Rīga �Zinātne� 1993

Mēs aizgājām no savas lielās mājas, no Lundgordā ar pla�ajām istabām un lepno veikalu. Bet padoties tēvs tūdaļ vēl nepadevās, pamazām viņ� sāka atkal tirgoties Lijas mājās �pilsētas� nomalē. Telpas īrējām no kāda furjēra³, kas ziemā strādāja par kurpnieku, kad Terning-mūena⁴ laukums otrpus Glommai bija tuk�s un atstāts.

Lij as bija lauku majas ar tīrumiem, govīm un lopu meitu, kurai bija Berte vārdā � tas bija pirmais, kas man �ai vietā dūrās acīs. Jāpārceļas nebija ne uz kādu tālu vietu, tomēr jauna pasaule tā bija. Tie bija kilometri, tie bija pavisam citi tālumi, kas �ķīra mūsu vakardienu no �odienas. Varbūt man tas nevajadzīgi skaidri �ad un tad tika atgādināts. Atceros, kādā dienā atkal biju uzdūrusies Veslai un Bitei, divām labākas kārtas būtēm no savas agrākās dzīves ar lellēm, kas taisīja acis cieti, tasī�u plauktiņu un mēbelētu leļļu namiņu, ar visu, ar ko tikai naudīgi vecāki spēj apveltīt divas mazas princeses. Viņas mani ieveda vissvētākajā vietā, salonā, kur māte sēdēja dziļā atzveltnī un sarunājās ar kādu smalku, sve�u dāmu, kas savukārt bija dziļi iegrimusi otrā krēslā. Kas tā tāda? dāma jautāja noraudzīdamās manī caur savādām acenēm kātā.⁵ Ak, māte teica, tas ir kāds bērns, ko manas mazās būs satiku�as arā, kā man �ķiet. Viņām jau jāizrāda savas jaunās lelles .. . Bet agrāk aizvien biju lūgta ciemos pie Veslas un Bites. Nekad es vairs negāju pie viņām mājās.

Mani un māsas tagad tikai pavisam reti uzposa bērnu viesībām ar lentēm matos un platām me�ģīnēm bik�u galos, ka nāca ārā zem brun�u apmales. Tas atkrita it kā pats no sevis. Bez Dadas mums vairs nebija citu kalpoņu, kas līdz �im tikai par mums rūpējās un gādāja, lai mēs būtu apģērbtas tīri un glīti un kas gāja pastaigāties ar mums un jaunāko bērnu ratiņos. Nu mātei un l)adai vienai pa�ai bija jāveic viss darbs un mēs, bērni, pēk�ņi drīkstējām rūpēties pa�i par sevi. Arī māte nu vairs ne-uzsprauda matņs augstu un negāja viesos melnajā tunikas kleitā. Dro�i vien, tā es domāju, viņai tas nelikās nekas patīkams, ka viss tā bija pārmainījies. Bija liels jautājums, vai viņa vispār vairs bija kundze, varbūt tikai madāma?

Tēva jaunais veikals dro�i vien nebija nekāds īsts veikals, tā drīzāk bija maza krāmu bodīte, kur viņ� izpārdeva no Lundgorda pāri paliku�ās lietas. Skaidri atceros, ka viņam bija vesels �ķūnītis, pilns ar slēpēm. �ķūnītis nebija aizslēgts, vismaz pa dienu ne. Es laikam domāju, ka par labu draudzību nekad nav par daudz maksāts, un pēk�ņi bērni manā jaunajā apkārtnē kļuva bagāti ar slēpēm. Noliktava jau bija labi patuk�ojusies, kad tēvam beidzot radās aizdomas. Mani noklau�ināja un Dadu izsūtīja ārā apķīlāt slēpes, kas bija maniem jauniegūtajiem draugiem pie kājām. Tie salasījās uz ceļa ārā pie Lijām un kliedza man nepatīkamas lietas, bet furjeram, kam piederēja visas Lijas ar tuvāko apkārtni, viņa daudzo atva�u starpā bija dēls manā vecumā, vārdā Gud-brands. Viņ� bija mans draugs un stāvēja manā pusē:

Ja tu gribi, lai svie�u ar zirga āboliem, tevis deļ es to labprāt darī�u! viņ� galanti teica.

Da�reiz es no�ķīros no �īs sabiedrības. Es meklēju vientulību nogāzēs virs Lī�ēras, �e varēja sēdēt zem garajām papardēm, kas kā zaļ� jumts sakļāvās tev virs galvas, un tu biji paslēpta kā jūras dibenā. Tā es tur sēdēju ar glieme�u vākiem rokās vai arī atradusi tārpus, lapu utis un siseņus zaļajā biezoknī. Kaut kur tālu sauca balsis, es izniru, kad man tā patika.

Ka es �e labāk gribēju būt viena, tas varbūt bija tādēļ, ka Gudbrands un citi neapgājās pietiekami uzmanīgi ar kādu skudru vai tārpu. Da�i radījumi bija ārkārtīgi trausli, tie bija kā stikls, tur nebija ko redzēt, kad tiem jau bija nokritusi kāda kāja vai kāds gar� rags. �e man kādu dienu bija piedzīvojums, es atradu siseni, kādu vēl nekad nebiju redzējusi, tik liels un zaļ� tas bija, tādiem kā leņķiem kāju vietā, kustīgiem ragiem un stīvām acīm. Tas bija negants, viņ� skrāpējās, tomēr es no savām abām rokām pataisīju būrīti un pārskrēju ar to uz mājām, jo man vajadzēja siseni parādīt Gudbrandam. Arī viņ� tādu nebija redzējis, un mēs nolēmām paturēt to kādu brīdi. Mēs to ielikām lielā alus glāzē un uzlikām virsū vāku. Tā mēs varējām to paturēt acīs. Bet pēc divi, varbūt ari trīs dienām notika kaut kas pilnīgi negaidīts: sisenis pēk�ņi bija palicis dzeltens nevis zaļ�, it kā būtu savītis un, apskatot tuvāk, mēs atradām, ka viņ� bija beigts. Es sapratu, ka mums būtu vajadzējis viņam dot ko ēst. Savā izklaidībā mēs lielo siseni tātad bijām nonāvēju�i! Mēs klusējām kā divi līdzvainīgi par �o nāves gadījumu.

Kāds cits piedzīvojums. Es sēdēju savā zaļajā jūras dibenā, kad kāds cilvēks pienāca un, nosēdies uz akmens man turpat līdzās, sāka dziedāt un spēlēt uz ģitāras:

Kad dauzās vēj� un viļņi, tad laivu glābi Tu, kad esam bēdu pilni, nāc mums par palīgu!

Tu vētru apsaukt vari,

Tavs vārds to klusina, mūs briesmās dro�us dari, ka tiekam krastmalā.

Dziesma man bija zināma, tā bija viena no tām, ko �brāļi� mēdza dziedāt, bet tas, kas tur sēdēja, bija sve�s jauns cilvēks.

Kas tas tāds, es jautāju un, pēk�ņi pieiedama, piedūru smilgu ar savādām valkanām putām dziedātājam pie sejas. Raganu spļaudekļi, viņ� atbildēja dziļā balsi, kas vibrēja kā kokles stīga. Es taisījos atkal pazust un tuvāk izpētīt spļaudekļus, bet viņ� ātri satvēra manu roku. Vai tu mīli Jēzu? viņ� jautāja.

Jā, es atbildēju. Vai tā ir īsta ragana, kas to ir izdarījusi?

Mēs izmainījām vēl da�us vārdus, katrs par savu tematu, pirms dabūju izrauties ar visiem saviem spļaudekļiem.

Bet vakarā viņ� atgriezās pie tā, ko bija gribējis teikt, un mani gau�i izraudināja bērnu istabā. Mums, bērniem, viņ� pastāstīja par nabaga Jēzu, ko situ�i krustā, likdami viņam tik ilgi karāties, kamēr viņ� bija miris, lai gan viņ� pret visiem bija tik labs. Viņ� stāstīja par ērk�ķu vainagu un asinīm, kas ritēju�as Jēzum pār seju, par lielajām naglām � varbūt piecu collu, � es domāju, atcerēdamās, kādas bija veikalā, un par garo �ķēpu, kas viņam izdurts cauri. Viņ� mums parādīja attēlu ar krustā sisto Jēzu, mēs sapratām, ka viss tas bija patiesība. Asarām aizmiglotām acīm es raudzījos bildē un trīsēdama nevarēju beigt raudāt. Ingeborga un Astrīde visu to uzņēma mierīgāk, bet arī viņas raudāja. Vai tad kāds nevarēja palīdzēt Jēzum? es elsoju. Nē, tas bija noticis sen, sen, mūsu dēļ, vīrs teica. Lai mēs visi tiktu debesīs, bet mums esot jābūt labiem bērniem un jāmīl Jēzus. Tas bija aizgrābīgs stāsts, es ilgi pēc tam biju laba.

Protams, es par Jēzu biju dzirdējusi jau agrāk, kā skolā, tā mājās no mātes un Dadas. Bet tas bija Jēzus vakara lūgsnās, laipns tēvocis aug�ā debesīs, kas mūs visus sargāja, kamēr mēs gulējām.

Lijās mēs ilgi nedzīvojām, jo �e tēvs nobankrotēja galīgi, viņ� nevarēja pildīt līgumu. Un kādu dienu mūsu mājā atkal notika izsole. Vispirms pārdeva atliku�ās slēpes un veikala preces, pēc tam pianīnu un citas lietas, kas bija istabās.

Pa�u izsoles dienu es neatceros, bet nākamo dienu pēc tam. Tā laikam gan bija svētdiena, jo mums bija gaļa un vira pusdienās. Mēs ēdām virtuvē, visi bijām tik rātni un klusi, arī lielie klusēja. Arā uzkalnē Gudbrands un citi bērni bija teiku�i, ka zilās kamaniņas, ar kurām vizinājāmies Ingeborga, Astrīde un es, nu vairs neesot mūsu. Tās, acīm redzot, bija pārdotas izsolē vakar pagalmā. Bet tad tēvs pārtrauca klusumu un, piecēlies no gaļas viras un sameklējis kabatā kādu papīru, viņ� piegāja pie durvīm, kas mūs �ķīra no Gudbranda un pārējiem blakus istabā, un lēnām un skaļā balsī lasīja: �Z i-lās kamaniņas atpirktas atpakaļ. Lensma-n i s A n d e r s e n s.�

Tas viņiem labi noderēja, tiem tur iek�ā pie furjera! Bet virtuvē pie mums bija tikpat kluss un bēdīgs. Gaļas vira, glu�i tum�a no kapātiem pētersīļiem, bija līdzīga sēru virai, kā man �ķita. Pēc tam ikreiz, kad vēlāk nācās baudīt tādu viru, tā man atsauca atmiņā �o dienu un tās skumīgo garu.

Un nu bija reize, kad māte uz ātru roku, glu�i pret savu dabu, pieņēma kādu svarīgu lēmumu. Tēvam nezinot, viņa aizgāja pie miljonāra, pie Helges Vēringsosena. Tā un tā ar mums ir tagad, vai viņ� varētu viņai izlīdzēt ar mazu aizdevumu. Viņ� neteica ne. Viņ� iedeva mātei 100 kronas, līdz apstākļi būs mazliet laboju�ies.

Laiks pagāja, bet apstākļi nekļuva labāki, mātei neizdevās sataupīt simts kronu, tēvam nezinot. Ar kādu sirdsapziņu viņa staigāja apkārt, to es nezinu. Kādā jaukā dienā virtuvē pie mums sprāga bumba. Māte stāvēja, apziezdama sviestmaizes, kad tēvs no kāda lietve�a saņēma vēstuli par �īm 100 kronām. Māte raudāja, pār margarīna trauciņu noliekusies, un tēvs samaksāja.

Tēvs nu kļuva dzīvības apdro�inā�anas aģents. Man ir tāds iespaids, ka viņ� iesāka ar �draugiem�. Cits pēc cita viņi sēdēja istabā glu�i pieļāvīgi, kamēr tēvs rādīja mazas burtnīciņas un kaut ko skaidroja. Man �ķiet, viņ� vingrinājās pie viņiem un dro�i vien viņi visi ļāvās apdro�ināties. Vēlāk viņ� braukāja apkārt, mēs ar māti un Dadu bie�i vien bijām vienas. Tas nozīmēja vaļīgākus gro�us, nebija tie�i nepiecie�ams paklausīt, kad viņa mūs no rotaļām sauca iek�ā.

Kādu dienu es dzirdēju, ka tēvs ar māti runāja, ka viņiem vajadzētu mūsu visu uzņēmuma gadījumam, ja varbūt kādam no mums būtu �jāaiziet�. Pamazām mūsu bija saradies pieci, vai varbūt se�i. Bet uzņemti tikām tikai �etri, kas pa�i varējām aiziet tēvam līdz pie fotogrāfa. Man nebija nekādas jēgas, kas �uzņēmums� tāds varēja būt, bet tas par �aizie�anu�, kas reizē ar to tika minēts, neizklausījās labi. Bet es negribēju jautāt un atklāt, ka esmu klausījusies, tikai tā jau varēja mazliet iepazīties ar lietām �ai pasaulē, kur aizvien notika kaut kas skumīgs.

Mātei un Dadai vajadzēja būt ļoti aizņemtai, jo parasti tēvs nekur nemēdza ar mums iet. Mēs bijām ļoti smalki apģērbti, visi samtā. Bet kad nonācām pie fotogrāfa, mati mums bija visai saburzīju�ies. Tēvs dabūja ūdeni un suku un nogludināja visas �etras galvas tikpat ātri, kā agrāk bija iesaiņojis tabaku par 25 ērām. Pēdējā acumirklī gandrīz būtu izcēlusies panika, jo izrādījās, ka Astrīde bija izlaista no mājas bez me�ģīņu apkaklītes, to sievietes bija aizmirsu�as. Nekā darīt, nabaga bērnu vajadzēja fotografēt bez tās. Tāda tad viņa arī ir uzņēmumā. Kad bija pienācis iz�ķirīgais acumirklis, fotogrāfs paslēpās zem melnas segas � bū! Man sāka drebēt ceļi, mazais Juhans Andreass klusu �īkstēja. Bet tad vīrs zem segas sauca, lai nu mēs tikai skatoties, drīz izlaidī�oties no apaļā, melnā cauruma aparātā mazs, zaļ� putniņ�, lai tikai mēs visi skatāmies. Kliks! Gatavs bija, ardievu, un mēs gājām projām.

Bet es �aubos, vai mūsu bērnu bērni būtu ļāvu�ies pievārēties, zaļā putniņa neredzēju�i.

Viens no mums �etriem, kas esam uzņēmumā, ir aizgājis. Juhans Andreass nomira jauns.

Veikala telpu mums vairs nevajadzēja. Tas nozīmēja atkal no jauna pārcelties ar visu, kas mums vēl bija palicis, mums un Dadai, kas arī piederēja pie mums tikpat dro�i kā māte un tēvs. Arī tagad mēs nepārcēlāmies nekur tālu, atkal tikai uz kādu citu pusi Leiretā. Jauna vide, citi rotaļu biedri un citas rotaļu vietas. Es nedomāju, ka vēl bie�i būtu redzējusi Gudbrandu, turpretim tagad es iepazinos ar kādu mazliet lielāku zēnu, vārdā Ule. Viņ� uzkāpa uz tuk�as mucas jaunajā sētā un teica man runu, kad biju atnākusi un pirmoreiz parādījos �ejienes bērniem. Ulem un pārējiem bija divas nopluku�as vā-verītes būrī, kas karājās ārpusē pie staļļa sienas. Astes tām bija tik spo�as un nelokanas kā dzelzs stieples, jo viņas �aurajā būrī cauru dienu lēkāja pa tādām kā stampa sudmalām. Vāverītes bija tik jaukas, kad tās varēja brīvi dzīvot me�ā, �īs nebija jaukas, jo lēkāja tikai tādēļ, ka ritenis nekad neapstājās.

Es paskaidroju, ka būri atvēr�u. Tad nu Ule uzkāpa uz mucas: Es zinu gan, ka tavs tēvs ir bagāts vīrs, viņ�-teica. Bet ja tu doma, ka tu te vari darīties un ārdīties, tad ...

Pārējo runas daļu neievērojot, es jutos patīkami aizkustināta, ka mani �ai bērnu pulkā uzskatīja par bagāta vīra meitu, un tikai nedaudz vēlāk kādā klusā vakara stundā būra krampis pacēlās. Es jutos vīlusies un biju pārsteigta, ka tikai viena no vāverītēm izvēlējās brīvību. Otra deva priek�roku būrim un stampu sudmalām � kaut ko līdzīgu es novēroju arī vēlāk dzīvē.

Nu mēs dzīvojām tie�i pie pa�a vecā apmācību laukuma. Vēlāk to apbūvēja mājām, bet toreiz tas bija kaut kas līdzīgs bezgalīgajai Sahārai ar panīku�u zāli, da�iem vir�u pu�ķiem un milzīgu smil�u bedri, kur zirgs ar smil�u vezumu izskatījās kā tīrā rotaļu lietiņa bezdibenī.

Bērni �e rotaļājās no�ķirtos baros, kas bie�i viens otru pat nepazina, te bija vieta vairākiem govju ganāmpulkiem. Visi bērni zināja, ka kāda govs, vārdā Brandgosa, bija neganta; kad tā tālumā kā balts punkts atdalījās no ganāmpulka un nāca aizvien tuvāk un tuvāk, baigi baurodama, ragus draudīgi noliekusi, tad atlika tikai dot kājām vaļu un glābt dzīvību tuvākajos vārtos.

Māsas un brāļi man aizvien likās mazi un dumji. Ingeborgai un Astrīdei gan bija kādas draudzenes, viņas kopā rotaļājās ar lellēm. Es ar viņām nekā nevarēju iesākt, dzīvoju pa apmācības laukumu un neviena ziema man nav palikusi atmiņā, tikai vasara. Varbūt mēs tikai vienu vasaru tur nodzīvojām, pēc kam atkal pārcēlāmies.

Bērnus apmācības laukumā neviens nekad nesauca mājās, un tie varēja runāt tik neglīti, cik vien tikās. Es turpretim vēl savā ziņā tiku pievaldīta. Dada pieskatīja mūs, bija savas ēdamās reizes un tad mācības, un tad, lūdzu, esi tik laba, nāc iek�ā un ej gulēt.

Mēs uzturējāmies galvenokārt smil�u bedrē, tur bija vīri, kas veda smiltis. Viens no tiem man piesolīja ko�ļājamo tabaku. Viņ� teica: Sakod un rij dibenā! Pēc tam es vairāk stundu nogulēju aiz liela akmens.

Kādā citā reizē mēs pieķērāmies smagam vezumam.

Taisieties kā tieciet! vīrs teica. Mēs tomēr palikām karājoties.

Laid vaļā ratus, tu, maitas gabals! viņ� teica man.

Iepūt man! es atbildēju.

Oho! vīrs teica, un tādi esot labāku ļau�u bērni!

Tad es tūliņ atlaidos. Es paliku ar savu kaunu viena un nelaimīga.

Ļaudīm, pie kuriem mēs dzīvojām, bija tikai zēni, vesela gara aile. Vecākais bija gandrīz pieaudzis, priek�pēdējais rapoja pa virtuves grīdu un rotaļājās ar katlu vākiem, pats mazākais gulēja kambarī turpat līdzās. Turpat visu laiku gulēja arī vīrs. Viņ� bija paralizēts un nevarēja vilkt rokas ārā no ka�oksegas apak�as, jo tad viņam tās sala, kaut arī bija vasara. Bet ja tagad piedomāju pie �ī gadījuma, tad daudz kas runā par to, ka glu�i gaudens viņ� nebija.

Sieva bija klusa, piesarkusi un nospiesta. Viņa stāvēja virtuvē ēdiena un slapju bērnu bik�u izgarojumu mākonī un maisīja katlus. Jo pie viņas dzīvoja un ēda semināristi.

Es pa to laiku biju kļuvusi deviņus gadus veca. Jaunkundze skolā bija tikpat laba, kaut es vairs nebiju tik �akla. Uzsūcu sevī katru runātu vārdu. Bet ja kaut kas bija jālasa, jāaplē� vai jāraksta man pa�ai, tad tas gāja ļoti gausi. Atzīmju grāmatu lāga nevarēja rādīt. Tāpat rādīt nevarēja to mazo �etrstūrīti, ko es adīju un adīju mēne�iem no vietas. Tas tapa mitrs man pirkstos, irbji ne ar kādu varu nebija izdabūjami no nedaudzajiem slapjajiem valdziņiem. Valdziņus, kas man bija no�ļuku�i, jaunkundzei nācās uzņemt pa�a �etrstūrī�a lejas galā, man nebija iebildumu, ka viņa to darīja.

Tomēr es labprāt gāju skolā. Jo bija vēl ļaunākas lietas.

Vecais apmācības laukums atradās bīstami tuvu baznīcai. Bīstami tādēļ, ka nu kļuva par paradumu, ka mums, trim vecākajiem bērniem ik svētdienas jāiet baznīcā. Viens no pieaugu�ajiem nāca līdzi, izbēgt nebija ko domāt. Ingeborgai un Astrīdei bija izturīgāki nervi nekā man, viņu veselībai tas nekaitēja, bet man kļuva nelabi, kolīdz baznīcas gaiss sitās pretim. Tur jaucās smar�as, kādām bija iesmar�oju�ās kundzes, ar vienkār�o ļau�u primitīvākajiem smārdiem. Un bez tam vēl kaut kas nenosakāms, kam manā fantāzijā bija sakars ar kapiem ap baznīcu.

Prāvests manās acīs bija bargi nopietns, bez mazākā smaida vai laipnības pazīmes. Un ar viņa balsi bija kaut kas nekārtībā. Jo bie�i, kad viņ� patlaban ducināja dziļi un vareni, tā pēk�ņi kļuva augsta un spiedzīga. Likās tā, it kā grifele sāk �irkstēt uz tāfeles. Es sēdēju gaidīdama un domāju: nu tas notiks, un tas notika! Viņa vārdi man nekad nesaistījās ar kādu jēgu.

Ērģeļu �alkoņa cēlās un krita, un es cēlos tai līdzi un laidos lejā kā �ūpolēs. Man metās nelabi, da�reiz varēju izturēt, negājusi ārā un nevēmusi, bet nevarēju ēst pusdienas, kad pārgājām mājā.

Nekāda �aklā baznīcā gājēja no manis nekad neiznāca, nelabā ju�ana lāga negribēja izgaist.

Viktors Igo saka, ka neviens tā nevar paturēt pie sevis kādu noslēpumu kā bērns. Varbūt nevajadzētu, ka es tagad � pat pēc tik ilga laika � atklāju deviņgadīgas meitenes noslēpumu: es iemīlējos.

Tas nebija viens no zēniem, ar kuriem es rotaļājos apmācības laukumā, arī ne iepriek� minētais Ole uz mucas. Mana pirmā biklā jūsma piederēja kādam semināristam, vienam no tiem, kas dzīvoja pansijā, pie mūsu saimnieces. Viņ� bija ļoti gar� un bāls, bet tādi bija arī citi. īpatnējākais bija tas, ka viņa seja bija pilna pinnēm. Noslēpumainā kārtā tie�i tās bija mani ietekmēju�as. Katrā ziņā, �ie mazie �ziediņi� ir vienīgie, ko es no viņa sejas atceros. Bet kas zina, vai tie�i �ādas mazas atkāp�anās no skaistuma normām nav tās bīstamākās?

Nezinu, vai viņ� man jebkad bija teicis kādu vārdu. Pati es piesarkusi spēju tikai aizlavīties viņam garām, kad sastapu viņu gaitenī.

Bet ik dienas es ar nodomu centos pirms viņa iziet no mājas uz skolu. Jo tad viņam iznāca iet man garām. Tā bija sensācija. Man sametās karsts, kad jutu viņu nākam aiz sevis un jau nākamajā acumirklī viņ� man pagāja garām, mazliet pamādams ar galvu. Jā, tas bija viss, bet ar to pietika. Es tikpat maz būtu varējusi skatīties viņam sejā, kā skatīties saulē.

Bet tad jau arī atkal pienāca diena, kad mums vajadzēja pārcelties uz citu vietu, �oreiz veselu jūdzi projām. Nekad, nekad es viņu vairs neredzē�u.

Toreiz bija dabūjamas piparmētru sukrenes, kurām kaut kas bija uzspiests virsū, kā piemēram: �Esmu tavs�, �Dod man vienu skūpstu�, �Atnāc �ovakar uz satik�anos� un tamlīdzīgi parasti izteicieni. Dziļā izmisumā es ievīstīju gai�sārtu piparmētras sukreni un ielavījos viņa istabā, kamēr viņ� bija ārā. Uz tās stāvēja: E s tevi mīlu.

Un tajā pa�ā acumirklī es atstāju nodarījuma vietu uz visiem laikiem.

Mēs, masas un brāļi, bijām kā mazi kociņi koku skolā. Vēl mēs lāga nebijām sāku�i laist saknes un justies kā savā vidē, kad jau atkal tikām izcelti ārā un pārstatīti citā vietā. Bet mājas ar tēvu un māti un Dadu bija it kā zemes pika ap mūsu saknēm, kas mums nāca līdzi no vienas vietas uz otru.

Dro�i tā bija māte, kas bija gribējusi, lai pērkam lauku mājas. Viņas nesajauktās zemnieku asinis vilka viņu atpakaļ uz turieni, no kurienes viņa bija nākusi.

Tēvam nebija tik siltu jūtu pret pa�a zemi, kaut arī viņ� bija dzimis un uzaudzis lauku mājās, bet toreiz, tāpat kā tagad, naudu varēja nopelnīt arī vieglāk nekā cilājot vientiesīgi kapli un lāpstu.

Tomēr viņ� nopirka Langengenas mājas Strandā, vienu jūdzi uz ziemeļiem no Leiretas. Viņam nebija naudas, par ko pirkt, bet nebija jau arī nekas liels, ko viņ� ieguva. Majas da�us gadus bija stāvēju�as tuk�as un neapkoptas, kāds Leiretas tirgotājs bija tās paņēmis par parādu, un pēdējais īpa�nieks bija aizbraucis uz Ameriku. Tas bija nemīlēts un neapkopts zemes stūris, un ēkas ne-izstaroja nekādu māju vai cilvēcisku siltumu.

Tur nebija ne lopu, ne lauku darba rīku, tikai spoki. Jā gan, spoki. Spokojās tie, kas pa�i sev bija padarīju�i galu vai pastrādāju�i ko citu nelabu �ais mājās.

Zināms, neviens mums bērniem neminēja ne pu�plēsta vārda par spokiem, kamēr nebijām kādu laiku tur nodzīvoju�i. Citādi tie mani dzīvu turp nedabūtu. Jo Dada ticēja mā�iem, vakaros viņa-stāstīja spoku stāstus, līdz kļuva pelēka un bāla sejā un pati izskatījās kā spoks mazās petrolejas spuldzītes gaismā. Mani drebināja ledus aukstas trīsas no bāli blondajiem, izspūru�ajiem matiem līdz pat kāju pirkstiem. Lai gan no spokiem jutu tādas smeldzīgas bailes, es tomēr lūdzu viņu, lai stāsta, un no viņas tad pamazām dabūjām dzirdēt �o to, kam bija sakars ar mūsu dzīves vietu.

Pirmā un galvenā vieta tur nu bija priek�pēdējam Langengenas saimniekam Ulem, tam, kas bija pakāries lielā eglē netālu no mājas. Ceļ� veda garām eglei, gandrīz cie�i garām, bet varbūt tā bija kāda cita egle, bija tādi, kas apgalvoja, ka tā egle esot nocirsta. Dro�ības dēļ.

Otrs spoks � nabaga būtne � bija tikai kāds kalpa puisis, kas bija paņēmis bisi un no�āvies bedrē tālāk uz

lauka. Jo skopais saimnieks Langengenā bija piespiedis viņu cirst kokus kaimiņa me�ā. Tum�os rudens vakaros bedrē varēja dzirdēt vaimanājam. Tas izklausījās, it kā bļautu slims kaķis.

Varbūt tie bija kaķi?

Dada noraidīja �ādas domas. Vai tad nabaga lauku puisim nebūtu ļauts spokoties?

Beidzamajam mājas saimniekam, tātad tam vīram, kas aizbrauca uz Ameriku, sieva bija sekojusi vēlāk. Lai gan viņa bijusi maza un neapķērīga, viņai tomēr bijis nedaudz naudas somā. Un iekām viņa paguvusi iepīkstēties, vīrs jau bija izņēmis naudu un ielicis somā*viņu pa�u. Tā vismaz stāstīja. Nekāda prieka viņam no tā neesot bijis, drīz pēc tam viņ� sodīts ar nāvi.

Mēs sapratām gan, ka slepkavam nebija nekāda iemesla spokoties �e, Langengenā, bet arī nekādu mājīgumu tas vietai nepie�ķīra.

Bērni jau nezin cik sen �e nebija dzīvoju�i un rotaļāju�ies, ne Ulem, ne tam amerikānietim bērnu neesot bijis.

Un te nu ieradās tēvs un māte ar lieliem ratiem, pilniem bērnu � �etrām mazām meitenēm un diviem zēniem. Mazākajam nu bija Fritjofs vārdā.

Mēs braucām pa�i ar savu zirgu, tēvs to nule bija nopircis, bet ratus mēs bijām aizņēmu�ies. Un nabaga Da-dai bija jāiet kājām, jo viņu vairs nebija iespējams iestūķēt vezumā.

Es nebiju priecīga tai dienā un nekļuvu priecīgāka, kad dabūju redzēt mūsu jaunās mājas. Bija rudens, mājas bija kailas, bez neviena koka. �Jaunā māja� pacēlās stāvajā upes krastā uz pa�as kraujas malas augsta un liela, ar tuk�u logu caurumu ailēm, pelēka kā posta�a, kaut vēl nebija gatava un glu�i tuk�u iek�ieni. �ķūnis bija gar� nn pelēks, vecā māja maza un pelēka, tikai kūts nebija pelēka, bet sarkana un tie�ām izskatījās labi. Bet arī tur spokojās, kā mēs vēlāk uzzinājām. Tur raudāja kāds jaunpiedzimis bērns. Citādi tas dro�i vien arī nevarēja būt, jo lopu meita to bija nogalinājusi un līķi sadedzinājusi zem lielā katla.

Mēs apmetāmies vecajā ēkā. Tur bija viena istaba un virtuve. Visu tagad aizņēma gultas. Bez tam bija vēl veļas mazgātava lieliem �urku caurumiem grīdā.

Sirds man bija tik smaga, ejot apkārt un skatoties. Es skaidri jutu sevī it kā akmeni, bet, saprotams, to nevienam nevajadzēja zināt. Pie da�iem kailiem, sūnu apaugu�iem jāņogu krūmiem karājās mazliet ogu. Es devos turp un biju vismaz viena pati ar sevi.

�e mēs nu dzīvosim pastāvīgi, māte bija teikusi, un viss bija tik kails, auksts un neglīts. Es drebinājos un salu, laikam vilka vēj� no ziemeļiem gar Glommu.

Tad karsta versme iz�āvās man cauri: tālu dienvidu pusē, vairāk nekā jūdzi projām, es pēk�ņi ieraudzīju pazīstamu kalnu grēdu, kas kā tum�i zils pusaplis notēlojās pret debesīm. � Cits nekas tas nevarēja būt, tam vajadzēja būt Manga kalnam, ko mēs tik labi un tuvu varējām saredzēt no vecā apmācības laukuma. Tas bija it kā sveiciens... no... no skolas gaitām. Rietumos izslējās Nūrhue virs garas kalnu grēdas. Un ta�u tie�i Manga kalnu un Nūrhui varēja redzēt tur, no kurienes mēs �odien nācām. Varbūt viņ� patlaban stāvēja un skatījās. Tā bija gandrīz kā sastap�anās. Es apēdu da�as jāņogas un raudāju, � diez vai viņ� bija atradis piparmētras suk-reni! Bet nekad, nekad viņ� nedabūs zināt, no kā tā bija!

Nāca māte: Ko tu te stāvi un pink�ķi, tu, lielā meita! viņa teica. Paskaties uz Juhanu Andreasu un citiem, cik labi viņi jūtas lielajā pagalmā.

Es aizgāju pie viņiem, viņi rotaļājās un trok�ņoja, un es jutos vēl vientulīgāka, nekā stāvot pie jāņogu krūmiem. Viņi bija tai laimīgajā vecumā, ka nezināja, kas ir mīlas bēdas.

Tā man pagāja da�as dienas, paslep�us raugoties uz zemo apli dienvidos. Bet tad kaut kas notika, sētā ieradās Meine un Plūme, mūsu pirmās govis.

Melne tūliņ bija mana govs un Plūme � Ingeborgas. Citiem bērniem bija jāpaliek be�ā, � patlaban nopirkt vairāk govju mēs nevarējām.

Tikai divas govis lielajā kūtī? Tās ta�u ziemā nosals. Biju saskaitījusi līdz 14 aizgaldu, bet to bija vēl vairāk, arī cūkām un teļiem.

Bet tēvs bija praktisks un izveicīgs da�ādos galdniecības darbos. Viņ� nu ietaisīja mazu kūtiņu lielās iek�ienē. Un tur man viņam vajadzēja palīdzēt.

Beidzot pienāca lielais brīdis, kad man at|āva slaukt Melni. Biju |oti lepna par to piena pili, ko man ar lielām pūlēm bija izdevies izspiest. Bet man teica, lai to dodot kaķim. Es jutos aizkarta. Tik netīrs piens jau nu nebija.

Tēva darī�anas stipri vien aizkavējās �ai laikā. Viss, kur vien meta acis, bija nekārtībā, visam bija jāliek klāt

Tokas. Viņ� laboja un lāpīja, lai mums ziemā būtu vismaz kāds jumts virs galvas. Uz pavasari viņam vajadzēja amatnieku, lai beigtu celt milzīgo jauno māju un iekārtotu to tik tālu, ka mēs tur varētu dzīvot. Ļoti izdevīgi bija tas, ka viņ� bija spējīgs apdro�inā�anas aģents un drīz kļuva sabiedrībā par inspektoru. Bet lielāko daļu saimniecības darbu vajadzēja veikt mātei, Dadai un mums, bērniem.

Mēs sākām iet skolā. Langengena atradās vienādi tālu no abām skolām, mēs varējām iet vai nu uz dienvidiem uz Sundvolu, vai ziemeļiem � Svānosenu. Vārdu sakot, mēs novadā bijām tie bērni, kam bija visgarākais skolas ceļ�, ceturtdaļjūdze, lai kurp mēs arī ietu.

Palika tā, ka mēs gājām uz dienvidiem. Abās skolās bija tas pats skolotājs, vienlaicīgi viņam bija jāmāca kā �lielie�, tā �mazie� bērni. Viņ� bija tik vecs, ka pie viņa bija gāju�i skolā tie vecāki, kuru bērni tagad tur mācījās. Visam novadam viņ� bija iepotējis savu garu un gudrību. Visi cilvēki sauca viņu tikai par Gudbrandu.

Mēs sēdējām garos, melni nokrāsotos solos pie tikpat garām, melni nokrāsotām pultēm. Pie sienas karājās pāris izbalēju�as kartes un maza tāfele. Uz grīdas atradās spļaujamais trauks, kas bija sasniedzams no katēd-ras � tā apmēram. Zēni sēdēja priek�ā tie�i zem nopietnā Gudbranda tur aug�ā. Un tomēr reiz pa�ā stundas vidū vienam no viņiem aiz neuzmanības izsprāga rotaļu pistole. Bet tad Gudbrandu pārņēma dusmas. Kaulaino pirkstu aiz skausta satverts, zēns izmeimuroja gaitenī. Nezinu, kas ar viņu tur bija noticis, bet viņ� kliedza un, uz grīdas gulēdams, ilgi raudāja.

Es tūliņ redzēju, ka man nebija nekādas vajadzības mājās mācīties, pietika ar to, kas man bija zināms no iepriek�ējās skolas. �e viņiem nebija nekā daudz vairāk par katķismu un bībelstāstiem un tad da�i dziesmu pantiņi, kurus jau varēja nolasīt no dziesmu grāmatas zem pults, jo tik vai tā vajadzēja salikt rokas un raudzīties uz leju.

Vislabākajā noskaņojumā es kā kaķēns metos rotaļāties ar visiem �iem sve�ajiem bērniem. Es tūliņ noteicu, kur� būs vanags un kur� dūja un aplī drīkstēja stāvēt tikai tas, kam atļāvu. Viņi nezināja gandrīz nevienas rotaļas, es turpretim zināju neskaitāmas no vecā apmācības laukuma laikiem.

Viņi runāja maz un starpbrī�os bija kūtri un klusi. Man �ķita, tas bija tādēļ, ka viņos nebija nekā, kas lauz* tos uz āru. Man turpretim tūdaļ vajadzēja visu izteikt, un tā es viņus, saprotams, rīkoju veiklu mēli, līdz pamazām atskārtu, ka esmu izdarījusi lielu kļūdu. Viņi bija tādi, kādiem tiem vajadzēja būt, tā biju es, kam vajadzēja piemēroties viņiem un ne otrādi.

Pirmkārt, vajadzēja būt dzimu�am Upmalienē. Otrkārt, vajadzēja dziļi un nopietni pārdomāt, iekām ko teica. Un tad drīkstēju izspiest no sevis augstākais vienu, vai divus vārdus. Bet kāda es biju?

Izūtrupētie suselnieki! kādu dienu kāds pēk�ņi nosauca man un Ingeborgai pakaļ, kad bijām ceļā uz māju. Bija tikai divi vārdi ari �oreiz.

Bet Ingeborga aizvien bija tik laba, viņa uz to neatsaucās. Es turpretim tūliņ sameklēju kādu beigtu susuru, un tas ķēra vienam vai otram pakausi.

Sākās zināma veida aukstais kar�, uz skolas ceļa.

Tad tēvs runāja ar skolotāju. Bet ari tēvs jau nebija iezemietis, viņ� dro�i vien bija svērts un atrasts par vieglu. Iekām atbildēt, Gudbrands pagājās līdz spļaujamam traukam un nospļāvās. Pēc tam viņ� labu brīdi domaja un beidzot teica: Tā, tā!

Viņ� atrada labāko veidu, kā to nokārtot. Viņ� lika Ingeborgai un man iet vienai uz mājām. Visiem citiem vajadzēja palikt sē�am, līdz mēs, sve�ie putni, būsim aizkļuvu�i tik tālu, ka neviens mūs vairs nevarēs �traucēt�. Dienu pēc dienas mēs devāmies ceļā pirmās, kamēr citi klusā gandarījumā palika sē�am.

Beidzot tas mums, izūtrupētajiem suselniekiem, tomēr bija par daudz. Un tā kā Svānosenā nule bija iecelts ari gados jauns skolotājs, mēs atstājāmies no Gudbranda un sākām iet turp.

Bet es biju dabūjusi labu mācību. Un, man �ķiet, tas-uz ilgāku laiku bija atstājis manī pēdas.

Vecajā mājā logiem bija slēģi ārpusē. Tos vakarā aiztaisīja un spuldzi nodzēsa, kad bijām apgūlu�ies. Un tad tevi apņēma ogļmelna tumsa. Un da�reiz mēs neuzdro�inājāmies iemigt, bet gulējām aizturētu elpu un klausījāmies.

Nu es gribu gulēt iet,

Tēvs, slēdz manas acis ciet.

Tava acs lai nomodā stāv par mani miedziņā.

Pēc tam vēl Tēvreize ar iespējami lielāko uzsvaru uz �un atpestī mūs no ļauna�.

Tumsā es biju ļoti labs bērns. Dienu es nebūt tik laba nebiju. Dienā es ātri varēju neganti aizsvilties. Kā Inge-borga, tā Astrīde vēl aizvien bija rātnāka par mani. Atceros, māte mani �ai laikā pāris rei�u nopēra �agariem, tā ka glu�i sagumusi gulēju ceļos, dro�i vien ar sarkanām svītrām uz dibena un � kā man to māte skaitīja priek�ā � lūdzu Dievu, lai viņ� man palīdz būt labai. Bet nākamajā reizē, kad atkal man uznāca dusmas, varēju būt tikpat nejauka. Biju gara, vāja meitene 11� 12 gadu veca, kad pēdējo reizi man vajadzēja saņemt pērienu. Māte laikam nebija glu�i dro�a, kā tas norisināsies, jo viņa lūdza tēvu uzņemties �o lietu. Tēvs to lāga negribēja, bet kas taupa rīksti, tas nemīl savu bērnu. Viņ� sēdēja un pīpēja un tad lēni piecēlās meklēt �agarus. Es zibenīgā ātrumā izsitu viņam pīpi no mutes un metos pa durvīm laukā. Garkājaina kā jauns alnis es laidos pār bedrēm un laukiem uz me�u, lai nekad vairs neatgrieztos mājās.

Pagāja arī patiesi kāds laiks, iekām es pārrados, izsalkusi un uz ļaunāko sagatavojusies. Bet tad par rīkstēm vairs nebija ne runas.

Pēc tam neviens mani vairs nemēģināja pērt. Tomēr es nemaz nejutos kā uzvarētāja. Es no�ēloju savu izturē�anos pret tēvu. Viņ� izskatījās tik nevarīgs, pīpei pa grīdu aizripojot, un viņ� tik miermīlīgs saņēma mani, kad atkal atgriezos mājās. Tie�i �is nesaņemtais pēriens mani visvairāk ietekmēja.

Tai ziemā, kad gulējām vecajā mājā aiz slēģiem, nekas sevi�ķs nenotika. Spoki vientuļajā lauku sētā bija aprimu�i, iaikam tagad te bija pārāk daudz dzīvības. Bet kādā agrā vasaras rītā tomēr kaut kas notika. Mūs uzmodināja me�onīgi baiļu kliedzieni, un mēs redzējām kādu sievu bez elpas skrienam: Andersen, Andersen, viņa sauca, Dada iekritusi upē! Dienu iepriek� viņas bija izmazgāju�as veļu un uz kāda akmens, kas slējās ārā no ūdens, to skaloju�as.

Tēvs tāpat kreklā aizskrēja no sētas, un mēs, bērni, meimurojām viņam pakaļ. Tēvs un sieva ievilka Dadu mājā un nolika virtuvē uz grīdas. Viņa izskatījās mirusi, un mēs visi raudādami stāvējām viņai apkārt � mīļais Dievs, dari, lai Dada atkal būtu dzīva.

Tā viņ� arī darīja, mēs nepazaudējām neaizstājamo.

Dada nāca no iebūvie�u ģimenes. �aurajā ligzdā ar 12 vai 13 bērniem viņai pirmajai bija izaugu�as spalvas un viņa bija izstumta ārā. Viņa atnāca pie mums, kad bija 15 gadu veca, un palika turpmākos piecpadsmit. Tad piedzīvojām pārmaiņu. Viņa apprecējās. Tam nemaz nevarēja ticēt, ka Dada varētu kaut ko uzsākt, kam nebija nekāda sakara ar mums un mūsu dzīvi. Un turklāt viņa ir tik veca! es domāju.

Viņa visa bija pilna māņticības, viņas gai�ās acis bija nekustīgas kā alvas pogas, kad viņa stāstīja par spokiem un noslēpumainiem tum�iem notikumiem. Ziemā es neuzdro�inājos iet pa tum�u gaiteni, lai lūkotu sataustīt durvju rokturi, tikpat labi jau es varēju sataustīt miroņa roku.

Mātei aizvien bija tik daudz darba un par tik daudzām lietām bija jādomā, ka viņai neatlika ne laika, ne prieka ar mums rotaļāties. Bet Dadas galva ar kvie�u dzelteniem, gludi sasukātiem matiem, ko viņa bija sapinusi vienā bizē, bija pilna bērni�ķīgu priek�statu. Nakti viņa piepildīja gan ar rēgiem, gan glābējiem eņģeļiem. Debesīs � mirdzo�ajā lielistabā ar mazliet izliekto grīdu otrpus zilajai velvei � viņa nolika zelta troni pa�am Dievam Tēvam ar garu bārdu un Jēzum Kristum, kas uz mums noraudzījās laipnām acīm un raudāja, kad bijām nerātni.

Kaut kā viņas īpa�umā bija nonāku�i da�i nodzeltēju�i sentimentāli mīlestības romāni. Tādām lietām mūsu mājā, protams, nebija vietas, viņa tos glabāja savā lādē. Tie bija saburzīti un saņurcīti, vairāk nekā vienreiz asarām slacīti. Un ar tiem viņa vēlāk slepeni veldzēja mūs. Tur bija brīnumdaiļas augstdzimu�as dāmas un nabaga jaunekļi izrieztām krūtīm, kur viņām paslēpt savu sarksto�o seju.

Citādi tā tomēr bija �Krusttēva Toma būda�, kas mūs aizkustināja līdz asarām. Arī �Terje Vīkens�⁶ Dadas pa�as lasāmajā grāmatā no skolas laikiem.

Mums nebija ne kino, ne bērnu rītu, turpretim mums bija Dada. Tagad tas ir glu�i otrādi.

Tais laikos nebija arī nekā tāda, par ko varētu sacīt: Vai tu ari zini, ka tev atrisis valdziņ�? Mums bija kārtīgas pa�adītas zeķes ziemu un vasaru. Tas ir, ja negājām basām kājām. Un mums, bērniem, bija pamatīgi, apa]i caurumi uz ceļiem, kas bija aizlāpāmi rūpīgām rūtīm. Tā, kas to darīja, bija Dada. Un �e viņa līmeni nepamazināja: viens pavediens virspusē, otrs apak�pusē �etrstūrī, kas aizsedza caurumu. Mums daudz ko bija nācies samazināt no tā laika, kad viņa no mātes bija iemācījusies aizvilkt caurumus, bet lāpāmais standarts pie mums vienmēr stāvēja ļoti augstu. Kad aizstāvēties nespējīgas mazas meitenes svētdienās atnāca uz Langengenu, Dada mēdza pacelt viņām bruncī�us uz aug�u un pārbaudīt varbūtējos lāpījumus uz ceļiem. Jā! Jā! Dada tad teica. Jo kaut kas ta�u cilvēkam vajadzīgs, uz kā �e dzīvē dibināt pa�apziņu: kāda varonība, kāds mākslas darbs, kāds labi paveikts gara vai roku darbs � kāds labi aizlāpīts caurums.

Nekāda skaistule mūsu labā Dada nebija. Un kur� no mums gan tāds bija? Mēs abas, tas ir, es un viņa, uzmanīgi apgajam �o jēdzienu. Abas mēs labprāt būtu gribēju�as dzirdēt kādu atklātu vārdu �ai lietā. Varbūt sevi�ķi es, kamēr biju sākusi iet otrā skolā. Spogulī, no priek�as skatoties, es biju pie savas apaļās sejas pieradusi. Bet kā es izskatījos no sāniem? Deguns bija izslējies gaisā. To es varēju sataustīt ar pirkstu. Tāpēc profilu jaunajam skolotājam es griezu visai nelabprāt. Bet nekad es nevarēju piedabūt Dadu, lai viņa atklāti izsaka savas domas. Viņa lojāli apgāja tam apkārt. Jo māte vienmēr teica, ja vien mēs esam labas, tad esam arī glītas.

Bet kādā dienā Dada man pēk�ņi iespieda rokā mazu spogulīti un ierādīja mākslu, kā apskatīt sevi no sāniem sienas spogulī.

Se, nu tu pati vari apskatīt savu degunu.

Tas mani dziļi ietekmēja, deguns no sāniem bija glītāks, nekā varēja domāt.

Laiciņu vēlāk Dada jautāja: Kad tu izaugsi liela, kāda tu labāk gribētu būt, smuka vai int�liģenta?

Ak, es ātri atteicu, kā parasti mēdzu darīt, es labprāt gribētu būt arī intTiģenta.

Mēs nobeidzām izbūvēt jauno māju, kas bija uzcelta 2V2 stāvu augstumā. Tā man izlikās kā drūms ģindenis un atgādināja �amerikāni�.

Logu caurumos radās stikli un ģindenī iek�as.

Un tomēr māja izskatījās nopietna un netīkama. Vienīgi mazais lievenis, ko izbūvēja priek�pusē, padarīja to mazliet draudzīgāku. Daļu no apak�stāva iekārtoja tā, lai mēs tur varētu dzīvot. Bet māja bija pilna tuk�u istabu un aukstuma un īstenībā nebija nemaz tik nepiemērota vieta Dadas spokiem.

Ap to laiku Ingeborgai un man zināmā mērā izbeidzās viss, ko varēja apzīmēt ar vārdu rotaļas. Pamazām radās nepārejama plaisa starp mums divām un tiem citiem nederīgajiem bērniem, sākot ar Astrīdi un jaunākiem.

Pavasaris, �is visu zaļo cerību laiks. Es vēl labi atceros pirmo pavasari Langengenā. Tēvs un māte ierīkoja dārzu mājas priek�ā. Pie sienas dienvidu pusē ietaisīja puķu dobi. Tā bija garena, gar malu prīmulām apstādīta. Tad nāca laukums ar jāņogu krūmiem un spireju �ogu tam apkārt. Un katra puķe un krūms, katra smilga to pavasari bija mīļās rokās. Māte pati izraka ieplaku kraujā uz upes pusi, to iek�pusē izlika velēnām, kuras viņa izplēsa no zemes, un tur novietoja galdu un solus. �is darbs nāca klāt vēl pie tā, kas viņai jau tā bija darāms no rīta līdz vakaram.

Un tad atnāca vasara, un ieradās vistas. Un pēc tam kazas un aitas, jo mēs nopirkām da�as. Bet rudenī diem�ēl dārzs neizskatījās tāds, kādu to pavasarī bijām iecerēju�i. Pēc tam ik pavasari tika stādīts un sēts. Bet nekad nekas lāgs no mūsu dārza neiznāca. Un spireju �ogs, kuru garā bijām redzēju�i kā kuplu valni, bija pilns caurumu.

Kad kā pieaudzis cilvēks apciemoju Langengenu, no dārza vairs nekas nebija pāri palicis, tikai mātes ieplaka bija vēl turpat.

Mums jaunajā mājā bija pla�a virtuve. Bez tam bija liela dzīvojamā istaba, pāris guļamistabas, �kantoris�, kur stāvēja tēva rakstāmā pults, un kāda maza istaba, kas bija tik smalka, ka mēs tur nekad neuzturējāmies. Tur stāvēja nedaudzās mēbeles, kas vēl bija paliku�as pāri. Starp tām arī kāds grāmatu skapis, ko mātes tēvs Ro-mundstādē bija mātei uztaisījis, kad viņa precējās. Pamazām es biju sākusi interesēties par �o skapi. Tas bija pilns grāmatām. Un tās bija labas un nopietnas grāmatas, lielākā daļa no tām. Piemēram, Ēverlanda Norvēģijas vēsture 15�20 biezos sējumos.

Bet viss notika virtuvē. Tur ne tikai gatavoja ēdienu un mazgāja traukus. Pie garā galda mēdza sēdēt Dada ar zeķu kaudzi. Vislabāk atceros viņu no ziemas vakariem, sē�ot uz galda, ar kājām uz krēsla. Zeķi viņa turēja mazliet tuvredzīgi, cik vien tuvu iespējams spuldzei, kas karājās dzelzs stieplē. Māte vērpa. Mēs ar Ingeborgu kārsām, tā nemaz nebija viegla māksla. Bet visi nekam nederīgie bērni rotaļājās un trok�ņoja tā, ka ausis krita cieti. Un aizvien izgudroja kaut ko jaunu.

Se stāvēja liela ūdensmuca ar vāku virsū. Noņemt vāku un kaut ko iemest mucā nebija atļauts. Ne katla vāku, ne atslēgas, ne kurpes. Viņiem vajadzēja izgudrot kaut ko citu.

�e bija arī liels skapis ar plauktiem tasēm un �ķīvjiem. Es parasti mazgāju traukus, Ingeborga slaucīja un Astrīde lika skapī. Tās bija gatavās mokas palikt vienai ar grūti mazgājamiem katliem un podiem pēc tam, kad viņas abas jau bija beigu�as.

Apak�ā skapī skārda bund�ās stāvēja milti un putraimi, bet aug�ā glabājās cukurs. Arī kafijas cukurs. Tas bija brūns savārīts cukurs, mazos �etrstūrainos gabaliņos saskaldīts. Ātrākais veids, kā tikt tam klāt, bija pakāpties uz abiem apak�ējiem plauktiem. Bet tad vajadzēja būt vienam pa�am virtuvē.

Cik veicīgi tu, Marij, esi klāt pie cukura trauka, māte teica, mani nedarbā pieķērusi. Neaizmirsti, ka Jēzus tevi redz! Es nokaunējusies nolēcu zemē.

Bet kad neviens cits to neredzēja kā tikai Jēzus, es tomēr drīz vien atkal pa skapja plauktiem biju aug�ā pie cukura. Jo ikdienā mājās tik maz bija saldumu.

Pagrabā zem virtuves mums stāvēja siļķu muca. Vajadzēja tikai pacelt vāku grīdā un nokāpt da�us pakāpienus pa kāpnēm, turpat jau bija arī muca. Vienreiz dienā, izņemot svētdienas, vajadzēja uznest siļķes mazā bļodiņā un nolikt galdā azaidam vai pusdienai. Klāt pie siļķēm un kartupeļiem dabūjām putru. Tā bija ūdenī vārīta vira, no pa�audzētiem jauktiem graudiem � mie�iem un auzām �, kurā iekaisīja tik daudz sūkalu siera, līdz tā bija pietiekami skābena. Vājsiers bija gan būdā gatavots, vasarā vārīts, tas līdzinājās ķieģelim. No tā virā atraisīta, pretim sitās stipra purva un me�a smar�a. Virai klāt dabūjām mazliet sīrupa vai cukura. Mazliet. Da�s sev pielēja pāris karotes piena, tas gar�u padarīja maigāku. Ar krējumu tā bija pavisam cita vira, bet tādu ēda tikai kaimiņu mājās.

Maizi jeb kukuli � kā to sauca � ēdām maz. No pa�u rudzu miltiem maizei aizvien bija plata, saglīzdējusi apmale. Kvie�us �ai apvidū toreiz laikam neviens neaudzēja. Pāris reizes gadā sacepām augstus plānmaizes torņus. Bet ikdienā ēdām stompu � kartupeļu plāceni. Retu reizi nopirkām bīdelētu rudzu maizi vai sīrupa maizi, kad Lei-retā bijām iepirkties. To visi dabūjām nogar�ot, un tā mums darīja daudz vairāk prieka nekā tagadējā laika bērniem. Dada mīcīja stompu, mēs ar Ingu cepām. Vecākām kļuvu�ām, arī mums atļāva mīcīt.

�ī stompu cep�ana vecās mājas brūzī, kāda tā palikusi manā atmiņā, aizvien notika tum�os, baigos rudens vakaros. Tas dro�i vien ir tāpēc, ka gai�ās, dro�ās reizes neatceros.

�urkas grabinājās zem grīdas, pa neaizsegtiem logiem glūnēja tumsa. Dada mēdza atglaust matus ar miltaino plaukstas virsu, līdz beidzot viņa bija bāla kā līķis. Nekad netika runāts ne par Ulu, ne amerikānieti, te īstā vieta drīzāk bija kādai �jaunai, sērīgai dziesmiņai�, �Jal-māram un Huldai� vai arī �Amandai ar vainagu galvā�. Kopīgas labsajūtas labā. Kad beidzot bijām gatavas un Dada bija nopūtusi spuldzi, es neuzdro�inājos pēdējā iet ārā, lai kāds man neķertos pie papē�iem, arī pirmā nedrīkstēju iet ārā un likt klāt roku durvju rokturim tum�ajā gaitenī.

Mātei bija izvēlētas bībeles vietas, pie kurām viņa turējās. Tās bija kā lukturis kājām un kā gaisma uz takām. Da�as viņa pati bij iz�uvusi ar krusta dūrieniem, tās, logatā iestiklotas, karājās pie sienas. Bet gadījās arī, ka apkārtgājējiem suselniekiem bija labas drukātas vietas no rakstiem, ko kārt pie sienas. Viens tāds teiciens bija: Dievbijība un pieticība ir liela manta. Ja mums bija sīrups uz stompas, tad arī vēl margarīns būtu pret rakstiem, un otrādi. Mums bija vistas un Lieldienu rītā mēs visi dabūjām katrs pa pus olai.

Tikko izkāstu pieņu mēs nekad nedabūjām. Kad māte pieminēja kādas saimnieces iz�ķērdību, viņa teica: Tā kā� katlā!

Ik vakaru dabūjām ūdenī vārītu biezputru. Tad tika celta ārā bund�a ar jaukto graudu miltiem, un gandrīz aizvien kāds nieks mātei nobira uz karstās plīts. Es nevarēju izprast, kas īsti bija �ai vājajā cepto miltu smar�ā. Apstājos pie plīts un, to elpojot, mani pārņēma slepena labsajūta, kas darīja mani mierīgu. �ai smar�ā bija kaut kas no vakara miera, mājīguma un apmierināta izsalkuma. Vēl tagad grauzdētu miltu smar�a var manī pamodināt toreizējo noskaņojumu. Bet tiem ir jābūt jauktiem miltiem.

Vai tāda izturēta pieticība bija nepiecie�ama?

Izrādās, ka mūsu dzīves veidu ne tikdaudz noteica svēto rakstu vārdi kā rūgta īstenība.

Un tomēr � nekādi vārguļi mēs nebijām, neviens no mums. Es da�reiz noraugos ar izbrīnu uz visām tām gardajām un dārgajām lietam, kas bērniem tagad ir vajadzīgas � lai viņi būtu slimāki un vairāk gulētu gultās nekā mēs.

Svētdienā reizēm atnāca kaimiņu māju bērni, un mēs spēlējām slēp�anos. Es aizvien noslēpos viena. Negribēju būt kopā ne ar vienu, kas varbūt nespēja klusēt. Reiz iespraucos tuk�ajā, tum�ajā siena �ķūnī. Varbūt viņiem �ķita, ka es nedrīkstē�u tur stāvēt viena pati, jo viņi manis neatrada. Visi citi bija atrasti, gāja barā klaigādami un skaļi saukdami: �Nāc, ārā!� Es nenācu. Pulss man sita kaklā, es stāvēju un raudzījos pa �ķūnī�a �ķirbām, kas bija starp baļķiem atstātas, lai sienam tiktu klāt gaiss. Tad es redzēju, ka kāds tur ārā rādīja tie�i uz manu pusi � varbūt tur iek�ā! Un viņi nāca visi .. .

Kāju un roku pirkstus �ķirbās iecirtu�i, rāpos aug�up pa sienu divu stāvu augstumā.

Aug�ā, rokām kādam baļķim apkārt apķerdamās, pazaudēju kāju pirkstu atbalstu, un tā nu karājos.

Viņi ienāca iek�ā tur lejā, kur manis nebija; es karājos zem �ķūņa jumta. Mazliet parunāju�ies, izgāja atkal ārā.

Bet nu es vairs ar kājām nevarēju sameklēt aug�ējo spraugu, atmetu visus mēģinājumus un tikai karājos. Kliegt pēc palīdzības? Nē, jo tad jau viņi mani atradīs. Ausīs man �ņāca un rūca, acu priek�ā metās tum�i sarkans, rokām vairs nebija spēka, tās atlaidās. Vispirms es atsitos pret kādu �ķērsbaļķi lejāk, tad pret grīdu. Gulēju brīdi uz nelīdzenās grīdas, līdz atkal varēju atvilkt elpu. Tad es ar mokām aizvilkos līdz gultai.

Pienāca māte un iztaujāja, izbijusies un dusmīga. Atnāca Dada, viņas priek�ā raudāju, es asiņoju. Un viņa vienīgā saprata, ka neesmu prātā jukusi.

Da�reiz dzīvē man bijis iemesls atcerēties �o gadījumu bērnībā. Kad brī�a trakais saspīlējums, acumirk|a apmātība mani uzdzina aug�ā pa gludu sienu, pie kam par atpakaļgrie�anos es nemaz nedomāju.

5.

Tālu uz rītiem me�os atradās mūsu ganu mājas, Nu-pena. Jau �ai vārdā vien man slēpjas jaukā darba krēs-liba lopu un cilvēku siltumā un laipnībā, neskartā daba un vientulība, sapnis dzīves neatvērto vārtu priek�ā.

Da�as dzejas vārsmas savijas ap kādu mazu atmiņu, kādu priek�statu no tiem laikiem:

Bij taciņa man mājās ganu p|avās, un nav jau tā, ka sēdu �e un saku, ka tā bij skaistāka par citu taku, bet aizmirst nespēju to domās savās.

Tas bija toreiz, kad kā kazu gani tā mani veda me�a dziļumos un laipni atvērās � it kā kur ciemojos, it kā mīļ� draugs tur sagaidītu mani.

Mazs celiņ�, mazai skuķei skrejams, no kurienes, uz kurieni, kas zin to?

Te ir, te pazūd, tam, kas min to, �is puķu ceļ�, uz sapņu valsti ejams.

Viss apkārt grima dziļā klusumā, tik Melnās zvaniņ� �ķindēja no tāles, zem manām kājām ziedi bij un zāles ar samta paklāju kā pasakā.

Te gai�ā dienas laikā sapņojo�a, es domās aizklīdu no drānām asām, no rupjas vadmalas un kājām basām līdz zīda kurpītei pie tērpa ko�a.

No bērna dienu takām gaita gurda

nu sen jau �ķīrusies, bet alkas, ko sirds jūt

pec dzejas un pēc sapņiem � pēc nekā varbūt �

Vēl manī dzīvas un man garu urda.

Ēkas mūsu ganu mājās bija vecas un pelēkas, nemaz nelikās ticams, ka tās vēl diezcik ilgi spētu turēties, bet tās bija izturīgas, no labiem Austrumielejas prie�u baļķiem, kas likās topam arvien cietāki ar gadiem. Jo 1939. gadā tās vēl arvien turpat stāvēja. Tad es atkal apmeklēju Nupenu, pirmoreiz pēc bērnības gadiem. Mans vīrs arī bija līdzi. Tai augusta mēnesī, kad viņam palika £0 gadu, mēs pa veco, akmeņaino ganu ceļu gājām uz Nupenu. Ēkas tur stāvēja tāpat kā agrāk, mazliet no vēja pie�ķiebu�ās, tāsīm un velēnām jumtas, ar maziem lodziņiem, kas kā laipnas acis raudzījās nācējiem pretim.

Logiem Nupenā bija tikai trīs mazas rūtiņas platumā, un iek�pusē dzelzs stieņi, pa divi katra logā, jo bija gadījies, ka zagļi � kur tie �e me�ā gan varēja tverties � pa logiem ziemā ielauzu�ies iek�ā.

Vēlāk dzīvē man daudz garu dienu nācās pavadīt aiz tādiem logiem⁷. Tāpat kā daudziem citiem. Toreiz da�i no mums nevarēja ciest tie�i logus, tie krītot uz nerviem, iespie�oties redzoklī � kā pastāvīgs mocītājs atgādinājums. Bet mīlīgie lodziņi manas bērnības ganu mājās mani bija padarīju�i imūnu.

Mūsu dūmu istabā bija trīs telpas. Ziemeļu galā pieliekamais, bez logiem, tum�s un vēss kā pagrabs. Tas bija ēdienam, pienam un krējumam, sieram un sviestam. Otra mājas galā bija pavarda kambaris ar katlu, lielo siera vārāmo grāpi, kas karājās grozāmā ierīcē virs pavarda, kā pats svarīgākais ganu mājas inventārs, līdzās lielajai ķērnei, kas stāvēja gaitenī.

Se pavarda kambarī bija divas gultas, galds un soli, un �e nu mums visiem bija jārauga atrast sev vietu: mātei, kura bija lopu meita, Ingeborgai un man, kas bijām viņas palīdzes, un bez tam vēl prāvam bērnu pulkam, kas dro�i vien bija paņemti līdzi, lai atslogotu Dadu, kura valdīja māju un pie kuras palika mazākie bērni.

Nakti gan varēja likties, it kā būtu par �auru. Reizēm gulējām pa trīs �ķērsu gultā. Māte mūs piekodināja, lai pielūkojam, ka visi trīs reizē grie�amies uz vienu pusi. Ja vajadzēja apgriezties, tad tas bija jādara visiem reizē. To sauca par �muldas apgrie�anu�. Kārtība veicināja saderību � ja vien savu mazo dibenteli pagrieza uz nepareizo pusi, tūliņ kopīgais apsegs kļuva par �auru.

Starp pieliekamo un pavarda kambari bija �aurais gaitenis. Se �ķērsu par telpu tās dibenā atradās lāviņa, plaukts, kurā bija vietas vidēji lielai, saticīgai ģimenei. Ta bija pati īstā viesu gulta.

Bija trīs kūtis vienā pudurā, mazai un lielai radībai. Nolaidena taka pa zāli veda turp. Pec visiem tiem ceļiem pasaulē, ko manas kājas minu�as, tās atkal labprāt no jauna gribētu atrast to spraugu starp diviem lielajiem akmeņiem, kurā tām tik daudz rei�u tikai tā vien pietika vietas. Un tad vel lejāk ganībās atradās kaudzes koki. Tur siena laikā mēs sanesām sienu uz tādām kā nestāvām; kad ziemas ceļā to aizveda mājās, tas Vbija tik smalks un smar�oja tik saldi kā mirres un balzāms bi-belē.

Sētera (ganu mājas) siens bija bērnu barība kūtī pa ziemu. Visi, kam bija jāmācās gremot ar mīkstām smaganām un maziem, augo�iem zobiņiem, sākumā dabūja to.

Langengena ar visām �krā�ņajām piedevām� bija pielīdzināma lielam katlam, kurā maz kas ir iek�ā.

Vispirms māja, ko nespējām piepildīt pat mēs visi. Tad garie lauki ar liesajiem tīrumiem, �ķidrie me�a gabali ar tievajiem baļķeniem, lielā kūts ar Melni un Plūmi, un tad ganu mājas ar pla�ajām norām un trim tuk�ām kūtīm.

Tas bija tas, par ko tēvs ar māti runāja, kad vakarā domāja mūs esam aizmigu�us. Ko vajadzētu darīt, kas būtu padarāms, ja netrūktu rocības. Tas, ka trūka rocības, ka tās nepietika, atkārtojās visā, par ko vien viņi runāja. Kamēr manas māsas un brāļi saldi gulēja, es pamazām kļuvu par slepenu līdzzinātāju. Tēvs, es reiz teicu, vai man uzminēt, ko tu vēlies uz Ziemassvētkiem? Simts kronu! es kā uzvarētāja iesaucos. Smagāki tie atsvari nebija, kuru pietiktu, lai svari sāktu nosvērties, un tomēr.

Lai gan, acīmredzot, grūtības pie mums krājās cita aiz citas, mani vecāki nebija mazdū�īgi, viņi atrada apkārtceļus un izejas. Viena no izejām bija izmantot labās ganības. Un māte bija tā, kas to izdomāja. Mēs ņēmām pretim govis un kazas no cilvēkiem, kam pa vasaru lopiem nebija ganību. Un pretim devām sviestu un sieru, rūpīgi aplēstus pēc piena daudzuma. Māte � vienīgi mīļā, darbīgā māte � varēja uzņemties tādu nastu vasaru pēc vasaras un iznēsāt to līdz galam.

Un tā uz ganībām mēs devāmies ar lielu, skaistu ga-

nekli � tikai tas nebija mūsu. To glu�i labi varēja iedomāties tas, kas ar tā�u somiņu uz muguras so|oja tam paka).

Lopi bija jāgana ik bridi un ik stundu, cauru vasaru. Tās bijām mēs ar Ingeborgu, kas to darījām. Jūdzēm tālu visapkārt ganu mājām izpletās me�s, ar purviem un prie�u siliem, tum�iem aka�iem un nepārejamiem akmeņainiem pauguriem. Tāluma varējām redzēt citas ganu mājas, kā gai�us zīmogus zilajās kalnu grēdās. Bet �īs te bija mūsu ganības, mēs varējām so|ot cauru dienu un tomēr tās neatstāt un citu ganībā neieiet. Vasara varēja paiet, mums nesastopot neviena cita ganekļa un citus ganus; tas bija liels notikums, ja tā kaut kas atgadījās.

Sākumā ganības mums bija sve�as. Bet pamazam ielāgojām atsevi�ķas vietas un lietas, un zinājām, kur esam � kādu me�a ezeriņu, kādu stāvu krauju. Beidzot me�ā bija daudz tādu apzīmētu vietu, un tām, kurām nebija vārda, tādus devām. Katru dienu atklājās kas jauns, neviena stunda nebija tuk�a, bet pilna piedzīvojumu.

Mēs neriskējām apmaldīties me�aine un neziņas brī�os paļāvāmies Melnei, kam bija zvaniņ� un kas nekad ne�aubījās par virziena pareizumu. Visiem pārējiem lopiem vajadzēja sekot viņai, un mēs ar Ingeborgu bijām atbildīgas pa to, ka viņi to ari dara. Mēs ganījām katra savu dienu, nekad abas kopā, jo vienai no mums vajadzēja palīdzēt mātei mājā.

Mēs bijām viena vienpadsmit, otra divpadsmit gadus veca, kad pirmo vasaru ganījām. Da�am varētu likties, ka nav lielas iz�ķirības, vai tāds mazs meitens iet līdzi ganāmpulkam vai ne. Bet mums nu gan nemaz tas neienāca prātā, ka neesam nekādas svarīgās personas.

Vēl tikai pirms pāris gadiem, kādā citā dzīvē, Dada steidzās paraut mums kājas, kad bijām tās saslapināju�as. Tagad mūsu darbs bija tik svarīgs, ka da�reiz rudeņos nebija nevienas sausas dzijas uz mūsu zili nosalu�ajiem augumiem, � un neviena Dada nesteidzās saukt mūs mājā no ganiem.

Ja atceros labās dienas me�ā, kad cilvēkiem un lopiem vismīļāk tikās gozēties saulē, tad jo vairāk atceros salīgās, aukstās lietus dienas, līdz beidzot atnāca Miķeļa diena un mājās do�anās no me�a ganībām.

Tādos vakaros manai māsai aizvien bija sveķains celms pavardā, un sauss krekls man karājās siltumā. Kafijas katliņ� �ņāca un es atradu siltu edienu augstkājai-

najā katlā. Mazie bērni gulēja gultā, es apstājos pie pa varda. Māte un Ingeborga vienas pa�as sēja govis un slauca. Tad es paēdusi gulēju un man bija labi, silti zem segas, kamēr sveķainā bluķa atspīdums plaiksnījās gar zemajam sienām.

Pusmiegā dzirdēju, kā viņus, spaiņiem un slaucenēm grabot, nāca mājās no kūts un nokārtoja visu rītdienai. Un man ne par ko nebija jāzina. Tad dzīvot bija labi, nekad labāk nebija bijis.

Neko peļamāku gans nevarēja izdarīt kā ļaut noklīst kādam lopam. Tais pāris reizēs, kad man tas atgadījās, jutos galīgi satriekta. Ja pazudu�ā avs atkal pārnāca, tas glaba godu tikai pa daļai.

Bet reiz tā nepārnāca.

Es stāvēju pie pavarda un vārīju piena biezputru augstkajainajā katlā. Dzirdēju zvaniņus �ķindam aug�ā nokalnē, Melnes dobjo zvanu, kazu un teļu sīkos zvārguļus. Māte bija tur aug�ā, lai tos sagaidītu. Tad pēk�ņi izdzirdēju, ka balss viņai skan skaļāk nekā citām reizēm un ka Ingeborga, raudādama kaut ko stāsta. Es nedrīkstēju aizskriet no katla, tas varēja piedegt. Bet tad viņas nāca lejā, pie kūts lopi palika baurojot un blējot. Ingebor-gas �aurā sejiņa bija glu�i bāla, tum�ie mati tik skumīgi karājās viņai pār acīm, un viņa tos neglauda atpakaļ. Māte staigāja �urp un turp pa istabu, bērni pie galda sēdēja apklusu�i. Ingeborga pienāca pie manis, visas asaras jau izraudājusi: Vērsītis iestidzis, viņa klusu teica.

Tas bija noticis Ķīļalejā, jūdzēm garā purvā tālu ārā ganībās, aizaugu�ā ezerā ar bīstamām līk�ņām. Viņa ieraudzījusi, ka da�i jaunlopi par tālu iegāju�i purvā un saukusi tos. Citi nāku�i, bet vērsis bridis tālāk. Viņa redzējusi, kā pakaļgals viņam iegrimst un kā viņ� velti kārpās, lai tiktu atkal aug�ā. Pa līganajiem, sūnotajiem ciņiem viņa aizlēkusi turp, nogūlusies uz vēdera un saņēmusi vērsīti aiz ragiem. Bet meitenes mazās rokas neko nav varēju�as līdzēt. Vērsītis grimis dziļāk un dziļāk; cinis, uz kura viņa gulējusi, lēnām sācis padoties, viņa slīkusi dūņās kā uz grimsto�a maisa, dzirdējusi, kā lopi aiziet projām, bet vēl aizvien turējusi ragus. Beidzot tikai vērsī�a kakls un galva bijusi ārā. Tad viņa atlaidusies, paņēmusi no tā�u vāceles mazo ganu cirvīti un iesitusi vērsītim pa pieri. Acis aizvēru�ās, un viņ� pazudis. Uzvirmoju�i da�i burbu|i.

Es redzēju drūmo, brūno purvu sev acu priek�ā,.

jutos viena ar nāves baiļu pārņemto lopu, kad ganāmpulks devās projām, dzirdēju, kā zvaniņi attālinās aizvien vairāk un vairak. Ja nu arī viņa būtu palikusi purvā?!

Tad mēs uzgājām aug�ā, piesējām lopus un sākām slaukt. Bet es pat nespēju paskatīties uz tuk�o aizgaldu.

Manā dzīvē bija noticis stipri liels lūzums, kad pārcēlāmies uz Langengenu.

Iepirkties mums bija jābrauc uz Leiretu, un kas to darīja, tā pa lielākai daļai biju es. Bet es tur vairs nepiederēju, kā sve�iniece staigāju pa pazīstamajām ielām, kā sve�iniece jutos tēva vecajā veikalā, un tāpēc labprātāk iegriezos kādā citā. Kā sve�iniece jutos, kad kādreiz man gadijas ieraudzīt Veslu un Biti. Viņām bija vēl lielākas lelles nekā agrāk un viņas tās vizināja leļļu ratiņos, kas bija tik lieli, ka tanīs glu�i labi varētu pavest nokauta sivēna pusi.

Ja gadījās sastapt kādus citus agrāko laiku paziņas, izlikos, ka esmu patlaban domās kaut kur citur, bet īstenībā vienmēr kaut kā sevī satrūkos.

Dada bija teikusi, kā tas bija. Mēs nebūt nebijām spēru�i soli uz leju, glu�i otrādi. Mēs tagad bijām lauku saimnieki. Kas gan bija nabaga lietvedis Leiretā vai maiznieks vai veikala īpa�nieks pret lauku saimnieku, kam piederēja tā zeme, pa kuru viņ� staigāja.

Bie�i, kad biju ārā uz lauka, es smagi liku soli uz mūsu zemes, lai īsti izjustu, ka man tā ir zem kājām. Bet piederēt un piederēt, � man bija radies jēdziens par kaut ko, ko sauca par procentiem un novilkumiem, es zināju, kas ir galvinieks. Tas mani darīja nedro�u vecajās pazīstamajās vietās.

Nē, vai tā būtu Marija, un tu esi izaugusi tik liela! Viņa runāja tik smalki, lēnām un cienīgi. Tā bija kāda kundze, ar kuru māte agrāk bija pazinusies. Un kā tad nu mums visiem klājoties.

Liktenis mūs tikko kā bija krietni izpļaukājis, es atbildēju: Mums viena govs nobeidzās . _t.

Ak tā, nobeidzās?

Jā, tā nevarēja atnesties ...

Dāma, kā jautājot, noraudzījās manī, tas bija sve�s vārds.

Te|� nenāca ārā, es teicu, jo ja jau esi teicis a, tad jāsaka arī b. Pakniksējusi devos projām.

Neilgi pēc tam kundze kabrioletā atbrauca pie mums. Viņa padzēra kafiju smalkajā neapdzīvotajā istabā un bija atvedusi savu bērnu apvalkātās drānas.

Man tika gai�brūna kleita kuplām piedurknēm. Es to saucu kundzes vārdā par Beritas kleitu, jutu savādu neskaidru nepatiku pret to un pēc iespējas reti vilku mugurā.

Sākuma mums nebija kalpa Langengena. Ari zirgu apkopam matē vai es. Ta bija niķīga ķeve, kas sagadāja man da�u labu nepatik�anu.

Vēlāk mums bija Larss, viņ� bija bijis sētas puisis, vēla mucas un stiepa maisus, kad mums bija veikals. Tagad viņam bija 80 gadu. Viņ� gulēja aiz slēģiem vecajā ēkā. Viņam piederēja maza mājiņa pie Leiretas. Arī sieva viņam bija, tās dē| tad viņ� arī labāk gribēja dzīvot pie mums un strādāt par ēdienu un tabaku. Larss bija liela auguma, salīcis un bezzobains. Savu plānmaizi viņ� mērcēja. Mani uztrauca tas, ka viņam trūka daļas no laba īk�ķa gala. Biju tik pārsmalcināta, ka nevarēju mērkt maizi tai pa�ā ūdenī, kur viņ� bija mērcis.

Vecais Larss un sievie�i izlutinot zirgu, tēvs teica. Ar to es braucu dienvidu virziena uz Leiretu, kad man vajadzēja iepirkties. Vai glu�i pretējā virzienā uz ziemeļiem, ja Brūnei tā patika, tikko mēs izbraucām pa vārtiem. Tad tas gāja samērā ātri, es raustīju gro�u un saucu �o un to, ko no Larsa biju iemācījusies, bet tas neko daudz nelīdzēja. Brūnē darīja pa savam prātam, glu�i pretēji manam, līdz satikām kādu, kas viņu pagrieza atpakaļ.

Man nevarēja būt vairāk kā 12�13 gadu, kad mani aizsūtīja iepirkties ar garu sarakstu un naudu mātes makā, līdz ar siena maisu Brūnei. Pie tirgotāja viņi man palīdzēja novietot zirgu, un mājā man bija dota atļauja ieiet kafejnīcā un iedzert tasi kafijas klāt pie ceļa maizes. Sevi�ķi ziemā tas bija kaut kas svētsvinīgs, un normāli tas nemaksātu vairāk kā 7 ēras. Bet ja gadījās padoties kārdinājumam un atļāvos sev kādu sviestmaizīti vai veģi no smar�īgās pārpilnības uz letes, tad nebiju vēl atģi-dusies, kad lese bija jau pieaugusi par liekām desmit vai divdesmit ērām. Nu mājās brauciens pagāja skumīgos prātojumos par piesavinā�anos, ko nevarēju noslēpt. Jo kad matē ar lēsi un zīmuli nosēdās skaitīt naudu, kas bija vēl palikusi makā, tad pat vismazākais desmit ēru gabaliņ� nekur nevarēja noslēpties. Atlika tikai rājiens par sīknaudu un sirdsapziņas pārmetumi par cepumiem, � nekad es tā vairs nedarī�u! Bet cilvēks pierod pie visa kā, pie rājieniem, sirdsapziņas pārmetumiem un svaigām vīnesmaizītēm . . .

Tas notika kādā salta ziemas dienā, braucot garajās kamanās uz veikalu. Sēdēju uz siena maisa glu�i nekustīga, sapaunāta attiecīgi Elverumas aukstuma grādiem. Brūnei labpatika lēnām dipināt caur silu. Tad es norausos zemē un arī gribēju mēģināt mazliet patipināt kamanām līdzi. Man tik nejēdzīgi sala. Bet, to pamanījusi, Brūnē izrāva gro�us man no rokām un rik�iem devās projām. Ptrū, ptru! Es klupu un skrēju, tēva vecajam mētelim pinoties man ap kājām. Brūnē, ausis atpakaļ atglaudusi kā vaļējas piltuves, laikam ar baudu klausījās manos izbaiļu pilnajos kliedzienos, bet neatsaucama pazuda aiz pirmā ceļa līkuma.

Ar prātu raugoties, nebūtu nemaz tik ļoti jāuztraucas, bet es to darīju. Vēl bija atlikusi pusjūdze ceļa. Kā viens vienīgs smags drēbju sainis, sviedriem plūstot, visā galvā raudādama es skrēju kā uz dzīvību un nāvi, nu es Brūnēs nekad vairs neredzē�u, un viņa aizskries pasaulē, cik tālu vien ceļ� sniegsies! Visa mana galīgi satrauktā būtne bija viens vienīgs lūgums Dievam Kungam atgriezt nelietīgo lopu atpakaļ.

Kad piegāju krustcelēm uz Lūnda mājām, Brūnē tur stāvēja. Kamanas �ķērsu ceļam sagriezusi, viņa tur ēda atrastās izbārstītās auzas. Gro�i valkājās pa zemi. Es piezagos ātri un satvēru tos kā kaķis sagrābj peli. Brūnē satrūkās un gribēja atkal doties projām, bet bija jau par vēlu, es biju iemetusies kamanās.

Es aizmirsu pateikties Dievam Kungam par palīdzību, bet vai tas īstenībā nebija mazliet cūcīgi likt man skriet kā izbēgu�am putnu biedēklim pus Leiretai cauri? Pavisam cita lieta būtu, ja mana lūg�ana būtu uzklausīta vienu kilometru iepriek�.

Kādā vasaras dienā, kad no kalnu ganībām biju mājās, man ienāca prātā traka iedoma. Tā vietā, kur man būtu vajadzējis stāvēt veikalā un gaidīt, līdz preces būs iesaiņotas, es devos ceļā uz veco apmācības laukumu. Bija vasaras brīvlaiks, un ceļ� bija pazīstamais skolas ceļ�, gāju viena pati. Pienācu pie mājas, kur mēs dzīvojām agrāk, gandrīz kā sapnī iegāju tur iek�ā. Bija tik neparasti kluss, nebija neviena pansionāra, neviens ne-

ēda kotletes un saldo viru. Virtuvē sēdēja sieva, dro�i vien atpūtās, nekad agrāk nebiju viņu redzējusi. Tizlais vīrs bija miris. �ūpuļa vairs nebija. Visam bija beigas.

Apnikusi gāju atkal ārā uz veco apmācības laukumu. Tas, ko �ūpulī biju �ūpojusi, jau skrēja tur līkkājains un nosmulējies. Bērnu barā daudzi bija mani agrākie rotaļu biedri, bet viņi ļāva, lai stāvu, it kā es nebūtu atgriezusies atpakaļ pēc tam, kad ilgi, ilgi biju bijusi projām.

Varbūt man vajadzēja viņiem pastāstīt, ka man ir īsts, dzīvs zirgs, ar ko es pati braucu, vai?

Tad tālumā ieraudzīju Brandgosu, nikno govi, apmācības laukuma briesmas. Viņa un viņas ganāmpulks nāca uz �o pusi. Tad man kāds traks nodoms ie�āvās prātā.

Vajadzētu dzīt tās atpakaļ, es teicu.

Bērni pārtrauca rotaļu: Vai tu esi traka?

Dodiet tik kādu krietnu nūju! es teicu.

Viņi palika stāvot, mutes iepletu�i, kad devos lopiem pretim, it kā tās būtu mūsu mājas govis. Dievs Kungs, kaut tak kāds būtu nācis un mani aizturējis!

Cilvēku nīdēja pacēla galvu un lēnām nāca man klāt, zeme man priek�ā neatvērās, un es biju spiesta iet viņai pretim.

Vai tu neiesi projām! es teicu nekustīgām lūpām un mēģināju turēties tā, it kā man ceļā stātos kāda glu�i parasta govs.

Varbūt tas mani izglāba. Viņa pēk�ņi apgriezās apkārt, un tad es visu baru aizdzinu projām.

Paldies par nūju, es teicu, to atpakaļ atdodama, un gāju projām no vecā apmācību laukuma.

Nevaru pieminēt Ziemassvētkus Langengenā, nepieminējusi arī krustmāti Ingeborgu, mātes māsu. Viņai bija pogājami zābaki ar augstiem papē�iem un tikpat kā nebija vidu�a, bet aug�gals un apak�gals bija kupli. Smalkākā dāma kādu es biju redzējusi. Kā visas īstas krustmātes viņa bija neprecējusies. Mēs, septiņi, astoņi bērni, kas Langengenā bijām saspiesti kopā, aizvien jutāmies tik nepaēdu�i; tik sve�s mums bija viss spo�ais un mirdzo�ais, ka krustmāte Ingeborga mums �ķita varena un bagāta lauma, kas apbēra mūs ar dārgumiem no savas bagātības kaut kur tālumā. Sevi�ķi katros Ziemassvētkos. Tad vienmēr pienāca liela kaste, ķo pārvedām no stacijas ar ragaviņām. Tas bija it kā mēs pārvestu mājās pa�us

Ziemassvētkus. Un spo�ām acīm mēs spiedāmies tēvam apkārt, kamēr viņ� atvēra kasti. Kādi gan būtu Ziemassvētki, ja nebūtu �īs kastes? �okolāde mazās, jaukās kārbiņās, sukrenes, saiņi katram mums. Tur bija sidraba zvaigznes un zelta saules, groziņi un va�iņas visās krāsās Ziemassvētku eglītei. Tos feja pati bija izgriezusi pa vakariem, kad viņas kafejnīca bija slēgta. Viņai, proti, bija kafejnīca Hamarā. To sauca par Nacionālo kafejnīcu. Da�as neaizmirstamas reizes es tur viesojos. Kas par piedzīvojumu, kad tu kā vienīgais bērns vari baudīt visus labumus! Tad laikam pirmoreiz it kā atskārtu, cik labs ir zināms bērnu skaita ierobe�ojums. Krustmātei bija kalpone un jaunkundze ar sasprogātiem matiem uz pieres un baltu, brudierētu priek�autu � tālā bagātība nekā nezaudēja, tuvumā aplūkota. Nacionālais bija pasvītrots ar aizkariem sarkan-balt-zilās krāsās visos logos ielas pusē. Ja arī krustmāte pati Langengenā neieradās tik bie�i, viss, kas bija labs un salds, tamborēts un bruaierēts, nāca no viņas. Mazi saules zaķī�i bērnudienu pavasarī.

Dzīve mani mētāja apkārt un aizveda mani tik tālu no viņas, ka es nekad nedabūju viņai pateikties par sūtījumiem no Nacionālās kafejnīcas, kā būtu vajadzējis.

Mazo staciju laukos, no kuras vedām mājās kastes un arī pastu, sauca par Grundsetu. Se agrākos laikos bijis Grundsetas tirgus, ārā uz Glommas ledus. Sievas vārīju�as ēdienu un kafiju, līdz smagie katli un kafijas kannas izbruku�as marta ledum cauri un nogāju�as dibenā. Nezinu, vai tie�i tādēļ, bet tirgus pārcelts uz cietzemi, tālāk dienvidos uz Leiretu, kur vēl tagad redzamas tā atliekas.

Kad upe nebija aizsalusi, mums vajadzēja irties tai pāri.

Tik ļoti steidzams pasts nebija. Nebija svarīgi, lai avīzes būtu tik ļoti svaigas, ar laiku jau tās gan saņēmām, ar jaunām ziņām no pasaules, kas bija kā mierīga aitu kūts, salīdzinot ar tagadējiem laikiem.

Mums pienāca �Ēras Lapa� un Hamaras �Draudzes Ziņas�. Pirmā bija ļoti labs laikraksts. Tas bija iespiests uz smalka, gluda, mazliet dzeltenīga papīra, un tanī bija ļoti daudz īsu jauku rakstiņu. Ja tanī bija arī kaut kas iespiests cie�i kopā slēgtās rindās, tad tas daudz netraucēja.

Bet �Ziņas� bija uz balta, rupja papīra un ļoti garlaicīgas.

Bez tam tēvam pienāca Svena Arestāda �Cilvēku Draugs� un Hartviga Larsena �Tautas Lapa�.

�Tautas Lapa� man bija logs uz to pasauli, par ko es varēju tikai sapņot. Tur rakstīja par ievērojamām sievietēm un vīriem. Vel tagad atceros, ka lasīju par Soņu Kovaļevsku, par Amundu Kolderupu un Jenniju Lindu. Tur rakstīja par grāmatām un visu zemju dzejniekiem, bet sevi�ķi daudz par Henriku Vergelandu. Tur bija stāstīts arī par aktieriem un ari teātri. Māte teica, ka par to neesot vērts lasīt, jo teātris piederot velnam. Nezinu kāpēc, bet sevi�ķu baiļu no velna man nebija.

Līdz �im skolas mācības man nebija �ķitu�as grūtas. Tas mazums, ko es zināju, man bija no mūsu grāmatu skapja mājās, no mazajiem gabaliņiem �Ēras Lapā� un �Cilvēku Draugā�, bet sevi�ķi no �Tautas Lapas�. Gud-brands nekad nebija varējis mani iejūsmināt mācīties garīgas dziesmas vai iekalt paskaidrojumus.

Nu pēk�ņi k|uva citādi. Biju kaut ko apņēmusies: nevienam jaunaja skolā nebija jāzina, ka bija lietas, kas man patika labāk nekā skaitļot un mācīties uzdevumus. Agrāk bija daudz kas cits, sevi�ķi lopiņi. Nu nāca skola un mācības un paņēma mani visu. Tas tēvam un mātei prasīja nedzirdētus izdevumus par grāmatām. Kur citiem skolā pietika ar Jauno Derību, man vēl vajadzēja kāda augstākā mērā garīdznieciska evaņģēlija izskaidrojuma. Kad citiem bija uzdots mācīties no Norvēģijas mazās vēstures, es to pa�u tematu studēju Everlandā. Tāpat tas bija arī ar ģeogrāfiju un dabas mācībām, man turklāt vēl vajadzēja arī lielāku un dārgāku grāmatu. Tēvs un māte, ticēdami grāmatu gudrībai, centās atbalstīt priek�zīmīgo skolnieci.

Jaunajā skolā atradu sev sirdsdraudzeni. Sauk�u viņu par Trīni. Mēs visu laiku sēdējām abas pie vienas pults. Kad man uznāca smiekli, sprūdīja vaļā arī Trīne. Kad viena no mums bija saaukstējusies, otra tai sekoja. Ar to pa�u meitenīgo ziņkārību mēs abas raudzījāmies uz katedru, un es ievēroju, ka Trīne sarkst glu�i par neko.

Skolotājs nebija no laipnajiem, viņ� drīzāk bija mazliet strups un skarbs. Smaidīt smaidīja reti.

Pēk�ņi kādā dienā ieraudzījām viņam gludu zelta gredzenu. Taisni īstajā rokā un uz īstā pirksta. Mēs ar Trīni piegrūdām viena otrai, jo abas reizē to bijām ieraudzīju�as. Viņa pietvīka glu�i sarkana, viņa sarka par visu.

Tai pa�ā dienā vēlāk mēs abas ar Trīni prātojām: vai lai vēlam laimes jeb vai izturamies tā, it kā mēs nepazītu gluda zelta gredzena? Mūsu vecumā? Nē.

Tomēr kādas stundas sākumā es piecēlos. Darīju to, Trīnes stumdīta. Piegāju pie katedras it kā nemaņā: Vēlu laimes no mums visiem!

Cik grūts gājiens gan da�reiz ir jāuzņemas, citu mudinātam. Bet laiks pa lielākai daļai dziedē visas brūces.

Gājām skolā �etrpadsmit dienu no vietas, pēc tam �etrpadsmit dienu bijām brīvi. Ziemā, kad ceļ� bija aizputināts no �ogmales līdz �ogmalei, ejot pagāja krietna stunda.

Mums bija jāceļas pulksten septiņos. Āra bija tum�s. Dienas pirmā ausma apslēpta gulēja aiz me�iem. Mēs ļipām apkārt augstajai krāsnij, kurā Dada tikko kā bija paguvusi iekurt uguni. Puspamodu�ies tupējām un drebinājāmies savos īsajos krekliņos un mēģinājām drusku sasildīties, velkot kājās garās zeķes. Tad pamazām ģērbjoties atdzīvojāmies, un ari krāsns pirmajā posmā jau bija kļuvusi silta un jauka.

Ja ceļ� nebija labs un nebija pārāk auksts, mēs mēdzām slēpot. Kārkla valgs mums bija iemaves vieta. To nostiprinājām ar resnu auklu. Pieradām virzīties uz priek�u, bet uzkalnos mums diezkā neveicās, un mes, meitenes, lēkt nemēdzam. Uzkalnā tie�i pie skolas ik ziemu notika sacīkstes lek�anā, un tur mes noraudzījāmies uz lielajiem lēcējiem no visas Elverumas, Trisilas un apkārtējiem novadiem. Tās bija lielas lietas, da�i zēni� par kuriem rakstīja avīzēs, varēja aizlēkt tālāk par divdesmit metriem.

Vakaros es sēdēju uz sofas. Pie sienas man aiz muguras karājas bībeles pantiņi un uz galda man priek�ā bija liela kaudze grāmatu. Man atļāva palikt sē�am vēl pēc tam, kad citi bija apgulu�ies, māte tikai nedro�i atgādināja, ka rīt būs jāceļas aug�ā, jo es ta�u sēdēju un izglītojos augstās gudrībās . . .

Un kodīju nagus. Vēlāk kāds psihoanalītiķis man pastāstīja, ka tas nozīmējot �o vai to kompromitējo�u. Es esmu aizmirsusi, kas tas bija. Bet uzņemos risku atzīties savās vājībās.

Vispirms, tas galvenā kārtā nozīmēja to, ka sakropļoju savus pirkstgalus, tā, ka tie nekad vairs nekļuva īsti glīti, bet par to es nedomāju. Sēdēju un sabojāju sev iespēju reiz kļūt par dāmu līdz pirkstu galiem. Māte draudēja aptriept pirkstus ar velna s .. ., iemērkt tos podā vai izdarīt kaut ko vēl Jaunāku, bet darīt nekā nedarīja. Un jā�aubās, vai tas līdzētu. Bet palīdzēja dzija un sirsnīga mīlestība uz kādu jaunu puisi pirmajā ģimnāzijā, kad biju tik tālu tikusi, bet tas, kā jau aizrādīts, nāca vēlāk.

Stranda novadā nebija nevienas bibliotēkas; ne romāni, ne stāstu grāmatas toreiz manās rokās nenokļuva. Bet bezgalīgā Norvēģijas vēsture nāca burtnīcās kā pielikums pie �Folkebladet�a�. Tur bija mitoloģija, Snorre, Islandes cil�u teikas, ieskati dāņu, zviedru un angļu vēsturē.

Mums, meitenēm, visām kopīgi piederēja lelle, ko māte bija laimējusi kādā bazārā. Tā sēdēja augstā plauktā un tai bija Ingeborga vārdā, pēc Fritjofa sāgas.

Kāds �Folkebladet�a� Ziemassvētku numurs pavēra durvis uz citu pasauli. Tur bija veselas divas lappuses ar dzejnieku attēliem, kas dzīvoja tagad. Un no katra kāds stāsts vai dzeja. Neatraudamās sēdēju pie �ī Ziemassvētku numura. Onrudam, ar cietu salmu platmali galvā, bija �Zaglis gaismā�, Hildi�s bija mazliet par resnu, un viņam bija kaut kas par jūru. Tad bija Jēkabs B. Bulls. Viņu es zināju, jo viņ� bija rakstījis par �Somu puisi, savādnieku Andersu� un citiem tipiem �e aug�ā Rendālē, ar kuriem viņ� piepildīja gandrīz vai visu �Folkebladet�u�. Bet Rosenkrancs Jonsens un Tūmass P. un Vilhelms Krāgs bija glu�i jauni. Vilhelmam Krāgam, cik atceros, bija studenta cepure. Viņ� izskatījās Joti skumj� un dro�i vien tāds arī bija, sprie�ot pēc iespiestās dzejas. Bet lielāks par visiem norvēģu dzejniekiem bija Bjernstjerns Bjernsons. Bija arī viņa attēls un dzejolis, kas sākās �ādi: Meklēsim me�ā saulainās noras. Man �ķiet, atceros to galvenām kārtām noru dēļ .. . Zināju arī, ka bija kāds, kam Ibsens vārdā, bet viņ� atradās pilnīgi ārpus mana apvār�ņa, un ka bija Hamsuns, bet ka ar viņu reiz apprecē�os, par to man nebija ne mazākās jausmas.

Bjernstjerns Bjernsons bija sadzejojis �Ja mēs mīlam� un daudz citu dziesmu, un vienreiz viņ� turklāt bija bijis Leiretā. Viņ� bija sarakstījis arī �Jautro zēnu�. Nezinu, kur aizņēmos grāmatu, bet izlasīju aizgūtnēm to vienā vakarā. Drīz pēc tam dabūju atjauju iegādāties nākamo Rolfsena lasāmgrāmatas sējumu, kur bija rakstīts par Bjernsonu. Tur uzdūros kādam attēlam, ne jau agrāk redzētajam, ar bargām uzacīm un nopietnu degunu, bet tādam, kur Bjernsons bija redzams, kāds laikam izskatījies, rakstot �Jautro zēnu� ^Tas mani tā aizkustināja, ka vaja-dzeja palikt vienai, kakls man aiz�ņaudzas, labu brīdi es tikko varēju paelpot.

Tās �etrpadsmit dienas, kad nebija skolas, strādājām mājas un āra darbos. Es vislabprātāk gribēju kopt lopus. Pamazām bijām ieviesu�i prāvu skaitu, neviens aizgalds vairs nestāvēja tuk�s. Bijām sāku�i audzēt teļus un iemainījām teļus ari no kaimiņiem, bet tad nu gan vajadzēja mazliet paciesties, līdz tie izauga par govīm. Vienu otru pieaugu�u govi mēs bijām arī iegādāju�ies kādā labā brīdī. Bijām ieaudzēju�i aitas un kazas. Tas gāja viegli, tās nāca ik pa divi gadā.

Tagad mums bija arī lopkope, bet uz kalnu ganībām gāja māte pati. Tika pieņemts arī gada kalps, jo visu darbu veik�anai Larss bija par vecu. Viņu aizsūtīja uz majam pie sievas, kaut arī viņ� to ļoti negribēja. Tas pats kalps vēlāk apprecējās ar Dadu. Viņam nebija ne mazākās līdzības ar tiem skaistajiem pui�iem un bra�ajiem jājējiem, par kuriem Dada, kā zināju, agrāk bija jūsmojusi. Ja kāds bija kā caur virpuļainu rūti skatīts, tad tas bija viņ�. Bet kad puisis pie mums bija nodzīvojis pāris gadus, Dada kādu dienu man teica: Kā tev �ķiet, vai gulēt labāk ir vienu nakti ar to vienīgo, ko tu mīli, vai jaukties te ar vienu, te ar otru?

Es biju glu�i mēma. Dada, kas bija līdzējusi skaitīt mums visiem vakara lūg�anu, tikko kā bijām iemācīju�ies runāt.

Bija ko ņemties pa kūti, bet darbs bija patīkams. Tur bija acis, kas tev sekoja, nevarīgas acis, paļāvīgas acis, lāgiem baiļu pilnas acis. Vai tad nebija jārāda, ka esi visspēcīga? Tagad viss ir daudz vieglāks, mehanizēts un bez dvēseles. Lopu meitai jāiet uz kino, un Zelta Rozei jāatnesas vienai...

Mēs pārdevām sviestu un sieru un pirkām margarīnu un sīrupu. Mēs pārdevām olas, mūsu pladiņām vajadzēja turēties kopā bez tām.

Nekā daudz vairāk mums nebija ko pārdot, un daudz ko vajadzēja pirkt tādam pulkam kā mums. Mums nebija me�a pie kā turēties, kā daudziem citiem novadā. Mūsu bija jau izcirsts, kad atnācām. Tāpēc tēvs un māte ar visu savu pielāgo�anos un strādību reizēm nezināja, ko iesākt.

Un tā kādā dienā parādījās sludinājums: �L abprā-tīga izpārdo�ana Langengenā�...

Cik tā bija labprātīga, to zināju es, kas gulēju un klausījos, kad viņi domāja, ka guļu.

Lopus vajadzēja pārdot. Tēvs sastādīja sarakstu: Mur�buna, Lītagua, Gulrēna ... tik un tik daudz aitu, kazu, sivēnu, daļa vistu . ..

Mums viss bija jāsāk atkal no gala. Mēs bijām kā Noass, kas iegāja �ķirstā ar ik pa divi lopi no katras sugas.

Bet kad tēvs listē bij ierakstījis manu kazu Drīvu, tad es vairs nevarēju savaldīties. Tas man bija par smagu. Atceros, ka tēvs teica: Nu, tad mums būs jānosvītro tā mazā baltā kaziņa!

Izsoles dienā viss lielais pagalms bija ļau�u pilns. Lensmanis stāvēja uz lieveņa, un lopus citu pakaļ citam pieveda viņam klāt un pārdeva.

Es istabā iznēsāju kafiju un vīnesmaizites. Mātesmāsa kafejnīcu bija atstājusi jaunkundzei un atbraukusi mātei todien palīdzēt. Virtuvē māte lēja kafiju visās māsas atvestajās tasēs, un istaba bija pilna sēdo�u ļau�u. Man priek�ā bija aizsiets balts, brudierēts priek�auts, patapināts no jaunkundzes. Paņēmusi skārda spalvas kātu, nobēdājusies mēģināju iegriezt da�as sprogas pierē, bet mātei atlika laika uzspļaut uz pirksta un tās atkal izgludināt. Astoņdesmit kronas sola par Litaguu, astoņdesmit kronas, vai neviens nesola vairāk? Astoņdesmit kronas � bums!

Un svētī Dievs tēvu un māti un visus mūs mazos bērnus, Jēzus vārdā, Āmen! Tie savā ziņā bija vārdi, ar ko nobeigt katru dienu un sagaidīt katru nakti. Tos piediedzām citām lūg�anām beigās, tie bija pēdējie, kam vajadzēja aizsniegt Dieva ausi no manas mutes, pirms aizmigu. Glu�i tāpat kā piezīmē vēstulei varbūt mēdz izteikt kaut ko, kas sevi�ķi silti liekams pie sirds.

Visus mūs mazos bērnus � bet es drīz vairs nevarē�u skaitīt sevi pie mazajiem bērniem. Daudz lielāka jau tu vairs nekļūsi nekā tu esi tagad! māte smaidīdama teica man, kad solījos, ka to un to es darī�u, kad bū�u liela.

Bet tik ļoti labprāt es nemaz nevēlējos pieaugt un nokļūt visās tais neveiksmes, ar kurām pasaule bija tik pilna. Ja vien no tām �ādā vai tādā veidā iespējams

izvairīties. Sāku nodoties domām, kā to izdarīt. No romāniem � es tagad ņēmu grāmatas lasī�anai no kādas bibliotēkas Leiretā � man pretim tēlojās cita pasaule. Arī tādā da�s dzīvoja, daudzi dzīvoja.

Bet manā albumā, krā�ņā Ziemassvētku dāvanā no mātes māsas, māte ierakstīja:

Laimīgs, kas ir augsti dzimis, laimīgāks, kas augsti mācīts.

Laimīgs, labi apprecējies, svētlaimīgs, kas nāvē rimis.

Man tomēr bija tieksme skatīties uz to mazliet citādi. Svētlaimīgs gals � ja gan, bet līdz tam vēl bija tik tālu, tik tālu. Pat jautājums par dzīves draugu vēl nebija tuvs. Neviens no romāniem, ko biju izlasījusi, nesākās ar labu apprecē�anos. Ar to tie visi beidzās. Kā tam arī vajadzēja būt, man nelikās, ka pec tam vēl būtu vērts turpināt.

Toreiz staigāju mātes nomīdītās kurpēs, bet savos sapņos kavējos tālu no visa kā: no bērnu brēkas, siļķēm un �ķidrās putras un lielās kopējās guļamistabas.

Vislabāk es lasītu cauru dienu, bet māte dzenāja mani, trenca kā slinku kaķi nost no sofas.

Vakaros es atkal turpat sēdēju.

Gadījās, ka rokās nāca dzejoļi; dzejoļi bija tie, kas manā pusaudzes meitas prātā iemetās kā tauriņ� vaļējā ziedā: princese augstu jaunavu istabā, puisis ar kārkla stabuli, saule, kas noriet. Un divas sirdis, gatavas lūzt, ko tomēr neviens nezina. Tas bija skaisti un skumīgi, es sēdēju un klusu �ņukstēju, galvu uz rokas noliekusi, da�reiz aizsnaudos un meimuroju uz gultu mājā, kur valdīja nakts klusums.

Un kur tad Kristiānijas teātra attēli �Folkebladet�ā�. Lūcija Volfe, Laura Gundersene, Juhanness Brūns un citi, kas varēja pārveidoties un kļūt jauni un veci, glīti un neglīti. Pēdējais Juhannesa Brūna attēls rādīja viņu nāves gultā.

Te nu tu redzi, māte teica, visa viņa mā�o�anās viņam neko nav varējusi palīdzēt!

Burvju vārdi, atgādinājums Dievam, ar ko tik daudz vakaru biju sevi mierinājusi � man �ķita, bija atstāju�i iespaidu. Ja mūs �ad un tad pārsteidza kāds negadījums, kā piemēram toreiz, kad vērsis nogrima, vai kāda govs atnesoties mums nobeidzās, nelaimi Dievs no mums pa�iem bija turējis tālu nost. Mēs maisījāmies tēvam un mātei apkārt, bijām veseli un izsalku�i un deldējām drānas visi, tagad jau septiņi skaitā. No tā laika vislabāk atceros �etrus, piecus, vecākos. Kādu mazuli, Sigrīdu vārdā, atceros tikai it kā pamirdzot, divas lielas, zilas acis zem puķotas micītes. Bet Fritjoīu, toreiz mazāko, kad pārcēlāmies uz Langengenu, nekad neaizmirsī�u. Ne smaidu, ne matu cirtas, ne nopietno bērna sejiņu, kad viņ� miris gulēja savā �ķirstiņā vecajā mājā. Kad viņ� trīs gadus vecs tika izrauts no māsu un brāļu pulka, tad mums uzbruka nelaime.

Tas notika kādā ziemas dienā, mēs ar māti vienas pa�as bijām virtuvē. Tēvs taisni toreiz bija mājās, viņ� un vēl kāds patlaban kapāja salmus �ķūnī. Māte lielajā katlā vārīja pelnu sārmu. Tas piederēja pie mūsu saimniecības, lai aiztaupītu ziepes. Viņa īsu brīdi nocēla katlu zemē uz dzelzs plāksnes plīts priek�ā, kamēr uzlika plītij riņķus. Te pēk�ņi mazais zēns ieskrēja no ara. Māte stāvēja, muguru uzgriezusi, un viņu nepamanīja, aizņemta ar �ķindo�ajiem riņķiem. Zēnam zābaciņi bija apķepu�i ar sniegu, viņ� paslīdēja uz dzelzs plāksnes un iekrita katlā.

Man nav iespējams aprakstīt visas �ī acumirkļa �ausmas un sāpes. Māte satvēra puisēnu un zibeņa ātrumā iegrūda viņu lielajā ūdens mucā. Es izskrēju ārā tēvam pakaļ. Mazajam norāva drānas, man vajadzēja nogriezties nost. Bet māte nevarēja aizgriezties, lai arī bija tā, it kā tiktu plēsta viņas pa�as dzīvā miesa, jā, vēl Jaunāk. Viņa noguldīja puisīti viņa mazajā gultiņā starp visām citām bērnu gultām, padeva ziņu kaimiņu sievai, plata un lēna, viņa domāja, tikmēr, kamēr vēl ir dzīvība iek�ā, ir arī cerība. Man �ķiet, ka tas mūs mazliet nomierināja. Tēvs aizbrauca pēc ārsta, stundu turp, stundu atpakaļ. Tās bija garas stundas. Māte un kaimiņu sieva aptriepa noplaucējuma vātis ar jēlām olām, mazais gulēja mierīgi un daudz nesūdzējās.

Ārsts laiciņu nodarbojās ar viņu. Tie bija gari acumirkļi, tēvam un mātei un mums visiem, kas kaktos iespiedu�ies klusu raudājām un gaidījām kādu vārdu. Bet ārsts neteica, ka Vifens kļūs atkal vesels. Viņ� runāja par pilieniem, kas bērnam jādod, darbojās ar savām virsdrānām, izvairījās mātei raudzīties acīs. Tēvam ar Brūni ārsts bija jāaizved atpakaļ.

Mēs palikām vieni, sapratām, ka nebija cerību, kaut gan vēl bija dzīvība.

Bet otrā dienā Vifens gulēja un rotaļājās ar ūdens glāzi un tajā ielikto tējkaroti.

Mēs visi tapām priecīgi. Māte un tēvs, nakti ceļos gulēdami, bija lūgu�i Dievu, gan �ukstus, bet es dzirdēju, ka māte reizi no reizes atkārtoja: bet tavs prāts lai notiek, ne mans. Arī es saliku rokas un lūdzu Dievu. Arī Ingeborga; varbūt tas bija palīdzējis.

Bet nāko�ā nakts Vifenam bija ļoti grūta. Mēs pamodāmies un sēdējām sēdus gultās. Nakts lampiņa vāji spīdēja. Māte bija apak�svārkos, ar naktsjaku mugurā. Viņa staigāja �urp un turp, klusi vaimanādama. Tēvs ātri ģērbās, viņ� bija drūms, ar neskūtu bārdu. Pret melnajām rūtīm plak�ķēdams sitās slapj� sniegs. Tēvs izgāja ārā, sajūdza zirgu un tumsā un negaisā aizbrauca atkal ārstam pakaļ. Viņi saprata gan, ka tam nav nozīmes, bet nekas nebija atstājams nedarīts.

Tā Vifens cīnījās un dva�oja tik savādi mūsu vidū, un mēs nekā viņam nevarējām palīdzēt. Mēs nelūdzām, lai viņ� paliktu dzīvs, es sevī domāju, kaut viņ� drīzāk, drīzāk nomirtu. Bet mums vajadzēja būt tur un visu to pārdzīvot. Man bija trīspadsmit gadu, tā bija pirmā reize, kad es kādu redzēju mirstam.

Mēs piecēlāmies pelēkā rīta stundā, vēl viņ� bija dzīvs. Mēs, brāļi un māsas, dzīvojamā istabā spiedāmies Dadai apkārt, tēvs ar ārstu atbrauca, vēl Vifens bija dzīvs. Es sakodu zobus, apsēdos dzīvojamā istabā uz galda, kustināju kājas un gaidīju. Dada mani norāja, es sēdēju mēma un sevī noslēgusies, � kaut tak viņ� varētu nomirt.

Beidzot ienāca māte. Es redzēju no viņas, ka nu ir reiz viss galā. Vienā lēcienā biju no galda zemē un apkritu viņai ap kaklu. Mēs stāvējām cie�i viena pie otras piespiedu�ās un raudājām. Māte nemēdza mums, lielajiem bērniem, izrādīt mīlestību ar jebkādiem glāstiem. Bet �ai acumirklī, atrazdamās viņas apkampienos, es ievēroju, ka esmu izaugusi tikpat gara kā viņa. Nu tu arī esi izaugusi liela, es pati sev teicu.

Man ir palicis tāds iespaids, ka māte stipri sakritās pēc �īs nelaimes. Ar visu savu smago, nopietno dabu, viņa notiku�ajā vainoja sevi.

Pirmajās dienās mēs pa lielākajai daļai uzturējāmies telpā, kur Vifens bija miris. Tēvs ar māti sapulcēja mūs ap sevi, lai lasītu no Bībeles, mēs viens par otru centāmies uziet vārdus un vietas, kas mums likās piemēroti. Mes, brāļi un māsas, sēdējām cie�i cits pie cita kā bezdelīgas uz telefona stieples un dziedājām no dziesmu grāmatas: �Beidz nu reiz bēdāt un vaimanāt. ..�

Dabai bija jāstradā vēl vairāk nekā parasti, jo mātei viss it ka bija kļuvis vienaldzīgs. Man �ķita, ka Dada tie�ām par vari centās pārāk daudz nevaimanāt un nebēdāties. Vai viņa Vifenu tā nebija mīlējusi?

Viņa pasvieda man mazgājamo spaini: Se, ņem un uzmazgā grīdu, tas ir tas labākais mierinājums!

Un es sev par brīnumiem atklāju, ka viņai bija taisnība.

Bēres pāris nedeļas vēlāk no jauna uzplēsa vāti. Tai pa�ā laikā atskārtu glu�i jaunu kopsakarības sajūtu ar apkārtējiem ļaudīm. Mēs vairs nebijām sve�inieki, istabas un gaitenis bija pilni cilvēku, kas mums vēlēja labu. Ta es jutu �ai vienā dienā. Kaimiņu sievas palīdzēja, viņas vārīja kafiju un apzieda sviestmaizes mūsu virtuvē. Un visus smalkos sviestmai�u uzgrie�amos ļaudis pa�i bija mums atnesu�i. Mani mazie bjjāļi un māsas stāvēja virtuves galdam apkārt un uzmanīgi stiepa pirkstus gar kustīgajiem na�iem pēc tā, kas atkrita.

Pateicoties mātesmāsai, mēs melnās kleitās stāvējām ap mazo �ķirstiņu. Tēvs bija sacerējis kādu dziesmu pēc meldijas �Kas Dievam debesīs liek valdīt� tā smagi un sērīgi skanēja pa visām istabām. Bet kad nāca vārdi: �Nu jūsu Vifens atpestīto pulkā spēlēs kokli�, visa draudze pēk�ņi sastomījās sve�ā Vifena priek�ā, un tēva skaidrā balss viena pati palika dziedam mīlināmo vārdu.

Tad vajadzēja atkal sākties dienas gaitām. Dada nomiru�ā mazās drēbītes uzkāra istabas aug�ā. Neticami ātri mazie sāka atkal nodoties rotaļām, es par to uz viņiem nolūkojos no aug�as.

Kad atnāca pavasaris, uzstādījām da�as mazas zilas puķītes uz Vifena kapa. Māte bija tā, kurai �ķita, ka tām jābūt tie�i lobēlijām, jo tās izskatoties tik priecīgas un augot un kuplojot cauru vasaru un labi piederoties mazam bērnam.

Jau Ziemassvētku laikā mums atradās jauns mazs brālītis. Viņ� mantoja to pa�u vārdu, bet mēs viņu nekad nesaucām par Vifenu.

Man no �ī laika paliku�i prātā vārdi: Dievu visskaidrāk var saredzēt caur asarām.

Māte un tēvs tos bija uzgāju�i kādā lūg�anu grāmatā. Skaidrāk caur asarām? Tie�ām gan! Mēs ar Dadu pārspriedām to pie ve|as baļļas: Kā Dievs Kungs kaut ko tik briesmīgu varēja nodarīt manam mazajam brālītim? l 'n maniem vecākiem, kas bija tik dievticīgi? Katram vārdam, ko Dada teica, man bija vārds pretim. Ne par velti es biju lasījusi rakstus. Beidzot vairs neatrazdama atbildes, viņa teica: Tikai spriedelē�ana! Dievs neļaujas apsmieties! To tu, Marij, ielāgo, tad tu nepazudīsi.

Es negribēju apsmiet Dievu, es tikai nezināju, ko lai domāju. Un brīnuma vārdi, vecie, labie, kas bija ar tiem?

Agrāk, kad aizvēru acis un saliku rokas, es redzēju debesu lielo, mirdzo�o goda istabu ar zelta troni, kurā nopietns, bet labvēlīgs Dievs Kungs ar baltu bārdu, galvu pieliecis, klausījās, ko teik�u. Un no viņa pa labai rokai stāvēja Jēzus ar lēnajām acīm.

Aina bija man nozudusi, es vairs nezināju adreses, mani vārdi atkrita atkal manā gultā atpakaļ.

Bet tēvs ar mati dro�i vien zināja labāk par mani, ar to man vajadzēja apmierināties.

Kādā ziemas vakarā, toreiz man vajadzēja būt �etrpadsmit gadus vecai, es ar Brūni aizbraucu tēvam pretim uz staciju. Viņ� atgriezās no darī�anu ceļojuma. Braucot valdīja neierasti viegla sajūta, tēvs laikam par kaut ko bija priecīgs. Un debesis bija tik zilas, spo�s mēness un daudz zvaig�ņu, un tomēr nekāda liela aukstuma. Mēs varējām sedet viens otram līdzās platajās kamanās, un mums nebija jārunā caur lakatiem un �allēm.

Un tad tas atklājās, viņam bija paaugstināta alga, sabiedrība bijusi ļoti apmierināta ar viņu. Viņ� runāja ar mani kā ar pieaugu�u un iepazīstināja ar jaunajiem labumiem. Beidzot mums bija sācis klāties labāk.

Man bija tā, it kā kāds smagums noveltos no manis, es būtu varējusi uzlidot pret augstajām sudrabu piebārstītajām debesīm. Tik varen liels gan �is pielikums nevarēja būt, bet tēvs aplēsa, ka pēc tik un tik ilga laika mums vairs nebūs parādu, ja nekas sevi�ķs neatgadīsies.

Bet tomēr atgadījās. Māte, pati galvenā darbu darītāja lauku saimniecībā, saslima. Viņai vairs nebija spēka, viņa tikai gulēja uz sofas. Tovasar viņa nevarēja pati iet uz kalnu ganībām. Tas bija jādara lopu meitai Līnai, Inge-borgai un man. Ar lielu sve�u lopu baru arī �oreiz.

Līna bija veca meita. Manās acīs ļoti veca, pāri �etrdesmit gadiem.

Visskaidrāk es redzu viņu, kā viņa iet uz baznīcu pie dievgalda, pilnā rotā, ar bārkstainu lakatu ap galvu. Kad viņa pārnāca mājas, mums vajadzēja būt ļoti nopietniem un sacīt: Daudz laimes un Dievs svētī, Līna!

Ar Līnu bija kaut kas tum�s, mājās par to daudz nekas netika runāts, bet viņai, kas ta�u bija tik kārtīgs cilvēks, bija pieaugusi meita. Es izzināju no Dadas, ka Līna kā jauna meita, mātes sūtīta, gājusi ar piena spaini uz Terringmūenu. Tā piena nodo�anai bija bīstama vieta, Līna iemīlējusies kādā furjerā, bet kad viņai bijis gaidāms bērns, piepe�i metusies uz citu pusi un apprecējusies ar kādu citu.

Nu viņa bija kļuvusi sausa un viegla, nekādas lielas dzīvības viņā vairs nebija, bet viņa bie�i mēdza krik�ķi-nāt sīkiem smiekliņiem, lēnām rosīdamās laipna un vientiesīga cilvēku un lopu vidū.

Bet aizstāt māti Nupenā viņa nespēja.

Tā bija smaga vasara mums trijām. Kad gane vakara atgriezās mājās, tad pārējās divas vēl nebija gatavas ne ar ķērnē�anu, ne ar siera vārī�anu. Līna maisīja siera katlu līdz pat vēlai naktij, mums divām meitenēm vienām pa�ām bija jātiek galā ar kazu un govju slauk�anu, un tikai ap pusnakti izmeimurojām no kūts. No rītiem pulksten se�os atkal bija jājūdzas darba. Visu pamest mes nevarējām, uz mums gūlās atbildība arī par daudzajiem sve�ajiem lopiem. Mums atlika tikai izturēt.

Kādā ļoti karstā saulainā dienā es vairs nevarēju. Pie �ķūņa sienas gulēja liels, tuk�s grozs. Aizzagos turp, saritinājos tā kaķis un uzrāvu grozu sev virsū. Projām es biju un gulēju, gulēju stundām no vietas.

Tā bija pēdējā vasara Nupenā, bet toreiz mēs to nezinājām.

Es tādēļ nepaguvu pa godam atvadīties no vecajām ēkām, no gultas, kurā grozījāmies visi uz vienu pusi, no smagās ķērnes, ko tik bie�i griezu, kamēr acis man kavējās vecā �Orebladet�ā� man līdzās uz kraķa. Nē, ne no vecajiem soliem, ne no galda un skapja, kas visi tā bija nodilu�i un smiltīm noberzti, ka zari līda laukā no koka.

Un nekādas mū�īgas ardievas es nedabūju pateikt arī visām mūsu ganību vietām: Strand�ēlenam, garajam, dzeltenzaļajam purvam, kurā nogrima mūsu vērsis un kur notālēm dzērves staigāja barā kā ganāms pulks, pūzdamas garu lietus signālu vairākos toņos.

Rīezeram esmu pateicību parādā par jautru un patīkamu sadzīvi. Mēs priecājāmies ikreiz, kad lopi uzņēma virzienu uz turieni. Tas bija mazs, dzirksto�i skaidrs ezeriņ� dziļā me�ā, ar baltu smil�u dibenu un skaistiem, nelieliem akmeņiem apkārt gar malu. Tur es peldējos saules dienās un man bija tikai vienas bailes � ka Melne negaidīs uz mani.

Uz Sērnupenu es aizietu vēl pēdējo reizi. �o augsto kalnu ar cirvja neskartu egļu mū�a me�u virsotnē, �e mēs varējām stāvēt pa�ā kraujas malā un pārredzēt septiņas mācītāju draudzes me�ā. Tie�i zem manis pacēlās galotnes cita pie citas, dziļums bija villains, modināja vēlē�anos lēkt lejā un mīksti iegrimt jaukajā zaļumā. Tālāk tas vērtās tum�i zaļ�, tad zils un tad vēl zilāks, lidz beidzot pēdējo kalnu līniju pret debesīm varēja tikai noģist. Apdzīvoti novadi un apvidi bija iestarpināti vidū, nekādas saskatāmas dzīvības tur nebija, tie bija kā raksti segā, kas izplesta pār visiem pakalniem, cik tālu skats sniedzās.

Bet bija laiki, kad �ī ainava vērtās nebeidzamā vientulības jūrā. Un aiz pēdējā, tālā, bālā uzbangojuma bija dzīve, kurp savos sapņos nevarēju beigt tiekties, un kura man, par spīti visam, ne�ķita esam bēdīga vien.

Skolas grāmatas es nevarēju nolikt projām arī tad, kad skola bija beigusies, lai gan nu nebija neviena, kam iemācīto katru dienu atsacīt. Tēvs un māte gan būtu atradu�i kādu iespēju, kā man ietikt vidusskolā Leiretā, bet tēvs jau bija sācis nodarboties ar citiem plāniem.

Tapa grūti palikt Langengenā, kur tik daudziem bija jāiet projām no mājas kaut ko mācīties. Tēvs bija ieņēmis prātā, ka labak vajadzētu tūliņ pārcelties uz galvaspilsētu.

Māte �ēlojās, bet pamazām viņi abi vienojās. Langen-genu vajadzēja pārdot.

Likās tik neiedomājami, ka nebūs vairs neviena pavasara �e mājās, nevienas vasaras Nupenā. Ka mēs vairs nestādīsim kartupeļus un nelaidīsim govis ganos. Vai mums bērniem noberztiem ceļiem vairs nebūs jārāpo pa tīrumu un jāretina turnep�i? Vai tad bija iespējams izlaist no rokām to, ko līdz �ai dienai bijām turēju�i, līdz skrim�ļi kļuva balti?

Kādā ziemas dienā tēvs pārradās mājās, svinīgi apsēdās virtuvē uz krēsla mūsu vidū un teica: Jā, ņu Langen-gena ir pārdota.

Nekas negaidīts tas nebija. Māte nekā liela neteica. Bērni lēkāja un kliedza cits caur citu: Krestjānija! Kres-tjānija! Bet es stipri sāku raudāt, no bēdām vai prieka, to nevar pateikt. Bija tā, it kā kāda roka man sa�ņaugtu sirdi.

1879. gada aprīlī atstājām Langengenu, bijām tur nodzīvoju�i se�us gadus.

Pircēja bija komūna, un tēvs tūliņ dabūja skaidrā * naudā desmit tūksto� kronu. Klāt vēl jāpieskaita tas, kas ienāca par lopiem un visām lietām, ko pārdevām izsolē, pirms devāmies projām. Nu es sēdu �e Nerholma, piecdesmit trīs gadus vecāka, ar nedro�u cerību, ka tā būs bijusi pēdēja manā mū�ā, izsoles man sava ziņā ir pretīgas.

Desmit tūksto� kronu. Tā bija liela nauda toreiz, ļoti liela. Matēs centība pirmām un galvenām kārtām, tad mazu �aklu bērna roku palīdzība, un tad dievbijība ar lielu pieticību. Pret visu to bija iemainītas �īs lielās savādās zīmes.

Tēvs uzmanīgi atlocīja vienu tūksto�kronu zīmi ar Oskaru II virsū. Man kā vecākajai at|āva to paturēt rokā.

Viss vecais ir pagājis, redzi, viss ir jauns! kaut kas manī teica. Skaļi gavilēt es tā īsti nedrīkstēju, nevarēju gandrīz ticēt, ka visa �ī milzu nauda bija mūsu. Manas acīs taisni �ādu zīmju trūkums kā �ī, ko turēju rokā, bija smagi gūlies uz visam dienām, jau kamēr es biju glu�i maza knīpa. Toreiz, kad ar neskaidru baiļu nojautu ļāvu loterijas laimestam izslīdēt sev no rokām.

Protams, arī bagātajiem bija savi rūpesti. Dieva bardzība varēja viņus pārsteigt sevi�ķos gadījumos. Bet to viņi nezināja, ko nozīmē ik dienas bāzt rokas aukstā ūdenī, kā Dada mēdza teikt. Mūsu mājās �to mēs nevaram sev atļauties� bija kā virve, kas mūs atturēja, ja gribējām kur tikt. Cik daudz rei�u, kad tu gribēji steigties kādam priekam pakaļ vai satvert ko skaistu, virve nerāva tevi atpakaļ aiz kājas, un tur nu tu gulēji!

Bet nu nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Kā tas īsti būs, to lāga nevarēju sev priek�ā stādīties, �e bija pla�i, klaji lauki fantāzijai. Es savus kūtszābakus ar nazi nokasīju tīrus un glītus un tad tos atdevu Līnai. Tā bija simboliska rīcība. Dada dabūja melnraibu teli � lai viņa Lei-retā dara ar to ko grib. Uz laukiem bija tāds paradums: tai meitai, kas ilgi bija kalpojusi, uz kāzām deva govi.

Un es atceros, ka Dadas kop�anā un mantojumā palika Vifena mazais kapiņ�, ko mēs nekad vairs neredzējām. Viņa to apkopa, kamēr dzīvoja, un dro�i vien pavasaros stādīja uz tā lobēlijas.

Dada taisījās mūs drīz apciemot, mums pat atvadīties nebūtu vajadzējis. Viņa nekad neatbrauca, māte un viņa nekad vairs viena otru neredzēja.

Visi �ie gadi Langengenā. Visgarākais laika sprīdis bērnībā vienā vietā. Vēlāk, kad mēs, vecākie bērni, runājām par lauku sētu un ganu mājām, mēs teicām �mājās�. Bet turienes pastāvīgajiem iedzīvotajiem mēs dro�i vien bijām sve�inieki, kas bija atnāku�i apmesties uz īsu laiku un tad atkal aizgāju�i.

Kad tagad domās pakavējos pie �iem gadiem, redzu, ka tie daudzējādā ziņā biju�i par pamatu manai vēlākajai nostājai dzīvē. Tie bija grūti gadi, mēs, vecākās māsas, tikām izmantotas, kā tagad dro�i vien teiktu modernā bērnu audzinā�anā. Atceros, ka es da�reiz tā biju nomocījusies, ka man nāca vēmiens un vajadzēja noiet pie malas. Mums jau bija arī jaaug, daudziem pietiek ar to vien �ai vecumā.

Bet kad meitenīgie spēki sāka izsīkt un rokas jau taisījās atlaisties, bija citi spēki, kas palīdzēja vezumu dabūt pāri pēdējā paugura virsotnei.

Tā bija atbildības sajūta un tuvība tēvam un mātei, ka arī griba uzveikt grūtības, ko mātes piemērs mums bija iepotējis. Bet varbūt galvenām kārtām prieks par tīri izberztu istabu, saulē uz auklas izkārtu baltu veļu, spodrām, labi nosukātām govīm, sausu, tikko kā izkaisītu aizgaldu ar priecīgu sivēnu tanī.

Pieticība un pazemīga bijība pret Dieva dāvanām, kā māte teica, arī iesakņojās manī �ai laikā. Nekad neesmu varējusi samierināties ar jebkādu iz�ķērdību. Da�reiz ir bijis grūti būt [audīs, kam nebija tāda veida kompleksu un kam nenācās grūti �uzmīt ar kāju maizei�.

Un tad vēl viena nostāja, kas nāk no mātes, no Dadas un Langengenas, no kuras es nevaru atkratīties. Nevar būt tīrs istabas vidus un mēslaini kakti, cilvēks ne-

drīkst būt smalks no virsas un neglīts apak�ā. Ja kaut kam ir jābūt a�gārni, tad lai labāk ir otrādi.

Ka tēvs bija nobankrotējis, tas �iem gadiem bija uzspiedis savu zīmi. Ne tikai �aurie apstākļi vien. Es to neskaidri, bet pamazām aizvien noteiktāk sajutu kā kaunu. Runāt par to nevarēja, ne ar draudzenei Trīni skolā, ne arī pat ar Dadu. Kauns. Kaut gan es skaidri zināju, ka tēvs neko negodīgu nevarēja būt nodarījis.

Bet toreiz uz to skatījās citādi nekā tagad. Starp citu, tas izteicās tanī apstāklī, ka bankrotēju�ais zaudēja balss tiesības. Laikam gan pieaugu�o bailīgā klusē�ana, zīmējoties uz �o apstākli, radīja nedro�o gaisotni ap mani, kas biju vecākā un varbūt arī vārīgākā.

Tikai pēc tam, kad gandrīz necilvēcīgi bijām nopūlēju�ies neiekoptajā sētā se�us gadus, pienāca diena, kad vairs nevienam neko nebijām parādā. Tad tēvs ar māti runāja tā, ka to varējām dzirdēt, ka visi ir dabūju�i katrs savu. Tas tika aizvien un aizvien atkārtots. Vai bankrotējis vai nebankrotējis, tēvs katram bija atmaksājis to, kas viņam pienācās.

Bet toreiz, kad man it kā bija aizcirtu�ās kādas durvis deguna priek�ā, es dro�i vien neapzinīgi mēģināju izcelties citās man pieejamās nozarēs, kā piemēram, skolā un kalnu ganībās.

Bet atkal nelaime bija tā, ka jutos skumīgā kārtā glu�i citāda nekā tie bērni, ar kuriem biju kopā. Sve�s elements citādi diezgan vienveidīgajā barā skolā. Pamazām gan kļuvu gudrāka un man bija ir Trīne, ir citas draudzenes.

Neviens cits kā tie�i es noliecu galvu uz pults un sāku pilnā balsī raudāt, dzirdot skumīgo stāstu par Bē-rīti lasāmajā grāmatā. Es jutu, ka ausis un vaigi man kaunā dega un dzirdēju citus smejamies. Kaut ta�u es būtu varējusi neuztraukties par tādiem niekiem, kā par to, ka pussastingu�u ziemas mu�u badīja ar zīmuļiem.

Tad es apzinīgi mēģināju līdzināties �iem grūti aizkustināmajiem, mazrunīgajiem, �ā novada īstajiem bērniem manā vecumā. Atceros īpa�i kādu meiteni, kas gāja, pēdas stipri uz iek�u griezdama, un nekad nekā neteica. Es gāju pa skolas ceļu viņai nopakaļ un, par mērauklu ņemdama rata sliedi, paslep�us vingrinājos griezt kurpju purngalus pēc iespējas uz iek�u. Viņa man �ķita kā iemiesojums visam tam, kas man jāpiesavinās, lai arī es piederētu pie viņiem.

Beidzot laikam gan daudz nekas nebija palicis pāri no tās vaļsirdīgās un runīgās meitenes, kas pirms se�iem gadiem tik neizdevīgi uzsākusi skolas gaitas pie Gud-branda.

Nu, kad man bija jādodas projām pla�ajā pasaulē, es spēru so|us tik piesardzīgi kā mazs telēns, kas, pirmoreiz izlaists laukā no aizgaldes, nezina, ko gaidīt no sve�ās zemes garozas.

Mēs bijām sabāzti kupejā, ar ieeju no gara gaiteņa. Mums kārbās un somās bija ce|a maize, piena pudeles, apelsīni, bik�eles un bērna autiņi. Apelsīni bija tā zeltainā zīme, ka gaidāmi labāki laiki.

Bija tik nepaticami, ka pazīstamie tīrumi un ēkas laukos attālinās aizvien vairāk. Nevarēju ne īsti skumt, ne priecāties. Gurdeni stāvēju un ļāvu, lai nepielūdzamā lokomotīve rauj mūs uz priek�u. Pagāju�ais laiks ārpusē aiz loga traucās atpakaļ, jauns, aizvien jauns nāca un aizvirpuļoja atkal projām. Tas bija tā kā sapnī.

Hamarā es mazliet pamodos, kad kāds gar�, jauns puisis iekāpa vilcienā. Arī viņ� gribēja stāvēt pie loga, es mazliet parāvos atpakaļ, bet viņ� laipni teica, ka tas neesot vajadzīgs. Jaunkundz, viņ� teica. Es paliku stāvam pie loga kopā ar viņu. Mēs braucām tālāk, nu it kā vēl kāds bija ienācis manā nepaticamajā pasaulē. Jaunkundze. Jaunkundze nebiju es pati, bet tas bija sākums kādai aizrautīgai grāmatai. Es atrāvos mazliet sānis, lai mūs nevarētu redzēt no kupejas. Vai man vispār bija kas kopējs ar tiem tur kupejā.

Atvainojiet, jaunkundz, jums ir mazs melnumiņ� uz deguna. Pilnīgi apmulsusi meklēju kaut ko, ar ko noslaucīties. Beidzot viņ� izvilka pats savu kabatasdrānu. Lūdzu, tikai mazliet uzspļaujiet uz tās, tā .. .

Vai tā varēja sākties kāda grāmata? Kaut arī mutauts bija tie�i tāds, kāds nācis no gludināmās dzelzs, un arī deguns varbūt nemaz nebija no neglītākiem.

Tad viņ� sāka runāt par ainavu. Vietas par ainavām, lasot kādu labu grāmatu, es pa laikam mēdzu izlaist, lai ātrāk tiktu pie būtiskā. Arī te tas nāca diezgan ātri. Viņ� pastāstīja, ka braucot studēt kaut ko par fabrikām un ma�īnām. Viņ� patlaban bija ceļā, lai dotos pla�ajā pasaulē. Gandrīz tāpat tas bija arī ar mani, ari mans no-

doms jau bija visā pazemībā doties kaut cik tālāk pla�ajā pasaulē.

Viņ� bija tik glīts, tum�s un slaids... Viņam bija cimdi. Es, cik iespējams, lūkoju noslēpt savus apgrauztos pirkstgalus. Vispār tas bija kā sapni. Es it kā stāvēju kaut kur ārpusē un uz mums noraudzījos.

Te pēk�ņi durvis aiz mums pa pusei tika atstumtas vajā un brālis Fritjofs ļoti steidzīgs izspruka ārā pie manis. Man bija jaiet viņam līdzi uz kādu zināmu vietu.

Kad viss kā nākas bija izdarīts, iegāju zēnam līdzi kupeja un nedro�i iznācu atkal ārā � mātes jaunajā melnajā apmetnī ar me�ģīņu kruzulēm pakausī. Un no-stajos'atkal pie loga. Man bija piecpadsmit ar pus gada, es tik labprāt gribēju izskatīties neatvairāmi pievilcīga.

Mes stāvējām uz akmens kāpnēm ārā pie Austrumu stacijas.

Ingeborga, Astrīde, Juhans, Andreass, Sigrīda un es nesām somas un kārbas, ikviens pēc sava vecuma un spējām. Matē stāvēja nogurusi un izspūrusi ar Fritjofu uz vienas rokas un Britu pie otras, tēvs nāca, nesēja pavadīts.

Ap�ēlojies! Glītākā no manām māsīcām nevarēja novaldīties neiesaukusies, kad vēlāk ieraudzīja mūs visus kopā. Laime gan, ka�neaizgāju jūs sagaidīt!

Pēk�ņi atskārtu, ka �e Kristiānijā nepiederēja pie labā toņa rādīties ļaudīm acīs tādā auglībā un daudzveidībā. Vajadzēja sadalīties pieklājīgos mazākos pulciņos.

Stāvēju un jutu, kā man traucas pretim pilsēta ar savu sve�o smaku, troksni un kā mēsli pelēko stacijas laukumu. Tik skaisti tas nebija, kā es to biju iedomājusies.

Dzīvojām da�as dienas viesnīcā, līdz varējām pārcelties pa�i uz savu māju. Tā atradās Ullevoldas ceļā pie Rietumakeras baznīcas. �Villa Renommee�, stāvēja virs durvīm. Veca divstāvu ēka ar stiklotu lieveni gar visu priek�pusi. Krāsains stikls. Visapkārt bija dārzs. Kad atnāca vasara, tas izrādījās esam viens vienīgs nātru lauks.

Bet �oreiz māte neķērās pie kapļa un lāpstas un netaisīja glītus celiņus un mākslīgas puķu dobes ar prīmulām apmale. Kaut kas viņā laikam bija izdzisis. Varbūt arī viņa nojauta, ka villa �Renommee� mums nebūs nekāda paliekama vieta.

Nu nāca da�i gadi ar saiņo�anos un pārcel�anos no vienam mājām uz otrām. Kad ta padomāju, man �ķiet, mēs paguvām dzīvot tikpat daudz vietās, cik pagāja gadu. Vel krēslu sēdekļi lāga nebija paguvu�i sasilt zem mums, kad jau atkal viss bija jākrauj pārvadājamos ratos, aizvien vairāk apbru�āts. No Langengenas mēs sev līdzi bijām paglābu�i oleandru. Parasti to nesu es, lai tam kas nenotiktu. Uz Sofijas ielu, uz Neuberga ielu, Bigdē, Stābeku un tā joprojām. Nesu oleandru.

Cilvēks pierod pie visa, mēdz sacīt. Māte nekad pie ta nepierada, īsta lauciniece būdama. Tikai mū�a pēdējos gadus viņai bija lemts nodzīvot miera tai nelielajā māja, ko tēvs beidzot nopirka.

Arī es pie tā nepieradu. Pat tad, ja neizdevīgākais bija jāpārmaina pret izdevīgāko.

Un joprojām, manuprāt, viens no lielākiem labumiem dzīvē, ja ne pats lielākais, ir varēt ieaugt vienā vietā. Tad �ī vieta ir laba, neskatoties uz vainām un trūkumiem. Ar tiem tad samierinājās tāpat kā kādu mīlot. Tas, ka katru pavasari no jauna atkal ieraugām ja ne vairāk, tad pāri zāļu skupsnī�u, dod dzīvei zināmu tvirtumu un sakarību.

Pilsēta nekad neesmu izjutusi jauna dzīvokļa pievilcību. Ik reizes ilgu laiku jutos tur sve�a un nedro�a. �ai staigulibā bija vainojams tēva dzīves veids.

Ik reizes, kad viņam radās izdevība ar peļņu pārdot mūsu māju, viņ� veikalu nevarēja palaist garām. Pirka pēc tam jaunu. Tā savu smagi piekrauto kuģīti viņ� izvadīja pa �auru ūdens ceļu �ais gados. Tie bija dārgi gadi, kad visus mūs vajadzēja izvietot dzīvē katru savā īstajā plauktā.

Tēvs pats personīgi aizgāja pie Ragnas Nilsena kundzes viņas pieņemamā istabā pieteikt mani pla�i pazīstamajā skolā Nordāla Brūna ielā. Toreiz tā bija sava veida studentu fabrika ar divgadīgu ģimnāziju. Bet vispirms bija jānoliek vidusskolas⁸ eksāmens.

Viņ� atgriezās mājās visai apmierināts, nebūt neesot neiespējams, ka es varētu dabūt brīvvietu priek�pēdējā vidusskolas klasē. Bet viņiem esot jāredz, kā man veik�oties ar valodām un matemātiku, kas man bija sve�i priek�meti.

Nāko�ajam pēc kārtas, Ingeborgai, vajadzēja palīdzēt mātei mājās. Pagaidām! Mānīgs jēdziens! Tas tik ļoti var nozīmēt visu mū�u. Visi nāko�ie attiecīgi iestājās gan tirdzniecības skolā, gan ģimnāzijā, gan konservatorijā, gan skolotāju seminārā. Ingeborga palika mājā. Varbūt tas vislabāk saskanēja ar viņas labo, pa�aizliedzīgo dabu.

Atgriezīsimies atpakaļ pie �Renommee� villas. Mes iekārtojāmies. Visus sīkos saiņus izvietoja pa visu māju, tāpat visas pazīstamās lietas, kas bija paņemtas līdzi no Langengenas. It kā nevietā aizmaldīju�ās, tās stāvēja gaiteņos un istabās.

Toreiz tēvs paskaidroja. Lielajā istabā mums gan būs jāliek tikai pulētas mēbeles.

Iespaids laikam būs bijis ārkārtīgs, jo vēl tagad dzirdu �os vārdus. Mēs ar Ingeborgu gavilējām palēkda-mās. Mūsu apaļais galds, krēsli un sofa ar zirgu saru popējumu bija pulēti, to mēs zinājām. Nu tēvs nopirka eta�ēru, kur likt greznuma lietiņas un lielu spoguli ar konsoļu. Esmu pārliecināta, ka viss bija diezgan negau-mīgs, bet pulēts gan.

Nāko�ajā reizē tēvs teica: �odien pilsētā es kaut ko nopirku � atminiet!

Mēs klusējām. Vai kaut ko mums, bērniem?

Mums visiem.

Ju�ana bija tik svinīga, ka kāds jautāja: Vai tas ir Kristus tēls trauku veikalā, par ko māte stāstīja?

Tas arī! Tas stāvēs virsū.

Tad mēs apklusām. Bet dienu vēlāk ieradās pianīns.

Tēvs sameklēja liejo, dzeltenīgo no�u grāmatu, ko atcerējos no agrākiem laikiem. Anfelda dziesmas. Viņ� apsēdās un pavadīja pats sevi mazliet nedro�ām, ieplestām rokām: �Es viesis �e un sve�nieks�.

Mēs visi stāvējām apkārt. Man bija tik savāda sajūta. Es viesis �e un sve�nieks. Bet vismaz bankrotēju�i mēs sen vairs nebijām. Mums ta�u atkal bija pianīns.

Tēvam �e bija divi brāļi, mums mazi un lieli brālēni un māsīcas. Vienai māsīcai bija Inga vārdā. Kolīdz viņu ieraudzīju, man �ķita, ka vārds tai labi piederas. Da�i vārdi izklausās tum�i un smagi, da�i neatstāj nekāda noteikta iespaida, bet da�i ir gai�i un skaidri. Kā piemēram Inga.

Mēs tapam sirdsdraudzenes kādus pāris gadus. Viņa bija mazliet vecāka un gudrāka nekā es. Viņa jau bija beigusi vidusskolu, valkāja uzspraustus matus un zilu kostīmu līdz pat kāju potītēm. Kā lēdijai, viņa teica par kostīmu. Jutu pret viņu lielu cieņu.

Ragnas Nilsenas skola! Inga teica. Tā nu gan ir prasta skola.

Kā tā?

Kopskola, viņa teica. Labakās ģimenes tak sūta savas meitas meiteņu skolā. Pati viņa bija gājusi pie Nisena. Turklāt pie Ragnas Nilsenas gāja tik daudz nomaļnieku bērnu.

Nomaļnieku bērni? Tāda vārda es nekad nebiju dzirdējusi.

Inga mazliet uzrāva uz aug�u savus stūrainos plecus: Jā � nu ta�u no Kampenas, Volerengas un tādām vietām �. Un tad arī tādi, kam vecāki �ķīru�ies vai ir briesmīgi kreisi.

Klusībā jutos visai atvieglota, ka man būs jāiet Ragnas Nilsenas skolā un nevis Nisena. Pat ja es dabūtu jaunu glītu tērpu, labāko ģimeņu meitenēm tomēr varbūt liktos, ka no manis nāk kūts smaka. Es ar patik�anu gaidīju sastap�anos ar noma|nieku bērniem.

Pa tam man drusku bija jāpamācās privāti, pirms sāksies skola. Matemātikas skolotāja un vācu valodas skolotāja bija ar mieru mazliet nodarboties ar mani. Viena krona stundā, tā bija pilna dienas alga kartupeļu lasītājai uz lauka. Bet nekas netika taupīts, lai man pa�ķirtu ceļu.

Vācu valodas skolotāja bija pavecāka, �mauga jaunkundze ar lorneti. Viņa bija neizsakāmi skāba. Runājot viņa lēnām izspieda vārdus, galvenām kārtām caur degunu. It kā viņa tikai ar vislielāko piespie�anos spētu atdarīt muti manis dēļ. Es drīz sapratu, ka skābums viņai bija tikai sava veida maniere. Jo tie�i viņa par to pa�u vienu kronu nodarbojās ar mani daudz vairāk nekā vienu stundu dienā. Viņa arī bija tā, kas mani saskubināja griezties pie zobārsta. Neviens cits nebija piegriezis vērību mazajiem bīstamajiem caurumiņiem manos priek�zobos. Viņa bija tā, kas iznīdēja da�as neglītas pūtītes, kas bija sāku�as parādīties man uz zoda, un viņa man arī cie�i uzstāja, lai negrau�u nagus. Citādi viņa, bei Gott, negribot redzēt mani klasē. Viņa ļoti diskrēti juta man līdzi manā veltīgajā cīņā ar nagu ko�ļā�anu.

Un vispār ieaudzināja manī to mīlestību pret vācu valodu, ar kādu viņa pati bija pilna.

Kā tam jābūt un kā tas notiek, jaunā dzīvē iestājoties, māte gribēja iegādāties mums vairāk drānu. Nekā sevi�ķa jau mums nebija, un nu mums vajadzēja �izskatīties tāpat kā citiem.�

Viņa paņēma mani līdzi uz kādu lielu veikalu. Mēs gājām no nodaļas uz nodaļu, no letes uz leti. Visiem citiem māte pirka audumus pēc savas gaumes. Man bija atļauts pa�ai bilst kādu vardu. Toreiz nebija gatavu tērpu kā tagad, audumu bija liela izvēle no griestiem līdz grīdai. Man nevajadzēja vienu kleitu vien. Es ie�u vidusskolā. Pats par sevi saprotams, ka man nepietika ar vienu kleitu vien. Man vajadzēja divu!

Visskaidrāk sev acu priek�ā redzu galdu ar dāmu apak�veļu. Plānu plāniņu, ar me�ģinēm un iz�uvumiem. Katru pieklājību aizmirsusi, lūdzos un diedeleju. No mājās māte glu�i dabīgi bija izgājusi ar nodomu pa�ūt mums visiem kreklus un apak�bikses no visizturīgākā veļas auduma. Māt, es teicu, degunu tikko ne me�ģinēs iebāzusi, nopērc �os! Tikai Ingeborgai un man, tie citi ir tik mazi, tik mazi, tie jau neko nesaprot, tiem visiem tu vari pirkt audeklu!

Māti, nabadzīti, dro�i vien skumdināja mana bezdievīgā iedomība, kas atklājās visu acu priek�a. Dāmas smaidīja, māte nezināja ko darīt. Tad, saskaitījusi naudu, viņa padevās.

Sājā laika, pirms skolas saksanās, es parasti priek�pusdienās sēdēju tēva kantorī un rakstīju ziņas par īpa�umiem.

Pēc tam, kad kantora laiks bija beidzies, mēs kājām cilpojām uz mājām, no mums ielu dzelzceļa sabiedrība ne cik daudz desmit ēriņu neieņēma � jo kā gan tas beigtos, ja mēs visi piesavinātos tādus dārgus paradumus!

Tēvs nevarēja iztikt �negājis cilvēkos�, kaut gan pie viņa kantorī ik dienas grozījās cilvēki. Viņ� visiem nāca pretim vaļsirdīgi un ar laipnību un, tā ka dziedā�ana bija viņa mīļākā nodarbo�anās- brīvajā laikā, viņ� drīz sāka piedalīties kādā kvartetā.

Mūs bērnus viņ� mēģināja ievadīt attiecīgā vidē, dziedā�anas biedrībās, atturības biedrībās un kristīgās jaunatnes biedrībās. Nekāds ieguvums tas nebija, vismaz man ne. Pelēki un garlaicīgi man �ķita �ie �svētki�, kur ap apa|u galdu da�as glītas jaunas meitenes ielēja kafiju un izsniedza pa diviem apalī�iem katrai mums. Tad gaismas bildes no misijas darba lauka un Jēzus dzīves.

Ne jau tādēļ, ka man būtu iepatiku�ās izlaidīgākas izpriecas. Pie mums izpriecas noteica mātes principi un^ tēva naudas maks.

Vienu vienīgu reizi tēvs novērsās no nospraustā ceļa.

Mums bija ciemiņi no laukiem. Divas jaunas meitenes Ingeborgas un manā vecumā.

Tēvs pasauca mūs sāņus un teica, ka esot izdomājis ko sevi�ķu. Bet mēs laikam nepratī�ot turēt muti? Neviens, absolūti neviens nedrīkstot to zināt. Viņ� to darot vie�ņu dēļ, viņas ta�u neesot nāku�ās, lai apmeklētu kristīgas sanāksmes.

Es tūliņ sapratu, ka mātei tas nav jāzina.

Kādā svētdienas pēcpusdienā viņ� paņēma mūs līdzi uz Bigde peldvietu. Mēs dabūjām kafiju un sviestmaizes, kāds dziedāja vieglas dziesmiņas un kāda jauna dāma, skaista kā bilde, balles tērpā dziedāja īstas dziesmas pia-nīna pavadībā. Neviena mēs nekad vēl nebijām redzējusi īstu dāmu balles tērpā.

Māte gandrīz nekad neizgāja no mājas. Tagad es viņu saprotu, sāku saprast no tā laika, kad man bija tikpat daudz gadu kā viņai toreiz. Viņa nespēja izklaidēties, visi tie tūksto� mazie un lielie pienākumi ģimenē saistīja viņu daudz vairāk nekā viss, kas atradās ārpusē.

Bet kāds gadījums iespiedās man prātā. Kvartetam ar sievām bija izbraukums pa fjordu.

Vīrie�i ir lieli egoisti! māte teica, kad tēvs bija aizgājis.

Arī Inga teica: Vīrie�i ir lieli egoisti.

Pie viņas mājā tāpat māte tikpat kā nenogāja lejā pa savam �etrām kāpnēm. Viņai mājā tāpat bija daudz mazu māsu un brāļu. Kad viņi bija ielūgti pie mums, viņi ieradās vismaz trīs pulciņos ar da�u minū�u atstarpi.

Mēs staigājām roku rokā �urp un turp pa vakariem vai iegājām kādā konditorejā un apēdām pāris septiņēru kūkas katra, kad Ingai bija nauda. Man tās nekad nebija. Mēs atrāvāmies viena no otras tikai, ja pulkstenis tuvojās desmitiem un nevienai no mums nebija atslēgas.

Egoisti, jā! Vīrie�i, jā! Sevi�ķi pamācīga bija Ingas draudzība ar kādu radinieci, kas bija apprecējusies ar kādu aģentu un dzīvoja Grīnerlekenā.

Viņa cie�i ieķērās man elkonī un seja viņai pieņēma

to pa�u izteiksmi, kāda bija Dadai, kad tā stāstīja spoku stāstus. Viņa nolaida balsi un vilka mani projām no veikalu logu un gāzes lukturu gaismas.

Nu viņai atkal būs bērns! Inga teica. Tre�ais. Viņ� pārnāk mājās � mazliet iedzēris �, noliek somu, ēd un gu| un .. . un ... Un tad viņ� atkal aiziet. Un naudu viņa nedabū. Tad viņa ieķīlā savu laulības gredzenu un nopērk mazliet piena, maizes un zivju frikadeju ... te pēc da�ām dienām atkal pārrodas viņ� � mazliet iesilis � un noliek atkal somu. Tādā kārtā viņai rodas bērns ik gadu. Aizbēgt no tiem viņa ta�u nevar, tagad viņai ir 23 gadi, kad viņai apies trīsdesmit, viņai būs 10 bērnu.

Grīnerlekenas gadījums mūs stipri nodarbināja. Inga sekoja tā attīstībai un iepazīstināja ar to mani, un tas mūs uztrauca aizvien vairāk.

Varbūt visi vīrie�i nav tik nekrietni?

Ingai �ķita, ka tas tomēr tā ir. Iz�ķirība bija pavisam maza. Ņemsim, piemēram, tavu tēvu un manu tēvu ... iz�ķirība ir pavisam maza! Bet es negribu būt mājas māte un izskatīties pēc siena gabanas! Es esmu vīrie�u ienaid-niece, tā es tie�ām esmu!

Viņa apstājās un cie�i skatījās man acīs, viņa bija bāla un nopietna.

Solies arī tu būt vīrie�u ienaidniece!

� Jā�ē�es teicu pabailīgi.

Dod man roku uz to! � nospļaujies trīs reizes un saki � pē, vīrie�i!

Ragnas Nilsenas skolas Nordāla Brūna ielā jau sen vairs nav, bet māja stāv vēl turpat. Kādreiz pa gadu eju garām un atceros �o to no senām dienām. Ielūkojos vārtos, kur atradās lielākā da|a uzeju klasēs, un pa tiem �aurajā skolas pagalmā. Priek�pusdienās tur notika mācības mazajām klasēm un vidusskolai, pēcpusdienās ģimnāzijai, pēc īsas un pavir�as sakop�anas.

Skolas telpas varbūt tie�ām bija nemodernas, nepraktiskas un nehigiēniskas, � un tomēr skolai piemita kaut kas jauns un svaigs.

Pati Ragna Nilsena bija tā, kas skolai uzspieda savas stiprās personības un kā toreiz teica � brīvo uzskatu zīmi. Sos uzskatus gan jau sen ir aizstāju�i citi vēl daudz brīvāki.

Tā kā Ragnas Nilsenas ģimnāzija bija tikai divgadēja, tad tanī pa lielākai tiesai mācījās skolnieki, kam trūka laika vai naudas, vai abu kopā.

Skolotāju vidū bija ari Erika Nisena. Dziedā�anā. Tomēr neatceros, ka viņa jebkad būtu dziedājusi kādu toni. Viņa aizvien ieradās tādā kā mēteli, ka apmetni, mazā laivveidīgā cepurītē ar �ķidrautu un sēdās pie pianīna ar cepuri galvā.

Dziediet nu, bērni, viņa ātri un nervozi teica. Un mēs visi dziedājām vienbalsīgi, tās pa�as dziesmas ik reizes. Bet jau tas vien, ka viņa, lielā pianiste, sēdēja tur gurdena un bāla un pavadīja mūs savām baltajām, grumbainajām rokām, man katrreiz iedvesa sajūtu, ka pārdzīvoju kaut ko svinīgu.

Nilsena kundzei piemita savāda valdonība, gandrīz vai mazliet stindzino�a. Kad viņa viegliem, lēniem so|iem, bie�i vien ar tādu kā �ēlīgu smaidiņu, gaja pilnajām klasēm cauri, viņa atstāja aiz sevis it kā kādu klusuma joslu. Viņas tēraudzilajam skatienam no katedras raugoties, neviens gan nebūs at|āvies sev kādu vaļību. Tādā kārtā brīvdomība neizpaudās.

Kādā sevi�ķā gadījumā viņa izrādīja negaidītu naivi-tāti. Tas bija būru kara laikā. Kādā diena viņa ienāca ar lielu papīra loksni un svinīgi nolasīja laipnu, bet noteiktu pa�as rakstītu iesniegumu karalienei Viktorijai, lai izbeidz that cruel war⁹. Viņa bija pārliecināta, ka the good queen¹⁰ nezina, ko tie tur Āfrikā patlaban dara.

Un nu arī mums, ģimnāzistiem, vajadzēja piedalīties un visiem parakstīties.

Atbilde nekad nepienāca, un būru kar� turpinājās^ it kā karaliene Viktorija nemaz nebutu saņēmusi mūsu vēstuli.

Es biju vienīgā jaunā iesācēja klasē. Sākumā tas mani mazliet nospieda. Bet kaut ko jau biju mācījusies dzīves skolā, starp citu, būt jaunai iesācējai. Es rāvos pie malas gaiteņos un kāpnēs, slēpos piesardzīgā klusē�anā un izlikos, ka lietas man paiet garām. Bet nekas man nepagāja garām.

Kā tas bija ar priek�pilsētu bērniem, par kuriem Inga man bija stāstījusi, es paliku neskaidrībā.

Es slepus mazliet novēroju kādu zēnu, Juliju vārda. Viņ� nekad nezināja stundas, reti aplēsa uzdevumus, un viņa rakstu darbus �ad un tad nolasīja priek�ā, tadeļ ka tie bija tik neparasti muļķigi.

Kādā dienā vācu valodas skolotāja viņam skābi teica, Marija vācu valodu ir mācījusies divus mēne�us, tu divus gadus, kā tev nav kauna?

Tad viņ� zinīgi pasmaidīja: Nu, Marija jau kaļ 1- Un citi visi zinīgi noraudzījās manī.

Tas mani mulsināja. Vai tas bija nelabi darīts, ka es kalu? Kā tad citādi lai iemācās die Angst, die Axt...?

Tiesa, es kalu. Par spīti visiem Jūlijiem. Nebija tādas stundas, kas apzinīgi netiktu cauri izņemta, neviena norvēģu domraksta, pie kā es nesēdētu dienu un nakti kā vista uz olām, izdomādama aizvien labākus adjektīvus. Jo nodoms ta�u bija tāds, ka man ir jānoliek tik priek�zīmīgs proģimnāzijas eksāmens, lai mani atsvabinātu no skolas naudas ģimnāzijā.

Vienu dienu nedēļā man nācās nokavēt pirmās stundas. Es gāju mācībā. Ingeborgu un mani vajadzēja iesvētīt.

Jo tuvāk konfirmācijas diena nāca, jo vairāk no tās^ baidījos.

Pati sev es nevarēju noliegt, ka pārāk biju attālinājusies no sava kristību akta, kamēr biju ieradusies Kristiā-nijā. No kristīgām sanāksmēm vairījos kā no mēra. Ingas iespaids uz mani nebija nekāds labais, mēdzām sodīties viena ļaunāk par otru, kad runājām par Grīnerlekenas nelieti. Un vakaros es retu reizi paguvu līdz galam noskaitīt tēva reizi, kad jau gulēju un lasīju mīlestības romānus no Deihmana bibliotēkas, līdz grāmata izslīdēja no rokām. Mājās arī nebiju laba. Nepalīdzēju mātei mazgāt traukus.

Diena tuvojās draudīga. Mums uz�uva melnas iesvētāmās kleitas un zaļas pārklau�ināmās kleitas, bet mieru manai dvēselei tas nedeva. Sāku skaitīt visas vecās lūgsnas ik vakaru, bet bija jau par vēlu, atlika vairs tikai nedaudz vakaru, kad to darīt.

Pa�ā �īs dienas rītā izmisumā ņēmu un iemērcu matu suku ūdenī un nopinu uz katras auss pa bizei, tik cietai kā koks. Tās es uzsēju aug�ā ar melnu lentu tā, ka tās karājās divkār�i un vicinājās. Vismaz �o upuri es gribēju nest savam bērnības Dievam. Citas meitenes izbrīnēju�ās nolūkojās manī, kad ierados.

Drebēdama nometos ceļos un baudīju �vakarēdienu�, pirmo un pēdējo reizi savā mū�ā. Ar visu savu gribas spēku es pūlējos būt tikpat mierīga kā visa ceļos gulētāju aile, bet tomēr nespēju savaldīties.

Māte un tēvs sēdēja baznīcā, es izstreipuļoju arā viņiem līdzi, akla no asarām.

Apņēmos, ka lūko�u laboties, mēģinā�u turēt iesvētī�anas solījumu.

Nākamā dienā biju skolā. Vairāki citi klases biedri ari bija iesvētīti. Man nebija ienācis prātā, ka viņiem bus līdzi visas viņu dāvanas. Bija tā, it kā es butu iegājusi zeltkaļa veikalā, visi runāja cits caur citu pirms stundu sāk�anās, meitenes skaļi un spiedzo�i, zēni aizsmaku�ām pārejas gadu balsīm.

Rādi, ko tu esi dabūjusi! viņi sauca.

Vairāki pienāca un gribēja redzēt manas dāvanas.

Es�es� man tās ir mājās.

Un tad es ņēmos aprakstīt zelta rokas sprādzi, kakla va�iņu, saktiņu. Jo man, protams, vecāki nebija ļāvu�i visas �īs smalkās dāvanas nes't uz skolu.

� Ai, pasargi Dievs � biju tik pilna melu kā zivs ikru. Lai Dievs Kungs man ir �ēlīgs, nebija viegli �e proģim-nāzijā, bet no �ī laika, jā, no rītdienas sākot...

Un nu taisni tagad, tum�ajos rudens vakaros, sāku iet uz Pestī�anas templi. Ceļ� bija tāls, uz aug�u vien no Rietumakeras baznīcas, sevi�ķi, mājā nākot, bija melna tumsa, tikai pa retai gāzes laternai vietumis. Bet es nebaidījos ne no kā. Ieeja maksāja desmit ēras. Tās man ikreiz iedeva māte cerībā, ka Dievs Kungs mani sveiku un veselu atgriezīs mājās. Tomēr viņa man atgādināja, ka esot daudz labu vietu, kur Dieva vārdu var dzirdēt par velti. Reiz es aizmirsu naudiņu paņemt līdzi un nu stāvēju pie tempļa durvīm bez naudas. Man pat neienāca prātā palūgt durvju sargam, lai mani ielai� iek�ā. Gāju uz māju pēc desmit ēru gabaliņa, un tad beidzot iekļuvu templī vēlā vakarā.

Varbūt mani te saistīja dramatiskais. Tribīne ar visiem brāļiem un māsām formas tērpos, atgriezto grēcinieku liecības, kas lielākā daļa ne par matu nebija biju�i labāki par mani. Drīzāk ļaunāki, kā to varēja saprast. Tad vēl no�ēlnieku sols ar ceļos gulo�ajiem grēciniekiem, bet vispirms un galvenām kārtām dziedā�ana un mūzika.

Kad lielo karogu ar dziļajām, stiprajām krāsām no tribīnes nolaida pār ceļos gulo�o grēcinieku galvām un smagi un monotoni atskanēja dziesmas vārdiņ Asins, asins, Jēzus dārgā asins .. . tad es jutos it kā viļņa galā pacelta. īstenībā tikai mana dziļā kautrība tad mani atturēja mesties ceļos citiem līdzās.

Būtu kāds aktīvists pamanījis se�padsmitgadīgo mei�u, kas, ar visiem jutekļiem uzsūkdama sevī noskaņojumu, sēdēja pustumsā lejā zālē, un mazliet pastūmis mani uz no�ēlnieku sola pusi, es �odien varbūt būtu virsniece.

Tikai nedaudzas meitenes no proģimnāzijas pārgāja uz ģimnāziju, no manas klases mēs bijām trīs.

Mūsu skolā bija tikai viena arciuma¹¹ līnija, reāllīnija.

Mēs bijām pēk�ņi ielēku�as citā plānā.

Es sāku apskatīties.

Fizikas mācības grāmatā bija 800 lappu�u. Galvenajā priek�metā matemātikā bija piecas da�ādas mācību grāmatas, arī kopā da�i simti lappu�u. Tad bija projekcijas zīmē�ana, tādi kā matemātiski burvju triki uz liela zīmējamā papīra. Matemātiskā ģeogrāfija un bieza ķīmijas grāmata. Nemaz vārdā neminot daudz ko citu, ko es gribētu pieskaitīt meiteņu priek�metiem.

Kādu dienu citas meitenes pierunāja mani, lai lūdzu atlikt norvēģu domrakstu mazliet vēlāk.

Apturēju norvēģu valodas skolotāju gaitenī. Mēs pūlamies dienu un nakti, mazs pagarinājums būtu ļoti . ..

Viņ� sarkastiski pasmaidīja. Ko tad jūs, Andersena jaunkundz, meklējāt uz galēras?

Jūs. Un Andersena jaunkundze!

Nekas nevarēja stiprāk pasvītrot starpību starp pagātni un tagadni. Bet diennaktij ir ļoti daudz stundu, labāk stundu mazāk gulēt nekā kādu uzdevumu atstāt nepadarītu.

Tempļa apmeklē�ana bija jāizbeidz, skolā mācības notika pa vakariem līdz pulksten pusdeviņiem.

Citai lasī�anai nekā skolas uzdevumiem laika atlika maz. Tādēļ laikam man �ķita, ka jāizmanto visi brīvie brī�i, kādi gadās, � vienā dienā zīmē�anas stundā man zem pults bija grāmata, Knuta Hamsuna �Viktorija�. Tā bija iznākusi pirms pāris gadiem, bet tikai nule man bija gadījies to dabūt Deihmana bibliotēkā.

Uz pults gulēja zīmējamais papīrs ar horizontālo plānu un vertikālo plānu, un tālāk es netiku. Tā tas nebija domāts, es biju cerējusi īsā laikā tikt galā ar uzdevumiem un tad mazliet palasīt laikā, kas vēl būs palicis no stundas. Bet tad man nejau�i gadījās at�ķirt grāmatu un iemest tanī acis.

Punkti un līnijas, virsmas un ķermeņi izzuda no manas apziņas. Atrados burvīgā maiguma, skumju un kaislību pasaulē. Nemanīju, ka skolotājs manī noraugās un tad man tuvojas. Nekas cits kā viņa stiprā roka, no vienas vietas melnām spalvām apaugusi, nespēja atgriezt mani īstenībā. �ī roka izrāva man grāmatu. Neviena vārda neteicis, viņ� mazo grāmatiņu iebāza savu svārku kabatā un, aizgājis atpakaļ, uzkāpa atkal katedrā.

Zīmē�anas skolotājs bija tas pats, kas proģimnāzijā. Viņ� bija spējīgs un taisnīgs, bet ļoti strauj�. Ne viņ� manī paskatījās, ne teica kādu vārdu, un grāmata viņam bija kabatā, nedrīkstēju lūgt, lai viņ� man to atdod atpakaļ.

Nākamā zīmē�anas stundā es nogaidīju stundas beigas, piegāju vilcinādamās un uzdro�inājos apjautāties par grāmatu. Tā ir Deihmana grāmata, es teicu.

Viņ� kaut ko nomurmināja melnajā bārdā un aizgāja, no mugurpuses viņ� izskatījās sadusmots. Es biju izmisusi.

Laiks pagāja. Pienāca no Deihmana atgādinājums atdot grāmatu. Es nakti negulēju. Tas briesmīgais cilvēks pēc tam uz mani nebija paskatījies, sirdi atvieglot mājās es neuzdro�inājos.

Tādās reizēs var pārbaudīt draudzību.

Varu saukt viņu par Sverri, tas ir skaists vārds. Viņ� bija kaut kur Vestlandē. Kad viņam bija jāatsaka, viņ� pielieca galvu mazliet uz sāniem un runāja paklusu un vientiesīgi, mīkstajā dialektā. Viņam bija plati, stipri pleci, bet viņ� bija mazliet īsāks par mani. Es mēdzu iet pa noteku, ja vakaros mēs reizē gājām uz māju, tad viņ� izskatījās garāks. Viņ� tam nepretojās, rimti smaidīdams.

Cita padoma nebija, kā iet pie zīmē�anas skolotāja uz māju, tā Sverrem �ķita. Varbūt privāti viņ� būs pieļāvīgāks. Un tad man jālūdzot piedo�ana, varbūt taisni to viņ� gaidot.

Es neuzdro�inājos iet viena pati. Sverrem bija jānāk līdzi un jāstāv ārpusē.

Es piezvanīju, kundze atvēra durvis, viņa palūko�oties, vai vīrs esot mājās. Nē, viņa nebija mājās, nebija ari dienu vēlāk. Kundze bija laipna, bet it kā mazliet apjukusi.

Tad es sapratu, skolotājs negribēja ar mani runāt.

Es atklāju savu nelaimīgo sirdi laipnajai dāmai, un viņa apsolījās pateikt, ka lūdzu piedo�anu.

Dienu pēc tam aizgāju tai pa�ā laikā un nu beidzot Viktoriju dabūju atpakaļ. Manas pirmās bēdas Knuta dēļ!

Sverre gaidīja ārpusē, viņ� bija gaidījis ārpusē ik reizes. Mēs abi bijām tik atviegloti un priecīgi. Saule spīdēja. Ziema vērsās uz pavasara pusi, debess bija tik spo�a un zila, un mums vajadzēja doties katram uz savu pusi atrisināt matemātikas uzdevumus.

Sverrem bija kabatas nauda. Ne daudz. Tomēr ar to mēs da�reiz varējām aiziet uz teātri. Es rāvos ārā no iesprostojuma mājās, mātei vajadzēja piekāpties.

Da�reiz Sverre izvilka arī kādu divkronu gabalu no kabatas, � zēni toreiz valkāja vestes, � un dancināja to kā vilciņu uz pults. Pie tam viņ�, lepni un laimīgi smaidīdams, noraudzījās manī. Mēs varējām aiziet uz konditoreju. �okolāde un vīnes maizītes, kamēr viņ� savā dziedo�ajā, rimtajā veidā runāja par nākotni un lielo vērpjamo ma�īnu mājās pie tēvo�a Vestlandē. Viņ� iestā�oties uzņēmuma. Kad būsim precēju�ies, tā viņam �ķita, mēs varbūt varē�ot dzert �okolādi ar vīnes maizītēm priek�pusdienās. Ko es par to sakot?

Kad vēlāk dzīvē es biju iemīlējusies, tad ikreiz kādā ar iesirmiem matiem deniņos. Un garā no auguma. Tā, ka man nevajadzēja iet pa noteku, lai raudzītos aug�up uz viņu, un lai es justos aizsargāta.

Bet Sverre man ilgi ļoti patika. ¹²

Ibsens. Mēs bailīgi metām līkumu viņam apkārt, jo izteiciens par �ap�ķie�anu� mums nebija sve�s.¹²

Ja atņem kino, radio un Bīsleti, kas tad dzīvē vēl paliek, teiktu mūsu dienu Oslo �etrpadsmit- līdz se�pa-dsmitgadnieki.

Man �ķita, ka vēl bija daudz kas. Pirmais un galvenais man bija Deihmana bibliotēka. Neierobe�ota iespēja lasīt. \

Un tad Kārļa Juhana iela, daudzas skolnieces, mājup iedamas, meta pa to līkumu.

Man �ķita ārkārtīgi interesanti iet pa to pastaigā�anās laikā. Un tad jau es varēju arī ar kaut ko palielīties, kad veselu stundu par vēlu atgriezos mājās. Mēs pazinām da�as slavenības, no kurām ievērojamākais bija Henriks

Un tad bija teātris. Tiem, kas to varēja apmeklēt. Sava agrākajā dzīvē, kā kazu gane un lopu meita, es neatlaidīgi biju sekojusi teātra notikumiem Kristiānijā. Nu biju tik tuvu �ai fantāzijas pasaulei, ka vārda pilnā nozīmē būtu varējusi aizsniegt to ar roku � tas ir teātra ēku. Un kāds man bija parādījis Henriku Klausenu uz ielas, un kādu elegantu, skaistu vecāku dāmu es biju redzējusi uz Kārļa Juhana ielas palokāmies vaļējas karietes priek�ā, kurā sēdēja Oskars II. Tā bija Lūcija Volfe. Biju redzējusi arī Bjernstjernu Bjernsonu, kā viņ� stāvēja Studentu birzī un �estikulēdams visai skaļi sarunājās ar savu dēlu Bjernu, jo tie�i tur bija pacelties lielam jaunam teātrim. Bet pa�ā teātrī nekad vēl nebiju bijusi. Es ta�u apmeklēju Pestī�anas templi un ļoti pūlējos turēt kristietības solījumu, ka nevarēju tik smagi nodarīt pāri saviem mājiniekiem. Jo kaut gan pati es nedomāju, ka teātris nozīmē to pa�u, ko �velns, pasaule un mana miesa�, es zināju, ka tā domā māte. Tēvs gan ne. Viņ� skatītos caur pirkstiem uz tādu vien pārkāpumu. To es zināju no gadījuma Bigdē peldvietā.

Sad un tad klasē ieradās kāda meitene, matus sapinusi neskaitāmās, peļu astītēm līdzīgās bizītēs, ja vakarā viņai bija jāiet uz teātri. Tad matiem kā mākonim vajadzēja būt izlaistiem par pleciem.

Neviens, protams, neiedomājās, kā tas bija ar mani, un es rūpīgi sargājos par to runāt. Tām citām dro�i vien liktos, ka mana māte vecmodīga un savāda.

Tikai ģimnāzijā, kad pamazām saku iet savus ceļus, mans ceļ� kādā vakarā aizveda mani arī uz teātri Bankas laukumā. Es nebiju viena. Sverre nāca līdzi. Mēs sēdējām tumsā tālu nost no skatuves, balkonā, bijām iemīlēju�ies un jutāmies neveikli. Skatījāmies Ambrosiju, bet no tā mums labāk netika. Halfdans Kristensens tēloja Ambrosiju un runāja tādā balsī, ka akmenim varēja sākt birt asaras. Kur nu vēl man.

Viens vai otrs gudrs cilvēks ir teicis, ka starp mīlestību un bēdām ir tik maza starpība, ka tās abas izpau�as asarās. Kaut mani bēdas uz skatuves galīgi bija satrieku�as, domāju, ka mans pavadonis �ajā vērā liekamajā ¹³ pirmajā teātra vakarā drīzāk bija citādā noskaņojumā. Tumsā viņ� bija saņēmis manu roku, tas ir tik sen, sen, bet es vēl atceros, ka tā kā putns gulēja zēna cietajā plaukstā. Un kad pienācām pie maniem vārtiem, mums �ādā vai tādā kārtā radās drosme vienam otru noskūpstīt. Mums bija astoņpadsmit gadu.

Es liedzos palikt mājās, kad mans jaunākais brālis piedzima.

Bija iestājusies vasara. Es aizbraucu ar divriteni pa Drammenas ceļu. Sverre brauca līdzi. Galvu sāņus pieliecis, viņ� prātoja, ka vajagot paciesties ar saviem vecākiem.

Vismaz apsolies, ka nestāstīsi to skolā! es nikni teicu.

Protams, man tas nenāca negaidīts, kaut arī māte tie�i neko nebija teikusi. Mums, pieaugu�ajām meitām, tak bija acis pierē, un var pat būt, ka savas gudrās galvas tikām sabāzu�as kopā.

Kad beidzot atgriezos mājās un pazag�us vakarā gribēju aiziet gulēt, Ingeborga satvēra mani un nelaida vaļā. Man jāejot iek�ā pie mātes.

Tā pati aina, kāda man bija zināma no iepriek�ējām reizēm. Māte, gludi saglaustiem sirmiem matiem ap plato, gludo pieri. Skaistajā, izrakstītajā naktskreklā, ko lietoja �ādos gadījumos, zem me�ģīnēm caur�ūta palaga un ar mazu, tum�u, kā zīds spīdo�u galviņu uz elkoņa.

Viņa mazliet nedro�i uzsmaidīja man, it kā piedo�anu lūgdamās.

Es stāvēju pie gultas un pēk�ņi nesapratu, kā pārvarēt no�ēlu, kas man gribēja uzmākties.

Tad māte mazliet pacēla mazo vīstokli, lai es to brīdi paturu. Es biju nokaunējusies kā suns, kam pabā� kaķēnu zem deguna.

Tomēr mātei laikam bija bijis par maz dzīvības spēka, ko dot �im savam mazajam pēdējam dēlam. Viņ� nepieņēmās un nekļuva apaļ�, kā tas bija noticis ar visiem citiem. Un kad viņam bija pusgads, viņ� dabūja plau�u karsoni.

Mēs, lielie, nevarējām to izturēt. Visļaunāk bija man, kas biju bijusi tik cieta, ka pat nebiju gribējusi viņu redzēt, kad viņ� pie mums atnāca. Noraudāju�ās mēs viena otru nomainījām, lai turētu viņu klēpī, lūkodamas saskatīt kaut vismazāko labo�anās zīmi mazajā sejiņā. Viņ� it kā ligzdā gulēja brāļu un māsu mīlestībā, bet tomēr nomira.

Tad mātei vajadzēja mūs visus mierināt. Pasaule bija tik ļauna un grūta. Nu bērnu draugs Jēzus turēja viņu savā klēpī, mums nav jānoskumst.

Un nu vēl vienu reizi manī atdzīvojās izbālējusī debesu godība, tā atvērās kā liels bērnu dārzs, tur bija Jēzus ar rāmajām acīm, Dievs Tēvs, kas sēdēja debesu valstības zelta tronī, uz visu noraudzīdamies un pār visu valdīdams līdz pasaules galam.

Bija vasaras brīvlaiks.

Sverre stāvēja uz stūra ar divriteni un gaidīja, es nenācu.

Viņ� piezvanīja, viens vai otrs gāja atvērt, nē, �odien nekur ^s nevarot iet. Laiks pagāja, un tā tas bija ik dienas.

Bēdas vien tās nebija. Eksāmena svētkos Ragna Nil-sena mums bija teikusi runu. Runas es biju dzirdējusi jau agrāk. Vecāku cilvēku teiktas, kas gribēja rādīt ceļu mums, kam bija jādodas nezināmā pasaulē, pieaugu�o cilvēku dzīvē. Tās laikam uz mani nebija atstāju�as iespaidu, es tās neatcerējos.

Bet �ī atstāja iespaidu. Ragna Nilsena stāvēja melnā zīdā, un sirmie mati kā vaļīgi satīta diadēma bija uzsprausti virs mazās, smalkās galviņas. Viņa bija dziļi nopietna. Tik daudzi jaunie�i vieglprātīgi apejoties ar to visvērtīgāko dzīvē � mīlestību. Viņa it īpa�i meitenēm gribot teikt kādu vārdu. Jaunai sievietei sava mīlestība esot glabājama un sargājama kā liels dārgums, lai to veselu un neskartu varētu atdot vienam, � tam, ar ko viņa kopā gribēs pavadīt dzīvi. Cik daudzas no jums, kas �e sē�at, izmij �o mantu sīknaudā? Flirts pa labi un pa kreisi. Ja arī ne vairāk, tad skūpsts vārtos.

Es sarāvos, un ausis man satvīka. Vai mūs kāds bija redzējis, vai viņa kaut ko zināja par Sverri un mani?

Skūpsts vienam, skūpsts otram. Te viens jā, te otrs jā, sīknauda. Beidzot tāda jauna sieviete stāvēja tuk�ām rokām, un viņai nekā nebija ko dot. Ne uzticības, ne ilgsto�a siltuma.

Viņa vēl teica daudz ko. bet prātā bija palicis tas par skūpstiem vārtos ...

Mani pārņēma nemiers un vainas apziņa � vai Sverre bija tas, ar ko kopā man būs jāpavada mū�s? Es par to biju sākusi �aubīties, kaut arī norunāts bija, ka precēsimies un dzīvosim lielās vērpjamās ma�īnas tuvumā, par ko viņ� pastāvīgi runāja.

Viņ� to dro�i ticēja, viņu runa neuztrauca. Un man īsti nebija patik�anas kaut ko teikt.

īstenībā es �ai runai vēl nebiju tikusi pāri, kad mazais brālītis nomira. Ko es nu vairs bēdāju par izbraukumu ar divriteni, par mīlestību un visām tādām pasaulīgām blēņām?

Tad Sverre vairs nerādījās, viņ� laikam bija aizbraucis uz mājām.

Tais brīvdienās es sēdēju kantorī.

Kas notiek galvā zirgam, kad tas ar visām �etrām kājām atsperas pagalmā un nav piedabūjams spert kaut soli tālāk? Ne ar labu, ne ar ļaunu.

Tikpat maz es varu pateikt, kas notika ar mani, kad pēc brīvdienām atkal sāku iet skolā. Es neko nevarēju un neko negribēju. No rudens līdz pat Ziemassvētkiem es negatavoju nevienu stundu, tikai pārlaidu acis mācībām pāri. Ar rakstiskajiem uzdevumiem es �ā tā tiku galā, bie�i Sverre man nepareizi pastrādāja matemātikas uzdevumus vai kāds cits drusku apdāvinātāks tos izdarīja pareizi. Tad es pati tos pārrakstīju.

Es līdzinājos cilvēkam, kas apātiski stāv starp sliedēm un noraugās, kā vilciens no viņa aiziet un attālums kļūst aizvien lielāks. Man tas drīz vien izzuda no acīm.

Dīvainā kārtā pagāja diezgan ilgs laiks, pirms to atklāja. Es dzīvoju no agrākajiem nopelniem.

Bet tad nāca pārbaude pirms Ziemassvētkiem. Tos, kas neizturēja, nepielaida turpmākajās pārbaudēs nāko�ajā semestrī no Jaungada līdz gala eksāmenam maijā.

Es piederēju pie tiem, kas neizturēja.

Mājās izcēlās panika, varbūt mazs uztraukums ari skolā. Es, kas biju tik centīga.

Mājā man jautāja, vai es esmu slima. Nē. Vai tad nemaz man nebija kauna? Nē. Atbildības sajūtas? Nē. Vai tad es ne par ko negribēju tapt, tikt tālāk dzīvē?

Nē. Tomēr. Es varēju apprecēties ar kādu, lai viņiem nevajadzētu mani uzturēt. Bet desmit bērnu man nebūs.

Viņi atskārta, ka lielā stundu kalēja bija iecirtu�ies kā zirgs.

Sevi�ķi apmierināta es nebiju, drīzāk trula. Nav jau visai jautrs ari nabaga zirgs, kas stāv uz kājām ceļā atspēries, kamēr viņu velk, stumj un apstrādā.

Nu tēvs devās glābt, kas vēl glābjams. Visa mana nākotne bija apdraudēta, viņ� aizgāja pie Ragnas Nilse-nas. Pēc tam mani kādu dienu aizsauca pie viņas. Ne uz kantori, bet uz mājām, mazajā bibliotēkā. Es sēdēju viņai iepretim pie galda. Nekādas bardzības viņā nebija. Es nebūtu domājusi, ka viņa varēja būt tik laba.

Es laikam skolā esot pārpūlējusies?

Esmu vesela ... es murmināju.

Varbūt psihiski, varbūt jau gadiem ilgi.

Laipni un pamudinājot viņa deva man padomu pamēģināt vēlreiz pēc �ī pārtraukuma. Tas ta�u tik daudz ko nozīmējot tēvam un mātei, man pa�ai arī. Viņa bija pārliecināta, ka man izdosies panākt vilcienu.

Ko es nedējām un mēne�iem biju nokavējusi, viņa man nejautāja, nekā noteikta es arī nebūtu varējusi atbildēt.

Nu tēvam bija jāmaksā man par privātstundām matemātikā. Ar pārējo es pati mēģināju tikt galā.

Es mācījos, ausīs vati iebāzusi, mājas troksnī pa priek�pusdienām, un ar kafijas palīdzību turējos nomodā vakaros pēc skolas. Rītos, kad modinātājpulkstenis tark�ķēja pie gultas, es tālruni vai modinātāju iekļāvu sapnī, kāds man patlaban bija, un gulēju tālāk. Bet tad jau nāca māte un purināja mani, līdz es pamodos.

Toreiz gala eksāmenā bija jāatbild visos mutiskos priek�metos. Un no Ragnas Nilsenas mums kā eksterņiem bija jāliek eksāmens sve�ā skolā, divgadīgām skolām nebija tiesību eksaminēt. Un iz�ķirīga bija vienīgi tikai eksāmena atzīme.

Man nekad nebija bijusi laime spēlē, nekad es nebiju laimējusi kādā loterijā, ja arī uz kādu priek�metu paņēmu visus numurus, izņemot vienu, tad taisni tas laimēja.

Bet �oreiz it kā kāda laipna vara �ēlīgi gādāja par mani.

Matemātikā privātskolotājs visā ātrumā izņēma ar mani daļu rakstisko uzdevumu. Citu starpā arī vienu tādu, ko atrisināt varēja tikai ar kādu īsti sare�ģītu triku.

Tie�i tādu man uzdeva eksāmenā.

Es stāvēju pie durvīm un gaidīju, kad mani laidīs iek�ā un es izkritī�u cauri ķīmijā. Stāvēju ar grāmatu rokās, aizpildot robus līdz pēdējai sekundei. Patlaban lasīju par magnēziju, kad durvis atvērās. Iegāju un izvilku zīmīti. Magnēzijs!

Lija lietus. Mēs stāvējām kopā saspiedu�ies un no mums pilēja ūdens uz slapjās grīdas sve�ās skolas priek�telpā. Gaidījām eksāmenu iznākumus. Vispirms nāca tie ar burtu A. Andersena, Anna Marija, 26:13. Vārdos izsakot: �Ļoti labi�.

Sverre bāli uzsmaidīja man. Mēs joprojām stāvējām, jo viņam vajadzēja nākt ar burtu R. Bet tas nenotika.

Sverre kjuva mazliet vēl bālāks. Jā, viņ� teica. Tad mēs gājām!

Atsitis vaļā lietussargu mums virs galvām, viņ� pavadīja mani līdz vārtiem.

11.

�

Nu būtu jāiet mierīgais kopējais ceļ� uz otru eksāmenu, filozofikumu, eksāmenu, kas tagad ir atcelts un kas parasti mēdza prasīt vienu gadu. No tā gāja ceļi uz visām pusēm.

Bet mājās mūsu tagad bija saradies tik daudz, un visiem vajadzēja vairāk nekā tikai vietu vien. Pie visiem galdiem kāds mācījās vai rakstīja, visiem vajadzēja kaut cik drānu un daudz ēdiena.

Tā iznāca, ka man bija jāpieņem audzinātājas vieta. Pagaidām. Tāds bija �is mānīgais vārds!

Tas jau nenozīmēja, ka es nevarē�u mācīties tālāk, neko citu tēvs un māte nekad nebija domāju�i, jau no tā laika, kad es vēl biju bērns.

Bet tie�i otram eksāmenam jau tik labi varēja sagatavoties pats, ja bija kāda maza guvernantes vietiņa. Nemaz nebija jāiet klausīties priek�lasījumus, tos varēja aizņemties. Un tos nedaudzos priek�metus, ko prasīja vēl bez tam, tos jau varēja iemācīties pats.

Tā es kādā loti agrā rīta stundā aizbraucu no mājas pelnīt pati sev maizi, kā tas rakstīts pasakās.

Va�onis bija pasūtināts dienu iepriek�, viņ� man palīdzēja nonest pa kāpnēm kumodi. Jā, kumodi. Tā bija mātes īpa�ums, tā viņai bija bijusi līdz, kad viņa devās projām pasaulē un nekad vairs neatgriezās mājās. Viss, kas man piederēja no drānām, glīti sakārtots bija salikts atvilktnēs, un atslēga lentītē karājās man kaklā.

Pa vaļējo logu pa�ā aug�ā bija izliekusies māte naktskreklā un māja ar roku. Aiz viņas gulēja viņas septiņi bērni. Lai gan nu tur iek�ā būs vairāk vietas, es redzēju, ka viņa raudāja.

Aizbraucu uz Solēru. Jādzlvo man bija mājās, no kurām visvairāk skolnieku mācījās skolā. Skolas nams bija tuk�a, veca dzīvojamā ēka otrās mājās, kurām arī bija mana darba akcijas. Vēl bez tam kādam pāris ģimenem bija pa vienam vai diviem skolēniem, kuru dēļ tās bija ieinteresētas. Pavisam kopā man pienācās trīsdesmit kronas mēnesī un brīvs uzturs.

Tas bija laimīgs acumirklis, kad rokā turēju pirmo pa�as pelnīto, kārtīgo mēne�a algu. Divdesmit septiņas kronas nosūtīju mātei. Trīs paturēju pati sev pastmarkām. Māte atrakstīja un pateicās par naudu, bet nevarēja saprast, kam man vajagot triju kronu pastmarkām. Tur jau iznākot vai ik dienas pa vēstulei!

Vīrs veikalā, kas bija ari pastanams, kādu dienu teica, greizi smaidīdams: Nu jau būs atkal vesela guba mīlestības vēstuļu .. .?

Sverre atkal no gala apmeklēja ģimnāziju.

Līdzcietība no manas puses, kad viņ� eksāmenu neizturēja, bija tie�ām īsta, bet mīlestībai tā bija tīrā inde. Vēstules tomēr gāja un nāca, kaut arī apdedzināties pie tām nevarējām.

Es dienām biju sapņojusi, ka bū�u klāt immatrikulā-cijas aktā 2. septembrī. Iztēlē es tik bie�i un tik dzīvi biju piedalījusies svinībās, ka beidzot gandrīz nejutu nekāda zaudējuma, kad no tā bija jāatsakās. Es savā melnajā zīda kleitā tik bie�i biju gājusi un, rektora priek�ā palokoties, no viņa rokas saņēmusi savu akadēmiskās pilsonības apliecību, ka nu tas vairs nebija tik svarīgi.

Lieta tā, ka būtu liels kauns mājiniekiem ieminēties par obligāto melno zīda kleitu, un bez tās es nevarēju iet.

Nu es biju Solērā, tas visu padarīja vieglāku. Mājās viņi domāja, ka tas bija tādēļ. Un akadēmiskās pilsonības apliecību varēja izņemt arī kādā kantorī. Man tā nebija vajadzīga, līdz atkal ie�u eksaminēties.

Es nekad neizņēmu �o papīru un nekad arī negatavojos otram eksāmenam.

Tēvs un māte bija loloju�i godkārīgus sapņus par mani, ka mācī�os un tik�u �uz priek�u� un �uz aug�u�. Mana fantāzija ilgi darbojās tai pa�ā virzienā.

Bet Gēte saka: Jaunība ir skurbums bez vīna.

Nebija vairs manā vaļā sastādīt noteiktus plānus, ieturēt zināmu virzienu pa nosprausto ceļu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Ceļmalas ziedēja, vilinātājas takas aizlocījās sānis, jautras vai skumīgas balsis aicināja projām no pasāktās gaitas.

Izmeklējis Sverres vēstuli ārā no citām, kas gulēja uz letes, pasta vīr� ķircinājās: Te nu būs mīlestība, kā mutiski, tā rakstiski! Un tad nāca smaids, kas izskatījās tik lipīgs tāpēc, ka lūpu kaktiņi viņam aizvien bija mitri.

Turpat stāvēja pāris sievas, arī viņas smaidīja. Ko viņas domāja?

Kādas pusaizmirstas un apraktas jūtas no jauna atdzīvojās manī, nelaimes apziņa Gudbranda skolā, kad atskārtu, ka esmu sve�a un nemīlama.

Es aizbraucu uz mājām, tas laikam bija kādā brīvlaikā. Mēs tagad dzīvojām Stābekā, pirmoreiz viņi bija pārcēlu�ies bez manis. Bet oleandrs vēl auga.

Mēs ar Sverri aizgājām lielu gabalu pa Drammenas ceļu un yisu pārrunājām. Viņ� apsēdās uz kāda akmens stabiņa un atstūma ģimnāzista cepuri atpakaļ, tā ka es skaidri varēju redzēt, ka viņa deguns bija par mazu. Tas bija mazāks nekā jebkad, vaigu kauli bija tik augsti, viņ� izskatījās pēc ķīnie�a.

Tas ir jāizbeidz. Arī vēstules vairāk neraksti! es teicu.

Viņ� piekrita, smējās un raudāja reizē: Tā būs labāk, citādi tu tik un ta mani nomocītu! Man jau gandrīz atkal kļuva �ēl no viņa aiziet, bet tad viņ� teica: Pagāju�ā vasarā, kad biju mājā, es mīlēju kādu meiteni, tev labāk atzī�os. Kirstena bija viņai vārdā ...

Tas atstāja iespaidu, tomēr ne pietiekami lielu, palika tā, ka mēs tomēr iz�ķīrāmies.

Daudz gadu vēlāk es atkal satiku Sverri. Liktenis mūs veda kurmet uz to pa�u pusi mūsu zemē, mēs nejau�i sastapāmies uz piekrastes tvaikoņa. Viss viņam bija gājis pēc plāna. Viņam bija pa�am sava māja pie fabrikas ar lielo vērpjamo ma�īnu. Viņam bija sieva, tikai tā nebiju es. Un mēs ar to abi bijām apmierināti.

Es varēju dabūt vietu ar 90 kronām mēnesī 30 vietā. To tad arī pieņēmu nākamā gadā. Priek�rocības bija acīm redzamas, bija kārtīgas pultis, sienas tāfele un kartes, pat katedra, kas manu pa�sajūtu pacēla par diviem kāpieniem augstāk.

Viss būtu labi, ja nenotiktu kaut kas pilnīgi a�gārns.

Te es sastapu savu likteni, kā mēdz teikt. Vai varbūt drīzāk savu posta likteni. Ar neatvairāmu spēku tas mani aizrāva no mana ce|a uz kādu citu ceļu. Bet tas izbeidzās strupceļā.

Man sāpīgi atcerēties visu, kas tagad naca. Ar to tomēr manā dzīvē sākās kāds posms, ko izmest no tās nevar. Tas beidzās ar asarām, kā bija ar asarām sācies. Un tikpat pēk�ņi.

Lavīks, pazīstams aktieris, � varbūt vairāk pazīstams kā �tautas valodas� entuziasts, pirms �o valodu pielaida uz skatuves, un arī kā bankrotējis teātra direktors Kristiānijā, atbrauca un kādu vakaru turēja priek�lasījumu.

Jau bērna gados mani bija pievilcis teātris, �ī mistiskā pasaule, ko pazinu tikai pec tā, ko gadījās izlasīt laikrakstos. $i aizrautība, kas bija radusies teātrim absolūti tālā un naidīgā vidē, visu laiku manī bija dzīva.

Nekad vēl savā mū�ā nebiju skatījusi vaigu vaigā cilvēku no teātra pasaules. Tas bija pavecāks vīrs � tā man �ķita, viņam bija 38 gadi � visai kailu galvvidu, lieliem kārtīgiem sejas vaibstiem.

Es sēdēju zālē aiz gados vecākas, bālas un sarūgtinātas jaunkundzes, kurai bija Karīne*vārdā. Viņ� tur aug�ā lasīja Vinji, Sivli un Gārborgu. Katrs vārds nāca it kā no viņa pa�a uzticīgās sirds, kāda viņam pa�am zināmā nolūkā.

Tas mani tik ļoti aizgrāba, noliecos uz priek�u. Asaras par Haugtusu slepus bagātīgi pilēja Karīnes ādas apkaklē. Viņa nikni pagriezās atpakaļ, un man vajadzēja ķerties pie mutauta. Visu acu priek�ā pilnā spuld�u gaismā.

Arī priek�ā lasītājs redzēja mani, paskatījās tie�i uz mani. Vienu acumirkli mūsu acis sastapās.

Vakarā mēs sēdējām un spēlējām kārtis, viņ� dzīvoja pie maniem saimniekiem. Biju tik satraukta, gandrīz tāpat kā tad, kad, maza būdama, pirmoreiz dzirdēju par Jēzu pie krusta. Tomēr vajadzēja savaldīties. Te pēk�ņi īsu mirkli viņ� saņēma manu roku zem galda.

Vairāk mēs nesastapāmies, neviena vārda mēs nebijām apmainīju�i. Otrā rītā agri viņ� aizbrauca.

Tad viņ� sāka rakstīt. Mēs sarakstījāmies visu ziemu, kad man bija divdesmit gadu.

Es biju kā apburta. Mana tagadējā dzīve bija kā tuksnesis . . .

Uz pavasara pusi, kad viņ� atgriezās no saviem priek�lasījumiem visā zemē, es mēģināju tēlot viņam

Agnesi no Branda ceturtā cēliena un Annu Jelmu Karali Mīdasā.

Pēc tam it kā vairs nebija ce]a atpakaļ.

Man bija jāuzņemas briesmīga izskaidro�anās ar tēvu un māti. Nepietika ar to vien, ka gribēju kļūt skatuves māksliniece, vēl ļaunāk bija tas, ka gribēju samesties kopā ar �o aktieri. Vai viņ� turklāt vēl nebija precējies?

�ķīries . ..

Vai es gribēju precēt �ķirteni, pilnīgi pret bībeles vārdiem? Vai viņam bija kāds stāvoklis? Vai viņam bija mājas, kur man dzīvot? Vai viņam vispār piederēja kaut kas vairāk nekā tas, kas bija mugurā?

No visa tā es varēju viņu atbrīvot. Viņam bija pulkstenis, ko ļaunākā gadījumā viņ� varēja ieķīlāt par 30 kronām. Bet to es neteicu.

Māte saslima no bēdām, viņa gulēja dienu no dienas, pieraudādama spilvenu slapju. Viņa labāk būtu redzējusi mani nomirstam.

Tēvs lūdza, lai atvedu aktieri, viņ� gribēja ar viņu nopietni parunāt, ar mani jau tas nebija iespējams.

Lavīks ļoti labi saprata manus vecākus, viņ� zināja ka viņu acīs nekāds krietnais vīrs viņ� nebija. No sarunas ar manu tēvu viņ� atgriezās ar solījumu, ka nemēģinās no savas puses mani sastapt veselu gadu. Tad varbūt mēs atkal varēsim runāt viens ar otru.

Es plosījos un biju izmisusi, bet palika tā, ka atkal meklēju skolotājas vietu.

Jauni apstākļi, jauns darbs savā ziņā. Pirmoreiz es biju kļuvusi skolotāja kārtīgā skolā, mazā vidusskoliņā uz laukiem.

Biju dziļi vīlusies. Bet to man vajadzēja pārvarēt. Darbs, pienākums un atbildība ierāva mani kā zobratā.

Skolas vadītājs un viņa kundze bija mundri un patīkami ļaudis. Viņi dzīvoja skolas namā, pa vakariem mēs labprāt spēlējām vistu.

Viņ� bija divdesmit gadus vecāks nekā sieva, reiz viņa bija bijusi kalpone skolā pie viņa.

Viņa man deva padomu neprecēt aktieri, kas bija astoņpadsmit gadus vecāks par mani.

Un ja nu vēl būtu bijusi runa par kārtīgu teātri! Bet varbūt es nemaz nevēlējos, lai man būtu pa�ai savas mājas. Varbūt es biju viena no tām, kam patika klīst apkārt nn kas neilgojās pēc savas paliekamas vietas. Viņa ne ar ko neat�ķīrās no lielākās daļas �etrdesmitgadīgu dāmu � arī labprāt bija uz izprecinā�anu un ielūdza kādu jaunu ceturto vista spēlētāju.

Mana draudzene jūsmoja par trim istabām ar virtuvi, tās glu�i vienkār�i iemēbelēt neizmaksā�ot nemaz tik daudz, viņa labprāt uzglezno�ot man pāri spuld�u aizsargu.

Manās acīs nekas nevarēja būt pārāks par trim istabām ar virtuvi, no kurām nekad nebūtu jāpārceļas.

Tā pagāja tā ziema, es aizbraucu mājās pa brīvdienām, un ceturtais dalībnieks vista spēlē atbrauca līdzi. Mātei vairs nebūs jāraud par mani, reiz ta�u vajadzēja nākt pie prata un aizmirst teātra iedomas.

Bet tad apkārtceļojo�ais teātris atgriezās Kristiānijā.

Un es pēk�ņi atskārtu, ka man nav iespējams aizmirst. Kauna pilnai un nelaimīgai man vajadzēja atkāpties.

Nekāds kompromiss ar māti nebija iespējams. Lielā satraukumā es izteicu vārdus, kas visu padarīja tikai vēl ļaunāku un visus sacēla pret mani. Es sasaiņoju savas lietas un, aizgājusi no mājas, apmetos kādā istabiņā.

Vai tā nebiju es, kam būs jādzīvo mana vienīgā dzīve, glu�i tādai, kāda es biju nākusi no Radītāja rokas, nevis tādai, kā to vēlējās mani vecāki!

Bija jau brī�i, kad redzēju nabaga mātes saraudāto seju sev priek�ā. Un tēvu, piekāpīgu, bez kādiem absolūtiem viedokļiem.

Bet bija darbs jaunā vidē, jaunos cilvēkos. Mēs bijām pavisam kādi desmit, divpadsmit, pa lielākajai daļai jaun-iesācēji, kas vēl nebija iekļuvu�i nevienā pastāvīgā teātrī un spēlēja, ienākumos daloties. Mākslas karogu turējām augstu, kā to mēdz sacīt. Da�reiz mums to mazliet vajadzēja nolaist un uzvest Tūrden�oldu Dīne�ilā � cilvēkam tomēr ir jādzīvo, kamēr viņ� dzīvs.

Parasti tai gadā spēlējām Bjernsona �Bankrotu� un �Ģeogrāfiju un mīlestību� un Gunāra Meiberga �Karali Mīdasu�.

Tie�i tās lomas, ko es būtu gribējusi, es nedabūju.

�Bankrotā� man bija jātēlo kalpone, kas tikai uz mirkli pabā� degunu, ne vārda neteikdama. �Karalī Mī-dasā� kāda cita, mazliet valodīgāka.

�Ģeogrāfijā un mīlestībā� spēlēju tre�o kalponi, Ani, kam vajadzēja būt manai debijas lomai.

Lai varētu parādīt savu seju un ne tikai Anes masku, dabūju vēl vienu debijas lomu. Bra�o zemnieka meitu Geierstama tautas komēdijā �Larss Anderss un Jans An-derss un viņu bērni�.

Sī luga vēl nebija pārtulkota, sēdēju savā istabiņā un to pārtulkoju, kā arī izrakstīju visas lomas, tā es nopelnīju īres naudu.

Bez jebkāda pabalsta Lavīks mēģināja rādīt provincei labu teātri. Galvenām kārtām spēlējām norvēģu lugas. Pats par sevi saprotams, ka katru reizi viņ� nevarēja dabūt īstos māksliniekus lielajām lomām. Bet vairāki īstie uzstājās pie viņa viesu lomās.

Un kādi pāris, kam vēlāk bij ievērojams vārds, savus pirmos soļus spēra uz mazajām skatuvēm gar piekrasti kā norvēģu skatuves biedrības locekļi.

Man vienmēr ir bijis �ēl puķu, kam pods par �auru; tās mēģina mazliet augt, bet tad sāk dzeltēt, tās netiek ne no vietas. Kad beidzot kāds par tam ap�ēlojas un izpestī tādu nabadzīti no �ņaugiem, tad nav zem tās vairs zemes. Tikai bālas, izslāpu�as saknes, saspiestas kopā kā formā.

Bet jaunajā, ērtajā podā atbrīvotā puķe sāk dzīt jaunus �irgtus asnus.

Negribu salīdzināt sevi ar puķi, bet arī es nu biju pārstādīta, nekas vairs ne�ņaudza un nekavēja, es dzinu jaunus asnus. Tāda ju�ana man bija.

Bet �ad un tad bija arī jāpieraujas.

Delikate�u veikalā biju nopirkusi pāris rūgu�piena bļodiņas. Varbūt arī padusē nesu maizes kukulīti. Vasara, proti, gāja uz beigām, un īstas pusdienas mēs pa dienu neēdām. Mēs negājām arī uz mūsu mazo atturībnieku kafejnīcu un nedzērām kafiju, kartupeļu maizīti vai apalīti piekozdami. Jo nekādā ziņā negribējām ieķīlāt pulksteni, kas drīz būs nepiecie�ams apkārt ceļojumos.

Tad es pēk�ņi sastapu savu glīto māsīcu. Viņa nāca viena pati, lēnām, kā parasti; vēlāk es redzēju, ka tā iet manekeni, lai dotu laiku sevi apskatīt.

Steidzos viņai klāt, priecīga un laimīga, ar rūgu�piena bļodiņu katrā rokā: Nē, labdien ...!

Viņa sakustējās, it kā kāds sve�s suns tai būtu pielēcis klāt, un lēnām gāja tālāk.

Ceļ� bija nosprausts, mēs domājām sākt Sienā. Norvēģu skatuves mākslinieku kopas kasē bija tie�i tik daudz naudas, ka pietika braucienam līdz �ai pilsētai.

Vai turneja varēs turpināties tālāk uz rietumiem pēc ceļa plāna vai tiksim pārsūtīti mājās uz palīdzības kases lēses, atkarājās pilnīgi no laimes un panākumiem Sienā.

Pirmoreiz savā mū�ā redzēju aizkara mugurpusi un ieodu to savādo putekļu, zirnekļu tīklu un kuli�u smaku, kas nāca pretim ikvienā teātrī gar visu piekrasti.

Un �e man bija jāuzstājas abās manās debijas lomās. Vislabāk atceros Ani.

Vēl neviena Ane nav pabāzusi savu muļķīgo, pārbiedēto seju visām profesora kārtīm priek�ā, skatītāju gaviļu nesaņemta.

Otra loma gandrīz pati izspēlēja sevi. Bija mutīgs skuķis, nevisai slēpta mīlestība, vairāk spieg�ana.

Mana debija Sīenā tie�ām bija smalka, bet ja pilsētas iedzīvotāji to būtu aizmirsu�i, tad viņiem tas piedots.

Kad pienāca atsaukmes no �īenas, es tās izgriezu un aizsūtīju uz māju. Pēc tam es rūpīgi uzmanījos sūtīt visu, ko par mani rakstīja katrā vismazākajā piekrastes lapele � lai viņi redz, ko saka lietpratēji. Arī ceļojuma plānu es nosūtīju, bet citu neko, varbūt lai ļaunumu nepadarītu vēl ļaunāku.

Es domāju, ka drukātam vārdam būs zināms iespaids. Tā arī bija. Kādā dienā saņēmu no tēva vēstuli. Starp rindām izlasīju, ka māte vairs neņēma visu tā pie sirds, bet melna avs es biju tā vai tā.

Da�reiz man ienāca prātā: Varbūt tev reiz būs jāmaksā par asarām, ko māte tevis dēļ raud.

Bet es kļuvu cieta. Kādēļ mātēm aizvien par visu tā jākliedz kā maziem bērniem .. .

Teātra turneja tanī laikā bija īsts veikums sportā. Ļaudis, kas gads gadā braukāja gar piekrasti, ātri nolietājās. Jebkāda kārtība bija izslēgta. Visļaunāk bija ar miegu, gulēt bija jāguļ, kur un kā iznāca.

Kad redz ērtos teātra autobusus, kādi tagad braukā starp pilsētām, tad nāk prātā tūristi izpriecas braucienos. Nekā tāda, ko apzīmētu ar vārdus buss, mums nebija � Dienvidu dzelzceļ� neeksistēja, Brēvīka bija pēdējā pilsēta, ko �ai ceļā varējām sasniegt ar vilcienu. Atlika tikai

atdoties piekrastes braucienu varā. Lai kāds bija laiks un vēj�, ja kuģis nonāca galā, nonācām arī mēs.

Parasti viena izrāde pilsētā, un nākamajā dienā atkal tālāk, bie�i vien glu�i neiedomājamos laika apstākļos. Vēja izpūstiem stāvēt kuģa piestātnēs miglainos ziemas rītos un gaidīt uz aizsmaku�u pūtienu ārā tumsā piederēja pie mūsu dieni�ķajiem piedzīvojumiem.

Tas bija omas, veselības un biedriskuma pārbaudījums, un parasti iznākums bija labs.

Komforta kalngals bija iebraukt kādā lielākā pilsētā, kur varējām spēlēt divus trīs vakarus no vietas. Tad varējām izgulēties un tikt atkal uz kājām pēc grūtībām. Jaunās dāmas atdzīvojās kā tauriņi pēc krusas negaisa un, spārnos pacēlu�ās, izlidoja pilsētā taisīt reklāmu.

Turnejas mīlētājs, kāds jauns bergenietis, parādījās uz lielās ielas loga stikla monokli acī, vicinādams tievu spieķīti ar īsta jaunsudraba rokturi.

Un vecajai Ulsena jaunkundzei atlika laika izlikt kā �Idiotu�, tā visus citus pasjansus ar ruma todija glāzi sev priek�ā. īstenībā tādās reizēs gan vajadzēja mazliet uzmanīties ar todijiem; ja to sanāca par daudz, varēja notikt ļaunas lietas, tā kā toreiz, kad Tjeldes kundze �Bankrotā� apņēmīgi izkāpa pa logu un Signe raudādama sekoja viņai. Pēk�ņi viņām bija pazudu�as durvis ...

Mēs aizvien apmetāmies pilsētas labākajā viesnīcā, tas mums bija nepiecie�ams un to arī bijām parādā savai reputācijai. Mēs cie�i raudzījāmies, lai neviens personīga ieguvuma dēļ nepazeminātu līmeni.

Stavangerā mēs pirmoreiz saņēmām lielas �dalības naudas�, kasi apgrieza ar dibenu uz aug�u un tās saturu izdalīja mums kā bērniem uz Ziemassvētkiem dala krāj -kasīti.

Sie Ziemassvētki mums bija jāpavada Stavangerā, man tie bija pirmie projām no mājām.

Aizgāju pie smalkākās �uvējas Stavangerā un liku pa�ūt sev kleitu, rezēdas zaļu sapni. Tā kā cimds piekļāvās man, un uz leju izplūda �aukstēdama. Tādu kleitu es nekad nebūtu varējusi sev pa�ūt ar savu skolotājas algu, tādēļ nofotografējos un aizsūtīju bildi uz mājām.

Turklāt liku sev pa�ūt arī jātnieces tērpam līdzīgu kostīmu no brūna tūka. Nofotografējos ari jātnieces tērpā labākas uzskatāmības pēc. Pieliku klāt ari simtkronu zīmi mātei. Lai viņi redz ... Un, priecīgus Ziemassvētkus, jums mīļie tur mājās!

Ir tad man vēl atlika naudas melnai zīda kleitai. Tāda man Īstenībā bija bijusi vajadzīga sen agrāk, immatri-kulācijas reizei.

Piedzīvojumi bija rādīju�i, ka melna zīda kleita ir pilnīgi nepiecie�ama. Jo gadījās, ka man bija jāsvītro kalpone �Bankrotā�, jāietērpjas Ulsena jaunkundzes sirmajā lēdijas parūkā un īsā laikā jāsagatavojas Tjeldes kundzes lomai.

Ulsena jaunkundze bija bergeniete. Dodiet �urp pudeli un neaizmirstiet, ka jūs esat iesācēja, mana mīļā! viņa teica, kad es mēģināju paslēpt viņas pudeli.

To sezonu mēs nobeidzām Dānijā.

Kopenhāgenā nebija nevienas brīvas skatuves, bet mēs spēlējām daudzās citās lielākajās pilsētās.

Tā man bija pirmā reize Dānijā, man bija divdesmit trīs gadi, biju laimīga.

Laimīga? Ja tā ir laime būt mierā ar to, kas ir, un nevēlēties citādu rītdienu kā �īdiena. Jeb vai varbūt glu�i otrādi, laimi iezīmē skurbīgais tvēriens pēc rītdienas, kas ir vēl skaistāka nekā �īdiena? Lai kā, bet apmierināta es tomēr biju.

Manās mājās viņi atkal bija pārcēlu�ies uz citu vietu. Nebiju viņus redzējusi kā toreiz, kad paņēmu somu un aizgāju. Viss tas bija tik tāls ne vien laika ziņā, es atrados it kā uz citas planētas.

Divas manas māsas, Astrīde un Sigrīda, bija jau apprecēju�ās.

Kādu dienu mēs ar Lavīku sēdējām mājās un dzērām kafiju. Māte un tēvs bija svētdienas drānās, varbūt tā bija svētdiena. Lielā istaba bija tāda pat kā agrāk, eta-�ere pilna sīku greznuma lietiņu, pianīns atvērts, un uz tā vidū stāvēja Kristus. Oleandrs bija apcirpts, bet bija dzinis atkal jaunas atvases un bija pilns gai�sārtu ziedu. Uz galda bija pa�u cepti cepumi, kā agrākos laikos, kad mājās bija sve�i viesi.

Klāt bija tikai abi jaunākie bērni, tie uzmanīgi meta lokus ap savādo māsu un sve�o vīru. Māte un tēvs sargājās runāt par to, par ko mēs visi domājām.

Bet vismaz mēs bijām elpoju�i to pa�u gaisu.

Vēl divus gadus es spēlēju līdz norvēģu skatuves mākslinieku kopa. Divi gadus, pilnus pārdzīvojumu, mazu un mazāku nekā mazu triumfu un neveiksmju kabatas formātā, varētu teikt, tiarrow escapes¹⁴ ...

Ja kādā pilsētā palikām sē�ot, tad kase bija tuk�ā. Hokuspokus � un tomēr mēs tikām tālāk. Ja mums vajadzēja spēlēt lugu ar piecpadsmit personām, bet mūsu bija desmit, tad atlika tikai nocirst kādu papēdi un kādu kājas pirkstu, un tad tā lieta gāja. Iziet pa vienām durvīm kā jaunai astoņpadsmitgadīgai skaistulei un ienākt pa otrām kā salīku�ai astoņdesmit gadu vecai māmuļai nebija tā lielākā māksla.

Rekvizīti izrādēm bija jāizbur katrā pilsētā, lai tas būtu mazais jaukais puisēns Onruda �Svētelī� vai izbāzts vanags Hamsuna lugā �Pie valstības vārtiem�. Ja tad nu, piemēram, puisēns pēdējā acumirklī izrādījās esam gar� slaists konfirmacijas vecumā un vanaga vietā bija ērglis, tad atlika tikai samierināties un darīt ko var.

Kā pamatotu izpalik�anas iemeslu uzskatīja vienīgi drudzi pāri �etrdesmit grādiem un kaulu lūzumus, atskaitot nabaga Ulsena jaunkundzes negadījumus, ar kuriem bijām ļoti uzmanīgi.

Lavīks nebija nekāds izveicīgs rīkotājs, par izveicību vajadzēja gādāt citiem, bet viņ� daudz ko panāca ar nesatricināmu mieru.

Vislielāko līdzmākslinieku atzinību varēja iegūt sufliera kastē. Mums nebija sava sufliera, kastē bija jākāpj tam, kas lugā nebija aizņemts, vai kam vismaz bija mazāk ko darīt, tā ka �ad un tad viņ� varēja līst laukā un tad atkal pazust lejā. Tas ir pamācīgs darbs jaunam skatuves māksliniekam, tā iegūst pārskatu, gan tikai no apak�as uz aug�u, rod izdevību iepazīt citu fineses un kļūdas, attīsta jēgu par izteiksmīgiem klusuma brī�iem un iedves bailes no tuk�iem. Un ievelk daudz teātra putekļu degunā. Suflieris var lielā mērā veicināt sekmes � vai arī izgā�anos. Nepietiek teikt priek�ā replikas tā, ka tās dzird aktieri un nevis publika. No sufliera kastes ir jādod arī visādi signāli, skaņas, klaudzieni, un da�ās vietās pat

gaismu uz priek�karu rīkoja no turienes. Tas prasa uzmanību un apķērību visās situācijās.

Ja neiemanto reimatismu visam mū�am, tad caurvēja pilnais sufliera kastes caurums iesācējam nav peļama uzturē�anās vieta.

Pirmajā sezonā es dro�i vien atrados vairāk zem skatuves nekā uz tās un par to aizvien biju mantojusi tikai pateicību un godu.

Nu es vairs ilgāk nebiju iesācēja. Pamazām dabūju spēlēt tas lomas, pēc kurām visvairāk ilgojos.

Tā, pirmām kārtām, bija Elīna Hamsuna lugā �Pie valstības vārtiem�. Tad vēl Agnese �Brandā�, Ragna �Dāglannetā�¹⁵, Gīna Ekdāle �Me�a pīlē�, Amālijas Skra-mas Agnete.

Bet tai pa�ā laikā nācās spēlēt visu, kas gadījās joku lugās un farsos, lai repertuārs sniegtu līdz Stavangerai un Tronheimai.

Cik lielā mērā skatuves māksla ir māksla, par to var būt da�ādās domās. Es vismaz, izņemot savas, esmu dzirdējusi vēl vienas. Ne māksla, bet vairāk vai mazāk izdevies otra mākslinieka atdarinājums.

Bet, piemēram, muzikants ta�u nevar spēlēt bez komponista. Vai tādēļ viņ� ir atdarinātājs?

Varēt atraisīties no sava pa�a es un iedzīvoties kādā citā, dot tam miesu un dvēseli tā, ka �o jauno var redzēt un dzirdēt � vai tā nav radītāja māksla? Apmēram tāpat, kā kad tēlnieks veido mālā un gleznotājs rīkojas ar krāsām. Tikai to varbūt var pielīdzināt rakstiem smiltīs.

Varbūt tas tā nebija, bet es jutos kā māksliniece, kad man ar visām manām īpa�ībām bija jāatkāpjas Agneses vai Elīnas priek�ā.

Es bie�i biju ļoti laimīga. Tā kā, manuprāt, var justies īsts mākslinieks, kad viņam kaut kas izdevies.

No otras puses, da�reiz nācās lauzties kā caur melnu nakti, lai tiktu pie skaidrības, vai da�reiz vispār pie tās netiktu. Atceros tēlus, kuriem nekad neatradu veida, tos es vēlējos aizmest kā bērns aizmet sagraizītu, neizdevu�os papīra lelli, bet nē, vajadzēja stāties rampas gaismā ar tiem. Tāda ir piederība pie apkārtceļojo�a teātra.

Man bija 25 gadi, kad pēc nopietna apsvēruma atzinu, ka gribu apprecēties ar Lavīku. Protams, vēl nopietnāk to bija apsvēris viņ�, kam jau bija pāri par �etrdesmit.

Mēs bijām ļoti atkarīgi viens no otra. Vispirms, es biju viņa skolniece un viņ� pamazām tikpat lielā mēra bija kļuvis mans skolnieks. Visas lomas mēs izstrādājām kopā, visās grūtībās dalījāmies.

Tos tur mājās viņam pamazām bija laimējies dabūt savā pusē. Sevi�ķi māti, lai gan mani viņ� bija aizvilinājis �ai peļamajā teātra dēkā. Viņa fotogrāfija stāvēja uz pianīna.

Kā meitene biju sapņojusi, ka reiz bū�u balta līgava, �auksto�ā tilla �ķidrautā, krā�ņām puķēm rokās, meitenītēm līgavas māsām kā mazām atvasītēm man visapkārt. Tas bija sen agrāk, tik tālu no manis tagad, it kā tas būtu kādā citā dzīvē.

Arī kāds cits sapnis pamazām zuda aiz apvār�ņa, tas par trim istabām un virtuvi. Par mājām, kuras atstāt neviens mani nevarēs pierunāt, lai arī kas pasaulē notiktu.

Patlaban priek�ā stāvēja ceļa plāns kopīgā nākotnē. Ar to saistījās apprecē�anās vienā vai otrā pieturas vietā, ja vilciens tik ilgi apstāsies.

Tas nepieturēja tik ilgi, � ceļojo�ā dzīves veida komēdija vai traģēdija, kā nu to grib.

Atradāmies turnejā pa Dāniju un domājām atbrīvoties uz vienu dienu Kopenhāgenā. Nu mēs �o lietu vienreiz gribējām nodarīt vislielākā klusībā, tā mēs domājām. Naivas domas, to vajadzēja zināt līdzcilvēkiem, lai viss būtu kārtībā.

Domājām, ka pietiks aiziet uz pilsētas namu un saņemt pilsētas galvas svētību. Laiku mēs nenorunājām, mums �ķita, ka tās nedaudzās minūtes pilsētas galva varēs atlicināt.

Mēs divi laulību kandidāti tie�i no vilciena devāmies uz Gentoftu pie pāris paziņām, ko gribējām lūgt par lieciniekiem. Laiks paiet ātri labā sabiedrībā. Kad beidzot devāmies atpakaļ uz pilsētas namu, bijām nepatīkami pārsteigti, kad atradām to pilnu cilvēkiem.

Mums jātiek iek�ā, � mums jārunā ar pilsētas galvu!

To jūs, mīļie bērni, diem�ēl, nevarat, pilsētas galvam jāiet uz dzim�anas dienu!

Liktenis bija gribējis, ka todien Holgeram Drahmanim palika 60 gadu. Tas, ko redzējām, bija priek�spēle viņa cildenajiem svētkiem pilsētas namā.

Nākamā rītā mums bija jābrauc tālāk. Nolēmām nokārtot lietu, kad atgriezīsimies Norvēģijā.

To vajadzēja nokārtot jebkuru dienu, to vajadzēja nokārtot. Bet pēk�ņi kādā dienā jau bija par vēlu � es sastapu Knutu Hamsunu.

Mana pēdējā sezona pie apkārtceļojo�ā teātra. Lavlks bija prasījis Knutam Hamsunam atļauju uzvest province �Pie valstības vārtiem�.

Atbilde pienāca Hamsuna rūpīgajā rokraksta: �Varat uzvest �Pie valstības vārtiem� bez kādas atlīdzības.�

Nabaga velni! laikam bija domāts, bet darīts tas bija lieliski.

Elīna, lauku mei�a, dievbijīgu vecāku bērns, ieprecēta sve�ā vidē, pārāk tālā viņas dzīvības interesēm. Gatava uzupurēties sarksto�i, jauna un naiva pave�anas mākslā, sieva vīram, kas viņu neredz � līdz ir jau par vēlu.

Vēlāk triloģijā viņa ir savtīga aplēsēja. Es tēloju viņu, par turpinājumiem nedomādama. Tāpat kā viņa nedomā par to, kad beidzot kā nesamanīga akli pamet vīru.

Nevienai no lielajām lomām, ko tēloju, nebiju nodevusies tik pilnīgi. Neviens tēls man nebija tik mīļ� un nevienam es tā nevēlējos dot dzīvību. Nevienu arī tik silti nebija saņēmu�i tie tur lejā.

Elīna kļuva mans turpmākais liktenis.

Kādu dienu Lavīks bija iedomājies, ka man jaludz Bjerns Bjernsons, lai viņ� man ļauj nospēlēt lomu viņam priek�ā.

Tā es no Stavangeras nosūtīju kādu savu uzņēmumu un daļu avī�u izgriezumu un tūliņ saņemu atbildi . .. Aploksnei otrā pusē bija rakstīts � Nacionālais teātris. Tikai tas, kas trīs gadus braukājis apkart ar tvaikoņiem un pa dzelzceļiem, varēs iedomāties, kādā satraukumā mēs bijām.

Man vajadzēja pieteikties pie Bjerna Bjernsona, kad turneja pēc īsa laika atgriezīsies Kristiānijā.

Nacionālais teātris darbojās se�us septiņus gadus, tam jau no sākuma bija savs mākslinieku sastāvs. Lielākā daļa bija no Kristianijas teātra, kādi pāris no Fālstrema un no Bergenas. No apkārtceļojo�ā teātra �ajās svētajās telpās neviena nebija!

Bet caurvēj� jau ir arī Nacionālajā teātrī, tāpat kā jebkurā citā teātrī, skatuves mākslinieki nāk un iet. Grūti tomēr bija iedomāties, ka kāds no turienes būtu gribējis aiziet. Tapt tur pieņemtai bija augstākais sasniegums.

Par to es pat sapņot nevarēju. Jeb nē � es sapņoju. Tāpat kā mājās Langengenā da�reiz pie spoguļa nolaidu no vājajiem pusaudzes pleciem pusaudekla kreklu un sapņoju, ka esmu balles karaliene. Viss bija tikpat tāls un tikpat nesasniedzams ...

Es, protams, pazinu viņu no izskata, Bjernu, kā visi viņu sauca. Toreiz viņam bija �etrdesmit astoņi gadi, pilnīgi balti mati, uz ielas vienmēr balti cimdi rokā, spraigs un elegants viņ� bija katrā kustībā. Mazliet izklaidīgi laipns, it kā ceļā uz ko citu un vēl ko citu.

Mēģinājumu zāle bija pa�ā aug�ā, viņ� steidzās man pa priek�u aug�up pa visām kāpnēm tik ātri, ka es tikko varēju viņam sekot.

Kāds teica man gala vārdus. Viņ� ļāva man nospēlēt visu lomu. Viņ� bija publika, nejutu ne tumsas, ne mītiskā kontakta trūkuma, visu to aizpildīja viņ�.

Pēc tam viņ� teica: Jūs bijāt ļoti jauka ...

Tad man vajadzēja tēlot Agnesi �Branda� ceturtajā cēlienā un da�us Ragnas skatus �Dāglannetā�. So grāmatu man nebija līdzi, es spēlēju bez gala vārdiem, viņa klātiene ietekmēja mani kā uzmundrinātājs ie�ļircinājums.

Gaidīju atkal kādu vārdu, bet tas nenāca, viņ� tikai sēdēja un raudzījās manī.

Nogrimējusies esmu daudz glītāka, es bailīgi teicu, ja jūs par to domājat. . .?

Viņ� iesmējās saviem sirsnīgajiem smiekliem. Tad aizveda mani un parādīja man aktri�u garderobes.

�e sēd Dībvada kundze... nu jā, �e ir aizslēgts. �e Vetergrēna kundze. �e laikam jums būs jāsēd kopā ar Alfhildu un Signi. Jeb varbūt pie Juhannas ... Vai esat redzējusi tik smalkas sprogu knaibles, � tikai jāiesprau� kontakts taisni sienā . . .?

Es nervozi jautāju: Vai tie�ām tas ir tiesa, ka � ka man būs jāpārnāk uz �ejieni?

Kā tad, atnāciet rīt priek�pusdienā mēģināt uz skatuves.

Viņ� deva īsu rīkojumu mēģinājumam uz skatuves, visiem, kas spēlēja �Dāglannetā�, vajadzēja ierasties. Viņ� gribēja redzēt mani kopspēlē un dzirdēt, vai balss būs pietiekama teātrim.

Man likās, tā nevar būt īstenība. Bet pamazām viss kļuva īstenāks. Jau nākamā dienā mēģinājumā. Dāgu ģimene saņēma mani ļoti atturīgi. Kas gan es tāda biju, ka viņiem vajadzēja celties aug�ā no gultas un nākt uz mēģinājumu, kas nebija mēģinājumu sarakstā? Kad Ragna, saskaņā ar lomu, savai smalkajai fran�u mātei apķeras ap kaklu, man vistīrākā austrumu dialektā ie�ņācās ausī: Daudz paldies, bet! �

Situāciju pārrunāja kulisēs � ko gan tas Bjerns bija izdomājis!

Viņ� bija �efs, tas viņ� bija. Bet viņ� varbūt bija bijis pārak impulsīvs, tā uz ātru roku mazu aktrisīti no ceļojo�as trupas anga�ēdams valsts lielākajai skatuvei. Viņ� smiedamies aizbāza ausis ar pirkstiem, attēlodams manu stāvokli. Un laikam kaut ko mazliet lai labotu, mani pieņēma kā skolnieci. Bet nakamajā sezonā es varē�ot debitēt kā Elīna.

Bjerns pats domaja ar mani nodarboties. Sī nodarbo�anās aprobe�ojās ar to, ka da�as priek�pusdienas man vajadzēja ierasties viņa un Osēliosas mājā Bigde alejā un kļausities Karūzo gramofonā. Turklāt ik reizes es iesāku Bjernson^ dzeju: Jūras es ilgojos, jā, jūras. Bet tiku tikai līdz pusei, kad Bjerns jau uzlika Karūzo. Pa starpām viņ� stāstīja savus interesantos piedzīvojumus teātra dzīvē daudzās zemēs.

Reizēm istabā ienāca Osēliosa spilgti zilā rīta tērpā, gai�ajiem, izspūru�ajiem matiem zemu uz pieres. Viņa aizvien bija laipna, bet gaisā bija jūtama zināma nedro�ība. Jau pāris gadus vēlāk Bjerns arī apprecējās ar jauno, daiļo Eilenu.

13.

Tad norvēģu skatuves mākslinieku kopa devās atkal projām, �oreiz bez manis.

Neviens nav neaizstājams, katrai tuk�ai telpai ir tendence no jauna piepildīties.

Bet man ierādīja garderobi kopā ar Alfhildi un Signi, kā Bjerns bija teicis.

Mājā viņiem tagad bija daudz vietas, daudzi no maniem brāļiem un māsām bija jau projām pasaulē. Istaba man jau bija sagatavota.

Taupi savas rokas! māte teica un mazgāja manas istabas grīdu. Arī man reiz bija tādas skaistas mazas rokas � un tagad skaties! Pat ne krūzīti man neatļāva nomazgāt.

Mēs dzīvojām Torvgātē, tēvam tur tagad bija arī kantoris. Ceļ� caur Studentu birzi mājup nebija neko patīkams vēlās vakara stundās. Katru vakaru, kad man kaut kas bija darāms teātrī, tēvs stāvēja pie aktieru ieejas un gaidīja mani.

Teātrī pagāja dienas un nedēļas, un nekas neliecināja,, ka gatavotos Hamsuna lugas izrāde. Tās bija jautro atraitņu dienas, kad visa Kristiānija stāvēja rindā, lai redzētu Skangki un daudzās atraitnes. Nacionālajā teātrī uzveda �Veco Heidelbergu� un �Sigurdu Jūrsalfāru�. Pāris jaunu norvēģu lugu pirmizrādes pagāja diezgan nepamanītas.

Es gāju un nācu uz skatuves ar vēstulēm vai paplātēm un kļuvu aizvien nelaimīgāka. Tikai kad kāds saslima,, gadījās, ka man visā ātrumā nācās uzstāties. Tādās reizēs teātra apkalpotājs ieradās Torvgātē ar lomas burtnīcu un ziņu, ka rīt priek�pusdienā jāierodas uz mēģinājumu. Vakarā man lomu vajadzēja spēlēt.

Tādā kārtā guvu mazus panākumus ar veco veļas mazgātāju �Heidelbergā�.

Dāmas �e teātrī gan nemēdzot tik stipri maskēties, kāda man teica, kad vel stāvēju kulisēs ar lomas burtnīcu rokās. Bet maska bija uzlikta, tēlu es biju redzējusi mājās Stranda novadā, vakara nevienu no līdzspēlētājām nenovedu bezizejā, un otrā dienā es pirmoreiz biju pieminēta laikrakstos. Tā bija vienīgā loma tai sezonā, par ko man bija prieks.

Lai arī kāda priek�rocība tā bija būt cie�i saistītai � augt no tā neaugu. Bija tā, it kā es stāvētu cie�a izsalku�u cilvēku apļa pa�ā ārmalā un pilnajam galdam netiktu klāt. Tie, kas tur reiz bija nostāju�ies, nedomāja citus laist klāt. Da�i, kas varbūt jutās apdraudēti, nikni rūca uz garkaklainajiem nerī�ām, kas viņiem stāvēja apkārt.

Vai tas var būt, ka tai sievietei zīda apak�svārki, Nil-sena kundze? Man �ķiet, es dzirdēju �aukstam ...

Nē, ap�ēlojieties kundze, garderobiste Nilsena atbildēja, ta ir tikai �aura, maza tafta apmala pa�ā apak�ā, cits viss ir tikai vienkār�s satīns!

Nu, tad jau ir labi!

Bet ādas jaka, viņai tak mugurā ir īsta bizanajaka, kā tas var būt, vai tad vienkār�ais vīrs, kas te pa vakariem nīkst ārpusē, nav viņas tēvs?

Es neuzdro�inājos pieiet un izskaidrot, ka āda nāca no mātes vecā braucamā mēteļa no labajām dienām Lei-retā. Mēteli viņa nevalkāja, viņa atārdīja oderi, lai es būtu smalka smalkajā teātrī.

Neko lielu jau es tagad nepelnīju, pa turnejām bija gājis �ā un tā, neko ietaupījusi arī nebiju.

Kādu dienu es aizgāju pie teātra �efa, kas jau sen bija beidzis ar mani nodarboties:

� Jūs man apsolījāt Elīnu... Es nu baidos... es gandrīz nevaru est. .. vai jūs neredzat, kā esmu novājējusi.

� Tas jums piestāv! Bjerns teica. Viņ� smiedamies apgrieza mani apkart un apskatīja no visam pusēm. Jūs vispār nedrīkstiet palikt platāka gū�ās samērā ar pleciem. Klau, manu draudziņ! Parunājiet ar Juhannesēna jaunkundzi, lai viņa liek jums dejot korī līdzi, tad jums pagaidām būs ko darīt.

Bet � ?

Nerunājiet, draudziņ, jūs dabūsit lomu, paļaujieties uz mani, ardievu!

Juhannesena jaunkundze bija gados vecākā baletdejotāja, bakurētaina, baiga somiete, bet ģeniāla skolotāja. Viņa mācīja visu, kam teātrī bija kāds sakars ar deju. Tā es vismaz kaut ko iemācījos. Es mīlēju deju.

Paļaujieties uz mani, ardievu. Drīz pēc tam Bjerns aizgāja no savas �efa vietas un aizbrauca uz ārzemēm. Vairs neviena vārda man neteicis ...

Tā nu es te stāvēju, vienīgi tikai ar mutisku solījumu, kam tagad nebija lielas vērtības.

Dzejnieks Vilhelms Krāgs kļuva Bjerna pēcnācējs.

Es Krāgu mazliet pazinu, biju spēlējusi viņa �Uzticīgo jaunavu� un sastapusi viņu Kristānsandā. Aizgāju pie viņa. Viņ� bija laipns, Bjerna solījumu viņ� atjaunoja. Bet Hamsuna lugu bija paredzēts izrādīt tikai nākamā sezonā.

Nu jau varēja vieglāk uzelpot. Bet laiks, pavadīts bez kāda nopietnāka uzdevuma, sajūta, ka esmu nederīga, bija padarīju�i mani ārkārtīgi nervozu.

Vienā dienā saņēmu paziņojumu ierasties pie �efa kantorī. Gaidīju �ādu vai tādu Ijaba vēsti, man drebēja ceļi, kāpjot pa kāpnēm.

Krāgs teica: Knuts Hamsuns ir pilsētā, viņ� ar jums grib runāt.

Par Elīnu? es, elpu aizturējusi, jautāju.

Protams, par Elīnu. Kad jūs varat viņu sastapt?

Krāgs paņēma klausuli un runāja ar Hamsunu, viņ� atnāk�ot pēc pusstundas.

Es stāvēju ārpusē pie durvju sarga lo�as, gribēju norunātajā laikā būt klāt, kad slavenais vīrs ieradīsies.

Neviens nezināja, kādēļ es tur stāvu. Ļaudis gāja �urp un turp pa kāpnēm un skatuves durvīm. Tur iek�ā notika mēģinājums, pāris skatuves mākslinie�u patlaban nāca ārā. Biju atrāvusies sāņ�, stāvēju pie pa�ām izejas kāpnēm un skatījos. Te pēk�ņi ielūkojos brūnā cepurē, kāds vīrietis ātri nāca aug�ā pa nedaudzajiem kāpieniem no ielas durvīm.

Visi apstāja viņu, priecīgi iesaukdamies, laikam te visi viņu jau labi pazina. Kāda dāma, īstenībā tā pati, kas toreiz �Dāglannetā� bija bijusi mana māte, galvu pie�ķiebusi, teica: Hamsun, vai jūs atceraties, jūs reiz teicāt, ka man ir tik stipra seja?

Viņ� laipni smaidīja: Nē, vai tie�ām tā, nevaru to atcerēties, tas laikam būs bijis sen agrāk.

Tad viņ� kautri atvairīgs izslīdēja pūlim cauri līdz durvju sarga lo�ai. Izdzirdusi viņu jautājam pēc manis, piegāju klāt un sveicināju.

Pēk�ņi iestājās savāds klusums.

Hamsuns mazliet noliecās pie manis un, apkārtstāvē-tājus nemaz nevērodams, teica: Nē, cik jūs gan esat daija, mans bērns!

Tie bija Knuta Hamsuna pirmie man teiktie vārdi.

Ļoti grūti man bija paturēt prātā, ka tas vīrs, kas sēdēja man līdzās uz sofas pie mazā galdiņa teātra kafejnīcas stūrī, bija Viktorijas un Pāna dzejnieks un Elīnas radītājs.

Knuts Hamsuns aizvien man bija licies kā kāda mistiska būtne, nekad es viņu nebiju varējusi saistīt ar kādu zināmu laiku vai vietu. Viņ� iederējās fantāzijas pasaulē, kur bija viss �īs zemes daiļums.

Savādā kārtā es viņu līdz �im nekad vēl nebiju redzējusi. Nekā arī nezināju par viņu kā privātcilvēku. Biju redzējusi tikai viņa attēlus, kas laikam stipri līdzinājās maniem iecerētiem.

Viņ� nu rūpīgi novilka pāri kalo�u un uzmanīgi iesta-tīja kaktā resnu spieķi. Tā izsmalcinātība, kādu bij.u iedomājusies, viņam nepiemita, viņ� bija ļoti spēcīgs vīrs, un es ievēroju, ka apgriezdamies viņ� vienu kāju ievilka uz iek�u. Acis nebūt nebija sapņainas un tum�as, tās bija mazliet par gai�ām, un tie�i tagad tās mazliet neskaidras padarīja sīkas, sarkanas dzīsliņas baltumā. Kā pēc ilgas raudā�anas vai nak�u negulē�anas. Vai uzdzīves. Pēdējo domu es atvairīju � ka tik tālu viņ� stāvētu no mana sapņu tēla, tas nebija iespējams.

Bet skaists vīrs viņ� bija. Biezie, kastaņbrūnie mati mazliet bija sāku�i nosirmot. Viņam bija kundzisks profils un, kad viņ� smaidīja, cietie vaibsti kļuva ja ne tie�i labsirdīgi, tad vismaz mīkstāki.

Pilna bijības baiļu un sasprindzinājuma sēdēju viņam līdzās uz sofas. Cik gan svarīga man bija �ī sastap�anās!

Viņ� pasūtināja vīnu, laikam tas bija portvīns. Dro�i vien, lai man būtu kaut kas, ar ko nodarboties; novilku cimdus. Viņ� tūliņ saņēma vienu manu roku:

Nē, kas par eņģeļa roku! Viņ� teica, to grozīdams.

Mēģināju paglābt to no tuvākas apskatī�anas, jo manos pirkstgalos vēl bija noģiedamas zīmes, ka bērnībā biju kodījusi nagus. Bet roku viņ� neatlaida.

Nolieciet to manai līdzās � cik tālu tā sniedz!

Es nedrīkstu, es teicu, mēroties rokām nozīmē nelaimi.

Kas to saka?

To teica Dada, kad biju maza, viņa visas tādas lietas zināja.

Es vaļā netiku, jokodamies viņ� izstiepa manu roku un pamatīgi nomērīja, pirkstu pa pirkstam.

Rokas viņam bija lielas un ļoti stipras, un likās, ka viņam bija ļoti bail saņemt ar tām pārāk cieti.

Atnesa vīnu, un viņ� tikai niekojās. Viņ� tik sen neesot sēdējis kopā ar jaunu, gai�u dāmu � sveiki!

Viņ� runāja jocīgi, mazliet aprauti:

Cik veca tagad jūs esat, draudziņ?

Divdesmit se�i ... Tā neizklausījās, ka viņ� domātu runāt ar mani nopietni. Es sēdēju kā uz adatām.

Vīns man dro�i vien iedvesa drosmi un es jautāju: Kurā laikā es varētu pamēģināt Elīnas lomu?

Man par izbailēm viņ� atbildēja, ka viņ� vispār nemaz nedomājot ar mani mēģināt. Tādas lietas jau dara Vilhelms, viņ� teica.

Viņi abi ar Bjernu man apsolīju�i lomu, tikai nekad nekas no tā neiznāk ... tā ir mana labākā loma ... Vai gribat redzēt Stavangeras kritiku? Es jau gandrīz būtu sākusi raudāt.

Pasarg� Dievs, mīļais bērns, viņ� teica, spēlējiet to lomu, esmu pārliecināts, ka jūs to darat lieliski. Es no tā nekā nejēdzu.

Viņ� nekā no teātra nesaprotot, viņ� paskaidroja. Nekad uz skatuves viņ� neesot varējis pazīt kaut ko no ta, ko sacerējis.

Bet Dībvada kundze, es teicu, galīgi apmulsusi, vai tad jums neliekas, ka karaliene Tamāra ...

Viņ� smējās: Tas nu bija tas briesmīgākais!

Bet viņa draugs Vilhelms esot sarunājis �o sastap�anos ... Viņ� ta�u ir laipns pret jums?

Nu beidzot es biju tikusi uz ceļa. Es stāstīju par teātri, cik nedro�a biju, cik vientuļa jutos, par Bjernu, kas tik impulsīvi bija mani anga�ējis un bija aizbraucis.

Viņ� klausījās manī, bija ļoti laipns, bet smaidīja mazliet greizi un ironiski:

Ja es domājot, ka mans uzdevums dzīvē esot spēlēt teātri, tad jau varētu kaut ko tur darīt. Viņ� labprat ar prieku kaut ko darītu. Vai es pazīstot viņa draugu Si-gurdu Betkeru?

Es �ī bīstamā kritiķa Mefistofeļa seju biju redzējusi orķestra vietās, citādi, protams, ne.

Vai varbūt viņa vēl labāko draugu Jalmāru?

Tas bija Dr. Jalmārs Kristensens, arī kritiķis, bet ne glu�i tik godīgs.

Un Kristoferu Randersu? Mute viņam sa�ķobījās smaidā, mazais vīriņ� uz augstiem papē�iem bija pazīstama figūra Kristiānijā.

Es neviena no viņiem nepazinu.

Nu tad man tie�ām ar viņiem jāiepazīstoties � vai es nedomājot, ka tam varētu būt sava nozīme? Un Vilhelms tie�ām .. .

īstenībā viņ� pats Kongsbergā pie kaut kā strādājot, bet pāris dienas �urp vai turp. Viņ� paziņo�ot tuvāk.

It kā negaidītas laimes, varbūt arī nepierastā vīna skurbumā es atkal gāju uz teātri.

Mamsuns pavadīja mani pāri ielai. No satraukuma man gandrīz sākās sirds lēkme, kad viņ� ar cepuri rokā palika stāvam, līdz biju iegājusi pa durvīm.

Kad dienu pēc tam aizgāju uz teātri, pie durvju sarga stāvēja augsta stikla vāze ar milzumu sarkano ro�u tanī. Tā esot man. Man?

Kāds izsūtāmais bija atnesis vāzi ar ziediem. Drebo�ām rokām saskaitīju pusplauku�os ro�u ziedus, to bija divdesmit se�i.

Tas bija Viktorijas viesnīcā. Visi viņi bija atnāku�i, Betkers, Kristensens, Randerss un Hamsuns gaidīja mani vestibilā. Man mugurā bija za|ā Stavangeras kleita, tā bija ļoti smalka un uz leju tā kupli izpletās. Kāds sulainis atvēra durvis uz ēdamzāli. Hamsuns karaliski pamāja ar roku: Sābas karaliene! Tūliņ sākās jautrība un omulība. Viņ� cildināja manus līdz�inējos panākumus uz skatuves un redzēja spo�ā gaismā nākamos. Viņ� to izdarīja labi.

�is bija mans pirmais svētku vakars. Bet citās reizēs vajadzēja izmeklēt lielu, ērtu galdu vai nu Grandā vai Bulvāra viesnīcā, kur viņ� patlaban bija apmeties. Tad pamazām saradās visi viņa draugi. Ja kāds iztrūka, tad viņ� tikai, kā pats mēdza teikt, aizsūtīja stafeti ar zīmīti: �e sēdām mēs, �e arī tev ir jāsēd!

Nāca vīns, nāca ziedi, ļoti daudz vīna, klēpjiem ziedu, viesmīļi stāvēja apkārt un klanījās.

Nekad nebija runas par to, kas maksās par svētkiem. Hamsuna draugi bija bagātāki ar asprātībām nekā ar naudu. Pats viņ� bija primus inter pares¹⁶, viņi sēdēja un �ķīla dzirkstis viens no otra.

Es biju vienīgā dāma pie Hamsuna galda �ais vakaros. Savādi gan, parasti aizvien kāda pielipa viņam, lai kur viņ� ietu. Man ir aizdomas, ka viņ� piekukuļoja viesmīļus.

Mani mājinieki nebija sajūsmināti par �ādu norisi. Māte man atgādināja desmit bau�ļus un trīs ticības locekļus, lai es nenoklīstu uz platā ceļa.

Es atbildēju, ka man ir prātā vienīgi kļūt par ievērojamu skatuves mākslinieci, un nekāds platais ceļ� turp neveda.

Bet es jau toreiz zināju, ka tas nebija vienīgais. Tas nu vairs nebija tikpat kā nekas.

Tēvam vairs nebija jāvada mājā mani pa vakariem. Es atbraucu ar zirgu, bet, ja noskaņojums bija sevi�ķi augsts, tad ar divi zirgiem.

Sie pasakainie svētki, tik jauki un burvīgi man, tik pilni saldmes un skurbuma, nevilkās ilgi, vienu nedēļu vai divas.

Tad Hamsuns aizbrauca atpakaļ uz Kongsbergu. Pie viņa pa vasaru dzīvoja viņa mazā meitiņa. �Benoni� iznāca �ais dienās, un viņ� pamazām bija sācis �o to atzīmēt �Rozei�.

Viņ� aizbrauca. Es paliku, bet man nebija neviena mierīga brī�a. Es vairs nezināju, ko iesākt pati ar sevi, man bija tā, it kā viņ� turētu manu sirdi savās stiprajās rokās, kas reizēm varēja būt tik saudzīgas, bet...

No Bulvāra ziņnesis atnesa uz teātri ar zīmuli rakstītu zīmīti. Pirmo viņa vēstulīti man, rakstītu uz kuģa kāpnēm:

�Mana Marij, esmu tavs ar visu sirdi. Mīlu, mīlu tevi, saku to ar visu savu dvēseli. Dievs lai svētī tevi par to, ka dzīvē sastapu tevi. Uzņem nu visu to pagaidām iespējami mierīgi, varbūt vēlāk atradīsim kādu padomu. Marij manu, Marij manu. Mans Dievs, cik tu esi skaista, tu pati nemaz nezini, ka esi visdaiļākā virs zemes. Redzu, kā tu nāc man pretim � princese!

Nav acumirkļa, kad manas domas nebūtu pie tevis, diem�ēl, pastāstīju apkalpotājam, ka mīlu tikai vienu, bet es nepateicu viņas vārdu.

Lai Dievs dod, ka tev nenāktos pārāk grūti palikt mājās un dzīvot tāpat kā agrāk! Kaut jel es varētu paņemt tevi un aizbēgt!

Esi nu mierīga, mīļā, mēģini būt mierīga, neaizmirsti, lai kas arī notiktu, es esmu tavs.�

Esi nu mierīga, mīļā, mēģini būt mierīga ...

Bet nu apkārceļojo�ais teātris atgriezās uz Kristiāniju.

Viņiem nebija veicies, viņi atgriezās mājās nekā neatlicināju�i. Lavīks tūdaļ brauca uz Vestlandi turēt priek�lasījumus. Es uzelpoju vieglāk.

Bet mana draudzene Mollija no apkārtceļojo�ās trupas nu gaidīja bērniņu un bija tik nervoza, ka baidījās palikt viena. Tādēļ turpmāk varēju dzīvot kopā ar viņu, ne savās mājās, kas arī bija atvieglojums.

Mollija stāstīja par turneju, cik grūti viņiem klājies, kādas mocības viņiem bie�i bijis jāizcie�. Es drebinājos, nekāds necilvēks es nebiju ...

Bet no Kongsbergas ik dienas pienāca vēstules. Vēstules da�reiz var dot vairāk nekā kopbūtne. Atstatums dod skaidrību, bet �ķir�anās rada nemieru. Viņ� rakstīja:

�Nav nozīmes, ja tu man esi laba lomas dēļ, ko tu tā vai tā dabūtu. Dieva dēļ, saki vismaz, ka esmu tev mazlietiņ, tikai mazlietiņ mī|� tāpat bez lomas. Un saki to pat tad, ja tas nav taisnība, tikai tik ilgi, līdz es atkal topu mierīgs. Varbūt vēlāk, kad bu�u tevi nomocījis un tu atklāti teiksi, ka gribi aiziet pie kāda cita, es to panesī�u vieglāk nekā tagad, es tik neglābjami esmu tavs. Mana mīļotā virs zemes!

Tu reiz teici, tev esot bail, ka Elīna rudenī netik�ot uzņemta repertuārā. Lai arī, mēs to nelūgsim. Uz rudeni tev uzrakstī�u jaunu, kvēlu gabalu un piespiedī�u teātri ieskaitīt tevi citā klasē! Dievs debesīs! Lūdzu tev tikai tik daudz atbalsta, ka es varētu būt dro�s par tevi un ka es mierīgi varētu strādāt.

Dievs lai tev ir �ēlīgs, ja tu tagad aiziesi no manis. Vai tu arī zini, da�reiz man liekas, ka īstenībā tu ne reizes visā savā mū�ā neesi bijusi iemīlējusies. Kaut es varētu tevi piedabūt, lai tu patiesi manī iemīlies, tad es strādātu kā kungs un kā valdnieks.

Tu saki, tu nesaprotot, ka tevī tā esmu iemīlējies. Redzi nu, nu tu atkal pati sevi pazemini. Tev jādomā, ka visi tevi mīl un ka tas citādi nemaz nevar būt.

Jele esi tik laba un pacieties ar mani ilgi, Marij! Tu man tik brīni�ķīgi vari palīdzēt, ja tu gribi. Tu vari padarīt mani par valdnieku, no manis plūdīs dzeja un grāmatas. Rīt ap �ādu laiku es atkal bū�u pie tevis ...

Redzu no laikrakstiem, ka tu rītvakar uzstāsies, ari es tad ie�u un skatī�os, vienīgi, lai būtu, kur esi tu. Mans draugs, vai tu saproti, cik bezpalīdzīgi es esmu tavs, tagad un aizvien?

Manā mīļākā virs zemes!�

Es to ir sapratu, ir nesapratu. Es katrreiz atbildēju, viņ� ir uzglabājis manas vēstules un es viņa:

�. . Es tūliņ redzēju, ka tā bija no tevis, un metos garderobē, lai būtu viena, kad to lasī�u. Labu brīdi man bija jāraud. Man diezgan grūti nākas saprast, ka tu mani mīli. Bet kādēļ tu to teiktu, ja tas tā nebūtu? Man tomēr jātic.

Tu savādais cilvēk, tu gribi, lai saku, ka tevi mīlu, ja es ari tā nedomātu! Klausies, ko es tev teik�u: Mīlu tevi, un tā domāju no visas sirds. Un nevis kaut kādas lomas dēļ, tā tu domāt nedrīksti.

Izlasīju �Benoni�. Man vajadzēja saņemties, jo bie�i vien vairāk domāju par tevi nekā par Benoni. Aizvien redzu tevi, kā tu smaidi, acis tev ir val�ķīgas un mute ironiski vēlīga, it kā tu gribētu man teikt: Muļķe mei�a, bet tomēr diezgan jauka! Tāds tu izskaties.

Vai tu zini, mani pārņēma prieks, kad lasīju, ka tu man gribi uzrakstīt lugu. Bet tad es atkal, glu�i savādā kārtā, nejutu nekāda liela prieka. Zinu tavas domas par teātri un teātra ļaudīm � vai tu savā sirdī gribi, lai es palieku pie tā? Tad tu mani nemīli, ne uz mu�u. Tu manī liki ieskanēties citām stīgām, kad rakstīji, ka varu tevi padarīt par valdnieku. Tad jau es labak gribu būt valdniece un beigt spēlēt teātri.

Kad �odien biju teātrī, izlasīju visus grāmatu sludinājumus. Atgriezos mājās lepna kā � jā, kā valdniece, tādēļ, ka tu mīli mani.�

Viņ� atbildēja:

�Mana mīļotā, daudz paldies par vēstuli. Esmu tagad tik laimīgs, izlasīju to daudz, daudz rei�u.

Nē, es saprotu ļoti labi, ka tas, ko tu saki par teātri, nav iespējams, bet es tomēr tev pateicos, ka tu to teici. Paldies, Marij, bet tas neiet. Tu tikai pēc tā noilgotos līdz nāvei. Un tā es nebiju domājis, lai tev neklātos labi, nē, mana mīļā, tev jābūt laimīgai. Un ja es nevaru būt tas, kas tevi dara laimīgu, tad es neesmu īstais. Projām no teātra � nē!�

Biju ļoti nervoza �ai laikā, vienīgās labās stundas bija tās, kad viņ� �ad tad izrāvās no savas Kongsbergas. Bet arī tās nebija labas vien.

Mēs sēdējām Culmbahera Hofā. Es atraisīju rokas somiņu, lai paņemtu kabatas lakatiņu. Tur atradās vēstule, ko tikko biju saņēmusi teātrī. Tā bija no kāda ģimnāzista, kas vai nu bija pārspīlēts teātra cienītājs vai mēdza jūsmot par aktrisēm.

Knuts vienaldzīgi laipni apjautājās, kas tā esot par vēstuli. Es viņa pietiekami nepazinu. Būtu jel viņam to iedevusi!

Nē, es viņa nepazinu, es domāju, ka varu saplēst vēstuli sikos gabaliņos, iemest tos pelnu traukā un teikt: Tas nav nekas!

Viņ� pateica pāris vārdus, auksts kā ledus, pasauca viesmīli, samaksāja un aizgāja.

Es pasēdēju laiciņu, varbūt cerēdama, ka viņ� atgriezīsies. Tad man bija jāiet uz teātri, es tanī vakarā spēlēju.

Durvju sargs starpbrīdī pienāca pie manis ar lielu aploksni. Viņa rokraksts. Viņa dusmu pilnais raksts. Tas bija manas nabaga vēstules no pirmās līdz pēdējai.

Tad es sapratu, ka viņ� vairs ilgāk nevēlējās, lai viņam piederu.

Bet es nevarēju ļaut, lai viņ� aiziet, man nebija ne mazākā lepnuma, es uzskrēju tālruņa būdā, nē, Hamsuns bija aizgājis.

Tad es sameklēju mazliet papīra un aploksni un aizsūtīju kādu uz Bulvāri. Vēstule ir kā drud�a slimnieka rakstīta, burti gāzelējas uz visām pusēm.

��ēlo jel mazliet mani � un sevi! Tu mani fnīlot, to tu tik bie�i esi teicis, un es to ticu. Es mīlu tevi, kā tad tu vari būt tik ļauns pret mums tik nenozīmīgas lietas dēļ? Es �o zēnu nekad neesmu redzējusi, nekad man nav ienācis prātā par viņu domāt, viņ� jau reiz agrāk man atrakstīja, ka vēloties ar mani runāt, varbūt viņ� mazliet jucis, es neatbildēju, to man būtu vajadzējis darīt, tad viņ� vairs otrreiz nerakstītu. Tu esi vienīgais man ik mirkli, esmu slima, kad tu no manis aizej uz vienu stundu. Tu to zini. Ja tu no manis aiziesi, tad es ieslēg�os un gaidī�u, varbūt tu kādreiz atgriezīsies.

Vai tu nekādā ziņā negribi mani sastapt �ovakar? Man ir tik grūti, arī tu nejūties labi. Atnāc! Jele atnāc!�

Viņ� atnāca, iznira no kāda pakrē�ļa. Es, kas visu laiku biju sargājusies uzmākties savam mīļajam, kas kā cilvēks bija daudz lielāks par mani, es cie�i satvēru viņu pie rokas un vilku sev līdzi.

Viņ� bija |oti ciets pret mani, tagad visam esot beigas, viņ� man vairs nevarot uzticēties. Kodīgiem vārdiem viņ� man parmeta smalkjūtības trūkumu, man tūliņ vajadzējis iedomāties atdot viņam vēstuli, ja jau es viņam esot parādījusi, ka tā somiņā.

Viņ� zināja visu par mani. ne to vismazāko nieku savā dzīvē es viņam nebiju slēpusi, jo viņ� bija racies un taujājis, racies un taujājis.

Nu viss tas nāca gaismā, lielais dzejnieks izmantojis vielu, tā stipri bija papla�inājusies.

Līdz �im es nebiju mēģinājusi atdarīt, nebiju taujājusi � tad es gan dzirdētu! Viņ� bie�i pa jokiem bija teicis: Lūdzu, tikai ne greizsirdību. Stundu pēc stundas mēs staigājām pa tum�ajām ielām Vīkā. Es izmisusi neat-laidos no viņa, bet viņa roka visu laiku nekļuva ne mīkstāka, ne pieļāvīgāka pret mani. Bāls, ar niknumu, kas viņam pa�am aizrāva elpu, viņ� apbēra mani apsūdzībām ar visbriesmīgākiem vārdiem. Viņ� man neticēja, visu savu cerību viņ� bija licis uz mani, nu viņ� vairs neiedro�inājās to darīt. Pēc dabas es esot bijusi brīni�ķīgs cilvēks, komediantu vide mani esot samaitājusi.

Kāds divdesmit gadus vecs puisis, acīmredzot vietējais, iznira un soļoja mums nopakaļ. Viņ� pienāca glu�i tuvu, lai viņam nekas nepaietu garām. Nekas arī viņam nepagāja garām, Knuts zibenīgi pagriezās atpakaļ un iesita viņam tā pa ausi, ka noskanēja. Puisis pazuda, ne skaņas neizlaidis.

Bet pēc sitiena Knutā it kā kāds mūris bija sagruvis. Viņ� pievilka mani sev klāt: Nabadzīte, vai tu sabijies?

Mēs stāvējām Jūras ielā agrā pavasara rīta pelēkajā gaismā; stipri aizkustināts viņ� atņēma atkal atpakaļ visus savus neprātīgos greizsirdīgos vārdus.

Otrā dienā viņam bija jābrauc atpakaļ uz Kongsbergu. Atpakaļ atgriezies, viņ� ar zīmuli bija uzrakstījis steidzamu vēstuli.

�Mīļotā.

Rakstot �os vārdus, stāvu kājās zem lampas liesmiņas gaitenī, lai vēstuli tūliņ varētu nosūtīt. Aizbraucu no tevis �orīt, pilnīgi tev ticēdams, tici nu arī tu man atkal. Par to, ka tu, pati sava sāpinājuma neievērodama, nāci, lai atkal visu grieztu par labu, mums abiem uz visiem laikiem, es tevi mīlu un tev pateicos, Marij. Mājās braucu kā skurbumā, es visu pārdomāju, man par daudz ko tev jālūdz piedo�ana, es sēdēju, acis aizvēris, un nolūdzos tevi. Pie tevis es jutos tāda daiļuma un maiguma varā, kādā nekad agrāk neesmu bijis, vai tad ir jābrīnās, ka esmu un palieku tavs? Man ir tā brīni�ķīgākā mīļākā virs zemes. Nebaidies, nekad es neaizmirsī�u �os vārdus, kā aizvien gribu piederēt tev. Tici man, es nekad neatgriezī�os atpakaļ vecajā saistībā un nekad nemeklē�u jaunu. Uz ceļiem es tev pateicos, ka biji tik cēla un smalka un ar tik bagātu sirdi, ka nāci atkal un darīji mums tik daudz laba tovakar, es to neaizmirsī�u, kamēr es dzīvo�u. Ak Dievs, cik laimīgu tu esi mani padarījusi. Jau tas vien, ka varu sēdēt tev līdzās, turēt tavu roku un tevī lūkoties, ir tāda laime, kādas agrāk nekad neesmu izjutis. Tie ir tikai tuk�i, muļķīgi vārdi, varbūt rīt es uzrakstī�u ko labāku. Un arī tad tie būs tikai tie pa�i tuk�ie vārdi. Bet tu redzēsi vēlāk, kad būs pagājis laiks, ka ar visu sirdi�, uz visiem laikiem piederu tev. Paldies, paldies tev par visu to jaukumu, kas ar tevi ir ienācis manā dzīvē! Neaizmirsti, ka nekad pirmais neatstā�u tevi, tici man. Un ļauj man piederēt tev, es tevi lūdzu tagad no visas sirds. Ar labu nakti, mīļā ...�

Es to neaizmirsī�u, kamēr dzīvo�u, viņ� rakstīja. Neviens no mums to neaizmirsa.

Tā bija pirmā lielā izskaidro�anās, kas nepalika pēdējā. Mīlestība mums nekļuva nekāda tauriņu rotaļa. Reizēm man �ķita, ka esam vienā krustā pienagloti.

Bet daudz kas tika piedots un paciests tās nakts vārdā.

Pa�laik mans mākslinieciskais uzdevums teātrī bija tēlot �vēju dievu� kādā pasaku lugā. Triko tērpā es stāvēju uz lādes cilvēka augstumā un ar lielu papes tauri pūtu orkānu pār skatuvi. Kad tas bija padarīts, man graciozi un pilnīgi nedzirdami vajadzēja nolēkt zemē un viegli kā zefīram izlidot ārā.

Bet es biju saaukstējusies, un man bija drudzis. Es lēcu, cik labi varēdama, līdz kādu dienu trieciens uz skatuves grīdas bija tik spēcigs, ka man vajadzēja atteikties no numura.

Biju dabūjusi nieru iekaisumu un gulēju slima vairāk nedēļu. Mājās es labprāt negribēju atgriezties, un pie

Mollijas es tik slima gulēt nevarēju, tā es nokļuvu Marijas slimnīcā.

Nekad vēl slimnīcā nebiju bijusi, viss krita uz nerviem. Mūķenes ar baltu gultu, drud�a tabula pie sienas, monotonās dievlūgsnas aiz durvīm. Gulēju kā karsta drud�a, mīlestības un slimas sirdsapziņas tvanā � vēl es nebiju varējusi saņemties un aizrakstīt viņam, kas bija devies priek�lasījumu ceļojumā.

Bija atnācis jūnijs. Hamsuns bija apsolījis turēt runu Henrika Vergelanda simtgadu dienā, septiņpadsmitajā. Pie tās viņ� sēdēja Bulvāra viesnīcā, tikko bija sācis to gatavot, kad saslimu.

Lai gan viņ�_ nāca katru dienu, viņ� tomēr arī rakstīja ik dienas kādus mierinātājus vārdus;

�.. Esi nu laba un mīļa un lūko �onakt gulēt, rīta agri labi paēst un apmierināties. Tu esi tik satraukta, mīļais draugs, es varētu raudāt, ka tev klajas tik nelāgi. Rīt es pret tevi bū�u tik labs, mēs runāsim viens ar otru un būsim mīļi viens pret otru. Nu es mēģinā�u mazliet rakstīt par Vergelandu, es mēģinu vienu vai divas stundas, pa tam �īs tev uzrakstītās rindas gul un noraugās manī.�

Viņam uz da�ām dienām bija jābrauc uz Kongsbergu pie savas mazās meitiņas. Es paliku guļam tai pa�ā postā.

Knuts rakstīja:

�.. Neņem nu visu tik smagi, mēģini mazliet lasīt, sūti kādu pēc laikrakstiem rītā un vakarā, tas tevi izklaidēs,

16-tā vakarā es iebrauk�u. 17-tā no rīta bū�u pie tevis. Nezaudē drosmi..

Es tagad sēdu un norakstu savu runu � būtu man nedēļa, lai iemācītos. �oreiz nu gan izgāzī�os. Bet par to es nenieka nebēdāju, ja vien tu mani mīli.

Es jūtos tik pilns tavas labestības, tā staro man pretī no tavas sejas, no tā, ko tu saki un ko tu dari manā labā, un no tā, kas tu man esi. Mēģinā�u nu atkal pārlasīt �o sasodīto fiasko numuru un iemācīties savus pātarus no galvas.�

Bet piecpadsmitajā jūnijā tēvs atnāca ar telegrammu no Bergenas, ka Lavlks miris pēc sametu�os zarnu operācijas.

Pēc telegrammas man uznāca lēkme. Kad Knuts atnāca septiņpadsmitajā no rīta, es nevarēju savaldīties. Es raudāju: Viņ� nevarēja dzīvot bez manis!

Bet es biju pateikusi par daudz. Knutam aptum�ojās seja un viņ� kodīgi teica: Nē, to viņ�, protams, nevarēja � ar same�ģītām zarnām.

Tādai mīkst�aulībai bija jādara gals, vai manai pirmajai domai nevajadzēja būt, ka tas ir liktenis, zīme no aug�ienes. Vai man �ai brīdī nevajadzēja vairāk domāt par to, ko mīlēju, kā pati teicu? Viņam visādā ziņā derētu būt �ovakar mazliet priecīgākam, balkonā runājot...

Es pazemojos pī�ļos viņa priek�ā, un viņ� drusku atplauka, pirms aizgāja.

Tikko viņ� bija norunājis savu Vergelanda runu no Naciofiālā teātra balkona, viņ� atsūtīja da�as steigā ar zīmuli uzmestas rindiņas

�Protams, izgāja ļoti labi, man �ķiet. Par to es

varu pateikties tev. Mēs esam neuzvarami, ja turamies kopā .. .�

1951

�ais aprīļa dienās, kad �o rakstu, no mūsu pirmās sastap�anās pagāju�i 43 gadi.

Vecā, sirmā dāma, kuru ieraugu spogulī, kad mazliet pagrie�u galvu, esmu es.

Un �e man līdzās, ļodzīgajā pītajā krēslā, kas tik viegli �īkst, sē� mans vīrs, salīcis zem grūtā likteņa un savu daudzo gadu nastas.

Es skumīga domāju, ka varbūt tie�ām toreiz, sen agrāk, Teātra kafejnīcā mums nebūtu vajadzējis mēroties rokām.

15.

Man bija jāiekārtojas tā, lai vasaru varētu pavadīt slimnīcā. �ie mēne�i, kad 1908. gada vasarā gulēju slima, savā ziņā bija iz�ķirīgi manā un Knuta dzīvē.

Ārējo notikumu nebija daudz, tos varētu aprakstīt viena vai divas lappuses. Viņ� sēdēja savā istabā un rakstīja, es gulēju �eit.

Viss, kas notika, atspoguļojās mūsu vēstulēs. Tās piepildīja visu manu esību un � atskaitot darbu pie grāmatas � arī viņa.

Da�as no vēstulēm varu �e atkārtot, bet lielākā to daļa domātas vienīgi man.

Mūsu draugs ārsts brīdināja mani nesniegt mazo pirkstiņu kādam zināmam vīram. Atbildēju, ka �ai gadījumā man nekas nav pretim sniegt viņam visu roku.

Es biju ļoti slima, reizēm man likās, ka es mir�u. Knuts rakstīja un mierināja mani:

�Nē jel, Marij, tu nemirsi, �ai slimībai gan ir lielas un ilgas sāpes, bet tās var izdziedēt, tas tev jāzina.

Tu esi tik slima un nevarīga, ka ja pat zīmulis tev nokrīt zemē un tu to nevari vairs pacelt, tu tomēr pa naktīm gulēdama raksti man. Dievs lai tev to atmaksā, es to nevaru. Esmu pārliecināts, ka tu guli un nomo-cie� man rakstīdama tikai tādēļ, lai darītu man prieku. Kā ubags bū�u pateicīgs arī tikai par da�ām rindiņām ik reizi, kamēr tu būsi tik slima. Negribu izlikties labāks nekā esmu, es atstā�u visu, visu un ie�u un palik�u, kur tu esi, ja tavas sāpes nepāries un tu vēlēsies, lai esmu pie tevis. Tu sapratīsi manas lielās bēdas tevis dēļ, ja es tā varu teikt un tā domāt.�

Viņ� dzīvoja uz vietas Kongsbergā un rakstīja �Rozi�. Viņa meita Viktorija bija pie viņa, viņai bija pieci gadi. Reiz mūsu pazī�anās sākumā viņ� man parādīja, ka kabatas grāmatiņā viņam ir mazas ieliekamās zolītes viņas kurpītēm, viņ� parādīja man arī kādu viņas bildīti. Viņa stāvēja, piespiedusies pie kādas gai�as vasaras kleitas, pārējā fotogrāfijas daļa bija nogriezta nost.

Es jautāju: Varbūt viss atkal var griezties par labu? Viņ� īsi atteica nē. Es tad vairāk nejautāju. Nē, es tad vairāk nejautāju.

Bet viņ� jautāja. Par visu manu dzīvi, sākot ar bērnību un tālāk par visām turpmākajām gaitām. Es nekad nebiju sevi�ķi pratusi slēpties, kas man bija ko slēpt? Mēs sēdējām kafejnīcā kādā attālākā stūrī uz sofas, kad viņam izstāstīju epizodi Kopenhāgenā, Drahmana 60 gadu dienā.

Viņ� satvēra manas rokas un pievilka mani sev tuvāk klāt: Un nu tu to nokārtosi ... ar viņu . . . drīz?

Es klusu teicu: Nē, tagad ir jau par vēlu . ..

Netiku aug�ā no stūra sofas, kamēr nebiju apsolījusi pavasarī apprecēties ar viņu. Tad viņ� k|ūs brīvs.

Toreiz mēs viens otru bijām pazinu�i vienu nedēļu. Tais tveicīgajās pavasara dienās, kad viss vecais manī sadila un aiztecēja projām līdz ar sniegu, tikpat neatturami viņ� pacietīgi bija ienesis daudz baiļu un nemiera manī.

Nupat pirms kādiem diviem mēne�iem viņ� bija teicies rakstīt man lugu. Kad sāku sirgt, viņ� sūtīja �ampanieti aug�ā garderobē, lai es mazliet at�irgtu un ik vakaru vārda pilnā nozīmē neveltos zemē no kastes.

Es zināju viņa nicīgās domas par teātri un skatuves mākslu, biju piesolījusies aiziet no teātra, bet viņ� �īs-domas noraidīja.

Nu viņā bija notikusi pārvērtība . . .

Lavīka nāvi viņ� dēvēja par likteņa mājienu. Mani �is likteņa mājiens padarīja ļoti nemierīgu. Tas izskatījās pārāk izpalīdzīgs, ievērojot to, kas aiz tā slēpās.

Jutu, ka nevaru griezties pie viņa tā kā agrāk attiecībā uz visu to pārdzīvoto, kam vajadzēja izzust no manas dzīves, Es tikai jautāju, vai viņ� var nākt pasēdēt kādu brīdi?

To viņ� darīja. Kādu dienu viņ� atbrauca no Kongs-bergas. Bet nekāds patīkamais �is brīdis nebija. Mans nemiers, kaut arī vārdos neizteikts, viņu uztrauca. Viņ� nesēdēja, viņ� skraidīja �urp un turp pa istabu, visniknā-kiem vārdiem uzbrukdams man. Viņam jau nenācās grūti tos sameklēt.

Un tad viņ� aizgāja, gandrīz ardievas nepateicis.

Bet pēc pāris stundām viņ� atgriezās atpakaļ. Viņ� apsēdās pie gultas un bija laipns un labs. Pret to, kas bija no manis vēl atlicis. Biju glu�i laimīga, pirms viņ� aizgāja, tāds viņ� bija. Viņ� rakstīja:

�Doktors Arnesens man uzbruka, ka ar savu rīcību tevi biju padarījis nervozu un saraudinājis. Man vajadzējis saprast, ka draudzība, kas pastāvējusi se�us gadus, tik īsā laikā nav aizmirstama, viņ� teica.

Es nezinu, laikam esmu savādāks nekā citi. Man �ķiet, ka iek�ēji tu tomēr nevari saprast manu necilvēcību pret tevi. Bet es saudzīgi saņem�u tevi rokās un teik�u: Tas viss ir tādēļ, ka es mīlu tevi un nevaru panest, ka tev kāds cits vai kas cits ir prātā. Mūsu stāvoklis ta�u tagad ir skaidrs, mēs esam saderināti. Tavs tēvs to zina, mēs tātad tiekamies pilnīgi atklāti.

Man �ķiet, ka par visu var tikai priecāties. Manuprāt, nav vairs nekā, par ko noskumt. Debesis mums ir palīdzēju�as, visu nokārtodamas. Kāds labs liktenis!

Divi mēne�i nav nekāds ilgais laiks, lai viens otru mēs iepazītu. Lai atbrīvotos no visa vecā un pilnīgi ieietu jaunajā. Bet mans draugs, tas satriec. Tas padara aklu un nejūtīgu pret visu citu, tas satriec sāpēs un saldmē.

Sājā laikā, pirmajā un otrajā menesī, pārņem īgnums pret visu pārdzīvoto un pret visiem iepriek�ējiem, pasaulē nav cita nekā kā vienīgi jaunais, viņu meklē visas domas, ilgas un miņas pirmām un galve-nām kārtām. Ikreiz, kad kaut kas atgādina biju�o, seja savelkas īgnumā.�

Atbildēju, ka man darīja prieku tas, ko viņ� rakstīja par saudzē�anu:

�..Tu daudzreiz mani tā pārbiedē, ka es visa sastingstu. Neatrodu neviena vārda ko teikt, nezinu nekā ko atbildēt, ne ko darīt, varu tikai no�ēlojamā kārtā padoties. Kā mans saprāts man to liek, kad tu par daudz ilgi esi ducinājis.

Piedod man, ja jau tu citāds nevari būt, tad man jāņem tevi, kāds tu esi, jo nu es bez tevis vairs nevaru pietikt...�

Saņēmu vēstules ik dienas, da�reiz pat divas. Sev par laimi vai nelaimi.

Sapratu, ka viņam nācās grūti sakopot domas ap grāmatu, bet vai tad �is nu nebija laiks, kad vajadzēja no viņa plūst dzejai?

Laikam jau bija tā, ka viss, kas �ajās nedaudzajās nedēļās bija nācis pār mums, par daudz stipri nodarbināja viņa prātus un fantāziju. Viņ� mēdza teikt: Pret Rozi neko daudz iesilt nevaru, pret tevi man ir siltākas jūtas.

Vienā dienā varēja pienākt laba un mierīga vēstule, otrā bija nemiers un ļauni vārdi, neganti, kaut solījis viņ� bija pavisam ko citu.

Vārds, kas bie�i atkārtojās, ibija greizsirdība. Sargājos ņemt to nopietni. Kā viņ� vispār uz kaut ko pasaulē varētu būt greizsirdīgs. Es tie�ām atļāvos sev apzīmēt to citiem vārdiem: par sāpinātu patmīlību, aizvainotu pa�lepnumu. Vai varbūt viņ� domāja savu muļķīgo koķetē�anu, ka esot neirastēniķis?

Viņ� atbildēja, ka viņam, protams, esot plānāka āda nekā citiem, viņ� esot vieglāk ievainojams nekā citi. To es manī�ot arī ikdienā, kad būsim apprecēju�ies.

Reiz es viņam teicu: bet ja jau �ī tā dēvētā greizsirdība kļūs par problēmu, kas atkārtosies visu laiku, tad nebūs nekādas harmonijas.

Viņ� pēk�ņi pārtrauca mani: Mīlestībā nav tādas lietas kā harmonija!

Vai tie�ām tu tā domā? es izbijusies jautāju.

Nē! viņ� teica.

Viņ� pārmeta, ka mētājos neapdomātiem vārdiem, kas viņu uztrauc. Un teica, ka esot �simtiem sīku lietiņu�, kurām būtu vajadzējis rādīt, ka domāju par viņu vairāk nekā jebkuru citu cilvēku. Cik es esot nevērīga �ais simt sīkajās lietiņās!

Lāgiem es glu�i zaudēju drosmi, es nesapratu, ko ļaunu esmu izdarījusi, un tad izrādījās, ka izdarīts bija diezgan daudz. Gadījās, ka lietoju stiprus vārdus, jo, diem�ēl, biju ātras dabas.

Pēc kādas sadursmes vārdos viņ� rakstīja:

�.. Kad gāju projām, tavs pēdējais vārds bija, lai daru kā gribu. Un te nu es sēdu un domāju: vienu vakaru viņa tomēr mīlēja mani vairāk nekā kādu citu. Bet �ī viena vakara dēļ es mīlē�u tevi, kamēr mir�u. Par tavu maigumu, tavu smalkumu un tavu drosmi tai vienā vakarā upurēt visus citus un visas citas lietas manis dēļ...�

Kādā ļaunā dienā viņ� rakstīja un lūdza mani, lai esmu tik laba un no mana naktsgaldiņa novācu visu, kam nav sakara ar viņu. Piemēram, kādu telegrammu. Tā bija barga nosodītāja vēstule. Atbildēju, ka no visām simt sīkajām lietiņām �ī viena jau nokārtota � lai jautā ārstam.

Viņ� atbildēja:

� . .Te nu es sēdu un jūtos stipri apkaunots, pārlasot tavu vēstuli, nevienā vietā tu neatbildi uz maniem asajiem vārdiem. Tev nebūt nevajadzēja uzdot liecinieku, ka par to biji domājusi jau pirms manas vēstules saņem�anas. Būtu ticējis tev tūliņ bez kādiem iebildumiem. Tu esi tik ļoti � līdz pat savādībai � vaļsirdīga un atklāta. Zinu gan, ka pats esmu lūdzis tevi, lai tu melo un reizēm saki �o vai to, lai mazinātu manas mokas, bet ja tu kādu lietu apgalvo ne tikai tādēļ vien, lai teiktu kaut ko, kas man mazliet dara labu, tad tā katrreiz ir absolūta patiesība. Vai tu domā, ka tavu patiesīgumu neesmu ievērojis? Esmu vēries aug�up uz tevi par to, tas staro no tevis, Dievs zina, kādu prieku tu man dari ar to.

Es brīdi klusu sēdēju un domāju par tevi, un es gandrīz vairs nevaru turpināt.. Nē, lai Dievs ir �ēlīgs man, kam visu savu mū�u būs jālauzās ar savu neganto mīlestību uz tevi, kurā visi iemīlas .. Nu jā, man jāsaka, ka man varbūt nav ne tiesību, ne iemeslu izdzēst visu biju�o no tavas dzīves.. Zinu, ka arī �is posms ir godīgi un labi nodzīvots. Divi mēne�i nav nekāds ilgais laiks, lai tu mani iepazītu, tā ir, bet daudz, daudz gadu un vesels mū�s, tas būs kas cits.

Tu vēl atcerēsies, ka tevi sabaidīju un tu teici, ka tev bail no nākotnes. Es tev teik�u, es tā bīstos, man ir tādas bailes tevi pazaudēt, ka ceru, ka mana greizsirdība mazliet samazināsies, lai tev no tās nebūtu jābaidās. Zinu, ka ir lietas, ko tagad slēpju sevī, lai nekļūtu tev nepanesams. Bet, protams, nāk atkal reizes, kad pēk�ņi atkrītu atpakaļ savā vecajā netikumā. Es, nabadziņ�. Saki man, Marij, tu nabadziņ�, un noglaudi man vienreiz matus! Man tas ir vajadzīgs . . . Paldies par tavu �ēlsirdību pret nemierīgu sirdi, par uzmanību pret tavu jauno mīlestību. Neesmu vairs jauns, esmu sirms. Un ja es nebūtu dzejnieks, kurā ir mazliet no mū�īgās uguns, tad �ai laikā jau būtu ievilcis airus. Bet � gandrīz es būtu izteicies diem�ēl � es gan deg�u tik ilgi, kamēr no manis vēl kaut kas būs atlicis. Kaut tikai es degtu ar mēru un tevi nenomocītu līdz nāvei un pat� nekļūtu par ģeķi . .. Un kad tu raksti, ka esi man tik no�ēlojama mīļākā, tad tev būtu jāzin, cik ilgi es uz tevi varētu gaidīt, līdz tu kļūsi atkal vesela. Ja vien es tevi tad dabūtu un tu gribētu būt mana sieva, tad es esmu laimīgs.

Ak, Marij, ja es būtu pie tevis, es apliktu tev roku un lūgtu tevi, lai tu ar mīlestību izlasi �īs rindas ...

Vai tu tie�ām neesi pamanījusi, kā mana mīlestība ir tev pieķērusies, kā tā saistās ap tevi, kā es domāju par mums abiem, mūsu abu labā. Tās nav nekādas �audīgas jūtas, kas man ir pret tevi, tagad ta vecajam Knutam Hamsunam ir nopietnība. Zinu, ka mīlu pēdējo reizi. Neviens manu dvēseli nav darījis tik gai�u kā tu. Es drebu tavā priek�ā, kad tu nāc. Es apdziestu iek�ķīgi, kad tu aizej, es topu tuk�s un dumj�. Vieta ir tuk�a bez tevis, es steidzos pie loga un noraugos tev paka|, līdz tu pazūdi. Esmu pat skrējis tev pakaļ, lai redzētu, vai tu aizej turp, kurp teicies iet, no pa�a Bulvāra esmu sekojis tev pa ielu. Vai tev atkal metas bail no manis? Bet es jau domāju laboties un, man �ķiet, es jau esmu labāks, mazliet labāks. Es par visu varu mēģinu savaldīt savu greizsirdību, līdz iespējamības robe�ām. Visu greizsirdību no sevis izravēt es nekad nespē�u. Gribu tikai, lai tā tev neiedvestu bailes, nemocītu tevi . . Mana mīlestība ar katru dienu kļūst dzel�aināka pret mani. Varbūt tas nav nekas stāstāms, bet mīlestība dara atjautīgu, teik�u, ko tā palīdz izdomāt. Es dzīvoju te neskuvies, cik ilgi vien iespējams, veselu nedēļu no vietas. Nekāds skaistulis es neesmu, nekad neesmu bijis � tāds esmu bijis tikai tavās acīs, tas tev jāzina. Bet �e es negribu staigāt tik glīts, kāds es varētu būt. Tāds � es teicu � es gribu būt tikai viņas acīs! īstenībā tas bija muļķīgi no manis stāstīt tev �īs bērni�ķības .. Saņēmu no doktora Arnesena vēstuli, uz kādām vietām tev būtu ieteicams aizbraukt. Jā, vislabāk tev derētu padomāt par Ljānu, mans draugs! Es tagad doktoram norakstīju garu vēstuli, starp citu, lai tev ļauj gulēt, ja tu gribi, cauru diennakti...�

Mana ar zīmuli rakstīta atbilde:

�..Gulēju un lasīju garo vēstuli. Mīļais, tas jau ir tīrais neprāts, tev ta�u ir jāstrādā, tu atņem laiku Rozei un dod to man!

Bet es pateicos, cik vien sirsnīgi man ir iespējams. Tavas pēdējās vēstules bija tik labas, nekāda �ārdī�anās� nu jau sen vairs nav bijusi. Es glu�i labi manīju, ka tu esi lūkojis savaldīties. Un ja tas nav grūti, pārāk grūti, es to pieņemu no tevis, jo tavas laipnās, labās vēstules sagādā man lielu prieku. Mīļais, dro�i vien es drīz jutī�os labāk arī citādā ziņā . . .

Es jau saprotu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ja jau ar to vien nepietiek, ka mīlu tevi. Vajadzīga it kā būtu kāda augstāka māksla, kāda cita izpratne, nemāku to izskaidrot. Bet es mēģinā�u laboties, būt uzmanīgāka pret tevi, nevaru tā glu�i vienkār�i ļaut savai dabai vaļu tavā priek�ā. Varbūt tad tie simt sīkie nieki atkritīs vairāk pa�i no sevis ...

Pateicos tev, savos novājēju�os ceļos nomezdamās, ka tu raksti man caurām dienām, bet nu tev ir jāstrādā, Knut! Dro�i vien nāks laiks, kad jutī�os pie malas atstumta tava darba dēļ. Tad es atcerē�os �īs dienas, kuras tu upurēji man, kad es gulēju slima.

Nē, cik tu gan esi labs, ka tu neskuvies! Tu, mīļais, turpini vien tā. Jā, jo es tie�ām jau ilgi ar to nomokos, ka tā V. kundze un citas sievi�ķīgās būtnes var tīksmināties, tevī raugoties, kamēr man jāizklaidējas rūkoņas doktora Arnesena sabiedrībā! Jā, viņas jau arī tagad redz tevi, tās blēdes, bet nu tu, protams, esi daudz neglītāks. Tas man ir liels apmierinājums. Vēl viena lieta, ko tev esmu lūgusi agrāk, bet tu izlikies to nedzirdam: nesmaidi tām dāmām, ar kurām tu dienu un nakti dzīvo zem viena jumta, tev var rasties nepatik�anas, tev ir bīstams smaids. Nu tu beidzot, beidzot esi padarījis mani greizsirdīgu, bet tas ir tādēļ, ka slimība ir izsitusi visus iero�us man no rokām.

Tavā iepriek�ējā vēstulē ir kaut kas, tu jautā, vai jūtu, ka tu mīli mani stiprāk. Jā, jā, stiprāk! Trakāk. Tev ir izgājis tāpat kā man � katra diena nes kaut ko trakāku, beigās būs nelaime, es esmu mū�īgi pazudināta ...

Da�us gadus man likās, ka mīlai vajadzētu būt, sprie�ot pēc grāmatām un rakstiem, citādai nekā es to pārdzīvoju. Un tagad es zinu, ka tā ir citāda.

Tu esi bijis iemīlējies daudzās, daudzās pirms manis. Vismaz vienu tu varbūt esi mīlējis vairāk nekā mani. Tu saki, tas esot bijis �drudzis�, kas pārgājis pēc kādām nedēļām, ka tas �beidzies pirms kā bijis iesācies�. Jā gan. Vai tu esi dro�s par to, ka arī tagad tas nav drudzis? Tāds drudzis dro�i vien pats uz savu roku plosa tādu dabu kā tava, tur dro�i vien tu neesi noteicējs, kad tas sākas vai kad tas beidzas. Da�reiz man ir bail, tādas bailes 'ir kaut kas 'jauns manā dzīvē.�

Viņ� atteicās no mana piedāvājuma tapt citādai. Man �ķiet, tas notika ar tādu pa�u smaidu, kā kad pieaudzis cilvēks attetcas pieņemt saldumus no bērna:

�.. Nē jel, tev jābūt tādai, kāda tu esi, to tu sapratīsi pati. Jo taisni tādu es mīlu tavu mīksto, bērni�ķīgo sirdi.

Nē, pasarg� Dievs, ka es kaut ko pie tevis sagrozītu un padarītu tevi citādu. Taisni tādā, kāda tu esi, es iemīlējos un sevi pazaudēju, tu esi tik jauka, kad nosarksti aiz prieka un smaidi ..�

Tas jau izklausījās kā dzeja.

Un kad tagad no jauna pārlasu savas �bez kāda apdoma� rakstītās vēstules, man neliekas, ka es ar visu savu dārgi pirkto gudrību �odien varētu tās uzrakstīt daudz prātīgāk nekā toreiz, kad �tikai� mīlēju viņu.

Viņa vēstule turpinājās:

�.. �orīt no rīta pamodos ar tādām bailēm pazaudēt tevi, kādas man tagad sen nebija biju�as. Būtu es pie tevis., tu mani apmierinātu, man �ķiet, bet es jau neesmu pie tevis. Ātrāk nekas labāk nebūs, kamēr es dabū�u tevi, es aizvien jutī�u bailes. Ja mēs, tu un es, būtu precēju�ies, tad es tagad sēdētu savā istabā un strādātu, un ja man tad uznāktu bailes, es tikai noietu pie tevis, saņemtu tevi savās rokās un jautātu tev. Un tu man atbildētu, un es tad atkal uzietu aug�ā savā istabā un strādātu tālāk.

Lai Dievs dod, ka �is gaidu laiks reiz beigtos! Bet tu, mums ta�u nav jāgaida vesels gads, lai mēs būtu kopā? Es pavisam labi varu būt, kur tu esi, ja arī mēs vēl neesam precēju�ies, vismaz tavā tuvumā. Un tad viss būs labāk. Vai tu saproti, cik cie�i un dziļi es esmu tavs? Bet tāds es esmu bijis jau visu laiku, kamēr sāku sekot tev pa ielu un nemaz nedevu tev miera.

Tomēr es ticu tev, tu jau agrāk esi radījusi, ka esi uzticīga. Es ticu tev, Dievs zina, ka ticu tev, tu esi tīra un patiesīga, ticu, ka tu arī man būsi uzticīga. Tev, nabadzītei, visu mū�u būs jānomokās ar tādu sirmu vīru ar baltu galvu! Un ikreiz, kad garām ies kāds jauneklis un uz tevi skatīsies, es, protams, kļū�u greizsirdīgs.

Vai tu redzi, kāda starpība ir starp manu un tavu greizsirdību? Tava greizsirdība ir jauka, tā uzplīvo un tad tā atkal aizmirstas.

Bet mana ņurd, grau�, trako manā sirdī nepārtraukti. Tu reiz jautāji, kam es vilcienā biju atdevis savas bi|etes uz Vergelanda matineju. Kad es tāpat atjokojos, tu tūliņ visu aizmirsi. Reiz es par vakaru pēc Cavaleria Rusticana¹⁷ sadusmots ieteicos: Es �ovakar teātri redzēju da�as no manām dāmām. Bet tu ne ar vienu vārdu ne par ko neiejautājies. Es būtu rakņājies un pra�ņājis līdz �ai dienai. Vai tu redzi starpību? Es tomēr �e nesēdu un neskubinu tevi, lai tu esi tik laipna un rādi vairāk greizsirdības.

Reiz tu teici, ka es tikai aiz aizvainotas iedomības necie�ot neviena sev līdzās. Ja tā arī nav tie�i iedomība, tad kaut kas tai virzienā tas tomēr ir.

Es gribētu zināt, vai tu paciet daudzas sev līdzās? Laikam jau teātra dzīvē, kur viss ir tikai āri�ķība, nopietnībai nav lielas nozīmes. Baidos, ka nu atkal bū�u sāpinājis tevi, kaut īstenībā tev nekas nav pretim, ja rakstu nopietni.�

Ārsts saka, ka nekļū�u tik vesela, lai augustā sāktu darbu teātrī.

Apņem�anās uz turieni vairs neatgriezties manī ir nobriedusi. Biju skaidrībā par to, ka citas izvēles man nav. Bet ikreiz, kad viņam par to ieminējos, atbilde skanēja: Lūdzu, nepārsteidzies! Varbūt mani vecāki esot mani pārrunāju�i, atgriezu�i mani, savu 26 gadu veco bērnu, ja es uz to tā pastāvot? Mani, kas esot tik atkarīga no mātes un tēva kā 10 gadu veca meitene.

Nedomāju, ka biju tik atkarīga, jau agrāk biju darījusi viņiem pretim. Man bija sāpīgi darīt to vēlreiz, tā bija tā lieta.

Viņiem jau mans niecīgais liktenis bija ļoti svarīgs. Vai tad viņi melnu uz balta no Lillesandas līdz Hammer-festai nebija lasīju�i, kāds es biju ģēnijs. Tēvs pat bija redzējis mani manā spīdo�ākajā lomā kā veļas mazgātāju �Heidelbergā�. Viņ� mātei bija teicis, ka pēc viņa domām mana vieta tomēr esot uz skatuves, ja vien es

kādreiz neatgriezī�oties un neveltī�ot savu dzīvi Dieva vārda sludinā�anai.

Bet izrunā�anās ar vecākiem jau bija neizbēgama. Ar tēvu bija vieglāk. Viņ� ilgi stāvēja un, man muguru uzgriezis, skatījās ārā pa logu, un daudz vārdu viņam nebija ko teikt, kad viņ� pagriezās atpakaļ. Viņam �ķita, ka esmu slima, un ka mana tagadēja apņem�anās bija slimīga.

Bet ar māti sadursme bija asāka. Ja toreiz ļauns bija bijis tas, ka pārgāju pie teātra, tad tagad vēl ļaunāks bija tas, ka no tā gribēju aiziet. Bet viņa neraudāja, laikam viņai vairs nebija asaru, ko raudāt par mani. Par mani, uz kuru viņa reiz bija likusi tik lielas cerības.

Kas Knuts Hamsuns tāds bija, par to viņa līdz �im nekā nebija zinājusi. Nu viņa bija izpētījusi, ka viņ� rakstot nelabas grāmatas un ka viņam ne tālāk kā Drēbakā bija sieva un bērns. Turklāt viņ� varētu būt mans tēvs.

Māte runādama nobālēja aizvien vairāk. Beidzot man bija jāpieņem, ka viņa pati nezina, ko saka:

Es tev saku � dzen tu viņu pie velna! mana dievticīgā matē kliedza.

Knuts bija gribējis, lai braucu uz Ljānu pie ārsta, kam tur bija vasaras mītne, kad bū�u tiktālu atspirgusi. Es biju pretojusies, kādēļ man jābrauc tie�i uz turieni? Tur Knuts bija dzīvojis pirms 8 gadiem.

Bet nu, kad māte bija aizgājusi, rakstīju viņam, ka tomēr gribu braukt uz Ljānu. Ka rakstī�u arī Vilhelmam Krāgam, ka aizeju no teātra. Un tad pastāstīju par māti, viss bija pateikts arī viņai .. . Vai nu tu esi mazliet priecīgs?

Saņēmu gaviļu pilnu vēstuli:

�Marij mana! Paklausies, jā, pasarg Dievs, vai tu neesi tas jaukākais, tas brīni�ķīgākais cilvēks zemes virsū!

Vilciens bija nokavēts, bet es dro�ības pēc aizgāju uz pasta kantori un ļāvos ieslēgties. Tad viņi lāga nevarēja liegties izsniegt man vēstuli, kuru � jā, kuru es gaidīju un gaidīju, bet uz kuru īstenībā nedrīkstēju cerēt. Daudz, daudz tūksto� paldies, es, ceļos nometies, skūpstu tavas kājas par 'to.

Dievs lai svētī tevi tagad un vienmēr, ka tu no manis nebaidījies, bet uzdrīkstējies ņemt mani, kam nav nekāda labā slava, kaut gan mazliet nepelnīti, nekad ar blēdību neesmu ticis uz priek�u. Un nu tu to esi pateikusi savai mātei, kurai to pateikt tev dro�i vien bija visgrūtāk. Es �ogad uzticīgi vergo�u par tevi, lai tevi nopelnītu, Rāhele.

Un nu es tā �mazliet esmu tevī iemīlējies� par visu tavu labestību un tavu mīlestību pret mani, ka, diem�ēl, esmu kļuvis nesavaldīgs. Tu Dieviņ, kad tu ko dari, tu dari to tā, ka tu visa staro!

Bet tu neaizstāvi mani par daudz savas mātes priek�ā! Saka jau, ka tas tikai uztraucot, saniknojot. Zinu gan, ka grūti ir klusēt, sevi�ķi tev, man �ķiet, bet vismaz mēģini.�

Kad viņ� atnāca, viņ� atnesa dāvanu man. Mazu sudraba lādīti ampīra stilā ar vākā iegravētu M. Tā mani ir pavadījusi visu dzīvi, man tā aizvien ir sevi�ķi patikusi. Vairāk nekā dārgākas lietas, ko dabūju vēlāk.

Lādītē atradās da�i ziedi, ko viņ� bija noplūcis un nospiedis, tur bija kāds atraitnītes ziediņ� un kāds sveķenes ziediņ�. Savādi, ka divi tik mazi ziediņi var tik stipri smar�ot, man lādītē it kā visa mana vasara bija ieslēgta.

Tēvs atnāca atkal. Viņ� bija nācis pie atziņas, ka viņam jādara viss iespējamais, lai izjauktu manus nodomus, vispirms viņ� gribēja griezties pie Hamsuna ar kādu nopietnu vardu.

Viņ� panāca to, ka kļuvu nervoza, brīdināju Knutu, ka viņam būs jāuzklausa nopietns vārds.

Knuts nevarēja saprast, par ko es nervozēju, un, vispār, viņ� pats rakstī�ot manam tēvam.

Un viņ� no jauna atrakstīja man savas domas par teātri.

�Tu, kas kā sirds, tā prāta ziņā varētu visus tos citus izklīdināt kā pelavas vējā .. Tev ir zinā�anas un kultūra, cilvēk, vai tas tavās acīs nav nekas, salīdzinot ar ākstību un kumēdiņu būdu .. Es varētu raudāt asiņainas asaras par tevi.. Tu biji iekļuvusi �ai ākstu vidē, tu, bērns ar tīru sirdi, glu�i nevainīga . . Iedomājies, ja tu noskatītu �os ļaudis no galvas līdz kājām, mazliet pasmaidītu, palocītu galvu un aizietu!

Tāda pat tu esi visu laiku, nekā tu neesi mācījusies. Pat viesmīlis kādā restorānā var būt nepieklājīgs pret tevi.. Tu labāk pacietīgi guli un ciet, nekā ko saki, lai gan tu maksā par sevi slimnīcā . . Esi mazliet lepna, tu biji lepna pret mani sākumā, tu biji smalka un jauka, es tev par to tagad pateicos. Bet esi mazliet lepna arī vispār.

Kas tevi, bērns, ir aizstāvējis visus �os gadus, tevi, bezpalīdzīgo, kas tikai pacie� visu. Es jau esmu redzējis, kā tad ir, kad es �uzbrūku� tev, tu esi glu�i nevarīga un tikai pasmaidi �ad un tad. Vēlāk es iek�ķīgi par to raudu, bet tanī acumirklī es esmu tik nikns, esmu tā savā taisnībā iededzis . . Kaut es varētu paņemt tevi pie sevis savā vējainajā jumta istabā un turēt tevi apkamptu .. katrs, kas gribētu darīt tev ļaunu, acumirklī dabūtu baudīt spāņu niedras varu! . . Tu esi slima, mans draugs, citādi tavi vecāki nevarētu padarīt tevi nervozu. Citādi tu saprastu, ka es, tavs vīrs, uz pavasari uzņemos atbildību par to, ko tev saku un lūdzu darīt .. Es tagad rakstī�u tavam tēvam, ka ja tu vēlēsies, lai tev palīdzu pret tavu vecāku nepienācīgo iejauk�anos, tad tu redzēsi, ka mana roka un sirds pieder tev..�

Kad to pārdomāju, viņam savā ziņā bija taisnība, man �nebija viegli aizstāvēties, nebiju to varējusi arī tai vidē, par ko viņ� runāja.

Bet atskatoties atpakaļ, man ienāca prātā, ka tā bija ļoti veca vaina, kaut gan iedzimta tā nebija.

Un kā gan man varēj-a klāties kopdzīvē ar cilvēku, kas tādā mērā visādā ziņā bija pārāks par mani? Par to arī es domāju.

Jeb vai varbūt viņ� nebija absolūti tas stiprākais? Ne aizvien, biju viņu redzējusi ļoti vāju. No otras puses, arī tādā gadījumā viņ� nebija tas, kam kaut kas būtu jāzaudē.

Doktors atbrauca man pretim ar zirgu un ratiem, mēs pa �oseju braucām uz Ljānu. Biju rekonvalescente, īstenībā man vēl bija jāguļ uz gultas.

Viss atstāja tik stipru iespaidu uz mani, vasaras es �ogad vēl nebiju redzējusi. Brauciens man palicis prātā kā saules gaismas un krāsu mirgojums, gandrīz man liekas, ka varu sajust silto vēja pūsmu sev sejā un matos.

Un mazliet man vajadzēja piemiegt acis asajā ūdens spoguļa gaismā. Rati bija smalki, tie bija kā �ūpulis. Sēdēju, atpakaļ atlaidusies, pussnaudā ie�ūpota līdz Ljānai.

Doktora māja pacēlās nokalnē pret fjordu. Tā bija izbālējusi, sarkanā krāsā krāsota, veca un omulīga.

�e es dabūju lielu istabu zemiem griestiem. Mana gulta stāvēja aiz sirmjiem, es varēju gulēt un raudzīties uz fjordu.

Varēju atvilkt elpu, kāds manas dzīves posms bija pabeigts. Visus tiltus aiz sevis biju noārdījusi.

Lai visu galīgi nokārtotu, aizrakstīju Mollijai, lai viņa aiziet un paņem manu krā�ļo�anās spoguli un da�as citas lietas, kas vēl bija paliku�as teātrī. Lai viņa tās nesūta man. Un arī manas kleitas, kas karājās pie viņas, lai viņa labāk nesūta.

Ak �īs simt sīkās lietiņas! Nezin vai arī �īs viņ�-ieskaitīs un būs apmierināts?

Tai pa�ā dienā, kad ierados, saņēmu pirmo vēstuli Ljānā. Tā rāda, ka glu�i bez rūpestiem viņ� nebija:

�.. Tūksto� paldies par vēstuli.

Esmu pārliecināts, ka tu netelegrafēsi, kad atbrauksi Ljānā. Jo tevī nav ne mazākās �ēlsirdības. Paklausies, tu dro�i vien esi ļoti neekonomisks cilvēks, bet tāda tu nedrīksti būt, Marij. Jā, es zinu gan, ka tu vari arī pieciest, te nozīmīgs nav tas, bet nevērība, neapdomība. Ja mēs kaut ko iegādājamies, tad tam ir jābūt tam labākajam, un ja es vai tu braucam uz pilsētu vai kaut kur citur, tev ir jābūt princesei, kāda tu arī esi, kurai nekas pasaulē nav labs diezgan. Mēs kādreiz runājām, ka katrā sievietē iemīt instinktīva vēlē�anās ievainot vīrieti, lai varētu viņam parādīt savu iedzimto �ēlsirdību, maigumu un izpalīdzību. Bet, mana mīļā, tam tev būs izdevības diezgan, un, diem�ēl, � turklāt nemitīgi pacietīgi panest manas lielās kļūdas. Un ja tu domā, ka esmu pārmērīgi stiprs vīrs, kam tavs atbalsts nav vajadzīgs, tad tu maldies. Tu redzēsi, ka pastāvīgi prasī�u no tevis padomu. Bet, protams gan, lāgiem es esmu arī stiprs, citādi jau būtu bēdīgi.

Bet vispār būs tā, ka tev vajadzēs man palīdzēt, bet jo sevi�ķi būt �aklai un saimniecīgai par mums abiem. Un kad tev būs 50 gadu, tad man būs 130, un tad jau gan mums būs pēcnācēji, kas dabūs visu to mantu un zeltu, ko tu būsi sasaimniekojusi. Atceros, tu reiz izrunājies ļoti vieglprātīgi mūsu pazī�anās pirmajā laikā, ka ļoti nepatīkami ir skaitīt naudu.

Atceros, ka tas uz mani atstāja iespaidu. Bet ja tu to nevari vai ari negribi to iemācīties, tad tas jādara man .. Tas, ko tu dari tagad, ir iz�ķirīgs. Neaizmirsti, ka domās pastāvīgi esmu pie tevis. Tavs gai�ums un maigums ir mana atpūta. Kad tiksim pāri �iem mēne�iem, būsim apprecēju�ies, aizvien būsim kopa un nekad vairs ne�ķirsimies, tad man būs labi. Līdz tam laikam gan būs visādi.. Ak, kāds smags darbs man stāv priek�ā, bet es to paveik�u. Jo tu esi apķērīga un saprātīga un palīdzi man savā Ipatā veidā, kas ir visiespaidīgākais kādam rakstonim. Es iek�ķīgi staroju tādēļ, ka tu esi mana ..�

Tik ekonomiska es tomēr biju, ka netelegrafēju par savu laimīgo ceļojumu no Kristiānijas uz Ljānu. Bet es tūliņ rakstīju:

�Kalpone rīkojās ar lielu nazi �odien, tas nozīmē, ka drīz ieradīsies kāds liels vīrs .. Tev neesot nekādu �lielu kļūdu�, kā tu saki. Da�reiz tu gan saki un dari lietas, kas man sāp sirdī. To tu jau da�reiz esi darījis. Bet, redzi, tas ir jau aizmirsts! Jo jau nāko�ajā acumirklī tu esi labs.. Kaut es reiz varētu iepazīt tevi īsti. Izskaidrot un saukt vārdā visu tevī, pie tā es nekad netik�u. Bet varbūt kaut cik nojautī�u, kāds tu esi, lai negribot tevi neaizvainotu un neuztrauktu. Tu esi savādāks nekā visi citi cilvēki, da�reiz man ir bail.. Tu jautā: Kā tu tiki līdz Ljānai? Gribēju to noklusēt, bet tu mani pieķēri! Mēs braucām. Piedo�anu, bet mēs braucām! Es teicu, ka tas iznāks par dārgu, bet doktors tā gribēja. Mums bija brīni�ķīgs brauciens .. Bet, cilvēks, vai tu domā, ka es esmu neekonomiska! Es, kam ir bijis jātaupa visu savu mū�u. Tādēļ vien, ka man ir bail naudu izdot, es labāk gribu, lai man tās nemaz nebūtu ..�

Vēstule ar atbildi:

�.. Pirmā vēstule no Ljānas! Kā tu vari runāt tādas muļķības par ormaņa maksu! Tev vajadzēja �etru zirgu ar jātnieku priek�ā. īstenībā tas nemaz nav jauki no tevis, ka tev ir bijis �brīni�ķīgs brauciens� kopā ar doktoru Arnesenu! No tādas pla�ības tev jāatturas. Varbūt tev tagad viņ� ir padomā, tu izpostīsi

viņa laimīgo ģimenes dzīvi un dosies jaunā �brīni�ķīgā braucienā� ar �o Adonisu? Tad es atradī�u apmierinājumu pie viņa dziļi salauztās atraitnes.�

Viņ� pateicās, ka paļaujos uz viņu. Cik tālu viņu sapratu, tik paļāvos uz viņu. Bet man nāca prātā tā reize, kad viņ� bija aizgājis pavisam satraukts, kā man �ķita, glu�i ne par ko.

Es vēl pa lielākai daļai gulēju uz gultas, bet tai dienā, kad viņ� atbrauca, aizgāju uz staciju viņam pretim.

Mēs bijām ļoti laimīgi tai dienā. Atceros, kā vieni pa�i divatā paēdām lievenī un kā viņ� runāja tik jocīgi un savādi, ka es visu laiku smējos.

Uz vakaru gaiss tapa dzidrs un vēss, viņ� stāvēja pret margām atspiedies un visu laiku runāja ar doktoru. Sēdēju, viņā no sāniem noraudzīdamās, man likās, ka nekad agrāk nebiju redzējusi, ka viņ� ir tik skaists. Kailu galvu, viegli iesirmiem matiem, mazliet pabāls, ar tīro aso profilu pret mierīgajām, zilajām vakara debesīm. Viņ� stāvēja un runāja ar kādu citu, ne ar mani, ikdieni�ķu, prātīgu valodu ar to pa�u muti, kas nule man bija teikusi tik daudz dumju vārdu. Pēk�ņi jutu, ka nevaru vairs pietikt bez viņa nevienu sekundi, piegāju un piesardzīgi uzliku roku viņam uz muguras. Viegli pasmaidījis, viņ� teica: �e ārā lievenī tomēr ir vēss. Reiz daudz vēlāk ari viņ� atcerējās �o mirkli pie margām un manu vieglo rokas pieskārienu, kas viņam atklāja, ko es sēdēdama biju domājusi.

Pirms viņ� atkal aizbrauca, teicu viņam, lai atmet neizbēgamo vēstuļu rakstī�anu man, un es nerakstī�u viņam, jo uz Ziemassvētkiem ta�u būtu jāiznāk grāmatai par Rozi.

Atgriezies Kongsbergā, viņ� rakstīja:

�. . Redzi, Marij manu, nav tik viegli strādāt pie grāmatas, daudz saldāk gar�o �strādāt� pie vēstules tev. Bet nedomā, ka nestrādāju arī pie �Rozes�.

Nākotnē jau tu pati redzēsi, kā īsti es strādāju. Es nesēdu pie pusdienas galda, nestaigāju pa ceļu,, nerunāju ne ar vienu, tikai strādāju pie grāmatas, kas man patlaban padomā. Tā kā ļoti var būt, ka nāko�a reizē sauk�u tevi par Rozi.. Dievs zina, cik pateicīgs es tev esmu par tavām vēstulēm, Marij manu. Nekad vēl neesmu bijis tik pateicīgs ne par vienu vēstuli manā mū�ā. Esmu satraukts un aizkustināts, tas atverot, tāpat kā tai pirmajā brīni�ķīgajā diena, kad saņēmu tavu pirmo vēstuli, kurā tu saki, ka biji tik priecīga, ka nogāji saņ� un mazliet noraudājies. Tu sapratīsi gan, ko �ie vārdi man toreiz nozīmēja. Tu lūdz mani, lai lasu tavas vēstules �punktu pec punkta�, man aizmirstas �is nopietnais �punktu pēc punkta�, tādēļ ka tu visur ieliec tik daudz maiguma un labestības, ka punkti pazūd .. Tev jābūt aukstai, dusmīgai, ļaunai un neglītai savās vēstulēs. Citādi bū�u klāt ar pirmo vilcienu, tu ragana!�

Tad rakstīju, ka nu viņam vajadzētu redzēt, kā es pieņemos. Man bija briesmīga ēstgriba, kamēr biju atbraukusi Ljānā. Pusdienas es ēdu viena pati lievenī, ēdienu man nesa ārā tasēs un bļodās, un atpakaļne�anai nepalika nekas. Bet pie pusdienu galda es pastāvīgi ilgojos viņa. Stāstīju, ka vakariņās apēdu 8�10 sviestmaizes, kā arī vakaros gultā iztuk�oju pa lielai glāzei sakultu olu.

Tikko biju nosūtījusi �o biļetenu uz Kongsbergu, kad jau saņēmu ļoti mīļu vēstuli, kas tātad bija ceļā samainījusies ar manu:

�... Un tu esi patīkami slaida. Neesi kalsena. Tev ir tās skaistās apaļās līnijas, kuras saprast Leonardo mācīja pasaulei...�

Ak, Kungs Dievs, nesiet atpakaļ vēstuli! saucu kalponei. Steidzieties uz staciju atprasīt vēstuli! Bet bija jau par vēlu, pasts jau bija aizsūtīts.

Kad runājām par nākotni, bija tā, it kā viss atkarātos no tā, vai atkal varē�u kļūt kārtīga zemniece. Jo nu mēs vairs nedzīvosim pilsētā. Kad viņ� ar rakstiem būs sapelnījis naudu, mēs nopirksim nelielas lauku mājas ar vecu, zemu dzīvojamo māju.

Tad mums vairs nebūs nekāda sakara ar citiem cilvēkiem, neviens nenāks mūs traucēt, jo viņ� rakstīs un man būs darba vairāk nekā pietiekami, kopjot govi, sivēnu un vistas un gādājot par visu, kas būs atrodams mūsu mājā no jumta līdz lejai. Būs reizes, kad viņ� nerunās ar mani cauru dienu, arī vaigi viņam iekritīs aizvien vairāk, jo tālāk viņ� tiks grāmatā, jo viņam aizmirsīsies ēst.

Un kad tu grāmatu būsi beidzis � ko tad?

Man tas nebija nekāds nesvarīgs jautājums. Viņa draugi un arī viņ� pats bija smīdināju�i mani ar stāstiem par fantastiskām izdarībām jautros vakaros ikreiz, kad Hamsuns iebrauca pilsētā, pabeidzis kādu grāmatu. Tad reizēm visu kafejnīcu apgrieza apkārt, bet uz rīta pusi kārtības policijai nācās piemiegt vienu aci.

Viņam tas bija bijis nepiecie�ams, uz brīdi it kā ienirt un tad no jauna uzpeldēt aug�ā, lai atkal ķertos pie kā jauna. Cita nekā viņ� nezināja, ko iesākt, lai grāmatu dabūtu atkal ārā no galvas.

Dro�i vien nepiecie�ams viņam bija arī parādīt sevi, būt iz�ķērdīgam, dēkainim biedru acīs, viņ� tik ilgi bija bijis projām, no visa kā noslēdzies.

Bet nu es par trakulībām vairs nevarēju smieties, jutos nepatīkami aizkarta, ka mans mīļais piedalīsies tādās ģeķībās publikai par izpriecu. Es nu vairs neskatījos uz to brīvi kā māksliniece. Viņam vajadzēja man apsolīt, ka turpmāk tas būs citādi.

Tā arī notika, ka dēkaino izdarību laiks bija pagājis. Kad Knuts pēc tam bija pabeidzis kādu grāmatu, viņ� vairs nebrauca projām, bet atgiezās mājās. No grāmatas pasaules savā otrajā pasaulē, kas viņu nodarbināja ne mazāk.

Es nevarēju atsacīt teātrim, vēstule gulēja vēl tepat, jo brīvdienu dēļ teātris bija slēgts. Bet es noteikti biju iz�ķīrusies. Knuta lielā nepatika bija ietekmējusi mani, kaut arī man �ķita, ka viņ� ārkārtīgi pārspīlē, runādams par tirgus būdas vidi, kur pirmā vietā esot nostādītas spējas mā�oties un cilvēcīgās īpa�ības atstātas otrā vietā.

Mēģināju celt nedro�as ierunas, ka pazīstu daudz cienījamu skatuves mākslinieku un arī citiem māksliniekiem talantu prasa pirmā vietā, laikam ta�u arī rakstniekiem.

Tas viņu pamudināja kādā vēstulē izsaukties:

�Rakstī�anu es nicinu tik dziļi, ka vienīgais, kas man vēl dod spēku, ir tas, ka pār manu nabaga sirmo galvu reizēm plīvo kaut kas līdzīgs Svētajam Garam . , Nē, sauk�u tevi vismīļākos, visjaukākos vārdos, kādus vien zinu, un lūg�u tevi dzīvot kopā ar mani uz laukiem . . Vai tu zini, saņēmis vēstuli no tevis, vispirms izlasu uzrunu un tad parakstu. Ja tur stāv mīļotais un tava, tad zinu, ka viss ir labi, lai arī kas stāvētu starp �iem diviem vārdiem.�

Un viss bija labi, laiks vecajā mājā bija labs labu, bridi.

Kādu dienu mani pēk�ņi apciemoja paziņa, jauna skatuves māksliniece. Izveicīgs tips ar ātru austrumnovada dialektu.

�ī uz izdomām ātrā sieviete bija piezvanījusi uz mājām un dabūjusi manu adresi. Un nu viņa grozijas pa istabu, ziņkārīgi o�ņādama kā terjers:

Ja, ko tu teiksi, man visādā ziņā vajadzēja tevi redzēt... cilvēki ir tik nejauki, ko visu viņi nesarunā. Tā nu es tad devos ceļā ... tu zini, esmu tāda nemotivēta. Bet lai viņi saka ko grib, es nekad neatrau�u tev savu roku!

Mana māsa Ingeborga arī bija atradusi ceļu uz �ejieni. Viņai �ķita, ka esmu rīkojusies muļķīgi � es, kas ta�u skolā aizvien biju bijusi tik spējīga.

Viņa stāstīja, ka māte nu vairs nekad nerunājot par mani.

Es saslimu no jauna un man bija jāliekas atkal gultā. No kādas mierinātājas vēstules:

�. . Ļāvos ieslēgties pasta kantorī un gaidīju, līdz pasts bija iz�ķirots, lai saņemtu vēstuli, bet tās �odien nebija. Kad tik atkal neguli slima, tad bu�u priecīgs tā vai tā. Rīt ap pusdienu es dro�i vien saņem�u vēstuli, tu redzēsi, un tur būs rakstīts, ka jūties daudz labāk.

Gaidī�u tagad sirsnīgā cerībā . . Saņēmu vapeņotu vēstuli no galma mar�ala Rustāda � pirmo manā mū�ā � ka viņ� ar pavēli pagodinājās ielūgt Kņudu Hamsumu ar kundzi uz suareju karaļa pilī, sestdien 1. augustā pīkst. 9.00 S. U. �e man īstenībā mazliet pagrūti nāktos atteikties, jo, ja neieradī�os, tad kā karalis, tā Francijas prezidents ievēros manu iztrūkumu un piekusīs, jautājot pēc manis. Bet tad es atbildēju, ka. pirmkārt, nesaucos Knuds, otrkārt, nesaucos Ham-sums un, tre�kārt, man nav kundzes. (Un tu, mans Dievs, kur lai es tādu ņemtu! Bet to es gan neteicu.) Bet ka es tomēr pieņemu, ka vēstule ir domāta man. Tādēļ es padevīgi pateicos, bet ka man nebūs laime ierasties. Vī, mēs bijām ļoti smalki abi divi. Nē, nu es diezgan esmu izmuldējies, nu tikai tev jāraksta man rīt uz pusdienu. Dro�u prātu, mēs veiksim visu.

Tas tavs speciālists Tomsens � nekad neesmu dzirdējis ne par kādu doktoru Tomsenu, zinu kādu lieltirgotāju kafijas nozarē, tu ta�u nebūsi uz tā uzķērusies. Esi nu mīļa un mazliet smejies, tu, kas iik jauki proti smieties . .�

Tomēr tik ātri man smieties neiznāca.

Saņēmu tik satriecēju vēstuli, ka tikko nesajuku no bailēm. Bija tikai da�as rindiņas, ka viņ� gul un klabina zobus drudzī. Rokraksts bija gandrīz nesalasāms, tā viņam bija drebējusi roka. Bet rīt viņ� bū�ot atkal vesels. Tādus burtus es nekad savā mū�ā nebiju redzējusi. Es telegrafēju un jautāju, kas tas var būt, turklāt es rakstīju:

�.. Tava vēstule mani nobiedēja līdz nāvei, kas-tad ir noticis? Man katrā ziņā jābrauc, ja tu esi nopietni slims, esmu glu�i kā bez prāta no bailēm ..�

Otrā dienā vēstule no viņa bija skaidrāk salasāma, tomēr tikai nedaudzas rindiņas arī �oreiz.

Es rakstīju:

�Vai notikusi kāda nelaime, ko tu vēlies paturēt pie sevis. Jeb vai tas ir tīfs? Ak, mans vismīļais, kas ar tevi ir? Vai tas var būt, ka tu esi uz nāvi sifons? Es brauk�u rītdien, ja �ovakar nebūs telegrammas.�

Beidzot mierinātāja atbilde:

�.. Mīļā Marij, kā tu vari būt tik histēriska? Lai nu vēl būtu tā pirmā vēstule, bet tā otrā jau ir muļķīga. Paklausies nu, nevar ta�u liegt man, piemēram, glu�i saprotamu saaukstē�anos. Es nekad ne mū�am ar tevi neprecē�os, ja man nevar būt savs pa�a mazs drudzītrs. Lai man nebūtu jāpalai�as vienīgi uz tavu. Tā ir gatavā tirānija no tevis, gribēt piesavināties visas slimības, kas mums būs mūsu ģimenē.

Klausies nu. Ja tu ņemtu savu cepures adatu un tā mazliet mani piebeigtu, es tomēr nebūtu varējis pateikt, kas tā bija par savādu slimību. Nu no pagāju�ās nakts tā ir kļuvusi diezgan saprotama: Esmu tā izskalojies un iztuk�ojies kā vēl nekad savā mū�ā. Tā ka man kāda zināma atslēga ātrāk nebūs vajadzīga kā labi ja kādreiz septembrī.

Visā ātrumā, jo vilciens nu jau aiziet. Rīt es ceļos aug�ā.�

Ir 4. augusts. Knutam ir 49 gadi. Es tik labprāt būtu gribējusi iebraukt pilsētā un viņam kaut ko nopirkt, bet vēl aizvien biju vārga, un doktors man nopirka mazu statueti, ko biju izvēlējusies katalogā. Tā saucās Saulespuķe.

Knuts atrakstīja, ka to, lai arī cik savādi tas esot, darinājis viņa vecais draugs Akselis Ebe. Un vēl tagad meitene stāv �e Nērholmā un tiecas saulei pretim.

Kaut grāmata rakstījās lēnām, viņa vēstules tagad bija mierīgas. Viņ� rakstīja par nākotni:

�. . Tev jābūt patstāvīgai, tev jābūt man līdztiesīgai lēmumu pieņem�anā un to izve�anā. Ja tev kādreiz ir palicis tāds iespaids, ka es gribu pastāvēt uz savu domu pareizību pret tavām, tad tu maldies, Marij .. Mes abi apspriedīsimies un tu varēsi palikt pie savām, ja tās varbūt arī būs glu�i pretējas manām . .�

Atbildēju ar vieglu spalvu, bet ieskrēju nelaimē ar �o atbildi:

�.. Tas ļaunākais, ko zinu, ir pieņemt lēmumus uz savu roku. Kam tad man būs lielākais, stiprākais un gudrākais vīrs pasaulē, ja man tomēr pa�ai būs jāpieņem lēmumi.

Un man pa�ai varēs būt savas domas. Glu�i pretējas tavām. Jā, paldies, tas būs jauki! Tad jau es labāk piekritī�u tev un klusībā darī�u, kā man �ķitīs labāk. Tas ir, mazāk nozīmīgākās lietās ..�

Viņ� atrakstīja atpakaļ, miers viņā nebija necik dziļ�. Ak tā, es domājot izlikties, ka piekrītu viņam, un klusībā darīt, kā pati gribu? To es varbūt esot darījusi visu laiku? Iek�ķīgi nekāda pārvērtība ar mani neesot notikusi, atkal es ilgojoties pēc komediantu vides un pēc visa cita. Klusībā.

Es atbildēju, ka viņam nav jāsaprot burtiski tas, ko rakstīju par izlik�anos. Tas bija domāts kā joks, kā maza val�ķība.

Bet nu bija tā, kā kad mīkla sāk rūgt pāri. Tā piebrieda rokās, es saņēmu pa divi-trīs vēstules dienā.

�. . Es esmu pārliecināts, ka tu tikai piekāpies, tu padevies, savā sirdī tu nekā neesi sapratusi, ne visma-

zāko a�gārnību teātra dzīvē, tavs prāts nav grozījies. Tu to vēstuli vēl neesi aizsūtījusi Vilhelmam .. Nedari to, Marij! Lieta tā: jums, komediantiem, liekas tik brīni�ķīgi piederēt pie Nacionālā teātra. Tik da�ādas var būt domas, man liekas, tas ir no�ēlojamākais maizes 1 darbs pasaulē, jo, no cilvēcīga viedokļa raugoties, boja raksturu un ir neatbildīgs, tevi vēl aizvien slēpjas vislielākais respekts pret Nacionālo teātri un dzīvi tanī. . . Biju dzirdējis no tevis kaut ko citu, ka tu gribot no tā aiziet, ka tevī esot kultūra arī kam citam, bet laikam jau gan tu tikai �izlikies man piekrītam�. Tu varbūt esi mazliet iepūlējusies, vismaz tu zini, ka es tāds esmu, tu tādēļ vēlies mani iepriecināt, apmierināt un apprecēt mani, gribēdama būt laba pret mani, naba-dziņu, kas, atskaitot lielo vecumu, arī nemaz nepazemotu tevi. Bet tad nāktu �pēcspēle�, izsakoties komediantu valodā. Un tu tad aiz tīras labestības pret savu neprātīgo vīru mēmi staigātu apkārt, ilgodamās atgriezties brīni�ķīgajā vidē. Un tad es � kas īstenībā neesmu tik visai vientiesīgs � uz to noraudzīdamies, gremztos, ka esmu aizvīlis tevi no tavas nākotnes neredzētajā tingeltangelī, kurā tu biji iekļuvusi. Es tev, Marij, saku atklāti, ka tu no teātra vēl nevari aiziet. Tas ir labi, ka tu garajam Vilhelmam neesi aizsūtījusi savu vēstuli ..

Man ar to nav līdzēts, ka dabūnu sievu, kam sirds pieķērusies komediantu dzīvei, pat ja viņa to slēpj, mani saudzēdama. Tas neko negroza manās jūtās pret tevi, bet mēs neprecēsimies uz pavasari. �oreiz tā ir nopietnība .. Esmu bijis precējies jau agrāk, otrreiz es vairs to nedarī�u bez izredzēm uz laimi, ar tevi būtu atkal tikai �ķir�anās .. Nedomāju, ka tu jau tā būsi saindējusies, tu ta�u neesi dzimusi mānekļiem un nebiji vēl tik briesmīgi ilgi nodzīvojusi �ai godībā. Bet tu redzēsi, cik daudz tas nozīmēs jaukajai, veselīgajai, patiesīgajai Esterdāles zemnieku mei�ai. Tas neko nemaina manā mīlestībā pret tevi, varētu pateikt to dziļāk, sirsnīgāk, nopietnāk nekā to jau esmu darījis: �Mīlē�u tevi visu mū�u. Es gaidī�u ... Varbūt, ja tu paliksi pie teātra un dzīvosi atklātībai, fikcijai, kolēgām, nākamībai un greznībai, tad vienreiz tas tev apniks, neizsakāmi apriebsies, un tu sarksi aiz kauna .. Ja mēs apprecētos tagad, tas novestu tikai pie �ķir�anās no tevis.

.. Es gribu lūgt tevi, lai tu apdomā, vai tu ar savām komediantu interesēm vari apprecēties ar viru, kas ar katru dzīsliņu ir �īm tieksmēm pretim. Ja tu domā, ka tas, kas tevi ir, nekad neizzudīs, tad tur nekā nevar darīt. Dro�i vien labo ļautiņu lielākā daļa domā tāpat un ir tavā pusē. Tikpat dro�s es esmu par �aurākām aprindām, bet tas neko nenozīmē.

Tāds es �ai jautājumā esmu, un pat ne tu mani nepārgrozīsi. Man ir pārāk ilgi un pla�i piedzīvojumi . . Tu, tu nabadzīte, pirms �etriem gadiem tu iejuki �ai dzīvē... pieaugusi sieviete, izglītota, nevainīga, kā radīta, lai būtu sieva un matē, nesalīdzināma visās sievas un mātes īpa�ībās ..

Visa mūsu nelaime ir tā, ka es, būdams teatra ienaidnieks, mīlu skatuves mākslinieci . .�

Mēģināju viņu pārliecināt, lai viņ� man tic, mēģināju nomierināt:

�..Mans mīļais, esmu izmisusi par vēstulēm. Rakstīju un atkal plēsu gabalos, visu pēcpusdienu. Maigas, izmisuma pilnas, niknas vēstules.

Es nekad nekādos apstākļos neesmu domājusi atgriezties teātrī. Tu ļoti maldies, ja tu domā, ka manī ir kaut vismazākā vēlē�anās atgriezties teātrī.

Mans mīļais draugs, es aizvien esmu ilgojusies pēc mājas, ko es pati apkoptu, lai cik maza un trūcīga tā būtu. Man daudzreiz nācās grūti to pieciest. Bie�i apkārtbraukātājas dzīvi sajutu kā varmācību pret savu � dabu . . Atceros, kad ar pārējo sabiedrību braucu pa dzelzceļu un noraudzījos uz mazajām būdām, kā tur vīrs un sieva rudeņos noņēmās ar labību, bet pavasaros strādāja zemes darbus un viņiem apkārt rosījās bērni, tad bie�i jutos neizsakāmi skumji un biju pilna rūpju par sevi un savu dzīvi. Reiz es apraudājos pie �ī skata, un citi nevarēja saprast, kas ar mani notiek. Komediantu vide nestāv nekādās attiecībās ar manu iek�ējo dabu, par to es tagad esmu dro�a . . Vai tu tā vari atmest visu to padevību un mīlestību, ko tev dzīvē varu dot, tikai tādēļ, ka es aiz pārpratuma esmu aizmetusi projām �etrus sava mū�a gadus? .. Cita nekā es neilgojos kā vīra, kam es varētu dot pati sevi un māju. Esmu to pārdomājusi, mīļais, es ta�u varēju izvēlēties, reiz jau tu no manis aizgāji, es atkal atgriezu

tevi atpakaļ.. Nezinu, vai tev liksies, ka �ī vēstule ir atbilde uz tavu. Esmu tikai mēģinājusi, cik vien sirsnīgi un nopietni es varu, teikt tev, ka mana agrākā dzīve ir pagājusi, ka es ilgojos vienīgi sākt jaunu kopā ar tevi. Ai, Knut, redzu, ka bildinu tevi nepārtraukti. Tu saki, ka tev ne prātā nevarētu ienākt atgriezties pie ' tā, kas bijis. Tu, mans Dievs, neesmu ne reizes agrāk mēģinājusi tevi uz to kaut cik pamudināt, to tak tu solīji, tas jau ir pats par sevi saprotams. Es vēlētos, ] kaut tu ticētu man tā, kā es ticu tev . . Vai tu man ticētu, ja es nocirstu mazo pirkstiņu. �ķūnītī ir cirvis . .�

Tas bija mēģinājums apturēt lavīnu kailām rokām.

Saņēmu trīs vēstules vienā dienā:

�..Man vajadzēja lūgties, lai dabūtu tevi ārā no tavas vides, pūļa vides. Tu man piekriti, bet klusībā darīji, kā pati gribēji.. Es teicu, ka nedrīkstu ar tevi apprecēties, no tā tūliņ atkal iznāks �ķir�anās, iek�ķīgi tu neesi pārmainījusies, ne mazāko tieksmi uz ko citu pie tevis neesmu redzējis.

Gan jau tu kaut ko izdomāsi turpmākos gados, līdz varbūt vienā reizē izvēlēsies sev vīru, kas nebūs tik neprātīgs kā es .. Tev var izlikties, ka, lai ko tu arī darītu, viss ir nepareizs. Tu gribi uzteikt teātrim, un nu tas nav labi. Tu esi bijusi tikai mīļa un laba un padevīga .. un klusībā darījusi, ko pati gribēji. Visu laiku .. Manām vēstulēm tev vajadzēja būt tikai labām un priecīgām, jo tu vēl esi slima un vārga, bet ikreiz tas ir glu�i pretējas .. Ja nu es vienā vēstulē pēc otras �ārdos� par taviem zināmiem izteicieniem, tad tu saki, ka tā neesi domājusi. Es lūdzu tevi kā Dievu debesīs, mana mīļā, nerausti mani tā apkārt! Esi �ēlsirdīga, nedari to, ņem prātu palīgā, ja tava sirds tev nesaka . . Absolūta nemainība, kāda, kā es redzu, ir tavā prātā, ir manim tik briesmīga, ka es neuzdro�inos, tu zini to, aprīlī.. Ļoti var būt, ka mūsu saderinā�anās nāca pārāk ātri, tu vēl nebiji tikusi vaļā no atmiņām .. Man arī nebija ne mazākās pietātes pret tavām atmiņām. Es biju akls un kurls savā mīlestībā uz tevi un nepratu gaidīt tādu par sevi saprotamu lietu ka tavu mīlestību uz mani vienu. Bet nu es cita neredzu, kā to, ka esam pie izejas punkta.

Un nu man ir jāstrādā � parakstīju speciālkon-traktu par Rozes grāmatu tie�i �odien.�

Es pārstāju atbildēt uz vēstulēm, kas pienāca viena nelabāka par otru, saslimu no jauna, dabūju drudzi un tikai gulēju gultā aiz �irmjiem un raudāju. Kad nāca ārsts, iespiedu seju spilvenā, viņ� stāvēja un plik�ķināja man pa muguru, nesaprazdams, ko sacīt.

Bet viņ� atrada medicīnu, kas mani mazliet uzmundrināja. Knutu viņ� bija pazinis jau agrāk, nu jau viņ� pazina arī mani, es vaidēju: Viņ� man netic .. . viņ� tik labprāt būtu gribējis man ticēt, bet viņ� nekad to nevarēs ... es nezinu, vai tas ko līdzēs, ja es vēl ilgāk cīnī�os, kā par savu dzīvību . . .

Doktors domāja, ka tas atkarājoties no tā, cik inteliģenta es esot.

Inteliģenta! Kāds tam sakars ar manām jūtām pret viņu. Inteliģence ir kaut kas noteikts un vēss, nekad nebiju bijusi noteikta un vēsa pret viņu, taisni otrādi.

Bet kad ilgi biju raudājusi, redzēju visu skaidri. Es tikai izpostīju viņam visu, viņ� man bija piedzejojis īpa�ības, kvalitāti, kādas man nebija. Man tak būtu vajadzējis padarīt viņu par valdnieku, cik gan viņ� jutās vīlies!

Sava daļa taisnības laikam gan bija arī doktoram. Mazāk mīlestības un vairāk gudrības no manas puses.

Bet es zināju, ka tas citādi nevarēja būt. Knuts rakstīja, ka manā prātā nekas neesot mainījies. Tie�ām, tie�ām tā arī bija. Kamēr viņā biju iemīlējusies, manā prātā, diem�ēl, nekas nebija mainījies. Bet viņ� to nesaprata, laikam jau nevarēja � raudzījos �alco�ā tumsā.

Ne jau viņam vienam bija jācie�, arī es dro�i vien vairs ilgi neizturē�u. Viena diena debesīs, otra ellē, tā jau tas līdz �im bija bijis.

Glu�i sausām acīm un iek�ķīgi pati ar sevi skaidrībā, es beidzot pieņēmu lēmumu pati ar savu prātu. Nosūtīju teātrim uzteikumu un pieteicos uz guvernantes vietu pie kāda lensmaņa Nūrlandē, kur man vajadzētu nodarboties ar pāris mazām meitenēm. Ar labajām liecībām, kādas man bija, varēju puslīdz dro�i paļauties, ka dabū�u mazo vietiņu tālu ziemeļos aiz polārloka.

Aizrakstīju arī Knutam:

�..Mīļais Knut, ja es mēģinātu atbildēt uz tavām pēdējām vēstulēm, atbildes dro�i vien izraisītu tikai jaunas apsūdzības .. Es vairs nevaru, viss, ko esi rak-

stījis, grie�as man pa smadzenēm apkārt, un tā nu liekas it kā apvirpotas. Lūdzu tevi no sirds man ticēt, ja saku, ka saprotu, ka esmu tevi mocījusi, bet tas nav noticis aiz ļaunas gribas. Tomēr ir daudz kas, ko es nesaprotu . . Mēs esam tik nevienādi.. Bet nu es ie�u savu ceļu, un tev mierīgi ir jāiet savs. Es tev vairs nekad nelūg�u, lai tu no manis neaizej .. Aizbrauk�u par guvernanti uz kādu vietu ziemeļos. Pieņemt kādu lielāku vietu es neuzdro�inos, baidos, ka nevarē�u darbu veikt. Krāgam vēstuli tagad nosūtīju.

Tik daudz kas nokārtojams, lūko�u pirms aizbrauk�anas visu iespējami labi izdarīt. Pagaidām man tev jāizsaka pateicība par visu tavu rūpību manis labā.�

Viņa atbilde:

�..Mīļā Marij, gribu lūgt tevi tik ļoti un tik sirsnīgi, cik vien es varu, lai tu neatstāj mani un neaizbrauc tik tālu projām. Tad es nekā neizdarī�u, tikai līdz nāvei nomocī�os, par tevi domādams.. Es tik ļoti esmu atkarīgs no tevis sava iek�ējā miera dēļ, tu vari celt mani aug�up vai nogrūst zemē .. Diem�ēl, zinu, ka man ir stipras jūtas un ka ikreiz pilnā mērā esmu tikai kaut kas viens. Tu reiz teici, ka tu varot redzēt, ko es rakstu, vai tu atceries? Jā gan, tas, protams, ir manas intensitātes dēļ, esmu kā apsēsts katrreiz, kad mani kas nodarbina. Bet nekad nekas mani tā nav apsēdis, kā mana mīlestība uz tevi . . īstenībā tas ir savādi, Marij, tie�i tai pa�ā vēstulē, kurā tu sakies saprotam, ka daudzreiz esi mani mocījusi � tu domā, ka man mierīgi esot jāiet mans ceļ�. Es tagad esmu pilnīgi apjucis � ne tādēļ, ka beidzot esmu tev apnicis ar visu savu mā�o�anos, tas bija sagaidāms, bet tādēļ, ka vienu brīdi biju priecīgs un paļāvīgs, man viss vairs nerādījās tik tum�ās krāsās pirms tavas vēstules atnāk�anas. Un nu man nav vairs nekā visā pasaulē par ko priecāties. Bet arī to varēja gaidīt, es pats to esmu panācis .. Es savā izmisumā esmu aizgājis daudz tālāk nekā var sev atļauties, tā manas vaļējās vātis sūrkstēja. Esmu pārspīlējis un teicis pārmērības, ko no�ēloju un kas mani grau�. Pieņem manu lūgumu pēc piedo�anas, Marij! Gādība! Tu laikam domā gādību, kādu esmu tev parādījis, nekad nedodams tev miera ..

Esmu lepns uz tevi, ka tu atteikumu esi aizsūtījusi pēc tam, kad tev biju aizrakstījis zini to par aprīli. Tu rīkojies kā patstāvīga sieviete, jo ir redzams, ka tu �ai jautājuma neatkāpies. Es neiedomājos, ka tev tas kaut ko nozīmē, ka lepojos ar tevi, es tikai gribēju to pateikt..

Biju iegājis pie Viktorijas pateikt ar labu nakti un nu sēdu �e viens. Piedod, mīļais draugs, man ir it kā maza cerība, ka varbūt saņem�u vēstuli, kas varbūt mani tā neiznīcinās, es pieķeru sevi pie tā, ka ticu tam. Jo citādi, lai Dievs man ir �ēlīgs �onakt un rīt un daudz nak�u un dienu! .. Bet es saprotu, visai liela �ī cerība nedrīkst būt.. es laikam gan tevi tā esmu nomocījis, ka cerību neesmu pelnījis, no tava viedokļa raugoties. Nakts īstenībā būs tikai da�as stundas gara, diena rīt līdz pusdienas vilcienam, kad varbūt saņem�u vēstuli, arī vilksies tikai da�as stundas . . Bet rītdiena var izrādīties ļaunāka nekā �īdiena un nāko�ā nakts.

Ai, bet es laikam nebiju tev piemērots, mans dārgais draugs, es tikai tevi mīlēju tik sirsnīgi un biju pārāk viegli ievainojams.

Laikam jau nav nekādas cerības uz rītdienu, bet atļauj man vēl vienu pēdējo lūgumu: Ļauj man tomēr būt tavam draugam! Esmu kļūdījies, pārspīlējis un mocījis tevi, bet es mīlēju tevi dziļi un nopietni un diem�ēl daru to vēl tagad. Tu darīji mani tik bagātu un tik laimīgu . .�

Viņ� nesaņēma vēstuli dienu pēc tam, bet kad lasīju £īs viņa nelaimīgās rindiņas, nevarēju nenosūtīt viņam sveicienu. Es telegrafēju. Un pēc telegrammas viņ� rakstīja:

�. . Es nekā necerē�u, bet tur stāv: Paldies, mīļais! Kauns teikt, bet es raudāju kā nopērts. Varbūt es nu �ovakar sagaidī�ii vēstuli. Pat ja gaidītā vēstule �ovakar būs tāda pati kā tā, kas pienāca vakar vakarā, tad tomēr telegramma ir nosūtīta vēlāk. Telegramma būs tā, ar ko �onakt gulē�u. Bet es nekā neiedomājos, mans draugs, esi glu�i mierīga. Bet tu man saki �mīļais� un pateicies man . . Esmu pierakstījis divas loksnes, bet nedrīkstu tās nosūtīt, labāk gaidī�u, līdz saņem�u vēstuli no tevis rītdien. Tad varbūt. � Vai

varbūt man būtu atjauts ierasties pie tevis rītvakar?-

Pulkstenis ir 1 naktī, esmu tikai tā iedomājies, es jau

pat nezinu, vai man būs atļauts aizbraukt. .�

Tad es bez kādas inteliģences rakstīju atkal. Nāc! Bet viņ� nedrīkstēja lietot savu varu pār mani un iznīcināt visu manu patstāvību, to viņ� nevarēja gribēt. Man ta�u viņam � un sev � bija jāparāda, ka es tie�ām esmu spējīga �pieņemt kādu lēmumu� un to īstenot^

Gribēju aizbraukt, kaut arī tikai gadu, uz Nūrlandi. biju iedomājusies, ka pilnīgi nepiecie�ams izvest līdz galam kaut vienu vienīgu lietu vienu vienīgu reizi.

Bet tad atbrauca atkal viņ�, un es viņa stiprajās,, saudzīgajās rokās no jauna kļuvu kā vasks.

1951.

Kad �o rakstu, �ī neredzēti sniegotā 1951. gada ziema ir pagājusi.

Pirms pāris mēne�iem no sniega smaguma bija iebrukusi lielā saimniecības ēka Nērholmā, ko Knuts bija uzcēlis pirms 30 gadiem. Pagalma pusē stāv vēl divi spāru, balsti, un �odien uz katra no tiem sēd pa spīdīgam strazdam, kas dro�i vien vairs nepazīst savu veco vietu.

Bet ikreiz, kad paskatos arā pa logu, tur stāv lielais drupu grausts, un salmu atliekas ir sāku�as dzīt jaunus dzietus saulē starp nolauztajiem dēļu galiem un baļķiem. Tas man iespie�as prātā.

Arī Knuts var redzēt �īs bezjēdzīgās kontūras, viņ� neskaidri saredz lietas pa gabalu, viņ� ir gandrīz akls.

Viņ� saka mierīgi un rāmi un � balsij ir tā pati skaņa un lokanība kā agrāk, tā nav nekāda ve�a balss: Neraudi, Marij, tas nav tavu asaru vērts. Drīz mēs nomirsim, dzīve ir tik īsa. Un tomēr da�reiz tā kļūst jau gandrīz par garu.

Es saku viņam pie auss: Ja tu nebūtu kļuvis tik kurls un akls, tad tā tev gan neliktos par garu.

Nu, viņ� atbild tai pa�ā rezignētajā tonī, mēs visi esam kurli un akli �ajā īsajā dzīvē. Bet neraudi, mīļā, tas ir tik grūti. Frēdingam kādā vietā ir kaut kas līdzīgs: Kāds vīrs pārkrīt pār kuģa malu. Jā, tā ..., saka Dievs Kungs. Tad kaut kas notiek ar kādu citu viru. Jā, tā..., saka Dievs Kungs.

Tik nenozīmīgs ir viss. Un dzīve ir tik īsa, tikai tāds joks.

Kādu laiku vēlāk saņēmu vēstuli no lensmaņa Nūr-landē, ka varu iestāties vietā. Aizsūtīju atteikumu, visai maz ar sevi apmierināta.

Knuts nu vairs negribēja palikt Kongsbergā.

Biju nu atkal samērā vesela un dabūju uzdevumu sameklēt viņam jumta istabu ... �Karaļa valsti par jumta istabu!� � viņ� rakstīja. Tikai lai nebūtu neviena virs viņa un vislabāk arī līdzās ne. �Un ja tur kāds būtu, tad izpērc viņu ārā, to es varu sev atļauties, ja vien varē�u strādāt pavisam netraucēti.�

Pirmajā gājienā viņ� nekādā jumta istabā nenonāca, viņ� iz�ķīrās par lielu stūra istabu Keijsera ielā 9.

Grāmatu viņ� nebija pabeidzis, ar rakstī�anu vajadzēja piespiesties, lai grāmata iznāktu pirms Ziemassvētkiem sakarā ar kontraktu. Viņ� lasīja korektūru un sūtīja uz spiestuvi to, ko uzrakstīja. Es nesapratu, kā viņ� to iespēj, tad ja kaut ko vajadzētu pārrakstīt. Bet viņ� nekad neko negrozīja. Viss, ko viņ� aizdeva projām, bija tā izstrādāts, ka bija ieguvis savu vienīgo iespējamo veidu un tā palika.

Lūdzu viņam, lai viņ� man ļauj palīdzēt pie korektūras, kas viņam bija ļoti nepatīkama. Viņ� tikko varēja paciest no jauna redzēt to, ar ko reiz bija ticis skaidrībā. Bet viņ� nepieļāva. Tas man sabojā�ot grāmatu, ja es to saņem�ot saturā saskaldītu un pilnu iespieduma kļūdām. Tikai nāko�o un pārējās grāmatas viņ� negribīgi pielaidās dot man korektūrā.

Keijsera ielā viņ� necik ilgi nedzīvoja. Tur bija tik kluss, saimniece staigāja filca kurpēs visu dienu, no citiem īrniekiem cita nekā nedzirdēja kā tikai āra durvju noskrapstē�anu, tiem ienākot vai aizejot. Bet viņ� tomēr nejutās vēl diezgan izolēts. �ai klusumā tomēr bija dzīvas būtnes turpat viņam līdzās.

Viņ� atrada kādu jumta istabu tuvumā, Sv. Ulava ielā 7, un kad es braucu atpakaļ no Ljānas, es pārņēmu istabu Keijsera ielā.

Un kā Knuts bija teicis, tā arī notika, mani vecāki kapitulēja.

Rudens, ziema un pavasaris Keijsera ielā. Jauns posms manā dzīvē.

Mēs bijām ieslēgti kā kādā �aurā aplī ar to, kas bija mūsu, nekas ārpus tā daudz mūs neskāra. Knuts strādāja

savā jamta istabā kādā ielā da�us kvartālus tālāk. Es tikai tāpat dzīvoju, tas izklausījās tik viegli un nenopietni.

Man vairs nebija ne draugu, ne draudzeņu, pat ne pazīstamu. Nekur manis nepietrūka, ne pie kāda galda, ja neierados, ne par kādu lomu man nebija jācīnās. Nekādu mēģinājumu, nekādu dejas stundu.

Knuts man bija jautājis, vai es varētu iedomāties viena pati kopā ar viņu uz laukiem nodzīvot vēl atliku�o mū�a daļu. Vārda pilnā nozīme viena pati. Nekad viņ� negāja ne pie viena, neviens nenāca pie viņa, viesības viņam bija neizturamākas par visu citu, man arī bū�ot jāiztiek bez �iem krā�ņumiem. Viņ� man bija rakstījis: katrs tavs aizrādījums par atgrie�anos pilsētā pie cilvēkiem spiedīs mani būt (aunam pret tevi. ..

Es vientulības nebaidījos. Kā bērns pazinu vientulību me�ā, neviena stunda nebija tuk�a, nebija spaidu, tu varēji būt, kāda tu biji. Tas, ko viņ� teica par viesībām, varēja manī rast tikai atbalsi, nekad tur cita nekā es nebiju varējusi atrast kā āri�ķību, tuk�umu un nebrīvību.

Bet �ais �etrās sienās garajās stundās bija savādāka vientulība, no tā brī�a, kad Knuts aizgāja, līdz brīdim, kad atkal atnāca. Vienas vienīgas gaidas uz atslēgas iegrabē�anos durvīs, uz pazīstamo klauvējienu pie durvīm. Baidījos, ka viņ� pamanīs manu nemieru kā zināmu iedarbību tālumā līdz pat savai jumta istabai. Un tāpēc es visādi centos to apslāpēt.

Visas viņa grāmatas stāvēja pie manis, viena vesela siena, pa lielākajai daļai tulkojumi. Pamazām sāku tanīs ieskatīties. Kad viņam jautāju, ko man lasīt vispirms, viņ� teica: Sopenhaueru!

Tā es arī darīju, lasīju Sopenhaueru. Bet es saucu Knutu par paradoksu meklētāju tāpēc, ka viņ� man bija ieteicis lasīt tik daudz dziļi noliedzīga par dzīvi un laimi. Tu teici, ka esmu dzīves atzinēja, bet kas tu pats esi � ja vispār kāds tāds esi!

Viņ� atbildēja: Labāk ir gaidīt mazāk nekā par daudz.

Viņ� bija dzīvojis gandrīz 23 gadus ilgāk nekā es. Trauksmainu dzīvi, kurā man nebija nekādas dalības. Varbūt tas viņu bija novedis pie tā, ka viņ� pamazām sāka piekrist Sopenhaueram.

Man arī �odien tikpat daudz nozīmēja vārdi, kas mani savaldzināja astoņpadsmit gadu vecumā, vārdi �Viktorijā� par mīlestību: �Tā var būt kā vēj�, kas �alko rozēs un atkal noklust, bet tā var būt ari kā nesalau�ams zīmogs, kas pastāv visu mū�u, pastāv līdz nāvei�.

Vai viņ� varbūt skatījās ar slepenu pesimismu uz to, no kā es, par spīti visam, gaidīju visu dzīves bagātību un laimi. Tad no tā varbūt cēlās nesaprotamais nemiers un neuzticība, kādu reizēm viņ� man bija paradījis.

To visu es pārdomāju, ar nepatiku atlikdama Sopen-haueru atkal atpakaļ plauktā.

Visi viņa laikraksti joprojām nāca uz Keijsera ielu, tos viņ� mēdza lasīt �e, kamēr viņ� rītos gaidīja, kad jumta istaba būs savesta kārtībā. Viņ� atslēdza ieejas durvis tikpat uzmanīgi kā citi īrnieki un pieklauvēja pie durvīm savā īpatā veidā ar nagiem, līdzīgi mazam krusas graudiņu birumam pret loga rūti. Izlasījis laikrakstus, viņ� atgriezās atkal pie �Rozes�.

Tad nu �ais rīta apciemojumos nekas nedrīkstēja �nākt priek�ā�. Viņ� mani bija brīdinājis, lai ar viņu apejos kā ar jēlu olu, citādi visa diena būs izpostīta.

Gadījās, ka labrīta un da�u labu vārdu vietā savai vismīļajai viņ� teica: Vai tu jau nolai�amo priek�karu atkal esi uzvilkusi greizi! Vai es neteicu, ka visam jābūt līmeniskam vai svērteniskam.

Tad nu nevarēja atbildēt: Ko tu uztraucies par tādiem niekiem! Nevarēja arī raustīt aizkaru �urp un turp. līdz tas stāvēs pareizi. Tad bija apdomīgi jāapsola laboties, stāvot un vērīgi noraugoties, kā priek�karu prātīgi novelk pareizi tas, kas to prot.

Atceros arī kādu lekciju par putekļu slaucī�anu. Gadījās, ka biju aizslaucījusi projām mazu koka puļķīti, tik lielu kā pusi sērkociņa, kādā nelaimīgā rīta stundā. Es nenoģidu, ko biju izdarījusi. Apsolījos pagādāt glu�i tādu pa�u. Bet ne. Tas, proti, bija zobu bakstāmais un otru līdzīgu tam nebija iespējams sagādāt.

Sapratu, ka mūsu kopējā ikdienā visvienkār�ākām lietām piemita tieksme uzpūsties un tapt problemātiskām, un �īs problēmas nedrīkstēja būt nesvarīgas.

Kādu dienu viņam no kārbiņas izkrita dzelzs zāļu graudiņ�. Mēs to nevarējām atrast. Viņ� tikko bija taisījies iet aug�ā pats uz savām mājām, viņ� aizkavējās, bet graudiņu vajadzēja atrast.

Mums tas jādara sistemātiski. Sāc tu no tās sienas un es �e, tad mēs sastapsimies istabas vidū! Mēs rāpojām uz visām �etrām un pārmeklējām katru kvadrātcentimetru

grīdas, visas mēbeles atvilkām nost no to vietām. Beidzot neizkustināta bija palikusi tikai krāsniņa.

Viņ� nu iedomājās, ka graudiņ� būs aizripojis aiz tās un guļ tur kādā spraugā. Viņ� taisījās patlaban iet ārā pec saimnieces, lai apspriestos ar viņu, laikam par to, ka pavilkt nost vai varbūt pavisam nocelt krāsniņu, kad nejau�i uzmetu acis mazajai kārbiņai, kas stāvēja uz galda. Ātri un ne�aubīdamās paņēmu vienu zirnīti no tās un laimīgi smaidīdama turēju to divos pirkstos, kad viņ� atgrie�as kopā ar saimnieci: Lūk � es to atradu!

Kā � kur tad!

Aiz krāsns, kā tu jau domāji, tomēr dabūju aizbāzt roku.

Pateicies viņ� norija zirnīti un steidzās pie nokavētā darba. Tas nebija zirnī�a dēļ, to ta�u tu saprati? viņ� durvīs teica. Tas bija problēmas dēļ ... !

Mēdzu nolikt zīmīti ar ziņu viņam, kad kur aizgāju. Ja viņam nejau�i gadītos uznākt aug�ā. Arī viņ� atstāja ziņu man, ja neatrada mani mājā. Rakstījām pa lielākai daļai uz tās dienas noplēstajām kalendara lapiņām. �īs lapiņas ir gandrīz kā dienas grāmata no tiem laikiem. Kādu dienu, kad sāku tur dzīvot, esmu rakstījusi:

�Mīļais Knut, es visādā ziņā domāju, ka tev nevajadzētu katru rītu izdarīt �o kārtējo nācienu uz �ejieni. Vai tu laikrakstus nevari pāradresēt uz Sv. Ulava ielu? Un tikai iet pastaigāties labu gabalu, kamēr istabu saved kārtībā. Mīļais, pamēģini �o kārtību, tas arī man būtu labāk, un tu vairāk justos, ka visa diena ir pilnīgi tavā rīcībā.�

Viņ� tomēr neizmēģināja �o kārtību.

Manā dzim�anas dienā 19. novembrī viņ� no rīta atnāca ar dāvanu man. Tas bija mazs pulkstenītis, pilnīgi iekapselēts, ar skaistu M uz vāka, kam viņ� pats bija devis zīmējumu. Tam klāt bija gara, resna zelta va�iņa nēsā�anai ap kaklu. Viss atradās etvijā, viņ� benoniski bija uzrakstījis uz mazas zīmītes: �Lūdzu, Marij, pasniedzu tev klātpielikto pulksteni no tava drauga!�

Bet viņ� nevēlējās saņemt pateicību, pirms diena būs beigusies.

Es slepus ieliku 19. novembra kalendāra lapiņu viņa mēteļa kabatā:

U

�Mīļais, dārgais, tu sēdi �e tik skaists, bet pilnīgs tabu, un lasi. Es raugos tevī un tikko nesāku raudāt, ka nedrīkstu tevi traucēt un tev pateikties.

Piederu tikai tev pasaulē, un ja tu mani vairs ilgāk negribi, tādēļ, ka nevaru ļaut tev mierīgi lasīt laikrakstus, tad aizbrauk�u uz kādu pavisam citu pasauli. Nu tu to zini.

Ai, tā ir pārāk dārga dāvana man, kā lai tev diezgan pateicos!�

Mazo pulkstenīti nēsāju, līdz dzim�anas dienā divdesmit gadu vēlāk dabūju rokas pulkstenīti.

Bet otrus divdesmit gadus pēc tam, kad Knuts bija ieslodzīts psihiatriska klīnikā, es cietumā, kāds manu mazo pulkstenīti bija nozaudējis. Pazudusi bija arī pa-vadzīmīte.

Cilvēkam tik daudz kas ir jāpazaudē savā ceļā, mīļas lietas paliek atstātas citiem pa kājām, un tās samin. Bet nevajadzētu noskumt, drīzāk priecāties, kādreiz jau tas ir sagādāju�as prieku.

Neesmu Knutam stāstījusi, kā tas beidzot bija iznācis ar viņa dāvanu tai laimīgajā 19. novembrī, kad man palika 27 gadi. Bet arī par to viņ� dro�i vien teiktu: Neraudi, Marij, tas nav tavu asaru vērts.

Visu laiku, kamēr viņ� rakstīja �Rozi�, gāju viņam pakaļ uz jumta istabu. Tas bija tā, it ka es ietu viņam pakaļ uz pa�u Sirilundu � un vilktu viņu līdz uz visda-�ādākām vietām ēst pusdienas. Viņ� bija tik izklaidīgs, da�reiz gāja, pusbalsī pie sevis kaut ko murminādams, un viņam bija puslīdz vienalga, ko un kur viņ� ēda, galvenais bija neuzdurties kādam, kas varētu viņu izklaidēt.

Kad dienām no vietas bijām baudīju�i lapskausu¹⁸ un saldo viru, vai ko tamlīdzīgu, tad labprāt aizgājām uz �Skandināviju�, tā bija mierīga vieta. Tad es dabūju vīnu, pats viņ� nekad to nedzēra. Viņ� vairījās alkohola, kad strādāja, pēc tam viņ� jutās tik nelabi un darbs neveicās.

Bet es puspudeles sarkanvīna nevaru izdzert viena pati, es mēdzu teikt.

Nē jel, lai stāv vien, kad būsim aizgāju�i! viņ� teica.

Tas bija parastais izteiciens no mūsu pirmā svētku posma, ko vēlāk lietojām aizvien kā sakāmvārdu.

Pēc pusdienām viņ� atkal rakstīja, tikai vakaros atļaudamies sev da�as brīvas stundas.

Bet drīz vien es atskārtu, ka arī tad viņ� reti kad bija brīvs. Da�reiz, kaut patlaban runājām, viņ� izvilka no kabatas zīmuli un mazu piezīmju grāmatiņu. Ja es iedomātos, ka biju atradusi kādu vērā liekamu zelta graudu, tad es maldītos. Tam, ko viņ� atzīmēja, nebija ne mazākā sakara ar to, ko runājām.

Pēc labas darba dienas viņ� da�reiz varēja būt palaidnīgs kā zēns. Runāja Benoni �argonā kā īsts nūrlandietis, sauca mani par savu laulāto draudzeni, gribēja, lai dejojam. Tā kā bija dancoju�i istabā gar Hamsunda līci viņa bērnībā. Toreiz, kad viņ� mēdzis slepus apaut mātes kurpes un aizlavīties no mājas. Viņ� lieliski prata dejot rein-lenderi.

Sājā klusajā namā ļaudīm laikam �ķita, ka mums manā istabā periodiski uznāk neprāta lēkmes.

Viņ� stāstīja par savu bērnību: Nezinu gan, kas no manis būtu iznācis, ja es toreiz pietiekami būtu dabūjis ēst. Es tagad varbūt būtu mums abiem panesamāks. Viņ� daudz runāja par vecākiem. Tēvs jau bija miris, bet māte dzīvoja Hamsundā, un viņ� gādāja, lai viņa varētu dzīvot tā, kā viņai patika.

Bet kad viņ� iedomājās savas abas skaistās māsas un viņu likteņus, viņ� tikai sēdēja, galvu purinādams, un saruna apsīka.

Viena no viņām, kurai, tāpat kā man, bija Marija vārdā, bija mirusi grūtā nāvē pirmā bērna dzemdībās, otrai, Sofijai, kādā slimībā bija bojātas gū�as, un pēc tam viņa mū�u vadīja kā krople, krēslā sēdēdama.

No brā|iem, cik varēju saprast, tuvākais viņam bija Ule Pedersens, kurpnieks Hamsundā. Viņ� bijis tik lādzīgs, viņiem maziem zēniem esot. Vēlāk es viņu satiku Hamarejā, lādzīgs viņ� bija vēl arvien.

Maziski cilvēki pāris gadījumos ir mēģināju�i apgalvot, ka Knuts neesot bijis labs pret saviem brāļiem. Ar cilvēkiem viņ� labprāt neielaidās tuvākās attiecībās, tas tiesa. Un �ai ziņā izņēmumu nebija. Bet citādi �ī insinuācija ir tik zema, ka nav vērts pie tās kavēties. Bet reiz nu es esmu sākusi par brā|iem runāt, varu pateikt, ka viņi, cik man zināms, nav veltīgi griezu�ies pie viņa. Reizēm viņ� aizsteidzās viņiem priek�ā. Cita lieta ir tā, ka lielākā viņu da|a pa�i ar sevi tika galā. Tie�i Ulem apstākli bija mazliet �aurāki. Jo viņu mocīja galvas sāpes, kuru dēļ viņ� nevarēja sēdēt istabā un strādāt kurpnieka darbu. Katru gadu viņ� kārtīgi rakstīja �mīļajam brālim Knutam�, pārstāstīdams jaunos notikumus Hamsundā un vispār bērnības dienu novadā. Pēdējo reizi tas bija okupācijas laikā. Kurpnieks Ule bija kļuvis vecs, tuvu pie deviņdesmit, kāds cits bija rakstījis viņa vietā. �oreiz lieta grozījās ap to, vai labais brālis Knuts' �ai grūtajā ierobe�oto devu laikā nevarētu izlīdzēt viņam ar audeklu mirstamam kreklam. Viņam tā negriboties gulēt papīrā.

Man vajadzēja atbildēt Knuta vietā, kur� pats bija vecs un kuram stipri drebēja roka, ka viņ� �e nekādas citas izejas neredzot � nekas cits kā papīrs mums nevienam netik�ot.

Ar �augstprātību�, kā tas tika apgalvots, tam nekāda sakara nebija, kad Hamsuns savā laikā jutās spiests aizsargāt savu vārdu pret nekautrīgu izmanto�anu un likt likumīgi apstiprināt, ka tas ir viņa vārds un neviena cita. To kur� katrs cits viņa vietā arī būtu darījis tādos pat apstākļos.

Vēlu rudenī grāmata bija gatava, es atvieglota dziļi atvilku elpu.

Biju ļoti pārsteigta, arī vīlusies, kad lasīju �Rozi�, es biju cerējusi, ka atradī�u tajā kaut ko no mūsu attiecībām. Nebija manāms ne vismazākais saviļņojums no tām vētrām, ko tik labi pazinu. Rozes grāmatā bija rāms ūdens.

Izteicu savu pārliecību, ka Rozei kā dāmai �ar spalvu pie cepures� nevarēja būt piederējusi viņa sirds. Glu�i tik apnicīgai viņai ta�u nevajadzēja būt?

Dāmas gandrīz aizvien ir apnicīgas.

Raudzījos viņā. Viņ� to izteica, acu nepamirk�ķinājis.

Par katru jaunu grāmatu man bija jābrīnās. Cik no�ķirta �ķita viņa fantāzijas pasaule no tās īstenības, kādā patlaban viņ� dzīvoja.

Da�reiz man gadījās uzdurties kādai pieejai, kādai replikai, ko pazinu, pāris reizes pat kādai lietai, ko bijām pārrunāju�i, bet tas arī bija viss. Nekad nebija jau�ams kāds �modelis�.

Viņ� man bija stāstījis, ka �Sapņotajā� kundzei, kurai trūka kārtības sajūtas, viņ� da�as īpa�ības esot aizņē-

mies no kādas īstenas personas. Un kur tad vēl redaktors Linge! Bet turē�anās pie kāda priek�stata viņu kavējot.

Tad mūsu saimniecībā ievedām lielāku pārmaiņu. Nonomājām kādu virtuvi, kas bija brīva mūsu stāvā, un es katru dienu gatavoju mums pusdienas. Tā mēs tikām vaļā no ēdnīcām. Arī man tas nāca par labu, ka mazliet varēju nodarboties ar kaut ko citu un ne tikai �ūt un lasīt. Turklāt varēju iemācīties gatavot ēdienu.

Knuts domāja, ka es to jau protu, mans uzdevums nu bija gādāt, lai viņ� paliek �ai ticībā. Viņam tomēr tūliņ vajadzēja man mācīt vārīt kartupeļus. Uz to viņ� jau bija sagatavojies, jo kartupeļus vārīt neprata gandrīz neviens. Nemēģinā�u �o gudrību iemācīt citiem, tas pārāk grūti.

īstenībā es paslepus no saimnieces aizņēmos pavāru grāmatu, un noteiktos pulksteņos man tad ēdiens bija gatavs. Arī Grandā nekādā ziņā mēs nepaēstu labāk! � bija parastā dziesma.

Nē, es pazemīgi teicu, ne jau nu daudz labāk. Un vismaz ne tik lēti.

Lai redzētu, cik lēti tas bija, viņam �ķita, ka man vajadzētu arī visu pierakstīt.

Vieglāks nekas nevarēja būt! Vajadzēja tikai nopirkt rakstāmo burtnīcu un ierakstīt kredītu un debetu, tādas lietas iemācoties jau tautskolā.

Katra mēne�a pirmajā datumā es zem kredīta pa�ā aug�ā ierakstīju kr. 100. Tā bija saimniecības nauda, es pati biju noteikusi summu. Tad nāca visi izdevumi lejup pa visu lapas pusi. Un vispēdīgi atklājās bēdīgā patiesība, ka lēse nesaskanēja. Dro�i vien biju izlaidusi 10 ēras par sāli vai 30 ēras par zaļajām ziepēm, vai varbūt veselu cepeti par trīs kronām. Tad pēdējā vietā es ierakstīju tikai: par da�ādām precēm.

Bet, pasarg Dievs, lai mūs nesāk turēt aizdomās, kā Hamsuns saka.

Kad runājām par turpmāko dzīvi uz laukiem, lauku mājās, varbūt tālu no civilizācijas ieguvumiem, kā mēs to cerējām, bija pāris lietas, kas mūs nodarbināja: kā mēs varēsim iestīvināt un izgludināt viņa apro�ainos kreklus, kādus viņ� valkāja ik dienas, un kur viņ� ņems frizieri, kas viņam apcirps matus?

Kādu dienu viņ� iespieda man rokās skāti un grieznes � lūdzu! Es nekad nekā cita nebiju cirpu�i kā tikai aitas, bet �oreiz es vaļā netiku. Viņ� bija nācis uz domām, ka man jāsāk mēģināties, kamēr vēl bija sasniedzams bārdskuvis.

Kādā pagrabā turpat tuvumā bija veļas gludinātava. Nokāpu lejā, par labiem vārdiem un par samaksu kundze bija ar mieru iemācīt savu mākslu.

No virtuves loga reiz man atklājās kaut kas svarīgs: �es varēju redzēt Knuta aug�istabu! Sirds krūtīs man iepukstējās. Pāri daudziem ēku jumtiem es pazinu māju Sv. Ulava ielā pēc savādajiem lokveidīgajiem logiem aug�stāvā.

Nopirkām divas kabatas spuldzes, un ik vakaru, kad viņ� bija aizgājis, gaidīju da�as minūtes, tad izgāju ārā virtuvē un stāvēju un gaidīju tumsā. Tad viņ� no sava loga māja ar kabatas spuldzīti un es atbildēju ar savu. Ar labu nakti, viss kārtībā.

Kaut arī ne ikreiz viss bija kārtībā, kad viņ� aizgaja.

Apstaigājām antikvariātus, apskatīdamies lietas mūsu mājai. Knutam patlaban bija laiks, viņ� ātrāk neko jaunu negribēja iesākt kā tikai pēc svētkiem. Varbūt viņam tagad bija arī nauda. Daudz neko viņ� dro�i vien nebija iekrājis, un mēs gribējām pirkt mazu saimniecību. Viņ� bija vistaupīgākais cilvēks, kas zīmējās uz ērām un �iliņiem. Bet neko lielu jau tas neiztaisīja, salīdzinot ar visiem tiem dālderiem, ar kuriem viņ� tik saudzīgi neapgājās.

Galu gala nopirkām vienu daļu ampīra mebeļu. Visi krēsli bija tādi, ka sēdēt gan varēja uz tiem, bet ne tanīs. Bija saliekami galdi ar inkrustācijām un lauvas kājām, mazi sienas galdiņi da�u apzeltītu vā�u uzlik�anai, angļu pulksteņi, spoguļi ar divdalu stikliem un apzeltītu bronzu.

Es, kam cits nekas nekad nebija piederējis kā tikai drānas, kas mugurā, staigāju kā pa sapņiem.

Daudzas no tām trauslajām, vecajām mahagonija mēbelēm, kas aizvien vēl stāv Nērholmā, nopirkām tanī laikā.

Lai arī cik skaisti tie būtu, uz tiem raugoties, ērti nu gan tie nav, �ie slaidie krēsli un taisnās sofas. Bet Knutam nekāds cits stils nepatika. Viņ� pats nekad nebija omulīgs, tai ziņā krēsli viņam bija piemēroti. Viņa taisnajai mugurai un stiprajam pakausim nekāds atbalsts nebija vajadzīgs, visu savu mū�u viņ�, kad rakstīja, sēdēja uz lauku koka krēsla. Tikai lielā vecumā arī viņam

vajadzēja laba sēdek|a. Bet tad neviena tada te nebija. Nu viņam ir pīts kurvja krēsls.

Visas lietas, ko nopirkām, mums biļa jānodod glabā�anā, mums nebija māju, mums ilgi vajadzēja turēt tās glabātuvē.

Knuts bija uzrakstījis Gildendāla tā gada almanaham �Ziemassvētku rozes� divus mazus pantiņus:

MĒS DIVI

Tu sēdi man klēpī un skaties, kā murd pilsēta Ziemsvētkos.

Snieg sniegs, bet mums jauki istabā, tik neiesilst sirds, kā sila reiz tā, kad bērnībā vadījām tos.

Bet spēks, ko aizmirsti gadi krāj, kāpj aug�ā no dziļumiem.

Tava galva blakus manējai stāj, uz mana ceļa tu �ovakar jāj pie bērnības Ziemsvētkiem.

Un kādā dienā Ziemassvētku laikā viņ� galanti pasniedza man pusi pienācīgā honorāra. Modeļa alga � bija rakstīts uz aploksnes.

Uz mūsu pa�u Ziemassvētku vakaru attiecas vārsmas:

MARIJAI

Ehē, kāds es �ķelmis �ovakar, neba tev rotas do�u: mēteli un cepuri � ar ko lietu gainīt! un, ja mētelis neder, vari to mainīt.

Bet naudas pēc kļūsi vēl mēmāka sirdī: tas, kas tikpat maksā, nu tevi tirdī un tu nospļaujies �petna man priek�ā.

Bet beidzot, kad bū�u padarījis tevi jau traku, varbūt atmaigsi vēl un pasmaidīsi, ja saku, ka �ai tīstoklī spīdulis iek�ā.

Nauda bija gumijas zābakiem, ko bijām redzēju�i kādā logā. Spldulis bija veca pulksteņa atslēga, topāzs zelta ietvarā. Pati skrūve bija noņemta nost, tā ka iznākusi bija rota, melnā samta lentē ap kaklu valkājama. Skaisto tīstokli viņ� virtuvē bija noplēsis no kādas manas spodrināmās lupatas.

Bet pēc svētkiem viņam atkal bija �jāsāk dzīvot pa�am par sevi�. Cik arī savādi tas man izklausījās, viņam padomā nu bija rakstīt lugu. Viņ� deva zināmu paskaidrojumu: viņ� negribot piekāpties, � kādēļ lai viņ� nevarētu piesavināties arī �o formu? Noteiktu uzvaru viņ� vēl neesot ieguvis ne ar ko, ko rakstījis teātrim. Vismaz viņam pa�am tā liekoties.

Pagāja nedeļas, pat mene�i, un viņam bija jaliek pie malas �is darbs, tas negribēja izdoties. Viņ� pārgāja atkal uz romānu.

Kamēr viņ� noņēmās ar nepadevīgo gabalu, pirms viņ� to galīgi nolika pie malas, es katru jaunu dienu sagaidīju, tā sakot, ar aizturētu elpu. Man likās, ka visas lietas �ajā mazajā aplī naidīgi iedarbojas uz viņu.

Vismazākie ikdienas sīkumi varēja viņu uztraukt.

Ieraudzīju dzeltenu zirni uz virtuves grīdas, kad patlaban gribējām sākt ēst, es tūliņ to pacēlu un iemetu atkritumu spainī.

Viņ� man uzmeta tādu skatienu, it kā tikai �ai brīdī būtu atskārtis, kas tas bija par cilvēku, ar kuru viņam, diem�ēl, drīz vajadzēs apprecēties:

Vai tev nav bund�as, cik atceros, nokrāsoju tev bund�u, uz kuras stāv ZIRŅI ...

Nokaunējusies izmak�ķerēju zirni atkal no atkritumu spaiņa, noskaloju to zem krāna, nosusināju, noņēmu bund�u no aug�ējā plaukta un ieliku zirni tajā.

Kādreiz jautāju viņam: Vai tev arvien tik grūti, kad jāsāk kas jauns?

Jā, tā un ne citādi. Kamēr eju, raudzīdamies tum�ā plankumā ... Es pats sev esmu nepanesams. Ne nu vēl tev.

Viņ� nerimsto�i klīda apkārt pa nomaļām ielām, ieradās neierastā laikā pie manis, da�reiz nerunīgs, da�reiz satraukts, ar neiecietīgiem vārdiem. Varbūt viņ� vēlējās, kaut manis tur nebūtu? Bet, ja negadījos mājās, da�reiz atradu zīmīti:

�Noskūpstīju tavu sarkano tērpu ... Tu esi aizbēgusi ...�

Kādu nakti pamodos no pazīstamās krusas grabē�anas pret durvīm. Uzmācās bailes, �ai diennakts laikā nekad viņ� nenāca.

Viņ� tikai kā mierinot pamāja man, un brīnīdamās es skatījos, ka viņ� izvelk no kabatas auklu un uz pirkstu galiem tuvojas blakus istabas aizslēgtajām durvīm. Tur dzīvoja kāds vecāks vīrs, skolotājs.

Tad viņ� abus durvju rokturus rūpīgi sasaistīja kopā un, laipni ar galvu pamājis, tikpat klusu aizgāja, kā bija atnācis.

Citreiz viņ� man pavēstīja, ka gribot mēģināt kaut kur aizbraukt, varbūt uz Mosu.

Uz Mosu �? Jā, kaut tas varētu palīdzēt! Es pavadīju viņu uz vilcienu.

Pēc trim dienām viņ� telegrafēja: �Braucu atpakaļ!� Pāris acumirkļu vēlāk viņ� stāvēja istabā.

Ari Mosā viņam nekāds gai�ums nebija atausis.

Trīs vēstules pa trim dienām no �is pilsētas bija pilnas nemiera un pa�pārmetumu. Vai es varot panest viņu?

Savas būtnes dziļākajos dziļumos es nekā labāka nevēlējos, bet �ad un tad gadījās, ka man aizmirsās �ī mana dziļākā griba un es ļāvu vaļu asiem vārdiem.

Da�reiz man likās, ka �panesu� ļoti daudz.

Kādā dienā Keijsera ielā negaidot ieradās jauka apmeklētāja. Jauna aktrise no Maskavas. Vispirms viņa bija bijusi Sv. Ulava ielā un jautājusi pēc Hamsuna, un tur viņa noraidīta uz �ejieni. Jaunajai dāmai bija maiga, piemīlīga seja un siltas brūnas acis. Ieejas durvis atvēru es. Viņa runāja pa daļai franciski, pa daļai angliski.

Lūdzu viņu pagaidīt un iegāju pie Knuta ar viņas karti un kādu dāvanu, izgriezumiem rotātu lāditi, pilnu krievu cigare�u. Viņ� vēl nebija paguvis noskūties, viņ� nervozi aizslēpās kaktā starp durvīm un sienu, lai vie�ņa viņu neieraudzītu.

Lai es ļoti laipni pateicoties, lai izsakot dziļu no�ēlo�anu, ka Knuts Hamsuns esot ārkārtīgi aizņemts kādā darbā, viņ� neviena nepieņemot.

Mēs priek�namā vēl apmainījāmies da�iem vārdiem, viņai bija tum�a, mīksta balss. Es stāvēju lielā virtuves priek�autā, viņa dro�i domāja, ka esmu kalpone. Vai varbūt tomēr ne tie�i kalpone, ja varēju runāt sve�ās valodās.

Kad viņa atkal aizgāja, viss priek�nams bija pieplūdis ar jasmīnu smar�u. Uz viņas kartes stāvēja �Grand Hotel�.

Nakamaja diena, kad atgriezos ar saviem nama mātes iepirkumiem, atradu priek�ā zīmīti:

�Mīļā! Pīkst, ir 1. Eju noskūties un laikam man būs

jalūko satikt dāmu uz vienu vai divām minūtēm, �ī ir

brīnum smalka cigare�u lādīte. Būs jāpasniedz par to

da�i ziedi.�

Viņ� atgriezās pēcpusdienā, tie�i no Granda.

Paldies par siltas pusdienas saglabā�anu, bet viņ� esot paēdis.

Vakaru viņ� nosēdēja pie manis, lai gan bija pārak smalks, tai pa�ā elegantajā uzvalkā ka toreiz, kad sastapām viens otru pirms kāda gada. Arī �aurā, baltā piķē maliņa viņam bija iepogāta vestes izgriezuma iek�pusē, toreiz taisni tā tūliņ bija saistījusi manu uzmanību, jo nekad nebiju redzējusi nevienu tādu baltu maliņu.

Viņu bija atdzīvinājusi sastap�anās ar skaisto aktrisi, viņ� nemaz nemanīja, ka manī nekāda tamlīdzīga prieka nebija, nekādas jautrības, kaut iemesls tam būtu pietiekams, jo necik daudz priecīgu brī�u jau viņam nebija tie�i �inī laikā.

Viņ� stāstīja par viņu, viņa esot neparasti smalkjūtīgs cilvēks. Piemēram, viņa, protams, esot redzējusi viņa sirmos matus un neskaitāmās grumbas, un tādēļ nenosēdinā-jusi viņu ar gaismu sejā, bet ierādījusi viņam vietu saudzīgā pakrēslī. Tik jauks cilvēks bija �ī skatuves māksliniece no Maskavas.

Un bez tam viņai bija saprāts un smalka intuīcija. Viņa bijusi glu�i uztraukta, ka Knuta tulkotājs, dānis Emanuēls Hansens, tulkojot Hamsunu apmēram tā, kā kad tas būtu Ibsens. Taisni no tā Knuts jau ilgāku laiku esot baidījies.

Es laikam gan nekā liela neteicu. Es jau būtu varējusi piekrist, ka dāma bija izrādījusi retu intuīciju, bet tas nebija vajadzīgs, viņ� tāpat bija ļoti mundrs.

Vakarā, izgājusi virtuvē ar savu kabatas spuldzīti, ļoti nelaimīga stāvēju un gaidīju. Kā caur noliju�u rūti redzēju viņa spuldzes, nespodro gaismas mirgojumu un, kā parasti, māju pretim. Ar labu nakti, mīļais, viss kārtībā!

Nākamā rītā atnāca zīmīte no krievietes. Tikai paldies, sveiki, un laipns sveiciens lēdijai pie jūsu durvīm (the lady at your door).

Knuts jautāja man �odien: Vai tu lasi, man liekas, tu sēdi ar grāmatu klēpi?

Jā, tas ir Pāns, pārlasu no jauna visas tavas ...

Nē, lai Dievs �ēlo, viņ� iesaucās, to tu nedari!

Tu ta�u negribēsi teikt, ka noliedz to, ko esi rakstījis?

Nē jel, viņ� klusu teica. Tur jau gu| tās manas grāmatas, lai guļ vien, varbūt viens otrs jaunietis tās vēl izlasa, es nezinu. Bet manas grāmatas... tā jau ir dzīve. Tās tikai sacels tevī nemieru, par to tu tagad nedomā. Nē, lasi Sopenhaueru, uzmeklē vecos dāņu tulkojumus, kas mums ir. Skaties, kā viņ� vērtē visu, skaties, cik vienkār�i un skaidri viņ� to dara . ..

Gribēju teikt: Tu man jau reiz ieteici to pa�u, tas bija sākumā, nu jau mēs esam ceļa galā.

Bet es redzēju, ka runā�ana viņu bija nogurdinājusi. Viņ� klusu sēd brīdi, pats savās domās nogrimis, tad gausi saka pie sevis, tai lēnajā, rezignētajā balsī, ko es tagad tik labi pazīstu: Ardievu .. . ardievu . . .

Tuvojās pavasaris, un nu mums būtu vajadzējis doties mājas pirkt. Bet Knuts nejutās vesels.

Mēs ar tēvu kādu dienu aizbraucām uz Tensbergu apskatīties pēc saimniecības tanī pusē. Knuts man bija ieteicis ņemt Lieldienu atvaļinājumu un apciemot manu māsu Astrīdi atpakaļbraucot. Tas bija tie�i pa svētku dienām.

Viņ� pavadīja mani līdz rietumdzelzceļam. Es biju aizmirsusi lietussargu, un viņam vajadzēja doties pa kāpnēm aug�ā tam pakaļ, noskaņojums nebija nekāds gai�ais.

Gabalu, ko bija taisījies rakstīt, viņ� bija atmetis. Ar romānu �Ceļinieks klusi koklē� viņ� arī nekur tālu nebija ticis, nu viņ� bija slims. Varbūt viņ� mani sūtīja Lieldienu atvaļinājumā, lai būtu glu�i viens ar to. Bet nevarēja arī teikt, ka tas man būtu pavisam nevajadzīgs.

Bijām divas dienas Tensbergā. Nevienas lauku mājas, tēvs aizbrauca atpakaļ, es pie Astrīdes, kas bija aizprecēta uz Skogeru pie Drammenas.

Jau uz Tensbergu Knuts man atsūtīja sveicienu, kas manī drīzāk modināja vēlē�anos braukt atpakaļ uz mājām nekā kaut kur citur. Viņ� dro�i vien bija kļuvis slimāks, man �ķita.

�.. Sēdu, kā parasts, lejā pie tevis un �ā tā vadu laiku ari �odien. īstenībā man nekas nesāp, bet drudzis gan man ir .. Es līdz pat sirds dziļumiem justos labi, ja tu būtu jautra un apmierināta ar izbraukumu, nekāda priecīgā tev �ī ziema nav bijusi.. Nu vilk�os atkal uz mājām un apgul�os .. Kaut tu un es, mēs abi tagad būtu kādā būdā un mums apkārt �ņāktu me�s, bet tuvumā nebūtu neviena cilvēka! Tikai atslēgas caurumā svilpotu vēj�!

Es atkal atplē�u vēstuli, baidos, ka tu varbūt domāsi, ka esmu slimāks. Es drusku svīstu un mazliet �āvājos. .Tādēļ tev savu ceļojumu nevajaga saīsināt vairāk nekā bija domāts, tev jābūt brīvai un jājūtas labi kādu brīdi.�

Ļoti garajā Lielajā Piektā viņ� rakstīja ar pārtraukumiem:

�.. Nevienas vēstules kop� tre�dienas. Nu, bija jau svētku dienas. Tev, protams, visu laiku nav jādomā par mani un man pastāvīgi jāraksta. Ja esi projām no mājas, tev vajaga arī mazliet miera.

Ka es tā rakstu katru dienu, tas ir tādēļ, ka citam nekam neesmu derīgs un tikai tāpat sēdu pie tevis. Turpmāk to nedarī�u, sēdē�u pats savā mājā un strādā�u tāpat kā agrāk, vienīgi tas, ka esmu tik no�ēlojams un pusdzīvs nu jau kādas pāris dienas ..

Esmu sameklējis tavu bildi, to no Stavangeras, rit dabū�u tai logatu un turē�u to savā aug�istabā. Tomēr, es labāk gribētu, lai man būtu kāda no �ī laika, kad tu man kļuvi mīļāka par visu pasaulē ..

Tu. Ik vakaru kārtīgi nolieku drānu suku uz aizkara, lai nevelk uz tavu gultu .. Uzvelku ari tavu virtuves pulksteni.. un tad vēl sūtu tev sveicienus no taviem tērpiem.

Drudzis, salīgums, sviedri, ļaunas domas. Nupat sēdēju un rakstīju tev mazajā aug�istabiņā Bulvāri, kur mēs abi kādreiz tikām sēdēju�i. Diem�ēl, tas pats viesmīlis ar slimajām acīm. Lūdzu tevi, piedod visu, man kaut kas ienāca prātā, tas mani satrauca, viss piebrieda, rakstīju tev tik ļauni, bet to nenosūtīju. Mana vienīgā, vienīgā dego�ā mīlestība manā mū�ā, piedod man katru vārdu!

Esmu centies rakstīt mierīgi līdz �im, negribu sabo-jat tev braucienu, bet viss ir tik pelēks, tuk�s, skumīgs un atstāts, ka neredzu nekādas izejas.. Sēdu tavā istabā un raugos sev priek�ā. Ja vien es būtu vesels un varētu atkal strādāt.. Es tik ļoti ilgojos tevis, ilgojos būt tavā tuvumā . . Rakstīju tev tik asi, zobus sakodis, no�ēloju tūksto�o reizi..

Visu vakarējo dienu staigāju �urp un turp no manām mājām uz tavām, uz kafejnīcu .. tad iedzēru mazliet sarkanvīna drud�a dēļ, omas dēļ, un atkal izvēmu, ta tas parasti ir ar mani .. �odien telegrafēju atkal, baidos, tev liksies, ka esmu glu�i jucis, bet telegrammu es vairs nevaru aizturēt.. Esmu tagad slims un briesmīgi nospiests.

Tas sātana drudzis negrib pāriet, trīsu tikai no piepūles rakstot. . Kad tu brauksi atpakaļ, pēc vienas nedēļas! Dievs lai svētī tevi, paliec da�as dienas, nav tāda brī�a, kad es par tevi nedomātu, bet tev vajaga mazliet miera. Un kā es priecā�os, kad tu atkal būsi pie manis!�

So vēstuli saņēmu pirmo Lieldienu vakarā, tad kādam tūliņ vajadzēja aizvest mani uz Drammenu, uz vilcienu. Uz līdzenas vietas.

Tā viņ� nostaigāja visu pavasari, ne īsti vesels, ne slims, ar �sacerē�anu�, kā viņ� nicīgi reiz kādā vēstulē bija izteicies, neveicās, � tiesa gan, tai pa�ā elpas vilcienā viņ� to dēvēja par svēto garu.

Tai laikā sāku atskārst, ka tikai �ajā sacerē�anā viņ� atrada to dziļo prieku, ko var saukt par laimi.

Pie tās atmosfēras, kāda viņam bija nepiecie�ama, lai sasniegtu īsto laimi, piederēja gan arī mana mīlestība. Bet es sapratu, ka ja viņ� kā tagad nevarēja kārtīgi strādāt, tad nekas to nevarēja atsvērt. Tā laime, ko es viņam varbūt devu, bija tikai līdzeklis, ne mērķis. Bet vai tad ari viņ� pats ko citu bija teicis? Tikai tik dzejiski, ka varēju darīt viņu par valdnieku.

Atzīt patiesību � cik gan grūti ir jaunos gados atteikties no sapņa.

Agrāk nebija tāda iemesla, kā dēļ es būtu gribējusi brīdi palikt viena, vismaz tas nenotika bie�i. Nu man aizvien gadījās kaut kas, lai izietu ārā virtuvē, kur mēdzu labi atveldzēt acis zem aukstā krāna, pirms atgriezos istabā.

Kādu dienu viņ� teica: Man �ķiet, tu tagad tik reti

smejies, mijā, bet tev nevajadzētu aizmirst smieties.

Gadījās tomēr, ka iekaisu un iecirtu galvu. Gadījās, ka, viņam aizejot, pieskrēju pie loga un saucu ielā: Nāc atpakaļ, es kaut ko aizmirsu.

Viņ� atgriezās: Tu kaut ko aizmirsi?

Tikai uz vienu acumirkli... tikai uz vienu acumirkli aizmirsu, cik ļoti tevi mīlu . ..

Bet atsaukums paliek atsaukums, kaut kas aizvien paliek.

Bija atkal aprīlis, viens gads bija pagājis.

Mēs visu laiku bijām domāju�i, ka �ai menesī varēsim salaulāties. Aplēse izrādījās nepareiza, kad Knutam bija darī�ana ar skaitļiem, iznākums varēja būt vissavādākais.

�i diena iekrita 25. jūnijā.

To vien bijām domāju�i, ka mūs salaulās mācītājs. Toreiz tikai reti kāds gāja uz dzimtsarakstu nodaļu. Knuts ar laulības �ķir�anas papīriem griezās pie kāda, ko uzskatīja kā sevi�ķi brīvprātīgu tādos gadījumos. Diem�ēl, ne. Brīvprātībai bija robe�as; ja lieta grozījās ap tik pazīstamu vārdu, vajadzēja turēties pie rakstiem.

Toreiz Knuts izstājās no valsts baznīcas.

Knuts sasprindzināts gaidīja, vai arī �ovasar, kā parasti, uz da�ām nedēļām viņ� varēs ņemt pie sevis savu mazo meitiņu. Izrādījās, ka Knuts gan varēs būt kopā ar viņu, bet bez manis. Mums tātad pēc nedaudzām dienām vajadzēja �ķirties, un tāpēc īsi un ātri devāmies kāzu ceļojumā uz Lijeru.

Pajūgā pa zemes ceļu braukdami, atradām kādas vientuļas mājas, dro�i vien kādu agrāko pasta zirgu staciju, kur apmetāmies. Toreiz varēja dzīvot savrup arī Lijerā.

Visus gadus bijām spēlēju�i rotaļu par atraisī�anos no ikdienas, no �sacerē�anas�, lauksaimniecības, bērniem un tra�a, un nu uz da�ām dienām nodevāmies klaidonībai un ārpuslaika esībai.

Ja Knuta nebija mājās, varēja gadīties, ka saņēmu ziņu satikt viņu visneiedomājamākās vietās. Ja abi bijām mājās, varēja notikt, ka ceļā jādodas bez iepriek�ēja brīdinājuma, vislabāk tādai, kāda biju. Pilnas ceļa somas izskats bojāja dēku. Daudz gadu mēdzu nepiecie�amāko ievīstīt papīrā un apsiet ar aukliņu, pa�am viņam bija maza ceļa soma siksnā pār plecu.

1920. gadā bijām kļuvu�i tik pārtiku�i ļaudis, ka dabūjām auto, ko es vadīju. Ar to mēs vieni pa�i braukājām apkārt veselu menesi ik vasaras. Cik iespējams, vairījāmies tūristu ceļu. Mums nebija adreses, gandrīz nekādas bagā�as, viņ� pukojās, ja zvanīju uz mājām.

Jau 5. jūlijā mans vīrs pavadīja mani līdz Dramme-nai. Man bija jāpaliek pie manas māsas un svaiņa Sko-gerā, kamēr viņ� brauks aug�ā līdz pa�ai Sūllīenai Ron-dānos, lai pavadītu �īs nedeļas kopā ar Viktoriju.

Gaidījām viesnīcā pajūgu, kam vajadzēja aizvest mani uz Skogeru. Es no savas puses biju dziļi noskumusi par �ķir�anos medus mēnesī un to neslēpu.

Te pēk�ņi piebrauca zirgs, un �ķir�anās iznāca īsa. Neesmu aizmirsusi zirgu, tas bija zilganblāvs un ne�petni garkājains, īsā brīdī tas apsitās kādam stūrim apkārt.

Knuts uzgāja atkal aug�ā viesnīcā un nosūtīja man da�as ar zīmuli rakstītas rindiņas:

�.. Tu mīļā, tikai neesi noskumusi! Tu aizbrauci, tas notika tik ātri .. Gan jau tu ar visu tiksi galā, kā. tiki galā ar daudz ko, kad biji maza meitene Austrum-ielejā un gane kalnu ganības. Ko nu par to! Un es esmu un bū�u vienīgi tavs, to neaizmirsti. Laikam gan palik�u Kristiānijā līdz pirmdienai, tad aizbrauk�u arī es. Nu es pa�rocīgi ar �o aizeju pie Astrīdes tirgotāja, tad tu to saņemsi rītdien (eju pa�rocīgi!).

Tu, mana mei�a, kas esi tik jauka, cēla un smaidīga! ..�

Maniem ļaudīm bija lauku mājas un veikals.

Līdz Drammenai bija viena jūdze. Tur mēs saņēmām pastu pie lieltirgotāja, kad iekrita pievest preces veikalam. Tu, mans Dievs, kā nu man būtu gribējies, lai �im veikalam aizvien trūktu pre�u! Biju pieradusi braukt ar vezumu no Langengenas laikiem.

Nezināju, ka Brenda Sūllīenā, kur atradās Knuts, bija tik tālu no dzelzceļa. Es nezināju arī, ka pasts tur gāja tikai divas reizes nedēļā. Tā iznāca, ka vairākkārt velti iegriezos pie tirgotāja Drammenā. Beidzot no Knuta pienāca vēstule:

�.. �e ir ārkārtīgi jauki, un pagaidām es viens pats esmu viesis Martei. Man ir aug�istaba ar Rondāniem mana loga priek�ā, kaut gan līdz tiem tomēr esot divas līdz trīs jūdzes .. Jā, mums jāsameklē kāda maza �etrstūraina vieta �e aug�ā, tev un man, visu laiku nekā cita neesmu domājis.

Vide pilsētā aizvien man bijusi tik loti nelabvēlīga. Un no �ejienes esi tu. Ja līst lietus un plosās vētra, tā kā �odien, tad negaiss ir tāds pat, kā tev ir bijis, ārā nepagūstu paspert vēl ne soļa, kad jau man liekas, ka katru koku un katru ziedu tu esi redzējusi pirms manis. Tā tu man esi tuvu.

Atpūtas vietās ceļā uz �ejieni � ir 5 jūdzes, ko braukt no Atnas�, redzot mājas meitas ejam un �akli darām savu darbu, es domāju par tevi. Mans Dievs, kā gan es par tevi domāju, un lūkoju norit kumosu kaklā. Tā ari tu biji staigājusi, �akli kopdamās pa māju, kūti, kazas ganot. Kādā vietā divas mazas māsas taisījās berzt grīdu � ak, cik dzīvi redzēju tevi sev priek�ā, es tā ilgojos tevis, ka man kādas izdomātas vajadzības pēc bija jāiet atkal ārā pie somām ratos.

Mīļā Marij, lai Dievs dod, kaut tu spētu atkal kļūt Austrumielejas meita! Pienācīgās robe�ās, nedomāju dienestnieci. Tikai lai mēs dzīvotu veselīgi un labi kādās mazās jaukās me�a mājās, tu darītu savu un es savu darbu. Es �e varētu laist saknes, simts lietu man te nāk pretim no visām pusēm. Jau tas vien, ka ļaudis saka tu, kā darīja arī visi Gundbranddāles iedzīvotāji un mani vecāki. Un krējums un trekns sviests un me�a gaiss. Nē, nē, Marij, tu, kas esi redzējusi tik daudz tuk�ības un muļķības, kā tu jau sen neesi atgriezusies atpakaļ savās ganu mājās!

Bet lai Dievs tevi svētī par to, ka tevi sastapu un tevi ieguvu, un reiz tu man piederēsi �e aug�ā! Jūtos tagad tik nospiests, jo tevis nav �e, un tādēļ man tev jāsaka, ka mīlu tevi līdz nāvei.�

Bet es laikam gan nepanesu �ķir�anos. Un prātā nāca vārdi, ko viņ� satraukumā bija teicis, biju gan tos piedevusi, bet tie nomoda naktīs nu atkal atgriezās. Biju tā nomocījusies, sirds man da�reiz tik savādi sita.

Es rakstīju:

�..Tu jautā, vai spē�u atkal kļūt Austrumielejas meita. Jā, tu laikam gribi zināt, vai protu braukt ar vezumu? Nu, vienīgi tā es tad ilgojos. Vakar pārvedu mucu petrolejas, divus miltu maisus un kādas paris

Ilksis. Un vēstuli no tevis .. Tie�i pie mājas mums te ir tāda dzija strauta grava, kāda, kā tu dro�i vien atcerēsies, bija Lijas, mums �e ir lapene ar soliem un galdu, es �e sēdu un rakstu .. Vakar te bija kāds, kas spēlēja vijoli. Ludzu viņam, lai viņ� spēlē La Pa-loma � tu dro�i atcerēsies, ka abi to dzirdējām un jo vairāk viens otrā iemīlējāmies? Sēdēju kaktā un raudāju. Jūtelība, sajūtas, tu dro�i vien teiksi. Vai atceries, kādu dienu tu savā aug�istabā nevarēji strādāt, ja es tur nesēdēju, un, vai atceries, kādā citā diena pec tam tu mani nevarēji redzēt savā tuvumā. Abās reizēs vainīgas dro�i vien bija sajūtas. To ir parak daudz mu�u starpā, varbūt tās pārāk bie�i ir atkārtoju�ās, pēdējie divi mēne�i ir biju�i tik nelabi, nu mēs esam apprecēju�ies � varbūt laulātiem ļau-dim ir jābūt 30�40 jūd�u vienam no otra, lai viņi atskārstu, ka mil viens otru līdz nāvei ..

.. Aizbraucu uz Drammenu arī �odien, kaut gan nevaru gaidīt vēstuli divas dienas no vietas. Pārvedu trīs maisus sāls un dabūju apkalt ķēvi. Tad uzgāju aug�ā pie ārsta. Viņ� teica, tā esot nervozitāte, man viss jāuzņemot mierīgāk. Man mīlestībā uz tevi jābūt mierīgākai, man jāmīl tevi vairāk, kā sirds var panest.�

Kad Knuts nedēju bija sabijis aug�ā pie Rondāniem, viņam atkal bija jābrauc lejā uz Atnas staciju, lai pārvestu Viktoriju un bērnumeitu. No turienes viņ� atsūtīja, atbildi:

�.. Cita nekā nepagūstu darīt kā braukt �īs piecas jūdzes turp un atpakaļ. Ceļā saņēmu tavas divas vēstules .. Tu piemini pēdējos mēne�us.. Bet es tevi mīlēju visu laiku, visu laiku.

Sajūtas. Neviens no mums nav bez savām sajūtām ... Tu saki varbūt mazliet ironiski, ka tiem, kas precēju�ies, ir jāatrodas 30�40 jūd�u vienam no otra. Sava daja taisnības tur varbūt ir, varbūt bijām par tuvu viens otram. Tikai tas nedrīkstētu būt dienām ilgi un ne tālāk par 30�40 soļiem. Mījā, labā sieva, kad atkal satiksimies un mums būs pa�iem sava māja, � vai tad nemēģināsim to ar tiem 30�40 soļiem? Tad nenoberzēsim viens otram ādu, jo diezgan vārīgi un viegli ievainojami esam abi. Zinu ļoti labi, ka tad ie�u un uzmeklē�u tevi.

Rakstu tev, sieva, jo tā vēl nekad nevienu neesmu uzrunājis. Es ticu, ka dzīvojot viens otru iemīlēsim dziļi un uz mū�u. Tev ir vislabākie priek�noteikumi tam, jo tevī ir liels maigums. Pacieties tādēļ ar mani, kā jau daudzreiz esi pacietusies, pacieties turpmāk visu mū�u, lai man būtu jākaunās! Neuzticību un vieglprātību vai ko citu tamlīdzīgu tev nenāksies man pārmest, bet pacieties ar mani, kad pret tevi izturos neiespējami, esmu nervozs, neapmierināts un ļauns, un varbūt vislabāk gribētu iebēgt me�ā un būt viens. Neesmu bijis projām no tevis ilgāk par stundu, kad jau atkal ilgojos atgriezties, to tu gan būsi sapratusi.

Tu tak labprāt smejies, tev vedas atbildēt uz joku, jo nav otra tāda, kas to tik ātri uztvertu un atbildētu ar jautriem smiekliem. Nebija ta�u domāts, ka mums būs tikai mana rakstī�ana un tava govs, bet arī ka mēs abi kopā jutīsimies labi..

Bet tu esi kļuvusi tik viegli ievainojama, es tevi esmu padarījis nervozu un esmu tevi tā nomocījis, ka tu esi kļuvusi tikpat nepanesīga, vārīga un mīkst�aulīga kā es pats. Nav �aubu par to, ka es tevi esmu padarījis aizdomīgu un vārīgu. Nu, kad tevis nav pie manis, es to saprotu. Bet pārbaudi mani tagad, nu es vairs neesmu slims, mana sirds zied pret tevi. Pārbaudi, pirms tu saki: nu, to jau viņ� ir teicis arī agrāk ..

Nu tu un es, mēs viens otru esam pazinu�i un mīlēju�i vairāk nekā gadu. Bet es rakstu tev tikpat jaunā un sārtā mīlestībā kā pirmajās reizēs pagāju�ajā gadā. Mana mīļotā virs zemes, to tev raksta tavs vīrs.

Tava slimība, cerams, nav tik nopietna. Tev jāēd, nedomā par slaidumu, Dieva dēļ, ēd, kaut tu taptu tik plata kā sofa .. Un neesi tik sērīga, viss būs labi ... ja iik tiksim pa�i savā dzīvē..�

�ķir�anās bija ilgusi mēnesi. Bija atkal 4. augusts, manam vīram apgāja 50 gadu.'

Kad pagāju�ā gadā nosūtīju Saulespuķi uz Kongs-bergu, nevarēju iedomāties, ka nu manam sveicienam būs jāiet uz vēl tālāku vietu.

Biju fotogrāfam Drammenā pasūtinājusi pāris uzņēmumu. Mans svainis teica, es izskatoties kā �etrdesmit gadu veca. Biju likusi izgatavot mahagonija logatu ar ielaidumiem, kas arī lāgā nebija izdevu�ies.

�..Tas tev uz dzim�anas dienu, baidos, vai tu nebūsi ļoti apbēdināts, ka tev esmu pagādājusi kaut ko* tik neglītu?

Dievs lai svētī tevi �odien un visas citas dienas! Tu man esi tik mīļ�, tu būsi mans vienīgais mīļākais no tās reizes, kad tevi pirmoreiz ieraudzīju, līdz mir�u. Nav otra tāda cilvēka pasaulē kā tu, nav nekā pie tevis, kas mani nevaldzinātu � pat to, ar ko es da�reiz nomokos, es mīlu, jo tu, vienīgi tu esi virs zemes. Neviens mani nav darījis tik nelaimīgu, neviens man nav devis tik daudz prieka ..�

Viņa apliecinājums bija datēts �Skumīgajā 4. augustā�.

*

�.. Paldies par uzņēmumiem, rāmi un visu citu. Tas bija tas mīļākais, ko varēju saņemt, tu mīļā, labā! Visvairāk mīlu to uzņēmumu, kurā tu esi nopietna, tas absolūti ir tas īstākais un skaistākais. Tas otrs nav tik līdzīgs, un tad � uzņēmumos nekad nevajag smaidīt, nevienam to nevajadzētu darīt. Un neviens to arī nedara, tā ir tikai mā�o�anās, kad fotogrāfi un komedianti vienprātīgi domā, ka bildēs ir jāsmaida. Nu, bet tā nopietnā stāvēs rāmī un būs manas mīļotās sievas attēls. Dievs lai svētī tevi par to, ka iedomājies nofotografēties 4. augustam! Man �ķiet, tas rāda, ka tu jūties kā mana sieva un gribi būt man tuvu. Agrāk tu būtu tikai aizvainota un bikla un domātu: Viņ� man to nav lūdzis, nav pietiekami lūdzis. Nu tu domāji, ka tas darīs prieku tavam vīram. Neviena vienīga cita lieta mani tā neiepriecinātu. Kaut tu vienmēr domātu, ka tādas lietas dara mani laimīgu, un tik bikli un uzmanīgi nerautos atpakaļ, kā tu bie�i dari! Vai atceries to gadījumu Ljānā uz lieveņa, esmu tev to teicis jau agrāk, tu rādīji, ka mani saproti, tu domāji, ka nāku pie tevis ar mīlas pilnu sirdi. Tu viegli uzliki roku man uz muguras. Nekad neaizmirsī�u, kā es to izjutu . .

Aizrakstīju tagad, lai paņem Viktoriju, rakstīju, ka man jāstrādā. Jā, tu mans Dievs, ja es tagad nevarē�u strādāt, tad vispār nekad vairs nevarē�u rakstīt. Es tikai taisu atzīmes, bet romānam man atzīmju ir diezgan. Man nepiecie�ams atkal savienoties ar tevi, vai

tu gribētu braukt �urp? Jeb vai uzmeklēsim kādu citu vietu zemāk ielejā? Nevaru pārtraukt, kad nule kā esmu ticis uz ceļa. Varbūt būs jau ziema, kad varēsim aizbraukt no �ejienes. Atbildi drīz!

Tas ir tik briesmīgi � būt vienam, esmu viens, kaut V. ir �e .. Es ne labprāt gribētu, lai sastopamies Kris-tiānijā, tas man lielā mērā sabojātu prieku, vai tu mani saproti �ai ziņā? Ja es varētu sastapt tevi Atnā vai kur citur, es būtu desmitkārt priecīgāks.

Bet mums jau vajadzēs drānu no Keijsera ielas. Mums ātri jātiek laukā no mālu skrīņa. Tev vajadzēs ka�oka, tas dro�i vien prasīs sasodīti daudz laika, ja viņiem kāds nebūs gatavs ..

Bet nu tu gan vari lepoties un priecāties, tu, kam vēl atliek gandrīz 30 gadu, līdz tu kļūsi tik veca kā es �odien! Bet es zinu padomu: ja tu sāksi kļūt pārāk jauna, tad apbalvo�u tevi, tu zini, ar slāpekļskābes izrotājumu sejā, lai tevi paturētu sev. Vai atminies, kad bijām bērni, kodām sukrenē vai cepuma gabalā, ko gribējām atraut citu mutēm? Nu, tā, vispirms lieto�u pret tevi slāpekļskābi � un pēc tam apēdī�u tevi!

Nu, to es, protams, rakstu joka dēļ. Bet, man �ķiet, man tad būtu vairak miera . . Tagad man jāstaigā bailēs, ka kāds agronoms var likt tev piesarkt no prieka ..�

Protams, es labprāt braucu uz fjelliem, ja viņ� domāja, ka var tur strādāt. Bet viņ� man atsūtīja mazu vēstulīti no Musvoldas ganu mājām:

�.. Un tu tie�ām labprāt gribi nākt �e aug�ā aukstumā un būt pie manis! Tu būsi gaidīta, mana mīļā sieva . .

�e ganu mājās domāju par tevi. Tev arī bija daudz kazu un govju, tu gatavoji sieru, ķērnēji, berzi kausiņus, bļodas, solus, galdus un grīdu. Tu mans Dievs, būtu mēs satiku�i viens otru toreiz, ja starpība gados nebūtu tik briesmīga, mēs viens otrā iemīlētos un apprecētos! Un strādātu brīvā dabā, un es nebūtu nervozs un nekļūtu nelāgs pret tevi un negremstos! Jo es tad varbūt būtu kaimiņmājas saimniekdēls, kam ar tādiem mā�iem kā ar grāmatām un rakstī�anu nekad nav bijis nekāda sakara. Un tava un mana godkārīgā vēlē�anās būtu labi valdīt mājas un gādāt skaistus un stiprus bērnus.

Aijā, bet nu tu redzēsi, ari tagad mēs dzīvosim skaisti un labi ..�

1951.

Da�as dienas ir bijis silts laiks kā vasarā. Knuts sēd uz sola saulē. Divas mazas meitenītes gai�ām matu cirtām spie�as viņam pie ceļiem un grib pajāties. Viņ� paceļ vieglāko aug�ā.

Cik gan viņas ir glītas! viņ� saka.

Vai tad tu tie�ām redzi, ka viņas ir glītas?

Visi bērni ir glīti. Vai viņas kā nākas arī dabū paēst? Drīzāk tad ir jāierobe�ojas mums citiem.

Apgalvoju, ka tas nav jādara. Un �odien pa pastu ir pienākusi liela kārba viņam, ar kamzoli, kas tikai pavisam maz ir lietots.

Kamzolis, nu tas jau tad būs no Tūres?

Jā gan, es saku, no Tūres, un no meliem kādu ikdieni�ķu lietu padaru viņam gai�āku un vieglāku. Kā to esmu mācījusies.

Kad viņ� maina kamzoli, viņ� lūdz, lai viņam padodu kabatas grāmatiņu no vecā. Tā tagad ir plāna, īstenībā gau�ām plāna, bet viņ� man rāda, ka vienā nodalījuma viņam ir kāds vērtspapīrs.

Tas ir vārdu saraksts � pazīstami vārdi, labi vārdi, daudz mākslinieku � un katram pievienots ir kāds skaitlis, kopā ļoti liela se�u ciparu summa.

Es pazīstu vērtspapīru: Nezināju, ka esi pierakstījis kaut ko no tā, ko tā aizdevi projām.

Tomēr gan. Es ta�u pierakstīju visus izdevumus, tu jau zini. Bet �īs te tikai apaļās summas.

Jā gan, diezgan apaļas summas, kā redzu. Bet vai tad' ir vērts to vēl ilgāk glabāt?

Viņ� pasmaida mazliet un saka ar mūsu vecajiem sakāmvārdiem: Lai stāv vien, kad būsim aizgāju�i!

Tad es atkal sakravāju somu � es, kravā�anās un somas! Darbdienas drānas pāris mēne�iem fjellos. Un tad smalko ka�oku, ar ko ļoti lepojos. Ka�oks toreiz nebija tāda pati par sevi saprotama lieta kā tagad.

Kaut biju ļoti laimīga, ka atkal būsim kopā, prieks tomēr nebija pārāk dziļ�. Zem tā slēpās nemiers, nedro�ība, ko mēģināju savaldīt. Atkal pārcel�anās, atkal jauna vieta, nekad nevienas paliekamas vietas � tā laikam bija tā vaina.

Pārnak�ņojām Atneūsena mājās, kas līdzinājās vecai drūmai karaļmītnei pasakā. Bija liela, zema istaba sīk-rū�ainiem logiem. Es tur nevarēju iemigt, nenoteiktas bailes �ņaudza manu sirdi līdz pat rīta gaismai.

Bet Knuts gulēja. Kādā gultā bezgalīgās grīdas otrā malā. Viņ� gulēja pilnīgi mierīgi, galvu augstu pret spilvenu atspiedis. Kad pirmā pelekā rīta gaisma krita uz viņu caur zaļganajām rūtīm, izskatījās, it kā viņ� gulētu stings un miris. Es uzlēcu kajas � ne, viņ� elpoja.

Es piegāju pie gultas, bet apsēdos un skatījos viņā. Viņ� izskatījās tik sve�s blāvajā gaismā. Es it kā parādībā redzēju, ka viņ� bija sve�s cilvēks. Baiļu un satraukuma iedomu tēls mistiskajā pasaku istabā.

Nogurusi un labi nejuzdamās, kratījos, braucot aug�up uz Sūllīenu agri no rīta. Viņ� sēdēja divri�os man līdzās, agrak es viņam visu būtu izstāstījusi.

Pati īstenā Sūllīena ar baznīcu, pasta māju un lauku tirgotavu atradās pusceļā. Mums bija jābrauc tālāk aug�ā, līdz Brendai pie Atna ezera zem Rondāniem.

Pēc tam mēs Brendā nekad vairs neesam biju�i. Divas lielas, nekrāsotas baļķu ēkas ar zaļu pagalmu vidū. Izskats tām bija tāds, it kā tās taisnā leņķī būtu iz�āvu�ās ārā no kailās, cietās nokalnes un tur stāvētu. Rondānu vasarīgi brūnā fjellu gūzma pacēlās tie�i pāri, bet starpā gulēja Atna ezers. Koku robe�a bija turpat virs mājām.

Marte, kurai īpa�ums piederēja, bija atraitne, kam palīgos bija trīs gari zēni. Viņa bija apaļa, laipna sieviete, gai�ām acīm aiz tērauda acenēm. Viņa sirsnīgi interesējās par katru atsevi�ķu viesi.

Te bija sava daļa sve�inieku, bet Knuts sev bija dabūjis atsevi�ķu mājiņu atstatu no ēkām. Tā atradās uzkalniņā, baļķi vēl bija dzelteni. Tanī bija viena telpa, un mēs to nokristījām par Pili. Viņ� pats bija sanaglojis dēļu galdu uz diviem bukiem, viņam bija vienkār�s koka krēsls un �aura gulta, kurā �ad tad atlaisties. Tā varēja būt patvertne kādam vajātam vai dzīves vieta jaunam līdumniekam. Es nodomāju, ka viņ� laikam ir samierinājies ar to, kā te ir. Vēlāk dzīvē sapratu, ka tie�i tā tam vajadzēja būt.

Ar visu savu ampīru � viņ� nekad neviena vārda nav uzrakstījis pie ampīra galda.

Uz galda Pilī jau gulēja glīta kaudzīte gatavā manuskripta, turklāt divas mazākas kaudzītes ar piezīmēm � teikumiem, vārdiem un izteicieniem, ko viņ� iespraudīja tur, kur tie iederējās, grāmatai topot.

Paies laiciņ�, pirms manas smadzenes atkal varēs sākt rotāt, viņ� teica, �īs se�as nedējas esmu nejēdzīgi ticis aizkavēts.

Tad vēl mums bija divas istabas otrā stāvā vienā no celtnēm. Mana bija gara un �aura, �etras pilnīgi kailas sienas un nevienas nevajadzīgas lietas.

Un tad sākās ikdienas dzīve Sūllīenā. Knuts ik rītu cēlās agri un gāja uz Pili. Mēs redzējāmies tikai pie pusdienu galda kopā ar citiem. Ievēroju, ka viņ� bija iecietīgāks pret tiem nekā pret mani. Viņ� teica: ko viņi saka un dara, tas mani neskar, bet ko tu dari, tas skar mani.

Kad viņ� dienā pārtrauca darbu tādēļ, ka galva bija iztuk�ojusies, mēs mēdzām iet staigāt vai spēlējām kroketu ar da�iem viesiem. Viņ� sita tīri un īsi un reti kad kļūdījās. Es ne labprāt spēlēju viņa pusē, jo viņ� pārāk uztraucās, ja kļūdījos.

Izņemot kroketa spēli, mums ar citiem nebija nekādas saskares. Viņam laikam nebija ne laika, ne patik�anas, man varbūt bija tās abas. Bet man bija kāda kardināla vājība, par to viņ� bie�i vien bija sūdzējies, es neieturēju atstatumu, un viņam tas bija vajadzīgs. Man trūka lepnuma, es par daudz tuvu ielaidos ar cilvēkiem. Jau no pa�ām pirmajām dienām viņ� to bija atgādinājis gan mutiski, gan rakstiski. Sī nepatīkamā vājība dro�i vien cēlās no tā, ka ne ar ko es nevarēju lepoties, es toreiz tiku atbildējusi. Bet nu jau es biju precējusies ar viņu, es biju viņa vismīļā virs zemes, tad nu tā es vairs nevarēju atbildēt. Bet dro�ības labad es turējos pilnīgi atsevi�ķi.

Viņ� daudz bija stāstījis par to, ko atradī�u �e aug�ā, kaut kāda nodarbība jau arī man bija vajadzīga � vai es nevarēju mēģināt kaut ko rakstīt?

Es dro�i vien piesarku, karsts vilnis izskrēja man cauri. Tikpat kā zem tā pa�a jumta kur viņ�, kā viņ� to varēja iedomāties!

Nu, tad jau es varot sākt gleznot. Vajagot tikai ķeir-ties klāt. Es varot sēdēt logā. Pats viņ� esot uzgleznojis labu skatu no sava loga Kongsbergā, malkas grēdu. Nu tik līdzīgu malkas grēdu! Varējis iz�ķirt pat serdi un gadskārtas ikvienā stumbenī. Viņ� vilināja ar to, ka nopirk�ot visas manas bildes un uzkār�ot tās Pilī.

Galu galā dabūju griezt �ujamma�īnu. Tas sagādāja mums ir bēdas, ir prieku. Kā drēbnieka dēls viņ� nevarēja redzēt kādu �ujam, pats intensīvi nepiedalīdamies. Es turklāt biju cilvēks ar tieksmēm improvizēt � izgriezt bez piegrieztnes un �ūt bez sametinā�anas � tā ka prātīgam vīram aizvien varēja rasties izdevība iejaukties. Daudzreiz es �uvekli pasviedu dziļi pagultē, izdzirdusi viņa soļus kāpnēs.

Un vispār, ko gan lai �ūtu? Jau veselu ziemu biju aizvadījusi ar �ū�anu. Pa�uvu sarkanu blūzi ar melnu lenti uz tās un zaļu viengabala kleitu. Tā bija ne mazāk, ne vairāk kā ampīra stilā. Knuts pielika man avī�u papīru un ar vislielāko rūpību piegrieza pēc figūras.

Pēc �iem diviem lielajiem darbiem, ko Marta bija izdaudzinājusi apkārtnē, vairākas sievas atnāca pie manis ar audumiem, jo �uvēju bija trūkums toreiz tāpat kā tagad. Mēs ar laiku varbūt būtu varēju�i iekārtot priek�zīmīgu �ū�anas darbnīcu, bet nolēmām ierobe�oties ar blūzi pastnieka mātei tādēļ, ka viņ� mums pienesa tik daudz vēstuļu. Knuts izgrieza, es rūpīgi sametināju pirms �ūt, tas bija melns satīns.

Pēc tam mums radās nelāgā ideja �ūt Knutam kreklus. Ar tiem noņēmos visu rudeni. Sevi�ķi pirmais paņēma laiku. Pēc tam mēs aizvien esam pirku�i gatavus.

Knuts strādāja ļoti �akli savā Pilī. Atnas upe metās ārā no Atna ezera tie�i zem viņa logiem. Tā radās maza krituma �alkoņa. Viņam tas patika, tas viņu nomierināja. �alkoņā varbūt norima arī citas skaņas, kas viņam nedotu mieru.

Pasts, vēstules no visām valstīm, visām pasaules malām arī mēdza atnest nemieru sev līdzi. Laimīgā kārtā tas nāca tikai divreiz nedēļā. Knuts to ātri izskatīja, uz�ņāpa pāris vārdu uz katras aploksnes un atstāja man pārējo. Tas bija vienīgais īstais darbs, kas man bija. Bet tas nebija nepatīkams. Kādreiz, ne tik labā omā, viņ� bija teicis, ka mūsu saimniecībā gramatika mums nav vajadzīga. Glu�i pretēji, tā vienīgā man ilgus laikus bija vajadzīga. Bie�i �is vai tas bija atsakāms. �Slims� stāvēja uz aploksnes vai �Nav ko aplūkot� vai �Gribu mieru�. Runa tad varēja būt par avī�u rakstiem, par cilvēkiem, kas ieradās no tālienes, lai viņu satiktu vai intervētu.

Autogrāfu rakstī�anu viņ� lāga necieta. Uzraksti tu! viņ� nepacietīgi teica. Nav tik svarīgi, ja nebūs glu�i līdzīgi. Es mēģinājos, bet nekas labs no tā neiznāca.

īpa�a kategorija bija mīlestības vēstules. Uz tām viņ� nerakstīja nekā. Es atbildēju, kā pati atradu par labāku. Nepārtraukta sarakstī�anās man bija jāved ar kādu iekarsu�u dāmu, kas ar maziem pārtraukumiem rakstīja visu laiku, kamēr atradāmies �e aug�a. Es biju pārskatījusies, teikdama, ka viņ� ir slims. Viņai �ķita, es runājot nepatiesību, ka viņ� atkal ir atveseļojies, un viņa gribēja braukt �urp un kopt viņu.

Kādu dienu pienāca liela skaista fotogrāfija no Krievijas. Es tūliņ pazinu dāmu. Domāts acīmredzot bija, ka tā liekama logatā zem stikla. Es pateicos angļu valoda un parakstījos tā, kā viņa mani bija apzīmējusi � ne glu�i nepareizi: The lady at his door.

Savādi bija sagadījies, ka pienāca vēstule arī no agrāk pieminētā tulkotāja krievu valodā, Emanuēla Han-sena. Viņ� bija atbraucis uz Norvēģiju un gribēja ierasties apciemojumā Sūllīenā. Viņam bija valsts padomnieka tituls un viņ�, cik zināms, stāvēja augstu cieņā pie savas tautietes, ķeizarienes Dagmāras. Bet pie skaistās aktrises viņ� nu gan nebija nekādā cieņā, jo tulkoja Hamsunu tā, it kā tas būtu Ibsens. Nezinu, vai �e bija kāds sakars, bet Knuts atbildēja personīgi, ka viņ�, diem�ēl, esot pārāk nogrimis kādā darbā, lai tagad varētu pieņemt valsts padomnieku.

Valsts padomnieka atbilde bija ļoti īsa: nūjā, lai tad arī paliek!

Es jau sen biju iegaumējusi, ka nevaru viņu izjautāt par to, ko viņ� rakstīja. Jo gaiss tad piekļuva viņa kvēlojo�ai dzelzij.

Bet pēc beigta dienas darba es aizvien dabūju dzirdēt, kā bija veicies. Ja arī viņ� ne par vienu rindiņu nebija ticis tālāk, viņ� to bie�i uzņēma mierīgi. Viņa piedzīvojumi bija tādi, ka no tā varēja iznākt kas labs. Tas varbūt nozīmēja, ka viņam nav jāturpina pēc pieņemtā plāna, viņ� māņticīgi piebilda.

Da�reiz arī viņ� pats mazliet izgaisoja dzelzis.

Grāmatā ir kāda meita, kura klausās un glūn pa atslēgas caurumu un stāsta tālāk. īstenībā viņa ir tā, kas virza lietas uz priek�u. Viņa spiego kundzei un arī kundzi � es nezinu, kā tev �ķiet, vai viņai būtu vajadzīgs vidusskolas eksāmens?

Vidusskolas eksāmens, lai klausītos pa atslēgas caurumu?

Jā, viņ� nezinot, ja jau kundze viņai dāvājot uzticību, varbūt, ka viņai kāda izglītība būtu vajadzīga.

Vai viņ� izlika slazdus kādai biju�ai skolas zvaigznei? Es diplomātiski atbildēju: Nē, tad jau meita būtu tikai dumjāka!

Pēc neatlaidīga lūguma dabūju atļauju palīdzēt korektūru lasī�anā. Bet jau pa�ā sākumā es sadumpojos sevis un visa sievie�u dzimuma dēļ. Ar dusmu asarām jautāju, kas tās īsti biju�as par sievietēm, ko savā dzīvē viņ� saticis. Vai tās bija visas vienlīdz neatbildīgas, tuk�as un vieglprātīgas? Sākot ar pa�u pirmo... līdz pa�ai pēdējai?

Viņ� smaidīja, mīļais bērns, viņ� teica. Un, it kā viegli piemetinot: Tādas ir gudro vīru domas par sievieti, jā. Bet tālāk būs vēl kaut kas par gudrajiem un sievieti.

Divsimt lappu�u tālāk atradu: Gudrie nepazina sievieti, sievieti, tās svētumā, sievieti tās saldmē, sievieti tās neaizstājamībā.

Ar �o atsaukumu būtu varējusi apmierināties, bet apvainojumi ir tie, kas paliek atmiņā.

Un te tu pēk�ņi �o Ragnhildi turi klēpī! Vai tu nevari to nosvītrot?

Es? viņ� smiedamies teica.

Jā, protams, tu, vai tu nezini, ka visi tevi identificē ar grāmatas es?

Bet nākamajā reizē, divi gadi vēlāk, bija atkal jauna �S � grāmata, un es atkal uztraucos. Nu viņ� mani mierināja, ka tā bū�ot pēdējā.

Bija vēls rudens, visi viesi sen jau bija aizbrauku�i, grāmata �Ceļinieks klusi koklē� nodota apgādam.

Saskaņā ar norunu arī mums jau sen būtu vajadzējis aizbraukt un mēģināt sameklēt sev kādu ��etrstūrainu sētu� zemāk ielejā. To atlikām uz pavasari. Knuts nu tūliņ no jauna gribēja ķerties pie lugas, ko viņam Keijsera ielā bija vajadzējis atlikt pie malas.

Viņ� izvācās no istabas manai līdzās, viņam bija jā-gu| Pilī. Jo varēja gadīties, ka kaut kas atnāk pie viņa naktī � no aug�as, viņam jālec kājās un visiem papīriem tad vajaga būt pie rokas. Aizvien viņam bija vajadzējis gulēt tur, kur viņ� strādāja.

Mana kailā istaba kļuva nemīlīgāka. Kad atnāca ziema, tā bija kā glu�i niecīga mērena josla visā �ai tuk�ajā, lielajā ēkā. Man tas nekaitēja, un es biju nocietinājusies, katru rītu izsitu caurumu ledū uz mazgājamā trauka un norīvējos aukstajā ūdenī. Bet omulības nebija.

Diena kļuva mazliet gara, es lasīju, rakstīju vēstules, sameklēju �o to �ujamu, bet diena vērtās mazliet par garu. Tad sāku iegriezties pie Martes. Viņa adīja, �o to runāja, un kambarītī bija labi un silti. Visi trīs pieaugu�ie pui�i sēdēja un nekad ne vārda nebilda manā klātienē.

Knutam tas nepatika. Vai lai �ai ģimenes pulciņā viņ� iegrie�oties, ja kaut kā ievājadzētos?

Laiks vilkās pārāk gausi.

Vai tu nevari cirst malku?

Jā, ja tā būtu mūsu malka!

Kad vakaros satumsa, mēdzu atstāt spuldzi, izzagos ārā un stundām staigāju pa ceļu, jo no savas istabas Pili redzēt nevarēju. To darīju, lai atrastos tai pa�ā gaismā kā viņ�, lai redzētu viņa ēnu, kas parādījās un atkal nozuda. Bet kad viņ� nodzēsa gaismu, es ātri atkal uzskrēju aug�ā savā istabā un izlikos, it kā nemaz nebūtu bijusi ara. Viņam nebija jāzina, ka es kā kode lidinājos ap viņa gaismu.

Viņ� aizvien vairāk nostrādājās un kļuva nepacietīgāks. Reiz kāds viesis pie pusdienām deva viņam iemeslu sacelt spuras kā ezim, lai gan tas bija labs paziņa. Mūs-volda setera saimnieks.

Es turklāt izrunājos tā kā nevajaga: Manam vīram �odien ir zobu sāpes, Stakston.

Knuts ātri piecēlās, biju pārliecināta, ka biju izteikusi kaut ko a�gārnu, bet viņ� noskūpstīja mani ar asarām acīs un izmetās pa durvīm ārā.

Sai nomāktības posmā pienāca vēstule no laikraksta �Verdens Gang�, ka Bjernstjerns Bjernsons guļ nāves gultā. Vai Knuts jau tagad neuzrakstītu kaut ko, kas pagaidām varētu stāvēt gatavs?

Vēl vairāk nelaikā tas nemaz nevarētu atgadīties, bet tas arī bija vienīgais, ko viņ� negribēja noraidīt.

Pirmais uzmetums dzejai Bjernsona nāves gadījumā diezko neizdevās.

Un pēk�ņi kādā dienā, kad ceļi kļuva braucami, viņ� pazuda, pamezdams dzeju, lugu, mani un visu citu. Uz Tensetu, lai �noskaidrotos galva�. Vispirms piecas jūdzes līdz Atnai un tad ar vilcienu. Tas bija februārī un tādā aukstumā, ka sprēgāt sprēgāja.

Viņ� rakstīja no Tensetas:

�.. Jā, �odien nu būs viena nedēļa, kamēr aizbraucu, bet man �ķiet, pa vienu nedēļu mana galva nav uzlabojusies, cerēsim, ka vēlāk būs labāk. Bet ka ceļ�, kādu lugā esmu uzsācis, ir pareizais, par to esmu pārliecināts. Un tad tikai ir laika jautājums. Varbūt drīz vien kādā dienā viss ies vaļā. No �ejienes līdz Rērosai ir divu stundu brauciens, es tādēļ domāju rīt aizbraukt turp, lai apskatītos, vai nevar dabūt brie�ādas apavus savai mīļajai. Tu. negribēju rakstīt tev muļķības un atklāt tev savās dziļākās jūtas, bet es tik labprāt gribētu būt pie tevis .. Biju iegājis kādā veikaliņā �odien apskatīt 'jostas, bet tās tie�ām bija pārāk niecīgas, un blū�u audumi nebija lietojami .. Labi vien bija, ka abi neatbraucām �urp, tīrā laime ir dabūt kaut kur apmesties. Apkārtceļojo�i pārdevēji un atkal apkārtceļojo�i pārdevēji, kas nāk un iet, man galva ir pusapreibusi no neizgulēta miega. Tāpēc kaut vai tikai miega dēļ man būtu nepiecie�ams atkal atgriezties mājās. Redzē�u, kā būs rītdien pēc Rērosas brauciena, vai mana galva kļūs skaidrāka . . . Esmu tik sērīgs un noskumis pats par sevi, ka ne ēdu, ne dzeru. Bet, mīļā Marij, ne-kļūsti nu arī tu skumīga par manu skumību! . .�

No Rērosas:

�Esmu dabūjis tev �bellingus�, lapu kurpes un stulmus vienā gabalā, brauk�anai. Arī parastās lapu kurpes. Un jostu, greznuma lentes un aukliņas ņieburam, vai kam tamlīdzīgam^ Tev tas tūliņ nav jā�uj, ja tu labāk gribi gaidīt. Un drēbnieka grieznes. Esmu tik priecīgs, ka man laimējies dabūt tev �īs lietas, ka sēdu un dziedu . . Nobrauc to mazo gabaliņu līdz Sūllīenai un sagaidi mani tur, kad atbrauk�u, Audena vilkādas ka�oks gaida tevi, uzvelc to savam virsū . . Bet neaizmirsti aizkraut krēslus durvīm priek�ā, kurām atslēga ir samaitājusies . .. Kaut tu būtu nepieejama! Kļū�u aizvien apmātāks un aizvien bī�os tevis dēļ, jo vecāks kļū�u, jo tu ta�u paliec aizvien jauna, kamēr es pārvēr�os vecī. . Kaut jel arī tev būtu kaut cik piemērots vecums, piem., 40 gadu . . Man nu atkal jāatgrie�as mājās jaukajā sabiedrībā, tu man esi mīļa.�

Es aizbraucu uz Sūllīenu, tai dienā sniga sniegs. Par spīti lietuvēnam, kas viņu tirdīja, viņ� bija priecīgs kā mazs zēns un izkravāja visu, ko bija man nopircis.

Nākamajā dienā braucām uz mājām pa laukiem un me�iem trakojo�ā sniega vētrā. Ceļa mēs lieliem gabaliem nemaz neredzējām. Pat zirgs vienā vietā kļūdījās, mums vajadzēja kāpt ārā no kamanām un griezties apkārt. Vētra norāva Knutam cepuri, viņ� brida tai pakaļ sniega pilniem matiem un ūsām. Pēk�ņi iedomājos, kādi būsim, pēc divdesmit gadiem, un sajutu dūrienu krūtīs.

Brauciens uz Tenseti un Rērosu laikam bija izkustinājis viņu un atkal atvedis atpakaļ, tomēr mazliet citā vietā, vienā dienā dzeja bija pārlabota, un �oreiz tā bija nosūtīta laikus. Tikai pēc mēne�a pienāca telegramma par Bjernsona nāvi. To attelefonēja no Atnas. Saņēmu to un aizgāju ar to uz Pili. Viņ� aizgriezās projām uz brīdi, un jutu, ka viņ� raudāja.

Tad viņ� teica: Es nezinu .. . Man �ķiet, mēs esam kļuvu�i tik atstāti.

Sāka rosīties arī luga, viņ� strādāja dienu un nakti. Kādreiz ar da�ām replikām uz zīmītes vai kādu skatu viņ� nāca pie manis kā lietpratējas �mākslā�. Man bija jāpasmaida pie sevis.

Bet jāstrādā bija cie�i, un mans uzdevums vairāk kā jebkad bija gādāt, lai nekas �neiejauktos starpā�.

Mēs likām uzsūtīt sev aug�ā slēpes, un es viena pati pastāvīgi devos garos izbraucienos pār klajumu. Viņ� vienā dienā apbrīnojamā kārtā nogāja līdz Foldālei, 4� 5 jūdzes bez jebkāda iepriek�ēja treniņa. Pāris dienu vēlāk viņ� atgriezās pa to pa�u ceļu atpakaļ, nolika slēpes un nekad vairs nelika tās pie kājām.

Bet pa vakariem es klīdu pa �o pamesto pasauli un skatījos uz viņa gaismu.

Lieldienās �e notika liels iebrukums, sporta jaunatne visos vecumos, pie galda un ap vaļējo pavardu visas vietas bija aizņemtas. Knuts laikam negribēja likties ievērojams, viņ� sēdēja pie galda kopā ar citiem un da�reiz vakaros pat mazliet pakavējās pavarda istabā, un nekādi neizlikās at�ķirīgs satiksmē ar viņiem.

Bet viegli tas nenācās, un arī man par to bija jāsamaksā.

Es tie�ām lāga nesapratu, kā man izturēties, kad bijām citu sabiedrībā, lai nemodinātu viņa nepatiku.

Kādu dienu man bija jādzird: Tu biji neuzmanīga pie galda, draudziņ manu, tu nepasniedzi mērci, man vajadzēja tevi lūgt...

Nāko�ajā dienā: Tu par daudz nodevies pasnieg�anai, tu esi nedro�a, man bija �ēl tevis.

Un kādā citā dienā: Kad tas valodīgais kungs stāstīja savas muļķības, tu smējies, tu smējies ... ! Vai atvadoties sniegt roku arī nebija pārspīlējums? Vai tev neliekas, ka pietiktu arī ar mazāk? Es �odien paliku sēdām pie savas baltās lapas un domāju, vai nepietiktu ar mazāk .. .

Viņam bija taisnība, es biju nedro�a kopā ar viņu citu sabiedrībā, es biju vairāk kā nedro�a, es sēdēju un manās rokās bija mana dzīve.

Knutam dro�i bija taisnība arī tai ziņā, ka viņ� man bija pielaidis savu nervozitāti. Agrāk es tik daudz ko biju varējusi panākt ar smaidu, ar smiekliem, jā, arī ar kādu asprātību. Palaidne! viņ� mēdza teikt. Man vairs nebija �o līdzekļu, es ierāvos sevī un klusēju.

Bet ja man tagad būtu bijusi sava nodarbo�anās, kā viņam bija sava � kā jau mēs to bijām domāju�i �, tad viss būtu pavisam citādi. Es nestaigātu un tā neņemtu visu uz sevi, nelaidelētos kā kode ap viņa gaismu. Bet to es neteicu, viņ� strādāja, tas izklausītos kā uzmācība. Un reiz ta�u nāks pavasaris, un mēs aizbrauksim.

Lieldienu viesi aizbrauca, mēs atkal bijām vieni. Mēs bijām iegrimu�i grambā, no kuras netikām ārā, un man bija bail, ka kaut kas atgadīsies. Tā kādu dienu piesprādzēju slēpes pie kājām un uzbraucu divas jūdzes augstāk līdz Mūsvolda sēterim, tie�i zem pa�iem Rondāniem. �e Pols un Gedīne dzīvoja cauru gadu, nu viņi bija iesnigu�i ar savām divām govīm un kazu baru, ne tālruņa, ne pasta, slēpju sliede bija �aurā saite starp viņiem un apkārtējo pasauli.

Es nebēgu, slēpojiens bija atļauts. Knuts iznāca ārā uz sava pilskalna un māja ar roku. Kad Pols gāja uz Brendu, es aizsūtīju ziņu, ka palik�u kādu brīdi turpat aug�ā. Viņ� pārnesa vēstuli:

�. . Ne vārda no tevis, tikai atgādinājums sūtīt avīzes. Vai nu Mūsvoldā nav ne papīra, ne aplok�ņu ...

vai arī tu uz manis esi dusmīga. Es nu esmu tre�ajam cēlienam pie pa�ām beigām, tas ir sevi�ķi labs, spēcīgi skati. Liku Eināram (vienam no dēliem), lai viņ� ar ma�īnu apcērp mani līdz ādai tai dienā, kad tu aizbrauci, lai glītāks varētu apsveikt tevi, kad tu atgriezīsies otrā vakarā. Bet tu nepārnāci. Jā, tev tas nāks par labu, ka tu tur pavakarēsies, bet Dievs zina, kā man tevis trūkst, es eju un ar tevi runāju, man cita nekā pasaulē nav. Mīļotā, bū�u tik priecīgs, kad tu atkal pārnāksi .. Es vairs nevaru tik daudz pastrādāt, kamēr tu aizbrauci. Katru dienu es ceru, ka �odien!�

Braucu atkal lejā, viņ� iedeva man zīmējumu, bija uzzīmējis māju, kamēr es biju projām. Tas bija liels, skaists zīmējums. Māja bija gara, zema, ar pīlāriem pie ieejas. Es tā biju aizkustināta un pārņemta, it kā būtu dabūjusi pa�u māju.

Maijā viņ� pabeidza lugu �Dzīves varā�. Viņam vajadzēja pavairojuma divos eksemplāros, jo bija paredzēts lugu tulkot vācu un krievu valodā vienā laikā.

Mums atsūtīja hektografējamos piederumus. Viņ� kopēja un es mazgāju plates. Netīrība bija liela, man vajadzēja strādāt ārpusē. Skraidīju �urp un turp kā atspole un biju sajūsmināta kā bērns, ka varēju būt derīga.

Un tad atnāca pavasaris pēc �īs garās ziemas.

Dienas pagāja. Knutam tie�ām būtu vajadzējis atvilkt elpu, bet viņ� par aizbrauk�anu no �ejienes nekā nerunāja. Es ne sapņot nebiju sapņojusi par palik�anu.

Bet tas, kas visu garo ziemu domāts, beidzot kļuva tik neatvairāms, ka kādu dienu tam vajadzēja izlauzties uz āru. Un nu �ī diena bija pienākusi.

Viņ� atbildēja noraidīgi, lai es neuztraucoties, viņ� esot domājis, ka mēs varētu palikt, līdz atbrauc viesi.

Līdz ieradīsies viesi, paies vēl viens mēnesis! Bet... bet tad jau ieradīsies Viktorija ... tad nāks atkal kāda grāmata ... nāks atkal rudens, ziema. Es raudāju nesavaldīgi un vairs nedomāju, ko saku.

Viņ� bija ciets kā akmens. Tad viņ� aizgāja un aiztaisīja manas durvis it kā pēdējo reizi.

Tā tas arī bija, akla no asarām sakravājos un aizbraucu.

Braucot lejup uz ieleju, es mazliet atjēdzos.

Viņ� bija nonācis lejā no Pils, kad redzēja pajūgu gatavībā stāvam pagalmā. Atcerējos viņa neskanīgos vārdus, kad viņ� man palīdzēja iekāpt ratos: Velti esmu mēģinājis pieliekt tevi sev klāt... Un skaļi � Marte arī stāvēja tur: � Sveika pagaidām!

Aizbraucu uz Kopangu.

Otrā dienā es piezvanīju, viņ� nonāca lejā no Pils. Es nevaru būt pie tevis, un es nevaru būt projām no tevis � kur lai es palieku?

Marte dro�i vien bija istabiņā, nebija domājams, ka viņa izietu ārā. Viņ� laipni atbildēja, lai uz kādu brīdi apmetos turpat, kur biju, viņ� rakstī�ot, viņ� lūdza, lai piezvanu rīt � Marte dro�i vien sēdēja turpat.

Vēstule bija bez uzrunas: �tikai da�as lapas, pie kurām sēdu un uz kurām pats ar sevi sarunājos�. Bet beigās viņ� tomēr runāja ar mani, tavs Knuts, tavs vīrs, stāvēja apak�ā.

Es biju teikusi, ka �e velti aizvadu savu labāko laiku. Bet, � viņ� rakstīja �, es esmu pārliecināts, ka tu. �e staigājot, esi domājusi par tām da�ām gai�ajām kleitām Keijsera ielā, izej uz ielas gai�ā kleitā, tad tu velti nebūsi aizvadījusi savu labāko laiku.

Pēc viņa domām, es nekad nevarē�u norimt vienā vietā, es izniekoju savus jaunos gadus, būdama viņa sieva, es nedomājot par mums, bet tikai par sevi, savām drānām, savu labāko laiku, savu, savu ...

�.. . Es zinu sasodīti labi, ka ar mani nav iespējams kopā dzīvot, tu man tūksto�reiz esi piedevusi �ais divos gados .. Tu, mans Dievs, būtu tu kļuvusi reliģioza, tad tev viegli nāktos panest manu nikno īgnē�anos... Nekad tev nenāktos piedot man citus grēkus, piemēram, vieglprātību. Es ticu reliģijai, kaut man pa�am ir tikai zināmas morāles un atbildības sajūta, uz ko balstīties .. Tev nebūs jāsaka, ka iejaucos, kad tu dari neprātības un brauc projām, jo es mīlu tevi un nekad neaizmirsī�u tevi. Esmu nomocījies ilgās pēc tevis, es cie�u, kad tevis nav pie manis, ar dzelzs saitēm es uz mū�u esmu saistīts pie tevis. Ja tu atgrieztos, es saņemtu tevi ar prieka asarām, es brauktu tev pretim un lūgtu tevi, lai tu paliec pie manis. Bet tu negribi panest �o nopietno dzīvi pie manis, un tad tu atkal aizbrauksi.. Gribu tādēļ dot tev padomu, lai tu sarauj visu tagad un aizbrauc projām. Reiz ta�u mums jātiek tam pāri. Domāsim par visu to Jauno, kas mums, kopā dzīvojot, ir bijis, mums ir jāmēģina par to domāt..

Esmu arī uzrakstījis sirsnīgu dzeju tev:

Lai mēnesim sūdzu? Lai ziņu tev raidu?

Topi cietāks, mans cietais prāts!

Bet, ja tu nāktu pa ceļu un mātu ar roku un ja tu tur nāktu � ak Dievs, kā to gaidu � es lūgtu, lai iek�ā tu nāc.

Nu eju un klausos ik vakaru vēlu, vai vārtus tur virina kāds.

Vai tur putekļu stabs, kāds ptrū, kāds braucējs?

Nē, tikai ar fjellu �alkoņu �ēlu pildās mans cietais prāts.

Paliec sveika, kur mīti! Tā lūg�ana mana.

Mans vaigs nu ir nosusināts.

Tas ir sauss, bet ik naktis miklu to dara manu domu kurlmēmā noskum�ana, jo tāds ir mans cietais prāts.�

Saraut visu tagad... domāt par visu to ļauno, kas bija bijis ...

Bet nekā ļauna es vairs neatcerējos, atcerējos tikai, cik smalks un brīnum labs viņ� bija. Tā biju es, kas nekad nevarēja būt laba diezgan. Es labprāt gribēju mēģināt kļūt reliģioza, ja tas varēja palīdzēt, es tie�ām gribēju sākt atkal lūgt Dievu.

Viņ� atstāja manā ziņā saraut visu. Rakstīju, ka to nespēju. Ne tik neprātīgu cēloņu dēļ. To viņam vajadzēja zināt, ka tie bija neprātīgi � tik daudz viņam vajadzēja pazīt pa�am savu sievu.

�..Vai tu velti esi mēģinājis locīt mani? Man nekad nav bijis pretim locīties pēc tevis, nav manā dabā tik cie�i pastāvēt pie sava.. Tā bija pārsteig�anās, acumirkļa neprāts, kā jau tu pats saki. Piedod. Nu ir atkal mana kārta lūgties .. �Vieglie gadi�! Esmu kasījusi un plēsusi ārā visus neglītos vārdus tavā vēstulē, tiem tur nav jāstāv, tu zini, ka tie ir meli. Darbīga un klusa dzīve ir tā, ko es vēlos .. Man �ķita, ka nevaram zaudēt laiku, braukājot un pārceļoties. Un tu, mans mīļais. Dzīve nav tik pārāk gara, mums vajadzētu kāda nopietnāka pamata, es tik labprāt gribētu, lai n^an būtu māja, vīrs un bērni. Man drīz būs 29 gadi. Tu ta�u arī gribēji to pa�u, tu atbildēji man tā, it kā tu to vairs negribētu ..

Ziemā tu biji uzzīmējis lielas mājas metu, man par to arī bija tāds prieks. Bet manos mēmajos lūgumos tev un vēlējumos, māja ar katru dienu kļuva mazāka un mazāka. Nekādu grieķu templi ar pīlāru priek�telpu es tev nelūdzu. Lūdzu tev no visas sirds mazu vietiņu ar divām govīm ..�

Bet nu nāca briesmīgas dienas, pagāja gandrīz vesela nedēļa. Tad viņ� apjautājās pa tālruni, vai man nekas nebūtu pretim, ja viņ� atbrauktu uz Kopangu. Kaut kas pretim? Tādā veidā to pateikt varēja tikai viņ�.

Un tā es aizbraucu viņam pretim uz Atnu.

1951.

Pirms pāris nedēļām Knuts iegula ar stipru drudzi. Izrādījās, ka tas bija plau�u karsonis, viņ� laikam par ilgu bija sēdējis ārā savā krēslā.

Penicilīns atņēma slimībai naujumu, bet viņ� murgoja un negribēja palikt gultā. Nu neviens neplijās virsū, ka brauks �urp un kops viņu. Mēs pa�i divi vien tikām tam cauri, kā nu varēdami.

Nu viņ� pa brī�iem ir sācis pasēdēt, bet ir ļoti noguris. �orīt no rīta viņ� labāk gribēja palikt guļam, �ķiet, ka viņ� atkal būtu mazliet mulss un viņam būtu karstums.

Tie�i aiz loga paceļas veca kļava, viņ� sēd un raugās tanī diendienā. Viņ� vēro, kā vainags �ūpojas saullēkta vējā. Bet �odien ir vētra, zaļ� paisums gā�as gandrīz pret pa�u rūti, viņ� nedro�i raugās logā, it kā baidītos, ka tas neuzveļas viņam virsū.

Kā parasti noplē�u viņa kalendāru, viņ� grib zināt datumu katrai dienai � 25. jūnijs.

Viņ� atkārto: 25. jūnijs... bet tad jau tā ir...?

Jā, tā ir mūsu kāzu diena, kā tu to atceries?

Bet tad jau � vai tu gribi, lai lūkoju piecelties?

Es purinu galvu, viņ� nemierīgi murmina:

Ja vien vētra mazliet norimtu, tad es gribētu celties aug�ā, �ī ir ievērojama diena ... Kāds gan no�ēlojams ir tavs vīrs. Un man arī nav nevienas mazas lietiņas, ko tev iedot.

Par to tu nebēdā, es esmu dabūjusi tik daudz lietu no tevis!

Viņa acis nemierīgi raugās apkārt pa istabu. Tad viņam kaut kas ienāk prātā un viņ� lūdz man atnest viņa kabatas portfeli. Viņ� ieliek to man rokā, apskaudams manu roku ar savām abām:

Ņem to, nevienam citam to nebūs dabūt. �

Vienu mēnesi nodzīvojām Kopangā. Sameklēju mazu būdu viņam, ne pārāk tālu no viesnīcas. Tas bija no�ēlojams grausts, caur sienām un jumtu pūta vēj� un sitās lietus. Bet bija vasaras laiks, un viņ� to dabūja par logu iestiklo�anu.

Bet tad iestājās vasaras brīvdienas, atbrauca Viktorija, un man atkal bija jādodas ceļā. �oreiz uz Doku. Dro�i vien mums kāds �o vietu bija ieteicis, citādi jau tāds attālums starp mums nemaz nebūtu vajadzīgs.

Viesnīca atradās pie pa�as stacijas, un vasarnieku bija daudz. Rakstīju Knutam, ka visvairāk satiekos ar M. jaunkundzi, �ļoti jauku un smalku vecāku dāmu, ap piecdesmit gadu vecu.� Savādā kārtā gandrīz tai pa�ā laikā viņ� rakstīja man, ka Viktoriju �ogad pavadot cita dāma � ļoti labs cilvēks, tā ap gadu piecdesmit... Mēs b�ijām ļoti ievērīgi viens pret otru.

Citādi jau pienāca apraksti, kā viņ� dzīvo savā būdā.

�.. Esmu uzrakstījis divus jaunus garus rakstus par tautas valodu �Verdens Gang�am�.. Dan�enko attelegrafēja, lai visdrīzākā laikā aizsūtu �Dzīves varā� . . Esmu saņēmis ziņu, ka Deutsches Theater Berlīnē pieņēmis �o gabalu, tad nu redzēsim, kā tas ies .. V. ātrakstīja garu vēstuli, viņam neklājas labi .. grib, lai aizrunāju Stipendiju komitejā, ko es, protams, arī gribu darīt, ja vien tas ko līdzētu .. Hansa Kinka kundze raksta man, ka Aa�am jādabūnot mākslinieka alga un ka man kaut kas jādarot. Man liekas, cilvēki ir traki, man ir cits kas ko darīt nekā tikai mū�īgi �kaut ko darīt�. Dievs lai ir �ēlīgs tam, kas nodeldējis savus nervus un kuram tomēr ik mū�a dienu vēl jādeldē to atliku�ie galiņi! Saņēmu �ovakar kādu grāmatu no Kavlinga ko lasīt un par ko pateikties, kā arī uzaicinājumu no �Ziemassvētku A�a� redakcijas dot rakstu .. Vakar no tās krievu dāmas, kas lūdza autogrāfu un foto, saņēmu lielu Dostojevska litogrāfiju. Tā bija ļoti interesanta, viņ� ir varenākais no krievu gigantiem � vienīgais dzejnieks, no kā es esmu kaut ko mācījies. Gribu ielogot bildi un aizsūtīt dāmai glītu savu portretu. Vai nu tu dusmo vai esi maiga.

Aizvakar nosūtīju milzīgu rakstu V. G. Tas saucas �Iek�ējās kaites�, tas dro�i vien būs ievietots rīt dien. Vai arī būs dalīts un turpināsies pirmdien. Tas jau bija īsts milzenis. Nosūtī�u tev visu, ko uzrakstu, lai tev nav jāmeklē pa laikrakstiem . . Jā, mazliet mēģinu strādāt arī pie Nūrlandes priek�lasījuma, bet netieku ne no vietas. Nē, kaut �īs nedēļas jau būtu pagāju�as! Savā sirdī es līdz aizsmakumam nokliedzos pēc tevis, mana sieva ..�

No da�ādiem īpa�umu mākleriem viņ� bija saņēmis visneiedomājamākos lauku māju piedāvājumus. Un mazas īres mājas piesolījumu. Tas savādākais ar māju bija tas, ka tā atradās Leiretā, Elverumā.

Nosaukums tai bija Bakeluda un tā atradās �aipus Leiretas pie Langengenas ceļa. Ikreiz, kad braucu garām ar Brūni agrākos laikos, manas acis apstājās pie tās � taisni tādā mazā, baltā mājiņā es būtu gribējusi dzīvot, kad bū�u liela.

Mēs nonomājām to uz rudeni.

Bija jūlija pēdējās dienas, mēs ātri tuvojāmies 4. augustam 1910. gadā, un Knutam vajadzēja sagatavoties uz to, ka viņam atkal apies 50 gadu. Viņ�, proti, bija dzimis 1859. gadā. Bet tas bija tik spītīgs skaitlis, ja ar to bija jānodarbojas. Viņ� pārgrozīja to par 60. Nekādu ierunu pret to nebija. Pēc tam kāds enerģisks patiesības meklētājs bija sameklējis īsto skaitli baznīcas grāmatās, un Knutam ar to bija vajadzējis noņemties.

Knuts lūdza mani �viņa sirmos matus apsveikt telegrāfiski�, jo �oreiz viņ� visas telegrammas gribot uzglabāt. Viņ� rakstīja, ka es saņem�ot visas, vairāk vai mazāk muļķīgās, 4. augusta avīzes un ka ministru prezidents Konovs viņu esot gribējis pataisīt par Olava bruņinieku. Bet lai gan Vilhelms Krāgs bija telegrafējis Sī-verta (Sigurds Boedkers) un Jalmāra (Dr. Kristensens) un citu vārdā un lūdzis mani pieņemt �o godu rakstnieku kārtas dēļ, es atbildēju nē. Es labi pārdomāju, Marij, bet es uz to neesmu spējīgs, man tas liekas pārāk ākstīgi.

Bijām precēju�ies jau divi gadi, un nu beidzot bijām dabūju�i pa�i savu māju.

Knuts ne labprāt būtu gribējis pārtraukt �Pēdējā prieka� rakstī�anu. Mums bija uz da�ām nedēļām bijusi pa�iem sava maza mājiņa �epat Dokā, tā atradās me�ā, pa gabalu no viesnīcas. Piesolījos viena pati braukt uz Kris-tiāniju nokārtot pārcel�anos.

Stāvēju kupejas logā. Bija tās pāris garās, tuk�ās minūtes pirms vilciena atie�anas, viņ� bija mierīgs, acīm redzot nepacietīgs, viņ� jau arī bija atstājis savus trauslos dzel�us. Pēk�ņi viņ� teica:

Jā, spraud vien tos karuļus ausīs! Vai tev nevajadzēs arī gredzena nāsīs, lai tie tur ierauga tevi? Ko tad, ja viens vai otrs āksts paietu tev garām! Nu, tad jau tikai pasauc!

Viņ� skatījās manī gandrīz ar naidu, varbūt tas bija uz karuļiem. Tā bija sena, kādas draudzenes �ķīsti baltā dāvana, mazs emaljēts piliens katrā ausī. Viņ� mani ar tiem bija redzējis jau divi gadus.

Vilciens iesvilpās, izrāvu auskarus un nometu tos uz perona.

Es stāvēju atkal mūsu istabā Keijsera ielā. Uzvilku aug�ā aizkarus un raudzījos, lai tie nestāvētu greizi. Se bija viņa galda virsa uz diviem bluķiem, tā kā viņ� to reiz sev bija nolicis. Ar laikrakstiem un vēstulēm, Saulespuķe. Dubultdurvis ar kopā sasaistītajiem rokturiem � jā gan, viss bija tāpat kā agrāk.

Saimniece staigāja filca kurpēs un trīs dienas līdzēja man sasaiņot mēbeles un lietas.

Es jau iepriek� uz to tik ilgi biju priecājusies, ir muļķīgi jau iepriek� ilgi par kaut ko priecāties, viss starplaikā var pārvērsties.

Rakstīju viņam, lai viņ� zinātu, kas notiek, viņ� varēja būt mierīgs, viss kārtīgi tika padarīts. Arī es ik dienas saņēmu da�as rindiņas, zīmējoties uz saiņo�anos, pārstrādāties arī es nedrīkstot. Viņam klājoties ļoti labi, ar sirsnīgiem sveicieniem.

Tai pa�ā vakarā, kad viss bija iesaiņots un nosūtīts uz Elverumu, braucu ar vakara vilcienu uz Doku.

Nu es dzirdēju un redzēju vairs tikai viņu . . . atvadas ... Nevarēju izturēt sēdēt vilcienā pēdējo jūdzi, nevarēju iedomāties iet garām hoteļa viesiem, kas dro�i vien vadīja laiku uz lieveņa. Nolēcu vienu staciju pirms Dokas. Pēk�ņi tas bija padarīts. Tā nu es tur stāvēju, un vilciens devās tālāk tumsā.

Vēls rudens vakars un me�s abās pusēs sve�am lauku ceļam, riteņu sliedes un grambas, pilnas ūdens pēc lietus dienas. Sarāvu svārku stērbeli uz aug�u un skrēju ar mazo somiņu rokā un svārku malu uz rokas. Nevēroju, kur liku kājas, vienu jūdzi, varbūt vairāk, skrēju tumsā.

Me�a mājā bija gai�s, viņ� vēl sēdēja un rakstīja, kad iegāju iek�ā. Pēc elpas tverdama, sabruku uz kāda krēsla, ceļ� aug�up bija tik stāvs. Gribēju runāt, izskaidrot, bet...

Viņ� gulēja ceļos un vilka kurpes un zeķes man nost: Mīļais bērns, tu jau esi vienos dubļos .. .

Aizbraucām uz Elverumu un iekārtojāmies mazaja, baltajā namiņā. Mums bija viena liela istaba, viena pavisam maza un katram sava istaba. Mums bija kalpones istaba un kalpone. Kalpone nebija mans izgudrojums. Knuts manis labā tā bija gribējis uzstāties_;

Te nu stāvēja visas mūsu vecās ampīra mebeles tā, kā viņ� tās bija nolicis. Viņ� zināja, kā tām bija jāstāv. Un ikreiz, kad jutos mazliet nospiesta, man vajadzēja tikai aplaist acis apkārt mūsu istabām, lai es atkal justos labi. Tad tam vajadzēja būt kaut kam pavisam lielam, ja es nekļuvu priecīga. Un pateicīga. Jo varēja jau būt, ka viss tas bija upuris no viņa puses, viņam pa�am dro�i vien vairāk nekā nevajadzēja kā �etrstūru būceņa, lāviņas, galda, viena krēsla, es domāju pazemības brī�os. Tā viņ� tūliņ bija iekārtojis savu istabu. Bet varēja arī būt, ka viņ� dzīvoja divās pasaulēs, kas katra bija apmēbelējama savā veidā. Es ta�u redzēju, kā viņa acis ar labpatiku kavējās pie skaistām lietām. Viņ� mēdza tām pieiet un saudzīgām rokām tās nolikt kā nākas, ja tās, putekļus slaukot, mazliet bija izkustinātas no vietas.

Māja Bakelundā nebija nekāda zemnieku māja. Mums nebija divu govju, trūka arī �ā un tā cita, bet tās bija pa�u mājas, ne pansionāts.

Un kādu dienu virtuvē stāvēja neviens cits kā Dada. Viņa dzīvoja pavisam otrā galā Leiretā un, kaut bija jau tapusi līka un veca, viņa bija atnākusi. Par mums bija rakstīts laikrakstā. Lielākie bērni nu jau varēja pieskatīt mazākos, viņa bija brīvs un nesaistīts cilvēks, viņa smaidīja ar bezzobaino muti. Sī bērnu mīļotāja Dada un māte. Mati viņai bija tikpat gludi un dzelteni kā labības lauks, acis tikpat gai�as un vientiesīgas, bet lielā mute nu bija bāla un-seja maza, viņa izskatījās nonīkusi.

Knuts sēdēja un rakstīja savā mazajā istabiņā otrā stāvā. Bet viņ� vēl aizvien izkliedējās ar avī�u rakstiem, grāmata �Pēdējais prieks� bija iesākta, bet, pie malas atstumta, gulēja uz galda.

Prāts viņam pieķērās sīkām lietām, visam, ar ko ikdiena bija pilna, un pārāk bie�i atrāva viņu no darba. Sevi�ķi tagad, kad viņ� tā īsti nebija tanī iedzīvojies.

Da�reiz izskatījās tā, it kā viņ� ar nolūku izdomātu citas lietas, ko darīt, tikai lai nebūtu jāsēstas pie rakstāmgalda.

Viņ� izgrieza stūra plauktiņu ar akanta lapām. Viņ� uzzīmēja galda izrotājumu ampīra un lika sudrabkalim pagatavot �o mazo mākslas darbu divos eksemplāros, vienu savam draugam grāmatu apgādātājam Larsam Svānstremam un vienu mums.

Bet katru reizi viņ� sajuta it kā dūrienu, kad iedomājās grāmatu.

Varbūt tā bija tīrā nervozitāte, vēlāk ziemā viņ� sanīka un nejutās labi, atkal viņ� meklēja izeju �izbraukumā�. Tīrais apjukums un nevarība ir lasāmi viņa vēstulēs, lai gan viņ� centās izlikties dro�s manā priek�ā.

�Nu man ir jāmēģina mazliet uzrauties aug�ā no miru�ajiem, nevaru ņemties un nomirt pats savās rokās. Jau tas vien, ka ieraudzī�u sve�as sejas, varbūt man mazliet varētu palīdzēt. Nē, es nesaprotu, kādēļ jūtos tik nelabi, it kā man dvēsele būtu jēla noberzta. Es jau tevi apēdu dzīvu ar savu trako�anu un nervu histēriju, reizēm es varētu kliegt un saukt..

Rakstī�u tikai divus vārdus � vai vislielākais trīs, haha! Tu, Marij, esmu staigājis un domājis, ka labi tu nevari justies, kamēr es tikai ņemos un aizbraucu projām un tā tālāk. Ak, Dievs, cik grūti ir tā, kā ir man, un tādēļ, pats par sevi saprotams, nelāgi ir arī tev. Bet ja tu kādā dienā atbrauksi �urp, es tomēr gribētu.

lai mazliet atkal visu grieztu par labu, lai tu uz īsu laiciņu aizbrauc uz Kristiāniju. Tad mēs, kad tu brauksi atpakaļ, abi reizē varētu atgriezties mājās. Toreiz, kad �lauzījos� pa mājām, man �ī ideja liktos glu�i briesmīga, bet nu jau esmu ticis tik tālu, ka man tas liekas dabīgi, ka tu uz brīdi iebrauktu pilsētā.

. . Esmu gurdens, vārgs, bāls kā līķis un bārdains. Var gadīties, ka atgrie�os mājās pirmdien, ja tu neatbrauksi. Nu jau 9 dienas es esmu projām no tevis. Domāju, ka tev nāktu tikai par labu tāds mazs ceļojums, tu redzētu citas sejas un citus namus.�

Tikai mēnesi pēc tam viņ� saņēma vēstuli no sava bērnības drauga Hamarejā, Georga Ulsena. Atraitne Ane Pedersena gribot pārdot savas Skūgheimas mājas Vidus-novadā. Tas būtu tie�i kaut kas mums, Ulsenam �ķita. Glīta, neliela vietiņa, �barība trim govīm, da�iem sīklopiem un zirgam�. Un viņa �hotelī� Skautnēsā, mēs bū�ot sirsnīgi gaidīti.

Mēs tūlīt aizbraucām uz Hamareju. Ar vilcienu līdz Tronheimai, ar ātrās satiksmes tvaikoni līdz Būde, tālāk ar Saltenas vietējās satiksmes tvaikoni līdz tvaikoņa pieturas vietai Presteidei Hamarejā. Tas bija marta sākumā, mēs abi vienlīdz nepanesām braucienu pa jūru, tādēļ nekāds izpriecas brauciens tas mums nebija.

Bet ļoti labā ostā mēs nokļuvām pie Georga Ulsena, tvaikoņa ekspeditora, pastmeistara, lauku māju īpa�nieka un viesnīcnieka. Viņa mazā viesnīca atradās tie�i ostmalā, ko par ostmalu saukt tie�ām bija grūti, malā mūs izcēla ar satiksmes laivu. Atceros siltumu, kāds mums, izvārgu�ajiem, sitās pretim Skautnēsā, abas mazītiņas istabiņas ar �īksto�ām durvju virām un �īksto�ām grīdām otrā stāvā.

Georgs Ulsens, kuru es bie�i biju dzirdējusi pieminam, bija kluss, neliela auguma virs ar noguruma grumbām pierē, augstajos lokos virs acīm � it kā no pūlēm turēt tās atvērtas, garās gaidu naktis �e krastā.

Nākamajā dienā viņ� mūs pavadīja uz Skūgheimām. Tās bija glītas, labi apkoptas mājas pie pa�a ceļa, bie�i apdzīvotā vietā. Bija ganības ar nolaidenu lapu koku me�u jūras pusē, pret Glimmas upi, bija pat da�i resni, līkumoti veci bērzi mājas priek�ā, no kā varbūt bija cēlies tās nosaukums.

Atgriezāmies uz Skautnēsu par vienu lauku māju bagātāki un par se�i tūksto� kronām nabagāki.

Es biju glu�i apreibusi un neprātīga no prieka. Knuts teica: Jā, paldies, ja tikai tev Nūrlande, ilgāku laiku �e dzīvojot, neapniks un tu neteiksi, ka gribi atpakaļ uz dienvidiem!

Bet es laidu saknes lauku sētā viegli kā nezāle.

Se�i gadi vēlāk viņ� bija tas, kas gribēja atkal pārcelties uz dienvidiem.

Nākotne, par laimi, ir apslēpta. Tagad es vieglu sirdi viena pati devos atpakaļ uz Elverumu, lai sasaiņotos un nosūtītu visu mūsu kustamo mantu uz ziemeļiem. Lai saiņotos pēdējo reizi �ai mū�ā, tā man �ķita.

1951.

Knuts mazliet ir atkal atguvis spēkus pēc slimības. Ēdiena reizēs viņ� pa kāpnēm nāk lejā un iet atkal aug�ā bez palīdzības.

Ir jūlijs, varenie vecie koki pagalmā ir tik smagi un biezi salapoju�i �ogad. Kastaņas izple� zarus kā zaļus, mējamus baldahīnus. Koki lielā mērā apslēpj ziemā notiku�ā nelaimes gadījuma drupas. Knuts labprātāk sē� pagalmā nekā dārzā, kur ceļ� iet tik tuvu garām. Un ceļinieki da�reiz ienāk pat iek�ā.

Se�i mazi bērnu bērni rotaļādamies murskuļo viņam apkārt, viņ�, neat�ķir tos vienu no otra � panāc �urp, tu sarkanais, viņ� sauc, panāc �urp, tu zilais, kā tad īsti tevi sauc?

Kādu dienu viņ� jautā, vai grāmatu drīz nebū�u beigusi. Atbildu, ka man ar to sokas lēnām, vasarā ir tik daudz kā cita. Mani kavē arī tas, ka vairs nevaru aprunāties ar viņu, kā to darīju agrāk, kad rakstīju kādus sīkumus.

Tikai neraksti pārāk cie�i, pārāk kompakti, viņ� saka. Tas bie�i iznāk diletantiski. Esmu runājis par to ar tevi arī jau agrāk, da�s kas ir jāatstāj lasītājam. Un neliec iek�ā visai daudz manu vēstuļu, ņem labāk vairāk savu, tur ir vairāk kaut kas pastāstīts, mājās jau biji tu.

Kādu dienu līst lietus. Viņ� sē� pītajā krēslā manā istabā un noraugās, kā es novietoju spaini zem griestu teces gultā.

Taisni tā kā manās mājās sēterī! es saku.

Viņ� ir iedzīvojies sava veida iedomātā nabadzībā, bet griestu teces Nērholmā nav izdomātas, un ar lietus tecēm viņ� nekad nav jokojies.

�oreiz joks pārvēr�as cinismā, kāds man pazīstams no agrākiem laikiem, kad bija apslēpjama viņa vārīgā jūtelība:

Esmu nelāgs biedrs tev, manā gultā pat nepil! Nesaprotu, kāpēc tu man kaut ko neiedod ar cukura graudiņu kādā dienā... Tad visur pasaulē apgādātu manu grāmatu miroņa izdevumus, un tad tu gan varētu tikt pie vesela jumta virs galvas ...

Nu atvadījos no Leiretas uz visiem laikiem. Bijām nodzīvoju�i �e veselu pusgadu.

Vienu vienīgu reizi mēs bijām devu�ies izbraukumā pa manu novadu, Langengenai garām, un es sapratu, ka labāk gribēju saglabāt atmiņas, tagadējā laika neskartas. Bez skumjām �ķīros arī no mazā, baltā namiņa, kam manos meitenes sapņos bija bijusi tik liela nozīme. Viss, pēc kā es dzīvē tagad ilgojos, atradās Hamarejā.

Knuts rakstīja, ka viņ� nu palai�oties laiskumā, kamēr es pūloties. Tādā veidā viņ� mēdza izlikties, es to zināju. Man bija jāsmaida, iedomājoties, kāds tagad bija viņa �laiskums�, kāda steiga viņam nu bija ar lietām un cilvēkiem. Jo nu viņ� staigāja pa Skautnēsu un neuzrakstīs ne rindiņas, kamēr māja nebūs kārtībā!

�. . Esam sarunāju�i būvgaldnieku Simonu Eger-dālē. Un Georga brālis Haralds atgādās visas lietas �urp. Kaut nu tikai Ane Pedersena izvāktos no mājas, lai varam sākt! Atliku�as vēl 9 dienas, tā es lē�u. Brālim Ulem ir laba govs pārdodama, ceturtā te|a uz rudeni, bet tas tev jāizlemj. Ule pazīstot Anes Pe-dersenas veco govi, tā esot sevi�ķi laba ..

Telegramma no Dan�enko, ka �Dzīves varā� pirmizrādei biju�i ārkārtīgi panākumi, un teātris congratulates you¹⁹.

. . Tu, varbūt tu varētu atvest palagu audeklu, sevi�ķi platu un garu un stipru, pārskaiti domās, kas tev ir..

Mēs ar Georgu svētdien bijām Hamsundā, un māte kā bērns staigāja un gaidīja.

Nu jā, glu�i kā ēna viņa bija un pavisam citāda nekā pagāju�ā reizē pirms 11 gadiem.

Esmu pārliecināts, ka tev klājas grūti Elverumā, �e visi prasa pēc tevis, mēs visi ilgojamies tevis .. Un tagad ir pavasaris � atgriezies mājās, mīļotā!�

Lai cik lieliska bija viesnīca Skautnēsā � dienas tur sāka mesties garas, nedēļas vilkās garumā. Katru rītu gājām uz Skūgheimu, lai redzētu, cik tālu viss pavirzījies tālāk. Bie�i vien bija maz ko redzēt. Knuts mudināja abus būvmeistarus pieņemt tre�o vīru palīgā, Haralds Ulsens, �efs, pretojās: Tam cilvēkam nevar uzticēties.

Knuts nepacietīgi atbildēja: Nevaru ļaut, lai uzticami cilvēki ņemas te nezin cik ilgi!

Ik rītu gājām garām vecajām mācītāja mājām, zemai, garai ēkai mui�as paskatā. �e Knutam tik grūti bija klājies bērnībā pie bargā, skopā vecpui�a mātes brāļa. Vecāki spieda viņu tur palikt, kaut viņ� reiz no reizes aizbēga atpakaļ uz mājām. Jautāju, kā viņi to varēja.

Knuts tikai atteica: Viņ� bija pasta pārzinis, es rakstīju glīti.

Es domājos saprotam, ka �im pārtiku�ajam sīkstulim ģimene Hamsundā piederēja ar visu ādu un matiem. Bet ka mazajam zēnam, kas tik glīti rakstīja, bija jāsamaksā ar savu miesu, to es nekad nevarēju saprast. Knuts to tomēr saprata, nabadzīgie vecāki ar savu grūto dzīvi � bet sevi�ķi māte � stāvēja pāri visiem pārmetumiem.

Nedaudz aug�pus mācītāja mājām pacēlās baznīca. Tā bija samērā jauna. Bet kapsēta � ar akmeņu valni, kaila un vēja appūsta, maziem krustiņiem un retiem akmens pieminekļiem, visumā tomēr ar plakanu pauguru ailēm � bija vecā kapsēta �Spoku stāstā�, �ajā mistiskajā izdomas un īstenības sajaukumā no bērnu dienām.

Tagad baznīcas kalpam bija pie�ķirta �priek�rocība� pļaut sienu kapu kalniņu atstarpēs un uz pauguriem. Ra�a bija laba gadu no gada, bet ko apskaust tur nebija, jo pēc veco ļau�u domām, kā jau tas bijis sagaidāms, pienam esot līķu gar�a.

Pirmajās reizēs, kad gājām tur garām, atrados tādā Spoku stāsta un viņa pa�a nostāstu jutoņā, ka biju glu�i mēma. Man bija nedro�a sajuta, ka viņ� ir vientuļāks sevī tagad, kad kopā ejam te garām, nekā toreiz, kad viņ� klaiņāja �e apkārt, bērns būdams. Pats viņ� neizrādīja nekāda aizkustinājuma, kapsētā nenodevās sapņiem, nedz arī par kādu raudāja, viņ� tikai sirdījās, ka kāds krusts bija sa�ķiebies. Kad veco, stilā izturēto mācītāja māju pārdeva izsolē, Knuts piedalījās solī�anā. Par laimi viņam tā bija par dārgu.

Gaidot, kad varēsim ievākties, klīdām pa apkārtni, ar to iepazīstoties. Knuta acīs tā bija kļūda, ka Skūgheima atradās lejpus ceļa. Visam jāatrodas aug�pus ce|a! viņ� mēdza sacīt. Zeme bija nolaidena lejas pusē, tā bija ver sta pret sauli, sniegam nokūstot, tā tūliņ metās zaļa. Tālāk raugoties, varēja redzēt priedēm apaugu�as pakalnu grēdas, zemus fjellus ārā jūrā un lielisku krāsu rotaļu zeltā un sarkanā rītos un vakaros.

Bet uzkalnā �ķērsu pāri ceļam un aug�pus ceļa, atradās visas Hamarejas augstākā vieta un centrs, Vidiene, kas noraudzījās uz mums.

Otrā pusē augstienei dzīvoja Georgs Ulsens un viņa kaimiņi, ārsts un lensmanis. Tie arī piederēja pie Vidienes, �e bija sakopoti visi lielie un varenie, kas saņēma valsts un pa�valdību algu, kā arī tirgotāji. Citi, vienkār�ie ļaudis tik agrā pavasarī vēl nebija atgriezu�ies no zvejas. �e daudz bija mazo, sievu valdīto māju ar puķēm logos.

Man gribējās redzēt Hamsundu. Tā atradās kilometrus se�us septiņus no mums, turp nokļuvu tikai vēlāk, kad dabūjām zirgu. Apdzīvota krastmala gar līci. Knuta bērnības dienu mītne bija lielāka nekā citas mājas, ar plānu dzeltenu krāsojumu. Bet nabadzīgu iespaidu toreiz uz mani atstāja ciems gar Hamsunda līci. Dro�i vien, nekad nekas pasakains �e nebija noticis un, kaut īsu brīdi, apzeltījis pelēcību. Un mazā vēju appūstā mājā �e dzīvoja Tūra, Knuta māte. Ja viņas māja nebija apzeltīta vai vismaz nokrāsota, tad tas bija tādēļ, ka viņa visā pazemībā negribēja at�ķirties no pārējiem lī�a apdzīvotājiem.

Georgs Ulsens, pārstrādājies un miegu neizgulēju�ām acīm zem nervozajām grumbām pierē, atzinās mums, ka viņam bijis �jāatsakās no sabiedriskās dzīves�. Viņ� to nevarējis izturēt. Knuts teica, īstenībā arī viņam izgājis tāpat. Georgs Ulsens bija īstais vīrs, lai darītu zināmu, ka Hamsuns nodarbojas ar dzeju un nav traucējams. Viņ� palīdzēja mums visādos veidos, viszinīgs un visva-rēns Hamarejā, kāds viņ� bija. Viņ� pagādāja mums puisi, pagādāja meitu. Grūti bija dabūt meitu, kas būtu ar mieru strādāt viena. Visās labākās mājās bija divas: viena, kas mazgāja, un otra, kas slaucīja. Mūsu Jozefīne uzņēmās abus darbus par divkār�u algu.

Māja beidzot nāca gatava. Mums bija istabas un virtuve apak�ā, visas guļamistabas aug�ā, turklāt tā sauktā zāle, mazliet lielāka telpa, kas bija domāta kā Knuta darbistaba. Viss bija jauns un gai�s. No Ulsena kundzes dabūju visādas atvases, ko likt logos, puķu dārza Skūg-heimā mums nebija. Bet līkie bērzi mājas priek�ā sazaļoja un, lapām izplaukstot, pārvērtās veselā �alco�ā birzī. Me�ā uz jūras pusi bija jauks maurs, mazliet mētru un sūna. Tas arī bija gai�s un draudzīgs, tanī neiemita nekāds drūmums kā manas bērnības me�os. Mēs izgājām tam cauri, manās acīs tas nebija nekāds sevi�ķais me�s, nevienas egles, es to sauktu par ganību aploku. Se, �ais gājienos, visā �ai gai�ajā putnu vid�inā�anā es pirmoreiz tā īsti manīju, ka Knuts vairs tik labi nedzird.

Mēs nopirkām Anes Pedersenas trīs govis. Tās lepni saucās Zīdaroze, Rosmarina un Ķēniņiene. Tai pa�ā acumirklī, kad �īs mazās, kūlainās Nūrlandes govis pārgāja mūsu īpa�umā un es uzņēmos par tām gādāt un tās kopt, man reizē ar manu īpa�nieces prieku radās nojauta, ka �ie lopi ir nepareizi novērtēti un ka no tiem var iegūt daudz lielāku gada ra�u. Knuts tūliņ bija ieinteresēts, mēs sākām tās pastiprināti barot, un es pierakstīju aplēses katrai govij atsevi�ķi. Diem�ēl, nekādas labās govis vārda parastajā nozīmē tās nebija. Bet rāmas un lādzīgas bija visas trīs, tādēļ nekā sevi�ķa ar tām iesākt negribējām, jo �e tās ta�u bija piedzimu�as un uzaugu�as.

Mums bija arī sivēns, tas bija nepiepildāms. Mēs stāvējām pie aizgaldas un skatījāmies, kā tas aug. Knuts apgalvoja, ka esmu skopa pret to. Vai tu nedzirdi, kā sivēns kviec? Viņ� nostājās sivēna pusē, un pāris rei�u es viņu pieķēru, ka viņ� lēja tikko slaukto pienu kviecējam, lai gan tam bija jādod vājpiens. Tas mani uztrauca, jo es laidu pienu caur separatoru un ik nedēļas kūlu sviestu mājas vajadzībām.

Mēs īstā laikā iedēstījām kartupeļus un iesējām auzas zaļbarībai, nogatavoties jau tās nevarēja. Tie, protams, bija pavisam mazi pavasara darbi. Izdomājām vairākas vēlāk sējamas lietas, turnep�i un burkāni mums padevās labi.

Bet kad mūsu zeme pavasari atbrīvojās no sniega, izrādījās, ka tā lejā bija ūdeņaina un aug�pusē nelīdzena un akmeņaina. Tie�i tāda bija īstā zeme manam vīram. Protams, viņ� augstos toņos �ēlojās kā par vienu, tā par otru. Bet, ja zeme būtu bez vainas, es neticu, ka viņam būtu tik daudz prieka no tās. Nu vairs nebija gala laimīgiem brī�iem. Katrs liels akmens, ko Knuts ieraudzīja, modināja viņā ievērību. Vai tas bija akmens mūrim, vai tā bija derīga plātne vai tāds pat akmens gabals? Vai to varēs pār�ķelt ar roku, vai tas būs jāspridzina?

Un kad uz mazās zemītes viņ� dabūja norīkot divus vīrus lejas malā un otrus divus aug�pusē un pats varēja staigāt no vieniem pie otriem, dot lietpratīgus padomus, te pielikt roku, tur palīdzēt celt, tad lielākas laimes viņam nevajadzēja.

Ja nebūtu grāmatas.

Pie �īs grāmatas, �Pēdējais prieks�, viņ� ar pārtraukumiem nu bija strādājis vienu gadu. Un nu tai vajadzēja iznākt uz Ziemassvētkiem. Mēs tagad bijām izlietoju�i gandrīz visus viņa ietaupījumus, viņam nu arī aiz praktiskiem iemesliem bija jālūko laikā nobeigt grāmatu.

Bet nekad tik grūti viņam nebija nācies atrauties no �citām interesēm. Un jātiek vajā viņam bija. Tā pati mū�īgā dilemma, mēs nevarējām braukt līdz pasaules galam, viņ� nesa to sevī. Vai es � noticēdama viņa sapņiem par savu zemes gabaliņu � biju gaidījusi ko citu?

Mazu notikumu �ai laikā vēl tagad skaidri redzu sev acu priek�ā.

Man, lopkopei, vēl kas bija nokārtojams �ķūnī, pirms diena beigsies. Durvis stāvēja atvērtas pret kluso, gai�o jūnija nakti. Te pa �ķūņa uzeju kāds nāca ātriem soļiem. Knuts meklēja mani, un �e es biju. Viņ� bija drūms un uzbudināts.

Tev acīm redzot �ķiet, ka tā tam arī jābūt, ka es nekā nepagūstu padarīt, tu dungo. Dienu dienā liec man te noņemties ar visādām lietām, pat ar tavām lietām. Ar sivēna baro�anu, ar miltu maisiem klētī, ar separatora uzstādī�anu un apskati, vai to esi ieziedusi . . . vai tu savā prātā nemaz nevari aptvert... Pārmetumi bira uz mani. Te pēk�ņi kāda skaņa ārā lika man aizmirst visu. Es pārtraucu viņu, dedzīgi satvēru viņu pie rokas: Knut, vai tu dzirdi � dzeguze!

Viss viņa niknums izgaisa vienā acumirklī. Savādi ie�ņukstēdamies, viņ� pievilka mani sev klāt, mēs stāvējām uz tiltiņa gai�ajā na'ktī, cie�i apkampu�ies, kamēr dzeguze kūkoja, kūkoja.

Laiks pagāja, viņ� kļuva aizvien nemierīgāks, viņ� savā zālē nekur netika uz priek�u. Lai gan viss namā bija ievirzīts uz to.

Mūsu Jozefīne bija apķērīga meita. Viņa drīz iemācījās vārīt kartupeļus, viņa saprata, kādai pēc viņa domām vajadzēja but biezputrai � viņ� vakaros ēda auzu biezputru � un to nekad necēla viņam priek�ā, kamēr karote tanī nestāvēja stāvus. Arī viņa uzskatus par putekļu slaucī�anu Jozefīne piesavinājās un nepieskārās mazajiem da�ādu pogu tornī�iem, ko viņ� bija sakrāvis uz galda. Viņ�, proti, aizvien pats ie�uva pogas, to atstāt mums, vājām sievietēm, viņ� nekādi nevarēja. Jozefīne vairījās-no viņa ar spaini un garo slotu, jo tīrām grīdām gan vajadzēja būt, bet tās nedrīkstēja mazgāt. Ja Knutam ar darbu neveicās, tad Jozefīne tur nebija vainojama. Arī es ne. Bet viņ� bija sācis runāt, ka viņam viss ir jāpārtrauc un jābrauc projām, lai varētu nobeigt grāmatu. Man tas katrreiz kā nazis iedūrās sirdī. Braukt projām tad. kad beidzot mums bija sava maja, pēc kādas mēs visu laiku bijām ilgoju�ies. Varbūt ne tie�i pēc tādas. �e nebija nekāda me�a klusuma, atslēgas caurumā nesvilpoja vēj�, mēs nedzirdējām lietu grabam uz jumta, kad sēdējām istabā, �e nebija nekādas tie�as saskares ar visu to, un gar logiem gāja lauku ceļ�. Bet tā bija mūsu māja. un �e biju atradusi daudz ievērojumu lietu.

Biju ļoti nelaimīga, bet klusēju katrreiz, kad iznāca runa par brauk�anu. Līdz aizsprosts kādā dienā sabruka.

Man ir vienalga, glu�i vienalga, vai tu vēl kādu rindu uzraksti savā mū�ā, ja vien tu paliec mājās!

Tā. Vai tu no sirds tā domā!

Jā, es iesaucos, tā es domāju no visas savas sirds!

Reiz tu teici ko citu ...

Arī tu reiz teici ko citu nekā to, ko tagad saki ... par majam, par �sacerē�anu� ...

Kādu laiku mēs staigājām, sadursmei pāri netikdami,, neviens neuzdro�inājās pie tās atgriezties.

Tad es saslimu ar tādu kā jūras slimību, kas dienu no dienas kļuva nejēdzīgāka, ar to bija nebeidzams posts. Knuts vainas apziņā vairākas dienas juta līdzjūtību. Tad viņ� jautāja, vai mana slimība nekad nebeig�oties. Nolaidu aizkarus un, durvis aizslēgusi, nolikos gultā, lai notiek, kas notikdams. Tad viņam �ķita, ka pārspīlēju, mans gadījums nebija nekas tik ārkārtīgi sevi�ķs.

Viņ� visā nopietnībā ņēmās un aizbrauca.

Kā tad, laimīgu ceļu! Padevu viņam kreiso roku, tā iznāca.

Pagāja nedēļas, kamēr atkal atguvos. Pirmais, ko darīju, bija braukt uz Sortlandi. Pansionāts nesa Elingsena vārdu. Man personīgi bijā viņam jāizskaidro viss, ko viņ�, kā redzams, nesaprata. Viņ� rakstīja:

�Tā kā mājā, tā vairs ilgāk nevarēja iet, tā bija gatavā elle. Es nevarēju strādāt, tu ne par ko nelāgoji, izņemot dīvainus ēdienus .. Tu vari gan būt laba un pacietīga .. Ilgojos tevis tāpat kā agrāk, tu esi tā, kas tā esi pārvērtusies, tu atvadoties man pat pasniedzi kreiso roku ..�

Tas bija septembra beigās. Vētra, Vestfjords un negaiss Lofotos. Bet es nevarēju atlikt ceļojumu, pat ne vienu dienu.

Knuts stāvēja uz laipām un turēja cepuri. Vētra visu lieca uz Sortlandes pusi, cilvēkus, krūmus, zāli. Viņ� mani gandrīz ne�ūs iznesa krastā un ienesa mājā.

Grāmata viņam padevās labi, �e bija ļoti laba vieta, visi viņa dēļ gāja uz pirkstgaliem, es uz to noraudzījos ar iek�ēju nepatiku � kā visos pansionātos, �e bija daudz dāmu.

Gaidīju, kad piestāsies vētra, tad man atkal vajadzēja atgriezties mājās, kur trūka saimnieces.

Knuts bija nolēmis uzcelt Skūgheimā vēl vienu ēku, lielu �ļau�u istabu�, kā �e ziemeļos saka. Ar viesistabām, kalpotāju telpām un daudz ko citu. Viņ� tūliņ gribēja sūtīt būvgaldniekus uz māju pie manis, jo viss bija jādara tūliņ. Pats viņ� atpakaļ braukt nevarēja, viņam jā-paliekot pansionātā, līdz grāmata būs gatava.

Bet viņ� domāja par visu, kas bija mājās. Varbūt, tas nebija tik ļauni kā pa�am būt visā iek�ā. Man bija jāziņo viņam par lietu gaitu, un visam vajadzēja noritēt spīdo�i.

No bērnu dienām man bija bailes izdot naudu. Biju priecīga, ja Knuts nopirka man cepuri, blūzi vai kleitas drānu. Nu pēk�ņi man bija jāizdod liela nauda pa�ai, turklāt es zināju, ka mums tās nebija daudz. Knuts skarbā vēstulē pamācīja mani, ka beidzot man pa�ai jāuz-ņemoties atbildība, nevis pastāvīgi jāgrie�oties pie viņa.

Lauku lejas malā Marseliuss raka grāvi, aug�pusē Hanss un Kristiāns lauza ārā akmeņus un līdzināja paugurus, it kā nolaidenu dejas grīdu taisīdami. Hamons sedza jumtus ar �īferi, Nikolajs laboja stalli un brūzi, un nu ieradās vēl trīs vīri. Visi dabūja uzturu un ēda virtuvē, un katrā būcenī un nojumē kāds gulēja. Mūsu māja, mu�u mazais zemes gabaliņ� bija cilvēkiem pārslogots.

Es rakstīju ar katru pastu, kas gāja pāris reizes nedēļā. Vēstules vairs nebija pārpilnas tikai ar mīlestību, man tagad bija �is tas vēl cits ko rakstīt:

�..Vēl govis labi dod pienu, bet mums vajadzētu vēl vienas, jo siena �e pietiek, un mums vajaga vairāk piena. Vai man pirkt Ules? Sivēns dro�i vien sver tagad savus 80 kg un līdz svētkiem būs gatavais briesmonis. Tas sē� pie ēdiena, nejaudā pacelt pakaļējos �ķiņķus. Vistas vēl mazliet dēj, bet nu jau tas beigsies,, ir pārāk tum�s . . Nē, es neesmu slima, bet ko darīt ir diezgan. Ceļos atkal aug�ā se�os un eju uz kūti. Arī ēdienu gatavot jāpalīdz. Tā, piemēram, katru pēcpusdienu apzie�u 110 sviestmai�u vakaram un pirmajam un otram rīti�ķim. Ir jāzie�, viņi tā �ķie�as ar uzgrie�amiem. Nopirku sieru Svolvērā, 15 ēru par kg lētāk nekā �e.. Ļaudis ir strādīgi, sevi�ķi Tisnēsas vīrs, viņ� strādā arī lietus laikā. Grāvis ta�u jau tagad rudenī būs jāizliek akmeņiem, citādi tas uz pavasari iebruks ..

.. Paldies, mīļais, ir jauki dzirdēt, ka tu jūties labi, strādā un esi apmierināts � Dievs lai tevi svētī. īstenībā tā ir mana ik vakara lūg�ana, Dievs lai tevi svētī,. Knut! Tas gandrīz ir vienīgais, ko lūdzu. Neesmu visai dievbijīga . .

Ēdamistaba tagad ir tik jauka, vari ticēt man, es labprāt vēlētos, lai tu to redzētu! Oleandrs zied, neļķei ir se�i sarkani ziedi � diem�ēl ne tum�sarkani, kādi tev vislabāk patīk. Un smar�ot tā smar�o brīni�ķīgi. Tum�sarkanajai rozei ir divi skaisti, pilnīgi izplauku�i ziedi, kaut es varētu aizsūtīt tos tev, bet tie novītīs ceļā. Ģerānija vēl aizvien ir pilnos ziedos. Un tev, na-badziņam, ir jābūt projām no visa tā!

Knut, mīļais, palīdzi man, esmu tik greizsirdīga! Cik atceros, tu agrāk teici, ka mana greizsirdība ir tik labdabīga. Nu tā vairs tāda nav. Esmu greizsirdīga tā kā zviedri. Tā manī plosījās un trakoja Sort-landē, un vēl tā nav aprimusi. Tur bija da�as riebīgas sievietes, kas tavā priek�ā centās būt skaistas. Un es neredzēju, ka tu tādēļ butu griezis zobus ..�

16. oktobrī viņ� naktī rakstīja:

�Mana mīļotā, mīļotā! Nule beidzu kāpinājumu savā grāmatā, pēdējo spraigo skatu, un tādēļ man tas tev tūliņ jāpasaka, mana mīļā! Nu man grāmata tikai ir jānoapaļo par to, par ko tai jābūt, kaut kam aplim līdzīgam. �onakt rakstīju, it kā kādai iek�ķīgai varai klausīdams, kā agrākos laikos. Iedomājies, pirmoreiz tāds daudzums lappu�u viena reizē �e Sortlandē! Un es no visas sirds esmu pateicīgs, ka vispār vēl kaut ko esmu iespējis. Gan tu redzēsi, ka turpmāk bū�u labs. Un Dievs lai svētī tevi, kas pūlies un kārto visu mājās ...

Greizsirdīga uz manis Sortlandē! Jā tā, �e ir �etri sievie�u kārtas radījumi, kas par tādiem uzdevu�ies � un manā istabā ir tie�i �etri krēsli! Lūdzu tevi saprast, ka man dzīvē tikai viena ir skaista ..

Vai tu Svolvērā nopirki sev cepuri? Atbildi man uz to! Jeb vai tu 'turpretim nopirki sieru par visu naudu?

Nu es �e vairs neizturētu nevienu dienu, ja man nebūtu izredzes atgriezties mājās tā pēc kādām divām nedēļām. īstenībā es tā ilgojos pēc mājas, ka esmu glu�i apmulsis. Bet, paldies Dievam, es varu strādāt. Un kad nu es tagad atgriezī�os mājās, tad, saprotams, ne jau tādēļ, lai drīz atkal brauktu projām. .Bet turpmāk darbam ir jāstāv pirmā vietā, mums tagad vajag naudas, Marij. Bet varbūt es kaut ko varē�u darīt mājās, lūg�u Dievu, lai tas tā būtu. Un ja arī iesākt man vajadzētu citur, tad tūliņ brauk�u uz mājām un dro�i vien mājās varē�u turpināt visu laiku. Jo man tevis tik ļoti trūkst, mīļā sieva, un es esmu tavs ikkatru dienu un ar ikkatru domu ...�

Darbam turpmāk jābūt pirmā vietā. Viņam nevajadzēja pieminēt naudu. Zināju dziļo un negrozāmo cēloni. Tikai visu savu spēju izpausmē viņ� atrada pilnīgu laimi.

28. oktobrī viņ� telegrafēja: Grāmata gatava �onakt, brauk�u tūliņ.

Bet �Pēdējais prieks� neiznāca uz svētkiem �ai gadā. Viņ� par maz bija ielicis no tās vielas, ko tai bija savācis. Laiks Sortlandē bija bijis par īsu. Kaut viena manuskripta daļa jau bija nosūtīta apgādam, viņ� nolēma darbu turpināt un grāmatu izdot tikai nākamajā sezonā. �o lēmumu ietekmēja arī lugas �Dzīves varā� panākumi Maskavā. Arī Vācijā lugai bija panākumi, bet Kristiānijā tai nebija īstas atsaucības.

Atceros mazu starpgadījumu sakarā ar uzvedumu Nacionālajā teātrī. Kad lomas bija sadalītas, Knuts no Ragnas Vetergrēnas saņēma telegrammu: Atsakos spēlēt jūsu lugā! ^

Pātagas pliuk�ķis. Kas tālāk norisinājās manē�ā, līdz prāti nomierinājās, to jau varēja iedomāties.

Kad pienāca pirmizrādes vakars, tas lielā mērā bija Vetergrēna kundzes. Viņa bija tā, kas kā Konge-Juliāna guva lielākos panākumus.

Nu man atkal bija jāizņem cauri kāds es � manuskripts. Ne uz vienu lietu grāmatā es nevarēju skatīties objektīvi. Un ar savu izdzīvotās dzīves jutoņu tā daudzējādā ziņā atstāja uz mani smagu iespaidu. Viens posms viņa dzīvē bija noslēdzies. Tāpat kā viens posms manā dzīvē. Bet vai Knuts arī turpmāk valgiem skatieniem raudzīsies atpakaļ?

Varbūt viņam pa�am �ķita, ka temats zināmā mērā bija izsmelts. Viņ� teica, ka gribot �piegriezties kaut kam citam�.

Kā kļūdains piesitiens kauliņiem simfonijas vidū �ķita kāda epizode labas, jaunas mātes tēlojumā. Es to sajutu gandrīz kā personīgu apvainojumu. Viņ� piekāpās un svītroja epizodi.

Viņa nojauta attiecībā uz cepuri un sieru Svolvērā izrādījās pareiza. Bet no cepures es nekādā ziņā netiku vaļā. Viņ� atveda to lielā kārbā. Un tā bija zaļa samta ar paradīzisku spalvu uz tās. Viņ� teica, ka es izskatoties skaista tanī � skaista tagad!

1951.

Knuts pēdējā laikā nav vēlējies atstāt gultu. īr 4. augusts, viņam paliek 92 gadi, bet viņ� arī �odien labāk grib palikt guļam. Pasaulē ir izgājusi ziņa, ka

Knuts Hamsuns ir slims, ļoti slims. Telegrammu biroji daudzās zemēs zvana un jautā. Redakcijas nekrologs guļ gatavs.

Bet viņ� nav slims.

Ir �odien pienāku�i daudzi sveicieni viņam. Es apsēstos pie gultas ar vēstuļu un telegrammu �ūksni, viņ� noraidot māj ar roku: Esmu tik noguris ... ir tik grūti dzīvot .. . Lūdzu augsto Dievu mū�ībā, lai viņ� man tagad ļauj nomirt.

Viņam nav nekādu miesīgu sāpju, atskaitot vāju redzi un dzirdi. Sirds viņam nav novājināta. Pieminot augsto Dievu mū�ībā, viņ� paceļ balsi, tā ir skanīga, stipra krū�u balss, tā �os nedaudzos vārdus pārvēr� varenā bezgalības priek�statā.

Viņ� mīlēja dzīvi un nekad neslēpa �o savu mīlestību. Arī tad, kad nevēlamais vecums bija sasniedzis viņu un viņ� vairs nerakstīja lielos romānus, saimniecībā bija tik daudz lietu, kam pielikt rūpīgu roku.

Viņu moka stipra afāzija un viņ� veltīgi mēģina atrast vārdus, arī mēle pamazām ir atradusi tos izteikt. Bet es tā aptuveni zinu, ko viņ� būtu gribējis sacīt, jau �Pēdējā priekā� viņ� to ir pateicis:

�Dzīve ir aizdevums, es par to pateicos. Man reizēm ir bijis zelts, sudrabs, var� un dzelzs un citi sīkmetāli, un pasaulē bija ļoti jauki, daudz jaukāk nekā tālajā dzīvē mū�ībā, bet jaukums nevar turpināties ...�

Knutam promesot, bijām tiku�i saimniecībā pie zirga.

Un �inī sakarā Knuta divi veci kafejnīcas draugi Kris-tiānijā saņēma līdzekļus ratu iegādei. Ne jau ik dienas abi uzticamie, bet mazliet skurbie biedri saņēma tādus uzdevumus. Viņi lietu ņēma nopietni, apstaigāja kā �turīgi vīri� visas galvaspilsētas ratu darbnīcas un atsūtīja uz Hamareju varenus ratus.

Tanīs lai es braucot uz Hamsundu un pārvedot veco Tūres māti, Knuts rakstīja no Sortlandes. Bet ar jauno ķēvi lai nebraucot viena pati un ņemot ku�ieri.

Neuzdro�inājos tomēr nevienu �ejienes zemnieku ņemt par braucēju, jo zirgs tikko kā pieradināts pie iejūga, braucu tādēļ viena.

Mīlestībai uz māti Knutā bija dziļas saknes. Varbūt viņ� visvairāk mīlēja to viņas tēlu, kas bija apvīts bērnības atmiņām, ne jauno, mīkstas dabas radījumu, kas bie�i bija tuvu sabrukumam grūtajos apstākļos. Tagad skaidri bija redzams, ka ilgāka kopdzīve ar viņu bija pārbaudījums Knutam ar viņa dzelzīm, kas mū�īgi kaitējās ugunī. Mātei bija jau pāri par 80, viņa bija pilnīgi kurla un tikai mazliet redzēja ar vienu aci. Knuts aizvien izturējās pret viņu ar vislielāko rūpību, bet viņas ilgajos apciemojumos Skūgheimā viņ� labprāt atstāja viņu manā ziņā. Māte dabūja viņa istabu un kafiju gultā pulksten trijos no rīta. Jo pie tā bija pieradusi. Un sirds krampju pilēm vajadzēja stāvēt uz nakts galdiņa. Kad viņai uznāca krampji, viņa kliedza dobji un griezīgi nakts klusumā, un viņai no jauna vajadzēja piļu.

Bet nu es pirmoreiz braucu uz Hamsundu ērtajos ratos, lai viņu pārvestu pie mums.

Uz mani atstāja lielu iespaidu tas, ka redzēju Knuta māti. Viņa bija gandrīz mūmijai līdzīga. Mazo galvas kausu apsedza balti gludi mati. Viņa bija tik ļoti tieva līdz pat �aurajām kāju pēdām smailajās pirktajās kurpēs.. Bet vēl aizvien mātei ar dēlu bija līdzība sejā. Tie pa�i skaidrie, asie vaibsti. Savas zīmes viņā bija atstāju�as cie�anas, ne tas prieks vai lepnums, ko viņa ta�u laikam arī bija jutusi. Visa viņas būtne bija klusas pacietības pilna, bet �ad un tad, kad viņa runāja, jauko klusumu pārtrauca kurla cilvēka nemelodiskā un pārāk stiprā balss. Viņa runāja Gudbrandsdāles izloksnē, �e pēc tam pavadītie gadi, kad viņa kā jauna sieva bija atnākusi uz �ejieni, nebija izloksnē atstāju�i nekādu pēdu. Tomēr bez savas ieda�as nebija arī viņa. Kad kāds �urnālists apmeklēja viņu lielā vecumā, viņa sausi teica: Tev vajadzēja atnākt ātrāk! Viņu bija uzskatīju�i par skaistuli.

Tūra negribēja braukt kopā ar mani uz mūsu mājām, viņa to gribēja atlikt uz pavasari.

Un labi vien bija, jo kad ātri braucām lejup mūsu pagalmā, nekāda vara nevarēja saturēt mūsu Salno, viņa uzskrēja pa virtuves kāpnēm pēc maizes garozām, rati apstājās durvīs. Un man vajadzēja zvanīt uz Svolvēru pēc lakas krāsas.

Knuta vecākajam brālim Ulem arī bija maza mājiņa Hamsundā un zemes gabaliņ� kartupeļiem un govs barībai. Ules saimniecība bija kaut kas līdzīgs iebūvie�a vietai, uz Hamsunda māju, drēbnieka Pēra un Tūras māju zemes, kas tagad piederēja kādam attālākam radiniekam.

Ule bija sarkanblondāks nekā Knuts. Arī viņam bija dzimtas kārtīgie sejas vaibsti, bet tanīs bija vairāk lēnības un laipnības. Ule bija labs lopu un to slimību pazinējs, bet parasti turējās pie savām liestēm, cik to atjāva viņa nejaukās galvas sāpes.

Viņa sievai bija Stīne vārdā, viņa bie�i brauca līdzi, kad vecā Tura mūs apciemoja. Nekādu lielu kņadu viņa neģēļa, viņai viegli vedās smaidīt, lai gan visi viņas bērni cits pakaļ citam bija miru�i. Tos paņēma tuberkuloze. Viņi abi ar Uli kļuva ar katru bērnu, kas aizgāja, arvien dievbijīgāki. Nu bija atliku�i vairs tikai divi, Otars, kas bija pieaudzis un jau bijis �dienestā�, un Inga, kurai bija se�padsmit gadu.

Atceros Ingu, kāda viņa izskatījās, atnākusi pie mums, kalsena, sarkanmataina, gai�ām acīm. Bāli, drebo�i pirksti turēja kabatas drāniņu mutei priek�ā. Ateeros, kā viņa bailīgi un paslep�us paskatījās kabatas drāniņā un steidzīgi aizgāja.

Tad viņa iegula un gulēja aug�istabā virs virtuves savās mājās, līdz nomira.

Toreiz it kā nekā cita darīt nevarēja.

Otars lieliem laikiem dzīvoja pie mums un strādāja saimniecībā. Knuts sevi�ķi bija pieķēries brāļa dēlam. Viņ� bija nopietns darbā un saudzīgi apgājās ar to, kas viņam bija rokās. Viņ� ielika zobus grābeklim vai kātu cirvim un neļāva tiem nolietoties, lai pēc tam pirktu jaunus. Ja kāds aizrādīja, ka neatmaksājoties tik rūpīgi visu piekopt un novietot pēc darba, Otars teica: Vismaz tā ir pareizi. Ziemās viņ� bija meklēts vīrs līdzbrauk�anai uz Lofotiem.

Bet Stīnes acis kavējās pie viņa � vai tie�ām Dievs Kungs savā �ēlastībā ļaus viņiem paturēt �o vienu?

Kad aizgājām uz Nērholmu, Knuts aizsūtīja ziņu Ota-ram. Viņ� bija apprecējies, bet tomēr ieradās ar visu sievu. Un �e nu viņu panāca slimība. Viņ� liedzās braukt uz sanatoriju, varbūt viņam likās, ka viņam nenovēr�ami gaidāms tāds pat liktenis kā pārējiem brāļiem un māsām. Viņ� atgriezās mājās aug�istabā virs virtuves un nomira.

Pēc tās dienas Stīne vairs ilgi nedzīvoja.

Man dzīve lauku mājās �ai pirmajā laikā izveidojās apmēram tāpat kā Langengenas dienās.

Tā Knuts to bija vēlējies � sapņos. Bet agri vai vēlu rokām taustāmās īstenās lietas sarausta tādus tīmekļus.

Ikkatru rudens un ziemas rītu, kūts lukturi aizdegusi, skrēju pār pagalmu koka tupelēs un rupjā priek�autā, pirms vēl kāds cits bija aug�a. Vēlāk vairs tik vieglām kājām neskrēju, bet sirds bija viegla. Jo darbs kūtī man bija dabīgs un svētīgs darbs. Darbs, kam varēja nodoties. Jau no bērnu dienām man nebija lielāka prieka kā nodarboties ar dzīvniekiem.

Tad atceros vakarus, kad ar piena spaini uzmanīgi gāju, atkal iek�ā, seju uz aug�u pavērsusi, jo tad tur izpletās Ziemeļblāzma, kādas nekad vēl savā mū�ā nebiju redzējusi: krokains, vizuļojo�s aizkars, kas plandījās bezgalībai priek�ā, it kā mū�īgā pūsmā no turienes.

Vai arī priek�kara nebija, un zvaig�ņu spiets bija palaists vaļā. Man �ķiet, es nekad neesmu redzējusi tā no vienas vietas piebārstītas debesis kā �ais tum�ajos rudens vakaros Hamarejā.

Reizēm stāvēju glu�i kā muļķe zem visām �īm zvaigznēm � jo nevar ta�u tas sev vēlēties .. . Sevi�ķi ja rokas no rīta līdz vakaram ir pilnas visa kā cita. Un manas rokas vairs nebija nekādas �eņģeļa rokas�. Tām bija jāķeras pie zemes lietām.

� Visu �o pirmo rudeni Skūgheimā grāvoja, uzplēsa jaunu tīrumu, veda akmeņus un celmus, mazā zemīte visu laiku bija pilna strādātāju. Marsēliuss, platu dibenu un slinks, cik slinks var būt vienīgi zvejnieks uz sauszemes, rīkoja grāvo�anas darbus.

Bet dzejniekā bija atmodies darba devēja vērīgais instinkts.

Paklau, Marij, tu, kas neesi īsredzīga! Vai Marsēliuss tur lejā nesē� grāvmalē un cita nekā nedara kā tikai spļaudās? Un vai puisis, uz lāpstas atspiedies, tikai noskatās?

Acīm redzot Marsēliusu dibens velk pie zemes, vakar būs iemetis, ir zilā pirmdiena . ..

Zilā pirmdiena? Vai es lai viņam maksāju par to, ka viņ� sē� un spļaudās? Es viņam ... ! Gariem soļiem Knuts metās lejā pa lauku.

Brīdi vēlāk Marsēliuss aizgāja uz māju svētīt zilo pirmdienu pats uz sava rēķina � tu cilvēks strādā tā, ka asinis sprāgst ārā no deguna un mutes! viņ� teica. Bet aizgāja arī puisis. Un neviens no viņiem neatnāca atpakaļ. � Sī laika bērni mūsu pa�u mazajā Segelfosā.

Pirmie Ziemassvētki mūsu pa�u mājās. Tiem vajadzēja būt īstiem lauku Ziemassvētkiem ar recekli, desām, mīkstu plāno maizi un visām saldo cepumu �ķirnēm. Pirmais Ziemassvētku sivēns mūsu dzīvē bija atdevis savu dzīvību. Ziemassvētku eglīte būs priede. Da�iem ģeķīgiem cilvēkiem pienāca eglītes no apvidiem, kas atradās vairāk uz dienvidiem, vispār tā, pec Knuta domām, bija parasta lieta, ka ļaudis redzēja Nūrlandes trūkumus, bet neredzēja tās priek�rocības. Viņ� tūliņ uz vietas uzrakstī�ot par to rakstu, jo, pēc �īm valodām par eglītēm no dienvidiem, jūtoties pienācīgi noskaņots.

Dienu pirms Ziemassvētku vakara priek�pēdējo reizi pieliku roku svētku sagatavo�anas darbiem un vārīju zaķ-austiņas. Meita, pie pavarda stāvēdama, nevarēja saredzēt, vai tās katlā top dzeltenas vai brūnas.

Kad vakarā pārrunājām dienas notikumus, es Knutam teicu: �odien mums bija jāpakar lampa pie plīts un tā jādedzina visu laiku, jo nevarējām saredzēt, kas notiek tauku katlā ...

Viņ� uztraucās, man vēlreiz vajadzēja atkārtot, vai es tie�am cauru dienu esot dedzinājusi lampu? Tā es esot izpostījusi viņa rakstu.

Viņ� bija pūlējiēs un vācis kopā visas priek�rocības. Varbūt to nebija tik daudz, vismaz atmest viņ� nevienas nevarēja. Un tā nu viņ� bija uzrakstījis, ka viņa mājā, tik un tik tālu ziemeļos no polārloka, mēs vēl nekad neesam biju�i spiesti dedzināt lampu cauru diennakti, bet kā tas bija Kristiānijas miglā? Uzskats par ziemas tumsu Nūrlandē tā tad bija stipri pārspīlēts. Tā viņ� bija rakstījis, bet par to man nebija ne jausmas.

Ziemassvētku vakars otrā dienā. Mēms klusums. Mana nabaga dego�ā lampa bija pasaules ogļmelnais viduspunkts. Viņ� atstāja mani vienu lielajā istabā, kad pienāca vakars, viņ� bija apvilcis apli sev apkārt, lielu apli, es turējos ārpusē, nekāda Ziemassvētku vakara mums nebija. No Georga Ulsena sievas Petrīnes mēs bijām dabūju�i Ziemassvētku kaktusu, tas stāvēja ēdamgalda vidū un raudāja asiņainas asaras, tas bija vienīgais, kas uz ēdamgalda stāvēja.

Vēlāk svētku dienās Knuta aplis it kā kļuva mazāks, beidzot viņ� teica, dziļi aizvainots:

Es nu jau vairāk dienu esmu gājis apkārt dusmu pilns, un tu ne pirkstiņa neesi pakustinājusi, lai prāts man kļūtu labāks.

Es vairs neatceros, bet domāju, ka viņ� pēc tam citēja savu jaunības dienu draugu, sievie�u naidnieku un mīlētāju Strindbergu. To viņ� mēdza darīt. Bet tad viņ� bija jau tik tālu, ka uzrāva labo uzaci uz ag�u, bet kreiso mutes kaktiņu nolaida mazliet lejup. Tā viņ� mēdza darīt, kad taisījās teikt kādu kodīgu joku: Mēs bez tām vel-latām tomēr nevaram pietikt!

No visiem viņa uzskatiem �is bija tas, kas man visvairāk patika.

Ne pirkstiņa nepakustināju ... Kā senāk mājās viens vienīgs koks varēja iekustināt veselu koku gūzmu upē, tā reizēm viens vienīgs vārds varēja atraisīt samezglojumu viņa prātā. Bet kur� vārds?

No Maskavas Knuts saņēma pieprasījumu rakstīt atkal kādu lugu. Viņ� gribēja mēģināt. 1912. jaunajā gadā viņ� sēdās lugai klāt �zālē�, kas no pārējām istabām otrā stāvā bija no�ķirta ar gaiteni, un mēs bijām domāju�i, ka tā varētu noderēt par darbistabu. Bet izrādījās, ka tagad ziemā vilka no durvīm un no logiem, viņ� tur saslima. Ielikt priek�logus tomēr nevarēja, jo, viņam piedzimstot, tādu vispār nemaz nebija bijis.

Tad viņ� izmēģinājās strādāt guļamistabā, pavilka uz priek�u nakts galdiņu un sēdēja pie tā � tas vismaz bija pietiekami neērts, lai varētu rasties iedvesma. Bet tā nenāca, viņam nebija miera zemes virsū.

Mūsu dēls � mēs cerējām, ka būs dēls, � arī bija gaidams. Tas viņu padarīja vēl nemierīgāku, viņ� paredzēja, ka tas viņu galīgi izsitīs no sliedēm. Tas, ka diena un stunda bija zināma.

Mēs lūdzām Ingeborgu atbraukt, un visjaukākā no māsām brauca tālo ceļu ziemas laikā, lai tagad būtu pie manis. Viņa palika pie mums pusotra gada.

Bet Knuts aizbrauca atkal uz Sortlandi ar visām savām raizēm un postu un ar kādām uz mazām lapiņām izkaisītām replikām.

Tikai divas dienas pēc tam es kādā vakarā varēju aiztelegrafēt: Bra�s zēns atskrējis, viss labi.

Viņa atbildes vēstule bija jokaina, tas saderējās ar viņa dabu, es gan zināju, ka viņ� bija slaucījis aceņu stiklus un �ņaucis degunu:

�.. Nē, vai tie�ām tu biji tik varena! Vēl es lāga

neesmu no mājas projām, kad tu jau paveic tādas lielas lietas. Nu man īstenībā vajadzētu būt mājās, lai

parūpētos par ēdienu un dzērienu viņam. Esmu pārliecināts, ka tu dod viņam sālītu siļķi, bet nenovēli ne vismazākā �ņabī�a vieglākai norī�anai. Bet, paldies Dievam, tas jau ir labi, ka viņam nav nekādu vainu. Nu ja, pēc brī�a jau es saņem�u autentisku stāstu no dro�as puses.�

Nervozs un nemierīgs, kāds viņ� bija noņēmies ar savām zīmītēm, Knuts bija sācis prātot, vai zēnam nav kāda vaina, kāda mazāka kaite �ur vai tur, kaut kas, ko negribēju uzticēt telegrāfam. Bra�s zēns, tā tur stāvēja, bet varbūt tomēr bija kāds mazs nieks, kas varēja izvērsties lielāks un ļaunāks.

Tad sākās ogļu streiks Anglijā, tvaikoņu satiksmi pārtrauca, vēstules nevarēja nosūtīt � tas bija tā kā burvībā, jo ne tālrunim, ne telegrāfam ta�u nevarēja uzticēt ne vismazāko miesīgo vainiņu ...

Es saņēmu novēlotu vēstuli ar uzmanīgu jautājienu:

�Ja viņ� ir dzīvs un visādi vesels, tad nu gan tu esi varena. Nē, man vajadzētu būt mājās, bet mana nelaimīgā nāvīgā jūras slimība, es to vēl neesmu pārvarējis, un tas sasodītais gabals! .. Tu, Amundsens sasniedza dienvidpolu tai pa�ā laikā, kad atnāca viņ� � 6-tā martā. Telegrafē un iespraud vārdu mājā, tas nozīmēs, ka viņam nav nekādas vainas.�

Ogļu streiks turpinājās, bet beidzot viņ� tomēr saņēma no manis bezbēdīgu vēstuli, kas viņu nomierināja. Man vajadzēja telegrafēt, es ta�u rakstīju tik bezbēdīgi.

Bet tad viss sākās atkal no jauna:

�Daudz lielu paldies par mīļo vēstuli. Bet padomā, Marij, nu ta�u tu būsi saņēmusi manu vēstuli un tā ka es neesmu saņēmis telegrammu, ka mājā viss ir kārtībā, man no jauna uznāk bailes. Es jau gan teicu, ka tev nevajaga telegrafēt, bet... ! Bet var jau būt, ka kaut kas, kāds nieks ir ar zēnu, es domāju. Es tā ilgojos pēc jums abiem. Bet vēl nekā neesmu padarījis, dro�i vien tā vēl ir influence. Un mati izkrīt un kā sūna guļ uz galvas vienīgi nelāgās sajūtas dēļ .. Nē, tev taisnība, teātris un es, mēs nekad nekad nekādi īsti draugi nebūsim. Un tā ka tā ir luga, man visam ir jābūt izdomātam no sākuma līdz galam..

Ak, kas par mokām vienam �e dzīvot �ai SvartlandēE

Kaut tikai ar viņu nu viss kārtībā būtu, bet dro�i vien tā laikam arī ir . .�

Beidzot viņ� saņēma kārtīgu atbildi:

�Saki man, vai ar tevi pa�u viss ir kārtībā? Viņ� jau ir tik līdzīgs tev, ka man nāk smiekls... Un nu mes lūdzam neapgrūtināt mūs ar turpmākām insinuācijām! Pie tam viņam ir arī tik glīta sejiņa � bet to nu gan es nezinu, no kā tā viņam ir, � ka naktīs es bie�i guļu nomodā un nevaru novērst acu no viņa. Turklāt man ir bail, ka diezgan ātri nepamodī�os, kad viņ� raudās ..�

Ogļu streiks bija izbeidzies, es tūliņ saņēmu atbildi:

�He he. Tu jau esi glu�i apvainota par manām aizdomām, ka �efam varētu būt kaut kāda vismazākā vaina. Neaizmirsti nu, ja ir tikai viens bērns, māte nevar novērst acu no viņa. Tas pats ir ar tēvu, viņ� nemaz nav labāks. Hanss Kinks sēdējis un raudzījies uz savu nakti pēc nakts, līdz viņam no acenēm pietūcis deguns. Pirmdzimto vai vienīgo bērnu samaitā izlutinot. Pulciņā aizvien ir kāds, no kura kaut kas iznāk.

Guli vien mierīgi, līdz viņ� nakti tevi modina. Ja viņam ir mana daba, tad viņ� gan pamodinās tevi..

Nopirku milzīgu strausa spalvu no kāda apkārtceļojo�a tirgotāja tavai milzu cepurei. Tā piestiprināma pie cepures mugurpusē un tai jāliecas ieslīpi uz priek�u � vai tu to saproti? Jā, ej nu sazini. Un tad tai tikai jāguļ un jācilājas pie katra soļa, ko tu spersi � vai arī to tu saproti? Tā, nu es tev to esmu. pateicis!�

Bija jau reiz laiks, kad es ar tādu spalvu vis nebūtu noturama mājās.

Viņ� rakstīja par mājas lietām, par visu, kas bija plānojams uz pavasari.

�Lai Ingeborga tev palīdz. Mana mīļā, padaru tevi nervozu ar visu lietu, kā arī ļau�u steidzinā�anu! Tu, kas esi normāls cilvēks, mēģini atgūt mieru. Pec 50 gadiem nebūs neviena tāda, kas atcerētos, kā mēs abi staigājām pa Hamareju ba�u pilni, kā laikā veikt saimniecības darbus. Es dzīvo�u vēl tikai 20 gadu, tu vēl tikai 50, tad tikai da�i literatūras adjunkti mūs vel atcerēsies. Bet zēns izaugs liels un stiprs un pats ar visu tiks galā, tāpat kā man un tev ar visu bija jātiek galā ..�

Tā tas bija vienā acumirklī. Otrā atkal:

�.. Esmu slapj� un slābans no influences. Nebēdājies visai daudz par mani. Laika ir tik maz, lai es tā varētu sēdēt mitrām rokām, galvai rūcot. Es naktīs stundām guļu, sodīdamies un skaizdamies. Bet neskumsti pārāk daudz, vai dzirdi! Liels apmierinājums man būtu, ja tu mums mazliet varētu līdzēt � neesi nu tikai māte, bet drusciņ domā arī par mani ..�

Vēl pēc mēne�a Svartlandē, kā viņ� to tagad sauca, 'viņam likās, ka lugas lieta sāk skaidroties:

�Bet tā tas ir ikreiz, kad kaut kas ir jāiesāk. Man �ķiet, ka nu ir beigas, ka es vairs nekā nevaru, es cie�u, mokos. Tad kādā dienā viss atraisās. Dievs lai tevi svētī, to jau tu man saki ikreiz, bet, lai gan es arī pats to zinu, es tomēr �aubos. Un katrreiz ir tā, ka nu ir beigas ar mani . .�

Nokārtoju bērna kristības, zēns dabūja vārdu Tūre. Se�as nedējas mēs rosīgi bijām sarakstīju�ies par viņu, ar katru kuģi vajadzēja sūtīt ziņas par brīnumbērnu. Mazas pārmaiņas pie mutes, deguna vai matiem varēja būt notiku�as pēc katras pasta dienas, vai arī notiku�as bija citas kādas ievērojamas lietas: viņ� bija smaidījis miegā, griezis galvu uz to pusi, no kurienes nāca skaņa, brīnumbērnam bija biju�as graizes vēderā. Nekad neviena rinda tālumniekam nebija par daudz.

Tā, kad Knuts beidzot stāvēja seja pret seju ar savu �dēlu, es lielā sasprindzinājumā gaidīju, ko skaistu un dzejisku viņ� teiks. Pa�ai man raudas �ņaudza kaklu. Bet Knuts labu brīdi pētīgi raudzījās nopietnajā, mazajā sejiņā, ne vārda neteikdams. Tad viņ� teica, redzami apmie-

rināts, tomēr diezgan aizskarlgi, ievērojot, ka runa bija par tik glītu bērnu, kam nebija nekādas vainas: Ir gan viņam labi pastrups degunelis!

Vasaras brīvdienās Viktorija tovasar pirmoreiz ieradās pie mums. Ingeborga aizbrauca uz Būdē un atveda viņu no turienes. Nu jau kādas pāris vasaras Knuts Viktoriju nebija redzējis. Viņa nu bija liela, glīta skolas meitene, desmit gadu veca un līdzēja uzraudzīt Tūri ārā bērna ratiņos. Pēc tam viņa uz Hamareju vairs neatbrauca, laikam ceļ� bija pārāk tāls. Pagāja diezgan daudz gadu, līdz Knuts viņu atkal redzēja.

Kādā dienā vasarā Knuts zāles krāsnī sadedzināja pāris sauju mazu papīra lapiņu un nelielu �ūksnīti manuskripta. Viņ� bija atmetis cerību, kaut arī ne bez sīvas cīņas līdz pat pēdējam brīdim.

�etrpadsmit gadus vēlāk viņ� no�ēloja �o galīgo kapitulāciju, viņu tad nodarbināja domas no jauna kaut ko rakstīt teātrim, un da�as no sadedzinātajām replikām būtu biju�as �diezgan iespaidīgas,� viņ� atcerēdamies domāja. Viņ� būtu gribējis uzrakstīt joku lugu.

Pamācīgie vārdi no Svartlandes, lai zēnu nelutina,, īstenībā būtu varēju�i palikt nerakstīti.

Mazais drīz vien iemācījās at�ķirt tēvu no mums pārējiem, viņ� smaidīja un gribēja tikt pie viņa. Tādām lietām tēvam, kur� sāk nosirmot, grūti ir pretoties. Knutam nekas nebija pretim ļaut strupdegunim pacelt�balsi. Māja kļuva gandrīz par mazu. Ieraudā�anās, kliedzieni, sirdi plosītājs aicinājums spieda Knutu nomest spalvu. Un kad zēns bija da�us mēne�us vecs un jau visu diezgan labi saprata, viņ� kārtīgi kliedza katru nakti, līdz piegāja kāds, kas nēsāja viņu visu laiku un �ūpoja savās stiprajās rokās. Un, protams, es vairs ilgāk nebiju lopkope, jo kādam vajadzēja būt bērna tuvumā un, padzirdot ratiņos visniecīgāko skaņu, skriet tā, it kā katls vārītos pāri.

Nekādu labu izred�u ar �Pēdējo prieku� nebija arī �ogad. Pa�ā pēdējā acumirklī, vēlu rudenī, Knutam pēk�ņi nācās saraut visus sakarus ar mums. Viņ� aizbrauca uz Saltdāli.

Nu vairs nebūs nekādas panikas, ja zēns mazliet ierau-dēsies vai ja strādnieki pavaļosies. Es varē�u patīkami padzīvot kopā ar Ingeborgu, un viss būs labi.

Bet viss iznāca tā, kā nevajadzēja, un manī sāka mosties bailes. Ja nu Knuts nevarēs rakstīt mūsu mājās ... ?

Viņ� vismīļāk būtu gribējis atrasties me�os, tagad tāpat kā aizvien, bet ne vienmēr to praktiski varēja izdarīt. Viņ� rakstīja no Saltdāles:

�..Jā, �e nu es esmu, lauku mājās, pēc piecām jūdzēm divri�os bez atsperēm. Sī ir nomaļāka vieta nekā Brendos, neliela upe, milzīgi fjelli tepat mums klāt un skuju koku me�s. Jūdzēm tālu līdz tuvākiem kaimiņiem, trīs jūdzes līdz Zviedrijai . .

Vēl es konservus neesmu dabūjis, Dievs zina, kas vēl stāv priek�ā. Bet biezputru ik dienas, es varonīgi ķeros tai klāt, bet tā ir bez sāls un salkana kā vira .. Man glu�i vienalga, ja vien es esmu vesels un darba spējīgs ..�

Ik ziemu �ais gados viņ� mocījās ar saaukstē�anos. Viņ� bija �saules dēls�, līdz ar pirmo sniegu parasti nāca pirmā saaukstē�anās.

Aug�ā Saltdālē bija iek�zemes klimats, to Knuts panesa labāk, un viņ� nobeidza grāmatu vienā paņēmienā mēne�a laikā.

Viņ� par to rakstīja:

�Es da�u ko esmu grozījis korektūrā, ko tu lasīji. Cita starpā Brēdes kundze nekādus trakumus nedara, es arī pats ar to biju nemierā, un kad nu tu tā teici,� viņai ta�u bija arī mazās meitenes. Arī �ogad esmu sācis par vēlu, lai dabūtu gatavu visu, ko būtu gribējis. Viss vairojas, un viena nodaļa prasa pēc otras. Bet es turpinu pagāju�ā gada grāmatu, kas būs diezgan prāva.�

Kādā turpmākā vēstulē:

�Esmu atzīmējis da�as lietas:

1) Tīruma uzracēji ta�u vēl turpina darbu?

2) Neaizmirsti izvēdināt kartupeļu pagrabu!

3) Izbaro turnep�u lapas, pirms tās sasalst.

4) Vai kūdras pakai�i ir ievesti?

5) �e vistas vēl dēj!

6) Liec izcelt tos divus akmeņus, uz kuriem salauzām p|aujamma�īnu, pirms sniegs tos apklāj.

7) Ataicini kalēju, lai apskatās krāsni lielistabā.

8) Palūdz Georgu Ulsenu, lai viņ� apskatās tālruni!

9) Vai Salnā ir vāja?

Ak Kungs, ar tām mājām mēs nekādā galā netiksim, tās mani nomoka ..

Tu tik jauki raksti par Tūri, iedomājies, es redzu viņu sev priek�ā smaido�u un atģiedos, ka sēdu un runāju ar viņu, kāda nelaime, ka man jābūt projām! .. Es domāju un domāju, kā mums būtu vajadzējis celt un pārbūvēt māju tā, lai mēs netraucēti varētu būt pa�i par sevi, tu un es. Tagad viss ir tik nemīlīgs, ka man ēdas ..�

Ar tām mājām nekādā galā netiksim � nu tas bija pateikts. Bet es izlikos, it kā tas nebūtu teikts. Lai nedotu iemeslu to atkārtot, varbūt stiprāk. Tai pa�ā brīdī viņ� ta�u rakstīja par mājas pārbūvē�anu.

Kam viņam lauku mei�a bija par sievu, ja viņam tā vai tā bija �jānomokās�? It kā es cītīgi un kārtīgi nerūpētos par ikvienu lietu?

Tā es viņam mierīgā garā aizrakstīju.

Bet mūsu lauku mājām jau nebija nekādas lielākas līdzības ar to �etrstūri me�ā, kāds bija viņa sākotnējais vēlējums. Tās pamazām izvērtās tik pla�as un dārgas. Knutam radās grūtības ar naudas sagādā�anu pietiekamā daudzumā. Viņam bija pasaulslavens vārds, viņa darbi jau bija tulkoti daudzās kultūras valodās. Tas nenozīmēja, ka viņ� saņēma naudu no visām �īm zemēm, pat ne vienmēr viņ� zināja, ka ir kas pārtulkots, līdz kāds, no ārzemēm atgriezies, viņam to pastāstīja.

No pa�a pirmā brī�a Vācija �ai ziņā bija godīgs izņēmums, un tur un Krievijā viņ� sastapa vispirms un vislielāko sapra�anu savdabībai savos darbos.

Ka tas tā bija ar Vāciju, tur varbūt nebija ko brīnīties, un pamazām visas vēstules no vācu lasītājiem it kā bija k|uvu�as pati par sevi saprotama lieta. Bet ziņas par labo uzņem�anu Dostojevska tēvijā viņā modināja zināmu izbrīnās pilnu lepnumu.

Krievija jau nekad nebija pievienojusies Bernes konvencijai. Bet da�us gadus viņam ar kādu turienes apgādu bija līgums, ka tam vienīgajam ir tiesības uz darbu tulkojumiem, kas tai pa�ā laikā grāmatā iznāks Norvēģijā un Vācijā. Nu tas pēk�ņi izbeidzās, apgāds atrada, ka tas neatmaksājas, ja jau kur� katrs varēja iespiest jaunu izdevumu pēc da�ām dienām. Tas viņam bija kā sitiens tie�i tagad.

Bet � līdz ar �Pēdējo prieku� viņam sāka rasties mazliet lielāki izdevumi �e mājās. Un Vācijā izdevēji sāka viens otru pārsolīt. Beidzās ar to, ka viņ� palika pie sava vecā apgāda, Alberta Langena, aF mazliet labākiem noteikumiem nekā līdz �im.

Tomēr viņam bija grūtības, un viņam da�reiz nācās pārtraukt savu īsto darbu un uzrakstīt pa artiķelim, lai dabūtu naudu strādnieku algām. Lauku papla�inā�anai un uzlabo�anai, ēku pārbūvēm un jaunbūvēm nekad nebija gala. Kad ļau�u istaba bija gatava, Knuts uzcēla vasaras kūti. Un beidzot viņ� uzcēla sev darba telpu, �etrstūrainu namiņu pa gabalu no citām ēkām. Bet kad tas bija gatavs, viņ� arī pats bija gatavs braukt projām no Nūr-landes ...

Knuts pārbrauca mājās no Saltdāles, laimīgs un devīgs viņ� tuk�oja somas. Neviens nebija aizmirsts. Liela dāvanu izdalī�ana uz līdzenas vietas, kaut drīz jau bija gaidāmi Ziemassvētki. Es nodomāju, mazliet satrūkusies. Vismaz viena mēne�a saimniecības nauda!

Atceros �os Ziemassvētkus, jo tie Tūrēm bija pirmie. Maza priedlte uz galda. Knuts ar zēnu uz rokas. Inge-borga un es. Zēns raudzījās lielām acīm, nesmaidīja, skats modināja pārdomas. Sīks, dzidrs pavediens no vaļējās mutītes ar astoņiem zobiņiem nostiepās Knutam uz piedurknes ...

Tūliņ pēc Jaungada Knuts aizbrauca, lai sāktu savu nāko�o lielo romānu �Laikmeta bērni�. Arī �oreiz viņ� bija atradis kādu nomaļu vietu, kādu zirgu pasta staciju Bardū. Un tur viņ� palika ļoti ilgi � trīs mēne�us, man tā bija vesela mū�ība.

Es nebūt nebiju viena pati palikusi. Man bija Tūre, man bija Ingeborga � mēs bijām it kā divas mātes zēnam. Jozefīnes gan mums nebija, bet divas citas meitas. Tik tālu es biju piekāpusies. Mūsu mājas kārtība jau bija savāda tādā ziņā, ka zēnam nevarēja ļaut raudāt, kaut Knuts bija mājās. Tādēļ diviem ātriem un izveicīgiem cilvēkiem vajadzēja varēt nomainīt vienam otru, lai ļaunākā gadījumā ar viņu mestos projām pa ceļu.

Knuts brauca caur Narviku. Pirmā, steidzīgā, ar zīmuli uzmestā vēstule vispirms un galvenām kārtām nodarbojās ar zēnu:

�Mīļā, ieraudzīju �e kādā logā da�as lietiņas, ko nosūtu viņam. Dod viņam varbūt pa vienai pēc kārtas. Labprāt būtu gribējis redzēt viņa seju .. Nezin, kā nu tev un viņam klājas. Nu, gan jau viss būs labi, tu redzēsi. Lai Dievs dod, ka es tagad varētu strādāt, lai varu kaut ko nopelnīt un kaut kam derēt. Arī tu nedrīksti noskumt, lūkojiet nu būt drosmīgi, tu un viņ�. Jā, un arī man tādam ir jābūt. . Tagad viņ� dro�i vien aizmirsīs mani, bet tad sāksim atkal no gala, kad atgriezī�os. Vairāk rotaļlietu �e viņam neatradu. Mīļā, man tagad katrā ziņā' jāstrādā, jāstrādā! . .

Mana istaba ir ļoti auksta, sēdu cauru dienu ar somu kurpēm virs zābakiem, stilbi un gurni man nosalst zili. Mugura man ir gandrīz pie pa�as krāsns. Vakar �e bija �39�C., bet nelikās tik pārāk auksts, jo �e ir iek�zemes gaiss, un es nesaaukstējos. Un tad �e nav konservu. Jā, vai dzirdi: es esmu dro�i pārliecināts, ka pie Skota nāves (pola meklētājs) nebija vainīgs ne skorbuts, ne sniega vētras, ne bads, bet konservi. Velns ar ārā!�

Tātad, neskatoties uz ērtību trūkumu � vai varbūt tie�i tādēļ �, viņam samērā labi veicās ar grāmatu. Viņ� rakstīja vaimanu pilnas vēstules vienu nedēļu vai divas, bet tad:

�Aizvakar uzlēca it kā zvaigzne pie melnajām debesīm. Pēc tam es gan atkal gudroju, bet tomēr ir izredzes, man �ķiet..

Esmu nu kaut ko iesācis. Ne tie�i to, ko vislabāk būtu gribējis, tu zini (joku lugu), bet varbūt es ar to_ varē�u tikpat daudz nopelnīt � esmu spiests domāt arī par to. Un kaut kas labs tas gan būs, par to es ne�aubos, jo galva man ir pilna.

Zogu laiku darbam. Nevien �īm rindām, saproti, tas nebūtu nekas, bet saņemu tādu sasodītu daudzumu vēstuļu. Esmu noslēdzis līgumu ar Reinhartu par uzvedumu 1913. g. (Berlīnē, �Dzīves varā�). Bet

viss tas mani tā atrauj no grāmatas. Vakar man tik labi rakstījās, �odien mani ir saplosījusi visa �ī korespondence, kaut Dievs dotu, ka tu būtu �e, rakstītu manā vietā un atbildētu austrumiem un rietumiem . . Nekad arī neesmu tevis vairāk ilgojies kā taisni tagad. Nē, ja zālē tik stipri nevilktu, tad es pamēģinātu strādāt mājā, pēc kāda laiciņa, kad bū�u jau labi ierakstījies. Bet man jau ikreiz iziet cauri kā dūriens,, kad izdzirdu Tūri, vai ja tikai kāds paiet manām durvīm garām. Nē, es esmu nepanesams, es vairs neesmu cilvēks, bet instruments, tikai histērija un nervi. .

. . Ir sacelts tāds troksnis pareizrakstības dēļ, saņēmu paskaidrojumus no abām pusēm un vajadzēja atbildēt. Kāds Tromsē laikraksts lūdza rakstu �Zie-meļnorvēģijas garīgā dzīve �ķērsgriezumā� . . . Gab-riēls Skots raksta, ka aizsūtījis uz Hamareju tās divas grāmatas, kurām viņam vajag palīdzības. Atsūti tās �urp, mēģinā�u kaut ko darīt, kaut bērnu grāmatu visās zemēs ir pietiekami arī bez tulkojumiem .. Pat Bernts Lī raksta un lūdz izlietot manu ietekmi(!), lai Vācijā tulko viņa grāmatas .. Un tad ubagotāju vēstules no visām malām, no ļaudīm, kas domā, ka esam bagāti.. Es strādāju labi un metodiski, bet viss tas kavē. Grāmata jau būs, bet domāts bija, ka tā būs liela grāmata un ka tā iznāks uz Ziemassvētkiem. Es nu padarī�u tik un tik daudz un pārējo vēlāk, bet tad es nevaru daudz atiet nost, ja gribu tikt gatavs. Ceļinieka grāmatas nu vairs nerakstī�u! ..

Mīļais Dievs, ja man būtu maza zemes būda un es nedzirdētu Tūri raudam . . Tici man, esmu daudz padarījis un nospraudis garu un svarīgu ceļu. Tas ir romāns par aristokrātiju pret zemniekiem, vai otrādi ..

Dievs lai tevi svētī, ka arī �odien no tevis saņēmu vēstuli. Jā, palik�u �e, līdz bū�u beidzis, kā tu man dod padomu. Nē, �oreiz nu gan es neko nebeig�u, bet bū�u priecīgs, ka paveik�u īsti labu sākumu un vēī mazliet pāri par to. Ja tas man izdosies tā, kā es to gribētu, arī tam būs sava nozīme ..

Sasodīti jauks apraksts, kā Tūre suni ņem ārā no kārbas .. Sāpīgi arī lasīt par viņu, kura es neredzu garas dienas un naktis. Kamēr mums atkal ir mēness, es visu laiku domāju, ka nu tu iznes viņu ārā, rādi viņam to un liec tam māt, �ēl, ka nevaru būt tur

klāt.. Tu mans Dievs, kāds lielisks zēns mums ir.. Kaut nu tikai tā atradinā�ana būtu pāri, tad es atgrieztos mājās. Tas viņam būs briesmīgs pārbaudījums. Būs labāk, ja nekā nezinā�u par norisi, jo �onakt, par to domādams, gulēju un raudāju, un sekas bija tās, ka neaizmigu līdz pulksten pieciem<*no rīta. Tad nu iznākums būs tas, ka man �odien neveiksies domāt par manu darbu. Tā ir slimīga nervozitāte, histērija, to es labi zinu, jo visi bērni ir jāatradina un tiem vieniem jāguļ pa�iem savā gultā un ne pie mātes, bet kaut tikai viņ� no tā būtu pasargāts! . . Dzirdu reizēm skaņas, kas atgādina Tūres raudā�anu, un satrūkstos ..

Lai Dievs svētī tevi, tava vēstule nav skumīga, bet tu esi jauna un dzīva aprakta. Tas tā vairs ilgāk nevar palikt, ka tev nav nekādas sabiedrības, ja tu jaudā, tad, mīļā, sarīko svētkus sev un citiem.

Nē, vai tu laikrakstos esi redzējusi, ka Ljāna ir degusi..�

Es drīz varēju viņam pastāstīt, ka Tūre da�as dienas ir pavadījis pie Ingeborgas, ka mobilizētas biju�as visas rotaļlietas, zvēri, lelles, automobiļi un ka baigais notikums noritējis bez jebkāda uztraukuma no Tūres puses. Es turpretim visu laiku nevarēju rādīties, un nekad savā mū�ā es tā nebiju klausījusies pie durvīm un skatījusies pa atslēgas caurumu. Pirmajā vakarā, kad viņ� bija aizmidzis bez manis, viņ� gulēja ar siera maizi rokā, kādai pārmaiņai ēdiena ziņā jau vajadzēja būt.

�. . 6. martā viņam paliks viens gads, to tu neaizmirsti. Un tad ielūgsim vairākus viņa viengadniekus un sarīkosim balli, es tā domāju � tie tad būs svētki, par kuriem tu raksti..

Vai esmu lasījusi, ka Ljāna ir degusi? Nē, es nelasu laikrakstu, tā ir nenozīmīga murdē�ana ap manu salu. Es neuztraucos arī, ja kas deg, kamēr tas nav �e. Tā tas ir.

Nesaprotu, ko īsti tu domā, vairākreiz tu esi ieminējies, ka man Hamarejā ir skumīga dzīve un ka man trūkst sabiedrības. Man tie�ām nekā netrūkst, Knut, izņemot tevi. Man gandrīz jāsaka līdz ar Sokrātu: Cik daudz gan ir tā, kā man nevajag!

Bet tevis gan man vajadzētu ik stundu un ik bridi � ko tu man piepildīji ar labu un ar ļaunu. Apskau�u tos, kas var būt kopā ar tevi, jā gan, esmu da�reiz no�ēlojama. Es ļoti labi varu saprast tos, kas man tevi gribētu atņemt. Manā agrākajā dzīvē man nekad nav bijis bail, ka man kādu varētu atņemt.�

Tas bija marta sākumā, viņ� cie�i bija strādājis trīs mēne�us, tik ilgi viņ� nekad agrāk nebija bijis projām. Bet nu viņ� rakstīja:

�..Tu jau sāc palikt muļķa prātā, tā viena pati dzīvodama . . Man metas nelabi iedomājoties .. Savu septiņdesmitgadnieku tu gan varēsi paturēt! Bet, protams, gatavais negals jau tas ir, ka mēs visu laiku nevaram būt kopā. Nē, kaut jel es spētu uzcelt sev mazu, siltu istabiņu, klusu kā kaps, kaut kur mājās � ai, kā es strādātu, es to ticu! Un tad vēl, nekā no mājas saimniecības es nedrīkstētu ne redzēt, ne dzirdēt, taisni tā kā tagad ..

Nē, un Tūre ir atradināts! Nu, tik mierīgi tas nu gan nebūs noritējis, kā tu man gribi iestāstīt, bet labi, ka tu to darīji. Es esmu tā kā �eleja. Nē, no manis nu tie�ām nekā nav, esmu noguris un vairs nestrādāju tik labi, man laikam labāk vajadzēs sākt atkal no jauna pēc mazas atpūtas, kā tev liekas? �oreiz tā nu gan būs liela grāmata, bet arī darba būs daudz, ilgi pūsties es nevarē�u. Varbūt tagad, kad tik labi esmu ierakstījies, es varē�u turpināt mājās. Ja tik es nedzirdētu Tūri, man ir tādas histēriskas bailes, kad tik kas nestātos ceļā, es sēdu tik un klausos. Sēdu arī un tikai skatos pulkstenī, ka nu viņam vajadzētu gulēt, nu viņu vajadzētu vest ārā un apguldīt un mazgāt un tamlīdzīgi.. Atstūti man sarakstu, kas viss man ir jānopērk.

Jā jā, mīļā, nu mēs drīz sastapsimies. Kā tu domā, vai tu nevarētu kādu gabaliņu atbraukt man pretim! Reiz jau Ingeborga tik labi tiek galā ar Tūri? Izdomā kādu veidu un telegrafē, tad tu būsi, mīļā!..�

1951.

Es esmu pēdējās dienās darījusi, kā Knuts teica, un esmu atkal lasījusi Sopenhaueru. Ar skatienu vērstu atpa-lcaļ, ne uz priek�u, kā pēdējo reizi. Viņ� redz, es tikai jau�u. Un kas zīmējas uz laimi, tad es jau�u, ka viņ� redz nepareizi. Jo laime ir. Tā nestaro kā saule pie debesim cauru dienu, tas tiesa. Bet atmidz brī�iem. Es nolieku veco pesimistu atkal nost, viņa vēso gudrību cienot. Un tad es viņu aizbildinu ar to, ka viņ� nekad nav bijis māte. Pat ne tēvs.

Kāda labvēlīga �ejienes iestāde ir atsūtījusi formulāru ar aizrādījumu, ka Knutam ir tiesības uz vecuma pabalstu. Un tā kā viņam sieva ir apgādājama, tad iznāktu 78 kronas mēnesī. Nāk rudenis, un top auksts, un viņam derētu kāds siltāks apģērba gabals, tik vājam un salīgam, kāds viņ� kļuvis. Es jautāju Knutam, vai lai izpildām formulāru. Viņ� gurdi atbild:

Es nevaru teikt ne jā, ne nē, dari kā zini un ļauj man nomirt. . .

Es izpildu formulāru.

Ir savāda lieta slavenam un teiksmu apvītam atgriezties no lielās pasaules mazajā bērnības salā. Tur vajag daudz kā, kas atbilstu cerībām. Ķēniņa Tobija spo�ums viegli var izbālēt, pat ja tas būtu no īsta zelta. Un arī ķēniņam pa�am brī�i kopā ar saviem agrāko laiku �līdziniekiem� nav tikai priecīgi.

Iedomāsimies kaut vai salīdzinājuma pēc � te nu bija atlaidies pasaku putns �vīksto�iem spārniem no tālām vietām un nometies Poldenā �ejienes ņudzeklī.

Vai katra spalva nebija no zelta, un vai putns nevarēja tikai izplūkt tās un izkaisīt sev apkārt, tad tās tikpat ātri atkal izauga?

Bet kas gan tika, piemēram, Sīvertam no Hollām un Parēliusam no Tuvām no �īs pasaules slavas! Ja viņiem vajadzēja lauzt akmeņus pie �ī pasaku prin�a, tad tas mazākais, ko viņi bija cerēju�i, bija kafija un tērzējamie brītiņi ar maziem pārtraukumiem cauru dienu. Bet tā kā tagad viņi tikpat labi būtu varēju�i lauzt akmeņus pie kāda vienkār�a cilvēka.

Un Elsei, kura ta�u bija gai�s cilvēks, tai ziņā nebija labāk klājies. Viņa nevarēja samierināties ar to, ka viņas meita pie Hamsuna nedabūja lielāku algu. Jo viņa ta�u bija lasījusi Lofotu Ziņās, ka Hamsuns esot Bjernstjernes

Bjernsona mantinieks. Lai nu viens vēl saka kaut ko par di�vīriem!

Bet kad Ceļa �elderups nāca cirst malku � viņ� aizvien bija dabūjams, vai tā bija ziema vai vasara, jo viņ� nekad nebrauca briesmu pilnajā jūrā projām no sievas un istabas, pilnas ar bērniem � tad viņ� ieģērbās līgavaiņa tērpā ar cietu krūte�u un melnu kakla saiti, tukls, svinīgs un noskūts kā applaucēts sivēns. Kam gan bija tik cieta sirds, ka varētu greizi raudzīties uz tām nedaudzajām pagalēm, ko viņ� saskaldīja?

Gandrīz vai ik dienas mūsu virtuvē sēdēja kāda sieva iekritu�ām acīm, kāda bāla meitene vai kāds mazs laps, izkaltis kā �agarsJ Toreiz Hamarejā bija daudz izkaltu�u cilvēku. Tagad tas dro�i vien ir ci'tādi, apvidus dro�i vien nav vis tāda nomale. Visļaunāk bija pirms Ziemassvētkiem, līdz sākās zveja jaunajā gadā. Piens bija gandrīz vai lukss �ai gada laikā, govis atnesās pavasarī, ziemu atlika tās tikai uzturēt pie dzīvības.

Sivēns Ziemassvētos bija tikai retam kādam. Pie baznīcas viens jautāja otram: Kas jums ir pavalgam pie kartupeļiem? Es pati reiz dzirdēju atbildi: Nu, mums bija nedaudz brūkleņu kādu laiku!

Kā gan būtu gribējies zelta putnam nu iz�ķērdīgi kaisīt spalvas ...

Knuts 1913. gada vasarā cie�i strādāja pie grāmatas, ko viņ� bija nodomājis dabūt ārā uz Ziemassvētkiem. Viņ� sēdēja zālē, miers darbam laikam gan bija tikai viduvējs, kaut visas rūpes bija par to. Man katra diena līdz pat elpas trūkumam bija pilna steigas aizkavēt, lai viņam �nebūtu jāiejaucas� kādā lietā, iek�ā vai ārā � tā kā viņ� bija to vēlējies.

Un, protams, es sarakstījos ar �austrumiem un rietumiem�, katru pasta dienu saņemu no viņa krietnu �ūksni vēstuļu, divas trīs reizes nedēļā. Kādam vecam draugam apnika �ī kārtība: Es neatlaidīgi rakstu tev un tikpat neatlaidīgi saņemu vēstules no tavas sievas! Tad viņ� beidzot saņēma vēstuli no Knuta personīgi: Man, diem�ēl, tie�i tagad nav laika rakstīt draudzības vēstules. Tā izjuka draudzība. Tas nebija mākslinieks, bet vīrs ar noteiktu darba laiku kantorī.

Reiz man nācās pārrakstīt kādu uzmetumu, atbildi aptaujai. Tur cita starpā bija rakstīts:

�... Mana labākā nodarbo�anās? Pēdējos gados kaut ko iztaisīt no manas mazās saimniecības. Un es esmu ticis jau diezgan tālu.

Sauklis jeb moto? To es nezinu. Manā vecumā, protams, ir zināms dzīves uzskats. Neesmu dzimis ar aristokrātiskām ju�anām, bet dzīve mani aizvien vairāk un vairāk ir attālinājusi no pūļa. Tagad es rosos �ai lielajā, vientuļajā apvidū un dzīvoju derīgāku un saturīgāku dzīvi nekā agrāk. Tas nenozīmē, ka es bie�i vien neilgotos pēc saviem draugiem pilsētā, ar kuriem es par kaut ko varēju runāt un kaut ko no viņiem dzirdēt. Tas nenozīmē, ka Vestfjords maniem nerviem nebūtu pārāk liela un barga jūra. Bet līdz Palmu zemei ir tālu. Un tās valodu es nesaprotu, es nezinu visus vārdus, kādus tur runāja, un tur es nevaru lasīt acīs un tā vispār nav Norvēģija ..�

Viņ� iedeva man uzmetumu bez kādām blakus domām, nemaz nenojauzdams, ka man tur atklājās kāds bezdibenis.

Es pastūmu papīru sāņ�, lai uz tā nerastos traipi, un paliku sēdām, galvu uz rokām noliekusi.

Tad es to pārrakstīju, bet neatdevu atpakaļ. Ne vārda neteikdama, ieliku papīru aploksnē līdz ar vēstuli, ko viņ� man bija atrakstījis pirms �etriem pieciem gadiem:

�.. Mazākais aizrādījums, ka tu ilgotos atgriezties pilsētā pie cilvēkiem tanī, pamudinātu mani būt ļaunam pret tevi ..�

Es jutos apmēram tā kā no mājām aizvests un me�ā atstāts bērns. Toreiz es viņam biju sniegusi visu roku, tagad, man �ķita, viņ� to palai� vaļā.

Tā bērns aizklāj sevi rokām, lai nerādītu, ka raud.

Nu gadījās, ka ļaudis, kas no tālienes bija ieradu�ies skatīt pusnakts sauli un Nūrkapu, iegriezās arī Ha-marejā, lai pie viena redzētu arī Hamsunu. Bet viņ� nebija �nekas ievērības cienīgs� � kaut tas viņ� tomēr bija, vismaz manās acīs.

Biezie, kastaņbrūnie mati bija kļuvu�i plānāki. Bet viņa paļau�anās uz līdzekļiem, kas postījumu varētu aizkavēt, bija pārāk liela, un viņ� ar lielu enerģiju ieberzēja visda�ādākos �ķidrumus un ziedes � bet matus noberzēja nost. Tak skaistā galvas forma tad jo vairāk kļuva redzama.

Draugi no agrākiem laikiem � diem�ēl ne tie, kuru

visvairāk bija pietrūcis, � ari iegriezās pie mums. Atceros. kādu rakstnieku, kas rakstīja tautas valodā. Viņ� domāja labi, bet Knuts taisni tai laikā stāvēja par norvēģu valodu, un viņam nekad nenācās viegli personu un lietu �ķirt vienu no otras, viņa kvēlē tie sakusa kopā. Tā sastap�anās iznāca īsa un nesirsnīga, pārāk nesirsnīga, kā man �ķita. Abi viņi kopīgi bija iztuk�oju�i da�u labu kausu agrākos laikos.

Kāds cits draugs ar jau no dzim�anas pazīstamu vārdu tika labi uzņemts, gan ar aizrādījumu, lai jūtoties �kā mājās�. Knuts par �o vārdu bie�i bija runājis ar cieņu, ar to saistījās kaut kas no viņa �aurajiem jaunības laikiem, kāds sakars ar kultūru un vecu dzimtu. Daudz nekā no �ī viesa neatceros, viņ� tikai gulēja zālē, baudīdams atpūtu, un sauca man uz māju, lai sameklēju viņa cigaretes .. Apjukumā izlikos nedzirdam un sargājos par to ieminēties Knutam, jo laikam gan ar mani tagad tāpat kā agrāk kaut kas nebija tā, kā tam vajadzētu būt.. .

Jau ļaunāks bija tas, ka kāds sve�s, likās, simpātisks jauns cilvēks kādu dienu ieradās mājās tai nedro�ā nolūkā parādīt Knutam da�as vārsmas.

Nelūdzu viņu nākt iek�ā, mans pienākums bija viņu un vārsmas pēc iespējas ātrāk dabūt projām. Bet es vilcinājos, mēs palikām sē�am uz baļķiem, kas bija nokrauti pagalmā, un �ķirstījām viņa manuskriptu.

Te pēk�ņi Knuts iznāca ārā un nāca tie�i uz mums. Tagad viss kas būtu varējis notikt, bet man laimējās atrast īsto vārdu: Dzejo|i! Jaunais cilvēks ieradies no tālienes ar da�iem dzejoļiem.

Nekāda dziļdomīga smaga grāmata, nekāda labi izstrādāta novele viņu tā nevarēja saistīt kā da�i jauni dzejoļi. Viņ� paņēma manuskriptu un apsolījās izlasīt to līdz rītdienai.

Otrā rītā viņ� teica: Izlasi tu arī, nav tikai nieki, no viņa kaut kas iznāks.

Jaunais dzejnieks bija Einārs Solstāds, viņ� todien bija ļoti priecīgs.

Knuta pareģojums piepildījās tikai pa daļai. Kā tik daudz jaunu, apdāvinātu liriķu Norvēģijā, Einārs Solstāds nomira jauns. Mēs to lasījām kādā laikrakstā, mēs lasījām, ka viņa sieva izvēlējusies viņam sekot. Mēs klusējām, to izlasīju�i. Tas bija tik skaisti un tik jauki, viņu mīlestība nesniedzās kompromisa vecumā.

Vēlāk vasarā Knutam nācās vairāk piespiesties, lai grāmata kļūtu gatava. Viņ� aizbrauca uz Sagfjordu, nomaļu un no�ķirtu Hamarejas daļu. Mājas nosaukums bija Krokmū. Toreiz turp nebija ceļa. bija jāairējas pār septiņiem lielākiem un mazākiem atsevi�ķiem ūdeņiem, lai turp nokļūtu no tvaikoņa pieturas vietas. Ir teikts, ka vientulība un �ejienes daba Knutam devusi �Zemes svētības� ideju. Iespējams tas ir, bet pats viņ� nekad nav izteicies �ai virzienā. Vismaz turienes cilvēkiem nebija nekādas līdzības ar Izāka un Ingeras pieķer�anos zemei.

Krokmū mājās bija tālrunis. Knuts aizvien zvanīja. Tūre, proti, varēja runāt tālrunī. Turklāt man ļoti sīki vajadzēja viņu iepazīstināt ar lietām, kurās viņu nevajadzēja jaukt iek�ā. Un tad vientulība, ko viņ� meklēja, kura viņam bija vajadzīga un kuru viņ� nepanesa:

�.. �e ir augsto fjellu daba ar lieliem ezeriem un mū�īgu sniegu, me�s un fjelli ar baltām upēm kalnu sānos. Bet ne augstāk kā pa�valdības nama 2. stāvs mājās, saka Pērs Krokmū.

Ja tu ņemtos un atbrauktu �urp, man �ķiet, tev tas liktos interesanti, jā, Dievs lai svētī tevi, ja tu gribētu atbraukt, mana dzīve �e ir vientuļa, sirdi plosītāja un grūta! Bet nu jau ir siena laiks un tad vēl Tūre, kuram vajag sava cilvēka. Varbūt tu varētu viņu paņemt līdzi, bet viņ� mani tik ļoti izklaidētu un atkal padarītu mani nekur neliekamu � es tagad strādāju labi! Bez tam tas viņam būtu pārāk nelāgs brauciens. Tev jāpārsēstas trīs laivās un jāpāriet pāri vairākām �aurām zemes mēlēm, Krokmū tu ātrāk nevari būt kā pulksten 2.00 naktī... Mīļie, tu un Tūre, mīļie, jūs abi..�

Viņ� atsūtīja ļaudis man pretī uz vientuļāko un mazāko no tvaikoņu pieturas vietām, kādu jebkad esmu redzējusi, un kādā burvīgā un gai�ā jūlija naktī mēs pār-airējāmies pār minētajiem septiņiem ūdeņiem uz Krokmū.

Es uz pāris nedēļām varēju aizbraukt no mājas, tādēļ ka mums bija Ingeborga. Mēs bijām pārliecināti, ka ja nebūtu viņas, mēs Tūrēm pietrūktu un viņ� pie galda nobēdātos pēc mums. Tik iedomīgi mēs bijām.

Knuts grāmatu nepabeidza Krokmū mājās. Kādā vietā atdūries, viņ� tīri vai panikā atgriezās mājās septembrī. Kā pēdējo izeju viņ� izvēlējās aizbraukt uz Būdē, kur viņ� varēja dabūt jumta istabu, viņam bija māņticīga paļāvība uz jumta istabām. Nekad nevienā jumta istabā viņ� nebija pievīlies, kaut kas aizvien bija izdevies.

Viņ� rakstīja:

�..Mīļā, es lūdzu tevi, lūdz Dievu, lai tavs vīrs tagad varētu strādāt � tev, Tūrēm, tam nāko�ajam un pats sev ..�

Neskatoties uz visām� nelaimēm ar grāmatu un laika trūkumu, pirmais, ko viņ� darīja, bija izstaigāt lielo Būdē pilsētu un sapirkt visu kaut ko milzīgai kastei, ko sūtīt uz māju:

�..Mīļais, labais Knut, kādu kasti mēs saņēmām! Cik daudz tas naudas tev prasīja un cik daudz rūpju. Tūre nebija apmierināms, kamēr neatvērām, viņ� pats uzraudzīja atvēr�anu, ceļos nometies, viņ� pūlējās iebāzt pirkstus starp dēlī�iem. Seja viņam bija glu�i sārta pietvīkusi no uztraukuma un prieka, kad lietas citu pēc citas izņēmām. Ka melone ir kaut kas pa grīdu ripināms, to viņ� tūlīt saprata. Tad viņ� dabūja bumbieri un, kumosu no tā nokodis, izmainīja pret ābolu, bet, ieraudzījis banānus, viņ� tūliņ nolika nost ābolu. Tomēr labāka par visu bija sālītā desa. Kad viņam to atņēmām, viņ� sāka raudāt..�

Kamēr Knuts nu rakstīja beigas �Laikmeta bērniem�, mani mājās stipri apbēdināja tas, ka Ingeborga aizbrauca. Bez viņas vairs nevarēja pietikt citās vietās.

Tūre izmeklējās viņu pa visu māju, mazais lāga vīriņ� bija glu�i pārvērties. Viņ� tagad bija jau tik liels, ka bēdājās pēc viņas vairāk dienu.

Un es nevarēju runāt pa tālruni, balss man neklausīja, kad Knuts piezvanīja un gaidīja priecīgu balsi. Viņ� bija nomocījies un nostrādājies, bet nu jau darbs tuvojās beigām:

�..Tikai maza zīmīte tev, mīļā Marij mana. Un piedod, ka pagāju�ā reizē apbēdināju tevi pie tālruņa, teikdams, ka tava balss ir kā mirējam. Nav viegli tev ar glu�i histērisku vīru, bet es mīlu tevi un saucu pēc tevis un tikai pēc tevis pasaulē.

Neaizmigu �orīt ātrāk kā tikai ap pieciem no rīta un esmu diezgan noguris, bet, vai zini, esmu tik prie-clgs, jūtos kā varonis, jo vakar un �onakt uzrakstīju vairāk nekā jebkad pa visiem �iem mēne�iem. Strādāju dro�i vien savas 10 stundas vakar, man �odien stipri trīc roka.

Grāmata tuvojas nobeigumam, bet ja ir tik daudz cilvēku, kā man te ir, tad arī daudz pavedienu ir jāsavelk kopā un tas prasa ilgāku laiku nekā bija paredzēts. �odien tikai �os vārdus. Nāk�u, cik drīz būs iespējams. Tu man palīdzi, ja esi priecīga . . Nē, es nedrīkstu runāt tālrunī ar Tūri, nedrīkstu dzirdēt viņa balsi, tas uz mani atstāj tik lielu iespaidu, jo esmu nomocījies un histērisks, es jau dienu un nakti domāju par viņu, jā un ari par tevi..�

Viņ� atgriezās mājās ar daudz jaukām lietām sajūsminātajam mazajam zēnam, sarīkodams, kā parasti, tādu kā Ziemassvētku vakaru ar dāvanām visiem mājiniekiem.

Bet viņ� atgriezās mājās pie dziļi nopietnas sievas, kas negribēja atļaut neviena smaida. Es, proti, biju pazaudējusi vienu zobu mutes vidū, kamēr viņ� bija projām.

Tuvākais zobārsts toreiz bija Būdā, vienas diennakts ceļu ik reizes. Man sāpēja arī da�i citi zobi, tā ka tas prasītu da�as dienas. Bet Ingeborga bija aizbraukusi, Knuts rakstīja beigas savai grāmatai, to vajadzēja steigt, katra minūte bija ieskaitīta. Vai es varēju atstāt Tūri citiem un Knutu zēna dēļ padarīt nemierīgu, tā ka viņ� varbūt grāmatu nedabūtu gatavu? Bet, protams, ja zobs vai zobi man nozīmējot tik daudz, tad viņ� nekādā ziņā nekam negribot stāties pretim. Viņ� rakstīja. Un, sasodīts, vecajam doktoram Hansenam tak vajagot būt pienācīgām knaiblēm zobiem, kas man sāpēja? Knuts pats bija izrāvis kādu ļoti nejauku dzerokli savā jaunībā, un pēc tam viņ� pie zobārsta nekad neesot bijis.

Vecais doktors bija tik mīkstsirdīgs, ka par knaiblēm negribēja ne dzirdēt, bet viņ� ielika kādu burvju līdzekli nejaukajos caurumos, un sāpes aprima. Bet caurums mutes vidū nesāpēja.

Ja tikai es tev neizskatī�os tik neglīta, tad ..., es teicu mājās atbraucējam. Bet viņ� bez zi ba acīm redzot iztika labāk nekā es, un jau tuvojās pavasaris, pirms es atkal varēju brīvi smaidīt.

Viņ� atpūtās da�us mēne�us pēc �Laikmeta bērniem�. No tā turpinājuma, kādu viņ� bija izplānojis, arī vajadzēja iznākt lielai grāmatai, kur tik daudz likteņu bija jāvada tālāk.

Mokas, kamēr viņ� dabūja iesākt, bija tās pa�as parastās, vai varbūt neparastās. No mājas aizbraukt nenācās viegli, zēns bija gandrīz divi gadi vecs, viņi viens otram bija pieķēru�ies. Es un viņ�, mēs abi stāvējām uz kāpnēm un mājām ar roku papam, kur� brauca uz Būdē nopirkt Tūrēm kaut ko jauku.

Es nebiju nekāda Silfīde, bez zoba un ar smagu sirdi. U>n nu viņ� aizbrauca. Bija tā, it kā viņ� justu, ko es domāju. Lai gan nekas netika teikts, ceļa līkumā vēlreiz pagriezies atpakaļ, viņ� sauca:

Tu � ! Ka tu tik labprāt gribi palikt �e, tas ta�u atstāj iespaidu arī uz mani!

Kļuvu tik priecīga, tūliņ uz pēdām aizsūtīju vēstuli viņām un pastāstīju, cik priecīga es kļuvu:

�. . Bet es jau redzēju, cik grūti tev bija, kad tu māji ardievas Tūrēm, tādēļ jau es raudāju. Kaut nu tikai tev izdotos ko padarīt, tad viss būtu labi!�

Bet kaut ko padarīt viņam neizdevās, izņemot priek�darbus uz daudzām lapiņām.

Kamēr viņ� bija Būdē, Berlīnē notika �Dzīves varā� pirmizrāde. Viņ� saņēma ļoti svinīgu un cieņas pilnu telegrammu no Mak�a Reinharta ar ielūgumu, bet viņ� tad sēdēja savā jumta istabā.

Viņ� rakstīja uz māju: Kaut nu no tā iznāktu kaut cik naudas, cits viss nav svarīgs.

Tas manī iedūrās kā bulta, nauda, aizvien nauda. Tā ta�u biju es, kas to izdeva �e mājās saimniecībā. Viņ� bija ieminējies, ka ja visu, ko viņ� nopelna, paņem mājas, tad mēs savu dzīvi gan esam iekārtoju�i nepareizi. Laikam gan mēs galvenā kārtā savu saimniecību bijām nepareizi nostādīju�i, es klusībā pie sevis nodomāju.

Viņ� saņēma Berlīnes laikrakstus un atsūtīja tos man, lai es dodot viņam tikai īsu savilkumu:

�. . Pāris kritiķu nav glu�i apmierināti, bet esmu tik priecīga, ka tomēr ir izdevies ļoti labi, tā ka gabalu varbūt uzvedīs da�as reizes.

Protams, luga ir lieliska, vai nu to uzvedīs vienu vai vairākas reizes. Tā ir tik skumji skaista, tik asprātīga un jautra, kādu vienīgi tu visā pasaulē vari uzrakstīt. Un ja tu būtu darījis, kā visi citi dara, ja tu pieņemtu ielūgumu, būtu pirmizrādē klāt un paklanītos, tad gan piekri�ana būtu nedalīta ..

Lai Dievs tev palīdz, mīļais, un tevi iepriecina �ā vai tā, lai tev rastos pamudinājums un tu varētu sākt strādāt! ..�

Visai daudz naudas Berlīnē nesanāca. Un Būdē stāvoklis visu laiku bija tāds pats. Knuts rakstīja:

�.. Tev nevajadzētu uztraukties katrreiz, kad pieminu ekonomiju. Mīļais draugs, mīļā sieva, tu jau zini ļoti labi, ka neesmu nekāds nezvērs, ja mēs runājam par lietām, tas ta�u nevar kaitēt. Neesmu ta�u tik nepanesams, lai tu justos vajāta ikreiz, kad to pieminu. Tā ta�u ir? Varbūt, ja tu pietiekami stipri justu, ka tu un es esmu viens, tad tas tev palīdzētu mani saprast, kad es �ad un tad ar kādu vārdu ieminētos par ekonomiju. Padomā nu mazliet par to, pārskati savas lēses par vairākiem mēne�iem un padomā mazliet par posteņiem � un neesi nu dusmīga uz manis, tad tu būsi mīļa! ..�

Saudzīgās rokas. Nu, glu�i tik saudzīgas tās vienmēr nebija. Un mani gandrīz slimīgi iespaidoja tas, ka viņ� nesaprata, �kur palika nauda�. Vai tad es nebiju ausījusies un klausījusies un baidījusies un jutusies nomākta, tēvam un mātei par iztiku cīnoties, un vai nebiju liekusi arī savu mazo muguru jau tad, kad man bija deviņi, desmit gadi � kā tad es varētu nedarīt visu, kas manos spēkos, ja tas zīmējās uz viņu, uz to, kas bija mūsu!

Un nu turklāt vēl �ī vārīgā problēma bija savienota ar vēl vārīgāko mūsu lauku saimniecības, mūsu mājas problēmu.

Es ķēros pie manas mātes taupī�anas metodēm. Nu, kad Knuta nebija mājās, es pārdevu sviestu, ko katru nedēļu saķērnēju, un lietoju margarīnu tā vietā, es gatavoju sieru pati, cepu kartupeļu plāceni, �uvu zēnam drānas no apvalkātiem gabaliem. Es jutos kā uzvarētāja, kad paguvu ietaupīt divdesmit trīsdesmit kronu saimniecības izdevumos.

Pa tam Knuts sūtīja uz māju kastes ar dienvidu augļiem, rotaļas Tūrēm, sunī�us, kas rēja, lelles, kas pīkstēja

un automobiļus, kas riņķoja apkrāt pa istabu. Un zīdu un samtu �manai mīļajai, kad viņa kļūs atkal slaida�.

Turklāt taupīgs viņ� nebija arī citās lietās.

Maija sākumā mums atnāca Arilds.

Tad Knuts jau labu laiku kā bija atgriezies mājās no jumta istabas Būdē ar �Segelfosas pilsētu� � vēl arvien tikai galvā un uz mazām lapiņām. Viņ� bija skaidrībā par to, ka grāmata nevarēja kļūt gatava ātrāk kā tikai nāko�ajā gadā.

�oreiz viņ� uzdro�inājās palikt mājās, kad bērns dzima. Kā Arilds, tā abas mazās māsas gan bija tik ievērīgi, ka iezagās pasaulē nakts tumsā. Un otrā rītā pēc tam Knuts tad katrreiz bija laimīgs, kā no mākoņiem nokritis.

Tovasar viņ� palika mājās, un nebija novēr�ams, ka abi mazie viņu aizkavēja darbā. Diem�ēl, viņ� bija pārāk viegli aizkavējams. Jaunais zēns neparasti drīz sāka mūs pievilkt ar smaidu ikreiz, kad gājām garām. Palikām stāvam, nolieku�ies pār viņu, lai gan svarīgākas lietas gaidīja citās vietās. Lielākā daļa tēvu laikam gan vairāk saprot bērnus, kad tie ir lielāki izaugu�i. Knuts vairāk bija viņu vergs, jo jaunāki un nevarīgāki viņi bija, vieglais pirmais smaids viņu ārkārtīgi sajūsmināja.

Atstājis papīru un zīmuli guļam, viņ� ar Tūri gāja uz me�u, uz skudru pūzni, uz avotu. Gadījās, ka viņ� atgriezās mājās ar pusaizmigu�u zēnu uz muguras. Viņi skatījās pār sētu uz kaimiņu dusmīgajām zosīm, kas, kaklus staipīdamas, briesmīgi gadzināja un nevarēja aizsniegt Tūri augstu uz rokas. Knuta māka apieties ar bērniem necēlās no tā vien, ka viņ� tos mīlēja tādēļ, ka tie bija viņa, viņ� vispār interesējās par bērniem, nodevās tiem sirsnīgi. Par to tad bērni nevienam tā nepieķērās kā viņam. Kad Tūrēm bija viens gads, viņ� sēdēja tēvam uz rokas un no aug�as noraudzījās uz savu māti, un kad nu viņ� bija sasniedzis divu gadu vecumu, man tikko bija atļauts abiem kungiem tuvoties, kad viņi bija aizņemti ar savām lietām. Jo tad Tūre jau pa gabalu man sauca: Ej projām, mamma! Tas, ka es nācu, jau parasti nozīmēja, ka rotaļai bija beigas, ka nu bija jāēd vai jāiet gulēt.

1914. gada vasara. Bija sācies kar�. Cik maz tas savstarpēji mūs nodarbināja, rāda tai laikā apmainītās vēs-

/

tules. Vienīgais, ko par pirmo pasaules karu varu atrast, rakstīts kādā manā vēstulē viņam 1915. gadā:

�.. Un tad vēl nopirku maisu mie�u miltu, pēdējo reizi pirkām tos 18. septembrī, toreiz samaksājām 25.50 kronas, par �o man bija jāsamaksā 31.50 kr., un saka, ka cenas patstāvīgi kāpjot. Vai tu domā, ka man vajadzētu nopirkt vēl vienu maisu? Bet ja nu tad kar� pēk�ņi beigtos, tad nu gan būtu jauki palikt sē�am ar diviem miltu maisiem tie�i par divreiz lielāku cenu nekā normālā!�

Mūsu zemei jau arī nebija citādas dalības karā kā tikai kā ieguvējai. Kāds Bergenas kuģu rēderis, mazliet liriski noskaņots, deva vienam no saviem ienesīgajiem tirdzniecības kuģiem vārdu Knuts Hamsuns. Ļoti augstsirdīgi viņ� Knutam gribēja dot vienu kuģa akciju. Tā skaitījās 1000 kronu liela, bet, kā rēderis lepni rakstīja, �odien tā bija 12 000 kronu vērta.

Knuts ar pateicību atsacījās no lielās dāvanas, viņam jau bija savas domas attiecībā uz karu, ja arī mēs tik daudz par to nerunājām. Un kad beigās nāca Versaļa, viņ� bija uztraukts un sa�utis, uzticīgs savām patiesajām domām, kurām gan visai daudz līdzjutēju nebija �ai zemē. Pamazām es tām sāku pievienoties, varbūt visvairāk tāpēc, ka tās bija viņa.

�ai vasarā mūs apciemoja mani vecāki. Nebiju viņus redzējusi piecus gadus. Viņi izskatījās jaunāki, brīvāku prātu, kad tagad visi bērni bija izvilkti. Tik loti veci jau viņi arī nebija, Knuts un māte bija tai pa�ā vecumā. Māte izteicās: Jūs varētu iztikt pavisam labi, būtu viņ� tikai varējis atteikties no tām savām rakstnieka iedomām! Sirds dziļumos es ar viņu biju vienis prātis.

Pēc tam viņi �ad un tad bija pie mums Nērholmā. Knuts bija labs pret viņiem visus �os gadus.

Vēlāk rudenī viņ� atkal aizbrauca uz Bardū, uz to pa�u vietu kā agrāk:

�..Manā vecajā istabā, lielajā caurajā zālē ar 4 lieliem logiem ir sasodīti auksts. Vēl ļaunāk ir tas, ka man turpat līdzās nakti pārguļ kalps, un te viss tik skaidri ir dzirdams. Runāju ar saimnieci par pārie�anu uz veco dūmu istabu, tur, protams, būs vēl aukstāk, jo siltums iziet ārā pa lūku, bet tur ta�u būs klusāks. Ja vien varu strādāt, tad viss ir labi. Esmu izsaiņojies un uz galda īsakārtojis papīrus un atzīmes, tā ka viss tagad ir kārtībā ..

Jā, nu man tie�ām gribētos zināt, kā klājas tev un mazajiem. Liels, nervus bojātājs darbs tev pa naktīm. Kad atnāks jaunā meita, varbūt viņa var ņemt Tūri. Bet mazajam Arildam varbūt ir iznācis vēl viens zobs un viņ� smaida tikpat jauki. Un tu pati, man �ēl tik daudz kā mājās .. Nāko�ajā gadā arī Arilds būs liels, tad tu ar bērniem varbūt varētu braukt līdz. Bet varbūt mani traucēs arī tas. Lai notiek kas notikdams, nekas nav labi. Bet ja man laimēsies un es varē�u kaut ko padarīt, kas tie�ām kaut kas ir, tad brauk�u uz mājām jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem .. Ļaunākais ir tas, ka uz tevis turklāt gulstas visa saimniecība, man ir tikai mani sīkumi, un tad ilgas pēc tevis un bērniem ..�

Mani sīkumi. .. ! Ai, mans mīļais draugs, es vairs nepārprotu tādus vārdus mūsu dzīvē. Ja arī reiz to esmu darījusi.

Bet bija jau vēl arī citi sīkumi, visās saimniecības lietās, kurus ar pilnu tiesību tā varēja apzīmēt. Pie visa tā viņ� bija saistīts ar daudz pavedieniem. Mani apgalvojumi, ka viņ� varēja būt mierīgs, neko nepalīdzēja. Pie tā rakstāmgalda, uz kura nu bija sakārtotas piezīmes un priek�darbi �Segelfosas pilsētai�, viņ� sēdēja, sacerēdams �ādas un tamlīdzīgas lietas:

�..Mājās dro�i vien ir isniegs, un vīri būs beigu�i akmeņus izlauzt? Ceru, ka visus mazos akmeņus viņi būs novāku�i, lielos var aizvest pamazām ar mazajām akmeņu ragavām. Nu mums tātad bagātīgi būtu vietas turnep�iem uz pavasari. Liec viņiem malku vest mājās, un lai neko neatstāj, lai viņi tūliņ sazāģē un saskalda stumbrus. Vai jaunās ecē�as ir atvestas? Liec Otaram tās izmēģināt, kad kādā dienā ir atkusnis, atraksti, kā ar tām var strādāt. Nē, kā es nepārvietoju separatoru pirms aizbrauk�anas! Liec to Otaram izdarīt, viņ� to pratīs ļoti labi. Bet izmēro ar traukiem, pirms to pieskrūvēt, tā ka tu redzi, kā strūkla ķer. Vistu dējamā kaste bija iemērkta avotā, kad es aizbraucu, ja tu to neesi atcerējusies, tad tā stāv tur vēl tagad. Tev pa�ai personīgi ir jāaiztaisa kartupeļu pagraba durvis katru vakaru, nepalaidies ne uz vienu citu .. Anna (lopu meita) ta�u neizbārsta sienu*uz grīdas un nesabradā to mēslainām kurpēm? Vai tu nevari parunāt ar Otaru, lai viņ� paliek pa ziemu? Vismaz kamēr es atgrie�os mājā^s? Mums jāatrod viņam kāds darbs. Tūrēm bija tik labi, kad viņ� no rītiem varēja iziet ārā pie viņa. Protams, nav jau nekādas jēgas paturēt vīru tikai Tūres dēļ, bet viņ� jau ir lādzīgs un var noderēt, tu vari likt viņam vispirms nomazgāt visus lopus ar arsēnu. Tā, nu es esmu devis daudz labu padomu un priek�rakstu.

Ir tikai viena nedēļa, kamēr neesmu mājās, bet man �ķiet, ka tas ir tik sen, sen. Nekā neesmu dzirdējis no tevis, pasta satiksme ir tik no�ēlojama. Kaut nu tikai man kas izdotos, bet kaut kas jau inu izdosies, labs pamats grāmatai nāko�ajiem Ziemassvētkiem, bet varbūt jau pavasarim ..�

Vesels mēnesis aug�minētajā dūmu istabā, kas īstenībā laikam gan bija brūzis. Mētelī, lapu zābakiem kājās, viņ� sēdēja un rakstīja.

Da�as pamatlīnijas viņ� esot izstrādājis, tā viņ� teica, bet mani lūdza, lai es �sadzejojot�, ko lai viņ� nopērkot pārve�anai mājās Ziemassvētkiem, jo aukstuma dēļ viņ� vairs ilgāk nevarot izturēt.

Viens mēnesis mājās, tad neizdevīga �mēģinā�anās� izdzina Knutu atkal ārā, un viņ� apmetās Harstādē. No turienes viņ� rakstīja par �Segelfosas pilsētu�:

� . .Esmu dziļi noskumis, jo nekā nepadaru, nekas man neveicas. Tik ļauni kā �oreiz nekad vēl nav bijis. Nav tā, ka es būtu tuk�s, bet nekādi nevaru iesākt. Tas ir tāds ņudzeklis cilvēku no iepriek�ējās grāmatas, un man ir tāds daudzums priek�darbu, notī�u un sarunu katram atsevi�ķam cilvēkam, ka viela mani nomāc. Es sēdu �e katru dienu un nomokos. Bet nu es paļaujos uz Dievu, ka �ādā vai tādā kārtā bū�u atpestīts līdz nāko�ajai reizei, kad rakstī�u uz māju. Man ir jāatrauj pāris gabalu nost no citiem un jā-iesak ar tiem, tad vairs nebūs jāmeklē sagrupējumi.

Aizvakar man atausa tāda kā maza gaismiņa un es beidzot varēju mazliet kārtīgāk iesākt. Bet tas velna vīrs man virs galvas jau piecēlās kā parasti pus septiņos �orīt, ieviesdams neskaidrību manās smadzenēs.

Un mazais Arilds jau sēd zemē uz ādas. Es tik skaidri redzu viņu, bet nevaru būt mājās un ar viņu mazliet parunāties. Nevaru apskatīt Tūres lietas un jaunas grāmatas. Kaut jel man mājās kaut kur būtu kūdras būda, kas nelai� skaņas cauri, tad es tūliņ atgrieztos. Mazmājas kambarī es nevaru izturēt, tur e$ dzirdu Tūres kliedzienus .. Paglaudi mazos no manis un saki Tūrēm, ka es sēdu �e un domāju par viņu un Arildu un mīlu viņus. Arī viņu mammu, tagad tāpat kā agrāk.

Nabaga Tūre, es tagad no�ēloju, ka nepaskatījos viņa grāmatās, kad viņ� mani lūdza. Es jau gan to darīju diezgan bie�i, bet ne aizvien. Vai tu domā, ka tas viņu ļoti apbēdināja. Nē, cik es skaidri redzu Arildu sēdām zemē uz ādas, kā tu to raksti! Jā, otra tik apaļa dibentiņa gan nav vairs nevienam. Un cik viņ� ir jauks. Jā, Tūre arī. Un tu arī..

Domāju, ka tā būs diezgan spēcīga grāmata. Tai ir lieli uzdevumi, ja vien es varē�u to izveidot tā, kā es gribētu. Man būtu līdzēts, ja es būtu tur, kur tu esi, bet tas nav iespējams ..

Tik grūti kā tagad man nekad nav bijis tā īsti tikt uz ceļa. Es gan varu teikt, ka esmu cīnījies mēne�iem, jo vispirms es biju Būdē, tad Bardū, tad �e. Es nekad vairs neturpinā�u reiz uzrakstītu grāmatu, tas ir tas, kas mani satriec. �Laikmeta bērnos� man ta�u ir 29 lielas un mazas personas, un �e man atkal ir jāiesāk ar to pa�u skaitu.

Tad traucējumus ienesa arī da�i sasodīti avī�u raksti. Un tad tas vīrs man virs galvas.

Nosūtu kārbu pa pastu Tūrēm uz dzim�anas dienu. Starp citu tur ir automobilis, kas vairāk rei�u skrien pa grīdu. Bet visgrūtāk kaut ko atrast ir Arildam, ko var ir bāzt mutē, ir skandināt un kas kaut ko dod arī acij. �e varbūt būs kaut kas kā acij, tā ausij, bet ne mutei � kā gan neko neizgudro maziem zēniem � eņģelī�iem .. Es nu atkal biju pilsētā un atradu kaut ko arī eņģelim, un nu es aizeju ar visu �o un vēlu jums visu labu un mīlu jūs visus ..�

Katru pasta dienu mēs visa ģimene ieradāmies Georga Ulsena mazajā kantorī pēc vēstulēm.

Tūrēm bija trīs gadi, viņ� sniedzās līdz lodziņam. Viņ� arī personīgi nodeva aizejo�o pastu un paskaidroja Ulse-nam, kam tas domāts.

Viņam nebija bijis tik viegli, kamēr �Eņģelis� bija atnācis, viņ� laikam gan jutās vairāk pie malas atstumts nekā mēs sākumā domājām. Viņ� to tik tie�i neizrādīja, to vairāk izpauda paskarbāka izturē�anās. Atceros mazu, mīlīgu zēnu, kas kādu dienu bija atnācis rotaļāties ar Turi un kas varbūt visu laiku nemaz nebija juties tik labi. Tūre bija glu�i sapīcis �ķiroties.

Tu ta�u atnāksi atkal rīt ar Tūri rotaļāties! es mierināju.

Lai viņ� nenāk! Tūre teica.

Reiz kāda meita pienāca un svinīgi mani lūdza, lai saskaitu sudraba lietas.

Kādēļ tā, kas tad nu?

Jā, viņai jābraucot projām, kamēr viņai vēl visi locekļi dzīvi un veseli. Tūre svie�ot viņai ar malkas pagalēm.

Cits atgadījums mazliet meta gaismu uz trejgadnieka problēmu. Viņ� kādu rītu sēdēja savā gultā un viņam bija rādīts, lai viņ� mēģina pats apģērbties, kamēr es ņēmos ar brāli.

Viņ� drebinājās un �īkstēja, bet es ļāvu, lai viņ� sē� � paskaties uz mazo brāli, cik viņ� ir mīļ� un jauks!

Pēc brī�a Tūre teica: Mamma, palīdzi man, lai es esmu mīļ� un jauks.

Ko tad man darīt?

Saki: mazais, mīļais Tūre!

Vai Knuts mocījās tā kā tagad, vai arī, ja kaut kas viņā pēk�ņi iekustējās kā nogruvums un viņ� tikko jaudāja visu vārdu plūsmu uzrakstīt � vienlīdz mīļ� un nepiecie�ams viņam bija, lai viņam ziņo par abu mazo vīriņu darbo�anos un dzīvi. Vēstules no mājām bija pilnas ar to, bet �o ziņu nekad nevarēja būt par daudz ne saņēmējam, ne nosūtītājai.

Viņ� mazliet bija iestrādājies grāmatā, viņ� taisījās braukt mājās un turpināt. Es rakstīju:

�Mīļais, nepārproti mani, neko labāku es �inī pasaulē nevēlos. Bet mazākais nieks, kas stātos ceļā, var tevi apturēt, tu jau tikko esi iesācis. Pārcel�anās būs liela pārmaiņa. Es tik ļoti baidos, ka tev būs jāpārtrauc. Tu jau �oreiz tā esi mocījies, ka ja vien tu vari rakstīt tur, kur tu esi, tad paliec tur! Man tevis tik ļoti pietrūkst, es ilgojos vairāk nekā es varu pateikt, bet es nedrīkstu aicināt tevi, lai tu nāc.

Ja tev pietiktu līdzekļu uzcelt sev mazu istabiņu �e kaut kur tuvumā, tā gan būtu labākā izeja..�

Viņ� tomēr pārbrauca. Vēl viņ� nebija ticis pat ne līdz pusei lielajā grāmatā, kurai vajadzēja būt gatavai uz rudeni. Pirms kā atbraukt, viņ� zinā�anas dēļ rakstīja, ka ir vārīgs, nomocījies, viegli sakaitināms un lai es mēģinu būt priecīga. Un nekur lai viņu nejaucot iek�ā � to neaizmirsti, mīļā Marij.

Es kurā katrā laikā būtu varējusi bumbu atsviest viņam atpakaļ: Jā, to neaizmirsti, mīļais Knut!

Priecīga, jā, priecīga es biju par katru stundu, ko viņ� pavadīja mājās, bet tas bija baiļu pilns prieks. Es biju cilvēks, kas vēlējās, lai visas lietas pastāvētu, bet cik gan ilgi lietas pastāv �ai pasaulē?

Un tagad tik maz kā vajadzēja, lai viņ� teitu: Ne, mums nav iespējams saimniekot �ais mājās! Vajadzēja tikai kaimiņu aitām atrasties uz mūsu zemes, pietika da�u grūtību ar strādniekiem un ar katra mēne�a izdevumiem! Man katrreiz iedūra kā ar nazi, arī kāds zināms papīrs jau man bija noglabāts ...

Kāds cits iemesls, kadeļ tovasar nestaroja prieks, bija tas, ka man atkal sāpēja zobi. Dienu un nakti. Un es nevarēju ne iedomāties atstāt visu, ļaut, lai mājā notiek kas notikdams, un braukt pie zobārsta. Knutam bija jāpabeidz grāmata.

Bet kad �Segelfosas pilsēta� iznāca pirms Ziemassvētkiem, bija atnākusi arī mūsu pirmā meitiņa. Tikai vasaras sākumā iebraucām Būdē, trīs bērni, bērnu meita un es, lai dabūtu saplombēt manus zobus.

Māsiņu-meitenīti, kā Knuts viņu sauca, bezvārdi, kāda viņa ilgi bija, arī nevarējām nokristīt ātrāk kā uz pavasari. Visas bērnu kristības Hamarejā notika vasaras pirmajā pusē, baznīcā bija tik auksts. Es kļuvu aizvien nemierīgāka, jo Knuts pa ziemu lika man priek�ā vārdu sarakstus, vienu fantastiskāku par otru. Es tik labprāt mātei par prieku būtu bērnu nosaukusi par Ģertrūdi, bet tas tūliņ tika noraidīts. Par daudz ikdieni�ķs vārds. Beidzot es saņēmu zīmīti, uz kuras bija rakstīts Ellinora un nekavējos bērnu aiznest uz baznīcu, pirms saņemu vēl vairāk zīmī�u.

Mēs sakurinājām lielo istabu un svinējām 1915. gada Ziemassvētkus pie prie�u cera.

Vēlāk jaunajā gadā Knuts aizbrauca. Es nekad vairs nekurināju lielo istabu un tur neuzturējos. It kā es gribētu tur kaut ko saglabāt. Pārējā mājas daļā es pamazām biju pieradusi dzīvot bez viņa.

Varena viela atkal bija sākusi pieņemt veidu viņā. Viņ� dabūja jumta istabu Būdē pie kāda vecāka pāra. Nekādas prieka vēstis no jumta istabas uz māju nenāca.

Vispirms parastās skaļās vaimanas kā katrreiz, kad kas jauns bija iesākams.

Un tad, ka viņ� lensmanim licis izziņot, ka māja nāk pārdo�anā.

Jo viņam mājā nebija nevienas vienīgas vietas, kur netraucētam strādāt, viņu arī aizvien �kaut kur jaucot iek�ā�, un tu �nabadzīte, nekad vairs nesmejies un neesi priecīga. Tev nekas pasaulē vairs nedara prieku.�

Viņam bija taisnība. Es nevarēju sagādāt pietiekami daudz miera un klusuma, es nespēju aizkavēt, ka viņ� bie�i atrada iemeslu kaut kur iejaukties, un iek�ķīgi es vairs nejutu prieka, ne vairs tagad, bet nezināju, ka manī tik skaidri var redzēt.

Es aizvien visās skolās tik labi biju mācījusies. īstenībā biju viena no tām skolas zvaigznēm, ko Knuts aizvien no�ēloja: Tu nabadzīte...

Negribēju arī, lai mani no�ēlo. Bet būtu viņ� mājās, es dro�i vien nenoturētos, neatklājusi viņam savu sirdi. Un tur viņ� atkal atrastu visu to, par pilsētu, par pilsētniekiem, par turienes toni, kafejnīcām un teātri, par vērtīgo un nevērtīgo dzīvē, ko viņ�, kuru es mīlēju, bija man mācījis.

Par laimi, viņ� sēdēja savā jumta istabā Būdē, vēstule, domājams, tā neuztrauktu viņu:

�Biju ārā pastaigāties ar bērniem, mēs satikām Georgu Ulsenu, viņ� stāstīja, ka lensmanim jau ienāku�i pieprasījumi par mājām, tu tās dro�i vien varēsi pārdot. Bet kur mēs paliksim ar visiem mūsu mazajiem bērniem un mūsu lietām? Mans tēvs saka, ka ar maziem bērniem Kristiānijā tagad grūti esot dabūt dzīvokli. Tie nedaudzie dzīvokļi, kas ir brīvi, ir arī ļoti dārgi. Kaut cik labākā vietā un ar sauli �etras istabas ar virtuvi, kas būtu tas mazākais mums vajadzīgais, maksājot 1200�1300 kr. gadā. Turklāt, man tā �ķiet, tev nekādi nebūs iespējams strādāt tādā dzīvokli, mēs tev būsim daudz par tuvu.

Tur es varētu iztikt ar vienu meitu, tas tiesa, bet viņa jau gribēs divtik lielu algu kā �e. Ar tām cenām, ko tagad maksā viss, mēs neiztiksim ar mazāk kā 5000 kr., ja mums jāpērk malka, viss ēdamais un piens. Un 1915. gadā es no tevis esmu saņēmusi tie�i 3 008 kr. Nu, 600 kr. jau mums būtu jālē� par Iri arī �e. Bet ar to naudu mēs esam samaksāju�i visas akmeņu lau�anas, kas nu tagad beigsies. Esmu samaksājusi arī 250 kr. nodokļu un bez tam esmu izdevusi 100 kr. braucieniem uz Būdē un Svolvēru, visu no tās pa�as summas .. Un ceļ� nu iet nostāk no mājas . .

No visām manām no�ēlojamām valodām tu sapratīsi, ka mēģinu tevi pārliecināt, ka ekonomiskā ziņā �e ir izdevīgāk nekā citās vietās. Nelūdzu tikai par sevi un savu dzīvi, jo es jau gan vislabāk gribētu dzīvot un nomirt �e. Bet es iedomājos, ka Tūre un Arilds varbūt reiz kādā pilsētā atcerētos me�u un laukus un upīti un visu, kas ir �e, kur viņi ir staigāju�i un rotaļāju�ies kā bērni. Varbūt viņiem līdzekļi kādreiz atļautu paturēt savas dzimtās mājas, bet tad viss �e būtu sve�s un citāds. Tomēr �e lieta negrozās ap mums, bet ap tavu darbu, to es zinu gan. Bet par to, cik izmaksās pārcel�anās no �ejienes, tu varētu dabūt ir būdu tālāk piekalnē, ir labu guļamistabu, kurā nav caurvēja, �e mājā.. Un kaut kas jau būtu, ja mums nebūtu arī saimniecības ..�

Viņ� pārbrauca mājās un atsauca lensmanim uzdoto pārdo�anu. Viņ� ievadīja arī darba telpas cel�anu kādu gabalu projām no ēkām. Tā bija būve ar vienu pa�u lielu, �etrstūrainu istabu un kļuva gatava 1916. gada vasarā. Starplaikā viņ� aizbrauca atkal uz Kokmū. Tiklīdz ko darba telpa bija gatava, Knuts pārcējās uz turieni un tur uzrakstīja vienu daļu �Zemes svētības�.

Tas gan notika aiz piekāpības, lai pret mani būtu labs, ka viņ� izdarīja �o pēdējo mēģinājumu paturēt lauku mājas Hamarejā. Bet ar mājām bija tā, ka viss, ko tur varēja darīt, nu bija padarīts. Vairs nebija kur izlauzt akmeņus un sagatavot tīrumu, visa zeme bija izgravota

un nolīdzināta p|aujamma�īnai. Ēkas bija uzspodrinātas un savestas kārtībā, bija pat darba istaba dzejniekam. Un nu viņ� it kā atlaidās no visa, es jutu nemieru viņā, viņ� laikam jau bija ceļā uz dienvidiem.

Kādā dienā agri pavasarī 1917. gadā mēs atstājām Hamareju. Abas meitas brauca mums līdzi uz dienvidiem, jo mūsu pa �iem se�iem gadiem jau bija saradies daudz. Tūrēm bija pieci gadi, Arildam trīs, Ellinorai pusotra, un es gaidīju bērniņu pēc kāda mēne�a.

Es nedarīju kā Lata sieva, neskatījos atpakaļ. Es neraudzījos arī uz priek�u, man bija tā, it kā pamats man zem kājām būtu sagruvis.

1951.

Kāds vārds no Hamsuna speciālās filozofijas:

Vecumā nav skaistāka mierinājuma par to, ka visus savus jaunības spēkus esi ielicis darbos, kas nenoveco tev līdzi.

Sis iepriecinājums ir bijis Knutam. Kaut arī tas izskatītos citādi. Jau gadiem viņa grāmatas ir gulēju�as aizmirstas daudzās zemēs, un pa daļai tā ir arī vēl tagad. Tās netiek vairs no jauna iespiestas, jaunam laikam bija aizmirst tās un viņu.

Bet lasītāji visā pasaulē, kurus viņ� kādreiz bija apbūris ar savu mākslu, apbalvodams viņus ar sava gara un iztēles bagātību, tomēr nav aizmirsu�i viņu. Reti kāda diena ir pagājusi, par to neliecinādama. Bie�i vien par mierinājumu pateicas cilvēki, kuru liktenis ir bijis visgrū-tāks. Tā �is mierinājums nu atgrie�as atpakaļ pie viņa.

Pēdējā laikā viņ� it kā aizvien vairāk atbrīvojas kā no bēdām, tā no prieka. Viņ� gaida ...

Ir novembris, gada bezcerīgākais mēnesis, viss ir melns priek�ā un tum�s aiz muguras. Turklāt ir mana dzim�anas diena, man paliek 70 gadu.

�ai dienā mani pamodināja divi lieli puķu klēpji, un aiz katra no tiem bija maza, maziņa meitenīte � Viktorija un Iselīna Marija. Bet Esbens, vecākais no viņiem un ļoti stiprs, iemanevrēja istabā kliņģeri. Tad nāca sveicieni no mīļajiem promeso�ajiem, jā, no pazīstamiem un nepazīstamiem, un istaba lejā pildījās ziediem � mieri-� nājums jau no pa�a rīta arī man �ai dienā.

Tā kā �ī varēja būt pēdējā no ceļa zīmēm, kam kopā bijām pagāju�i garām, pavadīju visu �o dienu �e aug�a mu�u istabās. Knuts nenojau�, ka atkal ir kas līdzīgs jubilejai, esmu viņu maldinājusi kādu laiku attiecībā uz dienām un datumiem. Jo varbūt viņ� aiz devīga paraduma meklētu kabatas portfelīti, un to jau es esmu dabūjusi.

23.

Gadi Nūrlandē man bija biju�i saturā bagāti. Arī Knutam, es domāju. Darba gadi, pūles un prieks. Viņ� mēdza sacīt: Mums ir jābūt kā apaļam gredzenam, tev un man. Un ja es padomāju, tad tādi mēs bijām. Līdz man sāka likties, ka gredzenā bija kāds lūzums. �o baiļu pilno sajūtu manī radīja tas, ka viņā bija dziļumi, kas man bija par dziļiem, nostūri un līkumi viņa prātā, no kuriem es biju izslēgta un kur glūnēja briesmas. Toreiz, kad es viņam uzrakstīju vēstuli, ar ko pēdējā acumirklī paguvu izglābt no posta mājas, �tādēļ, ka tu man palīdzi, ja esi priecīga�.

Nu, kamēr viņ� sēdēja un rakstīja �Zemes svētību�, slavas dziesmu zemei un zemkopim, sapņojot sapni par Selanroju, par nepiecie�amību viņam bija kļuvis atgriezties atpakaļ pilsētā.

Viņ� nopirka dārgu un, kā man likās, banalu māju Larvīkā. Kāds īpa�umu mākleris nokārtoja �o pirkumu. Mums piesūtīja lielas, smalkas fotogrāfijas, divstāvu akmens pili ar augstām kāpnēm pie lieveņa, bija gribēts vērst uzmanību uz to, ka fasāde daļēji izlikta ar marmora plāksnēm � ekte marmors, kā Benoni būtu teicis.

Pēdējās lielās grāmatas laikam Knutam bija devu�as iespēju atļauties tādu pirkumu.

Tuklāt divdesmit tūksto�us skaidrā naudā viņ� bija dabūjis par Skūgheimu. Savāds mājas pārdevums. Viņ� aizrakstīja kādam pazīstamam, toreizējam �Aftenpostena� redaktoram, ka viņ� grib pārdot māju, bet turienes �aurajos apstākļos nevarēs dabūt par to, cik tā bija vērta. Redaktors tūliņ bija ar mieru palīdzēt Hamsunam atgriezties atpakaļ civilizācijā. �etrpadsmit no viņa draugiem piedalījās katrs ar vienu akciju pasākumā, katra akcija bija tūksto� kronu liela. Iztrūkumu izlika redaktors. Pēc gada �akciju sabiedrība� atkal pārdeva mājas, katra akcija deva īpa�niekam astoņpadsmit kronu peļņas. Ievērojot zelta kara laikus, nekāds pārmērīgs ieguvums tas nebija. Un Hamareja bija tā, kas mājas nopirka par mītni jaunajam distrikta ārstam, kas nāca pēc vecā doktora.

Avīzes rakstīja, ka Knuts Hamsuns nu atkal atgrie�as uz dienvidiem, ir nopircis māju un grib apmesties Lar-vlkā. Viņ� saņēma jūsmīgu vēstuli no kāda pilsētas dū�a, Larvīkas peldu vietas u.t.t. direktora, ar ielūgumu mums visiem apmesties peldu iestādē, kas tagad ta�u bija brīva, jo vēl nebija sezonas laiks.

Knuts, kas parasti atteicās no visa kā tādā virzienā, pieņēma piedāvājumu ar pateicību. Mēs tikām karaliski novietoti, mūsu rīcībā nodeva kungu pavāru, mēs sēdāmies pie svētku galda katru dienu. Tik vien mums tika ļauts, kā abas mūsu līdzatvestās meitas izmantot mūsu personīgajai apkalpei.

Tā bija vispla�ākā stila viesmīlība. Es ne sapņos nebiju iedomājusies, ka mēs tādu varētu pieņemt, vēl mazāk sapņoju par to, ka mēs tādu varētu atlīdzināt.

Bet varbūt Knuts to darīja? Vai tad turpmāk mēs tā dzīvosim? Viņ� sataisījās ārkārtīgi smalks un aizgāja apciemot direktora ģimeni, mani viņam pagaidām vajadzēja atvainot.

Direktora kundze bija zviedriete, stalta un eleganta. Kādu dienu viņa ieradās mūsu istabās peldu vietā � man par izbailēm, man gandrīz jāsaka.

Cecīlijas kundze bija manā vecumā. Nospiesta es jutu, ka nu manā priek�ā stāv sabiedrības dāma, ja īsti biju sapratusi romānus, kuros biju lasījusi par lielās pasaules dāmām.

Komtese, kā viņu sauca pilsētā, laipni rūpējās par mani turpmākajā laikā. Man, diem�ēl, bija tik no�ēlojami maz jēgas par lietām ārpus �aurā loka, kur� deviņus gadus bija ietvēris visu, kas bija mans, tas man bija licies pietiekami, da�reiz vairāk nekā pietiekami.

Mūsu villa atradās pilsētas vidū, cienīgā attālumā no ielas. Mēs to bijām nopirku�i no kāda aizbrauku�a aptieķ-nieka. Māja bija moderna un ērta, tāda, kādu aptiekas īpa�nieks, pats par sevi saprotams, varēja uzcelt un tanī dzīvot agrākos laikos. Trīs lielās istabas vienā laidā ar trim bīdāmām durvīm starpā, vidējā bija kamīna istaba ar pla�u izeju uz lieveni un terasi.

Kamēr mēs nu dzīvojām peldu vietā un gaidījām mantas pienākam, mums bija amatnieki, kas ātrumā izdarīja

da�as nepiecie�amas pārgrozības. Knutam nepatika kamīns, �is neizbēgamais samaitātājas tūristu satiksmes piederums. Sienas un griesti kamīna istabā bija biju�i aptieķnieka lepnums, smalks da�ādu koka �ķirņu veidojums. Tas aizgāja to pa�u ceļu, kur kamīns, un tā vietā nāca sarkanas tapetes, silta sarkana krāsa Knutam aizvien bija bijusi tā mīļākā. Cecīlijas kundze mums palīdzēja sameklēt tapetes visām istabām ar �aukstām� sienām, jo es ne labprāt rādījos pilsētā. Viņa dro�i vien noraudzījās ar izbrīnu uz da�iem pārkārtojumiem, bet viņa bija ļoti literāra, dzejnieka �savādībām� vajadzēja būt svētām.

Mūsu mebeles izvietojam, tās stāvēja izklaidus un izskatījās nelaimīgas lielaja, modernajā mājā. Knuts savā istabā novietoja savu parasto darba galdu � da�us uz diviem bukiem uznaglotus dēļus, rūpīgi ar pelēku papīru pārklātus, lai taupītu svārku piedurknes. Pāris koka krēslu, gulta, viena vai divas lādes, kur novietot da�ādus rīkus. Un tad visas grāmatas un lielo krievu attēli, � pamazām viņam tādi bija atsūtīti vairāki. Turklāt Gēte. Knuta personīgais spogulis neveicinātu iedomību. To viņ� pats bija pagatavojis no lielāka spoguļa, kas bija pārvadājot sasists, tanī bija pāris plīsumu un stiklā bija daudz tuk�u vietu.

Viņ� bija ticis labā pusceļā ar �Zemes svētību�, tūksto� lietas viņu bija aizkavēju�as vairāk nedēļu, un viņa nodoms bija grāmatu dabūt gatavu līdz Ziemassvētkiem. Tagad bija maija vidus.

Un kādā naktī piedzima atkal maza meitiņa, visā klusībā.

Mums par cie�u paradumu bija kļuvis, ka Knutu rītos pirms darba sāk�anas nedrīkst traucēt. Kalpone ielēja kafiju, klusa kā kaps, un pazuda. Mazie bija ieslēgti, lai tie viņu neieraudzītu un neliptu viņam klāt. Pati es mēdzu ēst pirms vai pēc viņa.

Tāpat tai rītā. Tā es noteicu, bet viņ�, vēl ģērbjoties, bija jau ieraudzījis, ka sve�a dāma iziet no mājas, un tā mūsu noslēpums bija atklāts, un viņam un grāmatai samaitāta priek�pusdiena. Jo, proti, viņ� nekad vēl nebija redzējis tik brīnumskaistu bērnu. Viņ� gāja un nāca, nāca un gāja, � pavisam nepierasti!

Es gan domāju, ka bērns bija kā lielākā daļa bērnu tai vecumā. Bet pa�am viņam tagad bija 58 gadi, un acis viņam aizmiglojās par �o mazo dīgsto�o dzīvību.

Mūsu drauga direktora ģimene dzīvoja kundzisku, dzīvi. Viesībās peldu sezonas laikā salona lielās durvis atbīdīja vaļā, ārā bija parks ar krāsainām laternām kokos, un smalkie viesi kustējās aug�up un lejup pa platajām akmens kāpnēm. Pie flīģeļa sēdēja vai nu muzikālais saimnieks pats vai kāds pazīstams pianists. �e labprāt pulcējās mākslinieki: kāds ievērojams gleznotājs, liels dzejnieks, maza dziedātāja � vai varbūt liela arī viņa. Un �e da�reiz sākumā bija ari Knuts. 1917. gada vasaras sākumā sabiedrība peldu vietā bija gandrīz starptautiska. �ai grūtajā laikā uz kara beigām, kad lielākā daļā zemju sviesta neiznāca tikpat kā nevienam, izņemot pacientus. Vairakas sanāksmes un kongresi tika nolikti peldu vietā. Ar vārdu sakot, pacienti plūda �urp, sabiedrība pieņēma eiropeiskus mērogus, un Cecīlijas kundze kā saimniece bija uzdevuma augstumos. Pārnācis Knuts atzinīgi atsaucās par skaisto, labi iekārtoto māju.

Pilsētas desmit (ne tūkstots) lielie peldēja viļņu galotnēs, kā Hamsuns saka kādā citā vietā. Tāpat tas, dro�i vien, bija visās citās pilsētās, sevi�ķi gar piekrasti. Kuģi, bir�a, viļņu galotnes, bankroti. Pedējie gan nāca vēlāk, kad kar� bija beidzies. Arī tie tāpat notika visās pilsētās.

Bija savādi atnākt no Vidienes un atrasties �ai vidē,, kaut arī tikai kā naivam skatītājam.

īstenībā Knuts arī bija naivs, katra viltība viņam bija sve�a. Spekulācijas atkarībā no konjunktūras viņam nebija nekas. Viņ� bija baudījis ārkārtīgu viesmīlību, ko nāktos atlīdzināt, un varbūt tā bija atlīdzināta � ja viņ� aizgāja no darba galda, apģērbās (manām acīm) pārāk eleganti un reprezentējās eiropeiskajā sabiedrībā. Viesību uzvalku viņ� sev bija pa�ūdinājis Būdē jau gadu iepriek�. Tik tālredzīgs viņ� tomēr bija bijis.

Man, diem�ēl, nebija nekā, ar ko es varētu rādīties. Hamarejas mērogā, protams � viens tērps smalkāks par otru, abi no zīda un samta, pa�as �ūdināti, ja arī ne tik labi izdevu�ies. Knutam nācās visur mani aizbildināt, man ta�u bija mazs bērns . .. Bet turpmāk tas būs citādi.

Viņ� noīrēja sev darba telpu pie mūsu mājas māklera. Tur bija septiņi astoņi bērni, kas trok�ņoja sētā pie Knuta logiem. Bet tie jau nav mani! viņ� teica. �e, tādā kā saimniecības ēkā, viņ� sarakstīja �Zemes svētības� pēdējo daļu pa vasaras laiku.

Kā piesiets viņ� sēdēja pie darba galda, visus ielūgumus viņ� pieņēma, pieri grumbās savilcis. Kādu dienu viņ� man atgādināja, ka man esot vakara kleita, vīnsarkana �ifona samta, tai tad tanī nevarēja iet? Jo viņam cits kas esot darāms. Viņam tie�ām esot jājautā, cik rei�u man �is tērps bijis mugurā.

Divas reizes, Knut. Divas reizes tu mani paņēmi līdzi uz koncertu. Tas bija Keijsera ielā, visi skatījās uz mani, tādēļ ka es sēdēju ar tevi kopā un ka man bija tik skaista kleita.

Un nu tā vairs nav skaista diezgan?

Jā. Bet ir jau pagāju�i astoņi gadi, tagad mode ir citāda.

Ja cilvēkam ir sava personība, tad viņ� iet ar to, kas viņam ir, un rada pats savu modi, Knuts cienīgi noteica.

Kļuva glu�i drūmi, nebiju ne sapnī iedomājusies, ka no manis prasīs tik daudz personības.

Nu, tad ta�u tērpu var pār�ūt, viņ� saīdzis teica.

Es atbildēju: Tā bija pirmā kleita, ko no tevis dabūju, es labprāt negribētu to kaut kā pārveidot... es... es aizvien esmu domājusi, ka gribu, lai man to uzsedz, kad bū�u mirusi...

Atceros, ka viņ� mazliet apjuka, tad nomurmināja kaut ko līdzīgu tam, ka esmu liela muļķe... Pēc tam viņ� sarkano kleitu vairs nepieminēja. Bet es to pagaidām vēl aizvien glabāju.

Viņ� aizbrauca uz galvaspilsētu, viņam beidzot pēc vairākiem gadiem atkal bija jāsastop Viktorija, jāsatiekas ar draugiem pilsētā un jānopērk kleita.

Viņ� atgriezās ar divām kleitām, vienu vakaram, otru priek�pusdienai. Ar mazāk jau nepietiktu, ja gribēja grozīties līdzi sabiedriskā dzīvē. Bet vai tad viņ� pats nebija gājis vienā un tai pa�ā uzvalkā ikreiz? Kleitas bija dārgas un vienkār�as, tādas kādai citai ieraudzīt es neriskē�ot.

Tā es kādā rītā pirmoreiz sēdēju Cecīlijas draudzeņu pulciņā. Ar paceltu glāzi rokā viņa apsveica mani ar iera�anos. Es, tā sakot, līdu vai zem galda, un viņai vajadzēja mani paskubināt: Nu tad piecelies, Marij, un saskandini ar dāmām!

Te nelīdzēja nekāda saskandinā�ana, es visa līdzinājos mazam muļķīgam, no satura izrautam vārdam � tur, kur tas iederas, tas �o un to var nozīmēt, �e tas neizteica nekā.

Vārdi un personas � lai nebūtu jāsaka personības � no �ī laika gandrīz visas ir izzudu�as no atmiņas. Kā kada sve�a ķermeņa mirdzo�ās sīkdaļas tās bija skāru�as manu apvārsni un bija nozudu�as. Kādas mīlestības atspulgu es vel atceros.

Kada dama, zviedriete, smalka un cildena un ar pazīstamas norvēģu dzimtas vārdu, iemīlējās kādā jaunā vīrieti. Un otrādi. �okēja tas, ka viņa bija divtik veca kā viņ�. Mīlnieki aizbrauca no Larvīkas.

Cecīlija uzbudināta rakstīja: Beāte, vienā dienā tev acis atvērsies!

Sad un tad palaikam pienāca vēstules, kas visas beidzās �ādi: P. S. Vel man acis nav atvēru�ās!

�Jautā kadam, kas ir mīlestība ...�

Da�u tā padara aklu, da�u redzīgu: laimīgs ir pirmais. No ta laika pagajis vesels cilvēka mū�s. Komteses liktenis bija rast pa�as speķiem turpmāko ce|u dzīvē, tā viņa man k|uva tuva un mīļa. Ļoti maz ārēju vērtību mums bija lemts paturēt, bet ir jau ari vel citas, un pie tām es skaitu vecu draudzību.

Knuts priek�pusdienās un pēcpusdienās cie�i strādāja mazaja mājelē. Mu�u jaunajai mazajai meitiņai bija jādod vārds, jaunajai draudzenei vajadzēja būt krustmātei. Cecīlija bija skaists vārds, Knutam �ķita, tas slīdēja zī-�aini, bet pa�as kristības man bija jāsarīko bez viņa � -tādās lietas es jau labi biju ievingrinājusies. Pie kristību pusdienām viņ� iztrūka, uz mana �ķīvja gulēja zīmīte:

�Mīļā Cecīlijas matē.

Es paņemu sviestmaizes un �ovakar ar saviem 50 cilvēkiem izpalik�u.

Saki kūmiem, ka tas, ka viņi �ovakar tiks no manis vaļa, nebūt nenozīmē, ka viņiem arī vēlāk nebūs ar mani jāsastopas. Un lūdz viņus priecāties debe�ķīgi.�

Bet arī vēlāk kūmiem ar viņu neiznāca sastapties. Nevienam neiznāca ar viņu sastapties. �Zemes svētība� iznāca rudenī, pēc neatlaidīga darba tādā no�ķirtībā, it kā viņ� sēdētu kādā būdā kaut kur kalnu augstienē.

Bet man viņ� bija nopircis divas kleitas tādā nolūkā, lai tās lietoju mūsu vajadzībām.

Smags pārbaudījums bija tas, ka mazajai Cecīlijai, kura tikko bija vienu mēnesi veca, uzbruka grūta slimība, viņa nevarēja paturēt to, no kā viņai vajadzēja dzīvot. Katru pusdienu Knuts atgriezās no grāmatas lielām,

jautātājām acīm un palika sē�am pie bērna, kamēr es nogāju paēst. Viņ� nekad neatzinās, ka viņa cerības nebūtu tās labākās, tādēļ, ka viņam tādas vajadzēja.

Bet viņa izdēdēja un kļuva viegla ka spalviņa. Mēs izsaucām speciālistu no Oslo, bet gāja aizvien tikai uz leju. Sēdēju dienu un nakti, noraudzīdamās zilajās ēnās, kas radās mazās sejiņas dobītēs.

Māte rakstīja un mierināja kā prazdama. Ir labāk, ka cilvēks nomirst, kamēr tas vēl nav sācis dzīvot, jo cik ļauna bija pasaule, tik labas bija maza bērna debesis. Bet tās man tagad bija tik tālas.

Kāda vakarā bērnu meita pirms aizie�anas pienāca klāt. Viņa noliecas pār mazo: Nē, nu gan es vairs neticu, ka viņa pārdzīvos nakti!

Tad es paliku viena, bija vēl tikai pārējie bērni blakus istaba. Knuts strādāja līdz vēlam vakaram katru dienu. Vai piezvanīt un lūgt viņu atnākt? Tā būtu nedzirdēta uzdrīkstē�anas. Tad ieraudzīju lielu zirnekli, kas laidās zeme no griestiem taisni virs mazā bērna. Zirneklis man bija nozīmējis laimīgu pagriezienu vairākkārt manā dzīvē. Tā es piezvanīju tikai mājas ārstam. Viņam līdzi bija maza bund�iņa. Tie bija parastie bērnu milti.

Laimīgs pagrieziens atkal, brīnums � viņa paturēja edienu.

Ar slepenām mokām lasīju �Zemes svētību�. Vēl tikai pirms nedaudziem mēne�iem � kā tā mani modinātu visdziļāko prieku. Jo tas bija viņ�, ko es meklēju katrā jaunā grāmatā.

Knuta kurlums bija kļuvis stipri jūtams. Tūliņ pēc Jaungada 1918. gadā viņ� aizbrauca uz Kristiāniju, lai grieztos pie speciālista. Es paliku mājās ar bērniem, lielā uztraukumā un nekā laba necerot.

Saņēmu no Kristiānijas vēstuli ar visādām pamācībām par durvju aizbarikādē�anu. Tad divas trīs dienas es nekā nesaņēmu un staigāju lielās gaidās.

Viņ� tikai nule bija saticis speciālistu:

�. . Viņ� skaidri pateica, ka ausis man nekad vairs nevar kļūt glu�i labas. Dzirde aizvien vairāk mazināsies. Bet rīt viņ� grib sūtīt mani pie kāda cita speciālista. Tas ar manu degunu ir nervozitāte, esmu pacients, pacients katru dienu, kā darbā, tā atpūtā,

aizvien. Nav vērts ar mani dzīvot vienā mājā un atrasties zem viena jumta, tu gan drīz vien izmainīsi mani pret kādu citu.�

Viņ� bija braucis ar pasta tvaikoni un kādā agrā rīta stundā atgriezās mājās. Ar divu speciālistu vienprātīgu atzinumu. To gan viņ� tomēr panesa ar pacietību. Bet ne to, ka viņam gulo�ajā mājā bija izdevies iekjūt pa mazu vaļā atstātu lodziņu, ko biju aizmirsusi aiztaisīt.

Nu viņam vairs nebija ne lauku mājas, kas viņu kavētu, ne me�a, kur rūpīgi un kārtīgi cirst malku, ne strādnieku, kam vajadzēja ēdiena un algas. Viņam nebija nevienas skumīgas petrolejas lampas, par ko rūpēties, nevienas akas, kas sala cieti, viņam bija jāpaspie� tikai da�as pogas. Viņ� varēja no�ķirties savā būdā un atkal karsēt savas dzelzis.

Ja kāds no viņa bija gaidījis ko citu tagad, kad lielā grāmata bija gatava, tas gaidīja veltīgi. Bet man vajadzēja turpināt to, ko viņ� tik negrozāmi bija pārtraucis, un būt sabiedriskai par diviem. Man radās jaunas problēmas �ai jaunajā stāvoklī, bet nu Knuts galīgi neattaisnoja uz viņu liktās cerības.

Ja es runāju par jaunu kleitu, viņ� atgādināja tikko nopirkto. Ja ieminējos par cepuri, viņ� teica, ka neredzot tanī, kas man jau esot, ne mazākā cauruma.

Knuta pilsētas draugus mēs �e neviena neredzējām. Viņ� dro�i vien bija saticies ar viņiem un nosvinēja satik�anos Kristiānijā, laikam gan tikai īsu brīdi, jo nu jau viņi bija sasniedzami.

Tas pats bija ar maniem vecajiem draugiem. Tā, piemēram, kādu dienu Mollija jautrā un svētdienīgā sabiedrībā man pa priek�u kāpa aug�ā kādā uzkalnā Larvīkā. Viņi sacēla ievērību, tie bija iebraucēji. Nu es ieraudzīju, ka bija izlīmēti plakāti. Mollija bija ļoti smalka no muguras puses, tum�ie mati bija izbalināti kā mēness spozme, viņa gaja uz neredzēti augstiem papē�iem un viņu nepazīt nekādi nevarēja: Mollija bija kļuvusi prima-donna kop� tā laika, kad pēdējo reiz redzējāmies. Motors man krūtīs sāka lēkāt, man vajadzēja apstāties pu�ķainā. Kādēļ? Tas atstāja iespaidu uz mani, es vēlāk sapņoju, ka esmu atkal atgriezusies atpakaļ teātrī, ka stāvu kulisēs, ka izteikts gala vārds, bet man ne diega nebija uz. miesas. Sapnis mani pavadīja vairāk gadu.

Kaut Knutam bija tik ideāli darba apstākļi, jo būda atradās tik tuvu pie mājas, viņ� izcieta parastās mokas, līdz tika tik tālu, ka varēja uzrakstīt pirmās rindas jaunajā grāmatā � �Sievas pie akas�. Nosaukuma tai nebija, to viņ� gandrīz aizvien uzlika pa�ās beigās. Tad viņ� mēdza ari nākt pie manis un atnest man zīmītes citu pakaļ citai, lai dzirdētu manas domas. Bet izlemt viņ�-tomēr izlēma pats.

Viņ� labi zināja, ko rakstīs, grāmata lielos vilcienos bija izplānota ziemas laikā, detaļas krājās uz viņa galda glītās kaudzītēs,, kuru bija pa vienai katrai personai. Viņ� skaidri zināja, kur katrai lietai ir jānāk iek�ā. Bet viņ� nevarēja iesākt.

Viņ� nemaz neslēpa, ka Larvīkā nejūtas labi. �ad un tad viņ� ieminējās, ka mums labāk atkal vajadzētu apskatīties pēc kādām mazām lauku mājām.

Es nu vairs tik ātri neuzķēros. Ar avarēju�u sapni ir apmēram tāpat kā ar nogrimu�u burenieku. To varbūt savā ziņā var izglābt, bet cietu�ais kuģis nav vairs tāds kā agrāk, un nezin vai vispār tāds vairs var kļūt.

Viņ�, kā parasti, mēģināja mazliet mainīt vietu uz moku sola. Kādā agrā pavasara dienā viņ� sēdās kuģī un uz labu laimi devās rietumu virzienā. Nonācis Kra-gerē, viņ� atsūtīja da�as rindiņas uz māju:

�Neesmu ticis visai tālu no Larvīkas, nezinu, vai �e palik�u . . Esmu bijis tālu iek�ā zemē, vai neieraudzī�u �e mums kādu mājas vietu, bet �e ir tikai klintis, nekā tamlīdzīga es vēl neesmu redzējis .. Labi būtu atrasties atkal tur, kur tu esi, bet lai nu tas paliek . . Tas ir kaut kas briesmīgs, ka es nu nevaru strādāt mājās un arī mazajiem būt kaut kas. Es tikai baru viņus un aizliedzu viņiem visu ko. Bet ja vien es ar kaut ko tieku uz ceļa, tad tomēr izpildu savu pienākumu ... Esi nu tik laba un aizslēdz visas vietas, aizliec savām durvīm krēslu priek�ā un arī ķebli � mana mīļā.�

Kragerē viņ� palika kādas 14 dienas.

Uzturē�anās iznākums bija tēlojums �Kaimiņu pilsētā�. Bet problēmai pa�ai viņ� tuvāk netika, uzsist īsto sākuma akordu grāmatai viņam neizdevās.

Nesen lasīju kādā laikrakstā, ka �Sievas pie akas� esot no Krageres. Varbūt. Laikam tad jau akas dēļ, avī�nieki par mūsu iek�ējo dzīvi zina vairāk nekā mēs pa�i.

To arī Knuts dabūja piedzīvot �e Larvīkā. Kāds dāņu �urnālists bija sazinājies ar Knuta vecajiem draugiem Kopenhāgena, un vienā jaukā dienā mūsu viesistabā sēdēja gai�matains jauneklis, mazliet pagarāku degunu, diezgan patīkama izskata. Viņ� dabūja veļamo sarunu un apsolījās Knutam atsūtīt manuskriptu, pirms to iespiedis.

Jāpieņem, ka solījums bija aizmirsies radī�anas priekā par interesanto rakstu. Tas bija iespiests vienā no lielajiem norvēģu laikrakstiem pāris dienu pēc tam. Knuts ļoti sadusmojās un aizrakstīja jaunajam cilvēkam. Man sevi�ķi iespiedies prātā teikums: Nē, kungs Anker Kirkebī. Jūs nu gan manā istabā nesēdējāt un man nejautājāt, vai mana māte ir bijusi m . . . a.

Proti, sarunā Knuts bija |avis sevi izjautāt, vai būtu pielai�ams, ka ir kāds pamats domām, ka viņ� varētu būt Bjernsjernes Bjernsona ārlaulības dēls.

Si intervija bija vainīga, ka Knuts atteicās no jebkuras nāko�ās.

Tā vietā, kur viņam pēc brauciena uz Kragere butu vajadzējis ķerties atkal pie grāmatas, viņ� uzrakstīja lielu rakstu �Aftenpostenam� � �Valodai draud briesmas�. Tas vēlāk iznāca bro�ūrā. (Pāris reizes pēdējā laikā esmu redzējusi citātus no Hamsuna toreizējā raksta.) Tas viņu \el tālāk novērsa no pa�a galvenā, bet tas bija �nepiecie�ams�.

Mājās pie mums toreiz gāja diezgan raibi. Kā jau parasti mājās, kur ir �etri bērni, grūti bija dabūt kalpotājus uz visu laiku.

Iznāca tā, ka vasarai noīrējām divas istabas uz laukiem pāris jūdzes no Larvīkas. Māja atradās pie pa�as jūras, bija mazs me�iņ�, zaļa zāle un baltā pludmale. Uz �o paradīzi aizbraucu es ar mazajiem. Knutam bija jāpaliek mājās pie grāmatas.

Bet kādā dienā atbrauca arī viņ� un arī ievietojās �ais divās istabās. Somā gulēja visi priek�darbi grāmatai vienā �ūksnī, kas nekad netika izkārtots. Viņa mājiņa bija aizslēgta, mūsu lielā māja stāvēja tuk�a, Knuts gulēja zālē un bērni viņam apkārt vai uz viņa.

Desmit gadu bija pagāju�i no tā laika, kad uz Kongs-bergu nosūtīju �Saulespuķi�. Tik daudz jau . .. ! Man radās bērni�ķīgā ideja ietaupīt kaut ko no saimniecības naudas dāvanai. Iesāku jau laikus, tai vajadzēja būt kaklasaites adatai ar mazu pērli. Se�desmit kronu, skaitlis stāv ierakstīts manās smadzenēs. Par pērli tas nebija daudz, bet kā noblēdījums nebija nekāds sīkums. Ja nu adata nederetu, vai to varētu atdot atpakaļ? Man deva tikai vienas dienas laiku, un es nolēmu parādīt dāvanu dzim�anas dienas bērnam tūlīt.

Viņ� uz to kritiski paskatījās: Vai tad tu neesi ievērojusi, ka man ir jau pērle kaklasaitei? Ļoti liela pērle.

Es nekad nebiju jautājusi, bet es visu ļaiku tomēr sapratu, ka to viņ� reiz bija dabūjis no kādas, kas savam vīram varēja nopirkt dārgu pērli.

Noskumusi es atbildēju: Kā ne, esmu gan to redzējusi, bet... bet es domāju, ka �o varbūt tu varētu lietot ikdienā.

Viņam bija taisnība, mans izdomājums bija muļķīgs, un es aiznesu pērli atpakaļ. Nezinu, kādēļ es to vēl tagad tik labi atceros.

Starp vēstulēm, kuras viņ� ir uzglabājis, atrodas maza zīmīte, ko viņam iedevu �inī 4. augusta dienā:

�.. Būtu gribējies pasniegt tev ko lielisku �ai dienā, bet neesmu bijusi darbā, tādēļ tam jāizpaliek. Bet vai nu tā īstenībā ir kāda dāvana � es solos tev, ka tu varēsi rāt mani, cik vien gribēsi, veselu mēnesi un tu nemaz nemanīsi, ka es topu dusmīga, vai ka tas man sāp. Dimanta kaklasaites adatas vietā. Un daudz laimes, daudz laimes, mans mīļais!�

Viņ� maz par to runāja. Arī man nebija ne mazākās vēlē�anās teikt kaut vai vārdu par kļūmīgo starpgadījumu ar Larvīku. Tā bija kļūdī�anās, tas bija kaut kas vairāk, tā viņam bija smaga vil�anās. Un vai tikai visa aizbrauk�ana no Hamarejas arī nebija tāda. �ī doma gulēja starp mums kā kāda nevienam nepiederīga josla.

Viņ� uzdeva aģentam, kas mums bija pagādājis villu Larvīkā, lai viņ� to atkal pārdod.

Pats viņ� aizrakstīja savam draugam Lillesandā, bankas �efam Birkenēsam, kas viņam bija pazīstams no tā laika, kad viņ� strādāja pie �Mistērijām�.

Sprie�ot pēc atbildes, tai pusē bija atliku likām mums

derīgu vietu, Knutam tikai vajadzēja pa�am aizbraukt!

Viņ� aizbrauca, un drīz pēc tam es saņēmu telegrammu: ��odien glu�i vienkār�i nopirku Nērholmu�.

1951.

Katru dienu es Knutam palīdzu piecelties, kā ārsts to ir teicis. Viņ� sēd da�as stundas krēslā un raugās sev priek�ā. Pec kādas salnas nakts viņ� pamana, ka kjavs ārā aiz loga ir k|uvis caurredzams. Esmu viņam paskaidrojusi, ka tas tādēļ, ka tagad ir rudens.

Vai jau .. . Tak jau tikko bija pavasaris ...

Viņ� vairs nerunā ne par nāvi, ne arī par Dievu, viņ� ir ļoti noguris un tikai gaida. Sīm gaidām visu laiku ir piemitis kaut kas, ko es gribētu apzīmēt par pagānisku mieru. Nekāds atriebējs Dievs, kur� grib redzēt asinis, pat sava pa�a dēla, nedraud viņa mū�ībā.

Vienreiz pārrakstīju da�as viņa rindas kādam laikrakstam:

�Vai esmu dabas draugs? Mazliet dabas izjūtas man, protams, ir. Un tā dro�i vien būs visiem. Ja ne cita dēļ, tad tādēļ, ka tā ir pirmā reliģija un būs pēdējā. Viss cits ir tikai priesterīga, teoloģiska dieni�ķā maize ..�

Tā mūsu vecais kļavs tur stāv un nobirdina savas pēdējās dzeltenās lapas, un viņa pusaklās acis mēģina tām sekot.

24.

Knuta ceļvedis caur Sērlandes smaido�o vasaru, Lille-sandas bankas �efs, bija apaļ�, draugu mīlētājs kungs af gai�u skatienu uz dzīvi.

Ar to es negribu teikt, ka mājas pirkumā nebūtu ielikta nopietnība. Bet ja dzejnieks pērk māju Sērlandē, tad tam vajadzētu notikt kādā rudens vai ziemas dienā, kad kaulus izpū� ziemeļrietenis, vai kad piekrasti plītē slapj� dienvidrietenis, nākdams no Skageraka. Tad lai viņ� apskata trūcīgos lauciņus sta�-p vēja pērtām priedēm apaugu�ajiem pauguriem, mazo apaļo gotiņu, kuru �e pēk�ņi vairs nesauc par kjyr, it kā tā viena pati varētu aizstāt divas, un lieso piekrasti un �ēras, kam visam vajadzētu būt dabūjamam par diezgan pieņēmīgu cenu.

Draugs Birkenēss Knutam jau bija parādījis vairākas labas un piemērotas lauku mājas tuvākā apkārtnē, bet pirkums vēl nebija noticis. Tad viņam ie�āvās prātā, ka viņiem vajadzētu apskatīt Nērholmu, kaut arī tā nebija pārdodama. Jo Nērholma bija izdaudzināta nevien kā skaista vieta Agderas piekrastē, bet ar! kā viena no vecākām apdzīvotām vietām ar tradīcijām jau no vikingu laikiem. Toreiz mājas sauktas par Knorrholmu, tādēj ka knorri, mazie kuģī�i, varēju�i iebraukt līcī un tur atrast mierīgu ostu. Jau Peders Klausens Frūs savā Norges Biescrifuelse. (ap 1630) runā par veco Nērholmas sētu. Dāņu laikos tā bija bijusi di�ciltīga mui�a, vislielākā tai pusē, tai bija piederējusi liela daļa tagadējās Eides draudzes. Pēc tam īpa�ums pārgājis norvēģu rokās. Tas izvērties par tirdzniecības vietu, un mazā upīte, kas ietek līcī, bija aizdambēta zāģa un labības dzirnavām. Kādi pāris no īpa�niekiem bija piekopu�i tirdzniecību ar tālām zemēm pa�i ar saviem kuģiem. Uz Holandi un Dāniju vesti ozola baļķi no Nērholmas me�iem.

Bet Nērholmas ziedu laiki sen bija pagāju�i, no tīrumiem un me�a vairs maz kas bija palicis. Agrāko laiku kungu mājas bija satrupēju�as, manāmas vēl bija tikai mājas pamatu pēdas. Tagad dzīvojamā ēka bija uzcelta tuvāk pie jūras nekā agrāk. Se tad nu atradās �īs piemīlīgās, jaukās Sērlandes lauku mājas, pelēku klin�u ielokā, bet ar brīvām debesīm un spo�u līci dienvidu pusē. Un vēl tagad no simtgadējiem ozoliem un kļaviem pār �o vietu it kā �alkoja kaut kas no aizgāju�ā teiku laika.

No Lillesandas bija pusstundas brauciens ar automobili. Ceļ� apgāja mājām apkārt ar līkumu, un tad pēk�ņi tās kļuva redzamas, pilnīgi atsevi�ķi, nekādu kaimiņu tuvumā nebija � tipiska Sērlandes idille jaukā vasaras dienā.

Abi ceļa braucēji iegāju�i iek�ā. īpa�nieku viņi atradu�i dziļā miegā, bet uzpurināju�i viņu aug�ā. Vai mājas esot pārdodamas?

Vīrs, Longums vārdā, bija pazīstams lauku saimniecību mākleris un zirgu mietnieks, kuram nekas nebija pretim arī pret labu joku. Bet mājas viņ� nule kā pats esot nopircis, tā kā . . .

Nu ja � bet nu tomēr, cik tās gadījumā varētu maskēt?

Bija kar� un spekulāciju laiks, divi simti tūksto�i, virs \ teicis.

Kad abi jautātāji tūliņ neatkāpu�ies, īpa�nieks steig�us lēcis no gultas laukā. Tāpat zeķēs viņ� izrādījis viņiem īpa�umu, un savā sirdi Knuts jau bija nopircis Nēr-holmu, kamēr auto ārā gaidīja.

Viņ� nemēdza kaulēties, izdarīdams iepirkumus, un uz ! kredīta viņ� arī neko neņēma. Un tā pāris dienu vēlāk, līgumu slēdzot, minētā summa bija samaksāta skaidra naudā.

Knuts atgriezās mājās ar ārkārtīgi skaistām un idilliskām fotogrāfijām. Nevarēju nedomāt par kādu citu māju pirkumu, kad viņ�, maku galīgi iztuk�ojis, nopirka mūsu mazo īpa�umu Nūrlandē. Nekāds lielais laiks nebija pagājis, bet tas �ķita ļoti tā|�. Tik daudz kas bija noticis, cita starpā �etru gadu pasaules kar�, un Knutam arī �etri lieli panākumi pasaules mērogā.

Es nezinu, bet �ī dārgā lielsaimniecība modināja manī tādu kā sarūgtinājumu mūsu pirmo mazo māju dē|.

Tik ļoti liela Nērholma jau arī nemaz nebija, ap ISO molu²⁰ iekoptas zemes. Bet purvu, ko nogrāvot, bija diezgan daudz, mēs stipri varējām papla�ināties. Un me�a jau bija ap 3 000 molu, Sērlandē tas nebija nekāds mazais me�s. īstenībā tas gan bija izcirsts vai izcērtams nākamajā ziemā līdz mazākajam likumā atļautajam mērogam. Nu, bet tad mēs dēstīsim jaunu, Knuts teica, un izskats viņam bija tāds, it kā viņ� jau stāvētu jaunajā, spilgti sazēlu�ajā me�ā.

Apjautājos par ūdeni un gaismu, viņ� sarauca pieri, un es gan laikam tūliņ apklusu.

Septembra beigās viena pati aizbraucu apskatīties Nērholmu, pārcelties mēs ātrāk nevarējām kā tikai vēlu rudenī.

Lapu koku me�a kvēli pret pelēkajām klintīm, augstās septembra debesis virs spo�ā lī�a, zemo sērlandie�u dzīvojamo māju zem lielajiem kokiem � visu to es redzēju.

Bet es biju mājas māte, es redzēju arī, ka tīrumi bija nobradāti, ka labību bija noēdu�i zirgi un govis, ka dārza sēta bija satrupējusi, dzīv�ogs panīcis un ka cūkas, vistas un neskaitāms daudzums tru�u caurām dienām dzīvoja tur pa iek�u. Redzēju, ka kūts nav lietojama, un ka māja iek�puse bija kā �agatas ligzda, pilna caurumu un spraugu, kāpņu un pakāpienu starp istabam. Redzēju, ka kada kalpone smēla ūdeni no izsusēju�ā upīte izraktas bedres. Aiz kūts bija aka ar brūnu ūdeni dibenā lopiem. Un nebija gaismas.

Bet mājas mātei nav jaiet dzejnieka pēdās un jāsver ar saviem svariem un jāmēro ar savu mēru. Beidzot Nēr-holma kļuva mūsu māja. Se klejonis atbrīvojās no nemiera un nerimtības aizvien jaunos uzdevumos. Se nekad nepietrūka nepārbaudītu varbūtību vīram ar fantāziju. Papla�inādams, pārlabodams un ārieni un iek�ieni izdaiļodams, Knuts bie�i'teica: Berniem būs sava vieta, kur atgriezties.

Arī es biju priecīga, ka nu reiz man ir sava paliekama vieta, bet es glu�i pretēji savai dabai tik bie�i dzīvē biju bijusi spiesta mainīt vietu, ka īsti laist saknes, kā jaunākos gados, es vairs nevarēju. Tādā ziņā Knuts bija jaunākais no mums abiem. Tāda prieka rosīties pa�ai uz savas zemes kā reiz nera�īgajā Langengenā, vai pat kā Skūg-heimā man vairs nebija.

Man trūka garo kalnāju līniju, tālu izred�u, viss bija tik tuvu. Uzkāpusi vienā no augstākajiem pauguriem aiz mājām, es varēju redzēt jūru. Tur bija pla�uma diezgan, bet es ar to jau no dzim�anas nebiju saradusi, un tas man nekā nedeva ne prātam, ne garam.

Māja, kas man jau tā �ķita tik liela, kļuva vēl lielākā. Dziļi un nenomācami manī mājoja ilgas pēc tās mazās �etrstūru sētas, par ko reiz bijām sapņoju�i. Un nezin, vai arī viņam neklājās tāpat. Tāpēc es katrā jaunā grāmatā visvairāk meklēju pēc Dopenas, mazas zaļumos paslēpu�ās vietiņas kādā līcī, Luvīse Magrēte Dopena, aiz �ī vārda slēpās daudz noslēptu sapņu. Mums bija arī kāda noruna, kas palika spēkā visus gadus, kad kļūsim veci, aiziesim no Nerholmas un atstāsim to bērniem. Pa�i sev uzcelsim mazu mājiņu aug�ā me�ā.

Tā nekad netika uzcelta. Kad Knuts tam bija pietiekami vecs, liktenis izlēma citādi.

Kādā lietainā novembra dienā 1918. g. mēs iegājām dzīvot Nērholmā.

Atceros lielu haosu. Slapjas mantas un slapjus bērnus pagalmā, govis un zirgus, kas jānovieto, pilo�as vistas,

kas salēku�as gulēt kādā kokā. Lai kur tu stāvētu un ietu, visur garām pa�āvās kāds trusītis turpat pie kājām. Tad pār haosu nāca vakars un tumsa, bet es uzkāru ēdienu pie griestiem �urku dēļ. Tā bija pirmā diena Nērholmā.

Iegādājāmies nepiecie�amās mazās lampiņas, ko kārt pie sienas, tikai pagaidām, kamēr gaidīsim, lai kaut kas notiek. Tika runāts par elektrisko gaismu novadam. Pagaidām � tas vilkās trīs gadus.

Bet nevajag jau nicināt tādu mazu lampiņu ar skārda aizsegu vienā pusē, uzkaramu uz sienā iedzītas naglas. Tā sapulcina lielus un mazus savā mazajā maigās dzeltenās gaismas puslokā. Mēs uzturējāmies bērnu istabā garajos ziemas vakaros. �e tika zīmēts, lasīts, lāpīts un �ūts.

Mums bija divas lielās istabas, pirms māju pārbūvēja. Vienā dzīvoju es ar bērniem, otrā pirmajās tum�ajās ziemās īstenībā stāvēja tikai mēbeles. Pārējās istabas bija mazas. Vienā no tām Knuts iekārtojās tāpat kā parasti.

Viņ� atkal bija sācis gudrot par grāmatu �Sievas pie akas�. Bet lai arī kā viņ� būtu aizņemts pats ar sevi, vienam brīdim vajadzēja atlikties priek�ā lasī�anai vakaros pie mūsu lampas. Ja ne agrāk, tad tomēr tad, kad biju apguldījusi bērnus. Visas �etras gultas stāvēja viena otrai līdzās pie vienas sienas. Katrā gultā gulēja viens tīri nomazgāts, ziņkārīgs klausītājs, kam nedrīkstēja ļaut pievilties. Sākumā gan mazāko līdzi skaitīt nevarēja.

Knuts ar lielu aizrautību nodevās uzdevumam. Da�reiz vispirms tāpat uz ātru roku nācās pārveidot valodu �saprotamā norvēģu� valodā. Ar nesakarīgām replikām un nopūtām pa starpām, kam ar programmu nebija nekāda sakara.

Bija tik daudz lietu, ko vajadzēja sākt darīt. Nērholmā tik maz līdzinājās labi koptai lielsaimniecībai, ka Knuts dedzīgi ilgojās ķerties pie darba.

Jaunā māja, pārvaldnieka māja, kā to sauca, bijia uz rudeni gatava. Tanī tūliņ iegāja arī iedzīvotāji. Kāds agronoms no vietējā apvidus un brāļa dēls Otars ar sievu Mildu no pa�as Hamarejas. Tad gaidījām tikai pavasari. Kūti mēs mazliet salāpījām, to vajadzēja celt jaunu. �urku caurumus mūsu mājā aizbāzījām, māja bija jāpārbūvē. Izplānojām grāvo�anu, �ogu taisī�anu, ar�anu. Da�reiz pa�ā lielākajā dedzībā Knuts satrūkās kā dzelts � grā-

\

mata! Pie tās viņ� nebija ķēries klāt jau veselu ga;du. Drīz pēc Jaungada viņam bija jābrauc projām, lai viņ� būtu viens ar grūto iesākumu. Viņ� aizbrauca uz mazo viesnīcu Lillesandā un palika tur da�as nedēļas, atrāvās kā kapteinis, kuram jāatstāj savs kuģis.

Viņ� rakstīja uz māju:

�.. �odien netelefonē�u, labāk rīt, lai dzirdētu, vai esi dabūjusi sienu. Ja ne, tad jau velns ir vaļā ..

Mēģinu strādāt, paies laiks, kamēr vielā atkal dabū�u ielauzīties.

Tas, ko tu raksti par mazajiem, ir tik jauks. Tu gan varētu pierakstīt �o un to un paglabāt. Jau agrāk esmu tev to lūdzis. Pamēģini to, no tā var vēl kas iznākt. Raksti taisni tā, kā kad tu to rakstītu man, vislabāk to varētu uzmest impresionistiski, lai neiznāk sagudroti. Bet tas prasa zināmu izturību, lai tu to tūliņ atkal neaizmestu, kad būsi uzrakstījusi pāris gabaliņus ..�

Savās vēstulēs no mājām rakstīju par to, par ko bija jāraksta. Par bērniem, par ikdieni�ķo dzīvi da�ādos apgaismojumos:

�.. Vistas beidzot ir izdēju�as vienu olu, drīz vien būs tik daudz, ka mazajiem iznāks katram sava. Mēs tagad nododam 16 1 piena dienā pienotavā. Govs stāv* un izskats tai tāds, ka tai drīzumā kas gaidāms, bet vēl nekas nav noticis. Laimīgo notikumu tev tūliņ paziņosim. Lai mazliet atvietotu tevi, ko esam zaudēju�i, lasu bērniem pasakas_ik vakaru, bet lielākā daļa ir jau izlasītas. Lasu arī Ezopa fabulas, arī tās drīz būs izlasītas. Tad jau vēl ir Andersena pasakas, bet man �ķiet, ka tās īstenībā nav bērniem. Man ļoti trūkst kaut kā piemērota. Arilds nāk man palīgā un da�reiz pats izdomā kādu pasaku, kas Tūrēm un Elli-norai liekas lieliska, un ja vien nejaucas iek�ā, var dabūt dzirdēt visādus brīnumus. Bet lai no tā iznāktu kaut kas vairāk, tad man da�reiz vajadzētu mazliet miera. Man veselām stundām ir jāatstāj viņi pie citiem � vai tu domā, tas ir labi? Mīļais, neatlaidības jau nu gan man netrūktu. Tās varbūt būtu par daudz, ja vien es iesāktu.�

Es darīju, kā viņ� bija teicis, un atzīmēju vienu otru izteicienu, jocīgu vai mīļu, kas tie�i nāca no mazo ļautiņu domu pasaules. Bet es arī darīju, kā pati biju teikusi, un nogaidīju pāris gadu, pirms tos izmantot.

Iznākumā radas �etras mazas grāmatiņas par lauku berniem. Pirmās divas es īstenība uzrakstīju mūsu pa�u bērniem laika kavēklim. Vakaros lasīju viņiem priek�ā pa gabalam to, ko biju uzrakstījusi, un �etriem mazajiem modeļiem nenācās grūti sevi pazīt, tā ka prieks bija liels, kamēr tas turpinājās.

Nebiju domājusi rakstīt vairāk ka �īs divas grāmatas. Bet tad tās pārtulkoja vāciski. Saņemu lielu daudzumu vēstuļu no dedzīgiem maziem lasītājiem, kas gribēja dzirdēt, kas notiek tālāk. Tā radās tre�ā grāmata par lauku berniem un tai sekoja ceturtā. Bet nu jau grāmatas bērni parauga manus bērnus. Man vairs nebija nekādu pērļu, ko �ur tur iebārstīt, un to varēja manīt.

�Lauku bērnus� ar laiku pārtulkoja daudzas valodās, pat japāņu valodā. Tas, protams, notika, pateicoties pazīstamajam vārdam uz titula lapas. Dro�i vien, ir labā kas bērnu gramatas nekā manas, kas pasaulē nav kļuvu�as pazīstamas. Turpretim tas pats vārds laikam gan bija vainīgs, ka grāmatām tik maz vērības piegrieza �e mājas. Tik svarīgs vārds uz tik mazas grāmatiņas laikam likās nepiederīgs.

Pie Nērholmas pieder divas mazmājnieku sētas, Hasel-dāle un Nīhāvena. Tās atradās katra savā malā labu gabalu me�a. Toreiz turp veda tikai kājceliņi. Tur sen jau vairs neviens nedzīvoja, labiem ļaudīm jāsatiek citi labi ļaudis, citādi jau laikam dzīve nav izturama. Bet mazās atstātās mājiņas stāvēja turpat. Kad tuvojās pavasaris un sniegs vairs nekavēja ie�anu pa me�u, Knuts rakstīja:

�Mana mīļā, es tā ilgojos pec jums visiem, vienā no nāko�ajām dienām gribu braukt atpakaļ uz mājām. Bet ar grāmatu es gan �ogad galā netik�u, ir tik daudz citu lietu. Tā, diem�ēl, būs 3 gadi starp iepriek�ējo un �o, ja dzīvo�u un varē�u to nobeigt. Es skatos uz bērniem �e aiz loga un atķeros, ka stāvu un runāju ar mūsu pa�u bērniem ..�

Knuts ar saviem rakstiem apmetās Haseldālē, tuvākajā no abām mazmājam. Līdz turienei bija jauka pastaigā�anās, tā apmēram ceturtdaļstundas, un viņ� tur būs labi

no�ķirts.

Kāds �ejienes virs, vārdā Kristiāns, uzņēmās veikt mums vajadzīgos būvdarbus. Savu amatu Kristiāns bija iemācījies Amerikā. Daudz neko viņ� par to nerunāja. Vismaz, kā būvgaldnieks viņ� nekad nekur nesastomījās. Viņ� tūliņ uztvēra katru mājienu no Knuta puses, un viegli nāca viņam pretim jau pusceļā. Kaut arī tā, tomēr viss prasa savu laiku, labā Sērlandes vasara pagāja būvējoties. Kāds atgadījums aizkavēja arī kūts darbus.

Būvdarbi gandrīz jau bija nobeigti, kad Knuts iedomājas, ka kaut kas būtu darāms ar mēslu tvertni. Kristiāns tūliņ piekrita. Knutam �ķita, ka vēl varbūt nebūtu par veļu, un Kristiāns piebalsoja, par vēlu � nē, kas tādas muļķības varēja iedomāties?

Tā viņi nolēma tvertni papla�ināt un palika krietni daudz spridzināmās vielas zem tās. Spridzekli noslodzīja ar kokiem un akmeņiem, degli aizdedzināja � un tad jaunā kūts ar lielu troksni uzsprāga gaisā.

To, ka tas pielāgojas vīram vai, labāk sakot, diviem, uzņēma ka triecienu, kādi dzīvē da�reiz atgadās. Turklāt lieta bija tik liela, ka ' Knutam arī no savas puses bija jāizturas, kā jau tas lietā pienākas. Bet ikdieni�ķās dzīves mozaīka diem�ēl sastādās no glu�i sīkām flīzēm.

Mūsu pirmdzimtais sāka iet skolā. Kādu dienu mazs, nopietns vīriņ� aizsoļoja no mājas ar ābeci, daudziem skaistiem krāsainiem zīmuļiem lielajā mugursomā grabot. Maza primitīvā skoliņa, ko lietoja arī sievie�u biedrības sarīkojumiem un garīgām sapulcēm, atradās me�a ceļa tuvumā, tā izskatījās patīkama. Bet tas Knutu nedarīja laipnāku, acīm zēnu pavadījis, viņ� drūmi teica: Nu sākas vergo�ana! Sadisms un vairāk nekas ar tādiem maziem bērniem. Septiņi vergu gadi tik mazam zēnam!

Kad zēns atgriezās mājās, tēvs nemierīgs staigāja viņam apkārt un piesardzīgi izjautāja viņu par dienas notikumiem.

Nu, Tūre nopietni atbildēja, vispirms mēs izstāstījām, kā mūs sauc, un pēc tam mēs cepām pladiņas.

Pladiņas? Vai tad jūs visu laiku cepāt pladiņas?

Jā, gandrīz, jo mūsu jau tur bija tik daudz, un tad viņ� noskaitīja tēvareizi un mēs gājām projām.

Pēc tam Knuts mazliet gai�āk skatījās uz lietu Tūres dēļ.

Pirmoreiz savā mū�ā � se�desmit gadu vecs � Knuts bija kļuvis tik lielas zemes īpa�nieks. Pirmoreiz viņ� sev varēja atļauties taisīt lielus plānus un tos īstenot. Grūti pateikt, kas tagad viņu pievilka vairāk, zeme vai pusgatavā grāmata.

Viņ� aizbrauca reiz uz Lingēru, �o vēju appūsto salu, starp Ārendāli un Risēru, lai mēģinātu domas saistīt pie grāmatas. Bet domas bija mājā aizķēru�ās.

�.. Ja vīri varētu mēslu tvertni dabūt pilnīgi sausu, tad viņi būtu paveiku�i svētīgu darbu visam turpmākam laikam. Varbūt viņi atradīs ūdeni zem klints, ja vēl vairāk paspridzinās. Otars ir sīksts un neatlaidīgs vīrs. Bet vispirms tagad nāk ra�as ievāk�ana un grāvju rak�ana. Un nu mēs dabūsim elektrību, varbūt jau nākamajā ziemā. Bet pavasarī Longuma malkas vedēji atstās mūsu me�u.

Tad Nērholma būs labi.

Kaut tikai es varētu stiādāt � vispirms to. Jā, kā mēs visi cen�amies un pūlamies. Un pēc da�iem gadiem mēs būsim miru�i. Vienīgi tas, ka bērni paliks. Mīļais Dievs, mūsu mazie!

Tas ir tik jocīgi, kā tu apraksti viņus smil�u kaudzē ar lāpstām un ūdens spaiņiem! Kaut tikai Tūre nebūtu par veseliem diviem gadiem vecāks! Nabaga Arilds, kam gribētos būt patstāvīgam un noslēpt īlenus zaļbarībā vai ilk�u cilpas staļļa tum�ākajā kaktā, viņ� bie�i raud un ir spiests dzīvoties viens pats ..

Kāda dzīve! Bet vēl mēs gan atgriezīsimies. Līdz ar nāvi mums vēl nav beigas. Diem�ēl neticu, ka mēs atkal sastapsimies un pazīsim savus mazos. Cik tas būtu jauki, papriecāties par to, kādi labi cilvēki no viņiem ir iznāku�i! . .�

Knuta māte nule kā bija mirusi. Tas uz viņu atstāja stipru iespaidu, un domas par nāvi uzmācās bie�āk nekā parasti. Viņ� neslēpa, ka tās viņā radīja dziļu nepatiku. Kādā gadījumā viņ� tā arī rakstīja: Mirt � to es labprāt darītu, ja to darīt nebūtu spiests!

Viņ� bija tik stiprs, tik vitāls miesīgi un garīgi, tikpat aizrautīgi kā aizvien nodevies tam, kas patlaban bija darāms. Varbūt tā bija tikai kāda maza lieta, bet tā aizēnoja pārējo pasauli.

Slims viņ� nebija nekad, kaut �ad un tad jutās gau�am nelabi. Pagāja da�i gadi, līdz es to sapratu. Mana neirastēnija � visu slimību mērkaķis. Ja viņ� bija spiests �o vai to paciest, kādu apnīksto�u sarunu, nogurdinātāju braucienu pa dzelzceļu, uzturē�anos kādā vieta, kas viņam nepatika, sekas tam varēja būt stipra saaukstē�anās, kas viņu spieda likties gultā un prasīja rūpīgu kop�anu un uzraudzī�anu. Tādās reizēs viņ� nebija nekāds pacietīgais pacients, man bija jāpasmaida, tā viņ� man atgādināja savu kapteini Skoro (kaut citādi līdzības nebija nekādas). Turpretim ne aukstums, nedz mitrums neķērās viņam klāt, ja viņu kaut kas interesēja.

Tuvojās 1920. gada pavasaris, pēdējais punkts �Sievām pie akas� vēl nebija pielikts. Nu viņ� uz laiciņu apmetās kādā viesnīcā Arendālē. Viņ� bija augstākā mērā nervozs, viņu raustīja uz divām pusēm, �ai laikā viņ� rakstīja:

�.. Daudz paldies tev par lādzīgo un komisko vēstuli � un saturīgo. Jā, tev jāatgādā mājā mūsu lietas no antikvariāta un liec tās galdniekam uzspodrināt, bet dro�i vien tas prasīs kādu gadu laika. Un kad kāpnes būs gatavas, paliek vēl divi ugunsdro�ie' mūri un dūmvads. Tad atliek vēl galdnieka darbu nobeigums, bet tas nav tik daudz, un tad nāk tapsētājs. Jā, un tad vēl grīdu izkrāso�ana. Gatavs. Tie�ām, reiz mēs ta�u būsim gatavi. Vienīgi tikai es nekad netieku galā ar to, kas man jādara. Vai tu to vari saprast? Laisks es neesmu, es tikai nevaru sadzejot romānam beigas. Tas sātana romāns, tas paņem man visu prieku, spēkus, veselību un mieru! Tas būs pēdējais. Nē, ja man arī turpmāk nelaimēsies, tad es labāk gribu mēģināt Haseldālē. Bet tad jau bērni mani plē� vai pu�u, tak vairāk es neuzrakstu, ja mani arī neplē� pu�u, kādēļ tad es lai dzīvoju citur. Kaut nu es Dieva vārdā vienreiz varētu pabeigt �o lielo grāmatu, tad es varbūt vairs nebūtu tāds kā jēls iek�ķīgi. Es ar nolūku vairos runāt par to, cik ļoti es pēc tevis ilgojos, tā kā sodos pats par sevi, ka sēdu �e. Kaut tik nu es turpmāk kaut cik kārtīgāk varētu strādāt, citādi es tie�ām nezinu, kā es varē�u kļūt gatavs arī �ogad. Kas man, protams, jāvar.

Tu biji tik laba, mīļa un jauka, cik vien labs cilvēks var būt, kad tu biji �e � jauki, ja mēs bie�āk ta varētu smieties. Tu biji tik apmierināta. Un tad man ir labāk . .�

Apmierināta? Tu, mīļais, varbūt es savā sirdī biju apmēram tikpat apmierināta ka tu pats, kuram nebija miera ne mājās, ne kur citur tās nelaimīgās grāmatas dēļ.

�Pēdēja grāmata� � lai kāds to viņam tic.

Bet nu viņam bija citas attiecības pret savu mū�īgo dilemmu nekā agrak. Tad viss cits laupīja laiku grāmatai, nu ta bija grāmata, kas paņēma laiku visam kam citam.

Tas bija pārējas laiks. Pēc apsēstības pāris pirmajos gados iestājās līdzsvars attiecībās. Mājas nu bija tās, kas dziļi un pastāvīgi saistīja viņa interesi � atpūta starp lielajiem romāniem, kādi nu sekoja.

Un �pēdējais prieks�, kad pēdējais romāns bija sadzejots.

Patie�ām viņam majas �ķita kaut kas lielāks nekā tikai hobijs. Darbu me�ā un tīrumā viņ� stādīja līdzās savam literārajam darbam, viņ� labprātāk sauca sevi par zemkopi nekā par rakstnieku. To nevar noliegt, ka zemkopis rakstniekam bija ļoti dārgs virs. Nekad viņ� nevadījās no apsvēruma, vai tas atmaksāsies, �ī vārda parastajā nozīme, bet viņa dzejnieka gars saņēma atpakaļ bagātības.

Bie�i mēs �āda vai tāda iemesla pēc atceramies sīkumus, vārdus, kam �ķietami nav lielākas nozīmes. Atceros Knutu guļam gultā savas parastās saaukstē�anās dēļ. Jautāju viņam, vai viņ� �Aftenpostenā� lasījis, ka domāts ierosināt, lai Nobela prēmiju pie�ķir viņam un Arnem Garborgam uz pusēm.

Viņ� to nebija lasījis un iesaucās: Man un Garborgam! Bet es tikko gulēju un priecājos par �īm vārsmām. Bridi klusējis, viņ� teica: Lai dod to Garborgam vienam pa�am. Tur būtu sava jēga.

Vārsmas bija manas. Izjūtas, mazi uzmetumi par to, kas mani aizkustināja, kaunīgi apejot to, kas mani skāra visdziļāk. Visvairāk tur bija par bērniem un dzīvniekiem.

Laikam tādēļ, ka Knuts par tām priecājās, tās vispār paradijas atklātībā. Gadu pēc tam Gildendāls izdeva �Mazas dziesmiņas�, plānu, mazu burtnīciņu ar stilizētu tulpi uz vāka. Neesmu to redzējusi jau daudz gadu, dro�i vien arī citi ne.

Kādā rīta stundā 1920. gada rudenī. Man zvana no mazā laikraksta Grimstādē: Jā, varbūt mēs jau esot saņēmu�i ziņu, ka �īgada Nobela prēmija literatūrā pie�ķirta Knutam Hamsunam?

Ne, nebijām vis saņēmu�i. Es pateicos un, priekā starodama, steidzos iek�a pie uzvarētāja, kas kā parasti glu�i viens pats sēdēja pie brokasta galda. Bet �Sievas pie akas� viņ� nu bija pabeidzis, un ne jau ik dienas var saņemt tādu ziņu, tā kā es uzdro�inājos traucēt viņu tuk�ā dū�ā.

Acu no ēdiena nepacēlis, viņ� mierīgi teica: Nu tas mums vairs nekā negroza.

Vai viņam prātā pēk�ņi bija iegūlusies kāda ēna, vai tā bija bērnība, bailes pie kapsētas mūra Hamarejā, jeb vai viņ� �ai brīdī atcerējās Tomtegāti, retos piecu kronu gabalus �ad un tad, �Badu�?

Es teicu: Bet kur tad gods, Knut?

Tad viņ� drūmi paskatījās uz aug�u un teica īsi un kodīgi:

Tā, tev �ķiet, ka man pietiekami neparāda godu!

Bet kā tad nu ir ar godu? Jā, tas nāk pie tā, kas ir vecs. Liels un mujkigs tas nāk pie veca sēdo�a vīra. Nāk pie vecuma, kas ir tas neglītākais, tas nevajadzīgākais, ias briesmīgākais par visu, Jaunāks par nāvi.

Es izmanījos atkal ārā viņam aiz muguras.

Pirmais iespaids pamazām izlīdzinājās. Bet nu jautājums bija, vai viņ� varēja nebraukt uz Stokholmu, uz svinīgo prēmijias izsnieg�anu. Vai būtu iespējams izdomāt kādu atvaino�anos. Viss ceļojums un svinības, �urnālisti, uzstā�anās un galvenās personas tēlo�ana pacēlās viņam priek�ā kā nepārkāpjams kalns.

Viņ� aizrakstīja savam vecaj-am draugam Albertam Engstrēmam, bet nekādu lāga mierinājumu nesaņēma, izrādījās tomēr, ka viņam būs jābrauc. Viņ� bie�i viens pats uzturējās savā istabā, sapratu, ka viņ� pamazām sācis gatavoties nenovēr�amajam.

Arī es gatavojos. Proti, izskaidrot viņam, ka nu man bija vajadzīga kleita, īsti smalka vakara kleita. Un vienā dienā es iekustināju jautājumu un noliku Larvīkas kleitu viņam priek� acīm.

Atkal jau kleita! viņ� teica. Iepriek�ējā tak bija vēl pavisam laba, cik viņ� varēja redzēt.

Beidzās tomēr ar to, ka uz pāris dienām varēju aizbraukt uz Kristiāniju un nopirkt jaunu.

Viņ� rakstīja:

�.. Saņēmu jau vēstuli un telegrammu. Mums j ā-

brauc uz Stokholmu. Bet man apsola pasargāt mani

no preses darbiniekiem un apmeklētājiem . .�

Steidzos atgriezāties mājās ar melno zīda kleitu. Tā bija �ausmīgi dārga, bet es zināju, ka tas neko nekaitēja. Tā bija rokoko gaumē, viss cie�i piegulo�ais ņieburs bija nosēts ar akmensoglu vizuļiem un to rotāja liela, gai�sārta roze. Pārējā kleitas da|a bija skaists �alco�s tafts.

Uzvilku to, lai viņ� redzētu. Kad es nu tā stāvēju visā savā Parīzes krā�ņumā, viņ� izsaucās: Tā tas iet, kad es pats neesmu līdzi! Vai tie�ām biji domājusi tā iet, ziemas dienā un puskailām krūtīm? To ta�u man vajagot saprast, ka tas nekas veselībai piemērots nevarēja būt, bet varbūt kaut ko varēja iemetināt iek�ā ... ?

Kaut ko iemetināt iek�ā! Tas ta�u ir modelis, es teicu asarainā balsī. Un veikalā visiem �ķita, ka kleita man piestāv... un ... tā jau pavisam maz ir izgriezta.

Knuts teica: un kādēļ tai ir jābūt tikai pavisam maz izgrieztai, tikai pavisam maz nekautrīgai . . . !

Paņēmu zirgu un kamanas, aizbraucu uz Grimstādi un nopirku melnu tillu. Knuts bija tik laipns un izpalīdzīgs, viņ� to piegrieza un piediedza, kamēr man kleita bija mugurā. Viņam jau stipri bija sākusi trīcēt labā roka no mū�īgās rakstī�anas. Tas viņam nemaz nenācās viegli, pirksti viņam drebēja gar manu kaklu, iemetināto tillu aug�malā cie�i savelkot daudzās krokās.

Tas izskatījās tik idiotiski.

Tomēr, kad pienāca 10. decembris, es savā oriģinālajā modelī slepeni jutu mazliet prieka. Cik daudz ir tādu vīru, kas tik ļoti norūpējas par savas sievas veselību?

Tomēr mēs gandrīz nebūtu aizbrauku�i uz Stokholmu. Izcēlās dzelzceļnieku streiks tie�i tad, kad taisījāmies aizbraukt no Kristiānijas. Visi vilcieni stāvēja. Pēdējā brīdī mums izdevās sarunāt automobili līdz �arlotenbergai. Toreiz �oferim tas bija ļoti grūts brauciens ziemas ceļā, bet mēs tomēr paguvām tikt uz zviedru vilcienu.

Nu vajadzēja izstāstīt, kas tie bija par ievērojamiem kungiem, kas mūs sagaidīja Stokholmā kā stacijā, tā viesnīcā ar rozēm un neļķēm, bet es to neatceros. Man ir absolūti vāja atmiņa vārdiem un tituliem, �is trūkums man ir nācis līdzi dzīvē.

Mums bija rezervēta istaba Grand H�tel Royal viesnīcā, un �e ieradās draugs Alberts.

Tā bija pirmā reize, kad es sastapu daudzināto Strix redaktoru, zīmētāju un humoristu. Viņam ļoti viegli nācās izskatīties ārkārtīgi nopietnam, tā tas laikam ir pa lielākajai daļai ar īstiem humoristiem.

Bet nu viņ� tūliņ devās Knutam klāt, rokas izstiepis un turēdams viņu pa mazu gabaliņu no sevis nost, glu�i atklāti un sirsnīgi teica:

Nē, cik vecs tu esi tapis.

Es redzēju, ka Knutam pēk�ņi sastinga seja un, acis no drauga nenolaizdams, viņ� īsi teica:

Tu arī.

Bija pagāju�i gandrīz divdesmit gadu, kamēr viņi nebija redzēju�ies. Alberts Engstrēms bija desmit gadu jaunāks par Knutu un izskatījās pēc zēna manam stalti noaugu�ajam vīram līdzās.

Ar viņu un viņa sievu mēs ikdienas bijām kopā, kamēr bijām Stokholmā, un viņ� uzskatīja par savu uzdevumu gādāt, lai Knuts netiktu traucēts, kā bija apsolīts.

Tie zinātnieki, kas tagad saņēma Nobela prēmiju, arī dzīvoja Grandā. Mēs iepazināmies ar dāni Aug. Krogu (prēmija medicīnā) un viņa kundzi, kas bija arī viņa asistente. Viņi abi atstāja uz mani tik vienādu iespaidu, divi klusi cilvēki, kas izskatījās tā, ka viņi labāk justos mājās savā laboratorijā nekā �e. Tāpat kā arī mēs mājīgāk jutāmies savās lauku mājās.

Tagad prēmiju izdalī�anu bija uzņēmies princis Kārlis un tā notika Mūzikas akadēmijas zālē. Nemaz negribu mēģināt aprakstīt �īs svinības, jo par daudz manas acis bija vērstas uz vienu punktu. Notikums pats jau atkārtojas ik gadus tais pa�ās svinīgajās formās. Cilvēki no gara pasaules izlases, karaļnama piederīgie, greznība, ziedi un runas.

Prēmiju saņēmēji sēdēja uz paaugstinājuma aiz runātāju tribīnes. Tai priek�ā sēdēja princis Kārlis un princese Ingeborga ar princesi Mertu. Arī prēmiju saņēmēju dāmām vietas bija turpat tuvumā. Pāri dzīlei starp viņu tur aug�a un mani �e lejā bailīgi mēģināju ieskatīties viņam sejā. Bet tanī nebija redzams nekas no tām pretrunīgajām jūtām, kādām tur �obrīd vajadzēja rosīties. Bija tā, it kā viņ� kādā no sava mū�a lielajiem acumirkļiem nesēdētu uz paaugstinājuma un ka uz viņu, tik tramīgu, ar drebo�iem nerviem, nebūtu vērstas visas acis. Ka tur būtu arī citi cilvēki un cits kas, ko bija vērts redzēt, tas man neienāca prātā. Bet es jutos stipri atvieglota, kad gara runa par �Zemes svētību� bija galā un viņ� varēja nokāpt no paaugstinājuma un saņemt balvu.

Vēlāk banketa Knuta galda dama bija Zelma Lāger-lēfa. Es sēdēju viņiem tie�i pretim, līdzās Aug. Krogam. Mācītajam kungam, kas nule kā bija atklājis kapilārmo-viņ� varēja nokāpt no paaugstinājuma un saņemt balvu, saņēmējiem, bija jātur runa pie galda. Man �ķiet, viņ� labak būtu gribējis atkal atklat nezin ko nekā turēt �o runu. Gandrīz apmulsis, viņ� lūdza mani viņu atvainot, viņ� turēja kādu papīru zem galda un lasīja līdz pa�am pēdējam acumirklim. Viņa vietā par manu galda kungu kļuva dzīvīgais un laipnais zviedru diplomāts, kas man sēdēja labajā pusē.

Es zināju, ka arī Knuts tagad runās, bet ko viņ� teiks, par to man nebija ne jausmas. �oreiz viņ� nebija atklājis, ar ko viņ� mājās nodarbojās viens pats savā istabā. Nekādu papīru, ko zem galda lasīt, viņam līdzi nebija, un es redzeju, ka viņ� dzīvi sarunājās ar savu galda dāmu.

Zelma Lāgerlēfa bija skaista. Skaistāka par attēlos redzeto, kad tagad sēdēja un runāja un viņas dvēselīt gums viņas seju darīju dzīvu. Zelmas Lāgerlēfas seja man likās tik būtiski zviedriska un tās daiļumu nemazi nāja pat gadi.

Tad Knuts piecēlās un runāja.

Par jaunību, par garu, par dzeju. Viņ� stāvēja tur kā savu pa�a vārdu iemiesojums, viņ� bija kā skaists koks rudenī, kad vainags kļūst klajāks un smalkajos zaros ir jau�ami pavasara ceļi. Runa bija sveiciens Zviedrijas jaunatnei, visam jaunajam dzīvē.

Man vajadzēja noliekt galvu un mēģināt apslēpt uztraukumu. Nekāda garā runa tā nebija. Kad tā bija nobeigta, mans zviedru kavalieris �ukstēja:

Tas bija liels acumirklis jums � un arī man. Es paskatījos uz aug�u, arī viņam bija asaras acīs.

Ta bija vienīga reize, kad esmu dzirdējusi � un redzējusi � savu viru runājam atklātībā.

Vēlāk es runu lasīju laikrakstos. Tā jau bija korekti atstāstīta, bet tā tomēr vairāk atgādināja sauso ziedu herbārija nekā rasaino, smar�īgo zālē. Svētku oficiālā daļa bija beigusies. Tagad brīvi un nepiespiesti turpinājās sadzīve, kura piedalījās arī princis Kārlis un princese Inge-borga. Ļoti daudzi tuvojās Knutam ar pilnām glāzēm. Es laikam sāku izskatīties mazliet domīga. Alberts teica:

Tu visās bildes izskatījies tik briesmīgi pilsoniska, bet tu ta�u esi bohemiete . . . ?

Es nebiju bohemiete. Kad pulkstenis sāka rādīt mazās stundas, es Knutu atstaju drauga gādībā un briesmīgi pilsoniski aizgāju. Vēlāk ieradās Alberts glu�i skaidrs un atveda viņu:

Viņ�, protams, ir mazliet noguris.

Viņiem uz pedam sekoja kāds no viesnīcas kalpotājiem ar Knuta kabatas portfelīti, kas viņam bija iedots, lai viņ� no tā paņem, cik viņam pēc viņa ieskata pienāktos. No ta ko ņemt jau tur bija, Nobela prēmijas �eks un visa ceļa nauda.

Kad Knuts pamodās otrā rītā pilnā svētku godībā, viņ� iesaucās: Mīļie, vai tad es visu nakti esmu gulējis bez �lipses! To vienīgo es viņam biju varējusi noņemt.

Vēlāk Alberts Engstrēms atsūtīja man kādu zīmējumu. Kāds nabaga laucinieks sēd smagās pārdomās pie mikroskopiskas degvīna glāzītes, un viņam blakus stāv mājas krusts, sānos iespiestām rokām.

Sigrīda Engstrēma kundze bija ļoti īpatnēja. Gudra un mīlīga, gandrīz māti�ķa pret �nepilsonisko� Albertu, kas gulēja blakus skeletam, kas bija uzstādīts pie gultas � ja viņ� vispār gultā gulēja.

Viņa runāja ātri un mazliet neskaidri, varbūt kādā dialektā. Knuts bija nelaimīgs, viņ� vairs tik labi nedzirdēja. Alberts viņu mierināja. Esmu ar viņu bijis precējies trīsdesmit gadu, es nekad neesmu sapratis neviena vienīga vārda.

�ad tad saņēmām vēstis no Alberta un Sigrīdas. Ka sastapsimies, sastapsimies. No tā nekad nekas neiznāca, un nu viņi jau sen miru�i. Nevajadzētu nekad neko atlikt, it kā laika būtu nezin cik. Tikai viena lieta mums dro�i stāv priek�ā ...

Ziemassvētku vakars 1951. gada.

Ir agra pēcpusdiena, bet lejā lielajā istabā stāv egle pilnā izrotājumā, un Ziemassvētku vecītis jau ir bijis �e, to katrs var redzēt. Lai nevajadzīgi neliktu mocīties trim mazajām galvenajām personām, aizdedzinām tagad sveces. Kamēr tas tiek darīts, viņi savās lepnākajās drānās uznāk aug�ā novēlēt vectētiņam priecīgus Ziemassvētkus. Viņiem ir ļoti maz laika, abas mazās lelles steig�us pieliec celī�us līdz pat grīdai, un Esbens svinīgi palokās kā jau īsts skolas zēns.

Knuts sē� pītajā krēslā, viņam apkārt grie�as �alu un mazu steidzīgu roku un kāju karuselis. Viss norisinās tik ļoti ātri. Iekāms viņ� visu tā īsti ir aptvēris, viņi visi jau atkal ir ārā pa durvīm un dodas lejā pa kāpnēm visi trīs. �ogad viņ� nevar piedalīties, viņ� ir kļuvis tik nespēcīgs, un ceļi viņam tā dreb pēdējā laikā.

Es jums visu izpostu, viņ� gurdi saka. Un pēc brī�a viņ� paceļ acis uz mani. Esmu bijis par postu jums visiem.

Acis viņam ir tik skaidras un dzidras kā nekad. Tās ir bērna platās, jautātājas acis, savādi, ka tās ir gandrīz neredzīgas.

Ir tik grūti atbildēt, viņam ļoti ir jāpiespie�as, ja viņ� gribētu mēģināt saprast vārdus. Tāpēc es visbie�āk tos neizsaku, bez tiem viņ� uztver visu mierīgāk un labāk.

Bet es būtu varējusi atbildēt ar viņa pa�a vārdiem mums nabaga cilvēku bērniem �e zem zvaigznēm:

�Ko zinām mēs, bērni, par ceļiem �obrīd?

Esiet pazemīgi, bērni.

Kāda dziesma �o nakti skanēja man kā Sietiņa dziesma, kas tecēdams san, bet �odien tā projām slīd.

Nakts sniegs visu zemi pārklājis, kur lai rod ceļu, bērni?

Mēs taustāmies tālāk, cik vien mūsu spēkos, da�s lādot gūst laimi, cits lūdzot krīt grēkos, tik savādi notikt var viss.

Ko zinām, kā ceļi ved mū�ībā?

Esiet pazemīgi, bērni.

Jau atkal dziesma augstumos raisās,

es pace|u acis, kur zvaigznāji kaisas, bet zudusi, zudusi tā.�

Es varētu ari teikt, ka �odien viņam ir pienāku�i daudz �sveicienu. No visas pla�ās, nemierīgās pasaules, kas cīnās, viņam, kur� tagad atpū�as savā krēslā �ai klusajā, mazajā istabiņā. Un tās nav tādas vēstis, ka viņ� cilvēkiem būtu nodarījis postu.

Bet viņ� ir tik noguris, viņ� salst. Es aplieku segu labāk viņam apkārt, un viņ� iesnau�as.

No apak�as kāpj aug�up dziesma, ko nepareizi un laimīgi velk mazākie un kaut cik pareizi .notur lielie. Ir atkal Ziemassvētku vakars.

Ziemeļos ir bijis vel viens dzejnieks, kuram ir bijis tāds pat liktenis kā Knutam, viņ� mū�a galā ir zaudējis dzirdi un redzi. Lielās bēdās viņ� noslēdzās un gribēja mirt, bet ar savu �Dēla zaudējumu� iedziedājās atkal at-pakaļdzīvē. Tādas vārsmas arī Knuts būtu varējis sacerēt līdzīgā gadījumā, ja viņ� toreiz dzīvotu. Kā Egils Skalla-grimsons, vikings, dēkainis, skalds, virsai�u godināts, savas mājas mīlētājs, saviem tuviniekiem pieķēries. Ir pagāju�i gandrīz tūkstots gadu, kamēr viņ� ir miris, bet viņ� nav aizmirsts. Kurlais un aklais Skallagrimsons dziedāja:

�Te nu es guļu mū�vecs, pamests un tālu no kungiem un ļaudīm.

Manām stingajām, gurdajām kājām labi gan derētu pavarda uguns.�

25.

Gandrīz vesels gads pagāja, līdz Knuts ieminējās par kādu jaunu grāmatu. Un es sargājos jautāt. Viņ� bija teicis ne vienreiz vien, ka �Sievas pie akas� būs pēdējā. Es labprāt gribētu kavēties pie �īm domām.

Mājās viņam padomā bija tūksto� lietu, darbā bija vesels bars cilvēku, viņ� bija īsti savā elementā. Sāku just tādu dro�ību, kā vēl nekad līdz �im, varbūt izņemot

pirmos pāris gadus Hamarejā, pirms kā viņ� bija ieminējies par Skūgfieimas pārdo�anu. Sajūta bija bijusi tāda, it ka es atrastos ceļā. Bet nu mēs bijām apstāju�ies �e. Bērni jutās labi, runāja ar rīkles r, un viņiem bija mājas. Viņus nodarbināja mājas ļaudis un lietas. Abi zēni gāja skolā, drīz viņiem būtu japāriet uz citu, pēc Knuta domām, daudz briesmīgāku skolu nekā mazā skoliņa me�a mala un pie daudz bīstamāka skolotājā nekā vecais sirmbārdis ar pladiņam. Novadam ari radās līdzekļi, kad tie radas Knutam, tika celtas jaunas, glītas skolas ēkas. Mūsu berniem � tapat ka kādreiz mums Langengenas bērniem, līdz skolai bija visgarākais ceļ� visā novadā. Zēni bra�i nogāja savus �etrus kilometrus, ceļā sastap-dami labus un pastāvīgus biedrus. Arildam, kas vēlāk dzīvē kļuva par Eides draudzes locekli, tie ir vēl tagad. Ellinora un Cecīlija, abas bija vienādi gai�matainas un platacainas, vienādi �pagūtām� sejām, ka Knuts smaidīdams teica, bet Ellinora apaļa rātna un atklāta, otra. jaunākais bērns, tieviņa līkam kājiņām. Kad viņi gulēja visi �etri viens otram līdzas, Knuts mēdza norādīt ar roku uz viņiem: Tur guļ manta!

Mazajām meitenem bija tada pat vecuma draudzenes tuvākajās lauku mājās. Knutam izdevās dabūt vecu dzelzceļa vagonu leļļu namiņam ar virtuvi un salonu. Kad mums citiem visur sāka darboties elektrība, tā attiecīgās vietās bija arī leļļu namiņā. Tad virtuvē tika cepts un vārīts un istabā klāts mielasta galds. Tur bija kārtīgas mebeles, bildes, spoguļi un smalka griestu spuldze. Vecais dzelzceļa vagons vēl tagad stāv �e, bet tur vairs neviena nav. Jumtam tek cauri, un pats tas stāv tur ar savām atmiņām par bērnu rotaļām un gai�ām dienām un atstāj tik nevainīgu iespaidu. Citas mazas gai�matainas meitenes tur da�reiz rotaļājas, tādā, kāds tas ir. Man �ķiet, ka tas nemaz nav tik ilgi, kamēr vienas beidza un otras iesāka, lai gan toreiz es biju māte un tagad es esmu vecmāmuļa.

Bet 1921. gada pavasarī mums uznāca tās bēdas, ka Otars saslima un aizbrauca uz mājām. Knuts daudz runāja ar viņu, lai viņ� iestājas sanatorijā, un solīja viņam palīdzēt, bet viņ� gribēja tikai braukt mājās.

Viņa lēnā un �aklā sieva bija bijusi lopkope. Mēs dabūjām jaunu no cita novada. Nejau�i uzgāju viņai virsū kādā agrā rītā, kad viņa vēl slauca. Viņa nikni spēra kādai govij pa vēderu. Izsūtīju viņu ārā, lai viņa piezvana pēc automobiļa, kas tūliņ bija klāt, un tā nu es atkal kļuvu lopkope. Pamazām mums bija saradies daudz lopu. Atceros, ka man vajadzēja agri celties, lai es pagūtu izslaukt visas govis un pienotavas kannas vēl laikā dabūt lejā pie ceļa.

Ta tas turpinājās da�us mēne�us. Tad atnāca kāds jauns dānis un uzņēmās lopkopja darbu. Viņ� aizrakstīja kādam savam biedram, lai nāk Otara vietā. Tie bija krietni un strādīgi pui�i, lielākā mērā nekā mums bija parasts. Pēc kāda gada Knuts viņiem piedāvāja, lai viņi pārņem māju savā apsaimnieko�anā. Viņi nodzīvoja pie mums septiņus gadus. Vēlāk viņi ataicināja vēl citus savus paziņas �urp. Viņi liela mērā uzlaboja laukus, beidzot mums vajadzēja atkal papla�ināt kūti, lai pietiktu vietas viņu 40 govīm

Tomēr Knuts arī dāņu laikā nebūt neizlaida saimniecību no acīm. Taisni �o gadu laikā viņ� nosausināja purvus me�ā, ietaisīja ceļus uz visām vietām, uzcēla �ķūņus pie plēsumiem, ie�ogoja visu īpa�umu un iestādīja me�u, kur tas bija izcirsts. Tas bija lielākais me�a dēstījums Serlande, ko kāds privāts me�a īpa�nieks jebkad bija izdarījis. Viņ� visam dzīvoja līdzi, ļoti dedzīgs, īsts spēka vīrs, ja vajadzēja.

Ja bija jātaisa ceļi un viņa pamodās ceļa strādnieks, tad neviens lai viņam neko nemāca. Glu�i otrādi. Tomēr atceros kādu, no kā kaut ko viņ� iemācījās. Tas bija kāds priecīgs nabaga klaidonis, ar cepuri uz vienas auss, kas aizvien trallināja. Viņ� saņēma uz akorda autoceļa būvi pār purvu. Ja darbs bija steidzams, Knuts neskatījās, vai bija tūkstots mazāk vai vairāk. Viņu bija vesela kopa, viens�divi�trīs, ceļ� bija gatavs, plats un skaists, kā jau tas bija norunāts. Tad ceļu meistars nozuda. Pēc kāda laiciņa pazuda arī ceļ�. Nogrima purvā. Sejas mums bija diezgan garas, kad stāvējām un skatījāmies, kur tas palicis.

Cauri un cauri negodīgs tips, jāatprasa tūksto�nieki! es teicu.

Nu, cilvēki jau ir godīgi, kamēr tas viņiem iespējams, vai viņam nav daudz bērnu?

Viens no bērniem pēk�ņi nomira kādu laiku pēc tam. Bēdās ceļu meistars ņēma spalvu rokā un rakstīja Knutam, izlūgdamies naudu apbedī�anai. Viņ� to tūliņ dabūja.

Vispār, daudz bija tādu, kam vajadzēja palīdzības un kas Knutam rakstīja tanī laikā pēc Nobela prēmijas, pazīstami un nepazīstami. Da�reiz man tika uzdots nosūtīt palīdzību manā vārdā. Tādā kārtā viņ� no da�iem varēja tikt vaļā ar mazāku summu, tā viņam �ķita, un labāk palīdzēt vairākiem, � jo pat tādai bagātībai kā Nobela prēmija reiz pienāk gals.

Viens no nepazīstamajiem bija atradis īsto pogu, ko piespiest. Viņ� atsūtīja savu mazo bērnu uzņēmumu, to bija trīs vai �etri viens otram līdzās pēc auguma, gai�ām matu cirtām, lielām ieplestam acīm fotogrāfā raugoties. Knuts man parādīja bildi, visa viņa seja bija atplaukusi tai mīļajā smaidā, ko es tik labi pazinu:

Ta�u būs viņiem jāaizsūta katram pa tūkstotim � vai tev tā neliekas?

Kad kūti vajadzēja papla�ināt, laimīgi gadījās, ka Knuts dabūja grāmatu par kleķa būves metodi, to viņam bija piesūtījis autors, kāds zviedru in�enieris. Tas izklausījās pasakaini, to pavisam grūti bija ticēt. Bet grāmatā atradās gatavu ēku uzņēmumi. Knutam ļoti būtu paticies, ka kūts, tā sakot, tiktu izstampāta no zemes, uz kuras tā stāvēja. Grāmatā bija laba pamācība, bet lai lieta būtu pilnīgi dro�a, viņ� izsauca pa�u in�enieri. Viņ� dzīvoja viesistabā, bija diezgan mazrunīgs un da�as nedēļas vadīja lielus darba spēkus. Viss novads dzīvoja uztraukumā par brīni�ķīgo metodi. Kādā dienā tika noņemtas sastatnes, un tur nu stāvēja kūts. Līdz pat otram rītam.

Kad atmodāmies, in�enieris bija pazudis. Kāds laucinieks, kas veda pienu uz pilsētu, bija viņu ceļā uzņēmis.

Jūs saprotat, in�enieris bija teicis, viņiem nebija īstā kleķa.

Viņ� laikam gan bija savādnieks, Knuts domīgi teica. Un arī uz tvaikoni viņ� dro�i vien neaizspēja.

1921. gada rudenī viņ� bija skaidrībā par to, ka viņam jāmēģina dabūt gatava atkal viena grāmata.

Kad viņam jautāju, par ko tanī būs rakstīts, viņ� drūmi atbildēja: Par nāvi.

Vairāk nekā es nejautāju, sirds man kļuva smaga, kādēļ viņ� gribēja rakstīt par nāvi. Mēs ta�u stāvējām dzīves vidū, un viņ� ta�u bija vēl tik spēcīgs un jauns?

Bet �Pēdējā cēliena� grāmatā par nāvi, kas iznāca divus gadus vēlāk, viņ� tomēr nebija varējis nedot dzīvei

to, kas dzīvei pienākas. Tanī viņ� bija ievedis bērnus, turpinājumu, mū�īgo dzīvību.

Kā parasti, viņ� aizbrauca projām, lai varētu iesākt. Viņ� dabūja jumta istabu kādā viesnīcā Arendālē. Un, kā parasti, sākumā vēstules bija pilnas saimniecības lietām, priek�raksti un aizrādījumi.

�.. Vari ticēt, ka biju priecīgi pārsteigts, kā to mēdz sacīt, kad �orīt saņēmu vēstuli no tevis. Slava un gods, priecīgu un labu vēstuli, pilnu jauku lietu par mazajiem . .

Es nemaz nevaru saprast, ka kvie�i jau ir ievesti. Tie tad dro�i vien ir ievesti neiz�āvēti, un pui�i paļaujas uz to, ka tos �ķūnī izpūtīs vēj�. Bet lai tad viņi tos pieskata! . .

Par grāvraci es mazliet baidos, sevi�ķi tādēļ, ka mācītājs ieteic viņu.

Sērensens lai nu lūko iesēt ziemas kvie�us un ziemas rudzus. Rīt lūko�u �e dabūt sēklas labību, ja neizdosies, palīdzi viņam dabūt to no Kristiānsandas.

Vai tu vēl esi padomājusi par tām divām govīm Eijestadē? Man tie�ām nebūtu nekas pretim dabūt vēl kādas pāris labas, jaunas, krietnas brūnās govis! Bet ne|auj vīram sevi piekrāpt. Un padomā, vai tu nevarētu atbraukt pie manis tai pa�ā reizē, kad brauksi uz Eijestādi! Ar nodomu neesmu neko pircis mazajiem, kamēr tu atbrauksi, tad iesim abi . . Esmu apskatījis lielu gramofonu, veselu skapi, būtu jauki nopirkt to uz Ziemassvētkiem un redzēt, kādas būs sejas, kad skapis sāks spēlēt Ziemassvētku dziesmas ..

Sēdu �e un man ir nelaba sajūta, ka bāros, kad Arilds ienāca ēdamistabā un neaiztaisīja durvis. Viņ�, nabadziņ�, ir ļoti īpats paklausīgs un mīļ�. Esmu pats vainīgs, man nevajadzētu būt tik jūtelīgam pret jums visiem.

Kad tu nu būsi viena ar viņu, lūdz viņu manā vārdā, lai viņ� lūko nepadarīt mani nervozu, tad viņu nebār�u. Lai viņ� mēģina tā nedīdīties ar kājām un rokām ..�

Knuts nevarēja rimties jumta istabā. Pēc viena mēne�a viņ� atgriezās mājās un apmetās atkal Haseldāles mazmājiņā. Tur bija galds, pāris ķebļu un liela, smaga,

ļoti veca krāsns. Viņ� lika sakraut iek�ā malku ziemai, iekūra pats, kad no rītiem aizgāja, un sēdēja un rakstīja virsdrānās, kamēr iesila. Se radās �Pēdējā cēliena� sākums.

Bet, kad atnāca pavasaris un vasara, viņ� istabu Ha-seldāle lika noplēst un uzcelt to atkal no jauna tuvāk mājām. Viņ� uztaisīja sev galdu jaunajā mājā, dēļu virsu uz diviem bukiem, lika uztaisīt plauktus pie sienām visām savam grāmatām � pa gadiem to bija sakrājies vairāki tūksto�i sējumu � un nopirka sev koka krēslu. Biju pār- ļ steigta, kad ieraudzīju, ka tam bija roku balsti. No �ī laika �ī dzejnieka būda tapa viņa darba vieta. Ar īsākiem starplaikiem �e viņ� uzrakstīja Augusta triloģiju un ^J �Loks noslēdzas�.

Mazais namiņ� vēl tagad stāv tur pie klints sienas, ļ Galds, ta kā viņ� to bija atstājis, visas grāmatas, bet dzelzs krāsniņu un dūmvadu rūsa ir saēdusi, tur nevar i iekurināt, un vēj� un gaiss to deldē.

Bija jāstāda jauns dārzs. Zemes virsu pie mājām pārveidoja, �e bija da�as nekārtībās. Jura paisuma laikā ieplūda Zosu dīķī un bēgumā atstāja aiz sevis tuk�u bedri. Upīte meta likumu caur veco dārzu, kupls seru bērzs mērca tam zarus. Kāds asinsskābardis aizsedza galveno ieeju, kada liepa balstīja stumbru pret mājas sienu un kaisīja ziedus uz jumta. Visā mājā bija tikai viens asins-skabardis un viena liepa. Es aizlūdzu par tiem, bet ne pārāk neatlaidīgi, man bija tada sajūta, ka Knutam ir vajadzīgs līdzvainīgais. Aizlūdzu arī par upīti un sēru bērzu, pat par bedri. Dārzs tāpat būtu jauks. Bet nekāda jaukuma �e nevajadzēja, mājai vajadzēja atrasties kā uz zaļas paplātes. Pieveda simtiem vezumu ar akmeņiem un zemi un visu nolīdzināja. Bērzs palika bez savas upītes, ko aizvadīja aiz dārza. Neko nelīdzēja, ka tas vēl aizvien lieca zarus un tiecās būt kopā ar kādu uz zemes. Kāds dārznieks izveidoja plānu ar cirkuli un lineālu, un dārzu atkarība no ta. Ne tādu, kādu es to vismīļāk būtu iedomājusies, kad man beidzot būs dārzs, ko kopt. Bet priecāties var ari par to, kas nav glu�i tik mīļ�, un dārzs bie�i ir bijis mans mierinājums līdz �ai pa�ai dienai. Puķes ir labākie draugi bēdās un priekos, visvairāk gan bēdās. Tās nekā nejautā, tikai ir maigas. Spirgtas un paļāvīgas tās ver acis pretim tam, kas tās kopj, un pēk�ņi,

iedams ar mazo ka�eklīti, kopējs sāk dungot. Tādēļ ari �ī iemesla pēc: Kopsim savu dārzu!

Dabūjām dzelzs sētu dārzam apkārt un �etrus lielus vārtus, ko varēja aizslēgt.

Tādos laikos, kad Knuts �e mājās �pie kaut kā bija piesēdies�, nebija daudz tādu, kam tie atvērās. Pat ne agrāko laiku draugiem ne aizvien.

Tas, kur� varbūt viņam stāvēja vistuvāk, dr. Jalmars Kristensens nekad neatbrauca. Viņ� nomira, nepaspējis Nērholmu apciemot. Bet Sigurdam Betkeram tas vēl izdevās. Viņ�, kura izskats agrākos laikos �ķita tikpat izkopts un ass kā viņa spalva, tagad bija ļoti slims, atbruņots un noguris. Runa bija par brauk�anu uz dienvidiem. Nezinu, vai no tās kas iznāca. Betkers nomira drīz pēc tam.

Vilhelms Krāgs kādā dienā sēdēja uz sofas, arī viņ� bija stipri novecojis. Abas mūsu mazās meitenes glaudās klāt garajam, laipnajam vīram. Viņ� smaidīja: Vecie var priecāties, redzot tos, kas aug vietā!

Knuts strādāja, viņam tādēļ vajadzēja atstāt mūs. Atvadoties lūdzu Krāgu �ad tad iegriezties pie mums, viņ� bija ieguvis kādu salu pie Kristiānsandas un dzīvoja tur. Mēs gandrīz bijām kaimiņi. Viņ� atbildēja:

Paldies, bet Hamsuns jau necie� cilvēkus.

Es biju pārsteigta, domāju, ka Vilhelms Krāgs pazīst manu vīru.

Otrs Serlandes dzejnieks, Gabriels Skots, ir �e bijis vienreiz. Knuts patlaban bija nolicies mazā pusdienas atpūtā. Lūdzu Skotu mazliet pagaidīt, līdz Knuts piecelsies, mēs sēdējām uz sola pie durvīm un runājām.

Izdzirdusi, ka Knuts ir nomodā, gāju pieteikt viesi. Viņ� pārskaitās.

Glu�i pārbijusies izskrēju pa virtuves durvīm, paslēpos kūtī un atstāju viesi savam liktenim.

Bet Knuts Skota nesastapa, arī viņ� izskrēja pa virtuves durvīm. Redzēju no kūts, ka viņ� bija bez cepures. Parasti tas nekad tā nenotika. Tas atstāja uz mani smagu iespaidu un lika man nojaust, cik liels bija mans pārkāpums pret viņu.

Es brīdi stāvēju pārdomādama, � vai man Skotam teikt, ka Knuts saslimis? Es baidījos, ka pacienta skaļā balss būs aizskanējusi līdz dārzam. Iz�ķīros teikt tā, kā bija. Es naivi piebildu:

Jūs sapratīsit... un ja tas būtu karalis . . . !

Nē, karalis! Gabriels Skots smaidīdams teica. Bet viņ�

saprata, varbūt viņam pa�am bija kāda sloksne �īs vārīgās ādas.

Henriks Lunds bija pastāvīgs viesis daudz gadu. �Mans galma gleznotājs,� kā Knuts viņu dēvēja. Viņ� ir gleznojis un zīmējis Hamsunu trīsdesmit gadus, un viņ� ne tikai kā ātri spēja uztvert pareizo ārējo izskatu, bet katrā no neskaitāmajiem attēliem ir arī sava īpatā Ham-suna izjūta. Sākot ar pa�u pirmo � kā man �ķiet � mazliet daimonisko uzvarētāju, �etrdesmit gadu vecumā, līdz klusajam, dvēselīgajam se�desmitgadnieka portretam un mazliet valdonīgajam kungam septiņdesmit piecu gadu vecumā. Attēli ir izplatīti daudzās zemēs. Henriks Lunds bija daudz ceļojis, viņu apbrīnoja. Tāpat tas bija ar modeli. Galerijas un privātas personas pirka viņa Hamsuna portretus, viens ir arī Nacionālajā galerijā, tas, kurā viņam bija se�desmit gadu.

Viņ� tik jauki runā! Knuts teica par viņu. Patiesībā tie jau bija īsti bergenie�u runas plūdi. Smiekli bija lielu lielie, kad viņi vakarā tika tik tālu kā līdz kārtīm. Un līdz viskijam, kas pie mums parasti reti kad nāca uz galda. Tā gandrīz ikreiz pagāja pāris dienas. Henriks Lunds varēja būt viens no ātrajiem gleznotājiem, ja tā sanāca.

Sī nu gan būs pēdējā reize, kad tu mani glezno, Knuts teica, mums pie dārza vārtiem stāvot un ardievojoties.

Henriks Lunds, kas bija tie�i divdesmit gadu jaunāks un bija pati veselība un pilns humora, apķērīgi atbildēja:

Vai es tik nelabi izskatos? Mēs visi smējāmies.

Bet tā bija pēdējā reize. Henriks Lunds drīz pēc tam nomira.

Lielākā da]a Knuta draugu no Kristiānijas laikiem bija jaunāki par viņu � un nomira pirms yiņ³- Viņu vietā viņ� citus nedabūja, nekāds īsts tu-brālis viņ� nebija un vēl mazāk kļuva tāds ar gadiem. Vēlāk pāris personu ienāca viņa dzīvē. Viņ� tos varbūt uzskatīja par draugiem, bet tie pazuda pēc kāda zināma datuma un stāv viņam tālāk nekā miru�ie. Viens vienīgais no agrāko laiku jaunākajiem draugiem ir dzīvs un ir palicis viņam uzticīgs kā Sīmanis no Ķirēnas Knuta cie�anu ceļā.

�Zemes svētība� izgāja milzīgos apmēros lielajā pasaulē pēc Nobela prēmijas, arī reklāmu zemē Amerikā. Un laikam gan vilka citas grāmatas sev līdzi.

Tas mūsu ikdienas dzīvē nekā negrozīja. Es savā bud�etā, cik spēdama, taupīju �iliņus, kamēr Knuts izdeva dālderus. Lielākā da|a, vārdu sakot, tika ierakta Nērhol-mas zemē. Bet vienu luksu Knuts sev at|āvās, viņ� nopirka automobili. Lietotu septiņvietīgu Kadilaku. Tas bija kā māja. Kāds �is firmas vīrs, ko Knuts nekad citādi nesauca kā �tavs Pedersens�, nāca un iemācīja man braukt. Uz priek�u. Braukt atpakaļ man neviens nevarēja iemācīt, bet toreiz tas nebija tik nepiecie�ami, es dabūju apliecību, un Knuts gribēja mācīties no manis. Braukt ar automobili viņam bija zēnisks prieks, tas ir, ātri braukt. Tā, dabūjis zināt, kādam nolūkam bija gāzes pedālis, viņ� to tūliņ nospieda līdz galam, mūs rāva uz priek�u. Es kliedzu, diem�ēl, kurlajā ausī. Apņēmīgi es nogriezu aizdedzi, viņam nemanot.

Kas tad nu, vai tas vairs negrib iet.

Vēl mums bija pāris rosīgu apmācības stundu, bet kad viņ� bija atskārtis, ka ar pedāļa nospie�anu nepietika, viņam apnika:

Se ir mana viena roka un �e ir mana otra roka, un te ir viena lieta �ai kājai un otra otrai kājai, bet tad ir vēl viena lieta... ! Nē, man nu gan nav laika nodarbināt smadzenes ar tādām lietām, brauc pati!

Auto ienesa pārmaiņu mūsu dzīvē. Mēs izdarījām daudz ceļojumu apkārt pa zemi. Parasti izvēlējāmies augustu ar �skumīgo 4. datumu� lauku novadu apceļo�anai. Dro�i vien dienvidfjelīos nav daudz tādu ceļu, ko neesam izmēģināju�i. Visi bērni nepanesa brauk�anu ar auto, kamēr tie bija mazi. Tas laikam bija iemesls, kādēļ no sākuma bijām vieni, un vēlāk astoņpadsmit gadu laikā pieradām pie �iem braucieniem divatā. Kā bezvār�i un bez kādiem tērpiem apmetāmies kur gadījās � kā klaidoņi, tā viņ� teica. Tad uznāca kar�, un mums bija jāatsakās no pēdējā auto.

Beidzot pienāca arī Knuta kārta griezties pie zobārsta. Caurumu zobos, kā parasti cilvēkiem, viņam nebija, tie tikai aizvien vairāk nodila, beidzot no tiem gandrīz_ vairāk nekas nebija pāri palicis. Toreiz bija jābrauc uz Aren-dāli. Knuts gribēja mēģināt savienot zobārstu un grāmatu, tā aizvien vēl bija �Pēdējais cēliens� � 1922. gada rudenī.

Mūsu vecākajai meitai palika septiņi gadi. Knuts rakstīja:

�.. Mana mī|ā, esmu skraidījis pa pilsētu pēc divriteņu �grabuļiem�, lai ari puikām būtu kaut kas uz dzim�anas dienu. Tie pienāks vēlāk, bija jāpasūtina no Kristiānijas.. esmu arī atradis �ujamo lādīti ar uzpirksteņiem, diega spolītēm un visām citam lietām, tā laikam Ellinorai būs laba ..

Ļoti gribētos, lai tu būtu �e. Nezinu, kad esmu juties tik no�ēlojami kā tagad.. Ar labu nakti, mans draugs, jūtos tik viens.

Ir skumīgi un nepatīkami dzīvot �e. Nē, man aizvien vairāk vajag bērnu meitas jeb kopējas. Man ir bail, lai gan man durvis pa dienu ir aizslēgtas .. Es nezinu, nekā nezinu, bet man galva ir kā pilnīgam idiotam. Nelāga izredzes tev, kas esi par veselu cilvēku paaudzi jaunāka. Es varētu neturpināt, bet domāju, ka tu labāk gribēsi, ka mēģinu grāmatu reiz dabūt gatavu � tu mans Dievs, līdz tam vēl ir tālu ..

Biju �ovakar iegājis aptiekā un jautāju, vai varu dabūt rādiju. Nē. Bet laikrakstos ta�u ir sludinājumi: �Lietojiet rādiju.� Nē, viņiem neesot rādija . . Bet viņiem esot sīrupi ar strihnīnu, ar arsēnu utt.

Dodiet man kaut ko ar dinamītu! es teicu.

Un viņi man iedeva � sanatogenu! Un �is krū�u piens man nu jāmēģina lietot. Es neesmu slims, bet. Sēdu �e jaunajā pelēkā uzvalkā, un vakar liku sev apcirpt matus, tā ka nu esmu smalks kungs. Bet. � Nu, tagad redzēsim, neesmu glu�i bez cerībām, bet nav jau tā kā agrāk, kad varēju uzrakstīt veselu iespiedloksni vienā dienā. Vecums starp 60 un 70 gadiem. Kad tu, tu ragana, būsi tik veca, tu ilgosies, lai tev atkal būtu tavs vecais vīrs. Bet tad es bū�u pī�ļi un pelni. Tu un bērni � Dievs lai jūs svētī.�

Knuta valodas par savu lielo vecumu es nekad nevarēju ņemt tā īsti nopietni. Es to pa pusei uzņēmu kā koķetē�anu, viņ� mierīgi varēja koķetēt:

�.. Knut, gandrīz gribēju tev piezvanīt un tev to pateikt, bet zinu, ka tu katrreiz satrūksties, kad tevi sauc pie tālruņa. Nezinu neviena, kam mazāk vajadzētu bērna aukles kā tev! Aizvien es esmu bijusi tā, kas esmu jutusies atstāta un no�ēlojama. Un tas jau ir saprotams, esmu pieradusi visās lietās tev pa-

doties un, kad tu esi projām, esmu kā pulkstenis, kam noņemts svārsteklis.

Un, pasarg Dievs, cik gan maza drīz būs starpība mūsu cilvēciskajos vecumos! Jo tu jau kjūsti aizvien jaunāks un jaunāks, tu nekad tik labi neesi izskatījies kā tie�i tagad. Bet es nabadzīte topu aizvien vecāka. Es domāju, ka varē�u būt dro�a, paņemdama vīru, kas man par vairāk nekā divdesmit gadiem bija aizsteidzies priek�ā .. Biju tik priecīga par kaut ko, ko tu rakstīji savā vēstulē, man uz acumirkli bija tā, it kā tu mani apskautu.. Protama lieta, ka gribu, lai tu grāmatu dabū gatavu. Vispār, es gribu to, ko tu gribi. Vai tad tu to nezini? Te tev tas būs rakstiski!

.. Pateicības un gaviļu vēstule no Ellinoras un absolūti ne no viena cita. Viņi bija pamodu�ies, pirms vēl kā es biju paguvusi apģērbties, man saiņi bija gatavi un man tos tūliņ vajadzēja izdalīt. Ellinora rātni saņēma sekojo�ās lietas. Jaunu, greznu lelli (mammas �ūtu), aproci, saktiņu, priek�autu, kleitu, smalku matu lentu no Tūres. Bet kad beidzot pasniedzu viņai vīstokli ar �ujamo lādīti, tad viņa bija galīgi pārvarēta, pēk�ņi viņa tāpat gulēdama sāka raudāt un aizmirsa visas citas lietas. Nekā labāka tu nebūtu varējis izdomāt. Tu saņemsi pa�rocīgu vēstuli, kad �ī diena būs pagājusi. Bet Cecīlija! Viņa bija pārskaitusies lādītes dē|. Lai gan arī viņa dabūja kleitu un priek�autu, un rokas sprādzi, un jauku lelli.

Bet tā jau nav tava dzim�anas diena, es teicu.

Par to nekas, tev jāraksta papam, lai viņ� man atsūta lādīti.

Ellinora gan bija grezna, kad �odien aizgāja uz skolu. Kleitu vajadzēja uzvilkt, un, ka tā būtu novelkama, par to nedrīkstēja ne runāt. Aproce un saktiņa, un milzīgas matu lentas kā priek�ā, tā pakausī. Arilds uzgleznoja viņu mēmā apbrīnā. Pēdīgi viņ� teica: �odien tu nedrīksti griezt pēdas uz iek�u. Es redzēju, kā viņa centās to nedarīt, pa ce]u projām iedama.

Izcepām lielu krinģeli, pēcpusdienā būs viesības ar �okolādi. Viņi ir pārnāku�i no skolas, sasprindzinājums ir sasniedzis augstāko pakāpi, viņi skraida iek�ā un ārā un skatās, vai jau nenāk viesi, kaut pulkstenis ir tikai divi un viesības ir noliktas trijos. �Grabuļi� ir pienāku�i, nekādas klusās viesības tās nebūs!�

Laiks Arendālē ievilkās* garumā. Knutam vajadzēja

tiltiņa, no vēstulēm varēja redzēt, ka nekāds varonis viņ� zobārsta krēslā nebija.

Viņ� atsūtīja man pastu atbildēm:

�Raksti brīvi! Kad paraksti manu vārdu, lieto rupjāku spalvu.�

Pa�ā lielākajā darbā ar �Pēdējo cēlienu� iztiesāja prāvu pret pāris tuviem radiniekiem, kas bija piesavināju�ies viņa vārdu. �is vārds, kā tas ir zināms, viņam vēl pavisam jaunam esot, ir radies iespieduma kļūdas dēļ, Hamsun, bez d. Hamsuns pie tā palika, visas viņa grāmatas ir parakstītas ar �o vārdu. Viņ� to padarīja pasaulē pazīstamu, tas ir viņa personības, viņa dzejas, visas viņa dēkainās dzīves pilns. Viņ� tātad nevarēja pieļaut, ka viņ� nebija tā īstais īpa�nieks. Līdz �im viņ� ne par kādu protestu nebija domājis, viņam nelikās svarīgi aizkavēt, lai �is vārds nenāktu priek�ā viena vai otra valsts ierēdņa �ēmās, blanketēs un grāmatās. Bet kad ar to pla�i sāka spekulēt iek�- un ārzemēs un Knuts upurus dabūja sev uz kakla, viņam �ķita, ka kaut kas ir jādara. Labprātīgi uzurpatori no iespieduma kļūdas neatteicās. Tā radās prāva, un Knuts vēl augstsirdīgi bija ar mieru no attiecīgajām personām to atpirkt. Bet nu viņam ar izbrīnu bija jāredz, ka Dievs un cilvēki nebija viņa pusē. Tas arī tāpat padarītu viņu nemierīgu, bet �oreiz iznākums ar viņa vārdu bija vēl pavisam sevi�ķs. Pār viņa �augstprātīgo galvu� tika izgāzts daudz zaimu, tas viņam ķērās klāt. Ar visu viņa acīm redzamo pa�apziņu viņam bija daudz vārīgu vietu, �ī bija viena no tām. Bija laiki, kad viņam vairāk nekā da�am labam vajadzēja siltuma un sapra�anas. Viņ� slēpa �o dziņu, un kad viņ�, kā tagad, sastapās ar ko glu�i pretēju, viņ� varēja būt ļoti ciets. Bet tas daudz maksāja, varbūt būtu lētāk ļaut, lai blēdī�anās turpinās.

Savā mājā viņ� ar grāmatu netika no vietas. Tur arī no grīdas nāca liels aukstums. Bet tas jau nebija nekāds iemesls, viņ�, sevi�ķi jaunākos gados, daudzreiz bija sēdējis un rakstījis tā, ka tikko bija varējis saturēt zīmuli. Bet aiz ievērības pret �veco vīru� viņ� aizbrauca uz Kris-tiānsandu uz pāris mēne�iem.

Kad Knuts dzīvoja viesnīcā, viņ�, cik vien iespējams, lietoja viesnīcas papīru vēstuļu rakstī�anai. Arī prom-braucot viņ� nekautrējās vienu otru loksni paņemt līdzi.

Ernsta hoteļa vēstuļu papīru Kristiānsandā greznoja skaists nama attēls. Knuts rakstīja:

�Pāris vārdu tev, mana mīļā Marijl (Aug�ējais attēls ir doma baznīca Milānā, ko, te sēdēdams, nule uzzīmēju.) Aizmigu kuģī un nogulēju visu ceļu. Jā, nu mēs redzēsim, kam es deru, dzīvība vai nāve un satrūdē�ana ..

Man ienāca prātā, vai tev nevajadzētu aicināt Cecīlijas kundzi ar viņas zēniem, lai viņa pagaidām dzīvo pie mums (mana draudzene Cecīlija Larvīkā). Māja jau ir nodegusi, es lasu laikrakstos. Mums ta�u ir māja, un gan jau radīsies padoms arī kādai druskai ēdiena. Un nu jau es esmu projām, tā ka bērni mani netraucēs.

..Es pāreju atkal uz Arendāles papīru, no kura man vēl drusku ir, bet es lietoju otru pusi.

Uz Gorkija vēstuli tev tie�ām vajag atbildēt. Vāciski. Pateicies par viņa lielo laipnību, u.t.t. Viņ� lūdz kādas ziņas par mani � saki kā ir, ka esmu līķis un ka man smadzenes ir atmiek�ķēju�ās. Un profesoram Brokam vari atbildēt, ka manis pēc viņ� labprāt var publicēt Gorkija vēstuli.

Dievs Tēvs debesīs to zina, vai nekļū�u pilnīgs idiots, Marij. Es rakstu atzīmes uz atzīmēm, man ir veselas kaudzes materiālu, bet viss atkarājas no tā, vai varē�u likt tos lietā. Viss ir skumj� un grūts, smagas cie�anas. Lai Dievs tevi svētī vienmēr atkal no jauna un sveicini mazos!�

Viņ� kādu dienu pārtrauca darbu un atgriezās mājās, tagad gāja satiksmes autobusi. Pēk�ņi viņ� bija klāt. Bet jau nāko�ajā acumirklī viņ� tomēr nespēja būt kopā ar mums, viņam bija jābrauc atpakaļ pie grāmatas. Mēms un bāls viņ� stāvēja sniegā, gaidīdams bu�u.

Mēģināju viņam rakstīt un saņēmu nelaimīgu atbildi:

�Tur nekas nav līdzams, vēlāk es to, protams, no�ēloju .. Tev nevajag mani mierināt, ka nav jau ar mani daudz ļaunāk nekā parasti ir bijis.. Lai velns

sarauj visus cilvēka nervus!�

Jā, viņ� diezgan bie�i varēja nolādēt �os �cilvēka nervus, kas lāgiem padarīja dzīvi tik grūtu� � un bija dziļākais noslēpums viņa mākslā. Vaļā no tiem viņ� netika.

Smagās cie�anas. Arī tagad tās pamazām pārgāja, viņu pārņēma dziļ� prieks un pateicība. Dievam, apkārtējiem, man, kas atrados tikai pāris stundu attālumā, braucot ar autobusu, bet kam tomēr vajadzēja pietikt bez viņa:

�.. Kaut jel es varētu būt pie tevis un tu pie manis, bet vēl tas nekādi nav iespējams. Es strādāju vienmērīgi un labi, un darbs iet uz priek�u, bet ne ātri. Pateicos Dievam, ka nav pārtraukuma. Nē, bērni naba-dziņi ir tie, kas mājās mani nomoka, viņi runā visi �etri reizē. Tu, mans Dievs, bērni, es tik sirsnīgi viņiem esmu pieķēries.�

Uz �ī papīra stāv Stavangera. Nedomā, ka esmu tur bijis, bet kāds ceļojo�s aģents bija to nosviedis gaitenī, un tā kā es kā krauklis esmu uz papīra, es tūliņ pievācu!

Es aizrakstīju Drēzdenes bankai, ka dāvinu 1 miljonu mārku Rūras apgabalam. Jauki vienreiz būt arī miljonāram! Un nu es �e sēdu un rakstu jaunai Nobela prēmijai . ..

Par ko_ tu skumsti un no kā baidies? Tādēļ, ka esmu projām, tu saki. Ne par ko citu un ne par vienu citu pasaulē es nedomāju kā par tevi. Bet pagaidām es no darba atrauties nedrīkstu, un arī tu negribēsi, lai to uzdro�inos. Bet ja saimniecībā ir kaut kas, grūtības ar ļaudīm vai kaut kas tamlīdzīgs, tad nesaki to. Iedomājies, es tagad esmu uzrakstījis caurmērā vienu lappusi pa dienu, manas parastās cie�i rakstītās, no tā laika, kamēr tu biji �e. Vairāk nekā es jau gadiem esmu rakstījis, vairāk nekā tad Haseldālē rakstīju �Sievas�. Nezinu, vai man par to jāpateicas tev vai mieram, kas saudzē manus nervus. Sāku cerēt, ka varē�u vēl vienu grāmatu pievienot iepriek�ējām. Jā, es par to stipri �aubījos.

Esmu mazliet idiotisks, tiku cie�i strādājis vakar un �odien. �odien es dro�i vien esmu uzrakstījis vairāk nekā jebkad, kamēr biju Krokmū. Nebija labi tie�i tagad sākt runāt par mājās brauk�anu, es tā baidos no tā, ka nevarē�u turpināt. Tev, Marij, jābūt saprātīgai un_ apķērīgai un jāpalīdz man. Un nerunā par to, kādā mērā tavas nepacietīgās vēstules varētu būt vainīgas pie tā, ka tagad pārtraucu. Nerunā par to un

neapnīksti nevienam no mums. �ovakar do�os uz tvaikoni un tu atbrauksi uz Arendāli sagaidīt mani. Tad brauksim uz mājām! Lai Dievs tevi svētī un paldies tev, ka tu gribi mani, sapuvu�u olu.�

Divus mēne�us viņ� bija bijis projām, ne ilgāk kā jau da�u labu reizi agrāk. Bet vai �e nebija viņa mājas, kur viņ� pats tās bija nolicis, un tā kā viņ� pats gribēja, lai viņam apkārt viss būtu.

�Tā bail, tā bail� � pēc pēdējās vēstules man bija vismaz tikpat bail. �Sapuvusi ola� � viņ� bija turams zem stikla kupola. Grāmatai vajadzēja iznākt �o rudeni, un tā ne tuvu vēl nebija gatava.

Neviens viņam nedeva labrītu. Kā trulis pirms vilciena es pati raudzījos uz to, lai viņam ceļā negadītos kaut kas, kas viņu varētu izsist no sliedēm.

Kādā agrā pavasara rītā viņam tomēr gadījās kaut ko sastapt, proti, mazu baltu vistiņu. Tā bija izspraukusies cauri sētai. Nebiju pamanījusi, ka tā ir dārzā. Skaļi kliedzieni un traka kladzinā�ana. Es izbijusies pieskrēju pie loga. Vista pa priek�u, gan pa zemi, gan pa gaisu, un Knuts paka] ar paceltu spieķi. Viņ� bija atvēris vārtus, un kad putns diezin kuro reizi pa�āvās tiem garām, viņ� tam meta ... Tas mazajai baltajai bija pēdējais cēliens. Tai priek�pusdienā Knuts dro�i vien neuzrakstīja ne vārda. Arī man nebija nekāda iemesla lietu ņemt viegli, īstenībā ta�u es biju nogalinājusi vistu.

Kad laimīgi bija nodzīvots līdz pusdienai, tad pats ļaunākais jau bija pārciests. Tad pienāca pasts, mēs paēdām, viņ� laiciņu atpūtās un nedomāja, ka vēl daudz ko uzrakstīs.

Pie mūsu galda nekad sevi�ķi kluss nebija, kaut gan visiem �etriem reizē runāt ar stipri pakurlo papu nebija atļauts. Bērni bija arī tikai tā mēreni tīri. Viņi nāca no kūts un staļļa, no me�a un lauka, kādēļ tos ziepēt dienas vidū? paps teica. Līdz vakaram jau viņi tik vai tā kļūs atkal netīri! Bie�i vien nācās vienam vai otram palikt zem bik�u dibena avīzes, lai aiztaupītos krēslu pārvalki. Ne ar kādiem labiem galda paradumiem mēs tātad lielīties nevarējām. Vienīgi tas, ka visu vajadzēja kārtīgi noēst, �ķīvjus nokasīt. Tā nebija nekāda kļūda, tos pie�ķiebjot nolaizīt, un nevienam ne uz vienu nevajadzēja gaidīt � mazus bērnus nevajadzīgi nevajadzēja mocīt! Tie nemaz nebija mazi, abi vecākie bija divi gari lābāni 11 un 9 gadus veci. Nekādas uzslavas par labi audzinātiem bērniem es neieguvu, kad bijām |audīs. Knuts teica: To mākslu viņi iemācīsies laikus diezgan.

Bet rīkoties, kā viņi pa�i gribēja, viņi ne tuvu nevarēja. Knutam �ķita, ka bērni var būt laimīgi, arī nesapostot mēbeles. Pat ar rotaļlietām viņi nevarēja rīkoties nevērīgi. Skaistāko lelli un glītāko bumbu viņ� labprāt no-: glabāja pie sevis, ja tā patlaban nebija lieto�anā.

Daudz kas bija pilnīgi svēts. Vispirms, saprotams, �papas māja� darba istaba, kur neviens, ne liels, ne mazs, neiecēla kāju. Tad vēl bija galdnieka rīki, kuriem pieskarties neviens ir sapņot nedrīkstēja. Pat kāda maza lādīte ar visādām lietotām naglām, skrūvēm, āķiem un retām lietām, ko viņ� bija atradis uz ceļa un paglabājis, pat tā bija ļoti'svēta un stāvēja uz plaukta viņa guļamistabā. Tikai ja kāds no bērniem bija stiprāk cietis, vai nu kaujoties vai kādā nopietnākā negadījumā, sētā darbojoties, tikai tad viņ� drīkstēja ieiet, apsēsties un apskatīt lādīti. Un katru lietiņu atkal glīti ielikt atpakaļ.

Pēc ilgāka laika �mājā� viņ� bija noguris, bet laimīgs. Viņ� varēja būt tikpat zēniski jautrs kā �Rozes� laikā, kad mēs manā istabiņā dejojām reinlenderi. Kad bērni nu bija tik lieli, man bija vairāk laika. Mēs mēdzām iet staigāt, kad viņ� tai dienai bija �izrakstījies tuk�s�. Ziemā pa lauku ceļu līdz kādai izkārtnei pāris kilometru uz Lillesandas pusi. Viņ� cie�i pastāvēja, ka jāiet līdz izkārtnei. Neviens solis tuvāk, neviens centimetrs tālāk. Un ne tai garām. Tad viņ� mani bīdīja un vilka atpakaļ. Izcīnījām da�u labu kautiņu ar smiekliem un izsaucieniem vientuļajā vietā pie izkārtnes. Labi, ka tā bija vientuļa, mēs bijām kā bērni uz skolas_vce|a.

Bet bija dienas, kad nogājām divus kilometrus turp un atpakaļ, nepārmainīju�i ne vārda. Viņ� gāja kā mēnessērdzīgais, murminādams kāda sapņa vārdus.

Iestājās pavasaris un agra vasara. Viņ� aizvien sēdēja pie grāmatas, no logiem �mājā� viņ� laikam gan ilgu pilnām acīm noraudzījās, kā vīri brauca garām ar mēsliem vai sējamma�īnu. Bet dāņi bija tik labi strādnieki, ka noraudzīties uz viņiem tīrumā līdz vēlam vakaram bija tīrais balzams viņa nemieram.

Man bija dārzs, no kura man gau�ām grūti bija atrauties, bet viņ� bie�i vien izņēma man no rokām grābekli un lāpstu un nolika tos paklēti, jo nu bija pienācis laiks vakara pastaigai līdz purviem un stādījumiem.

Viņ� bija dzimis gājējs, kalsens un lokans. Viegli un klusu kā zvērs me�ā viņ� gāja pa priek�u caur zariem un krūmājiem grūti izejamās vietās. Pēdas viņ� lika mazliet uz iek�u, kā lācis dara. Da�ās vietās bija izrakti plati grāvji. Nekad viņam neienāca prātā atskatīties, kā es tieku pāri. Tikai daudz gadu vēlāk, 10, 15 gadu, kad varbūt ari viņam pa�am da�s grāvis da�reiz �ķita mazliet par platu, viņ� mēdza pagriezties atpakaļ, pasniegt man spieķi un pārvilkt mani pāri.

Mēs gandrīz nekad negājām pa ceļiem, jo stādījumi bija vietu vietumis me�ā. Viņam apskatāmi bija mazi pacienti, kurus viņam bija vajadzējis uzstutēt uz akmens vai sprunguļa. Kabatas viņam bija pilnas auklām un līdzi nazis makstī, ar ko nogriezt krūmus, kas apdraudēja mazās galotnītes.

Uz māju mēs labprāt gājām pa ceļiem. Reizēm viņ� teica, cik savādi, ka strazds �ovakar nedzied? Vai: man liekas, ka dzeguze nekūko �e dienvidos, � jā, vai atceries, ka tas bija Nūrlandē!

Pamazām jau viņ� atskārta, ka nekādas putnu dziesmas viņu sasniegt vairs nevarēja. Tikai kaijas viņ� vēl sadzirdēja daudz gadu. Tādēļ viņ� tā nodarbojās ar tām un sekoja viņu lidojumam ar tādu maigumu, kādu �iem kaitīgajiem dzīvniekiem parasti neparāda. Kādam atsevi�ķam kaiju pārim bija ligzda lejā piekrastē. Pavasaros tās ķērkdamas staigāja pa pludmali. Ar laiku tie laikam bija viņu pēcnācēji, kas to turpināja. Knuts teica ik pavasari, vienlīdz aizkustināts: Nē nē, nu kaiju pāris tie�ām atkal ir klāt.

Vasaras vidū, kad �Pēdējais cēliens� jau nāca uz beigām, viņ� saslima. Tā bija �apsaldē�anās�, kādas viņam mēdza uzbrukt, kad nervu spiediens bija par lielu.

Viņ� nikni sodījās, vai man mājā neesot kādas stipras zāles?

Atsauksim ārstu, es ieteicu.

Viņ� no�ņācās-: Labāk jau tad kādu pū�ļotāju veceni.

Viņ� nu gribēja izmēģināt Sētersdāli, doties turp bez jebkādas adreses kur apmesties, kā jau viņam aizvien patikās braukt.

Pirmā vēstule bija jauka:

�Braucu 4 stundas no Kristiānsandas. Bērnu saņēmēju ar �o vilcienu vest nevarētu. Aizbraucu līdz Hūrnnēsai un izkāpu. �e ir �Tūristu hotelis�, dabūju jumta istabu un tātad paliku �e.

Tu nevari iedomāties, kāda man bija savāda nakts. Pamodos pīkst, divos, sirdij dauzoties. Tas bija no kāda sapņa. Kāds jauns �igāns bija dabūjis vienu no taviem gredzeniem. Turklāt viņ� bija sasitis kādu mu�u kristāla kausu. Bet viņ� kļuva tev draugs. Tu ļāvi viņam ēst pie mūsu galda, pirms vienreiz, tad vēl vienreiz, tas mani uztrauca. Es piecēlos no galda un izgāju ārā, un, iegājis atpakaļ iek�ā, brīdināju tevi, ka mūsu govis ir izlaistas ārā no kūts. Jā, to tu un jaunais �igāns uzņēmāt mierīgi. Tad es atkal izgāju ārā un atradu visas vistas..izklīdu�as. Arī to tu uzņēmi mierīgi. Te pēk�ņi sapni mēs visi trīs vienā lēcienā bijām ārā, bet tava izturē�anās pret �igānu mani no jauna uztrauca un es iegāju iek�ā. Un tad tas notika: �igāns aplika roku tev apkārt un aizbēga ar tevi pāri pagalmam. Tu nekā neteici, nesauci, ļāvies aizvesties. Redzēju to pa logu. Arī es nekā nedarīju, tik stāvēju un skatījos. Bet es domāju par to, kas notiks tad, kad tu atgriezīsies.

Pamodos, sirdij pavisam sve�ādi dauzoties. Es redzēju tevi tik skaidri, tev bija sarkanā golfa jaka. Skaidri redzēju arī viņu, viņam varēja būt pāri divdesmit gadiem, melna bārda �ur un tur. Viņ� pielieca tevi sev klāt, tevi projām vezdams, lai es tevi neredzētu no loga. Tas notika divos naktī. Es ilgi gulēju un domāju, vai varbūt kas ļauns nav noticis mājās. Piemēram, ugunsgrēks. Tas bija tas nelabākais, ko, cik atceros, jebkad sapnī esmu redzējis. Pirms iemig�anas man mutē nolūza viens no jaunajiem zobiem. Noliku gabalus uz galda un jutu, ka mans skaistums no jauna ir cietis.

Lai Dievs svētī tevi un mazos! Jūs ta�u saini esat saņēmu�i. Blūze domāta tikai pārmaiņai, svārki tev jāiegādājas Arendālē, skaisti svārki..�

Savādi, ka mājā tie�ām kaut kas bija noticis. Arilds � dzīvsudrabs � pēk�ņi smagi saslima. Ar lielām galvas sāpēm un sarkanām acīm, kas necieta gaismu.

Tie�i kad Knuts pamodās no �ī sapņa, ārsts bija bērnistabā. Man bija lielas bailes un es ieminējos par smadzeņu iekaisumu. Vēl tagad dzirdu atbildi: Tā jau gandrīz varētu domāt.

Bet jau pirmajā vēstulē varēju pastāstīt, kā zēnam ir labāk.

Sagadī�anas, vai ne?

Knuts atgriezās mājās, pāris nedēļas iek�zemes gaisā pavadījis, un nobeidza grāmatu.

Viņ� baidījās pārrakstīt �o pēdējo daļu � ko viņ� parasti izdarīja pamazām. Visas grāmatas viņ� bija uzrakstījis ar zīmuli, tikai pārrakstījis ar spalvu. Skaistākus un skaidrākus manuskriptus neviens burtlicis nav redzējis. Bet nu labā roka daudz vairāk bija sākusi drebēt. Viņam �ķita, ka zīmulis, kas visu laiku cie�i spie�ams, bija sabojājis roku. Diem�ēl, viņ� par vēlu bija sācis arī pirmuzmetumu rakstīt ar pildāmspalvu. Viņ� nevarēja iedomāties diktēt rakstāmma�īnai, tāda it kā neiederējās viņa darbistabā. Es labprāt būtu gribējusi pārrakstīt, kārdināju ar skolas rokrakstu, bet viņ� tomēr izdarīja to pats. Da�reiz, kad labā roka bija nogurusi un stipri drebēja, viņam tā bija jāatbalsta ar kreiso. Pacietīgi viņ� sēdēja, izzīmēdams glītos burtus uz papīra. Bet nelabprāt viņ� rakstīja vēstules, vēl nelabprātāk nekā agrāk. Diezgan liela daļa no mana laika aizgāja uz tām. Kamēr mēs dzīvojām savu ļoti vienkār�o dzīvi �e Nērholmas no�ķirtībā, pasaule klauvēja pie viņa durvīm. Tās reti kad atvēra.

Arī man tā bija labi, neko labāku es nevarēju vēlēties. Sabiedrībā man sajūta bija apmēram tāda kā labajai kājai kreisās kājas kurpē � vai otrādi. Pamazām es laikam biju kļuvusi mazliet iedomīga pret sabiedrību. Knuts jau nekad neslēpa savas dedzīgās reakcijas attiecībā uz problēmām un cilvēkiem. Viņa domas nekad nebija pūļa cilvēka domas, un mani tās saistīju�as no pirmā brī�a.

Es gandrīz nekad neesmu lasījusi neko, ko viņ� nebūtu izlasījis iepriek� un nolicis uz mana galda, bie�i ar atzīmēm uz malām. Mūsu sala man nekad nevarēja kļūt pārāk vientulīga.

Pēdējais dāņu Gildendāla direktors Norvēģijā, Kr. Kē-nigs apciemoja mūs kopā ar savu smalko un patīkamo kundzi. Tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, bērni nezināja ko darīt aiz prieka katrreiz, kad viņi atbrauca. Ke-nigs piederēja pie tiem, kam viņi lipa klāt, gan karājās viņam uz muguras, gan rausās klēpī. Parasti viņam līdzi bija milzīga konfek�u kārba, gandrīz vai bezdibenīga, un kad tomēr dibenu jau varēja saredzēt, tad viņam atradās vēl viena kārba. Jaukajai Marietes kundzei visa diena pagāja, savam �mīļajam Krestjānim� tīrot traipus un viņu ar suku sukājot.

Toreiz laikam gan jau tika pārrunāti plāni par apgāda atpirk�anu norvēģu īpa�umā, vismaz Kēnigs runāja par atgrie�anos uz Kopenhāgenu. Es izbijusies jautāju:

Kas tad būs direktors?

Atceros, kā Kēnigs, viegli svep�ķēdams, ar platu smaidu teica: Mēģinām pieradināt Haraldu Grīgu.

Ar pieradinā�anu veicās labi.

Kēnigs Knutu tā ieinteresēja, ka tad, kad jautājums kļuva aktuāls, viņ� salasīja kopā visu skaidro naudu, ko varēja dabūt, un ieguldīja to jaunajā apgādā, kaut toreiz maz bija tādu, kas tam ticēja. Lai gan viņa patriotisms bija stiprākais iemesls, kas viņu spieda likt tik daudz uz vienas kārts, tomēr viņ� pat nozarē, kas viņam tik sve�a, redzēja skaidrāk un tālāk nākotnē nekā veikalnieki. Viņ�, nevienam ar viņu nesacen�oties, kļuva galvenais akcionārs norvēģu Gildendāla apgādā.

1952. gada Jaungadā.

Knuts vairs nenāca sēdēt manā pītajā krēslā. Nedaudzie metri bija pārāk tāls ceļ�, viņ� tikai ar pūlēm var aiziet pats līdz savam, kas stāv pie viņa gultas kājgaļa. Es viņu atbalstu, un viņ� balstās uz gultas. Tomēr pāris reizes viņ� itian ir noslīdējis uz grīdas. Lai gan viņ� pēdējā laikā tā ir novājējis, ir smagi viņu pacelt. Viņ� lūdz mani pasaukt Arildu, bet Arilds ir me�ā un cērt malku. Man izdodas uzcelt viņu uz zema ķeblī�a, un no turienes varam tikt aug�ā krēslā. Mēs atvelkam elpu, viņ� paplik�ķina man uz rokas un murmina ar mēli, kas ir kļuvusi tik savādi bieza un nevarīga, veidojot vārdus:

Drīz tev būs labāk.

Gribu runāt viņam pretim, bet viņ� nedzird. Purinu galvu, bet viņ� neredz. *

Viņ� no jauna jautā pēc Arilda, ar pūlēm man izdodas paskaidrot, kur viņ� ir un ko viņ� dara.

Vai tad ir vēl kaut kas ko cirst, viņ� murmina, atbildes negaidīdams, drīz jau vairs nebūs neviena koka mūsu me�ā ...

Da�us rītus viņ� labāk grib palikt gultā un, ja viņ� daudz guļ dienā, viņ� grib, lai viņu apģērbj un viņ� var sēdēt krēslā pa nakti. Viņa mēmajā pustumsā diena un nakts saplūst kopā.

Viņ� labāk nemaz nebūtu ēdis � kādēļ tu vienmēr gribi bāzt man kaut ko mutē? Vienīgi kafiju viņ� grib dzert, to viņ� dzer melnu un bez cukura. Man nāk prātā vecā Tūra Hamsundā, kurai arī vajadzēja kafijas cauru diennakti. Un kafijas viņam nekad nav trūcis. Tā nāk no lasītājiem Amerikā un �veicē, kā arī no da�iem maniem Beitveitas biedriem, kas dalījās savās mazajās devās ar mums. Viņam netrūkst arī biezas, labas vilnas segas, tā nule kā pienāca no Vācijas. Knutam nu nekā vairs netrūkst viņa dzīvē. Viņ� nekā vairs nevēlas, izņemot vienu � lai viņu neatstāj vienu.

Pēc daudz mēne�iem kādā dienā esmu spiesta darī�anās aizbraukt uz pilsētu un mēģinu viņam izskaidrot, ka viņam nebūs jāpaliek vienam, Brita, Arilda sieva, pasēdēs pie viņa tās pāris stundas. Bet pirms es aizeju, viņ� cie�i ieķeras man svārkos, kā bērns, kad māte no viņa grib aiziet.

26.

Pēc �Pēdējā� Knuts uz ilgu laiku pilnīgi iegrima mājas apsaimnieko�anā. Man �ķita, ka tā viņ� arī domāja, kad teica, ka tā būs pēdējā grāmata. Bet tāpat kā katrreiz agrāk: kad stigas kādu laiku bija atslābinātas un atpūtu�ās, tās savilkās atkal no jauna. Divi gadi bija pagāju�i, vajadzēja atkal izrauties no ikdienas. Tas viņam uznāca 1925. gada Jāņu laikā. Par spīti visiem gadalaika kavēkļiem un manām sievas ierunām, viņ� sēdās kuģī un aizbrauca uz Bergenu. Ceļot piesardzīgāk toreiz nebija iespējams. Viņ� rakstīja no turienes:

�.. Vēl es �ūpojos un �ūpojos, bet pāris vārdu man ir jāaizsūta. Dievs lai pasargā no tāda laika! Esmu saberzts un samalts ..

Dzīvoju hotelī Norge ar Dr. Hansena vārdu, lai izbēgtu laikrakstu haizivīm. Tātad esmu pie vietas un lai Dievs man nu palīdz! Viss nu būtu labi, ja vien tu tik neganti nedusmotu man! Jo man gandrīz būtu ienākusi prātā tāda lieliska doma, lai tu atbrauc �urp, kad laiks būs labāks. Bet es nedrīkstu tevi lūgt..

.. Nezinu, vai tu varbūt esi aizbraukusi uz Oslo, jeb vai tu, Dievs lai tevi svētī, varētu atbraukt �urp. Man jau rokas niez pēc tevis. To, ko tu būtu gribējusi pirkt, tu atradīsi arī �e. Se ir ļoti lepni veikali. Esmu atradis divus kandelabrus, bet man tie lāga nepatīk, labprāt gribētu, lai tu tos apskati. Tai pa�ā vieta arī divas vāzes, viss, protams, ampīrs. Tur vēl ir arī trīs labi vara grebumi vecās zeltītās logātās .. Un tagad ir saulains un kluss laiks ..�

Tik daudziem kārdinājumiem es ar visām savām dusmām nespēju pretoties.

Es nekad nebiju bijusi Bergenā, tur daudz bija ko redzēt. Un Knutam tur bija labi draugi. Kādus pāris no tiem viņ� bija apciemojis, brāļus Kēleru Ulsenu un Ko-renu Vībergu. Viegli viņam nenācās koncentrēties. Korens Vībergs bija Hanseātiskā muzeja direktors. Vieglāk bija staigāt apkārt pa vecajām ēkām Vācu piekrastē. Nekādus vaiga sviedrus arī neprasīja sēdēt un runāt ar resno, oriģinālo Kēleru Ulsenu viņa vecpui�a dzīvoklī. Viss beidzās ar to, ka Dr. Hansens, ko visi tik vai tā bija pazinu�i, atgriezās atkal mājās pie sievas, pāris nedēļas patīkami pavadījis.

Un nekur tālāk viņ� nebija ticis. Radību mokas bija tās pa�as kā pie katras grāmatas, un katrreiz aizvien niknākas.

Viņ� izmēģinājās visādi. Atceros, reiz ļoti sen viņ� nopirka tā saucamo Rejersena jostu. Un ar �o stiprinātāju jostu ap viduci viņ� toreiz cīņā uzvarēja. Bet tad laikam josta zaudēja savu spēku, es nezinu, tā pazuda.

Nu viņam � nekādu salīdzinājumu izteikt es neuzdro�inos � atsūtīja grāmatu par psihoanalīzi. Autors �ai nozarē gan bija iesācējs. Viņ� pats Knutam piesūtīja grāmatu, kur� to saņēma ar abām rokām. Knuts rakstīja un saņēma atbildes. Viņ� arvien vairāk sāka interesēties par �o ārstē�anās veidu. Ari es izlasīju grāmatu un vēstules, da�as savādi atturīgas vēstules, kas savā ziņā vēl vairāk stiprināja Knuta interesi. Es, cik spēdama, slēpu, ka manas domas tādas nebija. Man bija pārāk savtīgs iemesls tam pretoties. Knutam bija jābrauc uz Oslo un jāpaliek tur trīs mēne�i.

No mājas viņ� aizbrauca tūliņ pec Jaungada 1926. gadā.

Viņ� rakstīja:

�..Tu dro�i vien aizmirsi nospļauties man prom-braucot. Tu, ievēroju, ka visas veļas knaiblītes bija paliku�as uz auklas. Baidos, ka knaibll�u kule būs palikusi zemē un apsnigu�i. .

.. Esmu dabūjis apme�anās vietu, palik�u �e, Viktorijā.

Esmu bijis pie doktora nu jau 3 reizes. Ta ir savāda ārstē�anas metode, man visiem spēkiem ir jālūko atcerēties iepriek�ējās nakts sapnis, un tad viņ� to analizē. Viņ� �odien atkal paskaidroja, ka iznākums bū�ot labs, bet viņ� saka, ka viņam mani jā-lūdzot nebēgt projām pēc 1�3 nedēļām un nepamest visu. Viņ� nenoguris darbojas ap mani, reizēm man viņa ir �ēl. Vairāk no hoteļa neizeju kā katru dienu pie doktora. Tad es eju atpakaļ un lieku pasjansu. Tikko saņēmu sirsnīgu telegrammu no mazajām meitenēm, tu, mans Dievs, cik tas bija jauki. Es viņām par to kaut ko nopirk�u.

.. �odien būs mēnesis, kop� iesāku. Nezinu, ko vairāk lai saku. Ja es būtu pirmais un vienīgais, tātad izmēģinājuma objekts, es izturētos ļoti skeptiski, bet mūsu ir pārāk daudz un daudz zemēs.

Vakar vakarā, ejot uz māju, man ienāca prātā, ka man ta�u no cilvēkiem nav ko baidīties (atceries Fobiju grāmatā). Saņēmos un gāju stalti, apgūlos ar �o atziņu un nu tāds mēģinā�u būt.

Kad to �odien izstāstīju ārstam, viņ� teica: Tai pa�ā dienā, kad sākāt jūs, sāka kāda kundze. Pāri trīsdesmitiem, baidījās mirt, baidījās zaudēt prātu, baidījās kļūt veca � �odien pārsūtīju viņu mājā.

Vai nekādā galā netikāt ar viņu? es jautāju.

Viņa ir vesela! viņ� teica.

Ja tik tas tā paliktu, es teicu.

Man �ais 14�15 gados neviena atkārto�anās gadījuma nav bijis, viņ� teica.

Jā jā, bet es esmu no citas sugas, es izrādu pretestību, un nelaime ir tā, ka tevis nav �e. Es esmu tik vientuļ� . .

Doktors ir ļoti mierā ar mani, tā viņ� vakar teica. Viņ� gaida kaut ko iz�ķirīgu, tā liekas .. �o to pie viņa es saprotu labāk, bet ne visu. Mana zemapziņa strā-dajot labi, viņ� saka, bet sapņi esot savādi un fantāzija smaga. Viņ� pats ir dro�i pārliecināts, ka kļū�u ārkārtīgi darba spējīgs. Jā jā, ja mani savedīs kārtība, tad tev ari jāārstējas. Tas mani stiprinā�ot, doktors saka.�

Viņ� dzīvoja viens, bet visvientuļākā biju es, kam bija jadzīvo bez viņa. Citādi tas nemaz nevarēja būt. Kaut man bija bērni un māja un es pat mēģināju nobeigt kādu bērnu grāmatu, ziemas mēne�i vilkās gausi, kamēr viņ� bija projām.

Ik dienas gāju staigāt līdz ceļa izkārtnei, tomēr robe�u pārkāpt nemēģināju, bet tie�i pie tās griezos atpakaļ. Katru djenu lūkojos, lai lietas istabās stāvētu tā, kā viņa saudzīgās rokas tas bija novietoju�as, viss stāvēja vienā ailē un gaidīja. Bērni bija �akli rakstītāji, visi �etri, visvarenais promeso�ais saņēma ziņas par slēpēm, kas lūza, un par lellēm, kas nelaimīgā kārtā bojājās. Arilds aizsūtīja viņam trīs piecu kronu gabalus, ko bija iekrājis, pa daļai zīmējumus pārdodot, pa daļai �ķūnī �urkas ķerot. Tas bija mazkalibra �autenei, jo Tūre ar savu bija ie�āvis medņa mātītei galvā. Par �o varoņdarbu runāja visā pagastā � un tas nu lai tā paliktu?

Knuts rakstīja bie�i, gandrīz katru dienu, lai gan da�reiz ta drebēja roka, tagad tāpat kā agrāk, diena man bija tāda, kāda bija vēstule. Pa lielākajai daļai tā bija par ārstē�anos, vispirms un galvenā kārtā par to. Tad vēl par to, kas notika � vai arī nenotika.

Es rakstīju atpakaļ. Maldinātājas vēstules ar sīkumiem par bērniem un dzīvi mājās. To, ka arī man vajadzēs likties analizēties, es uzņēmu mierīgi un viņam pretim nerunāju. Briesmas vēl glu�i nedraudēja, pretimrunā�ana tas varēja pavairot.

Es nezināju, ka briesmas pieauga ar katru dienu. Saviem savādajiem klusajiem paņēmieniem doktors tā prata Knutam iestāstīt savas domas, ka tās iespiedās viņam prātā. Un ikreiz, kad pacientam sāka zust pacietība, ļoti labs līdzeklis bija pastāstīt par kādu otru pacientu. Tas Knutu lielā mērā pamudināja izturēt. Nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēne�a.

�. . Eju un ar pārtraukumiem apstaigāju antikvariātus. Tas ir tas interesantākais manā �ejienes dzīvē. Sakarā ar kādu sludinājumu vakar aizgāju līdz pa�am

Pīlestrēdes aug�galam, kur bija pārdodamas vecas lietas, kāda veca sofa u.t.t. Divas meitenītes, mūsu meiteņu vecumā, atvēra durvis, pienāca viņu māte un, mani istabā ievedusi, rādīja da�us stipri nodilu�us ādas krēslus. Nē, es domāju antīkus krēslus. Viņa parādīja sofu. Nē, arī tā nebija veca, es meklēju ampīru, es teicu. Jā, ļoti �ēl, viņa nedro�i teica. Man gandrīz iesāpējās sirds, jo arī mazās meitenes stāvēja, raudzīdamās uz mani, it kā arī teiktu ļoti �ēl, ka sofa nav ampīrs. Ārā izgājis, izlasīju uz durvju plāksnītes: majors tāds un tāds. Un ta�u sievai varēja būt tā ap 30�40 gadu un vīrs bija majora pakāpē. Un divas plataces meitenītes. Tu, mans Dievs, kā gan ļaudīm neklājas labi!

Man tik nelietīgi trīc roka, jo biju nopircis da�as lietas kādā antikvariātā un aiznesu tās uz viesnīcu. Bija par smagu, ilgāku laiku nesot. Es domāju, tev �īs lietas liksies glītas, un tev tikai jābrauc �urp un tās jāredz. Es tā priecātos, ja tu, mīļā, atbrauktu! Esmu nopircis arī vēl ko citu: divas krietnas spoles ar kurpnieka diegiem pogām. Tā nu mums pietiks kurpnieka diegu, līdz mēs abi, tu un es, pārcelsimies uz mūsu mazo me�a mājiņu un nakti iesim ārā apskatīties, kāds ir laiks, un pakasīsim pakausi. Bet kaklasaiti es vēl neesmu iegādājies, nav laimējies .. Bet tu nu neaizmirsti mani.

.. Pavadījis tevi uz kuģi, atgriezos mājās un izliku savus 4 pasjansus. Pulkstenis drīz būs viens un nu ie�u gulēt. Nu tu esi tālu ārā fjordā, ar labu nakti, mīļotā ..

.. Paldies par vēstuli, traki jautri, krik�ķināju un smējos tā, ika kāds sve�s vīrs lasāmā zālē sāka uz mani skatīties.

Citādi pie ārsta iet kā jau parasti. Viņ� ir ārkārtīgi laipns un darbīgs. �odien viņ� teica, ka ar mani esot ļoti apmierināts, bet iek�ķīgi es biju pilns pretestības. Doktors saka, ka tas pieder pie manas nelaimes, ka es ik dienas neskujoties, tas esot laiskums. Iedomājies, kad atgriezī�os mājās, skūties katru dienu, kad es reizēm tāpat staigāju veselu nedēļu!

Svētdien apstaigāju Fāterlandi un apskatījos vecās vietas, kur esmu bijis pirms 38 � trīsdesmit asto-

ņiem � gadiem. Jā gan, redzēju vienu otru, kas man likās pazīstama, bet dro�s par to es nebiju. Vismaz mana mājokļa, Tomtegatē 11, vairs nebija. Tomēr bija savādi staigāt pa vecajām vietām . . Derēt gan es tagad nekam nederu, oma nelāga un nav darba prieka. Man �ķiet, ka viss ievelkas garumā. Doktors man �odien stāstīja, ka dāma no Krāgeres, kura iesākusi pirms manis, nu drīz būs vesela. Tad jau dāmai ir labi, bet tas nepalielina manas darba spējas. Tomēr ar laiku būs līdzēts arī man, tāpat kā citiem.

Sirsnīgas, labas un mīļas vēstules no tevis, kurās tu man visu pastāsti, paldies tev! Varbūt Dievs līdzēs tev to kādreiz atlīdzināt.

Viss ir tik savādi. Es �e nīkstu un ārstējos, lai at-gutuzudu�ās darba spējas, lai gan cita nekā nevēlos, kā but mājās, strādāt savā namiņā, rakstīt labas grāmatas un mums visiem kaut ko nopelnīt. Staigāju �e mēnesi pēc mēne�a, iz�ķie�u laiku un tērējos. Bet tas izdosies, doktors saka. Ja viņ� tikai vienreiz teiktu varbūt, tad es nebūtu dro�s. Bet viņ� saka absolūti.

Sapņi, tu saki, nelabi sapņi. Bet ko tad lai saku par saviem! Nupat kādā naktī man viens tāds bija par tevi, ka pat doktors nezināja, ko sacīt. Tu biji briesmīga, un kad es raudāju, tu teici man: Jā, ja tu vari dabūt kādu citu, tad ņem viņu. Bet mūsu bērni? es teicu. Tad sapnim ir beigas. Bet, paldies Dievam, ir labi dzirdēt doktora izskaidrojumu. Tas viss nāk no bailēm. Pat raibumiņi tev ādā. par kuriem viņam stāstīju, esot tipiskas bailes. Ak, Dievs, svētītā Marij mana, kuru mīlu, tagad un aizvien, mēs abi kļūsim veseli, būsim ne�ķirami un mums klāsies labi!

Esmu mazliet gurdens, jo tikko neuzdūros kādam automobilim, kad patlaban gribēju iekāpt tramvajā. Bet tikai roka ir sākusi trīcēt. Minu kājminamās dzirnavas, �onakt tu atkal no manis gribēji �ķirties, ir gan man laba sieva! Doktors saka, ka tu esot es pats, es enerģiski pūlos kaut ko sevī pārvarēt, tikt vaļā no kaut kā sevī, no pretestības ..�

Nāca pavasaris. Knuts lūdza, lai mēs visi aizbraucam pie viņa un paliekam pa Lieldienām. Mājā mums bija būvstrādnieki kā aizvien. Tie patlaban cēla divus lielus �ķūņus aug�ā pie nule nogrāvotajiem purviem. Bez tam citi ļaudis taisīja ceļus un raka grāvjus. Beigt jau tas nekad nebeidzās. Bet kas taisījās pietrūkt, tā bija nauda, ko Knuts man sūtīja visam. Simtu kronu zīmes zuda kā vēja dzenātas sausas lapas. Gadu iepriek� Gildendāla atpirk�ana bija viņu iztuk�ojusi, neviena jauna grāmata nebija paredzama, un Knuts rakstīja par saimnieko�anu:

�.. Pēdējais gads ir bijis ļoti dārgs. Bet ja man atgriezīsies darba spēks, tad tik būs ko redzēt! Ho! Uz pavasari mēs būsim galā ar purviem, un, paldies Dievam, mums tad būs daudz vairāk barības govīm .. Steidzos nosūtīt �eku, bet ir vajadzīgi milzīgi ienākumi, lai piepildītu �o bezdibeni ..�

Rakstīju, ka mums jāatsakās no dārgā Lieldienu brauciena, bet tad viņ� atkal teica Ho!

�Nē, jums jābrauc visiem �urp, tiklīdz bērniem sāksies brīvdienas. Dārgi? Jā, es ceru atkal kaut kas kļūt, un tad tas atmaksāsies tūksto�kārtīgi. Doktors ir pilnīgi pārliecināts. Un ja tavs melnais mētelis vairs nav diezgan jauns, dabūsim jaunāku. �e ir lielas pre�u apskates. �Veca sieva�, tu saki. Nu tad, mana mīļā vecā sieva, pēc piecām dienām tev jābūt �e! Gaidu jūs atbraucam, tevi un mazos, es saku ik vakara pirms kā iemigt. .

Lai Dievs �ēlīgs, kā jūs esat mocīju�ies, atpakaļ braucot. Ļaunākais ir tas, ka tev no Oslo brauciena tagad būs tādas bailes, ka paies ilgs laiks, pirms tu atkal no jauna uzdro�ināsies doties ceļā. Nekā labāka es nevēlētos, kā atkal redzēt tevi ienākam pa manām durvīm. Bet es solos braukt pie tevis, kad tu sāksi savu ārstē�anos, � braukt, nemaz nesūdzoties, no Nērholmas caur Ārendāli, caur Skageraku, varbūt caur Bergenu pa Bergenas dzelzceļu vai ar gaisa kuģi. Jo tad tev manis vajadzēs tāpēc, ka tu mocīsies ar tām pa�ām nelaimēm kā es tagad, sapņi, ielu dzelzceļa braucieni, nedēļu pēc nedēļas viens un tas pats un tad atkal atpakaļ uz vientuļo viesnīcas istabu. Es esmu galīgi apnicis, bet doktors ir tā pārliecināts par to, ka manī atvērsies kāds avots un ka es rakstī�u kā jauneklis. Man �ķiet, ka es tie�ām arī jūtu mazu pārmaiņu. Par to nav �aubu, ka eju mazliet staltāk cerībā, ka �is avots atdarīsies. Jūtu to, kad stāvu tramvajā daudzu citu vidū, es tā nesagumstu ka agrāk. Bet avota strūkla jau tā nav. Tā nāks, doktors saka.�

Laiks pagāja, bet nekāds gai�ums viņam nerādījās � vēl mazāk man. Viņ� rakstīja, ka saticis pazīstamus. Pamazām bija izgāju�as valodas, ka viņ� mājo Viktorijas viesnīcā. Viņam pienāca ziedi un vēstules, sevi�ķi no dāmām. Zināju to no daudzgadīgiem piedzīvojumiem � da�as uz pavasari sāk izrādīt lielu interesi par literatūru ... Viņ� rakstīja 17. maijā:

�Līst lietus, bet ielas ir pilnas cilvēku. Redzēju kādu zēnu Arilda vecumā. Viņ� bija dabūjis baltas audekla bikses uz 17. maiju, un tās jau bija mazliet notraipīju�ās �ai suņa laikā, bet viņ� tā vien skatījās uz savām baltajām biksēm un bija lepns, lai gan svārki viņam bija veci. Arī seja un augums viņam bija stipri vāj�. Tu, Dievs Kungs, kļuvu histērisks un raudāju iek�ķīgi. Viss uz mani atstāj iespaidu �ai laikā. Stipri nervozēju, ka tev trūkst naudas algu izmaksai. Bet tev nevajadzēja tā uztraukties par to, ka tu vienmēr nevari stāvēt ar simt kronu zīmēm rokā. Mums abiem, tev un man. to kādreiz nav bijis.�

Man nevajadzēja tā uztraukties, vismaz man nevajadzēja to izrādīt un rakstīt par to vēstulēs. Bet es biju sākusi justies tik savādi, es it kā lāga nevarēju atvilkt elpu. Tas mani loti nomocīja. Kāds ārsts teica, ka man plau�as esot par lielām, kāds cits atzina, ka tā esot sirds, kas esot par lielu. Nedomāju, ka plau�ām bija kāda vaina vai ka sirds būtu par lielu, bet visu laiku jutu to kaklā. Knuts rakstīja:

�Doktors domā, ka man vajadzētu mēģināt sākt strādāt, bet man tagad nav ne mazākā darba prieka, kaut gan tam ārstējoties vajadzēja kāpināties. Esmu tikai noraizējies, ka man jābūt �e. Ja tu būtu �e un mēs varētu būt kopā, tad nekā netrūktu. Jā, protams, trūktu bērnu, bet ja vien tu būtu �e. es būtu pateicīgs. Domāju par dārzu, vēl jau laikam maurs nav zaļ�? Labi, ka mājā nu līst lietus, tagad, kad viss ir iesēts un kartupeli iedēstīti un tu esi sastādījusi dārzu. Bet ko lai iesāk ar lietu uz pilsētas akmeņiem. Vai tu dārzu drīz varēsi atstāt un braukt �urp? Bet,

Dieva dēļ, esi priecīga un apmierināta visu laiku, lai es nekrītu atpakaļ, mans labdaris, mans labais draugs �ai pasaulē.. Paņem līdzi savu jauno - manuskriptu, es to labprāt gribētu izlasīt..

Esmu bijis �e piecus mēne�us. �ī vasara man ir zudusi, tās manā dzīvē nav bijis. Protams, ja izturē�u pietiekami ilgi, nāks arī atalgojums, bet kā lai iztur � kad nekāds neaprobe�ots gadu skaits ko dzīvot man vairs nav atlicis! ..

Doktors saka, ka tavu aizdusu viegli varot ārstēt. Astmas pacienti esot tie labākie pacienti psihoanalīzei. Astma ļoti drīz pārejot.. Kaut nu ta�u es būtu cauri un tu varētu iesākt! Būtu labi, ja tas būtu ziemu, tad tu vislabāk vari aizbraukt no mājas, un tad, cerams, jau bū�u pilnā darbā. Citām ārstē�anām var noteikt laiku, plau�u karsonis velkas 3 nedēļas u.t.t. Es ik dienas kustos absolūti tā kā kājminamās dzirnavas, vienmēr viens un tas pats, viens un tas pats. Es bries-mīgi garlaikojos, esmu tā pārskaities uz salmu puķēm, kas �e vēl stāv, ka rēcu uz tām . . Nu jau rīt es laikam dabū�u vēstuli. Paldies par katru vienu, paldies par katru domu par mani.�

Kādā dienā saņēmu vēstuli, uz kuras stāvēja �Teātra kafejnīca�. Knuts bija saticis da�us aktierus, tā viņ� rakstīja, un ar tiem viņ� bija bijis Nacionālajā teātrī, bet pēc pusotra cēliena esot bijis spiests aiziet, jo nekā nav varējis sadzirdēt. Un nu viņ� sēdēja un gaidīja:

�Nu jau būs pagāju�i 18 gadi, bet mākslīgie mēsli ir tie pa�i. Nu jā, tas nav nekas, ar ko tev pakavēt laiku, gribēju tikai mazliet ar tevi parunāties, kamēr gaidu . . Nezin, vai es varētu uzrakstīt kādu lugu � tā iesākumam. Gesta Ekmans teica, ka viņu saistot �Dzīves varā�. Ko tu saki par kādu lugu? Pēc vakariņām ie�u staigāt un par to padomā�u. Tu varbūt varētu man aizdot kādu mazu izdomu, tu uz tādām lietām esi �akla ..

Saņēmu muļķīgu vēstuli no X kundzes, ka viņa radiofonā nolasījusi �etras rindiņas no kāda mana dzejoļa, neteikdama, ka tās ir manas, un tādēļ jūtoties ļoti nospiesta.

.. Gesta Ekmans atsūtījis man pats savus dzejoļus ādā un zeltā, ierakstam. Tā nu ir liela laipnība, jo

teicu viņam, ka no teātra nekā nesaprotu un ka tas mani nekad nav interesējis. Satiku arī Hedkvistu . .. Man kā pelēkam kaķim vajadzētu staigāt pa teātriem, bet es jau neviena vārda nedzirdu.. Vai vari man pateikt kādu dramatisku motīvu?

�odien, kad pārnācu no doktora, uz galda stāvēja 10 rozes no X kundzes. Nezin, ko viņa būs izgudrojusi, ka tā taisās man klāt. Ceru, ka man viņa nekad nebūs jāredz.�

To jau es ari cerēju, bet. � Dāma vairs nebija jauna, pat ne tik jauna kā es. Bet tie�i tādēļ, pēdējā spēku pārbaude. Vieglāk es neuzelpoju pēc �īs vēstules. Turklāt man uz krūtīm smagi gūlās tas, ka Knuts, kā varēja manīt, jutās pavisam labi tai pa�ā vidē, no kuras viņ� mani bija izglābis pirms astoņpadsmit gadiem. Vai skolotājs bija aizmirsis to, ko skolniece atcerējās? Vairāk nekā atcerējās. Tas manī bija kā ar spiedogu iespiests un �ai mū�ā nebija iznīcināms.

Da�us mēne�us biju izlikusies, ka manī ir kāds iek�ējs skelets, bet es sabruku un pirmoreiz visā viņa ārstē�anās laikā aizrakstīju ļoti bezcerīgu vēstuli. Viņ� bija galīgi satrūcies:

�Nē, mana mīļā � kas tie par elli�ķīgiem pātariem. Kā tu vari iedomāties, ka 67 gadu vecs vīrs varētu aiziet no tevis pie kādas citas? Man �ķiet, ka �ī lietas daļa nav to vērta, ka to pārrunā. Bet, no otras puses, man jāsaka, ka, pēc manām domām, tu esi bijusi ārkārtīgi �akla un saprātīga, ka manā prombūtnē tik labi esi tikusi galā ar visu, kā tas ir bijis. Jo nu jau tas velkas pārāk ilgi. Esmu pārdomājis, ka tad, kad tu sāksi savu ārstē�anos, man jābrauc tev līdzi. Es jau gan varētu piespiesties palikt mājās, tāpat kā tu līdz �im. Bet kā tad būtu ar bērniem? Mums laikam gan visiem būs jābrauc tev līdzi.. Mīļā Marij mana, tu esi mana vienīgā mīļotā �e virs zemes no tās dienas, kad tevi pirmoreiz sastapu. Nekā cita tu nedzirdēsi arī no doktora, jo viņam visu jāatklāj ..�

Tā jau viņ� mani atkal bija pacēlis un nostādījis uz kājām. To viņ� bija izdarījis ļoti jauki. Es jutos daudz labāk, bet tomēr!...

Katrā vēstulē viņ� rakstīja par savu iecerēto lugu.

Viņ� apmeklēja teātri un kino, Oslo esot mazpilsēta, viņ� rakstīja. Nepagāja nepamanīts, ka kāds vientuļ� vīrs iemaldījās teātrī. Viņ� saņēma ielūgumus un grozījās sabiedrībā. Viņ� rakstīja par vienu vai otru mākslinieku, ko bija sastapis. Kāds pazīstams laulāts pāris arī gāja ārstēties pie doktora. Laikam viņiem bija bēdīgi ar naudu, viņi bija parādā par stundām. Doktoram viņu bija �ēl un viņ� izgādāja viņiem mazu aizdevumu no Knuta. Necik liels tas nevarēja būt, jo Knutam pa�am patlaban bija grūtības ar naudu. Jau doktora lēse vien bija tūksto� kronu, un kur tad citi nepiecie�amie izdevumi. �Bet tā viņiem te klājas, pat pazīstamiem māksliniekiem!� � viņ� rakstīja.

Manā attālumā viss izskanēja sve�ādi un draudīgi, un es rakstīju: �Saprotu labāk to, ko tu teici, nekā to, ko tu dari...�

Tas viņam nepatika, viņ� manī bija vīlies:

�Kāda iemesla pēc tu jūties nospiesta? Tas mani nomāc, man apkārt ir melna, bezcerīga tumsa .. Tu pateicies Dievam vakarā, ka dienu nav notikusi nelaime � protams, mums visiem to vajadzētu darīt, bet tas nu gan no tevis ir slimīgi, ka tu tagad dari vairāk nekā citreiz. Tev jāārstējas ..

Eju un gudroju. Ja man būtu kāds si�ets, tad, es domāju gan, man būtu da�i sīkumi, ko izmantot kādā lugā. Ne tādēļ, ka es par lugām sajūsmināts, tās ir un paliek blēņas, bet tā varbūt būtu laba vingrinā�anās kārtīga darba iesāk�anai.. Kā tu gan nevari dot man kādu mazu mājienu si�etam! Tu to varētu, ja tu mazliet padomātu, tu �ai ziņā esi ātrāka un apķērīgāka nekā es ..�

Es jau labprāt ņemtu priek�karu kāpnes, lai mēģinātu nonest viņam mēnesi un zvaigznes. �oreiz tas bija uzmetums nejaukai greizsirdības drāmai �etros cēlienos, un Knuts kvitēja:

�Un tu man esi uzskicējusi veselu lugu! Mīļā, tā tas nebija domāts. Man vajadzīgs bija tikai viens nozīmīgs sare�ģījums vai mezgls. Ar pārējo un visiem psiholoģiskajiem izrakstījumiem, man �ķiet, es gan tiktu galā. Nezināju, vai tev varbūt jau nav galvā kāda iz�ķirīga kodolīga lieta, ko tu varētu aizdot savam vīram.. Padomā vēl, mēģini atrast kaut ko lielu un saturīgu ..�

Ap Jāņu laiku viņ� vairs neizturēja vēl ilgāk palikt �akmens pilsētā�. Glu�i pēk�ņi viņ� iz�ķīrās braukt uz mājām:

�.. Pamazām sagatavo�u doktoru uz to. Man �ķiet, es iek�ķīgi esmu kļuvis vingrāks un domāju, ka varē�u atkal mazliet rakstīt. Avots nekāds manī nav atdarījies, bet kad nu es tagad par dārgu naudu esmu ticis analizēts nu jau gandrīz pusgadu, tad ar to pietiks. Jūtu tagad darba prieku, joprojām lūkoju atrast kārtīgu samezglojumu, tad es gandrīz ņemtos uzrakstīt lugu, jo neizlietotas vielas man ir daudz.. Redzēju �Dūniņu�. Cik |audis īstenībā ir pateicīgi par nieku! Ne�aubos, ka es to uzrakstītu labāk. Saņēmu it kā mazu ierosinājumu, man sāka pirksti niezēt pa�am kaut ko padarīt. Bet, protams, man ir bail zaudēt prieku uz darbu. Tā tas bija �onakt, un es mocījos ar bezmiegu. Bet es esmu paļāvīgāks nekā biju, bie�i māju sev ar galvu un saku, gan jau tā lieta ies. Domāju, es ie�u ar tevi un ar bērniem �ad un tad uz * kino, nav labi, ka esmu tā vairījies no cilvēkiem .. Tu biji tik laba un man rakstīji, un, es ceru, tu būsi mazliet, varbūt pat ļoti priecīga par manu lēmumu. Tas būs tik ļoti jauki atgriezties mājās pie jums visiem, un pie tevis, pie tevis ..�

No lugas nekas neiznāca arī �oreiz. Avots atvērās. Gandrīz vienā paņēmienā viņ� uzrakstīja tovasar �Klaidoņu� pirmo daļu. Viņ� domāja, ka var doktoram par to pateikties, un to arī darīja. Un ziemu man bū�ot jābrauc, viņ� solīja.

Bet es domāju, kā tas bija bijis agrāk, vai tad avots aizvien nesāka virdēt, kad tas pietiekami ilgi bija aizdam-bējies? Savs cie�anu un savs līdzcietības mērs, vai ar to tad nepietika?

Saderinā�anās laikā Knuts rakstīja, gandrīz kā programmu: Tev jābūt savai pārliecībai un pie tās jāturas, kaut tā būtu pretēja manai. Un es bez kādas apdomā�anās, it kā jokodamās, atbildēju: Tad nu gan man klātos jauki. Pēc gandrīz divdesmit gadiem es varētu pārgrozīt tikai vienu vārdu: Tad nu gan mums klātos jauki!

Man bija pāris nedro�u iebildumu pret brauk�anu pie doktora: man nu vairs nekas nekaitēja, �astma� bija pārgājusi. Un ka �es� �ai gadījumā nozīmēja Knutu un mani, �etrus bērnus, guvernanti un izpalīdzi saimniecībā.

Ka man gribētos ieķerties durvju stenderēs un kliegt, kad bija jābrauc no mājas projām, par to es pat neieminējos.

Mēs aizbraucām rudenī, bijām Bigdē noīrēju�i mēbelētu villu uz visu ziemu. Atradām mazu telpu, kur piemājot viņam ar �Klaidoņiem�, tādā kā saimniecības ēkā turpat tuvumā.

Pirmais seanss pie doktora. Sēdēju viņam tie�i pretim pie galda, viņam priek�ā bija rakstāmpiederumi. Viņ� bija cienīgs, neliela auguma kungs, piecdesmit gadu vecumā un �ķita esam garāks, kad sēdēja nekā kad piecēlās, kādēļ parasti sēdēja. Viņ� runāja ļoti klusu. Man ausis sāka svilt, kad iedomājos Knutu, kas bija tik kurls un pats runāja tā, ka varēja dzirdēt caur vairākām sienām.

Izrādījās, ka man bija attālas saistības ar doktoru. Viņ�, proti, bija tā mācītāja dēls, no kura balss reiz biju dabūjusi jūras slimību, kad man kā mazam bērnam baznīcā kļuva nelabi.

Viņ� runāja � varbūt aiz laipnības � cik brīni�ķīgi man vajagot justies, ka esmu bijusi tā, kas esmu.

Atbildēju, zināmā mērā situācijai atbilsto�i, ka bie�i tas ir bijis briesmīgi.

Tā? �

Jā, ka, piemēram, tam, kas vada auto, un nekad nevar zināt, kas viņu gaida nākamajā līkumā.

Hm. �

Jūs sakāt auto, tas ir interesanti.

Kā tā, doktora kungs?

Auto ir seksuāls simbols. �

Gāju uz sapņu iztulko�anu un sarunām katru dienu. Lai arī cik uzmanīgi izteicos, vienmēr nācās atdurties uz seksuālsimboliem.

Ja mēs nu bijām Oslo, doktoram �ķita, ka Knutam vajadzēja turpināt kūri. Grāmata rakstījās labi, bet dro�ības pēc. � Viņam iedalīja pirmo stundu no rīta. Kad es gāju uz savu, gadījās, ka sastapāmies uz ceļa. Nevarēju uzrunāt viņu, tikai pamāt un pasmaidīt, viņ� gāja tie�i pie darba.

Katra sestdiena bija algas diena. Knutam bija nauda līdz. Kādu dienu viņ� apturēja mani pie tvaikonl�a. Viņ� bija aizmirsis, ka bija sestdiena, kad mana stunda būs cauri, man vajadzēja braukt atpakaļ uz Bigdē un aizvest naudu. Arī Knuts tātad uztraucās, �ja nevarēja stāvēt ar simt kronu zīmēm rokā�. Un es saņēmu aizrādījumu pārbaudīt savus saimniecības rēķinus.

Tā bija, kā Knuts bija teicis. Doktors bija |oti laipns un pacietīgs ar mani. Stāstīju par savu bērnību, ka mans tēvs bija bankrotējis. To doktors pats ari esot darījis, viņ� teica.

Tad agrāk jūs neesat bijis psihoanalītiķis?

Nē, tā bija jauna zinātne, jauna Norvēģijā.

Es �o zinātni tomēr nesapratu. Lai tā būtu zinātne, tā �ķita pārāk pamatota iztēlē un kādā vēl! Bet kas es biju? Sieva no laukiem. Tādē| teicu tikai, ka manā gadījumā tā laikam nebūs piemērota, jo laikam domāta tādiem, kam kāda vaina.

Tāda radās. Dabūju elli�ķas sāpes vienā rokā. Knuts domāja, ka tur esot koncentrējusies negriba un pretestība pret ārstē�anos. Doktors, laipni smaidīdams, teica, ka tur varot būt sava da|a patiesības un ka roka k|ū�ot laba, ārstē�anai turpinoties. Tie bija meli, sāpes kļuva aizvien velni�ķīgākas, bet apstrīdēt abus kungus es neuzdro�inājos. Beidzot vajadzība spieda mani Ullevolas dārzu pilsētā uzmeklēt Marsello Haugenu, pazīstamu brīnumdari, un tas nevienu neaizvainoja, Knutam bija cienība pret visu pārdabīgo. Roka ātri atlaba, sevi�ķi palīdzēja tas, ka pēc pū�ļotāja padoma aizcēlu savu gultu no izgrabē-ju�ā loga. Atceros da�as lietas. Kādu ārstē�anas tālā mērķa atspīdumu: izdoma ar Nērholmu esot nervozs fenomens. Dvēselīgi veselīgais būtu villa rietumu krastā. Un kādu vakaru nedē|ā padejot Bristolā.

Es savaldījos un teicu: Bet vai jūs, doktora kungs, par to varat būt dro�s, ka līdz ar mazgājamo ūdeni neizlejat ārā arī bērnu?

Vairāk uz pavasara pusi ar ārpilsētas vilcienu sāka iebraukt kāds pavecāks, nodilis vīrs, kuram stundu vajadzēja iekārtot pirms manis. Es nejau�i sastapu viņu da�as reizes. Viņ� nesa sev līdzi papes kārbu, tanī kaut kas �iepstēja. Sapratu, ka tie bija nule kā iz�ķīlu�ies cālī�i.

Vai tad viņam ir līdzekli? � man paspruka.

Viņ� pārdod savus simt cāļu nedēļā, doktors apmierināts teica.

Se doktors bija iejaucies manā zinātnē. No tās viņ� acīm redzot sajēdza tikpat maz kā es no viņa. Bet tad jau cāļu vīra ticībai vajadzēja būt tādai kā sinepju graudiņam.

Knuts atkal jutās manī vīlies. Man nebija vajadzīgas ticības. Tomēr viņ� visu laiku strādāja tikpat vienmērīgi, tā ka neko lielāku es viņam nevarēju būt izpostījusi.

Tikai kad dārzā atkal sākās pavasaris, tiku vaļā no kājminamām dzirnavām, un mēs visi aizbraucām atpakaļ uz mājām.

Lielais romāns iznāca rudenī. Viņ� pateicās doktoram, to viņam aizsūtīdams. Un doktors atbildēja: Ik vārds ir it kā prieka apdvests!

Vasarā pēc tam nomira māte. Tas nenāca negaidīti. Jāņu dienā, kad mazajā sētā viss bija pilnā kuplumā, viņu aiznesa projām. Māte izskatījās tik maza un novājējusi. Ir jāpaiet zināmam laikam, ir daudz kam jānotiek, pirms mātes zaudējumu tā īsti var atskārst. Es tiku pāri �ai Jāņu dienai, man bija tik daudz kas, pie kā es varēju atgriezties.

�Mazie�, kā Knuts joprojām sauca bērnus, bija kļuvu�i krietni gari. Tūrēm bija 16 gadu, viņ� bija tikpat gar� kā tēvs, un pārējie sekoja viņa pēdās.

Viktorija, kura pāris reizes mūs Nērholmā apciemoja, bija apprecējusies Francijā.

Tūre laikam gan jau bija audzis par ātru. Viņ� viegli saaukstējās un bie�i kāsēja. Tādēļ viņu aizsūtījām uz Valdresu pie Knuta jaunības drauga, pastmeistara Ērika Frīdenlunda. Uz turieni Knuts pats bija aizbraucis toreiz, kad atgriezās atpakaļ no Amerikas, lai nomirtu ar diloni. �Ja nebūtu viņa, es vairs dzīvs nebūtu,� viņ� mēdza teikt. Tūre palika pie pastmeistara divus gadus un atgriezās mājās tikai pa brīvdienām. Viņam bija labi, gaiss bija taisni tāds kā vajadzēja, un viņ� tā atlabojās, ka varēja tur iet vidusskolā.

Guvernante nodarbojās lielajā bērnistabā ar Arildu un mazajām meitenēm. Ne visas dienas viņai bija vieglas �ais pāris gados. Savas dziļākās domas par visām skolas lietām Knuts tomēr daudz neslēpa, un bērni bija diezgan ievērīgi �ai ziņā. Es teicu Knutam:

Nu jaunkundze guļ gultā un raud. Viņa nevar piedabūt Arildu, lai viņ� mācās uzdevumus.

Se nu Arildam nācās sastapties ar dzīves nopietnību. Dāma, kura izpildīja savu pienākumu, nedrīkstēja mūsu

mājā raudāt, Arildam vajadzēja lasīt un skaitļot, bet pēc kāda laika jaunkundze atkal lēja asaras.

Tad Arildam apsolīja zirgu, un viņ� no savas puses apsolīja darīt visu. Jo zirgs bija viņa sapnis. Bet, diem�ēl, jaunkundzei bija jāaizbrauc. Arildam nu bija jā�ķiras no zirga, un arī viņu aizsūtījām uz Valdresu. Viņ� varēja dzīvot pie skolas priek�nieka. Mazās meitenes es pati ik dienas vedu uz skolu Grimsdālē un no tās atpakaļ.

Nekādi priek�zīmīgi skolnieki neviens no bērniem nebija. Knuts teica, tas tik maz ko nozīmējot. Es cēlu iebildumus, ka bez labi noliktiem eksāmeniem viņi nebūs konkurences spējīgi. Viņ� atbildēja: Viņiem nav jākonkurē.

Knutam aizvien bija licies, ka mūsu māja nebija pareizi �līdzsvarota�, ka tā bija par augstu samērā ar garumu. Tas traucēja viņa stila sajūtu. 1928. gada vasarā viņ� lika mājai vienā galā piebūvēt da�us metrus un pārvietot ieeju tā, ka tā tomēr atradās vidū.

Ar viņa nodomu pēc ārstē�anās �nebaidīties no cilvēkiem� saskanēja tas, ka viņ� iekārtoja dejas zāli pagarinātajā ēkā. Bērnus mājā apciemoja draugi un turpmākajos gados zāli bie�i vien lietoja. Varbūt arī mēs pa�i kādu laiku dzīvojām mazāk no�ķirti.

Bet, kā upe pēc paliem atplok atpakaļ vecajā gultnē, tā Knuts atgriezās pie saviem ieskatiem.

�ai laikā viņ� kādā nelielā provinces lapā uzrakstīja mazu rakstiņu par pilsētu kā pretstatu laukiem. Rakstā pieminēti ir mūsu apstākļi, un tas rāda viņa nostāju:

�Pagāju�ajā ziemā mums bija jādzīvo Oslo, man, lai dziedētu savus nelietīgos nervus. Mēs aizvien tikai ilgojāmies atgriezties savās lauku mājās. Mana sieva arī reiz bija �baudījusi izglītību�, kā mēdz teikt, bija gājusi skolā, nolikusi studenta eksāmenu u.t.t. Bet kā jau lauku meita viņa vēlējās atkal atgriezties laukos! Un tā nu mēs esam �e un mūsu bērni ir �e. Vecākais zēns grib tikai zīmēt un gleznot � jā, lūdzu! Zēns Nr. 2 laikam visvairāk ir piemērots dzīvei lauku mājās. Viņ� ir lāga zēns, dedzīgs strādnieks, vismaz uz bridi, un turklāt viņ� ir arī zirdzinieks. Mazās meitenes vēl lāga nav atmetu�as rotaļā�anos ar lellēm ...

Bet, lai Dievs �ēlīgs, kādas prasības mūsu bērni mums ir iemācīju�i. Rīsu vira man bija Ziemassvētku ediens manā bērnība, maniem bērniem nekas nevar būt ļaunāks par to. Varbūt tikai rīsu biezputra. Man un maniem brāļiem un māsām bija katram viens apģērbs, maniem bērniem ir daudz. Ka tam lūkoju strādāt pretim, tas neko nepalīdz. Mēs dzīvojam astoņus kilometrus no Grimstādes. Nevienu kino izrādi bērni nevar izlaist.

Laiks uz mums ir iedarbojies, bet es domāju, ka mēs mazliet varētu savaldīties, ja mēs gribētu, mums vajadzētu varēt ierobe�ot savu dzīves veidu. Mans vecais mētelis bija mans mētelis desmit gadu ...

Gribu cilvēkiem laukus padarīt pievilcīgus un gribu mēģināt savas personīgās prasības pēc iespējas samazināt.�

Es laikam nebiju pietiekami ātri sekojusi līdzi, kad ūdeņi kritās, es starp citu biju �pārāk tuvu ielaidu�ies ar �cilvēkiem�. Kādā no �ī laika vēstulēm rakstīju viņam:

�. . Glu�i nopietni runājot, nav pasaulē tāda cilvēka, ar ko es gribētu būt kopā, izņemot tevi un bērnus. Ja tu vēlies, sarau�u visas saites ar tiem, ko pazīstu. Tā jau būtu kauna lieta, ja es tev sagādātu nepatik�anas, uzturēdama sakarus ar man vienaldzīgiem cilvēkiem. Ja tu esi ar mani apmierināts, tas atsver visu .. Mēģinu ieskaidrot to bērniem, saku, ka mamma un papa ir viens un tas pats ...�

Knutam nācās viegli samazināt savas prasības līdz lauksaimnieka mērogam. Viņam tikpat kā nebija nekādu prasību parastajā nozīmē. Viņam bija citāda veida prasības. Viņ� mēdza teikt: Es gribu tikai mieru. Nezinu, vai �is �tikai� nozīmēja tik maz.

Bet tēva ieskati neatrada atbalsi abos gandrīz jau pieaugu�ajos zēnos un abās topo�ajās Ievas meitās. Apjukumu mazliet radīja arī tas, ka pats sludinātājs bija visai nekonsekvents. Vēlē�anās apdāvināt mani un bērnus aīzvien ņēma virsroku. Kamēr viņ� �� drēbnieka dēls � pats savas drānas lāpīja un lāpīja glu�i bez jēgas, viņ� pirka pārmērīgas dāvanas, lai �redzētu, kādas būs sejas�, kā viņ� mēdza teikt. Ja mēs kaut ko dāvinājām viņam, viņ� dāvanu parasti atkal rūpīgi iesaiņoja un to paglabāja. Reiz mazā Ellinora iedāvināja viņam kaklasaites adatu ar sarkanu mārīti. To viņ� iesprauda svārku atlokā un pēc tam staigāja ar to katru dienu. Bet

/

dranas viņ� man nu nekad vairs nepirka. Es jautāju, kādē|, un viņ� mazliet strupi atteica:

Tu pati tagad esi laba pircēja!

Es, proti, tagad pati saņēmu da�us �iliņus par savām grāmatām. Es labprāt būtu izkaisījusi tos visos vējos, lai tikai viss būtu atkal tāpat kā agrāk.

Tādē| jau nu gan tas nebija, lai manas prasības samazinātos. Tā vietā es dabūju citas lietas. Kādā devīgā acumirklī:

�Te �ūksnis zilu naudas zīmju klāt, tas liekas gan mazāk par maz.

Bet arī tās lielās mazas kļūs

pret to, kas man dots un kas vēl būs.

Jel nopērc kādu saldumu pasūkāt vai sev kādas lupatas.

N. B. Bet atliku�o naudu es gribu atpakaļ. To pieliku atskaņas pēc!�

Un 1928. gada Ziemassvētkos:

MARIJAI

Man pat nevienas lielākas naudas zīmes nav, tikai nieka papīreļu sauja.

Bet saskaitīti vien, tie cen�as jau un kā kāpne uz aug�u skrien strauja.

Un pa�ā aug�ā tu atelpo un nopērc sev svārkus ar zīda vīli, nopērc sev kurpes skaistu skaistās un pili, kas zeltā laistās.

Bet it nekad tu negūsi to, ko savā sapnī tu mīli.

Kādā dienā, durvis aizslēgusi, sēdēju ar zīmuli rokā pie piezīmju papīra. Viena no mazajām meitenēm pieklauvēja, un es pēc vislabākā parauga atbildēju, ka gribu, lai mani liek mierā. Pēc brī�a klauvēja atkal, un

nu tur stāvēja divas apvainotas personas, viņa bija pasaukusi tēvu.

Es nu atzinos, ka biju gribējusi rakstīt grāmatu, grāmatu pieaugu�iem.

Knuts teica: Vai tu gribi, lai mazie un es nākam pie tavām durvīm un atrodam tās aizslēgtas? To vēl varētu saprast, ja tu �ad un tad uzrakstītu kādu dzejoli!

Kā tu gribi, tad durvis cieti neslēg�u!

Vēl tagad atceros, ka tas bija siena laikā. Paņēmu grābekli un aizgāju uz lauka.

Pēc �Klaidoņiem� nekā nedzirdēju par to, ka tā būs pēdējā grāmata. Dāņu rentnieki aizbrauca atpakaļ uz mājām, mājas nu gandrīz bija paraugsaimniecība tādā mērā, cik vien tās tādas varēja būt. Katrs vismazākais lauciņ� deva bagātīgu ra�u, kūts bija pilna vislabākām sugas govīm, un Knuts ar prieku dedzīgi gatavojās pats turpināt saimnieko�anu.

Viņ� neteica arī, kā pēc �Laikmeta bērniem�, ka nekad nevienu grāmatu vairs neturpinās. �Klaidoņi� laikam vēl joprojām dzīvoja viņā un, kad laiks būs pienācis, gribēja nākt pasaulē.

Pēc pārtraukuma, kas vilkās vienu gadu, viņ�, kā pats mēdza teikt, sāka �no�ķirties par sevi� ar grāmatu. Pamazām viņ� rūpes par dienas darbiem saimniecībā atstāja strādniekiem un man. �oreiz viņam vieglāk vedās iesākt nekā parasti, un viņ� cerēja, ka grāmatu uzrakstīt viņam izdosies gada laikā. Bet rakstot tā pieņēmās apmēros. Viņ� �ēlojās, ka iznāk�ot divi sējumi un paie�ot divi gadi.

Pēc Jaungada 1930. gadā viņ� pēc Ziemassvētku brīvlaika aizbrauca zēniem līdzi uz Valdresu. Viņ� dabūja lielu istabu ar balkonu. Proti, Arilds ilgojās pēc mājām, viņ� pie skolas pārziņa nebija varējis tā iedzīvoties kā Tūre pie pastmeistara. Ka zēns ilgojās pēc mājām, tās domas Knutam bija neizturamas.

Vēstules pa lielākajai dajai ir par zēniem un par grāmatu. Mājas viņam nu jau bija kļuvu�as tālākas. Tūrēm bija jau 17 gadu, un viņ� bija iemīlējies. Tas tēvu nepamudināja uz liriskām pārdomām:

�Nelaime, es tev saku! Ļauju pastmeistaram izteikt aizrādījumus. Bet tos Tūre ne labprāt grib dzirdēt. Kad atbrauksi, tev jārunā, lai viņ� atkal nāk pie

prāta.

Ar Arildu labi satiekam, viņ� nāk pie manis pēc padoma rakstiem un aprunājas ar mani.. Strādāju aizvien tālāk, sēdu uz sava balkona 3�4 stundas, baudu gaisu un pa naktīm labi gulu. Rakstu ar zīmuli, man ir cimdi rokā un vispār esmu kā eskimoss. Ja nu tik tev neklātos pārāk grūti vienai ar visu tikt galā. Esmu glu�i slims, domājot par to, ka tev jānomokās ar dienas rūpēm un nepatik�anām. Neaizmirsti, mīļā, sevi�ķi Ellinorai aizrādīt, lai viņa glīti uzkar savu mēteli, tā ka lai āķis neber� ādu ..

Nu ie�u ārā uz balkona un nodo�os Svētā gara varā. Kaut nu tikai tas būtu lasāms, ko daru. Man ļoti bail, bet nāks jau reize, kad man nāksies ar to samierināties, ka arī man ir jālai�as dibenā. 41 gadu visu laiku esmu devis to labāko, ko varēju. Lai arī neesmu uzrakstījis 41 sējumu, jo iesāku par vēlu .. Arilds nu ir stipri izstiepies garumā, vai zini, un ari platumā, un seja viņam ir vienās pūtīs.. Viņ� staigā apkārt diezgan cūcīgs, lāga nemazgājas un ap kaklu nekā cita nevalkā kā dzeltenu lakateli. Bet viņ� ir jauks zēns. Tūri nodarbina mazā dāmiņa, viņ� ir smalks un gar� un vislabprātāk būtu staigājis savās labākajās drānās. Tomēr Tūre ir stipri attīstījies lasot. Lāga pui�i viņi ir abi divi, un prieks par viņiem.

Sēdu uz balkona ik dienas, vai nu snieg vai ne. Grāmata labi virzās uz priek�u, bet vai no tās arī kaut kas labs iznāks, par to man lielas �aubas. Domāts ir uzbrukums rūpniecībai. Viss jau būtu labi, bet vai esmu to veicis mākslinieciski, tas ir jautājums .. Tev �ķiet, ka nomokos ar darbu, bet tu pati nomokies. To esmu jutis visu laiku, esmu aizbēdzis un visu atstājis tev. Lai Dievs jums palīdz, tev un mazajām meitenēm. Saprotu gan, ka jūs nerakstāt tik bie�i, lai netraucētu rakstnieku Valdresā.�

Mēs mājās bijām slimas visas pēc kārtas. Es visilgāk. Nebija patik�anas rakstīt un stāstīt, ka esmu tikpat slima kā toreiz, pirms gandrīz divdesmit gadiem. Nogulēju mājās vairāk nekā mēnesi, mūsu Lieldienu brauciens uz Valdresu izputēja. Viss bija skumīgs, un Knuts rakstīja:

�Nē, bet nu gan ziņas no tevis ir pavisam skopas. Stipri gaidu katru dienu. Baidos tagad, ka tavs stāvoklis ir nopietnāks nekā tu esi gribējusi teikt. Nē, Dieva dēļ neesmu nepacietīgs, ka tava slimība atkārtojas � tomēr gan, jā, jā, esmu gan. �odien ir 1. ap-rllis un tu neatbrauksi uz Lieldienām. Mīļā, labā, tu guli un cīnies ar slimību un ar mie�u putraimu putru. Nesaprotu, kā tas būs. Tikai Arilda dēļ esmu �e; ja viņ� te nejustos nelaimīgs, es tūliņ atgrieztos mājās, tava slimība padara mani glu�i nelaimīgu. Nebēdā par to, cik kas tagad maksās. Dārznieks, braucieni uz skolu, divi trīs ārsti un pū�ļotāji..�

Iznāca tā, ka man bija jāiestājas slimnīcā, un Knuts rakstīja:

�.. Neteik�u nekā par to, ka tev trūkst mazliet drosmes, bet es ceru visādā ziņā, ka doktors nu darīs visu, ko viņ� var, un ka tu, lai viņam palīdzētu, griezīsi zobus un spļaudīsies, un, ja vajadzīgs, drusku arī lādēsies. Dieva dēļ, Marij mana, kļūsti nu vesela ...�

Kļuvu gau�ām slima. Izlūdzis Arildam atļauju, Knuts pārtrauca darbu un atbrauca. Viņ� ieradās jaunā uzvalkā, jauns, slaiks, pilns uzmundrinājuma. Kad viņ� aizbrauca, biju tā atlabojusies, ka jau varēju mazliet sēdēt, un pēc pāris dienām atgriezos mājās. Drebo�iem ceļiem, pēc astoņām nedēļām gultā.

Knuts rakstīja:

�..Nebēdā, cik būs jāmaksā tirgotājam, tāpat par auto, banāniem, matadatām un �ņaucamo tabaku � man grāmata drīz būs gatava!.. Lūdz mazās meitenes no manis un uz maniem ceļiem, tā ka tavi nav labi � man piedot, ka tie�i tagad nerakstu viņām. Bet kad viņas izaugs lielas, viņas varēs lasīt ko citu, ko es patlaban rakstu, un kādreiz tas gan interesēs viņas. Bet viņām tu pateicies par katru vēstuli, katru sveicienu, katru vārdu. Ilgojos pēc viņām. Dievs lai tevi svētī tagad un aizvienam!�

�Augusts� bija gatavs vasaras sākumā. Abus vidusskolas kandidātus nesagaidījis, viņ� atgriezās mājās.

1952.

Knuts pa brīdim sē�. Viņam jātur kājas uz krēsla, citādi tās uzpampst. Gribu ietīt tās vilnas segā, bet ne, tam jābūt vecajam mētelim.

Da�dien viņ� ir ar mieru, lai viņam aizliek spilvenu aiz galvas, bet skausts viņam ir apbrīnojami stingrs, kā jau tas aizvien ir bijis. Pat sēdējis un gulējis viņ� aizvien ir ar paceltu galvu. Pēdējā laikā viņ� acīm redzot ir kļuvi vājāks, bet sejas kalsenumu aizsedz balta piln-bārda. Acis Sr it kā kļuvu�as vēl lielākas. Tās ir tik skaidras un laipnas, un kad kāds ienāk pie mums � sevi�ķi, ja tās ir mazās meitenes ¹� tās kļūst vēl laipnākas, un viņ� aizvien atrod pāris sirsnīgus, pat jautrus vārdus. Kaut gan da�reiz paiet brīdis, kamēr viņ� tos atceras.

Raugos viņā. īstenībā �ī cēlā galva nekad nav bijusi skaistāka un dvēseliskāka izteiksmē kā tagad, kad viņ� tā sē� kurls un akls kādā robe�pasaulē.

Pēdējā laikā ir noticis da�s kas, kas, kā man liekas, varētu viņu uzmundrināt, un ko viņam lūkoju pastāstīt.

Pirmoreiz pēc kara uzvedīs atkal kādu viņa lugu. Berlīnē uzvedīs �Dzīves varā�. �Mūsu� gabalu, ko viņ� Sūl-līenā dedzīgā 6parā uzrakstīja pāris ziemas mēne�os, taisni �ai pa�ā laikā pirms 42 gadiem. Kad es nevarīgi kā kode lidinājos ap viņa liesmu, laimīga, ka varēju dot viņam pāris mājienus, kā viņ� mēdza teikt, un palīdzēt viņam ķēpāties ar hektografē�anu.

Visi, kas piedalīsies lugā, ir atsūtīju�i viņam sveicienu, sirsnīgus vārdus, paraksti ir apak�ā. Kēte Dor�e būs Karaļjūliāne. Es rādu papīru. Mans aizkustinājums pāriet arī uz viņu, un viņ� beidzot lūdz mani pateikties katram atsevi�ķi no viņa.

Arī mūsu pa�u zemē sāk izskatīties mazliet gai�āk. Vēl nūle pirms pāris gadiem, kad Knuta apgādam pagāja 25 gadi, neviena viņa grāmata nevarēja iznākt jubilejas sērijā. Es domāju, tas viņam toreiz ķērās klāt. Tagad � tādā kā turpinājumā � ir uzņemts �Bads�. Pēc septiņu gadu iespējami lielas noklusē�anas apgāds atkal izdos arī �Zemes svētību�. Visu to es viņam izstāstu. Viņ� sē� brīdi un laikam pārdomā visas lietas:

Tā! viņ� pie sevis nomurmina.

Kad viņ� strādāja pie lielajiem romāniem, viņ� mēdza teikt:

Nu iet uz beigām. Nu es visus pavedienus savelku kopā nobeigumā.

Vai varbūt viņ� �ai neskanīgajā T ā pēdējo reizi savilka kopā visus pavedienus nobeigumam? ...

Teorija un prakse. � Knuts abiem saviem dēliem lika iestāties 'ģimnāzijā Oslo. Tūre vēlējās kļūt gleznotājs, viņam bija 18 gadu, un viņ� labprāt sapņoja. Arilds, divi gadi jaunāks, bija lieti�ķīgāks. Nekādu tālāku nākotnes nodomu viņam nebija. �ad un tad viņ� bija uzrakstījis pa kādam raitam dzejolim, citādi viņ� bija veikls lēcējs ar slēpēm un guva godalgas savu viengadnieku starpā, nevienam no viņiem tie�as vajadzības pēc studenta eksāmena nebija.

Laikam jau bija tikai tā, ka Valdresā viņi bija ierauti skolu ce|ā. Bet izrādījās, ka Oslo viņi ,drīz vien no tā atkal nogriezās. Bet tad tēvs teica, ja viņi kaut ko esot apņēmu�ies, tad, lai notiek kas notikdams, tas arī esot jāizdara. Arilds to arī izdarīja visātrākā laikā, un, kad bija izdevība � un tā gadījās loti bie�i �, viņ� mēdza teikt: Kur� tas bija, kas nolika studenta eksāmenu? Tūre, pusce|ā nonācis, aizbraucis uz Minheni pie Olafa Gulbran-sona mācīties zīmēt.

Bet kas tās bija par mokām mātei, kādreizējai cildenai skolniecei � kamēr viņi tika tik tālu � vai, labāk sakot, ne tik tālu.

Mazās meitenes es ar automobili pastāvīgi vadāju �urp un turp uz skolu Grimstādē.

Bet vismaz �oreiz, lai dzīvotu saskaņā ar to, ko pats mācīja, Knuts gādāja, lai viņas atstāj skolu pirms beigu eksāmena. Vispirms Ellinora. Viņu aizsūtīja uz vācu klos-terskolu. Vadāju Cecīliju ar automobili vēl vienu gadu un jutos kā vista, kurai palicis vairs tikai viens cālēns. Tad pienāca arī viņai projām sūtāmā reize. Es arī tagad biju tā kā cāļu māte. Tāda, kam pazudis pēdējais un kas nu ru�inājās viena pati. Knuts pa jokam sauca mūs par vecajiem vientuļniekiem. Man tas nebija nekāds joks. Lai kā viņ� mīlēja bērnus, bet, viņiem pieaugot, tie ienesa pavisam citu nemieru. Tiem vajadzēja pa�iem savas vietas un visa kā cita pavisam citādā kārtā nekā agrāk. Un viņi paņēma mani visu savā varā. Jo Knuts strādāja, viņu traucēt nevarēja. Viņ� bija arī daudz kurlāks nekā pats to apzinājās, nebija viņiem pieejams tā uz ātru roku. Nebija vairs tā, kā kad Tūre, bērns būdams, sēdēja tēvam uz rokas un pukojās uz mani.

Man bija tāda sajūta, ka Knuts ar zināmu apmierinājumu izrunāja vārdus vecie vientuļnieki. Bet ne-

viens ar tādu ilgo�anos negaidīja vēstules no klostersko-las ar adresēm lielā, skaidrā bērna rakstā. Vasaras brīvlaika viņi atgriezās mājās visi �etri, un tanīs nedēļās mājas piederēja viņiem. Bet viņi nedrīkstēja aizmirst, ka visvairāk viņiem bija jārunā ar to, kur� vismazāk dzirdēja.

Tanī rudenī, kad �Augusts� iznāca, Knuts nopietni saslima. Viņ� ļoti nelabprāt ielaidās uz to, jo tie�i tagad viņam mājās stāvēja priek�ā svarīgas lietas. Vasaras otrā pusē visu laiku bija lijis lietus, mums bija liela ra�a jādabū zem jumta, viņ� pats ik dienas bija visa rīkotājs. Kā gan tas zemkopim nemaz nepiestāvēja izlaist visu no rokām un uz ilgāku laiku likties gultā!

Arendālē bija ļoti labs ķirurgs, tātad pārāk tālu aizbraukt no visa viņam nevajadzēja. Es pati ar automobili aizvedu viņu uz slimnīcu. Kad virsārsts no Knuta istabas mani vienu pavadīja lejā pa kāpnēm, viņ� teica:

Daru jūs uzmanīgu, ka tā nav viegla operācija. Un varētu būt, ka tas ir vēzis.

Vai mans vīrs to zina?

Viņ� to zināja. Virsārsts bija visu pateicis. Bet man Knuts nekā nebija teicis.

Kad viņ� bija saaukstējies, viņ� nekad nebija slēpis savas cie�anas, viņa klusē�ana nu manī modināja nelaimes priek�nojautu. Viņam bija 71 gads, neskatoties uz visu savu vitalitāti, viņ� vairs nebija nekāds jauneklis. Viņ� rakstīja:

�..Vēl tu lāga neesi mājās atgriezusies, kad jau tev rakstu .. Es sēdu un gaidu. Ceturtdien, tā viņ� domāja. Viņ� nebija skaidrībā par to, vai būs viena vai divas operācijas. Viņ� gribēja būt tik ļoti uzmanīgs . .

Ceturtdienas rīts. Nu pēc kāda laiciņa mani operēs pirmoreiz. Tad man būs jāguļ 14 dienas, tad nāks pati operācija � visādi mā�i! Nu tev viss labi jāpierauga mājās! Mazajām meitenēm jāvelk rudens drānas, to neaizmirsti. Vīriem purvos jāsaceļ auzu statiņi un jānovieto zem jumta visi rati un rīki, lai tie nestāvētu ārā lietū. Posts, ka nevaru būt mājās, būs ilgi jāpaliek projām. Un no tevis projām.�

Dienu pirms īstās operācijas uzrakstījām mazu kopīgu vēstuli, Ellinora, Cecīlija un es:

�Mēs domāsim par tevi rīt visu dienu, viss katrā ziņā būs labi!�

Katrā ziņā. � Es tai dienā, glu�i otrādi, nemaz nebiju dro�a. Virsārsts pats pienāca pie telefona, izdevies bija ļoti labi.

Un tātad nebija? ...

Nē, tas nebija. Un vispār mans vīrs esot cauri un cauri vesels un spēcīgs, nekāda iemesla baidīties nebija. Bet kad apciemojām viņu pāris dienu vēlāk, seja viņam bija pelēka kā svins.

Da�as rindiņas, da�us drebelīgus burtus, gandrīz nesalasāmus, viņ� atsūtīja arī tagad:

�.. Visi mani mīļie, neesmu vēl diezgan stiprs, lai

varētu rakstīt, esmu mazliet vārgs un sajūta nelaba,

bet nekas sevi�ķs man nekait, man tikai jātiek pāri.�

Knuts bija �tam pāri�. Viņ� atgriezās mājās, bet nejutās labi. Pa Oslo dzīvoja Tūre un kāsēja visu laiku, un nu sanāca tā, ka pirmoreiz gribējām doties ārzemju ceļojumā un ņemt Tūri līdzi. Uz saules zemi, fran�u Rivjēru. Pēc Jaungada aizbraucām, mums līdzi brauca arī kāds students, kam ar Tūri vajadzēja gatavot ģimnāzijas priek�metus pie Vidusjūras.

Pirms uz Nicu, no turienes uz da�ādajām mazajām pilsētiņām gar Cote d�Azur. Tas bija pirms sezonas. Da�ādie kazino nebija pārpildīti, un mēs nevienu banku �ne-uzspridzinājām�.

Jautrais itāļu saimnieks gatavoja pusdienas, mēs dabū�ot 3�4 ēdienus. Izrādījās, ka pirmais bija gaļa, otrs kartupeļi, tre�ais salāti. Un ja mums pēc tam pasniedza augļus vai ievārījumu, tad tas bija ceturtais ēdiens. �ī pieticība attiecībā uz mums-, �is laipnais skopums padarīja Knutu glu�i lēnu.

Gadalaiki pa daļai pārgāja viens otrā. Apelsīnu koki bija rudenīgi dzelteni, vijolītes pavasarīgi zilas. Tropu palma cēla galvu logiem iepretim, kad uz sava balkona sildījāmies februāra saulē, mēs afrikāni varētu sapurināt aiz spalvu pu�ķa.

Knuts un es, mēs uzmūdījāmies aug�ā par visiem gaisa dārziem aiz pilsētas. Aug�ā uz kalnu līdzenuma brūni zemnieki ritināja basta pārklājus pār neļķu laukiem, naktij nākot, � tavu savādu zemkopību!

Vai novakarē, kad jūra kļūst tum�i zila, gājām pa taku, sekojot krasta lēnajam izliekumam. Reiz sastapām zvejnieku. Pār plecu pārmests, viņam uz muguras karājās tāds kā dukurs, pilns glieme�vāku un savādu mēslu. Viņ� glu�i vienkār�i nebija visu to izkratījis atkal ārā, viņ�_ dziedāja un spēlēja ģitāru, iedams uz māju, � tavu savādu zvejniecību atkal jau!

Bet kad visā nopietnībā sāka sarasties tūristi, mājās laiks gāja uz pavasara pusi. Runājām, ka strazdi dro�i vien jau sēd uz �ķūņa jumta un ka �agata laikam ir sākusi apskatīt veco, apaļo zaru mu�kulu, kas tai bija aug�ā kļavā. Un kaiju pāris varbūt jau pastaigājās pa pludmali. Atstājām Tūri un viņa skolotāju turpat un pa visātrāko ceļu braucām atpakaļ uz Nērholmu.

Kad atgriezāmies mājās, Knuts sāka �o to atzīmēt pēdējai �Augusta� grāmatai. -Bet tad nāca lauku darbi. Un kad tie bija paveikti, bērni atgriezās mājās no da�ādajām skolām. Viņiem bija draugi un draudzenes līdzi. Gan no-austrumiem, gan no rietumiem brauca automobiļi ar skolas biedriem brīvdienās. Viņi apstājās uz vienu dienu un tad devās tālāk. Lielajā, jaunajā zālē tika dejots. Nēr-holma atgādināja vasaras pansionātu, kurā bija tikai jauni jautri viesi. Knuts uz visu �o izrīcību nebūt neno-raudzījās greizi, bet viņ� nu ar savām piezīmēm aizbēga atkal projām pie Frīdenlunda.

Tad man bija �jāpārzin māja�, kā jau tik bie�i agrāk. Bet �oreiz tas gāja pāri maniem spēkiem. Būt atbildīgai par kronām � un sevi�ķi par ērām � man aizvien ir bijis smags pārbaudījums. Tādēļ man tas bija liels atvieglojums, kad kopā ceļojām un �īs rūpes uzņēmās Knuts.

Mums saimniecībā bija diezgan daudz negadījumu gan ar lopiem, gan ar ra�u, bet tādēļ deja griezās tikpat labi. Un kad Knuts bija novietojies pie Frīdenlunda, viņ� ne visai priecīgi rakstīja:

�..Esmu joprojām vāj� galvā un miesās, drebu, iedams lejā pa kāpnēm, tāpat kā drebinos �e uz papīra. Labprāt gribētos zināt, cik tālu mājās esat tiku�i ar siena ieve�anu. Lai notiek kas notikdams. Esmu nu nokārtojis apdro�inā�anu, cik labi varēju izdomāt, tā kā nu es varu mirt. Lai es vēl ko varētu izdarīt, tam es vairs laikam nederu. Frīdenlundi ir tādi pat kā agrāk, laipni un diezgan laimīgi ļaudis. Arī mums abiem jāmēģina tādiem būt. Tad nomirsim. Arī bērni nomirs pēc mums. Nekas tur nav darāms . .�

Man palika piecdesmit gadu. Tas ir vecums, kas modina pārdomas. Lielākā un labākā mū�a daļa ir nodzīvota, ka rītdiena nebūs labāka par �odienu, to jau zinām. Varbūt es biju mazliet nogurusi.

Knuts ierosināja, lai atkal dodamies kādā ceļojumā, uz Kopenhāgenu, kad brīvdienas būs beigu�ās. Un tālāk viņ� rakstīja:

�..Tu dzīvi padari grūtu pati sev un citiem. Tu zini labi, ka piecdesmit gadu tev vēl nedod tiesības kļūt pacientei. īstenībā pietiktu ar vienu neirastēniķi mājā. Iespļausim saujā, septiņdesmitgadnieks saka piecdesmitgadniecei. Es �e jūtos tik nelabi, ka varētu kliegt. Man trūkst bērnu un tevis, bet vaimanas tikai padara visu vēl ļaunāku ..�

Es atbildēju, un kad vēstule bija nosūtīta, telegrafēju un lūdzu viņam, lai viņ� sūta man to atpakaļ neatvērtu. Viņ� tā darīja.

�..Tīrais po'sts ar taviem nerviem, nabadzīte! Tas viss nāk no lielās jezgas ar bērniem �ovasar. Nu tu sapratīsi gan, ka nevari pārāk nodoties lietām. Tu ņem visu pārāk nopietni, tev labāk nekļūs, kamēr nebūsim uzsāku�i mūsu ceļojumu .. Kungs Dievs, kaut jel gaidī�anai drīz būtu gals, man nu �ķiet, ka es ilgāk nekā jebkad esmu gaidījis uz tevi. Tas tādēļ, ka staigāju �e beigts un nevarīgs pēc operācijas un nestrādāju. Bet vēl ļaunāk ir tev. kam jānoņemas ar lielajiem bērniem un turklāt vēl ir jāvalda mājas. Mans mīļais draugs, ceļojumā mēs būsim mierīgi, un tu atsvabināsies no smaguma, kas tevi ir nospiedis visu vasaru. īstenībā nezinu nekā tāda, kas mūs varētu kavēt, mēs abi spējam panest, ka labība sakrīt veldrē un ka nosprāgst kāda govs.

Paldies par divām sirsnīgajām vēstulēm, ko beidzot saņēmu. Tas mani tā nomāca, ka es nesaņēmu ne vārda no tevis. Ik dienas ar bailēm un drebē�anu sēdēju un gaidīju pastu, un gāju atkal aug�ā uz savu istabu un nekā nerakstīju .. Galva man ir satrupējusi un nogurusi, �o to esmu atzīmējis, tas ir viss. Nē, tai operācijai es neesmu pāri ticis, varbūt nekad netik�u tai pāri, nevaru vairs gaidīt neierobe�otu laiku. Tūrēm kāss un Arildam drudzis? Nenodarbojies pārāk daudz ar viņiem, tā ir jaunība, gan viss būs labi pats no sevis. Cik tas būs labi atkal sastapt tevi Oslo, mīlā, labā Marij. Uzņem nu mierīgi visas lietas mājās. Es domāju, ka pēc 100 gadiem visas rūpes un uztraukumi māju un bērnu dēļ būs aizmirsti.�

Rakstīju viņam: �Tev visās lietās ir taisnība, tev gandrīz aizvien visās lietās ir taisnība. Mēģinā�u būt citāda, jo tā jau nav mana griba, ka esmu tāda, kāda esmu, � it kā es tumsā sēdētu un slīdētu zemē no garas, līkumotas nokalnes.

Bet mums jāturas kopā, cie�i kopā, un jāmēģina tikt ar to galā.�

Pagāja gads, un Knuts nevarēja iesākt �Un dzīve rit tālāk�. Atnāca vasara un atkal brīvlaiks bērniem. Man vajadzēja vest viņu kādu gabalu bez noteikta mērķa. Piezīmes viņam bija līdzi, ja viņam pa ceļam ienāktu prātā apmesties vienā vai otrā vietā. Līkumojām uz priek�u pa vis�aurākajiem un stāvākajiem ceļiem Vestlandē. Kad braucām gar kādu stāvumu, Knutam reiba, viņ� cie�i turējās vāģī pie pretējās puses un uztraukts sauca, lai braucu tālāk. Kādā vietā laboja ceļu, tas bija tik �aurs, bija jābrauc pa da�ām plankām gar aizu. Es apstājos. Viņ�, kā no mākoņiem nokritis, skatījās manī � kas tad nu? Mēs skaļā balsī runājām �urp un turp, beidzās ar to, ka es ļoti noteikti pagriezu auto un izlēcu ārā:

Brauc � ja tu vari! Da�i strādnieki, kas stāvēja mums apkārt, smaidīja.

Sakarā ar kādu ideju asociāciju, man prātā ienāca doktors, psihoanalītiķis � un es atkal sēdos pie stūres.

Atpakaļ braucot, nokļuvām Egersundā. Tālāk es braucu viena. Knuts palika Egerejā, līdz brīvlaiks būs pagājis.

Nu vairs nebija tās niknās sodī�anās, ka viņ� nevar iesākt. Tā drīzāk bija klusa �ēlo�anās:

�.. Neesmu arī apstājies darbā, kaut gan, protams, sākumā ir grūtības ar izplāno�anu .. Esmu ticis līdz

20. lappusei, bet kas tas ir pret 300 lappusēm. Patiesībā es pat tik daudz pats no sevis nebūtu gaidījis, neesmu nemaz veselāks, drebu kāpnēs.

Pielieku klāt vēstuli, kas tev jāparāda Tūrēm un Arildam, tā mani aizkustināja. Man, protams, ir grūti vilkt burtus, bet �im puisim es atbildēju, ka tomēr lūg�u savus zēnus, lai viņi kopā ar mani piedalās plē-�eņu iegādā�anā viņam.�

Viņ� visu rudeni vienmērīgi strādāja savā mājā ārā laukos. Kad atnāca ziema un sniegs, viņ� apmetās mazajā istabiņā manai līdzās. Viņ� vairs nepanesa sal�anu lielaja darbistabā, kuru iesildot pagāja pāris stundas.

Nu tas viņu vairs ilgāk netraucēja, ja kāds runāja gaitenī vai ja es kaut ko darīju blakus istabā � es nu biju tik �labs, kluss cilvēks�. Viņ� neatskārta, ka dziļais klusums viņam apkārt nebija atkarīgs no manis.

Tanī ziemā es bie�i dzirdēju, kā viņ� tur iek�ā sarunājās ar saviem cilvēkiem. Kā viņ� Augusta vārdus izrunāja pats ar savu muti, kā tie tur da�reiz labi iederejās. Dzirdēju īso iebubinā�anos, hehe. Tas bija Augusts, kas tur smējās.

Un tad tikai 1933. gada vasarā kādu dienu viņ� �ķīrās no tā, kas viņu bija pavadījis 10 gadus. Tā bija fantastiska �ķir�anās; izņemot Augustu, es zinu tikai vēl vienu, kas aizgāja bojā �aitu jūrā�.

Pēc �Augusta� manā istabā iestājās klusums, man viņa pietrūka.

Visi bērni bija aizbrauku�i projām no mājas. Tūre mācījās akadēmijā Minhenē. Arilds uzturējās Francijā valodas dēļ, Ellinora un Cecīlija Reinzemē.

Ligzda bija tuk�a, un manas domas kā izbiedēti putni lidoja apkārt pa pasauli ap tiem, kas reiz te bija mitu�i. Ja nu Knuts tagad � kā viņ� to mēdza darīt � nolika kādu grāmatu uz mana galda, man trūka uzmanības. Kad viena lappuse bija izlasīta, es nezināju, kas tur bija rakstīts.

Toreiz, kad Cecīlija kā pēdējā atstāja mūs, Knuts bija tas, kur� pavadīja viņu ārā līdz automobilim. Es paliku savā istabā, tvēru pēc ūdens karafes, bet kad dzirdēju auto ierūcamies, man tā iz�ļuka no rokas. Abas meitas, kas pie mums Nērholmā bija biju�as, viņai vēl mazai esot, �ķiroties nofotogrāfēja Cecīliju. Uzņēmumu viņas bija liku�as mazliet palielināt un kādā dienā ar to pārsteidza mani.

Vēl viņa ēze kvēloja, vēl viņam bija dzelzis, kas lēnām nokaita sarkanas. Varbūt mazliet lēnāk nekā agrāk. Viņ� viens pats staigāja pa me�u un pēk�ņi aizbrauca ar satiksmes autobusu. Es nezināju, kur viņ� atrodas, līdz saņēmu vēstuli � no Lillesandas:

�.. Esmu �e. dabūju jumta istabu. Nu tev man jāpalīdz. lai varu �e labi paslēpties. �e ir da�i apkārtceļojo�i pārdevēji, bet man ir savs galds, es parādīju, ka man, viru strebjot, jālieto abas rokas. Labi, ka neesmu nekur tālāk projām, nu tu vari �ad un tad at-zagties pie manis ..

Frankfurte pie Maiņas grib man pie�ķirt 10-gadīgo Gētes balvu (10 000 mārku) <ranlaesslich Ihres 75. Ge-burtstages�. Nu tev klātpieliktās rindas jāpārtulko sevi�ķi glīti, tās jau aizies autoritātēm. Vispirms uzmet melnrakstā uz kāda cita papīra un tad pārraksti skaidri uz īstā papīra, tad man paliks papīra lapa, kad bū�u to norakstījis.

Nevaru pieņemt 10 000 mārku no zemes, kas ir tādā stāvoklī kā Vācija tagad. Tā būtu asinsnauda. Neno�ēlosim, ka atteicos.�

Pagāja da�as dienas, un nemiers pārdzina viņu atkal mājās.

Kad viņam jautāju, par ko viņ� �oreiz domā rakstīt, viņ� atbildēja:

Kaut ko par mierinājumu man un tev, ja no mūsu bērniem nekas neiznāktu.

Es teicu, stipri aizskarta.

Mūsu bērni ir labi un paļāvīgi, vai tu viņus esi audzinājis par karjeristiem?

Tiesa gan, skaustu viņiem nelieca ne iek�ēja, ne ārēja nepiecie�amība. Un viņi jau arī vēl bija ļoti jauni. Pagaidām nelikās, ka kāds no zēniem būtu dzimis par zemnieku. Vēl jau arī Knutam nekāda pēcnācēja nevajadzēja.

Tūre, �mājas mantinieks�, slaidām, �aurām rokām darbojās ar otu, Arilds bija atgriezies no Francijas un nevarēja iz�ķirties, ko iesākt. Viņu vilināja arī rakstī�ana. Viņam bija drusku pāri divdesmit gadiem, un viņ� iestājās kādā Oslo laikrakstā, jaunāko ziņu nodaļā. Tā jau bija saskare ar lietām.

Knuts aizvien teica, ka nevajag pārāk daudz nodarboties ar bērniem. Bet, kad radās iespēja, viņ� to bie�i vien darīja arī pats. Lai gan viņ� patlaban bija pa�ā lielākajā darbā ar grāmatu, �Loks noslēdzas�, viņ� to pārtrauca, lai varētu kādu laiku būt kopā ar Arildu un redzētu, kā viņam veiksies.

Vienā vēstulē viss gāja uz aug�u, otrā uz leju. Tā pagāja mēnesis, tad Knutam vajadzēja atgriezties, viņ� tādās �ūpolēs, nevarēja strādāt. Slēdziens bija �āds:

�Zēns turas. Raksta �o un to. sīkumus un intervijas, bet viņam gan ir taisnība tai ziņā, ka neko, kas nav pārmērīgi garlaicīgs, viņi neievieto . .�

Kad atnāca vasara, man kādu laiku bija jāaizbrauc. Man bija jāārstējas. Un nu bija Knuta reize rakstīt no mājām:

�..Brauc mājās un esi vesela, Marij .. Tas tā dēvētais �vecums�, nespēks un nepatika izzudīs pēc 2�3 nedēļu ārstē�anās . . Tavi kaktusi zied visā mājā. Eju un �o to paceļu aug�ā dārzā. Ozolu dzīv�ogs ir skaists, bet savādā kārtā no zeltlieta nav gandrīz tikpat kā nekā. Velkos atkal iek�ā un mazliet rakstu, tā paiet diena .. Se ir ārkārtīga automobiļu un fotogrāfu apgrozība.

�odien jau no pa�a rīta līst lietus. Un viss aug, prāts man kļūst gai�āks. Ar grāmatu neveicas, bet tā jau tik vai tā �ogad nevar kļūt gatava ..

Visa sēta ir pilna jasmīnu smar�as.. Kaijas tēviņ� staigā viens � nezin, vai nesēro?�

Jaungada vakars 1936. gadā. Saņēmām ziņu, ka Elli-nora nopietni cietusi kādā automobiļu sadursmē Berlīnē. Tā biju es, kam dienu pēc tam bija jāsteidzas turp. Man tur bija jāpaliek ilgi. Viņa gulēja ģipsī daudz nedēļu, un kad viņa beidzot iznāca no slimnīcas, es viņai biju vajadzīga.

Ellinora gribēja strādāt filmā. Pēc nesen filmētajiem parauga uzņēmumiem viņai bija �labas izredzes�, kad notika nelaime. Tā viņu aizkavēja.

Mūsu tā laika vēstules ir pilnas vienīgi ar Ellinoru, pilnas bai]u vai cerību viņas dēļ. Knuts ir tik viens, roka viņam dreb no pārpūles. Pirmkārt darbs ar grāmatu un tad visa vēstuļu rakstī�ana bez palīga:

�Mani rauj vai �okurā, tikai kamēr dabūju uzvilkt �os greizos burtus . . Sēdu kā vecis pie krāsns un vēlu tev labu ..�

�Loks noslēdzas� vajadzēja būt pēdējai grāmatai. �oreiz es viņam ticēju.

Bet pēc viena gada viņam tomēr bija radu�ies nodomi rakstīt vēl vienu grāmatu, turpinājumu, kam bija norisināties Amerikā. Viņ� apmetās tuk�ajā bērnistabā. Vecais, garais skolas galds bija darba galds, atkal ar atzīmēm mazās kaudzītēs. Jutu, ka viņ� netiek ne no vietas, bet traucēt viņu nedrīkstēja, viņ� sēdēja savā darbistabā. Lāgu lāgiem viņ� teica: Man viss tas ir, bet es par to vairs nevaldu ...

Tad viņ� pamazām nodomu atmeta. Un tad vēl palika mājas. Bet viņ� labprāt vadīja laiku pie lielā galda, un zīmītes gulēja tur gadu no gada.

Trīs bērni apprecējās gandrīz vienā laikā. Tūre Oslo, Ellinora Berlīnē ar kādu filmu instruktoru, Cecīlija Kopenhāgenā ar kāidu gleznotāju, savu biedru akadēmijā. Arī viņa bija sākusi gleznot.

Knuts kļuva aizvien kurlāks. Cik kurls, to viņ� pats nejuta. Nekādu noslēpumu mums vairs nevarēja būt. Izeju meklēdama, sāku rakstīt, bet tas bie�i viņu kaitināja: tik kurls viņ� nemaz neesot.

Viņ� izmēģināja pāris klausāmos aparātus, bet tiem viņam nepietika pacietības.

Citādi gadi viņu maz bija pārvērtu�i, viņ� bija tikpat stalts un � manās acīs � tikpat skaists.

Bet gadskārtējās 4. augusta dienas viņam nebija mīļas. Daudzas no tām pavadījām uz lauku ceļiem, braucot no vienas mazas apme�anās vietas uz otru. Sevi�ķi apaļo gadu reizēs bija zinīga �ķira �urnālistu, kas tie�i vajāja viņu. Tas kļuva par sportu. Uzvaras prieku varēja sagādāt apraksts, kā mēs �o dienu bijām pavadīju�i. �īs �urnālistu vajā�anas sacēla Knutā bailes � lai arī cik bezjēdzīgas tās būtu.

Atceros kādu dienu ceļā caur Lomu. Pēc pussimta gadu viņ� gribēja redzēt dzimto novadu.

Parasti viņ� mēdza sēdēt priek�ā pie manis, bet ja 'bija paredzams kaut kas, kā dēļ viņ� gribēja būt viens, piemēram, reibonis aizas malā, tad viņ� apsēdās vāģa pakaļējā sēdeklī.

Tā arī �oreiz. Es spogulī varēju redzēt, cik ļoti viņ� bija uztraukts. Es braucu pavisam lēnām, lai viņ� visam varētu sekot. Viņ� metās no viena loga pie otra un uztraukuma pilnos izteicienos skaļi runāja par visu, ko viņ� atkal pazina, kā arī par to, ko viņ� vairs neatrada. Bet pietika ieraudzīt kādu vīru ceļmalā, 1.ai viņ� iesauktos: Brauc ātrāk, brauc ātrāk! Un no automobiļa viņ� ārā nekāpa.

Astoņdesmit gadu dienā viņam bija miers. Mēs bijām pie tēva un Ingeborgas mazajās Hakadāles mājās. Tā tēvam bija pēdējā vasara dzīvojot. Braucienu turpinājām līdz Elverumai. Lēnām braucām garām mazajai baltajai mājai, kur bijām dzīvoju�i pirms 29 gadiem, un tālāk uz Langengenu. Knuts gribēja redzēt ganu būdu, redzēt Nu-penu. Pati es to varbūt labāk nebūtu gribējusi redzēt.

Atmiņā tā gulēja kā rāmā ūdenī atspulgota aina. Es baidījos sakustināt līmeni. Es teicu:

Tas ir mīļi, ka tu tik tālu gribi iet manis dēļ.

Viņ� atrunājās, pajokodamies da�iem vārdiem, kā aizvien, kad par kaut ko gribēju viņam pateikties.

Vecais ganu mājas ce]�. Tagad, tāpat kā agrāk, divas jūdzes pār purvu un caur me�u, kalnains un akmeņains. Kā bērns gāju pa to nomoda sapņos, dzīves zelts un za|ie me�i bija man priek�ā. Tikai �ad un tad es atģidos un biju nesapra�anā, ka jau tik tālu biju aizgājusi. Nu ceļ� �ķita garāks. Knuts bija kājām gājējs, kā reti kāds, viņam ceļ� bija vieglāks nekā man.

Ēkas bija tādas pa�as kā agrāk, ēdām pie vecā galda, pie kā tik daudzreiz biju sēdējusi, vairāk izsalkusi nekā tagad. Viss te bija tāpat kā agrāk, bet nebija mātes, kas maisīja siera katlu, un mazie brāli un māsas neskraidīja basām kājām pa noru. Manas bērnības takas bija pilnas sve�u kāju pēdu.

Tālās kalnu līnijas iezīmējās tikpat pasakaini zilas, bet tagad es zināju, kas aiz tām atrodas.

Knuts sniedza man roku:

Paldies par gājienu, bet mums būtu vajadzējis atnākt mazliet agrāk. �

Nākamo desmit gadu notikumu nav �ai grāmatā.²¹ 1952.

Knuts �onakt nomira. �odien ir otrdiena, 19. februāris.

Viņ� bija ļoti noguris pēdējās dienās, bet sestdien viņ� pasēdēja mazu brītiņu. Vakarā atnāca ārsts, un Knuts �ēlojās, ka viņam ir tik nelabi. Pēc tam viņ� iegrima snaudā. Gribēju pacelt viņa galvu un izlīdzināt spilvenu, bet viņ� murmināja:

Lai paliek, Marij, es tagad mirstu. �

Tie bija viņa pēdējie vārdi. Saņēmu viņa roku. Tikai vienu acumirkli tā apņēma manu, viņ� jau atradās pēdējā ceļā, kas katram ir jāiet vienam.

Tā viņ� klusu gulēja divas diennaktis, un kad naktī pulkstenis bija mazliet pāri vieniem, �viņa sirds apstājās pukstēt�. Nemanāmi, bez nevienas nopūtas viņ� bija pārgājis robe�u.

Biju lūgusi Arildu un Britu atstāt mani vienu pie viņa pēdējās stundas. Tagad es viņus pamodināju, un Arilds aizspieda viņam acu vākus.

�odien aizvien pieeju un noraugos viņā. Sejā viņam nekas nav redzams no tā likteņa, kāds viņam ir bijis, cienījama nopietnība, pat lepnums piemīt viņam nāvē. It kā viņ� būtu kāds uzvarētājs.

Un ja beidzamo reizi �ovakar man rādītos cilvēks, zeme un saulrieta kāvi, ja mana sirds �ai naktī apstāties var, ja visam ardievas jāteic � lai ar!

Nekas nav beidzies ar nāvi.

Knuts visos laikos �ad tad aizvienam bija teicis, ka viņ� grib, lai viņu sadedzina, ka tam jānotiek klusībā un bez mācītāja.

Viņ� teica arī, ka ziedi piederas bērniem un jaunekļiem, ka karogs ir vairāk piemērots.

Tā mēs �ķirstu ietinām mūsu lielajā karogā, kuru viņ� pats mēdza uzvilkt vienreiz gadā un nekad vairāk � 17. maijā. Uz krūtīm viņam gulēja za|a, nospiesta lapa, sveiciens no viņa mātes kapa.

Bērni un es pavadījām viņu uz mazo krematoriju ārpus Ārendāles. Tas bija 22. februārī, pavasarīgā dienā ziemas vidū ar spo�u sauli pār slapju zemi.

Kad, mājā atgriezu�ies, sēdējām lielajā istabā un runājām par viņu, kur� no �ejienes bija aizgājis, lielajā kļavā atskanēja sīko putniņu koris. Tas notika tik pēk�ņi, tik spēcīgi un gavilējo�i un izbeidzās tikpaf pēk�ņi.

Mums mazliet kļuva savādi. Vai tas bija sveiciens? No viņa, kur� nebija varējis dzirdēt putnu 'dziesmas daudz, daudz gadu? �

Ne aizvien ir bijis viegli turēties tev līdzi, mīļotais.

Un nu ceļinieks ir galā.

Da�reiz tev nācās gaidīt uz mani, un da�reiz man uz tevi, un gadījās arī, ka ceļā �ķīrāmies. Aizvien mēs atkal atradām viens otru.

Ardievu, mans Knut, un paldies par kopējām gaitām.

Ja atņem kino, radio un Bīsleti, kas tad dzīvē vēl paliek, teiktu mūsu dienu Oslo �etrpadsmit- līdz se�pa-dsmitgadnieki.

Man �ķita, ka vēl bija daudz kas. Pirmais un galvenais man bija Deihmana bibliotēka. Neierobe�ota iespēja lasīt. \

Un tad Kārļa Juhana iela, daudzas skolnieces, mājup iedamas, meta pa to līkumu.

Man �ķita ārkārtīgi interesanti iet pa to pastaigā�anās laikā. Un tad jau es varēju arī ar kaut ko palielīties, kad veselu stundu par vēlu atgriezos mājās. Mēs pazinām da�as slavenības, no kurām ievērojamākais bija Henriks