Viena diena pie jūras

holandie�u rakstnieku garstāsti

.

Neesi pārliecīgi taisns un neturies pats par visai gudru � kāpēc tu gribi iet bojā?

Zālamans

If we really want to live we�d better start at once to try; if we don�t it doesn�t matter, but we�d better start to die.⁵

W. H. Auden

Kad parādījās saules stari, �ķeldami skrejo�os mākoņus, dzeltenie labības lauki gaismā it kā peldēja. Aiz kalniem brieda negaiss. Vēja uzbrāzmas drebināja pusdienas mieru. Bet baltais lielceļ� mirdzēja tālumā kā starp tīrumiem nostiepta lente.

� Piedod gāzi, � Marta ierunājās, � varbūt pagūstam vēl nokļūt Amjēnā.

� Motors niķojas, � caur zobiem izgrūda Reinīrs, pateikdams to, kas viņam nedeva mieru jau pusstundu.

Ma�īna lēnām rāpās aug�up pa kalna nogāzi. Marta jutās nogurusi un līdz �im sīkajiem sprak�ķiem motorā nebija pievērsusi uzmanību, bet nu manāmi satraucās.

� Saki, kas noticis! Ko tas nozīmē? � viņa uzstāja.

Reinīrs izgrūda lāstu. � Motors jau niķojās, kad izbraucām no Rubē.

� Kāpēc tu neliki to pārbaudīt, kad ņēmām benzīnu?

-� Kāpēc, kāpēc? � Reinīrs atcirta.

Pat nepaskatījusies uz Reinīru, Marta saprata, ka viņ� skai�as pats uz sevi. Viņa jau gribēja vaicāt, kas viņam lēcies � kad �orīt agri atstāja Antverpeni, Reinīrs klusēja, arī vēlāk bija nervozs un viegli aizkaitināms �, tomēr vārdi pēk�ņi it kā sastinga uz lūpām. Priek�ā pletās lauks, saules gaismas apmirdzēts, un �ī gaisma vērta visas krāsas ko�ākas, ainavas kontūras reljefākas.

Nogatavojusies labība mirdzēja savdabīgā mirdzumā, un koku lapotņu zaļums īpa�i izcēlās pret negaisu vēsto�ām debesīm. Viss �ķita gan tāls, gan tuvs. Skatienam atklājās visa ainava: kalnu virsotnes, nogāzes un me�u puduri tālumā un �epat, acu priek�ā, nokalnēs stiebrzā-les un pelēko oļu tūksto�i uz ceļa. Pēk�ņi Marta atcerējās to gai�o pasauli, kura viņai kādreiz bija piederējusi un kuru viņa bija pazaudējusi. Tādu Marta pasauli redzēja tad, kad vēl bija bērns.

Reiz viņa bija uzkāpusi skatu tornī. Lejā gulēja me�s � koku galotņu jūra, un Marta zināja, ka zem lapu vainagiem kaut kur uz zemes kustas cilvēki. Kop� tās reizes viņa alla�, kad atguļas zālē un seju piekjauj zemei, vēro me�a kukaiņus, salīdzina sevi ar skudru.

Saltās ziemās uz skolu brienot pa paldenu sniegu, kas bija sasnidzis uz ietvēm, Marta mīlēja apstāties un priecāties par ledtekām pie māju karnīzēm. Viņa nolauza mazus gabaliņus un turēja caurspīdīgos vizuļus pret gaismu. Bie�i viņa kavējās arī pie dīķa � raudzījās dzidrajā ūdens virsmā un lūkojās dzelmē. Kop� tā laika viss, kas ir mirdzo�s un caurspīdīgs, viss, kas veido krāsu un gaismas sintēzi, dziļi skar Martas dvēseli.

Bet �obrīd viņas domas urdīja bojātā ma�īna, gruzdo�as mākslīgās ādas smaka, Reinīra rokas uz ma�īnas stūres un tas, ka viņa, būdama saderinājusies, slepeni

dodas ce|ojumā ar citas sievas viru; tas viss un tuvais negaiss uzvandīja atmiņā sen pagājībā nogrimu�u notikumu.

Marta stāvēja blakām mātei pie galda istabā, ko viņas īreja_L Māte tikko bija pārnākusi no darba, cepure vēl galva, mētelis mugurā. Mājup nākot, viņa pilsētā bija nopirkusi lielu, vēderainu zaļa, repuļaina stikla pudeli. Taisni brīnums, kādu gan jūtu uzplūdā māte bija to iegādājusies un nesusi mājās! Nepiecie�amības spiesta, viņa bija radusi jo stingri ierobe�ot savas vajadzības. Marta varēja uz pirkstiem saskaitīt tās reizes, kad bija redzējusi māti nenoguru�u un priecīgu. Bet nu Martu pārsteidza mātes smaids un tas, kā māte lika uz galda pudeli, vairākkārt pārcilāja, lai uz zaļā stikla kristu gaisma un atstarotos da�ādās nokrāsās. Sajūsmā Marta nosauca visas zaļās nokrāsas, kādas vien tik zināja: gai�zaļ� un tum�zaļ�, smaragdzaļ�, olīvzaļ�, zāleszaļ�, ūdenszaļ�, jū-raszaļ� un liepuzaļ�.

� Abolzaļ�, � māte, vilkdama nost vecos triko pirkstaiņus, piebilda, un viņas balss skanēja gai�i. Marta sniedzas pēc pudeles, bet, kā par brīnumu, tā bija tuk�a.

� Vai ābolu vīns ir zaļ�? � Marta vaicāja.

� Sidrs? Ta nē jel, � mātes balss nu atkal jau skanēja pierasti, lieti�ķi, � sidrs ir dzeltens.

Brīnumainā, dzelteni zaļā ainava pamazām zuda, jo tuvojās negaiss. Debesis bija novilku�ās tum�as. Pēk�ņi ma�īna apstājās. Reinīrs veltīgi centās iedarbināt motoru. Vajadzēja kāpt no ma�īnas ārā. Viņi iekļuva īstā smil�u mākonī. Reinīrs, cīnīdamies ar vēja�brāzmām, pūlējās pacelt motora pārsegu. Kā atrautu buru vēj� plandīja Martas svārkus, trieca viņai mutē smiltis un brāza tas pret kājām. Metrus desmit tālāk, pakalna virsotnē, auga vientuļa papele. Gaisā virpuļoja vēja notrauktās lapas.

� Tā mēs nekur netiksim, � Reinīrs ierunājās. � Jā-mekle automehāniķis. Nezinu, kas ma�īnai noticis.

� Bet Amjēna vēl tālu. � Marta atbildēja, rāmi lūkodamās �ķietami neapdzīvotajā apvidū. � Neredz nevienu māju.

� Kaut kur ta�u jābūt ciematam.

� Slikti darījām, iegriezdamies sānceļā.

� Jā, bet nu par vēlu gausties, � Reinīrs dzedri noteica un izņēma no ma�īnas karti, ko tūdaļ sāka pluinīt

vēj�. '

� Uzmanīgāk... � Marta brīdino�i pacēla roku un spēra soli uz priek�u. Bet tūliņ atģida, ka pārsteigusies. Reinīrs piemiedza acis, saknieba lūpas un pagrūda karti viņai.

� Nevajag tā! � Marta lūdza.

� Padomā tik, es varot sabojāt tava Paula karti! � Reinīrs iedzēla.

� Nekā tāda es ta�u neteicu.

� Bet domāji tie�i par to.

� Reinīr, dieva dēļ, brauksim atpakaļ!

� Ak tev jau apnicis?

� Laikam mēs pārāk ilgi esam biju�i �ķirti.

� Jā, tu esi stipri pārvērtusies.

� Ne jau tikai es.

� Nu, pietiek! � Reinīrs apvaldīti teica, bet balsī skanēja dusmas.

Viņi atkal iekāpa ma�īnā.

Apsēdusies Marta paslēpa seju plaukstās. �ķita, sve�s cilvēks sē� viņai blakus un arī pagāju�o nakti Antverpenē viņa pavadījusi ar sve�inieku. Vai viens gads tik ļoti atsve�ina, viņa izmisusi domāja.

Aiz kalniem negaisa mākoņos laistījās zibens �autras.

� �eit mēs palikt nevaram, � Marta pēc brī�a teica, notrausa asaras un izklāja uz ceļiem karti.

� Te atzīmēti daudzi ciemati, bet es nezinu, kur mēs pa�laik esam.

� Marta... � Reinīrs sacīja, pievirzīdamies tuvāk un piekļaudams pieri viņas deniņiem.

Labu brīdi viņi tā sēdēja, nolieku�ies pār karti, bet nekā neredzēdami.

� Tie iesmērēju�i mums nekam nederīgu ma�īnu, � Reinīrs beidzot pārtrauca klusumu. � Man jābrauc, lai tur vai kas! � Kādā jūtu uzplūdā viņ� bija iesteidzies pirmajā auto nomas punktā, kur� gadījās pa ceļam. Pat nebija pieļāvis domu, ka �is viņu abu brauciens, �ī bēg�ana,. varētu neizdoties. Pārliecinājies, ka �ai nedēļai brīva tikai viena vienīga ma�īna un izred�u dabūt citu, labāku, tikpat kā nekādu, viņ� to uz ātru roku bija paņēmis. Satrauktais dvēseles stāvoklis nebija ļāvis apsvērt

un pārdomāt. Bez tam viņ� bija gribējis Martu pārsteigt. �ī_ enerģiskā un mērķtiecīgā darbo�anās arī bija visu iz�ķīrusi. Saspriegtajā situācijā Reinīrs bija redzējis tikai vienu izeju: rīkoties. Savai gribai viņ� ta�u bija pakļāvis ne tikai savu sievu, no kuras tagad bēga, bet arī Martu, ko veda sev līdzi. Līdz Antverpenei �ķita, ka viņ� viens vada ne tikai ma�īnu, bet arī savu likteni. Tomēr nākamajā dienā visi apstākļi sāka veidoties citādi, un viņa pa�pārliecinātība noplaka.

Un te nu viņi abi sēdēja zem negaisu vēsto�ām debesīm � līdz smieklīgumam bezpalīdzīgi. No Martas � palīga nekāda. Reinīrs vēlējās redzēt viņu priecīgi bezrūpīgu, bet viņa bija neizlēmīga un gļēva. Izlīg�ana, ko viņ� nupat bija piedāvājis, likās, Martu tikai aizvainoja, un Reinīrs saprata, ka, juzdamās vainīga, Marta paredz �ī brauciena neveiksmi.

Sadudzis un īgns Reinīrs brīdi vandījās pa ma�īnu, meklēdams instrumentu somu. Pēc tam Marta caur apputēju�o un beigtiem kukaiņiem nosēto aizsargstiklu redzēja viņu atkal noliecamies pār motoru. Baisi kļuva, vērojot viņa sejas izteiksmi un veltīgo darbo�anos ap ma�īnu. Marta izkāpa no ma�īnas un, cenzdamās pārkliegt vēja brāzmas, sauca: � Met mieru! Tam nav jēgas! � Bet Reinīrs nedzirdēja vai arī izlikās nedzirdam.

Augstpapē�u kurpēs klupdama un zvārodamās, Marta nu skrēja, cik jaudāja. Zem melnu mākoņu piebriedu�ajām debesīm viņa atgādināja skudru vai sīku punktu.

Vējā viļņojās labības lauks, un brīdi pa brīdim tam pārslīdēja saules staru strēles. Ceļmalā drebēja koku lapotnes.

Vēj� dzina Martu uz priek�u, viss viņas augums trīsēja. Pēk�ņi kājas pielija ar smagumu un bija jāapstājas. �ķita, viņa redz sapni. Paskatījās atpakaļ. Pakalnā stāvēja auto � maza, melna vabolīte, piespiedusies pie vientuļas papeles. Netālu dārdēja pērkons. � Kaut negaiss aizietu garām! � Marta skaļi izdvesa, lai gan bija redzams, ka �ī vēlē�anās nepiepildīsies.

Viņas ar māti steidzās kā neprātīgas, lēkdamas no ciņa uz cini, jo baidījās iegrimt dūkstīs vai muklājā. Ar zāli noaugusī zeme bija līgana slīk�ņa. Aiz vir�u lauka, smil�aines un egļu me�iņa pie apvār�ņa melnēja negaisa mākoņi. �ņākdami vējā locījās bērzi.

� Griezīsimies atpakaļ! � Marta sauca. � Tik un ta

viss veltīgi!

Bet māte pat neatskatījās.

Marta aiz bailēm skaļi ieraudājās, ta�u tūdaļ apklusa, jo zināja, ka par atpakaļgrie�anos nevar būt ne domas. Laiks jau bija silts, bet māte ģērbusies zaļpelēkā impregnētā rupjvilnas mētelī, ko bija uzvilkusi, lai nebūtu tik pamanāma. Viņa skrēja taisni uz me�malu. Kalsnās rokas un tievās kājas, stūrainie, sagumu�ie pleci kustējās sīkstā apņēmībā.

Viņas veda viltotas pases Preto�anās kustības dalīb niekiem, kuri kaut kur �ai me�ā slēpās. Kur īsti, tas bija noslēpums, viņas zināja tikai to, ka noliktā laikā viņām jātiek ceļa krustojumā, lai nodotu dokumentus cilvēkam, kas tur gaidīs. Bet ceļā pārplīsa riepa, un viņas nokavējās. Divriteņus vajadzēja atstāt un doties taisni pāri silā-jam, kas bija izsludināts par aizliegto zonu.

Pirmās zibens �autras un pērkona spēriens Martu instinktīvi apstādināja. � Apstāties nedrīksti! � māte iztālis kliedza. � Neesi vairs bērns. Smagi elsodama, Marta pūlējās neatpalikt. Viņai bija se�padsmit gadu, tātad viņa jau pieaugusi, viņai bija doti uzdevumi, par kuriem viņa bija atbildīga. Māte alla� uzsvēra, ka �ādu uzdevumu pildī�anā meita esot ļoti labs palīgs. Neparko Marta negribēja māti pievilt. Atkal no�ķīda zibens, nu jau tie�i virs galvas. Zobus sakodusi, Marta cīnījās ar bailēm. Abas veica pienākumu, un tas �obrīd bija galvenais.

� Vēlāk tu sapratīsi, ko tev devusi piedalī�anās �ai darbā, � māte viņai da�kārt atgādināja, kad Martas drosme sāka noplakt. To, ka viņas abas veido mazu, bet ļoti vajadzīgu posmiņu kādā ķēdē, kuras pārējie posmi viņām paliek nezināmi, Marta uztvēra kā kaut ko pa�saprotamu. Bet viņa skaidri zināja, ka ne jau tādēļ riskē. Viņa to darīja, vēlēdamās atmaksāt mātei par pa�aizliedzību, ko bija izjutusi jau kop� bērnības: gribējās pateikties mātei par rūpēm, kaut arī �ai pateicībai Marta nekad nerada īstos vārdus.

Mākoņi pavērās. Lejup gāzās balts ūdens. �altis cirtās Martai acīs, �ļācās mutē, plūda pār kaklu, izmērcēja kurpes. Meitene baidījās no pērkona, baidījās, ka vācie�i viņas pamanīs un notvers, ta�u arī �oreiz, tāpat kā citkārt, kad viņu pārņēma panika, spēku deva doma, ka

mātei savulaik bija vajadzējis ne mazāk drosmes un pa�aizliedzības, lai viena pati uzaudzinātu bērnu. �ie mātes diendienā nestie, acīm redzamie upuri, ko Marta bija skatījusi � mētā�anās pa lētām īres istabām, nevairl�anās ne no kāda darba, pusslodzes darbs kantori, te vienā, te atkal citā, piepelnī�anās ar ma�īnrakstī�anu mājās vai izpalīdzē�anu veikalā �, bija pasargāju�i Martu no visām iespējamām likstām. Līdz ādai izmirkusi, �ņukstēdama, saskrambātām, asiņainām kājām Marta, cik jaudas, skrēja uz me�iņu.

Mērķis jau bija pavisam tuvu, kad piepe�i kāds spēks Martu notrieca zemē un viņa zaudēja samaņu. Kad atguvās � laikam bija pagāju�as tikai nedaudzas sekundes �, viņa juta, ka vēl elpo un spēj kustēties. � Marta! � noliekdamās viņai pie auss, kliedza māte. Pēc tam, mātes balstīta, viņa piecēlās. Metrus desmit nostāk stāvēja bērzs � pats lielākais no tiem, kuri auga te klajumā, � pārogļojies līdz saknēm.

Reinīrs redzēja Martu mājam, bet, klausot kādai iek�ējai balsij, mājieniem neatbildēja. Nolīcis pār motoru, viņ� pētīja, kas noticis, jo ma�īnas uzbūve �ķita ļoti sare�ģīta, un viņ� nesaprata, kas motoram vainas. Vēj� pūta tādām brāzmām, ka acis bija jāmiedz ciet. Nolaidis motora pārsegu, Reinīrs iekāpa ma�īnā un apsēdās savā vietā pie stūres. Marta bija devusies pēc palīdzības, un viņam nekas cits neatlika kā sēdēt un gaidīt.

No pakalna virsotnes atklājās ainava, kas atgādināja kustīgu mozaīku, kurā bez mitas mainās zaļā, dzeltenā un brūnā krāsa; garām blīvajai negaisa masai kā putu kalni skrēja mākoņi. Pagāju�ajā naktī Reinīrs bija cerējis, ka no viņu tuvības, kas veselu gadu bija pārtrūkusi un kas jau �ķita sve�a, gūs mieru. Bet �īs izjūtas neradās, un Reinīrs nevarēja pateikt, kāpēc. Marta bija nākusi viņam pretī, spēcīgu jūtu pārņemta. Tomēr īstas tuvības viņiem bija pietrūcis. Reinīrs pēk�ņi bija atcerējies sievu � tiesa gan, ar nepatiku, tomēr ilgojies pēc mājām. Viņa tagad sē� dārzā, viņ� klusībā domāja. Atvēris acis, viņ� iztēlē redzēja sievu sē�am pie mājas zem svītrotā sauljuma, no kura varēja redzēt sarkanu un dzeltenu puķu dobes.

Mājas bija sievas valstība. Viesistabas durvis pla�i atvērtas, katra lieta, nolikta savā vietā, dve� mieru un omulību, viss maigas gaismas apstarots, Jaukā laikā viņi

kafiju dzēra dārzā. Reinīram iekrita prātā, ka Sofija prot lieliski vadīt �o kafijas dzer�anu: vienam pasniedza tasīti, otram kafijas kannu, bet bērnus pamācīja: �Vēl drusciņ piena, Hermīni� Vai arī: �Viena tortes gabala tev ir gana, Kārei.� Un, ja kāds no bērniem �odien vaicās, kāpēc pie galda nav tēva, Sofija savā ierastajā, smalkajā manierē veikli atbildēs, izvairīdamās no jebkura kutelīga jautājuma. Ak, prom no Sofijas, prom! Viņas ietekme jau tāpat visur jūtama: tas, kam viņ� agrāk nepiegrieza vērību, tagad, Sofijai valdot, guvis sevi�ķu nozīmi. Bērni tiek ģērbti tum�i zilās, siltās jakās, un kājās viņiem angļu zābaciņi, tās ir vienkār�as un gaumīgas mantas, bet maksā dārgi; dzīvo mazie pēc Sofijas norādījumiem: uz skolu, uz klavierstundām, pie friziera, uz bērnu sarīkojumiem, vakarā gulēt, reizēm ciemos kādā smalkā mājā labas uzvedības iemaņu apgū�anai. Uz tējas galda laistās sudrablietas, rūpīgi nospodrināti galda piederumi. Tie ir neiztrūksto�i pusdienu un vakariņu rituāla piederumi, kurā Sofija spēlē virspriesterienes lomu. Viņas atslēgu groziņ�, viņas dārza �ķēres, viņas tenisa rakete. Viņas mundrais, pavēlnieciskais tonis pret kalponi un produktu piegādātājiem, viņas noslēpumainā, sievi�ķīgā tērgā�ana pa tālruni. Sofija ar visai pieticīgiem līdzekļiem prot apbrīnojami skaisti dzīvot � arī mājas dzīvi viņa veido smalku un elegantu � tomēr �o pārspīlēto dzīvesveidu viņ� tik labprāt mainītu pret brīvu un svabadu! Kad Sofija, viņam pretī pie galda sēdēdama, vada sarunas vai pārrauga ēdienu pasnieg�anu, kad novakarēs, rokdarbu klēpī turēdama, sē� dārzā uz sava iemīļotā sola un kavē viņam laiku, kad guļamistabas intīmajā gaisotnē aplūko sevi spogulī, kas rāda blondas sievietes profilu, vai arī, kad, matus mugurpusē saspraudusi mezglā, staigā pa istabu ar zīdaini rokās, vienmēr ap Sofiju virmo kāda aura, kāda sievi�ķīga vara, un gribot negribot viņam nākas �ai varai pakļauties. Pēc jaunākā bērna piedzim�anas Sofija kādu laiciņu bija pierimusi, it kā ierāvusies sevī, bet, kad redzēja, ka mājas dzīvē viss vairs nerit pēc viņas prāta, sasparojās un atkal pārvērtās jaunā, pa�apzinīgā kundzē; �ī kundze izveidojusies no meitenes, Leidenes universitātes otrā kursa studentes, kas toreiz vienmēr piedalījās savas pilsētas un pat Māgas tenisa sacīkstēs un deju vakaros.

Sofija alla� ir lietas kursā par visiem vīra pasākumiem, viņa ir pavisam cita kaluma cilvēks. Sofija ir viņa mū�ī-

gais pretpols un vienlaikus arī magnēts, kas pievelk. Viņa dzīvo, alla� pakļaudamās juteklības viļņiem. Viņa vēro vīru it kā no savas neatkarīgās pasaules augstumiem, un Reinīru tas kaitina. Viņiem biju�as mīlas naktis, biju�i arī atsaluma un atsve�inā�anās periodi. Ta�u ikreiz pēc zināma laika Reinīra atturība pagaisa, pārvērtās iekārē, un viņ� atkal apveltīja sievu glāstiem. � Ja tu tiecies pēc tiem, tad saņem, � viņ� �ukstēja, sievu skūpstīdams, satraukts un aizkaitināts par pazemojumiem, kurus mū�dien lika sajust �ī valdonīgā sieviete, kas ticēja, ka tikai viņai ir tiesības vīru pārmācīt vai atalgot un ka pār vīru spēj valdīt viņa vienīgā. Vīra jūtu uzbrāzmojumus Sofija iecietīgi panesa, ar tīri vai pārcilvēcisku mieru gaidīja, kad vētra norims un atjaunosies tuvība, kas veldzēs kā lietus pēc sausuma. Nekad, nekad Reinīrs nebija izjutis kaut ko tādu tuvības brī�os ar Martu. � Vai tev ir labi? � viņ� mēdza vaicāt Sofijai, raudzīdamies uz spilvena izrisu�ajā matu klaidā. Viņas �uksti, viņas liegais smaids, viņas lūpu pusapļi, viņas acu mirdzums � viss apbūra Reinīru, un izmisums un vainas apziņa atkal brīdi noklusa.

Notālis vīdēja biezas krūmu saaugas, bet, pienākusi tuvāk, Marta ieraudzīja efejām un sausser�iem apaugu�u mūra sienu. Viņa meklēja dārza vārtiņus vai durtiņas, bet mūrim, likās, nebija gala. Bija tik tum�s, it kā saule jau būtu nogājusi. Marta steidzās, līdz nonāca pie dzelzs tilta, zem kura tecēja upe ar krūmiem noaugu�iem krastiem. Piepe�i, kā no gaisa nokritis, Martas priek�ā nostājās vecs vīrs.

� Auto remontdarbnīca, � Marta izdvesa, � vai �eit ir auto remontdarbnīca?

Vecais skatījās, it kā viņa būtu citas planētas būtne, Martai likās, ka vecais vīrs nesaprata viņas jautājumu, tāpēc viņa to atkārtoja. Vīrs nokrem�ļojās un satvēra svītrotā krekla apkakli, it kā taisītos tur kaut ko noslēpt. Pēc tam kā bērtin nobēra:

� Nē, nē, nē, nav nekādas auto darbnīcas. Pas ici.¹

� Gaston! � kaut kur netālu atskanēja sievietes balss un tad aprāvās. Marta ievēroja, ka aiz koku lapu vainagiem stāv nelielas mājas; koku lapotnes izskatījās bezkrāsainas, izcēlās tikai melnie un pelēkie toņi � glu�i kā

fotogrāfijā. Marta devās turp, no kurienes tikko bija atskanējusi sievietes balss. Vecais virs purpinādams nāca līdzi. Vēja brāzmas grieza vērpetēs koku lapas un nodzeltēju�u avī�u papīru. Kādā mājā pie zema, atvērta lodziņa stāvēja sievjete, sarunājās ar kādu, bet, ieraudzījusi Martu, aprāvās.

� Lūdzu, vai �e tuvumā nav auto remontdarbnīca?

Neatbildējusi sieviete nozuda telpas tumsā. Marta acīm

meklēja veco vīru, bet arī viņ� pēk�ņi bija kā ūdenī iekritis. Kaut kur tuvumā, spārnus kuldamas, skaļi kladzināja iztrūcinātas vistas. Kaut kur aizcirtās durvis. Garām paskrēja pāris bērnu, nopietni, norūpēju�ies, it kā tiem padomā būtu kaut kas sevi�ķi svarīgs.

Debesis virs koku galotnēm gulēja kā maiss, kas pilns ar tumsu un tūdaļ plīsīs. Marta devās pakaļ bērniem � garām noputēju�ām mājām, kas izskatījās kā netīras kleķa būdas. Starp mājām un ceļu auga mauriņ�, da�viet auto riteņu izdangāts. No pēdējās mājas atskanēja balsu murdoņa. Kāds vīrs bereti galvā izsteidzās ārā un vēl atskatoties turpināja - strīdiņu ar tiem, kuri bija paliku�i iek�ā. Vīrietis uzmeta acis Martai, pēc tam pavēroja debesis un gāja aiztaisīt vecā �ķūnī�a durvis. Marta pamanīja uzrakstu pie mājas sienas: D. Mare�als.

Pirmāk, dzirdot troksni, Martai bija licies, ka �ai mājā sanāku�i ciemiņi. Bet nu, da�ās minūtēs, aiz tum�ajiem logiem viss bija noklusis. Marta vilcinādamās tuvojās durvīm. Pēk�ņi uz sliek�ņa nostājās sieviete � iedegusi, vāja, tum�iem, sirmot sāku�iem pagariem matiem. Viņa noslaucīja rokas pie brun�iem, kas plandīgi nokarājās ap gurniem. Sieviete skatījās Martā mundrām, spo�ām acīm, kuras asi kontrastēja ar dzīves smaguma liekto augumu un vecēt sāku�o seju. Bet ne viņas skatienā, ne plānajās, sakniebtajās lūpās nerādījās laipnība.

� Nous avons des entiuis avec notre voiture⁶, � Marta samulsusi teica. Viņai �ķita, ka viņa neatrod īstos vārdus, tāpēc sve�ā sieviete viņu nesaprot. � Mon... il y a quelqu� un l-haut sur la colline, dans l'orage.. .⁷

� Negaiss vēl nav sācies, � sieviete bilda pretī. Viņa stāvēja nekustēdamās un pētīja Martu no galvas līdz kājām.

� Kas noticis jūsu ma�īnai?

� Es nezinu. Es meklēju auto remontdarbnīcu.

Sieviete pa�ūpoja galvu.

� Vai jūs esat �urnālisti?

� Mēs esam no Nīderlandes. Braucam atvaļinājumā. Vakarā gribējām nak�ņot Parīzē. Vai te kāds nevarētu mums palīdzēt?

Sieviete paraustīja plecus. Marta pacietīgi gaidīja atbildi, jo saprata, ka sieviete vilcinās tāpēc, lai apdomātu, ko teikt, nevis aiz nelaipnības.

� Jāpaskatās. Nāciet iek�ā.

Telpa bija zema un tik tum�a, ka Marta uzgrūdās mēbelēm.

� Pagaidiet �eit, � sieviete īsi noteica. Un pazuda sāndurvīs.

Virs galda karājās petrolejas lampa. Krēsli bija nekārtīgi sagrūstīti, it kā cilvēki tos būtu steigā pametu�i. Uz plīts rēgojās tuk�as pudeles un glāzes. Pa galdvirsu izliju�ajās dzērienu atliekās tekāja mu�as. Oda pēc brezenta, pelējuma, ēdiena paliekām un vēl pēc kaut kā, ko Marta nepazina, � tas bija sve�āds, skābens smārds. Ārā vējā �alca koki. Bet pērkona grāvieni nu �ķita nākam no lielāka attāluma. Pagāja krietns brīdis, iekams sieviete nāca atpakaļ � un viņai līdzi vīrietis beretē. Marta viņu jau bija redzējusi. Viņ� uzdeva Martai da�us tehniskas dabas jautājumus, uz kuriem viņa nevarēja atbildēt. Nesaņēmis atbildi, vīrietis izgāja ārā un devās uz �ķūni. Marta steidzās viņam paka]. Zem deguna kaut ko murminādams, viņ� iznesa no �ķūņa troses rulli un iesvieda vecā forda. Ma�īnai vairs nebija stiklu un durvju, tai bija veca modeļa riteņi, tomēr tā iedvesa uzticību un likās pieņemama. Marta jau taisījās sēsties pie stūres blakus sve�ajam vīrietim, bet viņ� atraidīja: � Palieciet tepat!

Sieviete vērodama stāvēja uz sliek�ņa un pusbalsī bārās. Pēk�ņi vīrietis nobēra vārdu tirādi, bet Marta nekā nesaprata. Sieviete kā lūgdamās pacēla rokas, bet tūdaļ ļāva tām no�ļukt gar kārno augumu. Pēc tam fords viens divi ienira putekļu mākonī. Marta �aubīdamās noskatījās aizbraucējam pakaļ: vai tik viņa pietiekami labi bija izstāstījusi, kur meklēt Reinīru? Uz sejas un rokām viņai krita pirmās lietus lāses.

� Ne restez pas lā\ � Martai aiz muguras ierunājās mājas saimniece.

Vai tas bija Mare�ala kungs? � Marta saimniecei vi km ja, rādīdama uz plāksnīti pie mājas sienas un uz iii i■iinu, kas nu jau bija pie tilta un tūlīt izgaisīs skatienam.

� Jā, mans vīrs.

Marta gāja saimniecei līdzi. Gribēja pārmīt kādu vārdu, lai izkliedētu viņas nelaipnumu. Bet saimniece sāka rīko-tics ap plīti un kraut spainī tuk�ās pudeles un glāzes.

� Es te pirmīt manīju garām paskrējām bērnus. Nu tie vairs nerādās, � Marta ierunājās.

� Tie ir jau prom, � saimniece atbildēja pēc brītiņa. � Viņiem bija jātiek skolā, lai kaut ko vairāk uzzinātu par procesiju.

Marta nu atcerējās, ka �orīt, braucot cauri ciematiem un pilsētām, viņi bija redzēju�i balti ģērbtu bērnu pulciņus.

� Vai Marijas Debessbrauk�anas diena? � Marta bikli vaicāja, cenzdamās izrādīt interesi.

� O, jā, bērniem... � Mare�ala kundze atbildēja, plecus paraustīdama. � Par to rūpējas priesteris, il se donne bieti de la peitie*. Viņa paņēma glāzēm un pudelēm piekrauto spaini un izgāja. Marta piestūma krēslu pie loga. Palodze bija kā sētiņ nosēta beigtām mu�ām. Pacēlusi no grīdas avīzi, Marta noslaucīja palodzi un saslaukas izmeta laukā. Debesis un zeme tinās pelēcīgā miglā.

Piegājusi pie galda, Marta atlocīja avīzi. Tā bija vietējā un trekniem burtiem vēstīja par streikiem valsts zieme|u da|as rūpniecības pilsētās. Martai tūdaļ iekrita prātā Rubē redzētais un dzirdētais: sadursmes starp policistiem un demonstrantiem, viens policists nonāvēts, slepkava aizbēdzis. Tie bija vakardienas notikumi. �orīt Rubē viņi ar Reinīru bija apmaldīju�ies. Ilgi bija braukāju�i pa ielām gar pelēkām kazarmām, cauri tum�iem viaduktiem, garām fabrikām un vairākkārt bija �ķērsoju�i dzelzceļa sliedes. Marta bija redzējusi plakātus, bet sevi�ķu uzmanību tiem pievērsusi nebija. Pēc pagāju�ās nakts viņa bija nomākta un gurda, sirdi darīja nemierīgu Reinīra kaprīzais garastāvoklis. Aizvakar Amsterdamā viņi bija ilgi paliku�i nomodā. Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad viņi, vīna apskurbu�i, devās uz viesnīcu Kai-zerlejā � uz istabu ar pārlieku greznām sarkankoka

mēbelēm, tum�i sārtām tapetēm un kruzuļainiem aizka- ? riem � gandrīz vai komisku vidi tuvībai, kas atjaunojas ] pēc gada ilgas at�ķirtības. Naktslampiņas dega visu nakti, līdz caur plī�a aizkara krokām sāka spiesties pirmie | rīta gaismas stari. Guļot nomodā, sāju tabakas gar�u mutē, tuvu viens otram, klusēdami un katrs savu domu domādami, viņi sagaidīja rītu, kad so|u troksnis uz kāp- f nērn vēstīja jaunas dienas sākumu.

Pēc tam Rubē redzētās ieliņas un fabriku rajoni, pelēki pat saulainā vasaras dienā, Martas jau tā skumjo noskaņojumu vērta vēl drūmāku, un viņa daudz kam nepievērsa uzmanību. Bet �eit, Mare�alu istabā, viņa ļoti \ dzīvi atcerējās Rubē ieliņu labirintu ar pelēko akmens bruģi un nopluku�ām mājelēm ielu abās pusēs. Atcerējās pie kafejnīcām vai viaduktiem redzētos cilvēkus � kāds viņiem vienaldzīgi bija parādījis ceļu. Te, Mare�alu mājā, pie logiem nebija pat lētu aizkaru, kas Rubē ļau�u mājokļus bija pārvērtu�i no�ēlojamās mietpilsoņu karikatūrās. Te cauri nopluku�ām, izbalēju�ām tapetēm �ur tur spiedās mitrums. Istabā bija tikai galds, plīts un no krodziņa patapināti krēsli. Aiz plīts cilvēka auguma augstumā bija lodziņ�. Marta palūkojās ārā. Varēja pārredzēt daļu pagalma un pāris nolaistu saimniecības ēku. Kaut kur skanēja bērnu balsis. Pagrūdusi sāndurvis, aiz kurām bija nozudusi saimniece, Marta nokļuva mazā gaitenī. Pie sienas, rindā saslietas, stāvēja �autenes. Gaiteņa galā varēja samanīt vēl vienas durvis, bet tās bija aizslēgtas.

Pēk�ņi ārā atskanēja basu kāju dipoņa: dip, dip, dip. Kāds skrēja pār pagalmu. Tas bija pui�elis pelēkā jaciņā. �ķita, mazais steidzas mājās, lai par kaut ko pa�ēlotos. Tiklīdz puisēns ieraudzīja Martu, viņam sametās soļi, likās, tūlīt viņ� pakritīs. Bet nepaspēja Marta vēl vārdu bilst, kad mazais jau bija nozudis. Marta izsteidzās ārā. Pie mājas stūra stāvēja bērni � puisēns un divas meitenes, nevienam nevarēja dot vairāk kā gadu desmit. Bērni stāvēja kā sasalu�i un skatījās Martā bailīgām acīm, kas nosmulētajās sejiņās spīdēja kā pogas.

� Vai jūs dzīvojat �eit? � Marta jautāja. Bērni neatbildēja. Tikai skatījās kā notverti sazvērnieki, kas vienprātības labad uz visiem jautājumiem atbild: �neko nezinu�. Marta jautāja atkal: � Vai procesija jau beigusies? � No jauna klusums, kas Martai nepatika vēl vairāk par Mare�ala kundzes klusē�anu. Bet varbūt bērni viņas

teikto nemaz nesaprata? Vēja brāzmas svieda viņai sejā smiltis un bērniem plivināja matus.

� Neapēdī�u jau jūs, � Marta neatlaidās. � Kādu spēli spēlējat? � Pui�elis pelēkajā jaciņā nenocietās. Pa-mīņājies te uz vienas, te uz otras kājas, savilka sejiņu grimasē. Marta nu jautāja tie�i viņam. � Pif, paf policistam, � mazais iesaucās un nobēra spēcīgus vārdus, no kuriem Marta saprata tikai nedaudzus. Viņa jau gribēja vaicāt, ko tad policists sliktu nodarījis, bet viena no meitenēm kā sadusmota sieva uzklupa pui�elim, pamatīgi izbāra viņu un piedevām iepļaukāja. Puika, laikam domādams, ka Marta nāks viņam palīgā, laida vaļā skaļu rau-dienu. Bet Marta nesaprata, kāpēc bērni �o ķīviņu iesāku�i. Piepe�i pavērās gaiteņa durvis un iznāca jauna sieviete melnos brun�os. Galvu bikli pieliekusi, viņa nervozām kustībām atglauda no sejas matu �ķipsnas. Jaunā sieviete atgādināja suni, kas līdz nāvei nobijies un, asti kājstarpē iemiedzis, meklē glābiņu pie cilvēka. Zēns metās sievietei klāt. Bērni cits caur citu kaut ko stāstīja viņai. Pēk�ņi, skaļi rādamās, piesteidzās Mare�ala kundze. Skarbā balsī viņa bārās uz bērniem un deva kaut kādus norādījumus, ko Marta nesaprata. Pēc tam Mare�ala kundze sāka rāt jauno sievieti.

Marta iegāja atkal istabā. Pie sienas stāvēja apsūbējis spogulis. Viņa izņēma no atrisu�ajiem matiem matadatas un, turēdama lūpās, skatījās spogulī un sāka kārtot matus. Rokassomiņa bija palikusi ma�īnā. Istabā tikmēr bija ienākusi Mare�ala kundze un jaunā sieviete, un pēk�ņi Marta juta, ka mugurā dzeļ divu sievie�u acu pāri. Sai trūcīgajā mājoklī viņai kļuva neērti elegantā vasaras tērpa un smalko kurpju dēļ � tās viņa bija uzāvusi �orīt, domādama, ka vakarā viņi būs Parīzē. Abas sve�ās sievietes neizrādīja nedz laipnību, nedz ziņkārību, viņu klusē�ana pauda, ka starp Martu un viņām pastāv nepārejama aiza. Tas bija klusums, kas gūlās citā pasaulē, kur valda cita lietu kārtība, citi likumi. Sai brīdī Marta dziļi izjuta, ka viņa �eit ir sve�iniece. Viņa negaidot te bija ieradusies no tālienes, bija gan mūsu pa�u planētas iedzīvotāja, ta�u dzīvoja un strādāja vidē, kura �iem ļaudīm mū�am paliks sve�a.

Blakus spogulim karājās 1914. gada noplē�amais kalendārs. Izbalēju�u puķu viju ieskauts �etrstūrains laukumiņ�, kur reiz bija stāvējis kalendārs. Laiks �eit bija apstājies vai varbūt vispār neeksistēja. Nebija ne progresa,

ne attīstības, bija tikai visparastāko rūpestu nemitīga atkārto�anās.

Abas sievietes nu cēla uz plīts lielu bļodu � līdz malām pilnu ar lapām.

� Ko jūs darīsiet? � Marta laipni vaicāja, gribēdama uzsākt sarunu, ta�u viņai nepaveicās.

� Vārīsim sidru, � Mare�ala kundze atbildēja, � sidru nabaga ļaudīm. � Viņa paskatījās uz Martu ar cietu skatienu, nemaz neslēpdama, ka grib iedzelt. Pēc tam viņa ielika roku bļodā un piegrāba pilnu riek�u.

� Feuilles de frêne,⁸ � viņa teica lēni, kā mācību stundā, uzsvērdama katru vārdu. � Ņemu lapas, pielieku raugu, parasto maizes raugu, pieleju kadiķu �ņabi un ļauju nostāvēties. Iznāk kaut kas sidram līdzīgs.

� Aboli laikam vēl nav gatavi? � Marta vaicāja.

� Āboli? Kad tie mums ir, pārdodam. Tos, kas paliek pāri � bojātos, nederīgos �, izmantojam. Cest tr�s bon tout de même.⁹ Paklau, dod arī dāmai pagar�ot, � Mare�ala kundze teica, pagriezusies pret jauno sievieti. Un viņa, bijīgi nodūrusi acis, nolika Martai priek�ā uz galda pudeli un glāzi.

� Dzeriet, ja. gar�o, � saimniece vēlēja.

Dzēriens bija gai�i dzeltens, vēss un skābens, ar vieglu pelējuma piegar�u. Pēc pirmajiem piesardzīgajiem malkiem Marta iztuk�oja glāzi vienā paņēmienā un ielēja vēl.

� Ja cilvēks izslāpis, gar�o lieliski, � saimnieces balss nu skanēja laipnāk. Tīkama iemājības sajūta pārņēma Martu. Viņa jutās dro�ībā �ai �aurajā, tum�ajā, dūmu smakas pilnajā telpā, kur aiz loga smar�oja reto lietus lā�u veldzētā zeme.

� Vai negaiss būs? � Marta vaicāja.

� Lielais vēj� vēl neko nenozīmē. �a passera.¹⁰ Negaiss būs kaut kur citur, � Mare�ala kundze atbildēja.

īrētās istabas, kurās viņas abas ar māti mitinājās, bija skopi mēbelētas. Gaisā mū�dien vēdīja sarkano kāpostu viras un citu lētu ēdienu smar�as. Uz �ī nabadzī-

bas fona Marta alla� atcerējās savu māti, kura agri novecoja, sevi nesaudzēja, lai meitai varētu dot to, no kā pa�ai bija vajadzējis atteikties � labu izglītību, patstāvību.

� Esmu skarba māte, to es zinu, da�kārt tev �o to nākas pieciest, � viņa reizumis teica tai rūgti zobgalīgajā tonī, kurā Marta jauta dziļi slēptu mīlestību. � Bet es darī�u visu, kas no manis atkarīgs, lai nemū�am nepieļautu, ka tev būtu mans liktenis. Gribu, lai maizes kumosa deļ tev nekad nevajadzētu zemoties citu cilvēku priek�a. Tālab es tā plē�os.

Marta jau kop� mazām dienām saprata, kāpēc viņām tada dzīve, tapec vientulība un noslēgtība viņu nemaz neuztrauca. Skola, kurā viņa mācījās, bija otrā pilsētas malā, pārtiku�u ļau�u rajonā. Tālab � un arī netie�ās apspiestības dēļ, kurai bija pakļauti visi tie, kas nāca no mazāk turīgas vides, � Martai ar savām skolas biedrenēm tuvāka draudzība neradās. Bez tam viņā jau agri modās lepnuma un atturības jūtas, kas parasti piemīt bērniem, kuri nepieļauj savas vides un tuvu cilvēku noniecinā�anu. Gadiem ejot, arvien bie�āk viņai zuda saskares iespējas ar kaimiņu bērniem. No saviem rotaļu biedriem viņa nemaz nevairījās, joprojām draudzējās ar tiem, tomēr Martas prāta spējas pamazām cēla �ogu. Ieredzētas viņas ar māti tika ļoti labi: darbīga sieviete un krietna, kaut arī pārāk klusa meita; cilvēki labprāt ar viņām sirsnīgi parunājās kāpņu telpā vai veikalā, da�kārt aicināja ciemos uz kafiju vai tēju, bet tas arī bija viss � viņas palika ārpus viņu loka, divas vien. Tomēr, atceroties kvartālu, kur viņas bija dzīvoju�as, Marta alla� klusībā teica �manas mājas�. Reiz viņa vēl izstaigāja taisnās, putekļainās ielas, paiedama garām pirtij un koloniālpre�u veikalam, garām pagrabam, kas toreiz viņām ar māti bija noderējis divriteņu glabā�anai, garām dārzeņu veikalam, kur uz ietves stāvēja sakrauti kartupeļu maisi. Pa puspievērtajām durvīm varēja ieskatīties �aurā gaitenī � sienu apmetums atlupis, kāpnes stāvas, nodeldētiem pakāpieniem. Likās, pie māju durvīm spēlējas tie pa�i bērni, kas viņas bērnībā, un ap atkritumu kastēm lo�ņā tie pa�i suņi. Pa ielu zvanīdams nāca tramvajs un tāpat kā tais laikos apstājās pie ķīmiskās tīrītavas. Bet pazīstamus cilvēkus viņa vairs nesatika. Vienīgi vecais aptiekārs vēl atcerējās, kas viņa bija.

Vakaros māte kārtoja arodbiedrības dokumentus. Ti-

kusi galā ar skolas darbiem, Marta viņai palīdzēja � rakstīja paziņojumus un adreses uz aploksnēm. Vēlāk, kara laikā, vēl nācās strādāt pie radio ziņojumiem un veikt citus pienākumus. Kop� tā laika vārdi �tiesības�, �brīvība�, �miers� Martas apziņā saistījās ar zīmogkrā-sas aso smaku. Marta pievēra acis, un viņas atmiņā uznira mātes tēls: māte sakņupu�i sē� pie galda, sirma, cie�i sakniebtas lūpas, veiklas roku kustības, un lampas gaisma atstarojas viņas briļļu stiklos.

Marta nevarēja atcerēties, ka meitenes gados viņa būtu lolojusi kādas ilūzijas. Kā karavīrs gatavojas kaujai, tā viņa gatavojās nākotnē kļūt neatkarīga. Pēc augstskolas beig�anas viņai ar draugu palīdzību izdevās dabūt stipendiju zinātniskam darbam. Jau toreiz viņa zināja, ka mātei ir vēzis. Viņa redzēja māti lēnām mirstam � tikpat cietu un stipru, kāda viņa bija visu savu mū�u, un tikpat noraido�u, ja kāds piedāvāja palīdzību. Mātes pēdējās dienās Marta vairs nekā nespēja līdzēt, vienīgais, ko viņa vēl varēja, � rakstot zinātnisko darbu socioloģijā, strādāt mātes istabā. Ikreiz, kad Marta, sēdēdama pie galda, pacēla galvu no grāmatām un enciklopēdijām, viņa sastapa mātes skatienu � pirmāk guļamkrēslā, vēlāk gultā, spilvenos, atdusējās mātes dzeltenīgā seja.

Brīdi pa brīdim Mare�ala kundze vērīgi ieklausījās āra trok�ņos. Pēk�ņi, kaut ko sadzirdējusi, iz�āvās pa durvīm, atstādama tās līdz galam vaļā. Vēj�, it kā to vien būtu gaidījis, brāzās istabā līdzīgi me�azvērain, kas jau� laupījumu. Arī Marta nu sadzirdēja automa�īnas taurē�anu un steidzās ārā. Pa ceļu tuvojās vecais fords, vilkdams trosē ma�īnu, kurā sēdēja Reinīrs, ar vienu roku turēdams stūri, bet otru, ar cigareti pirkstos, nevērīgi izbāzis pa ma�īnas logu. Martai uznāca smiekli, jo sidrs bija ielīksmojis prātu. Reinīrs un viņa pati, un pārējais � negaiss, vēja brāzmas, viņu iera�anās �ai pasaules nostūrī � viss viņai tagad �ķita jocīgs un nereāls. Braukdams uz �ķūni, kur jau gaidīja bariņ� vīru, Reinīrs uzmeta viņai sve�ādu, skadru skatienu. Bet Marta tik smējās un vicināja ar roku, it kā sveikdama augstu viesi, kas ierodas svarīgā misijā. Tādā pa�ā draiskulīgā toni viņa uzrunāja Reinīru arī tad, kad viņ� brītiņu vēlāk ienāca Mare�alu istabā. � Ieņem kādu malciņu, būsi ta�u izslāpis.

� Ko tu tur dzer? � Reinīrs sausi noprasīja.

Jaunā sieviete ienesa tīru glāzi un pati tūlīt nozuda indurvīs. Mare�ala kundze stāvēja pie plīts un tie�i, .1 (klāti raudzījās viņos.

� Paldies, uz jūsu veselību. � Reinīrs pacēla glāzi pret saimnieci.

� Vous êtes chez vous,¹¹ � viņa atbildēja, ta�u dzestrais tonis nekādi nesaderējās ar laipno pieklājības frāzi.

Telpa pamazām pildījās ar skāņu sidra smar�u.

Marta un Reinīrs izgāja laukā. Laiks bija mainījies. Negaiss bija aizdunējis garām, un debesis tagad gulēja rāmas un pelēkas. �ķūņa durvis bija pla�i va|ā. Nojumē, kas agrāk laikam bija kalpojusi par stalli un kur tagad glabājās malka un da�ādi saimniecības rīki, ap Reinīra ma�īnu bija satupu�i trīs vai �etri padzīvoju�i vīri un Mare�als pats. Kad Reinīrs jautāja, vai bojājumu jau izdevies atrast, Mare�als tikai izteiksmīgi atmeta ar roku: � Quelle tristesse de voiture!¹²

Marta negribēja klausīties vīrie�u runās par motora detaļām, viņa no tām nekā nesaprata. Izņēmusi no ma�īnas somu, viņa apsēdās uz malkas grēdas nojumes stūrī: gribējās pavērot vīru sejas, jo ikkatrs te aizstāvēja savas domas ar tādu pārliecību, it kā runātu par sporta sacīkstēm vai pasaules politiku. Visrunīgākais bija Mare�als. Vairs ne pazīt nevarēja to saīgu�o cilvēku, kas pirmīt bija devies pēc Reinīra ma�īnas. Izmeties kamzolī, bereti galvā, neaizdegtu cigareti zobos, ko Reinīrs tikko bija iedevis, viņ� rosīgi līkņāja ap ma�īnu.

� Tik drīz nesalabosim, � Reinīrs teica Martai.

� Nu, nekas.

� Mums �eit nāksies pārnak�ņot.

� Nu un? Kas par to? � Marta atteica īsi, uzsvērti vienaldzīgi, jo viņai nepatika Reinīra īgnā balss.

� Bet man ne prātā nenāk te nak�ņot. Vai tu maz apjēdz, kur mēs atrodamies? Tas nav pat ciemats, bet elles kakts. Pusducis mājeļu �aipus upes un tikpat daudz viņā pusē, tur, garām tiltam, aiz pils.

� Aiz pils? Tas ta�u vareni. � Un Marta klusi iesmējās.

� Nu jā, kā to ņem. Propri�t�*, kā viņi �eit saka. Tādu sētu te sauc par pili.

� Piezvanīsim uz turieni.

� Tu atkal mal savu. Kur tad zvanīt? � Viņ� raustīja plecus. � �īs vietas pat kartē nav. Saucas Chatigmj sur VEsse vai kaut kā tamlīdzīgi, es lāgā nesapratu.

� Vai būs kāda nelaime, ja vienu nakti pavadīsim �eit? Laika mums diezgan. Mēs ta�u tik |oti gribējām aizbraukt, tikt prom no visa. Un vai �eit tik slikti?

� Neesam vis savā, bet fran�u ciematā. Vai tu kaut drusciņ esi apskatījusi apkārtni? Vai tu domā, ka tev būs kur paēst un kur gulēt?

� Nevajag tā pārspīlēt. � Marta juta sejā kāpjam dusmu sārtumu. � Esam ta�u starp cilvēkiem. Es daudz labāk pārgulētu siena kaudzē vai vienkār�i uz grīdas nekā tādā bordelī kā viņnakt.

Reinīrs paraustīja plecus, novērsās un gāja atkal raudzīt, kā vīriem veicas ar ma�īnas labo�anu. Kundziņ� izbrauca zaļumos, bet cieta neveiksmi, Marta ļaunā priekā nodomāja, ta�u tūdaļ sakaunējās savu tum�o domu dēļ. Reinīrs pieder pie tiem, kuri jau no mazotnes radu�i, ka viņiem izdabā, � jā, kungs, klausos, vai tā būs labi, kungs? Bet viņ� arī redz visam cauri un daudz ko saskata īstajā gaismā. Protams, glu�i visu ne, jo gribot negribot viņ� vēl pieder tai pasaulei, kuras uzskati viņam iepotēti jau bērnībā, tie viņam ir asinīs. Salīdzinājumā ar Reinīru es esmu tīrā �igāniete, Marta nodomāja.

Brītiņu vēlāk viņa piecēlās un devās laukā. Reinīram garām ejot, viņai gribējās tam pieskarties, paraustīt aiz rokas, bet Reinīrs bija pagriezis muguru un neredzēja viņu vai arī izlikās neredzam.

Reinīrs sastapa tēvu direktora kabinetā, kur gaisā vēl vēdīja nupat notiku�ās apspriedes laikā izsmēķēto cigāru dūmi. Joprojām kārtodams papīrus un kaut ko piezīmēdams bloknotā, Morslāgs sacīja savam pretī sēdo�am dēlam: � Kāpēc mums jārunā tie�i tagad, vai nevar vēlāk? Tūlīt beig�u darbu un ie�u mājās. Varbūt nāksi līdzi, iedzersim kafiju? � Lai saviem vārdiem pie�ķirtu ticamību, Morslāgs piecēlās. Bet viņa skatiens vēl kavējās pie papīriem apkrautā galda. Reinīrs pamanīja, ka starp ¹³

tēva uzacu lokiem ievelkas tik pazīstamā dusmu rieva, un

palika sē�am.

� Gribu runāt ar tevi tie�i tagad. Cerams, tas neprasīs daudz laika.

Rakstāmgalds bija no pulēta palisandra koka. Uz spo�ās ovālās virsmas stāvēja tuk�as kafijas tases un pilni pelnu trauki. Reinīrs paņēma pāris cukura papīriņu ar firmas zīmi, kurā bija attēlota klints un enkurs, apdro�inā�anas firmas stabilitātes simboli, un uzmeta papīriņus uz tuvākās apak�tasītes. Tēvs iebāza uzvalka kabatā piezīmju grāmatiņu un briļļu futrāli un ar nīgru �estu pūlējās ielikt krū�kabatiņā pildspalvu.

� Nu, labi.,� klāj vajā .,. tikai pacenties izteikties īsāk.

So teicienu Reinīrs jau bija dzirdējis. Tēvs to alla� izmeta, lai slēptu savu nepatiku, ja bija jāuzklausa kāds āķīgs jautājums.

Koka svēdras galda virsmā atgādināja ugunsmēles vai jūras viļņus. Reinīrs atcerējās, kā �is galds �eit bija nokļuvis. Personāls to dāvināja direkcijai apdro�inā�anas sabiedrības piecdesmitajā jubilejā. Viņ� pats, Reinīrs, tad vēl bija zēns un tik tikko sniedzās līdz galda malai. Salīdzinājums ar ugunsmēlēm vai jūras viļņo�anos viņam bija iekritis prātā jau toreiz. Vēlāk viņam �īs svēdras atgādināja grafikas vai svītras, ko atzīmē seismogrāfs, attēlojot pazemes grūdienus. Reinīra atmiņā uzvilnīja apspriedes, kurās viņ�, kādreiz �eit strādādams, bija piedalījies, � nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēne�a vienmēr viens un tas pats, vienas un tās pa�as intereses, problēmas, akciju vērtības cel�anās un kri�anās, finansiālās dzīves uzplūdi un atplūdi, mū�īgā kustība, tā, kā tas redzams �ais līnijās ...

Runātāju pa�pārliecinātās balsis jau toreiz viesa viņā pretīgumu, ko nevar aizgainīt ar kafijas smārdu un cigare�u dūmiem. Un, �o galdu ieraugot, Reinīrs vienmēr sajuta sevī slēptu izaicinājumu, pats nezinādams, kāpēc. Ne jau dārgās koka �ķiedras noslēpumainais raksts bija vainīgs. Izaicinājumu meta moko�ā, vārdos neietērpjamā neatbilstība starp dzīva organisma struktūru, kas arī pēc koka apstrādā�anas paliek �ķiedru veidojumā, un nedzīvo ekonomiskās varas grafisko attēlu.

� Aizgāju no darba.

� Atkal?

� Ja, bet �oreiz pavisam.

Tēvs nopūtās, sarauca uzacis un ar kreisās rokas īk�ķi un rādītājpirkstu paberzēja deniņus.

� Tu zini, ko es par to domāju. Uzskatu, ka esi rīkojies mu|ķīgi. Tu deklasē pats sevi. Ko darīsi turpmāk? Izpra�ņāsi cilvēkus? Meklēsi personas aptaujai, rakstīsi pārskatus? Uzstāsies kā cilvēcisko attiecību speciālists?

� Tā es varbūt kādam atnesī�u labumu. �Lielais bizness� pārvēr� mūsu sabiedrību bezdvēseliskā ma�īnā, un pret to mēs vēr�amies. Pētīt sociālos apstākļus vajag nevis tādēļ, lai veicinātu ra�o�anas attīstību, bet gan tālab, lai negatīvās tendences, kas ir �īs ra�o�anas pavadones, izpētītu un ievadītu citās sliedēs ...

Tēvs, galvu �ūpodams, bungāja ar pirkstiem pa galda malu.

� Labi, Reinīrs sacīja, � ja tas jūs kaitina, cietī�u klusu.

� Tā saucamais modernisms nav nekas cits kā pakļau�anās sabiedrības uzskatiem. Neredzu tur nekādas jēgas. Tā nav zinātne. Tā ir pseidomācība, domāta bir-ģeru dēliņiem � neveiksminiekiem, pusinteliģentiem, kuri grib visur bāzt degunu un cer ar da�ādiem niķiem un stiķiem kļūt slaveni. Tas ir amerikānisms, virspusība. Mūsu laika slimība. Pēc divdesmit gadiem neviens prātīgs cilvēks tādas lietas vairs nepieminēs. Sauc tu mani par konservatīvu. Bet es uzskatu, ka jēga ir tikai uz stipra pamata balstītai finansu sistēmai, bez visādām prātvēderu blēņām.

� Gribam vai negribam, mums tomēr jāreķinās ar noteiktiem faktoriem... ir ta�u arī starp jusu paaudzes ļaudīm daudz tādu, kuri saredz briesmas, kas cilvēkiem draud, ja tos virzīs tikai pa mērķtiecības ceļu... � Reinīrs iesāka, bet aprāvās. � Nav nozīmes strīdēties. Jūs neredzat acīm redzamas lietas glu�i tāpat kā pirms desmit gadiem.

� Uzskatu, ka būtu muļķīgi iedomāties, ka mēs ar savu saprātu un savām metodēm atrisinām visas problēmas. Bez tam tā ir tuk�a pļāpā�ana par darba devēju un darba ņēmēju tuvinā�anu. Nebijis kara un grāmatu, kuras tu sāki toreiz lasīt, un tavu sakaru, tu nebūtu sācis nodarboties ar socioloģiju. Normālos apstākļos es nekad to nebūtu pieļāvis. Liekas, tu biji nācis pie prāta, kad sāki strādāt pie manis, kur patiesībā ir tava īstā vieta.

� Jūs zinājāt, ka tas būs tikai īslaicīgi. Es taisījos precēties.

� Jā, un tava sieva. Ko viņa par to domā?

Tas bija tēva galvenais trumpis, un tēvs to zināja. Reinīrs paraustīja plecus.

� Tava labklājība balstās uz ... �o te... � Morslāgs ar pla�u �estu norādīja uz direktora kabinetu. � �eit tev ir darbs, nākotne. Kādu tu iedomājies savu nākotni? Neesi pat beidzis studijas tai jomā, kurā taisies darboties.

� Esmu sācis strādāt pie disertācijas. Viss jau nokārtots.

Sajuzdams tādu pa�u naidu, Reinīrs bija sēdējis savu vecāku priek�ā toreiz, �etrdesmit piektajā gadā, it kā neredzama siena �ķirtu viņus. Tiesību zinātnes � jā, lieliski, ekonomika � vajadzības gadījumā arī labi, bet psiholoģija, kam tā? Tāda izvēle tika uzskatīta par no�ēlojamu nomaldu.

� Ļaunākais ir tas, ka tu līdz pat �im laikam nekā neesi sapratis, � tēvs nu runāja, uz priek�u saliecies un elkoņus atbalstīdams uz galda, � ka tev, manam vienīgajam dēlam, tradīcijas un paaud�u nepārtrauktība neko nenozīmē, ka tu to visu vienkār�i ignorē... Tu neapjēdz, ko tas nozīmē man ..,

Apjēdzu glu�i labi, Reinīrs domāja. Apjēdzu tāpēc, ka īstenībā jūs respektēju, jo zinu, ka esat neuzpērkams, strādīgs, protat savu darbu, esat nesatricināmi pārliecināts par savu konvenciju un uzvedības normu derīgumu, tāpēc ļoti uztraucaties, ja cilvēki sāk rauties prom no vietas, kur viņiem pienāktos palikt, pakļaujoties tradīcijām un kārtībai un veicot pienākumus pret sabiedrību, pret ģimeni un pret visvareno dievu, kura likumi ir neizdibināmi, bet kuri jāievēro. Ar savu rīcību es sa�ķobu jūsu autoritāti, jūsu dzīves �ogā izsitu caurumu, ko nav iespējams aiztaisīt ciet, jo man jūs nevarat dot neko, ne savu varu, ne pārliecību, pat ne firmu, kuru veidojis jūsu tēvs un vectēvs un kuru jūs uzskatāt par daļu no sevis pa�a. Es pilnām aptveru, cik tas ir traģiski, ka mēs katrs stāvam savā pasaulē. Nekad es jums nespē�u ieskaidrot, ka es visu apjēdzu. Pat ik soli tai virzienā jūs uzskatāt par nekrietnu pārgudrību, par novirzi un nomaldu. Jūs uzskatāt mani par slimu, un domājat ka esmu tāds kļuvis savas vainas dēļ. Es jūs mīlēju, kaut arī nekad nemācēju jums to pateikt. Arī tagad, kad raisos vaļā no jūsu aizbildnības, mīlu jūs un apbrīnoju jūsu savaldību �ai satraukuma pilnajā brīdī.

� Dari, kā zini, � tēvs sacīja, acis nepaceldams, un īsi nopūtās. Reinīrs zināja, ka �ī nopūta slēpa dziļu iek�ēju saviļņojumu. � Tu esi pieaudzis cilvēks. Ej pats savu ceļu.

�: Es to vien gribu.

Sī saruna bija notikusi pirms pieciem gadiem.

Raugoties uz Mare�alu un pavecajiem ciemata vīriem, kas bija sanāku�i ap ma�īnu, Reinīram ienāca prātā salīdzināt sevi ar tēvu: abiem bija vienādas manieres, vienādi sejas vaibsti, vēl vairāk � arī tēvs būtu uztraucies un nervozējis, ja ma�īnas remonts ievilktos garumā. Sī atklājuma sarūgtināts un atsve�inā�anās jūtu pārņemts, Reinīrs savu iek�ējo �es� it kā at�ķēla no sevis, jo jaunībā viņ� bija nosolījies, ka nekad nekļūs tāds kā tēvs-

Mare�ala kundze lēniem un spēcīgiem vēzieniem maisīja katlu.

� Vīrie�i visur vienādi, � viņa ierunājās, � ja kaut kas jāizjauc un no jauna jāsaliek, aizmirst vai visu pa sauli. Ko lai dara, tehnika ... � Un, it kā pakļaudamās liktenim, viņa daudznozīmīgi paraustīja plecus. Kad Marta nostājās saimniecei blakus, lai paskatītos katlā, viņai uzvēdīja asa sviedru smaka. Mare�ala kundze, pasmēlusi �ķidrumu karotē, gar�oja.

� Vai būs labs?

� Les gens ont bien besoin de quelque chose, pour oublier leur misère.¹⁴

It kā �o domu turpinādama, Marta gribēja saimniecei jautāt, par kādiem līdzekļiem viņi dzīvo, kur strādā viņas vīrs un tā tālāk, tomēr neuzdro�inājās.

� Jūsu autiņ� arī diez kas nav, � Mare�ala kundze pēk�ņi sacīja.

� Jūsējais ir labāks, � Marta laipni atsvieda.

� O, jā, tas mana vīra nopelns, viņ� mū�dien noņemas ap auto, mūsu ciemā viņ� ir izslavēts meistars, labo arī motorus, radio un vēl daudz ko citu ... � Bet tad viņa īgni atmeta ar roku. � Ta�u �eit, mājās, nekā nedara. Un viņam taisnība. Vai tad mums tas jādara?

Jumts izrūsējis. Sienas cauras. Ne elektrības, ne ūdensvada. Diezin vai jūs tas var interesēt...

Atbildi negaidīdama, viņa runāja tālāk īsos, aprautos teikumos, it kā piepe�i būtu pārrauts aizsprosts. Kreisā roka brī�iem sa�ņaudzās dūrē, brī�iem atlaidās � lik liels bija viņas satraukums. Marta saprata tikai daļu, jo saimniece runāja ātri un da�brīd vietējā dialektā.

� Jauniem ļaudīm �eit nav izred�u, nav darba. Tie aiziet uz pilsētu, uz fabriku. Bet tur nav labāk. Kamēr vieni, kaut kā iztiek... Bet, kad apprecas, nāk sieva, bērni... Dzīvot nav kur ... Un dārdzība ... Ēst ta�u vajag. Vai tad viņi vainīgi, ja apstākļi tādi, ka jākliedz... Bet pamēģini tik tu, cilvēk, pacelt balsi un pateikt, ka tev jādzīvo kā lopiņam, tūliņ būs virsū policija ...

� Es �orīt redzēju mājas Rubē... � Marta iekrita saimniecei valodā, mēģinādama pierādīt, ka viņa izprot stāvokli. Mare�ala kundzes satraukums uzreiz noplaka.

� A, oui, Roubaix.. .* � viņa teica un cie�i saknieba plānās lūpas. Sejā iegūla naids. Marta juta, ka kontakts starp viņām abām atkal zudis. Viņa apsēdās pie galda un atvēra somu.

� Vai jums neatrastos papīra lapa?

� Papīra lapa? � saimniece pārjautāja cieti un izbrīnījusies, augstu saraukdama uzacis. Bet, ieraudzījusi Mar-tai rokā pildspalvu, teica: � Ak rakstī�anai. Je ne sais pas.¹⁵¹⁶ � Un turpināja maisīt katlu. Marta samulsusi rakņājās somā. Negribējās saimniecei uzplīties, tāpēc viņa ielika pildspalvu atpakaļ somā. Sai brīdī abu sievie�u skatieni sastapās. Mare�ala kundze paraustīja plecus, noslaucīja priek�autā rokas un pa otrām durvīm izsteidzās ārā. Brīdi vēlāk Marta dzirdēja viņu skaļi uzrunājam kādu kaimiņu mājas pagalmā.

� Paklau, Bernabē, vai tev nav rakstāmpapīrs? � Viņa teica vēl kaut ko, bet Marta nesaprata, ko īsti.

Katls mutuļoja un sāka kūsāt pāri. �ķidrums �ūkstēdams lējās uz plīts. Marta piegāja pie pavarda, paņēma koka karoti un sāka maisīt. Degunā sitās sidra skābenā smar�a.

� Voilà!¹⁷ � iesaucās Mare�ala kundze, nākdama istabā, un nolika uz galda divas ko�i zilas līniju papīra lapas, izrautas no skolas burtnīcas.

� Nu jūs varēsiet rakstīt. � Un izņēma Martai no rokas karoti. � Tādu sidru izvārīt nav grūti, � viņa turpināja, tum�u, pēto�u skatienu lūkodamās Martā. � Recepti es jums iedo�u.

�Mī|o Pauli� Marta iesāka, bet tālāk netika, jo roka necēlās rakstī�anai. Viņa nolika pildspalvu. Iztēlē redzēja Paulu kaut kur tālumā, it kā pamazinātu attēlu: baltā uzsvārcī, ārstu svītā, kuras priek�galā pats profesors, Pauls iet pa slimnīcas palātām, no slimnieka pie slimnieka. Tik daudzas reizes pēc tam, kad tie bija atnesti no mazgātuves, viņa bija �uvusi pogas Paula baltajiem uzsvār�iem. Apkaklītes mū�dien bija par lielām un piedurknes par īsām. Stīvēdams mugurā iecietināto uzsvārci un neveikli vēcinādams garās rokas, Pauls reizēm mēdza jokot: � Nav nepiecie�ams, lai uzsvārcis būtu �ūts pēc auguma, galvenais, lai tas būtu sniegbalts, neaptraipīts. Kalsens erceņģelis ar stetoskopu kaklā, Martai reiz bija ie�āvies prātā salīdzinājums.

� Tīrs, kaut arī ne bez grēka, � Pauls jokojoties mēdza par sevi teikt. Citreiz piebilda: � Esmu tīrs, mani �ķīstījis hlors un ciete.

Klusībā smaidīdama, tuk�ām acīm Marta raudzījās papīra lapā. Lūpas kustējās, bet roka neklausīja. �Paul, es aizbraucu ar Reinīru, Tu viņu pazīsti tikai pēc vārda, viņu sauc doktors Morslāgs. Kamēr Tu strādāji Zviedrijas klīnikā, es viņam palīdzēju apkopot anke�u datus grāmatai, ko viņ� raksta. Es Tev par to jau rakstīju. Bet to, ka man ar viņu bija sakars, to Tu nezini. Tas izbeidzās vēl pirms 'Tavas atgrie�anās. Pēc tam veselu gadu mēs nebijām ne redzēju�ies, ne runāju�i. Kop� likvidēts Zinātņu centrs, mums nebija sevi�ķas vajadzības tikties arī darba jautājumos. Bet aizvakar viņ� negaidot pie manis atnāca ...�

Nē, ne tā, Marta pie sevis noteica. Pēc tam atbalstīja galvu rokās, pievēra acis. Satraukums, haoss � tādi jēdzieni Paulam neeksistē. Viņ� nezina, ko nozīmē � dzīvot neapmierā un pretrunās, justies vientuļam. Es alla� ilgojos pēc noteiktības un līdzsvara, tāpēc arī iemīlējos viņā. Neuzdro�inājos Paulam teikt patiesību, jo baidījos viņu zaudēt, baidījos no sāpēm: �ķiet, kaut ko zaudē�u, baidījos, ka, uzzinājis visu, viņ� to man nepiedos un mūsu

attiecībām būs beigas, glu�i vienkār�i es viņam vairs nebū�u Marta, bet sve�a sieviete.

Ar ko sākt? Lai visam rastu izskaidrojumu, man vēlreiz jāizjūt gadi, kas pagāju�i pēc mātes nāves.

Kad māte nomira, Marta pārtrauca zinātnisko darbu un sāka strādāt kādā sabiedriskā organizācijā. Noīrēja jumtistabiņu puspamesta parka tuvumā. Caur vienīgo logu zem jumta varēja redzēt koku galotnes un pieputēju�a zālāja vidū � dīķi. Brūnas, neglītas tapetes... Marta atcerējās, sapņodama vaļējām acīm, noliekusies pār neuzrakstīto vēstuli. Petrolejas lampa ar bārkstainu aba-�ūru... Cilvēku sejas, vārdi.., Jūtas, kas manī uzvilnīja, nevaru saukt par mīlestību, bet varbūt tā bija mīlestība? Smieklīgi un skumji tas bija: students, kuru mana draudzene atraidīja, atnāca pie manis, jo zināja, ka esmu viņā ieķērusies... Vēlāk kaimiņ�, divdesmit gadus vecāks par mani, atraitnis, priecīgs par katru laipnu vārdu, gatavs darīt diezin ko manis labā: tīrīt kurpes, jebkurā laikā nākt man pretī, kopt, kad slimoju, bet es ar viņu sagājos tikai tāpēc vien, lai spītētu tam otrajam. Nelāgi toreiz bija: viens manis dēļ mira vai nost, bet otrs ar savu vienaldzību ne�ēlīgi sāpināja. Retie gai�ie brī�i man bija vienīgi tad, kad tikos ar Preto�anās kustības draugiem Stratmaņa darbnīcā: tur vakaros �ķetinājās sirsnīgas sarunas, bija jauka noskaņa... no turienes vienmēr aizgāju ar pārliecību, ka viņi stāv kūsājo�as dzīves vidū un piedalās jaunas dzīves radī�anā, bet manas pa�as dzīve likās tikpat sīka un nenozīmīga kā skabūzītis, kurā dega petrolejas gaismeklis un sienas sedza neglītas tapetes.

Marta klusi iesmējās, it kā savu dzīvi no�ēlodama. Ap uzrunu �mīļo Paul!� viņa zīmēja staru vainagu. Neticu arī, ka tad, kad mēs iepazināmies, Paulam būtu bijis skaidrs priek�stats, kā es dzīvoju. Kad vēlāk da�kārt par to ieminējos, viņ� neizrādīja interesi. Varbūt gribēja mani no �īm atmiņām pasaudzēt. Pauls man likās jauks, apdomīgs. Un es sāku censties � tā man vismaz �ķita � būt tāda, kādu viņ� mani redzēja. Sameklēju darbu apvienībā �Jeugdappel� � tas bija solis uz priek�u �, apmainīju dzīvokli, arī pati kļuvu citāda. Tagadējo Paula līgavu Veika jaunkundzi no Zinātņu centra sekretariāta (tur es pirms diviem gadiem satiku Reinīru) un kādreizējo

meiteni, kas dzīvoja brūni tapsētā istabā un pelnīja maizi kaut kādā sabiedriskā organizācijā, nevar pat salīdzināt... Vajadzētu izstāstīt visu sīki pēc kārtas, bet tas būtu skumj� stāsts.

Atlaidusies krēslā, Marta dziļi nopūtās. Viņa apzinājās, ka veltīgi būtu kaut ko izskaidrot. Cilvēks vienmēr atrodas kustībā, attīstībā. Sākumā viņas dzīvē nebija ne Paula, ne Reinīra, tad parādījās Pauls, pēc tam viņai bija Reinīrs un Pauls bija tālumā, vēlāk viņa atkal draudzējās ar Paulu un par Reinīru bija tikai atmiņas � viss iegravējies viņā tāpat kā gadu gredzeni kokā. Ne viņa gribēja, ne varēja notiku�o vērst par nebiju�u. Bet gribējās vēl dzīvē kaut ko sasniegt.

Marta saplēsa papīra lapu un driskās savēla bumbiņās. Mare�ala kundze bija izgājusi. Sidra katls uz lēnas uguns klusītiņām vārījās. Pavarda sasildīts, gaiss istabā nu bija tikpat tveicīgs kā ārā.

Nostājusies uz sliek�ņa, Marta neuzrakstītās vēstules atliekas izkaisīja krūmos. �ķūnī Mare�ala vadībā vīri jauca ārā ma�īnas motoru. Uz zemē noklāta brezenta gulēja neskaitāmas detaļas. Reinīru nekur neredzēja.

Marta kautrējās vīrie�iem prasīt ceļu uz tualeti, tāpēc atgriezās istabā, cerēdama sastapt saimnieci. Bet istaba bija tuk�a. Katls vēl arvien vārījās. Viņa ieskatījās mazajā gaitenī, arī tur neviena neredzēja. Brītiņu vilcinājusies, Marta pieklauvēja pie aizslēgtajām durvīm, kas veda uz iek�ējo pagalmu, un klausījās. Neviens neatsaucās. �ķita gan, ka ārpusē, pagalmiņā, kāds staigā. Mirkli svārstījusies, Marta piesardzīgi pagāja garām �autenēm un izmetās laukā. Pagalmiņā pie �ķūnī�iem stāvēja jauneklis tum�zilā triko kreklā ar īsām piedurknēm, daudz jaunāks par vīrie�iem, kas �ķūnī rosījās ap ma�īnu.

Jauneklis pa gabalu vēroja, kā remontē ma�īnu, no vietas, kur viņ� stāvēja, bija labi redzams. Izdzirdis uz akmens lieveņa Martas soļus, jauneklis spēji pagriezās. Neskūtā, bārdas rugājiem apaugusī seja izskatījās no�ēlojama. Martai �ķita, ka abi ir nobiju�ies. Likās, jauneklis, ne vārda neteicis, viņai uzbruks vai arī metīsies bēgt. Viņai ie�āvās prātā: vai nu viņ� kā kurmis ielīdīs zemē, vai ar dūrēm metīsies virsū. Jauneklis skatījās viņā � sve�ā, apjuku�ā, samulsu�ā sievietē, un saspringums viņa sejā pamazām sāka atslābt. Baiļu izteiksme gaisa, kaut arī nebija izrunāts ne vārds. Marta saprata, ka glu�i nemanot vairs nevar aiziet un viņ� arī nevar pazust,

it kā nekas nebūtu noticis. Viņa drud�aini meklēja vārdus, jo kaut kas ta�u bija jāsaka. Bet nekas neienāca prata, vienīgi tas, ko viņa pirmīt bija kautrējusies vaicāt vīrie�iem tur, �ķūnī. Tomēr jautājums izskanēja ļoti cilvēciski. Jauneklis parādīja virzienu un pats tūdaļ nozuda aiz �ķūnī�iem.

Marta devās norādītajā virzienā � pa nātrēm apaugu�u taciņu uz upes pusi. Nātres un zāle sniedzās līdz ceļiem. Krūmos spindza kukaiņu mākoņi. Ap mazmājiņu � no trim cinkota skārda plāksnēm sasistu būceni � zeme bija nomīdīta melna. Degunā iesitās neganta smaka, un Marta metās sāņus un sadzēlās nātrēs. Pēc tam spēra soļus piesardzīgi un, augstpapē�u kurpēs balansējot kā uz virves, gāja pa taciņu taisni uz upi. Tikusi pusceļā, atskatījās. Istabas loga ka bāls plankums vīdēja Mare�ala kundzes seja.

Laiks atkal bija noskaidrojies, spīdēja saule. Upes krastā, pa labi no taciņas blīvi auga kazenāji un sausser�i, bet kreisajā pusē bija dubļu skrīnis ar uzpirkstītēm.

Sausās vasaras dēļ ūdens līmenis bija stipri krities un upe tecēja gausi. Nolieku�ies straumes virzienā, zem ūdens vīdēja tum�i zaļi, apglumēju�i ūdensaugi.

Otrā krastā krūmos kāds paklusi iesmējās. Marta vēl nebija paspējusi sakārtoties, kad tur jau paslējās Reinīra galva.

� Nav ko kautrēties. Esam ta�u laukos.

Kāpēc viņ� mani tā ienīst, Martā iedzēlās doma. Un pēk�ņi tas, kas slēpās dziļi apziņā un viņu sāpināja un mocīja, uznira virspusē. Steidzīgiem soļiem viņa devās uz priek�u, bet papē�i grima dūņās, un vajadzēja apstāties.

� Tiem abiem nesatikties,

tos dziļa upe �ķir... � Reinīrs deklamēja, krastā stāvēdams. � Uzmanies, samērcēsi kājasl Paliksim vien labāk katrs savā krastā.

Ātri noāvusi kurpes, Marta iebrida ūdenī. Zem kājām bija mīksts, glums upes dibens. Pēk�ņi kāja slīdēja un viņa paklupa. Samirka svārku mala, un to vajadzēja uzlocīt.

� Skaties tik, �eit mēs izģērbjamies bez tielē�anās, � Reinīrs dzēlīgi smējās. Citkārt Marta �os vārdus nebūtu ņēmusi ļaunā, bet �oreiz saklausīja tajos ironiju. Jautājumā par izģērb�anos Martai bija savi principi, un Reinīrs par tiem skaitās. Marta domāja, ka Reinīrs

zobojas par viņas izturē�anos tuvības brī�os, tāpēc aizvainojums �ķita sevi�ķi sāpīgs. Paņēmusi slapjās kurpes, viņa meta tās uz krastu. Viena bezmaz trāpīja Reinīram un palika karājamies krūmā.

� Kāpēc tu man nepalīdzi?

� Nesaucu ta�u tevi �urp. Es tie�ām nevaru tev palīdzēt. Te ir dzeloņdrā�u �ogs.

Līdz viduklim mirkdama ūdenī, sparīgi cīnīdamās ar akmeņiem, ūdensaugiem un nelīdzeno upes dibenu, Marta sasniedza otru krastu. Klusēdama izgrieza slapjos svārkus un sāka meklēt kurpes. Brida pa garu zāli un dzelk�ņainiem krūmiem. Viņus patiesi �ķīra dzeloņdrātis � krū�u augstumā no staba līdz stabam cie�i nostiepts sarūsējis drā�u pinums.

Tēlnieka Stratmaņa darbnīca, kur viss aptum�o�anai vajadzīgais � melnas drānas gabali, pinumi, melns kartons � pa dienu karājās augstu pie griestiem, atgādināja sikspārņu ligzdu. Marta da�kārt bija turp gājusi mātes uzdevumā. Bet reiz viņa, uzgrūzdamās ģip�a modeļiem apkrautam galdam un klupdama pār ski�u mapēm, iedrāzās pie mākslinieka un raudādama stāstīja, ka, vilcienā pārbaudot pases, vācie�i apcietināju�i viņas māti.

� Es to jau zinu, � Stratmanis teica, darbodamies ap drā�u karkasu. � Par laimi, tava māte paguvusi iznīcināt svarīgus dokumentus, kas glabājās pie viņas. Nebūtu viņa to izdarījusi, jācie� būtu daudziem.

� Bet kas tagad notiks ar māti? � Marta jautāja, nevarēdama aptvert, kā gan Stratmanis var tik mierīgi sēdēt un raupjiem, apķepu�iem pirkstiem viļāt māla piku. Stratmanim bija trijstūraina seja platiem vaigu kauliem un lielām, bālām lūpām, kurās tikko samanāms slēpās smaids � glu�i kā Budam. Viņa draudzībā un uzmanībā arī �oreiz, tāpat kā vienmēr, jautās zināma atturība. Gandrīz bezskropstainām, dziļi iegrimu�ām acīm viņ� vēroja māla piku. Marta elsodama stāvēja mākslinieka priek�ā, viņus �ķīra drā�u karkass, ap kuru vēlāk taps mākslas darbs. Es �o cilvēku nepazīstu, galīgi nepazīstu, Marta iedomājās pēk�ņās izbailēs, bet jau pēc mirkļa atguvās un atkal juta pamatu zem kājām. Man viņam jātic, noteikti jātic, citādi tam visam nav jēgas.

� Mēs darīsim visu, ko spēsim, to es tev apsolu. Uz mājām vairs neej. Pajumti es tev kaut kur atradī�u,

Stratmanis turēja solījumu un ar draugiem izstrādāja precīzu plānu Martas mātes glāb�anai. Brīdī, kad māti pārveda no viena cietuma uz otru, viņa vārda tie�ā nozīmē tika izrauta apsardzei no rokām. Pēc tam viņām abām bija jauna adrese: kanāla malā, Stratmaņa mājas bēniņos. Nevienu no mājas iedzīvotājiem viņas nepazina un nekad pat neredzēja. Istabiņā bija divas saliekamās gultas, divi krēsli un galds. Bēniņos glabājās grāmatas un vecas mēbeles; laiku pa laikam mēbeles nesa lejā un skaldīja malkā. Viņas abas ar ārpasauli saistīja vienīgi Stratmanis un viņa sieva Dora. Reizi dienā Dora atnesa siltu ēdienu, piesardzības dēļ trauku ievīstījusi avīzē, un vakaros iznesa atkritumu spaini. Nekad viņas no turienes negāja ārā. Stratmanis bija arī noliedzis viņām vienām pa�ām staigāt pa bēniņiem. Ceturtajā stāvā, mājas fasādes pusē, dzīvoja fran�u valodas pasniedzējs. Tātad piesardzība bija vietā. Lai kaut cik izkustētos un ieelpotu svaigu gaisu, Marta pa istabiņas �auro logu ik dienas izlīda uz mazā laukumiņa, kas atradās starp viņu un kaimiņmājas jumtiem. Vieta bija dro�a, turp nebija ejas. Kad Marta stāvēja uz laukumiņa, no apak�as viņu skatienam paslēpa karnīzes, bet kanāla pusē � uz kolonnām balstīta skulptūra. Divi milzīgi ģip�a suņi, aplupu�i un apdrupu�i, sēdēja abās pusēs jumta galam un, galvas izslēju�i, it kā gaudoja uz debesīm.

Māte bija kļuvusi vēl klusāka. Viņa rūpīgi slēpa no meitas, ka bija jau smagi slima. Pa dienu viņas abas �ķiroja pārtikas kartītes, lāpīja drēbes un zeķes, ko Dora Stratmane viņām piegādāja lielos daudzumos. Dienas vidū viņas vēroja, kā fantastisko suņu ēnas uz plakanā jumta sāk stiepties garumā. .

Bada ziemā Stratmaņa stingrie aizliegumi vairs netika ievēroti. Fran�u valodas pasniedzējs laikam bija aizbraucis uz laukiem. Marta ar māti gan vēl nak�ņoja bēniņos, bet dienas vadīja tre�ajā stāvā kādā �aurā telpā, kur valdīja puskrēsla. Pa logu varēja redzēt dārzu � kailus kokus. Visiem lielajiem kokiem zari bija apzāģēti. Viņas te mita kopā ar citiem, kuri arī slēpās �ajā mājā pie kanāla, � vecais antikvariāta īpa�nieks Levija kungs, divi studenti, viens aktieris. Studentiem viņas zināja tikai vārdus. Tie bija klusi pui�i, spēlēja �ahu, sūca tuk�as pīpes, sacerēja kriptogrammas. Kluss bija arī Levija kungs, viņ� gan nesēdēja glu�i mierā, bet augu dienu, galvu �ūpodams un brī�iem nopūzdamies, kaut ko

dudināja pie sevis un trīco�iem pirkstiem virpināja savu pulksteņķēdi. Reiz, kad viņ� nebijis mājās, vācie�i apcietināju�i un aizvedu�i viņa sievu, dēlu, vedeklu un mazbērnus. Nekā viņ� vairs par tiem nezināja. Veikalu konfiscēja, dzīvokli apķīlāja. Stratmanis viņam bija devis patvērumu. Vecais vīrs dzīvoja moko�ās gaidās. Neskaitāmas reizes dienā viņ� skatījās uz durvīm, uz pulksteni, arvien piemeties tik uz krēsla maliņas, ik brīdi gatavs trūkties aug�ā. Vakaros viņi visi sasēdās ap galdu, uz kura dega kvēpeklis, iestiprināts grima kārbā, ko bija atnesis aktieris. Pa dienu aktieris sēdēja pie loga un lasīja, bet vakaros � saldi smar�ojo�ās, plīvās kvēpenes gaismā � it kā atdzīvojās un deklamēja dzejoļus, antīko traģēdiju fragmentus, monologus no �ekspīra drāmām. Savas balss iejūsmots, viņ� runāja dedzīgi un aizrautīgi, iedvesdams �im cilvēku bariņam kvēlas alkas dzīvot. Visi klausījās apgarotām sejām un aizmirsa tumsu, kas valdīja apkārt.

Kādu nakti bija aptvarste. Abi studenti uzlīda uz jumta, aktieris caur dārzu aizbēga pie draugiem blakusmājā, bet Marta ar māti un Levija kungs paslēpās būcenītī starp stāviem � �aurā un mazītiņā kā zārks. Elpu aizturēju�i, viņi tur tumsā gulēja, kamēr Stratmanis vadāja policistus pa istabām, no kurām Dora trakā steigā bija izvākusi gultas veļu.

Atbrīvo�anas dienā Marta palīdzēja uzvilkt karogu. Ilgi glabātais audums divu mājas stāvu augstumā lēnām atvijās, un vējā uzplandīja sarkanzili baltais karogs. Viņi visi stāvēja priek�namā, tikai abi studenti bija aizgāju�i uz pilsētu.

� Tas nu ir garām, � iesaucās Martas māte, � mīļie cilvēki, tas nu ir garām! Garām, lai nekad vairs neatkārtotos! � Stratmanis un Dora smaidīdami saskatījās.

� Viss tikai sākas, � Dora atbildēja. � Tas mums jāpatur prātā, lai nekļūdītos.

� Grūtākais vēl priek�ā. Sācies miera laiks, un mūsu pienākums ir darbos īstenot to, par ko mēs visus �os piecus gadus esam runāju�i un sapņoju�i: jāsaka �nē� vardarbībai un zvēriskumam, jābūt taisnīgiem un humāniem.

� Pārmaiņas _iS, � To sacīdams, Stratmanis it kā saspieda māla piku bezformīgā masā un sāka to veidot no jauna*

� Āmen! � aktieris noskandēja metāliskā balsī.

Bet vecais Levija kungs stāvēja viens pats pie loga, skatījās uz kanālu un klusēja.

Reinīrs, atspiedies pret koku, sēdēja upes krastā. Ieraudzījis Martu, kas ap drā�u �ogu meta līkumu, viņ� novērsās.

� Nu, vai tagad esi gandarīts? � Marta aizelsusies sauca pa gabalu. � Visu dienu tik to vien gaidīji, kad radīsies izdevība man nodarīt pāri. Ne jau tā mana vaina, ka mēs nokļuvām �eit un tev tas nepatīk.

� Kur� tad bija tas, kas �odien runāja par atpakaļ-brauk�anu? Es ne.

� Pazīstu tevi ļoti labi. Saki atklāti: �is brauciens bija kļūda, vai ne?

� Redzams, tu uzskati to par kļūdu.

Marta nometa slapjās kurpes zālē.

� Atzīsties godīgi! �is brauciens bija kļūda, jā?

� Ko te runāt par godīgumu! Kālab tad tu visu neizstāstīji Paulam? Sofija zina, kur es esmu un ar ko.

� Nu jā, � Marta dzēla pretī. � Tik labi savu privāto dzīvi es vēl neesmu nokārtojusi. Daudzkārt esmu tev sacījusi, ja es �pateiktu Paulam visu�, kā tu to formulē, man nāktos atvadīties no viņa uz visiem laikiem.

� Un tu neiedro�inies riskēt.

� Tu glu�i labi zini, kāpēc es tā rīkojos, � Marta klusi sacīja. � Turklāt zini to labāk par jebkuru citu. Bet tam nav nekāda sakara ar Paulu. Noslēpums ir mūsos. Ja nebūtu Paula un Sofijas, mūsu attiecības nebūtu ne citādas, ne arī labākas. Vaina ir mūsos pa�os, mūsu savstarpējā neatbilstībā. Paulam un Sofijai tur nav nekādas nozīmes.

Reinīrs, acis piemiedzis, raudzījās sāņus. Uz Martu netikās skatīties: basas kājas, slapji, gurniem pielipu�i svārki, seja bāla, acis dusmīgas. Klusībā viņ� ļauni nopriecājās par Martas izskatu. Lai izgāztu dusmas par neizdevu�os braucienu, viņ� bija teicis skarbus vārdus, cietus kā akmeņi. Marta vēl arvien stūrgalvīgi tiepās, ka �is brauciens bijis pārpratums un ka tūliņ jāgrie�as atpakaļ, bet tas nepavisam neietilpa Reinīra plānos.

� Ak tā, tu domā, ka Sofija te neko nenozīmē, � viņ� atsāka.

Marta pagāja gabaliņu nostāk un apsēdās.

� Tu esi gļēvulis, ja savā neveiksmīgajā laulībā vaino tikai Sofiju.

� Ak tā, mana laulība esot neveiksmīga! Redzams, tev par to prieks tīksmināties. Mana laulība nav nelaimīga. Tāda tā ir tikai tavās iedomās. Nekad neesmu �ēlojies, ka mana laulība ir neizdevusies.

� Nu, vai zini! � Marta aizsvilās. � Tu tikai tāpēc nāci pie manis, ka mājās vairs nespēji izturēt. Tikai tāpēc nāci pie manis, lai tu paliktu tu pats. Tie ir tavi vārdi. Bet ko tu runā tagad?

Krietnu bridi viņi klusēdami sēdēja sausajā, asajā zālē. Saule sildīja. Marta pavirzījās uz Reinīra pusi, lai no krūma ēnas kāds mazumiņ� tiktu arī viņai.

� Varbūt man nevajadzēja tev to teikt. Nekad neesmu jaukusies tavās ģimenes lietās, to tu zini. Tāpēc neņem �o mūsu sarunu ļaunā.

Reinīrs atvāza kabatnazīti un sāka ar asmeni bakstīt zemi.

� Ikreiz, kad biju pie tevis, man vajadzēja atgriezties pie viņas. Saproti mani... vai tu maz vari iedomāties, ko nozīmē dienas un naktis vadīt kopā ar sievieti, kura tavu garīgo attīstību uzskata par nodevību pret sevi, kura īstenībā pati ir nelaimīga, jo redz, ka vīrietim dzīvē nepiecie�ams arī kas cits, ne vien sieva, bērni, labi ienākumi un stāvoklis sabiedrībā... Viņa pat neapjēdza, ka es centos viņas dēļ... Neesmu tev stāstījis, ka vienu laiku pret viņu kā sievieti biju pavisam vienaldzīgs... Jutu, ka viņa mani pacieta tāpat, kā pacie� netīkamu bērnu � bezkaislīgi klusējot un liekuļojot mīlestību �, viņa pacieta mani, it kā kaut kam spītēdama, it kā lepodamās un cenzdamās pierādīt, ka ir par mani krietnāka un spēj uzupurēties... Man nav tiesību Sofijai kaut ko pārmest, jo es pats nerīkojos kā vīrs, kā viņas vīrs; ķildas bija jau mūsu laulības sākumā, es viņaji pārmetu snobismu un godkārību, bet viņa uzskatīja, ka es pats nezinot, ko gribot, ta�u tad vēl mēs bijām viens otram vajadzīgi � kaut arī viss bija primitīvi, tomēr labi. Toreiz mani neuztrauca, ka man ar Sofiju nav ko runāt, toreiz es par to nedomāju. Mūsu attiecības sagrāvu es pats, zinu to glu�i labi. Es izdarīju to, no ka viņa baidījās.

Patiesību sakot, tas bija riskants eksperiments: man vajadzēja pamest darbu, zaudēt ienākumus un sākt visu no gala psihotehnikas laboratorijā. Vienlaikus vajadzēja

ui rakstīt doktora disertāciju. Tas stipri sa�ķobīja mūsu materiālo stāvokli. Nedomāju gan, ka es toreiz būtu rīko-lies aplam un kaitējis savu bērnu nākotnei. Ta�u manas 11tiecības ar Sofiju �is solis galīgi sabojāja. Esmu tev jau stāstījis, ka tolaik es sāku saieties ar citām sievietēm. Gribējās Sofijai kaut kā atspēlēties, kaut gan sapratu, ka rīkojos aplam. Un tad parādījies tu. No tevis es atgriezos pie viņas, jo man vajadzēja atgriezties. Vai tu to saproti? Tu manī radīji pārliecību, ka es esmu uz pareiza ceļa, ka daru vajadzīgu darbu, pie tevis es atguvu ticību sev.

� Bet es domāju, ka mūsu attiecības balstās uz kaut kā cita, � Marta sacīja, ar grūtībām meklēdama vārdus. � Visu laiku es ticēju, ka mīlēji manī sievieti. Bet varbūt man tikai gribējās tam noticēt...

� Es nekad tev neesmu melojis, � Reinīrs pieglaudīgi sacīja.

� Jā, taisnība, � Marta piekrita, un viņas lūpas bija stingas. � Nekad tu neesi sacījis, ka mani mīli.

� Vai tad vienmēr par to jārunā? Ir jūtas, kuras grūti vārdos ietērpt. Un vai tas maz vajadzīgs? Domāju, tu glu�i labi zini, ko man nozīmē...

Marta spēji pagriezās pret viņu.

� Ak tad es tev biju vajadzīga tikai... � Vārdi viņai iestrēga kaklā. Satvērusi Reinīra plecu, viņa sāka to nikni purināt. � Kāpēc vēl sēdi te, jau no Amsterdamas varēji braukt mājās, iet atpakaļ pie savas Sofijas, kā esi to radis darīt!

� Ak, nesāc nu atkal! Neizposti ta�u visu! Tu zini, ka es tevi mīlu. Varēji par to pārliecināties mūsu tuvības brī�os. Turēdams tevi savos apkampienos, nekad neesmu melojis... � Reinīrs teica noguru�ā balsī.

Marta atlaida Reinīra plecu. Nometās zālītē viņam līdzās un skatījās uz savām rokām, uz atvērtām plaukstām, it kā nule tur būtu ieraudzījusi kādu dārgumu.

� Brizdama pāri upei, redzēju, cik ļauni tu manī skatījies. Taisni briesmīgi! Kaut arī tagad tas mani vairs nepārsteidz. Patiesībā tu nekad neesi par mani nedz domājis, nedz ar mani rēķinājies. Vai tu kādreiz pajautāji, ko es jutu un domāju tais dienās, kad neatnāci? Tu nāci tad, kad biju tev vajadzīga... tad, kad tev bija nepiecie�ams atgūt pa�paļāvību, lai tuvotos Sofijai, kā tu pats izteicies... � Marta iesmējās, asaras rīdama un ceļus

�ūpodama. � Ne jau tāpēc tu nāci pie manis, ka mani mīlēji, o, nē.

� Ak dievs, cik visas sievietes vienādas! Mīli, nemīli? Cilvēks traks var palikt.

� Bet ko tad tu gribēji no manis?

� Ko gribēju? � Reinīrs savāza kabatnazīti un iebāza kabatā. Viņ� runāja sakostiem zobiem, un Marta tikko varēja saprast.

� Mieru gribēju, un es gribu to arī tagad, mieru, vai tad tas ir tik daudz? Bija brīdis, kad ticēju, ka esmu to atradis... toreiz, kad tu pateici, ka esot noīrējusi istabu.

Marta mēģināja koncentrēties. Piespieda vaigu celim, lai Reinīrs neredzētu viņas seju.

� Diezin vai dzīvē maz ir iespējams sastapt kvēlu, dedzīgu, bet arī gudru, prātīgu sievieti, kura neprasa no vīrie�a vairāk, nekā viņ� spēj sniegt, bet pati ir gatava atdot visu, kas viņai ir, turklāt bez emocijām, neprātojot par sekām un pienākumiem.

� Vai es tevi pievīlu? � Marta vaicāja, vēl arvien skatīdamās sāņus.

� Es kļūdījos. Citiem vārdiem, viss notika tā, kā es biju paredzējis. Tu netici pati sev. Tu neuzdro�inies lietas nosaukt īstajos vārdos. Jau pa�ā sākumā tev visu laiku nelika mieru kaut kādi sapņi, kaut kādas ilūzijas. Tas, kas mums piederēja, tevi neapmierināja.

� Kas tad mums piederēja? � Marta �ukstēja.

� Es uzticēju tev savas domas, savus plānus, uzticēju tev to, ko nevienam citam neteicu.

� Ak jā, mūsu svarīgās runas, � Marta saslējās. � Psiholoģija un abstraktā māksla, dodekafoniskā mūzika, antropoloģija un kibernētika. Mūsu darba biedru gandrīz vai zinātniska analīze. Un pa vidu konjaks vai vīns, līdz acis aizplīvuroja migliņa un mums vairs neeksistēja nekas cits kā vien mēs pa�i, divi neatzīti ģēniji. Bet pēc tam gulta ar pāris no�ēlojamām bildēm pie sienas � �īs bildes tev reiz bija labpaticies man uzdāvināt sienu izdaiļo�anai. Tās, tā saucamās gleznas, laikam bija gulēju�as tavas mājas bēniņos un gaidīju�as krāmu uzpircēju.

Reinīrs izbrīnā iepleta acis. � Ko tu saki? Tu tie�ām apvainojies to bildī�u dēļ? Pati ta�u reiz sacīji, ka derētu kaut ko tādu iegādāties.

� Laika gaita izbalēju�as antīko gleznu un vecmeistaru darinājumu fotogrāfijas. � Marta dziļi ievilka

� ! pu, acis bija asaru pilnas. � Palūk, � tu teici, atminos I�� kā �obrīd, � palūk, nekas sevi�ķs jau tas nav, bet in in... � Protams, tai vietai, kur mēs tikāmies, tās bija labas diezgan. Tev pat prātā neienāca uzdāvināt man Unit ko no savām lietām, kaut ko no tā, kas tev pa�am <lara prieku. Tu baidījies izjaukt savas mājas � tavas un Sofijas mājas � kārtību.

� Būtu es zinājis, ka �ie nieki tevi tā aizvainos... Kad īsti tas notika? Nezināju, ka tādiem sīkumiem tu pie�ķir nozīmi. Bez tam tā istaba...

� Istaba! � Marta iesaucās, uzlēca stāvus un piecirta kāju. � Bezpersoniska telpa, tāda tā bija tavā uztverē, vai ne? Nekad tu netiki sacījis �mūsu istaba�, kā vismaz sākumā to darīju es. Vēlāk arī es to sāku saukt vienkār�i par �istabu� tāpat kā jebkuru citu, kaut gan tai bija atsevi�ķa ieeja. Vai nu tev skaidrs, kāpēc es tur vairs negribēju palikt, kad pirms gada tu mani pameti? Mana istaba tā vairs nekad nevarēja kļūt.

� Nekliedz ta�u! � Reinīrs viņu apsauca. Sausser�iem apaugu�ās taciņas līkumā parādījās vīrs ar rate-ļiem, kuri bija piekrauti tikko cirstiem mietiem.

� Celies, iesim prom no �ejienes! � Marta satraukta āva kājās slapjās kurpes.

� Uz kurieni? Te visas takas ved uz vienu un to pa�u vietu, es par to jau pārliecinājos, � Reinīrs teica un no�āvājās.

Nekopts laukums krustām �ķērsām iemītām taciņām un vidū kāds ducis māju, koloniālpre�u veikals, kas bija arī kafejnīca, tad vēl viena uz pusēm pārdalīta ēka � pa kreisi pārvaldes nams, pa labi skola �, tālāk baznī-ciņa, kādreiz laikam bijusi daļa no pils. Starp baznīcu un skolu � �etrstūrains zemes gabals, nodalīts ar mietiņiem. Starp kokiem � nostiepts transparents ar lielu uzrakstu: Grand concours annuel P�tanque � Chatigny*.

Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles kā tik vīrs ar ratiņiem; piebraucis pie skolas, viņ� savu vedumu izgāza zemē.

Marta un Reinīrs pagājās pa līkumoto ceļu starp upi un ciemata pēdējām mājām.

� Reinīr, � pēc moko�a klusuma brī�a teica Marta, � tu nupat sacīji, Sofija esot zinājusi par mūsu attiecībām. ¹⁸

� Jā, bet viņa necēla iebildumus. Citas sievietes gan viņa ienīda. Jo tās nostājās starp mani un viņu. Tās apdraudēja mūsu kopdzīvi. Tu ne.

Marta apstājās. Likās, aiz kauna vai sastinga.

� Kāpēc tu meklēji mani atkal... kāpēc gribēji braukt kopā ar mani � vai ari �oreiz tikai Sofijas dēļ?

� Nē, � Reinīrs atbildēja. � Ak dievs, Marta, es pats to nezinu. Un kāda tam nozīme?

� Ja tas nav iemesls, tad kaut kas ir mainījies.

� Vai tu uz visu nevarētu paskatīties reāli? Tu esi mana draudzene, cilvēks, ar kuru labprāt gribu būt kopā, ar kuru jūtos saistīts, un arī kā sieviete tu man esi tīkama.

� Reizēm jā, reizēm ne, � Marta pateica cieti un skarbi un aizvērsa seju. � Pieņemsim, ka es to pa�u domāju par tevi. Vai ar to pietiek, lai aizbrauktu kopā ar mani un visus citus pasūtītu pie velna? Jā, jā, soļo vien tālāk. Arī es labprāt gribu pabūt viena, � Marta skaļi teica, kad Reinīrs lieliem soļiem pagāja viņai garām.

Marta stāvēja uz ceļa, brīdi svārstīdamās, pēc tam pagriezās un sāka iet pretējā virzienā. Ceļa labajā pusē viņa ieraudzīja taciņu, kas veda kazenāju biezoknī. Pieliekusies izlīda caur dzelk�ņainu lapotni un nonāca mazā laukumiņā, kurā sanēt sanēja kni�ļi. Noklājusi zemē pāris avī�u lapu, viņa apsēdās.

�obrīd Marta ļoti vēlējās atgriezties tai pasaulē, kura viņai kādreiz bija piederējusi, bet pēc tam aizzibējusi. Kad viņa pirmoreiz apciemoja Paulu mājās, viņa atklāja �o cilvēku it kā no jauna � līdz tam viņu abu pazī�anās bija bijusi visai parasta: Pauls bija viņas draugu paziņa. Mājās, ierastā vidē, Pauls pārvērtās un nepavisam vairs neatgādināja to neveiklo un kluso cilvēku, kādu viņu bija radu�i redzēt draugi un kolēģi. Marta apbrīnoja �o patīkamo pārmaiņu un ar interesi un labpatiku skatījās un klausījās, kad Pauls'viņai rādīja kristālu un rūdu kolekciju un stāstīja par to struktūru un par nogulumu slāņiem. Paula zinātniskajos skaidrojumos jautās mīlestība uz saskaņu un kārtību, viņa atturībā slēpās iek�ēja kvēle. Reiz Marta neviļus paņēma da�us kvarca gabaliņus un, pacēlusi tos pret gaismu, vēroja krāsu un gaismas rota|u. Paula sejā uzplaiksnīja �.inaids � it kā slepenās laimes atspulgs.

Arī mīlestībā Pauls bija atturīgs un bikls. Bet Martā mutuļoja slēptas jūtu straumes, impulsu virpuļi un kritumi, kurus Pauls nepamanīja, un, ja arī kādreiz ievēroja, � neizprata. Pauls mīlestībai neatdeva sevi visu, bet tikai daļu, turpretī Marta tiecās pēc pilnības arī mīlestībā.

Ar kāzām viņi nesteidzās: ne Paula saimniece, ne iestāde, kurā strādāja Marta, nevarēja dot viņiem dzīvokli. Martai bija istaba Zinātņu centra ēkā, tai pa�ā stāvā dzīvoja arī mācītājs un sociālās palīdzības aģentūras darbiniece. Marta varēja gan aizslēgt istabas durvis, bet nevarēja izolēties no ārpasaules trok�ņiem. Ļau�u soļi gaitenī un kāpnēs traucēja. Kad Marta bija mājās, bie�i vien kāds pieklauvēja pie durvīm un sauca viņu pie tālruņa. Tāpēc Marta gāja pie Paula � ja vakaros nebija steidzama darba. Ar draugiem un paziņām viņa satikās vai nu pie Paula, vai arī kaut kur pilsētā. Pamazām istaba Zinātņu centrā pārvērtās par tādu kā darba telpu un tur pavadītais laiks � par virsstundu darbu. Marta nejutās �īs istabas saimniece.

Toties Pauls vienmēr bija sev kungs un pavēlnieks. No slimnīcas, kur viņ� strādāja, alla� nāca tie�i mājās � pie savām grāmatām, saviem manuskriptiem un savu kolekciju kastēm. Pīpi zobos, mājas apavos viņ� rāmi kustējās pasaulītē, kur Marta bija sirsnīgi gaidīts ciemiņ�, bet tikai ciemiņ�, jo tur visam bija uzspiests Paula personības zīmogs, viss bija veidots pēc viņa principiem, un Martai nebija izred�u tur veidot sev mājokli.

Paula izstrādātā un stingri ievērotā dienas kārtība: vispirms darbs � katram savs, pēc tam atpūta vai pastaiga, da�kārt Martas pārnak�ņo�ana turpat Paula istabā, nedēļas nogalē � kopēji izbraukumi uz me�u vai kāpām, ar laiku Martai sāka atgādināt skumju vienmuļību. Reizumis viņā uzvilnīja alkas pēc kaut kā spēcīga un neparasta, uzvilnīja vēlē�anās alla� Paula līdzsvarotajā dvēselē ieraudzīt kaut ko citu � kādu kripatiņu atgais-mas no tās sajūsmas, kas bija toreiz, kad viņ� runāja par rūsas plankumiem un par gaismas atstaro�anos kristālos. Kad Marta sēdēja Paula istabā ar grāmatu rokā vai lāpīja viņa zeķes, bet Pauls pie galda darbojās ap saviem manuskriptiem, Martu da�kārt pārņēma sajūta, it kā laika rats par desmit gadiem būtu pagriezies atpakaļ un viņa atkal ir jauna un sē� vecajā istabā, un māte, galdam pārliekusies, kārto dokumentus. Jau toreiz, skolniece būdama, Marta ilgojās pēc dvēseles siltuma un pēc īstas dzīves, kura prasa no cilvēka visu.

Kad Pauls devās uz Zviedriju, lai gadu praktizētos vienā no turienes klīnikām, Martas neapmierinātība izpaudās vēl skaidrāk. No savas istabas Pauls bija atteicies, mēbeles un grāmatas nodevis kaut kur glabā�anā. �ķiroties Marta lūdza atstāt viņai minerālu kolekciju, ta�u arī to viņ� jau bija izdāļājis. Un Martai tad �ķita � no viņas dzīves pēk�ņi kāds posms at�ķeļas nost.

Saskarsme ar senajiem paziņām � Paula un viņas studiju un darba biedriem � Martu nevilināja. Viņa jau iepriek� zināja, par ko ikreiz tiks runāts, zināja visu par �o cilvēku personiskām un ģimenes lietām. Viņu dzīves kā karuseļa rats griezās Martas acu priek�ā vienā un tai pa�ā secībā: lauva � zirgs � gulbis, viss atkārtojās glu�i tāpat kā vecā, banālā dziesmā. Arī Stratmaņa darbnīcā nebija nekā jauna. Diskusijas par mākslu un politiku Martai �ķita vienmuļas un neinteresantas, jau desmit gadu vecas. Domas asums bija pārvērties sarūgtinājumā, cerības � skepticismā, un Marta to visu pārdzīvoja dziļi un sāpīgi. Viņa staigāja pa pilsētu parasti viena pati, reizēm aizgāja uz teātri vai kaut kur ciemos, tomēr nekad viņu nepameta sajūta, ka dzīve viņai aizslīd garām. Viss, ko viņa redzēja sev apkārt, likās pretīgs. Pēckara labklājība �ķita tīrā nodevība. Viņa ienīda lielās, spo�ās automa�īnas, greznām mantām pilnos veikalus, reklāmas un pavir�u darbu, ienīda uzbāzīgo prakticismu, kas iespiedās visās dzīves jomās, ienīda cilvēku vienaldzību.

Da�reiz, pārnākusi mājās no darba, Marta atlikās gultā un ilgi gul�ņāja. Citreiz, vannasistabā izģērbusies, viņa piekļāva seju sienai un ilgi stāvēja, domās iegrimusi. Vienkār�i tualetes piederumi un virtuves trauki, vecais uzsvārcītis uz āķa aizdurvē, jogurta pudeles un sviesta paciņa virtuvē uz palodzes � tādās reizēs viss viņā viesa skumjas. Ilgi viņa mēdza stāvēt arī spoguļa priek�ā. Viņa vairs nebija jauna, viņai bija jau trīsdesmit gadu, viņa atgādināja vecēt sāku�u meiteni. Pa�ai nemanot, bija zudis svaigums � viņas pievilcība. Kamēr viņa sagājās ar Paulu, par ārieni raizēties nevajadzēja. Paulam viņa patika tik un tā. Bet tagad Marta vēroja sevi ar asu, pētīgu skatu, tā, kā mēdzam vērtēt sve�us < ilvēkus. Uz kakla jau iezīmēju�ās krunciņas, pleci drus-� īliņ sagumu�i. Sauļojoties āda vairs nekļuva vienmērīgi dzidri brūna kā senāk, bet nosējās ar pigmenta plankumiem. Acis raudzījās alkaini, kā izsalku�as. Viņai �ķita, ka ir neizskatīga, bāla un apvītusi.

Vienā skumīgā dienā Martai pienāca vēstule no doktora Morslāga, kur� Zinātņu centrā pāris rei�u bija lasījis lekcijas. Doktors Morslāgs rakstīja, ka priecātos redzēt Martu, lai uzaicinātu viņu par savu līdzstrādnieci anke�u datu apstrādē, tos vāca Zinātņu centrs, aptaujājot jaunie�us vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem.

Reinīrs apstājās uz tuk�ā ceļa. Kreisajā pusē, pēcpusdienas saules apmirdzēti, tālumā bija redzami tīrumi, spēcīgi smar�oja sausser�i. Pēdējā laikā Reinīrs klusībā bija gaidījis kādu brīnumu, domājis � kaut kas notiks un viss pārvērtīsies pats no sevis, un viņam vairs nebūs jālauza galva. Bet brīnums nenotika, un nekas nemainījās. Reinīrs saprata, ka uz spēles bija likta viņa pa�a garīgā evolūcija, nevis viņa un Sofijas vai arī viņa un Martas attiecības.

Pēc tam kad iznāca viņa grāmata �Strādājo�ā jaunatne nākotnes sabiedrībā�, viņ� nevil�us nonāca uzmanības centrā, kļuva par necerētas slavas upuri. Sev par lielu pārsteigumu viņ� atklāja, ka viņu slavē tie, kuri �ai grāmatā asi kritizēti, bet progresīvie sociologi, kuru uzskatus viņ� augstu vērtēja un ar kuriem studiju laikā bija sadarbojies, nu viņu un viņa grāmatu atstāja bez ievērības. Toties grupa magnātu, kuru intereses iesniedzās ne tikai ekonomikas, bet arī politikas un ideoloģijas jomās, zibens ātrumā bija iztaisīju�i viņu par tādu kā parādes zirgu. Izsmeļo�as recenzijas konservatīvajā dienas un nedēļas presē, kuru subsidēja lielie naudas dū�i, viņa grāmatai sagādāja slavu, bet ne jau pēc tādiem panākumiem Reinīrs bija alcis. Viņ� nu prātoja, kuri no agrāk pa�a kritizētajiem principiem tomēr bija dzīvi viņa zemapziņā un �ai grāmatā bija ieguvu�i vērību.

Kad Reinīrs sanīdās ar savu tēvu, Sofija, liekas, bija pārsteigta, tomēr apmierināta. Viņa sāka ticēt labākām dzīves iespējām. Bet Reinīram nepatika viņas optimisms un cen�anās palīdzēt viņa ideju īsteno�anā. Kāda liela firma uzreiz piedāvāja viņam izdevīgu, perspektīvu un iekārojamu posteni. Reinīram trūka drosmes piedāvājumu noraidīt, bet nepietika ari drosmes to pieņemt. Viņ� lūdza, lai viņam dod laiku pārdomām. Sofija nesaprata ne Reinīra vilcinā�anos, ne viņa argumentus. � Ko gan tu īsti gribi? � naktī pēc garām pārrunām viņa jautāja īdzīgā balsī. Reinīra rīcībā viņa saskatīja godkārības trūkumu un bezatbildību pret sievu un bērniem. Tas bija noticis pirms trim dienām. Pēc strīda Sofija drīz vien aizmiga, bet viņ� mētājās caurmiegā līdz pat rītam. Aizbraukt, viņam ienāca prātā, aizbraukt kaut uz vienu pa�u nedēļu, visu pārdomāt. Parunāt ar kādu, kur� tevi saprot, zina, ko tu gribi. Pēk�ņi Reinīrs atcerējās Martu, jau veselu gadu nebija ar viņu ne ticies, ne runājies, jo apzināti bija centies Martu aizmirst. Tomēr draudzene bija Marta, nevis Sofija. Marta bija vairāk prāta cilvēks, cilvēks ar spilgti izteiktu individualitāti, un kā sieviete vieglāk ievainojama nekā Sofija ar savu aso, smalko sievietes instinktu. Marta bija pa�aizliedzīga, gatava ziedoties tam, kuru mīl, bet, tāpat kā Reinīram, arī Martai nebija sve�as �aubas, īsi sakot, Marta bija īsts cilvēks. Senāk, kad pēc kārtējā izlīguma ar Sofiju viņam iznāca atkal satikties ar Martu, viņ� bija atturīgi vēss un mīlēja pazoboties. Daudzkas viņam toreiz dūrās acīs un kaitināja: Martas tikko jau�amais smaids un cen�anās sarunu biedram izpatikt � �ī vēlība da�u labu varēja pavedināt uz vaļību �, viņas nervozās kustības, ar dro�ības adatu saspraustie svārki, nomītie kurpju papē�i. Martas augumu � vēl gan meitenīgām krūtīm, bet gurnos jau mazliet paplatu � nevarēja salīdzināt ar Sofijas sportiski eleganto stāvu; �ķita, Marta savu ķermeni arī nepazina tik labi kā Sofija, kura visu � matus, ādu, figūru � pazina līdz sīkumam un savu pievilcību prata likt lietā. Toties Martas acīs, lielās, dzeltenbrūnās, nebija ne vēsts no drūmuma, tās raudzījās cilvēkā gai�i un atklāti, un, kad Marta smējās, �īs acis meta zeltainas dzirkstis.

Nākamajā dienā, kad Sofija bija aizņemta ar ikdienas rūpēm � bērniem bija brīvdienas, tie skraidīja pa māju un dārzu, un pats mazākais gulēja ratiņos pie verandas durvīm un ik brīdi bija pieskatāms �, Reinīrs pateica Sofijai, ka gribot uz kādu laiciņu aizbraukt. Sofija neizplūda vārdos. Tikai nāsis notrīsēja un baltā piere savilkās grumbās. Ar labo roku, kuras zeltnesi rotāja neliels zīmoggredzens, viņa lēnām pieglauda matus. �is �ests nozīmēja, ka tiek atgūta pa�savaldī�anās un varas

apziņa. � Nesaprotu, kā tu kaut ko tādu izlēmi. Domā, tas tev līdzēs? Neticu gan. Ta�u atturēt tevi netaisos. Varbūt būs labāk, jo tu visu beidzamo laiku mājās klīsti kā dieva nepieņemts, sagandēdams dzīvi man un bērniem. Tu visu pārāk sare�ģī. Pats nezini, ko gribi.

Klusi �ķindēja Sofijas rokassprādze, kad viņa nervozām kustībām locīja �orīt uzrakstītu vēstuli; Reinīrs, stāvēdams mazliet tālāk, vēroja viņas rokrakstu � lapa cie�i pierakstīta lieliem, violetiem burtiem mākslotā rokrakstā, tie it kā bija savīti cits caur citu. Sofijai drebēja pirksti. Viņas pūles savaldīties un cen�anās par katru cenu saglabāt cieņu Reinīru ie�ēlināja, un vienbrīd viņ� jau taisījās lūgt piedo�anu un Sofiju mierināt, bet pēk�ņi viņā modās mazvērtības sajūta, it kā viņ� nekas nebūtu bērniem, kuru balsis skanēja ārā, it kā viņ� būtu kāds sve�inieks �ai Sofijas pasaulē, �ai saulainajā istabā, kur labi sadzīvoja antīkās un modernās mēbeles, �ai istabā ar ampīra stila rakstāmgaldu un dzeltenu rozi vāzītē, �ai Sofijas pasaulē, kur viss, sīki pārdomāts un saskaņots, veidoja harmonisku veselumu, ko Sofija pārraudzīja un kontrolēja.

Reinīrs apbrīnoja Sofijas spējas acumirklī analizēt apstākļus un faktus, izdarot sev labvēlīgus secinājumus, ta�u �ī īpa�ība Reinīru arī biedēja. Dzīves pretrunu jūklī Sofija prata veikli manevrēt un savus slēdzienus pamatot: � Tas notika tāpēc, ka... un tas ir iemesls tam, ka... tātad tam bija janotiek tā, ne citādi. � Viņas tieksmei pēc kārtības nebija �ķēr�ļu. Tāpat notika arī �oreiz. Sofija nerīkoja viņam scēnu. Viņa kā skudra izpostītā skudru pūznī, daudz negudrodama, steidzās glābt, kas vēl glābjams: mazāk cietu�ās vietas pielāpīja, bet to, kas jau zaudēts, atmeta. Viņa saprata: no �ī brauciena Reinīru neizdosies atturēt. Reinīra prombūtnes laiku viņa domās izsvītroja no viņu abu kopdzīves. Tā viņa rīkojās alla�: vīrs vēl nebija paguvis iziet no mājas, bet Sofijai jau plāns gatavs, kā �o laiku pavadīt. Kad vīrs bija prom, Sofijai viņ� neeksistēja. Viņas domas tad spietoja ap nākotni � ap brīdi, kad vīrs pārradīsies mājās. Reinīra prombūtnes dienas vienmēr tika izsvītrotas no Sofijas kalendāra.

Pēk�ņi viņa apcirtās apkārt. Nelokāmā un spriega, it kā gatava cirst kādam zobena cirtienu. Izskatījās lieliski � karaliene kas karaliene. Vienu mirkli Reinīrs jau gribēja piekāpties, kapitulēt, ta�u pēk�ņi iedomājās: ja tas notiks, es uz visu mū�u palik�u zaudētājs. � Bet ma�īnu es tev nedo�u, Sofija strikti noteica. � Ma�īna vajadzīga man un bērniem. Tā vajadzīga mums.

Atcerējies �o sarunu, Reinīrs ar kāju paspēra akmeni uz taciņas. Skaidrs, kamēr Sofijai neatņem�u ma�īnu, viņa manus nodomus neuzskatīs par nopietniem, viņ� klusībā sprieda. Un tad viņam iekrita prātā, ka Rubē, kur ma�īnā iepildīja benzīnu, viņ� bija gribējis lūgt mehāniķi pārbaudīt motoru. Kamēr benzīns lija ma�īnas rezervuārā, viņ� gribēja izteikt �o lūgumu, bet steigas un iek�ēja satraukuma dēļ tas palika neizteikts. Tagad viņ� domās pats sev taisnojās: benzīna tanka kalpotājs bija īdzīgs un pilsētā valdīja kaut kāda naidīga, nospiedo�a atmosfēra...

Marta uztrūkās no miega. Sasvīdusi, drēbes pielipu�as zemei. Viņa centās apjēgt, kur atrodas un cik rāda pulkstenis, mēģināja attapties no sapņa. Bet tas viņai neizdevās, jo sapnis it kā turpinājās īstenībā: tepat tuvumā aiz krūmiem kāds raudāja un bērni�ķīgi �ēlabainā balsī par kaut ko gaudās. Sapnī bija raudājusi Marta pati. Bet viņa nevarēja vairs atcerēties, kāpēc. Viņa bija gurda un samiegojusies un nejaudāja piecelties. Gulēja un klausījās raudo�a cilvēka elsās, sienā�u sisinā�anā un skaņās, kas nāca no ciema. Viņa gulēja ēnā, cauri koku lapotnēm kā spo�s metāls mirdzēja debesis. Gaisā tikko jūtami vēdīja siena smārds, mēslu smaka un stāvo�u ūdeņu izgarojumi. Piepe�i krūmos kaut kas ie�abējās, tur, no kurienes nāca raudā�ana, kāds ierunājās dobjā balsī, īsos teikumos, noteikti. Martai �ī balss �ķita pazīstama � tā runāja Mare�alu pagalmā redzētais jauneklis zilajā kreklā. Marta uztvēra tikai atsevi�ķus vārdus.

� Mani nenotvers.

� J'ai peur}

� Tik daudz �andarmu tiem nebūs, lai mani sameklētu.

� Kāds var nodot..�

�Sieviete ar biklajām acīm,� Martai ie�āvās prātā. Nu tie divi runāja pavisam klusu, un tālāko Marta vairs nedzirdēja. Sieviete ieelsojās vēlreiz, bet skaņas bija klusinātas, �ķita, viņa raudāja, seju kaut kam piekļāvusi. Ne- ¹⁹ kustēdamās, nekā neredzēdama, Marta bija lieciniece apkamp�anās brīdim. Tie abi tur meklēja viens otra atbalstu, mierināja viens otru. Martai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa gulēja nekustēdamās, tik tikko uzdro�inādamās elpot.

Kad Martas un Reinīra attiecības bija tādas, ka tuvība kļuva nepiecie�ama, Marta sāka meklēt citu istabu. Un arī atrada � pārbūvētu noliktavu attāla kanāla malā. Pati izbalsināja sienas, nokrāsoja grīdas, krietnu mēne�algas daļu izdeva par aizkariem un mēbelēm. Nekad viņai nebija piederējis nekas vairāk kā grāmatas, drēbes, pa�i nepiecie�amākie trauki � da�as pannas, �ķīvji, kafijas tases � un pāris krāsainu reprodukciju pie sienas. Pārceļoties uz jauno mājvietu, viņa reprodukcijas izmeta laukā: tādas izbalēju�as un nodriskātas neiederējās jaunā dzīvoklī.

Pirmajā vakarā jaunajā mājoklī svecēm degot � Marta nebija iededzinājusi gaismekli � viss atstarojās dzeltenā un oran�ā gaismā. Kad viņa steigā ģērbās, sve�u liesmas plīvoja tik stipri, it kā sve�turi �ūpotos. Lai nokļūtu mājās, Reinīram vajadzēja paspēt uz pēdējo vilcienu. Marta pavadīja viņu klusēdama un palika uz perona, līdz vilciens izzuda skatienam. Likās, nupat viņi biju�i dzīvības briesmās, bet uzkāpa uz plosta vai pieķērās klintij un izglābās: dīvainos apstākļos viņi bija sadraudzēju�ies un nu, uz mū�u ar atmiņām saistīti, atvadoties apskāvās, remdinādami sāpes par nepiepildīto un zinādami, ka varbūt jau rīt ies viens otram garām kā sve�inieki.

Reinīra atsūtītā pastkarte liecināja, ka viņas paredzējums piepildījies. Lieliem, skaistiem burtiem bija rakstīts: A thing of beauty is a joy for ever¹⁹. Marta samulsa. Vai �ie vārdi pauda kaut ko par viņu abu attiecībām, par to, ka tās biju�as brīvas un nesaistīja viņus un viņai nevajadzētu iedomāties diezin ko? Kaut kas ir mainījies, ja jau Reinīrs gribējis, lai viņa kaut ko nojau� �ajā banālajā citātā, viņa sprieda.

Dienām ilgi Marta staigāja izmisusi. Pēdīgi nolēma piezvanīt Reinīram uz mājām. Atsaucās sievietes balss: � Mazliet uzgaidiet, es pasauk�u savu vīru. � ²⁰

Reinīrs pienāca pie aparāta, runāja sve�ādā, sausā balsi, pieklājīgi, uzsvērti lieti�ķi. Marta saprata, ka vārdi un tonis, kādā viņ� runā, bija izvēlēts Sofijas klātbūtnes dēļ, tomēr satraukums un vil�anās sajūta palika dvēselē kā rūgts nosēdums.

Saule laidās rietā. Debesis virs koku galotnēm mirdzēja dzelteni oran�as, caur krūmiem lauzās atgaisma. Piecēlusies Marta sakārtoja apģērbu. Visapkārt bija pilnīgs klusums. Viņa saprata, ka ir te viena pati. Steig�us devās pa taciņu uz vietu, kur bija iz�ķīru�ies ar Reinīru.

Viņpus sausser�u krūmiem vakara saules staros mirdzēja labības lauki. Rietumu pusē aiz kalniem debesīs rāmi peldēja mazi mākonī�i. Garās ēnas no kokiem un velosipēdu aprises uz ceļa veidoja kaut ko līdzīgu re�ģim. So ainu vērojot, Martai nāca atmiņā bērnība, kad viņa spēlēja klases: lai ielēktu no viena kvadrāta otrā, bija jābūt veiklai. Viņa gribēja pārbaudīt �o māku ari tagad. Ar krītu zīmētos kvadrātus te aizstāja koku ēnas un velosipēdu aprises. Viņa lēca, balansēdama izstieptām rokām, un centās nezaudēt tempu un nepārkāpt pāri līnijām. Un arī �oreiz, tāpat kā bērnībā, Marta pārliecinājās, ka viss atkarīgs no izveicības un izturības.

� Marta, � viņai glu�i blakus ierunājās Reinīrs. Viņ� bija pienācis nemanīts, Marta apstājās, atņēma elpu un atglauda no sejas atrisu�ās matu �ķipsnas.

� Kur tu biji nolīdusi? Ir jau pusastoņi.

� Gulēju. Būtu mani pameklējis, viegli būtu atradis.

� Mare�als vēl nav galā ar remontu. Labi, ja rīt tiksim no �ejienes prom.

� Ēst negribi? Mums vēl ir mai?e un siers. Arī augļi.

� Mare�ala kundze vāra mums vakariņas.

� Tu tās pasūtīji?

� Nē. Tikai pavaicāju, vai viņa nevarētu mums ko pagatavot. Ne jau par velti, protams, � Reinīrs iebilda, skatīdamies Martai sejā.

� Kālab tā darīji? Te ta�u nav viesnīca. Jau tāpat mēs tiem cilvēkiem nokritām kā no gaisa, viņi remontē mūsu ma�īnu, vai mūsu dēļ tiem jāpaliek arī bez krekla?.. *

� Tu pārspīlē. Saimniece to uztvēra pavisam lieti�ķi. Viņi nokāva vistu, un tu dabūsi zupu.

� Vai �oreiz nevarējām bez tās iztikt? Rubē ta�u

krietni paēdām.

� Kas tad tev nepatīk?

� Nepatīk, ka mēs viņus apgrūtinām, izmantojot apstākli, ka mums ir nauda un par pakalpojumu varam maksāt. Nav jau viņi bodnieki. Pie tādiem ļaudīm pusdieno tad, ja tie uzaicina, vai arī � neēd nemaz.

� Velti tu visu sare�ģī, � Reinīrs izmeta.

� Ko domāju, to runāju, citādi rīkoties nemāku.

No Mare�alu mājas nāca sīpolu un cepe�a smar�as. Durvjpriek�ā stāvēja bērni un raudzījās viņos ziņkārīgām acīm. Saimniece rīkojās pie pavarda. Sidra katls, pārsegts ar drānu, stāvēja kaktā uz grīdas. Sieviete, ko Marta bija redzējusi kaimiņu sētā un dzirdējusi saucam veco vīru par Gastonu, klāja galdu � uzsedza galdautu un uzlika �ķīvjus. Mare�ala kundze, atgaiņājusi no logiem un durvīm bērnus, pasniedza Martai un Reinīrarn ēdienu. Eda viņi dziļā klusumā, un �is klusums bija nomāco�s.

� Redzēju, ka maltīte tev tomēr gāja pie dū�as, � Reinīrs smējās, kad laiciņu vēlāk viņi smēķēdami pastaigājās pa ciemata ielu. Tagad jau vakariņoja pie Ma-re�aliem un arī citās mājās: skanēja balsis un trauku �ķinda. Pirmīt bērni alkatīgiem skatieniem klusēdami raudzījās gardumā � cāļa cepetī, tagad divi izkāmēju�i suņi vilkās no vienām durvīm pie otrām, cerēdami dabūt ēdienu atliekas.

� Te ēdām vakariņas, tepat būs arī jāpārgu], � Marta teica.

Jau bija sakrēslojis, un ļaudis rāmi sēdēja māju priek�ā. Bērni �audījās �urp un turp pa ciemata ielu. Koku lapotnēs �ivināja putni. Pēk�ņi tiltgalā ieskanējās dziesma. Iemirdzējās uguntiņas.

� La procession! La processionī Procesija! Procesija! � bērni satraukti sauca un pieplaka māju sienām, lai dotu ceļu gājienam. Piepe�i no�ķinda zvaniņ� un dziedā�ana aprāvās. Bērnu trīsdesmit,�pa divi rindā �- arī meitenītes baltās kleitiņās � dego�ām svecēm rokās priestera vadībā soļoja garām. Valdīja klusums, tikai priestera ro�ukronis reizēm ie�vadzējās un bērnu skaļā elpa sajaucās ar soļu dipoņu. Kad gājiens iegriezās līkumā metrus piecdesmit aiz Mare�alu �ķūņa, gai�ās balstiņas ieskanējās no jauna.

Puikas, aptvēru�i, kas notiek, piekalnē ielenca gājienu un sāka āzēt priesteri un bērnus.

� Venez ici!¹ � kāda sieviete dusmīgi kliedza uz pusaud�iem.

� Ko tas nozīmēja? Vai tā bija demonstrācija? � Reinīrs vaicāja. � Viņi pārstāja dziedāt taisni tad, kad gāja garām.

� Kāpēc jūsu bērni nepiedalās procesijā? � Marta jautāja Mare�ala kundzei, kas nekustīgi sēdēja uz lieveņa. Viņas seja un klēpī saliktās rokas tumsā vīdēja kā gai�i punkti.

� Tā būs bijusi priestera griba. Te visi ir ticīgi, tikai mēs ne. Mūs neizdodas arī pārliecināt. Nu beidz ta�u! � pēk�ņi viņa uzbrēca sievietei, kura, savmaļ stāvēdama, kaut ko �ēlabaini murmināja. � Neļaujies iebaidīties!

� Būtu tik dziedāju�i, tā ir vislabākā propaganda, � Reinīrs iesmiedamies sacīja un apsvieda roku Martai ap vidukli.

Pie Mare�alu mājas tagad bija sastājies cilvēku bars, un balsis jaucās cita caur citu. Sievietes, rokas vicinādamas, raidīja bērnus gulēt. Pēc brī�a nozuda arī Mare�ala kundze un biklā kaimiņiene. Pamazām viss noklusa, tikai �ur tur vēl dzirdējās slāpētas sarunas un cauri logu aizvirtņiem spiedās gaismas strēles.

Marta un Reinīrs stāvēja piekalnē. Viņi nebija piedalīju�ies sarunās, viņi bija mēmi aculiecinieki pasākumam, kura jēgu lāgā neizprata, bet iniciatori, glu�i kā kaķi, slēpās tumsā. Pēc laiciņa viņi abi lēnā gaitā sāka iet uz �ķūņa pusi.

� Saki nu man, kur tu �onakt gribētu gulēt, � Reinīrs teica un atlaida Martas vidukli, jo juta, ka Martai viņa pieskārieni nepatīk. Bik�u kabatā �vadzinādams atslēgas un sīknaudu, viņ� turpināja tādā pa�ā tonī: � Varbūt ceļmalā mīkstā zālītē? Varbūt pie atkritumu kaudzēm upes krastā, kur ir teko�s ūdentiņ� un zem klajas debess � mazmājiņa? Varbūt siena �ķūnī, kur, kā pats pārliecinājos, sīcin sīc odi?

� Kur gan citur būs labāk kā mūsu pa�u autiņā? � Marta centās pielāgoties Reinīra tonim. Un kā skaldīt noskaldīja: � Bet vispirms noskaidrosim savas attiecības. ²¹

Iekāpu�i ma�īnā, viņi apsēdās aizmugurē, kājas atbal-stīdami pret priek�ējo sēdekli.

� Kas tev īsti lēcies? � Reinīrs jautāja. � Tiklīdz mazliet pajokoju, tu uzmet lūpu. Mācies kaut drusciņ spēlēt!

� Nezināju, ka tā bija spēle.

� Jā, jā, tik tie�ām, � Reinīrs bravūrīgi apstiprināja, un �is tonis Martu sakaitināja. � Visa dzīve jau nav nekas cits kā spēle. Tiem, kas to nesaprot, nākas dārgi samaksāt. Lai slavētas debesis, ka dzīve ir spēle, � vajag tik mazdrusciņ prāta un izmaņas ..,

� Pats tu gan tam netici, � Marta klusi bilda.

� Arī es kādreiz biju tāds kā tu. Patiesībā � vēl pavisam nesen. Ticēju visādām tā saucamām vērtībām. Bet kāds no tām labums? Taisni brīnums, ka daudz vieglāk ir dzīvot, ja mīlestību, politiku, ticību, kultūru, karu, mieru un vēl daudz ko citu neņem nopietni.

� Tev negribas atzīt savu sakāvi, tāpēc tu mēģini izlocīties.

� Bet tu gan esi stipra, vai ne?

� Ai nē, Reinīr! Ta�u spēlēt es negribu, vismaz to spēli, kādu man piedāvā tu. Es gribu apjaust, kas ar mums notiek.

� Vai mums abiem nebija kopēja vēlē�anās... vēlē�anās aizbraukt, lai atvilktu elpu, atgūtos? Un mēs devāmies ceļā pa galvu pa kaklu, kā gūstekņi, kuriem pēk�ņi radusies iespēja bēgt. Vai tad tev ar to nav gana?

� Nevis parastos apstākļos kult tuk�us salmus un vaļoties, bet idilliskā vasaras ainavā, tālu prom no mājām... Vai tu domā, ka tas nozīmē tik pārāk daudz? � Marta, atmezdama galvu, spēji atslējās sēdeklī. � Nē, tas neapmierina ne mani, ne tevi, es to jau pamanīju.

� Nu, ja tas tevi neapmierina, ja tu to neturi nekādā vērtē... � Reinīrs skumji sacīja. � �odien mums neveicas, tas skaidri redzams. Tu saki, idilliska vasaras ainava... Es visu biju iztēlojies citādi. Es domāju...

Reinīrs tā arī nepateica, ko īsti bija domājis. Līdz Martai atlidoja tikai smaga nopūta. Viņa saprata, ka pietiktu viena vienīga glāsta, lai viņi abi�atgūtu mieru, bet viņas roka glāstām necēlās, tikai viegli pieskārās Rei-nīra elkonim. � Kada jēga censties kaut ko salāpīt, ja visam jau beigas? Varbūt nekad nekā arī nav bijis.

� Domā, es būtu nācis pie tevis, ja tu man neko nenozīmētu?

� Es esmu kā laipa starp tevi un Sofiju.

Reinīrs izgrūda lāstu un atslējās sēdeklī. � Tu vēl arvien par to pa�u. Vai tad tu nejūti, ka mūs abus vieno kaut kas pavisam cits... Vismaz tā man liekas. Un tevi es pazīstu. Es tev esmu vajadzīgs, bez manis tu nevari dzīvot.

� Varu, ja vajag.

� Kāpēc tu saki � ja vajag? Mums ir brīva izvēle. Un ja mēs abi esam viens otram vajadzīgi.,,

� Ne jau par to ir runa.

� Par ko tad?

� Tie�i to es gribētu apjaust, � Marta klusībā noteica.

� Tu visu pārāk sare�ģī. Kas tur slikts, ja mēs abi gribam sev mazdrusciņ personiskas brīvības un laimes, ja gribam uz brīdi no�visa atsvabināties, ja gribam būt kopā ...

� Bet nedrīkstam ta�u aizmirst, ka mums jāuzvedas kā pieaugu�iem cilvēkiem?

Reinīrs rūgti iesmējās. � Vai tu zini, ko nozīmē būt pieaugu�am?

Marta, rokām �estikulēdama, klusībā meklēja īstos vārdus. Galvā spietoja domas, kuras gribējās ietērpt vārdos, ta�u īstā atbilde neradās.

� Vispirms jau laikam vajag iepazīt pa�am sevi. Saprast, ka nedrīkst prasīt no citiem vairāk, nekā pats vari dot. Drīkstēt dzīvot pasaulē . >.

� Atzīstos � mani tādas problēmas nekad nav nodarbināju�as. Un �odien nepavisam ne.

� O, tu nekad neesi dzīvojis pasaulē, kādā dzīvo �ie cilvēki, � Marta kaismīgi attrauca. � Problēmas, kas nedod miera tev un man, �eit glu�i vienkār�i neeksistē. Te valda pavisam citi dzīves likumi. Vai tad tu to nepamanīji?

Reinīrs skaļi nopūtās un pievirzījās tuvāk Martai. � Ai meitenīt, ne par matu tu neesi mainījusies. Nu turpini vien tādā pa�ā garā. Ietekmēt tevi netaisos. Bet varbūt tu dalītos pieredzē, ko gada laikā esi uzkrājusi, un pastāstītu, kā īstenot tavas humānisma un solidaritātes idejas?

� Es to nezinu un arī neapgalvoju, ka zinu. Varbūt cilvēkam, kur� visu var, to vajadzētu izdibināt. Nav jēgas stāvēt malā un skatīties. Man gribētos skaidri formulēt, kā es visu to iedomājos. Gribētos sev un citiem atrast ceļu, kur� vestu uz kopēju mērķi, uz mērķi, kas vieno cilvēkus � tādus kā mēs un tādus kā miljoniem citu.

Negribu, ka cilvēkus �ķir nepārvarama barjera. Gribu dzīvot tai pa�ā pasaulē, kur viņi. Atvaino mani, ka runāju cēlus un pārāk skanīgus vārdus, bet citu man nav.

� Tas viss skan jauki. Tomēr nav reāli. Attīstības līmeņi ir nesalīdzināmi lielumi. Starp tādiem kā mēs abi un �ejienes ļaudīm nekad un nekur nebūs saskares punktu.

� Izņemot tad, ja salūzīs autiņ�.

� Ak... � Reinīrs nervozi caur zobiem ievilka gaisu. � Tu jauc jēdzienus. Neredzu nekādas sakarības. Mēs runājām pa�i par sevi, par savām personiskajām lietām Nevēlos tās saistīt ar visas pasaules likteņiem.,. Starp citu, ja es arī gribētu, neko tajā nespētu grozīt.

Kāds ienāca �ķūnī. Klusi piegrabināja pie ma�īnas stikla.

� Vai jūs esat te? � Mare�als jautāja un, iekams viņi paguva atbildēt, sekoja otrs jautājums: � Vous êtes bien?²²

Reinīrs uzrāva sērkociņu. � Ar uguni uzmanīgil � Mare�als brīdināja. � Nepagūsi ne attapties, kad jau svils.

Mazās liesmiņas gaismā Mare�als pasniedza viņiem pudeli un divas glāzes.

� Jau atkal sidrs, � Reinīrs nomurmināja.

� Vīns mums palīdzēs iemigt, � Marta sacīja pateikdamās. Promiedams Mare�als vairākkārt ar roku pieskārās ma�īnai, it kā tā vieglāk varētu atrast bojājumu. Izgājis ārā, viņ� cie�i aiztaisīja �ķūņa durvis.

Marta redzēja sapnī lietu. Tas �alca lapās, plīk�ķēja smiltīs. Nesa vēsumu � pilnu zemes un koku smar�ām. Marta ļāvās negaisam, ļāvās vēja un lietus brāzmām un ieklausījās brīni�ķīgās lietus �alkās.

� Marta... � viņai blakus tumsā ierunājās Reinīrs.

� Brīnumaini, � Marta �ukstēja pusmiegā, tīkama gurduma pārņemta. Lēnām viņa modās un atskārta, ka gulējusi neērtā pozā � izplestām rokām, savilktām kājām, un nu locekļi sāpēja. Saīgusi viņa piecēlās pussēdus. Pēk�ņi sajuta sejā Reinīra elpu. Viņ� apskāva viņu, roka glāstīja viņas kaklu.

� Sapnī redzēju, ka līst, � Marta �ukstēja.

Reinīrs glāstīja viņas plecu kā senāk � jā, kad īsti tas bija? Vakar vai pirms tūksto� gadiem?

� Nevajag tā!

� Esi nogurusi?

� Sapņoju, ka līst, � Marta atkārtoja.

� Viena diena mums gājusi zudumā. Bet vai tas mums daudz var kaitēt, Marta? Mēs tomēr esam kopā, par spīti visam. Es tevi tik ļoti mīlu. Mums būs labi abiem. Tev ta�u arī tā liekas?

Marta uzlika roku Reinīra rokai un cie�i saspieda. � Es nezinu. Mēs esam tāds skumj� pāris. Pavisam skumj�, � viņa murmināja miegainā balsī.

� Marta, nemocīsim viens otru! Tu esi viena. Es tāpat.

� Kad esam kopā, man da�kārt tas piemirstas.

� Mīļā Marta! � Reinīrs noliecās pār viņu, un viņu sejas saskārās. Marta nodrebēja, nopurināja miegu. Un, uzspiedusi Reinīra lūpām vieglu skūpstu, atraisījās no viņa skavām.

� Kājās iemetās krampji, jāizkustas. � Viņa izkāpa no ma�īnas, Reinīrs sekoja. Ārā koki pret pelēki tum�ajām nakts debesīm izskatījās pavisam melni. Caur Mare�alu logu aizvirtņiem spulgoja gaisma. Viņi varēja saklausīt sarunas, pirmīt �ķūnī viņi tās nebija dzirdēju�i.

� Tie vēl nav aizgāju�i gulēt vai arī ir jau kājās, � Reinīrs teica, skatīdamies pulkstenī. Zaļi mirdzo�ie rādītāji rādīja pustrīs.

Aiz mazmājiņas, kur, zālē ieaugusi, stāvēja vanna uz lauvas kājām, Marta nomazgājās pie pumpja un devās pastaigā pa ciemata ielu. Pa gabalu Martai sekoja bars bērnu. Uz Mare�alu mājas sliek�ņa stāvēja saimniece, �orīt viņas mati bija vairāk sasprogoti nekā vakar, pa pusatvērtu loga aizvirtni skatījās jaunā sieviete ar biklajām acīm. Kādā citā mājā Marta pa vaļēju logu redzēja istabu, kurā bija daudz gultu un lēvenis pelēku, saņurcītu palagu. Marta laiciņu bija sēdējusi piekalnē ar grāmatu klēpī. Lasī�ana nevedās. Mieru nelika kni�ļi � �orīt tie bija vēl negantāki kā vakar. Pāris zili melnu mu�u nemaz nebija atgaiņājamas. Bērni turējās atstatu, izskatījās skumīgi un it kā nobiju�ies. Marta, cenzdamās aizsākt sarunu, tiem vairākkārt uzsmaidīja, bet bērni tikai klusēja un nekādās runās neielaidās.

Pie �ķūņa durvīm stāvēja Reinīrs un Mare�als. Vienā roka turēdams skrūves un uzgrie�ņus, Mare�als ar otru roku izteiksmīgi �estikulēja.

� Ej vien, pastaigājies, � Reinīrs sacīja, kad Marta pienāca klāt. � Es vēl palik�u �eit. Te netālu dzīvojot mehāniķis, strādājot Rubē fabrikas garā�ā, viņu atvedīs �urp. Varbūt tad viss ies veicīgāk.

Marta devās uz tilta pusi; laikam pār �o tiltu Reinīrs bija vakar gājis, lai nokļūtu upes otrā krastā.

Iedama tālāk, Marta ieraudzīja sienu, ko rotāja krāsaina stikla mozaīka, � tātad te laikam bija pils ar parku. Ceļmalā zēns pļāva zāli un bāza maisā. Marta viņam pavaicāja ceļu uz parku. Vēl bija jāiet krietns gabals pa �auru, zālēs ieaugu�u taciņu, līdz bija redzami vārti.

Tas nebija parks, bet pelēku, apputēju�u koku un krūmu biezoknis. Sur tur �ai bie�ņā vīdēja klajumi, saulē mirdzi-nādami atālu. Uz labu laimi Marta nogriezās pa vienu taciņu. Lai gan bija silts un debesis virs koku galotnēm gulēja rāmi zilas, te vēdīja dzestrums. Krūmu zaros bija aizķēru�ās papīra strēmeles. Un sakaltu�as putnu atliekas.

Marta apstājās koku ieskautā klajumā. Koku apak�ējos kailajos zaros �ur tur balo�i bija atstāju�i savas pēdas. Zari atgādināja izstieptas cilvēka rokas. Marta nespēja turēties pretī vilinājumam un apgāja apkārt klajumam. Atmiņā uzvilnīja Zinātniskās padomes sēde Zinātņu centrā, kur bija ieradu�ies zinātniskie līdzstrādnieki no tuvienes un tālienes. Tāpat kā �ie koki viņi bija cits citam līdzīgi; viņi sakņojās tai pa�ā augsnē, bija iekap-sulēju�ies vienādās �aulās un uzskatīja, ka izredzētie ir viņi un debesu svētību tiesīgi saņemt tikai viņi. Viņas zinātniskā darba aizstāvē�anas runu viņi klausījās nopietni un uzmanīgi. Pēc tam daudz un pamatīgi jautāja. Beigās sēdes vadītājs profesors Follers nopietnām acīm ieskatījās viņas sejā un, ar rokām �estikulēdams, it kā gribēdams visu nepatīkamo nogludināt, skaidroja viņai padomes locekļu pienākumus. � Mēs jums tik tie�ām vēlam labu. Bet savu lolojumu, savus darba rezultātus mēs nedrīkstam uzticēt ienācējam no malas... tas būtu bīstami, jums tas jāsaprot... galu galā cilvēkiem, ko pieņemam darbā, mēs atkal un atkal gribam atgādināt principus, kas likti mūsu iestādes darba pamatā... tie attiecas arī uz Zinātņu centru, uz Zinātņu centru īpa�i, jo tas aptver lielu, nozīmīgu mūsu darba daļu.,.

Marta pieķērās kokam, sausais zars krak�ķēdams nolūza. Galotnēs vēl turējās lapas. Vai �īs lapas, kam jānovīst, ir dzīvības pēdējās atliekas, vai varbūt koks te turpinās sūkt dzīvības sulu no zemes? Vai tikai lapotne ir dzīva, bet viss pārējais � nedzīva masa? Toreiz viņa priek�niecībai apsolīja, ka, uzņemdamās Zinātņu centra atbildīgās sekretāres pienākumus, apzinās atbildību, kas saistīta ar �o darbu, un saprot, ka sekretariāta darba sfērā neietilpst jaunie�u pasaules uzskata veido�ana, bet tika? jaunie�u kulturālās attīstības programmas izstrādā�ana un īsteno�ana. Klāteso�ie piekrīto�i klanīja galvas � tāpat kā koki, kad tie viegli �ūpojas vējā. � Kas jūs pamudināja pievērsties tie�i �im darbam? Nopietni runājot, darot kultūras darbu, ta�u nav jāuzņemas īpa�a aizgādnība par jaunie�iem.

� Mani vilina iespēja strādāt patstāvīgi, rado�i.*, � Marta atbildēja, kautri pasmaidīdama par �iem nenoteiktajiem, skanīgajiem vārdiem, patiesībā viņai būtu vajadzējis piebilst, ka alga Zinātņu centrā ir daudz lielāka, nekā vīna jebkad saņēmusi, un vēl to, ka brīvs dzīvoklis arī kaut ko nozīmē. Viņu � sve�u, citādi domājo�u � visi aplūkoja un vērtēja. Apkārt skanēja klusas balsis... vajadzīga piesardzība... mēs jums uzticamies... ta�u tagadējos apstākļos... alla� acīs jāpatur mērķis... jābūt uzmanīgiem... runa te ir par cilvēka īsto būtību... gaidām no jums problēmu risinājumu... uzticību vajag attaisnot...

Pa�ai par izbrīnu, viņu pieņēma.

Taciņa izveda Martu zālēm aizaugu�ā klajumā. Viņa saprata, ka pienākusi pie pils. Skatienam atklājās �etrstūraina divstāvu celtne ar netīram, pelēkām sienām. Logiem bija nolaistas �alūzijas. Fasādes vidū � arka, kas veda iek�ējā pagalmā. Marta gāja tālāk. No kaut kurienes atlidoja neskaidra cilvēka balss. Likās, caur �alūzijām kāds slepus skatās. Martai �ķita, ka tūlīt, tūlīt pa vārtiem izdrāzīsies suņi, tādi pa�i pelēki un pamesti kā �ī pils, un metīsies viņai virsū. Sakarsu�ais gaiss virmoja, un koku galotnes tik tikko bija saskatāmas. Bailīgi apkārt skatīdamās, Marta izgāja caur arku un nonāca iek�pa-galmā. Tur bija karsts kā speltē. Pie ēkas rietumu spārna ēnā stāvēja vecīgs vīrs panamas cepurē, gai�ā, brīvi krīto�ā uzvalkā un viens pats sita bumbiņu. It kā tuvumā būtu skatītāji, viņ� uzmudināja sevi ar �estiem un skaļiem izsaucieniem, bet tagad viņa liecinieki bija tikai divi kaķi, kas murrādami gozējās gaismas un ēnas krustpunktā.

� Botijour, monsieurl²³²⁴ � Marta sacīja, jo nezināja, vai viņ� pamanījis viņu vai ne, un tālab neuzdrīkstējās paiet garām nesveicinājusi. Vīrs pagriezās un pētīgi skatījās. Kaut gan viņam bija saulesbrilles, viņ� ar delnu aizsedza acis. Galvu bija ierāvis plecos, zodu jocīgi pastiepis uz priek�u.

� Sacīkstes vēl nav sāku�ās! � vecais skarbi iesaucās. � Jūs ta�u esat atnākusi uz sacīkstēm, vai ne? Vai tad tik grūti ir ievērot noteikumus? Baltos mietiņus redzējāt? Domājat, joka pēc es tos katru gadu dzenu no jauna! Nekad laikam to nespēsiet prātā paturēt! � viņ� pukojās.

� Es... tas ir pārpratums, � Marta stostījās, vārdus meklēdama, � es tikai gribēju apskatīt... � Vīrs, rokas vēcinādams, noraido�i iesaucās: � Pas de touristes! Pas de touristesP

Marta nomurmināja atvaino�anās vārdus un izgaisa no viņa redzes loka tikpat nemanāmi kā bija atnākusi. Bet kaut kādas jūtas, stiprākas par ziņkārību, mudināja viņu apiet apkārt mājai. Vairākkārt ar roku pieskardamās sienām, viņa pārliecinājās, ka tās apaugu�as ar pelēku sūnu kārtiņu. Caur da�viet salauztajām �alūzijām Marta mēģināja ieskatīties telpās, bet redzēja tikai netīrus logu stiklus un tumsu, vairāk nekā.

Otrpus pils bija ko�uma dārzs ar nekoptu, pieputēju�u dzīv�ogu un konusveidīgi apgrieztiem krūmiem. Nekur neredzēja ne puķes, ne zaļu zāli. Dārza vidū melnēja iz�uvis dīķis. Sājā pusē ēkai nebija logu, toties vairākas divviru durvis, arī �alūzijām aizklātas. Marta apstājās un klausījās. Rīta klusums te bija pilnīgs: nedzirdēja ne mazākā troksnī�a. Klusēja dārzs, līdzīgs raibam, nodilu�am paklājam, klusēja me�s ap pili, tum�s un bālgans kā uz �ķidrauta zīmētas teātra dekorācijas.

Pēk�ņi notika kaut kas neticams. Pati brīnīdamās par savu uzdrīkstē�anos, Marta atvēra durvis, ko aizklāja �alūzijas, un gāja iek�ā. Viņa iekļuva pasakainā krāsu un gaismas pasaulē. It kā atsaucoties viņas soļu troksnim, telpā ie�ķindējās trīs kristāla kroņlukturi � blāvi kā putekļiem apbiris ledus; plauktos un vitrīnās stāvēja krāsainas slīpēta stikla vāzes, pokāli, bļodas, priek�meti ar stiklā grieztu ziedu viju un roze�u rotājumu, un tas viss atainojās da�āda lieluma un visda�ādāko formu Venēcijas

spogu|os. Durvis aiz Maitas bija aizcirtu�ās. Caur �alūziju spraugām spiedās gaismas strēles un apspīdēja visu, kas atradās �ai telpā. Gaismai atstarojoties spoguļos, viss zalgoja tūksto� krāsās. Tiklīdz Marta paņēma rokās kādu trauku, uz sienām un griestos iezaigojās krāsu un gaismas atspulgi.

Viņa notrausa putek|us zaļiem, augstiem kausiem, azūr-zilām pudelēm un rubīnsarkanām tasēm. Ar pirkstu pieskārās pusdārgakmeņiem rotātiem ķinie�u koka darinājumiem. � Nu neiespējami, � viņa skaļi noteica. �ī telpa bija Martas sapņu pasaules līdziniece � juceklīgs ko�u, raibu priek�metu blīvējums. Viss bija putekļiem klāts; neprasmīgi sakārtoti, �ie priek�meti zaudēja savu īpatnējo, katram piemīto�o skaistumu, un Marta nepatikā novērsās. Jāiet prom no �ejienes, viņa domāja. Virzīdamās garām daudzajiem spoguļiem, viņa palūkojās tajos tikai ar acu kaktiņu, jo citādi uz sevi paskatīties neuzdrīkstējās. Viņa bija pieskārusies vitrīnās un plauktos gulo�ajam putekļu mākonim, un nu tie cēlās gaisā. Cirta vai elpu ciet. Stāvot visu �o pokālu un vā�u valstībā, Martai pēk�ņi uznāca bailes. Vēl lielākas nekā pirmīt, ienākot iek�ā. Pie vienām durvīm karājās astoņstūrains lukturis apgleznotiem stikliem, pa vertikāli to varēja grozīt ap savu asi. Ja lukturī deg gaisma, to grozot, rodas iespaids, it kā tajā kustētos dzīvas būtnes. Marta mēģināja lukturi pagriezt, bet redzēt varēja tikai svītras un tum�us plankumus. Lukturī bija sveces galiņ�. Marta izņēma no somas sērkociņus un iededza sveci. Tā dega ar vāju un plīvu liesmiņu. Marta grieza lukturi ātri, ātri, un ainas mainījās. Bet tās bija neskaidras. Arī vēlāk viņa nespēja atcerēties, ko īsti bija redzējusi: varbūt cilvēku pūli, varbūt kauju vai bēg�anu, varbūt naidā paceltas dūres, varbūt cilvēka līķi?

Piepe�i uzpūta vēja brāzma un Martu atsvieda sāņus. �ķiet, telpā ievirpuļoja cilvēki � netverami kā atspulgi ūdenī, vaļējām mutēm, tum�ām, izvalbītām acīm. Raibu raibie stāvi griezās dejā, sarkanus papē�us piecirzdami, dak�as un pīķus zibinādami, un pēc tam atkal aizlidoja � cauri stikliem un sienām, klusu, bez skaņas, it kā tās nebūtu biju�as būtnes, bet dziesmas �Ģa ira� atbalss no laika dzelmēm.

Martai aizmugurē ie�īkstējās durvis. Tās lēnām vērās, un pa tām ielīda kaķis. Marta metās ārā, aizcirzdama durvis ar tādu spēku, ka kristāli zālē no�ķindēja tūksto�

toņkārtās. Kā blīva siena viņu apņēma siltums un saules

gaisma.

Izsteigusies cauri dārzam, Marta iegāja me�ā.

Piedzimt no jauna � kāda tam jēga? Visu laiku esmu dzīvojusi un arī tagad dzīvoju cerībā � kaut kas notiks un kādudien viss kļūs citādi. Dzīvoju gaidās. Ko esmu sasniegusi trīsdesmit divos gados? Uzaugu, mācījos, tagad pati pelnu sev maizi. Bet vai tad tā ir dzīve? Vai tās jūtas, kas mani saistīja ar Paulu un Reinīru, ir mīlestība? Labi vēl, ka Zinātņu centru likvidēja un man vajadzēja meklēt darbu citur; jutu, ka ļaujos sastingumam, pa�apmānam: tai iestādē biju kā tāds piektais ritenis. Centos gan par varēm sev iegalvot, ka esmu tur vajadzīga, ka daru ko labu sabiedrībai, ta�u īstenībā es tur gāju Follera pavadā, jo tad nevajadzēja riskēt un bija vieglāk dzīvot.

Es neesmu vajadzīga ne Reinīram, ne Paulam. Patiesībā neviens no viņiem abiem pēc manis arī neilgojas. Reinīram jāpaliek pie Sofijas, tikai cīņā ar Sofiju viņ� atradīs pats sevi. Kas īstenībā ir Pauls un ko viņ� grib � tā man arvien vēl ir mīkla. Seju plaukstās ieslēpusi, Marta piekjāvās zemei. Cietā, izkaltusī zeme kņudināja ādu. Marta aizvēra acis, un viņai �ķita, ka viņu kā papīra strēmeli paņem atvars un ūdens virpulis grie�, grie�... Visapkārt stāvēja me�s � drūms kā nāve, kā iznīcība, kā nebūtība. Kā pelēkiem putekļiem klāta lapu bezgalība. Stumbri un zari sniecās pēc viņas, prasīgi un alkatīgi kā izsalku�i ubagi. Tas nebija romantiskais vasaras me�s, aizvēņa devējs mīlētājiem, tas bija aizpasaules priek�kambaris, pārvērties par me�u. Viss �ķita blāvs kā izgriezts no pelēka papīra, līdzens, bez gaismas un ēnām. Dzīvībai te jāpārvēr�as pelnos. Mīlētāju sirdis zem �iem kokiem atsals, pielīs svina smagas, un smagums viņus lieks pie zemes, līdz nolieks pavisam un nelaidīs vairs vaļā, un tā viņiem būs tur nonīkt kā sausiem, pelēkiem zariem.

Nekāda cita līdzekļa nebija, atlika vienīgi cīņa. Saspriegtu augumu, dūrēs sa�ņaugtiem pirkstiem, kā uzvilkta atspere Marta ar visu savu būtību stājās pretī �im mirkļa vājumam. Reinīrs �ai izpriecu braucienā ir tālu no manis, viņa domāja, un es neesmu kopā ar viņu. Bet ar ko tad es esmu kopā? Varbūt ar maldu tēliem no aizlaiku dzīlēm un ar savu nemieru, ar to nemieru, kur� mūsos ir jau no dzim�anas un dzen mūs uz priek�u, lai mēs paveiktu ko labu? Pie Reinīra palikt es nevaru, nav mums abiem kopēja mērķa, mēs būtu nesaderīgs pāris. Reinīrs

lai paliek tur, kur viņ� ir. Bet kas būs turpmāk? Paula rāmā pa�apmierinātība, kura nepazīst pa�aizliedzības, viņa dzīves kārtība bez spo�uma un kvēles, bezdvēseliska harmonija kā kristāliem vai ģeometriskām figūrām? Vai varu būt dro�a, ka tas, ko es tagad apjūsmoju, kādreiz nekļūs citāds, nepārvērtīsies sausā struktūrā, nesastings par kaļķa rifu? Dzīve ar Paulu sola daudz: labu saskaņu pie galda un gultā, rāmas, prātīgas attiecības, darbu, ģimeni, saujiņu draugu, mērenas izpriecas. Vai tas nav pats augstākais, ko cilvēkam vispār iespējams sasniegt? Kā Plantēna²⁵ sonetā �Le bonheur de ce monde�²⁶, kas Reinīram mājās stāv piekārts gaitenī pie sienas. Reinīrs zobodamies par to stāstīja reiz, kad bija atnesis tās divas vecās reprodukcijas: � Gandrīz paķēru līdzi arī mājas laimes ābeci � glīti ierāmētu pamācību sarakstu, ko Sofija pielikusi virs drēbju pakaramā, un es nu trīs vai �etras reizes dienā varu mielot savas acis. � Būtu gan joks, ja tāda ābece karātos �eit, mūsu acu priek�ā.,,

� Nevajag man tādas, � Marta asaru pilnām acīm iesaucās un novērsās, turēdama rokā divas no mākslas kalendāra izrautas sājas reprodukcijas.

Tikai trīs dienas bija pagāju�as kop� viņas un Paula atvadām svētdienas vakarā. Pauls tovakar sēdēja pie rakstāmgalda, nolīcis pār grāmatu, un, kad Marta uzrunāja viņu, viņ� izbrīnā pacēla galvu. Marta sēdēja istabas stūrī, kur parasti mēdza lasīt �urnālus un klausīties vienmērīgos stundeņa tik�ķos.

� Neņem ļaunā. Bet reizēm es nevaru izturēt.

Pauls izņēma no mutes pīpi un ņēmās to tīrīt, kaut

gan pīpe bija tuk�a.

� Kas noticis?

� Vai es esmu tev vajadzīga?

� Tas ta�u pats par sevi saprotams.

� Nekas nav pats par sevi saprotams.

� Neredzu iemesla, par ko tu tā varētu raizēties.

Dziļi izbrīnījies, Pauls pār briļļu stikliem skatījās viņā

un abām rokām kabatās meklēja tabakas dozi.

� Viss ta�u rit gludi. Ļoti gludi. Vai ne?

� Es domāju, vai esmu tev vajadzīga tāda, kāda te sē�u, kāda esmu?

� Nu, protams. � Izbrīnījies Pauls rāmi palūkojās viņā un sāka atkal darboties ap pīpi. Marta gaidīja, ka viņ� sacīs vēl kaut ko, varbūt kādus vēl nekad neteiktus vārdus. Bet tūdaļ arī saprata, ka gaida veltīgi: nekas vairāk netiks sacīts. Pauls iemeta sērkociņu pelnu traukā un atkal noliecās pār grāmatu. Marta kā dzelta pietrūkās kājās un pāri galdam pieliecās viņam cie�i klāt.

� Lūdzu, met mieru! Met tos pātarus pie malas!

Pīpe Paula rokā drebēja. � Raksts ļoti problemātisks.

Jāizlasa līdz galam. Grāmatu dabūju no Bergheisa, viņam tā vajadzīga, rītrītā man jānes atpakaļ. Kas tev galu galā noticis?

� Nezinu, ko tu pret mani jūti, nekad to neesmu zinājusi.

� Dum tacent clamant,* � Pauls pavīpsnādams sacīja un pār�ķīra lapu.

� Nav pamata uztraukumam, tici man.

Marta apsēdās. Nav man tiesību viņam kaut ko pārmest, viņa domāja. Pati radīju bezdibeni, kuram pāri vairs netieku.

� Redzams, esmu pārpūlējusies, � pēc brī�a Marta ierunājās. � Tālab jau man beidzot iedeva atvaļinājumu. Jāizbrauc uz kādu dienu prom no pilsētas, jāpastaigājas, jāpapeldas.

Pauls piekrizdams kaut ko nomurmināja. Lampas gaisma krita uz viņa iesarkano matu cekulu. Domās iegrimis, viņ� brīdi pa brīdim pagaldē paklaudzināja ar papēdi. Stundenis ritmiski skaitīja sekundes un minūtes,

� Pasaki kaut ko, � Marta lūdzās.

� Mīļais bērns, ja jau esmu �o lietu uzsācis, tā jānoved līdz galam. Arī tevis dēļ. Jo labāk es sevi parādī�u, jo drīzāk arī izbeigsies mūsu nenoteiktais stāvoklis. Tev jābūt tālredzīgākai.

� Tālredzīgākai, jā, � Marta sacīja. � Tā jau tas ir, piekrītu, piekrītu.

� Redzēsi vien, viss nokārtosies. � Pauls ievilka pāris dūmu.

Vienalga, ko viņ� man saka, tomēr domās ir tālu no �ejienes, Marta domāja, ar draudzīgu vārdu viņ� cen�as radīt noskaņu, lai pats varētu strādāt, un mani mierina, ka viss būs labi. Tā gribējās apsēsties viņam līdzās, viņu noglāstīt... Pa vaļējo logu Marta lūkojās vakara ²⁷ debesīs, kur mirdzēja Venēra kā kristāls, kas atstaro gaismu no tālās, neredzamās Saules.

Pēc ilgas maldī�anās pa me�u Marta tuvojās ciematam no otras puses. Veikalā tikko no kaimiņu ciema bija atvesta svaiga maize. Telpa, kur gaisā jaucās da�ādas smar�as � te tirgoja gan gar�vielas, gan petroleju, gan ķiploku desu �, bija stāvgrūdām pilna ar sievietēm un bērniem. Martai, ienākot veikalā, kļuva skaidrs, ka viņas iera�anās Mare�alu mājā jau pārspriesta, un pa�laik sarunu degpunktā bija strīds starp abām ciemata daļām, par kuru jau vakarvakarā viņai bija minējusi Mare�ala kundze.

Marta nopirka maizi, sardīnes un desu un, pasitusi pirkumu padusē, gāja mājup. Pārvaldes nama priek�ā uz sola nīka pāris vecī�u, tie noskatījās viņā klusēdami. Nonākusi līdz vietai, kur baltie mietiņi uzskatāmi iezīmēja sacīk�u laukumu, Marta acīm meklēja paziņojumu par gaidāmajām sacensībām, bet tāda nebija. Kāds slēdza baznīcas durvis. Marta atskatījās un ieraudzīja priesteri. Viņam ejot, pa zāli vilkās sutāna. Priesteris bija vēl gados jauns � tievs kā skangals, īgnu, noguru�u seju. No paīsajām piedurknēm spraucās ārā kalsnas, dzīslainas rokas. Marta viņu uzrunāja, viņ� apstājās, īsi sveicināja un pēto�i skatījās. Kad Marta vaicāja par sacensībām, priesteris paraustīja plecus un atteica, ka tās laikam notik�ot rīt vai parīt.

� Rīt mēs �ai ciematā vairs nebūsim, � Marta sacīja

tāpat vien, bet tūdaļ manīja, ka pieskārusies sāpīgam jautājumam. *

� Ciemats... � Priesteris uzmeta Martai a�u skatienu, it kā gribēdams pārliecināties, vai Marta nenoturēs viņu par juku�u. � Jūs sakāt � ciemats? Vai tad tas ir ciemats? Aplaidiet acis visapkārt! Vai esat �ādu ciematu kaut kur redzējusi? Pie jums Beļģijā gan tādus neatrast.

Priesteris pacēla roku un aprādīja visapkārt. Marta pamanīja viņa īsos, apgrauztos nagus. Vai viņ� grib, lai piebalsoju vai runāju pretī, Marta, priestera jūtu izpausmes pārsteigta, domās pārlika. � Es esmu no Nīderlandes.

� Par daudz te dzer. Cilvēki negrib strādāt. Nekas tos neinteresē, vienīgi loterija un riteņbrauk�anas sacīkstes ...

� Arī bumbiņas si�ana, � Marta pasmaidīdama uzdro�inājās piebilst.

Priesteris saviebās. � Ar bumbu noņemas ģenerālis, tas no pils. Pensionārs. Ik gadus brauc �urp no Parīzes sacīk�u dēļ. Bumbas spēle ir viņa vaļasprieks. Pats gādā visu sacensībām vajadzīgo: mietiņus, solus, atspirdzinājumu stendus. Pats piedalās arī spēlēs un vienmēr iegūst goda balvu. � Priestera liesajā kaklā izspiedās ādamābols. � �eit ģenerālis uzaudzis, pie �īs vietas pieradis. Pazīst �ejienie�us, te viņam pieder mājas. Tomēr labi, ka ļaudis izklaidējas. Kad līksmojas, par dzīvi negau�as. �ejienie�i gan nemīl ne domāt, ne lūgt dievu. Cieti cilvēki. Nelaimīgi arī. Izkaltis te viss kā tuksnesī. Nāktu jel lāsīte veldzes... � Aizkustinājumā viņ� pastiepa Martai pretī kā lūg�anā saliktās rokas. � Un peu de gr�ce!²⁸ Vai tas par daudz prasīts?

Jaunatnes nams aiz dokiem ostas rajonā: pagrabstāvā trīs istabas, soli, krēsli, tenisa galds un vecas klavieres. Marta tur dabūja darbu pēc tam, kad Zinātņu centrs bija likvidēts. Kādreizējā noliktavā nodalīja ar trijkār�iem saplāk�ņiem telpu Martas kabinetam, kas bija domāts sarunām divatā vai �aurā lokā. Marta tur glabāja arī bibliotēkas grāmatas apbru�ātiem vākiem un radio. Gaitenī uz pakaramiem vēdīja nevērīgi uzmestu apvalkātu un lietū izmirku�u jaku un mēteļu dvaka. Kad jaunie�i pēc pusseptiņiem vakaros drāzās �urp, telpās atskanēja skaļas balsis.

� Notīriet pleznas, zaļknābji!

� Hei, jaunkundz, vai plates drillēt drīkst?

� Janam nosperts mocis.

� Jaunkundzīt, vai krāsni nevar izkurināt tā riktīgāk, te auksts pēc suņa!

� Sakiet tiem �aļiem, lai piebremzējas, tagad mūsu kārta spēlēt!

� Nelien, kur tevi neprasa!

Jauni pui�i � ar vaigu bārdu noaugu�i, mākslīgas zam�ādas vējjakās, d�insos, vairums bālām, piņņainām sejām, trīs vai �etri īsti cietpauri, arī pāris pusaud�u, vēl tīrie knīpas, bet jau spītīgi un iecirtīgi kā ā�i, kam ļoti gribas tēlot pieaugu�us. Meitenes � piņņainas, viegli aizkaitināmas, jau visu zino�ām acīm un bojātiem zobiem. Marta nevarēja vien nobrīnīties, cik cītīgi un neatlaidīgi viņas dzinās pakaļ pusaud�u modei. Skaļas un bravūrīgas, rup-

jām manierēm, viņas mū�dien smējās par niekiem un ķiķinājās, bet pēk�ņi ne no �ā ne no tā varēja krist izmisumā un raudāt līdz nemaņai.

Sākumā Marta klusībā baidījās no �o jaunie�u trulās vienaldzības pret visu pasauli. Bet pamazām viņai ar da�iem radās kontakts � ar tiem, kuri �ai mū�īgi mainīgajā grupā veidoja kodolu. Viņa iemīlēja �os pusizsal-ku�os, sīkstos cilvēkbērnus, tie radīja viņā izpratni par pasauli, kurā ir smirdo�as ielas, smirdo�as kāpnes un kakti, kur, vienā telpā saspiesti, bērni mitinājās kopā ar pieaugu�ajiem, un Marta pūlējās domās iztēloties �os jaunie�us darbavietās un iejusties viņos un viņu centienos. Būdama kopā ar �iem jaunie�iem, Marta juta ap sevi tuk�umu, kas sliecās pēc piepildījuma, haosu, kas sliecās pēc kārtības, aklu taustī�anos, ko vajadzēja padarīt mērķtiecīgu. Cik spēdama Marta centās �iem jaunie�iem palīdzēt, bet nezināja, ko un kā darīt. Viņa bie�i jutās nomākta un izmisusi kā cilvēks, kur� atrodas bangojo�ā jūrā un redz, ka viļņu kalni jāpagrie� citā virzienā, turklāt tas jādara tie�i viņam, bet viņa spēki ir par vājiem. Vakaros, kad pēdējie pui�i un meitenes bija aizgāju�i, Marta vēl ilgi sēdēja savā kabinetā � skabūzītī ar finiera sienām � un ausīs viņai skanēja jaunie�u balsis un soļi. Tādās reizēs Marta mēdza sev atgādināt, ka viņa nav tikai aizgādne �iem jaunie�iem, kuri te sanāca uz da�ām stundām, ka viņa nav tikai �o jauno, vēl veidojamo dzīvju kopā saturētāja, bet gan indivīds, personība, viena pati tāda � nevienam citam līdzīga. � Es gribu iemīlēt cilvēku, kur� dzīvos tikai manis dēļ, kur� mīlēs mani dziļi un kvēli, mīlēs mani tādu, kāda esmu, � viņa cie�i apņēmās.

� Biju pilī, � Marta stāstīja Mare�ala kundzei. � Redzēju tur vienu vecu kungu ...

Mare�ala kundze zīmīgi pielika rādītājpirkstu pie deniņiem un turpināja �ķirot uz galda izbērtas kaltētas lēcas.

� Priesteris teica ...

� Jūs runājāt arī ar priesteri? � Mare�ala kundzes skatiens nu cie�i ieurbās Martas acīs. � Tas laikam par mums neko labu vis nesacīja.

� Es jautāju viņam par sacensībām.

� Sacensību nebūs. � Mare�ala kundze pēk�ņi saslējās, it kā gatavodamās atsist Martas uzbrukumu.

� No �ejienie�iem vislabākais spēlētājs ir mans virs. Viņ� nepiedalīsies, �ogad neviens nepiedalīsies. Lai vecais jēpis savā pilī sacen�as pats ar sevi.

Un atkal Martas acu priek�ā atainojās zāle � pilna ar antīkajiem stikliem un kristāliem, putekļu klātiem un nevienam nevajadzīgiem.

� Redzēsiet pati, uz sacīkstēm neviens nenāks, varbūt tikai kāds sve�inieks, bet no mūsējiem neviens.

� Priesteris arī... � Marta meklēja, bet neatrada vārdus un tāpēc apklusa. Mare�ala kundze dusmīgi ar rokām rakās lēcu kaudzē.

Brīdi klusējusi, viņa sāka Martai kaut ko skaidrot skarbā, cietā balsī, kreisās rokas pirkstus sa�ņaugusi dūrē, vājās krūtis drebēja aiz uztraukuma. Bet Marta no visa teiktā saprata tikai daļu.

� Priesteris arī nevar mums palīdzēt... pats viņ� tāds nabadziņ�... Un pēc tam, kas būs pēc tam? Visur viens un tas pats ... Mūs viņi dzīvus apēdīs ... Mous autres, les vieux, on se d�brouille.,.²⁹ Bet jaunie... Būtu jums dēls... Dēls, ai, cik tas ir briesmīgi... Kungs ir �ķūnī, turpat kur citi. � Viņa, pēk�ņi mainījusi tematu, rādīja uz �ķūņa durvīm. � Un kāda jums tā ma�īna! Ar tādu tālu netiksiet.

Brīdi klusējusi, viņa, cie�i Martai acīs skatīdamās, vaicāja: � Viņ� nav jūsu vīrs, n'est ce pas³⁰?

� Nē, � Marta atbildēja, acu nenovērsdama.

Mare�ala kundze paraustīja plecus, it kā gribēdama sacīt: nav mana darī�ana un galu galā man vienalga. Bet varēja noprast, ka Martas un Reinīra attiecību smalkākās nianses viņai vairs nebija noslēpums.

Reinīrs, ieraudzījis Martu, panācās pretī.

� Vaina, �ķiet, nu ir rokā, � viņ� teica.

Ap motoru rīkojās jauneklis zilajā kreklā. Mare�als, stāvēdams līdzās, viņam klusi un nopietni kaut ko skaidroja.

Pēc tam kad zaļumos bija ieturētas brokastis � kā Reinīrs jokodamies izteicās, jo, parkā sēdēdami, viņi bija ēdu�i Martas pirktos labumus un dzēru�i sidru �, viņi lēniem soļiem gāja uz me�u atvēsināties, karstais laiks un baudītais dzēriens krietni gurdināja.

� Te notiek kaut kas jocīgs, � Marta ierunājās. � Te ļaudis visu laiku tik sa�ukstas vien. Laikam kaut kas rūgst. Vai tu pamanīji �autenes Mare�alu mājas gaitenī?

Reinīrs īsi iesmējās. � Tev tas dro�i vien būtu īsti pa prātam. Sajuti fran�u revolūcijas garu, redzēdama �os sidra sūcējus un viņu plintes aizdurvē. Tie pleikas laikam klīņā te apkārt, tru�us �audīdami un pa me�iem sirodami. Bet tev jau tūliņ � sazvērestība, sacel�anās. Domāju, tava sirsniņa iepukstējās gan.

� Nesaprotu, ko tu gribi teikt. � Un atkal Martu pārņēma dīvainā sajūta, it kā laiks būtu apstājies. Viņi bija nonāku�i nekopta, aizlaista pils parka vidū. Pusdienas karstumā snauda koku lapotnes, uz krūmiem gulēja putekļu kārta. Visapkārt bija stings klusums, tikai tālumā dzirdējās bērnu balsis, un, lauzdamās caur vasaras pusdienlaika tveici, tās �ķita kā smalka, skanīga zvaniņa skaņas.

� Nesaprotu, ko tu domā, � Marta atkārtoja, � tik tie�ām nesaprotu.

� Nespēlēsim paslēpes. Neiestāstīsi jau man, ka nezini, kāpēc tevi atlaida no darba.

Marta pa�ūpoja galvu. � Mani atlaida?

� Jā, tevi atlaida no darba Zinātņu centrā.

� Es ta�u netiku atlaista. Centru likvidēja, tev tas zināms tikpat labi kā man. Ko tu tā skaties?

� Starp citu, Zinātņu centru slēdza tie�i tevis dēļ, � Reinīrs lēnām teica, uzsvērdams ik vārdu. � Tevi atlaida. Varbūt tik skaidri tev to arī nepasacīja, iespējams, viņiem tur būs biju�i savi apsvērumi. Negribējās nepatik�anu, skaļa trok�ņa, kā nekā visi esam cilvēki. Laimīgi iegadījās, ka taisni tobrīd viņi meklēja telpas citiem savas iestādes sektoriem. Bet to, ka tevi atlaida, zinu noteikti.

� Es laikam sajuk�u prātā! � Marta iesaucās, un viņas nervozie smiekli aizskanēja līdz pat koku galotnēm, �ķita, iekliedzas pūce. � Es pat nezināju, ka tie mani atlaidu�i un kāpēc atlaidu�i. Varbūt pateiksi man vēl arī to, ka tas bija tavs roku darbs.

� Ja jau reiz atklātība, tad atklātība. Zināmā mērā tavas aizdomas ir pareizas. Iesaistīts tai lietā es biju ...

� Ram-tam-tam-tam, � Marta klusiņām iedungojās.

� Tu vairāk nedrīksti dzert sidru, � Reinīrs sacīja, sāņus skatīdamies.

� Taisni tagad jādzer. Pēc trim �etrām glāzēm uzzinā�u, kā viss īstenībā bijis. Un man kļūs skaidrs, ko es,

būdama Zinātņu centra sekretāre, esmu nogrēkojusies un kādus pārkāpumus izdarījusi...

� Jau sen zinu, ka tu neesi ne histēriķe, ne muļķe. Bet tev piemīt kaut kāds dīvains naivums, kaut kāds pusliberālisms. Varbūt es izsakos pārāk asi. Ja tā, ņemu savus vārdus atpakaļ. Tu esi pārāk emocionāla, pārāk ātra savos spriedumos un daudzas parādības uztver pārāk subjektīvi. Cilvēki da�kārt ir neziņā, ko visu no tevis var sagaidīt...

Viņi bija iegāju�i dziļi me�ā. Gandrīz jau aizaugu�as taciņas veda uz visām debess pusēm. Marta abām rokām berzēja deniņus un vaigus, kamēr uz ādas parādījās sarkani plankumi. Reinīrs gāja pussoli pa priek�u, saceldams putekļus; viņ� spēra soļus nevērīgi un vienaldzīgi un runāja ātri, lieti�ķā tonī, kas parasti slēpa iek�ēju nepatiku. Citos apstākļos �is Reinīra tonis Martu būtu tikai ērcinājis, bet �obrīd � �ausmināja.

Toreiz, kad tēmai �Mūsdienu dzīves uztvere� veltītajā kongresā profesors Follers, paaicinājis Reinīru sāņus, jautāja, kāds iespaids viņam esot par Martu Veiku, Reinīrs bija dziļi izbrīnījies. Viņ� godīgi atbildēja, ka Martu Veiku pazīstot, bet neko par viņu nezinot. Kad viņ� Zinātņu centrā lasījis lekcijas, Veika viņu sagaidījusi un laipni iepazīstinājusi ar klausītājiem. Follers atzinās, ka viņam par Martu Veiku sava noteikta sprieduma vēl neesot. Veika nu jau divus gadus vadot Centra sekretariātu, viņas pienākumos ietilpstot arī sanāksmju un da�ādu pasākumu organizē�ana jaunie�iem, kā arī lektoru un kursu izvēle. Direkcija savulaik Zinātņu centra sekreteriāta vadību uzticējusi Veikai nelabprāt, viņu pieņēmu�i tāpēc, ka �im amatam cita, piemērotāka kandidāta tobrīd nebijis. Veika iesniegusi teicamas rekomendācijas, vienu bijis devis kāds augsta ranga sociologs. Tas tad arī esot gandrīz viss, kas viņam par Martu Veiku bijis zināms. Bet pēc tam radu�ās grūtības. Pagāju�ogad viņiem sāku�as nākt no da�ādām pusēm sūdzības, ka Veika savā darbībā novirzoties no stingri nospraustās līnijas. Centra darbā viņa pieaicinot personas ar ap�aubāmiem uzskatiem un sakariem. To visu varbūt kaut kā varētu aizbildināt ar rosības un aktivitātes attīstī�anu Zinātņu centrā, ta�u pēdējā laikā pienāku�i signāli, ka Veika sadarbojoties galvenokārt ar tādiem zinātnes un mākslas pārstāvjiem, kuri, ņemot vērā, uz kādām garīgām un sabiedriskām vērtībām balstīts viss Zinātņu centra darbs, patie�ām uzskatāmi par... nevēlamiem. īpa�i vēl tāpēc, ka te uz spēles likta jaunās paaudzes pasaules uzskata veido�ana...

Kad profesors Follers minēja �o faktu, Reinīrs iekrita starpā, teikdams, ka viņ� saprotot � profesors laikam domājot ielīdeņus no malas, slepenus urdītājus, arī viņam pa�am nācies ar tādiem saskarties, un viņ� tos necie�ot ne acu galā. Reinīrs, �ķiet, zināja vārdus tām personām, kuras Marta Veika bija uzaicinājusi lasīt lekcijas vai priek�lasījumus un kurām viņa bija uzticējusi lekciju kursu vadību. Tie patiesi likās ap�aubāmu uzskatu cilvēki. Bet vai tādēj bija jāceļ tracis ...

Tas viss esot Joti nepatīkami, turpināja profesors Follers. Zinātņu centru viņi nodibināju�i pēc kara, un visu laiku tas viņiem bijis rūpju bērns. Jau pati �ī Zinātņu centra dibinā�ana, kā viņi toreiz �aurākā lokā spriedu�i, bijis pārdro�s pasākums. Tomēr nolēmu�i riskēt... galu galā jāņem vērā nemierīgais laiks, sare�ģītie apstākļi... bet kur te robe�as? ...

Veika jaunkundzei jau reiz laipni, taktiski ticis aizrādīts, ta�u viņa �os mājienus vai nu nesapratusi vai arī izlikusies nesaprotam. Kaut gan vajadzējis tos saprast pat no pusvārda. Bet viņa neliekoties ne zinis. Neveikla situācija. Varbūt aicināt talkā psihologu, lai tas iz�ķir, vai te darī�ana ar naivu neizpratni vai veiklu izlik�anos?

Reinīrs atbildēja, ka negribētu uz pavir�as pazī�anās un pāris lieti�ķu sarunu pamata dot par cilvēku tik iz�ķirīgus slēdzienus. Follers pasteidzās piebilst, ka nepārdomātu vērtējumu viņ� arī negaidot. Bet viņam esot zināms, ka doktors Morslāgs rakstot grāmatu par pēckara jaunatnes tiesībām. Marta Veika Zinātņu centra uzdevumā savākusi apjomīgu datu materiālu, ko viņi labprāt atvēlētu doktoram Morslāgam. Tādējādi lieti�ķs kontakts ar Martu Veiku viņam kļūtu neizbēgams.

Pirmajā mirklī Reinīrs gribēja atteikties. Es ta�u neesmu tāds muļķis, man ir daudz labāka nodarbo�anās nekā meitenes izpra�ņā�ana un izseko�ana, viņ� domāja.

Atvadoties no profesora Follera, viņ� nekā noteikta neapsolīja, tikai klusībā apņēmās vēlāk nosūtīt pieklājīgu atteikuma vēstuli. Lai tie savā iestādē pa�i ņemas ap netīrām lietāml

Vēlāk Reinīrs atcerējās, ka reiz kādā pedagoģiskā avīzē bija recenzējis un pozitīvi novērtējis divas Martas Veikas

bro�ūras par mūsdienu jaunie�u dzīves problēmām. Viņ� �īs bro�ūras bija pat ieteicis lasī�anai sociālās palīdzības aģentūru darbiniekiem da�os lielos uzņēmumos, kur viņ� bija pieaicināts par konsultantu. Ziņkārības un kaut kādas nedro�ības sajūtas mudināts � ko gan es esmu rekomendējis? � Reinīrs nolēma painteresēties, ko Marta Veika vēl laidusi klajā. Un atrada rakstu, kurā viņa polemizēja ar kādu agrāk publicētu rūpnīcas psihologa darbu.

Ar augo�u nemieru sirdī Reinīrs Morslāgs lasīja: ...lopu un mājputnu turētāji jau izsenis zina, ka �īs dzīvās būtnes vislielāko peļņu dod tad, ja tās labi kopj, ja to attīstībai rada piemērotus apstākļus. So faktu vajadzētu ņemt vērā sociologiem, kad viņi runā par pēckara jaunie�u likteņiem. Laikā, kad uzņēmumos un rūpnīcās trūkst jaunu darba roku un vēl kliedzo�āks ir jauno pircēju trūkums, uzņēmumu īpa�nieku pēk�ņā, nesavtīgā pievēr�anas jaunie�u problēmai un cen�anās �o problēmu risināt īstenībā ir liekulība. �obrīd tik aktuāls jautājums �ko grib un jūt jaunatne?� netiek apskatīts saistībā ar jautājumiem, kas skar nākotnes cilvēka personību, bet tiek pakārtots pla�ai pasākumu virknei, kuru galamērķis ir noteikta ra�o�anas un patērē�anas veida saglabā�ana, īsi sakot, rietumu pasaules svētās ekonomiskās sistēmas saglabā�ana. Mūsdienu jaunatnes liela dala novēr�as no sfēras, kura gādā peļņu biznesmeņiem. Arvien redzamāks kļūst fakts, ka tagadējai jaunatnei ir citas prasības � bie�i vien vēl īsti neapjaustas � un alkas pēc �o prasību piepildījuma tā neapzināti pau� eso�ā nolieg�anā vai pat grau�anā. Kur� dos jauniem ļaudīm to, ko tie prasa: cilvēcisko attiecību veselumu un godīgu visu sabiedrības locekļu sadarbību visas sabiedrības labā? Publicistu riņķa dancis ap jaunatnes problēmām ir gan manevrs uzmanības novēr�anai, gan arī veikls triks, kura mērķis � uzvelt vainu pa�iem jaunie�iem, nostādīt tos it kā ārpus likuma. Cītīgie mēģinājumi atklāt jaunatnes dziļāko centienu un vēlmju būtību patiesībā slēpj sevī vienu mērķi: uz īsu laiciņu nodro�ināt jaunie�us ar līdzekļiem, jo pieaugu�ajiem tos sagādāt ir daudz vieglāk nekā pārslēgties uz pilnīgi citu sabiedrības organizāciju. Mūsdienu socioloģija, ko finansē rūpniecības magnāti, ir tās pa�as zinātnes nozare, kas nodarbojas ar iedzīvotāju vajadzību mākslīgu kāpinā�anu ... lai ma�īnas strādātu un nauda nāktu. Ta�u jaunatne nav tik viegli apmānāma, tā netic skaļajam ideālismam, tā vienaldzīgi, reizēm pat naidīgi izturas pret sabiedrību, kura lūko to izmantot savu zemisko mērķu sasnieg�anai, un gadās, ka �ie jaunie�i pat noliedz pasauli pavisam. Sporta laukumi, klubi, jaunatnes laikraksti, radio un televīzijas raidījumi, prēmijas un festivāli, tāpat kā aizliegumi un ierobe�ojumi, kalpo vienam uzdevumam � mainīt jaunie�u cīņas mērķus.

Raksts iesvēla Reinīrā dusmas, kas jaucās ar pa�a vainas apziņu. Pirmajā brīdī viņam �ķita, ka te darī�ana ar neatlaidīgu, uzstājīgu mel�u, ar vienu no tādiem, kuri visu dabū cauri un kuru ir papilnam politikāņu un reliģisko fanātiķu vidū. Viņ� instinktīvi pretojās gan problēmas nostādnei, gan autora secinājumiem. Bet nevarēja tomēr noliegt, ka �ais Martas Veikas atzinumos bija patiesības grauds. Reinīrs juta, ka �is raksts attiecas arī uz viņu, ka kritizēts tiek tie�i viņ�, Reinīrs Morslāgs. Pēc tam, lasīdams savas grāmatas manuskriptu, viņ� tajā daudz ko ieraudzīja citādā gaismā. Viņam vairs nepatika savi apgalvojumi; tie �ķita neskaidri, formulēti divnozī-mīgi, bija viegli pārprotami, ja ne tie�i, tad zemtekstā, īpa�i tas attiecās uz analīzēm, komentāriem un skaitļu virknēm. Un viņam vairs nedeva miera pārdomas. Dvēseles nemiers nemitīgi urdīja viņu. Reinīrs saprata, ka savulaik viņa pa�a dzīves ceļa izvēli bija noteiku�i uzskati, kādus �ai rakstā pauda Marta Veika. Apjēdza viņ� arī, ka dusmojas par to, ka pēdējos gados �os uzskatus bija centies noliegt un aizmirst.

� O, � Marta klusi noteica, visu sapratusi. Viņas skatiens kavējās pie krūmiem un kokiem, un pie veļo�i pēdu sliedēm putekļainajā zemē. Acis tvēra katru koku katru stigu me�malā, bet vienlaikus atmiņā nāca viņas un Reinīra attieksmes. Ta�u tagad Reinīra sejas izteiksme, balss nianses un viņa rīcība rādījās jaunā gaismā. Ne vairs naida, ne dusmu, tikai milzīgs izbrīns.

Reinīrs aizgriezās un aizsmēķēja cigareti. Viņ� aizsvieda sērkociņu ar tik pazīstamu rokas kustību, ka Martu tas sāpināja. Tik grūti bija aptvert notieko�o! Pat visvienkār�ākais Reinīra �ests atgādināja viņa nodevību. Viņa piecirta kāju un ievaidējās, tik ļoti sāpēja sirds. � Ne jau es tev biju vajadzīga. Tu runāji par personisko

kiem kontaktiem, par garīgu saskaņu, kas esot dziļāka pat par mīlestību. Vēl vakar tā bija.

Reinīrs stāvēja da�us metrus atstatu un, skatienu novērsis, sūca cigareti, turēdams to starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Viņam pie kājām uz taciņas starp velosipēdu ri-sēm gulēja pa�a ēna. Izplūdusi un neskaidra bija �ī ēna agrā pusdienlaikā, tomēr tajā varēja sazīmēt cilvēka atveidu: galvu, plecus, paceltas rokas, �is tum�ais plankums uz zemes, �is Reinīra atveids Martai �ķita reālāks par pa�u dzīvo cilvēku, �o ēnu redzot, Martai nāca prātā gliemezis, kur� visu mū�u stiepj savu māju kā nastu un nespēj to nomest.

Pēk�ņi Marta izstiepa rokas un piesteidzās Reinīram klāt.

� Kāpēc tu tā darīji? Dieva dēļ, kāpēc tev vajadzēja to darīt? Tu ar mani draudzējies, bet vienlaikus turēji mani aizdomās... vai ne? Nāci pie manis, nāci reizi pēc reizes, bet, runādams ar citiem, sauci mani par neuzticamu, nevēlamu elementu. Nu es arī saprotu, kālab pagāju�ogad tu gribēji izbeigt mūsu attiecības. Kad biju no darba atlaista, tev vairs nebija vērts ar mani satikties ...

� Nav tiesa. Ne jau tāpēc mēs iz�ķīrāmies, ka es viens pats būtu gribējis. Tāds bija arī tavs lēmums. � Reinīrs satvēra viņu aiz rokas un vilka sev klāt. � Tāds bija arī tavs lēmums. Jo tev bija Pauls ...

� Nodevējs tu esi, riebīgs nodevējs ... � Martai aizlūza balss, ar plecu viņa centās atgrūst pār seju izri-su�ās matu �ķipsnas, vaigi mirka asarās. � Nekad tev to nepiedo�u, līdz mū�a beigām pieminē�u, ka tu sadraudzējies ar mani tik tāpēc vien, lai varētu mani izspiegot...

� Nav tiesa, � Reinīrs atkārtoja. � Vai tu tik pavir�i mani pazīsti, vai tavs sievietes instinkts ir tik vāj�, ka to nesaproti?

� Tu melo, melo. Neticu vairs nevienam tavam vārdam. Kā gan lai es tev vēl ticu?

� Uzklausi mani, lūdzu, uzklausi manil Pirms gada es tai iestādei uz konkrētu jautājumu devu konkrētu atbildi. Un, ja tagad kāds no viņiem man prasītu, vai tu atbilsti savam amatam, es teiktu to pa�u.

� Viņi zināja, ka es stāvu tālu no reliģijas, tālu no politikas, to es viņiem biju pateikusi jau sākumā. Esmu parasts cilvēks, bet esmu es pati � patstāvīga un neatkarīga.

� Tev ir sakari ar cilvēkiem, kurus uzskata par neuzticamiem.

� Es tev aizliedzu lietot vārdu �neuzticams�. Tev nav tiesību �os cilvēkus tā saukt.

�� Nu jā. � Reinīrs paraustīja plecus. � Tu zini, par ko es runāju. Darbam Zinātņu centrā tu pieaicināji lektorus, par kuriem gandrīz vai dro�i var apgalvot, ka tie, maigi izsakoties, simpatizē galēji kreisajiem.

� Varbūt tie�i viņiem tu esi parādā pateicību par savu brīvību.

� Ļauj man izrunāt visu līdz galam! Protams, kara laikā viņi daudz ko paveica. Es ne mirkli ne�aubos, ka tādi cilvēki kā Stratmanis bija īsti varoņi Preto�anās kustībā. Nav brīnums, ka tevi, viņu līdzgaitnieci, tas viss ir ļoti ietekmējis. Bet kur� pateiks, vai �ie ļaudis jau agrāk nebija iesaistīti nelegālā darbībā, vai Preto�anās kustības cīņas ābeci tie nebija izmācīju�ies jau sen pirms kara? ... Savus uzskatus tie ta�u vienmēr slēpu�i. Tev �ie ļaudis patika viņu drosmes un neatlaidības dēļ, tomēr būtībā viņu mērķi bija pavisam citi, nevis tēvzemes glāb�ana un brīvība mūsu izpratnē. I<ā tu domā, kāpēc Stratmanis glāba tavu māti un palīdzēja jums abām? Tāpēc, ka jūs daudz ko zinājāt un īstajā brīdī varējāt būt noderīgas. Tas, lūk, bija galvenais. Un -Stratmanis un viņa draugi uzreiz bija gatavi ņemt dalību Zinātņu centra darbības programmas izstrādā�anā. Tu viņiem radīji lielisku izdevību iespiesties un nostiprināties arī Zinātņu centrā. Redzi, tas viņiem bija vajadzīgs, bet ne jau tu un tavi ideāli. Pati stāstīji man, ka tad, kad Zinātņu centru likvidēja, jūsu sakari esot kļuvu�i vājāki. Bērneļi, ar kuriem tu tagad noņemies, diez vai var interesēt... tavus paziņas ...

� Dū�a �ķebinās, klausoties tavus riebīgos zīlējumus, � Marta �ukstēja. � Nezinu, kas ir sliktāk: tas, ka tu manā dzīvē izspēlēji dubultspēli, vai tas, ka mēģini taisnoties, dubļiem apmētādams manus draugus, lai iesveltu manī �aubas par viņu godīgumu.

� Saprotu, ka tev tas nepatīk, saprotu. Bet tava kļūda ir tā, ka tu viņus redzi caur kara laika prizmu. Tu neapjēdz, cik stipri tu pagātni idealizē. Laikam vainīgi grūtie apstākļi, kādos jūs abas ar māti dzīvojāt. Ikreiz, kad dzirdu tevi runājam par jaunību, domāju, ka piedalī�anās preto�anās kustībā tev tik daudz nozīmē tāpēc, ka tā ir devusi tev rūdījumu tālākām cīņām ...

� Jā, ņemies vien ar savām psiholoģiskajām analīzēm! Bet mani liec mierā! Ko tu sajēdz no uzticības, no draudzības ...

� Tu pat nepūlies rūpīgāk izvēlēties sev draugus. Kļūsti ta�u reiz prātīga! Tu draudzējies ar cilvēkiem, kuriem vārds �draudzība� nekad nav bijis svēts.

� Tev nav tiesību to apgalvot, neiedziļinoties lietas būtībā! Labāk pasaki man, kā zināmu aprindu ļaudis � tie, kas valda, tiku�i pie varas? � Marta dusmīgi jautāja.

� Ā, nu man skaidrs, uz ko tu tēmē, � Reinīrs nomurmināja caur zobiem, galvu viegli �ūpodams. � Tev gribētos no manas mutes dzirdēt, ka aplama ir visa tā sistēma, kurā toni uzdod tādi kā mans tēvs.

Viņi stāvēja cie�i pretī viens otram. Acis abiem dzalk-stīja naidā.

� Es nekad tev kaut ko tādu neesmu teikusi. Es neredzu pasauli tikai melnās un baltās krāsās vien.

� Teikt jau tā neteici, bet es visu laiku to nojau�u. Tu man netici ne kripatiņas. Tavās acīs es esmu cilvēks no citas pasaules. Vai tā nav? Varbūt tu nīsti mani tāpat kā Sofiju ...

� Es nīstot Sofiju! � Marta izbrīnā iesaucās.

� Sai ziņā Sofijas nojautas ir gau�i nemaldīgas.

� Vai Sofija teica, ka es viņu nīstot? Tevis dēļ?

� Iespējams, tu viņu nīsti neapzināti un ne aiz greizsirdības, bet aiz skaudības, ka viņai piemīt tas, kā tev nav; bez tam tu nevari samierināties, ka tev neizdodas �ai naidā iepīt mani.

Marta pievēra acis, ievilka elpu. It kā būtu saņēmusi sitienu pakrūtē.

� Pats tu nīsti Sofiju, � viņa lēni sacīja. � Cerēji laikam, ka līdzē�u tev tikt no viņas vaļā. Bet pārrēķinājies, jo mani nekad tu neesi īsti mīlējis. Padomā vien, vai pagāju�ā gadā sakarus ar mani nepārtrauci tālab, ka saprati: nekad es nespē�u tev aizstāt Sofiju un viņas māju ...

� Iznāk, ka mēs iz�ķīrāmies tikai manas vainas dēļ. Bet vai esi aizmirsusi, kā tu toreiz baiļojies: kuru katru brīdi mājās var atgriezties Pauls? ...

� Neatceros vairs. Tagad grūti pateikt, kas īsti bija vainīgs: tava slepenā vēlē�anās tikt no manis vaļā vai mana nojauta, ka starp mums nekas nevar būt. Nemēģini bilst, ka, tā domādama, alojos. Pauls man alla� ir bijis godīguma paraugs, un vai kāds brīnums, ka es toreiz uztraucos?

� Es zvēru, ka mani tirdīja tikai viena doma � doma, ka daru pāri Sofijai. Jo viņa tad nesa zem sirds mūsu bērnu ...

� Apklusti ta�u beidzot! � Marta iekliedzās tik skaļi, ka me�ā noskanēja atbalss. No kokiem cēlās spārnos putni.

Ne mirkli neapdomājusies, Marta iemetās me�ā. Skrēja neatskatīdamās. Skrēja, līdz aptvēra �īs bēg�anas bezjēdzību. Tad arī atģida, ka trīc pie visām miesām, ka ir nosalusi.

Marta soļoja pa klusu aleju. Garām sētām un dzīv�ogiem, kas sargāja dārzus no sve�ām acīm. Reinīra māja bija alejas galā. Dīvains nemiers Martu mulsināja: pa �o grantēto celiņu, pa �iem vārtiem diendienā iet Reinīrs, mēbeles un priek�meti, kas atrodas �ai mājā, veido pasauli, kurā dzīvo Reinīrs.

Pie sētas bija piesliets bērnu divritenis. Uz balkona � vai tam blakus nav laulātā pāra guļamistaba? � karājās veļa. Nopļautais maurs pusdienas saulē smar�oja pēc vīsto�as zāles. Vienā no istabām vērās vaļā logs. Marta apstājās dzīv�oga aizsegā un stāvēja kā zemē iemieta. Pa logu izliecās sieviete. Laikam Sofija. Sieviete gatavojās logam priek�ā nolaist markīzi, un zem viņas baltās blūzes aproces �ķindēja rokassprādze. Pēc brī�a markīze ar troksni noslīdēja lejā. Neizbalēs mēbeļdrānas, nenovītīs istabas augi, Martai ie�āvās prātā. Lai apslāpētu satraukumu, viņa pie kakla turēja dūri. Sofijas roka, kaut ko notrausdama, pārslīdēja palodzei, pēc tam kārtoja aizkara krokas. Brīdi sieviete spoguļojās vaļējā loga rūtī� grozīja galvu, sarauca uzacis, pieglauda matus. Marta skatījās �ai sievietē kā citas pasaules brīnumā. Vai es gribētu būt viņas vietā? Martai ie�āvās prātā. Nē, nemū�am. Nekad es negribētu būt valdniece mantu un mēbeļu labirintos, kas cilvēku nospie� kā slogs. Pat tad, ja man būtu vīrs un bērni, un māja, es neizturētu �ādu sastingu�u, nemainīgu dzīvi.

Atgrūdusi vārtiņus, Marta pa kājceliņu gāja uz parādes durvīm. Caur logu Sofija vēroja nācēju.

Kad Marta jau stāvēja durvju priek�ā un aiz loga redzēja gleznai līdzīgo sievieti, viņa gribēja sev vaicāt, kur gan ņēmusi drosmi nākt �urp. Viņa laikam bija paklausījusi savai iek�ējai balsij, kas mācīja nīst visu neīsto un nepatieso. Marta jau iepriek� bija izdomājusi, ko Sofijai teiks, � jums nav no manis jābaidās. Es netaisos jums Reinīru atņemt. Un viņ� jau arī nedomā jūs ar bērniem pamest. Tikai mēģiniet viņu saprast, neprasiet no viņa neiespējamo! Lai Reinīrs paliek tāds, kāds ir! Bet, stāvēdama �īs mājas priek�ā, Marta atģida, ka �ādi mierinājumi un padomi ir gau�ām aplami. Sieviete, kas stāvēja aiz loga, bija pavisam citāda, nekā Marta bija iztēlojusies: �ai sievietei nevajadzēja nedz Martas mierinājuma, nedz padoma. Durvis atvēra kalpone un lika Martai pagaidīt, viņa pavaicā�ot, vai kundze varot vie�ņu pieņemt. Pēc brī�a gaitenī iznāca Sofija.

� Es esmu Marta Veika, � Marta sacīja ar izmisīgu drosmi. � Ak tā? � Sofijas balsī ieskanējās it kā apmulsums, it kā vaicājums. Bet tikai mirkli. Pelēkajās acīs tūdaļ uzzibsnīja saltums, nepieejamība. Sofija soli atkāpās un ar tikko manāmu �estu aicināja vie�ņu nākt iek�ā. Marta viņai sekoja.

Marta nu jutās atbruņota: likās neiespējami sākt tūlīt runāt par Reinīru. Marta to vairs arī nevēlējās, viņa nesaprata, kāpēc nākusi �urp. Abas sievietes sēdēja viena otrai pretī, katra uz sava krēsla malas kā pasa�ieri, kas gaida vilciena atie�anu. Marta kā sapnī dzirdēja, ka runā par pla�o viesistabu, par skaisto dārzu un brīni�ķīgo vasaras laiku, par to, ka viņai �odien gadījies būt �ai apkārtnē. Sofija, cēli sēdēdama, rokas klēpī salikusi, klausījās un ik pa brīdim izmeta īsas, pieklājīgas atbildes. Ne viņa ko vaicāja, ne arī centās sarunu risināt, un Martai gandrīz vairs nebija par ko runāt. Sofijas saltā vienaldzība un acīm redzamā nevēlē�anās tuvināties Martu bija atskurbināju�as.

Marta saprata, ka Sofija izliekas, manevrē, lai aizsargātos. Lai pasvītrotu kontrastu starp sevi un Reinīru, pārspīlē atturīgumu. Sofija aizstāvēja savu ligzdu pret ienajdnieci, instinktīvi izvēlēdamās visiespaidīgāko cīņas paņēmienu. Apjēgusi, ka jācīnās vienai pret vienu, viņa tēloja aukstasinību un pārākuma apziņu. Bet Martā viļņoja pretrunīgas jūtas: gan līdzcietība, gan cieņa. Kad Sofija pastiepa roku uz sudraba etvijas pusi vai brītiņu vēlāk no galda notrausa pāris nobiru�u ziedlapiņu,

Martai gribējās satvert �o roku, klusējot cie�i paspiest un aiziet pa sētas durvīm. Bet pietrūka drosmes. Viņa bija ienākusi �ajā mājā, un nu vajadzēja rast spēku, lai �īs ugunskristības izturētu. Beidzot viņa piecēlās, nomurmināja atvadu vārdus, tikpat nenozīmīgus kā viss, ko bija �eit sarunājusi. Sofija viņu pavadīja līdz durvīm. Neviena no mums par �o apciemojumu nebildīs ne vārda Reinīram, Marta domāja un, aiz kauna nosarkusi, aizvēra dārza vārtiņus.

Marta sēdēja me�ā. Paņēmusi zariņu, smiltīs zīmēja māju, �ogu, da�ādas ģeometriskas figūras. Es Sofiju ne- �: ienīstu, ta�u tas neatbrīvo mani no atbildības, ka esmu iejaukusies viņas dzīvē. Kurmim labi, tas ielien alā un neliekas ne zinis, tikai akli seko savam instinktam. Bet es esmu cilvēks, man vajadzēja zināt, ko daru. Es gribēju Reinīru iegūt, iegūt viņu visu, viņa glāstus, viņa uzmanību vai to, ko uzskatīju par maigumu un uzmanību, bet, tā rīkodamās, es nodevu Paulu � tā ir mana otrā nodevība �, tas tad arī ir vienīgais grēks, kurā man pietiek dū�as atzīties. Kāpēc es biju lojāla, pat vēl vairāk nekā lojāla pret savas mātes draugiem? Laikam tāpēc, ka baidījos no tā, ko nupat pateica Reinīrs: �Viņi tevi netur par savējo.� Mani mocīja aizdomas un bailes. Baidījos, ka no �iem cilvēkiem man nāksies �ķirties, būs jāzaudē kopības izjūta un jādzīvo bez viņu mērķiem un ideāliem. Sirds dziļumos gan alla� jutu, ka īsti neesmu viņiem piederīga, jo starp mums vienmēr palika plaisa, pat kara laikā. Es tiecos pēc viņu draudzības un biedriskuma, bet, pa�ai neapjau�ot, kļuvu par atkritēju � sāku �aubīties par �o cilvēku ideāliem, jo tie man �ķita pārāk iluzori. Reinīrs �ai nodevībā nav vainojams, vainīga esmu es pati.

Marta gribēja zīmēt smiltīs zvaigzni, bet iznāca kaut kas līdzīgs kristāla atveidam. Sabijusies visu nodzēsa. Vai cilvēkam par tiesībām dzīvot �ai pasaulē jāmaksā ar savu harmoniskumu un sirdsskaidrību?

Visapkārt stāvēja me�s, kā vecs, noplucis gobelēns tas �ķīra Alartu no pasaules, kur lietām bija dzīvas, ko�as krāsas. Martai gribējās nojaukt �o sienu, saplūst ar Visumu, kur nebūtu vairs ne Laika, ne cilvēcisko kaislību un kur varētu dzīvot ar tīru un priecīgu sirdi.

^p

Starp koku stumbriem Reinīrs pamanīja gai�u plankumu � tur spīdēja Martas tērps. Viņ� gribēja paieties Martai pretī, tomēr palika stāvam, kur stāvējis. Domāja. Maitai ka grēkāzim jāsaņem mani dusmu izvirdumi, kas īstenībā pienākas Sofijai. Martā vēl aizvien ir dzīvi mani agrākie ideāli un pārliecība, kādi tie bija pēdējos kara gados, kad kopā ar draugiem piedalījos Preto�anās kustībā, un arī vēlāk � �etrdesmit piektajā un �etrdesmit sestajā gadā, kad sāku studēt. Tālab pēc sarunas ar boileru, kaut arī patiesībā pret pa�a gribu, meklēju kontaktus ar Martu. Gribējās vēlreiz tikties ar pagātni. Kaut arī uzskati man jau bija citi, gribējās Martai pierādīt, ka vēl arvien ticu to vērtību spēkam, kuras pārstāv viņa un kuras kādreiz bija arī manējās.

Pārliecinājos, ka Marta nav ne karjeriste, ne intrigante, un �is atklājums mani īpa�i nospieda: izsekot un novērot tādu cilvēku būtu tīrā nelietība. Bet man bija uzdots uzrādīt viņas negatīvās īpa�ības. Lai kā pūlējos, nekas no tā neiznāca: bija jāatzīst, ka Marta ir tīrs, patiess cilvēks, bez mazākā viltus vai uzspēles. Sapratu arī, ka Marta ir pārāk sare�ģītas dabas cilvēks un ka nav naiva Viņa tikai slikti pazina pati sevi, tāpēc klusībā baidījās no cilvēkiem, no pasaules. Viņa alka pēc pilnvērtīgas dzīves, visiem spēkiem centās iegūt cieņu un autoritāti un, ja atskanētu trauksmes signāls, mestos uzbrukumā vai izmisīgi aizstāvētos. Ikreiz, kad redzēju, ar kādu uzticību un cieņu Marta izturējās pret cilvēkiem, kurus es uzskatīju par nevēlamiem un neuzticamiem, man �ķita, ka viņas kļūdu pamatā ir viņas iek�ējā sa�ķeltība. Bet pēc tam sāku atkal �aubīties. Likās, taisnība ir Martai. Viņa bija inteliģenta, patiesa, viņa bija labs cilvēks, brīva no fanātisma un viltus, ar ko viņai diem�ēl nācās ikdienā saskarties. Vēlējos viņu redzēt tad, kad biju sliktā omā, kad vainoju sevi nelīdzsvarotībā un mocījos pa�pārmetumos. Bet drīz vien manī no jauna uzliesmoja dusmas, jo nevarēju Martai piedot, ka viņa nerēķinājās ar citu cilvēku uzskatiem un necentās izprast to, kas nedeva mieru man. Nemitīgi bija jādomā par jautājumiem, kam agrāk nebiju piegriezis vēlību: par solidaritātes jūtām, par draudzību, par cieņu un uzticību. Simtām rei�u taisījos Martu brīdināt. Bet vienmēr nobijos � ja nu viņa mani pārprot? Daudz vienkār�āk būtu bijis paziņot Folleram, ka sūdzībām par Martu Veiku nav pamata. Izvēlēdamās lektorus Zinātņu centram, viņa tikai gribējusi darbu organizēt pēc iespējas labāk Ta�u nelaime bija tā, ka es �ādu raksturojumu nevarēju dot, jo biju Martas mīļākais. Mēs bijām draugi, tāpēc spriedumos par Martu man vajadzēja būt augstākā mērā objektīvam. Mīlestība un lieti�ķas attiecības ir da�ādi jēdzieni, tie nav bā�ami vienā maisā. Ja es būtu mēģinājis Martu saudzēt, visu klusām nokārtojot, tad pats nostātos Martas pozīcijās Bet uzskati ta�u mums nesakrita. Nedrīkstēju viņai piekāpties, ja gribēju saglabāt savus principus. Sī mana dubultloma bija briesmīga. Jāizbeidz, reizēm domāju, tā turpināt nevar, tam nav jēgas. Tomēr dzīvot bez Martas nespēju. Marta bija sirsnīga un atklāta, un kopā ar viņu es jutos tik labi kā ne ar vienu citu.

Bez tam attiecības ar Martu mani izaicināja cīņai ar Sofiju, ar savu tēvu un ar vidi, kurā esmu uzaudzis. Sī cīņa bija kā vēla atbilde uz muļķīgajiem aizspriedumiem, kuri nekad no manis neatstājās, � vispirms tos man uzspieda vecāki, pēc tam Sofija. Kas ir �is jaunais cilvēks, �ī meitene, no kādas ģimenes viņi nāk, kas ir viņu tēvs, vai viņi nav rados ar to un to? Sīs ģimenes vārds man neko neizsaka, pazī�anās ar tādiem nav vēlama ne mums, ne mūsu bērniem ,..

Skumji, ka īsti arī nezinu � mīlu Martu vai ne.

Marta redzēja sapni. Visapkārt kā aizmidzis klusēja me�s. Caur koku lapotnēm sijājas zaļa gaisma. Stiebr-zāles zem kokiem stāv trauslas un caurspīdīgas, it kā būtu no stikla. Te uzreiz no ēnainā biezokņa smagiem soļiem iznāk dīvains zvērs pienbaltu ka�oku, lielām, spalvām aizaugu�ām acīm, pieres vidū, savīts spirālē, di�ojas ziloņkaula rags. Martai elpa aizrāvās, redzot tādu skaistumu. Gribējās �im dzīvniekam pienākt klāt, paglaudīt, sacīt kādu sirsnīgu vārdu. Bet vārdi nenāca pār lūpām, pēk�ņi tie visi bija pagaisu�i. Viņai nebija arī tāda skaistuma kā �im dabas brīnumam, tāda tīra klēpja, kurā tas varētu ielikt savu galvu. Pēk�ņi Martai �ķita, ka �is pasakainais dzīvnieks tūdaļ izgaisīs me�a biezoknī kā nebijis, un viņa iekliedzās: � Nē!

Atmodusies viņa ieraudzīja sev blakām Reinīra seju.

� Ak tu atkal esi te? � viņa sacīja nepakustēdamās. � Labāk vārēji turēties no manis pa gabalu. Es tevi kompromitēju.

� Marta, lūdzu, neņem mūsu sarunu tik ļoti pie sirds, nav vērts! Zinu, ka esi manas uzticības cienīga.

� Kur nu, es esmu bīstams cilvēks.

� Ideāliste tu esi, tipiska ideāliste. Tu cilvēkos nesaskati ļaunumu, jo pati esi pārāk laba.

Marta paraustīja plecus. Nupat redzētais sapnis viņu vēl turēja savā varā, un viņa nenovērsa acis no me�malas.

� Neviena priek�ā tev nav jā jūtas vainīgai, nevienam tu neesi nodarījusi pāri, � Reinīrs teica. � Vai gan citādi es būtu �eit kopā ar tevi? Ja vajadzēs, ik brīdi esmu gatavs tevi aizstāvēt. Tici man, es esmu pārliecināts, ka tu nekad nerīkosies tā, ka man būs jākļūst par tavu upuri.

� Esi par to pārliecināts?

Viņi sēdēja klusēdami �aurajā lapotnes ēnā plecu pie pleca. Reinīrs brīdi pa brīdim ielūkojās Martas sejā, vēroja uz kakla izrisu�o matu vilni. �ķita, Marta vēl arvien nav atmodusies.

� Kālab tu klusē?

Raudzīdamās uz pelēcīgo me�a sienu, Marta atbildēja: � Ko gan lai es saku? Nezinu, par ko lai mēs tagad runājam.

� Bet par ko tu domā?

� Neticu, ka manas domas tevi varētu interesēt. � Viņa izslējās taisni un, sargādama no saules, ar roku aizsedza acis.

� Nu labi, parunāsimies, ja jau tu tā gribi. Vai cilvēku drīkst apvainot un tiesāt, ja viņ� pats nezina, par ko tiek apvainots, ja viņ� nezina, ko ir nodarījis, un ja viņam liegta iespēja aizstāvēties? Svētīgi esat jūs, kas alkstat un slāpstat pēc taisnības! So bībeles teicienu, runādams par taisnīgumu, alla� mīlēja citēt Follers. Tas vēl tagad skan manās neticīga cilvēka ausīs. Es esmu sieviete, ķeceris un cilvēks, tātad pusragana � anathema, vade retro\^{ � kam nav nekādu saistību pret cilvēkiem un pret pasauli, ta�u man ir savi dzīves likumi, un tie man liek dzīvot tīru dzīvi. Nekrāpt ne sevi, ne citus, būt patiesai un taisnīgai. Labāk ciest pa�ai, jā, simtreiz labāk ciest pa�ai nekā darīt sāpes otram. Briesmīgi ir līst caur adatas aci, balansēt uz na�a asmeņa... ³¹

Reinīrs klusēja. Pēc krietna brī�a pagriezās, atbalstījās uz elkoņa un raudzījās Martā. Atcerējās, ka �o zaļi dzelteno vasaras kleitu viņa valkāja arī toreiz, kad viņi sāka draudzēties. Martas slaidajā, maigajā kaklā pulsēja dzīsla, uz brūni iedegu�ās rokas kā zelts mirdzēja spalviņas. Pieliecies Reinīrs piekļāva galvu viņas krūtīm.

� Nekad neesmu gribējis tev darīt sāpes.

Marta nopūtās, kaut kas viņā it kā pierima. Viņa piespieda zodu Reinīra galvai un ar roku viņu apņēma. Tā viņi gulēja, nerunādami ne vārda.

Brītiņu vēlāk Reinīrs pacēla galvu un sāka viņu skūpstīt � ātri, steidzīgi; skūpstīja kaklu, vaigus, matus un kaut ko �ukstēja, bet vārdus Marta nesadzirdēja. Silts vilnis viņu apņēma, un viņa pieglaudās Reinīram. Drūmā, vientulīgā me�ā, spīdot pusdienas saulei, viņi atdevās viens otram ar tādu kvēli un aizmir�anos kā nekad agrāk. Kad viņa atvēra acis, augstu virs Reinīra galvas redzēja lapu vainagus un debesis un debesīs peldēja balti mākoņi. Sī ir pēdējā reize, vairāk mēs nesatiksimies, Marta domāja. Atcerēdamās savu agrāko kautrību, pasmaidīja, Jo mīlas jūtu izpausmē vienmēr bija baidījusies no vulgaritātes. �eit bija putekļaina zeme, saburzītas drānās, neērta poza, tomēr viņa jutās laimīga. �ķita, arī Reinīrs saprata viņas pilnestīgo atdo�anos un to, ka tuvības vēlme �oreiz bija abpusēja, nesavtīga, un �ī tuvība �- dāvana abiem. Laimes un pateicības jūtu pārņemta, Marta skaļi izdvesa it kā gaviļu un sāpju saucienu � tā iekliedzas dzīvnieki, kuri instinktīvi jūt, ka pāro�anās ir beigu sākums.

Marta, � Reinīrs �ukstēja, � cik brīni�ķīgi!

� Jā, jā, � tāpat �ukstus atbildēja Marta.

�� Bet atzīsties! Ar Paulu tev nekad nav bijis tik labi?

Kāpēc viņ� to prasa tagad? Marta ar sāpēm domāja. Un dvēselē kaut kas sa�ņaudzās un vairs neatlaidās. Viņa atvirzījās nostāk.

� Pauls cilvēkus netur aizdomās, neklausās ļaunās runās, nevienu neaizvaino. Pauls pats nav ļauns.

� Ak tad tas tev ir svarīgi? � Reinīrs pieliecās, lai ieskatītos Martai sejā.

<� Tātad tu izvēlies Paulu?

� Nē, � Marta atbildēja. � Pie Paula es nevaru palikt. � Brauksim �ovakar atpakaļ, � viņa �ukstēja pēc brī�a. Viņi klusēja un raudzījās koku vainagos augstu virs galvām.

� Kas būs turpmāk?

� Es vēl nezinu.

� Vai kaut kas mainīsies, ja brauksim atpaka|? Domāju, glu�i labi mēs varētu vēl pāris dienu pavadīt kopā.

� Rīt jau būsim aizmirsu�i to, kas �odien notika. Baidos, ka �o jūtu uzliesmojumu mēs viens otram nepiedosim. Pats zini, kā tas ir.

Reinīrs pieskārās Martas plecam. � Bet ja es mīlu tevi, tevi vienīgo?

� Vai tu tam tici? � Marta vaicāja, klusi un dobji iesmiedamās. Viņu skatieni sastapās, acis abiem uzdzirkstīja. Reinīrs sarauca pieri un saspieda viņas pirkstus.

� Kāpēc mēs nesatikāmies agrāk?

� Ai, � Marta klusi nopūtās. Un tad piecēlās sēdus, nopurināja drēbes. Reinīrs pagriezās uz otriem sāniem un pievilka ce|us. -� Cilvēks nepazīst pats sevi. Jāatzīstas, �obrīd es nezinu, kā rīkoties. Nezinu, vai man pietiks drosmes un spēka visu pamatīgi apdomāt. Jūtos bezgala noguris.

Marta klusēja. Pēk�ņi viņa strauji atmeta brūno matu vilni un, saturēdama to ar kreiso roku, bet ar labo somiņā sameklējusi suku un matadatas, sāka kārtot matus. Viņa �ai ziņā nebija nekāda māksliniece, Reinīrs daudzkārt bija smējies un skaities, vērodams, kā viņa �ķībi un greizi sprau� matadatas. Bet �oreiz viņam �ī nodarbe darīja prieku.

Ma�īna stāvēja Mare�alu mājas priek�ā, ap to pulcējās ziņkārs bērnu bars; pamanīju�i Martu un Reinīru, viņi tūdaļ deva ziņu mājiniekiem. Aiz logiem pavīdēja cilvēku ēnas. Starp kokiem otrpus ceļa iznira vecais vīrs svītrotajā kreklā.

Mare�als bija istabā. Galvu rokās atbalstījis, sēdēja pie galda un lasīja avīzi.

� Ma�īna kārtībā, � Mare�als sacīja, Martai un Rei-nīram ienākot. � Jūsu koferus arī salikām iek�ā. Varat doties ceļā, kad vien gribat.

Reinīrs pateicās un vaicāja, cik viņ� esot parādā.

� Ak, jūs runājat par naudu, � Mare�als gari novilka. Pēc tam izņēma no bik�u kabatas strupu zīmuli un uz avīzes malas sāka rēķināt. Beigās parādīja aprēķinu Rei-nīram. Summa �ķita smieklīgi maza, un Reinirs neslēpa

pārsteigumu. � Mehāniķis ta�u arī nostrādāja krietnu

pusdienu.

Pa paka|durvīm ienāca Mare�ala kundze un, rokas uz krūtīm sakrustojusi, palika pie plīts. Martai �ķita, ,/ka gaiteni pazib melns stāvs.

� Viņam jātiek uz Parīzi, � Mare�als teica, ar galvu pamezdams uz vaļējo durvju pusi. Pēc tam noņēma bereti, domīgi pagrozīja rokās un nopūzdamies uzlika atkal galvā. � Varbūt viņ� varētu braukt jums līdzi. Ja tas jūs neapgrūtina.

Reinīrs tūdaļ visu aptvēra � saprotu, pakalpojums pret pakalpojumu �, tad iesāņus paskatījās uz Martu un atbildēja: � Man ļoti �ēl, bet mēs uz Parīzi nebrauksim.

� Teicāt ta�u, ka braucat uz Parīzi, � Mare�ala kundze bilda pretī. Gaitenī kaut kas noskrapstēja.

Tur viņ� stāv, Martai ie�āvās prātā, un klausās. Viņa paskatījās uz Mare�ala kundzi. Sieviete stāvēja, rokas gar sāniem nolaidusi, no elkoņiem līdz delnām stiepās lielas, zilas dzīslas. Plaukstas pavērstas, tās bija lielas, raupjas rokas, kas radu�as strādāt smagi un grūti, celt un nest smagumus.

� Nu, protams, ka mēs braucam uz Parīzi, � Marta apstiprināja. Viņa nostājās Reinīram cie�i blakām un ar vaigu pieskārās viņa piedurknei. Skatījās sāņus, tomēr juta Reinīra izbrīnu.

� Kas tev nu atkal ie�āvies prātā?

� Es gribu uz Parīzi.

� Nekā nesaprotu. Kāpēc pārdomāji?

� Ak, labāk pasteigsimies! Pārak ilgi jau esam kavēju�ies.

Reinīrs samulsis paskatījās uz Mare�alu. � Neņemiet ļaunā. Es kļūdījos, mēs tomēr brauksim uz Parīzi. Un vietas mums ma�īnā diezgan.

Kamēr Reinīrs norēķinājās ar Mare�alu, Marta jau bija izsteigusies ārā. Kā apmāta viņa stāvēja pie ma�īnas, vienu kāju uzlikusi uz kāp�ļa. Kāds pieskārās viņas plecam. Pagriezusies Marta ieraudzīja Mare�ala kundzi. � Jūs varat neņemt viņu līdzi. Negribu, ka jums rastos neērtības. Man jums kaut kas jāsaka.

� Labāk ne, � Marta atbildēja.

Sieviete nodūra acis. Zods noraustījās. Satvērusi Mar-tas roku, viņa iespieda saujā papīra lapiņu.

� Te ir sidra recepte. � Pēc taru viņa dīvaini uz Martu paskatījās un noteica: � Cornme vous voulez³²³³, � Un ne* ai sveicinājusies iegāja mājā.

Pēc maza brītiņa no mājas iznāca Reinīrs un jaunais vīrietis zilajā blūzē. Pasitis padusē, jauneklis nesa avīzē ietītu vīstokli. Klusēdams viņ� apsēdās aizmugurē un uz ma�īnas saimniekiem pat nepaskatījās. Mare�als stāvēja uz mājas sliek�ņa. Pie �ķūņa durvīm glūnēja bērni. Ma�īna sāka kustēties, un Marta māja ardievas. Mare�als sveicinot pielika roku pie beretes: � Ati revoirP

� Nierei, mērci pour tout!³⁴ � Marta uzsauca. Un viņi devās ceļā. Uz ielas neredzēja nevienu cilvēku. Tikai putekļu mākonis cēlās aiz viņiem, aizsegdams skatienam Satinjī ciematiņu. Viņi �ķērsoja tiltu un pabrauca garām pils parkam.

� Nu autiņ� iet kā smērēts. � Reinīrs nopriecādamies piedeva gāzi. Pār plecu viņ� vaicāja jaunajam ceļabiedram, ko viņ� Parīzē darī�ot.

� J'ai des copains lā-bas,³⁵ � skanēja īsa atbilde.

Viņi izbrauca uz lauku ceļa, kam abās pusēs auga

sausser�i, Reinīrs ieslēdza ceturto ātrumu.

� Kāpēc tu tik pēk�ņi mainīji savu lēmumu! Es gan par to tikai priecājos. Beidzot reiz esam izkļuvu�i no ciemata. Varbūt mūs vēl gaida jauks ceļojums. �odien vairāk kā jebkad esmu pārliecināts, ka mums vēl viss priek�ā.

Marta neatbildēja, tikai raudzījās ārā pa ma�īnas logu. Te, rau, ir tā vieta, kur mēs vakar apstājāmies, un es izmisīgās bailēs no negaisa skrēju meklēt palīgus, viņa domāja. Ceļmalas krūmus tagad locīja vēj� un aiz ma�īnas griezās putekļu vērpete.

� Tā tu man arī neatbildēji, � Reinīrs sacīja, pieskardamies viņas celim.

Marta ieskatījās viņam sejā un sacīja: � Neko es neesmu izlēmusi. Tikai pateik�u tev, ka rīt Parīzē sēdī�os vilcienā un brauk�u mājās. Tu, ja gribēsi, varēsi braukt tālāk.

� Ak tā. � Reinīrs saknieba lūpas un nopūtās. Tūlīt noņēma kāju no gāzes pedāļa un sāka bremzēt.

� Tieci nu, cilvēk, gudrs! Kālab tu tā rīkojies? Vēl pirms pusstundas apgalvoji, ka abi kopā brauksim uz Parīzi.

� Tas viņa dēļ, � Marta, galvu noliekusi, pamāja uz ceļabiedru aizmugures sēdeklī.

� Viņa dēļ? Vai man jāmet trīssimt kilometru liels līkums tik tādēļ vien, lai sve�u cilvēku aizvestu uz Parīzi?

Nobraucis ceļmalā, Reinīrs apturēja ma�īnu.

� Tu tie�ām gribi man iestāstīt, ka grozīji savu lēmumu tikai tāpēc, ka �im francūzim uznākusi vēlē�anās nokļūt Parīzē?

Marta atvēra ma�īnas durtiņas. � Izkāpsim, aprunāsimies mierīgiI � Viņi stāvēja pie grāvja, kas �ķīra ceļu no tīrumiem. Gaisā laidelējās putni. Debesis bija bālgani blāvas.

Tas ir Mare�ala dēls.

� To es nezināju. Bet lai viņ� arī simtreiz būtu Mare�ala dēls, tāpēc ta�u man...

� Ar nodomu Mare�ali tik maz prasīja par ma�īnas remontu: viņi cerēja, ka mēs dēlu izvedīsim no ciemata. Vakar ta�u teicām, ka braucam uz Parīzi...

� Nu nē, to es nedarī�u. Ja tu rīt no Parīzes brauksi mājās un mani pametīsi vienu, tad... tad es arī zinā�u, kā rīkoties. Tālāk nebrauk�u, bet to jaunekli aizvedī�u līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, lai viņ� tur sēstas vilcienā.

� Nē! � Marta, ieķerdamās Reinīram piedurknē, iekliedzās. � Mēs apsolījāmies viņu aizvest. Varbūt viņam nav naudas.

� Biļeti es viņam, protams, nopirk�u, tas mans pienākums, jo Mare�ali palīdzēja man. Viņu es iesēdinā�u vilcienā, bet pa�i brauksim mājās! � Reinīra balss nu skanēja pavisam dusmīgi. � Paskaidro�u to visu viņam. Tu domā, ka es esmu antiņ�, ko katrs var dancināt pēc savas stabules? Tu aizmirsties.

� Viņ� nevar braukt ar vilcienu, Reinir, viņ� nevar. Viņu meklē policija.

� Kā tu to zini?

� Nemieros Rubē viņ� no�āvis policistu...

� Ej nu ej, kas tev to teica?

� Neviens.

Reinīrs blenza viņai sejā. � Ko tu runā muļķības! Neņem ļaunā, bet tas nu reiz ir par daudz.

�- Pavaicā viņam pats!

� Nenāk ne prātā, neie�u ta�u izlikties par muļķi. Negribu puisi apvainot.

� Man vienalga, vai tu tam tici vai netici. Tikai brauc uz priek�u!

� Nē, Marta, nē.

Viņi pienāca pie ma�īnas. Aizmugures sēdeklis bija tuk�s, sāndurtiņas va|ā. Lai kā viņi acīm meklēja pazudu�o, skatīdamies uz visām �etrām debess pusēm, jaunekli nekur neredzēja. Izmeklējas arī ceļmalas krūmājā � nekā. Pēc laba laika abi klusēdami kāpa ma�īnā.

� Kālab tu ne vārda nerunā? � Reinīrs jautāja. � Kāpēc �oreiz nesaki kā parasti: � Redzi, atkal nelaba zīme! Laikam arī tagad tev jau ir kāds izskaidrojums.

� Viņ� redzēja, ka mēs strīdamies. Nobijās, ka nevar mums uzticēties. Man liekas, viņ� nojauta, ka es kaut ko zinu, bet tu � ne.

Reinīrs ar sparu aizcirta ma�īnas durvis un saka darbināt motoru.

� Par varēm tu gribi mani ievilkt trakos pasākumos, bez kuriem pati nevari dzīvot. Bet neizdosies vis, tāds mu|ķis es neesmu. Tagad redzu, ka man bija taisnība, kad teicu, ka tev visur rādās sacel�anās un izseko�ana; ne velti es jau pirms diviem gadiem baidījos, ka tu manā dzīvē nospēlēsi Trojas zirga lomu, excusez le motL Ma�īna sakustējās, un viņi uzbrauca uz ceļa. Balta saule lēja tīru svelmi.

� Kā tu domā, kāpēc viņ� aizbēga? � Marta vaicāja.

� Varbūt kaut ko aizmirsa. Varbūt pārdomāja. Kāda mums tur daļa, � Reinīrs atcirta. � Runāsim, lūdzu, par kaut ko citu! Pasniedz man saulesbrilles, saule spīd tie�i acīs ...

Marta izņēma saulesbrilles no Reinīra svārku kabatas un uzlika viņam uz acīm.

� Kurp mēs braucam?

� Uz priek�u, kā bija norunāts.

� Bet tam nav jēgas.

� Redzēsim.

Pēk�ņi Martu pārņēma dziļ� miers, un viņa piekrita. � Labi. Lai notiek kas notikdams! � Viņa paņēma ceļasomu, kurā vakar bija ielikusi produktus.

� Te vēl sidrs palicis.

� Nepiemini man sidru! ³⁶

� Ko ar to lai iesāk?

� Izlej!

Marta pacēla pudeli pret gaismu. Sidrs mirdzēja kā topāzs.

� Lej ārā! � Reinīrs iesaucās. � Tu ta�u netaisies to vest līdzi.

Paslējusies Marta atvēra ma�īnas logu un izmeta pudeli. Atsizdamās pret koku, pudele sa�ķīda drumslās, un sidrs iz�ļakstījās uz visām pusēm.

Ma�īna lēnām rāpās kalnā.

Reinīrs pieskārās Martas elkonim un teica: � Vai redzi, kādas debesis. Baismīgākas kā vakar. �oreiz mums no negaisa neizbēgt.

Skrejo�i mākoņi aizklāja sauli. Pēdējie saules stari vēl apmirdzēja dzeltenos labības laukus. Par pakalnu mugurām nāca negaiss.

� Nāk tie�i virsū, � Reinīrs ba�ījās.

� Jo ātrāk, jo labāk, � Marta atteica. Atspiedusies uz labās rokas elkoņa, viņa pa ma�īnas logu raudzījās ārā. Gaidīja un klausījās, un dzirdēja... dzirdēja vēju brā�amies.

Pie vakariņu galda Blēkeram kumoss iestrēga rīklē. Ne jau tāpēc, ka negribētos ēst, bet jau tre�o dienu viņu mocīja aizcietējumi. Viņ� zināja: ja ēdīs vēl, viss paliks iek�ās. Adrija apskaitās: viņa bija dū�īgi pūlējusies, lai pagatavotu puķukāpostus ar saldo mērci, kas vīram tik ļoti gar�oja. Un. nu to ēda Pēteris � mielojās viņas klātbūtnē. Pieliekusies Pēterim cie�i klāt, viņa cītīgi vēroja, kā bērns ēd. Turēja rokā karoti, lai Pēteris nenolaistītos ar mērci, un ik pa brīdim atkārtoja: � Nesteidziesl Ed lēnām, citādi aizrīsies! �� Kad Pēteris beigās grasījās b|odiņu izlaizīt ar pirkstiem, Adrija trauku a�i paņēma un aiznesa prom.

Mariona bija aizmigusi savā krēsliņā. � Rītos bērni uzmostas pirmie, � Adrija vīram sacīja, skatīdamās uz puķukāpostu bļodu.

� Viļiem, tu patiesi vairs negribi ne kumosiņa? � viņa vaicāja.

� Nē, � Blēkers atteicās jau tre�o reizi, un Adrija pikta uzlika bļodai vāku. � Varbūt tu gribēsi vēlāk, � viņa nomurmināja, atiedama no galda.

Varbūt. Viņ� neteica ne �jā�, ne �nē�. Re, Blēkeram iekrita prātā, bļodu viņa liek ledusskapī. Viņa zina, cik naudas būs velti izmests, ja es neēdu, tāpēc pirms gulētie�anas kāpostus apēdīs pati.

Gaisma, kas nāca no ledusskapja, krita tie�i uz Adri-jas kaulainajiem ceļgaliem. Viņa nolika puķukāpostu bļodu pa�ā zemākajā plauktā un ar roku atglauda pār acīm nokāru�os matu �ķipsnu. No aug�ējā plauktiņa viņa noņēma plastmasas bļodiņu, pāris rei�u paostīja un nolika atpakaļ. Blēkers dro�i vien neēdis �īs aknas, viņa nodomāja.

Pēteris norāpās no krēsla un basām kājām aizskrēja uz viesistabu skatīties televizoru. Adrija paņēma klēpī Marionu. Meitene pamodās un miegainām acīm raudzījās apkārt. � Jā, bērniņam laiks �u�ēt, � Adrija dūdoja, Marionu piespiedusi pie krūtīm.

Meitene pāri mātes plecam nelaimīgi pavērās Blēkerā un sāka raudāt.

Pēteris viesistabā tupēja uz ceļiem pie televizora. Blēkers ieslēdza gaismu un iezvila savā krēslā pie loga.

� Gaismu nevajag, � Pēteris, izvilcis no mutes dū-rīti, �estikulēdams sacīja.

� Televizors tev bojā acis, � Blēkers lieti�ķi atteica.

� Nebojā vis, � Pēteris iespiedzās un aizskrēja �ēloties mātei. No lejas nāca frizētavas aromāts � smar�oja pēc losjona un apsvilinātiem matiem. Vasarā �īs smar�as bija necie�amas. Blēkers piespieda dūres pavēderei. Varbūt līdzēs. �ķita, tur iek�ā sastrēgu�i akmeņi.

� Puika grib skatīties televizoru, � Adrija, ienākdama istabā, paskarbi izmeta un, Pēterim par prieku, gaismu atkal izslēdza.

Es slikti gulēju pagāju�ajā naktī, negribu skatīties televizoru, esmu noguris, Blēkers klusībā gaudās. Aizvēra acis. Bet iemigt nevarēja, jo bērnu koris dziedāja pilnā balsī. Vēlāk bērnu balsis nomainīja maigs karil-jons. Audekerspleina, Blēkers domāja. Viņ� atcerējās, ka divpadsmit gadu vecumā viņi ar Hariju Fonteinu turp skrēja skatīties staigules un, gana atskatīju�ies, gāja uz universālveikalu �Beienkorf� un vizinājās pa slīdo�ām kāpnēm aug�up un lejup. Reiz vienai sievietei tur iesprūda papēdis. Sieviete izmisīgi pūlējās papēdi dabūt laukā, un, kad beidzot izdevās kurpi izvilkt, papē�a vairs nebija.

� Noiesim lejā, � viņ� teica Harijam.

� Nav vērts, � Harijs atbildēja, � starp stāviem sē� kalpotājs, kas visas lietas savāc. Papē�us, monētas un suņu ķepas.

Adrija vārīja kafiju. Blēkers dzirdēja viņu rīkojamies ap katliņu. Būs atkal susla, viņ� nodomāja.

� Pēteri � Adrija sauca, ta�u puika izlikās, ka nedzird, un ar interesi skatījās lauksaimniecības raidījumu.

� Nāc ta�u, � viņa aicināja, durvīs stāvēdama.

� Pēteris vēl drusciņ grib paskatīties, � zēns dīca.

� Ne�inksti, esi ta�u noguris, � māte sabozās un ieslēdza gaismu.

Pēteris tielēdamies vēcinājās abām rokām, līdz Adrija viņu paņēma rokās un aiznesa uz bērnistabu.

Blēkers iegāja virtuvē un ielēja sev kafiju. Sniegdamies pēc cukurtrauka, viņ� pēk�ņi sajuta: izies vēders. Jāsteidzas uz tualeti. Blakusistabā Adrija lika gulēt bērnus: uzģērba tiem flaneļa pid�amas, sasedza siltām, pūkainām sedziņām. Bet mazie gulēt negribēja un skaļi brēca.

Blēkers uzslējās stāvus un nostenējās. Viss bija noritējis tā, kā viņ� bija paredzējis. Tas bija sāpīgi. Sāpēja visas iek�as. Klozeta podu nācās skalot divas reizes.

Laiciņu vēlāk viņ� ar kafijas tasi rokā gāja uz viesistabu, lai atkal zvilnētu krēslā.

� Nu tie beidzot laikam gulēs, � Adrija teica. Parasti tādās reizēs viņ� mēdza Adrijai jautāt: � Vai tu dikti ar viņiem noņēmies? � Bet �ovakar Blēkeram trūka spēka izrunāt pat tos pāris vārdu, viņ� atzvila krēslā paguris un nikns. Adrija, to pamanījusi, jautāja: � Esi no-

guris? Vai tā ir pirmā programma? � Blēkers neatbildēja. � Es tev prasu, vai tā ir pirmā programma.

� Nav ne jausmas, � viņ� gurdi atņurdēja.

Adrija piecēlās, ieslēdza gaismu, uzmeta mirkli televizoram un teica: � Otrā, kā parasti, nu lai arī būtu. � Un gaismu izslēdza.

� Viļiem, vai gribi vēl kafiju? � viņa vaicāja.

� To suslu? � Blēkers nenocietās, skaļi neizteicis. Adrija nesaprata. � Nu atbildi ta�u � jā vai nē? .� Blēkers pamāja.

Adrija uzlika tasīti uz galda, ielēja kafiju un a�i iebēra trīs karotītes cukura. � Ņem, � viņa piedāvāja, sniegdama vīram tasīti. Blēkers pamanīja sievas sarkanos pirkstus ar īsiem nagiem un baltiem plankumiņiem glu�i tuvu savai sejai un spēji satvēra tasīti, lai nebūtu jāpieskaras Adrijas pirkstiem.

� Nenomet zemē! � Adrija paīgni brīdināja. Blēkers kaut ko nomurmināja un uzlika tasīti uz zviļņa malas.

Viņ� snauduļoja, un sieva viņu mudināja: � Laiks iet gulēt!

� Ir gan rītos tiem bērniem sasodīti daudz enerģijas, � Blēkers pukojās, raudzīdamies uz sviestmaizi, kura mirka Pētera izlietajā pienā.

� Tos pieskatīdams nepieskatīsi, � Adrija nopūtās un gāja pēc lupatas. Atgriezusies viņa ar pelēku lupatu nikni slaucīja galdu, izliju�ais piens vienā galda malā pilēja uz grīdas. � Ai! � viņa pēk�ņi iesaucās izmisu�ā balsī. � Ir jau astoņi.

� Vai varētu dabūt zeķes? � Blēkers jautāja.

� Tu ta�u pats vari tās paņemt, � Adrija asi izmeta.

Nu varu jau paņemt pats, Blēkers domās piekrita un

gāja uz guļamistabu.

Veļas skapja apak�ējā plauktā bija vesels kalns melnu zeķu. Viņ� rūpīgi izvēlējās kokvilnas zeķu pāri, jo Adrijas vakardien dotajās neilona zeķēs kājas neganti svīda.

Frizētavā jau strādāja. Izlietnē tecēja ūdens, un cauri ūdens �ļakstiem skanēja priecīgi radio signāli, kuri Blē-keru modināja sestdienas rītos. Nekas cilvēku neuztrauc vairāk kā bezspēcība � var, teiksim, pierast pie jēlas trok�ņiem, bet nevar pierast pie pilo�a krāna. So gudrību Blēkers apguva jau tad, kad sāka te dzīvot,ta�u zina�ana vien neko nelīdz. Vakaros viņu satrauca frizētavas smakas, par izgulē�anos nevarēja būt ne runas, un viņ� bie�i prātoja, ka telpas derētu izklāt ar izolācijas materiālu. Varēja, protams, dzīvokli apmainīt. Bet es visu atlieku un atlieku, es esmu slinks, Blēkers da�kārt sev domās pārmeta. Uzvilka zeķes uz pirkstgaliem un tad pārstī- | vēja pāri papē�iem.

Gaitenī stāvēja Pēteris un, roķeles izstiepis, tēloja ! automa�īnas vadītāju. Adrija ielika Blēkeram rokās : Marionu un teica: � Ejiet tik lejā, es jūs panāk�u. � Ar vienu roku piespiedis sev bērnu, otrā cie�i sakampis portfeli, kas vēzējās uz priek�u un atpakaļ, Blēkers piesardzīgi kāpa lejā pa �aurajām kāpnēm.

Viņ� apstājās pie sava baltā mazlitrā�as auto. Adrija mēdza apgalvot: baltā automa�īnā dro�āka brauk�ana, jo tā vieglāk pamanāma. Blēkers pats tajā brauca reti � lielākoties svētdienās.

Caur tirkīza krāsas tilla aizkariem viņ� frizētavā redzēja darbojamies meitenes rozā uzsvārcī�os. Resnulīte, kuru viņ� �ad tad bija redzējis dārzā, bija tik cie�i sa- j �miegusi vidukli, ka atgādināja smil�u pulksteni.

Esmu nokavējis septiņpadsmit minūtes. Sājā nedēļā jau veselu pusstundu. Bet, ja es reizēm uz darbu atnāku drusku agrāk vai pastrādāju ilgāk, tas, protams, netiek ņemts vērā, Blēkers satraucies domāja.

Kāpnes bija vāji apgaismotas: gaismas strēles nāca pa maziem, �auriem lodziņiem. Blēkers atgrūda ar kāju durvis un iegāja dienas gaismas pielietā gaitenī. Kāda nozīme steigties, par vēlu esmu tā vai tā, viņ� prātoja. Un pēdējos metrus līdz pelēkām durvīm ar uzrakstu �kungiem�, aiz kurām bija tualetes telpas un vestibils, viņ� gāja nesteigdamies.

Personāls uz kantori arī gāja caur vestibilu. Es varētu ieiet kantorī caur �ejieni, Blēkeram ie�āvās prātā. Kavējums tad iznāktu mazāks, jo citi domās, ka esmu brītiņu pavadījis tualetē.

Noklaudzēja klozetpoda vāks. Vienalga, kur� ir tualetē, bet uz darbu tas atnācis laikā un nu tupēs tur ilgi, kā pielipis, Blēkers domāja. Viņ� mazgāja rokas un vēroja sevi spogulī. Man ir trīsdesmit divi gadi, bet vēl neesmu ticis kārtīgā vietā, peldinu tik rokas kantora ūdenī. No tualetes iznāca Tegelārs, pameta skatienu uz Blēkera attēlu spogulī, strauji pagriezās un aizvēra tualetes durvis.

�- Labrīt, Blēker, � Tegelārs sveicināja. Pagāja garām diviem galdiņiem un apstājās pie ziepju automāta, un gai�i za|a strūkla nu tecēja viņam plaukstās.

� Labrīt, Tegelār, � Blēkers murminādams atņēma sveicienu un devās pie dvieļa, vrņa pirkstgalos mirdzēja ūdenslāses.

� �orīt tu neesi no pirmajiem, hē, � Tegelārs ironiski pasmējās.

Blēkers iekrem�ķinājās. � Neesmu, � viņ� piekrita un pavilka uz leju dvieli. Apak�ā stāvēja melns plastmasas spainis, pilns ar biezu, pelēku ziepjūdeni, kurā peldēja ziepju skaidiņas. Nolaidīga apkopēja, Blēkers nodomāja un gribēja spert spainim ar kāju. Nevajag, viņ� pēc mirkļa izlēma, ta�u kāda iek�ēja balss viņu mudināja spaini apgāzt. Sājā brīdī viņ� atkal lādēja savus nervus: tie mocīja viņu jau no bērnības � lika se�as reizes ieslēgt un izslēgt gaismu, neizrunāt teikuma pēdējo vārdu, pirms apgul�anās divas reizes pārbaudīt spilvenu. Viņ� zināja, ka nerimsies arī �oreiz, līdz nebūs piepildīta �ī mazā, muļķīgā vēlme � iespert samazgu spainim.

Viņ� strādāja telpā, kurai bija matēta stikla sienas, tajā atradās trīs rakstāmgaldi un skapis, visgarām sienai stāvēja laboratorijas galdi ar aparatūru, kas lielākoties bija jau novecojusi. Bet laboratorijas personāla acīs �ī vieta bija īsta svētnīca, zinātniskais centrs, patiesības un progresa citadele, laboratorija. Kreisajā pusē bija istabiņa ar bīdāmām durvīm. Tur jau ilgus gadus uz statīva rūsēja vecs fotoaparāts un plauktos nīka apputēju�as ķimikāliju pudeles. Blēkers, Tegelārs un Kreijers tur iedzēra minerālūdeni, pārģērbās, glabāja sviestmaizes. Vasarā istabiņā stāvēja atspirdzino�u dzērienu pudeles un tīras plastmasas tasītes kafijas dzer�anai. Karājās arī balts uzsvārcis, ko Blēkers lietoja pārmaiņus ar Kreijeru. Tegelāra darbs bija rosīgs: viņam vajadzēja kontrolēt papīru, jo iespiedēji alla� par to sūdzējās. Reizēm papīrs tiem �ķita par gludu, reizēm par biezu, reizēm par plānu, citreiz par smagu, da�kārt balēja, da�kārt dzeltēja. Pēc kontroles Tegelārs nesa paraugus direkcijai. Noliktavā Kreijers atlasīja paraugus kontrolpārbaudei.

Blēkers gausi �ķirstīja kontrolei izvēlētās loksnes. Uz katras bija uzrakstīti desmit jautājumi. �Celuloze?� � Kreijers bija uzrakstījis uz vienas dzeltenīgas loksnes.

�Jā,� Blēkers uzvilka ar sīkiem burtiņiem jautājumzīmju ielokā. Pēc tam noplēsa no loksnes strēmelīti un iemērca to pudelītē, kas stāvēja uz rakstāmgalda. Papīra strēmelīte nokrāsojās dzeltena. Blēkers paņēma lodī�u pildspalvu un jautājuma zīmi pārvērta treknā izsaucējā.

Ienāca Kreijers un ar �estu, kāds ir oficiantam, pasniedzot klientam viras �ķīvi, uzlika uz loksnes, uz kuras bija izsaukuma zīme, iepakojamo papīru.

� Pārbaudi izturību! � viņ� teica. � Steidzami. Man nav laika gaidīt.

Kreijers ar savām lielajām ķepām būtu varējis kjūt par namdari, Blēkers domāja, no kantora darba tās kļuvu�as baltas un mīkstas. Strādā viņ� mazāk nekā es. Vienā laidā pīpē, aiz taupības nosūkā cigaretes līdz pa�am galiņam, kamēr pirksti sāk svilt, un cauru dienu lūr pa logu, vai neieraudzīs Emmiju Deifu, citreiz atkal bez vajadzības staigā uz noliktavu, lai tikai iznāktu iet garām viņas galdam.

Kreijers apsēdās pie galda pretī Blēkeram un pievilka sev tuvāk rakstāmma�īnu. � Blēker, pasteidzies! � viņ� skubināja*

Blēkers nopūtās, paņēma papīru, piegāja pie aparāta, lēnām pagrieza ogļskābās gāzes balona ventili un piespieda tam papīru. Pats sāka raudzīties ārā pa logu. Karoga kāts pat spilgtā saulē izskatījās blāvs. Krāsa bija nogājusi, jo ziemā uz tā tupēja kaijas, gaidīdamas, ka viņām pametīs maizes drupatas. Velkoņa saceltie viļņi, saulē mirdzēdami, aizvilnīja līdz Trūlstrakādes dzīvojamām laivām un, pret tām atsizdamies, sa�ūpoja �mājiņas uz ūdens�. Tie�i pie tilta stāvēja lepna laiva, kas piederēja ogļu tirgotājam, viņ� bija to laimējis loterijā. Laivas īpa�nieks tajā dzīvoja ar sievu un divām meitām; no malas skatoties, �ķita, ka viņ� sievietes tur aiz atslēgas. Kad vien Blēkers tur pameta acis, alla� redzēja viņas. Gandrīz vienmēr viņas noņēmās ap sevi. Lika maskas vai cirtoja matus. �odien viņas guļ uz jumta, kas kalpo viņām par sauļo�anās vietu. Pulkstenis vēl nav ne desmit, bet viņas jau gul�ņā, Blēkers nodomāja. Vai tie�ām laiks tik karsts?

Ogļskābās gāzes spiediens pārplēsa papīru. Kreijers uzreiz atsaucās.

� Cik?

� Es nezinu, � Blēkers godīgi atzinās. Atnes citu paraugu, pārbaudī�u vēlreiz.

� Vēlreiz? � Kreijers uz�āvās kājās un pieskrēja pie aparāta.

� Tur! � viņ� iekliedzās un grūda rādītājpirkstu manometra stiklā. � Tur tev jāskatās... nevis pa logu laukā. Ar tevi man tīrais negals. � Kreijers �ķendējās. � Ran-dess prasīs man. Es viņam apsolīju, ka*viss tiks izdarīts godam. Un nu? Papīrs nāk no Ungārijas, milzum liels sūtījums.

� Atvaino, � Blēkers sacīja.

� Ak tā? � Kreijers aizsvilās. � Tik vien tev ir ko pateikt? Slaists tāds, slinks kā vepris...

Nu sāksies lamā�ana un zākā�ana, Blēkeram ie�āvās prātā. Viņ� raudzījās Kreijera sadusmotajā sejā un piemiegtajās acīs. Izskats patiesi smieklīgs. Kreijerā raugoties, Blēkeram nāca smiekli, un, lai tos apvaldītu, viņ� pievērsa skatienu Tegelāra krēslam. Mīksts krēsls ar mīkstām parocēm un regulējamu atzveltni, īsts kantora sēdeklis.

� Ej un izskaidrojies pats! � Kreijers spalgi iebrēcās.

�ai mirklī uz zoda un lūpām Blēkers sajuta Kreijera

siekalu pilienus. Smiekli vairs nenāca, bet pārvērtās dusmu uzplūdā. Tas ta�u par daudz, no tādas nejēdzības dū�a �ķebinās, Blēkers aizsvilās. Un ar baltā uzsvār�a piedurknes galu pārvilka zodam.

� Ja tu pats neiesi pie Randesa, es viņam piezvanī�u un paaicinā�u viņu �urp, � Kreijers draudēja.

� Nu labi, labi, pateik�u, pateik�u, � Blēkers pielaidās. Pēk�ņi viņa mēles galiņ� pieskārās lūpām, uz kurām, �ķiet, vēl turējās Kreijera siekalu pilieni. Un, iedams ārā no laboratorijas, viņ� ar plaukstu noslaucīja mēles galu.

� Ja manis te nebūtu, tad zemnieki, kas lieto mūsu papīra maisus, savus ābolus bērtu zemē, � Kreijers kliedza Blēkeram pakaļ.

Randesa kabinets atradās nodaļas galā. Līdzās durvīm bija neliels lodziņ� darbinieku novēro�anai. Blēkers paskatījās lodziņā un ieraudzīja Randesu ēdam veģi. Priek�ā stāvēja paplāte ar kafijas tasi un otru veģi. Aiz viņa pie sienas karājās Jēzus un jaunavas Marijas bildes. Es necie�u katoļus, Blēkers domāja, tiem nevar uzticēties. Palūk, ka �is tēvainis ir iekārtojies! Uz grīdas biezs paklājs, bet uz darbgalda � tikpat kā nekā. Piezvana, lai atnes

viņam veģi, un veģis tiek atnests. Tāds cilvēks no sava labuma nenieka neatvēlēs otram.

Kozdams veģī, Randess pēk�ņi ieraudzīja Blēkeru. Juta, ka viņu novēro, un ē�anu pārtrauca. Blēkers pēk�ņi apsviedās, pagāja garām darbiniekiem, kas brīnīdamies viņā nolūkojās, un atgrūda durvis ar uzrakstu �kungiem�.

Samazgu spainis vēl stāvēja, kā stāvējis. Blēkers grasījās mērkt tajā savu balto uzsvārci, bet apdomājās un nolēma, ka prātīgāk tomēr pakārt to blakus pāris lietusmēteļiem, kuru īpa�nieki, būdami pesimisti, no mēteja ne�ķiras pat tveicē. Blēkers nomazgāja seju un izskaloja muti. � Ak, �is Kreijers, � viņ� noteica un iesmējās. �orīt es jau otro reizi pētu sevi spogulī. Glu�i kā sentimentālā filmā. Parasti apskatu sevi spogulī, kad skuju bārdu. Gribas tomēr papriecāties pa�am par savu smaidu. Kā tādam muļķim. Un kā muļķis jau es ari rīkojos: aizeju no �ejienes.

Slaucīdamies viņ� vēroja spaini. Spert tam, iespert tūlīt pat, varbūt tikai tā mazliet? Varu aiziet arī neiespēris, ja iesper�u, gū�u apmierinājumu, bet bū�u izdarījis muļķību. �aubīdamies Blēkers vēlreiz uzmeta skatienu spainim un tad strauji apgriezās. Nav ko prātot, vajag ņemt un aiziet, ne par ko nedomājot!

Svilpodams viņ� iegāja gaitenī, nokāpa pa trepēm, pagāja garām divriteņu stāvvietai. Varbūt viss īgnums būtu pagaisis, ja es spainim būtu pieskāries kaut ar roku, Blēkers domāja, ienirdams ielā kā verdo�ā katlā.

Pēc pulksten �etriem pēcpusdienā Zeidcrparkā kļuva . klusāks. Da�as mātes parka zālājā vāca kopā savu mazuļu mantiņas. Viņas vēl nebija aizgāju�as, kad ieradās bariņ� zēnu, no divām drēbju kaudzītēm izveidoja futbola vārtus un sita bumbu ar tādu aizrautību, it kā karstais laiks tiem nenieka nekaitētu.

Blēkers snauduļoja un atcerējās senu notikumu futbola laukumā Amsterdamas me�ā, kur viņ� spēlēja futbolu ar Hariju, Hansu, Jopijuun vēl citiem zēniem. Viņ� nemanīja, ka no aizmugures ar motorolleru piebrauca tēvocis Pīters. Arī neviens no zēniem viņu nebija redzējis, jo tobrīd visi smējās pilnā kaklā, skatīdamies, kā viņ�, Villems, zibenīgā ātrumā norāva sporta bikses un atkal uzvilka. Kad viņ� �o joku grasījās atkārtot, viņa priek�ā kā no zemes izauga tēvocis Pīters.

Blēkers apjucis atvēra acis, un pagāja labs brīdis, iekams viņ� aptvēra, kur atrodas. Pasaule likās tik neparasta, pavisam ne tāda, kādu viņ� to redzēja, raugoties uz Gali-leja ielu vai Trūlstrakādi pa savas guļamistabas logu. Gulēdams te uz sāniem, viņ� skatījās pasaulē caur blīvu zāļu stiebru me�u.

Tēvocis Pīters tā arī nekad ne ar vārdu netika pieminējis, ka redzējis, kā viņa tuvs radinieks novelk bikses, Blēkers domāja, klausoties mazo futbolistu klaigās. Viņ� pagriezās uz muguras un skaļi no�āvājās. Tagad ēna sedza tikai viņa seju un plecus. Pulksten vienpadsmitos, kad viņ� te nogūlās, ēna, ko meta papeles, bija daudz garāka.

Blēkers piesardzīgi taustīja saulē sakarsu�ās bikses. Kāju pirksti bija kā notirpu�i. Viņ� noāva kurpes, novilka zeķes un sabāza tās kurpēs. Piecēlies ieraudzīja piepampu�ās kāju vēnas, un jau pirmie soļi viņam sagādāja sāpes. Tagad sajūta bija vēl nelāgāka, viņ� vilkās pa parku tik stipri �āvādamies, ka �ķita � mutes kaktiņi teju, teju pārplīsīs. Starp spēļu laukumu un bērnudārzu atradās var�u dīķis, kā visi to sauca. Adrija nelaida uz dīķi Pēteri, viņa �ausminādamās teica, ka stāvo�ā ūdenī dzīvojot kni�ļi un dēles.

Blēkers apsēdās dīķa malā, uzlocīja bik�u galus un iemērca kājas ūdenī. Pa�ūpoja tās, un no ūdens pacēlās pelēks kni�ļu mākonis un kļuva aizvien lielāks. Ūdens bija vēss, bet patīkams. Varbūt te tie�ām ir daudz kni�ļu, viņ� iedomājās, bet man �is dīķītis patīk, kaut Adrija to neieredz ne acu galā.

Blēkers smaidīdams skatījās uz ūdeni, kur bija iegremdējis kājas. Adrija tagad laikam mizo kartupeļus, Pēteris būvē no klucī�iem māju un Mariona to nejau�i sagā�. Ko citu lai viņi darītu? Tās pāris reizes, kad es gulēju slims, visu cauru dienu dzirdēju tikai virtuves trok�ņus un bērnu brēcienus. Vai tad tādos apstākļos var izveseļoties? Bet iziet no mājas arī nedrīkstēja, varēja uznākt slimokases kontrole.

Ja pulksten septiņos neaizie�u mājās, Adrija zvanīs Te-gelāram, bet Tegelārs neko nezinās. Varbūt Adrijai jau piezvanījis stipri satrauktais Kreijersun Adrija gaida mani visu pēcpusdienu. Kāpēc vajag sievai darīt pāri, Blēkers prātoja. Bet nejuta tomēr ne mazākās no�ēlas, tikai vieglu izbrīnu par savu vienaldzību.

Galu galā tie tur, kantorī, nolems, ka esmu sajucis prātā. Tas Blēkers, ko domājies, ņēmis kājas pār pleciem. Nē, vēl trakāk, pat mājās nav pārradies. Ak, nabaga sieva! Bet vai tik viņam nav mīļākā..* ko? Kas zin, ko no tāda var sagaidīt?

Ko no tāda var sagaidīt? Blēkers paraustīja plecus, papurināja ūdenī iemērktās kājas, jo tām varbūt bija piesūku�ās dēles, un izkāpa krastā. Uz kreisās kājas sēdēja ūdens blusa, viņ� to a�i notrausa ar īk�ķi un vidējo pirkstu. Kājas noslaucīja zālē un ar zeķēm nosausināja.

Iedams laukā no parka, Blēkers pamanīja ūdenskrānu. Odens malciņ� mani atspirdzinās, viņam ie�āvās prātā. Viņ� pagrieza krānu un dzēra tik alkaini, ka gandrīz aizrijās.

Visa mantība viņam bija līdzi. Arī kādi se�i guldeņi sīknaudā un da�i sērkociņi bik�u kabatās. Pietiek, lai aizbrauktu līdz Amsterdamai un vēl nopirktu paciņu grauzdētu kartupeļu. Portfelī bija sviestmaizes ar ķimeņu un zemesriekstu sieru. Ta�u portfelis bija palicis laboratorijā. Sviestmaizes bija polietilēna maisiņā, dro�i vien jau sasmaku�as tajā.

Amsterdama. Blēkers labprāt pieminēja, ka �ai pilsētā ir dzimis, un, kad viņam jautāja, kur tie�i, viņ� atbildēja: � Dienviddaļā. Jo daudziem nosaukums De Peip neko neizsaka.

Doma par kartupeļiem ar gar�īgu dzeltenu mērci mudināja viņu paātrināt soli. Viņ� nadzīgi soļoja stacijas virzienā pa galveno Hāgas maģistrāli � Hūfkādes ielu, kur atrodas daudzas mazas kafejnīcas un ēdienu automāti.

Līdz Leidenei Blēkers brauca, sēdēdams pie durvīm uz nolai�amā sēdekļa. Tad vagonā ienāca resna sieva un pieķērās pirmajam balstam, kas gadījās pa rokai, � parocei, Blēkeram tie�i pie deguna. Viņ� paskatījās uz sievietes saburzītajiem svārkiem, kas vilkās uz aug�u, un redzēja, kā ļumēt ļum viņas smagās miesas. Viņ� piecēlās un ar laipnu �estu piedāvāja savu vietu kuplajai sievai. Apsēdusies tuklā sieva atviegloti nopūtās un izņēma no somas �okolādes tāfeli. Atlauza �etras plāksnītes un visas sabāza mutē.

Vagons kļuva arvien pilnāks. Logi abās pusēs bija atvērti, un viegls vējiņ� vēsināja nosvīdu�ās sejas. Blēkeram likās, ka cilvēki ir priecīgi. Vai tāpēc, ka ir tik silts?

Varbūt viņi likās priecīgi tāpēc, ka viņ� pats tāds ir? Draudzīgi viņ� pameta ar galvu meitenei, kura, nākdama no tualetes, spiedās cauri pasa�ieru pieblīvētajai ejai. Meitene piesarka, nodūra acis un steidzīgi paslēpās aiz jaunekļa � acīmredzot sava pavadoņa. Vēlāk Blēkers viņus abus pamanīja uz pārejas pie Centrālās stacijas.

Amsterdamā viņ� nonāca sastrēgumstundā. Pāri Dam-rakam karājās zils izplūdes gāzu mākonis, kas karstumu vēl pavairoja. Ielas bija ļau�u pilnas, sevi�ķi daudz bija tūristu, visvairāk amerikāņu, kas saistīja ļau�u uzmanību ar savu sportisko apģērbu, neparastajām galvassegām un skaļo valodu.

Damma laukumā no pārdevēja itālie�a Blēkers nopirka divus zemeņu saldējumus. Laizīdams to, viņ� devās uz kluso Rokinu. Pie Munta nepārtraukti plūda cilvēku straume, iekams krāsacī ieslēdzās sarkanā gaisma.

Blēkers gāja pie Dātes Kiperes. Tā bija viņa mātes radiniece, ko daudzi uzskatīja par drusciņ jocīgu, ta�u bērnībā Blēkers tur bie�i tika ciemojies, jo Dāte viņu mīlēja un ļāva viņam vaļu. Dātei bija jau �etrdesmit gadu, kad viņa bija mātes cerībās, bet no visiem slēpa, kur� ir bērna tēvs. Blēkera māte aiznesa viņai drēbītes, apelsīnus vitamīnu tiesai, ta�u Dāte savu noslēpumu neatklāja. Kad māte reiz savam vīram, Blēkera tēvam, vaicāja: � Kā tu domā, Bārt, kur� tas varētu būt? � tēvs it kā dusmīgi, it kā �ķelmīgi atsvieda: � Piena izvadātājs. � Minē�ana būtu bijusi veltīga, jo Dāte nekad nebija redzēta vīrie�u sabiedrībā. Bērns piedzima sarkanmatains, un Blēkera māte sacīja, ka labi vien esot, ka tā ir meitene. Tagad Marietai jau vajadzēja būt gadus divdesmit vecai.

� You have fifty cents for me?³⁷ � Blēkeram prasīja vācu hipijs, kad Blēkers gāja garām Kvekeboma konditorejai. � Nav, sorry³⁸, � Blēkers atbildēja, puisim rādīdams savas tuk�ās plaukstas. Viņ� pats nevarēja nopirkt pat nevienu ābolu, ko garāmejot redzēja uz svariem.

Dāte Kipere dzīvoja pretī Akvārijam. Tur viņa bija piedzimusi, vēlāk aizceļojusi, bet divdesmit piecu gadu vecumā atgriezusies, jo viņas tēvs bija lauzis gū�as kaulu. Astoņus gadus tēvs bija saistīts pie gultas un Dāte viņu kopa, jo nebija neviena cita, kas to darītu. Tēvs gulēja otrā stāvā pie loga. Augstā gultā, lai pa logu varētu redzēt zooloģisko dārzu �Artis�. Viņa istabas durvis vienmēr stāvēja vaļā, lai Dāte, gulēdama mājas apak�ējā stāvā, dzirdētu, kad tēvs sauc. Drīz pēc tēva nāves mājas īpa�nieks nolēma apak�stāvā ierīkot veikalu un Dātes istabai ielika durvis, pa kurām varēja iziet uz kaimiņu kāpnēm. Sis pārkārtojums Dāti tik ļoti satrieca, ka viņa sāka runāties pati ar sevi, jo mājā nebija neviena cilvēka, kuram viņa būtu varējusi pa�ēloties.

Blēkers piezvanīja, paskatījās uz aug�u un, mazliet pagaidījis, ieraudzīja Dātes galvu dro�ības spogulītī. Viņ� pamāja un redzēja, kā viņas sejā ziņkārību � kas gan varētu nākt? � nomainīja izbrīns. Dāte pasmaidīja, un viņas attēls izzuda skatienam. Vērdams durvis, Blēkers dzirdēja Dāti runājam kāpņu galā: � Villij, bērniņ, nāc aug�ā! Cik tas mīļi no tevis � ņēmi un atnāci apciemot savu veco tanti. Villij, puisīt!

� Labdien, Dāt! � ticis aug�ā, kāpņu galā izsaucās Blēkers, un Dāte apsvieda rokas viņam ap kaklu un noskūpstīja kaklasaiti, jo tālāk nevarēja aizsniegt. Viņas kleita oda pēc piedegu�a sviesta.

Dāte atvēra gaiteņa durvis un palaida viņu pa priek�u. � Jā, tagad es dzīvoju te. Otra puse izīrēta, kā jau pats redzi, hē. � Blēkers pārlaida skatienu mantām piebāztai istabiņai un apsēdās uz krēsla, kuram Dāte tikko bija uzmetusi spilvenu.

Dāte piesteidzās pie vecā mājas harmonija, uz kura tēvs savulaik spēlēja korāļus, un rādīja veselu lērumu zāļu pudelī�u. � Tas viss man jāņem iek�ā, �īs zāles ir �ults-pūslim, tās � reimatismam, kā redzi, ari reimatisms man nedod mieru, un tās tur � nerviem, hi, hi, hi, nervi mani vienmēr mocīju�i. Un pagāju�ajā nedēļā man parakstīja arī vitamīnus, jo galva gāja riņķī. Domāju, vai nu patiesi gals klāt, ļautiņi, kas nu būs, kas nebūs? Est arī negribējās. Vai tu, dēliņ, esi paēdis? Man vēl ir burkāni. Es jau daudz neko nedrīkstu ēst, tik to, ko ārsts atļāvis. Un visu, protams, bez sāls � akmeņu dēļ.

� Tu neizskaties slima, Dāt, � Blēkers iejūtīgi sacīja.

� Bet es esmu slima, � viņa palika pie sava. � Nu gan ir drusku labāk. � Dāte novāca no galda trauciņu ar ābolu uzpūteni un sausiņu turziņu. � Aug�ējai kaimiņienei, vācietei Rutai, tu varbūt viņu vēl atceries, bija vēzis. Es visu laiku saku: cik es esmu priecīga, ka man nav vē�a.

Kā viņa, nabadzīte, cieta. Ai... ai,., ai... Paliec vien tepat, es no virtuves atnesī�u �ķīvi.

� Diezcik izsalcis neesmu, � Blēkers atteica.

Uz galdiņa, kas bija apklāts ar netīru polietilēna galdautu, blakus Dātes �ķīvim un katliņam atradās visādi krāmi. Cukurtrauks, reklāmu izdevumi, zāļu pudelītes, trauku dvielis, avīze �Dienas Jaunumi� un kāda grauzēja veidols metāla kalumā ar iedobumu � laikam pelnu trauks, bet Dāte tur glabāja pogas un matadatas.

� Tev nevajag kautrēties, Villij, � Dāte draudzīgi teica, piegāja viņam klāt un ielaida kaulainos pirkstus Viņa matos. � Ak tu, manu puisīt, ar skaistiem tum�iem matiem! Ir jau arī da�i sirmi pavedieni, cik gan ātri paiet laiks! Agrāk tev mati cirtojās.

� Cirtaini tie nekad nav biju�i, � Blēkers iebilda.

� Jā, jā, � Dāte aizkustināta runāja tālāk, � bērnībā tu izskatījies glu�i kā Rubensa eņģelītis. To es sacīju arī tavai mātei, bet viņa vienmēr atbildēja, ka tu esot līdzīgs vecmāmuļas Tīnes suņukam Japijam, tas arī mū�dien pazūdot. � Dāte aizlika mutei priek�ā savus greizos pirkstus un smējās skaļi un aizrautīgi. � Reiz māte tevi atrada policijas iecirknī, un, kad tu iznāci laukā, teici, ka policisti tādi pa�i cilvēki vien esot � ar matiem uz galvas, hi, hi, hi.

� Man ir ciemiņ�. � Brīdi klusējusi, Dāte sarosījās. Apsviedās riņķī un piesteidzās pie bufetes, kas agrāk brīvi stāvēja pie sienas, bet nu no abām pusēm bija iespiesta starp skapjiem pie bīdāmām durvīm. Uz tās sakrauti koferi un vecas gāmatas.

� Un ciemiņam manā mājā vienmēr kas atradīsies. Pati jau es nedrīkstu. � Dāte uzmanīgi paņēma glāzīti un no bufetes izvilka pudeli. � Es dzeru tikai tēju. Kafiju nemaz, tikai tēju. Da�reiz kādu mazumiņu vājpiena vai jogurta.

Izslaucījusi glāzīti ar trauku dvieli, viņa nolika to Blē-keram priek�ā. Blakus nolika pudeli. Van de Bo�a fabrikas ra�oto ogu liķieri, kas maksā trīs guldeņi deviņdesmit pieci centi. Pilzenes alus man derētu labāk, Blēkeram iekrita prātā. Bet līdzās stāvēja Dāte un smaidīdama gaidīja, kad viņ� cels glāzīti pie lūpām. No �ī saldā brūvējuma var dabūt vēdergraizes.

� Uz tavu veselību! � Dāte vēlēja.

� Prozit! � Blēkers atbildēja.

� Dzīvē pats galvenais ir veselība, � Dāte turpināja.

Atceries savu tēvu! Kad tava māte izgāja pie viņa par sievu, ārsts viņai teica: kundze, gribu jūs brīdināt, jūs apprecējāt slimu cilvēku. Protams, ir briesmīgi kaut ko tādu dzirdēt. Bet ko mātei bija darīt? Nevar tak cilvēku tūlīt pēc kāzām pamest nelaimē.

� Vienmēr jau tēvs neslimoja, � Blēkers iemeta starpā.

Viņam galvā bija kāda vaina. Ne jau audzējs, tad viņ�

nebūtu izturējis piecpadsmit gadus. Da�reiz viņam nāca virsū tādas lēkmes, ka tava māte nezināja, ko iesākt.

Blēkers glu�i labi atminējās, kā tas notika. Kad tēvs juta tuvojamies lēkmi, likās gultā. Pēc da�ām minūtēm saka spārdīties kājām kā liels bērns un kliegt no visa speķa. Māte sēdēja uz taburetes tēvam blakus, stīvo �okļu starpā bāza diega spoli un ar drāniņu slaucīja viņam pieri. � Ak, Bārt, � māte lāgiem ievaimanājās un klusiņām raudaja.

� Pēdējos gados tavs tēvs vairs neredzēja, var sacīt, bija pavisam akls. Ai, ai. � Dāte līdzcietīgi �ūpoja galvu. � Un viņam toreiz bija tikai �etrdesmit gadu. Daudz par jaunu, lai mirtu, daudz par jaunu.

Man viņ� vienmēr likās vecs, Blēkers domāja. Jocīgi, ka man pa�am pēc astoņiem gadiem būs �etrdesmit. Veselība man nekad nav bijusi stipra, var gadīties, ka arī man jānomirst �etrdesmit gadu vecumā. Jau tagad man vainu netrūkst. Varbūt vēzis vēderā, asinīs vai kaulos? Varbūt asinsvadu slimības, kas bie�i gadoties kantoru darbiniekiem? Zinu, ka man ir slims kuņģis, bet no tā nemirst

� Par savu veselību es vienmēr �ēlojos Marietai, bet vai no tā kāds labums: viņa jau manī neklausās. Tagad laiks silts, bet viņa arī aukstumā skraida plānās biksītēs. Skaisti jau ir, es labi saprotu, bet ko tas līdz, ja pēc tam visu ziemu jāmokas ar urīnpū�ļa iekaisumu?

� Ko viņa dara? � Blēkers apvaicājās, lai gan vairāk viņam gribējās zināt, kā Marieta tagad izskatās.

Slaistās! � Dāte iesaucās. � Kaut nu drīzāk dabūtu bagatu viru: kāro dārgas drēbes, par kurpēm samaksāja astoņdesmit guldeņu, astoņdesmit guldeņu uzvilka kājās� vai tas ir prāta darbs! Skolu nepabeidza, gan jau vēlāk pati no�ēlos. Bez papīriem �ai pasaulē nekur netikt. Nekur. Vienīgi ebreji to prot, tiem paveicas. Ja gribi zināt, �Ajakss� arī ir tikai priek� ebrejiem. Arī Marietas kavalieris ir no tiem. Viņa ģimene saistīta ar tekstilniekiem, Marietai lupatas bus. Viņa mājās visi ir trakā sajūsmā par �Ajaksu�,

Ja �Ajakss� svētdien spēlēs, jāiet paskatīties, Blēkers nodomāja. Toreiz, kad �Ajakss� sasita ADO viņu pa�u laukumā, Blēkers bija smējies ļaunā priekā.

� Pa�laik Marieta braukā uz tūristu kuģī�a, � Dāte stāstīja. � Bet tas jau tikai sezonas darbs, pa vasaru. Pēc tam man atkal nāksies būt tai labajai un izpalīdzēt. Neļausi tak savam bērnam badu mirt. � Dāte piesteidzās pie klavierēm un paņēma ierāmētu fotogrāfiju. � Te, rau, viņa ir. Toreiz taisījās iet par manekeni.

Blēkers ieraudzīja slikti palielinātu fotogrāfiju, seja bija pārāk retu�ēta, matu sprogas plīvoja kā spārni.

� Jā, Marieta ir skaista, � Dāte teica ar cieņu, kad Blēkers fotogrāfiju deva atpakaļ. Dāte pasmaidīja, uzpūta stiklam elpu un noslaucīja gar vēderu.

� Pacienā�u tevi ar olu kulteni, � viņa negaidot sacīja, likdama fotogrāfiju vecajā vietā. Tad iedziedājās: � Braucam uz Zandvortu pie jūras, sviestmaizes ņemam līdzi... � un izmetās gaitenī. Pēc mirkļa, it kā pārlabodama dziesmas tekstu, atkal noteica: � Nē, �oreiz uz Zandvortu nebrauksim, ir jau vakars, �oreiz ne.

No virtuves plūda ceptu olu smar�a. Dātei patika rūpēties par Blēkeru. Blēkers apsēdās ērtāk un iedzēra malciņu vīna. Gribējās smēķēt, bet cigaretes bija paliku�as Māgā, kantorī, citas mājās uz �urnāla galdiņa kārbiņā �Valkenburgas suvenīrs�.

Pēteris varbūt tagad jautā, kur palicis tēvs. Kaut tik nu Adrija nepateiktu, ka tas draņķis viņus pametis un laikam nekad vairs neatgriezīsies! Zēnam tā būtu smaga vēsts. Ar māti viņ� ta�u nevar paukoties un rādīt viņai zīmējumus, kuros sazīmēti automobiļi.

� Priek� divām nedēļām es biju Kastrikumā, � Dāte ienākdama teica un nolika Blēkeram priek�ā olu kulteni ar burkānu garnējujnu. � Tur dzīvo viena mana paziņa, iepazinos ar viņu poliklīnikā. Viņai bija sapampu�as kājas, bet man vajadzēja pārbaudīt, vai nav lauzta roka. Bija briesmīgi uzpampusi. � Dāte rādīja ar kreiso roku, cik resna bijusi labā. � Kastrikumā mēs bijām pludmalē, � Dāte turpināja, � un pamēģini uzminēt, kas man tur gadījās! Dabūju saulesdūrienu.

Blēkers paņēma ar dak�iņu burkāna gabaliņu un sako�ļāja. Tie ir no konservu kārbas, mīksti, var saspiest ar mēli, viņ� atklāja. Pēc tam piebilda: � Saulesdūriens tagad ir reta parādība.

� Tā ir, � Dāte piekrita, � bet es �etras reizes gāju jūrā, pie tam bez cepures. Apdedzinājos arī. Sarkana biju kā vēzis. Pēc tam sākās drudzis, pāris dienu, apkaisījusies ar talku, dabūju nogulēt gultā. Kā līķis, hi, hi, goda vārds.

� Tu esi iedegusi, � Blēkers sacīja, acu nepaceldams. Viņ� pūlējās uz maizītes uzlikt olas dzeltenumu.

� Tas brūnums man laikam no vecuma, � Dāte skaidroja. � No vienas reizes iedegums neturas. � Viņa pabraucīja rokas ādu. � Redzi nu, nāk nost.

Debestiņ, plivas vēl iekritīs man �ķīvī, Blēkers nobijās. Lai paglābtu savu ēdamo, viņ� nemanāmi tās papūta Datēs virzienā.

Desmitos vakarā Dātei �ķita, ka istabā kļuvis vēss. Viņa aizvilka aizkarus. Piecas minūtes vēlāk ieslēdza sildāmsegu.

� Tev tas dro�i vien liekas jocīgi, � viņa teica Blē-keram, � bet naktī reizēm ir neganti auksts, un, ja man ir vēsas kājas, aizmigt nevaru. To sildāmsegu vajadzēja nopirkt jau sen. Man gan jāatzīstas, ka sākumā ar to joki vis nebija. Notika tā: ielienu gultā, apsedzos, jūtu, stipri silda. Bet drīz sāku svīst. Domāju, gripa klāt. Nākamajā dienā eju uz veikalu. Saku: � Cienītais kungs, ar tādu sildāmsegu ne acu aizvērt, jālec no gultas laukā. � Bet, kundze, � viņ� atbild, � vai tad jūs neredzējāt, ka sildītāju var regulēt? Esat ieslēgusi gandrīz līdz pēdējai atzīmei.

� Tagad lieku tikai uz ceturto atzīmi.

Blēkers ievēroja, ka Dātei ir vienalga, vai viņ� klausās vai ne. Viņa tikai �ad tad paskatījās uz viņu un runāja savu runājamo. Pat ne reizi Dāte nepavaicāja, kā klājas viņa ģimenei. Bet Dāte ta�u bija bijusi viņa kāzās. Blēkers atcerējās, ka Dātei mugurā toreiz bija violeta kleita un galvā liela vecmodīga cepure ar plīvuru. Visādus sīkumus viņa atminas, arī kāzas tad vajadzētu atcerēties. Ja apjau�, ka esmu aizbēdzis no darba un no mājas, un izliekas to nemanām, tad labi prot slēpt savu ziņkārību, nebrīnās arī, ka esmu negaidot ieradies un pat bez kofera, Blēkers pratoja.

Nu nē, viņ� pēc tam sacīja pats sev, tik attapīga viņa nav, jo samelsa visādus niekus. Redzams, no tās vienas reizes palikusi jocīga uz visu mū�u.

Pulksten vienpadsmitos Dāte palūdza: � Villij, atnes no gaiteņa saliekamo gultu. Es paņemtu to pati, bet man sāp roka. Nedrīkstu celt neko smagu.

Blēkers piecēlās un izgāja viņai līdzi gaitenī.

� Te pa kreisi. � Dāte rādīja uz pieputēju�u stūri, kur bija salikti visādi krāmi. Lai saliekamajai gultai tiktu klāt, vajadzēja pagrūst sāņus virs atkritumu spaiņa sa kārtās drēbes un atbīdīt kasti ar kartupeļiem un apvītu�iem āboliem. Peles, Blēkeram ie�āvās prātā, kad uz grīdas ieraudzīja avī�u papīra driskās. Klupdams pār krāsu kārbām un ievārījuma burkām, viņ� ieķērās Dātes kleitā. Neizdvesa ne skaņas, tikai juta, ka pirksti satver drānu.

� Vai atradi? � Blēkers dzirdēja Dāti saucam un tajā pa�ā mirklī nogāzās zemē. Vienā rokā viņ� turēja kleitas strēmeli, ko krītot bija noplēsis, otra bija apņēmusi putekļu sūcēju.

Nolāpīts, nolamājās Blēkers. Manā vecumā vairs viegli nekrīt. No pārbīļa deniņos smagi dunēja asinis.

� Ak, Villij, vai tu pakriti? � Dāte sauca. � Vai tu sasities, Villij?

Blēkers uzķepurojās aug�ā, nopurināja rokas un ar visu spēku sagrāba gultu.

� Ceļu! � viņ� uzsauca Dātei, kas stāvēja aizmugurē.

Kopīgiem spēkiem viņi gultu izvilka gaitenī; Blēkers, putekļus sarijies, �ķaudīja.

Istabā Dāte nometās uz ceļiem pie dīvāna, iebāza rokas dīvāna kastē un izvilka divas segas. Blēkers tās uzklāja pēc savas sapra�anas � netīrāko apak�ā, tīrāko virsū. No�ķaudījās vēlreiz.

� Vai varētu lūgt arī spilvenu? � Blēkers jautāja Dātei, kas āva nost �ības. Kājās nu bija tikai zeķes, viņa piegāja pie krēsla, uz kura nesen bija sēdējis Blēkers.

� Ņem �o. Tas mans roku darbs. � Un nolika spilvenu tai galā, kur, pēc Blēkera domām, bija jābūt kājgalim. Kamēr Dāte stīvēja kleitu pār galvu, Blēkers spilvenu pārlika galvgalī. Nu viņa acis varēs lūkoties uz durvīm un nebūs jāskatās uz Dāti. Blēkers novilka kurpes. Vai izģērbties vēl vairāk? Likt basās kājas uz netīrajām segām? Bet varbūt es pārspīlēju? Pārvarējis pretīguma sajūtu, viņ� novilka bikses.

Dāte uzģērba naktskreklu, kas bija palss un ne visai tīrs tāpat kā viņas kāju un roku āda, un piegāja pie klavierēm, kur stāvēja zāļu krājumi. No palielas pudeles viņa izbēra divas tabletes, no mazākas � vienu, visas

saberza plaukstā un gāja uz virtuvi, murminādama:

� Bez ūdens nekādi nenorī�u.

Blēkers dzirdēja, kā Dāte ielej ūdeni glāzē, tad iedzer malku ūdens, izskalo rīkli un izspļauj.

� Un tagad pie miera, Villij, � viņa rīkoja. Izdzēsa gaismu, maziem solī�iem pienāca pie Blēkera gultas un noliecās pār viņa seju. � Saldu miegu, Villij, � viņa novēlēja, noskūpstīdama Blēkeru uz vaiga. Dāte vēl arvien izdāļā svētulīgus skūpstus, Blēkers nodomāja un, pagrie- j zies uz sāniem, noslaucīja vaigu spilvenā. Spilvens kairināja ādu. Viņ� mēģināja paciest, bet seja sūrstēja, un viņ�nolēma celties aug�ā un kaut ko pārkārtot.

Dāte jau �ņāca un krāca. Daudzie trok�ņi Blēkeram lika atjaust, ka viņ� neguļ mājās savā guļamistabā, kur naktīs dzirdami tikai reti garāmbrauco�u ma�īnu trok�ņi, ] Adrijas vieglā elpa un aizmigu�o bērnu nopūtas.

Gaitenī sita svārsta pulkstenis, uz galdiņa skubīgi skaitīja sekundes modinātājs, �ad tad noknak�ķēja Dātes sildāmsega, bija dzirdama ma�īnu dūkoņa, un to visu pārmāca zvēru kliedzieni �Artisā�. Tādi pa�i baigi klie- Jļ dzieni, kādus viņ� bija dzirdējis bērnībā. Blēkers tā arī nekad neuzzināja, kas tie bija par zvēriem, kuri tik �ēlabaini gaudoja, bet viņ� iztēlojās, ka tie ir lieli plēsīgi putni, kas sitas pret krātiņa malām aiz ilgām pēc siltām * zemēm. �ovakar, klausoties dzīvnieku klaigās, Blēkers j nodomāja: zvērs aicina savu draudzeni.

Blēkers noņēma kaklasaiti un nolika uz grīdas, Negri- ] bēja modināt Dāti: saliekamā gulta �īkstēja pie ikkatras j kustības. Pēc tam viņ� novilka virskreklu, iebāza tajā ļ spilvenu un piedurknes sasēja mezglā.

Tā bija labāk. Sajutis pats savas miesas smar�u, viņ� 3 apgūlās ērtāk, pievilka ceļus un rokas ielika starp ceļgaliem.

Bet Blēkeram pēk�ņi iekrita prātā, ka viņ� nav izņēmis apro�u pogas. Nu, lai paliek, viņ� samierinājās. Bet tūdaļ kaut kas it kā iedzēla: pogas jāizņem. Cie�i sa�ņaudzis rokas zem segas, viņ� �ai domai pretojās. Ilgi tomēr neizturēja. Nācās padoties: piere bija norasojusi no sasprindzinājuma. Pabazjs roku zem spilvena, viņ� sataustīja apro�u pogas. Izņēma un nolika blakus kaklasaitei. Sajūta bija nelāgā, bet līdzēt neko nevarēja: viņa nervi streikoja tie�i visnepiemērotākajās situācijās. Mājās ar tiem bija vieglāk tikt galā: viņ� varēja nomierināties un atgūt līdzsvaru � kaut vai sēdēt atpūtas krēslā.

Varbūt ielikt pogas aprocēs, Blēkers prātoja. Domas pinās, un jau nākamajā mirklī viņam �ķita, ka sākas lēkme. Nebija jau pirmā reize, kad viņam likās, ka augums raujas �okurā. Viņ� knieba sev rokās, taustīja krūtis un vēderu, un �auro gultas malu, lai pārliecinātos, vai ķermenis nav zaudējis dabiskās proporcijas. Man jā-jūtas lielam, lielākam, nekā esmu, jo �odien paveicu kaut ko fantastisku, viņ� centās sev iestāstīt. Piecēlies sēdus, Blēkers pārlaida skatienu istabai. Dātes seja, mēbeles, klavieres, galdiņ�, uz kura vēl stāvēja viņa �ķīvis, � viss bija izplūdis un tum�s. Viņ� sēdēja gultā un gaidīja, kad lēkme pāries. Gar aizkaru aug�ējo malu ieplūda laternu gaisma. Eņģelī�i un vīnogu ķekari no griestiem bija nozudu�i. Blēkers atcerējās, kā tas bija noticis. Dāte reiz pamanīja, ka griestu rotājums birst nost, un piezvanīja policijai. Atbrauca �etras ugunsdzēsēju ma�īnas, un vīri griestu rotājumu noskaldīja uz brezenta. Kad Dāte redzēja, ka ugunsdzēsēju ma�īnu iera�anās satraukusi kaimiņus un tic līdzjūtīgi skatās aug�up, viņa iekāpa logā un sauca, ka vēl esot dzīva.

Tajā vietā griestos bija ielikts dambretes dēlis. Lustra, kas atgādināja medūzu, vēl karājās pie griestiem. Blēkers vērīgi skatījās, un viņam sāka likties, ka �ūpojas kapara stienis, pie kura lustra piestiprināta. Dāte vēl aizvien krāca. Da�brīd viņa miegā pakasījās, un, to redzot, Blē-keram �ķita, ka pa kailo ķermeni lodā skudras, nevis to kņudina Vilnas segas uzkārsums.

Resns balodis pār�āpoja pāri ielai. Pie tuk�u, izmazgātu liķiera pudeļu grēdas putns zemē kaut ko atrada, sāka knābāt un pat nelikās zinis, ka garām_ pabrauca automa�īna, � tik tuvu, ka pudeles iestink�ķējās. Un atkal viss noklusa. Cilvēki sēdēja mājās � ārā negāja karstuma dēļ � vai sauļojās Zandvortā. Gaiss virs automa�īnām trīsuļoja. Blēkers aizkļuva līdz. Gotfrīda Flinka ielai. Stūra konditorejā viņa acis apstājās pie sārtvaidzīgas pārdevējas. Labi būtu pasēdēt pretējā kafejnīcā un pavērot �o meiteni, kas par spīti karstajam laikam tik veikli rosās � ietin smalkmaizītes. Jauki būtu tur pasēdēt pie loga un iedzert kaut vai atspirdzino�u dzērienu, ja jau nav tējas, Blēkers prātoja. Bet Blēkers to nevarēja atļauties, viņam nebija ne centa. Viņ� �orīt bija notiesājis sakaltu�os sausiņus un cieto tējas desu un pārmācis drosmi

palūgt no Dātes naudu. Mana iela, viņj� domāja, mana vecā, labā iela. Tagad uz trotuāra stāv daudz vairāk automa�īnu nekā senāk un iela �ķiet netīra laikam tāpēc, ka Hāgā es dzīvoju smalkā ielā, kur bērni arī darbdienās tiek ģērbti svētdienas drēbēs.

Blēkers apstājās un paskatījās aug�up. Divi �auri logi ar �ķērsli vidū, krāsainā stikla vairs nebija. Tur viņ� bija dzīvojis. Bēniņus viņi sākumā lietoja kopīgi ar kaimiņu, bet vēlāk, kad kaimiņ� pārcēlās uz citu vietu, viņi ar tēvu bēniņus pārkrāsoja un iekārtoja tur nelielu istabiņu. Ni�ā, _f kur viņ� agrāk bija līdis noklausīties vecāku sarunas, J kuru lielāko daļu noslāpēja radio, ielika �ujma�īnu un viņa spēļu vilcienu.

Viņ� neredzēja, kā nomira tēvs. Viņam to pateica kai-ļ miņiene. Uzmodināja nakts vidū. Apsēdās uz gultas malas,■ it kā vienmēr būtu tur sēdējusi, mierināja viņu un rau-! dādama stāstīja, ka tēvs aizvests uz slimnīcu un mātei aizbraukusi līdzi. Tēvs no slimnīcas laikam vairs neat-ļ griezī�oties, viņa �ņukstēdama sacīja. Blēkeram vajagot I lūgt dievu un turēties dū�īgi. Pēc tam viņa bija stāstījusi! citiem kaimiņiem, ka nabaga zēns esot tā pārbijies, kaļ nav varējis paraudāt. Blēkers raudāja gan, bet krietni� vēlāk. Viņ� neraudāja tad, kad vaimanāja māte, nerau- ļ dāja arī tad, kad māte klusēdama izņēma no skapja tēva 1 drēbēs, lai aiznestu uz lombardu. Viņ� tikai piesita pirkstu I kauliņus kaut kam cietam un sāka dungot kādu melodiju. 1 Bet raudāja viņ� da�as nedēļas vēlāk. Kad virtuvē tēva ļ instrumentu kastē atrada kārbiņu ar uzrakstu �Villija ] vilciena ieeļļo�anai�, asaras vairs nebija novaldāmas un ] skanēdamas bira uz metāla kārbiņas.

Blēkers soļoja tālāk. Viņ� atcerējās, ka kop� tās reizes ļ savam spēļu vilcienam vairs nekad nebija pieskāries. Arī ļ māte vairs nepieminēja ni�u. Viņai vairs nebija spēka �ūt ar �ujma�īnu. Sāka �ūlot kājas un ik dienas vajadzēja " mainīt pārsējus. Spēki mātei ātri zuda, viņa saruka un saruka arvien mazāka, klusēdama sēdēja pie loga un skatījās vienā punktā, beigu beigās sagura pavisam.

Kad Blēkers tre�o gadu pa vakariem mācījās komercskolā, viņ� kādā ziemas rītā atrada māti sē�am krēslā � jau nomiru�u. Sastingu�u, sirmu, ledusaukstu. Laikam jau vairakas stundas viņa bija tā sēdējusi. Māte bija aizgājusi no �īs pasaules, bet dēls bija gulējis gultā un sapņojis par val�ķīgam meitenēm, kurām pa dienu pārdeva biļetes Centrālas stacijas kasēs.

Divriteņu veikalā sēdēja jauna sieviete ar brillēm. Tātad veikals tagad pieder jaunajai paaudzei � tam palaidnim dēlam, Blēkers nodomāja. Skolas gados puika bija liels resgalis. Salika visu ko uz ceļa, lai vairotu klientus sava tēva veikalam. Pirms jaunā gada arī zaga un pārdeva eglītes, bet neviens neņēmās palaidni pārmācīt, jo kabatā tam alla� glabājās divriteņa ķēdesgals. Bija slinks, mū�dien viņam pilēja deguns, un visi viņu saukāja par krupi. Un tagad veikalā starp velosipēdiem, motocikliem un da�ādām detaļām nosēdinājis �o briļļaino dāmiņu, kā redzams, savu sievu.

Harijs dzīvoja stūra mājā. Cerēdams tum�ajās kāpnēs neapmaldīties, Blēkers gāja turp. Atrada uzrakstu �Fon-teins�. Redzams, viņi vēl dzīvo tepat, Blēkers secināja. Un pavilka vara zvanu.

� Kas tur, lūdzu, nāk? � atsaucās Harija māte.

� Labdien Fonteina kundze, � Blēkers teica, juzdams, ka nosarkst. � Jūs laikam mani vairs neatceraties?

Vecā dāma savilka uzacis.

� Es, kundze, esmu Villijs. Kādreiz dzīvoju tepat netālu.

� Atminos! � Harija māte priecīgi iesaucās. � Kā tad klājas?

� Labi, ļoti labi, � Blēkers, mirkli minstinājies, atbildēja. � Es... es gribētu... vai Harijs vēl dzīvo tepat?

� Nē. Harijs tirgojas ar pulksteņiem antikvariātā. Gerharda Daunpleintes ielā. Bet nāc ta�u iek�ā! � Viņa soli atkāpās un gribēja raisīt nost priek�autu.

Blēkers noraido�i papurināja galvu un pameta ar roku.

No virtuves iznāca kaķis un lavījās uz durvju pusi.

� Kaķis, � Blēkers sacīja, rādīdams uz grīdu.

� Skic atpakaļ, palaidni! � saimniece uzbārās un, pagriezusies pret Blēkeru, paskaidroja: � Viņu nedrīkst laist laukā. Paskries vēl zem auto. Bet vai jūs patie�ām negribat ienākt iek�ā? Mans vīriņ� arī ir mājās, sē� bez: darba, saņem pabalstu.

Blēkers sniedza viņai roku atvadām. � Es vēl atnāk�u. Nododiet vīram sveicienus.

Blēkers paskatījās sienas pulkstenī. Jau pagāju�as tie�i piecas minūtes, kop� viņ� te stāvēja. � Hallo! � Blēkers vēlreiz uzsauca. Varbūt Harijs ir izgājis, es viņu istabā pagaidī�u, Blēkers izlēma un atbīdīja apdilu�u plī�a

aizkaru. Aiz pārsteiguma viņam iepletās acis, jo priek�ā bija bārs. Blēkers trieca ar dūri pa leti: � Nu, vai zini, tas ir īsti Harija stilā.

� Harija te nav, � tuvumā atskanēja meitenes balss ar cietu �r� skaņu.

Izbrīnā pacēlis galvu, Blēkers ieraudzīja, ka gultā sē� neģeriete. Kāpēc viņa neatsaucās, kad es te auroju? Vai tad viņai nav jāuzmana veikals, Blēkers klusībā jautāja. Iegājis istabā, viņ� apsēdās caurā krēslā. Atsperes līda laukā un nokarājās līdz grīdāi.

� Ak tā, � Blēkers atsāka, � kad tad Harijs atgriezīsies?

� Aizgāja uz spēju automātiem, � nēģeriete atbildēja. Paņēmusi somiņu, viņa nolika to uz ceļiem un sāka tajā rakņāties. � Pārradīsies pēc minūtēm piecām, varbūt pēc desmit, bet varbūt pēc stundas ceturk�ņa, � viņa dūdoja.

� Es pagaidī�u.

� Gaidi. � Nēģeriete uzlika roku uz palodzes un sāka cītīgi vīlēt oran�i nolakotos nagus. Drusku samulsis, Blēkers skatījās uz viņas basajām, melnajām kājām. Svārciņi īsi, biksītes redzamas. Vai viņa tā ģērbusies manis dēļ, Blēkeram ie�āvās prātā.

� Es tevi nepazīstu, � nēģeriete teica. Pārlika nagu vīli otrā rokā, a�i paskatījās Blēkerā un pagriezās atkal pret logu.

Tā spēlīte notiek manis dēļ, Blēkers sprieda. Jo viņa nemaina pozu, bet sē�, kā sēdējusi. Līdz �im kaut ko tamlīdzīgu Blēkers nebija piedzīvojis. Adrija alla� valkāja svārkus, no kuriem biksītes nerēgojās, un kājas turēja vai nu pārmestas vienu otrai pāri, vai saliktas cie�i kopā. Kantora meitenes gan nēsāja īsus svārkus, ta�u kājas un visu citu slēpa rakstāmgalds. Ziemā viņas da�kārt apsēdās uz apsildāmās ierīces, bet Blēkers tad neuzdrīkstējās uz to pusi ne acu pamest. Kreijers gan �ad tad raidīja turp slepenus skatienus un patīksminājās.

� Ei, vīri�ķi, es ar tevi runāju, � Blēkera pārdomas iztraucēja nēģeriete.

Blēkers nokāsējās. � Harijs man ir vecs draugs, � viņ� sacīja.

� Es jau tā domāju. Neesmu gan tevi līdz �im redzējusi. Vai atnāci, lai nopirktu kādu pulksteni?

� Nē, � Blēkers atsvieda, � atnācu, lai pārsteigtu Hariju.

� Jocīgi gan, � nēģeriete iesmējās un ar vīles galu sāka kopt kāju nagus.

Blēkers pārlaida skatienu istabai. Grīda �ķība, izļodzījusies. Antīkas un vecmodīgas mēbeles, pulksteņi, avīzes, alus pudeles, smēķu gali un cigāru kārbas. Aha, no �ejienes es varētu piezvanīt, Blēkeram ie�āvās prātā, kad uz kamīna viņ� ieraudzīja tālruni. Labdien, Adrij, zvanu tev tāpēc, ka tu laikam esi uztraukusies, � tā es viņai teiktu. Un tad, ja viņa dzēlīgi neiesmietos un nenomestu klausuli, turpinātu: neuztraucies, viss rit normāli. Reiz jau tam bija jānotiek, jo neesmu paredzējis visu mū�u notupēt kantorī un nomirt Galileja ielā.

Bet ja nu Adrija vaicātu: kur tad tu gribētu nomirt? Ja viņai ienāktu prātā man jautāt: par kādiem līdzekļiem lai mēs turpmāk dzīvojam? Man, tēvam, par ģimeni jāgādā. Adrija, kam piemīt hāgietes lepnums, ta�u negribēs prasīt pabalstu. Jā, varbūt pateikt viņai godīgi un bez aplinkiem, lai nevaimanā. Bet diezin vai līdzēs? Kad biju mājās, Adrija mū�dien �inkstēja. Lai nu turpina vien arī tagad, kad esmu aizgājis.

Nēģeriete viņam piedāvāja cigareti. Uz ceļiem pa�ļūca pa gultu, rokās turēdama aizdegtu sērkociņu. � Zēn, vai tev te nav par siltu, ja pat ausis nosarku�as? � viņa ķiķināja.

Tev patiktu gan, ja es nosarktu, Blēkers nodomāja. Ta�u vīrietim manos gados sarkt nepiederas.

Jau no pirmajiem cigaretes dūmu ievilcieniem Blēkeram apreiba galva, un viņ� tikai kā pa sapņiem dzirdēja veramies durvis un kādu nākam iek�ā. Un pēk�ņi ieraudzīja savu draugu Hariju Fonteinu. Līdz pusei kailu, d�insos, ar pāri jostai pārkāru�os vēderu, resnu cigāru zobos. Patiesi pārsteigts, Harijs izbrīnā iepleta acis. Izņēmis no mutes cigāru, iesaucās: � Nu tas gan ir kaut kas!

� Varens pārsteigums, � nēģeriete ironiski piebilda.

Blēkers juta drauga roku spēcīgo satvērienu un to, ka

�īs rokas viņu pamatīgi purina. Viņi raudzījās viens otram acīs, un Harijs abām rokām uzsita viņam uz pleciem. Abi redzēja, ka gadi viņos atstāju�i manāmas pēdas, bet kautrējās par to runāt. Blēkers vienīgi atļāvās piedurt pirkstu Harija alusdzērāja vēderam, kad Harijs viņu beidzot bija palaidis vaļā. Harijs pavilka uz aug�u bik�u jostu un palielījās: � Tas no labas dzīves.

� Man sacīja, ka tu biji spēļu automātos, � Blēkers ieteicās.

� Tev vajadzētu reiz to redzēt, � nēģeriete iesmējās. � Stāv viņ� pie kastes un spaida pogas, lai notvertu laimi.

� Nieki! � Harijs iesaucās. � Nav vēl gadījies, ka man nepaveiktos. �odien laimēju trīs reizes automātā, vienu reizi loterijā.

Blēkers neko neteica, viņ� no tādām spēlēm nekā nesajēdza.

� Es �odien gribētu pamēģināt vēl. Varbūt nāksi līdzi? � Harijs aicināja. � Nupat uzstādīts jauns automāts.

Blēkers piekrizdams pamāja ar galvu. � Man tikai nav neviena centa, � viņa pasteidzās brīdināt.

Harijs pasmiedamies nevērīgi atmeta ar roku.

Viņ� mani saprot, viņ� ari saprot, kāpēc esmu �eit, Blēkers secināja un draugam laipni atsmaidīja.

� Aha, nu ies vaļā izpriecas, � nēģeriete noņurdēja.

� D�ois, pievaldi mēli un uzvedies, kā nākas! � Harijs apsauca.

� Ta-ta-ta-ta, � nēģeriete atrūca un sabozusies aizgriezās.

Harijs piedāvāja Blēkeram cigārus. No lielas, ko�as kārbas. � Fontein, no tādiem nemēdz atteikties, � Blc-kers jūsmoja.

Un tad viņi bra�ā solī izgāja uz ielas. Sievi�ķis lai vāļājas pa gultu, mums savas darī�anas, Harijs izmeta. Blēkers ar cigāru zobos soļoja, krūtis izriezis. Arī pāri gai�matainajai Harija galvai vijās dūmu strūkliņa. Tā, rau, vajag dzīvot, Blēkers apmierināts domāja, piemirsdams savas neveiksmes.

Nostenēdamies viņi atlaida vaļīgāk jostas. No rīsu maltītes bija atlicis tikai mazumiņ�. Harijs iztuk�oja pēdējo alus pudeli un pamāja tieviņai oficiantei.

� Divas kafijas un rēķinu, jaunkundzi � Pēctamtīk-smīgi noraudzījās meitenei pakaļ. � Ai, kādas krūtis, kāds viduklis, kāds dibentiņ�, � viņ� val�ķīgā tonī teica Blēkeram. � Vareni, ja tādu konfekti dabū gultā.

Oficiante atnesa kafiju, Harijs, cie�i ieskatījies meitenei sejā, sacīja, ka nekad neesot tik labi paēdis. Meitene samulsa un viegliem solī�iem aizdipināja. Harijs noklak�ķi-nāja mēli. � Lieliska. � Un atsāka: � Jā, bet kur tad mēs palikām? Nu redzi, toreiz es staigāju kā nosēts sar-

kaniem plankumiem. Arī niezēja necie�ami. Domāju, bū�u saķēris ko nelabu, vienā nedēļā man bija biju�i astoņi skuķi. Nudien, Villij, � Harijs nodievojās, redzēdams, ka Blēkers viņam lāgā netic. � Skuķi man līptin līp klāt. Reizēm trīs jau sē� manā mājā, bet ceturtā zvana pie durvīm. Neganti no viņām nogurstu. Bet to gan tev sacī�u, ka uzvedos es krietni, pieklājīgi, iepazīstoties vienmēr stādos priek�ā: Gerards Fonteins van Hazelāra jaunskungs. Uz to tie meiteņi arī uzķeras. � Harijs iesmējās un, karotīti pieskandinādams tasītei, maisīja kafiju. � Un tā, redzi, nācās iet uz slimnīcu. Tur man lika noģērbties plikam, un, kad nu es tā stāvēju kā tikko no mātes miesām nācis, atvilkās se�i studenti un ņēmās mani nopētīt. Nekā tie muļķī�i nesaprata, arī pēc desmit minūtēm atnāku�ais profesors netika nekādā skaidrībā. Izrakstīja kaut kādu �ķidrumu un lika man ierasties pēc nedēļas.

Blēkers paņēma divus cukurgraudus, iemērca kafijā un vēroja, kā tie krāsojas brūni.

� Terpentīnu tie man bija iedevu�i, ko lieto logu tīrī�anai, � Harijs norūca.

Lielā, pelēkā �evroletā viņi aizbrauca uz Midelāna gatvi. Dāte viņus cienāja ar tēju. Saliekamā gulta vēl stāvēja istabā. Viņa laikam bija domājusi, ka Blēkers vēl atgriezīsies un nak�ņos. Virs pavir�i salocītām segām bija uzmesta Blēkera kaklasaite. Blēkers uz to paskatījās, bet līdzi neņēma.

Harijs tūdaļ pievērsa uzmanību bufetei, ta�u Dāte laikam nojauta, ka viņai darī�ana ar uzpircēju, kur� pārbauda viņas zinā�anas tirgo�anās mākā, un nerunāja par bufetes cenu vai pārdo�anu, bet stāstīja par savu māti, kas �īs bufetes apak�ējā plauktā glabājusi naudas lādīti. Dāte nemaz nelaida Hariju pie vārda un tērgāja par dzim�anas dienām un citām svinībām, kad ticis dzerts liķieris un ar tējkarotēm zvejotas rozīnes. Harijs viņas runasplūdus mēģināja apturēt, izrādīdams interesi par vīraka kūpināmo ierīci uz kamīna, par spoguli virs tā, par svārsta pulksteni gaitenī. Veltīgi. Katram niekam Dātes mājā bija sava vēsture. Viņa iespieda Blēkeram rokās atklātni un lepni teica: � No mana īrnieka.

Blēkers 3Pgrieza kartīti ar liedaga skatu uz otru pusi un izlasīja skolnieciskā rokrakstā rakstītu tekstu: Sirsnīgi sveicieni no saulainajiem dienvidiem. B. J. Th. Koks.

� Tas ta�u ir tik mīļi no viņa, � Datē jūsminājās. � Pirmdien viņ� atgriezīsies.

Harijs deva zīmi, ka laiks doties prom. Blēkers piekrīto�i pamāja un cēlās kājās.

� Brīnum jauks cilvēks, � Dāte runāja savu runājamo, � vienmēr ģērbies pelēkā uzvalkā, staigā klusu, ne-klaudzina. Jā, pieklājīgs un labi audzināts cilvēks, �ēloties es nevaru.

� Mēs zūdam, � Blēkers pārtrauca viņu. Apņēma Dā-tcs plecus un sacīja: � Uz redzē�anos, Dāt, paldies tev!

Rieta blāzmas sārtajā atgaismā spīguļoja Plantā�as gatves privātmājas, bet koki izskatījās tum�brūni. Harijs apgrieza ma�īnu. Blēkers māja Dātei ar roku, kamēr vien viņu varēja saskatīt. Radio raidīja kamermūziku, un Harijs brauca ar trīsdesmit kilometru ātrumu stundā, jo uzskatīja, ka, nopietnu mūziku klausoties, nedrīkst pārlieku ātri drāzties. Blēkers izliecās laukā pa ma�īnas logu, vēj� nesa �urp ostas smar�u un viegli pluinīja viņa matus.

Harijs parādīja viņam Zēdeiku visu. Nēģerus un prostitūtas, un mūzikas automātus, kur Bills Heilijs un de Pla-ters vēl vienmēr bija godā.

Blēkers brīnījās, kā gan Harijs spēj iedzert tik daudz alus, un nolēma, ka viņam slāpst karstā laika dēļ, jo svīstot ķermenis izdala daudz �ķidruma.

Brītiņu vēlāk notika daudz kas neparedzēts. Vājums pārņēma ne vien iek�as, bet arī rīkli, galvu � līdz pat matu saknēm. Bārs sa�ūpojās, bāra meitenes siluets izplūda, deniņos sāka �alkt, apkārtējie trok�ņi izgaisa, itin kā ausis būtu aizbāztas ar vati. Streipuļodams viņ� izmetās laukā un apsēdās pie durvju stenderes uz kafejnīcas kāpnēm. Elpoja dziļi un centās acis turēt vaļā. Jākustas, viņ� sevi skubināja, citādi kļūs vēsi... nedod dievs dabūt plau�u karsoni... jākustas.

Atbalstīdamies pret sienu, Blēkers �ļūca pa kāpnēm lejā. Un tad attapās mazā ieliņā pie apgaismota skatloga, kurā bija izlikta veļa, zeķes un bērnu apģērbi. Pasaulīt, kā gan es varēju nokļūt tādā ielā, viņ� brīnījās.

Pagriezies ap stūri, Blēkers ar rokām atspiedās pret kādām dubultdurvīm un atbrīvojās no alus, aknu desas un no rīsu un zemesriekstu skābā maisījuma. Sa�ukstēdamies garām aizgāja pārītis. Tie, protams, smejas par mani, viņ� domāja, redzot, ka pārītis atskatās. Tie smejas

par mani � pļēguru bez �aketes, kur� vemj sve�u durvju priek�ā, zaudējis kaunu kā suns.

Pacēlis no zemes avī�u vīk�ķi, Blēkers noslaucīja netīrumus no kurpēm un bik�u galiem. Bet ar ko lai notīra zodu? Viņ� samulsis raudzījās apkārt: nevar ta�u slaucīt seju ar to, kas mētājies uz ielas. Novilka gar zodu pirkstus. Zods bija netīrs un lipīgs. Blēkers noslaucīja to ar delnu un notrina delnu gar biksēm.

Laikam es smirdu pa gabalu, Blēkers prātoja, iedams iek�ā kafejnīcā. Harijs runājās ar lietotu automa�īnu uzpircēju Pītu Kaveljavu un komersantu Barendjē. Blēkers redzēja, ka Pīts ir piedzēries, bet tikai tik daudz, cik viens otrs mēdz piedzerties ik vakaru, � Pīts vēl spēja turēties kājās. Izskatījās no�ņurcis, seja sarkana, uztūkusi, apak�ējie plakstiņi pietūku�i un atkāru�ies.

Uzpircējs smiedamies uzsita Harijam pa plecu un ar resnu, netīru pirkstu rādīja uz Blēkeru. Blēkers apstājās. Skaidrs, tie smejas par mani, jo saprot, kas noticis, Blēke-ram iekrita prātā. Smejas pat Berendjē un Porno Jante � jaunie cilvēki, kuri �ovakar pret mani izturējās tik laipni, kad es lielījos ar savu varoņdarbu, un slavēja mani, kad stāstīju, ka esmu pametis sievu. Blēkeram pēk�ņi iesāpējās kuņģis, it kā sastinga locekļi, un viņ� nezināja vairs, ko ar tiem iesākt. Iet jaunajiem cilvēkiem klāt vai mukt prom? Domas �audījās, Blēkers uzlika roku uz bāra sēdekļa, bet tūdaļ atrāva atpakaļ, jo blakām sajuta cilvēka augumu.

� Ei, Villijonkul, � viņ� pazina Harija balsi, � kā nu jūties?

Blēkers pavērās Harijā.

� Nelāgi.

� Nav vēl ne divpadsmit, turies, turies, � Harijs uzmundrināja, izpūzdams cigāra dūmus.

� Slikta dū�a, � Blēkers �ēlojās un pie sevis nodomāja: vai tad viņ� to neredz?

� Nekas, � Harijs mierināja un papliķēja Blēkeram vaigus, � tas pāries. Vajag tikai visu dabūt laukā.

Blēkers �āvādamies pa�ūpoja galvu.

� Man te sē� divi briesmīgi kaislīgi skuķi, � Harijs teica. Parādīja ar īk�ķi sirds virzienā un no ādas jakas kabatas izvilka cigāru. � Pataupīju tev. Ņem.

Blēkers ar noraido�u �estu atteicās.

� Ie�u paprasīt, vai K. C. tev nevar atbrīvot vietu, lai tu varētu apsēsties. Gribi? � Atbildi negaidīdams, Harijs devās pie K. C.

K. C. amizējās ar pavecēju�u sievieti jūraszaļā atlasa kleitā. Matu cirtas viņai krita uz pieres un vaigiem, tā ka īpa�i izcēlās spilgti krāsotās lūpas, kuras viņa brīdi pa brīdim savilka urskulī.

K. C. studēja medicīnu. Jau divdesmit gadus studēja un nespēja �o zinātni apgūt galvenokārt tāpēc, ka darbojās �brun�u mednieku sindikātā�, kā tas arī patlaban bija redzams. Arī viņ� pīpēja cigārus un vizinājās lielās amerikāņu ma�īnās, bet, tā kā viņa tēvs bija turīgs zobārsts, kas vairākas stundas dienā pieņēma tikai privātos pacientus, un tas, ka viņ� pats piecus gadus bija studentu korporācijas loceklis, bija ietekmējis gan viņa ārieni, gan uzvedību. Arī �obrīd viņ� nemēģināja �o resno zosi apņemt ap vidu, lai pēc piecām minūtēm grābstītos ap krūtīm vai glāstītu ceļgalus. Nē, viņ� centās iegūt tās labvēlību, bārstot komplimentus.

� Paklau, � Harijs nokomandēja, � pavāc savu resno pēcpusi nost no sēdekļa! Lai apsēstas Villijs.

� Ak, labais draugs, � K. C. vērīgi paskatījās uz Blēkeru. � Tūlīt, tūlīt, � viņ� atsaucās un pievērsās tuklajai sievietei. � Jaunkundz, atvainojiet, ka pametu jūs, bet, lūk, �im lāga cilvēkam gadījusies nelaime.

� Kas noticis? � korpulentā sieviete iedegās ziņkārē, kad Blēkers bija apsēdies viņai līdzās.

� Esmu piekusis no tāla ceļa, � Blēkers sameloja.

� Vai atgriezāties no atvaļinājuma? � kuplā sieviete viņam vaicāja un sniedza mentola cigareti. Blēkers pateikdamies atteicās. Norits man tagad būtu vajadzīgs, lai tiktu vaļā no kuņģa sāpēm, viņ� iedomājās, bet restorānā jau zāles nepārdod.

� Dārgumiņ, � kuplā sieva ierunājās un uzlika savu gaļīgo roku viņa rokai, � vai tev slikti?

Blēkers paskatījās uz sievietes ceļiem, tie bija nosēti violetiem punktiņiem.

� Annija visu jūt, Anniju nevar apmānīt. Vai tev slikta sieva? � Viņa pieliecās Blēkeram glu�i tuvu, un Blēkers pamanīja, ka viņai galvā neilona parūka. Annija ievilka nāsīs gaisu. � Vai bija jāvemj? � Blēkers nokaunējies pamāja ar galvu. Piepe�i viņa sagrāba Blēkeru aiz rokas. � Nāc Annijai līdzi, Annija tevi aprūpēs, kā nākas!

Blēkers sabijās. Blenza sievietes izskaistinātajā sejā. Cauri pūderim vīdēja grumbas, un Blēkeram �ķita, ka sievietei vismaz gadu �etrdesmit. Bet vai nav vienalga, kur pārgulēt? Pie tam viņa tik laipni smaidīja.

Annija dzīvoja virs atslēdznieku darbnīcas Geldersekā-desielā. Vienu istabu gandrīz pilnīgi aizņēma balti pārvilkts dīvāns un zems galds ar krēsliem. Stūrī pie sienas karājās skapītis ar da�ām viegla satura grāmatām, tējas servīzi un radio. Sienas, kamīns un palodzes bija izrotāti bezgaumīgiem niekiem.

Annija nometa kurpes un izknaibīja kājas. � Vai gribi vēl ko iedzert, dārgumiņ?

� Labāk ne, � Bļēkers atteicās un devās uz otru istabu, _v kur kri�us iekrita gultā. Acis mirklīgi aizkrita ciet. Grūti būtu bijis tās atvērt, un viņ� to arī necentās darīt. Kā pusmiegā juta, ka Annija viņam novelk kurpes un stīvē nost drēbes.

� Kaut drusciņ būtu palīdzējis, � sieviete pukojās, stenēdama aiz piepūles.

Piecelties Blēkeram nebija spēka. Pa pusatvērtu acu spraugu viņ� redzēja Anniju visā kuplumā, redzēja arī, ka tā uzklāj segu viņa kailajam ķermenim. Pēc tam sieviete ielikās gultā un tūdaļ spiedās viņam klāt.

� Ei, � Annija �ukstēja, � pagriezies uz �o pusi! � Brītiņu pagaidījusi, vaicāja: � Tu ta�u neesi aizmidzis? Gan es tevi atmodinā�u.

Blēkeram bija tikai viena vēlē�anās � gulēt. Viņ� centās elpot vienmērīgi un nekustēties, lai gan viegli tas nenācās.

Annija nu pārgāja no vārdiem uz darbiem: sāka viņu kutināt.

� Ai, � Blēkers iekliedzās un apsviedās uz muguras. Nāko�ajā mirklī sieviete ar visu savu smagumu uzgāzās viņam virsū. Koda viņam, skūpstīja viņu, plūkāja retās spalviņas uz krūtīm un nelikās mierā, kaut gan viņ� pretodamies sauca � nē, nē! Rokām atspiedusies pret Blē-kera gurniem, sieviete viņam pārmeta pāri kāju un ar visu svaru jāteniski uzsēdās uz krūtīm.

Blēkers kunkstēja. � Es smoku nost, � viņ� stenēdams pīkstēja. Ievaidēdamies iebelza pa viņas ļengano muguru, ta�u sieviete nepavirzījās ne par centimetru. Blēkers juta, ka krūtis lēnām ielīkst. Tvēra elpu. Tūlīt man ielūzīs ribas, viņ� uztraucās, bet es nekādi nespēju pretoties, jo no kantora darba muskuļi kļuvu�i vārgi. Sasparojies viņ� ieķērās sievietei sānos. Bet viņa tikai smējās. Pēk�ņi viņ� strauji savilka ceļus, un viņa, zaudējusi līdzsvaru, novēlās.

Blēkers taustīja degunu. Annija apmetās uz vēdera. � Tu man iesiti pa degunu, � viņ� nikni izgrūda.

� īsts vīrietis par sāpēm ne�ēlojas, � viņa kodīgi atteica. � Asinis netek, tātad nekas nav noticis. � Un uzlika roku Blēkeram uz vēdera un mēģināja kutināt.

� Atstājies! � Blēkers iekliedzās un dusmās zvēla viņai pa seju.

� O! � Annija iebrēcās un vilka ar roku pār situma vietu. Izbrīnā ieplestām acīm raudzījās vīrietī, kas gulēja viņas gultā. Viņ� izbijies skatījās viņā, muti pavēris, un trīcēja. Klusiņām dīkdama, Annija piecēlās un izslēdza gaismu. Tumsā taustījās atpakaļ uz gultu. Paklupa pār Blēkera kurpēm, kuras pati bija tur nolikusi, un nikni paspēra sānis. �ķendēdamās palīda zem segas.

Annija jau sen bija aizmigusi, bet Blēkeram vēl ausīs skanēja nicinājuma vārdi: pautu maiss un padauzu ģēģe-ris.

Blēkers gulēja caurā miegā, pa trīs lāgi trūkās aug�ā no briesmīga sapņa, kas turpinājās, tiklīdz viņ� iemiga.

Pēdīgi viņ� pamodās nosvīdis, nomocījies, kreiso kāju pārkāris gultas malai. Annijas milzīgais augums aizņēma gandrīz visu gultu. Annijai parūka noslīdējusi, rēgojās sirmi mati. Seja izskatījās kā vecs ģip�a gabals, un Blēkers apjēdza, ka, nosakot Annijas gadus, viņ� stipri kļūdījies. Viņai bija vismaz piecdesmit.

Blēkers apstājās pie ķīnie�u restorāna. Otrā pusē bija seksa veikals, kura vitrīnā mirguļoja sarkana uguntiņa. Skatlogā izliktās mantas Blēkeru neinteresēja, �obrīd viņu nesajūsmināja pat pirmo saules staru apmirdzētā vecpilsēta. Visi vēl guļ, Blēkers prātoja. Guļ mani kolēģi, guļ Kreijers un viņa brūni iedegusī sieva, gu] resnā Annija, pat mani bērni �ai agrajā rīta stundā vēl nav pamodu�ies. Bet es dauzos te apkārt kā sanīcis ve�uks. Un galva sāp, itin kā belzienu dabūjusi. Ak dievs! Un tad tā netīrības sajūta � sviedri un netīrumi uz miesas un drēbēm � netīrumi, kam esmu pieskāries, kuros esmu gulējis! Un vēders man ciets kā akmens, Blēkers klusībā gaudās, un tik ilgi nav izgājis! Un kur tad vēl kuņģa �ūla! Divas asaras noripoja pār viņa vaigiem un aizķērās uz aizlienēto svārku atloka.

Harijs priecīgs ielaida Blēkeru istabā. � Es jau tā domāju, ka tas esi tu, � Harijs sacīja. Viņ� bija uzcirties smalkā svītrainā uzvalkā. Pa brī�am pasmaidīja, nepa-

skaidrojot, kāpēc. Gultā gulēja meitene. Harijs piesardzīgi papurināja meiteni aiz pleca. � Deikij, celies! Viņa kop� nedēļas atkal strādā, � Harijs skaidroja Blēkeram, bet, ieraudzījis, ka Blēkers jau �ļaugani iezvēlies krēslā, sāka skaļi smieties. � Nu, protams, vainīga dū�īgā Annija, ha-ha-ha. � Bet Blēkeram smiekli nenāca. Annija ir briesmīga. Pretīgi atcerēties visus viņas krā�ņumus, viņ� klusībā no�ķebinājās.

Gultā gulo�ā meitene kautrīgi savāca uz grīdas nomestās drēbes un sāka ģērbties zem segas.

� Viņa tāda kautrīga, � Harijs stāstīja. � Vārga arī. Te sasaldē kājas, te saķer gripu, te sanīkst ar nierēm, vienmēr kaut kas gadās. Vai nav tiesa, Deikij?

Skumji pa�ūpodama galvu, meitene piekrita. Kāds viņai dīvains skatiens, Blēkers domāja, viņa skatās tā, it kā raudzītos tuk�umā.

� Atpūties, nekautrējies, � Harijs uzaicināja Blē-keru. � Man norunātas pāris tik�anās un vēl �is tas kārtojams. Līdz pievakarei bū�u atpakaļ. � Viņ� iebāza kabatā cigāru kārbu. � Vai tu, Villij, negribētu nākt manā dienestā? Tādiem skaistiem pulksteņiem, � Harijs parādīja uz vienu eksemplāru pie sienas, � vērts pielikt roku. Es zīmē�u paraugus, tu izkrāsosi, varēsi, protams, ļaut vaļu arī savai fantāzijai. Gotiņas, laiviņas, puķītes... Nu labi, pārrunāsim to visu, kad atgriezī�os, vai ne?

� Laba ideja, � Blēkers jūsmoja, � lieliska!

Dienā Blēkers atspirga. Nomazgājās virtuvē pie sarūsēju�as izlietnes un ar baudu noskuvās ar Harija bārdas aparātu, kas atradās uz tualetes skapī�a, kontaktdak�a vēl bija iesprausta rozetē. Alusglāzē stāvēja Harija zobu suka, kā aicināt aicinādama, lai to paņem un izmanto, ta�u Blēkers, pamanījis tajā pastu, nolēma izskalot muti tāpat zem krāna. Fonteina māmuļas gludinātās melnās biksēs, apnēsātā, bet tīrā vilnas jakā Blēkers izstiepās gultā, rokas palikdams zem galvas. Cik gan neparasti ir piektdienā vaļoties un vāļāties, Blēkers domāja. Ja tu, cilvēk, neesi slims, vari vaļoties pa dienu vienīgi atvaļinājuma laikā. Vasaras mājiņā pansijas dārzā Valkenburgā vai arī, kā pagāju�ajā gadā, pludmalē Dienvidfrancijā � ar ma�īnu izdevīgāk braukt uz turieni. Nekad atvaļinājums netiek pavadīts mājās. �ogad atkal paredzēts doties uz Valken-burgu, uzturē�anās maksa � divpadsmit guldeņi dienā visai ģimenei, jo bērniem tā uz pusi lētāka. Pie tam pansijas saimnieks Sreinera kungs ir dikti laipns un katru gadu

uz ziemsvētkiem sūta mums apsveikumu. Kad es reiz, sadzēries kazas pienu, saslimu, �reinera kundze un meita pārmaiņus nāca apjautāties, vai man kā nevajagot. Kad viņas redzēja, ka podiņ� pilns, tūlīt sauca Adriju. Bet Adrijai podiņu nest ārā riebās. Aizspiedusi degunu, viņa teica: � Lūdzu, veseļojies ātrāk! � Tas, lūk, tik viegli neaizmirstas. Vienu reizi, pirms mūsu kāzām, biju iecerējis atvaļinājumā ceļot kājām un naktis pavadīt teltī. Uzzināju pat, cik tāda telts maksā, bet, ja arī būtu to nopircis, tik un tā būtu bijis jāatsakās no ceļojuma. Adrija uzmeta lūpu un neļāvās pierunāties, un tad es iegādājos tūrisma ceļazīmes divām personām. � Kad jutī�os nevesela, gribē�u dzīvot viesnīcā, � Adrija skaidroja. � Un, kad man būs jāmazgā mati, tad arī gribē�u to darīt viesnīcā, bet matus es mazgāju divas reizes nedēļā, citādi tie zaudē spīdumu.

Man nevajadzēja precēties, Blēkers prātoja, vajadzēja palikt �eit. Un, ja Harijs kādreiz nevarēs man dot darbu, pastrādā�u kādā kantorī vai pastā.

Mani toreiz apveda ap stūri. Adrija bija meitene, kura lauztin lau�as prom no mājas � pasaulīt, ko viņa visu gan neizdomāja, lai tik ilgāk varētu palikt pie manis. Neprāts. Un viņai izdevās mani apmānīt, bet jau pāris mēne�u pēc kāzām viņa gribēja ik svētdienu tikties ar saviem vecākiem un, kad mums ievilka tālruni, sāka ik pārdienas zvanīt mātei. Bet skaista bija Adrija! Skaista? Blēkers nezināja, vai nu uzskata sievu par skaistu. Maz viņ� no tā skaistuma redzēja. Parasti Adrija noģērbās zibens-ātrumā,un tais reizēs, kad bija uzvilkusi peldkostīmu, Blēkers gulēja vai arī nebija pietiekami vērīgs.

Veikalā uz grīdas stāvēja pulksteņu korpusi, kas pagatavoti no presētām skaidu platēm, precīzi izgriezti stikli un piederumi, ar kuriem �os pulksteņus vajadzēja apgleznot: tievi un resni flomāsteri, sarenes un tuk�i d�ema trauki, un iesākta akvareļkrāsu kārba.

Harijs jau otro reizi ņēmās Blēkeram skaidrot, kas ar pulksteņiem darāms. Blēkers bija ielāgojis jau pirmajā reizē, tomēr uzmanīgi klausījās visu no gala. Harijs arī parādīja, kā pulksteni nevajag apgleznot.

� Skaidrs, skaidrs, � Blēkers teica, raudzīdamies neizteiksmīgajās bildēs, kurās rēgojās tāds kā ūdenspuķēm aizaudzis grāvis, nevis pļavas un govis.

*� Deikija man labprāt grib palīdzēt, � Harijs stāstīja,

� bet, lai pie kā ķeras, nekas prātīgs neiznāk. Tas viss mans darbs, � Harijs norādīja uz pulksteņiem pie sienas. � Pulksteņiem ar uzmālētām gotiņām vienmēr būs noiets. Tiklīdz uzrodas pircējs, tev par varēm jācen�as ieskaidrot, ka tāds pulkstenis palīdzēs laikus tikt aug�ā.

Harijs nopietnu seju pacilāja svaru bumbu. � Kālab tā? � tu vaicāsi. � Nu redzi, tālab, ka gotiņas jāslauc. Ha-ha-ha! Liec to aiz auss un nepiemirsti! Uz to tie pircēji uzķeras, īpa�i sievi�ķi.

Blēkers iesmējās un paņēma cigāru. � Un kā veicas ar pārdo�anu?

� Nekas liels nav. Te kluss rajons. Tuvu gan ir tirgus, kur apgrozās daudz ļau�u, sevi�ķi sestdienās. Da�kārt parādās arī dāmiņas, kas savus automobiļus ar sunī�iem pakaļējā sēdeklī atstāj, kur iedomājas. Bet es mājās nesē�u. Ar tiem pāris pulksteņiem, kas te redzami, dodos apgaitā. Esmu direktors, firmas pārstāvis, strādnieks, mākslinieks � viss vienā personā, � Harijs nobeidza ar skaidri manāmu svarīgumu.

� Tad tāpēc tu esi tā uzcirties, � Blēkers noteica.

� Nevaru rādīties klientiem nesolīdā izskatā, � Harijs paskaidroja, savilkdams �aketes stūrus � Ja esmu apģērbies smalki, mani notur par bagātas firmas pārstāvi un darījumi noris viegli, un neviens nejūtas aizvainots, ja pēcāk atklājas kas negaidīts. Tādos gadījumos paskaidroju, ka partnera firmu es vērtēju ļoti augstu un, būdams savas firmas direktors, labprāt vēlētos attīstīt tirdzniecības sakarus starp abām firmām. Ja iznāk darī�ana ar sievi�ķi, es dziļi paklanos un noskūpstu dāmai rociņu, un, ja red�u, ka iznāks darījums, cen�os ieteikt pulksteņus ar gotiņām. Ta�u sievi�ķi, draņķi, ir viltīgi. Nopērk, piemēram, vienu izmēģinā�anai, bet pēc pāris nedēļām zvana, ka to mantu lai es ņemot atpakaļ, jo tā nekam nederot.

� Varbūt veiksies labāk, kad pie manis strādāsi tu, jo tad mums būs zināmas rezerves, � Harijs ņēmās apcerēt nākotnes izredzes. � Pusi dienas varēsim veikalu turēt atvērtu. Varbūt izdomāsim citus, labākus paraugus. Teiksim, apaļus vienkrāsainus � sarkanus vai violetus � pulksteņus suvenīru veikaliņiem.

� Esmu ar mieru, � Blēkers piekrita un ar flomāsteru sparīgi vilka horizontālu līniju pa stiklu.

� Vispirms jānokrāso ciparnīca, � Harijs mācīja.

� Jānokrāso pamats, pa kuru virzās rādītājs. � Viņ�

izņēma stiklu Blēkeram no rokām un nolika zemē. � Brītiņu lai tas pagaida, mēs dosimies iekost kādu sviestmaizi.

Pa ceļam Harijs visu laiku stāstīja par Deikiju. Meitēns nekur darbā nevarot noturēties, jo nekā jēdzīga neprotot. Arī Harija veikalā viņa reiz iztirgojusi antīku pistoli par septiņpadsmit guldeņiem un piecdesmit cen- . tiem, bet �aujamrīka īstā vērtība bijusi simt septiņdesmit pieci guldeņi. Viņam, Harijam, cits nekas neatlicis kā pasmieties. īstenībā Deikija esot lāga meitene, tikai cēlusies no jocīgas ģimenes. Ik dienas tur visi viņai tik to vien skandinot, ka viņa esot nepra�a. Sevi�ķi nejauks | esot Deikijas tēvs � puķu tirgotājs ar rokas protēzi.

� Kad vecais iedomājas sist, noņem protēzi un gā� meitēnam ar stumbeni, � Harijs klāstīja.

Brīdi viņi soļoja pa ielas braucamo daļu, jo uz trotuāra j stāvēja liela divvietīga dzelzs gulta, un bariņ� skaļu puiku to izmantoja par tramplīnu.

� Tam meitēnam drusku prātiņ� par īsu, tāpēc jau es viņu pieņemu, � Harijs tēvi�ķīgā tonī piebilda un vaļsirdīgi un pa�apzinīgi kā psihiatrs sāka gari un pla�i rak- ļ sturot Deikijas dvēseles stāvokļus.

Drīz viņi iejuka tirgus burzmā.

� Gribu siļķi, � Harijs sacīja un vilka Blēkeru uz zivju nodaļu.

� Man neņem, � Blēkers pabrīdināja.

� Varbūt marinētu siļķīti apetītes uzlabo�anai?

� Nē, � Blēkers atteicās un, nostājies Harijam cie�i līdzās, atzinās: � Man ir aizcietējumi.

� Bet ēst ta�u tu vari? � Harijs neatlaidās.

Blēkers nozīmīgi pielika plaukstu pie kakla un teica: i

� Esmu pilns līdz �ai vietai.

� Siļķe ir tauka. Tev nāks tikai par labu. Atvieglos vēdera izie�anu, � Harijs centās Blēkeru pārliecināt. � Palūk. � Ar diviem pirkstiem turēdams siļķes asti, viņ� cēla siļķi Blēkeram pie deguna.

� Nē, siļķi ne, � Blēkers palika pie sava, � vienīgi kaut ko �ķidru es tagad dabūtu sev iek�ā.

� �ķīvīti bērnu putriņas, � Harijs atjokoja. Un uzbēra siļķei sagrieztus lociņus un ēda negausīgi.

� Varbūt drusciņ zupas varētu, � Blēkers pielaidās.

Kafejnīcā Harijs viņam pasūtīja tomātu viru.

Blēkers ar karoti maisīja iesārto virumu. � Varbūt tu

vēlies da�as frikadeles, � viņ� piedāvāja Harijam, sasmalstījis vismaz desmit gabalas.

Harijs smiedamies pajokoja, ka frikadeles aizcietinās vēderu un arī viņam iznāk�ot jezga. Blēkers sabozās un ņēmās draugam skaidrot, ka piedāvājums nākot no tīras sirds un tam neesot nekāda sakara ar viņa aizcietēju-miem.

Bet Blēkera taisno�anās nelīdzēja. Harijs smējās pilnā kaklā, arī kafejnīcas apmeklētāji saausījās un skatījās, skatījās pat oficiante, likdama uz milzīgas paplātes apmeklētājiem domātās kafijas tases.

Nākdams ārā no aptiekas, Blēkers instinktīvi pameta skatienu uz konditorejas izkārtni pāri ielai. Pārdevēja, kurai viņ� vakardien pastaigas laikā bija pievērsis uzmanību, tagad, tuvumā aplūkota, nepatika. Mute bāla un gurda kā vecam dzērājam, un augstu uzrauts deguns ar lielām nāsīm.

Vitrīna vai lūza no gardumiem: augļu tortes, krējuma kūkas, marcipānmaizītes ar glazūru, dāņu un holandie�u ābolu pīrāgi, riekstu un kafijas tortes un daudz kas cits. Blēkers, atcerēdamies savus bērnu dienu mīļākos na�ķus, ne mirkli neprātoja un izvēlējās divus eklērus.

� Dodiet veselus �etrus, � viņ� pārlaboja, kad meitene lika kārbiņā pirmo kūku.

Virtuvē Blēkers ieņēma caurejas zāles un virsū uzdzēra ūdeni.

Nepagāja ne pusstunda, kad veders ieburk�ķējās. Sākas, Blēkers nopriecājās, zīmēdams uz ciparnīcas puķes un lapas. Ja korpusu nokrāso�u sūnuzaļu, iznāks skai�ts pulkstenis un Harijs to lepni varēs rādīt pircējiem: � Rau, kādus pulksteņus ra�o mūsu firma. � Jāpasteidzas darbu pabeigt, līdz Harijs pārrodas. Un Blēkers centās, zobus sakodis, un nelikās dzirdot, ka vēders burk�ķ.

Beidzot kritiskais brīdis bija klāt un vajadzēja mesties uz tualeti. Saliecies trīs līkumos, viņ� sīkiem riksī-�iem skrēja turp, ar skubu dabūja vaļā bik�u vecmodīgo slēdzēju, aizturēja elpu, apsēdās un atvieglojās...

Blēkers pamanīja, ka pagalmā, nākdama no aug�ējā stāva virtuves loga, spīd gaisma, un saprata, ka ir jau vēls. Kaut kur dzirdēja ierūcamies kafijas dzirnaviņas. So troksni pārskanēja vakara ziņas, ko lasīja radiofona diktors.

Pēteris nu jau būs apgūlies, Blēkeram iekrita prātā. Bet varbūt Adrija ļauj puikam paskatīties televizoru, lai nav jāsē� pie tā vienai pa�ai. Kur� no viņiem abiem vairāk skumst pēc manis? Kā būtu, ja es piezvanītu un pavaicātu? Nē, nav vērts. Es, piemēram, pateik�u: � Labvakar, dārgumiņ, te runā Villijs, � un pēc tam klusē�u, un Adrija sāks raudāt un sacīs, ka Pēterim briesmīgi �ēl manis. Bet varbūt viņa paziņos, ka viņiem ir vienalga, uz kurieni es esmu aizgājis. Skaidrs, tie būs meli, bet es tad atcirtī�u: � Saki, ko gribi, ta�u man drīkst būt arī pa�am savas domas un gaitas. Vai nav tiesa, meitēn?

Blēkers uzmanīgi iztina kūkas. Ar vienu acs kaktiņu pa�ķielēja uz tālruni. Prātīgākais būtu � neskatīties, jo tik un tā es Adrijai nezvanī�u. Iedomāsies viņa vēl diezin ko. Tad jau labāk nomirt slimam un nabagam vai arī nobeigties aiz skumjām nekā zvanīt viņai, Blēkers prātoja.

Bet varbūt tomēr piezvanīt un pēc pirmajiem diviem signāliem klausuli nolikt? Ak, kam tev �ī muļķīgā iedoma, Blēkers sevi aprāja un sāka mieloties ar kūku.

Tālrunim iezvanoties, Adrija skrie�us metīsies tam klāt. Villijs, viņa tūdaļ iedomāsies. Bet mirklī, kad, drebēdama aiz satraukuma, viņa sniegsies pēc klausules, atskanēs otrs zvans, un vairāk nekā nebūs... Nē, nav vērts tā prātot, Blēkers sevi norāja un, kūku ēzdams, no istabas iegāja veikala telpā.

Skolas burtnīcas pēdējā lappusē � �ajā burtnīcā Harijs bija sarakstījis savus rēķinus, ar kārtību �ī burtnīca gan lepoties nevarēja � Blēkers atzīmēja, kas Harijam bija �odien zvanījis: Arends � divas reizes, Kabeljavs � vienu reizi, D�oisa � vienu reizi. Pēc tam viņ� atkal ņēmās apkrāsot pulksteni. Kad izdzirdēja automa�īnas -troksni, tūda| lūkojās logā, ta�u Harijs vēl arvien nerādījās.

Pulksteņa korpuss bija nokrāsots, vienīgi aizmugure ne. Noņēmis no sienas paraugu, Blēkers piekāra pie tās vēl ne-no�uvu�o pulksteni. Ar sareni aizkrāsoja pirkstu nospiedumus, da�us so|us atkāpās un vēroja savu darbu. Lieliski. Kad ap�ūs krāsa, jāieliek tikai mehānisms. No prieka un gandarījuma uzsvilpodams, viņ� noslaucīja rokas terpentīnā samērcētā lupatā un ar sērkociņu mēģināja no panadzēm izbakstīt za]o krāsu, ta�u viņam neveicās. Krāsa bija itin kā Iezīdusies ādā. Neko darīt, jāsamierinās, jo tas ta�u darbs.

Televīzijas raidījumi bija beigu�ies. Varēja dzirdēt, ka aug�ējie kaimiņi aizdipina uz guļamistabu un ielien gultā. Blēkers nodzēsa gaismu veikala telpā. Da�brīd kaut kur vērās durvis, cilvēki nāca mājās vai arī devās uz bāru iebaudīt kādu lāsīti. Vasaras nakts, tāpēc jau tie mētājas apkārt, Blēkers prātoja, cigāru kūpinādams, un nolēma līdz pusnaktij Hariju gaidīt.

Izbijies, neko neapjēgdams, viņ� pēk�ņi pietrūkās kājās. Cik tagad pulkstenis? Un kas tās par drēbēm, kas man mugurā? Un kas tur tik neganti klaudzina? Pasaulīt, kas te notiek! Sajutis benzīna smaku, Blēkers atjēdzās un drāzās uz veikalu, pa ceļam uzgrūzdamies bāra letei.

Aiz loga, piespiedis seju rūtij, stāvēja Kabeljavs. Ieraudzījis Blēkeru, viņ� soli atgāja nost, sāka lēkāt uz vienas kājas un berzēja delnas, it kā būtu nosalis.

� Vai Harija te nav? � Pīts jautāja, negaidīdams, kamēr atvērsies durvis.

Blēkers �āvādamies papurināja galvu.

� Kur tad viņ� ir? � Pīts kļuva nepacietīgs.

� �odien pusdienlaikā aizbrauca uz Zandvortu, � Blēkers atbildēja pusbalsī.

� Uz Zandvortu? Kāda velna pēc viņam bija turp jādzenas?

No lielas, baltas jaguāra modeļa automa�īnas, kas ar neizslēgtu motoru stāvēja uz ielas, izkāpa gar�, pretīgs lamzaks. � Akū, atpakaļ! � viņ� uzbrēca sunim, kas izlēca no ma�īnas. Paklausīgi suns nostājās līdzās Pītam.

� Harija nav mājās, Lēkij.

� Kur tad viņ� ir? � Lēkijs vaicāja, pablenzdams uz Blēkeru.

� To es nezinu. Vai man viņam ko pateikt? � Blēkers bikli ierunājās.

� Pasaki, lai Harijs man piezvana, � Pīts teica, � bet, ja manis nav, lai zvana Ārendam vai Barendjē.

Lēkijs un Pīts klusēdami piegāja pie ma�īnas, katrs no savas puses iekāpa un reizē aizcirta durtiņas � noskanēja mīksts, �ai apvidū neparasts troksnis.

Blēkers atzīmēja burtnīcā, ko viņam bija pateiku�i abi vīrie�i, un nolika burtnīcu blakus tālrunim. Vai man tagad nepiezvanīt Adrijai, viņam atkal ie�āvās prātā. Pēc pirmā vai otrā zvana Adrija pamodīsies, pēc otrā vai tre�ā � kāps ārā no gultas, pēc tre�ā vai ceturtā � izskries no guļamistabas un pēc ceturtā vai piektā zvana viņa paņems klausuli.

j

IT

Blēkera skatiens pēk�ņi apstājās pie trim atliku�ajām kūkām. Viena jānoēd, kad atgriezīsies Harijs � pietiks ar divām. Kūku apēdis, Blēkers no biksēm purināja drupatas un atrada bik�dibenā izdegu�u caurumu. To aptaustījis, atminējās, ka pirmīt bija ielicies gultā ar cigāru zobos. Re, tur jau tas cigārs bija � saviļāts, pat līdz pusei nenopīpēts. Gribēdams pārliecināties, vai nav apdegusi miesa, Blēkers nolaida uz leju bikses. Pēc rūpīgas apskates ievēroja rozā plankumu uz gū�as un grasījās likties atkal guļus. Bet nolaistās bikses traucēja pacelt uz aug�u kājas. Nospriedis, ka celties kājās un uzvilkt bikses nav vērts, viņ� saliecās un atsaitēja apavus.

Cik gan grūti, briesmīgi grūti ir spītēt savām vēlmēm, Blēkers domāja. Mētājās no viena sāna uz otru, savilka un izstiepa te vienu kāju, te otru, apgrieza spilvenu, cie�i, līdz pat sāpēm samiedza acis.

Kad veikalā pulksteņi piecu minū�u laikā bija nositu�i vienu pēc pusnakts, Blēkers nometa segu un piecēlās. Apņēmīgi piegāja pie tālruņa un uzgrieza Hāgas dzīvokļa numuru. Deniņos viņam dunēja � mazāk gan no satraukuma, vairāk no sliktā garastāvokļa un neapmiera ar sevi.

Kad klausulē atskanēja pirmais signāls, Blēkers iztēlē ieraudzīja sava dzīvokļa gaiteni, naktslampu un tomāt-sarkanās durvis.

� Blēkera kundze klausās, � viņ� izdzirda klausulē.

� Villij, tas esi tu? ...

Blēkers nolika klausuli. Ausīs vēl skanēja �tu�.

Trīco�iem ceļgaliem viņ� vilkās atpakaļ uz gultu.

� Villij, tas esi tu? Villij, tas esi tu? � Augums vairs nejuta saņurcītā palaga krokas. � Villij, tas esi tu? Villij, tas esi tu? � smadzenēs dunēja, itin kā plate būtu apstājusies un negrieztos vairs. Blēkers kratīja galvu, ta�u tas nelīdzēja. Beidzot uzlika sev uz galvas spilvenu.

� Villij, tas esi tu? � skanēja vēl stiprāk, glu�i kā megafonā. Pēdīgi viņ� sāka dziedāt, bet arī tas bija veltīgi. Un tad viņ� atkal svaidījās no vieniem sāniem uz otriem.

� Marieta? � Blēkers uzrunāja sarkanmatainu meiteni ar plecu somiņu. Meitene pirms brī�a bija pa kuģī�a trapu nonākusi lejā un piegājusi pie kases un nu atkal gāja atpakaļ. Meitene uz Blēkeru paskatījās un tūdaļ

viņu pazina. � Villijs? Mana mamma pai tevi jau stāstīja.

Marieta uzaicināja viņu braukt ar kuģīti pa kanāliem un pat nopirka viņam biļeti.

Blēkers apsēdās kuģī�a pakaļgalā blakus resnam vācietim, kas izskatījās smieklīgi naivs, jo bija uzmaucis galvā stūros sasietu kabatlakatu. Vācietis nemitīgi grozīja apaļo galvu uz visām �etrām debespusēm, lai tikai kaut ko nepalaistu garām nepamanītu, un tādējādi Blē-keram traucēja skatī�anos.

Blēkers tikai pa brīdim pameta acis apkārt, vairāk viņ� raudzījās uz Marietu, kas sēdēja gida vietā. Reizēm viņu skatieni sastapās, Blēkers tad �igli aizvērsa acis, bet Marieta ar amsterdamietes akcentu trijās valodās bez rimas runāja mikrofonā.

Pa klāju brēkādams �audījās puisēns, māte dzinās viņam pakaļ, jo puika neparko negribēja vilkt mugurā jaciņu.

� Now isn�t that a high class buildingV � veca amerikāniete, kas sēdēja priek�ā Blēkeram, jautāja savai pave-cīgajai meitai. � Yes, yes,³⁹⁴⁰ � meita nomurmināja, tikko pakustinādama spilgti krāsotas lūpas.

Abas nenovērsa acis no laivām, kurās bija hipiji, kaķi un vistas.

� Na, was ist denn das?⁴¹ � vācietis jautāja, rādīdams uz Montelbāna torni.

� Montelbāns, � Blēkers atbildēja.

� Jā, aber was macht es⁴²?

� Pavaicājiet gidei, viņa zinās labāk, � Blēkers norādīja uz Marietu.

� Nein, danke, ich verstehe,⁴³ � vācietis attrauca, laipni viņam pamādams.

� Sch�n, sch�n,⁴⁴ � vācietis jūsmoja, kad kuģītis taurēdams izbrauca ārā no kādas tilta arkas.

Kad ekskursijas beigās tūristi izbira krastā, Blēkers pamanīja, ka vācietis Marietai kaut ko iespie� saujā. � Bitte, bitte, Fr�ulein.⁴⁵

� Man jau pilna kafijas kārba, � Marieta paskaidroja Blēkeram, � nezinu pati, cik tur ir iek�ā, lai paliek pārsteigumam, kad sezona būs galā.

Aizgrābts Blēkers skatījās meitenē un domās iztēlojās, kā viņa liks kaudzītē monētas. Marietai bija sarkani, viļņaini mati un smalka sejiņa, no kuras raudzījās divas spriganas acis, un viņa nemaz nelīdzinājās savai mātei. Ko man viņai sacīt, Blēkers domāja. Ko jautāt? Vai �is darbs tev patīk, Marieta, laikam ta�u ir apnicīgi aizvien atkārtot vienu un to pa�u? Blēkers stāvēja, mulsi smaidīdams, pirkstus virpinādams, kāju purngalus uz iek�u sagriezis. Ievilka elpu, noklepojās un sacīja: � Vai tu bie�i apciemo māti?

� Ne visai bie�i, � Marieta atbildēja, skatīdamās uz kuģīti. � Māte izdzīvojusi prātiņu, tu pamanīji?

� Jā, � Blēkers piebalsoja.

� Man �odien vēl viens brauciens, � Marieta turpināja. � Ja gribi, atnāc vēlāk man pretī.

� Jā, � Blēkers piekrizdams pamāja, � norunāts. � Un pabāza roku zem bik�u jostas, it kā likdams biksēs kreklu.

� Uz redzi, � Marieta atvadījās, bet, pēk�ņi apstājusies, pieskārās Blēkera elkonim. � Tu nejūties vesels? � viņa rūpju pilnā balsī apvaicājās. � Ap acīm tev tum�i loki, un pirmīt uz kuģī�a tu reizēm drebinājies.

� Slikti gulēju, � Blēkers atzinās. � Visu nakti nevarēju ne acu aizdarīt. � Ausīs skanēja Adrijas jautājums: �Villij, vai tas esi tu?� � da�ādās variācijās. �Villij, tu tas esi? Sveicināts, Villij, hallo, tie esam mēs.� Tik briesmīgi mētājos pa gultu, ka no rīta atgādināju mūmiju, kas ievīstīta palaga.

Blēkers pamanīja, kādām acīm skatās Marieta. Viņa visu saprot, Blēkers domāja, saprot tāpat, kā saprata resnā Annija. Tikai neko nejautā, neizrāda, ka viņa ko saprot.

� Ak, � Marieta noteica.

Sāka pūst vēj�, saulei �ad tad priek�ā aizslīdēja mākonis, un vasaras paviljonos apmeklētāji ba�īgi raudzījās uz debesīm.

Vasaras karstums tā pārvēr� izskatu, Blēkers domāja, atkal iznākdams svelmainā saulē pēc tam, kad brītiņu bija soļojis pa ēnu. Saule spie� vai acis no pieres laukā, tās jāsamiedz, bet tad sejā rodas grumbas.

Viņ� iegriezās �aurā ieliņā un pagāja garām kādam virām, kas pie atkritumu kastes tīrīja putekļu sūcēju.

Iegājis pastā, Blēkers nostājās rindas galā aiz tūristiem. Nāksies gaidīt vismaz stundas ceturksni, līdz varē�u iegādāties pastmarku, ko uzlīmēt Hema veikalā nopirktajai atklātnei ar kaķīti, viņ� klusībā sirdījās. Ar ķēdītē iesietu lodī�spalvu viņ� uzrakstīja: Pēterim Blē-keram, pēc tam � adresi un aug�ā, kreisajā stūrī, lieliem burtiem: TĒTIS. Izgājis ārā, Blēkers sūtījumu iemeta pastkastītē.

�Vīrietis nervu uzbudinājumā izgājis no kantora un pazudis. Ūdenslīdēji meklē V. B. Trūlstrakādes kanālā,� � tādi un līdzīgi ziņojumi zaudēs nozīmi, kad Adrija pirmdienas rītā pie durvīm uz paklājiņa atradīs �o atklātni, kaut arī glu�i pārliecināta vis nav, ka naktī viņu iztraucēju es, Blēkers prātoja.

Grābstīdamies pa kabatām, viņ� iegāja tālruņa būdiņā. Izvilka no kabatas avīzes strēmeli, uz kuras bija pierakstījis Harija tālruņa numuru, papīru izgludināja un uzgrieza numuru. Kāds tūlīt nocēla klausuli.

� Hallo, tas esi tu, Harij? Te runā Villijs, � Blēkers nedro�i iesāka.

� E, � Harijs atsaucās. � Ilgi neesam redzēju�ies. Kur tu esi?

� Aiz pils, � Blēkers atbildēja.

� Es tūdaļ bū�u klāt, � Harijs solījās.

� Nevajag, � Blēkers iebilda, � es tikai gribēju zināt, vai tu esi mājās. Vakar Pīts un Lūkijs tā jocīgi uzvedās. Vai manu zīmīti izlasīji?

� Apstākļi, apstākļi, draudziņ, � Blēkers dzirdēja Hariju iesmejamies. � Gaidi mani pēc piecām minūtēm.

� Nē, � Blēkers protestēja. Bet Harijs iekrita sarunā: � Kūkas, Villij, ir saskābu�as un izkusu�as, tek laukā no kārbas. Paķer�u līdzi ko labāku, �au, VillijI

Ne velti Blēkeram tik ļoti negribējās tikties ar Hariju. Klusās priek�nojautas, ka tad izjuks tik�anās ar Marietu, piepildījās: pulksten pusse�os viņi deviņdesmit kilometru ātrumā drāzās pa Eises tuneli. Kad bija izbrauku�i cauri dziļākajam tuneļa posmam, klusu ieskanējās radio, bet, braucot ārā, mūzika jau dārdēja visā spēkā. Blēkers iztrūcies izslēdza radio.

� Vai tie vēl seko mums? � Harijs jautāja, paraudzīdamies spogulītī, bet nekā aizdomīga neredzēja.

Blēkers paskatījās atpakaļ un atsvieda: � Tie brauc no tuneļa ārā pa labo joslu.

� Ak tā, � Harijs noteica un ieslēdza vislielāko ātrumu.

� Bet te atļauts braukt tikai ar septiņdesmit, � Blēkers brīdināja.

Harijs apdzina ma�īnu pēc ma�īnas, neskatījās ne uz brīdinājuma zīmēm, ne signāliem luksoforos, padrāzās garām uzrakstam �Ātrums 50 km/st� un pēdējā mirklī aiz�āvās garām dzeltenai gaismai.

Blēkers bija krampjaini ieķēries sēdeklī un izslējies taisns, gatavs pasargāt kājas, jo sadursme �ķita nenovēr�ama. Tais pāris sekundēs, kad Harijs kreisajos pagriezienos mazdrusciņ piebremzēja, Blēkers noslaucīja no pieres sviedrus un izdvesa: � Lūdzu... ne tik traki.

� Vēl aizvien seko mums? � Harijs atkal vaicāja un tik stipri piespieda gāzes pedāli, tā ka Blēkers palēcās sēdeklī. �� Lūdzu, vai nevarētu braukt rāmāk, � viņ� iekliedzās izmisu�ā balsī.

� Vēl drusciņ, � Harijs atkliedza. Drusciņ jau tas bija, bet kā! Ma�īna joņoja pa ceļu � citām garām un pretējā joslā, un tad atkal pa labo pusi, gandrīz skardama grāvmalu.

Pēk�ņi Harijs bremzēja, un ma�īna iekaukdamās nogriezās uz Ilpendamu. Harijs ieslēdza tre�o ātrumu, un nu viņi mierīgi brauca pa klusām ieliņām, kur nebija neviena cilvēka, tikai vecs vīrs bāza pīpē tabaku, un �unelis, ma�īnas trok�ņa iztraucēts, deva kājām vaļu.

� Nav tāda folksvāgena, kur� mani varētu panākt, � Harijs palielījās.

Blēkers paskatījās savā pulkstenī un klusēja.

� Vakar arī viņi dzinās man pakaļ. Nācās braukt līdz Zāndamai. Tie stāvēja uz ielas stūra un mani gaidīja, es redzēju. Ha-ha-ha, folksvāgens, � Harijs smējās.

� Es neko nemanīju, � Blēkers ierunājās. � Tu teici, ka mums dzenas pakaļ ma�īna. Bet kā tu varēji to zināt? Tu ta�u brauc vienā brauk�anā. Atskatoties aizvien kāda redzama.

Pa kumpu tiltiņu Harijs uzbrauca uz dambja, kam abās pusēs stiepās polderi, kur ganījās govis, aitas un bija bagātas zemnieku mājas. Harijs apstādināja ma�īnu zem diviem vītoliem.

Muļķim muļķa laime. Blēkers sirdījās, tā vien liekas, it kā es nezinātu, kur laiku likt, kad braucu �urp elpot svaigu gaisu un ko�ļāt zāļu stiebrus. Kūda velna pēc Harijs brauca man pakaļ, un kāpēc man vajadzēja sēsties ma�īnā? Atspiedies uz elkoņiem, Blēkers skumji raudzījās tālumā. Pāri koku galotnēm cēlās migla.

� Es tev visu izstāstī�u, � Harijs iesāka. � Izteik�os īsi. � Viņ� palūkojās apkārt. � Vai tu klausies, Villij?

Blēkers klusēja.

� Nu, labi, kūko vien, � Harijs sacīja, izspļaudams zāles stiebru. � Mana sirdsapziņa ir tīra, � viņ� teica, spiezdams roku pie krūtīm. � Dievs vien zina, ko tas idiots Ārends ir sapļāpājis, bet zvēru tev, Villij, ka esmu nevainīgs kā nule dzimis bērns. Man ar tiem izdzimteņiem nav nekā kopīga. Tie vienmēr sveikā tiek cauri. Baren-djē vakar mētājās pa Seveningenu, �orīt mierīgi atgriezās Amsterdamā. Pītam un viņa D�ekam arī neviens klāt neķeras, es par viņu darījumiem nekā nezinu, bet tas draņķis Ārends pret mani laikam kaut ko perina. Kaut viņ� dabūtu mēri, �urka tāds!

Abi klusēja. Harijs saplūca zāli un nolika sev priek�ā. Arī Blēkers raudzījās uz pļavu, bet viņ� neredzēja nedz govis, nedz lietus mākoņus, nedzirdēja nedz var�u kurkstē�anu, nedz gārņa kliedzienus. Blēkera domas izmisīgi riņķoja ap Marietu: meiteni es vairs nesastap�u, it kā viņas nekad nebūtu bijis.

� Ei, Villij. � Harijs iebukņīja viņam ar elkoni.

� Kas tev lēcies, apslimis esi, vai?

Blēkers rāmi papurināja galvu, un viņi atkal raudzījās uz pļavu, pa kuru platiem soļiem pie govīm soļoja zemnieks.

� Ja kāds atnāks un prasīs, apliecini, ka vakar vienpadsmitos es jau biju gultā, � Harijs lūdza. � Izdari to manis labā.

� Varu apliecināt, � Blēkers piekrita.

Harijs palūkojās gaisā un izstiepa roku. � Es jau tā domāju. Un tagad laiks kustēties. Kaut kas jāieko�.

� Neviens bojā neaizgāja? � Blēkers iedro�inājās pavaicāt, kad viņi tuvojās �osejai. Harijs skaļi iesmējās.

� Nav vērts runāt, liela mui�a � govs! � Pēc tam viņ� visu ceļu līdz Amsterdamai klusēdams sēdēja blakus Blēkeram, kur� skumju skatienu raudzījās lietū un kni�ļu baros, kas sitās ma�īnas logā.

K. C. dzīvoja Reinvarda ielā. Vecā mājā ar ļodzīgām durvīm. Otrā stāvā pa labi logā karājās sakaltis ro�u pu�ķis, saglabājies no tiem laikiem, kad K. C. pavadīja uz studentu balli dāmu garā kleitā. Apak�ā atradās ga-ra�a, kur darbojās Pīts Kabeljavs. Pīts pelnīja pietiekami daudz, lai varētu noīrēt dzīvokli, bet viņam labāk patika mitināties piebūvē aiz garā�as. No turienes bija vienkār�āk pieskriet pie K. C. vai abiem nēģeriem � D�onija un Vilsona, kuri dzīvoja virs K. C. Un arī jaguārs bija pa rokai. Kad Pīts bija dū�ā, naktīs no garā�as izbrauca klienta ma�īnu, bet savu dievināto jaguāru ielika tajā, lai pasargātu no lietus un nerātnu bērneļu skrāpējumiem. Bez tam Pītam te bija klienti, kas viņu uzskatīja par naudīgu vīru.

Tāpat kā Harijs ar krāsām un sareni meistaroja pulksteņus, Pīts meistaroja automa�īnas, drusku iee]Jojct skrūves. Ja pēc �ādas meistaro�anas klients atgriezās, Pīts rādīja gudru seju un, rokas slaucīdams lupatā, teica: � īstenībā tā ma�īna ir veca graba�a. Darīju, ko varēju, bet, kā saka, tai tikai riteņi turas kopā. � Un, ja klients sadrūma, Pīts piedāvāja: � Man viena te stāv. Patiesībā es to gan gribēju pats sev... bet tā ir cita runa. Cik jūs par savu atdevāt, ja drīkst jautāt? Pamatīgi pārmaksāts par tādu graba�u. � Brīdi svārstījies un vilcinājies, Pīts nosauca ma�īnas cenu, neaizmirsdams piebilst, ka autiņam kārotāju netrūkstot. Ja ne pēc dienas vai nedēļas, tad pēc mēne�a katrā ziņā jaunais īpa�nieks ieradās atkal. � Vajag mācēt braukt, � Pīts tad aizsvilās dusmās, un, ja upuris neatlaidās un aizrādīja, ka salauztai asij ar brauktmācē�anu nav nekāda sakara, Pīts centās slepus nozust savā mītnē.

Harijs neskopojās. Aizveda Blēkeru uz spāņu restorānu, kur viesstrādnieki un viņu tautie�i no Jūrnieku nama dziedāja spāņu mūzikas pavadībā, ar plaukstām sizdami takti. Noskaņa bija brīva, nepiespiesta, tomēr Blēkers ēda maz, norija tikai da�us kumosus.

Pēc da�ām stundām, kad viņi jau viesojās pie K. C., Blēkeram uznāca grēmas. Viņ� atteicās no K. C. piedāvātā alus un d�ina, pēc vairākkārtēja uzaicinājuma piekrita izdzert glāzi tonikas un, atzvēlies ar sarkanu plī�u apvilktā krēslā, sāka sūkt atspirdzino�o dzērienu.

Sēdēja sadudzis un tikai pa brīdim paskatījās uz studentu, kas turēja rokā alus glāzi un pļāpāja ar savu biedru K. C. Sve�ā studenta sieva gaida mazuli vai jau kādu auklē, Blēkers nodomāja, ieraudzījis studentam pirkstā laulības gredzenu. Bet varbūt puisis saderinājies, labākajās aprindās tā pieņemts. Mēs ar Adriju pēc saderinā�anās visu svētdienas pēcpusdienu nosēdējām uz sola. Man bija jauns uzvalks un viņai jūraszils tērps. Vakarā bija viesības divpadsmit personām. Katram tika pusvista � pēc tam bļodas bija pilnas ar kauliem � un saldajā ēdienā pudiņ� ar putukrējumu, Blēkers atcerējās, Adrijas māte uzkrāva man vēl papildu porciju. Ak, �ī briesmīgā sieviete, alla� viņa mani pārbaroja: �Ieed vēl mazdrusciņ, Viļiem. Tev jāuzbarojas. To es nopirku tie�i priek� tevis.� Atteikties negribējās. Reizēm gan, mājās nākot, es pukojos, bet Adrija aizbildināja māti: viņa gribot tikai labu un varbūt lutinot mani tāpēc, ka visu mū�u vēlējusies dēlu. It kā to varētu dabūt pēc pa�a gribas. Dēli un meitas nedzimst pēc pasūtījuma.

Ienāca D�onijs un Vilsons, un izstīdzējusi meitene. Viņa novilka lietusmēteli un nu stāvēja īsos svārciņos, tad pakāra lietusmēteli skapī. K. C. piegāja pie nēģeriem un jautāja, vai tie paņēmu�i līdzi bungas, kuru rīboņa viņam vakaros traucējot strādāt, un viņ� tad esot spiests spēlēt slavenā Bēthovena plates. Students devās blakusistabā. Arī pārējie, tagad viņi visi bija kopā: Harijs, K. C, Barendjē, students ar alus glāzi rokā un nēģeri ar savu maikstei līdzīgo skuķi. Tūlīt viņi sāks blenzt uz mani, Blēkers iedomājās, sak, kāds jocīgs cilvēks, kūko tur viens pats priek�istabā. Viņ� izdzēra tonikas glāzi un pievērsa skatienu K. C. rakstāmgaldam, uz kura, kā aicinādama, stāvēja rakstāmma�īna ar veltnī ieliktu papīra lapu. Pēk�ņi radās ilūzija, ka viņ� atrodas savā darbavietā. Aizmugurē skan rakstāmma�īnu un teletaipa troksnis. Viņ� ieiet laboratorijā un redz, kā Kreijers klabina ar diviem pirkstiem rakstāmma�īnu, redz, kā Tegelārs noglau� kailo pakausi un pieprasa pārbaudīt Verkādes pasūtījuma kvalitāti.

Blēkers noskurinājās un it kā atmodās. Atcerējās vēl. ka papīrs toreiz bija pārplīsis zem �etri simti astoņdesmit piecu gramu spiediena. Kā apmāts viņ� cēla pie lūpām glāzi. Rūgts piliens nolija uz mēles gala.

� Villij, � viņ� izdzirda Harija balsi, � man tūlīt

jāiet, norunāts randiņ�. � Blēkers piecēlās. Harijs vēlīgi pamāja. � Atpūties, atpūties.

� Uz kurieni tu iesi? � Blēkers gribēja zināt.

� Mēģinā�u sastapt Deikiju. Norunāju satikties ar viņu pulksten vienpadsmitos. � Harijs paskatījās uz pa�a apdarināto pulksteni, kas karājās virs K. C. rakstāmgalda. � Un nu jau gandrīz viens.

� Mājās ta�u tu nedrīksti rādīties, � Blēkers atgādi* | nāja.

� Tā jau ir, � Harijs piekrita, mīņādamies nepade- ■] tībā. � Bet varbūt tas bija pavisam cits folksvāgcns. | Mana sirdsapziņa ir tīra, kālab lai es baiļotos?

Viņi raudzījās viens otrā. � Mēs tik labi tur ārā pasēdējām zālītē, � Harijs sacīja. � Lauku gaiss veicina ēstgribu. Vai tev atkal nesāp iek�as?

� Nu jau ir vieglāk, � Blēkers nomurmināja.

� Jauki, ka jūties labāk. Bet man jāiet. Deikija ir ļoti jūtīga, apvainojas, saproti pats. Kad da�reiz aizmirstu ierasties, nedēļām uz mani neskatās un dikti pārdzīvo. � Harijs iesmējās un pakasīja degunu. � �onakt viņa vareni izpriecājās. Teica, ka mana ēģiptie�u cigarete ļoti patīkot. � Blēkers nevarēja apvaldīt smiekliņu.

� Vareni, vai ne? � Harijs ņirdza. � Bet tu atnes sev kaut ko dzeramu, Villij, es drīz bū�u atpakaļ, � viņ� apsolījās un steidzīgiem soļiem izgāja. Blēkers dzirdēja, kā Harijs veikli noskrien pa trepēm, apak�ējos pakāpienus pārvarēdams lēk�us.

Priekameita, ko sauca par Kobu, sēdēja Pītam uz ceļiem, dzērumā murminādama un ķiķinādama, vīrie�u uzmanības iejūsmota. Tie uzvedas kā īsti vecpui�i, Blēkers nodomāja, iziedams gaitenī. Cen�as viens otru pārspēt komplimentu bārstī�anā, uzjautrinās un iedzer. Viņ� atvirzījās no tualetes durvīm, kas ar sparu atvērās.

� Ahā, tas esi tu, � K. C. vjņu uzrunāja, iznākdams no tualetes. � Draudziņ, ieņem ko stiprāku, nāks tev par labu. � Apņēmis Blēkera plecus, K. C. ieveda viņu virtuvē.

■LL.

� Ko tev pasniegt: pinti alus, biķeri drambuē vai glāzi brīni�ķīgā bakardie�a? � K. C. vaicāja Blēkeram. Un, pacēlis no grīdas divarpuslitrīgu pudeli, ar sparu to uzlika uz galda.

� Kaut ko atspirdzino�u, � Blēkers izteica savu vēlmi.

� �is ir vislabākais atspirdzinātājs, � K. C. slavēja, pudeli glāstīdams.

� Bezalkoholiskais dzēriens?

� Kāda runa! � K. C. apliecināja. � Es, draudziņ, pazīstu mārku � padzēriens uz goda.

Blēkers atspiedās pret izlietni un raudzījās K. C. mugurā. Krekls viņam bija pielipis pie miesas un padusēs rēgojās lieli, tum�i plankumi. Blēkers juta, ka pēcpuse atbalstās uz izlietnes vēsā marmora. Bet tas nebija nepatīkami, viņ� tikai baidījās iesēsties ūdenī un samērcēt bikses.

� Di�ena ideja, � Barendjē, pabāzis galvu gaitenī, iesaucās un vicināja dūrē sa�ņaugtu roku. � K. C. ... tava kārta vilkt lozi.

� Izlozēt Kobu? � K. C. vaicāja, maisīdams Blēke-ram domāto dzērienu. Barendjē parādīja ar roku dziļdomīgu �estu.

� Skaidrs, � K. C. teica. Smīkņādams pagar�oja savu brūvējumu, atzinīgi pamāja un sniedza glāzi Blēkeram. � Mēs izlozējam Kobu, ja tev ir vēlē�anās pamēģināt, lūdzu, � K. C. lika priek�ā, paskatīdamies Blēkerā, un viņa acis, lampas gaismai atstarojoties briļļu stiklos, dīvaini spīdēja.

Uzvarēja Barendjē. Pīts bija otrais, K. C. � tre�ais un D�onijs, kas tobrīd smēķēja cigāru, � ceturtais. Vilsons bija aizgājis gulēt, students iedziļinājies �urnāla �New Scientist� lasī�anā. Blēkers devās uz savu krēslu priek�istabā. Kad viņ� ieraudzīja piedzēru�o Kobu uz galda guļam puspliku, viņam sametās baisi, jo �ķita, ka te norisinās kaut kas neģēlīgs un noziedzīgs un Koba, sprie�ot pēc saldkaislās izteiksmes sejā un bezkaunīgās pozas, saprot, kas ar viņu notiek. Blēkers noraido�i papurināja galvu, kad D�onijs viņam pastiepa sērkociņu lozē�anai. Viņ� pievērsās studentam, kas turēja sejai priek�ā atvērtu �urnālu un slepus vēroja notieko�o. �Vai uz Marsa ir ūdens?� � Blēkers izlasīja �urnāla lapā. Ar vienu acs kaktiņu ieraudzījis, ka Koba lēnām slīgst atpakaļ, viņ� iedzēra pamatīgu malku kokteiļa, kas gar�oja pēc piparkūkām. Logā bungāja lietus. Blēkeram uznāca drebuļi. �Tīkami sēdēt istabā, kad ārā līst,� mēdza teikt māte un, ja manīja, ka dēlam nomākts garastāvoklis, pamācīja: �Ja tev ir nepatik�anas, smejies, un tu kļūsi priecīgs.� Tas bija padoms, ko māte prata dot, stāvēdama tvaikos,

kas cēlās no pusdienu katla vai no karsta, uz mitras drānas uzlikta gludekļa.

� Uzmanību! � students iesaucās, elpu aizturēdams

Koba vilka nost biksītes. Blēkeram apskrējās dū�a, un, kad viņ� izdzirdēja vīrie�u ņirgas un ieraudzīja Kobas izplestās, bālās, kaulainās kājas, viņam ienāca prātā salīdzinājums ar kazu, un viņ� metās ara. Gaitenī gandrīz pakrita. Galva sagriezās, un viņ� iezvēlās vienīgajā vir* tuves krēslā. Atvilcis elpu, ielēja sev vīnu. Ar mazo pirkstiņu izzvejojis korķa drumslas, alkatīgi dzēra pasilto dzērienu. Vīns bija stiprāks, nekā varēja gaidīt, sprie�ot pec cenas, un, sajutis rīklē sausumu, Blēkers norija pēdējo malku un ielēja vēl. Kad bija iztuk�ota arī nāko�a glāze, viņam atkal uznāca reiboņi un sa�ķebinājās dū�a, �ķita, rādās briesmīgs sapnis. Es negribu nekā zināt, kas notiek tur � blakusistabā, viņ� klusībā teica. Negribu ne iedomāties, kā tie cits pēc cita ar to sievi�ķi izrīkojas. Un arī students laikam nespēj atturēties. Briesmīgi būtu redzēt, kā tas jaunais cilvēks ar laulības gredzenu pirkstā velk sev nost bikses ... vai tie�ām arī es tā varētu?... jau ceturtā nakts būs jāguļ bez Adrijas, jau nedēļu pirms tam viņa nelaida mani sev tuvuma, draņķe gatavā. Līdzko pieraujos �ai tuvāk, izliekas aizmigusi, bet pēc brī�a atvirzās nostāk. Es, protams, neuzstāju, biju ar mieru gaidīt, kad pati piekļausies. Jā vai nē? Adrija uz galda, ak, neiedomājami, Adrija atdodas tikai zem segas, tumsā, un, tiklīdz tas brīdis ir garām, tūdaļ novelk uz leju naktskreklu.

Mājā bija kluss. Piespiedis ausi sienai, Blēkers klausījās, bet sadzirdēja tikai neskaidru murdē�anu. Man negribas ticēt, ka tur notiek tādas ne�ķīstības, negribas ticēt, ka �ie vīrie�i var būt tik riebīgi cits pret citu. Ba-rendjē ir precējies, Pītam visa dzīves jēga ma�īnās, nēģeri, tie jā, bet K. C. ... vai tad viņ� arī, viņ� ta�u ir students, Blēkers prātoja. Mācās virsū miegs. Kāda velna pēc man vajadzēja zvanīt Harijam? Es tagad gulētu Ma-rietas istabā. Tīrā gultā, tīros palagos, jauku smar�u apņemts. �obrīd es varētu aizmigt kaut vai K. C. virtuvē uz linoleja grīdas, varētu gulēt vienalga, kur, tikai ne �ai cietajā krēslā ar koka atzveltni, kas spie� muguru. Jau pagāju�i trīs stundas ceturk�ņi, kop� Harijs aizgāja un vēl nav atgriezies... Blēkers pievirzījās tuvāk sienai un, sakrustojis kājas, uzcēla tās uz virtuves galda. Harijs atpakaļ nenāks, Blēkers sprieda, manī viņ� aizmirst,

r

līdzko satiek kādu citu. Un kam es viņam esmu vajadzīgs? Ne es kāds plītnieks, ne suteners, ne students, esmu ģimenes cilvēks, man pieder parasta automa�īna, ar ko nedējām ilgi nenobraucu ne kilometru. Arī gardēdis neesmu, pietiek man ar ga|as gabaliņu un mērci.

Blēkers skumji noraudzījās uz kafijas filtriem, tur bija vismaz divdesmit, pēc tam viņ� izslējās, ar rokām aptvēra galvu un sakumpa. Rokas mazpamazām pielija ar gurdenumu, un galva atdūrās pret ceļgaliem. Tādā stāvoklī viņu atrada un uzmodināja Barendjē. � Brauc man līdzi, pārgulēsi pie manis, � Barendjē aicināja. � Seveningenē man ir liela māja. Nu, celies ta�u beidzot!

Blēkers samiegojies raudzījās apkārt. Lūpu kaktiņi bija nosiekaloju�ies.

� Pagaidām te viss_ iet savu gaitu, � Barendjē sacīja. � Nu lai! Rīt tā kā tā es atbrauk�u.

Pēc nīk�anas cietajā virtuves krēslā mersedesa sēdeklis Blēkeram �ķita tīrā oāze. Viņ� labsajūtā atspieda muguru pret atzveltni un ērti izstiepa kājas visā garumā uz mīkstā paklājiņa.

� Braucam, � Barendjē teica, atgriezdams galvu resnam cigāram. Pēc tam aizkūpināja cigāru, sudraba etviju iebāza zam�ādas jakas kabatā un nospieda starteri. Ma�īna gandrīz bez trok�ņa slīdēja pa Reinvarda ielu garām Osterparkam un tālāk pa Sarhati ielas mitro asfaltu.

� Aizlaidīsim garām visiem kontrolposteņiem, � Barendjē ierunājās. � Tie zina, kurus apturēt. Man policija nesienas klāt. Jo braucu jaunā, dārgā ma�īnā. Kad paņemu sievas autiņu vai K. C. graba�u, tad gan gadās, ka mani aiztur policija. Ja ir vēl agrs, es saku: � Labrīt, kungi, tik agrs rīts, un jau kontrole. Es neesmu dzēris, varat paostīt. � Barendjē plati atvēra muti un rādīja, kā viņ� policistam elpo tie�i sejā. � Pārbaudiet, cik jums patīk.

Blēkers neviļus paskatījās ārā pa ma�īnas logu un ieraudzīja uzrakstu: �Ne�aubies! Dievs ir.�

� Pītam ar savu d�eku arī nav nekādu klapatu, **� Barendjē turpināja. � Tikai vienu reizi viņ� aizturēts pārbaudei vai samaksājis soda naudu. �Kungi,� Pīts tad sacījis, �paskatieties uz manu auto, vai jūs tie�ām domājat, ka tādam kā man nebūs pāris desmitnieku soda naudai!� � Barendjē iesmējās. � Kretīni tie policisti un nekas vairāk.

Klusēdami viņi izbrauca no Amsterdamas. � Manas sievas māsasvīrs arī ir viens no tiem kārtības mīlētājiem. Reiz viņ� bija iedomājies izmazgāt akvāriju un iebēra ūdenī tīrus ka|ķus. Visas zivtiņas izlaida garu.

� Drausmīgi! � Blēkers atsaucās, ar samiegoju�os skatienu pavadīdams lidma�īnu, kas laidās zemē.

� Man nenāk miegs, ja ir tuk�s vēders, � Barendjē klāstīja. Ar nazi noskribināja no gaļas ruletes taukus, pārgrieza uz pusēm �etras mīkstas maizītes, uzzieda taukus, un sviestmaizes bija gatavas.

� Vai tu arī gribi? � viņ� prasīja Blēkeram, likdams maizītei virsū tomātu biezeni.

� Nē, � Blēkers atteicās, ta�u tūdaļ savu atteikumu atsauca: � Vienu varētu.

� Tu gulēsi �ai istabā, � Barendjē ēzdams rīkoja.

� Paskat, ar ko es pa�laik nodarbojos.

Blēkers apgriezās un ieraudzīja pie sienas Nīderlandes karti, uz tās lieliem, sarkaniem burtiem bija uzdrukāts: SOS.

� Glābiet Holandi! � Barendjē paskaidroja. � �ādas kartes es par labu naudiņu pārdodu bagātiem idiotiem, kuri grib izlikties, ka piedalās apkārtējās vides glāb�anā. Zem saukļa �Turi Holandi tīru!� ar skaistiem burtiem uzrakstu ārsta vārdu vai firmas nosaukumu. Neesi redzējis? Tādas kartes tagad karājas gandrīz katrā uzgaidāmā telpā.

� Labs bizness, � Blēkers uzlielīja.

� Vienmēr vajag prast izmantot situāciju, � Barendjē pamācīja, ar skatienu urbdamies Blēkeram sejā. � Tu man atgādini kādu jocīgu cilvēciņu, vientiesīgu bāra īpa�nieku, vārdā Pjērs, � Barendjē stāstīja smiedamies.

� Tolaik es tirgojos ar krāsainām flīzēm ēku fasā�u izdaiļo�anai. Muļķība, kā zināms, ir lipīga. Eku īpa�nieki sāka sacensties, kura mājai būs greznāka fasāde, un es vairs nevarēju atiet no tālruņa � tik daudz bija krā�ņo flī�u gribētāju. Kārotājos gadījās arī tas cilvēciņ�, bāra īpa�nieks. Es �im sagādāju divsimt gabalas, bet �is sakās maksāt tikai pēc mēne�a. Noruna paliek noruna, maksā ragā, vai es tās flīzes ņem�u un sadauzī�u, es �im uzstāju. Cilvēciņ� tielējās, nu, kad tā, tā � es tad arī gā�u vezumu zemē. Kāda puse sa�ķīda. Cilvēciņ� tīri vai iegaudojās, bet, ko darīsi, � nācās vien samaksāt, viņa pa�a vaina ta�u.

� Jā, � Blēkers piekrita. Barendjē bija di�a un iespaidīga auguma vīrs, nav ko runāt tādam pretī.

Kamēr Barendjē lika ledusskapī gaļas ruleti, Blēkers zibenīgā ātrumā iebāza svārku kabatā gabaliņu sviestmaizes. Harija svārki, Barendjē māja un nekā sava, viņ� klusībā nosūkstījās.

Pie griestiem parādījās saules zaķītis un atkal nozuda. Blēkera pulkstenis rādīja piecpadsmit minūtes pāri se�iem. Viņ� pielika pulksteni pie auss. Tas tik�ķēja. Blēke-ram kājas bija kā sastingu�as. Viņ� sāka berzēt vienu pret otru, bet sausais, nepatīkamais troksnis uzdzina drebuļus. Rokas, pieskardamās aukstajām kājām, arī kļuva vēsas.

Daudz neprātojis, viņ� sāka ģērbties. Salocīja gultasveļu, uzmeta skatienu apzeltītajai ma�īnas stūrei, kas mirdzinājās pie sienas, un uz pirkstgaliem izslīdēja no mājas.

Ticis uz Geversa Deinotpleina bulvāra, Blēkers savilka cie�āk svārku apkakli. Vēj� līda piedurknēs un pluinīja matus. Turēdamies aizvējā, viņ� aizgāja līdz Kerses restorānam un mazajai kafejnīcai, kur senāk sestdienu vakaros mielojās ar cepeti. Viss slēgts.

Vēj� nesa pa bulvāri papīra vīk�ķi, te paceldams aug�up, te nomezdams atkal zemē, līdz tas aizķērās laternas stabā. Arī �eit viss bija kā izmiris. Veikaliņu logiem, saldējuma un siļķu bodītēm priek�ā aizvirtņi, atpūtas krēsli nolikti malā.

Abās pusēs celiņam, ko veidoja bazalta plātnes, vēj� dzina smiltis un koku atlau�as, un citas drazas, ko bija atskaloju�i viļņi. Liedags bija slapj�, ar nesenā lietus lāmām izraibināts. Blēkers bija vētras varā, vēj� plandīja bikses, svārki atgādināja piepūstu buru. Sabāzis rokas kabatās, viņ� neviļus sataustīja sviestmaizes gabaliņu. Atvēzējies aizmeta un noraudzījās, kā vēj� to satvēra un ienesa ūdensklaidā. Ar piedurkni noslaucīja degunu un skatījās mākoņos, kas peldēja virs dzīvojamiem namiem. Mirkli caur mākoņiem izlauzās sīciņ�, sīciņ� saulstariņ� un liegi noglāstīja Blēkeram seju. Pēc tam atkal viss k|uva skumj� un auksts un viļņu galotnes vēl draudīgākas.

Iebrist jūrā, Blēkers domāja, neizplēst rokas, kad ūdens sniegsies līdz krūtīm, tikai iet arvien dziļāk. Pirmais vilnis man pār�ļāksies pāri. Galva tad vēlreiz pacelsies virs ūdens, bet pēc tam nāks otrais vilnis un vēl viens, un vēl viens, un beigās jūra mani aprīs � un nebūs nekā, itin kā es nekad nebūtu dzīvojis.

Straume mani aiznesīs, aiznesīs pavisam, un atpakaļceļa nebūs, ja arī es gribētu nokļūt atpakaļ. Tik pēc vairākām dienām jūra manu līķi izskalos krasta smiltīs vai pie viļņlau�a, kur bēguma laikā jūra atstāj starp akmeņiem savas sanesas.

Nē, jūrā es nedo�os, svārkus novilcis un nometis krastā. �ādā laikā neviens tos neatradīs un saproto�ām acīm nepavērsies jūrā. Ko tad man atliek darīt, kurp doties? Pretējā krastā ir Anglija, bet tālāk... vēl tālāk... Ai, pasaulīt, cik tu esi maza, tik briesmīgi maza! Blēkers domāja, ļaudams vaļu asarām. Tās lija pār vaigiem, lija uz kakla, un viņ� ļāva tām ritēt, jo domāja, ka vēj� tās sariesis.

Agrīnie atpūtnieki, viņu ieraudzīju�i, pagausināja soļus un izbrīnā lūkojās uz vīru, kas stāvēja vētrā, � izspūru�iem matiem un drūmu seju, tik saspringtu, ka �ķita � �is cilvēks ir nobriedis liktenīgam solim.

Divus soļus tālāk sēdēja vecīgs pāris, kas iedeva Blē-keram desmit centu, jo viņam pa�am bija tikai piecdesmit divi.

� Atvainojiet, lūdzu, � viņ�, iekāpis tramvajā, griezās pie �ī pāra. � Vai jūs varētu man aizdot desmit centu? Baidos, ka esmu pazaudējis divdesmit piecus guldeņus. Meklēju, bet...

� Tādā negantā laikā tas pilnīgi iespējams, � kundze piekrita.

� Tas var gadīties katram, � piebalsoja laulātais draugs. � Jūs varat braukt kopā ar mums, jo mums ir ģimenes biļete.

� Nevar gan, Johan, kungam varbūt jābrauc tālāk, � sieva iebilda.

Divus pārpaliku�os centus Blēkers samulsis piedāvāja saviem labvēļiem, bet vecīgais kungs noraido�i papurināja galvu: � Lai paliek jums pa�am, kungs.

Vecīgā vīra gludi noskūtais pakausis mirkli saspringa, bet, kad viņ� pagrieza galvu pret sievu, tas atkai atslāba. Viņa klusēdama pamāja, un auskari ausu ļipiņās rotaļīgi pa�ūpojās. Blēkeram aiz muguras sēdēja pasa�ieris ar suni, kas bija izpeldināts jūrā. Vairāk braucēju tramvajā. nebija, un, tā kā pieturvietās neviens tramvaju negaidīja un neviens arī nekāpa laukā, vadītājs trieca tramvaju pa sliedēm kā pa treku. Beidzot tramvajs pieturēja, lai uzņemtu piņņainu lamzaku ar salocītu dvieli pār roku, no kura rēgojās peldbik�u stara. Nāko�ajā pieturā vīrs ar suni izkāpa, un uz vagona grīdas palika slapj� suņa dibena nospiedums.

Pēk�ņi viņi iegriezās Edisona ielā, un Blēkers, neņemdams vērā, ka jau deg sarkanā signāllampiņa, jo jauneklis ar dvieli uz rokas taisījās izkāpt pie baseina, nospieda pogu.

Jau da�us metrus pirms indie�u veikala Blēkeram degunā iesitās ķiploku un austrumu gar�vielu aromāts. Pretī nāca piena sieva. Viņa steidzās uz mesu, kas sākās pulksten astoņos, un Blēkeru neievēroja. It kā es nemaz nebūtu bijis projām, Blēkers nodomāja. Bet, kad trīs no Haut-zāgeru ģimenes atvasēm pārtrauca kauliņu spēli un, mutītes iepletu�i, sāka viņā blenzt, Blēkera izjūtas spēji mainījās: �ķiet, mēne�i pagāju�i, kop� viņ� nav bijis �ajā ielā ar jaukajiem dārziņiem māju priek�ā.

Blēkers tuvojās savas mājas ieejai un centās neskatīties frizētavas logos ar neglītajiem aizkariem. Pirksti svārku kabatā drud�aini viļāja maizes drumslas. Vilcinādamies viņ� uzlika kāju uz apak�ējā pakāpiena un tad palēkdamies, kā to alla� bija radis darīt, sāka kāpt aug�up.

Pie durvīm plāksnīte ar uzrakstu �V. A. Blēkers�, dro�ības lodziņ� ar sarkanu aizkariņu, zvana aukliņa, ko viņ� pierīkoja, kad Pēteris jau bija tik liels, ka varēja spēlēties laukā. Blēkers pieglauda matus, paberzēja vēsos vaigus, satvēra auklas galu un pavilka � durvis atvērās, jo nebija aizslēgtas ar nakts atslēgu.

Gaitenī neviena nebija. Uz pakaramā karājās viņa portfelis. To laikam atvedis Kreijers ar savu motociklu, Blēkers nodomāja. Guļamistabas durvis bija pievērtas. Blēkers pastiepa roku un atgrūda tās vaļā; vispirms viņam dūrās acīs veļas skapis � smags, liels un saules gaismas apspīdēts. Adrija, piekļāvusi sev Pēteri, puszvi-lus sēdēja gultā. Pēteris izlaida no rokām koka drezīnu un apjucis ieba�a mutē pirkstu.

Adrija neteica ne vārda. Cie�i sakniebtām lūpām, kā smieklus valdīdama, viņa skatījās Blēkerā. Kad Pēteris iesaucās: � Tētis! � viņa pagriezās uz sāniem. � Jtij paspēlējies, � viņa sacīja Pēterim, pagrūzdama drezīnu uz gultas kājgali. � Ej vien paspēlējies.

� Vai tas ir tētis? � Pēteris jautāja, rausdamies laukā no gultas.

� Jā, tas ir tētis, � Adrija atbildēja. Pavirzījās tālāk un aicināja Blēkerit apsēsties.

Blēkers novilka kurpes un apsēdās sievai blakus. Tīkami bija just viņas siltumu.

� Tev auksti pirksti, � Adrija ierunājās.

� Jā, � Blēkers no�ukstēja, � esmu pārsalis. � Un juta, ka Adrija viņu pēta no galvas līdz papē�iem.

� No kantora tev pienākusi vēstule. Ja tu atvainosies, tevi nepadzīs.

Blēkers klusēja un kārtoja labās kājas zeķi, kas bija sagriezusies. Adrija saņēma viņa pirkstus un sāka berzēt.

� Es Tegelāram sacīju, ka tu atgriezīsies pēc nedējas.

� Mariona raudi � Blēkers iesaucās.

� Mariona saķērusi vasaras gripu. Pāris dienu bija jāpavada gultā. Pasaulīt, kā tu esi nosalis! � Adrija mirkli piekjāva galvu viņa plecam, bet tūdaļ atrāvās. � Pē-ter, ej paspēlējies virtuvē. Es tūlīt nāk�u.

�' Tētis arī? � Pēteris vaicāja.

� Jā, tētis arī, � Adrija atbildēja.

Puisēns paklausīgi gāja ārā no istabas, līdzi vilkdams tark�ķo�u drezīnu.

Adrija no jauna pieplaka Blēkeram. � Saki, mīļais, � kāpēc tu aizgāji?

Blēkers paraustīja plecus un nopūtās. Sai mirklī viņ� tik dzīvi atcerējās Hariju, ka frizētavas dvaku, �ķiet, pārspēja Harija cigāru aromāts un tīkami kutināja nāsis.

� Viļiem, kur tu visu �o laiku biji? � Adrija paskaļi vaicāja, gribēdama noslēpumu izzināt, vienalga, kā � ar labu vai ar Jaunu. Pēk�ņi viņa sacīja: � Mariona apklususi. Ie�u paskatīties, � un uzvilka �ības.

� Mēs taisāmies braukt pie mātes. Viņa par �o gadījumu nekā nezina. Vai brauksi līdzi?

� Es gribu gulēt, � Blēkers atbildēja.

Adrija piegāja pie skapja, izņēma viņa zilo uzvalku un pārlika pār krēsla atzveltni. Uz sēdekļa uzlika tīru virskreklu.

� Velc nost netīrās drēbes, tās ta�u smird, � Adrija rīkoja, raukdama degunu. � Un kāds tu izskatiesl Tev vajag noskūties.

Blēkers dzirdēja aizcērtamies ārdurvis, dzirdēja, kā slēdzenē grie�as atslēga. Vai tie�ām Adrija mani ieslēdza? Nevar būt, viņ� �aubījās. Bet smadzenēs skanēja atslēgas ņerkstoņa. Laikam mani tomēr ieslēdza, skaidri dzirdēju. Bet varbūt tā tikai likās? Varbūt piecelties un pa�arn pārbaudīt, pagriezt durvju vērekli? Pēk�ņi viņam uznāca drebuļi. Nē, necel�os, palik�u guļot, viņ� izlēma. Un krampjaini ieķērās segas stūrī. Sakoda zobus, centās nomierināties, ta�u drebuļi nepārgāja. Sāka sāpēt galva. Ar trīco�iem pirkstgaliem viņ� braucīja seju. A, es dzirdu, kā jūs visi tur aiz durvīm smejaties par mani. Apklustiet, dieva dēļ, apklustiet!

Hēresma H. VIENA DIENA PIE JūRAS ........

Hase H. SIDRS NABAGA ĻAUDĪM

Kēlena M, BLEKERA VASARA . .

ОДИН ДЕНЬ У МОРЯ

Голландские повести

Рига �Лиесма� 1986

На латышском языке

Перевела с голландскою Вилма Зицане

Художник Гу парс Виндедзис

HE N� 4664

VIENA DIENA PIE JORAS

Redaktore I. Ka�evska.

Mākslinieciskais redaktors I. Zvagūzls. Tehniskā redaktore S Balode.

Korektore Dz. Voitekūne.

Nodota salik�anai 31.07.85. Parakstīta Iespie�anai 07.03.86. Formāts 84x108/32. Tipogrāfijas papīrs № 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 10,92 uzsk. iespiedi.; 11,34 uzsk. krāsu nov 12,27 izdevn. i. Metiens 30 000 eks. Pasūt. № 970-5. Cena 1 rbl. 30 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JSTo 37/32274/D-1029. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Vi 210 Viena diena pie jūras: Stāsti / II. G. Vīndedzis. R.: Liesma, 1986. � 204 lpp., il.

Cepti kartupeļi. (Fr. vai.)

Mīklā apvārtīti gaļas veltnī�i. (Fr. vai).

Līdz dibenam, Nikolas! (Lat. vai.)

Ja patie�ām dzīvot gribam, Sāksim � nav ko gaidīt.

Bet, ja negribam, � ko gaidīt? Tad lai nāve nāk tūlīt.

V. H. Odens

Mums sabojājās ma�īna. (Fr. vai.)

Mans... viņ� palika tur kalnā, bet tagad ir negaiss. (Fr, vai.)

O�a lapas. (Fr. vai.)

Gar�o tīri labi. (Fr. vai)

⁸ Aizies garām, [Fr. vai)

Jūtieties kā mājās! (Fr. vai)

Cik skumj� braucamais! (Fr. vai)

Zemnieku sēta. (Fr. vai)

Cilvēkiem vienmēr ar kaut ko jānodarbojas, lai aizmirstu savas likstas. (Fr, vai.)

Ak jā, Rubē... (Fr. vai.)

Es nezinu. (Fr. vai.)

⁸ Lūk! (Fr. vai.)

Gadskārtējās lielsacīkstes starp Petanku un Satinjī. (Fr. vai)

Es baidos par tevi. [Fr, vai)

Skaistais vienmēr dara prieku. [Angļu vai.)

Atpakaļ! [Fr. vai)

Vai jums �eit ērti? (Fr, vai.)

lia

Labdien, kungs! (Fr. vai)

Tūristus ne! Tūristus nel (Fr, vai.)

Kristofers Plantēns (1514�1589).

Sls pasaules laime. (Fr, vai.)

Pati klusē�ana kliedz. (Lat, vai.)

Kaut mazliet �ēlastības! (Fr. vai.)

Mēs, vecie, kaut kā izķepurosimies. (Fr. vai.)

Vai ne? (Fr. vai.)

Analēma, atkāpiesl (Lat. vai.)

Dariet, kā gribat. (Fr. vai.)

Ardievu! (Fr. vai)

⁸ Paldies, paldies par visu! (Fr. vai)

Tur man ir draugi (Fr. vai)

Piedod man �o teicienu. (Fr. vai)

Vai jums nav piecdesmit centu priek� manis? (Angļu vai.)

Diem�ēl nav. (Angļu vai.)

Vai nav brīni�ķīga celtne? (Angļu vai.)

Jā, jā. (Angļu vai.)

⁸ Kas tas ir? (Vācu vai.)

Kādam nolūkam? (Vācu vai.)

Paldies, es saprotu. (Vācu vai.)

Jauki, jauki. (Vācu vai.)

Lūdzu, lūdzu, jaunkundz. (Vācu vai.)