakultātē ...

� Nu jau par vēlu, uzņem�ana beigusies, jau tre�o mēnesi mācāmies.

� Bet ko tad lai daru! � Dmitrijs bija apbēdināts.

Dekāns labu laiciņu domāja.

� Matemātiku esi aizmirsis, vai ne? � viņ� strupi noprasīja.

� Nē, lai cik dīvaini, bet liekas � atceros.

� Kur esi beidzis vidusskolu, un kā tevi sauc?

� Anaņjevs. Dmitrijs Anaņjevs.

� Pagaidi mazliet, � dekāns savilka lūpas smaidā. � Man nudien atmiņā tāds uzvārds ... Jā, kar� tevi nav saudzējis, � dekāns pameta acis uz Dmitrija tuk�o piedurkni.

� Ja būtu pieticis tikai ar to ... � Dmitrijs neviļus iesaucās.

� Nu kā tad īsti ir ar matemātiku? Vai esi ko atkārtojis?

� Nē, � Dmitrijs atzinās, � neienāca prātā. Un arī nedomāju, ka vēl �ogad sadū�o�os.

� Tas jau ir sliktāk, � dekāns domīgi noteica. � Un tomēr, kamēr aiziesim līdz auditorijai, pacenties ko atcerēties. Nu, teiksim � ar ko vienāds skaitļa astoņi logaritms pie bāzes divi?

� Tas būs � trīs, � gandrīz bez domā�anas atbildēja Dmitrijs.

� Malacis! � dekāns uzlielīja.

Viņ� uzdeva vēl divus vienkār�us jautājumus, uz kuriem Dmitrijs atbildēja tikpat ātri.

� Malacis! � dekāns atkal sacīja. � Neesi ma-iemātiku aizmirsis, labi iesēdusies prātā, it kā nemaz nebūtu karā bijis. Un nu veikli joz uz divdesmito auditoriju, tur pa�laik nodarbība pirmajam kursam, bet pēc lekcijām atnāc pie manis. Iekārto�u tevi kopmītnē un ēdnīcā. �ogad mēs kara in-valldus uzņēmām bez eksāmeniem. Vari uzskatīt, ka esi uzņemts.

Tajā pa�ā dienā Dmitrijs apmetās kopmītnes kara invalīdu istabā, kur bez viņa jau bija iekārtoju�ies piecpadsmit studenti.

Studentu dzīve valstī, kura �etrus gadus izcīnījusi smagu karu, nebija viegla. īpa�i vēl tad, ja studentam ir tikai veca māte un bez vēsts pazudis brālis. Maizes klaipiņ� tolaik tirgū maksāja astoņi simti rubju.

Nemitīgs izsalkums, vecs, izvalkāts �inelis, izbalējusi karavīra blūze � tie bija pastāvīgie Dmit-rija pavadoņi pirmajos studiju gados. Ta�u bija jaunība, tieksme mācīties un � pats galvenais � mūsu armijas uzvaras, tās lika aizmirst personiskās likstas. Gan bads, gan aukstums ir pacie�ami, ja zini, ka mūsu karaspēks sekmīgi virzās uz priek�u � tikai uz priek�u. Gandrīz katru vakaru Maskavā uzliesmoja krāsainās salūta ugunis. Visa valsts tajās dienās ticēja: kar� drīz beigsies. Dmitrijs pilnīgi nodevās mācībām. Vienīgais prieks bez matemātikas bija vērot uz milzīgas kartes pa visu frontes līniju saspraudītos sarkanos karodziņus. �ie karodziņi virzījās uz priek�u, tikai uz priek�u, kamēr �etrdesmit piektā gada pavasarī sastinga pie vārda � Berlīne.

Tuvojās eksāmenu sesija, bet ne Dmitrijs, ne viņa kursa biedri tagad par to nedomāja, viņi visi dzīvoja līksmās kara beigu gaidās. �ķiet, arī profesori un citi mācību spēki bija aizmirsu�i eksāmenus, runāja vienīgi par stāvokli frontē, sprieda par Vācijas kapitulācijas noteikumiem.

Mazais autobusiņ� (liels te nevarētu izbraukt) bija pārpildīts, un tomēr laiku pa laikam to apturēja gaidītāji ceļmalās. Ta�u �oferis, kabardietis, uzskatīja par savu pienākumu ikreiz pieturēt un, atverot durtiņas, skaļi paskaidrot gaidītājiem, ka ma�īna pārpildīta un viņ� nevienu vairs nevar uzņemt.

Vēlāk autobusiņ� sāka apbraukt kalnus. Ceļ� meta cilpu cilpas un līkumoja kā �ūska. Negaidot aiz ceļa pagrieziena izslējās stāvs kalns. �ķita: ceļa vidū stāv siena, un tūlīt, tūlīt ma�īna ietrieksies tajā. Tomēr atkal spēj� pagrieziens, un ma�īna aizbrauc sāņus, slīd pa mutuļojo�ās Baksanas krastu. Pāri Baksanai pārmests �aurs, vecs, rotaļīgi nedro�s tilts. Bet pieredzēju�ais �oferis aprēķinājis visu līdz centimetra precizitātei. Ja �oferis rnazmazliet kļūdīsies, ma�īna nolauzīs margas un sagraus tiltu ... Riteņi jau skar tilta segumu, margas �īkst, tilts jau aizmugurē, pasa�ieri atvelk elpu.

Un atkal kalni. ..

Dmitrijs jutās kā zēns interesantas, bet bīstamas spēles laikā. Pagaisa nogurums, galva nesāpēja, sirds bija mierīga, negribējās ne par ko domāt, tikai skatīties kalnos, ieelpot sauso, silto gaisu.

Tegeneklu tūristu bāzē viņam ierādīja �etrvietīgu telti, kur bez viņa nebija neviena cita. No rīta, kutinot vaigu, viņu pamodināja spo�s saules stars, kas bija izlauzies gar telts durvju brezenta malu.

'�Banānu un citronu Singapūrā� � kaut kur skanēja Vertinska balss. �eit, kalnos, dziesma skanēja dīvaini neticami. Dmitrijs pastiepa roku un pa�ķīra aizkaru. Spo�a, karsta saule rotājās kalnos. Galotnēs mirdzēja sniegs, gaiss likās zils, krā�ainā upe apslāpēja mūziku, smar�oja koku lapotne . . . Dmitrijs skaļi iesmējās, tie bija līksmi un priekpilni jaunības smiekli. Kādēļ smējās � arī pats nemācētu pateikt. Dziesmai �Banānu un citronu Singapūrā� sekoja aizrautīgs d�ezs. Dmitrijs izskrēja no telts, bet pēc pāris soļiem apstājās .. . Pie kaimiņtelts blakus slaikai priedei, skanot trakai d�eza mūzikai, dejoja gadus astoņpadsmit veca meitene melnā peldkostīmā. Dejoja viss viņas jaunais ķermenis � no kāju pirkstiem līdz kuplajiem, gai�ajiem matiem, kas plīvoja līdzi mūzikas taktij. Maiga, skaidrā, jaunām meitenēm raksturīgā sejiņa pauda pilnīgu atdevi dejai. Lielās, zilās acis staroja sajūsmā.

�ādu aizrau�anos dejā Dmitrijs nekad vēl nebija 'redzējis. Tāda dro�i vien var būt tikai tad, kad cilvēkam vēl sve�as rūpes un cie�anas. Zilgie, noslēpumaini kalni un sirmā Elbrusa galotne arī noraudzījās meitenē . . . Me�onīgā, neskartā daba un meitenes jaunības skaidrība Dmitrijā raisīja bezgalīgu prieku un dzīvotalkas .. .

Piepe�i gar debess malu aiztrauca lidma�īna. Tūristu bāzē motora atbalss bija tikko dzirdama. Saule satumsa. Skumjas, glu�i kā fiziskas sāpes, sa�ņaudza sirdi. �Vienas bumbas no �ādas lidma�īnas kravas pilnīgi pietiek, lai no meitenes paliktu pāri tikai pelni . . .� Dmitrijs nodomāja.

Ta�u meitene nedzirdēja lidma�īnas dūkoņu un joprojām dejoja. Dro�i vien ar tādu pa�u aizrautību viņa spētu nodejot seno indiāņu vai papuasu deju. Jaunais, meitenlgais augums tvīka kustību, Tam bija nepiecie�ams izpaust prieku un jaunības apziņu, laimes priek�nojautu.

1945. gadā no astotā uz devīto maiju pulksten trijos naktī Maskavas universitātes studentu kopmītnē sākās troksnis kā pie Bābeles torņa. Tā vismaz apgalvo tie, kuri bija pavadīju�i �o nakti kopmītnē. Studenti lēkāja, kliedza, dziedāja, dejoja, raudāja un apkampās. Bet jau pulksten �etros viņi stāvēja ļau�u pārpildītajā Sarkanajā laukumā.

Nekad, pat lielākajos svētkos, pat svinīgākajās demonstrācijās Sarkanajā laukumā nebija pulcējies tik daudz cilvēku. Ļaudis klusēdami skatījās uz senatnīgajām Kremļa sienām, dziļi izjuzdami pirmās miera stundas. Gaviles, dziesmas, dejas, apskāvieni � tas jau bija vēlāk, vakarā. Ta�u �ajā pirmajā miera rītā lielais tūksto�balsīgais ļau�u pūlis klusēja, un, �ķiet, pirmo reizi ilgo gadu laikā brīvi uzelpoja, raudzījās uz Kremli, uz austo�o gaismu. Laukumā ieradās aizvien vairāk cilvēku. Un �is klusums visiem klāteso�ajiem likās izteiksmīgāks par orķestru kantātēm. Varbūt ļaudis vēl neticēja, ka tā ir, ka pienācis brīdis, ko tik dedzīgi gaidīju�i �etrus gadus.

Dmitrijs stāvēja klusējo�o studentu vidū bezgala satraukts. Pēc tam studentu kolonnā viņ� gāja gar amerikāņu vēstniecības ēku. Vienā logā bija izlikta Franklina Ruzvelta ģīmetne. Ruzvelts domīgām, mierīgām acīm raudzījās uz gavilējo�o pūli.

� Sveiciens mūsu sabiedrotajiem! � laukumā tika skandēti saucieni.

Amerikāņi smaidīja, māja ar mutautiņiem un fotografēja garāmejo�ās kolonnas.

Pēc tam Dmitrijs stāvēja pārpildītā centrālā telegrāfa ēkā. Blakus sirms tēvainis uzstāja: �Jaunkundzīt, dodiet man astoņas blankas.� Pie otra lodziņa vīrietis virsnieka formas tērpā, tikai bez uzple�iem, skaļā balsī mēģināja kādu pārliecināt: �Es gribu nosūtīt zibens telegrammu pulka komandierim uz Berlīni, mēs abi kopā no pa�as Maskavas ...�

Arī Dmitrijs paņem divas veidlapas. Lēnām, ne sevi�ķi pārliecino�i Dmitrijs ar kreiso roku velk burtus: �Mīļo māt, apsveicu lielajos svētkos, drīz tiksimies.� Viņ� nemana, ka rinda pacietīgi un goddevīgi gaida. Ļaudis ar cienību skatās uz viņa veco �ineli, kura viena piedurkne piesprausta pie kabatas. Dmitrijs paņem otru veidlapu un raksta ��apovu adresi. Ilgi skatās uz adresi, tomēr turpināt nespēj. Lēni saburzījis veidlapu, viņ� iebā� to �ineļa kabatā.

Un vakarā atkal ļau�u pilnais Sarkanais laukums. Nu bija trok�ņains dzīvīgums: viena

straume uz priek�u, otra atpakaļ; skaļas, satrauktas balsis, apkampieni, skūpsti, apsveikumi, prieka asaras...

Tad pēk�ņi daudzbalsīgā �ala apklusa, pūlis sastinga, laukums it kā izmira un palika viens ar nakti: runāja Staļins, cilvēki bijās palaist garām pat vienu vārdu. Runa beidzās. Ļau�u pūlis sakustējās un, it kā būdams vienots organisms, ieel-

poja laimīgu elpas vilcienu. Pro�ektoru zilganās gaismas strēles sa�vīkāja laukumu, uzsviedās gaisā un, brīdi klaiņāju�as pie debesīm, visas sakrustojās vienā punktā augstu debesīs. Pāri līksmajiem ļaudīm vējā plīvoja aerostatu pacelts sarkans karogs. Pro�ektoru gaismots, pulsējo�s un dzīvīgs tas liesmoja satumsu�ajās maija debesīs. Pēc tam karogs mazliet novirzījās uz Vasilija Svētlaimīgā dievnama pusi, bet virs galvām desmitiem pro�ektoru apgaismota parādījās milzīga Staļina ģīmetne.

Nogranda uzvaras salūta pirmā zalve. Uz mirkli ļaudis it kā zaudēja valodu, pēc tam atskanēja vienots sauciens:

� Urā!

�Tad tāda tu esi Uzvaras diena!� Dmitrijs domāja. Tādas dienas dēļ bija vērts dzīvot, ciest, iet bojā ierakumos, badoties, necilvēcīgi strādāt, gadiem neizgūlāties, mirt... Ceļ� uz uzvaru vijās pāri asiņu jūrām un asaru upēm, līķu kalniem, ugunsgrēku tuksne�iem... Uzvaras salūts sarkaniem dzirksteļu kūļiem rotāja Maskavas debesis. Garām Kremļa torņiem dārdēdama vēlās �āvienu atbalss; iztraucētu kovārņu bars aizlidoja pāri ļau�u galvām ...

Dmitrijs apmaldījās, palika iepakaļ savējiem, ta�u tobrīd par to pat priecājās, kārojās pabūt vienam; un viņ� sāka lēni virzīties caur ļau�u pūli uz malu, uz Vēstures muzeju. Pāri galvai laiku pa laikam uzzib�ņoja salūta ugunis. Spilgtā pro�ektoru gaisma viņam atgādināja dzedro mēnessgaismu, rudenīgi kailo, �āviņu izretināto me�u, uz Augustes kapa pie neliela koka piesisto dēlīti.

Dmitrijs gāja, kur kājas nesa, un pār viņa vaigiem ritēja asaras. Ta�u neviens viņam nepievērsa uzmanību, �ajā dienā daudzi raudāja.

Pēc Uzvaras dienas Dmitrijs visu laiku jutās dīvaini satraukts. Katru rītu viņ� pamodās ar apziņu: esmu laimīgs. Arī apkārt viss �ķita svētdie-nīgs, cilvēki kļuvu�i pa�apzinīgāki, it kā jaunāki.

Tauta bija izcīnījusi lielu, grūtu uzvaru!

Divdesmit ceturtajā jūnijā Sarkanajā laukumā notika aktīvās armijas karaspēka parāde. Mauzoleja pakājē gulēja nomesti fa�istiskās Vācijas karogi.

Kā tāltāla> pagātne �ķita arī Maskavas debesis ar aerostatiem un drūmā �etrdesmit pirmā gada novembra parāde, kad no �ī apsnigu�ā laukuma karavīri devās tie�i kaujā. Kop� tā laika pagāju�i tikai trīsarpus gadi. Tikai nedaudzi �īs parādes dalībnieki paliku�i dzīvi.

Atkal mūsu armijas � uzvarētājas armijas pārstāvji nosoļoja gar Ļeņina mauzoleju, nometot uz granīta kāpnēm �Eiropas iekarotāju� apzeltītos karogus. Brāzmoja orķestra skaņas, dimdēja kareivju �urā!� saucieni, granda salūti, un svētku atbalsis vēlās pāri visai pasaulei...

Visus �os gadus Dmitrijs bija ilgojies pēc Sibīrijas. Tā viņu vilināja it sevi�ķi ziemā. Naktīs sapņos rādījās sniegota taiga, kalni, slēpju sliedes... Dmitrijs universitātē pamazām mēģināja slēpot ar vienas nūjas palīdzību, līdz beidzot piedalījās visās studentu sacensībās Piemaskavas apkaimē. Studenti jau sen vairs neievēroja, ka izturīgākajam pārgājienu dalībniekam nebija labās rokas. Ta�u aizbraukt uz Sibīriju Dmitrijs tā ir nebija paguvis, bija daudz jāmācās.

Pagāja vēl divi gadi, un, darbā aizrāvies, Dmitrijs atkal nebūtu pat vasaras brīvlaikā atpūties, ta�u viņa organisms vairs nespēja izturēt �ādu slodzi. Sākās nemitīgas galvassāpes, kurām zāles gandrīz nelīdzēja. Viņ� aizgāja pie ārsta, kaut^gan arī pats labi apjauta: tas ir no pārpūlē�anās. Ārsts brīdināja: ja kārtīgi neatpūtī�oties, ziemu nepārcietī�ot. Dmitrijam bija mazliet no pensijas iekrāta nauda, un viņ� nolēma uz pāris nedēļām doties apskatīt Elbrusu.. <

Brokastlaikā Dmitrijs iepazinās ar ļeņingradie�u alpīnistiem. Tā bija neliela grupiņa � pieci cilvēki. �etri vīrie�i vidējos gados, mācību spēki no kāda institūta, un jauna sieviete. Ļeņingradie�i labprāt uzņēma Dmitriju savā grupā, lai kopīgi dotos grūtajā pārgājienā caur Be�es pāreju. Pats jaunākais no viņiem kļuva par grupas vecāko.

Otrā rītā pulksten se�os grupa devās ceļā uz pāreju, Gāja zosu gājienā nopietni un klusi, cenzdamies neskatīties apkārt. Dmitrijam likās, ka pāreju pievārēs ātri un viegli, precīzi pēc grafika.

Saur�aura taciņa virs aizas aicināja viņus uz priek�u.

Pēk�ņi aiz takas pagrieziena pretim jāja vecs kalnietis uz maza, garausaina un lielvēderaina ēzeja. Vecis bija gar� un kalsnējs, brūnu papahu galvā, tum�i iedegu�u, grumbainu seju. Alpīnisti apstājās, apstājās ari vecais. Viņ� neteica ne vārda, klusēdams nokāpa no ēzeļa, ar roku aizklāja tam acis un pastūma spītnieku pa�ā taciņas malā. Pats nostājās da�us centimetrus no aizas, ta�u stāvēja tik nepiespiesti un brīvi, it kā uz pirkstgaliem dejotu lezginku. �ādu skatu, reiz redzējis, cilvēks atcerēsies visu mū�u. Kalni, sniegs, aizas, pirmatnējs dabas skaistums un tikpat senatnīgs vecis uz pirkstgaliem pa�ā aizas malā.

Un skumjas atkal ielauzās Dmitrija sirdī. Un atkal neizlemjamie jautājumi par briesmīgajām dzīves pretrunām. Ja pirms tik�anās ar veco vīru me�onīgais dabas skaistums Dmitriju nomierināja, tad acumirklī nelūgtās vie�ņas � skumjas atkal bija klāt. Ja pirmīt, skatoties uz dejojo�o meiteni, viņ� domāja, ka viena bumba var visu pārvērst pelnos, tad pēc tik�anās ar veco kalnieti viņ� bija cie�i pārliecināts: �ī pasaule � vecā, labā pasaule pastāvēs, kā pirms simtiem gadu pastāvējusi, neņemot vērā nekādus zinātnieku sasniegumus...

Pusdienlaikā pēc pirmās atpūtas Dmitrijs saprata, ka viņu grupā visi nav pieredzēju�i, izturīgi alpīnisti, kā bija iedomājies. Meitene nejaudāja panest savu mugursomu, un to pēc kārtas nesa vīrie�i. Tad sāka mazliet klibot gados vecākais ļeņingradietis. Dmitrijs ba�īgi vēroja savus ceļabiedrus. Un tomēr visi laimīgi nokļuva līdz Ziemeļu apme�anās vietai un nakti pārlaida me�ā teltī.

No rīta sāka pūst silts vējiņ�, tomēr gaiss bija auksts un mitrs. Iet bija grūti, kaut gan, naktī atpūtu�ies, alpīnisti izskatījās mundrāki un soļoja naskāk. Viņi labi veica grūto �Vistas krūts� ceļa gabalu � stāvo ledus pakalni, kur bīstami pagriezt acis sāņus.

Beidzot visi bija uz pārejas. Dmitrijam kā slogs novēlās no krūtīm. Augstieni nesedza sniegs. It kā uz burvju mājienu pie debesīm iekvēlojās saule, kas viņus sildīja un deva sparu. Vēj� atvēdīja Sva-netijas pļavu sauso zāļu smar�u. Alpīnisti novilka smagos zābakus, apsēdās zālē un pagrieza muguras pret sauli. Tā viņi laiskojās pāris stundu, sauļojās, atpūtās, fotografējās, ieturēja maltīti.

Ap divpadsmitiem devās ceļā. Kāpjot lejup, pirmajā sniega laukā viņi ieraudzīja kritu�u zirgu. �Kā tas nelaimīgais lopiņ� te gadījies?� Dmitrijs brīnījās. Arī pārējo alpīnistu uzmanība bija piesaistīta zirgam, dro�i vien tādēļ viņi tūlīt nepamanīja rindu dīvainu cilvēku, kuri nekustīgi, kā apburti stāvēja Elbrusa sniegājā. Dmitrija grupa aiz brīnumiem palika vai bez valodas. No kurienes tie? Kur nak�ņoju�i, kādēļ netika sastapti agrāk? Alpīnisti steidzās pie nekustīgi stāvo�ajiem cilvēkiem.

Tie bija septiņi moldāvie�u studenti. Cie�i saķēru�ies rokās, viņi stāvēja �ajā klintājā un ar izbailēm raudzījās apkārt. Pa labi apledoju�as kran-tis, pa kreisi klintis, zem klintīm piekalnē plaisa ... No viņu izbailēs ieplestajām acīm bija skaidri noprotams, ka �ie cilvēki pirmo reizi redz sniega lavīnas un ledājus. Grupas vidū stāvēja pavisam jauns puisis, gandrīz vel zēns. Tas bez mitas nervozi �ņukstēja, draudīgās dabas sa�ausmināts.

Dmitrijs pirmais piegāja klāt un jautāja:

� Kādēļ jūs te stāvat? No kurienes esat?

� Lūdzu, krievu biedri, palīdziet mums! � lauzītā krievu valodā sacīja grupas vecākais, arī drebēdams aiz izbija un aukstuma.

Pamazītēm izvaicājot moldāvie�u grupas vecāko, alpīnistiem izdevās noskaidrot, ka tie ir Maskavas būvin�enieru institūta studenti. Viņiem ļoti iekārojies pabūt Kaukāzā, apskatīt Kazbeku vai El-brusu. Un kāds gudrelis Maskavā tiem devis padomu doties caur Be�es pāreju uz Aug�svanetiju, varbūt pat nezinādams, ka �is ceļ� tikai nesen atļauts alpīnistiem.

Instruktoram, kur� nācis līdzi no Tegeneklu tūristu bāzes, bijis jāved grupa caur pāreju, kamēr satiek pavadoni no Svanetijas, kam savukārt jāsagaida grupa noteiktā vietā un noteiktā laikā. Bet, pagaidījis un sapratis, ka pavadonis no Svanetijas aizkavējies, instruktors nolēmis laist grupu vienu. Tas parādījis studentiem labi saredzamu taciņu, lūdzis, lai viņi novelk siltās drēbes, savācis smagos kalnu kāp�anas piederumus un devies atpakaļ. Pavadonim, vietējam iedzīvotājam, kur� pie kalniem pieradis kā pie gaisa, pat neienāca prātā, ka �os cilvēkus kalni biedē, ka viņus satriec to varenais lieliskums. Un tādēļ arī studenti stāvēja �eit vieni sniegājā.

Bailes, tāpat kā smiekli, ātri pielīp. Kamēr Dmitrijs skaidroja, kas noticis ar studentiem, arī viņa grupas alpīnistiem sa�ļuka dū�a. Tad Dmitrija grupas vecākais pavēlēja dalīties ar studentiem apģērbā un nest viņu mugursomas. Un, kamēr alpīnisti izpildīja grupas vecākā pavēli, meitene apgūlās uz taciņas un ne par ko nebija pierunājama celties aug�ā. Viņa spītīgi atkārtoja vienu un to pa�u: pagulē�os, kamēr jutī�oties labāk. Ausīs dunot, trūkstot gaisa, neesot spēka piecelties... Meitenei sākās kalnu slimības lēkme.

Pēc ilgas pierunā�anas beidzot meitene piecēlās. Grupas vecākais viņu nodeva izturīgākā un veiklākā ļeņingradie�a uzraudzībā. Bet zēnīgais mol-dāvie�u students joprojām �ņukstēja.

� Kas tev noticis? � Dmitrijs jautāja.

� Mēs tur nevaram neko līdzēt, � atbildēja viens no moldāvie�u grupas.

Dmitrijs piegāja pie raudo�ā pui�a. Tas bija ļoti kalsens, maza auguma, bet ne tik jauniņ�, kā sākumā likās. Studenta skatiens vēl aizvien kavējās pie plaisas ledājā ...

Dmitrijs skatījās uz �o izmisu�o cilvēkbērnu un nezināja, ko iesākt.

Pēk�ņi viņam kaut kas ie�āvās prātā.

■� Kas gan jūs tā satraucis? �� viņ� vaicāja.

Jauneklis atrāva skatienu no plaisas ledājā un paraudzījās Dmitrijā.

� Nav ko uztraukties. �ī ir grūta, ta�u pilnīgi normāla situācija kalnos. � Dmitrijs enerģiski satvēra puisi aiz rokas un centās pavilkt, bet puisis nekustējās.

Ko lai iesāk? Nedrīkst pamest cilvēku kalnos vienu. Spēcīgākais ļeņingradie�u alpīnists vēl arvien bija pie meitenes. Viņ� vārda tie�ā nozīmē stūma to no aizmugures, lai tā jel kustētos. Citi alpīnisti bija uzkrāvu�i plecos studentu somas, kaut arī pa�i ar grūtībām virzījās uz priek�u, varbūt tikai tag'ad aptverdami, cik lielam riskam paļāvu�ies, bez īpa�a treniņa sākot kāpt Be�es pārejā.

Dmitrijs te, kalnu ledājā, pēk�ņi atcerējās fronti un bruņu vilcienu. Tagad, pēc daudziem gadiem, atmiņā skaidri iznira traģiskā jūlija nakts. Ja viņ� toreiz būtu saglabājis skaidru domu... Visus �os gadus kā neapzināts pārmetums mocīja bruņu vilciena apkalpes bojā eja. Viņ� zināja: karā notiku�as vēl lielākas nelaimes. Zināja � komanda varēja aiziet bojā, arī viņam klāt esot. Zināja � un tomēr uzskatīja sevi par vainīgu.

� Uzceliet puisi man plecos! � Dmitrijs pavēlēja vienam alpīnistam, vēlreiz paraudzījies uz raudo�o studentu.

Alpīnists neticīgi paskatījās uz Dmitrija labās rokas tuk�o piedurkni, tomēr paklausīja. Viņ� paņēma joprojām raudo�o puisi aiz padusēm un uzcēla Dmitrijam plecos uz mugursomas.

Zēns, kur� pēc skata likās viegls un trausls, tomēr it smagi spieda plecus. Necie�ami smagi. Puisis �ņukstēja un drebēja. Kuru katru brīdi viņ� varēja pats novelties zemē vai noraut arī Dmitriju līdzi aizā, pa kuras malu viņi gāja. Vajadzēja piespiest puisi savaldīties.

� Kā patika Maskava? � Dmitrijs pajautāja.

� Ļoti patika, � moldāvietis atbildēja pārsteidzo�i pareizā krievu valodā.

� Kur atrodas jūsējo kopmītne? � Dmitrijs atkal taujāja.

� To Maskavas rajonu sauc par Dorogomi-lovku.

Dmitrijs vēl izjautāja par da�ādām lietām, kurām ar kalniem un Be�es pāreju nebija ne mazākā sakara.

Tā pamazītēm, par �o to glu�i ikdieni�ķu runājoties, Dmitrijs bija panācis, ka jauneklim beidzās nervu �oks; puisis mitējās raudāt, sēdēja mierīgāk un labprāt atbildēja uz jautājumiem. Un Dmitrijs no sirds nopriecājās, ka viss briesmīgais jau aiz muguras, � drīz vien viņi sasniedza Be�es dienvidu nogāzi.

Kā jau Dmitrijs bija paredzējis, tur grupu gaidīja pavadonis no Svanetijas kopā ar apmēram divpadsmit gadu vecu zēnu. Tiklīdz Dmitrijs nolaida zemē dzīvo nastu, viņ� neizjuta vis cerēto atvieglinājumu, bet gan griezīgas sāpes vēderā. Par laimi, meitenei somā bija salola un beladonna tabletes; viņ� norija divas tabletes, ta�u sāpes nemitējās. Dmitrijs sakostiem zobiem aizkļuva līdz Maziru ciematam.

Tur viņ� tūlīt aizgāja pie ārsta. Ārsts konstatēja, ka steidzami nepiecie�ama operācija. No smaguma cel�anas bija radies vēdera plēves plīsums. Kaut gan viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk, viņ� izlēma ar lidma�īnu braukt uz Maskavu.

Un tajā pa�ā dienā viņu operēja.

Jau divus gadus Auguste dzīvoja piejūras pilsētiņā, bet, tāpat kā pirmajā atbrauk�anas dienā, jutās vientuļa. Aizvien �ķita, ka divīzijā un pilsētā visi zina un runā, ka viņas vīrs ir liels dzērājs. Auguste kaunējās par vīru, bija klusa, noslēgta. }

Aiz Karunniju mājas sienām mutuļoja pēckara dzīve. Ostā arvien bie�āk ienāca ne tikai padomju, bet arī ārzemju kuģi. Cēla zvejas ostu, konservu rūpnīcu, arvien no jauna pilsētā ieradās ļaudis. Ta�u Augusti nekas neinteresēja. No nemitīgām, nomāco�ām bailēm par vīra rīcību viņa kļuva it kā trulāka, dienu no dienas pret sevi, bērnu un pret dzīvi vienaldzīgāka.

Jau �etrdesmit piektā gada rudenī pilsētā sāka darboties krievu vidusskola. Auguste vēlējās izmēģināt laimi, vai viņu ar nepabeigtu augstāko izglītību nepieņems par krievu literatūras skolotāju. Skolas direktors, demobilizēts virsnieks, no tās pa�as divīzijas, kurā bija dienējusi arī Auguste, viņu pazina. Viņ� Augustei lika uzrakstīt iesniegumu un apsolīja paziņot lēmumu pirms mācību gada sākuma.

� Jums derētu neklātienē pabeigt augstskolu, � ardievodamies viņ� sacīja.

� Esmu jau par to domājusi, bet man ir mazs bērns, un jābrauc ta�u uz eksāmenu sesijām...

Gutja cie�i nolēma nekavējoties iekārtoties darbā, varbūt zemapziņā jau juta, ka ar vīru jeb-

/

kuru dienu var notikt nelaime, tad pa�ai nāksies rūpēties par sevi un bērnu.

�etrdesmit septītā/ gada pirmajā septembrī Auguste uzsāka skolotājas gaitas. Piektās klases, kā vienmēr un kā visās skolās, bija pa�as grūtāk audzināmās. Kā par spīti, piektajās klasēs bija vairums zēnu. Ostas strādnieku vai karavīru bērni, kas augu�i bez vecāku uzraudzības: tēvi visus gadus karoju�i, bet mātes grūti strādāju�as. Skolas direktors domāja, ka bijusī frontiniece viegli tiks galā ar mazajiem neklausām, un piedāvāja Augustei audzinā�anā skaļo, nedisciplinēto 5. a klasi.

Nu Augustei patīkamākās bija skolā pavadītās stundas. Tikai te viņa guva mazliet dvēseles mieru un pārliecību, ka viss vēl būs labi...

Vakaros Auguste mācījās. Pa kara laiku viņa bija daudz ko aizmirsusi, trūka arī pedagoģiskā darba pieredzes, vajadzēja rūpīgi gatavoties stundām. Tas palīdzēja īsināt garo vakaru vientulību. Arkādijs vakaros reti kad bija mājās. Viņ� stāstīja, ka �tābā daudz darba, un sieva viņa vārdiem ticēja. Bie�i gan manīja no vīra nākam alkohola dvingu, tomēr neko nesacīja. Auguste jau bija samierinājusies, ka nespēj iespaidot Arkādiju, un arvien vairāk noslēdzās sevī. Saprāts diktēja, ka jācīnās par vīru. Ta�u trūka spēka, arī patmīlība teica savu vārdu, un tā pamazām zuda mīlestība, dodama vietu nevērībai. Augustei likās, ka nevienam sve�am nav ne jausmas par viņas cie�anām, bet bija kļūdījusies. Reiz veikalā pie viņas pienāca divīzijas komandiera vietnieka sieva, tā ap se�des-

mit gadiem, nesabiedriska, nopietna, liela smēķētāja. Bez jebkāda ievada viņa Augustei pateica:

� Jūs esat bezrakstura sieviete! Tāda sieva Karunnijam nav vajadzīga. Viņu var glābt tikai enerģiska sieviete, kas vajadzības gadījumā trieG pliķi ģīmī. Jūsu vīrs ir izlaidies, vieglu panākumu apreibināts. Viņa sievai bez kautrē�anās jāiet uz partijas komiteju, uz politnodaļu, jāaicina palīgos vecākie virsnieki, tad varbūt varētu viņu glābt. Jūs to nespējat, bet ar tik izlaidīgiem cilvēkiem, kāds ir jūsu vīrs, nedrīkst maigi apieties.

� Vai viņ� atkal ko izdarījis? � tie bija Augus-tes vienīgie vārdi.

� Pagaidām ne. Bet, ja tik bie�i dzers, agri vai vēlu lauzīs kaklu ...

Ar lielām ba�ām, kuras nomāca visas citas domas, Auguste tovakar gaidīja vīru atgrie�amies. Viņa bija izlēmusi pēdējo reizi mēģināt ar viņu nopietni runāt.

Maņa un mazais Sa�a gulēja. Gutja sēdēja, lasīja grāmatu un, kā alla�, gaidīja vīru pārnākam. Nemanīja, kā skrien laiks. Pulkstenis nosita vienreiz, divreiz... Viņa sāka raudāt. Pulkstenis nosita trīsreiz. Priek�namā atskanēja īss zvans.

� Kādēļ tu raudi? Kas noticis? � Arkādijs uztraucās.

Pēc balss Auguste saprata, ka vīrs nav dzēris. Viņa neko neatbildēja, atgriezās istabā, bet asaras nerimās.

� Kas noticis? Sa�eņka saslimis?

� Nē, viņ� guļ.

� Kādēļ tad raudi? Kas atgadījies?

273

18 � V. Ustlnova

� Es domāju, tu atkal. ..

� Ak dievs! � Arkādijs iesaucās. � Cik ļoti es tevi laikam esmu nomocījis... Piedod! Ta�u �odien nemaz neesmu dzēris. Divīzijā ārkārtējs notikums: komandieris sasauca vecākos virsniekus un tik vēlu aizturēja. Un tu domāji, ka es atkal dzeru? Zini ko, jau sen gribēju tev teikt, ja mums gadītos' vēl viens bērns, varbūt būtu labāk ...

� Vai tad tu Sa�u nemīli?

� Mīlu gan, kas nu tā par runu! � Arkādijs bija sa�utis. � Protams, mīlu, bet viņ� piedzima manā prombūtnes laikā . ..

�ajā naktī viņi ilgi runāja, un varbūt pirmo reizi Arkādijs apjauta bēdu smagumu, ko uzvēlis ģimenei.

No rīta saraudātu seju un sāpo�u galvu Auguste devās uz skolu.

Pēc stundām skolas direktors lūdza Karunnaju ieiet viņa kabinetā.

� Auguste Aleksandrovna, esmu spiests aizrādīt: jūs pārāk maz vērības veltāt klases audzinā�anai, jūsu klase ir par visām sliktākā, � direktors iesāka.

� Jūs ta�u zināt, divpadsmit trīspadsmit gadi ir sare�ģītākie gadi, � Auguste mēģināja iebilst.

� Bet 5. b ir laba disciplīna, gandrīz visi sekmīgi. Lai gan audzinātājai Jeļenai Fjodorovnai ir trīs bērni un vīrs karā gājis bojā. Lūdzu, nopietni pārdomājiet!

Smagu sirdi Auguste atgriezās mājās. Apbrīno-

jamākais bija tas, ka stundās bērni sēdēja mierīgi un uzmanīgi klausījās. �Tas ir tāpēc, ka mācu literatūru,� viņa secināja. �Direktoram taisnība, kā tad citiem viss pavedas? Tā pati Jeļena Fjodo-rovna... Kā viņa ar trim bērniem iztiek no skolotājas algas? Viņai dro�i vien ir draugi, kas palīdz ar labu vārdu. Cik liela nozīme labam vārdam grūtā brīdī...� Augustei draugu nebija. Viņa aizvien vairāk un vairāk ierāvās sevī, jo nebija ar ko dalīties bēdās .. .

Jau bija vēls rudens. Naktīs jūrā trakoja vētras. Gaudoja vēji. Uz jumta briesmīgi dārdēja vaļā atrauta skārda plāksne. No rīta līdz vakaram pilsēta tinās miglā, un iedzīvotāji pēc angļu parauga veda bērnus pastaigāties, turot aiz siksniņām, jo baidījās viņus miglā pazaudēt. Miglai izklīstot, sāka smidzināt smalks, apnīksto�s lietiņ�. Saule nedēļām slēpās mākoņos; pelēkās, kā saduļķotās debesis slīga pār māju jumtiem. Mitrais, nekad neiz�ūsto�ais ielu asfalts, dzeltenās, miklās lapas, uz kurām daudzi paklupa, radīja nāvīgas skumjas pat �ejienes iedzīvotājiem, kuri jau sen bija pieradu�i pie tāda klimata. Ļaudis kļuva drūmi un viegli satraucami.

Ta�u dzīvi vērta pelēcīgu ne tikai lietavas un vētras. Tuvējos me�os vēl klaiņoja bandas. Tiesa gan, to kļuva arvien mazāk. Un tomēr tās nodarīja vēl daudz ļauna, neļāva cilvēkiem mierīgi dzīvot. Naktīs vienmuļo viļņu krāk�anu un vēja aurus pārtrauc �āvieni. Bet rītā pa pilsētu jau klīda �ausmino�as baumas. Rei�u reizēm tās arī apstiprinājās.

Divīzija gatavojās pirmajai pēckara inspekcijas pārbaudei.

Pārbaudes sākums tie�i sakrita ar Olgas Andre-jevnas iera�anos.

Vīramātes atbrauk�ana Augusti satrauca. Viņa labi zināja, ka pēc Afanasija Grigorjevi�a nāves Olga Andrejevna ļoti mainījusies, strauji novecojusi, kļuvusi īgna. Par to vēstulēs bie�i stāstīja Arkādija māsa Ņina.

Jau stacijā abus jaunos Karunnijus pārsteidza mātes vēsā izturē�anās. Viņa atturīgi pielika lūpas pie Augustes vaiga, nomutēja Arkādiju un teica:

� Tu esi ļoti mainījies.

Mājup braucot, ma�īnā runāja tikai Arkādijs.

� Drīz, māmuļ, redzēsi mūsu mazo, ir �ipe-rīgs, jautrs ...

� Viņa dēļ jau arī atbraucu, gribēju mazdēlu redzēt, � Olga Andrejevna strupi atbildēja.

Mazais gulēja, kad viņi pārbrauca. Auguste ar nepacietību gaidīja dēla un vecmāmiņas tik�anos, slēpta nojausma sacīja, ka zēns vecmāmuļai nepatiks. Kad Sa�a pamodās, Maņa atveda viņu uz ēdamistabu. Olga Andrejevna paņēma klēpī mazdēlu un atturīgā ziņkārē to aplūkoja. Sa�a izturējās kā vīrs. Neraudāja, bet ar vienu roku saķēra vecmāmiņas sirmo matu sprogu, ar otru sāka tvarstīt viņas ausi.

Olga Andrejevna ilgi neauklēja mazdēlu, atdeva mātei un, pārsteidzot Augusti un samulsinot Arkādiju, teica:

� Maz kā no Karunnijiem, pavisam nav pēc tevis, vārdu sakot � frontinieks...

Vīramāte kaut ko atminējās, iegāja otrā istabā pie kofera un atnesa mazajam kādu rotaļlietiņu. Un, �ķiet, kop� tā brī�a pilnīgi aizmirsa Sa�u. Toties pamatīgi izvaicāja dēlu un vedeklu par dzīvi pilsētā, par produktu un mantu cenām.

Viņa stingri norāja Arkādiju par nesaimnieciskumu. Pa�laik, kad par puscenu varot dabūt aizbēgu�u bur�uju labu labās mantas, vajagot iekārtot dzīvokli, labi apģērbties pa�am un sievai.

� Man, māt, nav laika ar to noņemties, � Arkādijs taisnojās. � Un Auguste glu�i vienkār�i nav piemērota praktiskai dzīvei.

� Nu maz gan kam tava sieva piemērota, � vīramāte nemaz nekautrējās Gutjas klātbūtnes. � Es atbraucu, lai kaut ko iegādātos, protams, sev, � viņa precizēja. � Pastaigā�u pa veikaliem, paskatī�os. Man ir drusku naudas līdz. Arī Ņina iedeva, lika sev �o to nopirkt.

Jau pirmajā dienā Olga Andrejevna labi apskatīja dzīvokli un visu iedzīvi un, kad Arkādijs bija projām, neapmierināta sacīja Augustei:

� Un jūs neko sevi�ķu neesat iegādāju�ies? Glu�i neticami.

� Viņ� daudz nodzer, � Auguste nodūra galvu.

� Redz, kas par jaunām ziņām! Kur� vīrietis tad pēc kara nedzer? Tikai slimie ne. Vajag prast saimniekot un prast atturēt vīru no dzer�anas.

Visvairāk Olgu Andrejevnu kaitināja Maņa.

� Vai maz zināt, cik jums izmaksā tā meitene?

� Viņa pieķērusies Sa�am, un bez viņas es nevaru iztikt � pat uz veikalu nevaru aiziet, kaut arī pamestu darbu, � Augu�ie mēģināja aizstāvēties.

� Bet kā citi dzīvo? Vai daudzi mūsu laikā var atļauties turēt kalponi?

� Arkādijs jau vairāk nodzer . ..

� Ar tādu sievu par dzērāju arī jāpaliek! � vīramāte nesavaldījās un kliedza. � Gatavais spoks! Ja jau tu neko nesajēdz saimniecībā, tad būtu kaut pati labi ģērbusies. Taisni brīnums, ka viņ� vēl nav salūkojis sev kādu draugaļu vai pavedis to skuķi. Daudz jau vīra cilvēks �itādā ziņā neskatās. Nebiju gan domājusi, ka vedekla no ��a-povu mājas būs manam dēlam tāda sieva ...

� Es ta�u strādāju arī skolā, daudz jālasa, �� Auguste taisnojās.

� Nevajadzēja precēties. Varēji tupēt vecmeitās un urķēties grāmatās.

� Nevar ta�u dzīvot bez grāmatām, bez darba . ..

� Zinu, zinu, to dziesmu esmu dzirdējusi. Es daudz nelasīju un algotu darbu nestrādāju, bet vīrs mani uz rokām nēsāja un par �ņabi domāja tikai ar manu atļauju.

Auguste iegāja otrā istabā un gau�i apraudājās.

Nākamajā dienā vīramāte sāka staigāt pa veikaliem, un pa �o ciemo�anās laiku tā kļuva viņai par galveno nodarbo�anos. Drīz viņa sapazinās ar ļaudīm, kuri kaut kur paslep�us pārdeva sudraba na�us, dak�iņas, karotes, me�ģīnes un ievērojamu mākslinieku gleznas. Olga Andrejevna nerādīja vedeklai pirkumus, saiņus ienesa savā istabā un pakoja lielos koferos.

Arkādijs mājās pārradās tikai naktīs uz da�ām stundām pārgulēt, jo sākās inspekcijas pārbaudes. Auguste daudz laika ziedoja skolai, ar saimnieko�anu un zēnu vairāk noņēmās Maņa. Ta�u viņas sīkie pleci it kā nemaz nejuta mājas darba smagumu. Viņa bija atkopusies un no bālās meitenes pamazām izvērtās par jaunavu, ja arī ne īpa�i skaistu, tad diezgan pievilcīgu.

Maņa ātri apguva visu labo, ko novēroja no vietējiem iedzīvotājiem: izveicību darbā, pieklājību, kārtību. Par nopelnīto naudu pirka kleitām katūnu un lētu veļas audumu, visu pati piegrieza un sa�uva.

Ta�u pēdējā laikā Maņa drausmīgi baidījās no Olgas Andrejevnas. Maņa, protams, nevienam nesūdzējās, tikai Gutja manīja: pietika vīramātei cie�āk noskatīt viņu, tā Maņa nezināja, kur likties. Kādudien Olga Andrejevna teica vedeklai:

� Tas skuķis pārāk daudz ēd. Apēdīs visu, ko lu skolā nopelnīsi. Nevar tak strādāt tikai tāpēc, lai barotu un ģērbtu mājkalpotāju.

� Es jau skolā nestrādāju naudas dēļ, man nepiecie�ama prakse. Nākamgad gribu iestāties neklātienē.

� Kas vēl nebūs? Tavas galvenās rūpes ir gādāt par vīra veselību, bet pelmeņus var gatavot ari bez diploma. Vispirms jābūt labai sievai un saimniecei, tas ir svarīgāk par diplomiem. Es savā mū�ā algas darbu ne dienu netiku strādājusi, bet cik labi pret mani izturējās nelaiķis vīrs.

Gutja neko neiebilda, klusēja.

Inspekcijas pārbaude ritēja savu gaitu . .. Arkādijs stundām sēdēja pie kartēm un rēķināja, ilgi uzturējās baterijās. Divīzijas artilērija �au�anas apmācības bija veikusi teicami. Kara apgabala komandiera pavēlē majoram Karunnijam tika izsacīta pateicība.

Arkādijs centās biedriem un arī sve�iem cilvēkiem neizrādīt savu prieku. Ta�u mājās nekautrējās ne no mātes, ne sievas un daudzreiz milzīgā pa�apmierinātībā plātījās ar savām sekmēm. �ajā sakarībā Karunniju ģimene nolēma nākamajā sestdienā uzaicināt viesos artilērijas �tāba virsniekus un Arkādija draugus. Olga Andrejevna ar prieku piekrita dēla iedomai. Pat uz brīdi pārtrauca gai-tas pa komisijas veikaliem un piepalīdzēja vakara sagatavo�anā. Maņa bija nonākusi pilnīgā Olgas Andrej evnas pakļautībā, un meitenei netika ļauts ne brītiņ� -apsēsties. Laiku pa laikam vīramāte iegāja Augustes istabā, kur viņa strādāja, un, lūpas sakniebusi, sacīja:

� Labāk būtu ienākusi virtuvē un paskatījusies, ko es gatavoju. īstai saimniecei nekad nav par ļaunu pamācīties, kā lēti un labi uzņemt viesus.

Auguste pameta skolas grāmatas un gāja uz virtuvi, kur Maņa bija sagriezusi vinegretam veselu lērumu dārzeņu, un bijīgi skatījās uz Olgu Andre-jevnu, kura, piedurknes atbraucījusi, pa�apmierināti smaidīdama, cepa un vārīja ...

Olga Andrejevna bija lieliska saimniece. Glīti uzklāts, bagātīgs galds, rūpīgi uzpostas istabas, jaunas, skaistas sievietes, tas viss sauca atmiņā pirmskara svētku dienas ��apovu mājā. Auguste bija līksmā omā un jautri sagaidīja viesus.

Pie galda galvenā sarunu tēma bija inspekcijas pārbaude. Arkādijs pārējo virsnieku vidū uzvedās vienkār�i un pa�apzinīgi, varēja redzēt, ka viņ� iemantojis vispārēju cieņu. Pret visiem bija vienlīdz uzmanīgs, centās visus iesaistīt sarunās, gādāja, lai visi justos jautri, bet pats arvien bie�āk tvēra ruma pudeli, līdz dibenam izmalkodams katru glāzīti. Augustei bija grūti to noskatīties, viņa klusu lūdza:

� Pietiks!

Arkādijs skarbi atcirta:

� Kad tu beigsi mani komandēt!

Auguste pietvīka. Olga Andrejevna uzmeta vedeklai iznīcino�u skatienu un no�ņācās:

� Patiesi, īstais laiks izsacīt vīram piezīmes!

Kāds jauns kapteinis satvēra akordeonu, ko, paklausot Arkādija lūgumam, bija paņēmis līdzi un sāka dziedāt:

Tur, aiz kalniņa, pļāvēji dzied ...

Arī pārējie viesi dziedāja līdzi, bet Arkādijs dzērāja balsī auroja kaut ko savā meldiņā un visus traucēja. Dziesma pamazām aprāvās, sarunas pie galda nevedās, neviens nevēlējās dejot, bet Arkādijs noreiba arvien vairāk un vairāk.

Vakars bija izbojāts. Viesi sāka izklīst. Arkādijs priek�namā palīdzēja sievietēm uzvilkt mēteļus, bet arī �eit viņ� visiem bija tikai par kavēkli, visu putroja, kaut ko murk�ķēja, cenzdamies tēlot laipnu mājastēvu.

Kad viesi bija izklīdu�i, Arkādijs atgriezās ēdamistabā, ielēja pusglāzi ruma un vienā rāvienā izmeta. Atspiedis galvu rokās, viņ� nesakarīgi murmināja:

� Karunnijs dzer, Karunnijs taisa tra�us, bet kur� izdara tādus aprēķinus, ka divīzijas artilērija prot �aut teicami? Kur� vēl visā apgabalā saņēmis inspekcijas pārbaudē atzīmi �teicami�? Varbūt jums, biedri ģenerāl, ir otrs Karunnijs?

Jau pēc pusstundas Arkādijs locījās un vaidēja uz tahtas, sāpēja kuņģis. Seja kļuva zilgana.

Olga Andrejevna pārbijusies pārmaiņus ķēra gan pudeli ar o�amo spirtu un rīvēja dēlam deniņus, gan spieda citronsulu un mēģināja ieliet viņam mutē. Arkādijam kļuva arvien sliktāk. Viņ� zaudēja samaņu, pulss gandrīz nebija manāms. Bez aprunā�anās ar Olgu Andrej evnu Auguste piezvanīja divīzijas sanitārā dienesta priek�niekam un vaļsirdīgi visu izstāstīja.

Auguste nevarēja nenovērtēt �afermaņa taktiskumu, viņ� apsolīja atbraukt pats, nevis sūtīt de�urējo�o ārstu pie piedzēru�ā majora.

Pulkvedis �afermanis ilgi nopūlējās, lai majoru Karunniju dabūtu pie samaņas.

Otrā dienā Arkādijs dzeltenu seju un pietūku�ām acīm sēdēja atzveltnes krēslā, bez mitas dzēra tēju ar citronu un rāja sievu un māti par to, ka viņas izsauku�as ārstu.

� Pulkvedis �afermanis nav slikts vīrs, � Arkādijs runāja. � Bet jāsaprot, ka viņa pienākums par visu ziņot divīzijas komandierim. Būs jāpalūdz, lai neziņo. Tūlīt piezvanī�u, palūg�u, viņ� kā nekā savējais, pusi kara pārlaidām kopā, domāju, uzklausīs manu lūgumu.

Māte piekrita visam dēla teiktajam un vainoja pārsteidzīgo vedeklu. Auguste nerunāja neko pretī, ta�u pati juta, ka nīgrums pret vīramāti aug augumā ...

Beidzot Olga Andrejevna aizbrauca.

Divas nedēļas pēc vīramātes aizbrauk�anas Arkādijs paziņoja sievai negaidītu vēsti. Apgabala artilērijas kadru nodaļa un divīzijas komandieris nemitīgi mudinot viņu braukt mācīties uz akadēmiju. Divīzijas komandieris apsolījis, neraugoties ne uz ko, dot Karunnijam labu raksturojumu, jo cerēja, ka akadēmijā Arkādijs izārstēs savus stiķus un niķus.

� Perspektīva mācīties piecus gadus ... mani ne sevi�ķi vilina,' � Arkādijs sievai teica, � bet, ja priek�niecība liek, jābrauc.

� Un kur paliek tavi trīs universitātes kursi, � varbūt tev vajadzētu pabeigt studijas un sākt zinātnisku darbu? � Auguste ieminējās.

� Nē, gribu palikt armijā, un tu jau arī dzirdēji: ģenerālis uzskata � te esot mana īstā vieta.

Auguste daudz nestrīdējās pretim. Sirds dziļumos viņa bija pārliecināta, ka tikai armija ar savu stingro disciplīnu var atturēt vīru no dzer�anas.

Drīz Arkādijs un vēl divi virsnieki aizbrauca uz Maskavu likt eksāmenus. Sākumā viņ� bie�i rakstīja, bet pēc laika vēstules vairs nepienāca. Auguste uztraucās, sūtīja telegrammu. Arkādijs atbildēja, ka tuvākajās dienās atgriezī�oties mājās. Un patie�ām � pēc trim dienām pārbrauca. Auguste jautāja:

� Kas tev atgadījās Maskavā? Izkriti eksāmenos?

� Izgāzos, tikai ne eksāmenos.

� Atkal dzer�ana un skandāli? Kad gan tas beigsies?

� Nu jau dro�i vien arī beigsies, � Arkādijs uzsmēķēja papirosu, � var izmest no armijas.

� Ko tad darīsim?

� Pirms laika nav ko zīlēt, par akadēmiju es neskumstu. Lai notiek kas notikdams � būs labi. Piecus gadus mētāties pa Maskavas privātiem dzīvokļiem � to nu nevar saukt par laimi. Jau tā neesam dzīvoju�i, tikai karoju�i.

Otrā naktī pēc Arkādija pārbrauk�anas Karun-niju dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Arkādijs paņēma klausuli.

� Tas nevar būt! � viņ� iekliedzās tā, ka viss dzīvoklis noskanēja, un steidzīgi sāka ģērbties.

Pēk�ņi bija miris divīzijas komandieris � ģenerālis Kolpakovs. Viņa nāve bija smags trieciens virsniekiem, kuri kopā ar ģenerāli bija visus gadus karoju�i. Visas trīs dienas pirms bērēm Arkādija gandrīz nemaz nebija mājās. Bet pēc bērēm viņ� tā piedzērās, ka tikko atmeimuroja mājup. Kad Auguste pārradās no skolas, viņ� ar drēbēm un zābakiem kājās cie�ā miegā gulēja gultā. Maņa ar mazo bēdīgi sēdēja ēdamistabā.

� Ko jūs abi nokāru�i degunus? Ēdīsim labāk pusdienas.

� Ziniet, Auguste Aleksandrovna, kad saimnieks piedzēries, man bail no viņa, � Maņa sacīja.

� Vai viņ� tev ko pāri darīja?

� Nē. Nekas nav bijis, tikai piedzēries viņ� uz mani tā jocīgi skatās.

Auguste saprata meitenes satraukumu.

Kādu sestdienu Arkādijs pārnāca ātrāk nekā parasti. Auguste tobrīd lika mazo gulēt. Maņa, apsējusies baltu priek�autiņu virs jaunās katūna kleitas, klāja vakariņu galdu un smaidīdama tecēja no virtuves uz ēdamistabu. Arkādijs ienāca guļamistabā.

� Jau gulēt? � viņ� jautri vaicāja.

Auguste tik labi bija iepazinusi vīra seju, ka, pat acumirklīgu skatienu uzmetusi, nekļūdīgi spēja noteikt, vai viņ� dzēris vai ne. Un �oreiz saprata: Arkādijs jau ir dzēris.

� Ej otrā istabā, tūlīt .būs vakariņas, � viņa �ukstēja.

Cauri atvērtajām guļamistabas durvīm bija labi sadzirdama katra skaņa, katrs ēdamistabā teikts vārds. Arkādijs ar Maņu jokojās, uzslavēja jauno kleitu, apsolīja sameklēt pielūdzēju. Skrienot līksmi aizdipēja meitenes soļi. Tad pēk�ņi noplīk�ķēja skaļa pļauka. Auguste ieskrēja ēdamistabā, Arkādijs sēdēja noliektu galvu, bet virtuves durvīs noplīvoja Maņas kleita.

� Kas �eit notika? � Auguste prasīja.

Arkādijs klusēja. Maņa stāvēja tum�ajā gaitenītī

starp virtuvi un priek�namu un raudāja.

� Kas bija? Kas notika?

� Es klāju galdu, � meitene �ņukstēja, � pieliecos, gribēju uzlikt �ķīvi, bet viņ� ... un es iesitu viņam pa ģīmi un aizskrēju.

� Esi mierīga, Maņa, rīt es ar viņu parunā�u ...

� Varbūt man labak iet no jums prom, Auguste Aleksandrovna, kamēr nav par vēlu ...

� Ko tad es iesāk�u ar Sa�u? Man ta�u jāstrādā. Ko es iesāk�u? � Auguste iesaucās.

� Nē, es jūs neatstā�u, nebaidieties! Vai tad drīkstu aizmirst, kā jūs mani izbadoju�os pieņēmāt ...

Maņa palika pie Karunnijiem. Drīz vien visi, atskaitot Augusti, bija piemirsu�i �o atgadījumu, ta�u Auguste dzīvoja vienās ba�ās, ka dzērumā Arkādijs spējīgs pastrādāt jebkādu noziegumu. Kā slīkonis ķeras pie salmiņa, tā viņa pieķērās domai par otru bērnu, jo atminējās Arkādija solījumu laboties.

Ģenerāļa Kolpakova pēctecis bija nesen Kara akadēmiju beidzis jauns pulkvedis. Divīzijas virsnieki zināja, ka jaunais komandieris nepiedos nekādus izlēcienus un vājības. Miru�ais ģenerālis Kolpakovs bija redzējis savus virsniekus kaujās un novērtēja pagātnes nopelnus. Jaunais divīzijas komandieris labi pārzināja savu dienesta uzdevumu, bet vēl labāk to, ka tagad, pēc kara, kad tik daudzi demobilizējas, ikviena aizejo�ā virsnieka vietā radīsies desmitiem jaunu, kuri būs laimīgi stāties tā vietā. Arī jaunā divīzijas komandiera rokās nokļuva ziņojumi par Karunnija izdarībām Maskavā. Agri rītā divīzijas komandiera vārdā kāds piezvanīja Karunnijam un lika nekavējoties ierasties...

Saruna ar divīzijas komandieri nebija ilga, Arkādijs drīz atgriezās. Auguste stāvēja pie loga un skatījās ārā... Viņa ieraudzīja vīru iznākam no �ķērsielas, un, redzot viņa gaitu, Augustei kā slogs novēlās no sirds, Arkādijs nākdams pa�apmierināti smaidīja.

� Nu kā? � viņa jautāja, tikko vīrs bija ienācis pa durvīm.

� Divīzijā atstāj, bet no amata atceļ. Sūta par �tāba priek�nieka palīgu uz Odnovola pulku.

� Vai Odnovols piekritīs?

� Piekrīt, citādi mani divīzijā neatstātu.

Odnovola pulks atradās piecus kilometrus no

ostas pilsētiņas, tur bija arī divīzijas �tābs. Karun-nijiem iedeva mazu divistabu dzīvokli karavīru pilsētiņā, kur dzīvoja pulka virsnieki. Augustei nācās darbu atstāt. Braukāt piecus kilometrus uz skolu būtu par grūtu, bez tam viņa zināja, ka drīz būs otrs bērns.

Lēni vilkās Baltijas ziemas miklās dienas: �ķīdonis, lietus, migla/ dzīvoklī elektrība dega pat dienas vidū, vienmēr pelēkas debesis un piktās, nemierīgās jūras nerimtā viļņu triek�anās pret krastu.

Jaunajā vietā Arkādijs centās atturēties no dzer�anas, jo divīzijas komandieris viņu bija uz stingrāko brīdinājis.

Auguste kļuva priecīgāka, modās cerība. Viņa domāja, ka saņemtais brāziens Arkādiju tomēr beidzot vedīs pie prāta. Viņa jau gudroja, kā iestāsies neklātienē, beigs universitāti, bet galvenokārt � pamazām sāka apjaust dzīvi aiz mājas sienām.

... Augustei piedzima puisēns. Pēc vaiga neglīts, toties vesels un mierīgs. Augām dienām tas gulēja aizmidzis. Arkādijs nekad nepaņēma mazo klēpī, pat nepiegāja pie gultiņas. Un dzīve sāka ritēt pa vecam. Arkādijs vakaros vēlu atgriezās � un arvien bie�āk pārnāca piedzēries. Un Gutja atkal dzīvoja bailēs un vientulībā ...

No nemitīgā nervu sasprindzinājuma, no bailēm par bērnu nākotni viņa kļuva pret visu vienaldzīga, dzīvoja it kā nelaimes priek�nojautā. Reizēm uz mirkli ienāca prātā doma iestāties Ļeņin-gradas universitātes filoloģijas fakultātes neklātienē, ta�u tūlīt atkal otra doma: vajadzēs braukt uz eksāmenu sesijām un atstāt bērnus ar Maņu un Arkādiju. Turklāt mazāk viņa baidījās par bērniem, vairāk par vīru. Baidījās atstāt viņu vienu ar Maņu dzīvoklī. Un atkal ātri aizritēja pelēcīgas dienas bez prieka un gai�uma.

Nelaimīgās ģimenēs nemana ne ziemas, ne vasaras, ne pavasara. Pagāja dienas, nedēļas, mēne�i, gadi. Miklajai ziemai sekoja drūma, lietaina, īsa vasara, tad atkal mitra, gara, skumja ziema un atkal vasara... Kāda saruna ar vīru Augustei palika prātā uz visiem laikiem.

Karavīru pilsētiņa atradās me�malā. Maigs vējiņ� istabā ienesa tikko pļauta siena smar�u, saule lēnām laidās uz rietu, un tad nez no kurienes � no ieplakas sāka velties pelēki miglas ielāpi. Nebija pat noģiedams, no kurienes tā cēlās, ta�u pamazām ietina visu apkārtni. Tālumā atskanēja dziesma. Dziedāja saskanīgi, jauki, kā dzied tikai vasaras vakaros pēc labi paveikta lauku darba.

Lejā noklaudzēja durvis, un pēc grīdas dēļu �īkstē�anas Gutja saprata: atnācis blakusdzīvokļa kaimiņ�. Gutja piegāja pie galda, aptaustīja jau sen noliktos traukus, paņēma aizsāktu rokdarbu, tomēr tūlīt nometa. Atvērta grāmata gaidīja uz plaukta. Gutja vienaldzīgi �ķirstīja lappuses. Nē, viņa gribēja dzīvot, strādāt, mācīties. Ne tikai gaidīt un mocīt sevi ar domām: vai Arkādijs atgriezīsies piedzēries vai skaidrā.

Atkal soļi, nu tas bija Arkādijs.

� Dod ēst, labi drīz! � jau no sliek�ņa viņ� līksmi sauca.

Ta�u, pamanījis Augustes drūmo skatienu, apskaitās:

� Atkal esi saskābusi!

Auguste klusēdama aplika priek�autu.

� Es nesaprotu, kā var bez mitas pink�ķēt un �ņaukāties!

� Kā gan lai tu saprastu! Visu dienu darbā, biedru vidū, vakaros sapulces, sēdes, draugi, bet es pusdienoju kopā ar Maņu.

� Nu, nestrīdēsimies! � Arkādijs mierino�i teica. � Tu dro�i vien ļoti no�ēlo, ka pameti darbu skolā.

� It labi zini, ka man patīk strādāt, bet �ādi tikai pa māju... Man skolā patika, tur es garīgi atpūtos. Tu to nesapratīsi.

Arkādijs klusēja. Viņ� bija ielāgojis: vislabākais ir nelikties ne zinis par sievas satraukumu, tad drī-

19 � V. Ustinova 289

zāk nomierināsies. Arkādijs apsēdās, paņēma papirosu, ilgi burzīja pirkstos, beidzot aizsmēķēja.

� Mums reiz bija skolotāja Anna Stepanovna, � viņ� klusu iesāka. � Visu mū�u viņu atcerēsimies. Viņa mums mācīja botāniku. Viņai bija slima sirds, bet mēs melsāmies virsū ar visvisādiem niekiem. Viņa mums stāstīja tikai par labiem darbiem. Pēc viņas vārdiem � pasaulē mita vienīgi labais. Ta�u pa�ai vīrs bija alkoholiķis. Klīda valodas, ka viņ� sievu pat sitot. Bet viņa nez kādēļ nespēja pamest vīru, varbūt aiz �ēluma? Būdama veca un slimīga, viņa gāja pie skolēniem uz mājām, ja nebija kāds atnācis uz skolu, bet da�s labs tai laikā kaimiņpagalmā sita ripu ...

Auguste stāvēja istabas durvīs un klausījās Arkādijā. Viņ� �ķita pavisam sve�āds, kluss, samierinājies, nodevies atmiņām par savu veco skolotāju. �Nē, nē, varbūt viņ� vēl atjēgsies, pametīs dzer�anu, viņ� ta�u ir gudrs un labs cilvēks.� Un, cenzdamās rast savām domām apliecinājumu, Auguste jautāja:

� Vai tu dzer Taņas Suhovas dēj? Kas jums abiem bija?

� Vairākumam no mums pirms precē�anās kaut kas ir bijis, nu tam vairs nav nozīmes.

� Bet kas tad ir vainīgs, ka pēc kara tu tik ļoti pārvērties? Visam ir savi iemesli, kaut vai bērnu dēļ esi atklāts pret mani, pat ja vainīga būtu es; abi kopā padomāsim, kā līdzēt mūsu nelaimē.

� Mēs neesam vainīgi, ka apstākļi tā apgāju�ies ar mums, pārāk daudz esam pārdzīvoju�i, daudz smaga, nesaprotama uzgruvis mūsu paaudzei ... To grūti saprast... Un ko tur līdz runā�ana ...

� Tomēr tā ir tava vaina, ka esam aizgāju�i viens no otra tik tālu, ka neprotam vairs vaļsirdīgi parunāties... Es nespēju ilgāk tā dzīvot, kļūstu trula aiz pastāvīgām bailēm par tevi. Man nav draugu, nav darba, netiekos ar cilvēkiem. Bet

tu____ tu ta�u esi tā izlaidies aiz labas dzīves un

labklājības, jo zini � divdesmitajā datumā atkal saņemsi algu. Tev viss viegli iekritis rokās � ordeņi, kara nopelni visu laiku ir tavs glābiņ�. Bet vai tā ir dzīve?

Arkādijs piecēlās un sāka grozīt radioaparātu.

� Nu, redzi, aparāts tomēr darbojas, nupat pieteica lirisku koncertu, paklausīsimies! � lai beigtu skumjo sarunu, Arkādijs pieļāvīgi teica.

Un arī Gutja bija par to priecīga. Viņa dusmojās uz sevi, ka nespēj mierīgi runāt ar vīru, pat ja tas ir skaidrā prātā.

Nelaime nākot negaidīti, kā zibens no skaidrām debesīm. Bet Karunniju ģimenei nelaime zagās klāt nemanot un jau sen, sen. Tā neatvairāmi draudēja viņiem kopā ar degvīnu, ar ko Arkādijs bija tik lielos draugos.

Divas dienas pirms jaunā � tūksto� deviņi simti piecdesmitā gada Arkādijs pārnāca mājās agrāk, nekā parasts.

� Brauksim uz pilsētu, uz kino! � viņ� uzaicināja sievu.

� Brauksim uz pēdējo seansu, kad mazais būs aizmidzis, � Gutja atbildēja. � Tikai iepriek� paņem biļetes, citādi nedabūsim.

� Labi, � Arkādijs tūlīt piekrita. � Nopirk�u biļetes, ieie�u frizētavā, apgriezī�u matus un atbrauk�u tev pakaļ.

Pēc pusdienām Auguste iedeva Arkādijam naudu un viņ� aizbrauca uz pilsētu.

Mazajam Genādijam bija iepotētas bakas, viņ� jutās savārdzis. Pievakarē kļuva vēl sliktāk. Sacēlās temperatūra, puisēns gultiņā svaidījās un raudāja. Katru pusstundu Gutja nāca pie cita lēmuma: te sāka jau ģērbties, lai, Arkādijam atbraucot, būtu saposusies, te izlēma nebraukt, baidīdamās slimo bērnu atstāt mājās ar Maņu. �Kas gan divās stundās var notikt? Maņa uzraudzīs,� Auguste atkal sevi dro�ināja un nemanīja, ka jau sen satumsis.

Maņa ieteicās:

� Jau pusdesmit, bet majora vēl nav. Vairs netiksiet uz pēdējo seansu.

� Varbūt viņ� brauks ar taksometru ...

Pulkstenis rādīja desmit. Arkādija nebija.

Auguste nosēdās pie spoguļa un sāka ņemt ārā no matiem spraudītes. Turpat blakus stāvēja Maņa un turēja slimo puisīti klēpī. Maņa skumīgi sacīja:

� Nevajadzēja viņam dot daudz naudas...

Slimais bērns aizmiga, gulēja arī Sa�a, cie�ā

miegā ieslīgusi bija dienā nogurusī Maņa. Pulkstenis jau divpadsmit, viens, divi, Auguste izpēru�iem matiem, naktskreklā, rīta kleitu uz pleciem snauda atzveltnes krēslā. Viņa pat redzēja sapņus, tomēr tā nebija aizmir�anās. Tas bija smags nervu saspīlējums, kad cilvēks neguļ, bet nav arī nomodā.

Skarbi noskanēja durvju zvans. Pīdamās garajā rīta kleitā, Auguste skrēja pie durvīm. Viņai iepretim stāvēja pilsētas kara komandants un pulka komandieris apak�pulkvedis Odnovols.

Abi ienāca istabā. Pilsētas kara komandants, majors vidējos gados, Augustei uzmeta ziņkārīgu skatienu, bet Auguste nenolaida acu no Odnovola, viņai drebēja lūpas.

� Vai Auguste Aleksandrovna Karunnaja? � komandants vaicāja.

� Kas ar viņu noticis? � Auguste ar mokām izdabūja vārdus pār lūpām, sirds pamira.

� Jūsu vīrs ir arestēts, � kara komandants atbildēja.

Auguste pielika roku pie kakla un plati ieplestām acīm vērās komandanta sejā.

� Jūsu vīrs ir arestēts, � komandants atkārtoja. � Acīm redzot, tiks atņemta virsnieka pakāpe un nodots kara tribunālam.

� Auguste Aleksandrovna, � Odnovols steidzīgi sacīja. � Vai nezināt, kur ir jūsu vīra pistole? Viņam nozagu�i trofeju pistoli, bet mums vajadzīga tā, ko viņ� saņēmis pulkā.

Auguste sagrīļojās. Odnovols viņu nosēdināja krēslā.

� Vakar vakarā pulksten astoņos viņ� ieradies restorānā kopā ar kādu sievieti, � pagaidām noskaidrots tikai tās vārds, � pēc tam pie galdiņa piesēdu�ies vēl divi tās paziņas. Visi kopā ilgi dzēru�i. Tad vīrie�i aizgāju�i. Karunnijs ar sievieti

palicis restorānā, bet pulksten vienos naktī ar Ka-runnija pistoli no�auts cilvēks ...

� Kāds sods gaida Arkādiju? � Auguste jautāja, mazliet savaldījusies.

� Grūti pateikt. Pavēle nodot trofeju iero�us bija jau �etrdesmit septītajā gadā. Karunnijs ne tik vien glabājis to vairāk nekā divus gadus, bet, saprotiet, viņa ierocis nokļuvis ienaidnieka rokās. No�auts cilvēks...

4. nodaļa

Toreiz Elbrusā Dmitrija atpūtu tik nelaimīgi pārtrauca pēk�ņā slimība un operācija. Bet viņam par visu vairāk bija vajadzīga veselība.

Jau �etrdesmit piektā gada vasarā kāds atgadījums noteica visu viņa turpmāko dzīvi.

Pāris dienu pirms vasaras brīvlaika grupas vecākais teica Anaņjevam un Loginovam, kur� kopā ar Dmitriju sekmju ziņā bija pirmie kursā, ka viņi tiek aicināti uz universitātes rektorātu �etros pēcpusdienā.

Līdz pulksten �etriem pui�i uztraucās, pārdomāja un pārsprieda visus iespējamos izsaukuma ieganstus. Jurijs Loginovs, tāpat kā Dmitrijs, bija frontinieks, partijas biedrs, spējīgs matemātiķis. Nekādu disciplīnas pārkāpumu vai akadēmisko parādu viņam, tāpat kā Dmitrijam, nebija. Dmitrijs pirmajā mirklī nodomāja, ka izsaukums saistīts ar viņa dzīves kauna traipu � tiesā�anu un soda bataljonu. Bet kādēļ tad izsauc Loginovu?

Pulksten �etros viņi uztrauku�ies iegāja mācību prorektora kabinetā. Kabinetā sēdēja prorektors, mehānikas un matemātikas fakultātes dekāns, partijas biroja sekretārs un divi nepazīstami jau paveci vīri.

Bez Dmitrija un Jurija kabinetā bija vēl viens viņu kursa students, tikai no citas grupas. Studentus aicināja apsēsties.

Sarunu uzsāka partijas biroja sekretārs.

� Nezinu, vai jūs, biedri, esat dzirdēju�i, ka pie mums tiek dibināta kodolfizikas nodaļa, kur pārskaitīs spējīgākos studentus no enerģētikas institūta un augstākās tehniskās skolas. Arī jūs mēs uzaicinājām, lai piedāvātu pāriet uz kodolfizikas nodaļu.

Pui�i tādai sarunai un priek�likumam nebija gatavoju�ies, tādēļ klusēja.

Partijas biroja sekretāra situācija �inī brīdī bija grūta. Viņam pretim sēdēja trīs jauni cilvēki, katrs mazliet vecāks par divdesmit gadiem, ta�u visi viņi jau zināja, kas ir kar�, visi trīs bija komunisti, un tomēr viņ� tiem nevarēja atklāti pateikt, cik pa�laik nozīmīgi, lai viņi visi trīs, fakultātes cerība un lepnums, pieņemtu �o lēmumu.

� Es jūs vaļsirdīgi brīdinā�u, � atkal partijas biroja sekretārs pirmais pārtrauca klusumu, � ka, pārejot kodolfizikas nodaļā, jums ies zudumā vesels mācību gads vai arī pirms tam jums būs jānoliek se�i eksāmeni, kas pa īsās vasaras laiku ir praktiski neiespējami. Labāk nemociet sevi, samierinieties ar domu, ka viens gads ies zudumā.

Vasara pacentieties atpūsties, bet rudenī ar jauniem spēkiem pie mācībām ...

Ja partijas biroja sekretārs varētu, viņ� būtu palūdzis divus nepazīstamos privātās drēbēs ģērbtos vīrus izstāstīt studentiem, no kuriem pa�reiz gaidīja iz�ķirīgo lēmumu, kas ir visam pamatā...

Mūsu valstij bija augsta zinātniskā bāze, bija laboratorijas un labi sagatavoti, pagaidām gan nelieli kodolfizikas speciālistu kadri. Ne jau velti zinātnieki mēdz teikt: lai cik sare�ģīta un dārga ir sinhrofazotronu iekārta, ta�u viens talantīgs fiziķis ir piecu tādu iekārtu vērts.

�obrīd partijas biroja sekretārs to nevarēja runāt. Viņ� tikai uzskatīja par nepiecie�amu vērst triju studentu uzmanību pirms lēmuma pieņem�anas uz to, cik �ī zinātne maz izpētīta un ka tur ir arī sava daļa riska... Var gadīties, ka viņi nodzīvo gadus divdesmit mazāk... Katrā ziņā tas nav obligāti. Kad darī�ana ar uguni, vienmēr jābaidās ugunsgrēka. Partijas biroja sekretārs palūdza studentiem padomāt un pēc nedēļas paziņot savu lēmumu.

Dmitrijs Anaņjevs visus pārsteidza.

Grie�oties nevis pie fakultātes dekāna vai pie partijas biroja sekretāra, bet pie sve�ajiem, kā pēc stājas noprotams � karavīriem, Dmitrijs Anaņjevs vaicāja:

� Vai jums ir zināms, ka frontē es kādu laiku biju soda bataljonā?

� Mums ir viss zināms, � mierīgi atbildēja viens no sve�ajiem. � Pa�reiz tam nav nozīmes.

Turklāt jūs savu vainu pret Dzimteni esat izpircis, un par to runāt vairs nav vērts.

� Nu tad man nav ko domāt veselu nedēļu, esmu ar mieru pāriet uz kodolfizikas nodaļu, tomēr, lai gads neietu zudumā, gatavo�os un mēģinā�u nolikt visus se�us eksāmenus, � Dmitrijs sacīja.

Visu vasaru Dmitrijs nosēdēja pie grāmatām, bet rudenī nolika visus se�us eksāmenus un tika ieskaitīts jaunajā nodaļā.

Mācītju gads te bija visai saspringts, un tomēr Dmitrijs �ad tad aizgāja uz studentu vakariem. Viņ� alla� bija viens, kaut gan biedriem tai laikā jau bija nopietnas aizrau�anās. Dmitrijs parasti apsēdās malā un skatījās uz dejotājiem. Ta�u � cik ilgi skatīsies. Sametās skumji, un viņ� devās atpakaļ � pie grāmatām. Vienīgi konservatorijas zālē Dmitrijs aizmirsās. Lielāko prieku sniedza Bēthovens, tā Piektā simfonija.

Pavasarī Dmitrijs nolika eksāmenus un fakultātē nerādījās, visu laiku pavadīja zinātņu akadēmijas laboratorijā. Līdz jūlija beigām strādāja par laborantu. Tika taisīta aparatūra izmēģinājumiem kosmiskos apstākļos.

Dmitrijs bie�i atcerējās Elbrusu, tūristu bāzi un saulstaru apmirdzēto meiteni, kura tik aizrautīgi dejoja. Laiks, kas ir labākais dziedinātājs, darīja savu: kapiņ� me�malā jau bija ieslēpies kaut kur dziļi, dziļi atmiņā, bet acis sāka pamanīt jaunās kursa biedrenes. Reiz pilnīgi nejau�i Dmitrijs pavaicāja draugam Jurijam Loginovam:

� Vai tu nezini, kas �odien mūsu klubā?

� �odien klubā? � Jurijs izbrīnījies pārvaicāja.

� Jā, tie�i �odien.

� �odien, liekas, nekā nav, bet sestdien filharmonijas koncerts.

� Tad sestdien ejam uz koncertu, � Dmitrijs pateica tādā tonī, ka iebilst būtu lieki.

Jurijs zināja, ka Dmitriju pārliecināt nav tik viegli, tādēļ apsolīja sestdien agrāk atbrīvoties no darba laboratorijā, lai vakarā ietu uz koncertu.

Un atgadījās tā, ka koncertā blakus viņiem sēdēja kalsna meitene, ģērbusies gludā vilnas kleitiņā, ar kuplu, garu bizi pār plecu. �ī gai�ā bize �eit, Maskavas universitātes klubā, izskatījās mazliet vecmodīgi, bet meitene bija tik jauka un skaidra, ka Dmitrijs nespēja novērst acu.

Pēc koncerta pirmās daļas viņi jau bija pazīstami. Meiteni sauca Lida Bondarenko, viņa mācījās bioloģijas fakultātes otrajā kursā, uz Maskavu bija atbraukusi no Orlas.

Slavens, izcils mākslinieks nodziedāja divas �aikovska romances. Konferansjē paziņoja, ka nākamā dziesma būs Hermaņa ārija no �Pīķa dāmas�.

� Atkal �aikovskis, � Dmitrijs neviļus iesaucās.

� Jums nepatīk �aikovskis?

Dmitrijs ieraudzīja pelēkzilajās meitenes acīs nopietnu pārmetumu, tādēļ apklusa.

Kad mākslinieks bija lieliski nodziedājis āriju un zāle no jauna �alkoja aplausos, Lida atkal vaicāja:

� Tie�ām nepatika?

� Labi � un tomēr neaizrauj, � Dmitrijs atzinās, � kaut gan jūs mani par to nicināt.

� Nē, es no�ēloju, jo neviens nav papūlējies jūs iemācīt mīlēt īstu mūziku.

� Jā, mana māte nav papūlējusies, � ar skumju ironiju atbildēja Dmitrijs.

�- Bet mana māte cerēja, ka es dienās bū�u profesionāla pianiste, un jau no se�iem gadiem mani nomocīja. Ta�u es saspītējos un kļuvu par bioloģi.

� Vai tas jūs interesē? � Jurijs jautāja.

� Katrā ziņā, man �ķiet labāk. Bet vai patie�ām jūs, � viņa atkal griezās pie Dmitrija, � vai tie�ām jūs neizprotat �aikovski?

� Viņ� neatzīst pat Ļevu Tolstoju, � Dmitrija vietā atbildēja Jurijs.

Lida pārmeto�u skatienu paraudzījās Dmitrijā. Viņ� nolaida acis un sacīja:

� Ļevs Tolstojs bija liels rakstnieks. Esmu sajūsmināts par �Karu un mieru�, tomēr otru reizi nav iespējams izlasīt. Kur lai ņemu mēnesi brīva laika?

� Vai tad jūs vispār nekā nelasāt? � Lida brīnījās.

� Nē, kādēļ gan. Man ļoti tuvs ir D�eks Lon-dons, bie�i pārlasu ...

Tā pats par sevi sagadījās, ka pēc koncerta Jurijs nez kur pazuda, bet Lidu pavadīt gāja Dmitrijs.

Nākamajā dienā viņi tikās un ilgi klejoja pa Maskavu. Dmitrijs bija atturīgs, maz runāja, toties Lidu bija pārņēmusi iedoma �o ledu izkausēt. Aiz necilās pui�a ārienes viņa nojauta neparastu raksturu. Lida nebija pārdzīvojusi pat pusi tā, ko liktenis bija uzvēlis Dmitrijam. Viņa nejuta arī tādas īstas alkas pēc zinātnes, kādas izstrāvoja pat no katra viņas jaunā paziņas vārda.

Arī otrā dienā Lida nespēja nosēdēt ne lekcijās, ne kopmītnē, māca bailes, ka viņi vairs nesatiksies. Ap septiņiem vakarā viņa aizgāja uz universitātes klubu, tur todien rādīja vecu pirmskara filmu � trīs seansus pēc kārtas. Lida bija pārliecināta, ka pirmajā seansā satiks pazīstamo fiziķi.

Dīvaina un neizskaidrojama parādība ir sievietes intuīcija. Cik daudzām sievietēm tā atklājusi to, ko viņas būtu vēlēju�ās nezināt. Un daudzām savlaicīgi likusi saprast to, ko nevar aptvert pat ar tik nopietnas zinātnes palīdzību kā loģika.

Protams, rudmatainais fiziķis bija klāt uz pirmo seansu. Iespējams, viņ� būtu palicis arī uz otro un tre�o, ja vien Lidas intuīcija nebūtu tik ļoti saasināta. Viņi sasveicinājās un tūlīt izlēma, ka vecu filmu nav vērts skatīties, labāk pastaigāties pa Maskavu...

Ja Dmitrijs cie�i vēroja laboratorijas darbu, tad arī viņu pa�u vēroja. Beidzot viņam piedāvāja uz vienu gadu braukt uz Pamiru strādāt zinātniskās pētniecības stacijā augstu kalnos.

Darbs Pamirā saistījās ar viņa izvēlēto diplomdarbu. Reizē ar Dmitriju brauca ari viņa uzticamais biedrs Jurijs Loginovs.

Līdz O�ai viņi brauca ar lidma�īnu. No turienes iesākās Pamira trakts, un viņi turpināja ceļu automa�īnās līdz Aizalaja kalnu grēdai.

Braucējus pārsteidza �ie stāvie, zilganie, dīvainie kalni.

Pārejā viņi nokļuva pavēlu vakarā, kad saule jau slīga aiz apvār�ņa. Vakara saulstaru apzeltītā daba ar savu krā�ņumu nomāca Dmitriju. Ap sirdi sametās pavisam skumji, un drīz vien noskaidrojās, ka glu�i tāpat ir arī draugam Jurijam.

� Kādēļ gan mēs dzīvojam? � Loginovs pēk�ņi jautāja. � Kaut ko meklējam, cen�amies kaut ko sasniegt, mēģinām izskaidrot, bet kalni, kā stāvēju�i pirms tūksto�iem gadu � draudīgi un nepieejami, � stāvēs tāpat arī pēc mums, kad no mums nekas vairs nebūs pāri palicis...

� Netrakojiet, puikas! � Juriju labsirdīgi aprāja pavecs zinātnieks, kur� pusi sava mū�a bija pavadījis kalnos. � Kalni uzdzen pasaulīgas skumjas, jūs nedrīkstat padoties tām... Lieciet pasaules likteni mierā... Mums, puikas, jāstrādā!

Patie�ām, bija daudz jāstrādā.

Svaigajā gaisā jaunie studenti nemitīgi bija izsalku�i. Un zinātniskās pētniecības stacijas priek�nieks deva rīkojumu viņus speciāli �uzbarot� uz akadēmijas fondu rēķina.

Dmitrijam un Jurijam Loginovam par abiem vajadzēja stiept smagas kravas. Viņus pagalam nomocīja �is darbs, ta�u neviens nespēja palīdzēt, jo visi bija aizņemti.

Lai cik grūti bija, Dmitrijs ne reizi neno�ēloja, ka atbraucis �urp. Zinātniskās pētniecības stacijā strādāja trīs ievērojami fiziķi. Pastāvīga tik�anās ar �iem zinātniekiem, kopīgs darbs, reizēm pat viņu vadībā � to visu Dmitrijs uzskatīja par likteņa labvēlību. Turklāt �eit bija daudz apdāvinātu, spējīgu jaunie�u.

Pa brīvo laiku Dmitrijs iepazinās ar sava diplomdarba materiāliem un sāka jau rakstīt diplomdarbu.

Tajā gadā laiks pieturējās mierīgs, bez sniega vētrām un negaisiem. Visu ziemu viņi nodzīvoja tur, apmēram �etri tūksto�i metru augstumā. Un diena pagāja izmēģinājumos. Ta�u atradās arī pa brīvam brītiņam, kad paslēpot. Pāris rei�u Dmitrijs devās medībās. Jāteic gan, izklaidē�anās brī�u pa visu ziemu nesanāca daudz, darba bija līdz kaklam.

Dmitrijs bie�i atcerējās Lidu, baidījās, vai tā nebūs pa prombūtnes laiku viņu aizmirsusi.

Aprīlī uz rajonu, kas atradās netālu no zinātniskās pētniecības stacijas, steidzīgi tika atvestas kādas ierīces. Autokolonnā ietilpa arī Kanādas sniega tīrītājs un degvielas cisterna, tādēļ visas ma�īnas laimīgi nokļuva galapunktā.

Studenti uzzināja, ka tiem pie�ķirtas divdesmit dienas diplomdarbu aizstāvē�anai un valsts eksāmeniem. Līdz O�ai viņi brauca ar autokolonnu, kura bija atvedusi da�ādās ierīces.

Tas bija grūts, bet jautrs ceļojums. Sniega vaļņi ceļmalās sniedzās pāri kravas kastēm, ma�īnas buksēja, un bie�i vien pa�iem tās vajadzēja stumt. Līksmākā vieta bija ieleja: divdesmit �etrus kilometrus brauca pusotras dienas. Beidzot pagalam noguru�ie ceļinieki nokļuva Sarita�ā, kur pirmo reizi pa brauciena dienām dabūja siltu ēdienu. Atkal devās ceļā un pārvarēja Taldikas pāreju.

Maskavā Dmitriju ierāva sevī strauji nolikumi, kuru ar uzvijām pietiktu veselam gadam. Divdesmit dienās viņ� paguva aizstāvēt diplomdarbu, nolikt valsts eksāmenus, un vienlaikus divas aspirantūras � zinātņu akadēmijas fizikas institūta aspirantūra un universitātes aspirantūra � viņam piedāvāja vietu.

Tomēr pats galvenais: pa �īm divdesmit dienām viņ� saprata, ka nav iespējams vairs dzīvot bez bioloģijas fakultātes studentes.

Atkal viņi sastapās universitātes klubā, atkal klaiņoja pa Maskavas ielām un atkal mazliet pastrīdējās. Dmitrijs nosauca universitātes zinātniekus par pareizticīgiem dogmatiķiem, Lida mēģināja aizstāvēt savas �Alma mater� godu.

Piecas dienas pirms brauk�anas uz Pamiru, vakarā pastaigājoties ar Lidu pa pilsētu, Dmitrijs pastāstīja, ka ir uzņemts zinātņu akadēmijas aspirantūrā.

� Tagad, kad mana dzīve iegājusi sliedēs, � viņ� apņēmīgi sacīja, � jums, Lida, jākļūst par manu sievu.

Abi par to vairs nepārmija ne vārda, tikai tajā pa�ā vakarā nosūtīja telegrammu Lidas mātei uz Orlu. Divas dienas pirms Dmitrija aizbrauk�anas uz Pamiru studentu kopmītnē nosvinēja kāzas.

�oreiz Dmitrijs Pamira nepalika ilgi. Vasarā zinātniskās pētniecības stacijā ieradās kāds slavens fiziķis � eksperimentētājs. Tas visu laiku staigāja un �izzondēja�, kā par viņu zobodamies runāja līdzstrādnieki. Bet pēc viņa aizbrauk�anas aspiranti Anaņjevs un Loginovs steidzo�i tika izsaukti uz zinātņu akadēmiju un norīkoti darbā.

Dmitrijs un Jurijs, ar lidma�īnu iebrauku�i Maskavā, tūliņ ieradās akadēmijā. Tie�i, kā teikt, no caurlaides telpām viņus nosūtīja uz paātrinātāju laboratoriju. Tā Dmitrijs sāka nodarboties ar augstu enerģiju fiziku.

Lida nebija kļūdījusies izvēlē: ruzgais vienrocis fiziķis ar skumjo smaidu sejā izrādījās gādīgs un jauks vīrs. Cik vien prazdams Dmitrijs centās atvieglot sievas mājas soli un dot viņai iespēju beigt universitāti. Pusgada laikā viņi tika dzīvoju�i trīs da�ādās vietās, visur ļāva īrēt istabu tikai uz da�iem mēne�iem.

Jaunais laulātais pāris gaidīja bērnu. Dmitrijs bija nolēmis: par spīti visām dzīvokļa grūtībām un jaunajiem, ar ģimenes pieaugumu saistītajiem sare�ģījumiem Lidai katrā ziņā jāmācās.

Pati Lida ar prātu nespēja aptvert, kā vīram izdodas ar visu tikt galā. Kop� tās dienas, kad viņ� bija atlidojis no Pamira un iegājis zinātņu akadēmijas ēkā, viņ� strādāja kādu steidzamu darbu. Lida par to neizvaicāja. Viņa zināja: vīrs tik un tā neteiks vai arī jokojoties atrunāsies. Viņa pat nezināja, vai apstiprināta Dmitrija disertācijas tēma, tāpat nebija arī pārliecināta par to, ka viņ�

mācās aspirantūrā. Mājās nekur nebija redzamas ne mācību grāmatas, ne papīri, ne rasējumi.

Ta�u Dinitrijs gatavoja arī disertāciju, un aspirantūras beigās tā bija pabeigta. Dmitrijs to aizstāvēja zinātņu akadēmijas mērinstrumentu laboratorijā.

Lida apzinājās, ka vīrs viņu mīl un savu brīvo laiku, savu sirdi un dvēseli atdod viņai un mazajai meitiņai. Dmitrijs nekad nebija sievai stāstījis par bērnību, par dzīvi Sibīrijā. Arī par Gutju nebija stāstījis. Un Lida dzīvoja laimīga un pārliecināta, ka ir pirmā, vienīgā un pēdējā vīra mīlestība ...

5. nodala

Tikai tagad, gadu pēc nakts, kas bija satricinājusi visu viņas dzīvi, Auguste sāka pamazām atgūties. Daudz kam �ajā gadā atmiņā bija jānobāl, tomēr naktīs atceres neļāva gulēt.

Grūtākais laiks bija līdz tiesai. No pilsētiņas aizbraukt nebija iespējams. Bailes un kauns spert soli pār dzīvokļa slieksni.

Līdz tiesas dienai Arkādijs dzīvoja pa māju. Viņ� nekur negāja, bet arī pie viņa neviens nenāca. Drīz beidzās izmeklē�ana un notika kara tribunāla izbraukuma sesijas paraugsēde.

Tiesas priek�vakarā Arkādiju izsauca uz �tābu. Viņ� sievai apsolīja pēc stundas atgriezties. Maņa

<50 � V. Ustiņova

305

ar bērniem tobrīd pastaigājās pa ielu, viņ� pat neatsve�inājās no tiem. Ta�u tajā pievakarē viņ� no mājām neaizgāja prom tikai uz stundu...

Pat vēl tagad, pēc gada, Augu�ie nespēja atsaukt atmiņā notikumu secību.

... Viņa toreiz gāja uz cietumu un nesa paciņas. Nezin kādēļ Arkādiju ilgi nesūtīja projām uz citu vietu. Satikties neļāva, un viņa arī netiecās pēc tā. Lai cik dīvaini būtu, bet viņai pat neradās vēlē�anās vīru redzēt. Nē. Viņa kļuva vienaldzīga pret visu.

Maņa joprojām dzīvoja pie Augusies, tikai strādāja virsnieku ēdnīcā. Darbā iekārtojās ātri un viegli un tikpat viegli pateica to Gutjai. Maņa zināja, ka saimniecei nav ko viņai maksāt.

Apmēram mēnesi pēc tiesas sēdes Augusti kādu vakaru palūdza aiziet uz divīzijas �tābu. Viņu ieveda istabā, kur sēdēja Apgabala kara padomes loceklis ģenerālis Ņe�ajevs, divīzijas komandieris un apak�pulkvedis Odnovols. Auguste nostājās durvīs, drūmi noliekusi galvu, kā kareivis, kam tūlīt jāsaņem rājiens par smagu pārkāpumu. Kāds no vīrie�iem piebīdīja viņai krēslu. Klusumu pārtrauca kara padomes loceklis.

� Kā turpmāk domājat dzīvot, biedre Karunnaja?

� Nezinu.

� Laiks būtu zināt, jums divi bērni, jūs esat māte.

� Jums vajadzīgs mans dzīvoklis? � Auguste pavaicāja, jo negribēja paildzināt netīkamo sarunu.

� Kāds dzīvoklis? � ģenerālis brīnījās.

Iestājās neveikls klusums. Vīri centās neskatīties uz Augusti. Tad atkal ģenerālis sacīja:

� Mūs neinteresē dzīvoklis. Te jūs nevarat iekārtoties darbā. Mēs ar biedriem apspriedāmies un izlēmām, ka jums labāk būtu pārcelties uz republikas galvaspilsētu. Tur ir apgabala �tābs un mūsu kara iestādes. Jūs esat pedagoģe, vai ne?

� Tikai ne skolā! � Auguste strauji atteica.

� Kādēļ? � ģenerālis brīnījās.

� Skolotājam jābūt labam, bet es pa�laik, es pa�laik nevienu neieredzu.

� Tas pāries, � pēc laiciņa paklusā balsī skumji noteica kara padomes loceklis. � Protams, muļķīgi būtu jūs mierināt, notiku�o grūti pārdzīvot, tomēr vajag, kaut vai bērnu dēļ... Rīt es atgriezī�os apgabala �tābā un lūg�u, lai jums pie�ķir kaut vienu istabu. Par no�ēlo�anu ar dzīvokļiem mums ir ļoti grūti.

Bet Gutja vairs pat nedzirdēja turpmākos ģenerāļa vārdus. Viņai pēdējā laikā bija dīvains ieradums: runāt līdz un tai pa�ā laikā nedzirdēt, par ko runā. Viņa varēja skatīties cilvēkam acīs, saklausīt atsevi�ķus vārdus, bet domāt tikai savu domu: kā dzīvot, kā turpmāk dzīvot? ...

... Pēc da�ām dienām atbrauca Olga Andre-jevna. Viņu gandrīz vairs nevarēja pazīt, pavisam nosirmojusi. Pret vedeklu un mazdēliem izturējās dzedri, tikai pateica:

� Nav ko �inkstēt, ja nelaime pienākusi, jāprot tikt tai pāri. Sāksim vākt mantas kopā.

Kad Auguste palūdza vīramāti padzīvot �eit, kamēr viņa aizbrauc un sameklē darbu, un atrod, kur atstāt bērnus, Olga Andrejevna papurināja galvu:

� Nē, nē, tagad mana dzīve paies Augstākās Padomes Prezidija priek�sēdētāja pieņemamajā istabā. Bet, ja tu neprati nosargāt sev vīru un bērniem tēvu, spirinies pati ārā no jezgas!

Jau otrā dienā Olga Andrej evna dabūja atļauju tikties ar Arkādiju. Un pēc nedēļas aizbrauca prom. Toties Maņa ne uz mirkli neatstāja Augusti. Apsolīja palikt �eit, pilsētiņā, kur jau bija iekārtojusies darbā. Artilērijas pulkā dienēja kāds star-�ina, kur� sen jau bija metis aci uz meiteni, bet nu, kad majora Karunnija ģimenē notikusi nelaime, viņ� piedāvāja Maņai savu roku un sirdi. Maņa bija ar mieru. Maņa un star�ina uzņēmās visas rūpes sakarā ar Augustes pārcel�anos, jo �ajās dienās Auguste dzīvoja kā mānā. Jaunie nolēma sareģistrēties pēc tam, kad Augustei būs palīdzēju�i pārkravāties uz galvaspilsētu.

Republikas galvaspilsētā Augustei iedeva mazu istabiņu mājā, kur dzīvoja apgabala �tāba brīva līguma darbinieki. Kā sapnī aiztrauca bezgalīgi garās staigā�anas uz pasu galdu, lai pierakstītos. Pēc tam ilgi bija jāgaida vieta Sa�am bērnudārzā un Genādijam mazbērnu novietnē, tad darba meklē�ana ...

Augusti pieņēma darbā par literāro līdzstrādnieci kara apgabala politpārvaldes avīzes kultūras un sadzīves nodaļā. Viņa nekad vēl nebija uzrakstījusi ne rindiņu un neticēja, ka no viņas var kādreiz izveidoties kaut vai viduvēja �urnāliste. Tam tikpat kā neticēja arī redakcijas darbinieki. Viņi ta�u zināja, ka avīzes redaktors pieņēmis jauno līdzstrādnieci kultūras un sadzīves nodaļā, tikai paklausot kara padomes locekļa lūgumam.

Auguste saņēma nelielu algu, kuras tikko pietika uzturam, valkāja vecas drēbes, neko neiegādājās arī bērniem. Un tomēr katra mēne�a beigās ar izbailēm secināja, ka līdz nākamajai algai nepietiks. Vajadzēja meklēt blakus darbu.

Bet kur? Un kā? Pamazām Auguste sāka novērot redakcijas līdzstrādnieku un �urnālistu darbu, viņiem algu palielināja kaut kādi honorāri. Ta�u Auguste arī zināja, ka visi avīzes materiāli top komandējumos. Auguste nevarēja braukāt apkārt, nebija kur atstāt bērnus. Un viņa sēdēja redakcijā, laboja kara korespondentu rakstus, veica da�ādus �urnālistu uzdevumus, bet visbie�āk atbildēja uz daudzajām redakcijai adresētajām vēstulēm. Un �ī eksistē�ana, kā viņai likās otr�ķirīgā darbā, arvien vairāk viņu ērcināja, un viņa vairāk un vairāk ieslēdzās sevī un savās likstās.

Tā ritēja diena pēc dienas.

Reiz Gutja atcerējās atgadījumu pirms pāris gadiem.

... Tovasar divīzija atradās nometnēs. Karunniji bija noīrēju�i dzīvokli ciemā pie kādas poļu panes Levandovskas. Panes Levandovskas vīrs, kā viņa pati visiem stāstīja, bija bez vēsts pazudis pēdējā kara gadā, atstādams te Baltijā sievu un se�us dēlus. Vecākajam panes dēlam bija �etrpadsmit gadu, jaunākais tikko sāka �āpot kājām. Pane

Levandovska dzīvoja no ienākumiem, ko saņēma, divīzijas virsniekiem izīrējot istabas, no sakņu dārza, govs un tirgo�anās. Uz stacijas perona viņa pārdeva pasa�ieriem kotletes. Tika iestāstīts, ka kotletes ir no gaļas, ta�u gaļas tur laikam gan bija visai maz. Jāteic, ka vilcieni stacijā stāvēja tikai piecas vai septiņas minūtes, un retais tādā steigā varēja iz�ķirt kotle�u gar�u. Pane Levandovska ar tirdzniecību nenodarbojās tikai svētdienās, viņa bija dedzīga katoliete, un �ajā dienā katrā ziņā gāja uz baznīcu. Auguste katru dienu no saimnieces pirka pienu. Jau pirmajā nedēļā kļuva skaidrs, ka pane Levandovska pārdod ar ūdeni at�ķaidītu pienu. Auguste aprunājās ar vīru un reiz teica saimniecei:

� Pane, jūs man dodat at�ķaidītu pienu!

� Jā, pane majoriete, � sekoja mierīga atbilde.

� Tas ta�u nav glīti! Mēs esam jūsu īrnieki, pret mums jums jābūt godīgai, mēs neesam garāmbraucēji ...

Pane Levandovska bija nesatricināma kā klints.

� Lai mums nebūtu jāstrīdas, � viņa atbildēja, � ņemiet pienu no citiem, es nevaru pārdot neat�ķaidītu.

� Jums nav dieva sirdī � un vēl katru svētdienu ejat baznīcā, lūdzaties, izsūdzat grēkus, � Auguste pārmeta.

� Kad sievietei ir se�i bērni un vīrs bez vēsts pazudis, viņa nevar domāt par godīgumu, � ļoti nopietni un absolūti pārliecināti sacīja pane Levandovska. � Un dievs to zina labāk nekā visi citi.

Jā, tagad, kad visa pasaule, kā Augustei likās, bija no viņas pa�as novērsusies, viņai ari par katru cenu bija jāizaudzina bērni. Vairs nepiedzīvot laimi kā sievietei, Auguste naktīs domāja. Un nav baznīcas, nav panes Levandovskas ticības labajam dievam, kas visu redz, visu zina un dāvā nelaimīgām, vientuļām sievietēm labvēlību. Viņa �ajā pla�ajā pasaulē bija viena ar savām ba�ām: kā iztikt, kur ņemt naudu? ...

Tajā pa�ā vakarā, nolikusi bērnus gulēt, viņa uzgrieza modinātāju uz pulksten pieciem rītā, un, lai gan ilgi nespēja aizmigt, tomēr piecēlās, tikko iezvanījās pulkstenis. Viņa apsēdās pie galda, nolika priek�ā papīra lapu, paņēma spalvaskātu. Vēl nezināja, par ko rakstīs, tomēr gribējās papīram uzticēt to, ko bija redzējusi un pārdzīvojusi. Kaut kur no tālienes cauri personiskajiem pārdzīvojumiem atmiņā iznira noturīgākais, ko viņa nez kādēļ pēk�ņi tik labi atcerējās. Vienaldzība � tā, lūk, ir pati briesmīgākā dzīvē! Pārāk bie�i Augustei pa�ai nācies sastapt �inerto pilsoņu� vienaldzīgo skatienu. Viņa rakstīja ātri, steidzīgi, kā aizkaitināta.

�Tā,� Auguste pēc tam secināja. �Bet kāda te galvenā doma? Kādēļ, pareizāk sakot, kālabad esmu to uzrakstījusi? Tas vēl spilgtāk jāpasaka. Bet kā? ... Te jābūt asi izteiktai domai, ka nedrīkst ciest rupjību, nekaunību, apmānī�anu.�

Gutja vairākas reizes pārrakstīja savu īso skicīti par notikumu dzelzceļa vagonā, par pavadoņa rupjību, un tomēr pati nebija mierā ar paveikto. Nekas nebija iznācis.

3U

Otrā rītā viņa atkal piecēlās pulksten piecos un līdz septiņiem pārrakstīja savu pirmo darbu. Atkal nekā prātīga, atskaitot garlaicīgu uzskaitījumu. Septiņos Auguste modināja bērnus, jāpagūst pabarot, mazāko aizvest uz mazbērnu novietni pilsētas viņā galā, pēc tam Sa�u uz bērnudārzu pilsētas otrā pusē.

Pamazām Augustei kļuva par ieradumu celties piecos rītā. Tiklīdz modinātājs iezvanījās, viņa uzrāva rīta kleitu un sēdās pie galda. Jau kuro reizi viņa pārrakstīja lapiņu par notikumu vilcienā. �ajā skicējumā trūka galvenās domas, bet viņa neprata to iekļaut. Uz kādu laiku viņa novāca lapiņas no galda. Un kā mācēdama sāka aprakstīt sīkos, atmiņā paliku�os notikumus.

Auguste nolēma �īs lapiņas brīvākā laikā pārrakstīt uz rakstāmma�īnas. Viņa sarunāja redakcijā ar ma�īnrakstītāju un pusdienas pārtraukumos, kad tā devās uz netālo kafejnīcu pusdienot, lēnām, bet pareizi, pati brīnīdamās, ka tik pēk�ņi apguvusi ma�īnrakstī�anas noslēpumus, sāka rakstīt. Viņa strādāja vairākas dienas, katrā pusdienas pārtraukumā pārrakstīdama pa nepilnai lapiņai. Augustei likās, ja pārrakstīs visu ar roku uzrakstīto, ievēros rindkopas un saliks pieturas zīmes, tad materiāls kļūs saprotamāks un skaidrāks, un tad varbūt viņa apjautīs, kā tur trūkst.

Reiz redaktors ieraudzīja viņu rakstām uz ma�īnas. Vakarā viņ� aicināja Augusti pie sevis.

Auguste nekad nebija domājusi, ka �is �sausiņ��, kā slepus redaktoru saukāja līdzstrādnieki, var pret viņu izturēties tik līdzjūtīgi. Viņ� lūdza

Augusti atnest un parādīt visu, ko tā pēdējā laikā uzrakstījusi. Pēc izlasī�anas viņ� atzina, ka Augus-tei esot novēro�anas spējas un ar laiku radī�oties arī prasme rakstīt. Redaktors izvēlējās vienu rakstiņu un deva padomu, lai tādu pa�u aiznes uz republikas krievu avīzes kultūras un sadzīves daļu.

Auguste aizsteidzās ar rakstiņu turp. Raksts patika, un to drīz vien nopublicēja.

Auguste saņēma mazliet naudas un nelielu pārliecību par savām spējām.

Nu vēl daudz vieglāk kļuva katru rītu piecelties pulksten piecos. �īs divas stundas, kad varēja mierīgi rakstīt, bija labākās stundas viņas dzīvē. Atkal, vairākreiz pārrakstot vienu un to pa�u, viņa centās cilvēkiem izstāstīt to, kas pa�u satraucis. Grūti bija pat saprast, ko viņa rakstīja: aprakstus, īsus stāstiņus vai mazas skicītes. Un atkal vienu nelielu darbiņu publicēja tā pati avīze.

Drīz vien Karunnajai piedāvāja pāriet darbā uz krievu avīzi. Tur viņa jutās brīvāk un dro�āk. Varbūt tādēļ, ka redakcijā neviens nezināja par viņas pagātni un sagaidīja kā sev līdzīgu.

No Arkādija vēstules pienāca reti. Tās bija nesakarīgas, un ikvienai rindiņai cauri lauzās sa-niknojums. Viņu nezin kādēļ sevi�ķi satrauca tas fakts, ka sieva strādā avīzes redakcijā. Sprie�ot pēc vēstulēm, Arkādijam �urnālistu dzīve �ķita viegla un bezdarbīga. Auguste ilgi lasīja katru rindiņu, lai izlobītu īstu saturu; cik daudz tur bija nepelnītu pārmetumu, bezjēdzības, egoisma un gandrīz nevienas loģiskas domas.

Augustei nebija ko sapņot par dzīves prieku. Da�dien viņa nezināja, ko dot bērniem ēst, kā izkārtot niecīgo rocību, kā pagūt izmazgāt un salāpīt bērnu drēbes. Bet galvenais � laikā samaksāt bērnu iestādēm un istabas īri.

Jau nākamajā gadā Sa�a sāka iet skolā. Kļuva vēl grūtāk. Dēlam nevedās ar mācībām. Dro�i vien viņ� patie�ām bija ar �palēninātu attīstību�, kā teica Sa�as skolotāja, bet varbūt viņ� savos septiņos gadiņos vēl nebija �nobriedis� skolai. Sa�am nepatika ne skola, ne skolotāja. Auguste aizvien pavadīja dēlu līdz klases durvīm un nodeva skolotājai tie�i rokās. Un tomēr viņ� bie�i pamanījās aizbēgt no stundām, klejoja pa pilsētu vai spēlējās pilsētas parkā.

Sa�am ļoti patika me�s un dzīvnieki. Laiku pa laikam viņ� atstiepa mājās ievainotu balodi vai novārgu�u kaķi, kurus dzīvokļa kaimiņi nekavējoties izmeta ārā. Zēns raudāja un pamazām kļuva nikns. Viņ� lūdza mātei atļauju turēt kaķēnu, bet ari to Gutja bez kaimiņu piekri�anas nevarēja atļaut. Kaķēns izskrēja kopējā virtuvē, visiem pinās pa kājām un kaitināja, un beidzot kāds bija to izmetis aiz durvīm.

Pēc stundām, atgriezies no skolas, Sa�a ieēda aukstas, iepriek�ējā vakarā mātes sagatavotas pusdienas un tūlīt skrēja uz netālo parku, kur dzīvoja līdz vakaram. Parkā, nīgri dūdodami, klaiņoja balo�i. Pa kokiem lēkāja �igla vāverīte, pastaigājās labi ģērbti bērni un jautras, ar savu likteni apmierinātas sievietes. �eit Sa�am bija līksmi un labi.

Tā vienās likstās un sarūgtinājumos veidojās Augustes dēla raksturs. Un viņa ar skumjām domāja, ka Sa�am, kuram nav tēva, trūkst arī mātes glāstu, gādības, palīdzības ar vārdu un padomu pirmajās sīkajās dzīves cīņās. Bet viņai pietika laika un spēka tikai tam, lai nopelnītu maizes kumosu sev un bērniem. Līdz ar pārie�anu darbā krievu avīzē radās jaunas rūpes: redakcijas uzdevumā bija jābrauc uz kādu jūrmalas zvejniekciemu un jāgatavo apraksts par māti varoni. Vajadzētu kādu palūgt, lai paņem bērnus pie sevis uz pāris dienām. Pēc ilgas lūg�anās bērnus apsolīja pieskatīt redakcijas apkopēja.

Zvejniekciemā Auguste ieradās agri no rīta. Jūra un debesis bija vienādi pelēcīgas. Ciemats atradās cie�i blakus kāpām, zem augstām priedēm ar vēju atkailinātām saknēm. Smidzināja lietus. Pirmā sastaptā sieviete paskaidroja, kā atrast māju, kur dzīvo daudzbērnu māte. Pretējā pusē pie jūras slējās laika gaitā nomelnējusi māja ar skārda jumtu. Pagalmā Auguste sastapa jaunu zilacainu, jautru sievieti. Tā bija aplikusies ādas priek�autu, rokās turēja bļodu ar zivīm. Pat �ajā miklajā, krēslainajā rītā sastaptās sievietes ārējais izskats Gutju nomierināja. Savas pa�as nepatik�anas atvirzījās kaut kur malā. Gribējās ticēt, ka pasaulē mīt laimīgi cilvēki, bet viņa, Auguste Ka-runnaja, ir tikai bēdīgs izņēmums.

Auguste apsveicinājās un pateica, kas viņa ir. Jaunā sieviete mazliet apjuka. Nepukojās uz avīzes redakciju, ka iepriek� nav paziņoju�i, pēc tam aicināja Augusti verandā un piedāvāja apsēsties. Auguste pat negribēja ticēt, ka �ī jaunā sieviete, kurai nebija vēl ne trīsdesmit gadu, jau astoņu bērnu māte. Auguste nenovaldījās nepavaicājusi:

� Cik tad jums gadu? Jauniņa izskatāties.

� Divdesmit astoņi, � sieviete pasmējās. � Pirmais bērns atskrēja, kad bija astoņpadsmit, un tā gadu no gada vienā laidā, te atkal ir zem sirds, � viņa pieskārās ar roku vēderam, � un tad vēl pēdējo...

� Kādu � pēdējo?

Sieviete pavisam mierīgi, bez mazākā apjukuma, it kā runādama par sivēniem, sacīja:

� Vajag katrā ziņā desmit bērnu, tad valsts dod lielu naudu. � Raugiet, tepat esam sāku�i būvēties, tas tiek darīts par naudu, ko saņemam par bērniem.

� Iepazīstiniet mani ar savu vīru un bērniem.

� Vīrs ir jūrā, bet bērni guļ, vēl jau agrs, � sieviete piesardzīgi atbildēja.

Ta�u Auguste bija neatlaidīga, un sieviete ieveda viņu istabā. Māja bija pla�a, gai�a, bet ļoti nolaista. Uz galda stāvēja netīri trauki, mētājās bērnu mantiņas, no vanniņas, kura bija pilna ar iemērktiem autiņiem, nāca nepatīkama smaka. Sieviete ieveda Gutju stūra istabā, kurai izgāja logs uz pagalmiņu. Ceriņu krūmi aizsedza loga rūtis, istabā valdīja krēsla.

Visas istabas garumā no vienas sienas līdz otrai stiepās salmiem segta neēvelētu dēju lāviņa. Virs salmiem bija uzklāts rupj� audekls, ar tādu pa�u apvilkti arī spilveni. Zem bezgala garas un platas krāsainu lupatu segas gulēja bērni. Ieraudzīju�i māti kopā ar sve�u sievieti, bērni satrūkās. Salmu pārsegs noslīdēja uz grīdas. Visiem bērniem bija gai�i mati un zilas acis, tāpat kā mātei, cits citam līdzīgi; ģērbu�ies nelāpītos, skrandainos, sen nemazgātos kreklos. Bet īpa�i pārsteidza bērnu seju aprobe�otā izteiksme.

Tum�ā kaktā uz salmiem aplipu�a spilvena sēdēja gadus se�us vecs zēns ar lielu galvu un trulu skatienu. Viņ� zīda pirkstu, izlaizdams nepatīkamas skaņas, tās nebija ne raudas, ne smiekli. Otrs zēns, gadus astoņus vecs, nokāpa no lāviņas, pienāca pie sievietēm un sāka blenzt virsū ar neizteiksmīgām rudzupuķu zilām acīm. �ajā trulajā bērna acu skatienā bija kaut kas baigs.

� Kas viņam vainas? � Auguste jautāja.

� Esot neattīstīts, plānprātiņ�...

� Kas tā teica? Ārsti?

� Nē. Ārstam nav rādīts, kaimiņienes saka.

Auguste tikko valdīja dusmas.

� Kādēļ nevedat bērnus pie ārsta? Tas ta�u naudu nemaksā, � ar klaju nosodījumu Auguste teica.

� Nav vien vaļas braukāt uz slimnīcu. Un izaugs jau tāpat. Mūsu mātei bija trīspadsmit...

� Un cik palika dzīvi?

� Izaugām gan, jāteic, tikai se�i.

� Un visi veseli?

� Visvisādi bija, � sieviete negribīgi atbildēja.

� Un nav jau arī laika ar viņiem noņemties, mēs būvējamies, nav vaļas domāt...

� Gan vēl paspēsiet to būvē�anos, galvenais ir bērnu veselība.

� Ko nu jūs runājat! Vai tad tādu reizi var laist garām! Mums tagad viegli būvēties, ne jau kā citiem. Daudzbērnu ģimenei materiālus dod bez rindas, zemi iedeva par velti, veco māju pēc tam pārdosim par lielu naudu.

� Labāk gan varējāt bērniem sagādāt gultas vai sa�ūt kreklus, � Auguste nespēja slēpt sa�utumu.

� Ja sanāks, tad jau sagādāsim ar, � sieviete labino�i atbildēja. � Nu tak nav un nav vaļas. Matus ar �iem pati lūko�u apgriezt...

Auguste brauca mājup drūma kā mākonis par zvejniekciemā redzēto. Acu priek�ā iznira panes Levandovskas skumjā seja un ausīs skanēja vārdi: �Kad sievietei se�i mazi bērni un vīrs pazudis bez vēsts, viņa nevar vairs domāt par godīgumu, un dievs to zina labāk nekā visi citi...� � �Nezinu, ko dievs sprie�,� Gutja skumji nodomāja, �bet ļaudis klusu cie�ot piedod mātei krāp�anu, kas darīta tādēļ, lai paēdinātu bērnus. Bet vai drīkst piedot tādai mātei, kura lai� bērnus pasaulē jaunas mājas, saimniecības un naudas dēļ? ...�

Rītā, tikko Karunnaja bija ieradusies darbā, viņu aicināja galvenais redaktors. Krievu avīzes redaktors bija patīkams, bet alla� norūpējies cilvēks. Likās, viņ� viens pats atbild par visas pasaules likteni. Savā laikā kā teicamnieks beidzis augstskolu. Kara laikā rediģējis kāda Urālu apgabala avīzi. Viņ� neizcēlās ne ar prātu, ne talantu, toties bija uzmanīgs un aizvien labi pārzināja situāciju. Līdzstrādnieki viņu necienīja, saukāja par �vēja rādītāju�, ta�u viņ� attiecīgā reizē mācēja parādīt, ka var būt arī laipns un atsaucīgs.

� Kā gāja komandējumā? � viņ� vaicāja. Un, neuzklausījis atbildi, turpināja: � �odien piektdiena, aprakstam jābūt svētdienas numurā. Paspēsiet?

� Esmu jau gandrīz uzrakstījusi, � Karunnaja atbildēja.

� Tik ātri? Un ko nozīmē � �gandrīz�?

� Gandrīz � tas nozīmē, ka uzmetums jau ir, bet ātri tādēļ, ka �is gadījums ir satrauco�s.

� Labi, tātad būs veiksmīgi. Kāds virsraksts?

� Vēl neesmu izlēmusi. Bet būs vai nu �Ienesīgs likumpants�, vai �Māte noziedzniece�.

� Ko? � redaktors pietrūkās kājās. Tad noņēma brilles un cie�i paskatījās Karunnajā.

Viņa izturēja tā skatienu.

� Labi, � redaktors sacīja un atkal uzlika brilles. � Apsēdieties, Auguste Aleksandrovna, un stāstiet! Tikai īsi. Esmu izsaukts uz partijas pilsētas komiteju. Bet vispirms to, kādēļ nerakstījāt par māti varoni, bet velns viņu zina par ko!

Pēc pusstundas redaktors, vilkdams mēteli mugurā, rājās:

� Jā, liekas, esmu kļūdījies, jūs ataicinādams �urp. Baidos, ka nekas jums neiznāks. Jūs visu redzat citādā gaismā, jūs nesaskatāt vispārējo aug�upeju, izķerat atsevi�ķus dzīves gadījumus, pilnīgi neprotat apkopot faktus un tos politiski pareizi izprast... Jums, protams, jau skaidrs, ka �is raksts tālāk par papīrkurvi netiks. Komandējuma naudu uzskatīsim par ra�o�anas izdevumiem. Smalki nostrādāts... � stāvēdams uz sliek�ņa, redaktors beidza sarunu. � Es aizeju uz partijas komiteju.

Tikko Auguste bija atgriezusies redakcijā, viņai ziņoja, ka zvanījis Sa�as skolas mācību daļas vadītājs un lūdzis �odien katrā ziņā aiziet.

Augusti aicināja uz skolu divas trīs reizes nedēļā un vienmēr tikai tādēļ, lai pastāstītu par dēla slikto uzvedību un sliktajām sekmēm.

Sa�as pārkāpumi bija da�neda�ādi: ar cepuri galvā staigājis pa skolas gaiteni, pa kāpņu margām slidinājies no ceturtā stāva, stundu laikā sviedis biedram ar krītu, �īkstinājis stundās solu, nozaudējis burtnīcu, aizmirsis mājās dienasgrāmatu ...

Skolā valdīja klusums, pa�reiz bija stundas. Auguste uzkāpa tre�ajā stāvā un iegāja skolotāju istabā. Tur viņa sastapa mācību daļas vadītāju � aizvien dusmīgu jaunu cilvēku.

� Biedre Karunnaja, � mācību daļas vadītājs neapmierināti iesāka. � Sakiet � kādēļ jūs nenodarbojaties ar sava dēla audzinā�anu? Vingro�anas stundās viņ� pļāpā, nestāv ierindā vai skraida pa zāli. Dziedā�anas skolotāja ar viņu nemaz netiek galā, viņ� sistemātiski traucē stundas.

Gutja burzīja kabatlakatiņu un klusēja.

� Varbūt jūs man neticat? � mācību daļas vadītājs bija sa�utis par mātes klusē�anu. � Tad nāciet man līdzi! Es varu jau iepriek� pasacīt, ka klasē, kur mācās jūsu dēls, būs elli�ķīgs troksnis. Un skaļāk par visiem būs dzirdama jūsu dēla balss.

Gutja padevīgi kā nogrēkojusies skolniece gāja mācību daļas vadītājam līdzi.

Patie�ām, viņi vēl nebija piegāju�i pie klases durvīm, kad jau kļuva dzirdams troksnis. Mācību daļas vadītāja sejā iegūla uzvarētāja smaids.

� Kāda stunda pa�reiz? � Auguste pavaicāja.

� Dziedā�anas stunda, vai tad mūziku nedzirdat?

� Es dzirdu tikai bērnu trok�ņo�anu.

� Labi, paskatīsimies, kas tur notiek. � Un mācību daļas vadītājs mazliet pavēra durvis.

Skolēni sēdēja ar muguru pret durvīm. Ar muguru pret skolēniem sēdēja arī skolotāja un klusu spēlēja klavieres. Viņai blakus ar seju pret klasi stāvēja meitene. Tā smalkā balstiņā vilka dziesmu, ne vārdi, ne melodija nebija saprotama, ta�u meitenes a�eles ar interesi un sajūsmu vēroja biedru draiskulības. Savā vaļā atstātie bērni klaigāja un dauzījās. Kāds drukns baltgalvis stāvēja starp soliem uz rokām. Sa�a bija iztaisījis mazu papīra lidma�īnu, iemērcis tintē un diviem soliem pāri laida to uz priek�u, mērķēdams rudmates meitenes galvā. Beidzot tomēr troksnis sāka skolotāju uztraukt. Viņa pagriezās pret skolēniem un, nepamanījusi pavērtās durvis, sacīja:

� Kad jūs reiz būsiet mierā? Jūs neļaujat man un Taņai strādāt. Vai tie�ām domājat, ka no jums kaut viens kļūs par cilvēku? ...

Mācību daļas vadītājs, acīm redzot, vēlēdamies pārtraukt skolotājas runu, iegāja klasē. Jaunā skolotāja pat neapjuka no pēk�ņās mācību daļas vadītāja iera�anās, kaut gan labi zināja, ka tas dzirdējis viņas vārdus. Bērni skaļi taisīja ciet solu virsas un cēlās kājās. Gutja klusu teica mācību daļas vadītājam:

� Nezinu, kā jums, bet man gan daudz kas kļuva saprotams. Liekas, esmu atradusi cēloni, kādēļ mans dēls tik slikti mācās un huligāniski uzvedas.

Vakarā Auguste ilgi runājās ar dēlu. Sa�a neatbildēja. Tad viņa sāka raudāt. Redzot mātes asaras, Sa�a sacīja:

� Tu, māt, neuztraucies un neraudi, tas nelīdzēs. Es esmu morāls kretīns un nekad par cilvēku nekļū�u � tā teica skolotāja ...

Bie�ie skolas apmeklējumi un smagās pārdomas par dēlu Augustei lika ķerties pie jauna darba. �o stāstu viņa bija nolēmusi nosaukt � �Pamestie ziedi�. Stāsts neradās viegli, Auguste rakstīja un raudāja. Epigrāfam viņa izvēlējās Hercena vārdus no darba �Pagājība un apcere�: �No kanceles sludināt, no tribīnes aizraut, mācīt no katedras ir daudz vieglāk nekā audzināt kaut vienu bērnņ.�

...Auguste vairākkārt pārlasīja un pārrakstīja �o stāstu. Viņa saprata, ka vēl daudz var tajā vēlēties un varētu pārrakstīt vairākas reizes, ja būtu kaut mazākā pārliecība, ka stāstu pieņems. Ta�u tādas pārliecības nebija. Un tomēr neatņemama vēlē�anās redzēt stāstu nodrukātu lika viņai uzdro�ināties uzrakstīto parādīt nodaļas vadītājam.

Kultūras un sadzīves nodaļas vadītājs bija vecs, slimīgs vīrs. Visu mū�u sapņojis kļūt par rakstnieku, daudzas reizes jau sācis rakstīt grāmatu un daudzas reizes pārliecinājies, ka �urnālista darbs nekad nedos iespēju nopietni pievērsties rakstniecībai. Drīz arī radās ģimene, jaunas rūpes, un sapnis tā arī bija un palika sapnis. Tomēr tas viņu nepadarīja ļaunu, viņ� palika labvēlīgs pret citu centieniem un sapņiem.

Nodaļas vadītājs pēc stāsta izlasī�anas skumji paskatījās Augustē un pa�ūpoja galvu, bet, ieraudzījis viņas acīs izbailes, teica:

� Tomēr pamēģiniet! Visādi brīnumi pasaulē notiek... Parādiet redaktoram, galvenais ir principā izlemt jautājumu, gan jau tad līdzēsim noslīpēt.

Pēc trim dienām redaktors aicināja Augusti pie sevis.

Pietika paskatīties redaktora niknajās acīs, un viņa saprata, ka no �īs sarunas nekas labs nav gaidāms.

� Biedre Karunnaja, � uz Augusti neskatīdamies, redaktors iesāka. � Es izlasīju jūsu stāstu. Jūs, zināms, arī pati saprotat, ka tas nekam neder. Sentimentāla sievie�u pļāpā�ana, jau pats nosaukums ir ko vērts � sliktāku grūti izdomāt. �Novītu�ie ziedi� vai kā jums tur ir � �bojā aizgāju�ie ...� vai �sakaltu�ie ...�. � Redaktors pacēla rokrakstu pie acīm, pēc tam uzmeta uz galda. � Vai jūs saprotat: mūsu avīze nevar tā riskēt...

Lai ar tādām problēmām nodarbojas centrālie laikraksti. Lai tie iesāk, tad mēs atsauksimies, piebalsosim. Un diem�ēl jāteic: esmu pārsteidzies, aicinādams jūs te strādāt. Visu rītu domāju, uz kuru nodaļu jūs pārcelt. Un nācu pie slēdziena, ka man par no�ēlo�anu nav kur izmantot jūsu �urnālistes spējas. Man visur ir cilvēki ar �urnālistu diplomiem, viņiem visiem vairāku gadu darba stā�s. Protams, jūsu dēļ nevaru nevienu atbrīvot, bet �eit jūs, acīm redzot, neesat savā vietā. Jūsu bērnu labad varu drusku pagaidīt, kamēr atradīsiet sev piemērotu darbu.

� Es neprotu latvie�u valodu, kur lai dabūju darbu? � Augusies vārdi izskanēja kā vaids.

Redaktors neatbildēja, viņ� pavilka tuvāk loksnes un sāka lasīt; redzēdams, ka Auguste negrasās iet projām, viņ� nepacietīgi teica:

� Griezieties pie karavīriem, tie jūs pazīst, palīdzēs.

� Kara padomes loceklis pārcelts darbā uz Maskavu, kur gan man iet?

� Tad iekārtojieties rūpnīcā, darbgaldi runā visās valodās. Mūsu avīzē katru dienu rindām vien darbaspēka pieprasījumi.

� Rūpnīcas strādā maiņās, un man ir divi bērni, kurus ...

� Sakiet, Karunnaja, � redaktors pārtrauca, � kādēļ man galu galā jābēdā par jums, vai man pa�am mazums savu rūpju? Es zinu, jūsu darbs mūsu redakcijā ir veltīgs un dodu jums iespēju aiziet uz pa�as vēlē�anos.

Auguste apstaigāja visas laikrakstu redakcijas, izdevniecības un iestādes, kur varētu iekārtoties bez vietējās valodas mācē�anas. Protams, nekur brīvu vietu nebija. Varētu izmantot redaktora padomu un iet strādāt uz rūpnīcu. Tur vienmēr vajadzīgas darba rokas. Bet Augusti jau bija aizrāvis �urnālistes darbs. Tikai rakstot, viņa ieguva dvēseles mieru, aizmirsa pagātni un nedomāja par nākotni. Tādēļ stingri izlēma palikt redakcijā.

Visu redakciju �urnālistu vidū liela autoritāte bija vienam no partijas pilsētas komitejas sekretāriem � Mārtiņam Kalvēm, kur� līdzās saviem tie�ajiem pienākumiem nodarbojās arī ar preses jautājumiem.

Par Kalvi katrs stāstīja ko citu: vieni sacīja � viņ� esot jezuīts, askēts, pats negrēkojot un citiem grēkus nepiedodot. Bija zināms, Kalve necie� garas runas, skanīgas frāzes un tuk�us solījumus. Avī�nieki labi zināja, ja uzaicina kādu pie �mazrunīgā gudrinieka� vai arī tur jāizkārto kaut kas, tad jābūt pilnīgi vaļsirdīgam, veltīgi censties ko noslēpt. Vienlaikus avī�nieki zināja � Kalve ir viens no nopietnākajiem partijas darbiniekiem, kur� spējīgs daudz ko saprast un var cilvēkam palīdzēt pat �ķietami bezcerīgā jautājumā.

Auguste nolēma piezvanīt uz pilsētas komiteju.

Otrā dienā pulksten piecos Auguste iegāja partijas pilsētas komitejas sekretāra kabinetā. Tikko viņa atvēra durvis, Kalve piecēlās un nāca pretim. Viņ� laipni sasveicinājās un pavadīja Augusti līdz krēslam. Gutja klusēja, bet Kalve arī nesteidzi-

nāja, tikai vērīgi paskatījās un pabīdīja uz viņas pusi papirosu kārbiņu.

� Vai nesmēķējat? � ar vieglu akcentu pa-dobja balsī viņ� teica.

� Paldies, es nesmēķēju.

� Tad atļausiet man?

� Lūdzu...

Kamēr Kalve aizsmēķēja, Auguste centās nomierināties un nemanot apskatīja Kalvi.

Vecums mēdz būt da�āds. Ar blāvām acīm un stingu smaidu sejā, vienaldzīgums pret visu, atskaitot nāves bailes un spīvu skaudību pret visiem, kam vēl nav lemts tik drīz mirt. Bet ir arī gudrs, apgarots vecums, kad arī mū�a beigās cilvēks vēl labsirdīgs pret citiem, kad viņ� ar mieru atdot tiem savā garajā un grūtajā mū�ā uzkrāto gudrību. Tie�i tāda apgarota un visu saproto�a gudrība vērta skaistu �o ne visai glīto, vienkār�o, zemniecisko seju. Sejas grumbās skaidri bija jau�ama labsirdība, nopietnība, bet galvenais � pārliecība. Likās, tādam cilvēkam viss ir skaidrs un nekādas vētras un negaisi nevar izsist viņu no sliedēm. Tum�as, mierīgas, vērojo�as acis, augsta piere, īsi apgriezti mati kā laika gaitā nosūbējis sudrabs. Ta�u Kalve nebija vecs, tikai nedaudz pāri piecdesmit gadiem.

Kalve nesteidzās Augusti izpra�ņāt, neuzdeva laipnus jautājumus, kas parasti ir kā aicinājums runāt īsāk un iet projām. Viņ� saprata � te sē� satraukts, apjucis cilvēks un ļāva tam apdomāties. Pacietīgā gaidī�ana Augusti bezgala aizkustināja.

� Uzdro�inājos jūs traucēt, � viņa beidzot iesāka, � jo... bet man vispirms jāteic, ka esmu no krievu avīzes.

� Es to zinu, turpiniet, biedre Karunnaja.

� Redziet, �urnālistika man ir ļoti tuva, ta�u vēl īsti labi neprotu savu uzdevumu veikt. Un mani atlai� no darba redakcijā.

Kalve, ziņkārīgi paraudzījies apmeklētājā, noteica:

� Jā, sare�ģīta situācija.

Zvanīja telefons. Kalve no maza galdiņa aizmugurē paņēma kāda aparāta klausuli un sāka runāties. Auguste tikmēr paguva nomierināties un apskatīt kabinetu.

Kabinets bija neliels, ar itālie�u stilā veidotu logu. Istabas vidū gar� galds, apkārt pieci se�i krēsli, pie sienas ietvarā Ļeņina ģīmetne. Pie loga rakstāmgalds, aiz kura sēdēja Kalve. Nē, bija divi logi, sākumā Auguste otru nepamanīja, tas bija aizmugurē, un tikai tagad viņa ieraudzīja uz palodzes da�da�ādu formu kaktusus. Auguste acis vien iepleta: mājīgu dzīvokļu rota �ā nopietnā cilvēka kabinetā. Kalvēm aizmugurē uz palodzes pavisam sīks augs mazā māla podiņā. Sagriezies un savij ies dīvainas formas kroplītis. Auguste pavērsās, lai labāk apskatītu kaktusiņu. Kalve pamanīja �o kustību, piecēlās un, turpinādams telefona sarunu, atgāja nost no krēsla. Labi saskatāmais kaktusiņ� izskatījās pavisam no�ēlojams, noputējis un nelaimīgs kā dievu un �ilvēku aizmirsts nīkulīgs bezpajumtnieks.

Kalve beidza runāt, nolika klausuli un teica:

� Piedodiet, jūs dro�i vien nesaprotat mūsu valodu, ta�u �is mans biedrs ļoti vāji runā krieviski, bet jūs jau, �ķiet, negarlaikojāties.

� Nē, es apskatīju jūsu neparastās puķes.

� Kaktusi ir apbrīnojami augi, tiem apmēram trīssimt paveidu, un neviens nav līdzīgs otram, tāpat kā cilvēki. Kaktusi ir adataini un maigi, raupji un neaizsargāti, � tie ilgi, ilgi aug, neviena neievēroti, bet, skat, pēk�ņi uzzied brīnumainiem ziediem... Un, lūk, �is nabadziņ�, � Kalve paņēma nīkulīti un sniedza Augustei, � ir vēl pavisam jauns un mazītiņ�, bet jau salocīts un salauzīts. Jāteic, es arī to bie�i piemirstu, kaut gan tas ir tepat blakus � pietiek tikai pastiept roku. Ziniet, ir tāds vārdiņ� �lolot�, un, ja �o nīkulīti izlolotu, tas uzziedētu brīni�ķīgiem ziediem. Bet tas jau skan kā dzejā... Ta�u jāpiebilst, ka jums piemīt arī �urnālistes ziņkāre. Un tas ir labi. Esmu lasījis gan jūsu rakstu �Ienesīgais likumpants�, gan �Pamestie ziedi�.

� Esat lasījis?! � Auguste bija tik pārsteigta, ka teju, teju izmeta no rokām kaktusiņu.

Kalve paņēma to, uzlika uz palodzes un turpināja:

� Lasīju manuskriptu. Ziniet, man pirms katras sarunas aizvien gribas pēc iespējas vairāk uzzināt par cilvēku. Vakar pateica, ka vēlaties ar mani runāt. Piezvanīju redaktoram un lūdzu atsūtīt visus jūsu nepublicētos rakstus. Tie ir īsi, pusstundā izlasīju ...

� Tie ir vainīgie, tie izveda mūsu redaktoru no pacietības. Viņ� pateica, ka es redakcijā esot par slogu, lai pati iesniedzot atlūgumu, � Auguste gandrīz vai apraudājās kā bērns.

� Jā, jūsu redaktors ir nopietns cilvēks, var arī jūs atbrīvot.

� Viņ� ir staigājo�s sausiņ�, � Gutja pasteidzās ar spriedumu.

� Arī tā ir mazliet taisnība, kaut gan daudzējādā ziņā jūs viņu nenovērtējat. Ta�u pa�laik labāk parunāsim par jums. Jums ir vērīga acs, un �Ienesīgais likumpants� uzrakstīts labi, vietām pat spo�i, kaut gan arī es esmu pret �ā raksta publicē�anu. Jūs esat izvēlējusies kādu vienu, varbūt pat vienīgo gadījumu. Sakiet � vai esat beigusi �urnālistikas fakultāti?

� Nē, tikai divus kursus filoloģijas fakultātē. Pēc tam biju frontē . ..

� Un kā nokļuvāt mūsu pusē, no kurienes esat?

� Jūs dro�i vien nezināt mūsu apvidu. Esmu no Sibīrijas, no Baikāla.

-�Tad jau novadnieki...

� Bet jūs ta�u esat latvietis? � Gutja bija pārsteigta.

� Tas taisnība, � Kalve iesmējās. � Aizbai-kālā es nokļuvu pirmā pasaules kara laikā, vēl zēna gados. Aizbraucu tur kopā ar māti un divām māsām. Labi ļaudis dzīvo jūsu pusē, atturīgi gan, bet ļoti atsaucīgi un sirsnīgi. Kamēr aiztikām līdz Aizbaikālam, ceļā mantība bija gājusi zudumā, ēdamais izbeidzies, sals knieba nost. Drēbītes plānas, krieviski nepratām .. . Nelaimēm nebija gala: māte drīz vien uzzināja, ka tēvs kritis frontē ... Vārdu sakot, ja nebūtu sastapu�i sibīrie�u labsirdību, nezinu, kas ar mums notiktu. Kā tuviniekiem deva mums siltu pajumti. Kop� tām dienām sāku izjust dziļu cieņu pret krievu tautu. Tauta, kas dalās ar sve�u cilvēku pēdējā maizes kumosā, pelnījusi, lai to mīl un ciena ... Dzīvoju jūsu pusē līdz astoņpadsmitajam gadam. Pēc tam vecākais brālis � viņ� sargāja Ļeņinu � izsauca mani pie sevis, lai iesaistītu revolucionāros. Tad sekoja pilsoņkar�, fronte, vārdu sakot, tā laika jaunekļa dzīve. Ta�u sibīrie�u labsirdību neesmu aizmirsis un pateicību pret tiem jutī�u līdz mū�a galam.

� Mani savukārt pie jums atveda otrais pasaules kar� ...

� Tā? �Kalve ieinteresēts vaicāja.

� Ja nebūtu kara, es dro�i vien būtu dzīvojusi Sibīrijā, mājās, un dro�i vien viss būtu savādāk. Bet nu tur neviena nav, trīs brāļi krita frontē. Mans vīrs karoja te Otrā Baltijas frontē, pēc kara ar bērnu atbraucu �urp.

� Un kādēļ pēc kara nebeidzāt studijas? Jūs ta�u esat jauna . ..

� Pēc kara domāju būt tikai sieva un māte.

� Un �urnālistes darbs jūs neinteresēja?

� Nē, sākumā �urnālistika man bija tikai darbs, bet nu tā ir dzīves saturs.

Kalve vērīgi klausījās, tomēr neizpra�ņāja. Un varbūt tie�i tādēļ bija vēlē�anās viņam visu izstāstīt.

� Mans vīrs bija virsnieks, stipri dzēra, tad izdarīja dienestā noziegumu un viņu tiesāja. Drīz būs izcietis sodu, bet es pie viņa neatgriezī�os .. .

� Kādēļ ne? Dro�i vien kādreiz mīlējāt?

� Jā, protams, mīlēju. Bet visus �os gadus, ikdienā viņu novērojot, pamazām zuda visa mīlestība un cieņa. Viņ� bija pagalam izlaidies, bet no izlaidīguma līdz noziegumam viens solis ...

� Diez vai jums būs taisnība? � Kalve �aubījās. � Viņ� ir jūsu bērnu tēvs � un varbūt tur nometnēs ...

� Nē, nē, � Gutja iesaucās, pat nepamanījusi, ka pārtrauc Kalvi. � Diezin vai nometnēs viņ� būs labojies . . . Pārāk maz gribas spēka .. .

� Tā jau ir, � Kalve domīgi teica. � Jums dro�i vien nav viegli ar diviem bērniem.

� Nav viegli. Ziniet, kad tiesas sēdēs piemin, ka apsūdzētajam ir bērni, cilvēkiem jāraud par �o bērnu likteni. Kas viņus sagaida? Kā lai viņi dzīvo? Jūs, protams, zināt, ka deviņas desmitdaļas noziegumu tiek pastrādāti dzērumā. Cietumi ir tikai sekas, jāārstē cēloņi. Un tādēļ jācīnās pret dzer�anu. Kādēļ kapitālistiskajās zemēs pastāv sausais likums, un kādēļ mēs baidāmies no tā?

Auguste bija aizrāvusies, pati gan manīja, ka pārspīlē, ta�u nespēja savaldīties.

Kalve klausījās un nemēģināja pārtraukt, tad paņēma otru papirosu un aizsmēķēja. Viņ� bija ieraudzījis savu apmeklētāju arī no citas puses. Tā bija slaida, sīku augumu, ģērbusies palētās melnās drēbēs, kuplie mati pavir�i sakārtoti, pie ausīm bērni�ķīgi izpūru�i. �o sievieti nevarētu nosaukt par skaistu vai pat par tādu, kura piesaista uzmanību. Seja gandrīz parasta. (�Te jau ir tas noslēpums, ka tikai �gandrīz�,� Kalve nodomāja.) Nē, tomēr �ī nogurusī seja bija ļoti saisto�a. Viņa sēdēja, neviļus salikusi rokas kā izmisīgā lūgumā, augums pauda tik daudz skumju un satraukuma, ka grūti bija novērst acis. Kalve piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu. Nez kā skatienu piesaistīja sievietes kājas � apautas skolnieku zābaciņos, virs kuriem atrotītas vilnas zeķes. Un nez kādēļ Kalvi īpa�i satrauca tie�i �ie bērnu zābaki. Tie atgādināja skolu, Sibīriju, aukstumu, un viņ� laipni mierināja:

� Neuztraucieties, padomāsim kopīgi par jūsu dzīvi un darbu.

� Par dzīvi? � Auguste satrūkās. � Vīrs cietumā, dzīvokļa nav, divi bērni, un, galvenais, lielākais zēns man sagādā raizes.

� Cik viņam gadu? � Kalve pajautāja.

� Deviņi. Slikti mācās, dauzās, vai katru dienu mani izsauc uz skolu ...

� Tad tur izaugu�i �Pamestie ziedi�. Jūs esat pateikusi daudz patiesības. Atklāti sakot, stāvoklis ir vēl nopietnāks, nekā jūs rakstāt. Tūlīt mēģināsim noskaidrot �o jautājumu. Jā, mūsu skolās māca labi, ta�u audzinā�anas darbs krietni atpaliek. Jums ir taisnība: zēnu nelaime tā, ka skolotāju vidū nav vīrie�u ... Bet kur tos lai ņem? Tie nepiecie�ami �ahtās, tirdzniecības flotē, armijā un vēl daudzās citās vietās ... Man ir liels dēls, jau precējies. Esmu aizmirsis to laiku, kad viņam bija desmit gadu, tomēr atceros: �ādu grūtību audzinā�anā nebija. Tur arī citi apstākļi. Mans dēls izauga normālā ģimenē, viņam bija tēvs un māte, tiesa, abi arī strādāja, tomēr mātei atkrita daudzas mājas rūpes. Es, ziniet, vienmēr centos ģimeni saistīt pie sevis, kur vien partija sūtīja mani darbā � vai uz austrumiem vai rietumiem. Bet jums pavisam savādāk. Jūsu bērni daudz ko izcietu�i: aug bez tēva, nepazīst ne viņa rūpes, ne glāstus. Tas ir ļoti skumji. . .

Kalve runāja līdzjūtīgi, viņa vārdu patiesīgums nebija ap�aubāms, tie nāca no sirds.

� Ar dzīvokļu pie�ķir�anu mēs nenodarbojamies. To dara pilsētas izpildkomiteja, bet arī viņiem iet grūti. Ierodas demobilizēti virsnieki, atgrie�as tie cilvēki, kas pametu�i dzimteni kara laikā vai arī agrāk. Dzīvokļi ir mūsu sāpīgākais punkts! Visiem �iem ļaudīm tiesības uz dzīvokļiem pirmām kārtām, bet celtniecība rit gausi. Taisnība gan, jums ir divi mazi bērni. Tas dod zināmas priek�rocības. Tomēr tik un tā sare�ģīti...

� Es dzīvoju kara resora mājā. Uz ielas mani ar bērniem neizliks, � Gutja sacīja. � Bet ko lai daru ar darbu? Redaktors teica, lai pati iesniedzot atlūgumu ...

� Cik noprotu, jums tādas vēlē�anās nav, � Kalve iesmējās. � Tātad redaktoram būs jāpagaida. Bet jūs pamēģiniet pa to laiku iestāties �urnālistikas fakultātes neklātienes nodaļā . .. Jums trūkst zinā�anu, erudīcijas un, piedodiet man, inteliģences, vispārējas inteliģences... Ta�u novērot protat un gan jau iemācīsieties rakstīt. Vajag tikai daudz zināt un daudz lasīt.

� Nav ko domāt par mācībām! Divi bērni, darbs . ..

� Kādēļ tā runājat? Jūs esat krieviete un labāk par mani zināt, uz ko spējīgs krievu cilvēks,

krievu sieviete. Atcerieties Ņekrasova vārdus: �Ir krievu sād�ās sievietes ...�

� Diez vai mani uzņems? � Auguste �aubījās.

� Kādēļ gan lai neuzņemtu? � Kalve vaicāja.

6. nodaļa

Pagāja vairākas dienas pēc �īs nozīmīgās sarunas ar Kalvi, bet domās Auguste arvien vēl bija sekretāra kabinetā. �Jums trūkst zinā�anu, erudīcijas un inteliģences ...�

Atkal bija jāatceras �ī saruna ... �Mazrunīgais gudrinieks� � Augustei ie�āvās prātā Kalves iesauka. Gudrinieks gan, bet mazrunīgs nepavisam ne, ar Augusti viņ� runāja ilgi un līdzjūtīgi, ko viņa jau sen nebija piedzīvojusi. Kā visi daudz cietu�i cilvēki, Auguste bija ļoti piesardzīga. Viņa būtu pamanījusi pat mazāko neīstumu sarunā. �ķita, �is pavecākais, vēl tik ļoti maz iepazītais vīrs viņai kļuvis pats tuvākais cilvēks pasaulē...

Pēc pāris dienām redaktors izsauca Augusti.

� Apsēdieties, biedre Karunnaja, � viņ� aicināja, tikko Auguste bija iegājusi. � Te jums būs universitātei raksturojums. Centos būt objektīvs. Uzņemt jūs, protams, uzņems, bet, kā varēsiet mācīties, nespēju iedomāties. Redziet, es neesmu tik optimistiski noskaņots kā da�i vado�ie biedri, � redaktors nenovaldījās. � Jūsu �puķes� � kādas jums tās ir � �pamestās� vai �novītu�ās� � mēs publicēsim, tikai, protams, būs pamatīgi jāpārstrādā. Gan kaut kā atlicinā�u laiku, kopā pasēdēsim, padomāsim. Tikai jau iepriek� brīdinu, virsraksts neder. Kamēr es esmu redaktors � nekādu puķu nebūs.

� Es ta�u neiestājos par �o nosaukumu, � Auguste steidza paskaidrot, � galvenais, lai nosaukumā būtu ieslēpta pamatdoma.

� Labi! Pagudrosim! Drīzumā būs republikas skolotāju kongress, uz to laiku iespiedīsim, tikai mazāk lirikas, vairāk publicistikas. Un galvenais � bez panikas! � redaktors nobeidza.

Tajā pa�ā dienā Auguste aiznesa dokumentus uz universitāti, saņēma iestājeksāmenu programmu un sāka mācīties. Ta�u līdz ar to sarunas par Augusti redakcijā nebeidzās. Interesantākais vēl sekoja.

Da�as dienas vēlāk avīzes kultūras un sadzīves nodaļā atskanēja telefona zvans.

� Biedre Karunnaja, � teica pazīstamā balss. � Jūs traucē Kalve. Ziniet, es kādā apspriedē sastapu pilsētas izpildkomitejas priek�sēdētāju un izstāstīju viņam par jums. Viņ� teica, lai jūs stājoties dzīvokļu uzskaitē un rindā. Tā gan ir gara un ķēpīga padarī�ana. Pieņemamā dienā aizejiet uz izpildkomiteju, tur paskaidros, kas jādara. Alla� pieprasa veselu lēveni dokumentu.

� Liels paldies, � Auguste �ukstēja, nezinādama, kā pateikties.

� Un kā ar augstskolu?

� Dokumentus iesniedzu, bet nevar zināt, vai nolik�u eksāmenus ...

� Noliksiet, � Kalve pilnīgi pārliecināts atbildēja. � Uz redzē�anos! � viņ� beidza sarunu.

Auguste mācījās caurām naktīm un pat darbā. Nodaļas vadītājs atzina par labāku to neredzēt, �urnālisti bija pieradu�i ne par ko nebrīnīties. Reizēm likās, nekādi debesu un zemes spēki nepalīdzēs izturēt kaut vai pusstundu. Ta�u pietika tikai atcerēties Kalves cie�o, vērīgo skatienu un zemo balsi, kad viņa atkal sēdās pie grāmatām.

Gutja labi nolika eksāmenus un tika uzņemta augstskolā. Nu viņas dzīvei bija konkrēts tuvākais mērķis.

Par nākotni un par Arkādiju Auguste nedomāja. Pēdējā vēstulē Arkādijs bija licis manīt, ka pēc atbrīvo�anas tūlīt nevarēs atbraukt pie sievas, tomēr pat �ī ziņa viņu neuztrauca.

Laiks ritēja nepārtrauktā darbā: dienā � redakcija, manuskriptu labo�ana, vēstules un atbildes uz tām, vakaros � mācības augstskolā, un tas viss cie�i savijās ar rūpēm par bērniem, par māju, par viņas mazās ģimenes raizēm. Nedro�ā, nomāco�ā ikdiena brī�iem draudēja saļodzīt pamatus zem kājām. Ta�u viņa saņēmās un pieveica �os sīkumus. Ausīs skanēja balss: �Jūs vēl esat jauna, jums ilgi jādzīvo ...�

Tomēr dzīve bija grūta un pagaidām sagādāja vairāk nepatik�anu nekā prieku.

Ziemas eksāmenu sesijā Gutjai veicās labi. Tas lika ticēt saviem spēkiem. Paveiktais, �ķiet, nebija prasījis ne pārāk daudz darba, nedz laika, un viņa sāka ticēt, ka pabeigs augstskolu. Modās cerību stariņ� nākotnei, pagaidām gan vēl neliels stariņ�.

Tā ritēja dzīve, un katra diena bija cīņa. No malas varēja likties, ka Auguste cīnās par maizes

kumosu sev un bērniem. Nē, viņa saprata, ka tie�i tagad, kad ir jauna, vēl vesela un spēcīga, jāmēģina apstiprināt savas tiesības uz dzīvi, nevis tikai cīnīties par minimālo eksistenci. Auguste strādāja, cik vien spēja, un, saņemdama kopā visus garīgos spēkus, centās mācīties.

Pirmo reizi visā redakcijas darba laikā viņa neatteicās no ielūgumiem, kurus bie�i saņēma kultūras un sadzīves nodaļa. �oreiz ielūgumi bija uz Preses dienas sarīkojumu. Auguste ilgi lauzīja galvu, ko vilkt mugurā, pētīja sevi spogulī. No negulē�anas un vāja uztura seja bija kļuvusi dzeltenīga, ziliem lokiem ap acīm. Beidzot viņa tomēr saposās un devās uz sarīkojumu.

Bija ieradusies par agru. Zālē vēl maz cilvēku, tikai gados jaunākie un nepacietīgākie. Viņa tūlīt iegāja koncertzālē un apsēdās partera piektajā rindā. Līdzās sēdēja jauna �urnāliste, skolotāju avīzes korespondente. Viņas bija jau agrāk tiku�ās, tādēļ sāka tērzēt par da�ādiem jaunākajiem notikumiem. Kādas piecas minūtes pirms vakara sākuma zāle kā uz burvju mājienu sanāca pilna jo pilna. Auguste ar nelielu skaudību vēroja sievie�u tualetes, bet kaimiņiene pēk�ņi pa�ukstēja:

� Kalve arī atnācis.

� Kur viņ� ir? � Gutja saausījās.

� Skat, priek�ā � ceturtajā rindā.

Patie�ām, ceturtajā rindā sēdēja Kalve un aizrautīgi sarunājās.

Gutja nezin kādēļ kļuva ļoti priecīga. Uznāca vēlē�anās redzēt viņu tuvāk, tālab paliecās uz

337

22 - V. Ustinova

priek�u. Tobrīd Kalve piecēlās un, ar diviem vīrie�iem sarunādamies, gāja uz durvīm, kas veda no zāles uz skatuvi.

Drīz sākās vakara oficiālā daļa. Pēc referāta par padomju Preses dienu Kalve apsveica �urnālistus partijas pilsētas komitejas vārdā. Viņ� runāja krieviski � vienkār�i, skaidri un īsi, ar labsirdīgu smaidu. ,

Pārtraukumā pirms koncerta Kalve stāvēja foajē kopā ar laikrakstu redaktoriem. Auguste nolēma paiet viņam garām, bet Kalve to uzreiz pazina un laipni teica:

� Labvakar, biedre Karunnaja! Kā jums klājas?

Auguste atbildēja kaut ko nenoteiktu, negribējās �eit citu klātbūtnē sākt stāstīt par sevi; pēc tam viņa apjukusi, bet no sirds teica:

� Jums bija labs, ļoti gudrs referāts . ..

� Būt elementāri gudram, tas ir pats mazākais, ko prasa no katra partijas darbinieka, � Kalve atbildēja.

�urnālisti skaļi nosmējās, bet Kalve paņēma Augusti zem rokas un veda pa foajē paklāja celiņu.

� Stāstiet � kā dzīvojat, kā ar mācībām, vai bijāt izpildkomitejā?

� Ir labi. Mācos, strādāju, izpildkomitejā biju, bet rindā iekļūt nav tik vienkār�i, tā ir gara ceremonija, kas prasa daudz laika un uzņēmības.

� Ko var darīt, tagad, kad esat palikusi dzīvē viena pati, jums jāpakļauj tā savai gribai, pretējā gadījumā dzīve var jūs samalt. Un nebēdziet no cilvēkiem, nevairieties no tiem. Cilvēki ir labi, viņi visi daudz pārdzīvoju�i, daudz izcietu�i. Esmu pārliecināts, ja jūs būtu vairāk ticējusi cilvēkiem, viņi, protams, būtu palīdzēju�i nosargāt jums vīru un jūsu bērniem tēvu .. . Ta�u cīnieties! Tas nav tik vienkār�i, bet jums ir jaunība, veselība un nākotne, ar visu tiksiet galā . . .

� Jūs tā domājat?

� Esmu pārliecināts, pilnīgi pārliecināts! Jūs esat stiprs cilvēks, izturēsiet! Un nu esmu spiests atvadīties, � Kalve paspieda viņai roku un aizgāja.

Vēlāk banketā, kad �urnālisti sēdēja pie galda, pie Augustes it kā nejau�i pienāca redaktors.

� Sakiet, lūdzu, ja tas nav noslēpums, � par ko jūs tik ilgi runājāties ar biedru Kalvi?

� Tikai ne par redakcijas jautājumiem, � Auguste pasteidzās atteikt.

Mājup Auguste ar smaidu uz lūpām gāja viena gar parkiem, kas grima ceriņkupenās. Ausīs vēl skanēja Kalves balss, tik laipna un glāsto�a, kas, iespējams, tā nemaz nebija. Katrs Kalves vārds Augustei �ķita nozīmīgs, katrs skatiens labvēlīgs.

Auguste domāja, ka Arkādijs viņu dro�i vien mīlēja, ta�u viņa nekad nebija izjutusi to maigumu, kas izpau�as ne tikai vārdos, bet visā cilvēka garīgajā būtībā. Arī Dmitrijs, kas viņu mīlēja tā, kā tiek mīlētas tikai nedaudzas sievietes, patiesībā viņai bija tāls. Dmitrijam viņa bija dārga ar visām viņai piemīto�ajām vājībām un labajām īpa�ībām .. .

Jo dienas, jo Auguste izjuta lielāku sirsnību pret Kalvi, tā gūstot savai dzīvei jaunu saturu ...

Rudenī Arkādiju pirms noteiktā laika atbrīvoja, tomēr pie sievas un bērniem viņ� neatbrauca. Atrakstīja, ka do�oties darbā uz kādu tālu Krievijas lauku rajonu un, kolīdz iekārto�oties, ņem�ot ģimeni pie sevis.

Arkādija vēstule nelikās īpa�i vaļsirdīga, katra rindiņa slēpa neīstumu un nepatiesību.

Auguste neaicināja vīru atbraukt kaut uz da�ām dienām apraudzīt bērnus, neko neplānoja par nākotni. Viņa jau sen bija cie�i nolēmusi, ka galvenais dzīvē būs darbs, mācības universitātē un bērnu veselība. Bērnu veselība!

Oktobra sākumā dienas pieturējās siltas un sausas. Reiz pēc darba beigām Auguste iegāja bērnudārzā, lai paņemtu mazāko puisēnu, tad pārnāca mājās un sāka gatavot vakariņas. Sa�a skolā mācījās otrajā maiņā, arī tam drīz bija jāpārrodas mājās. Klājot vakariņu galdu, Auguste atcerējās, ka aizmirsusi nopirkt maizi, viņa paņēma somu un devās uz veikalu.

Jau krēsloja. Pāri pilsētai slīdēja violeti mākoņi. Gutja gāja pa parka celiņu gar kanālmalu. Koki bija greznoju�ies rudenīgos tērpos. Lapu krāsojums likās neīsts. No citrondzeltena līdz liesmoti sarkanam. Toties prie�u un egļu zaļums izskatījās nopietnāks un tum�āks, izceļot lapukoku krāsu nianses. Neparasti sausās un gai�ās dienas vērta vēl lielāku vīsto�ās dabas svinīgumu, tās iedvesa nevis skumjas, bet gan apbrīnu ... Zem kokiem kanala krastā un tum�a ja ūdenī bija sakritis daudz lapu.

Gutja pakavējās pie kupraini izliektā kanala tiltiņa margām. Vientuļa lapa lēnām, kā negribot nosēdās uz rāmā, eļļainā ūdens. Melnajā ūdenī atspoguļojās violetie mākoņi un noliektie zari ar zeltītajām lapām. �is rudens pilsētā bija vienreizēji jauks. Bet varbūt rudens �eit vienmēr bija jauks, tikai Auguste pirmo reizi pamanīja tā skaistumu. No kokiem raisījās lapas, pa debesīm slīdēja mākoņi, nekustīgi gulēja ūdens, ta�u viņa redzēja sev pretim noguru�as, pēto�as acis un dzirdēja zemo balsi:

�Tagad, kad esat palikusi dzīvē viena pati...� � �Nē, kādēļ gan viena pati,� viņa domās iebilda. �Esat ta�u uz pasaules vēl jūs, man tuvā dvēsele ...�

Kanālmalā sāka klaigāt zēni. Lai padraiskotos, viņi noņēma somas un nolika rindiņā uz sola. Gutja, paraudzījusies zēnos, atcerējās Sa�u un steidzās uz veikalu.

Auguste jau bija nopirkusi maizi, kad durvis atsprāga un veikalā aizelsies ieskrēja Geņka.

� Māmiņ, nāc drīzāk mājās, nāc mājās! � jau uz sliek�ņa viņ� kliedza. � Sa�ka mirst nost... Sētniece un krustmāte Pa�a izsauca ārstu.

Sa�a gulēja gultā, uz grīdas bija nomesta cepure un mugursoma. Zēna auksto pieri klāja sviedru lāses, pulss tikko bija samanāms. Auguste bālu seju stāvēja pie puisēna gultas un nezin kādēļ drebo�iem pirkstiem spaidīja nopirkto baltmaizes klaipiņu.

Bet kāpnēs un drīz jau ari priek�namiņa skanēja Geņkas balss:

� Atbrauca, ar baltu ma�īnu atbrauca!

Istabā sanāca cilvēki, pēk�ņi bija jūtams, cik te �auri un saspiesti; visi klusēja, tikai ārste rīkojās.

� Uzgrieziet lielāku gaismu, nomazgājiet rokas, atnesiet nestuves!

� Kas viņam ir? � Auguste �ukstus jautāja.

� Nezinu, � vaļsirdīgi atzinās jaunā ārste.

� Pagaidām nezinu, � viņa vēlreiz atkārtoja.

� Tūlīt slimnīcā noskaidrosim, tur ir rentgens, speciālisti, ja vajadzēs, nekavējoties sasauks konsiliju.

Pēk�ņā nelaime satrieca Augusti. Viņa klusēja, neizprata, kas notiek. Kad aizbrauca slimnīcā, Sa�u tūlīt kaut kur aiznesa, viņa palika uzņem�anas telpā viena, truli un vienaldzīgi gaidīdama vēl kādu likteņa triecienu. Beidzot uzņem�anas telpā ienāca baltā virsvalkā ģērbies jauns cilvēks, pienāca viņai klāt un teica:

� Man nav tiesību noklusēt, zēna stāvoklis ir ļoti smags. Zarnu plīsums, viņ� ir uzgrūdies kaut kam asam. Tūlīt nepiecie�ama operācija ...

Auguste lāgā nesaprata, ko viņai saka, neizprotams gurdenums un it kā kurlums neļāva saprast teikto, viss bija vienaldzīgs. Galvā d�inkstēja tikai viena doma: dēls mirst.

� Jūs operēsiet? � viņa ar pūlēm izmocīja jautājumu.

� Vajadzēs, esmu de�urējo�ais ķirurgs.

Jaunais cilvēks vēl brīdi pastāvēja iepretim,

bet Auguste klusēja, un viņ� nozuda kādās durvīs.

Glu�i negaidot Auguste sev līdzās ieraudzīja vecīgu, krunkainu sievieti sagumzītā, pelēkā virsvalkā.

� Kapu�s jau ir labs dakteris, � teica vecīgā sieviete, � bet vai viņ� kādreiz ir taisījis zarnu rezekciju? Ja jūs būtu atvedusi �pa�u�, tad var galvu likt ķīlā... � piepūlējusi dzirdi, Auguste saklausīja.

� Kur tad ir �is �pats�? Uz kurieni viņam jābrauc pakaļ? � pēk�ņi viņa atguvās.

� Vasarnīcā. �odien ir sestdiena, būs tur līdz pirmdienai... Paņemiet taksi, kamēr zēnu sagatavos operācijai, paspēsiet. Es uzrakstī�u adresi, iedodiet �oferim, tas atradīs, jūs pati nejaudāsiet atminēties.

Vasarnīca, kur �pats� dzīvoja, bija spo�i apgaismota, no verandas atskanēja jautras balsis un trauku �ķindoņa. Palūgusi �oferim pagaidīt, Auguste iegāja mājā. Pie glīti klāta galda sēdēja vairāki cilvēki jautrām, sasārtu�ām sejām. Vidū pie galda smagnējs vīrs � jau gados. Viņ� pirmais pamanīja ienācēju un klusēdams uzmanīgi raudzījās uz to. Auguste saprata, ka tas ir �pats�, un aizgūtnēm sāka runāt:

� Jūsu slimnīcā ievests zēns, zarnu plīsums, jāoperē . .. Man ir divi puisēni, tēva nav ...

� Tas viss neko nenozīmē, � Augusti pārtrauca �pa�a� ērcīgā balss. � Vai jūs sūtīja man pakaļ dakteris Kapu�s?

� Nē, uzņem�anas telpā sanitāre teica, ka ...

Ķirurgs atbīdīja krēslu, nolika salveti.

� Patie�ām brauksi? � sīka auguma sirma sieviete jautāja.

�Pats� neatbildēja. Viņ� piecēlās no galda, izņēma papirosu, iedams aizsmēķēja, bet sirmā sieviete sekoja no muguras, skumjā balsī runādama:

� Tev �odien dzim�anas diena, un es tā gatavojos ... Savādi gan, ka vienmēr tie�i �ajā dienā tu esi citiem tā vajadzīgs ...

� Kam, Mird�uk, tik daudz runāt! � ķirurgs viņu pārtrauca. � Tu esi sieviete � tātad tev taisnība. Pasniedz, lūdzu, man mēteli un platmali, pēc tam aizej līdz automātam, piezvani, saki, ka esmu izbraucis. Lai pirms operācijas māsa Ingrīda man iedod tasīti kafijas.

� Ak dievs, Ēvald! Var nodomāt, ka māsa Ingrida strādā ar tevi kopā vienu dienu, nevis piecpadsmit gadus, un es lai viņu aizskaru, atgādinot par kafiju.

�Pats� pat neatvainojās viesiem un izgāja no mājas. Kad viņi devās cauri tum�ajam dārzam uz ma�īnu, ķirurgs, kā noslēpumu uzticēdams, teica:

� Kļūstu vecs, bez kafijas pie nopietnām operācijām neķeros. � Un sa�utis turpināja: � Jau otro mēnesi nevar tālruni ievilkt, skandina: vasarnīcā esot jāatpū�as. Tūlīt no de�urējo�ā ķirurga uzzināsim, cik tas ir nopietni, tuvinieki aiz bailēm parasti briesmas palielina. Starp citu, piedodiet, esmu kā tāds gaudulis, varbūt patie�ām ar zēnu ir ļauni...

Operācija beidzās vēlu naktī, Sa�a uz operāciju galda nogulēja divas stundas. Auguste divas stundas staigāja pa tuk�o istabu. Beidzot iznāca �pats� � noguris, bāls, mutē prāvs papiross, no kura kūpēja smar�īgi dūmi.

� Operāciju zēns pārcieta labi, bet pilnīgas pārliecības man nav, viss iz�ķirsies ceturtajā dienā, � viņ� sacīja, pēc tam klusu, it kā sev piebilda, ka viņu neiepriecinot zēna vispārējais veselības stāvoklis un darot nemierīgu kaut kādu analī�u rezultāti.

Divreiz dienā Auguste brauca uz slimnīcu. Palātā viņu nelaida, iznāca māsa vai ārsts un īsi paskaidroja:

� Zēna stāvoklis pagaidām smags.

Piektās dienas rītā Augustes dzīvokļa kaimiņiene, pensionāre krustmāte Pa�a, atgrie�oties no veikala, mājas vārtos sastapa Augusti.

� Es domāju, tu vēl guli, tavā istabā klusu ... � viņa iesāka un tūlīt aprāvās. Viņu izbiedēja Augustes seja. Tā bija melna! Melna! Tāda ir ogle un arī mātes seja, kad dēls mirst.

� Es eju Genādijam pakaļ, � Auguste atbildēja pārāk mierīgā balsī, � lai atvadās no brāļa, tagad viņu drīkst apmeklēt.

� Patiesi? � krustmāte Pa�a iesaucās.

Auguste klusu noteica:

� Darīja visu, es zinu, viņi darīja visu, ko varēja, dro�i vien tāds ir liktenis. �Pats� teica, ja varētu sameklēt vēl kādas zāles ... tās pie mums nera�o, neesot kādas tur sastāvdaļas, to pērkot ārzemēs. Pa�reiz zāļu nav. . . Pūlas sameklēt, zvanī�ot uz kara slimnīcu un veselības aizsardzības ministram.

� Kā tās zāles sauc?

� Neatceros. Lai gan kaut kur bija pierakstīts, � Auguste papleta plaukstu un sniedza saņurcītu papīrīti.

Krustmāte Pa�a izburtoja garo nosaukumu. Un pēk�ņi vecajai sievai atausa kā gaisma.

� Zini ko, iesim uz piekto dzīvokli, tur ir telefons, piezvani uz redakciju, varbūt viņi tev palīdzēs.

Auguste padevīgi gāja līdzi krustmātei Pa�ai. Piektajā dzīvoklī durvis atvēra gadus divpadsmit veca meitene. Viņa ieveda sievietes istabā, kur atradās tālrunis, bet pati pilnīgi vienaldzīga pret atnācējām skalā balsī mācījās literatūru. Auguste piezvanīja uz savu nodaļu, ta�u neviens neatbildēja. Tad uzgrieza redaktora numuru, atsaucās redaktora sekretāre:

� A, tā esat jūs, biedre Karunnaja! �odien neviena nav, visi partijas rajonu konferencēs. Bet vai jums ir slimības lapa? � sekretāre koķeti stiepa vārdus.

Auguste nolika klausuli.

� Nu ir gan posts, vai patiesi tev neviens nepalīdzēs? � bēdājās krustmāte Pa�a.

Bija vēl viens tālruņa numurs, ko Auguste labi atcerējās un bija pārliecināta, ka tur palīdzēs. Nekad un ne ar kādu lūgumu viņa nebūtu tur griezusies, bet dēlam zagās klāt nāve... Un Auguste uzgrieza Kalves numuru. Sekretāre paskaidroja, ka tuvākajās trīs dienās viņ� bū�ot aizņemts partijas konferencēs.

Auguste nolika klausuli un gāja prom .. .

Mājās viņa atgriezās vēlu vakarā. Krustmāte

Pa�a lika mazo Genādiju gulēt. Atbildot bezvārdu jautājumam, Auguste teica:

� Sa�am nu ir labāk, jau labāk. Viņi zāles sadabūju�i kara slimnīcā, temperatūra sākusi kristies, nācis pie samaņas. � Nenovilkusi slapjo lietus mēteli, Auguste apsēdās uz tahtas un sāka izmisīgi raudāt...

Redakcijā kā parasti aizņemtais nodaļas vadītājs pārskatīja uz rakstāmgalda saliktās slejas un, pat galvu nepacēlis, jautāja Augustei:

� Dēls vesels? Nododiet slimības lapu un ķerieties pie darba, ienāku�as interesantas vēstules.

Un Augustei nebija laika domāt par personīgām likstām, viņa uzreiz ierakās darbā. Ap pusdienām piezvanīja Kalve. Vaicāja pēc Karunnajas.

� Labdien, Auguste Alek�androvna! � atskanēja viņa mierīgā, zemā balss. � Jūs man esat zvanījusi, vai bija kas steidzīgs? Dro�i vien nepatik�anas darbā vai universitātē?

� Nē, Mārtiņ Petrovi�, � arī pirmoreiz nosaukdama viņu vārdā, atbildēja Auguste, � darbā un universitātē viss kārtībā, bet man bija ļoti smagi slims dēls, gribēju lūgt jūsu palīdzību sadabūt kādas zāles.

Auguste pēk�ņi pamanīja, ka nodaļas vadītājs ieinteresēts paskatās un tad ātri iziet no istabas, klusu aizverot durvis.

� Kas mazajam bija? � Kalve vaicāja.

� Tāda nelaime, kas atgadās simt gadījumos vienu reizi, � Auguste steidza pastāstīt. � Jūs ta�u pazīstat �os blēņdarus, it īpa�i, ja viņiem ir vienpadsmit vai divpadsmit gadu... Viņos vai pats nelabais iemājojis, mierīgi ne soli neprot paspert. Nē, tā tomēr nav, viņi ta�u bez kustē�anās nosē� se�as stundas, bet starpbrī�os kā pensionāri pāros svinīgi staigā pa gaiteni... Vārdu sakot, pirms nedēļas, kad beigu�ās stundas un skolotāja izgājusi no klases, puikas, grūstīdamies un somas vicinādami, bariņā skrēju�i uz durvīm, kāds manu Sa�u pagrūdis, un tas ...

Kalve klusēja, bet no vieglās ieklepo�anās bija noģiedams, ka viņ� uzmanīgi klausās.

� Sa�a uzgrūdies asam sola stūrim, un radies zarnu plīsums, kaut gan nebija redzams pat zilums, vismaz, kad viņu apskatīja ātrās palīdzības ārste ...

� Un kā pa�laik jūtas?

� Nu jau labi, nekādu briesmu vairs nav. Liels paldies jums par visu ...

� Man? � Kalve brīnījās. � Es ta�u jūsu dēlu neizglābu.

� Jūs zināt, jūs saprotat, kāda ir jūsu nozīme! � balsij iedreboties, Auguste noteica. � Paldies ...

Gutja zināja: Kalve visu sapratīs, viņa ticēja tam, kā tic dievam nepārsprie�ot un nepārdomājot, un tikai baidījās, ka �ī ticība nepieviļ, to viņa nepārciestu...

Pievakarē kultūras un sadzīves nodaļā ienāca laikraksta galvenais redaktors. No pirmā acu uzmetiena līdzstrādnieki saprata, ka redaktors nav labā omā un ka tūlīt var sākties negaiss. Redaktors piegāja pie Augustes galda un skaļi teica:

� Biedre Karunnaja, sakiet � kur jums radusies tāda necieņa pret kolektīvu? Kādēļ man jāuzzina no jūsu kaimiņiem, krustmātes Pa�as un tēvo�a Vaņas, vai kā viņus tur sauc, ka jūsu dēls bijis smagi slims?

Auguste nosarka, bet redaktors, viņas apjukumu nemanīdams, turpināja:

� Vai tie�ām jūsu darba biedri būtu bez sirds? Es domāju, mūsu profesijas ļaudis zina... Bet, ja domājat, ka jūs ņems savā aizbildnībā da�i atbildīgie partijas biedri, tad dziļi maldāties... Viņ� nevienu neizceļ, nevienu aizsardzībā neņem, glu�i vienkār�i � �urnālisti ir viņa vājība, viņ� pats ir bijis �urnālists. Jā gan, da�i kļūst nekaunīgi, �o vājību izmanto spekulatīvi...

Auguste raudzījās uz redaktoru un drebēja bailēs: �Vai patiesi viņ� tūlīt nosauks Kalves vārdu?�

Bet redaktors turpināja:

� Tā jā, dārgā biedre Karunnaja, jums nenāktos par ļaunu nodibināt krietni siltākas attiecības ar kolektīvu, kas, starp citu runājot, var da�reiz jūs atbalstīt. � Un, neļāvis nevienam atgūties, redaktors tikpat strauji izgāja no istabas.

Tagad, kad Auguste vairs nedrebēja par Sa�as likteni, viņa atkal izjuta nepārvaramu nepiecie�amību rakstīt. Slimnīcas apmeklējumos viņai bija nācies sadurties ar da�ādām cilvēku bēdu izpausmēm, viņu sevi�ķi satrieca kādas bērnu nama audzinātājas traģiskais dzīves stāsts. Un Auguste nolēma to darīt zināmu arī citiem.

... Pilsētas centrā, nelielā laukumā, drīz pēc kara uzcēla Ļeņinam pieminekli. Pieminekļa pakājē vienmēr bija nolikti ziedi. Pirmajā septembrī, skolas gada sākumā, �urp nāca skolēni. Starojo�ās bērnu sejiņas, spilgtie kaklauti un meiteņu baltie priek�auti, viļoties apkārt pieminekļa granīta pamatam, arī �ķita kā liels vainags pieminekļa pakājē.

Kādā saulainā rudens dienā bariņ� jaunāko bērnu nama audzēkņu (tiem bija pieci vai se�i gadiņi) virzījās uz pieminekļa pusi. Viņi svinīgi gāja rindiņā cits aiz cita kā cālēni pakaļ cāļu mātei, cie�i satvēru�i paceltajās rociņās pa vasaru bērnu nama pagalmā izaudzētus ziedus. Bērni nesteidzoties sāka iet pāri ielai. Audzinātāja zināja, ka krustojumā stāv milicis, kas ar vienu rokas mājienu apturēs visas ma�īnas, lai bērni netraucēti pārietu ielu. Iela tobrīd bija glu�i tuk�a. Pēk�ņi no �ķērsielas lielā ātrumā izdrāzās pusotr-tonnīga kravas ma�īna, tā traucās tie�i virsū bērniem. Un neviens nepaguva ne iekliegties, ne saprast, kas notiek, kad audzinātāja metās pretim ma�īnai, lai aiz�ķēr�ļotu ceļu uz bērniem. Viņa kā cāļu māte, rokas izpletusi, aizgrūda divus bērnus tālāk uz ielas bruģa, bet divus parāva zem sevis un aizsedza ar savu augumu ...

Audzinātāja izglāba bērnus no nāves, kas tiem draudēja zem piedzēru�ā �ofera vadītās ma�īnas riteņiem. Bet pati zaudēja kāju.

Uz slimnīcu bez mitas nāca bērnu nama darbinieki un glu�i sve�i cilvēki. Reiz Auguste redzēja, kā slimnīcas pagalmā ieveda bērnu bariņu un nostādīja zem tās palātas loga, kur pēc kājas ampu-tācijas veseļojās viņu audzinātāja. De�urējo�ais ārsts atļāva atvērt logu un pacelt slimo tā, lai viņa redzētu bērnus, kuri māja ar rociņām un pūlējās nodziedāt kādu dziesmiņu. Viņa, �ī augumā sīkā varone, kas nedomādama bija metusies zem ma�īnas riteņiem, lai glābtu tai patiesībā sve�us bērnus, pēc ārējā izskata mazliet atgādināja to zvej-nieksievu, par kuru Auguste bija uzrakstījusi savu pirmo aprakstu. Viņa bija ārēji līdzīga, bet cik pretēja savā būtībā, dvēselē, raksturā... Pat nelaime nebija �o sievieti salauzusi, enerģiska un ņipra viņa joprojām interesējās par bērnu nama darbu un par dramatisko pulciņu, ko bija vadījusi... Viņa neko neno�ēloja, bija pārliecināta par savas rīcības dabiskumu un pareizību.

� Tie ta�u bija bērni! � viņa tikai pateica.

Audzinātājai pa�ai bērnu nebija, viņa bija vientuļa sieviete, pati kādreizējā bērnu nama audzēkne. Un par �o īsto varoni Augustei ļoti gribējās pastāstīt citiem. Viņa runājās ar slimās audzinātājas apmeklētājiem, ar tās darba biedriem un dzīvokļa kaimiņiem.

Apraksts izdevās satrauco�i ass. Auguste nolēma to nosūtīt �Pravdai�. Tas bija drosmīgs un riskants lēmums. Brī�iem likās, ka viņa ir pārāk pla�i atvēzējusies, ka viņai, �urnālistei bez vārda, iesācējai, neklājas pretendēt uz vietu Vissavienības laikrakstā. Ta�u tad viņa atcerējās Kalves vārdus: �Jūs esat stipra, jūs tiksiet galā!�

�Maskavā. Pravdas ielā 24� � Auguste apņēmīgi rakstīja uz aploksnes. Viņa pamanīja sevī kādu dīvainu pārmaiņu: pēk�ņi bija zudusi interese par saviem redakcijai nodotajiem stāstiem un aprakstiem. Iespējams, tas notika tādēļ, ka vienmēr, ja nerakstīja, tad jau domās iecerēja jaunu darbu, veco tikko pabeigusi. Tā arī tagad �Pravdai� nosūtītā apraksta liktenis viņu vairs nesatrauca, un varbūt arī tādēļ pilnīgi negaidīta bija vēl kāda tik�anās.

Apmēram pēc mēne�a pusdienas pārtraukumā pār Augustes istabas slieksni pārkāpa sve�s vīrietis ar lielām raga brillēm uz acīm. Auguste ar bērniem tobrīd ēda pusdienas. Istaba, kā aizvien, nebija kārtīgi uzposta. Sve�ais ienāca, sasveicinājās un, negaidīdams uzaicinājumu, tāpat mēteli mugurā un cepuri galvā apsēdās uz tahtas. Auguste nesteidzās ar izpra�ņā�anu un raudzījās atnācējā ar neslēptu ziņkāri.

� Kādēļ jūs nebrīnāties, Auguste Aleksandrovna? � atnācējs ierunājās pirmais.

� Kādēļ lai es brīnītos? Jūs, protams, esat �urnālists, � viņa mierīgi atbildēja.

� Kā jūs to uzzinājāt?

� Tas ir pavisam viegli. Vai drīkstu arī jums piedāvāt pusdienas? � Auguste vaicāja.

� Nē, es jau ieturējos. Redziet tā � es esmu no �Pravdas�, Gon�arovs Nikolajs Nikolajevi�s. Atbraucu uz jūsu republiku darī�anās, un pie reizes man uzdeva iepazīties ar jums un �o to precizēt aprakstā. Drīzumā to publicēs ...

� Kādēļ jūs nebrīdinājāt mani par savu iera�anos? Varējāt piezvanīt uz redakciju.

� Vēlējos jūs ieraudzīt parastos mājas apstākļos, tā ir tie�āk, dabiskāk. Jums ir jauki, veselīgi bērni, tikai nesaprotu, kā tiekat ar tiem galā.

� Ne tikai jūs, � Auguste iesmējās, � es arī pati nesaprotu. Būtu divas istabas un kāds cilvēks pie bērniem. Tagad pietiekami nopelnu un varētu to atļauties, citādi, redziet, kāda mums nekārtība. Piedodiet, lūdzu, tūlīt jaunāko dēlu saposī�u skolai, tad parunāsimies ...

Priekam, tāpat kā bēdām, tīk cilvēku apciemot nepārtraukti. Auguste vēl bija prieka pārpilna par tik�anos ar Gon�arovu un pieņemto aprakstu, kad ieradās izpildkomitejas komisija. Apskatīja istabu un paziņoja, ka Augustes vārds ierakstīts to pieprasītāju sarakstā, kuriem dzīvoklis ļoti nepiecie�ams. Auguste nodomāja, ka �ie cilvēki jokojās, atvadoties teikdami:

� Varat jau pirkt mēbeles, dzīvokli saņemsiet visai drīz. Patlaban ceļam ļoti strauji, pirms Maija svētkiem pieņemsim vairākus namus.

Auguste nezināja, ka pirms izpildkomitejas komisijas apmeklējuma partijas pilsētas komitejā notikusi kāda saruna.

Gon�arovs bija aizgājis pie Kalves kārtot da�us jautājumus, kuru dēļ �urp atbraucis. Lieti�ķās sarunas beigās viņ� teica:

� Drīzumā domājam nodrukāt kādas jūsu �urnālistes rakstu. Saprotiet, atsūtīja mums labu aprakstu, par sevi neko nepastāstījusi, neviens viņai nebija pasūtījis. Sākām lasīt, kā parasti lasa pa�plūsmas darbus, un palikām vai bez elpas. Raksts nokļuva redkolēģijas rokās. Uzrakstīts ar lielu meistarību un ļoti talantīgi, tas izjūtams katrā rindiņā. Un interesantas detaļas... �ī sieviete labi pazīst dzīvi...

� Par ko aprakstā runāts? � Kalve vaicāja.

� Mārtiņ Petrovi�, jūs jau zināt, labu stāstu vai aprakstu nav iespējams precīzi atstāstīt; visumā runāts par jaunā cilvēka rakstura īpatnībām, � Gon�arovs atbildēja.

� Un kā sauksies apraksts?

� �Ļeņina piemineklis�. Ļoti labs saturs, satrauco�s, ass, atklāts ...

� Un autore? � Kalve pajautāja.

� Iespējams, ka jūs viņu pazīstat, viņu sauc Karunnaja, no krievu avīzes.

Kalve klusēja. Varbūt pārāk ilgi klusēja. Bet Gon�arovs tam nepievērsa uzmanību un turpināja:

� Man uzdeva iepazīties ar viņu, bez pieteik�anas aizgāju uz viņas dzīvokli. Un biju pārsteigts ... Sestais stāvs, lifta, protams, nav, kamēr uzkāpu, paliku vai bez elpas; istaba kādus astoņus vai desmit kvadrātmetrus liela, pareizāk sakot, nevis istaba, bet norobe�ots liela, gara un plata gaiteņa kakts. Gaitenī vairākas durvis uz citām istabām. Vai patie�ām nevarat tik spējīgam cilvēkam pie�ķirt dzīvokli? Divi mazi bērni un arīdzan ...

� Veltīgi mēģināt mani pārliecināt, � Kalve iebilda. � Viņai, tāpat kā jebkuram padomju cilvēkam, ir tiesības uz dzīvokli, bet mums iet grūti �ai ziņā...

� Saprotu, ta�u pa�laik jus daudz ceļat, esat uzcēlu�i pilnīgi jaunu rajonu.

� Labi, � piekrita Kalve, � es parunā�u ar biedriem. Kā nekā viņai divi skolnieki.

Jaunajā dzīvoklī zēni jautri skraidīja no vienas istabas otrā, bet Auguste sēdēja virtuvē un raudāja, raudāja aiz laimes.

Iekārtoties un pārkravāties viņai palīdzēja krustmāte Pa�a, kura piekrita arī pārnākt uz �ejieni dzīvot un uzņemties saimniecības vadī�anu.

Kādurīt, ierodoties redakcijā, Augusti pārsteidza �urnālistu saucieni un apsveikumi... Biedri jau bija paguvu�i izlasīt �Pravdā� publicēto aprakstu. Gutja pieklājīgi pateicās, ta�u domāja par Kalvi, dzirdēja viņa zemo balsi. Visus �os gadus tā valdīja pār viņu, bija viņas morālais atbalsts, un tikai ar Kalvi Auguste vēlējās dalīties savā priekā. Uz brīdi viņu redzēt un pateikt, ka viss ļaunais jau ir aiz muguras, ka viņa ir uzvarējusi...

Auguste iegāja istabā, uzgrieza Kalves sekretāres telefona numuru un lūdza, lai savieno ar viņu.

� Viņ� ļoti aizņemts, � sekretāre atbildēja.

� Tikai mazu brītiņu ...

� Labi, � sekretāre piekāpās. � Tūlīt...

� Hallo, klausos! � atskanēja pazīstamā, zemā balss.

� Mārtiņ Petrovi�, labdien! Jūs traucē Auguste Karunnaja.

� Labdien, � Kalve atturīgi atbildēja.

� Mārtiņ Petrovi�, vai es nevarētu pie jums tūlīt aiziet?

� Esmu ļoti aizņemts. � Viņ� patie�ām bija aizņemts, ta�u atcerējies kādreiz iepretim sēdo�o sīko augumiņu melnās drēbēs, skolnieku zābakus, nervozās pirkstu kustības, pajautāja: � Cik pa�reiz pulkstenis?

Auguste nezināja, vai Kalve viņai vaicā vai arī runā ar kādu savā kabinetā, tomēr atbildēja:

� Pusse�i.

� Labi, nāciet, � Kalve noguru�ā balsī teica.

Auguste izņēma no somiņas spogulīti, mazliet

nokrāsoja lūpas, sasukāja matus un, nevienam neteikusi, kurp iet, gāja, nē... nevis gāja, bet skrēja kā vēja spārniem .. .

Kalve sagaidīja Augusti pie kabineta durvīm. Viņa seja bija ļoti nogurusi, pārpūlētās acis piemiegtas, tomēr viņ� mo�i apsveica:

� Labdien! Nu kā klājas jaunībā? Kaut gan aplam vēl prasīt, no pirmā acu uzmetiena redzams, cik eleganta esat...

� Jā, Mārtiņ Petrovi�, gribēju sev iegādāties kaut vienu pieklājīgu tērpu ...

� Tas ir ļoti labi. Es priecājos par jums, esat atgriezusies sabiedrībā un dzīvē...

� Jā, jā, tā jau viss ir sanācis, � kā atvainodamās sacīja Auguste.

� Tad jau labi, lai tikai vienmēr tā būtu. Kur gan tas sacīts, ka padomju sievietei jāstaigā �ā�īgi ģērbtai?

Kalves balss kļuva arvien mundrāka, bet Augustei likās: viņa uzurda tikko gailējo�as oglītes un nemanot liek tām iekvēloties; turpretim Kalve redzēja sev pretim lielas, godīgas acis, kurās bija lasāma trauksmaina līksme un dziļi slēptas sāpes...

� Priecājos, ka esat atguvusi ticību sev. Cerēsim, ka jūsu neveiksmju virkne beigusies. �orīt �Pravdā� izlasīju jūsu rakstu, tas ir labs.

� Kādas divpadsmit reizes pārrakstīju...

� To nejūt, liekas, rakstīts vienā elpas vilcienā, un tā jau ir meistarība. Jāteic atklāti � �ajos gados jūs esat veikusi ārkārtīgi daudz: darbs, bērni, mācības...

� Nē, tas nemaz nebija tik grūti. Pat pa�reiz nav īsta prieka, kaut gan redakcijā visi apsveic.

Kalve raudzījās Augustē, un viņas sejā nespēja saskatīt prieku. Glu�i otrādi: tur bija kaut kas traģisks, �ķiet, viņa juta un saprata � visiem paliks noslēpumā �o panākumu cena ...

� Būs labi, � Kalve mierināja, lai gan zināja, ka Augusti gaida vēl daudz grūtību, un bija pārliecināts: �ī kalsenā sieviete pieveiks tās. � Kādi nākotnes plāni? � viņ� vaicāja. � Panākumi jānostabilizē.

� Jā, man padomā vēl kāds raksts.

� �Pravdai�? � Kalve iesmējās.

� Varbūt arī �Pravdai�, � Auguste pavisam nopietni un pārliecino�i atbildēja. � Viņi izziņoju�i konkursu par mūsu laikabiedra labāko atspoguļojumu. Man ir zināms viens tāds cilvēks, mēģinā�u par to uzrakstīt.

� Nu redziet nu, uzrakstīsiet viņiem vēl da�us aprakstus, un viņi aicinās jūs pie sevis darbā...

� Nē, � Auguste apņēmīgi teica. � Ja tāds brīnums arī notiktu un uzaicinātu, es nebrauktu.

Tajā dienā Kalvēm bija lemts tikai brīnīties. Viņ� klusējot skatījās uz �o sievieti, kad tā turpināja:

� Nē, es nepiekristu. Protams, tas lepni skan � �Pravdas� korespondents. Bet ko es tur darī�u? Tur pietiekami daudz labu, kvalificētu �urnālistu. Un man, nepieredzēju�ai avī�niecei, atkal būtu jāsē� pie vēstulēm un korespondencēm, bet tik ļoti gribas pa�ai rakstīt. Un atkal kāds Ivans Ivano-vi�s, kā mūsu redakcijā, steidzinās: �Vai izrediģēts, jādod prom, drīz nāks slejas, nu ko jūs tūļājaties, taisni kā sapīta ...�

Kalve skaļi iesmējās.

� Jums vēl piedevām ir arī aktrises spējas, tik trāpīgi attēlot savu nodaļas vadītāju. Tad tā jūs domājat?

� Jā, visu laiku domāju un domāju... � glu�i nobālusi, Kalvēm acīs skatīdamās, Auguste teica.

� Par ko visu laiku domājat? � Kalve mazliet aizdomu pilns jautāja.

� Par jums ...

Kalve klusēja. Viņ� ļoti ilgi klusēja. Auguste redzēja � viņ� visu saprot, visu zina, vārdiem nav nozīmes un tomēr sacīja:

� Es. es esmu jums parādā par visu, bez jums es nebūtu nekas...

� Tā nevajag runāt! � Kalve steidza viņu pārtraukt.

� Es nespēju bez jums ...

� Tā nevajag runāt... Tā nevajag! � vēlreiz atkārtoja Kalve. � Jūs esat pārāk satraukta, nezināt, ko runājat. Acīm redzot, esmu devis iemeslu domāt... Ar to, ka mazliet parūpējos par jums, jaunu, bet dzīves pārestību skartu cilvēku, � Kalves noguru�ajā sejā iezagās smaids, � tas ta�u bija mans pienākums, mans partijas darbinieka pienākums...

Auguste skatījās Kalvē platām acīm, divas lielas asaras kāpa pāri skropstām un tiecās noritēt pār sasārtu�ajiem vaigiem, bet viņa pēk�ņi atmeta galvu, un asaras nenoritēja, it kā sāpes būtu tās iesūku�as atpakaļ.

Auguste piecēlās. Piecēlās arī Kalve.

� Es ie�u, � tikko dzirdami viņa teica.

Kalve saudzīgi paņēma viņas roku savējā.

� Ejiet, mana mīļā, � viņ� dobjā balsī skumīgi teica. � Jūs dzīvē vēl gaida laime... Ejiet! � un viņ� atvēra durvis.

Pēc �īs tik�anās Auguste staigāja kā sastingusi, atkal un atkal pārdzīvoja pēdējo redzē�anos, atcerēdamās katru vārdu, katru skatienu, brīdi pēc brī�a, un ausīs skanēja vārdi: �Tā nevajag runāt! Tā nevajag...� No visas sarunas Auguste atcerējās tikai �os vārdus.

Auguste nebrīnījās, kad pēc nedēļas uz redakciju piezvanīja Kalve. �oreiz viņ� nejokojās, ne-pavaicāja, kāda Augustei oma, bet lieti�ķi uzsāka:

� Man �odien zvanīja no Maskavas. � Klausulē skanēja viņa zemā balss. � Centrālkomitejas preses nodaļa organizē se�u mēne�u ilgu �urnālistu semināru. Tur būs darbinieki no republiku un apgabalu laikrakstiem, arī da�u demokrātijas valstu �urnālisti. Man vaicāja par jums, jūsu kandidatūru ieteic �Pravda�, bet galvenais ir � vai varat uz tik ilgu laiku atstāt bērnus?

� Jā, man tagad mājās uzticams cilvēks...

� Vai varat paļauties uz viņu?

� Varu paļauties, es brauk�u, � Auguste atbildēja un ļāva asarām ritēt uz klausules.

� Tikai nevajag raudāt, � Kalve teica, � nevajag raudāt, viss ta�u tik labi sākas... Jūs būsiet Maskavā savas profesijas biedru vidū, tie ir gudri, jautri, interesanti cilvēki, tur sadzīs jūsu brūces ...

� Jā, jā, � Auguste ātri piekrita asarainā balsī.

� Nevajag raudāt, jūs dzīvē vēl gaida laime, un viss pa�reiz pārdzīvotais �ķitīs sīks un niecīgs, jūs vēl gaida laime ...

� Jā, jā, � Auguste atkārtoja.

� Tātad izlemts � jūs braucat uz Maskavu, redaktors sīkāk izstāstīs par uzņem�anu un par visu pārējo, bet man atliek paziņot �Pravdai�, ka piekrītat.

Auguste nespēja valdīt asaras, tādēļ neatsve�inājusies nolika klausuli.

.

�urnālistu autobuss fantastiskā ātrumā traucās pa plato, spoguļgludo �oseju. Aiz logiem aizzibēja daudzu dzejnieku apdziedātie, daudzu gleznotāju attēlotie Krievzemes bērzi.

Katrs no �etrdesmit �urnālistiem pārstāvēja kādu centrālo, republikas vai apgabala laikrakstu. Tie bija da�ādu tautību un da�āda vecuma ļaudis, tomēr visus vienoja neapslāpējama interese par dzīvi, mū�īgs, varbūt pat neapjausts nemiers nepalaist garām ko interesantu, jaunu, ievērojamu. Daudzi bija kādreiz kopā mācīju�ies, kaut kur tiku�ies, daudzi iepazinās tikai �ajā Maskavas se-minara, kura vadītāji bija nolēmu�i viņus �odien iepazīstināt ar kodolpētījumu institūta darbu.

Straujais brauciens, sniegotais me�s aiz ma�īnas logiem, cerība redzēt kaut ko interesantu un � galvenokārt � bezrūpība visiem radīja zēniski jautru un nebēdnīgu noskaņu. Ta�u iespējams, ka vīrie�u cilvēku garastāvokli ietekmēja baltkrievu �urnālistes Dusjas Korotkevi�as jaunība un pievilcība, kas lika dzirkstīt jokiem un asprātībām.

Ta�u jāteic � autobusā brauca divas sievietes. Līdzās �ofera kabīnei, vaigu ieslēpusi ka�oka apkaklē, sēdēja Auguste Karunnaja. Apmulsu�ajās Augustes acīs bija lasāmas tādas mū�senas skumjas, ka vīrie�i neiedrīkstējās viņu lieki traucēt. Auguste bikli sēdēja, ierāvusies autobusa stūrītī, un domīgi noraudzījās garāmslīdo�ajos laukos, sād�ās, bērzos un sniega kupenās ...

Piepe�i �oseja krasi pagriezās, un caur kokiem kļuva redzamas atompilsētiņas pirmās mājas. Pilsētiņa bija spodra un balta, nesen kā celta. Skaisto savrupmāju logu priek�ā pie pa�a trotuāra auga smuidras priedes ar sarkanbrūniem, it kā no iek�puses izgaismotiem stumbriem un augstu, zaļu zaru cepuri. Ielās valdīja dzīva rosība. Silti saģērbti bērni vilka ragutiņas, pastaigājās jaunas sievietes, vecas māmiņas stūma ratiņus ar mazuļiem.

Autobuss piebrauca pie zinātnieku nama baltas trīsstāvu ēkas. Pie parādes durvīm �urnālistus sagaidīja institūta administrācijas pārstāvis � jauns cilvēks ar pieklājīgi laipnu smaidu noguru�ajā seja, salti ziemīgaja diena bez meteļa, ģērbies elegantā uzvalkā.

� Apsveicu ar laimīgu iera�anos, � viņ� teica un nosauca savu vārdu: � Viktors Petrovi�s Mali�evs.

Viņ� ieveda �urnālistus zinātnieku nama garderobē un, kad tie bija novilku�i mēteļus, aicināja konferen�u zālē. Tā bija lieti�ķi vienkār�i iekārtota telpa. Pusmīksti krēsli, katedra, tai līdzās zaļu tūku segts galds, klavieres. Pie sienām elementāro daļiņu paātrinātāju shēmas un celtniecības stadijā eso�o laboratoriju zīmējumi. Uz priek�ējās sienas, starp katedru un galdu, bija iekārtots neliels kinoekrāns, bet blakus tam tāda pa�a lieluma plakāts ar augsto enerģiju laboratorijas sinhrofazotrona elektromagnēta attēlu. �urnālisti piegāja pie plakāta un ziņkāri aplūkoja sinhrofazotronu iekārtu. Un drīz vien pats gados jaunākais un jautrākais no viņiem � Volodja �ukovs, kādas Sibīrijas apgabala avīzes pārstāvis, atzinās:

� Te, bra�iņi, kaut ko var apjēgt tikai tāds, kas beidzis divas fakultātes. � Un viņ� pirmais nogāja malā.

� Tik traki nav, � Mali�evs pagriezās pret viņu, � jums visu ļoti saprotami paskaidros. Tikai nāksies mazliet uzgaidīt, kuru katru brīdi jāatbrauc vēl vienai mūsu viesu grupai, mēs jūs apvienosim un tad sāksim institūta apskati.

Un Mali�evs devās sagaidīt otro grupu.

Volodja �ukovs piegāja pie klavierēm un sāka klusu spēlēt kādu āriju no operetes �Silva�. Pārējie klusu brīdināja, lai viņ� pārtrauc, bet gruzīns �ota Manogadze uzsauca:

� Kaco, vai tev prāts! �ai zinātnes templī dro�i vien neviena jaunāka par astoņdesmit gadiem nav, bet tu spēlē opere�u gabalu! Tad jau labāk Baha fūgu ...

Drīz konferen�u zālē ienāca grupa vīrie�u, kuri, pēc apģērba līnijām sprie�ot, katrā ziņā bija ārzemnieki.

Kad visi bija apsēdu�ies, Mali�evs paziņoja, ka institūtā iegājusies tāda tradīcija: pirms laboratoriju apskatī�anas kāds no vado�ajiem darbiniekiem pastāsta viesiem par institūtu un tā darba organizāciju. Tad parāda nelielu filmu, kura sniedz vispārēju priek�statu par institūtu un laboratorijām, un tikai pēc tam sākas tie�ā iepazī�anās ar institūtu.

� Tūlīt �o nelielo ievadu teiks, � Mali�evs turpināja, � fizikas un matemātikas zinātņu doktors Dmitrijs Mihailovi�s... � Un Mali�evs nosauca īsti krievisku uzvārdu, ko sarunu murdoņā varbūt tikai retais saklausīja. Arī zinātnieka vārdu un tēva vārdu daudzi palaida gar ausīm. Teikto atkārtojis angļu valodā, Mali�evs aizgāja.

Pagāja pāris minū�u, bet zinātnieka vēl nemanīja. Pa sāndurvīm klusu ienāca zilā virsvalkā ģērbusies pusmū�a sieviete un sāka vilkt logiem priek�ā smagus aizkarus, lai zālē varētu rādīt filmu. �urnālisti �ukstus izmeta vienotru joku par zinātnieka aizkavē�anos.

Beidzot konferen�u zālē ieradās jauneklis. Var teikt, ka zāles pustumsā viņ� izskatījās nevis pēc jaunekļa, bet pēc lauku pui�a. Neliela auguma, straujām kustībām, ar asiem vaibstiem apgarotā sejā. Gai�rūsganu pajuku�u matu sprogas, krītot pār pieri, aizsedza zilas, dziļi iedubu�as acis. Biezas, gai�as uzacis, kopā satieku�ās, liecināja par nemitīgu domā�anu. Jauneklis pakāpās uz katedras paaugstinājuma, atbalstījās uz elkoņiem un paklusu, vārdus stiepdams, pārsteidzo�i sulīgā un zemā balsī teica:

� Esmu nesapra�anā, kādā veidā lai jums paskaidroju. Tik ļoti da�āda auditorija: padomju �urnālisti un zviedru un angļu enerģētiķi. In�enieru kungiem, protams, augstas enerģijas fizikas termini nav sve�i, toties es neesmu pārliecināts, ka...

� Ta�u kādēļ gan jums būtu mums jāskaidro? � Volodja �ukovs nenocietās skaļi ne-pavaicājis. � Mēs gaidām fizikas un matemātikas zinātņu doktoru ...

� Piedodiet, tas esmu es, � pavisam mierīgi atbildēja jauneklis, tad ar kreiso roku izņēma no bik�u kabatas papirosu paciņu, pēc tam ar to pa�u roku sameklēja sērkociņus.

Tikai tagad daudzi pamanīja, ka viņa labā roka nokarājas gar sāniem un plaukstu sedz cimds. Jauneklis aizsmēķēja un turpināja:

� Kā jūs labi zināt, mūsu zinātne ir ļoti jauna, tai trūkst tūksto�gadu ilgas pieredzes, kāda, piemēram, ir medicīnai...

Ārzemniekiem, kuri sēdēja �urnālistu grupiņas aizmugurē, teikto pārtulkoja trīs tulki, to klusinātās baļsis bija dzirdamas da�ādos zāles stūros.

Zinātnieks brīdi klusēja, it kā ieklausīdamies tulku vārdos, pēc tam mierīgi un skaļi turpināja:

� Grūti iztēloties mūsu zinātnes rītdienu, tāpat kā grūti iedomāties maza, tikko dzimu�a bērna nākotni...

�urnālisti ar klaju ziņkāri vēroja jauno cilvēku. Un, kā pēc tam daudzi stāstīja, viņiem radusies dīvaina sajūta: itin kā jau sen būtu to satiku�i un uz visiem laikiem paturēju�i prātā.

� Kur esmu redzējusi �īs acis? � domīgi un nez kādēļ skumji Augustei vaicāja Dusja Korot-kevi�a.

Auguste nedzirdēja Dusjas jautājumu un arī neatbildēja. Viņa ne uz mirkli neatrāva skatienu no zinātnieka; kaut ko rūgtu, sen aizmirstu modināja �ī balss un acis, ko viņa nekādi nevarēja saskatīt. �Būtu uzgriezu�i gaismu, tikai uz mirkli...� Auguste vēlējās.

Tepat līdzās Volodja �ukovs klusi teica Dusjai Korotke vicai:

� Zini ko, es netieku gudrs, bet �ī pui�a � zinātņu doktora vai kas viņ� tāds ir � acis man nez kādēļ �ķiet pazīstamas. Kur es viņu būtu redzējis? Karā? Nevar būt! Viņ� ir ļoti jauns, katrā ziņā jaunāks par mani...

Izmantojot mirkli, kad zinātnieks pieklusa, Volodja skaļi pavaicāja:

� Sakiet, lūdzu, � cik jums gadu?

Mazs smīniņ�, kas izteica nepatiku, pārskrēja pār zinātnieka seju. Viņ� vērīgi paskatījās Volodjā �ukovā, it kā pārlikdams � atbildēt vai ne, bet tad laikam atcerējās, ka �eit sē� �urnālisti, kurus vispirms interesē cilvēks, nevis zinātne, kaut arī tik jauna un moderna kā kodolfizika, viņ� beidzot teica:

� Man ir trīsdesmit �etri gadi. Bet kāds gan tam sakars ar institūta darbu?

Volodja �ukovs nepaguva viņam atbildēt, kad konferen�u zāli pārskrēja skaļa un priecīga �Ukrainas pravdas� korespondenta balss:

� Tagad man skaidrs, jūs esat ļoti līdzīgs Jeseņinam. To jums dro�i vien jau citi ir sacīju�i?

Atkal zinātnieka sejai uz mirkli pārskrēja smīns, un viņ� teica tā, kā parasti runā, ja grib tikt vaļā no uzmācīgiem un neatlaidīgiem bērniem:

� Var jau būt, tikai to gan dzirdu pirmo reizi. Un Jeseņins man nav tuvs...

� Kā jūs teicāt?! � tūlīt vairāki iesaucās.

� Jā, Jeseņins man nav tuvs, � jaunais zinātnieks vēlreiz skaļi un apņēmīgi atkārtoja. � Es nesaprotu �īs plosītās dvēseles. Kam gan vajadzīga pagātnē aizgāju�ās Krievzemes apraudā�ana?

Tā kā nejau�s dieva lūdzējs Tavos laukos raugos es,

Nomaļbūdām bēdas sūdzot,

Skanīgas nīkst papeles.

Par ko te priecāties? Ko no�ēlot? Tam visam pēc iespējas ātrāk jātiek pāri. Vai arī:

Atkal dzer te un raud, un ceļ dūres,

Skumjās dzeltenās garmo�ka kliedz.

Savas neveiksmes nolādē sūrās,

Piemin māmuļu Krievzemi tie ...

369

24 � V. Ustinova

Dzīvē ir vēl daudz kā labāka par dzer�anu, raudā�anu un atmiņām! Kaut gan Jeseņins dro�i vien nesaprata dzīves vērtību un � galvenais � laika vērtību...

�urnālisti pārsteigti klusēja par zinātnieka atklāto un apņēmīgo Jeseņina kritiku, bija tikai dzirdams, kā tulki laiku pa laikam atkārto: �Jeseņins, Jeseņins ...� Viņi steidzās skaidrot ārzemju in�enieru kungiem, kas ir Jeseņins un kādēļ te ko-dolpētījumu institūtā par viņu runā.

Vienīgi Auguste Karunnaja nedzirdēja Jeseņina vārsmas un nedomāja par neparasto līdzību. Viņai nedeva miera neatbilstība starp �o zēniski vājo augumu, kas ģērbts dārgā, bet lāgā nepieguļo�ā uzvalkā, un dro�o, ļoti pārliecino�o balsi. Viņas atmiņa nebija saglabājusi balsi ar tik pārliecino�u intonāciju, nē, tādu cilvēku Auguste nepazina. Ta�u �is nemitīgais smīns ar rūgtuma, nepacietības vai nepatikas piedevu? Kur, kad viņa bija to redzējusi? Gutja paliecās uz priek�u, jo zināja, mieru ātrāk negūs, kamēr nebūs labi aplūkojusi jaunā zinātnieka seju.

Viņ� pagāja da�us soļus pa zāli, nostājās ārzemnieku priek�ā un nevainojami pareizā angļu valodā ātri teica:

� In�enieru kungi, es saprotu: jūs ar nepacietību gaidāt lieti�ķu sarunu, bet par no�ēlo�anu esat nokļuvu�i �urnālistu sabiedrībā, kuri, kā redzat, sevi�ķi pēc tās netiecas ...

In�enieru kungi viņam laipni uzsmaidīja, un, kad viņ� pateica kādu �urnālistiem mērķētu asprātību, tie no sirds pasmējās.

Tiklīdz zinātnieks bija beidzis runāt angliski, kāds �urnālists uzstāja:

� Pastāstiet � kur jūs zaudējāt roku?

Zinātnieks neapjuka un nebija arī dusmīgs par

netaktisko jautājumu, viņ� tikai kļuva mazliet nopietnāks un mierīgi atvaicāja:

� Kā gan jūs domājat, kur mana gada gājuma krievu cilvēks varēja zaudēt roku? Tas notika tāpat, kā frontē mēdza notikt daudzreiz... � mazliet klusākā balsī viņ� negribīgi atbildēja. Ta�u tūlīt apņēmīgi piebilda: � Varbūt tomēr atgriezīsimies pie institūta dibinā�anas? �aubos, vai mana biogrāfija in�enieru kungus interesēs ...

Ta�u �urnālistu ziņkāre nebija tik lēti apmierināma!

� Cik jums bija gadu, kad zaudējāt roku, dro�i vien bijāt vēl zēns?

� Vai nu biju zēns vai ne, tomēr komandēju bateriju, � atkal viņa sejā bija neizprotamais smīns. � Un tas jau ir aritmētikas uzdevums, ja man tagad ir trīsdesmit �etri gadi, tad �etrdesmit tre�ajā...

Viņam neļāva pabeigt teikumu, atkal atskanēja balss:

� Un tomēr jums liela līdzība ar Jeseņinu ...

� Protams, var būt līdzība, � samierino�i noteica zinātnieks. � Mēs abi esam krievi, abi zemnieku bērni, tikai viņ� no Rjazaņas, es no Orlas, kaut gan esmu dzimis Sibīrijā, mani vecāki bija pārceļotāji. Ta�u es vēlreiz lūg�u: atgriezīsimies pie institūta darba. Esam iz�ķiedu�i daudz laika sarunām, kas nekādi neattiecas uz fiziku, un, tā kā laboratorijās jūs gaida, es ierosinu apvienot divus darbus: tūlīt jums demonstrēs filmu par institūta dzīvi, un es snieg�u komentārus . ..

Pusei logu aizvilka aizkarus.

Uz mazu brītiņu zālē iededza gaismu, un Gutja labi apskatīja zinātnieku, kur� ar garu rādāmo kociņu rokā stāvēja pie kinoekrāna.

Nē, �īs acis nebija līdzīgas Jeseņina acīm. Caur visiem smagajiem, traģiskajiem kara gadiem uz viņu skatījās zēniski zilas acis, brī�iem apmulsu�as, brī�iem satrauktas, brī�iem neizprotami līksmas ... Un pēc tam frontē, kad viņu veda uz tribunālu, tās bija saltas, tēraudstingas karavīra acis, pilnas sāpju un aizvainojuma ... bet arī mīlestības.

Daudz ko Auguste bija aizmirsusi vai arī, pareizāk sakot, centusies aizmirst, ta�u Dmitrija acis tajās briesmīgajās minūtēs pirms do�anās uz tribunālu � tās uz mū�u bija paliku�as atmiņā. Auguste skatījās un berzēja saltos pirkstus, baidīdamās, ka sirds slimība, ko mantojumā bija atstājis Arkādijs, viņu var pēk�ņi pievārēt.

Zālē nodzisa gaisma. Uz ekrāna parādījās pirmie filmas kadri, un tikai tad, dziļi ievilkusi elpu, Auguste pavaicāja kaimiņienei:

� Dus ja, vai jūs neatceraties �ā zinātnieka uzvārdu?

� Nē, es nesaklausīju, � Dusja atbildēja.

� Un jūs? � Gutja griezās pie Volodjas.

� Saprotiet, Auguste, es nedomāju, ka viņ� būs tik interesants cilvēks, un palaidu vārdu gar ausīm, tagad vajadzēs uzzināt.. .

�Viņ�, tas, protams, ir viņ�,� Auguste domāja. �Neveiklais zēns, zinātņu doktors, kam trūkst labās rokas, bet smīns tāds pats kā frontē. Nē, tagad �is smīns tomēr ir savādāks, it kā viņ� sacītu: �Skatieties, es izturēju, esmu daudz ko panācis un apzinos dzīves vērtību ...�

Jā, tas ir Dmitrijs, tās ir viņa daudz pieredzēju�ās, daudz pārdzīvoju�ās acis.

Filma beidzās. Dmitrija zālē vairs nebija.

�urnālistus veda uz laboratorijām, iepriek� sadalot grupās, ne vairāk par desmit cilvēkiem katrā. Auguste iekļuva vienā grupā ar Dusju Korotke-vi�u, Volodju �ukovu un �otu Manogadzi.

Laboratorijā viesus sagaidīja jauna, skaista sieviete. Viņa stāstīja par automātiku tik brīvi un ātri, ar smaidu, kā atminēdamās kaut ko tuvu un labi pazīstamu. Tā kādreiz mēdz runāt par mīļu cilvēku, aizmirstot apkārtējos. �urnālisti pieklājības pēc klausījās, ari smaidīja un .. . neko nesaprata.

Neviena nemanīts, grupai pievienojās kāds vīrs vidējos gados, tum�pelēkā palētas drānas uzvalkā, ārkārtīgi nopietnu seju. Kad gide bija ilgi un sīki klāstījusi par sare�ģīto aparatūru, viņa lūdza, lai uzdod jautājumus. �urnālistiem, pats par sevi saprotams, jautājumu nebija, kaut vai tādēļ, ka viņi te neko nesaprata. Toties tum�pelēkajā uzvalkā ģērbtais vīrs dzīvi interesējās par kādiem tehniskiem datiem. Gide ļoti sīki sāka izskaidrot. Noklausījies izsmeļo�o atbildi uz savu jautājumu, no kura �urnālisti atkal neko nesaprata, nopietnais vīrs no jauna uzdeva jautājumu.

Atbildot jaunā in�eniere aizrāvās, priecādamās, ka no visas grupas kaut viens cilvēks pārzina fiziku, � viņa sāka bērt zinātniskus terminus, un nopietnais vīrs apstiprino�i māja ar galvu, apliecinot, cik tas viss interesanti.

�urnālisti klausījās un jutās nomākti, ka neko nesaprot no fizikas un �iem sare�ģītajiem aparātiem. Auguste Karunnaja ierunājās pirmā; kad nopietnais vīrs atkal uzdeva jautājumu, viņa pagriezās pret sve�o un ļoti vaļsirdīgi vaicāja:

� Vai patiesi jūs te kaut ko saprotat?

� Redziet, � vīrs laipni atbildēja pareizā krievu valodā. � Es esmu Prāgas universitātes profesors un kodolinstitūta direktors. �odien atlidoju no Prāgas uz pāris dienām, lai iepazītos ar �ā institūta darbu. Man paskaidroja, ka pa�laik laboratorijās esot ekskursanti, tādēļ pievienojos jums. Bet vai jums te viss �ķiet ļoti sare�ģīts? � viņ� jautāja.

Augustes vietā Prāgas universitātes profesoram atbildēja visi �urnālisti, gardi nosmejoties.

Pēc �īs sarunas Prāgas universitātes profesors turējās Augustei blakus, cenzdamies paskaidrot laboratorijās dzirdētos zinātniskos terminus ikdieni�ķā valodā. Gutjai patika tērzēt ar pieklājīgo Prāgas profesoru. Ar savu neuzbāzīgo uzmanību viņ� bija pratis pilnīgi novirzīt domas no Dmitrija. Kad viņi vēlāk gāja pa me�u uz ēku, kur ierīkots paātrinātājs, Auguste paskatījās uz kādu smuidru egli un nodomāja: �Kādas tik blēņas reizumis var ienākt prātā! It kā Dmitrijs būtu aug�āmcēlies! Kaut kur Krievzemes pla�umos starp �ādām eglēm un priedēm dro�i vien stāv viņa vientuļais un aizmirstais kaps...�

Pie nama durvīm �urnālistus sagaidīja galvenais in�enieris, gados vēl pavisam jauns. Viņ� lūdza pagaidīt, kamēr atnāk�ot pārējie �urnālisti un ārzemju in�enieru kungi. Un pa �o gaidī�anas laiku sāka pats uzdot jautājumus:

� Sakiet � kādēļ uz Dikensa Kopotiem rakstiem izsludināta neierobe�ota parakstī�anās, � viņ� jautāja, it kā te stāvētu pats valsts izdevniecības direktors, � bet uz Marku Tvenu ne, stāvēju rindā no pulksten se�iem rītā, bet nekā. Un kādēļ �Ļiteiaturnaja gazeta� raksta par visu ko, tikai ne par literatūru? � pēc brītiņa viņ� atkal jautāja.

�urnālisti nepaguva atbildēt. Drīz pienāca pārējie. Galvenais in�enieris izskaidroja paātrinātāja darbību. �ehu profesors laipni paņēma Gutju zem rokas, un viņi devās uz laboratoriju. Viņi ilgi gāja pa garām, �aurām pārejām, ko sedza smagas tērauda sijas, un pēk�ņi atradās futbollaukumam līdzīgā milzu zālē, kur stāvēja sinhrofazotrons.

Jau sāka krēslot, kad �urnālisti beidza institūta laboratoriju apskati. Nelielā ēdnīcas zālē viss bija sagatavots viesu uzņem�anai. �ehu profesors palīdzēja Gutjai novilkt mēteli un apsēdās pie galda blakus.

� Cik dzīve gan ne�ēlīga, � profesors skumji teica. � Tikko esi sastapies ar patīkamu cilvēku, jau tūlīt jā�ķiras. Rītvakar brauk�u atpakaļ uz Prāgu. Ierados te uz divām dienām iepazīties ar da�ām jaunām �ā institūta risinātām problēmām.

Ta�u tās jūs nez vai interesē. Pats galvenais � man jātiekas ar kādu padomju zinātnieku...

Pēc tam viņ� sāka stāstīt par Prāgas koncertiem un teātru repertuāru ... Ari Augustei bija skumji, jo pēc stundas vai pusotrām būs jāatvadās no �ā sirsnīgā un pievilcīgā cilvēka. Viņa pat izdzēra glāzīti degvīna, kaut gan parasti to nedarīja, bet negribējās ar savu atteik�anos sarūgtināt profesoru. Pēk�ņi kluso, intīmo sarunu pārtrauca vīrietis, kur� bija pienācis un nostājies viņiem aiz muguras.

� Atvainojiet, � pienācējs teica profesoram,

� mans �efs jūs gaidīs pēc piecpadsmit minūtēm, pēc tam viņ� brauks prom ...

Profesors un Auguste pagriezās pret vīrieti, un tajā pa�ā mirklī Gutjai no rokas izslīdēja dak�iņa un nokrita uz grīdas. Profesors pieliecās pacelt dak�iņu, bet Gutja nekustēdamās lūkojās nāves bālajā Dmitrija sejā. Profesors pacēla dak�iņu, brīdi noraudzījās negaidītās tik�anās satrauktajos cilvēkos, tad piecēlās un pabīdīja Dmitrijam savu krēslu. \

Pie galda �urnālisti runāja un smēja. Bet trīs cilvēki cie�i raudzījās cits citā un klusēja.

� Piedodiet, � profesors ierunājās pirmais.

� Es jūs uz brīdi atstā�u.

� Nē, lūdzu, neejiet! � Dmitrijs teica. � Tāda vienreizēja sagadī�anās, jūsu dāma ir ļoti līdzīga manai... manai frontes meitenei... Bet miru�ie jau aug�ā neceļas ...

� Dmitrij, tā esmu es, � Auguste klusu teica un piesedza ar plaukstu acis, lai slēptu asaras,

� Dmitrij, tā esmu es . .. � viņa klusu atkārtoja.

� Un es domāju, ka �etrdesmit tre�ā gada rudeni tu esi kritis tur pie . . .

Nu ari �urnālisti pamanīja un pazina jauno zinātņu doktoru, kas �orīt uz viņiem bija atstājis tik dziļu iespaidu. Kāds pasteidzās nolikt viņam priek�ā tīru �ķīvi, kāds cits sniedza degvīna glāzīti. Vo-lodja �ukovs atnesa �ehu profesoram krēslu, bet Dmitrijs neko no tā visa nemanīja. Viņ� redzēja kapu sād�as nomalē, kur kādreiz bija stāvējis armijas �tābs, redzēja garus, grūtus gadus ... aizmirstas sejas; kūpēja atmiņu plēnes .. .

�urnālisti sāka runāt rimtāk, un istabā kļuva ļoti klusu, visi skatījās uz Augusti un Dmitriju. Dmitrijs raudzījās Augustei acīs un bezgala noguru�ā balsī teica:

� Nespēju un nespēju noticēt, ka miru�ie atgriezu�ies ...

Auguste klusēja. Bija tik grūti, ka gribējās triekt galvu pret sienu vai sākt kliegt. �ehu profesors nenolaida skatienu no viņas sejas, tad, paskatījies pulkstenī, atgādināja:

� Dārgais draugs, mēs nokavēsim ...

Dmitrijs smagi un nedro�i piecēlās.

� Jā, jā, iesim, mans �efs ir ļoti noteikts, � viņ� steidzās pakaļ �ehu profesoram, tad atgriezās pie galda un, ne pie viena nevērsdamies, jautāja:

� Kad jūs braucat projām?

Kāds no �urnālistiem atbildēja:

� Pēc stundas.

Otrs precizēja:

� Pēc pusotrām.

Bet Volodja �ukovs paziņoja:

� Varat būt mierīgs, mēs jūs pagaidīsim, pat ja �is akadēmiķis ar jums runās trīs stundas...

Dmitrijs un profesors aizgāja. �urnālisti, kompensējot ilgo klusē�anu, sāka runāt gandrīz visi reizē.

� Tu, Auguste, biji kopā ar viņu frontē? Vai viņ� domāja tevi miru�u esam? Kur jūs bijāt kopā? Kādā frontē? � jautājumi sekoja cits citam.

� Te jau gatavs materiāls aprakstam, � pāri visām balsīm noskanēja �otas Manogadzes balss. � Aprakstam �Kad miru�ie atgrie�as ...�.

� Nieki, � kāds cits nepiekrita. � Pārāk dzirdēts. Jāraksta tā, lai lasītājs tūlīt kļūtu mēms. . .

Tikai Auguste klusēja. Viņa nespēja runāt, raudāt vai domāt: viņu apņēma skumjas, izmisīgums un agrākās bailes no dzīves. Kādēļ vēl �is trieciens? Kādēļ liktenis pret viņu tik ne�ēlīgs? Kādēļ bija vajadzīga vēl �ī tik�anās? Ko tā viņiem var dot, citu neko � tikai atmiņu rūgtumu... Pat ja �ajos grūtajos gados viņa būtu zinājusi, ka Dmitrijs dzīvs, vai gan viņa būtu lūgusi tā palīdzību ...

Kāds no kolēģiem attapās pasniegt Gutjai konjaka glāzīti, oficiante nolika viņai priek�ā tasīti ar melnu kafiju. Gutja izdzēra konjaku, pēc tam da�us malkus kafijas, un tūlīt kļuva vieglāk. Institūta viesu � �urnālistu vakariņas jau bija sen beigu�ās. �urnālisti iznāca no ēdnīcas un sāka pastaigāties pa laukumiņu, kur stāvēja viņu autobuss. Dmitrija vēl nebija. �oferis nervozēja, nesaprazdams, kādēļ neviens nesē�as ma�īnā, kaut gan jau vēls. �oferim tā arī nepaskaidroja kavē�anās iemeslus, un neviens negribēja pirmais kāpt autobusā. Tas nozīmētu � cilvēks izrāda savu nepacietību, viņam sve�a biedriska uzmanība.

Kad jau bija izsmēķēti vairāki papirosi, no tumsas iznāca Dmitrijs. Viņ� bija viens pats.

� Patie�ām vēl esmu paguvis? � viņ� jautāja un aizkustināts vērsās pie visiem. � Paldies, biedri! Lūdzu, piedodiet man! Auguste, kur tu esi?

Auguste piegāja pie Dmitrija.

� Nekādi ātrāk nevarēju, biedram no Prāgas bija nopietni jautājumi, man bija jābūt klāt sarunā, � Dmitrijs nesakarīgi un steidzo�i skaidroja.

� Nav ko atvainoties, � Auguste mierināja. � Mūsējie ir jauki cilvēki, ceru, neviens nav ļaunā ņēmis.

� Tagad, biedri, varam palēniņām kāpt iek�ā, � aicināja �urnālistu grupas vecākais.

Auguste un Dmitrijs pagāja gabaliņu nostāk. Viņi stāvēja tik tuvu, ka juta viens otra elpu, bet neuzdro�inājās uzsākt sarunu. Beidzot Dmitrijs pirmais klusu teica:

� Es tevi apglabāju me�ā, atceries, kur stāvēja artilērijas �tābs. Kad vācie�i atņēma pilsētu, viņi savu pretuzbrukumu iesāka ar briesmīgu bombardē�anu. �tābs bija tur me�ā, nomalē ...

� Es visu atceros, � Gutja atbildēja. � Tikai nesaprotu, kā tu mani varēji apbedīt.

� Mani izsauca uz �tābu, atbraucu, redzēju tevi ieejam politnodaļas kadru daļā, tā bija pēdējā māja, pavisam me�ā. Kad bombardē�ana beidzās, metos uz to māju. Māja dega, bet ārpusē gulēja divi līķi: apak�pulkvedis ar norautu kāju un sieviete.

Tai bija asinīm piemirku�i gari gai�i mati, un man likās ... Nakts, tumsa, ugunsgrēks, es tie�ām domāju: tā esi tu . ..

� Un nekad vairs nemēģināji par mani ko uzzināt?

� Nē. Un kādēļ gan? Es ta�u pats apglabāju ...

� Tā bija kadru daļas ma�īnrakstītāja un, liekas, vienlaikus tā apak�pulkve�a sieva ... Cik gadu mēs neesam tiku�ies?

� Parēķini. �ķīrāmies �etrdesmit tre�ajā, tagad piecdesmit septītais ...

� Ak dievs, cik ātri skrien laiks! Mitja, tu toreiz karā izskatījies lielāks, vīri�ķīgāks, bet nu atkal kā Sibīrijas zēns.

� Kā tev iet? Kā Arkādijam? Kur dzīvojat? Maskavā? Esi kļuvusi �urnāliste? � Dmitrijs nemitējās jautāt.

� Jā, esmu kļuvusi par �urnālisti, bet tu par zinātnieku. Redz, kā izkārtojusies mūsu dzīve . .. Nekad nebiju domājusi...

� Nepārspīlē, ēs esmu nevis zinātnieks, bet gan zinātnes cilvēks.

� Kā gan tā? Tu esi zinātņu doktors, aizstāvējis disertāciju.

� Kas nu par to, Galilejs nebija aizstāvējis nekādu disertāciju, bet bija zinātnieks, tāpat kā Koperniks, kā Ciolkovskis un daudzi citi. Bet stāsti par sevi. Kur dzīvo? Dod man savu tālruņa numuru un adresi, �oreiz es tevi nepazaudē�u. Mums jāsatiekas, katrā ziņā . . .

� Vēl da�us mēne�us bū�u Maskavā, tu vari 380

t

man piezvanīt, � Auguste izņēma bloknotu, uzrakstīja tālruņa numuru un sniedza Dmitrijam.

� Kā Arkādijam? Kādēļ neko nestāsti par viņu?

� Viņa nav ...

� Ko? Tie�ām tavs vīrs kritis ... � Dmitrijs satraucās.

� Nē, viņ� ir dzīvs ...

� Aizgājis no tevis? Vai tu no viņa?

� Nē jau, tā īsti nav.

� Kā tad īstenībā? Kas viņ� ir? Vēl armijā?

� Nekas viņ� nav, nekur nederīgs cilvēks ...

� Arkādijs! Tu joko! � Dmitrijs iesaucās, bet, ieraudzījis Augustes acis, saprata, ka viņai joki tāli. � Kā tad tā?

� Grūti, Mitja, tā uzreiz atbildēt... Steigā nepavisam ne. Un kā tu pats dzīvo?

� Tu jau daudz ko zini par mani. Strādāju te, arī dzīvoju tepat, māmuļa pie manis, pavisam veca palikusi. � Un pēc brī�a Dmitrijs vēl piebilda: � Sieva un piecus gadus veca meitiņa.

� Mitja, man jāiet, tomēr neērti likt citiem tik ilgi gaidīt.

� Vai atbrauksi pie mums? Atbrauksi?

� Vai vienu pa�u mani te laidīs?

� Kādēļ ne? Kā tu runā, kas gan tā par iedomu � nelaidīs. Sazvanīsimies, es bie�i esmu Maskavā, es atvedī�u tevi ar savu ma�īnu.

Auguste neviļus pameta acis uz Dmitrija rokas protēzi, un viņ� saprata skatiena nozīmi.

� Jā, jā, � viņ� jautri piebilda. � Es pats braucu un pavisam labi, vari nebaidīties, atvizi-nā�u gods godam. Tātad norunāts: tikko iekritīs brīvāka diena, aizbrauk�u tev pakaļ, māte par tevi neizsakāmi priecāsies ...

� Nedomāju gan, � Auguste pa�ūpoja galvu.

� Kādēļ tā runā, viņa bie�i atceras jūsu ģimeni, tavus brāļus ...

Dmitrijs un Auguste piegāja pie autobusa. �urnālisti sēdēja katrs savā vietā un dzīvi tērzēja; likās, neviens, atskaitot �oferi, gaidot nenervozēja. Dmitrijs palīdzēja Gutjai uzkāpt uz autobusa kāpnītēm, tad saņēma viņas roku un noskūpstīja. Un tūlīt arī autobuss sāka ripot uz priek�u.

Aiz �osejas pagrieziena pagaisa autobusa ugunis. Dmitrijs lēnām gāja mājās. Iela bija tuk�a, bet visos logos mirdzēja gaisma, tādēļ vakars �ķita līksms. Dmitrijs piegāja pie savas mājas, apgaismots bija tikai mātes istabas logs. Viņ� pastāvēja pie sētas vārtiņiem, padomāja, tad pagriezās un devās prom.

Tūlīt aiz zinātnieku ciemata sākās pa�aura me�a josla, aiz tās lejā bija upe. Siltos vasaras vakaros pa asfaltēto upes krastu pastaigājās institūta darbinieki. Tagad, agrā pavasarī, upmalā neviena nebija. Vēj� vilka pār dziļajām, baltajām kupenām smalku sniedziņu, un �ķita, ka no upes kāpj tvaiki. Otrā upes pusē tāltālu aizstiepās klajs lauks. Dmitrijs aizsmēķēja un lēnām soļoja pa krastmalu. Bez viņa neviena cita nebija, tikai upe un nakts. Pēk�ņi viņam likās, ka tik�anās ar Augusti ir kāds neizprotams likteņa izspēlēts joks vai arī sapnis ... Pa�am nemanot, viņ� skaļi atkārtoja:

� Dzīva, jā, viņa ir dzīva!

Bet nez kādēļ prieka nebija. Tikai kaut kas neizprotams smagi nomāca sirdi. Varbūt tā bija nojausma, ka �ī tik�anās nesīs pārmaiņas ierastajā dzīves ritmā.

Viņ� neprātoja, kā Auguste visus �os gadus dzīvojusi, vai viņai ir bērni, kur atrodas Arkādijs ... Tikai viena pārsteidzo�a doma nedeva miera: Auguste ir dzīva ... Viņ� neatcerējās pagātni, nedomāja par nākotni. Tikai viens apstāklis bija nozīmīgs: Auguste ir dzīva, viņa ir tepat netālu, viņu vienmēr varēs sastapt...

Dmitrijs staigāja gar krastmalu, kamēr nogurums guva virsroku pār trauksmainajām domām. Viņ� paskatījās pulkstenī � jau otrā rīta stunda.

Sāka snigt; lēnām, kā negribīgi sniegs apsedza visu. Pamazītiņām viņējais upes krasts kļuva palss, kamēr pārvērtās par garu, baltu villaini.

Dmitrijs atgriezās mājās, brīdi vēl pastāvēja dārziņā, paraudzījās sniegā un, grūti nopūties, vēra vaļā durvis.

Priek�telpā iznāca māte, ģērbusies siltā mājas kleitā, uz pleciem mīksts, pūkains lakats; viņa izskatījās pavisam veca un sirma.

� Cik �odien vēlu! � viņa pārmeto�i teica. � Vai ta patiesi visu laiku pa laboratoriju?

� Nē, � Dmitrijs īsi atteica.

Kārojās izstāstīt mātei par tik�anos ar Augusti, bet, pamanījis zilus lokus viņai zem acīm, neteica neko. Dmitrijs labi zināja, ka pietiktu tikai pieminēt Augustes S�apovas vārdu, lai māte �onakt ne acis neaizdarītu.

� Māt, liecies gulēt! � Dmitrijs teica. � Es vakariņas neēdī�u.

� Kā nu zini! Lida tevi gaidīja, bet nesagaidījusi aizgāja gulēt.

� Ar labu nakti, māmuļ! � un Dmitrijs iegāja guļamistabā.

Viņ� uzgrieza gaismu, novilka �aketi un, atsprādzējis protēzi, lēnām atslīga atzveltnes krēslā.

Lida gulēja, bērni�ķīgi paslēpusi roku zem vaiga. Atrisu�ie mati bija klaidā uz spilvena. Apaļīgās lūpas pavērtas un, �ķiet, smaidīja, varbūt viņa redzēja patīkamu sapni. Viņas seja pauda mieru, bezrūpību un bērna skaidrību.

Dmitrijs stingu skatienu raudzījās sievā, nemaz neapjauzdams, ka apskata viņu kā sve�u un ļoti pievilcīgu sievieti. Līdz �im vakaram viņa bija tikai Lida. Nedomāja � laba vai slikta, skaista vai ne, viņ� to nezināja, Lida bija tikpat tuva kā mazā Asja ...

Un Lidai nebija ne jausmas, ka pie viņas laimīgās mājas jau klauvē, nē, ir jau ienākusi pa durvīm nelaime .. .

Dmitrijs piegāja pie gultas, sakārtoja segu, noskūpstīja sievas vaigu un silto kaklu ... Lida pavēra acis un �ukstus teica:

� Mitja, Mitja, kas nu par dienvidnieciskām kaislībām trijos naktī... � aizvērtām acīm saņēma viņa roku un piespieda pie savām siltajām krūtīm.

Dmitrijs izģērbās un apgūlās. Viņ� ilgi gulēja vaļējām acīm un raudzījās ielas laternu apgaismotajos logos. Loga rūtīs visu nakti lielām pārslām cirtās sniegs, vientuļnieks sniegs; tā kādreiz Pa-mirā garajās naktīs viņ� bija vērojis krītam sniegu.

Tagad Dmitrijs gulēja līdzās cie�i aizmigu�ajai sievai, un atmiņas nesniedzās tālāk par laimīgajām viņu ģimenes pirmsākuma dienām. Kaut gan pēcāk sekoja vēl daudz kas: iestā�anās institūtā, traģiskās dienas, kad nomira meitiņa. Bet nu atmiņas kavējās pie tām dienām, un viņ� ar skumjām klausījās Lidas mierīgajā elpā.

Dmitrijs zināja un juta, ka tik�anās ar Augusti viņam nav vienkār�a tik�anās, tomēr nebija spēka izlemt, ka tādu tik�anos vairs nedrīkst būt. Dmitrijs jutās kā aizas malā, zinot, ka kuru katru mirkli var iegāzties tajā, tomēr nav spēka aiziet projām, nav spēka iet prom, kaut gan galva reibst un sirds gandrīz stājas. Uz rīta pusi viņ� pārguris iemiga.

Kad piecēlās, Lidas un meitiņas vairs nebija mājās. Viņas bija agri pabrokastoju�as un devu�ās uz me�u slēpot. Dmitrijs par to nebrīnījās, bie�i jo bie�i tā iesākās Lidas un meitiņas diena. Naktī bija uzkritis tik brīnum jauks sniegs, aplam būtu atteikties no slēpo�anas prieka. Dmitrijs kļuva pat priecīgs, sievas prombūtnē varēs izstāstīt mātei par tik�anos ar Augusti ��apovu.

Māte virtuvē gatavoja brokastis, to apliecināja smar�īgās kafijas vilnis. Dmitrijs iegāja virtuvē, padeva labrītu, apsēdās pie brokastgalda un klusēja. Darja Anaņjeva �ajos gados bija ļoti novecojusi, kaut gan dēls darīja visu iespējamo, lai paildzinātu matēs mū�a novakari: raudzīja, lai viņa ietu pie ārstiem, pirka ceļazīmes uz sanatorijām, bet gadi veica savu. Darja Anaņjeva arī tagad, kad viens dēls bija izcils in�enieris, bet otrs pla�i pazīstams zinātnieks, pēc savām iera�ām un rakstura bija palikusi tā pati Orlas zemniece. Viņa �orīt bija ģērbusies tum�ā bieza flaneļa kleitā, ap galvu melns, zem zoda sasiets lakatiņ�.

� Mitrij, vai nenokavēsi darbu? � viņa noba�ījusies pavaicāja.

� Atkal tu, māt, uztraucies. Nebūs nelaime, ja nokavē�u, es arī no darba projām aizeju vēlāk par citiem.

� Tas nekas, dēliņ, darbā jāiet laikā, kazi, tur jau tevi kāds gaida.

� Tu, māt, mani vēl aizvien turi par skolas puiku.

Māte neatbildēja. Bet Dmitrijs sadū�ojās un jautri turpināja:

� Zini, māt, ko es vakar satiku? Nevarēsi uzminēt. Es satiku Augusti ��apovu. Vai atceries vēl viņu?

� Un kā vēl! � māte atbildēja un atsēdās.

� Vakar pie mums ieradās �urnālisti � un viņu vidū arī Auguste ...

� Mitja, kas tev noticis? � māte klusā balsi prasīja. � Auguste tak karā kritusi, tu pats apglabājis . ..

� Karā, māt, notika visvisādi. Apglabāt apglabāju, tikai tā nav bijusi Auguste, bet cita sieviete. Biju kļūdījies. Viņām abām bija vienādi mati.

Darja Jegorovna, dzirdētā pārsteigta, klusēja.

� Kur ta viņa dzīvo? Vai ir precējusies? � māte beidzot pavaicāja.

� Jā, kā tad, � Dmitrijs izvairīgi atbildēja, un pats pabrīnījās, ka neko par Gutju nezina, atskaitot vienu neapstrīdamu patiesību, ka viņa dzīva.

� Kā tad, precējusies, � nez kādēļ viņ� vēlreiz apliecināja. � Un dzīvo Maskavā, mācās kursos. Izmācījusies par �urnālisti, bet �ie kursi � tie ir kvalifikācijas cel�ana.

Māte skumji satraukta noraudzījās dēlā, un varbūt tādēļ Dmitrijs apklusa, bet māte jautāja:

� Ko tu domā tālāk darīt?

Dēls labi saprata mātes jautājumā slēpto jēgu, viņas nemieru un ba�as. Apmānīt māti nebija iespējams, un viņ� nolēma tūlīt visu pateikt.

� Es domāju uzaicināt viņu pie mums ciemos. Vai tev netiktos atcerēties pagātni, parunāt par Sibīriju, par ��apoviem?

� Gribētos jau gan, tikai bailes, � māte piekrita. � Un, ja nu tev atkal tiek sagrozīta galva, ko tad iesāksim?

� Ek, māt, kas par iedomām!

Dmitrijs uzvilka mēteli un gāja uz darbu.

Pusdienlaikā viņ� jau glu�i bezrūpīgi stāstīja

Lidai par tik�anos ar Augusti. Lida nekad nebija dzirdējusi Augustes ��apovas vārdu. �obrīd Dmitrijs mierīgi stāstīja, kā abi gāju�i skolā un frontē biju�i vienā armijā. Dmitrijs teica, viņ� domājot nākamsvētdien uzaicināt Augusti ciemos. Lida kļuva priecīga, viņa bija ļoti sabiedriska, patika iet viesos un pa�ai uzņemt viesus. Un tikai pajautāja:

� Vai viņa ir interesanta?

� Man grūti pateikt, daudzus gadus neesam tiku�ies .. .

� Nē, �urnālisti ir interesanti! � Lidai pa�ai bija savs spriedums. � Tiekas ar cilvēkiem, dro�i vien daudz lasa. Uzlūdz jau nākamsvētdien, labprāt iepazī�os.

Dmitrijs paskatījās uz māti, tās acīs vēl aizvien bija satraukums un skumjas.

2. noda|a

Sestdien Dmitrijs piezvanīja uz Maskavu pa telefonu, kura numuru Auguste viņam bija pateikusi. Viņi norunāja, ka Dmitrijs vakarā ar savu ma�īnu piebrauks pie �urnālistu nama.

Jau krēsloja, kad Auguste staigāja pa bulvāri gar �urnālistu namu, un pretrunīgas jūtas nedeva viņai miera. Auguste zināja, cik sāpīgi būs redzēt Dmitrija ģimeni, cik sāpīgi būs sastapt Darju Jego-rovnu. Pēc Arkādija arestē�anas viņa centās neapmeklēt laimīgu ģimeņu mājas, tas uz ilgāku laiku izsita no garīgā līdzsvara. Tā nebija skaudība pret sve�u laimi, tās nebija no�ēlas par savu neizdevu�os ģimeni, tikai viņai radās savādi nomāco�a nepilnvērtības sajūta. Ta�u Dmitrija ģimene jāapciemo: pārāk cie�i saistīta viņu pagātne � tālā jaunība, Baikāls, kar� un pat Arkādijs ...

Dmitrijs ļoti uzmanīgi vēroja ceļu, cenzdamies ātrāk izbraukt no pilsētas. Auguste skatījās, cik veikli viņ� ar labās rokas protēzi rīkojas ap stūri. Dmitrija izveicība ļāva diezgan ātri izkļūt no ma�īnu straumes klusajās sānieliņās, un drīz vien jau viņi bija uz pazīstamās �osejas.

� Nu tagad brauksim tā pa īstam! � Dmitrijs dziļi ievilka elpu krūtīs.

� Tikai, lūdzams, ne pārāk ātri! � Gutja sacīja.

� Kur gan mums jāsteidzas.

� Tev bail no ātruma? � Dmitrijs iesmējās.

� Tas tev pēc kara?

� Man bail, � vaļsirdīgi atzinās Auguste. Dmitrijs pārslēdza ātrumu un sāka braukt lēnāk.

� Pastāsti � kā tu dzīvo? � Auguste lūdza.

� Tas ir ļoti grūti, � Dmitrijs atkal iesmējās.

� Nemāku pateikt, vai dzīvoju labi vai slikti, nemāku pateikt... Man ir viss, lai es būtu apmierināts, un nav nekā, lai būtu laimīgs.

� Kā tu teici! � Auguste iesaucās. Tad apklusa un pēc brī�a sacīja: � Tev ir laba ģimene, tu strādā savā iemīļotajā specialitātē ...

� Jā, ģimene man ir laba. Es viņus visus ļoti mīlu: sievu, meitiņu un māti... � Dmitrijs turpināja: � Jā, es strādāju tajā zinātnes nozarē, kura pārstāv visas cilvēces galveno intere�u loku. Fizika � tā ir dabas anatomiskā sekcija. Tas ir vesels filozofisks virziens, tā patiesībā ir filozofija. Cilvēks, kas nav spējīgs saprast fiziku, ir dzīvs mironis. Saproti, viņ� � �is cilvēks � ir miris ...

� Tad tev nāksies uzskatīt mani par dzīvu mironi, es fizikā neko nesajēdzu, � Auguste pasmējās.

� Ja tā ir taisnība, � Dmitrijs nopietni teica,

� tad ir slikti. Kā tu vari dzīvot, ja nesaproti, kas visapkārt noris? Protams, tu nevari pārzināt fiziku tā, kā pārzina to cilvēki, kas veltīju�i tai visu dzīvi, � viņ� mierināja. � Ta�u da�us vienkār�us jautājumus tu zini, esmu par to pārliecināts, citādi nav iespējams dzīvot. Kaut gan arī mums, fiziķiem, � jo vairāk saprotam, jo vairāk paliek nezināma, � Dmitrijs enerģiski turpināja un negaidot apklusa, apjautis, ka smieklīgi runāt par zinātni ar cilvēku, kas nav tik ilgi redzēts. Un pēk�ņi viņ� pavisam savādāk, dīvaini vienaldzīgi sacīja: � Stāsti par sevi � kā tu dzīvo ar Arkādiju, kur viņ� ir?

Vēl pirms da�iem gadiem Auguste būtu ņēmusi ļaunā, ja tik vienaldzīgi apjautātos par viņas dzīvi. Ta�u tagad viņa zināja, ka ir cilvēki, kuri tikai tad var īsti iedegties, ja runā par savu iemīļoto darbu.

� Dzīvoju ar bērniem kādā Baltijas republikā. Ir divi bērni, Maskavā nav līdzi, viņi palika tur . ..

� Kopā ar tēvu? � Dmitrijs vaicāja.

� Nē, Arkādijs ir kaut kur Sibīrijā . . .

� Kas ar viņu noticis, kādēļ iz�ķīrāties, jums ta�u ir bērni?

� Tas, Mitja, ir gar� stāsts, gan kādreiz vēlāk. Un kā tu pats visus �os gadus?

� Ko man teikt? Pēc iznāk�anas no hospitāļa iestājos universitātē, mācījos aspirantūrā, tagad strādāju �ajā institūtā.

� Un ko tu te dari? Varbūt nedrīkst par to vaicāt?

� Nē, kādēļ � vaicā vien, ja tevi interesē. To, ko nedrīkst, es pats nestāstī�u. Zini, Auguste, daudzi no mums strādā nākotnei. Tu nevari iedomāties, cik daudz cilvēkam miera laikā var dot atoms. Ta�u iepriek� vajadzētu gādāt, lai nebūtu

kara, tas ir galvenais. No mūsu zinā�anām un darba spējām atkarīgs miers pasaulē. Saproti, cilvēces traģēdija sākās tad, kad teorētiskās fizikas sasniegumus pārņēma in�enierzinātnes .. . Bet piedod man, uz bridi aizmirsīsim cilvēci un atgriezīsimies pie mūsu personīgajām traģēdijām. Tātad tu dzīvo viena ar diviem bērniem? Vai abi zēni?

� Jā.

� Tad tev klājas grūti.

� Kādēļ gan?

� Zēni, tie nav bērni, tie ir sve�s īpa�ums. Ja pasaulē viss būs mierīgi, viņus paņems meitenes. Ja tev būtu meitenes � tās paliktu pie tevis. Un kā dzīvo tavu kritu�o brāļu atraitnes? ... Kaut gan ne � nestāsti, atstāsim to mājām, māte tik un tā gribēs dzirdēt.

Abās ceļa pusēs slējās me�s. Ma�īnas priek�ā uz �osejas rietēja sarkana saules ripa. Tā strauji slīga lejāk un lejāk, kamēr me�s kā zaglēns satvēra to un paslēpa krūmos. Satumsa, un drīz kaut kur iesāņus no me�a izlīda spo�s mēness. Varbūt tas bija uzlēcis jau sen un tikai gaidījis sauli norietam, lai pārlietu savu zilgano gaismu pār balto me�u un balto sniegu. Ziemā me�s mēnesnīcā iegūst vārdos neizteicamu skaistumu, satraucot cilvēku, vie�ot neiespējamas, noslēpumainas gaidas .. . Sniegs uz celmiem liekas glu�i kā senlaicīgs, labi nospodrināts sudrabs. Bērzu birztalas caurspīdīgas, kā neilona plīvurā tītas; domīgi mierīgās tum�ās priedes tiecās pret debesīm. �ķiet, tūlīt nogurk-stēs sniegs, pie milzīgajām eglēm parādīsies zirgs, �īkstēs sliedes un atskanēs zvārgulī�a skumjā melodija...

Dmitrijs pēk�ņi nobremzēja, apturēja ma�īnu un atvēra durtiņas.

� Paraudzīsimies me�ā.

Gutja pabrīnījās un arī izkāpa no ma�īnas.

� Pie velna, cik mēs tomēr esam nocietinātām sirdīm, cik reti tā īsti redzam dabu! Cik nejūtīgi esam pret to!

Dmitrijs nostājās zem lielas egles, tai blakus viņ� izskatījās kā lauku pui�elis ausainā cepurē, rūsganiem matiem pār pieri.

� Te ir taciņa, nāc! � viņ� pasauca Augusti. � Paiesimies mazliet.

� Vai braucot noguri? � viņa vaicāja.

� Nē. Mū�īgais me�a skaistums neļauj palikt vienaldzīgam. Esam kļuvu�i nejūtīgi pret dabu un cilvēciskām bēdām. Tu nupat sacīji, ka viena pati audzini divus bērnus. Vienai tas ir ļoti grūti, es atceros, cik mūsu māmuļai bija grūti, un tomēr mani tas nesatrauca ... Esam pieradu�i pie dzīves aplamībām ...

� Tādu kā es ir daudz . . .

� Tur jau arī ir tā nelaime, ka esam pieradu�i ... � Dmitrijs pieliecās, pacēla no taciņas sausu zaru un sāka dauzīt sniegu nost no savas sporta jakas piedurknes.

� Dmitrij, tu esi pārvērties, ļoti pārvērties, kļuvis pavisam citāds, � Auguste teica.

� Vecāks?

� Nē, ārēji pat mazliet jaunāks, karā tu izskatījies lielāks un vīri�ķīgāks, bet nu esi pavisam citāds . ..

� Gadi, un daudz esmu pārdzīvojis, daudz redzējis, pārdomājis un sapratis ...

Gutja klusēja. Tā gribējās, lai �is pilnīgās atklātības brīdis vēl nebeigtos, gribējās pilnīgi saprast Dmitriju, uzzināt, kāds viņ� kļuvis. Bet Dmitrijs spēji aizmeta zariņu un aicināja:

� Brauksim tālāk, mājās gaida!

Atomzinātnieku pilsētiņas ielas bija gai�as,

bērni vizinājās ragutiņās, pastaigājās daudz pieaugu�o.

Viņi piebrauca pie savrupmājas, kur dzīvoja Dmitrijs. Tūlīt atvērās sētas vārtiņi, izskrēja gadus piecus se�us veca meitenīte pelēkā ka�ociņā, ar gai�i zilu cepuri, �alli un cimdiem. Viņa plauk�ķināja rociņas un līksmi klaigāja:

� Papucis ciemiņu atvedis! Mans papucis atvedis ciemiņu!

No dārza meitenei vieglā gaitā sekoja jauna sieviete.

� Esam klāt, � Dmitrijs atvēra ma�īnas durtiņas. � Vispirms tevi iepazīstinā�u ar sievu un meitu, pēc tam nolik�u ma�īnu garā�ā.

Dmitrija sieva nostājās pie vārtiņiem, viņas seju apspīdēja ielas laternas gaisma. Viņa bija ļoti jauna un ļoti pievilcīga � tas bija pirmais, ko Auguste ievēroja. Ģērbusies dārgā, vieglā, garspalvainā ka�okā. Brūnie mati savīti pakausī mezglā, tos sedza pelēka berete. Gai�ās acis raudzījās uzmanīgi un laipni. Tikko tēvs bija izkāpis no ma�īnas, mazā, izstiepusi rokas, metās viņam pretī,

Dmitrijs satvēra to un uzucināja gaisā. Meitene apķērās tēvam ap kaklu, spārdījās ar kājelēm un priecīgi �aloja.

� Pagaidi, pagaidi! � Dmitrijs mīļi aprāja. � Vispirms iepazīstināsim mammu ar mūsu vie�ņu, tad padraiskosimies.

Dmitrija sieva jau bija pienākusi Augustei klāt un, sniegdama roku, teica:

� Priecājos ar jums iepazīties, Auguste Alek-sandrovna. Iesim iek�ā, Mitja ar Asju novietos ma�īnu.

� Bet ar mani, ar mani neiepazinās! � meitene sauca.

Gutja noliecās pie meitenes, dzidri zilās a�eles jautri vērās viņai pretim. Mazā svinīgi mazliet paliecās uz priek�u un pakniksējusi nosauca savu vārdu:

� Asja Dmitrijevna Anaņjeva. Bet nu, lūdzu, ejiet iek�ā! � atdarinādama pieaugu�os, viņa sacīja.

Abas sievietes iegāja iek�ā. Viss �eit bija tik vienkār�i un mājīgi, pat gaiss pārsteidza Gutju gandrīz vai ar fiziski taustāmu �ās ģimenes labklājības izjūtu.

Auguste un Lida priek�namā novilka ka�okus un iegāja istabā, kas, acīm redzot, vienlaikus bija viesistaba un kabinets. Tikai nepiecie�amākās mēbeles � tas istabai pie�ķīra īpa�u nopietnību. Pie zema viesu galdiņa stāvēja trīs pusmīksti krēsli. Lida aicināja Gutju apsēsties un apsēdās arī pati. Viņa sāka izpra�ņāt vie�ņu, kā veicies brauciens.

Auguste atbildēja, vienlaikus cenzdamās slepeni aplūkot Dmitrija sievu.

Viņu pārsteidza Lidas neparasti maigā seja. Tajā nemanīja nevienas drūmas rieviņas. Viņu nevarētu saukt par skaistuli. Gai�brūnie, neatdzi-su�u pelnu krāsas mati biezi un gari. Spraudītes tikko spēja noturēt mezgla savijumu. Lidas mati kā vainags apvija viņas seju. Maigs zods, paliela mute, apaļīgas meitenīgas lūpas, kuru kaktiņos nebija iegūlu�ās ne bēdas, ne cie�anas. Kāda neizskaidrojama burvība plūda no Lidas, no viņas būtības, mierinot un priecējot citus. Uz �ādām sievietēm vieni skatās ar sajūsmu, citi ar skaudību, vēl citi ar labvēlīgu smaidu, un pēdējo vienmēr ir vairāk. Lidai bija pelēkzilas, laipnas, labas acis. Viņa vienmēr smaidīja. Par ko smaidīja? To dro�i vien neviens nezināja. Un viņa pati vismazāk... Dro�i vien par savu laimi. Par savu vīru. Viņa mīlēja un tika mīlēta. Kāda viņai daļa par to, ka tepat blakus risina eksperimentus ar nāvi neso�u atomu. Viņa ir laimīga, viņa ir sieviete ...

Istabā ienāca Dmitrija māte. Auguste tūlīt viņu pazina, Auguste piecēlās un sniedza roku.

� Labdien, Darja Jegorevna! � viņa pirmā sveicināja, kā sibīrie�i teikdama nevis Jegorovna, bet Jegorevna.

� Labdien, Auguste, � Dmitrija māte atņēma sveicienu un nopūtās, vai nu aiz sarūgtinājuma, vai grūtsirdības.

Lida laipni palūkojās uz vīramāti un pievirzīja tai krēslu. Darja Jegorovna tikai skatījās uz Augusti un klusēja. Diezin kādēļ �ajā mājīgajā un nopietnajā istabā biezā flaneļa kleita, tum�ais lauku sievas lakatiņ�, vecās zemnieces rokas ar dzīslu mezgliem asi un sāpīgi Augustei atmiņā atsauca pa�as māmuļu, un viņa nobālēja. Auguste saprata, ka arī Dmitrija māte ir uztraukta par �o tik�anos, kaut gan cen�as neizrādīt, tādēļ atkal pirmā ierunājās:

� Es dro�i vien esmu līdz nepazī�anai pārvērtusies, vai tā nav? Esmu kļuvusi vecāka?

� Nē, neesi vis, � Darja Jegorovna sacīja, � tikai nopietnāka gan. Daudz nopietnāka. � Kā ta tev neviena brāļa vairs nav... Tad tev varbūt ir labi bērni?

� Divi zēni.

� Jau lieli?

� Ne lieli, ne mazi, pusaud�u gados.

� Puikām vajadzīga mātes acs, bet tu braukā apkārt...

� Ko var darīt, � Gutja klusu atbildēja. Viņa baidījās, ka Darja Jegorovna sāks izvaicāt par vīru, un kā aizvien lielā uztraukumā sa�ņaudza pirkstus, kuri pēk�ņi bija kļuvu�i salti.

Lida, pamanījusi vie�ņas satraukumu, piecēlās un aizbildinājās:

� Piedodiet, uz brīdi jūs atstā�u!

Viņa iegāja otrā istabā. Drīz vien no turienes atdzinkstēja trauku �ķindoņa. Tomēr Darja Jegorovna neko netaujāja par Arkādiju, viņa teica:

� Un ko tad brāļu sievas? Aizgāju�as katra uz savu pusi vai tāpat dzīvo tēva sētā?

� Natalja, vidējā brāļa Georgi ja sieva, jūs jau manu brāli vēl atceraties ...

� Kā nu ne. Vai tad tādus cilvēkus var aizmirst, vīri kā ozoli, taisni briesmīgi iedomāties, ka neviena vairs nav.

� Natalju kapā iedzina tuberkuloze. Olga un Klaudija dzīvo turpat tēva mājā. Olga audzina savu dēlu Ļoņu, tas tagad students, un Nataljas meitu, kura piedzima pirms kara. Klaudija gaidīja, gaidīja Genādiju; nāves ziņu nesaņēma, viņ� pazudis bez vēsts. Tad beidza gaidīt un pirms trim gadiem apprecējās.

� Tā ir, ko tad vairs gaidīt. Ja būtu dzīvajos, dotu par sevi kādu vēsti. Bet manam Mitjkam nav vairs rokas, � Darja Jegorovna bez sāpēm, kā par sen pārdzīvotu stāstīja. � Nu, nekas, rokas nav, toties ar galvu, ar galvu to zinātni pieveicis, ir profesors... Vai tu zini, ka viņ� ir profesors � saucas zinātņu doktors, vēl tak nav ne �etrdesmit, jauniņ�, � naivi un vaļsirdīgi priecādamās, viņa stāstīja. � Arī manu Ignatu dieviņ� paglāba, viņ�, zini, visu kara laiku bija partizāņos, trīs reizes ievainots, bet ir vesels. Nu jau divi bērni, pats ir raktuvju galvenais in�enieris. Bet tu tātadītēs esi viena? Tas ir slikti. Atraitne ir kā pasaules manta, kā zirņu lauks ceļa malā, kam nav slinkums, tas paplūc. Bet vedeklas gan man tādas gadīju�ās, ka visi var apskaust. Ignatam sieva ārste, zini, bērnu ārste, bet �itā jaunākā, Lida, taisni zelta gabaliņ�, vairāk nekā, � Darja Jegorovna pārliecināti stāstīja, cenzdamās cie�i ieskatīties Augustei acīs.

Auguste labi saprata skatiena nozīmīgumu, bet Dmitrija māte turpināja:

� Tāda ir mūsu Lida, laba, piemīlīga, un kas par saimnieci, viss viņai mirdz un laistās, un Milja ir aprūpēts, apgādāts, apmīļots, viņ� tai cie�i, cie�i pie sirds. Par Mitju ij nav ko runāt, tikai uz rokām sievu nevar panēsāt. Puteklīti viņas ceļā nopūtīs, acu no viņas nenolai�. Man neļauj sacīt neviena asāka vārdiņa, bet kādreiz tak gribas parūkt, sevi�ķi, kad mazā neklau�a izved no pacietības. Meitene jau laba, tikai izlutināta gan. Pirmā viņiem nomira, bet �ito ir galīgi izlutināju�i...

Noklaudzēja durvis. Priek�namā atskanēja Dmit-rija un Asjas balss. Meitene skaļi vāvuļoja, tēvs piekrīto�i smēja. Drīz Dmitrijs ienāca istabā un, pametis skatienu uz sievietēm, sacīja:

� Nu, kā ir, māmuļ, vai interviju jau beidzi?

� Kuru, kuru? � Darja Jegorovna brīnījās.

� Nu vai no Augustes visu, ko gribēji, jau izdibināji?

� Nē, padomā tikai, kāda blēņu valoda! � Darja Jegorovna sūrojās. � Runā kā no ķīnie�u ābeces. Un tā jau aizvien: atnāk draugi, sē�, runāt ta runā itin kā krieviski, bet es ne vārda nesaprotu, gatavā nelaime. Vienīgi Lida ar mani runā saprotamā valodā.

� Viņa, māt, glu�i vienkār�i prot piemēroties tev.

� Un tu, miesīgs dēls, neproti, vai tev goda nemaz nav! � māte laipni pārmeta.

Istabā ieskrēja Asja un iejaucās sarunā. Viņa paņēma vecmāmuļu aiz rokas un sāka vilkt sev klāt.

� Nestrīdies ar manu papuci! Nebaries ar manu papuci! Viņ� ir mīļ�, labāk pameklē manus skotus, � kur tu esi noslēpusi?

� Asja, liec mieru vecmāmiņai! � no otras istabas sauca Lida. � Tavus skotus es noslēpu.

Meitene aiztrauca pie mātes, bet pēc brī�a atgriezās ar oriģinālas formas oran�krāsas kārbu. Asja uzmanīgi nolika to pie Augustes kājām, attaisīja vaļā un izņēma divas lelles rūtainos svārkos un zilās, punktotās cepurēs. Spilgtie skotu svārciņi bija sasprausti ar īstām sprau�amadatām. Skoti bija veidoti gau�ām meistarīgi un glīti.

� Tos man papucis nopirka! � Asja lepojās.

� Kur tu dabūji �īs jaukās lelles? � Augusta brīnījās.

� Viens angļu fiziķis uzdāvināja, nesen bija atbraucis uz �ejieni.

Istabā ienāca Lida un smaidīdama aicināja:

� Lūdzu dārgos viesus pie galda!

Visi sagāja ēdamistabā. Nelielā istaba, tāpat kā tā, kur nesen viņi sēdēja, bija iekārtota vienkār�i, tikai ar nepiecie�amajām mēbelēm. Par visiem vairāk trok�ņoja un rosījās Asja, neļaujot citiem tikt pie vārda. Neviens no lielajiem pat nemēģināja meiteni apsaukt, glu�i otrādi � viņi steidza izpildīt neiedomājamākās vēlē�anās. Gutjai pat sāka galva sāpēt. Bet meitene bez gala �aloja, kaut ko pieprasīja, saplēsa �ķīvi. Beidzot Auguste nejaudāja nociesties un redzami satraukta pateica:

� Kā gan tevi ir izlutināju�i, cik tu esi nemierīga!

� Jā, jā, neticami palaidnīga, � Lida tūlīt piekrita. � Vai jūsu bērni mierīgāki?

� Tie augu�i pavisam citādos apstākļos, � Auguste izvairīgi atbildēja.

� Mums pirmā meitenīte nomira, � Lida mierīgi teica tādā balsī, kādā mēdz runāt par sen pārciestām bēdām. � Nu tad noņemamies ar �o. Tai bija �etri gadi, kad nomira. Ziniet, viņu arī sauca par Gutju, par Augusti. Mitja izvēlējās tādu vārdu. Es gribēju likt vārdā Svetlanu, bet Mitja nepiekāpās ...

Dmitrijam nodrebēja roka, no glāzītes mazliet izlija vīns. Darja Jegorovna paskatījās uz dēla drebo�o roku un kļuva vēl nopietnāka. Auguste nodūra galvu. Tikai Lida neko neievēroja un turpināja:

� �is vārds jums Sibīrijā dro�i vien visai izplatīts. Ir jau skaists vārds, tikai tagad diezgan reti dzirdēts.

� Ar ko meitenīte slimoja? � Auguste jautāja.

� Laikam ar leikozi.

� Tā! � Gutja iesaucās.

Dmitrijs manīja �ā sauciena nozīmību un arī cēloni. Viņ� izteiksmīgi paskatījās Augustē un mierīgi noteica:

� Tas tikai tāds pieņēmums. Precīzu diagnozi ārstiem neizdevās noteikt, mūsu ārsti, es tev teik�u, maigi izsakoties, nav tomēr savu uzdevumu augstumos. Meitenei sāpēja liesa, es viņu kopā ar Lidu aizsūtīju uz Krimu. Uz bērnu sanatoriju. Tomēr no visām zinātnēm atpaliku�ākā mums ir medicīna, nezinu, kas tur notiek, vai arī medicīnas laukā ir pārāk maz talantīgu cilvēku, tikai tā ļoti gausi attīstās. Esmu pārliecināts: ja medicīnas nozare, tāpat kā fizika, papildinātos ar talantīgiem ļaudīm, ja tikpat rado�i eksperimentētu un meklētu, cilvēce jau sen būtu izglābusies no vē�a un citām nejaukām slimībām. Ta�u tur daudz vienaldzīgu cilvēku, kuri ne par ko neinteresējas, pirms tūksto� gadiem medicīnā bija zināmi iedarbīgāki līdzekļi nekā tagad.

� Tev, Mitja, nav taisnība, � Lida iebilda.

� Tu ta�u labāk par mani zini, ka visu noteic eksperimentu tehniskā bāze. Saskaldīt kodolu, izveidot aparātus dabas izzinā�anai ir vieglāk, nekā to radīt cilvēka organisma izpētei. Izgudroja mikroskopu, un to, ko ar mikroskopa palīdzību varēja veikt, ārsti veica. Viņi savas iespējas izsmēlu�i. Nevar eksperimentam sadalīt dzīvu organismu glu�i tāpat kā atomu; var tikai minēt, bet sadalīt nevar. Fiziķi ņem molekulu konglomerātu un noteic to kvalitatīvo sastāvu. Ar dzīvu organismu tāds vienkār�ojums nav iespējams, nevar paņemt audu daļiņu un pateikt, cik tur audu uzbūves elementu. Turklāt fizikai valdība atvēl lielu naudu, bet ārstiem pat nelaimīgo peļu iegādei pie�ķir limitētus līdzekļus ...

� Es vispār tiem nebūtu neko pie�ķīris, kamēr neiemācīsies ārstēt cilvēkus, � Dmitrijs nikni teica.

� Tu esi pārāk subjektīvs, � Lida nepiekāpās.

� Jāzina, par ko strīdas. Jums ir vienkār�āk strādāt, jo dota iespēja vairāk eksperimentēt. Jā, Auguste Aleksandrovna, vai jūs jau esat redzējusi fran�u komēdijas teātra izrādes? � Lida pievērsās vie�ņai.

401

26 � y. Ustinova

Gutja saprata, ka Lida cen�as pārtraukt sarunu par medicīnu, jo Dmitrijs meitiņas zaudējumu sāpīgi pārdzīvoja.

� Nē, neesmu vēl bijusi, grūti dabūt biļetes.

� �urnālistiem dro�i vien tomēr vieglāk, �■ Lida piebilda.

Pa sarunas laiku Asja aizvien vēl grozījās un pļāpāja. Vecmāmiņa uzlika viņai uz �ķīvī�a bis-kvīttortes gabalu, mazā to paņēma un bāza vecmāmuļai pie sejas, cenzdamās iestumt mutē.

� Ed pati, muļķa vecomāt, es negribu! � viņa gra�ojās.

� Asja, ko tu dari, tūlīt paliec mierā! � Dmitrijs uzkliedza.

� Es negribu klausīt, papuci, es tevis nebaidos!

� Meitiņ, uzvedies ta�u pieklājīgi! � Lida lūdza, tomēr tas mazo vēl vairāk uzkurināja.

� Tūlīt piecelies, meitēn! Nomazgā rokas un ej gulēt! � Auguste pavēlēja.

Asjas zilās a�eles pēk�ņā izbrīnā iepletās platas jo platas, viņa nolikta tortes gabalu uz �ķīvī�a un piecēlās.

� Kā lai mazgā? Ar ziepēm? � viņa jautāja.

� Protams, ar ziepēm, � Auguste teica, � tev ļoti netīras rokas.

Meitene iegāja vannas istabā, kur ilgi un cītīgi mazgāja rokas. Pieaugu�ie klusēja. Beidzot Gutja vaicāja:

� Darja Jegorovna, vai nevarētu dabūt glāzi piena? Es iedo�u meitenei padzerties un nolik�u viņu gulēt.

Kad Asja atgriezās ēdamistabā, Auguste pasniedza viņai piena glāzi.

� Izdzer �igli, un iesim gulēt!

Meitene ar abām rociņām saņēma piena glāzi un bez atelpas vienā rāvienā izdzēra.

� Tagad pasaki visiem ar labu nakti, un iesim gulēt! � Gutja pamācīja.

� Ar labu nakti, � kā atbalss atkārtoja Asja.

� Un nu atklāj sedziņu, sameklē pid�amu un noģērbies, � Auguste pamācīja.

Meitene paklausīgi visu izdarīja un pēc brītiņa jau bija gultā. Pēc paraduma nolika rociņas virs segas un ziņkāri raudzījās Augustē: ko gan tā vēl teiks?

� Un tagad ar labu nakti! � Auguste nodzēsa gaismu.

Viņa vēl brītiņu pagaidīja, vai mazā nesāks raudāt, ta�u tā klusēja, un Gutja atkal atgriezās ēdamistabā.

� Tu nu gan ātri tiki galā ar mūsu blēņdari, � Darja Jegorovna teica.

� Jūs, Auguste Aleksandrovna, protat ar bērniem apieties, patie�ām protat, � Lida uzslavēja.

� Esmu beigusi akadēmiju, � Gutja skumji pasmīkņāja.

Tikai Dmitrijs drūmi klusēja.

Vie�ņai uzklāja guļvietu ēdamistabā, uz tahtas.

No rīta viņu uzmodināja Asjas balss. Asja kaut ko pieprasīja vecmāmiņai un klaigāja tā, ka visa māja skanēja. Gutja piecēlās un iegāja virtuvē.

Darja Jegorovna gatavoja brokastis, Asja turpat darbojās ar rotaļlietām un tiepās, lai vecmāmiņa ielej gumijas vanniņā ūdeni, jāpeldinot lelles. Gutja bija labi izgulējusies, tādēļ arī oma bija laba.

� Iesim, Asjiņ, līdz brokastīm pastaigāties! � viņa aicināja, un meitene bija sajūsmināta.

� Nē, nē, Auguste Aleksandrovna, � negaidot atskanēja Lidas balss. Viņa stāvēja virtuves durvīs, ģērbusies skaistā pid�amā. � Jūs esat atbraukusi atpūsties, nevis tērēt savu laiku ar �o nerāt-neli. Jums dro�i vien gribas parunāties ar Mitju, atcerēties pagāju�o. Pēc brokastīm mēs ar Asju iesim slēpot, bet jūs abi pastaigājieties. Bet varbūt viņ� iecerējis citu programmu.

Pēc brokastīm noskaidrojās: nekādu programmu Dmitrijs Augustei nebija iecerējis. Tālāk par pastaigu pa pilsētiņu, kā pats teica, viņa fantāzija nesniedzoties. Lida ar meiteni aizgāja slēpot uz me�u.

Gutja un Dmitrijs soļoja pa me�malas �auro, iemīto taciņu un klusēja. Viņi saprata: vai nu jārunā daudz, vai jāklusē. Beidzot Gutja iesāka pirmā:

� Tu esi laboratorijas direktora vietnieks. Vai tas ir zinātnisks vai administratīvs amats?

Dmitrijs ne labprāt atbildēja.

� Tu esi īsta �urnāliste, pat �eit tev ziņkāre nedod miera. Saproti, fizika iedalās: industriālajā, administratīvajā, rūpnieciskajā un tā joprojām. Gandrīz katrā �īs zinātnes nozarē ir kāda personība, kas objektīvi izlemj visus jautājumus. Lielo enerģiju fizikā nav cilvēka, ko nenomāktu idejas, ikvienam zinātniskajam darbiniekam ir kāda sava ideja. �ādos apstākļos nav ari autoritā�u, kuras apspiestu �īs idejas. Es esmu viens no tiem, kam ir savs priek�stats par lielu enerģiju fiziku. Man uzdod izstrādāt zinātnisku tēmu, es izvēlos sev cilvēkus un aparatūru, reizēm, pareizāk sakot, bie�i izvēlos darbiniekus nevis no savas laboratorijas un arī ne no sava institūta. Sastādu sarakstus un darbu secības kārtību pie paātrinātāja, katru nedēļu apsprie�os ar sektoru priek�niekiem, ir arī vēl citi tamlīdzīgi darbi... Bet, kad mans direktora vietnieka pienākumu loks izsmelts, es nodarbojos ar zinātni laboratorijā, parasti pēc darba laika tur strādāju vēl �etras piecas stundas, pareizāk sakot, kamēr smadzenes uzdod. Protams, daudz jālasa, ne tikai mūsu darbi, bet arī viss, kas atrodams angļu valodā...

� Skolā ta�u mācījāmies vācu valodu, � Auguste viņu pārtrauca. � Kad gan esi apguvis angļu valodu?

� Darba gaitā, � Dmitrijs atbildēja.

� Ko tas nozīmē � darba gaitā?

� Tas nozīmē: kad vajadzēja lasīt rakstu angļu valodā, es sēdos pie galda un sāku mācīties. Un, vari iedomāties, diezgan ātri apguvu, tā ka drīz vien pārtulkoju no angļu valodas, jāteic gan � kopā ar biedru vienu mācību grāmatu par kodolfiziku. Bet es tevi, Auguste, lūdzu, ja vien vari, atliku�os simt divdesmit jautājumus uzdod man nāko�reiz.

� Vai tu domā, ka vēl kādreiz atbrauk�u �urp?

� Kādēļ ne?

� Zini ko, Dmitrij, patie�ām, kādēļ gan vēlreiz neatbraukt �urp? Mums semināra beigās katrā ziņā vajag uzrakstīt stāstu vai aprakstu � un uzrakstīt pēc visiem padomju �urnālistikas likumiem, ņem�u tad un uzrakstī�u par jūsu institūtu! � Gutja jokoja.

� Raksti, raksti, � Dmitrijs piekrita. � Tikai tagad, lūdzu, stāsti par savu dzīvi...

� Ko lai stāstu? � Auguste tūlīt samācās. � Man dzīvē bijis maz gai�uma ...

Dmitrijs paskatījās viņas nobālu�ajā sejā un ļoti maigi, tā kā agrāk ar Augusti bija runāju�i tikai tēvs un brāļi, sacīja:

� Nu labi, labi, nevajag, nepūlies atcerēties, gan stāstīsi, kad pati gribēsi...

Auguste aizgriezās, viņa nevēlējās, ka Dmitrijs redz asaras, ko nespēja savaldīt. Bet viņam arī nevajadzēja tās redzēt. Dmitrij s saprata, ka Auguste raud � un raud tādēļ, ka ir daudz pārdzīvojusi, bet viņa juta: Dmitrijs neko nav aizmirsis ... Nekas nav beidzies, viņ� tikai dziļi, dziļi visu apslēpis un nevienam, varbūt pat sev, nekad nav atzinies. Auguste atcerējās Dmitrija bālo seju, kad viņ� gāja uz tribunālu, un skumju un pievilto cerību pilno smīnu . .. �Visu ir piedevis,� Gutja nodomāja, �un varbūt pat nevis piedevis, bet visam ticis pāri.�

Diena aizskrēja ātri un nemanot. Kad Dmitrijs un Gutja atgriezās, Lida ar meiteni jau bija mājās. Viesistabā sēdēja jauns bulgāru zinātnieks, kuru Anaņjevi jau agrāk bija uzaicināju�i. Drīz atnāca vēl viens ciemiņ� � Dmitrija biedrs no studiju un aspirantūras laikiem. Visi tērzēja, runāja par Bulgāriju, par jaunākajām filmām, par Maskavas teātru izrādēm.

Lida bija laba mājasmāte. Raudzīja, lai neviens negarlaikotos, nemanot katru iesaistīdama sarunā. Visiem bija jautri un mājīgi silti. Gutja secināja, ka Lida ļoti daudz zina, ir daudz lasījusi, un, �ķiet, neviens nevarētu pārmest, ka viņai trūkst erudīcijas un inteliģences.

Pusdienas bija vieglas, bet ļoti gar�īgas. Viss, sākot ar uzko�amajiem un beidzot ar kafiju, bija lieliski pagatavots. Gutja zināja, te liels nopelns mājasmātes gaumei un pūlēm.

Arī pati mājasmāte nevarēja nepatikt viesiem un vīram. Viņas seja pēc slēpo�anas bija sasārtusi, dziļās, labsirdīgās, gudrās acis meta jautras sprēgās. Melna vilnas jaciņa izcēla kakla un roku līnijas, darot Lidu gau�i pievilcīgu. Dmitrija draugi nenolaida acu no mājasmātes; Auguste viņas klātbūtnē it kā nobālēja. Gutja bija ļoti klusa, un Lidas pūles iesaistīt viņu sarunā izrādījās veltīgas. Abu viesu uzmanība piederēja Lidai, un tikai Dmitrijs laiku pa laikam uzmeta ba�īgu skatienu nerunīgajai bērnības draudzenei.

Darja Jegorovna aizveda Asju pastaigāties, līdz ar to Gutju vairs neglāba meitenes uzmācīgā pļāpā�ana. Jo siltāk un cilvēcīgāk bija �eit gudru un interesantu ļau�u pulkā, jo smagāk un smagāk kļuva Augustei ap sirdi.

Pali nevarēja izprast, kas viņu nomāc, � no�ēla vai nenovīdība?

Auguste nejaudāja izprast, kas sabojājis garastāvokli visai dienai. Kad Lida aicināja viesus ēdamistabā, Gutja, kā jau katra sieviete, vispirms pameta skatienu uz galdu. Tas bija klāts ar lielu apdomu, ļoti glīti. Ta�u bija jāpabrīnās, ka uz galda nav nevienas pudeles vīna vai stiprāka dzēriena, kaut gan pie katra �ķīvja bija noliktas trīs da�āda lieluma glāzītes. Auguste vēl nepaguva rast tam izskaidrojumu, kad ieraudzīja Dmitriju pieejam pie bufetes un attaisām aug�ējās durtiņas: viņ� norādīja uz garu rindu pudeļu, kuras rotāja da�neda�ādas etiķetes, un smiedamies aicināja:

� Lūdzu, dārgie viesi, apskatiet vīna pagrabiņu un izvēlieties degvielu pēc sava prāta! Auguste, sāksim ar tevi, ko tu dzersi?

� Man vienalga, � Gutja atbildēja. � Es no dzērieniem tik un tā neko nesajēdzu.

Bulgāru zinātnieks skaļi lasīja pudeļu etiķe�u uzrakstus:

� Rakija, viskijs, armēņu �Dvin� ... Jā, te ir vesela kolekcija, � viņ� iesmējās.

� Tā ir, � Lida jautri atsaucās. � �īs pudeles mums stāv jau gadiem. Mū�dien kāds Mitjam dāvina, kad ar pudelēm būs pilns viss dzīvoklis, es atvēr�u veikalu vai ari apmainī�u pret �mūsējo� ...

� Iedomājieties, � Dmitrijs pagriezās pret vīrie�iem. � Manai sievai labāk iet pie sirds mūsu stiprais, �ad tad iemet pa malkam; esmu pārliecināts, ka ari tagad ledusskapī ir nolikta kāda pudele.

� Ar sievietēm nekad nevar tikt gudrs, � buļ-gars domīgi teica, � viņu untumi nav izanalizējami.

� Aizrau�anās ar �mūsējo� ir pats nevainīgākais, ko no sievietes var sagaidīt! � iesmējās Dmitrija studiju biedrs. � Jāizlemj � ko tad galu galā dzersim? � viņ� jautāja.

Dmitrijs paņēma konjaku, bet Lida atnesa no ledusskapja �baltā� pudeli.

Auguste brīnījās, cik maz �iem jaunajiem, veselajiem vīrie�iem interesē uz galda uzliktais dzēriens � pēc pirmajām glāzītēm visi to aizmirsa.

Un ari tad, kad Lida pēc pusdienām pasniedza kafiju un pudeli liķiera un Dmitrijs to ielēja mazītiņās uzpirksteņglāzītēs, neviens tās neiztuk�oja sausas...

�Ja Arkādijs būtu tikpat vienaldzīgs pret alkoholiskiem dzērieniem,� Auguste ar sāpēm sirdī domāja, vērodama vīrie�us, �kāda gan tad izveidotos mana un bērnu dzīve!...�

Neviens nemanīja, pa kuru laiku satumsis, visi sāka steigties uz koncertu zinātnieku namā.

Laboratorijas zinātnisko līdzstrādnieku pa�darbības kolektīvs, jokojoties iesaukts par �Dustu�, bija ļoti populārs institūta darbinieku vidū.

Lida atvainojās viesiem un iegāja otrā istabā pārģērbties. Ta�u Dmitrijs nesteidzās nedz uz koncertu, nedz pārģērbties. Drīz Lida atkal atgriezās viesistabā, viņa bija ļoti eleganti tērpusies, izteikti vienkār�i, ko dro�i vien iespējams sasniegt, ne�ēlojot laiku un naudu.

Lida vēlreiz laipni atgādināja Dmitrijam, lai uzvelk tum�u uzvalku, baltu kreklu un uzsien kaklasaiti. Dmitrijs atteicās, piebilzdams, ka koncertam ir ģērbies pietiekami labi. Tā viņi arī aizgāja: krā�ņi uzposusies elegantā Lida un Dmitrijs � kā tāds pusaudzis.

Gutja ziņkāri viņus novēroja, bet bulgāru zinātnieks un Dmitrija studiju biedrs turpināja iesākto strīdu.

Dmitrijam bija ļoti patikusi jaunā filma �Plēsums�, viņ� nevarēja vien beigt to slavēt:

� Redziet nu, ja ir labs scenārijs, arī mūsējie prot iztaisīt īstu filmu.

� Manuprāt, filma ir slikta, � Lida iebilda. � Galvenokārt � Razmetnovs nepavisam nav līdzīgs Solohova radītajam tēlam. Un vispār � sa�utumu rada re�isora patvarīgā izrīko�anās ar romānu...

� Kā vienmēr, pareizāk sakot, kā bie�i, literatūras jautājumos tev nav taisnība, � Dmitrijs nepiekrita. � Katram māksliniekam ir tiesības interpretēt cita sacerējumu, ja tādu tiesību nebūtu, mēs nekad nebūtu skatīju�i tik ģeniālu operu kā �Jevgeņijs Oņegins�.

Gutja klausījās strīdu un jau ar tīri profesionālu ziņkāri lūkojās Dmitrijā.

Viņ� bija tāds pats kā Sibīrijā pirms kara. Viss �ķita kā senās dienās, pat izpūru�ais matu cekuls uz pieres, un izturējās arī tāpat kā toreizējais Sibīrijas zēns. Tomēr bija jau�ams, ka �is cilvēks glabā sevī lielu garīgu bagātību, ko nav iespējams slēpt ne aiz ārējā raupjuma, ne tī�ā naivuma maskas.

Pie zinātnieku nama ieejas durvīm pulcējās daudz ļau�u. Tur stāvēja tie, kuriem nebija laimējies dabūt ielūgumus, bet kuri katrā ziņā kāroja iekļūt koncertā.

�Dusts� bārstīja asprātības, katrs programmas numurs bija profesionālas meistarības pakāpē. No skatuves dro�i un asprātīgi kritizēja institūta līdzstrādniekus, nosauca uzvārdus, pilnīgi nerēķinoties ar ieņemamajiem amatiem. Pamatīgi nostrostēja labsirdīgo un neizdarīgo institūta administratīvo direktoru. Pēc tam tika nospēlēta �zinātniska atklājuma aina�, kuras noslēgumā uzbrāzmoja īsta smieklu jūra. Atklājumu bija izdarījis kāds fiziķis eksperimentētājs, bet disertāciju pēc viņa materiāliem aizstāvēja fiziķis teorētiķis, nepavisam nepieminēdams kolēģi, it kā neatcerētos, kas veicis �o atklājumu.

Dmitrijs visu laiku sirsnīgi smējās, glu�i kā skolas puika. Ja �is cilvēks atrastos nepazīstamu vidū, nevienam pat prātā neienāktu, ka viņ� jau ir slavens zinātnieks. Viņ� smējās pat brī�os, kad kritizēja viņu pa�u. Kritizēja par da�kārt neobjektīvu izturē�anos pret laboratorijas līdzstrādniekiem.

Ta�u Auguste domāja savu domu. Viņai bija skumji. Skumji un sērīgi. Varbūt aiz neapjaustas nepatikas, ka viņa tik maz nozīmē Dmitrijam, ka viņ� satraukts tikai tādēļ, ka tik pēk�ņi saticis Augusti. Bet varbūt skumjas uzdzina glu�i vienkār�i skaudība par Dmitrija lielisko dzīvi, kur bija gan iemīļotais darba lauks, gan panākumi tajā, gan mīļ� dzīvesdraugs...

Labāku sievu Dmitrijam grūti iedomāties, Auguste priecājās par Dmitriju, un neizskaidrojamas, gandrīz fiziski izjūtamas sāpes par savu neizdevu�os dzīvi plosīja sirdi...

3. nodala

Nākamajā rītā Dmitrijs pavadīja Augusti līdz autobusa pieturai un visai atturīgi atvadījās.

Kā vienmēr, pirmdienās viņu gaidīja grūta, sīki jo sīki ieplānota diena. Dmitrijs tūlīt devās uz pirmo korpusu raudzīt, kā veicas sagatavo�anas darbi paātrinātāja palai�anai. Pa�laik viņa prātu un enerģiju saistīja tikai viena galvenā rūpē � savlaicīgi palaist paātrinātāju. Tādēļ bija nepiecie�ams pārbaudīt visu: elektronisko un radiotehnisko ma�īnu stāvokli un augstfrekvences iekārtas.

Kā aizvien, pirmdienās pulksten vienpadsmitos sākās paātrinātāja palai�ana. Jau trijos dienā pie tā strādāja fiziķi. Ne tikai nemiers un atbildības sajūta lika Dmitrijam augu dienu pavadīt pirmajā korpusā. �is bija tolaik pasaulē lielākā paātrinātāja pirmais darbības gads, un visi, kuri piedalīju�ies tā izveido�anā, lepojās ar paātrinātāju.

Dmitrija laboratorijas līdzstrādnieku vidū nebija neviena, kur� neizjustu atbildību vai būtu vienaldzīgs pret laboratorijā risinātajām problēmām. Arī �oreiz ikviens bija savā vietā, notika paātrinātāja piestrāde.

Tiklīdz noskaidrojās, ka priek�darbi paātrinātāja palai�anai norit normāli, Dmitrijs devās pārbaudīt, kā sagatavoju�ies fiziķi. Parasti tas aizņēma dienas rīta cēlienu, pa�u atbildīgāko visas nedēļas laikā.

Kaut gan Dmitrija sastādītais un laboratorijas direktora apstiprinātais darbu secības grafiks pie paātrinātāja bija labi zināms visiem līdzstrādniekiem, tomēr pirmdienās aizvien uzradās kāds ��ausmīgi izslāpu�ais�, kuram uz karstām pēdām bija nepiecie�ams sākt mēģinājumu. Un kā arvien �im ��ausmīgi izslāpu�ajam� likās: ja viņ� tūlīt neuzsāks savu mēģinājumu, cilvēce ies bojā vai notiks vēl kaut kas pavisam neiedomājams. Un tad � pēk�ņās idejas apsēstais cilvēks mācas virsū Dmitrijam un uzstāj, lai viņu lai� ārpus kārtas; ja noraida, viņ� iet pie laboratorijas direktora, spēj aizkulties līdz pat institūta direktoram, tādēļ Dmitrijam te vajadzēja būt nepiekāpīgam.

Arī �ī pirmdiena nebija izņēmums. Jau tad, kad Dmitrijs stāvēja pie in�ektora, ko alla� paturēja acīs, viņ� pamanīja, ka viņu meklē kāds zinātniskās grupas vadītājs, gados jauns fiziķis � Nikolajs Petrovs. Dmitrijam pietika palūkoties jaunā zinātnieka acīs, lai saprastu: tam vajadzīgs paātrinātājs. Dmitrijs gāja uz zāles centru, bija jāredz, kādā stāvoklī atrodas da�ādie paātrinātāja mezgli. �eit arī viņu notvēra ��ausmīgi izslāpu�ais� Nikolajs Petrovs.

� Dmitrij Mihailovi�, � viņ� dedzīgi iesāka, � ir kaut kas ļoti steidzīgs, mums uz pāris stundām vajadzīga ma�īna... � Laboratorijā visi līdzstrādnieki saukāja paātrinātāju, tajā laikā pa�u spēcīgāko pasaulē, īsi un vienkār�i � par �ma-�inu�. � Tūlīt paskaidro�u, � Petrovs iekarsis turpināja, � jūs tūlīt sapratīsiet, tas ir pilnīgi nepiecie�ami un ārkārtīgi steidzo�i...

� Es labi saprotu, ka tas ir steidzo�i, � uzsvērti mierīgā balsī viņu pārtrauca Dmitrijs, � ta�u tu velti tērē laiku, jo itin labi zini, ka tas nav iespējams...

� Un ja paātrinātāju palaidīs ātrāk?

� Tad arī runāsim, pagaidām vēl nav palaists ...

� Tādā gadījumā ļaujiet mums ārpus kārtas kaut vai rītdien. Saprotiet, nepiecie�ams steidzīgi pastrādāt, bet �onedēļ mums nav atvēlēta neviena stunda...

� Kur biji agrāk, kad sastādīja grafiku?

� �ī doma man ie�āvās prātā tikai sestdien, pareizāk sakot, vakar, svētdien. Ziniet, kas mani pamudināja: sestdien aizeju uz bibliotēku, at�ķiru �urnālu un ieraugu rakstu...

� Par to rakstu pastāstīsi pēc pusstundas, man tūlīt jāpārbauda, kā sagatavoju�ies fiziķi, vai viņiem viss ir ...

� Nav ko pārbaudīt, � Petrovs bija pārliecināts. � Katrs zina, kas tam darāms, bet jums tūlīt jāuzklausa mani, es nevaru gaidīt pat dienu, ja nebū�u visu pārbaudījis izmēģinājumā, jūs saprotat mani...

� Nu, klāj vaļā, kas tur bija rakstīts un kas tev ie�āvās prātā...

Nikolajs Petrovs nebija vēl paguvis izstāstīt, kad pie viņiem piesteidzās vēl kāds ��ausmīgi izslāpu�ais�, arī zinātniskās grupas vadītājs.

� Dmitrij Mihailovi�, � jau pa gabalu viņ� teica, � ja mums �odien neļausiet pastrādāt ar ma�īnu, tad es vairs nezinu, ko iesākt. Jau divas nedēļas mums nedod miera kāda doma un divas nedēļas mūs nelai� pie ma�īnas, esot vēl nozīmīgāki darbi, saprotiet mūs un izdariet grozījumus grafikā...

� Tu ta�u zini tikpat labi kā es, ka paātrinātājs ir sare�ģīta ierīce, visi darbi precīzi saistās cits ar citu un nevar tā vienkār�i pasacīt: �To atlieciet, sāciet �o...�

� Jūs tikai negribat saprast, ka mēs jau divas nedēļas cepināmies uz lēnas uguns...

� Tev tas ir tikpat skaidrs kā man � grafiku nevar grozīt, � Dmitrijs mēģināja pierunāt ��ausmīgi izslāpu�o� numurs divi.

� Bet ja ma�īnu palaidīs pāris stundu ātrāk?

� Ja ma�īnu palaidīs ātrāk par trijiem pēcpusdienā, tad pie tās strādās Nikolajs. Tas, ko viņ� man nupat izstāstīja, ir patiesi interesanti, jāpārbauda ...

� Un mums nav interesanti?! � ��ausmīgi izslāpu�ais� numurs divi jau pacēla balsi. � Nu, ziniet, bū�u spiests tūlīt doties pie Borisa Matveje-vi�a, viņ� nav tik atpalicis kā da�i viņa vietnieki ...

Dmitrij u neaizskāra apvaino�ana atpalicībā, viņ� rāmi pārtrauca jauno zinātnieku:

� Nomierinies! Pirmkārt, Borisa Matvejevi�a nav institūtā, būs tikai rīt pievakarē. Otrkārt, tu jau zini, ka ne uz viņu, ne uz mani nekādas emocijas neiedarbojas, ja ir runa par izmēģinājumiem pie ma�īnas. Tre�kārt, es tev apsolu dienas nogalē brīvākā brīdī parunāt ar grupu vadītājiem, varbūt kāds varēs ieekonomēt laiku, un mēs iedalīsim brītiņu tev. Un tagad uzklausi Nikolaju, viņ� izvirza interesantu domu, jācen�as ma�īnu palaist ātrāk un visu to pārbaudīt.

Un abi ��ausmīgi izslāpu�ie� sāka apspriest �urnāla �Physical Review� pēdējā numurā ievietoto rakstu, bet Dmitrijs darīja visu, lai savlaicīgi palaistu paātrinātāju.

Tā turpinājās līdz pusdienām. Paātrinātāju palaida divas stundas ātrāk, un ��ausmīgi izslāpu�ais� numurs viens paspēja veikt savu pēk�ņi iecerēto eksperimentu. Ta�u iecere ir viens � un pārbaude mēģinājumā pavisam kas cits. Jaunā fiziķa minējums neapstiprinājās. Eksperimentam nebija panākumu. Tomēr Petrovs jau bija paguvis ar savu ideju �saindēt� Dmitriju, un tas gāja nevis pusdienās, bet gan uz bibliotēku, lai izlasītu Petrova pieminēto rakstu.

Raksts ieinteresēja Dmitriju, kaut gan bija skaidrs, ka Petrovs to nav pilnīgi izpratis, tas tikai bija Petrovu ievirzījis citā domu gultnē, un savukārt tā radusies pēk�ņā ideja. Gan �urnāla raksts, gan jaunā kolēģa Petrova ideja rosināja Dmitriju dziļākām pārdomām.

� Tā, tā, � lasīdams rakstu, viņ� tikko dzirdami �ukstēja. � Un ja pārbaudītu savādāk, nevis tā kā Petrovs �odien? Jā pārbaudītu savādāk, interesanti, kādi būtu rezultāti?

Un pēk�ņi nelūgtas vie�ņas � skumjas pārņēma sirdi, un Dmitrijs neviļus iesaucās:

� Kaut viņa būtu laimīga!

Dmitrijs pameta acis apkārt, vai tikai kāds nav dzirdējis, bet bibliotēkā neviena cita nebija, visi bija aizgāju�i pusdienās.

Viņ� atkal mēģināja iedziļināties rakstā, ta�u iztēlē redzēja Augustes seju. Tā likās vēl skumjāka, jo viņa centās tai pie�ķirt stalta, lepna, laimīga cilvēka vaibstus. Dmitriju tagad vairs tik lēti neapmānīt. Pārlieku daudz �ajos gados viņ� bija redzējis un izpratis. Viņ� nolika �urnālu un dzīrās iet uz savu kabinetu, lai izskatītu kāda eksperimenta materiālus. Dmitrijs zināja, ka, paliekot vienatnē ar matemātikas formulām, atkal atgūs zaudēto mieru.

Kaut gan draugi par Dmitriju mēļoja, ka viņ� esot tāds fiziķis, kuru dzīslās plūstot ne vien augstsprieguma strāva, bet ari īstas asinis, viņ� pats juta, ka tikai vienatnē ar matemātikas nolīdzinā-jumiem iegūs pilnīgu garīgo līdzsvaru.

Laboratorijas administratīvajā korpusā Dmitrijs izklaidīgi apsveicinājās ar garderobisti, kas jau sen bija pieradusi pie zinātnieku it kā neko neredzo�ajiem skatieniem, un devās aug�ā otrā stāvā uz savu kabinetu.

Toties viņa sekretāre nekad negaidīja �efa sveicienu. Ieraudzījusi Dmitriju, viņa mudīgi steidza stāstīt, kur� zvanījis, kur� bijis pats atnācis, atgādināja, kur viņam �odien katrā ziņā jābūt.

Dmitrija sekretāre strādāja pie viņa jau tre�o gadu. Tre�o gadu viņ� �o mei�u ik rītus redzēja un katrreiz bija nepatīkami pārsteigts par tās bezgaumīgo ģērb�anos. Pēdējā laikā Dmitrijs manīja, ka viņa domu gaitu spēj pārraut nevis pēk�ņa ziņa pa telefonu par to, ka paātrinātājs sācis streikot, � tad viņ� cēlās un devās uz galveno vadības pulti, joprojām risinādams pasākto domu, � bet gan sekretāre ar kādu bezgaumīgi sarkanu cepuri un violetu kleitu.

Arī �odien sekretāre bija tā uzcirtusies, ka Dmitrijam vai mute palika vaļā. Viņas paslaido, sievi�ķīgo augumu atbaido�u vērta spilgti zaļa, krokota kleita. Galvu greznoja neiedomājamas formas cepure ar da�da�ādiem izgriezumiem un sarkanu ziedu pu�ķi, kādu dabā velti meklēt. Kājās bija ķir�sarkani zābaki ar baltu ka�okādas apmalīti. Uzvijām vēl divi lēti gredzeni ar spo�iem akmentiņiem.

� Labrīt! � sekretāre priecīgi sagaidīja, tiklīdz Dmitrijs vēra durvis.

Viņa nebija vienīgi Dmitrija sekretāre, viņas rakstāmgalda otrā pusē atradās laboratorijas direktora vietnieka � saimniecisko jautājumu kārtotāja kabineta durvis. �is vietnieks bija parasts cilvēks, kur� varētu pats visu atcerēties un padarīt, bet Dmitrijs Mihailovi�s bija zinātnieks. Turklāt � kāds vēl zinātnieks! Nostrādājot da�us gadus institūtā, sekretārei bija radies miglains priek�stats par kodolfiziku, toties viņa labi prata at�ķirt īstu zinātnieku no tāda, kas nejau�i vai liktenīga mājiena dēļ nokļuvis zinātnes pasaulē. Zinātņu doktoram Anaņjevam tika veltītas visas viņas simpātijas, nerēķinoties ne ar laiku, ne garastāvokli. Dmitrijs bija viņas klusā mīlestība, viņas lepnums, �ā cilvēka dēļ viņa bija ar mieru visu atcerēties, visu izdarīt...

� Nesen zvanīja, ka rit pie mums laboratorijas zinātniskā padome, kur Jurijs Ivanovi�s Loginovs aizstāvēs disertāciju, � kamēr Dmitrijs ģērba nost mēteli, jautri ziņoja sekretāre.

� Jā, jā, biju galīgi piemirsis, vēlāk viņam piezvanī�u, � Dmitrijs atbildēja un iesteidzās savā kabinetā.

Vajadzētu piezvanīt Jurijam, paprasīt, kā ap dū�u pirms disertācijas aizstāvē�anas, varbūt uzmundrināt. �Bet viņam jau nekāds uzmundrinājums nav vajadzīgs, disertācijas fakti tik nozīmīgi, ka pats stingrākais oponents nebūs spējīgs tos ap�aubīt. Kaut gan cilvēka nervi nav nekas cits kā tikai tādas stīgas ...�

Dmitrijs jau pastiepa roku uz tālruņa pusi, bet viņu pārņēma bezgala liela un neizprotama vienaldzība, tā ir nenocēla klausuli...

Viņ�, kur� aizvien prata cienīt laika vērtību, tagad, ērti atspiedies pret krēsla rokubalstu, vienaldzīgu skatienu aplūkoja sienu tapetes vai, mēģinādams koncentrēties, soļoja pa kabinetu. Viņ� neko neatcerējās, ne par ko nedomāja, tikai acu priek�ā kā kinolentas kadros laiku pa laikam aizzi-bēja Augustes seja, it kā pazemota, lepna, no�ēlojama ...

Telefona zvans to visu aiztrauca, viņ� paņēma klausuli.

� Jā, tas esmu es, ko tev vajag? � Dmitrijs neapmierināts nīgri teica. Un tad, jau laipnāk, turpināja: � Nē, nē, es atceros, tev rit aizstāvē�ana ... Nē, neiztraucēji, es tikai tāpat sēdēju un domāju, vēlāk tev piezvanī�u.

Dmitrijs nolika klausuli un atkal iegrima pārdomās.

īstenībā viņu atsauca sekretāres balss:

� Piedodiet, Dmitrij Mihailovi�, nāku jau tre�o reizi, gribu zināt, vai drīkstu iet mājās.

� Tre�o reizi? � Dmitrijs pabrīnījās.

� Jā, jūs visu laiku bijāt iegrimis pārdomās, baidījos traucēt...

� Cik pa�laik pulkstenis?

� Pāri pieciem ...

Dmitrijs neticīgi paraudzījās vispirms sekretārē, tad pulkstenī. Patie�ām, jau divdesmit minūtes pāri pieciem.

� Bet kā strādā ma�īna, vai viņi nezvanīja?

� Nē, nezvanīja. Ja liek mieru, tas nozīmē � viss kārtībā.

Dmitrijs atlaida sekretāri mājās, un pats gāja uz paātrinātāja vadības pulti. �Varbūt jāpalīdz, jāpakoriģē, jāizlabo,� viņ� domāja. Gribējās no pirmavotiem uzzināt mēģinājumu rezultātus, norisa sare�ģīti mēģinājumi ar propāna kameru.

Līdz �im neviens nekad nebija strādājis pie tāda sprieguma . ..

Dmitrijam bija kauns, ka tik ilgi glu�i inerti nosēdējis kabinetā. Tā jau sava veida nodevība pret tiem, kuri ikvienu mirkli ziedoja darbam, bie�i pat miega stundas.

Viņ� atgriezās mājās vēlu pēc pusnakts, kad visi jau gulēja. Mājinieki zināja, ka pirmdiena viņam ir grūtākā darba diena, ka viņ� var naktī nemaz nepārnākt mājās, tādēļ neuztraucās.

No rīta Dmitrijs piecēlās ar smagu galvu. Viņ� domāja, ka ir saslimis, kaut gan tas notika visai reti. Izdzēra divas tasītes stipras kafijas un gāja uz laboratoriju. Viņ� vienmēr centās labāko dienas daļu veltīt darbam ar aparātiem.

Dmitrijs jau iepriek� izjuta to apmierinājumu, pareizāk sakot, nevis apmierinājumu, bet koncen* trē�anos, kad cilvēks paliek vienatnē ar eksperimenta rezultātiem, kad nākas sevi iegro�ot un būt stingri objektīvam, kad ar visu būtību gribas ticēt, ka eksperiments apstiprinās iepriek�ējos pieņēmumus.

Ta�u �odien doktora Anaņjeva līdzstrādniekiem bija tikai jāpabrīnās.

Laiks skrēja uz priek�u, bet viņu �efs kā apburts sēdēja pie galda, kas apkrauts ar attīstītām filmu lentēm. �ajā cilvēkā, kur� parasti bija tik dro�s, tagad samanāms pilnīgs bezspēks un atsve�inā�anās.

Beidzot, uztvēris savu līdzstrādnieku izbrīna pilnos skatienus, viņ� piecēlās un iegāja savā kabinetā.

Viņ� jutās tik nelāgi, ka būtu gājis uz māju, bet �etros pēcpusdienā bija jāsanāk laboratorijas zinātniskajai padomei. Bez tam kuru katru brīdi varēja gaidīt ierodamies laboratorijas direktoru, kur�, protams, tūlīt vēlēsies redzēt savu vietnieku.

Pārvarēdams nespēku un slikto sajūtu, Dmitrijs gāja uz sēdi.

... Gadījumā, ja sve�s cilvēks pusstundu pirms zinātniskās padomes sēdes būtu ienācis laboratorijas konferen�u zālē, tas dro�i varētu apgalvot: �eit neviens negatavojas pierādīt, ka ir cienīgs iegūt zinātņu doktora grādu.

Samērā pla�ajā zālē visi krēsli bija tuk�i. Pie gara galda, ko sedza zaļ� tūks, sēdēja zinātniskās padomes locekļi, visi gados pārsteidzo�i jauni. Un tomēr viņu vārdus ar cieņu minēja mūsu valstī, un arī ārzemēs �iem vārdiem bija laba slava. Lai gan disertācijas aizstāvē�ana vēl nebija sākusies, zālē valdīja pilnīgs klusums.

Pats vainīgais nepavisam neizskatījās tāds, kur� apzinātos, ka tūlīt tiks risināts jautājums, vai viņam kļūt par zinātņu doktoru vai ne. Viņ� sēdēja pie loga un raudzījās nevis uz zinātniskās padomes locekļiem, bet uz me�u, kas ietvēra laboratorijas ēku.

Beidzot zinātniskās padomes priek�sēdētājs, Dmitrija �efs, kur� pirms pusstundas bija atbraucis no Maskavas, piecēlās un kā garlaikodamies teica:

� Nu, liekas, visi būtu ieradu�ies. Kā jums jau zināms, �odien Jurijs Ivanovi�s Loginovs mums pastāstīs par sava darba rezultātiem.

Zinātnieki pagriezās pret Loginovu. Tas strauji piecēlās, piegāja pie tāfeles, kas stiepās gar visu sienu, paņēma krīta gabalu un mierīgi iesāka:

� Pēdējos �etrus gadus es strādāju zināmajā jomā ... Paveikto mēģinājumu rezultātā izdevās noteikt sadalī�anās raksturu ... � Loginovs stāstīja, bet formulas un aprēķini jau klājās uz tāfeles, itin kā rakstītu nevis viena, bet vairākas rokas.

Dmitrijs ieinteresēts sekoja Loginova pierādījumu gaitai, kaut gan ar drauga disertāciju, tāpat

kā daudzi zinātniskās padomes locekļi, bija iepazinies jau agrāk.

Tie�i pēc trīsdesmit minūtēm zinātniskā padome vienbalsīgi pie�ķīra Jurijam Loginovam fizikas un matemātikas zinātņu doktora grādu, un priek�sēdētājs paziņoja par sēdes slēg�anu.

Dmitrijs gāja apsveikt biedru, bet Jurijs pirmais vaicāja:

� Vai tev kas noticis, kādēļ tik drūms?

� Drūms? Nemaz, es ļoti priecājos par tevi un sirsnīgi apsveicu. Saki nu, ko gribi, tomēr ir patīkami, ka zinātne tevi, cilvēku, atzinusi...

� Zinātne paliek zinātne, � Loginovs iesmējās, � bet vēl patīkamāk apzināties, ka �īs divdesmit kauna pilnās minūtes nodro�ināju�as vecumdienas .. .

� Uz tevi tāda banalitāte nav attiecināma, � Dmitrijs pavisam nopietni sacīja, � pirms �īm divdesmit minūtēm bija darba gadi, un tik ļauni nevajag jokoties ...

� Labs ir, � Jurijs piekrita. � Un nu pastāsti, kā dzīvo!

� Par to parunāsim vēlāk. Vai �onakt paliksi pie mums?

� Nē, tūlīt braucu prom. Jo raugi: �odien jaunizceptais zinātņu doktors nelielā draugu pulciņā restorānā �Prāga� rīko pieņem�anu. Tātad � doktors uzaicina dārgo kolēģi kopā ar dzīvesbiedri uz pieņem�anu, � Loginovs jautri sacīja.

� Nevarēji kaut vai vakar man piezvanīt un brīdināt? Ne Lida, ne es tik ātri nevaram sataisīties ...

� Vakar zvanīju trīs reizes. Pirmās divas reizes atbildēja tava Tobosas Dulcineja un paziņoja, ka jūsu gai�ība, dziļās pārdomās grimis, sē�ot uz krēsla rokubalsta, nedrīkstot traucēt. Tre�o reizi savienoja ar tevi. Ta�u tava balss nebija sevi�ķi laipna, un es sapratu, ka tu risini kādas pasaules mēroga problēmas.

� Lūdzams, atvaino,� Dmitrijs apjuka. � Vakar tie�ām bija grūta diena, bet �odien man jābrauc uz Maskavu.

� Tad drīzāk piezvani Lidai � un lai�am.

� Lida nevar, � mazliet saminstinājies, Dmitrijs noteikti atbildēja, � tas ir pilnīgi skaidrs, tādēļ netiepies, un vispār � tu �odien saviem studiju biedriem rīko vecpui�u vakaru, saprati?

� Dmitrij! � Loginovs svinīgi sacīja. � Esmu visai pasaulei melojis, reizēm meloju savai sievai, bet Lidai sameloties es nespēju. Saproti mani un piedod!

� Tev neviens neliek melot, �odien glu�i vienkār�i būs tikai vīrie�i, tikai fiziķi, bez sievietēm .. .

� Labi, viss skaidrs, � Loginovs piekrita. � Nu tad, veco zēn, kārto visu ātrāk, tev jau vēl jāsarunā ar �efu.

Laboratorijas direktors labi zināja, ka viņa vietnieks un jaunais zinātņu doktors ir seni draugi. Tie abi bija mācīju�ies pie viņa aspirantūrā, un, padzirdējis pārliecino�o ieganstu, �efs tūlīt piekrita līdz rītdienai palaist savu vietnieku uz Maskavu.

Darja Jegorovna laipni sagaidīja Juriju Logi-novu, kas atnāca Dmitrijam līdzi.

� Tad tu ar esi izurbies cauri tiem gudrību kalniem. Nu tad no visas sirds tevi apsveicu ar doktora nosaukuma iegū�anu! � viņa teica.

� Liels paldies, Darja Jegorovna! � balsij iedreboties, atbildēja Loginovs, par ko Dmitrijs pabrīnījās.

� Ko tad nu sa�ēlinājies? � viņ� pazobojās.

� Tu, Mitja, esi sa�ervelējies sausiņ�, vai tad neredzi, kas mani apsveic! Manai ve�iņai tikai viena gada pietrūka līdz �im, saki nu, ko gribi, priecīgajam notikumam ...

� Piedod par aplamo joku, � miermīlīgi teica Dmitrijs. � Un tu, māmuļ, kamēr es pārģērb�os, labāk pacienā jauno doktoru, varbūt aiz uztraukuma �orīt nav ēdis.

� Nu kā tad, bērniņi, � vecenīte sarosījās, � tūlīt pat lūko�u.

Kad māte iegāja guļamistabā, kur Dmitrijs pārģērbās, lai pasteidzinātu dēlu pie galda, Dmitrijs klusu sacīja:

� Māt, es Lidai zīmīti neatstā�u, tu viņai paskaidro, ka aizbraucu viens pats ne jau tādēļ, ka viņas nebija mājās, bet tādēļ, ka Jurijs vakariņas rīko tikai vīrie�iem, sanāks pa�i tuvākie draugi, pieci vai se�i...

� Tu man, Mitja, nemuldies! � māte brīdināja. � Mani neapmānīsi! Bet liec aiz auss: ja darīsi pāri Lidai, pie tevis nedzīvo�u, brauk�u pie Ignata ... � Un māte sāka raudāt, slaucīdama ar lakata stūriem acis. � Par ko mums dieviņ� tādu pārbaudī�anu uzsūtījis, � viņa �ņukstēja, � dzīvojām klusu, mierīgi, nevienu neaiztikām ...

� Nu labi, māt, � Dmitrijs mierināja, � ja tu raudāsi, es palik�u mājā.

� Nē, nē, � reiz esi sataisījies, brauc vien! Kas būs lemts, no tā neizbēgt, vajadzēs izturēt arī �ito pārbaudījumu.

Pa ceļam ma�īnā Dmitrijs prātoja, kā lai �odien sameklē Augusti. Viņam bija tikai kursu mācību daļas telefona numurs.

Notika tā, kā Dmitrijs bija paredzējis. Kursu mācību daļā neviens neatbildēja. Viņ� nolēma aizbraukt uz augstākās partijas skolas kopmītni un uzzināt, kur dzīvo �urnālisti. Patie�ām, tur viņam tūlīt iedeva �urnālistu kopmītnes adresi.

Ar taksometra �ofera palīdzību viņ� samērā ātri sameklēja jaunu, vēl pirms gada nezināmu ielu, agrākajā Butirku viensētu rajonā, un jaunu namu, kurā dzīvoja �urnālisti.

Kolīdz viņ� taujāja de�urantei pēc Augustes Karunnajas, de�urante paziņoja:

� Nav mājās, aizgāja uz teātri.

� Varbūt esat kļūdījusies? � Dmitrijs vēl cerēja.

� Neesmu vis kļūdījusies, viņi vairāki cilvēki aizgāja uz Lielo teātri, uz �Pīķa dāmu�. Karunnaja, tad tā baltkrieviete Korotkevi�a, divi demokrāti, bulgāri, un viens gruzīns ...

� Uz redzē�anos, � Dmitrijs pārtrauca runāt-nīgo de�uranti.

� Uz redzē�anos, � viņa atbildēja. � Bet ko sacīt Karunnajai, kas viņu meklēja?

� Neko nevajag teikt, es rīt piezvanī�u uz kursiem, � Dmitrijs pagriezās un devās prom.

Restorānā �Prāga� Dmitrijs ieradās brīdī, kad Loginova viesi jau dzīrās iet mājās. Dmitrijam par sodu pasniedza konjaka glāzi. Visi bija labi pazīstami, daudzi kopā mācīju�ies vai kopā strādāju�i, tādēļ jutās Joti brīvi. Dmitrijs jau sen labi pazina Jurija sievu Iro�ku. Iro�ka pēc profesijas bija terapeite. Viņai gau�i nepatika Dmitrija izskats, tādēļ pavaicāja:

� Ko tik bāls? Vai neesi slims?

� Nē, tikai saguris.

� Dro�i vien esi pārpūlējies, tev derētu atpūsties. Kad pēdējo reizi biji atvaļinājumā?

� Pirms diviem gadiem.

� Tev jāņem atvaļinājums un jābrauc uz sanatoriju.

� Ej nu, uz sanatorijām braukā�u vecumdienās, tagad jāstrādā.

� Nu aprunāsimies vēlāk! Vai pārnak�ņosi pie mums?

� Ja neapgrūtinā�u ...

� Nemels niekus! � Iro�ka norāja. � Bet kādēļ Lidija nebrauca līdzi?

� Redzi, vaļsirdīgi runājot, es �odien atbraucu ne tik daudz �īs pieņem�anas dēļ...

� Jā, jā, Jurijs jau stāstīja, tu braucis galvenokārt apciemot slimnīcā savu līdzstrādnieku. Vai kaut kas nopietns?

� Jā ... Nē ... Lai gan, liekas ... � Dmitrijs stostījās, skatīdamies sāņus.

� Labi, lai paliek izpra�ņā�ana, � Iro�ka viņu pārtrauca. � Bet mājās es tevi apskatī�u. Tā, mīļais, nevar!

Vakarā, pareizāk sakot, vēlu naktī, tiklīdz viņi bija atgriezu�ies no restorāna, Iro�ka atkal kļuva terapeite. Viņa atzina, ka Dmitrijs ir stipri pārpūlējies un galīgi sabeidzis nervu sistēmu, un apsolīja, ka pati rītdien pa tālruni to paziņos Lidai un institūta poliklīnikas ārstiem.

� Ar to jokoties nedrīkst, tev jāatpū�as, kamēr vēl vajadzīga tikai atpūta, ja ievilcināsi, būs jāārstējas.

� Bet es ta�u tagad nevaru, mēs gatavojamies starptautiskajai konferencei �enēvā.

Otrā rītā viņ� jutās ļoti slikti, sāpēja galva, sāpēja sirds. No gultas piecēlās ar milzīgu piepūli.

Iro�ka un Jurijs aizgāja uz darbu, Dmitrijs palika siltajā un mājīgajā dzīvoklī viens, viņ� paņēma Ļermontova rakstu sējumiņu, pārlasīja dzejas un nepacietīgi gaidīja, kad pulksteņa rādītājs sasniegs desmito stundu. Tie�i desmitos viņ� piezvanīja uz kursu mācību daļu. Dmitrijs pārliecino�i pamatoja savu lūgumu pieaicināt pie tālruņa Augusti Karunnaju un saņēma atbildi:

� �odien nodarbību nav. Kursanti �orīt agri aizbrauca uz Kolomnu apskatīt dīzeļlokomotīvju rūpnīcu, viņi dro�i vien paliks tur pa nakti, viesnīcā istabas rezervētas. Bet ko viņai pateikt, kas zvanīja?

� Nē, neko nevajag pateikt, rīt atkal piezvanī�u, � Dmitrijs atbildēja un sapīcis gandrīz vai svie�us nosvieda klausuli.

Viss bija veltīgi. Bet dro�i vien jo vairāk �ķēr�ļu cilvēks sastop savu ieceru realizē�anā, jo vairāk spēka un attapības viņ� pielieto, lai tomēr iecerēto panāktu. Dmitrijs nolēma tūlīt ar vilcienu braukt mājās, bet rīt atkal atgriezties Maskavā.

Mājās Lida, neprasot vīra piekri�anu, izsauca ārstu. Ārsts apstiprināja Iro�kas diagnozi un atzina, ka tūlīt nepiecie�ama atpūta sanatorijas apstākļos. Dmitrijs atbildēja, ka tas nekādā gadījumā nav iespējams, jo institūtā jau sākusies gatavo�anās starptautiskajai konferencei. Sājā darbā piedalījās visi institūta līdzstrādnieki, un viņ�, laboratorijas direktora vietnieks, nevarēja tādā grūtā un atbildīgā brīdī iet atvaļinājumā. Nē, patlaban nevar iet atvaļinājumā � viņ� pūlējās ārstam iegalvot. Bet ārsts mierīgi atbildēja, ka viņu vietā to izlem�ot laiks un institūta direktors.

Otrā dienā Dmitrijam sāka izdarīt infūzijas, injekcijas, da�ādas analīzes. Tās bija mocības ārstiem un vēl lielākas mocības viņam pa�am. Dmitrijs neieradās poliklīnikā, ārsti viņu uzmeklēja darbā, sūdzējās par viņu laboratorijas direktoram. Tā pagāja trīs nedēļas. Dmitrija veselība neuzlabojās. Glu�i pretēji � no agrā pavasara, no straujas aukstuma pārejas uz siltumu un pat karstumu, kas �ajā gadā sekoja pavasara atnāk�anai, viņam sākās galvassāpes. Kad viņ� pusdienas pārtraukumā vai pēc darba cauri me�am gāja uz māju, no pavasarīgajām smar�ām tik stipri reiba galva, ka, baidīdamies pakrist, viņ� apstājās uz brīdi vai apsēdās uz celma, nogaidīdams, līdz atkal varēs iet uz priek�u.

Pavasaris bija tik strauj� un spēj�, ka vasara atnāca nemanot. Tikai Dmitrijam kļuva arvien sliktāk. Viņ� vairs nedomāja par brauk�anu uz Maskavu; aizņemts ar gatavo�anos starptautiskajai konferencei Zenēvā un mocīdamies ar galvassāpēm, viņ� vairs Augustei nezvanīja.

Tad pēk�ņi viendien no rīta Dmitriju izsauca laboratorijas direktors.

� Dmitrij Mihailovi�, � viņ� kategoriskā tonī teica, � ar rītdienu jūs esiet atvaļinājumā un brauksiet uz sanatoriju.

� Tas nav iespējams, Boris Matvejevi�, jūs ta�u zināt, � Dmitrijs mēģināja iebilst.

�efs viņu pārtrauca:

� Es domāju, nav vajadzīgs tērēt laiku neauglīgām sarunām.

� Labi, bet tikai ne uz sanatoriju, tās pakalpojumus izmanto�u vecumdienās. Ja man patie�ām nepiecie�ama atpūta, tad atļaujiet braukt uz kalniem.

� Nav slikta doma! � piekrita Boriss Matveje-vi�s. � Man arī nav pa prātam sanatorijas. Un kas tur liels, ja jūs patie�ām aiz�autu uz_kalniem? � vēl vairāk iekarsis, turpināja �efs. � Ārstus nostādī�u notiku�ā fakta priek�ā, viņi ta�u mūs nepakārs. Bet uz kurieni taisāties aizmukt un uz cik ilgu laiku?

� Naļ�ika, Elbruss, Be�es pāreja, Aug�svane-tija...

� Un cik ilgi?

� Divas nedēļas.

� Cik labi būtu, � �efs teica, � ja jūs pēc divām nedēļām vesels atgrieztos institūtā!

� Apsolu pēc divām nedēļām atgriezties izveseļojies, bet rīt no rīta izlido�u uz Naļ�iku. Ārstiem vakarā pasakiet, ka manis vairs nav �eit, ka esmu nozudis .. .

_ *

� Ārstus jau nu apvedīsim ap stūri, bet, lūdzu,

atstājiet man pilnīgi precīzu mar�ruta uzskaiti, lai pēk�ņas nepiecie�amības gadījumā varētu jūs izsaukt. Godīgi sakot, divas nedēļas patlaban arī ir ilgs laiks ...

�efs nevarēja ne sapnī iedomāties, ka Elbrusā kāpējs jau pēc da�ām stundām gulēs uz operāciju galda. Naktī Dmitrijam sākās stipras sāpes vēdera labajā pusē. Izsauktie ārsti konstatēja akūtu aklās zarnas iekaisumu un pateica, ka steidzo�i jāoperē.

Dmitriju aizveda uz slimnīcu.

Operācija noritēja labi, ta�u Dmitrijs atlaba visai lēni. Blakus viņa gultai uz skapī�a vienmēr bija jaunākie �urnāli fizikas laukā, tomēr viņ� nespēja koncentrēties. Tālab viņ� bez ierunām piekrita ārstu priek�likumam braukt uz zinātņu akadēmijas sanatoriju Uzkojē, lai tur pavadītu divas nedēļas.

�No Maskavas līdz Uzkojei, liekas, ir divpadsmit kilometri,� viņ� rēķināja, �no Ļeņina kalniem uz turieni katru pusstundu iet autobuss, jābrauc minūtes divdesmit vai pusstundu, tas viņai nebūs grūti...�

Un �is ... �viņai nebūs grūti� piespieda Dmitriju braukt uz sanatoriju.

43i

4. nodaļa

Katra Maskavā un kursos pavadītā diena Augustei Karunnajai bija svētki. Kāds no lielajiem rado�ajiem gariem teicis: nekas tā nenonāvē talantu kā nemitīgas sīkas rūpes, un Auguste pati bija asi izjutusi �o vārdu patiesīgumu. Maskavā viņa, �ķiet, uzreiz kļuva jaunāka, jutās kā spārnota. Bija novēlusies ikdienas dzīves rai�u nasta, atkrita visi sīkie, nogurdino�ie mājas darbi, nemitīgās rūpes par bērniem. Maskavā viņa paspēja visu: klausījās lekcijas, gatavojās ieskaitēm, bet pats galvenais � daudz rakstīja.

Augustes grupas rado�o semināru vadīja pazīstamais, pieredzēju�ais �urnālists Konstantins Te-rentjevi�s Fedosejevs. Seminārā viņ� aizvien ieradās pelēkā, saņurcītā uzvalkā, kas jau sen nebija matījis suku un gludekli. Dzeltenīgo, zem acīm uztūku�o seju pievilcīgu vērta gudras, ļoti labvēlīgas un zinātkāras acis. Pret saviem rado�ā semināra klausītājiem viņ� izturējās tā, it kā tie būtu viņa miesīgie bērni, pa�i apdāvinātākie un gudrākie. Vismaz citiem viņ� tā mēdza stāstīt. Un �urnālisti nepārstāja apbrīnot �ā vecā vīra dvēseles dāsnību. Citu grupu klausītāji vienā laidā apskauda Fedosejeva kursantus un, aizbildinādamies ar da�ādiem ieganstiem, bēga no saviem vadītājiem pie viņa.

Fedosejeva uzmanību īpa�i izpelnījās Auguste Karunnaja. Sākumā klausītāji labsirdīgi smīnēja, domādami, ka vienīgā viņu grupas sieviete sagrozījusi vecajam �urnālistam galvu. Tomēr drīz vien pārliecinājās, ka �ī ir cita veida interese.

Fedosejevs centās nemanāmi atklāt Augustes rado�ās spējas un zinā�anas. Klusā, bet galvenokārt tik ļoti mazrunīgā (reti sastopama parādība �urnālistu vidū) sieviete arvien bija viņa redzes lokā. Fedosejevs pārlasīja visu Augustes uzrakstīto, tomēr viņai vienīgajai nesteidzās pateikt to, ko teica citiem �urnālistiem: �Nu nekas, nav slikti, vajadzēs kaut kur parādīt,� � un nosauca avīzi vai �urnālu, ko, pēc viņa domām, varētu ieinteresēt �āds materiāls. Ta�u Karunnajai viņ� nekad tā neteica, lai gan labi zināja, ka viņai vairāk nekā pārējiem vajadzīga nauda. Tikai vienreiz it kā nejau�i viņ� ieminējās:

� Es saprotu, jums vajag naudas, ta�u pie apraksta vēl jāpastrādā, un tad paskatīsimies... Vai jums ļoti vajag naudas? � viņ� negaidot ieprasījās.

� Nē, būs jau labi, � Auguste klusu atbildēja.

Fedosejevs, nelikdamies ne zinis par pārējiem,

apņēma Augusti ap pleciem un teica:

� Arī es esmu pārliecināts, ka būs labi, tikai neklusējiet, mācieties runāt. Es noprotu � dzīvē kādreiz esat dabūjusi smagu triecienu, no kura nekādi nevarat atgūties, tas jums atņēmis pat ticību saviem spēkiem un, liekas, pilnīgi jūs pārvērtis. Mēs visi dzīvē pamazām pārvēr�amies, da�i kļūst labāki, da�i sliktāki, tikai nedrīkst zaudēt ticību saviem spēkiem. Tādēļ nebaidieties reizēm pat kļūdīties, mācieties runāt, ja nevarat precīzi formulēt savas domas, tad jums ta�u piemīt cita priek�rocība: jūs labi izjūtat viltu, nepatiesību, �ablonu un virspusību ...

433

28 � V. Ustinova

Auguste semināros joprojām klusēja ...

Tikai reiz tomēr pārsteidza semināra klausītājus, pa�u Fedosejevu un divus Centrālās Komitejas pārstāvjus, kuri pārbaudīja kursu darbu. �ajā semināra nodarbībā apsprieda Volodjas �ukova aprakstu par biju�o kara gūstekni, Buhenvaldes nāvi-nieku, tagad in�enieri � Bratskas hidroelektrostacijas celtnieku. Volodja gari un pla�i bija izklāstījis par kara gūstekņa varonību, ne ar vārdu neminēdams, kādos apstākļos viņ� kritis gūstā. Visi aprakstu slavēja. Tad negaidot piecēlās Auguste Karunnaja. Tas likās jo dīvaināk tādēļ, ka �ī bija viņas pirmā uzstā�anās seminārā, turklāt komisijas klātbūtnē.

� Nē, es neesmu vienis prātis par to, ka Volodjas Zukova aprakstā viss tik labi, � piepe�i teica Auguste. � Tur trūkst galvenā: kādos apstākļos Volodjas apraksta varonis kritis gūstā. Es negribu apvainot apraksta varoni mazdū�ībā. Ta�u autoram obligāti vajadzēja atklāt �os apstākļus. Atklāt apstākļus � tas ir viens no rakstnieka galvenajiem uzdevumiem. Mūsu rakstnieki bie�i metas no vienas galējības otrā, te nosodīdami, te uzteikdami kara gūstekņu varonību, pat neiedomādamies, kādos apstākļos �ie cilvēki nokļuvu�i gūstā, atstādami to miglainā noslēpumā ...

Auguste runāja, ta�u iztēlē redzēja �etrdesmit tre�ā gada vasaras nakti, bruņu vilcienu, dzirdēja sprādzienus, dārdoņu un leitnanta neprātīgo kliedzienu: �Viņi mūs ir aizmirsu�i, esam nāvei nolemti!� Apjukums un katrā ziņā Dmitrija nedro�ība, ko varēja izskaidrot tikai ar viņa jaunajiem gadiem ... Bet bruņu vilciena komandas liktenis ta�u varēja būt arī citāds! ...

� Un tad � es domāju, ja arī tāda nelaime kā gūsts uzbrukusi, tad tās vēl nav beigas. Nevar katru, kas bijis spiests padoties gūstā, uzskatīt par vāja rakstura cilvēku. Tikai nāve ir visa beigas... � Auguste runāja, un arī pārējie vairs neklusēja.

Ikviens izteica savu domu � pretēju biedra domai. Auditorijā sacēlās kņada, bet Fedosejevs tikai smaidīdams klausījās, nevienu neapsaucot. Tas bija viņa darba stils. Katrs viņa semināros runāja, kas gribēja, varēja pārtraukt arī pa�u Fedosejevu, izteikt pilnīgi neiedomājamus spriedumus. Fedosejevs atļāva visu, atskaitot muļķības. Viņa semināros alla� iedegās strīdi, kuri nekad neiekļāvās divu stundu ilgajās semināra nodarbībās.

�urnālisti Augusti nesaudzēja. Kā jau cilvēki ar lielu erudīciju, viņi asprātīgi citu pakaļ citam satrieca visus Augustes atzinumus. Centrālās Komitejas pārstāvji kaut ko vaicāja Fedosejevam. Auguste uztvēra tikai vienu viņiem skaļi teiktu frāzi: �Jā, viņa ir frontiniece, tā jau ir mana klusētāja, es nedomāju, ka viņa sāks runāt.�

Uztvērusi Fedosejeva draudzīgo skatienu, Auguste jutās dro�a.

Galu galā domstarpības par Volodjas �ukova aprakstu beidzās un sākās pārrunas, kas kuram padomā uz kursu beig�anu. Fedosejevs zināja, ka Auguste nekādi nevar izvēlēties tematu.

� Sakiet, Karunnaja, � vai tas fiziķis, jūsu bērnības draugs, kuru satikāt kodolpētījumu institūtā, ir cilvēks ar interesantu pagātni?

� Un kā vēl! � iesaucās Auguste.

� Nu, tad rakstiet par viņu, � Fedosejevs ierosināja.

� Kā cilvēku es viņu ļoti labi pazīstu, � Auguste sacīja, � bet kā zinātnieku? Man trūkst pat sajēgas, ar ko viņ� tur nodarbojas, un vispār tas ir sare�ģīti, fizikā vienmēr esmu bijusi nepra�a, ko es tur jaudā�u apjēgt?

� Protams, tas ir sare�ģīti, � Fedosejevs piekrita, � bet arī pārvarami. Jums jābrauc uz institūtu, jāapskata laboratorijas, jāpavēro jūsu draugs darbā ...

� Bet kā lai to izdara? � Auguste vaicāja.

� Es parunā�u �Pravdā�, liekas, viņi varētu jūs uz turieni komandēt, � Fedosejevs teica, � bet jūs pa to laiku sazvanieties vai arī uzrakstiet savam draugam, uzziniet, kā viņ� skatās uz �o nodomu.

Augustei pēk�ņi tik ļoti iegribējās rakstīt par Dmitriju.

Vēlu vakarā viņa piezvanīja Dmitrijam.

Auguste brīnījās par viņa noguru�o, gurdo balsi. Viņa nodomāja, ka Dmitrijs vēl nav īsti atlabis pēc slimo�anas, ta�u drīz viss noskaidrojās. Gutja vaicāja, vai viņa drīkst ierasties institūtā sakarā ar divu nedēļu ilgu �Pravdas� komandējumu, lai apskatītu laboratorijas un iepazītos ar zinātniekiem .. .

� Protams, � Dmitrijs atbildēja, � tikai ne tūdaļ. Patlaban visi aizņemti, mēs gatavojamies

�enēvas koferencei. Atbrauc, kad būsim atgriezu�ies no konferences, tad es varē�u tev atlicināt laiku. Bez tam es �odien aizbraucu uz Uzkoji, � it kā starp citu viņ� piebilda.

Jau nākamajā svētdienā Auguste brauca uz Uzkoji.

Smidzināja lietiņ�. Dmitrijs stāvēja pie autobusu piestātnes, un viņa seja pauda nepacietīgas gaidas.

� Labi, ka turēji vārdu: teicies atbraukt no rīta � un atbrauci arī. Es ļoti vēlos tev parādīt Uzkoji, tā ir bijusī grāfu Tolstoju mui�a. �eit ir burvīgs parks, mājā daudz slavenu gleznu, es tev visu izrādī�u...

� Vai tad tikai tādēļ mani aicināji?

� Protams, katram �urnālistam jāredz Uzkoje...

� Bet... � viņa atklātības satriekta, tik vien spēja Auguste pateikt. � Nu, kā tu �eit atpūties? � viņa jautāja, lai nebūtu jāklusē.

� Pa�laik vēl nekā.

� Kādēļ ne? �eit ta�u tik jauki, senatnīgs parks, nav rūpju, nav cilvēku drūzmas ...

� Tev vajadzētu vēl papildināt, ka nav arī domu, � Dmitrijs ironizēja.

� Tas nu diez vai būs iespējams. Tie�ām, sprie�ot pēc mūsu īsajām sarunām, kuras es bie�i atceros, liekas, tu padrūmi skaties uz dzīvi.

� Nu, �ajā sakarībā es neesmu izņēmums, mūsdienu fiziķi ir pilni pasaules skumju un pesimisma ...

� Ko?!

� Ja, tā ir, nebrīnies, mūsu zinātne ir nolādēta, pasaule drīz fiziķus nolādēs, cilvēki nesniegs tiem roku...

� Ap�ēliņ!... � Gutja iesaucās.

� Vai tu atceries, � Dmitrijs viņu pārtrauca, � kā tur dunēja zeme lielās tanku kaujas laikā �etrdesmit tre�ā gada vasarā? Esmu noguris, lai tēlotu spēka vīru. Noguris! Vai tu zini, ka lidotāji, kas nometa uz Hirosimu bumbu, ir zaudēju�i prātu?...

� Tu esi aizmirsis, ka ļaudis kļuvu�i citādi, cilvēki cīnās, lai nosargātu mieru... Bet kādēļ tu visu tik smagi pārdzīvo?

� Tādēļ, ka to esam izdarīju�i mēs, fiziķi! Mēs pamodinājām stihiju. Es neesmu pacifists, man ir skaidrs Ļeņina definējums par taisnīgiem un netaisnīgiem kariem, bet kop� tā laika, kad rietumos bruņojumu pamatā ir atombumba...

Gutja nemanot paraudzījās Dmitrija sejā, un tā viņu pārsteidza: drūma, sve�a, moko�u pārdomu apzīmogota, acis ba�īgas, skatiens vērsts tālē...

� Atceries, � viņ� atkal vaicāja, � kā tur dunēja zeme vācie�u uzbrukuma laikā, vai atceries tanku?

� Vai tad to var aizmirst? � Gutja nodrebinājās.

Viņ� klusēja. Gutja saprata, ka �ādas bezgala vaļsirdīgas sarunas varbūt nekad vairs citreiz nebūs, un baidījās ar jautājumu vai kādu piezīmi traucēt Dmitrija domu.

Lietus pārstāja, viņi divi vien soļoja pa galveno klusā parka aleju, garām saliju�ajām, nolīku�ajām puķēm, nevērodami peļķes, nejuzdami agri pļautā siena, ziedo�o liepu un vasaras dienas smar�as...

� Nolādētais darbs, kam nākas atdot visu sirdi, � atkal ierunājās Dmitrijs. � Tev, kam nav nekā kopēja ar mūsu zinātni, grūti saprast matemātikas formulu lieliskumu, izprast prieku, ko dod eksperiments. Bet padomā, kas notiek: ja viņi atklāj alfu, mums katrā ziņā jāatklāj beta, pēc tam viņi gammu... Un tā bez gala mēs dzenam viens otru. Dzenam, neraugoties uz ārkārtīgu līdzekļu patēriņu. Ja mēs esam uzcēlu�i sinhrofazotronu ar desmit miljardu elektronvoltu jaudu, tad viņi, to uzzinot, ceļ divreiz lielāku. Tā mēs viens otru triecam. Bet vai tad mums nav citu svarīgu problēmu. Tu esi daudz kur pabijusi mūsu zemē?

� Nē, es visu laiku noņemos ar ģimeni. Un tu?

� Man nākas daudz braukāt, sevi�ķi uz austru-miem. Bet vai nu jārunā par austrumiem, kad trīs kilometrus no mūsu institūta ir nabadzīgi kolhozi, vecas mājas. Fizika, Auguste, ļoti dārgi tautai izmaksā. Bet mēs esam spiesti to darīt, saproti, esam spiesti piedalīties sacensībā, lai mūsu bērni varētu mierīgi gulēt. Mani reizēm tā nomāc �ī piespies-tība, ka rokas nolai�as...

� Saki, Mitja, � vai ar savu sievu tu runā par to visu? � Gutja negaidot vaicāja.

� Nē, kādēļ lai to darītu? Viņa ir tikai sieviete, kādēļ satraukt, vienmēr cen�os viņu no tā pasargāt.

�Bet vai esi ar viņu laimīgs?� Gutja vēlējās pajautāt, tomēr neiedro�inājās.

Tad Dmitrijs pēk�ņi teica:

� Cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja ir pārliecināts, ka pēc viņa kaut kas paliks pāri. Kas paliks pēc manis? Es neticu cilvēka fiziskai iznīcībai... Tas nozīmē, ka pirms manis biju�i gadsimti, bijusi bezgalība, pēc manis arī būs bezgalība, bet es?... �is īsais laika sprīdis � un vairāk nekā... Un tas, ka esmu dzīvojis? Es, cilvēcīgais indivīds? Kālabad?

� Vai patie�ām tava zinātne nerod atbildi uz �o moko�o jautājumu? Vai patie�ām pat �ī zinātne tev nav balsts?

� Nē, pagaidām ne! Jo vairāk mēs apzinām, jo vairāk paliek neapzinātā. Jo vairāk apzinām, jo vairāk jānodreb bailēs. Eksperimentālās fizikas priek�ā ir siena, kura kādā dienā var sabrukt, un tad ieraudzīsim neticamāko, tad viss var būt veltīgs.

� Bet vai patie�ām tu netici atbruņo�anās iespējai, vai patie�ām mēs nekad nenoslēgsim līgumu? � Gutja vaicāja.

� Asamblejas tikai aptuveni risina jautājumus... Tomēr es stingri ticu veselajam saprātam, citādi būtu jau no�āvies. Tas no daudziem viedokļiem labāk nekā mirt staru slimības piebeigtam vai dzīvot drausmīgā, ploso�ā neziņā... Ticība cilvēkiem attur mani no domas iet strādāt par fizikas skolotāju, redzēt gai�ās bērnu actiņas. Zini, es būtu labs skolotājs.

� Ne�aubos, � Gutja iesmējās, � bet, dārgais draugs, man ir samirku�as kājas, arī ēst gribas, nepaguvu pabrokastot...

� Lūdzu, piedod! Es nodarbojos ar pasaules

44 0

problēmām, bet tepat līdzās cilvēks grib ēst. Un es tev pat parku neizrādīju...

� �o to jau paspēju apskatīt, kaut gan man �is parks ne visai patīk. Mēs pagāju�o svētdienu bijām Arhangeļskojē, Jusupovu parkā, nekādi nespēju aiziet no Pu�kina pieminekļa, cik patiess uzraksts uz tā � divas rindiņas no viņa dzejoļa �Augstmanim�:

Tev zināms dzīves mērķis: tu laimīgs esi,

Un dzīvei dzīvo tu ...

� Kā? Kā tu teici? � Dmitrijs iesaucās un pat apstājās.

� Patie�ām tu neesi lasījis �o Pu�kina dzejoli?

� Nē, nezinu, atkārto vēl tās divas rindas.

Tev zināms dzīves mērķis: tu laimīgs esi, Un dzīvei dzīvo tu ... �

Auguste atkārtoja.

� Varbūt patiesi, � it kā sevī ko pārlikdams, Dmitrijs klusu un domīgi teica, � nav nozīmes, gulēt ejot, katru nakti baidīties no zemestrīces, ja ir jādzīvo uz zemestrī�u apdraudētas planētas? Acīm redzot, dzīve jāuzņem tāda, kāda tā ir... Jā, dro�i vien, viņam taisnība.

� Kuram? � Gutja jautāja.

� To ir teicis Openheimers, cilvēks, kas patiesībā radījis atombumbu. Bet patlaban tas nav galvenais. Zini, Auguste, tu tomēr man esi vis-vis-tuvākais cilvēks... Kādēļ tā ir, nezinu, es tev varu visu teikt, būt pavisam atklāts, un ari �eit es ātri at�irg�u, tikai apsoli atbraukt pie manis vēl, kamēr bū�u te.

� Labi, labi, atbrauk�u, � Gutja iesmējās, � tikai drīzāk veseļojies, tevi gaida darbs.

� Jā, ātrāk jātiek institūtā, tur strādā dienu un nakti, drīz būs �enēvas konference.

Gatavo�anās starptautiskai konferencei ir grūts un atbildīgs brīdis katram zinātniskās pētniecības institūtam. Arī kodolpētījumu institūtā visa darbība pakļauta �im uzdevumam. Institūta zinātniskā padome lemj, ar kādiem darbiem piedalīties konferencē. Izvēlēti pieci darbi, un tiem arī pievērsta visa uzmanība. Divi referāti jāsagatavo Dmitrija zinātniskajai grupai. Visa grupa strādāja augām dienām un naktīm. Sistematizēja materiālus, tulkoja tos angļu valodā, pārbaudīja tulkojumu.

Apmēram divdesmit dienas pirms konferences Dmitrijs uzzināja, ka referāti jānolasa viņam, un tādēļ nolēma steidzīgi atsvaidzināt angļu valodas zinā�anas; viņam joprojām �ķita, ka angļu valodu pietiekami labi neprot. Patiesībā institūtā vienmēr darbojās seminārs, kur nodarbības notika angļu valodā, un, lai gan labi angļu valodas speciālisti mierināja profesoru Anaņjevu, ka viņ� �o valodu prot, viņ� pats, pieradis visu pamatīgi izzināt, nespēja apmierināties. Satraukumu bija gana, un Dmitrijs, nebēdājot par nogurumu, strādāja dienu un nakti. Pēc atpūtas Uzkojē viņ� atkal strādāja kā neprātīgs.

Bez zinātniskajām problēmām Dmitriju mocīja vēl arī da�ādi sadzīves jautājumi. Dmitrijs labi saprata, ka, braucot uz Zenēvu, jābūt ļoti pieklājīgi ģērbtam. Viņa nevērība pret apģērbu jau kādreiz bija nopietni nosodīta sarunā ar laboratorijas �efu un partijas biroja sekretāru. �ī saruna notika pēc tam, kad Dmitrijs bija pieņēmis ārzemju zinātniekus bez kaklasaites, rūtainā kreklā, pelēkās biksēs un sporta jakā. Vīra aprūpē�anu �ajā ziņā pirms ārzemju brauciena uzņēmās Lida. Un tomēr viņam vajadzēja iet uz uzlaiko�anām, izvēlēties kaklasaites, apskatīt kreklus. Tas satrauca viņu un kaitēja darbam.

Beidzot referāti bija sagatavoti un daudzkārt izvērtēti. Krekli nopirkti, vīzas un pases kabatā, un Dmitrijs kopā ar lielu padomju fiziķu grupu jau bija lidostā. Un tad lidma�īna �TU-104�, mar�ruts Viļņa � Prāga � Cīrihe � Zenēva. Cīrihes lidosta pārsteidza acis ar spilgtumu, krāsainību, lielu ļau�u pūli un nemitīgiem paziņojumiem pa radioskaļruni.

Zenēvā padomju fiziķi ielidoja vēlu vakarā. Viņus sagaidīja ANO Eiropas nodaļas pārstāvji, kuriem bija uzticēts gādāt par padomju pilsoņiem. Viņi aizveda fiziķus uz �Metropoles� viesnīcu Zenēvas ezera krastā.

Iekārtoju�ies viesnīcā, fiziķi devās apskatīt naksnīgo Zenēvu.

Zenēva nav Parīze. Naktī Zenēvā valda klusums. Apgaismotas tikai veikalu vitrīnas un tā saukto tabakbodī�u logi. �eit pārdod visu, sākot ar tabaku un beidzot ar pulverī�iem pret galvassāpēm. Fiziķi tūlīt sapirka suvenīrus, jo zināja, ka nākamajā dienā, tiklīdz sāksies konference, viņu laiks būs sadalīts līdz minimumam.

Konference notika medicīnas skolas ēkā. Kādiem trīssimt cilvēkiem paredzētā lekciju zāle bija zinātnieku, korespondentu un viesu pārpildīta.

Padomju fiziķiem bija speciāli ierādītas vietas zāles kreisajā pusē, kaut gan pārējie konferences dalībnieki sēdēja juku jukām. Tas uzreiz mazliet nepatīkami satrauca visus padomju grupas fiziķus. Ta�u drīz vien pārpratums noskaidrojās: pie padomju zinātnieku krēsliem bija radioaustiņas. Tās izmantot nenācās. Tulkotājiem fizika bija pasve�a, un tie melsa tādas blēņas, ka padomju zinātnieku rindās laiku pa laikam nospurdza smiekli, kas krietni mulsināja priek�sēdētāju un referentus. Un tomēr radās grūtības, jo katram referentam bija sava izruna, bet mūsu zinātnieki bija mācīju�ies ideāli pareizu angļu valodas izrunu.

Dmitrijs no konferences sākuma līdz pat brīdim, kad priek�sēdētājs viņu aicināja referēt, bet tas notika tikai ceturtajā konferences dienā, bija nervozi uzbudināts, kaut gan ārēji tas nebija manāms. Brī�iem likās, ka viņa ideāli pareizo angļu valodas izrunu neviens nesapratīs, ka viņa ziņojums pasaulslavenus zinātniekus neinteresēs, biedēja doma, ka var uzdot jautājumus, uz kuriem viņ� da�ādu iemeslu dēļ nevarēs atbildēt.

Ceturtajā konferences dienā, kad Dmitrijs, aiz satraukuma un negulē�anas izvārdzis, piegāja pie tāfeles, viņam bija vienalga, kā referātu novērtēs. Tikko viņ� paņēma rokā kritu, zālē iestājās biedējo�s klusums. Kamēr Dmitrijs referēja, joprojām valdīja pilnīgs klusums. Biedri vēlāk teica: referāti biju�i labi, kā noskaidrojās, viņi uztrauku�ies ne mazāk par Dmitriju, tikai to noklusēju�i.

Pret krievu fiziķiem visi izturējās ļoti laipni. Katru vakaru zinātnieki viņus aicināja viesos. Līdz sava referāta dienai Dmitrijs no ielūgumiem bija atteicies, bet pēc tam piekrita visiem uzaicinājumiem, neatlicinādams sev gandrīz nevienu brīvu vakaru.

Jau pirmajā vakarā pēc referāta Dmitrijs apsolīja profesoram Morisonam ierasties pie tā.

Profesors Morisons viesus uzņēma samērā vienkār�i iekārtotā hallē.

Hallē drūzmējās viesi. Bez padomju zinātniekiem bija ielūgti vēl nedaudzi fiziķi, pārējie da�ādu profesiju ļaudis uzaicināti �krievu� dēļ. Stūrī uz galda stāvēja dzērienu pudeles. Dmitrijs ar labpatiku sūca kokteili, ko viņam bija pagatavojis kāds angļu zinātnieks.

Namatēvs, pamanījis, ka Dmitrijam glāzē tik maigs dzēriens, piedāvāja viskiju ar mandarīnu sulu. �ajā brīdī pie viņiem pienāca namamāte. Viņa izteiksmīgi paskatījās vīrā un apņēmīgi teica:

� Blakusistabā tiem, kas vēlas uzkost, klāts vakariņu galds...

Viņa paņēma Dmitriju zem rokas un vedināja uz otru istabu.

Tur bija klāti galdi. Traukos gozējās salāti, cepe�a �ķēles, zaļie zirnī�i, turpat līdzās kaudzītēs bija salikti kartona �ķīvji un dak�iņas ar na�iem. Krēslu nebija, katrs piegāja pie galda, ņēma �ķīvi, uzlika, ko gribēja, un ēda, kājās stāvot. Namamate pieveda Dmitriju pie galda un tūlīt pievērsās citiem viesiem. Dmitrijs uzlika sev prāvu gaļas �ķēli, zirnī�us un ar labpatiku sāka ēst. �eit visi bija aizņemti ar mielo�anos, sarunas nerisināja. Tas Dmitriju iepriecēja vēl vairāk nekā gar�īgi pagatavotais ēdiens. Dmitrijs aplūkoja istabu.

Stūrī uz maza galdiņa bija kafijas kannas un plastmasas tasītes. Apkārt stāvēja viesi, tīksmi malkodami kafiju. Dmitrijs piegāja pie galdiņa un ari sev ielēja kafiju. Un tobrīd, kad viņ� stāvēja ar smar�ojo�as kafijas tasīti rokā, caur atvērtām durvīm vērodams, kā hallē viņa divi biedri atbild uz viesu jautājumiem, pēc piesarku�ajām sejām viegli uzminēdams, ka viņus izvaicā par visu ko, tikai ne par fiziku, aizmugurē viņ� saklausīja sarunu vācu valodā.

� Esmu dzīvojis Krievijā un krievus labi pazīstu ... Tie ir birokrāti caurcaurēm, viņiem visu nosaka priek�raksti, papīri, bez tiem tur neko nevar iesākt...

Par krieviem zināja spriest vācu profesors fiziķis Hautermanis, viņa mazās a�eles ļauni spīdēja. Viņ� runāja tik naidīgi, kā var runāt tikai tāds, kur� pats cietis krievu papīru dēļ.

� Bet kā tad viņi aizsteigu�ies priek�ā amerikāņiem un palaidu�i pavadoņus? � ieminējās kāds profesora sarunu biedrs.

� Tas vēl precīzi jānoskaidro, varbūt viņi tāpat radīju�i pavadoņus kā atombumbu, � nikni atbildēja Hautermanis.

Dmitriju tik ļoti nesadusmoja priek�rakstu un papīru pieminē�ana kā �ie fiziķiem labi zināmie mājieni... Viņ� apgriezās, piegāja pie Hauter-maņa un uztraukti, pat asi sacīja:

� Krievi pirmie ir palaidu�i pavadoņus tādēļ, ka viņiem ir ne tikai papīri, bet arī vēl galvas uz pleciem.

Istabā iestājās tāds klusums, ka namamāte tūlīt pienāca pie Dmitrija. Visi, kas tikko ar interesi bija klausīju�ies Hautermanī, kā uz burvju mājienu sāka runāt par �veicie�u nacionālajiem ēdieniem. Tikai tad Dmitrijs saprata, cik aplama bijusi viņa replika.

Vakars bija pagalam. Dmitrijs atviegloti nopūtās, kad bija aizvēris profesora Morisona viesmīlīgā nama durvis.

Tovakar pat viesnīcā par Dmitriju gados vecāki fiziķi, kas labi pazina Hautermani, stāstīja: tas esot biju�ais SS oficieris. Kara laikā ieradies Harkovā, izlaupījis tur zinātniski pētnieciskās iestādes un oficiāli paziņojis: ja vien kāds Harkovas fiziķis trāpī�oties �ā nagos, uz �ēlastību lai necerot.

Dmitrijs pateicās liktenim, ka uzzināja to tikai pēc pieņem�anas, citādi viņ� Hautermanim būta pateicis daudz ko vairāk.

Gadījums ar Hautermani izbojāja Dmitrija labo garastāvokli. Par laimi, turpmāko konferences sē�u laikā satraukums pārgāja un aizmirsās. Dmitrijs katrā izdevīgā brīdī aizmanījās pie Arvas upes, kuras krastā pacēlās medicīnas skolas ēka. Viņ� paspēja ari laivā pavizināties pa �enēvas ezeru. Bija arī Nei�tatē, no krā�ainai kalnu upītei pārmesta tilta baroja foreles.

Bet svētdien, kad konferences sē�u nebija, padomju fiziķi kopīgi ar ANO Eiropas nodaļas līdzstrādniekiem aizbrauca uz Senbernāras pāreju. Nekas pasaulē Dmitrijam nebija tik tuvs kā kalni. Kalni kā labi un ļoti devīgi ļaudis viņu nomierināja un ļāva atkal ticēt sev. Dmitrijs ilgojās redzēt Alpus, ta�u diena bija apmākusies, mākoņi slīga pār kalniem, un Alpi slēpās miglā.

īsi pirms aizbrauk�anas no �veices Dmitrijs kopā ar citiem padomju fiziķiem vēl apskatīja �ilonas pili. �ī ievērojamā pils celta uz klints ezerā, netālu no krasta, pili ar krastu savieno tilts. Pils drūmajos pazemes pagrabos kādreiz smacis �ilonas gūsteknis, Bairona apdziedātais drosmais Bonivars. Uz sienām un kolonnām saglabāju�ies Bairona, Viktora Igo un Dimā rakstīti vārdi. Dmitrijam pils �ķita kā samērā muļķīgs vēsturiski etnogrāfisks muzejs. Toties viņ� sajūsminājās par ekskursijas vadītāju, poligloti, kura prata divpadsmit valodas. Ar krievu fiziķiem viņa runāja pilnīgi pareizā krievu valodā. Vēl lielāku cienību pret ekskursijas vadītāju viņ� izjuta, kad tā pateica, ka pilī esot bijis arī Ļeņins.

Pēc �īs piebildes Dmitrijs jau ar interesi vēroja stabu, pie kura bijis piekalts Bonivars, un Bairona pa�rocīgo uzrakstu uz staba, un pat sāka klusām skaitīt Bairona dzejoli: �No dzīles paceļas �ī pils...� � līdz biedri sāka viņu apveltīt ar ironiskiem Smaidiem. Dmitrijs uzlika sev par pienākumu nākamreiz, kad būs �enēvā, apskatīt visas vietas, kur bijis Ļeņins.

Tajā pa�ā dienā vēlu vakarā padomju fiziķi izlidoja uz dzimteni. Dmitrijs atceļā uz māju domāja, ka viņa dzīvē tagad jānotiek kaut kam ļoti labam...

5. noda)a

Jau otrā dienā pēc atgrie�anās no 2enē-vas Dmitrijs piezvanīja Augustei. Viņa pateica, ka �Pravda� esot vienojusies ar institūta administrāciju un pie�ķīrusi viņai divnedēļu ilgu komandējumu uz institūtu. Dmitrijs lūdza, lai viņa nekavējoties brauc.

Dmitrijs sagaidīja Augusti dzelzceļa stacijā un aizveda uz viesnīcu. Viņ� bija puiciski jautrs, palīdzēja novilkt lietus mēteli, ērti ierīkojās atzveltnes krēslā, itin kā netaisītos tik ātri iet projām, un ar laipnu ironiju vaicāja:

� Stāsti nu � ko tu domā vēstīt pasaulei par atomzinātniekiem?

� Es varu pavēstīt tikai to, ko tu man izstāstīsi, � Gutja smējās, � un, pareizāk sakot, pasaulei es pavēstī�u par tiem, kurus tu pats nosauksi. Piemēram, kur� tev laboratorijā ir pats gudrākais cilvēks, ar viņu tad mani arī iepazīstini ...

� Man visi ir gudri, muļķa nav neviena.

� Nu jau gan pārspīlē!

� Nē, � Dmitrijs iebilda, � es runāju pilnīgi nopietni: tev jāzina, ka vardes mājo tikai purvājā, skaidrā ūdenī to nav. Ņem vērā, ka rado�ā kolektīvā �ādam tādam nav vietas.

� Es tev neticu, laboratorijā ta�u ir kāds sevi�ķi izcils darbinieks? Vai tas nebūsi tu pats? � Auguste atkal smējās.

� Nē, zinātne visu laiku attīstās, viss mainās, veidojas ļoti �aura specializācija. Spinozu vairs sen nav. � Tā runādams, Dmitrijs piegāja pie radiouztvērēja un to ieslēdza. Maksakova dziedāja:

Un vēl arvien es neprātīgi mīlu ...

Dmitrijs izbijies paraudzījās Augustē, un steidza izslēgt uztvērēju, jau nākamajā mirklī viņa sejas izteiksme bija salta un neizprotama.

Pagāja da�as dienas. Viesnīcas klusums rosināja uz darbu, un Auguste katru rītu godīgi sēdās pie rakstāmgalda. Tomēr neko uzrakstīt nespēja. Viņa nespēja koncentrēties un visu laiku domāja par savu dzīvi un par Dmitriju. Pārņēma nomāco�as skumjas un vientulība. Tik�anās ar Lidu Gutjai nesaudzīgi parādīja, ka viņas personīgā dzīve nav izdevusies. Viņas dzīvē nebija nevienas tādas dienas kā Lidai! Un palika arvien mazāk cerību, ka tādas vēl būs... Auguste zināja, ka sievieti viņas vecumā var mīlēt tikai tas, kas viņu mīlējis jaunībā.

Viņa nenovērsa acu no loga, kurā jau vairākas dienas sitās lietus un vēj�. Uz palodzes stāvēja ziedo�a acālija. Institūta viesnīcā bija paradums istabas, ko aizņem sievietes, rotāt ar ziediem. Tradīcija paliek tradīcija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka visā viesnīcā tikai vienu istabu apdzīvoja sieviete. Acālija ziedēja lieliem, �ilbino�i baltiem ziediem. Katru dienu izplauka jauni pumpuri. Ta�u Auguste bija vienaldzīga pret �o krā�ņo puķi. Viņa skatījās tai garām uz ielu un uz lietus sīpām, kuras skaloja loga rūtis.

Pie durvīm kāds pieklauvēja, un tūlīt, atļauju negaidījis, ienāca Dmitrijs.

� Baidījos, ka tevis nebūs, domāju, būsi aizgājusi uz laboratoriju, � neapsveicinājies viņ� uztraucies teica.

� Vai kas noticis? � Gutja jautāja.

� Nē, kas gan var notikt? � Dmitrijs brīnījās.

� Tu aizmirsi sasveicināties un novilkt mēteli.

Dmitrijs pa roku galam nometa uz krēsla atzveltnes lietus mēteli, piegāja Augustei tuvu klāt un stingri noprasīja:

� Saki � ko tu no manis gribi? Tu redzi, man vajadzēja iet uz laboratoriju, bet es atnācu pie tevis. Tu zini, es tevi mīlu, visu mū�u mīlu... jau no piecpadsmit gadiem. Ko tu no manis gribi?

� Nomierinies, tā nevajag... Tu pats labi saproti, ka nevajag... Viss, Mitja, jau ir pagājībā. Tevi nomāc tas, ka es... nu, neesmu īsti laimīga. Ta�u tu mani nevari darīt laimīgu...

� Saki � ko tu no manis gribi? � Dmitrijs viņu pārtrauca. � Gribi, lai es aizeju no ģimenes? Kad? Tūlīt? Jau �odien? Rīt? Es visu izdarī�u...

� Nē, tas tev nav jādara, tev ir pienākums pret Lidu un meitiņu...

� Ak tā! Pienākums! � Dmitrijs iesaucas � Nevaru un nevaru saprast, kādēļ esmu nācis pasaulē. Lai paveiktu kaut kādu pienākumu vai lai dzīvotu! Pusbadā pavadīta bērnība ... Varbūt jaunekļa gados esmu ko labu redzējis? Kar�, norauta roka, mīļotas sievietes zaudējums. Vēl tagad, pēc daudziem gadiem, kļūst baigi, atceroties, kā naktīs staigāju gar tavu kapu. Pēc tam studiju gadi, Pamirs, aspirantūra un darbs, darbs, darbs!... Un tu man atgādini manus pienākumus ...

� Mitja! Ko tu runā? Padomā par Lidu, viņa tevi mīl!

� Var jau būt, ka mīl! Dro�i vien mīl, � rūgti piekrita Dmitrijs. � Lida ir laba sieva, viņa nemaz nevar būt slikta, kādēļ lai tāda būtu? Ar mani iepazinās vēl kā studentīte, apprecējāmies, un kop� tā laika es viņu sargāju savā pavēnī no visiem dzīves vējiem.

� Tā jau arī jābūt, viņa ir sieviete ...

� Un tu? Cik tev bijis jāpārcie�? Kas tevi sargājis?

� Mitja, nekliedz, esmu pārliecināta, ka mūs dzird vai puse viesnīcas...

� Kas mūs dzird? Visi laboratorijās, bez tam ko es sliktu daru? Vakar partijas birojā, starp citu, jautāja, kas man noticis. Izstāstīju. Viņi nesacīja neko, saprot, ka mūsu trauksmainajā laikā arī tā var gadīties...

� Bet tava meita? Vai patiesi gribi, lai viņa izaug bez tēva, lai neizjūt ne viņa glāstus, ne gādību?

Dmitrijs uzsmēķēja, piecēlās un sāka ātri staigāt pa istabu.

Auguste noraudzījās viņa satrauktajā, piktajā, nelaimīgajā sejā un domāja: �Bet varbūt Dusjai Korotkevi�ai taisnība, jāmet pie malas �donkiho-tisms� un jādomā par turpmāko dzīvi. Donkiho-tisms! Vai gan var cerēt, ka turpmāk mani, sievieti ar diviem bērniem, sagaida kaut kas labs. Bērni jau paaugu�ies un drīz kā putnēni no ligzdas aizlidos uz visām pusēm, bet es palik�u viena. Tad nāks vientulīgais vecums, skumjas ... Skumjas, no kurām neglābj ne grāmatas, ne mūzika, ne draugi...�

Auguste atcerējās bērni�ķi naivo Lidas seju, viņas bezgalīgo ticību visam labajam, ticību cilvēkiem, atcerējās patieso, laipno, sirsnīgo Lidu ... �Nē, nē! Nekad! Nekad!� Auguste domāja un sacīja:

� Mitja, tevi katrā ziņā gaida laboratorijā, parunāsim vakarā.

� Labi, tūlīt ie�u, � Dmitrijs negribīgi piekrita, � tikai vispirms atbildi uz vienu jautājumu. Es zinu, tu sacīsi patiesību, arī bērnu dienās tu neprati melot. Atbildēsi?

� Jautā!

� Vai tu kādu mīli, uz kādu ceri? Vai patie�ām tikai tāpat tēlo mūķeni?

Varbūt tikai uz mirkli Gutjas sejā pavīdēja apjukums un sāpes, ta�u Dmitrijs �o mirkli nepamanīja, un tad jau viņa mierīgi teica:

� Nē, es nevienu nemīlu, nevienu!

� Kā tad tu dzīvo? Es neticu, tā ta�u nevar!

� Var, Mitja! Visus �os gadus man gāja pārāk grūti, mīlestībai neatlika laika, vajadzēja audzināt bērnus, gādāt par viņiem. Raugi, man nemitīgi uzbruka nelaime pēc nelaimes. Tā notiek, pareizāk sakot, katram cilvēkam dzīvē gadās kāds smags posms...

� Vai patie�ām tev neviena nebiļa, kas palīdz ...

� Nē, kādēļ gan ne? Bija cilvēki, bet es izvairījos no tiem, biju pārāk ļauna uz cilvēkiem un uz dzīvi. Un tomēr man palīdzēja kāds ...

� Kāds, ko tu mīli vai kas tevi mīl...

� Nē, nesaki tā! Viņ� man tikai tāpat palīdzēja, palīdzēja kļūt par cilvēku...

� Labi, es ie�u, vakarā tiksimies, bet es bū�u pie tevis, to es tev nopietni teicu...

Dmitrijs viegliem soļiem gāja uz institūta administrācijas korpusa ēku. Tur vienmēr bija kāda ma�īna, kas viņu aizvestu līdz laboratorijai. Viņ� bija mierīgs: pats moko�ākais ir izlemt, nu viņ� vairs ne�aubījās, ka Auguste turpmāk būs kopā ar viņu. Pati ta�u atzinās, ka nemīl nevienu, un visam pārējam nav nozīmes.

Kad cilvēks mīl, viņam nav nekā neiespējama, pat domās ne. Dmitrijam �obrīd viss likās vienkār�i. Viņ� mīlēja un nebija spējīgs par citu ko domāt. Nē, atmiņā drūzmējās pārdzīvotas ainas... Un spilgtāk par citām, jā, pat vienīgā � tanku kauja �etrdesmit tre�ā gada vasarā. Viņi abi ar Gutju zem sa�auta tanka. Dārdoņa, sprādzieni, lo�metēju kārtas, kāpurķē�u �vadzoņa, nepārvaramas bailes no nāves, sakarsu�ais Gutjas augums;

meklējot patvērumu no lodēm un �ķembām, Gutja aiz bailēm kļaujas arvien cie�āk klāt. Mīļā Au-guste! Viņa zināja, ka Dmitrijs pasargās, glābs, neatstās vienu, pat ja glābējam pa�am būs jāiet bojā. Un viņa arvien cie�āk un cie�āk kļaujas klāt...

�Cik sare�ģīta ir dzīve! Kas varēja paredzēt, ka man vajadzēs audzināt Arkādija bērnus? Nē, par bērniem �oreiz nav ko runāt. Zināms, ar viņiem es drīz atradī�u kopēju valodu, kā nekā pui�a cilvēki... Liekas, viņa stāstīja: vecākais negribot mācīties, nekas, pamazītēm un nemanot viņā jārosina interese par zinātni, ja arī ne � būs strādnieks... Nelabojamu bērnu nav, �oreiz vaina, ka audzis bez tēva... Cik gan tādu nav Krievzemē? Ja kar� nebūtu paņēmis Augustes brāļus, vai gan zēni augtu bez uzraudzības, bez stingras vīrie�a uzraudzības? Vai Inokentijs to būtu pieļāvis? Tāds cilvēks bija! Kādus vērtīgus cilvēkus karā esam zaudēju�i! Un atkal jebkurā dienā, jebkurā stundā kāds psihopāts var izraisīt karu... Zinātnieku kar�... Uz tā patlaban balstās miers pasaulē. Nerimsto�s zinātnieku kar�... Jāstrādā, jāeksperimentē, jādomā, jāatrod! Kamēr mēs būsim pārāki par viņiem, kara nebūs... neuzdro�ināsies to iesākt. Galvenais � atgūt darba sparu, bet, ja es bū�u kopā ar Augusti, varē�u atkal strādāt.�

Priek�istabā Dmitriju gaidīja vairāki cilvēki. Visiem bija kārtojamas steidzīgas un neatliekamas darī�anas. Dmitrijs laipni apsveicinājās, atvainojās par nokavē�anos, atvēra kabineta durvis un aicināja:

� Lūdzu, nāciet visi reizē, tūlīt apspriedīsim...

� Ko tas nozīmē � visi reizē? � jautāja kāds no jaunajiem zinātniekiem.

� Nu tā, visi reizē! Lai mēs runātu par ko runādami, tas viss skar laboratorijas darbu. Nāciet, nāciet, neieviesīsim birokrātismu, neesat jau izpildkomitejā, � Dmitrijs pajokoja, ļaujot laboratorijas zinātniskajiem līdzstrādniekiem pirmajiem ieiet kabinetā.

� Dmitrij Mihailovio* � sekretāre viņam atgādināja, � neaizmirstiet, pulksten vienos jums jābūt pie Borisa Matvejevi�a.

� Atgādiniet vēlreiz bez desmit minūtēm vienos, � Dmitrijs palūdza un aizvēra kabineta durvis.

Tie�i pulksten divos saruna ar laboratorijas �efu bija beigusies. �efs �oreiz bija aicinājis Dmitriju, lai pastāstītu, ka no �veices atomfizikas centra atsūtīts ģenerāldirektora personīgi parakstīts ielūgums doktoram Anaņjevam, lai tas ierastos uz viņu institūta darba plānu apsprie�anu.

� Būs jābrauc, � �efs piemetināja. � Lai gan esat noguris, tomēr pēc �etrām dienām jāizlido.

Dmitrijs devās mājās pusdienot. Viņ� gāja caur me�u pa mazu taciņu, ko zināja tikai nedaudzi laboratorijas darbinieki. Un pats nemanīja, ka bija iegriezies 2olio Kirī ielā. Piegājis pie viesnīcas, Dmitrijs neviļus pameta acis uz Augustes istabas logu. Ziedo�ās acālijas tur vairs nebija.

Dmitrijs iegāja viesnīcā ...

Lejā sēdēja cita de�urante, bet Dmitrijs viņu pat nepasveicināja, dīvains nemiers lika steigties

'

aug�up. Lēkdams pāri diviem pakāpieniem, viņ� uzskrēja otrajā stāvā. Vispirms bija jāiet cauri viesistabai, kur atradās ar ķir�sarkanu samtu apvilktas smagas mēbeles, televizors, radiouztvērējs un klavieres. Spo�s saulstars, �aurā strēlē krizdams caur atvērtajiem ķir�krāsas aizkariem uz klavieru vāka un pieliedams istabu ar savādu tum�i sarkanu gaismu, lika Dmitrijam uz bridi apstāties. Tajā pa�ā mirklī viņ� juta, cik skumji iedrebas sirds. Viņ� apstājās.

Acālija atradās uz klavierēm. Nodzeltēju�ās, sa�okuroju�ās lapiņas lēnlēnītiņām krita uz klavieru pulētā vāka.

Augustes istabas durvis bija vaļā, �ņāca putekļsūcējs, jauna meitene, dungodama dziesmu, tīrīja paklāju. Sākumā viņa nepamanīja Dmitriju, bet viņ� stāvēja un apskatīja istabu, it kā būtu te ienācis pirmo reizi. Meitene pagriezās un vienaldzīgi vaicāja:

� Jūs pie �urnālistes? Viņa jau aizbrauca...

� Uz kurieni aizbrauca? � nezin kādēļ Dmitrijs jautāja.

� Kāda laikraksta uzdevumā viņa bija atbraukusi? Vai ne no �Pravdas�? Nu dro�i vien uz Maskavu. Tad viņa ir pavisam aizbraukusi, vēl pajokoja: nevarot aptvert kodolfiziku � un nekāds raksts neiznākot.

Auguste staigāja gar me�mali turpat pie stacijas. Līdz vilcienam vēl bija pusstunda. Perons bija tuk�s, tādā slapjdraņķī braucēji atsteidzās tikai pēdējā brīdī. Neie�abējās pat zariņ�, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, kaut gan stacija bija tepat, tikai debesis bez mitas sijāja sīku, apnicīgu lietu.

Uz me�a ceļa parādījās zirgs, vilkdams lielu siena vezumu. Pēk�ņi rati sa�ķiebās, vezums sa-zvāļojās un izjuka. īsā, nonēsātā vamzī ģērbies vīrs ar ausaini galvā sadabūja dak�as un sāka atkal kraut $ienu vezumā. Uz īsu mirkli no mākoņiem parādījās saule, ar oran�u gaismu aplēja spodro pilsētiņu, institūta laboratorijas, pajuku�o siena vezumu un īsajā vamzī ģērbto vīru.

Citā reizē Auguste nevarētu nepamanīt �os asos kontrastus, kas līdzēja saprast Dmitrija moko�os pārdzīvojumus. Ta�u �inī brīdī viņa neko neredzēja un pat neatcerējās, ka vakarā solījies viesnīcā atnākt Dmitrijs, lai turpinātu sarunu. Auguste pat nejuta, ka atkal sāk stipri līt. Viņa redzēja vērīgi pēto�as acis, noguru�u seju, laika gaitā apsūbēju�a sudraba nokrāsas matus, dzirdēja zemo balsi:

�Tā nevajag! Jūs vēl būsiet laimīga!�

Gutja juta �o cilvēku stāvam tepat līdzās, vajadzēja tikai pastiept roku, lai pieskartos viņa sejai, un, neko nedomājot, viņa �ukstēja:

� Jā, jā, laime vēl būs, protams, būs, dro�i vien būs... Bet kādēļ, kādēļ gan, kālabad esmu tā apzagta? Kādēļ?

Asaru lāses saplūda kopā ar lietus pilieniem un krita uz mēteļa apkakles.

Mitrajā gaisā griezīgi un stiepti noskanēja lokomotīves svilpiens. Tas viņu atgrieza īstenībā. Viņa atcerējās, ka nav vel nopirkusi biļeti, un steidzas uz kasi.

Vagonā bija maz braucēju, Auguste iegāja tuk�ā kupejā. Gribējās būt vienai. Viņa novilka lietus mēteli, ērti apsēdās un mēģināja lasīt. Ta�u drīz manīja, ka neizprot lasīto, un nolika grāmatu pie malas.

Atkal viņa redzēja noguru�o seju, uzmanīgās acis, atkal atcerējās pēdējo tik�anos... Atcerējās katru vārdu, balss noskaņas... Te Kalve jokojas, dod viņai padomu labi ģērbties, tad pieved viņu pie krēsla. Auguste saka: tas, acīm redzot, esot neveiksminieku krēsls. Kalve stāv pie loga. Vēls rudens, vecās gobas dzeltenās lapas ielūkojas atvērtajā logā, bet uz palodzes ... Un pēk�ņi...

Varbūt ziedo�ā acālija, kas da�as dienas viesnīcā bija acu priek�ā, lika pēk�ņi atcerēties kādu neievērotu sīkumu toreizējās tik�anās laikā. Nīkulīgais kaktuss ziedēja! Jā, tagad viņa skaidri redzēja, kā aiz Kalves muguras slēpās �is kroplītis. Un tajā rudens dienā kaktuss bija uzziedējis ko�i sārtiem ziediem! Jā, kaktuss toreiz ziedēja, pumpurs vērās vaļā!

Pēk�ņas domas satraukta, Auguste pat piecēlās kājās: �Viņ� ta�u audzināja mani tāpat kā kaktu-siņu! Uzmanīgi un vērīgi. Ak dievs, viņ� ta�u ir vēlējies, lai es kļūtu laba �urnāliste! Viņ� zināja, ja mani mazliet atbalstīs, es kļū�u tāda. Pabeig�u universitāti, rakstī�u. Es ta�u viņam biju glu�i kā nīkulītis kaktuss!�

Atklājums sāpīgi skāra sirdi. Pa jaunam uztverot sarunas un tik�anās ar Kalvi, viņa pārliecinājās: tā ir taisnība.

Kursu mācību daļā viņa pateica, ka nolēmusi pirms laika atgriezties Maskavā no komandējuma, jo neesot pārliecināta, ka spēj kodolpētījumu institūtā ko derīgu paveikt.

� Vajadzēs �inī sakarībā izskaidroties ar jūsu semināra vadītājiem, � Gutju brīdināja mācību daļā.

Tajā pa�ā dienā pēc lekcijām viņa gaitenī sastapa Konstantinu Terentjevi�u Fedosejevu.

� Labdien, Auguste! � Fedosejevs laipni sveicināja, bija noprotams, ka tik�anās ar Karunnaju tam ir patīkama. � Kādēļ tik ātri jau atpakaļ?

Tikai tagad Auguste saprata, cik nejauki iznācis, priek�laicīgi atgrie�oties Maskavā. Viņa vēl nebija sadomājusi, ko atbildēt, kad Fedosejevs atkal vaicāja:

� Nu, vai jums �ajās dienās izdevās noskaidrot savu attieksmi pret atomzinātniekiem?

� Ne visai, � Auguste nenoteikti atbildēja.

� Kādēļ tad braucāt projām? Velns lai parauj, man diezgan sare�ģīti bija dabūt �o komandējumu, un jūs glu�i vienkār�i braucāt atpakaļ... � Fedosejevs vērīgi paskatījās Augustē un tikai tagad pamanīja, cik sakritusies un nomākusies viņas seja. � Varbūt saslimāt? � viņ� vaicāja.

� Nē.

� Kas tad noticis? Jūs esat kļuvusi savadaka, nedro�a, bez prieka un dzīvības. Ceru, ka esmu iemantojis jūsu uzticību un drīkstu zināt, kādēļ esat atgriezusies?

� Konstantin Terentjevi�, es vēlētos ar jums parunāties zem �etrām acīm, � Auguste steidzīgi teica, pamanījusi, ka tuvojas divi �urnālisti, arī kursanti.

� �inī ziņā es sievietes nekad nenoraidu, � Fedosejevs pasmējās, � ieiesim kādā tuk�ā auditorijā.

� Konstantin Terentjevi�, � Auguste iesāka, tiklīdz viņi bija iegāju�i un apsēdu�ies pie loga, � es institūtā neko neuzrakstīju un nolēmu braukt prom.

� Kas tad jūs tur satrieca? Vai laboratorijas? Vai arī zinātnieki, �ie neizprotamie ļaudis?

� Nē jau, ne...

� Nu, kas tad? Tajā institūtā strādā jūsu skolas biedrs, pazīstamais zinātnieks Anaņjevs, jūs esat biju�i kopā frontē. Viņa dzīves stāsts ir tipisks jūsu paaudzes cilvēkiem. Un man nezin kādēļ likās, pat nelikās, biju pārliecināts, ka jūs ar Anaņjevu ir saistīju�as tādas attiecības, kas dod iespēju cilvēku labāk izprast. Turklāt jūs ta�u gatavojaties rakstīt nevis kodolfizikas mācību grāmatu, bet tikai aprakstu par kādu zinātnieku, fiziķi.

� Saprotiet, man vajadzēja braukt projām, vajadzēja braukt, jo ...

Fedosejevs uzmanīgi paskatījās Augustē un pārtrauca:

� Labi, liksim �im zinātniekam mieru, bet, kā pieredzēju�ākam �urnālistam un kā jūsu skolotājam, man jāsaka: pietiek dzīvot no emocijām, laiks sākt pa īstam strādāt; jums, Auguste, dzīve ir devusi visu: jaunību, veselību, talantu, visu...

� Jā, jā, visu, � Gutja apstiprināja, � visu, tikai ne laimi...

� Velns parāvis! Pietiek �audīties, pietiek dzīties pakaļ rēgam! Tādiem cilvēkiem, kādi esam mēs, jādomā ne tikai par savu laimi. Un kur gan tā ir, kur slēpjas? ... Jums galva pilna niekiem ... Jūs, Karunnaja, esat bābietis, tā ir jūsu nelaime. Jā, liels pamatojums teicienam: talants pats reizēm nezinot, kur esot iemājojis. Pat Ļevs Tolstojs kādreiz apgalvojis, ka visā mū�ā laimīgs bijis tikai �etrpadsmit dienas. Varbūt arī jums vēl kaut kas atleks...

� Lai tā notiktu, pirmkārt, jābūt Ļevam Tolstojam, otrkārt, jānodzīvo astoņdesmit divi gadi.

� Jūs, Auguste, esat atskabargaina, ta�u �urnālistam tāda īpa�ība nav peļama. Bet vispār dzīve jums ir padevusies: divi dēli, interesants darbs, un pietiek �audīties, laiks sākt nopietni strādāt. Kam daudz dots, no tā arī daudz prasa. Vai arī, kā teic: lielam kuģim vajadzīgi pla�i ūdeņi. Bet pla�ajos ūdeņos �urnālistam jāprot kaut vai viena sve�valoda. Gatavā nelaime, ka mūsu �urnālisti, bie�i visspējīgākie, neprot nevienu sve�valodu. Pietiek mums izrādīt savu slinkumu. Paskatieties uz tautas demokrātijas valstu kursantiem, �is jaunais ungārs, kam grūti izrunājams uzvārds, prot fran�u un angļu valodu, tomēr �eit divpadsmit stundas nedēļā mācās krievu valodu. Vajag strādāt, ļoti daudz strādāt, nevis svaidīties pārdzīvojumos.

� Bet es ... � Auguste iesāka.

� Nē, nē, citu neko negribu zināt, � Fedose-jevs pārtrauca, � tikai par darbu, kas pēc divām nedēļām man jāsaņem no katra semināra klausītāja, arī no Augustes Karunnajas, aizmirstot viņas pārdzīvojumus...

� Konstantin Terentjevi�, varat būt mierīgs, es nodo�u savlaicīgi. Gribu uzrakstīt par kādu partijas darbinieku. Apraksts būs apmierino�s, es �o cilvēku labi pazīstu.

� Kur viņ� strādā? Apgabala komitejā? Rajona komitejā? Kur jūs iepazināties?

� Nē, viņ� visu laiku bija partijas pilsētas komitejas sekretārs, tagad ir viens no mūsu republikas Centrālkomitejas sekretāriem.

� Tas ir interesanti, par republiku partijas darbiniekiem reti kad raksta. Bet ko tad viņ� paveicis, pamatīgi pavirzījis uz priek�u rūpniecību?

� Nē, nezinu, liekas, viņ� par rūpniecību neatbild.

� Tad dro�i vien lauksaimniecību?

� Nē, par lauksaimniecību atbild cits sekretārs, bez tam vēl ministrs...

� Bet, dārgā Auguste, � nepacietīgi iesaucās Fedosejevs, � jūs esat manai dvēselei neizprotams cilvēks, tā mēdzis teikt �apajeva lo�metējnieks Petjka, kā jūs varat rakstīt par cilvēku, ja pat nezināt, ar ko viņ� nodarbojas?

� Nē, kādēļ gan nezinu! Viņ� strādā partijas darbu, ciena cilvēkus, un tas ir tik daudz! Es domāju, tā arī ir partijas darbinieka sūtība, � satraukusies Auguste centās pierādīt.

Fedosejevs ar lielu ziņkāri klausījās.

� Viņam kabinetā ir nīkulīgs kaktusiņ�, � Auguste turpināja, � īsts vārgulītis, jau bija lemts bojā ejai, bet pēk�ņi uzziedēja, saprotiet, uzziedēja. Un uzziedēja dro�i vien tādēļ, ka viņ� tam ticēja. Jā, ziniet, kaktusiņ� uzziedēja tie�i tajā dienā...

� Pietiek! � Fedosejevs pārtrauca. � �odien pat sēdieties pie �ī apraksta, kamēr pabeigsiet, varat uz lekcijām nenākt. Es sarunā�u mācību daļā. Ko lai ar jums daru? Kad sasniegsiet īstu meistarības pakāpi, varēsiet rakstīt vienmēr, nerēķinoties ar omu, pareizāk sakot, pati sev radīsiet noskaņojumu. Bet pagaidām nekavējoties sēdieties pie apraksta. Partijas darbinieks, kur� atklājis kāda nomākta cilvēka spējas un viņam palīdzējis, tā ir laba tēma. Rakstiet!...

6. nodala

Dmitrijs redzēja, cik Lidai grūti, arī viņam bija grūti, tomēr nezināja padoma, kā līdzēt savā nelaimē. Sacīt Lidai parastos vārdus, apsolīties, ka viņ� projām neies, bija veltīgi. Lida arī pati saprata, ka viņ� projām neies aiz tā vienkār�ā iegansta, ka nebija kur iet. Viņa saprata vai arī uzminēja, ka Dmitriju neņem pretim. Tagad viņi vienmēr būs kopā, kā kopā sakalti vergi, un uz visiem laikiem starp viņiem būs �is gads. Gads, kad Dmitrijs satika Augusti. Ta�u vienlaikus Dmitrijs zināja, ka nekad neizzudīs un neizlīdzināsies asā rieviņa, kas �o mēne�u laikā bija ievilkusies ap sievas lūpām.

Mocīja pārmetumi: ja nebūtu smago pārrunu ar māti � tās izraisījās sakarā ar Augustes iera�anos, � māte nodzīvotu vēl vairākus gadus. Māte nomira pie brāļa Sibīrijā, uz kurieni pēk�ņi sadomāja braukt. Maz pamazām Dmitrijs nāca pie atziņas, ka labākās zāles pa�reiz � pabūt Sibīrijā, tas atdotu darba prieku un ļautu nomierināties vai arī kaut ko izlemt.

Viņ� nekad nebija īpa�i ilgojies pēc Sibīrijas, neatcerējās dzimtās vietas. Varbūt tādēļ, ka �ādām izjūtām neatlika laika, vienmēr bija aizņemts darbā. Bet, ja dzirdēja runājam par Sibīriju, viņ� vienmēr redzēja izsānis upmalā �auru me�a vīli un aiz tās stāvu, dzeltenīgas zāles klātu kalnu, kura galotni pat pavasara ziedu laikā sedza sniegi. Atcerējās me�onīgi straujās upes dziļos ūdeņus, kuros slīka pāri skrejo�ās mākoņēnas. Reizēm sapnī redzēja mazu zemes gabaliņu. Un �ī vienkār�ā ainava it kā sauca Dmitriju uz turieni.

Tomēr viņ� aizvien vēl vilcinājās sākt sarunu ar laboratorijas vadītāju par atvaļinājumu. Ta�u vadītājs, jau kuro reizi pamanījis, ka viņa jaunais vietnieks lieti�ķas sarunas laikā pēk�ņi apklust un ieraujas sevī, teica:

� Paklau, draudziņ, es neko neteiktu, ja jūs palūgtu uz divām trim nedēļām atvaļinājumu, ko pavadītu kalnos. Vasara pa�ā plaukumā, aicināt aicina tūristu pārgājieni... � Un, nesagaidījis Dmitrija atbildi, laboratorijas vadītājs piegāja pie loga un to atvēra. Istabā līdz ar prie�u smar�u

465

30 � V. Ustinova

ielidoja nerimsto�as, neatlaidīgas, priecīgas un aicino�as putnu balsis.

Jau da�as dienas pēc �īs sarunas lidma�īna �TU-104� Dmitriju aizveda uz Sibīrijas pilsētu pie Baikāla. Dmitrijs izlēma tūliņ braukt uz sād�u, kurā pirms daudziem gadiem no Orlas puses bija ieradies viņa tēvs un kur nesen krusttēva mājā bija nomirusi māte.

Vilciens naktī pienāca stacijā, no kuras netālu atradās dzimtā sād�a. Dmitrijs stāvēja pie vagona loga, saspringti raudzīdamies nakts melnumā. Nezin kādēļ prātā ie�āvās ba�īga doma: ja nu ātrvilciens �inī stacijā nepietur? Viņ� pavaicāja pavadonei.

� Kā tad tā! � pavadone brīnījās par jautājumu. � Tagad �eit aptur visi vilcieni, tepat blakus milzīga pilsēta!...

Dmitrijs gan bija laikrakstos lasījis, ka netālu no viņa dzimtās sād�as uzcelta liela rūpnīca un izaugusi pilnīgi jauna pilsēta, tomēr nekādi īstenībā to nespēja iedomāties. Un tad, it kā pavadones vārdus apstiprinot, aiz loga sāka zibēt uguņi, to kļuva arvien vairāk, pa kreisi, pa labi, tālu priek�ā uzliesmoja uguņu jūra.

Vilciens palēnināja gaitu. Dmitrija satraukums arvien pieauga. Jau no Maskavas viņ� bija krusttēvam sūtījis telegrammu par savu iera�anos, tomēr tagad bērni�ķīgi uztraucās: ja nu piepe�i telegramma nav saņemta, ja nu nav, kas sagaida ... Vilciens apstājās, pavadone nolaida kāpnītes.

� Lūdzu, izkāpiet, � viņa teica, ziņkāri vērodama nopietno satraukto pasa�ieri.

Dmitrijs nokapa uz perona. tJn tūlīt atskanēja balss:

� Dmitrij, nu laba dieniņa! Ko ta tu, puis, tā sadurstījies...

Dmitrijs ieraudzīja krusttēvu. Tam blakus stāvēja sieviete � vienkār�i, bet labi ģērbusies. Dmitrijs drīzāk uzminēja, nevis pazina krusttēva sievu. Atmiņā tā bija palikusi kā gara auguma, kalsena sieviete, alla� liela klusētāja. Viņa neteica nevienam acīs slikta, bet visi no viņas bijās, visiem viņa gandēja dzīvi. Ēdamais varēja iet postā, bet, ja viņa to nelika galdā, neviens neiedro�inājās palūgt lieku cukura graudu vai gaļas gabaliņu. Tagad viņa bija dū�īgāka, augumā �ķita mazāka, sejā uzplāts smaids. Kā parasti pēc ilgas �ķir�anās, visi trīs nezināja, par ko runāt. Un, lai gan no stacijas līdz mājai bija prāvs gabaliņ�, Dmitrijs pat nemanīja, ka viņi jau pie krusttēva mājas.

Mēness gaisma applūdināja pagalmu, siena �ķūni, suņa būdu. Ikviena vieta �eit pazīstama, nekas gadu desmitos nebija mainījies. Godistabā, kur visos logos ziedēja ģerānijas un grīdas bija noklātas ar pa�austiem celiņiem, sitās pretim apdzīvotas telpas ieskābenā dvaka.

� Vai tēju dzersi, Dima, es uzlik�u patvāri? � krustmāte jautāja.

Un tādēļ, ka viņa Dmitriju uzrunāja tāpat kā bērnībā, viņa kļuva it kā tuvāka, un negribējās atcerēties, ka agrāk bijusi nelaipna. Viņ� atteicās no tējas, tad neizbēgami sāktos sarunas un atmiņu cilā�ana, gribējās drīzāk palikt vienam. Krusttēvs un krustmāte nemēģināja pierunāt, un bija jau ari sen pāri pusnaktij.

� Tev, Dima, tepat saklāta gulta, bet vai tu cie�i guli, es iemīcīju mīklu, agri cel�os un sāk�u grabināties...

� Grabinies, grabinies, es guļu kā nosists...

Krustmāte aizgāja, cie�i aizvērusi godistabas

plānās durvis.

Jau bija manāms rīta svīdums, logi kļuva gai�āki, bet Dmitrijs arvien vēl sēdēja mājīgajā, siltajā istabā uz gultas malas un domāja.

Drīz piecēlās krustmāte, bija dzirdams, ka viņa mazgājas, tad ie�ķindējās slauktuve, aizcirtās ārdurvis. Otrā, tālajā ciema galā noskanēja gana taure. Aiz�īkstējās vārtiņi, pa tiem krustmāte izdzina govi. Dmitrijs izģērbās, apgūlās, bet iemigt tā arī nevarēja. Skaļi sprak�ķēja malka krāsnī, smar�oja baltmaizes mīkla un tikko slauktais piens... Viss atgādināja bērnību. Nemanot bija uzlēkusi saule un sāka rotāties uz nesen krāsotajām istabas sienām, pie kurām rāmjos iestiklotas karājās tuvinieku fotogrāfijas. Te bija trijās Anaņ-jevu paaudzes: miru�ie, tie, kas pa�reiz dzīvo, un tikko dzīvi uzsāku�ie. Viņu vidū Dmitrijs saskatīja arī tēva fotogrāfiju. Dmitrijs piecēlās, piegāja tai klāt un ieskatījās jau piemirstajā sejā.

� Jau aug�ā, Dima? � krustmāte no virtuves sauca. � Tad es uzlik�u patvāri.

Dmitrijs apģērbās un iegāja virtuvē.

Uz galda jau atradās mazliet apdegu�i pīrāgi ar zivīm, bet krustmāte ņēma ārā no krāsns pannu

ar biezpienrausi, pēc tam pannu ar ievu ogām pildītiem pīrāgiem.

Sākās tējas dzer�ana. Viss pie �ī ģimenes galda, sākot ar sēco�o patvāri un tradicionālo sibīrie�u cienastu, Dmitrijam likās neparasti jauks.

� Ko tad tu pēc ceļa kārtīgi neizgulējies? � krusttēvs pārmeta.

� Gribas ātrāk apskatīt, kā sād�a pārvērtusies.

� Nu ko tur daudz, aiziesim, apskatīsim, � krusttēvs piekrita.

� Nē, kādēļ jūs atraut no darba, � Dmitrijs atrunājās. � Es paie�os viens pats, � viņ� teica, nemaz neiedomādams, cik stipri krusttēvu ar to aizvainojis.

Visus �os mēne�us pēc māsas Darjas atbrauk�anas un nomir�anas viņa mājā krusttēvs nebeidza vien pārspriesties ar visiem sād�iniekiem, cik lieli vīri kļuvu�i viņa māsasdēli.

Ignats jau nu vēl nekas, raktuvju in�enieris �ajā apkaimē nav lielais retums, bet jaunākais, tas pats Mitjka, izmācījies par zinātnieku, fiziķi, profesoru atomlietās! Par to bija ko runāt.

Dmitrijs gāja pa sād�u, pazīdams un reizē nepazīdams senās vietas. Sād�a bija pla�i izvērsusies, pārceļotāju un agrāko iedzīvotāju mājas satuvināju�ās kopā. Laika gaitā nomelnēju�as, bet gandrīz vai pie katras kaudzēs aptēsti baļķi vai plankas, dzintardzeltenu jumta dēlī�u grēdas. Sād�as galā, kur agrāk dzīvoja vecticībnieki, slējās augsts paugurs un tā galā pacēlās baznīca. Tā bija viegla, smalka, gaisīga; likās, baznīca kuru katru mirkli var lēnām pacelties gaisā un uzlidot debesis. Dmit-rijs bija daudz braukājis pa savu valsti, bijis ārzemēs, bet nekur un nekad nebija redzējis tādu baznīcu.

�ī koka baznīciņa bija vienreizējs krievu arhitektūras piemineklis. Klīda valodas, ka baznīcu cēlu�i izsūtītie dekabristi par Sibīrijas tirgoņu un zemnieku saziedotiem līdzekļiem. Cementa vietā pamatu būvē lietots olu baltums.

Uz zvanu torņa, kur apmetās kovārņu bari un kur zēnībā Mitjka kopā ar citiem bērniem rāpās pēc putnu olām, viņ� redzēja ar sēpiju uzkrāsotus zīmējumus. Vienā bija balle pilī, cars, cariene, grezni ģērbtas sievietes, mundieroti vīrie�i, otrajā zīmējumā laukums Ziemas pils priek�ā, �etrstūrī nostādīti karavīri. Un tre�ajā � pēdējā zīmējumā attēlotas raktuves, vīrie�i, kuri pirmajā zīmējumā bija ģērbu�ies mundieros, tagad iekalti va�ās. Daudzi gadi pagāju�i, bet tāda jau ir bērnu dvēsele: ilgi jo ilgi atceras to, kas reiz radījis neizdzē�amu iespaidu. �obrīd Dmitrijs skatījās uz baznīcu ar zinātnieka un in�eniera acīm, vienlaikus apbrīnojot un sajūsminoties. Klusībā viņ� nolēma, ka rīt pie svētdienas uzmeklēs mācītāju, izvaicās viņu par baznīcas cel�anu un lūgs atļauju apskatīt zīmējumus. Pēc tam Dmitrijs devās uz kapsētu. Sād�as kapsēta atradās augstā upes krastā. Tā izskatītos tikpat sērdienīga kā visas krievu kapsētas, ja starp kapiem neaugtu smuidras lapegles un pret krastu ne�ļakstītos dzidri upes viļņi. Tas mazināja sa�ķiebu�os krustu un kailo kapu kopiņu skumjo un sērīgo izskatu.

Krusttēvs bija skaidrojis, kā nekļūdīgi atrast mātes kapu. Dmitrijs piegāja pie krasta kraujas, tur atradās vientuļa, varena lapegle un zem tās Darjas Anaņjevas kaps. Nesen noēvelētais krusts jau bija sa�ķiebies, jo kopiņas zeme iegrimusi, apkārt mētājās nodzeltēju�u laikrakstu lēveri, sadauzītu pudeļu stikli, tuk�a konservu kārba. Dmitrijs ar nūju savāca atkritumus un aiznesa tālāk uz gravu. Varenās lapegles saknes pie mātes kapa bija vēju atkailinātas. Dmitrijs apsēdās uz kādas saknes un ilgi raudzījās pla�ajā klaidā, kas no �ejienes bija labi pārskatāms.

Tālumā bija redzamas sopkas, liela krūmiem pieaugusi grava, tālāk auga simtgadīgas lapegles. Kā duļķaini pelēka piedurkne uz upi stiepās pērnajām satrunēju�ām lapām klāta atteka. Ta�u tā vieta, kur Dmitrijs bija nācis pasaulē, vairs nebija uzejama. Tur bija uzcelta trīsstāvu skolas ēka.

Dmitrijs ilgi sēdēja un skatījās, vienlaikus pazīdams un nepazīdams tās vietas, kur zēna gados izlo�ņāts ikviens krūms. Kamols kāpa kaklā; neviens laboratorijas līdzstrādnieks tagad nepazītu alla� nosvērto, disciplinēto, mazliet parupjo �efu.

�eit, pie mātes kapa, Dmitrijam atkal bija jādomā par savu darba, rūpju un vil�anās pilno dzīvi.

Dzīvoja puisēns. Pārceļotāju dēls, dzimis Anaņ-jevu kraujā, nostaigājis parasto savas paaudzes ceļu cauri būvlaukumiem, institūtiem, ierakumiem un laboratorijām. Viņ� bija no tās paaudzes, kuras augstākais aicinājums ir darbs un vēlreiz darbs un kura nevar iedomāties sevi ārpus �ās saspringtās mū�īgās cīņas!

Jā, �cīņa mū�īgā, miers un sapnis vien...�. Liekas, tā teicis Bloks. Bet kur gan atpūta, personīgās dzīves prieki? Arī viņa pirmā mīlestība bija smaga, bikla, stūraina. Jau no pusaud�a gadiem viņa draugs bija matemātika, abstrakciju pasaule, prāta, sapra�anas un zinā�anu uzvara. Tad darbs, darbs, daudz pūļu, negulētas naktis. Pēc tam kar�... Iepriek�ējai paaudzei, kas mierīgi atdusējās �eit sād�as kapsētā, pat sapņos nerādījās tās cie�anas un grūtības, kuras bija jāpārcie� viņu pēcnācējiem.

Jā, daudz kas pieredzēts viņa vienaud�u satrauktajā, īsajā dzīvē. Gan uzvaras karogs virs reihstāga, gan apbūvētā Anaņjevu krauja, gan jaunā pilsēta... Jā, tādēļ bija vērts dzīvot un strādāt. Bet pa�a mīlestība? Ko darīt, tā jau personīgā neveiksme, nevis viņa paaudzes liktenis.

Tomēr par agru vēl noslēgt rēķinus, vēl gaida daudz darbu un ieceru, bet pats galvenais � jānosargā miers.

Vakarā krusttēva mājā sanāca da�i attālāki radinieki, kurus Dmitrijs nekad nebija pat redzējis.

�ie vecie vīri un sievas toreiz kopā ar Mihailu Anaņjevu bija atbrauku�i �urp no Orlas guberņas. Dro�i vien pārcel�anās uz tālo Sibīrijas novadu viņiem nav bijusi vieglā, Dmitrijam �ie sirmgalvji �ķita mazrunīgi un sadrūvēju�ies. Pat sievietes runāja maz, tēvaiņi kūpināja mahorku un ne par ko neizpra�ņāja.

Visi apsēdās pie galda, iedzēra pa glāzei, ta�u neviens neapreiba. Daudz degvīna vajadzētu, lai nogāztu no kājām �os veciem sibīrie�u ciedru kokiem līdzīgos cilvēkus. Kad tādā pa�ā noskaņā iedzēra pa tre�ajam lāgam un klusēdami dū�īgi tiesāja sālītās uzkodas, istabā ienāca ve�uks, tēvocis Pjotrs, kā viņu saukāja visa sād�a, sen jau aizmirsu�i viņa tēva vārdu un uzvārdu. Viņ� bija sād�as sirdsapziņa, sād�inieku vecākais, neapstrīdama autoritāte. Tēvocim Pjotram jau bija pāri astoņdesmitiem. Viņ� bijis draugos ar Dmitrija tēvu un centies pierunāt to doties sve�umā...

Tēvocis Pjotrs aiz cieņas pret visiem paklanījās, pārmeta krustu un apsēdās pie galda.

Dmitrija krusttēvs un krustmāte sarosījās, uzlika viņam �ķīvi, ielēja degvīnu, bet vecais vīrs pat nepaskatījās uz galdu.

� Vai tu, tēvoci Pjotr, atceries manu māsasdēlu Mitriju? Viņ� tagad mums mācīts vīrs, profesors, visu sasniedzis, strādā slepenā zinātnē � ar atomiem. Vai par bumbu jau esi ko dzirdējis? � krusttēvs vaicāja.

� Kā lai nebūtu dzirdējis, nedzīvoju tak uz mēness, � vecais vīrs klusu atbildēja, � radio par to vien tark�ķ: atbruņo�anās, apbruņo�anās, pētījumi, gribot negribot jāzina, ja tev, cilvēkam, katru dienu par to vien maļ...

� Tad redz � mūsu Mitrijs �ai ziņā visu uzveicis.

� Nu, nu, kas tur liels, ja galva īstā vietā, � piekrita tēvocis, � Anaņjevi nekad nav glupi biju�i. � Tikai dzīve bija grūta, un arī izglīto�anas nekādas, bet citādi par pārējiem glupāki nebija.

Krusttēvs sniedza atnācējam pusglāzīti degvīna, ta�u tas viegli atstūma viņa roku.

� Lai vilks rautu to tavu �ņabi, laid prātīgi parunāt. Redz, mēs gribētu tev ko paprasīt, � tēvocis vērsās pie Dmitrija, � par bumbu jau tu, zināma lieta, nestāstīsi, un mums jau ar nemaz nevajag, bet saki, lūdzams, � vai kar� būs vai ne? Kā tur aug�ā, tai valdī�anā, domā, tu stāvi viņiem tuvāk...

Slēpjot smaidu un nesteidzoties ar atbildi, Dmit-rijs goddevīgi klausījās vecajā vīrā, kamēr tas turpināja:

� Es tev, Mitrij, skaidri un gai�i pasacī�u, te taigā mums nekāda bumba un nekāds sātans nekā nevar padarīt. Visu taigu jau ar bumbām nepie-mētās. Bet ļautiņi tak ir izcietu�ies, karot vairs nav jēgas.

� Es atbildē�u, vecotēv, � Dmitrijs īsi atteica. � Kaut arī no valdības es stāvu tālu, tomēr stipri ticu, ka nebūs kara. Un ticu tādēļ, ka ļaudis kļuvu�i gudrāki � ne vien pie mums, bet arī visā pasaulē. Es reizēm braucu uz ārzemēm un daudz lasu. Viņi arī labi saprot, ka bumba nav pildīta ar �okolādi. Tie zina, ka tagad ies bojā ne tikai krievi, visiem nāksies uz savas ādas izbaudīt tos jaukumus. Tur arī ir cilvēki. Tādēļ arī es stipri ticu.

� Tas, Mitrij, ir labi, ka tu tā tici, un labi, ka esi atbraucis uz savu pusi. Un tagad paliec vesels, es ie�u un vīriem apstāstī�u, kazi, būs pārgaidīju-�ies, kamēr es tevi izpra�ņāju, tu mūs dikti, dikti iepriecināji...

Vecais piecēlās no galda, visiem paklanījās un aizgāja. Dmitrijs viņu pavadīja līdz sētas vārtiņiem.

Dmitrijs dzimtajā sād�ā viesojās trīs dienas, tad aizbrauca uz pilsētu Baikāla krastā, kur bija kādreiz izjutis nelaimīgās mīlestības pirmos priekus un pirmās sāpes. Viņ� jau iepriek� bija iecerējis sava brauciena gala mērķus: universitāte, teātris, kalnu institūts, jaunās hidroelektrostacijas celtniecība. Tādēļ, tikko atbrauca un a�i jo a�i pēc ceļojuma uzposās, tūlīt devās uz krastmalu, uz balto celtni, biju�o Sibīrijas ģenerālgubernatora rezidenci. Dmitrijs apsēdās uz koka soliņa pa�ā ūdens malā un nekustēdamies ilgi skatījās straujajā upes skrējienā.

Neuzmācās ne priecīgas, ne skumjas atmiņas, viņ� glu�i vienkār�i atpūtās. Gribējās aiziet līdz ��apovu mājai, lai paskatītos, kā tur ir. Bet, paraudzījies uz akmenī kalto krastmalu, kura glu�i kā bulta aizstiepās tālē, viņ� redzēja: tās mājas vairs nav. Tālu, tālu, cik vien sniedzās skatiens, pacēlās jauni nami, universitātes mācību korpusi, vēl tālāk iezīmējās sastatnēm apņemta, nepabeigta vairākstāvu māja. Jā, vairs nevarēja pazīt vietas, kur pagājusi jaunība, kur gaisu�i jaunības sapņi, kur pāri brāzu�i pirmie dzīves pērkona negaisi...

Tuvojās pusdienlaiks, Dmitrijs to sajuta tādēļ, ka saule sāka stiprāk karsēt. Viņ� piecēlās un, samainot pārdomāto dienas kārtību, gāja pa galveno pilsētas ielu. Drīz vien ieraudzīja drāmas teātra ēku un nevil�us paātrināja gaitu, kā senāk, steidzoties uz darbu. Vakarā teātrī bija pirmizrāde, kāda mūsdienīga luga. Dmitrijs iegāja kases telpā, nopirka biļeti un turpināja ceļu pa galveno ielu. Viņ� nemanīja, ka bija izgājis cauri pilsētas centram, ka jaunie mūra nami jau mijās ar vecajām tirgoņu savrupmājām, un iznāca pie senatnīgā klostera. Aiz klostera mūra �oga bija redzami masīvi kapu pieminekļi.

Dmitrijs iegāja pa klostera margotajiem vārtiem. Pie pa�as ieejas bija dekabrista sievas, kņazienes Trubeckas kaps, tālāk slējās augsts pelēka akmens obelisks, ko apjoza re�ģota �uguna sētiņa. Obeliska �etrās pusēs bija iekaltas kāda dzejoļa rindas:

Te krievu Kolumbs ticis paglabāts,

Kas nezināmas jūras un zemes atklājis.

Dmitrijs lasīja un tūlīt saprata: �īs skumjās rindas uzrakstījis Der�avins, lai godinātu sava drauga � lielā ceļotāja un pētnieka Grigorija �elihova piemiņu.

Dmitrijs ilgi staigāja ap obelisku, pārlasīja Der�avina vārdus un domāja. Jā, �eit atdusējās krievu cilvēki, pasaules ceļotāji, radītāji, cietēji, viņi ar savu darbu Sibīrijai iedvesa dzīvību, viņi apguva Krievzemes pla�umus, atklāja zemes dzīļu bagātības.

Ieejot teātra zālē, Dmitrijs tūlīt pameta acis uz apgaismo�anas lo�u, kur kādreiz divus gadus no vietas bija pavadījis katru vakaru. Tur ap starme�iem rosījās nelielais apgaismotāja augums.

Izrādīja mūsdienīgu lugu, kur daudzās epizodes savirknēja steigā sacerēts konferansjē daiļrunīgais teksts. Autors izvadīja savu �īsto� varoni cauri kara liesmām, cauri aizsargdambju būvju ūdeņiem, cauri sadzīves, mīlas un ģimenes attieksmju ugunīm. Te bija pa drusciņai no visa: pienākums un kaisle, cīņa ar atpalicību, pēc autora domām, nepiecie�amā �pagātnes palieku� deva, personības kulta sekas.

Aktieri darbojās cītīgi, pūlēdamies iedvest dzīvu dva�u �ai izrādei, bet Dmitriju kaitināja viss: gan operetiskais, sterilais kar�, ko autors, acīm redzot, bija skatījis no tālās Ta�kentas, gan kareivji izgludinātās blūzēs, gan druknais varonis, kam jātēlo jaunais leitnants, un pirmā cēliena teatrālās kaujas pirotehniskie efekti. Viņ� nepatikā viebās un grozījās krēslā, izraisot aizmugurē sēdo�ajos neap-mierinājumu. Kaimiņ� pa labi, pavecāks vīrs ar ordeņu lentītēm pie divrindu �aketes, ziņkāri paskatījās Dmitrijā, pamanīja viņa rokas protēzi un starpbrīdī ļoti atklāti pasmējās:

� Vai izskaistinātā karo�ana krīt uz nerviem?

Dmitrijs vaļsirdīgi izteica savas domas, un sākās saruna � vispirms par lugu, tad par karu, pēc tam katrs atcerējās da�ādus piedzīvojumus.

Dmitrijs bija satraukts un noguris pēc pārrunām starpbrī�os ar jauno paziņu, tomēr nez kā izgadījās, ka viņ� aizkavējās viesnīcas priek�telpā.

Kaut gan jau bija vēls, viesnīcas durvis ne brīdi nestāvēja dīkā. Ļaudis atbrauca un brauca projām. Vieni, bārdām apaugu�i, apkrāvu�ies mugursomām, tējkannām un ie�u paraugu kastēm, ģērbu�ies brezenta apmetņos un garajos zābakos, priecīgi apsveica draugus, kas bija tērpu�ies modernos, īsos mētejos, ādas �emodāniem rokās, uzkārstām platmalēm galvās, it kā viņi būtu tikko �eit iegriezu�ies no Maskavas galvenās ielas. No līksmajiem izsaucieniem bija noprotams, ka tie ir vienas armijas � Sibīrijas apguvēju armijas karavīri. Da�i atgriezās pēc ilgsto�a un smaga darba taigā, da�i tūlīt grasījās braukt uz tālākajiem Sibīrijas nostūriem, da�i bija pārradu�ies no galvaspilsētas, kur �karoju�i� galvenajās pārvaldēs un ministrijās.

Tālākajā priek�telpas kaktā stāvēja ka�okādas vam�os ģērbu�ies vīri ar pārvalkos ietīstītām medību bisēm, turpat līdzās telteņu saiņi, brezenta somas... �Uz kurieni viņi brauc?� Dmitrijs domāja. �Zeltu meklēt, dimantus?�

Malējos krēslos pie durvīm sēdēja drukns, sirms vīrietis un jau paveca sieviete ar enerģisku, iedegu�u seju, viņiem uz ceļgaliem bija izklāta karte, vīrietis virzīja pa to zīmuli un skaļi runāja:

� No Baikāla brauksim tur, pēc tam tur... � Tad, pēk�ņi pagriezies pret rindu pie administratora lodziņa, uzsauca: � Kad jūs, Kļava, beidzot noskaidrosiet, vai mums būs istabas?

Dmitrijs ar istabas atslēgu rokās stāvēja pie kāpnēm un nesteidzās iet projām. Viņ� skatījās uz diviem vīrie�iem, kas bija iekarsu�i strīdā, viens turēja vaļēju portfeli, līdz malām pilnu ar zaļiem akmeņiem.

Dmitrijs uz mirkli iedomājās vienmērīgo, kārtīgo Eiropas pilsētu ritmu un paskaļi noteica:

� Ojā, kādi te tempi, tur es aizmigtu!...

� Atvainojiet, jūs man ko vaicājāt? � pie Dmitrija griezās teļādas jakā ģērbies vīrietis.

� Nē, tikai atzinu, ka ir lieliski...

Rītā viņ� pamodās agri. Diena bija saulaina, bet auksta. �ķiet, saule un aukstums cīkstējās par to, kāda jāveido �ī vasaras diena. Beidzot saule uzvarēja. Ieradās ma�īna no zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas, un Dmitrijs aizbrauca uz Baikālu.

Baikāls bija joprojām tāds pats kā pirms daudziem gadiem. Me�onīgais skaistums nebija nobālis, nebija mainījies. Baikāls gulēja lejā, klāts saules zib�ņu zvīņām. Mierīgais, kā asara skaidrais Baikāla ūdens �ķita burvju spogulis, kurā par savu izskatu tīksminās pirmatnējā daba.

Dmitrijs pa taciņu nokāpa ūdens malā. Uzdvesa ziemīgs aukstums, kaut gan aug�ā, aiz lapeglēm, kveldēja saule, viņ� novilka alpīnista jaku, pastāvīgo pavadoni visos pārgājienos, un apsēdās krastmalā, stingi raudzīdamies ūdenī. Klusītiņām sakuļot ūdeni, aizpeldēja omuļu bars, labi patālu skaidri saskatāms ūdenī zvilnēja milzīgs vai pāris metru gar� taimiņ�.

Apkārt klusums, klusums. Kopā ar Dmitriju zivis vēroja tikai liela baravika ar cepuri � prāvu kā �ķīvis. Dmitrijam kārojās pēc dūma, bet sērkociņi bija savilgu�i, un viņ� kārbiņu iemeta ūdenī. Kā mazs kuģītis, pakļaujoties piekrastes straumei, starp akmeņiem aizpeldēja sērkociņu kārbiņa.

�Kuģi, kuģī�i...� pēk�ņi ienāca prātā sen aizmirsta dzejoļa rinda. Un klāt jau bija arī atmiņas. Tāla, saulaina diena, laiva pie �ī pa�a krasta, Augustes izmisums, jaunība... Sērkociņu kārbiņa bija samirkusi un grima. Noslīka arī atmiņas par to dienu, kad viņ�, rudais pui�elis, pirmoreiz uzdro�inājās mīļotai meitenei atklāt savas jūtas. Nē, �ī jaunības mīlestība nebija ātri pārejo�a �zaļknābja slimība�, viņ� �o mīlestību bija iznesis cauri smagu pārbaudījumu pilnajai dzīvei.

Jau krēsloja. Baikāla krasti, it kā no visām pusēm kopā kļaudamies, arvien vairāk satuvinājās. Likās, jāpastiepj tikai roka, un jau varēs skart sniegotās �baltgālas�. Atskanēja dziesma un pēk�ņi aprāvās, dro�i vien kāds bija gājis pa krastu. Dmitrijs palūkojās apkārt.

Kalnā netālu no Dmitrija dega mazs ugunskurs, pie tā sēdēja divi cilvēki. Dmitrijs piecēlās un devās pie viņiem. Netālu strādāja zelta skalojamā ma�īna, kausu �vakstē�ana apslāpēja citas skaņas. Pie ugunskura sēdo�ie viņu nepamanīja.

� Labvakar, � Dmitrijs paklusu sveicināja.

� Labsvakars, � atbildēja tuvāk ugunskuram sēdo�ais vecis.

Viņ� ar zarainu nūjas galu bakstīja ugunskura ogles. Otrs � pusmū�a vīrs ar izburbu�u seju un sasarku�ām acīm pat nepaskatījās un neatbildēja. Vecis sarosījās, it kā būtu saticis senu paziņu, iemeta nūju ugunī, piecēlās un aicināja:

� Sēsties tuvāk pie uguns, ja esi labs cilvēks, zivju zupiņa drīz būs gatava, pastrēbsimies. Kas tad tāds būsiet? Pēc ģīmja un drēbītēm var redzēt, ka no taigas neesat, klaidonis arī ne.

� Nē, es atlidoju ar �TU-104�, � Dmitrijs pasmējās.

� Vēl jauns, bet, paskat, jau lido ar �TU�, � vecis teica, � ak, tu nolāpīts, man ne reizīti ar lidma�īnu nav bijis lemts, viss mū�s aizlaists �ai stūrī...

Vecā vīra vārdi nezin kādēļ lika vērīgāk paskatīties uz runātāju. Plecīgs, bet pamaza auguma, melnūksnējs un ļoti kustīgs, izskatījās pēc �igāna. Melnās, ie�ķībās acis raudzījās nevis sarunu biedrā, bet pāri viņa galvai, it kā vecis visu laiku pūlētos atcerēties kaut ko aizmirstu. Mazliet plakanais deguns, mahorkas nodzeltinātie, retie zobi, atkāru�ās, novārītiem pelmeņiem līdzīgas ausis, tas viss �ķita Dmitrijam pazīstams. Vecis bija ģērbies apdriskātā un nospeķotā svārkā, kājās gari, apputēju�i zābaki, galvā nonēsāta, izbalējusi kareivja cepure.

� Tātadiņās atlidojāt pie mums galvu papūti-nāt? � viņ� ātri ierunājās. � Tas labi, tas labi, strādā, strādā un tad jāpūtina galva. Vai no tālienes pie mums?

� Atlidoju no Maskavas, bet man Sibīrija nav sve�a...

� Vai ta esat bijis mūsu pusē?

� Esmu �eit piedzimis, kaut gan vecāki bija ieceļotāji...

� Nu, nu, ja reiz te dzimis, tad mūsējais, skaidra lieta ...

Runādamies ar veco, Dmitrijs centās apskatīt otru vīrieti pie ugunskura. Tas nez kādēļ piesaistīja uzmanību. Varbūt ar savu uzsvērto vienaldzību vai ilgo klusē�anu, vai arī ar pietūku�o acu stingo skatienu. Viņ� bija vienos gados ar

Dmitriju, tikai augumā nedaudz garāks un platākiem pleciem. Ģērbies paslikti: vecā, vietumis apsvilu�ā vatenī, salāpītās virsnieka biksēs ar izbalēju�ām sānu vīlēm, brezenta zābakos. Biezajos, melnajos matos vijās sudrabainas stīgas, bet deniņi bija pavisam balti. Sasarku�ās acis un piepampusī seja �o, acīm redzot, kādreiz glīto cilvēku vērta nepievilcīgu. Ar drebo�ām rokām aizsmēķēdams saņurcītu papirosu, viņ� tomēr palūkojās uz Dmitriju, ta�u tūlīt novērsās.

Vecais turpināja izpra�ņā�anu:

� Drēbes jums gludenas, ka prieks skatīties, var redzēt, neesat no prastajiem, varbūt in�enieris vai direktors?

Dmitrijs nepaguva atbildēt, kad vecais jau turpināja:

� Man arī bija brālis in�enieris, Saņka, bija rūpnīcā direktors, pirms kara atbrauca pasērst dzimtā pusē. Bet, kā aizgāja karā pret vācieti, tā pagalam bija, ne ziņas, ne miņas vairs. Kādēļ viņam vajadzēja iet uz fronti, �o baltu dienu, puis, nesaprotu. Padomā tik, bija naftas pārstrādā�anas rūpnīcas direktors, varēja neiet, bet gāja viņ�, es domāju, tāpēc, ka bija komunists. Pats esot prasījies � un ticis gatavā ellē, toreiz, kad vācie�i spiedās uz Maskavu, tas ar bija viss, pēc mēne�a atnāca nāves ziņa, un Saņkas kā nemaz nebūtu bijis.

� Deviņniek, beidz runāt par karu! � jaunākais uzsauca.

� Nē, kāpēc tā, � iebilda vecais, � gribu parunāt par dzīvi ar skolotu cilvēku. Tur, puis, tās lietiņas tādas, kā kuram laimējas, tātadītēs kāda kuram laime. Redzi, karā arī � da�s krīt, da�s pārnāk sveiks un vesels, bet pēcāk pats sevi beidz nost...

Dmitrijs jau sen bija izsmēķējis papirosu, bet nesteidzās iet projām, viri pie ugunskura likās pazīstami. Dmitrijs nosvieda zemē jaku un dzīrās uz tās apsēsties. No jakas kabatas izkrita �etrkārt salocīts �Pravdas� numurs. Tur bija iespiests Augustes Karunnajas apraksts par partijas darbinieku. �o aprakstu, kas bija nodrukāts divos zem-svītras rakstos, Dmitrijs jau daudzas reizes pārlasījis, ta�u bija apņēmies līdz mājās brauk�anai no laikraksta ne�ķirties.

� Atļaujiet paskatīties! � negaidot ierunājās jaunākais vīrietis un jau stiepa roku pēc �Pravdas�. Paņēmis avīzi, viņ� satraucies steidzīgi sāka lasīt Augustes aprakstu.

� Vai rakstīts par kādu pazīstamu? � Dmitrijs jautāja.

� Nē, rakstītāja pazīstama, � nepaceļot acu no laikraksta, sve�ais atbildēja.

Dmitrijs vērīgi ielūkojās viņa sejā un pazina: iepretim sēdēja Arkādijs Karunnijs.

� Par ko tur, puis, rakstīts? � vaicāja vecais.

Arkādijs neatbildēja, tikai ar acīm kāri tvēra

rindas.

Vecais līkņāja ap zivju zupu. Piemeta lauru lapu, notīrīja un sagrieza lielu sīpolu, izvilka no audekla kulītes karoti un nogar�oja zupu. Aiz labpatikas krek�ķinādams, vēl labu laiciņu ņēmās ap to, gan piebērdams sāli, gan piparus.

Dmitrijs iesānis vēroja Arkādiju, un dīvaini � ne niknumu, ne no�ēlu �is cilvēks neradīja. Tikai viens neatrisināms jautājums nedeva mieru: kāda neizdibināma iemesla dēj Arkādijs, spējīgs, vesels, jauns cilvēks, uzaudzis kopā ar to paaudzi, kas uzvarējusi briesmīgākajā karā pret fa�ismu, varēja tik zemu krist? Kā viņ� varēja iemantot �īs aiz pārdzer�anās trīco�ās rokas, apsarku�ās acis, kuras reiz bija gudras un zinātkāras? Kā varēja iemantot galēju vienaldzību pret dzīvi?

Deviņnieks jau lēja zivju zupu emaljētās bļodiņās. Pirmo viņ� nolika Dmitrijam priek�ā, nogrieza prāvu kvie�u kara�as �ķēli, sniedza un �ēlabaini sacīja:

� Tā ar jāiztiek ar kreiso roku? Un kur tad labā?

� Frontē, � Dmitrijs atbildēja un sāka strēbt neparasti gardo zupu. Bija redzams, ka vecais vīrs caurcaurēm apguvis zivju zupas vārī�anas māku.

Deviņnieks nolika zupas bļodiņu arī Arkādijam priek�ā, ta�u viņ� pat nepaskatījās uz zupu. Beidzis lasīt aprakstu, viņ� ilgi neko neredzo�ām acīm skatījās uz Baikālu, laikraksts bija noslīdējis uz ceļgaliem.

Par ko viņ� domāja? Par Augusti, par bērniem vai arī par savu izpostīto dzīvi? Un tikai tad, kad viņ� paņēma karoti un, pilnīgā vienaldzībā iegrimis, sāka ēst, Dmitrijs klusu vaicāja:

� Vai mani nepazīstat?

Arkādijs pacēla galvu, vērīgi paskatījās viņam sejā un pēc ilgas klusē�anas teica:

� Kaut kur esam redzēju�ies, bet neatceros, kur, daudzi cilvēki man dzīvē garām gāju�i, dro�i vien frontē...

� Nē, frontē mums negadījās satikties, kaut gan �etrdesmit tre�ajā karojām turpat līdzās, mēs satikāmies �eit, pie Baikāla, pirms kara.

� Vai nu visu var atcerēties, � vienaldzīgi sacīja Arkādijs, � ja esam redzēju�ies pirms kara, tad nu jau septiņpadsmit gadu ...

� Mums abiem toreiz uz �ī krasta bija interesanta saruna, vīrie�u saruna par sievieti...

� A, rudais matemātiķis! � Arkādijs iesaucās.

� �Spējas virs vidējām�, kā tad, atceros! Atceros, kaut gan esi apvēlies, atkopies. Laikam dzīvo zaļas dienas? Ar ko nodarbojies?

� Ar lielu enerģiju fiziku. Un kur tu strādā?

Arkādijs itin kā saguma, likās, tam kāds būtu

iesitis.

� Kur tu strādā? � atkārtoja Dmitrijs, apzināti uzrunājot Arkādiju ar �tu�.

� Strādāju �eit par atslēdznieku, � Arkādijs beidzot atbildēja, ar galvu pamezdams uz bagar-ma�īnas pusi.

� Arī nav slikti, � Dmitrijs teica.

� Vai nu slikti, vai labi, kā uz to skatās, � sarunā iekļāvās Deviņnieks. � Zini, da�s labs varbūt sadomājis kļūt par ģenerāli, bet viņa tālāk par atslēdznieku nelai�...

� Kāda viņa? � Dmitrijs pabrīnījās.

� Dzīve! Kas ta cits! � Deviņnieks atbildēja.

� Viss viens, puis, augstāk par sē�amvietu neuzlēksi, ja lemts būt par atslēdznieku, tad ģenerālis nebūsi, kāda kuram, puis, laime ...

� Paliec mierā! � Arkādijs viņu partrauca. � Ļauj man ar senu paziņu parunāties.

� Aiz ko ta es nevaru ar viņu parunāties? Es ar �ito sarkanmati atminos, nelaiķe ve�a viņam mūsu istabā bikses �audēja, kad toreiz negaisā pa krastu vienu skuķi bija meklējis. Un nekas jau ar no tā skuķa nebija, tikai makten spuraina...

Arkādijs pacēla laikrakstu, pameta acis uz Augustes aprakstu un jautāja:

� Un vairāk neesi ar viņu ticies?

� Tikos pavisam nesen, � Dmitrijs atbildēja.

� Kā tad viņa tur dzīvo, pastāsti!

� Dzīvo, audzina bērnus, strādā ...

� Vai viena pati?

� Kādēļ viena? Bērni...

� Es tā nedomāju, � Arkādijs klusu atbildēja.

� Ak tā... Jā, viena. Vai tu viņiem neraksti, bērni ta�u?

� Kas es tiem par tēvu, ko nu tur ...

� Tu dzīvo viens pats?

� Nu, kā lai pasaka... Bija te man viens sievi�ķis, skuķi lai dzemdēja, bet tagad aizbrauca, nezinu, vai pavisam, vai atgriezīsies, nekāda labā dzīve viņai ar mani nebija.

� No �itādas dzīves, puis, jābēg bēg�us, tā piebeigs katru.

� Nemels! � asi un valdonīgi uzkliedza Arkādijs. � Rimsties, veci!

� Ko tu bļausties? Atradies komandieris! � vecais saņēma ļaunā. � Es tik mudīgi uzvāru gardu zupu, bet viņ� vēl kliegs. Nav uz paģirām

ko iemest, bet es vainīgs. Labāk palūdz draugu, varbūt paģiru lāpī�anai mums atmetīs...

Arkādijs klusēja, negribēja noslīgt līdz naudas diedelē�anai, bet bija redzams, cik ļoti viņam gribas iedzert. Dmitrijs salūkoja naudu un pasniedza Deviņniekam.

� Eku, tu esi puika! � nopriecājās vecais. � Tūlītiņ ņemu kājas pār pleciem . ..

Kad vecais aizgāja, Arkādijs un Dmitrijs ilgi neiedro�inājās atsākt sarunu. Katrs saprata: vai nu jārunā nesaudzīgi un atklāti, vai arī jāklusē.

Ugunskurs dzisa, satumsa, pie debesīm uzripoja spo�s mēness, Baikāla ūdens mēness gaismā likās draudīgi zaļ�, kaut kur no tālienes, pārspējot ze-messmēlēja troksni, atskanēja dziesma:

Pa bargu, me�onīgu taigu, Kur Sibīrija tālē zūd ...

Smagi un skumji dziesma satrauca tos, kuri �eit klausījās.

Arkādijs ierunājās pirmais:

� Nu tad, rudais matemātiķi, savilksim galus kopā.

Dmitrijs nodrebēja, viņa domas pie mātes kapa par vērtību pārvērtē�anu sabalsojās ar Arkādija vārdiem.

Tas turpināja:

� Nezinu, kā veidojusies tava dzīve kop� tās dienas, kad �ķīrāmies, bet man gāja kā smērēts: mācījos teicami, kā saka, �degu sabiedriskajā darbā�, biju visu uzmanības centrā, kā nekā vado�o kadru otrā paaudze. Patiesi ticēju, ka ienaidnieku sakausim ar varenu triecienu, necie�ot lielus zaudējumus. Apprecēju patīkamu meiteni, un tad �is kar�, par kuru mēs daudz dziedājām un runājām, bet maz darījām, lai novērstu. Bet izrādījās � kar� prasīja lielus zaudējumus, daudz dzīvību. Tomēr arī armijas rindās laimes luteklis Arkādijs nebija pēdējā vietā. Vispār komandēt apak�vienību nav liela māksla. Nav liela, ja nedomā, ar kādu materiālu rīkojas, man cilvēki bija tikai skaitļi, vieninieki. Vispār tas karavīriem ir ērts rēķins. Bet pats �ajā skaitļu fonā es likos kā personība, kuras vārdu raksta ar lielo burtu, kurai viss atļauts. Nu, jāteic: tā gāja, kamēr pastrādāju noziegumu. Dabūju par visu samaksāt uzviju uzvijām. Aiz muguras sagruva visi tilti, bet es? Palika tikai degvīns. Tā jā, brāl! Tāds ir bēdīgais kopsavilkums... Un katram savs. Par vienu tikai liktenim pateicos, ka tēvs mani tagad neredz. Viņam nebūtu viegli: vado�s darbinieks, risināja lielas problēmas, bet dēls izlaidies... Nu, bet māte � viņai es esmu labs arī tāds, kaut gan vienās asarās viņa pavada savas dienas ...

Dmitrijs klusēdams klausījās un tikai pateica:

� Tātad atslēdznieks � nav jau slikti.

� Ja būtu atslēdznieks! � pēk�ņi sāpīgi iesaucās Arkādijs. � Vai tad tā ir būtība, man arī ir skaidra visiem zināmā patiesība. Katrs darbs rotā cilvēku, bet ir cilvēki, kuri nerotā nevienu darbu...

� Tu vēl esi jauns.

� Jauns, bet jau norakstīts.

� Nu_f nu, nepārspīlē, � Dmitrijs iesaucās.

� Kādēļ tu sevi tā pazemo?

� Ja zinātu, kādēj? Ja zinātu, kura dēļ? �ādi nav pat neviena, ko apvainot, atskaitot sevi pa�u...

� Bet tava sieva gandrīz aizgāja bojā tevis dēj, labi cilvēki palīdzēja viņai... � Dmitrijs teica.

Viņ� pamanīja, kā, �os vārdus izdzirdot, satumst Arkādija seja, un turpināja:

� Un tu no dzīves vairāk neko nevēlies, nekur vairs netiecies?

Arkādijs stūrgalvīgi klusēja.

� Atklāti sakot, varēji daudz vairāk panākt, tomēr vēl viss nav zaudēts. Tu esi jauns un, ja prastu atteikties no alkohola, sāktu dzīvi pa jaunam.

� Es jau ar klāt, � no tumsas atskanēja Deviņnieka balss. � Tūlīt, mīlī�i, sasildīsimies, citādi no ūdens nāk traks aukstums. Zupiņu uzsildīsim, iestrēbsimies un tad kātosim uz manu būdu. Kur tu, novadniek, esi apmeties?

� Man limnoloģiskajā stacijā iedeva istabu.

� Kā tā � iedeva? Vai ta pats strādā Maskavas akadēmijā vai tāpat ir pazī�anās?

� Pazī�anās, � Dmitrijs atbildēja un piecēlās.

� Kur ta tu? � neizpratnē vaicāja Deviņnieks.

� Tūdaļ iemetīsim pa kraķītim ...

� Dzeriet vien pa�i, mani tur gaida vakariņās. Paldies par zivju zupu, ardievu!

� Veseliņ�, veseliņ�, � vecais vīrs atsveicinājās. Arkādijs tikai pamāja ar galvu.

Pēdējais, ko Dmitrijs saklausīja, kāpjot lejā pa taciņu uz krastmalu, bija asā un niknā Arkādija balss:

� Ielej, vecais, ko piņķējies!

Dmitrijs ilgi stāvēja uz kraujā krasta, tad paņēma nelielu akmeni un iemeta Baikālā. Viegli apļi savirmoja spo�o mēness apgaismoto ūdeni, akmens lēnām ienira dzelmē un palika starp diviem lieliem, zaļiem akmeņiem, kuri gulēja uz ezeram pārsviestās mēness taciņas.

Uzvēdīja ūdens un dūmu smar�a, no tālienes atskanēja dziesma:

Drīz sieva atradīs sev citu,

Bet māte dēlu � vairs nekad.

Dziesmu apslāpēja nakts maiņā strādājo�ā ze-messmēlēja klaboņa. Bet varbūt dziesma aprāvās tikai tādēļ, lai satrauktu tos, kas tikko klausīju�ies. Dmitrijs raudzījās ūdenī un domāja:

�Kādēļ viņa mani nemīlēja? Kādēļ cilvēki tā dzīvo? Kādēļ cilvēki da�reiz tik bezjēdzīgi iznieko savu mū�u? Kādēļ mēs atklājam atoma noslēpumu, bet nevaram atklāt cilvēka dvēseles noslēpumus? Kas var atklāt un atminēt apziņas dzijumu, cilvēku laimes kopējos likumus? Kādēļ akmens, ko iemetu Baikāla dzelmē, nokrita starp tiem diviem? Varbūt tādēļ, lai nedotu tiem iespēju tuvināties? Bet, ja neviens tos netraucētu, straume agri vai vēlu tos sabīdītu kopā...�

Tomēr neviens viņam nespēja atbildēt.. .

Tikai lapegļu galotnes noraudzījās spoguļdzid-rajā Baikāla dzelmē un nepārtraukti par kaut ko sa�ukstējās un sūdzējās. Varbūt tās gribēja vēstīt pasaulei par kādu nelaimīgu mīlestību vai arī brīnījās par cilvēka dzīvi, kas līdzīga ērgļa lidojumam, kad daudzreiz nākas celties spārnos un krist lejup. Spēji krist lejup, bet arī augstu celties spārnos...