<p>Mani mīļie lasītāji!</p>

Par �Ābeli� man būtu jāsaka, ka galvenie raksturi savā laikā dro�i darboju�ies manā redzes lokā.

Kādas vasaras nodzīvoju skaistajos Labren�u kalnos Kvēbe-kas provincē. Man aizvien �ķita, ka tur vietējie cilvēki (ne. vasarnieki) dzīvoja kā citā �pasaulē�. Likās, ka to arī iespaidoja katolicisms un brīnumskaistā daba. Likās, ka tur daba �runāja� uz cilvēku un bija vairāk romantisma un ticības degsmes.

Abi brāļi romānā gan manī �izauga� no kāda krasa brāļu piemēra turpat Monreālā. Bez �aubām mana iztēle krietni �piestrādāja�, vērojot �īs īpatnības ģimenē. Nekad neesmu aprakstījusi da�ādos cilvēkus �tie�i� no dzīves.

Bet, redzot da�ādās dvēseļu cīņas sev apkārt, izaudzinu sevī savu romānu raksturus, kuriem da�kārt pavisam maza līdzība ar īstenību. Pat savos autobiogiāfiskajos romānos, kā �Inga� un �Rudens negaiss�, esmu sevi iepinusi fantāzijā un da�i raksturi pilnīgi izdomāti, lai nesāpinātu kādu, kas manā dzīvē �izbijis� manas vainas dēļ . ..

�Ābelē� vecā mamma gandrīz no dzīves izņemta. Diem�ēl �īs stiprās latvietes ir jau apmiru�as. Gadījums ar latvie�u bāreni no vācu patversmes arī no dzīves izņemts.

�Ābele� ir mana vienīgā �seksīgā� grāmata (ja tā var sacīt).

Stāsti ir �mana pasaule� un domāju, ka tos ir varbūt grūtāk rakstīt nekā romānus, jo jābūt koncentrācijai un nedrīkst izplūst. . . Un stāsti ta�u ir mums apkārt � cilvēku veidā. Spilgtāki, bālāki � bet tik dzīvi, ka ielien man galvā un prasās uzrakstāmi.

Sevi�ķi priecā�os par stāstu iznāk�anu. Es nenoliedzami esmu meistariskāka stāstos nekā romānos! To arī kritika �eit uzsvērusi.

Jums labu vēlot,

Jūsu Irma Grebzde

Viņ� iet un iet. Ar katru soli Bērts tuvojas tai mājai, un viņa sirds sit kā veseris. Kā vectēva Doļa kalēja veseris, sen, sen, melnā smar�īgā Kurzemes smēdē. �Dievs, es ta�u to neizdarī�u,� Bērts saka sev. Tomēr viņa garās kājas met ātri slīdo�as ēnas uz augstās koka plāk�ņu sienas ielas malā. Izskatās it kā tās abas sacenstos skrējienā. �īs Berta Doļa kājas.

�Es ta�u to neizdarī�u.� Viņ� noslauka sviedrus lielā pelēkā kabatasdrānā, dro�ības dēļ noslauka arī degunu.

Tur jau ir meitenes māja. Divu stāvu. Neglīta koka māja, kurai kā māneklis uzlīmēta ķieģeļu imitācija, vietām atplīsusi, atsegdama pelēkus sānus.

Tur viņa dzīvo.

Bērts apstājas, atloka kabatasdrānu, apslauka vēl virslūpu, un ap dū�u viņam tā, ka varētu satraukumā kliegt.

�Muļķīgi.�

Sapurinājies, viņ� uzkāpj �etrus koka pakāpienus, kas novakara saulē izskatās balti nomazgāti.

�Varbūt Agita tos �odien mazgājusi,� viņ� domā un apstājas pie durvīm. Tum�s stikls raugās pretim, un aiz tā balts me�ģīņu aizsegs.

Kurzemes kalēja Doļa veseris smagi sit Berta krūtīs. Krīt kā uz laktas, un dzirksteles pa�ķīst uz visām pusēm.

Bērts ātri samirk�ķina iekaisu�os acu plakstus, un ugunīgās zvaigznītes pazūd.

�Esi tak vīrs!� viņ� sevi gumda. �Nu, vienreiz savā mū�ā, esi tak vīrs!�

Stāvētājs pārliek puķu pu�ķi � dzeltenās tulpes �aukstīgā papīrā paslēptas � no labās rokas kreisajā. Tad viņa pirksts paceļas un uzkrīt zvana pogai pie durvīm. Tā ir zila poga, gluda un vēsa.

Vēlīnā novakara saule uzmet baltu staru Bertām uz pleca, un, tā apveltīts, viņ� ieiet atvērtajās durvīs.

Agita stāv gaitenī, ne mazāk apjukusi kā ciemiņ�, un trīs reizes saka: �Labdien.�

Bērts domā, Agita vārētu sacīt �Labdien� vēl ceturto reizi. Te nu viņ� ir, un viņam jāatjēdzas, ko darīt, ko sacīt, kur likt savas rokas.

Agitas seja gaiteņa pustumsā izskatās kā pārlieta ar miglu, tik maiga, gandrīz bez kontūrām. Varbūt viņa nemaz tur nestāv � tikai kāds apsvīdis atspīdums rēgojas spogulī vai uz gai�ās sienas.

�Nāciet, lūdzu, tālāk.�

Nē, tā ir viņa! Bērts gandrīz salecas, kā spēji atmozdamies, un dod Agitai puķes.

�Vai dieniņ, paldies! Nevajadzēja jau,�klusa, zema sievietes balss apvijas viņam apkārt, gandrīz jūtama pieplok vēsajam vaigam, it kā to skūpstītu. Agita noliek puķes uz galdiņa un tās aizmirst. Bērts jūt, ka rokas ir nosvīdu�as. Sasodītās kalēja Doļa rokas, kas neganti svīst uztraukumu brī�os. Tā tas bija tēvam, tā vectēvam. Nilam laikam nē. Nils nav iedzimis kalēju ģimenē. Nils ir tāds kā māte � smalks.

Laikam Agita ir pieķērusies vienai Berta rokai, citādi viņ� varbūt nekustētos un stāvētu tā ilgi.

Viņi ieiet nelielā istabā, kurā viss izskatās kā Agita pati � tīrs un pazemīgs.

Bērts cen�as neskatīties jaunajā sievietē. Viņ� ātri apsē�as zemā zaļā krēslā, un vecās, izsēdētās atsperes noliecas padevīgā kustībā, tā ka nav kur paslēpt kājas. Tās jāizstiepj uz pelēkā paklāja un Bertām jābrīnas, ka viņa kurpēm klāt tik daudz smil�u. Vai tie�ām viņ� būtu nācis cauri Nullītes dārzam? Traks! Tad jau būs izmīdījis dobes!

�Atvainojiet, man netīras kurpes,� viņ� priecīgi saka, jo nu, lūk, ir temats sarunai � Nullītes dārzs. �Nācu taisni. Tā tuvāk. Māte vakar ru�ināja kādu dobi.�

�Jā, sniegs tik ātri pazuda un zeme jau silta. Jālūko rītā arī man, kas darāms mūsu ielāpiņā. Mūsu dārziņ� ir mazs, maziņ�.�

Agitai arī vārdi neizskrien ātri. Tie ir kā aizķēru�ies aiz lūpām, un Bērts tagad uzlūko viņas muti. Mute ir maza un viegli nokrāsota. Un viņa runā par dārzu, kas ir tik mazs kā ielāpiņ�.

�Jūs daudz stādāt puķes?� (Cik jauks temats! Puķes un dārzs!)

�Cik nu man atliek laika. Jāņtēvs jau pa dārzu vairs nevar. Slima sirds.�

Ak, tā � Jāņtēvs! Bērts ta�u zināja, ka tāds te dzīvo. Agitas tēva vai mātes brālis. Pēk�ņi viņam liekas, ka �is Jāņtēvs glūn kaut kur no aizdurves: �Kas te atnācis traucēt klusās mājas mieru?� Kāds jauns muļķis, kas nav ienākot pratis noslaucīt no kurpēm dārza smiltis. Nelga!

�Jāņtēva nav mājās,� saka Agita, �sestdienās viņ� iet pie sava drauga ukraiņa, spēlēt kārtis.�

�Ak, tā,� atviegloti nopū�as Bērts un noliek savas sasarku�ās plaukstas sev līdzās uz zaļā krēsla. Temats par dārzu un puķēm ir pazudis un par Jāņtēvu nebūtu pieklājīgi jautāt.

�Vai jūs te, pilsētā, jau ilgi?� Agita glābj, kas glābjams �ajā klusuma jūrā, kurā pazudis pēdējais pietver�anās punkts. Bērts jau jūt, ka pamazām slīkst un viņu pārņem izmisums. Ja �oreiz viņ� ar �o meiteni izgāzīsies kā ar citām, tad gan � viss cauri! Dzīvos viens, panesīs Nila izsmieklus un nekad vairs neskatīsies ne pa labi, ne kreisi.

�Ak, es? Jau vienpadsmit gadus. Sākumā bijām �etri. Tad � nomira tēvs. Tā pēk�ņi. Izstājos no skolas, palīdzēt mātei ēdnīcā. Nav jau viegli viņai vienai. Un Nilam jāmācās.�

�Kādēļ viņam jāmācās, ne jums?� Agita vaicā savā zemajā glāsīgajā balsī, un Bērts nemaz nebrīnītos, ja sieviete pārvērstos putnā � pelēkā dūjā, kas rītos tik maigi rūc pie viņa istabas loga. Balsis abām vienādas. Tas viņu mulsina, samet mēli mezglā un tomēr � ir briesmīgi labi dzirdēt tādu dūjas dūdo�anu.

�Es? Ko nu es? Man tāda galva. Kad dū�īgi kaļu, tad vēl �ā tā. Tā sakot � svīzdams nobeidzu desmit klases. Nils! Nilam viss kā pa jokam! At�ķir grāmatu, aizver, un galva pilna gudrībām. Taisni traki, kas tam zēnam par galvu! Iedzimis mātes rados � Tropos. Tropam, manam mātes tēvam, piederēja veikals Rīgā. Mana tēva tēvam tikai smēde. Tādēļ jau es . . .�

Nu visa viņa seja deg kā ēzē kveldēta. Tik briesmīgi ir atzīties savos trūkumos un Bērts zin, ka jāatzīstas vien ir, citādi no �īs draudzības ar Agitu dūmi vien iznāks. Viņai jāzin, kāds viņ� ir.

�^vairāk nē, Bērt! Vairāk nē. Jūs sevi par daudz noniecināt. Tā nav labi. Pietiek jau, ka citi mūs noniecina, pazobo. Pa�iem nevajaga. Tas ir tāpat kā spļaut pa�am savās acīs.�

Dūjas balss ir tik klusa, ka Bērts tikko viņu sadzird.

�Mūs?� viņ� apmulsis no�ukst, �apsmej mūs? Vai jūs arī?�

�Kā tad! Un kā vēl!� Agita iesmejas. Bertām liekas, ka smiekli ir ļoti skumji. �Redziet, Bērt, man pat tikai deviņas klases skolas. Jāņtēvs domāja, ka meitenei skolu nevajaga. Un tagad, kad pati pelnu, ir par vēlu. Man ir divdesmit �etri gadi. Daudz lasu, mēģinu �o to savākt, tā sakot, pa stūriem.�

Viņ� brīnās par �o atklātību. Sievietes savus gadus parasti slēpj. Pat māte savus piecdesmit.

�Gadu ziņā es jūs pārspēju, man ir jau divdesmit septiņi.�

Agita skatās taisni �urp.

�Zināt, mums abiem vajadzētu pērienu. Tādu krietnu. Kas tad mēs par ve�iem! Nemaz vēl nav dzīvots!� Viņa ieko� apak�ējo lūpu mazos nevienādos zobos un izskatās kā nobijusies pelīte.

�Tiesa � dzīvots nav. Bet vai atņemtu mū�a daļu var atdzīvot? Vai var? Vai kāds spēj otrreiz būt jauns?� Bērts jūt, ka nu ir atvērti vārti un mēle kļuvusi lokana. Tā jau sen ir vēlējusies runāt, tikai nav bijis ar ko. Nu ir! � Tepat viņa sēd � tā, kas klausās, gai�mataino galvu viegli pieliekusi. Uz pieres sievietei ir neliels matu noliekums � tāda gai�a, pusē saritināta sproga. Kā no vara izkalta rota � gredzens. Vara gredzens.

Bērts skatās un skatās �ajā sprogā, un viņam gribas to sajust, pieskarties tai, aptīt ap rādāmo pirkstu.

�Nu, var vai nevar otrreiz būt jauns?� tagad Agita iesmejas tīri skaļi un pati it kā sabīstas no savas drosmes.

�Laikam nevar.�

�Vajaga mēģināt.�

Agita pastumj savu krēslu tuvāk. Viņai ir tum�i pelēkas acis un smagi, īpatnēji izliekti plaksti.

�Kā?� Bertām gribētos celties kājās, vicināt lielās rokas, pilnas ar spēku, atraut vaļā mazo pelēko logu un izkliegt iēlā: �Dzirdiet, jūs, visi! Mēs gribam otrreiz būt jauni!�

Tad viņ� atjēdzas un aizver muti, jo Agita ir noliekusi galvu un viņas klēpī, uz zilā linu svārka krīt lielas lāses. Agita raud.

�Dzirdiet � dzirdiet � jūs pati sacījāt, ka tā nedrīkst! Ne mēs pa�i! Lai jau citi! Tagad mēs esam divi. Ne vairs viens � divi!�

Kā viņ� to ir izteicis? Kur radās drosme? Drebēdams no tā, kas tur, viņa krūtīs ārdās kā traks, Bērts noliecas pāri sievietes gai�ajai galvai. Viņa roka lēni tuvojas varā kaltajam gredzenam uz Agitas pieres. Viņ� to aizskar un atkal dzirksteles nozib gar acīm. Vara gredzens viņa pirkstos pārvēr�as mīkstās putna dūnās � tikai �īs nav pelēkas.

Berta roka atraujas. Kakls sa�ņaugts dzelzs stīpā, kuru pa�reiz nespētu pār�ķelt arī vectēva Doļa cirtiens.

Agita uzrau�as kājās.

�Jāiededz gaisma. Gaismā vienmēr labāk,� viņa saka.

Tik tuvu viņa stāv Bertām. Tik tuvu kā pa�a rokas. Viņ� izjūt sevī katru sievietes ķermeņa kustību. Plaukstas atkal nosvīst. Vajadzētu tagad pievilkt Agitu sev klāt. Paturēt brīdi kā kādreiz gribas paturēt tuvu gaisto�u sapni, labu domu vai tikko izlasītu dzeju.

Viņa pa�ūpojas uz pirkstgaliem tepat, zem Berta zoda, tad paslīd garām un � mirklis ir pazaudēts.

�Zābaks! Neveiklis!� Bērts sevi rāj un, kad istabā ieskrien gaisma no zemās lampas pie loga, viņ� novēr� seju uz otru pusi, lai Agita neredzētu, cik apjucis ir viņas ciemiņ�.

��itā labāk, vai ne? Tumsā rodas visādas jocīgas domas. Tumsā vairāk gribas runāt, protestēt, jā � pat raudāt.�

�Par asarām nav ko kaunēties,� Bērts saka un apsē�as zaļajā krēslā.

�Ne arī ar tām ir jālepojas. Dievu lūgt un raudāt vajaga vienatnē. Esmu to iemācījusies. Kam gan patīk skatīties citu asarās? Tāda liela dzidra pile ir skaista tikai uz maza bērna vaiga ...�

�Arī uz jūsu!�

Nu viņ� runā! Bertām pa�am brīnums, ka ir spējīgs izsacīt tādus vārdus.

�Nē, tā nav. Da�i gan mani vēl tagad uzskata par bērnu, bet � esmu pieaugusi sen.�

�Vai Jāņtēvs?� Bertām gribas vairāk dzirdēt par Agitas radinieku.

�Negribas runāt par to. Citreiz, Bērt.�

Viņa stāv pie pietumsu�ā loga un raugās ārā. Agitai ir balta blūze un zili svārki. Kailajās kājās dzeltenas zandales. Mati gandrīz līdz pleciem. Pa�i galiņi tiem sagriezu�ies uz aug�u kā kvie�u vārpas saulē.

Istabā klusi sīc neizprotama dziedo�a skaņa. Bertām liekas, ka tagad būtu aplami runāt. Klusums ir labs. Var sakārtot domas. Pa�am par pārsteigumu Bērts jūtas atvieglots un mierīgs.

�Es uzvārī�u kafiju. Vai varbūt tēju?� Agita vaicā. �Ko jūs dzertu?�

�Ko jūs, to es,� viņ� saka.

�Man gar�o piparmētru tēja. Kā jūs jau zināt no ēdnīcas, kafiju es nedzeru,� Agita iesmejas savu dobjo, kluso smieklu.

�Būs jāpasaka mātei, lai iegādājas ēdnīcā piparmētru tēju tādiem apmeklētājiem kā jūs.�

�Manis dēļ � nav vērts. Ēdēji jums lielāko tiesu spēcīgi vīri. Tiem arī vajaga spēcīgu kafiju. Tā tad �jums? Kafiju?�

�Piparmētru tēju.�

Agita aiziet gaitenī, un Bertām liekas, ka istaba pēk�ņi ir tuk�a. Nekā vairs nav � ne sīco�ās, mīlīgās skaņas, ne mēbeļu, ne laipnās gaismas. Viss pazūd līdz ar Agitu, aiziet viņai līdz gaitenī un tālāk. Bertām gribas celties un skriet līdz.

�Kā tas izskatīsies! Sēdi vien! Gaidi!� viņ� norāj sevi.

Divdesmit septiņus gadus ir gaidīts. Mīlestību Doļu ģimenē neviens Bertām neprasīja un nedeva. Tēvs aizvien stāvēja ar abām kājām uz zemes. To var spēt arī bez mīlestības. Mātei nekad nebija laika. Bez tam � tur jau bija arī Nils � dū�īgs, veikls puika, ar kuru lepoties citu priek�ā. Ne ta�u ar to � neizdevu�os, pirmdzimto, kam neveikla valoda un grūta galva.

Tad Bērts bija izdalījis savu bērna mīlestību uz visām pusēm. Viņ� mīlēja zemes kukaiņus, dzīvniekus, nedzīvas lietas � grāmatas, kādu pudeles lausku, kurā spēlējas saules stars,upi, kuras krastā atradās bēgļu nometne. Tomēr � kaut kā jau vienmēr zēnam pietrūka.

�Te būs tēja.�

Istaba piesmar�o ar stipru piparmētru smar�u. Tā smar�oja vecās mātes � kalējienes � pieliekamais aiz vectēva smēdes.

Dzeltenā māla krūzē garo dzēriens. Agita piestumj krēslam galdiņu, uzliek tur krūzītes, medus trauciņu un cepumus.

�Stiprāka man nekā nav,� viņa atvainojas.

�Viss ir labi. Agit, man nupat likās, ka esmu septiņus gadus vecs un sēdu Doļu kalēja mājiņā, vecās mātes aptecēts. Tur man deva ziedu tējas, tādas smar�īgas, un klāt ūdens kliņģerus. Tā bija mana paradīze, manas debesis. Bērnam debesis ir kaut kas ļoti tuvs, taustāms, o�ams, gar�ojams, izjūtams. Tagad � tagad tas ir izplatījums, tāls, drusku biedīgs, neizprotams, pat atbaidīgi auksts. No turienes vairs nenāk atbildes. Toreiz � manā paradīzē � vecāmāte atbildēja uz manām sīkām lūg�anām. Manās acīs viņai piemita milzu spējas . . .� Runādams Bērts paceļ galvu un redz, ka Agita raugās viņā spo�ām acīm, it kā klausītos teiksmainu pasaku.

�Un tad?� viņa prasa kā bērns. �Kas vēl?�

Karsts, salds tējas malks aizslīd kaklā. Bērts jūtas kā mājās toreiz. Sen viņ� nekur nav tā juties kā mājās. Kāds viņā klausās. Spo�ās acis prasa vēl. Agita grib dzirdēt par Berta paradīzi vecā tēva paspārnē.

�Kad tur dzīvoju vasarās, man piederēja visa Doļu zemīte. Ozols, grāvis, pilns zaļām ūdensaugu plāksnēm, visi pasaku rūķi, kas slēpās smēdē un naktīs paveica vectēva darbus, pats vectēvs. Jā, savādi. Nekad vecāmāte. Viņa bija kaut kas augstāks. No viņas nāca viss labais. Tā laikam ir mīlestība. Es peldēju un grozījos viņas labestībā. Rudeņos, kad braucu atpakaļ uz Rīgu, sastingu par mazu, vientuļu zēnu.�

�Un tagad?� Agitas acis pieslīd tuvu Berta sejai. �Jūs, dro�i vien, nekad vairs neesat bijis paradīzē.�

�Nē.�

Brīni�ķīgā piparmētru tēja! Kā tā silda krūtis! Tās smar�a aptin Agitu un Bertu. Varbūt kāda burve to iemetusi dzeltenajā māla krūzē, lai reibinātu tādu neveikli, kāds ir Bērts Dolis. Viņ� pasmaida par �o domu.

�Es nepazīstu paradīzi, nekad to neesmu pazinusi,� skumji saka Agita.

�No pirmās dienas, kad sevi atceros, esmu situsi pieri pret aukstu mēmu sienu. Es uzaugu patversmē.�

Bērts saraujas. Agitas lūpas ir mitras no tējas tvaikiem un acis vairs nespīd.

�Kādēļ tā?�

�Vecāki mani bija pametu�i. Viens, otrs, vai abi. To es nezinu. Man bija pelēka kleitiņa un pelēka diena apkārt un asarainas naktis bez debesīm. Bet � tāpat kā jums � man bija grāmatas. Vācijā es pārvērtos mazā vācu meitenē un jau sāku aizmirst latvie�u valodu. Tad � kādā dienā patversmes priek�niece sacīja, es ie�ot prom. Man esot radies radinieks � tēva brālis. Palekdamās no prieka, patversmi atstāju, ieģērbos nometnes dotajās drānās, pieķēros radiniekam pie rokas un braucu uz Kanādu.�

Viņa runā klusi. Bertām liekas, Agita stāstot smejas tādus iek�ķīgus nervozus smieklus.

�Jāņtēvs,� Bērts atkal grib vaicāt, bet sieviete paceļ roku un viņas seja pārvēr�as.

�Dzirdiet, tur viņ� nāk. Bērt, tagad ejiet. Iepazīstieties un ejiet. Paldies, piparmētru tējas stunda bija ļoti skaista.�

Durvis atveras, noklaudz soļi gaitenī.

�Agit, vai tev ir viesi?� balss skan kā �īksto�a vinda pie vectēva akas. Bertām nepatīk �ī balss. Viņ� sajūt ienaidnieku, sarūk sevī mazs un nobijies un tomēr � nikns uz sevi.

�uā, Jāņtēv. Bērts ir atnācis. Tu zini � tas latvietis no ēdnīcas.� Agitas balss arī ir pārvērtusies. Tā skan pavisam ikdieni�ķi, dūdojo�ais, zemais tonis pazudis.

�Ak, tas ...�

�Nāc, iepazīsties.� Agita ir piecēlusies, un Bērts bez skatī�anās zin, kāda tagad viņas mute � mazliet �ķībi sagriezusies �aurajā sejā. Tāda � kā ikdiena. Tāda, kādu Bērts to redzējis divus mēne�us mātes ēdnīcas stūrītī aiz mazā galdiņa. Greiza mute, �aura seja. Sākumā Agitas seja viņu pat atbaidīja.

�Ko nu tagad. Ir jau vēls. Vajaga mieru. Citreiz, Agit . .

T n uznes man aug�ā karstā ūdens pudeli � kāja atkal sāp.�

�Jā, Jāņtēv,� diezgan pazemīgi notrīc Agitas balss. Bērts sniedz viņai pretim roku.

�Ar labvakar. Rītā jūs redzē�u.�

Agita atkāpjas sāņus, atver durvis. Tumsā balto �etri pakāpieni. Viens, divi, trīs, �etri. It kā tie būtu gadi, kas paliek aiz Berta.

Durvis aizveras aiz viņa. Ielas tumsa ir mitra, piesūkusies ar apkārtējo dārzu smar�ām. Tās nomāc to � maigo. Piparmētru! Ielas smar�as pavasarī, pilsētas nomalē, ir spēcīgas.

Varētu sacīt � rupjas. Un Agita stāv pie loga. Skatās Bertām pakaļ. Viņ� to jūt. Varbūt aug�stāvā pie loga stāv Jāņtēvs ar netīkamo balsi? Bērts tādēļ neatskatās.

Dro�i vien Agita tagad atceras tulpes. Tās stāv papīrā noslēptas, uz galdiņa gaitenī. Viņa ņems to pa�u dzelteno māla krūzi, pielies ar ūdeni, ieliks tur septiņus dzeltenus ziedus, aizvērs acis un atcerēsies katru vārdu, ko viņi �ovakar ru nāja.

�Es izaugu patversmē.�

Bērts savicina rokas, it kā gribēdams kauties ar pasauli. Daudz bērnu izaug patversmē. Kādēļ? Jā, kādēļ?

Ielā skan viņa soļi � tap, tap, tap. Varbūt kāds slepeni nāk Berta pēdās un sit bungas? Tap, tap! Patversme un Jāņtēvs � divi noslēpumi. Abi laikam atstāju�i Agitas garīgajā pasaulē dziļas pēdas.

Kad viņi toreiz, ēdnīcā, sāka sarunāties, Bērts brīnījās, ka tik inteliģenta meitene strādā fabrikā par saiņotāju. Nu viņ� zināja � Agitai nebija skolas! Bet � vai skolas bija, piemēram, pasaku meistaram Kārlim Skalbēm? Un citiem, kas mazāk lasīti? Bērts iet un domā. Tomēr labāk, ka Agita nav skolas beigusi. Viņam labāk. Skaidrs!

Meitenes, ar kurām Bērts savā dzīvē īslaicīgi sastapies, viņu parasti atstāja. Ta�u tām viņ� bija licies muļķis, neuz-vedīgs, neapķērīgs. Un tās da�as reizes, kad . . . Ak, par to nemaz nedrīkst domāt! Tās jau nebija meitenes! Mātes draudzene Salnas kundze � piecpadsmit gadus par Bertu vecāka. Mazs, silts dzīvoklītis, liķieris, stipra kafija, zino�as sievietes rokas. Katrs nogrieza no apskrandu�ās dzīves drānas, cik iespēja. Nogrieza pa gabaliņam slepeni � kā Salnas kundze. Bērts pēc tam bija juties slims veselu nedēļu. Kā aplipis vātīm, kā mie�os izvārtījies, pilns asiem akotiem, jā�kā cūka!

Ja māte nojaustu! Un Nils, kam meitenes karājās pie abām rokām kā ko�i zvārguļi! Nils sacīja, ka katru meiteni var dabūt.

Arī Agitu?

Bērts gandrīz paklūp, tepat, uz līdzenas ietves. Nē, ne Agitu! Tam viņ� netic. Un, ja Nils tikai mēģinās � brālis vai nē, students v.ai nē � Bērts pārvērtīsies kalējā Dolī. Un tad � lai Dievs sarga mazo brāli, varonīgo Nilu! Katru mei teni tāds vis nevar dabūt! Agitu nē!

Tumsa nāk pretim. Smar�as no dārziem lien nāsīs. Māju logos gaismo spuldzes. Pie viena loga stāv Agita. Vai viņa tur stāv?

* * *

Māja mostas darba dienai. Steidzīgi soļi aizdip gar Berta istabas durvīm. Viņ� tos pazīst. Māte ir jau lejā. Nullīte viņai seko. Mātes māsas soļi ir mīksti kā kaķim. Pati Nullīte ir kā ēna.

Nils celsies pēdējais. Nullīte skraidīs virtuvē, studentu ēdinādama, apvaicādamās par tā labklājību, apbrīnas pilnām acīm viņu aplaizīdama.

Bērts izstaipa rokas pie atvērtā loga. Balta saule ķiķinājās koku zaros. Un pumpuri ir resni, piebriedu�i ar pavasara prieku.

��odien redzē�u Agitu,� Bērts saka savām rokām. Pēc se�ām stundām es ar viņu runā�u. �odien mēs jutīsimies tuvāki, jo mums ir kopīga vakardiena.�

�Bērt!� sauc Nils, no savas istabas izliecies gaitenī. �Vai tu paņemsi mani līdz kādu gabalu?�

�Ja nāksi tūlīt � tad jā. Gaidīt negaidī�u!�

�Re, ka pateicu!� Bērts brīnās pats par savu drosmi. �Parasti es Nilu gaidu.�

Lejā, virtuvē, Nullīte cep olas. Maza, plakana, ar plecos ierautu galvu, sirmu matu kamoliņu pakau�a galā, zemām, resnām kāju kolonnām � tāda virtuvē stāv mātes māsa.

�Nullīt, necep olas. Man �orīt jāsteidzas,� Nils iekliedz vmai puskurlajā ausī. �Pabrauk�u Bertām līdz kādu gabaliņu.�

)

�Ko tu sacīji � neēdīsi?� Nullīte nesaprot. �Tā nevar. Jāēd! Kā tad mācīsies. Visa garā diena skolā.�

�Nullīt, neēdī�u. Ēd pati!�

Nilam �orīt jocīga seja. Bērts skatās viņā un skatās. Kaut kā brāļa sejā trūkst. Kaut kas ir lieks vai jauns. Trūkst parastās pa�apziņas, smīna. Jā, trūkst Nila smīna.

�Iesim,� � viņ� saka, un brālis uzreiz paklausa. Tas nekad agrāk nav noticis. Arī bērnībā nē.

�Tev jau vēl par agru uz lekcijām,� Bērts ieminas, kad izgrie� ma�īnu no mājas ceļa.

�Jā. Nu tā �jāpieskrien tepat vienā mājā,� Nils izklaidīgi saka un skatās projām. �Vakar tur aizmirsu lekciju kladi.�

�Ak, tā.�

Berta rokās viegli kustas stūre � mazliet pa labi, mazliet pa kreisi, tad taisni pa gaismas pilno priek�pilsētas ielu, kuras galā, virs jauno māju jumtiem, karājas saule, balta kā plika meita.

�Pieturi te.�

Bērts piestāj ielas malā un cen�as neskatīties pāri ielai otrā pusē. Tur, nelielas mājas aug�ējā stāvā, viņ� reiz dega briesmīgās sajūtās, kuras vēlāk pielipa miesai kā mie�u akoti. Te dzīvo Salnas kundze. Paula Salna.

Viņ� saraujas pēk�ņos drebuļos un tad tikai pamana, ka Nils vēl sē� viņam līdzās un skatās ielai pāri ar tādu zvēra skatu.

Nelabas aizdomas iesitas Berta sirdī.

Viņa arī Nilu! Vai tie�am Paula ievilinājusi arī Nilu, kam ar viņa skaisto seju nav nekādu grūtību savaldzināt katru meiteni?

Trakums, ko dara �ī Paula Salna! Mātes labākā draudzene. Viņai pieder, te nomalē, labi ejo�s frizieru veikals vai �frizētava dāmām�, kā to saka.

�Nil, tu nekāpsi ārā?� aizsmacis jautā Bērts, un rokas atkal nosvīst uz stūres. Bērts jūt, ka vectēvs Dobs trako viņā.

�Es kāp�u. Pagaidi, neatceros, kura bija tā māja,� Nils stostās, un brālis viņu uzlūko, vēlēdamies tam izskatīties cauri kā stiklam.

�Tu patiesi nezini?�

�Jā, laikam tur tā � ar zaļajām durvīm,� Nils rāda bezbēdīgu seju. Viņ� pat iesmejas un savelk degunu, kā ieozdams sūru gruzduma smaku. �Laikam tā � ar zaļajām durvīm.�

Nils izkāpj no ma�īnas un stāv uz ietves, gaidīdams, kad brālis aizbrauks.

�Es tev neticu!� saka Bērts. �Vispārīgi, tev taisnība un meli vienmēr ir gāju�i roku rokā, kā brālis ar māsu. Tu atkal melo!�

�Brauc! Paldies par vedumu,� tagad Nils liekas atguvis savu pa�apziņu. Bet viņa pelēkā �akete diezgan jūtami cilājas virs krūtīm. Tas nu vis nav no pa�apziņas! Bērts zin, ka brālis �ajā brīdī sevi ienīst un jūtas kā lops.

Tur nu viņ� paliek stāvot ar nedro�u smīnu apkārt glīti veidotām lūpām.

Bērts brauc projām un viņam gandrīz ir �ēl, ka redzējis brāli vājuma brīdī.

�Paula Salna, Paula Salna � ko viņa grib no Doļu dēliem? Lai nu es � tas muļķis! Bet Nils! Bērts tagad gribētu pagriezties un pārspļaut pāri plecam uz Salnas kundzes mājas pusi.

Bet rokas guļ uz stūres, karstas, niknas rokas, un galva jātur taisni, pretim saulei un ielai, kur mud�īgā steigā no savām alām izskrien cilvēki. Bērts iegrie� ma�īnu sānielā un iebrauc nelielajā iepirk�anās centrā. Turpat aiz apavu veikala ir mātes ēdnīca. Agrie brokastotāji jau virina durvis. Māte stāv aiz letes un lej krūzītēs melnu stipru kafiju, no kuras pie-smar�o visa telpa.

�Lai nu uz ko es kādreiz taupu,� Doļa kundze mēdz sacīt, �bet uz kafiju nekad. Tai jābūt svaigai un stiprai.�

Telpa nav liela. Tikai ducis galdiņu ar spīdīgām oran�as krāsas Virsmām.

Da�as meitenes no tuvējās aptiekas jau sē�, dzerdamas kafiju un piekozdamas mīkstus kanēļa rau�us, trīs reizes uzlikdamas un trīs reizes nokasīdamas sviestu no katra kumosa. Viņas visas grib ievērot diētu un tomēr nespēj sviesta piciņu atstāt uz �ķīvī�a malas.

Bertām ienākot, meitenes iespurdzas. Viņām gribas ķircināties ar puisi, kas pat nesmēķē.

Māte ber bļodiņās iz�aukstētus rīsu un kvie�u graudus. Viņa zin, ko katrs �orīt ēdīs. Viesi brokastīs parasti ir vieni un tie pa�i � iepirk�anās centra veikalu darbinieki.

Ar draudzīgiem �Hello, Vilma!� nāk viens, un otrs, un tre�ais.

Bērts aizsien balto priek�autu, uzmauc galvā mazo cepurīti un sāk savus darbus. Viņi abi ar māti zin, kas katram darāms. Nekādas liekas sarunas vai izskaidro�anās neiznāk.

Virtuvē, lielajā pavarda katlā, garaiņo sakņu vira. Māte jau paspējusi sabērt dārzeņus ūdenī. Bērts ieiet saldētavā atgriezt pusdienu reizei sulu kārbas, lai viss ir pie rokas, kad divpadsmitos nāks ēdāji no fabrikas. Nāks arī Agita. Viņam patīk domāt par vakarvakaru. Cilvēki spēj pietuvoties viens otram da�ās stundās. Visu ziemu Bērts ir runājis ar Agitu, divreiz viņi biju�i kopā uz kino, vienreiz uz latvie�u teātri. Bet vakar vakarā patiesībā pirmo reizi viņ� īsti atskārta, ka Agita nav tikai jauna sieviete, ar kuru patīkami parunāt, kas tevi nekad nepārtrauc un kuras smaidā slēpjas nekad neredzēts skaistums. Tagad Agita ir kaut kas vairāk. Kaut kas liels. Lielāks vēl nekā vecāmāte bērnības gaitās. Savādi � vai viņām abām tomēr ir kāda līdzība? Doļu kalē-jiene un Agita Loce. Ir! Laikam jau ir!

Divpadsmitos Bērts iet ēdamzālē un palīdz mātei salikt �ķīvjos ēdienu Viņ� zin, ka fabrikas ukraiņi ēdīs viru un pēc tam pudiņu ar mērci. Bet iepirk�anās centra darbinieki ņems gaļu ar dārzeņiem un tad ābolu cepumu. Katram ir sava gaume un izvēle.

Pie viena galdiņa skaļi �ivina Paula Salna. Viņas frizētava ir tre�ā �ajā pa�ā veikalu rindā. �odien Bērts paslepus novēro mātes draudzeni un viņa krūtīs kut naids. Ak, diena, ja nu viņu � tad tas jau jāuzskata par riebīgu izrīcību, bet Nilu! Kā viņa to izdara? Kā?

Paula Salna ir neliela auguma, viena no tām sievietēm, kurai kādā mirklī var dot �etrdesmit gadu, otrajā � tikai trīsdesmit. Seja viņai kārtīgi nostrādāta ar krēmiem, ziedēm un velns sazina ar ko vēl! Mati mirdz maigā dzeltenumā, �odien uzsukāti uz aug�u. Citreiz tie izlaisti uz pleciem kā pusaudzei. Par Paulas augumu nav ko runāt � tas ir mazs un tvirts, ar izliektiem izciļņiem te un tur. Tie lec taisni acīs. Paula prot iet. Izslējusies, mazliet �ūpojot gū�as. Kad toreiz Bērts uz viņu ilgāk skatījās, sirds sāka skriet aumaļām. Un viņa raudzījās uz Bertu pār plecu tajā vakarā ar kārdinātājas acīm.

�Atnāc vēlāk, Bērt. Man ir izraudzēts brīni�ķīgs vīns!�

Ak, muļķis, viņ� gāja! It kā magnēts vilktu, kā burves vārdi, kā ugunīgām puķēm noklāts purvs.

Tur viņ� iegrima!

�Labdien.�

Bērts paceļ skatu no gaļas �ķīvja un ierauga Agitas pelēkās acis.

�Labdien. Kā klājas?� viņ� apjucis jautā, un uzreiz ir pazudusi Paula Salna no viņa domām.

�Labi. �odien daudz darba. Nostrādājos.�

Viņa stāv otrā pusē letei. Zaļa blūzīte lien laukā no pelēkās jakas kā pavasara asni. Agita, liekas, ir ienākusi no āra ar gaismu sejā.

Bērts izstiepj roku ar �ķīvi un viņa to paņem tikpat maigi kā vakar dzeltenās tulpes.

Galdiņ�, pie kura Agita parasti apsē�as, ir aizņemts. Viņa aiziet līdz logam un pavelk krēslu pie galda, kur jautri tērzē Paula Salna. Bērts redz, viņas abas viena otru uzlūko. Salnas kundze redzamā ziņkārībā, Agita drusku pazemīgi.

�Tā viņai nevajadzētu. Vienmēr pazemīga. Tāda pati kā es,� Bērts pukojas. �Nūja, tas laikam tādēļ, ka mums abiem nav bijis jaunības.�

Ēdnīca ir piebriedusi ar balsīm, smiekliem un trauku �ķindē�anu. Tā tas ir katru dienu un tomēr � Bertām liekas, ka �odien troksnim cauri skan mūzika. Vai patiesi skan? Vai māte ir īstenojusi savu nodomu un ievilkusi ēdamtelpā skaļruni no lielā radio aparāta, kas stāv kantorī uz galda? Jeb tā ir Agita ar pelēkajām acīm un gaismu no āra, kas skan? Bērts nezin. Viņ� pavisam apmulst un piena vietā glāzē ielej tomātu sulu.

�Es teicu � pienu, kāda balss smejas. �Apreibis no pavasara, zēn?� � Paulas dzintarainās acis mirgo pretim Berta skatam. �Vai iemīlējies?�

Viņ� neatbild. Mūzika skan, un māte prasa: �Paula, ko tu saki par manu ideju?�

�Ja tavi viesi tādēļ patērēs vairāk, ka tu dod uzkodām bītlus vai valsi � man nekas nav pretim. Ideja laba.� Paula Salna kratās smieklos. Viss viņas augums dreb, un Bērts to nevar neredzēt. Pagāju�o nakti �o augumu apskāvu�as Nila rokas.

�Bērt, es tev prasīju, vai esi iemīlējies?�

�Ko nu Bērts,� māte nosaka, un Paula aiziet, aizvien vēl drebēdama smieklos.

Bērts novāc no galdiņa tuk�os traukus, ātri, ierastām kustībām. Pie Agitas viņ� apstājas.

�Brīva �ovakar? Aiziesim uz kino?�

Agita paceļ galvu. No viņas acīm nāk siltums un labestība.

��ovakar man jābrauc uz lekciju. Jūs ta�u zināt. Cik reizes esmu jau sacījusi, ka pirmdienās man vēstures kurss un tre�dienās literatūras. Bērt, jums caura galva!�

�Laikam gan. Da�reiz jau dienas sajūk,� viņ� atzīstas, �bet es varētu braukt līdz un klausīties lekciju par Romas bojā eju.�

�To gan var,� Agita smejas, �to ir vērts dzirdēt. Varbūt pēc tūksto� gadiem jauni cilvēki klausīsies, kā gāja bojā divdesmitais gadu simtenis.�

�Cikos?� Bērts ir nepacietīgs. Varbūt Agita pārdomās. Varbūt iemaisīsies Jāņtēvs un viņa nemaz nebrauks uz lekciju. Jāņtēvs bija tas, kas liedza Agitai izglītību. Arī vakara kursi viņam varētu nepatikt.

�Satiksimies septiņos pie autobusa.�

�Satiksimies.�

Bērts noņem netīros Salnas kundzes �ķīvjus. Kā viltīga spo�a acs guļ divdesmit piecu centu ripa.

�Nekauņa!� viņ� izspie� caur zobiem.

Agita skatās Bertām sejā kā jautādama. Viņa nekā nezin. Skaidrs, ka Agita to nezin. Bērts iet uz virtuvi. Ēdnīca tuk�ojas. Māte satin rullīti dolāru zīmes. Viņa apmierināti smaida.

�Vai varu �ovakar aiziet jau se�os?� Bērts jautā. �Vai tu iztiksi viena?�

�Iztik�u. Vakaros tagad kluss. Sē�u un lasu. Bērt, vai tev neliekas, ka Nils nav vesels? Man viņ� izskatās novājējis un norūpējies. Jācer, ka eksāmenus tomēr noliks. Tad mūsu ģimenē būs in�enieris. Iedomā, Bērt, in�enieris Nils Dolis!�

Bērts tikko dzird mātes vārdus. Domās viņ� staigā ar Agitu pa Romas drupām.

v�Es tev jautāju.�

�Dzirdēju, māt. Nezinu, vai Nils ir slims, es to nezinu. Viņ� man parasti neko nestāsta. To � vai Nils mācās, to arī nezinu.�

�Jā,� nopū�as māte, �tev jau nekad nav rūpējis, ko brālis dara.�

Roma ir izpostīta. Vai to iznīcināja kultūra, zinātnes sasniegumi, vai cilvēka ļaunais prāts? Tā sev jautā Bērts Dolis, un viņam �ajā brīdī patie�ām vienalga, vai Nils noliks eksāmenus, vai nē.

Se�os Bērts atver mājas durvis. Nullīte sēd virtuvē un lasa latvie�u avīzi. Latvie�u avīze ir vienīgais, kas baro mātes māsas garu. Angliski viņa maz ir iemācījusies. Varbūt nekad Nullīte to nav ari gribējusi. Viņa vienmēr runā par biju�ām dienām, par Siguldas gravu, kurā laikam mīlējusi vienīgo reizi savā mū�ā. Nullīte brauc uz visām latvie�u sanāksmēm un tic, ko viņai stāsta � ilgi vairs nav jāgaida � viņa un citi brauks mājās . . . kādi citi? Da�reiz Bertām mātes māsas ļoti, ļoti �ēl. Visa viņas dzīve Doļu ģimenē ir ziedo�anās � māsai un tās bērniem. Bērts atceras Nullīti nometnē. Toreiz, bērns būdams, viņ� domāja, ka radiniecei ir jāaptekā māte un citi. Tas bija tik pierasts, ka Nullīte skrien uz vācu sād�u un atgrie�as barakās ar āboliem, ķir�iem vai svaiga piena krūzi. Bija pierasts, ka mātes māsa tik bie�i mazgā gaiteņus un atejas.

Tagad viņ� zin � Nullīte mazgāja arī mātes vietā. Kad zēni bija slimi, viņa sēdēja tiem klāt, apsedza, ēdināja, apglāstīja. Visvairāk, visrūpīgāk � Nilu. Varbūt tādēļ Nullīte Berta dzīvē nekad neaizstāja Doļu vecomāti. Dro�i vien tādēļ viņa bērna sirds bie�i sāpēja un bija pilna ar skaudību.

Sve�umā, kad tēvs ar māti gāja strādāt, Nullīte aptekāja dzīvokli, vēlāk māju � kopa, vārīja, mazgāja un tecēja, tā diena ir tuvu, kad viņa paņems savu somu un sēdīsies kuģī atpakaļceļam. Nullīte tam jau tic astoņpadsmit gadus. Nabaga vecā sieva.

Bērts zin, ka māte vairs tādas domas nedomā. Viņa ir iestigusi �ejienē. Iestigusi līdz kaklam. Te viņai ir labi. Arī citiem, kurus Nils pazīst.

Tur nu Nullīte sēd virtuvē ar avīzi rokās. �ī ir viņas atpūtas stunda � līdz Nila pārnāk�anai no augstskolas. Tad atkal jāskrien, jāgādā, lai Nilam nekā netrūktu.

�Nullīt, es brauk�u uz pilsētu,� Bērts saka, iestājies virtuves durvīs. Viņ� redz, kā spīd grīda, cik balti ir aizskāri logam. Viņ� redz divus �ķīvjus uz galda. Nullītei un Nilam. �is vakariņu laiks ir mātes māsas lielais brīdis katru dienu. To viņa gaida, uz to gatavojas. Bērts ar māti paēd ēdnīcā.

�Ak, tu brauksi?� viņa atvaicā un nepaceļ skatu no avīzes.

�Vai tad tev darī�ana?�

�Nē � es ie�u uz lekciju.�

�Tu uz lekciju? Uz skolu � tu domā?� tagad Nullīte ir pacēlusi galvu. Mazās, pelēkās actiņas raugās Bertā. Raugās aizdomīgi.

�Tā glu�i nav skola. Tie ir tādi vakara kursi.�

�Kādi kursi tad sākas pavasarī? Nu tu muldi, zēn!�

Nullīte noliek avīzi. Viņā atkal pamodies aizgādnes gars.

�Es brauk�u līdz meitenei, kura tādus kursus apmeklē. Jā, jā, Nullīt � latvie�u meitenei. Viņa strādā biskvītu fabrikā.�

�Biskvītu fabrika un kursi. Nūjā,� Nullīte nopū�as. Viņa nekad neslēpj, ka tai �ēl neizglītotā māsas dēla, kas vispār ir tāds nepadevies.

�Vai Nils ir pārbraucis?� Bērts jautā, lai gan mēli tam spie� jautājums; �Kad tu, Nullīt, reiz redzēsi mani tādu, kāds

esmu?�

Viņ� to neizsaka . Viņ� vaicā, vai brālis ir pārbraucis.

�Nav! Būs aizkavējies. Un man plītskrāsnī sakalst cālis.�

Tas ir traģiski! Tas ir pavisam traki, ka plītskrāsnī iz�ūst Nullītes rūpīgi gatavotās vakariņas Nilam!

Bērts iet aug�stāvā. Jāpārģērbjas un jāsteidzas uz autobusu. Viņa istabas logs ir vaļā, un silts vēj�, pilns ar zemes smar�u, plūst iek�ā. Drīz ziedēs ābele. Atvērsies kādā rītā pie loga � maigi sārta, kā ne no �īs dubļainās pasaules. Visi zari ziedu un solījumu pilni. Ziedu un solījumu pilni.

Nekas nekad nav piepildījies, ko Bērts katru pavasari saskata savas ābeles ziedē�anā. Nepiepildās tāpat kā Nullītes tuk�ās cerības.

Viņ� novelk kreklu un aiziet nomazgāties. Brāļa istabas durvis ir vaļā. Uz galda kaudze grāmatu. Pie sienas plikas meitenes � izgrieztas no �urnāliem un Nila drauga Algarta zīmētas. Gulta rūpīgi Nullītes roku saklāta. Grīda svaigi izvaskota, Nullītes spīdināta.

Bērts ieiet brāļa istabā. Parasti viņ� to nedara, bet tagad it kā pats velns dīdītu: �Ieej � apskaties, vai kaut kur nav kāda zīme, kas atgādina Paulu Salnu.� Bet nekā nav. Uz kumodes Nila matu suka, nagu tīrāmie, matu eļļas. Vairāk nekā.

Nūjā, ko tad Bērts te meklē? Paulas krū�turi vai zilo lentu, kas kādreiz tai ap matiem?

Viņ� izbēg no brāļa istabas un pa�am nu ir kauns.

�Kas man daļas! Lai viņ� to mīlē. Lai satiekas! Drusku brāļa �ēl. Novārtīsies. Nilam nepietiks ar vienu reizi. Nekad! Un viņ� aizmirsīs to latvie�u meiteni ar lielajām acīm � Baibu, kura te kādreiz atnāk. Paula izstums Baibu no Nila dzīves.�

Bērts uzlūko pulksteni. Mana diena! Agita, varbūt, jau gaida! Pārmetis pāri galvai tīru kreklu, viņ� satraukti sien un mezglo kaklasaiti.

Tad viņ� skrien. Ma�īna lai paliek mājā. Tur, pie universitātes, nav kur piebraukt un autobuss piestāj taisni pie durvīm.

Agita vēl nav atnākusi. Bērts paskatās pulkstenī un saprot, ka, nemiera dzīts, atskrējis par agru.

No pilsētas pienāk autobuss. No tā izkāpj Nils. Viņa zilais īsais kamzolis ir vaļā un brūnais spēcīgais kakls izslējās no apkakles kā jauna koka stumbrs. Galva Nilam ir skaisti veidota ar lielu pieri, kas raksturo gudrību. Mati biezi un brūni, varbūt ar nodomu mazliet nekārtīgi atsukāti atpakaļ. Un mute kā medus �ūna, ko varētu izsūkt. � Un izsūc! Paula, Paula Salna, �ī negantniece!

�Ko tu � uz pilsētu?� brālis jautā un pārmet grāmatu mapi no vienas rokas otrā.

�Jā,� Bērts negrib ielaisties sarunās. �Nullītei krāsnī cālis. Zini �jau sakaltis, tevi gaidot.�

�Ak tā � cālis,� Nils saka, izklaidīgi raudzīdamies brālim pār plecu. �Redzi, kāda tur nāk. Zemes nevainība. No pagāju�ā gadsimta. �ad tad esmu sastapis autobusā.� Viņ� piemiedz tum�ās acis kā parasti, kad skatās uz meitenēm. Tā, it kā �itā varētu labāk redzēt, cik tāda sve�niece vērtīga.

�Es teicu, ka Nullīte gaida,� Bērts neiecietīgi saka.

Jā, tā ir Agita, kas nāk pa ielu, rokas viegli �ūpodama. Oran�s, caurspīdīgs lakatiņ� viņai ir ap kaklu un zaļa jaka uz pleciem.

Bērts atstāj brāli stāvam un iet Agitai pretim.

Viņ� mēģina apvaldīt savus soļus, bet tie ir ātri un plati kā milzim pasakā.

Agita smaida ar viegli krāsotajām lūpām, ar pelēkajām acīm, ar visu ķermeni.

�Tūlīt būs autobuss klāt. Gandrīz aizkavējos. Tā jau man iet � tikko gatavojos atstāt māju, tā Jāņtēvam visādas vajadzības. Zinu, viņ� tās jau iepriek� izgudro. Jau dienā, kad tam nekā nav ko darīt.�

�Nevajaga tā izpatikt,� Bērts nikni izmet. Viņam dusmas uz Jāņtēvu, kas kā pūķis sēd Agitas māja, un uz Nilu, kas stāv kā piemineklis un smīn.

�Ak, pazīstami gan?� drusku izsmejo�i brālis piegrū� elkoni Berta sānam. �Tā jau es domāju. Vai iepazīstināsi?�

�Agita Loce.�

�Tas ir mans brālis Nils. Sir�u lauzējs, apbrīnots un nīsts, īsts bruņinieks.� Bērts mēģina būt kodīgs.

Agita pastiepj Nilam pretim savu �auro roku ar gariem baltiem pirkstiem. Izskatās, ka viņa brāļa saujā ieliktu starainu puķes ziedu.

�Nu tad � hallo!� Nils uzsauc, roku saspiezdams.

Par laimi nāk autobuss.

Agita ar Bertu tur iekāpj, Nils paliek uz ietves un skatās viņiem pakaļ.

Bērts jūt �o skatu. Tas izģērbj viņu un mēģina ielīst aiz ādas. Nekā! Nekā, brāl, � Agita nav tev domāta! Tev ir Paula Salna! Baiba.

�ajā brīdī, atkrizdams sēdeklī, Bērts izjūt prieku par to, ka Paula pavedusi Nilu.

�Jūs nu gan neesat nemaz līdzīgi,� klusi runā Agita, �nemaz.�

�Tā arī ir, mēs esam divi sve�inieki, piedzimu�i no tās pa�as mātes. Un � es ticu, ka arī tēvs mums bijis tas pats.�

�Patiesībā mēs nekā nezinām. Mēs tikai pēk�ņi esam. Jāņtēvs nekad nav runājis par manu māti. It kā viņa nemaz nebūtu bijusi! Bet � es ta�u neizaugu no celma kā atvase! Es piedzimu, vai ne?�

Agita �ovakar liekas runīga. Viņas pazemība nav manāma, kad viņi tā abi sē� cie�i līdzās, un, liekas, tā nav tikai ķermeniska saskare.

�Kādēļ jūs neuzstājieties, lai viņ� stāsta? Jums, Agit, ir tiesības zināt par saviem vecākiem.�

�Uzstāties? Jūs nepazīstat Jāņtēvu.� Agita noliec galvu un skatās uz savām baltajām rokām. Bērts redz garo pirkstu drebē�anu.

�Runāsim par kaut ko citu.�

�Jā � runāsim.�

Un viņi klusē.

Pilsēta iegrimst pelēkā novakares krēslainībā. Spuldzes iekliedzas veikalu logos ar platām oran�ām mutēm. Pavasarīgi tērpi, uzkārti manekeniem, �ilbina acis, un gājējiem ielās ir viegli soļi.

Bērts saņem Agitas roku, un viņi izkāpj pie universitātes.

�Nez, vai man iet līdzi?� viņ� prasa. �Vai tā var?�

�Dro�i! Neviens neskaita un nepārbauda, kas vai cik atnāku�i. Varat būt pilnīgi brīvs. Es �eit jūtos labāk nekā mājās.�

Jā, Bērts to jūt. Viņ� redz, cik jautra izskatās Agitas seja.

It kā smagā pazemība būtu atstāta tur � nomalē, no kurienes tie abi atbrauca.

�Iesim iek�ā. Vēl tikai desmit minūtes laika.�

Viņi kāpj pa platajām kāpnēm uz aug�u. Bertām liekas, tie kāpj pretim savam kopīgajam likenim.

* * *

Pāri ēdamzālei krustojas Agitas un Berta skati. Nekas �odien nav vairs tāds, kāds bija vakar, aizvakar un vienmēr. Cilvēkiem citas sejas. Varbūt tie ir mainīju�i savas lomas un uzliku�i jaunas maskas? Arī Agita izskatās citāda. Viņas galva as dzelteno vara gredzenu uz pieres nav noliekta pazemībā.

�Tu zini � tu ta�u zini,� saka Agitas acis, kad viņa pienāk pie kases un pasniedz Bertām naudu � novazātu dolāra zīmi ar karalienes galvu uz tās.

�Zinu,� Berta acis atbild. �Tas notika vakar. Pareizāk naktī, kad nācām mājās. Es tevi pavadīju, un tu mani noskūpstīji. Tā bija tikai lūpu pieskar�anās manam vaigam � un tomēr. Ar labu nakti, tu teici. � �Neaizej vēl, Agita,� es lūdzos. Mēs klīdām gar dārziem un mājām. Koki runāja, nakts runāja. Runāja pati zeme. �Turieties kopā, jūs, kas izaugu�i bez saknēm. Es jums ļau�u tādas izaudzēt savā klēpī Tikai jums diviem.�

Mēs klīdām, neskaitīdami minūtes, un ļāvām laikam aiztecēt. Nekas nebija svarīgs, tikai mēs. abi. Es zinu, Agita, tā bija mūsu atklā�anās nakts.�

�Tu zini tagad, ka es,� saka Agitas acis, un viņas roka saņem sīknaudu no Berta saujas . . . �Tu zini.�

�Līdz vakaram.�

�Līdz vakaram, Agita.�

Aiz muguras viņai stāv Paula Salna ar gai�iem, plecos izlaistiem matiem, un viņas skats ir dzirksteļu pilns.

Bērts skatās viņai garām. Tur varētu stāvēt stabs, vai akmens, vai govs ar muļķīgu seju. Vai govij ir seja? Vai akmenim ir? Paulai noteikti ir. Nokrāsota vai pietvīkusi, kas to pateiks, un tas ir galīgi vienalga. Kas Bertām par daļu!

�Ko tu �ovakar dari?� Paula Salna vaicā, �ķībi mezdama Berta sejā savu acu dzirksteles.

�Satik�os ar savu meiteni,� viņ� dro�i atbild.

�Ar to? O � es nezināju. Tie�ām? Nūjā � pavasaris! Pat odi dejo pāros.�

Viņa smejas, un smiekli nepielīp Bertām, un neievaino viņa lielisko sajūtu. Tu velti, velti pūlies, Paula! Tavs laiks ir pagājis! Mie�u akoti nokrita no manis vakar � naktī � zem pelēkajām pavasara debesīm, zem pumpuru piebērtiem kokiem, zem Agitas maigās balss. Tu velti skaties manī, Paula!

Sieviete it kā noskai�as, pamet naudu uz letes un aiziet.

�Bērt!� māte sauc. Viņ� atmo�as no savas lieliskās sajūtas un gandrīz iecērt pirkstus kases vākā.

�Bērt, tagad saki man skaidri, ko tu domā par Nilu.� Māte pienāk tuvu, un kā caur plānu zīdu Bērts redz rieviņas viņas sejā, krāsotos matus, ar zīmuli ievilktās uzacu svītras.

�Es nekā nedomāju, māt. Kādēļ man jādomā par Nilu? Man ir pa�am sava dzīve.�

�Tā? Vai tad es tev mēģinu to atņemt? Dzīvo! Bet viņ� ir tavs brālis, kuram �o pavasari jābeidz universitāte. Par viņu mums visiem jābūt nomodā � tev, man, Nullītei. Jūtu � kaut kas nav kā vajaga. Es baidos � Bērt.�

Vai viņ� dzird, ko māte runā? Varbūt dzird, bet nemēģina saprast.

�Bērt!�

�Jā � māt. Tu baidies. Par ko? Nils nenoliks eksāmenus? Ka tev vēl vienu gadu viņ� būs jāuztur, jālutina un jādod viņam nauda? Ka tu nevarēsi savām draudzenēm stāstīt � �Nils nu ir in�enieris!� Ka tavs sapnis būs tikai sapnis? Kā tad ar mani? Ar maniem sapņiem? Arī es esmu dzīvs, māt. Un es jūtu, es domāju, varbūt man ir tiesības sasliet kopā tās skaidas, kas paliku�as pāri no Nila dievinā�anas Doļu ģimenē, un no �īm skaidām pa�am celt savu māju.�

Bērts redz, ka māte nekā nesaprot, ko viņ� runā. Viņai nemaz nepastāv vecākais dēls kā persona par sevi. Viņi visi ir tikai Nila pakāpes, pa kurām jaunākais brālis kāpj debesīs.

�Māju? Kam tev māja? Mums jau viena ir.�

Māte apjūk un skatās spuldzē un grie� uz viena pirksta kases atslēgu.

Bērts nopū�as, bet viņam patiesībā nav ne grūti, ne smagi. Nē, ne �ovakar. Agita desmitos nāks viņam pretim, pa kluso, tuk�o ielu. Un viņi abi aizies pa kluso, tuk�o ielu, ietinu�ies savās izjūtās kā sarkanas vai melnas ēnas. Nekas viņiem netiks klāt. Neviens!

�Tad � es brauk�u mājās. Slēdz ciet jau ceturksni uz desmitiem,� māte saka.

�Jā.�

Viņa uzmet plecos puķainu zilu jaku, atver un aizver kasi.

�Tur nav daudz. Bet tev pietiks.�

�Jā.�

Māte iziet. Bērts ievēro, ka viņa mazliet saliec plecus it kā baidīdamās, ka āra tumsa tai uzkritīs virsū kā smags, smiltīm piebērts maiss.

Viņam nav mātes �ēl. �ovakar nē!

Divas meitenes ienāk un prasa saldējuma dzērienu. Aveņu un �okolādes. Viņas skatās uz Bertu no pielīmēto skropstu apak�as, censdamās izskatīties piedzīvoju�as, dro�as, pat nekaunīgas.

Cik viņām var būt gadu? Piecpadsmit? Ne vairāk! Un meitenes nesaprot, ka �īs jaunās dienas ir vērtīgas un skaistas, ja pats tā vēlas. Viņas nedzīvo savas jaunās dienas, viņas aizsvie� tās kā apniku�us svārkus un cen�as būt pieaugu�as. Sūkdamas dzērienus, viņas sasmejas, ar mākslotiem smieklu gredzeniem censdamās apvīt Bertu. Vienai no viņām uz virslūpas ir iesārts loks, otrai brūns no �okolādes. Viņas izbā� mēles, abas reizē, un laizās kā kaķi. Vai tas arī pieder pie sagūstī�anas, iekārdinā�anas spēles, kurā �īs skuķes ir vēl iesācējas. Agri, agri viņas to iesāk. Nenobriedu�as. Pirms laika.

Bērts nosē�as aiz letes un at�ķir avīzi.

Meitenēm apnīk neizdevusies spēlīte. Viņas nomet naudu uz galda, nicīgā vēzienā pasviezdamas gaisā rokas. �aurajās biksēs iespīlētās sēdvietas gorās uz vienu un otru pusi un izslīd pa durvīm.

�Ķēmi,� nosaka Bērts.

Laiks tik�ķ uz priek�u. Cik labi, ka tas tik�ķ uz priek�u un ne atpakaļ. Būtu briesmīgi, ja vajadzētu atiet atpakaļ biju�ajās dienās.

�Nu, sveiki, sveiki, jūs!� izspūrusi galva ar pietūku�iem acu plakstiem un platām, uzkrīto�i mitrām lūpām pielien Bertām pie sejas.

Algarts � Nila draugs. Te viņ� ienāk bie�i, jo zin, ka Bērts vai Doļa kundze aiz līdzcietības ielies viņam pilnu krūzi stipras kafijas. Iedos desu uzkodām. Bļodiņu karstas viras.

�Kafiju gribi?� Bērts piedāvā. Divi noraupēju�i, brūni, netīri elkoņi uzguļas letei. Smags vīna tvaiks kūp no mitrās mutes.

�Dod ar. Neērti atsacīt drauga brālim.�

�Tev jau vajadzēja būt gultā, Algart. Izskatās, ka �odien esi krietni studējis,� Bērts paņem brūnu kausu, ieber tur cukuru un uzlej jau padzisu�o kafiju.

Garas stiegrotas rokas aptver krūzi ar lielu mīlestību, uzmanīgi, lai ne lāse nepārlītu pāri malai.

�Strādāju gan. Ak, kā studēju. Zini, tāda pavasara saule. Paņēmu smukāko meiteni, uzsēdināju uz motocikla. Izbraucām pļavā.

Velns � visas grāvmalas vēl slapjas! Nekur meiteni atsēdināt. Atradām zaru kaudzi. Velns! Duras. �ai tik balta miesa . . .�

�Algart, es tev neprasīju,� Bērts rūc, �man neinteresē, kur tu paņem savas meitenes.�

�Ak neinteresē? Tad jau tā kā Nils saka � Bērts vēl nevainīgs! Divdesmit septiņi gadi un nevainīgs! Svētie tēvi, � tu esi teātrī rādāms par naudu!�

�Vai tu glābi ko uzkost?� Bērts norij nelabumu, kas rodas, lūkojoties nopluku�ajā vīrā aiz letes.

�Dod �ja ir kāda atvemta desa. Es panesu visu.�

Bērts noliek Algartam �ķīvi ar apceptām, tagad jau taukos iesalu�ām desiņām.

�Ēd, vairāk nav.�

Algarts bā� kumosus mutē, pastumdams tos dziļāk ar melniem pirkstiem, kurus pats aplūko tuvu pie acīm kā apbrīnodams. Bērts zin, tie ir ļoti vārīgi pirksti.

�Tagad, saki man, vai Nils vēl apmeklē lekcijas?�

�Ko, lekcijas? To es, brāl, nezinu. To tu man neprasi. Prasi pats Nilam. Neesmu nodevējs.IĶatrs cūka �ajā pasaulē nav nodevējs, saproti?�

Algarts strebj kafiju, lūpas izstiepis, pievēris acis. Tad viņ� palūr uz Bertu.

�Ja īsti gribi zināt � Nils jau nestudē kop� Ziemsvētkiem. �ēl, ka to nezināji. Vairāk neteik�u � saproti, esmu cūka. Cūka ar. morāli, hi, hi.� Viņ� zviedz kā zirgs, drebinādams garo virslūpu.

�Paldies par kafiju, Bērtulīt, zelta puisīt! Paliec vien nevainīgs, tu zini, viss ir tikai putas, ziepju burbuļi � mīlestība un viss. Saproti, ziepju burbuļi! Pavisam nelāgi ir, ja meitenei tik balta miesa un jāguļ uz skujām, hi, hi.�

Algarts ieķeras ar pirkstiem pats savā matu me�ā, kasās un smej.

�Ej nu mājās �izgulies,� Bērts uzsauc. Viņ� nezin, ticēt vai neticēt Algartam, ka brālis jau nestudē kop� Ziemsvētkiem. Teikt mātei vai neteikt?�

Viņ� bija Agitai apsolījis, ka paliks ārpusē, ka neiejauksies, ka ies savu ceļu. Pats savu. Pats savu, ne Nila, ne mātes, ne Nullītes.

Agita nāks pretim �ovakar pa tum�u, klusu ielu, un viņiem būs labi. Viņi nerunās ne par Jāņtēvu, ne Nilu. Viņi būs pa�i.

Aigars ir izgājis, tikai vīna tvans palicis, tik nelabi salds un mānīgs. Uz �ķīvja pusiekosta desa. Desa, taukos iesalusi. Kā aizmirsti sapņi, kā novazāta jaunība.

Divi veci vīri klusi ienāk un pasūtina kārtu maizi ar daudz sinepēm. Bērts apzie� maizes, uzgrie� sieru, gaļu, uzliek tomātu �ķēles, sakārto uz �ķīvja. Rokas dara savu, domas ir ārā � tumsā.

Vīri runā ukrainiski. Te ir tāds ārzemnieku rajons. Māte bie�i vāra skābu kāpostu viru. Cep pankūkas. Eiropas cilvēki lēni ieaug �ajā vidē.Viņi izmēģina karstos suņus, kārtu maizi, vēl �o un to � tad atgrie�as pie vecajiem, bērnībā iemīļotajiem ēdieniem. Neviens glu�i netiek vaļā no savas pagātnes. Laikam neviens.

Bērts skatās veco vīru rokās, līkajos pirkstos. �ie vīri, varbūt, ir vientuļi. Pāries mājās, piesmaku�ās istabās, sēdēs pie televīzijas, skatīsies, kā spo�umā grozās ar naudu piebāzti dzīves lutekļi. Tos jau vien rāda! Cik, cik redz parasto dzīvi ar līkiem pirkstiem, līdz nāvei garlaicīgu vientulību? Darbs rīt fabrikā būs �o vīru atpestī�ana. Darbs un naudas �eks nedēļas beigās. Tad apsūnojusi svētdiena. Vientulība. Un tā � bez gala, līdz galam. Tam � vienīgajam.

Bērts sadrebinājās netīksmē. Viņ� tāds nepaliks � nemū�am nē! Tik maz viņ� ir saņēmis līdz �im. Tik briesmīgi maz!

Jau pusdesmitos Bērts noslēdz ēdnīcas durvis, iebā� atslēgu kabatā, un lēnām soļo uz Agitas māju. Ir labs gabaliņ� ko iet. Trīs ielas � daudz vienādu ēciņu, pa vidam lepnāks namelis.

Toties dārzu te daudz, un koku. Vēl da�as dienas un pumpuri plīsīs. Ziedēs ābele pie viņa istabas loga.

Glu�i aizelsies Bērts atjēdzas, ka nesoļo lēnām, bet skrien. Agita atstās māju tikai desmitos. Bertu pārņem pēk�ņas bai Ies, �ja nu Jāņtēvs aizslēdz durvis un viņa netiek ārā? Ja viņ� sekos Agitai tumsā? Kas ir Jāņtēvs? Ko viņ� grib no Agitas? �ovakar Bērts to viņai noprasīs. Tagad tas jānoskaidro. Jāņtēvs iesēdies Berta sirdī un urbjas tajā ar neasu nazi.

�Esmu klāt,� saka Agitas zemā balss. Tā neizzūd, tā dreb tepat gaisā. �Esmu klāt.�

Bērts saņem viņas silto roku. Pazūd dusmas un jautājumi Ir labi. Pavisam labi.

�Vai tu spētu aprakstīt tādu pavasara vakaru, ja tev liktu? Ko tu sacītu citādi, nekā līdz �im sacīts.�

�Es atrastu savus vārdus. Es sacītu- �Agita pienāca.� Tas viss. Ar to būtu pasacīts tas, kas man sakāms.�

Viņa piespie� galvu Berta plecam.

�Ir labi, vai ne!�

Kādēļ negribas runāt?

�Es vakar pabeidzu lasīt Gabrielas Ruā �Apslēptos kal nus.� Kāda tīra grāmata,� Agita pakutina Berta kaklu ar savu matu pieskar�anos.

�Neesmu lasījis. Tu man to iedod. Gribas lasīt kaut ko tīru Nesaprotu, kādēļ jāraksta cūcīgi. Kādēļ tas skaitās moderni Var rakstīt par visu. Nekas nav slēpjams, bet jāraksta tīri Arī netīrais. Vai tu saproti, ko es domāju?�

�Saprotu. Bie�i esmu domājusi, vai cilvēku var izaudzi nāt labu? Vai mēs jau piedzimstam nelabi ar visiem grēku

iedīgļiem? Par to pastāv da�ādi uzskati. Kas pierādīs vienas vai otras domas patiesību?�

�Domāju � mēs piedzimstam ar grēku iedīgļiem un tad, atkarībā no apstākļiem, veidojamies tālāk. Svētie nepiedzimst, viņi sevi par tādiem izaudzina. Lielie nepiedzimst lieli, viņi izaug.�

Bērts kārto domas, lai izteiktos pareizi, un pats brīnās, cik viegli ar Agitu runāt. It kā runātu pats ar sevi.

Viņi ir pienāku�i pie dzelzceļa sliedēm. Nakts debesis kļuvu�as gai�as, un apkārtne grimst pelēki zilganā dūmakā. Melnās sliedes aiztek tālumā kā vilinātājas �ūskas � seko mums! Mēs aizvedīsim tevi prom no ikdienas! Vai tu zini, kas ir tālums? Tālums ir nepiepildīti sapņi, vēlmes. Nāc, mēs tev parādīsim. Nāc � nepaliec!

Agita apstājas. Aptur Berta_v soļus, skatās uz sliedēm, kas ved prom.

�Nezinu, vai ari tevi pārņem �ī dīvainā sajūta, kad skaties, kā aizskrien vilciens. Tāda sajūta, ka jāiet projām, ka citur ir labāk. Ka kaut kur ir tava īstā vieta un mū�īgi spīd saule.�

�Man ir tāda sajūta. Arī tagad!� Bērts uzliek pirkstu uz Agitas lūpām. �Klausies, sliedes dun. Vilciens nāk � paskries mums garām. Mēs paliksim te.�

Viņi klusē brīdi uzklausās vilciena dunoņā.

�Varbūt kādreiz mes aizbrauksim, Bērt. Abi kopā. Uz citu, sve�u malu, prom no �ejienes.�

�Un ko tad �ja tur atkal būs tikai ��ejiene�?�

�Tad mēs zināsim, ka visur ir vienādi. Tagad nezinām. Tad mēs aprimsim.�

�Varbūt, un varbūt nē. Varbūt neaprimsim nekad. Varbūt nevajaga aprimt?�

�Bērt? Tā nekad vairs nebūs kā �obrīd. Vai ne? Jau rītdien tā vairs nebūs. Kaut varētu uzkrāt �itādus brī�us! Ielikt ro�koka kastītē, noslēgt, noslēpt un tad, kad grūti, atvērt un aplūkot pagātnes izjūtas.�

Vilciens skrien viņiem garām. Uguns svītra � apgaismoti logi. Uguns strīpa, trauksme un duno�as sliedes. Tad � klusums.

�Dzirdi, koki plaukst,� Bērts saka.

�Jā, koki plaukst.�

Viņi iet atpakaļ. Bertām ir skumji. It kā patiesi būtu kaut kas no viņa aizskrējis vilcienam līdz. Kāda maza, bet ļoti svarīga daļa.

Iela ir pilnīgi tuk�a. Tuvojas pusnakts. Mājām aizvērusies plaksti, tās ir tum�as. Bertām liekas, viņ� dzird, kā elpo nelielie namiņi, kā paguru�i veci vīri apburtā pavasara naktī.

Pie Agitas mājas kāds stāv.

�Jāņtēvs,� no�ukst Agita. Bērts jūt, viņas pirksti atlai�as no viņa plaukstas. Viņa ierauj galvu plecos, viņa nepaskatās uz Bertu.

�Tu labāk nenāc ...�

�Kādēļ ne? Saki, kādēļ ne?� Tās pa�as Doļu kalēja dusmas uzsitas viņā. Kādas tiesības tur tam stāvēt un izpostīt Agitas pavasara nakti?

Bērts pūlas savaldīties, apslāpēt dusmas.

�Nenāc, lūdzu.�

Agita steidzīgi aiziet. Pārāk steidzīgi. Pusteciņus. Pazemīgi kā suns, kam jānolūdzas saimnieks. Zaļas dzirksteles noskrien gar Berta acīm � viņ� seko Agitai.

Nu viņi stāv. Trīs.

�Ej iek�ā,� saka Jāņtēvs Agitai. Viņ� nesaka, viņ� pavēl. Viņ� iecērt nikno balsi Agitā kā cirvi jaunā kokā. �Es teicu � iek�ā!�

�Agita � neej!� iekliedzas Bērts. �Tev nav jāklausa pavēlēm! Tu esi pieaugusi, ne skuķis.�

Jāņtēvs pavirzās Bertām tuvāk. Tagad Bērts viņu pirmo reizi redz, gandrīz �etrstūrainu seju ar mazām acīm, kas tumsā izskatās sarkanas kā ogles ēzē.

�Netaisiet troksni. Te ir iela,� Jāņtēva balss nolai�as zemu, līdz pat ietvei. �Ja kādam ir noteik�ana, ko Agita dara, tad tāda ir man. Paturiet to aiz auss, jaunais cilvēk. Un ja �ī patiesība krīt no aizauss ārā, iebāziet to ausī iek�ā. Man ir noteik�ana! Es nedzīvo�u zem viena jumta ar nakts staiguli.�

�Jāņtēv!� tumsā �ukst Agita. �Mēs tikai aizgājām līdz sliedēm.�

�Tu izlavījies no mājas, kā paklīdene. Ar labvakar, varoni!� viņ� iesmejas Bertām sejā, uzpūsdams veselu mākoni sasmaku�as elpas, un smagi seko pa kāpnītēm Agitai.

Bertām deg krūtis. Rokas savelkas dūrēs. Skriet, izsist mēmo stiklu durvis! Izraut Agitu no �īs apsūbēju�ās, apburtās

mājas, piespiest sev un kliegt, ka viņa tam pieder. Nevienam citam!

Spēja vēja pūsma noskrien gar stāvētāja seju.

Agitas mājā neiegaismo neviens logs.

Bērts piespie� mitrās dūres ausīm, lai nedzirdētu, kā pavasara vējā plaukst koki. Mū�vecais brīnums ir tepat � apkārt. Rītā pumpuri kļavām būs atvērusies. Rītā. Un viss būs citādi.

Bērts skrien. Lai izlādētu trakumu ārā no sevis. Smagi elpodams, viņ� apstājas pie Doļu mājas. Virtuvē sēd Nullīte. Sēd un dzer tēju no puķainas tasītes. Vienā vaigā viņai cukur-graudiņ�. Tā tas pierasts.

�Bērt, ak tu?� mātes māsa vīlusies saka un savelk brūno rīta kleitu cie�i kopā uz plakanajām krūtīm.

�Es gan, Nullīt, bet tu gaidīji mīlulīti.�

Bertām gribētos kost kādam. Nikni kost, kamēr pa�am sāp.

�Jā, gaidīju Nilu,� Nullīte atklāti atbild. �Ir jau pāri pusnaktij.�

�Vai tu arī nesaproti, ka tavs mazulītis ir izaudzis? Nullīt! Vai tu patiesi nesaproti, ka viņam ir divdesmit �etri gadi? Kādēļ jūs neļaujat mums izaugt � jūs, ar savām Eiropas saknēm. Kādēļ Agitai neļauj būt pa�ai! Vai jūs esat tikpat slimi kā �ejienie�i, kas divpadsmitgadīgos pataisa par pieaugu�iem? Tikai otrādi �jūs turat mūs bērnu sprostā!�

Bērts runā skaļi, un sviedru lāses rit viņam pāri sejai un izkūst lūpās. Briesmīgi sāļas un rūgtas. Tās varētu būt arī asaras.

�Savaldi savas dusmas, Bērt,� Nullīte saslejas krēslā un izdzer pēdējo lāsīti no puķainās tasītes. �Es neko nesaprotu, ko tu tur kliedz. Bez tam � māte guļ!�

�Lai viņa guļ! Lai viņa �ūpojas sapņos, kamēr Nils mīlē viņas draudzeni tās siltajā gultā. Tad zini! Tavs mīlulis, un viņas, dro�i tagad silda Paulas gultu! Cik zinu, Nils arī uz universitāti vairs neiet! Paprasi viņam, kad kopīgi ēdat pusdienās cālīti. Paprasi un liec mierā mani!�

Ak, Dievs, sirds tā var pārsprāgst uz pusēm kā pārga-tavs ābols, tārpu pilns!

Bērts metas aug�ā, savā istabā, un iekrīt gultā, neredzēdams, ka ābele pie loga ir uzziedējusi.

�Izdarījos gan nejēdzīgi. Nevaldīju mēli. Nevaldīju dusmas,� tādas domas jaucas un skrien Berta galvā, kad viņ� atmostas. Gulējis neizģērbies, drēbes saburzītas, sasvīdu�as. Aiz loga dārzs mirkst pelēkā miglā, un debesis mirkst pelēkā miglā, tikai balta ābele zied.

Māja ir piemilzusi ar baigu klusumu. It kā te neviens vairs nedzīvotu. It kā māja pagāju�ajā naktī būtu izlaidusi garu un vairs neelpotu. Bet Bērts elpo. Zem mitrā krekla cilājas spēcīgais krū�u kurvis. Kāds te tomēr elpo!

Bērts pieķeras �ai atziņai � viņ� elpo! Viņ� ir! Ar visu savu netīro dvēseli un nesavaldīgo muti.

Ābele zied. Zied �odien bez prieka. No kurienes lai nāk prieks? Bērts jūtas pilnīgi tuk�s.

Izdzerts trauks, izdzerta pudele. Kā to labāk pats sev varētu pasacīt? Izdzerts pods. Jā, taisni pods! Ar vienu osu!

Viņ� strauji izslējās sēdus. Pulkstenis ir se�i. Se�i un piecas minūtes. Garais minū�u rādeklis lēni virzās uz priek�u. Se�i un desmit minūtes.

Vai māte jau būtu aizbraukusi uz ēdnīcu? Vai Nullīte aizgulēju�ies? Soļi ne�ab gar Berta istabas durvīm un lejā, virtuvē, ir klusums.

�Es ta�u neesmu te viens pats!� sevī iekliedzas Bērts. Tā nevar būt! Nekad tā nav bijis! Tikai tajā dienā, kad apglabāja tēvu, Bērts atmodās mājās viens pats. To vienīgo reizi. Māte ar Nullīti toreiz pārgulēja pie Paulas � pie Paulas. Un Nils bija Algarta mājā. Toreiz vēl Algarta vecāki nebija �ķīru�ies � arhitekts Sniedze un viņa daiļā sieva. Toreiz Algartam bija gludi sasukāti mati un viņ� bija savas vidusskolas izcilākais skolnieks. Avīzē ielika viņa fotouzņēmumu. Gludi sasukāts puisītis � latvie�u arhitekta dēls, no Rīgas. Tas ir kaut kur pie Baltijas jūras, ja tādu esat dzirdēju�i! No turienes nāca tādi vīri kā Sniedze un viņa izcilais dēls. Sniedzes kundze bija pazīstama gleznotāja. Viņiem klājās ļoti labi. Nekā netrūka. Toreiz. �

Vai patiesi neviena nav mājās? Nullītei ta�u nav kur iet! Viņa nekad nekur nav gājusi � tikai uz baznīcu un latvie�u teātri. Viņa pat baidās iet tālāk par stūra veikaliņu. Nullīte nekad nav mācījusies �īs zemes valodu. Viņai tās

nevajaga. Doļu māja patiesībā ir Nullīte! Viņas berzta, krāsota, apkopta � no iek�as un ārpuses. Me�ābelei pie loga Nullīte katru rudeni uzliek zirgu mēslus. Kur viņa tos ņem? Bērts nezin. Mēslu smar�a da�as dienas tad lien iek�ā pa logiem un Nullīte saka: �Taisni kā Latvijā.� Viņa visur meklē to, kas būtu kā Latvija, bet maz, nabadzīte, atrod. Nullīte � vientiesīga, darbīga vecmeita, kurai nekad nav bijis savas dzīves. Tikai māsas. Tikai Nils. Nils!

Bērts klusi atver istabas durvis un iziet gaitenī. Nila istabā neviena nav. Skaidrs, ka tur neviena nav, to Bērts zin. Nils kaut kur izdzer savu jaunības trakumu. Paulas gultā vai Algarta netīrās istabas pagaldē. Tas jau gandrīz ir viens un tas pats. Līdz �im Nils ir pratis un spējis no visām netīrām vietām iznākt ārā pa�apzinīgs ar paceltu galvu. Tā ir liela māksla! Brālis to labi pārvalda, jau no mazām dienām. Pat spēlēdamies dubļu pan�ā, viņ� no tās izkāpj tīrs. Kā lai Nullīte viņu nedievinātu!

Skaidrs, Bērts vienmēr ir brāli apskaudis. Visādi. Tādēļ jau vakarnakt palaida muti. Ne tikai tādēļ, ka Jāņtēvs atņēma viņam Agitu, pazemoja, gandrīz apspļāva. Tas nav tikai tādēļ. Skaudības dēļ Bērts izkliedza Nullītei, ka Nils guļ Paulas Salnas mājā. Pagaidi vien! Arī no tās brālis iznāks tīrs un bez vainas. Viņ� to prot!

Bērts atgrie� vannas istabā aukstā ūdens krānu un ber� seju, kaklu un krūtis. Krū�u kurvis ir labi attīstīts un varens � bet dvēseles nav!

Spogulī viņam pretim grozās galva kā mēdīdama. Viņa pa�a galva. Acis mazliet aiztūku�as. Palielais deguns piesarcis. Dumja seja.

Bet ārā miglā zied balta me�ābele.

Bērts uzvelk tīru kreklu. Rindā kārtīgi sakārti skapī uz stieņa baltie krekli. Nullīte tos tur nolikusi. Pati par sevi saprotama lieta. Visa Doļu māja ir Nullītes sakārtota, iztīrīta, aprūpēta.

Sevi grauzdams, vēlēdamies asi iekost pats sev, Bērts nokāpj pa trepēm.

Klusums. Virtuvē pie galda sēd Nullīte. Kā vakar. Puķainā tējas tasīte starp roku delnām. Mazas, sasarku�as actiņas raugās Bertām pretim. Izjucis matu kamoliņ� dreb pakau�a galā.

�Viņ� vēl nav pārnācis.�

Bertām ir tā, ka vajadzētu krist ceļos vecās sievas priek�ā un nolūgties. �Ko es izdarīju ar tevi! Ievainoju!�

�Nullīt, es vakar dusmās tā . . . Dro�i vien Nils drīz pārnāks. Tas jau tā ir bijis vairākas reizes. Tādi kā Nils nepazūd. Viņam ir divdesmit �etri gadi. Nav jau bērns.�

��ai zemei un ļaudīm nav svarīgi, cik vecs tu esi. Viņi tevi vienkār�i aprij,� �ņukst Nullīte savās plaukstās.

�Vai māte jau aizbrauca?�

�Nē, viņa vēl nav nonākusi. Jāiet modināt.� Nullīte nober� acis brūnās rīta kleitas piedurknē un pieceļas. Sīka, izmisusi. Tomēr savu mazo pienākumu augstumos.

�Par Nilu tu nebēdā,� Bērts murmina.

�Tu teici, ka viņ� . . .� Matu kamoliņ� izirst, un da�as sirmas �ķipsnas nokrīt Nullītei uz pieres.

�Es daudz ko teicu. Dusmās. Vai tad tu nezini, kāds esmu?�

�Zinu gan,� un viņa aiziet aug�stāvā. Klusiem, mīkstiem kaķa soļiem. Tā kā gājusi visu savu tuk�o mū�u. Ak, Dievs!

Bērts izmetas ārā. Iedarbina ma�īnu. Kamēr nu uzvārīs kafiju! Ēdāji drīz būs klāt! Ar miglu pilnas ielas. Kur ņemt prieku?

�Ja tev kaut kas ir pazudis, tad meklē, kamēr atrodi. Cits to tavā vietā nedarīs,� tā saka Doļu vecaistēvs, izniris no pagātnes. Tā viņ� sacīja, kad Bertām bija septiņi gadi.

�Cits to manā vietā nedarīs. Man pa�am jāmeklē prieks un jēga, un atbildes. Man pa�am.�

Ēdnīca izskatās savādi atstāta, piedrūmusi.

Bērts ieslēdz kafijas vārāmo, sakārto maizes �ķēles un bekonu. Viss ierasts, viss kā vienmēr.

Ierodas parastie ēdāji, apliju�i ar pavasara miglu.

Ap pusdienas laiku atspīd saule un Berta skats skrien uz durvīm. Agitai jānāk!

Māte ir atkal savā vietā. Runā ar viesiem, smejas, maina naudu. Tā kā ierasts. Un tomēr, kad ēdnīcā ienāk Paula ar gai�zilu, pārgalvīgi jautru lakatu ap matiem, mātes seja pārvēr�as. Viņas mute saraujas maza, kā gribēdama izgrūst dzeloni. Bērts pazīst mātes seju �ādos brī�os. Viņa nu ir aizdomu pilna. Dro�i vien Nullīte visu izstāstījusi.

Un Paula Salna staro visā sejā.

Agita nenāk. Pusdienas laiks ir pāri. Viesi izklīst. Bērts saliek traukus mazgātuvē, noslauka galdus. Māte neko nebilst par Nilu, neko nejautā.

Agita nenāk.

Saule ir nomākusi miglu. Pāri ielai dārzā balti zied divi ķir�u koki.

Agita nenāk.

�Māt, izlaid mani uz stundu,� Bērts saka. �Man jānokārto kāda lieta.�

�Ko tu atkal esi ievārījis?� viņa jautā un caur pieri skatās savā vecākajā dēlā. Atkal? Atkal!

Tā viņa nekad nejautātu Nilam � in�enierim. Nekad tā!

Bērts neatbild. Viņ� norij vārdus un uzdzer tiem virsū rūgtas kafijas malku. Paņēmis savu kamzoli, Bērts iziet ielā.

�Neviens nemeklēs tavu pazaudēto � tikai tu pats!�

Viņ� pārsoļo pāri ielai un apstājas pie biskvītu fabrikas vārtiem. Pēc da�ām minūtēm ir jānāk Agitai. Jācer, ka viņa �odien bijusi darbā. Tas jācer. Tālrunī var atbildēt Jāņtēvs, un turp iet Bērts nedrīkst.

Strādnieki izplūst no fabrikas kā dzīva straume. Cilvēki atver mutes un dzer sauli, kas līst no tās vietas, kas da�am ir Dieva mājoklis, citam izpētāms universs un citiem sapņu pļava

Pavasaris gandrīz katru ir apskāvis, iespaidojis, ielīksmojis. Tikai da�i veci, noguru�i vīri aiziet, galvas nolieku�i. Viņi, dro�i vien, nemaz nesajēdz, ka atnācis cits gada laiks. Berta acis sūrst no saules un no skatī�anās asuma.

Agita nāk! Viņa ierauga Bertu jau no tālienes un gai�i smaida. Labi, labi, ka Agita smaida, tad jau nekas nevar būt tik ļauni.

�Labdien, Agita. �odien tu piekrāpi mani.�

�Man bija jāizdomā vakarnakts.�

�Tur nav ko domāt. Tu esi sprostā un negribi no tā izkļūt.�

�Tev tas liekas tik vienkār�i, Bērt. Man nē. Neiesim kopā tālāk kā līdz stūrim. Rītā, pusdienas laikā, atbrīvojies � teiksim stundu vēlāk, kad viesu plūdi noskrēju�i. Es tev gribu izstāstīt visu.�

Viņa runā lēni, un no Agitas acīm Bērts redz, ka naktī tās nav dabūju�as miegu. Pie auss viņai rēgojas neliels zilgans

Imikumiņ�. Vai patiesi Jāņtēvs būtu viņai sitis? Bertām uz meles jautājums.

�Vai viņ�?�

�Rītā, Bērt.�

Agita saspie� viņa roku un aiziet lēniem, vienādiem soļiem. Kas par to, ka novakare spīd kā oran�s auglis. Bērts redz miglu. Varbūt tā ir tikai viņa sūrsto�ajos plakstos.

Vakarā viņ� atver Doļu mājas durvis un redz virtuvē Algartu un Nilu. Jā, Nilu.

Nullīte tekā ap apaļo virtuves galdu. Rokā viņai spo�i noberzta panna, un tajā �urkst karbonādes. Nullīte tekā tik veikli, it kā atdabūjusi savas jaunības kājas: Nils ir pārradies!

Bērts iestājas virtuves durvīs.

�Sveiks, brāl,� Nils saka un paceļ balto roku sveicienam. �Kāda �odien biznese?�

�Un � kāda tava?� Bērts atjautā un valda sevī trako kalēja dabu.

�Mana? Kā redzi � ar zeltītām maliņām. Vienmēr ar zeltītām maliņām. Nullīt � man �ito, lielo. Vakar pie Algarta miru badā.�

�Vai tad Paulas kundze tevi nepabaroja?� Bērts cērt vārdus brālim uz izbu�inātās, tum�ās galvas.

�Kāda Paulas kundze? Tā � tavējā jeb kāda cita?� Nils smej, un smiekli duras Bertām sirdī kā neasas adatas, pārklātas ar rūsu.

�Ku�! Miers � bērni � brāļi mīļie,� �ļupst Algarts.

�Paēdīsim mierā. Karbonāde mana lielā mīlestība. Un arī tu � Nullīt. Vienreizējā Nullīte. Mana otrā mīlestība pēc karbonādes.�

Nullīte skraida. Kartupeļi balti, miltainiem, kūpo�iem vaigiem guļ abiem ēdējiem uz �ķīvjiem.

Algarts paķer pirkstos gaļas gabalu. Gar netīrajiem nagiem tek tauki.

�Garda! Nāc tu arī, Bērt. Derēs. Paēdīsim. �ovakar atnāks Baiba � ha, hā � Nila dvēseles glābēja, atpestītāja no visa ļauna. Fausta Grietiņa. Pēra Ginta Solveiga. Baiba ar veselīgiem, sarkaniem vaigiem un cēlu dvēseli. Dro�i vien � nevainīga.�

�Pietiek,� saka Nils asi.

�Labi jau. Neaiztik�u Baibiņu. Apglāstīs tevi, aplaizīs ietinas. Ie�ū�os miegā savu puisīti.�

Bērts skatās un klausās.

�Nullīt, kas �odien saldajā?� Nils apķer mātes māsas augumu, piespie� galvu viņas plakanajām krūtīm, kas visu viņam jau piedevu�as.

Bērts saraujas. Kādēļ viņ� te stāv? Kāda tam daļa gar visu, kas te notiek?

Viņ� uziet savā istabā un atver logu.

�Me�ābele, vai tu esi mans pazudu�ais prieks?�

* * *

�Nu ir rītdiena. �odien ta ir �odiena. Rītā bus vakardiena un, varbūt, man nebūs vairs ko gaidīt,� domā Bērts. Agita sacīja: �Rītā es tev izstāstī�u visu.�

Pienāk un paiet pusdienas steiga. Bērts redz, ka māte svie�us uzsvie� uz draudzenes Paulas �ķīvja divas desiņas un, liekas, ar skābo kāpostu pikuci uzliek arī savas aizdomas un rūgtumu. Viņa neatsmaida Paulai pretim. Ko viņas runā, Bērts nedzird. Paulai ir visnevainīgākā seja pasaulē. Aizejot viņa uzsmaida Bertām un aplaiza lūpas, kas izskatās neganti, nejauki, riebīgi un viltīgi. Vairāk vārdu Bērts nespēj �obrīd izdomāt.

�Nu tad Nils ir mājās,� Bērts saka mā , kad viņi paliek divi vien

�Vai tu prasīji, kur viņ� bijis?�

Mātes seja viegli pietvīkst. Viņa raugās tuk�ajās sulu glāzēs sev priek�ā. Pacilā tās, paskatās pret logu, vai tīras. Tikai pēc brī�a viņa atbild:

�Nils bijis pie Algarta! Es jau saprotu � abi iedzēru�i � aiz kreņķiem.�

�Aiz kreņķiem?� Bērts vīpsnā.

�Kādiem tad?�

�Jā, tas jau ir tiesa, ka pirms Ziemas svētkiem Nils izkritis divos eksāmenos. Nav uzdro�inājies to sacīt ne man, ne Nullītei. Tādos brī�os jau dikti grūti.� Vilma Dole sastostās un pietvīkst vēl vairāk. Liekas, viņas seja aizdegas ar pa�as melu kaunu. Jeb � pa�apmānu?

�Kuram grūti? Tev vai Nilam? Jeb nabaga verdzenei �

tavai māsai?�

�Visvairāk jau ir cietis zēns pats. Tev jāsaprot � mēs no viņa par daudz gaidījām. Eksāmenos visādi var gadīties. Tēvs arī reiz izkrita eksāmenā, savos studijas gados, bet. . .�

�Nerunā tālāk, māt. Nesaki vairāk. Es, pēc tavām domām, to tik un tā nesaprastu, vai ne? Es neesmu studējis.�

�Nē, tev priek� tā nebija galvas,� māte atbild drusku neiecietīgi. �Tagad viss būs labi. Rudenī Nils pāries uz otru universitāti, nobeigs tur. Runāju arī ar Baibu, lai vairāk Nilu pieskata.�

Bērts īsi iesmejas, un māte viņu uzlūko kā no tālienes, kā sve�u.

�Labāk nerunā�u. Labāk kodī�u mēlē. Mēs nekad neesam

viens otru sapratu�i. Nekad nesapratīsimies. Kādēļ sāpināt

viņu?�

}

Durvis atveras, un ienāk Agita. Viņai ir jauna sarkana jaka. Labāk viņai piestāvētu zilā krāsa. Bērts iet Agitai pretim.

�Brauksim!�

Māte ir iegājusi virtuvē. Bertām liekas, viņai ne sevi�ķi patīk Agita, jeb viņa vispār nemaz nedomā ne par vecāko dēlu, ne meitenēm, ar kurām tas satiekas?

Pavēss vēj� pū� no dārziem, un ziedo�ie koki �odien liekas sastingu�i.

�Mēs visi cie�am no aukstā vēja,� Bērts saka.

�Vai tad �odien ir auksts?� Agita skatās uz viņa muti. Viņa, varbūt, tur meklē smaidu. Un neatrod. Berta mute ir cie�i saspiesta kopā. Viņ� iek�ķīgi dreb.

�Brauksim ārā � uz upi...�

�Brauksim uz upi.�

Ma�īna slīd pa �oseju, un vēj� svelpj savās stabulēs, skriedams gar riteņiem.

�Tagad vajadzētu braukt un aizbraukt, un neatgriezties,� Bērts no�ukst Agitai pie auss.

�Nekur neaizbēgsim. Vismaz �odien nē. Tu zini, katram viņa �odiena, pilna ar rūpēm un domām, karājas kā maiss pie kājām. To nemaz tā nevar nomest.�

�Jā, es zinu. Tomēr � gribas aizbēgt un neatgriezties ...�

Upes malā ir aizvēj�. Brūni un zaļgani akmeņi spīd saulē.

Ūdens līmenis uzkāpis augstu, un balti vilnī�i krokojas kā me�ģīnes upes pelēkajā mugurā.

Bērts ar plaukstu noslauka gru�us no soliņa, un viņi apsē�as.

Agita ir savādi mierīga, it kā ar smagumu pieliju�i, it kā pilnīgi neatmodusies.

�Nezinu, no kuras vietas lai sāku. Mums ir tikai �etrdesmit minūtes. Ko lai tev stāstu un ko ne, Kas ir svarīgs, kas nav Kur ir robe�a starp svarīgo un nesvarīgo?�

�Stāsti tikai par sevi un Jāņtēvu. Tā tu solīji. Citu izrunāt aizvien būs laika. Man nav miera, kamēr nezinu, kā ar jums abiem. Kādas tiesības tam, kas sevi sauc par tēva brāli, turēt tevi garīgā un fiziskā ieslodzījumā.�

�Tu pārspīlē, Bērt. Tas nav ieslodzījums � tās ir neattaisnojamas īpa�uma tiesības.� Agita lēni runā, meklēdama vārdus.

�Vai tas nav tas pats? Un nu � stāsti!�

Viņ� noliek galvu Agitai uz pleca, uz sarkanās jakas. Tā ir silta un smar�o pēc zemenēm.

�Dēliņ, te tev pirmās zemenes no dārza,� saka pagātnes Doļu vecāmāte un atver sauju. Tajā guļ trīs lielas ogas un piesmar�o visu istabu.

�Jā, kā tas bija? Kad tas sākās? Kā! Mēs dzīvojām mazā pilsētiņā, kur Jāņtēvs strādāja mēbeļu fabrikā. Cita tur nekā nebija kā �ī fabrika, un visi pilsētiņas vīrie�i tur strādāja. Vakaros, kad Jāņtēvs uzkāpa mūsu istabiņā, poļu mājā, viņa drānas bija piesūku�ās ar jaunām, da�ādu kokiusmar�ām � priedes, valrieksta, ciedra, ozola. Es mācījos un gatavoju vakariņas, kā un ko pratu. Jāņtēvam ir labas zinā�anas virtuves mākslā, no kā sprie�u, ka viņ� nekad nav bijis precējies.�

�Pat to viņ� tev slēpj,� Bērts rūc un aizvien vairāk ienīst nepazīstamo Agitas aizbildni.

�Kad biju bērns, man tika sacīts, ka no ziņkārības izaug gar� deguns. Vēlāk Jāņtēvs vienkār�i noskaitās, ja ko jautāju. Tā iemācījos klusēt un pati izdomāt lietas, meklēt cēloņus un atbildes. Cik tas atbilst patiesībai, to nezinu. Bērt, varbūt ir labi, ka nezinu.�

�Stāsti!�

�Jā, mazajā istabiņā mēs vārījām, gulējām, dzīvojām. Un man tā likās labi, jo cita nekā nebiju redzējusi. Patversmē

bijām vienā istabā piecpadsmit. �eit tikai divi. Pie vakariņu Iraida izstāstīju savas sīkās rūpes skolā un Jāņtēvs man savas

lielās. Viņ� stāstīja, briesmīgi lamādamies, pūsdams no dusmām. Fabrikā viņu vienmēr pielika pie vissliktākā, grū-tākā darba. Pārzinis bija īstais velns cilvēka biksēs. Nezinu, varbūt Jāņtēvs visu pārspīlēja. Es pati cietu skolā. Sākumā jaucu kopā vācu un angļu valodu. Man klasē nebija draudzeņu. Arī vēlāk nē, kad jau izcēlos ar labām atzīmēm. Reiz man kāda meitene prasīja: �Kādēļ tu vienmēr esi tik nobijusies⁷� Tas, laikam, bija tas! Es nebiju kā citas, stāvēju nomaļus un nepratu smaidīt un rotaļāties. Visur aiz muguras man rēgojās patversme.�

�Tāpat kā man Doļu vecātēva smēde,� saka Bērts. �Un tad?�

�Tad? Tur bija vēl kas. Man mājās bija nosacīts, ka jāuzdodas par Jāņtēva meitu. Tiesa, uzvārdi mums abiem bija vienādi. Tomēr sirdī es viņu kā tēvu nepieņēmu.�

�Agit � varbūt viņ� ir tavs tēvs,� Bērts atrauj galvu no zemeņu jakas, un vēj� no upes iesitas tam acīs. �Vai tu nekad neesi redzējusi viņa pasi?�

�Kuram tad toreiz vairs bija pase! Viņ� ir uzdevies par atraitni. Bet � manī kādreiz uzskrien tāda doma � Jāņtēvs, kas uzdodas par tēva brāli, ir mans tēvs! Nezinu, kādu krustu viņ� sevī nes. Mana māte it kā nemaz nav viņa do-mās. Ja vaicāju, Jāņtēvs kļūst nikns. Viņ� bie�i sita polietes kaķi � dusmās. Kā atdarīdams par to, ka kaķēns man glaudās klāt. Tad es ienīdu Jāņtēvu, vēlējos aizbēgt no viņa. Tomēr � lielā, sve�ā pasaule mani biedēja vēl vairāk. Kurp lai es būtu skrējusi?�

�Jāņtēvs necie�, ka kāds tevi ievēro vai parāda tev mīlestību. To nu es zinu.�

�Ko lai es tur daru? Tā man jādzīvo. Kā dzirdēsi vēlāk manā stāstā, viņ� mani uzskata par savu īpa�umu � lietu, ar ko var darīt, kā grib, kurai pa�ai nav ne vēlē�anos, ne jūtu, ne tiesību.�

�Ko tu atceries no savas agrās bērnības, Agit? Vai tajā nekad neparādās tavas mātes seja?� Bērts jautā.

�Nekad. Jāņtēvs saka, mans tēvs bijis jūrnieks, maz viņam iznācis būt kopā ar mani. Tad viņ�, Jāņtēvs, mani auklējis. Sāku sevi atcerēties patversmē. Man no visa bija bailes.

r> V

Varbūt tādēļ es augumā neizstiepos lielāka, ka vienmēr staigāju sarāvusies bailēs. Baidījos no bērniem, audzinātājiem, pat no savas gultas! Patversmes dārzā auga koki. Atceros � es slēpos tajos, bet tad mani baidīja ēnas! Bērni stāvēja apkārt un mēdījās. Vēl tagad da�reiz sapņos redzu garas sarkanas mēles... Vēlāk, kad iemācījos lasīt, iegrimu sve�ādā, patīkamā pasaulē. Bie�i skolotāja man atņēma grāmatu � es par daudz lasot! Tur visur bija tēvs un māte, vai vismaz māte. Tas man deva zināmu dro�ības sajūtu, zinot, ka ne visi bērni dzīvo patversmē. Nāca kar�. Posms, no kura daudz neatceros: vagonus, tālus braucienus, asaras, izsalkumu � kā pa miglu. Atjēdzos bizaina meitene starp vācu bērniem. Mēs bie�i grauzām kāļus. Laikam cita nekā nebija. Un melnā zirņu zupa, sāļa kā asaras. Arī to netrūka, kamēr skatuvē parādījās Jāņtēvs. Biju ļoti lepna, ka uzradies radinieks, kas vēlas mani izņemt no patversmes. Citiem bērniem tas �ķauda, sevi�ķi dzirdot, ka brauk�u uz Kanādu. Aizgāju neatskatīdamās, sve�am vīram pie rokas. Mani toreiz neinteresēja, kā Jāņtēvs iestādēm pierādījis mūsu radniecību. Laikam ta�u pierādīja! Da�us mēne�us vēl nodzīvojām barakās � tad sākās mūsu ceļojums. Tajā laikā sāku Jāņtēvam �o to vaicāt.

�Vai man ir māte?� � �Nav.� � �Un tēvs?� � �Tavs tēvs ir pazudis.� � �Kur palika mana māte?� � �Nezinu. Kā lai es to zinātu! Vispār � labāk nepieminēt mūsu ģimenķ ar to nav ko lepoties, Agita,� tā man Jāņtēvs atbildēja. Citā reizē es atkal jautāju � tad viņ� sāka kliegt, lai tādas muļķības kā radu rakstus necilājot. �Ja tev būtu bijusi māte, tu nebūtu patversmē. Vai ne? Tā tad � miers ar to! Saproti!� Es mēģināju saprast. Saņēmu kopā visus savus bērna prātus un domāju labāk nejautāt. Centos vairs nepieskarties savas pagātnes jautājumiem, lai Jāņtēvu nesadusmotu. Mēs maz runājām. Aizvien retāk es atklāju savas domas, izjūtas, mazos piedzīvojumus skolā. Da�reiz jutu, ka Jāņtēvs mani vēro � aizdomīgi, saīdzis. Varbūt vēlēdamies man piekļūt tuvāk un nezinādams � kā. Man gandrīz radās patika kaitināt viņu ar klusē�anu. Tā bija tāda savāda, nevienāda cīņa. Tāda tā ir vēl �odien. Vēl �odien Jāņtēvs pietūkst dusmās, vicina rokas un kliedz. Parasti es piekāpjos, jo citādi nevar dzīvot.�

�Agita � vai viņ� tevi ir sitis? Arī tovakar?� Berta balss, nevajadzīgi skaļa, aizdun uz kluso upi. Mazs pui�elis izrauj no ūdens savu mak�ķeri un skatās uz abiem sēdētājiem soliņa galā. Tad viņ� pieceļas un aiziet.

�Tu nobaidīji bērnu,� Agita skumji saka.

�Atbildi � vai vecais tevi ir sitis!�

�Jā. Neatceros, cik reizes un par ko. Bet �ad tad sevi redzēju spogulī ar sārtu vaigu. Tas nesāpēja. Sāpēja kaut kas ap manu spītīgo sirdi.�

Agita apklust. Viņas vaigu gali ir kā nokrāsoti. Kā sarkanā jaka. Viņas nāsis ir mitras un lūpas sausas.

�Stāsti, mums vēl divdesmit minūtes laika.�

�Tad � biju vidusskolā. Man bija �etrpadsmit gadu. Mūsu klasē bija klibs zēns � Villijs. Neviena meitene ar viņu nedraudzējās, un, tā kā Villijs nespēja spēlēt beisbolu, arī zēniem nebija ar viņu ko runāt. Bijām klasē divi vientuļi. Gājām reizē mājās no skolas. Rudenī lasījām uz ietves nokritu�ās kļavu lapas. Villijs atdeva man skaistākās. Viņam viss likās skaists � lapas, rudens, saule, dārzi, skola, saīgu�ais skolotājs � un es! Gājām kopā visu ziemu, un no klibā zēna Villija iemācījos nekurnēt, panest to, kas jānes, un mēģināt saredzēt skaistumu arī tad, kad acīm nerādījās neviens krāsains, priecīgs punkts, kur pietverties.

Pavasari nobeidzām astoto klasi, abi kā pirmie. Laimīgi un lepni soļojām mājās skolas pēdējā dienā. Villijs nesa manas grāmatas.

�Es tevi vienmēr mīlē�u, Agita,� viņ� sacīja un skatījās manī tik gai�i, kā debesīs jaunu zvaigzni ieraudzījis. Zini, Bērt, man kaklā bija iespiedies kliedziens. Kāds mani tomēr mīlēja �ajā baiļu pasaulē! Beidzot kāds mani mīlēja, citādāk nekā saimnieces kaķis. Citādāk nekā Jāņtēvs.

Vasarā man vajadzēja vākt polietes zīdainīti, kamēr viņa gāja kopt bagātnieku mājas. Jāņtēvs no viņas ievāca naudu, cik � nezinu. Poļiem bija neliels dārziņ�. Tur es sēdēju, lasīju, auklēju bēbīti. Un gaidīju rudeni. Vakaros Jāņtēvs man nolika priek�ā latvie�u grāmatu. No tās bija jānoraksta trīs lapas. Viņ� aizbrauca mak�ķerēt kopā ar kādu paziņu, un es rakstīju. Pamazām pieradu pie latvie�u valodas, man tā sāka likties skaista. Rakājos Jāņtēva vecajās somās un izvilku ārā citas grāmatas. Tur bija tāda maza grāmatiņa �Kaķī�a dzirnaviņas�, uz ma�īnas norakstīta, ar nepazīstama mākslinieka tu�as zīmējumiem. Mani �ī grāmatiņa pilnīgi apbūra.

Pirmajā lapā bija ierakstīts: �Jānim atmiņai no Veltas un baltā kaķī�a dzirnavām.� Ieraksts bija apzīmēts ar smaidīgām rūķī�u sejām.

Tātad � kāda Velta bija grāmatiņu Jāņtēvam dāvinājusi un viņiem bija kopīgas atmiņas. Savā izdomā sāku �o Veltu redzēt � slaidu, gai�u, ar maigām, baltām rokām. Pilnīgu pretstatu Jāņtēvam. Viņa staigāja kaķī�a dzirnavās � princese, aizsapņojusies. Grāmatiņu Jāņtēvs, acīmredzot, glabāja kā dārgumu. Tā bija ievīstīta baltā zīda drāniņā. Apvazātā drāniņā, bet rūpīgi ievīstīta.

Vēlāk es to iztinu jo bie�i un lasīju vairākas reizes. Es pati jutos kā Skalbes kaķītis, kuru met un met, bet kas vienmēr nokrīt uz kājām. � Un tad es aizdomājos par pili, kurā reiz dzīvo�u. Smieklīgi, ko tāds bērns izdomā!

Neilgi pēc tam vairs nejutos bērns. Sāku apzināties, ka pieaugu. Slēpos vakaros izģērbdamās, lai Jāņtēvs neredzētu, ka esmu izveidojusies. Mums bija tikai viena istaba. Da�reiz man likās � viņ� mani zvērīgi vēro. Slepeni. Tad man atkal uzmācās bailes.�

�Agita, mums jābrauc.�

Viņa atmostas un aplaiza sausās lūpas. Vara gredzenu virs Agitas brūnās pieres �ūpo vēj�. Un saule �odien ir auksta.

Nerunā ne Bērts, ne Agita. Pagaidām nav par ko runāt. Stāsts jāturpina.

Bērts izlai� Agitu pie fabrikas un brauc uz ēdnīcu. Viņ� ir garīgi nomocījies. Neatbildamu jautājumu grūtums spie� krūtis. Vectēvs sacītu, ka uz tām ir uzsēdies velns. Visa pasaule Doļu vectēvam bija sadalīta Dievam un velnam. Tikai toreiz Bērts īsti nesaprata � kā.

Ēdnīcā ir kluss. Tikai da�i viesi sē� pie galdiņiem. Da�as meitenes no Paulas frizētavas.

�Vai tu neredzi, ka viņa ar katru dienu kļūst jaunāka? To visi saka, ka jauns mīļākais pārvēr� vīsto�u sievieti pumpurā,� nopietni saka resna meitene, un tik stipri, lai Bērts to dzirdētu.

Labi, ka māte iegājusi virtuvē.

Iedams mājup pa klusajām ielām, Bērts skatās tālajās pavasara debesīs. Jocīgi, ka tās var pienākt tuvāk un aizslīdēt projām. Da�reiz, liekas, zvaigznēm, pat saulei varētu piedurt pirkstu un mēnesi pagriezt uz otru pusi kā siera rituli.

Bet tad � viss atraujas no tevis un kļūst par bezgalību. Bezgalība ir salta un nedraudzīga.

Bērts noliec galvu un soļo tālāk. Tur, nākamajā ielā mīt Agita. Kā pūķis pie viņas durvīm stāv Jāņtēvs.

�Vai tā ir patiesība, ko stāsta Agita?� pirmo reizi Berta domās iekrīt �aubas. Kādēļ lai viņa melotu? Neviena tai nav, ar ko runāt. Nav pat polietes kaķa. Rīt dzirdē�u turpinājumu. Rīt.�

Nullīte virtuvē cep pankūkas. Māja smar�o. Nils atgāzies turpat lielajā krēslā, un uz viņa ceļgaliem sē� Baiba. Viņa kutina Nila degunu ar baltu zaķa kāju. To Baiba nēsā visur līdz kā laimes pievilcēju. Baibai ir brūni mati un liela apaļa mute kā izplūdis sarkans tintes traips.

�Tev nu jāmācās pankūkas cept, Baibiņ,� Nullīte saldi �ivina. �Kad apprecēsities � Nils bez tām neiztiks.�

�Nullīte, mīļā, dzīve nesastāv tikai no pankūkām vien.-Ja ir mīlestība, tad var grauzt arī kaulus,� Baibas apaļā mute atveras smiekliem, un arī Nils smejas.

�Vai tad jums ir mīlestība?� Bērts prasa un paņem no �ķīvja brūnu, taukos uzpūtu�os cepumu.

Viņi visi trīs apjūk. Bērts �ūpo pirkstos savu laupījumu un izbauda jautājuma iespaidu.

�Kā tu domā, Nil � vai ir?� attopas Baiba.

�Ha, ha, ha � speciālists jautā. Zini, brāl, par psihiatru tev vajadzēja studēt, ne ēdnīcā desas griezt. �ēl! Tu prastu izdomāt īstos jautājumus!�

Nullītes sārtā seja atgrie�as no pavarda.

�Bertiņ, tev laiks gulēt. Vakarnakt staigāji apkārt.�

�Tas nebū�u bijis es.�

�Tad � spoki!� Baiba smejas nedabīgi skaļi. �Kas tad naktīs tā staigā? Neesmu dzirdējusi, ka Nils būtu mēnessērdzīgs. � Noteikti tu!�

Gandarīts, ar izsacīto apmierināts, Bērts iet uz savu istabu.

�Esmu tikpat netīrs kā tie citi,� viņ� sev atzīstas, nostā damies spoguļa priek�ā. �Ja spētu sevi izvērst uz āru, tad tikai redzētu, cik netīrs esmu!�

Tomēr gandarījuma sajūta viņā paliek.

�Baiba, ja tu zinātu, ka naktī tavs mīļais pārradās mājās no Paulas siltās migas! Ak, es zinu, cik riebīgi silta tā ir.

Esmu tajā vārtījies. Baiba �ja tu zinātu! Tad tu negribētu kopā ar Nilu grauzt kaulus!�

Bērts nomazgājas un apsē�as pie mazā rakstāmgalda. Spuldzes zaļganā gaisma krīt uz viņa rokām, un tās izskatās netīras.

�To nevar nomazgāt. Nē, to iek�ējo netīrību nevar nomazgāt. Vecomāt, tu gan laikam kaunētos par mani.�

Bērts aizver acis un redz sevi un Agitu upmalā uz sola.

�Kāda man tiesība prasīt, lai viņa uzvanda savu pagātni, kas jau pāraugusi ar zāli? Viegli nav Agitai to stāstīt. Viņas jaukā, zemā balss da�reiz izdzisa turpat � uz lūpām. Viegli viņai nav.�

�obrīd viņ� dzird Agitas balsi: �Bērt.�

�Me�ābele, vai esmu iemīlējies?�

* * *

�Tagad stāstī�u tālāk,� Agita runā klusi, skatīdamās vientuļā laivā, kas lēni aizslīd pelēkajos ūdeņos. Upe �odien mierīga un saule aiz mākoņiem. Sols piesūcies ar �ī rīta lietus lāsēm. Visapkārt ir apsēdu�ās skumjas, kas sajūtamas zālē, gaisā, katrā vārdā, ko viņi abi runā.

�Ja tev �odien negribas runāt � klusē,� Bērts saka. �Ne vienmēr var runāt. Un � zini, vakar vakarā pārdomāju � ar kādām tiesībām es tev ...�

�Ar drauga tiesībām, Bērt. Ja tu man nejautātu, zinātu, ka neesi man draugs. Mums abiem kopā jāpriecājas un kopā jāsāp. Tas nav iespējams, ja nepazīstam tuvāk viens otru. Vai tu atceries tās tulpes, dzeltenās, ko tovakar atnesi? Katru rītu es puķēm uzpūtu savu elpu. �Dzīvojiet vēl �odien,� teicu. Man likās, ka līdz ar ziedu nāvi būs beigas arī mūsu draudzībai. No tā man ir melnas bailes. Negribu vairs būt viena, vai tu saproti, ko es domāju?�

�Saprotu. Stāsti, es skatī�os pulkstenī. Stāsti tikai to, ko vari un gribi.�

Atkal Berta vaigs guļ uz Agitas pleca. Laiva ir aizslīdējusi un upe vientuļa. Viss un visi ir vientuļi �ādās pelēkās dienās.

�Stāstīju par klibo zēnu Villiju, vai ne? Bija vasaras vidus � visskaistākais laiks � ar drebo�u gaisu, spārēm un .sarkanām ogām polietes dārza krūmos.

Lasīju grāmatu zem ābeles, ēnā. Ratiņos gulēja polietes puikiņ�. Pēk�ņi apjautu, ka man nekas nepieder. Ne tas bērns, ne tas dārzs, ne pati diena. Arī to man bija sadalījis Jāņtēvs. Es raudāju, jo sajutos pazudusi lielajā pasaulē, kas man apkārt gulēja neparasta un sve�a.

Pa dārza vārtiņiem ienāca Villijs. Nebiju viņu redzējusi kā no skolas nobeiguma dienas. Villijs bija atnesis zemenes. Pilnu bļodiņu. Atceros, kā lai es to aizmirstu, ka bļodiņa bija zila ar baltu maliņu.

Mēs neko lielu nerunājām. Es slēpos ābeles ēnā, lai zēns neredzētu manu asaru zīmes. Viņ� izlikās, ka tās neredz.

Ēdām ogas un kautrējāmies viens otrā paskatīties. �Es �oruden vairs skolā nebū�u,� beidzot Villijs sacīja. �Tēvs ir dabūjis labāku darbu lielā pilsētā. Pēc nedēļas mēs jau aizbraucam.�

Man briesmīgi sāpēja viņa vārdi. Biju gaidījusi rudeni, kopējās gaitas uz skolu, da�u domu izmaiņu ar jauko Villiju. Nu arī tas man vairs nebūs. Paliks tikai polietes kaķis, kas pēdējā laikā mani tik bie�i neuzmeklēja, jo bija piebriedis ar jaunām dzīvībām.

�Man gan �ēl, Villij, ka tu aizbrauc,� sacīju.

�Es tev rakstī�u. Katru dienu. Pastāstī�u, kāda ir lielā pilsēta,� viņ� solīja un ar kājas īk�ķi uz taciņas uzvilka �ķību sirdi.

Pārnāca poliete un paņēma puikiņu istabā. Mēs vēl sēdējām zem ābeles ar zilo bļodiņu starp mums. Nē, to es nekad neaizmirsī�u � to negaisu.

Jāņtēvs ieskrēja dārzā. Viņ� laikam bija nokritis pa trepēm, ieraudzīdams pa logu mani un Villiju.

�Kas tas tāds!� Jāņtēvs kliedza.

Villijs pieleca kājās un stīvi palocījās.

�Mēs ejam vienā skolā, kungs,� viņ� kautrīgi sacīja.

�Skaties! Un taisies manai meitai klāt! Nu, draudziņ, nekā nebūs. Viņa vēl par jaunu! Skaties, tāds �murga un jau meklē meitenes!� To viņ� izkliedza latviski, labi, ka Villijs to nesaprata.

Ātri apgriezies, zēns izkliboja no dārza. Zilā bļodiņa palika. Jāņtēvs ielika tajā savu kāju, un trauks sa�ķīda druskās.

Raudādama izlasīju no zāles zilās lauskas. Atceros tikai, ka ilgi raudāju savā gultā to vakaru, saujā sildīdama mazu gabaliņu no manas un Villija draudzības.

Es to zēnu nekad vairs nesastapu.

Reiz vaicāju Jāņtēvam: �Kādēļ mēs nepārceļamies uz lielu pilsētu?�

�Tādēļ, ka tur var gadīties kāda ziņkārīga latvie�a acs.�

Tā bija Jāņtēva atbilde. Tomēr viņam pienāca latvie�u avīze un es to vienmēr izlasīju no pirmās līdz beidzamajai rindai. Kaut ko, laikam, tur cerēju atrast. Vai nav savādi? Cerēju tur atrast, ka kāds meklē meiteni � vārdā Agitu Loci. Bet � neviens nemeklēja. Gāju atkal skolā, turējos vientuļa, jo Villija vairs tur nebija. Jutos pieaugusi, pat veca, salīdzinot ar jautrajām klases biedrenēm, kurām manis nevajadzēja.

Man nu bija piecpadsmit gadu, un dzīve ar Jāņtēvu vienā istabā kļuva aizvien nepievilcīgāka. Ilgojos savu kaktu, kurā noslēpties, izraudāties vai pati ar sevi izrunāties. Vakaros da�reiz gāju restorānā mazgāt traukus tikai tādēļ, lai būtu projām no mazās istabas, kura bija pietilpusi ar vārdu � Jāņtēvs.

Man pat negribējās viņu tā vairs saukt. Kas gan tas par vārdu � Jāņtēvs? Viņu sauca Jānis Locis. Ilgi domāju, kā man to viņam pasacīt, un neko neizdomāju. Restorānā mazliet nopelnīju un naudu krāju, sacīdama, ka man tā iziet apģērbam. Jāņtēvs vairs nespēja izsekot manām jaunas sievietes vajadzībām. Redzēju � viņam tas kremta, tas viņu saniknoja, ka nespēj vairs pilnīgi pārvaldīt manas gaitas. Varbūt viņ� pats beidzot aptvēra, ka mums katram vajadzīga sava istaba.

Tā � nāko�ajā pavasarī mēs atbraucām �eit. Bērt, te sākas cits stāsts, jo nu es biju jau pieaugusi.�

�Agita, mums jābrauc.�

Mazliet sāk līņāt. Viņi brauc gar baltiem dārziem, un izaicino�i dzeltenās pieneņu acis met ārā savu ko�umu no zaļās jaunās zāles. Arī tagad, pelēkā dienā, viss izskatās spilgts, pat mānīgs �ai raibumā. Kādēļ tā? �Vai tu varēsi nākt rītā tajā pa�ā laikā?� Bērts jautā, izlaizdams Agitu pie fabrikas vārtiem.

�Un � paldies tev!�

�Nē, ne man � tev, Bērt. Tev!� Viņa ieliecas ma�īnas logā un pietveras Berta rokai uz stūres.

�Man ir sajūta, ka nolobu no sevis vecas, satrunēju�as mizas � vienu pēc otras, kā no upē iegāzta koka. Ar katru kārtu, ko nolobu, man kļūst vieglāk.�

Agitas mitrie mati pieskaras Berta vaigam.

�Uz redzē�anos, draugs, kalēja Doļa mazdēls,� viņa iesmejas. Tie ir tādi viegli smiekli, kā sīkas baltas puķes, kas dreb siltā pavasara vējā.

�o vakaru Bērts ir ēdnīcā viens pats. Klusums dara labu viņa sajauktajām domām.

�Tad, kad Agita izstāstīs savu stāstu un nolobīs visas satrunēju�ās mizas, tad � tad es kaut ko darī�u. Saņem�os � mierīgs un nosvērts � ie�u uz Agitas māju. �Lūk, Jāņtēv, jeb kas jūs arī esat � te es stāvē�u un neaizie�u bez Agitas. Nu jūs to zināt. Kliedziet vien, Jāņtēv, tas nelīdzēs. Un � pievaldiet pirkstus! To es saku � pievaldiet pirkstus! Agitai tagad ir aizstāvis! Ņem savu somu, Agita, tev nevajaga ne �o māju, ne Jāņtēvu ar viņa noslēpumiem � tev vajaga tavas dzīves. Pa�as dzīves. Ardievu, Jāņtēv!�

Tā domājot, Bērts kļūst priecīgs. Kas par to, ka ārā līst. No lietus augs zāle, zaļa un ko�a. Vasara drīz būs pie durvīm � ar zemeņu grozu un svelmi, un mīlestību.

�Tagad tikai sākas tava dzīve, Bērt,� viņ� apmierināti sev saka.

Mājā ir liels troksnis. Bērts, iedams gar logu, dzird mātes spalgo balsi:

�Es � es viņu pārmācī�u, to maitu! Aktrise! Laba tēlotāja, patiesi. Pati redzēju, ka Nils tur iegāja. Steidzos uz frizētavu. Jā, kundze �orīt nav nemaz bijusi. Meitenes manī skatījās kā ērmā, kas neapjēdz, ka tam uz galvas lēkā mērkaķis.�

�Vilmiņ, vai tu tikai nepārskatījies?� Nullītes sīkā bal-stiņa mierina.

�Nepārsteidzies, Vilmiņ. Nilam ta�u ir Baibiņa. Jauna meitene. Piemērotos gados. Studē un viss . . . Kam tad Nilam tāda gaisa grābstītāja kā Paula!�

�Nullīt, es pati redzēju. Tas bija Nils, kas tur iegāja!�

Bērts iekāpj mājā kā alā. Savādi, pirmo reizi viņam liekas �ī māja sve�a.

Viņ� nolemj neiejaukties mātes un Nullītes runā. Viņ� sen jau ir pateicis savas domas. Galu galā � kādēļ domāt par Nilu? �ovakar Bērts domās par Agitu, Villiju un zilo bļodiņu, ko samina rupja vīra zābaks.

Mātes balss uzskrien arī aug�stāvā.

�Rītā es viņu dabū�u rokā, to raganu sievietes izskatā. Vai neatceries, Nullīt, kad te atvērām ēdnīcu, kā Paula luncinājās ap tēvu? Viņ� tai smējās acīs � meklē sev citus medību laukus, tā viņ� teica. Tādas trakules kā Paula derētu ieslodzīt pie ūdens un maizes un smaga darba, gan tad tie dullumi izkūpētu.�

�Nekā, Vilmiņ! Da�as piedzimst ar to. Viņas nevar dzīvot citādi. Pa�as vīru aizdzina un � dzirdēju runājam, ka Ķaulai viens jau bijis. Pēdējo noķēra Vācijā � nometnē.�

�Man tas vienalga, cik Paulai bijis vīru, gribu, lai viņa liek mierā manu dēlu,� kliedz māte.

�Dēlus, māt, dēlus! Izsaki to daudzskaitlī, tad būs pareizi,� Bērts klusi saka.

Māte ieiet vannas istabā, un karstā ūdens �ņāk�ana norāda, ka saruna ar Nullīti beigusies.

Nullīte paliek vēl virtuvē. Skaidrs, viņa gaidīs Nilu. Vai sagaidīs? Nils pārnāks tikai uz rīta pusi.

Bērts atver sienas skapi un noņem no plauktiņa brūnu koka lādīti. Viņ� atslēdz to, atver vāciņu un pacilā da�ādus papīrus. Zem tiem ir viņa krājkases grāmatiņa. Pieci tūksto�i un �etrdesmit divi dolāri. Tā ir nauda, ar kuru jau var ko uzsākt.

Tā ir visa viņa peļņa �ajos gados. Nav daudz, tomēr � kaut kas. Ma�īnu vajadzētu jaunu, bet � to lai sev gādā māte. Ta�u no visas ēdnīcas peļņas divas tre�daļas paņem viņa. Pie tam Bērts maksā par istabu un iedod Nullītei zināmu summu par apkalpo�anu. Tā viņam ar māti norunāts.

Nils nemaksā nekā. Nils nāk un iet, studē un nestudē, brauc uz jauno latvie�u sanāksmēm, izmaksā meitenēm, iedzer, atbalsta Algartu. Māte viņam dod, un arī Nullīte no tās pa�as naudas, ko saņem no Berta. Nullītes vajadzības ir tik sīkas kā sinepju graudiņ�. Māsai apniku�ās drānas labi der Nullītei, ja drusciņ izlabo un pār�uj vīlītes. Nullītei maz va-jaga. Divreiz gadā viņa apmeklē latvie�u sarīkojumus un divreiz mēnesī dievkalpojumus.

Visa Nullītes pasaule ir �ī māja ar lielu egoistu tās centrā � jauno Nilu Doli, topo�o in�enieri, skaistu, gudru un izveicīgu puisi! Jeb � vai Nils tāds ir tikai Berta apziņā? 0, jā, Nils pat da�reiz aiziet Nullītei līdzi uz baznīcu! Bērts ir pārliecināts, ka brālis tur saldi izguļas un tad saņem no Nullītes desmit dolārus.

Tik skaista ir patiesība!

Pieci tūksto�i dolāru. Mēs varētu uzsākt savu veikaliņu. Ne �eit. Projām � citā Kanādas malā. Zeme ir pla�a un iespēju daudz. Tikai � vajaga saņemties.

Bērts ir dīvaini uztraukts. Bērni�ķīgs prieks kutina viņa kaklu kā kādreiz, kad varēja kaut kā jauki pārsteigt vecomāti.

�Mēs esam draugi, Bērt,� teica Agita �odien.

�Vai tikai draugi? Me�ābele, saki, vai mēs esam tikai draugi? Vai �is vārds nav par sīku, nenozīmīgu visam tam, kas notiek ar mani un Agitu?�

Bērts ieliecas logā un redz, ka ābelei daļa ziedlapu nobiru�as. Tumsā tās guļ zālē kā baltas asaras.

Nē, ne kā asaras! Arī prieks var būt balts! Jā, taisni prieks! Balts prieks � viņa un Agitas.

* * *

Un nu spīd zelta saule zilās, gandrīz par daudz zilās debesīs. �ī krāsa ko� acīs. Kā viss mainās! Nāk atpakaļ � mū�īgā kustībā. Labi, ka tā! Kā būtu, ja pēk�ņi viss sastingtu � daba, cilvēks, dvēsele. � Tā, laikam, būtu sludinātā Pastara diena.

Bērts jūtas viegli un priecīgi. Varbūt Agita �odien nobeigs savu stāstu un viņ� varēs iz�ķirties, ko darīt. Varbūt piepildīsies viņa nodoms � aizbraukt, aizskriet līdzi vilinātājām dzelzceļa sliedēm tālumā.

Prom no Nila, mātes, Nullītes un Jāņtēva. Tikai viņ� un Agita, un da�as ceļa somas, līdz malām pilnas ar sapņiem.

Skaisti tā būtu. Viņi izkāpj atkal upmalā. Saules druslas peld ūdeņos. Soliņ� ir silts un koki zaļi.

Agita uzģērbusi baltu blūzīti. Viņa izskatās kā tikko no pirts nākusi. Bērts labi atceras, cik tīri, kā atjaunoju�ies izskatījās kalējmājas ļaudis pēc pirts.

Agita smaida, un Bērts smaida. Varbūt abi �ie smaidi savienosies un tur iznāks viens liels smiekls!

Vajadzētu reiz tā pamatīgi izsmieties. Kā vecāmāte sacīja� �Tā, no sirds dziļumiem.� Jocīgi, ka uznāk tādas vēlē�anās darīt kaut ko neparastu!

��odien par neko nopietnu negribas runāt.� Agita apsē�as Bertām tuvāk.

�Tomēr, stāsts jānobeidz. Tad jāļauj visam tam aizplūst kā tur tiem ūdeņiem. Visām netīrajām nogulsnēm jānoguļas uz laikiem.�

�Tā tam jābūt,� Bērts pievienojas. �Stāsti.�

�Kad iebraucām �ajā milzu pilsētā, laiciņu mitinājāmies pie kāda ukraiņa, kas agrāk strādāja Jāņtēva fabrikā. Viņ� arī bija tas, kas palīdzēja man atrast darbu � tepat, pie biskvītu saiņo�anas. Man bija pateikts, ka tālākas skolo�anās nebūs.

�Skolas meitenēm tikai sagroza galvu,� Jāņtēvs sacīja. Es gan mēģināju turēties pretim, ka manas smadzenes spēj veikt tādu pa�u darbu kā zēnu. Biju kā pirmā nobeigusi devīto klasi. Tālu priek�ā �etrpadsmit manas klases zēniem. Bet � es varēju runāt arī vējā, kas pūta gar ukraiņa būdeli. Jāņtēvs likās zaudējis dzirdi.

Tā kādā rītā ierados fabrikā un ukraiņa sieva mani aizveda pie saiņotavas pārzines.

Nu es pelnīju naudu un Jāņtēvs meklēja darbu. Tas negāja nemaz tik ātri. Viņam bija nedaudz iekrāts. Tomēr mēs iztikām no manas peļņas.

Jāņtēvs izmēģinājās strādāt vairākās vietās. Viņu atlaida. Ukraiņa sieva man ie�ukstēja, ka Jāņtēvs darbā ir ka�ķīgs. Dro�i vien! Tāds jau viņ� bija. Ap mani pamazām izauga pa�as pasaule. Uzmeklēju latvie�u jaunie�u grupu, un mani tur neatstūma. Tiesa, viņi visi runāja angliski, bet � vismaz kājas tiem vēl bija latviskas � tās labprāt dancoja tautas dejas. Es nedejoju. Sēdēju un skatījos. Tur bija zēns � Kaspars. Daba viņa bālo seju bija noklājusi ar vasaras raibumiem. Varbūt tādēļ arī Kaspars nedejoja. Parasti mēs no sanāksmes telpas iznācām barā un es devos uz autobusu. Tovakar Kaspars mani pavadīja. Atkal bija rudens. Kaspars neuzlasīja uz ietves nokritu�ās ko�ās kļavu lapas. Viņ� tās norāva no koka.

��e, ņem! Nospied grāmatā. Vecumdienās mani atcerēsies,� viņ� sacīja un piespieda manam vaigam mitras lūpas.

Tai brīdī aptvēru, ka mums kāds seko.

�Agita, kur tu iesi?� burbuļoja niknā Jāņtēva balss. Es sastingu. Te, uz ielas, nedrīkstēja kliegt, rāties.

�Eju uz autobusu,� atbildēju mierīgi. Kaspars stāvēja, piespiedies kļavai ietves malā un smīnēdams ko�ļāja sarkanās lapas.

�Uz autobusu! Vai tādēļ tev vajadzīgs piekabināmais vāģis? Tu, puis, liec manu meitu mierā!�

�Es viņai nepieskāros. Tikai lapas,� iesmējās Kaspars. �Viņa jau nemaz negribētu, ka tāds, kā es, pieskaras.�

Tad viņ� pagrieza mums savu plato muguru un aizgāja. Man likās, Kaspars svilpodams aiznesa savu nastu.

�Kā tu uzdro�inājies,� manī bija pamodusies snaudule � odze, kas ta�u ir katrā cilvēkā, �kā tu uzdro�inies spiegot!�

Jāņtēvs neteica nekā, bet viņ� saspieda lielajā rokā manu elkoni, un man likās � tas pārlūzīs.

Klusēdami pārbraucām mājās. Es savācu savas gultas drānas, nogāju pie ukrainietes un lūdzu atļauju pārgulēt uz viņas vāļās.

Tajā naktī Jāņtēvam uznāca pirmais sirds vājums.

Bērt, tā tas iet gadiem. Nopirkām mājeli. Abi strādājām. Vienalga, kur es rāvos ārā, kā izmēģinājos, Jāņtēvs man sekoja kā ēna. Varbūt da�reiz viņ� pat tur nemaz nebija, man tikai likās, ka dzirdu viņa soļus. Tie mani vajā.

Pagāju�ajā rudenī sāku apmeklēt brīvklausītāju lekcijas universitātē. Vai tu zini, ka Jāņtēvs sākumā man brauca līdzi? Bet drīz viņam apnika. Viņ� snauda lekciju laikā un mocījās ar garlaicību. Bet, kad nācu ārā no universitātes ēkas pēc lekcijām, nekad nebiju dro�a, vai aiz stūra nestāv mana ēna.

Jutos nogurusi no cīņas ar Jāņtēvu. Es padevos.

�To es zinu,� saka Bērts, �to redzēju tajā vakarā, kad viņ� pavēlēja tev ieiet mājā. Agita, tas ir gļēvi, tā padoties.�

�Vai tu zini labāku atrisinājumu? Vai zini? Vai vari pasacīt, kad Jāņtēvs sabruks ar sāpēm krūtīs? Ārsts viņam noteicis mieru. Nedrīkst uztraukties. Man jārēķinājas ar to,� Agitas balss ir nemierīga, vārdi saplosīti, un Bērts zin, viņa gaida, ka viņ� tai palīdzēs.

Kā? Jā � aizbraukt. Tas būtu atrisinājums. Un � atkal � vai būtu? Vai Jāņtēva slimā sirds to pārdzīvotu?

Bērts skatās brūna taureņa vibrē�anu uz sola malas. Tāds nieks. Ta�u � dzīvība. Bez tās daba nebūtu tā, kas ir. Brūnais taurenis ir dzīvība. Pierasta, vajadzīga vai nevajadzīga. Bet tā ir un iederas pavasara dienā. Jāņtēvs ir. Vajadzīgs, nevajadzīgs? Kas to pasacīs. Bet viņ� ir dalījis savas dienas ar Agitas aug�anu. Viņiem ir kaut kas kopējs. Labs vai slikts � bet kopējs. Ko lai Bērts saka Agitai? Domās viņ� izsaiņo sapņu pilnās ceļasomas. Ir jāpaliek tepat. Ar Jāņtēvu kā akmeni pie kājām.

�Mums jābrauc,� Agita pieceļas. �Tu redzi, tik vienkār�i tas nav. Nekas nav vienkār�i. Ne piedzimt, ne dzīvot, ne nomirt.�

�Mums vajaga dzīvot,� Bērts apliek roku ap Agitas pleciem. Tie ir silti un viegli dreb. Kā taurenis.

�Ne tev, ne man nav ļauts dzīvot. Mēs zinām, ka kaut kas mums ir atņemts, nolaupīts vai noslēpts. Vai tas ir prieks, bezrūpība vai, vienā vārdā, kā jau runājām, � mēs neesam biju�i jauni. Vēl jau ir laiks. Vēl jau var.�

�Jāņtēvs samina zilo Villija bļodiņu. Ar zābaku. Vienkār�i � samina. Bērt, kurp mēs iesim?�

Viņi atgrie�as un stāv pie upes. Ūdeņi plūst, ie�ogoti divos zaļos krastos.

�Katra minūte, kas aiztek un pārvēr�as vārdiņā �bija�, ir jādzīvo. Agita � precēsimies,� Bērts klusi saka. �Varbūt tomēr tā ir izeja?�

Viņ� pats brīnās, cik tagad viss liekas vienkār�i. Nekur viņi netiek � ne ūdeņiem, ne sliedēm līdz. Tepat, tepat ir jāpaliek. Tik vienkār�i � jāpaliek! Agita sacīja: �Nekas nav vienkār�i.�

Ir, tomēr ir! Tikai tas ir jāpieņem. �Skaties patiesībai acīs,� sacīja vecāmāte, lāpīdama savas dzīves kalēja kamzoli.

Jāskatās dienā tādā, kāda tā nāk.

�Precēsimies,� kaut kur no ūdeņiem atbild Agitas zemā balss.

Agita ir nokāpusi lejā pie upes, un Bērts stāv krastā, un nu viņam gribas smieties. Tā � no sirds dziļumiem. Tā, kā nekad nav smiets.

Viņ� noskrien lejā, samīdams brūno tauriņu.

�Tu redzi, cik vienkār�i tas ir? Vai tu redzi?�

Tas nekas, ka puika, aiz otra akmeņa noslēpies, skatās viņos un aizmirst pat savu mak�ķeri. Viļņi to viegli paņem un aiznes. Mak�ķere aizpeld.

Agitas vaigs ir Bertām pie zoda. Silts vaigs, kas smar�o kā pavasara vēj�, kā pienene, kā ābeles nobiru�ās ziedlapas.

�Kad pabeidz darbu � ienāc vēl ēdnīcā. �ovakar bū�u viens,� Bērts ieņem lūpās Agitas īk�ķi un ieko� tajā.

�Es tevī kodī�u kā ābolā,� tā bija sacīts kādā dzejā, Bērts smejas. �Sāk�u ar īk�ķi. Esmu ļoti izsalcis.�

Agitai ir priecīgas acis.

�Kod!� viņa atbild un aizskrien uz fabriku, pāri gai�ai ielai. Baltā blūzītē � tīra, kā no pirts iznākusi.

* * *

��orīt viņu sagaidīju uz ielas. Iedomā, bija jau pustrīs, kad Nils iznāca no tās ielas meitas mājas. Domāju, ka Nils man sitīs, tāds viņ� izskatījās. Ak, Dievs, ko viņa ir izdarījusi ar manu zēnu!�

Mātei ir sarkana seja, aiztūku�as acis un spalga balss. Un Bērts redz viņā līdzību ar Jāņtēvu.

�Māt, es precē�os,� saka Bērts.

�Vai tu maz aptver, ko viņa izdarījusi ar manu zēnu?�

�Māt, es precē�os. Ar Agitu. Agitu Loci,� Bērts stāv pie letes un smaida par sevi, par savu prieku.

�Nils teicās iet projām. Es viņu ierobe�ojot! Iedomā � ierobe�ojot!� mātes balss kūp gar Berta ausīm kā sīvi dūmi. Kūp un aizkūp.

�Arī es ie�u projām, māt.�

�Tu?�

Māte neko nav dzirdējusi, ko viņ� sacīja. Labi arī tā. Varbūt vēl labāk.

Bērts mierīgi atver saldētavas durvis. Viņ� nu nogriezīs rītdienai vajadzīgo gaļu. Darīs, kas darāms. Tikai to.

�Kod!� sacīja Agita.

Viņ� jūt savās lūpās meitenes īk�ķa galu. Un kaut kas nepiedzīvoti skaists ir �ai viņu rotaļā.

Māte stāv ēdnīcā pie loga, kad Bērts atgrie�as.

�Brauk�u mājās,� viņa saka. �aubos, vai Nils tur vēl būs. Ja būs � mēs izrunāsimies. Vislabākais ir izrunāties.�

Viņa aiziet. Iekāpj ma�īnā un brīdi tur sē�, kā mēģinādama savās domās sasiet kopā pairu�us pavedienus.

�Sien vien, māt. Sien vien.�

Bērts svilpo, viņ� pat mēģina dziedāt! Balss skan sausi, noslāpēti. Tā nekad nav vingrināta dziesmai. Pat smiekliem nē Viņ� atgrie�as pret leti un smejas, un smejas, kamēr acīs saskrien asaras.

* * *

.. � � . _f V � �

Kad Bērts iziet gaitenī, lai dotos uz darbu, viņ� redz Nila istabas durvis atvērtas. No gultās ir norauta rūtotā sega. Arī spilvena nav un drēbju skapis stāv tuk�s kā ņirgas mute. Prom viņ� ir!

Bērts apstājas un domā. Nils nu ir atstājis savu ar dūnām izklāto ligzdu. Vai es zinu, ko brālis aiziedams pārdzīvojis? Vai es zinu, ka viņ�, varbūt, aizgāja atvieglots, ka nu rei� piederēs pats sev? Ko es, vecākais, zinu par Nilu? Neko! Ta�u neko! Ar skaudības nastiņu sirdī esmu staigājis �ajā mājā. Vai vecāmāte bie�i nesacīja: �Turi vieglu savu sirdi. Nekas nav tik briesmīgs kā smagumu pilna sirds.� Nu nāk atmiņā vecāsmātes vārdi. Izlec kā dzirksteles no pagātnes. Te es stāvu pats ar vieglu sirdi �odien � tādēļ, ka man atvēru�ies jauni vārti. Bet Nilam?

Nē, Bērts negrib sabojāt savu vieglo sirdi. Lai kā, viņ� ir pelnījis mazliet �īs izjūtas, kas laikam ir saucama par laimi. Patiesi, viņ� tās ir nopelnījis! Kādēļ taisni tagad jādomā par Nilu? Katram jāiet savs ceļ�. Nils visu laiku ir gājis tikai savu un ņēmis no visa, ko tam bagātīgi dāvināju�i citi. Viņa dūnu gulta nu kļuvusi tam par krustu. Arī krusts jāmācās nest. Bērts to ir nesis no bērnadienām.

�Bērt., vai tu vakar runāji par precē�anos un aizie�anu noj mājas?� māte stāv gaiteņa otrajā galā. Ak, kā viņa ir novecojusi �ai naktī!

� �Es nevēlos nevienu �ēlot. Tikai Agitu,� Bērts sev saka.

�Teicu, bet tu to nedzirdēji.�

�Vai tad tu patiesi nesaproti manas � mūsu rūpes par Nilu?� viņa nāk tuvāk, un pelēkajā sejā raud divas mātes acis.

�Nē,� atbild Bērts. �Tu pati esi vainīga pie visa. Tu un Nullīte. Jā � klādamas zelta palagus priek�ā savam puisītim, esat viņu izaudzināju�as par viegli lokāmu koku.�

�Kā tu uzdro�inies!� māte saslejas, bet Bērts redz, ka nekāda cīnītāja viņa nav. Māte ir sabrukusi.

Viņ� mēģina apslāpēt savu �ēlumu. Tam te nav vietas.

�Tagad nerunāsim, māt. Ja Nils gribēs nākt atpakaļ � viņ� nāks. Es domāju, ka var apnikt pankūkas, nemitīgi saldi vārdiņi un pakalpīgās dvēselītes �ai mājā. Varbūt Nils izlēmis izaugt par vīru. Ir jau nokavēts, māt.�

Viņa neatbild. Viņa �ņukst savās saujās. Tā ir pirmā reize, kad Bertām ir vēlē�anās apskaut un mierināt māti. Bet viņ� aiziet tai garām un kāpj lejā.

Virtuvē sēd Nullīte, brūnā rīta kleitā. Viņas seja pavērsta pret gai�o logu, aiz kura gavilē atmodu�ais dārzs.

Bērts iziet no mājas un dziļi ieelpo skaidro, vēso gaisu. Kāda diena! Kāda spo�a diena! Cik �ajā miljonu pilsētā ir acu, kas to saredz?

Ēdnīcā brokastot �orīt saskrien vairāk ēdēju nekā parasti. Cilvēkos it kā ir ielijis pavasara nemiers. Meitenes dīdās krēslos, staipa kaklus, runā skaļāk nekā parasti.

Bērts arī sevī jūt nemieru. Viņ� apzie� maizes, lej krūzītēs kafiju, cep olas, bet prātā viena doma � drīzāk jāiet uz Agitas māju, jārunā ar Jāņtēvu.

Agita solījās runāt pirmā, bet Bērts skaidri juta, ka vēl viņa nav saņēmusies. Varbūt nesaņemsies nekad.

�Kal dzelzi, kamēr tā karsta,� vectēvs Dolis kala. Kala un locīja sarkanu dzelzi un izveidoja vajadzīgo formu.

Bērts izdomā, ka viņ� ies jau �odien. Jāpagaida tikai, kamēr māte atnāk uz ēdnīcu.

Gar logu aizsoļo Paula Salna. Tikai mirkli Bērts redz viņas seju. Nē, tā gan neizskatās priekā starojo�a. Tātad � Nils nav pie viņas. Atkal Nils! Atkal jau Nils!

Pusdienas cēlienā atnāk māte. Atnes kurvīti ar svaigiem redīsiem un lokiem, tos viņa pērk tepat dārzniecībā.

�Baiba bija atskrējusi,� māte saka. �Nabaga meitene, nezin, kur Nilu meklēt. Pie Algarta bijusi. Durvis ciet. Liekoties, ka plencis nav mājās.�

Bērts klausās. Dzird un nedzird, kā bie�i pēdējā laikā. Ko sacīs Jāņtēvs? Kliegs, draudēs, izdzīs Bertu pa durvīm?

Viņam nav bail. Nemaz.

Pēcpusdienā Bērts pie fabrikas sagaida Agitu. Viņi sē� ma�īnā, novieto�anas laukumā, un nolemj nekur nebraukt. Daudz par ko jāizsprie�, jānolemj.

�Hītā Jāņtēvs brauk�ot mak�ķerēt. Tad tu varētu atnākt,� Agita diezgan nedro�i saka. �Mēs sasaiņotu manas grāmatas.�

�Vai tu nedomā, ka mums jāspēlē atklātām kārtīm?� Bērts uzstāj.

�Jāpasaka un cauri. Ko nozīmē sasaiņot grāmatas? Viņ� tūdaļ manīs,ka kaut kas nav kā parasti.�

�Mēs varētu tās grāmatas aizvest pie tevis, Bērt. Pagaidām, kamēr sameklējam dzīvokli. Varu tur, tajā mājā �ķirties no visa, atstāt. Tikai grāmatas nē. Tās būtu �ēl. Varbūt, kad pateiksim Jāņtēvam savu nodomu, viņ� mani izsviedīs pa durvīm.�

�Tas būtu tas labākais.�

�Varbūt,� viņa piekāpjas. �Varbūt. Gribas tā ticēt, ka tiksim ārā bez skrambām.�

�Tik gludi jau nebūs, Agita. Nebarosim sevi ar spo�ām cerībām. Bet � tas jau nav galvenais. Tad tu pievienojies � es aizbrauk�u uz tavu māju tūlīt.�

Agita ieko� apak�lūpu zobos. Viņa svārstās. Aiz viņas atkal stāv bailes, un Bērts to redz.

�Tūlīt, Agita.�

Lēnām viņa izkāpj no ma�īnas. Smaids izdziest sejā.

�Bērt, vai �o reizi, �o vienīgo reizi man nevarētu laimēties? Viņ� sacītu vienkār�i, varbūt ar dusmām: �Nu, tad precieties!� Tas laikam gan tā nebūs. Bērt, vai vēl atlikt?�

Agita �ūpojas uz laukuma asfalta kā uz nedro�as laipas � no vienas kājas uz otru.

�Tūlīt, Agita.�

Bērts jūt, ka ir nosvīdis satraukumā, un tomēr, varbūt pirmo reizi, apzinājās, ka viņā ir iekritis kāds grauds no Doļu kalēja stipruma.

Ma�īna izslīd no laukuma. Agita lēni iet uz fabriku. Tad viņa apgrie�as un māj ar roku.

Bērts piebrauc pie Jāņtēva mājas. Vecā ēka gandrīz pazudusi izplauku�o koku zaļumā. Tur ir Agitas istabas logi. Tur

balti noberztās kāpnītes. �etri pakāpieni. Un aiz durvju stikla slēpjas neziņa.

Bērts piespie� zvana pogu. Paiet labs brīdis, kamēr atveras durvju spraudziņa.

Samiegojusies dzeltenīga seja, kas Bertām liek domāt par izdzeltēju�u papīra lapu, veras pretim.

�Kas tev te meklējams?� kā no pagraba, piepelēju�a un salta, nāk Jāņtēva balss.

�Mums abiem jārunā,� Bērts stingri saka. Viņ� paspēj ielikt kāju durvju spraugā, citādi tās aizcirstos ciet.

�Vai tu domā te ielauzties ar varu, puika?� zvēro divas acis dzeltenā pierē. Deg kā ogles pirms izdzi�anas.

�Nē, ne ar varu. Pieklājīgi � pa durvīm gribu ienākt.�

Bērts valdās. Jāņtēvam ir slima sirds, nedrīkst uztraukt, teica Agita. Negribu viņu uztraukt, es gribu runāt lēni, pamatīgi, kā vīrs ar vīru. Bet vai tas būs iespējams?

Viņi ieiet Agitas istabā. Bērts stāv piecus soļus no Jāņtēva. Tikai piecus soļus, bet patiesībā viņus �ķir milzu tālums. Kalni un aizas, un dzeltena naida upe. Istabā smar�o puķes. Kādas, kur?

Istabā ir zaļ� vecs krēsls, mazs galdiņ� ar lampu uz tā. Radio. Istabā ir un nav Agitas.

�Redzat, Lo�a kungs, mēs ar Agitu precēsimies, tādēļ arī atnācu.�

�Ak, jūs precēsities. Vienkār�i tā � precēsities! Nāksit te, manā mājā, un dzīvosit ar manu meitu,� �ņāc Jāņa Lo�a spiedzīgā balss. Viņ� panāk Bertām tuvāk par vienu soli. Dzeltena upe viļņo starp viņiem. Un smar�o kādas neredzamas puķes.

�Tas nav ne vienkār�i, ne citādi. Viss būs tā, kā mēs abi izlemsim, un, ja jūs domājat, ka mēs dzīvosim �ajā mājā, tad esat tālu no patiesības.�

Bērts atkāpjas vienu soli un raugās tie�i Jāņtēva gruzdo�ajās oglēs. Tās uzspīd spo�as dzeltenajā pierē un apdziest pelēkas.

�Ak tā � jūs nāksit, paņemsit manu meitu un aizvedīsit. Vai ne? Tas ir jūsu plāns.�

�Nevedī�u Agitu ar varu. Tādas lietas mūsu dienās vairs nenotiek. Vismaz �inī zemē nē,� Bērts pazemina balsi un jūt, ka Doļu vecāmāte noglāsta viņa plecu.

�Izrunāsim visu, kas un kā. Izrunāsim kā vīri.�

�Kā vīri!� ogles atkal iegailē. �Jūs un vīrs!�

�Man ir divdesmit septiņi gadi. Manā vecumā jūs, laikaih, sevi uzskatījāt par vīru � tiesīgu mīlēt un aizstāvēties. Arī precēties.�

Jāņtēvs manāmi apjūk. Viņa roka pagrābstas aiz muguras, kā meklēdama atbalstu, viņa pleci ielīkst un pavisam klusi viņ� saka:

�Tā tad . . . Tas nenozīmē, ka jūs, viegli augu�ie pui�eļi, tik ātri spējat nobriest. Jūs varbūt visu mū�u skriesit ar mātes pienu aiz lūpas. Trīspadsmit gadu vecumā es jau stiepu miltu maisus uz muguras. Trīspadsmit...�

Bērts pieķeras �iem diviem vārdiem �^ miltu maisus. Vai Agita nesacīja, ka Jāņtēvam ir grāmatiņa ar ierakstu no kādas Veltas? Tur bija pieminētas dzirnavas. Kaķī�u baltās dzirnavas. Jeb baltā kaķī�a dzirnavas.

�Vai jūs dzirdat? Ir liela starpība, kāds biju es un kāds jūs esat. Vai jūs maz zināt, kā ir mīlēt sievieti?�

�Tagad es zinu. �odien, kad nāku jums to pasacīt.� Bērts paiet divus soļus sāņus. Kaķī�u dzirnavas maļ viņa domās.

�Agita nav jūsu meita.�

�Ha, ha � ak tā! Ak nav! Un �ja ir?� Liels līks pirksts novējo Bertām gar degunu. �Un �ja ir?�

�Mans nodoms nav to no jums uzzināt. Arī meitai ir tiesības atrauties no tēva un sākt savu dzīvi.�

�Ar jums?�

�Ar mani.�

�Ko jūs spējat Agitai solīt?�

�Mīlestību.�

�Mīlestību! Vai jūs, puikiņ, arī zināt, kas slēpjas �ajās �etrās zilbēs?�

�Zinu, jo tas ir manī.�

Jāņtēva seja sarūk maza, it kā mute iegrimtu dziļi zem deguna, it kā acu ogles iegrimtu pierē.

�Tad � precieties!�

Viņ� pagrie� Bertām muguru. Viņ� iet no istabas ārā. Sarāvies vīriņ�, sakauts spēļu zaldātiņ�.

Bērts grib saukt Jāņtēvu atpakaļ. Viņ� nav gaidījis tik vieglu piekāp�anos. Vai aiz tā kas slēpjas?

Puķes smar�o, un Bērts tās tagad ierauga istabas kaktā,

krūzē. Viņ� nekad tādas puķes nav redzējis Nullītes dobēs. Gari, violeti ziedi, atvēru�i melnas mutes ar dzeltenām mēlēm, skatās uz viņu mēdoties.

Bērts iet ārā. Nokāpj �etrus pakāpienus. Raugās saulē. Viņam liekas, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu. Varbūt ir. Kādēļ vienmēr jā�aubās? Reiz viņ� lasīja mācītāja Pīla grāmatu �Pozitīvā domā�ana.�

Bērts gribētu ticēt mācītājam Pīlam. Domāt pozitīvi.

Nekas vairs nestāv ceļā. Rītā viņi ar Agitu aizbrauks pie latvie�u mācītāja, parunāsies par iespēju laulāties viņa mājā. Rītā viņi ar Agitu skatīsies dzīvokļus. Rītā saiņos Agitas grāmatas.

Rītā saiņos Berta grāmatas.

Rītvakar sēdēs Agitas istabā. Divi vien. Nerunās, tikai sēdēs un dzers savu prieku. Rītā viņi zinās, ka ir liku�i pamatus savai mājai. Rītā. Saule spīdēs rītā. Bērts brauc atpakaļ uz ēdnīcu. Ir klusa pēcpusdienas stunda. Māte virtuvē sautē kāpostus rītdienai. Smar�o pēc Doļu melnās virtuves.

Vienā telpas kaktā sēd Baiba un slauka acis.

Bērts jūt sevī neparastu mieru. Varbūt ne tik daudz prieku kā mieru. Viss ir nokārtots.

�Tad precieties,� teica Jāņtēvs, kas trīspadsmit gadu vecumā nesis dzirnavās miltu maisus. Dzirnavās.

�Bērt, es tevi visu laiku gaidu,� saka Baiba. Viņas sejā izdzisu�i smiekli, acis nav apkrāsotas un mute neatgādina sarkanu tintes traipu. Tā ir kā bļodiņa, apgāzta otrādi � lūpu kaktiņi uz leju, asara virslūpas bedrītē. Patiesībā Baiba ir ļoti glīta meitene. Me�ziņa meita.

�Labi audzināta,� teica Nullīte, �piemērota Nilam.�

Vai Baiba ir piemērota Nilam? Vai Agita viņam � Bertām? Vai divas atsevi�ķas domu un jūtu pasaules var būt piemērotas viena otrai? Cik ilgi? Līdz kurai vietai? Ko vispār nozīmē � piemērots vai piemērota?

�Bērt!�

Ak, ja � Baiba. Bērts pastumj krēslu, nosē�as Baibai līdzās.

�Es zinu � Nils aizgājis. Varbūt es ari zinu � kur,� viņ� saka un �aubās sevī.

�Kur?� meitene aptver Berta roku, spie� to, un apgāztās bļodas lūpu kaktiņi ir mitri un dreb. �Kur?�

�Nezinu, vai tev to lai saku. Vai tas jāsaka? Tavā vietā es ļautu Nilam pa�am atnākt atpakaļ, meklēt tevi.�

�Un � ja viņ� neatnāk, Bērt?�

�Tad ir pazaudēts. Tas tā ir. Ja neatnāk � tad ir pazaudēts. Varbūt vispār tev nevajadzētu par Nilu runāt. Vai tev kādreiz neienāk prātā, ka viņam vienmēr ir paticis plūkt no visiem kokiem un iekost augļos? Tāpat � gar�as pēc.�

Kādēļ man tā jārunā � sevī Bērts rājas, ko tad tas dos Baibai, vai Nilam, vai man?

Acīmredzot, māte Baibai nav sacījusi par Paulu Salnu. Arī Nullīte nē. Tādu notikumu, faktu vai pat tikai aizdomas, pēc viņu prāta, nedrīkstētu zināt me�kopja labi audzinātā meita, kas iemīlējusies Nilā.

�Saki. Man jāzin. Varbūt varu viņam palīdzēt. Vai tā ir cita sieviete? Bērt, nemelo!� Baiba izskatās kā bērns, kam atņemts iemīlēts spēļu lācītis.

�Jā. Esi nu drusku pa�lepna. Nemeklē Nilu.�

�Ko tu tur viņai stāsti?� māte prasa, ar skābu kāpostu smar�u aplipu�i, ar cepe�a piegar�u.

�Par Paulu un Nilu,� atklāti saka Bērts. �Kas tur ko slēpt. Tā tas ir.�

�Aiz skaudības tu to teici, vai ne? Aiz skaudības? Tev gribas izpostīt visu, kas Nilam gadās labs. Tev gribas izjaukt viņa un Baibas mīlestību. Tu vienmēr esi brāli apskaudis!�

Bērts pieceļas, viegli noliek Baibas baltās rokas uz galdiņa, aizgrie�as no kāpostu un cepe�a smar�as, ieko� mēlē. Tā ir otra reize �odien, kad Bērts sajūt vecāsmātes roku uz pleca. Cik labi neļaut dusmām un balsij vaļu.

�Doļa kundze � Bērts tikai . . .� Baiba atspie� zodu rokās, un pāri delnām nu tek asaras.

�Laikam tomēr viņa to mīl,� domā Bērts.

�Tur � tur nav ne kripatas patiesības, Baibiņ! Tiesa, Paula Salna vēlas būt Nila tuvumā, kura sieviete to negribētu.�

�Māt, ko tu!� Bērts jūtas neērti. Viņam pat �ēl mātes, ka Baibai jāredz �ī viņas puse. Neīstā.

�Bērt, pavadi mani, lūdzu. Esmu uztraukusies, man bailes vienai iet uz autobusu.�

Māte nezin, ko darīt, viņa iestājas starp Baibu un Bertu, bet nesaka nekā. Viņa kaut ko murmina. Baiba vairs neklausās.

�Arlabvakar, Doļa kundze.�

Bērts iziet viņai līdz ārā. Viegla tumsa, silta no saules, no asfalta, no cilvēku sojiem, viņus ieņem sevī. Cilvēku nemiers pazūd tumsā.

�Aizbrauksim uz Algarta bēniņiem, varbūt Nils pa�laik ir tur,� Bērts vedina. �Paula Salna �orīt bija frizētavā. Neticu, ka Nils tur, viņas dzīvoklī, vārtās viens pats.�

�Bērt � tas ir briesmīgi, ticēt, pieņemt, ka mans Nils � ar to . . . veco . . . ar to . . .� Baibas kaklu �ņaudz satraukums.

Labāk viņa nerunātu! Kādēļ Baiba runā! Tumsa ir laba. Tumsa nosedz visu. Arī agrās vasaras nemieru.

Viņi izlīkumo da�as ieliņas un apstājas pie mājas, kuras bēniņos ir Algarta dzīvoklītis. �eit apkārtnē ir tikai vecas mājas, apbūves gabali, apzīmēti pārdo�anai. Drīz te augs jauna pilsēta. Kaut kas pelēki skumj� un no�ēlojams piemīt tādai ieliņai ar vecām mājām. Tās izskatās kā mū�a vakars.

�Ko lai es viņam saku, Bērt?� Baiba vaicā.

�Nezinu. Varu tev tur uziet līdz, bet ko tu lai saki Nilam, to gan nezinu, Baiba.�

Viņi uzkāpj pa �aurām izburbēju�ām kāpnītēm tre�ajā stāvā. Divi kaķi guļ uz zaļas lupatas, omulīgi izstiepu�i kājas, viens otra draudzīgā līkumā.

Bērts viegli piesit vienīgajām durvīm un, atbildi nesagaidījis, iet iek�ā. Durvis nav aizslēgtas. Patum�a virtuvīte ar mazu koka galdiņu, elektrisko pavardiņu un da�ādām dzelzs drazām piekrāmēta. Smar�o pēc eļļas, terpentīna, kaķiem un zirņu viras.

Dzeltena, netīra sega, kā apsūbējis zelta priek�kars, aizsedz durvju ielogu uz istabu.

Bertu pārņem tā dīvainā sajūta, ko tas vienmēr ir izjutis, ienākot Algarta pasaulē. Tā viņam nepazīstama, sve�a pasaule, kurā nevalda parastie pieklājības, tīrības un morāles likumi. Tomēr kaut kas saistīgs, pievilcīgs ir Algarta mājoklī. Kaut kas tāds, ko Bērts nespēj pats sev izskaidrot. Varbūt tā ir neatkarība, zināma brīvība, nerēķinā�anās ar citiem, dzīvo�ana sev? Viņ� bie�i par to domāja, kamēr vēl nepazina Agitu. Jā, Bērts da�reiz bija pat apskaudis Algartu. Da�reiz arī no�ēlojis, redzēdams Nila draugu alkohola pārņemtu. Tiesa, Algarts nekad neko nelūdza. Viņ� prasīja. Viņa asajos jokos

varēja apjukt. Nevarēja nepiedāvāt krūzi kafijas vai citu ēdienu, un Algarts to visu pieņēma ne kā nabags, bet kā pa�u par sevi saprotamu palīdzību.

�Nila tur, dro�i vien, nav,� Baiba bailīgi saka.

Bērts paver dzelteno segu. Mazā istaba ir pieliju�i ar zaļu gaismu. Spuldze stāv uz grīdas, ieskauta zaļā apvalkā, pavērsta pret griestiem.

Algarts sē� uz grīdas. Uz viņa kailajiem ceļgaliem ir vēstuļu bloks, notraipīts sīkām no�u galviņām.

Nūjā, Algarts sevi dēvē par komponistu, gleznotāju, skulptoru. Par to Bertām vienmēr bijis jāsmejas. Tiesa, mūziku �is dīvainais laikam saprot un izjūt. Māte viņu piepiedusi mācīties pie klavierēm lauzīt pirkstus � veselus desmit gadus. Tātad no notīm Algarts kaut ko saprot.

Istabā ir tikai vāļā, pārklāta ar rūsas krāsas segu, spuldze ar zaļo apvalku, cītare jeb līdzīgs stīgu instruments, kaste pilna ar āmuriem, naglām, stieplēm, skrūvēm. Algarts sevi dēvē par modernu skulptoru.

�Reiz es izveidoju naktspodu. Goda vārds, kada bagātniece to nopirka,� tā Algarts saka, kad tam uzbrūk lielības brīdis.

�Labvakar,� Bērts norūc un apsē�as uz vāļās, kuras pamatā ir trīs dēļi un plāns gumijas maisiņ�.

Baiba stāv pusē aizsegta ar dzelteno durvju segu. Varbūt Algarts pirmajā brīdī viņu pat nepamana.

�Nu ko, Bērt, dzen pēdas zaķim?� Viņ� paceļ galvu no aptraipītās lapas, iebā� rakstāmo mutē, smīn un mirk�ķina apsarku�ās acis.

�Tā iznāk. Vai tev ir zināms, kurp zaķis aizcilpojis?�

�Spļauj gaisā, paturi pirkstu izstieptu � kura puse ātrāk no�ūs, turp skrien.�

�Algart, nopietni.�

�Kas ir nopietni? Tavs traģiskais ģīmis vai liekulība sirdī? Tev patiesībā ir vienalga, kurā �īs netīrās pasaules kaktā sprandu lau� tavs mīļotais brālītis.�

Algarts lēnām pieceļas un ierauga Baibu.

�Nāc gaismā, gaudu dziesma. Nu tu gaudo gan, ko? A? Puisītis aizlaidies pie citas! Skaties vien patiesībai acīs � Nils un Paula, Paulova, Paulīte, Palīte noīrējusi pilsētā dzīvoklīti. To jums abiem neuzost! Kad Nils ap tevi luncinājās, lūgdams kumosiņu, kas tev patiesībā nekā nemaksātu,

tu skaitīji to bērna dziesmiņu par nevainību. �Vispirms jābeidz skola, Nil! Tad � redzēs, ko sacīs mans tēvs.� � Tēvs! Un tev tur tavā kāpostu dārzā, Bērt, � Nullīte kā uzrūgusi mīkla izlai� saldus burbuļus � puisīt, �o, un, puisīt, �ito: Līgaviņa izmeklēta � Nullītei un Doļu mammītei pa prātam. Mammīte tura dēliņu saujā, uzpū� siltu elpu, paglāsta, uzkaisa cukuriņu. Ek � riebjas!�

Algarts nospļaujas turpat uz grīdas.

�Labāk netraucējiet mani. Taisnību sakot, es arī nezinu, kur tā Paulītes un Nila paradīze atrodas. Neviens nezin! Un, ja kāds no tā pui�eļa vīru iztaisīs, tad tā būs tā pati Paula. Neviens cits!�

�Kaunies,� el� Baiba. �Kaunies, Algart. Viņa tam varētu būt māte!�

�Un sieva un meita, un māsa un padomdevēja, un mīļākā � re? Tas ir tas, kas kopā vajadzīgs tādam mīkst�aulim, kāds ir Nils.�

Baiba savaldās un neraud. Viņa ir ieķērusies ar vienu roku priek�karā, drusku �ūpojas, un acis viņai spīd zaļā spuldzes gaismā.

�Es viņu atradī�u.�

�Velti, meitiņ. Nils var tevi izmest pa durvīm. Saproti! Tie saldie �ivinā�anas laiki ir cauri!�

�Nāc, Bērt � iesim! Tas jau nezin, ko runā!� Baiba izslējās.

�Tā � tā saka mans dārgais, visu zinīgais papiņ�. � Algarts nezin, ko runā. Varbūt arī nezin. Dārgajam papiņam es esmu neizdevusies ola! Viņ� vislabāk izliekas, ka mani nepazīst � ha, ha, ha, kad kādreiz iedomājos, ka esmu bijis viņa miesās! Mīļā papiņa svarīgākā miesas daļa mani nesusi, ha, hā.� Algarts aizrijas smieklos un nokrīt atpakaļ uz grīdas. �Ejiet nu, jūs abi mani traucējat.�

Bērts pieceļas. Savādi �viņ� nav ne uztraukts, ne bēdīgs. Pa�am negribot, ir gandrīz prieks, ka Algarts tomēr pateica daudz patiesības. �ēl tikai, ka tā, kas Nilam nu palīdzēs, ir Paula Salna. Baibiņa viņu nogremdētu, Nullīte un māte tāpat. Kas izdosies Paulai?

Uz ielas Baiba pietveras Berta rokai.

�Vai tu tici, ka viss ir cauri � ar mani, ar Nilu?�

�Laikam gan,� Bērts atbild vienaldzīgi. Citas domas jaucas galvā � rītdiena!

3-6

Viņ� atskatās un redz pie nopluku�ās Algarta mājiņas baltu zīmīti:

�Izdodams dzīvoklis.�

�Re � vajadzētu apskatīt. Nav tālu no Agitas darba. Nav tālu no ēdnīcas. Sākumā būtu labi,� viņ� domā un vairs nedzird, ko Baiba saka.

Garām brauc taksometrs. Baiba paceļ roku un pazūd ma�īnā. Bērts grie�as atpakaļ.

Viņ� piezvana mājas apak�stāvā. Neviens neatbild. Nekas cits neatliek, kā kāpt atpakaļ pie Algarta. Varbūt, ka Agitai nepatiks ne �ī mājele, ne arī doma dzīvot ar Algartu vienā ēkā. Bet�jāapprasās.

Bērts pats brīnās, cik lieti�ķs un nopietns kļuvis. Jāsameklē kaut kas lēts, piemērots, pagaidām. Vēlāk � tad jau . . . Sliedes vienmēr sauks tālumā. Vilciens vienmēr skries. Vēl ir laiks visam.

Algarts sē� turpat pie zaļās spuldzes.

�Nu, ko vēl?� viņ� jautā. �Vai tā ute atvilkās?�

�Algart, izbeidz kost. Tev nodils zobi. Vai patiesi ar tevi nevar runāt nevienu prātīgu vārdu?�

�Nu, ko vēl? Teicu � nezinu, kur ir Nils. Teicu, labi, ka ir tāda Paula-Paulīte, kas viņu izvilka no noslīk�anas. Teicu, ka Baibiņa viņam neder. Baibai vajaga vīrieti, diem�ēl, Nils vēl nav līdz tam izaudzis. Nu, esi apmierināts?� Algarts noliek uz grīdas rakstāmo bloku.

�Redzi, es �ito pārdo�u kādam puisim, kas no mūzikas neko nesaprot, bet kuram ir sakari ar ieskaņotāju firmām, brēcēju grupām, naudas maisiem un tā joprojām. Pārdo�u par simts dolāriem. Puisis nopelnīs desmit reizes simtu. Tā tas ir. Un tad � es izlocī�u no stieplēm ēzeli vai citu ķēmu un atdo�u pilsētā pazīstamam modernajam skulptoram. Viņ� to pārdos ar savu vārdu, nopelnīs desmit reiz �etrdesmit. Saproti? Tā ir mū�īgā rotācija. Viss grie�as, tu, es, Baiba, Nils � visi. Un tā, savā ziņā , esmu laimīgs.�

Algarts uzsit ar netīro roku uz kailajām krūtīm. �Vai tu tici, ka te, zem ribām, guļ mīlestība? Nu, gaļas gabals, kas sūknē asinis. Saproti? Gaļas gabals!�

Bērts iesmejas. Nē, viņ� tomēr grib ticēt, ka tur guļ mīlestība � tur, zem ribām � sirds.

�Ko tu gribi?� pēk�ņi un tie�i vaicā Algarts.

�Gribu apskatīt lejasstāvā izdodamo dzīvokli. Bet tur neviens neatbild.�

�Dzīvokli? To netīro peļu alu? Tu ta�u man neteiksi, ka arī tev pietiek ar Nullītes pankūkām un mātes modro aci.�

�Nē, Algart, es precos. Un drīz. Ļoti drīz.�

Algarts kratās smieklos. Viņ� saliecas līkumā, izslējās kā tārps, sagumst uz ceļgaliem, krata savu ilgi neapcirpto galvu.

�Tu precies! Jucis!�

�Nē, un � precos. Tiesa. Algart � nejoko! Bet mums jātaisās ārā no tās mājas, kur dzīvo Agita.�

�Agita � kas par vārdu! A-gi-ta-tram, tram, tram! Dziesmiņa par A-gi-tu. �Ripojo�ie akmeņi� to dzied! Varbūt pat Bītli. Re, kur vārds!�

�Tā to meiteni sauc. Un mums vajaga dzīvokli.�

Algarts pārstāj locīties. Ir brī�i, kad viņa seja izskatās skaista. �is ir tāds brīdis. Bērts viņā skatās, redz pārvērtību vaibstos,acīs, ap muti.

�Katrs cilvēks nes līdz sev masku, ko uzlikt, lai pasargātu savu iek�ējo es,� Bērts domā. Vectēvs Dolis bie�i izskatījās bargs, bet cik maiga kādreiz bija viņa seja � retos izņēmuma brī�os! To Bērts atceras.

�Ak � precies ar Agitu! Nu � daudz laimes.�

Viņi sadodas rokās. Bērts jūtas aizkustināts.

�Dzīvoklītis jau nu peļu ala vien ir, bet � ja gribi pielikt darbu un laiku � var izveidot kaut ko dzīvo�anai, ja tava Agita nav ar smalkumu aplipu�i.�

�Nē, viņa nav ar smalkumu aplipu�i,� Bērts smejas.

�Iesim. Parādī�u. Atslēgas ir pie manis. Saimniece aizbrauca pie māsas uz �ikāgu. Māsa slima. Patiesībā viņa aizbrauca pie brūtgāna � izmīlēties.�

Viņi nokāpj lejas stāvā. Algarts atslēdz durvis.

Divas mazas istabiņas, nobra�ātām, bezkrāsas sienām. Tāds caurumiņ� virtuves vietā. Pelēka, laikam nekad neizmazgāta vanna. Bēdīgs skats.

�Man ir pieci tūksto�i dolāru,� domā Bērts. �Un es skatos tādu alu kā �o.� Bet tad viņ� atceras Agitas vārdus: �Tomēr būtu jāpaliek Jāņtēva tuvumā. Vecs, slims vīrs. Un darbā fabrikā esmu iestrādājusies. Rudenī bū�ot pārmaiņas. Priek�niece ies projām � varbūt man ir izredzes.�

Jāpaliek tepat, tuvumā. Nav nemaz tik viegli atstāt līdz�inējās dienas un aizlidot brīvam kā putnam. Akmens ir piesiets Agitas kājām � Jāņtēvs, kas trīspadsmit gadu vecumā nesis miltu maisus. Jāņtēvs, kas nīst Bertu. Jāņtēvs, kas, varbūt, ir Agitas tēvs. �

�Nu, ko! Ja tu kārtīgi piestrādā,� pavisam nopietni saka Algarts, �saimniece maz dzīvo mājās. Tā būtu jums virs galvas. Viņa un divi kaķi. Kaimiņi jums blakus ir divi veci fran�i. Klusa, mierīga māja. Paradīze!�

�Atnāksim rītā ar Agitu,� nolemj Bērts.

�Un ja tev par �ito labo ieteik�anu nav �ēl kāda dolāra ...�

Algarts smaida. Pa�ā mutes priek�ā viens zobs ir pusē nolūzis. Bārdas rugājos ieķēru�ās papīra pūciņas. Ar visu to Bertām Algarta seja bekas neparasti glīta. Dro�i vien viņ� pats to nekad nav zinājis. Nils savu glītumu katru rītu apbrīnoja spogulī. Nabaga Nils!

Bērts iespie� Algarta saujā piecus dolārus.

�Ej un paēd.�

�Es nezinu, vai man gribas ēst. Bet neganti slāpst gan. Neganti slāpst. Vai tu, puisīt, maz zini, kā gar�o alutiņ�? Vai zini, kā ir, kad slāpst?�

Algarts �igli aizmetas tumsā. Laikam gan tās slāpes viņu beidz nost. Bērts soļo uz otru pusi.

Māja ir tum�a un pamirusi. Māte vēl nav pārbraukusi no ēdnīcas.

�Jāpiezvana grieķietei Hanai, lai atnāk rītā mātei palīgā,� Bērts domā. �Man nebūs vaļas. Rītā ir liela diena. Man. Agitai. Abiem.�

No dārza plūst svaigas sakņaugu smar�as. Nullītes dobēs aug jauna vasara. Zied un apaugļojas. Mū�īgā dzīvība. Nullītes dobēs � dzīvība.

Bērts uzkāpj aug�stāvā. Nullītes istabiņā vāji gaismo spuldze. Mātes māsa guļ gultā. Viņas kalsnais augums zem segas gandrīz pazudis, tikai apaļā galva uz spilvena, kā pārstāvējies auglis, blāv krēslā. Nullīte skatās griestos, Bertām kļūst gandrīz baigi.

�Nullīt!�

�Jā, Bērt!� Galva nepagrie�as. Rokas nepakustas. Bērts pagrū� soliņu pie gulētājas sāna. Apsē�as un nezin, ko sacīt.

�Nebēdā vis, Nullīte. Nils esot pilsētā. Bijām ar Baibu pie

Algarta.�

�Kur pilsētā? Kādā alā? Kādā netīrā spraugā?� Nullīte vaid un �ūpo galvu, it kā spilvens viņu dedzinātu.

�Esot paņēmis dzīvokli. Tas ir � Paula paņēmusi. Nullīt, nav vērts Nila dēļ. . . Vajadzētu atstāt viņu viņam pa�am.�

Kalsnais vecenītes stāvs izslējās sēdus. Uz apaļās mazās galviņas dreb pelēks matu kamoliņ�, dro�i vien, �odien nesukāts.

�Vai tu vari par to tik mierīgi runāt? Vai tev sirds krūtīs ir nomirusi, Bērt?�

�Nespēju dzīvot Nila dzīvi. Man ir savējā. Saproti, Nullīt, arī man ir savējā.�

�Tu vienmēr viņu apskaudi un nu iek�ienē priecājies, ka viss iznācis tā. Jau kā bērns tu biji ne�ēlīgs. Nevienam nepieķēries, nevienu nemīļoji.�

Bērts klusē. �Nav vērts apgāzt bļodu, kas pilna ar netīru ūdeni,� sacīja vecāmāte. �Apej bļodai apkārt.�

Viņ� pieceļas, un Nullītes galva nokrīt atpakaļ uz spilvena. Viņas mute iegrimst vaigu pelēkumā.

�Vai tev kā nevajaga?�

�Nē � nekā! Es gribu nomirt. Es gribu mājās � Āgenskalnā. Kapos. Mierā. Zem krusta. Mū�īgā klusumā.�

�To visu tu dabūsi, Nullīt. Vismaz krustu un mieru. Āgenskalnu laikam nē.�

�Atstāj mani vienu.�

Bērts ieiet savā istabā. Pēk�ņi viņam tā liekas sve�a un nemīlīga. Silta nakts elpa, pilna ar auglību un solījumiem, plūst pa logu no dārza. Ābele ieslēpusi tum�ās lapās savus auglī�us. Reiz tu ziedēji, ābele!

Bērts pārģērbjas darba drēbēs un iegaismo istabā visas spuldzes. Jāsāk izvērtēt, kas metams ārā, kas ņemams līdz. Un viņam liekas, ka divas netīras istabiņas Algarta mājokļa pirmajā stāvā ir viņa glābiņ�, sākums kaut kam jaunam, labam. Sen gaidītam. Nopelnītam.

Nez, ko dara Agita �ajā brīdī? Ko viņa dara? Vai ietin rullītī savu matu vara gredzenu? Vai izģērbjas tumsā un aplūko savu jaunību? Ko?

Diena ir pilna steigas. Un karsta. Grieķiete Hana, kaimiņa kurpnieka sieva, aizgājusi mātei palīgā uz ēdnīcu. Bērts jau agri ir pie Agitas mājas durvīm. Viņ� svilpo. Viņ� smagi liek kājas uz baltajām kāpnītēm. Viņam ne no kā nav bailes. �odien ir viņa diena!

Agita atver durvis. Tikpat priecīga, satraukta kā viņ�. Kleitai ap kaklu ir zila maliņa. Bērts iestumj Agitu gaitenī un uzspie� lūpas brūnajam sievietes kaklam.

�Pagaidi � pagaidi,� viņa smejas. Nekad Bertām Agita nav likusies tik brīva, tik pati, sava, bez bailēm, bez sastinguma.

�Nespēju gaidīt. Vasara, Agita, vasara. Tava � mana � mūsu. Nekad nebijusi vasara.�

Viņas acu pelēkums zvīļo.

�Tad � apskauj mani. Cie�i. Visu.�

Viņi saspie�as kopā un elpo vienu elpu. Tā ir tāda neizteicama ju�ana. Nekur neviena nav. Agita un viņ�.

�Bērt � vienpadsmitos pie mācītāja. Bērt � grāmatas! Jāsaiņo! Jādomā! �odien, rīt, pirmdien, otrdien . . .� Agitas balss ir ka sena, mīļa dziesma.

�Es atradu mums alu,� smejas Bērts un atrauj rokas no sievietes. �Melnu, nokvēpu�u. Mēs to apskatīsim, uzposīsim. Tepat � nav tālu, Algarta māja.�

�Vienalga, kur,� saka Agita, �kaut pasaules viņā malā. Te � tur! Vienalga. �odien vienalga. Jāņtēvs aizbrauca jau piecos. Aizgāja �ņākdams. Pats apzieda maizes. Neteica ne vārda. Labi, ka neteica. �odien es būtu brēkusi pretim, lekusi acīs, �ķaudījusi, skrāpējusi.

�Iesim lūkot to alu,� vedina Bērts. �Tikai � nenobīsties. Tā ir īsta ala!�

Agita uzmet plecos zemeņu jaku, un Doļu vecāmāte smaida aiz loga.

�Pirmās zemenes, puisīt.�

Viņi iet pa mazajām ieliņām, kur mājo mazi cilvēciņi ar mazām dzīvītēm un lielām problēmām.

Algarts ceļas aug�ā no saviem dēļiem. Tās pa�as papīra plūksnas bārdas rugājos. Tās pa�as apsarku�ās acis.

�Tomēr atnācāt,� viņ� saka.

��itā ir Agita.�

�A-gi-ta-tram, tram! Jauka! Kā no me�a iznākusi,� smejas Algarts. �Un tā tev būs sieva.�

�Tā . . .�

Viņ� noved abus lejā. Bertām ne bridi neienāk prātā, ka Agitai mazais dzīvoklītis liktos briesmīgs. Tagad, ar sauli logos, tas izskatās tikai neapkopts.

�Vai, kas te saules!� saka Agita. �Te būs tavs galds, Bērt. Te grāmatas. Un virtuvē viss karāsies pie griestiem, citādi tur neko nevar ielikt. Ja man ko vajadzēs, tu pacelsi, lai aizsniedzu. Vai ne?�

Viņai patīk ala! Agita jau �odien sāks mazgāt un post.

�Nē, rītā es krāso�u sienas. Zaļas, dzeltenas?�

�Dzeltenas!�

�Zaļas,� saka Algarts.

�Dzeltenas kā pienene, kā saulespuķe, ugunspuķe,� smejas Agita, un viņas pelēkās acis zied.

Algarts iedod Bertām dzīvokļa atslēgas, tā saimniece noteikusi. Katra diena, kad �ī ala stāv neapdzīvota, ir zaudējums viņas noguldījumu grāmatiņai.

Bērts ir nosvīdis no satraukuma, prieka, no tās jaukās kutinā�anas kaklā. Tie atkal ir smiekli. Maz smieti smiekli.

�Brauksim nu, Agit � uz pilsētu. Pie mācītāja, uz veikaliem.�

Viņ� paķer Agitu rokās, pasvaida kā spēlēdamies. Algarts turpat stāv, skatās un smaida. Tā rūgti. Jeb tas tikai Bertām liekas. Algartam ta�u nolūzis zobs. Tāda mute izskatās rūgta. Arī smaidā.

�Zināt, labi vien ir, ka ievācaties te. Nebū�u tik viens,� Algarts saka un paslēpj aiz lūpas nolūzu�o zobu.

Viņi iet projām. Agita un Bērts. Iekāpj ma�īnā. Saule karsē.

Agitas kleita ir zila ar baltām punktiņām. Kā meitenītēm pļavā. Kurām, kad? Sen, sen � bērnībā, Doļu pļaviņā, aiz smēdes. Latvijas svētdienā. �Tu esi skaista,� saka Bērts, �kā vasara, kā prieks.�

�Bērt, turi rokas uz stūres,� Agitas zemā balss vibrē līdzi karstajam gaisam. Viss vibrē. Mū�īgā dzīvībā.

�Jocīgs tas Algarts. Kad apkoptos, būtu glīts, vai ne?�

�Jā, ja apkoptos. Bet tādu viņu redzu jau piecus gadus. Abi ar Nilu reizē beidza vidusskolu. Toreiz iz�ķīrās Algarta ve'āki, lai gan kopā nedzīvoja jau labu laiku. Māte tagad ^Marīzē, esot atvērusi modes salonu. Tēvs paņēma citu sievu, izbiju�u latvie�u aktrisīti � tā izdzina Algartu no viņa tēva mājas. Traucējot. Esot nestabils, tērējot naudu, esot paviegls. Tā reiz baznīcas sarīkojumā stāstījusi manai mātei. Vecais arhitekts ir viņas ietekmē. Pilnīgi pazudis sev. Kaunas no sava dēla. Lūk, to panāk sieviete. Tēvam jāatstāj dēls!�

�Briesmīgi,� Agita no�ukst, �briesmīgi, ka mēs esam nāku�i pasaulē negribēti.�

�Jā, lielākā daļa. Gribēto ir maz. Mums nebūs bērnu, Agita.�

Viņa noliec galvu. Pilsēta pilna saules. Pa ielām baros iet negribētie bērni. Dzimu�i pret savu gribu, radīti, palaisti vējos, saulē, cie�anās. Ar piedzim�anas brīdi jau nolemti nāvei. Briesmīgi!

Bērts saraujas. Viņ� ir aizdomājies, pabraucis garām nodomātajai ielai.

�Bērt, mēs nespēsim salāpīt pasauli. Kaut kur vienmēr būs neapsegts plikums.�

�Kauna plikums!�

Viņi izkāpj no piekārsu�ās ma�īnas un uzkāpj līdz draudzes nama durvīm. Aiz tām stāv viņu kopīgā dzīve.

* * *

Vakars atnāk ar vieglu vēsumu. No ietvēm karst tvanīgās dienas elpa. Bērts jūtas noguris līdz nemaņai. Viņ� tikko sajēdz, ko rokas dara. Istabas vidū se�as kastes. Grāmatas, mīļi bērnības nieki, �iekuri, ritulītis bērza tāss � tādas sīkas lietiņas, kas kādreiz gai�u darīju�as dienu.

Māte pienākusi pie durvīm.

�Tad tu patiesi aizej, Bērt?�

�Kā redzi. Ne tev, ne Nullītei tādēļ sirds nesāp. Un � es jau tepat bū�u. Ēdnīca, māja divi ielas tālāk. Vismaz pagaidām mēs tepat būsim. Vismaz līdz rudenim.�

Bērts ielai�as gultā, viņa plaksti līp ciet, it kā Doļu vecāmāte tur būtu ieziedusi vir�u medu.

�Esmu noguris, māt. Kā Nullītei?� viņ� vēl jautā.

�Nullīte grib mirt.�

�Nemirs. Tā nemaz nevar. Tu ta�u zini.�

�Ko mēs iesāksim divas vien tik lielā mājā?� Mātei dreb balss.

�Vari izīrēt istabu. Pat divas.�

�Nila nē. Nils pārnāks, lai kad. Tā viņu nenoturēs � tā ar savu māksloto jaunību. Nekad!�

Bērts lai�as miegā, gai�ā, pelēkā miegā. Brī�am acu priek�ā nozib zila meitenes kleitiņa ar baltām punktiņām. Agita. Agita � Latvijas svētdiena.

�Ar labunakti,� mātes balss iespindzas klusumā.

�Ar labunakti, Agita � un mana ābele,� Bērts murmina.

* * *

Abām istabiņām sienas ir saulespuķu ziedu krasā. Vir-tuvīte balta un nu izskatās lielāka. Arī pelēko vannu Agitas rokas izberzu�as. Nekā vairs netrūkst. Tikai mēbeļu. Bērts saliek savas grāmatas uz pa�a celtajiem plauktiem. Visa viņa iedzīve jau ir te. Pusdienas laikā jābrauc pakaļ Agitas mantām. Viņai piederot zaļais krēsls, vāļā, paklājs, puķe, galdiņ�, radio. Kāds Agitas darba biedrs apsolījis visu uzreiz atvest savā pussmagajā ma�īnā.

Tad viņi � Agita un Bērts � pirmo nakti gulēs savā pa�u iztīrītajā pasaulē. Saimniece � francūziete, izlo�ņājusi visus kaktiņus, noteica: �Labi, viss labi.� īres maksa nav liela. Pagraba stūrītis, kur �o to pielikt, iesviest, kas ikdienā pa kājām.

Saimniece, Le�ē kundze, Bertām pie�ķirtajā pagraba kaktiņā nolikusi arī savu mazbērnu ratiņus. Varbūt derē�ot.

�Nekad,� teica Bērts.

�Kā � nekad?� saimnieces acis izplauka lielas. �Kā � bērnu nebūs?�

�Nebūs.�

Agita nolieca galvu. Bērts skatījās Le�ē kundzei taisni acīs. Un Algarts, aizmugurē stāvēdams, noklepojās.

Viss bija labi. Pēc �etrām dienām Bertu un Agitu laulās. Liecinieki būs Algarts un Agitas priek�niece. Māte nenāks. Grieķietei Hanai ēdnīcā neko nevar uzticēt. Grieķietei �ķība roka, neprot neko pareizi izdarīt. Nullīte guļ. Guļ un gaida Nilu. Vakaros viņa moka māti, runājot par Āgenskalnu un vēlē�anos mirt. Viņa ir lieka, ar pārtrūku�ām saknēm, sen jau noziedējusi. Ak, Bērts saprot Nullīti! Katram vajaga jēgas, kam dzīvot. Nullītei nav. Ja saknes pārrautas, tad jānokalst. Tāds ir dzīves likums.

Patiesībā Nullīte Bertām ir sve�a. Reti viņa noglāstījusi bērnībā tam galvu. Nekad nav silti uzlūkojusi. Nullītes pasaule ir Nils. Vienmēr bijis un būs līdz Nullītes galam. �aura, maza pasaulīte ar izdziesto�u punktu vidū. No�ēlojami!

Bērts zin, ka Nils nenāks atpakaļ, ja arī Paula Salna viņu ilgi nepaturēs, jeb viņ� viņu.

Agita ieskrien istabā, piesarkusi, varbūt apjukusi. Viņa saliek rokas aiz muguras, tad pamet tās uz aug�u.

�Bērt, D�eks ir atbraucis. Nu mums jāpārkāpj tas augstākais slieksnis � aizie�ana no Jāņtēva mājas. Kaut viņ� būtu kaut kur aizbraucis, kaut nebūtu jārunā.�

Jā, Bērts redz, Agitas sirds ir baiļu pilna.

�Nekas nenotiks. Iznesīsim mantas, uzkāp � atvadies. Uzaicini ciemos. Mums nav jānaidojas.�

�Draudzības arī nebūs. Es pazīstu Jāņtēvu,� Agita nopū�as.

Viņi brauc uz Agitas māju. D�eks lamā katru, kas tiem pabrauc garām. Viņ�, acīmredzot, pieder tiem braucējiem, kam visi pārējie autovadītāji liekas stulbi.

Jāņtēva māja izskatās kailāka nekā parasti, varbūt tādēļ, ka Agita noņēmusi saviem logiem priek�karus. Koku ēnas guļ uz melnajiem stikliem, un Bertām liekas, ka saule nekad nav apspīdējusi �o drūmo māju.

Viņi ieiet istabā. D�eks ar Bertu ņem lietas un nes tās ārā. Agita stāv gaitenī, kāpņu galā, un nezin, kāpt aug�stāvā vai ne.

�Ej vien,� Bērts dro�ina. �Tā � bez vārda ta�u nevaram aizbraukt.�

Agita kāpj aug�ā, smagi, kā ar svina kurpēm, kā ar bēdu pilnām kurpēm.

Vezums ir pielikts un istaba tuk�a. Bērts pagrozās tur, atceras pirmo atnāk�anu �ai mājā. Savu satraukumu, �aubas, kautrību. Dzeltenās tulpes.

Aug�stāvā atskan kliedziens. Agita kliedz un skrien lejā pa kāpnēm. Viņas seja ir balta.

�Bērt, D�ek � ejiet aug�ā! Ejiet! Jāņtēvs!�

Viņa nokrīt ceļos turpat tuk�ajā istabā un iespie� galvu elkoņos.

Bērts skrien aug�ā, un D�eks tam seko. Jāņtēva istabas durvis ir vaļā. Virs gultas viņ� �ūpojas kā lupatu lelle.

�Nazi!� kliedz Bērts. �D�ek, vai tev ir nazis?�

D�eks neapmulst. Viņ� ielec gultā un vienā griezienā pār�ķeļ balto palaga strēmeli ar asu līku nazi.

Jāņtēvs sagumst uz brūnās segas. Viņ� gārdz. Viņa acis veļas ārā no zilganās pieres.

Bērts atsvie� atpakaļ Jāņtēva galvu, atrauj vaļā kreklu, masē vājās krūtis.

D�eks ir jau lejā, skrien atpakaļ ar ūdens krūzi, iegā� to Jāņtēva sejā. Gārg�ana apstājas. Jāņtēvs smagi elpo. Bērts atrauj cilpu no viņa kakla. Bertām liekas, ka cilpa ir pārāk liela, ka aiz tās ir bijusi aizbāzta plauksta. Vai patiesi?

�Pazūdiet!� �ņāc Jāņtēvs. �Kā jūs drīkstējāt. . .�

�Tu nemaz netaisījies mirt,� D�eks atgūst savu mieru. �Lūk, kājas tev sniedza gultas virsmu. Bet mēs tevi tomēr vedīsim uz slimnīcu. Lai paārstē tevi.�

Jāņtēvs apgrie�as uz mutes un neatbild.

Bērts jūt sāļas lāses mutē. Sasodītā Doļu kalēja svī�ana! Un rokas viņam dreb, mute sausa, sāļa kā izklāta ar papīru. Ar smil�u papīru.

�Es izsauk�u ambulanci,� D�eks saka un iet lejā.

Tuk�ajā istabā sēd Agita, galvu iespiedusi elkoņos, un �ņukst. �Kādēļ tā, kādēļ tā . . .�

Bērts skatās uz Jāņtēva muguru, uz slapjo gultu, uz spuldzes āķi pie griestiem. Viņam ir uznāku�as dusmas.

�Tā viņ� mēģināja mums sabojāt �o dienu. Tagad � viņu vedīs uz slimnīcu. Skaidrs, ka Agitai būs jāiet apmeklēt! Kā tad citādi.�

�Cilvēk, vai tu maz esi cilvēks!� Bērts iekliedzas.

Jāņtēvs neatbild.

�Bērt � nekliedz � varbūt viņa sirds . . .� Agita klusi saka, iznākusi kāpņu galā. �Viņam varbūt slikti.�

�Vai tu tici, ka viņam ir sirds?�

�Laikam ir. Katram ir. Arī zvēram.�

Bērts un Agita skatās viens otrā. Skatās, norīdami vārdus. Skatās, kā tikko viens otru no jauna ieraudzīju�i.

Agitai ap muti ievilcies sve�āds vaibsts. Bērts nodreb. Viņam liekas, ka neredzamas saites vieno Agitu ar Jāņtēvu. Viņam neizprotamas, tālas, bīstamas.

�Jāņtēv,� Agita pieiet gultai, �Jāņtēv, tā nevajaga. Tā nav labi. Man ta�u ir jāiet. Es precos. Es nevaru te vienmēr palikt.� Viņa gandrīz lūdzas. Balss ir klusa, maiga, un Bertām liekas, baltā palaga strēmele nu �ņaudz viņa pa�a kaklu.

Jāņtēvs neatbild. Varbūt viņam patiesi ir slikti? Pleci smagi cilājas elpojot. Bērts nejūt nekāda �ēluma. Ne drupatas no tā.

Piebrauc ambulances ma�īna, piekauc visu kluso ielu. Māju logos iekaras ziņkārīgas galvas, durvīs iesprūst resnas sievas, un bērni bariem skrien �urp. Turpat D�eka ma�īnā zaļo vecais Agitas krēsls. Kā izbalējusi cerība.

Sanitāri un jauns ārsts apgrie� Jāņtēvu uz muguras. Bērts redz baltu seju un ar asinīm pieplūdu�as acis.

Ārsts izklausa slimnieka sirdi, īsi dod rīkojumus. Jāņtēvu ietin segā, uzliek uz nestuvēm un aiznes. Ma�īna aizkauc.

Tuk�ajā istabā stāv Bērts, Agita un D�eks.

�Man jāaizbrauc uz slimnīcu. Jāņtēvam nav līdz ne dokumentu, nekā.�

Bērts pagrie�as un pastumj D�eku. Viņam pēk�ņi gribas vemt. Pakrūtē nelabi spie�. Ir jātiek ārā no �īs mājas! Kaut kas viņā ir salūzis, sasists vai no�ņaugts. �ajā brīdī Bērts nezin īsto vārdu savām sajūtām. Jāņtēvs ir pānācis savu. Panācis savu. Viņ� karājas starp Bertu un Agitu kā lupatu lelle.

�Agit, nepaliec ilgi,� viņ� saka un jūt, ka balsī nav ne aicinājuma, ne steidzinājuma. Bērts jūtas sastindzis sevī, pārakmeņojies, nedzīvs.

�Es tikai dokumentus. Tūlīt bū�u pie tevis tur � mājās,� Agita ātri saka un neskatās uz Bertu.

Viņa teic � mājās. Vai Agita tā domā?

Bērts ielec ma�īnā blakus D�ekam. Zaļais krēsls �ūpojas virs viņu galvām. �ūpojas, klab.

�Traks vecis,� saka D�eks un noslauka pieri. �Es gan tūlīt redzēju, ka kājas pierautas tikai tam brīdim, lai Agitai izskatās, ka viņ� beigts. Mirt gan viņ� nedomāja.�

Bērts nesaka nekā. Viņa saskaldītās, saplēstās daļas iek�ienē lēni sāk plūst kopā, salīmēties. Sastingums pazūd, kad Bērts ierauga mazo namiņu un Agitas priek�karus logos. Balti un viegli tie plīvo vieglajā vējā. Tā ir viņu abu mājvieta. �onakt viņi te gulēs. Sestdien jau Agita saņems Doļu vārdu, vecāsmātes svētību. Nedzirdamu, tikai Bertām zināmu.

Viņi ienes Agitas mantas. Bērts tās piestumj pie sienām, ieslēdz radio, piedāvā D�ekam glāzi alus.

�Jauku sievu tu dabū, Bērt,� D�eks nosēcas, ar lūpām tvarstīdams putas glāzē. ��akla, izskatīga, tīra gan! Neviens tai darbā nav drīkstējis pirkstu piedurt. Tādu, zini, nav daudz. Skaties, skaties, Bērt, lai vecais nejauc jūsu dzīvi.�

�Ir jau sajaucis,� Bērts saka. �Varbūt viņ� vienmēr būs pakāries starp mums.�

�Nenormāli,� nosēcas D�eks. �Paldies par alu, Bērt. Lai jums veicas!�

Viņ� aiziet. Sve�s cilvēks. Pats ar savām rūpēm. Vienu mirkli ieskatījies cita dzīvē. Vai tā tas nav vienmēr?

Bērts pieiet pie loga. Tur, aiz mājas, ir paliels, nolaists dārzs. Divas papeles kā skeleti, trīs kļavas. Garajā zālē zied puķu raibums. Neapkopts, neredzēts. Zied vasarai. Zied tāpēc, ka jāzied, ka mū�īgā auglība to prasa.

Bērts stāv un gaida Agitu. Viņ� stāvēs visu dienu, ja tā vajadzēs. Jāņtēvs viņus neiz�ķirs. Ne tagad. Nekad!

Gar logu aizstaigā Algarts, basām kājām, izspūru�u galvu, it kā neko neredzēdams, tikai sauli.

Viņ� aiziet pa garo zāli, apstājas pie papelēm, nometas guļus. Skatās debesīs un smaida.

Varbūt Algarts ir laimīgs, � domā Bērts, dzīvo sev. Atstūmis no sevis mīlestību, pasauli, kāda tā ir. Atradis, uzcēlis savu. Vai tā ir? Jeb es maldos?

Bērts stāv pie loga, un saule dedzina viņa pieri. Vajadzētu iziet dārzā, nokrist līdzās Algartam, aizvērt acis, nedomāt. To laikam nevar. Jāgaida Agita.

Divas mazas meitenītes ienāk dārzā no ielas. Gai�ās galviņas aizzib pa garo zāli prom, pie Algarta. Viņas aptver Algarta kaklu katra no savas puses. �alo, stāsta. Rāda uz sauli ar pirkstiem, rāda uz Bertu pie loga.

Algarts izstiepj rokas, pievelk mazās sev klāt un smejas. Kas tās tādas? Kas viņas Algartam? Bērts nekad nebūtu iedomājies, ka Algarts vispār redz bērnus. Maz ir cilvēku, kas tos patiesi redz. Tikai tad, ja jāapsauc kādā palaidnībā. Bērts pats parasti bērnus neredz. Tos � negribētos. Gribēto ir maz. Briesmīgi maz.

Mazās uzrauj Algartu kājās. Viņi nāk �urp, rokās saķēru�ies.

Algarta mute ar pusnolūzu�o zobu smaida tādu neparastu smaidu.

�Ej, Bērt, vai tev mājās nav kāda bulka? Varbūt cepumi. Te, lūk, mazās nav dabūju�as brokastis. Un ir jau pusdienas laiks. Iedod, ja ir. Es atdo�u vakarā. Vakarā Trūds nāks pēc manas figūras. Solīja desmit dolārus. Tici � atdo�u. Man pa�am tuk�s skapis. Redzi pats � bērni grib ēst. Kaut kur vienmēr bērni grib ēst!�

Bērts klausās, skatās viņos trijos. Vidū ir Algarta seja, sasarkusi saulē, vasaras raibumaina, abās pusēs mazas apaļas galviņas. Balonu vaidziņi � piepūsti ar bērnu prieku, ar neziņu, ar ziņkārību. Divi pāri brūnu acu raugās Bertā.

�Jā, nāciet iek�ā,� Bērts attopas.

�Ko nu iek�ā � mēs! Netīras kājas. Tev tīras istabas. Dārzā labi diezgan,� Algarts saka. �Varbūt Agita ielies glāzi piena. Ar vienu pietiks abām.�

�Agitas nav mājās,� Bērts atgrie�as savā pasaulē. �Nē, Agita aizgāja uz slimnīcu.�

�Ak tā, nu tad jau mēs neko. Redzi, itāļu iebraucēju bērni. Pieci pavisam. Māte slimnīcā mazgā grīdas. Tēvs kaut kur aizlaidies, ar kādu vieglu putnu. Lielākais puisis �etrpadsmit � mak�ķerē upmalā zivis. Ta�u būs ēdiens. Deviņgadīgā vāc trīsgadīgo. �īs te abas � vidējās. Se�i un septiņi.�

Itāļu iebraucēji . . . Māte mazgā . . . Pieci bērni. Berta domas atlec atpakaļ.

�Pagaidi, saziedī�u maizes.�

Viņ� ieiet mazajā virtuvītē. Viss te tīrs, viss Agitas roku izberzts, krāsots, kārtīgi salikts. Itāļu bērni nav ēdu�i brokastis. Reiz viņam, Bertām, arī nebija brokastu. Mēne�iem ilgi, zem bumbu krusas, zem briesmu zīmes, zem izdegu�u māju drupām, melnos pagrabos. Viņ� apzie� maizes ar sviestu un biezpienu, ielej divās glāzēs pienu.

Trijotne sē� uz mājas kāpnītēm dārza pusē. Apkārt dienvidus saule, priecīgi mirdz puķu ko�ums. Bērnu rokas satver glāzes, mutes aplīp ar piena baltumu. Divi pāri brūnu acu raugās Bertā. Paldies. Bez vārdiem.

�Re, kā gar�o,� Algarts saka. ��ajās pa�ās mutēs iegājusi viena otra desa no tavas ēdnīcas. Tu satini papīrā, iedevi man vakariņām. Mazās sēdēja tepat un gaidīja. Gaidī�anā aizvien ir kaut kas jauks.�

�Ne vienmēr,� atbild Bērts un domā par Agitu.

�odien bija nodomāts iet paskatīties kādu lietotu braucamo. Diena nu ir izpostīta. Pie Jāņtēva gultas slimnīcā sē� Agita un tur viņa dzelteno roku savās plaukstās. Ak!

�Tu tāds kā no sevis izgājis,� saka Algarts. �Kas tevi spie�? Tas pats Nils? Neraizējies! Vakar viņ� ar Paulu aizlidoja uz Eiropu, Itāliju � laikam. Paulai nu ir kur likt savu naudu. Vai tu arī zini, ka Doļu kundze Salnas kundzi drusku izpliķējusi. Turpat frizētavā. Ha, hā, sievietes!�

Bērts klausās un nedzird. Pa ielas durvīm kāds ienāk. Tā nu būs Agita. Paldies Dievam!

Viņ� atstāj trijotni ar maizēm rokās un skrien istabās.

Jā, Agita ir atnākusi.

Viņi atkal skatās viens otrā. Meklē tuvumu.

�Nu, kā ir?� vaicā Bērts.

�Nekas. Bū�ot kādas dienas paturēt slimnīcā,� diezgan mierīgi saka Agita.

�Bet nāc, es tev kaut ko parādī�u.�

Viņa saņem Berta roku savējā. Tā ir karsta un manāmi dreb.

�Es kaut ko atradu Jāņtēva papīros. Varbūt man nevajadzēja atvērt viņa kabatas grāmatiņu. Tomēr � atvēru. Lūk!�

Agitas karstais vaigs liesmo Bertām pie lūpām. Viņam negribas nemaz skatīties uz to, ko Agita tur savā klēpī. Bērts vēlētos Agitu ieskaut savās rokās � sajust viņu pilnīgi sev.

�Bērt, skaties � tas ir izgriezums no kāda laikraksta. Lasi!�

Viņa novelk Bertu uz zaļā krēsla. Viņi ir tuvu kopā zaļajā krēslā. Bertā uzliesmo trakums.

�Vēsa galva atvieglo karstu sirdi,� teica vecāmāte da�ādos brī�os.

Bērts atloka mazo papīrīti.

�Brazīlijā, �etrdesmit astoņu gadu vecumā mirusi latviete gleznotāja Velta Dano-Loce, kas atstājusi dzimteni drīz pēc Mākslas akadēmijas absolvē�anas. Velta Dano, dzirnavnieka Granta meita no Kurzemes ...�

Tālākais ir noplēsts. Bērts lasa, pārlasa, saliek domās kopā vārdus. Dzirnavnieka meita. Jāņtēvs ar miltu maisiem, Jāņtēvs, kas smējās Bertām acīs: �Un ja nu es esmu Agitas tēvs? Ko?�

�Tā ir manas mātes nāves ziņa,� saka Agita un saloka papīrīti, kas ielocījuma vietās jau apdilis caurs.

�Mana māte Velta, kas zīmējusi Skalbes kaķīti un dāvinājusi Jāņtēvam. Tik vienkār�i. Viņ� sen to man varēja pasacīt.� Pelēkas acis raugās Berta sejā. Sausas acis, bez asaru mikluma, pat bez pārsteiguma.

�Dro�i vien viņa staigāja dzirnavās kā princese un kaut kur apkārt lo�ņāja Jāņtēvs ar mīlestības pilnu sirdi. Bērt � vai es esmu �īs mīlestības auglis?�

Agita noliec galvu Bertām uz pleca. Viņam nav pa�reiz vārdu, ko sacīt. Virtuvē klusi tik�ķ pulkstenis.

Miers atgrie�as Berta prātā, izjūtās. Viņ� auklē Agitu rokās kā bērnu. Auklē kā dārgumu.

�Vai tu domā, ka Jāņtēvs patiesi vēlējās mirt? Es tam neticu. Es neticu.� Agita klusi runā. �Gribēja tikai nobiedēt mani. Mocīt. Kādēļ viņ� grib mani mocīt? Par spīti kādai miru�ai Veltai, kas nodeva mani patversmē?�

�Es nezinu,� saka Bērts, �un man laikam nebūtu �ēl, ja viņa joks būtu izdevies.�

�Tā nerunā, Bērt. Tā ne.

Sve�ums atkal glūn aiz zaļā krēsla. Agita izslīd no Berta rokām. Viņa ieliek avīzes izgriezumu somiņā, skatās ārā pa logu un ir tālu no Berta.

Tas ir tik moco�i, tik nejēdzīgi, ka viņ� nevar izturēt.

�Kuru tu mīli � mani vai viņu?� Bērts prasa ar smagu balsi. � �Vēl tev ir laiks iz�ķirties. Vēl tu neesi mana sieva.�

�Tu ta�u nerunā nopietni,� Agita pagrie�as un skatās viņam garām. �Kā tu vispār drīksti tā jautāt? Tu esi tu! Tas, kas man vienmēr bijis atņemts, tas, kā vienmēr esmu ilgojusies, meklējusi, saukusi. Jāņtēvs ir mana nasta, varbūt tēvs � varbūt nē. Nasta, kas jānes. Cilvēkam bez mīlestības ir arī pienākums. Vai ne? Ja dzirnavu Velta nav mani gribējusi, Jāņtēvs gribēja! Kaut kas �ai apstāklī ir labs, vai ne? Bērt � nedusmo.�

Agita piespie� galvu Berta mugurai , un tur viņam ieduras simts lapseņu dzeloņi.

�Brauksim � diena aiztek. Mums daudz vēl kas darāms.�

�Jā, rītā man jābūt ēdnīcā. Es mātei solīju. Un ikdiena atkal mūs ievilks savā pelēkajā tīklā � kā zivis.�

�Bez ikdienas mēs nezinātu, kas ir svētdiena.�

Agita ieskrien otrā istabā, atver somu, izņem zilo tērpu. Pārģērbjas. Bērts redz viņas puskailās krūtis, brūnos plecus, tievo vidukli. Nevajadzētu braukt nekur. Ieslēgties savās istabās, aizmirst pasauli, dzirnavu Veltu, Jāņtēvu � visu! Elpot Agitas elpu.

Viņa ir jau pārģērbusies. Mati sasieti pakausī ar zilu lentu.

�Agita,� Bērts lūdzas, �nebrauksim.�

�Nekā. Ikdiena stāv aizdurvē. Nāc!�

�Varbūt ikdiena, varbūt pakārta lupatu lelle ar pilnu sirdi gruzdo�a naida. Kas to pasacīs?�

Viņi iziet saulē un karstumā, un ikdienā.

Vakars atnāk ar pērkona lietu. Diena aiztecējusi. Neparasta diena ar kār�anos, ar zaļā krēsla atve�anu, ar divām izsalku�ām bērnu mutēm, ar sve�u un tuvu Agitu, ar dzirnavu Veltas nāves ziņu � ar nakti, kas pieliju�i smaga.

�Rītā uz darbu. Nu mums ir braucamais,� Bērts saka, lai pār�ķeltu istabā pilo�o klusumu. Aiz loga, garajā zālē pil lietus. Debesīs tālumā zib�ņo dzeltenas ugunis. Uzliesmo un pazūd.

Agita ir otrā istabā. Viņa vēl darbojas, viņa vēl spēj kustināt rokas. Aizveras sienas skapja durvis, noklaudz vecās kumodes atvilktne.

Agita gulēs guļamistabā, Bērts te � uz vāļās. Viņi vēl nav mācītājam sacīju�i savu �jā�, un Agitai tas liekas svarīgi, lai viņi abi �onakt negulētu kopā kā vīrs un sieva.

�Kur ir patiesība? Kas ir mīlestība?� Bērts sev jautā. Viņ� bija �o vakaru iedomājies citādu. Tikai viņus abus tīrajā mājvietā, ar karstām krūtīm, ar aizmir�anos, ar klusu vārdu �ukstē�anu. Viņi divi. Bet tā nav! �odiena sākās ar Jāņtēvu un beidzas ar Jāņtēvu. Rītā viņ� un Agita līdīs ikdienas tīklā, no kura nav izejas. Nav!

Parīt Agita sacīs �jā�, un viņ� sacīs �jā�. Parīt viņi gulēs kopā. Bet � varbūt kaut kas būs pazudis, pagājis, neatsaucams � skaists.

* * *

Bērts dara savus parastos darbus. Ēdnīcā nāk tie pa�i parastie cilvēki, izņemot Agitu un Paulu Salnu. Tomēr � kaut kas ir citādi. Nu jau se�as dienas Bērts un Agita pasaules priek�ā ir laimīgs pāris. Tas skan tā neīsti Berta ausīs. Kas ir laimīgs? Kas notiek �ī vārda segumā? Viņi nu ir vīrs un sieva un tomēr nav.

Agita guļ savā gultā, Bērts otrā istabā uz vāļās. Viņ� ir pacietīgs. Jābūt tādam, cita ceļa nav.

Jāņtēvs ir pārlaists mājās no slimnīcas. Agita paņēmusi fabrikā vienu nedēļu atvaļinājuma, lai veco viņa mājā apkoptu. Bērts neko nejautā, un Agita nestāsta. Ir tā, ka viņi abi riņķotu ap dubļu pilnu bedri un nedrīkstētu sasaukties vai saskarties.

Bērts pārnāk vakaros vēlu. Da�reiz Agita ir mājās, da�reiz nav. Tad viņ� sē� uz mājas kāpnēm un gaida savu sievu. Viņa nāk tumsā un izliekas jautra. Bērts skaidri zin, ka Agita izliekas. Viņ� arī zin, ka riņķo�ana ap bedri kļūst bīstama, var paslīdēt kāja, kāds var noslīkt. Viens vai abi.

Kaut kas jādara, bet � kas?

�Māt, nevarē�u vakaros vairs strādāt,� Bērts saka mātei. Doļa kundze ir nokrāsojusi matus un, liekas, sāk pierast, ka Nils vairs nav viņas mājā. Viņa pieņēmusi virtuvē palīgu Hanas brāli, kas nesen iebraucis no Grieķijas meklēt Kanādā laimi. Viņ� nerunā angliski, bet tīri labi vāciski un franciski. Tā viņi abi saprotas. Hanas brālis ir gadu piecdesmit, atraitnis, patukls un omulīgs, ar īsiem, bet veikliem pirkstiem un skumjām brūnām acīm.

�Ja nevari, nestrādā � D�ord�s palīdzēs,� māte vienaldzīgi atsaka. �Viņam Atēnās piederējis restorāns. Varu uz D�ord�u paļauties, un angliski viņ� ātri iemācīsies, ar fran-�iem tiek galā tīri labi.�

Gaisa vēsinātājs klusi dūc, ārā cepina saule. Bērts domā, ko dara Agita. Dro�i vien aizgājusi uz veco vietu. Kopj Jāņ-

tēvu. Viņ� ir uzvarējis. Piespiedis jauno Bertu Doli pie zemes. Kār�anās ir līdzējusi, tāpat slimā sirds. Bērts ir vesels un jauns. Agitai nav viņu ko �ēlot. Da�reiz Bertām gribas sievai noprasīt: �Vai brauksi man līdz? Es pārceļos uz Vaņkuveru, Edmontonu vai Saskatūnu. Paliksi te, vai brauksi?�

Bet tad viņ� redz aiz sevis vecāsmātes laipnās acis. �Nepārsteidzies, dēliņ. Visam ir savs laiks.�

Nepārsteidzies � tas jā! Jāņtēvs samina zilo bļodiņu. Otrreiz jau! Mazais dzīvoklītis vakaros smar�o pēc vaska, svaigi izmazgātas, saulē �āvētas veļas, pēc sievietes īpatnējās smar�as.

Bērts pārbrauc noguris un redz, ka dzīvoklim lejasstāvā atkal tum�i logi. Rītā viņ� nāks mājās se�os. Tad būs viss vakars brīvs � kopā ar Agitu.

Vai būs?

Jāņtēvs karājas starp viņiem un smīn. Un Agita nezin, vai ir, vai nav viņa un Veltas mīlestības auglis.

Bērts ieiet virtuvē. Uz mazā galdiņa Agita uzklājusi dzeltenu rakstainu pārsegu un krūzē zied zilās kurpītes no Le�ē kundzes dārza. Zilās kurpītes esot indīga puķe � to Bērts dzirdēja bērnībā.

Bez Agitas māja liekas kā aizmirsusi elpot. Saimniece atkal aizbraukusi. Kaķi staigā nedzirdamiem soļiem. Algarts tos ēdina.

Bērts atver guļamistabas durvis. Gulta pārklāta ar oran�u segu un spilvenam zaļ� pārvalks. Izskatās skaisti. �onakt viņ� nāks te un gulēs. Negaidīs vairs, kad Agita aicina. Tālāk tā vairs nevar iet.

Bērts iesē�as gultā un jūtas kā zaglis. Riebīga sajūta, it kā viņam nebūtu tiesības te sēdēt.

Pats vainīgs. Tikai pats. Gļēvs � vairāk nekā!

Nakts elpo aiz loga dārzā ar simts ziedu mutēm, neskaitāmas lapas viegli �abinājās kļavās un papeļu skeletos. Bet Agita nenāk.

Bērts nomet drēbes turpat uz grīdas, atsedz oran�o pārsegu un palien zem zaļā palaga. Ap viņu smar�o vasara, zemeņu saldums, upeņu rūgtums, diļļu spēcīgā elpa. Pa vidu manāma Agitas matu smar�a � kā kumelītes, kā . . .

Viņ� �ūpojas miega laivā, turpat pie nomoda krasta. Pus-sapņos redz Agitu pie gultas. Viņa izģērbjas. Nekautrējoties kā citus vakarus. Izģērbjas kaila, slaidiem locekļiem, vijīga kā māns. Bērts smagi atver acu plakstus. Redz, ka Agitas brūnās krūtis tuvojas viņa plecam. Lēni viņa pieliek vaigu viņa vaigam. Neizsakāms maigums, līdz asarām, sasien Berta karstās rokas.

�Bērt, �ī nu ir mūsu nakts. Pavisam mūsu,� Agita saka.

Aiz loga garajā zālē aiz�āpo saimnieces kaķis. Nakts ir pilna ar burvestībām, pārdabīgām izjūtām, ar �ukstiem, kuriem nav jēgas, ar glāstiem, kuriem ir jēga. Un ikdiena būs tikai rītā.

* * *

��odien neie�u pie Jāņtēva,� Agita smaida, aizsegusies ar zaļā palaga malu. ��o dienu es paturē�u sev.�

�Un � man,� Bērts uzliek roku sievas piesarku�ajam vaigam. �Nobeig�u darbu se�os. Nāc man pretim.�

�Ie�u � bū�u � mū�īgi!� viņa smejas. �Vai tad varu neiet? Vai spētu ?�

Viņ� noliecas un noskūpsta Agitas pavērto muti.

�Guli, atpūties. Neaizmirsti, ka dārzā varbūt redzēsi Al-gartu un viņa izsalku�ās draudzenes. Ledusskapī ir trīs apceptas cāļu kājas. Viņiem trim. Izdali un neskopojies ar Smaidiem. Mazajām ir tādas acis kā tum�i bēdu ezeri. Iesvied tur drusku prieka.�

Bertām grūti ģērbties un aizbraukt. Visa �ī viņa ala, �ī mazā mājvieta ir pilna ar klusinātiem smiekliem, ar jaunību, ar divu cilvēku prieku.

�Gaidī�u vakaru,� saka Agita un atmet pāri galvai brūnas rokas.

�Bērt � �odien ir ikdiena. Vai tā ir tik slikta?�

�Tā smar�o pēc zemenēm un medus,� viņ� atbild un skrien ārā, lai spētu izrauties no �īs svētdienīgās sajūtas.

Bērts iesē�as savā pelēkajā Fordā, neredz nobru�āto sēdekli, rūsas laukumus uz durvīm, sadriskāto kāju sedziņu. Viss ir skaists, ar varavīksnes krāsām apvīts.

Arī iela � klusā nomales iela, kas dzīvo pieticīgu mazu dzīvīti. Un tomēr � da�reiz lielu.

Ma�īna ieripo iepirk�anās centra laukumā. Bērts palūkojas Paulas frizētavas logā. Viņ� vēlētos tur iespļaut. Tāpat � ne aiz naida, bet aiz tīri zēniskas bezkaunības.

�Tu domā, ka pamācīji man, kā mīlēt � tu muļķe, muļķe .. . Nekas nav tā, kā ar tevi � nekas. Tu esi netīra! Tu bēdz no vecuma kā no pasaku-velna. Nabaga Paula! Man �ēl tevis! Nabaga Nils � man �ēl. Pat Itālija nespēs tev dot jaunības mīlestību.�

Viņ� svilpodams ieiet ēdnīcā un pārsteigts tur ierauga grieķi D�ord�u jau gatavojam vārītājā kafiju. �orīt bija Berta agrais rīts, ne mātes. Ko tad D�ord�s te meklē?

Viņi sarunājas vāciski un ar �estiem. Kundze tā likusi. Kundze tā sacījusi. Tāda kafija, kādu sagatavo D�ord�s, �ajā ēdnīcā vēl nav baudīta. Tā kundze teica. Un kundzei nepiecie�ama atpūta. Tik daudz rūpju!

Tā! Māte �im sve�niekam jau visu izstāstījusi. � Bērts grie� pusdienām £aļu, grieķis stāv līdzās un skatās. Nē, tā to nedara. �itā! �itā var ietaupīt, nekas neiet zudumā. �ai zemē jāprot izmantot viss � arī dzīslas. Kanādā nesaprot, ka jāizmanto viss derīgais. Viss, kas nes naudu. Kanādai jāmācās.�

�Es te strādāju desmit gadus,� Bērts mierīgi saka un pastumj apaļo vēderu sānis.

�Es trīsdesmit,� grieķis smejas. �Ne te, bet tur. Tur, kur nauda pa zemi nemētājas. Tur, kur cilvēki prot iedalīties un taupīt.�

�Jā, es zinu.�

Viszinātājs strādā, bet Bertām tomēr ir karsti. Strādnieki no fabrikas nevēlas neko siltu vai treknu �ādā laikā. Desiņas, kartupeļu salāti, siļķe ar skābu krējumu, jogurts, saldējums.

�Muļķi,� saka D�ord�s. �Arī karstā laikā jāēd vira. Kārtīga, stipra sakņu vira, kas uztur vīros spēku.�

�Tu par daudz runā,� norāda Bērts, un D�ord�s atple� muti un aizver neatbildējis.

Māte atnāk tikai pēcpusdienā. Viņa ir labā omā, paslavē D�ord�a māku. Viņa ir atpūtusies.

�Tu gan varēji aiziet vakarā apciemot Nullīti,� māte pārmet Bertām. �Ta�u � slima.�

�Nezinu, vai Agita gribēs. Tu neatnāci uz mūsu mājokli pat mūsu kāzu dienā. Arī Nullīte nē.�

�Pats zini � ēdnīcu nevar tā atstāt,� māte izklaidīgi atbild.

�Vai arī Nila kāzu dienā nevarētu?� Bērts iedzeļ un jūtas nelāgi. Nevajadzētu sabojāt jauko dienu, kas vēl nes sevī pagāju�ās nakts burvestību.

Māte neatbild. Viņa rāda D�ord�am maiznieka rēķinus.

Kas grieķim daļas par tiem! Viņ� neprot angliski neko pasūtināt pa tālruni vai arī sarunāties ar maizes vedēju. Bērts pagrie� viņiem muguru un iet noslaucīt galdus. Agita mājās gaida. Varbūt viņa aizbraukusi uz tirdziņu un nopirkusi pirmās zemenes?

Pēcpusdienā ēdnīcā ir kluss. Māte saka, Bērts nu varot iet, ta�u mājās bū�ot kas vēl darāms. Kamēr ierīkosies. Un te � viņiem kāzu dāvana. Agrāk nav bijis laika sameklēt ko piemērotu.

Bērts paņem kasti, sudraba papīrā ietītu, un svilpodams iet ārā. �ovakar viņi ar Agitu kaut kur aizbrauks. Prom no pilsētas, sagaidīt nakti.

Tuvojoties mājai, Bertu pārņem nemiers. Ja nu Agita tomēr nav �o dienu paturējusi sev? Ja viņa aizgājusi tur � pie tā?

Nē � viņa stāv virtuves durvīs un �ķelmīgi smaida.

�Mums ir viesi.�

�Viesi! Ne ta�u,� Bērts sasalst savās aizdomās.

�Ak, nē. Mazie bēdu avoti � Algarta draudzenes. Abas ieliku vannā. Nomazgāju kārtām netīrumus. Izmazgāju no acīm bēdas. Skaties!�

Abas meitenes sē� pie virtuves galdiņa. Vaigi piebāzti ar ēdienu, kailās kājas patie�ām tīras, kūļājas zem galda.

�Tas ir jauki, Agit. Tikai � nepieradini par daudz. Tu zini � bērni mīl pielipt.�

�Jā, es patversmē pielipu pie kāda pusnormāla virtuves kalpa. Muļķa. Bet viņ� man patika,� Agita smejas. �Bija labs. Tas jau galvenais.�

Meitenēm nu jāiet. Viņas ceļas, un vaigos zibinās brūnas bedrītes. �Paldies, paldies, kundze . . .�

Basās kājas aizdipina pa dārza zāli. �is ceļ� tuvāks uz viņu māju. Roķeles met ardievas.

�Agita, aizbrauksim kaut kur � prom, uz upi vai kalniem. Diena vēl gai�a. Mums nav bijis ne kāzu ceļojuma, ne kāzu viesību. Paēdīsim kaut kur vakariņas.�

Viņa tūlīt pievienojas.

�Ko es ģērb�u tev par prieku?�

�Baltu vai zilu . . .�

Agita ātri ir saģērbusies � baltā kostīmā, tajā pa�ā, kurā viņus laulāja.

Roku rokā viņi iet pie ma�īnas. Debess pamalē aug pelēkas mākoņu sēnes. Aiz tām spīd dzintaraina atblāzma.

Pa ietvi pretim nāk Algarts, kastēm apkrāvies. Mati sasukāti, seja sarkana no saules. Viņ� pasmaida, apstājas un nolūkojas braucējiem pakaļ.

�Cik jocīgi, ka mēs nekad īsti nevaram zināt, ko kāds domā. Piemēram � Algarts. Viņ� varbūt iek�ēji smējās par mums. Vai mēs izskatāmies saldi, Bērt? Vai par to Algar-tam nāktu smiekli? Agita zīmē ar pirkstu uz noputēju�ā loga lielu jautā�anas zīmi. �Es redzēju Algartu saldu. Hā � kas tas tev par apzīmējumu! Tev vajadzēja redzēt viņa seju, kad mazās itālietes bija apkampu�as viņa lielo galvu no abām pusēm!�

�Lai kāds ciniķis � kaut kur iek�ienē laikam katram silst maza apslēpta oglīte.�

�Laikam gan. Agita, vai arī Jāņtēvam tāda ir?�

�Tu atkal,� Agita izdzē� ar plaukstu jautā�anas zīmi. �Labi � klausies. Vakar aizgāju, apkopu tur māju, izslaucīju tuk�o istabu. Izvārīju pusdienas. Un tad uzgāju Jāņtēva istabā. Nosēdos tuvu, lai redzētu viņa acis, kas parasti neskatās man tie�i pretim. �Te ir tas papīrs. Velti tu slēp � es zinu, ka �ī te ir bijusi mana māte,� sacīju. Viņ� skatījās manī tie�i. Un zini? Zini? Asaras bija plakstos . . .�

�Labi aktieri var raudāt katrā brīdī,� Bērts auksti saka.

�Nē, �oreiz tas nebija tā.� � �Jā, tā bija tava māte,� viņ� atbildēja, �bet vairāk man neprasi.� � �Tikai vienu,� es uzstājos. �Vai tu esi mans tēvs?� Viņ� rija un rija siekalas, viņ� pietvīka gandrīz zilgans. �Es to nezinu,� viņ� tad teica. �Agita, es patiesi to nezinu.�

�Labi � bērnus radīt ir tik vienkār�i un viegli, tas ir � vīrietim. Mirklis baudas un rodas dzīvība. Vai ne? Tātad mana māte � ar tevi ...� �Ar mani un ar manu brāli. Viņ� bija students. Me�kopis, es dzirnavu puisis. Kā es viņu nīdu! Līdz pēdējai stundai, kad viņ� izspļāva sanatorijā savas plau�as. Toreiz tu biji jau patversmē.�

�Kas mani tur nodeva?� es vaicāju, un man gribējās sist Jāņtēvam un tai Veltai, kas gan prata zīmēt kaķīti, bet . . . �Veltas tēvs un māte tevi tur nodeva. Pēc mana brāļa nāves viņa pēk�ņi pazuda. Dzirdējām � esot ārzemēs. Sacīju dzirnavniekam, ka esmu tavs tēvs. Tu zini, ko viņ� darīja? Viņ� iespļāva man sejā lielu, treknu spļāvienu. To � me�kopi, to jau būtu ņēmis gan. Meita ta�u bija māksliniece!�

�Tā, paldies,� es teicu Jāņtēvam, �paldies!� Bērt, nepārtrauc tagad mani � lūdzu. �Mani tu esi audzinājis, kā prati, par to tev paldies. Bet es tevi nemīlu kā tēvu, ne arī kā cilvēku. No mazām dienām tu mani mocīji, nospiedi, no�ņaudzi dro�ību manī, paļāvību uz sevi, mīlestību, draudzību. Tu samini zilo bļodiņu. Klibā zēna draudzību. Tu aizdzini Klāvu � tu uzskati mani par savu ceļa spieķi, kuram vienmēr jābūt tev pa rokai, ja vajadzīgs. Saproti, Jāņtēv, es tevi nemīlu.�

�Tā arī viņa toreiz teica, taisni tā,� viņ� �ļupstēja. �Un jūsu abu dēļ es gribēju atdot savu dzīvību.�

�Muļķības, Jāņtēv! Tam es neticu! Bērts man atvēra acis.�

�Bērts � tas idiots! Tas klumzaks, tas zaglis!� viņ� sāka kliegt. �Tad ej pie viņa! Skrien, lien uz ceļiem. Man tevi nevajaga. Māju es pārdo�u. Tu nedabūsi ne centa!� � Gāju projām, tik briesmīgi mierīga, tik atvieglota, kā izlējusi no sevis visus gadiem krātus netīrumus. Bērt, es aizvēru tās mājas durvis, nācu �urp, skatījos zvaigznēs, pateicos Dievam, es vēlējos ātrāk būt tev blakus, būt tava sieva. Nebūtu domājusi, ka tas viss būs tik viegli, tik vienkār�i.�

Bērts tur rokas uz stūres un skatās taisni uz �oseju, uz bērzu baltajām kājām ceļmalā. Varbūt pirmo reizi mū�ā viņ� patiesi jūtas vīrs.

�Agita, vai arī tad, ja es brauktu kaut kur projām � arī tad tu nepārdomāsi? Nevēlēsies palikties te, viņa tuvumā?�

�Arī tad nē. Bez tam � viņ� ta�u mani aizdzina!�

Melnraibas govis �ūpo lielus vēderus, āboliņā iegrimu�as. Aiz pļavām plūst upes sudrabs. Mākoņu veidi, paveidi aizēno sauli. Pasaule atkal pilna ar burvestībām, neizskaidrojamām norisēm, jūtām.

Ceļmalā ir viesnīca lielu koku ēnā. Gar terasi skalojas ūdens. Viņi piebrauc pie baltās ēkas. Krēslos guļ laiski vasarnieki. Parastā �īs zemes vasaras aina.

�Iesim paēst. Nakti pavadīt te negribu,� Agita saka. �Nekur nebūs mūsu gulta � tāda kā mājās. Te, varbūt, es sapņotu baigus sapņus. Tur tu mani ieaijāsi miegā kā lā�u bērnu.�

Viesnīcas zāle ir tīkami vēsa. Sarkanas puķes zied uz galdiņiem. Bērts jūtas neērti, viņ� reti ir bijis tādās smalkās vietās. Arī Agita liekas apjukusi. Nedro�a.

Viņi izvēlas nomaļu galdiņu un pasūtina ēdienu un vīnu. Meitene, puskailām krūtīm, izkrāsota kā manekens, pieņem viņu pasūtinājumu.

�Savādi,� Agita saka. �Vai tu nejūti, ka mēs te neiederam? Neviens ta�u mūsos neskatās, tomēr � ir tā, ka visu sejas būtu pavērstas �urp.�

�Tā ir,� Bērts pievienojas un mēģina nosēdēt mīkstajā krēslā taisni.

�Vismaz jāmēģina izsliet mana kalēja mugura. Nevienam neinteresē, kas mēs esam, vienīgi � vai mums ir nauda, ar ko samaksāt par ēdienu.�

Viņi iemērc lūpas vīna glāzēs. Bertām tas liekas skābs kā kādreiz bērnībā kāpostu sula, ko vecāmāte piespieda izdzert, lai puika dabūtu sārtus vaigus.

Agitas acis smejas. Viņa, dro�i vien, domā, cik muļķīgi bija te vispār ienākt un mēģināt justies labi.

�Savādi,� atkal viņa saka, �kad tu lasi latvie�u grāmatas, kas sve�umā sarakstītas, tu sastopi lielāko tiesu smalkus ļaudis, bagātus, izglītotus. Visvairāk jau māksliniekus, vai vismaz studentus. Gandrīz visi dzīvo skaistās mājās, skaistu dzīvi, un tad � pa vidam nobirst kāda asara, kāds smiekliņ�. Bet, ja tu pats neesi tāds � ne augstas skolas beidzis, ne bagāts, tad maldies pa �o grāmatu kā pa sve�ām istabām, kuru spoguļos redzi visādus, tikai ne sevi. Tā es jūtos tagad. Mēs te neiederamies, Bērt.�

Pēk�ņi viņai saskrien acīs asaras.

�Agita, iesim projām!� Bērts noliek nazi uz baltā galdauta.

�Nedrīkst sabojāt mūsu dienu. Tev taisnība, mēs te neiederamies.� Neviens viņos neskatās, un tomēr � tie jūtas visu uzmanības centrā.

�Dodiet man rēķinu, lūdzu,� Bērts saka meitenei, kas atnes uz �ķīvjiem iesarkanas gaļas �ķēles.

�Vai tad jūs neēdīsit?� izkrāsotā uzsit pierē divas izbrīnās pilnas uzacu strīpas.

�Nē, mēs atcerējāmies, ka mums mājās ir bērni,� vīpsnā Agita un nu ir atguvusi sevi.

�Bērni!� meitene apjūk.

�Jā, izsalku�i mīļi mazulī�i.�

Bērts skatās Agitā, un viņam kļūst vieglāk. Naudas zīmes līp pie mitrajām rokām. Viņ� samaksā par pasūtināto ēdienu, par skābo vīnu un iedod meitenei dolāru dzeramnaudas.

Viņi iziet ārā, apstājas pie savas ma�īnas un smejas, un smejas, kamēr izsmej savu smagumu no krūtīm, kamēr jūtas atkal pa�i.

* * *

Vasara staro, vasara briest, vasara aizducinājas bargos pērkonos. Ikdienas tīkls ir sevī ieņēmis Agitu un Bertu un viņu mazo un tomēr lielo dzīvi. Agita darbā paaugstināta par nodaļas vadītāju, Bērts ēdnīcā izcīna klusu cīņu ar grieķi D�ord�u. D�ord�s paradis noteikt un valdīt un uzspiest savu. Māte viņam redzami pakļaujas.

Da�reiz Bērts skatās viņos un jūt, ka māte gaida, lai grieķis uzņemtos atbildību par ēdnīcu. Varbūt viņa ir nogurusi no nepārtrauktā darba, kurā nekad īsti nav bijis atpūtas, ne svētdienu. Varbūt māte sāk pagurt un nu vēlas kaut kur atspiest savu galvu? Jā, agrāk Bertām tas nekad neienāca prātā, ka mātei ir jau piecdesmit gadu un viņai ēdnīcas vadī�ana ir par grūtu.

Jocīgi, viņ� domā, man vienmēr licies, ka māte visu dara ar prieku, ar zināmu pārākuma apziņu par mani. Ka viņa ir nenogurdināma, nesalau�ama, jā � cieta sevī. Tā, varbūt, nav. Māte ir tikai sieviete, zaudējusi vīru, cīnījusies noturēt �o ģimenes ienākumu avotu, rūpējusies par saviem dēliem, vismaz par Nilu. Varbūt savā sirdī drebējusi arī par mani. Kas to lai pasaka? Kas var ieiet otrā kā mājā un to izpētīt no viena stūra līdz otram? Neviens! Katrs nes savu dzīvi. Cits slēpdams tās iek�ieni, cits atklādams. Da�s pat neapzinādamies, ka dzīvo.

Bet D�ord�s noraugās Doļa kundzei pakaļ kā padevīgs suns, lielām, miklām un skumjām acīm.

Vasara ir jau savā kalngalā. Fabrika tāpat turpina ra�ot biskvītus, strādnieki iet atvaļinājumos, ēdēju tagad ir mazāk.

Pāris reizes Bērts ar Agitu apmeklē veco māju un Nullīti. Nullīte vairs neguļ. Viņa slīd, ēnai līdzīga � mājā, dārzā. Viņas mute ir aizvilkta kā ar auklu. Nullīte tikpat kā nerunā. Arī par Āgenskalnu un nāvi vairs ne. Viņas izmisums ir apvilcies ar �aulu. Briesmīga vienaldzība izstaro no Nullītes. Vienaldzība pret visu, par visu. Bērts piesolās aizvest mātes māsu uz baznīcu. Agrāk Nils brauca līdz.

�Paldies, mani tur neviens negaida,� Nullīte atbild, un aukla aizvelk viņas muti ciet.

Dārzs, Doļu dārzs gan ir labi apkopts kā ikvasaras. Ābelē sārto augļi. Berta ābelē. Viņ� ieko� ābolā un skatās uz Agitu. Viņa stāv pie aveņu krūmiem, liekas, visu aizmirsusi, un vecīga nopietnība ir viņas brūnajā sejā.

�Agit, �e ābols!�

Bērts svie� viņai augli. Agita nepastiepj pretim rokas, un ābols nokrīt tai pie kājām. Ko viņa domā? Vai par to, ka Jāņtēvs pārdod mājeli. Vai tomēr par to?

�Agit, nesapņo!�

Viņa nāk �urp un uzliek delnas vīram uz pleciem.

�Cik labi, ka tu esi.�

Viņ� jūtas aizkustināts, noskūpsta sievai pieri un tā atkal kļūst jauna.

Virtuvē pie loga sēd Nullīte. Bertām liekas, viņa smīn ar savilkto muti . . . Viņa arī nemēģina nākt ārā, aprunāties. Viņi neatvadās un iet projām. Nevajaga. Nullītei viņus ne-vajaga.

Ir cits vakars � ar lēnu vēlas vasaras lietu. Bertām, sēdot zaļajā krēslā, liekas, ka kāds viņu ir vēlīgi noglāstījis un nu raudādams aiziet. Vasara!

Agita lievenēs atvadās no savām mazajām draudzenēm. Algarts stāv turpat un Bērts istabā, krēslā sēdēdams, dzird, ko viņi runā.

�Mazais esot slimnīcā. Nedzīvo�ot. Tad itālietei paliks rūpē tikai par �etriem. Meitenes saka, Dievs aicinot brālīti debesīs. Tur viņam bū�ot labāk. Es prasīju, vai arī viņas grib tikt debesīs. Jā, gribot. Dīna vēloties pielikt pirkstu pie

saules, lai tas pārklātos ar zeltu. Tas ir, ja viņai nebūs grēku. Sintija grib garu baltu kleitu un spārnus. Iedomā, kādas muļķības māte tām stāsta.�

�Tās nav muļķības, Algart. Varbūt arī pati itāliete vēlas būt debesīs � savās, izdomātās, un ne te ar �etriem veseliem un vienu mirsto�u bērnu. Da�reiz dzīvot ir par grūtu!�

�Debesīs,� nosēcas Algarts. �Parādi man tās zelta trepes, es arī mēģinā�u kāpt! Dzīvē jāieko�as ar zobiem, jāatsperas, jāturas, to dienu te nav nemaz tik daudz.�

�Un ko tu ar tām dari, Algart? Varēji dzīvot arī citādi, ne bēniņos ar kaķiem, lū�ņās,� Agita runā lēnā, siltā balsī.

�Tās ir manas debesis, meitenīt. Tev to nesaprast! Nu, ko? Iesim pie Berta? Varbūt viņam ir kāda pudele alus?�

Lietus mīksti pak�ķ uz taciņas ap māju, no�ab dārza zālē. Papelēm spīd mitras lapas. Vakara tumsa ir zilgana, viegla. Bērts iegrimst viņā. Istabas otrā stūrī sēd Doļu vecāmāte ar adīkli klēpī. Viņa smaida un �ūpo balto galvu: �Labi labi, dēliņ, tev ir labi.� Paldies, vecomāt, man patiesi ir labi! Agita mīļa, rūpīga, gādīga, �akla. Jau labu laiku viņa nepiemin ne Jāņtēvu, ne dzirnavu Veltu.

Viņi ienāk istabā. Algartam kailas kājas un netīrs krekls, bet viņ� nes savu kupli apaugu�o galvu kā valdnieks. �Vai vēlies meditēt, brāl? Tad manī�os prom,� Algarts bilst smaidot, kustina kailos kāju īk�ķus un nekā nepazaudē no sava staltuma.

Nu jau kaut kas atkal aiz ādas. Bērts to zin. Tagad viņi bie�i tiekas. Uziet pie Algarta apskatīt viņa metāla liekumus, fantastiskos sve�turus, figūras, divgalvainus dzīvniekus. Kāds pilsētā tos paņem par saviem un nomet Algartam da�us dolārus.

�Prasi vairāk, neesi muļķis,� Agita ir skubinājusi, �viņ� ta�u iedzīvojas ar tavu talantu.�

�Lai!� Algarts atmet ar roku. �Ko man vajaga? Pat kurpju nevajaga � pa�reiz. Kad vajadzēs � būs.�

Da�reiz atnāk Baiba, kā nogurusi. Nekā vairs no vējainās pavasara meitenes. Baiba sē� Algarta bēniņos. Viņi abi loka metāla stieņus, plāksnes. Bērts ievēro, ka Baibas mati vairs nespīd un da�reiz pat ir savēlu�ies. Viņai laikam vienalga. �ēl Baibas.

�Paklau, ko tu dari? Nestrādā �ovasar?� Bērts jautā.

Meitene lūkojas viņā ar platām, tuk�ām acīm.

�Nē, nestrādāju.�

�Kādēļ?�

�Negribas. Nevajaga. Es vairs nestudē�u.�

Algarts smīn, slēpj aiz lūpas nolūzu�o zobu. Smīn labsirdīgi un reizē kā uzvarētājs. �Bērt, vai Baiba pakļaujas Al-gartam? Kā tu domā?� Agita vaicā vīram, kad viņi ir divi vien un, saviju�i darbā noguru�ās rokas, guļ savā gultā zem zaļā palaga.

�Tā izskatās. Meitene ir apjukusi. Pirmā lielā vil�anās viņas gājienā. Nils. Pirmais sitiens, ko vecāki nav spēju�i atvairīt. Neviens! Gan Baiba attapsies,� Bērts mierīgi dūc. �Agit, kādēļ mēs vienmēr par citiem .. .�

�Jā � un tad par mums pa�iem. Bērt, brauksim projām? Rudenī, drīz? Tā ta�u pavasarī sapņojām. Atceries sliedes, atceries vilciena dunē�anu?�

�Kurp mēs brauksim, Agita? Tas viss jāizdomā. Labi jāizplāno. Tu izvēlies debespusi � es tevi vedī�u. Nu? Kad? Pavasara sapņus grūti īstenot, pavasaris ir reibonis. Tu pati zini.�

�Mīļais, es tikai jokoju. Varētu jau, bet � vai tu arī neesi iemīļojis �o mājokli? Piemēram, es mīlu tur to logu. Tajā skaidrās naktīs staro zvaigznes. Tā ir mana zvaigzne. Un es mīlu mazo virtuvīti, un papeles, un Dīnu un Sintiju. Vai citur tā būs?�

�Tā nebūs nekad. Citādi. Varbūt labāk. Varbūt citur tev logā staros divas zvaigznes.�

�Bērt, vasara ir pagājusi. Neticami, vai ne? Nāks ziema. Jāsapērk grāmatas ziemas vakariem, kursos es vairs neie�u.�

�Tu vari iet, es traukus mājās nomazgā�u,� Bērts klusi smej viņai padusē.

�Tu kļūsi gudra, un es tev kalpo�u.�

�Nieki! Paklau, vai tu domā, ka Algarts piepilda savu dzīvi?�

�Piepilda? Ar ko? Ar prieku? Pa�apmierinātību? Kas ir tas svarīgākais? Viņam tā nav nauda. Nekādā ziņā nē. Bet � es neesmu pārliecināts, vai viņam pieder prieks. Varbūt izliekas.�

�Bie�i domāju � ja visi dzīvotu tā kā Algarts, vai pasaule nebūtu labāka? Skaties, kas viņam liek barot sve�us

itāļu bērnus? Gandrīz viss, ko viņ� nopelna, aiziet tiem. Vai tādu var nosodīt?�

�Pasaule tad varbūt būtu labāka, bet nabadzīga un netīra gan,� smejas atkal Bērts. �Tu ta�u nekļūsi par Algarta mācekli! Pietiek, ka Baiba.�

�Tu domā?�

�Es nekā nedomāju. Guli nu. Rītā jāstrādā.�

�Jā-a.�

Ārā līst. Vasara aiziet raudādama gar dārzu, gar upi, pāri sliedēm � uz Nekurieni. Kādēļ raudādama? Vai katra aizie�ana nes līdz asaras?

* * *

Māte �odien ir savādi uztraukta. Viņa mētā ap pirkstu kases atslēgu, ka �vadz vien. D�ord�s skraida no vienas vietas uz otru, smaida, klanās, runā ar visiem pusē grieķiski, franciski, angliski.

Bērts zin, ka grieķis nu jau trīs nedēļas dzīvo Doļu mājā, viņa istabā. Viņa, ne Nila. Nila istaba ir lielāka, D�ord�s izvēlējies to, bet Nullīte stāvējusi istabas durvīs kā sakaltis ērk�ķains �agars. Ne soli!

Nullīte pati to Bertām atstāstīja. Tik daudz viņa �ai mājā sakalpojusi, kā istabu sev un istabu Nilam.

Māte piekāpusies.

Ābele nometusi savus augļus pie D�ord�a istabas loga. Lapas sāk brūnēt, ābele pamazām iemieg.

Māte �vadzina atslēgu. D�ord�s skraida te un tur. Bērts pavada Agitu līdz fabrikai un nāk atpakaļ, sildīdamies rudenīgajā saulē. Kas gan mātei padomā?

�Bērt,� viņa saka un piesarkst, �varbūt tu vēlies pats iepirkt sev kādu nelielu uzņēmumu? Te mums visiem vairs nav ko darīt.�

Viņ� skatās uz māti, skatās un skatās. D�ord�s izslīd virtuvē.

�Tu vēlies, lai aizeju?�

�Jā. Esi nu pieaudzis, tev ir sieva un būs ģimene � tu . . .�

�Māt, runā skaidru valodu. Tu gribi precēt D�ord�u?�

�Tā ir, Bērt. Labāku nedabū�u. Veikals zeļ, viņam ir ķēriens un man mazāk rūpju. Tici, �ajos gados esmu piekususi.�

�Es zinu,� viņ� atbild. �Nepaskaidro. Labi. Cik ilgi vēl mani te vēlies?�

�Divas nedēļas, ja vari, varbūt trīs.� Viņa groza galvu un neticīgi smaida, kā iek�ēji ar sevi runādamās.

Ak, Bērts saprot māti! Un kā! Vientulība ir briesmīga. Vientulība ir ne�ēlīga. Lai māte ņem D�ord�u!

�Labi. Divas nedēļas.�

Vairāk viņi nerunā. Vairāk nav ko runāt. Nabaga Nullīte ar savu latvisko garu! Kā viņa pārdzīvos D�ord�a ienāk�anu Doļu mājā par saimnieku.

�Pastalas jūs visi esat!� Nullīte kliedz sīkā, nevarīgā bērna balstiņā. Pastalas, vairāk nekas! Latvie�u zemei tādēļ Dievs uzlicis sodu, ka mēs esam tādi. . .�

�Kādi tad?� māte auksti vaicā. D�ord�s virtuvē vāra savu kafiju. Nu vairs to nevārīs Nullīte. Vārīs lietpratējs, mājas saimnieks.

�Ko man ir devu�i latvie�i te? Saki!� māte izslējās. �Ko?�

Nullīte ieskrien savā istabā, aizcērt durvis. Bērts atvadās un brauc mājās. Viņ� domā par mātes jautājumu.

Agita sē� lievenēs ar Algartu un Bertu gaida. Ir tik jauki zināt, ka tevi gaida. �Putniņ� pārlaidās,� saka Algarts.

�Kas? Kur? Jāņtēvs?� � Bērts ieko� mēlē, un tā sūrst kā sinepēs mērcēta.

�Nē � Nils!� Algarts vēro Bertu. Agita vēro, un viņas pelēkās acis ir mitras.

�Nils? Nu skaidrs! Viņ� ta�u brauca uz Eiropu ceļojumā, ne uz palik�anu.� Bērts negrib runāt par brāli. Reiz ta�u no tā jātiek vaļā!

�Jā, studē�ot atkal. Cik tad viņam vairs palicis. Likās ļoti nopietns, ļoti vāj�.�

�Es nekā nevēlos dzirdēt,� Bērts nocērt vārdus, �nekā par Nilu.�

-�Labi,� Algarts pieceļas, izstiepj rokas, uzsit Agitai uz pleca. �Ar labunakti.�

Bērts nesaka nekā. Agita nesaka nekā.

�Kaut pasaulē nebūtu naida,� beidzot viņa iz�ukst, kad tie ieiet istabā.

�Ne brāļu naida, ne tautu.�

�Ja nebūtu � bet ir! � Agita, māte precēs D�ord�u. Man no ēdnīcas jāaiziet pēc divām nedēļām.�

�Varbūt tā ir labāk,� Agita smaida: �Ej, meklē vietu, kur ierīkot pats savu bodīti, prakse tev liela � un būsi savs kungs. Gan iekārtosimies.�

Nākamais rīts Bertām ir brīvs. Viņ� aizved Agitu uz darbu un atpakaļceļā nobrauc gar Jāņtēva māju. Logos atkal viz priek�karu baltums, divi bērneļi sēd uz kāpnītēm, un tās vairs nav tīri noberztas. Citi īpa�nieki, citi tikumi.

Jāņtēvs � kur tagad apmeties Jāņtēvs? � Bērts sev vaicā. Pēk�ņi viņa sirdī iekrīt aizdomu oglīte. Nevar būt, ka Agita to nezin. Viņa to nepiemin, tiesa. Nepiemin, Bertu saudzēdama. Svētdienās viņ� parasti strādā un Agita ir mājās. Daudz kas varēja notikt svētdienās. Varbūt vecais pat bijis mazajā dzīvoklītī. To iedomājoties, Bertām pārskrien drebuļi. Aizņemts ar sevi, ar Agitu, viņ� aizmirsis, ka turpat apkārt staigā citi, kas zin, kādus plānus kaldami. Bērts nav sievai vaicājis vairāk par Jāņtēvu pēc tās sarunas � vasaras izbraucienā. Neveiksmīgajā izbraucienā. Nav vaicājis un pati viņa nestāstīs.

Bērts piebrauc ma�īnu izdrupu�ās ietves malā, izkāpj un soļo atpakaļ uz pazīstamo māju.

Bērni sē� un glauda pelēku kaķi.

�Vai te dzīvo Lo�a kungs?� Bērts vaicā.

�Locis? Locis? O-nē, viņ� aizvācās,� zēns atbild vienaldzīgi un kutina kaķim pakakli.

�Vai tu zini � kurp?�

�Es nezinu.�

�Es zinu!� meitene piemiedz acis un izstiepj Bertām pretim netīru sauju.

Viņ� apjūk. Kas tie par bērniem? Izspiedēji! Knauķi vēl un tomēr izspiedēji. Un kādēļ viņi nav skolā?

�Dod dolāru, tad pasacī�u.� Bērts redz pelēkas tievas kājas, apdauzītus īk�ķus. Kleitas malā meitenei karājas diegu spuras. Nabadzība! Viņ� atceras Dīnu. Mazo Dīnu, kuru Agita katru sestdienu ber� vannā. Dīnu, kuras brālītis nomiris un desmitgadīgā māsa nu var apmeklēt skolu, jo nav vairs mazais jāauklē.

Viņ� izvelk naudas maku un redz, ka meitenes piemiegto acu spraudziņas izple�as. Kaut kas riebīgs, atbaidīgs ir viņas

sejā, kurā bērna muļķība mainās ar pieaugu�ā naudas kāri ātrājvaibstu spēlē.

��e tev dolārs.�

Meitene paķer naudas zīmi un aizgrū� to dziļi aiz kleitas uz krūtīm.

�Kungs aizbrauca uz Vinipegu.�

�Kā tu zini?�

�Māte tā teica. Viņai ta�u jāzin, jo māja nav nomaksāta, mums viņam jāsūta nauda. Gandrīz visa, ko tēvs pārnes.�

Zēns sēd ar pavērtu muti.

�Muļķe,� viņ� norūc, �tu varēji prasīt piecus dolārus.�

Bērts nospļaujas un iet projām. Ir tāda nelāga sajūta krūtīs � kā pa�apsūdzība.

Varēji vienkār�i uzprasīt Agitai: �Kur Jāņtēvs, vai tu zini?� Nē, es kā lo�ņa . ..

�Jā, kā lo�ņa gan, dēliņ,� aiz pleca Bērts skaidri dzird vecās mātes balsi. �Tā nevajadzēja, nevajadzēja ...�

Viņ� nospļaujas vēlreiz, kā pats uz sevi.

�Neesmu labāks tur par tiem mazajiem izspiedējiem. Netīrs!�

Saīdzis un nikns uz sevi, Bērts ieiet mājā. Aug�ā, bēniņos, Algarts sparīgi dauza ar āmuru. Visa māja dreb. Saimniece atkal aizbraukusi, Algarts var ārdīties kā patīk.

Būs jāuziet, jāparaugās, ko viņ� dara.

Algarts stiepj baltus dēļus no vistum�ākā bēniņu kakta, slej tos uz aug�u un sit naglas tādā kā pusē veidotā sienā, līdzās savam būcenim.

�Ko tad tu te?�

Bērts ar visu iek�ējo īgnumu jūt vajadzību pasmieties. Algarts izskatās ļoti nopietns, pilns apņēmības, spēka. Viņa kuplā galva �ūpojas pie katra āmura sitiena. Viņ� svilpo.

�Algart, vai taisi kādu biedēkli? Pārdo�anai?�

�Muļķīt � es viju ligzdu, no pūkām, no dūnām, no salmi ņiem � savai mīļajai.�

�Neāksties.�

Algarts noliek āmuru, atliec plecus un smejas. Bērts tūlīt ievēro, ka viņa zobs ir salabots. �Nu, nebrīnies kā maita, ar tādu muti ta�u nevar bu�ot meiteni. Dakteris uzlika apval-ku � lūk.�

�Jā, redzu. Bet � kas par ligzdu un kas par meiteni?�

�Ta�u � Baiba...�

�Baiba!� Bērts samulst, ātri norij siekalas, lai balsī ne-iesmietos.

�Ko? Par labu man? Tev nāk smiekli? Nu, smejies! Izkraties labi! Iztricinies! Algarts un Baiba. Nē, mēs vēl pie mācītāja neiesim. Vēl nē. Varbūt nekad.�

�Un Baiba atstās savu vecāku lepno divstāveni un līdīs tavos bēniņos? Būrī? Lepnā, smalkā Baiba?�

�Ej nu ej! Izslauki mīlestības miegu no acīm. Tu jau apmāts ar jaunā vīra pienākumiem, skaidri vairs nesaredzi. Ne Baiba vairs lepna, ne smalka. Izaugusi! Izauga da�os mēne�os � nepilnā pusgadā. Tā tas da�kārt notiek. Cilvēks nestāv uz vietas. Viņ� kustas uz aug�u, mīļais.�

Bērts raugās Nila draugā kā tikko atklātā pasaules brīnumā. Tas zaļais kamzolis ir izmazgāts. Baiba! Un zobs salabots. Baiba. Un nu � Algarts taisa viņai istabu! Trakums!

�Apmetī�u sienas, izkrāso�u. Izklās ar segām. Būs silti un labi meitenei.�

�Algart, ko sacīs me�zinis un � kundze?�

�Ko es zinu? Kas man jāzin. Baiba tā grib. Baiba ir izaugusi. Viņa negulēs manā istabā uz grīdas. Tu neprasi, vai mēs gulēsim kopā. Dro�i vien. Un � kas tev tur! Tu guli ar �jā� vārdu, es � bez. Tāda tikai starpība. Tava Agita ir drusku vecāka par manu Baibu � tas viss! Nu , ko, ienāc � iedzersim alu. Raugies, saule apmācas, drīz nokritīs lapas. Ek, ellīgi nelaba oma tādos rudeņos. Viss uz iznīcību, pelēks. Tad ir tā reize � iekosties ar zobiem dzīvē. Jāiztur, līdz pavasarim, līdz jaunai ziedē�anai. Vai nē, brālīt? Jāiztur.�

Bērts klausās, ko Algarts saka. Katrs vārds atskan viņā pa�ā kā milzu lielās, tuk�ās velvēs. Katrs �ī dīvaiņa sacītais vārds.

Algarta istabā parastā nekārtība. Pusgatavi sve�turi, figūras, no�u lapas, krāsu skārdenes, grieznes � viss uz grīdas. Arī spilvens � �oreiz apvilkts ar skaisti rūtotu pārvalku. Istabā nav arī parastās smakas � alus, sviedru, tabakas, kaķu, zirņu viras . . .

�Sēdi, kur tev jāskrien,� Algarts svarīgiem soļiem, izslējis plecus, kustas pa virtuvi. �Tev nekur nav jāskrien. Es jau nojau�u � D�ord�iņ� pārņems darbā tavus pienākumus. Zinu, kundze pati sacīja: �Bērts gribot aiziet � tad jau mēs ...�

Saprotu kundzi, gribas vēl kost tai paliku�ajā dzīves auglītī. Tas dilst, mans mīļais, tas dilst ar katru dienu. Lai labi klājas kundzei � Doļu madamai. Nekad ne�ēloja kafiju man, plencim. Iedeva desu, cāļkāju, vēl ko citu kādreiz. D�ord�s jau nedos. Acis mīkstas un spīdīgas kā plūmes, bet nedos! D�ord�s pratīs izlietot desu un cāļkāju, arī naudu . . . Dzer, draugs, maizes rieciens dilst.�

Viņi abi nosē�as uz vāļās. Dēļi spie� no apak�as, zem plānā maisiņa. Pēk�ņi Bertām uzbrūk liela vēlē�anās iekrist pa�u gultā, sajust sev līdzās Agitas slaidumu, siltumu, elpu uz vaiga, pieres.

�Es labāk ie�u...�

�Sēdi! Man tev vēl kas ir sakāms.�

Algarts ierauj lielu malku alus no pudeles.

�Es negribu dzirdēt par Nilu.�

�Klausies vien. Paula viņu pavasarī aizveda uz Eiropu � ārstēt.�

�Ko tu teici?�

�Nils ir slims. Nopietni slims. Paula izvadājusi Vācijā pie labākajiem speciālistiem, Itālijā, �veicē. To viņa man pati teica, ne jau Nils. Laikam nu viņas naudas maisi ir tuk�i. Jāsapelna atkal. Nilam bijusi operācija.�

�Algart, ja tu tagad runā niekus, nudien, es pacel�u savu kalēja dūri. Nudien! Kā tad Nils var būt slims? Ziedo�s kā ērk�ķu krūms, lunkans, pilns smieklu, zobgalību, pa�apziņas,� Bērts apraujas. Algarta sejā viņ� redz nicinājumu.

�Tad � nejautā. Kas tev jāzin. Un padomā, kāds esi pats. Tiesa, tev vienmēr ir bijis mazvērtības komplekss. Kādēļ? Tev trūka mīlestības! Nilam tā bija pārpilnībā. Un te tu stāvi, pilns spēka kā lācis, bet tavs brālis. Kaunies, Bērt!�

Tā runā Algarts. To saka Algarts, kuram jūtas un morāle vienmēr bijusi izsmiekla objekts. Bērts nosvie� alus pudeli. Tur tā nokrīt starp dīvaina zvēra divām galvām. Izlīst lāse �ķidruma. Bērts metas ārā.

�Nu, neskrien. Neesi lupata. Pat stiprāka vārda nespēj panest.� Algarts nāk viņam pakaļ. Aizver atvērtās durvis.

�Viens, tur lejā, atkal mocīsi sevi. Es ta�u zinu, kā tas ir. Nāc, sēdi.�

Bērts iet atpakaļ. Viņam ir tā, nupat vajadzētu izkauties. Ar ko? Varbūt pa�am ar sevi? Dabūt zilu aci, dūri pakrūtē � bet izkauties!

Vectēv, tu siti āmuru uz laktas, es pats uz savas galvas!

Algarts atglau� matu biezumu no brūnās pieres. Viņ� nosē�as uz grīdas, kājas sakrustojis, paņem mazās knaib-lītes, melnu dzelzs stienīti, garenu plāksnīti. Rokas kustas, pirksti darās � veido, atloka, ieloka, saliec, saritina, izstiepj.

�Nu, prasi vien. Prasi! Neklusē. Tu ta�u gribi zināt.� Algarta elpa svilpo gar apvilkto zobu, viņa mutei jāpierod, ka zobā vairs nav cauruma.

�Tad nemoki otru kā inkvizitors � stāsti!� Bērts apvalda savu balsi.

�Kaut kas ar plau�ām. Skaidri nezinu. Kaut kas izgriezts. Varbūt ļaunākais, varbūt nē. Nils jau nestāsta. Tagad jāmācās, ar to jātiek galā, viņ� man teica. Jā , galā mēs reiz visi tiksim, tas skaidrs, es atbļāvu. Stāsti patiesību! Ja nebūtu Paulas � es jau . . . Nils smējās. Tu zini kā? Cirta sevi kā ar cirvi. Kā sacīja tautas dziesma? Tā, ko Nullīte dzied: �baltā smil�u kalniņā, zem zaļām . . .� Paula izglāba. Saproti, Algart, Paula! Vairāk nevaicāju. Nils tic, ka ir izglābts. Nu! Vai tas nav labi? Tas ir galvenais.�

Bērts sē� un skatās savās lielajās rokās. Nils slims. Nilam operācija. Paula izglābusi. Nē! Vai patiesi es esmu lops? viņ� kliedz sevī, � lielākais lops pasaulē! Rakstāms ar lielo L: �Lops!�

�Tā tas ir, Bērt. Kāds reiz kaut kad teicis: �Netiesājiet, lai netopiet tiesāti.� Labi vārdi. Ek, vērtīgi vārdi. Algarta rokas strādā � loka, saritina, iztaisno.

�Te būs �Melnā madonna�,� viņ� saka.

Pa kāpnēm kāds viegli uzskrien kopā ar kaķiem. Durvis atveras un aizveras.

�Algart, es pārdevu. To � trako! To � saules meklētāju. Zini, pārdevu bez Ber�eka palīdzības. Un zini par cik? Par astoņdesmit!� Baiba priecīgi stāsta. Viņas garie mati ir sasukāti, sejā saule un dzīvība.

Baiba izskatās jauna un veca. Mū�jauna priekā un mū�veca gudrībā.

Bērts nesaprot nekā. Viņ� ir apreibis, apdullis, kā iesitis sev pa galvu. Pats ar savu dūri. Izkāvies.

�Jā, pārdevu! �e!� Baiba iesvie� Algartam klēpī naudas zīmes kā zaļganas lapas no bagātības koka.

�Pērc dēļus, Algart � vij tālāk to ligzdu. Drīz mēs atvērsim mazu veikaliņu, pavisam mazu, kā kaķa kaktu. Virs durvīm trīs zaļas lampiņas. Varbūt dzeltenas? Ne ta�u sarkanas � tas nozīmētu nemorālību. Mēs nepārdosim miesu. Zini, ko mēs pārdosim? Dvēseles!�

Baiba sakrusto slaidās kājas, kas ie�maugtas melnās tīkla zeķēs. �Iedomā, Bērt, es un Algarts � mēs pārdosim dvēseles. Da�reiz rīkosim izpārdo�anas. Iedomā � logā balta zīme: ��eit izpārdod dvēseles! Ha, hā, hā.�

Algarts paceļ raupjo roku ar knaiblītēm pirkstos. Viņ� noglāsa Baibas garos matus, atsedz meitenes vaigu.

�Vai tu vēl pazīsti �ito?� viņ� vaicā Bertām.

Tad viņ� pavir�i salasa naudas zīmes, saliek kopā un nosvie� uz galda.

�Astoņdesmit, Algart! Ko tev maksāja Ber�eks? Divdesmit! Tagad es bū�u tavs aģents. Un Sintijai būs jaunas kurpes. Skolā citi apsmejot viņas apavus, kas tai daudz par lielu. Mantoti no māsas Pepas vai Pestī�anas armijas. Tagad būs. jaunas! Ber�eks nokodīs mēli!�

Algarts smaida un tur savu roku uz Baibas pleca. Bērts jūtas lieks. No citas pasaules, kurai uzkrauta jauna nasta. Nils ir slims.

�Tad � es ie�u.�

�Vesels, Bērt! Un neskumsti pārāk. Nils nu ir puslīdz uzvarēts.�

O, � kā viņ� prot cirst. Taisni vainās. Pagāns, kā viņ� prot cirst!

Bērts izmetas ārā. Kaķi stāv pie durvīm un ņaudēdami apvijas ap Berta kājām. Dzīvības. Nekam nederīgas dzīvības.

Bērts noiet savās istabās. Viņ� vēl ir apdullis. Pats no sava cirtiena. Nils esot uzvarēts! Vai patiesi viņ�, Bērts, to vēlējies? Vecomāt, saki! Saki nu!

Vēsa rudens saule �ūpojas logā: �Es tev nespēju palīdzēt, Bērt. Par vēlu!�

Viņ� iekrīt gultā un meklē Agitu, kuras tur nav. Neko citu � Agitu. Nav nekur nekā, kam pietverties. Nils ir uzvarēts? Uzvarēts.

Vai es to vēlējos? Vecomāt, palīdzi!

Laikam viņ� ir bijis aizmidzis. Istaba pietumsusi un pāri spilvenam pārliekusies Agita. Viņa smar�o pēc ceptuves salduma, rudens gaisa, nobiru�ām lapām.

�Bērt, vai tu jau ilgi guli?�

Bērts saņem plaukstās sievas roku un piespie� savam vaigam.

�Agita, kad es pārvērtī�os? Kad? Kad tik�u galā pats ar sevi. Saki!�

* * *

Sāk sasalt zeme, un dārzā, ar pelēkām plēvēm pārvilku-sies, līkst vecā zāle. Kaut kādas violetas puķes vēl zilgo zem papelēm. Spītīgas, ar dzeltenu actiņu vidū. Salna tām aizgājusi garām.

Bērts stāv pie loga. Aug�stāvā klusi �āpo saimniece. Paver savas virtuves durvis un sauc kaķus. Viņa ir vientuļa. Visi ir vientuļi �ādās dienās, kad pilsētai un dārziem pāri gājusi salna.

Agita jau sen aizbraukusi uz darbu. Ar autobusu. Bertām �odien jāiz�ķiras � atvērt pa�am savu mazu veikaliņu vai iet strādāt pilsētā lielajā pazīstamajā ēdnīcā par pavāra palīgu.

Agita vēlētos pati savu. Bērts nezin. Viņ� nav iz�ķīries, ko darīt.

Netālu �ovasar izauga jauns pilsētas rajons. Tie izauga ātri � kā sēnes: te pļavas � te izrakņāts lauks un, raugi, jau ceļas mājas. Ne sevi�ķi lepnas, ne pārāk dārgas. Vidus�ķira. Ne nabagiem � tie paliks te, vecajās mājelēs un būs par tām laimīgi. Jaunajā rajonā ievilksies jauni ierēdņi ar jaunām ģimenēm, cerībām � kops vai nekops savus pleķī�us ap māju. Kā nu kurais. No zemes izlīdīs bērnu �ūpoles, iestādīsies viens otrs koks. Tas būs pavasarī. Rajons vēl glu�i nav nobeigts. Ielas akmeņu pilnas. Dubļi, laipas. Un pāri tām staigā jaunas cerīgas sievas. Cita ved pie rokas savu nākotni, cita nes zem sirds.

�Nākotni? Nastu!� domā Bērts. �Parasti negribētu. Parasti negribētu.�

Jaunajā rajonā varētu atvērt veikaliņu. Pavisam mazu sākumā. Cepamā plāksne, kafijas vārāmais � maziņ�, ne tāds kā pie mātes un � grieķa. Jaunajā rajonā nebūs biskvītu fabrikas. Tur veikaliņā ienāks sieva nopirkt savai nastai �okolādes gabaliņu, vai apsēdīsies divi pasaulē gribēti vai negribēti knauķi � kūlās kājas pie letes un prasīs taukos nobrūninātus kartupeļus. Dzers arī Koka-kolu. Kāds pintiķis pat nopirks cigaretes un uzvilks dūmu, juzdamies liels savās divpadsmitgadīgā �aurajās biksēs. Juzdamies vīrietis.

Vai izvēlēties to? Jeb katru rītu braukt uz lielo ēdnīcu pilsētas kņadā, stāvēt pie karstas plīts ar baltu cepuri galvā, uzklausīt otra pavēles, izpildīt. Izpildīt arī to � aplamo, ko tev liek. To, ko negribi.

Ko darīt?

Bērts pieiet pie loga. Pa ielu aizskrien bērni uz skolu. Mazas nedzīvotas dzīves skrien pa pelēku, putekļainu ielu. Viņām jādzīvo, jo viņas ir. Vienkār�i � ir! Da�s aiznes sev līdzi grāmatas rokā un vecāku mīlestību sirdī. Da�s � nē. Da�s aiziet tuk�s. Kā skārda trauks. Pavisam tuk�s. Aiziet tāpēc, ka jāiet. Visi iet! Citādi nemaz nevar. Ja apstāsies � samīs � tie, kas skrien aiz tevis. Stāvēt nevar, jāskrien. Visi skrien. Visi? Algarts neskrien, Bērts saka logam. Algarts negrib panākt citus. Viņam nauda vajadzīga, ko nopirkt Sintijai kurpes. Un Sintijai staros acis � melnas kā bēdu saules. Arī Baiba. Jā, tā nu tomēr mēģinās skriet, bez viņas nebūs ne ligzdas, ne kurpju. Kādam tomēr ir jāskrien.

Bērts nopū�as. Jāiz�ķiras, ko darīt. Diena iet uz priek�u. Nav nekādas kavē�anās. Jāiz�ķiras. Laiks esot nauda.

Tad � rītā Bērts brauks pie Nila. Viņ� nezin, ko brālim sacīs. Nezin pat, vai vispār vajaga braukt. Varbūt nē. Varbūt jā. Kop� uzzinājis par Nila slimību, Bērts pats jūtas slims. Viņ� nav nekā sacījis ne mātei, ne Nullītei. Nullīte noģībtu, vaimanātu, skrietu pie Nila, paņemtu klēpī, paijātu, lutinātu. Bet Nilam no tā, varbūt, sen jau diezgan. Ja jau viņ� sākumā slēpa no visiem. Ja toreiz tikai Paulai uzticējās. Pat Baiba nezināja.

Bērts izstāstīja Agitai. Visu. �Tev jābrauc un jāizrunājas. Varbūt varam viņam palīdzēt. Nauda mums ir. Nevar gaidīt, lai Paula viena visu samaksā,� Agita sacīja. Paulu viņa apbrīno. Viņa nezin, ka Bērts . . . Varbūt, ja zinātu, tomēr

apbrīnotu Paulu. Sievietes ir neizprotamas. Ne visas. Sievietes parasti rīkojas ātri, nedomā, nepārliek simtām rei�u. Varbūt izdara sliktāk, bet vismaz nemoka sevi ar neauglīgu gaidī�anu, pārdomā�anu.

Ko sacī�u Nilam? Piedod? Ko tad? Vai to, ka esmu viņu apskaudis? Nilam tas, dro�i vien, neko nesver. Kas tad ir tāda sīka, melna brāļa skaudība? Teik�u � es gribu tev palīdzēt? Nils, varbūt, smiesies. Lai! Sirdī nesmiesies. Sirdī viņ� ir nobijies, ja ari neizrāda. Nobijies no tās tautas dziesmas par zaļām velēnām.

Jāiz�ķiras. Par veikalu. Par darbu.

Jaunajā rajonā, �osejas galā, netālu no tikko tur ieplānotā parka, ir divstāvu māja. Apak�stāvā izdodami divi veikaliņi.

�Bērts Delicatessen�. Jā, �ajā rajonā apmetas daudzi eiropie�i. Taisni tā: �Delicatessen�! Un mazs stūrītis, kur bērniem piesēst, pakūlāt kājas, aplaizīt pirkstus pēc taukos vārīta kartupeļa apē�anas. Varētu ari ierīkot nelielu �vēso� glabātuvi dāņu cepumiem. Tos te, nomalē, nekur nevar dabūt.

Idejas rodas Berta galvā viena pēc otras. Nullīte, varbūt, labprāt atnāks nomazgāt traukus, iztīrīt veikaliņu. Aizvakar viņa Bertām sacīja: �Es nemazgā�u un negludinā�u sve�inieka kreklus, ja tajos nav latvie�a sviedru. Viņ� nav pat manas māsas vīrs.� Viņa bija tik rūgta kā iepuvis ābols. Aukla no mutes atvilkta. Nullītei nu ir ari draudzene � no Latvijas pie dēla dzīvot ieradusies ve�iņa. Abām, laikam, saderas runas un uzskati. Bū�u māte ir vēl sparīga sieva. Viņa cerējusi te atrast laimi. Nekā! Bez savas zemes viņa jūtas pazudusi. Būtu vēl ģimenē saticība! Jau pēc pusgada Bū�u māte jūtas ar savējiem sve�a. Tur ir spīgana vedekla un trīs mazbērni, kuriem vecā māte bijusi nebijusi. Tā Nullīte stāsta. Labi, ka viņai nu ir Bū�u māte.

Divām ir vieglāk salikt galvas kopā un izvaidēt smagumu. Bērts gan īsti neizprot, kādēļ Bū�u mātei te nav labi. Dēls dod istabu, ēdienu pārpilnu galdu, labas drānas � un tomēr! Laikam jau vecie savādāk jūt. Te neesot mājas un cilvēki dīvaini. Pat pa�as mīļie!

Jāiz�ķiras! Pavāra cepure vai �Bērts Delicatessen�.

Violetas puķes loka galvas vējā, drīz tās apklās sniegs.

Vai patiesi nesen ziedēja ābele pie Berta istabas loga? Laiks aizskrējis kā brīnumputns, kā dzirkstele. Drīz snigs.

Baiba aiziet pa ielu. Soma rokā. Vaļējie puspiecu mati vējo ap viņas galvu. Baibai tagad ir ligzda un Algarts ar savu pieticību. Par Nilu viņa vairs nedomā. Nez, kā būtu bijis, ja . . .

�Kas man daļas,� Bērts norāj sevi un aizgrie�as no loga. Viņ� izlemj vēlreiz aizbraukt apskatīt mazo stūra veikaliņu. Darba būs daudz � ierīkot, iepirkt, aprēķināt. Un tad? Un tad? Vilciena sliedes vairs nesauks tālumā. Veikaliņ� sēdēs Bertām plecos � te tu nu esi piesiets! Agita tagad diezgan nodarbināta ar savām problēmām. Viņas ziņā piecpadsmit sievas. Tur ir intrigas, meli, taisno�anās, mazas zādzības, skaidro�anās. Agita grib būt taisnīga, uzklausa, jūt līdz, iet, kārto.

Viņu runas tagad vakaros riņķo ap Berta darbu un Agitas darbu. Nav laika �ēlot nedzīvoto jaunību, nav laika aiziet līdz upei, kur toreiz pavasarī saulē dejoja mazs nieks � taurenis. Un vilciens aizskriedams sauca. Kurp? Varbūt jaunā ikdienā, jaunā pelēcībā. Dro�i vien!

Bērts uzvelk kamzoli un iet ārā. Pie durvīm viņ� sastop pastnieku. Agitai atnākusi atklātne. No Brazīlijas. Atklātne, lai katrs to var izlasīt. Bērts aizvelkas aiz durvīm un izlasa: �Mīļā Agita, staigāju te, meklēdams tavas mātes pēdas!� Jāņtēvs! Pagātnes ēna. Pazūd, parādās. Izstiepj pirkstus Agitas virzienā, atgādina sevi. Bērts norij dusmas. Nez, vai kartīti Agitai maz rādīt? Viņ� pārvar sevi. Noliek Jāņtēva sveicienu uz virtuves galdiņa, līdzās zirņu bļodai. Tā, tur tai īstā vieta. Viņ� nu meklē kādas Veltas pēdas, lai satracinātu, ievainotu norimu�o Agitu. Lai ieplēstu skabargu viņas mierā, iedzītu naglu viņas vienaldzībā. Velta, dzirnavu Velta, ta�u ir mirusi. Varbūt nav? Un tad?

Bērts aizcērt durvis, un vēj� uzmet viņam mitru lapu uz vaiga. Drīz snigs.

Jaunās ieliņas �onedēļ steigā nobērtas ar smalkām akmeņu �ķembām. �oruden jau asfaltu neuzlies! Bet � vismaz dubļu vairs nav. Mājās jau daudzi ievāku�ies. Sievas sasaucas pāri dārziem, kas pagaidām vēl ir tikai izrakņāts lauks. �ur tur uzliktas velēnas, iestādīts kāds kociņ�. Smilts mostas, sāk dzīvot. Cilvēks dabu paņem sev. Steigā.

Bērts izkāpj pie divstāvu ēkas ielu krustojumā. Viņ� brīdi skatās uz abiem stūra logiem. Tajos gaumīgi saliks preces, uzrakstus. Telpā strādā krāsotāji. Svilpodami velk ar rulli pelēcīgi zaļu krāsu. Kas viņiem! Padarīs darbu � aizies! Nemaz nezin, ka te augs Berta Doļa un Agitas nākotne un � varbūt nasta. Aknu desa, tējas desa ar baltiem speķa raibumiem, cieti no�āvēta dūmene, Zviedrijas siļķītes, dāņu sieri, cepumi. � Nākotne!

Varbūt nākotne, varbūt nasta. Kas zin?

Bērts uzkāpj otrajā stāvā, kur ir mājas īpa�nieka kantoris. Izplūdis vecis, uzstutējis vēdera kuplumu uz galda, �ķirsta papīrus. Mutē cigārs. Mazas kārīgas acis ieurbjas Berta sejā.

�Nu, ņemsit? Man ir arī citi ņēmēji!� viņ� izdūc gar cigāra sānu. �Dodu jums trīs dienas laika iz�ķirties. Ilgāk nevaru gaidīt. Katra tuk�a diena nes zaudējumus.�

�Labi, es ņem�u,� Bērts īsi saka. Viņam �is vecis atgādina skopuli, kura acīs nekam citam nav vērtības kā tikai naudai. Viņ� pats ir nauda. Dvēsele, miesa � viss!

�Te ir papīri. Izlasiet, lai vēlāk nav pārpratumu. Parakstiet �eit, tad es. Tad � pie notāra.�

Bērts nosē�as vecim pretim, paņem papīrus un lasa. Viņ� zin, ka katra rinda svarīga. Aiz katra vārda var slēpties blēdība. �ajā zemē vienmēr viss jāizlasa līdz pēdējam, ja kas parakstāms. Daudzi ir iekritu�i ar to, ka neizpēta, uzticas. Naudai nevar uzticēties.

��ī ir laba vieta. Ielu krustojums. Rajons labs. Cilvēki pārtiku�i. Ja pratīsit saimniekot � kļūsit bagāts.�

Bērts dzird, bet neatbild. Viņ� nav atnācis te izklāstīt savus plānus.

Papīri ir parakstīti. Bērts pārsvie� pāri plecam ar lab-vakaru un kāpj lejā. Nu var braukt, sagaidīt Agitu pie darba vietas. Viņa priecāsies. Jāņtēva sveicienu Bērts ir aizmirsis. Kāda tam nozīme, tagad, tik svarīgā brīdī?

��odien aizbrauk�u pie Nila.� Bērts saka sievai.

Agita priek�namiņā uzvelk mēteli. Viņa atskatās un smaida:

�Tu jau labāk zināsi, vai tas pareizi vai nē. Es Nilu nepazīstu, bet, ja varam palīdzēt... Jā, katrā ziņā, aizbrauc gan, Bērt.�

Viņ� pieiet klāt sievai, saņem saujās tās �auro seju, noglāsta. Piespie� lūpas viņas pierei, uz kuras guļ matu ieloks kā vara gredzens.

�Agita � tu un es � mēs varētu.�

�Nerunā, zinu, ka �aubies, kā brālis tevi saņems. Bet � vai tas ir svarīgi? Tev jābrauc �oreiz vienam. Salauziet to ledu, kas jūs �ķir. Tad līdzi ie�u arī es. Ja?�

Viņa paņem somu � �odien iepirk�anās diena. Rītā svētdiena, tad viņi abi ies uz savu veikalu visu apsvērt vēlreiz � ko, ka un kā. Agita aiziet, aizver durvis, uz celiņa atskatās, pasmaida, pamāj un soļo vēsā rudens saulē, pati ziedēdama. Nekā, nekā viņa nesacīja, izlasījusi Jāņtēva vēsti. Sejā nepārmainījās vaibsti. Likās, tas, kas no tāluma rakstīts, nav viņai domāts. Aizslīdēja garām. Labi, labi, ka tā. � Bērts domādams ģērbjas gausi. Ceļ�, kas ejams, liekas stāvā kalnā, jau tagad aizsitas elpa. Vecomāt, Doļu vecomāt, palīdzi!

Nils dzīvo pa�ā pilsētas centrā, daudzstāvu mājā, kas kā pelēks pirksts duras debesīs. Kaut kur, pa�ā aug�ā. Bērts brauc ar liftu. Domas skrien, meklē atbildes, nesaņem tās pa�a sirdī. Taustās, atgrie�as tuk�as. Atbildes ta�u nav! Vismaz pagaidām nē. Varbūt nekam nav atbildes? Nekam un nekur, kamēr esi dzīvs un elpo un cīnies ar sevi un citiem, kas skrien kopā ar tevi. Skrien � kurp?

Lifts apstājas. Tālāk nav kur celties. Masīvais pirksts ieduras debesīs. Un tur mājo brālis Nils.

Bērts apstājas pie piecdesmit ceturtā dzīvokļa durvīm. Nils Dolis � Nils Dolis.

Zvanam atbild klusums. Varbūt brālis izgājis? �odien sestdiena, universitātē lekciju nav. Vēl ir pārāk agrs, lai Nils jau būtu pazudis pilsētā. Varbūt Paula ir tur. Jā, dro�i vien Paula! Par to Bērts nemaz nebija iedomājies. Kā viņ� uzlūkos tos abus kopā? Kā?

Pēc laba brī�a durvis paveras. Nils tur stāv, zilā rīta mētelī ietinies. Tuvs un sve�s Nils. Pazīstams un nepazīstams. Novecojis? Gar lūpām divas rievas, acis apsarku�as.

�Labrīt, vai drīkst ieiet?� saka Bērts un domās sit ar smago roku sev uz skausta � saņemies!

�Lūdzu,� Nils paver durvis.

�Necerēju, ka nāksi.�

Viņi raugās viens otrā. Tuvi? Sve�i? Kaut kas dalās Berta sirdī � mīlestība, tuvība, tālums. Viņ� saskaldās simts sīkās daļās un jūtas pazudis.

�Novelc mēteli.�

Bērts paklausa un iet brālim līdzi istabā. Tā ir �aura, tīra, gai�a, pāri pilsētas palēcībai, tuvu gaismai, kas �odien līst no debesīm kā mīļa labdiena.

�Apsēdies.�

Paklājs ir tum�i sarkans ar rakstiem. Pie lielā loga rakstāmgalds. Grāmatas. Uz tām � saules gai�ums, priecīga koka lapa, nokritusi nejau�i. Rudenīga dzeltena lapa.

Bērts ieslīgst pelēkā mīkstā krēslā. Izstiepj, sarauj kājas. Izslej plecus, sagumst, kaklā spie� vārdi, kas sakāmi � tagad.

�Nācu tevi apraudzīt. Algarts teica . . .�

�Jā, es tā cerēju, ka nāksi,� Nils vienkār�i pasaka. �Mātei, Nullītei negribas sacīt. Varbūt esmu tai mājā jau aizmirsts, izstumts, nogānīts. Ja izstumts � tad tas ir labi. To jau gribēju.�

�Ko tu � Nil! Nullīte saslima no bēdām, kad aizbrauci � tā bez vārda.�

�Ar Paulu!�

�Jā, ar Paulu!� Kamols kaklā izkūst. Pazūd. Galva kļūst viegla. Bērts skatās uz Nila rokām, kas mierīgas, baltas, skaistas guļ tam uz ceļgaliem, uz zilā rīta svārka malas. Vai �is ir īstais Nils? Bertām nepazīts? Jauns? Atdzimis?

�Visi vienmēr vēlēju�ies bīdīt manu dzīvi kādā izdomātā, vēlamā virzienā. Baiba, māte, Nullīte. Tikai Paula nē,� Nils saka. �Tikai viņa saprata, ka stāvu vulkāna malā un taisos mesties tur iek�ā.�

Bērts neveikli smaida. Nila balss ir mīksta, pat vecīga, mierīga.

�Arī es � nosodīju. Saproti, brāl, Paulai nav laba slava.�

�Kas ir laba slava? Vai tu zini?� Nils jautā. �Tu zini? Vai Paula kādu apzagusi, nonāvējusi? Kur ir viņas sliktā slava?�

Bērts apjūk.

�Bet tu un viņa . . . Jauns un . . .� viņ� sastostas, nodreb.

�Un tu un viņa, vai ne? No tās reizes tevī, Bērt, rūgtums? Ko tad jūs tādu briesmīgu izdarījāt, jāprasa atkal: apzagāt kādu, nonāvējāt?� Nils iesmejas. Tie nav brāļa smiekli � bezbēdīgi, viegli kā agrāk. �itie birst kā smaga mitra smilts � gabaliem.

�Jā,� Bērts nopū�as. �Nu, stāsti � kā ir ar tevi? Ko saka ārsti � ko?�

�Nekā,� Nils atbild izvairīgi, viņa pirksti uz zilās drānas saķeras kopā. Krampjaini pietveras viens otram.

�Vai tu esi dzirdējis, ka ārsti tādiem jauniem kā man saka � jums atlicis tik un tik? Nē! Viss ir darīts. Operācija izdevusies. Uzsāciet, atsāciet normālu dzīvi! Zini, manā stāvoklī ir jākļūst pazemīgam, paklausīgam. Mēģinu atsākt normālu dzīvi,� Nils vīpsnā rūgtu smīnu, bet viņa acīs ir bailes. Tas stindzina Bertu.

�Dro�i vien operācija izdevusies. Tu esi jauns, stiprs. Tas ir kaut kas!�

�Nespēlēsim slēp�anos, brāl. Arī �oreiz nē. Mēs abi to nekad neesam darīju�i. Esmu apzīmogots. Jautājums tikai � cik ilgi.�

Iestājas klusums. Bērts izstiepj un sarauj garās kājas. Klusums spie� plecus, dun ausīs � tālas skaņas, vesera sitieni smēdē.

�Kad tu uzzināji?�

�Sen . . . Jau pagāju�ajā vasarā. Kad ārsts ieteica operāciju, zaudēju galvu. Metos, tā sakot, dzīvē! Atstāju lekcijas, dienas ritmu, katra stunda likās dārga. Man arī nebija pie kā griezties tādā brīdī. Tad � nāca Paula . . .�

�Nil, tevi visi mīlēja, lutināja � māte, Nullīte, Baiba, Algarts � visi.�

�Ne tu.�

Berta seja aizdegas spējā kauna sajūtā.

�Nē, ne es. Es tevi apskaudu. Vienmēr.�

�Jocīgi? Kādēļ?� jautā Nils un paliecas Bertām pretim. �Kādēļ? Vai tev nekad neienāca prātā, ka visi tie, kas, kā tu saki, mani mīlēja, no manis arī daudz sagaidīja? Briljants! Nils ir briljants! Nākotnes cēlājs. Spo�as karjeras sākumā. Kā man tas brī�am riebās! O � Bērt � ellēm izgāju cauri. Baibu man uzkāra kaklā, kā uzkar amuletu, sudraba krustiņu vai pērli zelta ķēdītē. Valkā, tā tevi sargās! Es

ta�u Baibu nemīlēju. Nē. Nevienu. Patiesībā nevienu! Bet man nebija atļauts pievilt cerībās ne Nullīti, �o nabaga balto dvēseli, ne māti, �o stipro sievu, ne maigo Baibu.�

Nils aizraujas, ieklepojas, pietvīkst. Viņa baltais kakls piesarkst līdz zilā rīta svārka apkaklei.

�Kas to būtu domājis � tā,� murmina Bērts, �kas to būtu iedomājies. Man likās, tu staigā zelta mākoņos kā dievu izredzētais � skaists, gudrs, laimīgs.�

�Laimīgs!� ieklepojas Nils. Tad viņ� atkal iesmejas: �Vai tu ticēsi, ja sacī�u, ka apskaudu kādreiz tevi?�

�Nē,� Bērts saplok, �nē, nekad!�

�Tomēr! Tu � pats par sevi, varens, viens, pats kā dro�a siena. Nelutināts, bet pats. Varbūt nemīlēts, bet pats. Un rūgts � taisnīgi rūgts. Nekad netēloji. Tev nebija jātēlo kā man.�

Bērts jūtas sakauts, līdz zemei. Līdz pēdējai muskuļu �ķiedrai.

�Nerunā vairāk, Nil. Nevaru izturēt. Tu zini, ko sacīja Doļu vecā māte tādos brī�os? Ej vientulībā, ielien kaktā un pārdomā, lēni, visu pēc kārtas. Man, ar manu nikno dabu, tas nemaz nav viegli.�

�Bērt, tu esi labs. Tikai naivs � reizēm. Sentimentāls. Saproti.�

�Paldies.� � Viņ� saplok vēl vairāk. Nils stāv kā kalns viņam līdzās, liels, neaptverams. Katrā ziņā liels.

�Nil, vai drīkstu tev palīdzēt? Materiāli. Mums ir nauda. Daļu ieguldīsim uzņēmumā. Daļa paliek pāri.�

Nils skatās uz Berta sārto pieri, viņa skats tur iededzina zīmi. Brāļu asiņu zīmi. Kaut tā tur paliktu! Vai paliks? Vai Nils jau rītā nemainīsies? Smīnēs, durstīs, nicinās � pārākumā.

�Pa�laik iztieku. Paula.�

�Es zinu. Bet � cik ilgi viņa spēs?�

�Veikals ejot labi. Tā viņa saka. Zini Paulu! Smiedamās ies pāri bēdām, neparādīs. Tāda viņa ir. Liela, Bērt, liela, jā.�

�Vai jūs � vai jūs precēsities?� Bērts tie�i vaicā, un neaizsniedzamais kalns tam pienācis tuvāk. Pavisam tuvu. Brālis!

�Nezinu. Nezinu, vai tas vajadzīgs. Kam? Viņai, man? Ko tas dos? Ko pārgrozīs? � Neko! Ta�u � neko! Ne Paula,

ne es � mēs par to nerunājam, arī nedomājam. Mums tas ir nesvarīgi. Mēs palīdzam viens otram. Ar draudzību, ar sapra�anu � jā, arī ar miesas vēlmēm. Tās jau mums ir. Katram.�

Nils ir kalns, Bertām nekad neaizsniedzams.

�Kā klājas mātei?� jautā brālis un smaida ar muti, ne acīm.

�Mātei radies draugs � D�ord�s. Tāds � ar suņa skatu, bet kaķa dabu. Mani jau izspieda no ēdnīcas.�

�Katram vajaga drauga. Arī mātei. Mēs esam lieli un katrs par sevi, un Nullīte ir Nullīte.�

�Pievienojos. Lai māte precas, varbūt D�ord�s nemaz nav slikts. Grieķi ir sīksti, prot strādāt, krāt, dzīvot.�

�Un ko � Baiba? Mazā, naivā Baibiņa, kura tik ļoti gribēja apprecēties, jo visas viņas draudzenes bija apprecēju�ās, pirms sasniegu�as divdesmit gadu vecumu. Ko tad nu mana Baibiņa? Nevēlējos Algartam jautāt. Zini, kāds Algarts, atdurs pretim ar nazi, iekodīs.� Nila mute atkal smaida, un baltie pirksti spēlējas viens ar otru.

�Baiba pārvērtusies,� Bērts ir priecīgs, ka var pieskarties citam tematam.

�Es sacītu � izaugusi. Prātīga, mierīga. Baiba dzīvo pie Algarta. Nu, tā, kā tu ar Paulu. Ne �is, ne tas, bet dzīvo.�

�Ko?� Nils pieceļas. Pāriet pāri istabai. Sarkanajā paklājā �ūpojas viņa kājas. Pats Nils �ūpojas. Svilpo un smīn seno smīnu.

Nevar ta�u būt, ka �ī patiesība viņu sāpina, Bērts domā.

�Ar Algartu tu teici?�

�Jā, kad tu aizbrauci, meitene sabruka. Nudien, Nil, izskatījās, ka viņa sagaidījusi pasaules galu. Bet nu � dzīvāka par dzīvu. Algarts Baibu lutina � uztaisīja tai pa�a bēniņos istabu. Abi kaļ un veido visādus niekus, bet liekas, Baibai ir ķēriens �os niekus pārdot. Algartam, laikam, ir talants. Un Baibai ir arī � katram savā plāksnē. Viņi abi papildina viens otru. Nudien, Nil, tev nav sev ko pārmest, Baiba turas dro�a uz savām slaidajām kājām. Nepazudīs.

Viņa � nē.�

)

�Nē, es ne par to. Bet Algarts! Tas nu ir kaut kas! Nebūtu ticējis. Jā, visādi notiek. Visādi! Ar mani, ar tevi,

Īli

Baibu, Paulu � pat ar Algartu.� Nils smejas un klepo, un pietvīkst. �Jā, pat ar draugu Algartu.�

�Nil, apsēdies.�

�Es neesmu slims. Man jādzīvo normāli . . . Vai vēlies kafiju? Paula drīz nāks pusdienās. Paēdīsim visi trīs kopā.�

�Nē, es ie�u,� Bērts nespēj iedomāties, ka jāsēd pie galda kopā ar Paulu un brāli un jārunā ikdieni�ķas lietas. �Labāk ie�u. Agita arī būs mājās. Vai mēs drīkstam citreiz abi tevi apciemot? Agita ir laba, sirsnīga. Nebūtu sacījusi, lai te atnāku � es nebūtu nācis.�

�Zinu, Bērt. No tās vienas redzē�anas zinu � nevainības puķe! Neņem to nopietni. Tu jau zini manu muldē�anu. Toreiz, kad redzēju tavu meiteni, viņa man izlikās izkāpusi no Paradīzes dārza, pirms sastap�anās ar �ūsku.� Nils mēģina smieties, bet tas neizklausās jautri.

Bērts atvadās.

�Neaizmirsti, ja vajaga palīdzības, es varu.�

�Paldies, Bērt. Un pagaidām neko nesaki Nullītei, ne mātei. Es nezinu, vai pa�laik spētu panest, ja Nullīte te skrietu vaimanādama un māte raudādama. Man pietiek ar Paulu. Ar viņas prieku, māku dzīvot, prasmi mīlēt � un, tu zini, agrāk es būtu sacījis: ellīgs sievi�ķis! Taisni tā!�

�Uz redzē�anos, Nil.�

�Paldies, ka atnāci, un aiznes labdienas Agitai.�

Bērts lai�as lejup ar liftu. Nolai�as līdz ielai kā no sapņa. Briesmīgi �ēl Nila. Briesmīgi �ēl. Un tomēr � ar visu sajūtu, ka viņi ir brāļi, � Nils � kalns palika neaizsniedzams.

* * *

Agita un Baiba izskata veikaliņa blakus telpas � divas mazas istabiņas. Viņas sprie�, kā tās labāk izmantot. Abas pārvērtu�ās divās praktiski domājo�ās sievietēs, un Baiba Agitu pārspēj izdomā.

Bērts klausās, ko viņas runā, pats mērīdams sienas, vērtēdams, kā izkārtot plauktus, kur likt vēsuma skapi.

�Lielākajā telpā var ielikt se�us galdiņus. Gan jau kāds ienāks pasūkt kafiju, uzēst cepumus. Tuvumā te tādas

vietas nav,� saka Baiba. �Cilvēkiem tīkas iznākt ara no mājas, citā vidē.�

�Bērts netiks viens galā � veikals un apkalpo�ana. Cilvēku negribas algot,� Agita runā. �Man būtu pārsteidzīgi tagad atstāt savu darbu, ja nezinām, kā veikals atmaksāsies.�

�Būtu �is dzīvāks rajons, mēs ar Algartu atvērtu �ai telpā savu veikaliņu. Tā sakot � māksla līdzās desām,� smejas Baiba. �Ej, ko tu par to domā, Bērt? Es te sēdētu starp sve�turiem, figūrām un apkalpotu arī galdiņus. Būtu, tā sakot, atmosfēra � gaisotne laikam, pareizi izsakoties. Vakaros mēs kūpinātu resnas sveces, ierīkotu spēlējamo, stipru kafiju � noskaņu. � Nē, ne pusaud�us, ne troksni. Kaut ko ar saturu, kaut ko nopietnu.�

Bērts ienāk un klausās, kā Baiba izklāsta savas idejas. Viņam tās patīk. Tālumā kliedz vilciens. Atkal viens aiztek pa sliedēm � maldino�ā nākotnē. Nekurienē. Pa�laik te ir labi. Baibas idejas labas.

�Jā, zini, Bērt, Baibas domas nemaz nav peļamas.�

Agita arī aizraujas: �Sveces, kafija, klusa mūzika.�

�Varbūt, ka mājiņu īpa�niecēm, kas te apkārt dzīvo, taisni tas būs vajadzīgs pēc skaļas dienas.�

Bērts domā, pārliek.

�Jārunā ar Algartu.�

�Ko ar Algartu!� Baiba izsaucās. �Ja es izdomā�u, tad būs. Algartam neinteresē tādas lietas. Tu ta�u, Bērt, to zini. Algarts ir īpatnis, mākslinieks, domātājs, ciniķis, pieticīgs muļķis ar mīkstu sirdi. Ha, ha, nē, Algartam nav ko vaicāt.� Baiba smaida.

Bērts jūt, meitene ir lepna, ka Algarts tai pieder un viņa tam.

�Padomāsim vēl,� Agita nosaka. �Nav jāiz�ķiras taisni �ovakar, vai ne, Bērt? Sāc iekārtot veikaliņu, tas pa�reiz galvenais. �Jā, zini, Baiba? Bērts �odien apciemoja Nilu.�

Par vēlu ir apturēt Agitu. Bērts gaida, kas nu būs. Viņ� aizmirsa sievu brīdināt, ka Nils nevēlas, ka kādam to saka.

�Ko? Nilu?� Baiba it kā atmostas. Viņas slaidā roka pieskaras pierei un matiem. Tāda pati balta roka kā Nilam.

�Nūjā. Viņ� ir slims. Eiropā pārcietis operāciju. Izņemta viena plau�a.�

�Agit,� Bērts brīdina. �Nils negrib, ka par to runā.�

�Jā, Bērt. Es jau izteicu,� Agita apķeras. �Nu, kas tur slēpjams! Baibai ir Algarts un Nilam Paula! Āmen!�

Baiba ieraujas sevī, ieslēpjas sevī. Viņa ātri aizgrie�as pret sienu un saka: �Parunāsimies rītvakar. Arlabunakti.�

Viņi paliek divi. Pietumsu�ā telpa saraujas ap tiem maza.

�Nevajadzēja,� saka Bērts.

�Nenoslēpsi. Reiz viņa to zinās, ka Nils atgriezies, ja Algarts nav jau pateicis.�

�Algarts ir pateicis. Tikai es domāju, ka nevajadzēja aizskart rētas.�

Agita pienāk viņam klāt.

�Nevajaga gan, Bērt. Citreiz nenoliec Jāņtēva kartīti līdzās zirņu bļodai.�

Kaut kas sve�s, nelabs iestiepjas starp viņiem. Kā kādreiz murgos, sapņos. Gribi izstiept roku, aizsniegt kādu, bet nespēj. Gribi novelt smagumu, bet � nespēj.

Bērts jūtas ievainots un saprot, ka tam patiesībā nav iemesla. Ne viņam ir rēta, ko sauc par Jāņtēvu. Agitai tā ir, tāpat kā Baibai Nils.

�Bērt, mēs te veidojam savas nākamās dienas, vai ne? Mēs abi. Nāc, noskūpsti mani. Cits viss lai paliek ārpusē.�

Viņa stāv aiz letes, kas apbirusi skaidām un putekļiem. Agitai ir balta blūzīte un bieza zila jaka. Viņa izskatās kā �ēlojams bērns, kam sāp, kam sāp . . .

�Piedod,� Bērts nomurmina, �tā vienmēr iznāk. Tas kalējs manī ir lielāks un varenāks nekā es vēlos.�

�Mīļais, mīļais Doļu kalēj,� Agita pasmaida, � kalsim nu pa�i savu ceļu. Savu, Bērt.�

Vēlu naktī viņi pārnāk mājās. Viss ir izplānots, izrēķināts, izdomāts. Klāt tam ir daļa sapņu. Bez tiem Agita neko nespēj celt.

Viņi ieslēdz mūzikas atskaņotāju. Glens Gūlds sarunājas ar Bahu.

�Tādu mūziku un Baibas sveces Algarta melnajos sve�turos,� Agita �ukst. �Un kafiju un domas.�

�Es nezinu, vai cilvēkiem � domāju vairumam, to vairs vajaga. Skrējiens pasaulē uzņēmis pārāk strauju gaitu. Pati redzi, cik mēs apņēmīgi un neatlaidīgi kaļam pa�i savu ceļu, kā tu teici. Tās pa�as naudas dēļ. Tās velna naudas dēļ, Agita.�

�Jā, bet mēs klausāmies arī Bahu, vai ne? Un mēs sapņojam, ka viens no mums vēl ies kursos, mācīsies.�

�Es ne,� Bērts sadrūmst. �Es � nekad. Ne spēju, ne gribu. Un tie, kas spēj, tie nokalst, kā . . .�

�Nils vēl dzīvo. Dzīvos ilgi. Kādēļ tu domā, ka Nilam tūlīt jāmirst? Cik tādu nedzīvo? Ja neieraudzīji brāli tādu kā agrāk, � un, atzīsties, tāds viņ� toreiz tev nemaz nepatika, � tev liekas, ka beigas. Nav, Bērt, nav! Nils nobeigs ir augstskolu, ir paskries apkārt ar savu gudro galviņu. Redzēsi vien.�

�Kad tu zinātu, kā viņ� ir pārvērties!�

�Vai tad kāds brīnums? Vai tad kāds brīnums, Bērt, ka cilvēki cie�anās pārvēr�as? Tas pats Jāņtēvs? Ko mēs zinām, kādām ellēm viņ� cauri gājis, cik pelnu un uguns sarijies, cik nīdis, cik mīlējis, kamēr kļuva tāds kā �odien.�

Bērts neatbild. Mūzika �ūpojas istabas mīlīgajā pustumsā. Jāņtēvs ir tālu. Tālu � un tā ir labi. Tā tam jābūt.

Noklaudz āra durvis � varbūt saimniecei nāk draugs, resns ar ūsu suku zem deguna. Varbūt Algarts vai Baiba. Durvis atveras un aizveras � ielai� un izlai� kādu. Mū�īgā maiņā.

�Bērt, vai tu izlasīji Janovska Solu?� vaicā Agita.

Bērts nedzird. Viņ� brauc aug�up ar liftu. Pretim gaismai. Un gaismā ir Nils. Sve�s un pazīstams. Brālis.

�Kas ir grēks, Agita? Ne bībeles grēks. Ikdienas. Tas sīkais grauzējs, pa�pārmetums. Vai tas ir grēks?�

�Grēks ir darīt ļaunu. Un te nu bez bībeles neiztiksi � nedari otram, ko pats nevēlies, lai tev dara. Tās vecās teikas, vecajā grāmatā � cik vietām prastas, cik vietām lielas, cik briesmīgas un cik labas. Es bie�i lasīju bībeli toreiz, kad mans vienīgais draugs bija polietes kaķis. Daudz ko nesapratu, meklēju patiesības graudu vecajās ebreju teikās. �o to atradu. Daudzko nē.�

�Agita, vai tu tici, ka ir kāds neizteicamais Lielais, neaprakstāmi Varenais, Labais � nekad mums neatklājams, nekad īsti saprotams, tomēr bie�i jau�ams?�

�Es ticu.�

Agita skatās �urp. Zem smagajiem plakstiem ir mitras acis.

�Es ticu, ka mīlestība spēj kalnus gāzt un visu piedot. Citādi tā nav mīlestība.�

Bērts iegrimst dziļāk zaļajā krēslā. Nekur nav jātraucas. Te ir labi. Te ir mājas. Te ir mīlestība. Un ārā vēj� auklē pirmās sniega pārslas.

* * *

Nullīte sē� ar Bertu virtuvē. Maza, plakana, saraudātām acīm.

Aiz loga balta iela. Aiz loga ziema.

�Tad jau man no tās mājas jāaiziet. Ar �o kopā es nē.�

�Kur tu iesi, Nullīt?� Bērts jautā. Galva pa�am pilna ar savām domām, rūpēm. Rītā viņ� atvērs veikaliņu publikai. Viss sakārtots. Arī mazajā blakus telpā � se�i galdiņi un resnas sveces, un Baiba ar idejām, pilna spara, izdomas. Patiesi, savā ziņā apbrīnojama!

�Pie tevis.�

�Ko tu sacīji, Nullīt? Pie mums? Pie manis un Agitas?�

�Kur citur?� mātes māsa skatās uz Bertu. Mazās pelītes actiņas pārvilktas ar asaru miglu.

�Te ta�u nav visiem vietas! Padomā � mums ir tikai divas istabas! Un tur � vesela māja!�

�Tad es gulē�u uz dīvāna.�

�Nullīt, kur mēs liksim tavas mantas, kur tevi pa�u.�

Bērts tagad īsti aptver, ka �ī problēma nav noliekama sānis kā lieta, tā ir jāatrisina. Un pa�am rūpju pilna galva. �Mātei mājā �etras guļamtelpas, bet tu te . . .�

�Es ar to . . .� Nullīte izslējās. Viņai ir mazs zods, ievilcies kaklā kā spīdīga podziņa. Un mute sarāvusies, kā aizaugusi no nerunā�anas, no spīts vai iek�ķīgām sāpēm, drebuļo�anas.

�Tev jāpaliek tur. Te nevar. Mums nav tevi, kur likt. Zinu, izklausās ne�ēlīgi, bet tā tas ir. Vēlāk � ņemsim lielāku dzīvokli.�

�Man vajaga tūlīt,� saka Nullīte, un zoda podziņa dreb. �Ie�u pie mācītāja. Izstāstī�u, ka man nav, kur palikt. Ko ar mani darīs? Dzīvu ieraks zemē?�

�Ko nu pārspīlē! Vecajā mājā ir tava vieta, tavs dārzs,

tava ābele. Bez tā visa tu nemaz nespēsi dzīvot! �odien, tūlīt, aizbrauk�u pie mātes. Viņi nedrīkst tevi tā izmest.�

�O � D�ord�iņ� drīkst! Tas drīkst visu! Aplaiza Vilmai kājas. Gan kādreiz pieklapēs, kad norakstīs māju uz �ā vārda. Vai nav piedzīvots? Vai nav dzirdēts? Neesmu piedzimusi ne �odien, ne vakar.�

�Vai tu brauksi līdz? Man nav vaļas. Vienos jābūt veikalā. Rītā atvēr�ana publikai. Tā esmu izziņojis vietējā avīzītē. Baiba ir viena tur.�

�Baiba � tā . . .� Nullīte nospļaujas. �Sametās ar tādu. Aizmirsa Nilu. Es gan labāk toreiz par viņu domāju. Likās � tāda tīra.�

�Nullīt! Klusē! Labi zini, kā bija. Ne Baiba, bet Nils. � Nu, nāc, brauksim!� � Atkal jau Nils! Vecomāt, sit man pa muti!

Nullīte pieceļas, uzliek uz matu kamoliņa brūnu cepuri � tā vēl laikam līdz no Vācijas.

�Brauk�u pie Bu�a kundzes.�

Viņi iziet uz ielas. Spirgts vēj� ir gaisā, mīksts, vēl ne-samīdīts baltums zem kājām.

Pa ietvi aizslidinājas skolēni. Roku rokā soļo Sintija ar Dīnu, �ļūc kājas sniegā. Kājās jauni sarkani zābaciņi. Algarts tos vakar pilsētā pircis � Baiba sacīja.

�Mūsu meitenēm acis vai izlēca no pierēm! Zābaciņi � viņām! Silti, ar vilnu iek�pusē. Bērt, tev to vajadzēja redzēt, kā viņas priecājās!�

Jocīgi viņi abi � Algarts un Baiba. �Mūsu meitenēm, mūsu meitenes ...� Lai gan itālietes vecāko zēnu Mario aizveda uz labo�anas skolu. Esot kādu apzadzis, kaut ko dedzinājis. Bērts īsti nezin, un ne Algartam, ne Baibai gribas par to runāt.

�Nebija, kas audzina,� norūca Algarts. �Negribēti bērni. Nasta mātei, kas pati tikko kājas velk. Nasta sabiedrībai.�

Nullīt, un tu ar savām mazajām problēmām, kuras tev lielas un svarīgas, tu nespēj samierināties ar D�ord�u!

�Tad nu lai tā runā�ana būtu uz goda,� Nullīte saka Bertām. �Lai maksā man mēnesī tik un tik. Tad kalpo�u. Un lai tas sve�ais man neuzbrēc. To nepanesī�u. Saki to mātei.�

�Kādēļ tu pati nesaki?�

�Mēs sen jau abas nesarunājamies.�

Viņa sparīgi aiziet. Pie Bū�a kundzes izkratīt savu bēdu pārpilno sirdi. Savu patieso vai nepatieso stāstu.

Bērts iekāpj ma�īnā un brauc uz ēdnīcu pie mātes. Viņam ir pretīgi jaukties tās dzīvē � iet, skaidrot, jautāt. Ko tad? Jā, ko? Nullīte nevēlas D�ord�u Doļu mājā? Tas viss? Tā mazliet savādi ir iebraukt iepirk�anās centrā, kur gadiem strādāts, būts. Te iepazīta Agita, iemīlēta, te nīsta Paula pēc tā . . . kas Nilam liekas nekas! Nils ir citādāks. Moderns. Vai tas ir tas īstais vārds? Laikam ir.

Ēdnīcā vēl kluss. Māte virtuvē sagrie� maizi. D�ord�s noliecies pāri pavardam. Smar�o apcepta gaļa, kaut kādas agrāk nejaustas gar�vielas. Smar�o labi. Tomēr � ne tā kā agrāk.

�O � tu, Bērt!� Vilma Dole gai�i smaida, �sen neesi bijis. Dzirdu � rītā atvēr�ot savu veikalu. Agita no rīta bija ienākusi.�

Mātei sārti vaigi, acis spo�as. Viņa izskatās atpūtusies, pat jaunāka.

D�ord�s pagrie�as, pamet ar galvu sveicienu un saimnieka cienībā aizsoļo uz telpas otru galu.

�Jūties labi?� Bērts jautā, un viņam grūti iesākt runāt par Nullīti.

�Paldies. Labi. Aiz biskvītu fabrikas ceļ vēl kādu. Tas nozīmē, ka pavasarī būs vairāk darba. D�ord�s domā, ka vajadzētu pieņemt ēdamtelpai klāt izbiju�o kurpnieka veikaliņu. Varētu arī turēt vienu viesu apkalpotāju.�

�Lieli plāni,� smejas Bērts, �arī man un Agitai.�

�Vai esi ticies ar Nilu?� māte pēk�ņi pārsvie�as uz citu tematu. �Dzirdēju � redzēts pilsētā.�

�Nezinu,� Bērts izvairās. �Varbūt ir, varbūt nav.�

Māte nopū�as.

�Tā pārvērtās man zēns. Jā, ko var izdarīt ragana sievietes izskatā. Draudzene, hā!�

�Māt, netiesā. Mēs neko nezinām. Ne ikkatrreiz tā var spriest par cilvēku � no ārpuses.� i

�Ārpuses! Viņa jau sastāv tikai no ārpuses. Iek�puse viņai tuk�a. Tici man! Iet man garām un smaida, saka: Labdien, Vilma! Iedomā, pēc visa tā! Labdien, Vilma!�

Bērts nesaka nekā. Domās viņ� apbrīno Paulu. Saka �

labdienu mātei. Pēc visa tā! Katrs to gan tā nespētu. Kur nu!

�Nācu Nullītes dēļ,� viņ� iesāk to, kas runājams.

�Ak, Bērt, cik man grūti ar viņu! Sēd savā istabā, nenāk ārā, nerunā. Ignorē D�ord�u. Nila istabā liek puķes vāzē. Prasīju ārstam, vai nav domā�anā traucējumi! Viņ� domā, ka ir. Varbūt no pārdzīvojumiem Nila dēļ, varbūt vecuma vaina. Pie ārsta jau viņa neiet. Nedzer�ot indes. Lai dodot viņai Āgenskalna bi�krēsliņus, piparmētras, kumelītes. Kur es tās ņem�u! Āgenskalnā! Tā jau nav taisna un patiesa domā�ana!�

�Nullīte grib iet no mājas projām.�

Māte strauji noliek maizes kukuli un pietvīkst.

�Kurp tad! Pasaki, kur viņu kāds ņems! Nederīgs cilvēks, bez uzņēmības. Vēl jau tikai piecdesmit astoņi gadi. Varēja strādāt, piepelnīt, ja negrib vairs Doļu māju tīrīt.� Mātes balss dreb dusmās. Varbūt tās gadiem krāju�ās? Izaugu�as no māsas nepārtrauktā tuvuma.

�Nullīti par nederīgu nesauksim. Cik atceros, tad taisni viņa vienmēr mazgāja, berza, tīrīja. Gādāja manai un Nila mutei tad, kad citi negādāja. Un tu, māt, to zini. Abi zinām. Visi! Nullīte ir dzīvojusi mums, ne sev.�

Māte acīmredzami apjūk.

�Jā � toreiz . . . Tagad � ir jocīga. Ir un ir. It kā D�ord�s būtu kāds nelietis, noziedznieks vai kas.�

�Ko darīsim ar Nullīti? Mēs ar Agitu pagaidām nevaram pie sevis ņemt. Mums tikai divas istabas. Kur lai viņu liekam?�

�Kādēļ �ai jāskrien? Neviens ārā nedzen.�

�Nullīte vēlas noteiktu algu. Citādi tavu māju nekop�ot!�

�A,� māte izbrīnā ieple� acis, �algu! Ak, tā. Ja tas vien, tad jau varu runāt ar D�ord�u. Maksāsim. Varbūt apmierināsies.�

Pēk�ņi Bērts jūtas tālu no mātes, tālāk nekā jebkad juties. Nē, viņa nekad nav novērtējusi māsas lomu Doļu ģimenē. Nullīte tur bija, darīja, gādāja � par vēderu un kādu drānu. Vai patiesi māte to nesaprot? Viņa runās ar D�ord�u! Ar sve�inieku, kas nekā nezin. Ak! Ar D�ord�u! Runās ar . . .

Bērts skatās un skatās uz māti, tā ka tai kļūst neērti.

�Nūjā, var jau maksāt.�

�Cik? Nullīte ar tevi nerunās, bet nāks pie manis. Padomā vien, viņai līdz vecuma pensijai vēl desmit gadi jāgaida, iekrājusi neko nav � jā, no kā tad? Un � māja pieder tev.�

�Tā ta�u ir mana māja �jeb nē?� Vilma Dole asi saka.

Vilma Dole � Bērts domā. Un viņ� ir piedzimis no �īs sievietes. Sauc to par māti. Tiesa � ir mīlējis viņu bērnībā, mēģinājis neredzēt kļūdas. Tagad viņ� redz � Vilma Dole ir fiziska māte, nekad nav bijusi arī garīga. Fiziska kā dzirnavnieka Velta Agitai.

�Ko tu tā skaties uz mani?�

Bērts aizgrie�as. D�ord�s stāv aiz muguras kā kalns, kuru nekas neizkustinās no vietas.

�Labi, tad sacī�u Nullītei, ka maksāsit viņai kalpones algu � trīsdesmit dolārus nedēļā? Divdesmit?�

�Divdesmit piecus,� Vilma Dole nosaka asi.

D�ord�s smaida un māj ar galvu. Viņ� laikam nojau�, par ko runā māte ar dēlu. Viņ� stāv aiz mātes kā dro�s kalns, kuru neizkustinās nekas. Arī zemestrīce nē.

Iek�ēji drebuļodams, Bērts atstāj ēdnīcu un brauc uz savu veikaliņu. Visas nomales ielas pilnas ar bērniem, kas kailām, sārtām saujām grābj jauno sniegu un pikojas. Zemes pelēkums ir uz brīdi apsegts. Un negribētie bērni, simti viņu, priecājas par tikko piedzimu�o ziemu, nedomādami, ka tā nesīs līdz aukstus vējus, sāpīgus kaulus, iesnas. Sniegs apklājis pelēcību.

Baiba staigā veikalā, kur viss smar�o pēc tikko zāģēta koka, krāsām un cerībām. Mugurā viņai biezs zaļ� svederis, par lielu, par platu slaidajam augumam. Matus sasējusi ar tievu oran�as krāsas saitīti kuplā astē.

�Tu izskaties raganīga,� saka Algarts, ērti uz grīdas ie-zvīlies. ��ēl, ka neesmu pasācis gleznot.�

Māte sacīja � Paula esot ragana sievietes izskatā. Kas ir ragana? Tikai vārds, uzsvie�ams virsū citam kā dzelzs vāks? Kas ir raganīgs? Skaists? Briesmīgs? Ļauns?�

�Viss nu būtu � tagad gaidīsim tos brīnumus,� Algarts atkal paceļ balsi no kakta. �Ai, ai, bērni, ka tikai nesaplok tie jūsu sapņi, tās gaisa pilis. Tie ziepju burbuļi.�

�Mū�īgais pesimists,� smejas Baiba, �vai tu maz kādreiz esi sauli debesīs redzējis?�

�Jā � vienmēr! Pat tagad. Sauli � jā. Bet ne naudu. Negribēt naudu, necensties kļūt bagātam vēl nav pesimisms. Glu�i otrādi. Esmu dzimis optimists, jo ņemu katru sekundi, kāda tā ir. Negribu to ne labāku, ne sliktāku. Tikai � ņemu. Saule spīd ari �odien. Neredzama, bet kas par to?�

�Tu par gudru runā,� Bērts nosaka. �Un bez naudas tavai Sintijai nebūtu sarkano zābaku.�

�Zābaciņu nebūtu � būtu kas cits. To viņas zin, �īs abas mazās. Pamatīgi zin. Es vai Baiba vienmēr noslaucīsim viņu asaras, kau�u ar raupju roku. To viņas, pagāni, zin arī bez zābaciņiem.�

Baiba skatās uz Algartu. Lepnums ir viņas sejā. Tā runā Algarts! Un viņa klusēdama pievienojas.

Bērts jūtas mazs.

�ie divi jaunie cilvēki nedzīvo tikai sev vien. Viņi sēj un kopj mīlestību. Ne to, ko kā uzpūstu balonu katrs tagad svie� gaisā un nosauc par seksu. Tā nav jākopj. Tā jau ir katrā, no dabas iesēta.

Algartam un Baibai ir cits uzdevums, apzināti vai neapzināti � sēt mīlestību uz cilvēku. Uz cilvēku � gribētu, negribētu, mazu, lielu, melnu, baltu. Uz cilvēku!

�Nu, Bērt, ko tu domā � izputēsim? Velti būsim pūlēju�ies?�

Baiba mirdzina priecīgas acis.

�Varbūt Bērts turēsies uz desām un sieriem un krējuma cepumiem, kuriem domās kundzītes apiet ar līkumu, bet klusībā tos kāro � resnas vai ne. Bērts, dro�i vien, turēsies. Bet tu, Baibiņ, �inī pilsētas kaktā ar sve�turiem un citādiem metāla ērmiem ...�

�Nemaz nenonicini �o pilsētas kaktu,� Bērts aizstāvas. �Jaunajā rajonā gan nabagi nedzīvo. Tādas mājas � ar kamīniem un lievenēm gan nabagi nenopirks. Viss, kā �ajās mājās trūkst, ir taisni Baibas un tavi metāla ērmi.�

�Paldies, Bertiņ! Manam optimistam �odien melna saulīte rādās.�

Baiba pienāk un noskūpsta Berta vaigu. Kā vēsa sniega pārsla tur uzkrīt.

Tajā brīdī atvērtajās durvīs ieslīd Agita. Sasarkusi no ziemas vēja, drusku apsnigu�i un � skaista.

Bērts apjucis skatās uz vienu, uz otru � uz Baibu un Agitu. Agita ir zeme, pie kuras jāturas, bez kuras nevar pastāvēt, Baiba � viegla doma, prieks, garāmslīdo�s mirklis.

�Te nu es redzu, kas notiks Berta veikaliņā � skūpstī�anās!� Agita smejas. �Ielieciet logā zīmi � skūpstī�anās izpārdo�anā. Jeb skūpstu izpārdo�ana un � galvoju � pilns būs! Pārdosit visu!�

Bērts pievelk Agitu sev klāt. Viņa smar�o kā me�s, kā zeme, kā pavasarīga upe.

�Brauksim nu mājās,� Algarts vedina. Viņam tāds zaļ� kamzolis kā Baibai. �Nāc � bērns.�

Algarts saņem Baibu pie rokas: ��ie brīnumi sāksies tikai rīt! Nekavēsim laiku, kamēr mazās nav aizgāju�as gulēt. Jāpieiet apskatīties, vai eļļas krāsns pareizi ieslēgta. Bērni �onakt vieni pa�i.�

�Jā, brauksim gan,� atmo�as arī Baiba.

Bet Bērts vēl labprāt paliktu � ar Agitu. Tāpat. Mājās neviens negaida. Viņ� tomēr neko nesaka. Ārā viegli snieg un autobusa satiksme ar veco rajonu ir lēna. Jāaizved Baiba un Algarts. Kājām var aiziet siltā laikā. Kājām var aiziet � visur, ja vien grib. Var! Tālumā � pa sapņu sliedēm . . .

Ielas ir apklusu�as. Vakariņu laiks. Katrs tagad piepilda vēderu. Vēderu gan, ne sirdi. Tā var būt arī tuk�a. Bertām ir savādi smagi. Par Nullīti, par māti. Un D�ord�u, kas stāv kā kalns. Par Nilu, Paulu. Rokas vada stūri. No ieliņas ieliņā. No gaismas tumsā un no tumsas gaismā. No tā laikam sastāv dzīvo�ana.

Agita atslēdz durvis.

�Ienāciet vēl pie mums. Uzvārī�u tēju � piparmētru. Medu klāt,� viņa aicina Baibu un Algartu. ��is tāds vienreizējs vakars! Otra tāda nebūs.�

�Paldies,� Baiba atsaucas jau kāpnēs pakāpusi. �Mums ta�u tie bērni. Vēl aizskriesim tur. Paņem�u tikai. . .�

Ko viņa paņems, Bērts nedzird. Algarts kāpj aiz Baibas plats, varens. Kas nu viņam par soli, kop� vairs nestaigā dvingā. Raganīgā Baiba to panāca. Varbūt ne tikai Baiba. Mīlestība � divas mazas meitenes. Jeb mīlestība uz cilvēku? Tur ir viņu jēga.

Bērts aizver durvis. Istabiņas siltas. Bērts pat sajūt

piparmētru tējas smar�u. Vecmāmuļa, dro�i vien, to uzlējusi lielajā zaļajā krūzē.

Agita apsē�as virtuvē, vēl nenovilkusi virsjaku.

�Kas par dienu!� viņa saka. �Ja tādas būtu visas!�

�Nē, to nevēlies. To nē! Ja tādas būtu visas, tad . . .�

�Tev nemaz tik viegli negāja, ko?� Viņa raugās Berta pierē, it kā tur būtu ierakstītas viņa rūpes.

�Viss kopā � Nullīte � māte � D�ord�s. Un galvenais� es nezinu, kas man jādara.�

�Tad dari kā Skarleta O�Hara: atstāj visu uz rītdienu. �Rītā arī ir diena,� vai tamlīdzīgi, viņa sacīja �ādos brī�os. Bērt, �ī tomēr ir liela diena � veikals un sniegs � un prieks par visu. Un Baibas bu�a tev uz vaiga.�

Nē, Agita joko! Viņa ta�u nav greizsirdīga. Ne uz Baibu!

Bērts noliecas pāri sievas gai�ajam pakausim.

�Es tev to bu�u atdo�u atpakaļ. Zini � bija auksta!�

�Kā tad citādi?� viņa atsmej, un arī Bertām kļūst vieglāk.

Viss patiesībā ir vienkār�i. Vajaga tikai ticēt, ka ir labi. Bet tā ticēt ir liela māksla. Ne katrs to spēj. Nē, ne katrs.

* * *

Viņi sa�ukstas kā sazvērnieki, savādas trauksmes pārņemti.

�Cik tev �odien?� Agita vaicā, pirkstgalos pacēlusies. �Ko vairāk pērk? Kādas tās pircējas? Resnas, tievas, laipnas, iedomīgas?�

Veikaliņ� jau darbojas divas nedēļas. Katru vakaru Agita vaicā apmēram vienu un to pa�u. Bet Bertām tas neapnīk. Viņ� jūtas ierauts dīvainā plūsmā, kurai nav nosaukuma. Tā nav naudas kāre. O � nē! Bez �aubām, patīkami vakaros iztuk�ot kasi un redzēt, ka ir nopelnīts. Bet � tas jau nav tas! Ar �o savu, pa�a � galvenais � pa�a uzņēmumu Bērts it kā pierāda sevi. Savu varē�anu. Pats sev, Agitai, mātei. Nu reiz viņ� ir atspēries pats uz sava sliek�ņa!

Tiesa, maz tagad iznāk būt mājās. Abiem. Agita pēc darba brauc �urp un palīdz jeb izlai� Bertu uz brīdi iepirkties.

Baiba ir veikalā pēcpusdienās, rītos Bērts ar visu tiek galā viens.

Nullīte, mājas soli apkopusi, atbrauc, iztīra veikaliņa telpas. Arī viņai pielipusi steiga un trauksme. Viņa pat nav sūdzējusies par D�ord�u. Bērts neprasa. Viņ� zin, tas pāries � �ī trauksme. Viss pamazām ieslīdēs ikdienas tecē�anā. Citādi nemaz nevar būt. Tā vienmēr notiek.

Tuvojas Ziemas svētki, un Algarta veidojumiem ir glu�i labs noiets. Eņģelī�i ar mazām svecītēm saujās, ērmīgi putni, eglī�u veidīgi sve�turi stāv plauktos. Baiba izvēlas Algarta darbiem tematus, veidus. Taisni jābrīnās, cik daudz viņā tomēr asas redzē�anas. No pīkstuļa skuķa viņa izaugusi apdomīgā jaunā sievietē, kas zin, ko grib. Jā, laikam ta�u zin!

Veikaliņā apgrozās da�ādi pircēji. Bērts jau novērojis, ka �ajā rajonā visvairāk apmetu�ies eiropie�u izcelsmes ļaudis. Sieriem ir piekri�ana, Eiropas konserviem, �okolādei. Visādiem nieciņiem, kuriem �ejienie�u acīs nav nozīmes. Cilvēki trauksmaini, tādi pat kā viss pirmssvētku laiks. Kas tas ir, kas viņus dzen? � da�brīd domā Bērts. Gatavo�anās svētkiem? Kādiem? Bērnībā svinētiem, ieaudzinātiem, iemīļotiem? Dāvanu drudzis, dāvinā�anas drudzis? Vai kas cits? Izrau�anās no pelēcības? Gaidī�ana? Gaidī�anas prieks?

Vakaros atnāk Agita, ceļā uz mājām. Arī Algarts, apkrāvies ar nastām kā ēzelis.

�Zināt, autobusā mani uzlūkoja kā ienaidnieku. Es aizņēmu trīs vietas,� viņ� smejas un ar zilgani nosalu�o delnu noglāsta Baibas matus.

�Pēc ēzeļa arī izskaties, mīļais.�

Bērts jūt viņu abu tuvību. Tā nav mākslīgi izkopta, radīta. Tā vienkār�i � ir.

Bērts stāv nomaļus, gaida Agitu un domā par viņiem �etriem: sāku�i savu ceļu, sāku�i iet. Kurp aizies? Cik tālu? Kādi izskatīsies ceļa galā? Kad?

Un tad Bērts dzird durvju liego zvanu, pagrie�as un lūkojas Paulas acīs. Viņi visi skatās uz Paulu. Varbūt visi trīs arī domā vienu un to pa�u:

� Nils! � Paula smaida. Zaļa samta cepure ar platu malu aizsedz pusi viņas sejas.

�Vai drīkstu?� ienācēja jautā.

Viņi trīs stāv sastingu�i ar vienu domu � Nils!

Bērts attopas.

�Lūdzu, sēdiet. Baiba, varbūt ieliesi Paulas kundzei kafiju?� Baiba atmet no pleca tum�o matu klēpi, oran�a lentīte pakau�a galā nodreb.

�Jā � varbūt kafiju?�

Paula nosē�as pie galdiņa, eleganta, mierīga kā vienmēr. Bērts atelpo. Nekas ļauns ar Nilu nav noticis. Citādi viņa nesmaidītu.

Baiba atnes tasīti ar kafiju. Algarts uzmetas galda stūrim. Bērts nosē�as soliņa galā.

�Negribēju jūs te traucēt. Ta�u � svētku laiks,� Paula saka.

�Arī pati esmu nevaļīga. Neienācu arī ziņkārības dēļ.� Viņa iemērc lūpas kafijā. Zaļā cepures mala nosedz visu Paulas seju.

�Nācu jūs lūgt apciemot Nilu.�

�Tā,� Baiba saka. �Vai arī mani?�

�Arī jūs? Kādēļ nē? Ta�u �� bijāt draugi. Arī Algarts. Un, Bērt, tev tas gandrīz būtu pienākums.�

Bērts ir apmulsis. Apmulsis Paulas priek�ā. Tās, kurai viņ� reiz vēlējās iespļaut sejā. Pat vārdu nav tagad, ko īsti atcirst atpakaļ, ievainot viņas lepnumu, pa�apziņu. Jā, vai tā ir pa�apziņa? Paula tāda ir! Paula ir tāda � ar paceltu galvu! Ne katrs tāds spēj būt!

�Nu?� viņa smaida. Smaida �ī ragana, kā māte, Doļa kundze, teica.

�Vai tad Nilam atkal slikti?� Algarts jautā, un Bērts redz, ka jautātājs jau gatavs skriet pie drauga.

�Ne slikti, ne labi. Laiks to rādīs. Laiks. Un laika mums nevienam nav pārpāri. Arī Nilam nē. Gribot jūs visus �etrus svētkos pie sevis. Tā sakot, uz glāzi vīna. Uz draudzības atjauno�anu. Nils ir vientuļ�.�

�Vai viņ� teica visus �etrus? Mani ieskaitot?� Baiba paliecas zem Paulas cepures. Viņas acis deg.

�Jūs arī. Katrā ziņā. Domāju, �āds apciemojums ļoti celtu Nila garastāvokli. Ārsts to man lika atcerēties � uzturēt Nila garu mo�u, neļaut ieslīdēt depresijā, sevis �ēlo�anā. Nu redzu, viņ� to �ad tad dara. Ierosināju �o ielūgumu, ja jūs neņemsit ļaunā.�

Viņi visi trīs klusē. Bertām pat liekas, ka Paula kaut kā izaug galvu par viņiem lielāka.

Vecomāt, neļauj man atkal iekrist naidā un skaudībā, Bērts sevī saka, � neļauj.

�Labi, mēs būsim,� Algarts nolec no galda stūra. �Svētku dienā � ar pūtējorķestri, citārēm un apelsīnu ziediem. Būsim!�

Baiba stāv un, apbrīnodama Algartu, ir pavērusi muti.

�Pasacīsit arī Agitai?� Paula saka Bertām un pieskaras viņa rokai.

�Jā, paldies.�

Paula aiziet. Ar paceltu galvu, ar smaidu un, ja Bērts nemaldās, mitrām acīm.

Viņi trīs klusē, kamēr durvju zvans piesaka pircēja ienāk�anu veikaliņā.

Baiba aizskrien. Liekas, viņai tagad grūti palikt kopā ar abiem te. Kaut kas vēl viņā palicis no ievainojuma, no biju�ās mīlestības . . .

�Nu, velna sieva,� Algarts norūc. �Neviena cita to laikam nebūtu izdarījusi.�

�Jā,� Bērts klusi atbild.

�Zināt, ka katrs mēs viņu necie�am. Zināt, ko Nils darījis Baibai � un tev. Tomēr � atnākt, lai Nilam sagādātu sabiedrību, prieku, svētkus. Dū�a gan!�

�Nils man nav neko nodarījis. Tās bija manas puiciskās iedomas,� saka Bērts, �ka viņu apskaudu.�

�Tomēr. Vai tādēļ, ka viņ� nu ir slims, tam jāatņem visi grēki un jāieraksta �is putns eņģeļu korī? Tu zini, cik egoistisks ir tavs brālis. Vienmēr bijis, vienmēr būs � tici man! Nils ir mans draugs, bet es viņam vienmēr esmu redzējis cauri kā stiklam. Nedomā, ka pēk�ņi tas mainījies. Tagad viņ� peldas Paulas mīlestībā un lutinā�anā. Saki, Bērt, saki, vai tu visu to pieņemtu, kā Nils pieņem � naudu, miesu, gādību � visu! Nu, saki! Velns, pat tāds grabulis kā es, goda vārds, nepieņemtu!� � Algarta seja ir piesarkusi. Viņa lielā, stiprā roka uz galdiņa malas manāmi nodreb.

�Bērt,� sauc Baiba, �nāc nu palīgā!�

Bērts grie� desu. Ķiploku smar�a kairina nāsis, uz mēles ir piparu rūgtums. Skaidrs, ka Algarts runāja patiesību!

Tādēļ tomēr nav jāatiet atpakaļ puiciskajā skaudībā. Nekad vairs!

Agita ir ienākusi, uzvilkusi balto pārvalku, un nu viņi lokās aiz letes abi, kamēr Baibai jāiet apkalpot kāds pāris �Kafijas stūrītī�, kā viņi mazo telpu ar galdiņiem iesauku�i.

Algarts arī tur sēd. Nomaļus. Zaļā gaisma no spuldzes sienā krīt uz viņa seju. Zaļa gaisma kā apburts ūdens līst viņa rudajos, biezajos matos. Bērts paceļ galvu un skatās uz draugu.

Kaut man būtu daļa viņa viengabalainības, viņ� rūgti domā. Esmu vējā pakārta skranda, ko rausta uz vienu vai otru pusi. Mēs ar Agitu esam tuvi, mīlam viens otru, tomēr tas nav tas, kas vieno Algartu ar Baibu.

Ir jau vēla stunda, kad viņi brauc mājup. Nerunīgi. Varbūt noguru�i no garās dienas, varbūt Paulas zaļās cepures ēna vēl guļ tiem pāri?

Priek�namā, spuldzes vājajā gaismā, viņi ierauga sīku, uz kāpnēm sakņupu�u sēdētāju. Mazā ir iemigusi un, viņiem ienākot, paceļ no pakāpiena smil�ainu, noraudātu vaigu. Tā ir Sintija.

Viņa piestreipuļo pie Algarta un pieķeras lielajai rokai. �Dina ir slima. Nāc. Pepa aizbrauca uz pilsētu pēc mātes.�

Algarts uzloka jakas apkakli, uzceļ Sintiju uz pleca un aiziet, ne vārda bildis.

Baiba kāpj aug�stāvā, un Bērts atslēdz dzīvokļa durvis. Silts gaiss smar�o pretim � kaltētas citrona mizas vai kas cits. Agita mīl lapu, sakņu un mizu tējas. Un smar�as no tām ir jaukas.

�O � esmu nogurusi,� viņa saka. �Labi, ka rīt man brīvdiena. Mājas darbi visi nedarīti.�

�Kas mums! Neviens ta�u neskatīsies pagultē vai aiz plīts. Esam tikai divi,� Bērts pūlas pieņemt Algarta mierīgo, bezrūpīgo runā�anu. �Svētku dienā esam ieaicināti pie Nila.�

�Pie Nila! Bērt, bet tad gan tikai pāris stundas. Vai ja? �ie ir mu�u pirmie svētki kopā. Varbūt mani pirmie īstie Ziemas svētki. Es tos vēlos paturēt tev un man.�

�Jā, taisni tā,� Bērts pievienojas, �tev un man.�

Svētku vakarā viņi nolēmu�i veikaliņu slēgt jau piecos. Kas tad vairs nāks pirkties, jo visi ir noguru�i no pēdējo nedēļu slodzes. Bērts po�as mājup.

Sniegs joņo �ķērsām pāri ielām, un māju logos mirdz jau apniku�u eglī�u ugunis. Bērts ar Agitu savējo iedegs tikai �ovakar.

Agita jau no vakardienas ir mājās. Bērts �ūpojas pirms-svētku brīnumainajās smar�ās, kas pieplūdināju�as mazo dzīvoklīti. Ir tik jauki apzināties, ka kāds viņu gaidīs mājās, apmīļos, apdāvinās. Viņa sieva � Agita!

Labi, ka Baiba ar Algartu atsacīja ielūgumu. Viņi ies uz itālietes māju. Dina vēl ir gultā un atkopjas no plau�u karsoņa. Trīs naktis Algarts ir sēdējis pie viņas gultas. Meiteņu māte nebū�ot mājās. Nakts maiņa virtuvē. Un no svētku virtuves slimnīcā var pārnest mājās pārtiku visai nedēļai. Tik un tā to izsviestu atkritumos. Tītara gabalus un visu citu!

Pepa ar Baibu sapu�ķoju�as eglīti un tikai �ovakar to nesīs Sintijai un Dinai. Pepai ir desmit gadu un norūpējusies vecīga sejiņa.

�Bez laika izaugusi,� saka Agita.

�Skolā viņa esot izcila skolniece,� Baiba noslavē, un abas aiziet ar Pepu, sniegos, ar eglīti rokās un dāvanu saiņiem apkrāvu�ās.

Bērts ir tikko pārbraucis, aizslēdz ma�īnu un nes savu nesamo uz dzīvoklīti. Viena, divi, trīs dāvanas Agitai. Rīt rītā viņi brauc pie mātes un Nullītes, pēc tam pie Nila. Negribas ne vienu ciemu, ne otru. Bet � kā atsacīsi?

Agita apģērbusi jaunu kleitu. Virtuvē glīti uzklāts galds, ar svecēm un egļu zariem rotāts.

�Sveicināts, Bērt,� sieva maigi saka. �Nu sākas mūsu svētki.�

Bērts atglau� Agitas matus no pieres un uzspie� tur lūpas. Mūsu svētki, vecomāt! Mūsu! Viņ� saka sev.

Viņ� ieslēdz radio, uzvelk tīru kreklu un iegrimst zaļajā krēslā.

Gar logu skrien balti putni � gariem spārniem, skrien uz Nekurieni �sniega putni.

�ī zeme vēl �ovakar tirgojas, �ī pilsēta vēl maina naudu, jo tas ir daudz svarīgāk, nekā pieņemt svētvakaru. �ī zeme skaitās kristīta zeme, �ī pilsēta kristīgo apdzīvota.

�Vai tu domā to pa�u, ko domāju es?� Agita vaicā. �Ko mēs svinam, Bērt? Ko, patiesībā, mēs svinam �ovakar, rīt?�

�Miera svētkus?� viņ� saka. �Simbolu, atmiņas? Es nezinu, patiesi nezinu, vai ticu senajam stāstam par pasaules pestītāja piedzim�anu. Ja ticētu � būtu labi un viegli. Bērnībā ticēju.�

Agita smaida.

�Ir labi un viegli, Bērt. Pagāju�ajā gadā �ajā vakarā tu man nebiji. Tikai Jāņtēvs un krūzē trīs egļu zari. Starp citu, Bērt, te ir Jāņtēva vēstule.�

Nē, to viņai nevajadzēja sacīt �ovakar. Ne �ovakar! Kaut kā izzūd no istabas citrona mizu, piparkūku un skuju smar�as. Bērts grib tās atpakaļ, negrib zaudēt.

�Es nelasī�u to �ovakar.�

�Lūdzu � izlasi. �ovakar.�

Bērts paņem vēstuli.

�Mīļā Agita!�

Esmu atradis māju, kurā pēdējos piecus gadus dzīvoja Tava māte. Tagad tā ir kalpu māja, pievienota lielai dārzniecībai. Māte te atstājusi da�as gleznas. Tās es nopirk�u. Vai Tu ticēsi, ka viņa ir zīmējusi un ar krāsām rotājusi daudzas mazas meitenes? Laikam domādama par Tevi. Noskaidroju, ka viņas vīrs �ī mēne�a beigās būs Brazīlijā. Viņ� ir ārsts, un es viņu apmeklē�u.

Tavs Jāņtēvs.�

Bērts tur vēstuli saujās, un viņam liekas, papīrs lēnam sagruzd starp pirkstiem. Dzirnavu Velta gleznojusi mazas meitenes. Mazu negribētu meiteni, dzirnavpui�a vai studenta meiteni. Un Jāņtēvs to urķē ārā no pelniem, lai iesildītu Agitai sirdi. Lai atkarotu . . . O!

�Nebīsties. Vēstule manī neatstāj nekādas jūtas. Pat pārsteigumu nē,� Agita saka, �tādēļ devu tev lasīt �ovakar, lai mēs abi svētkos justos tīri.�

Agita, labā!

�Piedod,� Bērts no�ukst. �Tu esi daudz stiprāka nekā es. Es nespēju izstumt no sevis Jāņtēvu. Kaut kur manī viņ� slēpjas, parādās, nozūd, izsmej un nerro. Tāpat kā Nils.�

�Bērt � Brazīlija ir ļoti tālu, pagātne ir tālu. Tagad ir �ovakars. �is brīdis. Tu � es. Abi. Lūk, nu es aizdeg�u pirmo sveci � par godu, par liecību mīlestībai.�

Naktī viņus modina durvju zvans. Tas tink�ķ un tink�ķ. Bertām sapņos rādās kamanas. Doļu vectēva kamanas Ziemas svētku rītā, ābolainais zirgs Maksis. Liels zvans pie zirga iemauktiem.

�Bērt, kāds zvana,� miegā saka Agita. �Varbūt Algarts.� Viņ� izkāpj no gultas, apreibis no sapņa, no pirmā miega salduma. Aiz durvīm stāv Nullīte, ar sniegu matos un somu rokās.

�Liec mani kur glābi,� viņa saka. �Ja nevaru te palikt � jāiet uz upi...�

�Nāc iek�ā. Ir ta�u nakts,� Bērts sadrebinās nepatikā. �Nāc. Kā tad tu tā izgāji nakts laikā no mājas?�

�Izgāju? Prasi, vai mani izmeta? D�ord�am � jaukajam, gudrajam, labajam, veiklajam iebrauku�i no Grieķijas bērni. Jā, bērni! Dēls un meita. Uz palik�anu. Bērt. Uz palik�anu.�

Nullīte nokrata no mēteļa sniegu uz spodrās grīdas un apsē�as virtuvē.

�Tā � man bija jāiet. Cita ceļa nav. Un, iedomā, naivā Vilma, tava māte, pat nav zinājusi, ka viņam ir bērni! Divi pusaud�i. Divi, Bērt! Atraitnis ar diviem bērniem! Tā nu būs viņas ģimene.�

Ziemas svētku nakts nogrimst ikdienā. Pārvelkas ar pelēku plēvi, kas smacē.

�Agita, nāc, saklāj Nullītei uz vāļās guļvietu,� Bērts saka.

* * *

Nullīte sē� pie brokasgalda viņu abu vidū. Sē� sabozusies, apvainota, it kā pārestībā, kas tai nodarīta, vainīgs būtu Bērts.

Agita cen�as radīt svētku rīta noskaņu. Viņa aptekā vie�ņu, rāda priecīgu seju, bet Bērts zin, kā sieva jūtas. Kaut kas viņiem atkal ir atņemts. Atņemts � kā vienmēr.

Vienmēr kāds tum�s piliens iekrīt baltajā prieka krūzē. Vai ar visiem ir tā? Laikam ta�u nē.

�Kur jūs mani liksit?� Nullīte vaicā. �Ko nu jūs ar mani darīsit?� �Es nezinu, Nullīt. Jāpadomā. Jāaprunājas ar māti, ar Nilu.� Tas izskrien nejau�i. Negribot Nila vārds izkrīt no Berta mutes.

�Ar Nilu?� Nullīte skatās viņos abos. Pusiekosts pīrāgs dreb tai pirkstos. �Vai tad Nils ir atkal te? Sacīja � stāstīja � palicis Eiropā. Tu pats, Bērt, teici. Vilma teica.�

�Nu viņ� ir atpakaļ,� Bērts atbild un jūt, ka jāstāsta vien ir, ko pats zin. Patīk tas Nilam vai ne. Nullītei ir tiesības zināt patiesību.

�Brālis dzīvo pilsētā un atveseļojas pēc operācijas.�

�Ko? Kādas tad? Tu saki operācijas? Nezaimo, nemelo � nemelo vismaz �ajā rītā.� Nullītes mute aizvelkas un atveras kā pulsējo�a rēta. Bērts redz mātes māsas mazās pelēkās acis � sve�as, aukstas.

�Tu melo, Bērt! Tu negribi, ka es pie viņa eju!�

�Tiesa,� Agita klusi iejaucas, �pie Nila nedrīkst iet. Pagaidām.�

�Nedrīkst? Kas man to var aizliegt? Tu? Sve�iniece, kas vēl nevienu bērnu nav izaudzinājusi. Es esmu! Es izaudzināju Nilu � mīlestībā un gādībā. Iedēstīju viņa sirdī visu labo.�

�Nullīt, nekliedz!� Bērts pieceļas no galda nepaēdis, �aug�ā dzīvo saimniece. �ī nav mūsu māja. Un Agitu tu neaizskar � viņa runā patiesību. Nils pats negrib redzēt ne tevi, ne māti. Viņ� un Paula. Tu esi aizmirsusi, ka Nils izvēlējās Paulu, kad viņam bailēs no slimības un operācijas nebija nekur, kur griezties. Arī pie tevis nē.�

Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, dzied koris radio atskaņojumā. Miers � miers. � Kāds miers?

Agita sē�, pietvīku�os vaigus segdama ar plaukstām. Bērts stāv un skatās svecēs uz galda. Trīs sarkanas mīlestības sveces. � Un cilvēkiem labs prāts . . .

Svētku noskaņa izpostīta.

Nullīte neapzinīgi ko� pīrāgā. Viņas pelēkie vaigi ritmiski kustās. Sagremo mieru.

�Es uzie�u pie Algarta,� saka Bērts. �Un tev, Agita, vairāk nekas nav jāstāsta, tagad Nullīte zin.�

Viņ� patiesībā izbēg no sava mājokļa. Aug�stāvā klabinājās durvis.

Baiba stāv pie Algarta istabas durvīm ar egles zaru rokās.

�Vai lai es tev vēlu priecīgus svētkus, Bērt?� viņa vaicā.

�Nē, nedari to. Mūsu svētki sadega trīs sarkanās mīlestības svecēs. Zini, Nullīte ir atnākusi, uz palik�anu.�

Baiba ieved Bertu Algarta virtuvē. Tur pie galda, pie neapklāta galda, sē� arhitekts � Algarta tēvs, pelēkā, labi �ūtā uzvalkā. Viņa galva ar baltajiem matu ku�ķī�iem pie ausīm izskatās valdonīgi izslieta pret zemajiem griestiem. Algarts stāv arhitektam pretim, rokas sabāzis veco bik�u kabatās, un viņa galva ir ne mazāk valdonīgi izslieta.

�Arī te, arī te,� Bērts no�ukst.

Baiba aiziet arhitektam garām, kā to neredzēdama. Bērts nezin � palikt vai iet.

�Vismaz varēji apģērbties kā cilvēks,� tēvs saka dēlam. �Un dzīvot kā cilvēks.�

�Tu man to neesi iemācījis,� smejot atsaka Algarts. �Kad pāriesi mājās, pasveicini pamātes kundzi. Jeb � esi iznācis bez viņas zinā�anas? Tā sakot, paslepus apciemot savu paklīdu�o dēlu? Varbūt, viņai nezinot, iespiedīsi man saujā dolāru, kā toreiz, kad nebiju vēl nobriedis un pie tevis aizbraucu? Saki, tēvs, ko tu te �orīt meklē? Toreiz man tevis vajadzēja, tagad � nē.�

Bērts jau divreiz palocījis galvu sveicienam, bet arhitekts viņu neredz.

�Uznāc vēlāk, Bērt, kad pieņem�anas stunda ar svētku jaukajiem novēlējumiem te būs beigusies,� Algarts pagrie�as draugam pretim.

Bērts iet ārā. Aukstajā trepju telpā. Apjucis, pavisam apjucis. Viņ� kāpj lejup.

�Būtu man kājās īsas bik�eles, justos se�us gadus vecs,� viņ� sev saka. �Vecotēv, sit savu āmuru uz laktas! Sit spēcīgi, lai es atjēdzos.�

Miers virs zemes, virs zemes, virs zemes.

Nullīte guļamistabā ģērbjas � brauk�ot apciemot Bū�u māti. Varbūt tur bū�ot kaut kas jūtams no svētkiem, saticības un mīlestības.

�Tas viss ir no pasaules pazudis,� rūgti saka Nullīte un savelk ap kaklu baltu vilnas �alli � Agitas dāvanu.

Bērts ir priecīgs, ka viņa aizbrauc. �odien jāapciemo Nils. Varbūt mātes māsa jaustu, iztaujātu, gribētu līdz. Ko tad?

�Te nu ir, Agita, mūsu svētki!�

�Labi vēl, ka tā,� viņa mēģina smaidīt. �Tikai nu ir jāizdomā, kur Nullīti novietot. Visi trīs te mēs tā nevaram dzīvot. Vismaz ilgsto�i nē.�

Viņa novāc virtuvē galdu, tad apsē�as un skatās sarkanajās svecēs.

�Cik savādi � tikko liekas, nu viss ir kā vajaga, un tūdaļ kāds akmens nokrīt ceļā. Gandrīz jākļūst māņticīgai. Vai Jāņtēvs būtu man uzmetis kādu lāstu?�

�Agita, kādas muļķības tu runā.� Bērts pieglau� vaigu sievas matiem. �Kā gan tev tā kaut kas var ienākt prātā? Nekādas ilgsto�as laimes ta�u vispār nav. To zini tu un es.�

�Ikdienas tīkls � tas ir ap mums. Laikam tev taisnība � ilgsto�as laimes nav, tikai dzirksteļaini mirkļi, kas jāķer.�

�Nu izbeigsim. Nospēlēsim jauno plati, latvie�u vīru iedziedātu, un tad � taisīsimies pie Nila.�

Bērts iegrimst zaļajā krēslā, Agita uzliek plati. Skaņas apņem, satin viņus, noremdina satraukumu, izlīdzina vil�anos. Skopā ziemas saule ar tālu smaidu sveicina no pelēkās papeles galotnes.

Latvie�u vīri dzied. Dzied ar sirdi. Dzied par baltu ābeli.

�Skaisti,� saka Agita.

Pie durvīm grabinājās Algarts ar Baibu. Jābrauc pie Nila.

Baiba nopirkusi kārbu dārgas ārzemju �okolādes.

�Pie Nila tikai ar vislabāko,� viņa smejas. �Es pazīstu viņa gaumi un iekāres. Es ta�u zinu.�

�Palielies vien, meitenīt,� Algarts labsirdīgi nosaka un atpogā un aizpogā jauno ziemas virsjaku � Baibas dāvanu. Viņ� tajā jūtas neērti. Arī kaklasaite spie� kaklu. Algarts aizbā� pirkstus aiz apkaklītes un parauj to vaļīgāk.

�Ka metī�u visu nost!� viņ� draud.

�Nemetīsi ar. �odien spēlēsi kungu,� Baiba brīdina. �Es neļau�u Nilam noraudzīties uz tevi kā no aug�as.�

�Man jau tas nesāp.�

Viņ� aptin ap pirkstu Baibas tum�o matu galus un tos noskūpsta.

Tad � viņi iet. Bērts ir nopircis brālim grāmatu � Kazantcaka, rakstnieka, kam viņ� pats ēdās cauri ar rūgtu prieku. Rūgtu tādēļ, ka brī�iem nespej aizdomāt līdz slavenā grieķa izjūtām. Bet �is rakstnieks viņu neatvairāmi saista.

Bērts ieņem vietu pie ma�īnas stūres, Agita viņam līdzās. Baiba ar Algartu ķiķinājās aizmugurē. Viņi nekad neparāda uz āru savu mīlestību. Vienmēr tie mētājas ar zobgalībām, maziem dūrieniem, zem kuriem tomēr var jaust lielu tuvību.

Bērts tā neprot. Viņ� zin � ar visu vienkār�ību ārienē un pieticīgo dzīves veidu Algarta raksturs ir daudz sare�ģītāks nekā viņa pa�a. Un Baiba nav Agita. Nekādas līdzības!

�Paula būs sagatavojusi rautu, ar ceptu sivēnu galdā,� smejas Baiba. �Tai sievai ir liela stila izdarības. Ar visu, ko viņa darījusi, nespēju viņu neapbrīnot. Viņa labi zin, ka nekāda iznākuma nevar būt Nila dievinā�anai, un tomēr ...�

�Par kādu iznākumu tu runā, mīļā?� Algarts vaicā. �Par laulībām? Vai bērniem? Paulai, liekas, nav svarīgi iegūt ne vienu, ne otru. Viņa dzīvo dienai, kas nāk, ņem no tās labāko un arī atdod labāko, kā redzams.�

Bērts klusē. Viņ� brauc pie brāļa ar saskaldītām sajūtām. Taisni tā � saskaldītām. Lielais, smagais celms ir sacirsts gabalos, tas, kas turējās gadiem ilgi viņā ar neizraujamām saknēm. Nez, ko �obrīd domā Agita? Viņa sē� tam līdzās ar zilu cepurīti pakau�a galā un izskatās ļoti, ļoti jauna � kā bērns. Maiga ir viņas mute, acis . . .

Spīd ziemas saule, un pilsētas sniegs samīdīts pelēkā putrā. Netīrā sniega un putekļu sajaukumā.

Pie Nila dzīvokļa durvīm �etri atbraucēji apstājas un saskatās. Zvanam atbild Paula. Gaisīgā violetā blūzē, platām vējīgām aprocēm, no kurām baltās rokas sniedzas ārā kā puķu kāti. Paula smaida parasto smaidu, mazliet samiegusi acis, it kā iek�ēji slēpdamās, it kā neļaudama sevī ieskatīties. Nenoliedzamā pārākumā, tomēr skatās viņos kā bērnos, kas atnāku�i nodziedāt korāli.

�Mīļi sveicināti, un priecīgus svētkus!� viņa saka, un atnācēji novelk virsdrēbes klusēdami.

Jā, istabā, pa�ā vidū ir ielikts apaļ� zems galds, ar sarkanu ro�u pu�ķi melnā kristāla vāzē. Galdiņ� noklāts ar traukiem, mazām tasītēm, maizī�u �ķīvjiem. Tik glīti noklāts, ka Bērts sevī nodomā: �Tas ir Paulas stils! Ne Baibai,

ne Agitai tāda nav. Paulas stils ir smalkums. Varbūt tas ir, kas pievelk Nilu? Smalkumu laikam nevar piesavināties, ar to ir jāpiedzimst.�

Un viņ� atceras vecomāti, kalēja sievu, ko apkārtnē arī dēvēja par smalku. Viņas stāvajā gaitā, runas veidā bija kaut kas tāds, kas izcēlās no ikdienas. Doļu vecās mātes smalkumā parādījās arī viņas labā, taisnīgā sirds. Paulai to neredz. Paula skatās visiem pāri, it kā pasaule būtu radīta taisni viņai un pārējie tur it kā būtu tikai starp citu.

�Vai tu neapsēdīsies, Bērt?� Paula pagrū� Bertu uz vāļās pusi, kur jau apsēdu�ās Baiba un Agita. Algarts nometas uz paklāja, viņ� neatzīst sē�amos.

Paula skraida istabā, iztīdama dāvanas, mazliet piesarkusi.

�Nils tūlīt nāks! Viņ� vēl nebija saģērbies,� viņa saka.

�Karalis nāks! Valdnieks!� domā Bērts. �Ak, Dievs, kad es tik�u brīvs no tā! No �īs tiesā�anas, aizdomām un apskau�anas. Un tomēr � vai Nils jau nevarēja te sēdēt saģērbies un mūs sagaidīt?�

Maza mākslīga eglīte stāv uz grāmatplaukta ar piecām zeltainām bumbām zariņos. Mākslīga eglīte � bez smar�as, bez mīlestības, bez atmiņām, bez nozīmes . . .

Kas ir nozīme? Kam ir nozīme? Vai atmiņām ir?

�Bērt tu nu būsi Nilam atnesis īsto grāmatu!�

Bērts dzird Paulas vijīgo balsi ap sevi. �Cik zinu, �is grieķis tāds apjucis cilvēciņ�. Reiz iesāku vienu viņa grāmatu lasīt. Nekā � lapas pusēm viens un tas pats. Nekas nevirzās uz priek�u. Mūki un Dievs, un tā tālāk. Tāda grābstī�anās.�

Paulas balss apvijas Bertām ap kaklu. �ņaudz. �Vai viņa man vēlas iekost? Un � par ko?�

Bērts saskatās ar Agitu. Agita smaida. Baiba smaida un Algarts.

Visi smaida. Nē, ne jau par Paulas vārdiem. Nē! Guļamistabas durvīs parādījies Nils � tas valdnieks. Tas karalis!

�Tā ir laba grāmata,� Bērts cērt savus kalēja vārdus istabas klusumā. �Un Kazantcakis ir liels rakstnieks. Ja Nilam nepatiks, paņem�u atpakaļ.�

�Lūdzu, Nil, te, krēslā,� Paula �ivina. �ivina kā putns.

�Tad nu sveicināti.� Nils stāv istabas vidū. Slaids, gar�, | ar skaistu galvu slaiduma galā. Viņa �aurajā sejā nav neviena vaibsta, kas nodotu iek�ējās sajūtas, pārdzīvojumus. Mute ir tāda, kādai jābūt jauna, pa�apzinīga cilvēka mutei. Neviens vaibsts ne uz aug�u, ne leju. Acis pelēkas, jautras. Jautras? Par ko jautras? Par to, ka viņi �etri tomēr atnāku�i? Pazemīgais brālis, svo�ā Agita, izmīlētā un atstātā Baiba, pastumdāmais, pazobojamais draugs Algarts.

�Ak, nē, ne �odien! Ne �odien man tā jādomā. Ir svētki.� Bērts sit smago kalēja āmuru uz savas sirdsapziņas.

�Lūk, Nil, tev dāvanas,� Paula norāda uz mazo galdiņu, kur di�i mirdz Baibas nestā �okolādes kārba, Algarta izliektie grāmatu turētāji � divas melnas drusku velni�ķīgas galvas � un Kazantcakis ar savu Dieva meklē�anu.

�0, Algart, kas par izdomu!� Nils izsaucas. �No tevis vēl iznāks mākslinieks!�

�Viņ� jau tas ir,� Baiba saka. �Algarts ir mākslinieks!�

�Tā? Neesmu vēl viņa bildi redzējis nevienā avīzē.�

�Nil! Turi muti!� Bērts sevī kliedz. �Nesabojā �o brīdi, kad esam atnāku�i, mēģinādami aizmirst pagātni. Brāli, turi muti, jeb es . . .�

Vecāmāte stāv aiz priek�kariem paslēpusies un brīdina: �Nepārsteidzies, Bērt. �oreiz nē. Savaldi savu sirdi.�

�Nepatīk � ņem�u atpakaļ,� Algarts vienaldzīgi saka. �Otrreiz atnesī�u tev plikus sievi�ķus. Tu jau vairāk uz tiem.�

Baiba iesmejas. Agita skatās uz savām rokām. Nils sē� krēslā, Paula uz krēsla malas. Abi kā no citas pasaules. Ķīnas mūris guļ starp viņiem un ciemiņiem.

�Kā klājas jums visiem?� Nils vaicā, un Paula auklē savā klēpī viņa balto vājo roku. �Tev � Baiba?�

�O � man?�

Bērts skatās meitenes sejā. Tā ir spītībā un satraukumā sastingusi.

�Kā zini, balstu savu mākslinieku. Visādi...�

�Ak, tā � tev, tā sakot, ir dzīves mērķis.�

Tev nav?� Baibai iegailas acis.

�Nav � mīļā. Nav. Studē�ana nav mērķis. Tas ir pienākums sasniegt zināmu stāvokli, no kura atleks kāds labums. Tā sakot, būsi pakāpies tur, kur vairāk maksā.

Par mērķi to glu�i saukt nevarētu. Mērķis, piemēram, ir Bertām viņa sieru bode.�

�Nu, tā arī nesīs naudu. Redzēsi,� Paula iemetas starpā, jo Bērts ir uzlēcis kājās.

�Ko mēs te nācām?� viņ� prasa. �Kasīties?�

�Starp citu, Nil, tu pārtiec no matu bodes,� rūgti dzeļ Baiba. �Kāda starpība?� Jeb mati ir kaut kas cēlāks par sieru?�

Gaiss istabā piebriest ar naidu. Uz grāmatu plaukta skumst mākslīga eglīte ar piecām zeltainām bumbām. Bez smar�as, bez mīlestības. Mākslīga!

�Nu � sieru apēd un tas atkal iznāk ārā,� saka Algarts. �Starpība, Baibiņ, ir. Kā nu nē.�

�Kas te notiek?� pēk�ņi pieceļas Agita. �Sakiet, kas te notiek? Vai tādēļ mēs atbraucām. Vai jūs nevarat runāt kā cilvēki, nevis riet?�

Bērts skatās uz savu sievu. Viņas maigā mute, maigās acis ir drūmas.

�Par ko tā? Nācām apciemot Nilu. Tad � ciemosimies. Ne kā vilki, bet kā cilvēki. Ja nē � iesim projām.�

Bērts sevī saplok. Noslauka mitro pieri, apsē�as.

�Jā, taisnība Agitai,� Paula atkal �ivina. �Nils jūs visus vēlējās redzēt. Ielie�u vīnu. Iedzersim svētku priekam, vai ne?�

Violetās blūzes platās piedurknes novējo gar Berta seju. Viņ� noslauka pieri kabatas drānā vēlreiz.

�Patiesi, Paula, tev vienmēr ir idejas,� klusi smejas Nils. �Iedzersim priekam. Ko tad citu!�

Agita aiziet Paulai līdzi uz virtuvi. Bertām sve�a Agita. Viņam gandrīz liekas, ka sirdī viņa vīru nosoda un ir pārgājusi Nila pusē. Vai ir tādas puses? Kur, kā, kādēļ? Ir tikai viena liela, augsta, nepārkāpjama sēta � brāļu sēta. Brāļu sēta, kuras vienā pusē savas dusmas izkliedz Doļu kalēja pēctecis, un otrā pusē, kur pa�apzinīgi stāv nāko�ais in�enieris Nils. Nekas nav mainījies. Nekas nekad nemainīsies. Tagad Bērts to zin.

Algarts ņem maizītes no �ķīvja un ēd.

�Ja jau gatavots, tad jāēd,� viņ� saka. �Ē�ana nomierina nervus.�

Arī Nils pasniedzas un paņem maizīti.

�Tu � Bērt? Iekod. Piesies du�u. Un nervus nomierināt

vajaga.�

Baiba ceļas un pieiet pie grāmatu plaukta. Nils skatās uz viņu. Ai* savādu skatu. Varbūt brālis pirmo reizi ierauga �o meiteni tādu, kāda viņa ir? Varbūt salīdzina ar Paulu, kas gan ir smalka, bet kuras novī�anu slēpj bieza kārta zie�u un krāsas. Bērts vēro Nilu. Cik vāji un pelēki viņa vaigi! Ta�u slims? Cik slims? Kur� no viņiem te ir pilnīgi vesels? Kāda kaite sē� katrā. Noslēpusies vai apslēpta � tomēr tā tur ir. Tomēr Nils ir visslimākais.

Jāpiedod, jāpiedod.

Bērts neapzinīgi ko� sāļā maizītē, valsta apaļu kumosu mutē, nespēj norīt.

Agita nāk ar paplāti rokās. Glāzēs mirgo gandrīz melns vīns.

�Iedzeriet Itālijas sauli,� Paula saka. �Labs un salds.�

Viņi paņem pirkstos glāzes. Baiba dro�i, Algarts ziņkārīgi, Paula vārīgi, Nils vienaldzīgi, viņ�, Bērts, drebelīgi.

Viņi dzer Itālijas vīnu. Skatās katrs kaut kur projām. Berta kaklā ielīst karstums, mēle kļūst salda, lipīgi salda.

�Pelt nevar,� Algarts nosaka.

�Sarkans!� Baiba noliek glāzi. �Es labāk dzeru skābo.�

Bērts izklepo no rīkles karstumu.

�Nil, vai tu gribi redzēt kādreiz Nullīti? Viņa nu ir pie mums. Mātes grieķim atbrauku�i bērni,� Bērts saņēmies saka.

�Ak � bērni gan? Nabaga māte. Vienmēr apkraujas ar citu panckām. Nu � lai viņai laba dzīve! Nullīte, tu saki, Bērt? Nē, es nevēlos redzēt Nullīti. Nevaru panest viņas lutinā�anu, vienkār�i, es to nespēju vairs panest.�

�Vai tas bija tik grūti?� Agita vaicā, un Bērts jūt, ka saspīlētais noskaņojums atslābst. �Laikam neviens jūs tā nav mīlējis kā �ī vecā sieva.� �0 � mīlestība bie�i ir grūti nesama nasta. Atzī�os, Nullīte man krīt uz nerviem. Vienkār�i � krīt uz nerviem kā spiedzīga skaņa, kā pelēka krāsa.�

Nils ir pateicis savu. Viņam tas ir tik vienkār�i. Krīt uz nerviem � un viss. �Ko es, ko mēs iesāksim ar Nullīti? Kur lai es viņu lieku?� Bērts prasa un zin, ka tas velti jautāts. Atbildes nebūs. Vismaz jēdzīgas nē. Ne te. Varbūt nekur.

�Tā ir tava problēma, Bērt,� Nils saka. �Lai māte svie� ārā grieķa bērnus. Tur, tajā mājā, mana tēva celtā, bija paredzēta vieta arī Nullītei.�

�Man liekas, vecā sieva ir pārāk izvēlīga,� istabā izskan Paulas balss dīvainās skaņas. It kā kāds vilktu ar maigu pirkstu pāri kokles stīgām, bet patiesībā gribētu tās saraut.

�Jā, viņai būtu sevi jānoliek pie Doļu mājas sliek�ņa par kājslauķi,� Baiba nedabīgi iesmejas. �Citam viņa neder vairs. Savu laiku viņa ir izkalpojusi. Nabaga vecā sieva. Puisī�a kājslauķis . . .�

Un Baiba raugās uz Nilu. Bērts redz naidu �ajā skatā. Nicinā�anu, vēlē�anos pazemot, sāpināt, kost.

�Ēdiet, lūdzu,� Paula apliek roku Nilam ap plecu. �Es to jums gatavoju � draudzībai.�

�Jā � draudzībai,� Algarts iesmejas. �Taisni tā, mīļā Paula, draudzībai, brāļu mīlestībai, svētku noskaņai, vai ne? Tu esi varena sieva. Varens balsts.�

Viņi ēd Paulas sagatavotās maizītes. Da�am labas, da�am rūgtas.

�Nil, kā iet ar studijām?� jautā Agita, un Bertām liekas, viņa sieva, viņa jaunā sieva ar vara gredzenu uz pieres, ar maigajām acīm � iet projām, iet projām, kaut kur...

�Mācos. Redzēs pavasarī, kā būs,� pavisam mierīgi runā brālis Nils. �Mēs domājam tad varbūt pārcelties uz Sveici.�

�Nilīt, tas jau vēl tālu,� Paula smaida, �pavasaris vēl tālu.�

Bērts lasa viņas sejā kā grāmatā. Tur ierakstītas bailes, bet Nils tās neredz. Un Agita lūkojas uz viņu ar maigām acīm.

�Nu, vai nebrauksim mājās?� Bērts vedina, un viņam liekas � uz galvas ir akmens un spie� ir galvu, ir sirdi.

�Jā, brauksim,� Algarts lec aug�ā no paklāja. �Paldies, Paula, par laipnu uzņem�anu, tā sakot, pietika ir miesai, ir garam. Sevi�ķi jau garam. Kas par skaistiem svētkiem! Iesim mājās ar sainīti padusē, sainītī ir jautājums: �Mīļie, kur liksim Nullīti?�

Baiba pieķeras Algarta elkonim. Viņi abi ir kā viens. Stipri.

Starp sevi un Agitu Bērts jūt plūstam dzeltenu �aubu upi. Sve�ums guļ viņā. Sve�ums un kliedziens, un nenorijams rūgtums. Un akmens uz galvas.

Nila �aurā mitrā plauksta iegulst viņa pirkstos.

�Nespurojies, brāli, es nevaru domāt par Nullīti, man jādomā par sevi.�

�Un Sveici,� Baiba smīnā atklāj baltos zobus. �Nil, tu jau to �veici dabūsi. Tu vienmēr dabū visu, ko iekāro. Esmu no tevis �o to mācījusies. Zini � noder.�

�Cik jauki,� Paula �ivina, un Bērts uztver viņas lūpu kaktiņu noraustī�anos.

�Ardievu.�

Durvis aizveras, noslēpdamas tos divus � Nilu un Paulu.

Pārējie �etri ieiet liftā un brauc lejup, lejup, lejup.

�Nevajadzēja nākt. �ie ciemi bija lieki,� Baiba saka, kad viņi sē� ma�īnā un brauc ārā no pilsētas. �Salāpīti trauki reti turas kopā, tie plaisā tālāk, dziļāk. Es patiesi nezinu, ko tur cerēju atrast �jaunu Nilu?�

�Tev jāmācās cilvēkus pieņemt tādus, kādi tie ir. Nils, lūk, ir tāds. Viņ� grie�as tikai ap savu asi, ap savu es. Tāpat kā mana pamāte. Es mācos to pieņemt. Viņa tāda ir. Es izvairos viņas tuvuma. Varu iztikt!� Algarts klusi runā.

Bērts klusē, Agita klusē.

�Nu, mīļie, nebraucam ta�u mājā no bērēm,� Algarts iesmejas. �Visiem sēru pilni ģīmji.�

�Varbūt, ka tomēr braucam no bērēm,� Agita saka, un viņas balss kā ieplīsusi paliek uz lūpām.

�Tu aizstāvi Nilu,� Bērts nenocie�as.

�Jā, es aizstāvu Nilu. Kur� no jums spēj viņu atvērt kā grāmatu un izlasīt? Kas zin, ko viņ� sevī nes un izjūt.�

�Ak � viņ�? Tikai viņ�? Bet Nullīte? Es? Māte? Baiba?� Bērts valda savu balsi. �ī ir pirmā reize, kad viņ� tik asi runā ar Agitu.

�Agit, mani tu neie�ēlināsi. Nekad! Es Nilu pazīstu. Būtu �ēl, ja tu mēģinātu viņu iepazīt. Tie�ām, būtu �ēl.�

Baiba norauj no rokas cimdu un iemet Algartam sejā. �Papiņ, būtu bijis jauki �o dienu pavadīt pie Sintijas, Lindas un Pepas � vai ne? Mario arī būs �odien mājās. Tev derētu ņemt puiku zem spārna. Tā labo�anas skola viņu tikai samaitās.�

�Jā, par to jāpadomā,� Algarts pievienojas. �Pepa saka, ka Mario esot vislabākais zēns pasaulē un tās hokeja slidas veikalā paņēmis tādēļ, ka domājot būt dienās slavens uz Kanādas ledus.

Viņ� neiedomājies, ka tā ir zādzība, jeb kārdinājums bijis pārāk liels.�

�Nekas, to vēl var labot. Mario, kas paņēmis no veikala plaukta slidu pāri, vēl var izlabot. Nilu Doli neizlabos nekas,� Baiba cieti noteic.

Saule, auksta ziemas saule, iegrimusi pelēko mākoņu bļodā kā sarkans auglis. No otras pilsētas puses plūst tumsa. īsā ziemas diena ieraujas sevī, pazūd. Māju logos iemirdzas eglī�u uguntiņas � mānīgi spo�as, uzbāzīgi spo�as.

Algarts ar Baibu uzkāpj bēniņos. Bērts atslēdz durvis un paņem Agitas mēteli ar sajūtu, ka kāds tre�ais ienācis viņiem līdzi no āra. Tā ir nelaba sajūta.

�Vismaz noskūpsti mani.� Agita paceļas pirkstgalos. Viņai ir mitras acis. Bertām kaut kā briesmīgi �ēl. Viņ� pats nezin, kas tas ir. Viens ir skaidrs � nevajadzēja klausīt Paulas aicinājumam apmeklēt Nilu. Nevajadzēja.

�Vai aizdegsim svecītes, Bērt? Rītā darba diena. Un � mums tikpat kā nav bijis svētku.�

�Jā,� viņ� saka, �jā, rītā darba diena. Es pat to gaidu.�

Bērts ieslīgst zaļajā krēslā, un Agita uzmetas viņa ceļgaliem kā garāmskrējējs putns. Tā ir tāda savāda doma. Bertām liekas, Agita tūlīt aizies. Viņa būtu stingri jāiekļauj rokās, jānotur, kamēr nav par vēlu.

Astoņas baltas svecītes iz�auj sarkanas liesmu mēles un apgaismo egles zarus un sudraba stīgas. Mānīgs vakars, mānīga gaisma. Kaut kur plūst dzeltena �aubu upe.

�Bērt, ir ļoti skumji, vai ne?� Agita uzliek galvu uz vīra pleca.

�Skumji un drusku baisi.�

�Skaties gaismā, tur ir miers.�

�Miers nav nekur, mēs pat nezinām, vai tāds ir pēc nāves.�

�Klusē, klusē. Tā nav jārunā. Mēs nesen tikai iesākām dzīvot.�

Viņi abi raud. Asaras sajaucas uz vaigiem, kas tuvu kopā sakļauti.

Ziemas svētku vakars. Egles zarā aizdegas da�as skujas, izkūp rūgta smar�a, paliek melnas ogļu adatiņas, kas reiz bija zaļas. Bija.

�Agita, tu nedrīksti nekad no manis aiziet,� Bērts saka un izslauka acis.

�Aiziet? Kurp tad? Man nemaz citas dzīves nav. Tikai tu.�

Pie durvīm grabinājās. Nullītes roka ieliek slēdzenē atslēgu.

�Ko mēs iesāksim ar Nullīti?� Berta domas atgrie�as īstenībā.

Mātes māsa ienāk, sparīgi aizver durvis, satausta gaitenī gaismas ieslēdzēju.

�Ak, mājās gan,� viņa saka un novelk pelēko mēteli, Latvijas mēteli, kam tikai pielikta jauna ādas apkakle. Zem �ī pelēkā mēteļa Bērts ir gulējis bēgļu ceļos, slimības karstumos drebēdams. Nullītes mētelis ir daļa no viņas pa�as.

�Ēdīsim nu vakariņas,� Agita pieceļas un iet virtuvē.

�Nullīte rūpīgi noņem balto galvas segu, saloka, noliek gaitenī uz galdiņa.

�Bērt, mēs ar Bū�u māti meklēsim kopā istabiņu. Divas tādas negribētas � labi saderēsim. Ja tu man par veikala iztīrī�anu drusku atmet � un � vakaros iesim vāķēt kundzēm bērnus. Nebūsim nevienam uz kakla.�

Agita skatās uz viņu.

�No kā tad dzīvos Bū�u māte, viņai ir vairāk gadu nekā jums.�

�Dēls do�ot. Vedekla sacījusi, ka tik vīra māte ārā no mājas. Ar saviem mū�īgajiem stāstiem par Latviju, ar visa, kas te, nopel�anu � esot viņai līdz kaklam! Iedomā, līdz kaklam!� Nullītes lūpas, mazliet zilganas, dreb. �Tā ir tā pateicība par dēla audzinā�anu, skolo�anu.�

Bērts dzird Nila balsi: �Man viņa vienkār�i krīt uz nerviem.�

�Bērt, aprunājies ar Algartu par to istabiņu. Saimniecei ir trīs istabas, un pati maz mājās dzīvo. Reiz man sacīja, ie�ot pie drauga, tam lielāka māja. �ito vai nu izīrēs vai pārdos.�

�Tas nemaz nebūtu slikti,� Nullīte runā, burzīdama pirkstos galdauta malu, �vismaz rītos es varētu Bertām aizbraukt

līdzi uz veikalu. No autobusa tur labs gabaliņ� ko kājot. Nav jau man kājas vairs stipras.�

�Aprunājies ar Algartu. Saimniece viņu labi ieredz,� Agita runā, un Bērts redz, ka viņa vēlētos, kaut drīzāk tie atkal būtu vieni. Agita nekad neizmestu Nullīti ārā, nē, nē, bet viņa tik ilgi ir dalījusies ar Jāņtēvu visā. Ak, Bērts saprot, kā tas ir. Agitai pa�reiz svarīgi, lai viņi ar vīru būtu divi vien mazajā dzīvoklī.

�Uzie�u pie Algarta,� saka Bērts, �viņam jau vienmēr kāds padoms pie rokas.�

Algarta istabiņa ir pilna. Pepa un Sintija aplipu�as ap Baibu, Mario sē� līdzās Algartam. Dina laikam vēl slima mājās.

Baiba atraisa da�ādus sainī�us. Bērni atnesu�i dāvanas � pa�u gatavotas, aptamborētu trauku lupatiņu un priek�autu ar lielām uz�ūtām zemenēm. Jeb, varbūt, tie ir āboli? Mario atnesis kabatas lieluma grāmatu �Raudi, mana mīļotā zeme.�

�To es izlasīju skolas bibliotēkā,� zēns saka. �Man patika.�

Mario ir izstīdzējis jaunietis, �auriem pleciem. Viņam ir rēta uz vaiga, slikti sadzijusi, vēl kreveļaina. Un ziņkārīgas putna acis.

�Paldies,� Algarts paņem grāmatu,� skaista dāvana, Mario. Piesēdies, Bērt, � redzēsi, cik mums te jautri iet.�

Laikam jau tā ir. Meitenes priecīgi �alo, kamēr Baiba apsien dāvāto priek�autu un to apbrīno. Bertām rodas savāda sajūta, ģimenes sajūta, tuvības, sirsnības, mīlestības. Nē, nevar būt, ka �o noskaņu rada bērni. Nekad Doļu ģimenē nav biju�i �ādi brī�i, kad visi runā reizē un izskatās laimīgi, spo�ām acīm.

�Nu es uzvārī�u pienu un mēs dzersim kakao. Vai ne?� Baiba piedāvā. Meitenes iet viņai palīgā. Mario sē� ar slidām un zābakiem klēpī. Algarts tos viņam uzdāvinājis.

�Tas tev, brāli, atgādinās, ka tev nebūs iekārot, ko acs redz, un to paņemt. Nekad � saproti?� Algarts draudzīgi uzsit pusaudzim uz pleca. Tas piesarkst un ap�ņaudz garos baltos pirkstus stingrāk ap slidu spo�ā metāla liekumu.

�Domāju, man izdosies tevi no turienes izdabūt. Redzu, esi arī kāvienu dabūjis � vaigs pu�u. Laikam neproti sist pretim.

�Tur jau piekauj tā, ka neviens neredz. Tur ir sevi�ķi paņēmieni. O, kad jūs zinātu, kas tur notiek!� Mario sadrebinās.

�Un ja sūdzēsies, nākamajā reizē tevi piekaus divtik. Gribētu jau ārā, te, pie tevis.�

�Neraizējies, nokārtosim. Tev tagad ir piecpadsmit gadi. Varbūt parunāsies, lūk, te ar Bertu. Paņems tevi veikalā. Varēsi uzlikt baltu cepuri un apkalpot viesus. Veikls esi diezgan.�

�0, es bū�u! Redzēsit. Strādā�u visu, ko liksit. Man jau

tas bērnībā paredzēts, ka reiz bū�u bagāts. Kad tik jūs

mani ņemtu.�

�Kā tad,� Bērts saka, �par to neraizējies, Mario.�

Zēns strauji noliec galvu, dro�i vien, viņ� negrib rādīt savas acis. Kas zin, varbūt tās ir mitras. Un � vīri ta�u neraud.

�Tomēr raud arī vīri,� Bērts domā, �es pats � es pats. Tas nav nekāds kauns. Nē, kauns ir dzelt un liegt, un ievainot otru.�

Meitenes izdala rozīņu cepumu, Baiba nāk ar krūzēm un ielej dzeramo.

�Pieēdies nu,� viņa saka. �Tev, Pepa, abām ar Sintiju rītā pamatīgi jāiztīra jūsu dzīvoklis. Aizie�u, pārskatī�u, vai labi izdarīts. Un � es teicu pamatīgi.�

�Tā būs,� Pepa sola. �Būs pamatīgi.�

Mario jābrauc atpakaļ uz labo�anas skolu. Viņ� klusi atvadās un aiziet ar slidzābakiem padusē. Tāds mazs vīrs, jau apbru�āts, ieskrambāts.

Baiba �alo ar meitenēm, un Bērts pārrunā ar Algartu Nullītes istabas jautājumu.

�Nokārtosim. Ja ne citādi � nobu�o�u saimnieci. Kam �ai vajadzīgas trīs istabas? Lielo lai dod abām izstumtajām. Un skaties, Bērt, kas mēs �ai mājā būsim par interesantu sabiedrību!�

Bērts zin, ja Algarts kaut ko apsola, tad to arī kārtos tā, kā tikai viņ� to prot. Jāiet tagad lejā pie Agitas un Nullītes. Jāpalasa, jāatpū�as � rītā, rītā ikdiena. Un gara ziema aiz durvīm.

Snieg un vējo. Nomales ielas ir klusas. Arī veikaliņā nav pirmssvētku steigas. Tomēr � pircēju netrūkst.

Nullīte palīdz, ko un cik var, bet vairāk jau nomaisās Bertām pa kājām, jo angļu valodu viņa nav centusies ne drusciņ iemācīties un cilvēkus nevar apkalpot.

Baiba aizņemta, iznēsājot Algarta darbus da�ādiem pieprasītājiem pilsētā, un Bērts gaida, kad februāra beigās Mario nāks viņam palīgā. Algarts to ir izkārtojis. Algarts arī izkārtojis Nullītei un Bū�u mātei istabu pie saimnieces. Tur nu viņas abas dzīvo, sacensdamās viena otru apkalpot. Nullīte nonāk un izmazgā Agitai veļu, iz-gludina to, padara vēl �o to. Agita pēc Ziemas svētkiem ir atsākusi kursus universitātē. Viņa klausās divus priek�metus � angļu literatūru un ķīmiju. Bertām par to nav nekādu iebildumu, lai gan kursi paņem Agitai trīs vakarus nedēļā. Viņi satiekas vēlu, pārrunā nepiecie�amo un iekrīt dziļā miegā.

Kaut kas jau Bertām pietrūkst. Pārāk ātri viņa un Agitas dzīve ieslīdējusi tādā kā iebrauktā ceļā. Liekas, ka viņ� noveco pirms laika. Agita gan zied! Vismaz ārēji. Viņa pievēr� lielāku uzmanību savam izskatam, apģērbam un ir izaugusi ārā no savas pazemīgās kautrības. Da�reiz Bertām liekas � ir divas Agitas, viena sve�a un otra � mīļa.

Snieg un vējo. Bērts �odien veikalā viens pats. Pievakarē atnāks Baiba. Baibai ir lieli plāni. Algarta vārds kļūst pazīstams veikalos, kur izstāda un pārdod viņa metāla veidojumus. Vajadzētu pa�iem savu nelielu telpu pilsētas centrā, kādas mājas pagrabā, kur izlikt apskatei un pārdo�anai Algarta darbus. Vajadzētu. Bet � arī pagraba telpas maksā bargu naudu pilsētas centrā.

Arī Bertām ir �ādi tādi plāni. Piemēram, nāko�ajā rudenī sūtīt Agitu pieaugu�o vidusskolā, nobeigt pēdējo klasi un tad � studēt.

Studēt. Viņ� pats to nespēj un nespēs, bet Agitai ir gai�a galva uz pleciem. Jāņtēvs izjauca viņas skolo�anos. Bērts to grib izlabot. Ja veikals pietiekami ienesīs, tad Agita var darbu atstāt. Tie gan vēl ir sapņi, plāni, nodomi. Ta�u � uzdevumi.

Jāņtēvs ik pa pāris nedēļām atsūta no Brazīlijas atklātni. Da�us nenozīmīgus vārdus, tomēr � pietiekami krāsainus, lai Agita neaizmirstu, ka viņas māte bijusi apdāvināta gleznotāja. Pats Jāņtēvs savu vietu Agitas sirdī ir zaudējis, to viņ� zin. Dro�i � to viņ� zin! Bet māte, nepazītā, tā var pamazām ieinteresēt Agitu, atsildīt viņas jūtas.

Jāņtēvs rīkojas uzmanīgi. Vai viņ� cer Agitu atgūt sev? �Strādāju te par dārznieku dārzā, kur tava māte staigājusi un tik daudz skaistus darbus radījusi.�

Agita �īs atklātnes izlasa un liek uz kumodes kaudzītē. Viņi nepārrunā to, ko Jāņtēvs raksta. Agitai, �ķiet, tas nav nozīmīgi, un Bērts negrib �o tematu aizskart.

Snieg � vējo. Klusa diena. Klusa un pelēka vai pareizāk � balta. Dīvaini balta � nedzīva. Nedzīva diena. Bērts lasa Janovska �Solu�, Nullītes gādātu grāmatu. Lasa un domā par tautu, no kuras cēlies. Visā pasaulē izkaisīta, tā sasaucas ar tūksto� mutēm, sasaucas, un tomēr � jo bie�i viens otru nedzird. Anglijas miglā klīst vīri un sievas, aug jaunā audze, kurai vairs neglābās sasaukties, jeb, kā Bērts pats, tā to nemaz neprot. Vāczemes pilsētās, Austrālijas saulē, Amerikas un Kanādas vējos klīst kādas mazas tautas locekļi, un viņu balsis kļūst klusākas un klusākas pasaules nemierā, deg�anā, cīņā dēļ varas.

�No�ēlojami,� saka sev Bērts. �Doļu vecāmāte un vectēvs guļ savas zemes apsegti. Labi, ka tā. Vecāmāte nekad laikam neiekļautos �ejienē. Tāpat kā Nullīte. Nullīte nevienam nav vajadzīga. Ģimenes nesaprastā mātes māsa. Tā, kas valkā Latvijas mēteli kā daļu no pa�as.

�Hallo,� sauc sīka meitenes balss no veikala telpas. �Vai te neviena nav?�

Bērts no�ļūc no galdiņa stūra ēdamtelpā un noliek grāmatu. Grūti ir iznākt no domu pasāktā ceļa īstenībā. Viņ� atliec plecus un ieiet veikalā.

Pie letes stāv grieķa D�ord�a meitene Marija. Ak jā, viņi iepazinās mātes mājā, kad Jaungadā tur brīdi ciemojās.

D�ord�s sēdēja goda vietā pie galda, un māte nu saucas Vasakis kundze. Pusdienās bija neparasti sagatavota maltīte, kuru pasniedza D�ord�a meita Marija. Dēls Aleksis sēdēja Agitai līdzās, izskatījās nobijies un bija kluss. Marija runā ar stipru akcentu, bet viņai ir glu�i bagāts angļu vārdu

krājums. Meitene Atēnās divus gadus mācījusies sve�o valodu, sagatavodamās, kad tēvs viņus izsauks uz Kanādu. Marijai ir deviņpadsmit gadi, viņai ir nopietna, tum�a seja ar grieķu skumjajām acīm. Garena, vāja seja ar bedrīti zodā, kosmētikas neskarta, gluda,atpakaļ atsukāti melnie mati. Pāri tiem pa�reiz pārmests dzeltens lakats, un uz brūnās pieres Marijai izkūst sniega pārslas, pārvērsdamās zilganos laukumiņos.

�Labdien,� Bērts atņem sveicienu. �Vai tu brauc no skolas?�

�Jā, no skolas,� klusi saka Marija un ar plaukstu noslauka zilganās mitruma piles no sejas. �Tik viegli man tur vis neiet. Daudz vēl nesaprotu, bez tam nav nemaz patīkami manā vecumā sēdēt kopā ar se�padsmitgadniekiem, kuri visādi cen�as parādīt savu pārākumu.�

�Nu, cik ilgi vairs,� Bērts pasmejas, �atstāsi skolu dziedādama. Tikai pusgads.�

�Tikai pusgads,� Marija atkārto un izvelk no somas zīmīti.

�Te ir tas, kas man pie jums jānopērk. Tēvs �orīt sarakstīja.�

Tēvs � D�ord�s � Marijas tēvs sarakstījis iepirkumu zīmīti, ne Vilma Vasakis kundze � māte. Bērts nopū�as. Kaut kā viņam kļūst mātes �ēl, lai gan Jaungada pusdienās vecajā mājā nemaz neizskatījās, ka māte ciestu vai būtu nelaimīga. Bertām D�ord�s nepatīk, un tādēļ laikam viņ� �ēlo māti nevajadzīgi, nepamatoti, dro�i vien pavisam aplam. Skaidrs, ka aplam! Katram ir savs ceļ�. Mātei arī savs. Marija nevar nepatikt. Arī Agitai viņa bija likusies nopietna meitene, kas savā jaunajā dzīvē jau vienus otrus vārtus aiz sevis aizvērusi, kļūdama nelaikā pieaugusi un gudra.

Agitai Marija likusies tāda, kas zin, ka nasta jānes pacietīgi, lai cik smaga tā būtu.

�To jau iemācās � tādi kā mēs,� toreiz sacīja Bērts, un sieva tam pievienojās. Ar to mātes pameita bija ieņemta viņu abu sirdīs.

Bērts paņem papīra lapiņu un pārlasa.

Sieri, gar�vielas � D�ord�s zin savu vietu un spējas. Cik Bērts varēja noprast no mātes izteicieniem, ēdnīcā nauda un apmeklētāji divkār�oju�ies. Labi, tā ir labi!

�Nāc, Marija, iedzersim kafiju, man vienam garlaicīgi,� Bērts aicina meiteni.

�Te jau nav tālu līdz mājām.�

Viņa novelk mēteli, stāv pelēkos svārkos un baltā blūzē, ar tum�iem gludiem matiem. Pagātnes meitene. Ne �odienas. Kautrīga un tomēr pieaugusi.

Bērts pasmaida un ielej krūzītēs kafiju.

Viņi apsē�as pie galdiņa un skatās viens otrā. Marija pietvīkusi smaida viņam acīs. Bērts jūtas viņai kā brālis. Nekad viņ� nav sajutis pret Nilu �o aizstāvja un pārākuma apziņu. Marija, D�ord�a meita, varētu būt viņam mazā māsa. Un viņi būtu draugi jau no mazām dienām. �

�Ko tu domā studēt?� vaicā Bērts. �Būsi jau izdomājusi, vai nē?�

�Varbūt ie�u māsu skolā. Varbūt ne. Iespēju ir daudz un �jāpārdomā, ko izvēlēties.�

�Kāda tev liekas �ī zeme, salīdzinot ar tavu dzimteni?�

Marija pasmaida. Viņai ir paliela mute- ar maigiem lūpu ieliekumiem, un Bērts nevar atcerēties, kam tādu muti redzējis un kad. Katrā ziņā tā teica labus vārdus.

�Salīdzināt nemaz nevar! Sī ir cita pasaule, tā � cita. Maz vēl esmu redzējusi no Kanādas, maz pazīstu cilvēkus. Mani tikai biedē steiga, kas te piepilda dienu. Liekas, nevienam nav laika. Liekas, visi grib kaut ko noķert. Ko � es vēl nezinu.�

Arī vārdi, kurus izrunā Marijas mute, skan dziedo�i maigi. Tā, it kā viņa runātu ar kādu, kam jāiemieg, lai atpūstos. Bērts sajūt lielu nogurumu. Vajadzētu tagad būt mājās � aizmigt Agitas rokās. �Vai tu ko teici, Marija?�

�Jā, es sacīju, ka �ī ziema man ko� kā ar zobiem. Gaidu pavasari.�

�Vai tu zini, kā ābeles zied, kā zaļa tumsa guļ dārzos, kā dzelzceļa sliedes sauc tālumā, kā mīlestība rodas � izaug un izveidojas?� Bērts runā, iegrimdams savādā snaudā. �Jeb tu tam visam vēl esi par jaunu.�

�Es neesmu dzejniece � tu esi, varbūt. Man nekad tumsa nav zaļa un koki zied tādēļ, lai rudenī nestu augļus. Dzelzceļa sliedes man atgādina, ka kaut kur ir piestātne. Un mīlestībai man vēl nav bijis laika.� Marija uzguļas uz letes, uz savām rokām. Pāri viņas acīm nokrīt tum�i mati, aizsedz acis. �Redzi, māte nomira, kad man bija divpadsmit gadu. Ar to brīdi es pārņēmu viņas pienākumus ģimenē. Aleks ir divus gadus jaunāks par mani. Un Aleks ir maigas dabas, viegli ievainojams.�

�Kā tu satiec ar manu māti?� Bērts peld ārā no snauda, no pēk�ņā noguruma. Viņ� noliecas meitenei pretim, tuvu. �Saki nu patiesību.�

Viena tum�a valga acs raugās ārā no matu seguma.

�Mēs netraucējam viena otru. Es zinu savu vietu. Tēvs man to norādīja pirmajā dienā, kad atbraucām. Tā arī ir labi. Tikai Aleksim es esmu vajadzīga. Brālis nespēj iedzīvoties. Viņ� pat necen�as. Domāju � to sauc par ilgām pēc savas zemes. Tēvs to nevar saprast, ka te, tai spo�umā un pārticībā, var nepatikt. Bet es saprotu brāli.�

�Mana māte ir saticīgas dabas, ja viņai nekāpj uz galvas,� Bērts beidzot ir izslīdējis no gurduma. Jāsāk rosīties. Jāiesaiņo papes kārbā tas, ko D�ord�s uz zīmītes uzrakstījis. Marija samaksā un uzvelk mēteli.

�Jāiet. Man daudz vēl jāmācās rītdienas stundām. Bija labt parunāties.� Viņas �aurā seja pēk�ņi pārvēr�as, noveco. �Ar labvakaru, Bērt.�

�Ej � mierā,� viņ� saka un noskatās pa logu, kā Marijas sīkais augums nozūd baltos virpuļos.

�Mū�īgā cīņa � nekas cits. Ar sevi, ar dabu, ar sabiedrību, ar �aubām, ar miesas vainām. Ar �aubām � ar �aubām! Marija nemaz nezin, kas ir zaļa tumsa, ilgas, mīlestība. Deviņpadsmit gadu vecumā viena viņas daļa jau ir novecojusi � mū�īgajā cīņā.�

Baiba ar Agitu atnāk reizē. Baiba pilna smieklu un cerību, Agita � klusa. Viņa pat nejautā vīram, vai ir ko �odien pārdevis, vai nav jāizņem sūtījums no lielās importa firmas, un cik viņ� maksās Nullītei par tām divām rīta stundām te.

�Vai tu �ovakar brauksi uz lekciju?� Bērts jautā, lai gan viņam ir skaidrs, ka Agita brauks, bet viņam liekas, ka nav nekā cita, ko jautāt sievai. Vai viss jau būtu izrunāts? Jeb �ie skolas vakari sāk iespiesties viņu dzīvē kā stipras saknes, kas izēdas cauri da�ādiem zemes slāņiem un otrā pusē ceļam dzen atvases?

�Jabrauc būs. Laiks gan slikts,� Agita izklaidīgi atbild. �Aizmirsu tev pasacīt, aizvakar universitātes parkam cauri ejot, es sastapu Nilu.�

�Ā � Nilu?� Bērts apjūk. �Ko tad viņ�?�

�Mēs runājām tikai īsu brīdi. Man sala kājas. Nils vaicāja, kā tev klājoties un � tā.�

�Patie�ām? Kā man klājas manā bodītē?�

�Bērt! Nevajaga. Nils izskatās slikti.�

�Viņ� nekad neizskatās slikti, to atceries,� Bērts norūc.

�Bū�u mājās vienpadsmitos,� Agita strauji pagrie�as un aizsit durvis.

Baiba dzied otrā telpā. Dzied skaistā, tīrā balsī. Baiba, tāpat kā D�ord�s, zin savu ceļu. Varbūt visi zin? Māte, Nils, Paula � pat mazā nobijusies Marija. Pat tā!

Viņ� � Bērts un viņa � Nullīte � viņi nezin. Viņi meklē un maldās un gaida. Ko gaida? Ko?

* * *

Mario ir izlaists no labo�anas skolas. Cik Bērts noprot � Algarts izmantojis kādu savas mākslas cienītāju sabiedrībā pazīstamu vārdu. Labi, ka tā.

Mario ir dīvains putns. Arī pēc izskata viņ� Bertām atgādina putnu. Ziņkārīgs, liekas bezbēdīgs, bet, ko dara, to padara labi. Pusaudzim ir garena, patum�a seja un gludi tum�i mati, kurus viņ� lielā rūpībā daudzas reizes dienā pārsukā. Mario acis ir tuvu kopā kā putnam, un tās ir nemierīgas acis, kas ar skatu meklē, tausta, izurbina, pārcilā. Da�reiz zēns skatās un skatās uz Bertu un tad Bērts jautā: �Vai es izskatos tik jocīgs?�

�Ko? Jocīgs? Nē! Es tikai domāju, kāds jūs izskatīsities, kad būsit vecs!�

Vecs! Nu, ej, sazini � kas tam puikam prātā! Bērts gandrīz sadusmojās.

�Un � kas tev no tā, kāds izskatī�os vecs?�

Mario, liekas, nesaprot.

�Kas man? Nekas? Tāpat � skatos, domāju. Man tā ir. Gribas redzēt, kāds cilvēks izskatījies manā vecumā, kāds būs, kad vecs.�

Un Mario ber� galdiņa virsmu ar lupatu tā, ka ziepju putas �ķīst uz visām pusēm.

�Galdiņ� ta�u ir tīrs. Nullīte to �orīt nomazgāja.�

�Kas par to? Man patīk spo�as galdiņu virsmas un kārtība. Vai tas slikti?�

�Nē, tas nav slikti.�

Mario ir ļoti māņticīgs. Katru rītu Bertām jānoklausās, kā zēns nācis uz darbu, kā līkumojis ielas, lai nesastaptu ceļā vecu sievu, kā nospļāvies, kad paslīdējusi kāja uz ledus.

�Kur tu ņēmi tādas nelabas ticē�anas?� Bērts jautā.

Mario apmulst.

�Tas ir manī. Laikam esmu piedzimis noburts. Mans tēvs neesot bijis mans īstais tēvs, tā man bērnībā stāstīja kaimiņu sievas. Mans īstais tēvs nobūris vai licis noburt māti, lai no manis nekas labs neiznāktu. Un, redzi, nozagu slidas, mani tiesāja, biju labo�anas skolā. Redzi? Tādas ir tās lietas.�

�Galīgas muļķības, Mario. Neviens nevar otru noburt,� Bērts iesmejas.

�Redzi � var gan!�

�Ja tu domāsi, ka tevi pavada likstas, tad tā arī būs.�

Mario acis ir melnas un taustās Berta sejā.

�Tu jau nezini � es arī paredzu to, kas būs. Pepa man vienmēr prasa: �Kā �odien uzrakstī�u pārbaudījumu?� Es zinu kā. Nekad neesmu pasacījis nepareizi. Nu? Kad biju mazs, Itālijā, vecenes nāca man prasīt padomu un no manis baidījās.�

�Ej nu ej � nu gan tu muldi, Mario!�

Bērts atver durvis Baibai, kas ienāk veikaliņā ar saiņiem. Viņa bijusi iepirkties.

�Tu labāk nesaki Bertām to, ko zini un kas tev ir uz mēles.�

Mario raugās Baibai uz rokām. �Un � uztraukties tā arī nevajaga.�

Bērts izstumj zēnu kafijas stūrītī: �Labāk skaties, vai tiem diviem tur vēl nevajaga kafiju,� viņ� aizrāda.

�Ko viņ� sacīja?� Baiba attopas. Viņas matos lāso sīkas miglas pilītes. Ārā ir atkusnis. Pavasarīgs vēj� �ūpo vecajam vītolam zaru bārkstis pāri ielai.

�Muļķības,� Bērts saka, �jocīgs puika!�

Mario strādā veikaliņā tre�o nedēļu, un Baibai viņ� patīk. Varbūt Baibai patīk visi bērni un pusaud�i? Bet Bertām liekas, ka zēnam viņa pievēr� sevi�ķu uzmanību.

Bie�i vaļas brī�os abi sē� kafijas stūrītī un maļ visādus niekus. Piemēram � kā vajadzētu pārveidot pasauli, lai tā būtu labāka.

Smieklīgi, ko tāds piecpadsmitgadīgs puika zin no pasaules.

Nullīte, savukārt, Mario necie�.

�Itāļu vēja grābslis,� viņa saka. �Pagaidi vien, Bērt, apzags arī tevi. Ja jau tēvs aizlaidies ar kādu grēka nastu. Un māte neliekas par bērniem zinis.�

�Kā neliekas?� Baiba bija uztraukusies. �Vai jūs, Nullīt, maz zināt, kā ir pelnīt maizi �etrām mutēm un kaut kas vēl pa�ai ar savām nedienām?�

�Tev arī izaugusi liela mute,� Nullīte tajā rītā atcirta un ātri grasījās prom. �Agrāk tādas nebija. Samaitāja tevi. Kāds tevi ir samaitājis.�

�Paklau, Bērt,� Baiba tagad grib stāstīt. Viņa novelk sarkano mēteli un stāv pie letes drusku apjukusi, �ņaugdama saujā otras rokas pirkstus.

�Jā!� Bērts izsaiņo no kastes da�ādus iepirkumus. Domās viņ� ir mājās. Agita po�as uz lekcijām. Viņa uzloka matu gredzenus augstāk, sapū� tos ar kādu �ķidrumu, aplūko savu balto kaklu, smaida. Bērts zin katru sievas kustību, kā viņa izdarās pirms mājas atstā�anas. Agrāk, viņu kopdzīves sākumā, Agitas kustības bija nosvērtas, mierīgas, tagad � reizēm drud�ainas un smaids kā uzlikta maska. Vai patiesi būtu tā, ka kursu apmeklē�ana, sastap�anās ar izglītotiem cilvēkiem būtu viņu pārvērtu�i?

�Bērt, es gribēju tev pasacīt...�

Viņ� pagrie�as un skatās uz Baibu, vēl aizvien domās redzēdams Agitu pie spoguļa.

�Vakar, kad apciemoju vecākus un braucu atpakaļ, pie autobusa sastapu Agitu un Nilu. Viņ�, acīmredzot, bija viņu tur pavadījis. Mani ieraugot, atvadījās un aizgāja. Bērt, vai tu zini, ka viņi satiekas?�

Baibas balss skrien augstu kā bulta, izmet slaidu loku, iesitas Bertām pierē.

�Zinu,� viņ� melo. �Viņi nesatiekas, tas tikai tā ir gadījies. Agita man neko neslēpj.�

�Ak, tā?� bulta lido atpakaļ. Spindzēdama, varbūt saindēta. Asa.

�Uzprasi Agitai vēlreiz. Citādi Nils izjauks jūsu abu dzīvi.� Baiba runā latviski, Bērts atbild latviski, bet durvīs ieliecies Mario gudri nosaka:

�Es jau teicu. Baiba, vai es tevi nebrīdināju � nepalaid mēli.�

�Klusu!� pēk�ņi Bērts kliedz ar kalēja Doļa smago balsi. �Mario, ārā � ej, paroc sniegu! Atsvied labi tālu no ietves, citādi no rīta durvju priek�ā būs peļķe!�

�Būs gan, un � netīra,� puika nosaka, acīm zibot tum�os lokos. �Peļķes ir netīras. Vienmēr.�

Baiba pienāk Bertām klāt.

�Kuņā ar Agitu. Brīdini. Vēl ir laiks.�

�Jūs abi esat traki!�

Bērts atlau� otras kastes vāku. Balta skabarga ievelkas pirkstā. Asā sāpe ir laba. Tā ir laba pirkstā. Skabarga sirdī sāp daudz vairāk.

�Es vairāk par to nerunā�u. Tikai � �ēl tevis, un �ēl viņas. Ja es pati tam nebūtu gājusi cauri. Nils ņems un ņems no citiem, vienmēr. Tagad, pagātnē, nākotnē. Tikai ņems!�

Baiba atsukā matus no pieres, no deniņiem, viņas sārtā seja kļūst bālāka.

Pēc brī�a atnāk Algarts un viņi abi aiziet. Baiba tomēr esot pilsētas centrā uzurķējusi kādu pagrabeli. Jāapskata, vai no tā var ko izveidot.

Abi kafijas dzērāji vēl iepērk �ādus tādus kārumus un atstāj veikalu.

Bērts dzird Mario ārā svilpojam. Lāpsta �ņakst un skrāpējas gar ielas malām. Lāpsta rokas Berta iek�ās. Vanda, uzcērt uz aug�u, ievaino, sasvie� visu atpakaļ nekārtīgā juceklī.

�Mario, nāc iek�ā!� Bērts sauc. Tagad viņ� nespēj vairs būt viens. Tā liekas, ka visi ir aizgāju�i, un iet un iet Bertām garām, katrs pa savu dīvaino ceļu. Vientulība un smagums mākuļiem krīt no aug�as, spie� uz galvas, uz sirdi, iznīdē līdz saknēm katru cerību.

�Vai patiesi Agita ar Nilu satiekas un par to klusē? Vai patiesi ir iespējams, ka Agita iepinusies Nila personības smalkajos tīklos un pamazām aizies no manis? Kas ar mums notiek? Kādēļ? Vai vaina ir manī? Manā smagajā dabā? Varbūt esmu apnicis Agitai ar pastāvīgajiem jautājumiem, uz kuriem tik un tā nav atbildes? Ko viņa meklē? Kādēļ Nils?�

Bērts uzcērt dūri uz galda un letes stiklā ierauga vecāsmātes seju. �ajā sejā ir Marijas maigās lūpas. Nu viņ� atceras, kur tās redzējis. Kalējmājā � sen. Sen, sen.

�Nevajaga tā dusmoties. Tas nepalīdzēs,� Mario, garām ejot, nosaka un nokāpj pagrabā nolikt lāpstu. Slapju pēdu rinda, pelēku dubļainu pēdu rinda, paliek uz grīdas. Bērts paņem mēteli, uzmet uz pleciem.

�Mario, uzskati veikalu � es uz brīdi aizbrauk�u.�

Putna acis raugās uz Bertu. Brūnas, spo�as.

�Jūsu vietā es tagad nebrauktu.�

Bērts aizcērt durvis un pieskrien pie ma�īnas. Piecu minū�u laikā viņ� ir mājās. Agita ir jau saģērbusies un kārto uz galdiņa grāmatas. Izbrīnēta viņa skatās uz vīru, un Bertām liekas, domās viņa ir jau projām � pilsētā.

�Kā tad tu tik agri, Bērt?�

�Aizmirsu mājās kādu rēķinu,� viņ� apjucis saka.

�Ko tad vakarā ar rēķinu? Neatstāj puiku vienu ilgi veikalā. Bērns vien vēl ir. Cik vēl tā prāta.�

�Cik katram mums tā prāta � pieaugu�ajiem.�

Viņi stāv viens otram pretim, un desmit ledus kalni guļ starp viņiem. Bērts dreb aukstumā, iek�as dreb, laikam arī mute.

�Ko tu domā ar to?� Agitas acis pietumst.

�To, ka tu saskaldīsi mūsu kopdzīvi gabalos ar slavenā Nila Doļa palīdzību.�

�Ak tā . . . Baiba. Nūjā, tā jau domāju. Baibai vēl sūrst vecā rēta. Algarts te un Algarts tur, bet sirdī Nils!�

�Tev arī, acīmredzot!�

�Muļķis! Tu tomēr esi muļķis, Bērt,� Agitas balss kļūst klusa. �Esmu tavu brāli divas reizes sastapusi un . . �

�Par pēdējo tik�anos es nekā nebūtu zinājis .. �

�Paklau, vīriņ, dusmu pūķi, vai tad tev drīkst Nila vārdu pieminēt? Tev tūlīt sāk ziedēt sekste!�

�Nelieto Jāņtēva izteicienus!� Bērts ievaidas.

�Kur tu sevī spēj ietilpināt tik daudz, naida? Jāņtēva, Nils � abi nepieminami, abi nīstami.� Agita uzliek siltu sauju Bertām uz vaiga. �Tu to neapjēdz, mīļais. Nilam ar veselību nav labi. Paula sacīja, nemiers un izmisums viņu pārņēmis. Viņa nespēj vienmēr būt viņa tuvumā un izkliedēt viņa bailes no nāves. No nāves, Bērt. Padomā par to, pirms izspļauj ārā savu naidu.�

Agitas siltā roka noslīd no Berta vaiga. Agita aiziet, klusi aizver durvis, iziet lietū, bet tas, ko viņa teica, uzguļas Berta pleciem kā akmens.

�Viņa �ēlo Nilu. Paula ir satikusies ar Agitu. Arī to neesmu zinājis jeb man nav jāzin? Man esot daudz dots . . Daudz dots! Ak, Dievs, vai tā ir?�

* * *

Ir svētdiena ar melnām ielām un saburzītām debesīm. Nav ne ziemas, ne pavasara. Ne auksts, ne silts. Nekas vēl nerosas dārzos, zeme neelpo � mitra, ķepīga un auksta, tā guļ neatmodusies.

Bērts ar Agitu brauc ciemos uz Doļu māju. Nullītes sīko smieklu pavadīti. Viņa sabojāja �ī rīta mieru, jau agri nonākdama un sākdama parasto dziesmu. Agita ar Bertu vēl bija gultā. Nullīte stāvēja pie guļamistabas durvīm. Matu kamoliņ� pakau�a galā. Plakana kā vienmēr. Rūgta kā vienmēr. Ārā melnas ielas, sastingu�as papeles dārzā, un nav ne ziema, ne pavasaris.

Agita nevar panest Nullītes bie�o nāk�anu. Agita palīda zem segas. Dro�i vien, aizspieda ausis.

�Pasaules alga mū�u mū�os ir nepateicība. Bū�u māti vedekla vakar izsviedusi pa durvīm. Lai nenākot, dēls naudu aizvedī�ot. Ko �ī vēl gribot? Vai viņa nesaprotot, ka mazdēli smejas par vecomāti, kurai dzimtene te un dzimtene tur. Mums bija tā, un jums te ir tā. Izsvieda, maita, vecenīti. Tas par dēla audzinā�anu. Bū�u mātei uznāca sirdslēkme. Naktī francūziete sazvanīja dakteri. Ko tu iesāksi ar francūzi? Katrs runā pa savam. �ī latviski, �is savā mēlē. Bērt, tev viņa pirmdien jāaizved pie latvie�u ārsta. Aizies vēl cilvēks bojā.� Nullīte iekoda zobus zilganajā lūpā. �Aizies un būs par vēlu. Tad liks baltas puķu gubas uz zārka. Tad raudās. Necilvēki! Tāpat kā mana mīļā māsa Vilmiņa. Viņa reiz raudās pie mana zārka. Un � vēl kāds.�

�Nullīt, izbeidziet! Bertām jāatpū�as. Rītā darbdiena. Kas mums daļas gar Bū�u mātes vedeklu,� Agitas galva iz�āvās no segas, un viņ� redzēja savu sievu pirmo reizi īsti niknu. �Es gribu mieru!�

�Tā!� Nullīte izspļāva burbuli, pakasīja pakausī kamoliņu.

�Tā! Mūsu laikos gan tā jauni cilvēki neaizbāza vecākiem mutes. Labi. Ar tevi nerunā�u. Domā, nezinu, ka krītu tev uz nerviem? Nevajaga arī. Nevajaga!�

Nullīte iztecēja no dzīvokļa. Uztipināja aug�stāvā.

Viņi nespēja vairs aizmigt.

�Bija nepareizi, ka tu viņu ieliki te dzīvot. Nekad nu nebūs miera. Nekad mēs pa�i,� Agita ievaidējās. ��ēl no vienas puses. Dusmas no otras. Ko vēl viņa no mums grib?�

�Varbūt neko lielu. Varbūt drusku sapra�as. Viņa ir vientuļa.�

�Ak, tā!� Agita uzmetās sēdus. �Viņa ir vientuļa, un tas mums jāsaprot. To, ka citi arī ir vientuļi, to aizmirst. . . Dīvains tu esi, Bērt!�

�Nils � vientuļ�? Kur tad nu paliek rūpīgā, gādīgā Paula?�

�Ak, tu nemaz nemēģini citus saprast! Paulai jāstrādā. Kop� atvēra otru frizētavu, jābraukā abas pārraudzīt. Nilam nav vajadzīga tikai mīlestība, bet arī līdzekļi. Kā zini, ārsti par velti tevi neizmeklē un zāles arī jāpērk. Kā tu domā, brālīt, vai nu nav laiks Nilam mazliet palīdzēt?�

Agitas acis bija izaicino�as, spo�as, gatavas cīņai. Sve�a � sve�a. Bērts bija izlecis no gultas.

�Labi, palīdzēsim visi � arī māte. �odien brauksim pie viņas. Ne jau D�ord�am vien pienākas tēva pirktā māja. Lai tad kāds grasis atkrīt arī Nilam.�

Nu viņi brauc. Ielas melnas, slapjas, pa tām staigā skumjas, ģērbu�ās cilvēku drānās. Skumjas soļo uz baznīcām. Vai tā ir tā vieta, kurp jāiet? Vai tur būs atbilde? Visam? Varbūt � varbūt arī nē. Kā kuram? Citam būs, citam ne.

Bērts piebrauc ma�īnu pie Doļu mājas. Kā noraudājusies tā stāv zem kļavām, un Marija, iesēdusies lielajā logā, mazgā no iek�puses stiklus. Svētdienā.

�Vai māte to likusi?� vaicā sev Bērts. �Jeb varenais D�ord�s, kuram skaidri zināms, kā �ajā zemē pērties uz aug�u.�

Jaunā zaļā ma�īna stāv pie garā�as durvīm. D�ord�s peras uz aug�u. Nav �aubu � uzpērsies! Un kas viņam ko pārmetīs? Viss godīgā cīņā panākts. Ar darbu, drosmi, drusku nekaunības, ar pa�apziņu, stāvokļa izpratni un īstā brī�a izmanto�anu. Nav ko pārmest. Godīga cīņa!

Aleksis atver durvis un ielai� ciemiņus. Tad viņ� aiziet pa gaiteni jeb aizslīd līganā gaitā, kā bīdamies būt kādam pa kājām. Bērts zin, Aleksis neder �ajā zemē. D�ord�s, viņa tēvs � der. Un Marija vēl nav skaidrībā par sevi.

Bertām ir savādi, redzot pusaudzi nozūdam Nullītes istabas durvīs. Vai patiesi tikai gads ir pagājis? Un drīz ziedēs ābele pie viņa istabas loga. Nullītes ābele. Berta ābele.

Marija nolec no palodzes un nāk viņiem pretim. Viņas maigā balss �ū�o un �ūpojas, un mute smaida un acis nē.

�Lūdzu � ienāciet. Doļa kundze klāj galdu. Tēvs aug�ā rēķina. Es pasauk�u.�

Mātes seja pavīd virtuves durvīs.

�Tūlīt, bērni. Es tūlīt,� un tad viņa sauc, lai Aleksis nākot palīgā.

�Tāds kā ne cepts, ne vārīts,� viņa pamet latvisku teikumu uz ciemiņu pusi,� nemaz nezinām, ko ar viņu iesākt.�

Aleksis, galvu noliecis, iznāk no savas istabas un ieslīd virtuvē.

�Te būtu vēl viens �ēlojams,� klusi saka Agita, un viņas roka noglāsta Berta pirkstus. No �ī glāsta kļūst labi. Bērts iedomājas, ka ābele tomēr ziedēs. Nevar ta�u būt, ka tā �ai ziemā nosalusi, nomirusi. Ābele ziedēs � vēl daudzus pavasarus.

D�ord�s kāpj lejā pa trepēm. D�ord�s Vasakis � pa�apziņas pilns. Un trepes dreb zem viņa stingrajiem soļiem.

�Pasaule nav radīta mīkst�auļiem!� saka Bērts sev, un laikam stipri.

�Tev taisnība,� pievienojas Agitas roka uz viņa pirkstiem. �Skaties un mācies, tur nāk D�ord�s Vasakis, kas izcīna godīgu cīņu.�

�Lūdzu pusdienās,� māte aicina. Virtuvē izstiepts pagarināmais galds. Se�i �ķīvji. Ūdens glāzes. Vīna glāzes un tum�s vīns pudelē. Agrāk Doļu mājās pusdienās nedzēra ūdeni, ne arī vīnu. Ūdeni dzēra, kad slāpa, un vīnu svētkos. Ieradumi �ajā mājā mainīju�ies.

Bertām vienā pusē sē� Agita, otrā Marija. Māte noraisa priek�autu, noliecas un padevīgi lūdz vīru, lai tas ielej glāzēs vīnu. D�ord�s slejas kājās. No viņa ķermeņa izplūst pa�apziņa.

Vīns ir skābs un negar�īgs. Aleksis pat ar to aizrijas un nosarcis ilgi klepo.

�Tev, dēls, nav jādzer, ja to neproti,� tēvs mīlīgi saka, un viņa balsī Bērts dzird apslēptus smieklus.

Māte izstiepj baltās rokas un uzliek katram uz �ķīvja gabalu brūni apcepta cāļa. Viņas pirksti brīdi saskaras ar D�ord�a platajām, nospalvotajām rokām. Vasakis kundze nosarkst kā meitene.

�Piedod,� viņa saka, un D�ord�s labvēlīgi piedod ar smaidu.

�Ak, mū�s! Kaut mēs ātrāk aprītu ēdamo un es varētu sacīt, kas jāsaka,� Bērts vaid sevī.Viņ� stumj sako�ļāto cāļa gabalu no viena vaiga otrā � un nespēj to norīt.

D�ord�s ēd pamatīgi. Pamatīgi stingri tur rokā dak�iņu un otrā � nazi. Zobi pamatīgi sako�ļā barību. Viņa acis spīd no pamatīguma.

Marija tikko pieskaras ēdienam. Laikam tādēļ viņa tik vāja. Agita kaut ko runā ar māti, par drānu izpārdo�anu pilsētā.

�Re, Marija, aizbrauc, nopērc drēbi, pati pa�ūsi. Būs lētāk. Pa�ūsi arī Vilmai,� D�ord�s saka starp norītiem kumosiem un vīna malku! �Par gatavajiem veikalos prasa bargu naudu. Pa�ūdama pati, pusi ietaupīsi.�

�Jā, tēvs,� Marija klusi saka, un viņas ar smagumu pieliju�ās acis raugās logā.

Agita pūlas vilkt sarunas garumā. Bērts redz, D�ord�s nemaz viņā neklausās, domās, dro�i vien, viņ� aprēķinos iegrimis. Māte runā laipni un ir apjukusi. Aleksis klīst pa Atēnas ielām vai sē� zem olīvkoka un skatās zilās debesīs. Vēl jāapēd saldais ēdiens, un tad visi var celties un iet viesistabā. Marija novāc galdu, un Agita tai palīdz.

�Māt, man jārunā ar tevi,� Bērts saka.

Vilma Dole paskatās vīram acīs. D�ord�a lielās brūnās acis sen vairs nav skumjas. Tas laiks ir pagājis. D�ord�a acis ir aukstas.

�Apsēdīsimies, dēls, runāsim, ja jārunā,� māte gurdeni nosaka. Aleksis pazūd kā ēna, un viesistabā apsē�as viņi trīs � māte, Bērts un grieķis.

�Vai mēs nevarētu runāt divi vien? Tās ir mūsu ģimenes lietas,� Bērts atklāti skatās patēva acu brūnumā.

Viņ� sē� kā maiss un nedomā iet projām, kamēr māte mierino�i uzliek roku uz viņa ceļgala.

�Sēdi vien, ģimene jau mēs esam visi.�

�Tā ari es domāju,� D�ord�s atbild, bakstīdams zobus ar nagu.

Bērts nenovēr� skatu no viņa, it kā tas pievilktu, apburtu, saistītu neatvairāmā spēkā.

�Nilam nepiecie�ama palīdzība.�

�Kāda palīdzība?� vaicā D�ord�s. �Kādēļ pēk�ņi palīdzība?�

�Kas noticis?� māte nenocie�as vīru pārtraukt, un Bērts zin, ka viņas sirds ir notrīsējusi.

�Nilam neiet labi. Viņ� slims un nekas labāks nerādās.

Drīzāk otrādi.�

�Ko tad mēs tur varam darīt?� D�ord�s noplāta varenās rokas. Bērts novēr� skatu no brūnajām acīm. Mātes pelēkās, mazliet mitrās, raugās viņam pretim, ar bailēm pārplūdu�as. Briesmīgi �ēl mātes. Nila mātes. Pa�a Berta mātes. Visas mātes pasaulē Bertām ir �ēl.

�Ko tad Paula?� viņa izsaka un knibina savus nagus.

�Paula izdevusi visus līdzekļus Nila dēļ. Tas dzīvoklis pilsētā maksā, māt. Un Nila studijas, ārsta rēķini, zāles, kaut ko viņ� ta�u arī ēd!� Bērts jūt, ka balss kļūst plata kā upe, sāk mest viļņus, pietumst. Vectēvs Dolis ir iznācis no smēdes un saka: �Mīļie, būs negaiss.�

No bērnības debesīm iz�aujas zibeņi, un upe sakuļas putās un skrien pret krastiem.

Māte klusē. D�ord�s rij siekalas.

�Mēs neko nespējam palīdzēt,� viņ� beidzot izkliedz. �Veikalam piebūvējām otru telpu. Papla�inājām visu uzņēmumu. Mums ir parādi!�

�Mums ir parādi,� māte klusi atkārto. Tad viņa saņemas, izslej plecus un mēģina būt indīga, kas viņai neizdodas, jo acīs guļ mātes rūpes par to, kuram dzīvību devusi. Mū�īgās, nerimstīgās mātes rūpes guļ Vilmas Doles acīs. Tās nav izslaukāmas ar kabatas drānu vai plaukstu. Tās tur ir un būs vienmēr � redzamas vai apslēptas, bet būs! Bērts sajūt krūtīs glu�i fiziskas sāpes.

�Tomēr � kā tad tagad ir? Vai Nils ir Paulas vīrs vai nē?� D�ord�s vaicā.

�Nav,� Bērts atbild kā sapņos,� nav un nebūs. Lai kā arī man tas viss nepatīk, bet jāatzīst, ka Paula Nilam ir atdevusi visu un nu būtu mūsu reize palīdzēt.�

�Es sacīju � mums ir parādi un nekas nepaliek pāri!� D�ord�s uzlec kājās, pieskrien pie loga un skatās kā pārbaudīdams, vai jaunā zaļā ma�īna tur vēl stāv. Aleksis klusi iziet pa durvīm. Bērts gribētu celties un iet zēnam līdz.

�Es zinu, kā tev ir,� viņ� teiktu, �es tevi saprotu. Tu te nederi.�

�Bērt, mēs pārdomāsim, ko spējam darīt. Vai ja?�

Pazemīgi, lūdzo�i noskan mātes sacītie vārdb D�ord�a mugura, plata, dro�a, aizsedz pelēko loga gaismu. �ī mugura saka � nē.

�Bērt, mēģini saprast. Mums ir divi bērni skolojami.�

�Un �ī ir mana tēva māja, māt,� pats sevī sabrukdams, izsaka Bērts. �Agita, nāc, brauksim mājās. Agita, mums ta�u ir vēl da�i tūksto�i bankā. Ko? Rītā aiznes tos Nilam, Pauļa Doļa dēlam, lai viņ� var dzīvot.�

Agita paņem mēteli no sienas skapja un neatvadās. Viņa virtuvē dro�i ir sarunu dzirdējusi. Agita izskrien ārā un Bērts viņai pakaļ. Mātes acis viņus pavada. Un D�ord�s ir aizsedzis logu, ko viņa meita �odien ir nomazgājusi, lai vairāk gaismas ieplūstu �ajā mājā.

�To es gan nedomāju, ka tavai mātei vairs tik maza teik�ana. Ak, Dievs, tur ta�u akmenim jāraud!� Agita satraukti runā, kad viņi sē� ma�īnā un brauc mājās. �Mēs ar meiteni visu virtuvē dzirdējām un zini, vai tu zini, ko tā meitene teica?� �Man kauns, ka viņ� ir mans tēvs.� Paldies, Bērt, ka tu gribi brālim palīdzēt. Vismaz gribi.�

�Varbūt arī negribu, bet tas jādara,� Bērts atbild. �Viņi nedos, un � kas tad dos?�

�Vai drīkstu Nilam rītā aizvest �eku? Teiksim � piecsimt. Ja?� Gandrīz pazemīgi skan viņas balss.

�Tu nevedīsi, Agita. Es . . .�

�Apsolījos aiziet. Saproti, es apsolījos un viņ� gaidīs. Paula būs tur tikai astoņos. Es varu būt se�os. Līdz lekcijām man tad divas stundas laika.�

Bērts �ņaudz rokās ma�īnas stūri. Liekas, tā dedzina viņa plaukstas kā sakarsēta dzelzs.

�Kādēļ tu apsolīji?�

�Paula lūdza.� Agitas balss izdziest. �Nilu nedrīkst vienu atstāt. Viņam briesmīgas bailes no nāves.�

Bērts saraujas.

�Kādēļ tu lieto tik stiprus vārdus? Tik ļauni ta�u nav.�

�Tik ļauni ir, Bērt! Paulai ārsts sacījis, ka operācija nav līdzējusi, slimība ir jau otrajā plau�ā. Nekas nelīdzēs. Vai tu saproti, Bērt? Nekas nelīdzēs!� Agitas acis ir platas un baismu pilnas, kad viņi pie mājas izkāpj.

�Tas nevar būt.�

�Skaties acīs patiesībai, Bērt. Nils, tavs brālis ir neglābjams!�

Agita aizskrien un slēdz vaļā durvis. Kā sitienu saņēmis, Bērts stāv iebraucamā ceļa galā. Tumsto�s vakars viņu apņem. Mitrs un tuk�s, un piemircis ar grūtumu.

Agita ir pazudusi aiz dzīvokļa durvīm. Bērts kāpj aug�ā pie Algarta. Tagad derētu runāt ar kādu, kas spēj mierīgi skatīties trakojo�ā upē un sacīt: �Tā norims. Viss norimst. Viss.�

Algarta istabā ir silta zaļa gaisma. Baiba guļ uz vāļās un skaļi lasa latvie�u dzejnieka dzejas. Baiba prot izteiksmīgi izsacīt vārdus. Algarts sē� uz grīdas, sakrustojis kājas, uz ceļgaliem viņam ir dēlis ar zīmējumu lapām. Da�ādas figūras, loki, pusloki, �etrstūri tur savilkti, sasaistīti cits citā.

Berta iera�anās neiztraucē viņus.

Te ir tik labi un silti, un mierīgi, un Bertām ienāk prātā divi putni ligzdā, ziedo�ā kokā, prom no citiem. Brīvi un pa�i, un tuvi.

�No kurienes tu atskrējis?� Algarts paceļ plato seju no zīmējuma un raugās uz Bertu.

�No mājas � no mājas, kurā reiz dzīvoja Doļu ģimene un ko tagad valda kāda grieķa naudas kāre,� Bērts saka.

�Tagad tur dzīvo naudas kāre un trīs pazemīgas dvēseles.�

�Bēdīgi. Bet, draugs, tādu māju ir daudz. Un � ko tu tur līdi? Meklēt pagāju�ās dienas?�

Baiba pavirzās uz vāļās tālāk, un Bērts tur nosē�as pie viņas kājām, kas siltas piegulst viņa gurnam.

�Jā � ko tu tur meklēji, pasaules lāpītāj! Ko? Mātes krūti?�

�Varbūt taisni to. Bet ne sev. Nilam meklēju. Kādu atbalstu.�

�Hā!� iesmejas Baiba. �Bērt, kad tu reiz mācīsies? Kad? Tevi sit no vienas un no otras puses. Un no pakaļpuses arī � neņem ļaunā, bet tu kā apmāts: Nils un Nils!�

�Citādi es nevaru. Nekad laikam nebū�u citāds. Iek�ā � vāros. Un kā! Tomēr tā mana otra puse saka �jāpalīdz.�

�Tad palīdzi, ja tev nauda ir. Bet nelaid tur Agitu! Lai Paula viena tiek galā. Vienmēr viņa ir pratusi lietas pareizi izvadīt un ņemt, kas kārojas. Lai tagad zin, kā salāpīt savu ieplīsu�o tīklu.�

�No manis jau viņa neko neprasa. No Agitas gan. Agitai jāiet un jāizklaidē Nils. Tu zini, man tā liekas, ka Agita to dara labprāt.�

�Skaidrs, ka labprāt. Pagaidi vien, drīz tā viņai būs nepiecie�amība. Redzēsi, Bērt, vēl tu daudz ko redzēsi.�

�Baibīt, ne tā,� Aigarts rāmi saka. �Ne ar tādu sāļumu! Pieber drusku cukuru savai runai. Agita nav mazs bērns, un � vai pati nezini? Jo stiprāk kāds pievelk gro�us, jo vairāk gribas skriet. Ne jau aiz spīts, nē, ne vienmēr. Bet tas ir katram iek�ā � nepakļauties. Bērts nedrīkst aizslēgt durvis un sacīt sievai: �Tu nekur neiesi!�

�Nu tad jāpadodas. Nilam nekad nepietiks ar drusciņām, viņam vajadzēs visu. Divus gadus viņ� mani mētāja kā lupatu lelli. Pasauca, kad vajadzēja. Ielika aizdurvē, kad gadījās kas labāks, uzdāvāja kādu savu glāstu, kad nebija cita, kam dot. O, man jūs nestāstiet!�

�Bet Nils mirst!� zaļajā gaismā izkliedz Bērts. �Un Agita ir pilna ar �ēlumu.�

�Mēs visi lēnām mirstam. Jau no piedzim�anas brī�a,� Baiba tum�i saka un iespie� muti plaukstā. Tādēļ tas laiks, kas mums dots, nav jāiz�ķie�. Tas ir jādzīvo sev par prieku un nav jānomet mēslainē. Savējo laiku es vēlos dzīvot.

Esmu pietiekami ilgi bijusi par kājslauķi, kamēr sevi atradu. Nu guļu savā vietā kā akmens. Jūs man neiestāstīsit, ka tādēļ, ka Nils lēnām sairst, man jāmetas viņa priek�ā ceļos. Ja gribat � metieties! Visi! Tu, Bērt, un tu, Algart, un Paula, �ī gudrā, un � Agita, kurai pietrūkst Jāņtēva dūres, jo viņa pie tās pieradusi un tagad meklē citu.�

Bērts jūt, ka lēnām grimst sevī. Grimst kā siltā, klusā ūdenī. Ir jāraujas ārā tūlīt. Tūlīt! Jeb � būs jānogrimst. Viņ� ceļas kājās un iet projām.

�Gandrīz pievienojos Baibai, Bērt, Teicu � gandrīz. Griezies atpakaļ, Bērt! Tu iziesi no manas istabas, bet neizbēgsi no sevis. Sēdi, apsēdies. Neesi pīkstulis. Vēl tev daudzi kalni būs jāpāriet. Vienmēr, kā zini, ceļā me�rozītes nesmar�o. Būs arī kāds ēzelis nometis apaļu mēslu. Iekāpsi arī tajā. Nu, sēdi, brāl, un runāsim prātīgi.�

Bērts izraujas no ūdens. Melns logs ir sienā. Arā jau nakts. Agita lejā viena. Patiesībā viņ� arī ir viens. Bez Agitas Bērts ir viens. Jāklausās, ko sacīs Algarts. Ir jāklausās � citādi jānogrimst siltajā tumsā.

�Runā, Algart,� Baiba uzsvie� kājas uz vāļās aizmugures. �Tagad runā tu. Tev domā�ana ir lēna, bet alla� izdodas svētīga.�

�Bērt, neņem visu tā,� Algarts noliek zīmē�anas dēli un noliek krītu sev blakus. �Tiesa, Nilam ir jāpalīdz, ja tu spēj. Piesviedī�u arī es kādu dolāru, varbūt atvilktnē ir kas noslēpies.�

�Manis dēļ,� vienaldzīgi nosaka Baiba, �to pagraba izbūvi var atlikt. Ja tiekam tur iek�ā nāko�ajos Ziemas svētkos, tad labi.�

�Paldies, mazā,� Algarts pārmaina sakrustoto kāju stāvokli. �Domāju, Bērt, tu labāk tagad pie Nila neej. Ne ar, ne bez naudas. Asumi vien iznāks. Aizie�u es. Dod man �eku � rītā aizvedī�u. Aprunā�os ar Nilu, ar Paulu. Tā � vienkār�i. Palīdzība vajadzīga? Labi, mēs vēlamies palīdzēt. Ja brālim vajaga kopējas, var tādu algot, vai arī Nilam jāiet slimnīcā. Tas Paulai jāsaprot. Pasacī�u, ka Agita neies tur viena un � ne katru vakaru. Ies kopā ar vīru, ko sauc par Bertu Doli.�

�Pasaki to Agitai arī,� Baiba pārtrauc Algarta lēno runu. �Un pasaki jau �ovakar. Varbūt rītā būs par vēlu.�

�Nu, Bērt? Ar mieru? Runā�u es. Naudu iedo�u es. Ne tu, ne Agita. Un Baibai taisnība, Paulai jāprot lietas izkārtot. Ej tagad lejā un palūdz, lai tava sieva ir tik laba un mūs apciemo. Mēs gaidīsim un � apsolu, Baiba turēs muti ciet!�

Bērts nav izteicis ne vārda. Vārdu nemaz nav, ir tikai viena liela sāpē�ana. Visā viņā. No galvas līdz kājām. Iek�ķīgi, ārīgi.

Agita sē� pie mazā rakstāmgalda, zem lampas kupola pabāzusi gai�o galvu. Viņa neatgrie�as, kad Bērts tur pieiet. Uz galda ir grāmatas. Vai patiesi Agita mācās? Ta�u nē, roku virspuses ir mitras, tur kritu�as lāses no acīm, kas tik reti tagad Bertā skatās ar seno, maigo skatu.

�Lūdzu, uzej pie Algarta,� Bērts klusi saka, un viņa roka pusceļā apstājas un neaizskar sievas matus. �Palaid mani pie galda. Es izrakstī�u �eku. Algarts to rītā aizvedīs Nilam.�

�Es aizvedī�u,� Agitas balss, skarba un sve�a, izskan istabā. �Aizvedī�u savu naudu, ne tavu, ne Algarta vai Baibas. Savu, Bērt! Un man nebūs �ēl neviena centa! Jūs kaut kur esat pazaudēju�i savas sirdis un staigājat apkārt ar tuk�ām krūtīm. Tās gan skan kā bungas, bet ir tuk�as! Tuk�as! Tev, tavai mātei, tiem tur aug�ā. Visiem jums! �ēl, �ēl, ka tā.�

�Agita, vai tu apjēdz, ko runā?�

Viņa pieceļas. Stāv vīram pretim. Bērts redz sve�u seju, nekad neredzētus vaibstus, ar nicinā�anu pilnas acis.

�Apjēdzu gan! Apjēdzu jau sen, tikai negribēju sev atzīties. Tu, Bērt, esi ļaunāks nekā Jāņtēvs. Jā � nu tu to zini!�

Agita izskrien gaitenī, uzvelk mēteli un iziet pa durvīm. Uz ielas, uz slapjās ielas, noklaudz viņas soļi un izgaist.

Melnie istabas logi smejas, aizslēpu�ies aiz maigiem, gai�iem priek�kariem. Smejas par Bertu Doli, kas zēna dienās sēdējis savā vectēva smēdē Kurzemē, kas redzējis, kā sarkanu dzelzi izveido pakavā. Laimes pakavā. Sarkanu dzelzi var izlocīt un izkalt � līku, biezu, plānu, smailu. Otru cilvēku � nekad!

�Bērt, es tev uzvārī�u drusku piena,� saka klusa Nullītes balss, un Bertām zemapziņā liekas, vecā māte ir noliekusies viņam pāri, visa smar�odama pēc labestības, miera, gādības, gudrības un kumelītēm.

�Man liekas, tev jāiedzer mazliet silts piens un jāiet gultā.�

Nullīte aiztek uz virtuvi, un kā miglā Bērts redz viņu tur rosāmies, mazu, plakanu, vientuļu vecu sievu.

Bertām briesmīgi sāp galva. Viņ� ir pusguļus uz vāļās, un viņam negribas kustēties.

��e, iedzer, zēn. Dzirdēju aug�ā, ka Agita kliedz. Nebēdā � izskriesies pa āru � atnāks atpakaļ. Te ta�u ir mājas, tev un viņai. Un nu guli, manu zēn.� Berta galva pieplok plakanām mātes māsas krūtīm. Viņ� dzird rāmus sirdspukstus un gribētu raudāt, bet nespēj.

Pirmais ra�enais lietus ir pārskrējis pāri pilsētai, un zeme atkal ir silta. Un zeme ir silta. Dīgst zāle. Putni sakliedzas mīlestībā, kokos noslēpu�ies.

Berta Doļa mājā mīlestība ir izgaisusi.

Viņ� redz Agitu aizejam uz darbu, mazliet salīku�u, steidzīgu. Pa�am negribas celties aug�ā no vāļās, kur nu viņam ir guļvieta, jo vakaros jaunā sieva aiztaisa ciet guļamistabas durvis. Bertām bailes no izrunā�anās, tādēļ viņ� valstās palagos, kamēr rītos Agita aiziet. Kad vakaros viņ� pārrodas mājās, sieva jau ir prom. Uz lekcijām, varbūt. Pie Nila, varbūt. Kā piesmaku�as ir visas telpas un saule, logus gaismodama, nesilda.

Nullīte nonāk, uzvāra kafiju, apzie� maizes, kuras neviens neapēd. Lai viņa darās. Bertām ir vienalga.

Veikalā viņi klusēdami grozās viens ap otru, bet Bertām ir sajūta, ka mātes māsa viņu saprot un sirds viņai sāp. Mario svilpo un tekā apkārt ar baltu cepurīti uz auss. To viņ� pats sev nopircis, lai izskatītos svarīgāks, lai izceltos.

�Agitas kundze vairs neatnāk,� viņ� saka vienreiz. �Kādēļ viņa neatnāk?� zēns jautā otrreiz un pats atbild, putna acīm �aurās spraudziņās spīdot: �Zinu, kas nomiris, to nevar aug�ā uzcelt. Nē, Bērt, tā nav mana darī�ana. Nav! Tikai nekliedz atkal uz mani. Agitas kundze tevi vairs nemīl.�

Bērts viņam uzklūp ar skatu. Saplosa Mario trauslo ķermeni, saplosa gabalos, ar visu viņa balto cepuri. Cik rei�u Bērts jau ir vēlējies puiku padzīt.

�Ej! Meklē pats savu ceļu. Man arī jāmeklē savs. Varbūt patiesi no tevis iznāks bagātnieks, jeb varbūt tu kļūsi ievērojams zaglis? Kas man daļas! Ej prom!�

Tomēr � Mario paliek un labi, ka tā. Tagad bie�i Bērts atstāj veikalu un aiziet uz upi. Ir labs gabals ko iet. Pa vecajām ielām, zem kļavām, kurām pumpuros briest mīlestība, zem papelēm, kas smīnīgas dur debesīs taisnus zarus, zem pelēkām vai zilām debesīm. Viņ� iet uz upi un stāv tur pie kāda sola. Reiz te sēdēja meitene ar zemeņu krāsas jaku un lidoja taurenis, un puika mak�ķerēja. Kādā dārzā ziedēja ābele.

Priek� cik simtiem gadu tas notika?

Ūdeņi skrien vienaldzīgi savu ceļu. Upe ir mēma, un koki, un . . . Neviens nevar Bertām Dolim atbildēt, kādēļ ir iznācis tā . . Tā! Kā tad? Nepareizi!

Nedēļas paiet,, un Agita ar vīru nerunā. Reiz Bērts redzēja, ka viņa uz ielas stūra pastkastītē iemeta vēstuli. Dro�i vien � Jāņtēvam.

�Dēls, runā ar viņu,� da�reiz miegā Bērts dzird vecāsmātes balto balsi.

Runā? Ko tad? Bet viņ� zin �jārunā būs. Kādreiz . ..

Marija atnāk uz veikalu. Klusa ienāk, klusa aiziet. Aleks aizbēdzis atpakaļ uz Grieķiju. Aizbraucis ar kuģi. Marija mīlēja brāli.

�Tomēr, kad iedomāju, cik viņam te bija grūti iedzīvoties, priecājos, ka viņ� ir atpakaļ. Tas ir jāsaprot. . .�

Jāsaprot �jāsaprot. Jāsaprot, ka Nils ir Bertām atņēmis Agitu.

Baiba rīkojas pa savu pagrabu pilsētā. Algarts arī aizņemts. Nāks vasara � tūristi un ienākumi.

Algarts sit Bertām uz pleca, kad viņu satiek.

�Ar to jau neizbeidzas dzīve, mīļais,� viņ� saka. �Kā es pats! Simts ellēm cauri izbridis. Bet � dzīvoju. Atradu Baibu, man ir darbs. Mācos drusku atsacīties, drusku pakļauties.�

�Ko darīsi? Ar skrāpi rokā visu mū�u nevar skriet. Varbūt Agita nāks atpakaļ. Tad, kad ...�

�Nerunā!� Bērts uzbļāva draugam.

Upe plūst, �ūpodama sevī krastu atspulgus, brī�am skaidrus, brī�am ķēmīgi izlocītus. Kā murgainus sapņus. Nekas neliekas īstenība.

Nav meitenes zemeņu krāsas jakā, nav taureņa. Ir izmisums un putni, kas, dzīvos kokos slēpdamies, izkliedz savu

mīlestību viens otram, apaugļo viens otru un rada jaunas dzīvības. Mū�īgā ķēde. Dzīvības ķēde.

Nullīte vakaros saskaita kasi un nodod Bertām.

�Nezinu, vai tur ir viss. Es tam puikam neuzticos. Acis kā �agatai un �agata ir zaglīgs putns.�

Bet bez Mario Bērts pa�laik nespēj iztikt. Nē, zagt viņ�, dro�i vien, nezog. Zēns nolēmis tikt uz aug�u, strādā veikli un ir apķērīgs. Ko tad vairāk? Kādreiz viņ� palai� muti. Tas arī viss.

Saules rietā izkūst pamale. Gaiss dzidrs un skanīgs. Dārziņos rosās cilvēki. Jaunais rajons ap Berta veikalu izaug kā no siltas pavasarīgas zemes. Māja aiz mājas. Dārzs aiz dārza. Bērns aiz bērna. Mū�īgā ķēde.

Bērts ar Nullīti brauc mājās no darba. Bū�u māte līk-ņājas francūzietes dārzā. Kaplē, rok. Apaļa sieviņa, kas grib zemē kaut ko iesēt, audzēt, kopt, mīlēt.

��is ir kā mans dārzs Pārdaugavā,� viņa sauc pretim atbraucējiem, �tāda pat irdena, bagāta zeme. Dievs, kā �is dārzs ir aizlaists! Ko visu te varētu izaudzēt! Algarts no rīta uzraka dobi. Zeme trekna kā torte. Nullīt, kādus redīsus sēsim � sarkanos vai gai�os?�

Bū�u māte, atradusi zemi, atdzīvojusies. Viņa sēs, un viņa audzēs. Tāpat kā tur, mīļajā zemē. Tur.

Nullīte steidzas uz dārzu. Ne kājas sāp, nekā. Abām sievām nu ir ko mīlēt � sve�s dārzs, sve�a zeme. Un atmiņas.

Bērts ieiet dzīvoklī. Pārsteigts viņ� ierauga Agitu stāvam pie galda. Agita kļuvusi vāja. Zem acīm loki, vaigos ēnas. Ap muti sāpes un mutē kliedziens. Bērts viņai tuvojas. Rokas nolaistas gar sāniem kā smagas sviras.

�Agita, ak mū�s, kā tu esi sevi nodzinusi!� viņ� ievaidas.

�Nilu �orīt pārvietoja uz slimnīcu,� viņa saka, un acīs tai sasalst stings skats. Bērts atkāpjas. Viņ� nedrīkst ieiet Agitas pasaulē. Viņas pasaule ir Nils.

�Vai tu neaizbrauksi? Kas zin . . , Kas zin, cik ilgi vairs.�

�Es nebrauk�u,� saka Bērts un �ņaudz dūrēs savu naidu. �Nekā viņam vairs nevaru dot. Visu esmu jau atdevis.�

�Ja tu runā par to � naudu � nebīsties, es tev to atmaksā�u. Mēs abas ar Paulu. Līdz pēdējam centam, brālīt.

Tavai kabatai nebūs jācie�.� Asi, ļauni skan Agitas, Berta Doļa sievas balss. Vai pagāju�ajā pavasari tā nedūdoja kā balodis?

�Tu zini, Agita, ka es nerunāju par naudu.�

Viņa apcērtas apkārt. Pieiet pie loga. Pāri Agitas galvai plivinās gaisīgs priek�kars.

�Kā lai neiemīl to, kam uzliktas tādas cie�anas ...�

�Agita,� Berta balss lūdzas, lūdzas. Nevēlos dzirdēt patiesību. Saki kaut ko citu.

�Vai tu spētu mīlēt visus, kas cie�? Tad � tev jāsadalās putekļos. Tu nesadalies vis. Tu visa esi Nilam.�

Viņ� gaida, ka viņa sacīs: �Nē, ne Nilam, tev, Bērt,� bet Agita klusē.

�Agita � atbildi?�

�Viņa drīz vairs nebūs. Nebūs. Mēs būsim, viņ� nē. Vai tu zini, cik alkatīgi Nils grib dzīvot? Vai tu zini, kas ir gaidīt izdzi�anas stundu? Ko tu zini! Tu nemaz to nevēlies! Tev ir sava mazā pasaulīte un vairāk nekā. Tev tajā ir labi. Kā pīļu dīķī. Peļķē!�

�Kādreiz tev tā likās skaista. Tikai priek� gada � pie upes. Kādu lielu pasauli tu atradi Nilā? Saki! Kādu!�

Agita nāk viņam klāt. Pelēkās acis spo�as, vaigi pārklāti ar vakara saules sārto atspīdumu.

�Atradu. Nekad agrāk nezināju, ka ir arī tāda pasaule � liela. Es jau tur neiederos, viņ� �jā.�

�Tad atkāpies.�

�Nekad!�

�Jums abiem nav nākotnes,� Bērts iz�ukst un jūt sievas elpu uz sava vaiga. Tā svilina ar naidu un nicinā�anu. Dedzina, ko� un dzeļ. Agitas elpa, kuru Bērts tik daudzas naktis ieņēmis sevī taisni no sievas mutes.

�Taisni tā, lielais skauģi. Mums ir nākotne! Jā, mums ir!� viņa kliedz. Sve�a, salta, tāla, nepazīstama. �Manī aug Nila bērns! Vai tu saproti? Nila bērns. Divus mēne�us jau viņu nesu. O � un tas būs mīlēts un gaidīts bērns. Par to esi dro�s!�

Berta roka paceļas un nokrīt uz sievas karstā vaiga un noslauka no tā saules atspīdumu. Agita nobāl.

�Zvērs!� viņa saka, sakodusi lūpu asinīs.

��Nicināms zvērs tu esi. No bērna kājām piesūcies ar

naidu, pats sevi auklēdams, �ēlodams. Gļēvulis! Un � es gribu būt no tevis brīva! Brīva pavisam un dzīvot Nila bērnam.�

Bertām liekas, viņ� sapņo. Iecirtis dūres krūtīs, viņ� ieskrien sienā, apreibst un tikko noturas kājās.

Tā nerunā Agita! Tā nav Agita! Sve�a ļauna sieva te ienākusi viņu dzelt, izpostīt, samīt.

Bērts izskrien ārā. Putni svilpo siltajā novakarē. Burvis pavasaris tup uz katra sētas mieta, maigajā zālē, koku zaros, melnajā zemē dārzā. Melnā zemē liks Nilu Doli, un Agita viņu nedabūs.

�Bērt, kur tu skriesi? Atnāc, atroc, lūk, �o malu,� sauc Nullīte.

Kas? Nullīte? Kas tā tāda? Melna zeme un Nils, un sve�a sieva, kas nes Nila bērnu savā augumā kā dārgu, slēpjamu augli.

Bērts iet ātri. Mājas ielas malās slīd tam garām � pelēkas, dzeltenas, baltas. Melniem logiem, kā atvērtām vaidu mutēm. Mājas skrien, un Bērts skrien. Viss sajūk raibā juceklī. Tumsa laiza zemi, aprij pēdējo saules atspīdumu. Bērts skrien. Viņ� apstājas iepirk�anās centrā un atjēdzas. No pieres pil lielas lāses, krekls ir kā izmazgāts un salti apņem viņa karsto augumu.

Tur ir ēdnīca �D�ord�a restorāns�. Tālāk � frizētava. Paulas frizētava, no kuras sev labumu sūc un sūc kāds parazīts.

D�ord�s � gudrais, nedeva Nilam naudu. Un labi, ka tā! D�ord�s prot dzīvot sev. Paturēt savu.

�Manī aug Nila bērns ... Jau divus mēne�us . . .�

Bērts noslauka plaukstā slapjo pieri. �ī plauksta iecir-tās Agitas sejā. Tik tālu nu tas ir. Tik netīri, zemi, riebīgi. Dubļi. Viņa, Berta, sieva nes Nila bērnu. Gribētu, jau tagad mīlētu! �is bērns būs viņas nākotne. Melna dārza zeme, melna kapa zeme. Un bērns!

�Ko tu te dari, Bērt? Kas noticis? Kāds tu izskaties?� Paula pavīd Berta acu priek�ā. Ak tā, viņa stāv pie sava zaļā Forda. Viņa grasās braukt uz pilsētu.

�Man ar tevi � ar jums � jārunā. Un tūlīt,� Bērts saka, un viņa acis skatās Paulai garām. Uz ēkas jumta sēd pelēki putni, putni, putni...

169

�Nāc iek�ā. Frizētavā neviena vairs nav. Nāc, Bērt,� Paulas balss dreb. Vai viņ� izskatās tik briesmīgs?

Paula atslēdz durvis. Iegrū� Bertu krēslā, atnes glāzi ar aukstu ūdeni.

�Nodzeries, citādi tev pārsprāgs galva,� viņa klusi saka, un pēk�ņi Berta skats pielīp divām asām, pelēkām līnijām pie Paulas mutes.

Viņ� dzer ūdeni, bet mute vēl deg, it kā vecātēva vēl neizkaltais, sarkanais pakavs to tikko būtu svilinājis.

�Kas ar tevi notiek, Bērt?� Paulas roka guļ uz Berta pleca. Noglāsta to. Vāja, balta roka. Novecojusi seja, ar pelēkām rievām gar muti. Paulas seja. Veca un norūpējusies sieva. �

�Tu ta�u visu zini, kas tur notiek pie Nila. Kā tu to drīkstēji pieļaut! Bērts kliedz. �Kā tu ļāvi manai sievai gulēt kopā ar Nilu? Kā tev ap sirdi zinot, ka Agitai būs viņa bērns!�

Paulas seja attālinājās. Aizgrie�as. Roka noslauka asaras.

�Ja es varētu Nila vietā aiziet, es to darītu neapdomādamās. Vai tu to saproti? Viņ� ir jauns, un gudrs, un nedzīvojis. Es � nekas.�

�Vai tu zināji, ka Agita ...�

�Zināju. Nils smeļ vēl no �odienas, cik spēj izsmelt. Iznīcības domas viņu dzen paniskās bailēs. Varbūt Agita ir devusi viņam da�as laimes stundas. Savu rūpību, mīlestību, � jā, arī miesu. Varbūt tas bērns ir ieņemts ar nodomu. Dro�i vien. Tā ir � neiznīk�ana, atdzimt bērnā.�

�Klusē! Tu runā, it kā nezinātu, ka Agita ir mana sieva.�

Paula skatās uz Bertu un skumji smaida. Pelēkajā sejā iekrīt gaisma no loga un nodziest. Ārā ir satumsis, tikai garāmbrauco�as ma�īnas mirk�ķina kāras uguņu acis.

�Kas tas ir sieva, Bērt? īpa�ums? Krēsls? Galds?�

�Vai tas ir attaisnojami, ka Nils man viņu atņēma, kad tikko bijām sāku�i dzīvot? Atņēma, dro�i vien, ļaunā priekā � kā vienmēr man ir atņēmis visu, ko esmu iemīlējis.�

�Zinu � tev sāp. Un tomēr, Bērt, tu dzīvosi � Nils . . �

�Tas nav attaisnojams!�

�Tas ir attaisnojams. Esmu pateicīga Agitai par to, ko viņa �ajā ziemā un pavasarī ir devusi Nilam. Es vienmēr

bu�u viņai pateicīga. Tas būs mu�u abu bērns. Viss, kas man pieder, reiz būs viņam.�

�Ārprātīgās!� nosēcas Bērts, un viņa krūtis plē� pu�u briesmīgs naids. Ne tikai pret Nilu, arī pret Agitu, Paulu. Un � nedzimu�o bērnu.

Bērts pieceļas un apgā� ūdens glāzi. Viņ� iekāpj stiklos uz grīdas un jūt asus dūrienus līdz sirdij. Tas palīdz, tas atvieglo. �

Pasaules puteklis � Bērts Dolis izkāpj pelēkzaļā pavasara tumsā un soļo uz priek�u. Uz priek�u, uz priek�u. Kāju vietā viņam ir akmens bluķi, un gājējs klusi vaid, tos cilādams � uz priek�u. Nekāda, neviena ceļa nav at pakaļ. Bet priek�ā zaļgana tumsa.

Viņ� iet un iet, un ceļ savas bluķu kājas, jo ir jāiet, jo nav ceļa atpakaļ. Nav, nekad nebūs.

Bērts pāriet pāri sliedēm un atjēdzas, ka ir nogājis lielu gabalu. Mazā dzezceļa piestātne liekas redzēta. Divi sa-viju�ies jaunie�i klīst gar slie�u malu. Vajadzētu pieskriet tiem klāt un atraut viņus vienu no otra, un kliegt kurlajās ausīs � ka mīlestība nav nekas. Tikai sāpes un vil�anās, un grim�ana tumsā.

Nāk vilciens, līklo�u slīdēdams, ugunis mesdams dārzos gar sliedēm.

�Reiz mēs tā aizbrauksim, Bērt,� saka Agita, un viņas matu gredzens glāsta tam vaigu.

Bērts izstiepj roku, mēģinādams satvert Agitu. Plauksta iegrimst vēsā, miklā pavasara naktī, un Agitas tur nav. Vilciens apstājas, un Bērts uzlec uz kāpnītēm un � skrien uz riteņiem, kopā ar simtiem citu. Viņa akmens kājas smagi stāv vilciena gaitenī, bet Bērts skrien tālāk, skrien tālāk.

* * *

Kla-pa-ta, kla-pa-ta. Plu-ka-ta, plu-ka-ta, klaudz un sten, un izsmej kāds zem vagona. Izsmej Bertu un citus, līdzīgus viņam. Kla-pa-ta. Plu-ka-ta. Vectēvam bija tāds teiciens: �Nu man ir plukatas klapata.�

Kla-pa-ta.

Melnos miega laukos slīd vilciens, �ķeļ tumsu � ved projām cilvēkus no �īsdienas. Ved rītdienā.

Sakumpis uz savām rokām, Bērts sēd un klausās slie�u klabē�anā.

Plukatas klapata!

Vai būs rītdiena? Kāda? Kur?

Bērts nopērk no vilciena pavadoņa biļeti līdz kādai piestātnei, kuras vārdu kādreiz bija redzējis, braukdams kalnos ar tēvu mak�ķerēt pie klusiem zaļiem ezeriem. Dun-das � sauc to vietu. Kādēļ viņ� izvēlējās taisni to? Ne, kādēļ! Vienkār�i � kaut kur ir jāizkāpj un Bertām nav līdz naudas tālam braucienam.

Dundas.

Vilciens apstājas slīdēt. Naktī tinusies maza noslēpumaini apgaismota mājiņa � Dundas piestātne � se�desmit jūdzes no tās vietas, kur �odien beidzās Berta Doļa dzīve.

Neviens te neizkāpj, tikai Bērts. Nevienam nav jāizkāpj tik mazā un neievērojamā vietā. Tumsā balto me�a ķir�u nosirmoju�as galvas. Dīvainas smar�as apņem noreibu�o Bertu. Vilciens aizslīd kā �ūska un nes rītdienā simtiem dvēseļu. Un arī miesas, �aulu. �aulu, kas ir tik svarīga, lai dzīvotu.

Kas ir dvēsele? Kas ir Dievs? Kur? Debesu pagalmos? Vai tādi ir? Vai tie nav pa�a iek�ienē? Un elle arī. Elle turpat kur debess? Abas kopā. Grieķu rakstnieks Kazantcakis visu mū�u meklēja Dievu. Vai atrada? Varbūt nāves stundā aizmiegot atrada.

Bērts sajūt drausmīgu nogurumu. Viņ� nostreipuļo no perona un gandrīz iekrīt me�a ķir�u pudurī. Putns izbiedēts iekliedzas. Nospurdz spārni aklā tumsā. Bailēs. Vienmēr kāds no kāda baidās. Cilvēks � putns. Kāda starpība?

�Ko es te daru?� Bērts sev vaicā.

Viņ� nosē�as uz miklas zemes un aizver acis. Zili mēne�i riņķo gar plakstiem, un sarkanīgi putni atplē� knābjus, gaidīdami tārpus. Nav tārpu. Ir tikai tārpainas domas.

Nost ar tām!

Bērts grib celties, bet atkrīt atpakaļ. Viņam ir vēsi un nāk miegs, un zili mēne�i duras aizvērtajos acu plakstos.

Varbūt tāda ir nāve?

Mēne�i pamazām sastingst un sāk starot kā puķes. Pārvēr�as dzelteni. Pārvēr�as saulēs. Daudzās saulēs.

Bērts pamostas un sajūt, ka rokas ir aukstas un kājas samirku�ajās kurpēs smeldzīgi sāp. Tas ir labi, ka kaut kas sāp miesai. Tā iek�iene ar savām debesīm un elli diezgan izsāpējusi. Tā nu ir klusa.

Bērts pieceļas, un saules pielietā ieleja izple�as pie viņa kājām. Tas ir brīni�ķīgs skats te, no aug�as! Otrajā pusē, aiz mazās piestātnes ēciņas, izslējies pelēks milzu rags � klints, �ur tur ievainota rūsganām un baltām svītrām. Un me�a ķir�i zied visur apkārt.

�Vai mana ābele �orīt uzziedēja?� Bērts prasa.

Ābele? Kāda viņam daļa par to! Varbūt skumjās grieķu meitenes acis to �orīt apmīļoja kā viņ� pats kādreiz? Reiz bija. �

�Es tev stāstī�u pasaku, puisīt,� saka Doļu kalējiene. �Reiz bija . . . reiz bija ...�

�Nestāsti!�

Bērts izstiepj rokas, iesmeļ saujās rīta saules spo�umu, pieliek pie acīm un mutes.

�Reiz bija.�

�Negribu dzirdēt.�

Viņ� iet pa nokalni lejā. Tur ir da�as baltas mājiņas, zaļiem un sarkaniem jumtiem. Spēļu mājas pla�ā saules ielejā. Maigs bērzu zaļums visapkārt un balti me�a ķir�i. Ābeļu nav. Nē, ābeļu te nav.

�Es gribu ēst. Esmu izsalcis,� Bērts runā ar sevi. �Cik vienkār�i un parasti � izsalcis. Miesai vajaga barības. Tai vienalga, ka iek�ā jeb dvēselē, jeb sirdī guļ vakardien nokauti cilvēki. Bērts nemaz negrib pieminēt viņu vārdus. Tie da�i ir � Agita, Nils, Jāņtēvs.

Lai viņi dus! Viens ar augli sevī, otrs ar zemi virs galvas, tre�ais . . . Tre�ais ar Brazīlijas lilijām aptinies. Dusiet saldi, jūs, miru�ie! Varbūt es vēl spēju dzīvot!

Bērts kāpj lejup pa jaunām un vecām smilgām, pa tūksto�gadu akmeņiem, un viņam gribas ēst! Kājas atdzīvojas, kļūst lokanas, vingras, tikai kurpes ir brīnumaini izpletu�ās un smagas no rasas, no asarām, no rasas. Saule �orīt agri ir raudājusi. Kas par to! Dusiet, jūs, miru�ie, � es dzīvoju!

Bērts nesteidzas, lai arī izsalkums viņu krietni moka. Pat pakrūtē viegli sāp un mēle ir sausa.

Trīs mājiņas stāv rindā, pelēka celiņa malā. Ceļ� ir spo�i nobraukts, un uz tā guļ nonāvēts dzīvnieciņ� savās asinīs.

�Kam skrēji ugunī,� Bērts nosaka. �Dusi! Ceļa vidū, ne melnā zemē.�

�Labrīt! Kur tad tu tik agri?�

Viņ� atlec atpakaļ, un sieviete smejas. Viņa ir neliela auguma ar kuplu aug�u baltā, saburzītā blūzē. Sieviete stāv pie sūkņa. Vai tā, varbūt, ir kalnu aka?

�Tu izskaties kā no cietuma izbēdzis,� viņa runā angļu valodā tā, kā to te runā fran�i. Dro�i vien � francūziete.

�Varbūt esmu. Vai tev bailes?�

Viņi stāv gabaliņu viens no otra. Nomērī viens otru ar skatiem. Bērts redz saburzītu blūzi, netīru krū�tura lentīti, nobruku�u līdz brūnam apaļam elkonim. Sievietei ir maza galva un salda miega pilnas acis zem biezām brūnām uzacīm. Viņai ir gai�i mati. Gai�i � ne vara krāsas. Dro�i vien, balināti. Uz pieres neguļ vara gredzens, bet dzeltenas pinkas.

�Ko tu tā skaties?�

�Tāpat.�

�Nāc iek�ā. Iedo�u tev kafiju. Vakarvakarā gaidīju Dun-dās atbraucam vīru. Neatbrauca. Būs pilsētā aizķēries. Hei, tu jau zini � tu arī esi vīrietis. Tie aizķeras aiz brun�iem. Nu, kas! Vai man �ēl? Lai ķeras.�

�Es gribu ēst. Samaksā�u,� Bērts saka un redz salda miega pilnas pelēkas acis.

�Jāmaksā jau būs. Man, zini, maize te uz akmeņiem neaug un no klintīm tek tīrs ūdens, ne kafija. Citādi � nauda mani neinteresē.�

Sve�ā atkal iesmejas un uzrauj uz aug�u nobruku�o lentīti.

�Nāc!�

Viņa ieved Bertu mājā, kas ir piesmaku�i ar ziemas mitrumu, jo te, dro�i vien, kop� rudens neviens nav dzīvojis.

�Tās trīs ir mūsu būdas. Izīrējam vasarniekiem. Iznāk kāds cents, ko manam mīlulītim izdalīt par brun�iem. Zini, reti kādus var dabūt par velti. Sievietes nemaz nav tādas

muļķes. Gribi prieku? Vari dabūt � samaksā un ņem! Es tāda neesmu. Miesu nedrīkst pārdot.�

Istabiņa ir kopā ar virtuvi, kā tas parasts �ādās vasaras mītnēs. Divi lieli logi, tikko spodri nomazgāti, skatās klin�u ve�os, tur ārā.

Istabas vidū apaļ� galds uz resnas, izrobotas kājas. Gar sienām �auras guļvietas, pārklātas rūtotām lupatu segām.

�Mēs �ai kaktā vēl kurinām ar malku. Daudz vasarnieku nevēlas elektriskās plītis. Zini � nav romantikas. Puisīt, vai tu zini, kas ir romantika?�

Sievietes apaļā mute kustas, nepārtraukti bērdama vārdus � vienmuļi, kā skaitīdama kaut kur smadzenēs sen ierakstītu tekstu. Daudzas reizes teiktu.

Viņa ieliek malku �uguna krāsns mutē, iesvie� tur sauju baltās bērza tāsis, uz�ķiļ uguni. Krāsns iekaucas. Mīlīgs siltums, gandrīz acumirklī, sāk plūst no melnā �uguna virsmas.

Bērts sē� un skatās �ajā ainā kā ārpus sevis, kā filmā.

�Kā tevi sauc?� viņ� prasa.

�Agita,� saka sieviete un smejas ar visu apaļo seju.

�Ko tu teici?� viņ� uzlec kājās un gandrīz apgā� galdu.

�Es teicu � Margo. Kas tur slikts?�

Pelēkās acis ar saldu skatu līp viņa sejā. Margo pagroza gurnus un pienāk klāt Bertām.

�Vai tu nekad neesi dzirdējis tādu vārdu? Margo Luk-rēcija. Man ir divi vārdi. Abi skaisti. Un tev?�

�Bērts.�

Viņ� atkrīt uz pītā krēsla atpakaļ un ļaujas �uguna izdvestajam siltumam un reibumam, kas plūst no sve�ās sievas ap viņu kā no saldas puķes.

�Kafija vārās,� Margo saka un �āvājās, izstiepdama brūnās rokas.

�Bet tu, varbūt, esi pārāk izsalcis, lai gaidītu? Nāc � nāc paēdini sevi. Man nekas nav pretim. Zini, esmu neauglīga. Nekas manī neuzdīgst. Bēdīgi, vai ne? Varbūt arī labi. Varbūt es tagad � trīsdesmit gadu vecumā, būtu apkrāvusies ar pieciem knauķiem, �aka Gastona bērniem. Zini, apprecējos, kad man bija piecpadsmit un slapj� deguns. Briesmīgi vēlējos būt sieviete un �ūpot uz sevis vīrie�a augumu. Ha � vīrie�a! Viņam bija tikai astoņpadsmit un

vēl slapjāks deguns. Kad tu zinātu, cik ātri tas viss apnika! Jā, esmu neauglīga. Nāc dro�i.�

Margo nolai� baltās blūzes piedurkni uz leju, pie Berta vaiga pieglau�as gai�i brūna mīksta krūts, kā tikko izcepts maizes kukulis, no kura smar�as mutē saskrien siekalas.

Bērts jūt � viņa ilgi gavējusī miesa ir izsalkusi. Miesa � ne dvēsele. Dvēsele �obrīd klusē. Varbūt tā ir mirusi.

�Plu-ka-ta,� norūc vectēvs no smēdes kakta, un �uguna krāsns karsē.

Margo nomet drānas uz grīdas un kaila stāv Berta priek�ā. Viņa ir skaista. Maza, apaļīga, bet skaisti veidota un brūna. Un tikko cepta maize smar�o.

�Nekavējies, es esmu sakarsusi. . .�

Bērts jūt sevī mostāmies zvēru. Me�onīgā iekārē viņ� ieņem savās rokās sievietes siltumu.

�Drusku palaid man elpot,� kaut kur �ukst pazemīga balss. �O � kas tu esi par vīru, Bērt!�

�uguna krāsns sen izdzisusi, kad Bērts pamostas. Istaba ir pilna ar sauli, un lupatu sega smar�o pēc ziepēm. Kāds ir uzklājis Berta kailajam ķermenim mīkstu, vieglu segu. Kāds . . . Margo, kas teica: �0 � kas tu esi par vīru, Bērt.�

Pirmo reizi mū�ā viņam kāds to teica. Sajūsmā un pazemīgi. Bērts nekustas. Gandrīz neizsakāma miera sajūta ir viņā.

�Kla-pa-ta.�

Nē, klapata vairs nav un plukata pārvērties par vīru. Ārā saulē zied me�a ķir�i, ne ābele. Ne ābele!

Bērts lēni pagrie� galvu un redz, ka galds uz vistas kājas pārklāts ar baltu cakainu galdautu. Zila krūze stāv galda vidū un baltas maizes klaips. Mute pieskrien ar siekalām. Bērts pakustina rokas un kājas, kas ir miera pilnas. Un krūtīs rāmi sit kalēja veseris � vīrs, vīrs � ne plu-ka-ta.

Tāda un ne citāda ir dzīve.

Viņ� pieceļas un uzvelk drēbes. Svārku kabatā ir viņa naudas maks. Bērts to atver. No trīs desmitniekiem vēl paliku�i tikai divi. Nekas �ajā dzīvē nav par velti, ha, hā. Arī sve�as sievas miesa nē.

Vecomāt, kāda bija tava gudrība? �Esi tīrs un labs, puisīt. Tas atmaksājas.�

�Nē, vecomāt! Tava pasaule ir aizmigusi mū�īgi mū�os. Tā neder �odienai. Sen vairs neder, tikai es to nezināju.

Bērts izstiepj rokas. Viņam nav �ēl to desmit dolāru. Viņā ir miers un gurdens saldums, un dzīvnieciska pa�apmierinātība. Nekad agrāk nejusta. Kaut kas jauns radies viņā, no apaļās sievas skaistajām miesām nācis. Viņ� grib ēst!

Zilajā krūzē ir vēl glu�i karsta kafija, sajaukta ar pienu. Bērts nogrie� no baltā klaipa biezu �ķēli un uzpilina uz tās medu. Nekad viņ� nav ēdis tik gar�īgu maizi �ajā zemē. Varbūt arī citur nē, kas to lai atceras. Viss ir tik sen, tik sen, simtiem gadu . . .

Margo stāv atvērtajās durvīs. Ap viņas galvu aptīts zaļ� lakatiņ�.

�Tu neņem ļaunā, man tās naudas vajadzēja. Aizgāju uz ciemu sapirkt pārtiku. Nopirku biezas �ķēles cūkas gaļas. Miesnieks vakar tik kāvis. Būs tev pusdienas. Pats redzi, uz klintīm man te nekas neaug.� Balss skan vienmuļi, bet pelēkās acis raugās uz Bertu pazemīgā apbrīnā.

�Tas labi,� saka Bērts. �Un maize � vai tu to cepi?�

�Jā, vakar. Mums ārā pie klints ir lauku cepamā krāsns, zini � uzmūrēta. Mans mīlulītis ir mūrnieks. Utaini slinks, parasti, bet, ja ko dara, tad dara labi. Jā, jā, arī brun�os turas labi. Citos, ne manos. Manējie viņam piecpadsmit gados apniku�i.�

Viņa ielej Bertām vēl kafiju.

�Paēd labi. Tūlīt cep�u gaļu, tad tev būs vairāk stipruma. Varbūt vēlāk palīdzēsi man iztīrīt tre�o mājeli. �īs divas iztīrīju pagāju�ajā nedēļā. Rītā ir sestdiena un vecie īrnieki brauks skatīties. Zini, viņi ņem jau piecas vasaras �īs pa�as būdas, bet katru pavasari brauc skatīties. Cilvēki lielāko tiesu ir smieklīgi, sīkumaini. Vai ne?�

�Dro�i vien. Vai arī mēs?� Bērts vaicā, un viņam liekas, ka Margo, �orīt agri sastapta, ir sena paziņa.

�Mēs? Nē � vēl nē. Vēl mēs neesam smieklīgi. Varbūt drīz būsim. Es nezinu. Es esmu muļķe. Zini, skolas mācītājs manai mātei reiz teicis: �Nekāda gudriniece viņa nebūs, bet labs cilvēks gan.� Vai es esmu labs cilvēks? Arī to nezinu. Par mājām mēs ieņemsim pāri par tūkstoti. Tās ir manas mājeles, ne Zaķa. Tomēr � visu naudu par tām es atdodu vīram. Iedomā, kāda muļķe esmu!�

Visu laiku runādama, Margo kustas. Viņa izņem no groza gaļas �ķēles un tauku pikuci. Brūni, acaini kartupeļi izveļas uz galda. Kārba ar konservētiem zirņiem un kārba ar kafiju.

Nē, Margo nekā laikam nav paturējusi sev no tās naudas. Grozā vēl ir citas ēdamlietas.

Viņa saliek tās skapītī, zem kura palikta bļoda, un tur pili pa pilei tek ūdens no kūsto�ā ledus � tak, pak � tak, pak. Aiztek līdz ar kādas sievas dienām zilā, gar malām aprūsēju�ā bļodā. Pak � tak.

�Kur tev jāiet? Jeb tu ej bez mērķa?� apaļā seja pavīd Bertām pie vaiga. �Jeb tu iesi aplaupīt banku ciemā? Labāk to nedari. Bankas vadītājs ir labs �āvējs. Būtu �ēl, ja . . .�

�Margo, es neaplaupī�u banku, ha � hā!� Bērts dzird sevi smejamies. Cik tas sen, kad gribējās smieties!

�Ko tad tu te meklē?�

Margo notupstas uz ceļiem Berta priek�ā. Viņas brūnās rokas uzguļas uz viņa gurniem.

�Es meklēju mieru. Un dīvaini � atradu. Vai tu zini, kas ir miers?�

�Vienīgā izklaidē�anās ir kino un televīzija. Tur redzu īsto dzīvi � trauksmainu, skaistu, uztrauco�u, bagātu. Bet � to jau dzīvo citi. Arī tā ir labi.�

Margo seja pārvēr�as. Acis kļūst platas, un viņu pelēkumā iedegas mazas liesmiņas. Viņa trīs reizes aplaiza lūpas. Bērts redz, ka sievietes rokas aplipu�as ar tikko cilātās cūkgaļas taukiem. Un �īs rokas glāsta viņa gurnus.

�Nē, Margo, tā filmās un televīzijā nav īstā dzīve. īstā ir � mēs pa�i. Mēs pa�i � tādi kroplīgi nelgas!�

�Tu par daudz gudri runā,� viņa saka. Tie nedaudzie gadījumi, kad esmu izbaudījusi īstu kaislību, ir reti. Kā �orīt . . . Un tas ir tikai drumstaliņas no lielām izjūtām.�

�Mēs grēkojām, Margo,� Bērts grib redzēt, ko viņa sacīs, �ī vienkār�ā sieviete, kas ar taukainām rokām tup viņa priek�ā uz ceļiem.

�Grēkojām? Svētais Dievs! Tādēļ ta�u ir grēku piedo�ana. Ja es negrēkotu nekad, ko tad lūgtu no Dieva? �orīt pusstundu sēdēju ārā pie klints. Man tur ir Dievmātes tēls. Noskaitu lūg�anu, parunājos un man atkal ir labi. Bērt, vai tu esi precējies?�

�Jā, bet viņa aizgāja � vakar.�

�A � saprotu! Un tu mīlēji viņu?� Margo rokas noslīd no Berta gurniem, atstādamas tur da�us traipus.�

�Mīlēju. Tu to nesapratīsi. Es viņu mīlēju ne tā kā tevi �orīt. Citādi. Ar dvēseli. Vairāk ar dvēseli.�

�Mīli mani vēlreiz tā kā �orīt, Bērt. Es neprasu tavu dvēseli. To lai viņa patur.�

Nē, viņa nesmējās. Margo acis ir pilnas ar atdo�anās prieku.

It kā dzirkstele pārlec no viņas uz Bertu. Viņ� pieceļas satracināts un atkal izsalcis.

�Nāc. Lai dvēsele dus! Ģērbies kaila!� viņ� saka.

Tikai pievakarē viņi ēd taukos brūni iz�urkstēju�as gaļas �ķēles un piedzer alu.

Margo sē� apaļajam galdam otrā pusē un apkalpo Bertu kā karali.

�Reiz dzīvoja karalis, bet viņ� nebija laimīgs,� vecāmāte stāsta, un viņas darbā salīku�ie pirksti guļ uz Berta pieres. �Ne visi karaļi ir laimīgi, puisīt.�

�Tu domā par viņu?� Margo jautā bērni�ķīgā naivumā. �Es tev nekā neesmu devusi.�

�Nē, �obrīd es atcerējos savu vecomāti un pasaku par karali, kas nebija laimīgs.�

�Pastāsti man to.�

�Vēlāk, Margo. Tavs ēdiens gar�o lieliski. Jā, tas ir karalisks!�

�Patiesi?� viņa priecīgi sasit kopā plaukstas. �Es mācījos konventa skolā un, tā kā neiemācījos algebru, tad nonnes ielika mani virtuvē. Tur es derēju. Tur man patika.�

Bērts kārtīgi piepilda sevi ar ēdienu. Maza eļļas lampiņa gaismo uz galda. Ārā ir silta tumsa un liels klusums. Margo novāc traukus un nomazgā tos. Viņa klusu dūc pie sevis. Kā kamene. Kā vasaras kamene. Vēl nav vasara. Nē, vēl nav. Tikai ziedē�anas laiks. Tikai.

�Nāc, Bērt, iziesim ārā. Es tev parādī�u, cik skaisti ir kalni tumsā. Rīt no rīta, varbūt, atbrauks mīlulītis. Mans medutiņ�, Bērt.�

�Jā?� viņ� atjēdzas, jo domās stāv pie loga Doļu mājā un ārā zied ābele. Mīlestības ābele. Rūgta, rūgta ir tās ziedē�ana. Nevienam tā nav nesusi laimi. Varbūt D�ord�am? Jā, varbūt. Un varbūt arī � ne! Dusiet, jūs miru�ie.

�Bērt.�

Viņ� apskauj sievietes plecus, un viņi iziet tumsā. No kalniem nāk viegla gaisma, it kā saule tur dienā nometusi spuldzes me�os un uz klintīm.

�Vai tu tagad redzi, kas ir vientulība?� Margo jautā. �Un, zini, parasti es to mīlu. Tikai reizēm gribu no tās ārā. Tāds trakums � da�reiz gribas noraust brun�us uz aug�u un skriet pa ceļu projām � nezin kur. Dzīve, dzīve ta�u . . . Skriet un skriet. Nu, redzi, kāda esmu? Dumja!�

Viņi noguļas uz dēļu kaudzes, kas apzilējusi laika tecējumā. Viņi guļ kā uz bāli zilas kaulu kaudzes.

Berta roka ir zem sievietes pakau�a. Viņ� skatās pla�umā � ielejā, kas viņos noraugās. Bet zem viņu norimu�ajiem ķermeņiem ir bāli zilu kaulu kaudze. Tā atnāk nakts.

Bērts �o nakti izguļas otrajā mājā, lai Margo �aks viņus no rīta neatrastu kopā zem lupatu segas. Nesamanāmi, lipīgi salds ir miegs. Neviena doma vairs nemoka Bertu, kamēr pienāk rīts.

�aks ir atbraucis ar rīta vilcienu, un Bērts piecēlies redz milzu auguma vīru ar nolīku�iem pleciem un puskailu galvas virsu. Viņ� staigā gar dēļu kaudzi, pakasa pakausi, apsē�as un pētī savas plaukstas.

Margo parādās durvīs, zilā �aurā kleitā iespīlējusi krūtis un apaļās gū�as.

�Uz to māju neej. Tur viens pārguļ �onakt,� viņa saka. �Un labāk sāc savu darbu tūlīt. To nojumi tu cel jau trīs pavasarus. Vasarniekiem vajag vietas, kur uzglabāt sausu malku. Ķeries pie darba,� viņa stipri klaigā.

�aks vēl brīdi pētī savas plaukstas. Tad viņ� iet istabā. Pastumj sievu sānis kā kādu priek�metu. Iznāk ar cirvi un zāģi. Bērts vēro �o ainu, paslēpies aiz biezi austa rūtota priek�kara. Vēro ar ziņkāri.

Margo aiztek pa taciņu ar grozu uz rokas. Viņa nu ies uz ciemu iepirkties. �ūpojas zili gurni un dzeltens grozs.

�Kurp lai es dodos?� Bērts sev jautā. Viņa uzvalks ir saburzījies un krekls netīrs. Makā vēl guļ divdesmit dolāri.

�Brauc uz mājām,� kāds saka pie loga.

�Nē, vēl es to nespēju. Vēl nē. Brūce tikai pārvilkusies ar plēvi. Tai jāsadzīst.�

Viņ� izmetas ārā pa durvīm, kamēr �aks cilā zilbaltus dēļus. Gar mājiņas galu Bērts iebrien me�a ķir�u krūmos. Ja pasteigsies � pļavas viņā galā, pirms ciema, Bērts var panākt Margo. Viņ� tai kaut ko jautās. Tā viņi nedrīkst iz�ķirties. Kaut kas ir palicis nepasacīts. Vai ir?

Bērts steidzas. Saule silda ieleju un silda klintis, no kurām pār�ķēlumu vietās tek dzidrs ūdens.

�Cik ilgi tas viss jau te ir tā � ieleja un klintis, un me�i? Un � cik ilgi te staigā cilvēks? Tikai viņam nolemto mū�u. Da�s vēl nav ne lāga ieskrējies un jau . . � Bērts aptur domas �ajā vietā. Kas viņam daļas par to, ka kaut kur izdziest kāda spo�i degusi svece? Klintis un ieleja varbūt pastāvēs līdz pasaules galam. Ielejā katru dienu dzimst un nobeidzas tūksto�iem dzīvu radību. Tādēļ nekas neapstājas dabas pārmaiņās, un saule plivina ugunīgus karogus, un bez viņas būtu tumsa. �Dzīvība dota dzīvo�anai,� Bērts sev stipri saka, �es tagad domāju, vecomāt, ka tevi saprotu vairāk. Tikai tu dzīvo�anu domāji citādu. Tavs laiks ir nogrimis tumsā, ko sauc par pagātni.�

�Bērt � tu?� Margo apstājas, un visa viņas apaļā seja pārlīst ar prieku.

�Tu nāci man pakaļ?� Viņa kā neticēdama �ūpo galvu, un pāri tai rīta saule planda ugunīgus karogus, un ielejas krūmi vieglā vējā dod Bertām nepārprotamus mājienus.

Nekā vairāk nav � ieleja, līdz malām pilna ar gaismu, un viņ� un Margo. Un viņ� un Margo. Sieviete.

�Nē, te nevar,� viņa saka. �Arī krūmiem da�kārt ir acis ...�

Bērts piekļauj sev cie�i klāt Margo silto augumu, un tā

viņi iet pa svaigu zāli un vecām smilgām, un pārbrien

mazus strautiņus klusēdami.

)

�Man �ēl, ka tu aiziesi,� Margo beidzot saka un atbrīvo plecu no Berta karstās smagās rokas. �Es tevi nekad neaizmirsī�u.�

�Varu arī neaiziet. Bet � man nav, kur palikt. Ja es ciemā dabūtu darbu . . . Pilsētā man palika nauda � tāda druska �īs nolādētās pasaules izgudrojuma. Nauda! Bet � man ir jāēd un kaut kur jāguļ, bet pie tevis ir �aks.�

Margo nodreb un skatās uz Bertu ar saules uguni acīs.

�Paliec. Vismaz kādu laiku. Vismaz nedēļu. Mēs varam kaut kur sastapties. Es izdomā�u, ko tev iesākt. Pagaidi, es tūlīt izdomā�u. Man tas iet lēni.�

Viņa stāv vecajās smilgās un maigajā zālē, ar pirkstu mutē kā bērns. Zilais apģērbs ir par �auru viņas krūtīm, un Bērts to labprāt nolobītu no skaistā ķermeņa.

�Es zinu, Bērt!�

Viņa iesmejas viegli, drusku �ķelmīgi un saņem Berta roku.

�Kāda tev liela, skaista roka.�

Bērts ir nepacietīgs. Ko Margo ir izdomājusi? Ko viņa nu zin?

�Ciemā gandrīz katra māja un veikali pieder manam tēva brālim Renē. Patiesībā � arī baznīca, jo viņ� deva naudu tās uzcel�anai. Renē pazīst visas apkārtnes vasarniekus. Arī tos � kalnā. Skaties � to tur mēs saucam par Mon-tinji pili.�

Viņa izstiepj roku un rāda pāri ciemam kalnā uz baltu māju kokos.

�Montinji katru vasaru pieņem kādu lieku cilvēku. Es

pavaicā�u Renē.�

�Es jau nespēju strādāt visu, Margo,� Bērts iesmejas, �nemaz tik gudrs neesmu. Bet � esmu tikpat kā mācīts pavārs. Istabas tīrīt negribu, bet es tavu karalieni jeb karali varu gan paēdināt.�

�Ko � pavārs? Hei! Arī te mēs abi saskanam! Mans mīļais, mīļais,� Margo nomet grozu, palecas uz aug�u un pieskaras ar lūpām Berta zodam.

�Iesim. Renē zinās, kur tev palikt. Virs viņa drogu veikala ir divas tuk�as istabas, kur nomests �is un tas. Kamēr Montinji atbrauc, tu vari tur pārgulēt.�

�Margo, ko tu sacīsi savam tēva brālim, kas es tev esmu?� Bērts �aubās. �Vai nokritu no gaisa tavā pagalmā?�

�Tā gan! Nokriti. No saules � no zvaigznēm. Man sūtīts. Manā garlaicībā. Zini, arī tas ir brīnums.�

Un viņa rauj Bertu projām uz ciemu, kas, pieplacis kalnam, guļ vēl rīta snaudā. Vasarnīcās vēl nav ieradu�ies iemītnieki. Bet pa �oseju jau stiepjas ma�īnu strīpas. Diena ir skaista un sauc un māj � betona bluķiem, putekļos un kvēpos pusslāpu�iem cilvēkiem: �Nāciet� Saules ieleja gaida!�

�Jā, Saules ieleja!� sauc Bērts un steidzas Margo pēdās, kas zib tepat viņa acu priek�ā.

�Ko tu sacīji? Saules ieleja? Mīlestības ieleja! Un � ko tu sacītu, ja tā sauktos Mūsu ieleja? Tā ir mūsu! Tava � mana � mū�īgi mū�os. � Re, Renē pārkrāso savu māju. Pagāju�ajā vasarā tā bija zaļa, tagad oran�a. Renē nav kur likt naudu, viņ� ir vecpuisis.�

Nu viņi abi ieiet ciemā kā lielā dārzā.

Margo pārvēr�as. Bērts redz, ka apaļā seja pieņem cienīgu, nopietnu izteiksmi. Gurni, zilajā drānā iespīlēti, �ūpojas vēl elastīgāk pie katra soļa. Margo saglau� matus un apstājas pie drogu veikaliņa durvīm.

�Tu pagaidi. Sacī�u, ka esi mans kaimiņ� no pilsētas. Renē jau nezin. Viņ� nav pilsētā pie mums bijis desmit gadus. Teik�u, ka tu esi vieninieks un meklē darbu. Labi?� �Labi.�

Bērts nometas uz soliņa veikala priek�ā. Pa ielu slinki aiziet da�as sievietes. Ciemam nāk miegs, lai gan pavasaris zied ap katru māju. Ciems grib gulēt, jo vēl nav vasarnieku laiks un, dro�i vien, nedaudzie iedzīvotāji domā, ka te nekas ievērojams nevar atgadīties. Viņi nezin, ka Bērts Dolis, kāda kalēja mazdēls no sve�as zemes, ir atnācis mīlēt Margo, ielejā, kas saucas Mūsu ieleja vai Saules, vai Mīlestības ieleja.

Ciems ir tikko pavēris acis. Nolādētā un mīlētā pasaules nauda vēl nav sākusi slīdēt no saujas saujā. Un cilvēkiem nāk miegs.

�Bērt, ienāc,� Margo sauc. Viņ� ceļas un ieiet veikalā, drusku noreibis no �ī rīta un neparastajām jūtām, kas viņu skalda tūksto� daļiņās.

�Renē � tas ir Bērts. Viņ� ir latvietis. Zini? Da�iem latvie�iem pie tava ezera ir vasaras mājas. Krietni cilvēki, tu reiz teici � darbīgi. Bērts ir krietns un darbīgs.�

Tagad Bērts ierauga Margo tēva brāli. Tas ir liels, smags vīrs ar gari izstieptu galvu. Taisni �ī galva ar dziļi

dobumos iegrimu�ām acīm tūlīt iespie�as Berta prātā. Renē sē� aiz letes un dzer kafiju no lielas zilas krūzes. Sīka meitene slauka grīdu un pārlai� slotu pāri Berta mitrajām, ar smiltīm aplipu�ajām kurpēm.

�Labrīt,� saka Bērts, un Margo noņem vāciņu stikla saldumu traukam, iebā� tur pirkstus un sazvejo sarkanu bumbiņu, kas ieslīd viņas mutē.

�Labrīt. Franciski neproti?� Renē vaicā. �Jūs jau no turienes esat ar velna galvām � runājat visādās mēlēs. Tie pa�i pie mana ezera . . .�

�Nē, franciski neprotu,� Bērts atsaka un nemaz nejūtas �ī vīra priek�ā ne mazs, ne nobijies, ne vainīgs. Par ko? Par to, ka saule ir ugunīga?

�Apsēdies. Vinī, ielej kungam kafiju.�

Renē balss ir dobja un silta. Tādās balsīs runāja vīri ap vectēva smēdi. Latvie�u vīri. Zemnieki.

�Nu, pilsētā vairs nepatīk? Gribi ārā?�

�Tāpat � veselības dēļ,� Bērts nomurmina. �Lielas pilsētas mani nomāc. Putekļi nomāc. Jā, putekļi.�

�Arī mani. Saprotu. Liela pilsēta ir cietums.�

�Inkvizīcija,� saka Bērts un meklē pats sevī atbalsi tam, ko runā. Atbalss nav. Nebūs. Pagātne nogrimusi melnā tumsā. Aizvakardiena un daudzas pirms tās.

�Tu meklējot darbu. Varē�u tev to sagādāt. Montinji mājā notiek remonts. Ko viņi tur katru gadu pārlabo, nezinu. Bet darbs tur ir. Kungi brauks ārā tikai pēc nedēļas. Pazīstu amatnieku Pjeru, kas vada tur darbus. Nezinu, cik viņ� tev maksās. Zini, miljonāri ar naudu nesvaidās, tāpat kā nabagi.�

�Arī tu ne,� saka Margo un smaida, un pieglau� piesarku�o vaigu tēva brāļa garajam pakausim.

�Arī es ne. Bet tu, mana naivā vistiņa, tu gan. Tu nemaz nezini, kas nauda ir. Es bie�i domāju par to, ka manu sakrāto naudu, kad tā reiz būs tava, tu aizsviedīsi vējā.�

Viņ� ierejas kā suns, un tie ir Renē, Margo radinieka smiekli. Drusku garlaicīgi, bet ne nikni. Ne visi suņi rej nikni, ne vienmēr. Un da�reiz viņi gaudo.

�Nu � vai man runāt ar Pjeru?�

Bērts attopas un norij karstās kafijas stipro melnumu.

�Jā � lūdzu.�

�Rītrītā esi klāt. Vīri sapulcēsies te. Domāju, tu proti noturēt rokā krāsu rulli.�

�Protu un � paldies.�

�Tas nav vajadzīgs,� Renē nomurmina. �Un nu, vistiņa, man vairāk nav laika. Darī�anas.�

Margo ir atnākusi letei otrā pusē un neapzinīgi pietveras Berta rokai.

Renē acu uguņi izduras Bertām cauri.

�Vai �aks ir mājās?�

�Ir. Taisa nojumi. Tu jau zini kā � ar apdomu katru dēlīti, ar apdomu katru nagliņu. Nekad sev uz naga, taisni kokā. Un � bez steigas.�

�Tā vajaga. �aks ir teicams amatnieks,� Renē no�āvājas . . . Arī viņ� strādās pie Montinji mājas labo�anas. Bet cik ilgi turēsies � kas to zin!�

Margo apjūk, palai� vaļā Berta roku.

�Ak, tā � es to nezināju.�

�Nu tu zini. �aks te vakar bija ienācis.�

Tie abi iet uz durvīm. No pazemīgās pieres, no pazemīgām acīm viņus pārlej Vinī, tās meitenes ziņkārais skats.

Tie abi iziet dienā. Abi iziet saulē. Viss zied. Arī klintis. Viss zied, arī Margo un Bērts Dolis. �

�Kur es tagad palik�u?� viņ� jautā stipri, pats sev.

�Pie mums,� Margo ziedēdama atbild. �Pie mums, mīļais. Jūs ar �aku strādāsit Montinji pilī. To es viņam pasacī�u, ka tu būsi te. �akam ir vienalga, teicu, viņam ir citi brun�i. Ne mani, kuros lūkoties.�

�Vai tā būs labi, Margo?�

�Tā būs labi, mīļais.�

Sievas, kas viņus satiek uz putekļainās, jau piesilu�ās ielas, sveicina smaidot.

�Labrīt, labrīt, labrīt,� saka Margo, mādama ar gai�o galvu uz visām pusēm.

Bērts iet viņai līdzās ar savādi vaļīgām kājām. Tikko ir sākusies kāda jauna spēle, to viņ� jūt. Atkal viņ� ir ierauts kustībā, vēl lēnā, vēl gan lēnā. Tas varbūt ir karuselis, kas drīz griezīsies galvu reibino�ā ātrumā. Kaut kāda sve�a dzīve satinusies ap viņu. Kur ir meklētais miers? Tāda

nav! Tāda nav! Vai bēgt? Bēgt no Margo? Aiziet vienam pa zilgani pelēko �oseju? Pretim saulei? Vienam. Kurp? Jā � kurp⁷ Un viņa bikses ir negludinātas un krekls netīrs.　

�Margo, te ir veikals, es gribu nopirkt kreklu,� Bērts saka. Viņ� vēlas sev tīru kreklu, viņ� vēlas nomazgāties. Berzt savu miesu līdz sārtumam, līdz sāpēm. Dvēsele ir jau noberzta tur, pilsētā. � Tālā pagātnē. Trīs dienu pagātnē. Vai jūs zināt, ka trīs dienās var pārdzīvot mū�u? Pat divus?　

�Es tev izmazgā�u �ito,� saka Margo, un viņu abu kājas soļo līdzās uz cietās, robainās ietves. Zem kājām ir asfalts un aug�ā saule.　

�Nāc, man tomēr vajadzīgi divi krekli. Kā zini, atnācu bez kā.�　

�Ej un nopērc. Ņem zilu, tum�āku � tev būs jāstrādā Montinji' pilī!�　

�Margo, tā nav pils.�　

�Saprotu. Kāda sieva nes sevī briesto�u augli. Ne manu. Un viņa nes arī manu vārdu.�　

Bērts apstājas zem kļavas. Maigi zaļ� zars iesitas tam sejā.　

�Margo � tas bija tik sen.�　

�Kur nu sen. Nupat! Tam nav nekāda sakara ar tevi un mani � �aka un tās sievas augļi. Viņu augļi � vai ne?�　

�Viņu augļi . . �　

Margo iesmejas. Kā putns, ieraudzījis sauli. Kā putns, kam īsa diena. Kā putns, kas apreibis dzied � kamēr to apklusina nakts, vai kaķis, vai zēna sviests akmens.　

�Ej, nopērc kreklu.�　

Mazajā veikaliņā �āvājas samiegojies vecis. Sī pilsētiņa guļ ilgi. Kalni vēl nav atmodu�ies. Arī cilvēki ne.　

Bērts izvēlas rūtotu zilu darba kreklu, vēl kādu veļas gabalu un izmaina vienu no abiem desmitniekiem.　

�No kurienes tu nāc?� prasa vecis un atple� melnu muti, kurā lēni un vienaldzīgi kustas mēle.　

�No pilsētas. Esmu Margo paziņa. Strādā�u pie Mon-tinji.�

�Ak, tā,� melnā mute vienaldzīgi sastingst. Tā grib gulēt. Kalni vēl nav atmodu�ies.

Bērts un Margo iziet taciņā, ielejas zaļajā taciņā. Viņi soļo kaut kur, kaut kam pretim. Saule paliek aiz muguras kā ugunīga, brīdinātāja acs.

�Neej,� saka sev Bērts. �Atgriezies � ceļ� ved uz otru pusi.�

�Mīļais, vai tu esi izsalcis?� dūc kamene viņam blakus.

�Es esmu izsalcis.�

Klusa ir ieleja un klusi ir kalni, tikai �aka, Marge vīra, āmurs krīt un ceļas uz zilganu dēļu sāniem. Un top būda vai nojume. �aks svilpo, kad viņi pienāk.

�Bērts gulēs pie mums, �ak,� Margo saka. �Viņ� strādās pie Montinji mājas.�

�Jā,� izsvilpo �aks. Viņ� ir liels un gauss un jauns, un tomēr jau vecs. Viņ� iesānis uzlūko Bertu, vienaldzīgi kā garāmskrejo�u auto.

�Dod viņam mazo istabu. To, kur pagāju�ajā vasarā gulēja Pols!�

�Jā � to. Citas ta�u nav. Tikai Pola istaba.�

�Kā jūtas Renē?� �aks vaicā un sit zilganā dēlī lielu naglu.

�Kā vienmēr. Viņ� netaisās mirt, �ak. Viņ� vēl pārdzīvos tevi,� Margo iesmejas, un tie ir sve�i smiekli, Bertām nepazīstami, drusku ļauni.

Margo ieved Bertu mazajā istabiņā mājeles galā.

�Pārvelc kreklu. Te tu mājosi,� viņa piespie� savas karstās krūtis Berta rokai, �te tu mājosi.�

�Kur lai nomazgājos?�

�Ārā, pie akas. Uzlej sev spaini ūdens uz galvas un būsi tīrs. Es tā daru. Te ir ziepes un dvielis. Un te ir Pola nakts-veļa, ko viņ� aizmirsa aiziedams.�

�Margo, kas ir Pols?�

�Pols ir �aka brālis, no rietumiem. Laikam profesors kādā augstā skolā. īsti nezinu. Viņ� te dzīvoja pagāju�ajā vasarā un rakstīja dzejas. Iedomā � rakstīja par mani. Es tās nekad nelasīju. �aks reiz teica, kādā �urnālā esot da�as iespiestas Pola dzejas. Iedomā � viņ� rakstīja par mani

un es tās pat neizlasīju! Man nepatīk dzejas. Tā nav dzīve, tā ir sapņo�ana. Es izsapņojos naktīs, viena, gulēdama blakus sve�am ķermenim, kas ir mans vīrs. Zini? Tā tas ir. Un Pols, �aka brālis, no manis bēga. Smieklīgi, vai ne? Viņam bija bailes no manis.�

Margo stāv tuvu Bertām. No viņas plūst karsta elpa un viegla sviedru smar�a, ne rūgta un pretīga, bet kairino�i salda.

�Noskūpsti mani, Bērt.�

Bērts noliecas, paceļ Margo uz aug�u un iespie� savas lūpas viņas kakla bedrītē.

Ārā Zaks sit naglas dēlī. Viņ� ceļ būri. Vasarnieku malkai. �aks nekad neuzsit sev uz nagiem. Tikai uz naglas.

�Paņem mani, Bērt.�

Un viņ� to paņem uz raibas lupatu segas. Viss kvēlodams, tad viņ� iziet pagalmā un uzgā� sev uz galvas spaini vēsa akas ūdens.

Kad Bērts atgrie�as Pola istabā, Margo ir aizgājusi un lupatu sega uz �aurās gultas ir kārtīgi izlīdzināta. Bērts apsē�as pie galdiņa, atvelk vaļā atvilktni. Tur ir vēstuļu bloks, da�as aprakstītas lapiņas, apdzeltēju�as no vientulības. Tur ir zīmulis.

Raksts uz lapiņām ir fran�u valodā. Bērts to nesaprot.

�Man ir jāraksta Baibai vēstule,� viņ� sev saka, �jāraksta, ka esmu karuselī. Un grie�os. Jāraksta, ko darīt ar veikalu. Vienīgi Baiba to var izkārtot. Vienīgi Baiba. Meitene, kuru izniekoja kāds, bet kura atkal piecēlās un piecēlās stipra.

Bērts ieko�as zīmuļa galā. Kāds cits jau tur ir atstājis zobu pēdas. Kāds Pols, kas rakstījis dzejas. Par Margo, savu brāļa sievu.

�Mīļā Baiba!

Tu varbūt domā, ka esmu pazudis, meties zem vilciena, noslīcis vai pakāries egles zarā. Nekas tamlīdzīgs nav ar mani noticis. Sē�u karuselī.

Neprasi, lai izskaidroju. Vēl nē. Kamēr neesmu galīgi apreibis, gribu tev uzrakstīt, lai tu pārņem veikala vadību un nodarbini Nullīti un puiku. Pa vasaru arī mazā Pepa var palīdzēt. Zinu, ka pa visiem kopā jūss tiksit galā. Es atgriezī�os. Vēl nezinu kad.

Varbūt rudenī. Lūdzu, nedod nevienam manu adresi un neuzmeklē mani. Visus papīrus, kas parakstāmi, atsūti man. Adresē Renē kunga drogu veikalā.�

Tur � un tur, un tur.

Viņ� parakstās un nolaiza aploksnes malu. Tā ir salda un pielīp mēlei.

Vakarā, kad ielejā ienāks ēna, viņ� aiznesīs vēstuli uz ciemu.

�Bērt, tu ta�u neraksti dzejas! Ne tu! Tāds vīrs kā tu!� Margo �ukst viņam aiz muguras, klusi ienākusi, ieslīdējusi, apvīdama rokas ap Berta kaklu. Tās smar�o. Pēc zemes. Ne trūdu zemes. Margo rokas smar�o kā auglības zeme.

�Es nerakstu dzejas, Margo. Uzrakstīju vēstuli, tas ir svarīgi. Man tur ir da�i mīļi cilvēki.�

�Da�i mīļi cilvēki,� Margo atkārto ar valgu muti un pieliek to pie Berta vaiga.

�Man nekur nav neviena mīļa cilvēka. Tikai tu.�

�Tas nevar būt. Tu nemaz neizskaties tik viena. Kur tad paliek Renē, kura veikali tev reiz piederēs?�

�Renē ir radinieks. Dievs mani ir ar viņu saistījis, bet viņa veikali mani neinteresē. Ko es ar tiem darītu? Bez tam � viņ� pārdzīvos mani � un �aku, to, kas dreb �o veikalu dēļ un ir man sve�s.�

�Ko vēl tu mīli, Margo?�

�Māti es neatceros. Biju maza, kad viņa aizgāja debesīs. Tēvs bija klaidonis un pārtika no Renē �ēlastības. Viņu es nekad nemīlēju. Tuva man ir kāda nonne klostera skolā. Fransīne, Dieva bērns, ar eņģeļa acīm.�

�Margo, eņģeļu ta�u nav,� Bērts apliek roku sievietes gurniem.

�Kā nav? Ir! Ja nebūtu, es sen ar cirvi būtu pārsitusi Zaķa galvu. Eņģeļi neļauj, tie mani sargā no ļauna izdarī�anas. Vai tu nekad nejūti tādu sargā�anu?�

Bērts domā. Margo ticība ir vienkār�a un skaidra. Ne tur ir jautājumu, ne �aubu, ne nemiera. Viņa grēko un izlūdzas piedo�anu, un viņā atkal ir miers.

�Tu no�ēlo, ka atnāci te?� Margo saka.

�Nē. Es tikai negribu domāt. Rītā strādā�u un vakarā redzē�u tevi. Pagaidām man pietiek.�

Viņa izslīd pa durvīm un atstāj savu vienkār�o smaidu te. �aka āmura klaudzieni ir apklusu�i. Bērts ieguļas gultā. Pie gultas ir logs un palodzē ieskrāpēts vārds � Pols. Zem vārda ar zīmuli uzrakstītas divas rindas, pusē izdzisu�as, fran�u valodā. Bērts tās nesaprot, un miegs viņu �ūpo un grie� virpulī. Karuselis.

* * *

Agri rītā Bērts soļo līdzās �akam pa taciņu uz ciemu. Ieleja ir piemākusies ar smar�īgu miglu. Viņi brien kā pa vēsu ūdeni, abi vienāda auguma, abi klusēdami. Margo vīrs �aks un Agitas vīrs Bērts. Divas sve�as pasaules, kuras savieno tikai viena saite � viņi abi ir cilvēki. Vismaz ārienē. Katrs nes savu daļu no zvēra vai lopa. Tā Bērts domā, �ūpodams rokā melnu somiņu, kurā Margo ielika viņiem abiem pusdienu maizi.

�Ko tu darīji pilsētā?� �aks beidzot vaicā un �āvājas, piekampdams pilnu muti miglas.

�Biju pavārs.�

�Jā, tie�ām labi pelna. Velni, par velti paēd, nozog pārtiku, ko sabāzt mutē ģimenei. Labs amats.�

�Jā, tu nevari ēst naglas,� Bērts asi nosaka.

Naivā vientiesībā �aks pievienojas: �Naglas ēst es nevaru. Un būvnieka amats ir vienīgais, ko protu. Bez tam � man vajag svaiga gaisa.�

�Nu, redzi, tad jau tu tai virtuvē neizturētu ar visu paē�anu un citiem labumiem.�

�Neizturētu gan. Te tikai, velni, nelai� mani pie piemērota darba � es varētu pui�us vadīt, izrīkot. Nē, tev jāliek eksāmeni un jāparāda papīri. Ar papīru var noslaucīt, nu jā � to jau tu zini � ko. Velna zeme un sasodīta iekārta. Saņem�os � laidī�os uz Brazīliju. Tur visi slinki un muļķi, guļ saulē un snau�. Mans draugs turp aizbrauca priek� se�iem gadiem. Nu ir bagāts. Vietējie � cik pastrādā, tik pastrādā � bet apmierinājās ar smieklīgi mazu maksu. Ko tad �ie tur ēd? Pupas! No rīta un vakarā pupas. Es sen būtu aizlaidies, bet kad tu, cilvēks, esi piesiets pie sievas brun�iem, tad � dzīve ir cauri. Turies un nīķsti.�

�Tev ta�u bagāta sieva,� Bērts iesmejas.

�Bagāta! Vecais Renē sēd uz naudas, guļ uz naudas un peniņu par neko neizdos. Pakaļa pilna ar naudu � bet cik atmet �ai? Neko! Un mirt viņ�, velns, nemaz vēl netaisās. �ī, muļķe, jau neprot viņu apstrādāt. �ī vispār nezin, kas nauda ir. Nu � galviņa viegla � tur tā nelaime. Redzi, te viņai trūkst tāda bi�ķī�a,� �aks iedur lielo pirkstu sev pierē un ierij atkal miglu.

�Kādēļ tādu precēji?�

�Piekārās. Zini � esi gudrs, ja neesi vēl precējies. Neļauj sevi nevienai ievilkt tai spēlītē līdz altārim. Piekārties viņas prot!�

�Ko tu esi devis viņai, �ak?�

�Savu jaunību. Labākos gadus. Tādai muļķei!�

�Tad � ej projām.�

�Par to es domāju. Brazīlija ir tā vieta.�

�Brazīlija ir tā vieta,� atkārto Bērts, un drebuļi pārskrien viņa mugurai. Savāds nelabums viņam uznāk. Gandrīz vai vājums.

No miglas iznirst Jāņtēva galva, kādas Veltas gai�ā nekad neredzētā seja, tām līdzās Agita, Agita, Agita.

�Ko tu els? Neesi paradis soļot? Hei, pavār! Pieliec soli!� �aks uzsauc un uzskrien pa uzbērumu uz �osejas.

Bērts brīdi apstājas. No miglas iznirst vēl kāda seja, rievām izvagota, laipnas acis.

�Puisīt, tu mani esi aizmirsis.�

�Vecomāt, liec mani mierā!� Bērts saspie� dūres un skrien �akam pakaļ. ��ī ir cita pasaule. Vai tu nesaproti, ka tu un tavi padomi te neder. Neder. Neder!�

Ciemā pie Renē veikala stāv pieci vīri. Viņi kasa pakau�us, �āvājas, smēķē un gremo gumiju. Viņi runājas franciski, un Bērts no�ēlo, ka vispār te nācis. Varēja pameklēt darbu citur � kādā kalnu restorānā.

Renē iznāk no veikala, ātri visus izrīko, uzsit Bertām uz pleca.

�Tur, tas ar brillēm, ir Pjers. Turies pie viņa.�

Vīri salec smagajā ma�īnā, nosē�as starp krāsu spaiņiem, kāpnēm un visādiem rīkiem. Bērts piemetas līdzās Pjeram. Tas ir sīks vīrelis, nenosakāma vecuma, ar pīpi mutes stūrītī.

�Krāsot proti?�

�Protu,� saka Bērts.

�Tu ņemsi logu apmales. �iem nav pacietības pie tāda darba.�

Tā tas ir izspriests. Bērts krāsos logu apmales.

Māja ir divu stāvu, plata, skaista ar balkoniem, terasēm, ar tikko uzrakņātām melnām dobēm. Melnām dobēm, kurās dārznieks dēstīs puķes.

Kā Nullīte, kā Bū�u māte, kā Agita. Kā Agita ... Ne kā � kapra�i, apsegdami kādu.

�Vecomāt, liec mani mierā!�

Bērts staigā pa aug�stāva istabām, kur greznība un gaume apvienotas skaistumā. Montinji kundzei vajaga būt māksliniecei, jeb, dro�i vien, mājas iek�ieni izdaiļojis speciālists tādos jautājumos.

Mājā jau dzīvo saimniece un dārznieks. Saimnieces vīrs esot kunga �oferis. Mēbeles pārklāj ar plastikas pārsegām. Paklājus saritina lielos ruļļos. Darbi var sākties. Logu apmales ir tīras un spo�as. Kādēļ tās jāpārkrāso, Bērts nesaprot. Viņ� saņem no Pjera piemērotas otas un krāsas un baltu uzvalku, kurā var ielīst kā jaunā ādā.

�Kaut varētu tā � vienkār�i ielīst jaunā ādā,� Bērts sev saka.

�Vai tu piederi pie tiem, kas runā pa�i ar sevi?� Pjers prasa un pak�ķina pīpi.

�Atceries, �eit smēķēt nedrīkst neviens. Izsmēķēsies pusdienas laikā � ārā.� Un Pjers pak�ķina savu pīpi. Tuk�u.

Lielo logu priek�ā stiepjas nosirmoju�i egļu zari. Tālāk ir bērzi un kļavas. Saule tikko izlien no miglas, pati bez spo�uma, kā ar miegu pārvilktām acīm.

Ir vēsāks nekā vakar un aizvakar un � un � pirms tam.

Varbūt vēsāks tikai te, kalnos? Pilsēta ir piesutusi.

Bērts uzmanīgi velk otu gar stikla malām. Pārējie vīri izklīdu�i pa lielo māju.

Atkal kāda māja ir Bertu paņēmusi sev. Grezna, atturīga, sve�a un tomēr tāda � kurā patīkami uzturēties.

No �ejienes nevar redzēt ieleju ar Margo mājiņām. Tās ir otrā pusē.

Bērts atjēdzas, ka �orīt nemaz nav domājis par Margo, par �auro gultu, par siltām sievietes rokām, par eņģeļu acīm, kas brīdina darīt ļaunu.

�Viņa ir muļķe,� teica �aks.

�Nē, viņa nav muļķe,� Bērts sevī atbild, �varbūt gudrāka par mani un Zaķu un . . . Nē, tālāk nē. Tālāk domāt aizliegts. Margo dzīvo savā vienkār�ajā pasaulē, ar miesu, kas izsalkusi, ar garu, kas saskaņā ar sevi. Ne vienmēr, un tomēr.

Saskaņā ar sevi � kā tas ir? Visu pieņemt? Vai var, vai drīkst visu pieņemt?

Bērts velk baltas strīpas uz baltām palodzēm. Putni klaigā eglēs. Tie meklē savām ligzdām īsto vietu. Putni meklē mājas.

�Un es viņu audzinā�u! Tas būs gribēts un mīlēts bērns! � � Naids kvēlo Agitas pelēkajās acīs. Kāda izpostīta ligzda! Kāda izpostīta māja.

Te, kalnā, ir miers un balti logi. Gleznas smagos ietvaros, skulptūras, veidojumi, cirtumi, griezumi da�ādos kokos � melni, sarkani, dzelteni. Brūna maska smejas virs rakstāmgalda. Smejas klauniski laipni, bez ļaunuma � tā ir Margo.

�Nāc pusdienās!� Pjers uzsauc, garām iedams.

Bērts noliek otu, krāsu spainīti un iet lejup pa platām kāpnēm.

Dārzā vīri nometu�ies pie eglēm. Viņi runājas franciski. �aks nepienāk pie Berta.

�Hei, atnāc pēc sava ēdamā!� viņ� kliedz.

Bērts aiziet, pārkāpj pāri �aka garajām kājām, paņem maizi, ietītu vaskotā papīrā.

�Sēdi tepat,� kāds aicina.

�Ko nu mēms sēdēs starp mums,� �aks plati smejas. Viņam ir liela valga mute. Bertām tā derdzas.

Bērts aiziet un apsē�as kalna malā. Te var redzēt citu ieleju. Varbūt �ī ir īstā Mīlestības, īstā Mūsu ieleja? Varbūt viss ir māns un tādas ielejas nemaz nav. Vienalga. Kupli mākoņi saziedēju�i tur, aug�ā. Kā me�a ķir�i, kā ābeles. Kā ābeles.

Pusdienas laiks beidzies. Vīri slinki pieceļas un aiziet �aks �āvājas.

�Nu, ko, būtu tagad labi gultā. Vai ne? Ar siltu sievu līdzās. Ko?�

Viņ� skatās uz Bertu. �Es ne velna nedodu par tiem se�padsmit dolāriem, ko mums �ovakar iedos. Bet Renē nedod mieru � jāstrādā. Brazīlijā tādi, kā mēs, nestrādā. Tikai izrīko un rau� naudu.�

�Ko tu zini,� cieti saka Bērts, �tu neesi Brazīlijā bijis.�

�Un tu?� Zaķa mute atple�as kā zivij un acis atdzīvojas.

�Esmu bijis. Visur. Apkārt pasaulei.�

�aks atkāpjas soli, novērtē Bertu, pamāj ar galvu.

�Tad gan � neesi pratis dzīvot,� viņ� aplaiza lūpas, redzami pieņēmis Berta melus. Varbūt viņ� pēc tādiem izslāpis, jo tam nav ne iek�ējā miera, ne eņģeļu, kas sargā.

�Tad jau neesi no gudrajiem. Būsi no tās nelaimes putnu sugas, kam nekas neveicas.�

�Tā liekas,� Bērts atbild un iet projām. Viņ� nolai�as zālē zem tum�i sarkanas kļavas un ko� maizes rikās. Starp tām ir cūkas gaļas �ķēles, pārziestas ar sinepēm. Margo, sve�as sievas rokas, to tur ieliku�as.

�Ko es te meklēju?� Berta domās uzpeld parastais jautājums, kuru, cik viņ� atceras, ir nesis sevī jau no mazotnes.

�Mieru, atpestī�anu, mīlestību, miesu, pats sevi, Dievu?�

Viņam slāpst, bet dzeramā pudele ir pie �aka. Nē, no tās Bērts nevēlas dzert. Viņ� aiziet uz māju un uzmeklē virtuvi. Tā ir liela, gai�a, moderni iekārtota. Apaļa francūziete veikli kustina rokas, viļādama uz galda mīklas pikuci.

�Vai drīkstu nodzerties?�

Virēja māj ar galvu un smaida. Laikam jau neprot angliski. Viņas rokas ir miltainas un kakla bedrītē pielipusi baltas mīklas piciņa.

�Varēju tev ieliet sulu, bet � redzi � mīkla,� sieva runā glu�i labā angļu valodā.

Bērts sameklē glāzi un dzer ūdeni, ielaistu no krāna. Svaigas maizes smar�a ir gai�ajā telpā. Pītā skalu groziņā gozējas brūni kukulī�i.

Maizes smar�a � bērnības smar�a � vecāsmātes smar�a. Kalējmāja, smēde, pīpeņu pilna pļava, zilu pulksteņu, sarkanu skābeņu pārņemta atmata. Un viņ�, pilsētas puika, liepas zaram jāteniski uzsēdies, tālāk nedrīkst kāpt. Nedrīkst? Tas nav pareizais vārds. Mazais Bērts bīstas augstāk kāpt. Viņ� ir neuzņēmīgs, tikai ar pūlēm uzrāpies zemākajā zarā. Liepa zied. Medus pilna, bi�u pilna, un Bertām jālasa ziedi kulītē, ko vecā māte tam uzkārusi uz pleca. �is zars ir nolasīts, bet Bertām bailes augstāk kāpt.

Vienmēr bailes.

Francūziete laikam domā, ka sve�ais strādnieks, kas apstājies virtuves vidū jau labu brīdi, ir izsalcis.

Laipni viņa paceļ brūnu kukulīti no groza un ieliek Bertām saujās.

Viņ� iesmejas, noliek silto cepumu uz galda un iet no virtuves ārā. Aug�stāvā gaida ota, krāsa un liela loga baltas apmales. Diena ir pilnīgi uzziedējusi. Pazudusi rīta migla un mākoņu ķir�u baltums. Tagad zied visa diena ap Bertu Doli, to, kam bail kāpt augstāk liepas zaros.

Vakarā viņ� viens soļo uz Margo mājiņām.

�aks atmet ar roku un kopā ar citiem nozūd mazajā restorānā iedzert glāzi alus. Varbūt tur būs kāds, kas klausīsies �aka stāstos par izredzēm Brazīlijā.

Bērts ir priecīgs, ka �aks vēl nenāk. Pirmkārt, �is vīrs viņam nepatīk. Otrkārt, Bertām gribas būt kopā kādu brīdi ar Margo. Ieleja, pa kuru viņ� iet, ir pietvanējusi no puķēm, un dīvains reibums uzkrīt gājējam. Bērts iet ātrāk un ātrāk, un beidzot atjēdzas, ka viņ� skrien.

Margo stāv pie jaunā �ķūnī�a, mājeles galā, ar malkas �ķilām uz rokas. Viņa nes tās no me�a malas un krauj nojumē savu vasarnieku vajadzībām. Sievietei ir zaļa vaļīga blūze, varbūt tas ir �aka krekls. Pie krūtīm pielipu�as tā�u drīksnas kā iedūru�ās skabargas. Margo skatās saulē, kas slīd aiz ievainotām, dzīslotām klintīm. Skatās apbrīnā atplestām acīm. Dro�i vien viņa �ādu saules aizie�anu redz jau no bērnības un tomēr � acīs viņai ir pārsteigums un apbrīna. _v

�Nāc � paskaties.�

Viņa saņem Berta roku, pievelk to sev pie karstās mutes, ar otru turēdama bērza �ķilas.

�Skaties � un tu gribi ap�aubīt, ka ir eņģeļi?�

�Es neap�aubu, es �aubos,� viņ� klusi saka.

�0 � nē! Iek�ķīgi tu smejies par mani! Esmu naiva un muļķe, bet Dievu un eņģeļus un svētos no manis neizskrāpēs neviens. Arī tu ne � mans mīļais.�

Saule vienu brīdi it kā uzduras uz klints kā sarkana milzu oga, tad aizslīd, un ēna nāk pāri ielejai. Margo' nopū�as, palai� vaļā Berta roku, noliek malku nojumē, kas celta no kaulu dēļiem, un prasa: �Kā tu satiki ar Zaķu?�

�Man nav ar viņu nekā kopīga. Un, ja gribi mani iepriecināt, dod man rītā pa�am savu maizi.�

Viņ� izvelk no bik�u kabatas naudu, ko saņēmis par �īsdienas darbu. Pjers maksādams paskaidroja, ka izmaksājot algu katru vakaru, jo bie�i vien otrā rītā kāds neatnāks, kādam ir apnicis, kāds sameklējis labāku darbu un vēl citam mājās ir izsalku�i bērni un nauda nepiecie�ama tūlīt.

�Tu, dro�i vien, dzirdēji par Brazīliju un �aka bagāto draugu?� Margo viegli iesmejas, atkal pietverdamās Berta rokai.

�Dzirdēju. Tu esi apprecējusi vēja dzirnavas.�

�Kādēļ nesacīji to man pirms piecpadsmit gadiem, kad vēl nekā nezināju no ļauna un ticēju, ka meitenes mīlestība, klēpja atvēr�ana un tāda vīra saņem�ana sevī � spēj pārvērst lopu cilvēkā? �aks ir lops, tici man. Pilnīgs pretstats smalkajam Polam. Un � ja vēlies zināt, no pa�as pirmās dienas, kad vīra brālis mani ieraudzīja, viņ� iemīlēja mani.�

�Un tu?�

�Ko � es? Pols ir Pols! Gudrs, izglītots, nevīri�ķīgs, pārlieku kautrīgs, nedro�s. Nē! Vairāk viņā es neko neredzu kā vārgu Dieva stādu.�

�Nabaga Pols,� Bērts apliek roku ap Margo pleciem un klausās, kā kalnā, gar Dundas staciju, aizklabina vilciens.

�Bērt, brauksim projām.�

Viņ� apjūk. Viņ� nezina, vai to tikko sacīja Margo, jeb meitene ar vara gredzenu uz pieres. Agita � viņu sauca. Un viņa bija pietvīkusi ar mīlestību, un viņ� . . ,

�Nāc vakariņās.�

Tā ir īstenība. Tā ir �odiena. �Nāc vakariņās.�

Uz apaļā galda smar�o gaļa, pārlieta ar stipru mērci � baltā bļodā. Un maize un sviests, un stipra tēja krūzē. Ne kumelī�u tēja, ne liepziedu.

Bērts kāri ēd. Viņ� jūtas noguris un drusku nedro�s. �aks var ierasties kuru katru brīdi. �aks pārnāks un sauks savu sievu, Margo, uz guļamtelpu, lai apmierinātu savas miesas izsalkumu.

Un � tā tas ir. Un � tas tā būs.

Bertām bailes nokrist no liepas zara. Viņ� nekāps augstāk, lai arī tur medaini smar�o ziedu �emi � kārdinādami.

�Bērt, nu mums būs maz izdevības būt diviem vien,� Margo saka, acīm spīdot. �Bet es mīlu katru daļiņu no tevis un gribu to sajust kopā ar sevi. Ko mēs darīsim?�

�Zagsim!� viņ� atbild. �Tik, cik spēsim. �aks vienmēr nesēdēs mājās, laikam ta�u brauks apskatīt savus bērnus pilsētā.�

�Varbūt, ka brauks. Tiem bērniem tur ir jāpaēd, un brun�i arī gaida naudu.�

�Tu neko neprasi sev?�

�Man neko nevajaga.�

Tumsā noslīkst apaļais galds un tuk�ie trauki, un krēsli un melnā plīts.

Margo izstumj Bertu no telpas.

�Te tev ir silts ūdens. Paej nojumē, nomazgā sviedrus. Tad � ej savā istabā. Man liekas, �aks, tas lops �ovakar nepārnāks. Ciemā sievu diezgan, kuras dalīs gultu ar viņu. Ieie�u pie tevis ap pusnakti. Ja būsi aizmidzis, noskaitī�u lūg�anu un izie�u.�

Bērts nomazgājas un iekrīt Pola gultā. Miegs kā nemaņa viņu pārņem. Nokauj katru vēlē�anos. No rīta kāds klusi sit pie durvīm. Tuk � tuk, tuk kā sirds, � tuk � tuk � tuk.

�Celies, Bērt!� Margo aizskrien.

Arā smidzina lietus. Debess ir noskumusi un raud, un raud pāri baltiem ķir�iem, kuriem nokrīt ziedlapas, atklādamas mazus zaļus augļu aizmetņus.

�Te tev ir zābaki, bez tiem pāri pļavai sauss neiziesi.�

Viņa atkal ir atpakaļ. Ienāk, noliek Bertām priek�ā gumijas zābakus, piespie� karstās krūtis pie viņa pleca.

�Tu tik cie�i gulēji vakarnakt.�

�Laikam gan,� Bērts jūtas vainīgs.

��aks nepārnāca. Nē, netaisnojies. Vienmēr jau nav tas jādara. Man palika pāri da�as stundas pasēdēt pie tavas gultas, lūgt un pārdomāt, un justies laimīgai.�

�Ko tu lūdzi, Margo?�

�Ko parasti � dieni�ķo maizi un skaidras acis, lai tās vienmēr redzētu gaismu. Tev tagad jāiet, Bērt. Vakarā būs zirņu vira. Tādās lietainās dienās jāēd vira.�

Dieni�ķā maize, skaidras acis. Un � tīri praktiski � zirņu vira. Bērts noskūpsta Margo muti. Sajūt medus gar�u un aiziet pa taciņu uz ciemu.

* * *

Dienas iet, pazūd un dzimst par jaunu. Rīts, vakars un vakars un rīts. Pa vidu naktis � gai�as vai tum�as, smagas kā bēdas vai vieglas ar zvaig�ņu acīm.

Montinji mājas uzkop�anas darbi tuvojas noslēgumam. Bertām nekas te neliekas tīrāks vai spo�āks kā bija pirms divām nedēļām. Arī tad � mājā ienākot, viss likās tīrs un skaists, un bez vainas.

Montinji kungs atbrauc melnā limuzīnā ar �oferi pie stūres. Virēja viņus sagaida uz balkona un klanās kā karalim. Bērts gadās lejasstāvā, lasāmistabā. Viņ� ir beidzis krāsot durvju apmales un visu notīrījis, atsedz un atritina paklāju.

Kungs ienāk, paiet Bertām garām kā kolonnai tur tālāk. Pieliek savu pirkstu svaigajai krāsai, atvelk kā apdedzinājis, nokrek�ķinās un pamāj Pjeram.

�Vai ļaudis ir sameklēti? Svētdien mēs braucam ārā.�

�Da�i ir, da�i nav,� Pjers atbild, �zināt, kādi viņi � drā�as uz restorāniem kalnos, tur dzeramnaudas.�

Montinji kunga �aurās acis piesien Bertu pie paklāja.

�Ko tas dara?� viņ� prasa.

�Krāsoja apmales,� Pjers pak�ķina tuk�o pīpi un runā ar kungu kā ar sev līdzīgu. �Esot bijis pavārs.�

�Ja paliek, paturiet viņu te. Dārzniekam arī pameklē palīgu � tikai es negribu vairs �aku Gastonu �ovasar.�

�Jā, kungs,� atbild Pjers un kaut ko piebilst franciski, kad Montinji paiet Bertām atkal garām.

Bērts paņem savus maisus un rīkus, pastumj krēslus tā, kā tie stāvēja agrāk, un iet ārā.

Pjers stāv lielajā priek�telpā, kur tagad milzu podos zied neredzētas puķes. Tās dārznieks �orīt te ienesis.

�Vai gribi te vasarā darbu? Virtuvē. Palīdzēt Lusjēnai. Viesības notiek ik nedēļas nogali. Lusjēna nevienu vasaru nav iztikusi virtuvē viena. Nebīsties, sadzīvosi. Viņa ir cāļu māte � par visiem izple� savus gādības spārnus. Pavilks arī tevi apak�ā.�

Bērts domā. No Margo un Zaķa mājām viņ� grib aiziet. �aks viņu uztrauc. Katru vakaru tas sē� Berta istabā, stāstīdams savus brīnumu stāstus par Brazīliju, par naudas rau�anu un lielo dzīvi. Margo tad tur nerādās. Tās Bertām ir moco�as stundas. Viņi maz redzas ar Margo. Saskaras ar rokām garāmejot. Apglāsta ar skatiem viens otru. Bērts jūtas kā cietumnieks.

Montinji mājā pārskries vasara, tad � viņ� atgriezīsies pilsētā. Trīs nedēļas ir aiztecēju�as, kop� Bērts te ieradās. Viņ� nav skaitījis dienas un nav skaitījis naktis. Laiks ir zaudējis nozīmi. Un rētas tikai reti vairs sūrst. Tad, kad sapņu miglā iznirst vecāsmātes seja.

�Labi, palik�u,� Bērts saka Pjeram, �līdz rudenim.�

�Nu, ilgāk arī tu �eit neesi nepiecie�ams.�

Bertām ierāda istabu aiz mājas, nelielā piebūvē, kur ir dzīvoklis �oferim un viņa sievai Lusjēnai. Dārznieks dzīvo ciemā.

�Kungi ir labi. Uz galvas nekāpj. Nekāps arī tev. Alga un ēdiens krietni. Kungam da�reiz asa mēle. Neievēro to. Kundze ir � nu, teiksim, ne no �īs pasaules. Redzēsi.�

Pjers ieved Bertu istabiņā un liek parakstīt kādu papīru.

�Vakarā vari nākt �urp.�

Bērts saņem naudu. Nu viņam ir krietns �ūksnītis papīru ar karalienes galvu. Margo par ēdienu ņem maz, par istabu � neko. �aks, dro�i vien, to nezin.

Zied pļava un nokalne. Liekas, pat klintis zied, kad saule tās nokrāso sarkanas.

Ciems sāk atdzīvoties. Renē drogu veikala logā līkņājas tievā meitene Vinī un izkārto jaunās preces. Bērts tur ieiet apjautāties, vai viņam nav pienākusi kāda vēstule. Jā � ir. Renē garā galva ar maigo, nevīri�ķīgo muti izslējās ienācējam pretim. Galva lēni �ūpojas, un vīra acis skaudri vēro Bertu.

�Tu paliksi pa vasaru kalna mājā? Tā �aks zināja sacīt.�

�Palik�u. Palīdzē�u Lusjēnai virtuvē.�

�Tas labi. Zizelai arvien patiku�i smalki cilvēki. Tu neizskaties prasts un, es bie�i jautāju sev, � kas slēpjas aiz tevis?�

Garā galva ar stingrām, pelēkām acīm �ūpojas uz Berta pusi.

�Kas slēpjas aiz tevis?�

�Nekas. Izirusi dzīve. Sieva mani atstāja,� Bērts vienkār�i saka, jo nespēj melot tādam vīram, kāds ir Margo tēva brālis.

�Ak tā. Tas ir bēdīgi. Bet tev nav jādomā, Bērt, ka liktenis uzsitis tev ar dūri un citiem ne. Savā reizē katrs saņems sitienu. Zem tā daudzi paklūp, saļimst. Ne katrs ir spējīgs nest krustu. Margo nes savējo vientiesīgā labsirdībā, es kurnēdams, tu � aizbēgdams. Redzi?�

�Tā tas ir,� saka Bērts. �Ceru līdz rudenim attapties un aiziet atpakaļ.�

�Tu attapsies. Daudzi arī to nespēj. Viņi ir slimi līdz savas dzīves pēdējai stundai. Tā kā kalnu mājas Zizela Mon-tinji. Gan redzēsi. Bet labi, ka �ovasar būsi tur. Un te � tev ir vēstule.�

Bērts paķer balto aploksni. Aprij ar skatu burtus. Tas nav Agitas rokraksts. Smieklīgi! Kā vispār tāda doma varēja ienākt prātā! Baiba raksta. Nūjā � Baibai ta�u viņ� ziņoja par sevi.

�Ej vien ārā un lasi. Gaidītas vēstules jālasa tūlīt.�

Renē balss iespie�as Berta ausīs, gaidītas vēstules. Vai viņ� vispār īsti ko ir gaidījis? Un ja ir � tad ko?

Ārā, zem kļavas, uz zaļā sola Bērts atver aploksni un izņem nelielo lapiņu:

�Mīļais bēgli!

Tu nu mums noņēmi krietnu slogu atrakstīdams. Es jau brēcu, kad pazudi, bet Algarts sacīja, ka upē nebūsi skrējis. Tad nu Tu maisies pa kalniem. Vai zini, ka Dundas ezeru krastos daudziem latvie�iem ir vasaras mītnes? Arī manam tēvam � goda pēc, jo braukt viņi tur nebrauc tik un tā. Ja nu tev nav, kur mesties, varu izgādāt mītnes atslēgu un atļauju tev tur nokaut savu laiku. Mēs te visi lielākā vai mazākā mērā kaucam. Neslēp�os aiz stūra, tevi maldinādama, Bērt,

Nila vairs �ajā pasaulē nav. Priek� se�ām dienām viņu apglabāja. Es neaizgāju, lai gan tobrīd aizmirsu visu man nodarīto. Nila vairs nav un � uz to, kā nav, naidu nevar turēt. Neturi arī tu, tas tev palīdzēs. Algarts bija kapos un tās divas � Agita ar Paulu � roku rokā. Laikam man būtu jāapbrīno kā viena, tā otra. Bet es valdos un neapbrīnoju.

Nullīte no pārdzīvojuma ir kļuvusi tāda jocīga. Bu�u māte nāk pie mums aug�ā un stāsta. Nullīte sē� uz grīdas un klana galvu vai paslēpjas dārza krūmos. Es ar viņu vēl nespēju neko sarunāt. Tava māte, D�ord�a balstīta, valdījusies labi, un tad es domāju, ka mums katram tomēr vajadzīgs balsts. Kāds nu kuram. Mario man ir neatsverams. Bez viņa es nespētu būt divi vietās. Veikals neko nav zaudējis, lai nav arī �ajā mēnesī nekāda lielā peļņa. Kad skola beigsies, Pepa nāks palīgā, varbūt, vismaz nomazgāt traukus. Tā, redzi, tas viss lielais vilciens rit tāpat tālāk. Arī bez tevis. Mūsu pagrabs ir puslīdz iekārtots. Algarts visu dara pats, jo remonts dārgi maksā. Kad pārbrauksi, mēs veikaliņu atvērsim un tad es sēdē�u tur. Tava vieta ir te. Pieliku divus rēķinus, kas jāparaksta. Gaidī�u ziņu, vai gribi mana tēva būdu pārgulē�anai. Nu, Bērt, mīļais � neaizmirsti, ka nevajaga izmisumā gāzties, neapdomājot, ka ir liela priek�rocība būt dzīvam un �jaunam.

Tava Baiba.�

Ir liela priek�rocība būt dzīvam un jaunam � jaunam un dzīvam. Jā, Baiba, cik labi tu esi to uzrakstījusi! Bērts sēd ar vēstuli rokās, burza vienu papīra maliņu, viņa kājas ir smagas kā piemirku�i bluķi, nav nozīmes celties un mēģināt iet. Jāsakārto domas. Jāsakārto, jāsarindo, jāpieņem � jāpieņem. Vilciens dun tālāk un tālāk. Apstājas un dun atkal. Nila vairs nav. Ir kaps un melna vai brūna zeme tam pāri. Zem zemes noglabāts naids, vil�anās, sāpē�ana, vārdi un � brālis. Bērts nejūt ne no�ēlu, ne atvieglojumu. Vismaz �obrīd vēl nē. Viss ir ārpus viņa. Noticis bez viņa. Pārdzīvots bez viņa. Nila vieta vilcienā ir tuk�a. To aizņems kāds cits. Kāds, kas aug Agitas miesās. �

Bērts norau� sviedrus no pieres un sako� zobus. Vilciens aiziet tālāk bez Nila, bez jaunākā Doļu dēla, kas miris 196... gadā, apbērts ar zemi un divu sievu apraudāts. Āmen!

Bērts lec kājās. Renē stāv veikala durvīs.

�Ej un iedzer glāzi alus. Un tad�mājās�gulēt,� viņ� saka. �Kā redzi, debess nav sagāzusies. Tā ir stipra ēka, vai ne?�

Bērts lēni velkas lejup pa �oseju. Kāds viņu sveicina. Kāda meitene viņam uzsmaida. Vai tas notiek sapnī?

�Nāc, nomazgā rokas,� saka Margo.

Tātad Bērts ir pārgājis pāri ielejai un ir jau mājās. Viņ� redz savos pirkstos kādu aploksni. Viņ� ieiet istabā, paceļ plīts vāciņu un iemet tur vēstuli.

�No zemes tu esi ņemts � par zemi. . . Par pelniem ...�

�Bērt, nomazgā rokas. Pusdienās ir zivis.�

Uguns apēd Baibas vēstuli. Neatbildējis Margo aicinājumam, Bērts paiet sievietei garām un savā istabā iekrīt gultā, viss piemircis ar neziņu, �aubām, naidu un mīlestību.

�Ar ko tu beidz sevi nost?�

Margo ir klusi ienākusi un apsē�as uz gultas malas.

�Nekas nav briesmīgāks, kā durt pa�am sev ar nazi. Tu dur un vaidi. Zinu � sāp. Kā tad ne? Sāpētu mazāk, ja tu ticētu, ka katrs solis, ko sper, ir tev nolemts. Tā un ne citādi. Tāpat kā nolemta diena un nakts, saule un tumsa. Un man � Zaks, un tev kāda. Katram kaut kas. Ārpus tā � mēs drīkstam lūkoties ap sevi un redzēt visādus brīnumus. Katrā dienā man ir kāds brīnums. Arī cilvēki. Tu, Pols, Renē. Arī citi.�

�Margo, es nekad neraudzī�os pasaulē ar tavām acīm un nejutī�u ar tavu dvēseli,� Bērts izvaid, ielicis galvu sievietes klēpī, kas smar�o pēc bērza tāsīm un svaigām lapām.

�Es zinu. Bet man �ēl tevis. Man daudzu �ēl. Pat Zaķu. Viņ� nekad nebūs citādāks. Bet tu varētu gan pamēģināt.�

�Pamēģināt, ko? Piedot brālim, kas paņēma manu sievu un tagad ir miris?�

�Miris? Tu nezini, vai viņ� ir miris, Bērt. �ai pasaulei � jā, bet mū�īgajā dzīvē nē.�

�Margo, nerunā lūdzu. Tad man ir vieglāk. Tikai pasēdi kādu brīdi te.�

Viņa slidina savus siltos pirkstus pāri Berta pierei. Viņa klusē, jo Bērts tā vēlas.

Un diena iet � aizbrauc zaļā vasaras laivā, �ūpodama cilvēku bēdas.

�Margo!� ārā sauc �aka balss. �Sieva, kur tu esi?�

Viņa maigi paceļ Berta galvu, nogulda to uz spilvena, pārbrauc ar pirkstu uz palodzes uzrakstītajiem vārdiem. �Vai tu zini, ko Pols te uzrakstījis? Katrs ir pats savs vergs. Iedoma, cik aplami raksta tāds izglītots vīrs. Vai tas nav aplam, Bērt?�

Viņa aiziet.

Bērts paceļas sēdus un skatās pa mazo logu ielejā. Mīlestības ieleja ir pieliju�i ar ro�ainu, oran�u un zaļganu krāsu sajaukumu. Un viss �ajā ielejā aug un vairojas, jo tā tas ir nolemts. Nolemts? Kur, kad?

�Katrs ir pats savs vergs. Savu jūtu, iekāres, naida, mīlestības vergs. Vergs!�

Bērts paņem no krēsla malas savu balto kreklu. Tas ir viss, ko ņemt līdzi uz jauno māju. Jau �ovakar viņ� ies turp. Tūlīt.

�Nāc, paēd ar mums,� Margo aicina, kad Bērts stāv pagalmā, domādams, vai atvadīties un kā.

�Paldies. Paēdī�u ciemā. Aizeju uz Montinji māju. Tur es bū�u visu vasaru,� viņ� saka stipri, lai �aks to istabā dzird.

�Jā, tā es dzirdēju. Tev būs tur labi, Bērt. �izela Montinji ir apbrīnojama sieva. Viņas vīram, kungam, pa kājām nemaisies. Satikt ar viņu var, bet es da�reiz �aubos, vai Dievs tam ir krūtīs ielicis sirdi. Varbūt Viņam tas aizmirsies.�

Margo nāk Bertu pavadīt. Viņ� jūt, ka sieviete ir skumja un pazemīgi pieņem aizie�anu. Margo pieņem. Viņa vienmēr pieņems visu bez kurnē�anas. Pat �aku.

�Gribu tev pasacīt, kādēļ tēva brālis Renē ir viens un nekad neapprecējās. �izela bija viņa mīļotā. No agras jaunības. Nu, ko tur � tagad viņi abi ir veci.�

�Margo � kad es satik�u tevi?� Bērts jautā, kad tie abi ieslīd ielejas oran�i zaļajās gaisinās.

�Norunāsim, ka vakaros tu mani gaidīsi uz klintīm aiz baltās kalna pils. Ja �aks nebūs mājās, varēsi pārgulēt pie manis, jo tur redzēs katru tavu soli.�

�Vai �akam ir aizdomas?�

�Nezinu, un tas nav svarīgi. Viņam es nozīmēju tikai mantojumu nākotnē. Mantojums ir reālāks nekā Brazīlija, ar kuru �aks sevi māna un kairina. Citādi � es varētu arī nebūt.�

�Vai tev nav bailes no viņa?�

�Kamēr Renē dzīvo � nē. Manu būdu vērtība ir pārāk niecīga. Ar labunakti, mīļais. Rītvakar, pēc saules, es bū�u uz austrumu klintīm, tās ir visvientuļākās. Ja nevari iznākt, ieliec savas istabas logā �ito pulksteni. Ie�u gar dārzu un redzē�u. Zinā�u, ka nevari izkļūt.�

Margo ātri iztin no priek�auta lielu modināmo pulksteni un iespie� Berta padusē. Viņa aizskrien atpakaļ, pa zemi un zāli, kas pilna ar pulsējo�u dzīvību.

Aizskrien � pazūd.

Viss reiz pazūd.

Bērts soļo aug�ā pa krauju, pāriet pāri �osejai, un ciems viņu apņem ar siltu miegainu mieru.

Uz kāpnēm, uz balkoniem sē� ļaudis, sasaucas, kāds bērns. Viņu ikdiena, viņu vakars. Maza kalnu ciema dzīve. Mazi cilvēki. Mazi? Nē, tā Bērts nedrīkst domāt. Mazu cilvēku nemaz nav. Tikai maziski.

Bērts pagrie�as ielas galā un kāpj kalnā. Lielā māja ir tum�a, tikai piebūvē gaismo divi logi. Tre�ais piederēs Bertām. Tur viņ� ieliks pulksteni � lielu, vecmodīgu modināmo. Ieliks vai neieliks, un tā Margo būs zīme � brīvs viņam vakars jeb nē.

Prātā ienāk Baibas solījums par viņas tēva vasaras mītni. Tur varētu sastapties ar Margo un neviens to nezinātu. Klints ir ārpasaule, visiem pieejama, no krūmu malas redzama.

Būs jāraksta Baibai.

Bērts ieiet savā jaunajā mītnē. Smar�o pēc grīdas vaska un gulta ir saklāta rūpīgi, Lusjēna visu sagatavojusi. Bērts atver kumodes tuk�ās atvilktnes. Iemet savus pāris veļas gabalus tuk�umā. Katru gadu �ajās atvilktņu mutēs guļ kas cits. Bērts izņem no svārku kabatas mazo piezīmju grāmatiņu un raksta Baibai, zaļas gaismas apliets. Spuldze paslēpusies zem zaļas cepures. Galdiņ� ir mazs un Berta augumam par zemu. Bērts uzraksta nedaudz vārdus: viņ� lūdz atļauju izmantot �ad tad Baibas tēva � me�ziņa vasarnīcu. Tas ir � ja to var tā izkārtot, nesakot, ka tur kādreiz pārnak�ņos Bērts Dolis. Baiba lai prasa �o atļauju sev.

Vēstule uzrakstīta, parakstīta, aizlīmēta un liela vientulība pārņem Bertu.

Viņ� it kā mostas no trīsnedēļu miega. Neticami �obrīd liekas, ka tepat � Mīlestības ielejā, mājo tāda sieviete Margo. Arī vientuļa, savā ziņā. Bet viņai ir saule uz klintīm, rītos ko apbrīnot, un Dievmātes tēls klints piekājē, un ar to var runāt, tai sūdzēt, lūgties. Margo pieder eņģeļu tuvums un likteņa jeb Dieva lēmuma pieņem�ana. Ak, cik viņ�, Bērts, patiesībā ir tuk�s!

�Kur ir mani pamati, manas saknes? Vai tās paliku�as agrā bērnībā Kurzemes kalējmājā? Kādēļ esmu tāds un ne citāds? Nevajaga jautāt! Nevajaga pa�am durt sev ar nazi. Tā sacīja Margo, pēk�ņi viņa ceļā ienākusi sieviete.

Kaut kur pilsētā palika darbs, veikaliņ�, draugi un . . . Nevajaga domāt. Nē, brāļa vairs nav. Bija un nav. Kas ir brālis? Daļa no pa�a? Ta�u � nē! Māte iznesa abus savās miesās. Tas ir tas. Vairāk nekā.

Bērts sē� zem zaļās gaismas. Aiz sienas, �ofera dzīvoklī, skaļi smejas Lusjēna. Viņi skatās varbūt televīziju, jeb vīrs kutina savu sievu. Smiekli ir saldi. Un asaras � sāļas.

Bērts atceras daudz sāļu asaru norijis � bērnībā. Nils aiziet tēvam pie rokas staigāt. Tēvs velk Nilu ragaviņās. Tēvs paceļ jaunāko dēlu un uzsēdina sev uz pleca. Vienmēr Nilu. Nekad Bertu. Vēlāk � kad abi dēli bija pieaugu�i � tēvs da�reiz aicināja Bertu braukt līdz mak�ķerēt pie Dun-das ezeriem. Arī tad sve�ums gulēja starp viņiem. Nilam nepatika sēdēt pie ūdeņiem ar mak�ķeri. Nilam nepatika būt mājās. Viņam bija draugi. Meitenes tam jau pielipa se�padsmit gadu vecumā. Bertām � nekad. Paula bija pirmā. Ne meitene. Sieva! Zinīga, gudra un iztvīkusi sieva.

Viss ir iznācis it kā savādi, tik a�gāni. Nepareizi! Kas ir pareizi? Vai tā kā Nils? Ņemt un ņemt, un ņemt. Nu viņu ir paņēmusi zeme.

Brālis! Kas ir brālis? Da�reiz brālis ir sve�āks par sve�u. Ļauns.

�Nila vairs nav, un nevar ienīst to, kā nav,� teica Baiba savā vēstulē.

Bērts izdzē� spuldzi un palien zem vieglās mīkstās segas. Kas te gulējis pirms viņa? Cits augums. Cita �aula ar citu dvēseli.

Kāda būs rītdiena, kad atbrauks Montinji ģimene? Kungs, kundze Zizela. Varbūt vēl kāds? Bērts neuzprasīja Margo, vai ģimenē ir bērni. Nu, ja tādi ir, tad tie sen ir pieaugu�i. Vai nav vienalga? Viņam te jāpavada �ī vasara. Jāsadziedē brūces, jāsalasa kopā savas sīkdaļas, jāizveido viens, vesels Bērts. Tāds, kas spēj skatīties patiesībai acīs. Un patiesība, lūk, ir tāda un tāda. Agita ir piederējusi Nilam un sen nemīl Bertu . . . Varbūt nekad nav mīlējusi.

�Tu esi ļaunāks nekā Jāņtēvs,� viņa kliedza.

Tādēļ jāsalasa kopā savas sīkdaļas. Tādēļ, lai varētu visu panest, kas jāpanes.

Jāņtēvs karājās cilpā un nospēlēja mazu traģēdiju, lai paturētu Agitu sev. Nils � iesēja bērnu Agitā. Bet viņ� nepaturēs Agitu. Bērts neprata viņu paturēt. Viņa aizgāja, aizgāja, aizgāja.

* * *

Zizela Montinji ir maza trausla sieviete. Baltu matu viļņos pusapslēpta ir viņas �aurā seja. Viņa laipni, pat kautrīgi pamāj Bertām, kad Lusjēna tos iepazīstina.

�Ceru, ka tev te patiksies,� viņa saka klusi. �Darba jau nebūs daudz ar mums diviem. Tikai nedēļas nogalēs � tad mums ir viesi.�

Montinji kundze kustās lēni, it kā tai sāpētu viss ķermenis. Viņai līdz ir slimo kopēja, drukna, strauja sieva.

�Kundzei ēdienu gatavo�u es. Kungam tu,� saka Lusjēna. �Viņi katrs ēd ko citu, jo kundzei ir slima sirds. Un � kungs ēd vienkār�u ēdienu. Tev nebūs nekādu grūtību. Tikai nedēļu nogalēs. Jau nāko�ajā. Tad ir pilna māja viesu. Advokāti un ārsti, un skaistas kundzes. Kādēļ viņus te ielūdz, to es nezinu. Nekad, septiņos gados, neesmu redzējusi, ka viņi priecātos, dziedātu, dejotu. Laikam smalkie ļaudis to neprot � kā mēs. Kad viesības, tad viesības. Kā, piemēram, kad es braucu da�reiz pie māsas, pie jūras. Sanākam kopā visi �etrpadsmit bērni, mazbērni. Kas tur ir kņadas

un dziesmu, un trakuma! �ie te � kā no stikla. Bet cilvēki labi. Atstāj dzeramnaudas. Kas nu bagātam viens, divi dolāri. Mums tā ir nauda,� Lusjēna runā strauji, ātri, ne vienmuļi kā Margo.

Viņa izvadā Bertu pa virtuvi un noliktavu pagrabtelpā. Lusjēna ir resna un el� un pū�, un smejas pa vidu. �Kungam klāsi pusdienas galdu ēdamistabā. Kundze ēdīs aug�ā, savā istabā. Da�reiz, bet reti, viņi ēd kopā.�

Bērts cen�as iegaumēt visu. Viņu mazliet baida Montinji kunga cietais skats, kas �orīt slīdēja viņam pāri.

Lusjēna saņem no medicīnas māsas ēdienu karti. Vienu kungam, vienu kundzei, ģimenes ārsta izvēlētu, sastādītu.

Bērts uzvelk baltu pārvalku. Virtuves smar�as viņam vienmēr patiku�as. Tāda neizsakāmas mājības sajūta ir tur, kur gatavo ēdienus. Gadiem ilgi viņ� to ir darījis. Patīkami būt atkal savā vietā. Savā, ne cita.

Diena paiet ātri, un klusa ir lielā māja. Kungs sē� ārā, dārzā un lasa. Pēcpusdienā viņ� ar Lusjēnas vīru spēlē �ahu.

�Ja �is te būtu izglītots, tad ar pasaules slavu �ajā spēlē,� Montinji kungs saka Bertām, kad tas ienes lasītavā dzērienu. �Un � pusdienas bija labas.�

Kungs skatās Bertām pāri kā ērk�ķu krūmam, kā bīdamies sadurt acis. Laikam jau viņam tāds ieradums.

Nakts miers lielajā mājā iestājas agri. Bērts palīdz Lus-jēnai apkopt virtuvi, un tad � viņ� ir brīvs.

Saule tikko, tikko nogrimusi me�os. Baltas Jāņu laika puķes zied gar taciņas malām, kur Bērts soļo uz austrumu klintīm. Balti bērzi, balti Kurzemes bērzi, un tūlīt viņ� ieraudzīs Doļa smēdi. Kāds zirgs tur stāvēs, vareno pakaļu pagriezis pret kalēju un paklausīgi cilās kupli apaugu�ās kājas.

Nekā. Aiz bērziem ir klintis un reti koki, un lejā ple�as cita ieleja un citi ciemi mirdzina vasaras acis. Citi ciemi, citi cilvēki, citas sāpes un prieki. Kaut kur sanāk kopā �etrpadsmit vienas ģimenes bērni un viņu bērni. Tie dzied un dejo un priecājas, jo nav �o prieku pazaudēju�i laika skrējienā, ikdienas upes pelēkumā, lietaino dienu dubļos vai � bagātībā.

Bērts uzkāpj klints �ukurā. Skaists ir skats no aug�ienes.

Viss ir tik liels un reizē mazs pret debesu pla�umu, dziļumu, neizmērojamo tālumu. Viss ir tik liels un tomēr mazs.

Kā cilvēks � radības kronis. Mazs un sīks un reizēm liels*

Kāds klusi nāk, pa zāli un puķēm kājas vilkdams, un tā ir sieva no Mīlestības ielejas. Maza, apaļa, vienkār�a � �aula. Sirsnīga, ticīga, atdevīga dvēsele. Margo. Viņa nesaka nekā. Piekļaujas Bertām un raugās ielejā.

�Te, kalnā, es kādreiz vecumdienās vēlētos nomirt. Te � tuvāk debesīm,� beidzot Margo saka un atrauj savas siltās lūpas no Berta zoda.

Viņi apsē�as līdzās.

�Kā tev tur patīk tai mājā?�

�Patīk.�

�Es jau sacīju. �izelas kundze ir jauka. Nebrīnos, ka Renē vēl �odien nes viņu savā sirdī. Nesīs mū�īgi. Ir tādas mīlestības, vai ne?�

�Redzi, Margo, tā ir tā lielā mīlestība. Ne mīlēt miesu, bet cilvēku, dvēseli, ja tā var sacīt. Miesa patiesībā ir zeme.�

�Vai tu aizvien vēl atstātu manu dvēseli kādai citai? Tā tu sacīji tai pirmajā rītā, kad sastapāmies. Atceries?�

�Zini, neatceros. Man nav tāda galva, kas patur to, ko esmu sacījusi. Saku to, ko tajā brīdī domāju. Toreiz domāju tā. Tagad citādi. Tagad gribu tevi visu.�

Bērts tumsā noglāsta Margo vaigu. Un tas ir mitrs.

�Kādēļ tu raudi?�

�Tāpat. Vai varu pasacīt, kādēļ? Gribas raudāt � raudu. Skolā arī bie�i raudāju tad, kad citi nē. Un mācītājs sacīja: tu esi Dieva bērns, Margo. Redzi? Dievam nav gudro un muļķo, bagāto un nabago. Visi ir viņa bērni.�

�Margo, laba un stipra ir tava ticība, bet man tās nav.�

�Es zinu. �ēl, ka tā. Palūkojies uz �izelu Montinji. Ja viņai nebūtu ticības � nedzīvotu. Visu mū�u tepat līdzās ar Renē, to vienmēr mīļoto, un tomēr � nekad kopā. Viņa zin, �ajā dzīvē tas tā nolemts.�

�Pastāsti, kā tas tur bija?�

�Kā bija? Zinu tikai to, ko cilvēki runāja un runā. Renē jau par to nestāsta. Ne man, ne citiem. � Dzīvoju�i bērnībā kaimiņos. Viņa � advokāta meita. Viņ� � aptiekā māceklis, bez izglītības gandrīz. Mans vectēvs domājis, ka nav svarīgi iz�ķiest gadus pa skolām. Zēniem jāprot tāpat ar centību kļūt turīgiem. Mans tēvs censdamies paklīda un pārdzēries � nomira. Renē kāpa uz aug�u � atvēra

pats savu veikalu. Viņ� toreiz bijis tikai divdesmit trīs gadus vecs. Gājis un bildinājis advokāta meitu. Viņas acis teiku�as � jā, advokāts � nē. Tā tas noticis. Renē nedabūja �izelu. Zini � tomēr skaisti arī tā. Veselu mū�u viņi nodzīvoju�i līdzās un nekad. Tas ir tā � romantiski, vai kā lai saka.�

Margo atspie� plecu pie bērza un lupina no stumbra zīdainas tā�u plēksnes.

�Vai tu tā vēlētos dzīvot kā Zizela?�

�Nekad. Viņai citāda miesa nekā man. Es alkstu, un tā ir daļa no mana prieka. Tā, vienmēr atsacīties, es nemaz nespētu. Es dzīvotu ar savu vīru, kā dzīvoju tagad, bet naktīs skrietu pie Renē logiem, skrāpētos kā kaķis, ņaudētu, lūgtos. Zini, tas tā ir ar tādu ķermeni kā man. Tur es neesmu vainīga. Esmu pieņēmusi to � mazo dzīvi, kāda man nolemta. Bet, ja varu sev nozagt prieku, tad to daru. Un es zogu to sev, tu jau zini � kā.�

�Zinu. Skaties, kā mainās gaismas pāri kalniem. Pilsēta no tāluma staro. Tuvumā tā ir melna.�

�O � ne visiem! Ne jau tiem, kam nolemta lielā dzīve! Tiem pilsēta staro vienmēr. Gribu būt pazemīga, Bērt, bet da�reiz neesmu vis. Da�reiz es skau�u. Redzi?�

Viņa novelk Bertu sev līdzās smilgās. Viņa uzklāj tam uz mutes bērza zīdainās ādas.

�Tagad es mīlē�u tevi.�

* * *

Svētdiena ir gai�a, ar ciema baznīcas zvana balsīm piebirusi. Pa ceļiem aiziet svētdienīgi cilvēki. Aiznes savas grēku pilnās dvēseles uz namu, kur izlūgsies piedo�anu. Viņiem ir kur iet. Viņiem ir.

Bertām nav.

Kungs ir paēdis brokastis un saka Bertām: �Tu �orīt aizved kundzi uz baznīcu. �oferim nebūs laika.�

Vairāk neko.

Bērts noņem no lielā galda traukus un iet uz virtuvi.

�Mēs dabūjām brīvu dienu,� Lusjēna �alo, �un brauksim uz jūru pie māsām. Labi, ka kungs tev uztic kundzi vadāt

ma�īnā. Visiem viņ� vis to neuztic � tādu dārgumu, kāda ir Zizelas kundze. Labu dienu, Bērt!�

Elsdama, ar prieku piepildīta, virtuvene aiztek Bertām garām.

�Tu esi tāds kārtīgs puisis!�

Bērts nezin, kā viņam jāģērbjas �ādā gadījumā. Divu nedēļu laikā, kamēr viņ� te kalpo, �is tas ir gan novērots, �o to Lusjēna aizrādījusi, draudzīgi, sirsnīgi. Viņi satiek ļoti labi. �oferis, viņas vīrs, ir mazrunīgs, tāpat kā viņa darba devējs.

�Lusjēna, pagaidi,� Bērts noķer virtuveni celiņā uz viņu mājiņu, �kā lai es ģērbjos? Man tikai viens uzvalks.�

�Ko tad citu darīsi? Tas pats jāvelk. Bet neej ar pliku kaklu. Aizsien kaklasaiti. Tu jau neesi katolis � baznīcā tik un tā neiesi. Bet �izelas kundzi gan pavadi līdz durvīm, lai gan arī kopēja viņai būs līdzi.�

�Paldies, Lusjēna.�

�Paldies tev! Citādi mēs netiktu prom �odien, ja kungam nebūtu uzticība uz tevi. Vai tu zini, ka mēs �odien satiksim abus savus dēlus? Un � vai tu zini, ka viens ir jūrnieks un otrs skolotājs?�

Viņa aizskrien. Elsdama, ar prieku pieliju�i. Māte.

Bērts apģērbjas, uzsien kaklasaiti, aplūko sevi mazajā mazgā�anās istabas spogulī. Gai�i ir izbalēju�i viņa mati. Tie vairs nespīd kā agrāk. Tie ir nodzeltēju�i smilgu krāsās. Nilam mati bija tum�i.

Nē! Ne atkal!

Pēc desmit minūtēm Bertām jāved Zizela Montinji, fran�u finansista sieva, uz baznīcu. Un � jāpavada līdz durvīm. Bet Lusjēna brauks sastapt savus dēlus � divus. Viens ir jūrnieks, otrs skolotājs.

Vienam bija bodīte, otram vajadzēja kļūt in�enierim. Nē, tie jau nav tie pa�i dēli. Tie ir citi. Skolotājs un jūrnieks sastopoties apskaus viens otru brālīgā sirsnībā. Tie otri neapskāva viens otru nekad.

Desmit minūtes ir pagāju�as.

Bērts iziet pagalmā. Gaismas spurgalas, sakritu�as sirmo egļu zaros, �ūpojas, mainās, izzūd, parādās.

�Bērt, piebrauc ma�īnu,� kopēja, aug�ējā balkonā stāvēdama, sauc. Viņai ir asa pavēlo�a balss � kā taure. Tram-tam-tam.

Bērts izbrauc melno ma�īnu no garā�as. Lusjēnas vīrs vakarvakarā viņu iepazīstināja ar savas mīlules īpa�ībām. �oferim �ī ma�īna ir kā kaut kas dzīvs, brīnumains, glāstāms, kopjams, mīlams. Viņ� mazgā un spodrina to stundām vai guļ zem tās darbdienās, kaut ko pētīdams.

Bērts gaida. Baznīcas zvani sauc ticīgos, duno�ās mēles kustinādami. Nāciet, nāciet visi, kas bēdu nospiesti un kam ir grūti. Nāciet arī jūs, kas baudāt prieku! Mana nama durvis atvērtas visiem!

To dzird Bērts �ajā gai�ajā rītā.

Zizelas kundze iznāk pa durvīm. Viņai ir gai�i zils mētelis un balta cepure. Viņa izskatās kā maza porcelāna figūriņa, kaut kur kādreiz redzēta Bavārijas veikala logā, starp sagrautām mājām.

Te nav sagrautu māju. Nekad nav bijis. Te nav pasaules posta, tikai pa�u cilvēku posts.

Kopēja palīdz kundzei viegli atlaisties sēdeklī, palīdz nolikt porcelāna kājas tā kā vieglāk. Dro�i vien, tās sāp.

�Vari braukt,� noskalda kopējas balss.

Ceļ� ir gau�i īss. Tikai mazs līkumiņ� gar kalna malu un � viņi ir jau ciemā.

Ciems �orīt zied. Arī cilvēki. Svētdienas drānas un svētdienas sejas. Savādi, ka pilsētā Bērts tās redzēja tik reti. Pilsēta necentās svinēt septīto dienu. Tā vienmēr bija pelēka.

�Apturiet, Bērt, to mazo gabaliņu es noie�u kājām,� saka kundze. �Tepat varat piebraukt ma�īnu, zem kokiem.�

Viņi ir pie Renē drogu veikala.

�Labāk pievedī�u jūs pie baznīcas durvīm,� Bērts atceras Lusjēnas vārdus pavadīt kundzi līdz durvīm.

�Paldies. �orīt es vēlos iet. Mana Kunga nams nemaz nav tik tālu.�

Kopēja nesaka nekā. Viņi izkāpj. Bērts atbalsta mazās porcelāna figūriņas elkoni. Tas ir viegls kā izpuvis koks.^

Bērts tagad redz �izelas kundzi pavisam tuvu. �aurajā pelēkajā sejā lāsmo divi sasalu�i ezeri � acis. Bērts nekad nav redzējis tik lielas acis. Tās piepilda visu pieri, un tās ir spo�as kā jaunietei.

Viņi lēni soļo uz baznīcas pusi. Pie durvīm Montinji kundze atbrīvo savu roku no pavadoņa plaukstas. Viņas abas ar kopēju pazūd krēslainajā telpā.

Bērts arī ievirzās iek�pusē un paliek stāvam pie durvīm.

Reti viņ� ir gājis baznīcā. Iesvētību dienā, vēl �ad tad. Nils gāja ar Nullīti. Nils ta�u gāja baznīcā!

Ienācēji metas ceļos, un viņu pirkstos slīd ro�u kroņu posmi. Kaut kur spīd un plīvo sve�u uguntiņas.

�Dievs, ja tu patiesi kaut kur te esi, māci mani kļūt labākam, veselam, stipram,� Bērts dzird savā iek�ienē balsi. �Vai tu mani dzirdi, Dievs?�

Un tad Bertām kļūst grūti, it kā pietrūkst gaisa � viņ� iziet ārā saulē. Kalni, klintis, ielejas vienā un otrā pusē. Viss tik saskanīgs, pilnīgs, skaists. Tikai kāds kroplis, ar pie krūtīm pierautām nevarīgām rokām, sakņupis uz pakāpieniem pie baznīcas. Tas nav ne saskanīgs, ne pilnīgs, ne skaists, un tas ir � cilvēks.

Bērts aiziet ēnā un apsē�as uz akmeņu valnī�a. Ērģeļu balsis spie�as ārā pa krāsaino stiklu logiem.

�Eņģeļi dzied,� sacītu Margo.

�Bērt, vai tu tici, ka,� sacītu Agita un viņas pelēkās acis būtu �aubu pilnas, �vai tu tici, ka ir mū�īgā dzīvo�ana? Kur, Bērt?�

Agita � klusa meitene ar sarkanu zemeņu jaku uz �aurajiem pleciem. Un lejā � vienaldzīga upe, kas plūst un plūst, un plūst.

Aug�ā, pa �oseju, joņo vasarnieku ma�īnas. Sarkanas, zaļas, dzeltenas, zilas. Kā skrejo�as puķes � zaļu pļavu ieņemtas, pelēku klin�u un me�ainu kalnu.

Slīdo�as puķes ar sastingu�iem cilvēkiem.

�Ko es!� Bērts saraujas. �Tādas dumjas domas.�

Dievkalpojums ir beidzies. Ļaudis plūst ārā. Viena no pirmajām iznāk Margo. Viņa neredz Bertu un aiziet pa celiņu uz ieleju. Vienmērīgi kustas viņas ķermenis. Ap galvu tum�s lakatiņ�, vaļīgi uzmests gai�ajiem matiem. Viņa iet viena.

�Vai es �o sievieti pazīstu?� Bērts sev prasa. �Jā, viņas ķermenī katru locekli. Un tie ir skaisti un veseli kā kalni un ielejas, un pļavas. Bet uz baznīcas kāpnēm tup kroplis � cilvēks. Vai viņ� ir pasaules dvēsele?�

Dievlūdzēju bariņā Bērts ierauga Renē garo galvu ar sirmiem matu kum�ķī�iem pie ausīm. Mierīga, izlīdzināta seja pagrie�as pret sēdētāju.

�Varēji ari tu ieiet. Dievs vēl nav nevienu atraidījis,� viņ� saka un draudzīgi smejas.

�Te, ārā, ari ir labi,� Bērts nomurmina, un Renē ir jau pagājis tam garām.

�izelas kundze nāk pēdējā. Viņas acis spīd, it kā liels pārdzīvojums būtu tām devis spo�umu. Tās vairs nav sasalu�i ezeri. Tās ir dzīvas.

Bērts saņem vieglo roku, tā mazliet dreb nespēkā. Tad viņi iesē�as ma�īnā, brauc kalnā.

Pie mājas piestājies kāds auto un Baiba tur stāv un skatās savā rokas pulkstenī. Ma�īnā sēd D�ord�a meita Marija, gandrīz nepazīstamu brūnu seju.

Viņas abas smaida, kad Bērts izkāpj no limuzīna un pavada �izelas kundzi līdz durvīm. Viņa sirds lec kā putns. Viņa galvā pulsē satraukums.

�Ko gan tās abas te meklē!� Tomēr Bērts saprot, ka ir neapzinīgi gaidījis �o brīdi. Melot pats sev viņ� nevēlas. Ne �odien. Kaut kur zemapziņā, pēdējā laikā, viņ� ir ilgojies saskarties ar pagātni. Ar to, kas palika tur. Patiesībā, katra aiztecējusi sekunde jau ir pagātne.

�Nu, Bērt, te nu mēs esam un � neņem ļaunā,� Baiba viegli saka, kā slēpdama zināmu aizkustinājumu. �Vasarnīcas atslēgas gribēju tev nodot pati. Bez tam � Marijai skola beigusies un viņa domā, ka tev vajadzīgs redzēt divas tādas meitenes kā mēs.

Bērts ir apjucis un reizē priecīgs.

�Piebrauc savu ma�īnu dārzā, otrā pusē un tad � laipni aicinātas uz maniem karaliskajiem kambariem,� viņ� mēģina jokot.

�Puisīt, reiz dzīvoja karalis, bet viņ� nebija laimīgs,� kāda balss saka.

Smar�o kumelītes, atkal kumelītes, ne stipra Ķīnas tēja.

Marija izlec no auto un sniedz Bertām tievu, brūnu roku.

�Apsveicu, skolu nobeidzot!� viņ� saspie� meitenes pirkstus abās savās saujās.

�Tad tu nu posīsies kaut kur tālāk.�

�Jā, tā domāju. Esmu jau uzņemta Lielajā slimnīcā, māsu skolā,� Marijas acis bēg no Berta skata. Viņ� nesaprot � kādēļ?

Baiba nāk, novietojusi ma�īnu zem kļavām.

�Tev, dro�i vien, ir savi pienākumi jāpilda, Bērt. Nekavējies. Mēs abas pastaigāsim pa kalniem, noiesim otrā pusē � līdz ezeram, līdz tēva mājiņai.�

�Tas nebūs tik viegli. Trīs jūdzes kājot, labāk tad brauciet, jeb, ja jums diena pieder visa, līdz vakaram, � brauksim vēlāk kopā. Se�os kungs paēdīs un tad � esmu brīvs līdz rītam.�

�Bērt, tu gan esi pārvērties �ajā laikā!� Baiba saka. �Nē, es nesacī�u, ka esi kļuvis skaists vai varens, bet � tomēr citāds. Vīri�ķīgāks?�

�Kroplīgāks,� viņ� atbild.

�Ko tu sacīji?� Baiba pietvīkst. �Nu tu muldi!�

�Neko! Es jau bie�i muldu. Ejiet vien, tur ir mana istaba. Nolieciet savas jakas. Ciemā var nokāpt paēst, es jums neko te nesolu.�

�Iztiksim,� Marija smaida. �Neaizmirsti, ka mēs abas saimniekojam pa divām ēdnīcām.�

Viņas aiziet uz Berta istabu. Marija iet viegli, kā bīdamās ievainot zemi, kas viņu nes. Baibas solis ir pasmags un dro�s. Abām baltas kurpes. Abām vasara sejās. Un abas ir no pagātnes. Viena latviete, viena grieķiete. Viena � tur ielejā � francūziete.

Bērts steidzas uz virtuvi. Uz galda ir uzlikts saraksts, ko kungs vēlētos pusdienās. Istabu apkopēja, sirma vienaldzīga sieva, loba kartupeļus.

�Tie būs tev un man. Kungs ēdīs pliku gaļu. Tādam, kas gandrīz nemaz nekustas, ar to pietiek. Man tas nav ēdiens bez kartupeļa. �orīt kungs divas reizes bija virtuvē � dzēra sulu. Tu jau zini, kad kundze ir ārā no mājas, �is kā pazudis.�

�Nē, neesmu vēl to novērojis,� Bērts steigā atbild un dara savu darāmo.

�Viņ� nevar dzīvot bez savas Zizelas. Lūk � mīlestība. Tomēr, uz baznīcu līdz tai aizbraukt � to nē. Montinji kungs ir neticīgais. Tomēr, kā redzi, viņam ir viss � bagātība, veselība.�

�Vai tas ir viss?� Bērts jautā, salikdams uz paplātes traukus.

�Tu vēl esi jauns un muļķis,� sieva pagrie� viņam plato muguru, �jauns un muļķis.�

Pēc padarītā darba Bērts aiziet uz savu istabu, pārvelk tur kreklu un gaida meitenes. Savādā kārtā viņam ir svēt-dienīgi viegla sajūta. Tāda kā toreiz, kad abi ar Agitu. Tā ir pagātne! Katra aiztecējusi sekunde ir pagātne.

Bērts pacilā Baibas jaku, noliek uz krēsla atpakaļ. Viņ� kļūst nepacietīgs. Būtu tik daudz atbraucējām ko vaicāt. Bet viņ� bīstas vaicāt par daudz. Brūces vēl nav sadziju�as. Zem tām pulsē naids, vil�anās, pazemojums.

Baiba ienāk pirmā, sasarkusi no saules, pilnām saujām baltu margrietiņu.

�Dod ūdeni, citādi nomirs, mājās nepārvestas,� viņa saka. �Zini, ka mēs gandrīz atbraucām pilna ma�īna? Linda, Sintija un Mario. Pepa pelna naudu, pieskata kādas kaimiņienes zīdainīti. Viņai ir prakse. Divpadsmit gadu un � aukle!�

Marija stāv atvērtajās sieta durvīs. Viņa ir atspiedusi pakausi pie baltā koka un, liekas, nedzird nekā, ko Baiba stāsta. Bērts skatās uz vienu un otru.

�Izmetu visus no ma�īnas. Teicu � citā reizē. Visniknākais bija Mario. �Labi,� viņ� sacīja, un tu jau, Bērt, zini, kā spīd viņa acis, kā d�ungļu kaķim, �labi, bet to tu pasaki Bertām, ka viņam nevajadzēja tur dzīvot. Saki, ka es tā teicu. Visādi vīri tur viņam apkārt.� Tā viņ� sacīja. Nu, rādi arī mums abām tos vīrus.�

Bērts apliek roku ap Baibas pleciem. Pazīstamas smar�as plūst no viņas tum�ajiem, tagad īsi apcirptajiem matiem. Mājas smar�as. Agitas. � Nē! Mājas! Pagātnes. �

�Iesim � brauksim?� viņ� aizkustināts prasa.

�Brauksim! Un � ka neaizmirstu � te ir atslēga,� Baiba paņem savu jaku.

Viņas smar�as paliek Berta istabā.

Ceļ� ir �aurs, un zari sitas ma�īnas logos. Ezers vizmo spo�s, un tajā spoguļojas da�as vientuļas laivas. Me�ziņa vasaras mājiņā neviens �ovasar nav bijis. Gaiss istabā sastāvējies, viss noputējis no ziemas-ilguma. Divas gultiņas, galds. Maza plītiņa. Pieticīgi. Varbūt pārāk pieticīgi, lai kārotos te dzīvot visu vasaru. Me�zinis tagad var atļauties ceļot � Florida, Bahamas, Havaja. Tā Baiba stāsta.

�Un tēvs sacīja, lai pavadu te laiku, cik man vajaga. Ta�u � Algarts negrib. Pirmkārt, viņam nepatīk kalnos un

dabā, otrkārt, viņ� nepieņems neko no maniem vecākiem, arī jumtu virs galvas nē. Nu, ko? Tīrīsim būdu?�

Viņi visi trīs saskatās. Tīrīt nevienam negribas.

�Gan es iztīrī�u kādā brīvajā dienā. Man tik un tā tad nav nekā, ko darīt,� Bērts saka un domā, ka Margo jau mājiņu iztīrīs.

Viņi aiziet līdz ezeram. Iekāpj laivā. Krustainas ēnas �ūpojas tiem pāri no eglēm, slīdēdamas uz ezeru.

�Labāk stāstiet, kas jāstāsta. Viens un otrs,� pēk�ņi saka Marija un viņas acis bēg no Berta skata.

Kādēļ tā?

�Jūs runājiet latviski, es nesapratī�u un, ja kas prasāms man, � atbildē�u.�

Viņa ieguļas laivas galā un pavēr� seju pret sauli.

�Jā, Baiba, stāsti,� Bērts klusi saka.

�Vai visu?�

�Visu.�

�Tās dienas bija diezgan briesmīgas. Jāatzīstas. Mēs bijām visi apjuku�i. Pat Algarts, kas patiesībā izkārtoja visu Nila bērēm.�

Bērts ieko� lūpā. Tā uzreiz asiņo, un viņ� nolaiza sāļumu, un viņam gribas vemt.

�Nē, tomēr nestāsti. Ne visu. Tikai �o to.�

�Zinu. Es arī domāju, ka esmu no cietāka koka. Bet � kad tas notika, kad stāvējām pie ... Es sevī sabruku. Tā. Gribi zināt par veikaliņu? Iet tīri labi. Algarts sē� mūsu pagrabā un turpat arī strādā. Izrādās, ka pircējiem tas liekas pievilcīgi redzēt mākslinieku darbā. Nu jau sākas tūristu plūdi. Amerikānietēm patīk Algarta izspūrusī galva. Stāv un skatās uz to � un beigās kaut ko arī nopērk. Līdz rudenim mēs būsim cik necik uz kājām. Es, lielāko tiesu, esmu tavā īpa�umā. Mario, mans padevīgais pā�s, lai� garu, ārā skriedams. Ja no tā neiznāks tirgotājs, tad lik�u savu sauju ugunī. Man da�reiz liekas, puikam neinteresē tik daudz tas, cik ieņem, bet tirdzniecība, saskare ar cilvēkiem pati par sevi. Rudenī Mario ie�ot vakara vidusskolā. Viņa māte, liekas, uzsākusi dēku ar kādu slimnīcā! Vismaz, mājās viņa pārrodas reti. Saki, Bērt, kā no tādiem vecākiem var rasties tik jauki bērni? Pepa � tā jau tagad ir maza ģimenes rūpju dvēselīte. Varbūt itālietei smaguma bijis par

daudz pēdējos gados? Katrs glābjas, kur var, cits apsedz galvu un neredz nekā, cits aizbēg.�

�Kā es,� Bērts iesvie� savu balsi Baibas sejā.

�Kā tu. Jā.�

�Kas tad man atlika?� Viņ� uzlec stāvus, un laiva salīgojas, un Marija nu skatās tie�i uz Bertu.

�Bērt, tu domā, tā tev vienam ir grūti,� viņa saka, it kā būtu sapratusi, ko viņi runā.

�Man izputēja dzīve, un es neaizbēgu,� Baiba paliecas uz priek�u un saņem Berta roku.

�Tu nebiji ar Nilu precējusies. Es ar Agitu esmu.�

�Tam nav nekādas nozīmes. Divas reizes es atbrīvojos no tava brāļa bērna. Pirmo reizi man bija tikai septiņpadsmit gadi. Nu, vai tu saproti, kādēļ es viņus mīlu � tos kukaiņus Sintiju, Lindu, Pepu un citus? Nu? Vai tu arī zini, ko pārdzīvo meitene, kas pēk�ņi atklāj, ka mīlestība nav tikai prieks, aizrau�anās, smiekli, dan�i, bet arī kaut kas smags un nopietns, par ko jānes atbildība? Ko tu zini no tā? Nils nevēlējās ne dzirdēt par precē�anos. Viņ� man tikai iedeva drusku naudas � Nullītei izplēstu. Pārējo es izkaulēju no mātes � braucienam uz Ameriku pie draudzenes. Draudzenes! Ak, Dievs! Kas tas bija par braucienu un � kur. Mana dzīvība bija uz spēles� Patiesi, bija ...�

�Kad stāv pie kapa, tad aizmirst.�

�Nerunāsim!�

�Nē. Nu ko vēl?� Baiba noliec galvu. Viņa ātri izrau� no plaksta mitrumu, un tur uzkrīt ēna no egles zara. Krus-taina ēna. �Ko vēl gribi zināt?�

�Kā klājas D�ord�a mājā?� Bērts vaicā, un viņam sāp � sāp kaklā un krūtīs kā pa�a iedurts nazis.

�To tev labāk izstāstīs Marija.�

�Meitene, nāc tuvāk. Tu tur aizmigsi.� Bērts sauc un domās stāv pie kapa un nespēj aiziet.

Marija pārkāpj pāri laivas dēlim. Viņas brūnās kājas siltums uz brīdi piekļaujas Berta rokai.

�Kā ir tavā mājā? Nauda nāk? Restorāns plaukst un zeļ? Māte, tas ir mana māte, saka: �Jā, D�ord�, bez �aubām, D�ord�! Kā tu vēlies,D�ord�.�

�Nevajag zoboties,� Marija nopietni iebilst. �Tu vari neieredzēt manu tēvu, es varu viņu kritizēt � ta�u jāatzīst � nevienam nekā ļauna �is vīrs nav nodarījis. Viņ� strādā. Viņa dzīves jēga ir darbs. Varbūt vispareizākā jēga. Es to vēl nezinu. Nedomāju, ka tavai mātei ir grūti. Tēvs bija labs un uzmanīgs pret manu māti un tāds ir arī pret tavējo. Tā ir viņu dzīve, ne tava, ne mana. Aleks aizbrauca atpakaļ � ne tēvs, ne es viņu nenoturējām. Tagad viņ� mācoties par kuģu mehāniķi. Aleks mīl ūdeņus, dabu un vientulību. Tā ir viņa dzīve. Tēvam sāp, ka dēls nepalika te � iespēju un laimes zvejnieku zemē. Sāp vēl �odien. Tā mēs sadalāmies � katrs uz savu pusi. Tā ir pareizi, manuprāt. Sāp? Skaidrs, ka sāp. Arī man.�

Baiba kustina pirkstus ūdenī, galvu noliekusi, klausās. Bertām liekas, viņ� pamazām izlobās no �aulas, kurā pats sevi ieslēdzis. Pats sevi, savā nevarībā, neizturībā, gļēvumā.

�Bērt, kas tu esi par vīru!� kāda sacīja. Vai viņ� ir vīrs?

�Nieki, Margo, esmu lupata, kas plandās vējā.�

�Bērt, kas tu esi par vīru!�

�Iesim!� viņ� sauc. �Aizbrauksim otrā pusē kalnam, tur ir restorāns. Paēdīsim vakariņas.�

Viņ� dod roku Baibai un tad Marijai, palīdzēdams viņām izkļūt no laivas.

�Es domāju, mēs brauksim mājās, Baiba,� Marija saka. �Apsolīju tēvam rītā agri būt ēdnīcā un izcept brokastīm magoņu rau�us.�

Praktiska, nopietna meitene stāv ezera malā. Iebridusi līdz ceļgaliem krasta zālēs, ar ēnām acīs. Ar krustu ēnām vasaras vakara saulē.

�Jā, tev taisnība � jābrauc. Algarts �ovakar vakariņos Mario dzīvoklī. Viņi būs visi kopā. Manis tur trūks,� Baiba domīgi runā. �Un nepaliec �ai kalnā ilgi, Bērt. Tu esi vajadzīgs mājās.�

�Ne Agitai.�

�Nē, ne Agitai. Pierod pie tā. Pie Agitas ir Jāņtēvs un Paula, un viņu vecā māja esot pilna ar gleznām. Tā man sacīja Mario, kas nenocietās tur neaizgājis. It kā veikala darī�anās.�

�Kas mājo mūsu dzīvoklī?� grib jautāt Bērts, bet nejautā.

�Līdz rudenim apsolījos palikt pie kungiem kalnā,� viņ� nosaka. �Tā arī darī�u.�

�Jā, tavu vecenīti varētu ari mīlēt. Balta, maza kā kropla ābelīte ziedos,� smejas Baiba un izslej plecus.

�Tātad, Bērt, tev ir atslēga. Ja meklē vientulību � brauc vai kājo �urp. �ovasar te neviena nebūs.�

Viņa izlai� Bertu ciema galvenās ielas galā.

�Uz redzē�anos, Bērt � mājās!� sauc Marija un pamāj ar brūno roku.

Ma�īna aizslīd, pazūd starp citām, un diena ir galā.

Dzirnavu Veltas gleznas rotā vecās Lo�u mājas sienas. Un Agita nu ir sastapusies ar savu māti. Vismaz �ādā, neparastā, veidā. Jāņtēvs ir dabūjis savu. Dabūjis savu. Agita ir zem viņa jumta, tur paliks, tur audzinās jaunu Loci. Nē, ne Loci � Doli gan! Dolis būs �ī bērna uzvārds! Ha, hā, hā! Vai viņ� patiesi smejas, jeb garāmbrauco�o ma�īnu riteņi smilkst un kauc. Smilkst un kauc Berta Doļa iecirstā pa�apziņa. Sauciet to par dvēseli! Sauciet!

Pēk�ņi viņ� noskrien no ceļa un iet pāri ielejai uz trīs nelielām mājiņām ar pelēku klinti aizmugurē.

Nekas nav patiess, nekas īsts.

Margo sē� uz mājiņas sliek�ņa.

�Zaķa nav mājās. Aizbrauca uz pilsētu pie savējās. Bet mani vasarnieki ir te,� viņa skumji saka. �Kur lai mēs abi paslēpjamies?�

�Es zinu � nāc!�

Viņi iet viens aiz otra. Klusē un iet un izkvēlo līdz karstajai dienai. Klusē un iet. Pāri �osejai, pāri otrai pļavai, gar kalna malu. Sāk tumst. Zem eglēm un apsēm un kļavām guļ zaļa tumsa. Viņi iet un klusē. Ezers ir sastindzis miegā. Pie me�ziņa mājiņas abi gājēji apstājas.

�Te mēs abi paslēpsimies,� saka Bērts un atslēdz durvis.

�O � Bērt, kas tu esi par vīru!�

* * *

�Tās bija varenas viesības, un mani dēli bija skaisti. Abi!� jūsmo Lusjēna, slaucīdama traukus. �Arī tev esot biju�i ciemiņi. Vai tava mīļā?�

�Jā, mana mīļā,� Bērts atbild klusi.

�īs dienas viņ� staigā savāda skurbuma pārņemts. It kā būtu licis visu uz spēles. Uz kādas spēles? Neko vairs nevar laimēt, kas pazaudēts, pazaudēts. Jāņtēvs tajā pusē ir uzvarējis. Tur � mājās. Un te � nav uz kā laimēt. Nabaga Margo! Viņa zin, ka Berta domas ir citur, ne pie viņas. Viņa zogās gar dārza malu un skatās, vai lielais modinātājs pulkstenis ir Berta logā. Tad aizslīd prom, gar kalna malu uz ezeru, uz mazo vasarnīcu. �aks atbrauc �ad un tad � pilsētā tam nu esot darbs. Ilgi jau viņ� tajā neturēsies. Tā Margo paredz, jo �ī nebūs pirmā, ne pēdējā reize. �akam darbā patiksies, kamēr pārējie strādnieki klausīsies viņa stāstos, kas ple�as aizvien lielāki, ko�āki, pārdro�āki.

Bet Margo mājiņā pa�laik atpū�as �aka brālis Pols. Un Margo ir nelaimīga.

�Negribētu, ka Pols pamana, ka es naktī atstāju māju,� viņa sacīja vakar, kad Bērts sēdēja ezera malā, savās domās ieracies līdz acīm.

�Tad � neatstāj,� viņ� teica.

�Vai tev ir vienalga? Mīļais, vai tev ir vienalga?� Margo balsī bija lūgums, kāda daļiņa izmisuma, vientulība, vil�anās.

�Vai tik ātri tas izbeidzies?�

�Es to nesaku. Bet, saproti, man vajaga laika domā�anai. Vēl �etras nedēļas � piecas, un man jābrauc tur. Un tur man būs jākārto lietas . . .�

�Domāsi tad. Aizmirsti,� Margo lūdzas. �Aizmirsti. Vēl ir mūsu vasara. Vēl ir. Tādas nekad vairs nebūs?�

�Nē, tādas gan nē,� viņ� izklaidīgi bija atbildējis.

�Bērt, vai tu dzirdi, ko es tev stāstu?� Lusjēna iedur apaļo elkoni viņam sānā.

Bērts nav dzirdējis. Bet viņ� zin, ka Lusjēna �ovasar jau otro reizi sastapusi savus dēlus.

Divas nedēļas nogales pēc kārtas Montinji mājā biju�as viesības. Jā, tagad Bērts zin, ka �īs sanāk�anas ir noritēju�as bez sirsnības un prieka. Viņ� tur bija klāt. Viņ� iznēsāja dzērienus un jutās tik neveikls kā uz ledus. Tādai lietai Bērts nav piemērots un to arī pateica kungam.

�Tiesa, tu biji neveikls, bet sievietes tevi apēda ar acīm,� Montinji kungs pasmaidīja savu vēso smaidu. �Tu izskaties lācīgs, un tas patīk � tavas lielās rokas, varenais kakls un pleci. Vai tas tevi neapmierina?�

�Kā ir ar manu galvu?� Bērts nikni atjautāja. �Galva

nepatika?�

�Hm � viņas ta�u nezin, ka tu lasi manas grāmatas. Viņām tas nepatiktos. Tici man! Liels, lācīgs vīrs kaut kur no Eiropas. No kādām salām, kurām apkārt peld ledus, ha, hā, hā! Baltijas valstis! Kas tās tādas? Maz būs, kas to zinās, kuri �eit dzimu�i.�

Nejauki asi ir Montinji kunga smiekli.

��ovakar ēdī�u tikai auksto viru,� viņ� saka, atvēris durvis uz balkonu. �Pēc tam tu esi brīvs. �ēl, ka tu nespēlē �ahu, Lusjēnas vīrs aizbrauca uz pilsētu pēc pārtikas.�

�Nē, es nespēlēju �ahu,� Bērts atbild.

Aug�stāvā kāds spēlē klavieres. �izelas kundze. Kas tad cits! Viss dārzs pielīst ar skaņām, un, dro�i vien, vakara vēj� tās aiznes līdz ciemam. Varbūt Renē sē� pie savas mājas un klausās.

Romantiski. Tā sacīja Margo.

�Vai tu zini, ko viņa spēlē?� vaicā Montinji kungs Bertām. Lusjēna iesmejas. Viņas smiekli ir apaļi un saldi.

�Tas ir �opēns � laikam,� atbild Bērts un sako� zobus.

�Jā, �opēna etīde. Tagad būs valsis. Viens no daudzajiem.�

Kādēļ Montinji kungs �ovakar stāv virtuvē? Bērts ir nikns. Viņam neveicas darbs, kad kāds to novēro.

Lusjēnas apaļie smiekli sakrīt baltajā bļodā, un viņa tos sakuļ kopā ar olām.

�Tu �o to zini,� kungs saka, �vairāk, nekā no tevis var sagaidīt, un tu lasi manu Kazantcaki, bet tavā vietā es atturētos sastapties ar Gastona sievu Margo.�

To izteicis, kungs atstāj virtuvi.

Bērts peld karstā straumē. Viņ� izņem no ledus skapja auksto viru, un rokas tam deg. Kāds ir novērojis viņa sastap�anos ar Margo. Kāds? Dro�i vien, viss ciems par to ?in! Varbūt Margo pati palielījusies, kā sievietes to mēdz darīt? Bērts gan nav novērojis, ka viņa ar kādu saietos, pļāpātu. Tomēr � pietiek ar da�iem vārdiem un kamols sāk ritēt, un augt un tīties. Mū�am pastāvo�ais pļāpu kamols.

�Kungs tevi brīdināja,� Lusjēna nopietni �ukst. �Klausi viņam, Bērt. Ciems nav pilsēta � te visu redz un zin, kas notiek otrā pagalmā. Ja tev ir sava meitene, turies pie tās. Kas tad Margo Gastona ir? Te viņu uzskata par vientie-sīti � lai Dievs man piedod � katrs tāds var kļūt! Vai tad cita sieva tā ļautos apcelties no �aka � sliņķa, nevī�as, kam ārlaulībā dzimu�i bērni? Margo to ^ pacie�. Visi p_rasa _ kādēļ? Ta�u � vientiese! Naudu �aks visu tai atņem. Nebūtu viņa cienījamā Renē Sārto brāļa meita! Renē visi ciena. Ievērojams cilvēks. Gudrs, izpalīdzīgs. Pameklē tādu! Prot vadīt visu ciemu, samierināt kau�ļus, izlīdzināt ģimenes naidus. Par Margo? �aka brālis viņai pieķēries. Arī vientulis. Bet savādnieks, kā jau visi Gastoni. Ļaudis runā, ka Margo arī ar Polu. Dievs lai man piedod, ko visu ļaudis sarunā!�

Un Lusjēna kuļ savus apaļos vārdus bļodā.

�Vairāk nestāsti,� saka Bērts un jūtas nospiests uz ceļiem. �Es neticu pasakām.�

Lusjēna nopū�as un uzliek pannu uz plīts.

�Tu esi jauns. Apmāta galva. Galva noskaidrojas tikai uz vecumu.�

�Varbūt da�am nekad,� cērt Bērts pretim, bet zin, ka dara nepareizi. Lusjēna ir labsirdīga un savu brīdinājumu nav domājusi ļauni.

�Da�am � nekad,� viņa nopū�as otrreiz.

Bērts ir salicis kunga vakariņas uz paplātes un aiziet ar tām uz lasītavu. Ja Montinji kungs nespēlē �ahu, tad viņ� lasa. Da�u vakaru pie viņa atbrauc viesi, kurus parasti sestdienu viesībās neredz. Tad lasītavā ilgi deg ugunis. Bērts, iedams uz me�ziņa vasarnīcu, ir dzirdējis spraigas sarunas, strīdus, da�reiz arī mūziku. Varbūt �ie atbraucēji ir īstie, kas Montinji kungam vajadzīgi? Varbūt partneri viņa darbā � uzņēmumos, lielajā naudas pasaulē, bir�ās, bankās? Varbūt mākslas tirgotāji, gleznu uzpircēji, avī�nieki? Kas to zin!

Pēc �ādiem vakariem kungs staigā veiklāk, pats spēlē klavieres, sē� ar �izelas kundzi dārzā. Viņ� ir apmierināts.

Kādēļ jārīko garlaicīgas viesības nedēļu nogalēs? To Bērts nespēj izdomāt, �izelas kundze tur piedalās tikai īsu brīdi. Viņas veselība neatļauj ilgu sēdē�anu vai kustības.

O � Bērts skaidri zin, cik laimīga viņa ir, kad var uziet savās istabās. Kur ir jēga viesībām? Laikam nav. Laikam tās jārīko ieradumu pēc.

Montinji kungs sē� lielajā ādas krēslā. Visi logi ir atvērti. Uz palodzēm uzmetu�ies putni un �ivina. Lielais pla�u atskaņotājs klusi dzied, un putni klausās un dzied līdz. Kungam uz ceļiem ir grāmata. Bērts noliek paplāti uz mazā galdiņa un grasās klusi iziet. Vienmēr �ī vīra klātienē viņ� jūtas neērti, it kā saplok mazs.

�Vai tu apskaud mani?� pēk�ņi vaicā Montinji kungs.

Bērts apstājas. Viņ� nesaprot, kā �āds jautājums varējis rasties.

�Apskaust jūs? Nē. Kādēļ?� Bērts stostās, un galvā domas tikai pamazām sakārtojas īstai atbildei. �Kādēļ lai es jūs apskaustu?�

�Tādēļ, ka esmu bagāts. Miljonārs, teiksim. Es varu nopirkt gandrīz visu. Atbildi skaidri, vai tu mani apskaud.�

�Nē � es teicu.� Aiz Berta paceļas Doļu kalēja varenie pleci � uz mēles ir vectēva atbilde. �Ar naudu nevar nopirkt visu. Piemēram, jaunību nē.�

Kungs iesmejas. Tie ir savādi, izbiju�ies smiekli. Tie aplīp ap Bertu, kutina ausīs. Baiļu smiekli!

�Tev taisnība. Fausts atdeva savu dvēseli par jaunību. Vai nav jocīgi, ka visas cilvēces gaitā nav atrisināts �is mū�īgās jaunības jautājums?�

Bērts nezin, iet vai stāvēt un klausīties, ko it kā pats pie sevis runā Montinji kungs. Tad viņ� ievēro, ka sēdētājam uz ceļiem ir bībele.

�Arī te nav atbildes,� kungs saka un uzsit ar �auro rokas delnu grāmatai uz vāka. �Nav, mīļais!�

�Laikam citādi jāsaprot tas, kas tur sacīts,� Bērts atbild. �Katru domu var iztulkot da�ādos veidos. Vai nē?�

�Tev taisnība. Zizela, mana sieva, netulko � viņai ir skaidrs, kā esamību izskaidro mācītāji. Redzi, cik viņa ir laimīgs cilvēks. Es lecu no akmeņa uz akmeni � nekur nav, kur atsperties.�

�Es zinu, kā tas ir,� Bērts gandrīz izkliedz. Pēk�ņi viņ� sajūtas tuvs �im sve�ajam vīram.

�Kā tu to vari zināt, būdams tik jauns.�

�Neesmu vairs puika. Man ir divdesmit astoņi gadi un izpostīts dzīves iesākums. Vai tas nav diezgan, lai nebūtu pamata, kur atsperties?� Viņ� jūt, ka iekarst, ka kļūst personīgs. Montinji kungam tas nemaz neinteresē. Tās ir pavisam citas problēmas, kas to nospie�.

�Nu, un kā ar to skaudību? Visa ļaunā pamatā ta�u ir skaudība.�

�Nedomāju vis. Bez tam � es neesmu nabags, man ar manu bagātību pietiek. Ar miljoniem es nemaz nezinātu, ko iesākt. Neesmu tik skolots un gudrs.�

Montinji acis aptausta Bertu.

�Jā, vēl tev ir laika daudz � kaut ko sasniegt. Tādēļ neiz�ķied savas dārgās dienas. Es domāju � nepērc lētu mantu, tā ātri novalkājas. Samaksā vairāk � ilgāk valkāsi un būs vairāk prieka. Vai saproti, ko domāju?�

�Laikam saprotu.�

�Paldies par vakariņām. Tu vari iet un atceries � es katrā brīdī mainītu savus septiņdesmit gadus pret taviem divdesmit astoņiem.�

Bērts aizver lasītavas durvis. Viegla mūzika, viņam sve�a, skan aiz muguras, un tur kāds vīrs cīnās ar savu vecumu un miljoniem. Kungs, kāda a�gārna pasaule! Cik viegli viņ� varētu iet un dalīt pa labi un kreisi. Bet � vai tas palīdzētu?

�Nepērc lētu mantu, lētu � lētu.�

Montinji kungs domāja Margo. Ko viņ� zin no visa tā? Varbūt viņ� ir varējis nopirkt daudzas sievietes, bet � Margo? Ar visu tās vientulību � vai Montinji kungs būtu to varējis iegūt. Varbūt viņ� nemaz nezin, ka ir sievietes rokas, kurās aizmirsta visa pasaule, arī � miljoni? Tas tur savā miljonu pasaulē daudz ko nekad nezinās. Kur� kuru apskau�? Un � par ko? Ne, ne, atbildes nav nevienā grāmatā. Vienkār�i � nav.

Bērts ieiet virtuvē nolikt traukus, Lusjēna ir jau aizgājusi. Tikai �izelas kundzes kopēja sē� pie galda un dzer tēju. Klusa, vientuļa pusmū�a sieva. Viņa neievēro Bertu. Viņa ir sevī iegājusi.

Varbūt aiz �īs cietās, vienaldzīgās ārienes slēpjas debesis un elle tāpat kā . . . Kas to lai zin! Tāpat kā katrā? Vai katrā?

Bērts arī nevēlas runāt. Viņ� padara, kas darāms, un iet uz savu istabu. Vakars ir karsts. Varbūt uz klintīm guļ kaila sieva, atdodamās saulei. �ovakar pulkstenis logā netiks ielikts. Bērts vēlas �o vakaru pats sev.

Vajadzētu uzrakstīt kādu vēstuli. Bet � kam? Vai jel kāds visā pasaulē gaida Berta Doļa vēstuli? Neviens!

�Vai es izniekoju savu jaunību?� viņ� sev vaicā. Kā tas būtu � neizniekot? Tirgoties, krāt naudu? Kam? Mācīties? Ko? Varbūt vēl varētu mēģināt? Varbūt tagad varētu nobeigt vienpadsmito klasi. Varbūt studēt? Studēt un parādīt, ka viņ� to spēj! Parādīt kam? Agitai! Jā � Agitai, kas dzīvo zem Jāņtēva spārna, domā, ka ir gudra un pārāka par savu biju�o vīru. Un Agita rudenī dzemdēs Nila Doļa bērnu, kas nesīs Berta uzvārdu. O!

�Apklusti! Pietiek!� Bērts sev uzkliedz. Varbūt uz klintīm guļ kaila sieva . . . Viņas ķermenis sauc, aicina. Vai tas ir atrisinājums? Atbilde? Nekā nav! Lēta prece? Vai gudrība ir dārga prece? Vai gudrība, vai izglītība dod atbildes? Nav devusi Montinji kungam, ne Polam Gastonam. Arī Renē nē. Ak tā, Renē jau nav augstas skolas apmeklējis, bet tomēr � ir gudrs, mīlēts un cienīts, un � bagāts. Ne miljonārs, bet bagāts. Tas viss viņam ir. Bet vai viņ� ir laimīgs? Uz klintīm, vakara saulē guļ kaila sieva, daba, vientulība, mīlestība.

�Es ielik�u pulksteni logā,� Bērts padodas. Baibas atvestā kumelī�u smar�a jau sen no istabas izzudusi. Pusvītusi roze tvano uz Berta spilvena. Kas to būtu nolicis? Viņ� pats? Laikam �orīt. Reiz tāda meitene, Agita, atstāja rozi uz viņa spilvena. Sen!

* * *

Karstumā deg kalni un me�i �ur tur kūp. Ilgi nav bijis lietus. Dūmu smagums noguļas ielejās no dego�ajiem me�iem. Visas kustības dabā palēnināju�as gaitu. Pļavas tvīkst zem baltu, sarkanu un dzeltenu puķu nastas. Neviens tās nepļauj. Smilgas izbalo, un zeme sasprēgā asās rētā~, krustu � �ķērsu.

Zeme gaida veldzi. Veldzes nav.

Mentinji lielā māja snau� no rīta līdz naktij. Un arī naktīs nav atveldzēs. Zizelas kundze vairs nespēlē klavieres, viņa guļ uz balkona aug�ā, nekustīga, maza, trausla kā porcelāna figūriņa. Bērts tur reti uziet. Nav nekādas vajadzības. Un viņam liekas, ka mazā figūriņa izkūst karstumā. Kungs pavada dienas lasītavā vai pie sievas aug�stāvā. Jau divās nedēļu nogalēs nav rīkotas viesības.

Bērts bie�i domā �o māju atstāt. Pēc sarunas ar Montinji kungu viņu māc nemiers, kas neizzūd arī Margo skavās. Reti viņ� vairs runā ar Margo. Padevīgas, izsalku�as acis viņu pavada līdz ezeram, kad vakaros viņi tur satiekas.

�Tu nenāksi iek�ā, Bērt?�

�Nē.�

Vairāk viņa nejautā. Sē� uz sliek�ņa un gaida. Kā suns, kā padevīgs suns. Klusē, gaida glāstu. Lēta prece, lēta, lēta . ..

Bērts sajūtas nelāgi. Netīrs, novazājies, vainīgs. Viņ� varētu neielikt pulksteni logā. Varētu, varētu. Un tomēr � nevar. Vakari ir gari un tuk�i. Bērts �ūpojas starp diviem krastiem uz plānas laipas. Vajadzētu pāriet pāri � tur. Bet viņ� baidās. Vēl ne! Vēl jāgaida. Rudenī. Rudens nav vairs tālu. Un tad?

�Nepērc lētu preci!�

�Bērt, es nu ie�u,� saka Margo. �Tev jau mani �ovakar nevajadzēs.�

Ir tumsa. Labi, ka ir tumsa un koki balo kā brīdino�i izstiepti pirksti.

�Paliec vien,� viņ� saka.

�Tev manis nevajaga. Ie�u mājās. Pasēdē�u pie Dievmātes. Pajautā�u.�

�Pajautāsi ko?�

�Kādēļ man vienmēr jāatdod viss. Kādēļ es neko nedrīkstu paturēt. Vai arī tas ir nolemts?�

Margo nāk pa smilgām. Viņa nosē�as uz steķiem, �ūpo bruņās kājas ūdenī. Ezers tvaiko nospiedīgu, smagu elpu. Caiss ir ārkārtīgi sauss � tas izsūc ūdeni un izsūc spēkus, un domas un jūtas.

�Neviens neko beigās nepatur, Margo. Pat miljonus nē. Kapā aiziet bez tiem. Jaunību nepatur, mīlestību ari nē.� lā tas ir. Tomēr, man ir dots tik maz.�

�Tiesa, tev ir dots maz.�

Viņ� nemaz neaptver īsti, ko runā, ko atbild. Stindzino�a vienaldzība, ļaunāka par visu, ir sasējusi Berta locekļus un mēli.

�Tad es ie�u.�

�Nē, paliec, ja vari. Man negribas būt vienam. Nāc man līdzās. Turē�u tavu roku. Tā ir laba un gādīga, un dzīva roka.�

Margo paklausīgi pienāk. Noliec galvu Bertām uz pleca.

�Tu redzi, cik jocīgi tas ir? Tu un es, un �aks un Pols, un vēl kāda � mēs riņķojam burvju lokā. Neviens neatstāj savu vietu. Vismaz pagaidām nē,� Bērts saka. �Kas mūs ir sasaistījis tādā ķēdē?�

�Dievs,� viņa saka.

�Tad kādēļ tu kurni?�

�Es nekurnu. Es tikai sacīju, ka man jāaprunājas ar Dievmāti. Zini, �aks nav veselu nedēļu te bijis. Pols man staigā pakaļ kā ēna. Prasa �o un to un nodur acis uz leju. Stāv gabaliņu nost. Vai viņam ir bailes no manis?�

�Nē, ne no tevis. Pa�am no sevis. Pols ir tas, kas uzrakstīja uz palodzes: Cilvēks ir pats savs vergs. Arī viņ� � savas miesas.�

�To es nesaprotu. Man gribētos, lai Pols brauc projām. Bet viņam ir mēnesis atvaļinājuma vēl.�

�Viņ� tevi traucē?� Bērts izklaidīgi prasa. Bertām ir vienalga, vai Pols traucē Margo vai ne.

�Netraucē, un tomēr jūtos nebrīva.�

Zvaig�ņu gaisma ir kā jāņtārpiņu gaisma � vāja un tomēr gribas tajā skatīties. Vasaras, vasaras nakts!

No ezera nāk silts tvaiks. Brī�am atplūst viegla dūmu smar�a.

�Me�i deg,� saka Margo miegaini. �Lai deg!�

Viņa noliek galvu uz Berta gurna. Silta, miegaina galva. Savā ziņā skaista. Bērts skatās viņas sejas veidojumā. Tāds, kā bērnam � īss deguns, uz aug�u pastiepusies virslūpa. Maigas ēnas te un tur. Bērns!

�Negribēts bērns uzlicis galvu uz mana gurna,� domā Bērts.

�Bet �is būs gaidīts un mīlēts!� ļauni kliedza Agita un viņas acīs deg vasaras me�u ugunis. Izdegs! Izdegs!

�Iesim nu mājās, Margo. Drīz būs rīts.�

Nav nekāda vēsuma. Drīz klintīs uzskries sarkana meita ar lāpu rokā un dedzinās, dedzinās. Visu dienu saule dedzinās dzīvo un nedzīvo. Klintis un cilvēkus.

Klusa un grīļodamās aizbrien Margo pa tum�o ieleju. Kluss un noguris Bērts kāpj kalnā. Brī�iem viņam liekas � kāds seko tam pa pēdām, slēpdamies aiz eglēm.

Iedomas. Murgi.

Tur, kur taciņa pieslienas ciema galvenajai ielai, stāv ļau�u pulciņ�. Tagad! Trijos no rīta! Bērts grib novirzīties sānis, bet kāds parauj viņa roku.

�Kur tu iesi?�

�Mājās.�

�Kur tu biji?�

�Staigāju.� Viņam nāk miegs. Bērts ir apdullis no noguruma un domām.

�Staigāji? Tā? Vai arī pa ciemu?�

�Kas tev daļas,� Bērts savelk savas kalēja dūres, �ko tu mani pratini?�

�Pratinās vēl citi. Laikam nezini, ka ap pusnakti savā veikalā no�auts Renē. Renē tu ta�u pazīsti, sve�iniek?� Balss ir asa un barga.

Bērts uzreiz atmostas no apdulluma.

�Ko tu teici?�

�Ak nezini? Renē ir no�auts. Kāds nelietis to ir izdarījis. Kāds no ārienes. Ciemā visi viņu mīlēja kā tēvu un labdari,� runātājam aizraujas balss.

�Ak, Dievs!� ievaidas Bērts.

�Jā � ak, Dievs!� pūlī kāds atsaucas.

�Nāc man līdz.�

�Kurp?�

�Brauksim uz pilsētu, tevi iztaujāt. Montinji kunga �oferis telefonā paskaidroja, ka kop� vakara neesi bijis mājās.�

�Es biju,� Bērts aprauja�s. Apjūk.

Tumsā viņam pretim spīd jautājo�as acis. Vesels pulks acu. �Nu � kur?�

�Lejā pie ezera. Tur es da�kārt pārguļu. Tur ir manu paziņu vasarnīca.�

�Vai tu tur pārguli viens?� kāds iekliedzas.

�Viens!*�

218

�Meli! Tu guli ar Zaķa Gastona sievu!� atkal iespindzas kāds kliedziens.

�Un � vai tu domā, ka gulēdams no�āvu Renē?� Bērts kliedz pretim. Viņa prāts pārvēr�as no apjuk�anas asā domā�anā.

Viņu apvaino slepkavībā! Viņu, kas savā mū�ā pat nav varējis ar nolūku samīt kukaini. Renē, Margo tēva brālis, ir no�auts. Drausmīgi!

�Pierādīsi, ka nakti pavadīji vasarnīcā, un būsi brīvs,� lēnīgāk nosaka ciema kārtībnieks.

�Jā, pierādi, sve�iniek, pierādi!� pūlis rūc. Kāda sieviete naidīgi pavicina gaisā dūri. Da�as raud.

Viņi ieņem Bertu savā vidū, ieslēdz kā dubulti savīta ķēde un novirzās uz ciema vidu. Tur ir policijas mītne un pasts.

�Jūs ta�u nedomājat, ka es � ka es esmu slepkava!� Bērts, valdīdams balsi, prasa kārtībniekam.

�Tu mums esi sve�s,� tas īsi atbild. �Mēs tevi nepazīstam.�

�Kādēļ man būtu tas bijis jādara? Arī iero�a man nav.�

�Aiziesim tur, būs no centra atbraucis izmeklētājs noskaidrosim. Ka tev nav iero�a � to mēs nezinām. Ierocis var būt katram.�

Pūlis rūc, �ņāc Bertām apkārt. Ciems ir atvēris acis un skatās pretim baigam notikumam.

Vispirms noskaidros, vai Renē ir aplaupīts.

�Jā � vai ir aplaupīts?� sievietes spiedz. �Vai ir?�

No visām mājām lien ārā sievas, bērni. Skan lāsti un izsaucieni fran�u valodā, bet Bērts tos daudz nesaprot. Vīri draudīgāk apņem Bertu.

�Neaiztieciet viņu,� kārtībnieks paceļ roku. �Likumīgās iestādes visu izmeklēs. Varbūt sve�inieks var pierādīt, ka ir nevainīgs, un mums jāmeklējas citur.�

Bertām pēk�ņi kļūst auksti. Zobi cērtas cits uz citu, un miesa ir kā pārlieta ar ledainu ūdeni. Domas tomēr skaidras � kā tikt ārā no �ī apvainojuma. Margo! Skaidrs! Viņ� nedrīkst �oreiz Margo �ēlot. Viņai jānāk un jāliecina, ka viņi biju�i kopā no vakara līdz trijiem rītā. Viņai būs jāstāv pūļa priek�ā un jāatzīstas, ka ir sve�inieka mīļākā. Skaidrs, Margo to darīs. Par to Bērts ne�aubās. Bet � vai

viņas liecībai, stāstam ticēs tie, no kuriem atkarīgs spriedums? Neloģiski � kādēļ viņ� lai būtu nogalinājis Renē Sārto?

�Par �o gadījumu rakstīs avīzes � tur, pilsētā. Visi lasīs!� Bertām ieduras sirdī pa�a domas.

Kārtībnieks izvelk viņu no pūļa. Tad tie abi ieiet policijas mītnē.

�Sēdi un sakārto domas. Tie vīri tūlīt būs klāt. Pārdomā, ko sacīsi un kā,� vecais kārtības vīrs laipni saka. �Notikums ir briesmīgs. Jā, briesmīgs. Piecdesmit gadus �eit, ciemā, neviens nav nogalināts. Bet � pasaule mainās. Tagad nazis un lode dur un lido viegli, bez sirdsapziņas līdzdalības. Tāda tagad ir pasaule.�

Viņ� runā pats ar sevi, un rokas tam dreb, �ķirstot papīrus.

�Ak, Dievs, ja es zinātu, ka esi vainīgs, es tev uzspļautu kā mēslam.�

Bērts noliec galvu.

�Neesmu savā mū�ā pat spējis nokaut vistu,� viņ� saka mierīgi.

�Kā gan es spētu �aut uz cilvēku! Pie tam � tikai da�as reizes esam runāju�i ar Sārto kungu. Jutu pret viņu cienību.�

Kārtībnieks skatās uz Bertu. Viņam ir asaras acīs.

�Ar Renē mēs kopā uzaugām. Man nebūtu jārunā ar tevi. Bet vai tu zini, kā ir, kad tev atņem labāko draugu? Un �ādā velni�ķā veidā!�

�Zinu! Un kā!� Bērts klusi atbild. �Zinu gan. Atņem -tas man pazīstams vārds.�

Ārā pūlis kļūst skaļāks. Ir ieradu�ies vīri no pilsētas � kārtības sargi un citi. Ļaudis spie�as atvērtajās durvīs.

�Jūdass!� iespiedzas kādas sievas balss.

�Klausiet!�

�Nolin�ot tādu!�

�Sve�inieks! Nezināms mūsu vidū!�

Kliedzieni krustojas virs Berta galvas kā zobeni. Viņu pārņem nejaukas bailes. Kā toreiz, bērnībā, kad puikas bija pārlauzu�i jēram kāju. Tuvāk Bērts neatceras. Sievas spiedās Bertām virsū. �Ko tu izdarīji? Tu!�

�Es ne! Es mīlēju to jēriņu . . .�

Un tad � pazibēja vecāsmātes priek�auts � zils ar pelēkām strīpām. Tas aizsedza ielenkto Bertu.

�Nāc, puisīt, ja tev sirds ir tīra, tad neviens tev neko nevar padarīt.�� Viņ� aizgāja, ietinis galvu vecāsmātes priek�autā.

Plats vīrs ar �aurām acīm nosē�as Bertām pretim.

�Par ko tevi apvaino?�

�Par slepkavību,� Bērts murmina. �Kāds absurds!�

�Kā tevi sauc?�

�Bērts Dolis.�

�Tev nekas nav vairāk jāstāsta,� pēk�ņi saka vecāmāte. Nē, tā ir Margo! Izspūrusi no skrējiena, aizelsusies, viņa izlau�as priek�plānā un stāv tur tik liela un skaista, savā mazumā, ka Bērts viņu vairs nepazīst.

�Jūs! Vai jūs metīsit akmeni uz nevainīgu cilvēku? Kaunieties! Neapzīmogojiet ciemu ar velna zīmi. Te ta�u ir Renē, mana tēva brāļa, celta baznīca. Klausieties, jūs tur � es ar �o vīru, Bertu Doli, gulēju kopā visu nakti Dundas ezera krastā. Mēs iz�ķīrāmies trijos no rīta.� Margo balss skan kā taure, un visi ir klusi. Pūlis atkāpjas. Apjuku�ās sejas raugās viena otrā.

��ito drosmi! Tā atzīties grēkā.�

�Dro�i vien � viņa nemelo. Margo nav no tām, kas melo.�

Platais vīrs pagrie�as pret Margo.

�Kas jūs tāda?�

�Renē Sārto brāļa meita, Margo Gastona. � No ielejas.�

Taure skan bez bailēm. Bērts skatās uz nepazīstamo sievu, kas tur stāv un atglau� ar brūnu roku no pieres gai�u matu lēk�ķi.

�Vai tu vari pierādīt, ka gulēji kopā ar �o cilvēku līdz trijiem no rīta? Un � cikos jūs iesākāt gulēt?�

Neviens nesmejas. Pūlis ir sastindzis. Pūlis ausās.

�Pierādīt? Es varu zvērēt pie tā, kas man ir svēts, pie tā, kas zin un valda par tevi un mani, kungs,� Margo atbild.

�Ar to nepietiek, lai mēs �o vīru palai�am brīvu. Mums viņ� jāved uz pilsētu.�

�Tas ir netaisni! Varbūt jūs ņemsit arī mani līdz?� Margo Gastona, �aka Gastona sieva, pieiet tuvu klāt platajam vīram. �Nu?�

�Tevi iztaujās vēlāk.�

�Es varu liecināt,� no aizmugures atskan balss, �arī es tur biju.�

Bērts aizver un atver acis. Nepazīstams cilvēks ir iznācis priek�plānā. Sīks, drusku sakumpis, ar neparasti gai�u seju, ar uzkrīto�i zilām acīm. Taisni tās Bērts redz pāri visiem. Zilas acis, dziļi pieres dobumos.

�Mans vārds ir Pols Gastons, �īs sievas svainis, literatūras profesors M. universitātē.�

Viņ� pieslīd pie galda, un ciema kārtībnieks atbrīvo tam vietu.

�Jūs varat dro�i �o apvainoto atlaist tūlīt. Es redzēju viņus abus Dundas ezera krastā no astoņiem vakarā līdz trijiem rītā. Es tos novēroju un sekoju līdz ceļa galam. Redziet, Margo ir mana brāļa sieva un es gribēju zināt, kur viņa pavada naktis.�

Pūlim aizraujas elpa. Pūlis saplok. Lēnām istaba tuk�ojas. Arī ārā ir kluss. Pūlis sadalās mazos pulciņos, runā �ukstus. Zobeni virs Berta galvas noslīd nekurienē. Bērts dzird sevi smagi elpojam.

Platais vīrs pastumj Polam Gastonam kādu papīri.

�Parakstieties, profesor. Paldies. Un � vai jums nebūtu nekas pretim palikt te brīdi kopā ar Margo Gastonu. Pārējie var iet. Arī jūs,� viņ� pamet ar roku uz Berta pusi. �Man �ēl, ka tā iznāca.�

�Paldies,� Bērts pieceļas. Margo skats viņu ietin kā siltā priek�autā. Ietin u-n sargā. Pols Gastons ir pacēlis gai�o seju pret spuldzi griestos. Viņa neparasti zilās acis spīd kā nolakotas.

Margo pavada Bertu līdz durvīm.

�Nu, vai tu tici eņģeļiem?� viņa savādi iesmejas un atstāj to vienu.

Ārā ir gai�s un skaidrs rīts. Bērts ievelk elpu.

�Esi laimīgs, ka esi jauns un dzīvs,� Baiba sacīja, vai varbūt Marija, vai Margo to teica?

Cilvēki nu ir klusi. Viņi bariņos virzās uz Renē mājas pusi. Pats neapzinādamies, arī Bērts soļo turp.

Rīts ir vēss un gai�s, un tīrs. Tikai cilvēks ir netīrs. Uz viņa sirdsapziņas guļ noziegums. Uz kāda sirdsapziņas guļ noziegums � un Renē Sārto vairs nav

Veikala durvis ir atvērtas. Policijas vīri tur ieiet un iznāk. Cilvēki met uz krūtīm krustus.

Rīts ir gai�s un tīrs. Pa �oseju, pa ceļu no kalna lejup nāk kāda sieva. Visi pagrie�as pret viņu. Visi atkāpjas, kad tā tuvojas. Viņa ir salīkusi, ar baltu galvu porcelāna figūriņa, pārklājusi trauslo augumu ar pelēku garspalvas mēteli. Viņas mati ir balti. Ļaudis pa�ķir nācējai ceļu.

�Viņ� ir miris,� kāds saka.

�Es zinu,� maiga balss notrīc pāri stāvētāju galvām. �Es zinu, es nāku atvadīties.�

Bērts skatās uz mazo augumu pelēkajā mētelī un seju, kas bēdās izskatās tikpat pelēka kā mētelis, un kroplajām, tievajām kājām, kas pusteciņus nes porcelāna figūriņu tuvāk tam, kas visu mū�u sirdī turēts.

Sievas noliec galvas un raud. Bertām spie�as kamols rīkles galā, viņ� vēlētos paņemt �izelas kundzi uz rokām un ienest iek�ā � tur.

�Viņ� iet tai līdz,� kāds �ukst.

�Viņ� to atbalsta.�

�Citi teica � ka viņ�.�

�Vai tu nedzirdēji, ko liecināja Pols Gastons?�

Bērts dzird visu un nedzird. Varbūt viņ� dzird un nesaprot. Da�as sievas �ukst angliski, da�as franciski. Bet viņ� zin, ka jāatbalsta kāda ceļotāja, kas nākusi no kalna vēlreiz paraudzīties jaunības ūdeņos. Atvadīties � atvadīties.

Bērts atbalsta �izelas Montinji elkoni, viņ� apņem roku ap tās �aurajiem pleciem. Tūlīt, tūlīt viņa sabruks, �ī sieva, kas nākusi atvadīties.

�Paldies,� �izelas kundze saka, �paldies. Tur viņ� guļ. Tur nu viņ� guļ. Kāds ir izpūtis viņam dzīvības uguni. Kāds ar ļaunu dva�u.�

Bērts saraujas no skata veikalā. Visas spuldzes ir iedegtas. Renē Sārto, mazā kalnu ciema labdaris, guļ uz nestuvēm. Viņ� guļ, guļ. Viņ� guļ mū�a guļamo.

�izela Montinji turpat nometas ceļos un noliek galvu. Bērts redz, ka �ī galva staro. Un tad viņ� nespēj vairs izturēt � pagrie�as un bēg ārā, svaigā, tīrā rītā.

Viņ� aiziet aiz veikala, kur nav cilvēku, un rij rūgtas siekalas.

�Nē, eņģeļu nav,� viņ� sev saka. �Nav � Margo! Ja būtu � tas vīrs tur negulētu ar lodi galvā. Nav! Nav eņģeļu!�

Pa ceļu aiziet Margo un Pols. Ne blakus, ne glu�i. Gabaliņu viens aiz otra. Margo paskatās uz Bertu un laikam to neredz, jeb negrib redzēt. Kas zin, kas notiek viņas vienkār�ajā dvēselē. Kas to zin?

Pols Gastons, profesors, kas uzrakstīja uz palodzes: �Cilvēks ir pats savs vergs,� iet galvu pacēlis. Viņ� skatās visam pāri � ciemam, ciema sievām un kādam vīram, kas ir ņēmis un ņēmis no tās, ko Pols mīl. Tur aiziet Pols Gastons, kurā liecība bija svarīga, lai glābtu Bertu Doli, kādu apjuku�u sve�inieku, no nepareiza apvainojuma. Bertu Doli, kas ņēma un ņēma to . . .

Ak � mū�s!

Bērts piespie� pieri kļavas kreveļainajam stumbram. Pierei piespie�as cieta koka miza, dzeļ un dur.

�Raugies nu, tur aiziet liels cilvēks. Un arī tā, ar gai�o izspūru�o galvu ir liela, salīdzinot ar tevi, un tā tur � iek�ā, kas guļ uz ceļiem un atvadās. Atvadās.

Viņam jāiet prom. Viņam jāiet prom. Prom � atpakaļ! Atpakaļ uz to ceļa galu, kuru viņ� izbailēs atstāja. Uz mājām.

�izela Montinji iznāk no Renē Sārto veikala. Viņas seja ir pelēka un slimības sakropļotās kājas tagad tikko nes vārgo ķermeni uz priek�u.

�Vai jūs pavadīsit mani līdz mājām?� viņa vaicā Bertām.

�Piezvanī�u, lai �oferis atbrauc jums pakaļ,� Bērts saka. �Jūs neuzkāpsit kalnā.�

�Es uzkāp�u,� viņa saka maigi, �kaut arī es ietu līdz tumsai. �o pēdējo gājienu izturē�u. Dodiet man savu roku. Mājās neviens nezin, ka esmu tik agri uzcēlusies. Kāds man piezvanīja un pateica par Renē nāvi. Lai Dievs ap�ēlo slepkavas dvēseli.�

Bērts paliek savu stipro kalēja roku zem trauslās, vecās sievietes un balsta to. Tā viņi iet. Un ļaudis klusē un skatās, it kā Bērts pavadītu svēto.

Ieleja raud, debesis raud � me�i vaid vējā. Tās ir pirmās rudens vēstis. Kliedz putni kā atvadās. Bērts tos neredz. Viņ� soļo pa �oseju uz kādu mazu piestātni kalnos. Dundas stacija. Dundas ezers. Pagātne. Vakardiena ir pagātne. Rīt diena ir ieie�ana nezināmā. Vakardiena � iznāk�ana no nezināmā.

Uz vientuļa perona stāv divi cilvēki. Viņi neredz Bertu Doli. Viņiem ir jāatvadās. Un tie ir jauni un izsalku�i, un satricināti �ķir�anās brīdī. Vilciens izlokas no kalniem. Līst lietus uz sliedēm, kas neved nekur sapņos. Tās vedīs vakardienā. Tajā, kas zināma un sasāpējusi, un pū�ņo kā vāts.

Divi uz perona atvadās. Meitene skūpsta vīrieti un raud. Varbūt viņi �ķiras tikai uz īsu laiku? Varbūt uz mū�iem.

Putni kliedz: �Mums drīz jāiet, mums jālido prom.� Kalni iekāpu�i zemos pelēkos mākoņos un me�i vaid. Atvadas.

Bērts iekāpj vagonā. Neviens viņu neievēro. Katrs dzīvo sev un sevī. Labi, ka tā.

Bērts atkrīt uz sola un pastumj savu somu sānis.

�Ja nākamajā vasarā vēlies � brauc �urp. Tu esi labs pavārs,� �orīt sacīja Montinji kungs. �Mēs arī brauksim rītā uz pilsētu. Zizelas kundzei jāiet slimnīcā. Redzi, tā ir ar vecumu. Tu slīdi un slīdi, un beidzot esi lejā. Mēs esam lejā. Atliek tikai atskatīties, vai nē? Bet tu iesi uz priek�u.�

Montinji kungs pagriezās un iegāja lasītavā, un Bērts dzirdēja, ka tur atskan mūzika � liela un varena, dzimusi kāda ģēnija galvā, izauklēta ģēnija sirdī.

No �izelas kundzes Bērts neatvadījās. Lusjēna sacīja, ka pēc gājiena uz ciemu viņa sabrukusi.

�Cik tad tur vairs ir no viņas,� virēja novaidējās. �Drīz viņi aizbrauks un pēc nedēļas arī es. Vai nav jocīgi, ka �ī vasara bija tik īsa? Es tikai divas reizes redzēju savus dēlus. Bet Ziemassvētkos mēs būsim kopā. Viss bars � ar māti, dzimtas celmu, vidū. Uz redzē�anos, Bērt. Tu esi labs puisis.�

Labs puisis � jauns, jauns puisis, kas vēl ies uz priek�u! Uz priek�u, ne uz vakardienu. Būtu jākliedz. Būtu jākliedz no smiekliem. Bet smiekli nenāk. Nekādi! Ne dumji, ne izsmejo�i, ne citi. Smieklu nav.

Gar logiem paslīd kalnu pelēkums un zaļums, un lietus straumes. Kalni raud un debesis raud, un cilvēks domā, kādēļ viņ� dzīvo.

Jā � kādēļ? Jēga! Kas ir jēga? Tūksto�o reizi � kas ir jēga? Jēga ir mācīties māsu skolā � to dara Marija, jauna grieķiete. Jēga ir sēdēt darbnīcā un radīt mākslas darbus � to dara Algarts, kas reiz gandrīz noslīdēja no ceļa. Jēga ir balstīt Algartu un celt savu nākamo dienu, Baiba. Jēgas nav nekā nedarī�anā, sevis mocī�anā.

�Nevajag durt pa�am sev ar nazi,� teica Margo, vai kaut ko tamlīdzīgu. Margo, viena sieva ielejā, kas kādā rītā izauga liela un aizgāja no Berta dzīves.

Vilciens slīd pretim pilsētai. Bērts ir vienaldzīgs. Viņ� piespie�as būt tāds. Varbūt tikai apmāna sevi? Kā būs, kad atvērsies mājas durvis, viņ� tur ieies, katrā priek�metā redzēs Agitu. Agitu, ne Margo, kas ļau�u priek�ā atzinās grēkā. Margo, kas sacīja: �Lai viņa patur dvēseli sev� � un vēlāk: �Man vajaga tevi visu.�

Agita, kas kliedza: �Zems tu esi un egoists, un daudz ļaunāks nekā Jāņtēvs.�

Kalni pazūd � ieplok pelēkajā apvārsnī. Pretim skrien priek�pilsētas mājas, lietū it kā saplaku�as mazas.

Pilsēta, pilsēta paņem vilcienu, paņem Bertu, sa�ņaudz sevī kā sūcekle � puķe.

Bērts izkāpj mazajā piestātnē. Nesen viņ� te stāvēja naktī. Nesen? Tālu, tālu pagātnē, gandrīz priek� trim mēne�iem. Tas ir tik sen!

Bērts soļo pa pazīstamu un tomēr sve�u ielu. Tur � tālāk plūst upe kā atvērusies zemes dzīsla. Tur aizplūst ūdeņi, nesdami līdz pilsētas netīrumus. Ūdeņi aiztek noskaidroties, attīrīties.

Viņ� ir pārnācis noskaidroties, attīrīties. Bērts Dolis, nenosvērts jauns cilvēks, apjucis cilvēks, sevī nedro�s, kas mēģina sevi pārliecināt, ka ir vienaldzīgs. Nekāds teātris nelīdzēs! Un Bērts pats savās domās gā� sev ar smago dūri � atjēdzies!

Viņ� soļo pa mitrām priek�pilsētas ielām, kas pa�reiz tuk�as, izmisīgi pelēkas, vientuļas. Dārzos, koku lapās mir-dzinās zili, dzelteni, sarkani augļi. Viss ir nobriedis aizie�anai. Bet viņ� ir pārnācis. Vienaldzīgs! Jā!

Pazīstamā ieliņa ir kļuvusi divtik �aura. Mājele, fran cūzietes mājele, kas kādreiz likās dzīves centrs, ir gandrīz ielīdusi zemē savā mazumā un pelēcībā. Aiz mājas papeles sastingu�as zem skumjām, jo debesis raud.

Bērts uzkāpj trīs pakāpienus, atver durvis uz gaiteni un kāpnēm, kas ved aug�stāvā � pie Algarta.

Liels kārdinājums ir kāpt tur, neiet vēl dzīvoklī, pamānīt sevi vēl kādu brīdi.

Viņ� ieliek atslēgu durvīs, pagrie� to un ieiet tum�ā, pie smaku�ā miteklī.

Kā zaglis Bērts soļo uz pirkstgaliem. Agita nav ņēmusi līdzi neko, kas viņu abu gādāts, tikai savu galdiņu, savu zaļo krēslu un radio.

Zaļā krēsla vieta ir tuk�a.

Guļamistabā platā gulta kārtīgi uzklāta un tajā, segai pieplacis, guļ viens spjlvens.

Bērts noliek somu un iekrīt gultā. Pārsega ir vēsa un asa.

Nekā no mīlestības. Nekā¹.

Kur tas viss pazudis? Kādās akās nogrimis - sapņi smiekli, skūpsti, miesas paņem�ana, atdo�ana, �uksti? Nav¹

Nekā no mīlestības. �odiena. Apjukusi, nedro�a �odiena.

Kāds^ atver durvis, kāds nāk uz �o pusi. Veca cilvēka soļiem. �ļūco�iem soļiem.

�Ak, tad tu pārnāci, Bērt...�

Nullīte stāv pie gultas, un viņai ir balta'galva � pilnīgi balta kā ābele ziedos Doļu mājas, ne - D�ord�a mājas dārzā.

�Es pārnācu, Nullīt.�

�Tas ir labi, dēls. Tā jau vajaga. Nekur nav tik labi kā mājās. Es dzīvoju Āgenskalnā. Jā, pa kreisi no lielā ceļa. Turpat.�

�Nullīt, par ko tu runā⁰� Bērts guļ un skatās uz balto mātes māsas galvu, uz vāju, gandrīz nepazīstamu seju.

�Ak tā? Nūjā, labi, ka tu pārnāci. Drīz arī Nilam jābut mājās. Es pacep�u pankūkas �

�Nullīt, Nils nepārnāks,� Bērts uzlec sēdus.

Mātes māsa smaida.

�Tā tu nesaki, Bērt. Tā nesaki. Viņ� vienmēr pārnāk �

Nullīte aiz�ļūc uz virtuvi, grabina katliņus, pannu.

Uz palodzēm krīt lāses � minūtes, sekundes, mirkļi.

�Nullīt, nevāri neko. Necep. Ej aug�ā. Es vēlāk pie tevis pieie�u.�

Viņa skatās uz Bertu no virtuves kakta. Smaida dīvainu

smaidu, kā kaut ko zinātu un slēptu.

�Labi, ie�u aug�ā. Bū�u māte gaida. Būs uznesusi no dārza mūsu tomātus. Pacienāsim tevi. Uznāc gan,� viņa pēk�ņi pārvēr�as, noliek katliņus, noslauka rokas un iziet.

Bērts dzird, ka uz trepēm mīksti plak�ķ viņas soļi.

�Tik tālu tas nu ir. Cik upurus tu esi atstājis aiz sevis, brāli?�

Āra durvis atveras, aizsitas. Divi pāri bērnu kājas jo� aug�ā pa trepēm. Māja, klusā māja kļūst dzīva.

Vismaz aug�as stāvā tā ir dzīva � pie Baibas, pie Algarta.

Jāuziet, jāredz, kā tur ir.

Nesdams pats sevi kā akmeni, Bērts kāpj aug�stāvā. Bēniņos ir melleņu ievārījuma smar�a. Jā, vecāmāte mellenes salēja lielā podā un . . .

Bērts piesit, pirkstus pie durvīm. Tās paveras acumirklī, kā gaidīju�as nācēju. Sintijas brūnā apaļā galva izsprūk ārā.

�Nerauj mani!� viņa sauc un smejas. �Ej, Linda, liecies mierā! Lūk, Bērts atnācis. Baiba! Bērts uznācis te!�

Baiba nāk pretim un saņem Berta roku. Balti zobi spīd starp melleņu lūpām.

�Labi, ka esi mājās. Nāc, sēdi tepat. Tūlīt bū�u gatava ar savu trako ideju � savārīt ziemai mellenes. Meitenes gaidīja Algartu. Tas viņām liels brīdis, kad var to ieraut iek�ā kā maisu, novilkt tam kurpes, apkalpot kā karali.�

�Reiz dzīvoja karalis, bet viņ� nebija laimīgs . . .�

�Bērt � nāc ta�u!� Baiba ir sakarsusi. Viņa neparāda, vai ir pārsteigta par ciemiņa iera�anos.

�Ej istabā, Algarts tūlīt būs klāt. Redzi, kas par velna laiku. Mērcē jau divas dienas.�

Bērts paslīd Baibai garām. Viņam liekas, ka tas slīd, ne iet ar savām kājām. Viņ� ir uz riteņiem, un tie draud nokrist no asīm, kas sausas, kas sausas . . .

Meitenes ir istabā. Brūnas no saules, no aizvadītās vasaras, pilnas ar smiekliem kā jauni trauki ar medu.

�Kur tu tik ilgi biji?� Linda vaicā un uzmetas Bertām uz elkoņa. �Sēdi, citādi nevaru tevi redzēt. Tu esi liels!�

Viņ� apsē�as.

�Biju kalnos.�

�Ko tu kalnos darīji?� Vaigu bedrītes brūna bērna sejā smejas un ir pilnas ar smieklu medu

�Strādāju!�

�Muļķis, vai es neteicu?� Sintija palecas uz aug�u.

�Nelec tā. Labi zini, ka Nullītei sāp galva.�

�Es sapņoju,� domā Bērts. �Es tūlīt atmodī�os.�

�Vai tev arī sāp galva?� medus bedrītes paliecas Bertām pie sūrās mutes.

�Man sāp sirds.�

�Sirds?� mazā apjūk. �Tad jau nav labi. Un vai tu zini, ka Mario vakar sacīja: �Rītā Bērts būs mājās.�

�Tā viņ� patie�ām sacīja,� Baiba apliecina un nober� savas melleņu lūpas tīras. �Tā, jauki ir, ka esi atpakaļ. Te daudz kas kārtojams, ko nespējam izkārtot ne es, ne Algarts �

Jā, Bērts to zin Lielais zvans galvā to zvana � jāat tīrās, jāiztīra, jānotīra visi sliek�ņi, visi ceļi. Ābelei sen nobiru�i ziedi, un augļi �oruden, dro�i vien, ir skābi.

�Aizvakar lasīju avīzē, tur kāds no�auts, tai ciemā, pie tavas pils,� Baiba saka

�Jā, tur ir kāds no�auts.�

�Vai tu pazini viņu?�

�Nē.�

Punkts. Baiba vairāk nevaicā. Viņa izrīko meitenes sa kārtot istabu un uzklāt virtuvē galdu.

�Vēlāk noiesim lejā. �o to tev pasacī�u, kas tev jāzin Agita daudz ar mani nerunāja, kad atstāja dzīvokli. Vecis bija līdzi. Izoda kā suns visus kaktus. Nez, kā viņa pie tāda gāja atpakaļ. Un � vēl ar visu savu nastu �

�Agita ir pieradusi. Jāņtēvs viņai vajadzīgs kā dieni�ķā maize. Saproti � viņi ir no viena koka.� Baiba nopū�as: �Todien likās, ka tas Locis, Jānis Locis, staro priekā, ka viņ� kniebj pats sev plaukstās, lai neizplūstu smieklos. Agitiņ � Agitiņ, to es dzirdēju, kamēr viņa pievāca savas mantas >>

�Uzvaras smiekli, Baiba. Tie viņu kutināja. Tas ir tas � un mūsu ģimenē, saproti ģimenē! Brālis brālim rada bērnu!

239

Sfc

Agita izdzīvo savas mātes likteni. Reiz viņa nicināja savu māti.�

�Labāk nerunā, Bērt, tagad � meitenes sapratīs, ka esi nikns. Viņām jau no tevis drusku bail.�

Virtuvē iespiedzas divas balsis. Algarts, mājas kungs, ir sagaidīts.

�Bērts ir atbraucis,� �ukst Sintija stipri. �Viņ� ir tāds savāds, laikam dusmīgs.�

�Ej nu ej. Būs noguris no ceļa,� Algarts ienāk istabā un uzsit Bertām uz pleca.

�Labi gan, ka apdomājies,� viņ� saka. Bērts neskatās uz aug�u. Viņ� redz Algarta kurpes � brūnas, rievotu virsu. Agrāk Algarts valkāja netīras zandales, pilnas ar smiltīm un zālēm, un sviedriem.

�Rītā tev jāiet uz veikalu,� Algarts saka. �Atsāc nu tūlīt dzīvot, ja nīksi pa māju, kļūsi galvā viegls. Darba nasta ir vissvētīgākā. Un � jo vairāk spie�, jo labāk apjuku�ai galvai.�

Tagad Bērts uzlūko draugu. Dzeltens krekls ar lielu, brūnu pogu pie kakla, zaļas bikses. Kurpes brūnas. Viss saskaņots � smalki izdomāts, un tomēr, liekas, nekas nespēj pārvērst Algartu.

�Brīnies vien, brāl, tā nu es tagad ģērbjos. Da�i mani noņēmēji jeb finansētāji tā to vēlas. Man jāizskatās kā māksliniekam. Saproti? Veikals. Vai nē, Baibiņ, viss ta�u ir veikals?�

�Tā gan. Tu vari liekt, locīt, staipīt, kalt, veidot un sēdēt savu darbu vidū ar pilnu pakaļu, neviens tevi neievēros. Stila vajaga! Sauc to par veikalu, ja gribi.�

�Ko tad Mario?� ieprasās Bērts, jo viņam sāp tā lielā tuvība, ko tas jūt Algarta un Baibas starpā. Neskau�, bet sāp.

�O � tu to puiku vari apzeltīt. Neesmu viņā vīlies. Lietas koks,� Algarts nosaka. �Man padomu prasa, bet pats zin labāk. Velns, tavu apķērīgu galvu tādam �murgulim! Un visiem, kas nāk tavā veikalā, Mario patīk. Esmu apjautājies. Redzi, ko var izveidot no zaglēna, ja to ieliek pareizā vietā.�

�Pusdienās!� sauc Sintija no virtuves.

�Algarts ar Bertu ēdīs te,� Baiba saka. �Mums tur visiem nav vietas.�

Uz �ķīvja kūp balti miltaini kartupeļi, pārlieti ar gaļas gabaliņiem mērcē. Algarts ēd un slavē.

�Baiba, nu tev atkal izdevusies lieliska mērce.�

�Mario pateica recepti,� viņa atsaucas no virtuves.

�Viņ� lasa neskaitāmas pavārgrāmatas. Tu, Bērt, turies tik līdz.�

�Bērt, nogar�o. Lejā tevi neviens ar vakariņām negaida.�

Bērts sarauj plecus, viņam liekas, ka Baiba tam tī�ām sit.

�Paciet vien un pierodi, brāl. Baibai ta�u taisnība. Lejā tevi neviens negaida. Ar to sajūtu ieiesi savā dzīvoklī. Nebūs tik grūti.�

Algarts pa�ūpo kuplo galvu un vēro Bertu: �Jādzīvo vien būs.�

Kā tad! Kā tad citādi?

�Ar Nullīti, liekas, ir ļauni,� viņ� saka. �Pirmīt bija ienākusi. Sajauc tagadni ar pagātni. Vai viņu kāds ir vedis pie ārsta?�

�Tik ļauni jau nav,� Baiba iestājas virtuves durvīs. �Dienām viņa runā un darās pilnīgi sakarīgi. Tūlīt pēc tā � pēc tās dienas gan baidījāmies, ka nesajūk pavisam. Tava māte aizveda pie ārsta. Tas ieteica nogaidīt. Bū�u māte jau gādā par Nullīti, apkopj, ja pati nespēj. Projām dot uz slimnīcu nebūtu vērts. Nullīte ta�u nerunā angliski. Izliecies, ka viss ir labi. Neiesāc garus iztirzājumus par notiku�o ar viņu. Pats redzēsi, ka atlabs.�

Baiba aizliek roku aiz pakau�a. Bērts redz viņas skaistumu, asi redz � brūno kaklu, zodu, palielo muti, zibīgās, drusku apgrēcīgās acis. Kā Margo. �

Kas? Kur? Ielejā? Mīlestības ielejā, kas pieliju�i ar sauli. Reiz bija, reiz bija.

Tagad ir �odiena. �odiena ir tagad. Vakars, un lietus līst. Virtuvē �alo divas meitenes. Divi cilvēki viens otru uzlūko un saprot bez vārdiem, Baiba un Algarts. Pretstati, tomēr tuvi, viens otram nepiecie�ami. Papildina kā osa krūzi, kā krūze osu.

Viņ� � Bērts un Agita bija vienādi. Bija. Reiz bija . . .

�Paldies. Jāiet, jāizvēdina māja,� Bērts pieceļas.

�To gan. Atver logus. Kaut arī līst. No rīta bū�ot saule. Ja tev kā vajaga � uznāc, te jau mēs būsim,� Baiba uzliek

roku Bertām uz elkoņa. �Turies nu, Bērt, vecais lietas-

kok.�

Viņ� nokāpj lejā. Atver abus logus. Iela ir mitra, un peļķēs lēkā pelēki burbuļi.

�Turies nu, Bērt...�

* * *

Ar gaismu nāk atmoda. Miegs aizplūst kā upe � tīra, skaidra upe, atdalījusi no savas straumes sārņus.

Bērts raugās griestos. Zaļais spuldzes ietvars ir noputējis pelēks. Jānotīra. Grīda ap paldāju nomīdīta. Tā jānospodrina. Nē � galvenais, �orīt jāiet uz veikalu. Viņam, Bertām Do-lim, ta�u pieder veikals.

Bērts noskalojas, uzvelk tīru kreklu, uzvāra sev kafiju. Tad viņ� var braukt. Ma�īna liekas mazliet aprūsējusi. Varbūt tikai tā liekas. Pie otra mājas sāna stāv Baibas auto.

Bērts izbrauc savējo uz ielas. Uz mājiņu balkoniem �ur tur stāv sievas un sakliedzas. Jā � parīt sāksies skola. Kā tad, paldies Dievam, bērniem būs ko darīt. Rotaļas ielas putekļos un dārzos apniku�as.

Jā, jā, jā! No māju balkoniem viņas klaigā kā vistas. Bērts brauc uz savu veikalu. Jaunais rajons ir izpleties tālu. Dārzi paguvu�i pieaugt ar zaļumu. �ur tur mirdz raibu puķu lauciņi vai atsevi�ķi puduri.

Un tur � pretim vītolam ir veikaliņ�.

Bērts izkāpj no ma�īnas. Viņ� ieiet pa sānu durvīm � kafijas stūrītī. Mario, baltu priek�autu aizsējis, ber� un spodrina galdus.

�Labrīt, bos! Kā klājas?� viņ� jautri uzsauc Bertām.

Ak, mū�s � nekas nav apstājies! Viss riņķo tālāk � apļos, apļos vien. Prieka un bēdu apļos. Veiksmju un neveiksmju.

�Veikals nemaz nav zaudējis. Būs tev kāds bi�ķis naudas, bos. Baiba nolika pie sevis.�

�Mario, tu vismaz varēji uz mani palūkoties!� Bērts iesmejas, un pats no tā nobīstas. �Mēs neesam redzēju�ies trīs mēne�us.�

�Kur nu! Es tevi redzu katru dienu. Aprunājos, apsprie�os. Kā tad citādi būtu ticis galā?�

Tagad viņ� atstumj balto cepurīti pakau�a galā un skatas uz Bertu.

�Nu, tu esi � okē. Tagad, pa diviem mums veiksies labāk. Baiba jau nāca katru dienu, bet, pats zini, Algarts arī bez viņas nevar iztikt.�

Bertām liekas, Mario ir vairāk piebriedis, plecīgāks. Varbūt viņ� tagad jūtas pieaudzis un taisnāk tur savu augumu. Trijos mēne�os ta�u nevar piebriest!

�Kā tev ar pircējiem? Nāku�i klāt jauni? Da�i pazudu�i?�

�Nē, tie pa�i jau, un no viņa lauka gala, kur nupat uzcēla jaunās mājas. No turienes nāk viens otrs. Un tu, bos, nebēdā � pa abiem ies labi. Visgrūtāk man bija ar iepirk�anos. Tagad tu darīsi savu agrāko darbu, es savu. Algu sev ņēmu no peļņas, cik tu man maksāji sākumā.�

�Dabūsi vairāk. Esi nopelnījis, Mario. Un � paldies tev.�

�O� kas tur nu ko pateikties,� un puika kļūst tāds jocīgs un pagrie� Bertām muguru. �Kas tad mani būtu darbā toreiz pieņēmis, ja ne tu? Neesam viens otram neko parādā. Un, zini, nu jau tev tās nedienas ir pāri. Es to jūtu. Sapnī redzēju, ka tu izkāpi no ūdens, no upes.�

Berta domās savijas pagāju�ajā naktī murgos redzētais. Viņ� gāja pa ūdeni, pa mitru krastmalu. Kājas bija smagas, ar dubļiem aplipu�as. Tad, pēk�ņi, viņ� stāvēja uz klintīm, un leca saule, kā skaistule starodama.

�Mario sapņos ir vienmēr kāda patiesība. Vai arī manos? Nu � māņi! Es ta�u nesāk�u,� Bērts norāj sevi. Doļu vectēvs gan paredzēja rītdienu. Vecāmāte to bie�i sacīja: �Vectēvam ir tādas spējas.� Viņ� arī cilvēkiem redz cauri.

�Vai tu man netici?� vaicā Mario un ber� galda virsmu.

�Ticu. Esmu izkāpis no upes. Rādi nu man visus rēķinus, zēn. No tās dienas, kad . . .�

Bērts apsē�as pie galdiņa, Mario atnes krūzi ar karstu kafiju un aiziet sameklēt prasīto.

Berta galva ir skaidra. Viņ� ir izkāpis no māņu upes. Izgājis cauri kādai ielejai, uzkāpis kalnā, redzējis mīlestību un atsacī�anos un lielu skaidrību mazas sievietes izskatā. �o to viņ� sevī ir paņēmis līdzi no visa � no duļķu upes, no ielejas, no kalna. Jā, arī no nozieguma. No nozieguma!

�Mario, vai tev ir �ī rīta avīze?�

�Te tā ir. Es nelasu Bet tas vecpuisis, kas te ikrītus ēd brokastis, savējo atstāj.�

Bērts paņem avīzi. Pār�ķir lapas � pirmo, otro No tre�ās viņā raugās �aka Gastona seja. �Pagāju�ajā naktī Vankuvērā apcietināts �aks Gastons, ko apvaino tirgotāja Renē Sārto no�au�anā. Gastons bija sarunājis darbu uz kāda kuģa, kur policija viņu atrada. Stingrā apsardzībā Gastons atvests ...�

Tā. Brazīlijas iekarotājs! Bagātības atradējs � slepkava! Nevienu brīdi Bērts ne�aubās, ka �aks ir vainīgais. Viņ� sen to zināja, no pirmā brī�a, kad pēc nopratinā�anas atjēdzās. �aks nu maksās, maksās varbūt ar visu savu mū�u. Bet Renē vairs nav. Un Margo ir viena. Ak tā � tur jau ir Pols, �aka brālis.

Kaut Margo ieraudzītu �ī vīra lielumu. Laikam jau neieraudzīs. �Cilvēks ir pats savs vergs.� Un tā tas ir. Savu kaislību, savas mīlestības, sava naida, savu ieradumu, savas miesas vergs. Mū�īgi mū�os, līdz pasaules sair�anai.

�Tev nevajag domāt par vakardienu, Bērt. Domā uz priek�u,� Mario saka Bertām pie auss.

Bērts atver zilus biezus vākus. Glītās kaudzītēs sasprausti tur ir rēķini, kases ruļļi un atkal rēķini.

�Tu, puika, rudenī tev jāiet atkal skolā! Vakaros,� saka Bērts. �Būtu �ēl, ja tu neizkoptu to, kas tev dots.�

�Man. O � nē. Bērt, tev jāiet skolā! Es jau zinu, ka tu iesi �jā, vakaros. Dienā man tevis vajaga te.�

�Man ir grūta galva,� Bērts atrunājas, bet Mario vārdi aplīp ap viņu, ieguļas, nē, iekaļas domās.

�Tev nav grūta galva,� Mario stāv kā sirdsapziņa pie Berta pleca. �Muļķības, kas tev ko tādu teica? Pats redzēsi, kad sāksi.�

�Tad � iesim abi, Mario,� Bērts iesmejas. �ī ir otra reize, kad viņam pēc pārnāk�anas balsī jāiesmejas. Un melnā upe aiztek garām. Migla viņu paņem, izdzē�. Nav vairs upes, un dzelzceļa sliedes ved tikai no vienas stacijas līdz otrai.

Tā un ne citādi tas ir.

Veikalā ienāk pircēji. Mario aizteidzas no kafijas stūrī�a otrā telpā Bērts dzird, kā Mario �alo un runā, un jautras sievie�u balsis viņam metas pretim.

Arā, mākoņos brien bāla saule. Bet arī tā ir laba, laba, laba.

Sākas skolu laiks. Atveras durvis un aizveras. Ielās ne�alo bērni, tie ir uzņēmu�i plecos atkal savu mazo pienākumu nastu. Pepa, Sintija un Linda aizskrien gar Berta istabas logu. Viņām rokās baltas maizes rikas. Laikam meitenes aizgulēju�ās un pa ceļam uz skolu paēd brokastis.

�Ar visu pa�iem jātiek galā. Tā mēs cits citu velkam,� sacīja Mario.

�Savādi,� domā Bērts, �kā �ie bērni turas kopā. Vai tā būtu Baibas un Algarta ietekme? Vai viņi būtu izklīdu�i sve�ās ģimenēs, ja �o aizgādņu nebūtu?�

Meitenes nozūd bērnu barā.

Bērts tagad rītos mājās sakārto savas vecās skolas grāmatas. Vakaros viņ� tās lasa, pārskata. Apbrīnojamā noteiktībā atmiņā atgrie�as tas, kas reiz apgūts mācībās. Bērts ir pārsteigts. Varbūt skolā nemaz nebūs grūti. Viņ� ir pieteicies universitātes vakara vidusskolas pēdējā klasē.

Laikam tā ir Marijas ietekme. Cik viņa atbrauc un apciemo Bertu, tik novirza sarunas uz mācī�anos.

�Tu vēl esi jauns, Bērt. Mācies. Pa�am radīsies vērtības sajūta. Neatkarības sajūta. Redzēsi, tikai iesāc.�

�Es jau reiz mēģināju. Pat visi skolotāji domāja, ka man nav vērts skolas solu deldēt. Esot jāķeras pie kaut kā praktiska,� Bērts aizstāvējās.

�Tas bija toreiz. Kas zin, kādi bija iemesli, ka tev skolā grūti gāja. Tagad visam pieiesi citādi � ar prātu. Pamēģini, Bērt. Iesim uz sacensībām, kur� kuru noķers.�

�Kur nu es ar tevi!� viņ� nosmējās.

Vēlāk Bērts veda Mariju uz slimnīcu. Bija novakare un pilsētas steiga aprimusi.

�Tu zini, man patīk brīvās dienas no rītiem, pēcpusdienā es jau vēlos būt atpakaļ skolā un darbā,� Marija smaidot teica.

�Man liekas, ka tur ir manas mājas.�

Izlaidis meiteni slimnīcas laukumā, Bērts ilgi braukāja pa pilsētu. Vairākas reizes viņ� pabrauca garām daudzstāvu mājai, kur reiz mita Nils.

Bija jāpierod pie pilsētas.

�Japierod arī pie vientulības mājās. Tā nu būs viņa ikdiena. Varbūt skolas apmeklē�ana patiesi ievirzīs dzīvi citādā ceļā? Jācer.�

��ovakar brauk�u uz skolu,� viņ� saka sev. �Tad jau nu redzē�u, cik manī ir garīga spēka, gribas un izturības.�

Bērts uzvelk ka�ociņu un svilpodams iet ārā.

Mario veikalā gaida. Atnācis jauns pre�u sūtījums, kas kopīgi jāizvērtē.

�Bos, nāc pārrēķini tu, tev lielāka galva,� Mario saka un pastumj Bertām biezos rēķinu vākus.

�Man būtu pie tevis paradīze zemes virsū, ja nebūtu �o rēķinu. Tādām lietām, nederu.�

�Nāc ar mani kopā uz skolu,� Bērts aicina. �Es samaksā�u. Kā tev, tā man vajadzīga �ī viena klase, pēc tam daudzi ceļi vaļā.�

�Ko nu es! Tu gan, bos. Tu gan. Iedomā, nāko�ajā ziemā jau būsi students. Man nav vērts laiku tērēt pie grāmatām. Esmu pārāk kustīgs, pieliets ar dzīvsudrabu, tā teica vecais dakteris Itālijā, kad biju vēl mazs.�

Mario smejas, un Bērts ievēro, ka smieklos pārvēr�as pusaud�a seja. It kā saule staro no tās. Viņ� izskatās līdzīgs māsai Pepai.

�Tad tu �ovakar pirmo dienu skolā, bos. Tā nebūs pēdējā, es to zinu. Nūjā � zinu, ka tu tur iesi un iesi, kamēr diploms būs rokā. Būs, bos. Noteikti būs.�

* * *

Nekas nenotiek neatgadās. Neatgadās nekas. Dienas aizslīd un satumst. No kokiem krīt lapas kā nomiru�i putni � lēni, bez steigas. Sarkani, dzelteni, brūngani putni � iznīcībai.

Bērts reti ir savā dzīvoklī. Tikai pārguļ, un tās ir visgrūtākās stundas, kad viņ� ir viens kopā ar atmiņām. Naktīs to bie�i uzmodina trok�ņi, viņ� paceļ galvu un samulsis skatās, vai Agita nav atnākusi, kamēr īstenība iespie�as smadzenēs.

Jā, kādā rītā Bērts Agitu redzēja. No tālienes � platā zaļā mētelī. Smagi, lēni viņa gāja ar savu nastu. Gribēto

nastu. Ar Nila bērnu. Bērts ieslēpās kādas mājas vārtos. Viņa sirds dauzījās nikni. Viņā auga naids. Mīlestība? Ak, Dievs � mīlestība! Vai tad nekad viņ� nekļūs no tās brīvs? Agita pazuda ielu krustojumā.

�orīt ir svētdiena. Vesela kaudze grāmatu saliktas uz galda. Jāmācās. Bērts jau divreiz tur apsēdies un at�ķīris grāmatu. Domas skrien projām � ar vēju, kas, asi svilpodams, plosās ap māju un dārza papelēs.

�Vajadzētu apciemot māti,� Bērts sev saka. �Cik ilgi tā slēp�os?�

Viņ� ceļas atvieglots, ka ir iz�ķīries kaut ko �odien darīt.

Doļu vecā māja liekas kā iegrimusi miglainajā dārzā. Bērts aiziet līdz mājas galam. Ābele stāv pelēka un skumja. Tikai nedaudz brūnu lapu vēl dreb zaros. Ābele aiziet miegā. Viņa gaidīs savu ziedē�anas laiku. Pavasari. Vai ābele ziedēs? Vai ziedēs ro�aini balta un skaista? Kā kādreiz.

Dārzā ir nesen uzraktas dobes, sagatavotas nākamajam pavasarim � aug�anai, ne nīcībai. D�ord�s laikam tās uzracis. Ne jau māte. Viņai nekad nav paticis rakņāties dārzā. Nullīte . . . Jā, jārunā ar māti par Nullīti. Bū�a kundze domā, ka tā ilgāk vairs nevar atstāt draudzenes apjuku�o prātu. Kaut ko ta�u, varbūt, var darīt. Bū�u māte vēlas iet par bērnu uzraudzītāju vakaros, piepelnīt. Pārāk bie�i jā-dzirdot vedeklas pārmetumi, ka dēlam māte jāuztur. �Ak, Dievs, nebija man dzīves tur, nav arī te,� vecenīte nopū�as.

Bērts to īsti nesaprot, tādēļ klusē. Tomēr � Nullīti tā nevar atstāt. Bū�u mātei taisnība. Ir dienas, kad mātes māsa iet, tīra istabiņu, izmazgā ma�īnā Bertām veļu, runā sakarīgi, lai arī skopi. Tad � kādā rītā viņa pazaudē saskari ar �odienu. Runā ar Nilu un par Nilu, it kā viņ� tai stāvētu blakus.

Bērts to nespēj izturēt. Liekas, arī draudzenei tas ir par daudz. Viņ� nezin, cik daudz māte par savu māsu interesējas. Tiesa, kaut ko D�ord�s sievas māsai maksā. Nullīte Bertām nav sacījusi � cik.

Aug�stāvā atveras logs. Bērts atskatās un ierauga pie loga māti.

�Nāc ta�u iek�ā,� viņa saka. �Tu jau tur stāvi veselu stundu � vējā.�

�Tik ļauns ta�u es neesmu,� Bērts norūc un skatās uz savām lielajām rokām.

Vai tie�ām viņ� stāv te tik ilgi, ietinies savos domu tīklos, sapinies re�ģos, kuri jāpārkāpj, no kuriem jāatlobās. Dro�i vien, tas nemaz nav sare�ģīti.

Bērts pamāj mātei ar roku un ieiet mājā. Savācis, sastindzis klusums ir visā ēkā. Klusums var būt mīksts un silts, patīkams, dziedino�s. Bet tas var būt ari ne�ēlīgi salts, at-baidīgs, draudīgs.

Māte nāk lejā no aug�stāva. Bērts redz viņas tievo ķermeni brūnā kostīmā, ritmiski �ūpojamies pie katra soļa.

�Tad � sveicināts!� viņa saka un sniedz dēlam roku. �Kā tev klājas, Bērt?�

Viņ� apsē�as D�ord�a sarkanajā krēslā, iegrimst spītīgā pretestībā. Nevajadzētu tā. Skaidrs, nevajadzētu!

�Māt, tad runāsim reizi par visām reizēm,� Bērts noslāpē sevī zilo uguni, apdzē� kalēja Doļa ogles.

�Es jau visu laiku gaidīju, kad atnāksi,� māte mīksti saka. �Gik reizes domāju � ieie�u pie tevis, bet neuzdro�inājos:�

�Es nezinu, es nezinu, Bērt. Es tevi nepazīstu. Laikam nekad neesmu pazinusi,� viņa noliekusi galvu uz sāniem kā putns, kas nezin, kurp laisties.

�Domāju gan, māt, ka esam sve�i. Nezinu, vai tā tava vai mana vaina.�

�Nemēģināsim rakņāties pa vecām kapsētām,� mātes balss iedrebas. ��ogad ir pārdzīvots diezgan. Vai ne? Zinu, ka tev nav bijis viegli. Bet man? Tāpat Es ta�u zaudēju dēlu, Bērt.�

�Un es sievu, tava dēla dēļ.�

�Bērt, vai mēs varētu bez tā? Nemeklēsim vainas. Domāsim, kā atsākt visu no apstā�anās punkta. Tev un man, un Nullītei. . . Vai tu vēlētos nākt mājās, dēls?�

�Mājās? Te,� viņ� apjūk, viņ� ko� mēlē, viņā dziest un uzkvēlo ogles.

�Es domāju te. Mēs nu ar D�ord�u esam divi vien. Domāju � jūs abi satiktu. Kad iepazīsi � redzēsi, cik viņam laba sirds.�

�Māt, nemēģini. Man pa�am tas jāatrod, jāieskata. Par nāk�anu dzīvot te? Tiesa, tur, tai mājā, nevēlos palikt. Bet te?�

Ābele dreb aiz loga. Aiz Berta istabas loga.

�Nāc atpakaļ,� svilpo ābeles zaros rudens vēj�. �Nāc mājās.�

�Ja es nāktu, kā būs ar Nullīti? Tas ir galīgi nenoskaidrots jautājums. Mēs nedrīkstam uzlikt savu slimo radinieci kādai sve�ai sievai uz kakla.�

Māte mazliet sarauj plecus. Patie�ām viņa izskatās nobijusies. Nobijusies no tā, kas būs, no rītdienas, no atbildības.

�Ko tad lai darām? Mēs jau maksājam visu par Nullīti � simts dolārus mēnesī. Mēs tos dodam Bū�a kundzei, ne Nullītei. Nedomāju, ka slimā visu to patērē.�

�Bū�u māte sūdzas, ka atbildība tai pārāk liela par slimu cilvēku. Un viņa grib iet vakaros piepelnīties. Ko mēs darīsim ar Nullīti?�

�Jā, ko darīsim? Ko darīsim? Te viņa nevar dzīvot, jo neviens visu dienu nav mājās. Ievietot vecu ļau�u mītnē? Cik tas maksās? Pieņemt mājās kādu, kas uzrauga? Cik maksās tas? Slimnīcā viņu neņems pretim � Nullīte nevienu neapdraud, neko ļaunu nav izdarījusi.�

Viņi lūkojas viens uz otru, un nu ir kāda saite izvijusies starp abiem � no sarkanā krēsla uz dīvānu, kur sē� māte.

�Varbūt, ja mēs abi maksātu Bū�u mātei noteiktu algu? Katrs pusi, tu un es.� Bērts beidzot saka un domās ir pievirzījies mātei tuvāk.

�Parunā�u ar D�ord�u. Viņ� pievienosies. D�erd�am da�reiz ir labas idejas.�

�Bet runā drīz. Tā tas nedrīkst turpināties.�

�Vai tu nāksi dzīvot te? Būs lētāk tā. Tuvāk tev līdz veikalam, klāt autobuss.�

�Arī es pārdomā�u � paldies par aicinājumu.�

�Paliec uz pusdienām, Bērt. D�ord�s tūlīt būs mājās. Viņ� tikai aizbrauca satikt slimnīcā Mariju.�

�Paldies, nepalik�u vis. Man jāmācās. Esmu iestājies pēdējā klasē vidusskolā � vakaros. Gribu studēt nākamajā rudenī.�

Mātes seja pietvīkst. Māte nosarkst, kā par kaut ko juzdamās vainīga.

�Tas labi. Vēl jau esi jauns, Bērt. Kad nāk klāt gadi, tad neko vairs negribas uzsākt. Tagad arī � ejam ar D�ord�u

kursos, viņ� mācās angļu, es fran�u valodu. Galva kā akmens � cieta, nevar vis tik viegli tur neko iekalt. Pietiks jau ar tām pa�ām trim valodām, kas jaunībā apgūtas. Arī tās pagaist.�

Bērts aiziet mātei garām pa jauno tum�i dzelteno paklāju. Brīdi .viņam gribas apstāties un aplikt roku ap mātes pleciem. Liels �ēlums iegūlies viņa sirdī, kā toreiz, kad zēni pārsita jēriņam kāju. Tajās dienās sirds vēl nebija ievainota tik dziļi, tik briesmīgi dziļi kā �odien.

�Uz redzē�anos, māt. Lūdzu negaidi ilgi. Pēc kādām dienām iegriezī�os pie tevis ēdnīcā.�

�Pie manis un D�ord�a, Bērt. Tu nevari un nedrīksti izslēgt �o vīru no mūsu dzīves. Tas ir netaisni.�

Tas ir netaisni! Netaisni? Kas tad ir patiesi, taisni? Kas? Jā, D�ord�s Vasakis, grieķis, kas prot dzīvot jaunajā dzimtenē, patiesi, nav vainīgs Doļu ģimenes sāpē�anā, neveiksmēs. Nav! Un viņam pa�am, �im grieķim, ir daudz, daudz ko domāt, pārdomāt un par ko sāpēt. Jā, sāpēt. Skaidrs! Tā ir Vasakis ģimenes sāpē�ana. Citāda � tomēr sāpē�ana.

�Bērt!� sauc māte un skrien viņam pakaļ. �Latvie�iem �ovakar ir sarīkojums. Vai tu nevēlies tur aizbraukt? Nav pareizi, ka tu dzīvo tik vientuļi.�

�Paldies, nerūpējies,� viņ� atbild un pasmaida.

Sāpē�ana, māt, sāpē�ana! Katram sava � tev, D�ord�am, man, Nullītei. Katram sava un cits tavu sāpē�anu nespēj izsāpēt. Tikai tu pats! Tu pats! Pats!

Ma�īna aizslīd garām mājai, kur reiz dzīvoja Paula. Kāda vientuļa sieva, kas gribēja izdalīt savu mīlestību un dala vēl �odien. Dro�i vien tagad � Agitai un tam, kas būs, kas nāks pasaulē savai sāpē�anai.

Ma�īna paslīd gar pelēku, kailu koku ieskautu mājeli ar balti noberztiem pakāpieniem, kas ved uz zaļām durvīm ar lodziņu aug�ā. Reiz kāds puisis tur lika savas smagās kājas, pilnas nedro�ības, kautrīguma un cerību.

Reiz dzīvoja karalis . . Nē, laimīgs viņ� nebija, veco-māt!

Ma�īna aizslīd garām koka namelim, kura sienas, izbalēju�iem �ķindeļiem noklātas, raibas kā putna krūtis. Te dzīvo kāda itāliete ar �etriem bērniem. Un itālietei gribas vēl kaut ko saķert no aizslīdo�ās laivas � dzīves. Bērni var

pa�i iztikt. Ir vienmēr iztiku�i. Viņa ta�u visu tiem līdz �im atdeva � bezmiega naktis, mazo peļņu, un viņai �ēl, ka laiva nu aizslīd tuk�a. Tuk�a!

Te dzīvo Mario, tas jocīgais pusaudzis, no kura neiznāca zaglis. Te dzīvo maza rūpju māte � Pepa ar brūnām acīm un divas mazākas, kuras savu mīlestību bagātīgi iz�ķie� pāri Baibai un Algartam. Arī �ī ģimene nes savu sāpē�anu.

Jā, tālāk ir divstāvu ēka, kādreiz varbūt vislepnākā �ajā nomalē. Tur bēniņos mīt Algarts, reiz paklīdis puisis, jo māte to atstūma un tēvs un pamāte bēga no viņa kā no spitālīga. Nāca kāda meitene, Baiba, kas slīdo�ajam deva roku, pavilka kalnā. Baiba, kas bija divreiz apaugļota un divreiz riskējusi ar savu dzīvību, lai kļūtu brīva no negribētiem bērniem kādam puisim par prieku. Un viņa sāp savu sāpē�anu � ar paceltu galvu.

Otrajā stāvā veģetē divas vecas sievas. Viena otrai jau apniku�as. Viena ir slima, otra ir nelaimīga.

Apak�stāvu apdzīvo Bērts Dolis � tāds pusdulls puisis, kuru sieva atstāja, un kāda cita viņu pieņēma, aizstāvēja, sevi pazemodama, un aizgāja ielejā viena ar savu sāpē�anu.

Bērts atslēdz durvis, un dzīvokļa tuk�ums, bezdvēselīgais aukstums, izmisīga vientulība � apņem viņu no galvas līdz kājām, kā ar sāļu ūdeni apskalots no jūras tikko izvilkts tīkls. Acu tīklam ir daudz, tomēr � neviena pietiekami liela, lai pa to varētu izlīst saulē.

Bērts sē� pie galda. Atver grāmatu. Tās trīsdesmit lapaspuses ir �ovakar jāizlasa.

�Margo � ja tu te būtu. Margo � maza un reizē liela sieva no ielejas. Ja tu te būtu!�

Viņ� izlasa lapaspusi trīs reizes. Pamazām domas norimst.

�Tu raugies uz mani, Margo � no tālienes. No tava skata man kļūst labi. Bet � es mīlu kādu citu. Kuplā zaļā mētelī viņa gāja. Kādu ar vara gredzenu uz pieres es mīlu.�

Bērts aizver grāmatu, kad ir pāri pusnaktij. Trīsdesmit lapaspuses ir izlasītas, pārdomātas, īss pārskats uzrakstīts.

�Margo, tas nemaz nebija grūti! Tu tici, ka es to varu. Un � es varu. Vai ne?�

�Paņem mani līdz, Bērt. Izrādī�u tev mūsu pagrabu,� Baiba aicina, kāpdama lejup pa kāpnēm. �Algarts jau

aizbrauca agri ar autobusu. Tagad jāsarauj � nāk lielais tirgo�anās laiks.�

Baiba izskatās tīra, glīta apģērbusies, viņas pelēkās acis spīd un seja vēl brūna no vasaras.

�Algartam gan laimējies,� domā Bērts.

�Ņemsi? Arī Marija pusdienas laikā solījās atskriet ar kādu savu draudzeni no kursa. Abām patīk māksla. Tā otra arī vingrinājusies skulptūrā. Bagāta meita � tēvs piespiedis mācīties māsu skolā. Iegūt amatu. Ar apdauzītiem trakuļiem jau esot pilna pilsēta. Vai Algarts ir apdauzīts trakulis? Saki?� Un Baiba smejas sievi�ķīgus, pilnus smieklus.

Reiz viņa smējās, sēdēdama kādam puisim uz ceļgaliem. Zeme paņēma to puisi.

�Nu � nāc.�

�Vajadzēja vēl aizbraukt uz veikalu,� Bērts �aubās. �Es jau zinu, ka divi mēs tur pagaidām esam par daudz, ta�u gribas palūkoties, vai tas puika viens tiek galā.�

�Ko nu par Mario!� Baiba atsaka. �Ja viņ� apgalvo, ka var iztikt viens pats, tad � viss kārtībā!�

Viņi iesē�as Berta ma�īnā.

}

�Kur tu ņēmi to kumelī�u smar�u?� Bērts vaicā.

�Kumelī�u? Ej, nu! Kumelītes tikai dzer, kad sāp vēders, hā, hā.�

Cik labi, cik labi ir dzirdēt jaunas, priecīgas un veselas sievietes smieklus!

Pilsēta ir drusku nosalusi vējā, kas �odien svaigs, ar ziemas smar�u piesūcies.

Viņi izkāpj auto novietnē un soļo uz pa�u centru. Dīvaini, ka Bērts agrāk nekad nebija ievērojis �īs pilsētas pagrabus. Tie visi ir apgaismoti, dzīvi, pat ko�i! Laikam katrā mīt kāds apdauzīts trakulis � kā sacījis tās sve�ās meitenes tēvs. Pilsēta ir dzīva no pagrabiem līdz jumtu �ukuriem.

�Te,� Baiba saka. Oran�a gaisma viņus sagaida. Pagrabs izskatās pēc moderna cilvēka elles � Berta izjūtās. Sarkanas, zaļas, dzelt.enas, oran�as bumbas karājas no griestiem garos kātos kā aizvēru�ies puķu ziedi. Mazi zemi pīti soliņi, sēdeklī�i, izlikti pa telpu. Vienā stūrī, ar oran�u gaismas kūli aizmugurē, kājas sakrustojis uz zaļa paklāja, sē� Algarts. Viņ� strādā � kā vienmēr, lūpas izstiepis, izspūru�u galvu, tomēr tīkami kārtīgi apģērbies � brūnās samta biksēs, kā no vecas gleznas. Pagraba sienas nokārtas ar veidojumiem, stiepju maskām, viepļiem, sve�turiem, lampām, �autrainiem zirgiem, vijīgām meitenēm. Pāri visam laistās gaisma.

�Raganu mītne,� saka Algarts, un divas meitenes smejas, cilādamas savītus milzu podus.

Marija un otra.

�Iepazīstieties � Bērts Dolis, mūsu draugs, un Katina Melinas,� Baiba saka.

Katina ir tieva, pagaru bālu seju. No mazas ka�okādas cepurītes lejup gar ausīm krīt tum�i sarkani mati, smagos viļņos. Meitenei ir rēta pie mutes, varbūt tādēļ izskatās, ka viņa smīn. Dzirksto�as zaļganas acis spīd kā lākturi visā �ajā krāsu sajaukumā.

�Ragana un burvis!� Katina rāda ar pirkstu uz Algartu un Baibu. �Burvi, burvīgais, mīļais lauva, es pirk�u �ito zirgu ar atmesto, me�onīgo galvu � būs manam tēvam dāvana svētkos. Zirgs viņam vienmēr atgādinās mani.�

Baiba lieti�ķi noceļ zirga veidojumu no naglām pie sienas.

�Labi, es to nolik�u tev.�

�Te, �inī telpā vajadzētu sarīkot kāzas � tādas trakas! Stāvēt uz galvas, trakot, dejot līdz nesamaņai! Baiba, kā ir ar kāzām?� meitene uzliek roku uz Baibas pleca.

�Tagad kāzu nebūs. Vismaz mums nē. Vismaz no labas gribas nē.�

�Nē?� smīnīgā mute paliek pusatvērta. �Jūs ta�u dzīvojat kopā!�

�Kas par to? Dzīvojam labāk nekā tie ar kāzām. Ja pēc trīs gadiem vēl tāpat dzīvosim, goda vārds, Katina, tu stāvēsi te uz galvas mūsu kāzās.�

�Norunāts!� meitene pievienojas. �Tikai raugies, ka es tev feo lauvas galvu nenoceļu �

�Ja vari � cel. Ir diezgan smaga,� Baiba nosmej.

Bērts vēro Algartu. Viņ� neiejaucas, stāv zem oran�ās spuklzes un kūpina pīpi. Tik stabils, tik vesels, tik viengabalains. Algarts, kas reiz Doļu ēdnīcā skribināja no laipnības pasniegtu desu.

�To izdara sieviete,� Bērts domā. �Un ko izdarīja ar mani?�

�Iesim, Katina,� Marija, visu laiku klusējusi, pavelk draudzenes roku. �Mēs ta�u bijām norunāju�as noskatīties jauno filmu tava tēva teātrī. Vismaz man ir ielūgums.�

�Jā. Tēvs! Viņ� jau zin, ka citādi mani neredzēs, ja tu neaizvilksi.� Pēk�ņi mute ar rētu sagrie�as smīnā. �Ha, hā, � skaties, Marija, ka tu neiznāc vēl man pamāte. Dievs, tad es tevi apēdī�u dzīvu!�

Marija noliec galvu. Bērts neredz viņas acis.

�Iesim. Es jūs aizvedī�u, man vēl līdz stundām daudz laika,� viņ� piedāvājas.

Katina pieķeras Berta elkonim. Zaļās acis spīd kā spuldzes Algarta pagrabā.

�Tad �is ir tas Bērts, kura vārdu Marija iz�ukst naktīs, sapņos . . . Ha, hā, nemaz nav tik smādējams.�

�Tu varētu mazāk runāt,� Marija apmulst.

�Es nerunāju sapņos. Līdz turpmākam, Baiba! Lauvas galva! Gaidīsim tos trīs gadus! Es tomēr gribu stāvēt uz galvas!�

Viņi iesē�as visi trīs auto priek�ējā sēdeklī. Katina ir vidū, un viņas mute smīn klusi un smejas skaļi, un met vārdus pa labi un kreisi. Bertām tie liekas kā riekstu �aumalas � nevērtīgi, viegli. Viegli kā �aumalas. Kodolu nav. Marija klusē.

�Vai patiesi viņa kādreiz sapņo par mani?� Bērts sev jautā. �Par mani! Nē � tie ir nieki. Nieki! Tikai viena tur, Mīlestības ielejā, patiesi mīlēja mani. Tādu, kāds esmu. Margo. Vientiese un tomēr � patiesa, atklāta, sirsnīga.�

�Griezieties te. Tā būda ir grieķu rajonā. Izskatās nabadzīgi, vai ne? Bet ieejiet tur mājās � tur ir kultūra. Man nav kultūras. Manam tēvam ir pārāk daudz naudas, tādēļ esmu izlaidusies. Vai es jums liekos traka, Bērt? Pārējiem grieķiem ir kultūra, man nav!�

�Traka? Nē. Tikai bērni�ķīga.�

Meitenes acis nodziest. Bērts to neredz, bet zin. Gaismu ir tik viegli izdzēst � no domām, no cerībām, jā � no acīm. No meitenes acīm.

Viņi ieiet kinoteātrī, kur kāds vīrs mazgā priek�telpu.

�Hai, Duro! Kur tēvs?� Katina vaicā un spēlējas ar savu matu sarkano vilni, kas krīt viņai uz krūtīm.

�Tikko atbrauca, jaunkundzīt. Iegāja kantorī.�

Katina velk līdz sev Bertu un Mariju. Viņas roka ir vēsa Berta saujā. Kā nosalis putns, kā putns.

Ir ta�u rudens. Saule paglabājusi savu zeltu tālos apcirkņos. Pelēkas plēksnes peld debesīs, vēstīdamas sniegu. Vai jau tik drīz?

Kantorī ir ieapaļ� galds un pie tā sē� vīrs, plats un tum�s. Viņ� izskatās vēl jauns, nekādā ziņā to nevarētu pieņemt par Katinas tēvu.

�Hai � papucīt!�

Viņ� skatās smaidīdams uz meitu un abiem pārējiem.

�Nu, brīvdiena?�

�Ļauj iepazīstināt. Marijas, jā, ja � Marijas pusbrālis. Tā, varbūt, varētu sacīt.�

Bērts sniedz roku Melinas kungam, kas piecēlies un atsedz savu vareno augumu. Viņa acis nav pie Berta, viņ� skatās Marijas pietvīku�ajā sejā.

�Man prieks,� viņ� īsi saka. �Filma tūlīt sāksies. Vēlāk apsēdī�os pie jums. Un tu, gaisa burbuli, vai �ovakar gāzīsi atkal māju apkārt?�

Katina salēcas kā kaķēns, kuram māte iecirtu�i ar asu ķepu. Salecas, acis atkal iemirdzina zaļās gaismas.

�Ja tu divas nedēļas bez pārtraukuma nestu podus � un � tu apgāztu divas mājas.�

�Taisnība, burbulīt, bet podi būs vien jānes.�

�Zinu!� viņa norūc un velk Bertu un draudzeni ārā no kantora.

Viņi sē� tikai nedaudzi pla�ajā kinozālē. Bērts ir vidū starp meitenēm. Viena tam līdzās ir sasalusi, otra deg. Bertām liekas, neviens no viņiem īsti neseko filmas norisēm.

�Garlaicīgi. Muļķīgi veci joki,� �ukst Katina. Matu zīdainās skaras glāsta Berta vaigu. �Cilvēki neiet uz priek�u. Apstājas un stāv � vecajos jokos. No�ēlojami! Labprātāk es tagad gulētu uz savas platās vāļās un smēķētu sapņu cigareti. Vai tu esi kādreiz mēģinājis, Bērt?�

�Nē,� viņ� tikko apjau�, par ko meitene runā. Viņa smēķē indi. Apreibina sevi, un tā ir � ie�ana uz priek�u. Nekas vairs nav tīrs, dabīgs. Ne prieks, ne bēdas.

�Nu, es ta�u nezinu, vai jebkad kaut kas ir bijis tīrs un dabīgs �ai mēslu bedrē pasaulē,� Bērts iek�ēji runā ar sevi.

Tomēr, tepat līdzās sē� meitene � tīra un dabīga. Margo nebija tīra, bet bija dabīga. Un Agita bija tīra, bet nebija dabīga.

�Ko tu tur murmini,� Katina piegrū� vēsu pirkstu Berta zodam.

�Liec ta�u viņu mierā!� pēk�ņi saka klusētāja otrā pusē. �Vai mēs nācām skatīties filmu jeb ne.�

�Nē! Es nē! Ziniet, brauksim pie manis! Sazvanī�u draugus pēcpusdienā. Taisīsim traci.� Katina mazliet atraujas no Berta pleca.

�Es nebrauk�u. Es brauk�u pie tēva. Un rītā mājās visu dienu gulē�u,� Marijas balss, klusa un noteikta, skan Bertām otrā pusē pie vaiga.

�Tad � mēs abi brauksim, Bērt!�

�Man ir stundas se�os.�

�īstā sabiedrībā! Vai jūs esat aizmirsu�i, ka dzīve ir īsa un katra sekunde dota dzīvo�anai?�

�Ne indes smēķē�anai,� saka Marija asi.

�Marija, tu esi laba un gudra, bet klosterī tev vajadzēja iet, ne maisīties pa ārpasauli.�

Bērts uzliek roku uz Katinas elkoņa.

�Noskatīsimies filmu, ja?�

Melinas kungs ieslīd viņu rindā, līdzās Marijai, un Kātiņu kutina smiekli. Smieklos kratās un dreb viņas pleci.

�Ei, Bērt, mans tēvs ir iemīlējies. Zini?� viņa �ukst Bertām ausī un viegli to nolaiza.

�Ak, Dievs, cik jūs visi esat garlaicīgi!�

�Burbuli, izlaid ārā savu nepacietību. Tu jau sper un sper kā zirgs,� saka Melinas kungs pamāco�ā tēva balsī.

�Kā zirgs! Taisni tā � kungs! Mīļais tēv! Kā zirgs! Parīt es mauk�u kaklā rīkus un nesī�u podus, un skatī�os tādās kaunīgās vietās nesarkdama. Zini, tēv, papucīt, es strādāju vīrie�u nodaļā. Interesanti, vai ne?�

�Ļoti,� viņ� atsmej.

Paiet stunda un divas. Bertām liekas, vajadzētu celties, iet. Nemiers viņam pielipis no meitenes, kas sē� tam blakus. Ir sajūta, ka �ajā brīdī viņ� kaut ko nokavē, palai� garām, ka viņam kaut kur ir jābūt, kur viņ� nav. Kur? Vai ielejā? Vai ielejā, kur reiz saule rītos izlēja savus zelta traukus, ķiķinādamās aiz klintīm?

�Kur � kur man jābūt? Kam manis vajaga,� Bērts sev jautā.

Katina ir apklususi un grau� nagus, atmetusi galvu, ignorēdama ekrānu. Kādēļ viņa vispār te nāca? Lai atvestu tēvam Mariju? Vai tā?

Beidzot ir noskanējis pēdējais smiekls un viņi ceļas.

�Ak, Dievs! Tā nu bija mocība,� Katina uzstumj ādas cepurīti uz pieres. �Labāk nest podus un . . .�

�Ta�u izbeidz reiz � mazā! Tu labi zini � zirgus piesien, lai tie savā trakumā neizskrietu me�os. Tu esi piesieta uz trīs gadiem. Māsu skolā.�

�O � jā � par to man nav �aubu! Bet zini? Spert es tomēr atļau�os,� viņa smejas skaļi un izaicino�i skatās uz tēvu.

�Kaut kur kādam esmu vajadzīgs,� domā Bērts. �Kam?�

�Brauksim, Marija.�

�Jā. Paldies, Melinas kungs,� Marija saka.

�Atbrauciet atkal. Nāko�ajās divās nedēļās labu filmu nebūs. Es piezvanī�u Katinai, kad būs kas vērtīgs.�

�Zvani vien Marijai. To tu gribi, vai ne?� Un Katina smejas un ņirdz ar savu ievainoto muti, un viņas acis mir-dzina zaļu gaismu.

Ārā plosās vēj� un lietus, kā garas stīgas stiepjas pāri ielai. Nē, kā pātagas! Kā pātagas.

Viņi iespraucas ma�īnā. Katina vidū.

�Ja jūs pie manis nebrauksit, tad � man nav kur likties. Arī sapņot man nepatīk vienai. Bērt, pavadīsim Mariju uz mājām un tad � es pavadī�u jūs uz skolu. Jā?�

Marija smaida zinīgu smaidu.

�Esi vien ar mieru, Bērt. Katina aizvien panāk savu.�

�Vai ne? Varbūt es dabū�u Bertu vai Lauvasgalvu. Vai tev ir bijis mīļākais, Marija? Muļķīgs jautājums! Tev nav, to es zinu! Bet man � se�i! Bērt, vai tu būsi septītais? Jeb astotais? Lūk, par to aizmirsu!�

�Klusē, Katina! Krīt uz nerviem,� Marija noskai�as.

�Mīļā labā morāle. Vecā slavenā Grieķija ar savu dvēseles kultūru! Ak, Dievs, cik jūs esat sapuvu�i!�

Bērts klusē. Katinas �alo�ana ir bērni�ķīga. Tā viņam nepielīp. Nepielīp. Tikai krūtīs sit kā zvans. Kaut kur tu �obrīd esi vajadzīgs! Kur?

Viņi ir izbrauku�i no pilsētas. Nomale guļas tiem pāri � ar rudens pelēcību, kailiem dārziem, ar neizsakāmām skumjām.

Bērts iegrie� ma�īnu mazā ieliņā. Viņam kāds saka � jāredz tā māja ar balti noberztām kāpnītēm. Tā māja.

Pie Jāņtēva nameļa durvīm ir piebraukusi ātrās palīdzības ma�īna.

Berta sirds zvana: te tu esi vajadzīgs!

Viņ� stingri uzspie� rokas uz stūres. Tikai neapstāties, neapstāties!

Tā ir Paula, kas izskrien pa durvīm un veikli iesē�as ma�īnā. Un tur kāds guļ. . .

�Agitai sāku�ās dzemdības,� lieti�ķi saka tīra mierīga meitene blakus Bertām.

Tīra! Vai tā tur � kas aizbrauc, ma�īnai kaucot, lietus straumēs � vai tā ir netīra?

�Ak, Dievs, Bērt, nebrauc ta�u uz ietves!� iekliedzas Ka tina.

Nē � viņ� nevar iebraukt ienīstajā mājā. Tur aiz priek�kariem glūn kāds vīrs, kas ir panācis savu.

�Bērt, vai tu zināji, ka tā tas ir?� Marija prasa.

�Zināju.�

�Un � nevari piedot?�

Marija, meitene, nerunā vairāk! Neplēs, neplēs brūci lielāku! Lietus viņu skalo, rudens lietus. Pātaga cērt. Ar to pietiek.

�Vai tie tev bija pazīstami?� Katina vaicā.

�Jā, tā bija mana sieva . . .�

�O!�

Nav vairs ko runāt. Tuk�ums un lietus �altes ma�īnas stiklos. Katrs domā savu domu.

�Marija, es palik�u pie tevis �onakt. Uz redzē�anos, Bērt,� Katina saka un aizskrien ar saslapu�u ādas cepurīti rokā, sarkanajiem matiem mētājoties ap �auro seju.

�Paldies, Bērt. Atnāc rītā � lūdzu,� saka Marija.

Arī viņa aiziet. Tā, kas sevī nes mieru.

Viņ� brauc viens. Viņ� sāp viens. Tā tam ir jābūt!

Nu jau vairākas nedēļas Bērts atkal dzīvo tēva mājā. Viņ� ir dabūjis atpakaļ savu istabu. D�ord�s pats tā mātei ieteicis � �Bertām jādzīvo viņa istabā.�

Varbūt D�ord�s tā sacīja, varbūt nē. Bērts nezin un � ir vienalga. Pret patēvu viņā vairs nav nekāda naida. Vai tā būtu pieņem�ana, notikumu ievirzes pieņem�ana, par ko rēiz runāja Margo? D�ord�s Vasakis nu ir Berta Doļa dzīves sastāvdaļa. Pieņemama. Pieņemta. Viņi ir atturīgi pieklājīgi viens pret otru. Viņi nemaisās viens otra darī�anās.

Arī Nullīte ir atpakaļ Doļu mājā. Bū�a kundze vairs nevēlējās uzraudzīt slimo draudzeni. Bērts ir uzņēmies aizvest mātes māsu uz regulārām pārbaudēm pie ārsta.

Aizvien retāk Bertu aizskar Nila vārds. Nullīte vairs nejauc �odienu ar pagātni. Bet viņa ir klusa, ļoti klusa. Tas Bertu biedē. Māte visu dienu nav mājā. Viņa ir nepiecie�ama ēdnīcā. Bertām jāmācās. Viņ� ir sakodis zobus. Nemaz nav neiespējami mācīties, koncentrēties. Sevi�ķi kop� viņ� atstāja to māju, kur Agitas ēnas bija pielipu�as pie visām sienām.

Agita. Tagad viņa ir māte. Mīl kādu pa�as radītu dzīvību.

Bertām bie�i liekas, ka pagātnes notikumi vairs nerādās, asās līnijās zīmēti. Tie sāk apaugt ar aizmirstību. Vai patiesi? Patiesi?

Drīz būs svētku brīvlaiks skolā. Tad Bertām jāsaved kārtībā veikalā rēķini. Mario vairs viens nevar iztikt. Bērts priek�pusdienās ir veikalā. Arī tur viņ� pavaļas brī�os mācās. Kā �orīt.

�Redzi, bos � tas nemaz nav neiespējami?� Mario saka.

Bērts paceļ galvu un uzlūko savu palīgu �- itāļu zēnu, rosīgu, veiklu, māņticīgu, uzticīgu.

�Nē, neiespējami nav.�

�Un nāko�o rudeni tu studēsi tirdzniecību. Ekonomiju to sauc � vai ne? Pēc trīs, �etriem gadiem mēs atvērsim savu viesnīcu. Tādu � labu, priek�zīmīgu. Varbūt kalnos? Dzirdi, bos! Es ar tevi runāju!� Mario acis spīd kā jaunam zirgam, kas, kalna galā uzskrējis, ierauga sev priek�ā tālumus.

�Vai tā nu būs, Mario?� Bērts jautā un jautā arī sev, �vai tā būs?�

�Skaidrs! Tu vadīsi visu uzņēmumu, es valdī�u pa virtuvi un ēdamzāli. Palaidīsi mani kādos kursos. Es ātri ieņemos kas un kā, ja runā par ēdieniem. Pepa tad būs nobeigusi vidusskolu � pieņemsim arī viņu palīgā. �Pepai ir veiklas rokas.�

�Mario, kur mēs ņemsim naudu?� Bērts aizver grāmatu un ieko�as ar zobiem zīmuļa galā, lai nebūtu jāsmejas.

�Nauda aug, bos. Vai kā nauda aug! Bet tas dārziņ� aplaista � ar sviedriem. Viesnīca būs! Es jau viņu redzu.�

Mario uzsien baltu priek�autu un steidzas sakārtot veikalu tirdzniecībai. Vācijas �okolādes �iekuri, Svētku ve�i, zvani, bumbas � viss glīti izlikts ko�ās kārbās, acīm tīkami, vilino�i. Mario prot iekārtot, prot kārdināt ienācējus. Taisni tā � kārdināt!

Bērts vēl grib aizbraukt uz mājām, viņ� solīja Nullītei, ka aizvedīs tai da�us produktus. Nullīti jānodarbina. Tā ārsts sacīja. Viņai jānes atbildība par kaut ko, jājātas atkal vajadzīgai. Tas ir ļoti svarīgi, Vajadzīgai!

Māte cen�as izdomāt Nullītei pa spēkam visādus darbus, kas dienā paveicami. D�ord�s piedalās sievas māsas dziedinā�anā. Varbūt, varbūt viņ� ir atskārtis, ka arī �ajā zemē nepietiek tikai ar naudas rau�anu, ka ir arī citi pienākumi? Varbūt Marija pārliecinājusi tēvu?

Marija.

Bērts nav meiteni sastapis kop� tās dienas, kad redzēja Agitu aizbraucam uz slimnīcu. Bet � Marija �ad tad piezvana. Da�reiz tālrunī atskan arī Katinas asā, smējīgā, cirtēja, trāpīgā balss. Kas tā par savādnieci! Viņa ķircina Bertu, runādama draudzenei pa vidu, un tad viņ� apjūk un sevī nosolās būt uzmanīgs. Katina atgādina kaķi. Jā, kaķi, ne zirgu. Viņa runā mīlīgi, pieglaudīgi un tad cērt kādu pliķi, �ķauda un ņaud.

�Bos, es ie�u izrakt celiņu,� Mario saka. � Tas bija taisni priek� gada, � jā, vai priek� gada? Sniga un logos, �īs pilsētas miljonu logos, laistījās mānīgas gaismas. Agita ienāca nosnigu�i, ar sarkanu zemeņu muti smiedamās. Bērts saraujas, it kā �ī mute būtu tikko pieskārusies viņa vaigam. Tā ir silta un maiga. No viņas smar�o mīlestība. Ak!

�Toreiz viņa gāja uz stundām � tagad eju es! Sacentīsimies, Bērt,� sacīja Marija. Agita nekad tā nesacīja. �Tu

būsi man septītais mīļākais,� ņirdza Katinas mute. �Bērt, kas tu esi par vīru,� Margo.

Viņas �etras. Jau �etras. Iesākumā bija tikai viena � tīra un kautrīga meitene Agita, kuras zilajā bļodiņā reiz iekāpa patēva vai tēva kāja. Samina sapņus. Patēva vai tēva? Jā, atbildi!

Kas lai atbild? Un � kam �ī atbilde vajadzīga? Agita ir atkārtojusi savas mātes, dzirnavu Veltas, likteni.

Bērts sakārto saldumu kārbas un dzird, ka ārā Mario ar kādu runā. �Jā, viņ� ir tur, kundze. Ejiet vien.�

Durvis atveras. Līdz ar pelēko dienas gaismu, līdz ar āra drēgnumu veikalā ieslīd friziere Paula, un Bērts iecērt roku zem letes vāka.

Viņ� teica sev �etras! Te, lūk, ir piektā. Pirmā!

�Labrīt,� saka Paula. Bērts uzlūko viņu, slāpēdams sevī gruzdē�anu, liedams uz smēdes oglēm aukstu prāta ūdeni. Jāsavaldās � laiks ir aiztecējis.

Paulai ir balts lakats ap galvu. Agrāk viņa vienmēr gāja ar cepuri vai gaisīgu �alli, apvītu matu kuplumam. Paulas sejā neredz ro�ainumu. Tā ir pelēka. Un � veca, ar rievām te un tur. Bērts skatās viņā kā caur palielināmo stiklu. Rievas lec acīs. Rūpes un sāpes iegrauzu�as vadziņas, stīdziņas, celiņus kādas sievas vaibstos. Paula ir neticami novecojusi.

�Labrīt,� atbild Bērts. �Ko tu vēlies?�

�Iesim, apsēdīsimies* Bērt. Mums jārunā.� Paulas balss ir mīksta, dūņaina, padevīga. Kur, kur paliku�i viņas dzirk-stīgie smiekli? Kāds vīrs tos paņēma. Kāds, kura vairs nav.

�Runāsim, ja jārunā.� Bērts ved Paulu kafijas stūrītī. Viņi apsē�as. Paula izlobās no mēteļa, un tagad Bērts redz, cik ļoti vāja viņa ir.

�Bērt, apvaldi �oreiz savu straujumu � lūdzu. Runāsim ar apdomu, runāsim bez asumiem.�

�Pievienojos.� Viņā norimst satraukums. �ēlums to pārņem. Un vecāsmātes roka guļ Bertām uz pleca. Laba, silta, glaudīga roka.

�Tu jau visu zini. Ja es varētu atgriezt atpakaļ vienu gadu, tad tagad rīkotos citādi. Bet � laiks jau^: riaV atgrie�ams. Viss noticis nenovēr�ami tā, kā notika. Cietu�i esam mēs visi. Kur� vairāk � kas to izsvērs? Tas nav izsverams:�

�Nē, laikam nav.� Ak, mū�s! Kā Paula ir pārvērtusies!

�Tagad, kad Agitai ir jāaudzina Nila dēls, mums jānokārto lietas.�

Bertām iedrebas ceļi. Nila dēls. Dēls! Gribēts!

Vecāsmātes siltā roka guļ uz Berta pleca. Jā, ir jāpieņem, ka Agitai jāaudzina Nila dēls.

�Kas būtu jākārto?�

�Agita cie� no tā, ka likumīgi tu skaities viņas bērna tēvs. Nav pareizi likt tev nest sve�u un nīstamu nastu.�

Vai viņ� nīst �o bērnu? Kā var ienīst to, ko nepazīst? To, kas nav nācis pasaulē pēc savas vēlē�anās. To, kas ir radīts. Nē, viņ� nenīst bērnu. Ne bērnu.

�Paula, es nenīstu Agitas bērnu.�

�Tomēr. Tas nav pareizi. Agita jūtas vainīga, nelaimīga. Viņa negrib, ka tu ciet...�

�Tā?� Iz�ķiļas zilas ugunis vectēva smēdes ēzē. Apdziest.

�Bērt, ir jāaizmirst, kā tas viss notika. Kas to zin � kādēļ notika. Ja tu nespēj Agitai piedot, tad vismaz mēģini nedomāt par viņu ar naidu. Ja tu zinātu, cik tuvs tu Agitai esi, kā viņa rūpējas par tevi, kā sāp par visu.�

Bērts iesmejas. Smiekli pielīp pie griestiem, �ūpojas tur kā pelēkas zirnekļu plēksnes.

�Tu netici un � nav jau ko pārmest. Agitai nav viegli. Tā ir elle, kurai viņa izbridusi cauri. Bez �aubām, pa�as vainas dēļ. Varbūt arī manas, un galu galā � arī tavas. Agita saka: jums abiem vajadzējis bēgt no �īs pilsētas projām.�

Agita tā saka. Bēgt! Agita saka. Bet ieskrēja Nila rokās. Viņa rokās. Tā ir īstenība.

�Tu esi ļaunāks par Jāņtēvu!� Berta ausīs kliedz Agita. �Ļaunāks!�

�Jā, tici vai ne. Tā viņa saka. Agita nedomā, ka tu varētu visu notiku�o aizmirst. Es zinu � to nevar. Tur ta�u ir bērns. Skaidrs, ka viņa to mīl. Arī es. Nils bija viss, kas man piederēja . . .� Paula �ukst. Paula raud. Viņai ir pelēka seja. Kā zeme. Rudenī.

�Tev? Ne ta�u tev? Agitai!� Bērts paceļ balsi: �Tu pati viņus savedi kopā.�

�Jā, es vēlējos kaut viņam vēl būtu drusku prieka un laimes. Vai tu to nesaproti, Bērt?�

�Nē! Prieku un laimi neiegūst tādā veidā. Un � ka^ tad ir prieks un laime? Bērna radī�ana?�

�Arī tā, tam, kas to spēj. Man tas nebija vēlēts. Agitai bija. Bērt, runāsim par lietu. Agita vēlas, lai tu būtu brīvs. Viņa esot akmens, kas tev jānes bez vainas. Vajadzētu panākt �ķir�anos.�

Paula to ir izsacījusi. Vajadzētu panākt �ķir�anos. Par to yiņ� nekad nav domājis! Par visu citu, bet � ne par to.

��ķir�anos?� Bertām sūrst mēle. Nu viņ� jūt, ka jāpārtrūkst pēdējam pavedienam, kas vēl saista to ar Agitu.

�Ja viņa tā vēlas � labi. Bet � neaizmirsti, �ajā zemē likumi ir cieti un ir tikai viens veids, kā varam kļūt brīvi � man jāpierāda, ka Agitas bērns nav mans.�

�Tev ir liecinieki. Es un citi. Jāņtēvs sola visu samaksāt!�

Bērts nu pielec kājās, �o vārdu dzirdot. Visur, visam, vienmēr aizmugurē stāv Jāņtēvs. Vecis ar glūnīgu, aukstu skatu. Vecis ar vienu vienīgu vēlē�anos � paturēt Agitu sev!

�Ak � Jāņtēvs!� Berta balss noslīd no kalna ielejā. No griestiem līdz grīdai, kuru Mario �orīt spo�u novaskojis. Mario stāv durvīs.

�Bos, debesis nav sagāzu�ās.�

Bērts apsē�as. Nē, debesis nav sagāzu�ās. Mario � paldies!

�Labi,� viņ� saka, �Jāņtēvs nelaidīs Agitu ārā no saviem aplokiem. Patiesībā � viņ� ir tas, kas nosaka manas sievas dzīvi! Ne tu, ne es, jā, arī ne Nils. Jāņtēvs! Tas gan!�

Paula krēslā sagumst. Viņa viļā savos baltajos pirkstos mazu maizes piciņu. Saspie� tā un saspie� otrādi � kā savu dvēseli � pārbaudīdama.

�Bū�u atklāta, Bērt. Jāņtēvs nepatīk arī man. Nepatīk? Viņ� man ir pretīgs! Un ja saku, tad sacī�u visu. Agita arī nepanes �ī vīra klātieni.�

�Jocīgi gan � kādēļ tad līda atkal viņa mājā? Kādēļ meklēja viņu? Vai tas bija ieradums?�

�Es nezinu. Nevar izvandīt visus otra dvēseles kaktus. Tas ir pārāk sare�ģīti. Kaut kā Jāņtēvs ir ticis pie naudas. Kā � to nezinu. Arī Agita nezin. Bet no Brazīlijas viņ� pārbrauca diezgan varens. Agita domā, tā ir viņas mātes

nauda, kuru Jāņtēvs pratis izspiest no Veltas vīra. Dro�i vien � izspiest. Dakterim Brazīlijā ir pla�i pazīstams vārds. Varbūt, viņam nebūtu bijis patīkami, ka paklīst baumas � viņa sievai ir meita, ārlaulībā dzimusi. Kaut kur � Kanādā. Tā mēs ar Agitu sprie�am.�

�Arī viņa? Dievs! Kādēļ viņa atkal atgriezās pie tā?�

�Nejautā, Bērt. Es nezinu. Es patiesi nezinu.�

Veikala durvis atveras, aizveras. Ārā balta izkūst diena. Balta zeme. Pelēkas debesis. Nāk pircējas. Mario jautrā, draudzīgā balss piepilda telpas. Mario tirgojas.

�Tātad Agita vēlas �ķir�anos? Labi � es runā�u ar advokātu. Lai Agita sagatavojas. Mums būs tiesā jāredzas. Jāatbild uz jautājumiem. Arī tev,� Bērts klusi saka. �Riebīgi, netīri jautājumi. Man pagaidām �ī �ķir�anās nav vajadzīga. Es neprecē�os.�

�Agita domā �* tu � tev . . . Tev ir tiesības veidot savu nākotni. Viņa domā, ka tev ir kāda meitene. Ka tu . . .�

�Nav! Nebūs. Nebūs tik drīz.�

�Ko lai atbildu Agitai?� Paulas skats ieskrien Berta acīs kā �autra.

�Atbildi �ja viņa vēl var gaidīt, es varu.�

�Paldies, Bērt. Tu tomēr esi tāds, kādu Agita tevi iedomājas. Labs � ja tas ir pareizais vārds. Tu tomēr tāds esi. Un, zini, Agita sen būtu no �ī pilsētas kakta izsprukusi, ja Jāņtēvs tam pievienotos. Bet viņ� grib dzīvot taisni te.�

�Zinu. Viņ� grib dzīvot manu acu priek�ā. Lai m^ni kaitinātu. Lai sevi atgādinātu.�

�Arī tas ir iespējams. Agita nevar iztikt bez viņa atbalsta, un es pa�reiz maz spēju dot. Jauno veikalu, centrā, pārdevu. Biju aizņēmusies lielāku summu.�

�Nilam?�

�Nav par to jārunā, Bērt. Es neno�ēloju. Es nekad nesacī�u par tavu brāli nevienu sliktu vārdu � jo man tādu nav. Uz redzē�anos, Bērt.�

Bērts stāv, atspiedies pie galdiņa. Viņa karstās plaukstas sūrst un deg. Un kāds vārgs pavediens viņa iek�ienē dreb un trīsuļo un draud pārtrūkt.

Agitai nav līdzekļu, un Jāņtēvs viņu uztur!

�Bos, vai tu vari nākt man palīgā?� sauc Mario.

Bērts atlai� plaukstas no galdiņa malas. Viņ� iet. Nav jau tālu jāiet. Tepat veikalā � pie sievām, kas izvēlas Ziemassvētku nieciņus ko�os papīros � savu bērnu priekam. Da�iem vēl ir prieks. Par nieciņiem.

* * *

Mit ' ' ' � . - : '

: Paiet dienas. Paiet svētki. Ābele pie loga ir melna un balta. Balta ar maigu sniegu zaros. Bet vecais stumbrs, grumbām izvagotais ābeles stumbrs, ir melns. Vēl da�as dienas un Bertām skolā atsāksies stundas. Svētku laikā veikals labi ienesa. Ļoti labi. Ir daudz strādāts.

�Es tev sacīju, bos. Vai es tev nesacīju?� Mario acis spīdēja.

Bērts uzdāvināja zēnam uz svētkiem nelielu televīziju, noliekamu kafijas stūrītī. Tur, brīvos brī�os, Mario var izklaidēties. Viņ� ta�u strādā se�as dienas nedēļā.

Saruna ar Paulu Bertā guļ kā necilājama sega, pilna ar putekļiem. Da�reiz, savā istabā ieslēdzies, viņ� mēģina atrast atbildi tam, kā tālāk virzīt savas gaitas. Skaidrs, ir jāturpina mācīties. Bet � cik ilgi viņ� dzīvos mātes un patēva paspārnē, lai arī sava tēva mājā? Cik ilgi spēs būt viens? Da�reiz Bertām uznāk tāds grūtums, tāda liela vientulība, ka jāskrien ārā no istabas. Tiesa, atbildi viņ� nesaņem arī tur, ielās vai pie upes, kas guļ zem ledus vāka. Nekur nav atbildes. Da�u vakaru Bērts ir apstājies pie ■ mazās baznīcas durvīm un vaicājis sev: �Vai tur ir atbilde?� Ja ir, kādēļ pasaule tik pilna cie�anu un �ausmu, vaidu, netaisnības, varmāku, apspiedēju, melu?

�Tam tā jābūt,� reiz teica Margo. �Paradīze jau nav te, tā ir debesu valstībā, kur valda Dieva mīlestība.�

Laimīgā Margo! Laimīgā Montinji kundze � �izela! Varbūt tikai tādi saņem Dieva svētību, kas nes sevī kā rāmu uguni lielu ticību? Kur ņemt, kur atrast lielu ticību? Un tad Bērts ir gājis prom, neatvēris dievnama durvis.

Svētku vakarā viņ� stāvēja kādā ieliņā, tepat netālu, un raudzījās uz pelēku nameli. Uz kādu gai�u logu, aiz kura mirdzēja*pirmās svecītes latvie�u zēnam, sve�ā pasaulē dzimu�am. ^: ' ^{r> {} i'-"" ^k "

Negants �ēlums tovakar plosīja Bertu Doli. Tovakar. Bet �odien ir �īvakara tumsa un vientulība istabā. Pēc piecām stundām sāksies jauns gads.

Māte ar D�ord�u ir aizbrauku�i ciemos pie kādas latvie�u ģimenes, un viņi paņēmu�i Nullīti līdz. Marija ir slimnīcā un nāks rītā uz pusdienām. Bertām nav kur iet. Baiba aicināja. Viņa un Algarts sagaidīs Jaungadu kopā ar bērniem. Kā tad citādi! Viņi ir kā ģimene � �ie se�i. Tur, mazajā dzīvoklī, līs smiekli, skanēs balsis un Mario visiem pareģos nākotni. �Tu kāpsi kalnā, bos,� viņ� �odien, veikalu slēdzot, sacīja Bertām, �tikai nepaņem akmeņus līdz. Tad grūti kāpt.�

Ko viņ� ar to domāja? Kādus akmeņus? Vai Mario patiesi paredz nākotni? Vai vispār kādam ir tādas spējas? Līdz �im tā ir sagadījies. Skaidrs � sagadījies, ka daudz kas piepildās, ko Mario sacījis. Vai drīkst ticēt tādām lietām?

Zvana tālrunis, un Bērts kāpj lejā gaitenī, lai atbildētu.

Logā spoguļojas salta, balta vecgada nakts. Daudz sniega sasnidzis.

Bērts noceļ klausuli. Viņ� atsaucas. Viņam neinteresē, kas zvana. Vientulība ir ieskāvusi plecus kā bruņās.

�Hallo, Bērt,� Katinas smieklu dālderi aizripo pa gaiteni. �Bērt, vai tu esi kurls jeb piedzēries?�

�Ne viens, ne otrs,� viņ� auksti saka.

�Tu esi viens?�

�Viens.�

�Atbrauc pie manis. Pavisam negaidot man pie�ķīra brīvu vakaru un nakti. Paklau � nesaki nē. Lūdzu, Bērt.�

�Es nesaku jā . . .�

�Lūdzu. Arī es esmu viena. Tēvs ir viesībās. Ko iesāk�u ar �o nakti? Uzdāvini man to kā novēloju�os svētku dāvanu.�

Bērts nespēj izkāpt no savas vientulības. Domas ir kūtras, miegainas. Un bruņas, �īs bruņas ir smagas. Vajadzētu izlauzties, atbrīvoties.

�Cikos?� viņ� prasa.

�Tūlīt! Pa ceļam uz māju �o to sapirk�u. Sarīko�u mums diviem mielastu. Brauc � tūlīt. Adrese ir . . .�

Katinas balss pazūd. Bērts ir pierakstījis adresi. Tā ir pilsētas jaunbagātnieku rajonā. Nūjā, Melinas ir turīgs vīrs.

Viņam pieder trīs kinoteātri nomalē un pāris namu bagātnieku kalnā. Katina ir izlutināta un vieglprātīga.

Pie tādas nu dosies Bērts sagaidīt Jauno gadu. Viņ� iet. Viņ� brauc. Līkumo pa tikko no sniega attīrītām ielām. Brauc kā pasakā, starp eglī�u zilām un dzeltenām zvaigznēm. Bet sirdī sūrst.

�Kādēļ tu turp dosies? Ko ceri tur atrast?� viņ� sevi tirda. Neko!�

Un tomēr � Berta vadītā ma�īna līkumo baltās pasakas ielās un meklē kādu māju.

Tad � Bērts to atrod. Divu stāvu ēka � logu logos, gaismu gaismās.

Katina stāv pie durvīm. Viņai ir sarkani vaigi un mati.

�Nāc iek�ā. Kāpsim aug�ā, tur ir manas telpas.�

Viņi kāpj blakus, kā pārī sajūgti zirgi. Viens � smaga darba zirgs, arkla vilcējs, otrs � auļotājs, izplestām nāsīm, ar zaļu uguni acīs.

�Paldies, Bērt, ka atbrauci. Marija man sacīja, tu mājās bū�ot viens. Gribējām abas te tevi sagaidīt, bet viņa nedabūja �o nakti brīvu. Un � labi, ka tā. Nevēlos sāpināt Mariju. Jā, tici! Ne vienmēr es speru! Ne visiem. Sāpināt viņu negribu. Tomēr � arī atsacīties no tevis � nē.�

�Kā � atsacīties⁷� Bērts apjūk. �Vai tu gribi mani iekarot? Kā zemi?�

�Jā, kā neizpētītu zemi,� Katina smejas un paņem Berta mēteli.

Lielajā istabā viss ir zems � mēbeles tuvu grīdai, plati mīksti sēdekļi, īsām kājiņām, gaismas no visiem istabas stūriem kā apslēpti mēne�i. Zilgani zaļas, zaļgani dzeltenas gaismas.

�To es pati visu tā izdomāju,� Katina lepni saka. Viņa iestumj Bertu platā sēdeklī un nometas uz lā�ādas turpat.

�Tūlīt do�u tev vakariņas. Iedomā � es pati izcepu pīli! Zuza, mūsu kalpone, izstāstīja � kā. Pārlēju pīli ar vīnu. Un putniņam vēderā ir kastaņi. Saki, vai tu kādreiz kaut ko tik traku esi ēdis⁷�

�Nē Man būs bail pat pagar�ot,� Bērts smejas, un pēk�ņi no viņa attālinās ābeles melnais stumbrs. Pazūd klusā iela ar pirmo svecī�u gaismu, kas iededzinātas kādam bērnam, un miglā, pasaku miglā pazūd seja ar pelēkām acīm.

Tās, kas Bertā tagad noraugās, ir zaļu dzirksteļu pilnas.

�Bērt, vai tu dzirdi, ko es saku?�

�Es dzirdu.�

Katina pievirzās viņam tuvāk.

�Zini, kas tu esi? Vikings! Jūras laupītājs, kas līdzi dārgakmeņiem paņēma arī skaistas sievas. Tavi platie pleci, tavas rokas, tavs smagums � auguma un prāta! Bērt, man ir divdesmit divi gadi. Man ir biju�i �etri mīļākie. Jā, �etri, ne septiņi. Un � nevienu no viņiem neesmu mīlējusi. Es nezinu, vai varētu mīlēt vikingu. Varbūt. Tas jāredz. Tas jāzin.�

Katinas tievās rokas uzguļas uz Berta ceļgaliem. Reiz, reiz vasarā, kāda sieva tā sēdēja pie viņa kājām. Maza, apaļa, savā ziņā skaista, izsalkusi sieva ar lielu ticību sirdī. Neizprotama, nesalau�ama. Sieva, kura mīlēja Bertu. Vienīgā.

�Par ko tu domā, Bērt?�

�Par kādu citu, kas sēdēja tāpat kā tu tagad. Vasarā � tur � pagātnē, ielejā, kur saule katru rītu izlēja savu zelta trauku un viss peldēja gaismā. Par kādu sievu, kas bija maza un reizē liela.�

�Bērt, tu runā kā dzejnieks. Nu jā, kādēļ jūras laupītājs nevarētu būt arī dzejnieks? Saki, vai tev patīk Marija?�

�Patīk? Jā. Bet ir simtu jūdzes jānoiet no patīk un mīlēt. Ja tā, tad neesmu vēl tās simtu jūdzes nogājis. Ne pusi.�

Zila�dzeltena�zaļa plūst gaisma no istabas stūriem, no mākslīgām svecēm, mākslīgām gaismām. Katina paspie� kādu pogu uz grīdas un zvaigznes izdziest. Brīnumaini caurspīdīga puskrēsla paliek istabā � no lielā loga, no āra baltuma un mākslīgo ielas gaismu sajaukuma.

Bērts zin � viņ� nav, viņ� nebūs stiprs, ja meitenes rokas turpinās glāstīt viņa gurnu.

�Viking, man ir gan ie�ķelta mute, bet tas nekas. Katrs kaut kā, kaut kur ir ievainots. Tu un es, un citi. Visi tie miljoni, kas ap mums grie�as. Traki zirgi savaino sevi visātrāk, vai ne? Ja tev pretīga mana mute, tad neskūpsti to. Man ir skaists augums � skūpsti to.�

Katina nomet savu zīda jaku. Kā oran�a miza tā guļ uz zaļā paklāja. Un zeltaini staro.

�Nāc, lā�āda ir silta. Uz tādām, alās, mūsu sentēvi pa ņēma savas sievas.�

Bērts ieslīd pasakā ar izsalkumu pilns, ar apvaldītu vīr*�-ķību un ilgi slēptu trakumu.

Katina ir maiga un atdevīga. Me�onīgais viņā ir pazudis.

Tad viņi guļ uz lā�ādas blakus, ar kopā sakļautām mit rām rokām. Katinas matu smagums ir uz Berta acīm. Cauri jsarkanām matu stīgām mirdz pasaku gaisma � zila � �dzeltena � zaļa.

Uz rīta pusi Bērts brauc mājās. Viņ� zin, ka Katina aug�ā pie loga tup uz ceļiem un skatās, kā pilsētas jūrā pazūd viņas vikings.

�Tik tālu nu es esmu,� Bērts sev saka. Viņa mēle ir piesūkusies ar �ampanie�a skurbumu, viņa miesa ar gurdu apmierinājumu. �Nu es ielai�os ar katru. Tik tālu ir iets no tās nakts Paulas skavās. Toreiz sajutos netīrs. Kas ar mani notiek? Es pat nesajūtos netīrs.�

Viņ� raugās tuk�ajās nomales ielās un pats atbild sev, bet viņā cīnās divi vīri. Divi Doļi.

�Tu esi kļuvis garāmgājējs un ņēmējs. Tu paņem to, kas pagadās, kas ir pa ceļam. Jā, bet vai tas ir grēks? Arī priesteri nedzīvo �ķīstu dzīvi. Esmu tā radīts �� ņemt!�

Netaisnojies. Tu esi kļuvis viegls, Bērt Doli. Viegls! Tur tā lieta. Ja esi radīts ņemt, kā drīkstēji nosodīt Nilu? Un � iesim tai lietai tuvāk. Pavisam tuvu. Tavā� acīs Agita, zini, tā, ko tu mīlēji . . . Jā, jel jā tā, ko tu mīli vēl �orīt 196... gadā, atgriezdamies no mazas uzdzīves. Agita tavās acīs ir liela grēciniece. .Un feu? Tu esi tā radīts .� ņemt! Lūkj kas par svētuli! Liekulis! �� ■

�Pareizi, Bērt,liekulis,� �ukst vecāmāte Bertām aiz pleca.

Viņ� atjēdzas, ka ir piebraucis pie Doļu mājas.

D�ord�a ma�īna jau stāv iebraucamajā ceļā. Laikam rīts nav tālu. Laikam nav. Rīts? Kāds rīts? Cita gada!

Bērts izkāpj no ma�īnas.

�Suns!� viņ� sev uzkliedz, �no�ēlojams plukata suns tu esi, Bērt, kas luncina asti katras sievas priek�ā. Tikai ne tās priek�ā, kura sē� tavā prātā. Tās, kura tevī iespiedusies mū�īgi mū�os.�

�Āmen!� Bērts saka un liek ļodzīgus smagus soļus uz kāpnēm. �^-.;ī >

Viņa istabā kāds ir atklājis gultu. Māte vai Nullīte? Bērts izģērbjas, iekrīt palagos, klausās, kā dun viņa sirds.

Ārā blāv zilgana gaisma. Pie loga piespiedies melns ābeles zars. Vēj� no tā ir nopūtis sniegu. Melns pirksts ir piespiedies loga stiklam.

�Tev jāsatiek Agita.�

�Es dzirdu! Es klausos! Tie ir skaisti vārdi. Sen, sen gaidīti, ka kāds man tos sacīs. Agita man jāsatiek! Vēlos būt tīrs!� 4

�Skaidrs, tev ir jāsatiek Agita,� mierīgi saka Marija un glāsta Berta pieri. �Nemurgo vairāk. Nekliedz, Bērt.�

�Vai es kliedzu?�

Istabā ir ienākusi diena. Pat skopa saule mirk�ķina bālas, aizplīvurotas acis debesu ceļos. Un sākas jauns gads.

Marija apsē�as uz Berta gultas malas. Viņ� redz to kā caur miglu. Viņ� jūtas slims.

�Es tev atnesī�u stipru kafiju, Bērt,� meitene saka. Viņas roka ir silta un viegla kā putna spārns. Spārns. Bērts labprāt paslēptos zem �ī spārna. Sarautos mazs. Sildītos.

�Nemēģini neko stāstīt. Man nav jāzin. Tu jau pats zini, ko dari. Katina nav slikta meitene, tikai sev pazudusi. Viņai nav pamata, kur atsperties.�

�Kā tu zini, ka biju tur?�

�Redzēju tavu ma�īnu pie viņas mājas durvīm. Mēs tur aizbraucām no slimnīcas uz da�ām stundām, pirms pusnakts. Gribējām iegriezties pie Katinas. Mēs metām sniegu logos.�

�Es nedzirdēju. Nē, es nekā nedzirdēju. Marija, lūdzu, atnes kafiju. Galva man ir kā muca, pilna ar saskābu�u vīnu.�

Bērts ievaidas. Viss viņa ķermenis sāp.

Marija klusi iziet. Laikam mājā visi vēl guļ.

Jaunais gads. Kas ir jaunais gads? Kāda diena, kas pieņemta gadu maiņai. Vairāk nekas. Nekas vairāk.

�Te ir kafija. Dzer.�

Bērts atspie�as uz Marijas ceļgaliem un sūc karsto dzērienu. Ar katru malku viņam kļūst labāk.

�Pāries. Līdz pusdienām būsi vesels,� Marija smaida; Viņas seja ir gai�a, varbūt no iek�ēja prieka. Par ko priecājas Marija? Kas viņai tāds ir, par ko priecāties?

�Kā tev gāja ar eksāmeniem, Bērt?�

�O � tas!� viņ� atlai�as spilvenos. �Domāju � labi. Tā es ceru.�

�Tu ta�u turpināsi. Zini, atceries, mums norunāts � uz sacensību.�

�Es turpinā�u, par to nebaidies.�

�Zinu. Tu esi rūcējs un kurnētājs, bet arī darītājs. Laikam ir tādi cilvēki, kas grib visu laiku ārdīties � pa�i sevī un ar citiem, kam⁵r kaut ko paveic.� Viņa iesmejas.

�Vai es briesmīgi ārdos?�

�Diezgan briesmīgi.. . Laikam bez tā tu nevari.�

Marijai ir zaļa kleita ar baltu �auru apkaklīti un tum�ie mati apvīti ap galvu. Viņa izskatās, kā iznākusi no baznīcas. Vai tā izskatās cilvēks, kas iznācis no baznīcas? Montinji kundze, pat Margo � tā grēciniece.

�Nu, par ko tu atkal domā?�

�Tu izskaties kā iznākusi no baznīcas.�

�Varbūt esmu,� viņa pieceļas, paņem krūzīti un pamāj ar putna spārnu � savu balto maigo roku.

�Redzēsimies pusdienās?�

�Redzēsimies. Marija � ko es tur miegos � kliedzu?�

Viņa stāv pie durvīm. Viņa ir iznākusi no baznīcas.

�Neko sakarīgu. Tu atzinies, ka tev jāsatiek Agita.�

Tad Marija aiziet.

Ir jauns gads. Tā ir tāda diena. Kā �ī Kad gribas nolikt sāņus visu, kas bijis. Kad gribas izvēlēties citu kalnu, kurā rāpties uz aug�u.

�Man jāsatiek Agita,� saka sev Bērts. �Un tad es zinā�u, cik daudz vēl mūsos abos ir tuvības. Tad es zi nā�u. . �

Pamazām māja atdzīvojas. Lejā skan mūzika. Kāda opera. Laikam Vāgnera. D�ord�s dievina Vāgnera mūziku � tā esot kā Grieķijas daba. Varena.

Bērts ir nomazgājies un vairs nejūtas netīrs. Marija pa līdz Nullītei saklāt galdu. Mātesmāsa ir uzposusies savā la bākajā kleitā. Viņa pārskaita �ķīvjus, it kā ēdāju būtu vesels bars. Varbūt tam ir cits iemesls? Nullītes galva neko vairs nepatur. Bērts novēl viņai laimīgu Jauno gadu. Vecā sieva skatās uz viņu. Acis tai ir miklas un rieviņās ie�ņaugtas.

Visa Nullīte ir rieviņu sakopojums. Un viņas kustības ir lēnas, uzmanīgas, it kā viņa ietu gar kraujas malu tm bītos nokrist.

�Vai tu vakar, tur, ciemos, labi izklaidējies, Nullīt?� Bērts jautā.

�Izklaidējos? Manā vecumā vairs neizklaidējas, tikai stiepj laiku. Jā, nebija slikti. Es labi paēdu.�

Viņa atkal pārskaita �ķīvjus.

�Vai mums būs viesi?� Bērts prasa. 3£8

�Viesi? Nē. Kādi tad mums var būt viesi!�

Marijas zaļais tērps pavīd te un tur. Bertām patīk uz viņu skatīties. Vienkār�i � tikai skatīties.

No aug�stāva nonāk māte un pārbauda cepe�krāsnī ielikto gaļu. Stipra, kairino�a smar�a izplūst virtuvē. Un siltums. Kaut kā Bērts ieslīd tīkamā sajūtā, omulībā. Pēc ilgiem laikiem viņ� izjūt sev apkārt ģimeni. �ī sajūta jaucas kopā ar baltu dārzu aiz loga un blāvu saules spīdumu, tur, aug�ā. �ajā sajūtā ir miers.

Viņi pusdieno klusēdami. Uz galda deg zaļas sveces, un Marijai ir zaļa kleita. Visam ir saskaņa, un saskaņā slēpjas miers.

D�ord�am nav viņa skaļās balss �odien. D�ord�s ir smagi aizsmacis. Viņ� arī neplātās ar rokām kā parasti.

Tagad, pie galda sē�ot, Bērts tā īsti sajūt, ka viņ� ir nodarījis �im vīram pāri. D�ord�s nav viņam nekā atņēmis. Tas ir tiesa.

Marija ienes saldo ēdienu. Baltās, labās rokas veikli kustās, sadalīdamas trauciņos uzpūteni. Baltās, labās rokas pasniedz katram viņa daļu. Bērts ir aizkustināts.

�ajā mājā ir ienācis miers. Beidzot.

�Boss, te kāds sauc tevi pie tālruņa,� Mario saka un iespie� Bertām rokā klausuli.

�Hallo, Bērt. Kā tev klājas?�

�Labi, Katina.�^!

�Ko tu �odien dari?� Tur, otrā vada galā, burbuļo nemierīgs vārdu strauts.

�Esmu aizņemts. Tūlīt do�os na veikala uz mājām- Man jāsagatavo stundas un vēlāk jāaizved māte� māsa pie ārsta.� Bertām deg kāju pēdas.

�Vienu brīvu brītiņu, Bērt?�

�Nevienu. Man ļoti �ēl. Ne �odien.�

�Kad?�

�Nevaru to pasacīt.�

�Tu negribi!� Aiz akmeņiem aizķeras vārdu ūdeņi, uzputo, sagrie�as mazs atvars.

�Varbūt negribu un � tā ir labāk � tev un man.�

�Varbūt tev. Ne man, Bērt. Rītā?�

�Ne rītā.�

�Viking � vai tavs kuģis grimst?� Straume izlīdzinājās, pārskrien pāri akmeņiem, plūst tālāk. �Vai grimst?�

�Nē, mans kuģis negrimst, Katina. Tas tikai ir uzņēmis citu kursu.� ^ 4

�Ak, tā ... Uz kādiem krastiem?�

�Uz veciem krastiem, Katina.�

Klausulē dūc vientuļ� troksnis. Katina ir izbeigusi sarunu.

Bērts pārbauda sevi � viņ� ir izturējis, pārvarējis kārdinājumu. Un tā ir labi.

Dienas ir tik steidzīgas, pilnas nepaveiktu darbu. Un Bērts steidzas līdz. Ir labāk tā. Nav laika domām. Nav!

Nullīte mājās gaida. Braucienam pie ārsta vecā sieva gatavojas kā svētkiem. Gludina drānas, pārģērbjas vairākas reizes, jā, pat sasprau� matu poķīti ar lielāku rūpību. Bērts zin, Nullītei ir atgriezusies vēlē�anās dzīvot. Tas ir galvenais. Tā saka ārsts, tā domā mājās viņi pa�i.

D�ord�s kādā vakarā ierunājās, ka sievas māsa varētu noderēt arī ēdnīcā, sakārtot traukus, novākt galdus. Tur viņa būtu starp cilvēkiem. Laba doma. Laba.

�Bos, paraksti man �o rēķinu,� Maria pienākpie galda, kur Bērts apsēdies.

�Vai tu zini, ka Baiba ar Aigar tu aizvakar.,safauRājās?� _f viņ� prasa kā starp citu.

Bērts noliek spalvu. �Nezinu vis. Teica ta�u, ka . . .�

�Ā � tas viss meiteņu dēļ! Zini, skolā citi sāku�i �ās apcelt. Aud�uvecāki dzīvojot nelaulāti. Redzi? Tā Baiba gan ir sieva!�

�Jā, Mario, tā ir sieva.�

Bērts ceļas no galda. Nav laika vairāk runāt. Kas par to, ka draugi viņam vēl nav pasacīju�i. Kas par to? Patiesība ir tā, ka Sintija varēs skolā pārējiem parādīt mēli!

�Mario, ko tagad dara tava māte? Kas tur iznāca ar to draudzību slimnīcā?� Bērts vaicā.

�Nezinu. Māte ir aizbraukusi. Kur � mēs nezinām. Mums ir iecelts aizbildnis, kop� vasaras jau. Cik saprotu, aizbildniecību nu pārņems Algarts! Vai nav brīni�ķīgi?� Mario �aurās acis spīd priekā.

Sis prieks ir atklāts. Patiess.

Bērts paņem savu ka�ociņu un iet ārā. Salā sprēgā sarkana debess mala, kā izplatījumā nomesta pagale.

Bērts ir aizmirsis Kātiņu. Viņ� brauc mājās. Kā vienmēr ma�īna iegrie�as pazīstamajā ieliņā. Agitas ieliņā. Jāņtēva. Tas ir tā, it kā magnēts tur vilktu.

Nekā ta�u tur nav. Iela � balta vai pelēka. Un Jāņtēva māja.

Bērts redz kādu vīru iznākam no tās. Nūja, tas jau ir pats kungs un valdnieks, kura pārraugāmo dvēseļu skaits aug - Agita, Paula, mazais Nils. Jā, mazais Nils. Kā tad citādi*

Jāņtēvs - Jānis Locis � brūnā biezā jakā, galvā aitas ādene kā tornis. Pa�apziņas tornis! Rokā balts spieķis. Var būt Brazīlijas saulē �uvis un kaltis koks.

Jāņtēvs - Jānis Locis � pa�apzinīgi �ūpo spieķi un pa�apzinīgi aizsoļo pa ietvi. Viņam kabatā ir nauda, ar ko turēt saitē Agitu.

Ak, mū�s!

�Sito es nekad nepieveik�u. Arī simts gados ne,� Bērts sev saka, un vecāmāte klusi vaicā: �Kāda cīņa tev jāizcīna, dēls⁷ Ar viņu⁷ Nē, pa�am ar sevi. Ar sevi gan, dēls. Un tā ir vissmagākā cīņa.�

Pēk�ņi Bērts vada ma�īnu atpakaļ. Jāņtēva siluets nozūd ielu krustojumā.

Tagad ir tā reize! Bērts aizcērt ma�īnas durvis, nepār domādams metas aug�ā pa baltajām kāpnēm, piespie� zvana podziņu

Viņ� gaida Viņ� dreb. Bet � tagad Bērts ir izaudzis lielāks nekā toreiz, toreiz priek� divi gadiem.

Durvis lēni atveras. �aura, nepazīstami vāja Agitas seja raugās Bertām pretim durvju spraugā.

�Ak, Dievs! Bērt! Te tu nedrīksti nākt!�

�Nedrīkstu? Kamēr tu nesīsi manu vārdu, tikmēr es drīkstu.�

Viņ� ieslīd gaitenī. Tur, uz galdiņa reiz gulēja aizmirsti pavasara ziedi. Un ābele ziedēja kādā dārzā.

� Bērts novelk ka�ociņu, nomet uz krēsla.

�Cik ilgi viņ� būs projām?�

�Nezinu, nezinu ... Es nekad nekā nezinu. Teica, brauk�ot ar autobusu uz pilsētu. Ar ma�īnu viņam ārsts aizliedzis braukt,� Agita runā tik klusi, ka Bērts pūlas uztvert vārdus, ko viņa saka.

Agitai ir balta blūze un melni svārki. Gai�ie mati, viņas vara gredzeni, apcirpti īsi. . .

�Tā ir mana sieva! Mana!� sevī kliedz Bērts.

�Nāc, piesēdies! Bet, es tevi brīdinu, nekad nevar zināt, vai no stūra Jāņtēvs negriezīsies atpakaļ. Nāks pārbaudīt, vai esmu viena. Es esmu cietumā, Bērt!�

�Tu pati to gribēji, vai ne? Tu aizskrēji,� un viņ� �ņaudz savas karstās kalēja dūres.

�Vai man bija cita izeja? Vai bija? Tu to nekad nesapratīsi ...�

�Nē! Nekad!�

�Bērt, lūdzu, nestrīdēsimies. Ne tagad. Runāsim to, kas jārunā.� Bērts jūt Agitas elpu uz sava vaiga, lai gan viņi nestāv līdzās.

�Kas tad ir jārunā? Par �ķir�anos? Es ta�u Paulai jau sacīju � pagaidām nedomāju precēties otrreiz.�

Viņa saraujas. Viņai pleci noslīgst. Agita ieko�as savā lūpā. Viņas seja ir pelēka.

�Man nav tiesības skaitīties tavai sievai.�

�Nē, nfiv!� viņ� iekliedzas. �Pēc visa . . .�

�Bērt, lūdzu! Mazais Uldis uzmodīsies.�

Uldis! Uldis! Uldis, ne Nils!

�Jā � ko mēs darīsim, Agita?�

Viņu acis sastopas. Viņu skati tausta viens otru vaicādami, minēdami.

�To es vēlējos dzirdēt no tevis. Tev ir tiesības nosacīt. Es no tevis aizgāju.�

�Tiesības? Kas ir tiesības? Tu pati zini � ka tādu nav!�.

�Bērt, neprasu, lai tu aizmirsti visu, ko esmu darījusi. Bet�r vismaz nenicini mani.�

Agitas acis met gai�us lokus Berta pierē. Ir tā, it kā saule tur dedzinātu. Varbūt ne saule, varbūt tikai svece. Viena svece, kas ātri izdegs!

�Nenicinu. Tas nav īstais vārds. Bet � nekad nesapratī�u. Nekad. Ari līdz vecumam nē.� Mii

�Es pati to nesaprotu,� viņa saka. *b9l

�Tas jau ir tas!�

Bērts iestājas dzīvojamās istabas durvīs. Viņ� redz zaļo krēslu. Vajadzētu apsēsties. Viņ� redz gleznas. Agitas mātes darbi.

�Tu labāk ej, Bērt. Pārdomā visu, varbūt atraksti man.�

�Nekāds rakstītājs neesmu. To tu zini. Bet, ja vēlies mani sastapt � no rītiem esmu veikalā. Jā, starp citu, neesam īsti to nokārtoju�i. Veikalā ir ieguldīti tavi piecsimts dolāru. Tu vari tos dabūt tūlīt.�

�Paldies. Tie man nepienākas. Visus dzīves izdevumus, kad bijām kopā, sedzi tu.� Viņa dreb. Bērts to sajūt � savā ķermenī, savā dvēselē. It kā staraini viļņi plūstu no Agitas uz viņu.

�Tev pienākas tava nauda. Atnāc pakaļ � �onedēļ. Gribu savilkt kopā savus rēķinus. Nomaksāt parādus.�

�Vai tu gatavojies doties prom no �īs pilsētas?�

�Nē Vismaz ne tagad. Un � kur tad lai es ietu?�

�Tu vari būt brīvs un iet.�

�Es esmu brīvs. Tāds jūtos. Ir visādas brīvības, Agita. Vai ne? Esmu brīvs no mīlestības, no pienākuma, no . ..�

�Pietiek! Nesāksim, nesāksim. Nebūsim tik zemi. Diezgan zemu esmu noslīdējusi. Zemāk � nē �

Agita raud un ko� savos pirkstos.

�Atnāc uz veikalu. Es gaidī�u. Un � par to noslīdē�anu � tad, zini, krietni esmu slīdējis ari es!�

Viņ� iziet. Viņ� nolec pa kāpnītēm, no kurām tīri neslaucīts sniegs. Kodīgs ziemas gaiss to apņem. Un debesis deg.

Agita stāv pusatvērtajās durvīs. Viņas pirksti aizsedz acis.

Bērts brauc Brauc mājās. Ir kaut kāda uzvaras apziņa, tik riebīga pa�am. Nē, nē, vecomāt, sirds nav tīra! Nav tīra!

Un Agita izskatās no�ēlojama. Tas mani apmierināja, tas man patika! Vai neesmu briesmonis? Saki! Vai esmu? Kā es spēju priecāties, ka viņa izskatījās tik novārgusi, nedro�a, vāja, pat neglīta. Jā � neglīta!�

Nullīte gaida Bertu. Viņa stāv virtuvē, saģērbusies brauk�anai.

" �Vai tu dzersi karstu kafiju?� Mātes māsa runā lēni, kā likdama vārdus kopā, kā meklēdama. �Man ir uzlieta kafija. Iedzer, sirds tad sit sparīgāk!�

�Ielej man vienu krūzi, Nullīte. Un � ņem to lielo. Esmu nosalis.�

�Tu drebi, Bērt. Vai esi slims?� vecā sieva pieliek siltus pirkstus Berta pierei. �Nē, tava galva ir auksta.�

Bērts dzer kafiju. Ir jāsteidzas, lai laikā nokļūtu pie ārsta.

Vakarā, savā klasē, Bērts nomierinājās. Jāmācās. Jāseko skolotāja vārdiem. Jāmācās � viss cits nav svarīgs. Arī Agita ne.

�Velns, kā nāk miegs,� Bertām blakus saka jaunais ungārs. �Jāmeklē aptiekā kādas zāles pret nogurumu.�

Bertām nenāk miegs. Viņ� ir saspriegts kā izstiepta un pārslogota stīga. Bet domas nu ir skaidras.

Desmitos viņ� atstāj klasi un iet ārā, kur sals sprēgā kā ugunskurs. Dīvaini.

Katina stāv pie viņa ma�īnas. Pelēkā ka�ociņā, garos zābakos, un sarkanie mati apsedz pusi no viņas sejas.

Bertām vienalga � lai! Vienaldzīga tagad viņam Katina ar savu neapmierinātību, aso valodu, meklē�anu. Meklē�anu pēc kā?

�Piedod, Bērt. Man ir brīvs vakars un nakts,� viņa saka un smejas ar ievainoto muti. Viņas smiekli skan ievainoti.

�Tas labi. Brauc mājās un atpūties,� Bērts cieti saka.

�Brauc man līdz.�

�Nē. Esmu noguris. Rītā jābūt veikalā, mans palīgs brauks uz importa firmu pēc precēm. Jādodas mājās un jāguļ.�

�Gulēsi, kad būsi piecdesmit gadus vecs. Varbūt tad neviena meitene tevi neaicinās sev līdz.� Katina uzspie�as

ma�īnas vākam un ķircino�i glūn uz Bertu. �K�r tu tagad iesi tik spēka pilns? Pie ielas meitām?�

�Kāda tur starpība;�

�0! Tu kļūsti cinisks, vai ne? Tu domā mani ievainot, salīdzināt ar tām! Nu, zini, tie bija meli, ka man biju�i �etri mīļākie. Vai septiņi! Gribi zināt? Tu, tu biji pirmais! Tu muļķi!� Tad viņa pagrie�as un aizskrien starp ma�īnām.

Noplīvo sarkanie meitenes mati, pazūd zilā tumsā.

Bērts apjūk. Katina spēlējusi piedzīvoju�u ņēmēju . . . Kad viņa bija īsta � toreiz vai tagad?

Viņ� grib skriet meitenei pakaļ, tad pārdomā un sē�as ma�īnā. Nē, ne �ovakar. Domās vēl guļ Agita. Katina ir sve�a. Sve�a.

Mājās virtuvē gaismo spuldze. Nullīte sagaida Bertu ar siltām vakariņām. Viņa nu �āpo lēni pa virtuvi. Apdomīgi, bet mērķtiecīgi. Nullīte ir atgriezusies savā vietā.

Bērts nav izsalcis, bet ēd un slavē vakariņas viņai par prieku.

* * *

Paiet divi rīti. Bērts sē� veikalā, un Mario pilsētā kārto lietas. Bērts gaida. Viņ� gaida Agitu. Viņai jānāk! Citādi tas nemaz nedrīkst būt.

Piebrauc Baiba. Steidzīga ieskrien. Viņas vaigi deg no āra sala. Viņas acis slavē �o dienu. �o un visas! Laimīgā Baiba!

�Tu jau būsi dzirdējis no Mario,� Baiba saka un ielej sev kafiju.

�Jā, apsveicu!� Bērts saka. �Tas ir labi.�

�Labi? Es nezinu, vai mēs pārmainīsimies � es un Al-garts, tādēļ, ka tagad sauk�os viņa vārdā. Bet � mēs pārspriedām � sabiedrība to prasa. Patiesībā � meitenes. Viņu dēļ, tikai viņu dēļ, Bērt. Tādēļ, ka dzīvot kopā atklāti ir nosodāmi, bet turēt mīļākās slepeni � nē. Saproti! Sapuvusi domā�ana, kurai mēs bijām spiesti pakļauties.�

�Ta�u � reiz tu gribēji precēties, atceries?� Bērts atgādina.

�Jā � toreiz gaidīju. Toreiz manī bija tava brāļa dīglis. Un � biju jauna, muļķe. Tagad � man bērni vairs nevar būt, pateicoties tam, ka Nils mani neapprecēja. Bet mums atbildība ir par Lindu, Sintiju un Pepu Arī par Mario. Kur tad �odien ir Mario?�

�Pilsētā. Kārto lietas. Nupat dabūja autovadī�anas atļauju. Meklē sev mazu braucamo. Lietotu, lētu. Tā domā �is septiņpadsmitgadīgais. Nevis spīdēt citu priek�ā ar spo�u braucamo, bet zināt, ka bankā aug nauda tālākam mērķim.�

�Zinu jau. Mario, tā sakot, nav piedzimis ar vienu galvu, viņam ir divas,� Baiba smejas.

�Arī tev, Baiba,� Bērts paslavē.

�Nē, ne man. Algartam! Viņ� tikai ar to neplātās.�

Bērts ieko� mēlē. Nav jāatgādina, ko viņa izveidojusi no paklīdu�ā pui�a. Nav jāatgādina.

�Man nu jāiet, Bērt. Saki Mario, lai man piezvana.�

Baiba noliek kafijas krūzīti, uzvelk mēteli un grasās iet. Tomēr pie durvīm viņa vēl atgrie�as.

�Tev nevajadzētu jokoties ar Kātiņu,� Baiba saka.

�Jokoties? Kā?� Bērts apmulst. Viņ� pavisam apjūk.

�Viņa nav tāda, kādu tēlo. Tā ir tikai spēle, lielīgā valoda, mākslīgie smiekli, zobgalības. Marija man sacīja, ka Katina ir savā kursā visiemīļotākā meitene. Darbā apzinīga un cienīta.�

�Kāds tam sakars ar mani?� viņ� nostostās, un salā dego�ās debesis ir pienāku�as tuvāk logam. Uz sienas uzkrīt sārts laukums.

�Tu zini � kāds. Agitai tu nekad nepiedosi viņas grēku. Nē, kā gan tu to spētu � tik tīrs un balts! Sēdi vien turpat, Efert. To man tev vajadzēja vienreiz pasacīt! Agitai tu nepiedosi, bet pats maldini meiteni, kura domā, ka nekad neviens viņu nav mīlējis un nemīlēs. Vai tu esi aizmirsis, ar ko gadiem ilgi cīnījies pats? Uzspodrini atmiņu, Bērt, jeb, goda vārds, mans draugs tu nekad vairs nebūsi, ja sekosi sava brāļa pēdās!�

Salts āra gaiss noplīvo aiz viņas. Un Bērts sē� kā iesalis ezerā. Tā tas ir. Tā.

Viņ� piezvanīs Katinai, piezvanīs, ka vēlas to sastapt. Nē, nelietis Bērts nevēlas būt. Viņ� pasacīs taisnību, lai arī ar to ievainos meiteni. Tomēr � tas sadzīs ar laiku. Viss ta�u sadzīst un pārvelkas ar aizmirstības kreveli. Tā? Vai patiesi? Vai patiesi viss? Tā viņ� gan to nevēlētos.

� Ak, vecomāt, skaidrā labā Doļu sieva, tu nodzīvoji un aizgāji ar ticību, ka cilvēks ir tīrs, viņam jābūt tīram. Tīrība smar�o, vecomāt, kā tavas kumelītes, kā tava

labestība. Man viņas trūkst. Tu dzirdi, man nav tavas tīrās sirds. Es smirdu!

' Nu viņ� ir izkliedzies sevi. Nu ir vieglāk. Bērts pieceļas, pieiet pie loga. Debesis rīta pusē ir pār�ķeltas ar tum�u strīpu. Ievainotas. Ievainotas kā Katinas mute.

Nāk divas pircējas smiedamās, jaunas, ar bērniem pie rokām. Bērts uzvelk balto pārvalku. Un sejā jāieliek smaids.

lob

* * *

Bērts mācās. Viņ� mācās kā traks, kā kādu dzīdams vai ķerdams. Dienas savirknējas vienmuļās ķēdēs un aizslīd ar vienmuļu troksni.

Agita nenāk. Nē, Agita nenāk. Katru dienu Bērts pabrauc garām Jāņtēva mājai. Tā ir mēma un pelēka. Agita nenāk.

Veikals ir �ajā ziemā nesis labu peļņu. Pat ļoti labu.

�Vai es tev nesacīju, bos? Tā viesnīca kalnos vairs nav sapnis,� saka Mario un ber� spo�os galdiņus. �Vēl mazliet jāpacie�as. Divi, trīs gadi. Tad bū�u pilngadīgs un tu mierīgs.�

�Es esmu mierīgs, Mario,� saka Bērts un aizver grāmatu.

�O � tu tikai tā domā. Redzi, bos, skaties, tur nāk tava sieva Agita. Paturi nu savu mieru!�

Mario atver Agitai durvis. Viņa ir nosalusi, un neērts smaids cīnās viņas sejā ar asarām.

Mario paliek veikalā.

Bērts ieved Agitu kafijas stūrītī.

�Es gaidīju tevi. Katru dienu gaidīju.�

�Man bija jāiz�ķiras, ko darīt. Nu es zinu. Nu mēs zinām,� viņa klusi runā un burza savus zaļos cimdus baltos pirkstos, kas ir tievi kā bērnam.

�Mēs?�

�Jā, es un Paula. Mēs braucam projām. Pēc trīs nedēļām. Paula ir pārdevusi savu veikalu un nopirkusi Toronto citu. Bērt, ja tu man atdotu tos piecus simtus? Tagad man tie ir vajadzīgi dzīves uzsāk�anai.�

Viņ� sēvī saplok, viņ� kļūst sīks kā puteklis. Agita brauc prom! Ar Paulu, ar mazo Nilu. Nē ta�u � Uldi!

�Redzi, nu es patiesi aizbrauk�u pa tām sliedēm. Bērt, varbūt tās tomēr ved labākā dzīvē, prom no ikdienas.�

Pelēka un vāja ir Agitas seja, bet acis viņai spīd.

�Un tavs pārvaldnieks? Ko darīs Jāņtēvs?�

�Viņ� nezin. Es viņu atstā�u. Un �oreiz � atgrie�anās nebūs.� Agitas balss ir skarba, tajā smilkst naids.

�Patiesi?�

�Patiesi, Bērt. Es zinu, tu nekad nespētu iemīlēt manu dēlu. Tādēļ � tādēļ man jāmeklē jauns ceļ�. Pa�ai savs. Sev un bērnam.�

Viņ� paņem �eku grāmatiņu, izraksta �eku par pieci simti dolāriem.

�Ņem un � lai tev labi klājas.�

Agitas pirksti pieskaras Berta rokai. Vēsi, vienaldzīgi pirksti. �is pieskāriens ir kā aukstas adatas dūriens.

�Tad � tu aizbrauc,� viņ� slēpj savu apjukumu.

�Jā. Vēlu tev visu labu, Bērt. Un atsūtī�u tev savu jauno adresi. Ja tev vajadzēs brīvības, zināsi mani atrast. Bērt, cik labi ir, ka mēs vairs neienīstam viens otru.�

�Laikam nē,� Bērts grimst kā aukstā ūdenī, un viņam gribas ievilkt dziļu elpu un sajust sevi dzīvu.

�Ardievu, Bērt � un � paldies. Paldies par visu . . .�

Agitai ir noslīdējis no galvas lakats. Matu vilnītis, tāds neizdevies gredzens vai pusgredzens, nokrīt uz pieres.

Viņa sniedz Bertām roku. Viņ� to satver savās saujās kā bēgo�u putnu. Putns ir jālai� brīvībā. Jāļauj tam lidot. Varbūt viņ� kādreiz atgriezīsies? Tā jau gadās, tā gadās kādreiz ... � .'v-

Durvis ir aizvēru�ās. Veikalā svilpo Mario. Agita aiziet ar kailu, noliektu galvu. Bērts pieķeras galdiņa malai un dziļi ievelk elpu. Jā, viņ� ir dzīvs un jauns un viņam ir jāmācās. Cita ceļa nav. Tikai tas viens.

Debesu pār�ķēlums ir sadzijis, savilcies kopā. Oran�a saule sasalst virs jauno māju jumtiem. Ziemas saule.

Pēk�ņi kādā naktī sāk elpot zeme. Skrien atkal ūdeņi upē, nemiera pilni, nesdami zilus atspīdumus no pavasarīgām debesīm. Dārzā vairs nav sniega. Pelēkas plēves klāj pērngada

zāli. Bērts stāv savā istabā pie loga. Jābrauc uz veikalu. Vēlāk viņ� grib aiziet līdz stacijai. Paula vakar zvanīja, ka �odien viņi aizbraucot. Jāņtēvs esot devies savā noslēpumainajā ikmēne�a ceļojumā uz mazo pilsētiņu, kur viņi dzīvoja, Kanādā iebraucot. Laikam uz turieni viņam tiekot sūtīta nauda no Brazīlijas.

�Jā,� Paula sacīja, �mēs atlauzām viņa skapja atvilktni. Tur glabājās da�as vēstules un bankas grāmatiņa. Jāņtēvs ir izspiedis no Veltas vīra jau desmit tūksto�us. Tagad Agita tam tur Brazīlijā rakstīs un pastāstīs visu. Mums nu ir adrese. Vairāk vecais no daktera neizspiedīs!�

�Paula, nestāsti. Tas neattiecas uz mani,� sacīja Bērts.

�Zinu. Piedod. Hītā mēs aizbraucam. Gribēju atvadīties...�

�Laimīgu ceļu, Paula.�

�Paldies. Un �ja tu kādreiz pārdomā � brauc ciemos.�

�Varbūt? Kas to zin. Kas zin!�

Un �odien ir pavasarīgs gaiss. Nullīte ārā ar grābekli izkasa pelēkas, sniega atstātas, plēves. Viņa paskatās uz aug�u, uz Berta logu.

�Bērt, man liekas, ābele ir nosalusi.�

�Ko tu sacīji, Nullīt?� Bērts izliecas ārā. �Ābele nosalusi? Kā tas var būt? Veci koki nenosalst.�

�Atnāc, raugi pats. Zaros nav pumpuru. Nav dzīvu pumpuru.� Un Nullīte cērt grābekli uz melnajām ābeles saknēm. �Beigta ir. Jāsaka D�ord�am, lai zāģē nost.�

Bērts apsē�as savā gultā. Ābele nomirusi. Tā nekad vairs neziedēs. Vai tā jebkad ziedēja? Vai ābele ziedēja?

Sliedes vedīs Agitu projām. Kas ir jaunā dzīve? Kāda pārmaiņa, kas drīz pārvēr�as ikdienā. Tā viņi abi reiz runāja. Viņ� patiesi domā, ka nespētu iemīlēt Nila dēlu. Kā gan!

Nepacietīgi Bērts gaida vakaru. Viņ� �odien nav atvēris nevienu grāmatu, nav bijis veikalā.

�Paliec vien mājās, bos. Es iztik�u. Tikai � pārdzīvo �o dienu. Izturi. Tad būsi uz ceļa,� teica Mario.

Kā Mario zin, ka Agita brauks prom? Kā viņ� to zin?

Bērts apģērbj zilo veco kamzoli, tas viņam toreiz bija mugurā, kad tie stāvēja pie sliedēm, sapņodami par tālumiem.

�Kādēļ, kādēļ es to daru?� viņ� sev jautā. �Varbūt es pat nepieie�u Agitai. Dro�i vien man pietrūksies drosmes.�

282

I i � *�

Atnāk pēcpusdiena, un Bērts dzird lejā balsis. Marija atbraukusi ciemos. Viņa runā ar Nullīti, māca tai angliski, kā parasti, kad te atnāk. Nullīte ir iemīlējusi D�ord�a meitu. Viņa uzklausa, ko Marija saka.

Bertām vēl stunda laika. Viņ� iet lejā satikt Mariju. Viņam nepiecie�ams sajust tās mieru. Uzsūkt sevī.

Kāpņu galā stāv Katina. Nullīte gaitenī rāda meitenēm jauno mēteli, ko D�ord�s tai uzdāvinājis par darbu ēdnīcā.

Katina neredz mēteli. Viņa skatās uz aug�u, uz Berta kājām.

Bērts labprāt grieztos atpakaļ. Tomēr viņ� to nedarīs. Viņ� nebēgs.

�Labdien.�

Marija pamet draudzīgi ar roku un ieiet Nullītei līdzi viņas istabā.

Katina stāv un skatās uz Berta kājām.

Tad viņi abi ir blakus.

�Tu neatņēmi manu sveicienu,� Bērts saka.

�Sirdī atņēmu. Manai �ķībajai mutei labāk ir klusēt. Tā izskatās glītāk,� meitene asi izmet vārdus.

�Piedod man. Esmu rīkojies kā lops . .� Viņ� tā domā,

viņ� grib notīrīties, kaut mazliet.

�Arī lopu var mīlēt,� Katinas zaļās acis skatās prom. �Un � jo viņ� netīrāks un nelaimīgāks, jo vairāk.�

Viņi abi ieiet viesistabā. Nosē�as blakus uz vāļās.

Starp viņiem sē� Agita. Bērts to skaidri jūt.

�Mums nav nekā ko runāt,� Katina nopū�as.

�Ne �odien. Nē, ne �odien. Pēc pusstundas vilciens aiznesīs projām Agitu, manu sievu.�

* �Un tā būs labi.�

�Varbūt. Es nezinu. Es to vēl nezinu. Pasacī�u tev to pēc mēne�a. Pēc mēne�a brauksim kalnos, Katina. Es tevi ielūdzu. Mēs divi brauksim pārbaudīt atmiņu varu.�

�Kādēļ kalnos? Kādēļ mēs divi?�

�Tādēļ, ka tur ziedēja me�a ķir�i. Tādēļ, ka tur dzīvo kāda vientuļa sieva. Es vēlētos, lai tu man brauc līdz uz tām vietām. Tad, varbūt, es zinā�u, kā ar mani ir, kas ar mani notiek.�

Katina iesmejas.

�Par ko tu smejies?� Bērts pieceļas. Viņa kāju pēdas deg. Ir jāiet. Ir jāredz vēl Agita.

�Ar vairogu, viking. Ar vairogu, vai ne?� Viņas acis smejas un ievainotā mute arī. Viss viņas trauslais, zēniskais ķermenis kratās smieklos.

Katina apklust.

�Es vienmēr smejos tikai par sevi. Nabaga mazā Katina, viņa ta�u ir pārtikusi tikai no drupatām, kas nokrīt no cita galda. Un � tās ir skābas!�

Bērts iet ārā. Viņ� atskatās. Katina raud, aizslēpusi acis aiz bieziem sarkaniem matiem. Vienmēr kāds raud. Vienmēr :³A

Ārā stabulē maigs vēj�. Bērts soļo uz mazo staciju. Viņ� iet ātri, viņ� bīstas nokavēt.

Tur, uz perona grozās Paula ar somām. Un Agita ar mazu zēnu uz rokas. Agitai ir sarkana jaka. Zemeņu jaka. Mazajam zēnam galvā zila cepurīte. Bērts apstājas aiz lielas kļavas un skatās, un skatās.

Kas viņas tur kopā. �īs divas sievas? Zēns? Jeb tas � miru�ais? Varbūt kopīgas sāpes? Atmiņas? Varbūt vienkār�i vientulība?

Bērts nespēj tur pieiet klāt. Viņam liekas, ka Katina stāv viņām aiz muguras un smejas, un raud.

Vilciens pietusnī un apstājas. Paula iekāpj pirmā, noliek saiņus un pastiepj rokas pretim Agitai. Mazajam zēnam nokrīt zilā cepurīte. Bet vilciens jau sāk slīdēt. Projām. Bērts skrien. Viņ� paceļ cepurīti un māj ar to aizbraucējam.

Vai viņas to redz? Dro�i vien nē. Dro�i vien � nē.

Perons ir tuk�s. Sliedes vēl viegli dūc. Kāds vilciens ir aizskrējis. Viens no daudziem.

Zilā bērna cepurīte ir silta. Bērts sa�ņaudz to saujās. Kaut kas ir pārtrūcis. Pārrauts. Kaut kas ir atņemts, kaut kas iegūts.

Bērts soļo lēni pa mazajām ieliņām, garām pelēkām mājām. Vienai mājai, kurai logi aizvērti.

Reiz bija.

Bērts un Katina stāv klints virsotnē. Viņu priek�ā gul klusa, ar agrā rīta gaismu pieliju�i ieleja, Katinas mute ir pavērta, it kā tā dzertu gaismu, kas krīt tiem pāri un kā zeltains ūdenskritums gā�as ielejā.

�Raugies, Bērt, tas ir tas, kādēļ vērts dzīvot,� meitene saka. ��ādi brī�i. Un es jūtu, man aiz muguras stāv Dievs. Te un nekur citur. Ne telpās, ne tempļos iesprostots lie-ļgms. Neaptverams, tomēr jūtams. Tu zini, būtu labi dzīvot tepat ielejā un katru rītu kāpt pa taciņu aug�ā, lai �ķīstītos, lai visu to pārdzīvotu. Bērt, vai tu dzirdi, ko es saku?�

Viņas balss ir klusa un acis platas un piesūku�ās ar gaismu. Bērts dzird. Jā � dzird un redz un brīnās. Tāda var būt Katina. Arī tāda un arī citāda, un viņam ir mazliet bailes no tā, ko viņa sacīs vai darīs.

�Bērt?�

�Es dzirdu. Te, kalnā, esmu kāpis daudzas reizes. Bet �ķīstījies neesmu, tikai rijis naidu, kas izauga no manis. Tas notika pagāju�ajā pavasarī.�

�Neatceries to. Domā par �odienu. Par tagad, par �o mirkli. Tāds nekad vairs neatgriezīsies.�

Katinas mute dzer gaismu, kas ir dzeltena, oran�a un zaļa. Bērts skatās uz meitenes muti. Tur ir rēta, un tā ir sa�ķēlusi Katinas dabu divās daļās. Tāds nieks ar tik lielām sekām.

�Ko tu raugies uz mani? Apbrīno to neglītumu?� viņa pēk�ņi satumst. , . *

�Slimnīcā es redzu nedzīsto�as rētas un es redzu cietēju tuk�ās bezcerīgās acis. Vai tu esi sastapis nāvi, Bērt? Nē? Tad tu nezini, ka, dvēselei aizejot, sasalst audi, lai drīz sāktu sairt. Tā tas notiek. Mēs vēl' neirstam � abi. Arī garīgi nē.�

�Kādēļ tu runā tādas lietas?� Viņ� pieiet Katinai un noglauda viņas piesarku�o vaigu. ��is ir dzīvības rīts, tu pati redzi.�

�Jā, es redzu. Un mēs esam divi apmaldīju�ies cilvēki, kas izmisīgi meklē savu pazudu�o ceļu Man liekas, es savu esmu atradusi � pa�u sākumu. Un tu^?�

Bērts atsper kāju pret klints izcilni, kas izskatās kā pelēka mil�a piere, pilna ar varenu spēku.

�Vakar es tur pāri, ielejā, kur tu redzi ciemu, nopirku zemes gabalu. Mario to izvēlējās, un tavs tēvs galvoja vajadzīgo aizdevumu. Varbūt tas ir mana ceļa sākums,� Bērts saka.

�Tēvs! O � viņ� ir godīgs, bet veikalnieks. Varbūt viņ� redz tevī spo�u tirgotāja nākotni, varbūt nākamo znotu,� Katina iesmejas. �Un sev viņ� ir izraudzījis Mariju. Jā-smejas, tomēr � izvēle nav slikta. Viņiem abiem ir mugurkauls. Man � tikai asaka. Vismaz pagaidām. Es pat nezinu, vai es tevi precētu, ja tu spētu mani mīlēt. Bet � tas jau nebūs, tev vēl sē� galvā viņa ...�

Bērts klusē. Viņa domās peld dzeltena, oran�a un zaļa gaismas upe.

�Kas zin, kādreiz, Katina. Kad es aizmirsī�u. Mēs ta�u esam draugi. Tev un man, pati sacīji, jāatrod īstais ceļ�. Abiem jāmācās.�

�Es nekad nespē�u dzīvot bez mīlestības,� Katina saka. �Man tā ir vienmēr jāmeklē kā ar lākturi tumsā. Bērt, dod man savu roku.�

Bērts saņem meitenes vēsos pirkstus.

�Redzi, tur aiziet kāda sieva uz rīta dievkalpojumu.�

Viņ� pagrie�as.

Pa taciņu viņa aiziet. Drusku salīkusi, bet pēc gaitas vēl jauna. Melns lakats ir pārsviests pāri galvai un pleciem. Pāri gai�iem matiem.

Varbūt gājēja nedodas uz baznīcu. Viņa kāps augstāk kalnos, nometīs melno lakatu, izģērbsies kaila un gulēs saulē uz klintīm zaļās sūnās.

�Vai tu viņu pazīsti, Bērt?�

�Nē, es pat neredzu viņas seju.�

Viņ� skatās, kā sieva aiziet pa taciņu starp baltiem bērziem, nesdama savu vientulību kā melnu lakatu ap galvu. Viņ� to pazīst. �

Un tā tas notiek. Nekas nepastāv. Ne prieks, ne bēdas. Zeme ir dzīvība, un zeme ir nāve. Un tam, kas stāv uz zemes, ir jāpieņem viss.

�Bērt, kāpsim lejā. Tu solījies man parādīt ciemu,� saka meitene. Viņas acis ir piesūku�ās ar gaismu. ��odien ir mūsu brīdis. Nenozodz man to. Es nespēju dzīvot bez mīlestības.�

Tuvākā laika iznāks:

Indras Gubiņas romāns �Dzilnas dziesma�

Valdemāra Ancī�a atmiņas un atceres par rakstniekiem un māksliniekiem

�Bez jokiem�

Irmas Grebzdes romāns �Meitene un puķe�